Norvēģu pasakas

.

Tālā zemes nomalē pussabruku�ā mājelē reiz dzīvoja kāda nabaga sieva. Viņai nebija nedz ko likt uz zoba, nedz arī ar ko kurināt pavardu, un tāpēc viņa sūtīja savu mazo dēlēnu me�ā salasīt malku. Zēns lēkāja un skraidīja, skraidīja un lē�kāja, lai sasildītos. Bija pelēka un salta rudens diena. Ikreiz, dabūjis kādu jza.ru V ai sprunguli, puisēns vicināja rokas, jo briesmīgi sala, un viņa rokas bija tikpat sarkanas kā brūklenāju ciņi, kuriem viņ� steidzās pāri. Salasījis tik daudz malkas, cik varēja panest, viņ� nagoja uz mājām un nonāca pie izcirtuma. Tur viņ� pamanīja bal�tu, kumpainu akmeni.

�������� Ak tu, nabaga sirmais akmeni, cik tu esi sirms un balts, laikam gan tev briesmīgi salst, � zēns sacīja, novilka savus svārkus un pārklāja ar tiem akmeni.

Kad viņ� bija pārnācis mājās ar malku, māte vaicāja, kāpēc viņ� staigājot apkārt bez svār�kiem. Puisēns pastāstīja, ka esot ieraudzījis sirmUj kumpainu akmeni, tas aiz sala bijis tīri balts, un viņ� tam uzklājis savus svārkus.

���������� Tāds kā nepilnīgs! � māte izsaucās. � Vai patiesi tu domā, ka akmenim salst? Un, lai arī viņ� aiz sala trīcētu un drebētu, katrs ta�u ir pats sev tas tuvākais. Neba man viegli sagādāt tev drēbes, kau�u tu arī neklātu tās uz ak�mens. � Un viņa aizraidīja dēlu pēc svārkiem.

Kad puisēns pienāca pie akmens, viņ� redzē�ja, ka tas ir pagriezies un ārā no zemes rēgojas otra puse.

���������� Tas noticis tāpēc, ka tu dabūji svārkus, nabadziņ! � puisēns sacīja. Ta�u, aplūkojis ak�meni tuvāk, viņ� atklāja, ka zem tā atrodas �ķir�stiņ�, pilns ar spo�u sudraba naudu.

�Dro�i vien nauda ir zagta, jo neviens godīgi nopelnītu naudu �neslēps me�ā zem akmens,� puisēns prātoja. Tad viņ� paņēma �ķirstiņu, aiz�nesa to uz tuvīno ezeru un sabēra naudu ūdenī. Ta�u viens �etru �iliņu gabals nenogrima, bet peldēja pa ūdens vir�u.

�������� Jā, �ī nauda ir godīgi nopelnīta, jo godī�gais nemū�am negrimst, � puisēns noteica, pa�ņēma �etru �iliņu gabalu, svārkus un devās mājup.

Mājās viņ� pastāstīja mātei savu piedzīvoju�mu, ka akmens bijis pagriezies, ka viņ� zem tā atradis �ķirstiņu ar sudraba naudu, kuru iesviedis ezerā, jo tā bijusi zagta.

��������� Bet viens �etru �iliņu gabals peldēja pa ūdens virsu, un to es paņēmu, jo tas bija godīgi nopelnīts, � zēns sacīja.

������� Esi gan tu aplamis, � māte atbildēja. Viņa nudien bija saskaitusies. � Ja tik vien būtu go�dīguma, kas peld pa ūdens virsu, tad �ajā pasaulē godīguma būtu pārlieku maz. Un, lai arī nauda desmit rei�u būtu zagta, tu to atradi, un ikviens ir pats sev tuvākais. Būtu tu paņēmis naudu, mēs dzīvotu, cepuri kuldami. Bet muļķis tu esi un muļķis paliksi, negribu vairs plēsties tevis labad. Dodies pasaulē un pelni pats sev iztiku!

Zēnam nu bija jāiet pla�ajā pasaulē. Viņ� gāja tālu un ilgi, meklēdams darbu. Ta�u, lai kur viņ� nonāca, cilvēkiem viņ� �ķita par sīku un vārgu un visi viņu noraidīja. Beidzot zēns nokļuva pie kāda tirgoņa. Tas viņam atļāva palikt virtuvē nest malku un ūdeni.

Kad puisēns pie tirgoņa bija nokalpojis ilgu laiku, tirgonis posās braucienam uz sve�ām ze�mēm un vaicāja saviem kalpotājiem, ko lai tiem pārvedot. Visi izteica savas vēlē�anās, un pienā�ca arī virtuves zēna kārta. Viņ� sniedza tirgonim �etru �iliņu gabalu.

�������� Ko lai es tev nopērku, neko lielu par to naudu jau nedabūs? � tirgonis sacīja.

������� Pērc vien, ko dabūsi, es zinu, ka �ī ir godīgi nopelnīta nauda, � puisēns atbildēja.

Tirgonis apsolīja un tad kāpa kuģī un aizburāja.

Kad nu viņ� sve�ās zemēs bija sapircis man�tas, sakrāvis tās kuģī, tāpat arī nopircis visu, ko bija solījis saviem kalpotājiem, un jau taisījās kāpt kuģī, lai dotos uz māju pusi, viņ� atcerējās, ka arī virtuves zēns viņam bija iedevis �etru �i�liņu gabalu, lai par to kaut ko nopirktu.

�������� Neba nu es tāda nieka dēļ ie�u atpakaļ uz pilsētu! Negals vien ar �itādiem zeņķiem, � tir�gonis sūkstījās.

Tai brīdī viņam garām gāja sieva ar maisu uz muguras.

�������� Saki, kas tev tai maisā? � tirgonis vaicāja.

�������� Ak vai, nekas cits kā kaķis. Bēdu dienas, nav man, ar ko vfņu barot, tāpēc biju nodomājusi tikt no vina vaļā un iemest ūdenī, � sieva atbildēja.

�Zēns ta�u teica, lai pērku, ko par �iem �et�riem �iliņiem varu dabūt,� tirgonis nodomāja un jautāja, vai sieva esot ar mieru pārdot kaķi par �etriem �iliņiem.

Jā, sieva bez vārda runas bija ar mieru, un tā darījums tika noslēgts.

Kad nu tirgonis labu gabalu jau bija burājis, sacēlās briesmīga vētra un plosījās tā, ka debess un zeme griezās riņķī un tirgonis nezināja, kur atrodas.

Beidzot kuģi piedzina pie sve�a krasta, kur tirgonis agrāk nekad vēl nebija bijis. Viņ� noen�kuroja kuģi un devās uz pilsētu. Ēdnīcā, kur viņ� iegriezās, uz galda pie katra �ķīvja bija nolikts pa rīkstei. Tirgonim tas likās ērmoti, un viņ� netika gudrs, ko ēdēji iesāks ar rīkstēm. Ta�u viņ� apsēdās, lai novērotu, ko darīs citi. Tad jau varēs darīt to pa�u.

Bet, tiklīdz galdā cēla ēdienu, tirgonim mirklī bija skaidrs, kālab te noliktas rīkstes, jo tūdaļ sāka �umēt un mud�ēt tūksto�iem peļu un vi�siem, kas sēdēja pie galda, bija ko noņemties, tā ka rīkstes vicot vicoja pa gaisu. Lāgiem ēdēji trā�pīja cits citam pa seju un tikai izsaucās: �Piedo�diet! �

������� Ieturēt maltīti �ajā zemē ir grūts darbs, � tirgonis ierunājās. � Bet kāpēc jūs neturat kaķi?

Un tirgonis aizsūtīja pēc sava kaķa, kuru bija nopircis virtuves zēnam. Tiklīdz kaķis bija nolikts uz galda, tā visas peles bija alās iek�ā, un ļaudis nevarēja nemaz atcerēties, kur tas laiks, kad viņi tādā mierā ieturēju�i maltīti. Tāpēc viņi lūdzās un lūdzās, lai tirgonis jele pārdodot savu kaķi. Tirgonis likās ilgi lūgties un pierunāties, līdz bei�dzot bija ar mieru pārdot kaķi par simt dālde�riem. Tos viņ� saņēma un piedevām vēl paldies.

Tad tirgonis burāja tālāk. Bet, līdzko viņ� bi�ja izbraucis atklātā jūrā, tā ieraudzīja, ka kaķis sē� lielā masta galā. Tūdaļ arī sākās vētra, kas plosījās vēl negantāk kā iepriek� un kuģi svaidīt svaidīja, līdz tirgonis atkal nonāca kādā vietā, kur nekad agrāk nebija bijis.

Viņ� pieturēja kuģi krastā, izkāpa un aizgāja uz pilsētu. Iegriezies ēdnīcā, tirgonis redzēja, ka te uz galda saliktas vēl prāvākas un garākas rīk�stes nekā iepriek�ējā vietā. Un �īs rīkstes nudien bija nepiecie�amas, jo te mud�ēja vēl vairāk peļu un daudz lielākas nekā tās, kuras viņ� jau bija redzējis.

Tad tirgotājs kaķi pārdeva otru reizi, bet �o�reiz prasīja par to divsimt dālderu, un pilsētnieki samaksāja viņam tos ar priecīgu sirdi.

Kad nu tirgotājs izbrauca jūrā, masta galā viņ� atkal ieraudzīja sē�am kaki. Tūdaļ arī vētra sāka plosīties, un, tāpat kā iepriek�ējo reizi, viņ� piestāja krastā, kur nekad agrāk nebija bijis.

Iegriezies ēdnīcā, viņ� redzēja uz galda salik�tas pusotru olekti garas rīkstes, un vietējie pa�skaidroja, ka ēst te esot bīstami, jo �eit �umot un mud�ot lielas, treknas �urkas. Tikai ar gau��ām pūlēm laimējoties iebāzt ēdienu mutē, jo vi�su laiku jākarojot ar �urkām.

Tad nu atkal atnesa kaķi no kuģa, un pilsētas iedzīvotāji varēja mierīgi paēst. Viņi nu sāka lūg�ties un pierunāt tirgoni, lai jele �is pārdodot ka�ķi. Ilgi tirgonis liedzās to darīt, ta�u beidzot bija ar mieru pārdot kaķi par trīssimt dālderiem. Pil�sētnieki samaksāja, pateicās un svētīja tirgoni.

Kad nu tirgonis bija izbraucis jūrā, viņ� ap�lēsa, cik daudz zēns ir nopelnījis ar saviem �et�riem �iliņiem.

�Jā, kādu nieku jau viņ� dabūs,� tirgonis sevī nosprieda, �bet ne jau nu visu naudu. Viņam ta��u jāpateicas man, ka nopirku to kaķi, un katrs ir pats sev tuvākais.�

Tiklīdz tirgonis tā bija nospriedis, sacēlās tā�da vētra, ka visi kuģa ļaudis domāja pēdējo stun�diņu pienāku�u. Tirgonis saprata, ka jāatdod vien būs zēnam visa nauda. Nebija viņ� vēl lāgā to izlēmis, kad vētra aprima un pūta labs ceļa�vēj�.

Izkāpis krastā, tirgonis atdeva virtuves zē�nam se�us simtus dālderu un piedevām vēl savu meitu par sievu. Nu virtuves zēns bija tikpat ba�gāts kā tirgonis un dzīvoja laimīgas un labas die�nas. Māti viņ� paņēma pie sevis un izturējās pret viņu labi, �jo es vis neticu, ka katrs ir pats sev tuvākais,� viņ� mēdza sacīt.

Reiz dzīvoja zemnieks, kuram bija trīs dēli. Dzīvoja viņ� gau�ām trūcīgi, bija vecs un panīcis, bet dēli negribēja ķerties pie darba. Pie mājas piederēja liels ūn varens me�s, un tēvs nu vēlē�jās, lai dēli cirstu kokus, kurus varētu pārdot un nolīdzināt parādus.

Dēli ilgi tielējās, ta�u beidzot zemnieks tos pielauza, un vecākais dēls pirmais dzīrās doties uz me�u. Kad nu viņ� bija nonācis me�ā un gra�sījās cirst skaistu, zarainu egli, pie viņa piestāja milzīgs trollis un teica:

��������������������� Ja tu cirtīsi manā me�ā, es tevi nogalē�u!

�������� Tiklīdz puisis to izdzirda, tā aizsvieda cirvi, lika kājas pār pleciem un a�i joza uz mājām. Aiz�elsies viņ� pastāstīja, kas noticis, bet tēvs viņu nosauca par zaķapastalu.

�������� Mani nu gan trollis nav biedējis cirst me��u, � tēvs piebilda.

Nākamajā dienā bija jādodas uz me�u otram dēlam, bet notika glu�i tas pats, kas ar vecāko brāli. Tiklīdz viņ� bija sācis cirst, tā pie viņa pie�nāca trollis un teica:

��������� Ja tu cirtīsi manā me�ā, es tevi nogalē��u! � Puisis pat neuzdrīkstējās uzmest trollim ne acu, bet, tāpat kā brālis, diedza uz mājām, turklāt vēl naskāk. Kad viņ� bija pārticis mājās, tēvs saskaitās un teica, ka viņu jaunās dienās trollis gan neesot izbiedējis.

Tre�ajā dienā uz me�u vēlējās iet Pelnru�ķis.

������� Ak tad tu nu būsi tas īstais! Tu, kas pat savu degunu neesi izbāzis pa durvīm, � smējās vecākie brāli.

Pelnru�ķis viņiem neatbildēja, tikai palūdza, lai iedodot kārtīgu maizes kuli. Mātei trūka aiz�dara, ko dot līdzi dēlam, tāpēc viņa uzkāra uz pavarda katliņu, lai sasietu mazliet siera. Tad nu puisis dabūja sieru un devās ceļā.

Tikko viņ� bija sācis cirst, tā pie viņa pienāca trollis un teica:

�������� Ja tu cirtīsi manā me�ā, es tevi nogalē�u!

Bet puisis nebija nekāds tūļa. Viņ� paņēma

līdzdoto sieru un saspieda to tā, ka iz�ļāca sula.

������ Ja tu necietīsi klusu, es tevi saspiedī�u, kā saspie�u �o balto akmeni, sula vien iztecēs!

������ Vai, saudzē mani, tad es tev palīdzē�u cirst kokus! � trollis nobijies lūdzās.

Jā, ar tādiem noteikumiem puisis bija ar mie�ru viņu saudzēt, un trollis strādāja krietni, tā ka vini todien sacirta vairākas asis malkas.

Kad riesās krēsla, trollis ieteicās: � Nāc līdzi uz manām mājām, tās ir tuvāk nekā tavējās.

Puisis gāja arī. Mājās trollis iekurināja pavar�du, bet puisis gāja uz aku pēc ūdens. Pie akas bija tikai divi dzelzs spaiņi, bet tik lieli un smagi, ka viņ� tos ij pakustināt nevarēja.

Tad puisis sauca: � Nav nekādas jēgas stiept �ādus peņģerotus, labāk aiznesī�u visu aku!

������� Nē, nē, bez akas es nevaru iztikt. Tad jau iekurini tu pavardu, un es atnesī�u ūdeni.

Atnesis ūdeni, trollis izvārīja varenu katlu ar biezputru.

������� Paklau, vai nesacentīsimies ē�anā? � pui�sis uzprasīja.

�������� Labi, lai notiek, � trollis atbildēja, jo bija pārliecināts, ka visādā ziņā puisi pievārēs.

Tad abi apsēdās pie galda. Ta�u puisis pama�nījās paķert savu ādas kuli un piesiet sev priek��ā. Ēdot viņ� vairāk lika kulē nekā vēderā. Kad

kule bija pilna, puisis paņēma nazi un izgrieza no tās vienu ādas sloksni. Trollis skatījās, ska�tījās, bet neteica ne vārda.

Notiesājis vēl krietnu devu, trollis nolika ka�roti.

��������� Nē, vairāk es nevaru, � viņ� stenēja.

��������� Ēd vien, ēd! Es vēl nejūtos ne pa pusei paēdis. Dari tāpat kā es, izgriez vēderā caurumu, tad varēsi ēst, cik tīk.

��������� Bet tas ta�u briesmīgi sāp, � trollis bēdā�jās.

�������� Ko niekus, nav pat vērts par to runāt! � puisis apgalvoja.

Tad. trollis darīja tā, kā puisis bija teicis, un, vari man ticēt, viņ� nolika karoti. Bet puisis pa�ņēma visu sudrabu un zeltu, kas atradās kalnā, un cilpoja uz mājām. Naudu viņ� alla�iņ varēja izlietot un nomaksāt arīdzan daļu parādu.

Reiz dzīvoja veca sieva, kam bija viens dēls. Vecīte bija slima un vārga, un dēlam bija jāiet uz klēti atnest miltus pusdienas putrai. Bet, kad

viņ� iznāca uz kāpnēm, uzpūta Ziemeļvēj� un aiznesa miltus sev līdzi.

Puisis iegāja klētī un paņēma vairāk miltu, bet Ziemeļvēj� atbrāzās un aizpūta arī tos. Tā tas no�tika vēl tre�o reizi. Tad nu puisis iedegās dusmās.

���� �Tā to vis nevar atstāt,� viņ� nodomāja un nolē�ma aiziet pie Ziemeļvēja un atprasīt miltus.

Un viņ� devās ceļā. Ceļ� bija gar�, un puisis gāja un gāja. Beidzot viņ� tomēr nonāca pie Zie�meļvēja.

������������ Labdien un paldies par pēdējo tik�anos, � puisis sacīja.

������������� Labdien, paldies tev tāpat, � vēja balss skanēja gau�ām dobji. � Ko tu te meklē?

������������ Zini, � puisis atbildēja, � gribēju tev pa�lūgt, lai tu būtu tik laipns un atdotu man miltus, kurus paņēmi no manis uz klēts kāpnēm. Ar ie�taupījumiem mums ir gau�ām �auri, un, ja nu tu paņem vēl to pa�u mazumiņu, kas mums bija, tad mūs gaida bads un posts.

������������� Miltu man nav, � Ziemeļvēj� atteica. � Bet, ja nu tev klājas tik aplam grūti, es tev do�u galdautu, kas tev sagādās itin visu. Tev tik jā�pasaka: �Galdaut, klājies!� � un tūdaļ uz tā pa�rādīsies vislielākie gardumi.

Puisis ar �ādu velti bija tīri apmierināts un griezās uz māju pusi. Bet, tā kā ceļ� bija gar� un vienā dienā viņ� līdz mājām nokļūt nespēja,

tad pa ceļam iegriezās iebraucamajā vietā. Kad ceļavīri taisījās ieturēt vakariņas, puisis paņēma savu galdautu un sacīja: �Galdaut, klājies!� � un, tikko viņ� �os vārdus bija izteicis, tūdaļ uz tā parādījās visvisādi gardumi.

Visiem �āds galdauts �ķita varen jauks, bet it īpa�i saimniecei. �Tad ta�u nav nedz jācep, nedz jāvāra, nedz jāklāj galds un pēc tam jāno�kopj,� viņa domāja. Nakti, kad ceļavīri bija ap�gūlu�ies, viņa paņēma pui�a galdautu un tā vietā nolika citu. Tas izskatījās glu�i tāds pats, kādu puisis bija dabūjis no Ziemeļvēja, bet nespēja uz�klāt pat ne maizes riecentiņu.

No rīta puisis pamodās, paņēma savu galdau�tu un jau tai pa�ā dienā nonāca mājās.

���������� Biju pie Ziemeļvēja, tas nu gan ir kārtīgs virs. Viņ� man iedeva �o galdautu. Man tikai jāpasaka: �Galdaut, klājies!� � un tūdaļ uz tā parādās itin viss, ko sirds kāro, � puisis stāstīja mātei.

�������� Nu tad dari tā! Es nu gan tam neticu, ie�kams nebū�u to savām acīm redzējusi, � māte atteica.

Puisis izklāja galdautu uz galda un teica: �Galdaut, klājies un atnes vislielākos gardu�mus!� Bet uz galdauta neparādījās pat ne maizes riecentin�.

�������� Neatliek nekas cits kā no jauna doties pie Ziemeļvēja, � puisis sacīja un tūdaļ posās ceļā.

Ilgi, ilgi gājis, viņ� beidzot nonāca pie Ziemeļ�vēja.

�������� Labvakar, � puisis sacīja.

�������� Labvakar, � Ziemeļvēj� atbildēja.

�������� Tev man jāatlīdzina par paņemtajiem mil�tiem, jo galdauts, kuru tu man iedevi, neder, � puisis sacīja.

�������� Miltu man nav, � Ziemeļvēj� atbildēja, � bet te tev būs āzītis, kas gremo zelta dukātus. Tev tikai jāpasaka: �Āzīt, gremo!�

Tādu āzīti puisis pieņēma mīļu prātu. Bet, tā kā ceļ� bija tāls un viņ� tajā dienā nevarēja nokļūt mājās, tad atkal iegriezās tajā pa�ā iebraucamajā vietā. Iekams puisis kaut ko pasūtīja, viņ� vis�pirms gribēja izmēģināt, vai Ziemeļvēj� runājis patiesību. Un notika tie�i tā, kā bija teikts. Bet mājvietas īpa�niekam, to redzot, iegribējās dabūt tādu āzīti sev, tāpēc, tikko puisis bija aizmidzis, viņ� atveda citu āzi, kas negremoja zelta dukā�tus, un nolika to pui�a āzī�a vietā.

Nākamajā rītā puisis ar āzi devās ceļā un, pārnācis mājās, teica mātei:

�������� Ziemeļvēj� tomēr ir lāga vīrs. Tagad viņ� man iedeva āzīti, kas gremo zelta dukātus, tik�līdz es pasaku: �Āzīt, gremo!�

�������� Ak tad �itā gan! Nieki un blēņas, ticē�u tam tikai tad, kad pati savām acīm to bū�u re�dzējusi, � māte atteica.

������� Āzīt, gremo! � puisis sacīja. Bet āzītis ne�gremoja nekādus zelta dukātus.

Tad puisis atkal devās pie Ziemeļvēja un tei�ca, ka āzis nekur nederot un lai viņam par mil�tiem samaksājot ar kaut ko citu.

������� Nu man ir vienīgi �ī vecā runga, kas stāv tur kaktā, � Ziemeļvēj� sacīja. � Bet tā ir tāda runga, kurai tikai jāpasaka: �Rundziņ, sit!� � tad runga slānīs tik ilgi, kamēr tu uzsauksi: �Rundzin, mierā!�

Tā kā ceļ� joprojām bija tāls, puisis atkal ie�griezās tajā pa�ā iebraucamajā vietā. Ta�u tagad viņam bija ataususi gaisma, kas īsti noticis ar galdautu un āzīti, tāpēc viņ�, izstiepies uz sola, tikai izlikās aizmidzis.

Iebraucamās vietas saimnieks, protama lie�ta, domāja, ka arī rungai jau gan būs kāda se�vi�ķa prasme. Tālab, izdzirdis, ka puisis krāc, viņ� sameklēja līdzīgu rungu un jau dzīrās to nolikt pui�a rungas vietā. Bet, tikko viņ� gra�sījās ņemt pui�a rungu, puisis izsaucās: �Run�dzin, sit!�

Un runga sāka iekaustīt saimnieku, tā ka tas lēca pāri soliem un galdiem un sauca, un vaima�nāja:

������� Vī, manu dienin! Vī, manu dienin! Liec ta�u rungai aprimt, citādi tā mani nositīs. Es tev atdo�u ir galdautu, ir āzīti!

Kad puisim likās, ka saimnieks dabūjis kār�tīgu sutu, viņ� teica: �Rundziņ, mierā!� Tad viņ� iebāza kabatā galdautu, paņēma rokā rungu, uz�meta āzītim ragos valgu un devās ceļā.

Par miltiem bija labi samaksāts.

Dzīvoja reiz divi brāļi, vienu sauca par Uzti�cīgo, otru � par Neuzticīgo. Uzticīgais alla�iņ bija godīgs un labs, bet Neuzticīgais � ļauns un melīgs, tā ka uz viņu nekad nevarēja paļauties. Abu māte bija atraitne, ar �auru rocību, tāpēc, kad dēli pieauga, viņai vajadzēja tos sūtīt pasau�lē pelnīt sev �pa�iem iztiku. Māte abiem iedeva ceļamaizi, un tad viņiem bija jāpo�as ceļā.

Kad dēli bija gāju�i līdz vakaram, tie apsēdās me�ā uz kāda vētras apgāzta koka un raisīja va�ļā maizes kulītes, jo, visu dienu staigājot, bija izsalku�i un pārliecināti, ka tagad maizes rie�ciens lieliski gar�os.

������� Vai mēs visupirms neēdīsim no tavas mai�zes kulītes, kamēr tajā kaut kas atradīsies, un pēc tam no manas? � Neuzticīgais vedināja.

Jā, Uzticīgais bija ar mieru, un viņi sāka ēst. Bet Neuzticīgais manījās izlasīt labākos kumo�sus, tā ka Uzticīgajam palika tikai speķa āda, garozas un apdegusī cietā maize. Nākamajā rītā viņi ēda atkal no Uzticīgā kulītes un tāpat arī pusdienā. Bet tad viņa maizes kulīte bija iztuk��ota.

Kad nu brāļi atkal bija gāju�i augu dienu un gribēja ieturēt vakariņas, Uzticīgais dzīrās ķer�ties pie brāļa maizes kulītes, bet Neuzticīgais to nepieļāva, teikdams, ka tā ir viņa ceļamaize un pietiks tikai viņam pa�am.

������� Jā, bet tu ta�u ēdi no manas kulītes, ka�mēr vien tajā bija ēdamais, � Uzticīgais sacīja.

�������� Ja jau tu esi tāds muļķis, tev ar to jāsa�mierinās, � Neuzticīgais atbildēja. � Tagad tu vari sēdēt un rīt siekalas.

�������� Nu jā, par Neuzticīgo tevi sauc, un tāds tu arī esi, � Uzticīgais atbildēja.

Neuzticīgais, to dzirdēdams, pietrūkās kājās un negantās dusmās izdūra brālim acis.

��������� Tagad nu tu varēsi redzēt, vai cilvēki ir uzticīgi vai neuzticīgi, aitasgalva, � viņ� sacīja un pameta brāli.

Nabaga Uzticīgais gāja taustīdamies apkārt pa biezo me�u. Viņ� bija akls un vientuļ� un ne�zināja, ko iesākt. Bet tad viņ� atdūrās pret resnu liepu un nodomāja, ka labākais būs uzkāpt liepā un pavadīt tur nakti, jo tādējādi viņ� būtu pa�sargāts no me�a zvēriem.

�Kad sāks dziedāt putni, būs ataususi diena un man būs jāmēģina kustēties uz priek�u,� viņ� domāja un uzrāpās liepā.

Laiciņu pasēdējis kokā, viņ� sadzirdēja kādu nākam �urp un gatavojam zem liepas azaidu, pēc maza brītiņa pienāca vēl kādi un sasveicinājās, tad nu Uzticīgais saprata, ka lejā ir lācis, vilks, lapsa un zaķis, kas bija �eitan sapulcēju�ies svi�nēt Jāņu vakaru. Ieturēju�i pamatīgas vakari�ņas, ēdēji apsēdās un sāka runāties.

Lapsa ieteicās: � Kamēr tagad visi esam ko�pā, vai nepastāstīsim katrs kādu notikumu?

Nu kā tad, arī citiem �is priek�likums bija pa prātam, un viņi tam piekrita. Lācis, kā pats cie�nīgākais, iesāka pirmais.

������� Anglijas karalim ir briesmīgi vājas acis, tā ka viņ� tik tikko var redzēt. Bet, ja viņ� uzkāptu �ajā liepā rītā gaismā, kamēr uz lapām vēl ir rasa,.un ar rīta rasu ieziestu sev acis, viņa acis kļūtu, gai�ākas nekā jebkuram citam, � pinkai�nis stāstīja.

������� Jā, � vilks atbildēja. � Bez tam Anglijas karalim ir kurlmēma meita. Bet, ja viņ� zinātu to, ko zinu es, tad drīz vien rastu padomu. Pērn�gad, kad viņa gāja pie altāra un, nākdama at�pakaļ, drupināja maizi, tad no altāra pakājes izrāpās liels krupis un maizi apēda. Ta�u, ja pa�raktu zem grīdas, tad krupi atrastu; tas atrodas zem altāra pakājes, un maize vēl turas viņam kaklā. Ja krupi sagrieztu, izņemtu maizi un ie�dotu to karaļmeitai, vina atkal dzirdētu un runātu kā visi cilvēki.

������� Jā, � sacīja lapsa. � Un, ja Anglijas ka�ralim būtu zināms tas, kas ir zināms man, tad viņa pilī netrūktu ūdens. Pils laukuma vidū zem lielā akmens atrodas visdzidrākais ūdens, ja viņ� to zinātu, tad ūdeni atraktu.

�������� Jā, � sacīja zaķis. � Bez tam Anglijas karalim ir skaistākais dārzs visā valstī, ta�u tas nedod pat nenobriedu�u ābolu, jo dārzu trīs rei�zes apjo� smaga zelta ķēde. Ja ķēdi atraktu, ka�ralim būtu pats bagātākais dārzs visā valstī.

������� Bet nu jau ir dziļa nakts un mums jādodas mājup, � lapsa ieminējās, un tad visi aizgāja sa�vu ceļu.

Kad zvēri bija projām, Uzticīgais liepā iegri�ma dziļā miegā. No rīta, līdz ar putnu dziesmām pamodies, viņ� a�i savāca no liepas lapām rasas lāses un iezieda ar tām acis. Tūdaļ viņ� redzēja tikpat skaidri kā tad, kad Neuzticīgais vēl nebija izdūris viņam acis.

Uzticīgais steig�us devās uz Anglijas karaļa pili un lūdza, lai viņu pieņemot darbā. Un viņu pieņēma arī. �

Kādu dienu karalis iznāca pils pagalmā un, brītiņu tur pastaigājies, vēlējās padzerties, jo die�na bija karsta un karalis juta slāpes. Ta�u, kad viņam padeva ūdeni, tas bija gļotains un sastā�vējies.

Karalis sadusmojās.

�������� Manuprāt, visā karaļvalstī nevienam nav tik nelāgs ūdens kā man, � karalis sauca. � Un tomēr tas man jāplūdina �urp visu tālo ceļu no kalna!

��������� Ja tu man dotu ļaudis, lai noceltu lielo akmeni, kas guļ pils pagalma vidū, tad dabūtu tīru un labu ūdeni, � Uzticīgais sacīja.

Karalis bija ar mieru. Un, līdzko akmeni no�vēla un izraka bedri, no tās iz�ļāca dzidrs un skaidrs ūdens. Dzidrāka ūdens nebija visā karaļ�valstī.

Kādureiz karalis atkal iznāca pils pagalmā. Piepe�i liels vanags metās uz karaļa vistām, un visi pils iemītnieki sāka sist plaukstas un kliegt:

�������� Tur tas lido! Tur tas lido!

Karalis satvēra bisi un tēmēja, bet, tā kā diez cik tālu neredzēja, viņ� iesvila briesmīgās dus�mās.

�������� Kaut jele Dievs atsūtītu kādu, kas zinātu padomu, kā izdziedēt manas acis! Man tā vien liekas, ka drīz kļū�u pavisam akls, � karalis gaudās.

��������� Sādu padomu es tev do�u, � Uzticīgais ierunājās un pastāstīja karalim, kā bija rīkojies pats. Karalis to pa�u vakaru traucās pie liepas, un vari jau sa�prast, ka, līdzko rīt�ausmā bija ieziedis acis ar liepas lapu ra�su, tā acis kļuva veselas.

Kop� tās dienas karalis pārlieku iemī�ļoja Uzticīgo. Uzticī�gais ne sprīdi ne�drīkstēja atkāpties no karaļa, lai kur viņ� arī ietu.

Reiz viņi abi pastaigājās pa dārzu.

������ Netieku gudrs, kā tas īsti nākas, � karalis iesāka. � Nav tāda cilvēka Anglijā, kas tā koptu savu dārzu kā es, un tomēr es no tā nedabūju pat nenobriedu�u ābolu.

������� Jā, jā, � Uzticīgais atteica. � Ja tu man dotu to, kas trīs reizes apjo� tavu dārzu, un tur�klāt vēl cilvēkus, kas to izraktu, tad tavi augļu koki nestu viskrā�ņākos augļus.

Karalis mīļu prātu viņam to apsolīja. Uzticī�gais dabūja cilvēkus, kas sāka rakt visapkārt dārzam un beidzot izraka zelta ķēdi. Tagad Uz�ticīgais bija varen bagāts vīrs, daudz bagātāks

par pa�u karali, un karalis tomēr jutās apmieri�nāts, jo nu viņa dārzā augļu koki bija augļiem pārpilni, un āboli un bumbieri bija tik gardi, kā�dus neviens līdz �im nebija baudījis.

