Zelta mirā�a

Amerikāņu autoru stāstu krājums

.

Jums vajadzētu visu to iepriek� redzēt, lai gūtu pareizu priek�statu, � skarbo, me�onīgo novadu, klintis, neauglīgo zemi, nabadzīgās mājas, �ķūņus, darba rīkus, zirgus un govis un cilvēciskās būtnes � it sevi�ķi cilvēciskās būtnes, jo kādēļ gan lai tās zeltu un plauktu tur, kur pārējie zemes augļi tik nabadzīgi?

Tas bija vecais tiesnesis Blovs, kas pirmais atrada, ka �D�eks� vai cinks ir īstā Tanejas bagātība, ja vispār varēja runāt par bagā�tību pirms �D�eka� atra�anas. Da�us mēne�us pirms būma [1] sāk�anās viņ� kādā vēlā ziemas pēcpusdienā stā�vēja pie cepļa tālajā K � un vērīgi aplūkoja rūdu, ko vīri kausēja, brīnīdamies, ka tā atgādina akmeņus, kurus viņa dzimtajā pusē mēdza saukt par ��lagas gabaliem�.

��� Kas tas tāds ir? � viņ� jautāja vienam no kau�sētājiem, kuri kailām rokām laiku pa laikam iznāca no svelmainā cepļa, lai noraustu sviedrus no sejas.

��� Cinks, � tas atbildēja, novilkdams ar milzīgo, no�triepto plaukstu pār pieri.

�� Mūsu novadā sastopams kaut kas līdzīgs, � ties�nesis, grozīdams pelēcīgo rūdas gabalu rokās, brīdi pa�domājis, sacīja. � Turklāt stipri daudz, es par to esmu pārliecināts. � Tad viņ� pēk�ņi apklusa, jo viņam ie�ā�vās prātā kāda doma.

���� Nu, ja tas tie�ām �D�eks�, � strādnieks noteica,

lietodams tirdzniecībā un kalnrūpniecībā pazīstamo no�saukumu, � tad katrā ziņā tur slēpjas nauda. Sī rūda nāk no Sent-Frensisas.

Vecais tiesnesis padomāja kādu bridi un tad mierīgi aizgāja. Viņ� zināja, kur atrodas Sent-Frensisa. Ja �ī rūda bija tik vērtīga, ka to atmaksājās vest �urp no tālās B �, kas atrodas dienvidaustrumos, kāpēc tad ne no Tanejas? Vai viņam nepiederēja lieli īpa�umi Tanejā?

Un pēc neilga laika Tanejā un apkārtējos apgabalos bija vērojamas zīmīgas, kaut ari slepenas pārmaiņas. Pa�rādījās da�i izveicīgi aģenti, kas, sekodami tiesne�a no�slēpumainajiem darījumiem un gaitām, pārstaigāja novadu, un drīz vien visa zeme mud�ēja no �iem uzņēmī�gajiem ļaudīm. Ta�u vēl pirms lielajiem aģentu plūdiem ne viens vien fermeris, kas nezināja zemes īsto vērtību, pazaudēja savu īpa�umu.

Vecais Bersijs Kvīders, kuru apkārtnē pazina kā mū��īgo neveiksminieku lauksaimniecībā, tai laikā, kad ties�nesis Blovs slepeni nāca un gāja, klejodams �urp un turp pa novadu, bija jau nodzīvojis savā fermā �etrdesmit gadu, nenojauzdams, ka akmeņos, pret kuriem viņ� vien�mēr tik sāpīgi nodauzīja savas milzīgās kājas, slēpjas tā bagātība, par ko viņ� klusībā bija sapņojis visu savu mū�u. Zeme Bersijam bija un palika neizprotama lieta. Piemēram, �ie septiņdesmit akri, kuru dēļ viņ� bija lējis tik daudz sviedru un tik neganti lādējies, slēpa sevī, vi�ņam nezinot, visu viņa sapņu piepildījumu. Bet tagad viņ� bija jau vecs un ar zināmām dīvainībām, viņam br ja savi uzskati par bībeli, par to, kad pienāks pasaules gals, un par līdzīgiem jautājumiem, tomēr vēl arvien viņ� bija spējīgs cīnīties ar dabu, ja ne ar cilvēkiem. Katru dienu pavasari, vasarā un rudenī viņ� nekoptu bārdu un retiem, izpūru�iem matiem bija redzams kādā savas ne�auglīgās zemes stūrī, kur, līkiem pirkstiem kā putna na�giem aptvēris arkla rokturi, dzina seklas vagas akme�ņainajā zemē, kas jau sen vairs nedeva ne vismazākās peļņas. Tā bija tikai kaila eksistence, ko viņ� tagad va�rēja sagaidīt, un tik vien ari saņēma. Māja vai būda, kurā viņ� dzīvoja ar sievu, dēlu un meitu, bija pussabrukusi, g.indrīz nelietojama. Visi �ogi bija satrunēju�i, izņemot tos, kas bija celti no rūdas gabaliem, kurus viņ� uzska�tīja par savādiem akmeņiem, kas nederēja ne cilvēkam, ne lopam � viņ� tos mēdza saukt par �kavēkļiem�. �ķū�nis bija tikai saslietu dēļu kaudze, kas aizsargāja vecus ratus un nederīgas ma�īnu daļas. Labības klēts bija tik veca un sa�ķiebusies, ka draudēja sagāzties kuru katru brīdi. Nezāles un posta�a, kaulaini kleperi un izģindu�i bērni, akmeņaini tīrumi un vārgi kociņi, turklāt vientu�lība un trūkums � tāda bija pasaule, kur viņ� saimnie�koja un valdīja.

Misis Kvīdere bija viņam piemērota otrā puse �ai nolādētajā vietā. Viņa tā bija notrulinājusies, ka bez kur�nē�anas spēja paciest vientulību un trūkumu. Tuvumā ne�bija ne skolas, ne kluba, ne kādas citas sapulcē�anās vie�tas, nemaz nerunājot par kaimiņiem, un tā viņa un viņas piederīgie bija spiesti dzīvot pilnīgā vientulībā. Viņa ātri skaitās, bija īgna un nesavaldīga; viņas balss bija asa un izskats nolaidīgs. Kvīders, kuru tā pilnīgi saprata vai pārprata, bija tai savā ziņā mierinājuma avots � tā varēja viņu �urdīt�, kā viņ� teica, un, ja viņi bie�i ķildojās, tas norisinājās piemērotā un saskaņotā veidā. Dzīvojot starp �ādiem akmeņainiem laukiem un akmens �ogiem, sadursmes bija neizbēgamas.

��� Kālab tu nepaņem tur tos �lagas gabalus un ne�uzcel �ogu? � viņa jautāja Kvīderam vai tūksto�o reizi desmit gadu laikā, norādīdama uz trīsdesmit piecām vis�labākā un gandrīz tīra cinka kaudzēm, ko Kvīders bija sakrāvis gar tīruma malām, � �oreiz tāpēc, ka divas iz�kāmēju�as govis bija ielavīju�ās kādā labības lauciņā. �Slagas gabalu� vērtība, uz kuriem viņa norādīja, nebija mazāka par divtūksto� dolāriem.

Un vai tūksto�o reizi viņ� atbildēja: � Nu, it kā man nekā cita nebūtu ko darīt? Tie nolādētie akmeņi nav tā vērts! Vai nepietiek, ka es tos sametu kaudzēs? Taisi pati savu �ogu!

��� Ak, tā tu saki � tu slinkais, vecais, nekam nede�rīgais tabakas gremotājs, � plūda vesela lamu vārdu straume, tad, viena vai otra sviests, gaisā lidoja vai nu plīts riņķis, vai krāsns urķis, vai arī pamatīga nūja, no kuras pretinieks veikli izvairījās. Kā redzat, īsta mīles�tība un ģimenes saskaņa, radusies nepārtraukta un nesa�lau�ama tuvuma dēļ.

Ta�u turpināsim. Karstas un lietainas vasaras nāca un gāja vienmuļi cita pēc citas, un akmeņi gulēja kā gu�lēju�i Kvīdera tīrumos. Dods, vecākais bērns un vienīgais dēls � milzīgs, stūrains, rupj� un kaulains, tomēr vēl nejēga, kur� nebija mantojis no saviem izmocītajiem ve�cākiem sevi�ķi maigu raksturu, � būtu varējis akme�ņus novākt, ja vien nebūtu �slinks maita�, kā tēvs mēdza teikt, vai �atsities tēvā�, kā māte domāja, un meita D�eina būtu varējusi palīdzēt, bet viņi abi bija manto�ju�i no tēva tā bezcerīgo vienaldzību. Un kādēļ gan ne. sakiet! Viņi bija daudz strādāju�i, maz saņēmu�i, vēl mazāk redzēju�i un necerēja nekā sevi�ķa sagaidīt nā�kotnē, jo viņi bija pietiekami saprātīgi, lai zinātu, ka viss varēja būt citādāk, ja liktenis būtu bijis labvēlīgāks. Vel�tīgā cīņa ar neauglīgo zemi bija nocietinājusi viņu rak�sturus.

��� Kāda gan jēga apart to dienvidu pleķi? � Dods teica jau tre�o reizi �inī pavasarī. � Tai draņķa gabalā tikpat nekas neaug!

�� Ja tu to labāk apstrādātu, nevis gul�ņātu zem ka�diķu krūmiem, zobus bakstīdams un nezin ko gudro�dams, var būt, ka augtu, � spiedza misis Kvīdere, vien�mēr īgna, dusmīga vai dzēlīga � raksturs, ko sabojāju��as nepārtrauktas un neauglīgas ķildas.

��� Nav nozīmes art aug�ā visus tos daudzos akme�ņus, � Dods atbildēja, slinki tvarstīdams mu�as. � Visa �ī vieta nav ne plika gra�a vērta, � un savā ziņā viņam bija taisnība.

��� Kāpēc tad tu neej projām? � Kvīders kaitinā�dams ieteicās, ne jau lai aizstāvētu fermu, bet tikai vēlē�damies �ai vienmuļībā ienest kādu pārmaiņu. � Vaidzi, ja zeme tevi uztur, tev to vajag arī kārtīgi apstrādāt.

��� Uztur! � iecirtīgais Dods garlaikoti, tomēr ar dusmām un izsmieklu iesaucās. � Neesmu redzējis lāga uztura, cik varu atcerēties. Varbūt tu domā tās �aug�stās� skolas, kur esmu mācījies, vai tās vietas, ko esmu redzējis. � Viņ� ar plaukstu nosita mu�u.

Vecais Kvīders saprata izsmieklu, bet noklausījās dēla pārmetumos bez vainas apziņas. Viņ� bija strādājis. Tajā pa�ā laikā viņ� arī zināja, ka velti ķildoties ar Dodu, kas bija jaunāks un stiprāks un daudzo ģimenes ķildu dēļ nejuta nekādu cieņu pret tēvu. Glu�i otrādi. Saņēmis daudz dunku un belzienu jaunībā, Dods bija tagad fiziski �tiprākais un katrā cīniņā varēja viegli pieveikt tēvu; un Kvīderam, kur� agrāk bija kungs un valdnieks un kura vārds bija likums, tagad vajadzēja samierināties ar otro, pat tre�o un ceturto vietu, un ģimenes ķildās viņa ņur�dē�ana nemaz netika ņemta vērā.

Bet par spīti visam viņi dzīvoja kopā. Un dienu pēc dienas � kad tiesnesis Blovs bija ieradies Tanejā � arvien tuvāk un tuvāk nāca kalnrūpniecības uzplaukums un kopā ar to pārsteidzo�ais būms. Patie�ām, jutīgie to manīja savelkamies ar katru dienu cie�āk un cie�āk kā negaisa mākoni, tikai �ie neapķērīgie zemes īpa�nieki nebija jutīgi. Viņiem nebija ne mazākās jausmas par to, kam jānotiek. Un kā gan to zināt �ai nomalē, kur ne�bija ne ceļu, ne pilsētu? Aģenti pārstaigāja zemi dien�vidos un ziemeļos no viņu fermas, bet līdz �im vēl ne�viens nebija iegriezies �ai brīni�ķīgajā zemes stūrītī, kur dzīvoja Kvīders ar savu ģimeni. Tā bija pārāk nomaļa vieta � ērk�ķains, me�ains, klin�ains kakts.

Tad kādā saulainā jūnija rītā �

��� Hei, tu tur! � Kals Arnolds, viņu tuvākais kai�miņ�, kas dzīvoja kādas trīs jūdzes tālāk, sauca, apturē�dams savus vecos ratos iejūgtos kleperus uz ceļa iepretim laukam, kur Kvīders strādāja. � Vai zini ko no jauna? � Viņ� runāja ātri, pārbīdīdams mutē tabakas vīk�ķi un �irgti uzlūkodams Kvīderu, apzinādamies, ka nes patī�kamas vēstis.

��� Nē, � ko tad? � Kvīders atsaucās. Pārtraucis �kultivē�anu� ar nolietoto vienleme�a arklu, viņ� devās pāri tīrumam un, atspiedies uz sava cinka �oga, ar roku izbrauca caur retajiem matiem.

��� Vecais Danks Porters, tas tur lejā pie Ņūtaunas, esot pārdevis savu fermu, � Kals atbildēja viltīgi un līksmi, it kā stāstītu par kādu slavenu kauju vai sengai�dītā pasaules gala tuvo�anos. � Un saņēmis par to ve�selus trīsus tūksto�us. � Ar baudu viņ� vēla �o summu pār lūpām.

��� Ko tu neteiksi! � Kvīders mierīgi sacīja, bet viņa balsī skanēja dziļ� un patiess pārsteigums. � Trīsus tūksto�us! � Viņ� sakustējās kā cilvēks, kas dzird, ka no�ticis neiespējamais, bet negrib tam ticēt. � Par ko tad?

��� Viņi tagad uzgāju�i, ka zemē ir minerāls, � fer�meris gudri turpināja. � Viņi tagad zin, ka �ī zeme vai plīst no minerālu bagātības. Tā ir tīra patiesība. Viņi stāstīja man, ka �ie te �lagas gabali, � un viņ� pieskā�rās lielajai, līdz �im par nevērtīgu uzskatītajai cinka kaudzei, pret kuru Kvīders bija atspiedies, � ir tas mine�rāls � jeb �D�eks�, kā viņi to sauc, � tas maksājot divus centus mārciņā, kad izkausēts, un pat vairāk. Kā redzu, tev �īs mantas netrūkst. Tāpat ari rnan. Laba daļa mētājas apkārt pa maniem laukiem. Es vienmēr domāju, ka tie nekam neder, bet viņi saka, ka derot gan. Es to dzirdēju no zēniem, kas biju�i K�, kad tas esot izkau�sēts, tas noderot daudz un da�ādām lietām.

Viņ� labi nezināja, kādām, tādēļ nekā tuvāk nepa�skaidroja, bet, sapņaini piemiedzis acis un savilcis muti spļāvienam, lūkojās uz Kvīderu. Tas, nespēdams aptvert nule dzirdēto, pacēla līdz �im noniecināto ��lagu� un ap�lūkoja to. Visus �os pārmērīga darba un trūkuma pil�nos gadus viņ� bija uzskatījis to par nekam nederīgu �kavēkli�, un tagad tas piepe�i maksā divi centi mārciņā, kad izkausēts, un kaimiņi jau sāku�i pārdot savas fer�mas par pasakainām summām! � Un visa viņa zeme bija pārklāta ar �o minerālu, gandrīz vai zeltu! Lūk, tur vesela rinda �o zilganpelēko pauguru gozējās saulē, citā vietā tas izauga tie�i no zemes kā akmens siena. Padomā tikai! Padomā tikai! Viņ� domāja daudz, ta�u neteica nekā, jo viņa izsalku�ajās un izslāpu�ajās smadzenēs sāka dīgt un zaļot kāda liela un brīni�ķīga ideja. Vi�ņam piederēs nauda, bagātība � atpūta! Padomā tikai! Nebūs vairs jāmocās un jāsvīst karstajā vasaras saulē, varēs klaiņot apkārt un sapņot, ko�ļāt tabaku, cik pa�tīk, dzīvot pilsētā, apmeklēt tālo, noslēpumaino K.. ., re�dzēt visu, kas tur būtu redzē�anas vērts!

��� Nu, es domāju, būs jābrauc � Arnolds, ievērojis Kvīdera izklaidību, pēc brī�a ieteicās. � Man vēl �ova�kar jātiek līdz Braderam un atpakaļ. Jāatved kāds ve�melis siena, es pirms da�ām dienām iedevu viņam par to cūku, � viņ� uz�āva abiem kleperiem un devās aug��up pa akmeņaino, putekļaino ceļu.

Kādu laiku Kvīders nemaz nespēja tam visam ticēt. Vai tas patie�ām bija taisnība? Vai Porters patiesi pār�devis savu zemi? Vairākas dienas pēc tam, kad viņ� pats bija devies uz se�padsmit jūd�u attālo Arno uzzināt īsto patiesību, viņ� pie sevis prātoja, lolodams brīni�ķīgus sapņus. �is īpa�ums bija viņa, tas nebija ne sievas, ne bērnu. Jau vairākus gadus pirms apprecē�anās viņ� bija �o zemi apstrādājis un maksājis par to noteiktos termi�ņos vai nu da�us dolārus naudā, vai arī atlīdzinājis to vērtību ar kukurūzu, cūkām un kvie�iem. Un tagad nu viens no �iem savādajiem radījumiem � �aģents�, kā Arnolds viņu sauca, � kur� staigāja apkārt ar naudu ka�batā, var atnākt un nopirkt viņa īpa�umu. Brīni�ķīgi! Brīni�ķīgi! Cik viņ� par to dabūs? � Dro�i vien piecus tūksto�us dolāru, ja jau Porters saņēmis trīs par �etr�desmit akriem, bet viņam piederēja septiņdesmit. Varbūt �etrus tūksto�us, lai nu kā, mazliet vairāk par Danku. Viņ� nevarēja īsti labi aprēķināt, bet katrā ziņā vairāk par Danku, cik tas ari nebūtu � iespējams, piecus tūksto�us!

Vienīgais kavēklis visā �ajā lietā � pie tam ne�pārvarams kavēklis � bija viņa negantā, ļaunā ģimene: stūrgalvīgais Dods, neaptēstā D�eina un viņa ka�ķīgā otrā puse Emma � viņi visi gribēs iegūt daļu no �īs brī�ni�ķīgās bagātības, varbūt pat atņems to viņam pavi�sam un pa�u atkal nostums malā, kā tas jau tik ilgi bija noticis. Tie bija neatlaidīgāki un daudz spēcīgāki par viņu. Smagajos darba gados viņ� bija novecojis un kļu�vis glu�i nevarīgs. Bet viņa sieva, kā viņam tagad lab�patika atcerēties, visā �ai laikā nebija darījusi nekā cita, kā tikai ņirgājusies un izsmējusi viņu; tāpat arī viņa negantais dēls. Arī vienaldzīgā D�eina, kas uzskatīja viņu par mū�īgu neveiksminieku, nebija viņam palīdzē�jusi, bet gan ieteikusi vairāk strādāt. Mīlestība, ģimenes maigums, ģimenes vienotība � ja �īs jūtas kādreiz bija eksistēju�as � sen jau novītu�as �ai posta un nabadzības pasaulē. Ko gan viņ� bija tiem parādā? Nekā! Un tagad viņi, protams, pieprasīs savu daļu. Nodzīvojis kopā ar viņiem tik ilgi un tik naidīgās attiecībās, viņ� tagad no�domāja, kā gan viņi iedro�ināsies ieminēties par to, un tomēr zināja, ka viņi to darīs. Tie vienmēr bija viņam uzklupu�i, kaitināju�i viņu, un tas ir viss, ko viņi darī�ju�i. Bet tagad, kad bagātība bija pie durvīm, tie skries viņam pakaļ, glaimos viņam � varbūt pat pavēlēs at�dot! Ko lai viņ� iesāk? Kā lai sagatavojas? Bagātība ta�u bija viņam tikpat kā rokā. Tai jābūt. Viņ� glūnēja un snaikstījās kā manīga �urka. Viņa izturē�anās tik stipri pārmainījās, ka pat ģimenes locekļi sāka to ievē�rot un brīnīties, kaut gan (vēl nekā nezinādami par no�tikumiem) viņi �īs pārmaiņas izskaidroja ar vecuma plān�prātību.

��� Vai jūs neesat ievēroju�as, cik dīvaini tēvs iztu�ras pēdējā laikā? � Dods pēc pusdienas jautāja D�einai un mātei, kad vecais Kvīders bija jau paēdis un aizgā�jis uz lauku. � Augas dienas viņ� kvern tur ārā pie �oga un visu laiku raugās apkārt, it kā gaidītu kādu vai arī domātu par kaut ko. Vai tik viņ� jau nesāk jukt? Kā jums liekas?

Dods ļoti interesējās par visu, kas attiecās uz viņa tēvu, � patiesību sakot, viņu interesēja tēva fiziskais un garīgais stāvoklis, � kad tēvs mirs, īpa�ums tiks vai nu sadalīts, vai arī viņ� viens pats te saimniekos, un tad viņ� būs piemērota �partija� ikkurai apkārtnes fermera mei�tai un varēs piepildīt savu ilgi loloto sapni un appre�cēties, kas tagad trūkuma un nabadzības dēļ nebija iespējams.

��� Jā, es arī esmu �o to manījusi, � misis Kvīdere atbildēja. � Viņ� vairs nav tāds, kāds bija neilgi atpa�kaļ. Es domāju, viņ� būs atkal kaut ko ieņēmis galvā, ko gribētu izdarīt, bet nevar, varbūt par to pa�u bībeli. Ej nu sazin, kas viņam kuroreiz prātā!

D�eina zināja tikpat daudz, un ar to saruna beidzās. Bet Kvīders vēl arvien gudroja, mēģinādams atrisināt sa�re�ģīto problēmu, vai pārdot zemi slepeni vai atklāti. �Slepeni, ja vien iespējams,� viņ� beidzot nolēma, sa�rūgtināts par ģimenes locekļu naidīgo izturē�anos. �Viņi nekā labāka nebija pelnīju�i. Zeme piederēja viņam � un kāpēc ne?�

īstā laikā parādījās aģents, ģērbies ceļa drānās, viņ� jāja pa novadu, uzmanīgi aplūkodams apkārtējos laukus, un, pamanījis platu rūdas dzīslu izlau�amies zemes virs�pusē, tūlīt novērtēja tās milzīgo bagātību. Kvīders pats nebija nekur redzams, jo bija aizgājis uz kādu attālāku zemes stūri, bet misis Kvīdere, nekā nezinādama par ze�mes bagātību, neizprata savādo, it kā apspiesto mirdzumu sve�inieka acīs un apsveica viņu diezgan laipni.

�� Vai jūs neatļautu man nodzerties? � jautāja sve��inieks, kad viņa parādījās durvīs.

��� Nu, protams, � viņa godbijīgi atbildēja. Kaut cik labāk ģērbti sve�inieki iegriezās �eit visai reti.

Vecais Kvīders, pamanījis viņu pie akas, devās uz mājas pusi.

��� Kas tas ir par materiālu, no kā jūs ceļat savus �ogus? � sve�inieks laipni jautāja, minēdams, vai viņi ko zina.

��� Es labi nezinu, � misis Kvīdere atbildēja. � Tie ir kaut kādi akmeņi, es domāju � mēs tos saucam par �lagas gabaliem.

Pienācējs apspieda smaidu un pieliecās, lai paceltu vienu no cinka gabaliem, kas bija izkaisīti pa visu zemi. Tas izskatījās tāds pats, kādus viņ� bija novērojis vairā�kas jūdzes iepriek�, tikai �eit tas bija tīrāks un lielākā vairumā. Nekad agrāk viņ� nebija redzējis tik daudz laba cinka pa�ā zemes virskārtā. Rūdas gabali brīvi mētājās visapkārt, jo zemes kultivē�ana, sals un lietus bija tos atsegu�i, kamēr kaimiņu apgabalā ļaudīm to nācās izrakt. Sabruku�ā īpa�uma izskats, noskrandu�ais apģērK s, vecā Kvīdera smagais darbs karstajā saulē uz lauka un visa �ī lauksaimniecībai nederīgā zeme neredzētās un neiedo�mājamās minerālu bagātības dēļ � tas pat viņam bija par daudz.

��� Vai jums pieder visa �ī zeme? � viņ� jautāja.

��� Kādi septiņdesmit akri, � misis Kvīdere atbildēja.

��� Vai jūs nezināt, cik maksā viens akrs?

��� Nē. Bet es domāju, ka zeme nav nekā vērts. Es ne�esmu dzirdējusi, ka te kāds būtu pārdevis, jau labu laiku ne.

Dzirdot vārdus �nav nekā vērts�, aģents negribot sa�rāvās. Ko gan teiktu viņa draugi un sāncen�i, ja uzzinātu par �o brīni�ķīgo stūrīti. Ko darīt, ja kāds pastāstītu �iem ļaudīm? Vai viņ� varēja to nopirkt par smiekla naudu, kā viņ� to dro�i vien iespētu! Citi aģenti jau atradās kaimiņu apgabalos. Vai viņ� Arno pilsētā nebija ēdis pie viena galda ar trim vīriem, kurus uzskatīja par aģentiem? Vi�ņam jādabū �ī zeme un jādabū tūlīt!

��� Es labāk ie�u un aprunā�os ar jūsu vīru, � viņ� sacīja un devās projām, kamēr misis Kvīdere un D�eina, abas tērpu�ās saulē un vējā izbalēju�os zilrūtainos ka�tūna brun�os, stāvēja sa�ķiebu�ajās durvīs un noskatījās viņam pakaļ.

�� Jocīgs, vai ne? � teica meita. � Nez, ko gan vi�ņam vajag no tēva?

Vecais Kvīders ziņkārīgi pacēla galvu no darba, jo bija atkal uzsācis art, kad redzēja sve�inieku tuvojamies, un neuzticīgi nolūkojās viņā, kad tas jautri padeva labrītu.

��� Vai jūs gadījumā nezinātu, kur �eit būtu pārdo�dama laba aramzeme? � aģents apjautājās, iepriek� pa�teicis da�as parastās piezīmes par laiku.

��� Vai jūs vēlaties to lauksaimniecībai? � Kvīders, uzmezdams pienācējam pēto�u skatu, izaicino�i noprasīja. Tas uzreiz noprata, ka Kvīders zina vairāk nekā viņa sieva.

�� Viņi to tagad pērk galvenokārt minerāla dēļ, kas tajā atrodams, kā es dzirdu. � To teikdams, viņ� izslēja galvu kā putns, lai redzētu, kā viņa vārdi tiks uzņemti.

Aģents viltīgi pasmīnēja. � Es saprotu, � viņ� teica, � jūs domājat, ka tā labi noder kalnrūpniecībai, vai ne? Cik tad jūs prasāt par savu zemi kā minerālu zemi, ja jums būtu izdevība pārdot?

Kvīders domāja labu brīdi. Divi me�a balo�i skumji sasaucās tālumā un melnais strazds aizsmacis iesvilpās, pirms viņ� atbildēja.

�� Es nezinu, vai es to maz gribē�u pārdot. � Pēdējā laikā viņ� bija izdomājis, ka, ļaujot aģentiem pārsolīt vienam otru, varētu dabūt augstāku cenu, bet baidījās zemi pārdot, jo domas par sievu un bērniem, kuri nekaut�rēsies pieprasīt savu daļu, viņu neatlaidīgi vajāja. Sapņi izkļūt pasaulē un redzēt kaut ko, aiziet no ģimenes un kļūt brīvam un laimīgam nedeva viņam mieru ne dienu, ne nakti.

��� Nu, kam tad pieder tas gabals lejpus jūsējā? � sve�inieks, atmetis cerības iegūt zemi lēti vai glu�i par velti, jautāja. To dzirdēdams, Kvīders saviebās. Viņ� labi zināja, ka arī kaimiņa zemē �ī rūda atrodama lielā dau�dzumā.

��� Ļaujiet tak padomāt, � viņ� dzēlīgi atcirta, sajuz�dams reizē nepatiku un vienaldzību. � Meredjūsam, � viņ� beidzot nenovīdīgi noteica. Nebija �aubu, ka �is sve��inieks vai arī kāds cits varēja nopirkt zemi no citiem fermeriem, ja viņ� atteiktos pārdot. Un zeme �ai apvidū, tiklab viņējā kā kaimiņu, bija ko vērts. Ja Danks Porters bija dabūjis trīs tūksto�i dolāru �

� Ja nu jūs nevēlaties pārdot, varbūt viņ� to darīs, � aģents laipni turpināja. Viņ� runāja lēni, vilcinādamies, gandrīz vienaldzīgi.

Iestājās klusums. Kvīders, atspiedies pret arklu, mie�rīgi pārdomāja. Viņ� baidījās zaudēt sengaidīto izdevību. Bet, neskatoties uz visu viņa izsalkumu un alkatību, viņ� vēl nebija iz�ķīries. Arnolds bija teicis, ka metāls vien, �ie akmeņi, maksājot divus centus mārciņā, un viņ� vēl nespēja atbrīvoties no domas, ka arī pati zeme ir ko vērts. Kā gan citādi tas varēja būt? Ra�a, kaut neliela, tomēr �eit izauga.

�� Es nezinu, � viņ� izaicino�i, kaut gan savā sirdī baiļodamies, atbildēja. � Labāk pajautājiet viņam pa�am. Es neesmu dzirdējis, ka viņ� taisītos pārdot. � Kvīders bija nolēmis riskēt, kaut arī vēlāk vajadzētu skriet sve�i�niekam pakaļ un lūgties, bet viņ� cerēja, ka viņam tas nebūs jādara. Aģentu jau netrūka.

��� Es vēl nezinu, vai pirk�u �o gabalu, � turpināja aģents, izlikdamies pilnīgi vienaldzīgs, � bet es vēlētos iegūt optāciju*, ja jūs gribētu pārdot. Cik jūs prasāt par optāciju uz se�desmit dienām par visiem septiņdesmit akriem?

Izmocītajam fermerim nebija nekādas jēgas, ko optācija nozīmē, bet viņ� nolēma to neizrādīt. � Cik tad jūs solāt? � viņ�, nezinādams, ko sacīt, beidzot jautāja.

��� Nu, ko jūs teiktu par divsimt dolāriem tūlīt un pie�ciem tūksto�iem pēc se�desmit dienām, ja mēs vienosi�mies? � Viņ� minēja pa�u mazāko summu, kādu, pēc viņa domām, Kvīders būtu ar mieru saņemt, ja vispār

* Dokuments, kas nodro�ina tā īpa�niekam pirk�anas pirm�tiesības. (Tulk.)

piekristu pārdo�anai, jo viņ� vēl �odien bija dzirdējis par citiem pirkumiem �ai apkārtnē.

Kvīders, nesaprazdams, ko nozīmē optācija, nezināja, ko atbildēt. Pieci tūksto�i bija tie�i tā summa, par kādu viņ� bija cerējis pārdot, bet se�desmit dienas! Ko aģents ar tām domā? Kāpēc ne tūlīt, ja viņ� vēlas �o vietu, � skaidrā naudā � kā Danks Porters, ja var ticēt Arnol�dam, bija saņēmis? Nervozi darbodamies gar arkla rok�turiem, viņ� drud�aini vēroja sve�inieku un beidzot kā negribēdams noteica: � Es varu dabūt septiņus tūksto�us kurā katrā laikā, ja vien vēlos nogaidīt. Fermeris, tas tur tālāk uz leju, dabūja trīs tūksto�us, un viņam ir par trīs�desmit akriem mazāk nekā man. Te jau bija atnācis viens zellis un piedāvāja man se�us tūksto�us.

�� Nu, es arī varu maksāt se�us tūksto�us, ja izrādī�sies, ka zeme ir pietiekami laba, � aģents solīja.

�� Skaidrā naudā? � Kvīders pārsteigts jautāja, pa�sperdams ar kāju zemes piku.

��� Se�desmit dienu laikā, � atbildēja aģents.

�� Ak! � Kvīders neapmierināts iesaucās. � Es do�māju, jūs gribat pirkt �odien.

��� Ak, ne jau, � atbildēja otrs. � Es runāju par optāciju. Ja mēs vienosimies, es bū�u klāt ar naudu pēc se�desmit dienām vai ari agrāk, un mēs tad noslēgsim līgumu � se�i tūksto�i bez optācijas naudas. Protams, ar to es pilnīgi nesaistos pirkt � tikai iegūstu pirk�anas pirmtiesības uz se�desmit dienām, un, ja es �ai laikā neierodos, saņemtā rokas nauda paliek jums, saprotiet, un jums tiesības zemi pārdot citam.

��� Hm! � norūca Kvīders. Viņ� bija cerējis saņemt naudu tūlīt un tad nekavējoties doties prom, bet te nu runāja par kādām tur se�desmit dienām, kas varēja no�zīmēt daudz vai arī neko.

�� Nu labi, � aģents, ievērojis Kvīdera neapmierinā�tību un nolēmis kaut ko darīt, lai piedāvājums kļūtu pie�vilcīgāks, sacīja, � teiksim, septiņus tūksto�us un tūlīt skaidrā naudā piecus simtus. Nu kā? Septiņus tūksto�us pēc se�desmit dienām un piecus simtus uz vietas. Ko jūs par to sakāt?

Viņ� iebāza roku kabatā un izvilka biezu kabatas port�feli, pilnu ar naudas zīmēm, kas ļoti uzbudināja Kvīderu.

Nekad agrāk viņ� nebija redzējis tik daudz naudas, kuru viņ�, ja tikai vēlētos, varētu saukt par savu. Jau pieci simti vien nozīmēja veselu bagātību. Ko viņ� visu ar to varētu iesākt? Un tad pārējie septiņi tūksto�i se�des�mit dienu laikā! Bet viņam bija sieva un divi bērni, to nedrīkstēja aizmirst! Lai varētu piepildīt savu sapni un iziet no viņiem, vajadzēja ievērot vislielāko slepenību. Ja viņi uzzinās kaut vai par �iem pieciem simtiem skaidrā naudā, kas gan viss nevarēja atgadīties? Vai nu Dods, vai viņa pa�a sieva, vai D�eina, vai arī visi trīs kopā va�rēja tos viņam atņemt � nozagt, kamēr viņ� gulēja. Tā varēja gan notikt. Kvīders bija tik kluss un apmulsis, ka sve�inieks nodomāja, ka viņ� atraidīs piedāvājumu.

�� Nu paklausieties, ko es teik�u, � aģents, it kā pa�rādīdams lielu laipnību, iesāka. � Es maksā�u astoņus tūksto�us un do�u astoņus simtus tūlīt. Nu kā? Ja par �o summu mēs nevaram vienoties, tad izbeigsim �o lietu, jo vairāk maksāt es nevaru, � to teikdams, viņ� iebāza naudu atpakaļ kabatā.

Bet Kvīders vēl arvien blenza sev priek�ā, glu�i mēms aiz lielās laimes un grūtībām, kādas tā sagādāja. Astoņi tūksto�i! Astoņi simti skaidrā naudā uz rokas! Viņ� ne�spēja to aptvert.

��� �odien? � viņ� jautāja.

��� Jā, �odien, tikai jums jānāk man līdz uz Arno. Es gribētu ieskatīties jūsu dokumentos. Jums ta�u ir kon�trakts � vai ne?

Kvīders piekrīto�i pamāja.

��� Nu, ja tas kārtībā, es izmaksā�u naudu tūlīt. Man ir līdzi līguma formulārs, un es ceru, ka atradīsim arī kādu liecinieku. Mums tikai jādabū jūsu sievas paraksts.

Kvīdera seja apmācās. Te nu bija tas �ķērslis � viņa sieva un divi bērni! � Ko, viņai arī jāparakstās? � viņ� izmisis iesaucās, nespēdams valdīt dusmas un riebumu. Tā strādāts un vergots visus �os gadus! Un, kad nu vien�reiz uzsmaida laime, zūd katra cerība to saņemt!

�� Jā gan, � aģents atbildēja, no fermera izturē�anās un toņa noprazdams, ka tas sievai nevēlas neko sacīt. � Mums jādabū ari viņas paraksts. Man �ēl, ka tas jums nepatīk, bet likums to prasa. Varbūt jūs abi varat kaut kā vienoties. Kāpēc gan neaiziet pie viņas un neaprunāties?

!9

Kvīders vilcinājās. Kā viņ� ienīda �o dalī�anos ar sievu un dēlu! Par D�einu viņ� tik daudz neuztraucās. Padzirdēju�i par naudu, viņi tam uzmāksies un gribēs at�ņemt lielāko daļu. Viņam vajadzēs cīnīties � aizstāvēt savas tiesības. Un, ja viņam būs nauda � ja kādreiz būs � viņam vajadzēs to sargāt, paslēpt rio viņiem.

��� Nu, kas ir? � aģents, ievērojis fermera apmul�sumu, jautāja. � Vai tad viņa negrib pārdot?

�� Tas nav tas. Viņa labprāt pārdos, tiklīdz padzirdēs. Bet es nezinu, vai viņai maz iepriek� teikt. Viņa gribēs lielāko daļu � viņa un Dods � un tā nav viņu, tā ir mana zeme. Es dzīvoju �eit agrāk. Man piederēja �ī vieta, pirms vēl biju viņu redzējis. Un viņa nedara neko, tikai vienmēr ceļ brēku un kaujas, tā tas ir.

�� Labāk aiziesim uz mājām un aprunāsimies. Varbūt viņa nemaz nav tik nesaprātīga. Sievai, kā jūs jau zināt, pienākas tikai tre�ā daļa, ja nevēlaties dot vairāk. Tas ir pēc likuma. Jums paliks gandrīz pilni pieci tūksto�i. Un, ja vēlaties, es varu izdarīt tā, ka jūs saņemsiet savus pie�cus tūksto�us, vienalga, cik viņa dabū. � Aģents kaut kādā veidā bija nopratis, ka pieci tūksto�i Kvīderam no�zīmēja ļoti daudz.

Un patie�ām, to dzirdot, vecā fermera seja mazliet no�skaidrojās. Par pieciem tūksto�iem? Tas � bija pat vai�rāk, nekā viņ� vēl pirms stundas bija cerējis saņemt par visu zemi! Un ja nu viņa sieva tie�ām dabū trīs tūksto��us? Kas par to? Vai tādēļ viņa pa�a sapnis nepiepildī�sies? Viņ� tūlīt piekrita un nolēma aģentu pavadīt uz mājām. Bet ceļā fermeris apstājās un raudzījās visapkārt. Likās, it kā viņ� nesaprastu, ko dara. �ī nauda � �ie jaunie apstākļi � ja vien izdosies! Viņ� jutās neparasti apmulsis. Daudzo gadu cie�anas un tagad �ī lielā bagā�tība ar visiem iespējamiem sare�ģījumiem nospieda viņu pārāk smagi. Sve�inieks ievēroja savādu metālisku mir�dzumu vecā fermera acīs, kad tas, lēni griezdamies no rietumiem uz austrumiem, lūkojās apkārt.

�� Nu, kas ir? � aģents, kuram modās aizdomas, ka vecais nav pie pilna prāta, jautāja.

Vecais vīrs piepe�i atjēdzās. � Nekas, � viņ� sacīja. � Es tikai tāpat aizdomājos.

Aģents apsvēra, vai kontraktu ar vājprātīgu atzīs par likumīgu, bet �ī zeme bija pārāk vērtīga, lai uztrauktos l�ar �ādiem sīkumiem. Ja reiz līgums būs noslēgts, kaut vai ar pustraku, katrs mēģinājums to lauzt sagādās ār�kārtīgas grūtības.

Vecajā būdā D�eina un māte nevarēja vien nobrīnīties, Ko gan lai nozīmē �ī pāra tuvo�anās, bet vecais Kvīders aiztrenca D�einu, it kā tā būtu cālēns. Ienācis vienīgajā istabā, kas noderēja gan par priek�telpu, gan par vies�istabu, gan guļamistabu, gan ari visām citām vajadzībām, Kvīders nervozi aizvēra virtuves durvis, kur D�eina bija patvērusies.

�� Ej projām, kad es tev saku, � viņ� rūca, ieraudzī�jis meitu tur slaistāmies. � Mums jāparunā kāds vārds ar tavu māti.

D�eina negribot atkāpās, bet vēlāk, piespiedusi savu neglīti veidoto ausi pie durvīm, klausījās, kamēr aizdo�mīgais tēvs viņu aizdzina. Tad fermeris sāka izskaidrot .ievai, kādēļ viņi ieradu�ies.

��� �is te sve�inieks � es vēl nezinu jūsu vārda �

��� Krofords! Krofords! � aģents iesaucās.

��� Krofords � misters Krofords � ir ieradies un grib pirkt zemi. Un tā kā tev arī pienākas neliela daļa � tre�ā, � viņ� uzmanīgi piebilda, � mēs labāk atnācām aprunāties ar tevi!

��� Pienākas! � uzkliedza misis Kvīdere asi un ne�uzticīgi, sve�inieka klātbūtne viņu nebūt netraucēja izteikt savas domas. � Es domāju gan, ka pienākas � strādāju un vergoju �eit jau divdesmit �etrus gadus! Nu, cik tad jūs domājat maksāt? � viņa asi noprasīja.

Kvīders, kura mantkārība bija gandrīz vai sadzir�dama, nervozi māja Krofordam, lai nesaka.

��� Nu, cik pēc jūsu domām zeme būtu vērts?

��� Nez, vai es to tā uzreiz varē�u pateikt, � sieva, cerēdama, ka Kvīders savu gadu un garīgā truluma dēļ varbūt uzticēs sarunu ve�anu viņai, viltīgi un alkatīgi atbildēja. � Te fermas tik lielas kā mūsējā pārdotas tur�pat par diviem tūksto�iem, � viņa minēja vislielāko skaitli, kādu jebkad bija dzirdējusi.

���� Nu, tas nu gan izklausās pārspīlēti, vai ne? � aģents nopietni jautāja, bet izvairījās uzlūkot Kvīderu. � Parasti zeme �ai apkārtnē nemaksā vairāk par divdes�mit dolāriem akrā, un, cik es zinu, jums ir tikai septiņ�desmit.

��� Jā, bet �ī te zeme nav tik nabadzīga kā citas, � misis Kvīdere, aizmirsusi iepriek� izteikto spriedumu un cenzdamās atrast labāku pierādījumu saviem vārdiem, atbildēja. � Te, uz �īs zemes, atrodas avots, tie�i aiz mājas.

��� Jā, � Krofords piekrita, � es to jau ienākdams redzēju. Tam, protams, ir sava vērtība. Pēc jūsu domām, zeme tātad maksā divus tūksto�us, vai ne? � Viņ� viltīgi paraudzījās uz Kvideru, it kā sacīdams: � Joki, vai ne, Kvīder!

Misis Kvīdere, |oti apmierināta, ka viņa būs noteicēja �ai darījumā, tagad griezās pie vīra. � Nu, kā tu domā, Bersij? � viņa jautāja.

Kvīders, mantkāres un uztrauco�o sapņu mocīts un baiļodamies, ka viņa divkosību varētu atklāt, nervozi uz�meta sievai skatienu: � Es domāju gan, ka tā ir tik daudz vērts.

Tagad Krofords sāka izskaidrot, ka viņ� pagaidām vē�loties tikai optāciju, pirk�anas tiesības uz noteiktu laiku, kad �is dokuments bū�ot parakstīts, viņ� do�ot da�us dolārus rokas naudas � te viņ� viltīgi paskatījās uz Kvi�deru un piemiedza vienu aci, un vecais fermeris saprata, ka saņems visu iepriek� norunāto summu.

��� Nu, ja jūs tā sakāt, tad mēs tūlīt varam nokārtot �o lietu, � aģents pieglaimodamies runāja, izņēma no kabatas līguma formulāru un atlocīja to. � Es tikai izpil�dī�u, un tad jūs abi varēsiet parakstīties. � Viņ� piegāja pie nodeldētā koka galda un izklāja uz tā savu papīru, kamēr Kvīders un viņa sieva ar lielu interesi vēroja no�tieko�o. Neviens no viņiem neprata ne lasīt, ne rakstīt, un fermerim, kur� nevarēja ne iedomāties, kā viņ� dabūs sa�vus astoņus tūksto�us, atlika tikai pajauties uz aģenta izveicību �īs problēmas atrisinā�anā. Bez tam abi bija kā hipnotizēti, ka varēs pārdot �o nevērtīgo, veco zemes gabalu tik ātri un tik dārgi, ka vienreiz arī viņiem pie�derēs skaidra nauda, un tāpēc domāja un darbojās kā sapnī. Misis Kvīderes acis mantkārē savilkās.

�� Un cik lielu rokas naudu jūs mums domājat dot? � viņa, acīm drud�aini mirdzot, saspringti jautāja.

�� Nu, � sve�inieks, atkal zīmīgi pavēries Kvīderā, leica, � apmēram simt dolāru. Vai ar to pietiks?

Simt dolāru! Pat �ī summa viņu nabadzīgajā pasaulē nozīmēja veselu bagātību. Misis Kvīderei, kura nekā ne�zināja par zemē atrodamā minerāla vērtību, tas �ķita ne�ticams un neizskaidrojams laimes gadījums, labāku laiku sākums. Un tad tie divi tūksto�i, ko saņems vēlāk! Bet nu vajadzēja parakstīt dokumentu un sameklēt liecinieku. Aģents, uzrakstījis (ar zīmuli) līgumā paredzēto izmak�sājamo summu � simt dolāru, sacīja: � Nu, mister Kvīder, jūs parakstieties �eit. � Bet tas atbildēja: � Mēs neprotam rakstīt, ne es, ne mana sieva.

��� Te nebija daudz izdevības skoloties, kad es biju jauna, � misis Kvīdere muļķīgi smaidīja.

�� Nu, nekas, tad tikai uzvelciet krustu un sadabūjiet kādu liecinieku. Vai jūsu dēls vai meita prot rakstīt?

Te nu radās jauns un abiem ļoti nepatīkams �ķērslis: ja atsauks stūrgalvīgo un naidīgo Dodu, tas katrā ziņā uztieps savu gribu. Viņ� gan prata parakstīt savu vārdu, arī mazliet lasīt � bet vai viņi gribēja tam teikt? Ar �au�bām un neuzticību vīrs un sieva raudzījās viens otrā. Ko nu? Par laimi atskanēja ratu rīboņa uz tuvējā ceļa.

��� Varbūt tur brauc kāds, kas varēs apliecināt, � ieteicās Krofords.

Kvīders palūkojās. � Jā, es domāju, viņ� prot rak�stīt, � viņ� piezīmēja. � Ei, Lester! � viņ� sauca.

�� Ienāc uz brīdi pie mums. Tu mums esi vajadzīgs kādā lietā.

Rīboņa apklusa, un pēc brī�a durvīs parādījās ferme�ris Lesters Bots, kas nebija daudz labākā izskatā kā Kvī�ders. Aģents izskaidroja, ko viņi no tā vēlas, un beidzot līgums tika noslēgts, tikai Bot�, nekā nezinādams par rū�das bagātību Kvīdera laukos, gribēja aģentam ieteikt kādu citu lauksaimniecībai noderīgāku zemes gabalu, ko varēja iegūt par daudz mazāku summu, bet nezināja, kā iesākt. Pirms parakstī�anās misis Kvīdere vēl noprasīja:

�� Es dabū�u tūlīt savu daļu no �īs naudas, vai ne? Man to izmaksās �epat uz vietas?

Krofords, nezinādams Kvīdera domas �ai jautājumā, paskatījās uz viņu, bet tas, pazīdams sievas raksturu, mantkārības dzīts, iesaucās: � Tu nedabūsi nekā, kamēr es nebū�u miris. Tev nav nekādu tiesību ne uz kādu daļu, kamēr mēs neesam �ķīru�ies, un mēs ta�u neesam.

�� Tad es neparakstī�u neko! � misis Kvīdere dus�mās atcirta.

��� Protams, es negribu iejaukties, � aģents mierino�i iebilda, � bet es domāju, labāk dodiet sievai tās dalu � trīsdesmit trīs dolārus, � viņ� uzmundrino�i paskatījās Kvīderā, � un vēlāk varbūt tre�o da|u no diviem tūksto��iem � pavisam se�i simti se�desmit dolāru, nekā atsa�kāties no pārdo�anas, vai ne tā? Labāk piekrītiet sievas prasībām, tas būs izdevīgi jums abiem. Naudas pietiks.

Fermeris uzmanīgi noklausījās viltīgajā runā. Beigu beigās se�i simti se�desmit no astoņiem tūksto�iem ne�maz nebija tik daudz. Labāk piekāpties un piekrist nekā vilcināties un baiļoties, ka sieva uzzinās patiesību. Krusti tika uzvilkti, un Bots tos ar savu parakstu apliecināja; simt dolāru, ievērojot misis Kvīderes vēlē�anos, sadalīja divās kaudzītēs un līgumu noglabāja. Tad aģents un mis�ters Bots izgāja � Kvīders viņiem sekoja un, aizkavējis aģentu, beidzot slepeni saņēma atlikumu no summas, par kādu viņi iepriek� bija vienoju�ies. Daudzās naudas zī�mes pievilka vecā fermera acis kā magnets. Mantkārē trī�cēdams, viņ� nogaidīja, tad raupjiem, mezglainiem pirk�stiem kā vanags satvēra laupījumu.

��� Paldies, � viņ� skaļi sacīja. � Paldies jums, � un viņ� sakustējās uz durvju pusi. � Uzmeklējiet mani vienu pa�u, kad jūs atkal nāksiet. Mums jābūt ļoti uzma�nīgiem, citādi viņa uzzinās un, ja viņa uzzinās, viņa neko neparakstīs, bet sacels kājās pa�u nelabo.

��� Pats par sevi saprotams, � aģents blēdīgi atbil�dēja. Viņ� domāja, cik viegli būtu, ievērojot līdz�inējo krāp�anu un nelikumību, apklusināt veco Kvīderu, pie�draudot atklāt viņa divkosību, un panākt, ka ar zīmuli uzrakstītie divi tūksto�i kļūst par īsto pārdo�anas cenu. Lai nu kā, se�desmit dienās derēja par to padomāt.

��� Pēc se�desmit dienām es atkal atnāk�u, varbūt arī agrāk. � Un viņ� aizgāja, atstādams veco zemes urķi dziļās domās nogrimu�u.

Ta�u viss nebūt nebeidzās ar �īs summas samaksu, kā viens otrs varētu pareģot. Dods un D�eina, uzzināju�i no mātes par izdevīgo zemes pārdo�anu, kļuva ļoti satraukti.

Nauda � skaidra nauda, lai ari cik maza summa � uz�būra ainas par izpriecām un atpūtu, un kas to saņēma pēc visa �ī smagā darba? Kur palika viņu daļa? Vai viņi nebija strādāju�i? Neatlaidīgi viņi uzmācās vecākiem ar savām prasībām, bet velti. Tēvs un māte palika nelokāmi un atteicās apspriest �o jautājumu, pirms īpa�ums nebūs galīgi pārdots.

Kamēr viņi ķildojās, nevarēdami vienoties pat par tik niecīgu summu kā simt dolāri, radās jauni sare�ģījumi, jo Dods drīz vien uzzināja, ka zeme visā apkārtnē bagāta ar rūdu, ka fermas jau pārdotas Adairā � kaimiņu apga�balā � un pat �eit. Klīda baumas, ka Kvīders pārdevis savu īpa�umu par pieciem tūksto�iem un, ja viņ� to patie��ām darījis, viņ� esot ne�ēlīgi apkrāpts, jo zemes vērtība esot daudz lielāka � pat divsimt dolāru akrā � tātad pavisam �etrpadsmit tūksto� dolāru. Tūlīt Dodam modās aizdomas par krāp�anu � ka notikusi īsta pārdo�ana, nevis izsniegta tikai optācija, ka Kvīders vai māte, vai arī abi divi kopā noslēpu�i milzīgas naudas summas no viņa un D�einas. Uzreiz radās ārkārtīgi saspīlētas un naidīgas attiecības.

�� Viņi pārdevu�i fermu nevis par diviem tūksto�iem, bet gan par pieciem tūksto�iem, to viņi darīju�i un to viņi arī saņēmu�i, � kādu dienu Dods tēva un mātes klāt�būtnē centās pārliecināt D�einu.

��� Katrs muļķis tagad zin, cik �ī zeme vērta, un tik daudz viņi arī dabūju�i, es varu derēt.

�� Tu melo! � Kvīders spiedza, tūlīt aptvēris, ka viņ�, ja Dods runā patiesību, ne vien finansiāli, bet ari morāli sapinies tādos tīklos, no kuriem būs grūti atbrīvoties.

�� Es neesmu nekā pārdevis, � viņ� dusmīgi turpināja.

�� Lesters Bots bija klāt un redzēja visu, kas te tika da�rīts. Viņ� parakstījās par to.

��� Ja arī zemes vērtība ir lielāka, tad tas zellis, kas bija �eit ieradies, negribēja par to maksāt vairāk par diviem tūksto�iem, � misis Kvīdere paskaidroja, kaut gan viņa jau sāka �aubīties, vai tik vīrs nebūs slepeni vieno�jies ar sve�inieku. � Ja viņam bijusi iepriek� kāda cita noruna ar tavu tēvu, � te viņa, atcerēdamās aģenta izta�pīgo un laipno izturē�anos, aizdomīgi paskatījās uz Kvīderu, � tad vismaz man par to nekas nav zināms. Bet nupat man iekrita prātā, ka viņi nostāvēja pie �oga tur�pat vai veselu stundu, pirms nāca �urp. Es vēl brīnījos, par ko gan viņi tur tik ilgi var runāt. � Misis Kvīdere, sapratusi, ka līgumā minētā summa acīm redzot nav ga�līgā, sāka lauzīt galvu, kā dabūt sev iespējami lielāku daļu.

Un Dods? Viņ� izaicino�i un neuzticīgi vēroja tēvu.

��� Es domāju, viņ� dabūjis par zemi vairāk, nekā mums stāsta, � viņ� neatlaidās. � Viņi tagad pie Arno maksā divsimt dolārus par akru, nevar būt, ka viņ� to nezi�nātu � un pie tam tur zeme nav tik laba kā mūsējā. Jūs esat paslēpu�i naudu, ko par to dabūjāt, tā tas ir!

Misis Kvīdere, ļoti uztraukusies par iespējamo vīra divkosību, nekavējās piesaukt debesis par liecinieku, ka vismaz no viņas puses nekāda divkosība nav pieļauta. Ja kas vairāk piedāvāts vai saņemts, tad viņa par to itin neko nezinot. Un Kvīderā savukārt virda bailes, dusmas un riebums pret viņiem visiem un viņu iejauk�anos �ai lietā.

� Tu nolādētais mūdzi! � viņ� spiedza, vērsdamies pie Doda, un, uzlēcis kājās, skrēja pēc malkas pagales.

�� Es tev rādī�u, cik mēs dabūjām! Vai tu redzēji, ka es zagu, ko? � Bet Dods, būdams stiprākais, saturēja un atgrūda tēvu. To bija vienmēr tik viegli izdarīt, � Kvīderam par lielu lielām dusmām. Viņ� neieredzēja dēlu jau viņa milzīgā spēka dēļ vien, nemaz nerunājot par viņa rupjo izturē�anos pret tēvu. Ķilda beidzās ar to, ka tēvu izdzina ārā, bet māte veikli aizstāvējās: cik viņa zinot, viss esot tie�i tā, kā viņa teikusi; slepus kopā ar vīru parakstīdama līgumu, viņa neesot domājusi nekā ļauna, tikai gribējusi aizsargāt savu bērnu un savas intereses.

Bet tagad, perinādama aizdomas par varbūtējo krāp��anu, viņa sāka kalt plānus, kā sagādāt Kvīderam pēc iespējas vairāk nepatik�anu � viņa un Dods, un D�eina. Kvīders, slepenībā pārlikdams, kādas gan sekas varētu būt dēla atklājumam, reizē baidījās un ienīda viņu. Kā panākt, lai Dods nebūtu klāt pie galīgās līguma noslēg��anas, un, ja būs, kā saņemt slepeni nolīgto summu? Un kas var zināt, ka, saņemot līgumā minēto summu, viņ� netiek piekrāpts? Gandrīz vai katru dienu dzirdēja par jauniem pirkumiem un augstākām cenām, nekā viņ� bija nolīdzis. Turklāt misis Kvīdere, kaut gan viņ� �ai radī�jumā daudz neklausījās, nevarēja vien beigt kladzināt par viņa divkosību. Dienas lielāko daļu viņ� pavadīja ārpus mājas un sarāvās kā dzelts, tiklīdz izdzirda kādu troksni vai pamanīja sve�u garāmgājēju; viņ� klusēja un nepa�skaidroja nekā vai arī meloja, ja viņam pārāk uzmācās. Slepeni saņemtos septiņus simtus viņ� bija ietinis papīrā un ielicis skārda kārbā, bet kārbu līdz ar visu jauniegūto bagātību paslēpis �ķūnī aiz sijas. Vairākas reizes dienā viņ� apmeklēja �o vietu, klausījās un glūnēja, pirms iedro�inājās paskatīties, vai nauda vēl dro�ībā.

Patie�ām, kop� �īs dienas kaut kas drausmīgs bija jūtams Kvīderu mājas dzīvē, kaut kas ārprātam līdzīgs, jo tagad māte un bērni nemitīgi plānoja, kā nogādāt veco pie malas, kamēr viņ�, palikdams cauru nakti nomodā, tumsā klausījās un sarāvās, tiklīdz izdzirda kaut visma�zāko troksnīti nākam no �ķūņa puses. Viņ� vairākkārt mainīja naudas paslēptuvi, kādu laiku pat nēsāja naudu sev klāt. Reiz viņ� atrada sarūsēju�u miesnieka dunci un, paslēpis to uz krūtīm zem krekla, gulēja un sapņoja par briesmām.

Tad kādu rītu, tie�i pa�ā notikumu karstumā parādījās cits aģents, kas, tāpat kā pirmais, līksmoja par savu at�radumu. Kā labs veikalnieks viņ� gribēja runāt tikai ar īpa�nieku un uzstājās, lai pasauc Kvīderu.

�� Uū, tēt! � D�eina sauca, nostājusies izļodzītajās durvīs. � Tur atnācis kāds, kas grib ar tevi runāt!

Vecais Kvīders pārtrauca ravē�anu un piesardzīgi pa�cēla galvu no sakarsu�ā tīruma, kur viņ� gaidīdams bija pavadījis visas �īs dienas. Ieraudzījis sve�inieku, viņ� nāca uz mājas pusi. Arī Dods atdrāzās nez no ku�rienes.

�� Tad nu gan cepina, vai ne? � sve�inieks laipni uzrunāja fermeri, satikdams viņu pusceļā.

�� Jā, � Kvīders mehāniski atbildēja, jo pēdējās die�nās viņ� bija neiedomājami novārdzis, fiziski un garīgi. � Cepina gan! Cepina! � Viņ� ar roku noslaucīja no�degu�o pieri.

��� Vai jūs nezināt kādu, kas gribētu pārdot zemi?

�� Jūs laikam ari esat viens no tiem minerālu izlūko�tajiem, vai ne? � Kvīders glu�i atklāti noprasīja. Nebija vairs nekādas vajadzības slēpt �o faktu.

Atnācējs bija ārkārtīgi pārsteigts, viņ� nebija gaidī�jis, ka �inī apvidū tas jau tik drīz būs zināms.

��� Jā, jūs uzminējāt, � viņ� vaļsirdīgi atzinās.

��� Es jau tā domāju, � Kvīders noteica.

��� Varbūt jūs pats gribat pārdot? � viņ� apjautājās.

��� Es labi nezinu, � fermeris viltīgi iesāka. � Te jau pirms jums biju�i vairāki zeļļi aplūkot �o vietu. Nu, cik tad pēc jūsu domām tā būtu vērts? � Viņ� asi uzlū�koja sve�inieku un attālinājās no mājas, kur Dods, D�eina un māte, durvīs stāvēdami, varēja sarunu noklausīties.

Aģents pastaigājās pa lauku un aplūkoja virspusē guļo�os gabalu?, kas lielā daudzumā mētājās visapkārt.

��� Man liekas, ka �ī ir glu�i laba zeme, � viņ� pēc kāda laika mierīgi noteica. � Jūs dro�i vien nezināt, cik maksā viens akrs, vai ne?

�� Runā, ka tagad varot dabūt trīs simtus par akru, � Kvīders, briesmīgi pārspīlēdams, atbildēja. Tagad, kad bija ieradies otrs pircējs, viņ� gribēja uzzināt, cik tas solīs vairāk par iepriek�ējo.

�� Jā, � tas nu gan izklausās mazliet padārgi, ievē�rojot attālumu līdz dzelzceļam, kurp metāls jānogādā. Tas krietni vien maksās, vai ne?

�� Ne jau tik daudz, lai tāpēc zeme kļūtu daudz lētāka par trim simtiem, � Kvīders gudri atteica.

�� Nu, par to es nemāku spriest. Vai jūs būtu ar mieru pārdot �etrdesmit akrus par diviem simtiem akrā?

Vecais Kvīders ausījās, tas jau skanēja kā piedāvā�jums. Kā nu prazdams viņ� aprēķināja, ka, pārdodot �etr�desmit akru par diviem simtiem akrā, viņ� saņems tikpat, cik tagad viņam apsolīts par visiem septiņdesmit, un trīs�desmit akru vēl paliks viņa rīcībā. Noteiktais priek�likums satrauca viņu un solīja lieliskas izredzes nākotnē � as�toņi tūksto�i par �etrdesmit � kad viss, ko viņ� varēja izspiest no pirmā atnācēja, bija astoņi tūksto�i par sep�tiņdesmit!

�� Pū! � viņ� atviegloti nopūtās un uzsāka kaulē�anos. � Man jau piedāvāta optācija par divpadsmit tūk�sto�iem par visu �o platību.

Ko! � sve�inieks, negribēdams ticēt savām ausim, iesaucās. � Vai jūs jau esat parakstīju�i kādus doku�mentus?

Kādu brīdi Kvīders nolūkojās viņā, it kā baidītos no nodevības, tad pamanījis, ka visa ģimene, durvīs sastā�jusies, viņu novēro, noslēpumaini pamāja sve�iniekam.

� Nāciet �eit, � viņ� teica un devās pa priek�u kāda attāla �oga virzienā. Dro�ā atstatumā viņi apstājās. � Nu, es teik�u jums, kā tās lietas īsti sastāv, � viņ� ļoti noslēpumaini iesāka. � Te bija atnācis kāds zellis trīsas vai �etras nedējas atpakaļ, un tai laikā es vēl nezi�nāju, ka �is te ir minerāls, jūs saprotat? Un viņ� man jau�tāja, neko iepriek� nepateicis, ko pats zināja, cik es prasot par akru. Nu, bet mans kaimiņ� bija �eit pirms viņa un stāstīja, ka zemes gabals tie�i aiz manējā, apmēram �etr�desmit akru, esot pārdots par pieciem tūksto�iem. Zinā�dams, ka mana zeme tāda pati, tikai labāka, un tā kā man pieder septiņdesmit akru, nevis tikai �etrdesmit, es do�māju, ka man jādabū gandrīz divtik, un to arī pateicu. Sākumā viņ� to nevarēja saprast, bet vēlāk mēs vienojā�mies, jo es biju pirmais, kam piederēja �ī zeme � es jau saimniekoju �eit, pirms apprecēju savu sievu � ja pārdo��ana notiks, es dabū�u lielāko daļu. Tā mēs savā starpā nolēmām, mierīgi un nevienam nezinot, kad pēc se�desmit dienām notiks papīru parakstī�ana, viņ� man iepriek� at�dos lielāko naudas daļu. Protams, es nebūtu nekā tāda darījis, ja zeme nepiederētu man pirmām, ja es un mana sieva, un mani bērni satiktu tikpat labi kā sākumā, bet viņa vienmēr tikai dauza un lamā mani. Ja viņ� atkal atnāks, kā viņ� to apsolīja, es viens pats dabū�u astoņus tūksto�us, un atlikumu es un mana sieva sadalīsim, cik labi nu varēsim, viņa dabūs tre�o daļu, kā tas pēc likuma noteikts.

Sve�inieks pārsteigts un uzjautrināts klausījās Kvī�dera paskaidrojumos un ar labpatiku nodomāja: ja arī līgums nebija glu�i nelikumīgs, tad vismaz varēs viegli iestāstīt, ka tas tā ir.

Jau sievas pārsūdzība vien varēja to lauzt, bez tam vecā vīra mantkārības dēj viņ� būtu viegli pierunājams anulēt iepriek�ējo līgumu. Bija skaidri redzams, ka fer�meris pat vēl tagad nezina īsto vērtību zemei, kuru tik vieglprātīgi bija iztirgojis. Visapkārt viņam pletās lauki, kas vārda tie�ā nozīmē sastāvēja gandrīz no tīra cinka. Salīdzinot ar austrumu apgabaliem, se�desmit tūksto�i bija tīrais nieks par �o zemi. Miljons dolāru būtu smiek�līgi maza summa par raktuvi, kas balstītos uz �ī īpa�uma. Un viņ� pats dro�i vien saņemtu simt tūksto�us par starp�niecību. Augstā debess, tas otrs nopircis veselu bagātību par smieklu! Tas būtu tikai taisnīgi, ja viņ� mēģinātu to tam atņemt.

��� Es teik�u jums, kā tas ir, mister Kvīder, � viņ� pēc kāda brī�a iesāka. � Man liekas, ka tas cilvēks, lai viņ� bija kas būdams, jūs ir smalki piekrāpis. Jūsu zeme daudz vairāk vērts, tas skaidri redzams. Bet līgumu var viegli lauzt, pamatojoties uz to, ka tai laikā, kad to slē�dzāt, jūs nezinājāt, ko pārdodat. Tāds ir likums, man tā liekas. Jums nav jāpilda līgums, ja tas noslēgts tad, kad jūs nezinājāt, ko darāt. Patiesību sakot, es varu jūs no tā atbrīvot, ja vien vēlaties. Jums tikai jāatsakās parak�stīt citi dokumenti un jāatdod saņemtā rokas nauda. Un, kad noteiktais laiks būs pagājis, es labprāt pārņem�u visu jūsu fermu par trīssimt dolāriem akrā un samaksā�u par to skaidrā naudā. Tas padarīs jūs par bagātu vīru. Es noskaitī�u trīs tūksto�us tie�i uz rokas tai dienā, kad jūs dosiet parakstu, ka esat ar mieru pārdot. Jūs patie�ām esat piekrāpts. Ne jūs, ne jūsu sieva patiesībā nezinājāt, ko jūs darāt.

�� Tas taisnība, � Kvīders spiedza, � mēs nezinā�jām. Mēs nezinājām, ka zemē atrodams minerāls, kad mēs parakstījām to kontraktu.

�Trīssimt dolāru par akru,� viņ� klusībā aplēsa, �kopā tas būtu divdesmit viens tūkstotis dolāru � divdesmit viens no�ēlojamo astoņu tūksto�u vietā!� Viņ� stāvēja trīco�s un nevarīgs, nezinādams, ko teikt, ko darīt. Viņa salīku�ais un saruku�ais stāvs, neveiksmju izmocīts, dre�bēja, apzinoties, ka bagātība tie�ām varētu piederēt vi�ņam, bet agrāko kļūdu un neziņas dēļ viņ� vairs nevarēs to saņemt. Viņa izkaltu�ās, vientulībā pa pusei sajuku��ās smadzenes nespēja aptvert �o brīni�ķīgo iespēju. Tā traucēja viņa nervu centrus, un viņ� sāka �ķielēt.

Aģents, nenojauzdams, ko �ī klusē�ana nozīmē, pie�bilda: � Es varētu vēl mazliet pielikt, mister Kvīder, � teiksim, divdesmit pieci tūksto�i. Par �o naudu jūs varētu nopirkt māju pilsētā. Jūsu sieva staigātu zīda drānās, un jums pa�am nekad vairs nevajadzētu strādāt. Jūsu dēls un meita apmeklētu koled�u, ja vien viņi to vēlētos. Jums tikai jāatsakās parakstīt kontraktu, kad viņ� atnāks � jāatdod viņam nauda, vai, vēl labāk, uzziniet viņa adresi un atļaujiet man to viņam aizsūtīt.

�� Viņ� piekrāpa mani, jā, to viņ� izdarīja! � Kvīders tagad gandrīz kliedza, un lielas sviedru lāses izspiedās viņam uz pieres. � Viņ� mēģināja mani aplaupīt! Bet viņ� nedabūs ne akra, dieva vārds � neviena pa�a akra!

�� Tas pareizi, � atnācējs sacīja, un pirms aizie�anas viņ� vēlreiz fermerim atgādināja milzīgo un netaisno star�pību starp divpadsmit (cik, pēc viņa domām, Kvīders saņems) un divdesmit pieciem tūksto�iem. Viņ� ļoti glez�naini parādīja �o starpību, uzburdams nākamās bezrūpī�gās dzīves ainas pilsētā.

Par nelaimi fermerim nebija iespējas izvairīties no savas nesenās divkosības. Ja viņ� bija piekrāpis sievu un bērnus par tādu samērā mazu summu kā astoņi tūksto�i, tad �īs nesalīdzināmi lielākās summas dēļ radīsies daudz vairāk grūtību � sadursmes, ķildas, varbūt pat atklāts kautiņ�, tik me�onīga bija viņa sieva un Dods. Un vai viņ� varēja ar tiem spēkoties? Kaut gan viņam nekad nekas nebija piederējis, Viņ� jutās tā, it kā būtu pazau�dējis ļoti daudz, it kā viņam censtos atņemt kaut ko ne�izmērojami lielu, kaut ko tādu, kas viņam vienmēr pie�derējis!

Pēc �īs sarunas Kvīders staigāja apkārt kā apmāts, izvairīdamies no ģimenes, cik vien iespējams, kamēr viņi, cenzdamies uzzināt, kad atgriezīsies pirmais aģents un par ko Kvīders runājis un vienojies ar otro, uzmanīgi vē�roja katru tēva soli. Un pamazām vecā fermera prāts aptum�ojās, visu laiku viņu vajāja viena doma, proti, ka viņa sieva, viņa bērni, visa pasaule grib viņu aplaupīt � ka vienīgais glābiņ� meklējams bēg�anā, protams, ar visu savu bagātību, ja tik viņ� spētu to iegūt. Bet kā? Kā? Viens bija skaidrs. Viņi to nedabūs. Vispirms viņ� cīnī�sies, viņ� gatavs pat mirt. Un, kavēdamies savos klusajos tīrumos, fiziski un garīgi novārdzis, viņ� sapņoja par ba�gātību un jutās tā, it kā tā viņam jau piederētu.

Pa to laiku pirmais aģents pārdomāja, kā, izmantojot Kvīdera vēlē�anos saņemt pārējo naudu slepenībā, vieg�lāk iegūt zemi par līgumā minēto summu, diviem tūksto��iem. Kad dokuments, sievas un advokāta klātbūtnē būs parakstīts � par tiem pa�iem diviem tūksto�iem � cik viegli aiziet un, stingri paliekot pie līguma teksta, nemak�sāt vairāk nekā!

Pēdējā diena tuvojās un briesmīgais saspīlējums lika sevi manīt. Kvīders bija tuvu sabrukumam. Viņa tuk�ais skatiens rādīja, ka visas viņa pārdomas beigu�ās bez jeb�kāda rezultāta. Viņa nervozā klaiņo�ana �urp un turp vairs nelīdzinājās saprātīgai rīcībai. Tad pēdējā, se�des�mitajā dienā ieradās viņa ļaunais gars, pirmais aģents, Arno advokāta D�ailza, īsta nelie�a un blē�a, pavadībā.

Ieraugot viņus, Kvīders vispirms gribēja bēgt, bet, brīdi padomājis, baidījās to darīt. Zeme piederēja viņam. Ja viņ� nepaliktu, Dods un misis Kvīdere varēja noslēgt līgumu bez viņa piekri�anas � atstāt viņu bez zemes, bez naudas � vai arī uzzināt kaut ko par pārējo naudu, ko viņ� bija slepeni saņēmis un vēl cerēja saņemt. Vajadzēja palikt, bet viņam nebija ne jausmas, kā visu to atrisināt.

D�eina, kas stāvēja durvīs, kad viņi iejāja pagalmā, bija tā, kas viņus sagaidīja, kaut gan Dods, ar gudru ziņu strādādams mājas tuvumā, sveicināja viņus pirmais. Tad misis Kvīdere nekautrīgi nopētīja viņus no galvas līdz kājām, atklāti izrādīdama savu nepatiku. �ie tad nu bija tie abi, kas cerēja viņu piekrāpt!

�� Kur ir tavs tēvs, Dod? � advokāts D�ailzs fami�liāri jautāja, jo viņ� tos visus labi pazina.

�� Tur pāri otrā tīrumā, � Dods skābi atbildēja. Brīdi vēlāk viņ� izaicino�i piebilda: � Ja jūs esat ieradu�ies zemes lietā, jūs nekā nepanāksiet. Māte un tēvs nolēmu�i nepārdot. �ī vieta daudz vairāk vērts, nekā jūs piedāvājat. Tagad pie Arno pārdod zemi par trim simtiem akrā, un tajā ne tuvu nav tik daudz minerāla, bet jūs, kā es dzirdu, solāt tikai divus tūksto�us par visu �o īpa�umu. Māte un tēvs būtu muļķi, ja viņi tam piekristu.

��� Lai nu paliek, � D�ailzs mierino�i, tomēr īgni iesaucās, � viņ� bija īsta lapsene, kas �ādās nepatīka�mās situācijās vienmēr centās nomierināt uztrauktos ļau�u prātus. � Misteram Krofordam ir optācija uz �o

īpa�umu, ko parakstīju�i tavs tēvs un māte un apliecinā�jis misters, � viņ� palūkojās lapā, � misters Bots � ak jā, Lesters Bots. Jūs to nevarat nelikumīgi lauzt. Mis�teram Krofordam tikai jāpiedāvā jums nauda � patiesību sakot, tikai jāatstāj tā �eit � un īpa�ums piederēs viņam. Tas ir pēc likuma. Optācija paliek optācija, un �ai ir pat liecinieks. Es patie�ām nesaprotu, kas jums ienācis prātā.

��� Tur nekas nebija teikts par minerālu, kad es to parakstīju, � misis Kvīdere neatlaidās. � Un papīrs, no kura es nekā nesaprotu, nekur neder. Vismaz es vairs neparakstī�os ne uz viena pa�a.

��� Nu, nu! � Misters D�ailzs nervozi sacīja. � La�bāk pasauksim misteru Kvīderu un paklausīsimies, ko viņ� saka. Es esmu pārliecināts, ka viņ� neatbalstīs �os nepārdomātos un pretlikumīgos uzskatus.

Tai brīdī vecais Kvīders, D�einas aicināts, līda gar mājas stūri kā vajāts zvērs � drūms, bailīgs, neuzticīgs; ieraudzīju�i viņu, aģents un advokāts, kuri bija jau apsē�du�ies, atkal piecēlās.

�� Nu, mēs esam klāt, mister Kvīder, � aģents iesāka, bet pārsteigts apklusa, redzēdams, cik dīvaini vecais fer�meris pārvelk ar nedro�u roku pār pieri un kā jucis rau�gās sev priek�ā. Viņ� izskatījās dzeltens un noliesējis un drīzāk atgādināja izsalku�u putnu nekā cilvēcisku būtni.

�� Paskaties uz tēvu! � D�eina �ukstēja Dodam, kaut arī bija pieradusi pie visām vecā vīra dīvainībām.

��� Jā, mister Kvīder, � advokāts sacīja, nepiegriez�dams vērību D�einas �ukstē�anai un vēlēdamies ātrāk izbeigt ārkārtīgi nepatīkamo situāciju, � te nu mēs esam. Mēs esam ieradu�ies nokārtot ar jums �o pārdo�anas lietu pēc visiem optācijas noteikumiem. Ceru, ka jūs esat sagatavoju�ies.

��� Ko? � vecais Kvīders nesapratnē jautāja, tad, mazliet atjēdzies,, iesāka: � Neko es neparakstī�u! Itin neko! Es to nedarī�u! Neparakstī�u! � Viņ� izplēta un atkal savilka pirkstus dūrēs, grozīja un staipīja kaklu, it kā cenzdamies pārspēt smagu fizisku defektu.

33

��� Ko tas nozīmē? � advokāts asi noprasīja, mēģi�nādams ar balss toni viņu iebiedēt vai vismaz vest pie prāta, � neparakstīsiet? Ko jūs ar to domājat, sacīdami, ka neparakstīsiet? Jūs devāt optāciju par simt dolāriem

8 Zelta mirā�a

skaidrā naudā, jūs un jusu sieva to parakstījāt un Lesters Bots apliecināja, bet nu jūs sakāt, ka neparakstīsiet! Es negribu būt skarbs, bet jūs esat saistīti ar noteiktu kon�traktu, ari nauda saņemta, un ar �ādām lietām nemēdz jokot. Kontrakts ir ļoti nopietna lieta tiesas priek�ā, mis�ter Kvīder, ļoti nopietna. Un likumā paredzētas labas zāles �ādiem gadījumiem. Vai nu jūs parakstāt, vai ne, �īs optācijas īpa�nieks var samaksāt naudu liecinieku klātbūtnē un iesniegt tiesā sūdzību un prāvu vinnēt.

��� Nē, nevar vis, ja cilvēks nekad nav zinājis, ko viņ� dara, kad parakstīja, � protestēja Dods, kas tagad sava pa�a interesēs un domādams, ka tēvs piekrāpts, kļuva laipnāks vai vismaz izturējās draudzīgāk.

��� Neko es neparakstī�u, � Kvīders drūmi palika pie sava. � Es neļau�os ar visādām blēdībām atņemt man manu īpa�umu. Es nezināju, ka uz tā ir minerāls � vis�maz to ne, cik tas ir vērts � un es nedomāju neko pa�rakstīt, un jūs mani nepiespiedīsiet. Jūs tikai gribat man to atņemt par velti, to jūs gribat darīt. Bet es nepa�rakstī�u!

��� Man nebija ne jausmas, ka te atrodas minerāls, kad es parakstījos, � misis Kvīdere vaimanāja.

��� Ak tad tāl � Krofords viņus stingri pārtrauca, no�lēmis tikt galā ar �o savādnieku un cerēdams viņu sa�baidīt, atgādinot slepeno vieno�anos. � Neaizmirstiet, mister Kvīder, mūsu īpa�o norunu visā �ai lietā. � Viņ� vēl tagad īsti nezināja, cik maksāt � divi vai astoņi. � Vai jūs domājat turēt savu solījumu, vai ne? Jums tagad jāiz�ķiras. Jā vai nē?

��� Arā! � iekliedzās Kvīders, me�onīgā uztraukumā vicinādams rokas un palēkdamies. � Jūs apkrāpāt mani, to jūs darījāt! Jūs domājāt dabūt zemi par velti. Bet jūs to nedabūsiet � jūs to nevarat. Es neko neparakstī�u! Neparko neparakstī�u! � Viņa acis bija kļuvu�as sarka�nas un neprāta pilnas no pārāk sasprindzinātas domā��anas.

Tagad Krofords, kas līdz �im bija cerējis visu iegūt par diviem tūksto�iem, nolēma maksāt, kā norunāts, as�toņus un nevis slepeni Kvīderam vienam pa�am, bet iz�mantot �o summu, lai piekukuļotu ģimeni, parādot viņiem, cik Kvīders patiesībā saņems un cik netaisni viņ� to no�

domājis sadalīt. Viņi visi acīm redzot bija pārliecināti, ka dabūs tikai divus. Ja viņ� tiem izskaidros, kā viss īstenībā izskatās, varbūt viņ� noskaņos tos sev labvēlīgi.

��� Astoņus tūksto�us par �o īpa�umu, to jūs saucat par krāp�anu, un vēl pēc tam, kad esat saņēmu�i no ma�nis astoņsimt dolāru un paturēju�i tos veselas se�desmit dienas!

��� Ko-o? � Dods jautāja, virzīdamies tuvāk, tad pa�griezies stīvi uzlūkoja tēvu un izbrīnā vēroja māti. Dzir�dētais tālu pārsniedza to summu, kādu, pēc viņa domām, vecāki būtu varēju�i saņemt, un viņam likās, ka melo abi. � Astoņi tūksto�i! Es domāju, tu teici � divi! � Viņ�, gaidīdams apstiprinājumu, lūkojās uz māti.

Tā bija neviltota pārsteiguma paraugs. � �ī ir pirmā reize, kad es kaut ko dzirdu par astoņiem tūksto�iem. Nudien, pirmā dzirdē�ana! � viņa dievojās, sapratusi, ka tiek ap�aubīts viņas godīgums �ajā darījumā.

Un Kvīders? Satriekts par negaidīto atklājumu, no kura tomēr visu laiku bija baidījies, viņ� pilnīgi zaudēja galvu dusmās un bailēs par neatrisināmo pretrunu mu�d�ekli, kurā viņ� tagad bija sapinies. Kā gan �is vīrs, ar kuru viņ� bija vienojies, varēja būt tik negodīgs un atklāt visiem viņa noslēpumu? Tas, ka sieva un dēls nu zināja, kāds viņ� mantkārīgs egoists, noveda viņu līdz ārprātam,

��� Nu, tik es viņam piedāvāju, � Krofords turpināja uzbrukumu un, ievērojis savu vārdu milzīgo iespaidu, sa�cīja, � un tik viņ�,bija ar mieru saņemt, tagad esmu ieradies, lai samaksātu �o summu. Es viņam jau iedevu astoņus simtus, tos viņ� dro�i vien kaut kur paslēpis. Apgalvojums, ka es esot mēģinājis viņu apkrāpt, izklau�sās tie�ām smieklīgi. Viņ� lūdza man nevienam par to nekā neteikt, jo visa zeme piederot viņam vienam un viņ� pats norēķinā�oties ar jums trijiem.

3*

�� Arā no �ejienes, � Kvīders me�onīgi kliedza, � ka�mēr es neesmu jūs nositis! Es neko neesmu parakstījis! Mēs nekad neesam runāju�i par astoņiem tūksto�iem. Runa bija tikai par diviem tūksto�iem � tā tas bija! Jūs tikai gribat mani piekrāpt, jūs elles mūd�i, jūs! Bet es neparakstī�u, neparko neparakstī�u! � un viņ� pieliecās un mēģināja pakampt ķebli, kas stāvēja pie sienas.

35

Visi atkāpās, izņemot Dodu, kas, jau vairākkārt uz�veicis tēvu līdzīgos kautiņos, tagad uzklupa viņam un ar vienu grūdienu notrieca viņu gar zemi, tik vāj� vecais fermeris bija kļuvis. Advokāts un aģents, redzēdami viņu uz grīdas, mēģināja tam palīdzēt. Bet Dods domāja, ka nu reiz pienākusi sengaidītā izdevība. Tēvs bija viņam melojis. Viņ� baidījās no dēla. Kāpēc gan nepiespiest viņu ar varu atzīt līgumu un nesaņemt naudu? Nauda tiks iz�maksāta �eit uz vietas, ja vien varēs piedabūt tēvu pa�rakstīties, un tad viņ� bez kavē�anās saņems savu daļu. Kādus gan sapņus ar to nevarēja piepildīt? �Viņ� tam piekrita un tagad viņam tas jādara,� Dods domāja, �tas ir viss.�

�� Bez kau�anās! � sauca D�ailzs. � Mēs negribam kautiņu � mēs gribam mierīgi nokārtot �o lietu, tas ir viss.

Jādabū tikai otrs Kvīdera paraksts un pēc iespējas mierīgi, viņi neatzina fizisku iespaido�anu, viņi bija vei�kalnieki, nevis karavīri.

�� Jūs teicāt, viņ� piekritis saņemt astoņus tūksto�us dolāru, vai ne? � Dods pārjautāja, nespēdams ticēt, ka kāds varētu samaksāt tik milzīgu summu skaidrā naudā.

��� Jā, tas tiesa, � aģents atbildēja.

��� Tad viņam solījums jāpilda, lai tur vai kas, � Dods, rokas sānos iespiedis un apaļo galvu pa�ķiebis, sacīja, degdams nepacietībā iegūt naudu, cik iespējams drīzāk. � Klausies, � viņ� griezās pie zemē nogāztā tēva, kas krītot bija ievainojis galvu un vēl arvien gulēja uz grīdas; atbalstījies uz elkoņa, viņ�, nekā nesapraz�dams, vēroja grupu, pārāk samulsis un sajucis, lai ap�tvertu notieko�o un pretotos tam. � Kas tev nāk prātā, vecais līkkāji? Celies aug�ā! � Dods piegāja pie tēva, piecēla viņu kājās un, pastūmis uz priek�u, nosēdināja krēslā pie galda. � Tā, nu paraksties, kā esi solījis. Kur ir tas papīrs? � viņ� jautāja advokātam. � Jūs tikai parādiet, kur viņam rakstīt, un, es domāju, viņ� to darīs. Bet iepriek� apskatīsim naudu, kuru jūs gribat maksāt, � viņ� piebilda, � pirms viņ� parakstās. Es gribu redzēt, vai tā īsta.

Aģents izņēma apsolīto summu no kabatas portfeļa, jo jau iepriek� bija paredzējis, ka �eku �eit nekādā gadī�gi?

jumā nepieņems, un advokāts pasniedza dokumentu pa�rakstī�anai. Dods nekavējoties paņēma naudu un sāka to skaitīt.

Kamēr viņ� skaitīja, D�ailzs teica pārējiem: � Viņam nekas cits nav jādara, kā tikai jāparakstās uz �ī līguma, viņam un viņa sievai. Ja tu proti lasīt, � viņ�, redzē�dams, cik gludi viss norit, teica Dodam, kad tas bija bei�dzis skaitīt, � tu vari pārliecināties, kas tur rakstīts. � Dods pagriezās un, paņēmis lapu, aplūkoja to ar tādu izteiksmi, it kā viņam viss būtu skaidrs kā diena. � Kā jūs redzat, � advokāts turpināja, � mēs ar viņu vieno�jāmies pirkt �o zemi par astoņtūksto� dolāriem. Mēs vi�ņam jau esam samaksāju�i astoņus simtus. Tātad vēl jā�maksā septiņi tūksto�i un divi simti, tie ir �eit, � un viņ� pieskārās naudai, ko Dods turēja rokā. Tas nevarēja ne parunāt aiz lielas laimes. Padomā tikai � septiņi tūksto�i divi simti dolāru � un tas viss par �o no�ēlojamo, ne�auglīgo zemi!

�� Kur tas dzirdēts! � misis Kvīdere un D�eina reizē iesaucās. � Kas to būtu domājis! Astoņi tūksto�i!

Vecais Kvīders, kaut gan vēl apdullis un apmulsis, jau bija tiktāl at�irdzis, ka spēja piecelties no krēsla, kad Dods spieda viņu parakstīties, bet mīlo�ais dēls viņu atkal bez �ēlastības nosēdināja.

��� Netrako, vecais līkkāji, � viņ� rupji atkārtoja.

�� Liecies mierā un paraksties, kur liek! Tu pats tam pie�kriti un pie tā tev jāpaliek. Tu jau dabūji tik daudz, ka vairāk negribēsi, � viņ� zobojās, sapratis, ka tēvs tagad pilnīgi viņa varā. Tas sēdēja bezpalīdzīgs un mēms. � Tu tam esot piekritis, tā viņ� saka. Piekriti, jā?

��� Ak tu kungs! � iemeta uztrauktā misis Kvīdere.

�� Astoņi tūksto�i! Un viņ� visu laiku dievojas, ka tikai divi! Kas to būtu domājis! Un viņ� visu to būtu ievilcis un neteiktu nevienam ne pu�plēsta vārda!

��� Jā, � piebilda D�eina, uzlūkodama tēvu skaudīgi un atriebīgi, � viens pats būtu paņēmis visu! Un mēs lai te plē�amies melnās miesās gadu no gada, ka tik viņam būtu labi? � Viņas skats nebija mazāk skarbs par brāļa skatu. Tēvs nebija nekas vairāk kā zaglis, kas mēģinājis nolaupīt viņu pūliņu augļus.

Kad advokāts, paņēmis papiru no Doda, izklāja to uz vecā dēju galda un pasniedza Kvīderam spalvu, viņ� sa�tvēra to mehāniski kā bērns un uzvilka krustu, kur viņam lika, kamēr misters D�ailzs ar gudru ziņu sacija: � To jūs darāt no brīvas gribas, mister Kvīder, vai ne? � Ve�cais vīrs nekā neatbildēja. Uz laiku, varbūt kritienā sa�ņemtā sitiena dēļ, viņ� bija pazaudējis galveno domu pa�vedienu, ka nedrīkst nekā parakstīt. Parakstījies viņ� nedro�i raudzījās apkārt, it kā jautādams, ko vēl no viņa vajag, kamēr misis Kvīdere uzvilka savu zīmi, noteikti atbildēdama �jā� uz to pa�u viltīgo jautājumu. Kad Dods, vecākais lasīt un rakstīt pratējs ģimenē, bija aplie�cinājis sava tēva un mātes parakstus, parakstījās ari D�eina, jo divi liecinieki bija nepiecie�ami. Tad Dods, kur�, izmantodams stiprākā tiesības, bija kļuvis ģimenē par noteicēju, paņēma naudu un savu piederīgo sasprin�dzināto acu priek�ā turpināja to pārskaitīt. Bet vecais Kvīders, vēl arvien neapjēgdams naudas nozīmi, sēdēja mierīgi, tikai stiepa pēc tās rokas, it kā viņam'to vaja�dzētu iegūt, bet viņ� vēl nebūtu glu�i skaidrībā par to.

�� Es ceru, ka viss kārtībā, � advokāts sacīja un pa�griezās, lai ietu. Dods apliecināja, ka viss esot glu�i pareizi.

Tad abi apmeklētāji, ieguvu�i kāroto dokumentu, aiz�gāja. Visa ģimene, izņemot tēvu, kas vēl arvien sēdēja kā nemaņā, sāka pārspriest, kā �ī ievērojamā summa būtu sadalāma.

��� Nu, paklausies, Dod, ko es tev teik�u, �. māte, mantkāres pārņemta, uzplijās dēlam, � man pieder tre�ā daļa no visas tās naudas, tas ir pēc likuma.

�� Un es jau neie�u palikt be�ā pēc visas tās lielās strādā�anas, � D�eina, pieliekusies brālim, neatlaidās.

��� Kur jūs bā�at savus nagus? Vai nevarat likties mierā, kamēr izskaitu? � Dods atgaiņājās, sākdams skai�tīt tre�o reizi. Jau sajust vien naudu savās rokās bija ne�izsakāms baudījums! Tagad viņam visas durvis vaļā! Viņ� varēja apprecēties, aiziet dzīvot uz pilsētu, darīt sim�tiem citu lietu, kuras viņ� vienmēr bija vēlējies darīt. Do�dam pat prātā neienāca, ka tēvam, kur�, pēc viņa domām, bija zaudējis sapra�anu, ari pienāktos saņemt daļu no �īs naudas; vecais, nevarīgais vīrs, kuram kop� �īs dieiias nekas cits neatliks, kā iet ubagot vai ari klausīt viņa pavēlēm, nemodināja Dodā ne vismazāko līdzjūtību. Ar nekaunību un rupju spēku viņ� tagad bija �eit noteicējs, vismaz jutās kā noteicējs. Pieskardamies ar pirkstiem naudai, viņ� starodams runāja, domādams par brīni�ķī�gam lietām, tad piepe�i, atcerēdamies paslēptos astoņus simtus vai tēva daļu no �iem astoņiem simtiem, viņ� pie�bilda: � Jā, bet kur gan atrodas pārējie astoņi simti, es gribētu zināt? Viņ� dro�i vien nēsā tos sev līdz, varbūt arī paslēpis kaut kur! � Tad, aizdomīgi vērodams sagumu�o stāvu, viņ� sāka pārmeklēt vecā vīra drēbes, bet, nekā neatradis, noteica, ka gan jau dabū�ot tos vēlāk. Beidzot nauda, kas bija viņam rokās, tika sadalīta: tre�ā da|a misis Kvīderei, ceturtā daļa D�einai, pārējais viņam pa�am, īstajam mantiniekam un tēva palīgam, ta�u visu laiku viņ� prātoja, kur gan varētu atrasties pārējie astoņi simti.

Tie�i tad vecais Kvīders, kuram līdz pat �im laikam bija laupīta katra sapra�ana, tiktāl at�irga, ka sāka no�jaust, kas �eit nesen norisinājies. Viņ� pielēca kājās un, me�onīgi apkārt skatīdamies, spiedza smalkā balstiņā. � Viņi nozagu�i manu īpa�umu! Viņi nozagu�i manu īpa�umu! Es esmu aplaupīts, galīgi aplaupīts! Es esmu aplaupīts! Vai! Vai! Vai! �ī zeme nav vērts tikai astoņus tūksto�us � bet gan divdesmit piecus, tik daudz es va�rēju dabūt, bet nu viņi ir aizgāju�i un liku�i man parak�stīties par velti! Vai! Vai! Vai! � Tā viņ� skraidīja un vaimanāja un griezās kā ratiņ� pa istabu, līdz, ieraugot Dodu, kas vēl arvien turēja rokā savu naudas da|u, viņa ārprāts sāka izpausties citādā veidā; paķēris naudu, viņ� skrēja uz vaļējām durvīm un sāka kaisīt dārgās zīmes vējā, visu laiku saukdams: � Viņi nozagu�i manu īpa�umu! Viņi nozagu�i manu īpa�umu! Es negribu �o nolādēto naudu � es to negribu! Es gribu savu īpa�umu! Vai! Vai! Vai!

�ai kritiskajā situācijā Dods redzēja tikai vienu � naudu. Nekā nezinot par otrā aģenta piedāvājumu, viņ� nevarēja saprast, kas gan tā varēja saniknot veco vīru, ka tas pilnīgi zaudējis prātu. Kad tēvs tā ālējās, spiedza un kaisīja naudu visapkārt, dēls uzklupa vecajam ar me�akaķa veiklību, nogāza viņu gar zemi un, izrāvis atli�ku�o naudu, neļāva viņam piecelties, bet uzsauca māte! un māsai: � Ko stāv? Savāc naudu! Savāc naudu un dod �urp virvi! Atnes virvi! Vai ta neredz, ka viņ� jucis? Viņ� ir traks, es jums saku! Viņ� ir ārprātīgs, noteikti ārprā�tīgs! Kur virve? � Un, vērodams, kā viņas pakalpīgi uz�lasa izkaisītās naudas zīmes, viņ� spieda pretojo�os stāvu pie zemes. Kad tēvs bija dro�i sasiets un nauda atdabūta, mīlo�ais dēls piecēlās un, pārliecinājies, ka nekas netrūkst, tiktāl nomierinājās, ka spēja uzlūkot �o viltīgo pasauli mazliet laipnākām acīm. Tad, ieraudzījis veco vīru sa�sietu kā putnu, ko ved uz tirgu, viņ� gandrīz vai līdzjū�tīgi piebilda:

�� Nu, kas to būtu domājis! Nabaga vecais! Man lie�kas, �oreiz viņ� zaudējis prātu uz visiem laikiem. Viņ� ir glu�i jucis � pavisam traks!

�� Jā, es arī tā domāju, � misis Kvīdere bez kādas intereses piekrita, jo �ai brīdī viņu vairāk par visu sais�tīja domas par naudu.

Tad Dods, viņa māte un māsa sāka pilnīgi brīvi ap�spriesties, ko darīt ar veco fermeri, kamēr tas izvalbītām acīm noraudzījās ainā, kuru vairs nespēja saprast.

Apmeties mazajā istabiņā virs Sepertona garā�as, D�ord�s jutās laimīgs. Viņ� priecājās, ka viņa apciemojums notiek vienā laikā ar mistera Davida Merita apcie�mojumu un ka misters Merits var netraucēti baudīt �epertona viesistabas ērtības, jo misters Merits bija D�ord�am ļoti iepa�ticies kop� viņu pirmās sastap�a�nās. Misters Merits bija sārts, tukls, gadus �etrdesmit piecus vecs, labi saglabājies vīrietis, vienmēr gatavs uz jokiem un ārkārtīgi patīkams, viņa kabatas alla� bija piebāztas smar�īgiem cigāriem, kurus viņ� izdalīja ar devīgu roku. Rendijs sauca viņu par �Kompānijas vīru�, un, kaut gan D�ord�s nezināja �Kompānijas vīra� pienākumus, sprie��ot pēc mistera Merita, tie �ķita loti patīkami.

D�ord�s zināja, ka misters Merits ir Rendija priek��nieks un ka viņ� mēdz apmeklēt pilsētu pēc katriem diviem vai trim mēne�iem. Viņ� ieradās kā laipnais sārtvaidzis ziemsvētku vecītis, bārstīdams savus mazos, omulīgos jo�ciņus, izdalīdams savus stipros cigārus, apņemdams cil�vēkus ap pleciem un, galvenais, likdams ikvienam justies labi. Viņ� pats sacīja: � Man �ad un tad jāparādās, lai re�dzētu, vai zēni labi uzvedas un neieņem viltotu naudu.

To teikdams, viņ� tik jocīgi mirk�ķināja D�ord�am ar acīm, ka visiem bija jāsmejas. Tad viņ� iedeva D�ord�am resnu cigāru.

�ķita, ka viņ� izpilda sūtņa pienākumus. Viņ� vien�mēr izmaksāja pusdienas vai len�u Rendijam un Kompā-

nfjas pārdevējiem, un likās, ka, izņemot da�us īsus kan�tora apmeklējumus, viņ� lielāko daļu laika pavada, vei�cinādams miera un pārpilnības ēras iestā�anos. Viņ� mēdza pastaigāties pa pilsētu un satikties ar da�ādiem ļaudīm, uzsist tiem uz pleca un saukt tos vārdā, un vēl veselu nedēļu pēc viņa aizbrauk�anas Libija Hila veikal�nieki smēķēja viņa izdalītos cigārus. Kad misters Merits ieradās, viņ� parasti apmetās �ārpilsētas mājā�, un Mar�garita tad vienmēr gatavoja ļoti gar�īgas pusdienas, ku�rās nekad netrūka labu dzērienu. Tos sagādāja misters Merits pats, jo viņ� visur vadāja sev līdz bagātīgu dārgu dzērienu krājumu. Pirmoreiz satiekoties, D�ord�s redzēja, ka misters Merits pieder pie tiem cilvēkiem, kurus apstaro laba biedra oreols, un tāpēc bija tik patīkami, ka misters Merits apmeties �ai mājā.

Misters Merits nebija tikai patīkams biedrs vien. Viņ� piederēja �pie Kompānijas�, un drīz D�ord�s saprata, kāds ievērojams un noslēpumains spēks bija �Kompāni�jai� viņu dzīvē. Rendijs strādāja tajā kop� koled�as beig��anas. Vispirms viņu nosūtīja uz galveno kantori kaut kur aug�ā ziemeļos, lai apmācītu darbam. Tad viņ� at�griezās dienvidos un uzkalpojās no pārdevēja par apga�bala aģentu � svarīgs postenis pārdo�anas organi�zācijā.

�Kompānija�, �apgabala aģents�, �pārdo�anas orga�nizācija� � visi noslēpumaini, ta�u ļoti patīkami tituļi. Tai nedēļā, kad D�ord�s ciemojās Libija Hilā pie Rendija un Margaritas, misters Merits parasti ieradās ēdienu rei�zēs; vakaros viņ� labprāt sēdēja kopā ar viņiem mājas priek�ā uz lieveņa un, bez mitas jokodamies un smieda�mies, uzjautrināja visus. Da�reiz viņ� runāja ar Rendiju par veikala lietām, stāstīja par �Kompāniju� un par savu pieredzi organizācijas darbā, un pēc neilga laika D�ord�s ieguva diezgan pareizu priek�statu, kas tā bija par sa�vienību.

* *

*

�Apvienotā mēru, svaru un rēķināmo ma�īnu kompā�nija� bija pla�i izpletusies impērija, kuras pārvalde, pa�vir�i vērojot, likās ļoti sare�ģīta, ta�u būtībā bija patiesfim vienkār�a. Tās sirds un dvēsele � pati tās dzīvība �

bija pārdo�anas organizācija.

Visa zeme bija sadalīta apgabalos, un katrā apgabalā bija iecelts aģents. �is aģents savukārt nodarbināja pār�devējus sava apgabala iecirkņos. Katrā apgabalā bija savs �kantora vīrs�, kas kārtoja veikalus aģenta un pār�devēju prombūtnes laikā, un �remonta vīrs�, kura pienā�kums bija izlabot bojātās vai salauztās ma�īnas. Visi �ie darbinieki izveidoja aģentūru, un zeme bija tā sadalīta, ka caurmērā uz katru pusmiljonu iedzīvotāju iznāca viena aģentūra. Visā zeniē �ādu aģentūru bija divi simti se��desmit vai septiņdesmit un aģentu un pārdevēju � div�padsmit līdz piecpadsmit simti.

Darbinieki, pieminēdami �o industriālo impēriju, ne�kad nenosauca īpa�nieka vārdu � jo kas gan runā par dievību tie�i � bet vienmēr tikko manāmi pazeminātā, it kā aizsmaku�ā balsī sauca to par �Kompāniju�. �īs in�dustriālās kompānijas augstākie mērķi arī bija patie�ām vienkār�i. Tos katru gadu atgādināja pats Lielais Vīrs misters Pauls S. Apltons III, nobeidzot savu slaveno, stundu garo uzrunu pārdo�anas organizācijas nacionālajā konventā. Gadskārtējās sesijas noslēgumā, stāvēdams sa�pulcēju�os priek�ā, viņ� ar lielisku, pavēlo�u �estu norā�dīja uz milzīgu Amerikas Savienoto Valstu karti, kas aizņēma visu sienu aiz viņa, un sacīja:

� Tur ir jūsu tirgus! Ejiet un pārdodiet!

Kas varēja būt vienkār�āk un skaistāk? Kas spēja daiļrunīgāk parādīt vareno fantāzijas lidojumu, kuru mo�dernās kapitāla hronikās cildina ar �vīzijas� vārdu? �iem vārdiem piemita pla�s vēriens un skarba atklātība, kas raksturīga lielu vadoņu izteicieniem visos cilvēces attīs�tības laikmetos. Tas ir Napoleons, kas uzrunā savus pulkus Ēģiptē: � Karavīri tur, no piramīdu virsotnēm, �etr�desmit gadsimtu raugās lejup uz jums! � Tas ir kaptei�nis Perijs: � Mēs esam sastapu�i ienaidnieku, un tas ir mūsu! � Tas ir Djujss Manilas līcī: � Jūs varat �aut, ja esat sagatavoju�ies, Gridlij! � Tas ir Grants Spotsilvānijas tiesas priek�ā: � Es ierosinu to izcīnīt, kaut ari paietu visa vasara!

Kad misters Pauls S. Apltons III pamāja ar roku pret sienu, teikdams: � Tur ir jūsu tirgus! Ejiet un pārdo�diet, � viņa pārdo�anas organizācijas kapteiņi, leitnanti un kareivji saprata, ka mil�i vēl dzīvo uz zemes un ka romantisma laikmets vēl nav miris.

Tiesa, bija laiks, kad Kompānijas mērķi bija ierobe�otāki. Tas bija tad, kad sabiedrības dibinātājs mistera Paula S. Apltona III vectēvs pauda savas pieticīgās cerī�bas: � Es gribu redzēt kādu no savām ma�īnām katrā noliktavā, veikalā un darba vietā, kur tā nepiecie�ama un kur par to spēj samaksāt. � Dibinātāja paziņojumā mi�nētie ierobe�ojumi jau sen bija kļuvu�i tik vecmodīgi, ka likās piederam vidējam Viktorijas laimētam. Misters Dā�vids Merits arī to atzina. Kaut gan viņ� nemēdza runāt ļaunu par cilvēkiem un jo sevi�ķi par Kompānijas dibi�nātāju, viņam bija jāatzīst, ka, piemērojot 1929. gada standartu, vecajam d�entlmenim trūcis tālredzības.

� Tās tagad vecas lietas, � misters Merits sacīja, purinādams galvu un pamezdams D�ord�am ar acīm, tā pārvēr�ot savu nodevību pret dibinātāju par joku. � Mēs jau esam to pāraugu�i! � viņ� iesaucās ne bez lepnuma. � Nu, ja mūsu dienās gaidītu un pārdotu ma�īnas tikai tiem, kam tās nepiecie�amas, mēs nekur tālu netiktu. � Tagad viņ� māja Rendijam, runādams nopietni un ar dziļu pārliecību. � Mēs negaidām, kamēr viņam nepiecie�ama ma�īna. Ja viņ� saka, ka glu�i labi varot iztikt bez ma��īnas, mēs tomēr neatlai�amies, kamēr viņ� to nopērk. Mēs liekam viņam saskatīt nepiecie�amību, vai ne, Rendij? Citiem vārdiem, mēs radām nepiecie�amību.

�o pārdo�anas paņēmienu, kā misters Merits turpināja izskaidrot, apzīmējot ar tehnisku frāzi �rado�ā pārdo��ana� jeb �tirgus radī�ana�. Un �ī poētiskā uztvere bija viena vīra, proti, tagadējā Kompānijas vadītāja, pa�a mis�tera Paula S. Apltona III rado�ais darbs. �ī ideja uzlies�moja vienā vienīgā ap�ilbino�ā acumirklī, piedzima pil�nīgi uzplaukusi kā Palādas Atēna no Zeva galvas, un misters Merits vēl atcerējās �o gadījumu tik dzīvi, it kā tas būtu norisinājies tikai vakar. Tas notika kādā Kom�pānijas parlamenta sanāksmē. Misters Apltons, uzlidojis savas daiļrunības kalngalos, tā apskurba no sava pa�a vīzijas lieliskuma, ka piepe�i apklusa teikuma vidū un stāvēja kā transā, sapņaini raudzīdamies Kanānas nepazistamajos pla�umos; un, kad viņ� beidzot atkal turpināja runu, viņa balss trīcēja jūtu pārpilnībā.

� Mani draugi, � viņ� sacīja, � tirgus iespējas tagad, kad mēs zinām, kā tās radīt, ir praktiski neierobe��otas. � Te viņ� uz brīdi apklusa, un misters Merits stās�tīja, ka Lielais Vīrs patiesi nobālējis un it kā sagrīļo�jies, kad mēģinājis runāt, un viņa balss trīcējusi un pazeminājusies līdz gandrīz nesadzirdamiem �ukstiem, it kā viņ� pats tik tikko spētu aptvert savas idejas lielis�kumu. � Mani draugi, � viņ� aizsmacis murmināja, un bija redzams, ka viņ� satver pulti, lai atbalstītos, � mani draugi, pareizi izprotot, � viņ� �ukstēja un aplaizīja sau�sās lūpas, � pareizi izprotot � mēs radīsim tirgu, � viņa balss kļuva stiprāka un skanēja kā bazūne, � nav iemesla, kādēļ mūsu ma�īnas nevarētu piederēt katram vīrietim, sievietei un bērnam Savienotajās Valstīs! � Tad sekoja pazīstamais lieliskais �ests uz kartes pusi: � Tur ir jūsu tirgus, zēni! Ejiet un pārdodiet!

Kop� tā laika �ī vīzija kļuva par pamatakmeni, uz kura misters Pauls S. Apltons III cēla savas īstenās baznīcas un dzīvās ticības lielisko celtni, ko sauca par �Kompā�niju�. Un, kalpodams �ai vīzijai, misters Apltons izvei�doja organizāciju, kas darbojās ar lokomotīves virzuļa lielisko precizitāti. Virs pārdevēja bija aģents, un virs aģenta bija apgabala inspektors, un virs apgabala inspek�tora bija apgabala direktors, un virs apgabala direktora bija ģenerāldirektors, un virs ģenerāldirektora bija � ja ne pats dievs, tad nāko�ais aiz viņa, jo aģenti un pārde�vēji pieminēja �P. S. A.� [2] ar dziļu godbijību.

Misters Apltons izgudroja arī speciālas Kompānijas Debesis, kas pazīstamas ar nosaukumu Simta klubs. Tā priek�galā atradās pats P. S. A., un tajā uzņēma pārdo��anas organizācijas visu pakāpju darbiniekus līdz pat vienkār�ajam pārdevējam. Simta klubs bija ne vien sa�biedriska organizācija, bet arī kaut kas vairāk. Katram aģentam un pārdevējam bija jāmaksā dalības nauda, ko noteica, ievērojot viņa apgabala normālos caurmēra ienā�kumus un iespējas. Kluba dalībnieku iemaksas at�ķīrās viena no otras atkarībā no teritorijas lieluma un bagātī�bas un no darbinieka pieredzes un izveicības. Tā viena biedra iemaksa bija se�desmit, otra � astoņdesmit, vēl kāda cita � deviņdesmit vai simts, un, ja tas bija apga�bala aģents, viņa iemaksa bija augstāka par vienkār�a pārdevēja iemaksu. Tomēr katru vīru, cik maza vai liela viņa iemaksa arī būtu, varēja uzņemt par biedru Simta klubā, vienīgais ierobe�ojums bija tas, ka katram jāiegūst sava dalības nauda simt procentu apmērā. Ja kāds ieguva vairāk � teiksim, simt divdesmit procentu � to sagaidīja ne vien attiecīgi sabiedriski pagodinājumi, bet arī mate�riāls atalgojums. Simta klubā ikviens varēja atrasties augstu vai zemu, jo tajā bija gandrīz tikpat daudz pa�kāpju pēc nopelniem kā masonu ordenī.

Bet kas būtu debesis bez elles? Tāpēc misters Apltons, ievērodams situācijas loģiku, bija spiests izgudrot arī elli. Ja kāda dalības nauda bija reiz noteikta, Kompānija to nekad nesamazināja. Glu�i otrādi, ja kāda pārdevēja iemaksa bija noteikta astoņdesmit un viņ� sasniedza to gada laikā, tad varēja būt dro�s, ka jaunā gada sākumā viņ� atradīs to paaugstinātu līdz deviņdesmit. Nepār�traukti vajadzēja iet uz priek�u un uz aug�u, un sacīkstei vajadzēja būt ātrai.

