ZENTA ĒRGLE

.

''

Devītās klases skolnieks Ralfs Circenis, rokas d�insu kabatās sabāzis, lēnām slāja pa klusajām nomales ieliņām. Noskaņojums bija miljons grādu zem nulles. �No kurienes rodas tādas �ūsku vecenes kā klases audzinātāja Alma Veisa? Saindē dzīvi veselai klasei. Algebrā �etri div�nieki, krievu valodā, pat vēstuhē . . .� It kā viņ� pats to nezinātu. �Būtu kaunējies vecāku dēļ, tādi ievērojami cilvēki,� Ralfam ausīs d�inkstēja skolotājas spalgā balss. ��odien pievakarē bū�u pie jums, esi mājās, dzirdi!� � �Labāk nenāciet, mammai slima sirds, ārsts aizliedzis uztrauk�ties.� Uz klases audzinātāju tas, protams, neiedarbojās. �Kādēļ man neļauj darīt, ko gribu, bet ar varu spie� veikt to, kas nepatīk? Nu labi, lasīt, rakstīt, kaut cik rēķināt jāprot, bez tā mūsdienās neiztikt. Bet kāda velna pēc jāstumj paurī visas tās stulbās algebras formulas, fizikas likumi, kaut kādas tur vēstures? Pēc pāris gadiem tās tik un tā būs izkū�pēju�as. Atzīmju dēļ aug�ā nav ko kārties. Uz truļiem videnei izstumsies cauri bez pūlēm. Papucim blatu vairāk nekā sunim blusu. Gan iekārtos izdevīgā robā kaut kur tirdzniecībā.�

Kājas pa�as bija aizvedu�as puisi uz pazīstamo Sabuļu ielu. Pie nopluku�a divstāvu nama Ralfs apstājās. �2ēl, ka nav Kārava Dū�a. Ieietu, izkratītu sirdi, patrink�ķinātu ģitāru, uzsistu trumpas, un viss būtu oki doki. Tik stulbi iekrist! Dūzim iegrieza �etrus gadus, Mūķīze�rim � desmit, pārējie tika cauri vieglāk.�

Arī viņu izsauca uz nopratinā�anu, izpra�ņāja par visiem, kas nāku�i pie Dū�a. Kad sen�i to uzzināja, sacēlās ļembasts. Veselu gadu vaja�dzēja atskaitīties par katru soli � kur bijis, ko darījis. Tagad, par laimi, gro�i kļuvu�i vaļīgāki.

Biju�ajā Dū�a dzīvoklī, apkārtnes �aļu klubā un patvēruma vietā, tagad mitinājās kāda sieviete ar trim sīkajiem. Bet īstenajiem zēniem jāslaistās pa sve�ām trepju telpām, pagrabiem.

Ar vienģimeņu mājiņām apbūvētajā �ķērsieliņā viņ� pēk�ņi apstājās, kā zemē iemiets. Otrpus zemajam dzīv�odziņam pagalmā stāvēja veca BMW tipa automa�īna. Bārdains vīrietis �Lee� firmas velvetenēs skrā�pēja krāsu no ma�īnas kreisā spārna. Otrā pusē līkņājās puisis Ralfa vecumā. Darbs, redzams, nebija no vieglajiem. Bārdainis brīdi pa brīdim izslējās un ar krekla piedurkni noslaucīja sviedrus no pieres.

��� Ko blenz ar vaļēju muti kā teļ�! � puisis Ralfam uzsauca. � Būtu labāk nācis palīgā!

Ar vienu lēcienu Ralfs bija pāri �odziņam.

��� Cau, Trusi!

�� Cau! Pārākā ta�ka, vai ne? Ieliksim jaunu motoru, skries kā zvērs. Sapnis, ne ma�īna.

�Tā jūsmot par �ito graustu? Tiem ve�iem bēniņos kaut kas nav kār�tībā,� Ralfs klusībā pie sevis nodomāja. Par ma�īnām viņ� bija puslīdz informēts. Firmas �Renault�, �Ferrari�, �Lotus� jaunāko modeļu foto�attēli, izgriezti no ārzemju �urnāliem, salīmēti viņa istabā pie sienas, katru dienu stāvēja acu priek�ā.

Brīdi visi strādāja klusēdami.

��� Sito autiņu es, var teikt, uzcēlu no miroņiem pats savām rokām. Stāvēja, lūk, tajā �ķūnītī kop� saimnieces vīra nāves savus �etrdesmit gadus. Vecā neparko negribēja atdot. Ar mokām pielauzu. Apsolīju ik nedēļas vizināt uz kapsētu, � bārdainis skaidroja.