Kad karalis ar Uzticīgo atkal kādu dienu pastaigājās un tērzēja, viņiem garām pagāja ka�raļmeita. Meitu ieraudzījis, karalis gau�ām no�skuma.

�����Vai nav posts, ka tik daiļa karaļmeita kā manējā ir mēma? � viņ� Uzticīgajam teica.

����Tā gan, bet arī tam ir padoms, � Uzticī�gais atbildēja.

Karalis, dzirdējis viņa stāstu, tā nopriecājās, ka apsolīja Uzticīgajam savu meitu par sievu un vēl piedevām pusi karaļvalsts, ja tikai princese kļūtu vesela.

Uzticīgais paņēma da�us vīrus un gāja ar tiem uz baznīcu. Atraku�i altāra pakāji un atradu�i zem tās krupi, viņi pārgrieza to, izņēma maizi un iedeva karaļmeitai, kas, maizi apēdusi, tūdaļ at' guva valodu un kļuva tāda pati kā visi citi cilvēki.

Tagad Uzticīgais dabūja karaļmeitu par sievu un gatavojās kāzām, jo tām vajadzēja būt tik krā�ņām, ka par tām runātu tālu jo tālu.

Kāzu viesiem dejojot un līksmojot, ieradās kāds nabaga puisis un lūdza maizes riecentiņu. Viņ� bija tik noskrandis un panīcis, ka visi par viņu zobojās. Ta�u Uzticīgais viņu tūdaļ pazina, jo tas bija viņa brālis Neuzticīgais.

������� Vai tad tu mani nepazīsti? � viņ� vaicāja.

��������� Kur nu, kad gan es agrāk būtu redzējis tik cildenu vīru, � Neuzticīgais atteica.

�������� Esi gan redzējis, tu ta�u pirms gada man izdūri acis, � Uzticīgais atbildēja. � Tevi sauc par Neuzticīgo, un neuzticīgs tu esi un paliksi, to es saku joprojām. Tomēr tu esi mans brālis, tāpēc lik�u tevi pamielot, un tad tu vari iet un sēdēt tai pa�ā liepā, kurā es sēdēju viņgad. Ja tu tur kaut ko dzirdēsi, tas tev atnesīs laimi, kuru tev no visas sirds novēlu.

Neuzticīgajam tas nebija divreiz jāsaka.

�Ja jau Uzticīgajam sēdē�ana liepā tā nākusi par labu, ka viņ� kļuvis par karali pusei Anglijas, tad�� Neuzticīgais prātoja. Viņ� tūdaļ devās ce�ļā, atrada liepu un uzkāpa tajā.

Pēc neilga laiciņa zem liepas sapulcējās me�a zvēri, dzēra un svinēja Jāņu vakaru. Kad viņi bija gana mieloju�ies, lapsa vēlējās, lai katrs kaut ko pastāstītu, un skaidrs, ka Neuzticīgais ausis smailēt smailēja. Ta�u lācis bija sapīcis, rū�ca un berbelēja: �Pērngad kāds ir noklausījies mūsu stāstus, un tālab �oreiz labāk klusēsim.� Tad zvēri ardievojās un iz�ķīrās, bet Neuzticī�gais nekādu gudrību nedzirdēja.

Un tas notika tāpēc, ka viņu sauca par Neuzticīgo un neuzticīgs viņ� arī bija.

Reiz kāds virs aizgājis uz me�u sacirst kokus, uz kuriem varētu �āvēt sienu. Ta�u viņ� neatra-

dis nevienu tik augstu, slaidu un taisnu koku, kāds viņam būtu lieti noderējis. Viņ� gājis un nonācis līdz nobruku�iem klin�u bluķiem, kur izdzirdis tādas vaimanas un kliedzienus, itin kā tur vaimanātu kāds, kura dzīvībai draudētu nā�ves briesmas. Vīrs gājis paraudzīties, kas tur īsti notiek un vai kādam nav vajadzīga palīdzība. Un tad viņ� dzirdēja, ka vaimanas skan zem tik va�rena akmens, kuru spētu pacelt tikai vairāki vīri.

Vīrs atkal iegāja me�ā, nocirta koku un no�darināja to tā, ka iznāca stiprs miets, ar kuru tad arī pacēla akmeni.

No akmens apak�as izlīda pūķis un grasījās vīru apēst.

�������� Ak tā, � vīrs sacīja. � Es izglābu tavu dzīvību, un par pateicību tu mani gribi aprīt. Tā nu gan ir ne�petna pateicība.

������� Var jau būt, � pūķis atbildēja. � Bet sa�proti, ka esmu te gulējis simtiem gadu un ne reizi neesmu nogar�ojis gaļu. Nepateicība ir pa�saules alga.

Tad vīrs sāka lūgtin lūgties, un viņi vienojās, ka pirmais nācējs būs viņu tiesnesis. Ja viņ�

spriestu citādi, tad vīra dzīvība būtu glābta, bet, ja nācējs domātu tāpat kā pūķis, tad pūķim ir tiesības vīru aprīt.

Pirmais, ko viņi ieraudzīja uz ceļa, bija vecs suns. Viņi nu pastāstīja sunim �o notikumu un lūdza, lai viņ� būtu vinu tiesnesis.

��������� Dievs to zina, cik uzticīgi esmu kalpojis savam saimniekam kop� tā laika, kad biju vēl mazs kucēns, � suns stāstīja. � Esmu bijis no�modā daudzas naktis un daudzas stundas, ka�mēr viņ� saldi dusēja, ne vienreiz vien esmu pasargājis viņa sētu no ugunsgrēka un mantu no zagļiem. Tagad, kad vairs lāgā neredzu un nedzirdu, saimnieks grasās mani no�aut. Tālab es aizbēgu no mājām un klaiņoju no sētas uz sētu, kamēr nomir�u badā. Nē, nepateicība ir pa�saules alga, � suns pabeidza.

���������� Nu es tevi apēdī�u! � pūķis izsaucās un jau gribēja vīru aprīt.

Bet vīrs tik gau�i lūdzās un vaimanāja par savu dzīvību, ka viņi vienojās uzaicināt par ties�nesi vēl vienu nācēju. Ja tas runās tādu pa�u valodu kā pūķis un suns, tad pūķim būs tiesības vīru aprīt un nobaudīt cilvēka gaļu, bet, ja nācējs to nedarīs, tad vīrs paliks dzīvs.

Tad pa ceļu klunkuroja vecs zirgs. Abi nu iz�stāstīja visu zirgam un lūdza spriest tiesu. Jā, zirgs to darīja labprāt.

�������� Esmu kalpojis savam saimniekam, kamēr vien spēju vilkt un nest smagumu, � zirgs at�teica. � Pūlējos viņa labad melnās miesās un sviedros, kamēr kļuvu pavisam vecs un stīvs. Ta�gad es viņam vairs nederot, tagad es pat nevarot nopelnīt pats sev iztiku, un tāpēc viņ� cirtī�ot man pierē lodi, tā saka saimnieks. Nē, nepatei�cība ir pasaules alga, � zirgs apstiprināja.

������� Jā, nu gan es tevi aprī�u! � izsaucās pūķis un atpleta rīkli, lai aprītu vīru.

Ta�u vīrs atkal lūdzās gau�i jo gau�i.

Bet pūķis alka nobaudīt cilvēka gaļu, jo esot tik izsalcis, ka vairs nespējot izturēt.

��������� Paraug, kas tur nāk! Tas nāk tie�i kā saukts, lai būtu mūsu tiesnesis! � vīrs izsaucās.

Starp kalna akmeņiem lejup ļepatoja lapsa Kūmiņ�.

������ Visas labas lietas ir trīs, � vīrs aizrādīja. � Atļauj man pavaicāt viņam. Ja nu viņ� teiks to pa�u, ko �ie abi, tu tūdaļ varēsi mani aprīt.

��������� Nu labi jau, labi, � pūķis attrauca. Arī viņ� bija dzirdējis, ka visas labas lietas esot trīs.

Vīrs paskaidroja lapsai to pa�u, ko bija teicis sunim un zirgam.

������� Ak jā, � lapsa ierunājās, bet tad pasauca vīru maķenīt sāņus. � Kā tu mani atalgosi, ja es tevi atbrīvo�u no pūķa? � lapsa �ukstēja vī�ram ausī.

�������� Tu varēsi katru ceturtdienas vakaru nākt uz manām mājām un būt par pavēlnieku manām vistām un zosīm, � vīrs sacīja.

�������� Zini, dārgo Pūķi, �īs lietas, protams, jāno�skaidro uz vietas, � lapsa sacīja. � Man nekādi neiet galvā, kā tu, tik liels un varens būdams, varēji novietoties zem �ā akmens.

�������� Redzi, es gulēju tur aug�ā un sauļojos, un tad klints sabruka un uzgāza man virsū �o ak�meni.

��������� Var jau būt, bet es to nespēju saprast un neticē�u, iekams pats savām acīm nebū�u redzē�jis, � Kūmiņ� atbildēja.

Tad jau nu viņam vajadzē�ot to parādīt, vīrs bilda, un pūķis atkal ielīda alā. Tai pa�ā mirklī vīrs izrāva mietu, un akmens no jauna uzvēlās pūķim virsū.

������� Tagad tu vari tur gulēt līdz pastarai tiesai. Tu ta�u gribēji aprīt vīru, kas izglāba tavu dzī�vību! � lapsa sacīja.

Pūķis brēca un vaimanāja, un lūdzās, bet vīrs ar lapsu aizgāja savu ceļu.

Pirmajā ceturtdienas vakarā lapsa nu dzīrās būt par kungu vīra vistu kūtī un paslēpās aiz malkas grēdas. Kad kalpone iegāja pabarot vis�tas, lapsa Kūmiņ� iezagās kūtī. Kalpone Kūmiņu nebija pamanījusi, un, tiklīdz �ī atstāja kūti, lap�sa metās uz vistām, nokoda daudzas un tā pie�ēdās, ka tikko varēja pakustēt. Kad kalpone nā�kamajā rītā ienāca vistu kūti, lapsa, apaļa kā piebāzta desa, tur gulēja krākdama, izslējusi kā�jas gaisā.

Kalpone nu metās pie saimnieces. Visas kal�pones paķēra stibas un rīkstes un tā samizoja lapsu Kūmiņu, ka turpat vai nosita nabagu. Kad meitas bija situ�as un pēru�as un jau domāja, ka Kūmiņ� ir pagalam, lapsa atrada kādu caurumu grīdā un iespruka tajā. Tad viņa iz�mauca ārā un aizkliboja uz me�u.

�������� Vai! Vai! Nepateicība ir pasaules alga, tas ir skaidrs kā diena! � lapsa Kūmiņ� noteica.

Dzīvoja reiz kāds nabaga iebūvietis. Viņam bija vesels bars bērnu, bet iztikas un drānu, ko vilkt mugurā, viņiem trūka. Bērni visi bija skaisti noaugu�i, bet visdaiļākā bija jaunākā meita. Viņa bija tik daiļa, ka to grūti pat ap�rakstīt.

Bija vēls rudens vakars. Ārā aklajā tumsā plosījās vēj�, un logā sitās lietus, mājas sienas krakstēja. Visi istabas iemītnieki sēdēja ap krās�ni, un katrs darīja savu darbu. Piepe�i pie loga rūts kāds pieklauvēja trīs reizes. Vīrs atvēra dur�vis un gāja paskatīties, kas tur dauzās. Pie dur�vīm stāvēja liels leduslācis.

�������� Labvakar! � leduslācis sacīja.

�������� Labvakar! � vīrs atņēma sveicienu.

������� Dod man savu meitu par sievu, tad es tevi padarī�u tikpat bagātu, cik tu tagad esi nabags.

Vīram likās gan, ka labi jau būtu kļūt bagā�tam, ta�u vispirms viņam jāparunājot ar meitu. Tāpēc viņ� iegāja atpakaļ istabā un pastāstīja, ka ārā aiz durvīm stāvot liels leduslācis un solot padarīt viņus gau�ām bagātus, ja jaunākā meita būtu ar mieru iet pie viņa par sievu. Bet meita atteicās to darīt. Tad vīrs izgāja ārā un sacīja leduslācim, ka viņiem jāapdomājoties un lai viņ� atnākot pēc atbildes nākamās ceturtdienas va�karā.

Nu vecāki nedeva meitenei miera. Viņi runāja un runāja, cik bagāti viņi kļū�ot un arī cik labi viņai pa�ai klā�oties, tā ka meitene beidzot pa�devās. Viņa nomazgājās, salāpīja savas drēbītes un, gatavodamās ceļojumam, uzposās, kā nu va�rēja. Daudz jau viņai nebija, ko ņemt līdzi no tēva mājām.

Nākamās ceturtdienas vakarā ieradās lācis, lai aizvestu viņu projām. Meitene ar sainīti ro�kās uzsēdās lācim mugurā, un viņi devās ceļā.

Kad lācis jau bija nogājis krietnu gabalu, viņ� vaicāja:

������� Vai tev ir bail?

Nē, viņa nebaidoties, meitene atteica.

������� Tu tikai turies labi cie�i pie mana ka�oka, tad tev nekas nedraudēs, � lācis pamācīja.

Tā viņi gāja un gāja, līdz beidzot apstājās pie liela kalna. Lācis pieklauvēja pie kalna, kalnā atvērās kādas durvis, un viņi iegāja lielā pilī. Is�tabas tur bija gai�as, un visapkārt zaigoja un mirdzēja gan zelts, gan sudrabs. Kādā pla�ā zālē bija klāts galds, turklāt tik bagātīgi, ka tu pat iedomāties nevari. Lācis iedeva meitenei sudraba zvaninu. Ja viņai kaut kas iekārotos, tad lai tikai pa�ķindinot �o zvaniņu, un kārotais tūdaļ bū�ot klāt.

Kad meitene bija paēdusi un jau iestājies vēls vakars, viņa *pēc ceļojuma jutās nogurusi un lab�prāt būtu likusies gultā. Tāpēc viņa paskandi�nāja zvaniņu. Tikko tam pieskārusies, viņa jau atradās guļamistabā, kur stāvēja uzklāta gulta. Jaukāku gultu nemaz nevarēja iedomāties. Tanī bija zīda spilveni, aizkars ar zelta bārkstīm, un viss laistījās vienā zeltā un sudrabā. Bet, kad meitene bija apgūlusies un izdzēsusi uguni, ista�bā ienāca kāds vīrs un apgūlās viņai līdzās. Tas bija leduslācis, kas naktī nometa savu ka�oku. Ta�u meitene nekad viņu nedabūja redzēt, jo viņ� alla� ieradās tikai pēc tam, kad uguns bija izdzēsta, un, pirms vēl svīda gaismiņa, jau bija projām.

Kādu laiku viss gāja labi. Bet tad meitene kļuva klusa un grūtsirdīga, jo, augām dienām nīkdama viena, viņa sāka ilgoties pēc vecākiem, brāļiem un māsām. Kad lācis meitenei vaicāja, kas viņai kai�ot, meitene atbildēja, ka jūtoties vientuļa un grūtsirdīga un labprāt gribētu ap�ciemot savus vecākus, brāļus un māsas.

������ To var nokārtot, � lācis atbildēja. � Tikai apsoli man, ka ar savu māti nerunāsi vienatnē, bet vienīgi citu klātbūtnē. Viņa gan gribēs pa�ņemt tevi pie rokas, ievest citā istabā un runāt ar tevi divatā. Ta�u tu to nekādā ziņā nedrīksti darīt, jo tas mums abiem nesīs nelaimi.

Kādu svētdienu lācis atnāca un teica, ka nu viņi varot apsērst meitenes vecākus. Meitene sē�dās lā�a mugurā, un viņi gāja ilgi, ilgi, kamēr beidzot nonāca pie lielas, baltas mājas. Ap māju skraidīja un rotaļājās meitenes brāļi un māsas, un māja bija tik jauka, ka prieks bija tanī lūko�ties.

������ Tur dzīvo tavi vecāki, bet tikai neaizmirsti, ko es tev piekodināju, citādi tu mūs abus pada�rīsi nelaimīgus, � lācis brīdināja.

Ko nu, skaidrs, ka viņa to neaizmirsī�ot. Un, kad meitene bija nonākusi pie mājas, lācis aizļepatoja projām.

Nu mājā sākās tādi prieki, ka grūti izsacīt. Visi cildināja meiteni par viņas labo darbu, jo viņiem tagad klājoties gau�ām labi, un sīki iz�pra�ņāja meiteni, kā viņa jūtoties lā�a miteklī. Meitene atbildēja, ka viņai klājoties labi un ik�viena viņas vēlē�anās piepildoties. Ko viņa vēl viņiem stāstīja, es lāgā nemāku teikt, bet domā�ju, ka arī viņi ne visai to saprata.

Bet pēc pusdienas maltītes notika tie�i tā, kā lācis bija paredzējis. Māte gribēja ar meitu pa�runāt divatā. Ta�u meitene atcerējās lā�a brīdi�nājumu un negribēja sekot mātei.

��������� Mēs ta�u varam par visu runāt tepat, � viņa sacīja. Tomēr, nez kā nu tas bija, kā nebija, ta�u māte meitu beidzot pierunāja, un viņas abas iegāja otrā istabā, kur meita visu izstāstīja mātei.

Viņa stāstīja, ka ik vakaru, kad gaisma iz�dzēsta, ienākot kāds vīrs un apguļoties viņai lī�dzās, bet, iekams svīstot rīta gaisma, aizejot. Un viņa tik labprāt gribētu �o vīru redzēt. Dienas viņa pavadot viena un jūtoties gau�ām vientuļa.

�������� Ai, ai, laikam gan tas būs trollis, � māte sacīja. � Bet klausi manam padomam, un tu vi�ņu ieraudzīsi. Es tev iedo�u sveces galiņu, kuru tu paslēp uz krūtīm. Un, kad vīrs būs aizmidzis, tad aizdedzini sveci, tikai pielūko, lai uz viņa neuzpil sveces tauki.

Labi. Meitene paņēma sveci un noglabāja, bet vakarā pēc viņas atnāca lācis.Kad viņi bija kriet�nu gabalu gāju�i, lācis vaicāja, vai tā noticis, kā viņ� paredzējis.

Jā, meitene to nevarēja noliegt.

��������� Bet, ja nu tu paklausīsi savas mātes pa�domam, tad padarīsi mūs abus nelaimīgus un mums būs jā�ķiras.

Nē, to vina nedarī�ot.

Kad viņi pārnāca mājās, viss notika kā jau parasti. Tumsā atnāca kāds vīrs un apgūlās mei�tenei līdzās. Bet, kad iestājās nakts un meitene manīja, ka vīrs aizmidzis, viņa piecēlās un aiz�dedzināja sveci. Un nu viņa ieraudzīja ārkārtīgi skaistu princi, kuru uzreiz iemīlēja, un nodomā�ja, ka nespēs dzīvot, ja tūdaļ viņu nenoskūpstīs. To viņa arī darīja, bet skūpstot uz prin�a krekla uzpilināja trīs sveces tauku pilienus, un princis atmodās.

������� Ak, ko tu esi izdarījusi! Tagad mēs abi bū�sim nelaimīgi! � princis izsaucās. � Būtu tu pacietusies vienu gadu, tad es būtu atbrīvots. Jo man ir pamāte, kas mani nobūrusi, tāpēc dienās es esmu leduslācis, bet naktīs � cilvēks. Tagad mums jā�ķiras. Nu man tevi jāpamet un jādodas pie pamātes. Viņa dzīvo kādā pilī, kas atrodas austrumos no saules un rietumos no mēness, un tur dzīvo princese, kuras deguns ir trīs olektis gar�. Tagad man jāapprec viņa.

Meitene raudāja un vaimanāja, bet nekas ne�bija līdzams, princim vajadzēja doties projām. Tad meitene vaicāja, vai nevarot iet viņam līdzi.

Nē, to vina nevarot.

��������� Pasaki man ceļu, un es ie�u tevi meklēt, kamēr atradī�u. To ta�u es drīkstu darīt? � mei�tene vaicāja.

Jā, to viņa drīkstot. Bet ceļu viņ� nevarot pa�teikt. Pils atrodoties austrumos no saules un rie�tumos no mēness. �o ceļu vina nemū�am neatradī�ot.

Rītā, kad meitene pamodās, bija pazudis kā princis, tā arī pils. Meitene sēdēja uz mazas, za�ļas noras tum�ā, biezā me�ā, un viņai līdzās atradās tas pats mazais sainītis, kas bija paņemts līdzi no tēvgr mājām. Izberzējusi miegu no acīm, gau�ām noraudājusies meitene devās ceļā un gā�ja, un gāja daudzas dienas, kamēr pienāca pie kāda liela kalna.

Pie kalna sēdēja veca sieva un svaidīja no ro�kas rokā zelta ābolu. Meitene vecajai vaicāja, vai viņa zinot ceļu, kas aizvedot pie prin�a, kur� dzī�vojot savas pamātes pilī. Pils atrodoties austru�mos no saules un rietumos no mēness, un princim jāprecot princese, kuras deguns esot trīs olektis gar�.

������� Kā tad tu viņu pazīsti? Kazi, vai tu neesi tā pati meitene, kurai vajadzēja viņu appre�cēt? � vecīte jautāja.

Jā, tā jau nu esot gan.

������� Ak tad tu tā esi, � vecīte atbildēja. � Es par princi nezinu neko vairāk kā tikai to, ka viņ� dzīvo pilī, kas atrodas austrumos no saules un rietumos no mēness, un uz turieni tu nokļūsi vai nu vēlu, vai nekad. Bet tu vari aizņemties�manu zirgu. Ar to aizjāj pie manas kaimiņienes. Kazi, viņa tev varēs pateikt ceļu. Kad būsi tur nokļuvusi, papliķē zirgam zem kreisās auss un palūdz, lai viņ� atgrie�as mājās. �o zelta ābolu vari nemt līdzi.

Meitene uzkāpa zirgam mugurā un jāja ilgi, ilgi, līdz beidzot nonāca pie kāda augsta kalna, kur sēdēja veca sieva ar zelta tītavām rokā. Mei�tene pavaicāja vecajai, vai viņa nezinot ceļu uz pili, kas atrodoties austrumos no saules un rie�tumos no mēness. Vecā sieva atbildēja to pa�u, ko bija teikusi pirmā vecīte. Tiesa, pils atrodoties austrumos no saules un rietumos no mēness, bet līdz turienei meitene nokļū�ot vai nu vēlu, vai nekad. Ta�u meitene varot paņemt viņas zirgu un aizjāt līdz vecās sievas tuvākajai kaimiņienei, varbūt viņa to zinās. Aizjājusi tur, meitene varot papliķēt zirgam zem kreisās auss un palūgt viņu atgriezties mājās. Tad vecā iedeva meitenei sa�vas zelta tītavas, piebilzdama, ka gan jau tās vi�ņai noderē�ot.

Meitene uzkāpa zirgam mugurā un jāja, un jāja. Pagāja ilgs laiks, kamēr viņa atkal nonāca pie liela kalna. Kalna pakājē sēdēja vecīte ar zel�ta kodaļu rokā. Meitene vaicāja vecītei, vai viņa nezinot ceļu pie prin�a, kur� dzīvojot pilī, kas atrodoties austrumos no saules un rietumos no mēness.

Notika tas pats, kas iepriek�. Vecīte vaicāja:

��������� Kazi, vai tu neesi prin�a līgava?

Jā, tā jau nu esot gan.

Ta�u vecīte nezināja neko vairāk par abām iepriek�ējām vecenītēm. Tik daudz viņa zinot, ka pils atrodoties austrumos no saules un rietumos no mēness un ka meitene tur nonāk�ot vai nu vēlu, vai nekad.

������� Bet tu*vari aizņemties manu zirgu un aizjāt pie Austrumvēja un pavaicāt tam. Varbūt viņ� zi�nās un varēs tevi uz turieni aizpūst. Aizjājusi tu tikai papliķē zirgam zem auss, gan tad viņ� at�griezīsies mājās. � Un vecīte iedeva meitenei zel�ta kodaļu, piebilzdama: � Varbūt tā tev noderēs.

Meitene nu jāja bezgala ilgi, bet galu galā to�mēr nonāca pie Austrumvēja un vaicāja tam, vai viņ� nezinot pili, kurā dzīvojot princis. Pils at�rodoties austrumos no saules un rietumos no mēness.

Jā, par princi viņ� esot dzirdējis, ari par pili, kas atrodoties austrumos no saules un rietumos no mēness, bet ceļu uz turieni viņ� nezinot, jo nekad neesot tik tālu aizpūtis.

��������� Ta�u, ja vēlies, es tevi aizvedī�u līdz ma�nam brālim Rietumvējam, varbūt viņ� zinās ceļu, jo ir daudz stiprāks. Sēdies man mugurā, es tevi aiznesī�u.

Meitene to darīja, un viņi a�i aiztraucās. Kad viņi nokļuva pie mērķa un iegāja iek�ā, Austrumvēj� pastāstīja, ka �ī meitene esot līgava tam princim, kur� dzīvojot pilī, kas atrodoties austrumos no saules un rietumos no mēness. Vi�ņa ceļojot pa pasauli, meklēdama princi, un Austrumvēj� atvedis viņu te, varbūt Rietumvēj� zinā�ot, kur atrodas �ī pils.

Nē, arī Rietumvēj� to nezinot, bet, ja meitene vēlētos, viņ� viņu aiznesī�ot pie Dienvidvēja, tas esot par visiem vējiem tas stiprākais un klaiņojot apkārt pa visu pasauli. Varbūt viņ� zinā�ot ceļu. Meitene varot sēsties Rietumvējam mugurā, viņ� aiznesī�ot to pie Dienvidvēja.

Meitene tā arī darīja. Drīz vien viņi nonāca pie Dienvidvēja. Tad Rietumvēj� vaicāja, vai Dienvidvēj� nezinot ceļu un nevarot aiznest mei�teni uz pili, kura atrodoties austrumos no saules un rietumos no mēness, jo meitene esot prin�a līgava.

��������� Ak tad tu tā esi? Jā, esmu daudz klaiņojis pa pasauli, ta�u tiktāl neesmu bijis. Tomēr, ja vē�lies, es tevi aiznesī�u pie sava brāļa Ziemeļvēja. Viņ� ir pats vecākais un stiprākais no mums, un, ja viņ� nezinās, tad ari tu to nemū�am neizdibi�nāsi. Vari sēsties man mugurā, es tevi aiznesī�u.

Meitene sēdās Dienvidvējam mugurā, un viņi traucās ceļā.

Necik ilgi lidoju�i, viņi tuvojās Ziemeļvēja mi�teklim, no kura jau iztālēm dvesa pretī saltums.

��������� Ko jūs vēlaties? � Ziemeļvēj� no tālienes sauca, izplatīdams ap sevi stindzino�u aukstumu.

�������� Ak, neesi nu tik bargs, � Dienvidvēj� at�bildēja. � Tas esmu es, tavs brālis, un meitene, kurai jāprec princis, kas dzīvo pilī, kura atrodas austrumos no saules un rietumos no mēness. Gribu tev pavaicāt, vai esi tur bijis un vai varēsi parādīt meitenei ceļu. Viņa tik gau�i gribētu tur nokļūt.

������� Jā, es zinu to pili, jo reiz tur aizpūtu apses lapu, bet tas mani tā nogurdināja, ka nespēju vairāk papūst. Tomēr, ja nu tas ir tā un tu vi�sādā ziņā gribi tur nokļūt un nebaidies lidot ar mani, tad paņem�u tevi uz muguras un pamēģi�nā�u, vai var ā�u tevi tur aizpūst.

Nu kā tad, ka meitene gribēja turp nokļūt, ja vien tas iespējams, un baiļoties viņa nebaiļojo�ties, lai kas arī ceļā gadītos.

�������� Labi, tad tev nakti jāpārguļ te, jo mums ceļam nepiecie�ama vesela diena un varbūt pat vairāk, � Ziemeļvēj� paskaidroja.

Nākamajā rītā agri jo agri Ziemeļvēj� pamo�dināja meiteni un pats piepūtās tik liels un va�rens, ka bail. Un tad viņi aizjoņoja tik augstu un tik tālu, it kā dotos līdz pasaules galam. Lejā sacēlās tāda vētra, ka apgāza gan kokus, gan mājas, un, kad viņi lidoja pār jūru, daudzi simti kuģu aizgāja bojā.

Tā viņi traucās visu laiku pār jūru. Ziemeļvēj� aizvien vairāk nogura, līdz beidzot jutās tik slā�bans, ka gandrīz vairs nespēja pūst. Viņ� sāka lidot zemāk un zemāk. Beidzot jūras bangas jau sitās meitenei gar kājām.

�������� Vai tev ir bailes? � Ziemeļvēj� vaicāja.

��������� Nē, � meitene atbildēja. Viņa patiesi ne�juta baiļu.

Bet nu jau krasts vairs nebija tālu, un Zie�meļvēj�, saņēmis spēkus, nometa meiteni krastā pie pils, kas atradās austrumos no saules un rie�tumos no mēness. Ta�u Ziemeļvēj� bija tā pa�guris, ka viņam vajadzēja vairākas dienas atpūsties, iekams viņ� uzdrīkstējās doties atceļā.

Nākamajā rītā meitene pie pils logiem sāka rotaļāties ar zelta ābolu, un pirmais, ko viņa ieraudzīja, bija princese ar garo degunu, prin�a līgava.

�������� Cik tu gribi par to ābolu? � princese vai�cāja, maķenīt pavērusi logu.

�������� Tas nav pārdodams nedz par zeltu, nedz sudrabu, � meitene atteica.

������� Ak tad nedz par zeltu, nedz sudrabu? Ko tad tu gribi par to? Dabūsi visu, ko vien vēlies.

������� Es tev atdo�u ābolu, ja varē�u ieiet pili un pavadīt nakti kopā ar princi, kas atlidoja �urp ar Ziemeļvēju, � meitene sacīja.

Jā, to varē�ot, to viņa izkārto�ot.

Princese dabūja zelta ābolu. Bet, kad meitene vakarā ienāca prin�a istabā, viņ� gulēja. Viņa gan sauca princi, gan purināja to un visu laiku raudāja, ta�u nespēja gulētāju uzmodināt, jo vi�ņam bija iedotas miegazāles. No rīta atnāca gardegune princese un izdzina meiteni atkal ārā.

Dienā meitene apsēdās pie pils loga, turēda�ma rokās zelta tītavas, un viss-notika glu�i tāpat kā iepriek�ējā dienā. Princese vaicāja, ko meite�ne gribot par tītavām, un meitene atbildēja, ka tās nav pārdodamas nedz par zeltu, nedz sudra�bu. Ta�u, ja viņa nakti varētu ieiet pilī un palikt pie prin�a, tad princesē dabū�ot tītavas. Nakti meitene ietika pilī, bet, lai kā viņa kliedza un sauca, lai kā purināja guļo�o un rūgti raudāja, tomēr nespēja princi atmodināt. Un, kad svīda gaismiņa, gardegune princese viņu atkal izdzina ārā.

Dienā meitene apsē<las pie pils loga, vērp�dama zelta kodaļu, kuru gardegune princese tā�pat iekāroja. Viņa atvē�ra logu un vaicāja, ko meitene gribot par �o kodaļu. Meitene, tāpat kā iepriek�ējās reizēs, atbildēja, ka zelta koda�ļa nav pārdodama, bet princese to dabūs, ja at�ļaus viņai pavadīt nakti kopā ar princi. Princese labprāt bija ar mieru.

Pilī bija da�i gūstekņi, viņu istaba atradās blakus prin�a istabai, un tie nu pastāstīja prin�cim, ka divas naktis no vietas viņa istabā bijusi kāda meitene, kas raudājusi un viņu saukusi. Vakarā, kad pie prin�a ieradās gardegune prin�cese ar dzērienu, princis tikai izlikās dzeram, bet dzērienu izlēja zemē, jo saprata, ka dzērienam piejauktas miegazāles.

Kad nu meitene ienāca iek�ā un princis ne�bija aizmidzis, viņa pastāstīja, kā te nokļuvusi.

�������� Tu esi atnākusi īstajā laikā, jo rīt notiks kāzas, � princis sacīja. � Bet es negribu �o gardeguni, vienīgi tu vari mani atpestīt. Es sacī�u, ka gribu redzēt, ko prot mana līgava, un teik�u, lai viņa izmazgā tos trīs sve�u tauku traipus no mana krekla. Viņa būs ar mieru, jo nezina, ka kreklu tīru var izmazgāt tikai kristīga cilvēka, nevis troļļa rokas. Un tad es teik�u, ka par sievu ņem�u tikai to meiteni, kas izmazgās kreklu tī�ru. Tu to varēsi.

Un viņi jutās līksmi un laimīgi.

Nākamajā dienā, kad bija jāsākas kāzu svinī�bām, princis teica:

�������� Vispirms es gribu redzēt, ko prot mana līgava.