Taisnība, kļūt par Simta kluba biedru nevienu nespieda, bet arī tas bija taisnība, ka misters Pauls S. Apl�tons III bija teologs, kas līdzīgi Kalvinam zināja, kā ap�vienot brīvo gribu ar iepriek�nolem�anu. Ja kāds nepiede�rēja pie Simta kluba, tad pēc neilga laika tas parasti nepiederēja ari vairs misteram Apltonam. Aģentam vai pārdevējam nekas cits neatlika, kā pārcelties uz dzīvi otrpus dzelzceļa līnijas. Ja kādu neuzņēma Kompānijas Debesīs vai arī izraidīja no tām, viņa biedri sāka piesar�dzīgi apjautāties: � Nez kur palicis D�o Klucs �ajās die�nās? � Atbildes mēdza būt izvairīgas, un ar laiku par D�o Klu�u neviens vairs nerunāja. Viņ� nogrima aiz�mirstībā. Viņ� �vairs nepiederēja pie Kompānijas�.

Misteram Paulam S. Apltonam III bija tikai viena vie�nīga atklāsme � tā pati, kuru misters Merits tik aizkus�tino�i aprakstīja, bet viņ� nekad neļāva tās godībai un slavai nobālēt. �etras reizes gadā, katra ceturk�ņa sā�kumā, viņ� aicināja ģenerāldirektoru pie sevis un sacīja: � Kas par lietu, Elmer? Jums neveicas ar veikaliem! Tir-

P.tis ir tur! Jūs zināt, kas jums �ai lietā jādara � jo citādi!� � Nekavējoties ģenerāldirektors uzaicināja apgabalu direktorus vienu pēc otra pie sevis un atkārtoja viņiem P. S. A. vārdus, apgabala direktori atkārtoja tos inspektoriem, inspektori � aģentiem, aģenti savukārt iepazīstināja pārdevējus, un pārdevēji, tā kā nebija neviena zemāka par viņiem, �devās ceļā un darbo�jās � jo citādi!�. To sauca par �organizācijas morāles pacel�anu�.

Kad misters Merits, sēdēdams mājas priek�ā uz lie�veņa, stāstīja par saviem daudzajiem piedzīvojumiem Kompānijā, viņa vārdi atklāja D�ord�am Veberam vai�rāk, nekā viņ� patiesībā teica. Jo misters Dāvids Merits, kavēdamies patīkamās atmiņās, runāja un runāja un bārstīja savus sīkos jociņus, apmierināti kūpinādams vienu no dārgajiem cigāriem, un viss, ko viņ� teica, nesa sev līdz zemtekstu: � Cik jauka un brīni�ķīga lieta būt saistītam ar Kompāniju!

Piemēram, viņ� stāstīja par lielisko, tā saucamo �iz�priecu nedēļu�, kas notika katru gadu un kurā satikās visi Simta kluba biedri. Tas bija krā�ņs gadskārtējs iz�braukums �uz Kompānijas rēķina�. Satik�anās notika vai nu Filadelfijā, vai Va�ingtonā, vai arī Losand�elosas vai Maiami tropiskajā pārpilnībā, da�reiz visi sapulcējās uz īrēta kuģa � uz viena no tiem mazajiem, bet grezna�jiem divdesmit tūksto�u tonnu tvaikoņiem, kas uztur transatlantisko satiksmi � un devās uz Bermudu vai Havannu. Itin visur Simta kluba biedriem tika dota pil�nīga brīvība. Ja ceļojums notika pa jūru, kuģis bija viņu rīcībā � vienu nedēļu. Viss pasaules liķieris piederēja viņiem, ja vien viņi to varēja izdzert � kā arī Bermudas koraļļu salas un jautrās Havannas neierobe�otās privilē�ģijas. �ai vienā nedēļā viss, ko vien par naudu varēja no�pirkt, bija Simta kluba biedru rīcībā, viss tika darīts ar pla�u vērienu, un Kompānija � nemirstīgā, tēvi�ķīgā, augstsirdīgā Kompānija �maksāja par visu�.

Kad misters Merits mirdzo�ās krāsās aprakstīja iz�priecas, kādas viņi baudīja �ajos gadījumos, D�ord�s Vebers redzēja glu�i citādu ainu. Divpadsmit vai piec�padsmit simti vīrie�u � jo sievietes (patiesību sakot, sievas) �ais svētceļojumos nepiedalījās � divpadsmit vai piecpadsmit simti vīrie�u, amerikāņi, pa lielākai daļai vidējos gados, noguru�i, pārstrādāju�ies, pārpūlētiem nerviem, satikās no visām kontinenta malām, lai vienu īsu nedēļu me�onīgi un nejēdzīgi iztrakotos �uz Kompā�nijas rēķina�. Un D�ord�s sadrūmis domāja, ko �ī tra�ģiskā veikalnieku �izpriecu nedēļa� finansu plānā nozī�mēja tiem, kas to bija radīju�i. Viņ� sāka arī labāk izprast pārmaiņas, kas pēdējā laikā notika ar Rendiju.

* *

*

Savas vieso�anās nedēļas pēdējā dienā D�ord�s bija aizgājis uz staciju nopirkt sev biļeti atpakaļceļam un īsi pirms vieniem iegriezās Rendija kantorī, lai kopīgi dotos mājās pusdienās. Pārdotavas priek�ējā telpa ar mirdzo�a�jiem svariem un rēķinā�anas ma�īnām, kas bija iespai�dīgi sakārtotas uz valrieksta koka pjedestāliem, bija tuk�a, tādēļ viņ� apsēdās pagaidīt. Pie vienas sienas karā�jās milzīgs, krāsains plakāts. � Augusts bija vislabakais mēnesis federācijas vēsturē, � viņ� lasīja. � Lai sep�tembris būtu vēl labāks! Tirgus ir tur, mister aģent! Parējais atkarīgs no jums!

No pārdotavas bija atdalīta neliela telpa, kur atradās Rendija kantoris. D�ord�s, gaidīdams Rendiju, sāka pa�mazām ieklausīties noslēpumainajos trok�ņos aiz starp�sienas. Vispirms bija dzirdama bieza papīra �aukstē�ana, it kā �ķirstītu galvenās grāmatas lapas, brī�am atskanēja ātra, klusa murminā�ana, ko pārtrauca dusmīga ņurdē��ana un apspiesti izsaucieni. Piepe�i noskanēja divi spē�cīgi blīk�ķi, it kā, ar visu spēku aizcērtot lielo galveno grāmatu, kāds nosviestu to uz pults vai galda, un pēc īsa klusuma brī�a balsis kļuva stiprākas, saprotamākas, skaidri sadzirdamas. Uzreiz viņ� pazina Rendija balsi � zemu, nopietnu, stostīgu un ļoti norūpēju�os. Otra balss viņam likās nepazīstama.

Klausoties �ai balsī, D�ord�s sāka drebēt un viņa lū�pas nobālēja. Jau balss tonis vien bija rupj� apvaino�jums, neglīta ņirgā�anās par godīgu cilvēku, un, kad D�ord�s saprata, ka �ī balss, �ie vārdi vērsti pret viņa draugu, viņu sagraba akla nogalina�anas kāre. Viņu uztrauca un mulsināja �īs velni�ķīgās balss savādi pazīs�tamais tembrs, it kā viņ� būtu to jau agrāk dzirdējis.

Piepe�i viņ� atskārta � runāja Meritsl Balss īpa��nieks, cik neticami tas arī liktos, nebija neviens cits kā tuklais, labi saglabājies, patīkamā izskata vīrietis, kas vienmēr bija sirsnīgas jautrības pārpilns, vienmēr labā garastāvoklī, kad D�ord�s viņu redzēja.

Tagad aiz plānās matēta stikla un lakota koka �ķērs�sienas �ī vīrie�a balss bija piepe�i kļuvusi ļauna. �o pār�vērtību D�ord�s nespēja aptvert, un, klausoties tajā, viņam kļuva nelabi kā �ausmīgos murgos, redzot, ka pa�zīstams cilvēks izturas pretdabiski un riebīgi. Bet vis�briesmīgākā bija Rendija balss, pazemīga, padevīga, kautrīgi lūdzo�a. Merita balss �ķēla gaisu kā atkraukāta krēpu pika, un laiku pa laikam tai atbildēja Rendija balss, laipna, stostīga, ļoti norūpējusies.

��� Nu, kas par lietu? Vai tu nevēlies strādāt �o darbu?

��� Kā nu ne, jā, tu ta�u, Dāvid, zini, ka vēlos � kha-a, � un Rendijs protestējot mazliet pacēla balsi, ne�skanīgi iesmiedamies.

��� Kas par lietu, kāpēc tev neveicas ar veikaliem?

��� Vai � kha-al � atkal neskanīgie smiekli, mulsi un uztraukti. � Es domāju, man veicas.

��� Nē, tev neveicasl � ķērco�ā balss nogrieza kā ar nazi. � �im apgabalam jādod par trīsdesmit procen�tiem vairāk ienākumu, nekā tu iegūsti, un Kompānija arī dabūs �os trīsdesmit procentus � jo citādi! Tu pārdosi vai aiziesi! Saproti! Kompānijai tu neesi ne plika gra�a vērts! Viss atkarīgs no veikala! Tu strādā jau ilgu laiku, bet neesi Kompānijai vairāk vērts kā kur� katrs cits! Un tu zini, kas noticis ar vienu otru zelli, kas uzskatīja sevi par pārāk labu �im darbam � vai ne?

��� Kā nu ne, Dāvid � bet � kha-a! � atkal neska�nīgie smiekli, � bet � goda vārds, es nekad nedo�māju �

��� Mēs nedodam ne gra�a par to, ko tu neesi do�mājis! � brutālā balss atkal nogrieza. � Esmu tevi brī�dinājis. Pielūko! Vai nu tiec galā, vai izlidosi!

Matētā stikla durvis ar troksni atsprāga vajā, un misters Merits platiem soļiem iznāca no mazā, ar �ķērssienu atdalītā kantora. Ieraugot D�ord�u, viņ� stipri sa�mulsa. Tomēr drīz vien atguvās. Savilkdams sārto un tuklo seju smaidā, viņ� sirsnīgā balsī iesaucās: � Jauki, jauki, jauki! Skat, kas �eit! Tas ta�u pats vecais zēns!

Tagad Merits pagriezās pret Rendiju, kas arī bija iz�nācis no kantora, un jocīgi mirk�ķināja viņam ar acīm, it kā turpinātu mazu, humoristisku starpspēli:

��� Rendij, � viņ� sacīja, � mūsu D�ord�s kļūst ar katru dienu skaistāks. Vai daudz sir�u viņ� jau sa�lauzis?

Rendijs mēģināja smaidīt, pelēku seju, iekritu�ām acīm.

�� Deru, ka tu tās lauz Lielajā Pilsētā, � Merits at�kal pievērsās D�ord�am.

�� Zini, es avīzē izlasīju to rakstu par tavu grāmatu. Lielas lietas, dēls! Mēs visi lepojamies ar tevi!

Viņ� sirsnīgi uzsita D�ord�am uz pleca, mundri pa�griezās, paņēma savu platmali un jautri iesaucās:

��� Nu, zēni, ko jūs sakāt? Kā būtu ar vienu no Mar�garitas slavenajām maltītēm tur ārā, vecajā lauku sētā! Jūs ta�u negribēsiet mani apvainot. Esmu gatavs, ja jūs nāktu. Iesim!

Un smaido�s, sārts, tukls, ļau�u acīs pa�as mīļās lab�sirdības iemiesojums, viņ� lēni izgāja pa durvīm. Tsu brīdi abi vecie draugi stāvēja, skatīdamies viens otrā mulsām acīm, bāli un izmocīti. Rendijam bija kauns. Bet, tā kā padevība piederēja pie viņa rakstura pamatīpa�ī�bām, viņ� sacīja:

��� Dāvids ir krietns zēns � Tu � tu saproti, viņam tas jādara � Viņ� � viņ� kalpo Kompānijai.

D�ord�s neteica nekā. Kamēr Rendijs runāja, viņ� atcerējās visu, ko Merits bija stāstījis par Kompāniju, un baismīga aina uzliesmoja viņa apziņā. Tā bija kādā ga�lerijā redzēta glezna, kurā attēlota nepārtraukta ļau�u rinda, kas sniedzas no Lielās Piramīdas līdz pa�iem Lielā Faraona pils vārtiem, un Lielais Faraons stāv ar pletni rokā un bez �ēlastības sit pa kailo muguru un ple�ciem viņa priek�ā stāvo�ajam vīram, kur� ir Lielā Fa�raona virsuzraugs, un virsuzraugs tur rokā pātagu ar daudz astēm un neskopodamies �austa trīco�o muguru priek�ā stāvo�ajam nelaimīgajam radījumam � savam virsleitnantam, uņ leitnants tur rokā savītu ādas pātagu un cītīgi apstrādā ar to sava virsser�anta drebo�o ķer�meni, un ser�ants tur rokā nejauku spriguli, ar kuru slānī veselu rotu steno�u kaprāļu, un katram kaprālim rokā mezglaina aukla, ar ko tas pātago veselu pulku ver�gu, kas velk un stiepj un nes smagas nastas, un mocās, un svīst, un ceļ vareno piramīdu.

Tāpēc D�ord�s neteica nekā. Viņ� nespēja. Viņ� tikko bija uzzinājis kaut ko par dzīvi, ko agrāk nebija zinājis.

'Jums ta�u jāiedzer ananasu sula, � kopējs Kopels laipni mudināja slim�nieku.

�� N-nē! � Koliss P. Elsvers no�ņurdēja.

��� Bet tā nāk jums par labu, ser!

��� N-nē!

��� Tas ir ārsta rīkojums.

��� N-nē! ,

Kopels izdzirda durvju zvanu un bija priecīgs, ka var atstāt istabu. Lejā hallē viņ� sastapa ārstu Kazvelu.

� Fs neko nevaru ar viņu iesākt, � viņ� stāstīia ārstam.

�� Viņ� negrib dzert ananasu sulu. Viņ� nevēlas, lai es viņam lasu priek�ā. Viņ� necie� radio. Viņam itin nekas nepatīk!

Ārsts Kazvels klausījās ar parasto profesionālo mieru. Kop� pēdējās vizītes viņ� bija izdarījis da�us lopiskus secinājumus. �is nebija parasts gadījums. Septiņdesmit se�us gadus vecajam d�entlmenim bija vēl glu�i laba ve�selība. Viņu tikai vajadzēja atturēt no veikalnieciskiem darījumiem. Pēdējā sirds lēkme viņam uzbruka pēc ne�izdevīgā dzelzceļa līniias pirkuma Aijovā. Bet iepriek�ējo radīja uztraukums, kad sabruka uzņēmums, kuru viņ� bija ieguvis par pasakainu cenu. Visi viņa pēdējos gados uz�sāktie veikali bija jālikvidē, un �ajos gadījumos cieta ne vien viņa veselība, bet arī naudas maks.

Koliss P. Elsvers sēdēja milzīgā, mīkstā krēslā pie loga. Viņ� lūkojās apkārt, kad ārsts Kazvels apjautā�jās: � Nu, kā jaunais cilvēks �odien iūtas?

� Hm! � krēslā sēdo�ais noņurdēja, un viņa balsī, kas atgādināja asu klepu, bija dzirdams izsmiekls.

��� Es dzirdēju, ka jūs neklausot maniem rīkoju�miem! � ārsts bārās.

��� Kas var man pavēlēt manos gados!

Ārsts pievilka krēslu un nosēdās vecajam vīram cie�i blakus. � Man būtu jums kāds priek�likums, � viņ� mierīgi sacīja.

Vecais Elsvers aizdomīgi paskatījās pār brillēm.

��� Kāds tad? Vairāk zāļu, vairāk izbraukumu ar auto, vairāk tuk�u nieku, lai tikai atturētu mani no kan�tora.

��� Vai jums nepatiktu nodarboties ar mākslu? � Ārsts, baidīdamies, ka piepe�ais priek�likums izrādīsies pārāk liels pārbaudījums pacienta sirdij, turēja savu stetoskopu gatavībā. Bet vecais vīrs enerģiski atbil�dēja: � Muļķības!

��� Nu, es jau nedomāju nopietni, � ārsts, redzēdams, ka nekas ļauns nav noticis, atviegloti noteica. � Tikai tāpat paniekoties ar krītu un krāsainiem zīmuļiem. Vai tas nebūtu jauks joks?

��� Blēņas!

��� Nu, labi! � Ārsts piecēlās. � Es tikai ierosināju, un tas ir viss!

Koliss P. Elsvers �āpstināja muti, un viņa krunkai�nais zods cilājās aug�up un lejup. � Kur jūs ķērāt �o trako ideju?

��� Nu, tas ir tikai ierosinājums.

��� Bet, Kazvel, kā lai es iesāku �o rotaļu ar krītu � gadījumā, ja būtu tāds muļķis un sāktu.

��� Esmu padomājis arī par to. Dabūsim kādu mākslas skolas audzēkni, kas reiz nedēļā atnāks un pamācīs jūs. Ja jums nepatiks, jūs pēc kāda laika varēsiet viņam pa�rādīt durvis.

Ārsts Kazvels devās pie sava drauga D�adsona Livingstona, Atlantijas Mākslas institūta direktora, un visu izstāstīja. Livingstonam bija padomā tie�i tāds jauns cil�vēks � Frenks Sveins, astoņpadsmit gadu vecs apdāvi�nāts students. Tam vajadzēja naudas. Viņ� pa naktīm strādāja par lifta zēnu, lai sapelnītu skolas naudu. Cik daudz viņ� saņems? Piecus dolārus par stundu. Jaukil

Nāko�o pēcpusdienu jauno Sveinu ieveda lielajā ista�bā. Koliss P. Elsvers vērtējo�i aplūkoja viņu.

��� Ser, es vēl neesmu mākslinieks, � sacīja jaunais cilvēks.

��� Hm!

Sveins sakārtoja uz galda papīrus un krāsainus krī�tus. � Nu, pamēģināsim uzzīmēt vāzi, kas atrodas uz kamīna malas, � viņ� sacīja.

��� Lūdzu, mister Elsver, pamēģiniet!

��� Hm! � Vecais vīrs paņēma krīta gabalu trīco�ā rokā un uzvilka drebelīgu svītru. Tad viņ� uzvilka vēl otru svītru un savienoja abas ar pāris nemākulīgām taisnēm.

��� Tur tā ir, jaunais cilvēk, � viņ�, apmierināti ņur�dēdams, sita knipi. � Tādas' muļķības! Tīrās blēņas! � Frenks Sveins bija pacietīgs. Viņam bija nepiecie�ami �ie pieci dolāri. � Ja jūs vēlaties zīmēt, jums jāskatās uz priek�metu, kuru jūs zīmējat, ser.

Vecais Elsvers pa�ķielēja un skatījās.

��� Pie joda, tā ir pat glīta! Es to nekad agrāk nebiju ievērojis.

Tenāca Kopels un paziņoja, ka pirmajai stundai pie�tiekot.

��� Ak, atkal tā ananasu sula! � Elsvers murmināja. Sveins aizgāja.

Kad mākslas institūta students ieradās nāko�ajā ne�dēlā, viņ� ieraudzīja uz galda zīmējumu, kas mazliet at�gādināja vāzi. Grumbas vecā d�entlmeņa acu kaktiņos padziļinājās, kad viņ� viltīgi jautāja:

��� Nu, ko jūs par to sakāt?

��� Nav slikti, ser, � Sveins atbildēja. � Bet tā sagā�zusies mazliet uz vienu pusi.

��� Pie velna! � Vecais Elsvers kluksto�i iesmējās. � Es saprotu. Abas puses nav vienādas. � Ar stīvu roku viņ� uzvilka vēl da�as līnijas un kā bērns, spēlēdamies ar bil�u grāmatu, sāka izkrāsot brīvos laukumus zilus. Tad viņ� paskatījās uz durvīm. � Klausieties, jaunais cil�vēk, � viņ� �ukstēja. � Es gribu jums kaut ko jautāt, iekams vecā ananasu sula atgrie�as.

��� Jā, ser, � Sveins godbijīgi atbildēja.

��� Es domāju, vai jūs nevarētu atlicināt laiku un nākt pie manis divreiz nedēļā vai varbūt trīs reizes.

��� Protams, mister Elsver.

� Labi! Norunāsim pirmdien, tre�dien un piektdien. Pulksten �etros.

Ienāca Kopels un galīgi apmulsa, kad pacients bez tielē�anās izdzēra ananasu sulu.

Ar katru nedē|u Sveina apmeklējumi kļuva bie�āki. Viņ� atnesa vecajam vīram kasti ar ūdenskrāsām un da�as eļļas krāsu tūbiņas.

Ārsta Kazvela vizītes laikā Elsvers mēdza runāt par graciozajām kamīna trijkāja formām. Viņ� apbrīnoja augļu vāzes lielo krāsu bagātību. Viņ� lepni izrādīja da��ādos krāsu traipus uz saviem smagā zīda rīta svārkiem. Viņ� neļāva sulainim tos sūtīt uz tīrītavu. Viņ� gribēja parādīt ārstam, cik nopietni strādā.

Jaunā ārstē�anas metode lieliski iedarbojās. Vecais d�entlmenis vairs negāja uz pilsētu, kur agrāk viņu bie�i vien pierunāja pirkt uzņēmumus ar ap�aubāmu maksāt�spēju. Nebija vairs trakās komerciālās riņķo�anas, kas pārbaudītu vecās, iz�ākstēju�ās sirds spēku. Māksla iz�rādījās pilnvērtīgs ārstē�anas līdzeklis pret akūtu finan�siālu deģenerāciju.

Ārsts domāja, ka tagad dro�i var atļaut Elsveram kopā ar Sveinu apmeklēt Metropolitēnu, Modernās mākslas muzeju un citas izstādes. Pilnīgi jauna pasaule atklāja savus brīni�ķīgos noslēpumus. Vecais vīrs izrā�dīja ārkārtīgu interesi par galerijām un par mākslinie�kiem, kam izstādē bija darbi. Kā �īs galerijas tiek vadī�tas? Kas izvēlas darbus izstādei? Viņa galvā veidojās kāda ideja.

Kad vēlīnā pavasara saule sāka ietērpt laukus un dārzus krāsās, Elsvers uzzieda briesmīgu smērējumu, kuru nosauca �Balti tērptie koki�. Tad viņ� paziņoja uz�trauco�u vēsti. Viņ� izstādī�ot savu gleznu Latropa gale�rijas vasaras skatē!

Vasaras izstāde Latropa galerijā bija, ja ne pati pla��ākā, tad katrā ziņā labākā mākslas skate visā gadā. Sa�vienotajās Valstīs katra nobriedu�a mākslinieka dzīves sapnis bija iegūt Latropa godalgu. �ai izcilajā skatē Elsvers nu gribēja ie�mugulēt savus �Balti tērptos ko�kus�, kas atgādināja salātu mērces traipus uz mājas sienas.

�� Ja laikraksti to uzzinās, misters Elsvers kļūs vi�siem par apsmieklu. Mums viņ� jāatrunā, � Kopels vai�manāja.

��� Nē! � ārsts brīdināja. � Mēs nedrīkstam tagad iejaukties un varbūt sabojāt visu lielo darbu, ko esam veiku�i.

Visiem � un it sevi�ķi Sveinam � par lielu pārstei�gumu �Balti tērptos kokus� pieņēma Latropa skatei. �Ju�cis ne vien misters Elsvers,� domāja Kopels, �bet traka palikusi arī Latropa galerija.�

Par laimi glezna bija novietota nomajā stūrī, kur tā nevarēja saistīt apmeklētāju uzmanību. Kādu pēcpus�dienu jaunais Sveins iezagās galerijā un nosarka līdz ausu galiem, kad ieraudzīja pie sienas �Balti tērptos ko�kus�, kliedzo�u, rupju triepumu. Kad divi studenti ņirgā�damies apstājās pie savādā smērējuma, Sveins �ausmās bēga. Viņ� nespēja noklausīties studentu piezīmēs.

Pa izstādes laiku vecais vīrs turpināja stundas un ti�kai retumis pieminēja savu piedalī�anos skatē. Viņ� bija neparasti jautrs. Katru reizi, kad Sveins ienāca istabā, viņ� atrada Elsveru kluksto�i smejamies. Varbūt Kopelam bija taisnība. Vecais vīrs sajucis prātā. Bet tikpat savāda �ķita Latropa komitejas rīcība, kas, pieņemdama gleznu, atbalstīja �o ārprātu.

Divas dienas pirms izstādes slēg�anas īpa�s sūtnis atnesa misteram Elsveram iegarenu, oficiāla izskata ap�loksni tie�i tad, kad istabā atradās Sveins, Kopels un ārsts.

��� Izlasiet to man priek�ā, � vecais vīrs lūdza.

�� Manas acis noguru�as zīmējot.

Latropa galerija pagodinās paziņot, ka pirmā Dabas ainavu godalga tūksto� dolāru apmērā pie�ķirta KOLIS/4M P. ELSVERAM par gleznu �Balti tērptie koki�.

Sveins un Kopels izgrūda veselu virkni nesaprotamu skaņu. Ārsts Kazvels, ar vislielākām pūlēm paturēdams aukstasinību, sacīja: � Apsveicu, mister Elsver. Jauki, jauki� Redziet, redziet� Protams, es negaidīju tik lieliskas ziņas. Bet, bet � nu, tagad jums jāatzīst, ka māksla daudz ienesīgāka par veikaliem.

��� Māksla � bleķis! � Vecais vīrs uzsita knipi.

�� Pagāju�o mēnesi es nopirku Latropa galeriju.

Bija pats vasaras vidus, un dūma�kainās debesīs kā sarkans plan�kums kvēloja Luiziānas saule. Trim vīriem vaļējā ceļojuma au�tomobīlī �ķita, ka pēdu virs viņu galvām pakārta lodējamā lampa. Divi no tiem zvilnēja pakaļējā sēdeklī, izmetu�ies kreklos, ap�tinu�i ap kaklu mutautiņus, kas mirka sviedros, un viņu mu'.es bija atvāztas kā nosmaku�ām zivīm. Tre�ais sēdēja, pārliecies pār stūres ratu, apsējis ap pieri raibu lakatiņu, lai sāļie sviedri netecētu acīs. �ie trīs vīri bija �erifs ar saviem pilnvarotajiem. Visi trīs bija izbrauku�i, lai noķertu kādu bēgli � vismaz tā viņi domāja. īstenībā tie bija nobrauku�i divdesmit se�as jūdzes pa smil�aino ceļu tikai tādēļ, ka Eiverijs Smolvuds bija piezvanījis un teicis: � Lūdzu, paņemiet līdzi divus savus pilnvarotos, mister Takehjū. � Un misters Takehjū bija paņēmis līdzi divus pilnvarotos. Vairāk nekas nebija zināms.

Aiztrauku�i garām pla�iem, līdzeniem laukiem, kur, cik tālu vien skatiens sniedzās, bija kokvilnas stādi līdz ceļgaliem, un, atstāju�i aiz muguras pēdējo puduri pussagruvu�u būdiņu, kurās mitinājās nēģeru pusgraudnieki, braucēji uzreiz nokļuva lieliskā parkā, kas iekļāva Smolvuda mājokli.

Māja, zaļā zāle, garie koki, kas apēnoja ceļu, � cipre�ses, platānas un milzīgie sēru vītoli ar blīvi saaugu�ām jūras aļģēm līdzīgu lapotni � tas viss iztvīku�ajiem vī�riem ceļojuma automobilī pēc ilgā brauciena pa saules sakarsētām smiltīm �ķita kā oāze svelmainā tuksnesī. �oferis � kalsns, viedīga izskata mūsains jauneklis ar sarkanraibo lakatiņu un acenēm vienkār�os metala ietva�ros � dziļi ieelpoja valgo gaisu, kas piepe�i uzvilnīja spirgts un smar�īgs. Jauneklis ar vēr�a kaklu � otrs pilnvarotais � ieņurdēdamies uzrausās taisni pakaļējā sēdeklī un mirk�ķināja skaistās acis, melnas kā ahāts, līdzīgi bērnam, kad tas mostas no miega. Zēniskajā, apa�ļajā, pastulbajā sejā atspoguļojās izbrīns, it kā pilnva�rotais tik jauku vietu redzētu pirmo reizi. Un tre�ais � �erifs Takehjū � kur� līdz �im laikam bija sēdējis sakucies, izstaipīja savu milzīgo, stūraino ķermeni un lēni pacēla uz krūtīm noslīgu�o galvu, izskatīdamies pēc dī�vaina, �ķautnaina zemūdens dzīvnieka, kas uzpeld no jū�ras dziļumiem.

Automobilis vēl nebija uzbraucis uz betonētā ceļa, kas slaidā lokā pieveda pie Smolvuda mājas. �erifs noliecās uz priek�u un ar kaulainu rādītājpirkstu pabikstīja jau�najam �oferim plecā. � Pieturi uz vienu brīdi, Carlij! � Takehjū pavēlēja.

Automobilis apstājās kāda vītola nokareno zaru ēnā. � Te mēs mirkli pasēdēsim, � �erifs sacīja. Viņ� runāja sausā, aizsmaku�ā dzērāja balsī un savādā vei�dā � sakniebis plānās lūpas, tā ka vārdi �ķitās izsprūkam no viena mutes kaktiņa; liekas, viņam bija �ēl ener�ģijas, kas runājot tiek iztērēta.

Herisenam Tauni, druknajam pilnvarotajam ar vēr�a kaklu, bija divdesmit astoņi gadi, un viņ� atgādināja ve�cāka gadagājuma vidusskolnieku � futbolistu skolas ko�mandā. Patlaban Tauni cītīgi slaucīja trekno, nosvīdu�o seju un klusi lādējās, izmeklēdams sevi�ķi sulīgus vār�dus, kādus lieto puikas, kad tie ar sakrustotām kājām notupu�ies aplī, smēķē un spļauj, un cen�as cits citu pārspēt bramanībā.

� Ak dievs! � Tauni iesaucās. � Vai esmu ap�grauzdēts? Vai bū�u iztauk�ēts? Sem, � viņ� pievērsās �erifam, � jūs varētu uzcept uz manis olu, nemaz nepārsitot tās �aumalu. Pa�reiz es visvairāk līdzinos izvārītai zivij. � Viņ� pagriezās un uzsita ar gaļīgu delnu Carlijam Rentlam � �oferim uz pleca. � Kā ir ar tevi, Carlij?

Nemā�ojies, � Rentls teica �ēlabainā balsi. � Pie liek jau ar �o karstumu.

��� Carlijam ir karsti, � Herisens sacīja. � Carlijs ii pagalam nomocījies. � Tauni sajauca Rentla plānos, gai�os matus; Herisena strupie rādītājpirksti sāpīgi Iespiedās jaunekļa pakausī.

��� Beidz jel, � Rentls sadusmojās. Viņ� parāva galvu sānis. Tauni smējās. � Mana masā�a naudu ne�maksā, Carlij. Tu ta�u negribi, lai tev izkrīt visi mati? � Tauni joprojām smējās mākslotā jautrībā. Viņa smiekli bija ņirdzīgi, ar bezkaunīgu, neķītru pieskaņu, it kā visā, par ko viņam labpatikās smieties, slēptos kaut kas pie�dauzīgs. Pievērsis skatienu �erifam, Tauni vēroja, vai viņa ākstī�anos, kā nākas, novērtē. �erifs Takehjū bija ne�vaļīgs. Viņ� taisīja vaļā pudeli rudzu viskija � savu rīta devu.

Atmetis ar roku kokvilnas audzē�anai un tiekdamies pēc dro�iem ienākumiem, kādi ir valdības amatpersonām, Sems Takehjū jau desmit gadus izpildīja Klerebellas ap�gabala �erifa pienākumus un visā �ai laikā katru mēnesi pusi algas par uzturu un dzīvokli atdeva savai māsai, kas bija kļuvusi atraitne, un otru pusi iztērēja rudzu vis�kijā. Neviens vēl nebija redzējis �erifu pavisam skaidrā, bet viņ� nebija ari redzēts galīgi pilnā. Viņ� �ķita notu�ramies vienā noteiktā, labi aprēķinātā piesātinājuma pakāpē.

Ar ierastu mēles kustību �erifs izurķēja no aiz�okles tabakas kum�ķi un, rūpīgi nomērķējis, iespļāva to grāvī. Vienā malkā ielējis rīklē kādu ceturtdaļpintu � �erifs dzēra viskiju kā zelteri � viņ� lēnām atņēma pudeli no lūpām un apmierināts gari nosēcās. Virslūpa sakrunko�jās kā zirgam, kad tas zviedz, un brīdi pavīdēja �erifa dzeltenie, uz āru izrieztie zobi. Tad viņ� atkal saknieba lūpas.

�erifs bija krietnas se�as pēdas gar�, un tā rokas un kājas līdzinājās riekstkoka vabām. Viņ� izskatījās gadus piecdesmit vecs, bet tam bija �etrdesmit pieci. �erifam bija apaļ� vēderiņ�, kas karājās pie viņa plakanā ķer�meņa un atgādināja mazu alus vērpelīti. Tādam klienam cilvēkam nepiederējās �āds vēders, bet, kad vien Takehjū ieminējās par to, viņa zirga ģīmis aiz patikas sa�ervelējās, un �erits uzmanīgi paskaidroja, ka �ai katlā esot sa�liets labs rudzu viskijs se�tūksto� dolāru vērtībā, un viņ� nemaz nejokojot; tad viņ� mēdza uzsist pa vēderu, ka nobūk�ķēja vien.

Aiztaisījis pudeli, �erifs nokoda jaunu zelējamās ta�bakas gabalu un pieliecās tuvāk puisim �ofera sēdeklī. � Carlij, � �erifs maigi un laipni ierunājās ar saknieb�tām lūpārn. � Carlij, tu esi pats trakākais braucējs, kādu jebkad esmu redzējis. Automobilis raustās kā mūlis vī�velēs.

��� Jūs jau man likāt pasteigties, vai ne? � Carlijs taisnojās gurdā un �ēlā balsī. Viņ� jau zināja, kas būs turpmāk, ja Takehjū sāk �ādu valodu.

��� Bet es tev neteicu braukt pa visām dangām, � �erifs atbildēja, arvien vairāk iekarsdams. � Velns lai tevi parauj, puis, tu jau tā krati, ka, �ķiet, tepat pēdējā stundiņa klāt!

��� Piedodiet, tēvoci Sem, � Carlijs atvainojās. Viņ� �ai darbā nebija ilgi un negribēja iekulties nekādās ne�patik�anās.

��� Tēvocis? Mīļais dievs, tēvocis? � Takehjū aprāvās un izbrīnā dziļi ievilka svelpjo�u elpu. � Vai es tev ne�esmu teicis, lai tu nekad nesauc mani par tēvoci? Vai es nejūtos neērti mana galvenā palīga priek�ā, kad tu tā runā? Mister Renti, � �erifs turpināja, saltā patikā sniegdams savu novērtējumu, � es pateik�u, kas tu esi: tu esi kantoriste. Mana labā māsa � kaut viņa atmestu ķedeles, � pilnvarotais Tauni ierēcās smieklos, � mana labā māsa būs ieņēmusi tevi bez vīra. Goda vārds, citādi jau viņai tāds skuķis nebūtu pierādies! � Takehjū uzsita ar plaukstu pa popēto sēdekli. � Skaidrs kā diena, nav vārdam vietas.

��� Nekad nebiju domājis, � �erifs prātoja, � nekad nebiju domājis, ka viens no maniem algotajiem pilnvaro�tajiem ir sievi�ķis. Ja es nejustu pienākumu pret saviem radiniekiem � � viņ� aprāvās, nespēdams tālāk paru�nāt, un ar teatrāliem �estiem centās izteikt savu nelaimi.

��� Es domāju, labāk brauksim pie mistera Smolvuda, � Rentls gurdi sacīja. � Viņ� sacels traci, ja bū�sim vēlu.

Takehjū skābi saviebās. � Lai ceļ, � �erifs noteic^. Vina virslūpa sakrumpojās. � Misters Smolvuds, misters Kiverijs D�. Smolvuds, visbriesmīgākais pazīstamās Smolvudu sugas izdzimums. � Takehjū nicīgi iespļāva grāvī.

�Velna milti, paliksim �eit, � Herisens fauni iero�sināja. � Paliksim �ai vietā līdz nākamajai ziemai. īsts

elles karstums.

��� Karsti gan, � Rentls nomurmināja. � Ja drīzumā nelīs, kokvilnas stādi izdegs, ka nekas nepaliks pāri.

��� Karsti! Tev ir karsti, ē? � �erifs sacīja. � Klau�sieties tikai viņā, � Takehjū zobgalīgi uzrunāja tuk�u gaisu, � viņam esot karsti! � Mister Renti, es domāju, man tev būs jādod vilka pase. Iedo�u tev vilka pasi, un tu strādāsi nēģera darbu, cauru dienu novākdams kok�vilnu. Tad tu zināsi, ko nozīmē �karsti�, mister Renti.

Iestājās īss starpbrīdis, un Rentla novājējusī seja aiz dusmām kjuva plankumaina. Piepe�i, kā izlēmis ko sva�rīgu, viņ� saslējās. Viņ� noņēma acenes. � Tēvoci Sem, man apniku�as jūsu runas, � Rentls stingri teica. � Jūs neatlaidīsiet mani. To jūs nedarīsiet! � Viņ� dziļi ievilka elpu. Vairīdamies no spilgtās saules gaismas, bālie plakstiņi raustījās. � Jūs palīdzot radiniekiem? Ne�stāstiet niekus! Es runāju ar māti� � Rentla balss aizrāvās nicinā�anā. � Kop� pieņēmāt mani darbā, jūs dabūjat brīvu uzturu. Un �is ir vienīgais iemesls, kādēļ mani pieņēmāt. Jūs vienkār�i gribat katru mēnesi iedzert lieku mēru nāliķa � �is darbs man nepatīk un jūs pats nepavisam, tēvoci Sem, � viņa balss priecīgi iedrebē�jās. � Līdzko dabū�u darbu savā specialitātē, es aizie�u no jums. Dro�i vien mans tēvocis Sems pierāpos pie ma�nis uz ceļiem un lūgsies, lai palieku � viņ� ta�u negri�bēs zaudēt savu lieko mēru viskija. Bet, man �ķiet, nepa�lik�u vis. � Rentla plānās lūpas savilkās apmierinātā smaidā. � Nē! �ķiet, es jūs tad pasūtī�u uz elli. Tādēļ nedzisiniet muti, tēvoci Sem, � jūsu vārdi teikti vējā � � Rentls ņēmās spodrināt acenes.

Takehjū blenza jauneklī. Brīdi �erifa raupjais zirga ģīmis bija truls. Tad tas sāka lēnām vilkties jautrā gri�masē. Skadrās zaļās a�eles, dziji iedubu�as kaulainajos dobumos, iemirdzējās kā spo�i, mazi dārgakmeņi. Virs�lūpa sakrunkojās, un pavīdēja dzeltenie zobi. � Pareizi,

Carlij, � Takehjū pielaidīgi noteica savādā, tīksmes pilnā balsī, � mani vārdi teikti vējā. � Viņa acis dzirk�stīja. � Un es tev pateik�u vēl ko: var pienākt laiks, Carlij, kad es patie�ām rāpoju pie tevis uz ceļiem. Jā, ser! Vai zini, kādēļ? � �erifs me�onīgi izgrūda aprautu kliedzienu � reizē līksmu un ļaunu. � Tādēļ ka es esmu lunkans. Ja es ko gribu, es daru visu, lai to sasniegtu, � pat lienu uz vēdera. Jā, ser! � Viņa balss iedārdējās.

��� Kam nauda, tam tiesa, Carlij! Un lunkanais lien uz vēdera to priek�ā, kam ir nauda! � �erifs sniedzās pēc viskija pudeles. Viņ� kāri dzēra. Pēc brī�a viņ� saknieba lūpas stingā, nīgrā smīnā. � Es esmu paturējis savu amatu, dodams naudu īstā vietā. Jā, ser! Un esmu izlie�tojis savu stāvokli, lai ņemtu naudu īstā vietā. Jā, ser! Esmu laizījis īstos zābakus, un manējos laiza tie, kas no manis atkarīgi. Jā gan, ser! Vai es nerunāju pareizi, mister Tauni?

��� Pilnīgi pareizi, � Tauni iesmiedamies sacīja.

��� Es tikai pakustinu mazo pirkstiņu, un jūs man lai�zāt zābakus, vai ne, mister Tauni?

��� Skaidrs, � pilnvarotais smējās.

��� Un tā jābūt, � �erifs lepni secināja. � Tāda ir dzīve! Bet tikai lunkanais zina �o gudrību. Es to zinu! � Takehjū noteica, kā uzvarētājs paskatīdamies uz saviem palīgiem, � es to zinu! � Viskija līmenis pudelē paze�minājās vēl par divu pirkstu platumu. � Paskatieties, � viņ� pavēlēja, norādīdams uz mauriņu Smolvuda mājas priek�ā; pusducis treknu aitu pa zālienu ietipināja pa�vēnī. � Smolvudi var tā darīt! Smolvudi var turēt aitas tikai tādēļ, lai tās apcērp �os sasodītos mauriņus. Bet mēs nevaram! � Viņ� pameta gaisā pudeles dibenu, un dzēriens vēl guldzēja rīklē, kad viņ� jau sāka runāt.

��� �Paņemiet līdzi divus savus pilnvarotos, mister Ta�kehjū,� viņ� man saka. �Kas noticis, mister Smolvud?� es jautāju. �Ap pulksten divpadsmitiem,� viņ� noteic. � Takehjū nikni uzlūkoja abus pilnvarotos. � Vai tā ir atbilde?

Pilnvarotie klusēja.

��� Es esmu izbraucis svētdienā, ievērojiet � svēt�dienā, un turklāt visu ceļu pie stūres mans māsasdēls Carlijs Aitasgalva; un misters Smolvuds man pateiks: �Mister Takehjū, es gribu, lai jūs man pakasītu mu�guru!� Un ko es darī�u? � �erifs apklusa, un viņa a�e�les zalgoja kā spo�i dārgakmeņi. � Nu, es pakasī�u viņam muguru, � �erifs sacīja rūgtā tīksmē. � Es paka�sī�u jebkuru viņa sasodīto miesas daļu, ko vien viņ� gri�bēs, � Takehjū pacilāti nobeidza. � Jo viņ� ir misters Eiverijs Smolvuds, kam pieder desmittūksto� akru zemes un tūkstotis melno, un es darī�u visu, ko viņ� liks, it kā es pats būtu tikai melnais, jo citādi e� varu pazaudēt savu labo vietu. Jā gan, ser! Takehjū trieca ar plaukstu pa savu kaulaino celi, ka noplīk�ķēja vien.

�� Es pieie�u pie mistera Smolvuda un nometī�os ceļos, un nogul�os uz vēdera, un misters Smolvuds sacīs: �Lūk, derīgs cilvēks. Viņ� labi zina savu vietu. Tāda �erifa man vajag kā ēst.� � Takehjū apmierināts nosprauslojās. Viņ� dauzīja popēto sēdekli. � Lai velns mani parauj, ja es mistera Smolvuda priek�ā nelienu uz vēdera kā nēģeru laukstrādnieks.

�erifs pielēca kājās. Viņ� uzvilka savus garos, mel�nos priestera svārkus. � Nu, Carlij, � viņ� iebļāvās,

�� laid uz velna parau�anu! Vēders niez � jālien!

II

Smolvuda modernā stilā celtā māja krā�ņi iekļāvās zaļos ko�uma krūmos, lapotos kokos un gaumīgi izkārto�tās puķu dobēs. �āda māja bija vienīgā visā apvidū, kur vairums plantatoru pēdējos piecos gados nevarēja pat atļauties pārkrāsot savas vecās mājas, nemaz ir nedomā�jot celt jaunas. Smolvuda māja bija reizē paraugs un ne�gantas skaudības iegansts. Sava apvidus mantīgās �ķi�ras vidū Eiverijs Smolvuds bija gandrīz vienīgais, kas turpināja zelt arī tais gados, kad kokvilnas tirgū nebija noieta. Ļaunas mēles gvelza, ka tam laimējoties, ta�u tā panākumi bija veikalnieciskas uzņēmības rezultāts. Pirm�kārt, Smolvuda plantācija bija neparasti liela; otrkārt, viņam pa�am piederēja ma�īna, kas atdala no kokvilnas sēklas; un vissvarīgākais bija tas, ka viņam piederēja vairums akciju audumu fabrikā Betenrū�ā un �ī fabrika pirka kokvilnu, ko viņ� pats pārdeva; �o apstākļu dēļ

Smolvuds bija ticis uz priek�u, kamēr daudzi jo daudzi citi bija izputēju�i.

Smolvuda māja un labi koptais parks, jūdzi garais augļu dārzs, aiz kura atkal sākās kokvilnas lauki, jaunā, no ķieģeļiem celtā garā�a ar kalpotāju istabām aug��stāvā, zālainās ganības, puķes, koki � tas viss bija kaut kas sevi�ķs apkārtējās pussagruvu�o būdiņu un vientu�līgo kokvilnas lauku jūras vidū.

�ai karstajā svētdienas rītā, kad vaļējais ceļojuma auto ar trim amatpersonām iegriezās garajā piebrauca�majā cejā, Eiverijs Smolvuds verandā novērsās no sava darba, lai paskatītos, kas īsti brauc. Kop� pulksten devi�ņiem viņ� bija cītīgi gleznojis. Ieraudzījis pakaļējā sē�deklī zvalstāmies Takehjū drūmo, �ķautnaino apveidu, Smolvuds riebumā saviebās un atkal pievērsās audeklam. Viņam nepatika Takehjū. Nekad nebija paticis. Ar lielu uzmanību Smolvuds uztriepa uz audekla vienu punktu. Viņ� atkāpās. Sarauca pieri. Nebija labi � nepavisam ne. Viņ� nepacietīgi nopūtās, �orīt viņ� bija veltīgi iz�ķiedis laiku. Tad jau labāk būtu rotaļājies ar bērniem. Un pa��reiz pie viņa brauc Takehjū.

Smolvuds atkal nopūtās. Viņ� bija maza auguma � tikai nedaudz pāri piecām pēdām � ar smalkiem, skais�tiem vaibstiem un pabargu izteiksmi melnīgsnējā sejā. Smolvuda dzīvi alla� sarūgtināja viņa pundura augums. Viņ� nekad nevarēja pilnīgi samierināties ar �o fizisko trūkumu � tāpat kā ar daudz ko citu savā dzīvē. �Jā, tāda vienmēr bijusi dzīve,� Smolvuds domāja, �liekas, tā nekad nav devusi pilnīgu, dziļu apmierinājumu; līdzi panākumiem alla� nāk arī rūgta vil�anās.� Bērnībā viņu mocīja sīkais augums. Tagad � viņa darbs. Un vēl kaut kas.

Viņa darbs! Kas tad bija viņa darbs? Smolvuds pats sev uzdeva �o jautājumu un bija tā jautājis ne vienu reizi vien agrāk. Vai viņ� bija komersants vai gleznotājs? Pabeidzis koled�u, viņ� bija da�us gadus Eiropā mācī�jies glezniecību. īsi pirms tēva nāves atgriezies mājās un sācis saimniekot plantācijā. Un ar panākumiem. Saimniekojis labāk nekā tēvs; izgatavojis ma�īnu, kas tīra kokvilnu; nopircis lielum lielo vairumu fabrikas ak�ciju. Viņam veicās. Daiļa sieva, ko viņ� mīl, un bērni � �J<aisti, apdāvināti, brīni�ķīgi mazuļi. Bet vai viņ� bija laimīgs? Nē! Vai kādreiz bijis īsti laimīgs, apmierināts ar dzīvi? Nē. Nekad. Un kā trūka? Viņ� nezināja. Viņ� nekādi nevarēja rast atbildi. Trīsdesmit astoņu gadu ve�cumā, kad tam bija tik liela atbildība un vēl lielāki pa�nākumi, viņ� atgriezās pie savas glezno�anas. Tagad viņ� trīs reizes nedēļā steidzās no Betenrū�as mājās, lai cauru dienu pavadītu ēnainajā verandā kopā ar savām krāsām un audekliem. Viens bija skaidrs: glezno�anai veltītajās stundās viņ� varēja aizmirst to, ko da�i sauc par komerc1 ietām, bet kas, kā viņ� zināja, bija netīrs darbs pēc prin�cipa: �Grāb, ko vari!� Gleznodams viņ� varēja daudzmaz atpūsties, lai nākamajā nedēļā atkal atgrieztos pie �ī ne�tīrā darba. Tagad, kā jau vairākkārt agrāk, Smolvuds sev jautāja, kādēļ gan viņ� neatstāj �o darbu. Atbildes vietā viņ� tikko manāmi pasmaidīja. Viņ� zināja, kādēļ ne�atstāj. Kas varēja galvot, ka glezno�ana neapnīk tāpat kā veikali?

Un tagad nepatik�anas ar Beiliju. Smolvuds dusmu uzplūdumā papurināja galvu. Taisni tad, kad viņ� grib būt viens, viņam jādomā par kādu muļķīgu sadursmi, kam vispār nemaz nevajadzēja notikt. Bet Eds Beilijs sten gultā ar pārlauztu �okli, un nēģeru puika Bī�ers ieslēgts pagrabā. Nu, jādara viss tā, kā izlemts. Bet jārī�kojas, kā nākas. Bez kādām zvērībām. Smolvuda nēģeri neviens nepērs un nelin�os.

Ceļojuma auto ar trim amatpersonām apstājās. Smol�vuds uzgrieza ceļam muguru un izlikās nogrimis glez�no�anā. Viņ� jau iedomājās savā priek�ā stāvam Ta�kehjū � liela auguma pērtiķi ar apdrupu�iem zobiem, izkāru�os mēli un cūkas a�elēm, kas �audās apkārt, mek�lēdamas malku degvīna. Lai skatās vien. Lai skatās, ka�mēr zils metas gar acīm. Pats par sevi saprotams, ka ciemiņam piedāvā iedzert, bet Takehjū jau īsts sūklis. Dod viņam nogar�ot kādu labu dzērienu, un viņ� ātrāk nevilksies prom, kamēr nebūs iztempis visu. Un Smol�vuds gribēja gleznot. Ja vien �is sasodītais stulbenis Bei�lijs nebūtu palaidis rokas un Bī�ers nebūtu gadījies tuvumā, bet kaut kur spēlējis kārtis � jā, tagad visa plan�tācija būs nemierīga veselām nedēļām, un darbi aizka�vēsies taisni tad, kad kokvilnas stādiem vajadzēja visrūpīgākās kop�anas. Melnie jau tādi ir: jātos kas uz�trauc, tie sacej lielu brēku � glu�i kā bērnu bars� Uz verandas pakāpieniem noklaudzēja Takehjū zābaki. Kaut �erifs nebūtu nācis tik drīz!

Bet, kas jādara, tas jādara. Nēģeris iesitis baltajam cilvēkam � �ādu pārkāpumu nevar piedot.

III

Takehjū atstāja savus palīgus automobilī un uzkāpa verandā. Smolvuds bija pagriezis �erifam muguru. Re�dzot, ka Smolvuds veikli uztriepj punktiņu, tīri vai kniep�adatas smailes lielumā, Takehjū nicīgi pavīpsnāja. Kāds gan vējgrābslis ir �is Smolvuds; kāds ēzelis ar �iem bie�zajiem kurpju papē�iem un visu savu glezno�anu� � Labrīt, mister Smolvud, � Takehjū skali teica ierastā, sirsnīgā balsī. � Kāds prieks jūs atkal redzēt!

��� E? � Smolvuds pagriezās apkārt. Viņ� izlikās pārsteigts. � O! � Labrīt. Atvainojiet, es nemaz ne�dzirdēju jūs piebraucam. Kā klājas? � Smolvuds izstiepa roku. Viņa mazā delna uzmanīgi pieskārās �erifa dzīs�lainajai, nosvīdu�ajai ķetnai, a�i paspieda to un tūliņ atrāvās atpakaļ.

��� Kā pa tēva kāzām, � �erifs atbildēja. � Es redzu, jūs atkal taisāt savas gleznas, � viņ� smaidīdams pie�zīmēja.

�� Jā gan! � atgāzis galvu, Smolvuds nolūkojās Ta�kehjū un savilka pilnīgās lūpas tikko manāmā, dzēlīgā vaibstā. � Kā jums patīk �ī glezna?

�erifa plakstiņi noraustījās. Viņ� zināja �o rotāju. Ta�gad kādus sojus mudīgi jāatkāpjas, citādi viņ� no �ī mazā su�ķa dabūs tādu sutu, ka nezinās, kur dēties.

��� Es būtu jums Joti pateicīgs, ja jūs pateiktu savas domas, � Smolvuds lēnīgi sacīja. Viņa balss bija ne�piespiesta, brīvi plūsto�a. Izsmalcinātajā intonācijā ne�manīja ne mazākā izsmiekla.

Takehjū pētīja audeklu. Govs zīdīja teju � tāds bija �īs Joti impresionistiskās gleznas si�ets. �erifs blisināja acis. Ej nu sazini, kas te domāts, nevar saprast ne rīta, ne vakara! Viņ� nedro�i pievērsās Smolvudam, atplauk�dams smaidā, kam vajadzēja iemantot plantatora labvē�lību. � Deviņi pērkoņi, mister Smolvud, man �ī glezna trakoti patīk, ta�u par �ādām lietām man gan laikam nav nekādas jēgas� � �erifs sacīja un nodomāja: �Nu viņam vairs nebūs ko atbildēt.�

��� Un ko jūs sakāt par govs krāsu, mister Takehjū?

��� Par � govs? � Takehjū stomījās.

Smolvuds palocīja galvu.

Takehjū no jauna ņēmās pētīt gleznu. Govs bija cit�rona zaļumā, zilā fonā. �erifs klusi nolamājās. � Skaista, mister Smolvud, pēc manām domām, skaista.

�� Vai kādreiz esat redzējis tādu govi? � Smolvuds lēnīgi jautāja.

�erifs vairākas reizes noklepojās. Kaut būtu kāds malks sīvā! � Laikam gan nebū�u redzējis, mister Smol�vud. Bet, velna milti, man ta�u nav jēgas par gleznām, � viņ� steidzīgi piebilda. � �is su�ķis, � viņ� sevī mur�mināja. � �is mazais su�ķis.

��� Nē, man gan �ķiet, ka �ī krāsa nav visai da�biska, � Smolvuds piezīmēja, it kā atklādams ko jaunu. � Vai nejūtat, ka man vajadzētu to mainīt?

��� Goda vārds, mister Smolvud, nezinu.

Smolvuds uzlūkoja �erifa sasprindzināto, apmulsu�o

seju. Plantatora lūpas raustījās apspiestos smieklos. Pie�pe�i viņam apnika �ī rotaļa. Visviens � vai nu āzē malkas pagali, vai Takehjū. � Sēdieties, mister Ta�kehjū, � Smolvuds sacīja. � Ķersimies pie lietas.

Tikko manāma, nesavaldāma atvieglojuma nopūta iz�lauzās pār �erifa lūpām. Viņ� �igli apsēdās un saņēma klēpī savas ļenganās, dzīslainās rokas. Viņ� vēlējās malku viskija. Gan jau Smolvuds piedāvās.

Smolvuds paņēma paleti un sāka spiest uz tās malas no tūbiņām krāsu. Viņ� lēnām jauca to ar smalku otiņu. Beidzot viņ� ierunājās: � Vakar vakarā mums te bija tāds tracis � Kāds nēģeru puika iezvēla misteram Beilijam pa galvu. Pārsita viņarn �okļa kaulu.

��� Ko jūs sakāt! � Takehjū balss bija pārseigta, ta�u lūpas joprojām palika sakniebtas. Viņ� saliecās krēslā uz priek�u.

�� Misteram Beilijam klājas grūti, � Smolvuds tur�pināja maigajā, rāmajā, izsmalcinātajā intonācijā. � Es ataicināju ārstu. Misteram Beilijam būs trīs mēne�us jāstrebj tikai piens.

��� Nemaz negribas ticēt� � �erifs prātoja. � Tam jābūt draņķīgam melnajam. Eds Beilijs nav no tiem, kam tik viegli var pārlauzt �okli. Melnais laikam ievilka ar akmeni?

Smolvuds papurināja galvu. � Nē, draņķīgs �is nēģeris nav, nepavisam ne. Un viņ� sitis ar dūri, jo es vēlāk redzēju tā roku. Viņu sauc D�ord�s Bī�ers.

��� Nepazīstu, � �erifs nomurmināja.

��� Taisnību sakot� � Smolvuds bridi apklusa, no�liecis pār paleti savu tum�mataino, skaisto galvu. � Es domāju, Bī�eram bija iemesls. � Viņ� gurdi nopūtās. � Vakar vakarā misters Beilijs piedzērās � pie augļu dārza uzmācās kādai nēģeru meitenei� pavisam jau�nai � un tā tas sākās�

Takehjū atspieda muguru pret krēsla atzveltni. Vil�tīgs, ņirdzīgs smīns iegūlās viņa mutes kaktiņos. Viņ� pazina Edu Beiliju � liela auguma vīru. Kaut varētu tikt Beilija vietā! Galvenais uzraugs Eiverija Smolvuda plan�tācijā! �etros apkārtējos apgabalos neatradīsi labāka amata! Un pēc �ī gadījuma Beilijs no savas vietas dro�i vien izlidos. � Man liekas, tā nav pirmā reize, � Ta�kehjū lieliskā jūtoņā lēni teica. � Vecākas par �etrpa�dsmit gadiem Edam nemaz nepatīk.

Viltīgais, bezkaunīgais smīns sakrunkoja �erifa mu�tes kaktiņus. Viņa skadrās a�eles �audījās. Viņ� aizāķēja īk�ķi aiz viena bik�tura un, gribēdams zināt, kādu iespaidu atstājusi viņa piezīme, cie�i vērās Smolvudā.

��� Nē, � �erifs piebilda, it kā nejau�i ko atcerēda�mies, � man �ķiet, tā nebūs arī pēdējā reize. �ī tieksme uz jauniņām skuķēm ir vienkār�i Eda Beilija dabā.

Smolvuds novērsās. Viņam riebās Takehjū. Ak dievs � Smolvuds piepe�i saprata � Takehjū jau gri�bēja Beilija vietu! Atradies īstais! Smolvuds savā no�dabā smaidīja. Tad jau laikus jāatmet kokvilnas audzē��ana, ja līgst par pārvaldnieku tādu sūkli, kāds ir Takehjū!

Smolvuds pievērsa �erifam laipnu seju. Balss bija mīlīga: � Man liekas, Beilijs uzvedas pagalam nelāgi. Bet viņ� ir labākais pārvaldnieks, kāds man jebkad bijis.

Viņam uzraugi vienmēr savas vietas, nēģeri neslinko, un viņ� rūpējas par visu, kad esmu tik ilgi prom.

Takehjū ar mēles malu aplaizīja lūpas. Viņ� saliecās uz priek�u. � Man liekas, es jums nebūtu nekāds labais draugs, mister Smolvud, ja nebrīdinātu jūs, ka nabaga Eds Beilijs vienkār�i nespēj laboties. Viņ� apsolīsies gan, bet darīs atkal pa vecam � � Takehjū gaidīja.

��� Nu, tad man būs jātiek no viņa vaļā, � Smolvuds ar no�ēlu atzina. � Bet viņ� ir varen spējīgs cilvēks.

Takehjū vēlreiz pārlaida ar mēli pār lūpām. Tad viņ� vairs nevarēja nociesties: � Mister Smolvud, man trakoti gribētos stāties Beilija vietā. Kāds prieks būtu strādāt jūsu labā, mister Smolvud!

��� Nu, nu, � Smolvuds draudzīgi smaidīja. � Labi, ka pateicāt, mister Takehjū. Būs jāpadomā.

��� Lieliski, mister Smolvud, vareni! � Takehjū a�e�les iezalgojās. �Ak dievs,� viņ� nodomāja, �tādu laimi!�

��� Es gan saprotu, � Smolvuds norūpējies piezī�mēja, � ka jūs būsiet ar mieru strādāt pie manis tikai tad, ja es pieņem�u darbā arī jūsu māsasdēlu Carliju Rentlu� Diem�ēl, es nevaru atļauties maksāt jums abiem, � viņ� atvainojās vēlīgā balsī.

Takehjū seja pietvīka sarkana kā var�. � Nekā tam�līdzīga, mister Smolvud, � viņ� dievojās. � Kas jums to teica?

Smolvuds skumji paraustīja plecus,

�� Nekā tamlīdzīga, � Takehjū atkārtoja. � Es pie�ņēmu �o puiku darbā tikai tādēļ, ka viņ� ir attapīgs; nekāda cita iemesla. Labākais pilnvarotais, kāds man jebkad bijis. Vienam otram tikai niez mēle, mister Smolvud.

Smolvuds pasmaidīja. � Nu, es domāju, labāk pa�turē�u vēl kādu laiku misteru Beiiiju. Viņ� man vismaz audzē kokvilnu. Ja jūs kļūtu manas plantācijas pārvald�nieks, mana vienīgā ra�a būtu kukurūzas degvīns! � Smolvuds vai plīsa aiz smiekliem. Viņ� vairs nespēja valdīties. �erifa ģīmis izstiepās gar� kā kukurūzas stublis. �Pēdīgais ēzelis!� Smolvuds nodomāja. �Stā�oties Beilija vietā! Un domā, ka tiks galā ar Beilija darbu!�

Smolvuds nomierinājās. � Paklausieties, kas jums jādara ar �o nēģera puiku, � viņ� sacīja.

Pagriezis savu garo zirga galvu sānis, Takehjū klau�sījās. Viņ� juta, ka smok nost. Viņam gribējās pastiept roku un tikai vienu bridi aiz�ņaugt Smolvudam rīkli. �e�rifs būtu varējis aiz dusmām pārplēst Smolvudu pu�u.

��� Es gribu, lai Bī�eram kaut cik izdzen lielo dū�u,� Smolvuds teica. � Mēs vienkār�i nevaram ļaut viņam palaist rokas un pēc tam iziet cauri sveikā. Bī�era pa�a labā viņ� jāizmāca.

��� Viņ� nebūs pirmais melnais, ko esmu izskolojis ar revolvera spalu, � �erifs drūmi noteica. � Viens divi � un viņ� būs kā cilvēks.

��� Nē, tā jūs nedarīsiet, � Smolvuda balss bija skarba. � Taisni to es negribu.

Takehjū aizsvilās dusmās pats uz sevi, ka atkal nav izdabājis. Velns parāvis, kas tad viņam ar to puiku jā�dara? � Jūs gribat, lai viņ� kādu laiku kopā ar cietum�niekiem labo ceļus? � �erifs jautāja, valdīdams niknumu.

��� Nē, � Smolvuds gari novilka. � Es tā nedomāju. Bī�ers ir labs strādnieks. Tie�i tagad maniem kokvilnas stādiem vajadzīga pati rūpīgākā kop�ana. Saulē nezāles aug ar joni. Nē, es domāju, pilnīgi pietiks, ja Bī�eru drusku pabaidīs. Tādēļ negribēju, lai jūs braucat viens. Redzot jūs kopā ar pilnvarotajiem, viņ� nodomās, ka nāksies atbildēt tiesas priek�ā.

Tad, lūk, kā! �erifam ar diviem pilnvarotajiem jābrauc �is gaisa gabals, lai pabaidītu vienu melno. Tādēļ, ka Smolvuds tā grib. Takehjū sirdīgi iz�ļāca tabakas sulu pār verandas margām.

��� Uzmanīgi, mister Takehjū, tur ir puķes. Dabūsiet brāzienu no manas sievas� Es pateik�u, kas jums jā�dara, � viņ� turpināja. � Iesēdiniet Bī�eru vissliktākajā kamerā, kāda vien jums ir. Gultu nedodiet. Dodiet viņam reizi dienā �ķīvi kaut kādas �ulgas, kas nāk atpakaļ. Un vienkār�i aizmirstiet viņu. Man �ķiet, kad viņ� izbadējies un izslāpis pāris dienas būs tā nosēdējis, tad, atgriezies atpakaļ, domās, ka te ir paradīze. Otrreiz viņ� sargāsies sist baltajam cilvēkam. � Smolvuds apklusa. � Ziniet, man negribētos tā rīkoties, � viņ� nopietni piebilda. � Bet tas nāks tikai pa�am zēnam par labu. Ja Bī�eru neizmācīs tagad, turpmāk viņu izmācīs daudz rūgtāka pieredze. Vai man nav taisnība?

Takehjū pamāja ar galvu.

Smolvuds izņēma no kabatas atslēgu. � Lai viens no jūsu vīriem atved Bī�eru �urp, � viņ� pavēlēja. � Tas ir pagrabā � tepat aiz mājas. Vispirms es gribu parunāt ar viņu.

Takehjū nokāpa no verandas, piegāja pie automobiļa un atdeva pilnvarotajam Tauni atslēgu. Abi brīdi saru�nājās. Tauni aizvilkās aiz stūra. Nākot atpakaļ, Takehjū piepe�i ar pārspīlēti pla�u vēzienu pacēla platmali. Ve�randā iznāca kāda sieviete. Tā bija misis Smolvuda. Viņa pateica �erifam laipnu, bet neizpratnes pilnu, ātru �sveiki�, kas Takehjū uzreiz saniknoja; skābi savaibstījies, viņ� vēroja misis Smolvudu rāmā solī tuvojamies vīram. Viņa bija vingra, spēcīga sieviete, gadus trīsdes�mit veca, aF skaistu, miera pilnu seju. � Labrīt, Eivij, � viņa nākot sacīja, � ko tu darīsi ar D�ord�u? � Viņa pieliecās un noskūpstīja vīram vaigu. Tā bija vairākas collas garāka par Smolvudu. Balss bija burvīga � stipra, skanīga, melodiska. Tā piederējās viņas labi veidotajam augumam.

Smolvuds maigi, kā glāstīdams, aizskāra sievas plecu.

�� Tikko piecēlies?

�� Jā, � viņa brīnum jauki smējās. � Vai es neesmu guļava? Eivij, tu ta�u negribēsi, lai D�ord�s strādā tai briesmīgajā katordznieku grupā, vai ne? � viņa nopietni jautāja.

Smolvuds papurināja galvu. � Misters Takehjū kā�das dienas ļaus D�ord�am nomierināties.

�� 0! � viņa pagriezās pret �erifu. � Sveicināti, mis�ter Takehjū! � �erifs viegli palocījās. Acīm redzot misis Smolvuda pirmīt nebija pazinusi Takehjū; viņ� iedegās dusmās. Viņ� bija iepazīstināts ar misis Smolvudu jau trīs �etras reizes.

��� Vai apsolāt man, ka nesitīsiet D�ord�u?

��� Protams, cienītā.

��� Nekad jums nepiedo�u, ja būsiet sitis, � viņa laipni uzsmaidīja �erifam, atsegdama savus līdzenos zobus.

��� Varat būt mierīga, cienītā, � Takehjū apgalvoja.

�� Melno puika ir kā putnu suns: pareiza dresūra � un viss kārtībā.

��� �is notikums ir vienkār�i briesmīgs. Eivijs apso�līja dot man D�ord�u par �oferi, kad kokvilnas novāk��ana būs beigusies. Un es arī tā cerēju.

��� Nu, turpmāk viņam jāuzvedas, kā nākas, � Smol�vuds teica. � Tad jau redzēsim.

��� Paldies, Eivij. Viņ� ir varen apķērīgs zēns. Es ceru, ka viņ� būs mans �oferis.

�� Lai notiek, dārgā. � Smolvuds atkal aizskāra vi�ņas plecu � tikpat maigi un glāsaini kā pirmīt. Tā sejā atspoguļojās tīksme � �ī sieviete tam patika. � D�ord�u tūliņ atvedīs. Man jārunā ar viņu.

� Vai es varu palikt? � Misis Smolvuda mīli uzsmai�dīja vīram � kā bērns, kas lūdz, lai tam ko atjauj.

��� Nē, dārgā.

��� O! � Viņa uzmeta lūpu. Tad iesmējās. � Es vēlē�tos būt vīrietis. Man liekas, briesmīgi būt sievietei, vai ne, �erif?

Takehjū ieņurdējās. Viņ� pūlējās pateikt kaut ko ga�lantu, bet vārdi aizķērās rīklē. Viņ� vēlreiz ieņurdējās.

Misis Smolvuda uzlūkoja �erifu, cenzdamās rādīt no�pietnu seju. Viņa iesmējās; kakls nodrebēja dzidros tril�leros. � Tikai nesitiet D�ord�u, � viņa noteica. Rāmā, vingrā, skaistā gaitā viņa aizgāja pa verandu.

Abi vīrie�i noskatījās viņai nopakaļ. Tie brīdi klusēja.

Viņa iegāja mājā.

IV

D�ord�s Bī�ers izstaipīja savu stīvo ķermeni, domā�dams, cik gan patlaban varētu būt pulkstenis. Jau vairā�kas stundas viņ� sajuta izsalkumu. Rīklē bija nogūlusies bieza kārta smalku, brūnu putekļu, ko cauru mēnesi vēj� bija no sausajiem laukiem nesis pagrabā. Rijot sāpēja.

Izdzirdis, ka tiek atbultētas smagās durvis, Bī�ers pie�cēlās kājās. �Tagad sāksies,� viņ� nodomāja. Iesmeldzās labās rokas uzpampu�ās pirkstu locītavas. Viņ� satraukti gaidīja.

��� Ei tu! � �erifa palīga Tauni balss no aug�as iedārdēja pagrabā. � Ei tu, tur apak�ā � lien aug�ā!

Bī�ers �ļūco�iem soļiem lēnām virzījās pretī gaismas kūlim, kas no�ķiebās lejup pa koka kāpnēm.

��� Ei, melnais, vai tu esi kurls vai piedzēries? Velcies aug�ā!

��� Es nāku, � Bī�ers sacīja.

��� Velns lai parauj, tu traki ilgi gories.

�� Te ir tum�s, kungs.

Bī�ers sasniedza kāpnes un lēnām rausās aug�up. �Tagad sāksies,� viņ� atkal teica pats sev.

Bī�eram nākot ārā, Tauni atkāpās no durvīm. Piln�varotais iesmējās un atlaida roku no revolvera spala.

Velna milti, � viņ� iesaucās, � es domāju, nupat iz�līdīs tīģeris, kas ēd cilvēkus. Tad tu būsi tas pats puika, kas man vajadzīgs.

�� Man tā liekas, kārtībniek.

�� Tad nāc, misters Smolvuds grib redzēt tevi.

�Tagad sāksies,� Bī�ers vēlreiz sacīja pats sev.

Viņi abi plecu pie pleca aizgāja ap mājas stūri.

��� Kāds dundurs tad tev bija iekodis, puis? � Tauni ziņkāri jautāja. � Vakar vakarā laikam biji sametis pa lampu?

��� Nē, kungs.

��� Nu, kāds velns tad tevi dīdīja?

Bī�ers neatbildēja. Viņa kājas �ļūca pa granti. Viņ� uzmanīgi iebāza savu uzpampu�o roku plato darba bik�u kabatā.

��� Tu par visu tikai nospļaujies, vai ne? � Tauni sacīja, viegli pavīpsnādams. � Kāds tu samaitāts mel�nais � vai tie�ām tev nav bail, kas notiks ar tevi?

Bī�ers redzēja misteru Smolvudu verandā sarunāja�mies ar �erifu Takehjū. Zēns redzēja, ka piebraucamajā ceļā stāv ceļojuma automobilis, kurā sē� vēl viens baltais pilnvarotais. Bī�ers gāja, un viņa ķermenī lēnām cēlās pulsējo�s asins vilnis, karsts un negants. Viņā �ukstēja kāda balss, runāja ar viņu. Tā līdzīgi gramofona platei atkārtoja vienu un to pa�u � atkal un atkal: �Tev tais�nība, baltais pilnvarotais, taisnība, taisnība �� Bī�eru bija pārņēmusi dīvaina sajūta. Savādi, ka tevī ir �āda balss un tu ej un klausies tanī. �Tev taisnība, baltais piln�varotais. Nav bail, kas notiks ar mani. Līdz kaklam ap�nicis baidīties. Pietiek baidīties. Tev taisnība, baltais pilnvarotais!�

� Kāp aug�ā, puis, � Tauni sacīja. Viņ� pats palika uz grantētā piebraucamā ceļa.

Bī�ers kāpa aug�up pa verandas pakāpieniem. Viņ� gāja mehāniski, mazliet atgādinādams cilvēku, kas nogri�mis domās. Dziļi Bī�erā atkārtojās neatlaidīgie �uksti. Tad jauneklis redzēja baltos cilvēkus pagrie�amies pret viņu. Tie uzlūkoja viņu. Viņ� drusku pacēla galvu. Viņ� nemaz nemanīja. Viņ� nemaz nemanīja, ka paceļ galvu. Bī�ers tiem lēnām tuvojās, dro�i skatīdamies to sejās. �Tagad sāksies,� viņ� mierīgi sevī noteica, �sāksies.� Viņa kājas bija smagas.

V

Izdzirdis Bī�eru kāpjam aug�up, �erifs pievērsa tam skatienu. Takehjū bija pārsteigts. Viņ� bija gaidījis daudz lielāka auguma vīru. Bī�ers bija pakalsns, vidēja auguma. Viņ� izskatījās gadus divdesmit divus vecs. Viņa seja, kailie pleci un rokas bija kafijas brūnumā. �erifam bija skaidrs, kādēļ misis Smolvuda gribēja sev Bī�eru par �o�feri. Takehjū nogrima pārdomās. Jā, Bī�eram ir glīta, pa�tīkama, gluda seja, nevis tāda, kāda citiem melnajiem, kas izskatās pēc pērtiķiem. Ta�u puikas skatienā ir kas nelāgs. Goda vārds, �āds skatiens liecināja, ka Bī�eram ir kaut kas aiz ādas. Takehjū pārvilka sev ar roku pār degunu. Nekas, glīts nēģerēns, tikai nelāgs skatiens. Un �ādu skatienu uzreiz var pamanīt. Ar suņiem un zirgiem ir tāpat: tie pamatīgi jāiedīda, citādi no tiem labuma nav. Nu, viņ�, Takehjū, Bī�eru iedīdīs, kā nākas. �is nelāgais skatiens izzudīs mērkaķa ātrumā. Viņam, �erifam, jau tā nebūs pirmā reize.

� Nāc �urp, D�ord�, � misters Smolvuds teica.

Bī�ers piegāja baltajam cilvēkam tuvāk. Smolvuds ap�sēdās un kuļāja vienu kāju pār atzveltnes krēsla sānu. Tagad, kad viņa priek�ā stāvēja zēns, Smolvuds jutās sa�traukts. Sodīt Bī�eru bija viegli. Pārāk viegli! Sodīt va�rēja kur� katrs cietsirdis. Vajadzēja arī, lai zēns saprastu,, cik bīstami sist baltajam cilvēkam. Kā bērnam jāiz�skaidro, kāda ir īstenība. Tas nebija vienkār�s uz�devums.

Kādu brīdi mierīgi aplūkojis jaunekli, Smolvuds savā plūsto�ajā, rāmajā balsī nopietni, svarīgi sacīja: � Nu, D�ord�, kā tu jūties pēc notikuma vakar vakarā?

Bī�ers neatbildēja. Viņa acis bija mazliet nodurtas lejup. Viņ� skatījās uz Smolvuda kāju, kas kuļājās pār krēsla malu. Kāja mazā lokā �ūpojās uz priek�u un atpa�kaļ, un Bī�ers sekoja tai ar skatienu, paturēdams acīs balto kurpi. Rīklē sakrāju�ās smiltis smacēja viņu vai nost. �Varbūt varētu palūgt malku ūdens?� viņ� domāja.

��� Vai tu mani dzirdi, D�ord�?

��� Dzirdu, saimniek, � jauneklis atbildēja zemā, aiz�smaku�ā, gārdzo�ā balsī.

Takehjū viegli pamāja ar galvu. Arī �ādu balsi viņ� pazina. Balss un skatiens izteica vienu un to pa�u. Tie pauda ā�a ietiepību, kur� paliek pie sava, lai tur vai kas.

�� Nesauc mani par saimnieku, D�ord�, � Smolvuds teica, � sauc mani par misteru Smolvudu. � Viņ� brīdi apklusa, ar acīm ieurbdamies zēnā. � Vai tu no�ēlo pa�darīto, D�ord�?

Bī�ers novērsa acis no Smolvuda pētīgā skatiena. Zēns ierunājās un aprāvās. Tad viņ� noklepojās un kaut ko norija. � Ko jūs gribat, lai es daru, mister Smolvud?

Smolvuds mierīgi, stingri atkārtoja savu jautājumu: � Vai tu no�ēlo padarīto? Es gribu, lai tu man atbildi, D�ord�.

Iestājās klusuma brīdis. Tad Bī�ers pacēla galvu. Viņā bija lepnums un bailes, un kvēla apņem�anās. � Nē, ser! Es atkal rīkotos tāpat. Par to, ko darīja Beilijs, nēģeris tiktu nolin�ots.

�� Melno lin�o par to, ko tu esi izdarījis, � Takehjū skarbā balsī iejaucās sarunā. Viņ� iz�ļāca tabakas sulas strūklu pār verandas treliņiem. � Ko nozīmē �āda runa, puis? Tas, ko dari tu, un tas, ko dara baltais cilvēks � deviņi pērkoņi, tās ta�u ir divas da�ādas lietas! To ne�aizmirsti!

Bī�ers pievērsās �erifam. Jaunekļa seja drūmi kvēloja. �ai vienā mirklī viņā karsti un neganti uzbangoja visu divdesmit divu dzīves gadu versme, trenkdama pa dzīs�lām asinis kā brāzmainus palus. Bī�erā virda pretestība, un viņu sagrāba neprātīga, dro�a apņem�anās pateikt visu, kas uz sirds. � Tad man vajadzēja ļaut Beilijam �o mazo meiteni izvarot? � viņ� kliedza trakā uzbudinā�jumā. � Viņai nav vairāk par desmit gadiem!

Takehjū gribēja atbildēt, bet Smolvuds pārtrauca viņu.

�� Mister Takehjū, � Smolvuds dzēlīgi piezīmēja, � man jums jāatgādina jau otro reizi, lai jūs nespļaujat uz ma�nas sievas puķēm.

��� Atvainojiet, � Takehjū stomījās. �Velns un elle,� viņ� aizsvilās dusmās pats uz sevi, �es atdotu savu mene�a degvīna devu, lai tikai man ļauj izdzīt vienu vepri caur �īm sasodītajām puķēm!�

�� Tev nevajadzēja Beilijam sist, � Smolvuds sacīja Bī�eram.

Bī�ers paspēra soli uz priek�u. Uzbudinājums un griba pierādīt savu taisnību izvaibstīja viņa seju. � Ko es va�rēju darīt, saimniek? Es saku Beilijam, lai viņ� iet prom. Viņ� neliekas ne zinis. Man ta�u bija kaut kas jādara, vai ne? Kad es velku viņu prom, viņ� man iesit, notriec mani gar zemi. Otrreiz situ viņam pretī. Ko tad mali vajadzēja darīt?

Smolvuds uzlēca kājās. � Tev vajadzēja zināt, ka ne�drīkst sist baltajam cilvēkam, � viņ� dusmīgi iesaucās.

�� Tev vajadzēja skriet pēc palīgiem vai kliegt, vai darīt ko tamlīdzīgu � bet tev nebija Beilijam jāsit!

Bī�ers stāvēja klusēdams, trīcēdams, vaigu vaigā ar Smolvudu. Jaunekļa acis uzbudinājumā mirdzēja, lies�moja. Pārgalvīga, nepārvarama vēlē�anās asi atcirst �im baltajam cilvēkam pulsēja Bī�era kaklā: vienreiz pateikt visu, kas uz sirds, pateikt atklāti, pacelt melnajai zemei pievērsto seju un brīvi uzlūkot zilās debesis, pacelt lepni galvu kā brīvam putnam gaisā � Bī�ers smaka nost. Viņ� nevarēja parunāt.

Piepe�i Smolvuds apsēdās. Viņ� noslaucīja ar mut�autiņu pieri. Viņ� dusmojās pats uz sevi. Viņ� bija zau�dējis savaldī�anos, un tas nebija labi. Bet, ak dievs, taisni jābrīnās par �o puiku. Viņ� neredz neko daudz tālāk par savu degunu. Kur tad viņ� domājas esam � uz Marsa vai Luiziānas �tatā, Klerebellas apgabalā? Nudien, viņam ta�u nav ne mazākās jēgas par nēģeru stāvokli dienvidu �tatos. �is puika runā kā nēģeru virsaitis Āfrikā. Ta�u Bī�ers nav virsaitis Āfrikā, bet melnais puika balto cilvoku pasaulē. Un Smolvuds izlēma. Bī�ers strādās planlacijā un �ai darbā arī paliks. �ofera darbs puiku samailatu uz visiem laikiem.

��� D�ord�, � Smolvuds jau mierīgāk sacīja, � par misteru Beiliju tev nav jādomā. Viņ� ir manā ziņā, ne lavā. Tev jāskatās, ko tu pats dari. Nēģeri, kas situ�i baltajiem cilvēkiem, tiku�i nolin�oti � un tas tev ir zi�nāms. Misteru Beiliju sodī�u es.

��� Kā? � Bī�ers �ukstēja. Viņa ķermenis bija salie�cies uz priek�u, kā sastindzis. Viņa dego�ās, asinīm pie�plūdu�ās acis urbās Smolvuda sejā. Bī�ers vairs nevarēja valdīties. Visu viņa būtni bija sagrābis akls naids pret �o baltā cilvēka pasauli. �ai vienā mirklī atplaiksnījās visa jaunekļa dzīve. Kas tā bija? Divdesmit divi laukstrād�nieka gadi; ūdens, kas ceļas un ceļas, kamēr gā�as pāri aizsprostam; dziļa, varena straume, kas beidzot triecas pret akmens mūri, kuru uzcēlu�i ieradumi un aizsprie�dumi, revolveris un pletne. � Kā? Kā? Kā jūs sodīsiet viņu? Ar katorgas darbiem? Liksiet, lai viņu tiesā melnais tiesnesis � tāpat kā mani tiesās baltais cilvēks?

Smolvuds pietvīka. Bija dzirdama viņa elpa. Viņ� sa�vādi iesmējās un ierunājās neparastā, apvaldītā balsī. � Es jau teicu, ka par Beiliju tev nav daļas, D�ord�! Par Beiliju es parūpē�os!

�� Tā gan, parūpēsieties! � Bī�era ķermenis atsprāga taisni. Viņ� histēriski izkliedza savā mū�ā piedzīvoto ni�cinā�anu un rūgtumu, cie�anas un netaisnības. � Jūs gan jauki runājat, bet darīsiet kā visi pārējie! Mani aiz�sūtīs katordznieku grupā, bet Beiliju ne! Jūs zināt, ka viņu neaizsūtīs! Jūs melojat!

Smolvuds iesita Bī�eram pa seju. Zēns aizstreipuļoja atpakaļ, bet atguva līdzsvaru. � Sitiet vēl! � viņ� histē�riski kliedza, � man nesāp! Kad es tam baltajam cilvē�kam iekrāvu pa �okli, es izdarīju vislabāko darbu visā savā mū�ā. Man vairs nesāp. Man vienalga, ko jūs darāt!

Smolvuds sastinga. Sa�ņaugtā dūre bija pacelta gaisā. Melnīgsnējā seja kļuvusi slimīgi bāla. Viņ� stā�vēja � nekustīgi, trīcēdams, tikko valdīdamies. Bet viņ� palika stāvam. Viņ� vairāk nesita. Tad piepe�i viņ� no�drebēja un ar asu, krampjainu kustību pierāva roku pie krūtīm. Sve�āds, nevaldāms kauns pavīdēja viņa sejā.

Viņam nebija taisnība! Ak dievs, viņam nebija taisnība! Viņ� tie�ām bija melojis. Nēģeru puika pierādījis, ka viņ�, Smolvuds, melo.

Smolvuds atkrita krēslā. Viņ� ar abām rokām satvēra galvu. Viņ� juta smeldzam visu savu būtni. Patiesi, cik viņ� bija zems, sizdams �im zēnam. Par spīti saviem skaistajiem vārdiem viņ�, Smolvuds, bija tāds pats kā citi baltie plantatori, kas tik veicīgi uz si�anu, tik �akli uz kār�anu!

Smolvuds dziļi ievilka elpu. Viņ� paskatījās uz Bī�eru. Zēns stāvēja mierīgi, kā sasalis, ar viegli noliektu galvu un trulām, aizmiglotām acīm. Mute bija vaļā, un viņ� grūti elpoja �

�ī dīvainā balss, kas runāja viņā, balss, kas �ķitās sve�a, �ie dīvainie, klusie �uksti no kādas citas pasaules, �uksti, ko viņ� pirmoreiz izdzirdēja tai brīdī, kad piln�varotais Tauni, � �erifa pilnvarotais, baltā cilvēka piln�varotais, � kam pie gurna kuļājās likums revolvera iz�skatā, pienāca pie pagraba durvīm, lai tās atslēgtu un izlaistu viņu � Bī�eru � saņemt sodu, dzirdēja arī tai mirklī, kad nēģeru laukstrādnieka divdesmit divi dzīves gadi kā brāzmaina straume nevaldāmi uzbangoja zēna noguru�ajā, trīco�ajā ķermenī � �ī nepielūdzamā, bargā balss �ukstēja viņā atkal un atkal: �Izlemts; jau tik tālu; beigas!� Un Bī�ers gaidīja. Viņ� juta, ka trūkst gaisa, un sevī me�onīgi kliedza: �Vienalga! Vienalga! Man vienalga!�

Smolvuds bija apsēdies. Bī�ers klusēja.

Smolvuds pacēla galvu. � D�ord�, tu nedrīksti arī turpmāk domāt, ka vari iesist baltajam cilvēkam un pa�likt nesodīts. � Viņa balss kļuva skaļāka. Tanī skanēja stingra apņem�anās.

� Diem�ēl, D�ord�, tev jāmācās pa�am no savas pieredzes. Tev jāzina, kādā pasaulē mēs dzīvojam. Ja ne�zināsi, beigsi savu dzīvi pie zara. Es negribētu, lai ar tevi tā notiktu.

Smolvuds apklusa. Viņa kāja atkal sāka �ūpoties pār atzveltnes krēsla sānu. � Es runā�u ar tiesnesi, � viņ� turpināja pielaidīgākā balsī. � Izstāstī�u, kas noticis. Varbūt sods nebūs bargs. Bet tev jāpazīst �ī pasaule, iekam tu atgriezies atpakaļ.

Smolvuda pirksti darbojās ap otu. Viņ� izklaidīgi plūK.ija kādu sānis atlieku�os sariņu. � Labi, mister Tak.-lijū, � viņ� sacīja, un viņa balss atkal atguva vienmu�līgo, plūsto�o intonāciju. � Varat vest viņu prom.

�erifs Takehjū pameta ar galvu. � Uz automobili! � Bī�ers lēnām pagriezās un gāja. Tāpat kā pirmīt: ar no�durtu galvu, mehāniski vilkdams kājas gar zemi, sasisto roku iebāzis plato darba bik�u kabatā. Pilnvarotais Tauni sagaidīja zēnu pie verandas pakāpieniem un ņēma aiz rokas.

Takehjū sāniski pievirzījās pie Smolvuda. � Jūs ru�nāsiet ar tiesnesi? � �erifs jautāja ar mutes kaktiņu.

Smolvuds papurināja galvu. � Nē! Tikai turiet Bī�eru ieslodzījumā. Lai pamokās vien. Ja viņ� vaicā, kad būs tiesa, sakiet, ka tiesnesis ir atvaļinājumā. Ar jums es sa�zinā�os. Man liekas, �ī lieta vilksies ilgāk, nekā biju domājis.

Takehjū virslūpa sakrunkojās. � Ja atļaujat man brīvi rīkoties, tik ilgi nevilksies, � viņ� teica.

Smolvuds pietvīka. � Es negribu, lai jūs Bī�eram pie�liktu roku, � viņ� atcirta. � Dariet, kā es jums saku!

�� Protams, mister Smolvud, es viņam nepiedur�u ne pirksta. � �erifā virda tāda nicinā�ana, ka Smolvuds to izjuta. Viņ� to izjuta, kaut gan Takehjū plānās lūpas pa�lika sakniebtas un �erifa �ķautnainais ģīmis ar lielajiem vaigu kauliem neko neizpauda.

��� E! vienu mirkli, mister Takehjū. � Smolvuds pār�laida �erifam laipnu skatienu. � Par mistera Beilija vietu �

�� Jā? � Takehjū a�eles uz rāviena iedegās.

��� Diem�ēl, es jums to nevaru dot!

��� O! � �erifs tīri pret savu gribu ierūcās.

��� Nē, diem�ēl, nevaru, � Smolvuds vēlīgi atkārtoja. � Bet, ja jums apnicis būt par �erifu, mister Takehjū, es domāju, mēs varam sarunāt. Varbūt Rentls stāsies jūsu vietā.

��� Nē jel, ser, nē, � Takehjū stomījās.

��� Es domāju, ka jums varbūt apnicis �erifa amats".

��� Nekā tamlīdzīga, nekā tamlīdzīga, mister Smol�vud. Kur nu, pajautājiet, kam vien gribat� � Takehjū stomījās. � Vai tad es nedaru savu darbu? Es ta�u nekad neesmu sagādājis jums nepatik�anas, vai ne? � augstā amatpersona �ēlabaini mokstījās.

��� Nu, tad jauki, � Smolvuds sacīja. Viņ� pastiepa roku. � Tikai apejieties ar Bī�eru tā, kā teicu.

��� Es viņam nepiedur�u ne pirksta, � Takehjū de�dzīgi zvērēja. � Kad atvedī�u to puiku atpakaļ, jūs vairs nepazīsiet viņu.

Smolvuds paņēma paleti un novērsās.

��� Nu, uz redzē�anos, � Takehjū sirsnīgi sacīja. Viņ� kāpa no verandas lejā.

Smolvuds stāvēja savas gleznas priek�ā. Viņ� klausī�jās �erifa smago zābaku klaudzienos. Pēc brī�a dzirdēja ieslēdzam starteri. Spēcīgais, vecais motors ierēcās un no�ķaudījās, un automobilis, riepām �vīkstot, aizripoja pa ceļu.

VI

Vecais motors rēca, un riepas uz cietā ceļa vienmuļīgi dziedāja. Visi klusēja. Carlijs Rentls bija nodarbināts pie stūres. Herisens Tauni zvilnēja, gremodams izdzisu�a cigāra driskas. Takehjū bija pateicis Herisenam Smol�vuda norādījumus, bet pilnvarotais bija pārāk slīpēts, lai ķertos pie Bī�era pirmais. Ir ta�u stipri daudz paņēmienu, ko lieto, kad vajag izdzīt no nēģera nelabo, un viņ� � Tauni � nav vis no muļķu mājām: viņ� vienmēr izvēlējās to pa�u paņēmienu, ko �erifs. Pilnvarotais smaidīja, tā domādams. Skolā viņ� nemaz tik apdāvināts nebija bijis, bet politika, velns lai parauj, tā bija cita lieta. Politiku viņ� sajēdza tīri labi. Tikai jāzina, kur atlēks treknāks kumoss, un jāturas tuvumā � Tauni atzvila sēdeklī, gai�dot, ko teiks viņa kungs.

�erifs Takehjū sēdēja taisns kā miets. Garā, spalvainā roka �ņaudza automobiļa malu; �okļi bija cie�i sakodu�ies kopā, un vaigā raustījās viens muskulis. Viņ� bija pār�biedēts! Viņam pārskrēja �ermuļi pār visiem kauliem, kad Smolvuds piedraudēja izpostīt Takehjū labklājību. �Ap�nicis būt par �erifu, mister Takehjū?� � Mīļais dievs, viņ� � Takehjū � zina, kāds ir Smolvuds! Zina, ar kā�diem medainiem vārdiem un cik draudzīgā kārtā tas var pazudināt cilvēku; pazīst �o izmeklēto bendes pieklāļilni � tas cērt tev nost galvu un atvainojas: �Zēl, mister l , �ēl,� � it kā �im pa�am sirds lūztu vai pu�u. Ak dievs, ih'inaz negribas ticēt: �erifa amatā viņ�, Takehjū, jau sabijis desmit gadus, un tagad viņu �is utubunga pazu�dinās ar vienu vārdu. Nav vairs taisnības pasaulē� Mīļā stundiņ! � �erifs iedomājās, ka viņ� atkal vāc kok�vilnu. Nē, tas vienkār�i nav iespējams. Smolvuds neizspēlēs �ādu kārti. Smolvuds nebūs tik zemisks. Protams, nebūs.

�erifa sasprindzinājums mazliet atslāba. Viņ� pama�zam nomierinājās. Jo vairāk viņ� domāja, jo smieklīgāka viņam �ķita visa �ī lieta. Smolvuds jau tāds ir vienmēr. Tam patīk lietot savu varu, vienu otru pabaidīt. Bet to�mēr � tomēr � Rentls! Lūk, kur suns aprakts! Rentls! Takehjū acis urbās �aurajā mugurā, kas bija sakumpusi pie stūres rata. Lūk, kas jādara! Māsasdēls tūliņ jāiz�svītro no algu saraksta. Tad vairs nevienam mēle nenie�zēs. Pat Smolvuds pajokojās � jā, �is su�ķis � it kā tam Rentla alga ko nozīmētu. Un Bī�ers! Jā. Vēl kas! Rentlu dabūt prom un Bī�eru atvest atpakaļ tik svaigu un tīru kā izmazgātu un iestīvinātu kreklu; atvest Bī�eru atpakaļ lēnu kā jēriņu � lai visā pasaulē nevarētu atrast otra tik padevīga nēģerēna. Nudien, tad Smolvudam vairs nebūs kur piesieties!

��� Ei! � Takehjū aizsmaku�ā balsī uzkliedza māsas�dēlam. � Pieturi uz bridi.

Auto apstājās. Rentls pameta a�u skatienu pār plecu. � Brauc malā! Tev jau �is ceļ� nepieder. Goda vārds, tāds stulbenis nav vēl redzēts!

Rentls nobrauca automobili grāvmalē un apcirtās ap�kārt. Viņ� noņēma acenes. � Tēvoci Sem, beidziet tā ru�nāt ar mani, � viņ� izgrūda ātrās dusmās. � Es to ne�cietī�u, nevienu mirkli ilgāk, nē, necietī�u.

Takehjū nosprauslājās.

��� Vai dzirdat? � Rentls sacīja. � Man reizi par visām reizēm apnikusi jūsu mēle. Runājiet ar mani, kā pienākas, citādi es atstā�u �o darbu.

Takehjū vai plīsa aiz smiekliem. � Tad laidies, � viņ� teica. � Es lūdzu dievu, lai tu aizej. Tu man tā rie�bies, ka tīri vemt gribas. Taisni slimam jākļūst tevis dēļ. Laidies, atstāj �o darbu, es gaidu.

�� Jā, gaidāt gan, � Rentls nicīgi noteica.

Takehjū vairs nesmējās. Viņ� saliecās uz priek�u.

�� Tu aizej, vai ne? � viņ� mīlīgi jautāja. � Ko tu vēl gaidi?

Brīdi jauneklis pārsteigts uzlūkoja savu tēvoci. Rentls uzlika acenes. Viņ� noņēma savu pilnvarotā �etonu un attaisīja smagā revolvera maksti. � Labs ir, tēvoci Sem, � viņ� teica. � Lai notiek jūsu griba. Es tūliņ at�stāju �o darbul Bet es jums teik�u vēl ko: kad iebrauksim pilsētā, jūs būsiet drusku skaidrāks un līdīsiet pie manis uz vēdera. Bet tik viegli mani vairs atpakaļ nedabūsiet. �oreiz man būs savi noteikumi!

Takehjū mute izplētās platā smaidā, klusā un dzēlīgā.

��� Kad mēs iebrauksim pilsētā, Carlij, manu zēn, tu vēl ļepatāsi pa �o ceļu � ja vien kāds melnais �oferis tevi nepavedīs.

�� Jūs ta�u man neliksiet iet kājām? � Carlijs neti�cīgi jautāja.

Takehjū ņirdzīgi smīnēja.

Rentls izkāpa no automobiļa. � Tēvoci Sem, � viņ� teica, � jūs esat maitasgabals! � Viņ� devās prom.

���� Piesargies, Carlij, � Takehjū nosauca Rentlam nopakaļ. Tas turpināja ceļu.

Takehjū sēdēja sakucies. Viņa milzīgais ķermenis kra�tījās apspiestos smieklos.

D�ord�s Bī�ers, kas gulēja uz automobiļa grīdas, pie�pe�i pacēla galvu un palūkojās laukos. Palicis rokas zem galvas un novērsis seju no baltajiem cilvēkiem, viņ� ne�bija izkustējies kop� brauciena sākuma. Moko�ais, histē�riskais uzbudinājums, kas uzbangoja viņā, kad tas runāja ar Smolvudu, tagad bija norimis. Bija palikusi tikai noguruma un izsalkuma sajūta, un kaut kas �ķitās zau�dēts � izsūknēts no ķermeņa, un tanī it kā palicis tuk��ums. Bī�ers nedomāja par nākotni, bet sajuta to kā smel�dzi savas miesas audos � cietuma kamera, garas dienas tanī, baltais tiesnesis; un ceļu labo�anas darbi, un deviņu mārciņu smagais āmurs, un pletne, pletne; vai daudz nē�ģeru atgriezās no �iem darbiem? Viņ� mierīgi gulēja, vē�lēdamies malku ūdens. Tad cauri balto cilvēku smiekliem no baznīcas atplūda dziesmas skaņas. Viņ� pacēla galvu.

Kad Bī�ers uzrausās ceļos, lai paskatītos apkārt, �erifa iniekli norima, un viņ� cie�i uzlūkoja zēnu. Ieraudzījis Bī�eru, Takehjū atcerējās Smolvudu. Bī�ers �erifam bija gandrīz izgājis no prāta. Bija veikts tikai vienkār�ākais uzdevums � atlaists Rentls. Bet, ja viņ�, Takehjū, grib .1 (kal būt ar Smolvudu labās attiecībās, jāatved Bī�ers alpakaļ mīksts kā vasks. Un �is uzdevums nav vieglais � arī jaunu mūli grūti iebraukt. Skatiens tam puikam paga�lam nelāgs, tāds skatiens vēl nevienam melnajam nav redzēts � Takehjū ierūcās un nokrek�ķinājās.

��� Kur tu domā iet, puis? � viņ� mākslotā labsirdībā jautāja.

��� Skatos tāpat vien, kungs.

��� Varbūt tu �eit taisies pirkt zemes gabalu? Uzcelt pats sev māju?

��� Nē, kungs. Tur ir baznīca. Es domāju, varbūt ieraudzī�u kādu cilvēku.

Kādus simt jardus no ceļa �urnēja pussagruvusi nē�ģeru baznīca. Durvis turējās vienā virā, un pa vaļā pali�ku�o spraugu, augdama spēkā, brīvi plūda dziesmas mel�dija. Baznīcas priek�ā bija atstātas izļodzītas ores un bēdīga izskata fordi, bet cilvēka neredzēja neviena.

�� Apskaties vēl labi, � Takehjū sacīja. Viņ� pamirk��ķināja ar acīm savam palīgam Tauni.

Tas ņirdzīgi nosmīnēja. � Jā, ser, � viņ� teica, sa�pratis �erifa mājienu. � Liekas, tu vairs nekad neredzēsi �o baznīcu. Ak tu nabaga nēģerēn, kāds tev bēdu liktenis. Man tīri �ēl tevis.

Bī�ers nogūlās automobilī uz grīdas un aizgrieza seju prom. Baltie cilvēki ņirdzīgi uzsmaidīja viens otram. Ta�kehjū sniedzās pēc degvīna pudeles. � Uz Eiverija Smolvuda veselību, � �erifs teica. Viņ� nospļāvās pār automobiļa malu. Pilnvarotais Tauni ieķiķinājās.

Dedzino�ais rudzītis skaļi guldzēja pa Takehjū rīkli lejup. �erifs iztuk�oja pudeli un ietrieca to grāvī. Viņ� iebāza roku automobiļa sānsomā, izņēma vēl vienu pintu un grābājās pēc kabatas na�a.

��� Jūs jau dzerat sīvo kā ūdeni, � pilnvarotais Tauni sajūsmināts sacīja.

�erifs neatbildēja. Viņ� atkal dzēra.

�� Debesu brīnumi! � Tauni iesaucās. � Kur jūs io visu salejat?

Takehjū ieņurdējās. Viņ� nokoda zelējamās tabakas gabalu un, �okļus �makstinādams, to pamatīgi apstrā�dāja. Tad �erifs sāka neganti lamāties. � Vai �is man piedāvāja kādu malku? Nē, kur nu! Staigā, krūtis izgāzis, ar bieziem kurpju papē�iem. �Es nekad pats nesmērēju rokas ar saviem melnajiem, mister Takehjū. Tādēļ jau es maksāju nodokļus, mister Takehjū. Es dzeru tikai ar d�entlmeņiem, mister Takehjū!� nolādētais pundurgailēns!

�erifs nicīgi nospļāvās pār automobiļa malu. Piepe�i viņ� nelabi iesmējās. � Tā govs! Ha! Ha! Tā govs! Ha! Ha! Ha! Viņ� taisa gleznas, mister Tauni. Ir gan māk�slinieks! Stāv savas mājas verandā un glezno govi� �Kā jums patīk, mister Takehjū?� � �erifs kratījās ļau�nos piedzēru�a cilvēka smieklos. � Visvarenais dievs, tā govs izskatījās pēc tramvaja vagona, nu, uz mata, mister Tauni! Vēl tikai �etrus riteņus apak�ā un tas aizripos pa verandu.

Tauni nedro�i smējās �erifam līdz. Pilnvarotais bija noraizējies par Bī�era klātieni. Tas varēja pastāstīt visu Smolvudam. Tauni meta �erifam ar acīm un rādīja ar īk�ķi uz Bī�era pusi, bet Takehjū noraido�i atmeta ar roku un vēl norija kādus malkus viskija. Viņam reiba. Pudele jau bija pusē. �Traka lieta,� Tauni prātoja, �nu gan ve�cais ods ir piesūcies. Nekad neesmu redzējis viņu vienā reizē iztempjam tik daudz.�

�� �ie Smolvudi! � Takehjū pēk�ņi izgrūda. � O, �ie Smolvudi ar zilajām asinīm. �Mēs esam vecie dienvid�nieki. Mēs esam aristokrati. Mūsos ir d�entlmeņu asi�nis.� Un arī melno asinis, � viņ� ņurdēdams pieme�tināja.

fauni noķiķināja.

��� Netīro darbu mēs nedarām, � Takehjū turpināja.

�� �O, nē! Mēs turam savas rokas tīras. Mēs esam salaistīju�ies ar fran�u smar�ām. Nē, nedarām. Tādēļ jau mēs maksājam!�

��� Ei! � Tauni dūra ar īk�ķi uz Bī�era pusi.

�� Esiet ta�u uzmanīgāks, � pilnvarotais �ukstēja.

���� A! Viņ� neteiks! Viņ� neteiks! Tu ta�u ar Smolvudu \ cl mazāk esi draugos nekā es, vai ne, melno puis? Prolams! � Viņ� uzsita ar sa�ņaugtas dūres kauliņiem Bī�eram pa muguru. � Protams, � �erifs atkārtoja.

Bī�ers, paslēpis seju plaukstās, gulēja uz vēdera un tikko manīja Takehjū sitienu � bija tikai neskaidra sa�jūta, it kā tumsā būtu iesities sejā naktstaurenis. Bī�ers neklausījās balto cilvēku sarunā. Karstā saule glāstīja viņa ķermeni, viņ� bija iegrimis snaudā. Augums �ķitās uzsūcam sauli, aizpildot tuk�umu, ko viņ� sajuta sevī. Domas bija atgriezu�ās pie pusdienlaika kokvilnas laukos, kad māte atnesa drusku zirņu un gabalu kukurūzas mai�zes un viņ� uz brīdi pārtrauca darbu, lai iekostu, un sastingu�o gaisu saviļņoja viegla vēsma. Balto cilvēku sa�runa Bī�eram likās tāla dūkoņa, un cauri to murk�ķē�anai viņ� klausījās jaukajā dziesmā, kas plūda no baznīcas, te pieņemdamās spēkā, te kļūdama klusāka, te izdzisdama pavisam, un ieaijāja viņu dziļā snaudā. �ī dziesma sildīja viņu kā smalku �agaru uguns, kas ziemā kurējās Bī�eru būdiņā, kā mātes dziļā, sirsnīgā gādība, kad viņam bija iespēris mūlis un viņ� gulēja karsonī, un māte bija maigi spiedusi viņu pie krūtīm.

Bī�ers juta, ka viņu rausta aiz pleca, un dzirdēja �erifu sakām: � Pagriezies, puis. Es gribu paskatīties uz tevi.

Bī�ers pievērsa seju baltajiem cilvēkiem.

Takehjū ar sarkanām, asiņu pieplūdu�ām acīm pētīja zēnu.

��� Hē � tu izskaties diezgan glīts, melno puis, � �erifs teica. � Kādēļ tev ir niķi?

Bī�ers neatbildēja.

Takehjū seja kļuva viltīga. Viņ� saliecās uz priek�u. � Klausies, puis, � viņ� noslēpumaini sacīja. � Smol�vuds, �ī �ūska, man lika tevi ieslodzīt un sist � acs vai galva. Bet es tā nedarī�u, puis. Es esmu tavs draugs � Vai dzirdi?

Bī�ers dzirdēja �erifu atkārtojam: �Es esmu tavs draugs, puis.� Un Bī�erā atkal ie�ukstējās dīvainā, sve��ādā balss: �Nav draugs; viņ� nav draugs; baltais �erifs nav draugs.� Bī�ers pacēla galvu. � Dzirdu, kungs, � viņ� sacīja vienkār�ā, ierastā pazemībā, � paldies, kungs.

�� Tikai bēdīgi, ka tev tāds nelabs skatiens, � �erifs sacīja. � Nēģerēnam, kam �āds skatiens, jauki neklājas.

��� Sem, vai nebrauksim no �ejienes prom? � Tauni jautāja. � Karsti.

Takehjū kratīja Bī�eram ar kaulainu pirkstu. � Tev nelabs skatiens, puis.

��� Nav, kārtībniek, � Bī�ers bikli teica.

��� Bet es saku, ir! Nerunā man pretī, D�ord�.

��� Klausieties, Sem, � Tauni sacīja, � te jau svilina kā peklē. Brauksim ta�u.

��� D�ord�, � Takehjū neatlaidās, � kādēļ tu iesiti baltajam cilvēkam?

Bī�ers klusēja.

��� Ei! � Takehjū bikstīja Bī�eru ar kāju. � Atbildi, kad ar tevi runā!

Bī�ers lēnām piecēlās sēdus. � Jūs jau zināt, kādēļ es iesitu viņam, kungs.

��� Tā, tā! � �erifs noskatīja Bī�eru no galvas līdz kājām un saniknojās arvien vairāk. � Tu smurguli� īsts Smolvuda melnais. Jā, ser! Smolvuda melno vienmēr var pazīt pēc bezkaunīgās runas.

Pilnvarotais Tauni paraustīja jostu un paliecās uz priek�u. � Kādēļ tu iekrāvi Edam Beilijam? Vai tā melnā skuķe piederēja tev?

��� Nevienam nepiederēja, � Bī�ers drūmi atbildēja. � Viņa vēl bērns.

��� Nu, un kas par to? � Takehjū smējās. � Tu gribi, lai skuķes ļaujas? Beilijs negrib tādas. Viņam nepatīk, ka ļaujas!

Tauni noķiķināja mazu smiekliņu.

Piepe�i Bī�ers atgūlās un novērsa seju no baltajiem cilvēkiem. Takehjū smiekli aprima. Viņ� lēnām noliecās, sagrāba Bī�eru aiz bik�turiem un uzvilka sēdus.

Nēģeru jauneklis un baltais cilvēks vērās viens otrā.

��� Bī�er, � Takehjū mīlīgi ierunājās. � Tu man ne�patīc. Tu esi Smolvuda melnais. Tev ir niķi. Es domāju, ka būs tev kaut kas jāiemāca. Es iemācī�u tev līst uz vēdera, Bī�er.

Lēnā, kvēlā balss atkal ie�ukstējās Bī�erā, nevaldā�mais vilnis pulsēja un auga, un kāpa viņa kaklā. �Man apnicis līst uz vēdera, baltais kungs,� viņ� sacīja. �Es vairs neviena priek�ā uz vēdera nelīdī�u.�

Takehjū blenza Bī�erā. �erifa bargās a�eles spīdēja.

Bī�er, � viņ� mīlīgi teica, � es izskolo�u tevi tā, ka tu zināsi, kāda ir pasaule, kurā tu dzīvo! Es iemācī�u tev dzīves gudrību. Visi lien uz vēdera, Bī�er. Es lienu mis�tera Smolvuda priek�ā, pilnvarotais Tauni lien manā priek�ā, un visi melnie lien balto cilvēku priek�ā. Un tā jābūt.

Nēģeru jauneklis apslapināja ar mēli lūpas. � Es vairāk nelīdī�u, � viņ� sacīja. � Man pietiek.

��� Pilnvarotais Tauni, � Takehjū rāmi teica, neno�vērsdams acu no Bī�era sejas. � Sēdieties pie stūres un brauciet.

