�

Vai jūs pazīstat, bērni, �o mīļo, mazo putniņu?

Vasaru, kad visas puķes ir ziedos un visi putni dziesmu pilni, viņu neredz. Bet kādu rītu, kad zeme ir baltā salnā un no kokiem krīt pirmās dzeltenās lapas, zīlīte ierodas. Viņa lēkā me�a ro�u krūmā, klusi svilpo: si-si-si un knābā sarkanās ogas. Un jūs zināt: vasara ir projām, puķes ir novītu�as, saule no mums novērsusi savu mīļo vaigu. �o vēsti jums atnesusi zīlīte.

Kad laukā ir ziema, sprēgā sals vai ziemelis grie� gaisā sniega putekļus, zīlīte pielai�as pie loga. Viņai nav ko ēst. Viņa pieklauvē pie loga rūts ar savu knābīti, it ka gribētu teikt: �Mīļie bērniņi, paēdiniet mani!� Un, ja gadās bērni, kas saprot zīlītes valodu, tie zina, kas jādara. Viņi savāc maizes drus�kas un uzber uz palodas. Lai ēd mazais, mīļais putniņ�. Pa�ēdu�am vieglāk būs sagaidīt silto pavasari, kuru tik ļoti gaida arī bērni.

Beidzot pavasaris ir klāt. Viņ� atnāk kā mīļ�, nerātns

puisēns un piesvie� visas pļavas ziediem, visus kokus lapām. Zīlīti vairs nekur nemana. Viņa ir aizlaidusies uz lieliem lapu me�iem vīt savu ligzdiņu.

Man nāk prātā kāds gadījums ar zīlīti no manas tālās bēr�nības. Pastāstī�u jums to.

Tas bija kādā aukstā ziemas rītā. Tēvs bija aizgājis linus kulstīt un māte lopus kopt. Mēs ar brāli divi vien bijām istabā. Stāvējām pie mazā lodziņa un apbrīnojām skaistās ledus puķes, ko sals bija uzbūris uz rūtīm.

Tuk-tuk-tuk ��piepe�i kāds pieklauvēja pie rūts.

��� Paraug, kur zīlīte, � teica brālis. � Viņa laikam grib istabā.

Tie�ām. Aiz rūts uz palodas dēlī�a bija nometusies zīlīte. Glu�i sabozusies no sala, viņa knābāja sniegu. Nabadzīte, tātad arī izsalkusi tā bija. Man iekrita kādas domas prātā.

��� Vai zini ko? � es teicu brālim. � Noķersim �o zīlīti ar mūsu peļu slazdiņu! Viņa ir izsalkusi un nosalusi. Istabā tai klāsies labi. Jā?

��� Noķersim, � brālis īsi pievienojās.

Mēs paņēmām no pieliekamā kambara peļu slazdu. Tas bija no drāts ar aizkrītamām durtiņām. Vidū bija āķis, kura viens gals atradās slazda iek�pusē, un pie tā mēdza piestiprināt gaļu vai maizi. Otrs āķa gals atradās slazda ārpusē, un aiz viņa viegli aizkabināja atvērto durtiņu kātu. Tikko pele iegāja slazdā un parāva uzsprausto kumosu � klap�, slazds aizkrita. Pele bija gūstā.

Piestiprinājām pie āķa gaļas gabaliņu. Tad iznesām slazdu laukā, lai nostādītu uz palodas. Mūs ieraudzīdama, zīlīte aizspurdza un nometās ceriņu krūmā. Uzstādījām slazdu,

aizkabinājām durtiņas viegli un tad pa�i iegājām istaba. No�slēpāmies pie loga un gaidījām, kas būs.

Drīz tie�ām atkal ieradās zīlīte. Sākumā viņa apmetas pie�nācīgā attālumā no slazda un to ziņkārīgi aplūkoja. Tad kļuva dro�āka un pienāca tuvāk.

Tad uzlēca uz slazda un mēģināja aizsniegt gaļas gabaliņu no ārpuses. Bet tas nebija iespējams.

Mēs raudzījāmies, elpu aizturēju�i. Zīlīte nolēca no slazda un apgāja tam visapkārt. Nu viņa bija nonākusi pie durtiņām. Nu viņa apstājās kā pārdomādama.

��� Līdīs . .. nelīdīs, � būra brālis, likdams viena pirksta galu pie otra. � Zvirbulis gan nelīstu. Viņ� �ādās lietās gudrs.

Zīlīte vēl brītiņu kavējās. Bet tad izsalkums pārvarēja viņas bailes. Pāris dro�u lēcienu, un tā bija klāt pie gaļas. Mēs sastin�gām pie loga. Zīlīte knāba. Klaps � aizkrita slazds . . .

Mēs metāmies laukā. Zīlīte, mūs ieraudzīdama, sāka nemie�rīgi �audīties savā būrītī.

���� Nebaidies, nabadzīt, mēs tev nekā nedarīsim, � es to mierināju.

Ienesām zīlīti istabā un nolēmām tūliņ laist viņu laukā no slazda.

Piegājām ar viņu pie loga. No piedzīvojumiem jau zinā�jām, ka putniņu nevar laist vajā istabas vidū. Viņ� tūliņ ar visu sparu metas logā, domādams laukā izskriet. Bet priek�ā ir rūts, un putniņ� var nosisties. Vajag laist pie loga, lai putniņ� tūliņ redz, ka caur stiklu tiek cauri tikai gaisma, bet ne viņ�.

Pielikām slazda durtiņas pie pa�as rūts un atvērām tās. Kā �autra zīlīte devās laukā un rūtī iek�ā. Bet � ahu! Rūts bija gan dzidra kā gaiss, bet cauri izskriet tai nevarēja. Zīlīte vēl pāris reizes mēģināja mesties stikla, bet tad noprata, kas par lietu. Drīz vien viņa svabadi lidoja pa istabu un metās uz loga �ķērsnēm, pat nepieskardamās stiklam.

Mūsu prieks bija liels par spārnoto vie�ņu. Kad ieradās tēvs, mēs steidzāmies viņam pretim un, viens otru pārtraukdami, izstāstījām par savu ieguvumu. No sākuma tēvs gan drusku rā�jās. Bet mūsu līksme bija tik gai�a, mēs apsolījāmies zīlīti glā�bāt kā savu acuraugu un pavasarī to atkal laist ārā tik pārlie�cino�i, ka tēvs smaidīdams atļāva zīlītei palikt istabā.

