Anna Bauga
Brīnumputns
Latvie�u tautas pasaka
Annas Baugas literārā apdare Mākslinieks Kārlis Sūniņ�
Noskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Lo�melis
Izdevniecība �Liesma� Rīga 1974
Anna Bauga
Brīnumputns
dzīvoja kāds ķēniņ�, kuram bija trīs dēli. Ķēniņ� valdīja valsti, dēli auga. Abus vecākos visi daudzināja par varen gudriem, un, kur jau divi brāļi gudri, tur tre�o citādi nesauc kā par muļķi. Paliksim arī mēs pie tā vārda.
Kā gadījās, kā ne, bet ķēniņ� kļuva neredzīgs. Kāda var būt valdī�ana bez acu gai�uma! Nu aici�nāja no visām malām dziedniekus, lai vainu dzie�dinātu, sauca riebējus ar stipriem vārdiem, lai kaiti aizdzītu, beidzot dzina rokā ve�iņas ar zāļu tējām � nekāda labuma! Visā valstī bija lielas bēdas, jo pavalstnieki ķēniņu mīlēja.
Tad kādu vakaru pilī iegriezās vecs vīriņ�, naktsmājas meklēdams. Redzēdams pils saimi nosku�mu�u, viņ� apvaicājās, kāda nelaime �os piemek�lējusi. Kad viņ� dzirdēja par ķēniņa kaiti, tad sacīja:
� Aiz trejdeviņām valstīm dzīvo kāds valdnieks, kam pieder brīnumputns. Kad �is putns dzied, visi aklie kļūst redzīgi. Sūtiet kādu pēc putna � ja to atvedīsiet mājās, tad jūsu bēdām būs gals.
Kad ķēniņ� dabūja to zināt, tad bagātīgi apdā�vināja veco vīriņu. Pēc tam viņ� lika sūtņiem doties
uz tālo valsti un nopirkt �o putnu vai izlūgties, lai vismaz aizdod to uz kādu laiciņu. Pēc trim gadiem sūtņi atgriezās ar tuk�ām rokām. Sve�ais valdnieks bija atteicies putnu pārdot vai aizdot un vel iz�smējis �os: labi, ka viņu ķēniņ� neredzīgs, �is atnāk�ot ar savu karaspēku un paņem�ot valsti sev. Tāds akls jau to ne zinā�ot, ne matī�ot!
Tad ķēniņa vecākie dēli sacīja:
�������� Nebēdā, tēv, mēs to putnu atvedīsim, lai tur vai kas!
Abi paņēma pa naudas maisam, sēdās krietnos zirgos un devās ceļā. Viņi jāja auļiem vien, jo zirgi nebija skubināmi. Tikai, par nelaimi, abi jājēji domāja, ka laika vēl diezgan. Tāpēc viņi nelaida garām nevienu krogu un, ja kur spēlēja kārtis, tad tūliņ sēdās pie galda klāt. Tā viņiem ceļ� ievilkās garumā.
Pagāja trīs gadi, bet no dēliem ne vēsts. Nabaga ķēniņ� bēdājās dienu un nakti, ka pazaudējis savus mīļos dēlus, un lēja gau�as asaras. Muļķītim sirds sāpēja tēva dēļ, un viņ� sacīja:
�������� Mīļo tēt, laid mani brāļus meklēt! Varbūt man laimēsies viņus atrast un, kazi, atvedī�u tev arī brīnumputnu!
Tēvs ar visām bēdām pasmējās:
������ Ko nu tu, dēliņ, izdarīsi, ja tavi gudrie brāļi neko nav panāku�i! � Un nopūties piebilda: � Kas to zina, kur viņu kauliņi atdusas! Paliec nu vien pie manis, tādiem darbiem tavs prātiņ� par īsu!