������� Jā, tava vēlē�anās ir saprotama, � pamāte atteica.

�������� Man ir smalks krekls, kuru vēlos uzvilkt kā līgavaiņa kreklu, � princis sacīja, � bet kreklam ir trīs sve�u tauku traipi, kurus es ne�varu izmazgāt. Es apņem�u par sievu tikai to meiteni, kura izmazgās �os traipus. Tā, kas to nevarēs, man par sievu nederēs.

�To izdarīt būs tīrais nieks,� pamāte un viņas meita nodomāja. Tad gardegune princese ķērās pie darba. Bet, jo vairāk viņa mazgāja un berza, jo lielāki kļuva traipi.

������� Ak, tev neveicas, atļauj to izdarīt man! � izsaucās vecā trolliene. Ta�u, tikko viņa pieskā�rās kreklam, tas kļuva vēl netīrāks, un, jo vairāk viņa mazgāja un berza, jo lielāki kļuva traipi.

���������� Lai paliek, nedz tu, nedz tava meita to nevar izdarīt. Bet ārā pie loga sē� nabaga mei�tene. Esmu pārliecināts, ka viņa pratīs mazgāt labāk par visiem jūsu radagabaliem. Nāc iek��ā! � princis sauca.

Tad meitene ienāca zālē.

�������� Vai tu varēsi izmazgāt tīru �o kreklu? � princis jautāja.

�������� To es nezinu, bet varu pamēģināt, � mei�tene atteica.

Un, līdzko viņa paņēma kreklu un iegremdēja to ūdenī, tā krekls kļuva balts kā tikko uzsnidzis sniegs, ja pat vēl ne baltāks.

�� Jā, tevi es ņem�u par sievu! � princis iz�saucās.

*Trolliene aiz dusmām pārsprāga. Un gardegune princese un visi mazie troļļi laikam arī�dzan, jo kop� tā laika es par viņiem neko neesmu dzirdējis.

Princis un viņa līgava atbrīvoja gūstekņus, pēc tam paņēma tik daudz zelta un sudraba, cik varēja panest, un pameta pili, kura atradās austrumos no saules un rietumos no mēness.

Kādreiz dzīvoja trīs brāļi. Nezinu, kā īsti tas notika, bet visi viņi varēja vēlēties, ko sirds kā�roja, un �īs vēlmes piepildījās. Abi vecākie brāļi ilgi nedomāja. Viņi vēlējās, lai roka, kad to iebā� kabatā, uzreiz būtu pilna ar naudu, �jo, ja cilvē�kam ir tik daudz naudas, cik viņ� vēlas, tad pasaulē dzīvot viegli,� tā viņi sprieda. Bet jau�nākais brālis, Pelnru�ķis, vēlējās kaut ko labāku. Viņ� vēlējās, lai visas sievietes, kuras viņu ierau�dzītu, tūdaļ vinu iemīlētu. Un nu tu redzēsi, ka ' ? � ' tas bija labāk par mantu un zeltu.

Kad nu visi trīs brāļi bija izteiku�i savas vē�lē�anās, abi vecākie brāļi dzīrās doties pla�ajā pasaulē. Pelnru�ķis lūdza, lai ņemot viņu līdzi, ta�u brāļi par to negribēja ne dzirdēt.

��������� Lai kur mēs nonāktu, mūs uzņems kā augstmaņus, bet vai tu domā, ka par tevi, die�delnieku, kam nav ne plika gra�a pie dvēseles, kāds liksies zinis?

������ Un tomēr es vēlos iet kopā ar jums. Varbūt arī man kāds mazumiņ� atkritīs no jūsu bagātā galda, ja bū�u kaut vai jūsu pakalpiņ�.

Viņ� lūdzās un lūdzās, un brāļi beidzot bija ar mieru, ja viņ� brauc līdzi par viņu sulaini, citādi viņi par brāli negribēja ne dzirdēt.

Dienu brauku�i, viņi nonāca pie kādas vies�nīcas. Abi brāļi, kam naudas bija gana, iegāja viesnīcā un pasūtīja gan cepe�us, gan zivis, gan sīvo, gan medaļu un vēl visādas gardas lietas. Bet Pelnru�ķim pa to laiku bija jāuzmana brāļu mantas.

Kad nu viņ� tā staigāja �urp un turp pa pa�galmu, pie loga pienāca viesnīcas saimniece un pavērās ārā. Ieraudzījusi abu augstmaņu sulaini, viņa nodomāja, ka tik skaists vīrs savu mū�u nav redzēts. Viņa lūkojās un lūkojās Pelnru�ķī, un, jo ilgāk lūkojās, jo skaistāks viņ� tai �ķita.

�����Pie joda, ko tu tur stāvi un blenz pa logu?

������ viņas vīrs izsaucās. � Būtu labāk pieskatīju�si, lai nepiedeg cepetis, nekā blenzusi pa logu. Tu ta�u redzi, kādi augstmaņi ieradu�ies mūsu viesnīcā.

������� Ak, kāda man daļa gar �iem uzpūtīgajiem pui�iem! � sieva atteica. � Ja viņiem te nepa�tīk, lai iet, no kurienes nāku�i. Bet panāc �urp pie loga, tad tu redzēsi, kas par vīru tur staigā. Tik daiļu vaigu savu mū�u neesmu redzējusi. Kā tev liekas, vai nevajadzētu viņu ieaicināt iek�ā un maķenīt pamielot, viņam, nabadziņam, kaba�ta dro�i vien ir tuk�a.

������ Tu esi pazaudējusi to mazumiņu prāta, kas tev vēl bija, � vīrs atcirta, iededzies briesmīgās dusmās. � Ej uz karstām pēdām virtuvē! Nedo�mā kvernēt te pie loga un raudzīties uz sve�iem vīrie�iem!

Sievai nekas cits neatlika kā iet virtuvē un vārīt ēdienu. Viņa nedrīkstēja ne skatīties uz Pelnru�ķi, kur nu vēl viņu pamielot. Bet, pastā�vējusi pie plīts un pagrozījusi cepeti, viņa tomēr paguva iz�auties pagalmā un iedot Pelnru�ķim grieznes, kas no gaisa varēja izgriezt viskrā�ņā�kās drēbes gan no zīda, gan samta, gan no ci�tiem dārgiem audumiem.

������� Tās grieznes es tev dodu tāpēc, ka tu esi tik skaists, � viņa sacīja.

Kad abi brāļi bija lieliski pamieloju�ies, viņi atkal sēdās karietē un Pelnru�kis uzlēca uz karietes pakaļējā kāp�ļa, kā jau tas sulainim pie�deras. Pabrauku�i labu gabalu, viņi nonāca pie cilas viesnīcas. Vecākie brāļi gāja iek�ā, bet, tā kā Pelnru�ķim nebija ne plika gra�a pie dvēseles, viņi to neņēma līdzi. Nabagam bija jāpaliek ārā tin jāpieskata brāļu mantas.

������ Ja kāds tev vaicā, kam tu kalpo, tad saki, ka diviem prin�iem, � viņi pamācīja Pelnru�ķi.

Un notika glu�i tāpat kā iepriek�ējā viesnī�ca. Kamēr Pelnru�ķis stāvēja ārā pie mantām, pie loga pienāca viesnīcniece un ieraudzīja viņu. Pelnru�ķis �o saimnieci savaldzināja glu�i tāpat kā iepriek�ējās viesnīcas saimnieci, tā ka viņa nevarēja vien beigt lūkoties puisī. Tad istabā iemetās viesnīcnieks, lai izpildītu prin�u pasū�tījumu.

������� Nestāvi un neblenz ārā pa logu, bet stei�dzies virtuvē un cep zivis, � vīrs uzsauca. � Tu i a�u redzi, kādi smalki viesi mums sabrauku�i.

�������� Man �ie smalkie viesi biju�i nebiju�i! � sieva atcirta. � Ja viņi nedabūs to, ko prasa, lai ēd pa�i savu ēdienu. Bet panāc �urp, tad gan l u kaut ko redzēsi. Tik skaistu vīrieti kā to tur pagalmā es savu mū�u neesmu skatījusi. Vai tev neliekas, ka mums vajadzētu viņu palūgt iek�ā un pamielot? Tā vien �ķiet, ka tam nabadziņam tas gau�i noderētu. Ak tavu skaistuli! � viņa sauca.

���Daudz saprāta tev nekad nav bijis, bet tagad, cik nomanu, tu to pa�u mazumiņu esi izkūkojusi, � vīrs noteica. Viņ� saskaitās vēl vairāk nekā iepriek�ējais viesnīcnieks un aiztrieca sievu no loga. � Ej tūdaļ uz virtuvi un nestāvi te un neblenz uz sve�iem vīrie�iem! � viņ� pavēlēja.

Un tā nu sievai bija jādodas cept zivis, bet pamielot Pelnru�ķi viņa neuzdrīkstējās, jo baidī�jās no vīra. Ta�u, iemetusi plītī malku, viņa izteidzās pagalmā un iedeva Pelnru�ķim galdautu. Tas bija tāds galdauts, kuru vajadzēja tikai iz�klāt, lai uz tā uzrastos visādi gardi ēdieni, kādus tik sirds iekāroja.

���Es tev to dodu tāpēc, ka tu esi tik skaists,

���viņa sacīja.

Kad abi brāļi bija pamieloju�ies un bagātīgi samaksāju�i, viņi brauca tālāk un Pelnru�ķis tā�pat stāvēja uz karietes pakaļējā kāp�ļa. Krietnu laiciņu brauku�i un juzdamies izsalku�i, viņi at�kal apturēja pie kādas viesnīcas, iegāja tajā un pasūtīja pa�us dārgākos un gardākos ēdienus, kādi vien tur bija atrodami. �Jo mēs esam divi karaļi un naudas mums kā pelavu,� viņi sacīja. Viesnīcnieks, to izdzirdis, lika cept un vārīt tā�dus gardumus, ka smar�a aizplūda līdz pat kai�miņu sētām, bet Pelnru�ķim atkal bija jāstāv pagalmā un jāpieskata brāļu mantas.

Un notika atkal glu�i tāpat kā iepriek�ējās rc'izēs. Viesnīcas saimniece piegāja pie loga un ieraudzīja jaunekli, kas stāvēja pie ratiem. Jau�neklis bija tik skaists, kādu viņa mū�dien nebija redzējusi. Saimniece lūkojās un lūkojās, un, jo vairāk viņa puisī lūkojās, jo skaistāks viņ� tai �ķita.

Viesnīcnieks traucās cauri istabai, nesdams abu karaļu pasūtītos ēdienus, un, ieraudzījis sie�vu pie loga, iedegās briesmīgās dusmās.

������� Vai tad tev patiesi cita nekā nav ko darīt kā stāvēt pie loga un blenzt ārā, lai gan mums sabrauku�i tādi augsti viesi? � viņ� sauca. � Ej tūdaļ virtuvē, puto krējumu un rīkojies a�āk!

������ Ak, nav nemaz tā jāsteidzas! Ja viņi negrib gaidīt, kamēr krējums būs saputots, lai brauc vien tālāk, � sieva atbildēja. � Bet panāc labāk �urp, tad gan tu kaut ko redzēsi. Tur pagalmā ir tik skaists puisis, kādu es vēl savu mū�u ne�esmu redzējusi. Vai tev neliekas, ka mums vaja�dzētu viņu ieaicināt iek�ā un pamielot? Tas nu gan ir skaistulis!

�������� Tu jau alla� esi bijusi uz pui�u cilvēkiem kā uzburta un tāda esi vēl joprojām. � Vīrs bija tā pārskaities, ka tikko varēja valdīties. � Ja tu uz vietas neiesi putot krējumu, tad redzēsi velnu!

Un sievai bija jāsteidzas uz virtuvi, jo viņa zināja, ka ar vīru nekādi joki nav. Bet, līdzko

bija iespejams, viņa izmetas pagalmā un iedeva Pelnru�kim bla�ķi ar aizbāzni.

���������� Tiklīdz tu pagriezīsi aizbāzni, tā bla�ķe būs pilna ar visgardāko dzērienu, gan vīnu, gan medaļu, gan degvīnu. Es tev to dāvāju tālab, ka tu esi tik skaists, � viesnīcniece sacīja.

Kad nu abi brāļi bija paēdu�i un padzēru�i, cik sirds kāroja, viņi brauca tālāk, un Pelnru�ķis atkal nostājās uz karietes pakaļējā kāp�ļa, kā jau sulainim piederas. Un viņi brauca un brauca, ka�mēr nonāca līdz karaļa pilij. Pilī vecākie brāļi teicās esam ķeizara dēli. Viņus uzņēma ar lielu godu, jo naudas tiem bija kā spaļu un drēbes laistīt laistījās. Brāļi apmetās pilī, un karalis ne�zināja, kā viņus lolot un lutināt.

Bet Pelnru�ķi, kas staigāja tajās pa�ās skran�dās kā mājās un kam nebija ne gra�a kabatā, pils sardze saņēma ciet un aizveda uz kādu salu. Uz �o salu karalis parasti vēlēja aizvest visus ubagus un klaidoņus, kas bija atnāku�i pie kara�ļa pils, lai viņi ar savām skrandām un diedelē��anu nesagandētu pilī prieku. Ēdienu nabadziņi saņēma tikai tik daudz, lai varētu izvilkt dzīvību.

Brāļi redzēja gan, ka sardze Pelnru�ķi veda uz salu, bet nelikās par to ne zinis. Viņi tie�i priecājās, ka tiku�i no brāļa vaļā.

Kad nu Pelnru�ķis bija nonācis uz salas, viņ� izņēma savas grieznes, sāka griezt gaisā un iz�grieza tik skaistas drēbes, ka tīrais prieks. Drē�bes bija gan zīda, gan samta, un tagad ubagi bija apģērbti skaistāk par galminiekiem. Pēc tam P.elnru�ķis izklāja savu galdautu, un ubagi un klaidoņi dabūja visgardākos ēdienus. �ādi svētki, kādus nabagi nu svinēja salā, nebija pieredzēti pat pilī. �Dzert mums ta�u arī gribas,� Pelnru�ķis ierunājās, izvilka bla�ķi, pagrieza mazliet aiz�bāzni, un viņi varēja dzert, ko sirds kāroja. Tik smalku medaļu un tik stipru alu pats karalis ne�bija baudījis.

Kad nu salā nabagiem un klaidoņiem no pils tika atvesta auksta biezputra un saskābis piens, tie pat nevēlējās tam pieskarties. Ēdiena atvedē�jiem tas likās dīvaini, bet viņi brīnījās vēl vairāk, kad tā vērīgāk paraudzījās uz klaidoņiem. Tie bija tērpu�ies tik krā�ņās drānās, ka izskatījās pēc ķeizariem un pāvestiem.

Ēdiena atvedēji noprata, ka to visu laikam būs sagādājis puisis, kuru viņi te bija atvedu�i vakar, tāpēc, atgriezu�ies pie karaļa, viņi stei�dzās pavēstīt tam, ka jaunais klaidonis visus sa�las iemītniekus ietērpis tik krā�ņās drānās, ka viņi jau pa gabalu mirdzot un laistoties. �Tie kļuvu�i tik uzpūtīgi, ka pie ēdiena un dzēriena, ko mēs viņiem aizvedām, pat pieskarties nedo�māja.� Viens no kalpotājiem bija uzok�ķerējis, ka sve�ajam puisim esot grieznes, ar kurām viņ� varot izgriezt �ādas drānas. �Kad viņ� paceļ grieznes gaisā un sāk griezt, tad izgrie� gan zī�da, gan samta drānas,� kalpotājs noteica.

Princese, to dzirdot, vairs nekur neatrada miera, jo viņa par varītēm gribēja redzēt �o puisi ar grieznēm, kas grieza gaisā zīdu un samtu. �Tādas grieznes ir gan ko vērtas,� viņa domāja. Būtu biju�as viņai tādas, tad viņa varētu izvēlē�ties sev tērpus pēc sirds patikas. Viņa tikām lū�dzās karali, līdz beidzot tas aizsūtīja pēc pui�a. Kad puisis ieradās pilī, princese vaicāja, vai vi�ņam esot tādas grieznes, kas no gaisa varot iz�griezt gan zīdu, gan samtu, un vai viņ� �īs grieznes esot ar mieru pārdot.

Jā, tādas grieznes viņam esot, Pelnru�ķis at�bildēja, bet pārdot viņ� tās nedomājot. To teicis, viņ� pacēla grieznes gaisā, un ap princesi sāka lidot zīda un samta drānu gabali.

������� Tās grieznes tev man jāpārdod. Tu par vi�ņām vari prasīt, ko vien gribi, � princese uz�stājās. � Man �īs grieznes jādabū.

Ko nu, par to nevarot būt ne runas, ka viņ� grieznes pārdotu, jo tādas vairs nekad nedabū��ot, puisis atbildēja. Un, kad nu viņi tā stāvēja runādamies, princese vērīgāk ieskatījās Pelnru�ķī un viņai likās, ka tik skaistu jaunekli vēl ne�kad nav redzējusi.

Un tad viņa atkal sāka runāt par grieznēm un diedelēja un lūdzās, lai Pelnru�ķis jele pār�dodot viņai grieznes. Viņ� par tām varot prasīt tik simtu dālderu, cik vien vēlētos, viņai tas esot viena alga, ja viņa tikai dabūjot grieznes.

������� Nē, pārdot es tās nepārdo�u, � Pelnru�ķis atteica. � Bet, ja man atļaus �onakt gulēt prin�ceses guļamistabā pie durvīm, tad viņa dabūs grieznes. Es princesei neko nedarī�u, un, ja viņa baidās, tad var pie durvīm nolikt divus vīrus par sargiem.

Jā, to viegli varot izdarīt, princese atteica. Ja tikai viņa dabūjot grieznes. Un tā Pelnru�ķis nakti gulēja princeses guļamistabā un pie dur�vīm stāvēja divi vīri sardzē. Bet princese neko daudz nedabūja gulēt, jo viņai visu laiku bija jā�lūkojas uz Pelnru�ķi, un to viņa arī darīja. Tik�līdz viņa pievēra acis, tā viņai bija jādomā par Pelnru�ķi un jāraugās atkal un atkal uz viņu, un jādomā, cik viņ� ir skaists.

Nākamajā rītā Pelnru�ķi atkal aizveda uz sa�lu. Un, kad galma kalpotāji tur atveda biezputru un saskābu�o pienu, neviens negribēja tam pie�skarties. Kalpotāji izbrīnījās vēl vairāk, bet viens bija uzodis, ka puisim esot arī galdauts, kas tikai jāizklājot, lai tūdaļ uz tā parādītos visādi gardu�mi, ko vien sirds kārojot. Atgriezies karaļa pilī, kalpotājs pasteidzās to izklāstīt karalim. �Tādus cepe�us un tādus krējuma ēdienus neesmu re�dzējis pat karaļa pilī,� viņ� piebilda.

Princese, to dzirdējusi, atkal lūdzās un die�delēja tik ilgi, līdz beidzot karalis aizsūtīja pēc Pelnru�ķa un viņ� atnāca uz pili.

Princese par varītēm gribēja dabūt galdautu, ta�u Pelnru�ķis to ne domāt nedomāja pārdot.

��������� Bet, ja es �onakt varu pārgulēt pie prin�ceses gultas, tad viņa galdautu dabūs, � Peln�ru�ķis sacīja. � Es viņai neko nedarī�u, un, ja viņa baidās, tad var nolikt �etrus vīrus par sar�giem. � Jā, princese ar mieru. Pelnru�ķis gulēja pie princeses gultas, un �etri vīri stāvēja sardzē. Jau iepriek�ējā naktī princese tikpat kā nebija gulējusi, bet �onakt bija vēl ļaunāk. Jo, tiklīdz viņa pievēra acis, tā juta nepiecie�amību raudzī�ties uz skaisto puisi, un viņa skatījās un skatījās, bet nakts likās vēl par īsu.

Nākamajā rītā Pelnru�ķi atkal aizveda uz sa�lu, bet ne jau ar princeses gribu, jo viņa bija puisī trakoti iemīlējusies. Kad karaļa pils kalpo�tāji atbrauca ar biezputru un saskābu�o pienu, ko karalis bija sūtījis klaidoņiem un ubagiem, neviens nedomāja pat pieskarties ēdienam. Kal�potāji nevarēja vien nobrīnīties, bet vēl vairāk viņus izbrīnīja tas, ka ubagi negribēja arī dzert. Ta�u viens no kalpotājiem bija uzodis, ka puisim, kam piederēja grieznes un galdauts, bija arī bla��ķe un pietika pieskarties tās aizbāznim, lai va�rētu dzert gan alu, gan medaļu, gan vīnu. At�griezies pilī, viņ�, tāpat kā iepriek�ējie divi kalpotāji, nespēja klusēt un gari un pla�i izklās�tīja, kā klaidoņi dabūjot dzērienus. Tāds alus un medalus neesot baudīts pat karaļa pilī. Tas esot saldāks par medu un sīrupu, kalpotājs stāstīja.

To dzirdot, princese tūdaļ gribēja dabūt arī bla�ķi, un viņai labprāt gribējās runāties ar pui�si, kam bla�ķe piederēja. Viņa aizgāja pie karaļa un palūdza, lai viņ� aizsūtot uz salu pēc pui�a, kuram piederot kā grieznes, tā galdauts un tur�klāt vēl kaut kas gau�ām vērtīgs. Karalis, izdzir�dējis, ka bla�ķe varot sagādāt labāko alu un vīnu, ja tikai pagrie�ot aizbāzni, arī pats pastei�dzās aizsūtīt pēc bla�ķes īpa�nieka.

Kad Pelnru�ķis ieradās pilī, princese viņam vaicāja, vai viņam tie�ām piederot �āda bla�ķe.

Jā, tāda viņam esot vestes kabatā. Bet, kad princese par katru cenu gribēja to nopirkt, Peln�ru�ķis atteica, ka to nepārdo�ot pat par visu ka�raļvalsti.

������� Tomēr, ja man atļaus �onakt gulēt prince�ses gultā uz segas, tad es viņai bla�ķi atdo�u. Es princesi neaiztik�u, un, ja viņa baidās, tad var nolikt astoņus vīrus sardzē.

Ak, tas nu gan neesot vajadzīgs, tik daudz ta�u viņa puisi pazīstot, princese atteica. Un to�nakt Pelnru�ķis apgūlās princeses gultas malā uz segas. Princese jau gandrīz nemaz nebija gulējusi divas iepriek�ējās naktis, bet �onakt ne�gulēja pavisam. Viņa nespēja novērst acis no Pelnru�ķa, kas gulēja uz segas viņas gultas malā.

Kad nākamajā rītā Pelnru�ķi grasījās vest at�pakaļ uz salu, princese lika mazliet pagaidīt, aiztraucās pie karaļa un sirsnīgi lūdza, lai atļaujot viņai precēt Pelnru�ķi, kuru viņa esot iemīlējusi, un, ja nedabū�ot viņu, tad nemaz nevēloties dzī�vot.

������� Ja jau nu tu tik gau�i vēlies, tad vari viņu ņemt par vīru, � karalis piekrita. � Cilvēks, kam pieder tādas mantas, ir tikpat bagāts kā tu.

Tā Pelnru�ķis dabūja princesi un pusi karaļ�valsts, otra puse viņam tika apsolīta pēc karaļa nāves � un -viss bija labi. Vecākos brāļus, kuri pret viņu alla�iņ bija izturēju�ies tik ļauni, Peln�ru�ķis lika aizvest uz klaidoņu salu. �Tur jūs va�rat palikt tik ilgi, kamēr būsit iemācīju�ies saprast, kam klājas labāk, vai tam, kam pilna kabata ar naudu, vai tam, kuru mīl visas sievie�tes,� Pelnru�ķis sacīja. Klaidoņu salā brāļiem nebija nekāda labuma no tā, ka viņi bāza roku kabatā un �vadzināja naudu. Un, ja Pelnru�ķis nav par viņiem ap�ēlojies, tad viņi vēl �obaltdien staigā pa salu un ēd aukstu biezputru un dzer saskābu�u pienu.

Reiz dzīvoja kāds virs, kuru sauca par bagāto t irgoni Pēru, jo viņ� ar savām precēm bija ap�braukājis visu pasauli^ sakrājis daudz naudas un kļuvis varen bagāts. �im bagātajam Pērām bija viena meita. Pērs ar meitu tā lepojās, ka norai�dīja visus preciniekus, jo neviens viņam nelikās meitai labs diezgan. Un, kad nu tā visi tika no�raidīti, tad beidzot vairs nenāca neviens. Gadiem ritot, Pērs sāka baiļoties, ka viņa meita paliks vecavās.

��������� Es nudien nevaru saprast, � viņ� teica savai sievai, � kālab pie mums vairs nenāk ne�viens precinieks, meita ta�u tik bagāta. Būtu ap�lam jābrīnās, ka neviens negribētu viņu ņemt naudas dēļ, jo naudas viņai ir diezgan un būs vēl vairāk. Man būs jābrauc pie zvaig�ņu tul�kiem un jāizdibina, ko viņa apprecēs, jo pie mums vairs nenāk neviens pui�a cilvēks.

������ Vai tad zvaig�ņu tulki varēs dot atbildi? � sieva vaicāja.

������� Jā gan, viņi visu prot lasīt zvaigznēs, � Pērs atbildēja.

Viņ� paņēma daudz naudas, aizbrauca pie zvaig�ņu tulkiem un lūdza, lai viņi paraugās zvaigznēs un pasaka, ko viņa meita apprecēs. Zvaig�ņu tulki vēroja zvaigznes, bet tad atbildē�ja, ka nevarot to saskatīt. Pērs lūgtin lūdzās zvaig�ņu tulkus, lai viņi raugās vēl vērīgāk un pasakot, viņ� bagātīgi atlīdzinā�ot.

Zvaig�ņu tulki nu rūpīgi vēroja zvaigznes un tad pastāstīja, ka Pēra meitu apprecē�ot dzir�navnieka dēls, kur� nule kā nācis pasaulē. Bet dzirnavas atrodoties ziemeļos pavisam tuvu Pēra mājai. Pērs samaksāja zvaig�ņu tulkiem simt dālderu un aizbrauca mājās, turēdams prātā zvaig�ņu tulku pareģojumu. Viņam likās pavi�sam ērmīgi, ka viņa meitu varētu apprecēt tāds, kas nule nācis pasaulē un turklāt vēl tik nabags. To viņ� pateica arī sievai.

�������� Gribu pamēģināt, vai nabaga dzirnavnieks nepārdos man �o dēlu, gan jau tad mēs ar viņu tiktu galā, � viņ� sacīja.

���������� Dro�i vien viņ� to darīs, vini ta�u tik nabagi, � sievsr piekrita.

Pērs aizgāja uz dzirnavām un vaicāja dzirnavniecei, vai viņa negribot pārdot viņam savu dēlu. Viņ� par to samaksā�ot bargu naudu. Nē, to nu gan dzirnavniece nedarī�ot.

�������� Nevaru saprast, kālab tu to negribi, � tir�gonis Pērs sacīja, � jūs ta�u dzīvojat galīgā na�badzībā, un tagad, kad nācis klāt puisēns, kļūs vēl ļaunāk.

Ta�u māte tik ļoti mīlēja savu dēlu, ka negri�bēja viņu atdot.

Kad istabā ienāca dzirnavnieks, Pērs izteica viņam to pa�u priek�likumu, solīdams se�isimt dālderu, tad viņi varē�ot sev nopirkt māju un viņiem nevajadzē�ot malt graudus sve�iem cilvē�kiem un kārt zobus vadzī, kad dzirnavās nav ūdens. Dzirnavnieks to labi saprata, pierunāja sievu, un tā bagātais Pērs dabūja puisēnu. Māte raudāja un vaimanāja, bet Pērs viņu mierināja, ka puisēnam nu bū�ot labas dienas. Ta�u viņiem jaapsoloties nenākt dēlu apciemot, jo viņ� gribot /ēnu aizsūtīt uz sve�ām zemēm, lai tas iemācītos Hve�as valodas.

Kad Pērs ar puisēnu atgriezās mājās, viņ� pa�gatavoja mazu �ķirstiņu, tik skaistu, ka prieks skatīties. Noziedis �ķirstiņu ar darvu, viņ� iegul�dīja tajā puisēnu, aizslēdza to un iemeta upes straumē. �Tagad es no viņa esmu atbrīvojies,� l�ērs domāja.

Kad �ķirstiņ� bija nopeldējis labu gabalu pa straumi, tas iekļuva citu dzirnavu vērpetēs, aiz�peldēja pa tekni līdz dzirnakmenim, un dzirnavas pārstāja malt. Dzirnavnieks aizgāja paraudzīties, kas noticis, atrada �ķirstiņu un izcēla to no upes.

Pārnācis pusdienas laikā pie sievas, dzirnav�nieks teica:

���������� Nudien, gribētu zināt, kas atrodas �ajā �ķirstiņā; tas bija iesprūdis teknē un apturējis �odien dzirnavu ratu.

�������� To mēs tūdaļ uzzināsim, �ķirstiņā ta�u ir slēdzene. Atslēdz to.

Atvēru�i �ķirstiņu, viņi ieraudzīja tajā tik skaistu bērninu, ka ne noskatīties. Labie ļautiņi nopriecājās un nolēma bērnu paturēt, jo pa�iem bērnu nebija un abi bija jau tik veci, ka necerēja tādu sagaidīt.

Kad bija aizritējis krietns laiks, tirgonis Pērs no jauna sāka prātot, vai tad nu neviens preci�nieks nenāks izlūgties viņa meitu, kas bija tik bagāta un kam bija tik daudz naudas. Bet ne�viens nerādījās, tāpēc viņ� atkal brauca pie zvaig�ņu tulkiem un piedāvāja labu samaksu, lai tikai viņi pasakot, ko apprecē�ot viņa meita.

���Mēs ta�u tev teicām, ka viņu apprecēs jūsu kaimiņa dzirnavnieka dēls, � zvaig�ņu tulki at�bildēja.

���Tiesa kas tiesa, � tirgonis Pērs atteica, � bet ar �o puisēnu notika nelaime, un par viņu nevar būt ne runas. Un, ja jūs man pateiksit, kur� apprecēs manu meitu, es jums samaksā�u divisimt dālderu.

Zvaig�ņu tulki no jauna vēroja zvaigznes, bet tad saskaitās un sacīja:� Viņu tomēr apprecēs tas dzirnavnieka dēls, kuru tu iemeti upē un gribēji nogalēt, bet viņ� ir dzīvs un mitinās ta�jās dzirnavās, kas atrodas gabalu tālāk pie upes.

Tirgonis Pērs iedeva zvaig�ņu tulkiem par pareģo�anu divisimt dālderu un pie sevis prāto�ja, kā dabūt no ceļa �o dzirnavnieka dēlu.

Pārnācis mājās, Pērs tūdaļ saposās un devās pie dzirnavnieka. Puisēns jau bija izaudzis par skaistu jaunekli, iesvētīts un palīdzēja dzirnav�niekam darbā.

������ Vai tu nevarētu atdot man �o jaunekli? � tirgonis Pērs teica dzirnavniekam.

����Nē, to es nevaru, � dzirnavnieks atbildēja. Esmu viņu uzaudzinājis glu�i kā savu pa�a

dēlu, viņ� ir ļoti attapīgs un krietns un tagad palīdz man dzirnavās, jo pats esmu kļuvis vecs un nevarīgs.

������� Jā, man jau klājas tāpat, � tirgonis Pērs sacīja, � tāpēc gribētu kādu iemācīt tirgoties. Ja tu man viņu atdotu, es tev samaksātu simt dālderu un tu varētu sev nopirkt māju un bez rūpēm pavadīt tur savas vecumdienas.

To dzirdēdams, dzirnavnieks bija ar mieru at�dot puisi tirgonim Pērām.

Tagad nu tie abi braukāja apkārt pa pasauli un tirgojās, līdz beidzot nonāca kādā iebraucamā vietā liela me�a malā. No turienes Pērs aizsūtīja puisi uz mājām, lai tas ejot cauri me�am, tad ceļ� neesot tik tāls, un aiznesot vina sievai vēstuli, vēl piekodinādams pateikt, lai sieva pēc ie�spējas ātrāk izdarot tā, kā rakstīts vēstulē. Bet

vēstulē bija rakstīts, ka sievai jāiekur liels sārts un jāiemet tajā dzirnavnieka dēls; ja viņa to ne�darī�ot, tad Pērs sadedzinā�ot viņu pa�u.

Puisis devās ceļā ar vēstuli un, kad riesās jau krēsla, nonāca pie kādas mājas me�a vidū. Iegā�jis mājā, viņ� redzēja, ka tajā nav ne dzīvas dvē�seles, bet istabā uzklāta gulta, kur puisis apgūlās. Vēstuli viņ� bija aizbāzis aiz cepures lentes un cepuri uzlicis uz sejas.

