Leons Briedis

Mazais. mazītiņais

Pasakas

t

.

Keiz dzīvoja ve�uks un vecenīte � divi mīļi vecuma bērni. Ta ka viņi bija mazi, mazītiņi, tad arī viņu pasaule bija maza, mazītiņa � sprīdi gara, sprīdi piala un sprīdi augsta.

Prel maziem, mazītiņiem rītiem stāvēja mājiņa, un tajā viss bija mazs, mazītiņ�. Tiesa, vecī�i reizēm �ķendējās, ka viņiem viss esot par lielu. Te gulta par platu, te �ķīvis par dziļu, to diena par garu, bet, patiesību sakot, vecī�iem trūka vien bērnu. Jānudien, pavisam mazu, mazītiņu bērņuku, kas uz vecumdienām maizes kumosu darītu mīkstāku un ūdens lāsīti saldaku.

Bet lie�i tobrīd garām gāja Lauma. Viņa bija izstaigājusi tālus ceļus un ļoli piekususi. Ieraudzījusi zāļu briksnas mirdzināmies mazu, mazītiņu uguntiņu, Lauma nosprieda iel turp un lūgl sev naktsmājas.

Vecenīte jau bija izslaukusi gotiņu, pabarojusi ar siltu pienu kaķīti un izvārījusi vakariņām putru. Ta tik bija putra, �ēl, ka jau apēsta! Atlika vien nomazgal �ķīvjus un karotes, noslaucīt tos linu dvielītī un sarindot uz plauktiņa, bet te Lauma pie durvīm klauvē.

Laidiet iek�ā, labie ļaudis!

Vecī�i lāgā vairs nedzirdēja, tāpēc Laumai nācās klauvēt otrreiz, bet vecī�i nosprieda, ka būs izlicies vai arī pēk�ņi no�lijis vakara rasas lietus. Vecenīte jau grasījās ve�uku sabārt, ka tas laikus nav nolicis aiz durvīm kastrolīti. Kas par ballu mazgā�anos rasa! Kas par mīkstu velē�anos!

Tad Lauma klauvēja tre�u reizi, un �oreiz vecī�i dzirdēja.

Vecenīle paņēma mazu, mazītiņu vējlukturi un aiztipināja uz durvīm, jo tur varēja būt vai nu kāda apmaldījusies diev�gosniņa, vai jāņtārpiņ�, kas pazaudējis savu gaismeklīli, bet varbūt piedzēries sienāzis dauzās vai vienkār�i kāds zāļu stiebrs vecos grib izjokot.

����� Ir nu gan tas zāļu stiebrs viens rakars! � vecenīte pa�klusām pukojās. � Ja mums būtu puisītis, mēs gan zinātu, kā viņu izlolot!

Pukojās gan, bet aizbultni at�āva. Skatas � Lauma stāv uz sliek�ņa un drebinās, vakara dzestrumā nosalusi.

����� Labvakar, labie ļaudis!

Ko darīt, jālai� vien iek�ā. �ēl lik, ka putra apēsta. Nu, nekas! Vecenīte sasmalstīja katliņa dibenā to pa�u neko, uz�sildīja un ielika �ķīvītī. Ak, ja jūs redzētu, ar cik gardu muti Lauma ēda! Un pēc tam pateicās lik mīļi, kā laumas vien to prot.

�ēl tik, ka piens izdzerts. Nu, nekas! Vecenīte saskalināja kaķī�a bļodiņa to pa�u neko un tāpat no bļodiņas iedeva Lau�mai. Ak, ja jūs redzētu, ar cik gardu muti Lauma dzēra! Un pēc tam pateicās tik mīļi. kā laumas vien to prot.

Nu vajadzēja Laumu apguldīt. �ēl tik. ka uz vienīga cisu maisiņa naktīs atdusējās abi vecī�i. Talab vecenītei nācās uz��ubināt to pa�u neko, paklāt to pa�u neko, paliki to pa�u neko pagalvī un ar to pa�u neko Laumu apsegt. Ak, ja jūs redzētu, kada maza, mazītiņā miedziņā Lauma aizmiga! Un pēc tam sapņoja tā. ka laumas vien to prot.

No rīta abi vecī�i jau ar mazu, mazītiņu gaismiņu bija kājās, apdarīja darbus, apkopa lopus un uz brokasta laiku uz�cēla aug�ā ari Laumu.

Grasīdamās doties projām, Lauma vecī�iem apprasījās, ka �iem pateikties. Vecī�i smagi jo smagi nopūtās, un tad vece�nīle teica:

����� Ak, ja mums būtu puisītis � tāds mazs, mazītiņ� ka zirņa ziediņ� . . . Vairāk neka mums nevajadzētu.

Lai notiek! sacīja Lauma, atvadījās un, ka gaja, tā arī aizgāja.