No tā laika zīlīte dzīvoja pie mums. Viņa drīz vien pierada pie cilvēkiem un kļuva par īstu istabas putnu. Laidās uz galda un ēda tur nobērtās maizes drupatas. Iznīcināja kaktos visus zirnekļus. Lo�ņāja pa krāsns aug�u, meklēdama tur prusakus. Pati bija pelēka kļuvusi kā pelnru�ķīte un resna. Laikam noba�rojusies.

Pa nakti tā gulēja aiz griestu sijas. Bet rītā, tikko gaismiņa, jau bija spārnos. Lidoja pa istabu. �ūpojās linu gurstēs pie griestiem. Reizēm sisināja: si-si-si!

Mums bija liels, raibs runcis. Mēs viņu istabā nelaidām, jo zinājām, cik viņ� uz putniņiem kārs. Redzējām vasaru, kā tas kaņepēs līda uz zvirbuļiem. Acis vien zvēroja.

Bet reiz tomēr runcis bija ienācis istabā, mums nemanot.

Mēs pa�laik sēdējām pie galda un ēdām pusdienas. Zīlīte atspurdza un pa paradumam nometās uz loga �ķērsnes.

Piepe�i es ieraudzīju, ka raibais runcis ar vienu lēcienu at�radās uz loga. Mēs ar brāli reizē uzlēcām no saviem krēsliem. Bet bija jau par vēlu. Zīlīte atradās run�a nagos. Viņ� nolēca ar to no loga un devās prom. Mēs kliegdami metāmies tam pakaj. Dūrvis bija ciet, un viņ� laukā izskriet nevarēja. Mēs

noķērām to pagultē, tur tas zvērojo�ām acīm nikni rūca mums pretim. Kad izrāvām viņam zīlīti, tā bija jau pagalam.

Nabaga putniņ�! Knābītis bija asiņains. Actiņas ciet. Ma�nam brālim plūda asaras, un arī es pats tikko valdījos. Nelie�tīgais, asinskārais runcis!

Ietinām zīlīti papīrā un aprakām sniegā zem ceriņu krūma. Un ilgi pēc tam vēl man likās, ka putniņa dvēselīte lido pa is�tabu pelēkiem, mīkstiem spārniņiem. Bet ar runci biju ienaid�nieks uz mū�īgiem laikiem.

.

I

Bija vasaras priek�pusdiena īsi pirms dunduru laika. Rasa vēl nebija no�uvusi. Govis me�malā �ņākdamas ēda mīksto, su�līgo zāli, un rasa tecēja gar viņu rievainajām mēlēm. Augusts bērziņa galā bija no zariem novijis sev ligzdu, sēdēja tanī un �ūpojās. Es gulēju uz noras, kājas saulē, galva ēnā uz cinī�a, un skatījos debesīs. Tur peldēja sudrabotas mākoņu laivas bal�tām, bārkstainām burām, cēlās aizvien augstāk un viena pēc otras izgaisa zilajā mirdzumā. Izplētu rokas, un man likās, ka arī es ceļos aug�up un lidoju. Sāka pat galva reibt, un es ieķē�ros ar pirkstiem zālē, lai patiesi neiekristu dzidrajā zilgmes dzi�ļumā.

Pret apvārsni melnoja slaiko egļu robotās galotnes. Te pāri tām pacēlās pelēks mākonītis, kāpa augstāk un kļuva mazāks, bet nepārklājās ar sudrabu un neizgaisa. Vēl acumirkli � un

mākonītis nāca atkal zemāk, pieauga un palika lidinādamies uz vietas.

Tavu jocīgu mākonīti!

Piepe�i mākonītim izauga spārni. Viņ� sakļāva tos un kā melns akmens krita lejup sīkajos krūmos netālu no mums. Pēc da�ām sekundēm tas atkal pacēlās liela, tum�dzeltena vanaga izskatā. Nagos viņ� turēja gai�u putnu un spēcīgiem spārnu vēdieniem ielaidās me�ā.

��� Vanags aiznes balodi! � Augusts sauca bērziņā kā ka�reivis sargpostenī. � Me�ā vajag būt viņa ligzdai! Skriesim to meklēt!

Govis mierīgi ēda, un mēs devāmies eglājā. Sausie zari sprē�gāja zem pastalām. Vāvere izbijusies nosvieda mums uz galvas pusapgrauztu �iekuru un uzskrēja egļu galotnē. Dzenis ziņkā�rīgi noskatījās uz mums, raibo galvu grozīdams.

Turējāmies vanaga virziena un nonācām pie tum�a egļu pu�dura. Te � kas tas? Pie pudura uz celma sēdēja lielais vanags ar balodi nagos. Viņam blakus atradās vanadzēns īsiem spār�niem un dzeltenām pūkām uz apaļās galvas. Turpat priek�ā pie nelielas egles bija pieslieta gara kārts. Eglē melnoja no �aga�riem pīta, pusizpostīta vanaga ligzda. Pār ligzdas malu kār�stīja dzeltenpūkaino galvu otrs vanadzēns.

Ieraudzījis mūs, vecais vanags nedomāja bēgt un bolīja mums pretim niknas, dzeltensarkanas acis.

���� Laupītājs tāds! � sauca Augusts un svieda vanagam ar sprunguli. Tas ar visu laupījumu palaidās gabaliņu tālāk, no�metās uz zema egles zara un nenovērsa acis no mums.

��� Viņam ir bērni, � es mēģināju attaisnot vanagu, bet Augusts attaisnojumu neatzina.

���� Kāpēc tad viņ� nevar bērniem ķert vardes, peles un �ūs�kas, bet viņam jānogalina nabaga balodītis? Nē, vai zini, ko mēs darīsim? Noķersim jauno vanagu un izaudzināsim to par godīgu putnu.

Tam es piekritu. Vecajam vanagam jau ligzdā palika vēl otrs bērns.

Tuvojāmies vanadzēnam, bet viņ� nikni ie�ņācās, ieplēta spārnus un ar savu līko knābi un asajiem nagiem lēca pretim mūsu rokām. Man gar vaigiem no�virkstēja spārni un cepure novēlās no galvas. Vecais vanags taisīja uzbrukumu.

