.

Viņos aizlaikos pie kāda ķēniņa kalpoja jauns puisis, vārdā Ansis. Puisis kā puisis � gados jauns, bet jau drosmīgs un bez�bailīgs.

Reiz izgadījās, ka ķēniņ� nopirka nevaldāmu zirgu. Visi no�pūlējās to iejāt, rāmāku padarīt, bet velti � zirgs, kāds bija, tāds palika. Tad ķēniņ� vaicāja:

� Vai patiesi nav neviena, kas �o negantnieku spētu savaldīt?

Visiem ķēniņa kalpiem, redzot zirga niķus, dū�a jau papē�os, bet Ansis neko. Viņ�, veikli palēkdamies, uzklūp zirgam mugurā un sevi mierina: cik ilgi �is nu trakos, tak jau pierims. Bet � kas to deva! � zirgs kā dzelts pacērtas sāņus un vēja ātrumā aizjoņo � putekļi vien nokūp.

Tā nu zirgs skrien un skrien pa purviem, pa me�iem; Ansim sve�as zemes vien gar acīm zib, bet zirgs tik auļo.

Te beidzot, par laimi, gadās divi lieli koki, kas aug tuvu viens pie otra, starp tiem tikai tāda sprauga kā �auri vārteļi. Kā nu ne�valdāmais zirgs caur to skrien, tā ie�ņaudzas kā spīlēs, un � gribi vai negribi � ir vien jāapstājas. Puisis nokāpj no zirga, izskatās, izdomājas: sve�a puse, sve�a mala, nezina ne rīta, ne vakara. Neko darīt, ies uz labu laimi taisni vien, taisni vien. Vai tad nu neviens cilvēks pa ceļam negadīsies?

Iet, iet � nonāk klajumā pie mazas mājiņas. Ieiet mājiņā, satiek sirmu vecīti. Vecītis laipni atņem labudienu un apvaicājas:

���� Kurp tu, dēliņ, iedams?

Tā un tā � viņ� esot nomaldījies, piekusis, lai parādot ceļu atpakaļ uz mājām.

���� Ai, dēliņ, nokusu�am der atpūtināt kājas. Ko tu mājās sadarīsi? Paliec te, padzīvo pie manis kādu laiciņu!

Labi. Ansis patencina par laipnību un paliek arī.

Apkārt mājiņai redzams liels un skaists dārzs gan ar �ādiem vārtiem, gan ar tādiem vārtiem. Puisis labprāt ietu pa dārzu pa�staigāties, bet vecītis saka:

���� Pagaidi, pagaidi, tā vis neej! �e tev atslēgu virtene, slēdz, kurus vārtus gribi, un staigā, kur tik patīk. Tos vārtus vien ne�slēdz, kas ar lūku aizsieti, un aiz tiem savas acis nemet!

Pirmajā dienā Ansis izstaigājās pa dārzu un neaiztika lūku vārtus. Otrajā dienā izstaigājās pa dārzu un arī neaiztika lūku vārtus. Tre�ajā dienā sāka prātot: �Kāda nu nelaime te varētu notikt? Saņem�u dū�u un raudzī�u paskatīties.�

Un tūliņ raisīja lūku vaļā. Vārtus atvēris, ierauga lielu lauku, bet lauka vidū � rāmu un spo�u ezeru. Aiziet pie ezera, pastāv brītiņu un grib jau nākt atpakaļ, bet te dzird � virs galvas kaut kas no�mīkst, un viņ� gaisā pamana trīs baltas pīles, kas nometas ezera malā. Bet, kolīdz �īs pieskaras zemei, pārvēr�as par trim daiļām meitām, a�i nomet drēbes un iebrien ezerā peldēties.

Puisis stāv malā un nevar acu novērst no pa�as jaunākās. Viņ� domā: �Eh! Kad tu iz�ibējis! Tik skaistu meiteni vēl neesmu redzējis. Joka pēc jāapskata tās drēbes tuvāk.�

Viņ� paņēma jaunākās meitas drēbes, cilāja un brīnījās krietnu brīdi, tad a�i noslēpa ezera niedrēs.

