Mīda

Savannas sargs. Meža valdnieki

.

.

.

Nēģeru pasaka

Kopš senseniem laikiem pastāv savanna — bezgalīga stepe, kur zāle ir divreiz garāka par cil­vēka augumu un tikai retā vie­tā aug koki vai krūmi. Savannā dzīvo tādi zvēri un putni, kas sastopami vienīgi tur un nekur citur. Daudz zvēru un daudz putnu. Pat pārāk daudz. Un viņiem visiem tur ir laba dzīve. Bet tad savannā ieradās ļauns cilvēks. Ļoti ļauns cilvēks. Ļaunāks par ļaunu. Viņš sāka zvērus šaut. Ne jau ēšanai, tāpat vien, sava prie­ka pēc.

Un ne vien pieaugušus zvērus šāva šis cilvēks, viņš šāva arī zvēru mazuļus.

Zvēriem sametās bail. Viņi sāka spriest:

—    Ja tā turpināsies, mūsu vairs nebūs daudz. Mūsu būs maz, pat mazāk par maz. Tā turpināties nedrīkst.

Un visi zvēri nolēma doties pēc padoma pie dikti vecas un dikti gudras ugunīgi sarkanas ķirzakas.

Viņi teica:

—    Tu esi gudra. Pasaki—kā lai mēs paglābjamies no ļaunā cilvēka?

—    Palieciet klusu. Man jāpadomā.

Viņa sāka domāt. Tad sacīja:

—    Es izdomāju. Lūk, tā. Ja kāds laikus jūs brīdinās, ka cilvēks ir tuvumā, jūs visi paslēpsities un cilvēks jūs neatradīs. Jums ir vajadzīgs sargs. Lūk, kas jums vajadzīgs! Kāds sargs? Labs. Tā gan.

Zvēri aizgāja. Pēc tam* ņēmās spriest: ko lai izrauga par sargu?

Leopards teica:

—    Manas acis redz tālu. Manas kājas skrien ātri. Es protu bez trokšņa pielavīties. Protu paslēpties zālē. Es būšu labs sargs.

Un zvēri sacīja:

—    Leopards runā pareizi. Tieši tāds sargs mums ir vajadzīgs.

Un leopards kļuva par savannas sargu, par sargu visiem zvēriem, kas dzīvo savannā. Viņš staigā bez trokšņa, viņš paslēpjas zālē, viņš jau iztālēm redz ļauno cilvēku. Leopards zvērus brīdina. Zvēri paslēpjas. Cil­vēks vairs nevar viņus šaut. Leopards ir labs sargs.

Viņš ir labs sargs, taču gudrs viltnieks. Viņš redz zebru baru vai gazeļu ganāmpulku. Viņš klusām pieiet klāt. Viņš iečukst ausī zebrai vai gazelei:

—    Tuvojas cilvēks! Nāc man pakaļ, es tevi paslēpšu.

Leopards aizved zebru vai gazeli garā, kuplā zālē, lai

tur viņu apēstu, un neviens vairs viņu neredz.

. Bija palicis mazāk zebru, mazāk gazeļu. Viņu bija pa­licis tik maz, it kā vairs pavisam nebūtu.

Tās, kas bija palikušas dzīvas — un to bija tikai maza saujiņa—, devās sūdzēties pie citiem zvēriem.

Citi zvēri sacīja:

—   Leopards ir labs sargs. Viņš mūs vien­mēr brīdina, kad tuvumā ir cilvēks.

Zebras un gazeles teica:

—   Arī mūs brīdina. Tomēr mūs paliek arvien mazāk un mazāk. Un drīz mūs vairs nemaz nebūs.

Citi zvēri sacīja:

—    Leopards ir labs sargs, un mēs ar vi­ņu esam mierā. Bet, ja jūs neesat apmie­rinātas, pameklējiet sev citu.

Zebras un gazeles teica: •

—   Tā mēs arī darīsim.

Viņas aizgāja pie ziloņa un saka:

—  Vai tu gribi būt par mūsu sargu? •

Zilonis atbild:

— Nē. Jūs ļoti ātri skrienat. Es jums netikšu līdzi. Piekusīšu.

Zebras un gazeles gāja pie degunradža.

—  Vai tu gribi būt mums par sargu?

Degunradzis atbild:

— 

Nē. Jūs dzīvojat ganāmpulkos un baros. Bet man patīk dzīvot vienam.