Muļķītis tomēr nerimās lūgties, un beidzot tēvs laida viņu arī. Klusībā viņ� domāja, ka dēls tālu netiks, ja viņam nedos ne zirga, ne naudas, un pēc pāris dienām būs atpakaļ. Bet muļķītis neko nepra�sīja, iebāza kabatā mie�u kara�u un rīta agrumā pameta pili. Ceļ� veda caur biezu me�u, un muļ�ķītis soļoja naski vien. Ap brokastlaiku sagribējās
ēst. Viņ� apsēdās pavēnī zem krūma un nolauza gabalu kara�as.
Te, kur gadījies, kur ne, zaķis klāt:
������ Bāliņ, kurp iedams?
Muļķītis pastāstīja, ka brāļi devu�ies pēc brīnum�putna, kur� atdotu tēvam acu gai�umu, un ka viņ� savukārt ejot meklēt gan brāļus, gan brīnumputnu.
����� Tad, bāliņ, pamielo mani: es tev �ai ceļā varu noderēt!
Muļķītis gan klusībā pasmējās: kur nu zaķis tādā ceļā var noderēt! � ta�u pamieloja arī. Gāja abi tērzēdami tālāk, līdz pienāca laiks ieturēt pus�dienas. Abi apsēdās pavēnī zem krūma, te, kur gadījusies, kur ne, lapsa klāt:
������ Bāliņ, kurp iedams?
Muļķītis atkal izstāstīja visu no viena gala līdz otram, un lapsa sacīja:
������� Tad, bāliņ, pamielo mani: es tev �ai ceļā varu noderēt!
Muļķītis gan klusībā pasmējās: kur nu lapsa tādā ceļā var noderēt! � ta�u pamieloja arī. Gāja nu visi trīs tērzēdami tālāk, kamēr pienāca launag�laiks. Apsēdās pavēnī zem krūma launagu ieturēt, te, kur gadījies, kur ne, vilks klāt:
������ Bāliņ, kurp iedams?
Muļķītis atkal izstāstīja visu no viena gala līdz otram, un vilks sacīja:
������ Tad, bāliņ, pamielo mani: es tev �ai ceļā varu noderēt!
Muļķītis gan klusībā pasmējās: kur nu vilks tādā ceļā var noderēt! � ta�u pamieloja arī. Gāja visi �etri tērzēdami tālāk, kamēr pienāca vakars. Ap�sēdās zem krūma ieturēt vakariņas, te, kur gadījies, kur ne, lācis klāt: � Bāliņ, kurp iedams?
Muļķītis atkal izstāstīja visu no viena gala līdz otram, un lācis sacīja:
����� Tad, baliņ, pamielo mani: es tev �ai ceļā lieti noderē�u!
Muļķītis gan klusībā pasmējās: kur nu lācis tādā ceļā var noderēt! � ta�u pamieloja arī. Tad lācis teica, ka tagad vajagot kārtīgi nosnausties, jo rīt lieli darbi priek�ā. Viņi likās uz auss un aizva�dīja nakti cietā miegā.
No rīta lācis sacīja muļķītim:
������ Sēsties man mugurā, tā mēs tiksim ātrāk uz priek�u!
Nu viņi dienām un naktīm joza tā, ka vēj� svil�poja gar ausīm, un muļķītis atjēdzās tikai tad, kad lācis nolaida viņu zemē un teica:
������ Mēs esam pie tā ķēniņa pils, kuram pieder brīnumputns. Iebāz kabatā manu spalviņu, tad neviens tevi neredzēs un nedzirdēs. Ej dro�i pilī iek�ā, tre�ajā kambarī tu atradīsi putnu. Tikai klausi, ko tev sacī�u: ņem putnu, bet būrīti neņem. Ja ņemsi būrīti, tev būs slikti.
Muļķītis nosolījās to ievērot un devās dro�u prātu pilī iek�ā. Tre�ajā kambarī, kā lācis bija teicis, viņ� ieraudzīja brīnumputnu. Spalvas tam laistījās kā varavīksne. Muļķītim acis ap�ilba, tik mirdzo�s un skaists bija putns, bet arī būrītis bija skaists un laistījās vienā zeltā.