Izpeldēju�as malā, abas vecākās māsas apģērbās, pārvērtās atkal par baltām pīlēm un aizlidoja. Bet jaunākā nevar atrast savas drēbes. Pamanījusi niedrēs Ansi, viņa �ēli lūdzas:

����� Puisīt mīļais, neizjoko mani, atliec, lūdzams, drēbes, kur tās biju�as!

Ko nu darīsi? Tā lūdzas � bija vien jāatdod. Uzvilkusi drēbes, arī jaunākā māsa pārvēr�as par pīli un aizlai�as, bet puisis pār�vēr�as par balodi un noskatās vien. �e tev nu bija!

Vakarā pārnāk vecītis, pamana sētā mieta galā balodi. Viņ�, zināms, tūliņ noprot, kas te noticis. Neko darīt, izrājies viņ� ba�lodi pārvēr� par puisi.

Otrā dienā vecītis atkal aiziet un atstāj Ansi vienu pa�u mā�jās. �is nu staigā, staigā pa dārzu, tak nevar nociesties, atraisa lūku vārtus un ies atkal uz ezeru. Aiziet, krietnu brīdi pastāv un grib jau nākt atpakaļ, bet te gaisā kaut kas no�mīkst: trīs bal�tās pīles atkal atlido, nolai�as, pārvēr�as par trim daiļām meitām un iebrien ezerā peldēties.

Puisis stāv malā un nevar acu novērst no jaunākās. Viņ� domā: �Eh! Kad tu iz�ibējis! Tik skaistu meiteni vēl neesmu redzējis. Joka pēc jāapskata tās drēbes tuvāk.�

Viņ� paņēma jaunākās meitas drēbes, cilāja un brīnījās krietnu brīdi, tad a�i noslēpa ezera niedrēs.

Izpeldēju�as malā, abas vecākās māsas apģērbās, pārvērtās atkal par baltām pīlēm un aizlidoja. Bet jaunākā nevar atrast sa�vas drēbes. Pamanījusi niedrēs Ansi, viņa �ēli lūdzas:

����� Puisīt mīļais, neizjoko mani, atliec, lūdzams, drēbes, kur tās biju�as!

Ko nu darīsi? Tā lūdzas � bija vien jāatdod. Uzvilkusi drēbes, arī jaunākā māsa pārvēr�as par pīli un aizlai�as, bet puisis pār�vēr�as par cūku un noskatās vien. �e tev nu bija!

Vakarā pārnāk vecītis un ierauga sētsvidū cūku. Viņ�, zināms, tūliņ noprot, kas te noticis. Neko darīt, izrājies viņ� cūku pār�vēr� atkal par puisi un saka:

����� Ja tev tā meita tik varen pie sirds, nu, manis dēļ, preci viņu!

Bet Ansis pretī:

�����

Jā, preci nu, preci! Viņa jau ne�paliek te pie manis. Kā atdodu drēbes, tā �ī spārnos un prom.

����� Nepaliek! Kā lai viņa paliek? Kālab atdevi drēbes, kālab ļāvi pielūgties? Neatdod drēbes, kamēr viņa nav devusi savu jāvārdu.

Labi. Nākamajā dienā ve�cītis atkal aiziet un atstāj Ansi vienu pa�u mājās. Viņ� iziet dārzā, tūliņ atraisa lūku, aiziet ezera malā un gaida trīs baltās pīles. Ilgi nav jāgaida. Drīz pī�les klāt, pārvēr�as par meitām, nomet drēbes un iebrien ezerā peldēties. Pa to laiku puisis savai, kuru nolūkojis, paņem drēbes un paslēpj niedrēs.

Izpeldēju�as malā, abas vecākās māsas apģērbās, pār�vērtās atkal par baltām pīlēm un aizlidoja. Bet jaunākā nevar atrast savas drēbes. Pamanījusi niedrēs Ansi, viņa �ēli lūdzas:

����� Puisīt mīļais, neizjoko mani, noliec drēbes, kur tās biju�as!