Kad mājās pārnāca laupītāji � jo tās bija lau�pītāju mājas �, viņi ieraudzīja gultā guļo�o puisi un varen nobrīnījās, kas tas tāds esot. Viens no viņiem paņēma vēstuli un to izlasīja.

�������� Hm, hm, � viņ� murmināja. � �ito joku gribējis izspēlēt bagātais tirgonis Pērs, bet mēs ar viņu izspēlēsim labāku joku. Būtu kauna lieta nogalēt tādu jauku, jaunu puisi.

Tad laupītāji uzrakstīja Pēra sievai citu vēs�tuli un aizbāza to puisim aiz cepures lentes. Vēstulē bija rakstīts, lai viņa tūdaļ saprecina savu meitu ar �o dzirnavnieka dēlu, iedod jau�najiem zirgus un govis, un visādas iedzīves lie�tas un aizsūta viņus uz kalna māju. Ja tas nebūs izdarīts, kad Pērs pārbrauks, tad viņai klāsies plāni.

Nākamajā dienā laupītāji izvadīja jaunekli. Nonācis mājās, viņ� iedeva saimniecei vēstuli, nodeva sveicienu no tirgoņa Pēra un teica, ka viņai tūdaļ jāizdarot tas, kas esot rakstīts vēs�tulē.

��������� Tad nu gan tu viņam būsi krietni pakal�pojis, � Pēra sieva bilda. � Jo pirms aizbrauk��anas viņ� uz tevi bija pārlieku negants, tā ka pat prātoja tevi nogalēt.

Viņa sarīkoja jaunajiem ļaudīm kāzas un pa�līdzēja ar visiem zirgiem, govīm un iedzīves lie�tām nokļūt kalna mājā.

Tikko tirgonis Pērs atgriezās mājās, viņa pir�mais jautājums bija, vai sieva esot izdarījusi tā, kā bijis rakstīts vēstulē.

�������� Jā, es brīnījos gan par to, bet citādi neuz�drīkstējos rīkoties, � sieva atteica.

Tad Pērs vaicāja, kur tad esot meita.

��������� Nu, tas jau tev pa�am labāk zināms, � sieva atteica. � Vini abi ar dzirnavnieka dēlu ir kalna mājā, kā jau tu biji rakstījis vēstulē.

Kad tirgonis Pērs dabūja zināt visu, kas no�ticis, viņ�, aiz dusmām vai plīzdams, drāzās uz kalnu pie jaunie�iem.

���������� Paklausies, puis, ir jau labi, ka tu dabūji manu meitu, � viņ� teica. � Bet, ja tu gribi viņu paturēt, tev jāaiziet pie pūķa aiz Dziļās upes \m jāatnes man trīs spalvas no viņa astes, jo, kam tās pieder, tam piepildās visas viņa vē�lē�anās.

������� Kur lai es �o pūķi atrodu? � znots vaicāja.

��������� Tā ir tava darī�ana, man gar to nav nekādas daļas, � tirgonis Pērs atcirta.

Puisis cerību pilns devās ceļā un pēc laba lai�ka nonāca pie kāda karaļa pils.

�Man jāiet iek�ā un jāpavaicā, �ādi lielmaņi labi pazīst pasauli un varbūt varēs man pateikt ceļu.�

Karalis puisim vaicāja, no kurienes viņ� nāk�dams un kādās darī�anās iedams.

���������� Man jānokļūst pie pūķa aiz Dziļās upes, ja tikai izdibinā�u uz turieni ceļu, un jāizrauj no viņa astes trīs spalvas, � jauneklis atbildēja.

��������� Diezin kā tev laimēsies, jo neesmu dzirdē�jis, ka no turienes kāds būtu atgriezies, � ka�ralis ieminējās. � Bet, ja nu tu pūķi satiktu, tad pajautā viņam, kāpēc es savā akā nekādi nevaru dabūt skaidru* ūdeni. Esmu racis un racis, bet ūdeni neesmu uzracis.

��������� Labi, pavaicā�u, � jauneklis atbildēja.

Viņ� labi izciemojās karaļa pilī un, kad gāja

projām, dabūja līdzi gan ēdienu, gan naudu.

Novakarē viņ� atkal nonāca pie kāda karaļa pils. Kad viņ� bija iegājis pils virtuvē, iznāca ka�ralis un vaicāja, no kurienes viņ� nākdams un kādās darī�anās iedams.

�������� Man jānokļūst pie pūķa aiz Dziļās upes un jāizrauj no viņa astes trīs spalvas, � jauneklis atbildēja.

��������� Nez vai tev laimēsies, neesmu dzirdējis, ka no turienes kāds būtu atgriezies, � karalis sa�cīja. � Bet ja nu tev laimētos tur nokļūt, tad pavaicā pūķim, kas noticis ar manu meitu, kura jau daudzus gadus man pazudusi. Esmu viņu iz�meklējies un iztaujājies it visur, bet neviens man nav varējis atbildēt.

�������� Protams, ka es to darī�u, � jauneklis at�teica.

Viņ� atkal labi izciemojās �ājā karaļa pilī un aiziedams dabūja gan naudu, gan ēdienu.

Vakarā viņ� nonāca pie kāda cita karaļa pils. Pils virtuvē ienāca karaliene un vaicāja, no ku�rienes viņ� nākdams un kādās darī�anās iedams.

�������� Man jānokļūst pie pūķa aiz Dziļās upes, � jauneklis atbildēja.

��������� Nez vai tev laimēsies, neesmu dzirdējusi, ka no turienes kāds būtu atgriezies. Bet, ja nu tu �o pūķi satiktu, tad pavaicā viņam, kur lai atrodu savas pazaudētās zelta atslēgas.

������� Darī�u to mīļu prātu, � jauneklis apsolīja.

Pēc tam, nogājis krietnu gabalu, viņ� nonāca

pie platas upes. Kad nu viņ� tur tā stāvēja kras�tā un prātoja, kā tikt pāri un vai labāk neiet gar krastmalu, pie viņa pienāca vecs, kumpains vīrs un vaicāja, uz kurieni vedot viņa ceļ�.

��������� Man jānokļūst pie pūķa aiz Dziļās upes, bet nez vai atradīsies kāds, kas man varētu pa�teikt, kā lai atrodu pūķi, � jauneklis sacīja.

�������� Es varu tev pateikt, jo nesu pāri upei cil�vēkus, kas iet pie viņa, � vīrs paskaidroja. � Pūķis dzīvo tur viņā pusē. Kad uzkāpsi kalnā, varēsi saskatīt viņa pili. Bet, ja nu tu viņu sa�tiksi, tad pavaicā, cik ilgi man vēl būs jāpaliek te un jānes cilvēki pāri upei.

�������� Kālab gan ne, pavaicā�u, � jauneklis ap�solīja.

Vīrs viņu paņēma uz muguras un pārnesa pā�ri upei.

Uzkāpis kalnā, jauneklis ieraudzīja pili un de�vās tur iek�ā. Mājās bija tikai karaļmeita.

�������� Ak tu pasaulīt, vai tad vienkār�i mirstīgie uzdrīkstas te ienākt, � viņa izsaucās. � Kop� es te atrodos, tas nav noticis, un labākais būs, ja tu pasteigsies aiziet, cik a�i vien spēdams. Ja pūķis pārnāks, viņ� tūdaļ saodīs tavu smaku, ap�rīs tevi un arī mani padarīs nelaimīgu.

��������� Nē, es neie�u, iekams nebū�u izrāvis trīs spalvas no pūķa astes, � jauneklis atteica.

��������� Tās tu nedabūsi! � karaļmeita izsaucās.

Ta�u jauneklis netaisījās aiziet, bet gribēja

sagaidīt pūķi, izraut trīs spalvas no viņa astes un saņemt atbildi uz saviem jautājumiem.

��������� Ja nu tu esi tik neatlaidīgs, tad lūko�u, vai nevaru kaut kā tev palīdzēt, � karaļmeita sacīja. � Pamēģini, vai vari pacelt to �ķēpu, kur� karājas pie sienas.

Nē, jauneklis �ķēpu nevarēja pat pakustināt.

��������������������� Nu tad iedzer vienu malku no �īs pudeles,

������� karaļmeita mudināja.

Jauneklis iedzēra, brīdi pasēdēja, un nu viņ� jau varēja �ķēpu pakustināt.

�������� Iedzer vēl vienu malku, � karaļmeita mudināja. � Un tad pastāsti man, no kurienes nākdams.

Jauneklis iedzēra vēl malku un pastāstīja, ka kāds karalis viņam lūdzis pajautāt pūķim, kā da�būt akā skaidru ūdeni. Kāds cits lūdzis, lai pa�prasot, kas noticis ar viņa pirms daudziem gadiem pazudu�o meitu, vēl kāda karaliene lū�gusi pavaicāt pūķim, kur esot viņas nozaudētās zelta atslēgas, un, beidzot, pārcēlājs gribējis uz�zināt, cik ilgi vēl viņam vajadzē�ot nest pāri upei cilvēkus.

Kad nu jauneklis ķērās pie �ķēpa, viņ� spēja to pacelt, bet pēc tam kad bija iedzēris vēl vienu malku, varēja �ķēpu jau vicināt.

�������� Ja nu tu negribi, lai pūķis tevi uzreiz ap�rītu, tad palien zem gultas, � karaļmeita teica, kad bija iestājies vakars, � pūķis drīz pārnāks. Guli tik klusu, lai viņ� tevi nepamana. Kad mēs būsim apgūlu�ies, es sāk�u viņu izvaicāt, bet tu visu labi ielāgo, ko viņ� atbild. Tev jāguļ klusu tik ilgi, līdz pūķis būs aizmidzis, tad piesardzīgi izlien ārā, paņem �ķēpu un, kad pūķis pacelsies, nocērt ar vienu cirtienu viņa galvu un pasteidzies izraut trīs spalvas, jo citādi viņ� pats tās izraus, lai nevienam no tām nebūtu nekāda labuma.

Pēc brītiņa, kad jauneklis bija ielīdis pagultē, pūķis pārnāca.

�������� Pū, te o� pēc cilvēka! � viņ� izsaucās.

������� Jā, pilij pāri laidās vārna ar cilvēka kaulu knābī. Tāpēc tu saod cilvēka smaku, � karaļ�meita paskaidroja.

�������� Ak tad �itā, � pūķis noteica.

Karaļmeita nu cēla galdā ēdienu, un, kad viņi

bija paēdu�i, abi likās gulēt. Pēc īsa laiciņa ka�raļmeita pamodās un strauji piecēlās sēdus.

�������� Kas tev lēcies? � pūķis vaicāja.

������� Ak, man tik nemierīgs miegs, un sapņoju tādu ērmīgu sapni, � karaļmeita atteica.

�������� Nu, ko tad tu sapņoji? � pūķis vaicāja.

��������� Sapņoju, ka bija atnācis kāds karalis un vaicāja tev, kā lai viņ� savā akā dabūjot skaidru ūdeni, � karaļmeita sacīja.

���������� To nu gan viņam pa�am vajadzēja sa�prast, � pūķis atteica. � Ja viņ� aku paraktu dziļāk un izņemtu vecos, satrunēju�os baļķus, kas guļ akas dibenā, tad ūdens akā būtu skaidrs. Bet tagad guli rāmi.

Kādu brītiņu pagulējusi, karaļmeita atkal sāka svaidīties pa gultu, pamodās un pietrūkās sēdus.

�������� Kas nu atkal? � pūķis vaicāja.

�������� Ak, mans miegs tik nemierīgs, un atkal sapņoju tādu ērmīgu sapni, � karaļmeita atteica.

������� Tad nu gan tev uzbruku�i jocīgi sapņi. Ko tad tu nu atkal sapņoji? � pūķis taujāja.

�������� Sapņoju, ka bija atnācis kāds cits karalis un vaicāja, kas noticis ar viņa meitu, kura pirms daudziem gadiem pazudusi.

������� Tā esi tu, � pūķis atteica. � Un tevi viņ� vairs nekad neredzēs. Bet tagad guli mierīgi un netraucē mani, citādi es tev visas ribas ielauzī��u, � pūķis brīdināja.

Tagad nu karaļmeita gulēja krietnu laiciņu, bet tad atkal sāka grozīties un piepe�i pietrūkās sēdus.

������� Nu tu atkal sāc! Kas tev uznācis? � pūķis samiegojies baltās dusmās sauca; likās, viņ� aiz dusmām pārsprāgs.

������� Lūdzu, lūdzu, nedusmo, � karaļmeita sa�cīja. � Es atkal redzēju tādu dīvainu sapni.

������� Jods parāvis tevi ar taviem sapņiem! Nu, ko tad tu tagad sapņoji?

��������� �oreiz es sapņoju, ka bija atnākusi kāda karaliene un vaicāja tev, vai tu varot pateikt, kur viņa atradī�ot savas pazaudētās zelta atslēgas.

������� Nu, viņai jāmeklē krūmos, kur viņa mēdz gulēt un atpūsties pēc pusdienas, tad viņa tās atradīs, � pūķis paskaidroja. � Bet nu liec ma�ni mierā ar saviem sapņiem!

Tad gulētāji no jauna iemiga, ta�u pēc brītiņa karaļmeita sarosījās un pietrūkās sēdus.

����������� Laikam gan tu nomierināsies tikai tad, kad es tev sprandu aplauzī�u! � pūķis rēca. Viņ� bija tā pārskaities, ka no rīkles tam �āvās ārā dzirksteles. � Kas tad nu atkal?

�������� Lūdzu, nedusmojies uz mani, es jau nees�mu vainīga, ka man atkal rādījās tāds ērmīgs sapnis, � karaļmeita taisnojās.

��������� Galu galā taviem sapņiem arī reiz jābei�dzas! Nu, ko tad tu tagad sapņoji? � pūķis tir�dīja.

��������� Es redzēju sapnī pārcēlāju, kas nes upei pāri cilvēkus. Viņ� bija atnācis un vaicāja, cik ilgi viņam vēl bū�ot jānesot pāri upei cilvēki, � karaļmeita stāstīja.

������������� �is aitasgalva varētu itin drīz to iz�beigt, � pūķis atteica. � Ja kāds atnāktu un prasītu, lai viņu pārnes pāri upei, tad pārcēlā�jam nesot jāiesvie� viņ� upē un jāsaka: �Tagad tu vari nest pāri cilvēkus, kamēr tevi kāds no�mainīs!� Bet nu gan liec mani mierā, citādi tev klāsies plāni!

Jā, nu karaļmeita ļāva pūķim mierīgi gulēt. Ta�u, tikko viss apklusa un pūķis sāka krākt, dzirnavnieka dēls izlīda no pagultes. Vēl lāgā ne�bija uzaususi gaisma, kad pūķis pamodās, ta�u viņ� nebija paguvis nolaist kājas uz grīdas, kad

jauneklis nocirta viņam galvu un izrāva no astes trīs spalvas. Nu gan valdīja prieks un līksmība. Gan jauneklis, gan karaļmeita paņēma tik daudz zelta un sudraba, un dārglietu, cik jau�dāja panest. Nonāku�i pie pārcēlāja, viņi tam sadeva tik daudz mantu, ko pārnest, ka nabags tikai tad atģida pavaicāt, ko teicis pūķis, kad jauneklis un karaļmeita, un visas viņu mantas jau bija pāri.

���������� Ei, paklausies, � pārcēlājs izsaucās, kad jaunie ļaudis gribēja doties tālāk. � Vai tu pa�vaicāji pūķim to, ko es tev lūdzu?

�������� Jā, to es darīju, � jauneklis atbildēja. � Un viņ� teica, ja pienāk kāds un grib, lai tu viņu pārnes uz viņu krastu, tad iesvied �o cilvēku upē un saki: �Nu tu vari nest pāri cilvēkus, kamēr tevi nomainīs kāds cits!� Un tu būsi atbrīvots.

������� Ak tu pagāns, būtu tu man to pateicis ag�rāk, tu mani būtu nomainījis! � pārcēlājs izsau�cās.

Kad jaunie�i bija nonāku�i pie pirmās karaļa pils, karaliene vaicāja, vai viņ� izdibinājis, kur atrast nozaudētās zelta atslēgas.

�������� Jā, � jauneklis atbildēja. Un tad viņ� pa��ukstēja karalienei: � Pūķis sacīja, ka tev jāpameklējot krūmājos, kur tu mēdzot atpūsties pēc pusdienas.

�������� S��! Nesaki to nevienam! � karaliene iz�jaucās un iedeva puisim simt dālderu.

. Pie otrās karaļa piļs karalis vaicāja, vai jau�neklis pavaicājis pūķim to, ko viņ� lūdzis.

�������� Jā, � jauneklis atbildēja. � Un te viņa ir, tava meita.

Karalis kļuva tik priecīgs, ka bija ar mieru dot savu meitu dzirnavnieka puisim par sievu un piedevām vēl pusi karaļvalsts. Bet puisim jau bija sava sieva, tāpēc viņ� dabūja divisimt dālderu, turklāt vēl zirgu un ratus, un tik daudz zelta un sudraba, cik varēja paņemt līdzi.

Kad viņ� nonāca pie tre�ās karaļa pils, kara�lis iznāca ārā un vaicāja, vai puisis izdibinājis no pūķa to, ko viņ� lūdzis.

������� Jā, �jauneklis atbildēja. � Viņ� teica, lai tu rokot dziļi akā un izceļot no tās satrunēju�os baļķus, kuri guļot akas dibenā, tad arī dabū�ot skaidru ūdeni.

Sis karalis puisim iedeva trīssimt dālderu.

Jauneklis nu devās taisnā ceļā uz mājām, un, tā kā bija tērpies zeltā un sudrabā, tad viss ap viņu mirdzēja un laistījās. Tagad viņ� bija daudz bagātāks par bagāto tirgoni Pēru. Kad tirgonis saņēma trīs pūķa spalvas, viņam vairs nebija ne�kādu iebildumu izdot savu meitu par sievu �im jauneklim. Redzēdams znota bagātību, viņ� iz�brīnījās un vaicāja, vai tad znots visu to dabūjis no pūķa.

�������� Jā, � puisis atbildēja. � Tur bija daudz vairāk, nekā es jaudāju paņemt, tur ir tādas ba�gātības, ar kurām var piekraut daudz vezumu, un, ja tu gribi tur aizbraukt, pietiks tev arī.

Jā, bagātais tirgonis Pērs mīļuprāt gribēja turp nokļūt.

Znots pastāstīja viņam ceļu, lai nevajadzētu daudz taujāt.

�������� Ta�u zirgus gan labāk atstāj �aipusē, tad sirmais pārcēlājs tevi labprāt pārnesīs, � jau�neklis vēl aizrādīja.

Pērs tūdaļ devās ceļā. Līdzi viņ� paņēma lielu maizes tarbu un daudz zirgu. Ta�u tos viņ� at�stāja �aipus upei, kā znots bija aizrādījis. Pārcē�lājs paņēma viņu uz muguras un, kad viņi bija nokļuvu�i upē ap vidu, nosvieda tirgoni ūdenī un teica:

��������� Tagad tu vari nest pāri cilvēkus, kamēr tevi kāds nomainīs!

Un, ja bagāto tirgoni Pēru neviens nav no�mainījis, tad viņ� vēl �obaltdien nes pāri upei cilvēkus.

Kādreiz dzīvoja karalis, kuram bija tik daudz zosu, ka viņam vajadzēja turēt meiteni, kas zosis pieskata. Meitenes vārds bija Ose, un tā visi viņu sauca par zosu ganīti Osi.

Reiz �ajā zemē atbrauca Anglijas karaļa dēls, meklēdams sev līgavu. Tad Ose ņēma un apsē�dās viņam ceļā.

�������� Ko tu te tā sēdi, zosu ganīte Ose? � ka�raļdēls vaicāja.

������� Sē�u te un lieku ielāpu uz ielāpa, lupatiņu uz lupatiņas. Gaidu �odien Anglijas karaļa dē�lu, � zosu ganīte Ose atbildēja.

������ Viņu nu gan tev nav ko gaidīt, � karaļdēls noteica.

������� Ak, ja jau viņ� man novēlēts, tad es viņu arī dabū�u, � mazā Ose atbildēja.

Princis izsūtīja gleznotājus pa visām zemēm un valstīm, lai viņi attēlotu visdaiļākās princeses un viņ� izraudzītos starp viņām sev sievu. Viena princim tā iepatikās, ka viņ� aizbrauca pēc tās un nolēma to ņemt par sievu. Līksms un laimīgs viņ� pārveda princesi sev līdzi.

Bet princis pie gultas bija nolicis akmeni, kas visu zināja. Kad princese atbrauca, zosu ganīte Ose viņai pa�ukstēja, ka princese, ja viņai bijis kāds mīļākais jeb vai uz sirdsapziņas esot kāds cits grēks, kurā viņa negribētu atzīties princim, nedrīkstot kāpt pāri akmenim pie prin�a gultas, jo �is akmens zinot itin visu.

Princese, to dzirdēdama, gau�ām noskuma. Bet tad viņai ienāca prātā pierunāt Osi vakarā apgulties prin�a gultā viņas vietā. Un, kad prin�cis būs aizmidzis, tad viņas apmainī�oties, lai no rīta prin�a gultā atrastos īstā princese.

Tā viņas arī izdarīja.

Kad zosu ganīte Ose pārkāpa pāri akmenim, princis vaicāja:

��������� Kas apgūlās manā gultā?

������� �ķīsta un tikla jaunava, � akmens atteica. Un princis ar meiteni devās pie miera. Ta�u nak�tī prin�a gultā Oses vietā apgūlās sve�ā princese.

Rītā, kad viņi pamodās, princis vaicāja akme�nim:

��������� Kas tagad pieceļas no manas gultas?

��������� Tā, kurai biju�i trīs mīļākie, � akmens atbildēja.

Kad nu princis to dzirdēja, skaidrs, ka viņ� negribēja vairs �o princesi precēt, bet aizsūtīja uz mājām un izvēlējās sev citu.

Viņ� brauca pēc tās, bet viņa ceļā atkal bija nosēdusies zosu ganīte Ose.

��������� Ko tad tu te sēdi, Ose? � princis vaicāja.

���������� Sē�u un lieku ielāpu uz ielāpa, lupatiņu uz lupatiņas un gaidu Anglijas princi, � Ose at�bildēja.

�������� Tu ta�u nedomā, ka varēsi dabūt Anglijas princi?

�������� Ak, ja jau viņ� man novēlēts, tad es viņu ari dabū�u, � zosu ganīte Ose atteica.

Ar nule atvesto princesi notika tas pats, kas ar iepriek�ējo, tikai ar to starpību, ka, viņai rītā izkāpjot no gultas, akmens sacīja, ka tai esot bi�ju�i se�i mīļākie. Skaidrs, ka princis viņu nevē�lējās precēt urf padzina. Ta�u viņ� nolēma, ka izmēģinās vēlreiz, vai tie�ām nedabūs �ķīstu un tiklu jaunavu. Un viņ� izmeklējās daudzās zemēs un valstis, līdz beidzot atrada tādu, kas viņam patika.

Ta�u, kad viņ� dzīrās braukt �ai princesei pa�kaļ, viņa ceļā atkal sēdēja zosu ganīte Ose.

��������� Tu atkal te sēdi, Ose? � viņ� vaicāja.

������� Jā, sē�u un lieku ielāpu uz ielāpa, lupatiņu uz lupatiņas, jo �odien gaidu Anglijas ka�raļa dēlu.

�������� Tu ta�u vinu nedabūsi, Ose!

������� Ak, ja jau viņ� man novēlēts, tad es viņu arī dabū�u, � Ose atbildēja.

Kad ieradās sve�ā princese, Ose viņai pastās�tīja to pa�u, ko abām iepriek�ējām, proti, ka princese, ja tai jau bijis kāds mīļākais jeb vai uz, sirdsapziņas esot kāds cits grēks, kurā viņa ne�gribētu atzīties princim, nedrīkst kāpt pāri ak�menim, kas atrodas pie prin�a gultas. �Jo akmens viņam visu pastāsta,� viņa pabeidza.

To dzirdot, princese pagalam sadrūma, bet vi�ņa bija tikpat viltīga kā abas iepriek�ējās un arī lūdza, lai Ose apguļas līdzās princim. Kad prin�cis būs aizmidzis, viņas pārmainīsies, lai, rītam ataustot, gultā būtu īstā princese.

Un tā viņas arī izdarīja.

Kad zosu ganīte Ose pienāca un kāpa pāri akmenim, princis vaicāja:

�������� Kas tagad nāk pie manis gultā?

�������� �ķīsta un tikla jaunava, � akmens atbil�dēja.

Bet naktī princis uzmauca Oses pirkstā gre�dzenu. Tas bija tik �aurs, ka Ose nevarēja to novilkt no pirksta. Princis bija izpratis, ka te notiek blēdī�anās, un tāpēc gribēja pēc gredzena sazīmēt īsto. Kad princis bija aizmidzis, atnāca princese, aizdzina Osi uz zosu kūti un pati ap�gūlās viņas vietā.

Ritā, kad viņi taisījās celties, princis vaicāja:

�������� Kas tagad pieceļas no manas gultas?

�������� Tā, kurai biju�i deviņi mīļākie, � akmens atbildēja.

Nu princis vaicāja akmenim un teica, viņ� ne�saprotot, kā tad tas īsteni bijis ar tām trim prin�cesēm. Tad akmens viņam pastāstīja, ka tās viņu piemānīju�as un savā vietā sūtīju�as zosu ganīti Osi.

Princis to uz vietas gribēja noskaidrot. Viņ� aizgāja pie meitenes, kas sēdēja, pieskatīdama zosis, lai redzētu, vai viņai pirkstā ir gredzens. �Ja viņai �is gredzens būs, tad gudrākais būtu ņemt viņu par sievu,� princis nodomāja.

Pienācis pie meitenes, princis tūdaļ pamanīja, ka viņa apsējusi pirkstu ar lupatiņu, un vaicāja, kāpēc viņa tā darot.

��������� Ak, es nejauki iegriezu pirkstā, � zosu ganīte Ose atbildēja.

Princis vēlējās paskatīties uz pirkstu, bet Ose rāva pirkstu prom, saite nokrita, un princis ie�raudzīja savu gredzenu.

Tad princis paņēma meiteni līdzi uz pili, ie�tērpa skaistās drānās un uzdāvināja visādas dār�gas rotas. Pēc tam viņi sarīkoja kāzas. Un tā mazā zosu ganīte Ose tomēr dabūja Anglijas ka�raļa dēlu, tāpēc ka tik karsti viņu bija gaidījusi.

Reiz dzīvoja karalis, kam bija septiņi dēli, un viņ� tos tik gau�i mīlēja, ka nevarēja no viņiem �ķirties. Kaut vai vienam alla�iņ bija jābūt pie vina.

Kad dēli pieauga, viņi taisījās doties pasaulē izraudzīt sev līgavu, ta�u jaunāko tēvs vēlējās paturēt pie sevis mājās. Lai vecākie brāļi atrod arī viņam līgavu un pārved to līdzi. Karalis dē, liem iedeva tik krā�ņas drānas, ka tās jau iztā�lēm mirdzēt mirdzēja. Ikviens no dēliem dabūja zirgu, kas maksāja daudzus, daudzus simtus dāl�deru, un tad vini devās ceļā.

Pabiju�i daudzās pilīs un redzēju�i daudz prince�u, viņi beidzot pēc ilga laika nonāca kāda karaļa pilī, kuram bija se�as meitas. Tik daiļas princeses viņi vēl nekad nebija skatīju�i, un tad katrs princis bildināja savu. Dabūju�i jāvārdu, viņi griezās atceļā uz mājām. Ta�u viņi tik ļoti nodevās saviem priekiem, ka pavisam aizmirsa pārvest līgavu arī jaunākajam brālim.

Kad nu viņi jau bija paveiku�i krietnu gabalu uz māju pusi, viņi nonāca pie stāvas klints, kurā dzīvoja milzis. Milzis izklunkuroja ārā no savas mītnes, ieraudzīja prin�us un tad gan prin�us, gan princeses pārvērta par akmeņiem.

Karalis gaidīja un gaidīja savus se�us dēlus, bet, lai cik ilgi viņ� gaidīja, neviens nenāca. Viņ� staigāja apkārt sadrūmis un teica, ka nekad vairs nebū�ot īsti priecīgs.

�������� Nebūtu tu bijis man, � viņ� teica jaunā�kajam dēlam, � es nudiem negribētu vairs dzī�vot. Tavu brāļu pazu�ana mani pārlieku skumdina.

�������� Bet es esmu nodomājis doties pasaulē uz�meklēt brāļus, � jaunākais dēls sacīja.

��������� Nē, to nu gan tu nedrīksti darīt, tad es pazaudē�u arī tevi, � karalis atbildēja.

Ta�u jaunākais princis tā vēlējās doties ceļā un tik ilgi lūdzās karali, līdz beidzot tēvs viņam atļāva doties pasaulē. Bet tagad karalim bija ti�kai kāds vecs kleperis, ko iedot jaunākajam dē�lam, jo visus savus labākos zirgus viņ� bija atdevis se�iem dēliem un viņu pavadoņiem. To�mēr jaunākais dēls par to neraizējās. Viņ� uzkā�pa vecajam kleperim mugurā un sacīja:

��������� Paliec sveiks, tēt! Es noteikti pārnāk�u mājās un, kazi, pārvedī�u arī brāļus.

Un tad viņ� aizjāja.

Pajājis gabalu, viņ� redzēja, ka uz ceļa, kul�stīdama spārnus, guļ vārna; tā nevarēja piecel�ties, jo bija pagalam izsalkusi.

������� Ak, paēdini mani, un es tev palīdzē�u grū�tā brīdī, � vārna sacīja.

��������� Ēdiena man līdzi ir gau�ām maz, un tu arī neizskaties tāda, kas varētu man līdzēt, � karaļdēls atteica. � Bet ēst es tev do�u, jo tu patiesi rādies esam gau�ām izsalkusi.

Un tad viņ� vārnai iedeva mazliet no sava ēdiena.

Pajājis atkal kādu gabalu, viņ� nonāca pie upes. Upes malā gulēja lasis un kustināja spuras, bet nekādi nevarēja tikt atpakaļ ūdenī.

������� Ak, palīdzi man ietikt ūdenī, un es tev pa�līdzē�u grūtā brīdī, � lasis sacīja karaļdēlam.

������� Tava palīdzība nu gan nebūs nekāda lielā, bet �ēl, ja tu te sausumā nobeigsies, � karaļdēls atteica un iegrūda lasi ūdenī.

Tagad viņ� jāja ilgi, ilgi, līdz beidzot satika kādu vilku, kas bija tā izsalcis, ka nevarēja pat kājās uzrausties.

�������� Atdod man savu zirgu! Esmu tā izsalcis, ka vēders man kurkstēt kurkst. Veselus divus gadus neesmu ēdis ne kripatiņas.

��������� Nē, � karaļdēls atteica, � zirgu es tev nevaru dot. Vispirms es satiku vienu vārnu un atdevu tai savu ēdienu. Tad nonācu pie la�a un palīdzēju viņam ietikt atpakaļ ūdenī. Un tagad tu gribi dabūt manu zirgu. Tas neiet; ar ko tad es jā�u?

������� Ak, palīdzi jele man! Tu varēsi jāt ar mani, un es tev palīdzē�u grūtā brīdi, � vilks sacīja.

�������� Nekāda liela palīdzība jau no tevis nebūs, bet, ja nu tu esi tik aplam izsalcis, tad ēd vien manu zirgu, � karaļdēls atbildēja.

Kad vilks bija aprijis zirgu, princis uzmeta vilkam pavadu un seglus un pats uzsēdās tam mugurā. Bet vilks paēdis kļuva pagalam spēcīgs un aizjoņoja kā putna spārniem. Tik strauji prin�cis nekad vēl nebija jājis.-

������� Kad būsim pajāju�i vēl kādu gabalu, es tev parādī�u mil�a pili, � vilks sacīja. Un drīz vien viņi jau bija klāt.

�������� Redzi, tā ir mil�a pils. Un te tie akmeņi ir tavi brāļi un viņu se�as līgavas. Paraug, tur ir durvis, pa tām tu ej iek�ā.

������ Vai, neie�u vis, viņ� mani nogalēs! � prin�cis izsaucās.

�������� Nē, � vilks atbildēja, � kad būsi iegājis iek�ā, tu sastapsi kādu karaļmeitu. Viņa tevi pa�mācīs, kas jādara, lai pievārētu milzi. Dari tikai tā, kā vina liek.

Jā, tad princis gāja iek�ā, ta�u sirds viņam sa�ņaudzās bailēs. Milzi viņ� neredzēja, bet kādā istabā sēdēja princese, kā jau to vilks bija sacījis. Tik daiļu meiteni princis vēl nekad nebija skatījis.