Tad viņas devās pie krokodila.

—  Vai tu gribi būt mums par sargu?

—    Nē. Tur, kur jūs dzīvojat, ir maz ūdens. Man patīk mitrums.

Zebras un gazeles gāja pie nīlzirga, bet tas viņām pat neatbildēja. Tikai no­murmināja: •

—  Man miegs nāk.

Nožāvājās un uz vietas aizmiga.

Zebras un gazeles nolēma atkal iet pēc padoma pie dikti vecās un dikti gudrās ugunīgi sarkanās ķirzakas.

—    Kādu sargu mums pieņemt, lai viņš sargātu tikai mūs?

Ķirzaka sāka domāt. Tad sacīja:

—    Kāds sargs jums ir vajadzīgs? Labs. Pat labāks par labu. Viņam ātri jāskrien, pat ātrāk par ātru. Tas ir vajadzīgs, lai glābtu jūs no ļaunā cilvēka. Un arī no leoparda. Vai tas ir viss? Nē, nav viss. Šis sargs ne­drīkst pats ēst nedz zebras, nedz gazeles. Tā gan.

Zebras un gazeles sacīja:

—    Mums vajadzīgs tieši tāds sargs. Kurš tāds ir?

Ķirzaka atbildēja:

—   

Palieciet klusu. Man jāpadomā Viņa sāka domāt. Tad sacīja:

—    Tā redziet. Es nezinu tādu sargu.

Tai brīdī no smildziņas uz smildziņu lidinājās mazītiņš putnēns. Viņš nočiepstēja:

—    Es gan zinu! Es gan zinu!

Zebras un gazeles vaicāja:

—    Pasaki — kurš?

Betf ja es pateikšu, vai jūs man prosu dosit? Daudz, daudz prosas? Divreiz vairāk, nekā es pats sveru? Zebras un gazeles atbildēja:

—    Jā. Apsolām.

Un putniņš sacīja:

—   Es zinu, kāds sargs jums vajadzīgs. Jums vaja­dzīgs strauss.

Zebras izbrīnījās.

—     Vai tad putns var sargāt zvērus? Kur tas redzēts? Bet gazeles teica:

—    Un ja nu var? Skriesim pie strausa!

Aizskrēja pie strausa. Saka viņam:

—    Mēs meklējam sargu. Labu. Vai tu gribi mūs sargāt?

Strauss vaicā: — Bet vai jūs nerausit man spalvas no astes? Tas man nepatīk.

Visas sauc: — Nē, nē! Apsolām!

Strauss saka: — Tad es esmu ar mieru.

Gazeles saka: — Zini, mēs dzīvojam barā!

Strauss saka: — Man patīk sabiedrība. Tā ir jautrāk. Bet zebras saka: — Bet vai zini, tur, kur mēs dzīvo­jam, gandrīz nemaz nav ūdens!

Strauss atbild:

—    Man ir vienalga. Es maz dzeru.

Un tad visas zebras un gazeles saka:

—    Labi, nāc mums līdzi.

Un visi dodas ganīties uz savannu.

Patlaban viņas jau ir savannā un viņas ierauga leo­pards. Arī strausu viņš ierauga. Un viņam tas liekas aiz-

domīgi. Bet leopards ir gudrs viltnieks. Viņš pamanījis jaunu zebru, kas atpalikusi no ganāmpulka. Pavisam mazu zebriņu, galīgu muļķīti. Leopards pieiet viņai klāt un saka: — Cilvēks ir tuvumā!

Zebriņa atbild: — Mūsu sargs mums nekā nav teicis.

Leopards saka:

—     Nav teicis, jo viņš ir putns. Viņam ir vienalga, ja cilvēks nošaus zebru. Bet man nav vienalga. Man jūsu ir žēl. Nāc man līdzi. Es tevi paslēpšu.

Muļķa zebriņa noticēja leopardam. Un gāja viņam lī­dzi. Leopards ielīda visgarākajā zālē. Garajā zālē nevar redzēt ne leopardu, ne zebriņu. Nekā nevar saskatīt ga­rajā zālē. Itin nekā.