Bet puisis �oreiz atsaka:

����� Lūdzies, cik gribi, ne�parko nelik�u. Apsolies man par sievu, apsolies nelaisties māsām pakaļ, tad drēbes at�do�u, ātrāk ne.

Nu �ī stostīsies, nu �ī gro�zīsies, ne izdomāt, ne parunāt. Beigās dod jāvārdu un vēl cieti nosolās, ka projām neie�ot.

Nu Ansis atdeva drēbes. Meita a�i apģērbās, aizgāja pui�sim līdzi pie vecī�a, apprecē�jās, un abi dzīvoja saticīgi.

Pēc kāda laika jaunais vīrs teica vecītim:

���� Būs abiem ar sievu jāiet atpakaļ pie ķēniņa, citādi viņ� nezinās, kur esmu palicis.

Vecītis atbildēja:

��� Ej, dēls, un esi laimīgs, tikai no ķēniņa gan piesargies! Labāk būtu, ja ķēniņam ne ziņas, ne miņas, ka tu esi sievu apņēmis.

Labi. Ansis pārnāk mājās un nebilst nevienam ne pu�plēsta vārda, ka sve�umā apprecējies. Arī sieva nevienam nerādās acīs.

Pagāja savs laiks. Ķēniņ� kādu dienu, iedams garām An�a durvīm, dzird iek�ā Ansi ar kādu mīļi runājamies. Ķēniņ� par varītēm grib zināt, ar ko t' �is tur tā runājas. Daudz neprātodams, noliecas pie durvīm un paglūn pa atslēgas caurumu. Tā nu viņ� ierauga � Ansim tik skaista sieva kā saule pie debesīm.

�Tā jau nu nebūs,� ķēniņ� klusībā domā, �tādai daiļavai tikai ķēniņienes kronis piederas. Bet kā Ansim viņu atņemt? Pag, pag, jāatsauc burvis!�

Burvis atnāk: kas nu ķēniņam būtu uz sirds?

Tā un tā � Ansim tik skaista sieva kā saule pie debesīm. Kā viņam, ķēniņam, to iegūt?

���� Kā iegūt? Dod Ansim tādu darbu, ko neviens nespēj iz�darīt, tad būs iemesls �o nomaitāt � un atraitne būs tava. To ne�izdarāmo darbu pateik�u rīt, jo rīts vienmēr gudrāks par vakaru.

Labi. Otrā rītā burvis jau agri steidzas pie ķēniņa ar labu padomu, ko naktī, acu neaizvēris, bija sagudrojis. Nonācis pilī pie ķēniņa, burvis klāj vaļā:

���� Liec Ansim uz karstām pēdām atvest lielo lauvu. Tas mīt aiz trīsdesmit deviņām ķēniņa zemēm �etrdesmitajā. Ja viņ� lauvu neatved, pa�u dzīvu neatstāj.

Ķēniņ� liek pasaukt Ansi un vārds vārdā pasaka visu, ko bija teicis burvis.

Nu, gau�i noskumis, Ansis aiziet pie sievas, bet sieva mierina, teikdama:

���� Nieka dēļ nav vērts bēdāties! Liecies tik uz auss un labi izgulies, es tamēr pa nakti izaudī�u lakatiņu raibu raibiem rak�stiem un salūko�u tev arī ceļa maizi. Tikai vienu piekodinu: glabā lakatiņu labi jo labi! Ja to nozaudēsi, tad velti būsi gājis.

Labi. Vīrs mierīgu prātu likās uz auss, bet sieva auda un rak�stīja cauru nakti skaistu jo skaistu lakatiņu � tāds �ai ķēniņa valstī vēl nebija redzēts. Mazā gaismiņā lakats jau gatavs. Nu sieva modi�nāja vīru un pavadīja tālā ceļā.