�������� Vai, Dieva dēl, kā tad tu te iekļuvi? � princese izsaucās, viņu ieraudzījusi. � No nāves tev neizbēgt. Milzi, kas te dzīvo, neviens nevar pievārēt, jo savu sirdi viņ� kaut kur noslēpis.

������� Ja nu tomēr esmu te iekļuvis, tad mēģinā��u viņu pievārēt, � princis atteica. � Gribētu arī atpestīt brāļus, kurus milzis nobūris par ak�meņiem, un tāpat atbrīvot tevi.

������� Ja nu tu to visādā ziņā gribi, tad mēģinā�sim rast kādu padomu, � princese sacīja. � Pa�lien tagad pagultē un uzmanīgi ieklausies, ko es runā�u ar milzi. Tikai guli pavisam klusu!

Tikko princis bija paguvis palīst pagultē, kad istabā jau ieslāja milzis.

������ Pū! Jūtu cilvēka smaku! � milzis izsaucās.

�������� Jā, te lidoja pāri vārna ar cilvēka kaulu knābī, kauls izkrita no knābja un pa dūmeni ie�vēlās istabā. Es gan pasteidzos to izmest ārā, bet smaka tik ātri vis neizgaist, � princese pa�skaidroja.

Tad milzis nomierinājās.

Vakarā viņi devās pie miera, un, kad brīdi bija gulēju�i, princese ierunājās:

������� Es labprāt kaut ko vēlētos pavaicāt, ja ti�kai drīkstu.

������� Un ko tad tu gribētu zināt?

������� Kur tu glabā savu sirdi, jo krūtīs tev viņas nav?

������ Ak, tas tev prātā! Nu tad zini, mana sirds atrodas zem akmens aiz durvīm, � milzis atteica.

�Va tu re, tagad mēs to atradīsim,� gulēdams pagultē, princis nopriecājās.

Nākamajā rītā milzis agri piecēlās un devās prom uz me�u, un, tikko viņ� bija aizgājis, prin�cis un princese metās meklēt mil�a sirdi zem ak�mens aiz durvīm, ta�u neatrada itin neko.

������� �oreiz viņ� mūs piemānījis, bet mēģināsim vēlreiz, � princese sacīja.

Un tad viņa saplūca visskaistākās puķes, kā�das vien atrada, un izkaisīja tās ap akmeni, kuru abi bija atkal noliku�i vecajā vietā. Dienai ejot uz galu, kad varēja sagaidīt pārnākam milzi, princis atkal palīda pagultē.

Un, tikko viņ� bija palīdis, te jau milzis arī bija klāt.

�������� Pū! Jūtu cilvēka smaku! � milzis sauca.

�������� Jā, te pāri laidās vārna ar cilvēka kaulu knābī, kauls izkrita no knābja un pa dūmeni ie�vēlās istabā. Es gan pasteidzos kaulu izmest ārā, bet smaka tomēr palikusi, � princese paskaid�roja.

Tad milzis apklusa un nebilda vairs ne vārda. Ta�u pēc kāda laiciņa viņ� vaicāja, kas izkaisījis tur ārā pie durvīm ziedus.

�������� Tā biju tikai es, � princese atbildēja.

�������� Ko tad tas nozīmē? � milzis vaicāja.

�������� Es tevi tik ļoti mīlu un, zinādama, ka tur paslēpta tava sirds, apbārstīju to vietu ar ziediem.

������������������ Ak tā gan, bet ma�nas sirds tur nemaz nav, � milzis atteica.

Vakarā, kad viņi bija apgūlu�ies, karaļmeita vaicāja, kur tad īsti esot viņa sirds, jo viņa tik gau�i mīlot milzi un tā�pēc labprāt to izdibinātu.

��� Nu, tā atrodas tur skapī, � milzis atteica.

�Labi gan. Tagad mums tā jāatrod,� prin�cis un princese nodomā�ja.

Nākamaja rītā milzis piecēlās agri un atkal steidzās uz me�u, un, tikko viņ� bija aizgājis, princis un princese sāka meklēt pa skapi mil�a sirdi. Bet, lai kā vini meklēja, tomēr to neat�rada.

������������� Nu, mēģināsim

vēlreiz, � karaļa meita sacīja.

Skapi viņa izrotāja ar vijām un ziediem, un vakarā princis atkal palīda pagultē.

Tad pārnaca milzis.

��������� Pū! Ūū! Es sao�u cilvēka smaku! � viņ� sauca.

���������� Jā, īsi pirms tavas pārnāk�anas te pāri laidās vārna ar cilvēka kaulu knābī, kauls izkrita no knābja un pa dūmeni ievēlās istabā. Es gan to uz vietas izsviedu ārā, ta�u smaka vēl paliku�si.

Milzis, to dzirdēdams, neko vairāk neteica. Bet pēc brītiņa viņ� pamanīja izrotāto skapi un vaicāja, kas tad to izdarījis.

Jā, to esot izdarījusi karaļmeita.

��������� Kāda velna pēc? � milzis vaicāja.

������� Ak, es tik gau�i tevi mīlu un tāpēc izdaiļoju to vietu, kur atrodas tava sirds, � princese at�bildēja.

��������� Vai patiesi tu esi tāda vientiese, ka tam tici? � milzis jautāja.

���������� Kā lai es neticu, ja tu pats man to stāstī�ji, � viņa atbildēja.

�������� Ak tu mazā muļķīte! Tur, kur atrodas mana sirds, tur tu nemū�am nenokļūsi, � milzis atteica.

�������� Un tomēr es gan vēlētos zināt, kur tā at�rodas, � princese nerimās.

Tad nu milzis nenocietās un visu izstāstīja:

��������� Tālu, tālu pasaules malā ir jūra, un jūrā ir sala. Uz salas atrodas baznīca, un baznīcā ir aka, akā peld pīle, un pīlē ir ola, un olā, lūk, atrodas mana sirds.

Nākamajā rītā, kad vēl nebija svīdusi gaisma, milzis atkal aiztraucās uz me�u.

������� Nu man arī jādodas projām, ja tikai atra�dī�u ceļu, � princis sacīja.

Viņ� atvadījās no karaļmeitas, un, kad iznāca ārā, tur, viņu gaidot, jau stāvēja pelēcis. Princis pastāstīja, kas noticis, un sacīja, ka gribot steig�ties uz to baznīcu un aku, par kuru runājis mil�zis, ja tikai zinātu ceļu. Vilks teica, lai princis kāpjot viņam mugurā un par ceļu lai neraizējo�ties. Un tad viņi brāzās tā, ka vēj� svilpoja gar ausīm, pāri laukiem un pļavām, kalniem un ie�lejām.

Jāju�i daudz, daudz dienu, viņi beidzot nonā�ca pie jūras. Princis nezināja, kā tikt uz salu, bet pelēcis viņu mierināja, lai paļaujoties vien uz viņu. Un viņi salu sasniedza peldus. Pienāku�i pie baznīcas, viņi atklāja, ka tās atslēga karājas augstu, augstu tornī, un karaļdēls bēdājās, kā tikt tai klāt.

������� Pasauc vārnu, � pelēcis mudināja. Princis tā arī darīja. Tūdaļ atlaidās vārna un nonesa lejā atslēgu, un princis varēja ieiet baznīcā. Kad viņ� piegāja pie akas, tur tie�ām �urp turp pel�dēja pīle. Princis pīli aicināja un labināja, līdz beidzot tā piepeldēja klāt princim pa tvērienam.

Bet, kad viņ� pīli cēlā ārā no ūdens, tā nometa olu akā, un princis nezināja, kā tikt pie olas.

������� Tagad nu paaicini lasi, � pelēcis pamācīja. Un to karaļdēls arī darīja. Lasis atpeldēja un at�nesa olu, un vilks sacīja, lai princis spie�ot olu. Princis tā arī darīja, un atskanēja mil�a klie�dziens. � Paspied vēlreiz, � vilks sacīja, un, kad princis tā darīja, milzis kliedza vēl �ēlabaināk un lūgtin lūdzās saudzēt viņa dzīvību. � Saki, lai viņ� tavus brāļus un viņu līgavas pārvēr� at�kal par cilvēkiem, tad tu viņam dāvāsi dzīvī�bu, � pelēcis sacīja. Princis tā arī darīja.

Milzis uzreiz bija ar mieru. Viņ� pārvērta se��us brāļus un viņu līgavas par cilvēkiem.

�������� Tagad saspied olu pavisam, � pelēcis sa�cīja. Princis spieda, un milzis bija pagalam.

Kad nu milzis bija pievārēts, princis jāja at�pakaļ uz mil�a mājokli. Tur stāvēja viņa se�i brā�ļi ar savām līgavām sveiki un veseli. Jaunākais princis iegāja pēc savas līgavas, un nu visi jāja uz tēva pili. Vecais karalis, redzēdams savus sep�tiņus dēlus ar līgavām, aiz prieka nezināja, ko iesākt.

�������� Ta�u visdaiļākā tomēr ir jaunākā dēla lī�gava, un viņa sēdēs pie galda pa�ā goda vietā, � karalis sacīja.-

Nu sākās līksmas un priecīgas kāzas. Un, ja kāzinieki nav noguru�i, tad viņi līksmo vēl jo�projām.

Bija reiz kāds nabaga vīrs. Viņ� dzīvoja dziļi me�ā mazā būdiņā un pārtika no medībām. Vī�ram bija viena vienīga meita, daiļa un krietna. Māte meitenei jau sen bija mirusi, un paaugusies meitene sacīja tēvam, ka gribot doties projām no mājām un mācīties nopelnīt pati sev iztiku.

������ Jā, mīļo meitiņ, tu jau �eit neko citu neesi iemācījusies kā noplūkt un izcept putnus, tad nu pamēģini, vai varēsi nopelnīt pati sev iztiku, � tēvs teica.

Un tā meitene devās pasaulē meklēt darbu. Kādu gabalu gājusi, viņa nonāca pie karaļa pils. Tur tad viņa arī palika, un karaliene viņu tik labi ieredzēja, ka citas kalpones metās skaudīgas un sāka melst karalienei, it kā meitene teikusi, ka divdesmit �etrās stundās varot savērpt mār�ciņu linu, jo karalienei gau�ām patika tādi rok�darbi.

������� Ja jau esi tā sacījusi, tad izdari arī to, � karaliene teica, � ta�u maķenīt vairāk laika es tev do�u.

Nabaga meitene neuzdrīkstējās pateikt, ka nekad vēl nav vērpusi, tikai palūdza sev atsevi��ķu kambarīti. Tur nu viņa raudādama sēdēja un nezināja nekāda padoma. Viņa taustīja ratiņu, grozīja to gan tā, gan �itā, nesaprazdama, ko īsteni iesākt, jo līdz �im ratiņu nebija ne acīs redzējusi.

Kad nu viņa tā sēdēja, kambarītī ienāca veca sieva.

�������� Kas tad tev lēcies, mīļais bērnin? � vina vaicāja.

������� Ak vai, kāda jēga gan tev to teikt, jo līdzēt tu man tik un tā nevari!

�������� Nesaki vis, � sieva atbildēja. � Kazi, es tomēr varē�u tev līdzēt.

�Nu, varu jau to viņai arī pateikt,� meitene nodomāja un tad pastāstīja, ka citas kalpones palaidu�as valodas, itin kā viņa varot divdesmit �etru stundu laikā savērpt mārciņu linu.

�������� Un es, nabadzīte, savā mū�ā ratiņu nees�mu pat redzējusi, bet tagad man diennaktī jāsa�vērpj tik daudz linu! � meitene sūrojās.

�������� Gan būs labi, bērnin, � sieva vinu mierināja. � Ja tu apsoli mani savā kāzu dienā saukt par krustmāti, es dziju savērp�u tavā vietā, tu tikai liecies gulēt.

Meitene to arī labprāt darīja.

Kad nākamajā rītā viņa pamodās, lini jau at�radās savērpti uz galda. Un dzija bija smalka un vienāda. Karaliene gau�ām nopriecājās par jau�ko dziju un vēl vairāk iemīļoja meiteni. Bet kal�pones kļuva jo skaudīgākas un samelsa karalienei, it kā meitene esot teikusi, ka no �īs dzijas divdesmit �etrās stundās varot noaust au�deklu. Karaliene atkal sacīja, ja jau meitene tā teikusi, lai tad arī to izdarot. Ne jau nu tie�i divdesmit �etrās stundās, vina tai do�ot krietnu laika sprīdi vairāk. �oreiz tāpat meitene nedrīk�stēja sacīt �nē�, tikai palūdza sev atsevi�ķu kam�barīti, tad jau nu darī�ot, ko varē�ot.

Tā nu viņa atkal tur sēdēja raudādama, ne�zinādama nekādu padomu. Un atkal kambarītī ienāca veca sieva un vaicāja:

������� Kas tev lēcies, bērnin?

Sākumā meitene nemaz negribēja runāt, ta�u beidzot izsūdzēja savas bēdas.

�������� Gan būs labi! Ja vien tu apsoli mani savā kāzu dienā saukt par krustmāti, tad es audeklu noaudī�u un tu vari likties gulēt, � vecā sieva solīja.

Meitenei tas nebija jāsaka divreiz, un viņa de�vās pie miera.

Kad nākamajā rītā meitene pamodās, uz galda atradās tik smalks un blīvs linu audekls, kādu vis�pār nemaz nedabū redzēt. Viņa paņēma audeklu un devās ar to pie karalienes, un karaliene tā prie�cājās par jauko audeklu, ka vēl jo vairāk iemīļoja meiteni. Ta�u citas kalpones nu iedegās aizvien lielākā skaudībā un prātoja, kā meitenei sariebt.

Un tad viņas sastāstīja karalienei, it kā mei�tene esot teikusi, ka no �ā audekla divdesmit �et�rās stundās vina varot uz�ūt kreklus. Ari �oreiz notika glu�i tāpat kā iepriek�: meitene neuzdrīk�stējās atzīties, ka neprot �ūt. Viņa iegāja atsevi��ķā kambarītī, kas viņai tika ierādīts, un sēdēja tur raudādama. Tad atkal ienāca pie viņas veca sieva un sacīja, ka pa�ū�ot kreklus, ja vien mei�tene savā kāzu dienā sauk�ot viņu par krustmāti. Meitene to apsolīja no visas sirds un, paklausīda�ma sievai, devās pie miera. Kad viņa no rīta pa�modās, uz galda atradās linu audekla krekli. Tie bija tik smalki, kādus cilvēka acs vēl nebija ska�tījusi, tajos pat bija iz�ūts karalienes vārds.

Ieraudzījusi kreklus, karaliene aiz prieka sa�sita plaukstas.

������� Tik smalku �uvumu vēl savu mū�u neesmu redzējusi! � viņa izsaucās. Un kop� tā laika ie�mīļoja meiteni, itin kā tā būtu viņas pa�as meita.

������ Ja tu vēlies precēt princi, vari viņu dabūt, � viņa sacīja meitenei, � tad tev nevajadzēs ņemt citus palīgus. Tu ta�u pati proti tik jauki vērpt un aust, un �ūt.

Tā kā meitene bija daiļa, viņa princim patika, un vini nolēma rīkot kāzas. Bet tie�i tobrīd, kad�princis ar meiteni sēdās pie kāzu miēlasta galda, zālē ienāca nejauka vecene ar garu degunu � tas bija vismaz savas trīs olektis gar�.

Tad līgava piecēlās no galda, palocījās un sa�cīja:

��������� Labdien, krustmāti

������� Vai tie�ām tā ir tava krustmāte? � princis vaicāja.

Jā, tā esot gan^

������� Nu, tad jau sēdies vien pie galda, � princis aicināja, bet kā viņam, tā citiem kāzu viesiem nemaz netikās sēdēt kopā ar tik nejauku ve�u.

Pēc maza brītiņa zālē atkal ienāca kāda vecene, kuras sē�amvieta bija tik plata un tukla, ka viņa ar pūlēm iespraucās pa durvīm. Līgava tūdaļ atkal piecēlās kājās un teica:

��������� Labdien, krustmāti

Un princis atkal taujāja, vai tā esot viņa lī�gavas krustmāte.

Līgava un ve�a to apstiprināja, un princis tei�ca, tad jau arī viņai jāsē�ot pie galda.

Bet viņ� vēl lāgā nebija apsēdies, kad zālē at�kal ie�āpoja veca sieva ar tik lielām acīm kā �ķīv�ji, turklāt acis bija apsarku�as un asaroja, ka pretīgi bija skatīties. Līgava atkal piecēlās un teica:

��������� Labdien, krustmāti

Un princis lūdza veceni sēsties pie galda. Lie�la prieka viņam nebija, un viņ� nodomāja: �Dievs lai stāv man klāt! Ir nu gan manai līgavai krust�mātes!�

Laiciņu pasēdējis, viņ� vairs nespēja ciesties un vaicāja:

����������� Kā tas nākas, ka manai daiļajai līgavai ir tik nejaukas un kroplīgas krustmātes?

����������� To es tev tūdaļ paskaidro�u, � ierunājās viena no ve�ām. � Es biju tikpat daiļa kā tava līgava, kad biju viņas gados. Ta�u savu garo de�gunu esmu dabūjusi tālabad, ka mū�dien man vajadzēja sēdēt, vērpjot noslīgu�ai pār ratiņu, un tā nu mans deguns arī izstiepies, kā jau tu redzi.

������������� Kop� saviem jaunības gadiem esmu sēdē�jusi pie stāviem, � ierunājās otra, � laidusi at�spoli �urp turp, tālabad mana sē�amvieta ir tik liela, kā jau tu redzi.

Un tad ierunājās tre�ā:

���������� Kop� bērna kājām esmu sēdējusi un �uvusi dienu un nakti. Tālab manas acis kļuvu�as tik

nejaukas un apsarku�as, un tur nu nekas vairs nav darāms.

������� Ak tā, � princis sacīja, � labi, ka to da�būju zināt. Ja nu no �iem darbiem kļūst tik ne�glīts un nejauks, tad es savai sievai nekad neļau�u nedz vērpt, nedz aust, nedz �ūt.

Dzīvoja reiz vīrs un sieva, un viņiem bija viens vienīgs dēls, kuru sauca par Hansu. Sieva nolē�ma, ka dēlam būtu laiks doties pasaulē pameklēt darbu, un piekodināja vīram iet dēlam līdzi.

�������� Raugi, lai mūsu dēls kļūst meistars par visiem meistariem, � viņa piebilda, dodama vī�ram celamaizi un kādā makā tabaku.

Tad nu tēvs ar dēlu iegriezās pie daudziem meistariem, bet tie visi sacīja, viņi gan dēlu varot izmācīt par krietnu meistaru, par tādu, kādi esot pa�i, ta�u ne vairāk.

Kad vīrs atgriezās mājās un pastāstīja to sie�vai, viņa sacīja: � Man alga viena, ko viņ� mā�cās. Ta�u vienu tev teik�u: parūpējies, lai mūsu dēls kļūtu par meistaru meistaru.

Tad viņa atkal ielika kulē ēdienu un makā tabaku un vīrs ar dēlu devās ceļā.

Pagāju�i gabalu, viņi nonāca pie aizsalu�a ezera. Tur viņi satika kādu jātnieku melnā zirgā.

�������� Uz kurieni iedami? � viņ� vaicāja.

�������� Esmu ceļā un gribu atdot savu dēlu mācī�bā, bet nekādi nevaru atrast īsto meistaru, jo mana sieva ir tik smalka, ka prasa, lai dēlu iz�mācītu par meistaru meistaru, � vīrs atbildēja.

������� Tad nu gan jums laimējies, � jātnieks at�teica. � Esmu tie�i tas vīrs, kāds jums vajadzīgs, un meklēju sev zelli, � viņ� pievērsās jauneklim.

Viņ� uzsēdināja Hansu meļņa mugurā, un vi�ņi uz�āvās gaisā.

�������� Nē jele, nē, pagaidi maķenīt! � jaunekļa tēvs sauca. � Man ta�u jāzina, kā tevi sauc un kur tu dzīvo!

��������� Es dzīvoju gan ziemeļos, gan dienvidos, gan austrumos, gan rietumos, un sauc mani par zemnieku Vējabārdu, � meistars atbildēja. � Ja tu atnāksi pēc gada, es tev pateik�u, vai no tava dēla iznācis lietaskoks, � jātnieks atteica. Un aiztraucās kopā ar Hansu.

Pēc gada vīrs atnāca un gribēja izdibināt kaut ko par savu dēlu.

��������� Gada laikā amatu vis neizmācīsi. Pagai�dām viņ� tikai prot zirgus ganīt.

Un tad viņi vienojās, ka vīrs atnāks atkal pēc gada, bet zemnieks Vējabārda paturēs Hansu mācībā.

Pēc gada viņi satikās tajā pa�ā vietā.

�������� Vai tagad viņ� ir apguvis mācību? � tēvs vaicāja.

������� Tagad viņ� ir mans meistars, un tu viņu vairs nemū�am neredzēsi, � Vējabārda atteica. Un vīrs vēl nebija lāgā apskatījies, kad Vējabār�da ar Hansu jau bija pazudis.

Kad vīrs pārnāca mājās, sieva vaicāja, kur tad palicis dēls un vai viņ� nekad vairs nepārnāks. Un nu vīrs pastāstīja, kā viss noticis.

Ta�u sieva, izdibinājusi, ka vīrs nezina, kur atrodas dēls, sūtīja vīru no jauna ceļā.

������� Dēlu tu pārvedīsi mājās kau�u vai no pa�as elles, � viņa sacīja un iedeva vīram ceļakuli un tabakas maku.

Gabalu gājis, vīrs nonāca pie bieza me�a, tas bija tik liels, ka viņ� nostaigāja pa to visu dienu. Iestājās krēsla, un vīrs, pamanījis mazu gai�u�mu, devās uz to pusi. Pagājis krietnu gabalu, viņ� nonāca pie nelielas mājiņas kalna malā, pie mājiņas stāvēja sieva un ar degunu smēla ūdeni, jo deguns tai bija gau�ām gar�.

��������� Labvakar, māt, � vīrs sacīja.

���������� Labvakar, � sieva atbildēja. � Veselus simt gadus neviens mani nav saucis par māti, � viņa piemetināja.

��������� Vai varu pie tevis dabūt naktsmājas? � vīrs jautāja.

�������� Nē, � sieva atteica.

Tad vīrs izvilka tabakas maku un iedeva sie�vai nelielu �ņaucienu. Sieva aiz prieka sāka dejot un sacīja, ka viņ� varot gan palikt te pa nakti. Kad nu viņi abi sēdēja sievas istabā, vīrs ievai�cājās par zemnieku Vējabārdu. Sieva atbildēja, ka viņa neko par to nezinot, bet viņai esot vara pār visiem �etrkājainiem dzīvniekiem, un varbūt kāds no tiem zinā�ot.

Un tad viņa pūta taurē un sasauca kopā visus dzīvniekus, ta�u par zemnieku Vējabārdu ne�viens neko nemācēja pateikt.

������� Mēs esam trīs māsas, � sieva ierunājās. � Kazi, viena no abām pārējām to zinās. Tu vari aizņemties manu pajūgu, tad nokļūsi pie otras māsas līdz vakaram, kau�u tev būs jānobrauc trīssimt jūd�u.

Vīrs devās ceļa, un vakarā viņ� jau bija no�kļuvis pie otrās māsas. Arī tur mājiņas priek�ā stāvēja sieva ar garu degunu un smēla no akas ūdeni.

�������� Labvakar, māt, � vīrs sacīja.

��������� Labvakar, � sieva atbildēja. � Veselus simt gadus neviens mani nav saucis par māti, � viņa piemetināja. |f

�������� Vai varu pie tevis dabūt naktsmājas? � vīrs jautāja.

�������� Nē, � sieva atteica.

Tad vīrs izvilka tabakas maku un iedeva sie�vai nelielu �ņaucienu. Vecā aiz prieka sāka dejot un atļāva vīram palikt pie viņas pa nakti. Kad nu viņi tā sēdēja, vīrs ievaicājās par zemnieku Vējabārdu. Nē, viņa par to neko nezinot, bet sa�sauk�ot visas zivis, varbūt kāda to varē�ot pa�teikt.

Tad viņa pūta taurē un saskrēja visas zivis. Vecā sieva vaicāja zivīm, vai kāda pazīstot zem�nieku Vējabārdu, bet neviena zivs tādu zemnie�ku nepazina.

������� Man ir vēl viena māsa, � sieva sacīja. � Kazi, viņa kaut ko zinās. Viņa dzīvo no �ejienes se�isimt jūd�u, ta�u es tev aizdo�u pajūgu, tā ka līdz vakaram tu būsi galā.

Vīrs devās ceļā, un, iekams bija iestājies va�kars, viņ� bija pie mērķa. Tur kāda sieva ar savu garo degunu bikstīja krāsnī pagales.

������� Labvakar, māt, � vīrs sacīja.

��������� Labvakar, � sieva atbildēja. � Veselus simt gadus neviens mani nav saucis par māti, � viņa piemetināja.

�������� Vai varu pie tevis dabūt naktsmājas? � vīrs vaicāja.

������� Nē, � sieva atteica.

Bet tad vīrs atkal izvilka savu tabakas maku un iedeva sievai veselu riek�avu tabakas. Vecā aiz prieka sāka dejot un atvēlēja vīram palikt te pa nakti. Tā sē�ot, vīrs atkal ievaicājās par zem�nieku Vējabārdu. Viņa par to neko nezinot, bet varbūt to zinā�ot viņas putni. Un sieva ar tauri saaicināja visus putnus kopā.

Visi putni atlaidās, visus viņa iztaujāja, trūka tikai ērgļa. Ta�u pēc maza brītiņa atlidoja arī ērglis, un, kad sieva to izpra�ņāja, ērglis pastās�tīja, ka nākot tie�i no zemnieka Vējabārdas. Tad sieva vēlēja, lai ērglis aiznes uz turieni vīru. Ta��u ērglis vispirms gribēja mazliet ieturēties un līdz nākamajai dienai atpūsties, jo pēc tālā lido�juma esot tā paguris, ka "tikko varot pacelties gaisā.

Kad nu ērglis bija ieēdis un atpūties, sieva izrāva no viņa astes vienu spalvu un tās vietā apsēdās vīrs. Tad ērglis pacēlās gaisā. Ta�u pie zemnieka Vējabārdas viņi nokļuva tikai pusnak�tī. Kad viņi bija tur atlaidu�ies, ērglis sacīja:

�������� Te durvju priek�ā mētājas maitu kauli, bet tu neliecies par tiem ne zinis. Un tie tur iek�ā guļ tik cie�ā miegā, ka grūti būs viņus uzmodi�nāt. Tu ej tūdaļ pie galda atvilktnes un paņem trīs maizes riecienus, un, ja dzirdi kādu krācam, tad izrauj no viņa galvas trīs matus. Tālab jau nu viņ� neatmodīsies.

Vīrs darīja, kā ērglis bija vēlējis. Pai^mis maizes riecienus, viņ� vispirms izrāva vienu ma�tu. �Vai!� iekliedzās Vējabārda. Tad vīrs izrāva vēl vienu matu, un Vējabārda atkal iekliedzās: �Vai!� Ta�u, kad vīrs izrāva tre�o matu, Vēja�bārda tā iekliedzās, ka vīram likās, māja sagrūs, bet Vējabārda nebija pamodies.

Pēc tam ērglis paskaidroja, kas vīram tagad darāms, un viņ� rīkojās, tie�i kā ērglis bija teicis. Aizgāja pie staļļa durvīm un atdūrās pret lielu akmeni. To viņ� pacēla. Zem akmens gulēja trīs ēveļskaidas, arī tās vīrs pievāca. Tad viņ� pie�klauvēja pie staļļa durvīm, durvis ar joni atvērās. Viņ� nometa trīs maizes riecienus, un no staļļa izlēca zaķis un riecienus apēda. Tad vīrs paņēma zaķi. Ērglis lika, lai vīrs izrauj no viņa astes trīs spalvas un to vietā lai noliek zaķi, ēveļskaidas, akmeni un apsē�as pats, tad ērglis viņu aiznesī��ot uz mājām.

Kad ērglis gabalu bija palidojis, viņ� notupās uz akmens un vaicāja: � Vai tu kaut ko redzi?

�������� Jā, redzu vārnu baru mums sekojam, � vīrs atbildēja.

�������� Tad mums vēl jāpalido kāds gabaliņ�, � ērglis sacīja un laidās tālāk.

Pēc maza brītiņa viņ� vaicāja: � Vai tu kaut ko redzi?

��������� Jā, tagad vārnas mums cie�i uz papē��iem, � vīrs atteica.

�������� Izmet tagad tos trīs matus, kurus izrāvi no zemnieka Vējabārdas galvas, � ērglis sacīja.

Tikko vīrs to bija izdarījis, tūdaļ līdzenums bija kraukļu pilns, un tie vārnas padzina.

Tad ērglis ar vīru lidoja ilgu laiku. Beidzot viņ� apmetās uz kāda akmens atpūsties un vai�cāja: � Vai tu kaut ko redzi?

�������� Glu�i pārliecināts vis neesmu, bet man lie�kas, kāds mums seko.

��������� Nu tad mums jālido vēl gabals, � ērglis sacīja. � Vai nu tu kaut ko redzi? � pēc brītiņa ērglis vaicāja.

���������� Jā, nu sekotājs ir mums cie�i uz papē��iem, � vīrs atteica.

�������� Tad nomet zemē ēveļskaidas, kuras atradi zem akmens, � ērglis pavēlēja.

Vīrs tā arī darīja, un tai pa�ā mirklī zem vi�ņiem izauga liels, biezs me�s, un zemniekam Vējabārdam bija jāatgrie�as mājās pēc cirvja, lai varētu izlauzties me�am cauri.

Tad ērglis atkal lidoja kādu gabalu un, kad jutās noguris, nolaidās priedes galotnē. � Vai tu kaut ko redzi? � viņ� vaicāja.

��������� Jā, glu�i pārliecināts neesmu, ta�u man liekas, ka tālumā kaut kas saredzams.

������� Nu tad palidosim vēl kādu gabalu, � ērglis sacīja.

�������� Vai nu tu kaut ko redzi? � viņ� pēc brī�tiņa vaicāja.

������� Jā, nu jau sekotājs mums ir cie�i uz papē��iem, � vīrs atteica.

�������� Met zemē akmeni, ko paņēmi pie staļļa durvīm, � ērglis sacīja.

Vīrs to darīja, un tūdaļ izauga varens kalns. Bet Vējabārda, lauzdamies kalnam cauri un no�nācis kalna vidū, salauza vienu kāju, un tāpēc viņam bija jāatgrie�as mājās pēc zālēm.

Bet ērglis pa to laiku ar vīru un zaķi pārlidoja mājās. Tur nonācis, vīrs aizgāja uz kapsētu un uzbēra zaķim virsū kapsētas zemi, tad zaķis pār�vērtās par viņa dēlu Hansu.

Kad pienāca tirgus dienas, dēls pārvērtās par melnu zirgu un lūdza, lai tēvs viņu paņem līdzi uz tirgu.

�������� Ja pie tevis kāds pienāks un gribēs mani pirkt, saki, ka prasi par mani simt dālderu. Ti�kai neaizmirsti man nonemt iemauktus, citādi es netik�u vaļā no zemnieka Vējabārdas, jo tas būs viņ�, kas mani pirks.

Un tā arī notika. Pie vīra pienāca kāds zirgu tirgotājs, kas aplam bija iekārojis viņa zirgu, un samaksāja vīram simt dālderu. Kad darījums bija noslēgts un Hansa tēvs dabūjis simt dālderu, tir�gotājs gribēja paņemt līdzi arī iemauktus.

�������� Tā vis nebija norunāts, un iemauktus tu nedabūsi, jo man ir vairāki zirgi un man jābrauc uz pilsētu, � Hansa tēvs sacīja. Tad viņi iz�ķī�rās. Bet vīrs vēl nebija pagājis necik tālu, kad Hanss atkal pārvērtās par cilvēku un, tēvam pārnākot mājās, jau sēdēja uz sola pie krāsns.

Nākamajā dienā Hanss atkal pārvērtās par bēru zirgu un teica, lai tēvs ņemot viņu līdzi uz tirgu.

�������� Kad pie tevis pienāks kāds vīrs un gribēs mani pirkt, prasi par mani divisimt dālderu, tos viņ� mīļuprāt samaksās un turklāt sadzers ar tevi līkopus. Bet, lai ko tu dzertu un lai ko tu darītu, neaizmirsti man noņemt iemauktus, ci�tādi tu mani nekad vairs neredzēsi, � Hanss sacīja.

Un tā tas arī notika. Vīrs dabūja divisimt dāl�deru, sadzēra ar pircēju līkopus, ta�u neaizmirsa noņemt zirgam iemauktus. Viņ� vēl nebija pagā�jis diezin cik tāļu, kad Hanss jau pārvērtās atkal par cilvēku un sagaidīja tēvu, sēdēdams uz sola pie krāsns.