Bet strauss visu redz. Viņam ir garš kakls, pat vēl garāks par garu. Un viņam ir tādas acis, kas tālu redz, pat vēl

tālāk par tālu. No augšas strauss var visu redzēt. Gan leopardu, kas spraucas cauri garajai zālei, gan zebriņu, kas steidzas viņam nopakaļ. Strauss joņo lieliem soļiem. Viņš joņo ātrāk par ātru. Viņš panāk zebriņu, pēc tam panāk leopardu. Viņš paceļ savu milzīgo kāju un sit leopardam pa viņa viltīgo galvu. Sit stipri, pat vēl stiprāk par stipru. Leopards kūleņo tenteru tenteriem un kauc kā šakālis. Viņš ir pārbijies un jož prom, ko kājas nes. Strauss pārved muļķa zebriņu atpakaļ ganām­pulkā. Un saka viņai:

—   

Ja tu vēlreiz klausīsi leopardu, es tevi nopēršu.

Muļķa zebriņa atbild:

—    Nē, nē! Es vairs tā nedarīšu! Apsolu!

Pārējās zebras un gazeles saka:

—    Strauss redz tālu pat vēl tālāk par tālu. Viņš skrien ātri, pat vēl ātrāk par ātru. Viņš ir stiprs, pat vēl stip­rāks par stipru. Strauss ir labs sargs. Pat labāks par labu.

Zebras un gazeles aizskrēja pie mazā putniņa.

—    Tu mums ieteici labu sargu. Vislabāko. Tālab sa­ņemsi prosu divreiz vairāk, nekā pats sver. Un ne tikai vienreiz saņemsi, bet tik daudz reižu, cik dienu ir gadā. Un saņemsi to vienmēr. Tu mūs esi izglābis!

Kopš tā laika tur, kur ir gazeles un zebras, vienmēr ir arī strauss.

Strauss brīdina, ja ierauga leopardu vai cilvēku. Vai arī ja zvēriem draud kādas citas briesmas. Strauss ir mūžīgs zebru sargs, gazeļu sargs, savannas sargs. Strauss ir ļoti labs sargs. Zebras un gazeles ir apmierinātas. Ļoti apmierinātas.

Arī mazais putnēns ir apmierināts. Tagad viņam ir prosa. Un viņš to saņems vienmēr. Putniņš ir ļoti ap­mierināts.

Visi ir ļoti apmierināti. Jo viss labi beidzās.

I

Indiāņu pasaka

Tas notika sen. Tas notika toreiz, kad kalni vēl bija jauni un pavisam mazi. Arī jūra toreiz bija vēl pavisam jauna un pavisam maza. Amazones upe ari toreiz bija jauna un maza kā strautiņš. Tas notika sen, sen.

Tais laikos mežs klāja visu zemi. Itin visur bija mežs.

Mežā dzīvoja zvēri. Cilvēku vēl nebija. Bija tikai mežs un tajā — zvēri. Un vairāk nekā. Viss pārējais ra­dās pēc tam. Vēlāk.

Mežā dzīvoja dažādi zvēri. Lieli un mazi. Stipri un vāji. Nikni un labsirdīgi. Dažādi zvēri. Lielie un stiprie darīja pāri vājajiem. Un vājie neiedrošinājās kurnēt. Viņiem bija bail.

Reiz lielie un niknie zvēri sacīja tā:

—   Mēs esam meža valdnieki. Jums ir mūs jāklausa. Mums apnicis jūs medīt. Mēs esam piekusuši no medī­šanas. Sākot ar šodienu, visiem zvēriem, kurus mēs gri­bam apēst, pašiem jāatnāk pie mums. Labprātīgi. Viens zvērs katram ēdienam. Tāda ir mūsu pavēle.

Kas to sacīja?

To sacīja puma, un krokodils kaimans to sacīja un milzu čūska boa arī. Un klaburčūska sacīja to pašu.

Pārējie zvēri — vājie un labsirdīgie — jau pirms tam bija nelaimīgi: lielie un niknie zvēri darīja viņiem pāri arī pirms tam. Bet agrāk mazie un vājie varēja mukt

prom un slēpties, kad lielie viņus vajāja. Tagad viņiem aizliedza slēpties.

Mazie zvēri kļuva ļoti nelaimīgi. Tik nelaimīgi, ka pat aizmirsa bailes.

Viņi teica:

—     Niknie, lielie zvēri pasludinājuši se­vi par meža valdniekiem. Ar kādām tie­sībām? Viņi mums liek labprātīgi doties nāvē. Ar kādām tiesībām? Tas ir netaisni.

Kas to teica?

