Tonijs Volfs
Me�a pasakas Pūķi
Zvaigzne ABC
ISDN 9984-04-289-8 llano, 1993 ISBN 998^-02-195-2
Noskanējis grāmatu un� failu izveidojis Imants Lo�melis imantslochmelis@inbox.lv
Tonijs Volfs
Me�a pasakas Pūķi
Pūķu zeme atrodas kādā aizvēsturiskā, neskartā ielejā, tur dzīvo dīvaini, visai ķildīgi dzīvnieki, un tur kop� neatminamiem laikiem valda pūķuzauri. Pūķu zemi apņem ļoti augsti kalni, un viņpus tiem atrodas rūķī�u ciems, kurā dzīvo visi me�a dzīvnieki, kā arī milzis Sarkanbārdis, Melnā feja Saus�iekure un trīs gariņi � Etiķis, Ingvers un Pi-pariņ�. Gadu tūksto�iem me�a iemītnieki un Pūķu zemes iedzīvotāji dzīvoja pilnīgi no�ķirti, pat nenojau�ot, ka viņi ir tik tuvi kaimiņi. Pūķuzauru un pārējo dzīvnieku dzīve ciemā parasti rit samērā mierīgi, tomēr bie�i vien atgadās arī vētraini notikumi, par kuriem, zinot pūķu ka�ķīgo raksturu, nevajadzētu brīnīties. Ta�u teiktais nebūt nenozīmē, ka pūķi būtu ļauni, viņi ir tikai mazliet kauslīgi. Lai tur vai kā, ir dro�i zināms, ka pieaugu�ie pūķuzauri ir daudz mierīgāki par saviem mazuļiem, pūķuzaurēniem, kuriem piemīt �ādi tādi netikumi. Vini katru mīlu dieninu ir gatavi blēņoties vai arī apcelt kādu vājāku par sevi. "Cerēsim, ka viņ� mani nenoķers, citādi man klātos slikti!
�oreiz viņ� atgriezās pārāk ātri!" prātoja Zauriksis, mazs pūķuzaurēns, bēgot no Pīļknābja, no kura ligzdas bija mēģinājis izzagt olas. Pūķu zemes iedzīvotāji pietiekami labi spēja risināt
praktiskus jautājumus, toties ar bām tiem gāja grūti, tās bija nepilnīgas. Bet pūķuzauri pat necentās mācīties, tik liels bija viņu slinkums. Ciemā ikvienam dzīvniekam bija noteikts uzdevums: putnveK.igos plat-knābjus izmantoja, lai tie
� Pusdienas ir gatavas! � aurēja pūķuzaurillas, pūķu sievas, un visi pulcējās pie galda.
� Ei, Garkakli, nesāc jau tūliņ ēst to, kas tev nepienākas! � iesaucās pūķu-zaurs.
� Un tu, Ķengurill, vai tik tu nedomā mērcēt augļus melleņu sulā? Sargies, ka nedabū pa ausīm!
Tātad Pūķu zemes iedzīvotāji gan ir mazliet ķildīgi un kauslīgi, ta�u galu galā neviens jau nav pati pilnība...
I
Vecais Gerontozaurs, Pūķu zemes valdnieks, labi pazina savus ciema iedzīvotājus: � Jūs visi esat drosmīgi zēni, vienīgi mazliet nemierīgi. Lai jums nenāktu prātā kauties, jums vajadzīgas kādas nodarbības. �oreiz es sarīko�u rik�o�anas sacensības. � Sacensību vietai izvēlējās vienīgo skrejceliņu starp klin�u kalniem.
Sāncen�i centās iegūt sev vislabāko dzīvnieku ratu vilk�anai.
� Tātad mēs esam vienoju�ies, Ragde-guni, uzvaru dalīsim uz pusēm, � ierosināja abi pūķulēni, Zauriksis un Zau-ruksis. � Mums ir noruna ar draugiem, un esam pārliecināti par uzvaru! � viņi klusu piebilda.
Skatītāji arī drīkstēja piedalīties sacensībās, aizkavējot pretiniekus un visādā veidā palīdzot savam mīlulim. Vecais Gerontozaurs līdz pagurumam atkārtoja:
� Galvenokārt, esiet sportiski, pieklājīgi, uzvedieties labi... cieniet pretinieku! Nelieciet man likt jūs sodīt, zēni! Atcerieties, ka uzvarēs tas, kur� pēc trim apļiem pirmais pabrauks zem Garkakļa garā kakla, � viņ� skaidroja.
� Un papūlieties neko sev nesalauzt, lai neiznāktu tā kā iepriek�ējās sacīkstēs. Toreiz visu nedēļu pēc sacīkstēm tā vien likās, ka atrodies slimnīcā � tik briesmīgi jūs visi bijāt apdauzīju�ies...
Sacīkstes beidzot sākās.
� Zvēru pie tūksto� ķengurilliem, ka sasodītais Zauriksis ar Zauruksi arī piedalās, � kāds no pretiniekiem noraizējies ieminējās.
� Esmu gatavs apēst savu asti, ja viņi nav izdomāju�i kādu no savām blēdībām, � piebilda cits.
Tika dots starta signāls. Jau pirmajā aplī varēja nojaust, kāds būs rik�o�anas sacensību iznākums.