�Kur es �ito tipu esmu redzējis?� Ralfam visu laiku neizgāja no . prāta. �Tēva vai mātes paziņa? Diezin vai.�

Krēsloja.

��� Metīsim mieru, � bārdainis izlēma. Ma�īnu pārsedza ar brezentu. Turpat pagalmā nomazgājās.

��� Būsiet izsalku�i. Iesim iestiprināties, � bārdainis ieveda palīgus istabā un atstāja uz brīdi vienus. Kā apburts Ralfs lūkojās uz sekcijas plauktā ievietoto japāņu stereomagnetofonu �Sharp�. Turpat līdzās glīti sarindotas atradās importa kasetes �Culture Club�, �Human League�� Tādas pārdeva zem letes par bargu naudu. Kur �is visu to izrāvis?

��� Patīk?**�- Ralfs izdzirda aiz muguras bārdaiņa balsi.

��� Kāda runa.

��� Varu izgādāt.

��� Par ko tad? � Ralfs izvērsa uz āru d�insu kabatas. No tām ska�nēdamas izbira melnās kapeikas.

��� Vajag nopelnīt.

��� Es labprāt, es katrā laikā! � Ralfs dedzīgi atsaucās.

��� Sēdieties klāt!

Zemais �urnāla galdiņ� apklāts ar baltu salveti. Uz �ķīvjiem cepta- desa ar olām un sārtām tomātu �ķēlītēm. Blakus kristāla vāzei ar pu�ķēm � konjaka pudele. Smalks virs, neko teikt, Ralfs, desu ēzdams,, prātoja.

Namatēvs ielēja glāzēs konjaku.

��� Nu tad lai iet � par dzīvi bez liekām raizēm un klapatām. Pret to nebija nekas iebilstams.

��� Sai reizei pietiks, � namatēvs noteica, kad pudele bija pusē. � Jāiet uz �anci.

��� Tagad, vakarā? � Ralfs brīnījās.

��� Ko lai dara, maiņas darbs, citnedē) no rīta, citnedēj vakarā. Ralfs negribīgi cēlās aug�ā. Te bija tik labi, pārākie diski un kasetes,.

neviens netramda, neuzbā�as ar glupiem jautājumiem un aizrādījumiem.

��� Ja vēlies, vari �ad tad piekāpt. Sataisīsim ta�ku, iemācī�u braukt.

��� Es jau protu. Tikai tiesību nav.

��� Tētiņ� uz riteņiem?

��� Aha! Luksa �igulis.

��� Vai tad tevi pie stūres nelai�?

��� Tikai pa lauku ce|iem.

��� Skaidrs. Neviens jau negrib uzrauties uz doro�ņikiem .. .

��� Nu tad līdz turpmākam.

��� Laimīgi. Somu neaizmirsti!

Ralfs panācās atpakaļ un pacēla zālē nomesto plecu somu. � Tas uz atnāk�anu! � viņ� uzsauca. � Ejam, Trusi!

��� Piekāpiet, kad iznāk.

Kaķlaipas iela 4 � Ralfs iegaumēja. Ērmots nosaukums. Dro�i vien no seniem laikiem.

��� Tu zini, kas tas par vīru? � Trusis apjautājās.

��� Nekādi nevaru atcerēties.

���� Lips Tuliāns. Tā viņam kļi�ka no puikas gadiem. Vispār viņu sauc par Ivo. īstais Lips dzīvojis Vācijā senos laikos, bijis pārākais laupītājs. Ivo saimniecei Zēberģienei ir vesela kaudze plānu grāmatiņu, kur viss aprakstīts mats matā, kā īstenībā noticis. Zēberģiene jaunības dienās bijusi Vācijā un pati ar savām acīm redzējusi tās vietas un pilis, kur �is uzdarbojies. Es tev pastāstī�u, kas tur rakstīts. Nabadzīgais mui�nieks Filips sev par nelaimi ieķēries kādā grāfa meitā Hedvigā, bet tēvs viņu ar varu izprecinājis vecam bagātam kraķim. Filips, to uzzinājis, no lie�liem kreņķiem kļuvis par laupītāju vadoni, aptīrījis bagātos, visādus asinssūcējus un apspiedējus, bet palīdzējis nabadzīgiem ļaudīm. Senos laikos dro�sirdīgi vīri varēja izvērsties, bagātnieku pilis pilnas ar zeltu un dārglietām, necaurejami me�i, visādas pilsdrupas ar pagrabiem un�pazemes ejām, kur paslēpties. Ivo �itā laupītāju bū�ana sakāpusi bēniņos. Viņ� noorganizējis pusaud�u grupu un kļuvis par tās vadoni Lipu Tu- liānu. Vai tagad tev pieleca?

