�arls Perro

.

Kāds dzirnavnieks, kam bija trīs dēli, mirdams tiem at�stāja tikai dzir�navas, ēzeli un runci. Tēva mantu brāļi pa�i itin viegli sadalīja, nepieaicinot ne notāru, ne tiesnesi, jo tie ātri vien būtu izputināju�i viņu nabadzīgo mantojumu. Vecākajam brālim tika dzirnavas, vidējam � ēzelis, bet jaunākajam nepalika nekas cits kā vienīgi runcis.

Dabūjis tik niecīgu mantojuma daļu, jau�nākais brālis nevarēja un nevarēja samieri�nāties.

������� Mani brāļi, � viņ� mēdza sacīt, � sa�metu�ies kopā varēs godīgi nopelnīt sev iztiku. Bet es, kad bu�u apēdis runci un no viņa adas pa�ūdinājis uzroci, varē�u mirt badā.

Runcis, kas �os vārdus dzirdēja, bet to ne�izrādīja, mierīgi un prātīgi sacīja:

������� Nebēdājiet, saimniek! Iedodiet man tikai maisu un pasūtiet zābaku pāri, lai man būtu vieglāk staigāt pa brik�ņiem, un jūs redzēsit, ka jūsu mantojuma daļa nav nemaz tik niecīga, kā jums liekas.

Lai gan run�a īpa�nieks uz �iem vārdiem daudz nepaļāvās, ta�u atcerējās, ka viņam bija gadījies redzēt da�ādus run�a niķus un stiķus, kad tas, medījot �urkas un peles, gan izlikās beigts, gan karājās aiz pakaļkājām, gan ierakās miltos, un tādēļ varēja arī cerēt, ka runcis nelaimē iespēs palīdzēt.

Saņēmis visu prasīto, runcis �igli apāva kājas un, pārmetis pār plecu maisu, ko ar

priek�ķepām pieturēja aiz auklām, devās uz me�a aploku, kur mita daudz tru�u. Nolicis zemē maisu, kurā bija klijas un zaķa kāposti, un kā beigts izstiepies zālē, runcis sāka gaidīt, lai kāds jauns trusēns, labi nepazīdams �ās lielās pasaules viltu, ņemtu un ielīstu maisā pamieloties.

Runcis vēl lāgā nebija apgūlies, kad jau kāds jauns, vientiesīgs trusis ielīda maisā, un runcis, a�i paraudams auklas, saķēra to un bez kādas �ēlastības no�miedza.

Juzdamies gau�ām lepns par savu laupījumu, runcis devās pie karaļa un lūdza, lai tas viņu pieņem. Runci ieveda viņa majestātes pilī, kur, iegājis iek�ā, viņ� karaļa priek�ā zemu palo�cījās un teica:

������� Augstais valdniek, �o trusi marķīzs de Karabass (�o vārdu viņam bija labpaticis pie��ķirt savam saimniekam) man uzdeva pasniegt jums.

������� Pasaki tu savam saimniekam, � karalis atbildēja, � ka es viņam pateicos un ka viņ� man ir sagādājis prieku.

Nākamajā reizē runcis paslēpās labības lau�kā, atstājis maisam vaļā galu. Kad tajā ieskrēja

divas irbes, viņ� auklas aizrava ciet, un abas irbes bija roka. Tad runcis nesa tas pasniegt karalim, tāpat kā to bija darījis ar trusi. Karalis ar prieku pieņēma arī abas irbes un lika runci atalgot.

Tā runcis darīja divus trīs mēne�us, laiku pa laikam pienesdams karalim kādu medījumu, kuru it kā bija nomedījis viņa saimnieks mar�ķīzs de Karabass.

Kādu dienu, kad runcis bija uzzinājis, ka karalis nodomājis doties izbraukumā gar up�malu kopā ar savu meitu � visskaistāko prin�cesi pasaulē, viņ� saimniekam sacīja:

�������� Ja jūs paklausīsit manam padomam, jums uzsmaidīs laime: jums tikai jāaiziet uz upi peldēties tai vietā, kur es jums norādī�u. Pārējo atstājiet manā ziņā.