Otrajā aplī skatītāji pretiniekus apmētāja ar olām, tre�ajā meta visu, kas gadījās pa ķepai... un daudzi dabūja punus.
Pūķulēni saniknojās. � Ātrāk, Rag-deguni, � viņi mudināja savu ratu
vilcēju, � aizsprosto ceļu tam stulbenim, Eleskrofod�im!
� Bet tev tūlīt tiks no "kaķenes"! � Zauriksis uzkliedza sāncensim, kas viņu patlaban apsteidza.
� Stāsti man, stāsti man, kā viņi uzvedas? � taujāja Gerontozaurs, kas vecuma dēļ vairs labi neredzēja.
� Ak, visā visumā tās ir jaukas sacensības, � atbildēja kāds no ķengurilliem.
� Ak jā, kas gan var būt labāks par saprātīgām izpriecām... arī es jaunībā... � nopūtās Gerontozaurs.
Kaut arī visapkārt �audīja ar "kaķenēm" un lingām, un gadījās pat sitieni, jo neviens neievēroja pieklājību, sacensības tomēr turpinājās. Tādas lietas notiek tikai Pūku zemē!
� Cerēsim, ka draugi mums palīdzēs, kā solīts, � Zauriksis prātoja.
Beidzot fini�s bija klāt.
Pūķulēnu draugi, kā norunāts, nometa Garkaklim milzīgu zemeni, kas viņam varen gar�oja.
Un ko dara mulka Garkaklis? Viņ� iz-stiepj kaklu, lai aprītu zemeni... un aiz�ķērso ceļu sāncen�iem.
� Urrā! � kliedz pūķulēni, paguvu�i izbraukt zem Garkakļa kakla. � Mēs uzvarējām! � Abi pūķulēni saņēma no Gerontozaura godalgu � no akmens darinātu lauru vainagu un kausu.
� Man patiesi prieks pasniegt jums godalgu, zēni, uzvedieties vienmēr kā goda zauri, un jums tas nebūs jāno�ēlo. Pa to laiku nabaga Garkaklis dabūja diezgan daudz rungu sitienu pa galvu par pārējo dalībnieku aizkavē�anu...
Vai jūs zināt, ka krokodrulli prot svilpot? Viņi ir tik ņipri, ka svilpot var iemācīties pavisam maziņi, tūlīt pēc iz�ķil�anās no olas! Diem�ēl pieaugu�ie to vairs nespēj, varbūt garo zobu dēļ...
� Tagad svilposim "Pūķu zemē vienmēr spīd saule"... un pēc tam "To prot visi pūķuzauri"... viens, divi, trīs, reizē! � sacīja Pūķiene, paceldama zizli.
� Rīt mums jādodas uz Lielo Dzelteno dīķi pēc olām... korim vajadzīgi kroko-drullēni, � nolēma Zauriksis.
� Ei, Zauruksi, �odien tev jāairē Uni-kandrs, viņreiz es stipri pārbijos... Kro-kodrulls man tik tikko nenokoda asti...
� Labi, tomēr uzmanies, lai neviena ola nesaplīst... tās ir tik smirdīgas, ka jāģībst, paostot kaut vienu pa�^H nekādi nesaprotu, kā uksosiem tās var gar�ot.
Ekspedīcijā abus pūķulēnus pavadīja uksosi (putni ar korķu viļķiem līdzīgiem knābjiem, lieli krokodrullu olu cienītāji) un pīļknābji, kam īstajā brīdī vajadzēja mest akmeņus uz krokodrul-liem, lai novērstu viņu uzmanību. ļ Unikandrs, kuru izmantoja par laivuj prasmīgi virzījās �urpu turpu, kamēr Zauruksis lasīja olas...
� Uksos, tikai patlaban nedzer smir-^ dīgās olas... nepārsit nevienu pa�u!
� Hm, piedod, bet �orīt es neesmu bro-ļ kastojis... lai ta�u smird! Vai tu nemjlz nesaod, cik jauka ir nostāvēju�os olu smar�a... un sazin, no kura gada tīs ir... namm, kāda bauda!
� Pasteidzieties, jūs abi, jeb es pazaļH dē�u asti, � lūg�us lūdza Zauriksis, bailīgākais no abiem pūķulēniem.
� Ņem tagad airus, es jau esmu diei:-gan ilgi airējis! � un pūkulēni uz
_ � Unikandra attalinajas no krasta.
� Tu nu gan, Zauriksi, neesi visAi drosmīgs, � brālis viņu ķircinājjļB
� Varētu pat apgalvot, ka tu esi bailulis... turpretī īsts pūķuzaurs ne: no kā nebaidās!
� Es bailulis? Es tev gan rādī�u... -I Zauriksis atcirta.
� Parādi gan, griezies atpakaļ, un redzēsim, vai tev būs drosme atnest man Krokodrulla zobu! Varbūt saderam uz divdesmit Pīļknābja olām? � jautāja Zauruksis, pārliecināts par uzvaru.
� Hm... divdesmit, manuprāt, ir par daudz, � Zauriksis mēģināja atkāpties.
� Nu labi, ja jau tev bailes...