��� Ne visai, � Ralfs atzinās, viņam gribējās par jauniegūto paziņu uzzināt pēc iespējas vairāk. � Toreiz tā bija spēle, bet tagad?

��� Tagad Ivo strādā par automehāniķi un �ur tur piehaltūrē. Kas daudz grib zināt, ātri paliek vecs, teica mana vecmāmiņa. Cau!

Trusis negaidot aizgāja, atstājot Ralfu domīgi stāvam ar zāli aiz�augu�ajā Kaķlaipas ieliņā. No kokiem lēnām planēja pēdējās lapas. Kādā pagalmā degcr ugunskurs, piedūmodams un piesmirdinādams apkārtni. Sīkie tajā meta visādu drazu � sakaltu�us kartupeļu lakstus, vecus gu�mijas zābakus, lupatas � un pa�i priecājās.

Cik za]as lapas kokam,

Cik zaļi pa�i mēs,

Un nopietni pa jokain

Zaļ� prieks mums iek�ā sē�� �

pa kādas mājas atvērto logu skanēja pusaud�u iemīļotā Paula dziesma. Ralfs vairs nebaidījās iet mājās. Kas tur liels, noskaitīs kārtējo sprediķi, mamma pa�ņaukāsies, vecais, kā parasti, cirtīs dūri galdā, tēlos bargo tētiņu, bet pēc tam izgaisīs. Zināms, uz kurieni vecais runcis tā lavās, pie savas kaķenītes. Mamma, naivā, nekā nenojau�, tic pasaciņām par negaidītiem komandējumiem un ieilgsto�ām apspriedēm darbā. Ralfam �is noslēpums deva krietnu papildinājumu kabatas naudai.

*� *

Smagiem soļiem skolotāja Alma Veisa kāpa tre�ajā stāvā. Iepirkumu soma ar kāpostu galvu un divām zupas izlasēm novilka roku. Vispār viņai �urpnākot veicās: izvārīs lielu katlu kāpostu. Vīram un abiem pui�kām būs ēdamais visai nedēļai. Kaut nu kāds no Circeņiem būtu mājās un nevajadzētu nākt otrreiz. Skolotāja piespieda zvana pogu. Aiz durvīm atskanēja skaļi rējieni. Brīdi vēlāk durvis pavērās.

�� Tūlīt, tūlīt, � pazinusi skolotāju, Ralfa māte sauca, � es tikai suni, viņ� mums ir ļoti nikns.

Circeņu dzīvoklis bija grezni iekārtots. Aiz bufetes stikliem rindojās kristāls, grīdu visā platumā sedza dārgs pūkains paklājs. Skolotāja paskatījās uz savām sabristajām �daugavpilietēm� un grasījās tās noaut.

��� Nekas, nekas. Sis paklājs panes visu, braukā kaut vai ar auto�ma�īnu pa virsu, � Ralfa māte nosēdināja skolotāju mīkstā ādas klub�krēslā pie stiklota galdiņa, uzcienāja ar somu �okolādes konfektēm.

��� Varbūt vēlaties kafiju vai tēju?

��� Nē, nē, paldies. Es atnācu parunāt par jūsu dēlu.

��� Kas tad nu? � māte satraucās.

�� Nedisciplinēts, nemācās. Ja tā turpināsies, ceturksnī draud vairāki divnieki.

��� Tik vien tās nelaimes! Es jau baidījos, ka atkal kāda banda, � Medija Circene atviegloti nopūtās. � Neraizējieties, sarunāsim privāt- skolotāju, gan viss būs kārtībā. Zēnam gadījusies grūta galva.

��� Galva normāla, pie darba neesat radināju�i, � skolotāja uzdro�i�nājās iebilst.

��� Var jau būt, var jau būt, � Circene vēsi noteica. � Vairāk viņ� nekā nav izdarījis?

Skolotāja pakratīja galvu. Viņas abas ar Ralfa māti bija apmēram viena vecuma, bet izskata ziņā ne salīdzināt. Smaga zīda mājas tērps ar eksotiskiem zīmējumiem, gluda seja, safrizēti mati, gari manikirēti nagi, ar tādām rokām veļu nemazgā un kartupeļus nemizo. Dro�i vien visu padara kalpone.

Priek�namā abas sievietes sagaidīja pārsteigums. Raibs dogs, liels kā teļ�, aizrautīgi grauza no skolotājas somas izvilktos kaulus. Pama�nījis abas sievietes, viņ� draudo�i ierūcās.

�� �ausmas! � namamāte iesaucās. � Emīlij, vai tu izlaidi suni no virtuves?