Bet savu vārdu laumas prot turēt, to nu mēs zinām. L�n pa�tie�ām. Tās pa�as dienas vakara vecī�i atrada pakrāsnē mazu, mazītiņu puisīti � jānudien, ka zirņa ziediņ�. Viņi ta prie�cājas. ka no prieka kļuva pat jaunāki, un ilgi domāja, kādu vārdu puisītim likt.

Domāja, domāja, līdz izdomāja un nosauca par Leonu.

Es ari tur gāju garām un redzēju, ka viņ� sē� pie mazas, mazītiņas mājiņas lodziņa un raksta mazu, mazītiņu pasaciņu.

Reiz dzīvoja Laimiņi, un viņiem bija septiņi dēli. Se�i laimīgi, bet septītais, kuru kop� dzim�anas sauca par Balto laimiņu, � kā jau pats mazakais un muļķākais, � vislaimīgākais.

Laimiņu tēvs un Laimiņu māte ij zināt nezināja, kas ir grūtas dienas. Kur tādi septiņi dēli, tur viss soktin sokas, tur nedz postam, nedz ari bēdām nav vietas.

(iāja gadi, dēli uzauga, pienāca laiks sievas lūkot. Se�i dēli apņēma skaistas un tiku�as puķu meitas un bija laimīgi. Bet vislaimīgākajam tomēr vajadzēja būt Baltajam laimiņam, jo viņu, kā jau vientiesīti, vecāki paturēja mājās, lai vēl augumā pastiepjas un prātā pieņemas, Un Baltajam tai�miņam patie�ām neklājas slikti, jo vecāku azotē bija gana silti.

Tā viņ�, niekkalbis, būtu ari savu mū�u noziedējis, bet pamazām arī Baltais laimiņ� sāka �o to attapt. Un, ka gadījies, ka ne, pēk�ņi ņēma un noskuma. .

Vecie Laimiņi centās muļķīti iepriecēt, stāstīja viņam visādas jocīgas pasaciņas, bet Baltais laimiņ� pat nepasmaidīja.

Cik tur trūka, lai balta laimīte kļūtu par baltu nelaimi!

Nobēdājās vecie un nu ņemas Balto laimiņu iztaujāt, kas �im kai�ot. Bet �is raud vienā gabala, asaras pār vaigiem ripo kā tādi pūpēdī�i, kā sūnu karpeb�i, pieripoja pilns lapu tove�rītis, līdz maļam pilns gan. Un pats caur asarām runā, runā,

grūta valoda sirdi kā ar akmeni nospie�. Visi citi esot laimīgi, viņ� viens ne.

Kas tad tev tādas blēņas sastāstījis? � brīnās vecie Laimiņi. � Tu ta�u mums esi vislaimīgākais� Tu mums esi Baltais laimiņ�!

Bet �is � ni un ni. Neesot tiesa.

Vecākais brālis � kas �im vainas! . . . Kluss kā rasas pi�līte, sirds ka zilis ziedis. Nesūrodamies dara savu darāmo, no agra rīta līdz pat vēlam vakaram darbos iekrāvies, pat svied�rus notraust nav laika. Laimīgs? Ļo-o-o-ti laimīgs!

Otrais brālis pliku galvu dabūjis, zinību kalnos grauz�damies. Zvaigznes pie debesīm prot saskaitīt, vēju un ūdeņu grāmatās lasa. Laimīgs? Ļo-o-o-ti laimīgs!

Bet tre�ais brālis . . . (ilīts kā saulīte rīta un vakarā, nemaz izstāstīt nevar, acis jāizskata skatoties. Kaņepju klavieres spēlē, kārklu stabuli pū�, magoņu ģitāru strink�ķina, bet. kad ņemas dziedāt, tad pat klusums apklust un nevar vien noklau�sīties. Laimīgs? Ļo-o-o-ti laimīgs!

Un ceturtais brālis . . . Tam viss alla� sokas, nav nekā tāda, ko viņ� neprastu vai nemācētu, zelta rokas, nudien! Laimīgs? Ļo-o-o-ti laimīgs!

Bet tālāk Baltais laimiņ� netika, jo garām gaja piektais brālis ar milzu zaļu ne�ļavu plecos. Stiepj atspēries, pa�am kājas kluburu kluburiem iet, sviedri pār vaigiem plūst, elpa aizraujas. *

Kā gadījies, ka ne, Baltais laimiņ� pielēca kājās, pie�steidzās brālim palīgā, un nu nes abi divi. Tā, rau, soli pa solim, un. ko domājies, arī Baltais laimiņ� pēk�ņi jau smaida. Laikam tāpēc, ka ir laimīgs, vai ne?

Nudien, laimīgs, ka arī viņ� �ai dzīvē kādam var lieli no�derēt.