� Nē, nē, lai notiek, � atteica naba-dziņ�, vēl nezinādams, ko darīt, lai uzvarētu derībās. Zauriksis bija bailīgākais no brāļiem, toties atjautīgākais. Viņ� sāka prātot, kā izraut Kroko-drullam zobu. Nabaga Zauriksis bija glu�i nobēdājies. Kā ar godu atgriezties ciemā?
� Izdomāju! � viņ� pēk�ņi iesaucās.
� Jāpanāk, lai Krokodrulls tur vaļā muti! � un, paķēris vajadzīgā garuma nūju, skrēja uz Dzelteno dīķi. Viņ� nostājās lielā Krokodrulla priek�ā, kas gulēja saulē, un pakutināja tam degunu ar zāles stiebriņu.
� Āā! � Krokodrulls no�āvājās, pla�i atvērdams lielo muti.
Zauriksis, no bailēm trīcēdams, veikli iegrūda tam starp �okļiem nūju... un Krokodrulls palika ar vaļēju muti! Izrāvis zobu, pūķulēns skrie�us atgriezās ciemā.
� Zauruksi, � viņ� teica brālim, � reizēm dzīvē gudrība noder vairāk nekā drosme!
Kā jau katru zaurdienu (Pūķu zemes kalendārā tā atbilst sestdienai) Pūķu-zaurs, Zaurik�a un Zauruk�a tēvs, bija devies pēc Visgar�īgākajiem Kokosriekstiem, kas izauga un nogatavojās apaļas nedēļas laikā. Pūķuzaurs (draugi to uzrunāja par Pūķi) svilpodams savāca riekstus un devās mājup, nemaz nepamanījis, ka viņu kāds izseko...
� Nākamajā zauldienā es tev palā-dī�u, tu lielais lops! Melnā lūka Flan�a goda vālds, tad tik tu ledzēsi, kādu jociņu es esmu sadomājis al tevi izspēlēt! � klusībā prātoja Francis.
Jā, jā! Rūķi ar savādo izrunu tie�ām sauca Francis. Viņ� pirms pusotra gadu simteņa tika izraidīts no rūķī�u zemes savas nekrie ,r:ās rīcības dēl.
Kop� tā laika rūķi vairs neko negribēja par viņu zināt, un Francis nepārstāja perināt atriebību.
"Tie�i �is Pūķuzauls man palīdzēs at-liebties! Es kļū�u pal ciema valdnieku un piespiedī�u visus lūkus stlādāt manā labā!"
Pūķuzaurs bija lāga pūķis, ta�u ne visai gudrs un tāpēc nevarēja pat iedomāties, kādas likstas viņu gaida. Pagāja nedēļa, un pusdienas laikā Pūķis devās sagādāt pārtikas krājumus.
� Velns parāvis! Ko es r-redzu? (Uzbudinājumā Pūķis mēdza stostīties.) Vai t-tie p-patiesi b-būtu Visgar�īgākie Kokosrieksti un j-jau gatavi? � Un viņ� iebāza ķepu caurumā, ko Francis bija iztaisījis kokā. Pūķuzauram bija tikai
viena vaina: viņ� bija ļoti alkatīgs, un, ja reiz bija sagrābis ķepā riekstu, viņ� to negribēja laist vaļā.
"Velns parāvis! Re, kur F-francis! L-la-bāk j-jābēg! B-bet es ta�u n-nevaru te p-pamest r-riekstus! Pie velna! Ķ-ķepa vairs nenāk ārā!" � Pūķi, palaid vaļā riekstu un glābies! � Ta�u Pūķis bija pārlieku alkatīgs un nesaprata, ka, cie�i turot riekstu, ķepu nav iespējams izraut no cauruma. Un tā alkatības dēļ viņam neizdevās atbrīvoties, jo viņ� negribēja atlaist sagrābto riekstu. Protams, Francis izmantoja Pūķuzaura neattapību un apsegloja viņu.
� Tagad es tevi savaldī�u, un tu dalīsi visu, ko pavēlē�u!
Nabaga Pūķuzaurs bija izmisis..
� Es jūs 1-lūdzu, Fran�a kungs, n-ne-aizkavējiet mani, citādi sieva mani iekaustīs! Jūs t-ta�u z-zināt, kādas ir pūķienes...! � Tomēr Francis bija nelokāms un ne�ēlīgs. Viņ� piesēja Pūķi pie staba un dzina to pa apli, laiku pa laikam iesitot pa galvu, kamēr uz jautājumu, "kas ir tavs saimnieks", Pūķis iemācījās atbildēt: "Mans saimnieks ir Francis." Pēc tam rūķis uzlika Pūķim apau�us un mēģināja jāt.
"Kas notiks, kad par to uzzinās mana sieva, Zaurilla... Tas būs vēl trakāk nekā Fran�a s-sitieni!" Pūķis errojās. Pārliecinājies par Pūķa padevību, Francis viņu apsegloja un jāja uz Zālaino vulkānu.
Vulkāna pakājē aug īpa�a vulkāna zālīte. Kā vēsta leģenda, kad pūķi to apēd, viņi var no mutes izpūst liesmas... tāpēc kop� gadu simteņiem Pūķu zemē �ī zālīte ir aizliegta.
"Nu tikai lūki dabūs ledzēt, kas ir vis-stiplākais..., kad es ieladī�os jā�us uz pūķa, kas spēj izpūst liesmas!" Francis priecīgi nodomāja.