��� Jā, � pavecāka sieviete atsaucās.

�� Paskaties, paskaties, ko tu esi izdarījusi! Un, ja nu Negro tagad kaut kas notiek, kas tad atbildēs?

�� Aizvāciet savu lopiņu, man jāiet mājās! � Alma Veisa dusmīgi ieica.

�� Vienu mirklīti, � Circene saņēma suni aiz kakla siksnas un ar varu ievilka virtuvē.

�� Viņ� mums kā traks uz kauliem, kotletes stāv bļodiņā neaiztiktas. Atvainojiet, ka tā iznāca. Te jums būs vietā.

��� Nevajag!

�� Vajag gan, � Ralfa māte ar varu iebāza skolotājas somā krietnu vīstokli. � Ja kas, lūdzu, ierodieties atkal. Es priecā�os.

�Te nu gan es vairs nenāk�u,� skolotāja nodomāja, kāpjot pa tre�pēm lejā.

Izdzirdis trepju telpā mātes un skolotājas balsis, Ralfs iemuka pa- , galmā. Daudz netrūka, ka viņ� būtu iekritis kā circenis karstos pelnos (Emīlijas iemīļotais teiciens). Garā�as durvis bija vaļā. Tēvs rakņājās pa automa�īnas motoru.

��� Mamma mājās?

��� Nezinu. Es no skolas.

��� Tik vēlu?

��� Uzsitām ar �aļiem futbolu. Tev vakar zvanīja viena� hm! dāmlte.

��� Kā tu runā ar savu tēvu! Dro�i vien kāds skuķis muļķojās.

�� Var jau būt. Labi, ka mamma netrāpījās pie drāts, pats zini, viņai slima sirds. Papu, man skolā nelielas ziepes.

��� Par ko tad? Sakāvies, vai?

��� Tad ne jau, pāris nieka divnieku dēļ.

��� Kauna nav! Tev zāģu skaidas galvā, vai?

��� Es �godden� izlabo�u.

��� Vīrs un vārds?

��� Kā bankā.

��� Nu skaties man!

Tēvs nomazgāja rokas, novilka kombinezonu un izbrauca ma�īnu no garā�as.

��� Pasaki mammai, ka bū�u pavēlu, lai negaida. Vienā noliktavā steidzīga inventarizācija.

�Zinām tavas inventarizācijas, vecīt,� Ralfs nodomāja, mierīgu sirdi kāpdams aug�ā uz dzīvokli. No tēva puses briesmas nedraudēja. Piesar�dzīgi atslēdzis durvis, ielavījās virtuvē.

��� Cik te labi pie tevis, tantiņ! Kas tur tajā b|odā? Karbonādes, urrā!

��� Neaiztiec! Tūlīt uznāks paps, paēdīsim visi reizē kā kārtīgiem cilvēkiem pienākas.

��� Papucītim kārtējā nakts sapulce. Es ņem�u viņa tiesu ari.

* * *

Vairāk nekā nedē|u, katru dienu no skolas nākdams, Ralfs meta pamatīgu līkumu uz Kaķlaipas ieliņu. Sve�ais vīrietis, ar kuru viņ� tik negaidīti bija iepazinies, viņu pievilka kā magnēts. Māja izskatījās pa�mesta, logi ielas pusē aizslēģoti. Automa�īnas pagalmā nebija. Kādā pēcpusdienā viņ� pamanīja dārzā līkņājamies sagrabēju�u sirmgalvi ar vecmodīgu cepuri galvā. Vārtiņi bija aizslēgti. Ralfs pārlēca pāri �ogam. Vecā izrādījās pakurla.

��� Kur īrnieks? � Ralfs auroja viņai tie�i ausī.

��� Vai Ivo? Ko tev no viņa vajag? � vecā aizdomīgi nopētīja Ralfu. � Kas tu viņam esi?

��� Draugs, � Ralfs meloja bez īpa�iem sirdsapziņas pārmetumiem.

��� Pazuda ar visu manu autiņu. Teicās bū�ot drīz mājās, bet nu jau nedēļa apkārt, � vecā �ēlojās, � solījās vest mani uz kapiem pie vīriņa, pati nespēju aiziet, spēka nav. Kādreiz pirms daudziem gadiem mēs ar nelaiķi�

Vecenītes jaunības atmiņas Ralfu neinteresēja. Viņ� lavījās prom.

Pēc pāris nedēļām Ralfs pamanīja Tuliānu un vēl vienu vīrieti meis�tarojam �ķūnītim jaunas durvis.

��� Bez stiprām durvīm nevar. Vazājas �ādi tādi, kam nav svēts ne valsts, ne privātais īpa�ums.