Reiz dzīvoja Zils gaisa balons. Un viņam vienam pa�am bija skumji.

Nevarētu teikt, ka Zilajam gaisa balonam nebūtu draugu. No rīta mazā gaismiņā, pirms vel nebija uzlēkusi Saule, at�skrēja Vējiņ� � un tik nu ņemas nēsāt un svaidīt Zilo gaisa balonu gan turp, gan �urp, gan uz aug�u, gan uz leju, gan pa�visam uz riņķi apkart.

Drīz uzausa arī Saule. Tūdaļ pat no debesīm notecēja lejā Stariņ� � un tik nu ņemas Zilo gaisa balonu durstīt un bikstīt, spaidīt un knaibīt, un kutināt �im pavēderi.

Zilajam gaisa balonam bija ari vēl tre�ais draugs, un, ja neviens nezinātu, ka viņ� ir Zilā gaisa balona draugs, tad va�rētu domāt, ka tas ir pavisam parasts Gliemezis.

Gliemezis viqnadiņ tupēja zem kupla upeņu krūma dārza viņā mala un nerādījās laukā citādi ka vien tum�ās un lietai�nās dienās. Ta nu viņ� tur tupēja un sava nodabā paklusām skrubināja mīkstu ceļmallapiņu.

Katru vakaru no biezajām me�u briksnātn iznāca Vējamāte. Kalna pakāpusi un savas abi plaukstas kopā sa�likusi, viņa ieūjinājas, un Vējiņ� tad pa galvu pa kaklu aizjoza uz savām mājām, atstajis Zilo gaisa balonu pavisam vienu.

Katru vakaru, kad Saule pa me�u galiem nokāpa jūras malā. Stariņ� kā bulta aiz�āvas cauri norām un birzīm, pari lejām un kalniem, lai tik laikus pagūtu uz savām mājām, un Zilais gaisa balons atkal palika pavisam viens.

Bet, tā kā lielus katru vakaru nelija, tad Gliemezis vēl

aizvien tupēja zem upeņu krūma un sava nodabā paklusām skrubināja ceļmallapiņu.

Zilajam gaisa balonam nekas cils neatlika ka iet pie Glie�me�a pa�am. ^

Klausies, � Zilais gaisa balons sacīja Gliemezim.

������ Kāpēc itin visiem uz �īs pasaules ir savas mājas, kur va�karos atgriezties, tik man vienam ne? Un da�� labs, � to teikdams, Zilais gaisa balons uzmeta acis Gliemezim un glu�i vai skaudīgi nopūtās, � izmanās ta, ka viņ� vienmēr ir mājās. Nu, kaut vai tu, Gliemezi � Ne tev kas kai�, neka. Lai kur vien ielu un kur vien būtu, tu vienmēr esi mājās. Pat ja tu zem sava upeņu krūma apmaldītos, arī tad tev nevajadzētu bēdā�ties, jo tu tikpat būsi mājās.

Gliemezis pārtrauca skrubināt cejmallapiņu, izstiepa uz priek�u savus mirdzo�os radziņus, brīdi padomāja un tad piepe�i teica:

Paklau, Zilo gaisa balon! Kālab tev skumt un bēdāties, tu ta�u pats esi skaista, zila mājiņa!

Nevar būt! � Zilais gaisa balons izbrīnījās, bet, pie�gājis pie rasas pilītes un tajā ieskatījies, viņ� no priekiem tur�pat vai palēcās gaisā.

Tik tie�ām! � Zilais gaisa balons līksmi iesmējās.

Kā es to varēju nezināt, ka esmu skaista, zila mājiņa?!

Kop� tas reizes Zilais gaisa balons nekad vairs neskuma. Viņ� nebēdājas arī tad, kad Vējiņam un Stariņam vakarā vajadzēja atgriezties uz savām mājām.

Kadi tik bērnu sapnī�i pa nakti nemitinājās Zilajā gaisa balonā! Un kuram no mums gan negribas, lai mūsu sapņi dzīvotu skaistā, zila mājiņā!

Reiz arī es gāju tur garām un kop� tā laika, redziet, dzīvoju skaistā, zila mājiņā. Kas netic, lai savā sapnītī atnāk un ap�skatās.

Reiz, un, ja neticat, tad paprasiet pa�am Kaķītim, dzīvoja mazs Kaķītis, Un kas tas par Kaķīti, kuram nav sava pieniņa?

Kādu rītu Kaķītis pamodās agri jo agri un tūdaļ pat no�mazgājās rasas pilītē. Pamērcēja tajā vispirms savu kreiso ķepiņu un pārvilka ar to pār savu labo vaidziņu, tad pamēr�cēja lajā savu labo ķepiņu un pārvilka ar to par savu kreiso vaidziņu. Un �igli vien prom pie sava pieniņa.