Nē, tā lieta nebija tik vienkār�a.

���� Es gūstī�u vanadzēnu, bet tu sargi mani no vecā vanaga uzbrukumiem, � teicu Augustam. Tas nolauza krietnu zaru un nostājās kareivīgā pozā. Novilku svārkus un taisījos tos uzlikt vanadzēnam. Vecais vanags atkal uzbruka, bet, Augusta atsists, �ēli kliegdams, ielaidās augstā eglē un nemēģināja vairs tuvo�ties.

Pēc vairākiem veltīgiem mēģinājumiem man izdevās uzmest vanadzēnam svārkus un ietīt viņu tajos. Arā palika tikai līkais knābis un dzeltenās acis, kurās neredzējām bailes, bet tikai spī�tīgu niknumu.

Pārdzinu�i pusdienā govis, ienesām vanagu istabā un palai�dām uz grīdas. Vanadzēns brītiņu sēdēja nekustēdamies, tad savicināja spārnus, skaļi iekliedzās, uzlēca uz galda un metās logā. Rūts noskanēja, bet neplīsa. Vanags apmulsa, nogrozīja galvu un izmēģināja vēl reizi, bet arī �oreiz bez panākumiem. Nodevīgais dzidrums bija ciets un sāpīgs.

Izskrējām laukā, noķērām da�us treknus, zaļus sienā�us un ienesām vanagam. Tas paskatījās uz sienā�iem, neticīgi papu�rināja galvu, bet tomēr nomēģināja vienu. Gar�oja labi. Drīz visi sienā�i bija apēsti. Vanags noslaucīja knābi un nogūlās uz krēsla atzveltnes, pieņemdams vismiermīlīgāko izskatu. Augusts piegāja viņam klāt un gribēja noglāstīt dzeltenās, izpūru�ās spalvas.

Te notika kaut kas ļauns un negaidīts. Vanags nikni iebrē�cās un lēca pret Augusta seju. Nagi dziļi iespiedās vaigā. Augusts kliegdams atgrūda vanagu. No vaiga plūda asinis. Ieskrēja māte, paķēra vanagu aiz spārna un izmeta pa durvīm.

� Tādu me�oni nest mājās! Cik tur trūka, un acs būtu laukā!

Augusta vaigu pārsēja, bet rēta tam palika uz visiem lai�kiem.

Kaut gan biju nobijies un �ēloju brāli, tomēr skrēju skatī�ties, kur paliek vanags. Ticis brīvībā, viņ� skaļi un līksmi ieklie�dzās, savīcināja spārnus un mēģināja laisties. Tomēr �ī augstā māksla viņam vēl neveicās. Arī viens spārns likās ievainots un netika otram līdzi. Vanags nokļuva vienīgi līdz sētai un palika uz tās sē�am.

Es noķēru vardi, nostājos labu gabalu no vanaga un pa�sviedu viņam to. Vanags vērīgi paskatījās uz vardi, ieraudzīja viņu kustamies, nolēca no sētas, apēda laupījumu un atgriezās agrākajā vietā.

Vajadzēja laist lopus laukā. �oreiz ganos aizgāju viens, atstādams vanagu brāļa ziņā. Lai gan Augustam vaigs bija saplosīts, viņ� jau bija vanagam piedevis un atkal meklēja sien�ā�us viņa ēsmai. Kad vakarā atgriezos, vanags tupēja ābeles zarā. Augusts raportēja man, ka esot viņu krietni paēdinājis un tas jūtoties visai apmierināts.

Vanags labprātīgi palika pie mums, kaut gan laidām to pil�nīgā svabadībā. Varbūt tas bija tādēļ, ka viņa ievainotais spārns vēl nespēja pacelt to pāri robainām egļu galotnēm, bet varbūt arī viņ� savā mazajā galviņā bija nospriedis, ka nav ne�maz tik slikti dzīvot gatavā maizē.

Saucām to par Klijānu, jo tēvs teica, ka viņ� esot no klijānu sugas. Arī viņa pa�a skaudrais kliedziens atgādināja �o vārdu: kliān! kliān!

Mēs ar Augustu bijām viņa apgādnieki, un tādēļ arī viņ� mūs uzskatīja par saviem galvenajiem draugiem. Vajadzēja tikai pasaukt: � Kjijān, Klijāni � un vanags pus pa gaisu, pus pa zemi devās pie mums, skatījās mūsu sejā spo�ām, gudrām acīm un gaidīja vardi, peli vai sienāzi. Pret citiem mājas iedzī�votājiem viņ� izrādīja neuzticību, bet no sve�iem baidījās. Uz�brukt mums vai kādam citam naidīgā nolūkā viņ� vairs nemēģi�nāja, kaut gan nelabprāt ļāvās glāstīties.

Pagāja da�as nedēļas. Klijāna spārns sadzija, un viņ� iemā�cījās ātri un veikli laisties. Tas mūsu attieksmes nemainīja. Vanags tāpat kā agrāk tūliņ ieradās, tiklīdz izdzirda saucam savu vārdu, tikai tagad veikli un ātri kā pelēka ēna. Mēs iemā�cījām viņu gaisā saķert pasviesto ēsmu, pie kam tas ar �igān- puikas veiklumu pagriezās nagiem uz aug�u un satvēra laupī�jumu no apak�as, kas mums un mūsu viesiem, kaimiņu bērniem, darīja sevi�ķu prieku.

Sākumā vanags mīlēja sēdēt uz sētas, bet vēlāk izraudzīja sev augstāku vietu � tēva kalves skursteņa galu. �eit viņ� stundām ilgi omulīgi gozējās dūmos un kā īsts saimnieks no�vēroja apkārtni. Tiklīdz kaut kur parādījās lauku pele vai ari kurmis izlīda no alas paelpot rīta svaigumu, Klijāns metās tiem virsū, uznesa skursteņa galā un, dūmos pasildījis, apēda.

� Kalēj, kalēj, nāc ar �auteni, vanags skursteņa galā! � sauca kalvinieki, kas pirmo reizi redzēja Klijānu viņa sarga vietā. Bet drīz jau visa apkārtne zināja, ka tas ir kalēja mājas putns, un labprāt pasvieda viņam pa pelei, priecādamies par vanaga veiklo ķērienu.