��� Labi ripo? � Ralfs parādīja uz svaigi nolakoto, uzposto ma�īnu.

��� Kā traks. Gribi pamēģināt?

��� Kaut tūliņ.

��� Pa�reiz neiznāks, pats redzi, jānobeidz darbs. Bet rītu pēcpusdienā vari piekāpt.

Izvēloties starp mātes sarunāto matemātikas privātskolotāju un apso�līto izbraucienu, Ralfs neprātoja ne sekundi. Skolotājs izgaidījās veltīgi.

Divi pui�i ar lupatām cītīgi slaucīja jau tā spo�os ma�īnas sānus.

��� Saļapins? � Ralfs pārsteigts iesaucās. � Ko tad tu te meklē?

��� To pa�u ko tu, Naivais! � par Saļapinu dēvētais noņirdzās. Ralfs sarāvās, kā pliķi sejā saņēmis. Pēc Kārava Dū�a apcietinā�anas nu jau vairāk nekā gadu �ajā palamā viņu neviens nebija nosaucis. Saļapins savu iesauku bija ieguvis zemās, skaļās balss dēļ. Iereibis viņ� juta nepārvaramu vajadzību dziedāt, diem�ēl nespēja pareizi nodungot ne�vienu melodiju. Muzikālajam Dūzim tas griezās ausīs. Vairākkārt abi tādēļ pat salēcās. Trusis savukārt palamu ieguva uz priek�u izbīdīto priek�zobu un lielo ausu dēļ. Abu īstos vārdus Ralfs nezināja.

No mājas iznāca Lips Tuliāns, uzcirties lepnā ādas jakā, kuras priek��pusē un sānos atradās daudzi rāvējslēdzēji.

��� Ekipā�a pilnā sastāvā, pojehaļi! Turiet acis vaļā un mācieties, kā jābrauc.

Uz platās ārpilsētas �osejas viņus apdzina zaļ� �igulis.

��� Tūliņ jūs redzēsiet jokus! � Lips iesmējās un piedeva gāzi. Spido�metra bultiņa tuvojās simtajai iedaļai. �igulis brīdi atpalika, tad izrā�vās priek�ā.

��� Ko lieni, varde! � Lips pagrieza stūri pa labi. �igulis sāka pēr�ties pa apmales smiltīm un atpalika, bet pēc brītiņa atkal uzstājīgi ietau- rējās cie�i līdzās.

��� Simt desmit, divdesmit, trīsdesmit! � Trusis, uz priek�u paliecies, gavilējo�i sauca. Ralfam kļuva neomulīgi, viņa tēvs nekad nepārsniedza simtnieku. Vecā virsbūve krak�ķēja visās �uvēs. Bīstamo sacensību izjauca autoinspekcijas helikopters, kas, neganti rēkdams un bezmaz Garciema prie�u galotnes skardams, pārlidoja �oseju. �igulis nogriezās pa Raganas ceļu. Lips piebrauca pie �Sēnītes�.

��� Jaunais autiņ� jāapslaka, vai ne? � Pla�ajā zālē aizņemti bija tikai da�i galdiņi. Viesmīļi garlaikodamies sita trumpas. Viens negribīgi slējās kājās un me�us uzmeta Lipa priek�ā biezos vākos iesieto ēdien�karti. � Pusdienu saraksts vairs neskaitās, vakariņu laiks vēl nav.

��� Nu, nu, Anton, kādēļ tik oficiāli? Senus draugus vairs nepazīsti?

��� Ivo? � vecīgais viesmīlis tuvredzīgi piemiedza acis. � Vai sen jau atpakaļ mūsu mīļajā tēvzemītē?

��� Būs pusgads apkārt. Ko labu tu virtuvē mums vari sagrabināt?

��� Ir prīmā lasītis uzkodām, bif�teks ar �ampinjoniem�

��� Stiep �urp uz ātrāko. Jaunie ļaudis izbadēju�ies pēc traka. Jā, un vēl konjaku, to labāko. Man personīgi trīskār�o melno kafiju. Es �odien esmu pie ruļļiem.

Viesmīlis klusēdams uzsita pa kabatu un jautājo�i paskatījās uz Lipu.

��� Viss okei, vecīt, stiep �urp bez ba�ām.

��� Sen neesmu tā pierijies, � Trusis ar maizes gabalu izslaucīja no �ķīvja pēdējās mērces paliekas un skaļi atraugājās. Pāris galdiņu tālāk trok�ņoja melnīgsnēju vīru kompānija.

��� Kas tie par ve�iem? � Tuliāns Antonam pajautāja.