������ Kur es lik�u putnu bez būrī�a? � muļķītis prātoja. � Jāņem vien ar visu būrīti.
Ta�u, līdzko viņ� pieskaras pie būrī�a, tas ie�ķindas, saskrien sargi, saķer muļķīti un ved pie sava ķēniņa. Tas bargi noprasa:
���� Kas tu tāds esi, no kurienes nākdams un kādā vajadzībā?
Muļķītis nu izstāsta savu vajadzību un lūgtin lūdzas, lai dodot �im putnu, bet ķēniņ� saka:
������ Sodu jau esi gan pelnījis, ielauzdamies manā pilī, lai nolaupītu manu brīnumputnu. Tomēr es tev
piedo�u un dabūsi arī putnu, ja atvedīsi man no kaimiņvalsts divus sunī�us, par kuriem nav skais�tāku pasaulē.
To teicis, viņ� atlai� muļķīti, un tas dodas pie saviem biedriem. Lācis, izdzirdējis par muļķī�a likstu, top varen sirdīgs un izbar viņu, par ko nav klausījis. Bet neko darīt, kāda putra ievārīta, tāda jāizstrebj. Lai sēstoties atkal �im mugurā!
Tā nu viņi lai� auļiem vien, kamēr sasniedz kaimiņvalsti. Te lācis saka muļķītim:
������� Iebāz manu spalviņu kabatā, tad tevi neviens neredzēs un nedzirdēs. Pils pagalmā tu ieraudzīsi sunī�us, par kuriem nav skaistāku pasaulē. Atraisi sunī�us, viņi skries tev pakaļ. Tikai neņem ķēdītes, � ja ņemsi tās, tad būs slikti.
Muļķītis nosolās to ievērot un dodas dro�u prātu pils pagalmā iek�ā. Tur viņ� ierauga varen skaistus sunī�us pie zelta ķēdītēm. Muļķītis jau dzīrās laist sunī�us vaļā, bet tad sāk prātot:
������ Kā es aizvedī�u sunī�us bez ķēdītēm? Ja nu viņi nenāk man līdzi? Un ķēdītes tik smalkas un greznas, taisni �ēl pamest!
Ta�u, līdzko aiztiek ķēdītes, tās ied�inkstas, saskrien sargi, saķer muļķīti un ved pie sava ķēniņa. Tas bargi noprasa:
����� Kas tu tāds esi, no kurienes nākdams un kādā vajadzībā?
Muļķītis nu izstāsta savu vajadzību un lūgtin lūdzas, lai dodot �im sunī�us, bet ķēniņ� saka:
������ Sodu jau gan esi pelnījis, ielauzdamies manā pilī, lai nolaupītu manus sunī�us. Ta�u es tev piedo�u un dabūsi arī sunī�us, ja atvedīsi man no kaimiņvalsts kumeļu, par kuru nav labāka drasātāja pasaulē.
To teicis, viņ� atlai� muļķīti, un tas dodas pie saviem biedriem. Lācis, izdzirdējis par muļķī�a
likstu, top varen pikts un nebeidz vien bārties, kāpēc �o nav klausījis. Bet neko darīt, kāda putra ievārīta, tāda jāizstrebj. Lai sē�oties vien �im mugurā!
Tā nu viņi lai� auļiem vien, kamēr sasniedz kaimiņvalsti. Te lācis saka muļķītim:
�������� Iebāz manu spalviņu kabatā, tad neviens tevi neredzēs un nedzirdēs. Pils zirgu stallī tu ieraudzīsi kumeļu, par kuru nav labāka drasātāja pasaulē. Ņem kumeļu, bet iemaukti lai paliek. Ja ņemsi tos, tad būs slikti.
Muļķītis nosolās to ievērot un iet dro�u prātu pils zirgu stallī iek�ā. Tur viņ� ierauga staltu kumeļu. Spalva laistās vien, krēpes mirguļo, pats dī�āt dī�ājas. Muļķītis jau grib vest kumeļu projām, bet uzmet acis iemauktiem, kas mirdz vienā zeltā un dimantos, un sāk prātot:
��������� Kā es aizvedī�u kumeļu bez iemauktiem? Viņ� var izrauties un aizbēgt. Un tik skaistus iemauktus pamest ari �ēl!