Tauni nosēdās priek�ējā sēdeklī un iedarbināja motoru. �erifs lēnām atlieca pirkstus, palaizdams Bī�eru vajā. Zēns noslīga uz grīdas. Takehjū iemeta vēl vienu malku un aiztaisīja pudeli. Viņ� ar asinīm pieplūdu�ām acīm joprojām blenza Bī�erā.

Bī�ers gulēja, 'palicis rokas zem galvas. Viņa seja bija novērsta no �erifa. Automobilis ar rāvienu devās uz priek�u.

�erifs Takehjū atgāzās sēdeklī. No izdzertā viskija viņam griezās galva. Viņ� zināja, ka iekampis par daudz, bet jutās lieliski. Viņ� jutās kā septītajās debesīs. Tagad varētu tikties ar Smolvudu. Saņemt ar vienu roku to aiz spranda un maķenīt pa�ņaugt. Nudien, varena sajūta! Takehjū roka satvēra automobija malu. Smolvuds grib, lai melnais būtu paklausīgs, vai ne? Smolvuds ir kungs, vai ne? Grib, lai melnais kalps būtu paklausīgs, vai ne? Labs ir! Viņ�, Takehjū, vēl nebūs nobraucis galā, kad �is nēģerēns rāpos uz visām �etrām. Bu�os grīdu kura katra baltā cilvēka priek�ā. Tāds draņķīgs smurgulis! Ietiepīgs kā mūlis! Iedomājas nezin ko! Pietiekot līst? He! īsts Smolvuda melnais. Labi, viņ�, Takehjū, Bī�eru izdresēs. Un nemaz nepieliks roku. Nepiedurs ne pirksta! Piepe�i Takehjū ierēcās smieklos. Viņ� ne�ēlīgi trieca roku pret popēto sēdekli. Mute plati atvērās un plānās lūpas sa�krunkojās, atsegdamas lielos zirga zobus. � Herisen, � �erifs bjāva. � Herisen, lai velns tevi parauj, garām braucot, pieturi pie �enija. Man jānopērk viena pudele!

��� Bet klausieties, jums ta�u kāda pudele vēl ir, vai ne? � Tauni atsaucās. � Pagaidiet, kamēr pārbrauksim mājās.

Takehjū smējās. � Pieturi pie �enija. Lai velns tevi parauj, Herisen, � viņ� sacīja.

�� Lai notiek! � pilnvarotais pielaidās un sirdīgi no�lamājās sevī.

�erifs atzvēlās sēdeklī. Viņ� uzlūkoja nēģeru zēna ne�kustīgo ķermeni, un �erifa acis aiz patikas zalgoja. Viņ� jutās brīni�ķīgi. Gribējās tīri vai pielēkt kājās un bļaut pilnā rīklē. Tagad viņ� gribētu parunāt ar Smolvudu.

Viņi piebrauca pie krustcelēm, kur atradās degvielas stacija un da�ādu pre�u veikals. Takehjū izmeimuroja no automobiļa, zīmīgi pameta pilnvarotajam Tauni ar acīm un iegāja namā. Tauni sarauca uzacis: velns zina, kas tam sasodītajam dulburim aiz ādas. Pēc brī�a Takehjū atgriezās. Viņ� teciņus devās lejup pa kāpnēm, uztraukti sarunādamies ar �eniju, veikala īpa�nieku � tuklu, gadus �etrdesmit vecu vīreli ar pliku pauri, strupu degunu un mērkaķa ģīmi.

�� Mīļo dieviņ, � Takehjū sauca, mirk�ķinādams piln�varotajam Tauni ar acīm, � mums jā�ļūc pa diegu! D�ord�am dzenas pakaļ lin�otāji! � Bī�ers strauji pie�trūkās sēdus. Viņ� blenza baltajos cilvēkos, un viņa acīs atspoguļojās pēk�ņas, negantas bailes.

�� Jā, ser, � �enijs teica, � man nupat piezvanīja. Beilija draugi izbrauku�i ķert melno, kas Edu piekāvis. Vai �is ir tas pats? � viņ� vaicāja, rādīdams ar pirkstu uz Bī�eru. � Ak tu nabadziņ�, es gan negribētu būt tavā ādā! � �enijs aiz�āva mutei priek�ā roku, lai apspiestu smieklus. Tauni saprata, kas par lietu, un viņa ģīmis sa�vilkās jautrā smīnā.

Bī�ers ievilka elpu, dziļi un smagi. � Jūs ļausiet, lai viņi noķer mani, kungs?

��� Velna milti, nē, � Takehjū bramanīgi noteica. � Ja viņi mūs panāks, es tevi aizstāvē�u.

�� Paslēpiet viņu, � �enijs sacīja. � Es kaut ko sa�dabū�u. � Viņ� aizskrēja aiz veikala.

�� Vai tavs revolveris pielādēts? � Takehjū uztraukti jautāja pilnvarotajam Tauni. � Turi to uz sēdekļa! Turi pa ķērienam!

Tauni lielīgi paknik�ķināja ar revolvera veltni. � Sa�vu dzīvību ne�ēlo�u, aizstāvot tevi, melno puis!

�enijs atskrēja, vilkdams aiz sevis vecu mūļa segu.

Apsedziet viņu ar �ito, � ias sacīja. � Drusku smird, bet toties viņ� būs paslēpts.

Takehjū nogrūda Bī�eru uz grīdas un uzmeta viņam virsū segu. Baltie cilvēki raustījās klusos smieklos. �erifs ielēca pakaļējā sēdeklī. � Tagad uzberiet ogles, mister Tauni, � viņ� teatrāli pavēlēja.

��� Pieturiet pie Benija Vilkersena, � �enijs pamā�cīja. � Kad ķērāji brauks �eit garām, es piezvanī�u viņam.

�� Norunāts! � Automobilis rāvās uz priek�u, �enijs stāvēja ceļa vidū un smējās locīdamies. Tad viņ� apvaldījās un ieskrēja veikalā, lai pa tālruni piezvanītu saviem draugiem.

Bī�ers gulēja zem smirdo�ās mūļa segas un ar atvērtu muti izmisīgi cīnījās pēc elpas. Viņ� bija sa�ņaudzis dū�res. Automobilis zvalstījās, rēca, lēkāja, un viņa ceļi, el�koņi, gurni ne�ēlīgi sitās pret grīdu. Galva dega smeldzī�gās sāpēs, ausīs bija necie�ama dūkoņa, un viņa prāts mala vienu un to pa�u � kā radiostacija, kas raida vienu signālu: �Ko viņi darīs? Ko viņi darīs? Ko viņi darīs?� Tad dziļi viņā atkal ie�ukstējās balss; tā salti, cieti, ne�saudzīgi runāja: �Viņi tev nepalīdzēs. Baltais kungs tev nepalīdzēs. Atdos tevi ķērējiem. Beigas ir. Beigas, D�ord�.� Bī�ers klausījās �ai balsī, un visa viņa būtne neprātīgi raudāja. �Bet viņi bēg!� zēns strīdējās �ai bal�sij pretī. �Viņi negaida! Viņi neatdos mani!� Ta�u klusā balss, salti brīdinādama, atkal ie�ukstējās, un no jauna viņ� to .atvairīja, izmisumā pievērsdamies savam cerības stariņam.

Turpat pie auss Bī�ers izdzirda baltā cilvēka balsi, �erifs bija noliecies un pacēlis segu. Viņa balss bija mī�līga, bet seja viltīga, un, pievērsusies zēnam, tā saverk�ķējās labpatikā. Bī�ers tagad pārbaidīts, kā nākas. Mel�nais puika aiz bailēm vairs nezinās, cik vecs. Viņ�, Takehjū, atvedīs atpakaļ tādu laukstrādnieku, kādu Smol�vuds vēl nav redzējis. Atvedīs lēnu kā jēriņu, kas glau�as pie kājām! Un viņ�, Takehjū, teiks: �Te viņ� ir, mister Smolvud. Vai nav veikli nostrādāts? Jā, rīkojos taisni tā, kā jūs likāt, mister Smolvud.�

�� Nebaidies neko, puis, � Takehjū ierunājās līksmā balsī ar viltīgu pieskaņu. � Mēs aizstāvēsim tevi! Viņi tevi nenolin�os! Nē, ser! Viņi teiku�i, ka nocirtī�ot roku, ar kuru tu iesiti Edam Beilijam � nocirtī�ot un sadedzi�nā�ot tavu acu priek�ā, tā viņi sacīju�i, � bet viņu griba jau nenotiks. Nē, ser! Es aizstāvē�u tevi, puis.

Takehjū uzmeta Bī�eram segu uz galvas. �erifa virs�lūpa sakrunkojās klusos smieklos. Viņ� izvilka degvīna pudeli un izdzēra visu, kas tur vēl bija palicis. Viņ� aiz�meta pudeli prom. Automobilis trakā ātrumā trauca ga�rām laukiem.

Bī�ers, nevarīgi �ņukstēdams, gulēja uz grīdas. Viņ� nezināja, ko lai domā. Neko jau arī nevarēja izdomāt. Neko nevarēja darīt. Kaut viņ� varētu cīnīties! Kaut viņ� varētu kur aizbēgt! Kaut viņ� varētu ko darīt!� Viņ� atkal izdzirda �erifa balsi. �Nebaidies, puis, tev nav jābaidās.�

��� Es nebaidos, � Bī�ers izgrūda me�onīgu klie�dzienu, � bet es nevaru gulēt �eit! Es vienkār�i nevaru gaidīt �eit!

�� Protams, vari, tev tepat vien jāpaliek, � Takehjū sacīja. � Domā par ko citu, puis! Nedomā par Iin�o�anu! Viņi tevi rokā nedabūs! Viņi teiku�i, ka piesie�ot tevi aiz automobiļa un vazā�ot, kamēr tu izlaidī�ot dzīvību, bet tas jau nenotiks, puis. Domā par ko citu! Domā par savu māmiņu. Viņa tevi mīl, vai ne? Viņa ta�u negribētu, lai ar tevi notiktu kas ļauns? Domā par kādu jauku, tumīgu melno skuķi, puis. Vai tev ir sieva?

�� Dieva dēļ, nerunājiet tā! � Bī�ers kliedza. � Lai�diet mani ārā! Ļaujiet man izlēkt! Ļaujiet man bēgt! � Viņ� trūkās aug�ā no grīdas. � Es izmēģinā�u pats savu laimi, baltais kungs! Ļaujiet man bēgt!

�� Tu esi prātu izkūkojis, puis, � Takehjū jautri teica. � Tad jau tevi noķers kā nabagu. � Viņ� nogrūda zēnu atkal uz grīdas. Bī�ers krita, drebēdams kā drudzī. Atkal �ī balss viņā! Tā sita kā ar bungām: �Baltais cilvēks at�dos tevi ķērējiem, D�ord� � atdos ķērējiem, D�ord�,� un viņ� notrieca gar zemi �o balsi, mīdīja to kājām, ar visu savu dvēseli cenzdamies sev iegalvot, ka baltais cil�vēks runā taisnību.

�� Mēs nepametīsim tevi nelaimē, � Takehjū mīlīgā balsī mierināja zēnu. � Domā tikai par kādu jauku melno meiteni. � Takehjū seja kļuva līksma. � Klausies,

D�ord�, � viņ� kliedza. � Viņi tevi nenolin�os. Viņi tevi nedurstīs ar na�iem. Arī tevi pa�u es neļau�u viņiem sa�dedzināt, D�ord�. O, nē! Ha! Protams, nē, D�ord�! Ha! Ha! Ha! Paliec tikai tepat, D�ord�.

Un tad Bī�ers saprata. Tagad viņ� zināja. Viņu neaiz�stāvēs. Viņu atdos gūstītājiem. Ak dievs! �ēlīgais dievs! Viss zēna ķermenis noraustījās bezgalīgu �ausmu klie�dzienā. Tas izdūrās cauri sirdij, plau�ām un vēderam: �Ak dievs! �ēlīgais dievs!�� Un tad �ī sajūta norima. Vienā mirklī viņ� bija izdzēris pilnu jo pilnu kausu vēl visā savā mū�ā neizjustu �ausmu un baiļu, un tad baiļu vairs nebija. Tās bija izzudu�as. Viņ� bija brīvs no tām. Bet to vietā palika kaut kas cits. Viņ� juta sevī to uzlies�mojam, kaistam un augam, � tas bija naids, balti kvēlo�jo�s naids � un nicinā�ana � un pāri visam lepnums � neizsakāma pa�cieņa un lepnums kā zīdautā ietina viņa dvēseli. Viņ� zināja, ka tagad jāmirst, bet nebaidījās. Viņ� bija pateicis Smolvudam visu, kas sakāms, iesitis Beilijam, un tagad lai viņ�, Bī�ers, vēl baidītos! Jā, mīļais dievs, bija pateikts viss, kas uz sirds! Viens melnais cil�vēks atklāti pateicis, kas uz sirds! Nekādu baiļu vairs!

�erifs Takehjū, izlikdamies nobijies, skaļi iebrēcās:

��� Piespied, Harij, aiz mums ir automobiļi! � Pilnvaro�tais Tauni iegaudojās un trieca automobili uz priek�u. Viņi drāzās pa ceļu ar ātrumu septiņdesmit jūdzes stundā.

��� Mīļā pasaulīt, se�i automobiļi aiz mums! � Takehjū iekliedzās. � Un kas vīru tanīs � un viņiem visiem �au�jamie! Dzenas mums pakaļ.

�� Vai tuvojas? � Tauni smiedamies atkliedza.

��� Grūti pateikt� Nē, mēs sitam viņus pu�u! Viņi mūs nenoķers! � Takehjū kliedza liekuļotā uzvaras priekā. � Nebāz galvu ārā, D�ord�, mēs izglābsim tevi � ē! � �erifs dziļi ievilka elpu. � Mēs esam lama�tās. � Viņ� rādīja uz tuk�o ceļu priek�ā. � Vēl se�i auto�mobiļi mums priek�ā! Nu mēs esam viņu nagos, Harij. Nabaga D�ord�s mums būs jāatdod viņiem. Tie nolin�os nabaga D�ord�u. Brauc lēnāk, Harij! Viņi aizsprosto ceļu!

Tauni samazināja degvielas padevi. Auto sāka zaudēt ātrumu.

D�ord�u Bī�eru satvēra lepnuma un pa�cieņas vilnis un pacēla savos augstumos. Viņa sirdī, spītīgi rūkdams, trakoja ugunsgrēks. Viņu vis nepakārs! Viņam cilpu ne�uzmetis! Nekad, nekad, viņam nekad!

Ar vienu pa�u strauju kustību Bī�ers uzlēca kājās � un nikni un lepni metās pār automobiļa malu.

VII

Eiverijs Smolvuds, nolicis tālruņa klausuli, palika stā�vam kā pārakmeņojies. �ausmās viņam kļuva nelabi. Drausmīga lieta. Vienkār�i negribējās ticēt. Un viņ� zi�nāmā mērā jutās vainīgs. It kā viņ� būtu atbildīgs par �ī zēna nāvi. Bet Smolvuds zināja, ka nav atbildīgs.

Kas gan bija pamudinājis zēnu spert �ādu soli? Ne�prātīga iedoma bēgt, vairāk nekas. Bet cik tā muļķīga, ak dievs, cik muļķīga! Vai varēja paredzēt to, kas tagad no�ticis? To neviens iepriek� nevarēja zināt. Un viņam, Smolvudam, ta�u vajadzēja ko darīt, lai zēnu mācītu.

� Velns!� � Smolvuds skaļi nosodījās. Viņ� ap�sēdās un satvēra ar abām rokām galvu. Kāda ne�ēlīga dzīve!

Smolvuds piecēlās. Viņ� piegāja pie bufetes un ielēja sev dzērienu. Smolvuds zināja, kas tagad notiks ar viņu: sāksies atkal grūtsirdības periods. Un viņ� nespēs glez�not līdz nedēļas vidum, pat vēl ilgāk. Cik to visu grūti panest. Cilvēkam jābūt ar cietu sirdi, lai skatītu dzīvi tādu, kāda tā ir.

Smolvuds piecēlās un izgāja verandā. Viņ� nezināja, ko iesākt. Sen viņ� nebija juties tik nomākts. Vienkār�i briesmīgi� Smolvuds sāka mazgāt otas.

Trīspadsmit gadus vecais �arlzs Fellens pa�ūpoja plaukstā rokas granātu un gaidīja, kad mainīsies gaismas sig�nāli ielu krustojumā. Līdzko Astotās avēnijas autobuss sāka kustēties, viņ� pieplaka aizsegā aiz sniega kaudzes.

Kad autobuss atradās no viņa div�desmit jardu, viņ� augsti uzlidināja nāvīgo metamo. Tas sprāga taisni uz autobusa jumta. Carlijs apmierināts pasmaidīja un pa�grāba sniegu vēl vienai granātai.

īsinādams laiku, viņ� aizklimstēja pa Hudzona ielu � �is mazais, stiegrainais zēns ar pabālu seju un cie�i sa�kniebtām lūpām. Perija ielas stūrī Carlijs atrada aploksni ar vienu miljonu divsimt trīsdesmit �etriem dolāriem. Viņ� nometa granātu un, pārgājis pāri avēnijai, apstājās pie lombarda. Kā jau parasti svētdienā, durvīm bija priek�ā tērauda re�ģis, bet Carlijs pateica burvju vārdus un tika iek�ā. Viņ� paņēma kabatas lukturīti, vienu pāri slidu, skautu nazi, binokli, gleznu, kurā attēlota dievmāte ar bērnu, un naujumu citu lietu. Par visām �īm mantām viņ� atstāja simttūksto� dolāru banknoti.

Nonācis līdz Divpadsmitajai ielai, viņ� atkal �ķērsoja avēniju. Viņ� aizslāja pa Grīnvi�as kvartālu un iegāja kāda kinoteātra priek�telpā apskatīt attēlus. Carlijs iz�lēma, ka Anita Luize skaistāka nekā uzpūtīgā Norma �īrere. Viņ� noskūpstīja Anitu Luizi. Viņi abi sēdēja pie Anitas peldbaseina, kura ierīko�ana bija izmaksājusi mil�jonu dolāru, un viņ� vēlreiz noskūpstīja aktrisi. Tā pat�laban gribēja teikt: �Cik jūs esat iznesīgs!� � kad pie�nāca biļe�u kontroliere un sacīja: �Nu, zeņķi, taisies, ka tiec!� Viņ� aizmanījās prom.

Vienpadsmitās ielas un Septītās avēnijas stūrī viņ� apstājās pie kādas konditorejas skatloga. Citu pēc citas viņ� nolocīja �okolādes kūku, �napoleonu�, biskvītkūku ar olu krēmu un divas persiku kūkas ar putu krējumu � par divdesmit pieciem centiem gabalā. Viņ� jau grasījās nopirkt visu konditoreju, kad iznāca kāda lēdija un sacīja, lai ta�u reiz beidzot spiesties pie loga un lasoties prom.

Garlaicības mākts, viņ� pa Septīto avēniju sāka iet uz māju pusi. Starp Komerciju un Mortenu Carlijs iegāja saldumu veikalā, kur viņ� vienu otru reizi iepirkās. Resna sieviete � veikala īpa�niece � elsdama pūzdama pienāca pie letes.

��� Cik maksā �īs karameles! � Carlijs jautāja.

��� Par peniju divas.

��� Un �itās?

��� Par peniju �etras.

��� Un tās � ar kātiņiem?

��� Peniju gabalā. Kuras tu gribi?

��� Aiz�au�u uz mājām pēc naudas. Bū�u atpakaļ pēc astoņām minūtēm.

Viņ� atkal pārgāja pāri ielai un aizsliepa uz Haustenas pusi, vēlēdamies, kaut varētu nopirkt kādu konfekti. Viņ� prata pusstundu noturēt mutē vienu karameli. Tā jāiespie� zem mēles un jāsūkā. Bija vajadzīgs gribas spēks, lai karameli nesagremotu uzreiz, toties saldā gar�a ilgāk palika mutē. Un, tā sūkājot, nesāpēja zobi. Viņ� novilka piemirku�os kulaiņus un uzpūta uz rokām dva�u. Viņ� vēlējās, kaut nebūtu svētdiena. Svētdienās visa ap�kārtne līdzinājās kapsētai, jo fabrikas nestrādāja.

Tuvojās autobuss, kur� gāja dienvidu virzienā. Veco �īhiju pāris, kas dzīvoja tai pa�ā mājā, kur Carlijs, pār�skrēja pāri Verika ielai, lai tiktu �inī autobusā. Tas ap�stājās. Vecī�i steidzās, un misteram �īhijam, velkot roku no kabatas, izkrita uz ietves piecdesmit centu gabals. Viņ� neprātīgi tvēra pēc tā, bet naudas gabals aizripoja līdz re�ģim, kas sedz metropolitēna ventilatoru, un iekrita bedrē. Kaut ko murminādams, vecītis trausās autobusā. Viņ� pieturēja ar roku durvis un uzsauca Carlijam, kur� bija pieskrējis pie ventilatora re�ģa: � Ja tu, Carlij, da�būsi �o naudu rokā, es tev do�u desmit centus!

��� Protams, dabū�u, � Carlijs teica.

Autobuss sāka kustēties, un Carlijs metās prom. Lai l/mak�ķerētu naudas gabalu, viņam vajadzīga zelējamā gumija un aukla. Piecdesmit centu! Viņ� bija izvilcis no ventilatoru bedrēm penijus, vienreiz pat desmit centu, bet �ī nu ir pirmā reize, kad viņam izdevība iegūt tik daudz naudas. Cik vienkār�a lieta � vēlāk pateikt vecajam �īlūjam, ka naudas gabalu nevarēja atrast!

Carlijs aizjoza līdz savām mājām Dauningstrītā.

Tik lielā uztraukumā viņ� aizmirsa, ka viens dēlis kāpņu otrajā posmā ielūzis. Labā kāja iestrēga kāpnēs, tā ka viņ� klupa uz priek�u, briesmīgi sasizdams stilbu. Asarām acīs viņ� uzkliboja aug�up pa atliku�ajiem trim posmiem.

Māte sēdēja pie loga un lāpīja.

��� Māt, lūdzu, vai tu man dosi trīs penijus? � viņ� vaicāja. �o jautājumu viņ� izrunāja kā pavēli. Viņ� jau sen zināja, ka māte alla� piekāpjas, ja tai stingri noprasa.

��� Ku�, dieva dēļ! � viņa sacīja. � Tēvs guļ. Nu, un kādēļ tu nāc istabā ar slapjām galo�ām un pielā�o grīdu?

��� Tūliņ atkal ie�u prom. Iedod tikai trīs penijus, māt.

��� Nevaru dot. Vienu peniju bonbongām es tev iedevu otrdien.

��� Māt, man tie vajadzīgi. Klausies, metro ventilatorā iekritis desmit centu gabals. Es to varētu izvilkt, ja man būtu zelējamā gumija.

�� Lūk, kas par lietu! Un tu gribēji to noslēpt no ma�nis, vai ne? � Viņa klusi iesmējās. � Trīs penijus ne�do�u, bet tikai vienu, un tas pats tev būs jāatdod man atpakaļ.

��� Ar vienu nepietiek. Man vajadzīgi trīs. Ar vienu es neko nevaru iesākt. Par vienu peniju es nevaru nopirkt tik daudz zelējamās gumijas, cik man vajag. Vai tad tu nesaproti, māt?

Misis Fellena izgāja virtuvē un atgriezās ar sīknaudas maciņu. � Man ir tikai divi peniji, � viņa sacīja. � Un vēl viens desmit centu gabals, kas man atlikts baznīcai.

���� Nu, dod man �o desmit centu gabalu. Es � � viņ� no�ķavājās. � Es to izmainī�u. Tu dabūsi to atpakaļ. Vīrs un vārds!

��� Nē, �o naudu es nevaru likt uz spēli. � Viņa deva Carlijam divus penijus. Viņ� tos īgni saņēma. Tagad viņa uzdevums būs grūtāks, bet viņ� zināja, ka māte ir cieta kā krams, ja prasa naudu, ko viņa nodomājusi baznīcai.

��� Un es gaidī�u, ka tu man �os divus penijus at�dosi, � viņa sacīja.

�� Labi, labi. � Viņ� jau rosījās virtuvē, meklēdams auklu.

��� Ak vai, � māte ierunājās cie�anu pilnā, gaudulīgā balsī, ko viņ� tik labi pazina, � ja tu agrāk man vai tē�vam būtu prasījis vienu peniju, mēs tev dotu piecus cen�tus. Būtu prasījis piecus centus, dabūtu desmit!

Carlijs atrada rupjas auklas kamolu, nogrieza desmit pēdu garu gabalu un to veicīgi iebāza kabatā.

��� Bet tagad tavs nabaga tēvs ir kroplis, � māte turpināja. � Citiem kājas veselas, viņam � tizlas, citi strādā dienā, viņ� � naktī, un vēl pateicīgs par to mazu�miņu, ko nopelna.

��� Labi, māt, es eju, � Carlijs teica. Nenogaidījis at�bildi, viņ� izmetās ārā un aizcirta durvis. � Ar mātēm ir gan krusts un bēdas un ar tēviem � tīrais negals! � viņ� prātoja. � Gaidi vien, kad vecais atteiksies no glā�zes alus, lai nopirktu savam bērnam �okolādes tāfelīti!

Carlijs aizskrēja aiz namu bloka stūra un iedrāzās saldumu veikalā Karmainstrītā. Viņ� nopirka divas paci�ņas zelējamās gumijas un sabēra abu paciņu saturu mutē. Gumijai jābūt mitrai un valkanai, citādi naudas gabals nepielips pie tās. Carlijs mudīgi pārgāja pāri Verika ielai, cītīgi gremodams gumiju. Lai nesāpētu zobi, viņ� ko�ļāja to ar labo mutes pusi. Pie autobusa pieturvietas zīmes viņ� nogūlās gar�ļaukus uz apledo�ju�ā re�ģa. Betonēto bedres dibenu klāja gru�i un sniegs, un �ur tur spogoja ūdens. Viņ� sāka vērīgi skatīties pēc naudas gabala, collu pa collai pārvilkdamies pa re�ģi. Sirds satraukti dauzījās, un konditorejas skatlogs ne mirkli neizgāja no prāta.

Desmit minūtes pagāja bez panākumiem, un viņ� pār�trauca meklē�anu, lai uzpūstu uz rokām dva�u. Pēc tam viņ� atkal sāka skatīties. Tad Carlijs ieraudzīja naudas gabalu. Tas daļēji gulēja ūdenī. Grūti trāpāms mērķis. Ar stingu, tikko manāmu smaidu viņ� vienā auklas galā aizmeta vairākkārtīgu mezglu un aplipināja to ar zelē�jamo gumiju, izveidodams krietnu, plakanu pamatni. Lai aukla neizslīdētu, viņ� tās otru galu sasēja cilpā, ko uz�meta uz plaukstas locītavas. Tad viņ� iebāza gumijas pi�ciņu mutē, vēl pēdējo reizi saslapināja un uzmanīgi laida bedrē.

Nogrimis savā darbā, Carlijs nemanīja, ka viņam aiz muguras pienācis gadus �etrdesmit piecus vecs, naba�dzīgi ģērbies maza auguma vīrietis ar izdilu�u seju, kas vējā bija piesarkusi, ta�u �im sārtumam vīdēja cauri tās slimīgi pelēkā pamatkrāsa.

Carlijs neredzēja �o cilvēku, bet dzirdēja tā elpu; tas tusnīja, it kā mocīdamies ar smagu ne�ļavu. Zēns uz mirkli pacēla acis un atkal ķērās pie darba. Viņ� sasprindzinājās, lai veiktu �ī darba visgrūtāko posmu. Aukla nenostiepās taisni � pārāk viegla bija �ī gumijas piciņa; tā jāmet ar zināmu spēku, lai naudas gabals pieliptu pie tās. Varbūt vajadzēs mēģināt simt rei�u, kamēr izdosies trāpīt.

Brīdi sve�ais noraudzījās klusēdams. Tad viņ� nome�tās uz ceļiem blakus Carlijam, izsaukdamies aizsmaku�ā balsī: � Piecdesmit centu, ē? � Vīrietis paglūnēja lejup uz auklu, kas �ūpojās pār naudas gabalu. � Grūti ar �ādu paņēmienu, vai ne? � viņ� vēlīgi jautāja.

Carlijs neatbildēja.

Sve�ais glūnēja lejup, lai novērotu vēl vienu zēna mēģinājumu. � Nu jā, tādā aukstumā jau gumija uzreiz sacietē, � viņ� paskaidroja. � Man liekas, tev nekas ne�iznāks, puisīt. Un metas tumsa. Te vajadzīgi pirm�ķirīgi darba rīki. Ar �ādu paņēmienu tu nekad neizvilksi.

Nepaceldams acis, Carlijs atcirta: � Kas tev ko prasa?

Vīrietis piecēlās kājās. Viņ� pameta visapkārt ātru skatienu. Neredzēja neviena cilvēka. Viņ� da�us soļus at�kāpās un atpogāja mēteli. Pie tā iedrēbes bija ar siksni�ņām piestiprinātas �etras apdrāztas nūjas, katra pēdas trīs gara, ar gumijas uzmavu vienā galā, tā ka visus �et�rus gabalus varēja sastiprināt kopā. Ar ierastām kustī�bām viņ� tos savienoja. Pēdējā posma galā bija mazs gu�mijas piesūceknis. Viņ� panāca uz priek�u, veikli izbāza kārts galu cauri re�ģim un, nometies ceļos, laida maiksti bedrē. � Es tev parādī�u, kā strādā sava amata pra�tējs, � viņ� jautri sacīja. Viņ� izvairījās skatīties zēnam sejā. � �is ir viens paņēmiens. Vēl cits � lietojot ziedi. Ar ziedi var izvilkt pat rokassprādzi. Bet, ja uziet sīk�naudas gabalu, gumijas piesūceknis ir �

��� Ko tu tur muldi? � Carlijs nikni iesaucās. � Ko tu parādīsi?

��� Es tev parādī�u, kā strādā sava amata pratējs, puisīt.

��� Prom no �ejienes! � Carlijs ar kreiso roku sirdīgi rāva sve�o aiz piedurknes. � Prom!

Tas atvairījās, iesmiedamies aizsmaku�ā, ledainā balsī. � Vai tev nav vienalga, kas dabū �o naudu? Tu to nedabūsi, � viņ� teica. � Kādēļ lai es to atstāju kādam citam?

��� Velns parāvis, es nedabū�ot �o naudu! � Carlijs kliedza. � Tā ir mana. Liec to mierā! Esiet tik labs, mister.

��� Es tev do�u piecus centus, � sve�ais sacīja.

Carlijs apņēmīgi uzvilka auklu aug�ā un sabāza to

kabatā. Piecēlies kājās, viņ� aizgāja sve�ajam aiz mu�guras un ne�ēlīgi iespēra tam pa krustiem. Tas sāpēs iekliedzās. Vienā mirklī Carlijs atsprāga pēdas desmit at�pakaļ.

�� Tāds neģēlis! � vīrietis iestenējās, saķerdams mu�guru.

��� Es tev, knauķi, nolauzī�u sprandu. Mana kārts gandrīz vai ieslīdēja bedrē. � Kā sastingu�i, nezinā�dami, ko darīt, viņi brīdi nikni vērās viens otrā. Trīsdes�mit gadu bija starp viņiem, ta�u savā ziņā viņi izskatī�jās brīnum līdzīgi. Ja ņem vērā viņu vecumu, abi bija pārāk maza auguma; abiem izvaikstītas, raupjas sejas.

Uzmanīgi vērodams Carliju, sve�ais atkal nolaidās uz ceļiem. Viņ� slidināja kārti bedrē, bet turēja galvu pa�celtu. Carlijs stāvēja neziņā. Tad viņ� pieskrēja pie sniega kaudzes ietves malā. Vīrietis pavirzījās tā, lai pa�turētu zēnu acīs. � Nāc tikai man klāt! Nolauzī�u tev sprandu! � sve�ais teica. � Joki nebūs. Laidies! Pat tos piecus centus vairs nedo�u, tā esmu noskaities!

Carlijs paķēra no sniega kaudzes ledus gabalu. Viņ� meta to, cik jaudas. Par pēdas platumu tas aizlidoja ga�rām mērķim, ta�u sve�ais izbijās un uzlēca kājās, izrau�dams kārti no bedres. Carlijs atkāpās aiz sniega kaudzes.

trīcēdams, ar acīm urbdamies savā ienaidniekā, viņ� grābājās zem apledoju�ās sniega garozas.

��� Tu laikam gribi dabūt pa ādu, vai ne? � vīrietis sirdīgi sacīja. Viņ� pameta acis uz kluso, krēslaino avē�niju. � Vai tu domā, ka man tas patīk? � Viņ� piepe�i Jautāja. � Vai domā, man patīk plūkties ar tādu kverpli kā tevi piecdesmit centu dēļ?

Sniega pika trāpīja viņu celī � vietā, ko neaizsargāja apdilu�ais mētelis. Viņ� pakratīja dūri un iesaucās dus�mās: � Ja jau tev, kverpli, āda niez � � viņ� aprāvās, cīnīdamies pēc elpas. Tad viņ� nosvieda savu kārti un mē�ļās uz priek�u. Carlijs aizlaidās kā bulta. Sniega pika, lurpat vai tīrs ledus, trāpīja sve�ajam taisni pierē. Tas saķēra galvu, ie�ņukstēdamies niknumā un sāpēs.

��� Nu, vai dabūji, suns tāds? � zēns kliedza.

Vīrietis dzinās �arlijam pakaļ, bet tas bija veiklāks

un turējās tā, lai starp abiem vienmēr būtu sniega kau�dze. Pēc brī�a sve�ais apstājās, atplētis muti un piespie�dis roku pie krūtīm, kas augsti cilājās. Neteicis ne vārda, viņ� atkal piegāja pie re�ģa, nometās �etrrāpus un laida kārti bedrē.

Satracinātais zēns mainīja uzbrukuma taktiku. Viņ� pienāca pie sve�ā no mugurpuses un, garām skriedams, uzmeta tam virsū iz�ākstēju�a ledus gabalu. Tas ķēra sve�o pakausī. Viņ� nodrebēja, bet neapgriezās apkārt. Viņ� cēla ārā savu kārti, lai to nolaistu lejup pa citu re�ģa caurumu. Carlijs atkal devās triecienā, �oreiz ap�ņēmies laist darbā kājas. Sve�ais lamādamies pietrūkās, lai stātos zēnam pretī, satvēra viņa roku un, kaut gan Carlijs bailēs mēģināja izlocīties, pievilka viņu klāt. Vī�rietis bija sagrābis abas zēna rokas. Kārts gulēja starp viņiem uz re�ģa.

��� Man vajadzētu tev nolauzt sprandu! � sve�ais kliedza, purinādams zēnu. � Man vajadzētu nolauzt tavu �urkulēna sprandu! Bet es tā nedarī�u, saproti? Tu vēl esi mazs. Bet klausies �

Ar asu rāvienu Carlijs atbrīvojās, uzmīdams vīrietim uz kājas. Zēns aizskrēja aiz sniega kaudzes, kur viņ� bija dro�ībā. Truli blenzdams viņā, sve�ais stāvēja ar sāpēs izvaibstītu seju. � Ak dievs, � vīrietis sacīja, � tādu ne�petnu knisli! Vai es tev iesitu? Es ta�u tev nenodarīju nekā ļauna, kaut gan varēju. Es tev gribēju pateikt savu priek�likumu.

Sniega pika trāpīja viņu krūtīs. � Labi, � viņ� teica. � Es nevaru dabūt �o naudu, ja tu man neļauj. Arī tu nevari to dabūt, ja es tev neļauju. Mēs abi to zaudēsim. Metas tumsa. Es do�u tev pusi. Es atdo�u tev divdesmit piecus centus.

��� Nē! � Carlijs kliedza. � �ī nauda ir mana! � Viss viņa ķermenis drebēja.

��� Vai tu neapjēdz, ka bez īstiem darba rīkiem nevari to dabūt! � sve�ais teica lūdzēja balsī. � �ādā aukstu�mā tava gumija nekur neder.

��� Nauda ir mana!

��� Sūro dieniņ, tu uzgāji to, nav vārdam vietas, � sve�ais sacīja. � Bet man ir piesūceknis. Es naudu iz�vilk�u un mēs to sadalīsim.

��� Nē.

��� �ēlīgais dievs, kaut kas ta�u man no tās jādabū! � sve�ais kliedza kauna un rūgtuma pilnā balsī. � �ī ir mana nodarbo�anās, mazais. Tas ir viss, ko es daru. Vai tu nesaproti? Esmu staigājis cauru dienu. Nekā neesmu atradis. Tev ta�u man jādod kaut kas no �īs naudas. Jādod!

��� Nē.

Vīrietis noplātīja rokas. �� Ai bērns, bērns! � viņ� izmisis izsaucās. � Ja tu būtu desmit gadus vecāks, tu saprastu. Vai tu domā, man patīk �ī nodarbo�anās? Ja tu būtu desmit gadus vecāks, es varētu parunāt ar tevi. Tu saprastu.

Carlijs saknieba lūpas. Bālā seja, kas aiz aukstuma bija kļuvusi plankumaina, pauda niknumu. � Ja es būtu desmit gadus vecāks, es tev iekrautu pa ģīmi, � viņ� noteica.

Cilvēks vārgi pieliecās un pacēla savu kārti. Klibo�dams, piespiedis roku pie krustiem, viņ� gāja prom. Viņ� raudāja.

Carlijs stāvēja, trīcēdams uzvaras priekā; viņa seja �ķitās pārakmeņojusies.

Bija jau tumsa.

Ap pulksten �etriem dienā es pār�braucu pāri tiltam pie Golijas � Rietumvird�īnijas pilsētiņas � un krasi iegriezos tuneli zem dzelzceļa. Pa �o ceļu jau vienreiz biju braucis un to pazinu, tādēļ, tuvojoties tunelim, samazināju ātrumu līdz kādām desmit jū�dzēm stundā. Un tomēr tik tikko nesabraucu cilvēku. Pastāstī�u kā viss notika.

Cauru dienu lija, un ielāpiem noklātais Mekedema [3] ceļ� bija izmircis un kļuvis slidens kā ledus. Un vēl �ī tumsa � debesis bija melnas, un ne�pārtraukti �alca lietus, tā ka man nācās iedegt ugunis. Kad iebraucu tunelī, tā otrā galā strauji iegriezās liels krēmkrāsas smagais auto. Iegriezās tik krasi, ka tā pro��ektorus nevarēju laikus pamanīt. Tunelis bija īss un �aurs, tanī tikko varēja izmainīties divas automa�īnas, un nedabūju ne atjēgties, kad smagais automobilis atradās man pretī un tā lielie priek�ējie riteņi manā ceļa pusē.

Laidu darbā bremzes. Kaut gan ātrums bija tikai desmit jūdzes stundā, tomēr mana ma�īna vēl slīdēja: vispirms pretī smagajam automobilim, vēlāk � kad sa�griezu stūri � uz sienas pusi; tikai tad tā apstājās. Sma�gais auto pa�āvās sānis, nobrāza manas ma�īnas dubļu aizsargu un par kādu collas platumu aizlaida man garām.

Pavīdēja jaunā �ofera sasprindzinātā seja ar zelējamās tabakas kum�ķi aiz vaiga un ceļam pievērstu skatienu. �Kaut tu aizrītos ar �o tabakas vī�ķi!� es tobrīd nodo�māju.

Iedarbināju motoru un ieslēdzu pirmo ātrumu. Tai brīdī ieraudzīju, ka mana automobiļa priek�ā apmēram pēdu no labā riteņa, stāv kāds cilvēks. Man pārskrēja tirpas pār kauliem. �Ka tevi nelabais,� es nodomāju.

Sākumā domāju, ka �is cilvēks būs ienācis tunelī pēc tam kad es savu automobili jau biju nobremzējis. Agrāk viņ� tur nekādi nevarēja būt. Tad ievēroju, ka viņ� stāv ar sāniem pret mani; roka bija pacelta, tātad viņ� lūdza, lai paved. Ja �is cilvēks tikai nupat būtu ienācis tunelī, viņ� stāvētu ar seju pret mani, nevis sāniski, pievērsis skatienu pretējai sienai. Acīm redzot es biju gandrīz sabraucis viņu, un acīm redzot viņ� to nemaz nezināja. Viņ� pat nezināja, ka es te esmu.

Man kļuva tīri nelabi. �ķita, ka redzu guļam zem ri�teņa sakropļotu ķermeni un es stāvu klāt, zinādams, ka �o cilvēku sabraucis mans automobilis.

� Ei! � es uzsaucu. Cilvēks neatbildēja. Saucu stip�rāk. Viņ� pat nepagrieza galvu. Viņ� stāvēja kā sasalis, pacēlis roku ar izstieptu īk�ķi. Es sabijos. Glu�i kā Bīrsa* stāstā � tumsā pie lauku ceļa piepe�i parādās spoks un nostājas savā vientulīgajā postenī.

Mana taure ir laba, skaļa un griezīga, un es zināju, ka tunelī tā skanēs otrtik stipri. Pie�āvu roku pie melnās podziņas un spiedu, cik jaudas. �Ja tu neesi spoks, bet dzīvs cilvēks, tad tev jāsalecas,� es nodomāju.

Nu, spoks tas nebija, tomēr viņ� nesalēcās. Arī kurls tas nebija. Viņ� ļoti labi dzirdēja tauri.

Viņ� likās cieti aizmidzis. �ķita, ka taure atmodina �o cilvēku tikai pamazītiņām, it kā viņa apziņa slēptos pa�os viņa būtnes dziļumos. Viņ� lēnām pagrieza galvu un uzlūkoja mani. Viņ� bija liela auguma, gadus trīsdes�mit piecus vecs, ar rupjiem vaibstiem, lielu, gaļīgu de�gunu un platu muti. Parasta seja. Tā neko daudz neiz�teica. Tā nebija ne laipna, nedz ļauna, ne gudra, nedz \liilba. Liela auguma vīrietim vienkār�i piederējās �āda '.��ja. Notecējusi lietus lāsēm, tā manī vērās ar aizmiglo�tam acīm. Ja vien nebūtu �ī miglainā skatiena, varētu leikt, ka cilvēki ar �ādām sejām nolai�as �ahtās pulksten .���os no rīta vai arī, beigu�i savu smago darbu, iznāk no tēraudfabrikām un metāllietuvēm. Nevarēju saprast, ko nozīmē �ī migliņa viņa acīs. Tas nebija piedzēru�ā stiklainais skatiens, tās nebija arī me�onīgās, izvalbītās acis, ko reiz redzēju kādai sievietei ārprāta lēkmē. Atce�rējos tikai vienu cilvēku ar �ādu miglainu skatienu � kādu paziņu, kas nomira ar vēzi. Dzīves pēdējās dienās viņa acis pārklāja tāda pati blāva migliņa un skatiens kļuva nevērīgs un izklaidīgs, it kā aiz ārējās trulās plēvī�tes slepeni risinātos pagātnes notikumi, kas aizņēma viņa prātu. Taisni tāds skatiens bija ari �im cilvēkam uz ceļa.

Kad beidzot �is cilvēks izdzirda manu tauri, viņ� lēnā garā pienāca pie automobiļa durvīm labajā pusē. Es vis�maz domāju, ka viņ� būs pārsteigts, ieraudzījis tādā bīstamā tuvumā automobili. Ta�u viņā nemanīja nekāda satraukuma. Viņ� nāca lēni, nesteigdamies, it kā būtu jau gaidījis mani, un, pieliecis galvu, ieskatījās kabīnē. � Vai nevar paķert mani līdzi, draugs? � viņ� jautāja.

Es redzēju viņa lielos, apdrupu�os zirga zobus, ko tabakas sula bija nokrāsojusi brūnus. Balss bija augsta un vēlās caur degunu, izruna neskaidra, gari stiepta, kādu dzird galējos dienvidu �tatos. Liekas, Rietumvird�īnijā gan atradīsies maz pilsētnieku, kas tā runā. No�spriedu, ka viņ� būs uzaudzis kalnos.

Skatījos uz viņa lietū piemirku�o apģērbu � vecu �okejcepuri, jaunu zilu darba kreklu un tum�ām biksēm. Apģērbs man nevēstīja neko daudz.

Dro�i vien biju nogrimis domās par viņu jau labu brīdi, jo viņ� no jauna uzrunāja mani. � Man jātiek Vestenā, � viņ� sacīja. � Vai jūs brauc uz to pusi?

�ai mirklī ieskatījos viņam acīs. Migliņa bija nozu�dusi, un tās bija glu�i parastas acis � brūnas un valgas.

Nezināju, ko lai atbildu. Nemaz negribējās viņu vest � �is atgadījums bija sabojājis manu garastāvokli, un es gribēju tikt prom no �ī tuneļa un arī no �ī cilvēka. Bet viņ� mani uzlūkoja ar pacietīgu, gandrīz pazemīgu ska�tienu. Lietus lāses bija izsl iedēju�as viņa seju, un viņ� stāvēja, lūgdams, lai paņem viņu ma�īnā, vientiesīgā sasprindzinātībā gaidot atbildi. Man bija neērti noraidīt viņu. Turklāt � biju ziņkārīgs. � Kāpiet iek�ā, � es teicu.

Viņ� apsēdās man blakus, nolikdams sev uz ceļiem ietinamā papīrā ievīstītu sainīti. Mēs izbraucām no tuneļa.

No Golijas līdz Vestenai būs kādas simt jūdzes, un jābrauc pa grūtu kalnainu ceļu � piecas jūdzes kalnup, piecas nokalnis, un pēc tam atkal kalns. Ceļ� lokās kā �ūska, un lielāko tiesu tā vienā pusē robainas klintis, otrā � krauja, kas izbeidzas krietnas tūksto� pēdas ze�māk. Nācās braukt ļoti lēni, jo lija un pa ceļu mētājās akmeņi, kas novēlu�ies no atkalnēm. Brauciens ilga stun�das �etras, un visā �ai laikā mans ceļa biedrs bija gau��ām mazrunīgs.

Vairākkārt mēģināju uzsākt sarunu. Nevarētu teikt, ka viņ� negribēja runāt, viņ� vienkār�i neklausījās manī � atbildējis uz kādu jautājumu, viņ� tūliņ ierāvās savas būtnes slepenos dziļumos. Viņ� sēdēja kā cilvēks, ko notrulinājis morfijs. Mana runa, vecās ma�īnas grabē��ana un lietus, kas gāza bez mitas, viņam bija tikai tāla dūkoņa � ārējā pasaule, kas neko nenozīmēja un tā īsti nevarēja tikt cauri �aulai, kurā viņ� �ķitās dzīvojam.

Tiklīdz sākām braukt, iejautājos, cik ilgi viņ� bijis tuneli.

��� Nezinu gan, � viņ� atbildēja. � Dro�i vien ilgi.

��� Kādēļ tur stāvējāt? Lai patvertos no lietus?

Viņ� neatbildēja. Jautāju vēlreiz, �oreiz pavisam

skaļi. Viņ� pagrieza galvu uz manu pusi. � Piedodiet, draugs, � viņ� sacīja. � Vai jūs ko teicāt?

�� Jā, � es atbildēju. � Vai zināt, ka tunelī es gan�drīz uzbraucu jums virsū?

��� Nē, � viņ� novilka. Viņ� izrunāja �o vārdu dvesti, kas raksturīgi kalnie�u izrunai.

��� Vai dzirdējāt, ka es jums uzsaucu?

��� Nē. � Viņ� brīdi klusēja. � Dro�i vien biju no�grimis domās.

�Dro�i vien,� nodomāju. � Kas jums kai�, vai labi nedzirdat? � es jautāju.

��� Dzirdu. � Viņ� novērsās un skatījās uz priek�u � uz ceļu.

Es neatlaidos. Negribēju, lai viņ� atkal ieraujas sevī. Gribēju atraisīt viņam mēli.

��� Meklējat darbu?

��� Jā, ser.

Viņ� �ķitās runājam ar grūtībām. Ta�u tās nebija pa�ā izrunā, bet slēpās dziļāk � viņa domās un gribā. Likās, viņ� nespēj uzturēt sakarus starp savu pasauli un manējo. Ta�u viņ� atbildēja tie�i un sakarīgi. Nezināju, ko lai domā par viņu. Kad viņ� iekāpa automobilī, es mazliet baiļojos. Tagad degu ziņkārē, un man bija drusku �ēl �ī cilvēka.

��� Vai jums ir specialitāte? � Nopriecājos, ka man ie�āvies prātā �āds jautājums. Ja kāds cilvēks pastāsta par savu darbu, tu jau zini par viņu daudz, un saruna risinās tālāk.

��� Es parasti strādā raktuvēs, � mans ceļa biedrs atbildēja.

�Lūk,� es nodomāju, �tik tālu jau esam.�

Bet taisni �ai brīdī sākās nebruģēts ceļ�, un biezajos dubļos grūti nācās noturēties iebrauktās sliedēs. Runāt vairs nevarēju, vajadzēja skatīties, kur braucu. Un, kad atkal tikām uz bruģēta ceļa, �is cilvēks bija no jauna no�grimis sevī.

Mēģināju atsākt sarunu. Veltīgi. Viņ� pat nedzirdēja mani. Beidzot man kļuva neērti. Sevī nogrimis, �is cil�vēks �ķitās lūdzam, lai liek viņu mierā. Jutu, ka nebūtu pareizi, ja es vēl vairāk uzmāktos viņam ar jautājumiem.

Tā mēs klusēdami braucām stundas �etras. Man tās bija gandrīz nepanesamas. Nevienā cilvēkā neesmu re�dzējis �ādu sastingumu. Mans ceļa biedrs sēdēja taisni, nenovērsdams skatu no ceļa savā priek�ā, ta�u viņ� neko neredzēja. Viņ� nezināja, ka es esmu automobilī, nezi�nāja, kur atrodas pats, nejuta lietus lāses, kas nemitīgi sitās viņam virsū caur ieplēsto aizkaru kabīnes sānos. Viņ� sēdēja kā akmens tēls, un tikai elpa liecināja, ka viņ� dzīvs. Viņa elpa bija smaga.

Tikai vienu reizi �ī ilgā brauciena laikā viņ� mainīja ķermeņa stāvokli � viņu sagrāba klepus lēkme. Negants, sauss klepus kratīja viņa lielo augumu, un viņ� locījās kā bērns, kam piesities garais kāss. �is cilvēks centās atkāsēt krēpas, kas gurkstēja viņa krūtīs, bet nekas neatlēca. Bija dzirdama nepatīkama ņerkstoņa, it kā viņam gar ribām berzētos metala gabali, un viņ� spļāva un sku�rināja galvu.

Turpat trīs minūtes ilga �ī lēkme. Tad viņ� pievērsās man un teica: � Neņemiet ļaunā, draugs. � Un vairāk neko. Viņ� bija atkal kluss.

Jutos briesmīgi. Brī�iem gribējās apturēt automobili un izsēdināt viņu ārā. Izgudroju bezgala daudz piemē�rotu ieganstu, ko viņam pateikt, lai izbeigtu mūsu kopīgo braucienu. Ta�u nevarēju iz�ķirties. Mani mocīja ziņkā�rība � vajadzēja izdibināt, kas gan kait �im cilvēkam. Es cerēju, ka pirms �ķir�anās, varbūt vēl pēdējā brīdī � kāpjot ārā no automobiļa � viņ� pateiks �o noslēpumu vai arī uzvedinās mani uz pareizām domām.

�Tāds klepus,� nodomāju, �varbūt viņam ir tuberku�loze?� Atcerējos miega slimības gadījumus, arī kādu bokseri, kas nekad nebija tā īsti at�ilbis no dabūtajiem sitieniem. Bet ar manu ceļa biedru bija citādi. �ķita, ka nav tādas fiziskas kaites, ar ko varētu izskaidrot �o no�slēpumaino, baigo klusē�anu, �o stūrgalvīgo, dziļo nogremdē�anos sevī.

Stunda pēc stundas lietū un tumsā!

Braucām garām kādas raktuves terikonam. Vietām tā virspuse bija lietū uzliesmojusi, un zilās un sarkanās mē�les, kas �audījās kā maldugunis melnā pakalnā, �ķitās saistām mana ceļa biedra uzmanību. Viņ� pagrieza galvu uz izgāztuves pusi, bet neko neteica. Arī es klusēju.

Un atkal klusē�ana un lietus. Laiku pa laikam pavī�dēja kāda �ahtas virsbūve, no izgāztuvēm atplūda nemī�līga, skumīga dūmu smaka, un graustos, kur mitinās kalnra�i, paspīdēja petrolejas la.mpu ugunis. Un atkal tum�ais ceļ� un kalnu masīvu izplūdu�ie apveidi.

Vestenā iebraucām ap pulksten astoņiem. Biju nogu�ris, nosalis un izsalcis. Apturēju pie kādas kafejnīcas un pievērsos savam ceļa biedram.

��� Liekas, mēs ir galā, � viņ� sacīja.

��� Jā, � es atbildēju. Biju pārsteigts. Viņ� zina, ka esam ieradu�ies Vestenā! Jāmēģina vēl � pēdējo reizi.

��� Vai neiedzersim kopā tasi kafijas?

��� Jā, � viņ� atbildēja. � Paldies, draugs.

�is paldies pauda man daudz ko. Varēja noprast, ka viņ� gribētu kafiju, bet nespēj samaksāt par to; viņ� sa�prot, ka piedāvāju viņam to aiz tīras viesmīlības, un viņ� ir man pateicīgs. Biju priecīgs, ka esmu uzaicinājis viņu.

Iegājām kafejnīcā. Pirmo reizi pēc mūsu sastap�anās lunelī viņ� man �ķitās pēc cilvēka. Viņ� nerunāja, bet arī neierāvās sevī. Viņ� apsēdās pie letes, gaidīdams kafiju. Kad to pasniedza, viņ� lēnām dzēra, turēdams tasi abās rokās, it kā gribēdams tās sasildīt.

Kad viņ� bija izdzēris kafiju, es jautāju, vai viņ� ne�gribētu sendvi�u. Viņ� pagriezās pret mani un smaidīja. Tas bija rāms, lēnīgs smaids. Viņa lielā, gabalīgā seja it kā atplauka un kļuva sapratīga, laipna un maiga.

�is smaids galīgi satrieca mani. Tas nesildīja, bet ap�tecināja man dū�u. Likās, ka redzu atdzīvojamies mironi. �Nabaga cilvēk!� es tikko neiesaucos.

Tad viņ� ierunājās. Sejā joprojām palika �is smaids, un es varēju redzēt viņa lielos, tabakas sulā nobrūnēju�os zirga zobus.

��� Jūs ir dikti labs pret mani, es to prot novērtēt, draugs.

��� Ko niekus, � es nomurmināju.

Viņ� joprojām skatījās manī. Zināju, ka viņ� vēl ko teiks,' un man kļuva baigi.

��� Vai jūs man izdarīs vienu pakalpojumu?

��� Jā, � es atbildēju.

Viņa balss kļuva klusa. � Man �ite ir viena vēstule, ko uzrakstīju savam sievie�am, bet ar rakstī�anu man neiet. Vai jūs nebūs tik labs un man �o vēstuli nepārrakstīs tā, lai tur viss ir pareizi?

��� Jā, � atteicu, � labprāt.

��� Es jau zin, ka jūs māk rakstīt, kā nākas, � viņ� sacīja un smaidīja.

��� Nu, jā.

Viņ� atpogāja zilo kreklu. Biezā vilnas apak�krekla iek�pusē bija ar sasprau�amo adatu piestiprināts papīrs. Viņ� man to pasniedza. Tas bija mikls un silts, un no tā vēdīja slapju drēbju un skābena sviedru smaka.

Es palūdzu apkalpotājam loksni papīra. Viņ� man to atnesa. Te ir �ī vēstule � vārdu pa vārdam.

Mīļo siev!

Rakstu �o vēstuli, lai pastāstītu to, ko pirms aizie�anas no mājām Tev nepateicu. Ir iemesls, kādēļ vairs nevaru dabūt darbu raktuvēs. Es Tev sacīju, ka tagad tās bie�i stāv dīkā. Bet ne jau tādēļ.

�ahta bija slēgta, un es strādāju tunelī pie Golijas tilta � tai vietā, kur akciju sabiedrība ie�vada upi kalnā. Uzraugi teic, ka tos, kas tur strā�dāju�i, vairs darbam raktuvēs nelīg�ot.

Tunelī mums vajadzēja urbt klinti. Tā bija no kvarca un cieta kā stikls. Visi, kas tur strādājām, esam saelpoju�ies kvarca putekļus. Un esam sa�slimu�i. Ārsts man uzrakstīja, kā sauc �o slimību. Tā ir silikoze. Plau�as pārklājas ar krevelēm, un beidzot jānosmok.

Tā kā mūsu mājas ir no pilsētas labu gabalu, Tu vēl nebūsi neko dzirdējusi par Tomu Presketu un Hensiju Mekkalo, kas pirms divām dienām mi�ru�i. Izdzirdis par viņu nāvi, aizgāju pie ārsta.

Tas saka, man esot tā pati slimība, kas bijusi Tomam Presketam; tādēļ es arī kāsējot. Manas plau�as pārklājas ar krevelēm. Vairāk nekā simt cilvēku dabūju�i tunelī �o nāvīgo slimību. Bries�mīga lieta � ārsts saka, mēs nebūtu saslimu�i, ja akciju sabiedrība būtu devusi mums maskas un ierīkojusi tunelī pienācīgu ventilāciju.

Tā nu es aizeju, jo ārsts teic, ka es vēl dzīvo�ot tikai kādus �etrus mēne�us.

Domāju atrast darbu citā pusē. Sūtī�u Tev naudu, kamēr vien spē�u strādāt.

Negribu Tev mājās būt par nastu. Tādēļ aizeju.

Kad nesaņemsi vairs nekādu ziņu no manis, aizej pie savas vecmāmiņas kalnos � Kilniranas tuvumā. Tu vari tur dzīvot, un viņa rūpēsies par Tevi un mazo.

Ceru, ka Tev klāsies labi. Sargi dēlēnu no rak�tuvēm. Neļauj viņam tur strādāt.

Neļaunojies, ka es tā aizeju, un neskumsti. Bet,

kad dēls uzaugs liels, pastāsti viņam, ko akciju sabiedrība man nodarījusi.

Es domāju, pēc kāda laiciņa izej pie cita vīra. Tu vēl esi jauna.

Tevi mīlēdams,

Tavs vīrs D�eks Pitkets.

Kad es �im cilvēkam pasniedzu pārrakstīto vēstuli, viņ� to pārlasīja. Viņ� lasīja ilgi. Beidzot viņ� to salo�cīja un piesprauda pie apak�krekla. Viņa lielā, gabalīgā seja bija laipna un maiga. � Paldies, draugs, � viņ� sacīja. Tad, mazliet nodūris galvu, klusi jo klusi pie�bilda: � Man tik grūti ap sirdi, ka ar mani tā noticis. Sieva man laba. � Viņ� apklusa. Un, it kā sarunādamies pats ar sevi, vēl tikko dzirdami noteica: � Tik grūti ap sirdi�

Sai brīdī es ieskatījos viņam sejā. Viņa dzīvais ska�tiens pamazām dzisa. Tas �ķitās izzūdam kaut kur dzi|i viņa acu dobumos � kā sveces liesma, kas attālinās tumsā. Acu ābolus pārklāja blāvā migliņa. Viņ� atkal bija man neaizsniedzams. Viņ� sēdēja, dziļi nogrimis sku�mīgā, neizprotamā noslēgtībā.

Un vairāk nekā. Sēdējām. Manas jūtas palika neiz�teiktas � līdzcietība un mīlestība pret viņu un auksts, dziļ� naids pret tiem, kas iegrūdu�i viņu nāvē.

Piepe�i viņ� piecēlās. Viņ� nerunāja. Es arī ne. Re�dzēju pie durvīm viņa smagnējo, plato muguru zilajā darba kreklā. Viņ� izgāja ārā � tumsā un lietū.

Tad es uzlēcu uz ratiem �

��� Tu kaut ko aizmirsi!

��� Ko? Neaizmir�u vis!

� Aizmirsi gan, � vīrietis sa�cīja. � Kas tev noticis?

Zēns sarauca uzacis. Viņ� bija vēl bērns � gadus desmit vecs. Novājējusī, kalsnā sejiņa bija zil�gana aiz aukstuma. Viņ� mirk�ķi�nāja acis, lai aizdzītu miegu.

��� Nu, ko aizmirsi?

��� Nevaru atcerēties.

��� Kāds tu muļķītis, � vai tad gribi, lai tevi pieķer?

��� Nepieķers. Nieki! Man ar citiem bērniem jau biju��as �ādas rotaļas. Izdarī�u.

���� Kā tu varēsi to izdarīt? Tu pat nevari man pa�stāstīt, kā to darīsi.

��� Nu, tu tikai noskaties.

��� Nevajadzēs skatīties. Mēs tūliņ ejam mājās. Vai�rāk neko.

��� Velns lai parauj!

���� Kādēļ lamājies? Lamā�anās nelīdzēs � tu tāpat neatcerēsies. Esmu tev teicis tūksto� rei�u, negribu dzir�dēt, ka tu lamājies. Tu uzaugsi par huligānu, lūk, kas iz�nāks no tevis.

Abi klusēja.

Vīrietis nopūtās. �Kādreiz es ap �o laiku mēdzu pie�celties,� viņ� prātoja sevī. �Piecēlos, sēdos pie siltām brokastīm un pēc tam, paņēmis līdzi katliņu ar pusdie�nām, gāju uz tramvaju.�

Viņ� norausa sniegu no biezajām, melnajām ūsām. �Nabaga mazais resgali,� viņ� nodomāja, �pārāk agri esi piecēlies. Tev vajadzētu būt vēl gultā.�

��� Nu, � viņ� uzrunāja zēnu, � vai vēl neesi atce�rējies?

Zēns papurināja galvu. Viņ� īdzīgi uzmeta lūpu.

��� Ko tagad darīsi � raudāsi?

��� Neraudā�u vis, � zēns sacīja. � Vai tu domā, ka esmu tik maziņ�?

��� Maziņ� gan. Viss, ko saku, tev pa vienu ausi iek�ā, pa otru ārā.

��� Velns �

Zēns izgāja no durvju ailes un pagrāba rokā sniegu.

��� Kas tad nu?

��� Ņemu sniegu.

��� Neesmu akls. Pats redzu, ka tas ir sniegs. Kam tev tas vajadzīgs?

��� Gribu sataisīt piku.

���� Un neko labāku nevari izdomāt? Man likās, tu teici, ka gribot palīdzēt savai māsiņai.

��� Kā tad. Gribu.

��� Nē, negribi. Tev prātā cits, nevis tas, kas tev jā�dara. Nāc �urp!

Vīrietis rupji saņēma zēnu aiz rokas un ievilka durvju ailē. � Tu aizmirsi par turzu! Tu aizmirsi pa�u galveno. Kā es varu paļauties uz tevi, ka izdarīsi visu pareizi, ja tu aizmirsi par turzu?

��� Neesmu aizmirsis, tēt, � zēns teica. � Man ta�u tā ir kabatā, vai ne? Man neienāca prātā, ka tu varētu vaicāt par �o turzu.

��� Tev jāizstāsta viss pēc kārtas. Man jāzina, vai tu atceries visu. Ņem ārā turzu. Turi to gatavībā.

Zēns izvilka no kabatas saņurcītu papīra turzu. Viņ� izplēta to, iepū�ot tanī elpu.

��� Tātad � ko darīsi tālāk?

��� Gaidī�u, kamēr piena izvadātājs aiziet aiz mājas.

��� Aiz kuras mājas?

��� Nu, aiz tās � pretī.

��� Aiz zaļās?

��� Nē � blakus.

��� Kādēļ aiz zaļās ne?

��� Ko nu � zinu jau, zinu, tēt, � zēns teica. � Viss jau man nav jāatkārto.

��� Ja neteiksi, tūliņ iesim mājās.

��� Tādēļ ka zaļajai mājai viņ� pieiet pie durvīm, kas ielas pusē, bet blakus mājai viņ� apiet apkārt, lai tiktu pie sētas durvīm. Nieki! Izdarī�u, tēt, nemaz nebaidies.

���� Zinu, ka izdarīsi, � vīrietis atbildēja, � ta�u mums jānodro�inās pret visām varbūtībām. Rokas salst?

��� Ne visai.

��� Paturi turzu padusē.

Vīrietis saņēma savās tuklajās, sarkanajās plaukstās zēna mazās, baltās rociņas un sāka tās lēnām berzēt.

��� Nu � un tālāk?

��� Kad viņ� nozūd aiz mājas stūra, es izskrienu un paņemu vienu pudeli. Es to mudīgi ielieku turzā un aiz�eju pretējā virzienā.

�� Aizej vai aizskrieni?

��� Aizeju.

��� Bet, ja viņ� ierauga tevi un dzenas pakaļ � tu laidies skrie�us, vai ne?

��� Nē, es tāpat eju. Es ļauju, lai viņ� noķer mani, un sāku raudāt.

��� Pratīsi raudāt?

��� Noteikti. Esmu vingrinājies. D�enija noticēja, ka tie�ām raudu. � Zēns nosmējās. � Es izlikos, ka esmu piekauts.

��� Ku�! Tālāk?

��� Man rokas jau sasilu�as, tēt.

��� Bāz tās kabatā. Es paturē�u turzu. Tātad � tevi noķer. Kas notiek pēc tam?

��� Es joprojām raudu, un tad pienāc tu un saki, tu pazīstot mani � es esot no trūcīgas ģimenes�

��� Ku�!

Vīrietis aizspieda ar savu plaukstu zēnam muti. � Kāds nāk. Izliecies, ka tev kaut kas iekļuvis acī.

Zēns aizmiedza vienu aci un plati atplēta otru. Vīrie�tis likās pētījam zēna aci.

Garām aizvilkās kāds klaidonis, akli taustīdams sev reju krīto�o pārslu virpulī. Viņ� bija ietinis galvu rupjā maisā.

�Mums tomēr klājas labāk nekā �im cilvēkam,� vīrie�tis nodomāja.

Abi nolūkojās klaidonī, kamēr tas izzuda skatienam.

��� Nupat gan pamatīgi snieg, � zēns �ukstēja. � No ielas otras puses piena izvadātājs nepamanīs mani. Es varētu paņemt vairāk.

��� Pietiek ar vienu! Labi, es sākos pazīstam tevi. Un tad?

��� Tu teiksi, es esot no trūcīgas ģimenes, un pudeli gribējis aiznest savai slimajai mātei un, ja piena izva�dātājs �oreiz palaidī�ot mani vajā, tu skatī�oties, lai es vairs tā nedarītu � Viss, tēt, vai ne?

��� Viss. � Vīrietis nopūtās un nobraucīja ūsas.

�� Est gribas?

��� Mazliet.

Vīrietis saspieda zēna roku. � Nekas. Man arī gri�bas. Mums tikai jānospļaujas un jāpaplik�ķina pa vē�deru. � Vīrietis nospļāvās sniegā un paplik�ķināja sev pa vēderu. � Tagad tava kārta.

Zēns darīja tāpat. Abi nosmējās.

��� Tas nozīmē, ka esam kārtīgi ieturēju�ies, � vīrie�tis sacīja.

���� Kā tad, es jau nupat apēdu divas olas un �ķīvi putras, � zēns atbildēja.

Viņi vēlreiz nosmējās.

��� Nu, kad aiziesim mājās, tad kaut ko iekodīsim.

Vīrietis sāka ausīties. Viņa lielais augums saknupa

uz priek�u. � Piena rati. Ņem turzu! Neizej ātrāk, kamēr teik�u.

��� Nē, nē, � zēna seja pietvīka aiz uztraukuma.

�� Tu redzēsi, ka izdarī�u visu pareizi. Esmu jau �iepis ābolus.

��� Atceries vēl kaut ko. Ja notiek kas ļauns, klau�sies, ko tev klieg�u. Ja es uzsaucu: �Skrien!� � tad laidies prom. Vienalga, ko es daru � tikai laidies. Dzirdi?

��� Labs ir.

��� Apsolies?

��� Apsolos.

��� Iegaumē: vienalga, kas notiek ar mani!

��� Labi.

Piena rati lēnām brauca pa ielu �urp. Vīrietis un zēns ierāvās durvju ailē.

��� Pagaidi, kamēr viņ� brauc garām hidrantam. Ta�gad tikai neuztraucies. Būs jau labi, pui�el. Nu ir laiks!

Zēns izgāja uz ielas. Viņ� lēnām aizbrida pa mīksto sniegu, augsti cilādams kājas.

�Man vēl vajadzēja pateikt viņam, lai dziļāk uzmauc cepuri uz pieres. Viņam var ieputināt acīs sniegu,� vīrie�tis nodomāja. Viņ� grūti elpoja, plati atvēris muti. Krūtis augsti cilājās, un katrs elpas vilciens savādi smeldza.

Piena izvadātājs nozuda aiz mājas. Zēns metās skrie��us. Viņ� uzlēca uz ratu priek�as un sniedzās to iek�ienē.

�Viņ� tūļājas pārāk ilgi,� vīrietis nodomāja sevī. �Ak dievs, cik ilgi!�

Zēns nolēca mīkstajā sniegā. Viņ� iegrūda pudeli turzā un veicīgi aizgāja pa ielu. Vīrietis vēroja piena iz�vadātāju, kas patlaban iznāca �ķērsieliņā. Tas nogrie�zās uz nākamo māju. Darīts. Viss kārtībā. Zēns bija dro�ībā.

Vīrietis nobraucīja ūsas. Viņ� norija siekalas un dziļi nopūtās. Viņ� devās zēnam nopakaļ.

Zēns sagaidīja tēvu nākamajā kvartālā. Mazā sejiņa staroja priekā. � Re, ka izdarīju! Izdevās, vai ne? � zēns neatlaidās.

��� Jā, jā, dēls, lieliski, � vīrietis teica. Viņ� noglau�dīja zēnam galvu. � Dod � es nesī�u.

��� Es varu nest pats, � zēns atbildēja.

��� Labi.

��� Cik tas viss bija vienkār�i, tēt. Es viegli varēju paņemt vēl vienu pudeli. � Viņ� sekoja tēvam, skraidelē�dams un klupdams pa mīksto sniegu. � Vai rītdien drīkstu ņemt divas, tēt? Drīkstu?

Vīrietis neatbildēja.

��� Klau, tēt! � Zēns paraustīja tēvu aiz piedurknes.

��� Kas ir?

��� Vai drīkstu?

��� Ko tad?

��� Es tev nupat teicu.

��� Nedzirdēju.

��� Vai rītdien drīkstu ņemt divas? Nebūs nemaz grūlāk. No�iep�u divas pudeles.

��� Nē.

��� Bet es ta�u varētu paņemt divas.

��� Nē.

Viņi gaja klusēdami.

��� Man gribētos pastāstīt citiem puikām, � zēns sacīja.

Vīrietis apstājās. � Ja tu kādam stāstīsi, es nolau�zī�u tev sprandu! Nolauzī�u sprandu!

��� Zinu. Neteik�u. Es tikai vēlējos.

��� Tā ir zag�ana, � vīrietis teica. � Zag�ana.

��� Protams, zinu. Tēt, iesim, man salst!

Viņi gāja tālāk. Sargādami seju no sniega, viņi pie�lieca galvas.

��� Kājas tev slapjas?

��� Mazliet.

��� Kad dabū�u darbu, nopirk�u tev galo�as. Nopirk�u tev zābakus. Ūdenszābakus. Varēsi staigāt pa sniegu, cik uziet, � kājas būs sausas.

��� Varbūt man galo�as dabūsi tur, kur dod pabalstus bezdarbniekiem, � zēns prātoja.

��� Varbūt. Esmu jau prasījis. Prasī�u vēl.

��� Man nemaz nav bail no slapjām kājām.

Vīrietis piepe�i atkal apstājās. � Tu zini, ka zagt nav labi, vai ne?

��� Protams, zinu, tēt.

��� Tev jāzina, ka mēs tā darām tikai tavas māsi�ņas dēļ!

��� Es jau zinu.

���� Nekad vēl neesmu zadzis, � vīrietis teica. � Visu mū�u esmu sūri grūti strādājis. Strādnieks esmu labs. Vienmēr biju gādnieks savai ģimenei. Vari pajautāt mātei.

��� Nu, tēt, � zēns sacīja, � nemaz neraizējies. Es neizaug�u par zagli. Zinu, ka zagt nav labi.

��� Tu teici, ka esot �iepis ābolus.

��� Nu, tēt, puikam ta�u gribas vienotrreiz dabūt kaut ko uz kārā zoba.

��� Es jau zinu, � vīrietis noteica.

��� Bet es nezag�u. Es izaug�u tāds pats stiprs, kāds esi tu, un dabū�u darbu. Vīrs un vārds, tēt.

Vīrietis skatījās lejup dēla sejā. �Vai nu tā būs,� tēvs nodomāja sevī. �Tavā vecumā es biju par galvas tiesu garāks nekā tu. Nabaga mazo draiskuli, tev nemaz neļauj izaugt.�

��� Klau, tēt, man salst, � zēns sacīja.

Viņi lēnām aizgāja pa svaigo, balto sniegu.

Gaidīdams Tomu, D�esijs bija sē�dējis mazā kantorītī, laimīgs, ka var atpūtināt sadurto kāju, un mierīgi un līksmi jau iepriek� iz�baudīdams to mirkli, kad Toms teiks: �Nu, protams, D�esij, va�rat stāties darbā, kad vien pa�tīk!� Tagad D�esijam gribējās raudāt.

Divas nedēļas D�esijs bija nācis vienā steigā no Ranzassitijas Misuri �tatā līdz Talzai Oklahomā, pārlaizdams ceļā lietainas naktis un veselu nedēļu saules svelmē, negulējis un pusbadā; viņu bija uzmundrinājusi tikai doma par �o vienu mirkli. Un tad � Toms bija ienācis. Ienācis ātriem soļiem, turēdams rokā papīru �ūksni; uz�metis D�esijam tikai nevērīgu, bet, tiesa, pailgu skatienu. Toms nebija D�esiju pazinis, bija novērsies � Un Toms Brekets ir D�esija svainis.

Vai drēbes būtu vainīgas? D�esijs zināja, ka izskatās briesmīgi. Parkā pie dzeramā ūdens strūklakas viņ� bija mēģinājis uzposties, bet nekas labs nebija iznācis; skūdamies bija uztraukumā iegriezis, un vaigā palikusi neglīta svītra. Un viņ� nekādi nevarēja dabūt ārā no apģērba sarkanos putekļus, kaut gan D�esijs bija dauzījis sevi ar plaukstām, kamēr abas rokas pagura. Vai varbūt tie�ām viņ� bija tā pārvērties!

Taisnība, viņi abi nebija redzēju�ies piecus gadus; bet Toms izskatījās piecus gadus vecāks, tā bija vienīgā pār�maiņa. Viņ� joprojām palika Toms. Ak dievs! Vai tad viņ� � D�esijs � vairs neizskatītos pēc D�esija?

Brekets beidza runāt pa telefonu. Viņ� atzvēlās savā

grozāmajā krēslā un pablenza D�esijā ar gai�zilām a�e�lēm, aizdomu pilnām un nelaipnām. Brekets bija smag�nējs, diezgan barga izskata resnvēderis, ar matiem kas�taņu brūnumā, gadus �etrdesmit piecus vecs; tuklajā sejā iezīmējās asi un enerģiski vaibsti; deguns apaļīgs, ar iesārtu galu. Brekets izskatījās pēc cienīga, spējīga vei�kalnieka, un tā arī bija. D�esiju viņ� aplūkoja vēsā vien�aldzībā, likdams skaidri saprast, ka ar �ādu apmeklētāju nav nekādas patikas tērēt laiku. D�esijam �ķita, ka Bre�kets pat zobu bakstāmo kodīja nicīgi.

��� Nu? � Brekets piepe�i ierunājās. � Ko jūs vēlaties?

Balss bija diezgan laipna, D�esijs to atzina. Viņ� bija gaidījis, ka būs ļaunāk. D�esijs aizvilkās līdz koka letei, kas pārdalīja kantorīti. Roka nervozi izbrauca cauri saju�ku�ajiem matiem.

��� Liekas, jūs mani nepazīstat, Tom, � viņ� sacīja stomīdamies, � es esmu D�esijs Fultens.

��� Ko? � Brekets teica. Vairāk nekā.

��� Jā, tas pats jau esmu; un Ella liek jūs sveicināt.

Brekets piecēlās un pienāca pie letes; tagad viņi re�dzēja viens otru vaigu vaigā. �Kāda gan �im cilvēkam līdzība ar manu svaini, es jau viņu tīri labi atceros,� domāja Brekets, neuzticīgi aplūkodams Fultenu. Te stā�vēja gar� vīrietis, tā ap trīsdesmitiem. Tiktāl saskanēja. Godīgi, patīkami vaibsti un kalsns, taisns stāvs. Arī pa�reizi. Ta�u seja bija tā izģindusi un ķermenis zem platām drēbēm tik kaulains, ka Brekets �aubījās. Viņa svainis ta�u bija labi noaudzis, zaļoksnējs jauneklis, kam spēks kaulos. Breketam �ķita, ka aplūko izbālēju�u, neizdevu�os fotogrāfiju: cilvēks, ko redzi �ai attēlā, tā kā būtu pazīs�tams, jo līdzība ir, ta�u starpība milzīga. Bet acis? Vie�nīgi tās Brekets noteikti pazina � pelēkas, ar biklas ziņ�kāres pilnu, bet pieklājīgu skatienu. �īs acis Breketam bija patiku�as.

D�esijs stāvēja nekustīgs. Viņā virda dusmas. Brekets pētīja viņu kā pagalam nodzītu zirgu. Veikalnieka acīs bija lasāma dziļa līdzjūtība. �is skatiens D�esiju sanik�noja. D�esijs zināja, ka ar viņu nemaz tik ļauni vēl nav.

��� Jā, liekas, jūs tas esat, � Brekets beidzot teica, � bet pārvērties gan.

��� Ak dievs, ir ta�u pagāju�i pieci gadi, vai ne? � D�esijs aizvainots teica. � Jūs jau mani arī tikai pāris reizes redzējāt. � Un, lūpas sakniebis, reizē izjuzdams dusmas un kaunu, nodomāja: �Kas par to, ka esmu pār�vērties? Visi pārvēr�as. Es ta�u esmu dzīvs cilvēks.�

�� Jūs bijāt vīrs kā ozols, � Brekets pielaidīgi turpi�nāja tai pa�ā neticības un izbrīna pilnā balsī. � Laikam būsiet krities svarā?

D�esijs klusēja. Viņam Brekets bija tik ļoti vajadzīgs, ka to kaitināt būtu tīrais neprāts. Bet tikai ar lielām pū�lēm D�esijs savaldījās. Starpbrīdis ieilga, klusums mocīja vai nost. Brekets pietvīka. � Nu saki viens cilvēks! Ne�ņemiet ļaunā, � viņ� atvainojās, izplūzdams laipnībā. Viņ� uzrāva letes dēli. � Nāciet. Apsēdieties. �ēlīgais dievs, zēn, � Brekets satvēra D�esija roku un kratīja to, � esmu priecīgs, jūs redzot; nedomājiet neko ļaunu. Jūs izskatāties tāds novārdzis.

�� Nieki, � D�esijs nomurmināja. Viņ� apsēdās, iz�braukdams ar roku cauri cirtainajiem, sajuku�ajiem matiem.

��� Kādēļ klibojat?

�� Uzkāpu uz akmens; tas izdūras cauri kurpei. � D�esijs pavilka kājas zem krēsla. Viņ� kaunējās par sa�vām kurpēm. Tās bija devis birojs, kas izsniedz pabal�stus bezdarbniekiem, un pēc �ī divu nedēļu nāciena no viņa apaviem nekas daudz pāri nebija palicis. Sajūsmā un smieklīgi dziļā nopietnībā D�esijs bija visu rītu sev svēti solījies, ka vispirms nopirks pāri pavisam jaunu, stipru kurpju; pat uzvalks varēja pagaidīt.

Brekets vairs neskatījās uz D�esija kājām. Varēja jau noprast, ko izjuta �is puisis, un veikalnieka sirdi pildīja līdzcietība. Drausmīgi! Brekets vēl nebija redzējis ne�vienu tik bēdīgā stāvoklī. Māsa rakstīja viņam katru ne�dēļu, bet nebija minējusi, ka tie ciestu tādu trūkumu.

�� Nu, klausieties, � Brekets iesāka, � pastāstiet, kā jums klājies. Kā Ellai ar veselību?

�� O, nekas, labi, � D�esijs izklaidīgi atbildēja. Vi�ņam bija maiga, patīkama, tāda kā kautrīga balss, kas piederējās viņa maigajām, pelēkajām acīm. Viņ� lauzīja galvu, kā lai iesāk.

��� Un mazajiem?

��� O, lieliski� Jā, ziniet, � D�esijs piebilda dzīvāk,

�� jaunākajam jāvalkā �ina. Skraidīt viņ� nevar. Bet tam ir gudra galva. Viņ� zīmē un vispār ir attapīgs.

�� Jā, � Brekets noteica, � tad labi. � Viņ� minstinājās, gribēdams vēl ko sacīt. Iestājās klusuma brīdis. D�esijs sēdēja kā uz adatām. Nu bija pienācis laiks, bet viņ� jutās neveikli. Brekets pieliecās un uzlika savu roku D�esijam uz ceļa. � Ella man nav rakstījusi, ka jums klājas tik grūti, D�esij. Varbūt varēju palīdzēt.

�� Ak, ko nu, � D�esijs klusi atbildēja, � jums jau bija pa�am savas nepatik�anas, vai ne?

��� Jā, � Brekets atzvēlās krēslā. Viņa sārtā seja kļuva sērīga, drūma un skarba. � Vai zināt, ka es pa�zaudēju savu dzelzs izstrādājumu veikalu?

��� Kā tad, protams, � D�esijs pārsteigts atbildēja.

�� Jūs jau mums rakstījāt. Es taisni domāju �o neveiksmi.

��� Aizmirsu, � Brekets teica. � Es pats joprojām esmu nepatīkami pārsteigts. Ne tādēļ, ka �im veikalam būtu liela vērtība, � viņ� rūgti piebilda. � Tas jau trīs gadus gāja uz leju. Man liekas, gribēju to paturēt tikai tādēj, ka tas bija mans. � Viņ� neizteiksmīgi, bez kādas jautrības iesmējās. � Nu, pastāstiet par sevi, � viņ� sacīja. � Kādēļ vairs nestrādājat vecajā vietā?

D�esiju sagrāba negants uzbudinājums. � Vēlāk, Tom. Man jums kas jāsaka.

�� Vai nesatiekat ar Ellu? � Brekets norūpējies pār�trauca D�esiju.

��� Nē jel! � D�esijs saslējās. � Kā gan jūs varējāt tā domāt? Mēs ar Ellu � � viņ� aprāvās iesmiedamies.

�� Ak Tom, Ellu es neprātīgi mīlu. Viņa ir vienkār�i brī�ni�ķīga. Viņa ir visa mana dzīve, Tom.

�� Atvainojiet. Aizmirstiet manus vārdus. � Brekets piespiesti nosmējās guldzo�iem smiekliem un novērsās. Viņu samulsināja jaunekļa mīlestības izvirduma atklātā degsme. Un Brekets kvēli vēlējās, kaut viņ� varētu māsas un svaiņa labā ko darīt. Tie bija pārāk krietni, lai piedzī�votu �ādas grūtas dienas. Arī Ella bija kautra un lē�nīga � līdzīga �im puisim.

� Tom, klausieties, � D�esijs sacīja, � es neesmu nā�cis �urp tāpat vien. � Viņ� izbrauca ar roku caur ma�tiem. � Es vēlos, lai jūs man palīdzētu.

�� Traka lieta, zēn, � Brekets ievaidējās. Viņ� jau lo bija gaidījis. � Es neko daudz nevaru. Es saņemu tikai trīsdesmit piecus dolārus nedēļā un � velns lai parauj � saku vēl paldies par to pa�u.

� Zinu, zinu, � D�esijs satraukts uzsvēra. Viņ� atkal izjuta to pa�u nevaldāmo, sajūsmas pilno uzbudinājumu, kas bija pārņēmis viņu �orīt agri. � Zinu, ka jūs nevarat mums palīdzēt ar naudu. Bet mēs satikām vienu cilvēku, kas strādā pie jums. Viņ� bija mūsu pilsētā. Tas teica, ka jūs varētu dot man darbu.

��� Kas teica?

�� O, kādēļ jūs man nepaziņojāt? � D�esijs izgrūda pārmetuma pilnā balsī. � Es tūliņ devos ceļā. Divas ne�dēļas esmu skrējis kā negudrs � klupdams krizdams.

�� Jūs divās nedēļās esat atnācis kājām no Kanzassitijas, lai es dotu jums darbu?

��� Jā gan, Tom, protams. Ko tad citu es varēju darīt?

�� Visvarenais dievs, nekāda darba nav, D�esijl Pat�laban tuk�s laiks! Un naftas rūpniecība jums nav pazīs�tama. Vajadzīga specialitāte. Man te ir draugi, bet pa��reiz arī tie nevar līdzēt. Vai tie�ām domājat, ka es nebūtu jūs aicinājis �urp, tiklīdz rastos izdevība?

D�esijs dabūja kā ar āmuru pa pieri. �ķita, ka pēdējās divās nedēļās lolotās cerības iek�ās savēlu�ās rūgtā ka�molā. � Bet klausieties, �is cilvēks teica, ka jūs pieņemot darbā. Viņ� man tā stāstīja. Viņ� strādā pie jums un brauc ar smago ma�īnu. Viņ� teica, ka jums esot vienmēr vajadzīgi cilvēki! � D�esijs kliedza, kā prātu zaudējis.

�� O!� Jūs domājat manu nodaļu? � Brekets jau�tāja zemā balsī.

��� Jā, Tom. To pa�u!

�� O, nē, jūs negribēsiet strādāt manā nodaļā, � Bre�kets teica tai pa�ā zemajā balsī. � Jūs nemaz nezināt, kāds tur darbs.

��� Bet es zinu, � D�esijs neatlaidās. � Viņ� man visu izstāstīja, Tom. Jūs esat dispe�ers, pareizi? Jūsu rī�cībā ir automa�īnas, kas pārvadā dinamītu?

��� Kā sauc �o cilvēku, D�esij?

��� Everets, Everets, man �ķiet.

��� Egberts? Manā augumā? � Brekets lēni jautāja.

��� Jā, Egberts. Pīlītes viņ� nav pūtis, vai ne?

Brekets iesmējās. Jau otru reizi viņa smieklos dīvainā kārtā nebija jautrības. � Nē, viņ� nav pūtis pīlītes, � Brekets sacīja un piemetināja citādā balsī: � Ai zēn, jums vajadzēja man atrakstīt un visu uzzināt, pirms kā�tojāt �urp to gaisa gabalu.

��� O, bet es negribēju jums rakstīt, � D�esijs pa�skaidroja bērni�ķīgā viltībā. � Es zināju, ka jūs teiksiet: nē! Egberts jau stāstīja, ka darbs esot bīstams, Tom. Bet tas nekas.

Brekets sakrampēja pirkstus. Viņa cienīgā, tuklā seja kļuva vēl bargāka. � Un tomēr, D�esij, es teik�u: nē.

D�esijs iekliedzās. Viņam nebija nācis prātā, ka Bre�kets noraidīs viņu. D�esijam bija licies, ka jānokļūst tikai līdz Talzai, un viss būs kārtībā. � O, nē, � viņ� lūdzās, � jūs nevarat tā darīt. Vai tad nav nekāda darba, Tom?

��� Protams, ir. Jūs varat stāties pat Egberta vietā, ja vien gribat.

��� Viņ� vairs �eit nestrādā?

��� Nav vairs starp dzīvajiem.

��� O!

��� Darbā, D�esij. Pagāju�o nakti, ja gribat zināt.

��� O! � Man vienalga.

��� Tagad uzklausiet mani. Es pastāstī�u to, ko jums vajadzēja zināt,, pirms devāties ceļā. Neved jau dinamītu. To mēs nelietojam, izdarot naftas urbumus. Dro�āk būtu, bet nevar. Mums ir nitroglicerīns! Elles virums!

��� Bet es zinu, � D�esijs no jauna centās pārliecināt Breketu. � Egberts pamācīja mani. Nedomājiet, ka esmu tāds muļķis.

��� Palieciet vienu brīdi klusu, � Brekets dusmīgi pa�vēlēja. � Klausieties! �is virums jums mazliet jāpazīst. Jūs tikai skaļāk ieklepojaties, un tas eksplodē. Vai zināt, kā to pārvadā? Kannās, kas veidotas apmēram �ādi, re�dziet, līdzīgi vēdeklim. Atsevi�ķie nodalījumi izklāti ar gumiju. Tikai tā jūs vispār varat domāt rīkoties ar �o �ķidrumu.

��� Klausieties, Tom �

��� Pagaidiet, D�esij, vienu mirkli. Dieva dēļ, iegau�mējiet, ko teik�u. Es zinu, ka jūs ar sirdi un dvēseli gribat darbu, bet jums jābūt prātīgam. �o vielu ved tikai sevi��ķās ma�īnās. Naktīs. Tām ir sevi�ķs mar�ruts. Tās

nedrīkst braukt cauri nevienai pilsētai. Pieturas vietās tām sevi�ķas garā�as. Vai nesaprotat, ko tas viss nozīmē? Vai l.igad jums skaidrs, cik bīstams �is �ķidrums?

��� Es brauk�u uzmanīgi, � D�esijs sacīja. � Auto�mobili vadīt es protu. Brauk�u lēnām.

Brekets nopūtās. � Vai domājat, ka Egberts nebrauca uzmanīgi un neprata vadīt automobili?

��� Tom, � D�esijs dedzīgi teica, � jūs nevarat mani nobiedēt. Man prātā ir tikai viena doma. Egberts stāstīja, ka saņemot dolāru par jūdzi. Viņ� nopelnot pieci se�i simti dolāru mēnesī un strādājot tikai pusmēnesi, tā viņ� loica. Vai es varu dabūt to pa�u?

��� Protams, varat, � Brekets satracināts atcirta.

Dolārs par jūdzi. Nauda kā no gaisa. Bet kādēļ, pēc

jūsu domām, akciju sabiedrībai tik daudz jāmaksā? Nauda kā no gaisa � kamēr uzbraucat virsū kādam olim, ko pro�ektoru gaismā nevar saredzēt, kā varbūt bija ar Egbertu. Vai pārplīst riepa. Vai jums kas iekļūst acī, tā ka paraujat stūri un ma�īna salecas. Vai notiek kāda cita sasodīta kļūme, ko neviens nekad nedabū zināt. Mēs ne�varam pajautāt Egbertam, kas viņam īsti gadījās. Nav ma�īnas, pēc kuras varētu ko spriest. Nav līķa. Nav nekā. Varbūt rīt kāds atradīs tālu prom kukurūzas laukā savi�ju�os tērauda gabalu. Bet nekad mēs neatrodam pa�u �oferi. Pat ne tik daudz no viņa, cik melns aiz naga. Viss, ko mēs zinām, ir tas, ka pēc saraksta �oferis nav atbrau�cis. Tad mēs gaidām, ka policija mums piezvanīs. Vai zināt, kā bija pagāju�o nakti? Kaut kas notika uz tilta. Varbūt Egberts bija nervozs. Varbūt viņ� aizskāra ar dubļu aizsargu margas. Tikai tilta vairs nav. Nav auto�mobiļa. Nav Egberta. Vai tagad saprotat? Lūk, ko jums dod �is nolādētais dolārs par jūdzi!

Iestājās klusuma brīdis. D�esijs sēdēja, lauzīdams sa�vas garās, izdilu�ās rokas. Mute tam bija vaļā, sejā atspo�guļojās mokas. Tad viņ� aizvēra acis un klusi sacīja: � Man vienalga, Tom. Jūs esat brīdinājis mani. Tagad esiet tik labs un dodiet man �o darbu.

Brekets uzsita ar plaukstu uz letes. � Nē!

���� Klausieties, Tom, � D�esijs rāmi teica, � jūs vienkār�i nesaprotat. � Viņ� atvēra acis. Tās bija asaru pilnas. Breketam vajadzēja novērsties. � Paskatieties uz mani, Tom. Vai mans izskats jums neizsaka diezgan daudz? Ko jūs domājāt, kad pirmīt ieraudzījāt mani? Jūs domājāt: lasies prom, saulesbrāli, un beidz diedelēt! Vai ne, Tom? Tom, es vienkār�i ilgāk tā nevaru dzīvot. Es gribu iet pa ielu ar paceltu galvu.

�� Jums nav visi mājās, � Brekets noņurdēja. � Ik gadu aiziet bojā katrs piektais �oferis. Tāds ir caurmērs. Vai tad ir vērts riskēt?

�� Vai tagad mana dzīvība ir ko vērta? Mēs mirstam badu, Tom. Kaut gan atkal esmu bez darba, pabalstu vēl nesaņemu.

�� Tad jums vajadzēja man rakstīt, � Brekets skarbi iesaucās. � Velns lai parauj, jūsu pa�a vaina vien ir. Pa�lepnums nav ne plika gra�a vērts, ja ģimenei nav ko ēst. Es aizņem�os naudu, un mēs to pa telegrāfu aizsū�tīsim Ellai. Tad dodieties mājup un saņemsiet atkal pabalstu.

��� Un tad?

��� Gaidīsiet. Velna milti! Jūs neesat nekāds vecis. Neviens jums nav devis tiesības aizmest savu dzīvību. Gan jau kādreiz darbu dabūsiet.

��� Nē! � D�esijs uzlēca kājās. � Nē, es arī ticēju, ka dabū�u. Bet tagad vairs neticu, � viņ� versmīgi ru�nāja. � Es vairs nedabū�u darbu, tāpat kā jūs nedabūsiet atpakaļ savu dzelzs izstrādājumu veikalu. Es esmu zau�dējis savu kvalifikāciju, Tom. Pie linotipa kur� katrs vis nevar strādāt. Se�us gadus bez darba! Ja kāds gadījās, tad tikai ar cērti un lāpstu. Kad �opavasar dabūju darbu savā specialitātē, par mani domāja, ka bū�u pirm�ķirīgs strādnieks. Bet tā nebija. Un tagad ir citas ma�īnas. Drīz vien darba visiem nepietika, un mani izmeta ārā.

��� Kas par to? � Brekets atcirta. � Vai tad cita darba nav?

��� Kā es varu zināt? � D�esijs atbildēja. � Se�us gadus nebija. Tagad es pat baidos darbā iestāties. Pārāk grūti gaidīt veselām nedēļām, kamēr atkal dabū pabalstu.

��� Un nevajag nokārt degunu! � Brekets iesaucās. � Nav jāzaudē cerība!

��� Degunu es neesmu nokāris, � D�esijs dedzīgi at�trauca, � bet cerību nav. Kāda var būt vairs cerība, ja gaidi jau se�us gadus! Mana vienīgā cerība esat jūs.

Traks cilvēks, � Brekets turpināja. � Bet jūsu l-jriha jau nenotiks. Dieva dēļ, tikai vienu mirkli padomā�jiet par Ellu.

Vai tad jūs nezināt, ka es domāju par viņu? � D�esijs maigi jautāja. Viņ� saņēma Breketu aiz piedurk�nes. Balss apslāpa, pāriedama apspiestos, sāpju pilnos � iikstos. � Tovakar, kad Egberts bija pie mums, es uzlū�koju Ellu, it kā redzētu viņu pirmo reizi. Viņa nav vairs skaista, Tom! � Brekets noskurināja galvu un atgāja tālāk. D�esijs viņam sekoja, grūti elsodams. � Vai tagad saprotat, Tom? Jūs atceraties, ka viņa bija kā lelle. Kad es ar Ellu gāju pa ielu, cilvēki atskatījās uz viņu. Ellai vel nav divdesmit deviņi, bet skaista viņa vairs nav.

Gurdi uzrāvis plecus, Brekets apsēdās. Viņ� sakram�pēja pirkstus un, uz priek�u sakucies, blenza grīdā.

D�esijs stāvēja blakus; lūdzēja skumjā pazemība tā izģindu�o, uzbudinājumā kvēlojo�o seju gandrīz vērta ne�glītu. � Esmu darījis Ellai pāri, Tom. Viņa pelnījusi ko labāku. Visā manā dzīvē �ī ir vienīgā izdevība, kad varu Ellas labā kaut ko darīt. Man vienkār�i neveicas.

��� Nestāstiet muļķības, � Brekets jau laipnāk piezī�mēja. � Jūs neesat neveiksminieks. Vismaz lielāks par mani ne. Miljoniem cilvēku ir līdzīgā stāvoklī. Vainīga ir krīze vai depresija, vai tas sasodītais jaunais kurss [4] , vai� � brekets nolamājās un apklusa.

��� O, nē, � D�esijs pārlaboja viņu zinīgā, bēdīgā balsī. � �ādi attaisnojumi varbūt ir citiem, man tādu nav. Es ta�u biju pats savas laimes kalējs. Mana vaina vien ir.

��� Blēņas! � Brekets iesaucās. � Tad jau drīzāk vai�nojami saules plankumi.

D�esija seju pārklāja slimīgi, sārti lāsumi. Tā izska�tījās piepampusi. � Nu, man ta�u vienalga, � viņ� me��onīgi kliedza. � Man vienalga! Jums man jādod �is darbs! Es gribu pacelt galvu. Es vairs negribu palikt �ai ellē! Jūs gribat, lai es pastāvīgi skatos uz mana puisī�a kājiņām un saku pats sev: ja man būtu bijis darbs, mans bērns nebūtu saslimis! Ar katru soli viņ� man atgādina: �Mani kauliņi ir mīksti, jo man ir rahīts, un tas tādēļ, ka tu man neesi devis ēst, kā pienākas!� �ēlīgais dievs, Tom, vai tie�ām domājat, ka es vēl otrus se�us gadus sēdē�u un skatī�os uz kroplo dēlu?

Brekets pielēca kājās. � Nu, kaut arī tā' � viņ� iesaucās. � Jūs domājot par Ellu. Bet kā viņai būs ap sirdi, ja jūs aiziesiet bojā.

��� Varbūt tā nebūs, � D�esijs taisnojās. � Vai tad man nekad neuzsmaidīs laime?

��� Tā visi domā, � Brekets nicīgi atbildēja. � Uz�ņemoties �o darbu, jūs pieliekat pie savas laimes jautā�juma zīmi. Skaidrs ir tikai viens � agrāk vai vēlāk jūs uzlidojat pie sen�iem.

��� Labs ir! � D�esijs atkliedza. � Lai uzlidoju. Bet līdz tam laikam es ta�u ko nopelnī�u, vai ne? Es varē�u nopirkt pāri kurpju. Paskatieties uz mani! Es nopirk�u labi piegulo�u uzvalku, nevis �ādu maisu, ko uzskatot kur� katrs uzreiz pasaka: �Pabalsts bezdarbniekam.� Va�rē�u smēķēt cigaretes. Mazajam nopirk�u kādu konfekti. Kādu es varu pats iemest mutē. Jā, ak dievs, es tā gribu noēst kādu konfekti. Es gribu katru dienu izdzert glāzi alus. Es gribu, lai Ella apģērbjas, kā nākas. Es gribu, lai viņa ēd gaļu trīs �etras reizes nedēlā. Es gribu ar savu ģimeni aiziet uz kino.

Brekets apsēdās. � O, beidziet, � viņ� gurdi sacīja.

�� Nē, � D�esijs maigi un izjusti teica, � no manis jūs nevarēsiet atkauties. Uzklausiet mani, Tom, � viņ� lūdzās, � esmu visu pārdomājis. Ja es saņemu se�simt dolāru mēnesī, parēķiniet, cik es varu ietaupīt! Ja es dzī�voju tikai trīs mēne�us, kas tā ir par summu � tūksto� dolāru � vairāk! Bet varbūt es dzīvoju ilgāk. Varbūt pāris gadu. Es varu nodro�ināt Ellu uz visu mū�u!

��� Stāstiet to zvirbuļiem uz jumta! � Brekets pār�trauca D�esiju. � Laikam domājat, ka viņai būs jautra dzīve, kad jūs esat tādā darbā.

�� Esmu visu izdomājis, � D�esijs uzbudināts atbil�dēja. � Viņa nezinās, saprotat? Teik�u, ka pelnu tikai �etrdesmit dolārus mēnesī. Pārējo jūs noguldīsiet bankā viņai.

��� O, beidziet jel, � Brekets sacīja. � Jūs cerat, ka būsiet laimīgs? Katru mirkli, gan sapņos, gan nomodā, Jūs domāsiet: vai tikai rīt nebūs jāmirst? Un visgrūtākās būs dienas, kad nebrauksiet. Mūsu �oferiem katra otrā diena brīva, lai varētu atpūtināt nervus. Un jūs kvernēsiet savā istabā un mocīsieties. Tāda būs jūsu laime.

D�esijs iesmējās. � Es bū�u laimīgs. Nebēdājiet, es dziedā�u aiz laimes. Ak dievs, Tom, pirmo reizi pēc sepliņiem gadiem es jutī�os lepns uz sevi.

��� O, turiet ta�u reiz muti! � Brekets lūdza.

Kantorī iestājās klusums. Pēc brī�a D�esijs ie�ukstē�jās: � Jūs mani nenoraidīsiet, Tom! Nenoraidīsiet! Ne�noraidīsiet!

Atkal klusums. Brekets pacēla abas rokas un spieda plaukstas pie deniņiem.

��� Tom, Tom � � D�esijs ierunājās.

Brekets nopūtās. � Velns lai parauj, � viņ� beidzot teica. � Lai notiek. Es jūs pieņemu. Kas būs � būs. � Viņa balss bija zema, aizsmakusi, bezgala gurda. � Ja gribat, varat braukt kaut �onakt.

D�esijs neatbildēja. Viņ� nevarēja parunāt. Brekets pacēla acis. Asaras ritēja pār D�esija seju. Rīstīdamies viņ� mēģināja ko teikt, bet bija dzirdams tikai neskaidrs, gārdzo�s troksnis.

�� Es telegrafē�u Ellai, � Brekets sacīja tai pa�ā aizsmaku�ajā, gurdajā balsī. � Paziņo�u, ka esat dabūjis darbu un pēc pāris dienām aizsūtīsiet viņai ceļa naudu. To jūs jau būsiet nopelnījis � tas ir, ja visu �o nedēļu nodzīvosiet, neprātīgo cilvēk!

D�esijs tikai pamāja ar galvu. Viņ� juta, ka sirds teju, teju plīsīs pu�u, un, it kā cenzdamies to saturēt, spieda rokas pie krūtīm.

��� Atnāciet pulksten se�os, � Brekets sacīja. � Ņe�miet �o naudu. Krietni paēdiet.

��� Paldies, � D�esijs �ukstēja.

���� Pagaidiet, � Brekets piebilda. � Es jums iedo�u savu adresi. � Viņ� uzrakstīja to uz kāda papīriņa. � Brauciet ar jebkuru tramvaju, kas iet uz to pusi. Pa�jautājiet konduktoram, kur jākāpj ārā. Nomazgājieties un izgulieties.

��� Paldies, � D�esijs teica. � Paldies, Tom.

��� O, ejiet prom, � Brekets sacīja.

��� Tom.

��� Ko?

��� Es � � D�esijs aprāvās. Brekets uzlūkoja viņu. Acīs joprojām lāsmoja asaras, bet izģindu�ā seja �ķita starojam spo�ā mirdzumā.

Brekets novērsās. � Man daudz darba, � viņ� sacīja.

D�esijs izgāja ārā. Asaras aizmigloja acis, bet visa pasaule likās laistāmies zeltainā vizmā. Viņ� lēnām aiz�kliboja pa ielu; asinis spēcīgi pulsēja deniņos, un sirds trīsēja nevaldāmā, neizsakāmā līksmē.

��� Es esmu vislaimīgākais cilvēks pasaulē, � viņ� �ukstēja pats sev. � Vislaimīgākais cilvēks uz visas zemeslodes.

Brekets noskatījās D�esijam nopakaļ, kamēr tas iegriezās �ķērsielā un nozuda. Veikalnieks saguma, at�spiedis galvu rokās. Kā vecs saķepējis mehānisms smagi dauzījās sirds. Brekets klausījās tās pukstos. Viņ� sēdēja kā pārakmeņojies, satvēris ar rokām galvu.

Pilsētā katrs zina teiksmu par lielo pērli � kā to at�rada un atkal pazaudēja. Ļaudis stāsta par zvejnieku Kino, viņa sievu Huanu un mazulīti Kojotito. Un tāpēc, ka �is stāsts tiek stāstīts atkal un atkal, tas ir dziļi iesak�ņojies katra cilvēka apziņā. Kā tas mēdz būt ar visiem tautas nostāstiem, tani mēs sastopam tikai labu un (aunu, baltu un melnu un neko vidēju. Ja �is stāsts ir lidziba. tad, iespējams, katrs to izjutis savādāk un izlasīs tani pats savu dzivi. Lai ari tas būtu kā būdams, bet pilsētā stāsta, ka�

Kino pamodās rīta krēslā. Vēl mirdzēja zvaigznes, un diena bija iezīmējusi tikai bālu gaismas svītru pie austrumu debe�sīm. Gaiļi jau dziedāja, un da�as agrāk pamodu�ās cūkas uzsāka savu nebeidza'mo rakņā�anos, vandot koku sprunguļus un zariņus, lai pārliecinātos, vai nav at�rodams vēl kas ēdams. Krūmu pudurī pie zaru būdas �ivināja un sita spārnus sīku putniņu bars.

Kino atvēra acis un paskatījās uz durvju gai�o �etrstūri, pēc tam palūkojās uz �ūpuli, kurā dusēja Kojotito. Visbeidzot viņ� pagrieza galvu uz savas sievas Huanas pusi, kura gulēja uz pītā paklāja viņam blakus, ar zilo lakatu aizsegusi degunu un krūtis, un la�katu apņēmusi arī ap ķermeņa apak�daļu. Arī Huanai acis bija vaļā. Rītos pamozdamies, Kino neatcerējās re�dzējis viņas acis aizvērtas. Tum�ajās acīs staroja mazas zvaigznītes. Viņa skatījās uz Kino, kā to vienmēr darīja, viņam mostoties.

Kino dzirdēja vieglu viļņu �ļakstē�anu pludmalē. Tas bija patīkami � viņ� atkal pievēra acis un klausījās �ajā mūzikā. Var būt, ka viņ� viens tā mēdza klausīties, bet var būt arī, ka klausījās visa viņa tauta. Viņa tauta kād�reiz senatnē bija liela dziesmu mīļotāja, un tad viss, ko tā domāja, darīja un dzirdēja, kļuva par dziesmu. Tas bija senā pagājībā, ta�u dziesmas saglabājās. �īs dziesmas Kino zināja, bet jaunas klāt vairs neradās. Tas nenozī�mēja, ka katram nevarēja būt pa�am savas dziesmas. Arī patlaban Kino dvēselē skanēja dziesma � maiga un

dzidra, un, ja viņ� varētu to izteikt vārdos, viņ� nosauktu to par ģimenes dziesmu.

Segu viņ� bija pārvilcis pāri degunam, lai nebūtu jā�elpo drēgnais gaiss. Viņa acis samirk�ķinājās no vieglas ie�abē�anās aiz muguras. Tur patlaban cēlās Huana, gan�drīz bez trok�ņa. Ar basajām kājām viņa aizgāja līdz �ū�pulim, kur gulēja Kojotito, noliecās pār to un teica kaut ko mierino�u. Kojotito uz mirkli pavēra acis, tad atkal gulēja tālāk.

Huana piegāja pie pavarda, uzru�ināja oglīti un meta uz tās salauztus �agarus, lai tā uzliesmotu.

Kino piecēlās un aptina segu ap galvu un pleciem. Tad iemauca kājas sandalēs un devās ārā skatīties rīta ausmu.

Ārpusē viņ� notupās zemē un savilka segas stūrus ap ceļiem. Augstu gaisā Kino ieraudzīja liesmojo�u mākoņu plankumus virs lī�a. Kāda kaza pienāca klāt, apostīja viņu un skatījās ar savām saltajām, dzeltenajām acīm. Viņa^n aiz muguras Huanas kurtā uguns strauji uzlies�moja, un gaismas stari izlauzās caur zaru būdas �ķirbām, bet durvīs atblāzmoja trīco�s gaismas �etrstūris. Kāds novēlojis naktstauriņ�, meklēdams uguni, ielidoja būdā. Ģimenes dziesma tagad skanēja Kino aiz muguras. �īs dziesmas ritms bija mal�anas troksnī, Huanai maļot grau�dus brokasta plāceņiem.

Gaisma ausa strauji � vispirms tā bija bāla, tad sār�tāka, pēc tam kvēlo�a un beidzot � vesels uguns izvir.dums, saulei parādoties virs lī�a. Kino nodūra acis, lai tās neap�ilbtu. No būdas puses viņ� saklausīja plāceņu plak�ķē�anu un saoda jauko smar�u, kad tie bija jau uz pannas. Pa zemi tekāja skudras � lielas, spīdīgas, kā arī maziņas � veiklas un noputēju�as. Vienaldzīgi kā dievs no debesīm Kino noraudzījās, kā maza skudriņa izmisīgi centās izkļūt no smil�u bedrītes. Pienāca izkāmējis, bai�līgs suns, un, kad Kino pateica tam da�us pielabino�us vārdus, tas saritinājies nogūlās, asti glīti novietojis uz ķepām un galvu uzlicis virsū. Tas bija melns suns ar dzelteniem plankumiem virs acīm.

Rīts bija tāds pats kā visi citi rīti un tomēr pats jau�kākais no visiem.