Ansis, nekādu briesmu nebaidīdamies, gāja vienu dienu, gāja otru dienu, gāja vienu nedēļu, gāja otru nedēļu, bet vēl nebija aizgājis. Tre�ajā nedēļā tum�ā, lietainā naktī pamanīja mazu ugun�tiņu spīdam. Aizgāja tur, pieklauvēja pie durvīm � pretī iznāca vecenīte un laipni aicināja iek�ā. Vecenīte paēdina un izguldina ceļa vīru. Otrā rītā jo agri ienes ūdeni, ko muti nomazgāt, bet dvieli gan nenoliek.

Ansis nomazgājas, apskatās � dvieļa nav. Neko darīt, no�slaucīsies vien tai pa�ā lakatiņā, ko sieva līdzi iedevusi. Vecenīte, ie�raudzījusi izrakstīto lakatiņu, tūliņ klāt, lai parādot: tādus rakstus vie�nīgi viņas jaunākā meita protot. Kur �is lakatiņu ņēmis?

Tā un tā � ceļa vīrs pastāsta arī:

���� Mana sieva to lakatu auda un izrakstīja.

��� Tad jau sanāk, ka tava sieva ir mana meita un tu � mans znots. Labi, ka to zinu. Ie�u raudzīt lauvu.

To teikdama, vecenīte izrāva Ansim no rokām lakatiņu un izgāja pa durvīm.

Ansis neattapa neko citu darīt kā bēdāties:

���� Ka tikai lakatiņu nenozaudētu vien! Sieva tā piekodināja!

�oreiz tāda bēdā�anās bija lieka. Drīz vecenīte nāca atpakaļ

un līksmodama teica:

���� �e nu tavs lakats. Es atradu to, ko tu meklē. Tepat aiz mā�jas sākas liela, liela pļava. Pļavas viņā malā aug ērk�ķu krūms. Aiz �ī krūma guļ lauva, bet apkārt krūmam draiskojas mazie lau�vēni. Ej taisnā ceļā uz krūmu, noķer vienu mazo lauvēnu, paspaidi viņu, lai tas iebrēcas. Lauva tad gāzīsies tev virsū, bet tu a�i uz�met viņam uz purna lakatiņu. �is tūliņ paliks rāms kā sunītis un ļausies lakatu apsiet ap kaklu, lai ved, kur grib.

Ansis izdara visu, kā vecenīte vēlējusi, un viegli jo viegli saķer lauvu.

Vīrs nu pa smieklam pārveda lauvu ķēniņam. Ķēniņ� liek lauvu ielaist dārzā un tūliņ atsauc burvi: ko nu lai liekot Ansim

darīt? Lauvu �is esot pārvedis, viņa nodomu izjaucis. Bet burvis atsaka:

���� Pagaidīsim rītu. Rīts vienmēr gudrāks par vakaru.

Labi. Otrā rītā burvis jau agri steidzas pie ķēniņa ar labu padomu. Nonācis pilī, klāj vaļā:

���� Liec Ansim pārnest lielu, ziedo�u ābeli! Tā aug aiz �etr�desmit deviņām ķēniņa zemēm piecdesmitajā. Ja ābeli nepārnes, pa�u dzīvu neatstāj.

Ķēniņ� liek pasaukt Ansi un vārds vārdā pasaka visu, ko bija teicis burvis.

Nu, gau�i noskumis, Ansis aiziet pie sievas, bet sieva mie�rina, teikdama:

���� Nieka dēļ nav vērts bēdāties! Liecies tik uz auss un labi izgulies, es tamēr pa nakti izaudī�u lakatiņu raibu raibiem rak�stiem un salūko�u tev arī ceļa maizi. Tikai vienu piekodinu: glabā lakatiņu labi jo labi! Ja to nozaudēsi, tad velti būsi gājis.

Vīrs mierīgu prātu likās gulēt, bet sieva auda un rakstīja cauru nakti skaistu jo skaistu lakatiņu � tāds �ai ķēniņa valstī vēl ne�bija redzēts. Mazā gaismiņā lakats jau gatavs. Nu sieva modināja vīru un pavadīja tālā ceļā.