Ta�u, līdzko pieskaras iemauktiem, tie ie�vadzas, saskrien sargi, saķer muļķīti un ved pie sava ķēniņa. Tas bargi noprasa: � Kas tu tāds esi, no kurienes nākdams un kādā vajadzībā?
Muļķītis nu izstāsta savu vajadzību un lūgtin lūdz, lai dodot �im kumeļu, bet ķēniņ� saka:
������� Sodu jau gan esi pelnījis, ielauzdamies manā pilī, lai nolaupītu manu kumeļu, par kuru nav labāka drasātāja pasaulē. Ta�u es tev piedo�u un dabūsi arī kumeļu, ja atvedīsi no kaimiņu valsts princesi, par kuru nav daiļākas pasaulē.
To teicis, viņ� atlai� muļķīti, un tas dodas pie savējiem. Lācis, izdzirdējis par muļķī�a likstu, aiz dusmām ne�petni ārdās kā pērkons, kāpēc neesot �o klausījis. Bet neko darīt, kāda putra ievārīta, tāda jāizstrebj. Lai sēstoties �im mugurā!
Tā nu viņi lai� auļiem vien, kamēr sasniedz kaimiņvalsti. Te lācis saka muļķītim:
��������� Iebāz manu spalviņu kabatā, tad neviens tevi neredzēs un nedzirdēs, iek�ā ejot. Ķēniņa un ķēniņienes nav mājās, princese ir viena pati un priecāsies par ciemiņiem. Bet nu brīdinu tevi: ja vēlreiz neklausīsi maniem vārdiem, tad savu mū�u neredzēsi ne brīnumputnu, ne savu tēvu. Princese mielos tevi ar gardiem ēdieniem un dzērieniem. Nedzer ne pilītes, lej visu sev aiz apkakles. Princese dzers, noreibs un iemigs, tad ņem viņu uz rokām un steidzies �urp.
Muļķītis nosolījās klausīt lācim uzvārda un devās pilī iek�ā. Kad viņ� ieraudzīja princesi, tad viņam acis ap�ilba un prāti apstulba, tik daiļa viņa bija. Viņa priecājās par negaidīto ciemiņu, mieloja muļ�ķīti ar gardiem ēdieniem un dzērieniem, bet viņ�, atcerēdamies lā�a vārdus, lēja visus dzērienus sev aiz apkakles. Kad princese noreiba un iemiga, muļķītis paņēma viņu uz rokām un nesa viegli kā spalviņu pie saviem biedriem. Viņ� sēdās lācim mugurā ar princesi klēpī, un visi loba, ko kājas nes.
Princeses tēvs un māte, pārradu�ies mājās, velti meklēja meitu pa visām malām. Bet meita bija jau gabalā � pie tā ķēniņa pils, kur pret princesi vajadzēja iemīt kumeļu. Te nu muļķītis sāka liet gau�as asaras un princese tāpat � tik �ēl bija abiem �ķirties. Tad lācis sacīja:
������� Skaists jau ir kumeļ� un labs drasātājs, bet neder atdot par viņu daiļo princesi. Tev, lapsiņ, jāsapo�as par princesi un jāiet muļķītim līdzi uz pili. Paliec tur, kamēr muļķītis aizved kumeļu, bet vēlāk noskati izdevīgu brīdi un �aujies mums pakaļ.
Sacīts, darīts. Lapsa saposās par visdaiļāko prin�cesi pasaulē, un muļķītis veda viņu uz pili. Ķēniņ�,
ieraudzījis daiļo princesi, nezināja, ko darīt aiz priekiem. Viņ� atdeva muļķītim kumeļu ar visiem iemauktiem un pats gāja ar princesi parkā pastai�gāties. Staigāja abi, staigāja, bet lapsa tikai meta acis apkārt, vai neredzēs �ogā kādu spraugu. Kā pamanīja spraugu, tā �mauca iek�ā un projām. Ķēniņ� rokas vien noplātīja.