Atradis vulkāna zālīti, Francis to iedeva apēst Pūķim.
� Tavu brīnumu! M-man p-patiesi aug s-spārni! Cik j-jauki! T-tomēr es jūtu smeldzo�as sāpes v-vēderā... diezin vai spē�u izspļaut arī uguni... Ai, ai, ai! � ievaimanājās Pūķis, kas �āvājoties ar liesmām bija mazliet apdedzinājis ķepu.
Uzbrukums
� Plotams, tu spļauj uguni, stūlgalvi! Pamēģini tēmēt uz to pusi! Uguni! Ne jau tā, zālēdāj! Vēlleiz! Uguni! Vēl, stūlgalvi! � komandēja Francis, lai pārbaudītu Pūķa spējas notēmēt mērķī.
Pēc neilga laika, lidojot pār rūķī�u ciemu, Francis sāka dedzināt visu, kas viņam gadījās pa �āvienam... pat bēgo�ā mil�a Sarkanbār�a bikses. Fran�a pēk�ņais uzbrukums pārsteidza rūķus nesagatavotus aizsardzībai.
� Deg, deg, �eit nodegs viss! � dzirdēja kliedzam.
� Sagatavojieties pacelties gaisā ar ugunsdzēsēju dienesta pīlēm! Visi ar ūdens spaiņiem uz priek�u! Palaidiet tuvāk Āpsi ar ugunsdzē�amo ierīci! � izrīkoja rūķis īriss, vadīdams ugunsgrēka dzē�anas darbus. Sarkanbārdis bija pārskaities. � Ja es notver�u �o izdzimteni... Manas visjaunākās bikses, ko valkāju ne ilgāk kā trīsarpus gadus, � �ēlojās milzis, visiem pazīstams kā liels skopulis.
� Ko tu par biksēm, labāk paskaties, kādus zaudējumus viņ� nodarījis ciemam... Tomēr es viņu pazinu, tas ir Francis � atstumtais rūķis, kuru mēs pirms pusotra gadsimta izraidījām no ciema. Es paredzu, ka mums būs lielas nepatik�anas... Sazin, ko viņ� grib no mums!
Milzis tikmēr vēl arvien taustīja savas bikses.
� Bikses nav tikai apsvilu�as, tajās ir kaut kas ass... Re, skatieties, tā ir bulta! Tai piestiprināts arī vēstījums! Vēstījumu nolasīja skalā balsī, un visi klāteso�ie rūķi to noklausījās apjuku�i un izbiju�ies.
� Francis nejoko, bet mēs arī nejokosim! Mēs viņu pārmācīsim, � visi nolēma. Tonakt īriss ilgi grozījās savā gultā. "Mēs Francim to atmaksāsim," viņ� pie sevis noteica.
� Bet, iedomājieties tik, kas par nelieti, man jāierodoties naktskreklā... Tomēr mans plāns katrā ziņā izdosies... Viņ� aizmiga noraizējies un sapnī redzēja, ka Francis ir kļuvis par rūķu ciema valdnieku.
... un pretuzbrukums
Ta�u īrisu pavisam drīz uzmodināja gariņ� Etiķis.
Uzdevums Nr 3: jāizlemj tūliņ, jo laika nav daudz...
Vispārēja sasprindzinājuma pilnā klusumā pēk�ņi atskanēja sīka sīciņa balstina: � Varbūt man būtu kas sakāms...
Visi pievērsās runātājam.
Runātājs bija Tārpiņ�, me�ā pazīstams ar savu gausumu.
Nabaga Tārpiņam vajadzēja veselu nedēļu, lai norāptos no koka, mēnesi, lai nokļūtu līdz strautam, un, iespējams, veselu gadu, lai sasniegtu me�a malu... Viņ� bija ciema lēnākais dzīvnieks, pat Gliemezis bija ātrāks par vinu!
� Esmu vienmēr sapņojis kļūt par izpletņlēcēju, un, ja es tur nolektu kopā
� Ei, es zinu gan, ka tas ir aizliegts, bet es ar Vienradzi biju devies mazā naktspastaigā un, lidojot pār kalniem, aizā ieraudzīju kaut ko zaļganu � Franci ar Pūķi! Viņi noslēpu�ies uz kāda klints bluķa...
� Pie tūksto� rūķu bārdām! Vai patie�ām ir tā, kā tu saki? Modini visu ciemu, lai mēs varētu viņus negaidot pārsteigt miegā! � iesaucās īriss, stipri satraukts. � Tomēr citreiz, es tevi brīdinu, manu zēn... tev jāzina, ka nakts lidojumi ir aizliegti... Bet to vairs nepieminēsim, ņemot vērā, ka tu viņus atradi... Labāk domāsim, kā rīkoties, � īriss piebilda, izlecot no gultas. Piekūns veica ātru un klusu izlūklido-jumu un apstiprināja, ka Francis un Pūķis patie�ām ir noslēpu�ies aizā. Viņ� tos ieraudzīja ar tālskati.
� Bet uz klin�u bluķa nav iespējams nolaisties, tas ir pārlieku mazs! Un aiza uz aug�u vēl sa�aurinās, nezinu, kā mums rīkoties... � viņ� noraizējies sacīja.