Marķīzs de Karabass izdarīja visu, ko runcis viņam ieteica, kaut gan nemaz īsti nezināja, kam tas var noderēt. Tie�i tai laikā, kad run�a saimnieks peldējās, garām brauca karalis, un runcis sāka no visa spēka kliegt:

������� Palīgā, ļaudis! Palīgā, ļaudis! � Marķīzs de Karabass slīkst!

Izdzirdējis kliedzienu, karalis atvēra karietes

����.

durvis un, pazinis runci, kas tik daudzreiz viņam bija nesis medījumu, pavēlēja saviem sargiem �igli doties palīgā marķīzam de Karabasam.

Kamēr nabaga marķīzu vilka ārā no upes, runcis, piegājis pie karietes, pastāstīja karalim, ka pa to laiku, kad viņa kungs peldējies, zagļi tam nozagu�i visas drēbes, kaut gan viņ�, runcis, esot no visa spēka uz zagļiem kliedzis. Īstenībā blēdīgais runcis drēbes bija paslēpis zem liela akmens.

Karalis tūdaļ pavēlēja saviem galminiekiem atgādāt marķīzam de Karabasam kādu no saviem viskrā�ņākajiem tērpiem un parādīja vēl simtiem citu laipnību. Dārgās drānas, ko marķīzam atnesa, padarīja viņu vēl skaistāku (marķīzs jau tā bija skaists un stalta auguma); princesei viņ� ļoti iepatikās. Un, kad marķīzs de Karabass pameta uz princesi pāris rei�u visai goddevīgus un tai pa�ā laikā itin maigus skatienus, viņa tajā neprātīgi iemīlējās.

Karalis uzaicināja marķīzu de Karabasu sēsties karietē un arī piedalīties izbraukumā. Runcis, sajūsmināts, ka viņa nodoms sāk pie�pildīties, priecīgs skrēja karietei pa priek�u.

Sastapis pa ceļam zemniekus, kas pļāva sienu, viņ� tiem pieteica:

������� Labie ļautiņi, siena pļāvēji, ja jūs karalim neteiksit, ka �ī pļava, ko jūs pļaujat, pieder marķīzam de Karabasam, jūs it visus sakapās sīkos gabaliņos kā pīrāgu gaļu!

Karalis patie�ām apjautājās pļāvējiem, kam pieder pļava, kuru tie pļauj.

������� Tā jau ir marķīza de Karabasa pļava, � pļāvēji visi reizē atbildēja, jo bija nobiju�ies no run�a draudiem.

������� Jums te ir jauka mui�a, � karalis sacīja marķīzam de Karabasam.

��������������������� Tā nu ir, valdniek, � marķīzs atbildēja,

������� �ī te pļava katru gadu dod bagātīgu siena ra�u.

Runcis, kas visu laiku skrēja pa priek�u, sastapa ceļā labības pļāvējus un tiem sacīja:

������� Labie ļautiņi, labības pļāvēji, ja jūs ne�teiksit, ka visa �ī labība pieder marķīzam de Karabasam, jūs visus sakapās sīkos gabaliņos kā pīrāgu gaļu!

Karalis, kur� pēc brī�a brauca garām labības pļāvējiem, gribēja uzzināt, kam pieder pla�ie labības lauki.

������� Tie pieder marķīzam de Karabasam, � atbildēja labības pļāvēji.

Karalis atkal ļoti nopriecājās par marķīzu.

Bet runcis, kas visu �o laiku skrēja karietei pa priek�u, visiem, kurus ceļā satika, piekodi�nāja teikt vienu un to pa�u, un karalis nevarēja vien nobrīnīties par marķīza de Karabasa lielo bagātību.