Ansis, nekādu briesmu nebaidīdamies, gāja vienu dienu, gāja otru dienu, gāja vienu nedēļu, gāja otru nedēļu, bet vēl nebija aizgājis. Tre�ajā nedēļā tum�ā, lietainā naktī pamanīja mazu ugun�tiņu spīdam. Aizgāja tur, pieklauvēja pie durvīm � iznāca jauna meita un laipni aicināja iek�ā. Meita paēdina un izguldina ceļa vīru. Otrā rītā jo agri ienes ūdeni, ko muti nomazgāt, bet dvieli gan nenoliek.

Ansis nomazgājas, apskatās � dvieļa nav. Neko darīt, no�slaucīsies vien tai pa�ā lakatiņā, ko sieva līdzi iedevusi. Meita,

ieraudzījusi izrakstīto lakatiņu, tūliņ klāt, lai parādot: tādus rak�stus vienīgi viņas māsa protot. Kur �is lakatiņu ņēmis?

Tā un tā � ceļa vīrs pastāsta arī:

���� Mana sieva to lakatu auda un izrakstīja.

���� Tad jau sanāk, ka tava sieva ir mana māsa. Labi, ka to zinu. Tad manas māsas dēļ tev jāpārnes ķēniņam ziedo�ā ābele? Labi, labi.

To teikdama, meita izrāva Ansim no rokām lakatiņu un iz�skrēja pa durvīm.

Vīrs neattapa neko citu darīt kā bēdāties:

���� Ka nu skriedama lakatiņu nenozaudētu vien! Sieva tā pie�kodināja!

�oreiz tāda bēdā�anās bija lieka. Drīz meita bija atpakaļ un līksmodama teica:

���� �e nu tavs lakats. Es atradu to, ko tu meklē. Tepat necik tālu zied ābele. Iekāp ābelē un pārsvied lakatiņu pāri galotnei, tad ābele kļūs tik maziņa kā puķīte un tu viegli jo viegli pārnesīsi ķēniņam. Iestādījis ķēniņa dārzā, noņem lakatiņu, tad mazā puķīte tūdaļ taps par ziedo�u ābeli.

Vīrs visu izdara, kā meita vēlējusi, un viegli jo viegli pārnes ziedo�o ābeli ķēniņam. Ķēniņ�, ābeli dārzā ieraudzījis, nevarēja vien nobrīnīties un tūliņ atsauca burvi: ko nu lai liekot Ansim darīt? Ābeli esot pārnesis, viņa nodomu izjaucis. Bet burvis atsaka:

���� Pagaidīsim rītu. Rīts vienmēr gudrāks par vakaru.

Labi. Otrā rītā burvis jau agri steidzas pie ķēniņa ar labu padomu. Nonācis pilī, klāj vaļā:

���� Tu, ķēniņ, pasaki Ansim tā: �Aizej tur � nezin kur, atnes to � nezin ko!� Ja viņ� to neizdara, pa�u dzīvu neatstāj.

Ķēniņ� liek pasaukt Ansi un vārds vārdā pasaka visu, ko bija teicis burvis.

Nu, gau�i noskumis, Ansis aiziet pie sievas. Sieva gan mierina vīru, ta�u pati netiek gudra, kā nu tādu darbu paveikt, kā ne. Bei�dzot viņa saka:

����������������� Nav vērts bēdāties! Lie�cies tik uz auss un labi izgulies, es tamēr pa nakti izaudī�u otrtik lielu lakatiņu ar otrtik smalkiem rakstiem un salūko�u tev arī ceļa maizi. Tikai to gan piekodinu: glabā lakatiņu kā savu labo aci pierē!

Vīrs aizgāja gulēt. Sieva vaiga sviedros cauru nakti auda otr�tik lielu lakatiņu, cauru nakti izrakstīja otrtik smalkiem rakstiem � tāds lakatiņ� �ai ķēniņa valstī vēl nebija redzēts. Mazā gaismiņā lakats bija gatavs. Nu sieva modināja vīru un asarām acīs izvadīja tālā ceļā.