��� Melnā brigāde no Karpatiem. Pabeigu�i kolhoza kūti, uzdzīvo. Naudas kā spaļu, nezina, kur likt.

��� Jāaprunājas, � Lips paveda Antonu sānis un par kaut ko sa�uk�stējās. Viesmīlis piesauca pāris melno.

Visi izgāja ārā. ^

Trusis ar Saļapinu sasmaidījās. � Bizness plaukst un zeļ.

��� Nerunā. Gan mums arī kas atkritīs.

Lips ieradās redzami apmierināts, vēlīgi pielēja visiem trim glāzēs konjaku.

��� Man ne, � Ralfs mēģināja atteikties, jo bija nolēmis paturēt skaidru galvu.

��� Kas tad nu, pa trim tādiem mala�iem viens trauks, tā jau ir tikai tāda mutes paskalo�aria. � Lips ar varu piepildīja Ralfa glāzi.

��� Stāsta, ārzemēs esot tabletes, kuras kā ar roku noņemot visu alko�hola smaku un reibumu, � Saļapins ieminējās.

��� Vai tu no mēness nokritis? Tādas jau sen. Vienā filmā pats redzēju.

�Nebūtu par ļaunu tās dabūt. �ovakar pat, pirmais ko mamma prasīs � uzpūt elpu! Uz alkohola smaku viņas deguns gandrīz tikpat uztrenēts kā Negro, nelīdz ne kafijas pupiņas, ne piparmētru konfektes. Naudas Lipam netrūkst,� Ralfs prātoja, vērodams bagātīgo dzeram�naudu. �Antons klanījās vai līdz zemei. Mehāniķi labi nopelnot, haltūras arī dro�i vien netrūkst. Tad jau var dzīvot.�

Ārā bija savērpies nelaiks � ne īsti sniegs, ne lietus. Ceļu klāja plāna slidena ledus kārtiņa. Pro�ektori izgaismoja pavisam īsu posmu ma�īnas priek�ā.

Brauksim lēnām pār tiltu draugf, Ka neiekritain, ka neiekrītam� �

Trusis spalgā balsī iedziedājās. X

��� Aizveries! � Lips uzkliedza. Trusis aprāvās pusvārdā.

Lips ar acīm urbās mirgojo�ā pārslu dejā. Ma�īna, brī�iem noslīdē�dama uz �osejas malu, lēnām vilkās uz Rīgas pusi.

��� Tas tev, � Ivo atvadīdamies iespieda Ralfam saujā stereokaseti.

D�ouna D�eta un �Laid Back�. Puisim aizrāvās elpa. Cāļi klasē kļūs zaļi aiz skaudības.

��� Cik stāv?

��� Neko. Tas par palīdzē�anu.

Lai iegūtu sev tik superīgas kasetes, Ralfs bija ar mieru rauties katru dienu.

��� Stereomaģis, cerams, tev ir?

��� Vecā �Vilma� � un tā pati galīgi �upā.

�� Met atkritumu tvertnē, ar tādiem krāmiem nav ko ķēpāties. Piekāp pēc pāris dienām, aprunāsimies. Man kaut kas ir padomā, � Lips spēcīgi paspieda Ralfa roku. Saļapins un Trusis vēl palika.

Pacilātā garastāvoklī Ralfs soļoja uz mājas pusi. Vēl vienmēr virpu�ļoja ķepīgs sniegs. Nomales ieliņas bija tuk�as kā izslaucītas. Pat suņi, kas parasti ar skaļu rie�anu pavadīja gājējus no mājas uz māju, klusēja. Ralfam kļuva neomulīgi, viņ� pielika soli.

Tas Lips ir vērtīgs kadrs. Bet kādēļ pie viņa velkas Dū�a pakalpiņi Saļapins un Trusis? Saļapinam par automa�īnas aizdzī�anu reiz ie�ķieba gadu nosacīti, par Trusi viņ� neko tuvāk nezināja.

Tēva, kā parasti, nebija mājās. Mātes istabas durvis bija cie�i aiz�vērtas. Emīlijas tante pielika pirkstu pie lūpām un ievilka zēnu virtuvē.

��� Pie mammas tagad neej. Lai izraudas.

��� Kas tad nu atkal, kārtējais skandāls labākajā famīlijā?

��� Kā tev nav kauna! � tante viņu aprāja. � Pa�a māte draud izdarīt pa�nāvību, bet �is man ņirgāsies!

��� Mīļo tantiņ, vai tu esi saskaitījusi, kuro reizi viņa tā saka?