Beidzot runcis sasniedza lepnu pili, kas pie�derēja visbagātākajam cilvēkēdājam pasaulē: visas zemes, kurām karalis bija braucis cauri, bija pakļautas �ai pilij. Runcis jau iepriek� bija papūlējies uzzināt, kas �is cilvēkēdājs ir, kur slēpjas viņa burvestības lielais spēks, un lūdza satik�anos, teikdams, ka negribot paiet garām viņa pilij, neapliecinājis viņam savu cieņu un padevību.

Cilvēkēdājs runci pieņēma tik laipni, cik vien cilvēkēdājs to spēj, un piedāvāja atpūtu savā lepnajā pilī.

�������� Man apgalvoja, � runcis sacīja, � ka jūs protot pārvērsties par jebkuru dzīvnieku, ka jūs, piemēram, varot pārvērsties par lauvu vai par ziloni.

������� Taisnība, � cilvēkēdājs ierēcās. � Un,

lai jums to pierādītu, acumirklī pārvērtī�os par lauvu.

Ieraudzījis savā priek�ā lauvu, runcis tik ļoti nobijās, ka tūliņ metās pa notekcauruli uz jumta, kaut gan tas bija grūti un pat bīs�tami, jo ar zābakiem nav diezin kāda staigā��ana pa jumta dakstiņiem.

Tikai pēc kāda laiciņa, kad cilvēkēdājs atkal bija atguvis savu iepriek�ējo izskatu, runcis nolīda no jumta, un nu atzinās, ka viņ� stipri esot pārbijies.

������ Un vēl man apgalvoja, � runcis teica,

�������� bet tam nu gan es neticu, ka jūs varot pārvērsties pat par vismazāko dzīvnieku, pie�mēram, par �urku vai peli. Taisnību sakot, es gan to uzskatu par pilnīgi neiespējamu.

������� Neiespējamu?! � cilvēkēdājs atkārtoja.

������ Nu tad paskatieties!

Un tai pa�ā acumirklī cilvēkēdājs pārvērtās par peli, kas sāka skraidīt pa grīdu. Runcis vairs ilgāk negaidīja, a�i uzklupa pelei un to aprija kā nieku.

Pa to laiku karalis, garām braukdams, ieraudzija cilvēkēdājā lepno pili un gribēja taja ieiet. Runcis, izdzirdējis karietes riteņu rīboņu

uz paceļamā tilta, izskrēja pretī un sacīja karalim:

������� Esiet sveicināts, viņa majestāte, marķīza de Karabasa pilī. Laipni lūdzam!

�������������������� Kā, marķīza kungs? � iesaucās karalis.

������� Vai arī �ī pils ir jūsu? Nevaru iedomāties nekā skaistāka par �o pagalmu un visām ap�kārtējām ēkām. Nu tad apskatīsim to arī no iek�puses, ja jums nav iebildumu.

Marķīzs pasniedza roku jaunajai princesei, un, sekodami karalim, kas gāja pa priek�u, visi trīs iegāja pla�ā zālē, kur bija klāts lepns mielasta galds. To cilvēkēdājs bija licis klāt saviem draugiem, kuriem vajadzēja ierasties tai pa�ā dienā, bet kuri nebija uzdro�ināju�ies atnākt, zinādami, ka pilī viesojas karalis.

Karalis, būdams sajūsmā par marķīza de Karabasa lieliskām īpa�ībām tāpat kā viņa meita, kura par marķīzu neprātīgi jūsmoja, turklāt redzēdams lielo bagātību, kas marķī�zam piederēja, izdzēris piecus se�us kausus vīna, viņam sacīja:

�������� Ja vēlaties kļūt par manu znotu, mar�ķīza kungs, tad tas nu ir atkarīgs vienīgi no jums.

Marķīzs de Karabass, dziļi jo dziļi palocīda�mies, pieņēma lielo pagodinājumu, ko karalis viņam parādīja, un vēl tajā pa�ā dienā lūdza princeses roku, un visskaistākā princese pa�saulē kļuva par viņa sievu.