Ansis vēl nebija labi izgājis no mājas, ķēniņ� kā sasvilis liek ataicināt sievu un visgudrēm ieteiksies:

���� Tavs vīrs �oreiz gan laikam vairs nepārnāks. Kur tu, at�raitne būdama, iesi, ko darīsi? Tā kā man sievas vajag, tad nāc pie manis par ķēniņieni!

Sieva saprata, ka kaitināt ķēniņu nebūtu prātīgi, tālab ar gudru ziņu atteica tā:

���� Paldies par ķēniņienes godu! Es jau arī neticu, ka �oreiz pārnāks, tomēr gadu dro�ības dēļ gaidī�u. Ja nepārnāks � runāsim tad.

Labi. Ķēniņ� ar mieru.

Vīrs, nekādu briesmu nebaidīdamies, gāja vienu dienu, gāja otru dienu, gāja vienu nedēļu, gāja otru nedēļu, bet vēl nebija aizgājis. Tre�ajā nedēļā tum�ā, lietainā naktī pamanīja mazu ugun�tiņu spīdam. Aizgāja tur, pieklauvēja pie durvīm � iznāca jauna meita un laipni aicināja iek�ā. Meita paēdina un izguldina ceļa vīru. Otrā rītā jo agri ienes ūdeni, ko muti nomazgāt, bet dvieli gan nenoliek.

Ceļa vīrs nomazgājas, apskatās � dvieļa nav. Neko darīt � noslaucīsies vien tai pa�ā lakatiņā, ko sieva līdzi iedevusi. Meita, ieraudzījusi izrakstīto lakatiņu, tūliņ klāt: lai parādot, tādus rak�stus vienīgi viņas māsa protot. Kur �is tādu ņēmis?

Tā un tā� Vīrs pastāsta arī:

���� Mana sieva to lakatu auda un izrakstīja.

���� Tad jau sanāk, ka tava sieva ir mana māsa. Labi, ka to zinu. Tad manas māsas dēļ tev jāatrod �Aizej tur � nezin kur, atnes to � nezin ko�. Labi, labi.

To teikdama, meita izrāva Ansim no rokām lakatiņu un iz�skrēja pa durvīm.

Vīrs neattapa neko citu darīt kā bēdāties:

���� Ka nu aizskriedama lakatiņu nenozaudētu vien! Sieva tā piekodināja!

Izgaidījās Ansis vienu dienu, izgaidījās otru dienu � meita kā nenāk, tā nenāk atpakaļ. Tikai tre�ajā dienā ieskrien noskumusi ar visu lakatiņu rokā un saka:

���� Dzirdi jel, ko tev teik�u. Es nevaru atrast to, ko tu meklē. Trīs dienas izmeklējos, izskraidījos gan �e, gan tur, bet nekur atrast. Iesim abi pie vecās Zemes mātes, kas guļ kalnā zem velē�nām. Tu pabu�o viņai ceļus, tad viņa atdzīvosies un pateiks tev visu.

Labi. Nogāja abi pie Zemes mātes. Ansis pabu�oja Zemes mātei ceļus. Zemes māte kļuva pikta, ka �ai nedodot miera. Tad Ansis pabu�oja vēlreiz Zemes mātei ceļus. Nu ve�iņa aprima un vaicāja:

��� Ko ta gribēji teikt?

Ansis pretī:

���� Gribēju vaicāt, kur man atrast �Aizej tur � nezin kur, atnes to � nezin ko�.

Zemes māte sasauca visus putnus kopā un noprasīja tiem:

���� Nu, mani putni, � vai jūs nevarat �im te puisim iet pa�līgā? Viņam jāatrod �Aizej tur � nezin kur, atnes to � nezin ko�.

Putni kā vienā mutē atteica:

���� Nevaram, Zemes māt, nevaram, jo pa�i nezinām, kur to meklēt.