Kino dzirdēja, kā ie�īkstējās virve, kad Huana izņēma Kojotito no �ūpuļa, pārtina viņu un pa�ūpoja, ieguldījusi /cm lakata pie krūtīm. Kino visu to redzēja pat neskatī�damies turp. Huana klusi dziedāja senlaicīgu dziesmu, kam bija tikai trīs toņi un tomēr liela intervālu da�ādība. Ari tā bija daļa no ģimenes dziesmas. Viss bija daļa no las. Da�reiz dziesma uzbangoja līdz smeldzo�am akor�dam, kas aizrāva elpu un vēstīja, ka �eit ir dro�ība, sil�tums, �eit ir Viss.

Aiz �agaru �oga atradās citas zaru būdas, arī no tām kūpēja dūmi un nāca brokastu gatavo�anas skaņas, bet lās bija citas dziesmas; kaimiņu cūkas bija citu cūkas; kaimiņu sievas nebija Huana. Kino bija jauns un spēcīgs, viņa melnie mati krita pār brūno pieri. Viņa acis izstaroja siltumu, tanīs dega kaislība un gaisma, bet ūsas bija plā�nas un asas. Viņ� atvilka segu no deguna, jo kaitīgais nakts gaiss bija izzudis, un zeltaina gaisma apspīdēja būdu. Pie zaru �oga divi gaiļi saceltiem spārniem un sa�boztām kaklu spalvām grasījās klupt viens otram virsū. Tai vajadzēja būt pamatīgai cīņai, jo abi nebija nekādi cālēni. Brīdi Kino nolūkojās uz tiem, tad viņa acis sāka sekot me�a balo�iem, kas lidoja kalnu virzienā. Pasaule bija pamodusies, un Kino piecēlies devās būdā.

Kad viņ� ienāca pa durvīm, Huana patlaban atgāja no kvēlojo�ā pavarda. Viņa ielika Kojotito atpakaļ �ūpulī, sasukāja savus melnos matus un sapina tos divās pīnēs, galus sasiedama ar zaļu lentu. Kino notupās pie uguns, paņēma karstu kukurūzas plāceni, paslapināja to mērcē un apēda. Tad viņ� iedzēra da�us malkus agaves sulas dzēriena, un tās arī bija visas brokastis. Citādas viņ� nekad nebija ēdis, izņemot svētku dienas un vēl kādu reizi, kad viņ� bija tā pārēdies cepumus, ka domāja jau pienāku�u savu pēdējo stundiņu. Kad Kino beidza ēst, Huana pienāca pie uguns un arī pabrokastoja. Kādreiz agrāk viņi tika daudz runāju�i, bet, ja jau bija jārunā tikai ieraduma pēc, tad varēja iztikt arī bez sarunas. Kino apmierināts nopūtās � arī tā bija daļa no sarunas.

Saule sildīja zaru būdu, un stari, ielauzdamies caur spraugām, veidoja garas gaismas svītras. Kāda gai�a svītra krita arī uz Kojotito �ūpulīti un virvēm, kurās �ū�pulis karājās.

Niecīga kustība lika abiem vecākiem palūkoties uz �ū�puli. Kino un Huana sastinga. Pa virvi, kurā �ūpulītis bija pakāris pie jumta spāres, lēni rāpoja skarpijs. Asti ar dzeloni tas turēja izstieptu, bet katru mirkli viņ� varēja iz�aut to uz priek�u.

Kino juta, ka elpa sāka svilpot nāsīs, un pavēra muti. No viņa acīm pazuda izbiedētais skatiens, un stingums atstāja ķermeni. Viņa krūtīs ieskanējās jauna dziesma, dziesma "par Ļauno, Ienaida muziķa, kas stāstīja par ģi�menes ienaidnieku, � me�onīga, noslēpumaina, bīstama melodija, un zem tās �ēlabaini skanēja Ģimenes dziesma.

Skarpijs uzmanīgi rāpās lejup pa virvi un tuvojās �ū�pulim. Huana �ukstēja senus burvības vārdus un pa�ās beigās caur sakostiem zobiem vēl nomurmināja: sumi�nāta, Marija! Bet Kino jau rīkojās. Viņ� klusi un veikli pārslīdēja pāri telpai. Rokas ar lejup pavērstajam delnām viņ� bija pastiepis uz priek�u, no acīm neizlaida skarpiju. Bet �ūpulī Kojotito smējās un sniedza rociņas pretī ku�kainim. Kad Kino bija jau gandrīz klāt, skarpijs sajuta draudo�ās briesmas. Tas apstājās un raustīgām kustībām pacēla asti, kuras galā spīdēja līks dzelonis.

Kino izturējās pilnīgi klusi. Viņ� sadzirdēja, ka Huana atkal �ukstēja burvības vārdus, tāpat viņ� dzirdēja ļauno Ienaida muziķu. Viņ� nedrīkstēja pakustēties, kamēr skar�pijs izturējās mierīgi un rāpulis juta, no kurienes viņam draudēja nāve. Kino ļoti lēni pastiepa roku. Dzeloņotā aste �āvās uz aug�u. Tanī pa�ā mirklī smejo�ais Kojotito paraustīja virvi, un skarpijs nokrita.

Kino roka pa�āvās uz priek�u, lai to satvertu, bet skar�pijs aizslīdēja viņam gar pirkstiem, nokrita bērnam uz pleca, pieķērās tam un iedzēla. Kino elsodams sagrāba rāpuli, sa�ņaudza to pirkstos un saspieda bezveida masā. Viņ� nosvieda to zemē un ar dūri ietrieca smiltīs. �ūpulī Kojotito brēca aiz sāpēm. Bet Kino sita un dauzīja rāpuļa atliekas, kamēr tās galīgi izira un pāri palika tikai mitrs plankums. Kino zobi bija niknumā atņirgti, acīs spīdēja trakas dusmas, un ausīs dunēja Ienaida dziesma.

Huana turēja bērnu rokās. Viņa uzgāja dzēluma vietu, kas jau kļuva sarkana. Huana pielika muti pie �īs vietas un spēcīgi sūca, tad izspļāva un sūca atkal, bet Kojotito visu laiku brēca.

Kino svārstījās; patlaban viņ� bija glu�i bezpalīdzīgs. Uz bērna kliedzieniem saskrēja kaimiņi. Tie steidzās ārā no savām zaru būdām. Kino brālis Huans Tomass ar savu resno sievu Apoloniju un �etriem bērniem stāvēja durvis un aizsprostoja ieeju, bet pārējie kaimiņi aiz tiem staipīja kaklus, un kāds mazs zēns ielīda lielajiem pa kāj�starpu, lai varētu palūkoties būdā. Tie, kas bija priek�ā, teica aizmugurējiem: � Skarpijs sadzēlis bērnu.

Huana uz brīdi pārstāja sūkt koduma vietu. Mazais caurumiņ� tagad bija drusku lielāks, un tā malas no sūk��anas kļuvu�as bālas, bet sarkanais tūkuma valnis pletās arvien pla�āks. Ļaudis labi zināja, kas bija skarpija dzēliens. Pieaugu�am tas nozīmēja grūtu slimību, bet bērns no tā viegli varēja nomirt. Viņi zināja, ka vispirms radī�sies uztūkums, tad nāks drudzis, pēc tam satūks kakls un sāksies vēdera krampji, un tad, ja vien inde būs iekļu�vusi ķermenī pietiekamā daudzumā, Kojotito mirs. Ko�duma sāpes pamazām izbeidzās, un Kojotito vairs ne�brēca, bet tikai kunkstēja.

Kino bie�i bija apbrīnojis savas trauslās un pacietīgās sievas dzelzs izturību. Viņa, kas bija reizē paklausīga un padevīga, mundra un pacietīga, bija locījusies dzemdību sāpēs gandrīz bez vaida. Viņa panesa nogurumu un iz�salkumu labāk nekā pats Kino. Laivā viņa aizstāja spē�cīgu vīru. Un �inī brīdī viņa izturējās glu�i pārsteidzo�i.

�� Ārstu, � viņa sacīja. � Ejiet un atvediet ārstu.

�os vārdus uztvēra mazajā pagalmā sanāku�ie kai�miņi, kas stāvēja cie�i saspiedu�ies aiz zaru �oga. Tie sacīja cits citam: � Huana grib ārstu. � Brīnumaina, ievērības cienīga lieta: vēlēties ārstu! Atvest viņu �eit būtu bijis tie�ām notikums. Ārsts nekad nebija redzēts �inī zaru būdu pudurī. Kāpēc gan arī lai viņ� nāktu �urp, ja viņam netrūka bagātu pacientu, kas dzīvoja mūra mā�jās pilsētā.

�� Viņ� nenāks, � ļaudis pagalmā teica. � Viņ� ne�nāks, � sacīja tie, kas stāvēja durvīs, un �ī doma pielipa arī Kino.

�� Ārsts nenāks, � Kino sacīja Huanai.

Kad tā paraudzījās uz Kino, acis tai mirdzēja salti kā lauvu mātei. �is ta�u bija Huanas pirmais bērns, tas bija gandrīz vienīgais, kas viņai piederēja �inī pasaulē. Kino redzēja viņas apņēmību, un ausis tam teraudainā tont ieskanējās ģimenes muziķa.

� Tādā gadījumā mēs aiziesim pie viņa, � sacīja Huana un ar vienu roku sakārtoja tum�zilo lakatu ap galvu, tad no vienas lakata malas izveidoja kaut �o �ū�pulim līdzīgu, kur ielikt vaido�o bērnu, bet otru malu aiz�klāja kā aizsegu pret sauli. Ļaudis, kuri stāvēja durvīs, spiedās atpakaļ, lai palaistu viņu laukā. Kino viņai se�koja. Viņi izgāja pa vārtiem uz grubuļainā ceļa, un kai�miņi nāca līdzi.

Tā bija kļuvusi par viņu visu kopēju lietu. Gājiens vir�zījās ātri un klusi pilsētas centra virzienā. Visiem pa priek�u Huana un Kino, aiz viņiem Huans Tomass un Apolonija, kuras lielais vēders, ātri soļojot, lēkāja un �ū�pojās, tad nāca visi pārējie, bet bērni rik�oja blakus. Spo�ā saule bija aiz muguras, ēnas stiepās pa priek�u, un viņi soļoja pa savām ēnām.

Viņi nonāca tur, kur izbeidzās zaru būdas un sākās pilsēta ar biezajiem mūriem un vēsajiem dārziem, kur �alca strūklakas, un ziedo�ie vīteņaugi uz ēku sienām vizēja gan purpuraini, gan ķieģeļsarkani, gan balti. Viņi dzirdēja, ka �ajos noslēpumu pilnajos dārzos krātiņos dziedāja putni, un plīk�ķēja veldzējo�ais ūdens uz kar�stajām akmens plātnēm. Gājiens �ķērsoja gaismas pieli�ju�o pilsētas laukumu un virzījās gar baznīcu. Bars bija vēl pieaudzis, un priek�pilsētā jaunpienāku�ajiem citi pa�cietīgi stāstīja, ka bērnu sadzēlis skarpijs un tēvs un māte to nes pie ārsta.

Jaunpienāku�ie, it īpa�i baznīcas ubagi, kuri bija lieli lietpratēji mantas stāvokļa analizē, apskatīdami Huanas vecos, zilos svārkus, caurumus lakatā un zaļo lentu ma�tos, kā arī Kino veco segu un tūksto�reiz mazgātās drē�bes, nosprieda, ka �ie ir nabaga ļaudis, un gāja līdzi, lai redzētu, kā tālāk noritēs �ī drama. �etri baznīcas ubagi zināja visu, kas notika pilsētā. Viņi prata lasīt uz grēk�sūdzi ejo�o jauno sievie�u sejās, un, kad tās nāca laukā, viņi zināja, cik liels bijis grēka smagums. Viņi zināja sī�kos strīdus tāpat kā da�u labu iielu noziegumu. Viņi snauda savās sargvietās baznīcas paēnā, un neviens ne�varēja ieiet dievnamā meklēt sirdsmieru, viņu nepamanīts. Viņi pazina arī ārstu. Viņi bija dzirdēju�i par tā muļķību, cietsirdību, ķildīgo raksturu, par viņa iekārēm un grēkiem. Tie zināja par viņa nemākulīgi izdarītajiem abortiem, bija saņēmu�i viņa no�ēlojamos gra�us, ko tas skopulīgi izda�līja ubagiem. Viņi bija redzēju�i, kā baznīcā ienesa �ī doktora upuru līķus. Tā kā rīta dievkalpojums jau bija beidzies un pa�reiz nekādi ienākumi nebija gaidāmi, tad viņi ziņkārīgi sekoja baram, lai redzētu, ko tuklais un kūt�rais ārsts darīs ar skarpija sadzelto nabaga ļau�u bērnu.

Steidzīgais bars beidzot nonāca pie ārsta mājas vār�tiem. Ļaudis dzirdēja ūdens �ļakstē�anu un putnus, kas dziedāja krātiņos, un slotu �vīkstē�anu pa akmens plāt�nēm. No ārsta mājas puses uzvēdīja patīkama ceptas cūk�gaļas smar�a.

Kino brīdi vilcinājās. Doktors ta�u nebija viņu ļau�u. Tas bija cēlies no tautas, kas veselus �etrsimt gadus ap�spiedusi, pazemojusi, mērdējusi badā, aplaupījusi un nici�nājusi Kino tautu, un iebiedējusi �o tautu tā, ka tagad nabagie arvien pazemīgi klauvēja pie tās durvīm. Un vienmēr, kad Kino bija jātuvojas kādam apspiedēju tau�tas pārstāvim, viņ� jutās gan vāj� un izbijies, gan arī nikns. Dusmas un bailes nebija �ķiramas. Viņam vieglāk būtu bijis doktoru nogalināt nekā runāt ar to, jo visi �ie doktora rases pārstāvji sarunājās ar Kino tautie�iem tā, it kā pēdējie būtu tikai dzīvnieki. Kad Kino stiepa roku pēc klauvējamā riņķa, viņ� juta spēju niknuma uzplūdu, dimdo�ā Ienaida muziķa atskanēja viņa ausīs, un lūpas cie�i sakniebās, bet ar kreiso roku viņ� sniedzās, lai no�ņemtu platmali. Dzelzs riņķis atsitās pret vārtiem. Kino noņēma platmali un stāvēja gaidās. Kojotito viegli iekunkstējās Huanas rokās, un viņa sāka to mierināt. Ļaudis spiedās tuvāk, lai labāk varētu dzirdēt un redzēt.

Pēc brī�a lielie vārti drusku pavērās. Caur vārtu spraugu Kino redzēja dārza vēso zaļumu un nelielu mir�gojo�u strūklaku. Vīrs, kas paraudzījās ārā, bija viņa tautietis. Kino ierunājās senajā indiāņu valodā. � Skar�pijs iedzēlis mazulim, pirmdzimtajam, � Kino teica, � viņam vajadzīgs dziedinātājs.

Vārti tika drusku pievērti; sulainis negribēja runāt indiāņu valodā. � Acumirkli, � viņ� beidzot sacīja, � es ie�u uzzināt. � Tad aizvēra vārtus pavisam un aiz�āva bultu. Spilgtajā saules gaismā cilvēku ēnas melnoja uz baltā �oga mūra.

Doktors sēdēja savā augstajā gultā. Viņ� valkāja sar�kanus zīda muarē rītsvārkus, kas bija vesti no Parīzes; sapogāti tie ap krūtīm bija jau drusku par �auriem. Klēpī ārsts turēja sudraba paplāti ar sudraba �okolādes kannu un mazītiņu plāna porcelāna tasīti, tik trauslu, ka izska�tījās diezgan jocīgi, kad viņ� ar savu lielo roku to cēla pie mutes, paņēmis tasīti starp īk�ķi un rādītāja pirkstu, bet pārējos atstiepis tālu nost. Viņa acis bija iegrimu�as uzburbu�ās miesas krokās, bet mutes kaktiņi noslīdēju�i uz leju neapmierinātā grimasē. Viņ� arvien pieņēmās resnumā, un balss viņam bija aizsmakusi, jo tuklums spieda rīkli ciet. Blakus uz galda atradās mazs austrum�nieku gongs un trauks ar cigaretēm. Istabas iekārta bija tum�a un drūma. Gleznas bija reliģiska rakstura, arī lielā, izkrāsotā fotogrāfijā, mantota no miru�ās sievas, kura at�radās debesīs, ja vien ir palīdzēju�i aizlūgumi, ko samak�sāja no viņas pa�as atstātā īpa�uma. Pats ārsts kādreiz īsu laiciņu bija dzīvojis �lielajā pasaulē�, un visa viņa turpmākā dzīve bija atmiņas un ilgas pēc Francijas. � Tā bija civilizēta cilvēka dzīve, � viņ� mēdza teikt, ar to domādams, ka toreiz ar nelieliem ienākumiem bija varējis turēt sev mījāko un pusdienot restorānos. Viņ� ielēja otru tasīti �okolādes un drupināja pirkstos saldo biskvītu. Sulainis nostājās atvērtajās durvīs un gaidīja, kamēr viņu pamanīs.

��� Nu? � jautāja ārsts.

��� Tur ir kāds mazs indiānis ar zīdaini. Viņ� teica, ka bērnu esot sadzēlis skarpijs.

Ārsts vispirms uzmanīgi nolika tasīti un tikai tad aizsvilās dusmās.

�� Vai tad man tie�ām nav cita darba, kā ārstēt in�sektu sakostus �mazus indiāņus�? Es ta�u galu galā ne�esmu lopu ārsts!

��� Jā, kungs, � teica sulainis.

��� Vai viņam ir nauda? � beidzot prasīja ārsts. � Nē, viņiem nemēdz būt naudas. No manis vienīgā visi gaida, lai es strādātu par velti � un man tas ir apriebies līdz kaklam. Uzzini, vai viņam ir nauda!

Nonācis pie vārtiem, sulainis drusku pavēra tos un paskatījās uz gaido�o pūli. �oreiz viņ� runāja indiāņu valodā: � Vai tev ir ar ko maksāt par ārstē�anu?

Kino ar roku taustīja kaut kur zem sava apsega. Viņ� l/vilka kādu vairākkārt salocītu papīru. Viņ� to uzmanīgi li .lija vaļā, līdz beidzot parādījās astoņas mazas, kroplī�bas pērlītes, pelēkas un neglītas kā mazi nejauki sacietējumi, plakanas un gandrīz bezvērtīgas. Sulainis paņēma vīstokli un aizvēra vārtus. Bet �oreiz viņ� bija ātri atpa�kaļ. Viņ� pavēra vārtus tie�i tik daudz, lai varētu padot ārā papīra vīstokli.

� Doktors ir izgājis, � sulainis teica, � viņu iz�sauca steidzamās darī�anās. � Un nokaunējies ātri aiz�bultēja vārtus.

Kauns pārņēma arī visus ārpusē stāvo�os. Tie ātri izklīda. Ubagi aizgāja atpakaļ uz baznīcas kāpnēm, klai�doņi pazuda, un arī kaimiņi izklīda, lai neredzētu Kino lielo apkaunojumu.

Kino ilgi stāvēja pie vārtiem un Huana viņam blakus. Lūdzo�i noņemto platmali viņ� lēni uzlika atkal galvā. Tad pēk�ņi no visa spēka trieca dūri pret vārtiem. Pēc tam it kā brīnīdamies nolūkojās uz nobrāztajiem rokas krim�ļiem un asinīm, kas sūcās pa pirkstu starpām.

II

Pilsēta atradās pie upes grīvas, un jūras krastu ieskāva vecās, dzelteni apmestās mājas. Krastā bija uz�vilktas baltas un zilas laivas, kuras vietējie zvejnieki prata pārklāt ar vielu, kas nelaida cauri ūdeni, un �īs vielas pagatavo�ana bija zvejnieku noslēpums. Laivas bija skaistas un augstas, ar izliektu priek�galu un pakaļgalu, bet vidusdaļā varēja uzsliet mastu ar nelielu trīsstūrainu buru.

Pludmali klāja dzeltena smilts, bet pa�ā jūras malā bija sanestas aļģes un glieme�vāki. Krabjiem kustoties alās, ūdens burbuļoja un �ļakstījās, bet sēkļos sīciņi vē�zī�i rāpoja pa oļiem un smiltīm. Jūras dibens bija da�ādas radības pilns � gan rāpojo�as, gan peldo�as, gan augo��as. Straume locīja brūnās aļģes un zaļās jūras zāles, pie kurām bija piezīdu�ies mazi jūras zirdziņi. Plankumainās indes zivis gulēja zālainu gultņu dibenā, bet pāri tām ātri peldēja bālgani krabji.

Krastā pastāvīgi skraidīja un rakņājās pilsētas izba�dēju�ies suņi un cūkas, meklējot kādu sprāgu�u zivi vai jūras putnu, ko paisums da�reiz izmeta krastā.

Lai gan vēl bija agrs rīts, jau klājās dūmaka. Neskaid�rais gaiss, kas da�us priek�metus izcēla, bet citus aiz�migloja, krājās pār visu līci, bet apkārtni vērta nereālu, un acīm daudz nedrīkstēja uzticēties; zemei un jūrai pie�mita ne vien sapņa mirdzums, bet arī mānigums. Iespē�jams, ka tie�i tāpēc lī�a krasta iedzīvotāji vairāk ticēja savai iztēlei nekā acīm, kurām attālumu un kontūru pa�reizā noteik�anā nevarēja uzticēties. Raugoties no pilsētas pāri upes grīvai, kāda atsevi�ķa mangrovu birzs bija re�dzama ļoti skaidri, kamēr tālāk cits puduris vīdēja tikai kā neskaidrs tum�i zaļ� plankums. Daļa no attālākā krasta izzuda it kā ūdeņu vizmā. Acīm nevarēja ticēt, ne�varēja būt dro�s, vai redzētais bija īstenība vai ne. Lī�a ļaudis bija pārliecināti, ka tā tas ir visur, un viņiem tas nemaz nelikās dīvaini. Virs ūdens krājās vara krāsas migla un �ilbino�i vibrēja karstajos saules staros.

Zvejnieku būdas bija atkāpu�ās krastā pa labi no pil�sētas, bet laivas gulēja pludmalē iepretī �ai vieiai.

Kino un Huana lēnām nonāca ūdens malā un piegāja pie Kino laivas, kura bija viena no nedaudzajām mantām, kas viņam piederēja. Laiva bija ļoti veca. Kino vectēvs to bija atvedis no Najaritas, vēlāk viņ� to bija atdevis Kino tēvam, līclz beidzot tā nonāca pie Kino. Laiva bija reizē manta un līdzeklis nopelnīt dieni�ķo maizi, jo vīrs ar laivu bija ķīla, ka sievai nebūs jācie� izsalkums. Laiva bija it kā aizsargvalnis pret badu. Katru gadu no jauna Kino pārklāja laivu ar vielu, kas nelaida cauri ūdeni, kuras noslēpumu arī bija mantojis no tēva. Patlaban viņ� pie�nāca pie laivas un kā vienmēr ar roku maigi pieskārās laivas priek�galam. Grozu, nirstamo akmeni un divas vir�ves viņ� nolika smiltīs blakus laivai. Segu viņ� salocīja un noklāja laivas priek�galā. Huana uz segas noguldīja Kojotito un pārsedza ar lakatu, lai aizsargātu no saules. Tagad bērns bija mierīgs, bet tūkums uz pleca bija izplē�ties arī pa kakliņu līdz ausij, un sejiņa bija pietūku�i sārta. Huana iebrida ūdenī, noplūca da�as jūras zāles un

Izveidoja no tām mitru kompresi, ko uzlika bērna uztūku��a jam plecam. �is ārstē�anas veids bija tikpat labs kā ļrbkur� cits, un iespējams, deva vairāk labuma nekā būtu varējis ārsts. Bet �is līdzeklis nelikās iespaidīgs, jo bija llk vienkār�s un neko nemaksāja. Vēdera krampji bērnam neradās. Var būt, ka Huana bija paguvusi izsūkt indi, bet �-avas ba�as par pirmdzimto viņa nevarēja tik viegli ap�remdēt. Viņa nebija lūgusi dievu, lai bērns atvesejotos, viņa tikai lūdzās, lai varētu atrast pērli, ar ko samaksāt ārstam, jo cilvēka prāts reizēm ir tikpat neizprotams kā lī�a parādības.

Kino un Huana stūma laivu uz ūdens pusi, un, kad priek�gals jau bija ūdenī, Huana iekāpa laivā, bet Kino vēl stūma tik ilgi, kamēr laiva peldēja viegli un �ūpojās plīsto�ajos viļņos. Huanai un Kino rakstā cilājot dubultlāpstii airus, laiva sāka �ķelt ūdeni, un, ātri slīdot, �ūpo�jās. Citi pērļu zvejnieki jau sen bija jūrā. Pēc brī�a Kino miglā ieraudzīja laivu baru peldam pār austeru slāņiem.

Gaismas stari spiedās cauri ūdenim līdz gultnei, kur gulēja austeres savās krokotajās �aulās, piesūku�ās pie akmeņainā dibena, kas bija kā nosēts ar atlauztajiem austeru vākiem. �īs austeru gultnes pagātnē padarīja Spā�nijas karali par vienu no varenākajiem Eiropas valdnie�kiem, tās bija samaksāju�as viņa karu izdevumus un grez�noju�as baznīcas par apmierinājumu valdnieka dvēselei. Tur bija pelēkās austeres, kuru vāki bija krokoti kā kupli svārki, jūras zālēm aplipu�as glieme�u austeres, un pāri tām rāpoja mazi vēzī�i. Kāds smil�u graudiņ� varēja nejau�i nokļūt austeres miesas krokās un tad sākt tās kai�rināt, līdz miesa radīja ap to cietu aizsargkārtu. Sve�ķer�menis arvien vairāk apauga ar �o cieto slāni, kamēr aus�teri atbrīvoja kāds paisuma vilnis vai arī tikai nāve. Kop� gadsimtiem cilvēki nira pēc austerēm, atrāva tās no jūras dibena, lauza vaļā un meklēja mirdzo�os graudiņus. Zivis veseliem bariem uzturējās pie austeru gultnēm, lai varētu skrubināt atlauztos vākus, ko zvejnieki meta atpakaļ ūdenī. Bet pērli atrast gadījās visai reti, un tā bija liela laime. Tas bija dieva vai arī dievu labvēlības pierādījums.

Kino bija paņēmis līdzi divas virves; pie vienas viņ� piesēja smago akmeni, pie otras � grozu. Tad novilka kreklu un bikses, bet platmali nolika laivas dibenā. Ūdens līmenis spīdēja gluds kā ieeļļots. Vienā rokā akmeni un otrā grozu Kino ar kājām pa priek�u pārslīdēja pāri lai�vas malai, un akmens vilka viņu dibenā. Apkārt burbu�ļoja Odens, līdz beidzot pārstāja, un viņ� varēja redzēt. Virs viņa ūdens līmenis atmirdzēja kā gai�s viļņojo�s spogulis, un Kino ieraudzīja laivu dibenus.

Viņ� kustējās uzmanīgi, lai nesaduļķotu ūdeni. Ar kāju ieķēries pie akmens piestiprinātā cilpā, viņ� sāka ātri plēst no jūras dibena austeres, da�as pa vienai, citas ve�seliem ķekariem, un lika tās grozā. Da�viet austeres tā bija saķēru�ās, ka nāca nost veselām pikām.

Kino tautie�i apdziedāja visu, kas vien bija virs zemes. Viņiem bija dziesmas par zivīm, par rāmu un satrakotu jūru, par gaismu un tumsu, par sauli un mēnesi, un �īs dziesmas skanēja viņos visos tāpat kā Kino. Skanēja visas dziesmas, ko vien tauta kādreiz bija radījusi, pat tās, ku�ras bija jau grimu�as aizmirstībā. Kad Kino pildīja grozu ar austerēm, dziesma dzīvoja viņā, un ritmu �ai dziesmai sita viņa sirds, skābekli gūdama no aizturētās elpas, bet dziesmas melodija bija zilzaļais ūdens, mazie jūras dzīv�nieciņi un zivju bari, kas steidzīgi aizzibēja garām. Un dziesmai cauri nepārtraukti skanēja klusa, tikko dzirdama melodija, noslēpumaina, salda un piekļāvīga, gandrīz pa�zuzdama kopīgajā melodijā, un tā bija Dziesma par iespē�jamo laimes pērli, jo katrā austeres �aulā varēja slēpties pērle. Izred�u bija maz, bet laime un dievi varēja nākt palīgā. Kino zināja, ka aug�ā virs viņa Huana, sēdēdama laivā, skaitīja maģiskas lūg�anas vārdus; viņas seja bija sastingusi un muskuļi saspringti, jo veiksmi vajadzēja gūt par katru cenu, izraut to no dievu rokām, jo tā bija vajadzīga Kojotito uztūku�ajam plecam. Un tā kā vaja�dzība un vēlē�anās iegūt bija liela, mazā, apslēptā melo�dija par pērli skanēja �orīt spēcīgāk nekā jebkad. Daudzi tās motīvi bija skaidri dzirdami Zemūdens Dziesmā.

Kino bija jauns, spēcīgs un lepns un varēja nirt zem ūdens vairāk nekā divas minūtes bez pārtraukuma, tāpēc viņ� strādāja ar apdomu, izvēlēdamies lielākos austeru vākus. Tie bija cie�i noslēgti, jo austerēm nepatika, ka tās traucē. Drusciņ pa labi bija akmeņains klints paugurs, pārklāts ar jaunām austerēm, kuras nebija vērts aiztikt. Kino peldēja uz klints pusi un tad, sev blakus, zem nelie-

I.is nokares viņ� ieraudzīja atsevi�ķi guļam kādu loti lielu austeri, kura nebija salipusi ar citām. Tās vāks bija mazliel pavērts, jo nokare aizsargāja �o veco austeri, un lūpveida ķermenī Kino ieraudzīja spokainu spīdumu, lai gan vāks tūliņ aizvērās. Kino sirds sita spēcīgā ritmā, un ausīs ieskanējās melodija par iespējamo laimes pērli. Lēnām viņ� atrāva austeri no akmeņiem un piespieda to cie�i pie krūtīm. Tad atbrīvoja kāju no cilpas, ķermenis iznira virs ūdens, un melnie mati vizēja saulē. Viņ� pārliecās pār laivas malu un nolika austeri uz laivas grīdas.

Huana turēja laivu līdzsvarā, kamēr viņ� tajā ierāpās. Kino acis no uzbudinājuma spīdēja, bet viņ� atturīgi uz�vilka akmeni un grozu un iecēla tos laivā. Huana juta viņa uztraukumu, bet izlikās skatāmies tālumā. Nav labi iekārot kādu lietu pārāk dedzīgi. Tas reizēm aizbaida laimi. Vajag gribēt tikai tik daudz, cik nepiecie�ams; ar dieviem jāapietas ļoti uzmanīgi. Huana aizturēja elpu. Kino ļoti lēnām atvāza savu īso, pamatīgo nazi. Viņ� pa�lūkojās uz grozu ar vērtējo�u skatienu. Varbūt būtu labāk attaisīt �o austeri pēdējo. Viņ� paņēma no groza mazu austerīti, pārgrieza tai ķermeni un, izpētījis visas krokas, iesvieda to ūdenī. Pēk�ņi likās, ka viņ� lielo austeri tikai tagad pamanījis. Viņ� notupās laivas dibenā, paņēma aus�teri un to aplūkoja. Vāka krokas spīdēja brūngani melnas, tām bija pielipu�as tikai pāris gliemeņu. Kino vilcinājās atlauzt vāku. Viņ� zināja, ka tas, ko viņ� bija redzējis, varēja būt vienkār�s atspīdums vai arī nejau�i tur iekļu�vis gabaliņ� spīdīgas �aulas, varbūt viss bija tikai ilūzija. Mānīgas gaismas pilnajā līci bija vairāk �ķietamības nekā īstenības.

Bet Huanas acis raudzījās uz Kino, un viņa ilgāk ne�spēja gaidīt. Viņa uzlika roku uz bērna apsegtās galviņas. � Lauz vajā, � viņa lēni teica.

Kino izveicīgi iebāza asmeni glieme�vāka spraugā. Ar nazi viņ� juta austeri cie�i savelkamies. Asmeni viņ� iz�lietoja kā sviru, līdz noslēdzo�ais muskulis atdalījās un glieme�vāks atvērās. Lūpveidīgā austere locījās, bet tad aprima. Kino to pacēla, un tur tā gulēja � lielā pērle, pati pilnība, mirdzēdama bālgani kā mēness. Tā uztvēra gaismu un atstaroja kvēlojo�u sudrabu. Pērle bija kaijas olas lielumā. Tā bija pati lielākā pērle pasaulē!

Huana aizturēja elpu un klusi ievaidējās. Kino tagad dzirdēja visā krā�ņumā skanam melodiju par Varbūtējo pērli, tā skanēja brīni�ķīgi skaidri, silti, vareni, mirdzo�i un uzvaro�i. Pērles virspusē viņ� ieraudzīja savus sapņus. Viņ� izņēma pērli no mirsto�ās austeres un turēja to plaukstā, pagrozīja un redzēja, ka tā bija nevainojami veidota. Huana pienāca, lai paraudzīlos viņa rokā, tanī pa�ā, ko viņ� bija dauzījis pret ārsta mājas vārtiem; no�brāztie pirkstu krim�ļi bija jūras ūdenī kļuvu�i pelēkbāli.

Huana instinktīvi piegāja pie Kojotito, kas gulēja uz sava tēva segas. Viņa pacēla jūras zāļu kompresi un pa�skatījās uz bērna plecu. � Kino! � viņa skaji iekliedzās.

Viņ� nolūkojās pāri savai pērlei un redzēja, ka uztū�kums uz bērna pleca noplacis, inde atstāj ķermeni. Kino sa�ņaudza pērli rokā, un viņu sagrāba spēj� jūtu uzlies�mojums. Viņ� atmeta galvu un ierēcās. Viņa acis ieplētās, viņ� kliedza, un viņa ķermenis saslējās. Ļaudis citās lai�vās pacēla galvas, izbijās, tad iegrūda airus ūdenī un ātri irās uz Kino laivas pusi.

III

Pilsēta atgādina brīnumainu sve�zemju dzīvnieku. Tai ir gan nervi, gan galva, gan pleci, gan kājas. Katra pil�sēta at�ķiras no citām, un nav divu pilsētu, kas būtu glu�i līdzīgas. Reizēm pilsētu satricina dziji pārdzīvojumi. Tā�dās reizēs nav zināms, kā jaunās vēstis izplatās pilsētā. Tās joņo daudz ātrāk, nekā skrien pui�eli, ātrāk, nekā sievas paspēj tās izstāstīt cita citai pāri �ogam.

Vēl pirms Kino, Huana un citi zvejnieki bija atgriezu��ies Kino zaru būdā, pilsētas nervos jau pulsēja un vib�rēja jaunā ziņa � Kino atradis Pasaules Pērli! Pirms vēl mazie knēveļi aizelsu�ies spēja izdvest �os vārdus, viņu mātes jau tos zināja. Jaunā vēsts steidzās garām zaru būdām un kā putojo�s vilnis ie�ļāca mūra un akmens pil�sētā. Vēsts nonāca pie priestera, kas pastaigājās dārzā, padarīja viņa skatienu domīgu un lika atcerēties, ka baz�nīcai nepiecie�ams remonts. Viņ� domāja par to, cik gan tāda pērle varētu būt vērta. Viņ� pūlējās atcerēties, vai Kino bērns ir kristīts un pats Kino laulāts. Vēsts nonāca nie tirgotājiem, un tie palūkojās uz apģērba gabaliem, kam pēdējā laikā bija maz pircēju.

Ziņa aizsniedza arī ārstu, kas patlaban bija pie kādas slimnieces, kuras vienīgā kaite bija viņas vecums, lai gan neviens no abiem to negribēja atzīt. Kad ārsts uzzināja, kas ir Kino, viņ� kļuva nopietns un domīgs. � Tas ir inans pacients, � viņ� teica. � Es ārstēju viņa bērnu, ko sadzēlis skarpijs. � Tauku krokās iegrimu�ās acis atdzī�vojās, un viņ� domāja par Parīzi. Viņa istaba toreiz Pa�rīzē viņam tagad �ķita liela un grezna, un sieviete rup�jiem sejas vaibstiem, ar kuru viņ� toreiz dzīvoja, tagad viņam �ķita skaista un pjemīlīga meitene, lai gan tā ne�kad tāda nebija bijusi. Ārsta skatiens aizslīdēja garām viņa vecīgajai pacientei, un viņ� redzēja sevi sē�am kādā Parīzes restorānā, un viesmīlis patlaban attaisīja vīna pudeli.

Jaunā vēsts ātri nonāca pie baznīcas ubagiem, un tie smējās aiz prieka, jo zināja, ka nav devīgāka ziedotāja par nabaga vīru, kas pēk�ņi kļuvis laimīgs.

Kino atradis pasaules lielāko pērli! Pilsētā mazos kantorī�os sēdēja cilvēki, kas uzpirka pērles no zvejniekiem. Tie sēdēja un gaidīja, kamēr tiem atnesa pērles, un tad tie ņēmās trok�ņaini kaulēties, kliegdami un draudēdami, kamēr nokaulēja cenu tik zemu, cik vien iespējams. To�mēr bija arī sava robe�a, jo reiz gadījās, ka kāds zvej�nieks savā izmisumā pērles labāk atdāvināja baznīcai. Kad kaulē�anās bija beigusies, �ie uzpircēji, vienatnē sē�dēdami, ļāva pērlēm vizmot plaukstā un sapņoja, kaut pērles piederētu viņiem. Jo patiesībā daudzo uzpircēju nemaz nebija: bija tikai viens, kas algoja �os aģentus, lai ļaudīm liktos, ka pastāv konkurence. Vēsti dzirdēja arī �ie vīri, viņu skatiens kļuva glūno�s, un pirkstu gali kņu�dēja, un viņi domāja, ka viņu darba devējs ta�u nedzīvos mū�īgi, un kādam citam vajadzēs stāties tā vietā. Katrs domāja par to, kā ar nelielu kapitālu varētu uzsākt veikalu.

Da�ādi ļaudis sāka interesēties par Kino � gan tādi, kam bija kas pārdodams, gan arī tādi, kas gaidīja dāva�nas. Kino bija atradis pasaules lielāko pērli! Pērle spēcīgi iedarbojās uz ļau�u prātiem, un no �īs saskar�anās radās tum�as jausmas. Pēk�ņi izrādījās, ka katram ir kāds sa�kars ar Kino pērli, un ļau�u sapņi, apsvērumi, plāni, nā�kotnes izredzes, vēlē�anās, vajadzības, rijība tagad vijās ap pērli, bet ceļā stāvēja tikai viens �ķērslis � pats Kino, un viņ� negribot kļuva par visu �o ļau�u ienaidnieku. Jaunā ziņa pilsētā uzvandīja kaut ko bezgala netīru un ļaunu, un visa �ī nejaucība bija kā ļauns skarpijs, kā iz�salkums, sajūtot ēdiena smar�u, kā uzspiesta vientulība mīlas slāpēs. Pilsētas dziedzeri sāka ra�ot �o indi, un pilsēta tūka un izpletās, pilna �o nāves zāļu.

Ta�u Kino un Huana par to visu nekā nezināja. Viņi bija priecīgi satraukti un domāja, ka citi priecājas līdz ar viņiem. Huans Tomass un Apolonija tie�ām priecājās, un arī tie ta�u bija daļa no ārpasaules. Pievakarē, kad saule jau slēpās aiz pussalas kalniem, lai drīzi nogrimtu jūrā, Kino tupēja savā būdā, un Huana sēdēja blakus. Būdā bija sanāku�i arī visi kaimiņi. Kino turēja rokā lielo pērli, un viņa plaukstā tā atmirdzēja silti un dzīvi. Pērles muziķa pievienojās ģimenes dziesmai un padarīja to krā��ņāku. Kaimiņi skatījās uz pērli, ko Kino turēja rokā, un brīnījās, kā gan cilvēkam var uzsmaidīt tik liela laime. Huans Tomass, kas tupēja pie Kino labās rokas, jo bija viņa brālis, jautāja: � Ko tu tagad uzsāksi, būdams ba�gāts vīrs?

Kino vērās pērlē, bet Huana nolaida plakstus un ar lakatu aizsedza seju, lai citi neredzētu viņas saviļņojumu. Pērles spo�ajā virsmā tēlojās ainas, kuras Kino bija iedo�mājies arī agrāk, bet pēc tam atmetis kā nepiepildāmas. Pērlē viņ� ieraudzīja Huanu, Kojotito un sevi stāvam un pēc tam lokām ceļus augsta altāra priek�ā, un viņus lau�lāja, jo tagad tiem bija nauda, ar ko samaksāt. � Mēs laulāsimies baznīcā, � viņ� klusi teica.

Pērlē viņ� redzēja, kā viņi bija apģērbti. Huanai bija glu�i jauns lakats un jauni svārki, un zem garajiem svār�kiem Kino varēja redzēt, ka kājās tai bija kurpes. Visa �ī aina atmirdzēja pērlē. Viņ� pats bija tērpies baltās drā�nās, un viņam bija jauna platmale � nevis salmu, bet no smalka, melna filca, un arī viņam bija kurpes; nevis san�dales, bet kurpes ar saitēm. Kojotito, jā, viņa Kojotito, mugurā bija zils Savienoto Valstu jūrnieka tērps un galvā maza cepurīte, kā to Kino bija redzējis, kad kādreiz upes grīvā bija stāvējusi kāda izpriecu jahta. Visu to Kino

Ieraudzīja mirdzo�ajā pērlē un sacīja: � Mums būs jau�nas drēbes.

Un pērles dziesma skanēja viņa ausīs kā neskaitāmu tauru skaņas.

Spo�i pelēkajā pērles virsmā parādījās vēl citas lietas, ko Kino agrāk bija vēlējies: harpūna, pirms gada pazau�dētās vietā, glu�i jauna un no dzelzs, ar riņķi kāta galā; un tad vēl � viņ� gandrīz neiedro�inājās domāt � �au�tene, jā, bet kāpēc gan ne, ja jau viņ� bija bagāts! Un Kino ieraudzīja pērlē pats sevi ar jaunu vin�estra karabīni. Tie bija vistrakākie sapņi un pie tam loti patīkami. Viņ� teica vilcinādamies: � Un �auteni, varbūt arī �auteni�

�autene bija tā, kas viņa iztēles priek�ā novāca visus �ķēr�jus. Tas bija kaut kas neiespējams, un, ja viņ� par to uzdrīkstējās domāt, tad pēdējie kavēkli tika nojaukti un viņ� varēja drāzties tālāk. Jo saka jau, ka cilvēks ne�esot nekad apmierināts, � ja viņ� kaut ko iegūstot, tad tam vajagot vēl un vēl. Un tas tiek teikts nicino�i, lai gan tā ir viena no vislabākajām cilvēku cilts īpa�ībām un pa�cel cilvēku pāri dzīvniekam, kur� ir apmierināts ar to, kas tam pieder.

Kaimiņi sēdēja saspiedu�ies cie�i kopā un, klausīda�mies Kino fantāzijas lidojumā, klusēdami māja ar gal�vām. Tikai aizmugurē kāds nomurmināja: � �autene. Viņam būs �autene.

Bet pērles dziesma triumfējot skanēja Kino ausīs. Huana pacēla acis, tās bija ieplestas, dzirdot Kino iztēli un drosmi. Tagad, kad visi �ķēr�ļi bija novākti, Kino likās kā elektrizēts. Pērlē viņ� redzēja Kojotito sē�am skolas solā, glu�i kā Kino kādreiz bija noskatījies pa kādām at�vērtām durvīm. Kojotito valkāja svārkus, baltu apkaklīti un platu zīda kaklasaiti. Turklāt viņ� rakstīja uz lielas papīra lapas. Kino cie�i paraudzījās kaimiņu sejās. � Mans dēls ies skolā, � viņ� teica, un kaimiņi bija mēmi aiz izbrīna. Huana strauji elpoja. Viņa uzlūkoja Kino ar starojo�u skatienu, pēc tam ātri palūkojās uz Kojotito, kas dusēja viņas rokās, it kā gribēdama pārlie�cināties, vai teiktais varētu būt iespējams.

Bet Kino sejā bija pravietisks mirdzums. � Mans dēls lasīs un sapratīs grāmatas, mans dēls rakstīs un sapratīs rakstu zīmes. Mans dēls pratīs rēķināt. Un visas �īs lietas darīs mūs brīvus, jo viņ� visu zinās, un no viņa uzzināsim mēs. � Tad Kino ieraudzīja pērlē sevi un Huanu sē�am zaru būdā pie uguns, bet Kojotito lasīja lielu grāmatu.

�� To visu dos pērle, � teica Kino. Visā savā mū�ā viņ� nebija teicis tik garu runu. Pēk�ņi viņam kjuva bail no �īs runas. Viņ� pērli sa�ņaudza rokā, un mirdzums nebija vairs redzams. Kino bija samulsis kā cilvēks, kur� gan saka: �Es gribu�, bet pats nezina, kā to iegūt.

Tagad kaimiņi saprata, ka biju�i brīni�ķa notikuma liecinieki. Viņi zināja, ka turpmāk ļaudis skaitīs laiku no Kino pērles atra�anas brī�a un ka par to runās vēl dau�dzus daudzus gadus. Vēlāk viņi kavēsies atmiņās, kāds izskatījās Kino, ko viņ� teica un kā mirdzēja viņa acis, un viņi sacīs: � Viņ� bija kļuvis pavisam cits cilvēks. No �ī brī�a viņā iemājoja nepazīstams spēks. Redziet, kāds liels vīrs viņ� kļuvis kop� tā brī�a. Un es pats tur biju klāt.

Bet, ja Kino ieceres sabruktu, tie pa�i kaimiņi sacītu:

�� No tā an viss sa kas. Pār viņu naca muļķīga iedomība, un viņ� runāja nejēdzīgus vārdus. Lai dievs mūs no tā pasargā. Dievs sodīja Kino par to, ka viņ� sacēlās pret dzīves ierasto kārtību. Redziet nu, kas ar viņu noticis. Es pats redzēju to brīdi, kad prāts viņu atstāja.

Kino paskatījās uz savu sa�ņaugto roku un redzēja, ka krim�ļi bija cieti un kreveļaini � tie bija sadauzīti, sitot pa vārtiem.

Metās krēsla. Huana apsēja lakatu un ieguldīja tur bērnu tā, ka tas karājās viņai gurnu augstumā, tad pie�gāja pie pavarda, izru�ināja no pelniem oglīti, uzlika tur da�us pārlauztus �agarus un uzpūta liesmu. Uguns meta atblāzmu kaimiņu sejās. Viņi zināja, ka ir laiks iet mājās pusdienot, ta�u vēl kavējās.

Bija jau gandrīz tum�s, un uguns zīmēja ēnas uz bū�das sienām, kad no mutes mutē atskanēja �uksti: � Nāk svētais tēvs. Priesteris nāk. � Vīri noņēma cepures un atkāpās no durvīm, bet sievietes apmeta lakatus ap sejām un nolaida acis. Kino un viņa brālis Huans Tomass pie�cēlās. Ienāca priesteris � sirms, novecojis vīrs, grum�bains, bet jauneklīgi modrām acīm. �os ļaudis viņ� uz�skatīja par bērniem un kā ar tādiem arī apgājās.

� Kino, � viņ� teica pieglaimīgā balsī, � tev ir dots liela cilvēka, liela dieva kalpa vārds. � �ie vārdi skanēja kā svētī�ana. � Tavs vārda brālis tuksnesi darīja auglīgu un iepriecēja ļau�u sirdis; vai tu to zini? Tā stāv rakstīts svētajos rakstos.

Kino ātri paskatījās uz Kojotito, kas gulēja pie Huanas gurna. Kino domāja: pienāks laiks, kad zēns zinās, kas ir rakstos un kā nav. Kino ausīs vairs neskanēja mu�ziķa, bet tagad glu�i klusu un lēnām atviļņoja �īrīta me�lodija, ienaida un ļaunuma dziesma, bet tā skanēja vāji un tikko dzirdami. Un Kino skatījās uz kaimiņiem, lai re�dzētu, kas atnesis �o dziesmu.

Mācītājs atkal ierunājās: � Man stāstīja, ka tu esot atradis lielu bagātību, milzīgu pērli.

Kino atvēra plaukstu un pastiepa roku, un pērles lie�lums un skaistums pārsteidza mācītāju. Viņ� teica: � Es ceru, dēls, ka tu pateiksies tam kungam, kas tev devis �o bagātību, un izlūgsies �ēlastību turpmākajām gaitām.

Kino mēmi pamāja, bet Huana klusā balsī sacīja:

�� To mēs darīsim, tēvs. Un mēs salaulāsimies. Kino tā teica. � Meklēdama saviem vārdiem apstiprinājumu, viņa paskatījās uz kaimiņiem, un tie piekrizdami svinīgi māja ar galvām.

Priesteris sacīja: � Tas ir jauki, ka jūsu pirmās do�mas pievēr�as labajam. Lai dievs jūs svētī, mani bērni!

�� Viņ� pagriezās un lēnām izgāja, un ļaudis tam pa��ķīra ceļu.

Bet Kino atkal cie�i sa�ņaudza pērli un pilns aizdomu raudzījās apkārt, jo viņa ausīs skanēja ļaunā muziķa, kas cēlās pretī pērles mūzikai.

Kaimiņi klusu izgāja, lai dotos mājās, bet Huana no�tupās pie pavarda un uzlika uz uguns māla podu ar vā�rītām pupām. Kino piegāja pie durvīm un palūkojās ārā. Kā vienmēr viņ� saoda daudzu pavardu dūmus, redzēja miglas aizplīvurotās zvaigznes un, juzdams mitrā nakts gaisa uzplūdus, aizsedza degunu. Pienāca izkāmēju�ais suns un, priecīgi apsveicinādamies, lēkāja un locījās kā karogs vējā, bet Kino skatījās uz suni un tomēr to nere�dzēja. Viņa domas klejoja sve�ā un saltā pasaulē. Viņ� jutās vientuļ� un neaizsargāts; circeņu sisinā�ana, koku var�u kvarkstoņa un krupju kurkstē�ana skanēja līdzi jaunuma dziesmai. Kino nodrebēja un savilka segu cie�āk ap degunu. Pērli viņ� arvien vēl turēja cie�i sa�ņaugtu un juta to saujā gludu un siltu.

Viņ� dzirdēja, ka būdā Huana plak�ķinādama veidoja klaipus, pirms lika tos uz māla cepamās plātes. Sev aiz muguras Kino juta ģimenes siltumu un dro�ību, un Ģi�menes dziesma skanēja tur kā kaķēna murrā�ana. Tagad, kad viņ� bija visiem pateicis, kāda būs viņa nākotne, tā jau bija kļuvusi īstenība. Iztēlotais ir jau realitāte, un do�mās izlolota nākotne tiek reizē arī izbaudīta. Jau iztēlē gatavs nākotnes nodoms kļūst par tie�amību starp citām īstenībām, tas vairs nevar tikt iznīcināts, to var tikai ap�karot. Tādējādi Kino nākotne bija jau īstenojusies, bet, tāpēc, ka tā bija jau izlemta, naidīgi spēki gatavojās to iznīcināt, un viņ� to apzinājās, tāpēc viņam bija jāgata�vojas atvairīt uzbrukumu. Bez tam Kino zināja, ka dievi nemīl cilvēku nodomus un tie nemīl arī veiksmi, ja tā ne�nāk kā nejau�s gadījums. Viņ� zināja, ka dievi atriebjas cilvēkam, ja viņ� guvis panākumus pats saviem spēkiem. Tāpēc Kino baidījās paredzēt uz priek�u, bet, tā kā viņ� jau bija to darījis, tas arī palika. Un, lai uzbrukumu atvairītu, Kino jau bruņojās pret ārpasauli. Viņa acis un prāts jau meklēja, no kurienes draudēja briesmas, vēl pirms tās kļuva redzamas.

Stāvēdams durvīs, viņ� redzēja tuvojamies divus vī�rus; viens no viņiem nesa lukturi, kas apgaismoja zemi un nācēju kājas. Viņi iegriezās pagalmā caur �agaru �ogā atstāto starpu un pienāca pie durvīm. Tagad Kino ierau�dzīja, ka viens bija ārsts, bet otrs � sulainis, kas no rīta bija sargājis ārsta mājas vārtus. Tiklīdz Kino pazina nā�cējus, viņa labās rokas sasistie krirn�ļi atkal iesmeldzās.

Ārsts teica: � Manis nebija mājās, kad tu �orīt biji atnācis. Bet tagad, tiklīdz varēju, ierados apraudzīt bērnu.

Kino iepleties stāvēja durvīs, un viņa acīs liesmoja naids, bet tur atspoguļojās arī bailes, jo viņa dvēselē bija dziļi iesakņojusies simtiem gadu ilgusī pakļautība.

� Bērns ir jau gandrīz vesels, � Kino strupi at�bildēja.

Ārsts pasmaidīja, bet viņa acis aiz sīku dzīsliņu iztīklotajiem plakstiņiem nesmaidīja.

Viņ� sacīja: � Da�reiz, mīļais draugs, skarpija dzēlionam ir negaidītas sekas. Var jau iestāties zināma uzla�bo�anās, un tad pēk�ņi � puf! � Viņ� savilka lūpas un attēloja sprādzienu, lai rādītu, cik ātri tas var notikt, un nolika savu mazo, melno instrumentu somiņu tuvāk gais�mai, jo viņ� zināja, ka Kino tautie�i mīlēja da�āda veida amata rīkus un tiem uzticējās. � Da�reiz, � doktors tur�pināja ātri un teko�i, � var atmirt kāja vai acs kļūt ne�redzīga, vai salīkt mugura. Es pazīstu skarpija dzēlienu, draugs, un protu to ārstēt.

Kino juta, ka bailes sāk izkliedēt dusmas un naidu. Viņ� ta�u neko daudz nezināja par skarpija dzēlienu, bet ārsts dro�i vien zināja. Kino nedrīkstēja riskēt, ar savu neziņu pretodamies �ī vīra varbūtējai prasmei. Kino bija strupceļā, kādā bie�i nonāca viņa tautie�i un arī vienmēr nonāks, kamēr, kā viņ� bija teicis, grāmatās rakstītais arī patie�ām tur būs atrodams. Viņ� nedrīkstēja likt uz spēles Kojotito dzīvību vai veselību. Viņ� atvirzījās no durvīm un ielaida ārstu un tā pavadoni zaru būdā.

Huana piecēlās no pavarda un atkāpās, kad ienāca ārsts, viņa aizklāja bērna sejiņu ar lakata bārkstīm. Kad ārsts tuvojās un izstiepa roku, viņa bērnu cie�i piespieda pie krūtīm un skatījās uz Kino, kura sejā lēkāja uguns atblāzma.

Kino piekrīto�i pamāja, un tikai tad Huana ļāva ār�stam paņemt bērnu.

�� Rādi gaismu, � teica ārsts, un, kad sulainis pacēla lukturi, ārsts mirkli palūkojās uz rētu bērna plecā. Ārsts brīdi padomāja, tad ar pirkstu pavilka atpakaļ bērna plakstiņu un pētīja acs ābolu. Viņ� pamāja ar galvu, bet Kojotito centās visādi izvairīties.

� Tā ir, kā es domāju, � ārsts teica. � Inde ir gājusi uz iek�u un drīz sāks iedarboties. Paskatieties! � Viņ� turēja bērna acs plakstiņu uz leju. � Redziet � tas ir zils. � Un Kino, pavērdamies ar noraizēju�os skatienu, redzēja, ka plakstiņ� patie�ām bija mazliet zilgans. Kino nezināja, vai tas nebija tāds arī citreiz. Bet cilpas bija izliktas. Nedrīkstēja riskēt.

Ārsta acis maisiņos kļuva miklas. � Es viņam kaut ko iedo�u, lai novērstu saindē�anos. � Doktors bērnu atdeva Kino.

No somas ārsts izņēma mazu pudelīti ar baltu pulveri un �elatīna kapsulu. Viņ� piepildīja kapsulu ar pulveri, tad apkārt pirmajai izveidoja otru. Pēc tam sāka veikli rīkoties. Viņ� paņēma bērnu un spieda tā apak�lūpu, ka�mēr tas pavēra muti. Ārsta resnie pirksti ielika kapsulu mutītē tik dziļi, lai bērns kapsulu vairs nevarētu izspļaut, tad paņēma no grīdas agaves sulas dzēriena krūzi, pa�dzirdīja bērnu un lieta bija darīta. Tad atkal papētīja Ko�jotito acs ābolu, savilka lūpas un, kā likās, pārdomaja.

Beidzot viņ� atdeva bērnu Huanai un uzrunāja Kino. � Domāju, ka inde sāks iedarboties stundas laikā, � viņ� teica. � Iespējams, ka zāles pasargās bērnu, bet es pēc stundas bū�u atpakaļ. Var būt, ka varē�u viņu glābt. � Viņ� dziļi ievilka elpu un izgāja no būdas; kalps ar lukturi sekoja.

Tagad bērns bija atkal zem Huanas lakata, un viņa ba�īgi skatījās uz to. Pienāca Kino, pacēla lakatu un arī lūkojās uz bērnu. Kino pastiepa roku, lai paskatītos zem plakstiņa, un tikai tad pamanīja, ka pērle viņam vēl rokā. Viņ� piegāja pie kastes, kas stāvēja sienmalī, un paņēma no tās kādu lupatu. Pērli viņ� ievīstīja lupatā, tad iegāja telpas stūrī un ar pirkstiem izkasīja zemē bedrīti, kur ielika pērli, tad dobīti aizrausa ciet un vietu nomaskēja. Pēc tam viņ� atgriezās pie pavarda, kur tupēja Huana, vērodama bērna sejiņu.

Atgriezies mājās, ārsts atlaidās krēslā un palūkojās pulkstenī. Kalpotāji viņam atnesa vakariņas � �okolādi, cepumus un augļus, bet viņ� saīdzis lūkojās uz ēdienu.

Kaimiņu būdās tagad pirmo reizi tika pārrunāts, kā gan tas viss varētu beigties, un pie �ī temata arī turpmāk viņi vēl bie�i atgriezās. Kaimiņi cits citam ar pirkstiem rādīja, cik liela bijusi pērle, un izdarīja glāsmainas kus�tības, lai parādītu, cik tā bijusi skaista. Turpmāk viņi ļoti uzmanīgi vēros Kino un Huanu, lai redzētu, vai bagātība nav sagrozījusi viņiem galvas, kā tas ar ļaudīm parasti notiek. Visi zināja, kādēļ bija ieradies ārsts. Te izlik�anās nepalīdzēja, un visi ļoti labi saprata, kādēļ viņ� bija nācis.

Upes grīvā mazu zivtiņu bars �ķēla ūdeni, lai izvairī�tos no lielo zivju bara, kas mazās vajāja. Sēdēdami mā�jās, ļaudis sadzirdēja mazo bara �alkoņu un ūdens �ļakstienus, ko sacēla lielo zivju bars, medībām noritot pilnā

".pnrā. No lī�a nāca drēgnums, kas kā sāļas ūdens piles nosēdās uz krūmiem, kaktusiem un zemajiem kociņiem. Pa zemi lo�ņāja peles, un mazie nakts vanagi tām klusu uzglūnēja.

Vājais, melnais kucēns ar spilgtajiem plankumiem virs acīm pienāca pie durvīm un ielūkojās būdā. Kad Kino pa�vērās viņā, tas sparīgi luncināja asti, bet, kad Kino vairs neskatījās, tad pierimās. Iek�ā kucēns nenāca, bet ar lielu interesi sekoja, kā Kino ēda pupas no māla bļodiņas, pēc tam izslaucīja bļodiņu ar kukurūzas maizes gabalu, ap�ēda to un virsū uzdzēra agaves sulas dzērienu.

Kino bija beidzis ēst un patlaban tina smēķi, kad Huana strauji iesaucās: � Kino! � Viņ� ātri paskatījās uz Huanu, tad piecēlās un steidzīgi devās pie viņas, jo tās acīs ieraudzīja izbailes. Viņ� stāvēja viņai blakus, rau�dzīdamies lejup, bet gaisma bija ļoti vāja. Viņ� paspēra ar kāju da�us �agarus uz uguns pusi un tad uzliesmo�jumā ieraudzīja Kojotito sejiņu. Tā bija sārta, bērns strauji elsa, un pāri lūpām tam tecēja siekalas. Sākās vēdera muskuļu krampji; bērns bija nopietni slims.

Kino nometās ceļos blakus sievai. � Ārsts jau teica, ka tā būs, � viņ� sacīja, lai mierinātu sevi un sievu, bet viņā modās aizdomas, jo viņ� atcerējās balto pulveri. Huana �ūpojās no vieniem sāniem uz otriem un skumji dūca Ģimenes dziesmu, it kā ar to varētu atvairīt bries�mas, bet bērns vēma un locījās viņas rokās. �aubas no�māca Kino, un viņa galvā pulsēja Ļaunuma muziķa, kas gandrīz apslāpēja Huanas dziesmu.

Ārsts beidza dzert �okolādi un uzlasīja nobiru�ās saldā cepuma drupatiņas. Viņ� noslaucīja pirkstus sal�vetē, ^palūkojās pulkstenī, piecēlās un paņēma somiņu.

Ziņa par bērna slimību ātri izplatījās pa zaru būdām, jo slimība ir nabaga ļau�u lielākais ienaidnieks tūliņ pēc bada. Da�i klusu teica: � Lairne nes sev līdzi nelaimi. � Un viņi māja ar galvām, piecēlās un devās uz Kino būdu. Ar aizsegtiem deguniem tie steidzās caur tumsu, un visi atkal sapulcējās Kino būdā. Viņi stāvēja, skatījās un rei�zēm izmeta da�us vārdus par bēdām, kas uzbruku�as tie�i �ādā prieka brīdī. � Viss dieva rokā, � viņi sacīja. Ve�cenes notupās blakus Huanai, gribēdamas palīdzēt, un, ja arī nespētu palīdzēt, tad vismaz lai mierinātu.

Atsteidzās ārsts ar savu pava'doni. Vecenes pajuka kā vistu bars. Doktors paņēma bērnu, apskatīja to un aptaus�tīja viņa galviņu. � Tas ir no indes, � viņ� paziņoja.

�� Domāju, ka varē�u palīdzēt. Es darī�u visu, kas vien manos spēkos. � Viņ� palūdza ūdeni, iepilināja tasītē trīs pilienus o�amā spirta, paplēta bērna mutīti un ielēja tanī �ķidrumu. Mazais sprausloja un kliedza, bet Huana ar izbiedētu skatienu lūkojās bērnā. Ārsts strādādams ieru�nājās: � Labi, ka es pazīstu skarpija indi, citādi� � un viņ� paraustīja plecus, gribēdams ar to parādīt, kas citādi būtu varējis notikt.

Aizdomas tirdīja Kino, un viņ� nevarēja novērst acu no atvērtās ārsta somas un no pudelītes ar balto pulveri. Pamazām krampji norima, un bērns ārsta rokās nomieri�nājās. Beidzot Kojotito dziļi nopūtās un iemiga, jo vem��ana bija viņu stipri nogurdinājusi.

Ārsts ielika bērnu Huanas rokās. � Tagad viņ� kļūs vesels, � ārsts teica, � es uzvarēju slimību. � Huana pavērās ārstā ar pielūgsmes pilnu skatienu.

Ārsts, aizvērdams instrumentu somu, iejautājās:

�� Kad domājat samaksāt par vizīti? � Jautājums ska�nēja laipni.

��� Kad pārdo�u pērli, tad es jums samaksā�u, � Kino atbildēja.

��� Tev ir pērle? Laba pērle? � ārsts bija ieinteresēts.

Tad iejaucās kaimiņi. � Viņ� ir atradis pasaules

skaistāko pērli, � tie sauca un ar pirkstiem centās parā�dīt, cik liela ir pērle.

�� Kino būs bagāts, � tie kliedza, � tādu pērli vēl neviens nav redzējis.

Ārsts rādījās izbrīnījies: � Tā man pirmā dzirdē�ana. Vai tu pērli esi nolicis dro�ā vietā? Varbūt tu gribi, lai es to noglabāju savā seifā?

Kino acis nebija redzamas, seja palika nekustīga.

�� Man tā ir dro�ībā, � viņ� teica. � Rīt es to pārdo�u un jums samaksā�u.

Ārsts paraustīja plecus, bet viņa valgās acis visu laiku cie�i raudzījās uz Kino. Ārsts zināja, ka pērlei jābūt ap�raktai būdā un ka Kino, iespējams, paskatīsies uz to vietu, kur tā norakta. � Būtu ļoti muļķīgi, ja tev pērli nozagtu, pirms tu paspēj to pārdot, � sacīja ārsts un

redzēja, ka Kino neviļus paskatījās uz zemi netālu no būdas sānu staba.

Kad ārsts bija prom, un arī kaimiņi negribēdami iz�klīda, Kino nosēdās blakus pavardam, kurā vēl kvēloja mazas oglītes, un klausījās nakts skaņās: klusajā viļņu �alā pludmalē, tālās suņu rejās, vējiņa �alk�anā būdas jumtā un kaimiņu klusajās balsīs, kas skanēja no sād�as būdām. �ie ļaudis pat naktī negulēja cie�i iemigu�i; reizem viņi pamodās, parunāja da�us vārdus un atkal iemiga. Pēc brī�a Kino piecēlās un devās uz durvju pusi.

Viņ� pao�ņāja vieglo vējiņu un klausījās, vai nav dzir�dama nepazīstama skaņa, vai nedzird kādu lienam, un viņa acis meklēja tumsā, jo ļaunā muziķa visu laiku zva�nīja ausīs, un viņ� bija uztraukts un nemierīgs. Pēc tam kad bija pārliecinājies, ka nekādas briesmas nedraud, viņ� aizgāja pie staba, kur bija noracis pērli, izraka to, atnesa pie guļamā paklāja, zem tā izraka citu bedrīti, ielika tur pērli un aizbēra ciet.

Huana, sēdēdama pie pavarda, uzlūkoja viņu ar jau�tājo�u skatienu un, kad viņ� bija pērli apracis, prasīja:

�� No kā tu baidies?

Kino centās atrast patiesu atbildi, līdz beidzot teica:

��� No visiem. � Viņ� pēk�ņi juta, ka kļūst noslēgts un ieraujas sevī. Pēc brī�a viņi gulēja uz pīteņa; Huana �o�nakt neguldīja bērnu �ūpulī, bet auklēja to rokās, bērna sejiņu viņa pārsedza ar galvas lakatu. Pavardā lēni dzisa kvēlojo�ie pelni.

Kino galva karsa pat miegā; viņ� sapņoja, ka Kojotito prot lasīt, ka tagad beidzot viens no viņu pa�u ļaudīm zina teikt patiesību. Sapnī rādījās, ka Kojotito lasīja grā�matu, kas bija mājas augstumā, burti bija suņa lielumā, bet vārdi grāmatā lēkāja un kustējās. Tad lapu pārklāja tumsa, un līdz ar tumsu atkal skanēja ļaunā muziķa, bet Kino miegā nemierīgi svaidījās; viņam tā valstoties, pa�modās Huana. Arī Kino beidzot pamodās un dzirdēja ska�nam ļaunuma muziķu; viņ� gulēja tumsā un uzmanīgi klausījās.

No būdas kakta atlidoja skaņa, tik klusa, ka tā varēja būt vienkār�i iedoma vai ari zaglīga kustība, vai kājas pieskar�anās zemei, vai tikko dzirdama aizturēta elpa.

Arī Kino neelpoja, lai labāk dzirdētu, un viņ� juta, ka tum�ais stāvs, lai tas bija kas būdams, aizturēja elpu, lai ieklausītos. Kādu brīdi no būdas kakta nebija dzirdama ne skaņa. Kino sāka jau domāt, ka tās biju�as tikai iedo�mas. Bet tad viņ� tumsā sajuta brīdino�u pieskar�anos � tā bija Huanas roka, un pēk�ņi atkal atskanēja �ī skaņa � kluss kājas pieskāriens sausajai zemei un pirkstu rakņā��anās smiltīs.

Kino krūtīs uzbangoja spējas bailes, bet nākamajā mirklī kā vienmēr viņu pārņēma trakas dusmas. Roka taustījās azotē, kur auklā karājās nazis; pēk�ņi viņ� kā nikns plēsoņa metās būdas stūrī, sizdams un durdams tum�ajam ķermenim. Kino sataustīja drānu, dūra, bet ne�trāpīja, dūra vēlreiz un juta, ka nazis iziet cauri drēbes krokām, tad pēk�ņi viņ� dabūja briesmīgu triecienu pa galvu, un viņam likās, ka tā pārsprāgst no sāpēm. Kāds klusi izmetās pa durvīm, kādu brīdi bija dzirdami skre�jo�i soļi, tad viss noklusa.

Kino juta siltas asinis plūstam no pieres un dzirdēja Huanu saucam: � Kino! Kino! � Viņas balsī skanēja �ausmas. Bet Kino nomierinājās tikpat ātri, kā bija uz�budinājies, un teica: � Man nekas ļauns nav noticis. Tas ir projām.

Pa tumsu Kino taustījās atpakaļ uz paklāju. Huana jau rīkojās gar pavardu. Viņa uzru�ināja no pelniem tur paslēpu�os dzirksti, uzmeta uz tās sauju kukurūzas sēnalu, uzpūta liesmu, un vāja gaisma sāka �audīties pa būdu. Tad Huana sadabūja baznīcas sveces galiņu, aiz�dedzināja to pie liesmas un nostādīja uz pavarda akmens. Viņa darbojās ātri un pie sevis klusi dungoja. Tad ap�mērcēja ūdenī galvas lakatiņa stūri un noslaucīja asinis no Kino ievainotās pieres. � Tas ir nieks, � teica Kino, un viņa skatiens un balss bija cieti un skarbi, bet krūtīs modās naids.

Saspīlējums, ko Huana juta visu laiku, beidzot izlau�zās uz āru, un viņa saknieba lūpas. � Sī pērle nes ne�laimi! � viņa skarbi iesaucās. � Tajā iemājo grēks. Tā mūs izpostīs. � Viņas balss kļuva griezīga. � Svied to projām, Kino. Sadragāsim to ar akmeņiem. Apraksim �o pērli un aizmirsīsim vietu, kur to aprakām. Sviedīsim to atpakaļ jūrā. Tā mums ir nesusi vienīgi nelaimi. Kino, mans vīrs, tā mūs izpostīs! � Uguns atspīdumā viņas acīs un lūpās drebēja bailes.

Kino seja bija stingra, tāda pati kā viņa griba un viņa apņem�anās. � �ī ir mūsu dzīves vienīgā izde�vība, � viņ� sacīja, � mūsu dēlam jāmācās skolā. Vi�ņam jāizlau�as no �īs mucas, kurā smokam mēs.

��� Pērle mūs visus iedzīs postā, � Huana iesaucās, � arī mūsu dēlu.

��� Jel klusē! � Kino uzsauca. � Labāk nerunā vairs. Rīt mēs pērli pārdosim, un jaunums izzudīs, paliks tikai labais. Un tagad klusē, sieva. � Viņa acis drūmi raudzī�jās mazajā uguntiņā, un tikai tad viņ� atcerējās, ka nazis vēl rokā, viņ� pacēla to, paskatījās un uz tērauda ierau�dzīja asins svītriņu. Viņ� gribēja asmeni noslaucīt gar bik�sēm, bet tad pārdomāja, iedūra nazi zemē un tā notīrīja to.

Tālumā iedziedājās gaiļi, gaiss mainījās, tuvojās ausma. Rīta vēj� viļņoja ūdeni grīvā, �alca kokos, un viļņi sitās pret krasta oļiem ar pieaugo�u sparu. Kino pa�cēla guļamo pīteni, atraka pērli, nolika sev priek�ā un skatījās uz to, acu nenovērsdams.

Krā�ņā pērle mirdzēja un vizuļoja sveces gaismā un mulsināja viņa prātu. Tā izskatījās tik skaista, tik jauka un no tās skanēja muziķa � cerību un sajūsmas muziķa, un nākotne � pilna dro�ības, ērtību, mierinājuma. Tās siltais spīdums solīja aizsardzību pret slimību un apvai�nojumiem. Tas aizdzina badu. Un, veroties pērlē, Kino seja un skatiens atmaiga. Pērlē viņ� ieraudzīja atmir�dzam baznīcas svecīti, un viņa ausīs skanēja iaukā zem�ūdens muziķa, ūdens zaļās gaismas motīvs. Huana, sle�peni paglūnēdama uz Kino, redzēja viņu pasmaidām. Un arī viņa pasmaidīja, jo viņi abi ta�u savā ziņā bija viens.

Jauno dienu viņi sāka ar cerībām sirdī.

IV

Ir tie�ām apbrīnojami, kā mazpilsēta visam uzspie� savas īpatnības zīmi. Ja katrs vīrietis un sieviete, bērns un zīdainis rīkojas un dzīvo pēc sen ierastā parauga un nepārkāpj zināmas robe�as, neat�ķiras no citiem, nemē�ģina darīt neko neierastu, ja viņam tas viss nav aprie�bies, ja viņ� neapdraud pilsētiņas omulību, mieru un ierasto dzīves ritmu, tad tāds cilvēks pazūd citu vidū un par viņu neviens neinteresējas. Bet, tiklīdz kāds novirzās no vispārpieņemtiem uzskatiem un iemītās takas, tū�liņ uztraucas visi pilsētiņas iedzīvotāji, un jaunā vēsts ceļo pa pilsētas nervu audiem. Tad ikviens to paziņo tālāk.

Tādējādi Lapasā jau no pa�a rīta bija zināms, ka Kino �odien nesīs pārdot pērli. To zināja kaimiņi zaru būdās, pērļu zvejnieki; tas bija zināms pārtikas pre�u tirgotājiem ķīnie�iem; to zināja arī baznīcā, jo par to sa��ukstējās altāra zēni. Par to �ukstēja pat mūķenes; par to runāja ubagi pie baznīcas, jo arī viņiem bija jābūt klāt, lai saņemtu savu daļu no bagātības pirmajiem aug�ļiem. Mazi zēni par �o notikumu domāja ar satraukumu. Bet visvairāk par to interesējās pērļu uzpircēji, un, kad uzausa diena, viņi sēdēja kantoros, noliku�i priek�ā ar melnu samtu izklātu trauciņu un, ar pirkstiem viļājot pēr�lītes, katrs pārdomāja savu lomu �ajā notikumā.

Ļaudis domāja, ka pērļu uzpircēji rīkojas katrs atse�vi�ķi, un, pērles uzpērkot, cen�as cits citu pārsolīt. Kād�reiz senāk tā arī bija. Bet �āda kārtība uzpircējiem mak�sāja pārāk dārgi, jo, kad gadījās kāda sevi�ķi skaista pērle, tie, cits citu pārsolīdami, iekarsa un samaksāja zvejniekam pārāk daudz. Tas viņiem izmaksāja dārgi, un tādu iz�ķērdību nedrīkstēja pieļaut. Tāpēc tagad bija pa�licis tikai viens uzpircējs ar daudziem palīgiem, un tie, sēdēdami kantoros un gaidīdami Kino, zināja, kādu cenu piedāvāt, cik daudz solīt klāt un kā rīkoties. Un, lai gan �ie ļaudis nesaņēma vairāk kā savu algu, tie izjuta uzbu�dinājumu � tas bija medību prieks, un reiz viņu uzde�vums bija nosist cenu, tad tiem prieku un apmierinājumu bija jāgūst, nositot to tik zemu, cik vien iespējams. Jo katrs cilvēks darbojas tik labi, cik vien spēj, un ne drusku mazāk, lai arī viņ� pats par �o lietu varētu būt citādās domās. Nedomājot par iespējamo atlīdzību, uzslavu vai paaugstinājumu, pērļu uzpircēji bija un palika pērļu uz�pircēji, un veiksmīgākais un laimīgākais no viņiem bija tas, kas maksāja viszemākās cenas.

�orīt saule bija svelo�i karsta, no grīvas un lī�a cēlās tvaiks, gaiss vizmaini vibrēja, un apkārtne izskatījās nereāla. Ziemeļos no pilsētas gaisā rēgojās parādība � kalns, kas patiesībā atradās divsimt jūd�u atstatu un kura nogāzes bija apaugu�as priedēm, bet virs me�u joslas pacēlās varena klin�u galotne.

�orīt vis^s laivas gulēja pludmalē; zvejnieki nebrauca pērļu zvejā, jo bija gaidāmi interesanti notikumi, būs ia�u daudz ko redzēt, kad Kino ies pārdot lielo pērli.

Kino kaimiņi �orīt brokastojot ilgi sēdēja būdās un pārrunāja, ko viņi darītu, ja būtu atradu�i �o pērli. Viens teica, ka viņ� to uzdāvinātu svētajam tēvam Romā. Kāds cits sacīja, ka viņ� samaksātu dvēseļu aizlūgumus visiem savējiem par nākamajiem tūksto� gadiem. Vēl cits teica, ka viņ� naudu izdalītu Lapasas nabagiem. Un ceturtais domāja par visu to labo, ko varētu veikt par pērles nau�du: par labdarību, palīdzību, atbalstu grūtībās, ko visu var izdarīt, ja ir nauda. Kaimiņi izteica cerību, ka pēk�ņā bagātība nesagrozīs Kino galvu, nepadarīs viņu par ba�gātnieku, neiepotēs viņam alkatību, naidu un nejūtību. Ļaudis mīlēja Kino, un būtu kauns, ja pērle viņu sa�maitātu. � Labo sievu Huanu, � viņi teica, � jauko bērniņu Kojotito un vēl citus, kas nāks. Būtu �ēl, ja �ī pērle viņus visus samaitātu.

Kino un Huanai �is rīts bija pats ievērojamākais visā viņu mū�ā, ko varēja salīdzināt tikai ar to dienu, kad pie�dzima bērns. �ī bija diena, kas iespaidos visas nāko�ās. Kādreiz viņi sacīs: �Tas bija divus gadus pirms tam, kad pārdevām pērli,� vai arī: �Tas notika se�as nedēļas pēc pērles pārdo�anas.� Huana, visu to pārdomājot, atcerē�jās, ka ārā stiprs vēj�, un ieģērba Kojotito drēbītēs, kas agrāk bija nolemtas kristībām, ja vien viņi būtu iekrāju�i naudu. Huana izsukāja un sapina savus matus, pīņu ga�los iesēja sarkanas lentes un ietērpās laulībām domātajos svārkos un ņieburā. Saule bija jau labi virs apvār�ņa, kad viņi beidzot bija gatavi doties ceļā. Kino vecās, bal�tās drēbes bija tīras, un �ī bija pēdējā diena, kad viņ� staigāja noplīsis. Jo rīt vai varbūt pat jau �o pēcpusdienu viņam būs jaunas drēbes.

Kaimiņi, caur būdu spraugām vērodami Kino būdas durvis, arī bija sataisīju�ies. Viņi nejuta ne mazāko kaut�rību piebiedroties Kino un Huanai, kad tie ies pārdot pērli. Tas pats par sevi saprotams; �is bija vēsturisks brīdis, un viņi būtu traki, ja neietu līdzi. Tada izturē�a�nās būtu bijusi gandrīz vai nedraudzīga.

Huana rūpīgi aplika lakatu, ar garāko galu zem labā elkoņa, un sakārtoja lakatu tā, ka zem rokas izveidojās kaut kas līdzīgs �ūpulim, un �eit viņa ielika Kojotito, at�balstot viņu tā, lai tas varētu visu redzēt un varbūt arī atcerēties. Kino uzlika galvā lielo salmu platmali un pēc tam vēl aptaustīja ar roku, lai pārliecinātos, vai tā ir kārtībā, lai tā nebūtu atstumta pakausī vai uz vienu sānu, kā to nēsātu kāds strauj�, neprecējies, bezrūpīgs cil�vēks; ta�u arī ne glu�i taisna kā vecim, bet gan pa�ķiebta drusku uz priek�u, lai rādītu cīņas sparu, spēku un no�pietnību. Jo no platmales nēsā�anas veida var daudz ko secināt. Kino uzāva sandales un savilka siksniņas pāri papē�iem. Lielo pērli viņ� ievīstīja vecā mīkstas brie��ādas gabalā un ielika ādas somiņā, bet somiņu � krekla kabatā. Viņ� rūpīgi sakārtoja savu segu un �auri salo�cītu pārlika to kreisajam plecam; tagad viņi bija sapo�su�ies.

Kino cienīgi izgāja pa durvīm, bet Huana sekoja, nes�dama Kojotito. Viņi soļoja pa ūdens applūdu�o ceļu pil�sētas virzienā, un viņiem sekoja kaimiņi. No būdām iz�nira ļaudis; pa durvīm izkūņojās bērni. Tā kā notikums bija ļoti nopietns, Kino blakus gāja tikai viens vīrs � viņa brālis Huans Tomass.

Huans Tomass brīdināja brāli: � Tev jābūt uzmanī�gam, lai tevi neapkrāpj.

��� Jn, ļoti uzmanīgam, � piekrita Kino.

��� Mēs nezinām, cik par pērlēm maksā citur, � teica Huans Tomass, � kā gan arī mēs varētu zināt īsto cenu, ja mums nav ne jausmas, par kādu cenu uzpircējs pērli pārdod tālāk.

��� Tas tiesa, � atbildēja Kino, � bet kā mēs to va�rētu uzzināt? Mēs dzīvojam �eit un ne citur.

Kad tuvojās pilsētai, pūlis aiz viņiem bija pieaudzis, bet Huans Tomass arvien vēl runāja, jo bija ļoti uz�budināts.

��� Kad tu vēl nebiji dzimis, Kino, � viņ� teica, � ļaudis ilgi gudroja, kā varētu dabūt vairāk naudas par pērlēm. Viņi nosprieda, ka būtu labi, ja tiem pa�iem būtu � avs aģents, kas pērles nogādātu galvaspilsēta un tās tur pārdotu, sev paturot tikai zināmu peļņas daļu.

Kino piekrīto�i pamāja. � Es zinu, � viņ� teica, � tā bija laba doma.

�� Tad viņi salīga kādu vīru, � turpināja Huans To�mass, � kam visi atdeva pērles, un aizsūtīja viņu ar tām uz galvaspilsētu. Kop� tās reizes �o vīru vairs neviens nav redzējis, un arī pērles bija pagalam. Tad viņi saru�nāja citu vīru, sūtīja to, un arī tas pazuda bez pēdām. Beidzot �is pasākums bija jāatmet, un viss palika pa vecam.

��� Es zinu, � sacīja Kino, � dzirdēju, ka tēvs kād�reiz par to stāstīja. Doma jau bija laba, bet tā nesaska�nēja ar ticību, kā to vēlāk izskaidroja mācītājs. Pērļu zaudējums bija sods visiem tiem, kas gribēja pacelties augstāk par dieva nolikto vietu. A^ācītājs izskaidroja, ka katrs cilvēks esot kareivis, ko dievs sūtījis, lai tas sargātu kādu daļu no visuma. Da�iem esot jāsargā cietok�ņa vaļņi, un citiem jābūt dziji aiz mūriem. Bet katram esot jāpaliek savā vietā un nedrīkstot skraidīt apkārt, jo citādi cietoksni apdraudot velns.

��� Es dzirdēju �o svētrunu, � teica Huans To�mass, � mācītājs to atkārto katru gadu.

Iedami brāļi reizēm neuzticīgi paglūnēja sāņus, kā to viņu tēvi, vectēvi un vecvectēvi bija darīju�i �etrsimt gadu, jau kop� tā laika, kad ieradās sve�inieki ar savu taisnību un savu varu, ko atbalstīja lielgabali. Un �etr�simt gadu Kino tauta zināja tikai vienu aizstāvē�anās līdzekli � pievērt acis, sakniebt iūpas un atkāpties. �o mūri nekas nevarēja nojaukt, un viņu glābiņ� bija aiz �ī vaļņa.

Gājiens bija svinīgs, jo visi juta notikuma svarīgumu, tāpēc bērnus, kas gribēja grūstīties, spiegt, klaigāt, raut nost cepures un jaukt matus, vecāki apsauca. �ī diena bija tik ievērojama, ka kādu veci uz saviem stiprajiem pleciem atnesa viņa brāļadēls, lai vecais varētu noskatī�ties gājienā. Pūlis patlaban no zaru būdu priek�pilsētas virzījās mūra un akmens pilsētā, kur ielas bija drusku platākas un gar ēkām stiepās �auras ietves. Kad viņi gāja gar baznīcu, tiem, tāpat kā pagāju�o reizi, pievieno�jās ubagi; pārtikas pre�u tirgotāji nolūkojās viņos, kad tie gāja garām; no krodziņiem iznāca ļaudis, bet krodzi�nieki noslēdza durvis un pievienojās gājienam. Saule lēja uz ielām spo�u gaismu, un pat sīkie akmentiņi meta ēnu.

Vēsts par gājiena tuvo�anos steidzās baram pa priek�u, un uzpircēji, sēdēdami mazajos, tum�ajos kantorī�os, saslējās un kļuva uzmanīgi. Tie nolika sev priek�ā papīrus, lai izliktos rakstām, kad ieradīsies Kino, bet pēr�les paslēpa, jo nebija labi rādīt sliktākas pērles blakus tādai skaistulei. Arī viņi bija dzirdēju�i par Kino pērles skaistumu. Pērļu uzpircēju kantori visi atradās vienā �aurā ieliņā, to logi bija aizrestoti, un koka aizvirtņi ne�laida iek�ā gaismu, tāpēc tur valdīja pustumsa.

Vienā no kantoriem sēdēja un gaidīja kāds tukls, gauss vīrs. Viņa seja bija tēvi�ķi labsirdīga un a�eles draudzīgi mirk�ķinājās. Viņ� arvien mēdza pirmais svei�cināt un svinīgi spiest roku; tas bija omulīgs vīrs, kas vienmēr zināja visādus jokus, bet vienā mirklī varēja no�skumt, ja pēk�ņi atcerējās, ka apmeklētājam nesen mirusi krustmāte, un tad viņa acis aiz līdzjūtības kļuva valgas. �orīt viņ� vāzē uz rakstāmgalda bija ielicis ziedu, vienu vienīgu sārtu malvas ziedu, un vāze bija novietota blakus ar melnu samtu izklātajam pērļu trauciņam. Uzpircējs bija gludi skuvies, zilganie bārdas rugāji tikko saska�tāmi, tāpat arī rokas tam bija tīri nomazgātas un nagi nospodrināti. Durvis stāvēja vaļā, lai ieplūstu rīta gaiss, un uzpircējs dungoja savā nodabā, bet viņa labā roka visu laiku darbojās. Tā ripināja naudas gabalu �urp turp pa delnu, paslēpa to un atkal grieza un virpināja. Nau�das gabals te parādījās, te pazuda, un visu to vīrs darīja, pat nepaskatoties uz to pusi. Pirksti darbojās pa�i no se�vis, turklāt ļoti veikli, kamēr viņ� pats kaut ko dungoja un skatījās laukā pa durvīm. Beidzot viņ� sadzirdēja �urp nāko�ā pūļa kāju dipoņu, un viņa labās rokas pirksti darbojās arvien ātrāk un ātrāk, līdz Kino stāvs parādījās durvīs, tad naudas gabals pamirdzēja un pazuda.

� Labrīt, mīļais draugs, � resnītis sveicināja, � ar ko varu pakalpot?

Kino stīvi lūkojās kantorī�a pustumsā, jo acis bija ap��ilbu�as no āra gaismas. Uzpircēja skatiens bija kļuvis nekustīgs, ne�ēlīgs un acis raudzījās nemirk�ķinot, glu�i kā vanagam, lai gan seja laipni smaidīja. Bet aiz galda, nevienam neredzot, roka turpināja rotāju ar naudas gabalu.

�� Man ir pērle, � teica Kino. Huans Tomass stāvēja blakus un no�ņaukājās, dzirdot �ādu nepilnīgu paskaid�rojumu. Pie durvīm pulcējās kaimiņi, bet zēni rāpās uz loga stieņiem un glūnēja caur rūti. Da�i mazi pui�eļi bija nometu�ies �etrrāpus pie Kino kājām.

�� Tev ir pērle? � uzpircējs jautāja. � Reizēm da�s atnes veselu duci. Nu, apskatīsim tavu pērli. Es to no�vērtē�u un maksā�u augstāko cenu. � Un viņa pirksti ļoti ātri darbojās ar monētu.

Arī Kino tagad zināja, kā iespaidīgāk parādīt pērli. Lēnām viņ� izņēma ādas somiņu, lēnām paņēma no tās mīksto, netīro brie�ādu un tad ļāva pērlei ieripot melnajā samta kastītē, un tai pa�ā brīdī viņ� ieskatījās uzpircējam sejā. Ta�u tajā viņ� nesaskatīja ne mazāko pārsteiguma zīmi, nekādu kustību, sejas izteiksme ne drusku nemai�nījās, tikai apslēptā roka, darbodamās ar naudas gabalu, samisējās. Monēta aizķērās aiz pirksta krim�ļa un bez skaņas ievēlās uzpircējam klēpī. Aiz galda pirksti sa��ņaudzās dūrē. Tad uzpircējs izņēma roku no aizgaldes un ar rādītāja pirkstu piedūrās pērlei, paripināja to pa melno samtu, tad saņēma pērli starp īk�ķi un rādītāj�pirkstu, pacēla tuvāk acīm un pagrozīja.

Kino aizturēja elpu, kaimiņi darīja to pa�u, bet pūlī bija dzirdami �uksti: � Viņ� to apskata. Vēl nav minējis cenu. Par cenu vēl nav runāju�i.

Pēk�ņi uzpircēja roka kļuva ļoti pa�apzinīga. Tā iesvieda lielo pērli atpakaļ kastītē, rādītājpirksts bakstīja pērli pavisam necienīgi, bet uzpircēja sejā parādījās drūms un nicino�s smīns.

��� Ļoti �ēl, mīļais draugs, � uzpircējs teica un pa�raustīja plecus, lai rādītu, ka tā nav viņa vaina.

��� Tā ir ļoti vērtīga pērle, � Kino iejaucās.

Uzpircēja pirksti nicino�i pagrūda pērli, tā palēcās un

atsitās pret kastītes samta malu.

�� -Tu dro�i vien esi dzirdējis pasaku par muļķī�a zelta gabalu, � uzpircējs teica, � un lielā pērle ir kaut kas tamlīdzīgs. Tā ir par lielu. Kas gan to pirks? Tādu lietu nav kam pārdot. �ī mantiņa ir gan retums, bet vairāk ari nekas. Man tie�ām �ēl. Tu domā, ka pērle ir ļoti vērtīga, bet tā ir tikai retums.

Kino sejā parādījās apmulsums un rūpes. � Tā ir pa�saules lielākā pērle! � viņ� iesaucās. � Tāda pērle vēl nav redzēta.

��� Glu�i otrādi, � teica uzpircējs, � tā ir liela un neveikla. Tā ir interesanta tikai kā retums; to varbūt pa�ņemtu kāds muzejs, lai ievietotu glieme�vāku kolekcijā. Es par viņu varu maksāt, teiksim, tūksto� pezetu.

Kino seja satumsa un kļuva draudo�a. � Tā ir vērta piecdesmit tūksto�us, � viņ� teica, � un jūs to zināt. Jūs gribat mani apkrāpt.

Uzpircējs saklausīja klusu kurnē�anu pūlī, ļaudīm dzirdot piesolīto cenu. Uzpircējs sajuta vieglas baiļu trīsas.

��� Nevaino mani, � tas ātri noteica. � Es tikai no�vērtēju. Pajautā citiem. Aizej uz viņu kantoriem un pa�rādi pērli, vai, vēl labāk, pasauc viņus �urp, lai tu re�dzētu, ka starp mums nav nekādas slepenas norunas. Zēn! � viņ� iesaucās. Kad kalps pabāza galvu pa dibendurvīm, uzpircējs sacīja: � Aizej pie viena uzpircēja, pie otra un tre�ā. Palūdz tos, lai viņi atnāk, un nesaki kā�pēc. Tikai pasaki, ka es gribētu viņus sastapt. � Tad viņ� labo roku pabāza atkal zem galda, izņēma no kabatas citu monētu un ripināja �urp turp pa delnas virspusi.

Kino kaimiņi sa�ukstējās. Viņi jau agrāk bija kaut ko līdzīgu paredzēju�i. Pērle bija gan liela, bet tā mirdzēja dīvainā nokrāsā. Viņiem jau sākumā tas �ķita aizdomīgi. Un galu galā arī tūksto� pezetas nebija no zemes paceļa�mas. Tā bija diezgan liela nauda cilvēkam, kam nekas daudz nepiederēja. Var būt, ka Kino vajadzēja ņemt �īs tūksto� pezetas. Vēl vakar viņam nebija nekā.

Ta�u Kino bija kļuvis stūrgalvīgs un nepiekāpīgs. Viņ� juta nāvi lo�ņājam, vilkus pulcējamies, ērgļus lidi�nāmies. Viņ� juta ļaunumu aplencam viņu un nevarēja aizstāvēties. Viņ� dzirdēja ausīs skanam ļauno muziķu. Uz melnā samta mirdzēja lielā pērle, un uzpircējs neva�rēja atraut no tās skatiena.

Pūlis pie durvīm saviļņojās un izlaida cauri trīs pērļu uzpircējus. Ļau�u bars tagad pilnīgi apklusa, lai nepa�laistu garām nevienu vārdu, nevienu kustību, nevienu vaibstu. Kino bija kluss un uzmanīgs. Manīdams, ka kāds no muguras viņu viegli parausta, viņ� pagriezās un ieraudzīja Huanas acis un, pagriezies atpakaļ, viņ� sevī juta jaunu spēku.

Uzpircēji neskatījās cits uz citu un arī uz pērli ne. Vīrs aiz rakstāmgalda sacīja: � Esmu novērtējis �o pērli. Pērles īpa�nieks uzskata, ka cena nav taisnīga. Gribu palūgt jūs aplūkot �o lietiņu un piedāvāt jūsu cenu.

�� Ievēro, � viņ� teica Kino, � es neminēju, cik es esmu solījis.

Pirmais uzpircējs, sauss un stiegrains, izlikās, ka ti�kai tagad ir pērli pamanījis. Viņ� paņēma to, pagrozīja pirkstos, tad nicīgi nometa atpakaļ trauciņā.

��� Es vispār �ai lietā nepiedalos, � viņ� sausi teica.

��� Es nesolu neko. Es to nemaz negribu. Tā jau nav pērle � tas ir kaut kas nedabīgs. � Viņa plānās lūpas saviebās.

Otrs uzpircējs, mazs vīriņ� ar klusu, biklu balsi, pa�ņēma pērli un uzmanīgi to pētīja. No kabatas viņ� izvilka palielināmo stiklu un caur to aplūkoja pērli. Tad viņ� klusu iesmējās. � No mīklas var salipināt labāku pērli, �viņ� teica, � es �itās pazīstu. �ī ir mīksta un trausla, tā zaudēs krāsu un sadrups da�u mēne�u laikā. Paskaties. � Viņ� iedeva stiklu Kino, parādīja, kā ar to jāapietas, un Kino, kas nekad nebija redzējis pērles virsmu palielinājumā, bija pārsteigts un izbijies, ieraugot dīvaino skatu.

Tre�ais uzpircējs paņēma pērli no Kino. � Vienam manam klientam tādas patīk, � viņ� teica, � es do�u tev piecsimt pezetas un varbūt varē�u pārdot pērli klien�tam par se�simt.

Kino ātri sniedzās pēc pērles un izrāva to uzpircējam no rokām. Viņ� ietina to brie�ādā un aizbāza aiz krekla.

Vīrs aiz rakstāmgalda sacīja: � Es zinu, ka esmu muļķis, bet es uzturu savu pirmo piedāvājumu. Es vēl jo�projām solu tūkstoti. Ko tu dari? � viņ� prasīja, kad Kino paslēpa pērli.

��� Mani grib apkrāpt! � Kino skaļi iesaucās, � �eit es savu pērli nepārdo�u. Brauk�u citur, varbūt pat uz galvaspilsētu.

Tagad uzpircēji apmainījās ātriem skatieniem. Viņi sa�prata, ka izturēju�ies pārāk nepiekāpīgi un var to rūgti no�ēlot, tāpēc vīrs aiz galda steidzīgi teica: � Es va�rētu maksāt pusotra tūksto�a.

Bet Kino jau lauzās caur pūli. Balsu dūkoņu viņ� dzirdēja neskaidri, jo ausīs pulsēja niknums; viņ� izlau�zās cauri un gāja projām. Huana sekoja, steidzīgi soļo�dama viņam pakaļ.

Kad pienāca vakars, kaimiņi sēdēja būdās, ēzdami kukurūzas plāceņus ar pupām, un pārrunāja �īrīta ievēro�jamo notikumu. Viņi bija neziņā; lielā pērle likās tik skaista, bet agrāk nekad viņi tādu nebija redzēju�i, un uzpircēji dro�i vien zināja par pērlēm vairāk nekā viņi. � Un ievērojiet, � tie teica, � uzpircēji �o lietu savā starpā nemaz neapsprieda. Un tomēr viņi visi zināja, ka pērle ir mazvērtīga.

��� Bet varbūt viņi bija visu norunāju�i jau iepriek�?

��� Ja tas tā, tad viņi visu laiku mūs ir krāpu�i.

Bet citi sprieda, ka varbūt labāk būtu bijis, ja Kino būtu ņēmis piesolītās pusotra tūksto�a pezetas. Tā bija liela nauda, vairāk nekā viņam jebkad bijis. Iespējams, ka Kino bija stūrgalvīgs muļķis. Varbūt patie�ām būtu labi, ja viņ� aizbrauktu uz galvaspilsētu un tur neviens nepirktu viņa pērli. Tad viņ� to neaizmirstu visu mū�u.

Un tagad, teica da�i bailīgie, kad viņ� uzpircējiem tā sariebis, tie nekad vairs nepirks no viņa nevienu pērli. Tad Kino būs pats sevi nolēmis bojā ejai.

Bet citi teica: � Kino ir dro�sirdīgs un nepiekāpīgs vīrs; viņam taisnība. No viņa drosmes mums visiem būs savs labums. � Tie bija lepni uz Kino.

Bet Kino domīgs sēdēja uz pīteņa savā būdā. Pērli viņ� bija paslēpis zem pavarda akmens un tagad sēdē�dams pētīja paklāja pinuma rakstus, līdz tie sāka diet viņam galvā. Viņa vecā pasaule bija pagalam, bet jaunu viņ� vēl nebija iemantojis. Ba�as pārņēma Kino. Nekad viņ� nebija bijis tik tālu prom no mājām. Viņ� baidījās no sve�iniekiem un sve�ām vietām. Kino sajuta bailes no nezināmā briesmoņa, ko sauca par galvaspilsētu. Tā at�radās aiz ūdeņiem un kalniem, tūksto� jūd�u tālu, un katra �ī nepazīstamā, briesmīgā jūdze biedēja Kino. Ta�u veco pasauli viņ� bija pazaudējis, un viņam jātiek jau�najā. Kino nākotnes sapnis bija īstenība, un �is sapnis nedrīkstēja tikt izpostīts, jo Kino bija teicis �es brauk�u�, un ari tas bija tie�amība. Cie�i apņemties braukt un to paziņot nozīmēja, ka puse no ceļa jau veikta.

Huana vēroja Kino, kad viņ� apraka pērli, un vēroja arī visu laiku, kamēr viņa pati pārtina un pabaroja Kojo�tito, un pēc tam, kad cepa plāceņus vakariņām.

Ienāca Huans Tomass, notupās blakus Kino un ilgi klusēja, kamēr beidzot Kino ierunājās: � Ko gan es citu varēju darīt? Tie ir blē�i.

Huans Tomass nopietni pamāja. Viņ� bija vecākais, un Kino gaidīja viņa padomu. � Grūti pateikt, � viņ� sacīja, � mēs zinām, ka tiekam krāpti no dzim�anas līdz kapa malai. Bet mēs tomēr dzīvojam. Tu esi spītējis ne vien pērļu uzpircējiem, bet visai kārtībai, visam mūsu dzīves veidam, tāpēc es par tevi baidos.

��� No kā gan man cita jābaidās, izņemot badu? � jautāja Kino.

Bet Huans Tomass lēni papurināja galvu. � No tā jau mums visiem jābaidās. Bet pieņemsim, ka tev taisnī�ba un pērle patie�ām ir ļoti vērtīga; vai tu domā, ka ar to viss jau ir galā?

��� Kā tu to domā?

��� Es nezinu, � teica Huans Tomass, � bet es ba�ī�jos par tevi. Tu ej pa jaunu ceļu un nezini virziena.

��� Es brauk�u. Brauk�u drīz, � sacīja Kino.

�� Jā, � Huans Tomass piekrita, � tas tev jādara. Bet es nezinu, vai galvaspilsētā būs citādi. �eit tev ir draugi un es, tavs brālis. Tur tev nebūs neviena.

��� Ko tad lai es daru? � Kino iesaucās. � �eit no�tiek netaisnīga varmācība. Manam dēlam jātiek dzīvē uz priek�u. Tas ir tas, pret ko viņi cīnās. Mani draugi mani aizstāvēs.

�� Tikām, kamēr tiem pa�iem nedraudēs briesmas vai nepatik�anas, � teica Huans Tomass. Tad viņ� piecēlās, sacīdams: � Brauc ar dieva palīgu.

Arī Kino atbildēja: � Ej ar dieva palīgu, � un pat nepacēla acu, jo brāļa vārdos bija dīvains saltums.

Vēl ilgi pēc Huana Tomasa aizie�anas Kino, dziļās domās iegrimis, sēdēja uz guļamā pīteņa. Pagurums un pelēka bezcerība bija pārņēmu�i Kino. Visi ceļi likās aiz�sprostoti. Galvā dunēja ienaida drūmā muziķa. Viņa ju�tekļi bija sevi�ķi modri, bet arī prāts piedalījās visās ap�kārtējās norisēs, jo �ī dotība piemita visiem viņa tautie��iem. Viņ� sadzirdēja katru satumsto�ās nakts troksnīti, kokos nometu�os putnu miegaino �ivinā�anu, kaķu mīlas brēcienus, vilnī�u �alo�anu, sitoties pret krastu un plūstot atpakaļ, un tāluma vienmuļo �alkoņu. Viņ� saoda pai�suma izmesto jūras zāļu aso smar�u. Uzliesmoja pavarda uguntiņa, un guļamā paklāja pinuma raksts sāka lēkāt ap�ilbu�o acu priek�ā.

Huana norūpējusies vēroja Kino, bet viņa pazina vīru un zināja, ka vislabākais tagad bija klusēt un būt viņa tuvumā. Lai gan arī viņa dzirdēja ļaunuma dziesmu, viņa centās to pārspēt, klusi dziedādama ģimenes dziesmu � par dro�ību, siltumu, patvērumu. Rokās viņa auklēja Kojotito un dziedāja viņam, lai atvairītu ļaunumu, un viņas balss dro�i skanēja pretī tum�ās mūzikas drau�diem.

Kino nekustējās un arī neprasīja vakariņas. Huana zināja, ka viņ� prasīja tikai tad, kad gribēja. Viņa ska�tiens kavējās tālumā, un viņ� juta no āra uzglūnam ļau�numu, modru un piesardzīgu, un viņ� nojauta, ka ārpusē lo�ņā ēnas un gaida viņu izejam ārā, tumsā. �ie rēgi bija drūmi un �ausmino�i, un tomēr tie viņu sauca, draudēja viņam un izaicināja viņu. Labo roku Kino aizbāza aiz krekla un sataustīja nazi; viņa acis bija vērīgas; viņ� piecēlās un tuvojās durvīm.

Huana gribēja viņu aizkavēt. Viņa pacēla roku, lai atturētu Kino, un mute tai �ausmās pavērās. Labu brīdi Kino raudzījās ārā un tad izgāja. Huana dzirdēja ātras kustības, cīņas troksni, sitienus. Mirkli viņa sastinga �ausmās, tad viņas zobi atņirdzās kā kaķim. Viņa nolika Kojotito zemē, paķēra no pavarda kādu akmeni un izstei dzās ārā, bet tur viss jau bija beidzies. Kino gulēja zemē un pūlējās piecelties; viņa tuvumā neviens nebija ma�nāms. Bija tikai ēnas, viļņu �ala un tāla �alkoņa. Bet ļau�nums bija visapkārt � tas glūnēja aiz zaru �oga, slēpās būdas ēnā, lidinājās gaisā.

Huana nometa akmeni, apkampa Kino un palīdzēja viņam piecelties un nokļūt atpakaļ būdā. Asinis sūc^.s vi�ņam no galvas un vaigā rēgojās dziļa asiņojo�a brūce no

nuss līdz pat zodam. Kino bija pussamaņā. Viņa galva �ūpojās no vieniem sāniem uz otriem. Krekls bija atrauts vaļā un drēbes pa daļai noplēstas. Huana nosēdināja Kino uz guļamā paklāja un ar saviem svārkiem noslau�cīja sarecēju�ās asinis no viņa sejas. Viņa atnesa dzē�rienu mazā krūzītē, bet viņ� vēl vienmēr purināja galvu, lai aizdzītu tumsu.

��� Kas tur bija? � Huana jautāja.

��� Es nezinu, � Kino atteica. � Neredzēju.

Huana atnesa māla podu ar ūdeni un apmazgāja Kino

ievainoto seju, kamēr viņ� apstulbis raudzījās taisni sev priek�ā. � Kino, mans vīrs! � viņa iesaucās, bet Kino acis skatījās garām.

��� Kino, vai tu mani dzirdi?

��� Es dzirdu, � viņ� klusi atteica.

��� Kino, �ī pērle ir nelaimīga. Iznīcināsim to, pirms tā paspēj iznīcināt mūs. Sadauzīsim to ar akmeņiem. Sviedīsim to atpakaļ jūrā, kur ir tās īstā vieta. Kino, tā nes nelaimi!

Kamēr Huana runāja, Kino acīs atkal atspīdēja gais�ma, tās mirdzēja dedzīgi, viņa muskuļi bija saspringti, tāpat ari viņa griba.

��� Nē, � viņ� atbildēja, � es cīnī�os. Es uzvarē�u. Mums vēl uzsmaidīs laime! � Viņ� uzsita dūri uz pa�klāja. � Neviens nenolaupīs mūsu laimi. � Viņa ska�tiens atmaiga, un viņ� liegi pieskārās Huanas plecam. � Tici man, � viņ� sacīja, � es esmu vīrietis. � Viņa sejā iezagās viltīga izteiksme.

��� Rīt no rīta kāpsim laivā un dosimies pa jūru un pāri kalniem uz galvaspilsētu, tu un es. Mūs vairs ne�viens nepiekrāps. Es esmu vīrietis.

��� Kino, � Huana aizsmakusi teica, � man bail. Arī vīrs var tikt nogalināts. Labāk metīsim pērli atpakaļ jūrā.

�� Klusu! � Kino strauji iesaucās. � Es esmu vīrs. Klusu!

Un Huana apklusa, jo Kino balsī viņa saklausīja pa�vēli. � Mazliet nosnaudīsim � viņ� teica. � Un mazā gaismiņā dosimies ceļā. Vai tev nav bailes doties man līdzi?

��� Nē, mans vīrs.

Viņ� pavērās Huanā ar maigu un siltu skatienu, un viņa roka pieskārās sievas vaigam. � Mazliet nosnaudīsim, � viņ� teica.

V

Vēlais mēness uzlēca īsi pirms gaiļiem. Tumsā Kino pavēra acis, jo sev blakus juta kustību; pats viņ� gulēja mierīgi. Tikai viņa acis taustīja tumsu, un bālajā mēness gaismā, kas iespīdēja caur zaru būdas spraugām, Kino redzēja, ka Huana piecēlās. Viņ� redzēja, ka sieva iet pie pavarda. Huana rīkojās tik uzmanīgi, ka, viņai paceļot akmeni, Kino dzirdēja tikai pavisam niecīgu troksnīti. Tad kā ēna viņa slīdēja uz durvju pusi. Vienu mirkli Huana apstājās blakus Kojotito �ūpulim, tad viņas tum��ais stāvs pazibēja durvīs, un viņa bija prom.

Kino krūtīs uzbangoja niknums. Viņ� piecēlās kājās un sekoja viņai tikpat klusu, jo izdzirda viņas steidzīgos soļus attālināmies krasta virzienā. Viņ� sekoja tai pa pē�dām, un viņā plosījās dusmas. Huana izspraucās cauri krūmiem un, klupdama pār akmeņiem, steidzās uz ūdens malu, līdz sadzirdēja tuvojamies Kino, tad sāka skriet. Viņas roka bija pacelta sviedienam, kad Kino metās pie viņas, saķēra roku un izrāva pērli. Ar savilktu dūri viņ� sita sievai sejā, tā nokrita uz akmeņiem, un viņ� spēra tai pa sāniem. Bālajā gaismā viņ� redzēja, kā Huanu apskalo vilnī�i; tās svārki peldēja pa ūdens virsu, un, ūdenim atplūstot, lipa pie viņas kājām.

Kino, zobus atņirdzis, lūkojās Huanā. Viņ� no�ņācās kā �ūska, bet Huana raudzījās viņā ar platām, ta�u mie�rīgām acīm, kā avs uz miesnieku. Viņa zināja, ka Kino gribēja viņu nogalināt, un tā bija pareizi; viņa ar to sa�mierinājās, nepretojās un neprotestēja. Pēk�ņi Kino vairs nejuta niknumu, bet gan riebumu. Viņ� aizgriezās prom un soļoja atpakaļ pa pludmali, pēc tam cauri krūmu joslai. Viņa jutekļi no uztraukuma bija glu�i truli.

Viņ� manīja ātru kustību, izrāva nazi un dūra kādam tum�am stāvam, juta, ka nazis ietriecas sve�ajā ķermenī, tad viņ� pats tika notriekts uz ceļiem, pēc tam pavisam zemē. Alkaini pirksti taustīja viņa drēbes, drud�ainas ro�kas pārmeklēja viņu, bet pērle, izsista no rokas, aizripoja un mirdzēja, nokritusi aiz kāda takas akmentiņa. Tā spī�dēja blāvajā mēness gaismā.