Bet runcis tika iecelts augstmaņu kārtā, un peles viņ� tagad ķēra tikai sava prieka vai sena ieraduma pēc.

.

.

Reiz kādā zemē dzīvoja atraitne, kurai bija di�vas meitas. Vecākā gan pēc dabas, gan pēc iz�skata bija tik līdzīga mātei, ka ikviens, kas uzlūkoja meitu, domājās redzam māti. Abas bija tik negantas un tik augstprātīgas, ka neviens ar viņām nespēja sadzīvot. Turpretī

jaunākā meita savas labsirdības un krietnuma dēļ mats matā līdzinājās savam nelaiķa tēvam, turklāt bija tik skaista meitene, kādu reti var redzēt.

Cilvēki parasti mīl tos, kas ir līdzīgi viņiem pa�iem, tāpēc māte neprātīgi mīlēja vecāko meitu, bet ne acu galā neieredzēja jaunāko. Ēst viņai deva virtuvē un lika strādāt vienā strādā�anā.

Bez visiem citiem darbiem nabaga meitenei divreiz dienā bija jāiet uz avotu, kas no mājām atradās krietnas pusjūdzes attālumā, un no turienes jāatnes liela krūze, pilna ar ūdeni.

Kādudien, kad meitene avotā smēla ūdeni, viņai pienāca klāt nabadzīgi ģērbusies sieviņa un lūdza* nodzerties.

������� Dzeriet, māmiņ, vesela, � meitene sacīja un, �igli izskalojusi krūzi, iesmēla ūdeni vis�dzidrākajā avota vietā, un pasniedza sieviņai, pieturēdama krūzi tā, lai būtu ērtāk padzerties.

Kad sieviņa bija padzērusies, viņa meitenei sacīja:

����� Tu esi tik skaista, tik laba un tik laipna, ka man gribas tev kaut ko uzdāvināt (jo viņa bija feja, kas tikai parģerbusies par nabadzīgu

sieviņu, lai redzētu, cik īsti laipna ir jaunā meitene). Es tevi apveltī�u, � feja turpināja,

������ lūk, tā � ik vārds, ko tu izrunāsi, izkritīs tev no mutes vai nu kā skaista puķe, vai kā rets dārgakmens.

Kad skaistā meitene pārnāca mājās, māte sāka viņu bārt, ka viņa pārāk ilgi kavējusies pie avota.

������� Piedodiet, māmiņ, � bailīgi sacīja mei�tene, � esmu tie�ām loti aizkavējusies.

Bet, kolīdz viņa teica �os vārdus, no mutes viņai izkrita rozes, pērles un lieli dimanti.

������� Kas te notiek? � gau�ām izbrīnījusies iesaucās māte. � Tev jau no mutes birst pēr�les un dimanti! Kas tas par brīnumu, meitiņ? (Sī bija pirmā reize, kad viņa jaunāko meitu nosauca par meitiņu.)

Nabaga meitenīte vientiesīgi izstāstīja visu, kas bija atgadījies pie avotiņa, un, kad viņa stāstīja, no mutes viņai birtin izbira dimanti.

������ Tad jau man turp jāaizsūta arī vecākā meita, � māte noteica. � Paskaties, Fan�ona, kas tavai māsai birst no lūpām, kad viņa runā! Vai arī tev negribētos saņemt tādu pa�u dā�vanu? Tev tikai jāaiziet uz avotu pēc ūdens

un, kad nabadzīga sieviņa lūgs tev padzerties, tas viņai pieklājīgi jāpasniedz.

������� Tā tikai vēl trūka! � negantā meita at�bildēja. � Es lai ietu uz avotu?!

�������� Bet es gribu, ka tu ej! � māte nelikās mierā. � Un tūlīt pat!