Pelīte teica un arī zaķis, arī leguāna, arī pērtiķis, arī bruņnesis. Arī tapīrs sa­cīja to pašu. Viņš, kaut gan liels, tomēr ir labsirdīgs un bikls.

Lielie zvēri teica:

—    Nav ko strīdēties. Jums ir jāklausa. Vai nu taisnīgi, vai nav taisnīgi, bet tā tas būs. Tā būs, jo mēs esam meža vald­nieki. Mēs esam meža valdnieki, jo esam stiprāki par jums. Un tas ir viss.

Mazie un labsirdīgie zvēri teica:

—    Nevajag ļaut nežēlīgajiem lielajiem zvēriem būt par meža valdniekiem. Vajag kaut ko darīt…

Bet viņi nezināja, ko.

Sikspārnis ir ļoti gudrs. Viņš sacīja tā:

—    Ja kāds no mums būs stiprāks par šiem lielajiem un niknajiem zvēriem, tas kļūs par meža valdnieku. Un viņš mūs neaiztiks.

Visi kļuva priecīgi.

—    Laba doma. Tapīrs ir vislielākais no mums. Viņš ies cīnīties ar lielajiem un niknajiem zvēriem. Un viņš tos uzveiks. Viņš kļūs par meža valdnieku. Un tad mēs varēsim dzīvot mierīgi.

Tapīrs ir liels un resns, bet viņš ir ļoti bikls. Viņš sa­cīja tā:

—    Es neiedrīkstēšos. Viņi mani apēdīs. Man ir bail.

Sikspārnis ir ļoti gudrs. Viņš teica:

—    Nevajag izraudzīt vislielāko. Vajag izraudzīt vis­drošāko. Kurš te ir drosminieks? Kurš grib paspēkoties ar lielajiem, niknajiem zvēriem?

Bruņnesis sacīja: — Es ne.

Pērtiķis arī tāpat atbildēja. Arī leguāna, arī bruņu­rupucis, arī mošus cūka.

Visi teica: — Es ne.

Viņiem bija bail.

Tad atnāca skudra.

Viņa sacīja tā: — Es gribu pamēroties spēkiem ar lie­lajiem, niknajiem zvēriem. Man nav bail.

Visi sāka smieties — tāda nieka skudriņa!

Skudra sacīja:

—   

Nesmejieties! Protams, viena pati es nekā nespēju izdarīt šiem lielajiem, niknajiem zvēriem. Bet skudru tau­tiņa visa kopā var viņus uzveikt. Man nav bail.

Skudra devās pie lielajiem, niknajiem zvēriem.

Viņa tiem sacīja tā: — Jūs domājat, ka esat meža valdnieki. Jūs domājat, ka esat visstiprākie. Nav tiesa. Skudru tautiņa ir stiprāka par jums.

Lielie zvēri sāka smieties.

—    Viņa taču ir pavisam maziņa, tā skudra!

Skudra teica:

—    Nav ko smieties. Labāk ņemsim un pamērosimies spēkiem. Piemēram, tu, kaiman! Nāc un rādi savu spēku!

Kaimans gulēja strauta malā. Šis strauts bija Amazo­nes upe, bet to neviens vēl nezināja. Tais laikos tas bija tikai strautiņš. Kaimans atpleta savu milzīgo rīkli. Ar drausmīgajiem žokļiem viņš sakampa koka stumbru. Koks bija ļoti liels un ļoti resns. Kaimans vienā acu­mirklī koku pārkoda, un tas nogāzās.

Kaimans sacīja:

—    Lūk, kāds man ir spēks. Lai nu skudra rāda savējo!

Skudra atbildēja: — Tūlīt parādīšu.

Viņa pasauca savus biedrus. Sanāca kopā visas skud­ras. Visas meža skudras. Visa skudru tautiņa. Viņu bija ļoti daudz. Milzīgs daudzums. Viņas metās virsū kokiem. Katra skudra nograuza tikai mazu gabaliņu, ne lielāku par puteklīti. Bet skudru bija daudz. Viņas iegrauza vi­sus kokus, un visi koki nogāzās. Desmit koku, tad simts, pēc tam tūkstotis… Mežā radās plata stiga. Ļoti, ļoti plata.

Skudra sacīja: — Skudru tautiņa ir stiprāka par kai- manu. Un nu, boa, rādi tagad savu spēku!