Tre�ajā dienā viss notika glu�i tāpat. Dēls pārvērtās par lielu dūkanu zirgu un teica, ka pircējs tēvam piedāvā�ot trīssimt dālderu un pēc tam vēl krietnu cienastu. Bet, lai ko tēvs darītu un lai cik daudz izdzertu, viņ� nedrīkstot aiz�mirst noņemt zirgam iemauktus, jo citādi dēlam visu mū�u bū�ot jāpaliek Vējabārdas varā.

Nē, iemauktus viņ� neaizmirsī�ot nonemt, tēvs apgalvoja.

Kad viņ� ieradās tirgū un dabūja trīssimt dāl�deru, zemnieks Vējabārda tēvu tā piedzirdīja, ka viņ� aizmirsa noņemt iemauktus, un Vējabārda aizjāja ar viņa zirgu. Pajājis kādu gabalu, Vēja�bārda gribēja iedzert vēl vairāk degvīna. Zirgam zem purna viņ� pabāza nokaitētu naglu, zem as�tes � auzu tarbu, piesēja zirgu pie staba un pats iegāja krogā.

Zirgs stāvēja, mīņājās, sprauslāja un zviedza.

Tad garām gāja kāda meitene un ie�ēlojās par zirgu.

������� Ak tu nabadziņ, tev nu gan ir saimnieks, kas ar tevi tā apietas, � viņa sacīja un atraisīja zirgu, tā ka tas varēja pagriezties un nogar�ot auzas.

��������� Tas ir mans zirgs! � izsaucās zemnieks Vējabārda, iznācis no kroga.

Bet zirgs nokratīja iemauktus, metās uz pīļu dīķi un pārvērtās par zivtiņu. Vējabārda pārvēr�tās par lielu līdaku un metās zivtiņai pakaļ. Tad Hanss pārvērtās par balodi, bet Vējabārda � par vanagu, kas vajāja balodi.

Bet karaļa pilī pie loga stāvēja princese un noraudzījās �ajās medībās.

������� Ja tu zinātu tik daudz, cik es, tad ielaistos iek�ā pa logu, � bilda princese.

Balodis ie�āvās pa logu, pārvērtās par Hansu un pastāstīja princesei, kas noticis.

�������� Pārvērties par zelta gredzenu un uzmau�cies man pirkstā, � princese sacīja.

��������� Nē, tas neiet, � Hanss atteica. � Tad Vējabārda uzlaidīs karalim slimību un neviens viņu nevarēs izdziedēt, vienīgi pats Vējabārda, bet par to viņ� prasīs zelta gredzenu.

��������� Teik�u, ka esmu to mantojusi no savas mātes un negribu no tā �ķirties, � princese sa�cīja.

Tad Hanss pārvērtās par zelta gredzenu un princese viņu uzmauca pirkstā, un Vējabārda vi�ņu vairs nevarēja dabūt. Ta�u notika tā, kā jau�neklis bija teicis: karalis saslima, un neviens viņu nevarēja izdziedēt, bet zemnieks Vējabārda prasīja princeses zelta gredzenu. Tad karalis aiz�sūtīja pie princeses pēc gredzena. Ta�u princese negribēja dot, jo esot to mantojusi no mātes. Ka�ralis, to dzirdēdams, saskaitās un teica, ka gre�dzens viņam jādabūjot, vienalga, lai no kā tas būtu mantots.

������� Velti tu skaisties, � karaļmeita sacīja, � gredzenu es nevaru novilkt. Un, ja tu tā vēlies, tad tev tas jāņem kopā ar pirkstu.

��������� Es tev palīdzē�u, gan tad mēs gredzenu novilksim, � Vējabārda sacīja.

�������� Nē, paldies, tad jau es labāk izdarī�u to pati, � princese atcirta un aizgājusi pie pavar�da, uztriepa uz gredzena pelnus.

Tad gredzens noslīdēja no pirksta un iekrita pelnos. Zemnieks Vējabārda pārvērtās par gaili, metās pavardā un kasījās, un ru�inājās tā, ka pelni lidoja pa gaisu. Ta�u Hanss pārvērtās par lapsu un nokoda gailim galvu � un, lai arī zem�nieks Vējabārda būtu bijis pats nelabais, tagad viņam bija pienācis gals.

Dzīvoja reiz karalis un karaliene, un viņiem nebija bērnu. Tas karalieni tik gau�i apbēdināja, ka sirdi viņai nomāca mū�īgas sēras. Laiku pa laikam karaliene sūrojās, ka pilī viss tik kluss un drūms. �Būtu mums biju�i bērni, tad nu gan te būtu rosība,� vina mēdza sacīt. Lai kur vina ceļoja pa savu valsti, ikvienā mājā, pat visnaba�dzīgākajā būdiņā, bērnu bija Dieva svētība. Un, lai kur arī karaliene iegāja, visur viņa dzirdēja, kā mātes rāja savus bērnus un �ķendējās, ka ar viņiem esot tīrais negals. Karalienei tas �ķita pārlieku jauki, un viņas sirds prasīt prasījās rī�koties tāpat.

Beidzot karalis un karaliene pieņēma kādu sve�u meiteni. To viņi gribēja paturēt pilī un rā�ties uz viņu, itin kā meitene būtu viņu pa�u bērns.

Kādu dienu meitenīte izskrēja aiz pils vār�tiem un rotaļājās ar zelta ābolu. Garām gāja ubadze, kura staigāja apkārt, dāvanas lūgdama. Viņai līdzi bija maza meitene, un drīz vien abi bērni jau bija sadraudzēju�ies un svaidījās ar zel�ta ābolu. To ieraudzīja karaliene, kas sēdēja aug��ā pie pils loga. Viņa pieklauvēja pie rūts un sauca aud�umeitu iek�ā. Meitene arī ienāca, ta�u līdzi bija atvedusi ubadzes meiteni, un zālē abas ienāca rokurokā.

Karaliene sarāja savu aud�umeitu.

�������� Tev nepiederas klaiņot apkārt un rotaļā�ties ar skrandainu ubadzes bērnu, � viņa sacīja un grasījās ubadzes meiteni izsūtīt ārā.

�������� Ja karaliene zinātu, ko var mana māte, tad nu gan viņa mani nedzītu ārā, � meitene sacīja. Un, kad karaliene viņu izpra�ņāja sīkāk, meitene pastāstīja, ka viņas māte varot izdarīt tā, ka karaliene dabū�ot bērnu. Karaliene tam negribēja ticēt, bet meitene pastāvēja kā mūris pie sava, apgalvodama, ka katrs viņas vārds esot tīrā patiesība, lai tikai karaliene paaicinot �urp viņas māti.

Tad karaliene vēlēja meitenei, lai tā ietu un atvestu māti.

������� Vai tu arī zini, ko tava meita stāstīja? � karaliene vaicāja, kad ubadze bija ienākusi zālē.

�������� Nē, � ubadze to nezināja.

������� Viņa stāsta, ka tu, ja vien gribētu, varētu izdarīt tā, ka es dabū�ot bērnu.

�������� Karalienei nu gan neklājas klausīties, ko mel� ubadzes bērns, � sieva atbildēja un izgāja ārā.

Karaliene saskaitās un dzīrās ubadzes meite�ni izdzīt ārā, bet tā plijās virsū kā rūgta nāve un palika pie sava.

������� Karalienei tikai jāiedod manai mātei kaut kas iedzert, tad viņai būs laba oma un viņa pa�teiks jums savu padomu, � meitene nerimās.

Tad nu karaliene nolēma pamēģināt. Ubadzi paaicināja vēlreiz un cēla priek�ā gan vīnu, gan medaļu, lai dzer, cik uziet. Un pēc maza brītiņa ubadzes mēle atraisījās.

Tad karaliene no jauna sāka viņu izpra�ņāt.

�������� Nu labi, do�u tev padomu, � ubadze sa�cīja. � Vakarā, kad iesi pie miera, pavēli, lai guļamistabā ienes divas bļodas ar ūdeni. Tajās tu nomazgājies, bet ūdeni izgāz pagultē. No rīta, kad tu paraudzīsies, tur būs izaugu�as divas pu�ķes: viena skaista un otra nejauka. To skaisto puķi tu apēd, bet nejauko neaiztiec. Tikai iegau�mē labi, ko teicu! � ubadze piebilda.

Jā, karaliene darīja tie�i tā, kā ubadze bija teikusi. Viņa vēlēja ienest divas bļodas ar ūdeni, nomazgājās tajās un ūdeni izgāza pagultē. Kad nu viņa no rīta tur pavērās, tad ieraudzīja divas puķes. Viena bija pretīga un melna, bet otra tik starojo�i skaista, kādu viņa savā mū�ā nebija re�dzējusi. Karaliene tūdaļ puķi apēda, ta�u tā bija tik garda, ka viņa nespēja noturēties neapēdusi ari otru. �Nekāda nelaime man tālab nenotiks,� viņa domāja.

Kad pienāca karalienes stunda, viņai piedzi�ma meitene, kam rokā bija pavārnīca un kas pati sēdēja uz ā�a. Meitene bija aplam pretīga un ne�jauka un, tikko nākusi pasaulē, sauca:

��������� Māt!

�������� Lai �ēlīgs Dievs mani pasargā, ja es esmu tava māte! � karaliene izsaucās.

��������� Nebēdājies, tūdaļ tev piedzims vēl viena, skaistāka, � uz ā�a sēdo�ā meitene stāstīja.

Pēc maza brītiņa karalienei pie'dzima vēl vie�na meitene. Tā bija tik daiļa un jauka, kādu ka�raliene savu mū�u nebija redzējusi; protama lieta, ka �o viņa gau�i iemīļoja.

Vecāko viņa nosauca par Plu�ķi, jo tā bija pārlieku neglīta un izpūrusi un galvā viņai bija mice, kuras skrandas nokarājās pār seju. Kara�liene viņu ne acu galā negribēja redzēt un mē�ģināja iespundēt atsevi�ķā istabā. Bet viss velti. Kur bija jaunākā māsa, tur vajadzēja būt arī vi�ņai, un meitenes nebija �ķiramas.

Kad meitenes jau bija paaugu�ās, reiz Ziem�svētku vakarā uz balkona pie karalienes istabas sākās briesmīgs tracis. Plu�ķe vaicāja, kas tur tā �virkstot un �aukstot.

�������� Ak, labāk ij nevaicā, � karaliene atbildēja. Bet Plu�ke nelikās mierā, viņai visādā zinā tas jāizdibinot, un tad karaliene pastāstīja, ka trollienes tur svinot Ziemsvētkus.

Plu�ke teica, vina ie�ot un trollienes aizdzī�ot projām, un, lai kā arī karaliene lūdzās likties mierā, nekas nelīdzēja. Plu�ķe gribēja tikt ārā, un viņai bija jātiek ārā un jāaizdzen trollienes. Ta�u viņa piekodināja karalienei, lai visas durvis būtu aizvērtas, pat spraudziņu nedrīkstot atstāt vaļā. Tad nu viņa ar pavārnīcu rokā devās ārā un dzina projām trollienes. Balkonā sākās bries�mīgs jampadracis, sienas brik�ķēja un brak�ķēja, un tā vien likās, ka visa māja tūdaļ sagrūs. Bet nez, kā tas gadījās, kā negadījās, � vienas dur�vis mazliet bija pavēru�ās. Jaunākā māsa gribēja redzēt, kas notiek ar Plu�ķi, un pabāza pa spraugu ārā galvu. Bladāc, pie�āvās viena trolliene, norāva princesei galvu un tās vietā pielika teļa galvu, un princese tūdaļ sāka rāpot �etrrā�pus un maut kā teļ�. Kad Plu�ķe ienāca atpakaļ un ieraudzīja, kas noticis, viņa neganti rājās, ka māsa nav labāk uzmanīta, vai viņi domājot, ka nu esot labāk, ja māsa pārvērsta par teļu.

��������� Ta�u es lūko�u viņu atpestīt, � viņa sa�cīja.

Viņa izlūdzās karalim labi iekārtotu kuģi. Bet stūrmani un kuģa vīrus viņai nevajagot, viņa ņem�ot līdzi tikai māsu. Beidzot karalis ari pa�devās.

Plu�ķe aizburāja un vadīja kuģi uz to zemi, kur dzīvoja trollienes, un, piebraukusi ostā, pie�kodināja māsai palikt uz kuģa un izturēties klu�si, klusi. Pati viņa uz sava ā�a aizjāja uz troļļu karalienes pili. Nokļuvusi tur, viņa ieraudzīja, ka viens logs ir vaļā un uz tā palodzes atrodas mā�sas galva. Viņa pieauļoja pie loga, pakampa gal�vu un aizjoņoja ar to projām. Troļļu karaliene brāzās viņai pakaļ, lai atdabūtu galvu, un viņai sekoja tik daudz trollieņu, ka ap Plu�ķi gā^ja ņigu ņegu. Ta�u āzis badīja ar ragiem, Plu�ķe dauzīja ar pavārnīcu, un trollienēm bija jāatkāpjas.

Plu�ķe sasniedza kuģi, noņēma māsas teļa galvu, uzlika tās vietā viņas pa�as galvu, un mā�sa pārvērtās cilvēkā.

Tad Plu�ķe burāja tāltālu līdz sve�ai karaļ�valstij .

�is karalis bija bagāts atraitnis, un viņam bi�ja viens vienīgs dēls.

Ieraudzījis sve�o kuģi, karalis aizsūtīja turp cilvēkus izdibināt, no kurienes kuģis atbraucis un kam tas pieder. Kad karaļa ļaudis pienāca pie kuģa, viņi tur neredzēja nevienu dzīvu radī�bu, izņemot Plu�ķi, kura jādelēja �urp turp pa kuģa klāju, un matu pinkas viņai nokarājās pār seju. Karaļa ļaudis pieklājīgi apjautājās, vai uz kuģa vairāk neviena nav.

��������� Ir gan, mana māsa, � Plu�ķe atbildēja.

Karaļa ļaudis viņu labprāt vēlējās redzēt, ta��u Plu�ķe teica, to varē�ot tikai tad, ja atnāk�ot pats karalis, un jādelēja tālāk ar āzi, ka klājs brik�ķēt brik�ķēja.

Kad kuģa ļaudis atgriezās un pastāstīja, ko redzēju�i, karalis tūdaļ gribēja doties, lai palū�kotos uz Plu�ķi, kura jādelē ar āzi. Karalim ie�rodoties, Plu�ķe a�i izveda uz klāja savu māsu, kas bija tik daiļa, ka karalis uz vietas neprātīgi viņā iemīlējās. Viņ� abas meitenes paņēma līdzi uz pili un jaunāko vēlējās padarīt par karalieni. Ta�u Plu�ķe to noraidīja un teica, ka karalis jau�nāko māsu dabū�ot tikai tad, ja princis solās ap�ņemt par sievu viņu � Plu�ķi.

Skaidrs, ka karaļdēls nevēlējās ņemt tik pre�tīgu sievu. Bet galminieki un pats karalis viņu tik ilgi lūdzās, kamēr viņ� beidzot piekāpās. Ta��u to viņ� darīja ar smagu sirdi un sadrūmis.

Tad nu pilī gatavojās kāzām, gan cepa, gan vārīja, un, kad viss bija kārtībā, kāzinieki jāja uz baznīcu. Ta�u princim �is �ķita visskumjākais jājiens, kādu viņ� bija pieredzējis. Pa�ā priek�ā jāja karalis ar savu līgavu, kas bija tik starojo�i skaista, ka visi ļaudis apstājās un noraudzījās viņā, kamēr vien varēja saredzēt. Aiz viņiem jāja princis un viņam līdzās Plu�ķe uz sava ā�a ar pavārnīcu rokā. Likās, ka princis jāj uz savām bērēm, nevis uz kāzām, tik sadrūmis viņ� bija un nebilda ne pu�plēsta vārdiņa.

������� Kālab tu neko nerunā? � Plu�ķe vaicāja, kad viņi bija pajāju�i kādu gabalu.

�������� Ko lai es saku? � princis atjautāja.

�������� Tu ta�u varēji pavaicāt, kālab es jāju uz tik riebīga ā�a, � Plu�ķe sacīja.

�������� Kālab tu jāj uz tik riebīga ā�a? � princis vaicāja.

������� Vai tad tas ir riebīgs āzis? Tas ir visskais�tākais zirgs, kādam mugurā līgava jebkad jājusi uz baznīcu, � Plu�ķe atbildēja. Un tai pa�ā mir-

kll āzis pārvērtās par tik lielisku zirgu, kādu princis savu mū�u vēl nebija redzējis.

Tad viņi atkal pajāja gabaliņu, bet princis joprojām bija grūtsirdīgs un nevarēja izteikt ne pu�plēsta vārdiņa. Un Plu�ķe atkal jautāja, kā�pēc viņ� neko nesakot, un princis atbildēja, .viņ� nezinot, ko lai sakot.

�������� Tu ta�u varēji pavaicāt, kālab es turu rokā tik nejauku pavārnīcu, � Plu�ķe atbildēja.

��������� Kālab tu turi rokā tik nejauku pavārnī�cu? � princis vaicāja.

��������� Nejauku pavārnīcu? Tas ta�u ir visskais�tākais vēdeklis, kāds jebkad bijis līgavai, � Plu��ķe sacīja, un tai pa�ā mirklī pavārnīca pārvērtās par sudraba vēdekli, tik spo�u, ka acis ap�ilba.

Viņi atkal jāja kādu gabalu, ta�u princis jo�projām bija sadrūvis un klusēja kā ūdeni mutē ieņēmis. Tad Plu�ķe no jauna vaicāja, kāpēc viņ� neko nerunājot, un �oreiz teica, lai princis pa�vaicājot, kālab viņai galvā esot tik riebīga pelēka skrandu mice.

������� Kālab tev galvā ir tik riebīga pelēka skran�du mice? � princis vaicāja.

��������� Riebīga skrandu mice? Tas ta�u ir spo�s zelta vainags, kādu ikviena līgava varētu sev vē�lēties, � Plu�ķe atteica, un tūdaļ tā arī notika.

Tad nu viņi pajāja krietnu gabalu, un princis joprojām bija sadrūvis un izskatījās, it kā būtu zaudējis valodu. Tad viņa līgava atkal ievaicājās, kāpēc viņ� neko nesaka, un lūdza, lai viņ� pa�vaicā, kālab viņas seja esot tik pelēka un derdzī�ga.

��������� Kālab tava seja ir tik pelēka un derdzī�ga? � princis vaicāja.

��������� Pelēka un derdzīga? Tev liekas, ka mana māsa ir daiļa, ta�u es esmu tūksto�kārt daiļāka, � līgava atbildēja. Un, kad karaļdēls pavē�rās viņā, viņa bija tik daiļa, ka princim �ķita, daiļāku līgavu viņ� savu mū�u nebija redzējis. Laikam gan tagad prin�a mēle atraisījās, un viņ� vairs nejāja, galvu nodūris.Tad viņi nosvinēja kāzas. Viņi ilgi dzīroja un līksmoja, un vēlāk ka�ralis un princis ar savām līgavām aizbrauca pie līgavu vecākiem un tur no jauna svinēja kāzas. Ja tu pasteigsies uz to karaļa pili, kazi, arī tu dabūsi kādu malciņu kāzu dzēriena.

Reiz kāds zemnieku puisis sapņoja, ka dabū�jis tālas zemes princesi par sievu. �īs princeses vaigi bija sārti kā asinis un balti kā piens, un viņa bija neaptverami bagāta. Kad puisis atmo�dās, viņam tā vien likās, ka redz princesi kā dzī�vu acu priek�ā, un viņa bija tik daiļa, ka puisis nespēja bez viņas dzīvot. Tad viņ� ņēma un visu, kas viņam piederēja, pārdeva, lai dotos pasaulē meklēt princesi.

Viņ� gāja un gāja ilgi jo ilgi un, kad iestājās ziema, nokļuva kādā zemē, kur visi ceļi bija tais�ni kā auklas, bez vismazākā līkumiņa. Un, kad puisis bija nostaigājis tā savus mēne�us trīs, viņ� nonāca kādā pilsētā. Tur pie baznīcas durvīm gulēja liels ledus bluķis, tajā atradās mironis, un visi cilvēki, iedami bluķim garām, to apspļāva.

Puisis nevarēja vien nobrīnīties, un, kad no baznīcas iznāca mācītājs, viņ� pavaicāja, kāpēc cilvēki tā darot.

������� �is mironis ir noziedznieks, � mācītājs at�bildēja. � Viņam piesprieda nāvessodu par bez�dievību, un tagad viņu nu apspļauda un zaimo.

������� Ko tad viņ� tādu bija noziedzies? � puisis taujāja.

������� Dzīvē viņ� bija vīna tecinātājs un piejauca vīnam ūdeni, � mācītājs atbildēja.

Puisis gan domāja, ka tas nemaz neesot tik aplam liels grēks un, ja nu vīna tecinātājs par to samaksājis ar savu dzīvību, tad gan viņu va�rēju�i guldīt svētītā zemē un likt mierā pēc nā�ves.

Nē, to nevarēju�i vis, nekādā ziņā, jo vajadzī�gi cilvēki, kas viņu atbrīvotu no ledus, nopirktu kapsētā svētītu zemi, samaksātu kapra�iem, tā�pat arī ķesterim par zvanī�anu un mācītājam par trīs sauju zemes uzme�anu.

������� Kā tu domā, vai atradīsies kāds, kas mak�sās tādu bargu naudu, lai izglābtu grēcinie�ku? � mācītājs vēl pajautāja.

������� Jā gan, � puisis atteica. � Ja �o nabadziņu apbedītu, es samaksātu gan par darbu, gan vēl par bēru alu no tā mazumiņa, kas man ir.

Tad nu vīna tecinātāju atbrīvoja no ledus blu�ķa un apbedīja svētītā zemē, viņu apzvanīja ar baznīcas zvaniem, mācītājs uzmeta trīs saujas zemes, un pēcāk visi gan smiedamies, gan rau�dādami dzēra bēru alu.

Ta�u, kad puisis par visu bija samaksājis, daudz viņam pāri nepalika.

Viņ� gāja tālāk, bet nebija nosoļojis diez cik tālu, kad pie viņa pienāca kāds vīrs un vaicāja, vai puisis nejūtoties pārlieku vientuļ�, tā viens pats iedams.

Tā nu nepavisam neesot, jo viņam spietojot galvā daudz domu, puisis atbildēja.

Bet kalps viņam ta�u tomēr noderē�ot, vīrs sacīja.

��������� Nē, � puisis attrauca, � esmu paradis pats sevi apkalpot, un, lai arī es kalpu vēlētos, ta�u mana rocība neatļauj tādu pieņemt, jo man nav naudas ne viņa algai, ne uzturam.

�������� Kalps tev nepiecie�ams, to es zinu labāk nekā tu pats, � virs piemetināja. � Un, ja tu mani negribi ņemt par kalpu, tad ņem par savu ceļabiedru. Apsolu, ka bū�u tev noderīgs, un tas tev nemaksās ne pliku grasi. Es rūpē�os pats par sevi, un par uzturu un drēbēm tev velti gal�vu lauzīt.

Jā, ar tādiem noteikumiem puisis labprāt pie�ņēma ceļabiedru.

Tad viņi ceļoja tālāk, un ceļabiedrs parasti gāja pirmais, rādīdams ceļu.

Izstaigāju�i daudzas zemes, viņi nonāca pie stāva kalna. Ceļabiedrs pieklauvēja pie kalna un lūdza, lai tas atveroties. Kalns tad arī atvērās, viņi iegāja tajā, un viņiem pretī nāca trolliene ar krēslu, sacīdama:

������� Esiet tik laipni un sēdieties! Tak jau būsiet noguru�i.

�������� Sēdies tu pati! � ceļabiedrs izsaucās.

Un tad trolliene apsēdās un, tikko bija apsē�dusies, tā arī palika sē�am, jo krēsls, re, bija tāds, ka, apsēdies uz tā, cilvēks vairs netika nost.

Puisis un ceļabiedrs pa to laiku apstaigāja kalna iek�ieni, un ceļabiedrs vērīgi lūkojās ap�kārt, līdz pamanīja �ķēpu, kas karājās virs dur�vīm. Viņ� visādā ziņā gribēja dabūt �ķēpu un, ja to dabū�ot, apsolīja trollieni atbrīvot no krēsla.

������� Nē! � trolliene izsaucās. � Prasi man vi�su citu, ko vien vēlies, tikai ne �o �ķēpu, jo tas ir manu triju māsu �ķēps. Tas pieder viņām vi�sām trim.

�������� Nu, tad tu vari te sēdēt līdz pasaules ga�lam, � ceļabiedrs atteica.

To dzirdēdama, trolliene bija ar mieru atdot �ķēpu, ja tikai pati tiktu atbrīvota.

Ceļabiedrs paņēma �ķēpu un aizgāja, pamez�dams trollieni sē�am.

Kad nu viņi bija gāju�i pāri daudziem pakal�niem un pla�ām ielejām, viņi atkal nonāca pie stāva kalna. Ceļabiedrs pieklauvēja, un notika glu�i tāpat kā iepriek�ējo reizi. Kalns atvērās, viņi iegāja tajā, un viņiem pretī nāca trolliene ar krēslu, lūgdama viņus apsēsties.

�������� Tak jau būsiet noguru�i, � viņa sacīja.

������� Sēdies vien pati! � ceļabiedrs pavēlēja, un ar trollieni notika tas pats, kas ar viņas māsu. Viņa sēdēja krēslā un nevarēja vairs piecelties.

Puisis un ceļabiedrs staigāja pa kalna iek�ie�ni, un ceļabiedrs atvēra visus skapjus un atvilk�tnes, kamēr atrada, ko meklēja. Tā bija atslēga ar zelta pavedienu. To nu ceļabiedrs visādā ziņā gribēja dabūt un apsolīja atbrīvot trollieni no krēsla, ja viņ� dabū�ot �o atslēgu.

Trolliene teica, viņ� varot dabūt visu citu, kas viņai piederot, bet �ī atslēga esot viņas triju mā�su atslēga, un to viņa nevarot atdot. Ta�u, kad trolliene dzirdēja, ka tādā gadījumā viņai bū�ot jāsē� krēslā līdz pastarai tiesai, viņa bija ar mieru atdot atslēgu, lai tikai viņu atbrīvojot no krēsla. Ceļabiedrs paņēma atslēgu ar zelta pave�dienu, bet trollieni atstāja sē�am.

Un tagad viņi atkal gāja daudzas dienas pāri kalniem un cauri me�iem, līdz no jauna nonāca pie stāva kalna. Notika glu�i tāpat kā abas ie�priek�ējās reizes. Ceļabiedrs pieklauvēja pie kal�na, kalns atvērās, viņi iegāja tajā, un viņiem pretī nāca trolliene ar krēslu, aicinādama viņus apsēsties. Bet ceļabiedrs sacīja: � Sēdi tu pa�ti! � Un tā trolliene palika sē�am uz krēsla.

Viņi abi vēl nebija izstaigāju�i daudzās ista�bas, kad ceļabiedrs pamanīja aizdurvē uz kāda vad�a karājamies cepuri. To nu viņ� gribēja da�būt, bet trolliene apgalvoja, tā esot viņas triju māsu cepure, un, ja viņa to atdo�ot, tad kļū�ot pavisam nelaimīga. Ta�u, dzirdot, ka viņai bū�ot jāsē� krēslā līdz pasaules galam, viņa teicās at�dot cepuri, lai tikai vīrs viņu atbrīvojot no krēs�la. Bet, līdzko ceļabiedrs bija dabūjis cepuri, tā atstāja trollieni sē�am glu�i tāpat kā viņas mā�sas.

Kājoju�i ilgu laiku, viņi nonāca pie kādas upes. Tad ceļabiedrs paņēma atslēgu un ar lielu spēku trieca to pret viņējā krasta kalnu, atslēga atsprāga atpakaļ, bet viņ� svieda to vairāk rei�u, kamēr no pavedieniem izveidojās tilts. Kad abi pa tiltu bija pārgāju�i pāri upei, ceļabiedrs lūdza, lai puisis a�i satinot pavedienus. �Ja mēs nepa�steigsimies, at�ausies trīs trollienes un mūs sa�plosīs,� viņ� paskaidroja.

Puisis nu tina, cik a�i vien spēja, un, kad bija palicis tikai viens pats pavediens, trollienes bija klāt. Viņas metās upē un tvarstīja pēc pavedie�na, ta�u viņām nelaimējās un viņas noslīka.

Pēc da�u dienu gājiena ceļabiedrs sacīja:

�������� Nu mēs drīz vien būsim pie tās pils, kur dzīvo karaļmeita, par kuru tu sapņoji. Kad bū�sim tur nonāku�i, tev jāiet iek�ā un jāpastāsta karalim par savu sapni un kālab esi atnācis.

Un, kad viņi bija pienāku�i pie pils, puisis gāja pilī iek�ā, kur tika vēlīgi saņemts. Viņam ierādīja pa�am savu istabu, bet viņa kalpam citu. Un ēdienreizē puisi pie galda nosēdināja līdzās karalim.

Ieraudzījis karaļmeitu, viņ� to tūdaļ pazina, jo tie�i �o princesi bija redzējis sapnī.

Viņ� princesei pastāstīja, kālab atnācis, un vi�ņa atbildēja, ka puisis viņai tīri labi patīkot un viņa esot ar mieru ņemt to par vīru, tikai ie�priek� viņam jāizturot trīs pārbaudījumi. Piecē�lusies no galda, viņa iedeva puisim zelta grieznes un teica:

�������� Pirmais pārbaudījums � tev jāpaglabā �īs grieznes un rītdien pie pusdienām man tās jāat�dod. Tas nav nekāds grūtais pārbaudījums, � viņa piebilda un nicīgi pavīpsnāja. � Ta�u, ja to nepaveiksi, tu zaudēsi savu galvu un to uzbāzīs ārā uz mieta kā to citu precinieku galvas, kuras tu vari saredzēt pa logu. � Un tur ap karaļa pili rēgojās galvas, itin kā vārnas, kas rudenī sē� uz sētas mietiem.

�Tā nu gan nav nekāda lielā māksla,� puisis nodomāja. Ta�u karaļmeita bija tik viltīga un iz�turējās pret viņu tik vēlīgi, ka puisis aizmirsa gan grieznes, gan pats sevi. Un, kamēr viņi dzī�roja un līksmoja, princese nemanot izvilka griez�nes puisim no kabatas.

Kad puisis vakarā iegāja savā istabā un pa�stāstīja, kā viņam veicies un ko princese teikusi par grieznēm, kuras viņam jāpaglabājot, ceļa�biedrs vaicāja:

������� Vai tev ir grieznes, kuras viņa tev iedeva?

Puisis pataustīja kabatā, bet grie�ņu tur ne�bija, un, to noskaidrojis, puisis pavisam sadrū�ma.

������� Nu, nu, nezaudē drosmi! Raudzī�u, vai ne�varu grieznes tev atdabūt, � ceļabiedrs viņu mierināja un aizgāja uz stalli. Tur atradās liels āzis, kas piederēja karaļmeitai. Āzis straujāk li�doja pa gaisu nekā gāja pa zemi. Ceļabiedrs pa�ņēma triju māsu �ķēpu un zvēla ar to āzim starp ragiem, vaicādams:

�������� Cikos �onakt karaļmeita jās pie sava mī�ļotā?

Azis blēja un atbildēja, ka to viņ� nedrīkstot teikt, bet, dabūjis vēl vienu belzienu, sacīja, ka karaļmeita nāk�ot pulksten vienpadsmitos. Ce�ļabiedrs uzlika galvā triju māsu cepuri, kļuva ne�redzams un gaidīja princesi. Viņa atnāca, iezieda āzi ar ziedi, ko bija atnesusi kādā ragā, un teica:

��������� Celies gaisā, pāri jumtiem, pāri baznīcu torņiem, pāri zemei un ūdenim, pāri kalniem un lejām un aiznes mani pie mīļotā, kas mani �o�nakt gaida!

Bet, kad āzis cēlās gaisā, ceļabiedrs apsēdās uz ā�a princesei aizmugurē, un viņi aiztraucās pa gaisu gaisiemDrīz vien viņi nonāca pie kāda stāva kalna. Princese pieklauvēja pie kalna, un viņi devās iek�ā pie princeses mīļotā troļļa.

��������� Atkal atnācis jauns precinieks, kas grib mani apņemt par sievu, mīļo draudziņ, � karaļ�meita sacīja. � Viņ� ir jauns un glīts, ta�u es negribu nevienu citu kā tikai tevi, � viņa pie�bilda un kūvējās ar trolli. � Es viņam uzliku pārbaudījumu, un te būs grieznes, kuras viņam vajadzēja paglabāt. Paglabā tagad tu tās.

Un viņi abi sirsnīgi smējās, itin kā jau būtu nocirtu�i puisim galvu.