Lapsa drīz panāca pārējos, un visi kopā noskrēja līdz nākamajai valstij, kur vajadzēja labo drasātāju atdot pret abiem sunī�iem. Bet lācis teica:
������ Skaisti jau ir sunī�i, nav vārdam vietas, bet atdot par viņiem labo drasātāju gan neder. Es pats ie�u par kumeļu.
Sacīts, darīts. Lācis saposās par labāko drasātāju pasaulē, un muļķītis vedЈ viņu uz pili. Ķēniņ� līksmot līksmoja, ieraudzījis bra�o kumeļu, un atdeva bez vārda runas abus sunī�us ar zelta ķēdītēm. Kumeļu ielaida aplokā, un visi galma ļaudis salasījās to apbrīnot. Kumeļ� joņoja pa aploku, ka krēpes vien plīvoja, augsti mētāja kājas un spēra zemes gaisā. Ta�u klusībā lācis tikai laida acis apkārt, vai nepamanīs kādu spraugu sētā. Caur aploku tecēja upīte. Lācis ielēca tanī, papeldēja zem mūra �oga un projām bija. Ķēniņ� un galmi�nieki rokas vien noplātīja.
Lācis drīz panāca biedrus, un visi kopā noskrēja līdz nākamajai valstij, kur sunī�us vajadzēja atdot par brīnumputnu. Ta�u lācis sacīja:
������� Skaists ir brīnumputns un vajadzīgs ļoti, bet neder atdot par viņu sunī�us. Vilciņ, zaķīt, jums jābūt par sunī�iem.
Sacīts, darīts. Vilks ar zaķi saposās par visskais�tākajiem sunī�iem pasaulē, un muļķītis veda viņus uz pili. Ķēniņ� bija varen priecīgs, ieraudzījis skaistos sunī�us, un bez vārda runas atdeva brīnum�putnu ar visu būrīti. Viņ� lika sunī�us paēdināt un
nevarēja vien nobrīnīties, ka viens aprij visu gaļu, bet otrs neiet tai pat tuvumā. Tad ielaida abus dārzā, lai redzētu, vai ir labi skrējēji. Sunī�i �audījās pa dārzu kā atspoles un sacēla kājās visus zvērus un putnus. Ķēniņ� priecājās, ka nu �im bū�ot vareni medību suņi, bet �ie pamanīja, ka dārza vārtiņi vaļā. Vienā stiepienā abi bija ārā un projām. Ķēniņ� rokas vien noplātīja.
Vilks ar zaķi drīz panāca savējos, un nu visi kopā ar brīnumputnu, visdaiļāko princesi, vislabāko drasātāju un visskaistākajiem sunī�iem pasaulē devās mājup. Kad viņi sasniedza muļķī�a tēva valsti, lācis deva muļķītim pēdējo padomu:
������� Dodies nu taisnā ceļā uz mājām, nepērc pa ceļam dzīvu gaļu un dzīvo laimīgs!
Muļķītis no sirds pateicās labajiem ceļabiedriem par palīdzību un padomu un mīļi atvadījās no tiem. Viņi atgriezās me�ā, bet muļķītis ar saviem pava�doņiem devās tālāk. Nonāku�i pie kāda kroga, viņi iegriezās tur pārgulēt nakti. Krodzinieks, redzēdams, kādas bagātības sve�ais ved līdzi, uzplijās viņam, lai nākot ar �o kārtis spēlēt. Muļķītis, būdams priecīgā prātā, sēdās arī pie galda. Laime viņam smaidīja, un viņ� iespēlēja veselu maisu zelta naudas. Krodzinieks tapa vai zils aiz dusmām. Tad muļķītis meta mieru un likās gulēt, lai kā krodzinieks gribēja viņu pierunāt, lai spēlē vēl.