Huana ar pūlēm piecēlās no pludmales akmeņiem. Sejā bija jūtamas trulas sāpes, un sāni smeldza. Huana brīdi tupēja uz ceļiem, un slapjie svārki lipa viņai pie miesas. Pret Kino viņa nejuta dusmu. Viņ� bija teicis: �Esmu vīrietis,� � un �is vārds Huanai bija vesels jē�dziens. Tas nozīmēja, ka Kino bija reizē pustraks un pus�dievs. Tas nozīmēja, ka Kino gribēja gāzt kalnus un cīnī�ties pret jūru. Huana savā sievietes dvēselē saprata, ka kalns paliks, bet vīrs ies bojā, jūra bangos, bet vīrs tanī noslīks. Un tomēr tas bija tie�i tas, kas padarīja viņu par vīru, par pārgalvi un pusdievu; un Huanai vajadzēja vīra; tā nevarēja bez viņa dzīvot. Lai ari �ī starpība starp vīrieti un sievieti Huanu da�reiz mulsināja, viņa to pilnīgi apzinājās, atzina to par labu un juta vajadzību pēc tās. Viņa sekos vīram, tur nebija �aubu. Da�reiz vi�ņas sievi�ķīgās īpa�ības � apdomība, uzmanība, glāb�a�nās instinkts � izrādījās stiprākas par Kino vīri�ķību un pasargāja viņus visus. Pārvarēdama sāpes, viņa pie�cēlās, iemērca viļņos asiņainās delnas un nomazgāja sa�skrambāto seju sāļi dzeļo�ajā ūdenī, tad lēni vilkās aug�ā krastā, sekodama Kino.

Nākdamas no dienvidiem, debesīs parādījās garas mākoņu strēles. Bālais mēness brī�iem iznira starp mā�koņiem un tad atkal pazuda, tāpēc Huanai reizēm bija jāiet tumsā, bet reizēm kļuva glu�i gai�s. No sāpēm vi�ņas mugura bija saliekta un galva nodurta. Kad viņa spraucās cauri krūmiem, mēnesi aizsedza mākoņi, bet, kad mēnessgaisma atkal izlauzās cauri mākoņiem, viņa pēk�ņi ieraudzīja lielo pērli mirdzam uz takas blakus kā�dam akmenim. Viņa nometās ceļos un pacēla pērli, bet mēness nozuda mākoņos. Kamēr viņa tupēja uz ceļiem un pārdomāja, vai iet atpakaļ uz pludmali un pabeigt iesākto, kļuva atkal gai�āks, un sev priek�ā uz takas viņa ieraudzīja guļam divus tum�us ķermeņus. Viņa noliecās un redzēja, ka viens bija Kino, bet otrs kāds sve�inieks, un tam no rīkles tecēja tum�i spīdo�s �ķidrums.

ka visa bijusī dzīve ir aizgājusi pagātnē uz neatgrie�a�nos. Mironis uz taciņas un Kino nazis ar tum�i spīdo�o asmeni Huanu pārliecināja. Visu laiku viņa bija pūlēju�sies saglabāt kaut daļu no biju�ā miera, no tiem laikiem, kad vēl nebija atrasta �ī pērle. Bet tas viss bija pagātnē un nebija vairs atgūstams. Un to apzinādamās, viņa vienā mirklī atteicās no pagātnes. Atlika tikai viens � pa�aizsargā�anās.

Viņas sāpes bija izzudu�as, tāpat arī gausums. Ātri viņa novāca mironi no taciņas un ievilka to krūmā. Viņa piegāja pie Kino un noslaucīja tā seju ar saviem mitra�jiem svārkiem. Kino nāca pie samaņas un ievaidējās.

�� Tie ir paņēmu�i pērli. Es to pazaudēju. Tagad vi�sam beigas, � viņ� �ukstēja. � Pērle pagalam.

Huana mierināja viņu kā slimu bērnu. � Esi rāms, � viņa teica, � te ir tava pērle, es to atradu uz taciņas. Vai tu mani dzirdi? Lūk, tava pērle. Vai tu saproti? Tu nogalināji cilvēku. Mums jādodas prom. Tie meklē mūs, vai saproti? Mums jāpazūd, pirms vēl ausīs diena.

�� Man uzbruka, � Kino nemierīgi teica, � es dūru, lai aizsargātos.

��� Vai tu neatceries vakardienu? � Huana jautāja.

�� Vai tu domā, ka viņi tev ticēs? Vai tu neatceries pil�sētniekus? Vai tu domā, ka tavi paskaidrojumi ko līdzēs?

Atvairīdams vājumu, Kino dziļi ievilka elpu.

��� Nē, � viņ� sacīja, � tev taisnība. � Viņa griba kļuva stipra, un viņ� atkal bija virs.

��� Aizej uz mājām un paņem Kojotito, � viņ� teica,

��� un atnes arī visu mūsu kukurūzu. Es ievilk�u laivu ūdenī, un mēs brauksim.

Viņ� paņēma nazi un gāja. Klupdams viņ� nogāja pludmalē un tuvojās savai laivai. Un, kad atkal atspīdēja mēnessgaisma, viņ� ieraudzīja, ka laivas dibenā izsists liels caurums. Kino sagrāba svelo�as dusmas, kas deva tam spēku. Nelaime bija apsēdusi viņa dzimtu; nakti pie�pildīja ļaunā muziķa, tā lidinājās virs mangrovēm un skanēja viļņu krāk�anā. �ī te bija viņa vectēva laiva, daudzreiz labota, un nu tanī ielauzts skabargains cau�rums. Tā bija nelaime, ko grūti pat aptvert. Nogalināt laivu bija ļaunāk nekā nogalināt cilvēku. Jo laivai nav pēcnācēju, laiva nevar aizstāvēties, un tās ievainojumi nedzīst. Kino niknumam piejaucās arī skumjas, bet �is pēdējais trieciens viņu padarīja nesalau�amu. Viņ� bija līdzīgs plēsīgam zvēram � gatavs slēpties, gatavs uz�brukt, un viņ� dzīvoja tikai tādēļ, lai aizstāvētu sevi un savu ģimeni. Kino vairs nejuta sāpes galvā. Viņ� lēk�oja aug�up krastā, cauri krūmājiem uz savu būdu, ta�u pa�ņemt kādu no kaimiņu laivām viņam nenāca ne prātā. Ne reizes viņ� nepieļāva tādu domu, tāpat kā viņ� nevarētu tī�u prātu bojāt laivu.

Dziedāja gaiļi, jo ausma nebija tālu. Caur zaru būdu jau spraucās dūmi no pirmajiem iekurtajiem pavardiem, un gaisā bija jūtama plāceņu smar�a. Rīta putni laidelē�jās pa krūmiem. Mēness nobālēja, mākoņi dienvidos sa�biezēja. Spirgts vēj� pūta grīvā; tas bija trauksmains vēj�, kas nesa līdzi vētras nojausmu, un gaisā bija jū�tams nemiers.

Kino, steigdamies uz savu būdu, juta atvieglojumu. Viņ� vairs nebija samulsis, jo viņam bija atlicis tikai viens ceļ�, un Kino roka aptaustīja pērli aiz krekla un nazi, kas arī turpat karājās.

Sev priek�ā viņ� ieraudzīja blāzmu, kas pēk�ņi pār�vērtās liesmā, uz�āvās augstu gaisā un sprakstēdama un rūkdama apgaismoja celiņu. Kino sāka skriet. Viņ� sa�prata, ka deg viņa būda. Un viņ� zināja, ka �ādas būdas nodeg pāris mirkļos. Skriedams viņ� redzēja, ka viņam pretī steidzās kāds stāvs � tā bija Huana ar Kojotito klēpī un rokā sa�ņaugtu Kino segu. Bērns izbijies kunkstēja, bet Huanas acis bija ieplestas un pilnas �ausmu. Kino saprata, ka būdas vairs nebija, un tāpēc viņ� Huanai arī nekā nejautāja. Viņ� jau visu zināja, bet viņa tomēr stāstīja: � Tā bija izjaukta un grīda izrak�ņāta, pat bērna �ūpulītis bija izsviests ārā, un, man re�dzot, tie pielika uguni.

Dego�ās būdas spo�ā liesma apgaismoja Kino seju. � Kas tie bija? � viņ� jautāja.

� Nezinu, � viņa atteica, � tum�as ēnas.

Kaimiņi klupdami steidzās ārā no būdām, vēroja krī�to�ās dzirksteles un bradāja tās ar kājām, lai pasargātu savas būdas no uguns. Pēk�ņi Kino sajuta bailes. Bailes radās no �īs gaismas. Viņ� atcerējās līķi, kas gulēja krū�mos blakus taciņai, saņēma Huanu aiz rokas un ievilka viņu kādas būdas ēnā, projām no gaismas, jo gaisma no�zīmēja briesmas. Kādu bridi viņ� pārdomāja un tad aizslapstījās pa ēnām līdz brāļa Huana Tomasa būdai un ieslīdēja pa durvīm, vilkdams Huanu sev līdzi. Ārpusē bija dzirdama bērnu spieg�ana un kaimiņu izsaucieni, jo Kino draugi domāja, ka viņ� palicis dego�ajā būdā.

Huana Tomasa būda gandrīz pilnīgi līdzinājās Kino būdai, jo visas tās bija vienādas, un visās pa spraugām spiedās iek�ā gaiss un gaisma, tāpēc Huana un Kino, sē�dēdami brāļa būdas kaktā, caur sienas spraugām varēja redzēt lēkājo�ās liesmas. Viņi redzēja augstu plīvojo�as, satrakotas uguns mēles, redzēja, ka iebrūk jumts, un vē�roja uguni saplokam tikpat ātri, kā noplok liesmas zaru ugunskurā. Viņi dzirdēja savu draugu brīdinājumu sau�cienus un spiedzīgos Huana Tomasa sievas Apolonij as brēcienus. Viņa, būdama tuvākā sievie�u kārtas radiniece, pēc visiem likumiem apraudāja miru�os dzimtas lo�cekļus.

Tad Apolonija atjēdzās, ka viņai ap galvu nav labā�kais lakats, un ieskrēja būdā pēc visjaunākā. Viņai rak�ņājoties kastē pie sienas, atskanēja Kino rāmā balss:

�� Nevaimanā, Apolonij. Mēs esam sveiki un veseli.

��� Kā jūs �eit gadījāties?

��� Neprasi, � Kino atbildēja. � Aizej pie Huana To�masa un atved viņu �urp, tikai nesaki nevienam citam. Tas, Apolonij, mums ļoti svarīgi.

Viņa klusēja, bezpalīdzīgi izstiepusi rokas, līdz bei�dzot ierunājās: � Labi, svaini.

Pēc da�iem mirkļiem Apolonija atgriezās kopā ar Huanu Tomasu. Tas aizdedzināja sveci un pienāca pie vi�ņiem, kas sakņupu�i tupēja būdas kaktā, un sacīja: � Uz�mani durvis, Apolonij, un nelaid neviena iek�ā. � Huans Tomass bija �eit vecākais un tāpēc uzņēmās vadību.

�� Nu, brāli? � viņ� jautāja.

�� Man tumsā uzbruka, � atbildēja Kino, � un cīnī�damies es nogalināju cilvēku.

��� Kur� tas bija? � steidzīgi jautāja Huans Tomass.

��� Nezinu. Visapkārt bija tik tum�s � tikai tumsa un ēnas.

�� Vainīga ir pērle, � teica Huans Tomass, � �inī pērlē iemājo pats nelabais. Tev vajadzēja to pārdot un atbrīvoties no �ī lāsta. Varbūt tu vēl tagad vari pērli pārdot un tā iegūt sev mieru.

Bet Kino atbildēja: � Ak brāli, es esmu cietis tādas pārestības, kas biju�as ļaunākas par nāvi. Pludmalē guļ mana salauztā laiva, mana māja ir nodedzināta, un krū�mā guļ mironis. Arī aizbēgt vairs nav iespējams. Tev mūs jāpaslēpj, brāli.

Cie�i ielūkodamies brāļa acīs, Kino redzēja, ka tanīs iezogas dziļas rūpes, un tāpēc Kino aizsteidzās priek�ā varbūtējam atteikumam. � Ne uz ilgu laiku, � viņ� stei�dzīgi ieteicās. � Tikai kamēr paiet diena un pienāk nakts. Tad mēs aiziesim.

��� Es tevi paslēp�u, � piedāvāja Huans Tomass.

��� Es negribu, lai tev draudētu briesmas, � teica Kino. � Es zinu, ka esmu bīstams kā spitālība. Naktī es aizie�u, un tu būsi dro�ībā.

��� Es tevi sargā�u, � teica Huans Tomass un iesau�cās: � Aiztaisi durvis, Apolonij. Tu nedrīksti nevienam pat pa�ukstēt, ka Kino ir �eit.

Visu dienu viņi klusēdami sēdēja tumsā un dzirdēja, ka kaimiņi runāja par viņiem. Caur sienas spraugām viņi redzēja, ka kaimiņi rakņājās pa pelniem, meklēdami viņu kaulus. Sakņupu�i sēdēdami Huana Tomasa būdā, viņi dzirdēja, ka kaimiņi bija pārsteigti, kad uzzināja par sa�lauzto laivu. Huans Tomass gāja ārā runāties ar kaimi�ņiem, lai novērstu aizdomas, un viņ� tiem stāstīja da�ā�das varbūtības par to, kas būtu varējis notikt ar Kino, Huanu un bērniņu. Vienam viņ� teica: � Es domāju, ka viņi aizgāju�i gar jūrmalu uz dienvidiem, lai izbēgtu ne�laimei, kas tos vajāja. � Citam atkal: � Kino nekad ne�pametīs jūru. Varbūt viņ� dabūja citu laivu. � Tad vēl piebilda: � Apolonija ir glu�i slima no bēdām.

Dienā sacēlās vēj�, sabangoja līci, plosīja krastā iz�mestās aļģes un jūras zāles, svilpa gar būdām, un jūrā izbrauku�ās laivas bija lielās briesmās. Huans Tomass teica kaimiņiem: � Kino ir beigts. Ja viņ� izbraucis jūrā, tad ir noslīcis. � Un katru reizi Huans Tomass atgriezās būdā ar kādu mantu, ko bija aizņēmies. Viņ� atnesa pītu salmu maisiņu ar sarkanām pupām un izdobtu ķirbi, pilnu ar rīsiem. Vēl viņ� bija sadabūjis trauciņu kaltētu piparu un gabalu sāls, tad vēl darba nazi � astoņpadsmit collu garu un smagu kā mazu cirvīti, reizē darba rīku un ieroci. Kad Kino ieraudzīja �o dunci, viņam iemirdzējās acis, viņ� mīlīgi aptaustīja asmeni un ar īk�ķi pārbau�dīja tā asumu.

Vēj� auroja virs lī�a un kūla ūdeni baltās putās, mangrovu birzs viļņoja kā izbiedēts ganāmpulks, bet smalkie smil�u putekļi uzvirpuļoja gaisā un sabiezēja virs jūras lielā mākonī. Vēj� izklīdināja mākoņus, un debess kļuva skaidra, tikai smiltis vējā putēja kā sniegs.

Kad tuvojās vakars, Huans Tomass ilgi runāja ar brāli. � Kurp tu dosies?

��� Uz ziemeļiem, � teica Kino, � esmu dzirdējis, ka ziemeļos esot pilsētas.

��� Neej gar krastu, � sacīja Huans Tomass, � viņi jau savāku�i ļaudis, lai pārmeklētu krastmalu. Arī pilsētā tevi meklēs. Vai tev vēl ir pērle?

��� Ir vēl, � teica Kino, � un es to paturē�u. Es to būtu varējis kādam atdāvināt, bet tagad tā ir kļuvusi mana nelaime un mana dzīve, tāpēc es to paturē�u. � Kino skatiens bija ciets, skarbs un ne�ēlīgs.

Ie�ņukstējās Kojotito, un Huana murmināja kaut kā�dus burvības vārdus, lai viņu apklusinātu.

��� Labi, ka ir vēj�, � teica Huans Tomass, � nebūs pēdu.

Viņi taisījās ceļā, kad bija jau tum�s, bet vēl nebija uzlēcis mēness. Visa ģimene svinīgā noskaņā stāvēja Huana Tomasa būdā. Uz muguras Huana turēja lakatā ietīto Kojotito, un bērns gulēja, vaidziņu piespiedis viņas plecam. Lakata viena mala sedza bērnu, bet otra � aiz�klāja Huanas degunu, lai pasargātu to no kaitīgā nakts gaisa. Huans Tomass cie�i apskāva brāli un noskūpstīja to uz abiem vaigiem. � Staigā ar dieva palīgu, � viņ� sacīja, un �ie vārdi skanēja kā �ķiroties uz mū�u. � Tā�tad no pērles tu neatteiksies?

�� �ī pērle ir kļuvusi daļa no manas dvēseles, � Kino teica, � ja es no tās atteiktos, tad pazaudētu dvēseli. Lai arī tev dievs stāv klāt!

Pūta ass, griezīgs vēj� un dzina viņiem virsū sprun�guļus, smiltis un sīkus akmentiņus. Huana un Kino vīstījās cie�āk drēbēs, aizklāja degunus un turpināja ceļu. Vēj� izklīdināja mākoņus, un melnajās debesīs salti mirdzēja zvaigznes. Abi gāja uzmanīgi un izvairījās no pilsētas centra, kur kāds namdurvīs aizsnaudies pilsēt�nieks varētu ieraudzīt viņus ejam garām. Naktī pilsēta ierāvās sevī, un katrs, kas pa nakti klīda apkārt, bija viegli pamanāms. Kino izvēlējās ceļu gar pilsētas nomali un tad, vērodams zvaigznes, pagriezās ziemeļu virzienā un uzgāja smil�aino, izbraukto ceļu, kas �ķērsoja krū�maino apkārtni un veda uz Loreto, kur bija brīnumdarītājas jaunavas mājvieta.

Ap kāju potītēm Kino juta sijājamies vēja nestās smiltis un priecājās, jo zināja, ka nepaliks pēdas. Vājā zvaig�ņu gaisma bija pietieko�a, lai saskatītu �auro ceļu cauri biezajiem krūmiem. Aizmugurē Kino dzirdēja Huanas soļus. Viņ� soļoja ātri un vienmērīgi, bet Huana gāja rik�iem, lai neatpaliktu.

Kino krūtīs modās senas, pirmatnējas jūtas. Par spīti bailēm no tumsas un velniem, kas spokojās naktī, viņu pārņēma spēj� prieka vilnis; viņā pamodās pirmatnējais instinkts, un viņ� kļuva piesardzīgs, uzmanīgs un bīstams. Viņā atdzīvojās tālā pagājība, viņa tautas se�natne. Vēj� pūta no muguras, un zvaigznes rādīja viņam ceļu. Vēj� auroja un locīja biezokni, bet viņi abi soļoja vienmērīgā gaitā, stundu pēc stundas. Viņi nevienu ne�sastapa un nemanīja nevienas dzīvas dvēseles. Beidzot labajā pusē parādījās dilsto�s mēness, vēj� norima, un visapkārt kļuva kluss.

Tagad viņi varēja saskatīt ceļu, kas stiepās uz priek�u un ko asi iezīmēja smil�u pieputinātās riteņu grambas. Tagad, kad vēj� bija norimis, būs redzamas viņu pēdas, bet viņi bija jau labi tālu aiz pilsētas un cerēja, ka pēdas nepamanīs. Kino uzmanīgi soļoja pa ratu grambu, un Huana viņa pēdās. Tagad vieni lieli rati, braukdami no rīta uz pilsētu, izdzēsīs visas pēdas.

Viņi gāja visu nakti bez apstājas un vienādā ātrumā. Vienreiz pamodās Kojotito, un Huana pārvietoja viņu sev uz krūtīm un mierināja, kamēr viņ� atkal iemiga. Vis�apkārt kustējās ļaunie nakts gari. Biezoknī atskanēja koijotu kliedzieni un smiekli, pūces ķērca un to spārni no�alca pār viņu galvām. Reiz kāds liels dzīvnieks smagi aizdipināja garām, krūmi vien nobrīk�ķēja. Kino satvēra dun�a spalu un bija gatavs aizstāvēties.

Kino ausīs uzvaro�i skanēja pērles muziķa, ko pastip�rināja ģimenes dziesmas klusā melodija, bet abas tās pieskaņojās ritmam, ko sita sandalēs ieauto kāju soļi uz putekļainās zemes. Viņi gāja visu nakti, un tikai īsi pirms ausmas Kino apskatīja ceļmalas, lai atrastu patvē�rumu, kur pavadīt dienu. Blakus ceļam viņ� atrada ne�lielu laukumiņu, kur varēja būt pārgulējis briedis; no ceļa puses to skatam cie�i aizsedza sausi, trausli koki, kas auga gar ceļmalu. Huana te apsēdās un sāka barot bēr�nu, bet Kino atgriezās uz ceļa. Viņ� nolauza kādu zaru un rūpīgi nolīdzināja pēdas tur, kur viņi bija nogriezu��ies no ceļa. Un, kad Kino saklausīja ratu �īkstē�anu rīta krēslā, viņ� paslēpās ceļmalā un vēroja pabraucam ga�rām lielu divriteņu ori, ko vilka lempīgi vēr�i. Kad ore izzuda skatienam, viņ� aizgāja vēlreiz pie ceļa, palūkojās ratu grambā un redzēja, ka kāju nospiedumi izzu�du�i. Tad viņ� izdzēsa savas pēdas un atgriezās pie Huanas.

Viņa deva tam mīkstos kukurūzas plāceņus, ko Apo�lonija bija iesaiņojusi viņiem ceļam, un pēc tam Huana kādu brītiņu pagulēja. Bet Kino sēdēja zemē un lūkojās sev priek�ā. Viņ� vēroja skudras, kas rindā tekāja ga�rām viņa kājai, un nolika kāju tām ceļā. Skudras rāpoja pāri kājai un turpināja ceļu, bet Kino atstāja kāju tur�pat un vēroja skudras tekājam.

Saule stipri karsēja. Viņi jau vairs nebija lī�a tuvumā, tāpēc gaiss bija sauss un karsts, krūmi no karstuma krik�ķēja, un no tiem nāca patīkama sveķu smar�a. Kad Huana pamodās, saule jau bija augstu, un Kino stāstīja Huanai to, kas viņai jau sen bija zināms.

� No tādiem kokiem izvairies, � viņ� teica, rādī�dams tos. � Nepieskaries tiem, ja tu piedursies un pēc tam aizskarsi acis, tu vari kļūt akla. Un sargies arī no asiņojo�ā koka. Redzi, no tā tur. Kad to lau�, no tā plūst sarkanas asinis, un tas nes nelaimi. � Huana pamāja ar galvu un uzsmaidīja viņam, jo Kino stāstītais nebija vairs nekas jauns.

�� Vai mums sekos? � viņa jautāja. � Vai tu domā, ka viņi mēģinās mūs atrast?

�� Viņi mēģinās, � atbildēja Kino. � Kur� no vi�ņiem mūs panāks, tas paņems pērli sev. Ak tie, protams, mēģinās.

Huana sacīja: � Var būt, ka uzpircējiem bija taisnī�ba un pērle patie�ām ir mazvērtīga. Varbūt viss ir tikai maldi.

Kino iebāza roku azotē un izvilka pērli. Viņ� ļāva tai mirgot un vizuļot saulē, līdz viņam ap�ilba acis. � Nē, � viņ� noteica, � tie nebūtu mēģināju�i pērli nozagt, ja jau tā būtu tik nevērtīga.

�� Vai tad tu zini, kas tev uzbruka? Vai tie bija pērļu uzpircēji?

��� Nezinu, � viņ� atbildēja, � es jau neredzēju.

Viņ� lūkojās uz pērli, jo gribēja tur vēlreiz ieraudzīt

jau agrāk redzēto parādību. �Kad mēs pērli beidzot pār�dosim, es tik�u pie �autenes,� viņ� teica un gaidīja, ka uz spīdo�ās virsmas parādīsies �autene, bet tās vietā re�dzēja zemē guļo�u, sakņupu�u, tum�u ķermeni, un no kakla tam sūcās asinis. Kino ātri sacīja: �Mūs salaulās lielā baznīcā.� Bet pērlē viņ� ieraudzīja Huanu ar sasistu seju velkamies pa tumsu mājup. �Mūsu dēlam jāmācās lasīt!� viņ� izmisumā iesaucās. Un pērlē � Kojotito se�jiņa, pietvīkusi sārta no ārsta dotajām zālēm.

Kino iegrūda pērli atpakaļ azotē, un pērles muziķa viņa ausīs tagad ieguva draudīgu skaņu, to reizēm pār�trauca ļaunuma muziķa.

Karstums kļuva pārlieku spiedīgs, tāpēc Kino un Huana pārvietojās krūmu paēnā, kur pa zemi lēkāja mazi, pelēki putniņi. Karstums bija Kino nogurdinājis, viņ� pārvilka platmali pār acīm un, seju ievīstījis segā, lai atvairītu mu�as, iemiga.

Huana negulēja. Viņa sēdēja sastingusi kā akmens, ar nekustīgu seju. Mute vēl bija uztūku�i no Kino sitiena, un lielas mu�as dūkdamas lidoja ap brūci zodā. Bet viņa sēdēja bez kustības, glu�i kā sargkareivis, un, kad Kojo�tito pamodās, viņa to nolika sev priek�ā uz zemes un vēroja, kā viņ� airējas ar mazajām rociņām un spārdās ar kājiņām, smaida un runā savā valodā, kamēr arī viņa sāka smaidīt. Viņa pacēla mazu zariņu un ar to pakuti�nāja bērnu, tad padzirdīja viņu no ūdens trauka, ko nesa līdzi sainī.

Kino miegā sakustējās, kaut ko izgārdza un mētāja roku, it kā cīnoties ar kādu. Tad ievaidējās un vienā rā�vienā uzcēlās sēdus, acis tam bija ieplestas un nāsis ci�lājās. Viņ� uzmanīgi klausījās, bet dzirdēja tikai karstu�ma sprakstienus un tālu �alkoņu.

��� Kas ir? � Huana iejautājās.

��� Klusāk!

��� Tu sapņoji.

��� Varbūt. � Bet viņ� bija nemierīgs, un, kad viņa tam iedeva kukurūzas plāceni, viņ� reizēm pārtrauca gre�mo�anu un uzmanīgi klausījās. Viņ� bija nervozs un rai�u pilns. Viņ� paglūnēja pār plecu. Tad paņēma lielo dunci un apraudzīja asmeni. Kad Kojotito, uz zemes gu�lēdams, atkal iegulgojās, Kino sacīja: � Apklusini viņu.

��� Kas ir? � prasīja Huana.

��� Es nezinu.

Viņ� atkal ieklausījās, acīs tam spīdēja dzīvnieka in�stinktīvā modrība. Viņ� klusu piecēlās; tad, zemu pielie�cies, spraucās cauri krūmiem uz ceļa pusi. Arā uz ceļa viņ� negāja, bet nolīda dzeloņaina koka ēnā un skatījās uz ceļu, pa kuru viņi bija nāku�i.

Tad viņ� tos ieraudzīja. Kino guļot sastinga, galvu viņ� nolieca pie zemes un glūnēja pa kāda nokritu�a koka apak�u. Tālumā viņ� saskatīja trīs cilvēkus � divi gāja kājām, bet tre�ais sēdēja zirgam mugurā. Kino juta, kas tie bija, un bailēs nodrebēja. Pat no tālienes viņ� jau redzēja, ka abi kājnieki gāja lēnām un pielieku�ies. Viens reizēm apstājās un skatījās uz zemi, un otrs tad darīja to pa�u. Tie bija mednieki, pēdu dzinēji, viņi varēja izsekot pat lielragaino aitu pēdām klin�u kalnos. Tiem bija o�a kā medību suņiem. Viņ� un Huana varēja būt kādā vietā izkāpu�i no ratu grambas, un �ie iek�zemes novada vīri, �ie mednieki uzreiz to pamanītu, ieraudzīju�i tikai pār�lauztu salmiņu vai niecīgu putekļu kaudzīti. Aiz viņiem jāja kāds tum�s stāvs, degunu aizsedzis ar segu un pāri segliem pārlicis �auteni, kas spīdēja saulē.

Kino kļuva tikpat nekustīgs kā no koka atlūzu�ais zars. Viņ� tik tikko elpoja un pēk�ņi ieraudzīja to vietu, no kurienes bija noslaucījis pēdas. Pat slaucītā vieta va�rēja būt norādījums vajātājiem. Viņ� pazina �os iek�ze�mes medniekus. Novadā, kur bija tik maz ko medīt, viņi tomēr prata uziet medījumu, pateicoties savām sevi�ķa�jam spējām, un pa�reiz tie medīja viņu! Tie cilpoja kā zvēri, uzgāja kādu zīmi, noliecās pie tās, un jātnieks gai�dīja.

Pēdu dzinēji klusi iesmilkstējās, kā uzbudināti suņi, uzgāju�i svaigas pēdas. Kino nolika dunci pa ķērienam un sagatavojās. Viņ� zināja, kas darāms. Ja vajātāji uzies slaucījuma vietu, viņam jāmetas virsū jātniekam, tas ātri jānodur un jāpaņem �autene. Tā bija vienīgā izeja. Kad visi trīs pienāca tuvāk, Kino ar sandaļu purn�galiem izkasīja zemē bedrītes, lai lecot neslīdētu kāja. Aiz nokritu�ā zara viņ� nevarēja visu pārredzēt.

Huana, atgriezusies slēptuvē, sadzirdēja zirga pakavu dipoņu, un Kojotito atkal sāka trok�ņot. Viņa ātri paķēra bērnu, pabāza to zem lakata un, lai viņu nomierinātu, iedeva tam krūti.

Vajātāji pienāca jau glu�i tuvu, un pa kritu�ā zara apak�u Kino varēja saskatīt tikai viņu un zirga kājas. Viņ� redzēja �o vīru kāju tum�o, sacietēju�o ādu, balto, noskrandu�o apģērbu, dzirdēja seglu �īkstē�anu un pie�u �ķindoņu. Pēdu dzinēji apstājās pie noslaucītās vietas un pētīja to, arī jātnieks pieturēja. Zirgs atmeta galvu, lau�ņi ie�vadzējās tam zem mēles, un zirgs iekrācās. Dzinējs pagriezās un vēroja zirgu un tā ausis.

Kino neelpoja, tikai drusku pielieca muguru; viņa sa�sprindzinātie kāju un roku muskuļi izspiedās, un virslūpa nosvīda. Labu brīdi dzinēji stāvēja pielieku�ies, tad lē�nām virzījās uz priek�u, pētīdami zemi, un vīrs uz zirga jāja nopakaļ. Dzinēji devās tālāk, brī�iem apstājās, pa�skatījās un tad atkal soļoja uz priek�u. Kino zināja, ka drīz viņi būs atpakaļ. Viņi meklēs visapkārt, skatīsies, pētīs, nolieksies un agrāk vai vēlāk atgriezīsies pie viņa noslaucītajām pēdām.

Kino rāpās atpakaļ, vairs nepūlēdamies slēpt pēdas. Viņ� to arī vairs nevarēja, jo te bija jau pārāk daudz da��ādu sīku pēdu � pārlauzti zariņi, nomīdīta zeme un izkustināti akmeņi. Pēk�ņas izbailes sagrāba Kino, un viņ� juta, ka jābēg. Vajātāji uzies viņa pēdas, viņ� to zināja. Nebija citas izejas kā tikai bēgt. Viņ� nogriezās no ceļa un ātriem, klusiem soļiem steidzās uz slēptuvi, kur gai�dīja Huana. Viņa pacēla jautājo�as acis.

��� Dzinēji, � viņ� teica, � nāc!

Tad pēk�ņi bezcerība un izmisums pārņēma Kino, viņa seja satumsa un acis kļuva drūmas. � Varbūt labāk doties viņiem rokās?

Vienā mirklī Huana bija kājās un uzlika roku uz Kino rokas. � Tev ir pērle, � viņa aizsmakusi iesaucās.

�� Vai tu domā, ka tie atstās tevi dzīvu, lai tu pastāstītu, ka viņi nozagu�i tev pērli?

Kino roka slābi taustījās ap to vietu, kur viņam zem drēbēm bija noslēpta pērle. � Viņi to atradīs, � viņ� klusi teica.

��� Nāc, � viņa skubināja, � nāc!

Un, kad viņ� neatbildēja, viņa sacīja: � Vai tu domā, ka mani tie atstās dzīvu? Un bērnu nenogalinās?

Viņas mudino�ie vārdi aizgāja līdz Kino apziņai. Viņ�' kaut ko noņurdēja, un viņa acis atkal atguva dzīvību.

��� Nāc, � viņ� teica, � dosimies kalnos. Varbūt kalnos varēsim no tiem tikt vaļā.

Lielā steigā viņ� savāca ūdens traukus un nelielos vīstoklī�us, kas bija visa viņu mantība. Kreisajā rokā Kino nesa kādu saini, bet labajā svārstīja lielo dunci. Viņ� pa�ķīra zarus, kas bija Huanai ceļā, un abi steidzās uz rietumiem, augsto klin�u kalnu virzienā. Viņi ātri so�ļoja cauri krūmu zaru mud�eklim. Tā bija izmisīga bēg��ana. Kino necentās slēpt pēdas, viņ� gāja, spārdīdams akmeņus un kokiem notraukdams lapas. Saule bija augstu pie debesīm, svelme gāzās straumēm uz sausi kraksto�ās zemes, un pat krūmi knik�ķēja, it kā protestē�jot. Bēgļiem priek�ā pacēlās kaili granīta kalni, varenā, viengabalainā masā sliedamies pret debesīm, un to pa�kājē gulēja atskaldīju�os akmeņu kaudzes. Kino skrēja uz �o augstieni, kā bēg gandrīz katra dzīva radība, kuru vajā.

Zeme �eit bija glu�i sausa, bez ūdens, apaugusi kak�tusiem, kas pa�i mācēja uzkrāt ūdeni, un krūmiem, kam bija garas saknes, kas sniedzās dziļi zemē pēc kādas drusciņas valguma un varēja iztikt ar joti maz mitruma. Scil zem kājām nebija vis augsne, bet at�ķēlu�ies klints gabali � gan nelieli akmeņi, gan milzīgas plāksnes, bet ūdens nebija nekur. Vietām starp akmeņiem auga no�ē�lojama sausa zālīte, kas uzdīga pēc vienas vienīgas lie�lus gāzes, noziedēja, izkaisīja sēklas un pēc tam iznīka. Ragaini krupji grozīja savas mazās, kustīgās pūķu gal�vas un noskatījās uz bēgo�ajiem cilvēkiem. Reizēm aiz�lēca kāds no paēnas iztraucēts trusis un paslēpās aiz tu�vākā akmens. �ai tuksne�ainajā vietā valdīja spiedīga svelme, un priek�ā eso�ie kalni izskatījās vēsi un patī�kami. Un Kino bēga. Viņ� zināja, kas drīz notiks. Nogā�ju�i kādu gabalu, dzinēji atskārtis, ka nomaldīju�ies no pēdām, un viņi dosies atpakaļ meklēdami un gudrodami, un pēc neilga laika atradīs Kino un Huanas atpūtas vietu. No �ejienes tālāk sekot būs viegli � mazie akmen�tiņi, notrauktās lapas, nolocītie zariņi, nomīdītās vietas, kur slīdējusi kāja. Kino skatīja savā iztēlē, kā viņi stei�dzas pa pēdām, aizrautībā klusu smilkstot, un aiz viņiem tum�s, puslīdz vienaldzīgs stāvs, jātnieks ar �auteni. Savu darbu viņ� veiks pa�ās beigās, jo atpakaļ viņ� tos līdzi neņems. Ļaunuma muziķa atkal skaļi atbalsojās Kino ausīs; tā skanēja reizē ar karstuma sprakstoņu un �ūsku klabinā�anu. Muziķa nebija skaļa un visu ap�tvero�a, bet slepena un indīga, melodiju un ritmu tai pie��ķīra Kino sirds puksti.

Ceļ� sāka virzīties kalnup, un akmeņi kļuva lielāki. Starp bēgļiem un vajātājiem bija radusies atstarpe, �eit, kur ceļ� sāka virzīties aug�up, viņi atpūtās. Kino uzkāpa uz liela klints bluķa un skatījās atpakaļ uz saules staros vizuļojo�o līdzenumu, bet vajātājus nevarēja saskatīt, arī jātnieks starp krūmiem nebija redzams. Huana sēdēja klints bluķa ēnā. Viņa pacēla ūdens pudeli pie Kojotito lūpām; mazā, izkaltusi mēlīte kāri sūca ūdeni. Huana palūkojās uz Kino, kad viņ� nāca atpakaļ. Viņa redzēja, ka vīrs skatās uz viņas kāju potītēm, kas bija nobrāztas, soļojot cauri krūmiem un pa akmeņiem, un viņa tās stei�dzīgi apklāja ar svārkiem. Viņa sniedza pudeli Kino, bet viņ� papurināja galvu. Huanas acis gai�i mirdzēja nogu�ru�ajā sejā. Kino ar mēli apslapināja saplaisāju�ās lūpas.

��� Huana, � viņ� teica, � es do�os tālāk, bet tev jāpaslēpjas. Es ievilinā�u viņus kalnos, un, kad tie būs pagāju�i tev garām, tu ej ziemeļu virzienā uz Loreto vai uz Santa Rozāliju. Un tad, ja es varē�u tiem izbēgt, atgriezī�os pie tevis. Tas ir vienīgais dro�ais ceļ�.

Huana dziļi ielūkojās viņam acīs. � Nē, � viņa at�bildēja, � mēs iesim tev līdzi.

�� Viens es varu iet ātrāk, � viņ� skarbi teica. � Bērnam draudēs lielākas briesmas, ja tu nāksi man līdzi.

��� Nē, � pretojās sieva.

��� Tev tas jādara. Tas būtu prātīgi, un es tā gribu, � viņ� sacīja.

��� Nē, � Huana neatlaidās.

Tad viņ� centās sievas sejā ieraudzīt vājumu, bailes vai nedro�ību, bet tur no tā nebija ne vēsts. Viņas acīs dega liels gai�ums. Kino bezpalīdzīgi paraustīja plecus, bet tagad viņ� bija smēlies no Huanas spēku. Kad tie at�kal devās ceļā, tā vairs nebija izmisīga bēg�ana.

Tuvojoties kalniem, apkārtne strauji mainījās. Tagad visur rēgojās lielas granīta grēdas ar dziļām plaisām, un Kino, kad vien varēja, soļoja pa kailo, gludo akmeni, lē�kādams no cita uz citu. Viņ� zināja, ka tur, kur vajā�tāji pazaudēs pēdas, tiem būs jāmeklē visapkārt un jā�zaudē laiks, kamēr viņi pēdas atkal atradīs. Tāpēc Kino nesoļoja taisnā ceļā uz kalniem, bet gāja līku lo�u un reizēm strauji pagriezās atpakaļ uz dienvidiem, lai iemītu pēdas, un tad atkal soļoja pa kailu klinti kalnu virzienā. Ceļ� tagad gāja strauji kalnup, un Kino kāpdams maz�liet elsoja.

Saule slīdēja arvien zemāk un tuvojās kalnu galotņu kailo klin�u robiem, un Kino devās ēnainas, tum�as aizas virzienā. Ja vispār �eit kaut kur bija ūdens, tad tam jā�būt tur, jo Kino jau no tālienes saskatīja lapotni. Un, ja vispār te bija kāda eja cauri klin�u kalnu grēdai, tad tā varēja būt tikai caur �o dziļo aizu. �ai izvēlei piemita savs trūkums, jo bija saprotams, ka arī vajātāji ieraudzīs �o aizu, bet tuk�ā ūdens pudele neļāva pārdomāt. Sau�lei slīdot arvien zemāk, Kino un Huana noguru�i cīnījās aug�up pa stāvo nogāzi aizas virzienā.

Augstu pelēkajā klinti, zem pa�as robainās kalna galotnes, no kādas plaisas burbuļodams tecēja avotiņ�. Vasarā tas guva ūdeni no paēnā kūsto�ā sniega, un kād�reiz gadījās, ka tas izsīka pavisam, un tā dibenā rēgojās tikai kaili akmeņi un sakaltu�as aļģes. Bet parasti ūdens plūda auksts, dzidrs un veldzējo�s. Kad uznāca lietus pe�riodi, avots pārplūda, un balta ūdens straume gāzās lejup aizā, bet parasti tas plūda tikai mazā, niecīgā straumītē. Odens sakrājās lāmiņā, tad gāzās simt pēdas zemāk citā lāmā, un, kad tā pārplūda, ūdens lija atkal zemāk un tā arvien uz leju, kamēr nonāca līdz akmeņainajam līdzenu�mam un tur pavisam pazuda. Līdz turienei daudz ūdens vispār vairs nenonāca, jo katru reizi, kad tas plūda pāri kādai nogāzei, to uzsūca izslāpu�ais gaiss un no peļķēm ūdens �ļakstījās uz sausajiem augiem. Dzīvnieki no pla�as apkārtnes nāca dzert no mazajām lāmiņām, savvaļas aitas un stirnas, pumas un lā�i, un peles � visi nāca dzert. Putni, kas dienā lidinājās krūmu biezoknī, naktī nāca pie lāmiņām, kas pakāpieniem bija novietoju�ās aizas klintī. Blakus sīkajai straumītei, kur vien bija pietiekami zemes saknēm, auga stādu kolonijas: me�a vīnogas unpundurpalmas, papardes, malvas un garā prērijas zāle ar spalvainu stiebru un dzeloņainām lapām. Lāmās mitinājās vardes un ūdens zirnekļi, bet tārpi lo�ņāja pa dibenu. Katrs, kam vien bija nepiecie�ams ūdens, nāca pie �īm nedaudza�jām, seklajām lāmām. Plēsoņas te tiesāja savu laupījumu, ka spalvas vien putēja, un laka ūdeni caur asiņainajiem zobiem. Lāmas bija dzīvības mājokļi, jo te bija ūdens, un, pateicoties ūdenim, tās kļuva ari par nāves mājokļiem.

Zemākais pakāpiens, kur saplūda ūdens, pirms tas gāzās simt pēdas lejāk un pazuda akmeņainajā tuksnesī, veidoja nelielu akmens un smil�u terasi. Iedobumā ieplūda tikai sīka ūdens straumīte, bet tas bija pietiekami, lai lāma būtu arvien pilna, lai klints nokarē zaļotu papardes, aug�up vītos me�a vīnogas un augsni rastu da�ādi sīki stādiņi. No uzplūdiem bija izveidojusies neliela smil�u josla, kur mitrajā smiltī auga gai�i zaļās ūdens kreses. Smilti bija izvagoju�i un nomīdīju�i dzīvnieki, kas te nāca dzesēt slāpes un medīt.

Saule jau bija gandrīz aiz kalniem, kad Kino un Huana rāpās aug�up pa stāvo nogāzi un beidzot pienāca pie ūdens. No �īs terases varēja pārredzēt saules izdedzi�nāto tuksnesi līdz pat zilajam līcim tālumā. Pie ūdens viņi nonāca ļoti noguru�i, un Huana tūlīt nometās ceļos, nomazgāja Kojotito sejiņu, tad piepildīja pudeli un deva bērnam nodzerties. Bērns bija saguris, niķīgs un klusi dīca, bet, kad Huana iedeva tam krūti, tas nomierinājās un spiedās pie mātes. Kino bija izslāpis un ilgi dzēra. Tad viņ� kādu brīdi gulēja izstiepies zemē blakus ūdenim, atslābināja visus muskuļus un vēroja, kā Huana baro bērnu, pēc tam piecēlās un piegāja pie terases malas tur, kur ūdens plūda tai pāri, un uzmanīgi raudzījās tālumā. Viņa skatiens aizkavējās kādā vietā, un viņ� sastinga. Dziļi lejā viņ� ieraudzīja divus vajātājus. Tie līdzinājās sīkiem punktiņiem vai arī tekājo�ām skudrām, un aiz tiem sekoja lielāka skudra.

Huana pagriezās, lai paskatītos uz Kino, un redzēja, ka viņ� stāv sastindzis.

��� Cik tālu tie ir? � viņa mierīgi prasīja.

�� Vakarā tie būs �eit, � atbildēja Kino. Viņ� palū�kojās aug�up uz augsto, stāvo aizas sienu, pa kuru lejup gāzās ūdens. � Mums jāiet uz rietumiem, � viņ� teica, un viņa acis meklēja klints terasi aiz aizas. Trīsdesmit pēdu augstumā virs pelēkā klints pleca viņ� ieraudzīja daudz alu. Kino noāva sandales un rāpās aug�ā pie tām, ar pirkstiem tveroties pie kailās klints sienas, un uzkāpis ielūkojās seklajās alās. Tie bija tikai da�u pēdu dziļi vēja izdobti iedobumi, bet to padziļinājums bija izveidojies virzienā uz leju. Kino ielīda lielākajā alā un nogūlies redzēja, ka no ārpuses viņu nevar saskatīt. Viņ� ātri at�griezās pie īluanas.

�� Tev jākāpj aug�ā. Tur varbūt viņi nevarēs mūs at�rast, � viņ� teica.

Nesacīdama ne vārda, Huana piepildīja ūdens pudeli glu�i pilnu, tad Kino viņai palīdzēja uzrāpties līdz sek�lajai alai, uznesa aug�ā barības saiņus un pasniedza tos viņai. Huana sēdēja alas ieejā un vēroja Kino. Viņa re�dzēja, ka tas nemēģina izdzēst pēdas smiltīs, bet gan rāpjas uz aug�u pa apaugu�o klinti blakus ūdens strau�mei, ieķerdamies papardēs un me�a vīnājos, un izplēs�dams tos. Kad viņ� bija uzrāpies simt pēdas līdz nāka�majai terasei, viņ� atkal atgriezās. Viņ� uzmanīgi lūkojās uz gludo klints plecu alas virzienā, pētīdams, vai tur nav paliku�as pēdas, ta�u beidzot uzkāpa aug�ā un ielīda alā pie Huanas.

��� Kad viņi uzkāps aug�ā, � viņ� teica, � mēs klusu dosimies atkal lejup uz zemieni. Es tikai baidos, ka bērns varētu trok�ņot. Tev jāuzmana, lai viņ� nebrēc.

�� Viņ� nebrēks, � Huana sacīja, tad pacēla bērnu un ieskatījās viņam acīs, un mazais nopietni lūkojās mātē.

��� Viņ� saprot, � Huana sacīja.

Tagad Kino gulēja alas ieejā, zodu atbalstījis uz sa�krustotajām rokām, un vēroja, kā kalna zilganā ēna lēni pārvietojās pa krūmaino tuksnesi tur lejā, līdz sasniedza līci, un garā ēna stiepās pāri līdzenumam.

Vajātāji virzījās lēnām, jo viņiem laikam bija grūti atrast pēdas, ko atstāju�i bēgļi. Bija jau krēsla, kad se�kotāji beidzot pienāca pie mazā dīķī�a. Visi trīs tagad bija kājām, jo zirgs nevarēja uzkāpt pa pēdējo stāvo no�gāzi. No aug�as raugoties, tie vakara krēslā izskatījās kā sīki stāvi. Abi dzinēji skraidīja pa dīķa nelielo smil�aino krastu, un, pirms viņi padzērās, tie jau bija pamanīju�i Kino pēdu turpinājumu aug�up pa apaugu�o klinti. Vīrs ar �auteni nosēdās atpūsties, bet dzinēji notupās blakus viņam, un vakara krēslā kvēloja tikai cigare�u gali, ka�mēr arī tie izdzisa. Kino redzēja, ka viņi ēda, un līdz vi�ņam atskanēja klusa murminā�ana.

Tad kalnu aizā iestājās tumsa, dziļa un melna. Dzīv�nieki, kas parasti nāca pie dīķa dzesēt slāpes, tuvojās, saoda cilvēkus un atkal nozuda tumsā.

Aiz muguras Kino sadzirdēja murminā�anu. Huana �ukstēja: � Kojotito. � Viņa lūdza bērnu, lai tas būtu kluss. Kino dzirdēja bērnu ie�ņukstamies, un no klusinā�tajām skaņām Kino saprata, ka Huana apsedza bērna galviņu ar lakatu.

Lejā dīķa malā uzliesmoja sērkociņ�, un �inī acumirk�līgajā gaismā Kino ieraudzīja, ka divi vīri gulēja sariti�nāju�ies kā suņi, kamēr tre�ais sargāja, un Kino redzēja �auteni spīdam sērkociņa gaismā. Sērkociņ� izdzisa, bet redzēto ainu Kino paturēja acīs. Viņ� redzēja to vēl ta�gad tie�i tādu, kāda tā bija � divi vīri gulēja saritināju��ies un tre�ais tupēja smiltīs, �auteni iemiedzis starp ceļ�galiem.

Kino klusi ielīda dziļāk alā. Huanas acis dega diva� dzirkstis, jo tanīs atspīdēja zvaigzne. Kino klusi pierāpoja pie Huanas un tuvināja lūpas viņas vaigam.

��� Ir izeja, � viņ� teica.

��� Bet tie tevi nogalinās.

��� Ja tikai es nokļūstu līdz viņam ar �auteni, � Kino sacīja. � Man jānokļūst līdz viņam, tad viss būs kārtībā. Tie divi ir aizmigu�i.

Viņas roka izlīda no lakata apak�as un satvēra Kino roku. � Zvaig�ņu gaismā viņi pamanīs tavas baltās drēbes.

��� Nē, � viņ� atbildēja. � Tagad man jāiet, pirms vēl nav parādījies mēness.

Viņ� meklēja maigākus vārdus, bet tad �ādu domu atmeta. � Ja tie mani nogalina, � viņ� sacīja, � guli klusu. Un, kad viņi aiziet prom, dodies uz Loreto.

Viņas roka, kas turēja Kino rokas locītavu, viegli dre�bēja.

�� Mums nav izvēles, � viņ� teica, � tā ir vienīgā izeja. No rīta viņi mūs atradīs.

Viņas balss ietrīcējās. � Lai dievs tev stāv klāt, � viņa sacīja.

Kino cie�i raudzījās Huanā un redzēja viņas lielās acis. Viņa roka taustījās un atrada bērnu, un īsu brīdi viņa delna glāstīja Kojotito galviņu. Kino pacēla roku un pieskārās Huanas vaigam, bet viņai aizrāvās elpa.

Huana redzēja, ka Kino, stāvēdams alas ieejā, novilka baltās drēbes, jo, lai gan tās bija netīras un nodriskātas, to gai�ums tomēr izdalītos uz tum�ā nakts fona. Kino brūnā āda bija labāks aizsegs. Tad Huana redzēja, ka Kino apsēja amuleta saiti ap dun�a raga spalu, un tagad tas karājās viņam uz krūtīm, bet rokas bija brīvas. Pie Huanas viņ� vairs neatgriezās. Brīdi viņa salīku�ais un klusais stāvs melnoja alas izejā, tad pazuda.

Huana piegāja pie izejas un palūkojās ārā. Viņa glū�nēja kā pūce no kalnu alas, un bērns bija tai uzsiets uz muguras zem segas, seju piespiedis mātes kaklam un plecam. Huana juta bērna silto elpu un �ukstēja savu dī�vaino lūg�anas un buramo vārdu sajaukumu � gan �sla�vēta, Marijai�, gan arī senu aizlūgumu pret tum�ajiem gariem.

Kad viņa palūkojās ārā, nakts �ķita mazāk tum�a un pie austrumu apvār�ņa bija samanāms gai�ums, tur va�jadzēja parādīties mēnesim. Un, paskatoties lejāk, viņa redzēja sarga cigareti.

Kino lēni kā ķirzaka rāpoja lejup pa gludo klints iz�cilni. Saiti viņ� bija pagriezis tā, ka duncis tagad atra�dās uz muguras un nevarēja sisties pret akmeņiem. Viņa izstieptie pirksti stingri ieķērās klintī, īk�ķi cie�i sa�ņau�dzās, un pat krūtis bija piespiestas pie klints. Tagad jeb�kura skaņa � kāds ripojo�s akmentiņ�, nopūta, niecīgs slīdē�anas troksnis � pamodinātu sargus tur lejā. Katra skaņa, kas neiederējās �ajā naktī, padarītu tos uzmanī�gus. Bet pati nakts ari neklusēja � mazās koku vardītes, kas mitinājās blakus straumei, �ivināja kā putni, un cikādu smalkā metāliskā �irkstoņa pildīja kalnu aizu. Ta�u Kino ausīs skanēja cita muziķa, ienaida muziķa, zema, pulsējo�a, gandrīz nedzirdama. Bet Ģimenes dziesma bija kļuvusi spēcīga, skarba un plēsīga kā pumas rēciens. Ģi�menes dziesma bija atdzīvojusies, un tā dzina viņu lejā, pretī tum�ajam ienaidniekam. Arī cikāda �irkstēja �o me�lodiju, un koku vardes piebalsoja.

Kino klusu kā ēna līda lejā pa gludo klinti. Viņa kailā kāja pavirzījās par da�ām collām, pirksti sataus�tīja akmeni un pieķērās tur, tad otra kāja pakustējās kāclti gabaliņu, pēc tam vienas rokas delna noslīdēja drusku zemāk, tad atkal otra roka, līdz kamēr viss ķermenis bija pavirzījies uz leju, lai gan kustību nevarēja manīt. Kino mute bija atvērta, lai nebūtu dzirdama pat elpa, jo viņ� zināja, ka nebūt nebija neredzams. Ja sargs, juzdams kustību, palūkotos uz aug�u un pie klints ieraudzītu tum�o plankumu, kas bija Kino ķermenis, sargs to pamanītu. Kino bija jākustas ļoti lēni, lai nepievērstu sarga uzma�nību. Pagāja ilgs laiks, līdz beidzot Kino sasniedza zemi un paslēpās aiz mazas pundurpalmas. Sirds krūtīs stipri dauzījās, bet viņa rokas un seja bija slapja no sviedriem. Viņ� pieliecās un, lai nomierinātos, elpoja lēni un dziļi.

No ienaidnieka viņu tagad �ķīra tikai divdesmit soļi, un viņ� centās atcerēties, kāda gan bija zeme, kas tagad atradās starp viņiem. Vai tur nebija kāds akmens, uz kura viņ� skriedams varētu paklupt? Lai nerastos krampji, Kino masēja kājas stilbus un juta, ka muskuļi pēc ilgā saspīlējuma raustījās. Viņ� ba�īgi_ palūkojās uz austru�miem. Kuru katru brīdi varēja parādīties mēness, un va�jadzēja uzbrukt, pirms tas ausa. Kino redzēja sarga si�luetu, bet guļo�os nevarēja saskatīt. Sargs bija tas, kas viņam jāatrod � ātri un bez vilcinā�anās. Klusu viņ� pārvilka amuleta saiti pāri plecam un atbrīvoja dun�a kaula spalu no saites.

Ta�u bija jau par vēlu, jo, kad Kino piecelās kājās, mēness sudrabotā mala parādījās virs austrumu apvār��ņa, un Kino atkal notupās aiz krūma.

Tas bija dilsto�s mēness, bet izstaroja spilgtu gaismu, un asas ēnas krita kalnu aizā. Kino ieraudzīja krasta smiltīs blakus dīķim sarga sēdo�o stāvu. Sargs paskatī�jās uz mēnesi, tad aizdedzināja jaunu cigareti, un sērko�ciņ� īsu brīdi apgaismoja viņa tum�o seju. Vairāk nedrīk�stēja vilcināties � kad sargs novērsīs seju, bija jāmetas tam virsū.

Kino kājas bija kā uzvilktas atsperes.

Tad no aug�as atskanēja kluss, neskaidrs kliedziens. Sargs klausīdamies pagrieza galvu un piecēlās, bet viens no gulētājiem pagrozījās, tad pamodās un klusu prasīja: � Kas tur ir?

��� Nezinu, � atteica sargs. � Izklausījās pēc klie�dziena, gandrīz kā cilvēks, kā bērns.

Vīrs, kas bija gulējis, teica: � Nevar zināt. Varbūt kāds koijots ar savu mazuli. Esmu dzirdējis koijota ku�cēnu brēcam kā bērnu.

Sviedru lāses ritēja pār Kino pieri, iekļuva acīs un sīvi koda. Atkal atskanēja kliedziens, un sargs palūkojās aug�up gar uzkalna malu tum�ā alas cauruma virzienā.

�� Varbūt koijots, � sargs teica, un Kino dzirdēja aso klik�ķi, sargam uzvelkot �autenes gaili.

��� Ja tas ir koijots, tad tūlīt viņu apklusināsim, � sacīja sargs un pacēla �auteni.

Kino lēca, kad atskanēja �āviens, un uzliesmojumā viņ� visu redzēja. Duncis pazibēja un dobji ie�ņirkstējās. Tas izdūrās cauri sarga kaklam un ietriecās dziļi krūtīs, bet Kino tagad darbojās kā baismīgs automāts. Viņ� sa�grāba �auteni tanī pat mirklī, kad izrāva dunci no sarga ķermeņa. Kino spēks, kustība un ātrums bija pārcilvēcīgi. Viņ� zibenīgi pagriezās un pār�ķēla sēdo�ā vīra galvu ka meloni. Tre�ais rāpoja prom pa zemi, tad iemetās dīķī un beidzot sāka izmisis rāpties aug�ā klintī, no kuras tecēja ūdens. Viņa rokas un kājas kūlās pa me�a vīna �līgām, bet viņ� pats, mēģinādams tikt aug�ā, kaut ko murmināja. Kino bija ne�ēlīgs un auksts kā tērauds. Ap�domīgi viņ� uzvilka gaili, tad pacēla �auteni, rūpīgi nomērķēja un iz�āva. Viņ� redzēja savu ienaidnieku at�muguriski iegā�amies dīķī, tad piegāja pie ūdens. Mēness gaismā viņ� ieraudzīja ārprāta izbailēs ieplestās acis, no�mērķēja un ie�āva tam pierē.

Tad Kino �aubīdamies palika stāvam. Kaut kas nebija tā kā vajadzīgs, kāda skaņa centās izlauzties līdz viņa apziņai. Koku vardes un cikādas bija apklusu�as. Tagad Kino smadzenes beidzot atbrīvojās no cīņas sasprindzi�nājuma, un viņ� pazina �o skaņu � aso, vaimanājo�o, uzbudināto kliedzienu, kas atskanēja no alas klints sienā, nāves kliedzienu.

Lapasā visi atceras Kino ģimenes atgrie�anos. Var būt, ka starp pa�iem vecākajiem pilsētas iedzīvotājiem ir da�i, kas redzēja to savām acīm, bet tie, kas atceras to no tēvu un vectēvu nostāstiem, zina to tikpat labi. Jo tas bija notikums, kas attiecās uz visiem.

Bija vēla, saules zeltīta pēcpusdiena, kad da�i zēni uztrauku�ies ieskrēja pilsētā un paziņoja vēsti, ka Kino un Huana esot atgriezu�ies. Pēk�ņi visi steidzās tiem pretī. Saule slīdēja uz rietumu kalnu pusi, un ēnas metās garas. Var būt, ka tāpēc �ī aina atstāja dziļu iespaidu uz visiem, kas to redzēja.

Abi nācēji nogriezās no izbrauktā lauku ceļa un nāca uz pilsētu; viņi negāja vis kā parasti viens aiz otra � Kino pa priek�u un Huana aiz viņa, bet gan viens otram blakus. Saule bija viņiem aizmugurē, un garās ēnas stie�pās pa priek�u un izskatījās it kā tie nestu sev līdzi divus tum�us torņus. Kino bija pārlicis pār roku �auteni, bet Huana lakatu nesa pāri plecam kā maisu. Lakatā bija ievīstīts neliels, smags sainis. Lakats bija apkaltis ar asi�nīm un ejot mazliet kuļājās. Huanas seja bija cieta un asu rievu izvagota; tas bija aiz noguruma un cen�anās �o no�gurumu pārvarēt. Viņas skatiens likās vērsts uz iek�ieni. No visa apkārtējā viņa atradās tikpat tālu kā debesis no zemes. Kino lūpas bija plānas un �okļi cie�i sakosti; ļau�dis stāsta, ka viņ� esot visiem iedvesis bailes un izskatī�jies draudo�s kā negaiss. Ļaudis vēl stāsta, ka tie abi esot biju�i ārpus laba un ļauna, izgāju�i cauri sāpēm un nokļuvu�i viņā pusē, un tos esot sargājis kāds pārdabisks spēks. Tie, kas bija steigu�ies pretī, kāpās atpakaļ, ļāva abiem paiet garām, un neviens tos neuzrunāja.

Kino un Huana gāja cauri pilsētai it kā pilsētas ne�maz nebūtu. Viņi nepalūkojās ne pa labi, ne pa kreisi, ne uz aug�u, ne uz leju, bet visu laiku skatījās tikai taisni uz priek�u. Viņu kājas pārvietojās grūdieniem, kā koka lellēm, un sev līdzi tie nesa melnos baiļu ēnu stabus. Kad viņi gāja cauri mūra un akmens pilsētai, no aizrestota�jiem logiem uz viņiem noraudzījās mākleri, sulaiņi ar vienu aci paglūnēja caur vārtu spraugu, bet mātes slēpa svārkos mazāko bērnu galviņas. Kino un Huana plecu pie pleca soļoja cauri pilsētai un tad nogāja lejā starp zaru būdām, bet kaimiņi atkāpās un palaida viņus garām. Huans Tomass pacēla roku sveicienam, ta�u to nepateica, un viņa roka īsu brīdi kavējās gaisā it kā neziņā.

Ģimenes dziesma skanēja kā kliedziens Kino ausīs. Kino bija briesmīgs un neaizskarams, un viņa dziesma kļuva par kaujas saucienu. Viņi lēni aizvilkās garām iz�degu�ajam laukumam, kur reiz bija stāvējusi viņu būda, pat nepaskatīdamies turp. Viņi pa�ķīra krūmus, kas noro�be�oja pludmali un gāja pa krastu taisni lejā uz ūdens malu. Viņi pat nepaskatījās uz Kino salauzto laivu.

Nonāku�i pludmalē, tie apstājās un lūkojās pāri lī�cim. Kino nolika �auteni, parakņājās drēbēs un beidzot turēja rokā lielo pērli. Viņ� skatījās pērlē, bet tā bija pe�lēka un neglīta. No tās glūnēja ļaunas sejas un rēgojās ugunsgrēka atblāzma. Pērles virsmā Kino ieraudzīja dīķī iekritu�ā vīra ārprātā pārvērstās acis. Te viņ� ieraudzīja arī Kojotito guļot alā ar �āviena norautu galvas aug��daļu. Pērle bija pelēka un nejauka kā ļauns augonis. Kino dzirdēja pērles muziķu, ārprātā izkropļotu. Viņ� pagrie�zās pret Huanu, un viņa roka mazliet drebēja, kad viņ� sniedza tai pērli Huana stāvēja tam blakus, vēl arvien pāri plecam pārmetu�i saini. Viņa paskatījās uz pērli Kino rokās, tad pavērās tam acīs un klusu teica; � Nē, tu!

Kino atvēzēja roku un ar visu spēku svieda pērli. Viņi abi noskatījās, kā tā aizlidoja, mirgodama rieto�ās sau�les staros. Tālumā viņi redzēja mazu ūdens uz�ļakstienu, un vēl ilgi stāvēja plecu pie pleca, skatīdamies uz to vietu.

Pērle iekrita maigi zaļajā ūdenī un grima arvien dzi�ļāk. Jūras aļģu viļņojo�ie zari aicinādami māja tai pretī. Pērles virsma mirdzēja maigi zaļgana. Pērle nolaidās līdz jūras dibenam un palika guļam smiltīs starp papar�veida ūdens augiem. Jūras līmenis virs tās mirdzēja kā zaļgans spogulis. Bet pērle gulēja jūras dibenā. Kāds vēzis rāpodams sacēla mazu smil�u mākonīti, un, kad tas izklīda, pērles vairs nebija.

Pērles muziķa kļuva par �ukstu un beidzot izzuda.

tie, kas ievēroja viņu tai drūmajā rītā izkāpjam Lionas stacijā no Marseļas ekspre�a, redzēja garu, mazliet klīrīgu cilvēku ar stīvi uzgrieztām ūsām tum��ajā sejā un gandrīz pavisam sirmu galvu. � Laikam kāds milords, � viņi sprieda, noskatoties uz atbraucēja nosvērto, korekto apģērbu un korekto spieķi, ko viņ� tik korekti turēja rokā, kā arī uz viņa nelielo bagā�u. � Lai�kam kāds milords, no militārajiem. Bet acis gan viņam dīvainas. � Ta�u tolaik daudziem Eiropā bija tādas dī�vainas acis, gan vīrie�iem, gan sievietēm, �ais pēdējos �etros gados.

Ļaudis noraudzījās viņā, kad viņ� gāja pa peronu, � par pusgalvu garāks par fran�u pūli, skatiens sa�springts, sastindzis un pats sasprindzis, sevī noslēdzies un reizē pa�pārliecināts, � un, pavadīju�i ar skatienu, kamēr viņ� iesēdās kebā, domāja, ja vien viņ� tiem vairs eksistēja: � Jā, tādu var kādreiz redzēt ārzemju mi�sijā vai pie galdiņa Bulvāros, vai Buloņas me�ā, eki�pā�ā blakus skaistām angļu lēdijām. � Un vairāk neko.

Un tie, kas redzēja, kā viņ� izkāpa no keba Ziemeļu stacijā, nodomāja: � Milords steidzas uz mājām. � Ne�sējs, paņēmis viņa somu, novēlēja viņam labrītu skaidrā angļu valodā un pavēstīja, ka arī pats dziroties braukt uz Angliju; atbildes vietā nesēju nomērīja no galvas līdz kājām salts, anglisks skatiens, bet nesējs acīm redzot do�māja, ka tā tam arī jābūt, un godbijīgi iesēdināja savu pasa�ieri no Kalē pienāku�ā vilciena pirmās klases ku�pejā. Un vairāk neko.

Un tā tas gāja aizvien tālāk. Viss, kā piederas, pat tad, kad viņ� izkāpa Amjenā. Kur tādi angļu milordi gan nebraukā! Un tikai Rozjerā uz viņu sāka blenzt un ska�tīties nopakaļ.

īrētā ma�īnā viņ� kratījās pa saārdīto bruģi starp saārdītām mājām bez logiem un durvīm, starp mūriem, kas rēgojās krēslā kā apkrimstas rikas. �ur un tur ielu aizsprostoja ķieģeļu grēdas, sabruku�u namu sienas, pa kuru spraugām spiedās laukā nīkulīga zālīte, tad viņi brauca cauri pamestiem, drupu pilniem pagalmiem; kādā starp kupli sazēlu�ām nezālēm gulēja uz sāniem aprimis, sarūsējis tanks. Tā bija Rozjeras pilsētiņa. Ta�u atbrau�cējs neapmetās te, jo te neviens nedzīvoja un nebija arī kur palikt.

Ma�īna, �ad tad smagi palēkdamās, līkumoja starp drupām. Dubļaina, nebruģēta iela veda uz ciematu � jauns ciemats, nule dedzināti ķieģeļi, skārda plāksnes, amerikāņu izstrādājuma papes jumti � un izbeidzās pie pa�a augstākā nama. Nams bija bez pagalma, bez �oga: ķieģeļu mūris, durvis, viens pats logs ar amerikāņu rūti, un uz tās uzraksts: Restorāns.

��� �eit, ser, � �oferis sacīja.

Atbraucējs izkāpa no ma�īnas ar savu somu, mēteli un korekto spieķi. Iegāja palielā, tuk�ā istabā, kur neiz�uvu�ais apmetums izdvesa mitrumu. Istabā atradās biljards, un trīs vīrie�i spēlēja. Viens atskatījās pār plecu un teica:

��� Bonjour, monsieur!

Atbraucējs neatbildēja. Viņ� izgāja cauri visai ista�bai, garām jaunai metala letei, līdz vaļējām durvīm, pie kurām sēdēja nenosakāma vecuma sieviete, tā ap gadiem �etrdesmit, un vēroja viņu pāri �uveklim, ko turēja klēpī.

��� Bonjour, madame, � viņ� sacīja. � Dormie, madame?

Sieviete pārlaida viņam a�u, mierīgu skatienu.

��� C'est Ģa, monsieur, � viņa atbildēja pieceldamās.

��� Dormie, madame? � viņ� atkārtoja mazliet pa�celtā balsī; viņa uzgrieztajās ūsās spīdēja lietus lāsītes, un zem saspringtajām, bet pa�pārliecinātajām acīm arī vizēja valgums.

��� Dormie, madame?

��� Bon, monsieur, � sieviete sacīja. � Bon, bon.

��� Dor� � sāka atkal atbraucējs. Kāds aizskāra viņa piedurkni. Tas bija vīrietis, kas bija sveicinājis viņu, stāvot pie biljarda galda.

���� Regardez, monsieur l'Anglais, � viņ� sacīja, izņē�mis atbraucējam no rokas somu, un parādīja uz gries�tiem. � La chambre. � Viņ� atkal aizskāra atbraucēja roku, piespieda savu delnu pie vaiga, aizvēra acis. Tad atkal parādīja uz griestiem un devās pāri istabai uz koka kāpnēm bez margām. Ejot garām letei, viņ� paņēma sēr�kociņus un iededzināja sveci, kas bija iesprausta sve�turī kāpņu pakājē (lielo istabu un to istabu, kur sēdēja sie�viete, apgaismoja elektriskās spuldzītes, piekārtas griestu vidū pie vada gala, bez aizsegiem). Viņi kāpa aug�up, un viņu ļodzīgās ēnas pirmās iespruka �aurajā, saltajā gaitenī, mitrā kā kaps. Sienu apmetums vēl nebija no��uvis, grīdas bija nekrāsotas, uz kailajiem prie�u dēļiem nebija pat grīdceliņu. Pie numuru durvīm simetriski lais�tījās lēti metala rokturi. Saspiestais gaiss kā ar roku spieda lejup sveces liesmu. Viņi iegāja istabā, kur tāpat oda pēc mitra apmetuma un bija vēl aukstāk nekā gai�tenī, un �is saspiestais saltums �ķitās kaut kas vielisks, it kā gaiss starp agrākajām un jaunceltajām sienām būtu sabiezējis un sastindzis kā �eleja, kas uz ātru roku pagatavota no pulvera. Istabā atradās gulta, kumode, galds, krēsls un mazgājamais galdiņ�; mazgājamā bļoda, krūze un spainis bija amerikāņu ra�ojums, emaljēti. Kad atbraucējs pataustīja gultu, viņa roka pieskārās nevis pa�lagam, bet kaut kam rupjam kā maisu drēbe, valgam, pie�briedu�am, salipu�am �ai drēgnajā mitrumā, kur no viņu elpas cēlās garaiņi sveces blāvajā gaismā.

Saimnieks nolika sveci uz kumodes. � Diner, mon�sieur? � viņ� apvaicājās. Atbraucējs blenza saimniekā, neiedomājami nejēdzīgs ar savu klīrīgo, pārspīlēto stāju, ar nosvērto, korekto uzvalku. Viņa uzgrieztās ūsas spī�dēja kā durkļu smailes virs svītrainās kaklasaites, kurā bija sakombinētas skotu pulka krāsas un zīmotnes, ko, protams, viesnīcas saimnieks nevarēja zināt.

��� Manger? � saimnieks uzsauca un, pūlēdamies iz�līdzēties ar mīmiku, atdarināja enerģisku gremo�anu. � Manger? � viņ� ierēcās, un viņa ēna ķēmīgi atkārtoja �estu, kad viņ�, roku nolaidis, parādīja ar pirkstu uz leju.

��� Jā! � skaļi iesaucās atbraucējs, lai gan abi stā�vēja viens pret otru pāris soļu atstatumā. � Jā! Jā!

Saimnieks sāka enerģiski māt ar galvu, parādīja ar pirkstu uz leju, tad uz durvīm un izgāja. Viņ� nokāpa lejā. Sieviete jau bija virtuvē pie plīts. � Viņ� ēdīs, � saimnieks paziņoja.

��� Es jau tā domāju, � viņa atbildēja.

��� Kas viņus dīda, ka viņiem mājās nav miera? � saimnieks raustīja plecus. � Labi, ka es neesmu no tās sugas, kurai pagadījies tik mazs zemes gabaliņ�, ka vi�siem nav vietas, kur apgrozīties.

��� Varbūt viņ� atbraucis paskatīties, kā te karoju�i, � sieviete prātoja.

��� Skaidrs, vai nu citādi. Bet tad viņam gan vaja�dzēja atbraukt pirms kādiem �etriem gadiem. Jā, toreiz mums bija ļoti vajadzīgs, lai �ie angļi atbrauc paskatī�ties, kā te karo.

�� Viņ� bija par vecu, lai viņu iesauktu armijā, � sieviete iebilda. � Vai tad tu neredzēji � pavisam sirms?

��� Tad būtu mierīgi sēdējis mājās. Jaunāks viņ� ta�u nav kļuvis pa �o laiku.

��� Varbūt viņ� atbraucis apmeklēt dēla kapu.

��� Ko? �is koka gabals? � iesmējās saimnieks. � Vai tad tādai malkas pagalei var būt dēls?!

��� Viss var gadīties, � sieviete neatlaidās. � Nu, bet galu galā tā ir viņa darī�ana. Mums tikai jāraugās, vai viņam ir nauda.

��� Kas tiesa, tas tiesa! � saimnieks piekrita. � Cil�vēks ar mūsu profesiju nedrīkst būt izvēlīgs.

��� Mums tikai jāzina, kā viņu veiklāk aptīrīt.

�� Vareni! � saimnieks nopriecājās. � Tas ir va�reni teikts! Aptīrīt! To vajadzētu pateikt mūsu anglim!

��� Kāpēc? Lai labāk uzzina pats, kad brauks projām!

��� Pareizi! Vēl labāk! Esi gan tu slīpēta!

��� Klusāk! � sieviete apsauca. � Nāk!

Viņi ieklausījās stingrajos, smagajos soļos, un pēc kādas sekundes atbraucējs parādījās durvīs. Viņa mel�nīgsnējā seja un sirmā galva lielās istabas blāvajā ap�gaismojumā atgādināja negatīvu.

Galds bija klāts diviem. Pie katra �ķīvja atradās karafe ar sarkano vīnu. Kad atbraucējs apsēdās, ienāca

otrs viesnīcas iemītnieks un apsēdās iepretim � mazs vīrelis ar �urkas ģīmi, gandrīz vai pilnīgi bez skropstām. Viņ� aizsprauda salveti aiz vestes izgriezuma. Paņēma viras karoti � bļoda ar viru atradās galda vidū � un pasniedza kaimiņam. � Faites-moi l'honneur, mon�sieur, � viņ� sacīja. Anglis stīvi paklanījās un paņēma karoti. Mazais vīrelis nocēla bļodai vāku. � Jūs atbrauc apskatīt �o bildi no mūsu uzvarām? � viņ� ievai�cājās, ieliedams sev viru. Anglis klusēdams paskatījās uz viņu.

�� Mosjē anglim varbūt daudz draugu, kas kritis �ai malā?

�� Es nerunāju franciski, � tas atbildēja, pievērsies virai.

Vīrelis vēl neēda. Viņ� turēja karoti virs �ķīvja.

�� Ļoti patīkami. Es runā angliski. Es pats ir no �veici. Es runā visas valodas.

Anglis neatbildēja. Eda nesteigdamies, pievērsis visu uzmanību virai.

�� Jūs brauc apmeklēt jūs varonīgu tautie�u kapi? Varbūt jums te dēls?

��� Nē, � tas atbildēja, joprojām ēzdams.

��� Nē? � kaimiņ�, izstrēbis viru, atstūma �ķīvi. Viņ� iedzēra malku vīna. � Kāds sirdsēsts priek� cilvēka, ku�ram dēls te! Bet nu viss cauri. Jā? Tā?

Un atkal anglis neatbildēja. Un neskatījās uz �vei�cieti. Likās, viņ� vispār ne uz ko neskatās ar savām sa�salu�ajām acīm, viņa nekustīgajā sejā ērmīgi slējās stīvi uzgriezto ūsu gali.

��� Es ar cie�. Visi cie�. Bet es saku: ko var gribēt? Tas ir kar�.

Atbraucējs klusēja. Viņ� ēda iedziļinādamies, nesteig�damies. Paēdis piecēlās un izgāja no istabas. Iededzināja pie letes sveci, un saimnieks, kur� stāvēja tur atspiedies blakus kādam apmeklētājam plī�a vamzī, pacēla glāzi un noteica:

��� Au bon dormir, monsieur.

. � Jā! Jā! � Apgriezās

un devās uz kāpnēm. Abi vīrie�i pie letes noskatījās pa�kaļ viņa pa�apzinīgajai, augstprātīgajai mugurai.

Kop� tā mirkļa, kad vilciens izbrauca no Arasas, abas sievietes neatlaidīgi blenza uz tre�o pasa�ieri savā no�dalījumā. Tas bija tre�ās klases vagons, jo uz �ās līni�jas mīksto vagonu nav. Viņas sēdēja satinu�ās lakatos, nekustīgi noguldīju�as sastrādātās laucinie�u rokas uz pārklātajiem groziem klēpī, un lūkojās pretī sēdo�ajā vī�rietī, � cildena matu sarma virs melnīgsnējās, sastingu��ās sejas, uzgriezto ūsu smailes, ārzemju uzvalks un spie�ķis. Viņ� sēdēja uz netīrā, nodeldētā sola un skatījās pa logu ārā. Sākumā sievietes tikai pameta uz viņu pa ska�tienam, bet tā kā viņ� acīm redzot nemanīja citu klāt�būtni, tad viņas sāka klusu sa�ukstēties, turot roku mutei priek�ā. Arī to viņ� likās nemanot, un sievietes sāka sarunāties pusbalsī, sekodamas ar a�iem, skadriem, ziņ�kāriem skatieniem �ai sastingu�ajai, neizprotamajai figū�rai, kas, atbalstījusies uz spieķa un paliekusies uz priek�u, vērās nosmulētajā logā, kur pat nebija ko re�dzēt, ja nu vienīgi pazib garām �āviņu izrakņāts lauku ceļ� vai nolauzta koka stumbrs, ne augstāks par cilvēka augumu, un �ur tur �auras arumu strēmelītes, kuras ap�lamā kārtā kļāvās klāt pla�iem zemes klajumiem, noro�be�otiem ar pazemiem mietiņiem un sarkanām pazī�anas zīmēm, � tuksnesīgiem, neaizskaramiem klajumiem, kuri valdīja pār to postu, kas glabājās viņu klēpī. Tad vil�ciens palēnināja gaitu un pēk�ņi iebrauca sagrautos mū�ros, starp kuriem rēgojās mazs viļņota skārda namiņ�, uz tā lieliem burtiem bija uzrakstīts stacijas nosau�kums. Sievietes ieraudzīja, ka pasa�ieris pieliecies pie loga.

��� Skaties, � ierunājās viena no sievietēm, � ska�ties uz viņa lūpām! Redzi, viņ� lasa nosaukumu. Ko es tev teicu! Tā tas ir. Viņam te dēls kritis.

��� Cik tad viņam to dēlu īsti sanāks? � atsaucās otrā. � Viņ� tā lasa katras stacijas nosaukumu, līdzko izbraucām no Arasas. Ek tu! Lai viņam būtu dēls? �itādai ledus tilkai!

��� Viņiem ta�u tāpat ir bērni!

��� Priek� tam viņi dzer viskiju. Citādi jau�

�� Tā jau ir. Citu rai�u viņiem nav kā rīt un krāt naudu, �itiem angļiem!

Tad viņas izkāpa ārā. Vilciens devās tālāk. Vagonā sakāpa zemnieki dubļiem aplipu�os zābakos, ar nesamiem, ar dzīviem un kautiem putniem grozos. Arī viņi ziņkāri blen� uz nekustīgo stāvu, kas pieliecies pie loga. Bet vil�ciens traucās pa izpostīto zemi, garām drupu vidū uzcel�tiem staciju mūra vai skārda namiņiem. Un viņi vēroja, kā sve�inieks kustina lūpas, burtojot pieturu nosaukumus.

��� Lai paskatās, kas tas par kumēdiņu ir, tāds kar�, � viņi sarunājās savā starpā, � redzams, viņ� nule dzirdē�jis par to. Kas tad viņam? Paskatīsies un brauks uz mā�jām. Neba nu viņa piedarbā karoja.

��� Un ne viņa mājā, � piemetināja kāda sieviete.

II

Bataljons stāv brīvi lietū. Divas dienas tas bijis at�pūtā. Mainīja amunīciju, tīrīja iero�us, papildināja sa�stāvu. Un nu tas stāv brīvi lietusgāzē trulā aitu bara pa�devībā, pavērsies pret apak�virsnieku, no kura strau�mēm plūst lietus ūdens.

Otrpus laukuma parādās pulkvedis. Viņ� uz mirkli apstājas, pogājot �ineli, tad divu adjutantu pavadībā bra�i soļo pa dubļiem savos nospodrinātajos sai�zābakos ar stulpiņiem un pienāk pie bataljona. � Mierā! � ko�mandē apak�virsnieks. Bataljons mirklī sakļaujas ar dobju un strupu �ļarkstienu. Apak�virsnieks apsvie�as apkārt, pasper soli uz virsnieku pusi un salutē, iespiedis steku padusē. Pulkvedis tikko pieskaras ar steku pie ce�pures apmales.

��� Brīvi� � nosaka pulkvedis. Un no jauna atskan trulais, saliedētais �ļarkstiens. Virsnieki pieiet pie pirmā vada pirmās rindas. Apak�virsnieks iet nopakaļ. Pirmā vada ser�ants pasper soli uz priek�u un salutē. Pulk�vedis paiet garām, neatbildējis uz sveicienu. Ser�ants seko apak�virsniekam. Un visi pieci iet garām gar rotu, pa kārtai ieskatoties sastingu�ajās, kā no koka izgriezta�jās sejās. Pirmā rota.

Ser�ants salutē pulkve�a mugurai, atgrie�as savā vietā un nostājas izslējies. Otrās rotas ser�ants pasper soli uz

priek�u, roku pie cepures; viņam neatbild; viņ� seko apak�virsniekam. No pulkve�a �ineļa ūdens �ļācas taisni uz viņa nospodrinātajiem zābakiem, apak�ā uz tiem krā�jas dubļi, ūdens no aug�as uztver tos, un dubļi kāpj aiz�vien augstāk pa stulpiņiem.

Tre�ā rota. Pulkvedis apstājas iepretim kādam zaldā�tam. �inelis uz pulkve�a muguras sabriedis un sacēlies kūkumā tur, kur lietus strūkliņas līst lejup no cepures; pulkvedis atgādina piktu, kumpi uzmetu�u putnu. Divi virsnieki, apak�virsnieks un ser�ants arī apstāju�ies, un visi blen� piecos zaldatos, kuri stāv viņu priek�ā. Pieci zaldāti raugās, nemirk�ķinot acis, viņu sejas �ķiet izgriez�tas no koka un acis tāpat.

��� Ser�anti � pulkvedis ierunājas aizvainotā balsī. � Kas ir, vai �is zaldāts skuvies �odien?

��� Ser? � skanīgā balsī atsaucas ser�ants. Apak��virsnieks atkārto:

��� Vai �is zaldāts �odien skuvies, ser�ant?

Un nu visi pieci nenolai� acu no zaldāta, kura nekus�tīgais skatiens, �ķiet, lūkojas viņiem cauri tālumā, it kā viņu te nemaz nebūtu. � Divus soļus uz priek�u, kad runājat ierindā! � komandē apak�virsnieks.

Zaldāts, kur� ne vārda nav runājis, iznāk no ierindas, saceļot dubļu �altis vēl augstāk uz pulkve�a stulpiņiem.

��� Uzvārds? � pulkvedis jautā.

��� Nulle divdesmit �etri simt astoņdesmit se�i, Grejs! � zaldāts ņipri atbild.

Bataljons skatās uz priek�u, acu nemirk�ķinot.

��� Ser! � bargi norēc apak�virsnieks.

��� Ser� � atkārto zaldāts.

��� Vai �orīt skuvāties? � jautā pulkvedis.

��� Nē � ser!

��� Kāpēc ne?

��� Es neskujos, ser.

��� Kā tā?

��� Man vēl nav skujamie gadi.

��� Ser! � pārskaities rēc apak�virsnieks.

��� Ser � � atkarto zaldāts.

��� Gadi?� � pulkve�a balss apraujas kaut kur viņpus sa�utuma pilnā skatiena, ūdens pil no cepures naga. � Uzlikt sodu, ser�ant! � viņ� saka un iet tālāk.

Bataljons nekustīgi raugās taisni uz priek�u. Tas redz, ka pulkvedis, abi virsnieki un apak�virsnieks soļo cits pēc cita atpakaļ. Apak�virsnieks apstājas tur, kur viņam pienākas stāvēt, un salutē pulkve�a mugurai. Pulkvedis piemet steku pie cepures un a�i aiziet abu virsnieku pa�vadībā uz tām pa�ām durvīm, no kurām iznācis.

Apak�virsnieks atkal pagrie�as ar seju pret bataljonu.

Mierā! � viņ� norēc. Netverama kustība pārskrien pār rindām, it kā izraisot to valgo un trulo skaņu, kas, lāgā nepaspējusi rasties, tūliņ izgaist. Apak�virsniekam steks vairs neatrodas padusē, tagad viņ� atspie�as uz tā, kā to dara virsnieki. Viņa skatiens brītiņu klejo pa ierindu.

��� Ser�ant Keninghem! � viņ� beidzot izrunā.

��� Ser?

��� Vai pierakstījāt tā ierindnieka uzvārdu?

Klusums � tas ilgst mazliet vairāk par īsu mirkli,

mazliet mazāk par garu mirkli. Tad ser�ants atsaucas:

��� Kāda ierindnieka, ser?

�� Jūsu zaldāta, � apak�virsnieks atbild.

Bataljons stāv nekustēdamies. Lietus klusiņām ra�sina dubļus, it kā galīgi zaudējis spēkus un nespēdams ne pieņemties spēkā, ne pārstāt.

�� Jūsu zaldāta, kur� neskujas, � apak�virsnieks saka.

��� Grejs, ser, � atbild ser�ants.

��� Grej! Iznākt no ierindas! Surp!

Zaldāts Grejs nesteigdamies iznāk no ierindas, ne�satricināmā mierā nosoļo tai garām; viņa skotu svārks, piesūcies ūdens, kļuvis tum�s un nokāries kā samirkusi zirgu sega. Viņ� apstājas iepretim apak�virsniekam.

��� Kāpēc �orīt nenoskuvāties? � apak�virsnieks jautā.

��� Man vēl nav pienāku�i skujamie gadi, � atbild Grejs.

��� Ser, � pārlabo apak�virsnieks.

Grejs stingi raugās kaut kur pāri apak�virsnieka plecam.

�� Jums jāsaka �ser�, kad runājat ar pirmā ranga apak�virsnieku, � kā skaldīt noskalda apak�virsnieks.

Grejs stūrgalvīgi skatās pāri apak�virsnieka plecam, viņa seja zem cepurītes bez naga nejūtīga pret saltajām ūdens strūklām, it kā būtu no akmens.

Apak�virsnieks paceļ balsi:

��� Ser�ant Keninghem!

��� Ser?

��� Uzlikt sodu arī par nepaklausību.

��� Klausos, ser.

Apak�virsnieks atkal skatās uz Greju: � Gan es pa�rūpē�os, lai jums nepaiet garām soda bataljons. Stāties ierindā!

Grejs nesteigdamies apgrie�as un dodas uz savu vietu. Apak�virsnieks pavada viņu ar skatienu, tad paceļ balsi:

��� Ser�ant Keninghem?

��� Ser?

�� Jūs nepierakstījāt �ā ierindnieka uzvārdu, kā jums bija pavēlēts. Ja tas vēlreiz atkārtosies, � pats saņemsiet sodu.

��� Klausos, ser!

��� Izpildīt!

��� Par ko tad tu nenoskuvies? � vaicā Grejam ser��ants. Viņi jau atgriezu�ies barakā � mūra �ķūnī ar aplupu�ām sienām, bez logiem � un sē� attupu�ies ap ogļu pannu amonjaka smakas pilnajā gaisā uz slapjiem salmiem. � Tu ta�u zināji, ka mums �odien pārbaude!

�� Man vēl nav pienāku�i skujamie gadi, � atbild Grejs.

��� Bet vai tad tu nezināji, ka pulkvedis tevi tik un tā pamanīs?

�� Man vēl nav tie gadi, kad jāskujas, � stūrgalvīgi un nesatricināmā mierā atbild Grejs.

III

��� Nu jau divi simti gadu, � runāja Metjū Grejs, � kop� ik dienas, izņemot svētdienas, kuģi dodas aug�up pa Klaidu vai nāk ārā no tās grīvas, un nav bijis Klaidā tāda kuģa, kurā Greju rokas nebūtu iedzinu�as naglas.

Noliecis galvu, viņ� skatījās uz jauno Aleku pāri bril�lēm tērauda ietvaros. � Un pat viņu bezdievīgajos svēt�kos mēs kniedējam un zāģējam. Un, ja varētu sakniedēt kuģa korpusu vienā dienā, tad to izdarītu mēs � Greji, � viņ� piebilda skarbā lepnumā. � Tāpēc tagad, kad tu esi paaudzies un pats vari doties uz kuģu būvētavu kopā ar vectēvu un mani, nostāties blakus vīriem, ņemt rokā āmuru un zāģi, tu varētu strādāt tāpat kā mēs�

��� Pietiek ta�u, Metjū! � iejaucās vecais Aleks. � Puika arī tagad nerīkojas ar zāģi sliktāk par mums un var dienā iedzīt gandrīz tikpat daudz naglu kā tu vai pat es.

Metjū nelikās dzirdam tēva vārdus. Viņ� runāja jo�projām lēni, prātīgi, �ad tad paskatoties uz vecāko dēlu pāri brillēm tērauda ietvaros. � Kā pats zini, D�onam Veslijam vēl divi gadi jāaug un Metjū veseli desmit, bet vectēvam jau daudz gadu uz muguras, un tā vien skaties, ka vecums būs klāt�

��� Vai tu metīsi mieru, Metjū! � vecais Aleks uz�sauca. � Cik tad nu man to gadu, tikai se�desmit as�toņi. Iedomājies, ar ko biedēt puiku � ka vecaistēvs no�nāks nabagmājā, kamēr viņ� aizbrauks līdz Londonai. Kur nu! Turklāt uz ziemsvētkiem viss būs galā.

��� Vai nu būs galā uz ziemsvētkiem, vai ne, � sa�cīja Metjū, � tikai kuģu būvētājiem Grejiem nav ko mek�lēt �ai angļu karā!

��� Pagaidi drusciņ, � vecais Aleks noteica.

Viņ� piecēlās, piegāja pie skapī�a blakus kamīnam un atgriezās savā vietā ar �ķirstiņu rokās, �ķirstiņ� bija no koka, nomelnējis un laika gaitā nodilis līdz spīdu�mam. Stūri tam bija apkalti ar dzelzi, bet priek�ā karā�jās milzu atslēga, ko arī bērns varētu atdarīt ar vienkār�u matadatu. Vecais pameklējās kabatā un izvilka tādu pa�u milzīgu slēdzamo. Atvēris �ķirstiņu, viņ� saudzīgi izcēla no tā mazu kārbiņu ar samta virsu kā juvelieru izstrā�dājumu glabā�anai. Kārbiņā uz atlasa spilventiņa atra�dās medaļa � bronzas aplītis sarkanā lentē, Viktorijas krusts.

��� Es laidu kuģus Klaida ūdeņos, kad tavs tēvocis Saimons kalpoja karalienei un saņēma no viņas par balvu �o bronzas gabaliņu. Un es neatceros, ka par mani kāds būtu sūdzējies. Ja vajadzīgs, es arī tagad laidī�u kuģus ūdenī citu pēc cita, kamēr mūsu Aleks kalpos karalienei. Laid puiku!

Viņ� noglabāja medaju �ķirstiņā trn aizslēdza to.

��� Mazuliet pakarot puikam par sliktu nenāks. Ja man būtu viņa gadi � kur nu, pat vēl tavējie! � es būtu projām kā likts. Paklau, Alek, tu apvaicājies tur, vai vi�ņiem nevajag karavīra se�desmit astoņu gadu vecumā! Tad mēs abi ar tevi dotos karot, un ve�i, tādi kā Metjū, lai tiek bez mums galā, kā zina. Nē, Metjū, nevajag puiku aizturēt. Vai tas kādreiz piedzīvots, ka Greji būtu attei�ku�ies palīdzēt karalienei?

Un tā jaunais Aleks pierakstījās zaldātos. Kādā darb�dienā, apvilcis svētdienas drēbes, paņēmis līdzi sainīti ar bībeli un pa�ceptas maizes klaipu, viņ� devās lejup no dzimtā pakalna. Un tā bija pēdējā darba diena arī ve�cajam Alekam, jo otrā rītā Metjū viens pats devās lejā uz kuģu būvētavu, bet vectēvs Aleks palika mājās. Un pēc tam jaukā laikā � un da�reiz arī sliktā, ja vedekla neattapās ievest viņu istabā, vecais Aleks, ietinies pledā, sēdēja lievenī atzveltnes krēslā, lūkodamies te uz dien�vidiem, te uz austrumiem un vienā laidā saukdams ve�deklai, kura rosījās pa māju:

��� Ei, paklausies! Vai tie nav lielgabali, kas tur �auj?

��� Nekā nedzirdu, � vedekla atbildēja, � tur jūra Kinkedbaitā krāc. Nāciet labāk iek�ā, citādi es dabū�u brāzienu no Metjū.

��� Ku�! Netark�ķi! Vai tu domā, ja Grejs kaut kur iz�aus no lielgabala, tad es te viņa �āviena nedzirdē�u?!

Drīz pēc viņa aizie�anas zaldātos mājinieki saņēma no viņa vēstuli. Viņ� rakstīja, ka būt zaldātam Anglijā nebūt nav tas pats, kas būt kuģu būvētājam Klaidsaidā, un ka viņ� drīz rakstī�ot vēl. Un viņ� rakstīja kārtīgi, reizi mēnesī, un atkal atkārtoja, ka būt zaldātam nav tas pats, kas kuģus būvēt, un ka pie viņiem visu laiku līst. Tad septiņus mēne�us no viņa nebija vēstu|u. Ta�u māte ar tēvu rakstīja viņam katra mēne�a pirmajā pirmdienā. Viņi rakstīja abi kopā, un katra vēstule atgādināja iepriek�ējo vai visas iepriek�ējās:

�Mēs esam veseli. Kuģi iet ārā no Klaida grīvas daudz ātrāk, nekā viņi spēj tos gremdēt. Vai tev bībele vēl ir?� � tas bija rakstīts ar tēva stūrgalvīgo, nestei�dzīgo roku, un tālāk rakstīja māte: �Vai tu esi vesels? Vai tev kaut kā nevajag? Mēs ar D�esiju adām tev zeķes un drīz aizsūtīsim. Alek, Alek!� Tā bija vienīgā vēs�tule, ko viņ� saņēma tais septiņos mēne�os, kurus pava�dīja soda bataljonā; vēstuli bija pāradresējis viņa biju��ais komandieris, jo Aleks nebija ziņojis mājiniekiem par pārmaiņām savā dzīvē. Viņ� rakstīja atbildi, attupies dub�ļos savu bēdu biedru vidū, viscaur aplicies ar avī�u pa�pīru, sabāztu zem zaldāta svārkiem, bet galvu un kājas ietinis strēmēlēs saplēstā segā:

�Esmu vesels. Bībele pie manis (viņ� nerakstīja, ka �eit to izmanto smēķē�anai un nosmēķēju�i jau krietni tālāk par �Jeremijas gaudu dziesmu�). Lietus nemaz ne�mitējas. Labasdienas vectēvam, D�esijai, Metjū un D�o�nam Veslijam.�

Kad viņa uzturē�anās laiks soda bataljonā izbeidzās, viņ� atgriezās savā agrākajā daļā, savā rotā, ieraudzīja tur daudz sve�u seju, un viņam pasniedza vēstuli no mājām.

�Mēs esam veseli. Joprojām lai�am kuģus Klaidā. Tev maza māsiņa. Māte vesela.�

Viņ� salocīja vēstuli un noglabāja. � Mums daudz jaunu bataljonā, � viņ� sacīja ser�antam. � Un mūsu apak�virsnieku laikam arī nomainīju�i?

��� Nē-e, � ser�ants atbildēja, � tas pats vien ir.

Viņ� ziņkāri aplūkoja Greju, un viņa seja noskaidro�jās: � Tu ta�u esi noskuvies! � viņ� iesaucās.

��� Ahā. Nu man skujamie gadi klāt.

Tas bija vakarā, bet nakti bataljonam vajadzēja do�ties uz Arasu. Uzbrukums bija jāsāk pusnaktī. Tāpēc Grejs tūliņ nosēdās rakstīt atbildi:

�Esmu vesels. Labasdienas vectēvam, D�esijai, Metjū, D�onam Veslijam un mazajai.�

��� Apsveicu, apsveicu! � ģenerālis apmetnī ar ka�puci, izliecies no automobiļa, māj ar cimdoto roku un jautri sasveicinās ar kolonām, kamēr viņi, brizdami pa dubļiem, met līkumu ap ma�īnu uz Bapomas ceļa un brien pa grāvi, lai tiktu garām.

��� Ņiprs ve�uks! � kāda balss nosaka. � Virsnieku slaka! � norūc otrs un sāk skaļi lādēties, paklupis mālu striegonī un pūlēdamies noturēties uz grāvja slīpās malas, kur dubļi līdz ceļiem.

��� Nekas, � atsaucas tre�ais. � Virsnieki arī iet karot!

��� Karot? Vai neredzi, kur viņiem deguns rāda? � iejaucas ceturtais. � Paskat, kur kar�, bet viņi? Lai�as pavisam uz otru pusi!

Vads pēc vada, �ļakstinoties un ie�ļūcot grāvī, tikko spēdami izvilkt no stīgrajiem māliem ar dubļiem aplipu��os zābakus, viņi met līkumu ap ma�īnu un atkal lādē�damies rāpjas pa nogāzi aug�up uz ceļa.

�� Viņ� man teic: fricim, sak, jauns lielgabals, kā iz��auj, tā �āviņ� skrien taisni līdz Parīzei. Bet es viņam saku: kas tad tas! Viņam ir vēl kas labāks. Kā iz�aus, tā viss mūsu galvenais �tābs būs lupatu lēveros!

��� Apsveicu, apsveicu! � ģenerālis joprojām māj ar cimdoto roku un jautri uzrunā garām ejo�ās kolonas, ku�ras aizbrien garām pa grāvi un tad atkal ķepurojas aug��up uz ceļu.

Viņi ir ierakumos. Viņi nav vēl dzirdēju�i neviena �ā�viena, kamēr viņiem taisni zem deguna noklik�ķ pirmā �autene. Grejs lien tre�ais pēc kārtas. Visu laiku, kamēr viņi raķe�u uzliesmojumu starpbrī�os lien no vienas �ā�viņu bedres uz otru, viņ� pūlas pierāpties tuvāk apak��virsniekam un savas grupas komandierim. Pirmā �āviena spo�ajā gaismā viņ� ierauga spraugu dzeloņstieplēs, uz kurieni ved viņus komandieris, � pārrautās stieples ēr�mīgi izlieku�ās, spīdīgas tais vietās, kur lodes notrauku�as no tām rūsu un dubļus, � un apak�virsnieka garo, tūļīgo augumu neveiklā lēcienā. Un Grejs ar �auteni rokā ielec viņam pakaļ ierakumos, kautiņā, kur gārdzieni, vaidi, kliedzieni, kņada un dobji sitieni.

Raķetes tagad uzliesmo veseliem kūļiem; to mironīgajā gaismā Grejs redz, kā apak�virsnieks sistemātiski, citu pēc citas met granātas tuvākajā satiksmes ejā. Grejs skrien pie viņa, pametot komandieri, kas saliecies līkumā, un panāk to. Atrāvis ar vienu roku brezenta apak�ējo malu, apak�virsnieks met ar otru roku zemnīcā granātu, it kā mestu kaut kur pagrabā apelsīna mizu.

Uzliesmo raķete, apak�virsnieks atskatās. � Ak jūs, Grej, � viņ� nosaka. Granāta dobji nodārd sprāgstot. Apak�virsnieks iebā� roku somā, lai dabūtu vēl vienu granātu, � Greja durklis ieurbjas viņam rīklē. Apak��virsnieks ir plecīgs, zaļoksnējs. Viņ� atkrīt uz muguras, sagrābis abām rokām �autenes stobru, zobi viņam at�ņirgti, viņ� rauj sev līdzi Greju. Grejs nelai� �auteni ārā no rokām. Viņ� mēģina nokratīt no durkļa �o ķer�meni it kā uz lietussarga gala uzdurtu �urku. Beidzot viņam izdodas izraut durkli. Apak�virsnieks sabrūk. Grejs apgrie� �auteni otrādi un velē apak�virsniekam pa seju. Ta�u zeme ierakumā irdena, tā saplok. Greja ska�tiens krīt uz dubļos iemītu dēli. Viņ� pagrū� to apak��virsniekam zem galvas un atkal velē ar laidi tam pa seju. Aizmugurē, pirmajā tran�ejā, atskan virsnieka pa�vēle: � Atie�anas signālu, apak�virsnieki

IV

Apbalvo�anas pavēlē bija sacīts, ka ierindnieks Grejs � viens no �etriem, kas paliku�i pie dzīvības pēc nakts izbrukuma, � pēc tam kad vecākais komandieris, smagi ievainots, izstājies no ierindas un jaunākie koman�dieri kritu�i, godam izgājis no grūtās situācijas (izbru�kuma mērķis bija saņemt �mēli�), noturēdamies preti�nieka priek�ējā līnijā, kamēr piesteigusies palīdzība un nostiprināta iegūtā pozic.ija. Vecākais komandieris stās�tīja, kā viņ� devis rīkojumu atkāpties, pavēlēdams zaldā�tiem pamest viņu un glābties, un kā nez no kurienes iera�dies Grejs ar vācu lo�metēju; kamēr viņa trīs biedri taisīju�i aizsprostu, Grejs, paķēris komandiera signālpatronu, paspējis iz�aut krāsaino raķeti par zīmi, ka nepie�cie�ams papildinājums. Tas viss noticis tik zibenīgā āt�rumā, ka palīgspēki piesteigu�ies, pirms vēl pretinieks paspējis doties pretuzbrukumā vai atklāt sprostuguni.

Nebija ticams, ka mājiniekiem būtu patrāpījusies acīs �ī apbalvo�anas pavēle. Vismaz vēstules, kuras viņ� sa�ņēma hospitālī, satura ziņā neat�ķīrās no iepriek�ējām. �Mēs esam veseli, joprojām lai�am kuģus Klaidā.�

No viņa atkal nebija vēstuļu vairākus mēne�us. Viņ� rakstīja no Londonas, kad jau varēja sēdēt: �Es biju ievainots, tagad vesejojos. Es saņēmu lenti, lādu pa�u kā �ķirstiņā. Tikai tā nav viscaur sarkana. Te bija atbrau�kusi karaliene. Labasdienas vectēvam, D�esijai, Metjū, D�onam Veslijam un mazajai.� Atbilde bija uzrakstīta piektdien: �Māte priecīga, ka tev ar veselību iet uz labo pusi. Vectēvs nomira. Mazo nokristīja par Elizabeti. Mēs esam veseli. Māte sūta labasdienas.� Viņ� atbildēja pēc trim mēne�iem, jau ziemu: �Mans ievainojums sadzijis. Es iestājos virsnieku skolā. Labasdienas D�esijai, Metjū, D�onam Veslijam un Elizabetei.�

Metjū Grejs ilgi pārdomāja �o vēstuli. Tik ilgi, ka at�bildēja nedēļu vēlāk � nevis mēne�a pirmajā, bet otrajā pirmdienā. Viņ� daudz nopūlējās, lai varētu atbildēt pie�nācīgā kārtā un nosēdās rakstīt tikai tad, kad visi jau bija noliku�ies gulēt. Vēstule bija tik gara � vai viņ� tik ilgi sēdēja pie tās, � ka pēc kāda laika sieva nakts�kreklā iznāca skatīties, ko viņ� dara.

� Guli vien mierīgi! � viņ� sacīja. � Es drīz nāk�u. Jāved puika pie prāta.

Kad beidzot viņ� nolika spalvu, un, atlaidies sēdeklī, pārlasīja uzrakstīto, tad izrādījās, ka vēstule ir gara, uz�rakstīta apdomīgi, prātīgi, bez svītrojumiem un traipiem:

�� �o tavu lentīti� jo tevi dzen uz priek�u lepnība un augstprātība. Un godkārība tikt virsniekos. Neaizliedz savējos, Alek, nekad neaizliedz! Tu neesi d�entlmenis, tu esi skotu kuģu būvētājs. Būtu dzīvs tavs vectēvs, viņ� pirmais teiktu to pa�u. Mēs priecājamies, ka tavs ievaino�jums sadzijis. Māte sūta labasdienas.�

Grejs atsūtīja uz mājām medaļu un fotogrāfiju: jaunā formas tērpā ar zvaigznītēm uz uzple�iem, ar medaļas lentīti un uz�uvēm uz piedurknēm. Ta�u pats uz māju nebrauca. Viņ� atgriezās Flandrijā pavasarī, kad mago�nes ziedēja �āviņu izrakņātajos kāpostu un cukurbie�u laukos. Un, kad saņēma da�as dienas atvaļinājuma, tad pavadīja tās Londonā, virsnieku namā, bet savējiem pat nepaziņoja par atvaļinājumu.

Viņ� joprojām glabāja bībeli. Da�kārt, kravādamies pa savām mantām, viņ� uzdūrās uz tās un at�ķīra to pa�u lappusi ar applūkātajiem stūriem, ar kuru bija sāku�ās pārgrozības viņa dzīvē:

�� un balss sacīja: celies, Pēter, un nokauj.�

Kalpotājs bie�i vēroja viņu, kad viņ�, iegrimis domās, neko neredzēja apkārtnē, �ķirstīja bībeli un ilgi kavējās pie applūkātās lappuses, � �is par virsnieku izsities ierindnieks, drūms, nerunīgs cilvēks, kura āriene nevie�nam nepau�, cik viņam gadu, un visi brīnās, ka tik maz: izturētība, aukstasinība, nobriedu�a cilvēka nosvērtā sa�valdība, stingra, mierīga pārliecība kustībās un sejas iz�teiksmē. �Nu, ģenerālis kas ģenerālis, kā izspļauts Hegs, pats virspavēlnieks,� domā kalpotājs, noskatīdamies, kā Grejs sē� pie sava tīri nokoptā galda un raksta gausi, cītīgi, izspīlējis vaigu ar mēli, kā to mēdz darīt bērni: �Esmu vesels. Lietus jau kop� divām nedēļām nav. Labasdienas D�esijai, Metjū, D�onam Veslijam un Eliza�betei.�

Pirms �etrām dienām bataljons bija atgriezies no priek�ējās līnijas. Viņi bija zaudēju�i bataljona koman�dieri, divus kapteiņus un lielāko daļu jaunāko virsnieku, tā ka tagad vienīgais kapteinis, kas palicis dzīvs, ko�mandē bataljonu, bet divi jaunākie virsnieki un ser�ants komandē rotas. �tābā kārto iecel�anas un pārcel�anas jautājumus, bet rīt bataljons atkal dodas kaujā. Tāpēc �odien rota �K� nostājusies pārbaudei un leitnants (uz�vārds � Grejs) gausi soļo gar ierindu no vada pie vada.

Viņ� aplūko vienu ierindnieku pēc otra, aplūko lēnām un vērīgi; viņam seko ser�ants. Leitnants apstājas.

��� Kur sapieru lāpstiņa? � viņ� jautā.

��� Sprādziens iz � � iesāk zaldāts. Tad pēk�ņi ap�rauj un stingri raugās uz priek�u.

��� Sprādziens izrāva no somas? � viņa vietā pabeidz komandieris. � Kad tas notika? Kādā kaujā bijāt �ais �etrās dienās?

Zaldāts nekustīgi raugās uz priek�u, pāri snaudā iegri�mu�ajai ielai.

��� Uzlikt sodu, ser�ant!

Komandieris iet tālāk. Viņ� pieiet pie otrā vada, pie tre�ā. Atkal apstājas. Pārlai� zaldātam cie�o skatienu:

��� Uzvārds?

��� Nulle simt astoņi nulle viens, Maklens, ser.

��� Nule ieradies?

��� Nule ieradies, ser.

Komandieris iet tālāk.

��� Uzlikt sodu, ser�ant: �autene nav tīrīta.

Saule riet. Koki kā melni silueti sarkanajās debesīs. Upe laistās blāzmas liesmās. Tilts pār upi kā melns loks, un pa to gausi, līdzīgi no melna papīra izgrieztām figū�riņām, virzās zaldāti.

Vienība ieplok ceļmalas grāvī, un komandieris ar ser��antu piesardzīgi palūkojas ārā.

��� Kas ir, vai var iz�ķirt? � jautā komandieris.

��� Fri�i, ser! � �ukst ser�ants. � Pazīstu pēc kaskām.

Kolona jau pārnākusi pāri tiltam. Komandieris un ser��ants ie�ļūc atpakaļ grāvī, kur saspiedu�ies �urn zaldāti; starp viņiem kāds ievainotais ar pārsietu galvu.

��� Pielūkojiet, � ne skaņas! � brīdina komandieris.

Viņ� ved savu vienību pa grāvi, kamēr atduras pret

�ogu. Te vairs nav saules, un viņi klusiņām apsē�as pie �oga, ieņēmu�i ievainoto vidū, bet komandieris ar ser��antu aizlien izlūkos. Pēc minūtēm piecām abi atgrie�as.