��������� Es tās paglabā�u rūpīgi jo rūpīgi un gulē�u savas līgavas skavās, kamēr kraukļi knābās pui��a zarnas, � trollis sacīja un grasījās ielikt grieznes �ķirstiņā aiz trim atslēgām. Ta�u tai mirklī, kad viņ� ielika grieznes �ķirstiņā, ceļa�biedrs tās paķēra. Neviens viņu nevarēja redzēt, jo viņam galvā bija triju māsu cepure. Trollis aiz�slēdza �ķirstiņu un atslēgu noglabāja dzeroklī. Tur puisim bū�ot pagrūti to atrast, trollis no�smējās.

Kad jau bija pāri pusnaktij, princese traucās uz mājām. Ceļabiedrs apsēdās uz ā�a princesei aizmugurē, un tā viņi drīz vien nokļuva pilī.

Nākamajā dienā puisi lūdza pusdienās pie ka�raļa galda, bet �oreiz princese nebija vis diez cik vēlīga. Viņa izturējās aplam lepni un augstprā�tīgi, ij skatīties negribēja uz to pusi, kur sēdēja puisis.

Kad viņi bija paēdu�i, princese savilka seju laipnā smaidā un piemīlīgi kā pats eņģelis vai�cāja:

��������� Saki, tev ta�u būs grieznes, ko es vakar iedevu paglabāt?

��������� Nu, protama lieta, ka ir. Lūdzu, � puisis attrauca un, izrāvis grieznes no kabatas, svieda tās galdā. Princesi nepārņemtu lielākas bailes, ja puisis grieznes būtu iesviedis viņai sejā. Ta�u viņa savaldījās un laipni sacīja:

�������� Ja nu tu tik labi prati paglabāt grieznes, tad laikam jau gan tev nebūs liela bēda paglabāt manu atslēgu ar zelta pavedienu, tā ka varēsi to man atdot rīt pusdienu laikā. Ja nu to nevarēsi, tev nocirtīs galvu, � viņa vēl piebilda.

Par to neesot ko raizēties, puisis sacīja un iebāza zelta atslēgu kabatā. Bet princese atkal kļuva gau�ām laipnīga un vēlīga, un, kamēr viņi no visas sirds dzīroja un līksmoja, tā izzaga pui�sim no kabatas atslēgu.

Kad puisis iegāja savā istabā *m visu pastās�tīja ceļabiedram, tas vaicāja:

������� Vai tev ir tā zelta atslēga, ko princese ie�deva?

�������� Jā, protama lieta, ka ir, � puisis atteica un iebāza roku kabatā, kur bija paslēpis atslēgu, ta�u atslēgas tur vairs nebija. Puisis tā pārbijās, ka nezināja, ko iesākt, ko darīt.

�������� Nu, nu nezaudē tikai drosmi, vai nu tīri tā būs, ka nedabū�u atslēgu, � ceļabiedrs viņu mierināja. Viņ� paņēma �ķēpu un cepuri, aiztraucās pie kalēja, un kalējs uz viņa �ķēpa uzlika simt mārciņu dzelzs.

Aizgājis uz stalli, puisis deva tādu belzienu āzim starp ragiem, ka tas novēlās zemē. Ceļa�biedrs vaicāja:

�������� Cikos �onakt karaļmeita jās pie sava mī�ļotā?

��������� Pulksten divpadsmitos, � āzis noblēja.

Ceļabiedrs uzlika galvā cepuri un gaidīja, ka�mēr atnāks karaļmeita. Tā atnāca, iezieda āzi un teica tāpat kā pirmo reizi:

���������� Celies gaisā, pāri jumtiem, pāri baznīcu torņiem, pāri zemei un ūdenim, pāri kalniem un lejām un aiznes mani pie mīļotā, kas mani gaida �onakt!

Tikko viņi dzīrās pacelties gaisā, ceļabiedrs apsēdās uz ā�a princesei aizmugurē, un viņi aiztraucās pa gaisu gaisiem. Drīz vien troļļa kalns bija klāt. Kad princese trīs reizes bija pieklauvē�jusi, viņi devās iek�ā pie princeses mīļotā troļļa.

��������� Kur tad tu paslēpi tās zelta grieznes, ko es tev vakar iedevu? � karaļmeita jautāja. � Precinieks man tās �orīt atdeva.

Tas nu esot pagalam nesaprotami, jo trollis tās ieslēdzis �ķirstiņā aiz trim atslēgām un at�slēgas paslēpis caurā dzeroklī. Ta�u, kad viņi �ķirstiņu atslēdza un palūkojās, nekādu zelta grie�ņu tanī nebija. Tad nu princese pastāstīja, ka �oreiz iedevusi puisim savu zelta atslēgu.

�������� Te tā ir, paņēmu to, puisim nemanot. Kur tu to tagad paslēpsi, ja jau viņ� ir tik nadzīgs?

Jā, to trollis patie�ām lāgā nezināja. Ta�u, maķenīt padomāju�i, viņi izlēma, ka sakurs spē�cīgu uguni un tajā atslēgu sadedzinās, tad ta�u puisis to nevarēs atrast. Kad viņi atslēgu meta uguni, ceļabiedrs jau bija sardzē un saķēra to. Neviens no abiem ceļabiedru neredzēja, jo viņam galvā bija triju māsu cepure.

Princese, laiciņu paciemojusies pie troļļa, kad tuvojās rīts, traucās uz mājām. Ceļabiedrs atkal apsēdās uz ā�a viņai aizmugurē, un viņi a�i un laimīgi atgriezās pili.

Kad puisi lūdza pusdienās, ceļabiedrs viņam iedeva zelta atslēgu. �oreiz princese izturējās vēl lielmanīgāk un augstprātīgāk nekā iepriek�ējā reizē. Pēc pusdienām princese, savilkusi lūpas urskulī, sacīja:

�������� Ceru, ka dabū�u to zelta atslēgu, kuru va�kar tev iedevu paglabāt.

�������� Jā, protama lieta, ka dabūsi. Te tā ir! � puisis attrauca un ar tādu spēku uzmeta atslēgu uz galda, ka pats karalis pietrūkās kājās.

Karaļmeita nobālēja kā mir _.s. Ta�u viņa savaldījās un laipni noteica, ka puisis rīkojies veikli. Tagad paliekot vēl viens neliels pārbaudī�jums.

�������� Ja nu tu patiesi būsi tik izveicīgs un pa�gādāsi man rīt pusdienu laikā to, par ko es do�māju, tad varēsi mani apņemt par sievu un paturēt, � viņa sacīja.

Puisis jau jutās itin kā uz nāvi notiesāts. Vi�ņam likās, ka nav iespējams uzminēt to, par ko domāja princese, kur nu vēl to pagādāt. Ienācis savā istabā, viņ� jutās galīgi satriekts. Ta�u ce�ļabiedrs mierināja, lai jele nezaudējot drosmi. Gan viņ� to izdibinā�ot tāpat kā abas iepriek�ē�jās reizes. Tad puisis beidzot nomierinājās un likās gulēt.

Bet ceļabiedrs traucās pie kalēja un dabūja uz sava �ķēpa divisimt mārciņu dzelzs, pēc tam iegāja stallī un tā zvēla āzim pa pieri, ka tas zvalstījās no vienas sienas līdz otrai.

�������� Cikos �onakt karaļmeita jās pie sava mī�ļotā? � viņ� vaicāja.

�������� Pulksten vienos, � āzis noblēja.

Kad tuvojās noteiktā stunda, ceļabiedrs jau stāvēja stallī ar triju māsu cepuri galvā un prin�cese, ieziedusi āzi, runāja tāpat kā iepriek�, lai āzis ceļas gaisā un aiznes viņu pie mīļotā. Atkal viņi �āvās pa gaisu un ceļabiedrs sēdēja princesei aizmugurē.

Ta�u �oreiz viņa roka vairs nebija mierīga, jo piepe�i viņ� sāka princesi neganti �austīt un zve�tēja vienā zvetē�anā. Kad viņi atjāja pie kalna, princese pieklauvēja, kalns atvērās, un viņa ie�gāja pie sava mīļotā troļļa.

Iegājusi viņa vaimanāja un sūkstījās. Viņa ne�saprotot, kas �odien noticis ar vēju. Tā vien �ķi�tis, ka kāds kaustījis viņu un āzi, laikam gan visa viņas miesa esot zilimelna. Un tad viņa pa�stāstīja, ka precinieks pagādājis arī zelta atslēgu.

Kā tas varējis notikt, to nesaprata nedz viņa, nedz trollis.

������� Bet vai zini, ko es tagad izdomāju? � ka�raļmeita jautāja.

Nē, to nu gan trollis nezinot.

�������� Jā, es sacīju, lai viņ� man rītdien pagādā to, par ko es domāju, un tā ir tava galva. Mīļo draudziņ, vai tu domā, ka viņ� to spēs izdarīt? � karaļmeita vaicāja, trolli apmīļodama.

��������� Nē, laikam gan ne, � trollis bija gatavs zvērēt. Un viņ� neganti smējās, un abi ar karaļ�meitu bija cie�i pārliecināti, ka puisis nevarēs pagādāt troļļa galvu, bet tās vietā noliks savējo, un kraukli viņam knābās acis.

Rīta stundai tuvojoties, princesei bija jāpo�as mājup, ta�u vi* a �ēlojās, ka viņu mokot bries�mīgas bailes, mai liekoties, ka kāds sē�ot uz ā�a viņai aizmugurē. Viena viņa baidoties at�griezties mājās, lai trollis viņu pavadot. Tad trol�lis paņēma savu āzi, jo viņam bija glu�i tāds pats kā karaļmeitai, un labi iezieda ā�a pieri. Kad trollis grasījās kāpt āzim mugurā, ceļabiedrs pa�steidzās apsēsties trollim aizmugurē, un viņi jo�ņoja pa gaisu gaisiem uz karaļa pili. Bet ceļabiedrs slānīja gan trolli, gan āzi, tā ka āzis gandrīz vai iekrita jūrā, kurai lidoja pāri.

Trollis pavadīja karaļmeitu līdz pa�ai pilij un nogaidīja, vai viņa laimīgi tiks pilī iek�ā. Ta�u, līdzko durvis pavērās, ceļabiedrs nocirta trollim galvu un metās uz pui�a istabu.

�������� Te būs tas, par ko karaļmeita domāja, � viņ� sacīja.

Kad puisi lūdza pie galda un viņi bija ieturē�ju�i maltīti, karaļmeita bija maiga kā dūja.

������� Vai tev būs tas, par ko es domāju? � viņa vaicāja.

�������� Jā, protama lieta, ka tas man ir, � puisis atcirta un ar tādu spēku trieca troļļa galvu gal�dā, ka visas galda lietas apgāzās. Karaļmeita tīri vai sastinga. Ta�u viņa nevarēja noliegt, ka tie�i par to bija domājusi un tagad puisis nu var viņu dabūt, kā viņa to bija solījusi. Tad rīkoja kāzas un visā valstī prieks un līksmība atbalsojās pat vismazākajā būdiņā.

Tad ceļabiedrs paaicināja puisi sāņus un sacīja, lai puisis aizverot acis un izliekoties, it kā viņ� gulētu, bet, ja viņam dzīvība mīļa, viņ� ne mirkli nedrīkstot aizmigt, iekams neesot princesi atpes�tījis no burvestības. �o burvestību viņ� varot iz�dzīt, �austot princesi ar deviņām svaigām bērza rīkstēm. Pēc tam vēl jānovelk burvestības āda, no�mazgājot princesi trejos piena traukos. Vispirms viņam jānober�ot princese ar vecām sūkalām, pēc tam jāiezie�ot ar paniņām un beidzot jānoskalojot ar saldu pienu. Rīkstes viņ� nolicis pagultē, bet piena traukus kaktā. Viss esot pa rokai.

Jā, puisis apsolījās izpildīt ceļabiedra norādī�jumu.

Kad viņi vakarā bija apgūlu�ies, puisis izlikās aizmidzis. Karaļmeita pacēla galvu un atspiedās uz elkoņa, lai paraudzītos, vai puisis guļ. Viņa pakutināja pui�a padeguni, bet viņ� joprojām gu�lēja. Tad viņa papluinīja pui�a matus un bārdu. Ta�u puisis gulēja kā akmens, tā vismaz karaļ�meitai �ķita. Tad princese izvilka lielu dunci, ko bija paslēpusi zem pagalvja, un dzīrās nogriezt puisim galvu. Bet puisis pietrūkās kājās, izrāva princesei dunci no rokām un viņu pa�u sagrāba aiz matiem. Tad viņ� princesi tik ilgi �austīja ar rīkstēm, kamēr tās visas bija salūzu�as. Pēc tam puisis iebāza princesi sūkalu traukā un ieraudzī�ja, kas viņa par nezvēru, � visa princeses miesa bija melna kā kraukļa spalvas. Ta�u, kad puisis bija karaļmeitu noberzis ar sūkalām un pani�ņām, noskalojis ar saldu pienu, burvestība bija izzudusi un princese bija kļuvusi daiļāka un mai�gāka nekā jebkad agrāk.

Nākamajā dienā ceļabiedrs sacīja, ka viņiem jādodoties ceļā. Jā, to pusis varēja darīt, tāpat arī princese, jo viņas pūrs jau izsenis bija kārtī�bā.

Naktī ceļabiedrs karaļa pils pagalmā bija sa�nesis visu zeltu un sudrabu, kas atradās trolla kalnā, un no rīta, kad viņi taisījās doties projām, pagalms bija tik pārpilns ar dārgumiem, ka pat lāgā pagrozīties nevarēja.

�is pūrs bija vērtīgāks nekā visa karaļzeme un valsts, un viņi nespēja vien izprātoties, kā lai to visu dabū līdzi.

Ta�u ceļabiedram arī �oreiz netrūka padoma. Trollim bija paliku�i se�i ā�i, kas varēja lidot pa gaisu. Bet, tā kā viņi bija sakrāvu�i ā�iem mu�gurā aplam daudz zelta un sudraba, ā�i neparko nevarēja pacelties gaisā, un tad viņi gāja kājām, bet mantu, ko nespēja paņemt līdzi, atstāja ka�raļa pils pagalmā.

Kad nu viņi bija ceļoju�i ļoti ilgi, ā�i bija tik noguru�i un novārgu�i, ka vairs nespēja kustē�ties tālāk. Puisis un karaļmeita nezināja, ko ie�sākt, bet ceļabiedrs paņēma pūru uz muguras, uzlika vēl virsū ā�us un, aiznesis tik tālu, ka līdz pui�a mājām bija palikusi tikai kāda pusjūdze, teica:

��������� Nu es no tevis �ķir�os, tālāk iet es vairs nedrīkstu.

Ta�u puisis negribēja par to ne dzirdēt, ne par kādu naudu viņ� negribēja �ķirties no ceļa�biedra. Tad ceļabiedrs vēl pagājās pusjūdzi, bet tālāk vairs ne. Un, kad puisis lūgtin lūdzās, lai ta�u nākot vismaz nosvinēt viņa atgrie�anos mājās, ceļabiedrs atteica, ka to viņ� nekādi ne�varot.

Tad puisis vaicāja, kā lai viņ� ceļabiedram at�līdzinot par visu, ko tas viņa labā darījis.

Un ceļabiedrs atbildēja, ja nu viņ� visādā ziņā to gribot, lai tad puisis dodot viņam pusi no tā, kas viņam piederē�ot pēc pieciem gadiem.

Jā, protama lieta, to viņ� dabū�ot.

Ceļabiedrs pazuda, puisis paslēpa visus savus dārgumus un atgriezās mājās tuk�ām rokām. Tad viņi svinēja pui�a atgrie�anos, un to dau�dzināja veselās septiņās karaļvalstīs. Kad dzīres bija beigu�ās, tad visu garo ziemu gan ar ā�iem, gan ar pui�a tēva divpadsmit zirgiem viņi veda mājās zeltu un sudrabu.

Pēc pieciem gadiem atnāca ceļabiedrs un gri�bēja saņemt savu daļu. Puisis bija sadalījis man�tu divās milzum lielās dalās.

��������� Vienu tu tomēr neesi sadalījis, � ceļa�biedrs sacīja. **

������� Un kas tas būtu? Man gan liekas, ka visu esmu sadalījis.

������� Tev piedzimis dēls, un arī tas tev jāsadala divās dalās.

Jā, tā jau nu tas būtu. Un puisis paņēma �ķē�pu. Ta�u tai mirklī, kad viņ� pacēla �ķēpu un grasījās cirst, ceļabiedrs satvēra �ķēpu un neļāva to darīt.

������ Vai tad tu nejūti prieku par savu bērnu? � ceļabiedrs vaicāja.

������� Tik priecīgs es savu mu�u neesmu bijis! � puisis izsaucās.

�������� Redzi nu, un tik priecīgs biju arī es, kad tu mani atbrīvoji no ledus bluķa, � ceļabiedrs atteica. � Paturi vien visu, kas tev pieder, man itin nekā nevajag, jo esmu lidojo�s gars, � viņ� piebilda.

Viņ� bija tas vīna tecinātājs, kas bija atradies ledus bluķī baznīcas priek�ā un kuru visi apspļā�va, un tad kļuvis par ceļabiedru un par pateicību puisim visur izpalīdzējis, tāpēc ka puisis bija at�devis visu, kas viņam piederēja, lai guldītu ceļa�biedru svētītā zemē. Viņam bija atvēlēts viens gads, lai puisi pavadītu, un �is gads bija apritējis, kad viņi iz�ķīrās pēdējoreiz. Un tad viņam atvē�lēja satikt puisi vēlreiz. Bet �oreiz nu viņiem jā�kiroties uz mū�u.

Dzīvoja reiz vīrs un sieva. Viņiem bija dēls un meita, bērni bija dvīņi un tik līdzīgi viens otram, ka viņus varēja iz�ķirt tikai pēc drānām. Puisēnu sauca par Peiku. Kamēr vecāki bija dzī�vi, labuma no zēna nebija nekāda. Viņ� prātoja vienīgi par to, kā izmuļķot cilvēkus, jo bija blē�u niķu un delverlbu tik pārpilns, ka nevienu nelika mierā.

Pēc vecāku nāves kļuva vēl ļaunāk. Peiks negribēja ķerties ne pie kāda darba, iz�ķieda vecā�ku atstāto mantojumu un ķildojās ar visiem cilvēkiem. Māsa strādāja un pūlējās vaiga svied�ros, bet ar to nepietika. Tad viņa sacīja brālim, viss esot sagājis grīstē tāpēc, ka brālis nekur ne�grib pielikt roku, un jautāja:

�������� No kā mēs dzīvosim, kad tu visu būsi iz��ķiedis?

�������� Tad es do�os pasaulē un kādu piemuļķo��u, � Peiks atbildēja.

�������� Baidos, ka tad jau būs par vēlu, � māsa aizrādīja.

�������� Gan jau redzēsim, � Peiks atcirta.

Kad nu Peiks visu bija notriecis, kas viņiem piederēja, viņ� devās ceļā. Viņ� gāja un gāja, līdz nonāca pie karaļa pils. Pils galerijā stāvēja ka�ralis un, ieraudzījis Peiku, vaicāja:

�������� Uz kurieni iedams, Peik?

������� Ak, es devos pasaulē, lai paraudzītos, vai nevarē�u kādu piemuļķot, � Peiks atteica.

������� Varbūt tu varētu piemuļķot mani? � ka�ralis vaicāja.

�������� Nē, to es nevaru, jo aizmirsu mājās savas blēdības nūjiņas, � Peiks atbildēja.

������� Vai tad tu nevari aiziet tām pakaļ? � ka�ralis taujāja. � Es labprāt redzētu, vai tie�ām tu esi tāds jokupēteris, kā ļaudis par tevi stāsta.

�������� Nē, es nevaru paiet, � Peiks skaidroja.

������� Tad es tev aizdo�u zirgu un seglus, � ka�ralis sacīja.

������� Arī jāt es lāgā neprotu, � Peiks tielējās.

�������� Mēs tevi uzcelsim zirga mugurā, un tad tev vajadzēs tikai kaut kā pieturēties, � karalis aizrādīja.

Peiks tik sparīgi kasīja galvu, itin kā gribē�dams izraut savu matu ērkuli, un lāvās uzcelties zirga mugurā. Tur nu viņ� sēdēja un zvalstījās uz visām pusēm, un karalis smējās, vēderu tu�rēdams, jo tādu jātnieku vēl ne reizi nebija re�dzējis. Bet, kad Peiks bija iejājis me�ā aiz paugura un karalis viņu vairs nevarēja saskatīt, viņ� tik vareni iesēdās seglos kā pienaglots un aizauļoja tik a�i, itin kā būtu nozadzis ir zirgu, ir seglus. Aizjājis līdz ciemam, viņ� zirgu pār�deva.

Karalis pa to laiku staigāja apkārt, gaidī�dams, kad atgriezīsies Peiks ar savām blēdības nūjiņām, un, iedomādamies, cik no�ēlojams pui�sis izskatījās, kā siena maiss zvalstīdamies zirga mugurā un nezinādams, uz kuru pusi velties, lā�gu lāgiem iesmējās. Bet aizritēja ilgs laiks, un Peiks nerādījās. Tad nu karalis saprata, ka

Peiks arī bez visām blēdības nūjiņām viņam iz�krāpis ir zirgu, ir seglus. Karaļa sirdī uzvirmoja niknums, un viņ� nolēma doties pie Peika un viņu nogalēt.

Ta�u Peikam bija kļuvis zināms, kad pie viņa ieradīsies karalis, un viņ� vēlēja savai māsai uz�likt uz plīts katliņu un katliņā ieliet mazliet ūdens. Tiklīdz ieradās karalis, Peiks karsto kat�liņu, kurā burbuļoja ūdens, noņēma un uzlika uz malkas bluķa, bet pats stāvēja klāt un teicās vārām biezputru.

Karalis noskatījās viņa rīcībā un tā aizrāvās, ka pavisam aizmirsa, kālab bija te ieradies.

�������� Cik tu gribi par �o katliņu? � viņ� vaicāja.

�������� Es bez tā nevaru iztikt, � Peiks atbildēja.

��������� Kāpēc tad ne? Es par to samaksā�u, cik tu prasīsi, � karalis sacīja.

��������� Nu jā, katliņ� ta�u man aiztaupa ir darbu, ir naudu, � Peiks atteica. � Man nav jāved mā�jās malka, nav jāmaksā par malkas saskaldī�anu.

�������� Nu labi, es tev par katliņu samaksā�u simt dālderu. Tu man esi noblēdījis ir zirgu, ir seglus, bet lai nu tas paliek, ja es tikai dabūju �o kat�liņu.

Nu, ja jau karalis katliņu tik ļoti vēloties, tad lai tā notiekot, Peiks atbildēja.

Atgriezies mājās, karalis tūdaļ saaicināja vie�sus. Ēdienu viņ� bija nolēmis vārīt jaunajā kat�liņā, kuru nolika istabas vidū uz grīdas. Viesi nodomāja, ka karalis ir mazuliet jucis, piegrūda cits citam ar elkoņiem un klusībā smējās. Karalis tikai staigāja un staigāja ap katliņu, visu laiku runādams: �Jā, jā, tikai maķenīt pacietieties, ti�kai maķenīt pacietieties, tūdaļ tas vārīsies.� Bet katliņ� nevārījās. Tad karalis saprata, ka Peiks arī �oreiz viņu izvazājis aiz deguna, bet nu viņ� dosies ceļā un bez �ēlastības Peiku nogalēs.

Kad ieradās karalis, Peiks stāvēja ārā pie �kūna.

������� Vai tad katliņ� nevārās? � Peiks vaicāja.

������� Nē, tas nevārās ne akls, un tagad tu man par to samaksāsi, � karalis sacīja un grasījās izvilkt dunci.

�������� Jā, es tev ticu, jo tu nepaņēmi līdzi blu�ķi,.� Peiks paskaidroja.

������ Vai tik tu atkal nemelo? � karalis vaicāja.

������� Galvenais ta�u ir bluķis, bez tā katliņ� nevar vārīties, � Peiks skaidroja.

�������� Un cik tad tu par bluķi gribi?

Bluķis jau esot vērts savus trīssimt dālderus, bet, tā kā to iekārojis pats karalis, tad Peiks to� atdo�ot par diviem simtiem.

Tā karalis dabūja bluķi, pārveda to mājās un atkal ielūdza viesus, uzlicis katliņu uz bluķa istabas vidū. Viesi nu domāja, ka karalis ir galīgi sajucis, un ņirgājās par viņu, bet karalis tikai staigāja ap katliņu un runāja vienā runā�anā: �Pacietieties maķenīt, tūdaļ tas vārīsies, tūdaļ vārīsies!� Bet, tāpat kā viņureiz, nekas nenotika.

Tad karalis saprata, ka arī �oreiz Peiks viņu piemuļķojis. Viņ� sāka pluinīt sev matus un tū�daļ devās ceļā, lai Peiku nobeigtu. �oreiz viņ� puisi ne�ēlos, lai kā tas arī lūgtos.

Bet Peiks nolēma godam sagaidīt karali. Viņ� nokāva aunu, piepildīja ar asinīm auna pūsli, uz�sēja to māsai uz krūtīm, un paskaidroja, kas no�tiks un ko viņai darīt.

�������� Kur Peiks? � karalis sauca. Viņ� bija tik negants, ka viņa balss drebēja.

�������� Viņ� ir pavisam vārgs, tā ka tikko var kā�jas pavilkt, un tāpēc nule apgūlās, � māsa skaidroja.

��������� Pamodini viņu, � karalis pavēlēja.

To nu gan viņa neuzdrīkstoties, jo Peiks esot briesmīgi nesavaldīgs.

�������� Jā, bet es esmu vēl nesavaldīgāks, � ka�ralis atcirta un ķērās pie jostas, lai izvilktu dun�ci, � un, ja tu viņu nepamodināsi, tad es�

Ak, tad gan viņa labāk pamodinā�ot Peiku; bet te Peiks gultā strauji pagriezās, izrāva nazi un iegrūda to pūslī, tā ka asinis iz�ļāca no māsas krūtīm un viņa pati kā beigta nokrita uz grīdas.

�������� Vai tu prātu esi zaudējis, ka nogalini pats savu māsu, lai gan te stāv karalis un to noskatās!

������� Tas nav tik bīstami, kamēr es vēl elpoju, � Peiks atteica. Viņ� piecēlās, izvilka ā�a ragu un sāka tajā pūst. Nospēlējis kāzu mar�u, Peiks pie�lika ragu pie māsas lūpām un iepūta viņā dzīvību.

������� Ak tu pasaulīt! � karalis izsaucās. � Vai tie�ām tu vari nogalināt cilvēku un no jauna ie�pūst viņā dzīvību?

������� Jā, ko tad lai es citu darītu? � Peiks atvaicāja. � Es ta�u varu nogalināt visus, kas ir manā tuvumā, jo esmu pagalam nesavaldīgs.

������� Jā, jā, es arīdzan esmu nesavaldīgs, un �is rags man jādabū. Es tev par to samaksā�u simt dālderu un piedo�u arī, ka tu no manis izmānīji zirgu un seglus un vēl piemuļķoji mani ar to kat�liņu un bluķi.

Peikam gan bija ļoti grūti �ķirties no raga, bet, tā kā to bija iekārojis karalis, tad jau nu viņam cits nekas neatlika kā atdot.

Karalis, dabūjis ragu, steidzās ar to uz māju un pārnācis tūdaļ gribēja izmēģināt raga spēku. Viņ� sāka �ķendēties un ķildoties ar karalieni un savu vecāko meitu, bet tās deva viņam pretī. Un tā nu, viņiem �ķendējoties un ķildojoties, ka�ralis izrāva dunci un nodūra gan sievu, gan mei�tu, bet citi tā izbijās, ka metās ārā pa durvīm.

Ta�u karalis staigāja �urp turp pa telpu un teica, ka tas nemaz neesot tik bīstami, kamēr viņ� pats elpojot, glu�i kā to bija sacījis Peiks.

Viņ� paņēma ragu un pūta tajā cik jaudas, augu dienu un arī nākamo dienu, ta�u viss bija veltīgi. Ir karaliene, ir karaļa vecākā meita bija un pa�lika beigtas. Un karalim vajadzēja viņas apbedīt un sarīkot bēru mielastu.

Tad karalis atkal devās pie Peika un gribēja viņu nogalēt. Ta�u Peiks zināja, ka karalis iera�dīsies, un sacīja māsai:

�������� Apmainīsimies ar drēbēm, un tad dodies projām un ņem līdzi visu, kas mums pieder.

Māsa �igli pārģērbās, sasaiņoja mantiņas un, cik a�i vien spēdama, devās ceļā, bet Peiks palika mājās sē�am ar meitenes drānām mugurā.

�������� Kur Peiks? .� karalis vaicāja briesmīgās dusmās, ienācis istabā.

��������� Viņ� aizbrauca, � māsas drēbēs pārģēr�bies Peiks atteica.

��������� Būtu bijis viņ� mājās, es uz vietas viņu nogalētu. �itāds nelietis ir pelnījis nāvi.

�������� Viņ� zināja, ka ieradīsies karalis un viņu nogalinās, atmaksādams visus viņa blē�u stiķus, bet mani viņ� pameta te vienu pa�u bez naudas un ēdiena, � Peiks runāja tik smalki un pieglai�mīgi, glu�i kā meitene.

�������� Nu tad jau nāc labāk man līdzi uz karaļa pili, nav nekādas jēgas te sēdēt un mirt badā.

Jā, tas Peikam bija pa prātam, un karalis vi�ņu aizveda sev līdzi pie savām abām meitām, vē�lēja mācīties viņam visu to, ko mācījās princeses, un izturējās pret viņu glu�i kā pret savu pa�a meitu. Tagad karalim likās, ka viņam atkal ir trīs meitas, jo Peiks nodarbojās ar iz�ū�anu un dziedāja, un rotaļājās, un gulēja kopā ar prince�sēm.

Laiks ritēja, un vienā jaukā dienā ieradās kāds princis precībās.

�������� Man ir trīs meitas, un tu pats vari izvēlē�ties, kuru ņemsi, � karalis sacīja.

Princis izteica vēlē�anos ieiet istabā un iepa�zīties ar karaļmeitām. Viņam visvairāk iepatikās Peiks, un viņ� iemeta tam klēpī zīda tērpu. Ta�gad nu pilī rīkojās uz kāzām un cepa ēdienus, un darīja dzērienus. Pēc kāda laiciņa ieradās princis un karaļa radinieki un sākās kāzu svinī�bas. Bet, kad tuvojās pirmās kāzu dienas nova�kare, Peiks vairs ilgāk neuzdrīkstējās palikt un aizlavījās projām. Līgava nebija nekur atrodama, un viesi aizbrauca uz mājām.

Karalis bija gan saniknots, gan noskumis un prātoja, kā tas viss varēja notikt.

Tad viņ� uzkāpa zirgam mugurā un devās iz�jādē, jo mājās, pēc viņa domām, bija pārāk vien�tulīgi un skumji. Aizjājis līdz kādai pļavai, viņ� ieraudzīja Peiku, kas sēdēja uz akmens un spē�lēja mutes harmonikas.

��������� Ak tad te tu sēdi, Peik? � karalis sacīja.

�������� Jā, es to daru. Kur gan citur lai es sēdē�tu, � Peiks atbildēja.

��������� Tu mani esi visādi un rupji piemuļķojis, � karalis uzņēma valodu, � tagad nāc man līdzi, jo es tevi nogalē�u.

�������� Laikam gan man tas būs jādara, ja jau cits nekas nesanāk, � Peiks piekrita.

Kad viņi bija nonāku�i pili, karalis pavēlēja uztaisīt mucu, lai tanī iebāztu Peiku. Gatavo mucu viņi vēla augstā kalnā. Tur nu Peikam bija jāguļ trīs dienas un jāpārdomā savi blē�a stiķi, un tad karalis ar ļaudīm atnāks un nogrūdīs mu�cu fjordā.

Tre�ajā dienā nāca garām kāds bagāts vīrs, bet Peiks sēdēja mucā un dziedāja:

�Uz debesīm mans ceļ� nu iet, bet eņģeli man mulki �ķiet.�

Kad nu bagātais vīrs izdzirda �o dziesmu, tam par varītēm gribējās apmainīties ar Peiku vietām, un viņ� vaicāja, cik tas maksātu.

Peiks atteica, ka tas maksā bargu naudu, jo ne jau katru dienu cilvēks var uzbraukt debesīs.

Vīrs bija ar mieru atdot Peikam visu, kas vi�ņam pieder, viņ� izsita mucai dibenu un ielīda mu�cā Peika vietā.

�������� Laimīgu ceļu! � izsaucās karalis, atnācis pie mucas, jo viņ� bija pārliecināts, ka mucā sē�

Peiks. � Tagad tu no�brauksi lejā a�āk, nekā braukdams ar brie�iem, un nu būs beigas taviem blē�a stiķiem un ari tev pa�am, � viņ� piebilda.