Ar cielaviņām un zvirbuļiem Klijāns draudzīgi sēdēja kopā uz sētas. Viņ� tos neaiztika, un tie no viņa nebaidījās. Es do�māju, ka tam par iemeslu bija Klijāna pilnais vēders, bet Augusts bija pārliecināts, ka te sava nozīme arī vanaga labai audzinā�anai.

Arī pret vistām viņ� bija pieklājīgs, un tās par viņu daudz nesūdzējās gailim. Tomēr gailis Klijānu neieredzēja un bie�i skrēja tam virsū, kliegdams: �Ko tu te, ko tu te, ko tu te meklē?� Tādos gadījumos Klijāns nicīgi pagrieza gailim muguru un aiz�laidās uz kādu augstāku vietu, kas nebija pieejama gaiļa stru�pajiem spārniem.

Pastāvīgā karā Klijāns bija ar mūsu pelēko suni Varenu. Tas uzskatīja Klijānu par sve�inieku un, ieraudzījis vanagu, katru reizi uzkliedza viņam savā suņa valodā: �Sve�s, sve�s!� Klijāns to nepacieta un lēca Varenam acīs. Bet Varens bija veikls grā�bējs un trieca Klijānu pa pagalmu, ka spalvas vien putēja. Reiz viņ� pat aizdzina Klijānu uz me�u, un mēs bijām nobēdāju�ies, domādami, ka viņ� vairs neatgriezīsies. Tomēr otrā rītā mums par lieliem priekiem vanags sēdēja savā parastajā vietā � kal�ves skursteņa galā.

Vēlāk, kad Klijāns bija ievingrinājies lai�anās mākslā, viņ� uzsāka ar Varenu gaisa karu, bombardēja to no aug�as strau�jiem nagu un spārnu cirtieniem. Tādus paņēmienus Varens at�zina par starptautiski nepieņemamiem un naca pie mums sūdzē�ties. Mēs viņam neka nevarējām līdzēt, un Varens, atzinis sevi par uzvarētu, kaunīgi slēpās būdā.

III

Mana draudzība ar Klijānu arvien vairak nostiprinājās. Viņ� uzmanīja, kur es atrodos, un labprāt uzturējās mana tu�vumā. Pāris rei�u tas bija pat līdzi man ganos, kas man ne visai patika, jo baidījos, ka vanaga dzimtais me�s to neievilina sevī uz vi'siem laikiem.

Pavadīt mūs siena pļavā Klijānam turpretim neviens nelie�dza. Viņ� arī pilna mērā izlietoja �o atļauju, sēdēja uz �ķūņa jumta vai siena gubas, medīja peles un baidīja pļāpīgos kovār�ņus, kas dzīvoja tuvējā ozolā. Pļavā viņam arī bija izdevība pierādīt man savu draudzību.

Kādu rītu tēvs un mate, nopļāvu�i krietnu gabalu, aizgāja mājās un atstāja mūs ar Augustu vāles ārdīt. Izārdīju�i vāles un izmēģināju�i sienā spēkus, pie kam es, kā vecākais brālis, izrādījos stiprāks, mēs gājām katrs savās darī�anas. Augusts sāka lasīt ataugā zemenes, es nogūlos zem krūma un arī lasīju, tikai ne zemenes, bet grāmatu �Gudrais Ansis un velns�.

Biju pa�laik tai vietā, kur Ansis rijā vāra alvu, lai velna vectēvam ielietu jaunas acis. Man likās pat, ka es dzirdu alvas �ņak�anu uz uguns un auzu salmu �abē�anu zem velna vectēva nagiem. Bet tad pēk�ņi sajutu, ka �ī �ņāk�ana un �abē�ana no�tiek nevis velna rijā, bet tepat pie manas auss. Pagriezu galvu un izbailēs sastingu.

Nepilnu soli no manas galvas kustējās liela, melnraiba odze. Viņas glumām zvīņām apklātais augums lēni virzījās

man tuvāk. Plakanā, trīsstūrainā galva bija pacelta pret manu seju. Skaidri redzēju niknumā kvēlojo�as a�eles un melnu, �ķeltu mēli, ko odze reizēm iz�āva no mutes.

Biju zaudējis katru iespēju kustēties vai kliegt. Nebiju bai�līgs zēns un nekad nepalaidu odzi garām sveikā, ja vien man rokā gadījās kaut neliels zariņ�. Bet �oreiz mani saistīja pie zemes kāda neizprotama burvība. Varbūt �ūska bija mani sa�stindzinājusi ar savu skatu, kā viņa to darīja ar putniņiem, par ko biju lasījis kādā grāmatā.

Odze skatījās uz mani un neatvairāmi līda tuvāk. Tūliņ viņas melnā mēle pieskarsies manai sejai. Piepe�i es izdzirdu spārnu �vīkoņu. Pelēka ēna nozibēja acu priek�ā. Seju apdvesa viegls vējiņ�. Tai pa�ā acumirklī jutu, ka esmu atsvabināts no �ūskas burvības, un uzlēcu kājās.

Netālu no manis uz celma sēdēja Klijāns un spēcīgiem knābja cirtieniem plosīja melnraibo odzi. Es noslaucīju pieri, kas pēk�ņi bija kļuvusi glu�i slapja, un piegāju vanagam. Viņ� skatījās manī spo�ām, gudrām acīm. Es aizmirsu, ka viņ� tikai putns, noliecu galvu viņa priek�ā un sacīju no visas sirds:

� Paldies tev, mīļais Klijāni

Pēc �ī notikuma Klijāna slava izplatījās pa visu apkārtni.

Kādu dienu tēva labības laukā bija sameties vesels mākonis vārnu un kovārņu. Lamādamies un kaudamies savā starpā, ne�lūgtie melnie viesi ņēmās plucināt vārpas un lupināt no tām vēl negatavos graudus. Tēvs paņēma �auteni, lai tos pārmācītu. Iebrucēji tomēr bija nostādīju�i sargus, kas, ieraudzīju�i tēvu gar krūmiem nākam, sacēla troksni. Viss melnais bars pacēlās gaisā. Tēvs iz�āva. Kāds kovārnis kūleņoja lejā. Te, kur bijis nebijis, �āvās �urp vanags, vēl gaisā saķēra kovārni un aiznesa to savām brokastīm.