Boa tobrīd karājās liānā, apvijusies tai apkārt. Liāna bija liela un resna. Boa saspieda liānu saviem spēcīga­jiem gredzeniem, un tā nokrakšķēja. Boa salauza to sī­kos gabaliņos. Pēc tam sacīja:

—   Vai redzējāt manu spēku? Lai skudra izdara to pašu!

Skudra atbildēja:

—     Lūdzu! Tūdaļ.

Skudra padeva zīmi saviem bied­riem. Skudras metās virsū ko­kiem, kurus nupat bija nogāzušas. Katra paņēma tikai kripatiņu no koka, ne vairāk kā puteklīti. Bet skudru bija daudz, un viņas aizvil­ka prom visus šos puteklīšus. Uz stigas radās līdzena, klaja vieta. Nekad vēl mežā nebija bijis tik milzīgas klajas vietas.

Skudra sacīja:

—     Skudru tautiņa ir stiprāka par boa čūsku. Tagad ir tava kārta, puma!

Puma tīksmi gozējās mīkstajās sūnās. Viņa pacēla sa­vu vareno ķepu. Uzsita pa zemi ar šo savu vareno ķepu un sāka rakt zemi dzelzs nagiem. Ar vienu sitie­nu puma bija izrakuši dziļu bedri. Platu un dziļu.

Puma sacīja:

— Es jums parādīju savu spēku. Ko nu darīs skudra?

Skudra teica: — Tūdaļ redzēsit.

Viņa padeva zīmi saviem biedriem. Katra skudra uz­reiz paņēma mazlietiņ zemes un panesa sānis. Katra pa­ņēma mazu, mazu kripatiņu, ne vairāk kā puteklīti. Bet skudru bija daudz. Tur, kur viņas ņēma šo zemi, radās dziļa bedre. Tik dziļas bedres vēl nekad nebija bijis.

Bet, kur skudras bija aiznesušas zemi, radās kalns. Tik augsta kalna vēl nekad nebija bijis. Skudra sacīja:

—           

Skudru tautiņa ir stiprāka par pumu. Skudru tau­tiņa ir stiprāka par visiem plēsīgajiem zvēriem. Tai ir tiesības būt par meža valdnieci.

Lielie zvēri ir neganti, turklāt arī bailīgi. Viņi nobi­jās un sacīja:

—    Skudru tautiņa ir meža valdniece. Ko skudru tau­tiņa pavēlēs saviem padevīgajiem kalpiem?

Kas to jautāja?

Kaimans jautāja un arī boa, arī puma. Klaburčūska arī jautāja — viņa ir visniknākā un arī visbailīgākā.

Skudras teica:

—    Mēs esam stiprākas par jums, un nu jūs to esat sapratuši. Ļoti labi. Neaiztieciet mazos, neaizsargātos zvērus. Bet citādi — dzīvojiet, kā vēlaties.

Skudras aizgāja. Lielie, niknie zvēri arī aizgāja. Visi aizgāja savos darbos.

Bet meža vidū palika liels klajums. Un palika arī mil­zīga bedre, ko bija izrakušas skudras.

Palika arī vesels kalns zemes, ko^ bija sametušas skudras.

Pamazām ūdens no strauta satecēja šai bedrē. Pama­zām ūdens piepildīja bedri. Ūdens izplūda platā strau­mē tālu jo tālu. Radās varena upe. Amazones upe.

Bet, kur skudras bija sabērušas kalnu zemes, radās kalni — Kordiljeri un Andi.

Lūk, kā viss notika!

Tieši tā, nevis citādi.

L u d ā

МЕŽА VALDNIEKI Pirmsskolas vecuma bērniem

Луда

ВЛАСТИТЕЛИ ЛЕСА Сказки

Пересказ с французского О. Образцовой Рига «Лиесма» 1980 На латышском языке Серия «Клубок сказок»

Перевела с русского М. Гринфелде Иллюстрировала Д. Лапиня

Redaktore T. Pētersone Mākslinieciskais redaktors A. Sprūdžs Tehniskā redaktore I. Klotiņa Korektore M. Ņikitina

Nodota salikšanai 13. 02. 79. Parakstīta iespiešanai 30. 11. 79. Formāts 60 X 90/8. Ofseta papīrs 120 g. Baltikas garnitūra. Ofsetspiedums. 3 uzsk. iespiedi.; 2,71 izdevn. 1. Metiens 100 000 eks. Pasūt. № 90. Cena 20 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. № 326/29885/B-518. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā. Vienības gatvē 11.