Visi iegrima domās, lai rastu kādu risinājumu.
Uzdevums Nr 1: kur� būtu tik mazs, lai nepamanīts klusītiņām varētu nokāpt aizā? (Un kam nepietrūktu drosmes.) Uzdevums Nr 2: kā apturēt Fran�a un Pūķa darbību? Kamēr ilgst vulkāna zālītes iedarbība, Pūķis spļauj liesmas... un neviens negribēja, lai viņu izcep.
ar visiem maniem brālī�iem, kas dzīvo tuvējos kokos, dro�i vien mūs nesadzirdētu nolai�amies tāpēc, ka mēs esam tik viegli... Varbūt Vienradzis mūs varētu aiznest virs klin�u bluķa, un no turienes mēs mestos lejā... Man ļoti patiktos vismaz reizi mū�ā aizmirst, ka esmu tik gauss, un izjust ātruma skurbumu... � Tārpiņ� bikli piebilda.
Tad atskanēja Sarkanbār�a balss:
� Urrā Tārpiņam! Tā tik ir doma! � un visi apsveica viņu par lielo drosmi.
� Nu ja, bet ko tad mēs liksim viņam darīt pēc piezemē�anās? � Sarkanbārdis jautāja.
� Es pats par to parūpē�os. Ja Pūķa spārnos radīsies caurumi, tie viņu vairs nenoturēs. Esmu pārliecināts! Mēs izurbsim Pūķa spārnos daudzus mazus caurumiņus, un Francis vairs nevarēs lidot!
Pilnmēness gaismā Vienradzis izmeta �etrdesmit tārpiņus � izpletņlēcējus, apgādātus ar lietussardziņiem, kas izlecot atvērās. Pēc piezemē�anās tārpiņi klusām ķērās pie darba un izgrauza neskaitāmus mazus caurumiņus Pūķa spārnos, kas bija nejūtīgi, jo tie bija izaugu�i tikai nesen vulkāna zālītes iedarbībā...
Tārpiņi beidza darbu rītausmā. Sakļāvu�i savus lietussardzinus, visi �etr-desmit kāpa lejup. "Mums vajadzēs pāris mēne�u, lai nokļūtu ciemā, bet tas bija pūļu vērts," apmierināts nodomāja Tārpiņ�. "Izpletņlēk�anas sports patiesi man ir kā radīts..."
Atmodies Francis ieraudzīja caurumus Pūķa spārnos un tūliņ visu saprata.
� Mosties, stūlgalvi! Mēs esam ķezā! Mums tūlīt jāglābjas!
� B-bet es n-neuzdro�inos lidot ar caurumotiem spārniem... Ja n-nu tie mani n-nenotur? Es jūs 1-lūdzu, Fran�a kungs, m-man ir ģimene... man ir divi p-pūķulēni, kas mani gaida mājās.
� Beidz pļāpāt! Uz pliek�u! � un Francis, apseglojis Pūķi, mēģināja lidot..., ta�u pēc mirkļa abi iegāzās aizas dziļumā.
Abus aizveda uz ciemu.
"Ak, es nabadzin�," Pūķis klusībā do-māja, "man klājas arvien ļaunāk! Kas to zina, kā pret mani izturēsies Zau-rilla, kad pārradī�os! Jau trīs dienas esmu prom no mājām! Un vēl jau nevar zināt, kā ar mani apiesies rūķi... starp citu, tā arī labāk, jo Fran�a augstprātību es vairs nevaru izturēt!"
Bet Francis nebilda ne vārda. Vai viņ� pēc sitiena pa galvu būtu zaudējis atminu?
Pēc tik daudz pārbaudījumiem rūķi, īsti nezinādami, ko darīt, beidzot devās
pie miera, atstādami rūķi Jasmīnu apsargāt gūstekņus. Jasmīns noguris un samiegojies nesadzirdēja aizdomīgo �aboņu tuvējā krūmājā un drīz vien pie ugunskura iesnaudās.
� Kas tur slikts, ja es brītiņu atpūtī�os un pasnaudī�u? Viss ir tik kluss un mierīgs... Tikai piecas minūtes! Ta�u drīz vien viņ� jau skaļi krāca. Tum�a ēna klājās uz zemes, un kāda pūķuzaura ķepa piesardzīgi pa�ķīra krūma zarus. Tā bija Zaurilla, kas, noraizējusies par vīra pazu�anu, nāca to meklēt.
� Slienies kājās, stulbeni! Beidzot es tevi atradu. Izskaidrosimies mājās, � viņa sacīja un pavilka Pūķi aiz ausīm, pēc tam izrāva stabu, pie kura tās bija piesiets, un atbrīvoja vīru. Tikmēr Zauriksis, kur� arī bija atnācis mātei līdzi, izmantoja gadījumu, ka Francis ar smago bumbu pie kājas nekur nevarēja aizbēgt, un pamatīgi iespēra Francim, kur� viņam vienmēr bija derdzies.
� Iesim nu uz mājām! � pavēlēja Zaurilla, stumdama sev pa priek�u vīru ar visu stabu, un nemaz nepamanīja, ka Zauriksis palicis iepakaļ.
"Tātad vulkāna zālīte patiesi pastāv!" domāja pūķulēns, paceldams zālīti, kas bija izkritusi no Fran�a kabatas. "Kas par izdevību! Tagad es to apēdī�u... Nez, vai tā dos liesmas?"