��� Nupat ir pa īstam. Mamma atradusi tēva kabatā kādu tur mīles�tības vēstuli. Es tik dzirdēju, ka tavs tēvs nobrēcās, vai �is esot vainīgs, ka patīkot sievietēm, citiem esot mīļas mājas, patvērums, bet �im trako nams. Sis vairs to nevarot izturēt, �is aizejot pavisam. Paķēris mēteli, aizcirta durvis, pagalmā norūca ma�īna � un prom bija.

��� Manu mīļo dēliņ, manu bārenīti! � māte, virtuvē ienākusi, apkrita viņam ap kaklu. � Atstāti, pamesti! Tas pasaules brūtgāns, tas brun�u mednieks jau sen mani krāpis. Un es, muļķe, viņam visus �os gadus ticēju.

Ralfs apmulsa, nezināja, ko lai dara. Viņam bija �ēl mātes. ST norau�dājusies sieviete ar aizpampu�ām acīm un sarkano degunu nekādi neat- gadināja lepno dāmu, par kuru klasesbiedri ne bez skaudības teica:

�� Tev nu gan ir baigi �ikā muterīte.

��� Es to tā neatstā�u! � mātes bēdas pēk�ņi pārvērtās dusmās.

��� Ie�u pie arodbiedrības, pie partijas sekretāra, lai visi redz un zina, kāds patiesībā ir viņu mīļais priek�nieks! Par ko viņam dod tos godarak- stus un prēmijas?

��� Apmierinies, Medij, gan viss nokārtosies. Se, iedzer zāļu tēju un liecies gultā. Rīts gudrāks nekā vakars. Dro�i vien Andrejs pajokojās.

�� Ak, to jūs dēvējat par pajoko�anos! � māte uzliesmoja. � Tad klausieties! Viņa izvilka no mājas tērpa kabatas saburzītu zīmīti. �Mans dārgais, es vairs nespēju ar Tevi satikties slepus, kā kauna darbu darot. Vai nu �ķiries no sievas, vai arī iesim katrs savu ceļu. Gaidu Tevi parastā vietā un laikā. Tava L.� Un .es, nelaimīgā, viņam savus labākos gadus ziedoju � Sito vēstuli es uzrādī�u tiesā �

Emīlija aizvadīja raudo�o radinieci uz guļamistabu. Ralfs pacēla kļū�mīgo zīmīti un turēja to virs gāzes liesmas, līdz galvenais pierādījums pārvērtās par pelnu plēksnīti. Kas nu tagad būs? Plaisa vecāku starpā plētās ar katru gadu platāka. No malas skatoties, viss �ķita esam labākā kārtībā. Darbavietas sarīkojumos, teātru pirmizrādēs viņi gāja kopā, un tēvs savai sievai bija visgalantākais kavalieris.

�� Jūs varat būt laimīga, tāds apsviedīgs, izskatīgs un labs vīrs, � kolēģes Ralfa māti apskauda. Māte tādās reizēs pasmaidīja un neteica ne vārda. Ralfs saprata, kādēļ: ģimenes presti�s abiem bija ļoti svarīgs. Mātei patika lepoties ar drēbēm un apaviem, kādi vairumam sievie�u nav pieejami. Tēvs, vadīdams lielu, galvenokārt sievie�u kolektīvu, nekādā ziņā nedrīkstēja kļūt par laulības pārkāpēju. Viņa dienesta stāvoklis pra�sīja nevainojamu dzīvesveidu.

��� Savācu visas ripiņas no naktsgalda, dro�s paliek dro�s, � Emī�lijas tante no rūtotā priek�auta kabatas izņēma sauju da�ādu table�u un iemeta atkritumu spainī. � Apgūlās. Ej nu, dēliņ, tu arī pie miera, gan jau viss nokārtosies.