��� Uzspraust durkļus! � �ukstot komandē ser�ants. � Nu! Klusāk!

��� Ko atstāsim pie ievainotā? � kāds �ukst.

��� Nevienu, � ser�ants atbild. � Ievainoto ņemsim līdzi� Uz priek�u!

Viņi klusu lien gar �ogu pakaļ komandierim. �ogs no divām pusēm izved uz ielu, uz to pa�u ceļu, kas iet uz tiltu. Komandieris paceļ roku. Viņi sastingst uz vietas, kamēr viņ� piesardzīgi palūkojas gar nama stūri. Viņi at�rodas iepretim tilta nocietinājumiem. Tiklab tur, kā uz ceļa � nevienas dzīvas dvēseles. Ciems mierīgi snau� rieta blāzmā. Pa labi gaisā �ūpojas aizgāju�ās kolonas saceltie putekļi, sārti un zeltaini.

Bet tad viņi izdzird kādu skaņu: strupu, gārdzo�u komandu. Metrus desmit no viņiem, taisni pretim tiltam, aiz sagrautās sienas apmēram cilvēka pleca augstumā sē� �etri pie lo�metēja. Komandieris atkal paceļ roku. Viņa ļaudis tver pēc �autenēm: apkalto papē�u rīboņa uz ielas bruģa, pārsteiguma pilns izsauciens, kas tūliņ ap�raujas, sitieni, kņada, īsi, smagi sēcieni, lamas, neviena �āviena.

Zaldāts ar pārsieto galvu sāk skali un spalgi smie1 irs, kamēr kāds neaizspie� viņam muti ar roku, kas o� pēc vara. Komandieris ved viņus uz lieveni, un viņi iebrūk namā, vilkdami līdzi lo�metēju un �etrus liķus. Lo�metēju uzstiepj otrā stāvā un nostāda uz palodzes, pretī tilta nocietinājumiem. Saule lai�as zemāk, garas, nekustīgas ēnas stiepjas pāri ciemam, pāri upei.

Zaldāts ar pārsieto galvu kaut ko nepārtraukti mur�mina.

Parādās vēl viena zaldātu kolona, tie pārnāk pāri til�lam un sojo �urp. No kolonas at�ķiras vienība un sada�lās trīs grupās. Divām ir pa lo�metējam. Tā, kas tuvāk namam, noslēpjas aiz tā pa�a mūra, kur nupat pievāca lo�metēju. Tre�ā grupa ar sapieru instrumentiem un spri�dzināmām vielām dodas atpakaļ uz tiltu. Ser�ants paņem se�us vīrus no deviņpadsmit, un visi bez trok�ņa noslīd pa kāpnēm. Komandieris ar lo�metēju paliek pie loga.

Atkal soļu rīboņa, neliela kņada, sitieni. Pa logu ko�mandieris redz, ka otrpus ielas lo�metējnieku galvas pa�grie�as uz �o pusi, lo�metējs nodreb un sāk tark�ķēt. Ko�mandieris nober kārtu un tūliņ pārceļ uguni uz grupu, kas uzgājusi uz tilta. Viņ� raugās, kā tie �audās uz visām pu�sēm kā irbju bars un skrien pa galvu pa kaklu uz tuvāko mūri, lai paslēptos. Viņ� raida uz tiem kārtu pēc kārtas. Tie bēg, nokaisot balto ceļu ar melniem punktiem. Un tad neviens vairs nekustas. Komandieris atkal pārceļ uguni uz lo�metēju otrpus ceļa. Lo�metējs apklust.

Viņ� dod komandu, un zaldāti, kas paliku�i pie viņa, metas lejup pa kāpnēm, izņemot ievainoto. Puse pie�skrien pie lo�metēja un mēģina pievilkt to pie lieveņa. Pārējie skrien pāri ielai pie otrā lo�metēja. Viņi gandrīz jau klāt, kad lo�metējs pēk�ņi sāk tark�ķēt. Visi reizē metas pie zemes. Viņu svārki pasitas uz aug�u, atsedzot kailos gurnus [5] . Lo�metējs ap�auda ieeju mājā un zaldātu pulciņu, kas pūlas izvilkt pirmo lo�metēju no līķu kau�dzes. Komandieris atkal raida kārtu, bet tikmēr pa kreisi no palodzes uz�aujas putekļu virpulis, kaut kas ar grie�zīgu, metālisku skaņu atsitas pret lo�metēju, apsveļ komandierim roku un sānu. Viņ� atkal raida kārtu uz lo�metēju. Tas apklust. Viņ� vēl ilgi �auj uz to vietu, kaut lo�metējs sen klusē.

Melna zeme iegrie�as saules ripā. Iela jau visa ēnā. Pēdējais zemais stars ielūkojas istabā un dziest. Aiz ko�mandiera muguras mijkrēslī skaļi smejas ievainotais, tad viņa smiekli pāriet neskaidrā, apmierinātā murminā�anā.

Neilgi pirms nakts iestā�anās uz tilta atkal parādās kolona. Kamēr vēl nav satumsis, var saskatīt, ka zaldātu drēbes haki krāsā un kaskas plakanas, ta�u nav neviena, kas skatītos, jo, kad da�i no vienības uzkāpj aug�ā, ko�mandieris guļ uz palodzes blakus atdzisu�ajam lo�metē�jam, un visi nosprie�, ka viņ� miris.

�oreiz Metjū Grejs izlasīja apbalvo�anas pavēli. Kāds bija izgriezis to no avīzes un piesūtījis viņam, bet viņ� to savukārt aizsūtīja vēstulē dēlam uz hospitāli.

��Ja nu tev liktenis lēmis karot, tad mēs priecāja�mies, ka tev tādi panākumi. Māte domā, ka tu savu tiesu esi nokarojis un tev laiks braukt uz mājām. Sievietes gan tādās lietās neko nesaprot. Ta�u es pats arī domāju: laiks beigt, diezgan karots. Kāda tur jēga? Algu pieliek, bet ēdamais tik dārgs, ka nevienam no tā nekas netiek, izņe�mot spekulantus. Kad jau tiktāl nokaroju�ies, ka pat no uzvarām nav nekāda labuma un tauta, kas uzvar, nemana nekāda viegluma, tad skaidrs, ka laiks beigt karu.�

V

Blakus Grejam gulēja kāds leitnants un vēlāk sēdēja blakus �ūpuļkrēslā garajā, stiklotajā verandā. Viņi bie�i sarunājās. īstenībā runāja tikai leitnants, bet Grejs klau�sījās. Leitnants runāja par mieru, par to, ko darī�ot pēc kara, un runāja tā, it kā karam nupat tuvojas beigas un tas diezin vai vilksies līdz ziemsvētkiem.

�� Ziemsvētkos mēs abi turpat vien būsim, � sacīja Grejs.

��� Ko, pēc saindē�anās ar gāzēm? Tādus uz fronti vairs nesūta. Vispirms jāizārstē.

��� Gan izārstēs.

�� To viņi vairs nepaspēs. Ap ziemsvētkiem visam ImT. beigas. Nevar ta�u tas viss vilkties vēl vienu gadu. ,10s neticat? Man da�reiz liekas, ka jums varen gribas atgriezties frontē. Gan redzēsiet, ka ap ziemsvētkiem visam būs beigas, un es tūliņ do�os kaut kur tālāk laimi meklēt. Uz Kanādu. Te mums vairs nebūs ko darīt.

Viņ� paskatījās uz kaimiņu � pelēka, izģindusi seja, galva gandrīz pavisam sirma, guļ, acis aizvēris, un sildās rudens saulē.

��� Ieteicu jums arī. Brauksim abil

�� Ziemsvētkos mēs sastapsimies pie Zivan�i, � at�bildēja Grejs.

Ta�u viņi nesastapās. Ziemsvētkos Grejs vēl bija hos�pitālī. Saņēma vēstuli no mājām:

�Nu tev īstais laiks atgriezties. Tagad viņiem kuģi vajadzīgi vairāk nekā jebkad. Diezgan viņi līksmoju�i savā lepnībā un augstprātībā, nu ir beigas.�

Kara ārsts jautri apsveica viņu: � Velns parāvis, kā mēs te esam iestrēgu�i; cik tagad būtu labi Devonā � lakstīgalas dzied, pats jaukākais laiks. � Viņ� izklauvēja Grejam krūtis. � Nieks vien ir, tāds neliels troksnītis. Tas jūs daudz netraucēs. Protams, no karo�anas jāturas tālāk. Un tas jums varbūt nāks par labu, otrreiz jūs tur vilk�us neievilks. � Viņ� gaidīja, ka Grejs pasmaidīs, bet Grejs nepasmaidīja. � Nu, velns ar visu! Tagad tas aiz muguras. Parakstieties �eit. � Grejs parakstījās. � Ce�rēsim, ka viss tikpat ātri aizmirsīsies, kā tas sākās. Nu! � Viņ� pastiepa roku, smaidīdams savu profesionālo, anti�septisko smaidu. � Bra�āk, kaptein! Vēlu visu labu!

Septiņos no rīta Metjū Grejs, ejot pa nokalni, ierau�dzīja garu vīrieti pelēku seju, pilsētnieciski ģērbu�os, ar spieķi rokā � un apstājās.

��� Alek � � viņ� izdvesa. � Alek �

Viņi sniedza viens otram roku. � Bet es ta�u � Bet tu � � Viņ� lūkojās uz dēlu, uz dēla sirmo galvu, uz smailajām, uzgrieztajām ūsām. � Tātad tev tagad ir divas lentītes, ko glabāt �ķirstiņā. � Un septiņos no rīta Metjū Grejs griezās atpakaļ uz mājām. � Iesim pie mātes.

Un tad uz mirkli atdzima agrākais Aleks. Varbūt viņ� vēl nebija tik tālu aizgājis, kā viņam likās, un varbūt tā-

pēc, ka viņi devās kalnup, �ī pēk�ņā atgrie�anās � kaut arī uz mirkli � bija kaut kas līdzīgs nobrukumam kalnos, kas norisinās tikpat strauji: nogā�as akmens, un lavīna veļas. � Iesim uz kuģu būvētavu, tēvi

Tēvs stingriem soļiem gāja pa priek�u, nesdams rokā sainīti ar pusdienām.

��� Paspēsim vēl, � viņ� atbildēja dēlam. � Iesim tagad pie mātes.

Māte sagaidīja dēlu durvīs. Aiz mātes viņ� pamanīja brālīti Metjū, kas nu jau bija izaudzis liels, un D�onu Vesliju, un Elizabeti, kuru nekad nebija redzējis. � Tu neesi formas tērpā, � noteica brālis Metjū.

�� Mātei gribējās paskatīties uz tevi, kāds tu esi pilnā formā ar visām goda zīmēm, � tēvs sacīja.

��� Nē! � māte iesaucās. � Nevajag, nevajag!

��� Ej nu, Ennij, � tēvs nosmīnēja. � Viņ� tagad ir kapteinis. Viņam �ķirstiņā būs divas lentītes. Nav ko kautrēties. Viņ� pierādījis, ka viņam dū�a. Tā tam arī jā�būt. Nu, bet tagad miers ar to visu. īstā forma Grejiem � darba bikses un āmurs.

�� Jā, ser, � atbildēja Aleks, kur� jau sen bija sa�pratis, ka nevienam dzimstot nav pie�ķirta dro�sirdība, bet ka ikviens var nejau�i kļūt par dro�sirdi, tāpat kā ik�viens var paklupt uz ielas un ievelties vaļējā ūdens �ahtā.

Viņ� neko nesacīja tēvam līdz pa�am vakaram, kamēr māte un bērni nebija aizgāju�i gulēt.

��� Es brauk�u atpakaļ uz Angliju, man apsolīja darbu.

�� Ahā, � novilka tēvs. � Uz Bristoli, vai? Tur arī būvē kuģus.

Lampa spo�i dega, un viegli vizēja blāvs atspulgs uz vectēva �ķirstiņa melni pulētā vāka. Aiz loga �alca vēj�, uzdzīdams mākoņus, un debesis kļuva līdzīgas tum�ai, dziļai bļodai, tikai māja, uzkalniņ� un klin�u rags vēl iezīmējās melnajā tuk�umā. � Nakti būs negaiss, � sa�cīja tēvs.

� Var jau arī strādāt ko citu, � Aleks iebilda. � Man tur ir draugi.

Tēvs noņēma brilles tērauda ietvaros. � Draugi, tu saki? Karavīri, dro�i vien virsnieki?

�� Jā, ser.

��� Ir jau labi, ja cilvēkam draugi, ar ko pasēdēt va�karā pie uguns, parunāt, nu, bet citādi� ta�u tikai tie, kas tevi mīl, pacietīs tavus trūkumus. Cilvēku vajag stipri mīlēt, Alek, lai varētu panest visas viņa necie�amās para�as.

�� Tie nav tādi draugi, ser, tikai� � un viņ� ap�klusa. Viņ� neskatījās tēvā. Metjū sēdēja klusēdams un gausi berzēja ar īk�ķi brilles. Varēja dzirdēt, kā �ņāc vēj�.

Ja man nekas neiznāks, es brauk�u atpakaļ un strā�dā�u kuģu būvētavā.

Tēvs domīgi palūkojās viņā, joprojām lēni berzēdams brilles.

�� Tas nav tik vienkār�s darbs, Alek, � kuģus būvēt. Tur vajag dievu bīties un tā savu darbu darīt, it kā tu pats savās krūtīs ribas liktu iek�ā. � Viņ� pagriezās sē�deklī. � Paskatīsimies, ko teiks svētie raksti. � Viņ� uzlikās brilles. Uz galda bija smaga bībele ar vara āķiem. Viņ� atvēra to. Vārdi pa�i it kā atdalījās no lappuses un metās pretim, bet viņ� tomēr izlasīja skaļi: �� un tie karakungi, kas valda tos tūksto�us un tos desmitus tūk�sto�us �� Tas viss par lepnību. � Viņ� paskatījās dēlā, pieliecis galvu, lai redzētu pāri brillēm. � Tātad tu brauksi uz Londonu?

�� Jā, ser, � Aleks atbildēja.

VI

Grejs dabūja solīto vietu kantori. Viņ� bija jau agrāk pasūtījis vizītkartes: kapteinis A. Grejs, un zem �iem vār�diem kaujas apbalvojumu nosaukumi. Un, kad atgriezās Londonā, ierakstījās virsnieku biedrībā un ziedoja atrait�nēm un bāriņiem.

Viņ� apmetās pieklājīgā kvartālā un gāja kājām uz dienestu un atpakaļ: nosvērts, korekts uzvalks, vizītkartes kabatā, iepomadētas ūsas smaili uzgrieztiem galiem, rokā spieķis, ko viņ� turēja ar neatdarināmu korektību, nevē�rīgi un reizē cienīgi. Viņ� pasniedza vara gabalus akla�jiem un kropļiem Pikadilli laukumā, iztaujādams tos, no kāda pulka. Reizi mēnesī rakstīja vēstules uz mājām: �Esmu vesels. Labasdienas D�esijai, Metjū, D�onam Ves�lijam un Elizabetei.�

Kad viņ� dzīvoja Londonā pirmo gadu, D�esija appre�cējās. Viņ� nosūtīja tai uz kāzām kādu sudraba nieciņu. Sās dāvanas dēļ nācās mazliet ierobe�oties un paņemt �o to no ietaupījumiem. Viņ� netaupīja vecumdienām, � nē, viņ� pārāk stipri ticēja karaļvalstij, viņ� tai akli pa�kļāvās ar miesu un dvēseli kā sieviete, kā līgava. Viņ� krāja naudu tam laikam, kad būs iespēja aizbraukt atkal uz kontinentu, apmeklēt savas pazaudētās un atkal atgū�tās dzīves sastingu�ās drupas.

Tas notika pēc trim gadiem. Viņ� jau domāja lūgt at�vaļinājumu, kad priek�nieks pats ierunājās par to. Grejs aizbrauca uz Franciju, paņēmis līdzi vienu pa�u nelielu, korektu somu. Ta�u tūliņ viņ� nebrauca uz austrumiem. Viņ� pavadīja da�as nedējas Rivjerā, dzīvoja kā d�entl�menis un tērēja naudu kā d�entlmenis, viens pats, nesaiedamies ne ar vienu �ai raibajā putnu dārzā, kur apgro�zījās augstāko aprindu kokotes no visas Eiropas.

Lūk, kāpēc tie, kas torīt redzēja viņu Parīzē izkāpjam no Vidusjūras ekspre�a, runāja: � Laikam gan bagāts milords! � Un to pa�u runāja par viņu vietējā vilciena tre�ajā klasē, kur viņ� sēdēja, atspiedies uz spieķa, un mēmi kustināja lūpas, izrunājot staciju nosaukumus uz viļņota skārda namiņiem �āviņu izvandītajos klajumos, kas nule sāka mosties, trīs gadus nogulēju�i kapsētas miegā, kamēr tiem nepārtraukti soļoja pāri dienu nejūtī�gās kolonas.

Viņ� atgriezās Londonā. Un uzzināja to, ko patiesībā vajadzēja zināt jau pirms brauk�anas. Viņ� bija atlaists no darba. � Laiki, zināt, tādi� � sacīja priek�nieks, ceremoniālā pieklājībā uzrunādams viņu par kapteini Greju.

Ietaupījumu atliekas pamazām kusa. Par pēdējo naudu viņ� nopirka melnu zīda tērpu mātei, ko nosūtīja kopā ar vēstuli: �Esmu vesels, labasdienas Metjū, D�onam Ves�lijam un Elizabetei.�

Viņ� apstaigāja visus pazīstamos virsniekus, ar ku�riem bija kopā kalpojis armijā. Kāds, ar ko viņ� bija tu�vāk pazīstams, pacienāja viņu ar viskiju labi iekārtotā istabā pie kamīna.

� Tātad jūs tagad esat bez darba? Jā, nav veicies �

Vai atminaties Vaitbiju? Viņ� komandēja rotu N. pulkā. Lāga puisis, bet neviena piederīgā. No�āvies pagāju�o nedēļu. Ir gan laiki�

��� Ko jūs sakāt! Patiesi? Jā, es viņu atceros. Tam nu gan nav veicies �

��� Jā, nepavisam nav veicies. Tāds lāga puisis.

Nu viņ� vairs neizdāļāja penijus akliem un kropļiem. Vajadzēja pa�am, ko nopirkt avīzi.

�Vajadzīgi strādnieki.

Vajadzīgi akmeņkaļi.

Vajadzīgi �oferi (uzrādīt agrāko vietu nav obligāti).

Vajadzīgi komiji (ne vecāki par 21 gadu).

Vajadzīgi kuģu namdari.�

Un beidzot:

�D�entlmenis ar labām manierēm un sakariem � ār�pilsētas klientu apkalpo�anai. Uz laiku.�

So vietu viņ� dabūja. Korekti ģērbies, ar iepomadētām ūsām, viņ� izrādīja Birmingemai un Lidsai Vestendas pārpilnību un krā�ņumu.

Tas nevilkās ilgi.

�Melnstrādnieki.

Namdari.

Krāsotāji.�

Ziema arī nevilkās ilgi. Pavasari viņ� devās uz Sereju izgludinātā uzvalkā, iepomadētām ūsām, � pārdot komi�sijā enciklopēdiju.

Viņ� bija nodzīvojis visu, izņemot to, kas mugurā, pa�metis savu dzīvokli pilsētā.

Viņam bija tikai spieķis, pomadētās ūsas, vizītkartes.

Maigā, zaļā, siltā Sereja. Mazs, spodrs namiņ� spodrā dārziņā. Pusmū�a vīrs rok puķu dobi.

�� Labdien, ser. Atļaujiet man �

Vīrietis paceļ galvu: � Ejiet apkārt, caur pagalmu. Nezināt, vai, ka te nedrīkst nākt?

Viņ� iet apkārt. Koka vārtiņi, nule krāsoti spodri baltā krāsā, un emaljēta plāksnīte:

�Ielas tirgotājiem un ubagiem ieeja aizliegta.�

Viņ� ieiet pa vārtiņiem un pieklauvē pie spodrām dur�vīm, apvītām ar vīnstīgām.

��� Labdien, mis. Vai varu runāt ar jūsu �

��� Ejiet projām! Vai neredzējāt uzrakstu uz vārti�ņiem?

��� Bet es �

��� Vācieties projām, citādi pasauk�u saimnieku!

Rudeni viņ� atgriezās Londonā. Viņ� varbūt pats ne�varētu pateikt, kāpēc. Un tas arī nav izsakāms vārdo?. Varbūt instinktīvi viņ� ieradās tie�i tai laikā, lai varētu piedalīties di�enajā manifestācijā, savas dzīves apoteozē, dzīves, kura jau atkal mirusi. Lai nu kā, bet viņ� stāvēja izslējies, izriezis krūti, ar uzgrieztām ūsām, spieķi iespie�dis padusē. Un tur bija jātnieku gvardes rindas vara bruņu cepurēs uz lepniem zirgiem, un karaliskā gvarde sarkanos mundieros, un karojo�ā baznīca krā�ņos tērpos, un karalis, dieva vietnieks, necilos svārkos. Tā Grejs no�stāvēja, izslējies divas minūtes, klausīdamies savā izmi�sumā.

Viņam bija atliku�i trīsdesmit �iliņu, par tiem viņ� pa�pildināja savu vizītkar�u krājumu.

Mānīga, bāla dieniņa � vārgs pavasara bērns, pirms laika parādījies pasaulē, bet līdz pavasarim vēl tālu, gan�drīz mēnesis. Bālganajā saules gaismā ēkas �ķiet cejamies aug�up, gaistam ro�ainajā un zeltainajā dūmaķā. Sievietes staigā ar vijolī�u pu�ķī�iem, piespraustiem pie ka�ociņiem, un pa�as atplaukst kā puķes �ai skurbajā, no�devīgajā gaisā.

Sievietes atskatās uz �o cilvēku, kas pieslējies pie nama ielas stūrī. Izvārdzis, ar sirmu galvu, stīvi uzgriez�tām ūsām, izbalējusi un nodilusi kaklasaite turas celuloida apkaklītē, uzvalks labi piegriezts, bet nu jau stipri novalkāts, lai gan vēl nesen rūpīgi izgludināts, � tā viņ� stāv aizvērtām acīm, atbalstījies pret sienu, un tur izstiep�tajā rokā apdriskātu platmali.

Tā viņ� stāv ilgi, kamēr kāds aizskar viņa plecu. Tas ir polismens.

��� Ejiet, ser. Te nav brīv.

Viņa platmalē ir septiņi peniji un trīs puspensa gabali. Viņ� nopērk gabaliņu ziepju un kaut ko ē�anai.

Atkal viena gadadiena pienāk un paiet. Un atkal viņ� stāv, iespiedis spieķi padusē, starp spo�iem, nekustīgi sa�stingu�iem mundieriem, mēmajā skrandaiņu pūlī ar pa�cietīgām, stulbām sejām. Viņa acīs vairs nav ubaga pazemīgās cerības, bet rūgtas dusmas, nedzirdama at�balss no rūgtajiem, neskanīgajiem smiekliem, kādus smej kuprainie.

Ugunskurs tikko gruzd uz slīpā bruģa. Trīso�ajā gaismā pavīd krastmalas slapjais mūris un tilta arka. Lejā, kur bruģis nosliecas līdz pa�am ūdenim, neredzamā upe guldz un �ļakst pret akmeņiem.

Ap ugunskuru saspiedu�ies pieci: kāds guļ, apsedzis galvu, un it kā snau�, citi smēķē un sarunājas. Viens sē� taisni, nolaidis rokas, � tas ir akls, viņ� tā guļ. Apgalvo, ka likties guļus esot bail.

�� Vai tev kas jāredz, lai varētu gulēt? Liecies gar��ļaukus, tad jau manīsi, ka guli.

��� Bet ja nu kas notiek? � aklais vaicā.

��� Kas tad var notikt? Bumbu uzmetīs, vai? Tiem būs �ēl tērēties, pat ja viņ� tad redzi atgūtu.

�� Viņa dē| jau nu gan bumba nav taupīta, � ierunā�jas tre�ais. � Ek! Būtu labāk sastādīju�i visus mūs rinda un drāzu�i virsū ar lielgabalu pie visiem velniem.

��� Ak, tad tāpēc viņ� kļuvis akls? � jautā ceturtais. � �āviņ�, vai?

��� Nūjā. Viņ� bija pie Monsas. Sakarnieks, braukāja uz motocikla. Pastāsti viņiem to.

Aklais mazliet pavēr� seju uz aug�u. Paliek nekustīgi sē�am. Runā vienmuļā, nedzīvā balsī: � Viņai bita rēta uz rokas. Es viņu tāpēc arī pazinu, ka pats, jāsaka, sa�maitāju viņai to roku. Mēs strādājām kopā darbnīcā. Es biju sadzinis rokā vecu motoru, un gribējām pielāgot to velosipedam �

��� Ko viņ� tur muld? � brīnās ceturtais.

��� Ku�! � tre�ais apsauc. � Nerunā � Viņ� stāsta par savu līgavu. Viņam kādreiz bija sava darbnīca, velo�sipēdu remonts Braitonrodā, un viņi bija norunāju�i pre�cēties. � Viņ� runā klusu, viņa balss skaņa noslāpst aklā neizteiksmīgajā, vienmuļajā stāstā. � Kad viņ� devās karā, to pa�u dienu, kā bija uzvilcis formu, abi aizgāja un nofotografējās. Viņ� nekad ne�ķīrās no �ī uzņēmuma, visur nēsāia līdzi, bet nesen nezin kā bija pazaudējis. Taisni briesmas, kā viņ� todien trakoja, domājām, ka juks prātā. Tad mēs sameklējām kartona gabaliņu apmēram tādā pa�ā lielumā un iedevām viņam. Sak, �e tava bilde, pielūko, ka nepazaudē otrreiz. Viņ� vēl tagad to glabā. Pagaidi, gan viņ� tev to parādīs. Tad tikai zini, neiz�runājies.

��� Nē, nē. Es uzmanī�os.

Aklais turpina: � Nu, es palūdzu �iem tur hospitālī uzrakstīt viņai vēstuli, viņa, zināms, tūliņ atbrauca. Es viņu pēc rētas uz vietas pazinu. Balss gan tāda kā citāda, bet man toreiz viss likās citāds � Ta�u pēc rētas es pa�zinu � Tā. nu mēs sēdējām kopā rokrokā, un es ar pirk�stu tik velku pa rētu kreisajā delnā. Tāpat kino � turu viņu aiz rokas, glaudu rētu �

��� Kino? � ceturtais groza galvu. � Ko viņ� tur varēja darīt?

��� Tad �ī jau viņu vadājusi uz kino, � pirmais �ukst, � un, kad tur rādīju�i komēdijas, viņ� klausījies, kā citi smejas �

Aklais turpina: � Viņa man saka, acis sāpot, neva�rot skatīties uz ekrāna, lai es pasē�ot viens pats, viņa atnāk�ot pakal. Labi, es ar mieru. Otrā vakarā tāpat. Bet tre�o reizi es saku, nē, sēdēsim labāk abi tepat, hospitālī. Viņa neko, tikai tā smagi smagi nopū�as. Un tad saka: sēdēsim arī. Pēc tam mēs uz kino vairs negājām. Kā va�kars, tā apsē�amies blakus un sē�am.

Hospitālī skaļi runāt nedrīkstēja, tad mēs �ukstus vien, bet bie�āk jau sēdējām tāpat, turu viņu aiz rokas un velku ar pirkstu pa rētu. Tā pagāja nedēļa; es skaitīju dienas. Tas notika astotajā vakarā. Sē�am kā vienmēr, te viņa izrauj savu roku un pietrūkstas kājās. Es vairs nevaru, saka, tik un'tā tu visu dabūsi zināt, tad jau la�bāk tūliņ. Es viņai saku: es nekā negribu zināt, pasaki tikai, kā tevi sauc. Viņa man arī pateica, viņa bija kopēja tepat no hospitāļa. Un tad viņa man �

��� Kas tad nu? � ceturtais brīnās. � Ko viņ� mel�?

��� Kas tur ko nesaprast? � �ukst pirmais. � Tā bi�jusi kopēja no hospitāļa. Viņa skuķis sapinies ar citu un nosēdinājis savā vietā kopēju, domājis, ka nepazīs.

��� Un viņ� tomēr pazinis?

��� Nu, tad klausies.

��� Tātad tu, saka, pazini jau no pirmās reizes? Kā tu to varēji? � Kā nu ne, es saku, tev ta�u rēta nav tai rokā, tev labajā delnā. � Aklais sē� nekustēdamies, seja mazliet pavērsta aug�up, rokas nedzīvi nokarājas. � Tā es viņu pazinu pēc rētas. Domāja, ka var mani piekrāpt, bet kā nu es nezinā�u, kad pats to roku biju pamaitājis.

Vīrs, kas guļ otrpus ugunskura, paceļ galvu.

��� Klusu! � viņ� �ukst. � Nāk!

��� Kas nāk? � aklais jautā. � Patruļa?

Viņam neatbild. Ugunskuram tuvojas kāds stāvs � gar� vīrietis ar spieķi rokā. Visi apklust, izņemot aklo, un skatās, kā garais pamazām tuvojas. � Kas nāk, biedri? � aklais neatlai�as. � Biedri!

Garais paiet garām viņiem, garām ugunskuram. Ne�skatās ne uz vienu. Paiet garām. � Skaties nu, � �ukst otrais. Aklais saliecas uz priek�u, tausta zemi visapkārt, it kā grasītos celties aug�ā. � Ko skaties? � viņ� jautā. � Ko jūs tur redzat?

Neviens neatbild. Visi slepus vēro jaunpienācēju, ska�tās, kā tas izģērbjas un kā �ī bālganā ēna spocīgi slīd tumsā, nokāpj pie ūdens un mazgājas, skaļi plunk�ķinoties, lejot uz miesas riek�avām netīro, ledaino upes ūdeni. Tad garais atgrie�as pie ugunskura. Visi novēr�as, izņe�mot aklo (tas sē�, joprojām saliecies uz priek�u, atspie�dies ar rokām uz zemes, pelēkā seja modri tiecas pretī �aboņai) un vēl vienu pie ugunskura.

��� Jūsu akmeņi kārtībā, ser, � saka tas pie uguns�kura. � Es tos ieliku pa�ā versmē.

��� Pateicos, � atbild jaunpienācējs. Viņ� joprojām neliekas redzot pārējos, un tie atkal klusēdami vēro, kā viņ� izklāj savas apdriskātās drēbes uz viena akmens, iz�ņem no ugunskura otru akmeni un gludina ar to. Kamēr viņ� ģērbjas, tas, kas ar viņu runāja, noiet lejā pie ūdens un atnes gabalu ziepju, ar ko garais mazgājies. Pārējie vēro, kā garais velk ar pirkstu pa ziepēm, tad iezie� ūsas un savij to galus, kamēr tie kļūst smaili kā adatas.

��� Mazuliet vēl kreiso, ser, � saka tas, kas tur zie�pes. Garais ieziepē pirkstu galus un ķeras pie kreisās ūsas. Palīgs noraugās viņā, pie�ķiebis galvu un mazliet atliecis to. Viss viņa izskats, apģērbs un poza � tīrā pa�rodija, putnu biedēklis.

��� Kā nu izskatās? � garais jautā.

���� Nu ir labi, ser, � atbild putnu biedēklis, ienirst tumsā un atgrie�as bez ziepēm; rokās viņam platmale un spieķis. Garais paņem no viņa ir vienu, ir otru. Izņem no kabatas sīknaudas gabalu, iespie� putnu biedēklim saujā. Tas pieliek roku pie cepures. Garais aiziet. Visi noskatās pakaļ: garais augums, taisnā mugura un spieķis nozūd tumsā.

� Ko jūs tur redzat, biedri? � vaicā aklais. � Tad atbildiet ta�u cilvēkam: ko jūs tur redzat?

VII

Starp demobilizētajiem virsniekiem, kuri pēc pamiera noslēg�anas emigrēja, bija arī leitnants Volklijs. Viņ� aizbrauca uz Kanādu, sāka tur audzēt kvie�us, guva pa�nākumus, uzlaboja savu stāvokli un pats atlaba. Viņ� bija tā atkopies, ka ikviens, kas viņu ieraudzītu Lionas stacijā Parīzē, nevis Pikadilli laukumā Londonā, kur viņ� bija vakarā izgājis pastaigāties, pirmo dienu kop� atgrie�zies dzimtenē (tas bija ziemsvētku priek�vakars), katrā ziņā sacītu: � Skat, kur bagāts milords, un cik brangs turklāt!

Viņ� jau bija paspējis dienu izstaigāties pa Londonu, papildināt savu garderobi un tagad uzposies (taisnā ceļā no drēbnieka, kur� agrāk nebūtu bijis viņam pa kabatai) jutās tik apmierināts, ka viņam pat neradās vēlē�anās kaut kur iet. Viņ� tikai klejoja pa ielām, ko pildīja jautri noskaņots pūlis, un pēk�ņi apstājās kā triecienu dabūjis un sāka blenzt kādā cilvēkā. Tas bija gandrīz pavisam sirms, ar uzgrieztām ūsām; nopluku�i kaklasaite, uz ku�ras ar pūlēm saskatāmas pulka krāsas un at�ķirīgās no�zīmes; nonēsātais uzvalks rūpīgi izgludināts; rokā spie�ķis. Viņ� stāvēja ietves malā un likās kaut ko piedāvājam garāmgājējiem. Volklijs metās viņam klāt, izstiepis roku. Ta�u cilvēks vērās viņā nedzīvām, glu�i kā aklām acīm.

��� Grej! � iesaucās Volklijs. � Kas ir, vai jūs māni nepazīstat?

Bet tas raudzījās viņā ar to pa�u nedzīvo, sastin�gu�o skatienu.

�� Mēs gulējām kopā hospitālī! Pēc tam es aizbraucu uz Kanādu. Nu, vai atceraties?

�� Jā. Es jūs atceros. Jūs esat Volklijs.

Grejs vairs neskatījās uz Volkliju. Viņ� atkāpās soli un atkal pagriezās pret publiku. Un tad Volklijs ierau�dzīja, ka Grejam rokā sērkociņi, trīs �etras kārbiņas, ko par peniju gabalā var nopirkt ikkatrā tabakas kioskā.

��� Sērkociņi, sērkociņi, ser, � viņ� daudzināja,

��� vai nevēlaties sērkociņus?

Volklijs arī paspēra soli uz priek�u un atkal nostājās viņam pretī.

��� Grej!

Grejs velreiz paskatījās uz Volkliju, �oreiz ar apval�dītām, bet zvērojo�ām dusmām. � Neuzmācies man, ne�lieti, � viņ� no�ņāca un tūliņ no jauna pievērsās pūlim.

�� Sērkociņi, sērkociņi, ser, vai nevēlaties sērkociņus? � viņ� monotoni daudzināja.

Volklijs atkāpās. Ta�u pēc pāris soļiem apstājās no jauna un atskatījās uz nekustīgo seju ar ieziestām, augsti uzgrieztām ūsām. Arī tas savukārt vēlreiz paskatījās viņā, bet tad skatiens paslīdēja garām, it kā atdūries pret sienu.

Volklijs devās projām. Viņ� gāja ātri, mehāniski pieli�cis soli.

��� Ak dievs, ak dievs, � viņ� atkārtoja. � Man tū�liņ kļūs nelabi.

Pirmajam ieteikt Semu Bilingu pilsētas jaunā mantziņa amatam gods piekrita D�ord�am Viljamsam. Tai brīdī, kad viņa vārdu nosauca gadskārtējā sapulcē, at�skanēja piekri�anas koris, kas beidzās ar pirmajām vienprātīga�jām vēlē�anām Androskoginas vēsturē. Sapulcē visi brīnījās, kā�pēc gan nevienam Sems Bilings nav ienācis prātā jau agrāk.

Sema ievēlē�ana pilsētas mantziņa amatā iepriecēja visus. Viņ� bija labs veikalnieks, un viņ� bija godīgs. Tur�klāt vasaras viesnīca, kas tam piederēja Androskogi�nas ezera austrumu krastā un kurā viņ� saimniekoja, ienesa pilsētai apmēram desmito daļu no visiem nodok�ļiem, un sezonas mēne�os viņ� deva darbu kādiem astoņ�desmit vai deviņdesmit cilvēkiem, kas dzīvoja pilsētā. Kad viņu ievēlēja, visi brīnījās, kāpēc gan vairāk nekā divdesmit gadus �ai amatā biju�i iecelti blē�i un krāp�nieki, kad tautas nauda varēja glabāties dro�ībā pie Sema Bilinga. Visi zināja, ka pensionētais mantzinis vēl aizvien nespēja norēķināties par kādiem tūksto� astoņsimt dolā�riem pilsētas naudas, bet kāds cits pirms viņa bija tā saputrojis norēķinu grāmatas, ka pilsētai vajadzēja sa�maksāt divi simti piecdesmit mārciņu grāmatvedim par bilances sastādī�anu.

Klaids Balards, viens no pilsētas pa�valdības locek�ļiem, sapulcei beidzoties, aizveda D�ord�u sānis, lai ap�runātos. Klaidam pilsētiņā piederēja viens no lielākajiem veikaliem.

��� Tu �odien izdarīji pilsētai lielu pakalpojumu, � viņ� teica D�ord�am. � Sems Bilings ir tas vīrs, kuram jau visu laiku vajadzēja būt mantzinim. Kā viņ� tev ienāca prātā?

��� Nu, � D�ord�s sacīja. � Sems Bilings bija viens no maniem �laimes zirdziņiem�. Nākamajā reizē, kad mums vajadzēs labu valdes viru, es izvirzi�u atkal kādu citu.

��� D�ord�, man ta�u kā valdes vīram nav nekāda vaina, vai ne? � Klaids norūpējies vaicāja.

��� Nu, es nesaku ne jā, ne nē. Vēl man neviens cits padomā nav. Nogaidī�u un paskatī�os, vai pilsēta izbū�vēs man labu braucamo ceļu. Tuvākajā laikā es varbūt nopirk�u automobili, un, ja tas notiks, tad man būs daudz darba pie ceja gabala starp manām mājām un pilsētiņu.

Klaids saproto�i pamāja. D�ord�s Viljams visur plā�tījās ar �o ceļu, teikdams, ka valdes vīriem labāk būtu vajadzējis gādāt, lai ceļu meistari vairāk par �o lietu in�teresējas. Viņ� paspieda D�ord�am roku un aizbrauca mājās.

Vasaras sezona beidzās septembra otrajā nedēlā, un viesi parasti aizbrauca mājās uz Bostonu vai Ņujorku otrdienā vai tre�dienā pēc Darba svētkiem. Sems Bilings neslēdza savu viesnīcu līdz pat pirmajam oktobrim, jo bija vēl daudz tādu, kas brauca �urp pavadīt svētdienu un spēlēt golfu. Oktobrī viņ� aizsita logus un durvis ar dēļiem un atpūtās pēc smagā vasaras darba. Pagāja di�vas vai trīs nedēļas, iekams Sems paguva saskaitīt �īs sezonas peļņu, jo pa jūlija un augusta mēne�iem bija ieņēmis daudz naudas.

Sis bija pirmais rudens, kad negadījās neviena, kas �aubītos par mantzini vai pilsētas naudu. Sems Bilings bija pazīstams kā goda vīrs, un, tā kā viņ� bija izdaudzi�nāts arī par labu veikalnieku, tad visi zināja, ka grāma�tas viņ� turēs kārtībā. Visu savākto naudu atdeva Semam. Kvīti par naudas saņem�anu tūlit akceptēja, un visus piesūtītos rēķinus samaksāja. Likās gandrīz ne�iespējami par jauno mantzini dzirdēt kādu sūdzību.

Līdz pirmajam īstajam ziemas sniegam, kas janvāra pirmajā nedēļā krita trīs dienas, par pilsētas jauno mant�zini nekas slikts nebija dzirdams. Bet kādu vakaru pa�klīda vēsts, ka Sems Bilings esot aizbraucis uz Floridu.

D�ord�s Viljamss ieradās pilsētiņā tai pa�ā pēcpus�dienā, kad viņu aizsniedza �ī ziņa. Viņam bija gadījies dzirdēt telefona sarunu, kurā kāds teica, ka Sems Bilings aizbraucis uz Floridu, citādi D�ord�s varbūt dabūtu gai�dīt vairāk nekā nedēļu, kamēr kāds atnāktu pie viņa un to pastāstītu.

Viņ� steig�us piegrieza zirgu un iegāja Klaida Balarda veikalā. Tur pa�laik runāja par Semu Bilingu.

D�ord�s atrāva vaļā savu smago mēteli un apsēdās krēslā apsildīt kājas pie krāsns.

��� Vai tu jau esi dzirdējis, D�ord�? � Klaids viņam jautāja.

��� Protams, ka esmu, un Sems Bilings ir lielākais blēdis, kādu dievs jebkad radījis, � D�ord�s atteica, � es viņam neuzticētu ne pusdolāra savas naudas pat ne tik ilgi, kamēr noķeru vērsi aiz astes.

��� Esmu dzirdējis, ka tu esot pats galvenais Sema aizstāvis, � teica viens no vīriem, kas sēdēja krāsns otrā pusē. � Tev nevajadzētu tā runāt par vienu no saviem pirmajiem kandidātiem, D�ord�.

Klaids pienāca pie krāsns apsildīt rokas un aizdedzi�nāt cigāru.

��� D�ord�, � viņ� teica, pamirk�ķinādams citiem, kas sēdēja apkārt krāsnij, � tu m^n teici, ka Sems Bi�lings esot tavs �laimes zirdziņa� kandidāts � tu laikam gribēji teikt, zirgu zaglis?

Sacēlās troksnis, un vīri gaidīja, ka D�ord�s kaut ko teiks.

��� Esmu vienmēr apzvērējis, ka Sems ir godīgs cil�vēks, � D�ord�s nopietni iesāka, � bet toreiz es nedo�māju, ka viņ� pagriezīs mums muguru un aizmuks uz Floridu ar visu pilsētas naudu kabatā. Nāko�ajās vēlē�a�nās es balso�u par to, lai �o naudu apsien manai melna�jai govij ap kaklu. Nekad vairs neuzticē�os lopam, kas staigā uz pakaļkājām.

�� D�ord�, � sacīja Klaids. � Tu vēl visu par Semu neesi dzirdējis. Vai tu spēj noklausīties vēl kaut ko?

��� Ko tad viņ� vēl izdarījis? � D�ord�s piecēlās, lai labāk dzirdētu.

��� Viņ� aizvedis sev līdzi D�eniju Raseli. Tu ta�u pa�zīsti D�eniju Raseli � Artura Rasela vecāko meitu. Man liekas, ka ar pilsētas naudu un D�eniju viņam Floridā ies jautri. Līdz �im es domāju, ka man jaunībā gāja jautri, bet Sems Bilings mani pārspēj.

D�ord�s atkal apsēdās. Viņ� piebāza pīpi un uzrāva sērkociņu.

��� Ak tad viņ� aizmucis ar sievieti, vai ne? Nu, tā jau viņi visi dara, tikko viņiem rokās nāk sve�a nauda. Tādas lietas vienmēr sader kopā � zagta nauda un sievietes.

��� Viņ� ir izvēlējies smuku meiteni, � kāds cits vīrs sacīja. � Viņam būtu tālu jāmeklē, lai atrastu glītāku mei�u par D�eniju Raseli. Un, ja D�enijai ar Semu neies jautri, tad kāds jaunāks puisis uzliks viņam ragus.

D�ord�s kaut ko nicīgi noņurdēja un sparīgi ievilka no pīpes dūmu. Viņ� atcerējās tos laikus, kad pats bija metis acis uz D�eniju Raseli.

��� Dzirdēju �orīt runājam, ka Sems gribējis node�dzināt savu viesnīcu, lai saņemtu apdro�inā�anas maksu, � Klaids, aiz letes stāvēdams un pircējus gaidī�dams, teica. � Ja viņ� to izdarīs, tad jāgroza visi pilsē�tas nodokļi tā, lai mēs spētu savākt pietiekami daudz naudas ceļu remontiem un skolu uzturē�anai.

Krietnu brīdi neviens nekā neteica. D�ord�s pārlaida skatienu visiem pie krāsns sēdo�ajiem vīriem. Visi do�māja par nodokļu paaugstinā�anu.

Klaids atkal pienāca pie krāsns sasildīt rokas.

��� Vakar vakarā mana sieva dzirdējusi pa telefonu runājam � � viņ� vilcinādamies palūkojās visos pēc kārtas. Vīri saliecās uz priek�u, lai labāk saklausītu, ko Klaids teiks. � Viņa dzirdējusi, ka Sems Bilings esot no�slepkavojis vienu no tiem Ņujorkas bagātniekiem, kas pagāju�ā vasarā dzīvoju�i viņa viesnīcā. To viņ� laikam būs darījis tāpēc, lai paņemtu �ī cilvēka naudu. Tagad viņam nekas vairs nebūs par grūtu.

��� Nu, es jau vienmēr esmu teicis, ka Sems Bilings ir pats lielākais blēdis, kāds jebkad dzīvojis Androskoginas pilsētā, � D�ord�s ar nepatiku teica. � Pēdējo reizi, kad redzēju Semu, es nodomāju: �Kā gan, pie joda, Sems Bilings pratīs noturēt pilsētas naudu, nesajaucis ar sa�vējo?� Tagad zinu, ka man bija taisnība, tā domājot.

Mums vajadzētu viņu notvert un uz visu mū�u ietupināt Federālajā cietumā.

��� Viņ� ir glums kā zutis, � Klaids sacīja � Tādi vīri kā Sems Bilings jau vairākus mēne�us iepriek� saga�tavojas bēg�anai. Un tagad viņ� varbūt smejas par mums. Tāviņi visi dara.

��� Federālā valdība gan zinātu, kā tādus notvert. � D�ord�s teica. � Viņi varētu Semu noķert, ja saktu mek�lēt. Bet man �ķiet, ka tie negribēs ar viņu ņemties. Mēs varētu nosūtīt Semu arī uz �tata cietumu.

Vīri, kas sēdēja apkārt krāsnij, piekrita D�ord�am. Viņi teica, ja kādreiz dabū�ot rokā Semu Bilingu, tad darī�ot visu, lai iesēdinātu to cietumā uz tik ilgu laiku, cik vien likums atļauj.

Pēc da�ām dienām D�ord�s sastapa vēl kādu no pilsē�tas pa�valdības locekļiem un apvaicājās tam par Semu Bilingu. D�ord�a darbības plāns bija tāds: panākt, lai Floridas policija aiztur Semu un tad pieprasīt, lai �erifs nosūta pārstāvi, kas vainīgo atvestu atpakaļ tiesā�anai. �is ieteica pierunāt Arturu Raselu, lai tas lūdz federālo valdību saukt pie atbildības Semu par meitas aizve�anu. Tādā gadījumā, viņ� paskaidroja D�ord�am, Semu varētu atvest atpakaļ tā, ka tas pilsētai neko neizmaksātu.

D�ord�s piekrita jebkuram plānam, ja tikai tas nodro��ināja Sema Bilinga notver�anu un viņa notiesā�anu par naudas zādzību.

Vēlāk ziemā kāds pateica D�ord�am, ka Sems esot aiz�vedis D�eniju uz Kubu. Kad tas kļuva vispār zināms, pil�sētā vairs nebija neviena, kas iestātos par Semu vai teiktu viņa interesēs kaut vārdu. Viņ� bija paņēmis pilsētas naudu un ar to aizbēdzis. Tas bija viss.

��� Es par �o Bilingu nekad neesmu devis ne plika gra�a, � D�ord�s teica Klaida veikalā. � Viņ� no savas viesnīcas ieņēma tik daudz, ka nevarēja vairs apmierinā�ties pats ar savējo, vajadzēja iet un paņemt arī vēl pil�sētas naudu. Un, ja es būtu Arturs Rasels, tad gan uz�laistu tam virsū federācijas likumu par D�enijas aizve��anu. Ja viņa būtu mana meita un Sems Bilings to būtu aizvedis uz Floridu, lai pakavētu sev laiku, es to liktu ap�cietināt tik ātri, ka viņ� nepaspētu man pat muguru pa�griezt.

��� Mēs izdarījām lielu k|ūdu, uzticēdami viņam visu pilsētas naudu. � Klaids sacija. � Paies desmit gadi, ka�mēr �o zaudējumu nolīdzināsim. Viņam bija gandrīz tūk�sto� dolāru, kad viņ� aizbrauca.

��� Tu jau biji viens no tiem muļķiem, kas par viņu balsoja, � D�ord�s teica. � �ēl gan, ka balsotājiem nav vairāk sapra�anas tādās lietās.

�� Ja es pareizi atceros, � Klaids atcirta, � tad tu biji tas, kur� pilsētas mantziņa amatam ieteica Semu Bilingu.

D�ord�s izgāja ārā un atsēja gro�us. Viņ� aizbrauca, Klaidam Balardam neatbildējis.

Visu ziemu par Semu vairāk neko nedzirdēja ne tie�i, ne aplinkus. Nebija arī neviena rēķina, kas tūdaļ būtu jā�maksā, un pilsēta vēl neko nedabūja ciest no tā, ka nau�das līdzekļi atradās Sema rīcībā.

Agrā pavasarī, kad Sems parasti remontēja viesnīcu vasaras sezonai, kas sākās jūnijā, pilsētas iedzīvotāji kādu dienu pēk�ņi uzzināja, ka viņ� atgriezies. Sems Bi�lings bija redzēts pilsētiņā agrā rītā līgstot da�us namda�rus un strādniekus. Katru gadu ap �o laiku viņ� vienmēr saveda kārtībā viesnīcu.

Arī D�enija Rasele bija atkal mājās, un tai pa�ā dienā to jau visi zināja.

Pirmdienas rītā viesnīcā strādāja kādi divdesmit vīri, sagatavodami to sezonai. Dēļus no logiem un durvīm no�ņēma, un līdzās piestātnei, pretim viesnīcai, cēla jaunu laivu nojumi. Visi pilsētas vīri, kas nestrādāja, aizgāja uz viesnīcu pieteikties darbā, jo visi zināja, ka Sems Bi�lings maksā labi un norēķinās katru sestdienas vakaru.

Sems darīja savu darbu tie�i tāpat kā katru pavasari. Neviens viņam neko neteica, kas te par viņu bija runāts pagāju�ajā ziemā, un viņ� neko nedabūja zināt par apvai�nojumiem, kurus viņam bija uzkrāvu�i Klaids Baiards un D�ord�s Viljamss un īstenībā arī visi citi pilsētas iedzīvotāji.

Pats pirmais tai nedēļā pilsētiņā ieradās D�ord�s un uzzināja, ka Sems esot atgriezies. Viņ� iegāja Klaida vei�kalā un apsēdās uz letes.

���� Man liekas, ka pilsētas nauda ir dro�ībā, � viņ� sacīja Klaidam .� Sems Bilings ir mājās, un esmu dzir�dējis, ka arī D�enija Rasele atgriezusies.

��� Vakar vakarā viesībās runāja, ka Sems pagāju�ā rudenī esot nopircis lielu viesnīcu tur, Floridā, � Klaids teica. � Viņ� sarunājis D�eniju Raseli, lai tā brauc vi�ņam līdzi izrīkot istabenes, lai viesnīcā būtu tīrība un kārtība. D�enija Rasele ir laba strādniece, un Sems lai�kam zināja, ka viņa ir tik laba darbu vadītāja, kādu viņ� nekur citur neatrastu. Viņa jau visu laiku rūpējās par tīrību un kārtību Sema �ejienes viesnīcā.

��� Protams, ka D�enija ir laba darbu vadītāja, � D�ord�s teica. � Labāku strādnieci par D�eniju Raseli nekur neatradīsi. Esmu domājis sarunāt viņu pats sev par saimnieci un varbūt reiz arī apprecēt. Protams, ka viņa ir lieliska darbu vadītāja. Sems Bilings ir labs vei�kalnieks un zina, kas vajadzīgs viņa abām pirmās �ķi�ras viesnīcām.

��� Un par pilsētas naudu raizēties nav nekādas jē�gas, � Klaids sacīja. � Sems Bilings ir goda vīrs.

��� Protams. Godīgāks cilvēks par Semu Bilingu ne�kad nav redzēts. Es pazīstu Semu visu mū�u. Pilsētas nauda pie viņa ir tikpat dro�a, it kā tā atrastos manās rokās. Sems Bilings ir goda vīrs, Klaid.

Smējējstrazds, kas visu nakti sēdēja uz jumta, pieskandinādams skaidro, vēso gaisu ar savu muziķu, bija aiz�laidies, saulei lecot. Iestājās klusums, tik dziļ� un noslēpumains kā līdzenā, smil�ainā zeme, kas stiepās jūdzēm tālu uz visām pusēm. Vakardienas ēnas baltajā smiltī sāka atvilkties zem kokiem un ap �oga mietiem, izplezdamas pār zemi un koka �oga viegla�jiem dēļiem zaru roboto lapotni.

Saule cēlās lēcieniem, izlauzdamās aug�up, it kā tai būtu lielā steigā jāuzkāpj virs prie�u galotnēm, lai va�rētu apspīdēt apvidu līdz pat jūras līcim.

Guļamistaba �ai mājā bija gai�a un silta. Nellija pa�modās, tikko aizlaidās smējējstrazds. Viņa gulēja uz sā�niem, roku zem galvas palikusi. Otra roka bija apskā�vusi galvu, kas dusēja tai līdzās uz spilvena. Viņas plak�sti notrīsēja. Tad kādu brīdi tie palika nekustīgi. Pēc tam atkal iedrebējās, ātri un vairākas reizes no vietas. Cik vien pacietīgi spēdama, viņa gaidīja pamostamies Vernu.

Kad Verns reizēm vakaros pārnāca vēlu, viņ� to nemo�dināja. Nellija palika nomodā un gaidīja tik ilgi, kamēr viņu uzveica miegs un viņa nejaudāja noturēt acis vaļā tik ilgi, kamēr viņ� pārnāk.

Tum�ā galva uz spilvena viņai līdzās izskatījās ļoti nogurusi. Verna piere pat miegā bija saraukta. Ap acu kaktiņiem āda �ķita tum�āka nekā citur sejā. Nellija uz�manīgi pastiepās uz priek�u un noskūpstīja vaigu, kas atradās tai cie�i līdzās. Viņa vēlējās saņemt Verna galvu abās rokās, piek|aut to sev klāt, skūpstīt bez mitas un turēt viņa tum�o galvu cie�i pie savas sejas.

Viņas plaksti atkal nevil�us notrīsēja.

��� Vern, � viņa klusi �ukstēja. � Vern.

Viņ� lēni atvēra acis, tad atkal tās ātri aizvēra.

�� Vern, mīļais, � Nellija izdvesa, sirdij sitot aizvien ātrāk.

Verns pagrieza pret viņu seju, pieglauzdams galvu pie viņas rokām un krūtīm un pievirzīdamies tuvāk, ka�mēr viņa sajuta uz sava kakla tā elpu.

��� O Vern, � Nellija klusi teica.

Viņ� juta viņas skūpstus uz savām acīm, vaigiem, pieres, mutes. Nu jau viņ� bija omulīgi pamodies. Viņ� satvēra to savās rokās, un viņi cie�i piekļāvās viens otram.

��� Ko viņ� teica, Vern? � Nellija beidzot vaicāja, ne�spēdama ilgāk gaidīt. � Ko teica, Vern?

Verns atvēra acis un palūkojās Nellijā, beidzot pilnīgi pamodies.

Viņa izlasīja Verna sejā to, kas tam bija sakāms.

��� Kad, Vern? � Nellija vaicāja.

��� �odien, � viņ� teica, aizvērdams acis un vēlreiz ieglauzdams galvu viņas siltumā.

Viņas lūpas iedrebējās, kad viņ� to teica. Viņa tur neko nevarēja darīt.

��� Uz kurieni mēs iesim, Vern? � Nellija vaicāja, kā maza meitene neatlaidīgi skatīdamās viņam mutē, gai�dot atbildi.

Viņ� pakratīja galvu, cie�i piespiedis to viņai pie krū�tīm un aizvērdams acis.

Krietnu brīdi abi gulēja klusēdami. Saule bija iesil�dījusi istabu, likās, ka ir vasara un nevis lapkritis. No apbru�ātās palodzes sāka celties sīki karstuma vilnī�i. Pirms ziemas iestā�anās būs vēl mazliet vasara.

��� Vai tu viņam teici? � � Nellija jautāja. Tad ap�klusa un palūkojās Vernā. � Vai tu viņam teici par mani, Vern?

��� Jā.

��� Ko viņ� sacīja?

Verns viņai neatbildēja. Viņ� piespieda galvu tai pie krūtīm un satvēra to cie�āk, it kā lai smeltos spēkus un būtu stiprs, kad viņ� piecelsies un viens pats stāvēs tuk��ajā istabā.

��� Vai viņ� neko neteica, Vern?

��� Viņ� tikai teica, ka nekā nevarot darīt, vai kaut ko tamlīdzīgu. Es neatceros, ko viņ� teica, bet zinu, ko domāja.

��� Vai viņam tas vienalga, Vern?

��� Man liekas gan, Nellij.

Nellija sastinga. Mirkli viņa drebēja, bet tad viņas augums atkal sastinga, it kā viņa nespētu pār to valdīt.

��� Bet tu ta�u domā par to, kas notiks ar mani, Vern?

��� Ak dievs, jā! � viņ� teica. � Tas jau ir vienīgais, par ko es pa�laik domāju. Ja kaut kas notiktu �

Ilgi viņi gulēja apskāvu�ies, aizvien vairāk un vai�rāk raisīdamies vaļā no miega.

Nellija piecēlās pirmā. Viņa apģērbās un izgāja no istabas vēl pirms Verns aptvēra, cik ātri steidzas laiks. Viņ� izlēca no gultas, apģērbās un iegāja virtuvē, lai iekurtu plītī uguni. Nellija jau mizoja kartupeļus.

Brokastojot viņi runāja maz. Viņiem bija jāaiziet, un jāaiziet jau �odien. Nekā cita viņi nevarēja darīt. Mē�beles nepiederēja viņiem un drēbju bija tik maz, ka tās aiznest līdzi nebūs grūti.

Nellija nomazgāja �ķīvjus, kamēr Verns savāca man�tas. Pēc tam atlika tikai sasiet virsvalkus un kreklus vienā sainī un Nellijas drēbes otrā un doties projām.

Pirms aizie�anas Nellija apstājās vārtos un atskatī�jās uz māju. Viņai nebija �ēl atstāt �o vietu, pat ne tādēļ, ka tā bija vienīgā, kas viņiem ar Vernu bijusi kopīga. Tā bija tik veca māja, ka pēc pāris gadiem sabruks. Jumts tecēja, viens gals bija noslīdējis nost no pamatiem, un veranda priek�pusē bija no�ķiebu�ies uz zemi.

Verns pagaidīja, kamēr Nellija saņemas. Kad viņa novērsās, viņas acīs bija asaras, bet viņa ne reizes neat�skatījās. Kādu jūdzi nogāju�i, tie nogriezās ceļa līkumā, un priedes aizsedza māju skatam.

��� Uz kurieni mēs ejam, Vern? � Nellija vaicāja, skatīdamās viņā caur asarām.

��� Mums tikai jāiztur, kamēr atrodam kādu mi�tekli, � viņ� teica. Verns zināja, ka arī viņa ļoti labi sa�prot, ka �ajā prie�u un smil�u zemē fermas un mājas reizēm atrodas desmit un piecpadsmit jūd�u tālu cita no citas. � Es nezinu, cik tālu tas būs.

Ar pūlēm pa smil�aino ceļu iedama, Nellija visapkārt sajuta aizgāju�ās vasaras puķu smar�as. Nezāles un krū�māji noslēpa tās skatam, bet, ja vien varēja, viņa uz mirklīti piestāja un grāvmalēs meklēja puķes. Verns ne�apstājās, un, nevienas puķes neatradusi, Nellija, vien�mēr skrēja, lai viņu panāktu.

Pusdienas laikā viņi nonāca pie strauta, kur bija vēss un ēnains. Verns atrada vietu, kur Nellijai atgulties, un iekams novilka kurpes, lai atpūtinātu kājas, sarausa kopā prie�u smalkās skujas, kur Nellijai gulēt, un noplēsa ko�kiem sūnu, ko palikt viņai zem galvas. Odens, ko viņ� tai atnesa, gar�oja pēc strauta lapām un zālēm, un tas bija vēss un dzidrs. Padzērusies viņa tūlīt aizmiga.

Bija vēl pēcpusdiena, kad Verns to modināja.

��� Tu gulēji divas vai trīs stundas, Nellij, � viņ� teica. � Kā tev liekas, vai tu varētu vēl drusku paiet, līdz tumsai?

Nellija pacēlās sēdus, uzvilka kurpes un gāja tam līdzi uz ceļa. Tikko kājās piecēlusies, tā apreiba. Nellija neko negribēja teikt Vernam, jo nevēlējās viņu uztraukt. Katrs solis sāpēja. Reizēm tas likās gandrīz neizturami, un viņa kodīja lūpas un savilka rokas dūrēs, bet gāja tam pakaļ, lai tas neko neredzētu un nezinātu.

Ap saulrietu Verns apstājās un apsēdās ceļmalā. Nel�lijai likās, ka viņa vairs nespēs paspert ne soli. Sāpes bija atņēmu�as viņas sejai krāsu, un locekļi �ķita it kā atrauti no auguma. Pati, to neapjauzdama, viņa pakrita nemaņā.

Kad Nellija atvēra acis, Verns bija nometies pie viņas ceļos un vēdināja ar savu platmali virsū vēsmu. Nellija paskatījās Vernā un pūlējās pasmaidīt.

��� Kāpēc tu man neteici, Nellij? � viņ� sacīja. � Es nezināju, ka tu esi tik nogurusi.

��� Es negribu būt nogurusi, � viņa teica. � Es tikai nekā tur nevarēju darīt.

Brīdi Verns skatījās viņā, visu laiku vēdinādams.

��� Vai tu domā, ka tas varētu notikt, pirms būsim atradu�i kādu māju? � viņ� norūpējies vaicāja. � Kā tu domā, Nellij?

Nellija aizvēra acis un centās nedomāt. Kop� �orīt devās ceļā, tie nebija gāju�i garām nevienai fermai vai mājai. Viņa nezināja, cik tālu atrodas pilsēta, un baidī�jās domāt par to, cik tālu varētu būt pat tuvākā māja. Viņu pārņēma bailes, par to domājot.

��� Man liekas, tu teici, ka paies vēl divas nedē�ļas? � � Verns teica. � Vai ne, Nellij?

��� Es tā domāju, � viņa sacīja. � Bet tagad iznāk citādi, visu dienu esot uz kājām.

Platmale izkrita viņam no rokas, un viņ� apmulsis paskatījās apkārt. Viņ� nezināja, ko darīt, bet saprata, ka kaut kas jādara Nellijas labā, tūdaļ, nekavējoties.

��� Es to nevaru izturēt, � viņ� teica. � Man kaut kas jādara.

Verns pacēla viņu un pārnesa pāri ceļam. Viņ� at�rada vietu zem priedes, kur Nelliju noguldīt, un nolika tur. Tad atraisīja saiņus un palika viņai zem galvas kā�das drēbes, bet da�as uzsedza uz kājām.

Saule bija norietējusi un kļuva tum�s. Verns nezināja, ko tālāk darīt. Viņ� baidījās Nelliju atstāt vienu �eit, me�ā, tomēr saprata, ka jāsameklē palīgi.

��� Vern, � viņa teica, izstiepdama roku, lai viņam pieskartos.

Viņ� to satvēra savējā, saspieda un glāstīja viņas pirkstus,

��� Kas ir, Nellij?

��� Baidos, ka tas notiks � notiks � notiks ļoti drīz, � viņa vārgi teica un aizvēra acis, nespēdama pabeigt.

Viņ� noliecās un redzēja, ka viņas lūpas ir nobālu�as un seja tik balta, kādu viņ� nekad nevienam nebija re�dzējis. Viņam tā skatoties, Nellijas ķermenis savilkās un viņa sakoda zobus, valdīdama sāpju kliedzienu.

Verns pielēca kājās un izskrēja uz ceļa, skatīdamies uz visām pusēm. Nakts bija uznākusi tik ātri, ka viņ� nevarēja pateikt, vai tur ir lauki vai apstrādājama zeme, kas liecinātu, ka tuvumā kāds dzīvo. Nekur nemanīja ne ēkas, ne cilvēkus.

Viņ� aizskrēja atpakaļ pie Nellijas.

��� Vai tev ir labāk? � viņ� jautāja.

��� Ja es varētu iemigt, � viņa teica, � tad man kādu brīdi būtu glu�i labi.

Viņ� nometās pie tās zemē un to apskāva.

��� Ja es zinātu, ka tu nebīsties, tad ietu pa ceļu, ka�mēr atrastu kādu māju un sadabūtu ratus vai kādu ne�sēju. Es nevaru ļaut tev visu nakti gulēt zemē.

�� Tu varētu neatnākt atpakaļ laikā! � viņa izbiju�sies iesaucās.

��� Es steig�os, cik vien ātri jaudā�u, � viņ� teica. � Skrie�u, kamēr kādu atradī�u.

��� Ja tu atgrieztos pēc divām vai trim stundām, � Nellija teica, � tad es, liekas, spētu izturēt. Bet ilgāk gan es viena pati neizturē�u.

Viņ� piecēlās.

��� Es eju, � viņ� sacīja.

Verns skrēja pa ceļu tik ātri, cik vien jaudāja, un at�cerējās, kā bija lūdzies, lai viņam ļauj palikt mājā drusku ilgāk, lai Nellijai nav jāaiziet tā, kā tas bija noticis ta�gad. Vienīgā atbilde, kuru viņ� saņēma pat vēl pēc tam, kad bija paskaidrojis par Nelliju, bija � galvas pakratī�ana. Pēc tam jau bija veltīgi lūgties. Viņu izmeta ārā, un tur neko nevarēja līdzēt. Viņ� bija pārliecināts, ka viņam pienācās vēl mazliet naudas par �ā rudens ra�u, pat da�i dolāri, ta�u viņ� ari zināja, ka ir veltīgi to pie�prasīt. Vakar viņ� pārnāca mājās, zinādams, ka viņiem jāaiziet. Verns klupa un smagi pakrita gar�ļaukus uz ceļa.

Piecēlies Verns priek�ā ieraudzīja gaismu. Tas bija tikai cie�i aizslēģota loga bālais stars. Bet tā bija māja, un tajā kāds dzīvoja. Viņ� metās turp.

Kad Verns pieskrēja pie mājas, zem tās ierūcās suns, bet viņ� to neievēroja. Viņ� pieskrēja pie durvīm un sāka dauzīt tās ar dūrēm.

��� Laidiet iek�ā! � viņ� kliedza. � Atveriet durvis!

Kāds iek�ā kaut ko uzsauca, apgāzās vairāki krēsli.

Suns izskrēja no mājas apak�as un sāka ķerties Vernam kājās. Viņ� centās aizspert to projām, bet tas bija tikpat neatlaidīgs kā viņ� pats un mācās virsū vēl niknāk. Bei�dzot Verns atgrūda durvis, salauzdams slēdzeni.

Istabā bija paslēpu�ies vairāki nēģeri. Viņ� redzēja galvas un kajas, kas rēgojas zem gultas, aiz kastes un zem galda.

��� Nebīstieties no manis, � Verns teica pēc iespējas mierīgi. � Es atnācu pēc palīga. Mana sieva palika ceļā, saslimusi. Man te kaut kur vajadzēja tikt kādā mājā. Viņa ir noguldīta uz zemes.

Vecākais no vīriem, kas atradās istabā, nēģeris ar pelēkiem matiem, pēc izskata tā ap piecdesmit, izrausās no pagultes.

��� Es jums palīdzē�u, kungs, � viņ� teica. � Nezi�nāju, ko jūs gribat, kad tā kliedzāt un saucāt. Tāpēc ne�slēdzu vaļā durvis un nelaidu jūs iek�ā.

��� Vai jums ir rati vai kāds cits braucamais? � Verns jautāja.

��� Man ir vienjūga ore, � vīrs atteica. � D�ord�, un tu, Pīt, ejiet un iejūdziet mūli ratos. Pasteidzieties.

No slēptuvēm izlīda divi nēģeru puikas un izskrēja pa otrām durvīm.

��� Mums būs vajadzīgs matracis vai kaut kas tāds, kur viņu noguldīt, � Verns teica.

Nēģeriete norāva gultai segu, un Verns paņēma mat�raci un iznesa to uz ceļa. Gaidīdams, kamēr zēni izbrauks ratus, viņ� staigāja �urpu turpu, pūlēdamies sevi mieri�nāt, ka ar Nelliju viss būs labi.

Kad rati bija iejūgti, visi sakāpa tajos un aizdrāzās pa ceļu. Bija vajadzīga nepilna pusstunda, lai nokļūtu līdz birzij, kur viņ� bija atstājis Nelliju, un Verns sa�prata, ka ir bijis projām kādas trīs stundas vai pat vēl ilgāk.

Verns izlēca no ratiem, Nelliju saukdams. Viņa neat�bildēja. Viņ� uzskrēja pa uzbērumu un nokrita pie viņas ceļos.

��� Nellij! � viņ� sauca, to purinādams. � Mosties, Nellij! Es esmu Verns, Nellij!

Viņ� nespēja izdabūt atbildi. Piespiedis seju pie vi�ņas vaiga, Verns sajuta, cik tas auksts. Viņ� uzlika rokas viņai uz pieres, un arī tā bija auksta. Tad viņ� sataustīja Nellijas rokas un saņēma savās plaukstās, ausi viņai pie krūtīm piespiedis.

Nēģerim beidzot izdevās atvilkt to nost. Kādu bridi

Verns nesaprata, kur atrodas un kas notiek. Likās, ka viņa galvā nav nevienas domas.

Nēģeris mēģināja uzrunāt Vernu, bet viņ� nedzirdēja neviena vārda no tā, ko nēģeris saka. Viņ� zināja, ka kaut kas ir noticis un ka Nellijas seja un rokas ir auk�stas, un ka viņ� nejūt viņas sirds pukstus. Viņ� zināja, bet nespēja piespiest sevi noticēt, ka tas tie�ām tā ir.

Verns pakrita zemē, seju prie�u skujās ieracis un ieķē�ries ar pirkstiem mīkstajā, mitrajā zemē. Viņ� dzirdēja balsis sev blakus, dzirdēja vārdus, ko �īs balsis izteica, bet neuztvēra to jēgu. Kādreiz � pēc ilga laika � viņ� jautās par viņu bērnu � par Nellijas � par viņu bērnu. Bet Verns zināja, ka paies ilgs laiks, iekams viņ� spēs ko tādu pavaicāt. Paies ilgs laiks, iekams vārdiem atkal būs kāda jēga.

ivas nedējas pēc tam, kad Bērts Felovs bija pārdevis savu fermu lauku ceļa malā par divsimt dolāriem un Mi�eli tajā apmetu�ies uz dzīvi, viņ� atklāja, ka bēniņos aizmirsis savas svētdienas bikses. Pārvezdams mantas un drēbes jaunajā dzīvoklī Skovhegana ielā, viņ� bija pārliecināts, ka neko nav aizmirsis, bet tai rītā, kad gribēja uzvilkt jaunās bikses, nekur nevarēja tās atrast. Bērts domāja par �o lietu kādas divas vai trīs dienas un beidzot apņēmās aiziet uz vecajām mājām un palūgt Eibu Mi�elu, lai tas atļauj viņam uzkāpt bēniņos un pa�ņemt bikses. Eibu viņ� pazina visu mū�u un dro�i zināja, ka tas atļaus ieiet mājā un bikses uzmeklēt.

Eibs pa�laik piesita jaunu dēli durvju slieksnim, kad Bērts iegriezās Mi�elu pagalmā. Viņ� gan atskatījās, bet darbu nepārtrauca.

Bērts pagaidīja, kamēr Eibs piemēra dēli.

��� Kā tev iet, Eib? � viņ� piesardzīgi apvaicājās.

��� Sasodīts, man vienmēr iet labi. � Eibs atteica, no sliek�ņa acu nepaceldams.

Bērts jau bija gatavs lūgt atļauju ieiet mājā. Viņ� no�gaidīja, kamēr Eibs iesit naglu dēlī.

��� Esmu �e aizmirsis bikses, Eib, � Bērts teica. � Tev ta�u nebūs nekas pretim, ja es uzkāp�u bēniņos un tās paņem�u, vai ne?

Eibs izlaida āmuru no rokām, un tas nokrita uz pa�kāpiena. Tad noslaucīja lūpas mutautiņā un pagriezās pret Bertu.

��� Pamēģini tikai ieiet manā mājā, un es tevi iesū�dzē�u tiesā. Kas man da|as gar lo, kaut tu būtu aizmir�sis bēniņos pat piecdesmit bik�u pārus? Esmu �o fermu nopircis un samaksajis par to un nevēlos, lai kāds te va�zātos apkārt. Kad gribē�u tevi redzet uz savas zemes, es tevi ielūg�u.

Bērts pakasīja pakausi un paskatijās aug�up uz bē�niņu logu. Kaut jel viņ� nebūtu bijis tik aizmār�īgs, pār�vākdamies uz jaunajām mājām Skovhegana ielā!

��� Tev jau no tām nebūs nekāda labuma, Eib, � viņ� sacīja. � Bikses tev ir vismaz desmitkārt par lielām. Un tās tomēr pieder man.

��� Es jau tev teicu, ko ar tām darī�u, � Eibs atbil�dēja, ķerdamies atkal pie darba. � Man ar �īm biksēm ir kaut kas padomā. Es tās paturē�u sev, lūk, ko es darī�u.

Bērts apgriezās un aizsojoja pa ceļu, ieskatīdamies pāri plecam bēniņu logā, kur uz spāres rēgojās viņa bikses. Viņ� piestāja un brītiņu nolūkojās uz Eibu, bet tas bija aizņemts ar naglu iesi�anu jaunajā pakāpienā un nepie�vērsa nekādas vērības Berta dusmīgajiem skatieniem. Bērts aizgāja tālāk, gudrodams, kā lai iztiek bez otra bik�u pāra.

Kamēr Bērts pārnāca mājās, viņ� bija kļuvis vai traks aiz dusmām. Vispirms jau viņam nepatika tas, ka Eibs viņu bija aizraidījis projām no viņa vecajām mājām, bet vairāk par visu viņ� sajuta otro bik�u zaudējumu. Un, kad pienāca laiks iet gulēt, Bērts vairs nespēja mierīgi nosēdēt. Viņ� staigāja pa virtuvi, sevī kaut ko murmi�nādams un cenzdamies izdomāt, kā lai atdabū bikses.

��� No īgniem demokrātiem nekad nav bijis nekāda labuma, � viņ� pie sevis norūca.

Pēc pusstundas Bērts jau atkal soļoja uz savām ve�cajām mājām. Viņ� bija nogaidījis, kamēr Eibs iemieg, un nu gribēja iekļūt bēniņos un paņemt savas bikses.

Bērts tumsā sataustīja vaļīgu �ķūnī�a logu un redzēja, ka tas ir atvērts, kā jau viņ� bija gaidījis. Pēdējos tri�jos gados viņ� bija gribējis logu aiznaglot, bet nu prie�cājās, ka nav to izdarījis. Bērts izgāja cauri �ķūnim un malkas �ķūnītim un iegāja mājā.

Eibs bija apgūlies ap deviņiem un gulēja krākdams, kad Bērts klausījās pie durvīm. Eiba sieva jau vairāk nekā divdesmit gadus bija kurla.

Bikses Bērts atrada bez pūlēm. Viņ� uzrāva bēniņos tikai vienu sērkociņu un tūlīt ieraudzīja tās karājamies uz pirmās naglas. Bērts bija novilcis kurpes, kāpdams pa �ķūnī�a logu, �ai mājā viņ� varēja izstaigāt visus kaktus aizvērtām acīm. Ieiet un iznākt no tās bija viegli, kā jau viņ� bija domājis. Un, kamēr Eibs krāca, Bērts jutās dro�ībā.

Pēc mirkļa viņ� jau atkal bija ārā �ķūnītī, uzvilka kurpes un iespieda bikses padusē. Viņ� bija Eibu Mi�eiu pamatīgi izjokojis. Bērts aizgāja mājās un likās gulēt.

Otrā rītā Eibs Mi�els piebrauca savu automobili Berta mājas priek�ā un izkāpa ārā. Bērts redzēja to_ pa logu un izgāja Eibam pretī. Kājās viņam bija atgūtās bikses, tās pa�as, kuras Eibs tā gribēja paturēt sev.

��� Es lik�u tevi apcietināt par to, ka nozagi man bikses, � Eibs pavēstīja, tikko Bērts atvēra durvis, � bet, ja tu man tās tūlīt atdosi, tad varbūt es nezi�ņo�u nekur. Padomā pats, ko darīt.

��� Ar mani viss ir kārtībā, � atteica Bērts. � Tiesā es tev parādī�u, ka esmu tikpat liels vīrs, par kādu tu turi pats sevi. Man nav bailes, dari,'ko gribi. Ej vien un liec mani apcietināt, bet, ja tevi ietupinās manā vietā, tad nenāc lūgties, lai es tevi izgalvoju.

��� Nu, ja tu tā domā, � Eibs sacīja, tum�i piesark�dams, � tad es ie�u un tevi iesūdzē�u. Dabū�u apcietinā��anas orderi un līdz vakaram tu jau būsi ietupināts ap�riņķa cietumā.

��� Gan jau viņi zinās, kur mani atrast, � Bērts no�teica, durvis aizvērdams. � Es jau arvien esmu tepat pie mājas.

Eibs izgāja laukā un iesēdās automobilī. Viņ� to iedar�bināja, bet tad atkal strauji apturēja.

��� Iznāc drusku ārā, Bērt! � viņ� sauca.

Bērts brītiņu vēroja Eibu pa durvju spraugu, tad iz�nāca pagalmā.

��� Kāpēc tu nebrauc pēc apcietinā�anas ordera? Ko tu vēl gaidi?

��� Domāju, ka man tev kaut kas jāpasaka, Bert. Mums abiem aiztaupītos daudz laika un naudas, ja tu

dotos uz tiesu tūlīt pat un ietaupītu maksu tam, kas tev atnesīs orderi. Ja tu brauktu uz tiesu tūlīt un ļautu, lai es parūpējos par tavu apcietinā�anu, tad nebūtu tik daudz jāmaksā.

��� Tu laikam turi mani par muļķi, Eib Mi�el, � Bērts sacīja. � Vai tad es izskatos pēc tāda nejēgas, kas maksās desmit dolāru par taksometru, lai nokļūtu ap�riņķa cietumā?

Eibs brītiņu apdomājās, iesāņis Bertā lūkodamies.

��� Es tev ko teik�u, Bert, � viņ� ierosināja. � Kāp manā vāģī un es tevi aizvedī�u, tad tev nebūs jāmaksā desmit dolāri par taksi.

Bērts izvilka pīpi un tabakmaku. Eibs gaidīja, kamēr viņ� �o priek�likumu pārdomā. Bērts nevarēja atrast sēr�kociņus, un Eibs viņam vienu iedeva.

��� Tu tā darīsi, Bert, vai ne? � viņ� jautāja.

�� Nesteidzini mani, man vajag daudz laika, lai to savā prātā apdomātu.

Eibs gaidīja, nervozi pieliecies Bertām tuvāk. Sēr�kociņa galviņa nolūza, un Eibs tūlīt pasniedza Bertām citu.

��� Man liekas, ka �oreiz es varu tev izdarīt �o mazo pakalpojumu, � viņ� beidzot teica. � Pagaidi, kamēr aizslēg�u durvis.

Kad Bērts atgriezās pie automobiļa, Eibs iedarbināja motoru un pagrieza automobili uz Skovheganas pusi. Bērts sēdēja viņam līdzās, pīpi sūkdams. Visu laiku, ka�mēr viņi brauca, tiem nebija nekā ko runāt. Eibs brauca tik ātri, cik vien viņa vecā ma�īna jaudāja, jo viņ� stei�dzās, lai panāktu Berta apcietinā�anu un ierosinātu savu sūdzību.

Pie tiesas ēkas nonāku�i, viņi iegāja iek�ā, un Eibs lū�dza, lai Bertām izsniedz apcietinā�anas orderi. �erifs ieveda viņus abus tiesas zālē un lika Bertām pagaidīt pirmās rindas krēslā, �erifs teica, ka viņi varot �o lietu paātrināt un tikt nopratināti jau �ai pa�ā pēcpusdienā. Eibs apsēdās pagaidīt.

Pagāja kāda stunda, iekams Bertu izsauca uz nopra�tinā�anu. Kāds nosauca viņa vārdu un lika piecelties. Eibs palika sē�am, gaidīdams, kad to izsauks liecināt.

Kamēr lasīja apsūdzību, Bērts stāvēja. Kad tā bei�dzās, tiesnesis vaicāja, vai viņ� atzīstot sevi par vainīgu.

��� Nē, � Bērts teica.

Eibs uzlēca no krēsla, rokas plātīdams.

��� Viņ� melo! � Eibs spalgā balsī sauca. � Viņ� melo � viņ� nozaga manas bikses!

��� Kas ir �is cilvēks? � tiesnesis kādam jautāja.

��� Tas ir tas pats, kur� lūdza apcietinā�anas or�deri, � klerks teica. � Tas, kur� sūdzas, ka viņam no�zagtas bikses.

��� Nu, ja viņ� atkal sāks tā vaimanāt, � tiesnesis draudēja, � tad es lik�u viņu apcietināt par to, ka viņ� sagādā man galvassāpes. Un man liekas, būtu labi, ja kāds viņam ieskaidrotu, ka pasaulē ir arī tas, ko sauc par tiesas apvaino�anu. Viņ�\ izskatās pēc demokrāta, tāpēc man �ķiet, ka viņ� līdz �im par to vēl nekad neko nav dzirdējis.

Tiesnesis uzsita pa galdu, saukdams pie kārtības, un paliecās uz priek�u.

��� Vai jūs nozagāt �im cilvēkam bikses? � viņ� jautāja.

�� Tās bija manas, � Bērts paskaidroja. � Es tās aizmirsu mājā, kad pārdevu to Eibam Mi�elam, un, kad prasīju atpakaļ, viņ� neatdeva. Es tās neesmu zadzis. Bikses jau sen pieder man.

��� Viņ� melo! � Eibs atkal iesaucās, pielēkdams kā�jās un sēzdamies. � Viņ� nozaga manas bikses, � viņ� melo!

��� Desmit dolāru par tiesas apvaino�anu, lai jūs būtu kas būdams, � tiesnesis teica, ar priek�sēdētāja veserīti uz Eibu rādīdams, � un lietu izbeigt pierādījumu trū�kuma dēļ.

Eiba seja izstiepās. Viņ� palūkojās tiesnesī, tad vis�apkārt zālē uz �iem dīvainajiem cilvēkiem.

�� Jūs ta�u neliksiet maksāt man desmit dolāru, vai ne? � viņ� nikni noprasīja.

��� Nē, � tiesnesis sacīja, atkal pieceldamies. � Es pārteicos. Aizmirsu, ka esat demokrāts. Es gribēju teikt divdesmit piecus dolārus.

Bērts izgāja ārā un pagaidīja pie automobiļa, kamēr

Eibs samaksāja sodu. Pēc piecpadsmit minūtēm no tiesas ēkas iznāca Eibs.

��� Man laikam vajadzēs vest tevi atpakaļ uz mā�jām, � viņ� sacīja, apsēzdamies pie stūres un iedarbinā�dams motoru. � Bet es nu gan vēlētos atstāt tevi tepat, lai tu paņemtu taksometru.

Bērts neteica nekā. Viņ� apsēdās līdzās Eibam, un viņi izbrauca no pilsētas uz māju pusi.

Bija jau gandrīz tum�s, kad Eibs apturēja ma�īnu Berta mājas priek�ā. Bērts izkāpa un aizcirta durvis.

��� Liels paldies par braucienu, � viņ� sacīja. � Man jau kādu gadu bija velē�anās pavizināties pa Skovhegana ceļu. Priecājos, ka tu paņēmi man līdz, Eib, es tikai ne�varu saprast, kā tev tas brauciens varēja izmaksāt div�desmit piecus dolārus?

Eibs apgrieza ma�īnu un aizdrāzās uz savām mājām. Viņ� atstāja Bertu pie pasta kastes berzējam rokas gar svētdienas biksēm.

�� Vai Eibam Mi�elam tik vien bija prāta kā kļūt par demokrātu? � Bērts noteica, ieiedams savā mājā.

Sestdienas rītā Gass stāvēja aptiekā, pret leti atspiedies, kad ienāca Eds Raits, viens no vecākajiem, un pa�teica Gasam, ka baznīca izvēlējusi viņu par ķesteri. Izņemot pa�as vēlē��anas, tā bija pirmā no tām lielajām kļūdām, kas tika izdarītas, sākot ar �o brīdi un beidzot ar svētdienas priek��pusdienu; Edam Raitam nu gan vaja�dzēja pietikt prāta nebilst Gasam par ievēlē�anu ātrāk kā sestdien ap pusnakti vai, vislabāk, pirms svētrunas svētdienas rītā. Bet visās �ajās nelaimēs tomēr nevarēja vainot Edu; par notiku�o Gass Strītmens bija atbildīgs tie�i tikpat lielā mērā kā jebkur� cits pil�sonis �ajā pilsētā.

Pēc tam kad Eds bija pateicis Gasam par baznīcas izvēli, Gass labu brīdi stāvēja, skatīdamies Edā un zēnā aiz letes. Viņ� jutās tik labi, ka nezināja, ko teikt. Viņ� par to priecājās tāpat kā vienmēr, kad dzirdēja, kas ievē�lēti apriņķa vēlē�anās.

��� Tagad tu esi ķesteris, Gas, � Eds sacīja, atspiez�damies pret leti un gaidīdams, ka Gass to pacienās. � Ne�jauj tikai puikām, kas sē� pakaļējos solos, iesmērēt tev vecas pogas.

�� Vai zini, Ed, � Gass teica, � man labāk tiktos būt ievēlētam par baznīcas ķesteri nekā kādā citā amatā �ai apriņķī � izņemot nodokju iekasētāja amatu. Nu�dien, tā ir liela lieta būt par ķesteri.

Gass bija apriņķa nodokļu iekasētājs. Viņ� �ajā amatā bija noturējies par spīti visām opozīcijām pēdējos desmit vai piecpadsmit gadus un, ievērojot toreizējos apstākļus, būtu palicis tajā arī turpmāk tik ilgi, kamēr cilvēki balsos un redzēs Gasa Strītmena vārdu iespiestu vēlē�anu biļetenos.

��� Nu, Gas, � Eds teica, � visi par to priecājas. Tikko pieminēja tavu vārdu, nebija vairs nekādu �aubu, ka ievēlēs tevi. Tas notika vienprātīgi.

Gass jutās tik pacilāts, ka nezināja, ko teikt. Viņ� gaidīja, ka Eds pastāstīs viņam vēl kaut ko par vēlē�a�nām, kad mācītājs un vecajie par viņu bija balsoju�i; bet Eds aplaizīja lūpas, jo tam slāpa.

��� Iemetīsim, Gas, � viņ� vedināja.

��� Jā, kā tad, kā tad! � Gass attapies atsaucās. � Ko tu vēlētos, Ed?

�� Samaisi man citronkokteili, � viņ� pateica zēnam aiz letes.

��� Un man otru, dēls, � Gass sacīja, � tikai trīs�reiz pamatīgi �pie�pricē�.

Tas jau bija piektais kokteilis, kuru Gass izdzēra kop� pus deviņiem no rīta, un līdz pusdienai vēl bija divas stundas.

Abi ar Edu viņi stāvēja pie letes un klusēdami dzēra koka-kolu. Gass domāja par savu ievēlē�anu, un �ī doma tā aizņēma viņa prātus, ka viņ� nekā nevarēja izteikt. Pēc brī�a Eds sacīja, ka viņam jāaizskrienot uz dzelzs pre�u veikalu paskatīties, vai nav ienācis kāds pircējs, un atstāja Gasu stāvam pie letes un dzeram savu kokteili.

��� Tev būs jāpalīdz rīt no rīta savākt ziedojumus, Gas, � Eds teica, jau durvīs stāvēdams. � Un būtu labi, ja tu uzvilktu tādas kurpes, kas tā ne�īkst, jo visi ta�u skatīsies uz tevi.

��� Jā, kā tad, kā tad, � Gass teica. � Bū�u klāt, kā likts. Tagad ta�u esmu ķesteris.

Gass tik ļoti nodevās domām par to, ka tagad ir baz�nīcas ķesteris, tā ka nemaz lāgā neapjauda, ko runā vai ko saka Eds. Viņ� domāja arī, ka to vajadzētu kaut kā nosvinēt. Gass vēl nekad nevienu ievēlē�anu nebija at�stājis nenosvinētu, un lepojās ar ķestera amatu ne ma�zāk kā ar apriņķa nodokļu iekasētāja amatu. Viņ� izgāja no aptiekas un devās uz frizētavu.

Aiz frizētavas bija maza istabiņa, kurā Gass glabāja drusku degvīna un d�ina. �oreiz viņ� domāja svinēt tikpat pla�i vai pat vēl pla�āk nekā līdz �im. Parasti viņam bija iespēja svinības sarīkot ik pa �etriem gadiem, kad viņu atkal kārtējo reizi ievēlēja par nodokļu iekasē�tāju, bet �is bija ārkārtējs gadījums, tikpat kā negaidīta brīvdiena.

Ļaudis runāja, ka Gass Strītmens esot tik augstsir�dīgs, cik vien augstsirdīgs cilvēks varot būt, un tur nekā nevarot darīt, ka viņ� visiem patīkot. Jūs varējāt pieiet pie viņa sestdienas pēcpusdienā un palūgt, ko vien vēla�ties, un, ja Gasam tas būs vai ja viņ� zinās, kur to da�būt, tad viņ� jums to dos. Jūs varējāt palūgt viņam aizdot jauno automobili izbraukumam uz laukiem, un Gass uzsitis jums uz pleca, it kā jūs būtu parādījis tam vislielāko labvēlību, un teiks: �Jā, kā tad, kā tad! Ņem tikai un brauc, D�o. Ak kungs, viss, kas man pasaulē pie�der, ir tavs. Kā tad, ņem tikai un brauc, D�o!�

Kad jūs sāksiet pateikties Gasam par braucienu viņa jaunajā automobilī, viņ� jūs pārtrauks un teiks: �Nerunā tā, D�o. Tu man liec domāt, ka es tavā labā būtu izdarījis pārāk daudz. Aizbrauc pie tanka un piepildi ma�īnu ar degvielu uz mana rēķina, lai maksā ko maksādams. Pa�saki tikai Dikam, ka es liku izrakstīt �eku, un es pienāk�u nedēļas sākumā nokārtot.�

Tāds Gass Strītmens bija vienmēr. Viņam tas nebija svarīgi, ko cilvēks prasīja. Ja jums likās, ka jūs kaut ko vēlaties, tad tikai jāpalūdz Gasam, un, ja vien tas viņam būs vai ja viņ� zinās, kur to dabūt, � tas būs jūsu, kamēr vien jūs pats to gribēsiet viņam atdot. Rei�zēm cilvēki Gasu izmantoja, bet ne pārāk bie�i. Gandrīz visi zināja, cik tālu drīkst iet, un viņam bija tik daudz draugu, kas varēja uzmanīt viņa vietā, tā ka viņam par to nemaz nebija jābēdā. �ā gada pavasarī kādā rītā Gasu apturēja Vans Jangs un teica, ka nedēļas beigās brauk�ot mazās darī�anās uz Atlantu un vēloties paņemt līdzi Gasa sievu. Gass teica, lai tikai ņemot vien, un tie�ām tā arī domāja; bet īsi pirms vilciena attie�anas ienāca kāds un pateica Gasam, ka Vans tikai muļķojies, un izrādījās, ka tas viss bijis tikai joks, kuru palaidu�i frizētavas pui�i.

Tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Gasu atkal un atkal ievēlēja par nodokļu iekasētāju. Viņ� bija nodokļu iekasētājs jau kādus piecpadsmit gadus, un nevienam, kas kaut reizi mēģināja ap�aubīt viņa pirmtie�sības, nebija izdevies viņam �o amatu atņemt. Tie�i pirms vēlē�anām Gass iekrāva savā automobili pāl is du�u lielo senatora Vatsona arbūzu un sāka pirmsvēlē�anu kam�paņu. Viņ� piebrauca pie mājas ceļmalā, apturēja un iz�kāpa, nesdams rokās divus �ādus arbūzus. Pie durvīm viņ� atripināja senatorus vatsonus līdz pat slieksnim, iz�ņēma no kabatas nazi ar mirdzo�u asmeni un saka klau�vēt, kamēr kāds iznāca.

��� Nu, kā iet, Harij? � Gass teica, būk�ķinādarns pa senatoriem vatsoniem ar pirkstu kauliņiem un pie�ķieb�dams galvu, lai dzirdētu, kā �ie būk�ķi skan. � Vai esi apmierināts ar saviem nodokļiem, Harij?

Neviens, protams, nekad nebija apmierināts, un Ga�sam bija izdevība dabūt vēl vienu balsi. Būdams demo�krāts, viņ� vēlē�anu laikā nekad neraizējās par republikā�ņiem. Sie mīkstpēdiņi nekad nelauzīja galvas ap politiku; tie ļoti labi saprata, kur maizes rieciens biezāks.

��� Jūs rēķināt, ka mums sagaidāmi citādi nodokļi, Gas? � �is cilvēks jautāja.

Gass uz �o jautājumu nekad neatbildēja, jo �ai brīdī vienmēr bija aizņemts ar lielo senatoru vatsonu sagrie��anu. Kad viņ� bija to izdarījis un arbūzu izdalījis, viņ� noslaucīja nazi gar biksēm un ar visiem sasveicinājās.

��� Mums derētu drusku lietus, vai ne? � Gass teica, atskatīdamies uz ceļa, kur stāvēja viņa automobilis. � Var būt, ka līdz vakaram kāds gāziens uznāks?

Tā Gasu ievēlēja par nodokļu iekasētāju pirmo reizi, un tā viņu ievēlēja atkal jau ceturto reizi pēc kārtas. Viņ� nekad neko nesolīja, tāpēc nekad neviena neaizvainoja. Un viņ� dabūja gandrīz visas balsis, cik vien apriņķī bija.

Kad Gasu pirmo reizi izvirzīja ķestera vēlē�anās, viņ� �o kampaņu iesāka tie�i tāpat, kā to bija darījis, cīnī�damies par politisku amatu. Diendienā viņ� veda mācī�tājiem un vecākajiem senatorus vatsonus. Kad pagāju��ajā nedēļā, jūlijā, notika baznīcas vēlē�anas, Gasa vārdu kā pirmo minēja ķestera amatam, un bija tikai viens sa�raksts. Gass ieguva visas balsis.

Bet, kad Gass nestaigāja, medīdams balsis, un kad nebija aizbraucis kādā citā apriņķa malā ievākt nodok(us, � viņ� parasti dzēra degvīnu vai d�inu. Dzērienu krājumu viņ� turēja mazajā istabiņā aiz frizētavas, zi�nāmu krājumu garā�ā pie mājām, kur to nevarēja at�rast sieva, bet tre�o rezervi tiesas namā, savā birojā og|u kastē, kur to varēja paņemt jebkurā brīdī, dienā vai naktī.

Gass nekad nepiedzērās tā, ka nevarētu paiet; tas ir, Fredam D�onsam, policijas priek�niekam, nekad nenācās viņu ietupināt. Gass vienmēr bija uz kājām, lai cik daudz un lai cik ilgi dzēris. Viņ� varēja lietot degvīnu un d�inu, ārēji neizrādot nekādas piedzer�anās pazīmes, ja vien jūs nejau�i nepaskatījāties viņam acīs vai neizmērījāt viņa soli.

Bet �ajā sestdienas rītā, pēc tam kad Eds Raits bija ieminējies par vēlē�anām, Gass aizgāja uz frizētavu un izdzēra visu, kas tur bija atrodams, tad devās uz tiesas namu un ķērās pie tām pudelēm, kas bija paslēptas viņa birojā ogļu kastē, otrajā stāvā

Tai dienā neviens viņu vairs neko daudz neredzēja, ka�mēr īsi pēc astoņiem vakarā, kad viņ� iznāca no tiesas nama un pārgāja pāri laukumam uz aptieku pēc jauna citronkoktei|a. Bet tad vēl neviens nepievērsa Gasam ne�kādas sevi�ķas vērības, jo viņ� gāja stingrā solī un ne�runāja ska|āk, kā tas sestdienas vakarā pieņemts. Brītiņu polismens Gasu vēroja, tad atstāja laukumu un aizgāja pa aleju, lai pretim nēģeru zivju bodītēm notvertu un iespundētu vēl kādu dzērāju.

Visu nedēlu pilsētā darbojās ceļojo�ais cirks un gan�drīz visi tovakar gāja uz izrādes vietu paskatīties, kā tas kārtojas aizie�anai uz citu pilsētu. Gass devās turp kopā ar pāris draugiem kādos pus vienpadsmitos vai vienpadsmitos. Visi bija krietni iemetu�i, un Gass sta�roja. Kad viņi nonāca izrādes vietā, Gass apņēmās sākt svinības. �ai sestdienas vakarā viņ� gribēja būt brīvs. Viņ� iegriezās visās teltīs, un prāvs vīru un puiku bars sekoja viņam pa visu laukumu, aurodams vienā balsī ar Gasu.

Tie�i pirms pusnakts, kad cirku slēdza ciet, lai dotos projām, Gass ieraudzīja kādu numuru, kuru bija palaidis garām. Tā bija neliela atsevi�ķa telts, pie kuras rēgojās liels, sarkans plakāts ar puskailas, dejojo�as mei�as at�tēlu. Te nebija nekāda nosaukuma kā pie citām teltīm, bet lielās, sarkanās bildes vienā stūrī, tie�i meitenei zem kājām, bija mazs uzraksts, proti: �Tikai vīrie�iem.�

Tikko Gasam kāds pateica, ka tā ir lingel-tangeja iz�rāde, viņ� metās uz priek�u, izgrūstīdams ļaudis uz vi�sām pusēm. Viņ� pieskrēja pie biļe�u pārdevēja, nopirka kādus trīs vai �etrus du�us biļe�u un aicināja līdzi visus, kas vēlētos nākt paskatīties izrādi. Kad viņi bija sadrūzmēju�ies teltī, izrāde izjuka tik pēk�ņi, ka nevarēja sa�prast, kas īsti noticis.

Neviens tomēr nevarēja pateikt, ko bija sacījis vai no�darījis Gass, kad iekļuva pie �īs tingel-tangeļa mei�as, bet, lai nu kā, izrāde pilnīgi izjuka da�os mirkļos. Tas varēja būt Gass, kur� apgāza kārti telts centrā, norau�dams telti visiem uz galvas, un tas varēja arī nebūt viņ�, kur� sagrāba mei�u ap vidu un �ī tā iespiedzās, it kā viņu līdz nāvei būtu pārbiedējis kāds ārprātīgais. Bet, lai nu kā, telts sabruka; dejotāja vaimanāja un kliedza vispirms pēc palīga, tad sāka lūgties �ēlastības; biļe�u pārdevējs sauca policiju; un kāds muļķis zem telts pie buru audekla uzrāva sērkociņu. Kad pūlis norāva dego�o telti no mei�as un cilvēku jūkļa, apak�ā atrada Gasu cī�nāmies ar dejotāju. Tad atskrēja Freds D�onss, polismens, izgrūstīja visus satrauktos pilsoņus pa labi un pa kreisi, padzina tos no izrādes vietām un cirku slēdza.

Kas notika ar Gasu pēc tam, neviens skaidri nezi�nāja, jo da�i viņa draugi atbrīvoja viņu no mazās, tum�ās tingel-tangeļa dejotājas un aizstiepa uz automobili atvē�sināties. Vēlāk, naktī, viņi aizveda to atpakaļ uz pilsētu un ieslēdza frizētavā, lai to nenotvertu polismens, ja tas naktī vēl iedomātos parādīties uz ielas.

Tai vakarā Gass negāja mājās pie sievas, jo atradās mazajā istabiņā aiz frizētavas un trijos, kad citi apņēmās traci beigt un doties mājās, lai drusku nosnaustu, � viņ� izvilka gaismā vēl pāris pudeļu. Biedri ieslēdza Gasu mazajā istabiņā, lai viņ� izguļas.

Otrā rītā agri frizētavā nonāca Klaids Jangs, noskuva Gasu un kaut cik notīrīja viņa drēbes; kādas desmit vai piecpadsmit minūtes pirms sprediķa beigām Gass ieradās baznīcā un apsēdās tuk�ā solā.

Gasam jau tur vajadzēja būt, jo viņ� ta�u bija ķes�teris un viņa pienākums torīt bija palīdzēt savākt ziedo�jumus. Bet Gasam nebija tur jābūt tādam, kāds viņ� bija pa�laik, jo viņ� atkal �orīt frizētavā bija iemetis. Atnācis Gasu noskūt un sagatavot ziedojumu vāk�anai baznīcā, Klaids Jangs bija devis viņam iedzert kādu malku.

Kad Gass ienāca baznīcā un apsēdās beigās, neviens viņam sevi�ķu uzmanību nepievērsa. Mācītājs Gasu ierau�dzīja, tāpat arī kāds ducis draudzes locekļu, kuri atska�tījās, lai redzētu, kur� tik vēlu nāk baznīcā. Bet neviens nezināja, kādā stāvoklī Gass bija. Viņ� to nekā neizrādīja. Gass izskatījās tikpat skaidrs kā pats mācītājs.

Visu sprediķa laiku Gass drūms un mierīgs sēdēja baznīcas beigās. Tad pienāca brīdis vākt rīta ziedojumus. Parasti ķesteri staigāja gar kanceli ar ziedojumu ķeseli rokā, savāca naudu un tad aizsoļoja gar rindām, kamēr kāda sieviete korī dziedāja solo.

Gass aizgāja un paņēma savu ķeseli, savāca visu naudu savas puses rindās un neizlaida neviena. Tad, kad visi ķesteri bija izstaigāju�i baznīcas aizmuguri, tie lēnā solī sāka iet gar rindām līdz kancelei, kur gaidīja mācītājs, lai pateiktos par ziedojumiem un sacītu svē�tības vārdus. Meitenei, kas dziedāja solo, vajadzēja pie�skaņoties viņiem, lai tā dziedā�anu varētu nobeigt tie�i tai mirklī, kad ķesteri noliek ziedojumu ķeseles uz galda kanceles priek�ā.

Viss ritēja samērā gludi līdz tam brīdim, kamēr pā�rējie ķesteri nostaigāja pusceļu gar rindām atpakaļ pie kanceles. Soliste stāvēja korī un dziedāja, ērģelnieks spē�lēja pavadījumu, kad Gass uzreiz apstājās savā gaitā kā sastindzis, sajaukdams visu ceremoniju.

Te jāsaka, ka mācītājam un vecākajiem gan varēja būt vairāk saprāta nekā ievēlēt Gasu Strītmenu par ķes�teri; bet viņi bija Gasa varā tāpat kā balsotāji, kad viņ� tos aģitēja apriņķa nodokļu iekasētāja amata pārvēlē�a�nām. Tā nebija tik daudz Gasa, kā to cilvēku vaina, kas padarīja viņu par ķesteri; viņi bija visvairāk vainīgi. Un, savukārt, pat ja viņam bija jākļūst par ķesteri, kādam no baznīcas vīriem vajadzēja �orīt pirms sprediķa sa�meklēt Gasu un pārliecināties, vai viņ� spēj ieiet lūg�anu namā. Bet tā jau tas nekad nenotiek. Cilvēkiem Gass pa�tika, un tie ļāva viņam darīt tā, kā pa�am tīk.

Kad Gass torīt nāca gar rindām, ziedojumu ķeseli gra�binādams, viņ� bija tā piedzēries kā zirgu tirgotājs tie�sas dienā. Bet tā bija ļau�u vaina; tiem nevajadzēja vē�lēt Gasu par ķesteri vai arī vajadzēja nokārtot tā, lai svēt�dienā viņ� būtu skaidrā.

Gass viens pats stāvēja ejā starp solu rindām. Citi ķesteri bija aizgāju�i pie galda kanceles priek�ā, atska�tīdamies pār plecu, lai redzētu, kur kavējas Gass, ta�u baidījās griezties atpakaļ un atvest viņu sev līdzi. Viņi nezināja, ko viņ� var pateikt vai izdarīt, ja tie mēģinās viņu vest ar varu.

Pa to laiku baznīcā izplatījās Gasa degvīna smaka, un visi sāka o�ņāt gaisu, griezās apkārt savās vietās, lai viņu redzētu. Gass nenovērsa acu no meitenes, kas korī dziedāja solo, un kratīja divdesmit piecu un desmit centu gabalus ziedojumu ķeselē, it kā tas būtu metamo kauliņu biķeris sestdienas vakarā frizētavā.

Tad uzreiz Gass sāka saukt. Viņu laikam varēja dzir�dēt pat pāri ielai baptistu baznīcā, kur ari notika dievkal�pojums.

��� Ei, beidz trallināt! � Gass uzsauca meitenei, kas dziedāja solo.

Baznīcā sāka dūkt kā bi�u stropā. Draudzes locekļi cēlās kājās, Gasa �ņabja smaku saodu�i; ērģelnieks ap�rāva solo pavadījumu, meitene apklusa, un visi, pat mā�cītājs, lūkojās Gasā Strītmenā ar atvērtām mutēm. Bet Gass stāvēja ejā, naudu �vadzinādams un solistē skatī�damies. Tas nu gan bija visai dīvaini, bet viņa izskatījās briesmīgi līdzīga tai tingel-tangeļa dejotājai no cirka!

Kad visi jau nodomāja, ka ļaunākais ir garām, Gass iesaucās atkal.

��� Beidz trallināt! � viņ� kliedza. � Beidz trallināt, mazā!

Gandrīz ikviens no tiem, kas atradās baznīcā, zināja, par ko runā Gass, jo lielākā daļa vīrie�u pagāju�ajā ne�dēļā bija apmeklēju�i ceļojo�ā teātra izrādes, un katrs redzējis vai arī viņam bija stāstīts par �o mazo, brūno tingel-tangeļa dejotāju teltī �tikai vīrie�iem�, un visas sievietes, protams, arī bija par viņu dzirdēju�as.

Gass jau bija gatavs saukt vēlreiz un varbūt izdarīt kaut ko aizvainojo�u, bet, iekams viņ� to paguva, viņam metās klāt vecāko un ķesteru bars un steig�us izrāva viņu ārā no baznīcas.

Mācītājs pateica sasteigtus un īsus svētvārdus un iz�skrēja pa sānu durvīm apkārt baznīcai, lai redzētu, kas notiek ar Gasu baznīcas priek�ā.

Vecākie un ķesteri iegrūda Gasu automobilī un drāzās projām ar piecdesmit jūd�u lielu ātrumu stundā. Mācītājs un pārējie draudzes locekļi skrēja viņiem pakaļ.

Pie cietuma bija sapulcēju�ies gandrīz visi pilsētiņas iedzīvotāji, lai redzētu, kā iesloga Gasu Strītmenu. Bap�tistu baznīca arī bija tuk�a, un visi baptisti, ejot uz mā�jām, nāca skatīties, kas te notiek. Fredu D�onsu, poiismenu, sadabūja tikai pēc kādām desmit vai piecpadsmit minūtēm; Freds nebija nevienas draudzes loceklis un svētdienas rītos vienmēr sēdēja mājās un lasīja ��ur�nālu� un �Atlantas konstitūciju�. Polismenam bija vie�nīgā cietuma atslēga, un Gasu nevarēja ietupināt, iekams Freds neatnāca un neatslēdza durvis.

Kamēr visi stāvēja apkārt un spriedelēja, Gass uzrā�pās uz kādas automa�īnas radiatora un pacēla rokas, uz�aicinādams visus apklust. Tālāk stāvo�ie saspiedās tuvāk, �ņākdami: ��-�-�!� Viņi gribēja dzirdēt, ko Gass teiks.

� Va�ingtonas apriņķa pilsoņi, � Gass sauca, vici�nādams rokas un lūkodamies pūlī tie�i tā, it kā stāvētu tribīnē pirms vēlē�anām. � Va�ingtonas apriņķa pilsoņi, �odien es neesmu nācis vaicāt jums, vai esat apmierināti ar saviem nodokļiem; es neesmu te �odien, ļaudis, lai vai�cātu jums, vai jūs zināt apriņķī labāku vīru par Gasu Strītmenu. Va�ingtonas apriņķa pilsoņi, �odien es esmu nācis vaicāt jums, � vai ir vēl visā apriņķī otrs tāds vīrs, kur� spētu panākt lielāku biedru skaitu, apmeklētāju skaitu un dubultot baznīcas ziedojumus, kā to spēj tas vīrs, kas tagad stāv jūsu priek�ā?

Tie�i �ai brīdī atskrēja polismens un atvēra cietuma durvis. Viņ� piegāja pie automobiļa, norāva Gasu no ra�diatora un iegrūda mazajā ķieģeļu ēkā. Pūlis saspiedās vēl cie�āk apkārt cietumam, cenzdamies saskatīt, kā Gass tur iek�ā izskatās. Daudzi no tiem, kas negrūstījās ar elkoņiem un nerādīja uz logiem, auca: � Urrā Gasaml Urrā Gasam Strītmenam!

Kamēr pūlis grozījās ap cietuma logiem, pēk�ņi aiz kāda loga restēm parādījās Gasa seja. Viņ� uzsauca, lai pievērstu sev uzmanibu, un pacēla rokas, lai visi ap�klust � tie�i tāpat, kā aģitēdams pirms balto demokrātu vēlē�anām.