No rīta muļķītis ar savējiem posās doties tālāk, bet aiz dārza �oga ieraudzīja divus dzel�os ieslēgtus vīrus dzenam ar ri�ām zemi. Viņ� apvaicājās kro�dziniekam, kas �ie nelaimīgie esot. Tas atbildēja, ka tie esot viņa parādnieki. Muļķītis ie�ēlojās par nabadziņiem un jautāja, cik liels esot viņu parāds.
������ Vesels maiss zelta naudas!
Muļķītis atdeva krodziniekam vakar laimēto maisu ar zelta naudu un gāja pateikt nelaimīgajiem,
ka nu viņi ir brīvi. Un to prieku un laimi, kad viņ� izpirktajos pazina savus vecākos brāļus!
Nu viss bars gāja uz mājām. Muļķītis pa ceļam izstāstīja brāļiem visu, kas ar viņu atgadījies, bet brāļu ļaunās sirdis vai plīsa aiz skaudības. Un kā nu ne: viņi, gudri būdami, nav panāku�i neko, bet muļķim tāda laime! Abi neko neteica, tikai sametās ar acīm un, kad gāja pāri tiltam, paķēra muļķīti un iesvieda dziļā atvarā. Princesei viņi piekodināja, lai neko nesaka, ja grib palikt dzīva.
Kad viņi ieradās pilī, tēvs aiz priekiem nezināja, kā cildināt savus gudros dēlus, bet gaustin gaudās, ka laidis muļķīti �os meklēt. Diezin kur nu nabadziņ� maldoties.
����� Būs iekūlies kādā purvā un dabūjis galu, � brāļi sacīja. � Vai nu tāds zina, kur savu kāju liek.
Putns nu būtu mājās, bet ķēniņam no tā nekāda prieka. Putns nedzied, sunī�i nelakstās un nelēkā, kumeļ� nedrasā, princese nerunā ne vārda, tikai slauka asaras, turklāt neviens ne ēd, ne dzer.
Vecākie brāļi baiļojās, vai tiem nav pieme�tusies kāda ļauna slimība. Aicināja nu atkal no visām malām dziedniekus, lai vainu dziedinātu, sauca riebējus ar stipriem vārdiem, lai kaiti aizdzītu, beidzot dzina rokā ve�iņas ar zāļu tējām � nekāda labuma! Un vecais ķēniņ� vēl gau�as par jaunāko dēlu � visa pils bēdu pilna!
Tikmēr lācis iet pa me�u un dzird kraukli runājamies ar krauklēniem: � Ja sēdēsiet godīgi ligzdā un neplūksieties, tad atnesī�u jums gaļu. Zinu upi, kur viens slīkonis izmests krastā.
Lācis tūdaļ krauklim klāt: lai parādot, kur tā vieta esot, citādi nosviedī�ot no koka ligzdu ar visiem krauklēniem. Krauklis aizved �o pie upes, un lācis ierauga muļķīti beigtu. Viņ� tūdaļ sasauc visus biedrus un saka:
������ Viņu var glābt vienīgi dzīvais ūdens, bet to avotu sargā divi mil�i. Skriesim uz turieni, es sāk�u ar mil�iem lauzties, bet jūs iekampiet mutē pa malkam dzīvā ūdens un skrieniet uz �ejieni, gan es jūs panāk�u.
Sacīts, darīts. Viņi aizskrien uz avotu, lācis sāk ar mil�iem lauzties � kauli vien brak�ķ un zeme līgojas. Tikmēr lapsa, vilks un zaķis iekampj mutē pa malkam dzīvā ūdens un lobj pie muļķī�a. Lācis beidzot met mil�us vienu pret otru tā, ka tie apveļas, pats arī paķer mutē malku dzīvā ūdens un drā�as pie muļķī�a. Kad zaķis uzspurc viņam pirmo malku, muļķītis pakustina locekļus, uzspurc lapsa � atver acis, uzspurc vilks � uzslienas sēdus, uzspurc lācis � pietrūkstas kājās un krīt draugiem ap kaklu.