Kamēr Kaķītis ar vienu acs kaktiņu skatījās uz Tauriņu, kur� laidelējās pa Zālīti, garām skrēja Sunītis, netī�ām iespēra ar kāju pa bļodiņu, bļodiņa apgāzās, pieniņ� izlija, un Kaķītim � nekā!

Kaķītis ļoti noskuma un gāja pie Sunī�a taisnību meklēt.

Ta un tā. Sunīt, kam tu apgāzi bļodiņu un izlēji manu pie�niņu? Ņau-ņau!

Sunītis padomāja, padomāja � tad saka Kaķītim tā:

Zini. Kaķīt, Vējiņ� pie visa vainīgs. Viņ� mani pagrūda, es netī�ām apgāzu bļodiņu, tā, lūk, tavs pieniņ� arī izlija. Prasi Vējiņam! ,

Ko darīt? Jaiol vien Kaķītim pie Vējiņa taisnību meklēt.

Tā un tā, Vējiņ, kam tu pagrūdi Sunīti, jo Sunītis apgāza bļodiņu un izlēja manu pieniņu? Ņau-ņau!

Vējiņ� padomāja, padomāja � tad saka Kaķītim tā:

����� Zini, Kaķīt, Kociņ� pie visa vainīgs. Viņ� laikus ne�pagāja nost no ceļa, es tam uzskrēju virsū un pagrūdu Sunīti, bet Sunītis apgāza bļodiņu, la, luk, tavs pieniņ� arī izlija. Prasi Kociņam!

Ko darīt? Jaiet vien Kaķītim pie Kociņa taisnību meklēt.

Tā un lā, Kociņ, kam tu laikus nepagāji nost no ceļa, Vē�jiņ� tev uzskrēja virsū un pagrūda Sunīti, bet Sunītis apgāza bļodiņu un izlēja manu pieniņu? Ņau-ņau!

Kociņ� padomāja, padomāja � tad saka Kaķītim tā:

Zini, Kaķīt, Zālīte pie visa vainīga. Viņa pinas man pa kājām, es nepaguvu laikus noiet no ceļa, Vējiņ� uzskrēja man virsu un pagrūda Sunīti, bet Sunītis apgaza bļodiņu, tā, luk, tavs pieniņ� arī izlija. Prasi Zālītei!

Ko darīt? Jāiet vien Kaķītim pie Zālītes taisnību meklēt.

Tā un ta. Zālīt, kam tu pinies Kociņam pa kājām, viņ� ne�paguva laikus noiet no ceļa. Vējiņ� viņam uzskrēja virsū un pagrūda Sunīti, bet Sunītis apgāza bļodiņu un izlēja manu pie�niņu? Ņau-ņau!

Zālīte padomāja, padomāja � tad saka Kaķītim la:

����� Zini, Kaķīt, Tauriņ� pie visa vainīgs. Viņ� pa mani lai�delējās, es pinos Kociņam pa kājām, Kociņ� nepaguva laikus noiet no ceļa, Vējiņ� viņam uzskrēja virsū un pagrūda Sunīti, bet Sunītis apgaza bļodiņu, lā. lūk. tavs pieniņ� arī izlija. Prasi Tauriņam!

Ko darīt? Jaiet vien Kaķītim piē Tauriņa taisnību meklēt.

Tā un tā. Tauriņ, kam tu laidelējies pa Zālīti, jo Zālīte pinās Kociņam pa kājām. Kociņ� nepaguva laikus noiet no ceļa. Vējiņ� viņam uzskrēja virsū un pagrūda Sunīti, bet Sunī�tis apgāza bļodiņu un izlēja manu pieniņu? Ņau-ņau!

Tauriņ� padomāja, padomāja � tad saka Kaķītim tā:

Zini, Kaķīt, Kaķītis pie visa vainīgs. Viņ� uz mani ska�tījās, es laidelējos pa Zālīti, Zālīte pinās Kociņam pa kajam. Kociņ� nepaguva laikus noiet no ceļa. Vējiņ� viņam uzskrēja virsū un pagrūda Sunīti, bet Sunītis apgaza bļodiņu, tā, lūk. tavs pieniņ� ari izlija. Prasi Kaķītim!

Ko darīt? Jaiet vien Kaķītim pie Kaķī�a taisnību meklēt.

Met, kamēr Kaķītis gāja, viņ� izauga par lielu un skaistu Runci. Tagad viņ� vairs pieniņu nedzer, jo ķer peles. Zviln tepat saulītē un murrā. Mjā . . .

Reiz, tin cik bēdīgi gan tas bija, dzīvoja Vārnu papus un Vārnu mamma.