Tikko Zauriksis mēģināja izpūst liesmas, pēk�ņi viņam virsū uzkrita no kārklu klūgām darināts tīkls... Tūlīt pēc tam Ugunsrijējs, rūķis kalējs, viņu iesprostoja būrī.
*
*
Pamanījusi, ka vīru gan atguvusi, toties pazaudējusi dēlu, Zaurilla griezās ar lūgumu pie Gerontozaura. � Mēģini panākt, lai rūķi atdod Zauriksi, � pūķiene tam sacīja.
� Ko? Vai rūķi sagūstīju�i Zauriksi? � Gerontozaurs jautāja. � Beidzot mums kādu brīdi būs mier..., piedod, es gribēju teikt, tas patiesi ir kauns, ie�u parunāt ar rūķu valdnieku, � viņ� atbildēja. "Diezin kāpēc tie viņu aizturēju�i," Gerontozaurs pie sevis nodomāja. "Bet varbūt tie viņu neizturēs ilgāk par nedēļu... lai Zaurillu nomierinātu, es viņai to pateik�u..."
ā to laiku Ugunsrijejs bija atradis eidu, kā sakarsēt savas kaļamās lie-is bez ēzes, proti, viņ� izmantoja pū-ulēna spļautās liesmas.
- Uzpūt �eit, labi... arī tas ir darīts! � alējs apmierināts sacīja.
- Cerēsim, ka īriss nolems paturēt ākulēnu vēl kādas dienas... man tas atiesi būtu izdevīgi! � Ugunsrijējs rātoja. ^
- Tad tik jūs redzēsiet, kad manmu āks mani izpestīt! � laiku pa laikam taļi iebrēcās pūķuzaurēns, spārdī-ims ar ķepām zemi. Zauriksis bija azs, ļoti izlutināts pūķulēns un vien-ēr niķojās.
- Viņa jums visiem sados ar bozi! Bet v, Ugunsrijēj, izraustīs ūsas! Un icels aiz ausīm, glu�i tāpat kā reizēm ani un brāli!
ar �iem draudiem Ugunsrijējs uz-utrināts pasmējās, kmēr Zaurilla bija devusies ,izlūk-ijienā, lai mēģinātu atbrīvot dēlu (vai esat ielūkoju�ies viņas dzeltenajās, milzīgajās un izvalbītajās acīs?), ta�u gariņi gaidīja �o brīdi, lai kārtīgi sadotu viņai, ja tā mēģinātu �eit ienākt... Gerontozaurs devās runāt ar īrisu.
� Es vēlos, lai jūs atdodat Zauriksi un atvainojaties! � pūķu valdnieks pieprasīja.
� Mēs atdosim Zauriksi, kad būsim pārliecināti, ka jūsu pūķi vairs nenāks dedzināt mūsu ciemu, turklāt atvaino�anos mēs prasām no jums!
� Jūs esat nelikumīgi, bez taisnīgas tiesas sprieduma ieslodzīju�i vienu no mūsu iedzīvotājiem. Atbrīvojiet viņu, vai arī mēs pieteiksim jums karu! � Gerontozaurs draudēja.
� Kaut arī esat tik lieli, jūs mūs tik un tā neiebiedēsiet! Mēs nepiekrītam jūsu prasībām. Mums tas ir principa jautājums.
� Dārgais rūķi, arī mums tas ir principa jautājums, mums jāaizstāv pūķu gods... � Gerontozaurs atbildēja.
Nākamajā dienā īriss izziņoja ārkārtas kopsapulci.
� Mums jāpieņem lēmums, � viņ� sacīja. � Tas ir principa jautājums, jo skarts mūsu gods. Turklāt, ja mēs �oreiz nepanāksim, lai mūs ciena, arī turpmāk mūs neviens necienīs... Tomēr viss jāapdomā pamatīgi, jo kar� ir ļoti nopietna lieta!
Visi ciema iedzīvotāji balsoja, un
beigās lēmums bija vienprātīgs: kar�!
Visi sāka gatavoties virspavēlnieka
īrisa tie�ā virsvadībā. Apmācību laikā ļty _ _ _ m
Irisu tomēr parņema �aubas: "Kar� ir
kaut kas sevi�ķi ne�ēlīgs, un man kā
virspavēlniekam jādomā par visu labklājību... Vai patiesi ir vērts pūlēties aizstāvēt �o principa jautājumu par aizskarto godu?" � tādā apcerē viņ� gremdējās, pūlēdamies atrast �im jautājumam citu risinājumu � bez varmācības.
� Varbūt esmu jau izdomājis, � viņ� pēk�ņi teica. � Tādā veidā varētu jautājumu atrisināt bez sasistām galvām un ieģipsētiem locekļiem, turklāt varētu pūķiem pierādīt, ka esam visstiprākie...
1. Korķu �āvēju vienība.
2. Mērķī �au�anas poligons.
3. "Cetrlapu āboliņa" hospitālis.