Meita, gan nemitīgi gremzdamās, devās uz avotu. Līdzi viņa paņēma visskaistāko sudraba krūzi, kāda vien bija majas. Viņa vel laga nebija pienākusi pie avota, kad no me�a iznāca grezni tērpusies dāma un lūdza nodzerties. Tā bija ta pati feja, kuru bija satikusi jaunaka māsa, tikai �oreiz feja bija pārģērbusies par princesi, lai pārbaudītu, vai vecākā māsa tie��ām ir tik rupja, kā par viņu runāja.

����� Es laikam esmu �urp atnākusi tāpēc, � negantā meita augstprātīgi atteica, � lai dotu jums dzert?! Nu, protams, arī sudraba krūzi esmu paņēmusi līdzi tie�i tāpēc, lai pasniegtu ūdeni jūsu augstībai! Ja gribat, tad dzeriet!

������� Jūs nu gan neesat diez cik laipna, � feja mierīgi atbildēja. � Neko darīt! Tā kā jūs esat tik nelaipna, es jums pie�ķir�u �ādu balvu: katrs vārds, ko jūs turpmāk izrunāsit, jūsu mutē pārvērtīsies par �ūsku vai par krupi.

Tiklīdz māte ieraudzīja savu vecāko meitu pārnākam, viņa tai pa gabalu sauca:

������� Kā tad bija, meitiņ?

������� Tā, redz, bija, māmiņ! � negantā meita atbildēja, un no mutes viņai izvēlās odzes un resni jo resni krupji.

�������� �ēlīgā debess! � māte iebļāvās. � Kas tad tas? Pie visa tā vainīga ir tava māsa: gan viņa man par to dabūs! � Māte nikni klupa virsū jaunākajai meitai, grasīdamās to nopērt.

Nabaga meitenīte metās bēgt un paglābās tuvējā me�ā. Me�ā viņu sastapa karaļa dēls, kas tobrīd atgriezās mājās no medībām. Pār�steigts par meitenes skaistumu, princis apjau�tājās, ko viņa viena �eit, me�ā, darot un kāpēc. tik gau�i raudot.

������� Ak vai, mans kungs, māte mani padzina no mājām!

Karaļa dēls, redzēdams, ka viņai no mutes izkrīt piecas se�as pērles un tikpat daudz arī dimantu, lūdza, lai viņa paskaidrotu, kas tas par brīnumu. Un meitene pastāstīja visu, kas bija noticis.

Karaļa dēls meitenē iemīlējās, un, apsvēris, ka �āda meitenes spēja ir daudz vērtīgāka

par katru pūru, kāds varētu būt citai līgavai, viņ� meiteni aizveda uz pili pie sava tēva un lūdza meitenes roku.

Bet vecākā māsa jo dienas kļuva nejaukāka un nejaukāka, tā ka beidzot pat pa�as māte padzina viņu no mājām. Neatradusi nekur pa�tvērumu, ļaunā meita iegāja dziļdziļa me�a biezokni un tur arī nomira.

Шарль Перро КОТ В САПОГАХ Издательство �Лиесма� Рига 1976 На латышском языке Серия �Клубок сказок� Перевела с французского М. Гринфельд Художник Г. Кроллис

�arls Perro RUNCIS ZĀBAKOS

Redaktore A. Sprīvule. Māksi, redaktors H. Purvlņ�. Tehn. redaktore D. Pastare. Korektore I. Lakstīgala.

Nodota salik�anai 1976. g. 10. jūnijā. Parakstīta Iespie��anai 1976. g. 30. septembrī. Olseta papīrs 120 g, for�māts 60 X 90/8. 4 fiz. iespiedi.; 4 uzsk. iespiedi.; 4,39 izdevn. I. Metiens 120 000 eks. Maksā bro�ēta � 38 kap., Iesēj. Nr. 4 � 77 kap. Izdevniecība �Liesma� Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 428/28008 B-348. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Paraugtipogrāfijā Rīgā, Vienības gatvē 11. Pasūt. Nr. 998.