Taisnību sakol, kas gan tur bēdīgs, ka dzīvoja tāds Vārnu papus un tada Vārnu mamma? Tas ta�u pat ir gau�ām jauki, ka viņi tādi vispār dzīvoja! Neviens jau to, protams, netaisās noliegt, tik . . . Redigi tas, ka ij Vārnu papus, ij Vārnu mamma vienmēr bija bēdīgi. Neviens līdz �im nekad netika redzējis viņus dziedam vai paklusam kaut ko dungojam. Pat vissaulainakajas dienas Vārnu papus un Vārnu mamma lidinājās ap�kārt sadrūmu�i un sabozu�ies, mū�dien par visu pukodamies un uz visiem piktodamies. Ja . . . Vai tad tas nav bēdīgi, ko?

Bet nelaime nākdama nekad nenāk viena. Tā gadījās arī ar Vārnu papu un Vārnu mammu, (�ana ta, ka viņi pa�i bija bēdīgi, � bet vel jo bēdīgāks bija viņu mīļais dēliņ�, viņu dargais Vārnēniņ�.

Ka tas nācās, kā ne � Vārnēns kop� dzim�anas nebilda ne pu�plēsta vārda. Nu neviena pa�a. Nu ne pa�a īsiņākā un strupiņāka vārdiņa. Tā nu viņ� sē� sabozies zara gala un vienā laidā drūmi bola savas melnas a�eles, un, ko viņ� ta sē� un bolās, � to neviens nezina.

Klusē Vārnēns vienu dienu, klusē otru, klusē tre�u � Tā paiet nedēļa, mēnesis . . . Cik tur daudz, lai viņ� visu mū�u ka memulis �ai pasaulē nodzīvotu!

Nopūtās sūri gru�i Vārnu papus. Nopūtās sūri gru�i Vārnu mamma. Ak vai! Tā tik dzīve, sliktāku vairs ij ne iedomāt! Un nu ņemas abi pūst un gaust, un sūkstīties otrutik ka senāk.

Skaidrs, ka tāda dzīvo�ana ne pie ka laba nenovestu, un ar

to pa�u varētu �o bēdīgo pasaku ari beigt, bet te kādu ritu Vārnu papus iedomājās, sak, varbūt mūsu mīļais dēliņ�, mūsu dārgais Vārnēniņ� tomēr vel ir glābjams un no runāt nemācē��anas izdziedējams � jāpasauc gudri ārsti un mācīti dzied�nieki no malu malām un, ja vajadzīgs, pat no tālām aizjūru zemēm . . .

Tā ari notika.

Kas tik nenāca Vārnēnu ārstei, no runāt nemācē�anas iz�dziedot! Gan jauni, gan veci ārsli. gan lieli, gan mazi, f�an gari, gan īsi, gan tievi, gan resni, gan gudri, gan arī tīrie nejēgas . . . Un kādas tik zāles viņi Vārnēnam neparakstīja! Gan izdze�ramus pilienus, gan norijamas un sako�ļājamas tabletes, gan visādus rūgtus un sīvus pulverī�us . . . Tik nekas nelidzeja.

Vārnēnam labak nekļuva. Glu�i otrādi: viņ� sabozās vēl vairāk un klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmis.

Vārnu papus un Vārnu mamma no bēdām nezināja, ko iesākt.

Tu esi pie visa vainīgs, papu! � Vārnu mamma beidzot nenocietās un sāka bārties.

Tu pati esi pie visa vainīga, mamm! � Vārnu papus nepalika atbildi parada.

Nē, tu! � tā mamma.

� Nē, tu! � lā papus.

Labu laiku viņi tā viens uz otru klaigāja. Vārnēns klausījās, klausījās � novērsās un smagi jo smagi� nopūtās.

Vēj� pie visa vainīgs! � Vārnu papum pēk�ņi ie�āvās

prāta.

Ne! � Vārnu mamma ietiepās. � Ja reiz kāds pie kaut kā ir vainīgs, tad las ir lietus!

Kur nu! � Vārnu papus neatstājās. � Mākoņi pie debesīm! Tie ir visvainīgākie!

Vārnēns izbrīnījies pablenza uz saviem vecākiem ar vienu aci, pēc tam ar otru un, neko nesapratis, novērsās un atkal smagi nopūtās.

Es zinu! � Vārnu mamma gandrīz vai priecīgi ie�saucās. � Es beidzot zinu, kas ir las vainīgais!

Kas tad? � Vārnu papus neticīgi apprasījās.

Saule! � Vārnu mamma lepni paziņoja. � Lūk! Kā man las agrak nebija ienācis prāla?

Vārnēnam, lo dzirdot, no brīnumiem knābīlis paspruka vaļā. Viņ� jau gribēja alkal novērsties un smagi nopūsties, bet nenocietās un skaļi iesmējās. Viņ� smējās lik sirsnīgi un tik aizrautīgi, ka abi vecie uz brīdi apmulsa un pat drusku nokaunējās.