�������� Rīkstes tu esi pelnījis, ka neklausīji mani, � lācis saka, � bet nav laika ar tevi ķēpāties. Tavu labumu brāļi uzdevu�i par savu, bet princese, sunī�i, kumeļ� un brīnumputns gau�i noskumu�i un ne ēd, ne dzer. Brāļi meklē visādus dziedniekus, tāpēc tev jānopērk pilsētā kariete ar uzrakstu: ,,Dziednieks, kas atbrīvo no visām kaitēm!" � citādi pilī iek�ā netiksi. Tur tu īstā brīdī izstāsti visu, un, ja vajadzēs, mēs arī būsim pie rokas.
Muļķītis klausīja lā�a padomu uz vārda. Kad pilsētā parādījās kariete ar uzrakstu: ,,Dziednieks, kas atbrīvo no visām kaitēm� � galma ļaudis tūdaļ steidza aicināt muļķīti uz pili un laist ziņu, ka brauc brīnumārsts. Līdzko muļķītis iegāja pilī, te putns sāka dziedāt, sunī�i lēkāt un lakstīties ap viņu, kumeļ� bubināt un dī�āties, princese metās viņam ap kaklu, un vecais ķēniņ� atguva acu gaismu.
Viņam nu bija lieli brīnumi, ka jaunākais dēls mājās un visi slimie arī veseli. Muļķītis tagad izstāstīja visu, kas noticis. Ta�u vecākie brāļi
liegtin liedzās, un tēvs vairs nezināja, kam ticēt, � negribējās ta�u domāt, ka pa�a bērni tik ļauni. Tad ienāca lācis, vilks, lapsa un zaķis un apstiprināja muļķī�a vārdus. Nu ķēniņ� bija bezgala pateicīgs jaunākajam dēlam un viņa krietnajiem biedriem un solīja tiem visādus labumus, bet lācis sacīja:
� Mums neko nevajag, labs darbs jau pats ir alga. Tev, ķēniņ, mīksta sirds tāpat kā tavam jaunākajam dēlam, bet savā reizē arī stingrība ir zelta vērta. Dod man savus vecākos dēlus mācībā, es viņus lik�u pie me�a darbiem. Ja viņi neizputēs un no viņiem dienās iznāks cilvēki � labi; ja izputēs � arī nav liela nelaime: ja nezāles mazāk, zālei tas nāk tikai par labu!
Tā arī palika. Ķēniņ� atdeva valsti jaunākajam dēlam, tas apprecēja daiļo princesi, un visi dzīvoja laimīgi kopā ar brīnumputnu, labāko drasātāju un skaistākajiem sunī�iem pasaulē. Un, kad jaunajam ķēniņam ievajagas laba padoma, tad viņ� iet uz me�u pie kādreizējiem ceļabiedriem.
Lf
Br 556
Серия �Клубок сказок�
ВОЛШЕБНАЯ ПТИЦА Латышская народная сказка
Литературная обработка Анны Эрнестовны Бауги
Художник К. Сунынь Издательство �Лиесма� Рига 1974 На латышском языке
BRĪNUMPUTNS Latvie�u tautas pasaka
Redaktore A. Sprīvule Māksi, redaktors H. Purviņ� Tehn. redaktore V. Dārziņa Korektore I. Kopiņa
Nodota salik�anai 1973. g. 2. martā. Parak�stīta iespie�anai 1974. g. 15. maijā. Ofseta papīrs 120 g, formāts 60 X90/83 fiz. iespiedi.; 3 uzsk. iespiedi.; 5,52 izdevn. 1. Metiens 80 000 eks. Maksā 76 kap. Izdev�niecība �Liesma� Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 571/25834-B215. Iespiesta Lat�vijas PSR Ministru Padomes Valsts izdev�niecību, poligrāfijas un grāmatu tirdznie�cības lietu komitejas Rīgas Paraugtipo�grāfijā Vienības gatvē 11. Pasūt. Nr. 103.
��Liesma�, 1974.
literārā apdare, ilustrācijas