Līdz �im Klijāns bija miermīlīgs lauku sargs, kas iznīcināja peles un kurmjus tikai savām tie�ām vajadzībām. No �īs dienas turpretim viņ� pārvērtās par mednieku. Vēl pāris �āvienu no tēva �autenes galīgi pārliecināja Klijānu par to, ka starp �au�teni un medījuma kri�anu ir cie�a sakarība. Tiklīdz tēvs parādī�jās ar �auteni, Klijāns sekoja viņam kā medību suns.

��� Redzams, viņa sen�i biju�i mednieki, � smējās tēvs.

Es biju lasījis par bruņinieku un varoņu medību vanagiem. Mans vanags bija līdzīgs viņu vanagiem, vai tad es nevarēju būt līdzīgs Viņiem pa�iem. Arī mani sen�i dro�i vien būs biju�i mednieki. Iztaisīju zobenu no vecas izkapts un koka stopu, kādu biju attēlā redzējis Vilhelmam Tellam. Lielā niknumā kapāju nātres gar sētmali un �āvu akas stabā. Klijāns sēdēja uz sētas un, kā man likās, ar cienību noraudzījās manā darbā. Patiesībā viņ� gan laikam smējās par mani, jo es biju neīsts bruņinieks, bet viņ� � īsts mednieks. Par to drīz dabūju pārliecināties.

Vispirms Augusts stāstīja, ka redzējis Klijānam nagos mazu zaķēnu. Gan viņ� saucis Klijānu, gribēdams zaķēnu atņemt, bet Klijāns neklausījies un laidies ar visu laupījumu. Otrā dienā es Klijānu atradu sē�am pie raibu spalvu �upiņas. Acīmredzot tās piederēja kādai ūbelei, ko Klijāns bija noķēris un notiesājis.

��� Draugs, � es teicu, � tu ta�u esi labi audzināts un labi paēdis vanags. Tev nav nekādas vajadzības ķert godīgus-putnus un atņemt tiem dzīvību. Apsolies man, ka tu vairs tā nedarīsi!

���� Kliān! � iekliedzās vanags un līksmi sasita spārnus. Tas bija viņa kaujas sauciens, bet es to noturēju par solījumu.

Vēl pēc da�ām dienām mūs pārsteidza saimniece, steig�us nokāpdama pie mums no kalna, uz kura stāvēja lielās saimniek- mājas. Seja tai bija dusmīga un rokā balts papīra vīstoklis.

��� Jūsu vanags bijis mūsu vistās!

��� Nevar būt. Klijāns vistu neaiztiek.

��� Kā, nevar būt! Pati redzēju, ka uz jūsu pusi atlaidās. Lūk, paraugies, ko viņ� padarījis!

Saimniece nometa pie manām kājām papīra vīstokli, no kura izkrita saplosīts gailēns.

��� Vanagu vajag turēt piesietu vai arī no�aut, � teica saim�niece manai mātei. � Citādi viņ� aplasīs visu �īs vasaras perē�jumu, un jums pa�iem būs jāmaksā.

���� Es parunā�u ar kalēju, � sacīja māte.

Neiedro�inājos Klijānu aizstāvēt, jo saimniece bija barga.

Aizskrēju pie tēva un izstāstīju gadījumu. Tēvs pasmējās:

��� Tavs audzēknis, un tava atbildība. Ja neklausa ar labu, liec viņu cietumā.

Klijāns tomēr netika ne cietumā likts, ne no�auts, bet pats izvēlējas savu likteni.

Tas gadījas kadā dienvidū, drīz pēc Klijāna apvaino�anas smagajā noziegumā. Es gulēju ozola ēnā un lasīju vecu laikrak�stu pielikumus, ko biju atradis istabas aug�a kādā vecā skapī. Augusts sēdēja skaidienā uz bluķī�a un pina groziņu. Viņa tu�vumā kārpījās raibā vista ar divpadsmit labi paaugu�iem cālē�niem. Gailis staigāja pa sīpolu dobēm un ravēja lokus.

Piepe�i atskanēja troksnis. Vista skaļi kladzināja, gailis dētināja, cālēni izbaiļu pilnās balsīs spiedza. Vistu tracim cauri es izdzirdu Augustu:

��� Leon, nāc ātrāk �urp!

Nosviedu avīzes un skrēju uz skaidienu.

Man pretim devās raibā vista ar da�iem cālēniem. Citi cālēni bija ieplaku�i smiltīs. Gailis, kaklu izstiepis, kareivīgi cēla trauksmi. Augusts stāvēja pie �agaru kaudzes un steidzīgi lauza koku si�anai.

�agaru kaudzes tuvumā pa zemi kūleņoja savads, dzīvs ka�mols. No viņa reizēm paradījās spārns, reizēm ķepa asiņainiem nagiem. Ieskatījos un sapratu: te Klijāns uz dzīvību un nāvi cīnījās ar kādu tum�i brūnu, lokanu zvēriņu.

� Sesks, � teica Augusts, pienākdams ar sitamo.

Klijāna nagi bija iecirtu�ies seska sānos, un viņ� to sita spārniem. Seska asie zobi kodās Klijāna krūtīs un neatlaida tās. Augusts gribēja sist seskam, bet baidījās ķert Klijānu. Beidzot seska mugura atsedzās. Pazibēja runga. Dzīvais kamols mitē�jās velties. Sesks bija beigts, bet viņa zobi vēl arvien neatlaida Klijāna krūtis, no kurām plūda asinis. Es atrāvu sesku ar varu. Klijāns sabruka beigtajam pretiniekam blakus. Viņa slaidie spārni noraustījās, galva nokārās uz sāniem.

Arī Klijāns bija pagalam.

Sesks bija uzbrucis vistu saimei un Klijāns steidzies to aiz�stāvēt. Viņ� bija miris varoņa nāvē kā īsts cīnītājs. Mēs apra- kām to dārzā, uzlikām uz kapa piemiņas akmeni un ilgi ilgi no�ēlojām savu Klijānu.

.

���� Leon, vāvere!

���� Kur?

���� Tur!