R-rimstieties jel! � Vārnēns izsmējies pēk�ņi glu�i sakarīga valoda ierunājās. � Atr-radu�i ar-r vainīgos!

Vecie nespēja licet pa�i savām ausīm. Tad la brīnums!

Tu runā, dēls? � Vārnu papus beidzot ar pūlēm iz�dvesa.

Pr-rotams, ka r-runāju! � Vārnēns iesmējies atbil�dēja.

Tad kāpēc tu visu laiku klusēji kā mēms? � nu bija kārta izbrīnīties arī Vārnu mammai.

Vārnēns brīdi klusēja, neziņā pacilāja savus spārniņus, tad atbildēja:

Nebij jau, par-r ko r-runāt! Jūs visu laiku viens uz otr-ru bār-raties, uz visiem piktojaties, nekas jums nepatika, viss vienmēr-r jums bij slikti . . . Par-r ko tad lai es ar-r jums r-runātu? Sakiet un pa�i � vai man nav taisnība, ko?

Vārnu papus un Vārnu mamma apmulsu�i klusēja. Viņi nezināja, ko savam mīļajam dēliņam, savam dārgajam Vārnēniņam teikt, jo viņiem piepe�i bija sameties kauns � tāds kauns, ka ne izteikt.

Vārnu papus novērsās un, pamanījis zemē stikla drumsliņu, neviļus tajā ielūkojās. Un ko viņ� tur redzēja? Briesmīgi vecu, briesmīgi nejauku un briesmīgi dusmīgu vārnu. Viņ� klusiņām iesmējās.

Kas tad tev locies, papu? � Vārnu mamma sabozusies viņam apprasījās.

Ari viņa, ziņkārības dzīta, ieskatījās stikla drumsliņā. Un ko viņa tur redzēja? Briesmīgi vecu, briesmīgi nejauku un briesmīgi dusmīgu vārnu. Tad arī viņa pasmaidīja un ie�smējās.

Tā nu viņi abi smejas. Smējās skaļi jo skaļi, un, jo skaļāk viņi smējās, jo acīm redzami kļuva aizvien jaunāki, aizvien skaistāki, aizvien līksmāki. Un arī visa pasaule līdz ar viņiem kļuva aizvien saulaināka, skaistāka un mīļāka. Viņi smējās, nespēdami vien rimties. Un sirds dziļumos viņiem bija pat drusku bail. ka, pārslāju�i smieties, viņi atkal visu ieraudzīs tum�u, pelēku un drūmu.

Bet visskaļāk tomēr smējās viņu mīļais dēliņ�, viņu dār�gais Vārnēni ņ�.

Te nu bij � bēdīga pasaka!

Heiz augstu pie debesīm klīda kāds glu�i parasts Mākonis, un ta viņ� tur būtu klīdis arī �obaltdien, ja neatgadītos, luk. kas.

Kādu dienu, pastaigādamies pa zilo debesi, Mākonis pie�pe�i pamanīja, ka viņam ir Zeltaina maliņa.

Pirmajā brīdī Mākonis pat izbijās, vai tik ar viņu nav no�licis kas ļauns, jo ar glu�i parastiem mākoņiem, kā zināms, nekas tāds nemēdz atgadīties. Viņ� pat sevi, kā nākas, no vi�sām pusēm apskatīja, lai pārliecinātos, vai nav apmainīts pret kādu citu � neparastāku mākoni, bet tas pats parastais Mā�konis vien viņ� bija!

Tā 11u brīdi Mākonis nezināja, ko īsti par to visu domāt, kā to visu ņemt un uz kuru pusi vērst, bet � ak vai! Jo ilgāk Mākonis tā domāja, jo lielāks un lepnāks viņ� sāka justies. Drīz vien Mākonim jau �ķita, ka viņ� ir pats neparastākais un skaistākais visā �ai pasaulē.

Kad nu las beidzot bija izdomāts, Mākonis, daudz neprāto�dams. tūdaļ pat ar skubu metās pavēstīt �o jaunūmu arī citiem mākoņiem un to priek�ā, kā nākas, palepoties.

Tik, kamēr viņ� tā skrēja, nez kur savu Zeltaino maliņu pazaudēja. Meklēja, meklēja, malu malās izmeklējās, tik nekur to vairs atrast nevarēja.

Bet, kamēr Mākonis meklē, pametīsim viņu uz mirkli debe�sīs vienu pa�u un paraudzīsim, kas notika tālāk ar viņa Zel�taino maliņu.