��� Ejiet mājās un pārdomājiet to, ļaudis! � viņ� kliedza, � un, kad pienāks vēlē�anu diena, izvediet savas ģimenes un atbalstiet Gasu Strītmenu!

Kāds pūlī iesaucās: � Urrā Gasam!

Gass atkal pacēla rokas, caur logu apklusinādams pūli.

��� Balsojiet par Gasu Strītmenu! � viņ� sauca. � Visi balso par Gasu Strītmenu! Gasu Strītmenu par ķesteri!

Sai brīdī Gasam aiz muguras parādījās polismens, at�rāva viņu no loga un iestūma vienā no cietuma kamerām. Un vairāk te nav ko piebilst, jo Gass vairs nebija re�dzams, un ļaudis izklīda, lai dotos mājās pie savām svēt�dienas maltītēm. Ta�u visi cerēja, ka Gass no ieslodzī�juma izkļūs laikā, lai nākamo nedēļu, augusta otrajā svētdienā, atkal piedalītos ziedojumu vāk�anā.

Visu dienu mēs nosēdējām klavieru kastē gaidīdami, kad pāries lietus. Zem mums, divdesmit solus tālāk, strauji tecēja duļķainā Savanas upe, nesdama uz jūru nokaltu�as priedes un sapuvu�as drazas.

Salīt mums nejāva nesen uzcel�tais Piektās ielas tilts, kas pacēlās virs mums. Bijām sakrāvu�i ķieģe�

ļus zem klavieru kastes stūriem, lai nesamirktu grīda, un ūdens, kas tecēja no tilta uz sarkano mālu krastu, pa apak�u aiztecēja uz uzplūdu�o upi.

Ik brīdi Deivs piecēlās uz rokām un ceļiem un uz�u�bināja salmus. Tie bija izmirku�i banānu salmi un smir�dēja pēc puvuma. �ai kastē tikko pietika vietas mums abiem, un, ja �os salmus neizlīdzināja gludi, tie zem mūsu mugurām un sāniem savēlās kunkuļos, kas spieda kā akmeņi.

Tie�i aiz mums �etri cilvēki mitinājās vairākās sīku pre�u kastēs. Tās bija savienotas kopā ar sānos izcirstiem caurumiem, tie�i kā suņu būdām, un �īs daudzās iesaiņo�jumu kastes izveidoja �etras vai piecas istabas. Kaimi�ņienei bija divas vistas. Tās viņa vienmēr, diena vai nakts, turēja kastē pie sevis, glāstīdama viņu spalvas, it kā pierunādama, lai vistas dēj. Zem �ī tilta Dienvidkarolīnas pusē bija vēl kāds ducis vai vairāk �ādu kastu; kad kādā no tām nomira vecis vai vecene, izbadēju�ies un izdzeltēju�i, viņu līķus nonesa pie upes un nogremdēja duļķainajā ūdenī; kad piedzima bērni, gājēji pārliecās no aug�as pāri tilta margām, klausījās jaunpiedzimu�o brēcienos un svieda pāri margām zemes riekstu �aulas.

Tumsā lietus mitējās. Debesis visu dienu izskatījās netīras, un mēs zinājām, ka naktī atkal smidzinās. Deivs bija nemierīgs un vairs nespēja kastē ilgāk norimt.

��� Iesim, Maik, � viņ� teica. � Iesim no �ejienes projām un sadabūsim kaut kur kaut ko ēdamu.

Es sekoju viņam pa sarkanajiem dub|iem aug�up pa krastu lidz ietvei. Mēs gājām pāri ūdens peļķēm, ejot no�skalodami no kājām lipīgos, sarkanos mālus.

Deivam kabatā bija piecdesmit centu, un es apņēmos nejaut viņam pirkt neko ēdamu man. Viņ� bija saiņojis papīru atkritumus cementfabrikā kādas divas nedējas un strādādams nopelnījis piecdesmit centu dienā. Fab�rikā viņ� bija strādājis arī vakar, un �ī nauda vēl nebija notērēta.

Kad mēs pārgājām pāri upei un nok|uvām D�ord�ijā, es strauji pagriezos pa labi un metos skriet gar dambi no Deiva projām. Biju noskrējis kādus piecdesmit jardus, kad viņ� notvēra mani aiz svītera un apturēja. Tad iz�vilka no kabatas dūrē iespiestu piecdesmit centu gabalu.

��� Par mani nebēdā, Deiv, � es teicu, saķēris viņa roku un ar varu bāzdams to atpakaļ kabatā. � Gan jau es līdz rītam iztik�u. Man apsolīja pusi darba dienas, un tas būs apmēram par dolāru � vismaz par pusdolāru. Ej un nopērc sev labu maltīti, Deiv.

�� Nē, � Deivs teica, raudams dūri ārā no bik�u ka�batas. � Mēs to sadalīsim.

Viņ� vilka mani sev līdzi uz pilsētas pusi. Mēs bridām pa dambja zāli un no krasta nokjuvām uz ietves. Mums pāri zemajās debesīs izpletās vāj� oran�s mir�dzums, un ielas satiksmes trok�ņi izklausījās kā nikns pūlis, kas cīnās par savām dzīvībām.

Tālāk mēs gājām kopā, pa lietusūdens seklajām peļ�ķēm uz ietves brizdami uz pilsētas pusi. Pēk�ņi Deivs ap�stājās lietusūdens palts vidū, kas vēl nebija aizplūdusi pa novadkanālu.

�� Tu esi jauns, Maik, � viņ� sacīja, ieķēries manā svīterī un purinādams to kā suns spilvenu. � Es esmu vecs, bet tu esi jauns. Tu atradīsi, ko darīt, atnāksi at�pakaļ un pateiksi man, un mēs strādāsim kopā.

��� Kas ir, Deiv? � es vaicāju. � Par ko tu runā?

Viņ� apvilka ar roku gaisā loku, kas aptvēra gandrīz vai visu pasauli.

��� Kaut kur ir cilvēki, kas zina, ko darīt, kad tie ir galīgā postā. Ja tu no viņiem varētu to izdibināt un at�griezties, mēs to izdarītu.

��� Tur vajadzīgi vairāki nekā mēs divi vien, Deiv. Vispirms mums krietni daudz jādabū savā pusē.

��� Par to nebēdā, � viņ� teica. � Tikko cilvēki zinās, ko darīt un kā darīt, mēs celsimies un sarīkosim īstu elli �iem treknajiem izdzimteņiem, kuri negrib mums atdot mūsu darbu.

��� Var būt, ka vēl nav laiks, Deiv.

��� Vēl nav laiks! Vai tad es tagad neesmu bez darba jau divus gadus? Cik daudz laika tad tev vajadzīgs? Tie�i tagad ir laiks, kamēr mēs visi vēl neesam nomiru�i badā un aizrauti ar kājām pa priek�u �īs upes dubļu muklājā.

Pirms es paguvu kaut ko pateikt, viņ� jau bija pa�griezies un sāka atkal soļot projām pa ielu. Es metos skrie�us un panācu viņu. Mēs bridām pa peļķēm, izvairī�damies no dziļākajām.

Pirms diviem gadiem Deivam bija darbs Dienvidogastā, mākslīgo mēslu rūpnīcā. Bet kādā dienā viņu iz�meta ārā un neņēma vairs atpakaļ. Toreiz atlaida kādus septiņdesmit strādniekus. Deivs nekad man nebija teicis, kas notika ar pārējiem, bet es zināju, kas notika ar Deivu. Pēc tam kad viņ� bija palics parādā īri par se�iem vai septiņiem mēne�iem, saimnieks lika viņam izvākties. Deivs to nedarīja. Viņ� teica, ka palik�ot tikmēr, kamēr atdabū�ot savu darbu mākslīgo mēslu rūpnīcā Dienvidogastā. Deivs palika.

Deivs palika �ai mājā vēl �etrus mēne�us, bet �is laiks vēl nebija apritējis, kad īpa�nieks izņēma ēkai logu ietva�rus un durvis un aizveda tos projām. Kad uznāca ziema, māja pielija slapja kā purva koks. Pēc tam �o mitekli izpūta ziemas aukstie vēji, svilpdami cauri mājas plata�jām �ķirbām, atgādinot ārprātīgā elsas caur sakostiem zobiem. Nebija ne malkas, ne ogļu, ar ko iekurināt ka�mīnus. Deivam, viņa sievai un trim bērniem bija tikai divas vatētas segas un viena plānāka. Divi bērni nomira pirms janvāra beigām. Februārī � sieva. Marta mē�nesī Deivam un viņa vienpadsmit gadus vecajai meitai

baznīcā sarīkoja speciālu ziedojumu vāk�anu, bet Deivs teica, ka viss, ko viņ� no tā ieguvis, esot pāris haki krā�sas bik�u ar diviem caurumiem sēdamvietā, tik lieliem kā zupas �ķīvis.

Deivs nezināja, vai viņa meita ir mirusi, ievietota pa�tversmē vai aizvesta uz meitu māju. Pēdējo reizi viņ� to redzēja, kad kādā rītā atnāca policists un viņu aizveda, atstādams Deivu sē�am bezlogu mājas kaktā, visās tri�jās segās ietinu�os.

Pa to laiku bijām nonāku�i Septītajā ielā. Laukums slēpās miglā, un visapkārt tam pacēlās augstas viesnī�cas un valdības ēkas kā simtiem gadu veci kapakmeņi, mitri un pelēki.

��� Ej un paēd, Deiv, � es viņam atkal teicu. � Kad būsi cauri, satiksimies �eit, iesim atpakaļ uz upi un mē�ģināsim sasildīties.

��� Nesper�u ne soli, kamēr tu nenāksi man līdzi.

��� Bet man negribas ēst, Deiv. Tev jau nu es ne�melo�u. Man negribas ēst.

��� Tad es arī neēdī�u, � viņ� atkal teica.

Vakars kļuva vēsāks un mitrāks. Renstelē pie mūsu kājām garā līklo�u straumē tecēja ūdens un likās, ka tas tūlīt sasals. Uzpūta vēj�, aiznesdams miglu gar upi un dzeldams mums mugurā. Pēc mirkļa vēj� jau bija gro�zījies un dzēla mums sejā.

��� Pasteidzies, Deiv, � es viņu lūdzu. � Nav nekā�das jēgas stāvēt te un salt. Pēc pusstundas satiksimies.

Deivs saķēra mani aiz svītera un vilka atpakaļ. Skre�jo�u automobiļu rēcieni un motoru rūkoņa sacēla tādu dārdoņu, ka mums vajadzēja kliegt, lai mēs viens otru dzirdētu.

Tie�i tai mirklī, kad es atkal gribēju mēģināt pierunāt viņu iet kaut ko ieēst, atskatījies ieraudzīju mums aiz muguras no stūra pagrie�amies melnu slēgtu automobili. Tas brauca strauji, vairāk nekā �etrdesmit jūdzes stundā un atradās mūsu pusē, aizsprostodams ielas stūri.

Es vilku Deivu nost no ceļa, jo viņ� stāvēja ar mu�guru pret automobili un nevarēja to redzēt.

Deivs laikam nodomāja, ka gribu, lai viņ� iet uz res�torānu viens, jo viņ� rāvās no manis projām un atkāpās, tā ka es viņu vairs nevarēju aizsniegt. Bija jau par vēlu

ķert viņu un raut nost no ceļa, un es varēju vienīgi skaļi uzsaukt, lai pārkliegtu ielas troksni. Deivs laikam vēl aizvien domāja, ka gribu mēģināt pierunāt to iet uz res�torānu vienam, jo atkal atkāpās. Atkāpjoties otrreiz, viņu aizķēra ma�īnas dubļu aizsargs. Viņu notrieca ielas malā kā maisu.

�oferis, kas vadīja lielo auto, bija iebraucis stūrī vis�maz trīs pēdas, jo riteņi bija uzlēku�i ietves norobe�o�jumā.

Deiva sejā bija dīvaina izteiksme.

Braucējs apturēja un panāca atpakaļ pie mums. Pa to laiku no visām pusēm steidzās �urp ļaudis un sastājās apkārt.

��� Vai tu esi ievainots, Deiv? � es viņam jautāju, nometies ceļos viņam līdzās.

�oferis izlauzās cauri pūlim un, kad es pacēlu galvu, viņ� stāvēja pie Deiva kājām un saviebies lūkojās lejup uz mums.

��� Maik, � Deivs teica, seju pret mani pagriezis. � Maik, tas pusdolārs ir man bik�u kabatā, labajā pusē.

Viņa pirksti ieķērās man rokā, un viņ� turējās cie�i pie manis, it kā baidīdamies pakrist.

��� Aizmirsti to naudu, Deiv, � es viņu lūdzu. � Pa�saki man, � vai esi ievainots? Ja esi, es tūlīt sadabū�u ārstu.

Deivs atvēra acis, lūkodamies tie�i manī. Viņa pleci viegli sakustējās, un viņ� pieķērās man vēl cie�āk.

��� Nekas ļauns viņam nav noticis, � melnā automo�biļa �oferis teica, lauzdamies cauri pūlim ar elkoņa pa�līdzību. � Viņam nekas nekait. Viņ� izliekas.

�is cilvēks saslējies stāvēja mums blakus, skatīda�mies lejup uz Deivu. Viņa mute bija pavērta, lūpas sa�vilktas, it kā uzpampu�as. Runājot tās nekustējās; tās izskatījās pēc kaut kādā bālasinīga izauguma.

��� Maik, � Deivs teica. � Man liekas, ka vajadzēs atkāpties no tās darba atdabū�anas. Tagad jau ir par vēlu; man vairs nav atlicis daudz laika.

�oferis sarunājās ar vairākiem cilvēkiem. Likās, ka viņa lūpas būtu pārāk stīvas, lai varētu parunāt; �obrīd tās atgādināja neizceptas mīklas rullī�us.

��� Viņ� izliekas, � Vīrs atkal iesāka. � Viņ� domā, ka dabūs drusku naudas no manis, bet es �o brāļu trikus pazīstu. Viņam nekas nekait. Viņ� nav slimāks par mani.

Dzirdēju, ka mums apkārt sarunājas cilvēki. Kāds pui�sis pūlī aiz mums runāja skaļi, lai visi var dzirdēt. Es ne�varēju redzēt viņa seju, bet nevienam nepagāja garām tas, ko viņ� teica.

��� Skaidrs, ka viņ� ir klaidonis. Tāpēc jau viņu ne�ņem slimnīcā. Kāda velna pēc viņiem rūpēties par klai�doni? Viņam ta�u nedos ma�īnu, jo tas drusku maksā. To sasodīto vāģi ta�u var no�ķiest ar asinīm. Viņi jau negrib, lai klaidoņu asinis notriepj to sasodīto, smuko popējumu.

Es atpogāju Deiva svīteri un pabāzu roku zem krekla, mēģinādams sataustīt, vai nav lauzti plecu kauli. Deivs atkal aizvēra acis, bet viņ� vēl aizvien cie�i turēja manu roku.

��� Viņ� izliekas, � �oferis teica. � �ie klaidoņi iz�mēģina visādus trikus, lai tiktu pie naudas. Viņam ne�kas nekait. Viņ� nav ievainots. Viņ� izliekas.

Pūlī aiz mums atkal ierunājās tas pats puisis.

��� Kāpēc tu neved viņu uz slimnīcu savā lielajā vāģī, rau�aģīmi?

�oferis pārlaida skatu pūlim, bet neatbildēja.

Es izvilku roku no Deiva krekla apak�as un ieraudzīju asinis uz pirkstiem. Tās nebija no viņa pleca. Tās nāca no krūtīm kreisajā pusē, kur viņ� bija atsities pret ietvi, kad lielā ma�īna viņu notrieca zemē un pārbrauca pāri. Es atkal iebāzu tur roku, taustīdams lauztus kaulus. Deiva ķermenis tai pusē bija mīksts un slapj�, un es jutu viņa sirdi sitam tā, it kā turētu to savā plaukstā.

��� Vai nevarētu viņu aizvest uz slimnīcu? � es teicu �oferim, kur� lūkojās uz mums. � Viņ� ir ievainots.

��� Tie�i tā �ie klaidoņi izliekas, � �oferis teica, ska�tīdamies pūlī. � Viņam nekas nekait. Viņ� nav ievainots. Ja viņ� būtu ievainots, tad kliegtu. Jūs ta�u neesat dzir�dēju�i viņu kliedzam vai vaidam, vai ne? Viņ� tikai guļ un gaida, lai es nosvie�u viņam kādu desmitnieku vai divdesmitnieku. Tikko es to izdarītu un aizbrauktu, viņ� būtu kājās un prom ap stūri, iekams es vēl nebūtu pa�guvis nozust. Es �os klaidoņus pazīstu; vienīgais, ko tiem vajag, ir nauda. �is, kas te guļ zemē, izliekas tāpat kā viņi visi. Viņ� nav slimāks par mani.

Es mēģināju Deivu pacelt savās rokās. Mēs varētu aiznest viņu uz slimnīcu, pat ja �is �oferis negribētu viņu vest savā automobilī.

�oferis atkal pagriezās pret pūli, cenzdamies pārlie�cināt cilvēkus, ka Deivs mēģina izspiest no viņa naudu.

��� Viņ� izliekas! � tas sauca sastingu�ām lūpām. � �ie klaidoņi domā, ka var iesist naudu, metoties zem automobiļiem un pēc tam ņerkstēdami, ka ir sabraukti. Tā viņiem būs laba mācība; var būt, ka tagad viņi ap�rims. Es tos pazīstu; es nu gan zinu, kad tie izliekas.

Deivs atvēra acis un paskatījās manī.

��� Pagaidi drusciņ, Maik, � viņ� teica. � Liec mani zemē. Es gribu tev kaut ko pateikt.

Noliku viņu uz ietves tik uzmanīgi, cik vien spēju. Tur nu viņ� gulēja, manī skatīdamies, man pie rokas tu�rēdamies.

��� Es tikai gribēju, lai tu dro�i zini, kur tā nauda ir, Maik, � viņ� teica. � Nauda ir manā bik�u kabatā, la�bajā pusē.

Es atkal gribēju teikt viņam, lai jel �ie piecdesmit centi paliek, lai viņ� tos aizmirst, kad pēk�ņi viņa rokas tvēriens atslāba un acis kļuva nespodras.

Visu �o laiku, kamēr tupēju ceļos, turēdams viņu ro�kās, es centos izdomāt, ko pateikt Deivam, kamēr vēl nav par vēlu.

Iekams paguvu izdomāt, ko viņam pateikt, ma�īnas �oferis izlauzās tuvāk un paskatījās lejup uz mums.

�� Viņ� izliekas, � �oferis teica. � �is netīrais klai�donis izliekas.

Viņ� izlauzās cauri pūlim un aizgāja pie savas ma��īnas. Tur nonācis, tas uzsauca pāri cilvēku baram.

��� Viņam nekas nekait! Viņ� nekā man nevar pie�siet! Es �os netīros klaidoņus pazīstu! Viss, ko tie grib, ir nauda; tad viņi ātri vien kļūst veseli. �is netīrais klai�donis izliekas!

��� Skaidrs, ka viņ� ir klaidonis! � puisis man aiz muguras sacīja, un viņa balss skanēja tik skaidri kā zvans. � Viņ� varētu no�ķiest ar savām klaidoņa asinīm tavu sasodīto, glīto popējumu.

�ai brīdī, pūļa pievilkts, atskrēja polismens. Viņ� pa�grūda cilvēkus sāņis, piebakstīja man ar savu nūjiņu un vaicāja, kas te notiekot. Iekams paguvu atbildēt, viņ� ievilka man ar nūjiņu pa muguru.

��� Kāda joda pēc uz ielas drūzmējas �ie ķēmi?

Pateicu viņam, ka Deivs ir miris.

Polismens noliecās un pirmo reizi ieraudzīja Deivu.

��� Tad tas ir citādi, � viņ� noteica.

Polismens pagriezās un aizsojoja gabaliņu tālāk pa�saukt automobili un piezvanīt uz pilsētas slimnīcu pēc palīdzības. Kad viņ� atgriezās, automobilis jau bija aiz�braucis.

��� Kāpēc neaizvedāt viņu uz slimnīcu tai ma�īnā, kas viņu notrieca zemē? � polismens jautāja, grozīdams savu rundziņu un skatīdamies projām pa ielu uz kādu sievieti pie skatloga.

�� Pie joda, vai tad jūs neredzat, ka viņ� ir klaido�nis? � puisis man aiz muguras teica. � Mēs nevēlamies, lai klaidoņu asinis notriepj sasodīto, glīto polsteri!

Polismens apstājās un palūkojās �ai puisī un manī. Tad paspēra soli uz priek�u.

��� Ejiet savu ceļu, klaidoņi, � viņ� teica, mudinā�dams mūs ar savu nūjiņu. � Pazūdiet no �ejienes, ka�mēr neesmu jūs abus aizvācis!

Es atskrēju atpakaļ un nostājos pie Deiva līķa. Po�lismens metās man virsū, nūjiņu vicinādams un lādē�damies.

Ielas ugunis pēk�ņi satumsa un, kad es atkal atvēru acis, puisis, kas bija palicis pie manis, vilka mani projām uz noliktavu pusi. Ejot garām pēdējām laternām, es viņā paskatījos ar pateicību. Neviens no mums neteica ne vārda.

Kad es ieraudzīju viņu pirmo reizi, man likās, ka tā lūkojas simtiem jūd�u tā�lumā. Viņa stāvēja ielas otrā pusē uz stūra un turēja rokā salocītu avīzi. Salocīta tā bija līdz tai vietai, kur iespiesti vietu piedāvājumi, un atgādi�nāja avīzi bez virsrakstiem. Pēk�ņi viņa vairākkārt samirk�ķināja acis un ieskatījās avīzē. Viņas kājas likās stī�vas, bet ķermenis grīļojās kā bada no�vārdzis. Pleci noslīdēja aizvien zemāk un zemāk, ka�mēr beidzot �ķita saplūstam ar roku kontūrām.

Meitene nemitīgi pētīja sludinājumus, tad atskatījās, meklēdama kādu mājas numuru sev aiz muguras. Reiz viņa atvēra somiņu un izlasīja kaut ko uz saburzītas ap�loksnes. Tur bija pierakstīti vairāku namu numuri, bet vai nu viņa tos pietiekami skaidri nesaredzēja, vai arī ne�varēja atrast meklēto � nezinu, kas tur īsti bija. Viņas seju es nevarēju redzēt. Galva bija noliekta, un zods pie�skārās kleitas apkaklītei. Mirkli viņa pacēla galvu, tad tā atkal noslīga uz krūtīm.

Meitene stāvēja ielas otrā pusē pie viena no baltajiem pārejas stabiem. Viņa varēja atspiesties pret �o stabu vai atrast kādu vietu, kur apsēsties. Nezinu, kāpēc viņa tā nedarīja. To viņa laikam arī pati nezināja.

Es stāvēju ielas ēnas pusē un kaut ko gaidīju. Ne�zinu, ko īsti. Bet tas jau arī nav svarīgi. Man nebija ko darīt un nebija kurp iet. Es tikai tur stāvēju, kad iedomā�jos palūkoties pāri ielai, un ieraudzīju meiteni ar avīzi rokā. Uz ielas bija vēl simtiem citu cilvēku, visi kaut kur steidzās. Mēs abi vienīgie stāvējām uz vietas.

Tas bija tā starp vieniem un diviem pēcpusdienā. Vī�rie�i un sievietes nāca ārā no restorāniem ielas abās pu�sēs, steigdamies atpakaļ uz darbu. Man kabatā bija ceturtdaļdolāra, bet es vēl nebiju ēdis pusdienas. Biju pa�matīgi izsalcis, bet taupīju savus divdesmit piecus cen�tus. Gribēju doties uz Ri�mondu, kur dro�i cerēju dabūt darbu. Ņuorleānā nebija nekā, un Atlantā es jau biju mē�ģinājis. Tagad gribēju braukt uz Ri�mondu. Bija jūlijs un darba visur maz. Bet Ri�mondā man aizvien lai�mējās.

Meitene, kas stāvēja otrpus ielai, apgrieza avīzi un izlasīja otro cie�i nodrukāto lappusi. �ai ielā atradās vairākas iestā�u ēkas un da�as bankas. Visur bija arī da�ādi mazumtirdzniecības veikali. Daudzos logos stāvēja izlikti sievie�u apģērbi. Vīrietim te grūti atrast darbu un sievietei tikpat grūti, sevi�ķi meitenei, ja tā nav pie�klājīgi apģērbusies.

Meitene iespieda avīzi padusē un nāca pāri ielai. Es stāvēju da�us soļus no stūra. Viņa pārnāca pāri, avīzi cie�i padusē iespiedusi, visu laiku skatīdamās zemē uz ietvi. Ietves malā nonākusi, tā pagriezās uz manu pusi. Vēl vienmēr viņa skatījās zemē. Viņa turēja galvu no�liektu, it kā uz savām kurpēm lūkodamās.

Ietve bija karsta. Bija jūlijs.

Meitene pagāja man garām aizmugurē. Dzirdēju zem viņas kurpēm no�ņirkstam smiltis. Soļi atgādināja smil��papīra berzē�anu pret dzelzi. Tad pēk�ņi skaņa apklusa. Atskatījos un ieraudzīju viņu stāvam gandrīz sev līdzās. Meitene atradās man tik tuvu, ka es būtu varējis to aiz�sniegt ar roku. Viņas seja bija bāla un lūpas baltākas par pieri. Uz mani paskatījusies, viņa nepacēla galvu, tikai viņas acis mani redzēja. �īs acis bija ļoti valgas. Un tās bija ļoti zilas. Meitene negribēja, lai es zinu, ka viņa ir raudājusi.

Es apgriezos un skatījos viņā. Nezināju, ko darīt. Iekams meitene mani uzrunāja, tā cie�i saknieba muti, ta�u nespēja apvaldīt lūpu trīsas.

� Vai jūs nevarētu man pateikt, kur Forsaita ielā ir 67. numurs? � viņa jautāja.

Es lūkojos viņā. Viņas rokas bija sa�ņaugtas tik cie�i, ka es saskatīju tikai pirkstu kauliņus. Tie bija notriepti ar krāsu, it kā viņa visu dienu būtu cilājusi svaigi iespies�tas avīzes. Pirksti nebija netīri, ta�u arī ne glu�i balti. Uz tiem bija nosēdu�ies kaut kādi melngani putekļi. Pu�tekļi ir katras pilsētas gaisā, un da�s mazgā rokas pie�cas vai se�as reizes dienā, lai uzturētu tās tīras. Nezinu, bet var būt, ka viņai nav bijis iespējams nomazgāt rokas vairākas dienas. Meitenes seja nebija netīra, bet izska�tījās it kā ar slapju mutautiņu noslaucīta.

Viņa man jautāja, kur atrodas Forsaita ielas 67. nu�murs. Jautādama tā teica �piedodiet�, un es zināju, ka tā teiks �ļoti jums pateicos�, ja es pasacītu, kur tas ir.

Man vajadzēja stipri saņemties, iekams vispār spēju ko pateikt. Es zināju, kur �is numurs ir. Tā bija darba aģentūra. Es pats �onedēļ tur biju iegriezies kādas divas vai trīs reizes dienā. Bija jūlijs. Paskatoties pāri ielai, es varēju redzēt �o numuru ar lielu apzeltītu ciparu pie dur�vīm. Tās visu laiku atvēra un aizvēra cilvēki, gan ieiedami, gan iznākdami.

� Ko? � es vaicāju. Bet, to sakot, tas tik aprauti neizskanēja. Kad jūs runājat ar ļoti daiļu meiteni, tad visu izsakāt kaut kā citādi.

Es zināju, ko viņa saka, bet neatceros, ka viņa to būtu izteikusi. Skatījos meitenē tik ilgi, kamēr piemirsu, ko viņa man vaicā.

Meitene atvēra somiņu un sataustīja tajā saburzīto ap�loksni, uz kuras bija sarakstījusi adreses. Viņas acis lū�kojās manī ar to pa�u tālo nenoteiktību kā tobrīd, kad es viņu pirmo reizi ieraudzīju viņpus ielai. Viņa meklēja aploksni, nemaz neskatīdamās, ko dara. Aploksne izkrita uz ietves tai mirklī, kad viņa vēra vaļā somiņu.

Es pacēlu vēstuli. Tā bija adresēta Dorotijai � uz�vārdu nevarēju salasīt. Tā bija atsūtīta uz Atlantas pasta nodaļu no kādas mazas pilsētiņas pie Floridas robe�as. Tā varēja būt no mātes vai māsas. Tas bija sievietes rok�raksts. Meitene izrāva man aploksni no rokas, iekams pa�guvu to pasniegt. Sī kustība mani pārsteidza. Var būt, ka bija miris viņas tēvs un viņa centās atrast darbu, lai palīdzētu mātei, � nezinu. Tādas lietas notiek nemitīgi. Vai varbūt visa Dorotijas ģimene bija gājusi bojā nelai�mes gadījumā un viņai vajadzēja atstāt mājas, lai sevi uzturētu, � tādas lietas notiek visur.

Uz mums atskatījās gājēji. Tie pagāja garām, tad pagriezās un skatījās. Turpat aiz stūra, pie kura mēs stā�vējām, atradās Pī�trī iela. Tas bija elegants kvartāls.

Nezinu, kas lika man pateikt to, ko es sacīju. Es zi�nāju, kur ir 67. numurs Forsaita ielā. Pats tur biju iegrie�zies vēl tikai pirms pusstundas. Tur atradās darba aģen�tūra. Man teica, lai pienākot rīt no rīta. To viņi saka vi�siem � kā vīrie�iem, tā sievietēm. Bija klusā sezona. Jūlijs.

Es teicu, ka 67. numurs ir apmēram trīs mājas tālāk, gaisa tilta otrā pusē. Parādīju ar roku pāri viņas galvai. Viņa �ķita ļoti maziņa man līdzās.

Viņa paskatījās tālāk ielā, uz gaisa tilta otru pusi. Tur atradās pāris du�u lētu viesnīcu. Tās bija vislētākās. Visi tās zināja. Tādas ir katrā pilsētā. Istabas tur maksā piecdesmit centu, septiņdesmit pieci un dolāru. Domāju, ka daru pareizi. Dorotijas somiņā nebija naudas. Ne centa. Es redzēju visu, kas tajā bija. Man bija ceturtda|dolāra un, kamēr atradī�u kādu darbu, vajadzēs nobraukt visu ceļu līdz Ri�mondai. Pāri ielai, 67. numurā, darba nebija. Bija klusā sezona. Vasarā visi izbrauc no pilsētas. Jūlijā darba nav. Un Dorotijai gribējās ēst. Viņa bija mēģinā�jusi pārnak�ņot stacijā � Gaisa tilta otrā pusē atradās vismaz septiņas vai astoņas viesnīcas. Vislētākās. Esmu redzējis tur rītasvārkos tērpu�ās sievietes pēc pusnakts aizsteidzamies pa gaiteņiem. Viņām vienmēr bija kaut cik naudas � pietiekami, lai nopirktu kaut ko ēdamu, kad ir izsalku�as. Katrs zina, ko nozīmē būt izsalku�am. Vīrietis to kādu laiciņu var izturēt � nedēju, desmit die�nas, divas nedēļas, bet sieviete, � ja esat kādreiz re�dzējis badu cietējas sievietes ķermeni, tad sapratīsiet, kāpēc man likās, ka daru pareizi.

Viņa nebija pakustējusies.

� Tas ir apmēram trīs mājas tālāk, gaisa tilta otrā pusē, � es atkal teicu. Viņa jau bija dzirdējusi, kad teicu io pirmo reizi.

Viņa nekustējās.

Tur viņa stāvēja, skatīdamās uz netīrajām sarkanu ķieģeļu ēkām. Viņa zināja, kas tās par ēkām. Da�ām no tām bija izkārtnes, ko varēja izlasīt pāri gaisa tiltam.

VIESNĪCA � 75c &$1 [6] . viņa lasīja �īs izkārtnes. Mana roka ieslīdēja kabatā un pirksti sataustīja divdesmit pie�cus centus. Nezinu, ko viņa būtu iesākusi ar �o naudu. Man bija kauns viņai to dot � tur ta�u bija tikai div�desmit pieci centi.

��� Labi, � viņa teica.

Likās, ka viņa ir apņēmusies kaut ko joti svarīgu, it kā iz�ķīrusies starp dzīvību un nāvi. �ķita, it kā viņa teiktu �labi, es ie�u turp�. Viņa man nepateicās par to, ka pasacīju, kur viņa atradīs vajadzīgo numuru. Meitene zināja, ka 67. nams atrodas �aipus gaisa tilta.

��� Labi, � viņa sacīja.

Tad pagriezās un aizgāja pa ielu uz netīri sarkano ķieģeļu ēku pusi. Viņas papē�i bija no�ķiebu�ies. Meitene centās turēties stalti un tai vajadzēja iet stīvi, lai neļodzītos kājas. Ja tās kaut mirkli atslābtu, viņa izme�ģītu potītes.

Viņa uz mani neatskatījās. Viņas zilie flaneļa svārki bija saburzīti. Likās, ka viņa būtu gulējusi, tos nenovelkot jau vairākas naktis, varbūt kādu nedēļu. Tie bija piepu�tēju�i un plūksnaini. Baltā zīda blūzīte saburzīta un ne�tīra. Putekļi bija sakrāju�ies krokās, un vīles pāri ple�ciem veidoja svītrainus traipus. Cepure izskatījās kā vai�rākas stundas mirkusi lietū un pēc tam �āvēta uz asa va�d�a. Pa�ā galā tai bija izveidojusies smaile, kas to pa�darīja bezveidīgu.

Es nevarēju tur vairs ilgāk stāvēt. Viņa bija aizgā�jusi gandrīz līdz netīri sarkano ķieģeļu ēku blokam. Pār�gāju pāri ielai un aizsteidzos pa aleju uz Marietas ielu.

Marietas ielā iegriezos garā�ā. Mehāniķis, kas tur strādāja, reiz teica man, ka esot izredzes aizbraukt uz Ri�mondu, ja es pagaidītu, kamēr uz turieni iet kāds auto�mobilis.

Kad iegāju garā�ā, tur kāds eļļoja ma�īnu. Garā�as strādnieks pamāja man un parādīja automobili. Tā bija liela ma�īna. Es zināju, ka, tādā braucot, ātri nokļū�u galā. Vaicāju �oferim, vai viņ� aizvedīs mani uz Ri�mondu. Viņ� apjautājās par mani garā�ā. Brītiņu viņi kantori aprunājās, tad iznāca �oferis un pateica,, ka ņem��ot mani līdzi. Viņ� brauca tūlīt.

Aizbraucām uz Ri�mondu. Es izkāpu un gāju meklēt darbu. Zem gaisa dzelzceļa sliedēm starp Senāta ēku un upi atrodas vairumtirdzniecības iecirknis. Es tur esmu bijis jau agrāk.

Bet ar mani kaut kas bija noticis. Man nebija pacie�tības meklēt darbu. Es nervozēju. Visu laiku jutu nepie�cie�amību kustēties. Nespēju nostāt mierā.

Pēc da�ām dienām aizbraucu uz Baltimoru. Pieteicos darba aģentūrā. Tur darbu bija daudz, tikai viņi nestei�dzās to piedāvāt. Viņi gribēja, lai pagaida pāris nedēļas, gribēja redzēt, cik daudz cilvēks var izturēt. Daudzi aiz�brauca uz Filadelfiju. Tā tas vasarā notiek. Visi dodas projām uz ziemeļiem. Kad laiks kļūst auksts, tie atgrie��as un apmetas Baltimorā, kamēr tas mainās, un tad do�das ceļā uz nāko�o pilsētu. Un visi beidz ar Ņuorleānu.

Es nevarēju palikt Baltimorā. Nespēju norimt. Aiz�braucu uz Filadelfiju tāpat kā visi citi. No Filadelfijas visi brauc uz D�ersiju. Bet es nebraucu. Paliku Filadelfijā.

Tad kādā dienā stāvēju Tirgus ielā pie Domes nama un skatījos, kā ceļ jaunu debesskrāpi. Viņpus ielai ierau�dzīju kādu jaunu meiteni, kas izskatījās līdzīga tai, ar kuru biju sarunājies toreiz Atlantā. Protams, tā nebija viņa. Bet līdzība bija ļoti liela.

Nespēju domāt neko citu. Nostāvēju tur visu pēcpus�dienu, domādams par meiteni no Atlantas un nevarēdams izgudrot, ko toreiz būtu varējis darīt. Sapratu, ka man jāmēģina nokļūt Atlantā un viņa jāatrod. Es ta�u aizsū�tīju viņu Forsaita ielā, pāri gaisa tiltam. Viņa labi zi�nāja, kur iet, bet nebūtu gājusi, ja es tā nebūtu teicis. Es viņu turp aizsūtīju. Ja es būtu tikai parādījis pāri ielai uz 67. numuru! Viņa zināja, kur tas ir. Viņa stāvēja pie �ī nama, kad es viņu pirmo reizi ieraudzīju ar salo�cīto avīzi rokā, sludinājumus lasot. Bet viņa arī zināja, ka iek�ā iet ir veltīgi. Tikpat tie liktu nākt otrā rītā. Tā viņi saka visiem. Varbūt meitene domāja, ka es tai iedo�u drusku naudas. Taisnību sakot, es ta�u nezinu, ko viņa domāja. Bet viņa uz to bija sagatavojusies tie�i tāpat kā es. Meitene bija pārāk lepna, lai palūgtu drusku naudas, ar ko nopirkt ēdienu, un tomēr cerēja, ka es varētu to iedot. Man gan bija ceturtdaļdolāra, bet es kautrējos to viņai piedāvāt, � sevi�ķi vēl pēc tam, kad biju ieteicis iet uz �im viesnīcām. Viņa bija mēģinājusi atrast kaut kur darbu, lai varētu paēst un pārnak�ņot. Meitene zināja, ka ir tikai viens ceļ�. Viņa zināja par Forsaita ielu otr�pus gaisa tiltam. Kāds viņai to bija pateicis. Varbūt kāda sieviete dzelzceļa stacijā. Kāds viņai bija pateicis, jo viņa visu zināja.

Es ta�u viņu turp nesūtīju, viņa tik un tā būtu aizgā�jusi pati� Lūk, ko es reizēm domāju, � bet tie ir meli! Tas biju es, kas teica, lai viņa iet tālāk pa �o ielu pāri gaisa tiltam.

Viņ� bija vecs vīrs, kas vientuļi dzina savu laivu uz zveju Golfa straumē, un astoņdes�mit �etras dienas viņ� nebija noķēris nevienu zivi. Pirma�jās �etrdesmit dienās viņam līdzi brauca zēns. Bet pēc �īm tuk�ajām dienām zēna vecāki teica, ka sirmgalvis ir caur�caurēm nelaimes putns, salao, kam līdzīgu grūti pat iedomā�ties. Viņi lika zēnam pāriet uz citu laivu, kas jau pirmajā

nedēļā vien pārveda trīs krietnas zivis. Zēnam sāpēja sirds skatoties, kā vecais vīrs ik vakarus atgrie�as ar tuk�u laivu, un viņ� vienmēr nāca sirmgalvim palīgā iz�nest krastā vai nu saritinātās auklas, harpūnu un �e�bērkli, vai arī mastam aptīto buru. Bura bija salāpīta ar vecu miltu maisu gabaliem un izskatījās kā īsts posta karogs.

Vecais vīrs bija sauss un izdēdējis, ar krunkainu seju. Viņa sejā brūnoja labdabīga ādas vē�a plankumi, ko rada tropiskās jūras izstarojumi. Vaigi bija planku�mos, bet delnas � dziļās rētās, kādas iegrie� auklas, vel�kot smagu zivi. Ta�u neviena no �īm rētām nebija svaiga. Tās bija vecas kā plaisas sen iz�uvu�a ūdens gultnē.

Viss viņā bija vecs, izņemot acis. �irgtās acis staroja gai�i kā pati jūra un izaicino�i spītēja neveiksmēm.

� Santjago, � ierunājās zēns, kad viņi, izvilku�i laivu smiltīs, kāpa krastā. � Es ie�u tev līdzi jūrā. Mēs jau esam nopelnīju�i kaut cik naudas.

Tas bija viņ�, kas mācīja zēnu zvejot, un zēns mīlēja veco vīru.

��� Nē, � atteica sirmgalvis. � Tev gadījusies lai�mīga laiva. Paliec vien turpat.

��� Atceries, kā tu reiz astoņdesmit septiņas dienas brauci tuk�ā, bet pēc tam trīs nedēļas no vietas katru vakaru vedi mājās pa milzīgai zivij.

��� Atceros, � atbildēja vecais. � Es jau zinu, tu nepameti mani tāpēc, ka neticētu manai veiksmei.

��� Tēvs lika. Es ta�u esmu tikai puika, un man jā�paklausa.

��� Skaidrs, � teica sirmgalvis. � Tas ir dabiski.

��� Viņ� diez kā netic.

�� Tā gan, � sacīja vecais vīrs. � Toties mēs ticam. Vai ne?

�� Jā, � zēns apstiprināja. � Gribi, iedzersim �Te�rasē� kādu kausu alus? Es izmaksā�u. Rīkus aiznesīsim mājās pēc tam.

��� Kāpēc ne? � sirmgalvis piekrita. � Zvejnieks zvejnieku vienmēr drīkst pacienāt.

Viņi apsēdās �Terasē�. Viens otrs no zvejniekiem ņē�mās zobot veco vīru, bet viņ� jau neapvainojās par to. Citi, vecākie, skatījās uz viņu līdzjūtīgi. Ta�u viņi to ne�izrādīja un uzsāka pieklājīgu sarunu par straumēm un dziļumiem, kur mēdza izmest tīklus, sprieda par labo laiku un saviem piedzīvojumiem jūras gaitās. Tie, kas �odien bija atgriezu�ies ar lomu, pa pārim nesa dēļus, uz kuriem bija izstiepti jau uz�ķērstie un iztīrītie marlini. Viņi devās uz zivju noliktavu. Tālākā ceļā uz Havannas tirgu lomus mēdza nogādāt refre�erators. Citi, kas bija izvilku�i haizivis, veda tās uz haizivju apstrādā��anas fabriku viņpus līcim. Tur tās cēla uz blokiem, iz�ņēma aknas, nocirta spuras un novilka ādu, bet gaļu sa�dalīja iesālī�anai.

Pū�ot rītenim, pāri visai ostai pludoja smaka no hai�zivju fabrikas; ta�u �odien tā vēdīja tikko manāmi, jo vēj� iegriezās ziemelī, drīz nostādamies pavisam, un �Terasē� bija silti un mājīgi.

��� Santjago, � ierunājās zēns.

�� Jā, � sirmgalvis atsaucās. Viņ� lūkojās glāzē un atcerējās sen pagāju�us laikus.

��� Gribi, es ie�u un sadabū�u tev sardīnes rītdienai?

��� Nē. Ej labāk beisbolu spēlēt. Airēt es vēl varu pats, tīklu izmetīs Rod�elio.

��� Bet es to izdarītu labprāt. Ja es nevaru iet tev līdzi zvejā, ļauj, lai es tev kaut citādi palīdzu.

��� Tu izmaksāji man alu, � teica vecais. � Tu esi jau īsts vīrs.

��� Cik man bija gadu, kad mēs pirmoreiz izbraucām kopā?

��� Pieci. Un tu tikko nedabūji galu, kad man pieķē�rās tik spēcīga zivs, ka tā gandrīz sa�ķaidīja mūsu laivu gabalu gabalos. Tu vēl atceries to?

��� Es atceros, kā zivs aste plak�ķēja un kūla viļņus, atceros spītīgo raustī�anos, un tavas vāles klaudzē�anu pa tās galvu. Tad vēl es atceros, kā tu nosviedi mani lai�vas priek�galā uz satītām auklām, visa laiva trīcēja un svaidījās, vāle klabēja kā cirvis pa baļķi, un gaisā sal�kani oda pēc asinīm.

�� Tu to patie�ām atceries vai tikai iedomājies pēc maniem stāstiem?

��� Es atceros visu, kop� mēs sākām zvejot kopā.

Vecais vīrs sirsnīgi lūkojās viņā ar savām uzticīga�jām, saules izēstajām acīm.

�� Ja tu būtu mans dēls, es vēl riskētu ņemt tevi līdzi. Bet tev pa�am ir tēvs un māte, un tu brauc jūrā ar lai�mīgu laivu.

��� Es tomēr sadabū�u sardīnes. Un vēl man ir pa�domā �etras krietnas zivis ēsmai.

��� Man �odien pa�am palika pāri. Es tās ielik�u sālī.

��� Labāk es atnesī�u tev svaigas.

��� Ne vairāk kā vienu, � teica sirmgalvis. Viņam nekad netrūka paļāvības un ticības savai veiksmei. �odien viņ� jutās sevi�ķi svaigs un mo�s � kā stāvot spirgtā vējā.

��� DiVas, � zēns sacīja.

��� Nu labi, � sirmgalvis piekrita. � Tu tās nenozagi?

��� Būtu jau nozadzis. Bet �oreiz nopirku.

��� Paldies, � sacīja vecais vīrs. Viņ� pārāk vienkār�i skatījās uz dzīvi, lai nepieņemtu zēna uzmanīgo pakal�pību kā saprotamu un dabisku lietu. Viņ� arī zināja, ka,

to pieņemot, nezaudēs nekā no savas cieņas un paļāvīgā lepnuma.

�� Ja straume nemainīsies, rīt būs labs laiks, � viņ� teica.

��� Kur tu domā zvejot?

��� Labi tālu un tā, lai būtu jau uz vietas, kamēr vēj� sāk mainīties. Es gribētu izbraukt pirms rīta ausmas.

��� Es raudzī�u pierunāt arī savējo izbraukt lielajā selgā. Ja tev gadīsies īsti prāva zivs, mēs varēsim nākt tev palīgā.

��� Viņam gan nepatīk laisties pārāk tālu jūrā.

�� Tiesa, � atbildēja zēns. � Bet es ta�u varu sa�skatīt kaut ko tādu, kam viņa acis par vājām. Kaut vai kaijas, kas nozīmētu zivju baru� Un tā es iekārdinātu viņu uz delfīnu zveju.

��� Vai tad tavs saimnieks tik slikti redz?

��� Viņ� ir gandrīz akls.

��� Savādi, � teica sirmgalvis. � Viņ� ta�u nekad nav gājis bruņurupu�u medībās. Tās gan bendē acis.

��� Bet tu ta�u gadiem ilgi zvejoji bruņurupu�us Moskitu piekrastē un vēl arvien labi redzi.

��� Es neesmu tāds kā citi.

��� Vai tev tagad pietiktu spēka īsti lielai zivij?

��� Jādomā. Viss atkarīgs no zvejas paņēmieniem.

��� Aiznesīsim mājās zvejas rīkus, � teica zēns. � Tad es paņem�u tīklu un aizie�u pēc sardīnēm.

Viņi izkrāva laivu. Sirmgalvis uzvēla plecā mastu, bet zēns nesa padusē kasti ar brūno, grodo auklu rituļiem, �ebērkli un harpūnu. Igvāts un lielā vāle, ar ko apdul�lināt zivi, kad tā pievilkta laivai, palika zem soliņa. Pro�tams, nevienam nenāktu prātā apzagt veco vīru, bet gud�rāk bija aiznest buru un auklas mājās, lai tie velti ne�mirktu nakts rasā. Bez tam viņ� varēja būt dro�s tikai par vietējiem iedzīvotājiem, � kāpēc laivā atstātam �e�bērklim un harpūnai lieki kārdināt nejau�u garām�gājēju?

Viņi kāpa krasta uz sirmgalvja budu un iegāja pa at�vērtajām durvīm. Vecais vīrs nolika mastu ar satīto buru pie sienas, zēns turpat blakus salika rīkus un kasti. Masts nebija daudz īsāks par būdas sienu. Būda bija celta no karaļpalmas � guano sīkstajiem dzinumiem. Te nebija

nekā vairāk par gultu, galdu, krēslu un melnu dobumu klonā, kur iededzināt kokogles ēdiena gatavo�anai. Pie brūnajām, cie�i sablīvēto guano lapu sienām bija pie�spraustas divas spilgtas litogrāfijas � Kristus sirds un Kobras dievmāte. Tās bija viņa miru�ās sievas relikvijas. Kādreiz tur karājās arī krāsaina sievas fotogrāfijā, bet viņ� jutās pārāk vientuļ�, kad skatījās uz to. Tad vecais vīrs nobāza ģīmetni plaukta stūrī zem sava tīrā krekla.

��� Ko tu ēdīsi vakariņās? � jautāja zēns.

�� Man ir vesela bļoda dzelteno rīsu ar zivīm. Tu arī gribi?

��� Nē, es paēdī�u mājās. Iekurt uguni?

��� Nevajag. To es vēlāk pats izdarī�u. Vai arī ēdī�u nesildītu.

��� Vai es drīkstu paņemt iz�auto tīklu?

��� Protams.

Nekāda tīkla nebija. Zēns labi atcerējās, kad tas tika pārdots. Bet �ie mazie meli atkārtojās katru dienu. Tā�pat kā par bļodu dzeltenā rīsa. Jo zēns arī to zināja.

��� Astoņdesmit pieci ir laimīgs skaitlis, � vecais sa�cīja. � Ko tu teiktu, ja es izvilktu zivi tā ap tūksto� mār�ciņām?

��� Es ņemu tīklu un eju pēc sardīnēm. Vai tu negribi pasēdēt piesaulē?

�� Jā. Man ir vakardienas avīze. Palasī�os par beis�bolu.

Zēns nezināja, vai arī vakardienas avīze nav fikcija. Ta�u vecais izvilka no pagalvja salocītu lapu.

��� Man to vīna veikalā iedeva Periko.

��� Es tikai sazvejo�u sardīnes un nāk�u atpakaļ. Uz ledus mūsu sardīnes nolik�u kopā, rīt sadalīsim. Kad at�griezī�os, tu man pastāstīsi par beisbola ma�u.

��� �Jenkiji� nevarētu būt zaudēju�i.

��� Ka tikai viņus nav sasitu�i Klīvlendas �Indiāņi�.

��� Nebīsties, dēliņ! Viņiem ta�u ir Dimad�o.

��� Mani baida ne tikai �Indiāņi�, bet arī Detroitas �Tīģeri�.

��� Vai tu vēl nesāksi baidīties no Cincinatas �Sarkanādainiem� vai Cikago �Baltzeķiem�?

��� Lasi uzmanīgi un pastāsti man, kad atgriezī�os.

��� Kā būtu, ja mēs nopirktu loterijas biļeti ar astoņ�desmit piekto numuru? Rīt ir astoņdesmit piektā diena.

�� To var, � zēns piekrita. � Bet varbūt astoņdes�mit septīto � tavas rekorda dienas skaitli?

��� Divreiz tā nevar laimēties. Bet vai tu dabūsi tie�i astoņdesmit piekto?

��� Es pasūtī�u.

�� Parasto biļeti. Tā maksā divarpus dolārus. No kā mēs lai aizņemamies naudu?

�� Tas nav grūti. Es katrā laikā varu aizņemties div�arpus dolāru.

��� Es arī varētu. Bet man nepatīk aizņemties. Kas sāk ar aizņem�anos, beidz ar ubago�anu.

��� Galvu aug�ā, vecais! Neaizmirsti, ka ir septembris.

�� Jā, septembrī nāk vislielākās zivis, � sprieda sirmgalvis. � Maijā katrs muļķis var būt zvejnieks.

��� Es eju pēc sardīnēm, � noteica zēns.

Kad viņ� atgriezās, saule bija norietējusi un vecais vīrs snauda savā krēslā. Zēns noņēma gultai izdilu�u ar�mijas segu un uzmanīgi apklāja sirmgalvja plecus. Tie bija neparasti pleci � spēcīgi, neskatoties uz dziļo ve�cumu. Arī kakls bija spēcīgs. Tagad, kad vecais snauda ar noliektu galvu, pat krunkas nevarēja redzēt. Viņa krekls bija tikpat nolāpīts kā bura. Da�i ielāpi bija pavi�sam izbaloju�i saulē, citi tum�i. Tikai sirmgalvja seja aiz�vērtām acīm izskatījās vēl vecāka, pat glu�i nedzīva. Avīze gulēja uz ceļgaliem, un nolaistā roka neļāva va�kara vējam to aiznest. Vecā zvejnieka kājas bija basas.

Zēns aizgāja, viņu nemodinādams. Kad viņ� atgriezās, sirmgalvis vēl arvien gulēja.

��� Celies, vecais! � teica zēns, pieskardamies viņa ceļgalam.

Sirmgalvis atvēra acis. Pagāja labs brīdis, kamēr viņ� atgriezās no sapņa tālajiem ceļiem. Tagad viņ� pa�smaidīja.

��� Ko tu atnesi?

�� Vakariņas, � atbildēja zēns. � Mēs ta�u nolē�mām vakariņas ēst kopā.

��� Man tā kā negribas.

��� Ķeries vien klāt. Neēdis nevar zvejot.

��� Ir gadījies, � vecais atteica un salocīja avīzi. Viņ� sāka locīt arī segu.

��� Neņern segu nost, � sacīja zēns. � Kamēr es esmu dzīvs, tu neiesi jūrā neēdis.

�� Vēlu tev ilgu mū�u gan tikai tāpēc, lai tu rūpētos pats par sevi, � sirmgalvis atrūca. � Ko mēs ēdīsim?

��� Melnās pupas, rīsus, �āvētus banānus un sutinā�tu gaļu.

Vakariņas bija tie�i no �Terases�, spo�os metala traukos ar dubultiem vākiem. Na�us, karotes un dak�iņas zēns izvilka no kabatas. Tie bija ietīti baltās papīra servjetēs � katram atsevi�ķi.

��� Kas tev to iedeva?

�� Mārtiņ�. Pats saimnieks.

��� Es gribētu pateikt viņam paldies.

��� Tas ir jau izdarīts. Tev nav ko runāt ar viņu.

��� Kad es noķer�u kādu lielu zivi, es atdo�u viņam visu vēdera gabalu. Bet viņ� gan laikam ir jau vairāk�kārt mums izpalīdzējis?

��� Es domāju gan.

�� Tad man jādod vairāk kā vēdera gabals. Viņ� tā rūpējas par mums.

��� Viņ� atsūtīja arī divas pudeles alus.

��� Man gan labāk gar�o konservētais alus.

��� Es zinu. Bet �oreiz dzersim no pudelēm. Tuk�ās pudeles es pats aiznesī�u atpakaļ.

��� Tu esi tik labs, � vecais teica. � Mēs varam sākt?

��� Tas atkarīgs no tevis, � laipni atbildēja zēns. � Es negribēju atvērt traukus, pirms tu esi gatavs.

��� Es jau esmu gatavs. Vajadzētu tikai rokas no�mazgāt.

�Kur tad lai mazgā?� domāja zēns. �Līdz ciemata sūk�nim vairāk nekā divi kvartāli. Man vajadzētu apgādāt viņu ar ūdeni, ziepēm un labu dvieli tepat uz vietas. Kā es par to neesmu parūpējies? Viņam nepiecie�ams arī cits krekls, silts ziemas kamzolis, apavi un jauna sega.�

��� Gaļa ir lieliska, � sirmgalvis teica.

��� Pastāsti man par beisbolu, � zēns atgādināja.

��� Kā es jau paredzēju, amerikāņu grupā �Jenkiji� ir pirmā vietā, � vecais apmierināti paziņoja.

��� Bet �odien viņi zaudēja.

�� Tas neko nenozīmē. Jo Dimad�o atkal ir labā formā.

��� Komanda nesastāv tikai no viņa vien.

��� Pareizi. Bet viņ� iz�ķir visu. Toties nāko�ajā ma�ā starp Bruklinu un Filadelfiju visas izredzes ir bruklinie�iem, varu pat saderēt. Atceries, kas tās bija par sacīk�stēm vecajā parkā! Kā sita Diks Sislers!

�� Jā, viņ� ir nepārspējams. Tādus metienus es ne�kad neesmu redzējis.

��� Atceries, cik bie�i viņ� agrāk nāca �Terasē�? Es gribēju viņu aicināt uz zveju, bet nevarēju sadū�oties. Tad es lūdzu, lai tu to izdari, bet tu arī nevarēji.

�� Jā. Man ļoti �ēl, ka tā iznāca. Viņ� dro�i vien būtu ar mieru. Mēs to varētu pieminēt visu mū�u.

��� Kā es priecātos, ja lielais Dimad�o izbrauktu mums līdzi uz zveju, � nopūtās vecais. � Runā, ka viņa tēvs bijis zvejnieks. Varbūt savā laikā viņ� bija tāds pats nabags kā mēs un mūs neapsmādētu.

��� Toties Sislera tēvs nekad nav cietis trū�kumu. Sislera tēvs vēl zēna gados pats spēlēja lielajās komandās.

��� Bet es tavā yecumā biju matrozis uz burenieka. Mēs braucām gar Āfriku, un katru vakaru es redzēju krastos lauvas.

��� Es zinu. Tu man to stāstīji.

��� Par ko mēs runāsim? Par Āfriku vai par beisbolu?

��� Labāk par beisbolu, � atbildēja zēns. � Pa�stāsti man par slaveno D�onu Jot Makgrovu. (Viņ� tā arī pateica �J� vietā �Jot�.)

��� Arī viņ� senāk mīlēja apmeklēt �Terasi�. Bet dzē�rumā Makgrovs bija rupj� un ka�ķīgs, grūti tad bija tikt ar viņu galā. Un viņ� aizrāvās ar zirgiem ne mazāk kā ar beisbolu. Viņ� pazina sacīk�u zirgus tik labi, ka bie�i vien pēc sava saraksta diktēja viņu vārdus pa telefonu. No �ā saraksta Makgrovs nekad ne�ķīrās.

�� Viņ� bija lielisks treneris, � teica zēns. � Mans tēvs uzskata viņu par labāko treneri pasaulē.

��� Kā tad! Tāpēc ka Makgrovs te visbie�āk apgro�zās, � vecais nepiekrita. � Ja Duro�ē pasāktu mūs ap�ciemot katru gadu, tavs tēvs par labāko treneri uzskatītu viņu.

��� Bet kas tad īsti ir spējīgāks treneris: Ljūks vai Maiks Gonzaless?

��� Man liekas, viņi ir vienlīdz stipri.

��� Bet tu esi vislabākais zvejnieks.

��� Nē. Esmu redzējis daudz labākus.

��� Quē va! [7] � iesaucās zēns. � Ir daudz labu un pat slavenu zvejnieku. Bet neviens nevar līdzināties tev.

��� Paldies. Tu mani iepriecini. Es ceru, ka nesastap�u tik lielu zivi, ko nevarētu pieveikt, lai tev nevajadzētu vilties manī.

�� Tādas zivs pasaulē nav, ja tu esi tik stiprs, kā saki.

��� Es varbūt novērtēju savus spēkus pārāk augstu, � sprieda vecais. � Bet es zinu labus zvejas paņēmienus un esmu neatlaidīgs.

��� Tagad tev jāiet gulēt, lai tu rīt būtu spirgts. Es vēl tikai aiznesī�u tuk�os traukus uz �Terasi�.

��� Nu tad ar labu nakti! Es tevi rīt pamodinā�u.

��� Tu esi mans modinātājpulkstenis, � teica zēns.

��� Bet mans modinātājs ir vecums, � teica sirmgal�vis. � Kāpēc veci cilvēki tik agri mostas? Vai tāpēc, lai pavadītu vēl kādu garāku dienu?

��� Nezinu, � pusaudzis atbildēja. � Es zinu tikai to, ka jauni zēni guļ cie�u un ilgu miegu.

�� Tos laikus es varu tikai atcerēties, � nopūtās ve�cais. � Tevi es pamodinā�u laikā.

��� Man nepatīk, ka mani modina saimnieks. Itin kā es būtu kaut kas zemāks.

��� Es saprotu.

��� Ar labu nakti, vecais!

Zēns aizgāja. Vakariņas bija paēstas, neiededzinot gaismu. Sirmgalvis noģērbās tāpat tumsā. Pagalvim viņ� saritināja savas bikses un pabāza zem tām izlasīto laik�rakstu. Tad viņ� ietinās segā un aizmiga uz citām avī�zēm, kas bija izklātas uz gultas atsperēm.

Viņ� iemiga drīz un sapņoja par zēna gados redzēto Āfriku, par bezgalīgiem krastiem, zeltainiem un baltiem, tik baltiem, ka sāpīgi �ilba acis, par augstiem zemes�ragiem un lieliem, brūniem kalniem. �ajos krastos viņ� tagad pavadīja katru nakti, dzirdēja �alcam lēzenos viļ�ņus. Un pāri tiem �ūpojās iedzimto laivas� Guļot viņ� saoda pakulu un darvas smaku, ko izgaroja kuģa klājs, viņ� ieelpoja Āfrikas smar�u, kas rītos atplūda līdz ar sauszemes vēju.

Jūtot sauszemes vēja smar�u, sirmgalvis parasti mo�dās, apģērbās un gāja celt zēnu. Bet �onakt sauszemes vēja dva�a uzplūda pārāk agri, un viņ� pat miegā juta, ka ir pārāk agrs, tāpēc sapņoja tālāk. No jūras cēlās baltās kalnu smailes, raibā virknē aizslīdēja Kanāriju salu ostas un reidi.

Viņ� vairs nesapņoja nedz par vētrām, ne sievietēm, nedz par lieliem notikumiem, ne lielām zivīm, ne par spē�ko�anos, nedz arī par savu sievu. Viņam rādījās tikai sen redzētas vietas un lauvas Āfrikas krastos. Lauvas rota�ļājās putekļainās smiltīs kā jauni kaķēni, un viņ� mīlēja tos, kā mīlēja zēnu. Zēnu viņ� sapņos neredzēja nekad. Viņ� vienkār�i modās, paskatījās caur atvērtām durvīm uz mēnesi, atritināja un uzvilka savas bikses. Aiz būdas stūra viņ� nolaida ūdeni un devās modināt zēnu. Rīta dzestrumā viņu kratīja drebuļi. Bet viņ� zināja, ka drīz tie pāries un airējot kļūs jau pavisam silti.

Zēna mājas durvis nebija aizslēgtas, viņ� atvēra tās un basām kājām klusi gāja iek�ā. Zēna gulta stāvēja pa�ā pirmajā istabā, un dziesto�ā mēness gaismā sirmgalvis labi redzēja gulētāju. Vecais lēni saņēma zēnu aiz kā�jas un neatlaida, līdz tas atvēra acis, apgriezās un pa�skatījās modinātājā. Sirmgalvis pamāja, zēns paņēma no krēsla bikses un, gultā sēdēdams, tās uzvilka.

Vecais vīrs izgāja pa durvīm, un zēns sekoja. Viņ� bija samiegojies. Sirmgalvis aplika roku viņa pleciem un teica:

��� Zēl man tevis.

��� Quē va, � attrauca zēns. � Tāds nu reiz ir vīra darbs.

Viņi gāja lejup pa ceļu uz sirmgalvja būdu. Tumsā viņi ik uz soļa satika baskājainus zvejniekus, kas nesa uz pleciem savu laivu mastus.

Nonākot būdā, zēns salika grozā auklu rituļus un pa�ņēma harpūnu un �ebērkli, bet vecais uzvēla plecos mas�tam aptīto buru.

��� Tu gribi kafiju? � zēns jautāja.

��� Saliksim rīkus laivā un tad izdzersim.

Viņi dzēra kafiju no kondensētā piena bund�ām mazā bufetē, kas rīta agrumā apkalpoja zvejniekus.

��� Kā tu gulēji, vecais? � vaicāja zēns. Viņ� bija pilnīgi pamodies, lai arī cik grūti viņam nāktos pār�varēt miegu.

�� Ļoti labi, Manolino, � sirmgalvis atbildēja. � �o�dien es dro�i varu paļauties uz saviem speķiem.

��� Es arī, � teica zēns. � Nu es ie�u pēc mūsu sar�dīnēm un svaigās ēsmas. Mūsu rīkus saimnieks vienmēr nes pats. Viņ� negrib, ka tos aiztiek kāds cits.

��� Mums gan tā nebija. Es ļāvu tev kaut ko nest jau tad, kad tev bija vēl tikai pieci gadi.

�� Atceros, � zēns sacīja. � Es tūlīt bū�u atpakaļ. Iedzer vēl kafiju. Te mums dod uz krīta.

Viņ� gāja basām kājām pa korāļu ie�iem uz ledus pa�grabu, kur glabājās ēsma.

Sirmgalvis lēni sūca savu kafij u. Ar to viņam bija jāpietiek visu dienu, un viņ� ne�aubījās, ka pietiks arī. Tagad jau labu laiku ēdiens viņam negar�oja, un viņ� nekad neņēma līdz pusdienas. Laivas priek�galā viņ� tu�rēja pudeli ar ūdeni, un tas bija viss, ko viņam vaja�dzēja.

Zēns atgriezās ar sardīnēm un avīzē ietītām dzīvām zivīm, un abi gāja pa taku uz laivu, ar basām pēdām sa�jūtot oļaino smilti. Viņi novilka laivu un ielaida to ūdenī.

��� Labu veiksmi, vecais!

��� Labu laimi arī tev! � atbildēja sirmgalvis. Viņ� iemetināja airu cilpas duļļos, iegūlās airos un tumsā iz�veda laivu no ostas. No visas krastmalas jūrā devās laivas. Vecais vīrs dzirdēja airu �ļakstus un klaudzienus. Pa�as laivas nebija redzamas, jo mēness jau bija noslī�dējis aiz pakalniem.

Brī�iem kādā laivā atskanēja balsis, bet tas bija reti. Airi �ļakstēja klusumā. Atstāju�as ostu, laivas izklīda uz visām pusēm. Katrai bija izraudzīta sava vieta okeānā, kur zvejnieki cerēja atrast zivis. Sirmgalvis bija nolēmis doties tālu selgā. Viņ� atstāja aiz sevis tuvā krasta smar��as un airēja pretī okeāna skaidrajai, dzestrajai agra rīta elpai. Vecais �ķērsoja fosforizējo�ās ūdens zālēs dzirk�sto�o plankumu okeānā, ko zvejnieki dēvēja par �lielo atvaru�. Seit, kraujā septiņsimt asu dzijā dzelmenī, no pa�a jūras dibena kāpjo�ie ūdens virpuļi pulcināja visu pasugu zivis. �Lielajā atvarā� mud�ēja garneļvē�u un sīku zivju bari, bet pa�os tum�ākajos dobumos snaikstī�jās tinteszivis. Naktīs tās pacēlās virspusē, kur tās bie�i aprija viņu klejojo�ās ienaidnieces.

Melnajā tumsā sirmgalvis jau sajuta rīta tuvumu. Airējot viņ� dzirdēja drebo�o skaņu, ar kādu iz�āvās no ūdens lidojo�ās zivis, dzirdēja viņu cieto, taisno spārnu �ņākoņu, kad tās aiztraucās naktī. Vecais vīrs mīlēja li�dojo�ās zivis � savus labākos draugus vientuļajā okeānā. Putnus viņ� �ēloja, sevi�ķi mazās, slaidās jūras bezdelī�gas, kas vienmēr �audījās, it kā meklēdamas, bet nekad neatrazdamas meklēto. �Putniem ir grūtāka dzīve nekā cilvēkiem, ja neskaita sevi�ķi spēcīgos un lielos vai plē�soņas,� domāja sirmgalvis. �Kāpēc putni veidoti smalki un trausli kā �īs jūras bezdelīgas, ja okeāns ir tik ne�ē�līgs? Jūra ir laba un skaista. Bet reizēm tā pavisam ne�gaidot kļūst ļauna. Tik daudz putnu lido, nirst un meklē sev barību jūrā, bet viņu sīkās, skumjās balsis jūrai par smalkām.�

Domās viņ� spāniski dēvēja jūru �la mar� � tāpat kā citi zvejnieki, kad viņi to piemin at mīlestību. Un, lai arī mīlot viņi da�kārt runāja par jūru ar ļaunumu, ta�u vienmēr � kā par sievieti. Da�i no jaunajiem zvejnie�kiem � tie, kuri lika bojas par auklu pludiņiem un brauca motorlaivās, kas bija nopirktas, kad haizivju aknas ienesa daudz naudas, sauca viņu �el mar� � vīrie�u kārtā. Viņi runāja par to kā par sāncensi, vienkār�i par kādu vietu vai pat par ienaidnieku. Bet vecais vīrs domāja par jūru tikai kā par sievieti, un, ja jūra kādreiz deva vai lie�dza bagātus lomus, pat ja kļuva ļauna un neganta, tad tā tam vajadzēja būt. �Mēness iespaido jūru tāpat kā sievieti,� domāja sirmgalvis.

Viņ� airēja vienmērīgi un rāmi � tas neprasīja ne�kādu pūļu, jo okeāns bija gluds un mierīgs, izņemot re�tus straumes virpuļus. Tre�o daļu darba vecais vīrs lika padarīt pa�ai straumei, un, gaismai svīstot, viņ� redzēja, ka ir izbraucis krietni tālāk nekā varēja cerēt tik agrā stundā.

�Veselām nedēļām es zvejoju atvaros un nekā neizvilku,� viņ� domāja. ��odien es izmēģinā�u laimi atklātā selgā, kur peld bonito un albakoru bari. Varbūt man ga�dīsies lielais loms.�

Jau pirms gaismas āķi ar ēsmu bija izlikti, un vecais ļāva laivai slīdēt pa straumi. Viens no āķiem peldēja �etr�desmit asu dziļumā, otrs � septiņdesmit piecu, bet tre��ais un ceturtais � simt un simt divdesmit piecas asis dziļi zilajā dzelmē. Āķi bija rūpīgi pārklāti ar ēsmu � smaile slēpās prāvākā zivī, bet līkums līdz pa�am galam novērts ar svaigām sardīnēm. Āķis gāja cauri sardīņu acīm, sīkās zivtiņas virtenē vijās ap tērauda izliekumu. Visizvēlīgākā zivs neatrastu pie āķa nevienas vietiņas, kam nebūtu laba gar�a un patīkams aromāts.

Zēns bija iedevis sirmgalvim divus mazus, svaigus tun�us jeb albakorus; tie tagad karājās uz dziļākajiem āķiem. Uz pārējiem diviem bija uzmaukta zilā makrele un dzeltenā umbrīne � tiesa gan, jau dienu iepriek� lietotas ēsmai, bet vēl pietieko�i labas. Lieliskās sardī�nes deva tām svaigu, kārdino�u smar�u. Auklas krietna zīmuļa resnumā bija izvērtas caur zaļi gremzdotām vi�cām � ik pieskāriens ēsmai liktu tām iegrimt ūdenī. Bez tam katrai auklai bija ap divsimt asu gar� rezerves ritu�lis, lai vajadzības gadījumā zivi varētu turēt kaut vai trīs�simt asu attālumā.

Sirmgalvis uzmanīja viciņas un lēni airēja, lai auklas turētos nepiecie�amā "dziļumā un slīpumā. Bija jau pa�visam gai�s, drīz vajadzēja lēkt saulei.

�aura saules maliņa parādījās pār viļņiem, un sirm�galvis ieraudzīja arī citas laivas. Tās rnelnoja tālumā, tuvāk krasta līnijai, izkaisītas platajā straumē. Saule kļuva arvien spo�āka, ūdens virsma kvēloja staru atspul�gos, tie drīz iedegās tik �ilbino�i, ka sirmgalvim acis sāka sāpēt. Viņ� airēja, cenzdamies neskatīties atspīdumos. Vecais lūkojās dzelmē, uzmanīdams auklas, kas stiepās dziļi melnajā ūdenī. Neviens cits nemācēja tā turēt auk�las � lai katrā tum�ās straumes slānī būtu pa āķim un zivs nevarētu aizpeldēt garām, to nepamanījusi. Citi vienkār�i lai� āķus pa straumi, un da�kārt tie atrodas tikai se�desmit asu dziļumā tad, kad zvejnieks rēķinās ar simt asīm.

�Es turu auklas pilnīgi pareizi,� sirmgalvis domāja. �Man tikai vairs neveicas. Bet ko var zināt? Varbūt �o�dien � Jauna diena nāk ar jaunu laimi. Ir jau labi būt laimīgam � Toties es kārtīgi daru savu darbu. Un, ja laime nāks, es to pratī�u saņemt.�

Pa divām stundām saule bija uzkāpusi augstāk, un, skatoties uz austrumu pusi, acis vairs nesāpēja. Pamalē nu melnoja tikai trīs laivas, tās bija tikko samanāmas pāri viļņiem.

�Visu mū�u rīta saule �ilbina man acis,� vecais no�domāja. �Un tomēr es vēl labi redzu. Vakaros es varu skatīties tie�i saulē un nekādi melni plankumi man nerā�dās. Vakarā saule ir vēl spilgtāka. Toties rītos � asāka.�

Pēk�ņi viņ� ieraudzīja melno albatrosu. Gariem, tum��iem spārniem tas riņķoja debesīs augstu virs galvas. Putns strauji metās lejup, slīdēdams uz slaidajiem, at�liektajiem spārniem, tad riņķoja atkal.

��� Viņ� ir kaut ko atradis, � sirmgalvis teica. � Viņ� neskatās tāpat vien.

Vecais sāka lēni airēt putna virzienā. Viņ� nesteidzās. Auklas turējās taisni un dziļi kā vienmēr. Viņ� �ķērsoja straumi tik uzmanīgi, ka zvejas gaita netika traucēta, kaut ari laiva kustējās ātrāk nekā pirms tam.

Putns atkal bija pacēlies augstāk un riņķoja nekus�tīgi izstieptos spārnos. Pēk�ņi tas metās lejup, un sirm�galvis redzēja lidojo�ās zivis izmisīgi iz�aujamies pāri ūdens virsmai.

��� Delfīns, � balsī teica vecais, � liels delfīns.

Viņ� ievilka airus un sameklēja smalku auklu. Tās tē�rauda pavadiņa beidzās ar vidēja lieluma āķi, sirmgal�vis uzsprauda tā smailei sardīni. Aķi viņ� ielaida ūdenī, bet auklu piesēja laivas pakaļgalā ieskrūvētam gredze�nam. Viņ� sagatavoja vēl vienu auklu un atstāja to sari�tinātu soliņa ēnā. Tad sirmgalvis atkal iegūla airos, uz�manīdams garspārnaino, melno putnu, kas nu riņķoja zemu pār ūdeni.

Sirmgalvis vēroja, kā putns metas lejā, gan sakļau�dams spārnus nir�anai, gan izmisīgi tos vicinādams, se�kojot lidojo�ai zivij. Vecais redzēja vieglo ūdens valni, ko sacēla delfīni, dzenājot bēgo�ās zivis. Delfīni �ķēla ūdeni, pār kuru lidoja zivis, un, kad tās krita atpakaļ, vajātāji bija turpat. �Tas ir liels delfīnu bars,� domāja sirmgalvis. �Bars izvērsies pla�ā lokā, un lidojo�ām zivīm ir maz izred�u glābties. Un putnam vispār nav ne�kādu izred�u. Lidojo�ās zivis viņam par lielām un par ātrām.�

Viņ� sekoja putna bezcerīgajām kustībām un lidojo��ām zivīm, kas brīdi pa brīdim iz�āvās no jūras. ��o baru es nepanāk�u,� domāja vecais. �Tas peld par ātru un par tālu. Bet man var pagadīties kāda no zivīm, kas klejo vienas, varbūt pat mans lielais loms. Kaut kur ta�u jā�būt manai lielajai zivij!�

Mākoņi slējās debesīs kā kalnu galotnes. Pāri �au�rajai, zaļajai krasta līnijai vijās zilganpelēku pauguru izloki. Ūdens bija tum�i zils, tik tum�i zils, ka viļņi meta biezas purpura ēnas. Skatoties ūdenī, sirmgalvis red'ēja sarkana planktona lāsumus un dīvainas gaismas atspīdumus. Auklas tikpat taisni kā vienmēr slīdēja tum�ajā ūdenī. Planktona bari bija laba zīme � tie pulcēja ap sevi zivis. Bet augstās saules staru rotaļas ūdenī un kāpjo�o mākoņu apveidi savukārt nozīmēja laba laika iestā�anos. Tikai putni bija pazudu�i. Gludo ūdens virsmu izraibināja vienīgi dzeltenas, saules izbalinātas Saragosas ūdenszāles un mēļās, receklīgās portugāļu fizāliju lapas, kas slīdēja gar pa�u laivas malu. Tās pa�ķīrās gar dēļu izliekumu un atkal iztaisnojās, kad laiva bija garām. Fizālijas peldēja kā varavīk�ņaini ziepju burbuļi, velkot aiz sevis garu, nāvējo�u sarkanu �ķiedru astes.

� Agua mala [8] , � norūca vecais. � Slampa tāda!

Viegli cilājot airus, viņ� skatījās ūdenī uz mazām ziv�tiņām, tikpat sarkanām kā vijīgie fizāliju taustekļi. Ziv�tiņas �audījās starp �iem taustekļiem un reizēm slēpās to ēnā. Fizāliju inde viņām nekaitēja. Toties tā bija bīstama cilvēkiem. Vecais vīrs ne vienreiz vien bija sadzēlis ro�kas, velkot auklas ar tām pielipu�iem, gļotainiem fizā�liju pavedieniem. Līdzīgas rētas un �ūlas izsauc indīgais ozols vai indīgā efeja. Fizāliju inde dzēla spēji kā pāta�gas cirtiens.

Varavīk�ņotie fizāliju burbuļi bija skaisti. Ta�u visā okeānā nevarēja atrast mānīgākas radības, tāpēc vecais mīlēja noskatīties, kā tās aprij lielie jūras bruņurupu�i. Ieraudzīju�i fizālijas, bruņurupu�i metās tām virsū aiz�vērtām acīm � tā viņu bruņās nebija nevienas brīvas vietiņas dzēlienam -un aprija laistīgos burbuļus ar visiem taustekļiem. Sirmgalvis priecājās par katru bruņu�rupu�u aprīto fizāliju. Viņam pa�am patika staigāt pēc vētras pa krastu un samīt ar savām sarepēju�ām pēdām viļņu izmestos burbuļus, kas pauk�ķēja kā pārspiesti pū�ļi.

Zaļos bruņurupu�us un vanagknābjus viņ� mīlēja. Tie bija tik iznesīgi, veikli un maksāja dārgu naudu. Pret lie�lajiem, muļķīgajiem, dzeltenās bruņās tērptajiem bissiem viņ� juta draudzīgu nicinā�anu. Ar labsirdīgu smīnu ve�cais vēroja viņu jocīgās mīlestības rotaļas un svētlaimī�gās fizāliju medības ar aizvērtām acim.

Nekādu noslēpumainu bijību pret bruņurupu�iem viņ� nejuta, jo vairākus gadus bija tos medījis. Sirmgalvis �ēloja viņus visus, pat milzīgos, ādainos bruņurupu�us, kas da�kārt bija lielāki par pa�u laivu un svēra veselu tonnu. Daudzi izturas necilvēcīgi pret bruņurupu�iem, jo bruņurupu�a sirds pukst vēl vairākas stundas pēc noga�linā�anas un uz�ķēr�anas. Bet vecais vīrs domāja: �Man ir tāda pati sirds un tādas pa�as rokas un kājas kā vi�ņiem.� Tomēr viņ� ēda baltās bruņurupu�u olas spēka uzturē�anai. Viņ� ēda tās visu pavasari, lai stiprinātos septembrim un oktobrim � lielo zivju mēne�iem.

Viņ� mēdza izdzert arī pa mēriņam haizivju eļļas no lielās cisternas zvejas rīku �ķūnī. Haizivju eļļu varēja dzert, kas gribēja. Vairumam riebās eļļas smaka. Bet to dzert nebija daudz nepatīkamāk, nekā celties pirms gais�mas, bez tam eļļa derēja pret iesnām un gripu un bija laba acīm.

Vecais paskatījās debesīs un atkal ieraudzīja riņķo�jo�o putnu.

� Viņ� tomēr ir kaut ko atradis, � sirmgalvis teica. Ta�u neviena lidojo�a zivs neiz�āvās pār viļņiem. Nere�dzēja arī satrauktu mazuļu barus. Pēk�ņi palēcās neliels tuncis, apsviedās gaisā un metās uz galvas ūdenī, tad palēcās vēl viens un atkal viens, viņi �audījās apkārt, sa�kuļot ūdeni putās un lieliem lēcieniem dzenājot sīko ziv�tiņu baru. Tas bija aplenkts no visām pusēm.

�Ja viņi neskrietu tik ātri, es tos drīz vien panāktu,� domāja vecais. Viņ� skatījās, kā ūdens grie�as baltās vēr�petēs un albatross ik pa brīdim nirst sīko zivtiņu barā, kas izbailēs �audījās pa�ā ūdens virspusē.

��� Putni ir labi palīgi zvejniekam, � vecais vīrs sprieda. Tajā pa�ā brīdī viņ� juta saspringstam auklu, ku�ras līkumu turēja zem pēdas. Viņ� nolaida airus, cie�i satvēra drebo�o auklu un sāka to vilkt. Pēc svara sprie��ot, tur svaidījās neliels tuncis. Aukia raustījās ārvien stiprāk, bet viņ� turpināja vilkt. Ūdenī pazibēja zila mu�gura un zeltaini sāni. Drīz zivs bija pāri malai un no�krita laivā. Tā gulēja karstajā saulē blīva un �mauga kā lode. Lielās, trulās acis vērās nekustīgi, tikai skaistā un kustīgā aste, nāves mokās drebot, dauzījās pret lai�vas dējiem. Aiz �ēlastības sirmgalvis nobeidza to ar si�tienu pa galvu un paspēra vēl trīco�o ķermeni soliņa ēnā.

��� Albakors, � viņ� noteica balsī. � Tā būtu laba ēsmas zivs. Tas sver savas desmit mārciņas.

Sirmgalvis nevarēja atcerēties, kad bija sācis balsī runāt pats ar sevi. Agrāk viņ� vienatnē mēdza dziedāt, da�kārt dziedāja pat naktīs, stāvot pie vienmastnieka vai bruņurupu�u laivas stūres. Runāt viņ� dro�i vien sāka, palicis viens, � pēc tam kad zēns aizgāja. Bet īsti to ne�varēja zināt. Zvejojot kopā ar zēnu, viņ� mēdza runāt ti�kai nepiecie�amības gadījumā. Viņ� tērzēja naktīs vai tad, kad vētra neļāva iet selgā. Vecais vīrs cienīja seno zvej�nieku tikumu � netērēt jūrā liekus vārdus. Bet tagad, ja tuvumā nebija neviena, kas to varētu ņemt ļaunā, viņ� mēdza domāt balsī.

��� Ja kāds dzirdētu mani tā runājam, viņ� nospriestu, ka esmu jucis, � sirmgalvis teica. � Bet, kamēr es vēl jucis neesmu, mani tas neuztrauc. Bez tam bagāto zvej�nieku laivās ir radio, kas runā un pārraida beisbola jau�numus.

�Patlaban nav īstais laiks domāt par beisbolu. Tagad jādomā tikai par vienu. Par to, kam esmu radīts. Var�būt ap �o baru grozās mana lielā zivs. Es izvilku noklī�du�u albakoru, kas medīja tepat blakus. Pārējie peld tālu un ātri. Visas zivis, kas �odien parādās virspusē, peld ļoti tālu un ļoti ātri uz ziemeļaustrumiem. Varbūt tās vienmēr tā dara �inī stundā? Bet varbūt tā ir kāda man vēl nezināma laika maiņas pazīme?�

Zaļā krasta līnija bija izgaisusi, pamalē vīdēja tikai blāvas, it kā apsnigu�as pauguru galotnes. Pāri tām kā augsti sniega kalni kāpa mākoņi. Jūras tum�i zilajos viļ�ņos lūza gaismas stari. Karstā saule bija iztveicējusi ne�skaitāmās planktona masas. Zilajā ūdenī plaiksnījās tikai platas gaismas strēles, un sirmgalvis varēja redzēt sa�vas iegremdētās auklas gandrīz visā garumā.

Tun�i � zvejnieki sauca par tun�iem visas �īs pasu�gas zivis un atcerējās to īpa�os vārdus tikai tirgū vai ēsmai iepērkot � bija aizgāju�i dziļumā. Saule dedzi�nāja arvien karstāk. Vecais juta tās tveicīgos starus uz kakla. Airējot pa viņa muguru plūda sviedru strūklas.

�Es varētu laist laivu pa straumi un nosnausties,� viņ� domāja. �Auklu es apsietu īk�ķim un pamostos, kad būtu vajadzība. Bet �odien ir astoņdesmit piektā diena un man jāizvelk lielais loms.�

Tanī pa�ā brīdī viņ� ieraudzīja, ka viena no zaļajām vicām strauji iegrimst.

� Jā, � viņ� pamāja. � Jā! � un ievilka airus laivā tik klusi, ka tie pat nepiesitās malām. Viņ� pacēla auklu un vaļīgi turēja to starp labās rokas īk�ķi un rādītāja pirkstu. Viņ� nejuta ne rāviena, ne svara un ļāva auklai brīvi gulēt delnā. Tad viciņa iegrima atkal. Tas vēl bija tikai mēģinājums � zivs pavilka auklu viegli, kā rota�ļādamās. Vecais vīrs skaidri zināja, kas notiek dzelmē, � simt asu dziļumā liels marlins lupināja no āķa izlie�kuma sardīnes, vēl neaiztiekot tunci, kura galvā slēpās āķa smaile.

Vaļīgi turēdams auklu, sirmgalvis ar kreiso roku uz�manīgi atraisīja to no viciņas. Tagad viņ� varēja laist auklu caur pirkstiem tā, lai zivs nejustu nekāda saspī�lējuma.

�Tik tālu selgā un vēl �inī gada laikā tai jābūt ļoti lielai,� viņ� domāja. �Ēd sardīnes, zivs! Ēd viņas! Lū�dzu, ēd viņas! Kur tu vēl dabūsi tik svaigas sardīnes tādā tumsā un se�simt pēdu dziļumā? Pagriezies vēlreiz, nāc atpakaļ un apēd tās!�

Vecais vīrs juta vieglus, uzmanīgus rāvienus. Tad tie kļuva stiprāki � acīm redzot sardīņu galvas bija

grūti noraut no āķa. Un nu vairs nebija nekādas kustības.

��� Nāc atpakaļ, � sirmgalvis skaļi runāja. � Pagrie�zies nu! Un paod viņas. Vai viņas nav jaukas? Ed dro�i, vēl jau ir arī tuncis. Stingrs, vēss un smar�īgs. Nekau�nies, zivs! Ed viņu nost!

Vecais gaidīja, turot auklu starp īk�ķi un rādītāju. Tanī pat laikā viņ� uzmanīja arī pārējās auklas, jo zivs jau varēja pacelties augstāk vai nolaisties dziļāk. Bet tad viņ� atkal juta uzmanīgu raustī�anu.

��� Viņa ņem ēsmu, � teica sirmgalvis. � Dievs, dari tā, lai viņa to norītu!

Nē, viņa nebija to paņēmusi. Viņa bija prom, jo ve�cais vairs nekā nejuta.

��� Viņa nedrīkst aiziet, � runāja sirmgalvis. � Jēzu, stāvi man klāt, viņa nedrīkst būt aizgājusi. Viņa tikai apgrie�as ūdenī. Varbūt viņa kādreiz jau ir uzķērusies uz āķa un vēl nav to aizmirsusi.

Tad viņ� atkal juta auklu noraustāmies un bija laimīgs.

��� Viņa bija tikai pagriezusies, � vecais sacīja. � Viņa paņems ēsmu.

Viņ� bija laimīgs, jūtot vieglo raustī�anos. Tad auklu sasprindzināja gandrīz neticams smagums. Tas bija zivs svars, un vecais ļāva auklai slīdēt dziļāk, dziļāk, dziļāk, līdz pirmais no diviem rezerves rituļiem bija attīts līdz galam. Visu laiku, kamēr aukla grima dzelmē, viņ� juta zivs milzīgo svaru, kaut arī spiediens uz īk�ķa un rādītāja pirksta gandrīz nebija manāms.

��� Kas par zivi, � sirmgalvis sacīja. � Āķis ir iestrē�dzis �ķērsām viņas mutē, un viņa velk to sev līdz.

�Tagad viņai vajadzētu pagriezties un norīt āķi,� ve�cais nodomāja. To viņ� neteica balsī, jo zināja, ka labas lietas bie�i nepiepildās tāpēc vien, ka tiek izsacītas. Viņ� tagad zināja, cik zivs ir liela, un domās redzēja to nir�stam tum�ajā dzelmē ar tunci mutē. Brī�iem viņ� juta, ka zivs apstājas, bet tās smagums bija nemainīgs. Ja smagums pieauga, viņ� palaida atkal kādu gabalu auk�las. Viņ� tikai reizēm saspieda īk�ķi un rādītāja pirkstu, lai pārbaudītu, kā smagums pieņemas un slīd arvien zemāk.

��� Viņa ir to sagrābusi, � vecais teica. � Nu man jāļauj viņai aprit ēsmu līdz galam.

Sirmgalvis laida auklu caur pirkstiem, kamēr ar kreiso roku sameklēja otra rezerves rituļa galu un cie�i piesēja to iztecēju�ai auklai. Otram ritulim tika pievienots tre��ais. Nu viņ� bija gatavs. Rezervē gulēja trīs rituļi, katrā pa �etrdesmit asu tik labas auklas, cik vien laba aukla vispār var būt.

��� Rij to dziļāk, � viņ� teica. � Rij to pamatīgi!

�Norij to tā, lai āķa smaile ieurbtos tavā sirdī un

nogalinātu tevi,� sirmgalvis domāja. �Uzpeldi viegli un ļauj man ietriekt harpūnu tavā galvā. Viss ir kārtībā. Vai tu esi gatava? Vai tev neliekas, ka tu pārāk ilgi sēdi pie mielasta galda?�

��� Sākam! � viņ� skaļi teica un vilka ar abām rokām, līdz atguva jardu auklas. Tad vecais turpināja raut auklu ar abām rokām pamī�us, cik vien bija spēka viņa delnās un visā augumā.

Ta�u nekas nemainījās. Zivs lēni turpināja savu gaitu, un sirmgalvis nebija viņu pieveicis ne par sprīdi. Aukla bija stipra, tie�i paredzēta smagām zivīm. Vecais pārlika to pār muguru un no saspringtās auklas krita skanīgas lāses. Tā �ņākdama �ķēla ūdeni, un sirmgalvis turēja to, atspēries pret laivas dēļiem. Viņa atliektā mugura deva pretsvaru katram zivs rāvienam. Laiva sāka lēni virzīties uz ziemeļrietumiem.

Zivs neatlaidīgi peldēja tālāk, un tā viņ� lēni kustējās rāmajā ūdenī. Pārējie āķi vēl arvien bija ūdenī, bet sirm�galvis nevarēja tos pieskatīt.

��� Kā man gribētos, lai te būtu zēns, � viņ� atkal ierunājās. � Es esmu sasiets ar �o zivi, un viņa velk mani, nevis otrādi. Es varētu nostiprināt auklu, bet tad viņa to pārrautu. Man jātur viņu cik vien spēka un pēc vajadzības jāpalai� aukla. Paldies dievam, ka viņa tikai klaiņā un nelai�as dibenā.

Ko man darīt, ja viņai ienāks prātā nirt dzijumā? Es nezinu. Ko man darīt, ja viņa ienirs un nobeigsies tur? Es nezinu. Bet kaut kas man jādara. Un es arī varu vēl daudz ko darīt.

Viņ� turēja aukļji pāri mugurai un uzmanīja tās slī�pumu. Laiva neatlaidīgi virzījās uz ziemeļrietumiem.

�Tas viņu nobeigs,� domāja sirmgalvis. �Viņa ta�u nevar vizināt mani mū�īgi.� Bet stundas gāja un zivs vēl arvien peldēja, velkot sev līdzi laivu un zvejnieku. Aukla smagi griezās vecā vīra mugurā.

� Viņa uzķērās diensvidū, � vecais teica. � Un es viņu pat neesmu redzējis.

Kad āķis vēl sāka tikai raustīties, viņ� bija uzmau�cis cie�āk galvā savu salmu cepuri, un nu tās cietā mala grauza pieri. Arī mute bija izkaltusi. Viņ� uzmanīgi no�metās ceļos, lai neizkustētos aukla un, pastiepies cik tālu iespējams, ar vienu roku sameklēja ūdens pudeli, atvēra to un iedzēra pāris malku. Tad brīdi atpūtās. Viņ� atpū�tās, atspiedis muguru pret mastam aptīto buru, un cen�tās nedomāt, tikai visu paciest.

Sirmgalvis palūkojās atpakaļ. Zeme vairs nebija sa�skatāma. � Tas neko negroza, � viņ� nolēma. � Es vienmēr pratī�u atgriezties, redzot Havannas atspīdumu naktī. Līdz saulrietam atliku�as vēl divas stundas. Var�būt līdz tam laikam zivs uzpeldēs. Ja nē, tad viņa varbūt uzpeldēs jau mēness gaismā. Bet varbūt pat nāko�ajā rītā. Krampji mani nerauj, un es jūtos stiprs. Bez tam āķis mutē ir viņai, ne man. Bet, kas tā par zivi, ja viņa var tik dū�īgi vilkt? Stieple ta�u sarāvusi viņai visu muti. Es noteikti gribu viņu redzēt. Es gribu viņu redzēt, lai zinātu, ar ko man dari�ana!

Sprie�ot pēc zvaigznēm, zivs visu nakti nemainīja ne gaitu, ne virzienu. Pēc saules rieta kļuva auksts. Sviedru lāses uz sirmgalvja muguras, rokām un vecajām kājām sakalta. Dienā viņ� bija noņēmis maisu no igvāts un iz�klājis to saulē �āvēties. Kad saule norietēja, viņ� sasēja maisa stūrus ap kaklu, lai pats maiss segtu muguru. Viņ� uzmanīgi pabīdīja rupjo audumu zem auklas, kas tagad turējās ap pleciem. Maiss neļāva auklai iegrauzties mu�gurā. Tad vecais ierīkojās pusguļus laivas priek�galā un jutās gandrīz ērti. Patiesībā viņa stāvoklis bija tikai cie��amāks, bet viņ� uzskatīja to par komfortablu.

�Es gan nevaru neko padarīt zivij, bet viņa man arī nē,� viņ� domāja. �Vismaz tikmēr, kamēr viņai neienāks prātā kaut kas cits.�

Vienu reizi viņ� piecēlās, nolaida ūdeni pār laivas malu un paskatījās zvaigznēs, lai noteiktu virzienu.

Aukla spīdēja kā smalka fosfora �autra. No viņa pleciem tā slīpi �āvās ūdenī. Laiva kustējās daudz lēnāk. Gaismas atblāzma pār Havannu kļuva blāvāka. Tas nozīmēja, ka straume nes viņus uz austrumiem. �Ja es vairs neredzē�u Havannas atspīdumu, mēs būsim aizpeldēju�i austrumu virzienā,� viņ� domāja. �Jo citādi, ja zivs nemainīs savu kursu, atspīdumam jābūt redzamam vairākas stundas. Interesanti, kā beigu�ās �īsdienas beisbola sacīkstes? Cik labi tiem, kam laivās radio.� Tad viņ� attapās un piespieda sevi domāt tikai par zveju, tikai par savu auklu, lai neiz�darītu kādu muļķību.

Bet balsī viņ� teica: � Kaut jel zēns būtu pie ma�nis. Lai viņ� varētu man palīdzēt un redzēt �o zivi.

�Vecumā cilvēkam nevajadzētu būt vientuļam,� viņ� domāja. �Bet tas ir neizbēgami. Es nedrīkstu aizmirst, ka man jāapēd tuncis, pirms tas sācis bojāties, lai es ne�zaudētu spēkus. Vai nu gribas, vai nē, bet no rīta viņ� jāapēd. Neaizmirsti to,� vecais sev piekodināja.

Naktī pie laivas parādījās delfīnu pāris. Sirmgalvis dzirdēja, kā viņi rūkdami kūleņo ūdenī. Viņ� at�ķīra tē�viņa zemos dūcienus un mātītes dziedo�o atsauk�anos.

� Viņiem ir labi, � vecais sacīja. � Viņi rotaļājas, ķircinās un mīl viens otru. Viņi ir mūsu brāļi, tāpat kā lidojo�ās zivis.

Tad sirmgalvim kļuva �ēl lielās zivs, kas bija pieķēru�sies viņa āķim. �Tā ir brīnumaina, pavisam dīvaina zivs un, kas lai zina, cik viņai gadu,� domāja vecais. �Es ne�kad neesmu saticies ar tik stipru un savādu zivi. Vismaz viņa uzvedas savādi. Varbūt viņa ir par gudru, lai izlēktu virs ūdens. Ta�u viņas lēcieni vai straujums varētu mani pazudināt. Bet var būt, ka agrāk viņai ir gadījies vairākas reizes uzķerties āķim un viņa zina, kā jācīnās. Bet viņa ta�u nevar zināt, ka tai darī�ana tikai ar vienu vīru, ar pavisam vecu. Bet kas tā varētu būt par zivi, kāda viņai gaļa un cik par to dotu tirgū? Esmu viņa paņēma tā, kā to dara tēviņi. Arī pēc vilk�anas sprie�ot, tas ir tēviņ�. Viņa cīnās mierīgi, bez kādas panikas. Es nevaru sa�prast, vai viņai ir kas padomā vai ari viņu dzen tāds pat izmisums kā mani?�

Vecais atcerējās, kā viņa āķim reiz bija pieķērusies zivs no marlinu pāra. Tēviņ� ļāva savai draudzenei ēst pirmajai, un viņa norija āķi. Mātīte me�onīgi svaidījās ūdenī un izmisīgā cīņa viņu ātri nogurdināja. Tēviņ� visu laiku palika viņas tuvumā, griezās ap auklu un riņ�ķoja pa�ā ūdens virspusē. Viņ� turējās tik tuvu, ka ve�cais vīrs baidījās, vai viņa asā, arī pēc formas izkaptij līdzīgā aste nepārgriezīs auklu. Kamēr vecais iecirta mā�tītes mugurā �ebērkli un, turot aiz garā, vīlei līdzīgā �ķēpa, sita viņu ar rungu, un zivs mainīja krāsu � tā kļuva bāla kā spoguļa sudrabojums, � kamēr ar zēna palīdzību viņ� izvilka zivi no ūdens, tēviņ� turējās bla�kus laivai. Sirmgalvis jau sagatavoja auklas un ķērās pie harpūnas, kad tēviņ� palēcās augstu gaisā, lai paskatī�tos, kur palikusi viņa draudzene, un lēni nolaidās ūdenī. Marlina svītrainās krū�u spuras izpletās kā plati, violeti spārni. Vecais atcerējās, cik marlins bija skaists, cik viņ� bija uzticīgs.

�Neko bēdīgāku es savā mū�ā neesmu redzējis,� do�māja sirmgalvis. �Arī zēns bija bēdīgs. Mēs lūdzām zi�vij piedo�anu un a�i nokāvām viņu.�

� Kaut jel zēns būtu �eit, � vecais nopūtās un at�spiedās pret laivas priek�gala izliektajiem dēļiem. Aukla griezās plecos ar visu lielās zivs spēku. Zivs turpināja savu izraudzīto ceļu.

�Mana nodevība dzen viņu pa �o ceļu,� domāja sirm�galvis.

�Viņa atrada dziļus, tum�us ūdeņus, tālu no auk�lām, lamatām un nodevībām. Un �ajos ūdeņos viņa gri�bēja palikt. Bet es gāju meklēt viņu tur, kur nav bijis neviens cilvēks. Neviens cilvēks visā pasaulē. Tagad mēs jau kop� vakardienas esam piesieti viens pie otra. Un ne�viens nevar palīdzēt ne viņai, ne man.

Laikam man nevajadzēja kļūt par zvejnieku. Bet tas nevarēja būt citādi � esmu dzimis �im darbam. Lai tikai es neaizmirstu, ka no pa�a rīta man jāapēd tuncis.�

īsi pirms rītausmas kāda zivs saķēra ēsmu, kas vēl peldēja ūdenī. Lūstot nokrak�ķēja mak�ķere, un aukla sāka tecēt pār laivas tillaudu. Viņ� tumsā sataustīja sa�liecamo nazi, un, pārnesot zivs smagumu uz kreiso plecu, atliecās atpakaļ un pārgrieza auklu pret tillaudas dēļiem. Pie viena viņ� nogrieza arī pārējās auklas un brīvos ga�lus piestiprināja savām rezerves auklām. Viņ� izveicīgi strādāja ar vienu roku. Savelkot mezglus, viņ� pieturēja galus ar kājām. Vispār viņam bija se�i rezerves rituļi � diviem viņ� tikko bija nogriezis āķus, divus attinis, kad pieķērās lielā zivs; visas auklas bija savienotas ar stip�riem mezgliem.

�Tikko uzausīs gaisma,� vecais domāja, �man jāpie�kļūst �etrdesmitasīgajai auklai, jānogrie� arī tā un jāpie�sien rezervei. Jāzaudē divsimt metru labas Katalanas auklas, āķi un pavadiņas. Bet tos var iegādāties atkal. Jo kas gan man varētu atdot �o zivi, ja citas, ar āķiem cīnoties, pārgrieztu man viņas auklu? Es ta�u nezinu, kas par zivi man tagad pieķērusies. Marlins, zobenzivs vai haizivs? Es nepaguvu to izpētīt. Es atlaidu viņu pārāk ātri.�

��� Kaut jel te būtu zēns, � vecais atkal atkārtoja.

�Bet zēna nav un nebūs,� viņ� domāja. �Tev jāpa�ļaujas tikai uz sevi un visprātīgāk būs papūlēties pie�kļūt atliku�ajai auklai un pārgriezt to. Tāpēc vien nav jāgaida gaisma. Jāpiesien �is gabals rezerves auklai.�

Tā viņ� arī izdarīja. Tumsā tas bija ļoti grūti. Zivs pēk�ņi uzsita vilni un norāva veco laivas dibenā. Krītot viņ� ievainoja seju zem acs. Asinis sīkā straumītē tecēja pa vaigu. Bet tās sarecēja, nesasniedzot zodu. Sirmgal�vis atkal aizkļuva laivas priek�galā un tur atpūtās. Viņ� sakārtoja maisu un uzmanīgi pārbīdīja auklu jaunā vietā, ar pleciem noenkurodams zivi. Vecais bija noba�ījies � viņa pleci un rokas juta, ka zivs gaita kļuvusi daudz straujāka un laiva slīd ātrāk.

�Kāpēc gan viņa taisīja tādu rāvienu?� Sirmgalvis brīnījās. �Varbūt stieple iegriezusies viņas muguras kū�kumā? Dro�i vien viņai sāp mugura tikpat stipri kā man. Bet cik liela �ī zivs arī nebūtu, mū�īgi vilkt laivu viņa nevar. Viss ir kārtībā, nekas negaidīts nav iespējams, un man ir daudz rezerves auklas. Tas ir viss, kas īstam vīram vajadzīgs.�

��� Zivs, � viņ� rāmi teica, � es palik�u kopā ar tevi, kamēr vien esmu dzīvs.

�Es zinu, arī viņa paliks kopā ar mani,� vecais do�māja. Viņ� gaidīja gaismu. Pirms rītausmas kļuva joti auksts un viņ� piespiedās laivas dēļiem, lai kaut cik sa�sildītos. �Man jāiztur, es nedrīkstu būt vājāks par viņu.�

Gaismai svīstot, aukla izstiepās pār ūdeni. Laiva slīdēja vienmērīgi. Pirmie saules stari pieskārās sirmgalvja krei�sajam plecam.

��� Tātad zivs grie�as uz ziemeļiem, � sprieda vecais. Straume gan būs aiznesusi mūs tālu uz austrumiem. Kaut jel viņa pagrieztos pa straumi. Tas nozīmētu, ka viņa ir jau nogurusi.

Ta�u, saulei kāpjot arvien augstāk, sirmgalvis sa�prata, ka zivs vēl nav nogurusi. Bet viena laba zīme to�mēr bija: auklas slīpums rādīja, ka zivs vairs nepeld tik dziļi. Tas nu gan vēl nenozīmēja, ka viņa sāks lēkt. Bet viņa varēja to darīt.

��� Dievs, liec viņai lēkt! � vecais lūdzās. � Man pietiks auklas, lai viņu savaldītu.

Varbūt man vajadzētu vilkt auklu, lai zivij sāpētu un viņa sāktu lēkt. Tagad ir jau gai�s. Dievs, liec viņai lēkt, lai pūslī�i ap viņas mugurkaulu piepildās ar gaisu un viņa nevarētu ienirt dzelmē un nobeigties tur.

Viņ� mēģināja vilkt, bet aukla jau tā visu laiku bija sastiepta līdz pēdējai iespējai un pie katras kustības sā�pīgi griezās plecos. Vecais juta, ka vairāk tur nekas nav darāms. �Es nedrīkstu bie�i raustīt auklu,� viņ� domāja. �Katrs rāviens papla�ina āķa rētu zivs mutē, un lēcot viņa var norauties. Visādā ziņā, es jūtos daudz labāk, kop� uzspīdējusi saule. Un, par cik zivs jau pieķērusies, man nav jāpiepūlē acis, skatoties dego�ajā ūdenī.�

Aukla bija aplipu�i dzeltenām ūdenszālēm. Sirmgalvis par to priecājās, jo tās pavairoja smagumu, kas jāvelk zivij. Tās bija dzeltenās lī�a ūdenszāles, kas naktī blāz�moja fosforiskā spīdumā.

�� Zivs, � viņ� teica, � es tevi ļoti mīlu un cienu, bet man tevi jānogalina, pirms iestājas vakars.

�Cerēsim to labāko,� viņ� nodomāja.

Mazs putns lidoja no ziemeļiem uz laivas pusi. Viņ� slīdēja zemu pār ūdeni. Vecais redzēja, ka tas ir sausze�mes putns un ka tas ļoti noguris.

Putns nometās uz la ivas pakaļgala un atpūtās. Tad tas pariņķoja ap zvejnieka galvu un nosēdās uz auklas � tur bija ērtāk.

��� Cik vecs tu esi? � sirmgalvis jautāja putnam. � Vai tas ir tavs pirmais ceļojums?

Putns skatījās uz viņu un �ķita klausāmies Tas bija pārāk noguris, pat lai papētītu auklu, un �ūpojās tai līdzi, cie�i aptvēris auklu ar mazajām kājām.

��� Nebaidies, aukla ir stingra, � vecais dro�ināja putnu. � Pat_ pārlieku stingra. Tev gan neklātos būt tik noguru�am pēc bezvēja nakts. Kas nu tu esi par putnu!

�Vanagi,� domāja sirmgalvis, �atrod tos arī jūrā.� Bet putnam vecais to neteica, putns tāpat nesaprastu, bez tam viņam pa�am drīz vien būs jāiepazīstas ar vanagiem.

�� Atpūties labi, mazo putniņ, � viņ� teica. � Un tad ej izmēģināt savu likteni. Tas jādara katram � vai nu cilvēkam, vai putnam, vai zivij.

Viņ� runāja, lai iedro�inātu arī sevi, jo viņa mugura pa nakti bija sastingusi un truli sāpēja.

��� Paliec pie manis, cik ilgi vien tev patīk, � viņ� teica putnam. � Man �ēl, ka es nevaru pacelt buru un aizvizināt tevi līdz krastam. Vēj� tam būtu kā radīts. Bet man te ir draugs, no kā es nevaru �ķirties.

Zivs tik pēk�ņi metās sāņus, ka nosvieda veco vīru laivas dibenā un būtu pat izrāvusi viņu pāri malai, ja viņ� nebūtu paspējis atsperties un palaist vēl kādu gabalu auklas.

Auklas raustī�anās aizbiedēja putnu. Tas pacēlās spār�nos un uz visiem laikiem pazuda sirmgalvja skatam. Viņ� uzmanīgi turēja auklu labajā rokā un ievēroja, ka delna asiņo.

�� Acīm redzot kaut kas nodarījis zivij sāpes, � viņ� teica un savilka auklu, mēģinot pagriezt zivi. Bet aukla saspringa līdz pēdējai iespējai, un viņ� atkal nosēdās savā vietā.

�� Tev ir slikti, zivs, � sirmgalvis teica. � Bet dievs mans liecinieks, ka arī man nav labāk.

Viņ� skatījās pēc putna, pēc sava jaukā ceļa biedra. Bet putna vairs nebija.

��� Nu jā, cik ilgi gan tu varēji palikt? � vecais sprieda. � Bet bez manis tev būs daudz grūtāk nokļūt līdz krastam. Kā es varēju pieļaut, ka zivs mani tikko neizsvieda jūrā ar savu negaidīto rāvienu? Man jau ne�maz vairs nav prāta. Tas notika tāpēc, ka es skatījos uz putnu un domāju par viņu vien. Man tagad jāpievēr� visa uzmanība darbam. Bez tam man jāapēd tuncis, lai es nezaudētu pēdējos spēkus.

��� Kaut jel te būtu zēns � Un kaut man būtu līdzi mazliet sāls, � viņ� balsī vēlējās.

Pārnesot auklas smagumu uz labo plecu, viņ� uzma�nīgi nometās ceļos un nomazgāja sagriezto delnu okeānā. Viņ� brīdi paturēja to iemērktu un skatījās uz asiņaino �vīku, kas stiepās viļņos. Ūdens plūda gar nemitīgi slī�do�ās laivas malu un vēlās dzidrā valnī ap viņa roku.

� Zivs peld jau lēnāk, � sirmgalvis teica.