Zemes māte sasauca visus zvērus un vaicāja, vai tie nezinot, kur atrast �Aizej tur � nezin kur, atnes to � nezin ko�.

Zvēri kā vienā mutē atteica:

���� Nezinām, Zemes māt, nudie nezinām.

Zemes māte nenolaida bezpalīdzīgi rokas, bet sasauca visus

zemes lo�ņātājus, visus zemes tekātājus kopā un vaicāja, vai tie nezinot, kur atrast �Aizej tur � nezin kur, atnes to � nezin ko�.

Zemes lo�ņātāji un zemes tekātāji atbildēja:

���� Nezinām, Zemes māt, nudie nezinām.

Zemes māte ievaicājās:

���� Diez vai maz visi esat te klāt?

���� Visi gan neesam, āre, lielās vardes vēl nav, � zemes lo�ņā�tāji un zemes tekātāji atbildēja.

���� Kad tevi nelaime! Kur tā tik ilgi? � Zemes māte piktojās.

Beigu beigās atlēca arī lielā varde. Zemes māte �ai stingri

noteica:

���� Kad es saucu, tad vienā rāvienā jābūt klāt!

���� Jā, Zemes māt, pirmo reizi nokavējos, otru reizi pastei�dzos,� varde gudri atbildēja.

���� Labi jau, labi! Vai tu nezini, kur atrast �Aizej tur � nezin kur, atnes to � nezin ko�?

���� Kā nu es to nezinā�u!

���� Tad aizved viņu!

Tūdaļ varde lieliem lēcieniem lēca pa priek�u, Ansis gāja nopakaļ. Nedabūja ne apskatīties, kad abi nonāca pie mazas mā�jiņas bez logiem. Varde pārlēca pāri slieksnim, Ansis iegāja līdzi. Vienā istabas stūrī pie pa�a pak�ķa bija slepens caurums. Varde tur ielēca un pazuda bez pēdām, bet Ansis palika pie cauruma un prātoja: �Vai te varētu būt tas, ko es meklēju? Varbūt uzsaukt?�

Un viņ� sauca:

���� U-ū! �Aizej tur � nezin kur, atnes to � nezin ko�! Nāc �u-urp!

Līdzko Ansis bija tā uzsaucis, tūdaļ zem zemes sāka spēlēt un dancot. Sacēlās tāda kņada, ka ausis krita ciet.

Ansis vaicāja tālāk:

���� Atbildi man � vai tu esi �Aizej tur � nezin kur, atnes to � nezin ko�?

Balss zem zemes atbildēja:

���� Esmu jau, esmu!

���� Ja tas esi, pasaki man � pa kuru ceļu iespē�u visātrāk mājās pārkļūt? Gada laikā man bija �urp jāatnāk un atkal mājās jāpāriet.

Balss atbildēja:

���� Taisni vien tev jāiet, tad tikai laikā mājās nokļūsi. Ta�u taisni iet nebūs viegli. Tur uz ceļa gulēs milzīga �ūska. Tā jau pa lielu gabalu pamana cilvēkus, uzkrīt virsū un aprij.

Ansis nedomāja atlaisties. Viņ� vaicāja:

���� Bet saki � vai tad nekā nav iespējams �ūsku savaldīt?

���� Kā nu nebūs iespējams, � balss atbildēja. � Ja māk, tad var. Pasoli �ūskai visgardākos ēdienus pasaulē un pieteic, ka, viņai ēdienus ēdot, vēl spēlēs un dancos, tad viņa tevi liks mierā. Par ēdieniem, zināms, neturi bēdu: kādus vien liksi, tādus apgā�dā�u. Kolīdz �ūska ēdienus ēdīs un vēl dzirdēs, ka spēlē un danco, viņa aiz priekiem nezinās, ko darīt. Tad neesi muļķis un prasi �ūskai, lai tev atdod to lādīti, kas viņai zem krūtīm. Tu redzēsi, ka �ūska atdos, jo veca patiesība � kas priecīgs, tas arī devīgs.