Tie�i tobrīd pie debesīm dzidri jo dzidri trillināja Cīrulis. Ieraudzījis mākoņa Zeltaino maliņu, viņ� pakampa to knābītī

un nosprieda, sak, aiznesī�u saviem bērneļiem, būs viņiem, ar ko parotaļāties. Spruk�! � un ligzdiņā iek�ā. Bet tur pieci mazi knābī�i snaikstīt snaikstās, piecas sīkas guziņas paplē�tu�ās, tārpiņu gaidot.

Ķibinājās nu, ķibinājās cīrulēni ar Mākoņa Zeltaino maliņu glu�i ka smalku �agariņu, līdz tā pārvēlās pāri ligzdas malai un nokrita mīkstās, brūnās sūnās. Tik Zeltainā maliņa pat nesasitās, jo Cīruļa ligzda bija novīta uz pa�as zemes.

Tur to pamanīja Skudra. Tūdaļ pal tā naski jo naski aiz�skrēja pakaļ citām, un drīz vien sanāca desmiti, simti un tūk�sto�i skudru. Viņas viena rāvienā glu�i kā smagu baļķi uzvēla Zeltaino maliņu sev plecos un sāka to sparīgi stiepi uz savu pūzni.

Bet te, kur gadījies, kur ne, puk�ina skudrām pretī Ezis. 'Skudras sabijās, nometa Mākoņa Zeltaino maliņu zemē un manīgi izklīda uz visām pusēm.

Ezis tikām piepuk�ināja klāt pie Zeltainās maliņas, drusku pabrīnījās, jo īsti nezināja, ko ar to iesākt, tad no�sprieda:

�Nesī�u vien uz savu pērno lapu mājiņu koku pudurī un izkaltē�u . . . (ian jau ziemā noderēs!�

Uzdūris Zeltaino maliņu uz adatas, Ezis palēkdamies vien devās mājup, bet ceļ� veda caur kuplu jo kuplu zāli. Un, kamēr Ezis tai spraucās cauri, viņ� nez kur pazaudēja Mākoņa Zeltaino maliņu. Pameklēja gan, lai vēlāk kāds neteiktu, ka nav licies par to ne zinis, tomēr drīz vien Ezim apnika, un viņ� prātīgi aizgāja savu ceļu.

Tagad un laiks atstāt uz brīdi Zeltaino maliņu kup�lajā zalē vienu un paraudzīt, kas notika tālāk ar pa�u Mākoni.

Nabaga glu�i parastais Mākonis pa �o laiku bija kļuvis vēl parastāks. Gau�i nobēdājies, viņ� tupēja pa�a tum�ākajā un drēgnākajā debesu kaktiņā un klusiņām birdināja bēdpil nas asaras.

Birdināja gan, bet cik ilgi tā birdināsi? Katra asara tūdaļ pārtapa lietus lāsē un ar skubu vien nopilēja leja. Drīz vien no Mākoņa nekas vairs nebija palicis pari.

Debesīs atkal iznāca saule, un visiem par lielu prieku sāka �ūpoties varavīksnes septiņkrāsu �ūpoles, kas bija iekārtās virs me�u galiem.

Me�i, birzes unflili, lietū nomazgāju�ies, �alkoja līksmi un skanīgi. Zaļoja atspirgu�ie tīrumi un pļavas, un visa zale bija kā bārstīt nobārstīta ar zvīļām rasas lāsītēm.

Viena tada Basas lāsīte glu�i neviļus pieripoja klāt pie Makoņa Zeltainās maliņas, kas vēl aizvien gulēja kuplajā zāļu cerā, un, uzpazinusi to, gribēja teikt:

�Esi sveicināta! Vai tad tu mani vairs nemaz nepazīsti? Tas ta�u esmu es � tavs Mākonītis!�

Bet Basas lāsītei bija kauns, ka to dzirdēs arī citas rasas lāsītes un uz viņu par to sadusmosies, jo galu galā Mākoņa Zeltainā maliņa kādreiz bija piederējusi viņām visam, tāpēc Basas lāsīte neteica ne vārda.

Un, ja jūs būtu Basas lāsītes vietā, arī jūs ta�u darītu tāpat, vai ne?

*

Reiz dzīvoja kāds Zvaig�ņu pētnieks, kur� visu mū�u to vien darīja kā atklāja aizvien jaunas un nezināmas zvaigznes. Katru atklalo zvaigzni viņ� tūdaļ pat rūpīgi ierakstīja liela grāmatā un katrai deva vārdu. Un pareizi vien bija, jo ka gan citādi tas at�ķirsi?

Tiesa kas tiesa tik redz, kas par bēdu. Senim sen, kad Zvaig�ņu petnieks vel bija jauns, viņ� tika dzirdējis, ka esot ari vēl kada pavisam neparasta un brīnumaina Zvaigzne tāda. kura vienlaikus gan slavol uz vielas, gan ejot uz priek�u, gan arī kāpjoties atpakaļ. Tas izklausījās tik neticami, bel reizē tik vilino�i, ka Zvaig�ņu pētnieks nekādi nespēja turēties pretī kārdinājumam atklāt ari �o zvaigzni.