Kā tad. Tur jau viņa sēdēja eglītē. Pati slaika kā egles zars. Aste pār muguru kā brūna smilgu slota. Acis lielas, spo�as un ziņkārīgas. Skatās uz mums un smejas. Ak tu �ķelme tāda! Bet priek�ķepiņās glu�i kā rokās tur �iekuru un grau�. Plānās ska- riņas kā brūns sniedziņ� �ūpojas vējā.

��� August!

���� Nu?

��� Noķersim! Kur �ī aizbēgs, kad te nav neviena lielāka koka! Purva bērziņi vien. Kāp tu eglītē, es gaidī�u apak�ā!

���� Hopā!

Tavu kāpēju! Kājas pa priek�u, pats paka).

Viens, divi, trīs! Augusts jau sēdēja apak�ējos zaros.

��� Piesargies, kuplaste!

Kas tad tas? Kas to egli kustināja? Vāvere izbrīnā pasita asti un ie�akstējās. �iekurs izkrita un virpuļoja lejā pa zariem. Vāvere palēca vienu zaru posmu augstāk. Dro�s paliek dro�s. Bet tepat jau arī bija galotne. Tālāk vairs nevarēja.

Eglīte �ūpojās arvien stiprāk. Zaros spraukstēja un �abēja. Nu vairs patiesi nebija labi! Vāvere divreiz pasita asti. Bet te jau caur zaru zaļumu pēc viņas stiepās brūna, briesmīga roka.

Viens, divi! Vāvere atsita asti, izplēta kājas un aizlidoja. Būtu glu�i putns, ja nekristu ar līkumu uz leju. Bet tepat jau bija purva ciņi. Vāvere aizvēlās pār tiem kā brūns kamols.

��� Ķer, Leon, ķer!

Augusts kā �iekurs virpuļoja lejā pa zariem. Es klupdams krizdams devos pakaļ brūnajam kamolam, un ganu kulīte ar tuk�o biezpiena cibiņu lēkāja man virs kreisā gurna.

Te piepe�i vāvere pazuda. Nevienā no sīkajiem bērziņiem viņa nebija uzskrējusi, bet lielāku koku tuvumā neredzēja. Tavu brīnumu! Glu�i kā zemē ielīdusi.

��� Viņa patiesi zemē ielīdusi, � Augusts sauca aizelsies. � Lūk, kur caurums!

Kā tad. Cinī pie bērziņa saknes bija caurums manas dūres lielumā. Daudz nedomādams, nometos ceļos un taisījos bāzt roku caurumā. Te Augusts iesaucās:

���� Bet ja tur ir �ūska!

Es atrāvu roku. �ūska? Nu nē. Te nebija nekādas �ūskulie- nas. Dumbra, mitra zeme. Es izgāzu krūtis.

��� Tu domā, man bail? Paskaties!

Es varonīgi iebāzu roku caurumā. Kaut kas auksts un lipīgs pieskārās ādai. Brr! Es apspiedu drebuļus un bāzu roku arvien dziļāk. Nu, jau bija pāri elkonim. Nekā vāverei līdzīga nejutu. Nogūlos uz vēdera, lai būtu ērtāka piekļū�ana. Nu jau roka bija iebāzta līdz plecam.

��� August, dibenā ir vāvere!

��� Turi stingri! Velc laukā!

Es uzmanīgi satvēru mīksto, silto dzīvnieku alas dibenā un sāku lēnām piecelties.

Te asi zobi iecirtās man rokā.

��� Ko�, pagāniete!

��� Neatlaidies!

��� Protams, ne!

Bet vāvere arī neatlaidās. Kad brūnais zvēriņ� līdz ar manu roku nāca redzams, uz bērziņa saknēm steidzīgi pilēja manas asinis.

��� Vai, kā pārkodusi!

��� Nieki! Paturi kulīti! Liksim tur iek�ā.

II

Mājās ielaidam vāveri vistu kurvī. Kaimiņu bērni saskrēja skatīties.

��� Cik skaists, apaļ� purniņ� ar ūsām!

��� Bet virslūpa pār�ķelta! Cik jocīgi! Kādēļ tas tā?

���� Lai labāk varētu grauzt. Vāvere ir grauzējs. Viņai tikai �etri zobi, divi apak�ā, divi aug�ā. Bet kā viņa prot kost, ai, ai!

Es rādīju savu sakosto roku.

��� Bet nagi! Skaties, cik asi nagi!

��� Un ausis garām spalvām!

��� Viņa grib ēst!

��� Bērni, atnesiet maizi, pienu, burkānus!

Bet vāvere neēda. Iespiedās kurvja stūrī un raudzījās uz mums lielām, skumjām acīm. Man kļuva viņas �ēl.

� Ejiet projām! Kuplaste nogurusi un grib atpūsties.

Par Kuplasti mēs viņu arī nosaucām. Viņa sāka dzīvot pie mums. Patiesībā gan vistu kurvī. Kurvis pa dienu stāvēja laukā, pa nakti � istabā. Kad mēs atradāmies pie kurvja, Kuplaste bija klusa un aizdomīga. Neēda, sēdēja stūri un skatījas uz mums pārmeto�i. Mēs tad mēdzām aiziet, noslēpties un novērot Kuplasti. Viņa tūliņ atdzīvojās. Nogar�oja pienu, maizi un sakņ�augus, ko bijām atnesu�i, apskatījās uz visām pusēm, pasita asti un sāka skraidīt pa savu sprostu. �ī skraidī�ana vilkās stundām ilgi un apstājās tikai tad, kad kāds pienāca un Kupl�asti iztraucēja. Mēs brīnījāmies par Kuplastes savādo izturē�a�nos un par to, ka viņa negribēja pie mums pierast. Mums toreiz vēl nebija zināms, kā sāp cietums un cik mīļa brīvība visām dzīvām būtnēm.

Kādu rītu, kad bija mūsu vaļas diena, es pamodos krietni vēlu. Saules zaķī�i spēlējās pie sienas. Augusts man blakus vēl �ņāca.

Cik-cak-cak!

No krāsns uz malkas uzlēca vāvere. Līksmi pasita astL ie�akstējās, priek�ķepiņām veikli noberzēja purniņu, pieķērās ārdiņu tievākajai kārtiņai un pēk�ņi sāka griezties ap to kā ritenis.