Muca vēl nebija novēlu�sies no kalna, kad no tās un vira, kas tajā sēdēja, nebija palicis pāri nenieka.

Ta�u, kad karalis atgrie�zās pili, Peiks jau sēdēja durvju priek�ā un spēlēja savas mutes harmonikas.

������������������ Ak tad tu atkal sēdi te? � karalis vaicāja.

������������������ Jā, kur gan lai es ci�tur sēdētu? � Peiks atvaicāja. � Esmu nodomājis uzcelt te par savu naudu mājvietu visiem maniem zirgiem un mājlopiem.

������������������� Es ta�u tevi iegrūdu fjordā, vai tur tu dabūji vi�sas �is bagātības? � kara�lis vaicāja.

������ Jā, tu mani iegrūdi ijordā, un, kad es no�nācu dibenā, es varēju ņemt, cik man tik, gan

zirgus, gan govis, gan zeltu un citas mantas. Zir�gi un govis tur staigāja veseliem bariem, bet mantas un zelts gulēja kaudzēm.

������� Un cik tu gribi, lai aizsūtītu mani to pa�u ceļu? � karalis vaicāja.

������� Ak ko nu, tas tev nemaksās neko! Tu jau no manis arī neko neņēmi, un tāpēc es tevi no�grūdī�u fjordā bez maksas, � Peiks atteica.

Tad viņ� iegrūda karali mucā un noripināja mucu lejā. Kad muca bija iegāzusies fjordā, Peiks devās atpakaļ uz karaļa pili. Tur viņ� nosvinēja kāzas ar karaļa jaunāko meitu. Pēc tam viņ� val�dīja pār valsti, bet savas blēdības apslēpa tā, ka neviens vairs nerunāja par Peiku, bet gan par karali.

Reiz dzīvoja tik lielmanīgs mācītājs, ka, līdz�ko pamanījis kādu braucēju, tā tūdaļ saucis:

������� Nost no ceļa! Nost no ceļa! Te brauc pats mācītājs!

Kādudien, viņam tā braucot, pretī pagadījies pats karalis.

��������� Nost no ceļa! Nost no ceļa! � mācītājs kliedzis. Ta�u karalis darījis, kā viņam paticis, un braucis tikai tālāk, tā ka �oreiz mācītājam pa�am vajadzējis padot ceļu. Kad nu karalis pie�braucis mācītājam klāt, tad teicis:

������� Rīt tev jāierodas karaļa pilī, un, ja tu ne�varēsi atbildēt uz trim maniem jautājumiem, tad savas lielmanības dēļ zaudēsi ir mācītāja talāru, ir apkakli.

Tas nu mācītājam bija kaut kas pagalam ne�parasts. Rāties, lamāties, pavēlēt, jā, to viņ� pra�ta. Bet jautājumi un atbildes nepavisam nebija viņa stiprā puse. Tālab viņ� paaicināja zvaniķi, par kuru stāstīja, ka tam esot labāka sapra�ana nekā pa�am mācītājam, un teica, ka viņam ne�esot nekādas patikas iet uz karaļa pili. � Jo viens pats muļķis var vaicāt vairāk nekā desmit gudrie atbildēt, � tā viņ� sacīja. Un viņ� pieru�nāja zvaniķi iet uz pili viņa vietā.

Tā nu zvaniķis devās uz pili, uzvilcis mācītāja talāra un uzlicis tā apkakli. Karalis ar kroni gal�vā un scepteri rokā sagaidīja viņu uz pils kāp�nēm. Viņ� bija tik smalks, ka viss ap viņu mirdzēja un laistījās.

������� Ak tad tu atnāci gan, � viņ� teica.

Jā, tiesa kas tiesa, viņ� esot atnācis.

��������� Nu tad vispirms pasaki man, cik tālu ir no austrumiem līdz rietumiem?

������ Vienas dienas brauciens, � zvaniķis atbildēja.

�������� Kā tad tā? � karalis vaicāja.

������� Jā gan, saule lec austrumos un noriet rie�tumos, un paveic �o ceļu vienā dienā.

�������� Labi, labi, � karalis atteica. � Bet saki man, cik augstu tu novērtē mani tādu, kāds es tagad stāvu tavā priek�ā? � karalis vaicāja.

������ Jā, redzi, ja jau pa�u Jēzu Kristu novērtēja uz trīsdesmit sudraba gra�iem, tad es tevi ne�drīkstu novērtēt augstāk par divdesmit devi�ņiem, � zvaniķis atbildēja.

�������� Labi, labi. Ja nu tu esi tik gudrs, tad pa�saki man, ko es tagadiņ domāju, � karalis tin�cināja tālāk.

������� Nu jā, tu laikam gan domā, ka redzi savā priek�ā mācītāju, bet tad nu gan tu alojies, jo te stāv zvaniķis, � zvaniķis attrauca.

������� Ak �itā gan! Tagad vari iet uz mājām. Nu tu būsi mācītājs, bet mācītājs būs par zvaniķi, � karalis sacīja.

Un tā arīdzan notika.

Reiz dzīvoja fogts, liels nelietis un ļau�u iz�sūcējs. Kādudien pie viņa ieradās velns un gra�sījās paņemt fogtu sev līdzi.

�������� Mū�dien es dzirdu, ka ļaudis saka: velns būtu parāvis �o fogtu! Tagad nu tev jānāk man

līdzi. Tu esi tik negants, ka �aubos, vai vari kļūt vēl ļaunāks nekā jau esi, � velns sacīja.

�������� Ja tu klausīsies, ko ļaudis runā, tad jau nespēsi pievākt visus nelie�us, � fogts atcir�ta. � Jeb vai tu tomēr būsi tik laipns un darīsi visu to, ko ļaudis tev lūdz? Iespējams, ka tad es �oreiz tik�u sveikā cauri, � fogts teica.

Fogts bija pratis aizlikt pie ļaudīm par sevi kādu labu vārdu, un velns bija diezgan lētticīgs. Beidzot viņi vienojās, ka paies gabaliņu kopā. Pirmo, ko viņi satiks un par kuru ļaudis teiks: �Kaut velns to būtu parāvis!� � velns pakamps, un fogts paliks uz brīvām kājām. � Bet �iem vārdiem tad tie�ām jānāk no sirds, � velns pie�bilda.

Vispirms viņi pienāca pie kādas būdiņas. Tur stāvēja sieva un kūla sviestu. Pamanījusi sve�i�niekus, viņa iznāca ārā palūkoties. Pa tam ista�bā ieskrēja sivēntiņ�, apo�ņāja visus kaktus un iebāza purnu sviesta ķērnē. Ķērne apgāzās, un sivēns sāka laizīt krējumu.

������� Nav un nav nejaukāka lopiņa par sivēnu. Kaut velns tevi būtu parāvis! � izsaucās sieva.

�������� Ņem nu sivēnu! � fogts mudināja.

������� Ak tad, tavuprāt, viņa man novēl sivēna gaļu? Ko tad pati cels galdā Ziemsvētku vakarā? Nē, to viņa neteica no visas sirds, � velns at�runājās.

Viņi gāja tālāk un pienāca pie citas mājas, kur mazulis bija pastrādājis visvisādas delverības.

�������� Tu mani galīgi nokausēsi. Es tikai to vien daru kā piekopju tavas palaidnības, nerātnais bērns. Kaut velns tevi parāvis! � māte sauca.

�������� Ņem ta�u �o mazuli! � fogts mudināja.

������� Nē, vai tad kāda māte savu bērnu nolādēs no visas sirds, � velns atbildēja.

Un viņi gāja tālāk. Ceļā viņi satika divus zemniekus.

�������� Re, kur iet mūsu fogts, � viens no zem�niekiem ierunājās.

�������� Kaut velns viņu būtu parāvis uz karstām pēdām, �o zemnieku mocītāju! � izsaucās otrs.

������� Tas bija teikts no visas sirds! Nāc nu tikai līdzi! � velns skubināja.

Un �oreiz nelīdzēja nekādas izrunas un lūg��anās.

Reiz dzīvoja kāds bagāts zemnieks, kam pie�derēja liela māja, sudrabs lādē \m nauda, kas nesa augļus. Tomēr kaut kā viņam trūka, āre, viņ� bija atraitnis. Kādudien viņa mājā strādāja kaimiņa meita. Meita viņam iepatikās, un, tā kā viņa bija nabaga ļau�u, tad saimnieks cerēja, ka, tiklīdz viņ� ieminēsies par precībām, tā meita tūdaļ pat būs ar mieru. Un tā nu viņ� sacīja meitai, ka esot nodomājis apņemt sievu.

������� Jā, jā, cilvēks jau daudz ko domā, � meita atcirta. Viņa smīnēja un prātoja, ka �is vecais rupucis gan varētu izdomāt ko citu.

�������� Paklau, es ta�u gribēju sacīt, ka mana sie�va būsi tu, � kungs turpināja.

�������� Nē, lielais paldies! Ar �ito es tev nevarē�u pakalpot, � meita atbildēja.

Kungs nebija paradis, ka viņam atteic, un, jo vairāk meita tielējās, jo vairāk viņ� iekarsa. Un, tā kā viņ� ar meitu netika nekādā galā, tad pa�laida zinu, lai atnāk meitas tēvs. Tēvam viņ� teica, ja tas pielauzī�ot savu meitu un tā būs ar mieru kļūt par viņa sievu, tad viņ� atlaidī�ot vi�sus tēva parādus un piedevām vēl piesviedī�ot to zemes gabalu, kas robe�ojot ar kaimiņa pļavu.

Protama lieta, ka viņ� meitu pielauzī�ot, tēvs atteica. Viņa jau esot vēl tīrais bērns un neap�jau�ot sava labuma.

Bet, lai kā tēvs pūlējās meitu pierunāt gan ar labu, gan ar ļaunu, tā ne dzirdēt negribēja par bagāto kungu, kau�u viņ� sēdētu līdz ausīm zeltā, vina atteica.

Kungs nu gaidīja dienu pēc dienas, beidzot viņa sirdi piestrēdza niknums un viņ� zaudēja pacietību. Tad viņ� sacīja meitenes tēvam, ja nu kaimiņ� neturē�ot savu solījumu, tad viņ� pats arī kaut ko uzsāk�ot, jo ilgāk gaidīt vairs nedo�mājot.

Nabaga vīram vairs nebija nekāda padoma, un viņ� teica kungam, lai tas rīkojot kāzas, sa�lūdzot kāzu viesus un mācītāju un tad paaicinot vina meitu itin kā darbā. Un, kad nu vina atnāk�ot, lai kungs bez vārda runas piespie�ot meiteni apprecēties, tā ka viņa pat nepagūstot apdomāties.

Kungam �is padoms bija pa prātam. Viņ� vē�lēja brūvēt dzērienus, cept un vārīt, lai kāzu mie�lasts būtu gods godam. Kad viesi jau bija sapulcēju�ies, kungs pasauca puisi un lika tam steigties pie kaimiņa un palūgt, lai dod viņam atvest to, ko apsolījis.

�������� Bet, ja tu nebūsi atpakaļ pēc piecām mi�nūtēm, tad es tevi!� � viņ� izsaucās un padrau�dēja ar dūri. Kungs vēl nebija pabeidzis sakāmo, kad puisis jau aizjoza, ko kājas nes.

��������� Man tev jānodod sveiciens no saimnieka un jālūdz, lai tu viņam aizsūti solīto, � puisis sacīja, � bet tam jānotiek tūdaļ, jo citādi var iziet plāni, kungs �odien varen spurīgs.

������� Jā, jā, aizteci lejā uz pļavu un paņem viņu sev līdzi, rau, tur jau viņa ir, � zemnieks rādīja.

Un puisis cilpoja uz pļavu. Tur saimnieka meita kasīja sienu.

�������� Man jāpaņem tas, ko tavs tēvs apsolījis kungam, � viņ� sacīja.

�Ak tā, viņi mani grib izāzēt!� meita nodo�māja.

�������� Nu labi! � vina atteica. � Tā ir mūsu sirmā ķēvīte. Ej un paņem viņu, tur jau tā stāv, piesieta viņpus pļavai.

Puisis uzlēca sirmajai ķēvītei mugurā un aizlēk�oja auļu auļiem.

������ Vai tu viņu atvedi? � kungs vaicāja.

������� Viņa stāv lejā pie durvīm, � puisis atbil�dēja.

������� Nu tad aizved viņu uz biju�ās saimnieces istabu, � kungs pavēlēja.

������ Ak tu �ēlīgais tētīt, kā lai es to izdaru? � puisis izsaucās.

������� Dari, kā es lieku! Un, ja pats netiec galā, paņem palīgus, � saimnieks norādīja. Viņ� do�māja, ka meitene laikam gan negribēs ar labu padoties.

Pavēries kunga sejā, puisis saprata, ka pre�toties velti.

Viņ� metās ārā un paaicināja palīgos visus kalpus, kas vien atradās mājās.

Da�i no viņiem vilka, citi stūma no mugur�puses un beidzot uzdabūja ķēvi aug�ā un ievilka istabā. Tur jau bija nolikta līgavas rota.

������� Tā, nu tas ir padarīts, kungs. Bet tas bija grūtākais darbs, kādu jebkad esmu paveicis �ajā mājā, � puisis sacīja.

������� Būs jau labi, par velti tu nenomocījies, � saimnieks atteica. � Sūti tagad iek�ā sievie�us, lai izgrezno līgavu.

������� Tavu brīnumu! � puisis sauca.

������� Nu, bez izrunām! Lai sievie�i izrotā līgavu un neaizmirst kā kroni, tā vainagu! � kungs pavēlēja.

Un tad puisis �āvās uz virtuvi.

������� Paklau, meitas, jums jāizgrezno par līgavu sirmā ķēvīte! Kungs acīmredzot grib uzjautrināt savus viesus.

Un tad nu meitas sakrāva visu rotu sirmajai ķēvītei virsū un teica, ka viss esot, kā nākas, galvā esot vainags un kronis arī.

�������� Tad jau labi, ved viņu �urp! Es pats viņu saņem�u durvīs! � saimnieks atbildēja.

Tad kāpnes smagi nobūk�ķēja, acīmredzot tā nebija tāda līgava, kas gāja viegliem solī�iem zī�da kurpītēs. Bet, kad durvis atvērās un kunga līgava ieklumzāja goda istabā, tur sacēlās liela jautrība un pasprūda skaļi smiekli. Kungu �ī lī�gava tā bija piemuļķojusi, ka viņ� vairs ne akls nebildināja citu.

Dzīvoja reiz vīrs ar sievu, un, kad iestājās pa�vasaris un vajadzēja sēt labību, viņiem nebija nedz sēklas, nedz naudas, par ko to nopirkt. Vi�ņiem bija viena vienīga gosniņa, un tad nu vīram vajadzēja to vest uz pilsētu pārdot, lai par sa�ņemto naudu nopirktu sēklas. Bet, kad pienāca laiks doties ceļā, sieva neparko negribēja atļaut braukt vīram, jo baiļojās, ka viņ� ieņemto naudu nodzers. Tāpēc viņa pati devās ar govi ceļā un paņēma līdzi vēl vistu.

Netālu no pilsētiņas viņa satika miesnieku.

������ Vai tu, sieviņ, govi pārdosi? � tas vaicāja.

������� Jā, kā tad, ka pārdo�u, � sieva atbildēja.

�������� Un cik tu par to gribi?

�������� Par govi es prasu vienu dālderi, bet par vistu simt dālderu, � sieva atbildēja.

������ Vista man nav vajadzīga, un gan tu to pār�dosi, kad nonāksi pilsētā. Par govi esmu ar mie�ru maksāt vienu dālderi.

Viņa pārdeva govi un saņēma dālderi, bet pil�sētā neviens negribēja maksāt simt dālderu par nopluku�u, vecu vistu. Tad sieva devās atpakaļ pie miesnieka un teica:

������� Es nevaru vistu pārdot. Tev būs jāņem tā arī, ja jau esi nopircis govi.

�������� Gan jau mēs par to vienosimies, � mies�nieks atteica. Un tad lūdza sievu pie galda un cēla viņai priek�ā ēdienu un sīvo, un sieva galīgi noreiba un zaudēja sapra�anu.

Kamēr sieva gulēja, miesnieks viņu iebāza darvas mucā, bet pēc tam apvalstīja spalvās.

Atmodusies sieva pamanīja, ka visa ir klāta ar spalvām, un brīnījās: �Nez vai tā esmu es vai neesmu? Nē, es tā neesmu, tas laikam ir kāds liels, ērmīgs putns. Bet kā lai noskaidroju, vai tā esmu es vai neesmu? Jā, zinu gan. Ja, pārnā�kot mājās, teļi mani laizīs un suns neries, tad tā esmu es.�

Bet, līdzko suns pamanīja �o biedēkli, tas sā�ka neganti riet, itin kā pagalmā būtu ienācis zaglis un laupītājs.

�Nē, tā neesmu es,� sieva nosprieda. Un arī kūtī teļi, saozdami darvas smaku, negribēja viņu laizīt. Tad nu sieva uzkāpa uz �ķūņa jumta un sāka vicināt rokas, būdama pārliecināta, ka tū�daļ pacelsies gaisā.

To ieraudzījis, vīrs paņēma bisi un sāka uz sievu tēmēt.

��������� Vai dieniņ, ne�auj jele, ne�auj, tā esmu es! � sieva brēca.

������� Ak tu tā esi? Nu tad kāp zemē, nestāvi kā kaza uz jumta un dod man norēķinu!

Sieva nokāpa lejā no jumta, bet viņai nebija ne gra�a kabatā, jo no miesnieka dabūto dālderi viņa bija pazaudējusi.

�������� Tu jau esi galīgi prātu izdzīvojusi! � vīrs dusmās iesaucās un teica, ka viņu pametīs un nenāks atpakaļ, ja ceļā nesatiks trīs tikpat muļkas sievas.

Un vīrs devās ceļā. Kādu laiciņu gājis, viņ� ieraudzīja sievu, kura skraidīja tikko celtā mājā iek�ā un ārā, turēdama rokās lielu, tuk�u sietu. Ikreiz, skrienot mājā, viņa uzmeta sietam priek��autu, it kā tajā būtu kaut kas iek�ā, un tad sietu iztuk�oja uz grīdas.

������� Ko tad tu tur dari, sievel? � vīrs vaicāja.

������� Ak, es gribētu ienest mājā mazliet saulītes, tikai nekā nevaru to izdarīt. Tikko iznāku ārā, tā siets pilns līdz malām, bet, kā ieeju iek�ā, � siets ir tuk�s. Kad dzīvoju vecajā mājā, man sau�les bija atliku likām, kau�u es to nemaz nenesu iek�ā. Ja kāds man pagādātu sauli, es ar mīļu prātu tam samaksātu trīssimt dālderu.

������� Vai tev ir cirvis? � vīrs jautāja. � Tādā gadījumā es tev pagādā�u sauli.

Viņ� dabūja cirvi un izcirta logus, jo mājas cēlāji to bija aizmirsu�i izdarīt. Istabā tūdaļ ie�spīdēja saule, un vīrs dabūja trīssimt dālderu.

�Tā bija pirmā muļķe,� vīrs nodomāja un de�vās tālāk.

Pēc maza laiciņa

viņ� nonāca pie kādas mājas, no kuras skanēja kliedzieni un brēcieni. Iegājis mājā, viņ� ierau�dzīja, ka sieva ar koku zvetē vīram pa galvu. Vīram bija uzvilkts gal�vā krekls bez izgriezu�ma.

���Vai tu gribi nosist savu vīru, mīļā sieviņ? � ceļavīrs vaicāja.

������� Nē, es tikai gribu izsist kreklā caurumu, � sieva atbildēja.

Bet vīrs kliedza un vaimanāja.

�������� Lai Dievs stāv tam klāt, kam jāvelk mu�gurā jauns krekls! � viņ� sauca. � Ja kāds cil�vēks iemācītu manai sievai iztaisīt kreklam caurumu citādā veidā, es viņam labprāt dotu trīssimt dālderu.

����������� Tas viegli izdarāms, dodiet tikai man grieznes, � ceļavīrs atbildēja. Viņ� dabūja griez�nes, izgrieza kreklā caurumu un ar dabūtajiem trīssimt dālderiem devās tālāk.

�Tā bija otrā muļķe,� vīrs nodomāja.

Viņ� gāja un gāja, kamēr nonāca līdz kādai mājai. Vīrs nodomāja iegriezties tanī maķenīt at�pūsties. Un viņ� iegāja istabā.

������� No kurienes nākdams? � sieva vaicāja.

������� Esmu no Piesaules draudzes, � viņ� atbildēja.

������� Ak tad no aizsaules? Tad tu gan laikam pazīsi manu vīru Pēru otro!

Sieva bija trīs reizes precējusies. Pirmais un pēdējais vīrs bija biju�i varen neganti. Tāpēc vi�ņa ticēja, ka otrais vīrs, kas bija bijis pret viņu tik labs, būs guvis aizsaulē svētlaimi.

������� Jā, protama lieta, ka es viņu pazīstu, � ceļavīrs atbildēja.

��������� Kā tad viņam tagadiņ klājas? � sieva pra�ņāja.

������� Ak, ne visai labi, � atteica vīrs no Pie�saules. � Viņ� tur aug�ā staigā apkārt nabago�dams, jo viņam nav nedz ēdiena, nedz dzērienu, nedz drānu, ko vilkt mugurā, nemaz nerunājot par naudu.

������� �ēlīgais Dievs! Viņam nu gan nepieklājas ciest aizsaulē tādu trūkumu, viņam, kas atstāja man tik lielu mantojumu. Visa istabaug�a pilna ar viņa drānām, un vēl tur stāv liela lāde, pilna ar naudu. Ja tu būtu tik labs un paņemtu to viņam līdzi, tad dabūtu vēl piedevām zirgu un ratus, ar ko mantu aizvest. Zirgu un ratus viņ� var paturēt un braukāt no mājas uz māju, tad viņam nevajadzēs staigāt kājām.

Piesaules draudzes vīrs saņēma veselu vezumu ar drānām, lādi, pilnu ar spo�u sudraba nau�du, un tik daudz ēdamā un dzeramā, cik pats vēlējās. Visu to saņēmis, viņ� iekāpa ratos un aizbrauca.

�Tā bija tre�ā,� vīrs nodomāja.

Bet �īs sievas tre�ais vīrs tobrīd laukā ara un, pamanījis, ka sve�inieks aizbrauc ar zirgu un ratiem, steidzās uz mājām un vaicāja sievai, kas tas tāds bijis, kas aizbraucis ar viņa bēro.

��������� Ak tas? Tas bija no aizsaules draudzes. Viņ� teica, ka manam nelaiķa otrajam vīram Pē�rām aizsaulē klājoties gau�ām ļauni, viņ� klīstot no mājas uz māju, un viņam neesot nedz ēdamā, nedz dzeramā, arī naudas ne. Tad nu es viņam iedevu visas Pēra otrā drēbes un veco lādi ar sudraba dālderiem.

Vīram tūdaļ viss bija skaidrs. Viņ� apsegloja zirgu un aizauļoja. Pēc neilga laika viņ� bija gan�drīz jau panācis tīru, kas sēdēja uz vezuma un brauca. Bet �is, to pamanījis, iebrauca zirgu ar ratiem me�ā, izrāva sarus no zirga astes un uz��āvās paugurā. Zirga sarus viņ� piesēja pie bērza, bet pats nometās zem koka un blenza mākoņos.

�������� Nē, ak nē! � viņ� it kā pats sev sacīja, kad pie viņa piejāja Pērs tre�ais. � Nē, kaut ko tādu nemū�am neesmu redzējis! Kaut kas neie�domājams!

Pērs apstājās, vēroja vīru un domāja, nez vai nabaga cilvēks ir pie pilna prāta, jo ko gan tas viss varētu nozīmēt? Beidzot viņ� vaicāja:

�������� Ko tad tu tā guli un blenz mākoņos?

�������� Nē, kaut ko tādu savu mū�u neesmu re�dzējis. Nule viens vīrs ar savu bērīti uzbrauca debesīs. Redzi, te pie bērza vēl paliku�i zirga astes sari, un tur debesīs tu vari redzēt bēro zirgu.

Pērs uzmeta acis mākoņiem, pēc tam parau�dzījās uz ceļavīru un sacīja:

������� Es redzu vienīgi zirga astes sarus pie bērza.

������� Nu kā tad, tur stāvēdams, tu neko nevari saredzēt, bet nāc apgulies un tad raugies debe�sīs, tikai nenolaid acis no mākoņiem.

Kamēr nu Pērs tre�ais gulēja un raudzījās mākoņos, līdz acis viņam sāka asarot, sve�ais vīrs uzkāpa mugurā viņa zirgam un aizbrauca bērīti ar visu vezumu. Kad uz ceļa sāka rībēt rati, Pērs tre�ais atguvās, bet bija tā apjucis, ka pat neatjēdza dzīties sve�ajam pakaļ, un, kad taisījās to darīt, jau bija par vēlu.

Tā nu viņ� palika ar tuk�ām rokām, un, kad pārnāca mājās un sieva viņam vaicāja, kur pali�cis zirgs, viņ� atbildēja:

�������� To es arī nosūtīju Pērām otrajam, jo, ma�nuprāt, nebūs jauki, ja viņ� braukās debesīs ar darba ratiem. Tagad viņ� varēs pārdot darba ra�tus un nopirkt sev labus braucamos ratus.

������� Lielais paldies! � sieva izsaucās. � Nebū�tu domājusi, ka tu esi tik labs.

Kad vīrs, kas bija dabūjis se�isimt dālderu un veselu vezumu ar drānām, un turklāt vēl naudu, pārbrauca mājās, viņ� redzēja, ka lauki aparti un apsēti. Vispirms viņ� vaicāja sievai, no kurie�nes viņa dabūjusi sēklu.

������ Ak, � viņa atbildēja. � Alla�iņ esmu dzir�dējusi: ko cilvēks sēj, to viņ� arī pļauj. Tad nu es iesēju visu sāli, kas mums bija mājās, un tik�līdz uzlīs lietutiņ�, esmu pārliecināta, ka sāls uz�dīgs.

������� Muļķe tu esi un muļķe paliksi, kamēr vien dzīvosi. Bet, lai nu būtu kā būdams, tās citas sievas nav ne par matu labākas, � vīrs noteica.

Bija reiz divas sievas, kuras ķildojās, kā jau sievas to mēdz darīt, un, ja viņām nebija cita, par ko ķildoties, tad viņas sāka ķildoties par saviem vīriem, kur� no tiem esot lielāks muļķis. Beidzot viņas sanāca gandrīz vai matos, jo, protama lie�ta, � vieglāk izraut nazi nekā beigt ķildu.

Viena no sievām teica, ka neesot nekā tāda, ko vīrs viņai neticētu, ja viņa to apgalvotu, jo viņ� esot stulbs kā trollis. Otra pastāvēja, ka vi�ņas vīrs darī�ot visnegudrākās lietas, ja vien vi�ņa teik�ot, lai viņ� to dara, jo viņ� esot tāds stulbiķis, ka itin neko nesajēdzot.

��������� Labi, pamēģināsim, kura vislabāk pratīs savu vīru piemuļķot, tad redzēsim, kur� no vi�ņiem ir tas stulbākais, � viņas nolēma. Un pie tā arī palika.

Kad vīrs pārnāc# no me�a, viena sieva sacīja:

������� Vī, manu dieniņ, kāds tu izskaties! Tu lai�kam gan esi slims, izskaties glu�i tā, it kā nāve tev būtu zobu galā!

������� Visa nelaime ir tā, ka esmu izsalcis un iz�slāpis, � vīrs atbildēja.

�������� Dievs lai stāv mums klāt! � sieva izsau�cās. � Ar tevi ir ļaunāk un ļaunāk! Tu jau iz�skaties kā mironis. Tev jāapguļas. Drīz tu noliksi karoti!

Un tā viņa noņēmās, kamēr vīrs noticēja, ka viņam patiesi nāve klāt. Sieva piedabūja, ka viņ� apgūlās, salika rokas uz krūtīm un aizvēra acis, tad viņa vīru iestūķēja �ķirstā. Bet, lai vīrs nenosmaktu, viņa �ķirsta vākā bija izurbusi da�us caurumus, tā ka viņ� varēja maķenīt palūkoties ārā un ieelpot svaigu gaisu.

Otra sieva paņēma divas kārstuves un apsē�dās kārst vilnu, lai gan tādas nemaz nebija. Vīrs ienāca istabā un noraudzījās �ajos kumēdiņos.

����������� Nav nekāda liela labuma, ja ratiņam trūkst riteņa, bet, ja sieva kār� vilnu bez tās, tad viņa nav savā prātā.

�������� Bez vilnas? Protams, ka man ir vilna, tu tikai to nevari saredzēt, jo tā ir aplam smalka, � sieva atcirta.

Beigusi kārst, viņa paņēma ratiņu un sāka vērpt.

�������� Nē, tas nu ir par traku! Tu ta�u min ra�tiņu, bet tajā nav vilnas, � vīrs izsaucās.

������� Ko, nav vilnas? Protams, ka vilna ir, tikai tā ir tik smalka, ka jābūt gai�ākām acīm, lai to saredzētu! � sieva izsaucās.

Beigusi vērpt, viņa sagatavoja stāvus un sāka aust. Pēc tam noņēma audumu un izgrieza no tā vīram svārkus. Kad svārki bija gatavi, sieva tos pakāra istabaug�ā.

Vīrs nevarēja saskatīt ne audumu, ne svār�kus, bet galu galā nosprieda, svārki esot tik smalki, ka viņ� nespēj saredzēt, un sacīja:

������� Jā, jā, ja nu tie ir tik smalki, tad jau tādi arīdzan būs!

Kādudien sieva viņam sacīja:

��������� Tev jāiet bērēs, jo �odien apbedīs mūsu sābri, tad nu uzvelc jaunos svārkus.

Ja jau nu jāiet, tad jāiet. Un sieva viņam pa�līdzēja uzvilkt jaunos svārkus, kas bija tik smal�

ki, ka vīrs viegli varētu tos saplēst, ja pats vilktu mugurā.

Kad nu vīrs atnāca sābra sētā, visi jau bija krietnā dū�ā, un viņu skumjas nekļuva lielākas, redzot vīru jaunajās drēbēs. Bet, kad nu bērinie�ki dzīrās doties uz kapsētu un miru�ais paglū�nēja pa �ķirsta caurumu, viņ� sāka smieties skalā balsī.

���������� Nē, nu gan man jāsmejas! Dienvidsētas Ule ta�u atnācis uz manām bērēm glu�i pliks! � viņ� izsaucās.

Bērinieki, to dzirdēdami, pasteidzās noņemt �ķirstam vāku, un sābris, kas bija atnācis jau�najos svārkos, vaicāja, kā gan tas iespējams, ka vīrs, kas guļot �ķirstā, smejoties. Pareizāk būtu, ja viņ� raudātu.

��������� Raudas nevienu no kapa neuzcels, � sāb�ris atbildēja. Bet, kad abi aprunājās, tad atklā�jās, ka visu to sagudroju�as viņu sievas. Tad vīri devās uz mājām un rīkojās gudrāk nekā jebkad līdz �im. Un, ja nu kāds gribētu zināt, ko viņi darīja, lai tad pavaicā rīkstēm.

Godīgi nopelnītā nauda ���������..

Kā Pelnru�kis sacentās ē�anā ar trolli ������������������..

Par puisi, kas gāja pie Ziemeļvēja atprasīt savus miltus

Uzticīgais un Neuzticīgais ��������..

Nepateicība ir pasaules alga �.

Austrumos no saules un rietumos no mēness

Kuru sievietes mīl, tam labi klājas

Bagātais tirgonis Pērs ����������.

Zosu ganīte Ose ���������.

Milzis, kas staigāja apkārt bez sirds

Trīs krustmāminas ������������

Zemnieks Vējabārda �����������

Plu�ke �������������������

Ceļabiedrs ����������������..

Peiks �������������������..

Mācītājs un zvaniķis ���

Velns un fogts

Kunga līgava ���������������

Pasaulē ir tādas sievas ����������.

Muļķa vīri un gudrās sievas �.

NORVĒĢU PASAKAS Sastādījusi un tulkojusi E. Kliene

Redaktore V. Stabulniece Mākslinieks 1. Zvagūzis Mākslinieciskais redaktors G. Kmtojs Tehniskā redaktore I. Dorofejeva Korektore B. Vārpa

Nodota salik�anai 01.09.94. Parakstīta iespie��anai 13.01.95. Formāts 60x84/16. Ofseta papīrs. Ofseta tehnika. 9,77 uzsk. iespiedi.; 5,42 izdevn. 1. Pasūt. Nr.

�Zinātne�, Turgeņeva ielā 19 Reģistrācijas apliecība Nr, izdevniecības �Zinātne� open cehā, Dzērbenes ielā 14,