Ļaudis, kā jau ļaudis, neizpratnē plecus vien raustīja, cenzdamies Zvaig�ņu pētnieku no �īs iedomas atrunāt. Vieni par viņu smējās un zobojās, citi sirdījās un pukojās, līdz beigu beigas ļaudīm apnika � un tie par Zvaig�ņu pētnieku vairs nelikās ne zinis.

Bet Zvaig�ņu pētnieks no savas iedomas tik lēti vis neat�stājas. Viņ� cie�i ticēja Zvaigznei, kura vienlaikus gan stāv uz vietas, gan iet uz priek�u, gan ari kāpjas atpakaļ; ticēja un bija pārliecināts, ka agri vai vēlu lo pie debesīm tomēr ie�raudzīs un ierakstīs savā Lielajā zvaig�ņu grāmatā blakus daudzam jo daudzām citām zvaigznēm.

Ta�u gāja laiks, Zvaig�ņu pētnieks aizvien vairak no�vecoja, tikai Zvaigzne, kura vienlaikus gan stav uz vietas, gan iet uz priek�u, gan arī kāpjas atpakaļ, kā nebija, tā nebija.

Senāk, pavērdamies debesis, Zvaig�ņu pētnieks ikreiz bija iedomājies par �o neparasto Zvaigzni, un viņam no prieka tad ietrīsējās sirds, bet nu, domās vēr�oties pie �īs Zvaigznes, Zvaig�ņu pētnieka sagrumbotais vaigs kļuva aizvien īdzīgāks, acis vairs tik dedzīgi neiemirdzējās un sirds krUtīs sitas gau�sāk un neticīgāk.

Lielā zvaig�ņu grainata bija gandrīz vai visa pierakstīta. Nu to varēja ar mierīgu prātu aiz�ķirt. Vien tā neatklātā Zvaigzne rei�u reizēm vēl nedeva mieru un laiku pa laikam rādījās sapņos, līdz kādu dienu Zvaig�ņu pētnieks vairs neiz�turēja un visiem skaļi paziņoja, ka īstenībā, lūk, Zvaigznes, kura vienlaikus gan stāv uz vietas, gan iet uz priek�u, gan arī kāpjas atpakaļ, nemaz neesot.

Tiklīdz Zvaig�ņu pētnieks bija to izteicis, viņ� sajutās tik viegli un svabadi, it kā viņam no sirds būtu novēlies bezgala smags akmens.

Dienas gāja. Virknējās nedēļas, mēne�i un gadi.

Pamazām Zvaig�ņu pētnieks par Zvaigzni, kura vien�laikus gan slāv uz vietas, gan iet uz priek�u, gan arī kapjas atpakaļ, aizmirsa. Kur tas laiks, kop� tā viņam pat sapņos vairs nerādījās, jo Zvaig�ņu pētnieks glu�i vienkār�i bija pārstājis tai ticēt.

Un dīvaini: pirmo reizi sava gara mū�a laikā Zvaig�ņu pētnieks jutās no tiesas laimīgs, jo viņam ta�u, Lielaja zvaig�ņu grāmatā ierakstītas, piederēja turpat vai visas debesu zvaigznes!

Naktīs Zvaig�ņu pētnieks tagad gulēja cietu miegu bez kādiem sirdēstiem un rūpestiem, bet dienās atsēdās kaut kur saulgozī un. vēlīgi smaidīdams, klausījās, kā bērni viņam ar

satraukti mirdzo�ām acīm aizgūtnēm vien stāsta par Zvaigzni, kura vienlaikus gan stāv uz vietas, gan iet uz priek�u, gan arī kāpjas atpakaļ.

Lai nu kā, bet bērni �ai Zvaigznei vēl licēja.

Kas zin, varbūt tie�i tāpēc katru vakaru, tāpat ka līdz �im, debesīs iemirdzas tā noslēpumaina Zvaigzne, kura vienlaikus gan slav uz vielas, gan iet uz priek�u, gan arī kāpjas atpakaļ, jo laikam arī viņa pati vēl sev tic.

Pasaka par mazo, mazītiņo ; Pasaka par Balto taimiņu ; Pasaka par Zilo gaisa balonu ; Pasaka par Kaķī�a pieniņu ; Pasaka par Vārnēnu, kur� nemācēja runāl�; Pasaka par Mākoni, kuram bija Zeltaina maliņa�; Pasaka par Zvaigzni, kura vienlaikus gan stāv uz vietas, gan iet uz priek�u, gan ari kāpjas atpakaļ