4. Ziepes milzu ziepju burbuļiem (gaisa izlūkiem).
6. Kastaņu lielgabali un kukurūzas vālī�u metēji.
7. Smirdīga �ķidruma tvertņu glabē-'va (pīļu patruļai).
ikmēr ari Puķu zemes iemītnieki ezaudēja laiku. Visi pūķi trenējās erontozaura vadībā; viņ� tovakar sita arēnās kara bungas (kas netika etotas kop� Lielā Kara pret Ziemeļu inozauriem) un pulcināja savus avalstniekus.
- Vai jūs patiesi esat pārliecināti, ka ēlaties karu? Labi padomājiet, rūķi ir īazi, bet, �ķiet, ļoti viltīgi, un sazin, ko iņi varētu izgudrot. Turklāt neaizmir-isim, ka vinu sabiedrotais ir milzis, jja un trīs gariņi, kuru rīcība nav aredzama!
- Paklau, Gerontozaur, vai tik tu ne-aidies? � Ragdegunis pavaicāja.
- Vismaz vienu reizi mēs varēsim kumīgi izkauties, � piemetināja Fnikandrs.
Jn visi pūķuzauri viņam piebalsoja.
� Nē, nē, � taisnojās vecīgais, vairāk pieredzēju�ais Gerontozaurs, � mans pienākums ir izvairīties no nevajadzīgas varmācības. Turklāt man jāatbild par iespējamām sekām, � sacīja valdnieks, vēl arvien �aubīdamies.
Pie vina ieradās rūķis īriss ar baltu ka-rogu rokā.
� Man ir ideja: kāpēc mēs īsta kara vietā nevarētu sarīkot milzu virves vilk�anas sacensības, kurās piedalītos visi me�a un Pūķu valsts iedzīvotāji? Mums būs iespējams pierādīt, kur� ir visstiprākais, un tajā pa�ā laikā mēs izvairīsimies no asins izlie�anas, � īriss ierosināja.
� Pie tūksto� liesmām, lai gan tā bija tava ideja, man jāatzīst, ka tā ir lieliska! Esam vienoju�ies!
� Tātad rīt redzēsim, kas ir stiprāks, � īriss noteica.
1. Pūķuzauri trenējas japāņu sumo cīņā (sumozauri).
2. Dzēsēju komanda gatavojas uzbrukumam.
3. Platforma tāl�āvējām lingām.
4. Katapulta, lai iemestu izlūkus ienaidnieka aizmugurē.
5. Katapulta arbūziem.
6. Garkaklis pielāgots bruņās tērpto kājnieku pārvadā�anai.
7. Bruņās tērptie kājnieki treniņā.
Beidzot pienāca lielās cīņas diena. Zemē tika ierakts robe�stabiņ�, tā norādot cīņas sākuma vietu, un pretinieki nostājās izejas pozīcijā. Vienā pusē rūķu armija un me�a iemītnieki īrisa vadībā (pirmajā rindā nostādot Milzi, protams, lielā auguma dēļ), un otrā pusē Pūķu zemes armija Geronto-zaura vadībā.
� Vai jūs patiesi esat pārliecināts, ka nevēlaties piekāpties? �- īriss klusu jautāja Gerontozauram, pirms dot signālu "sākt"!
� Taisnību sakot, es to labprāt darītu. Ko var gribēt � esmu vecs, tāda pārpūle kaitē manai sirdij... Turklāt ar visiem �iem treniņiem un armijas sastādī�anu es jau veselu nedēļu neesmu aizvēris acis...
� Es jūs saprotu � pirms da�ām dienām man vajadzēja ilgāk par stundu vērot karaspēka mācības. Bet ar savu reimatismu es nekādā zinā to ne-drīkstu atļauties... � īriss atteica.
� Bet nu vairs nevar atkāpties, dārgais īriss. Protams, ja būtu kāda iespēja godam visu izbeigt... � Geron-tozaurs murmināja.
� Jā! Tagad diem�ēl jau par vēlu, � īriss piekrita.
� Uz priek�u, lai uzvar stiprākais! Kā teicis nelaiķis Lielais Lejas Pūķu zemes Gerontozaurs, galvenais nav piedalīties, bet gan uzvarēt!
Abas armijas vilka virvi ar visu spēku, atskanot uzmundrinājuma saucieniem vienā un otrā pusē. Virve izstiepās..., bet cīkstoņi bija tik daudz trenēju�ies un tik labā formā, ka nevienai pusei neizdevās gūt virsroku. Vilka �urp, vilka turp, ta�u pagaidām neviena puse nebija tuvāk uzvarai...
Abi vadoņi apmulsu�i saskatījās. Ko nu darīt? �ķiet, neviena no abām armijām nebija pārāka par otru...
Tobrīd nepamanīta tuvojās Melnā feja Saus�iekure.
� Feju karaliene man aizliedza iejaukties �ajā karā, viņa man ieteica nenostāties ne rūķu, ne pūķu pusē, bet palikt vidū. Labi, es patie�ām arī palik�u vidū... � Melnā feja izvilka no kabatas briljantu ar tūksto� skaldnēm un pavērsa to pret sauli, un atstaroto gaismu virzīja pret virvi.
Saules karstums saplūda �ajā vienīgajā starā un tik stipri sakarsēja virvi, ka tā sāka gruzdēt, �ķiedras izira un virve pārtrūka. Un pārtrūka tie�i vidū! Pretinieki novēlās zemē. Smagais kritiens bija sadzirdams daudzu jūd�u attālumā, un, protams, vieni nokrita pa labi, otri pa kreisi. Kājās palika vienīgi īriss un Gerontozaurs un apjuku�i saskatījās, no pārsteiguma nebilzdami ne vārda. Neviens no abiem nesaprata, kāpēc virve pārtrūkusi...