Tas bija jautrs skats. Es piegrūdu Augustam ar elkoni. Tas ņurdēdams ar pūlēm paplēta acis. Es piegrūdu vēlreiz un klu�sēdams norādīju uz vāveres joku. Augusta acis kļuva platas, un miegs bija acumirklī projām.

Kuplaste beidza griezties, uzlēca atpakaļ uz krāsns un no turienes uz galda. Viņas kustības bija veiklas un vieglas. Uz

galda stāvēja trauciņ� ar biezpienu. Kuplaste iebāza traukā ķepiņu, paņēma biezpiena kripatu un sāka kāri ēst, notriepdama brūnos vaidziņus kā maza meitene.

Mēs smiedamies rausāmies laukā no gultas. Kuplaste no�meta biezpienu uz galda, devās atpakaļ uz ārdiņiem un paslēpās aiz malkas. Apskatījām kurvi. Tam sānos rēgojās krietns cau�rums. Kuplaste bija izlauzusi savam cietumam restes.

Nolēmām viņu vairs kurvī nelikt, lai dzīvo brīvi pa istabu. Mātei tur nekas nebija pretim. Kuplaste tikai nedrīkstēja darīt nedarbus. Tad māte solījās dzīt viņu laukā bez �ēlastības.

�Ja Kuplaste to zinātu, viņa nedarbos vien dzīvotu,� mēs nodomājām.

Kuplaste to, protams, nezināja. Bet pārvērtusies gan viņa bija. No senā bikluma un skumjām ne vēsts. Bezbēdīgi tā skrai�dīja apkārt pa istabu, izlo�ņāja visslepenākos stūrī�us, izpētīja katru priek�metu, kas viņai likās savāds vai aizdomīgs, novār�tījās glu�i pelēka pagultes putekļos un pēc tam, nosēdusies dro�ā vietā uz ārdiņiem, ilgi �ķaudījās un tīrījās.

Ar mums Kuplaste ātri sarada. Es biju viņas galvenais ba�rotājs, un drīz tā kļuva tik dro�a, ka ēda man no rokas. Tad drīkstēju viņu arī noglāstīt. Ārpus baro�anas laika viņa rokās nelaidās, bet labprāt mīlēja ķircināties. Nosēdās kaut kur pie�ejamā vietā un laida sev tuvoties. Bet, tiklīdz gribētājs izstiepa roku, viņa uzlēca taisni uz �īs izstieptās rokas, nāko�ā acumir�kli atradās uz galvas, bet pēc divām sekundēm sēdēja jau uz krāsns stūra un �ķelmīgi kasīja aiz spalvainās auss.

Uz Kuplastes nedarbiem tomēr nenācās ilgi gaidīt. Viņa bija liela kārumniece un labprāt mīlēja pārbaudīt traukus gan istabā uz galda, gan virtuvē. Tur viņu, protams, laidām tikai tad, kad virtuves āra durvis bija ciet, jo nebijām pārliecināti, ka

Kuplastei nav prātā bēg�anas plāns. Kādreiz mēs sēdējām pie pusdienu galda. Durvis uz virtuvi bija vaļā. Piepe�i virtuvē atskanēja plīsto�u trauku troksnis.

��� Tā būs Kuplaste! � iesaucās māte.

Es izskrēju virtuvē. Vai manu! Mātes ievārījuma podiņ� vairs neatradās uz plaukta, bet uz klona un pie tam sa�ķīdis gabalu gabalos. Uz lielākā gabala sēdēja Kuplaste, aplaizīja purnu, kas bija notriepts ar tum�sarkano, saldskābo virumu, un, mani ieraudzīdama, cēli pasita asti kā liela varone.

Māte gribēja Kuplasti uz vietas padzīt. Bet mēs ar Augustu izlūdzāmies tai piedo�anu:

��� Tas viņai nejau�i. Viņa tā vairs nedarīs. Nelaime var katram gadīties. Kuplaste ir pavisam, pavisam godīga vāverīte.

Bet, ak, cik ļoti mēs bijām maldīju�ies! Otrā dienā uz grīdas gulēja cukura trauciņ�, par laimi vesels. Kuplaste sēdēja klāt un valstīja to uz visām pusēm. Mātes nebija istabā. Mēs gribē�jām Kuplasti sodīt, bet viņa uzskrēja uz ārdiņiem un parādīja mums asti.

Sākām novērot, ka Kuplaste ar nodomu gā� visu, kas gā��ams. No krāsns aug�as sāka krist zemē da�adas lietiņas, kas tur bija stāvēju�as no nezināmiem laikiem. No skapja aug�as lidoja vecas avīzes. No mātes pagultes izripoja dzijas kamoli, kam mierīgi vajadzēja gulēt kurvī. Tējas glāzes virzījās no galda vidus uz malu.

Lieta sāka kļūt nopietna.

Senāk Kuplaste naktis mēdza pavadit uz ārdiņiem, kur bija visaugstākā un dro�ākā vieta. Tagad turpretim viņa katru va�karu nozuda, un mēs nevarējām atrast, kur viņa guļ. Noņēmos Kuplastei sekot un redzēju, ka viņa aizlien aiz mātes gultas kāj�gaļa, kur starp gultu un sienu bija pakārts maiss ar sakārstu vilnu. Maisa gals bija pa pusei vaļā. Es izcēlu maisu no aizgul- tes. No maisa izskrēja vāvere Kuplaste.

Es paskatījos maisā. Visas virsējās vilnas ripiņas bija sa�plucinātas, sagrieztas un saveltas vienā vilknē. Kuplaste bija no tām taisījusi sev patīkamu ligzdu. Kamēr es domāju, ko tagad darīt, istabā ienāca māte.

Nestāstī�u jums par nepatīkamo izskaidro�anos ar māti. Jūs pa�i sapratīsiet, ka �oreiz mūsu stāvoklis nebija apskau�ams. Izlūgties vāverei piedo�anu nebija vairs ko cerēt, un mums bija jādomā, kā izlūgties piedo�anu pa�iem sev.

Otrā rītā, kad pamodāmies, istabas un virtuves durvis bija līdz galam vaļā. Vāveres istabā nemanījām.