Vecajam vīram labprāt gribētos vēl kādu laiku atstāt roku sāļajā ūdenī, bet viņ� baidījās, ka zivs atkal netaisa kādu rāvienu, tāpēc cie�i atspērās pret laivas dēļiem un ap�āvēja roku saulē. Pār delnu stiepās gandrīz neievēro�jama, smeldzo�a svītra. Bet tā krustoja darbam visnepie�cie�amākos muskuļus. Un viņ� zināja, ka roka būs vaja�dzīga pirms sadzī�anas. Sirmgalvis dusmojās, ka Us no�ticis pa�ā sākumā.

��� Nu man beidzot jāapēd tuncis, � viņ� teica, kad roka bija no�uvusi. � Es aizķer�u viņu ar �ebērkli un apēdī�u tepat ar visām ērtībām.

Viņ� noliecās, pastiepa �ebērkli uz laivas pakaļgalu un sameklēja tunci, cenzdamies nesamud�ināt auklu ritu�ļus. Aukla atkal turējās uz kreisā pleca. Atspiedies uz labā elkoņa, viņ� noņēma tunci no �ebērkļa smailes un nolika �ebērkli atpakaļ vietā. Viņ� pieturēja zivi ar ceļ�galu un plēsa tum�i sārtas gareniskas �ķēles no galvas līdz pat astei. Viņ� nogrieza strēmeles gar visu muguru līdz vēdera izliekumam. Kad se�as krietnas �ķēles bija izklātas uz priek�soliņa dēliem, vecais noslaucīja nazi gar biksēm, pacēla bonito asaku aiz astes un izmeta pār bortu.

�� Visu apēst man laikam neizdosies, � viņ� teica un iecirta nazi vienā no �ķēlēm. Auklas smagums strauji pieauga. Kreiso roku sarāva krampji. Tā biia stingri ap�tvērusi auklu. Vecais vīrs riebumā paskatījās uz savu roku.

��� Nu kas tu esi par roku, � viņ� ņurdēja. � Noņē�mies ar saviem krampjiem, cik tev patīk. Paliec kaut vai par ķetnu. Tas tev godu nedara.

��� Ķeries labāk pie tun�a, � viņ� skubināja sevi, pār�baudīdams auklas slīpumu tum�ajā ūdenī. � Apēd viņu, tas stiprinās tavu roku. Galu galā roka nav vainīga, ka tu esi sasējies ar �o zivi tik ilgu laiku. Bet tev jāpaliek kopā ar viņu līdz galam. Ed labāk savu bonito.

Viņ� pacēla �ķēli, sabāza to mutē un sāka lēni ko�jāt. Tas nemaz nebija tik nepatīkami.

��� Sako�jā viņu kārtīgi un izsūc visas sulas. Ar kādu citronu vai mazdrusciņ sāls tā zivs būtu pavisam laba.

��� Kā tev klājas? � viņ� jautāja krampju savilktajai rokai, kas bija sastingusi kā mironim. � Es vēl ieēdī�u, lai tev kļūtu vieglāk.

Vecais apēda atliku�o �ķēles daļu. Kad gaļa bija rū�pīgi sagremota, viņ� izspļāva ādu.

�� Nu, roka, vai nav labāk? Jeb vēl par agru to gaidīt?

Viņ� paņēma otru �ķēli un apēda to arī.

�Tā ir stipra, pilnasinīga zivs,� viņ� domāja. �Cik labi, ka es izvilku tunci, nevis delfīnu. Delfīns ir pārāk saldens. �is arī ir stipri salds, bet tie�i tanī saldumā ir viss labums.�

���� Nav nekādas jēgas domāt par blakuslietām. Jā�domā tikai par nepiecie�amo. Kā tagad noderētu sāls! Saulē gaļas pārpalikums var sasmakt vai apkalst, tāpēc man jāapēd viss, kaut arī neesmu izsalcis. Bet mana lielā zivs ir mierīga un stipra. Man jāapēd tuncis un jābūt gatavam uz visu.

��� Pacieties, roka! � viņ� teica. � Es to daru tevis dēļ.

�Man gribētos pabarot zivi,� viņ� domāja. �Zivs ir mans brālis. Bet man viņa jānogalina un jākrāj spēki, lai to izdarītu.� Viņ� pamazām piespieda sevi apēst visas garās �ķēles.

Tad sirmgalvis atlieca muguru un noslaucīja rokas gar biksēm.

��� Nu, � viņ� teica rokai, � tu vari laist auklu vaļā. Es paturē�u to kreisajā rokā vien, kamēr tu beidz muļ�ķoties. � Ar kreiso kāju viņ� piespieda auklu, ko turēja rokā, un atkal pārnesa visu zivs smagumu uz atliektās muguras.

��� Dievs, dari tā, lai krampji pārietu, � viņ� lūdzās, � Jo es ta�u nezinu, kas zivij padomā.

�Ta�u pagaidām viņa ir mierīga un iet savu ceļu,� sirmgalvis domāja. �Bet kāds ir viņas tālākais plāns? Un kādam ir jābūt manam plānam? Man jāpieskaņojas zivij, jo viņa ir pārāk liela. Ja viņa sāks lekt, es varē�u viņu nobeigt. Bet viņa grib palikt dziļumā līdz galam. Un arī es palik�u ar viņu līdz galam.�

Viņ� berzēja krampju savilkto roku gar biksēm un pū�lējās atliekt pirkstus. Ta�u tie neklausīja. �Varbūt pirksti atlaidīsies, kad kļūs siltāks,� viņ� domāja. �Varbūt tie atlaidīsies, kad krietnais, jēlais tuncis būs sagremots kuņģī. Kad tas būs noticis, es atliek�u pirkstus, lai tas maksātu ko maksādams. Bet es negribu atliekt tos tagad ar varu. Labāk likt rokai mieru, un viss nokārtosies pats no sevis. Jo tā man tik labi kalpoja naktī, kad vajadzēja sasiet visas auklas.�

Sirmgalvis skatījās jūrā un jutās ļoti vientuļ�. Tum�ajā dzelmē lūza staru strēles, aukla taisni stiepās ūdenī un apkārt mīksti viļņoja klusums. Kāpjo�ais pasāta vēj� gumzīja mākoņus. Vecais atmeta galvu un ieraudzīja me�a pīles lidojam pār jūru. Putni skaidri iezīmējās de�besīs, brī�iem pagaisa, brī�iem parādījās atkal. Sirmgal�vis nejutās vairs tik vientuļ� pla�ajā jūrā.

Viņ� domāja, cik daudzi zvejnieki baidās iziet savās mazajās laivās tik tālu, ka nevar saredzēt zemi. Tajos mē�ne�os, kad laiks mēdza negaidīti mainīties, viņi rīkojās pareizi. Bet tagad bija viesuļu mēnesis un viesuļu starp�laikos parasti bija pats labākais laiks visā gadā.

�� Ja paredzams viesulis, to jau dienu iepriek� var re�dzēt pēc debesīm un citām pazīmēm jūrā. Krastā to grū�tāk pamanīt, un katrs jau nemāk noteikt laiku. Arī zemes tuvums kādreiz maina mākoņu veidu. Pa�laik nekāds vie�sulis nedraud.

Sirmgalvis vēroja debesis. Baltie gubu mākoņi izska�tījās pēc jautrām saldējuma pikām. Pāri tiem augstajā septembra zilgmē stiepās spalvu mākoņu plānās �ķiedras.

�� Viegla brīze, � viņ� teica. � Visjaukākais laiks kā man, tā arī tev, zivs.

Viņa roka vēl bija sarauta, bet viņ� pamazām sāka to atbrīvot.

�Es ienīstu krampjus,� viņ� domāja. �Tā ir_ pa�a miesas nodevība. Ir pretīgi, kad citu acu priek�ā tevi pazemo vem�ana vai caureja, saindējoties ar vecu zivi. Bet krampji (viņ� domās sauca tos �calambre�) pazemo cilvēku ari vienatnē.�

�Ja zēns būtu te, viņ� roku krietni saberzētu un delna atslābtu,� vecais domāja. �Bet viņai arī tagad noteikti jāatslābst.�

Vēl neredzot ūdens slīpuma maiņu, sirmgalvja labā roka juta, ka mainās auklas spiediens. Viņ� atlieca mu�guru un sāka dauzīt roku pret gurnu. Aukla pamazām kāpa augstāk.

�� Zivs uzpeld, � viņ� teica. � Roka, nāc ta�u pie prāta! Es tevi lūdzu!

Aukla cēlās lēni un noteikti. Okeāna virsma laivas priek�galā izliecās, un zivs uzpeldēja. Viņa �ķita bezga�līgi augam, un gar viņas sāniem tecēja ūdens. Saule ap�spīdēja gai�os sānus, tum�i mēļo galvu un muguru. Gar sāniem stiepās platas, viegli violetas svītras. Viņas �ķēpveida deguns bija beisbola nūjas garumā. Pa�ā galā tas bija �aurs kā pauko�anas zobens. Zivs parādījās virs ūdens visā augumā un atkal ienira �maugi kā peldētājs. Sirmgalvis redzēja, kā iegrimst viņas izkapts asmenim līdzīgā aste. Aukla sāka strauji tecēt pār laivas malu.

��� Viņa ir divas pēdas garāka par laivu, � vecais teica. Aukla tecēja ātri, bet mierīgi, tātad zivs nebija sa�traukta. Viņ� centās turēt to ar abām rokām pēc iespējas stingri, bet ne tā, lai aukla varētu pārtrūkt. Viņ� saprata, ka jāpalēnina zivs gaita ar mierīgu spiedienu, citādi viņa izvilktu visu auklu un beigās to pārrautu.

��� Tā ir liela zivs, un man jāpārliecina viņa manā pārākumā. Es nedrīkstu pieļaut, lai viņa apzinātos savu spēku vai saprastu, kas man draud, ja viņa sāks plosīties. Es viņas vietā riskētu ar visu un skrietu, kamēr aukla pārtrūkst. Bet, paldies dievam, zivis nav tik gudras kā tie, kas viņas nogalina. Ta�u viņas ir cēlsirdīgākas un stip�rākas.

Sirmgalvis bija redzējis daudz lielu zivju. Viņ� bija redzējis tādas, kas svēra vairāk par tūksto� mārciņām. Divas no tām viņ� bija izzvejojis. Bet ne jau viens pats. Tagad viņ� bija viens tālu no zemes, un zivs bija tik liela, kādu viņ� savā mū�ā nebija redzējis, ne dzirdējis. Un viņa kreisā roka vēl arvien bija sarauta kā ērgļa nagi.

�Reiz ta�u viņai jāatlai�as,� vecais domāja. �Viņa noteikti atlaidīsies, lai nāktu talkā manai labajai rokai. Ar mani �eit ir trīs radības, tuvas kā brāļi, tā ir zivs un abas manas rokas. Viņai jāatlai�as. Kāds labums var būt no krampju sarautas delnas? Zivs tagad peld lēnāk, bet savā parastajā gaitā.

�Nevaru saprast, kāpēc viņa lēca,� domāja sirmgalvis. �Viņa lēca gandrīz tā, it kā gribētu parādīt, cik viņa ir liela. To es tagad zinu. Bet man gribētos parādīt arī viņai, kas es esmu par vīru. Tikai tad gan viņa pamanītu manu krampju sarauto roku. Labāk lai viņa uzskata mani par daudz stiprāku vīru, nekā es esmu, tad es tāds arī bū�u. Es vēlētos būt zivs ar visu, kas piemīt zivij, ko viņa var nostādīt pretī manai gribai un manam prātam.

Viņ� ierīkojās ērtāk pret laivas malu un pacietīgi pa�nesa savas sāpes, kamēr zivs peldēja mierīgi un laiva lēni slīdēja pa tum�o ūdeni. Jūra sāka viegli viļņoties pieau�go�ajā austrumu vējā. Ap pusdienas laiku sirmgalvja sa�vilktā roka atlaidās.

��� Man jāpaziņo tev bēdīgi jaunumi, � viņ� teica zivij un pārbīdīja auklu pa maisa drānu, kas sedza viņa plecus.

Sēdēt bija ērti, tikai mugura sāpēja, kaut gan viņ� centās to pavisam neievērot.

�� Es neesmu dievticīgs, � viņ� teica, � bet es no�skaitī�u desmit Mūsu Tēvus un desmit Svētās Marijas, lai noķertu �o zivi. Un es apsolos doties svētceļojumā pie Kobras Dievmātes, ja es viņu noķer�u. Goda vārds!

Viņ� sāka mehāniski skaitīt lūg�anas. Reizēm viņ� juta tādu nogurumu, ka nespēja atcerēties lūg�anas vār�dus, tad viņ� centās skaitīt ātrāk, lai vārdi nāktu pa�i no sevis. �Svētā Marija man palikusi prātā labāk par Mūsu Tēvu,� viņ� domāja.

�Esi sveicināta, Marija, �ēlastības pilnā, Kungs ir ar Tevi; Tu esi svētīta starp sievietēm un svētīts ir Tavas miesas auglis Jēzus. Svētā Marija, Dieva Māte, lūdz par mums, grēciniekiem, tagad un mūsu nāves stundā. Amen. � Vēl viņ� piebilda: � Svētā Jaunava, aizlūdz par �īs zivs nāvi. Kaut arī viņa ir tik skaista.

Beidzis lūg�anas, viņ� atlaidās uz priek�gala dēļiem un sāka kustināt kreisās rokas pirkstus. Viņ� jutās daudz labāk, kaut arī mugura sāpēja tikpat stipri, varbūt pat stiprāk nekā pirms tam.

Saule karsēja ne�ēlīgi, kaut arī vēj� bija pamazām pieņēmies spēkā.

�� Vajadzētu tomēr uzlikt ēsmu kādam āķim un izmest no laivas viņa gala, � sirmgalvis sprieda. � Ja zivs sa�domājusi nepadoties vēl vienu nakti, man atkal vajadzēs ieēst. Ūdens pudele arī jau gandrīz tuk�a. Neko labāku par delfīnu gan laikam nedabū�u. Bet, ja delfīnu ēd pa�visam svaigu, viņ� nemaz nav slikts. Kaut jel pa nakti laivā iekristu kāda lidojo�ā zivs. Bet man nav gaismas viņu pievilinā�anai. Jēla lidojo�ā zivs gar�o lieliski, un viņu nevajag pat izķidot. Man tagad jātaupa spēki. �ēlī�gais dievs, es nezināju, cik tā zivs ir liela!

��� Un tomēr es viņu nogalinā�u, � vecais teica. � Neskatoties uz viņas di�enumu un cēlumu.

�Tas ir ļoti netaisni,� viņ� domāja. �Bet es gribu viņai parādīt, cik daudz cilvēks var izdarīt un cik daudz var paciest.�

�� Es teicu zēnam, ka esmu savādāks par citiem. Nu ir pienācis laiks to pierādīt.

Tas neko nenozīmēja, ka viņ� to bija pierādījis neskai�tāmas reizes. Viņ� gribēja pierādīt to atkal. Katra diena ir jauna diena, un sirmgalvis nekad nemēdza atcerēties savus pagātnes nopelnus.

�Man patiktos, ja zivs aizmigtu. Tad arī es varētu gu�lēt un sapņot par lauvām,� domāja sirmgalvis. � Vai tie�ām lauvas ir viss, kas man palicis? Labāk nedomā par to, vecais, � viņ� sev teica. � Labāk atpūties laivas di�benā un nedomā ne par ko. Zivij ir jākustās. Bet tu kus�ties pēc iespējas mazāk.

Pienāca pēcpusdiena. Laiva slīdēja lēni, bet noteikti. Arī austrumu vēj� darīja smagāku tās gaitu. Vecais vīrs savā laivā �ūpojās līdzi viļņiem. Un viļņiem plūda pār muguru sāpes, ko sagādāja auklas kustības.

Pēc kāda laika aukla atkal cēlās augstāk. Ta�u zivs neiznira, viņa turpināja peldēt mazākā dziļumā. Saule spīdēja pār sirmgalvja kreiso roku, plecu un muguru. Tas nozīmēja, ka zivs pagriezusies no austrumiem uz ziemeļiem.

Kop� sirmgalvis bija zivi redzējis, viņam nebija grūti iztēloties, kā viņa peld dzelmē � mēļās krū�u spuras iz�plestas kā spārni un lielā, saslietā aste grie� tum�os ūde�ņus. �Taisni brīnums, kā viņa var redzēt tādā dzi|umā,� vecais domāja. �Kaut gan viņai ir lielākas acis nekā zir�gam, un pat zirgi redz tumsā. Arī es redzu tumsā tīri labi. Tikai ne pilnīgā tumsā. Bet pilnīgā tumsā pat kaķi neredz.�

Saule glāstīja vecā zvejnieka pirkstus, līdz tie atkal kļuva pavisam kustīgi. Tad viņ� sāka saturēt auklas sma�gumu jau ar rokām un atbrīvoja auklas izgrauztos mu�guras muskuļus.

�� Ja tu vēl neesi nogurusi, zivs, � viņ� teica, � tad tev jābūt ļoti stiprai.

Pats viņ� jutās ļoti noguris. Un viņ� zināja, ka nakts vairs nav tālu. Sirmgalvis centās domāt par kaut ko citu. Viņ� domāja par lielajām beisbola līgām. Vakar vajadzēja notikt sacīkstēm starp Ņujorkas �Jenkijiem� un Detroitas �Tīģeriem�.

�Jau otro dienu es nekā nezinu par juegos rezultā�tiem,� viņ� domāja. �Man jātic saviem spēkiem un jābūt tādam kā lielais Dimad�o. Viņ� vienmēr izved līdz galam, ko arī nepasāktu, neskatoties pat uz kaula pie�a sāpēm papēdī. Kas tas galu galā ir par kaula piesi? Un espuela de hueso. Zvejniekiem tādas kaites nav. Vai tā sāp tikpat stipri kā cīņu gaiļa pie�a cirtiens papēdī? Es neticu, ka varētu to izturēt vai turpināt cīņu, kad izknābta acs un pat abas acis, kā to dara sacīk�u gaiļi. Cilvēks nemaz nav pārāks par lielajiem putniem vai zvēriem. Man labāk pa�tiktu, ja es būtu �ī lielā, stiprā radība tum�ajos dziļumos.�

��� Kaut tikai neuzklīdu�as haizivis! � sirmgalvis teica. � Lai dievs tad ir �ēlīgs man un viņai!

��� Vai ir iespējams, ka lielais Dimad�o varētu cī�nīties ar zivi tik ilgi, kā to daru es? � vecais �aubījās. � Esmu pārliecināts, ka viņ� varētu izturēt vēl ilgāk, jo viņ� ir jauns un spēcīgs. Un viņa tēvs arī bija zvejnieks. Bet vai kaula piesis patie�ām tik ļoti sāp?

��� Es nezinu, � viņ� teica. � Man nekad nav bijis kaula piesis.

Saule norietēja. Lai nezaudētu pa�paļāvību, sirmgal�vis atcerējās, kā reiz, sen atpakaļ kādā Kasablankas tavernā viņ� mērojās spēkiem ar milzīgu Sjenfuegas nē�ģeri � pa�u stiprāko ostas dokeri. Veselu dienu un nakti viņu elkoņi nenovirzījās no galdam pārvilktās krīta līni�jas. Viņi sēdēja taisni saslietām rokām, cie�i sagrābtām delnām. Katrs centās noliekt pretinieka roku uz galda dēļiem. Bija noslēgtas lielas derības, ļaudis staigāja iek�ā un ārā. Petrolejas lampas gaismā viņi skatījās uz nēģera roku un seju. Tiesne�i mainījās ik pa �etrām stundām, lai dabūtu izgulēties. No abu pretinieku panadzēm pilēja asinis. Viņi skatījās viens otram acīs, skatījās uz saspīlē�tajiem dilbjiem un pirkstiem. Derībnieki staigāja pa istabu vai sēdēja augstos krēslos gar sienām un gaidīja. Lampas meta biezas ēnas uz zili krāsotajām dēļu sienām. Nēģera ēna bija milzīga. Tā kustējās, kad vēj� sakustināja lampas.

Pārsvars bija gan vienā pusē, gan otrā. Nēģera līdz�jutēji dzirdīja savu cīkstoni ar rumu un aizdedzināja viņa cigaretes. Iedzēris rumu, nēģeris sasprindzināja visus spēkus un reiz viņ� pat nolieca sirmgalvja roku (toreiz viņ� gan nebija sirmgalvis bet Santjago EI Campeon) pa veseliem trim sprī�iem. Bet Santjago iztaisnoja savu roku un atkal sastinga iepriek�ējā stāvoklī. Viņ� bija pārlieci�nāts, ka pieveiks nēģeri, �o slaveno spēkavīru. Rīta gaismā derībnieki pieprasīja, lai spēko�anos atzīst par neiz�ķirtu, un pat tiesne�i kratīja galvas. Tad Santjago saspringa un sāka liekt nēģera roku � zemāk, zemāk, līdz tā nogūlās uz galda. Sacensības bija sāku�ās svēt�dienas rītā un beidzās pirmdienas rītā. Derībnieki pra�sīja neiz�ķirtu iznākumu tikai tāpēc, ka daudziem vaja�dzēja iet uz darbu � izlādēt Havannas ogļu kompānijas cukura kravu. Citādi visi būtu ar mieru gaidīt līdz galam. Bet Santjago beidza sacensības tie�i tā, lai neviens neno�kavētu darbu.

Ugu laiku pēc tam viņu dēvēja tikai par �empionu. Revan�a sacensībām vajadzēja notikt pavasarī. Ta�u �o�reiz derību summas nebija tik'lielas, un viņ� viegli pie�veica nēģeri, kas bija pazaudējis ticību saviem spēkiem jau pirmajās sacensībās. Pēc tam viņ� vēl vairākas reizes spēkojās, bet drīz atmeta �o sportu. Viņ� saprata, ka var tikt galā ar katru pretinieku, ja vien to grib. Bez tam tas kaitēja viņa labajai rokai, kas bija nepiecie�ama zvejā.

Viņ� mēģināja trenēt savu kreiso roku. Bet viņa kreisā roka vienmēr tiecās uz nodevību, tā nekad nedarīja, ko tai lika. Santjago nevarēja paļauties uz savu kreiso roku.

�Saule viņu krietni izsildīja,� sirmgalvis domāja. �Ja vien naktī nebūs pārāk auksts, krampji viņu otrreiz nesavilks. Bet es jau nezinu, kāda būs nakts.�

Pāri viņa galvai aizdūca lidma�īna, kas turēja kursu uz Maiami. Vecais skatījās, kā ma�īnas ēna baida lido�jo�o zivju barus.

� Kur ir tik daudz lidojo�o zivju, tur jābūt ari delfī�niem, � sprieda sirmgalvis. Viņ� atlieca muguru, lai izpētītu, kā noķert kādu no �īm zivīm. Bet viņam vaja�dzēja atkal saliekties, jo aukla saspringa, un �ķindo�o ūdens lā�u skaņa liecināja, ka tā var pārtrūkt. Laiva lēni virzījās uz priek�u, un sirmgalvis skatījās uz lidma�īnu, līdz tā izgaisa.

�Cik neparasti laikam ir sēdēt lidma�īnā,� viņ� do�māja. �Kā gan izskatās jūra no tāda augstuma? Lidotāji dro�i vien redz visas zivis, ja vien nepaceļas pārāk augstu. Man patikto^ lidot ļoti lēni, divsimt asu augstumā, un skatīties uz z'vīm. Bruņurupu�u laivās man bie�i vaja�dzēja sēdēt uz masta �ķērskoka, un pat no turienes daudz kas redzams. Delfīni no masta liekas daudz zaļāki, un pat viņu sānu svītras un mēļie plankumi ir saskatāmi, kad bars peld garārn. Kāpēc visām ātrajām zivīm, kas peld tum�ās straumēs, ir mēļi plankumi un svītras? Delfīns jau tikai izskatās zaļ�, patiesībā viņ� ir zeltains. Bet, kad viņ� dodas medībās un ir ļoti izsalcis, viņa plankumi kļūst pa�visam sarkani, kā marlinam. Vai tie kļūst tik spilgti no niknuma vai no straujā skrējiena?�

Vēl pirms tumsas, kad laiva slīdēja pāri dzeltenu ūdenszāļu laukumam, kas gai�ajā ūdenī �ūpojās un cilā�jās tā, it kā okeāns mīlētos ar kādu zem �īs dzeltenās segas, sirmgalvja auklai pieķērās delfīns. Vecais ierau�dzīja, kā delfīns palēcās gaisā, me�onīgi locīdamies un mētādamies. Pēdējos saules staros viņ� mirdzēja kā zeltā kalts. Pārbiedētais delfīns lēca atkal un atkal. Sirmgalvis uzmanīgi līda uz laivas pakaļgalu, turot lielo auklu la�bajā rokā un elkonī, bet ar kreiso velkot delfīnu. Izvilk�tajai auklai viņ� laiku pa laikam uzlika savu baso pēdu.

Kad delfīns bija pie pa�as laivas, izmisīgi mētājoties uz visām pusēm, vecais vīrs izliecās pār malu un iecēla zeltā un purpura plankumos dego�o zivi laivā. Delfīna �okļi konvulsīvi cirtās āķa dzelzī, viņa plakanais ķermenis, aste un galva sitās pret laivas dibenu. Vecais iesita pa zel�taino galvu, un zivs raustīdamās nobeidzās.

Sirmgalvis noņēma delfīnu no āķa, uzlika jaunu ēsmu � sardīnes un izmeta auklu atkal jūrā. Tad viņ� uzmanīgi virzījās atpakaļ uz laivas priek�galu. Viņ� no�mazgāja kreiso roku un noslaucīja to gar biksēm, tad pārlika kreisajā rokā smago auklu un mazgāja labo arī, skatīdamies uz okeānā grimsto�o sauli un lielās auklas slīpumu.

�� Tas nemaz nav mainījies, � viņ� teica. Bet ūdens kustība ap iemērkto roku rādīja, ka laiva stīd ievērojami lēnāk.

�Airus varētu sasiet krustām pakaļgalā, tas liktu zivij �onakt peldēt vēl iēnāk,� viņ� domāja. �Naktī viņa ir rāma, tāpat kā es.�

��� Delfīnu pa�laik labāk neaiztikt, lai sarec asinis, citādi tās uz�ķēr�ot notecēs, � sprieda sirmgalvis. � Es pagaidī�u vēl kādu brīdi, pirms ķer�os viņam klāt. Tad pie viena sasie�u airus. Es labprāt liktu zivi mierā un ne�traucētu viņu saulrieta stundā. Saulrietā zivīm ir grūti.

Sirmgalvis no�āvēja roku un cie�i sagrāba auklu, lai pēc iespējas atbrīvotos no zivs svara. Viņ� ļāva zivij vilkt sevi pa dēļiem, lai pati laiva turētu daļu auklas smaguma.

��o to es jau esmu iemācījies,� viņ� domāja. �Es zinu, kā ar viņu jāapietas. Jāņem vērā arī tas, ka viņa nav nekā ēdusi, kop� uzķērās uz āķa, un ka tik milzīgam radīju�mam vajag daudz barības. Es apēdu veselu bonito. Rīt es apēdī�u delfīnu. (Viņ� dēvēja to par �dorado�). Varbūt es apēdī�u kādu gabalu jau pēc izķido�anas. Delfinu ēst būs grūtāk nekā bonito. Bet kas tad ir viegli?�

�� Kā tu jūties, zivs? � viņ� jautāja. � Es jūtos labi, pat manai kreisajai rokai kļuvis labāk. Barības man pie�tiks visai naktij un dienai arī. Velc vien laivu, zivs!

Patiesībā viņ� nemaz nejutās labi. Auklas sagrieztā mugura nesāpēja vairs tikai pa brī�iem vien, to bija pār�ņēmu�as smagas, trulas sāpes, kas biedēja sirmgalvi. � Bet savā laikā man ir gājis vēl grūtāk, � viņ� mieri�

nāja sevi. � Vienā rokā ir tikai mazs pu�ums, otru vairs nerauj krampji. Un manas kājas ir kārtībā. Bez tam uz�tura ziņā pārākums ir manā pusē.

Bija pavisam tum�s, jo septembrī tumsa iestājas tūlīt pēc saulrieta. Viņ� gulēja uz nodeldētajiem priek�gala dēļiem un atpūtās, cik labi vien varēdams. Parādījās pirmā zvaigzne. Viņ� nezināja Rietekļa vārdu, bet zināja, ka pēc �īs zvaigznes uzspīdēs arī citas un viņ� būs kopā ar visiem saviem tālajiem draugiem.

�� Arī zivs ir mans draugs, � sirmgalvis runāja. � Es pirmo reizi mū�ā sastopu tādu zivi. Un esmu spiests viņu nokaut. Cik labi, ka mums nav jānokauj zvaigznes.

�Iedomājies to dienu, kad cilvēks mēģinās nokaut mē�nesi. Un mēness bēgs. Bet iedomājies vēl arī to dienu, kad cilvēkam ienāks prātā nokaut sauli? Mēs tomēr esam dzimu�i laimīgā laikā.�

Tad sirmgalvim atkal kļuva �ēl lielās zivs, kam nebija nekā ko ēst. Ta�u �ēlums nemazināja vēlē�anos to noga�lināt. �Cik daudz ļau�u būs paēdu�i no viņas miesām,� viņ� domāja. �Bet vai ļaudis ir cienīgi ēst viņu? Nē, pro�tams, nē. Nav neviena, kas būtu cienīgs ēst viņu, �o dros�mīgo un cildeno zivi.�

�Es neizprotu tādas lietas,� viņ� domāja. �Bet ir to�mēr labi, ka mēs necen�amies nokaut ne sauli, ne mēnesi, ne zvaigznes. Pietiek ar to, ka mēs ejam jūrā un nogali�nām mūsu uzticamos brāļus.�

�Nē,� viņ� nodomāja. �Man tagad jāapsver jautājums par airu piesie�anu. Tai ir sava bīstamā un sava izdevīgā puse. Man izgājis jau tik daudz auklas, ka viņa var no�rauties, ja vien to mēģinās. Piesietie airi bremzētu zivs gaitu. Laiva zaudētu visu savu vieglumu. Laivas vieg�lums paildzinātu mūsu abu cie�anas. Bet viegla laiva glābtu mani, ja zivs pēk�ņi sāktu skriet. Līdz �im viņa to vēl nav darījusi. Bet katrā ziņā jāizķido delfīns, lai viņ� nesāktu bojāties, un mazliet jāieēd spēku uzturē�anai.�

��� Tagad es kādu stundu atpūtī�os, bet pēc tam, ja manī�u, ka zivs ir mierīga, pārvāk�os uz pakaļgalu un vēl padomā�u, ko man darīt ar airiem. Bet pa starpām man jāvēro, ko dara zivs, viņas garastāvoklis var mainīties. Sasietie airi ir labs joks, bet kļūdīties es nedrīkstu. Zivs vēl ir pilna spēku. Man pat liekas, ka es redzu viņas

mutes kaktā iestrēgu�o āķi, bet mute viņai cie�i sakniebta. Mokas ar āķi vēl nav nekas. Pavisam cita lieta ir bads un nesapra�ana, kas ar viņu noticis. Atpūties, vecais! Lai zivs velk, kamēr pienāks tava kārta.

Kad viņ� piecēlās, likās, ka pagāju�as apmēram divas stundas. Mēness tagad lēca vēlu, un sirmgalvis nevarēja noteikt laiku. Arī īsti atpūties viņ� nebija. Viņa mugura vēl arvien turēja lielāko daļu zivs smaguma, bet ar labo roku sirmgalvis atspiedās pret priek�gala dēļiem un cen�tās arvien vairāk un vairāk smaguma novelt uz pa�u laivu.

�Visvienkār�āk būtu piesiet auklu,� viņ� domāja. �Bet tad zivs varētu to pārraut ar vismazāko rāvienu. Viņas rāvieni man jāattur ar pa�a miesām un visu laiku jābūt gatavam abām rokām dot viņai auklu.�

�� Bet tu neesi izgulējies, vecais, � viņ� teica. � Pēc�pusdienu, nakti un visu otro dienu tev nav izdevies pa�gulēt. Tev jāizdomā, kā lai nosnau�as, kamēr zivs ir rāma. Ja tu neizgulēsies, tev nebūs skaidra galva.

�Pagaidām mana galva ir skaidra,� viņ� domāja. �Pat pārlieku skaidra. Es esmu skaidrs kā zvaigznes, mani uz�ticamie draugi. Ta�u man ir jāguļ. Art zvaigznes guļ, pat mēness, saule un okeāns reizēm guļ. Okeāns guļ, kad visas straumes ir nostāju�ās, un ūdens ir gluds un kluss.�

�Neaizmirsti izgulēties,� viņ� domāja. �Piespied sevi aizmigt. Un izdomā, kā varētu vienkār�i un dro�i nostip�rināt auklu. Vispirms gan ej uz pakaļgalu un iztīri del�fīnu. Un, ja tu gribi gulēt, tad neriskē sasiet airus, tas ir pārāk bīstami.�

��� Es varētu iztikt bez miega, � viņ� teica sev. � Bet arī tas ir bīstami.

Cenzdamies neiztraucēt zivi, viņ� rāpus pārlīda uz laivas pakaļgalu. �Arī zivs ir pusmiegā,� vecais domāja. �Bet es negribu, lai viņa atpū�as. Tai jāvelk laiva, līdz tā mirst.�

Pakaļgalā sirmgalvis ierīkojās tā, lai auklu turētu pleci un kreisā roka. Ar labo roku viņ� atlieca nazi. Zvaig��ņu gaisma bija tik spo�a, ka redzēt varēja labi. Viņ� iecirta nazi delfīna galvā un pievilka to sev klāt. Pieturot zivi ar kāju, viņ� veikli uz�ķērda to no astes līdz apak���oklim, tad nolika nazi un ar labo roku izņēma iek�as un tīri izgreba vēdera dobumu. Māga bija cieta un slidena, viņ� uz�ķērda to arī un atrada divas lidojo�ās zivis. Tās bija glu�i svaigas un stingras. Vecais nolika lidojo�ās zivis blakus delfīnam un izsvieda ķidas no laivas. Tās grima, atstājot ūdenī fosforizētu sliedi. Zvaig�ņu stari krita pār auksto, mironīgi pelēko delfīnu. Uzlicis pēdu viņa galvai, vecais nodīrāja zivi � papriek� vienu, tad otru pusi. Tad viņ� atplēsa abus sānus no galvas līdz pat astei.

Viņ� izmeta pār malu asaku un skatījās tai pakaļ, lai uzzinātu, vai zem laivas negrie�as ūdens virpuļi. Bet viņ� redzēja tikai lēni grimsto�ās asakas zilgano vizuļo�anu. Tad sirmgalvis noliecās un ietina abas lidojo�ās zivis delfīna filejā. Iebāzis nazi atpakaļ makstī, viņ� sāka vir�zīties uz priek�galu, turot filejas vīstokli labajā rokā. Auklas smagums lieca viņa muguru.

Nonācis vecajā vietā, sirmgalvis iztina lidojo�ās zivis no filejas un izklāja savu guvumu uz dēļiem. Tad viņ� pārbīdīja auklu ērtāk, atkal pieturēja to ar labo roku un brīdi atpūtās uz priek�soliņa. Atguvies vecais izliecās pār malu un nomazgāja lidojo�ās zivis, vērodams ūdens plū�dumu ap roku. Pēc delfīna dīrā�anas viņa roka spīdēja fosforiskā gaismā, tāpēc ūdens kustība bija labi redzama. Straume vairs nebija spēcīga. Viņ� noberzēja roku gar laivas dēļiem. Fosfora daļiņas nobirza un lēni aizpeldēja.

��� Vai nu zivs ir nogurusi, vai viņa tikai atpū�as, � vecais balsī prātoja. � Man jātiek galā ar ē�anu un arī jāpaguļ.

Nakts kļuva arvien aukstaka. Zvaig�ņu gaisma sirm�galvis apēda pusi delfīna sāna un vienu iztīrītu, bezgalvainu lidojo�o zivi.

�� Cik lieliski gar�o cepts delfīns, � viņ� teica. � Un cik no�ēlojama zivs tā ir jēlā veidā. Es nekad vairs ne�kāp�u laivā bez sāls vai citrona.

�� Bijis man kaut cik prāta, es varētu visu dienu liet jūras ūdeni uz soliņa un iz�āvēt, tā es būtu dabūjis maz�liet sāls, � viņ� dusmojās. � Es jau gan noķēru delfīnu tikai pa�ā saulrietā. Bet to vajadzēja paredzēt. Atliek tikai kārtīgi sagremot. Labi vēl, ka neesmu �ķebīgs.

Visu austrumu pusi aizklāja mākoņi, un pazīstamās zvaigznes gaisa cita pēc citas. Likās, ka viņ� brauktu pa dziļu mākoņu aizu. Vēj� bija norimis.

� Pēc trim vai �etrām dienām būs slikts laiks, � viņ� teica. � Ta�u ne �onakt, ne arī rīt. Liecies uz auss, ve�cais, kamēr zivs ir mierīga.

Viņ� sameta auklu cilpā ap kāju un vēl cie�i sa�ņau�dza to labajā rokā. Nobīdījis auklu zemāk uz muguras un, uzlicis tai kreiso kāju arī, viņ� atlaidās uz dēļiem.

�Mana labā roka turēs auklu, kamēr neatlaidīsies, � sirmgalvis domāja. �Ja tā pa miegam atslābs un aukla sāks slīdēt, kreisā roka mani pamodinās. Protams, labajai rokai būs grūti. Bet viņa ir pie tā pieradusi. Ja es pagu�lē�u kaut pusstundu vai kādas divdesmit minūtes, arī tas būs labi.�

Viņ� izlieca muguru, piespiezdams labo roku ar pa�a ķermeņa smagumu, un iemiga.

Sapnī viņ� neredzēja lauvas, bet milzīgu delfīnu baru, kas stiepās astoņu vai desmit jūd�u garumā. Delfīniem bija pāro�anās laiks. Viņi lēca augstu gaisā un strauji krita atpakaļ ūdens bedrēs, kas bija paliku�as izlecot.

Tad viņ� redzēja, ka ir mājās un guļ pats savā gultā. Pūta ziemeļu vēj�, viņam sala, un labā roka bija notir�pusi, jo bija palikta zem galvas spilvena vietā.

Beidzot izpeldēja gara, dzeltena piekraste un viņ� ieraudzīja lauvas. Zvēri parādījās pustumsā. Lauvas nāca vēl un vēl. Pats viņ� gulēja uz noenkurota kuģa klāja, atspiedis zodu pret dēļiem. No sauszemes vēdīja vakarvēj�. Viņ� gaidīja, vai neparādīsies vēl vairāk lauvu, un bija laimīgs.

Jau sen bija uzlēcis mēness, bet sirmgalvis vēl arvien gulēja. Zivs mierīgi vilka, un laiva slīdēja mākoņu aizā.

Viņu pamodināja spēj� rāviens. Labās rokas dūre iesi�tās sejā. Delnu apdedzināja skrieno�ā aukla. Kreiso roku viņ� nejuta, tāpēc centās saturēt auklu ar labo vien, bet aukla bija izslīdējusi. Beidzot viņ� to sameklēja un atspē�rās pret laivas priek�galu. Aukla atkal svilināja muguru un labo roku. Kreisā pēc negaidītā rāviena bija pamatīgi sagriezta. Sirmgalvis atskatījās uz rezerves rituļiem � tie strauji tinās va|ā. Tie�i tajā brīdī zivs lēca. Okeāns �ķita uzsprāgstam gaisā. Tad atskanēja smags kritiens. Viņa lēca atkal un atkal. Laiva skrēja arvien ātrāk, kaut ari aukla ritinājās visu laiku. Vecais gan savilka auklu līdz pēdējai iespējai, gan laida to atkal vaļā. Pats viņ� bija norauts laivas dibenā un nevarēja kustēties. Viņa seja bija piespiesta ieklātajam delfīna sānam.

�Taisni to mēs gaidījām,� viņ� domāja. �Nu ir jāturas, cik spēka. Mēs vēl parunāsim ar tevi par �o auklu. Mēs vēl parunāsim!�

Viņ� neredzēja zivs lēcienus, tikai dzirdēja okeāna sa�viļņo�anos un smago kritienu troksni. Skrieno�ā aukla bija sagriezusi abas sirmgalvja rokas, bet viņ� jau iepriek� zināja, ka tā būs, tāpēc centās vienīgi pasargāt jēlās vietas un nelaist auklu �ķērsām pāri delnai un pirkstiem.

�Ja zēns būtu te, viņ� samērcētu rezerves auklas,� sirmgalvis domāja. �Jā. Būtu zēns te. Būtu zēns te.�

Aukla tecēja, tecēja, tecēja, bet drīz tās gaita kļuva lēnāka. Vecais zvejnieks lika zivij cīnīties par katru sprīdi. Viņ� jau varēja pacelt galvu no sa�ķaidītās delfīna gaļas. Pamazām viņ� pieslējās uz ceļgaliem, tad piecēlās kājās. Viņ� vēl deva zivij auklu, bet jau lēnāk un lēnāk. Pavir�zījies tuvāk tai vietai, kur gulēja tumsā neredzamie rituļi, viņ� aptaustīja tos ar kāju. Auklas vēl bija diezgan. Un arī ūdenī bija tik daudz auklas, ka zivs nevarētu vis tikt ar visu galā.

�Labi,� viņ� nodomāja. �Zivs lēca vairāk kā divpa�dsmit reizes. Pūslī�i ap viņas muguru nu ir pilni gaisa un viņa vairs nevar ienirt un nobeigties tādā dziļumā, no kura es nespētu viņu izvilkt. Viņa drīz sāks riņķot. Tad gan būs ko pastrādāt. Es nevaru saprast, kas viņai tik pēk�ņi notika? Varbūt viņu satracinājis bads? Vai kaut kas izbiedējis tumsā? Varbūt viņai pēk�ņi uznāku�as bailes? Bet viņa ta�u ir tik mierīga, tik stipra zivs, viņa likās tik dro�a un pa�paļāvīga. Tas ir savādi.�

� Esi vien labāk pats dro�s un pa�paļāvīgs, vecais, � viņ� teica. � Tu viņu esi gan apturējis, bet atņemt viņai auklu nevari. Ta�u drīz viņa sāks riņķot.

Sirmgalvis saturēja auklu ap pleciem ar kreiso roku, bet labajā plaukstā pasmēla ūdeni, lai nomazgātu sejai pielipu�ās delfīna gaļas �ķiedras. Viņ� baidījās, ka jēlās gaļas smaka varētu izsaukt nelabumu un vem�anu, kas atņemtu spēkus. Kad seja bija notīrīta, viņ� nomazgāja ari roku un turēja to pāri laivas malai sājajā ūdenī. Tad viņ� ieraudzīja pirmo gaismas svītru, kas vēstīja drīzu saullēktu. �Zivs peld uz austrumiem,� viņ� domāja. �Tas nozīmē, ka viņa ir nogurusi un ļaujas straumei. Drīz viņa metīs lokus. Tad sāksies mūsu lielie darbi.�

Sirmgalvis nosprieda, ka labā roka pietieko�i mirkusi ūdenī, pacēla to un apskatīja.

�� Nav nemaz tik slikti, � viņ� teica. � Un no sāpēm īsts vīrs nebaidās.

Viņ� uzmanīgi turēja auklu, lai tā neiekļūtu kādā no svaigajām brūcēm, un pagriezās ar visu augumu, atbrī�vojot kreiso roku. Arī to viņ� pārkāra laivas malai un iegremdēja ūdenī.

��� Tu jau gan nekam nederi, � viņ� teica savai krei�sajai rokai, � bet reizēm uzvedies tīri labi. Tomēr bija tāds brīdis, kad tu mani nodevi.

��� Kāpēc es neesmu nācis pasaulē ar divām kārtīgām rokām? � viņ� zūdījās. � Varbūt tā ir mana vaina, ka neesmu viņu kārtīgi norūdījis? Bet dievs vien zina, cik bie�i viņa ir dabūjusi krietnu mācību. �onakt gan viņa mani pārāk nekaitināja, un krampji viņu sarāva tikai vienu vienīgu reizi. Ja viņa to vēl atkārtos, lai tad aukla nogrie� viņu pavisam.

Tā domājot, sirmgalvis juta, ka viņa galva nav glu�i skaidra. � Varbūt man vajadzētu apēst kādu gabalu del�fīna gaļas? Bet es nevaru, � viņ� atbildēja sev. � La�bāk viegls reibonis nekā novārgt vemjot. Un man iek�as griezīsies riņķī, tikko iedomā�os, kā es vārtījos ar seju gaļā. Katram gadījumam es to pataupī�u, kamēr tā nav sabojājusies. Ir jau arī par vēlu uzturēt spēkus ar ē�anu. Bet esi gan tu muļķis, � viņ� attapās. � Apēd ta�u otru lidojo�o zivi!

Lidojo�ā zivs bija tepat blakus, iztīrīta un sagatavota. Sirmgalvis paņēma to kreisajā rokā un sāka ēst. Viņ� uzmanīgi sako�ļāja smalkās asakas un apēda visu zivi līdz pat astes galam.

�Neviena zivs nav tik barojo�a kā �ī,� viņ� nodomāja. �Viņā ir viss, kas man vajadzīgs. Nu es varu parādīt, uz ko esmu spējīgs. Lai nu zivs riņķo. Cīņai ir jāsākas.�

Kad zivs sāka riņķot, sirmgalvis sagaidīja jūrā jau tre�o saullēktu.

Auklas slīpums vēl nerādīja, ka zivs ir sākusi riņķot. To tik drīz nevarēja gaidīt. Viņ� tikai juta, ka auklas spiediens mazliet atslābst, un saka to lēni vilkt ar labo roku. Aukla saspringa kā parasti, bet, tikko paspējusi no�stiepties līdz pēdējai iespējai, atslāba atkal. Sirmgalvis atbrīvoja plecus un galvu no auklas un saka to viegli, bet noteikti vilkt laivā. Viņ� strādāja pamī�us ar abām rokām, �ūpodamies līdzi savām kustībām, lai augums pievienotu tām savu svaru. Viņa salīku�ie pleci un vecās kājas palīdzēja rokām.

��� Loks ir ļoti pla�s, � viņ� teica. � Tomēr zivs grie�as.

Tad aukla vairs nepadevās. Sirmgalvis turēja to, ka�mēr ieraudzīja, ka no auklas sprakst saulē dzirksto�as ūdens lāses. Tad aukla sāka slīdēt no rokām. Vecais at�spieda ceļgalus pret laivas priek�galu un negribīgi pa�laida atgūto gabalu. Aukla gurkstēdama grima tum�ajā ūdenī.

��� Tagad zivs met vislielāko loku, � viņ� teica. � Man jāaizkavē viņa, cik vien varu. Savilktā aukla ar katru reizi sa�aurinās loku. Varbūt jau pēc stundas es viņu ieraudzī�u. Tagad man jāpierāda viņai savs spēks, un pēc tam � jānogalina.

Bet zivs riņķoja lēni. Sirmgalvis bija izmircis svied�ros un jau pēc pāris stundām juta nogurumu visos kau�los. Tomēr loki kļuva aizvien mazāki, un auklas slīpums rādīja, ka peldot zivs pamazām atstāj dziļumus.

Jau veselu stundu sirmgalvja acu priek�ā griezās melni plankumi. Sāļie sviedri dedzināja viņa acis, koda svaigajā rētā uz vaiga kaula un sūrstināja pieri. Bet viņ� nebaidījās no melnajiem plankumiem. Pēc sasprindzinā�tās auklas vilk�anas tas bija glu�i dabiski. Bet jau divas reizes viņ� bija jutis vājumu un reiboni, un tas gan viņu biedēja.

��� Es nedrīkstu padoties un nomirt �īs zivs dēļ, � viņ� teica. � Taisni tagad, kad viss iet tik labi. Dievs, palīdzi man izturēt. Es noskaitī�u simts Mūsu Tēvus un simts Svētās Marijas. Tikai pa�laik gan es to nevaru izdarīt.

�Uzskati, ka esmu tās noskaitījis,� viņ� domāja. �Es to izdarī�u vēlāk.�

Pēk�ņi viņ� abās rokās juta sitienus pa auklu un pēc tam � spējus rāvienus. Rāvieni bija asi un spēcīgi.

�Viņa sit tērauda pavadiņu ar savu �ķēpu,� viņ� do�māja. �To varēja gaidīt. Ko citu viņai darīt? Bet nu viņa var atkal lēkt. Man labāk patiktu, ja viņa turpinātu riņ�ķot. Agrāk tas bija nepiecie�ami, jo katrs lēciens piepūta viņu ar gaisu. Bet pēc tāda lēciena papla�inās arī rēta ap āķi. Āķis var izslīdēt.�

��� Nelec, zivs! � viņ� teica. � Nelec!

Viņa vēl vairākkārt sita pa stiepli. Pēc katras galvas kustības sirmgalvis deva viņai mazliet auklas.

�Zēl, ka man jādara viņai liekas sāpes,� viņ� domāja. �Manas sāpes nav nekas, par tām es pats esmu kungs. Bet viņa no sāpēm sāks trakot.�

Pēc kāda laika zivij apnika dauzīt stiepli un viņa at�kal sāka riņķot. Vecais vīrs no jauna atdabūja palaisto auklu. Bet pats viņ� jutās vāj�. Viņ� iesmēla saujā jūras ūdeni un saslapināja galvu. Iesmēla vēlreiz un noberzēja kaklu.

��� Toties mani nerauj krampji, � sirmgalvis teica. � Zivs drīz uzpeldēs. Bet es vēl varu turēties. Tev jā�iztur, vecais! Par pado�anos nevar būt ne runas.

Viņ� nolaidās ceļos un uz brīdi pārlika auklu pār mu�guru. � Kamēr zivs riņķo, man jāatpū�as. Kad viņa pie�nāks tuvāk, es cel�os aug�ā un vilk�u, � viņ� nolēma.

Viņam Joti gribējās palikt pusgujus un jaut zivij ap�mest vēl vienu līkumu, nemaz neaiztiekot auklu. Ta�u, kad auklas atslābums vēstīja zivs tuvo�anos laivai, sirm�galvis piecēlās un sāka vilkt, vienmērīgi pārmijot rokas un �ūpojot tām līdzi visu augumu, lai atgūtu vairāk auklas.

�Tik ļoti noguris esmu pirmo reizi mū�ā,� viņ� do�māja. �Arī vēj� pieņemas spēkā. Bet vēj� man noderēs at�pakaļceļā. Tas man ļoti vajadzīgs.�

��� Nāko�ajā riņķī man jāatpū�as. Es tagad jūtos la�bāk. Vēl divi trīs loki, un zivs būs mana.

Salmu cepure bija noslīdējusi pakausī. Kad zivs meta otro loku, aukla novilka sirmgalvi laivas dibenā.

��� Pastrādā nu tu, � viņ� teica zivij. � Tāpat es tevi pieveik�u nākamajā riņķī.

Viļņi kāpa aizvien augstāk. Bet tas bija labs ceļavēj� atpakaļbraucienam.

��� Es stūrē�u uz dienvidrietumiem, � viņ� nolēma. � īsts vīrs nevar nomaldīties jūrā. Un mūsu sala ir gara.

Tre�aja loka viņ� ieraudzīja pa�u zivi.

Sākumā tā bija vienīgi tum�a ēna, kas neticami ilgi slīdēja pa laivas apak�u.

��� Nē, � teica sirmgalvis. � Tik liela viņa nevar būt.

Bet viņa bija tik liela. Apmetu�i tre�o loku, zivs parā�dījās virs ūdens tikai trīsdesmit jardu attālumā. Viņas aste slējās pār viļņiem. Tā bija augstāka par krietnas iz�kapts asmeni. Melni zilais ūdens izcēla astes blāvi vio�leto krāsu. Zivs atkal ienira, bet ne tik dziļi, lai sirm�galvis nevarētu saskatīt viņas milzīgo, purpura svītrām apjozto ķermeni. Zivs muguras spura bija cie�i pie�glausta, bet krū�u spuras pla�i izplestas.

Kamēr zivs meta loku, sirmgalvis paguva saskatīt vi�ņas aci un divas pelēkas piesūceknes, kas sekoja viņai. Reizēm tās piesūcās zivs sānam, reizēm strauji metās prom, reizēm jautri peldēja lielās zivs ēnā. Katra no tām bija apmēram trīs pēdas gara, un peldot tās vijās un lo�cījās kā zu�i.

Vecais vīrs atkal bija nosvīdis, bet ne jau no saules. Ik ar jaunu loku, ko tik rāmi meta zivs, viņ� bija ievil�cis laivā garus gabalus auklas un tagad zināja, ka vēl pēc pāris riņķiem varēs zivi harpunēt.

�Man tikai jāpievelk viņa tuvāk. Pavisam, pavisam tuvu,� sirmgalvis domāja. �Es nedrīkstu tēmēt galvā. Man jātrāpa tie�i sirdī.�

��� Tikai mieru un izturību, � viņ� teica.

Nāko�ajā lokā zivs mugura parādījās virs ūdens, bet

no laivas to vēl nevarēja aizsniegt. Arī sekojo�ā riņķī zivs nebija pienākusi daudz tuvāk, ta�u sirmgalvis bija pārliecināts, ka, vēl saīsinot auklu, viņa piepeldēs cie�i klāt.

Harpūna jau bija sagatavota. Vieglā tauva gulēja sa�ritināta apaļā grozā. Tās brīvais gals cie�i piestiprināts laivas malā iekaltai dzintelei.

Zivs meta jaunu loku. Viņa bija tik mierīga un skaista. Un kustējās vienīgi viņas lielā aste. Sirmgalvis visiem spēkiem vilka viņu tuvāk. īsu brīdi zivs sazvēlās uz sāniem. Tad viņa atkal iztaisnojās un sāka jaunu loku.

��� Es viņu pagriezu, � vecais teica. � Es viņu to�mēr pagriezu.

Viņu atkal pārņēma vājums, bet viņ� turēja auklu ar lielo zivi, cik spēdams. �Es viņu pagriezu,� sirmgalvis domāja. �Varbūt �oreiz es apsviedī�u viņu uz muguras. Velciet, rokas! Turieties, kājas! Nepamet mani nelaimē, galva! Nepamet mani nelaimē! Tu nekad to neesi darī�jusi. Tagad man jāapsvie� zivs uz muguras.�

Zivs vēl tikai tuvojās laivai, kad sirmgalvis saņēma visus spēkus un sāka vilkt. Ta�u viņa tikai viegli pagrie�zās uz sāna, atkal iztaisnojās un peldēja prom.

��� Klausies, zivs, � vecais vīrs lūdzās, � tev tāpat būs jāmirst. Kāpēc tu gribi nogalināt arī mani?

�Tā es neko nepanāk�u,� sirmgalvis domāja. Mute bija izkaltusi, bet viņ� nevarēja aizsniegt ūdeni. � Man jādabū viņa pie laivas malas. Es vairs ilgi neizturē�u. Tomēr nē! � viņ� iebilda. � Es izturē�u. Man pietiks spēka līdz galam.

Nāko�ajā lokā viņam gandrīz palaimējās. Ta�u zivs atkal pagriezās un lēni peldēja prom.

�Tu mani nobeigsi, zivs,� viņ� domāja. �Bet tev ir tie�sības to darīt. Es nekad neesmu redzējis ne lielāku, ne skaistāku, ne mierīgāku, nedz arī cēlāku radījumu par tevi, mans draugs. Nāc un nogalini mani. Man vien�alga, � tu mani vai es tevi.�

�Galva tev atkal vairs neklausa, vecais,� � viņ� do�māja. �Bet galva ta�u jātur skaidra. Galva jātur skaidra, lai es varētu uzņemt savas mokas kā vīrs. Vai kā zivs.�

��� Strādā jel, galva, � viņ� teica tikko dzirdamā balsī. � Noskaidrojies, es tevi lūdzu.

Zivs vēl divas reizes apmeta loku.

�Ko darīt?� domāja vecais. Ik reizes, zivij aizejot, vi�ņam uzmācās ģībonis. �Es nezinu. Bet jāmēģina vēlreiz.�

Viņ� mēģināja vēlreiz un pusnesamaņā apgrieza zivi uz muguras. Ta�u zivs atguva līdzsvaru un lēni aizpel�dēja, vicinot gaisā lielo asti.

��� Bet es mēģinā�u atkal, � nolēma sirmgalvis, kaut arī viņa rokas bija slābas un acis brī�iem aizmiglojās.

Viņ� mēģināja vēlreiz, un zivs vēlreiz aizgāja. �Lūk, kā,� sirmgalvis nodomāja, jūtot pamirumu visā augumā. �Bet es tomēr pamēģinā�u.�

Visas savas sāpes, spēku un biju�ā lepnuma paliekas viņ� svieda pretī zivs mokām, un tad zivs pagriezās uz sāniem un lēni piepeldēja laivas malai. Gandrīz pieskaro�ties dēļiem ar savu �ķēpu, viņa lēni slīdēja gar laivu � gara, plata, sidrabaina, purpura svītrās mirdzo�iem sā�niem. Ūdenī viņa �ķita bezgalīgi liela.

Sirmgalvis nosvieda auklu un piemina to ar kāju, tad pacēla harpūnu cik vien iespējams augstu un trieca to lejā ar visu spēku, pat vēl vairāk nekā ar visu spēku. Viņ� iecirta harpūnu zivs sānā tie�i aiz lielās krū�u spu�ras, kas slējās gaisā gandrīz cilvēka augumā. Viņ� juta, kā tērauds ieurbjas miesā un dzina to tālāk, spiezdams harpūnu ar sava ķermeņa svaru.

Nāves pārņemtā zivs pēk�ņi atdzīvojās. Viņa izlēca augsti pār viļņiem, parādoties visā savā varenumā, visā savā spēkā un skaistumā. Viņa �ķita karājamies gaisā pār laivu un veco zvejnieku. Tad zivs ar skaļu dārdienu nokrita jūrā. Pār sirmgalvi un laivu nolija veselas ūdens straumes.

Veco vīru pārņēma vājums un nelabums, viņa acis satumsa. Bet viņ� tomēr saturēja harpūnas tauvu un sa�grieztām rokām vilka to sev klāt. Atguvis redzi, sirmgal�vis ieraudzīja zivi. Tā peldēja uz muguras, pagriezusi aug�up sidraboto vēderu. Harpūnas rokturis bija �ķērsām iestrēdzis zivs plecā. Viņas sirds asinis lija jūrā. Sākumā tās bija tum�as kā zemūdens klintis jūdzi dziļā jūras ūdenī. Tad asinis izplūda miglainā mākonī. Zivs sidra�baini mirdzēja un �ūpojās līdzi viļņiem.

Sirmgalvis skatījās, līdz acis viņam atkal apmiglojās. Tad viņ� apmeta harpūnas tauvu dubultā mezglā ap stingri iedzīto dzinteli un nolaida galvu uz rokām.

� Galva jātur skaidra, � viņ� teica, piespiedis seju laivas dēļiem. � Es esmu vecs, noguris vīrs. � Bet es nogalināju zivi, �o zivi, kas bija man kā brālis, un nu man palicis melnais darbs.

�Nu man jāsagatavo cilpas un virves, lai piesietu viņu laivas malai,� viņ� domāja. �Pat ja mēs būtu divatā ar zēnu, piesmeltu laivu, lai varētu viņu iekraut un pēc tam izlietu ūdeni, laiva nenoturētu �o smagumu. Man jāsagatavo viss nepiecie�amais, zivs jāpiesien, jāpaceļ masts un jāburā uz mājām.�

Sirmgalvis sāka vilkt zivi pie laivas malas, lai varētu izvērt virvi cauri �aunām un mutei un piesiet zivs galvu laivas priek�galam. �Es gribu viņu redzēt,� vecais do�māja, �gribu viņai pieskarties un izjust viņu. Viņa ir mana laime. Bet ne tāpēc es gribu viņu izjust. Man pat liekas, ka es jutu viņas sirdi, grū�ot pa otram lāgam har�pūnas rokturi. Tagad jāpievelk un jānostiprina galva, tad jāapmet cilpas astei un viducim un galvu jāpiesien lai�vas malai.�

��� Ķeries pie darba, vecais! � sirmgalvis teica. Viņ� iedzēra malciņu ūdens. � Kad cīņa ir galā, paliek pāri daudz melnā darba.

Viņ� paskatījās debesīs, paskatījās uz savu zivi. Tad uzmanīgi ielūkojās saulē. � Vēl ir tikai dienvidus, � viņ� nolēma. � Un pū� labs ceļavēj�. Auklas un āķi vairs neko nenozīmē. Tās mēs savedīsim kārtībā abi ar zēnu, kad bū�u jau mājās.

��� Nāc �urp, zivs, � viņ� aicināja. Bet zivs nenāca. Viņa lēni valstījās viļņos, un sirmgalvis pats piestūma laivu tai blakus.

Pievilcis zivs galvu priek�galam, viņ� pats neticēja savām acīm, cik tā liela. Ta�u viņ� atraisīja harpūnas tauvu, izvēra to cauri zivs �aunām un �okļiem, apmeta cilpu un cie�i sasēja tauvu dubultā mezglā ap dzinteli laivas priek�galā. Tad viņ� nogrieza tauvas pārpalikumu un gāja uz pakaļgalu piesiet zivs asti. Zivs purpurainais mirdzums bija pārvērties sudrabā, platās svītras bija blāvi violetas, tādā pat krāsā kā viņas aste. Svītras bija platākas par vīra delnu ar izplestiem pirkstiem un zivs acis lūkojās sve�ādi kā periskopa spoguļi vai svēto tēli krusta gājienā.

�� Jā, citādi es nebūtu viņu pieveicis, � vecais teica. Iedzēris ūdeni, viņ� jutās krietni labāk. Viņu vairs neno�māca vājums, un galva bija skaidra. � Viņas kopsvars ir ap tūksto� piecsimt mārciņām, varbūt pat vairāk. Di�vas tre�daļas būs tīras gaļas. Cik tur iznāk naudas, ja rēķina trīsdesmit centu par mārciņu?

� Man vajadzīgs zīmulis, � viņ� teica. � Galvā es to nevaru izrēķināt. Bet man liekas, ka �odien lielais Di�mad�o varētu lepoties ar mani. Man gan nebija kaula piesis. Bet rokas un mugura sāpēja briesmīgi. Es nesa�protu, kas tas ir par kaula piesi? Varbūt tas ir mums arī, tikai mēs to nezinām?

Sirmgalvis piestiprināja zivi laivas priek�galam, pa�kaļgalam un vidum. Zivs bija tik milzīga, ka likās � viņ� piesien bortam otru daudz lielāku laivu. Vecais nogrieza gabalu auklas un aptina to zivs apak��oklim un �ķēpam, lai viņas mute nevērtos vaļā un laiva slīdētu pēc iespējas vieglāk. Tad viņ� uzslēja mastu, gafeles vietā pierīkoja savu rungu un uzvilka �kotiņu. Salāpītā bura piepūtās, laiva sāka slīdēt, un vecais burāja uz dienvidrietumiem, ērti atlaidies laivas pakaļgalā.

Viņam nevajadzēja kompasa, lai noteiktu virzienu. Viņ� to juta pēc vēja un buras izliekuma. � Es labāk izmetī�u mazo auklu ar vizuli un mēģinā�u noķert kādu zivteli. Man vajag kaut ko ieēst, lai atspirdzinātos. � Bet vizulis bija pazudis, un sardīnes � sasmaku�as. Tāpēc viņ� iecēla ar �ebērkli laivā klēpi dzelteno jūras zāļu un sapurināja tās. Uz laivas dēļiem izbira sīkie garneļvē�i. Tur bija apmēram ducis, un viņi lēkāja un grūstījās kā smil�u blusas. Vecais noknieba vē�iem galvas un sako��ļāja tos ar visām astēm un �aumalām. Viņi gan bija ļoti sīciņi, bet toties sātīgi un gardi.

Pudelē bija paliku�i vairs tikai divi malki ūdens, vienu malku vecais uzdzēra apēstajām garnelēm. Laiva slīdēja, viegli pārvarot visus �ķēr�ļus, un sirmgalvis stū�rēja, turēdams rumpeli vienā rokā. Viņ� gandrīz neno�laida acu no zivs. Paskatoties uz savām rokām un jūtot sāpes laivas dē|iem piespiestajā mugurā, viņ� pārliecinā�jās, ka tas nav sapnis, bet īstenība. Jo reizēm, jau pa�ās beigās, kad viņam bija ļoti slikti, sirmgalvim likās, ka tas ir tikai sapnis. Kad zivs parādījās virs ūdens un ne�kustīgi sastinga gaisā, pirms nokrist atpakaļ jūrā, viņ� tam nekādi nevarēja ticēt. Viņam likās, ka ir zaudējis acu gaismu, lai gan redzēja tikpat labi kā vienmēr.

Nu viņ� zināja, ka zivs ir blakus un viņa sāpo�ās ro�kas un mugura nav sapnis. �Roka d'īst ātri,� viņ� do�māja. �Es izspiedu asinis un izdedzināju rētas sāļajā ūdenī. Tum�ais straumes ūdens ir labākās zāles pasaulē. Man tikai jārūpējas, lai galva būtu skaidra. Rokas savu darbu ir padarīju�as, un laiva slīd labi. Ar sakniebtu muti un paceltu asti zivs turas man blakus. Mēs peldam kā divi brāļi.� Tad viņa prāts apmiglojās un viņ� nesaprata, vai viņ� ved zivi, jeb zivs � viņu. �Ja es būtu piesējis viņu pakaļgalā, tad nebūtu nekādu �aubu. Vai arī � ja zivs būtu laivā, pieveikta, pazaudējusi visu savu cēlumu, es par to ne�aubītos.� Ta�u viņi peldēja blakus, cie�i sa�kļautiem sāniem. �Lai viņa ved mani, ja grib,� � vecais domāja. �Mans spēks ir tikai viltība. Bet viņa nedomā, kā darīt man ļaunu.�

Laiva peldēja pilnām burām. Sirmgalvis mērcēja ro�kas sāļajā ūdenī un centās noturēt skaidru galvu. Augstie gubu mākoņi un vieglās spalvu mākoņu �ķiedras zilgmē rādīja, ka pasāta vēj� turēsies visu nakti. Vecais cie�i lūkojās uz zivi, lai nezaudētu pārliecību, ka tā ir īstenība. Tas bija stundu, pirms uzbruka pirmā haizivs.

Haizivs neuzklīda nejau�i. Viņa pacēlās no okeāna dziļumiem, kad lielās zivs asiņu mākonis nosēdās un iz�plūda jūrā jūdzes pla�umā. Haizivs uzpeldēja tik strauji un noteikti, ka iz�āvās virs ūdens līmeņa un parādījās saulē. Tad viņa ienira atpakaļ, uzdūrās asiņu smakai un peldēja taisni laivas uzņemtajā virzienā.

Reizēm viņa zaudēja pēdas. Bet viņa tās ātri samek�lēja un sekoja, strauji un noteikti ieturot kursu. Tā bija ļoti liela Mako haizivs. Viņas ķermenis bija veidots tā, lai peldētu ātrāk par pa�ām ātrākajām okeāna zivīm Haizivs bija īsta skaistule, ja neskaitīja viņas �okļus. Vi�ņas mugura bija zila kā zobenzivij, vēders sudrabains, sāni gludi un mirdzo�i. Vispār viņa līdzinājās zoben�zivij, tikai tai bija spēcīgi �okļi, cie�i sakniebti straujā peldējumā. Paslietā, nekustīgā muguras spura �ķēla ūdens virsmu. Sakļautās dubultās lūpas slēpa visas asto�ņas uz iek�u ieliektās zobu rindas. Tie nebija vienkār�i, trīsstūraini zobi kā lielum lielajam vairumam haizivju, zobi bija cilvēka pirkstu formā, saliekti kā nagi ķetnā. Arī garumā tie līdzinājās sirmgalvja pirkstiem. Zobu malas bija griezīgas kā asmeņi. �ī zivs bija radīta, lai rītu vi�sas citas zivis jūrā, jo viņa bija tik ātra, spēcīga un labi bruņota, ka nesastapa sev cienīgu pretinieku. Tagad,

atkal saodusi asins smaku, viņa palielināja ātrumu, strauji �ķeļot ūdeni ar savu zilo muguras spuru.

Kad sirmgalvis ieraudzīja viņu tuvojamies, viņ� sa�prata, ka �ī haizivs ne no kā nebīstas un ir paradusi da�rīt visu, ko nodomājusi. Viņ� sagatavoja harpūnu un cie�i sasēja tauvu, gaidot haizivi. Tauva bija īsa, jo lielu daļu no tās viņ� bija nogriezis, lai piesietu laivai lielo zivi.

Vecā zvejnieka galva bija gan skaidra, un pats viņ� bija pilns apņēmības, tomēr neticēja laimīgam iznāku�mam. �Tāda veiksme nevar būt ilga,� viņ� domāja. Vē�rojot haizivs tuvo�anos, sirmgalvis uzmeta skatienu sa�vai zivij. �Cik labi, ja tas būtu tikai sapnis. Es nevaru atturēt viņu no uzbrukuma, bet varbūt man izdosies viņu nogalināt. Dentuso,� viņ� nodomāja. �Lāsts pār tavu māti!�

Haizivs strauji piepeldēja laivas pakaļgalam. Kad viņa uzbruka, sirmgalvis redzēja viņas atplesto muti un sve�ādās acis, dzirdēja zobu klak�ķo�o sasi�anos, kad �okļi iecirtās lielās zivs miesā tie�i virs astes. Haizivs galva un mugura parādījās virs ūdens. Vecais vēl dzir�dēja, kā haizivs ar zobiem plē� viņa zivs ādu un gaļu, tad ietrieca harpūnu haizivs galvā, tie�i tajā punktā, kur krustojās līnijas starp viņas acīm un degunu. Patiesībā tādas līnijas nebija redzamas. Bija tikai smaga, spilgti zila galva, lielas acis un klabo�i, asi, visu aprijo�i �okļi. Bet �inī punktā atradās smadzenes, un vecais ietrieca ta�jās harpūnu. Asiņojo�ām rokām viņ� cirta harpūnu no visa spēka. Viņ� cirta bez kādām cerībām, bet apņēmīgi un nikni.

Haizivs apsviedās, un vecais ievēroja, ka viņas acs ir nedzīva. Tad haizivs apgriezās vēlreiz. Cilpa apvijās divām kārtām ap viņas ķermeni. Sirmgalvis saprata, ka viņa ir beigta, bet pati haizivs negribēja ar to samierinā�ties. Guļot uz muguras, viņa sita ar asti, klabināja zo�bus un sakūla ūdeni putās kā skuteris. Viļņi ap viņas asti kļuva pavisam balti, divas tre�daļas haizivs auguma pacēlās virs ūdens, tauva drebēdama saspringa, līdz bei�dzot pārtrūka. Kādu brīdi haizivs mierīgi gulēja uz ūdens, un sirmgalvis skatījās uz viņu. Tad viņa lēni no�grima.

� Viņa izplēsa kādas �etrdesmit mārciņas, � vecais teica. � Viņa aiznesa ari harpūnu un visu auklu. Mana zivs atkal asiņo. Tāpēc drīz parādīsies citas.

Kop� zivs bija izkropļota, sirmgalvim vairs nepatika uz viņu skatīties. Robu zivs ķermenī viņ� izjuta kā rētu pats savā miesā.

�Bet es nogalināju haizivi, kas sakropļoja manu zivi,� viņ� domāja. �Tā bija lielākā dentuso, kādu es jebkad esmu redzējis. Un dievs ir mans liecinieks, ka esmu re�dzējis patie�ām lielas haizivis.�

�Tas bija pārāk labi, lai tā paliktu,� viņ� domāja. �Man gribētos, lai tas būtu bijis tikai sapnis, lai es ne�būtu noķēris �o zivi un pamostos savā gultā uz avīzēm.�

��� Bet īsts vīrs nav radīts izmisumam, � viņ� teica.

��� Vīrs var būt iznīcināts, bet ne izmisis. Man �ēl, ka esmu nogalinājis �o zivi. xNu mums draud briesmas, un man nav pat harpūnas. Dentuso ir cietsirdīgs, veikls, stiprs un viltīgs. Ta�u es esmu gudrāks par viņu. Bet varbūt arī ne. Varbūt es esmu tikai labāk apbruņots.

��� Nedomā par to, vecais, � viņ� teica. � Peldi pa vējam un dro�i sagaidi nelaimes, kas tev uzbrūk.

��� Bet par kaut ko ta�u jādomā. Varbūt tas ir viss, kas man palicis. Un vēl beisbols. Interesanti, kā lielajam Dimad�o patiktu �is cirtiens haizivs smadzenēs? Tas jau gan nav nekas sevi�ķs. To var izdarīt katrs vīrs. Bet var�būt viņ� domātu, ka manu roku vājums ir mazāks �ķērslis par kaula piesi? Es nezinu. Ar manām pēdām nekas nav atgadījies. Tikai reiz es peldoties uzkāpu elektriskajai rājai, un viņa iekoda man kājā. Tad gan kāja bija paralizēta līdz pa�am ceļgalam un necie�ami sāpēja.

��� Domā par kaut ko priecīgāku, vecais, � viņ� teica.

��� Ar katru brīdi tu tuvojies mājām. Un kop� �etrdesmit mārciņas ir nost, laiva slīd vieglāk.

Ta�u viņ� zināja, kas notiks, nokļūstot straumes vidū. Bet tur vairs nekā nevarēja līdzēt.

��� Tomēr! � viņ� iesaucās. � Es piesie�u nazi aira rezgalim.

To viņ� arī izdarīja, turot rumpeli padusē un piespie��ot buras auklu ar kāju.

�� Tā, � viņ� noteica. � Es, protams, esmu vecs vīrs. Bet neapbruņots gan nē.

Pasēta vēj� pieņēmās spēkā, un laiva traucās pilnās burās. Sirmgalvis skatījās uz zivs priek�ējo daļu un atkat atguva mazliet cerību.

�Nav nekāda prāta zaudēt cerības,� viņ� domāja. �Zaudēt cerības ir grēks. Ta�u nelauzi galvu ap grēku. Tev jādomā par citām lietām. Un ko gan tu saproti no grēkiem?�

�� Jā, es tos nesaprotu, un laikam pat īsti tiem ne�ticu. Varbūt, ka ir grēks nokaut zivi. Dro�i vien, ka ir. Kaut arī zivis uztur manu dzīvību un baro vēl daudzus cilvēkus. Bet tad jau viss ir grēks. Labāk nedomā par to. Ir jau par vēlu to darīt. Lai domā tie, kam par tādām lietām maksā. Lai viņi domā. Tu esi dzimis par zvejnieku, kā zivs � par zivi. Pat Svētais Pēteris bija zvejnieks, un lielā Dimad�o tēvs arī.

Ta�u viņ� mīlēja aizsāktu domu risināt līdz galam. Un par cik nebija nekā ko palasīt, nedz radio, ko paklau�sīties, viņam atlika tikai domas, un sirmgalvis turpināja prātot par grēku.

�Tu tomēr nenogalināji zivi tikai savas dzīvības uz�turē�anai un citu ļau�u pārtikai,� viņ� domāja. �Tu no�galināji viņu aiz lepnuma. Un vēl tāpēc, ka esi zvejnieks. Tu mīlēji �o zivi, kad viņa bija dzīva, un mīli vēl tagad. Un, ja tu viņu mīli, varbūt tad nav grēks nogalināt? Jeb tas ir divkār�s grēks?�

��� Tu pārāk daudz domā, vecais, � viņ� teica.

��� Bet dentuso tu nogalināji ar prieku. Ta�u viņa dzīvo, nogalinot citus, tāpat kā tu. Viņa nerij maitas un nav izkāmējusi rīma kā daudzas citas haizivis. Viņa ir skaista un di�ciltīga, un viņa nepazīst baiļu.

��� Es nogalināju viņu aizsargājoties, � vecais teica. � Un es viņu nogalināju godīgi.

�Bez tam,� viņ� domāja, �katrs jau kaut ko nogalina �ādā vai tādā veidā. Zveja uztur manu dzīvību, bet tajā pa�ā laikā mani nogalina. Manu dzīvību uztur zēns. Man nevajadzētu būt tik pa�pārliecinātam.�

Sirmgalvis izliecās pār laivas malu un atrāva gabalu gaļas haizivs izcirstajā robā. Viņ� pako�ļāja to un sajuta, cik zivs ir gar�īga. Tā bija stingra un sulīga kā lopu gaļa, vienīgi tik sarkana tā nebija. Gaļa nebija arī stieg�raina, un vecais zināja, ka tirgū varētu saņemt par to visaugstāko cenu. Bet ko gan varēja darīt, lai gaļas smar�a neizplatītos jūrā? Neko. Un vecais zvejnieks sa�prata, ka nu sāksies grūti brī�i.

Pasāts pūta spēcīgi. Tas bija pagriezies uz ziemeļ�austrumiem. Sirmgalvis zināja, ka �is vēj� nepārstās. Viņ� lūkojās pamalē, bet neredzēja ne buras, nedz ari kāda kuģa siluetu vai dūmus. Ūdenī līgojās tikai dzelteno jūras zāļu laukumi, un laivas iztrauktās lidojo�ās zivis spurdza uz abām pusēm. Pat putni nebija redzami.

Jau divas stundas sirmgalvis bija vadījis laivu, atpū�ties laivas galā, pa brī�iem ēdis marlina gaļas �ķēlītes un centies uzkrāt spēkus, kad viņ� ieraudzīja pirmo hai�zivju pāri.

��� Ay, � viņ� iekunkstējās. �o vaidu nevar izteikt vārdos. Varbūt tādu skaņu neviļus izdve� vīrs, kas jūt, ka cauri viņa rokai izurbjas nagla un ietriecas kokā.

��� Galanos, � viņ� teica. Viņ� redzēja, ka aiz pirmās spuras uzpeld vēl otra. Brūnās, trīsstūrainās spuras un �audīgās astes rādīja, ka tās ir platdegunu haizivis. Tās bija satracinājusi zivs smaka. Savā satraukumā, stulbu�mā un neprātīgajā izsalkumā viņas mētājās un bie�i zaudēja pēdas. Ta�u viņas tuvojās ar katru mirkli.

Vecais vīrs nostiprināja buru un rumpeli. Tad viņ� pacēla airi ar rezgalim piesieto nazi. Sākumā viņ� pacēla airi pavisam vieglītēm, jo rokas necie�ami sāpēja. Viņ� sa�ņaudza un atlaida pirkstus, lai tie atgūtu spēju kustē�ties, tad sagrāba airi spēcīgāk par spīti sāpēm, lai rokas pie tām pierastu un sagatavotos darbam. Bet viņa skats sekoja haizivīm. Sirmgalvis redzēja viņu plakanās galvas, platos degunus un lielās, baltmalainās krū�u spu�ras. Tās bija vispretīgākās no visām haizivīm � smirdī�gas slepkavas, kas rija arī maitas. Badā viņas gatavas ieklupt pat airos un laivas stūrē. Tādas haizivis noko� ķepas un peldspuras ūdens virspusē aizmigu�iem bruņu�rupu�iem un pie reizes uzbrūk arī peldo�am cilvēkam, pat ja cilvēks nemaz neo� pēc zivs asinīm vai gļotām.

��� Ā, galanos, � iesaucās vecais vīrs. � Panāciet vien �urp, galanos!

Un viņas nāca. Ta�u ne tā, kā to darīja Mako haizivs. Viena apsviedās un panira zem laivas. Sirmgalvis juta, kā drebēja laiva, kad viņa tur apak�ā raustīja un plosīja zivi. Otra uzmanīja zvejnieku ar savām dzeltenajām, ie�ķeltajām acīm, tad pla�i atplestiem �okļiem ieklupa jau Mako haizivs iecirstajā robā. Sirmgalvis skaidri re�dzēja svītru pāri viņas pakausim un mugurai, kur sma�dzenes pievienojas mugurkaulam. Tie�i �ajā vietā viņ� iecirta airim piesieto nazi. Otro dūrienu viņ� notēmēja plēsoņas dzeltenajās kaķa acīs. Mirsto�ā haizivs atlaidās un sāka nogrimt, rīdama noplēsto gabalu.

Otras haizivs plosī�anās vēl arvien drebināja laivu. Vecais atlaida buru, lai sazveltu laivu uz sāniem un iz�vilinātu haizivi virspusē. Ieraudzījis plēsoņu, viņ� pārlie�cās pār laivas malu un dūra. Ta�u viņ� trāpīja mīkstumā. Āda bija tik sīksta, ka nazis to nevarēja īsti pār�ķelt. No spēcīgā sitiena iesāpējās ne vien rokas, bet arī pleci. Iz�bāzusi purnu no ūdens, haizivs atkal metās uz laupījumu. Vecais izvilka asmeni un ietrieca to plakanās galvas vidū. �ai vietā viņ� iedūra divas reizes. Bet plēsoņa iekā�rās zivī cie�i sa�ņaugtiem �okļiem un nelaida to vaļa. Tad vecais dūra viņas kreisajā acī. Ta�u haizivs karājās vēl arvien.

���� Negribi? � jautāja sirmgalvis un ietrieca nazi starp mugurkaula skriemeli un smadzenēm. Tas bija glu�i viegls dūriens. Vecais juta, kā pār�ķeļas skrimslis. Tad viņ� apgrieza airi, iespieda na�a asmeni starp hai�zivs zobiem un atlauza tos. Pagrie�ot asmeni un redzot haizivs atlai�anos, viņ� sacīja: � Laidies dibenā, galanot Laidies vien par veselu jūdzi dziļāk! Tur tu sastapsi savu draugu. Jeb tā bija tava māte?

Sirmgalvis noslaucīja na�a asmeni un nolika airi. Tad viņ� iztaisnoja buru un atkal ievirzīja laivu uzņem�tajā kursā.

��� Viņas ir noplēsu�as jau kādu ceturto daļu. Un pa��us labākos gabalus, � viņ� zūdījās. � Kaut jel tas būtu bijis tikai sapnis un es nekad nebūtu viņu noķēris. Man ļoti �ēl, ka tā iznāca, zivs! �ēl, ka viss tik slikti bei�dzās. � Sirmgalvis apklusa. Viņam vairs negribējās ska�tīties uz zivi. Noasiņojusi un ūdens izskalota tā bija blāva kā spoguļa sidrabojums. Mēļas svītras gan vēl bija redzamas.

����� Man nevajadzēja braukt tik tālu jūrā, zivs, � viņ� teica. � Mūsu abu dēļ nevajadzēja. Man ļoti �ēl, ka tas noticis, zivs!

��� Tā neiet, � viņ� saņēmās. � Apskati labāk, vai nazis ir stingri piesiets un vai auklas nav pārdilu�as. Un saved kārtībā savas rokas, jo grūtākais vēl ir priek�ā.

��� Kaut man bijusi galoda asmeņa uztrī�anai, � viņ� teica, pārbaudījis piesieto nazi. � Galoda vienmēr jāņem līdzi. Tev gan daudz ko vajadzēja paņemt līdzi, � sirmgalvis grēmās. � Tagad nav laika domāt par krastā paliku�ām lietām. Padomā, kā iztikt ar to, kas ir pie rokas.

�� Tu man esi apnicis ar saviem labajiem pado�miem, � viņ� ņurdēja.

Viņ� iespieda rumpeli padusē un iemērca abas rokas ūdenī, kamēr laiva slīdēja uz priek�u.

��� Dievs vien zina, cik noplēsa pēdējā galano. Bet zivs nu ir daudz vieglāka. � Sirmgalvim negribējās pat domāt par zivs izplosīto vēderu. Viņ� zināja, ka ikkatrs haizivs rāviens nozīmēja izplēstu gaļas gabalu. Zivs ta�gad atstāja aiz sevis vēl jūtamākas pēdas haizivīm, pla�tas kā lielceļu cauri visai jūrai.

��� Tāda zivs varēja sagādāt man uzturu visai zie�mai, � sirmgalvis nopūtās. � Labāk nedomā par to. At�pūties un turi kārtībā savas rokas, lai cīnītos kaut vai par atlikumu. Arī manas rokas o� pēc asinīm, bet to ne�var salīdzināt ar asiņu smaku ūdenī. Un cik tad rokas var asiņot? Man nav nevienas nopietni ņemamas rētas. Asiņo�ana vēl pasargās kreiso roku no krampjiem.

��� Par ko man domāt? Nav par ko. Man jācen�as ne�domāt un jāgaida nāko�ās haizivis. Es tie�ām gribētu, lai tas izrādītos par sapni. Bet ko var zināt? Tas viss var beigties tīri labi.

Nāko�ā haizivs bija vientuļi klīsto�a platdegune. Viņa Ildzinātos cūkai, kas skrien pie savas siles, ja vien cūkām būtu tik platas mutes, ka var vienā kampienā sagrābt cil�vēka galvu. Sirmgalvis ļāva viņai iekosties zivī, tad pa�cēla airi un ietrieca nazi viņai smadzenēs. Bet haizivs rā�vās atpakaļ un pagriezienā pārlauza na�a asmeni.

Sirmgalvis apsēdās pie stūres. Viņ� pat neskatījās, kā haizivs nogrimst, kļūdama arvien mazāka un mazāka.

Citkārt viņu ļoti aizrautu tāda aina. Bet �oreiz viņam ne�gribējās skatīties.

��� Man vēl ir �ebērklis, � viņ� teica. � No tā gan nav nekāda labuma. Un vēl man ir divi airi, rumpelis un runga.

�Nu viņas ir mani pieveiku�as,� sirmgalvis domāja. �Esmu par vecu, lai nosistu haizivi ar rungu. Bet es vēl cīnī�os, kamēr man ir airi, rumpelis un runga.�

Viņ� atkal iemērca rokas ūdenī. Bija vēla pēcpus diena. Ne debesīs, ne jūrā nemanīja nekādās dzīvības. Tikai vēj� dzina mākoņus aizvien straujāk, un sirmgalvis cerēja drīz ieraudzīt krastu.

�� Tu esi noguris, vecais, � viņ� teica. � Tavs gars ir salauzts.

Līdz pa�am saulrietam haizivis lika viņam mieru.

Tad viņ� atkal ieraudzīja brūnās spuras platajā zivs smar�as takā, kas palika aiz laivas. Haizivis ne�audījās, pēdas meklējot. Viņas nāca taisni uz laivu, peldot sānu pie sāna.

Vecais atkal nostiprināja rumpeli un buru, un pats ķērās pie laivas dibenā nomestās rungas. Runga nebija nekas vairāk kā divarpus pēdas gar�, nolauzts airis. Rok�tura ie�mauga ļāva saņemt rungu tikai vienā rokā. Sirm�galvis satvēra to labajā delnā, pavicināja gaisā, lai iekustinātu locītavu, un gaidīja haizivis pienākam. Abas bija galanos.

�Man jāļauj pirmajai krietni iekosties, tad jāsit �ķēr�sām pa deguna galu vai pa�u galvvidu,� viņ� domāja.

Abas haizivis pienāca reizē. Kad sirmgalvis ieraudzīja tuvāko atplē�am �okļus un iegrimstam zivs sidrabotajā sānā, viņ� augstu pacēla rungu un smagi nolaida to uz haizivs platās galvas. Roka juta galvas atsperīgo sting�rumu. Ta�u roka juta arī kaula nesatriecamo pretestību. Tad vecais sita pa haizivs degunu, kamēr tā atlaidās no zivs.

Otra haizivs pa to laiku jau bija krietni pieēdusies un atpeldējusi tālāk. Nu viņa atkal tuvojās atplestu rīkli. Pirms viņa paspēja vēlreiz uzklupt zivij, vecais ieraudzīja viņas �okļiem pielipu�as, baltas gaļas plūksnas. Vecais atvēzējās, bet trāpīja tikai pa galvu. Haizivs paskatījās uz viņu un atrāva vēl vienu kumosu. Kad viņa atlaidās, lai noritu �o gabalu, sirmgalvis sita atkal, bet runga no�slīdēja pār gludeno pakausi.

��� Nāc vien tuvāk, galano, � viņ� aicināja. � Nāc tik �urp!

Haizivs metās uz priek�u. Sirmgalvis sita, tikko viņa paspēja sacirst �okļus. Viņ� sita, cik vien bija spēka, augstu pacēlis rungu. �oreiz viņ� trāpīja pa�ā galvas�kausā un ieblieza pa �o vietu vēlreiz. Haizivs gurdeni iz�rāva gabalu gaļas un iegrima dziļumā.

Sirmgalvis gaidīja, vai tās neparādīsies atkal, bet nekā nemanīja. Tad viņ� ieraudzīja vienu riņķojam pa�ā ūdens virspusē. Otrās haizivs spura nebija redzama.

�Nebija nemaz ko cerēt, ka bū�u viņu nositis,� viņ� domāja. �Savā laikā gan es to varēju. Ta�u esmu viņām krietni sadevis, un diez cik labi viņas nejūtas. Ja runga būtu satverama abām rokām, tad gan es vismaz to pirmo būtu nobeidzis. To es vēl varētu.�

Sirmgalvis centās neskatīties uz savu zivi. Viņ� zi�nāja, ka iznīcināta jau puse. Pa to laiku, kamēr viņ� cī�nījās ar haizivīm, saule bija norietējusi.

��� Drīz būs tum�s, � viņ� teica. � Tad es redzē�u Havannas uguņu atspīdumu. Bet, ja esmu novirzījies tālu uz austrumiem, es redzē�u gaismu kādā no jaunajiem krasta kūrortiem.

��� Nevar būt, ka esmu pārāk tālu no malas. Es ceru, ka viņi tur mājās nav sāku�i uztraukties. Kaut gan par mani var uztraukties tikai zēns. Bet viņ� ta�u par mani nevarētu �aubīties. Vecie zvejnieki, tie gan laikam ir no�ba�īju�ies. Un vēl viens otrs. Manā pilsētā ir labi ļaudis.

Ar zivi sirmgalvis vairs nerunāja, kop� viņa bija tik ļoti sapostīta. Tad viņam kaut kas ienāca prātā.

��� Puszivs, � viņ� teica. � Tu, kas reiz biji zivs. Man �ēl, ka es izgāju tik tālu jūrā. Es pazudināju mūs abus. Ta�u mēs nokāvām daudz haizivju, tu un es. Citas mēs sakropļojām. Arī tu savā mū�ā esi nokāvusi dau�dzus, vai ne, vecā zivs? Ne par velti tavā degungalā ir tik varens �ķēps.

Viņam patika domāt par zivi un iztēloties, kā viņa sa�staptos ar haizivi, ja peldētu savā vaļā. �Es varētu no�cirst viņas �ķēpu un izlietot to par ieroci,� viņ� prātoja. �Bet man nav ne cirvja, ne na�a.�

��� Kas tas būtu par ieroci, ja to piesietu aira rezgafim! Tā mēs varētu cīnīties abi divi. Bet, ko darīt, ja hai�zivis uzbruks naktī? Ko tad darīt?

��� Cīnīties! � viņ� teica. � Es cīnī�os, kamēr vien bū�u dzīvs.

Iestājās tumsa, ta�u nekādas ugunis nebija saskatā�mas. Tikai vēj� pūta, un bura nesa laivu. Sirmgalvim pēk�ņi likās, ka viņ� ir jau miris. Viņ� salika rokas un sajuta savas delnas. Delnas nebija miru�as. Atverot un sakļaujot tās, viņ� juta dzīvības sāpes. Viņ� atspieda mu�guru pret laivas dēļiem un saprata, ka nav vēl miris. To liecināja viņa pleci.

��� Man vēl jānoskaita lūg�anas, ko apsolīju dievam, ja noķer�u zivi. Bet pa�laik esmu pārāk noguris, lai to Izdarītu. Es labāk sameklē�u maisu un apseg�u plecus.

Atlaidies pusguļus laivā, viņ� stūrēja un skatījās de�besīs, gaidot gaismas atspīdumu. �Man vēl palikusi puse zivs,� viņ� domāja. �Varbūt man palaimēsies aizvest �o pusi mājās. Reiz ta�u jāpaveicas. Bet nē,� viņ� papuri�nāja galvu. �Tu izpostīji pats savu laimi, izbraucot tik tālu jūrā.�

�� Neesi muļķis, � sirmgalvis noteica. � Turies no�modā un stūrē. Gan tev vēl palaimēsies.

��� Labi būtu, ja varētu nopirkt kādu drusciņu laimes. Ja būtu kāda vieta, kur to pārdod.

��� Bet par ko gan es to pirktu? � viņ� sev jautāja. � Par pazaudētu harpūnu, salauztu nazi un divām nekur nederīgām rokām?

��� Ko var zināt? Tu gribēji nopirkt laimi par astoņ�desmit piecām dienām jūrā. Un gandrīz nopirki arī.

�� Man gan neklātos domāt tādas aplamības, � viņ� sev pārmeta. � Laime mēdz parādīties tik da�ādos vei�dos, ka viņu reizēm grūti pazīt. Es gan ņemtu mazliet laimes jebkurā veidā un maksātu par to katru cenu. Kaut nu es ieraudzītu Havannas ugunis, � viņ� vēlējās. � Pa�rasti es gribu daudzas un da�ādas lietas. Bet pa�laik man pietiktu ar Havannas atblāzmu. � Viņ� mēģināja ierīkoties pie stūres ērtāk. Un tikai sāpes visos locekļos lika viņam sajust, ka ir vēl dzīvs.

Ap desmitiem vakarā sirmgalvis ieraudzīja debesīs pilsētas uguņu atspīdumu. Sākumā tas bija līdzīgs vieglajam blāvumam gaisā, kam seko mēness lēkts. Tad blāzma iespulgojās gai�āk pār pieaugo�ā vēja sabangoto okeānu. Viņ� stūrēja tie�i uz gaismu, domādams par straumes izliekumu, ko drīz vajadzēja �ķērsot.

�Tās ir beigas,� viņ� domāja. �Tur viņas noteikti uz�bruks. Un kā man cīnīties ar haizivīm tumsā, bez kādiem iero�iem?� Sirmgalvis jutās pavisam sabrucis. Viņa rē�tas un pārpūlētie locekļi sāpēja nakts aukstumā. �Es ceru, ka man nevajadzēs atkal cīnīties. Es ļoti ļoti ceru, ka man to nevajadzēs darīt.�

Ta�u jau pusnaktī viņ� cīnījās atkal. Bet nu viņ� zi�nāja, ka cīņa ir veltīga. Haizivis uzpeldēja veselā barā. Sirmgalvis redzēja �vīkas, ko vilka ūdenī paslietās spu�ras, un fosforisko mirdzumu, kad viņas metās uz zivi. Viņ� sita pa haizivju galvām, dzirdēja �okļu klaboņu un juta laivas raustī�anos, kad viņas plosīja zivi. Viņ� izmi�sīgi dauzīja savus gandrīz neredzamos un nedzirdamos pretiniekus, līdz juta, ka viņa rungu kāds sagrābj un iz�rauj no rokām.

Viņ� izrāva rumpeli no stūres balsta un laida to cīņā. Viņ� cēla to abām rokām un sita, sita, sita. Bet haizivis jau bija sasniegu�as laivas priek�galu. Viņas grūstīda�mās plēsa gabalu pēc gabala. Zivs gaļa fosforiski spīdēja un rādīja haizivju kustības.

Beidzot viena no tām piepeldēja pie pa�as galvas. Sirmgalvis zināja, ka tās ir beigas. Viņ� trieca rumpeli pa �okļiem, kas bija iecirtu�ies cietajā, nesako�amajā zivs galvā. Sitieni sekoja cits citam. Rumpelis brīk�ķot pārlūza. Viņ� uzbruka haizivij ar sa�ķaidīto rokturi, juf a, kā asais koks ieduras plēsoņas miesā, un dūra vēlreiz. Viņa pameta zivi un aizpeldēja. Tā bija pēdējā haizivs no visa bara. Citas nenāca, jo nebija vairs ko ēst.

Sirmgalvim bija grūti elpot. Mutē viņ� juta savādu gar�u. Tā bija salkana vara gar�a, un vecais kādu brīdi izjuta bailes. Bet tās drīz pārgāja.

Viņ� iespļāva jūrā un teica: � Rijiet vien galanos. Un redziet sapnī, ka esat nogalināju�as cilvēku.

Sirmgalvis zināja, ka ir sakauts, neglābjami sakauts. Viņ� atgriezās laivas pakaļgalā un iesprauda izroboto rumpeli stūres spraugā. Tas vēl bija pietieko�i labs, lai vadītu laivu. Viņ� satina plecus maisā un uzņēma vir zienu. Laiva nu slīdēja pavisam viegli. Sirmgalvis neko nejuta un neko nedomāja. Viss bija beidzies, un viņ� va�dīja laivu mājup, cik vien labi un izveicīgi spēdams. Naktī haizivis skrubināja kailo skeletu, salasot druskas no dzīru galda. Sirmgalvis vairs nepievērsa viņām nekā�das vērības. Visa viņa uzmanība piederēja stūrei. Viņ� tikko manīja, cik viegli un labi slīd laiva, atbrīvota no liekā smaguma, kas bija piesiets blakus.

�Laiva ir laba,� vecais domāja. �Tā ir vesela un ne�maz nav cietusi, ja neskaita rumpeli. Bet to var pielikt no jauna.�

Vecais juta, ka nokļuvis pa�ā straumes vidū. Krastā spīdēja ciematu ugunis. Nu viņ� skaidri zināja, kur atro�das, un viegli varēja nokļūt mājās.

�Vēj� ir mūsu draugs,� viņ� domāja. Un piemetināja: � Reizēm. Pla�ā jūra pilna ar mūsu draugiem un ienaid�niekiem. Tad vēl gulta. Gulta ir mans draugs. Tie�i gulta. Gulta ir liela lieta. Cik viegli,kad esi sakauts. Man ne prātā nenāca, cik tad viegli. Un kas tevi sakāva, vecais?

� Neviens, � viņ� sev atbildēja. � Es tikai izgāju pārāk tālu jūrā.

Kad viņ� iebrauca mazajā ostā, �Terases� ugunis jau bija nodzisu�ās. Tas nozīmēja, ka visi jau guļ. Vēj� bija pieņēmies un tagad pūta no visa spēka. Ta�u ostā bija klusums. Sirmgalvis apturēja laivu pie oļaina laukumiņa klintīs. Nebija neviena, kas palīdzētu uzvilkt laivu krastā. Viņ� izkāpa un piesēja to pie klintīm.

Sirmgalvis nolaida mastu, satina un nosēja buru. Viņ� uzvēla mastu plecos un kāpa kalnā. Tikai tad viņ� pa īstam izjuta savu nogurumu. Viņ� uz brīdi apstājas un atskatījās. Ielas laternu gaismā viņ� redzēja, cik augstu slienas zivs aste laivas galā. Viņ� redzēja, balto, kailo mugurkaula līniju un milzīgo, melno galvu ar aug��up paslieto �ķēpu.

Sirmgalvis kāpa tālāk. Kalna galā viņ� pakrita un kādu laiciņu gulēja, sabrucis zem masta. Tad viņ� mēģi�nāja piecelties. Tas bija pārāk grūti. Vecais sēdēja ar mastu pār plecu un skatījās uz ceļu. Gabalu tālāk, iedams savās gaitās, to �ķērsoja kaķis, un sirmgalvis pavadīja viņu ar skatieniem. Tad viņ� vēroja ceļu.

Beidzot viņ� nolika mastu un piecēlās. Tad paslēja mastu vēlreiz, uzvēla to atkal plecos un izgāja uz ceļa. Viņ� sēdēja vēl piecas reizes, pirms nokļuva savā būdā.

Būdā viņ� nolika mastu gar sienu, uztaustīja ūdens pudeli un izdzēra da�us malkus. Tad sirmgalvis nokrita gultā. Viņ� uzvilka, segu pār pleciem, apsedza sānus un kājas un aizmiga uz vecajām avīzēm, izstiepis noguru�ās rokas ar aug�up pagrieztām delnām.

Viņ� vēl gulēja, kad zēns rīta pusē ieskatījās pa dur�vīm. Vēj� plosījās tik stipri, ka neviena laiva negāja jūrā. Zēns bija pamodies ļoti vēlu un, kā jau katru rītu, ielūkojās sirmgalvja būdā. Zēns dzirdēja, ka vecais zvej�nieks vēl elpo, tad paskatījās uz viņa rokām un sāka rau�dāt. Viņ� klusītēm izgāja no būdas, lai atnestu kafiju, un raudāja visu ceļu.

Ap laivu bija sapulcēju�ies vairāki zvejnieki. Viņi pē�tīja, kas varētu būt piesiets laivas malā. Da�i atlocītām biksēm brida ūdenī un mērīja ar izstieptām auklām mil�zīgo asaku.

Zēns nokāpa lejā. Viņ� jau bija to visu redzējis. Un kāds no zvejniekiem bija apsolījies pieskatīt laivu.

��� Kā iet vecajam? � kāds sauca no krasta.

��� Guļ, � atbildēja zēns. Viņ� nelikās zinis par to, ka zvejnieki redz viņu raudam. � Nevajag viņu traucēt.

��� Astoņpadsmit pēdu no deguna līdz astei, � klie�dza zvejnieks.

��� Tam es ticu, � zēns atsaucās.

Viņ� iegāja �Terasē� un paprasīja kannu kafijas.

��� Lai tā būtu karsta. Un pielieciet labi daudz piena un cukura.

��� Tas ir viss?

��� Pagaidām. Vēlāk es uzzinā�u, ko viņ� grib ēst.

��� Kas par varenu zivi, � teica kafejnīcas saimnieks. � Taisni neredzēta zivs. Bet ari tu vakar atvedi pāris lielisku zivju.

��� Lai viņas nolādētas, � iesaucās zēns un atkal sāka raudāt.

��� Varbūt tu gribi kaut ko iedzert? � vaicāja saim�nieks.

��� Nē, � atteica zēns. � Pasaki visiem, lai neviens netraucē Santjago. Es vēl pienāk�u.

��� Pasaki, ka jūtu viņam līdz.

��� Paldies, � atteica zēns.

Zēns aiznesa uz būdu kannu karstās kafijas un apsē�dās, gaidot sirmgalvja pamo�anos. Vienu brīdi pat likās, ka viņ� mostas. Bet vecais vīrs atkal iegrima smagā miegā, un zēns aizgāja aizņemties mazliet malkas, lai uzsildītu kafiju. Beidzot sirmgalvis pamodās.

�� Necelies aug�ā, � zēns teica. � Iedzer �o te! � Un viņ� ielēja glāzē kafiju.

Vecais paņēma glāzi un dzēra.

�� Viņas mani sakāva, Manolino, � viņ� teica. � Vi�ņas tik tie�ām mani sakāva.

��� Haizivis, bet ne tava zivs.

�� Jā. Patie�ām. Bet tas notika pa�ās beigās.

��� Laivu un rīkus pieskata Pedriko. Ko tu domā da�rīt ar zivs galvu?

��� Lai Pedriko sacērt to gabalos un izliek par ēsmu savos tīklos.

��� Un �ķēps?

��� Ņem tu, ja gribi.

��� Gribu gan, � teica zēns. � Bet tagad mums jā�apsprie� citas lietas.

��� Mani meklēja?

��� Protams. Krasta sardze un pat lidma�īnas.

��� Okeāns ir ļoti liels, bet laiva pavisam maza, to grūti saredzēt, � teica sirmgalvis. Viņam patika runāt ar dzīvu cilvēku. Tas bija pavisam citādāk, nekā sarunā�ties pa�am ar sevi jūras vidū. � Man bija garlaicīgi bez tevis, � viņ� teica. � Ko tu nozvejoji?

��� Pirmajā dienā vienu zivi, otrā arī, bet tre�ā divas.

�� Ļoti labi.

��� Nu mēs atkal zvejosim kopā.

��� Nē. Man nav laimes. Man vairs nav laimes.

��� Velns ar visu laimi, � teica zēns. � Es atdo�u tev savu.

��� Ko teiks tavi vecāki?

��� Kas man par daļu! Vakar es noķēru divas gabalas. Mēs zvejosim kopā, man vēl daudz ko mācīties no tevis.

�� Mums jāsadabū kārtīgs pīķis, ko ņemt līdzi jūrā. Asmeni var iztaisīt no vecas forda atsperes. Aizvedīsim to uz Guanbakoa uztrīt. Tam jābūt asam un labi rūdītam, lai nepārlūztu. Mans nazis ta�u salūza.

��� Es sadabū�u jaunu nazi un atsperi ari. Cik dienas vēl pūtīs tik stiprs vēj�?

��� Varbūt trīs. Vai vēl vairāk.

��� Pa to laiku mēs visu savedīsim kārtībā, � teica zēns. � Un tu sadziedēsi savas rokas.

��� Es zinu, ko darīt ar rokām. Bet naktī es izspļāvu tādu dīvainu �ķidrumu un man likās, ka iek�ās kaut kas pārtrūcis.

��� Arī tam jāsadzīst, � teica zēns. � Guli, vecais. Es atnesī�u tev tīru kreklu. Un kaut ko ēdamu.

�� Atnes man arī pēdējo dienu avīzes, � sirmgalvis piebilda.

��� Tev ātrāk jākļūst veselam, jo man vēl tik daudz no tevis jāmācās, un tu vari man iemācīt visu ko. Tev bija ļoti grūti?

��� Grūti gan, � teica vecais.

��� Es atnesī�u tev ēdienu un avīzes, � zēns sacīja. � Atpūties pa īstam. Es atnesī�u no aptiekas zāles ta�vām rokām.

��� Neaizmirsti pateikt Pedriko, ka es atdodu viņam galvu.

��� Noteikti. Es atcerē�os.

Kad zēns izgāja pa durvīm un kāpa lejā pa akmeņaino taku, viņ� atkal raudāja.

Pēcpusdienā �Terasē� ieklīda turistu grupa. Viņi ska�tījās, kā vēj� dzen līcī augstus viļņus. Kāda sieviete ierau�dzīja starp tuk�ām alus kannām un nosprāgu�ām medū�zām garu, baltu asaku ar lielu asti galā, kas �ūpojās vēja sabangotajā ūdenī.

��� Kas tas ir? � viņa jautāja viesmīlim, norādot uz milzīgās zivs mugurkaulu. Odens to svaidīja kā nekam nederīgu atkritumu, ko atplūdi jau rītu aiznesīs jūrā.

��� Tiburon, � teica viesmīlis. � Haizivis. � Viņ� gribēja paskaidrot notiku�o.

��� Es nemaz nezināju, ka haizivīm ir tik skaistas, smalki veidotas astes.

��� Es arī ne, � piekrita viņas pavadonis.

Bet sirmgalvis vecajā būdā viņpus ceļam bija atkal aizmidzis. Viņ� gulēja uz mutes, un zēns sargāja viņa miegu. Sapnī viņ� redzēja lauvas.

TEODORS DREIZERS

Zelta mira�a. Tulkojusi Zelma Staņa���������� 7

TOMASS VULFS

Kompānija. Tulkojusi Zelma Staņa��������.. 43

RUBS GOLDBERGS

Māksla dziedinātāja. Tulkojusi Zelma Staņa . . 57

ALBERTS MALCS

Tāda ir dzīve. Tulkojis Jūlijs Aldermanis � G5

Pēcpusdiena d�ungļos. Tulkojis Jūlijs Aldermanis 101

Cilvēks uz ceļa. Tulkojis Jūlijs Aldermanis . . . 109

Rotaļa. Tulkojis Jūlijs Aldermanis���������. 118

Vislaimīgākais cilvēks pasaulē. Tulkojis Jūlijs

Aldermanis

D�ONS STEINBEKS

Pērle. Tulkojis Dzintars Dreslers���������.. 139

VILJAMS FOLKNERS

Uzvara. Tulkojusi Anna Bauga����������. 205

ERSKINS KOLDVELS

Baumas. Tulkojusi D�esija Dzērve���������. 239

Lauku puķes. Tulkojusi D�esija Dzērve �. 246

Svētdienas ūikses. Tulkojusi D�esija Dzērve . . 254

Tautas izredzētais. Tulkojusi D�esija Dzērve . . 260

Lēna nāve. Tulkojusi D�esija Dzērve��������. 270

Dorotija. Tulkojusi D�esija Dzērve��������� 278

ERNESTS HEMINGVEJS

Sirmgalvis un jūra. Tulkojusi Vizma Bel�evica . 287

ZELTA MIRĀ�A.

Redaktore T. Jarmolinska. Mākslinieciskais redaktors A. Jegers. Tehniskais redaktors V. Freimanis Korektore M. Krūmiņa.

Nodota salik�anai 1958. g. C. oktobrī. Parakstīta iespie�anai 1958. g. 22. novembri. Papīra formāts 84X108'/�. 22 fiz. iespiedi.; 18,04 uzsk. iepiedl.; 17,95 izdevn. 1. Metiens 15 000 eks. JT 08010. Maksā 10 rbļ. 50 kap.

Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 11211-D1586. Iespiesta Izdevniecību, poli�grāfiskās rūpniecības un grāmatu tirdzniecības gal�venās parvaldes 2. tipogrāfijā �Sovetskaja Latvija� Rigā, Dzirnu�* ielā 57. Pa�ūt Nr. 7384

[1] Spekulācijās drudzis. (Tulk.)

[2] pauls s. apltons.

[3] mekedema ceļ� � �oseja, kas bruģēta ar akmens �ķembām pēc skotu in�eniera Mekedema (John L. McAdam) paņēmiena. (Tulk.)

[3] Ambrozs Birss (1842.�1914.) � amerikāņu rakstnieks; guva popularitāti ar tā saucamajiem ��ausmu stāstiem*. (Tulk.)

[4] tā sauktais �jaunais kurss� (new deal) � vairākas refor�mas, ko realizēja Franklīns Ruzvelts (1882 �1945 ), kļuvis 1932. gadā par Amerikas Savienoto Valstu prezidentu. �is reformas bija neveiksmīgi mēģinājumi cīnīties pret ekonomiskās krīzes sekām. (Tulk.)

[5] skotu zaldātu formas tērps nav bikses, bet svārki (tartans). (Tulk.)

[6] numuri par 75 centiem un 1 dolāru. (red.)

[7] Ko tu! (Spān.ļ

[8] odens sērga.