� Labi, labi, labi, � ierunājās īriss, nezinādams, ko teikt.
� Labi, labi, labi, hm, � Gerontozaurs piebilda, � manuprāt, tas atrisina jautājumu, vai ne tā? Mēs esam spēkos līdzīgi...
� Hm, manuprāt, jā, varētu teikt, ka mēs patiesi esam līdzvērtīgi! � apstiprināja īriss, kam Gerontozaurs bija diezgan labi iepaticies.
Pagriezies pret savu armiju, viņ� teica:
� Paspiediet ķep... roku Pūķu zemes iedzīvotājiem, mūsu spēki ir līdzīgi! Gods ir glābts!
Pēc tam viņ� uzrunāja Gerontozauru:
� Vai jūs neatnāktu ciemos pie mums kādu dienu? Mums ir ābolu liķieris... Turklāt es varu saderēt, ka mēs esam gandrīz vienā vecumā... No kāda gadsimta tu esi?... � un abi pļāpādami aizgāja. Tikmēr feja Saus�iekure iebāza briljantu kabatā un devās uz mājām.
� Uz kurieni tu ej, Saus�iekure? � atskanēja Feju karalienes balss. � Tu man nepaklausīji...
� Bet, karalien, es izpildīju tavu pavēli, es panācu, lai nebūtu nedz uzvarētāju, nedz zaudētāju... � Melnā feja atbildēja.
� Viss ir labs, kas labi beidzas, � noteica Feju karaliene.
� Tu patiesi esi stulbenis, � Zaurilla kliedza uz vīru, � es ceru, ka saņemtie sitieni nākamreiz tev iemācīs būt uzmanīgākam! Bet gan jau tu atkal iekulsies nepatik�anās! Un Zauriksis dro�i vien tevī atsities � viņ� arī vienmēr nokļūst visādās likstās! � turpināja pūķiene un ķērās pie dēla pēr�anas. Pūķulēnu paglāba viņa āda, kas pūķiem mēdz būt loti bieza, un mātes dotais pēriens viņam daudz nesāpēja. Arī Zauruksis bija tramīgs: viņam tāpat nebija tīra sirdsapziņa... labāk laisties lapās, kamēr māte ir aizņemta. Bet Francis?
Sasitot galvu, viņ� bija pilnīgi visu aizmirsis. Neko vairs neatcerējās! Un tāpēc bija kļuvis labs...
� Nesaplotu, ko es �eit dalu? Stalp citu, kāds il mans vālds? Vai nav vienalga, gan jau atcelē�os aglāk vai vēlāk... �is jaukais ciems, es patiesi domāju te apmesties uz dzīvi... Bet nez kāpēc tas tā izdedzis?... Un kāpēc visi mani uzlūko tik dīvainiem skatieniem?...
Galu galā, pamazām ciemā atsākās iepriek�ējā dzīve. Melnā feja bija ļoti apmierināta. Laimīgā kārtā viss bija beidzies labi. Turklāt tā notika tie�i
tāpēc, ka pasaulē ir fejas, kas ar burvestībām atrisina visus jautājumus... Viss noslēdzās ar lielu izē�anos (un lielu iedzer�anu). Un galu galā visi me�a dzīvnieki, rūķī�i, Milzis, feja Saus-�iekure, gariņi un visi Pūķu zemes iedzīvotāji, sasēdu�i pie viena galda, draudzīgi pļāpāja un jokoja. Vispriecīgākais no visiem bija Pīļknābis, kas bija atradis ļoti ērtu koku ligzdas vī�anai.
� Ja atceros, ka es tik daudzus gadus
V
taisīju ligzdu uz klints... Seit ir ērti un izdevīgi, � viņ� prātoja, vērodams svinīgo mielastu no aug�as.
� Iedzersim p-par r-rūķiem, � jau mazliet iesilis, sauca Pūķis ar īrisa cepuri galvā.
Arī gariņi bija apmierināti. � Iedomājieties tik, � sacīja Ingvers, � me�ā visi jau zina mūsu jokus, bet tagad mēs varēsim izjokot pūķus, kuri, protams,
nezina nevienu. Tikai cerēsim, ka �ie milzeņi pārāk nesadusmosies...
Pūķu zemes iedzīvotāji ar interesi klausījās par me�a iemītnieku pieredzēto. Pūķus interesēja visi sīkumi, un rūķiem patika izstāstīt kādam to, ko ciemā visi jau zināja.
Gerontozaurs ar a�gārni uzliktu kroni bija atgūlies zem koka un na�ķojās ap ābolu liķieri.
>
� Labs gan, labs gan, hik, � viņ� murmināja. � Varbūt tie�i no liķiera rūķi ir tik gudri, hik. Iedzer�u vēl mazliet. Jums varbūt �ķitīs, ka �ajā vietā pasaka ir beigusies, bet par rūķiem, me�a dzīvniekiem, Milzi, fejām, gariņiem un pūķiem to nekad nevar dro�i zin�|fc,.f