Uzrāvām ātri vajadzīgos apģērba gabalus un izskrējām pa�galmā. Tur auga liels, kupls ozols. Uz zemākā ozola zara sēdēja mūsu Kuplaste un ķepiņās turēja ozola zīli.

���� Kuplaste, Kuplaste, man ir ābols!

Es izstiepu roku ar ābolu, uz kuriem Kuplaste bija kāra.

Kuplaste palika mierīgi sē�ot, turēja ķepiņās savu zīli un raudzījās uz mums. Man likās, ka viņa klusiņām pie sevis sme�jas. Augusts noskaitās un svieda Kuplastei ar sprungulīti:

��� Ak tu tāda! Taisies, ka tieci!

Kuplaste izmeta no ķepiņām zīli, līksmi uzskrēja augstāk un nozuda ozola varenajā zaļumā.

Mēs bēdīgi atgriezāmies istabā. Kuplaste bija pazaudēta.

Tomēr arī �oreiz mēs bijām maldīju�ies. Ēdām pusdienas. Virtuves un istabas durvis bija vaļā. Te pa durvīm ievēlās brūns kamols, uzlēca uz krēsla, tad uz krāsns un, uz stūra nosēdies, sāka raudzīties uz mums gudrām Kuplastes acīm.

Kuplaste atgriezusies!

Es nesu viņai ēst. Viņa nebaidījās, bet ēda no rokas kā ar�vien. No �īs dienas durvis Kuplastei vairs netika aizvērtas. Viņa staigāja iek�ā un arā pēc pa�as patikas. Visi sāka uzskatīt Kupl- asti par pilntiesīgu mājas iemītnieku.

III

Mūsu vecais runcis jau pavasarī bija pazudis. Māte atnesa no kaimiņiem jaunu kaķēnu. Tas bija jauks, pelēkstrīpots kaķī�tis ar sārtu mēlīti, ko viņ� bie�i mēdza laist pār lūpām, un sār�tiem spilventiņiem zem ķepiņām. Māte nolika kaķīti uz krēsla, ielēja bļodiņā pienu un pabāza tam zem deguna. Sārtā mēlīte veikli sāka lakt balto �ķidrumu.

Te no krāsns uz galda uzlēca Kuplaste. Ieraudzīja sve�o viesi, attupās un sāka to ziņkārīgi aplūkot. Arī kaķītis bija pa�manījis vāveri. Beidza lakt pienu un pietupās. Viņa mazais, gai��ais astes galiņ� locījās uz visām pusēm. Piepe�i ar lielu lēcienu, kādu nebūt nevarēja sagaidīt no tik maza kaķēna, viņ� atradās uz galda blakus Kuplastei.

Nezinu, vai kaķēnā piepe�i bija pamodies iedzimtais med�nieks vai arī viņ� gribēja tikai parotaļāties. Bet Kuplaste likās nopietni nobijusies no �ī negaidītā uzbrukuma un nokūleņoja uz grīdas. Kaķēns, daudz nedomādams, devās viņai pakaļ. Kupl�aste lēca uz krāsns, bet kaķēns ar necerētu veiklību sekoja vāve�rei arī tur. Kuplaste uzlēca uz pusatvērtajām virtuves durvīm un nozuda virtuvē.

Kaķēns lēca pakaļ, bet nokūleņoja zemē gar durvīm. Tomēr nokrita uz kājām un nekavējās doties virtuvē. Tur skrējiens turpinājās. Kuplaste bēga pār traukiem, spaiņiem un kubliem. Vienā no tiem bija kāds �ķidrums. Nabaga Kuplastei paslīdēja

kājas, un viņa iegāzās tajā. Kaķēns vēl nebija paspējis uzlikt uz kubla malas priek�ķepiņas un izpētīt, kas tā par dīvainu vielu, kurā vāvere mērcējas, kad pēdējā jau bija laukā, ielēca miltu sietiņā, kas atradās uz galda, un glu�i sirma metās uz āra durvīm, kuras māte pa�laik atvēra.

Pēc divām sekundēm pagalmā atradās ne vien Kuplaste un kaķēns, bet arī mēs ar Augustu, kam �is tracis sagādāja sevi�ķu prieku. Kuplaste drāzās taisni uz ozolu. Te radās jauns starp�gadījums. No kūts puses skrēja �urp kaimiņu raibais suns Rapis. Kaķēns nikni ie�ņācās un uzmeta kūkumu, Rapis aizjoņoja viņam pāri un grāba pēc Kuplastes.

Es kliegdams metos Rapim virsū.

Kuplaste vairs nepaspēja glābties ozolā un uzlēca uz tuvē�jās sētas. Pa sētu viņa skrēja projām taisni uz me�a pusi. Viņai, ska]i riedams, sekoja Rapis, bet aiz Rapja mēs ar Augustu.

Sēta izbeidzās pie me�a. Rapi mums izdevās aizdzīt, bet Kuplaste nolēca no sētas, pārskrēja ceļam un nozuda lielā,, tum�ā eglē. No tās viņa ielēca otrā. Bet tālāk sākās me�s.

Velti mēs saucām. Kuplaste neklausījas. Velti mēs gaidījām vairākas dienas un pat nedēļas. Kuplaste vairs neatgriezās.

Bet no mazā kaķēna dienās izauga varens mednieks.

ZĪLĪTE

KLIJĀNS 9

VĀVERE KUPLASTE 22

Серия �Моя первая книжка�

Леон Паэгле СИНИЧКА

Рига �Лиесма� 1981 На латышском языке Художник А. Галевиус

HB № 3163

Jaunākā skolas vecuma bērniem

Leons Paegle

ZILITE

Redaktors I. Llniņā Mākslinieciskais redaktors A. Sprūd�s Tehniskā redaktore S. Narme Korektors E. Sudmalls

Nodota salik�anai 23.12.80. Parakstīta iespie�anai 20.04.81. Formāts 70x90/16. Ofseta papīrs Nr. 1. Literatūras garnitūra. Ofsetspiedums. 2,34 uzsk. iespiedi., 10,24 uzsk. kr. nov., 1,59 izdevn. 1. Metiens 65 000 eks. Pa�ūt. Nr. 1684. Cena 15 kap. Izdevniecība �Liesma�. 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 129/30900/B-631. Iespiesta LKP CK izdevniecības tipogrāfijā, 226081, Rīgā, Balasta dambi 3.