���� Kas būs, būs, �Ansis atsaka. � Dosimies tik ceļā.

Abi devās ceļā � Ansis pa priek�u, brīnumainā balss nopakaļ. Iet, iet � te uzreiz balss saka:

���� Nav vairs tālu, saturies: kuru katru brīdi �ūska tev kritīs virsū!

Kā tad! Jau pamanāma milzīga �ūskas galva ar atplestu rīkli, un teju, teju Ansis tiks sagrābts. Bet �is vēl laikus attopas un lū�dzas:

���� Nerij nu, nerij negatavu kumosu! Es tev do�u savā vietā visgardākos ēdienus pasaulē; kamēr tos ēdīsi, vēl jauki spēlēs un dancos.

�ūska, to dzirdot, tūdaļ apstājas, bet Ansis iesaucas:

������ �Aizej tur � nezin kur, atnes to � nezin ko�! Uzklāj galdu!

Līdzko �ie vārdi bija izteikti, galdi pa�i apklājās. Uz tiem

visgardākie ēdieni pasaulē bļodu bļodās kūpēja; bez tam tik jauki spēlēja un tik jautri dancoja, ka tikās vien klausīties. �ūska, ik gardākos ēdienus iebaudīja, ik jautrāka tapa.

Ansis, to visu redzēdams, pie sevis noteica:

����� Nu ir īstais brīdis!

Viņ� visgudrēm iesāka runāt, vai �ūska negribētu visgardākos ēdienus pasaulē aizvienam paturēt un to vietā atdot viņam mazo zelta lādīti, kas pa�ai zem krūtīm spīguļo.

����� Kālabad gan ne!��ūska priecīga iesaucās. � Kas nu tāda lādīte pret tik gardiem ēdieniem!

Ansis to vien bija gaidījis. Viņ� paņēma lādīti un steigtin steidzās uz māju. Ceļā tam iekrita prātā atvērt lādīti un paskatī�ties, kas tur iek�ā. Atvēra � ak tu manu dieniņu! No lādītes laukā sāka birt karavīri, tikai karavīri vien kā siseņu bari, kā dūmu mākoņi � veselu jūdzi garumā un platumā, ne �os izskaitīt, ne �os pārredzēt. Vienā acumirklī lielu lielais lauks tik pilns, ka ne apgriezties.

Visa varenā karapulka priek�galā Ansis gāja uz pili pie ķēniņa. Sieva jau pa lielu gabalu iztek pretī raudādama.

���� Vīriņ, vīriņ! Labi, ka laikā vēl pārradies. Ķēniņ� kā uz�burts mācas man virsū, lai ejot pie viņa par sievu, lai kļūstot ķēni�ņiene, jo tu esot pagalam. Un negantais burvis kūda viņu vienā kūdī�anā.

To visu dzirdēdams, Ansis tā iedegās dusmās, ka ņēma un pieteica ķēniņam karu. Ķēniņ� gan �ā, gan tā gribētu izlocīties, bet, redzēdams lielo karapulku, noprot, ka te joki nebūs. Viņ� pavēlēja sasaukt savu karapulku. Karapulks sanāca, bet tāda nieka saujiņa vien bija.

Nu abi karapulki sāka karot un karoja trīs dienas un trīs nak�tis bez atelpas. Ne ēda, ne dzēra, ne miegu gulēja. Tad nu ķēniņam spēki arī bija galā.

Ansis ķēniņu pieveica pa�u pirmo, un tad atmaksas stunda sita vecajam burvim.

Pa to starpu arī ķēniņa karapulks tika sakauts līdz pēdīgam vīram.

Notika tā, ka Ansis nāca ķēniņa vietā. Viņ�, pats daudz pā�restību pieredzējis, bija krietns un taisnīgs valdnieks. Kā tāds viņ� tika tuvu un tālu daudzināts. Un ar sievu, kas uzticīgi viņu bija gaidījusi, viņ� nodzīvoja mū�u saderībā un mīlībā.