�Bet ja nu nenokārtojas?� Ralfs, tāpat ar visām drēbēm tahtā ieme�ties, prātoja. �Ja vecais beidzot sadū�ojas un patie�ām aiziet? Nebulu nemaz slikti, kabatas naudu viņ� tāpat saņems, skopulis tēvs nekad nav bijis. Un ar māti vienu pa�u būs vieglāk tikt galā.*� Patiesību sakot, mātes vietā viņam visu laiku bijusi Emīlijas tVite. Viņa kop� dzim�anas to mazgājusi, ģērbusi, ēdinājusi un guldinājusi. Emīlijas tantei pie rokas viņ� pirmo gadu gāja uz skolu, pie viņas krūtīm izraudāja savas bērna bēdas un pārinodarījumus. Pa dienu vecāki strādāja, vakaros apmeklēja teātrus, koncertus, sarīkojumus. Atvaļinājuma laikā devās ceļojumos. Tikai ap �etrdesmit gadiem tēvs pēk�ņi atklāja, ka viņam ir dēls, saprā�tīga būtne, ar kuru kopā patīkami pavadīt laiku. Pa abiem viņi montēja no �konstruktoriem� da�ādas ma�īnas, cirta, zāģēja, ēvelēja. Kad tēvs viņam uzdāvināja elektriskā vilciena modeli, priekam nebija gala. Lie�lajā istabā uz grīdas, apkārt apaļajam galdam, viņi aplika sliedes. Loko�motīve ar trim vagoniem devās uz priek�u pāri tiltam, cauri tuneļiem. Seiriaforā iedegās zaļā un sarkanā gaisma. Stacijās stāvēja de�uranti ar karodziņiem rokās. Da�reiz notika katastrofa � pre�u vilciens sadūrās ar pasa�iernieku. Citreiz kaut kas saplīsa un ilgi nācās meklēt vainu. Sos prieka pilnos vakarus Ralfs tagad atcerējās ar smaidu. Tēvs toreiz bija viņa labākais draugs, labāks pat par Emīlijas tanti un zēniem pa�galmā. Vēlāk, kad Ralfs paaugās, abi kopā gāja uz futbola un basket�bola sacīkstēm.

�Ak, jaukās bērnu dienas, tās nenāks, nenāks vairs,� Ralfs nopūtās. Cik viņam toreiz bija gadu? Tā ap desmit, vienpadsmit. Pēc tam tēvam sākās apsprie�u, sanāksmju un revīziju periods, mājās viņ� pārradās vēlu. Un Ralfs jau arī vairs nebija nekāds maziņais. Viņam uzradās pa�am savi draugi, savas intereses.

Septītajā klasē aizsākās ģitāras periods. Piecpadsmitajā dzim�anas dienā viņ� izplēsa no tēva rietumvācu septiņstīdzeni. Tādas nebija pat Kārava Dūzim. Taisnību sakot, tie�i ģitāra viņu noveda pie Dū�a.

Sabuļu ielā varēja justies brīvi, iet un nākt, kad iepatīkas, atslēga vienmēr atradās norunātajā vietā. Dūzim bija teicama muzikālā dzirde, patīkams baritons un laba atmiņa. Sve�valodā dzirdētu tekstu viņ� pēc īsa brī�a prata nodziedāt vārds vārdā, kaut arī pats no tā nesaprata nenieka.

� Zēl, ka mums nav skaņu pastiprinā�anas iekārtas, izveidotu pie�klājīgu ansamblīti, uzstātos dan�u vakaros, naudiņa plūstu kā pa reni. Nekas, man tas ir padomā, � Dūzis īsi pirms apcietinā�anas teica, � ja izdosies, tad �

Trusis un pārējie nemuzikālie savu vadoni nesaprata. Kāda jēga stun�dām ilgi trink�ķināt stīgas un izkliegt nesaprotamus vārdus?

Senlaicīgais sienas pulkstenis viesistabā dobji nosita divpadsmit. Ralfs atcerējās, kāds tracis sacēlās, kad māte to, nezin no kurienes izra�ku�i, atveda mājās ar visām blaktīm. Emīlijas tante, kukaiņus pamanī�

jusi, novaidējās un tūliņ nostiepa pulksteni lejā �ķūnītī. Tēvs viņai pilnīgi piekrita.

� Jūs esat atpaliku�i ļautiņi! � māte �ķendējās. � Tagad �itādas mantas ir zelta cenā.

Ralfs izstaipījās. Miegs nenāca. Iegribējās ēst. Emīlijas tante mazajā istabiņā aiz virtuves smagi elpoja. Paņēmis no ledusskapja pepsikolas pudeli un desas gabalu, Ralfs atgriezās savā istabā.

Pēc astotās klases beig�anas tēvs gribēja dēlu iekārtot mēbeļniekos, dzelzceļniekos, tirdzniecības tehnikumā vai citā profesionāli tehniskā skolā, ja nevēloties mācīties, lai apgūstot kaut vai arodu. Māte nepie�krita. Viņa loloja sapni, ka no vienīgā dēla iznāks vai nu aktieris, vai slavens ķirurgs. Vēl trīs gadi priek�ā, gan nāk�ot pie prāta. Tēvs atmeta ar roku un padevās. Ralfam pa�am skola bija līdz kaklam. Gadītos nau�dīgs robs, pamestu kaut tūliņ. Pilni se�padsmit, pase kabatā, kas viņam to var liegt? Jāaprunājas ar Lipu, varbūt izdodas pie automa�īnām? Tēvs �o to viņam ierādījis. Ar māti par strādā�anu nav ko runāt, ka nepie�metas infarkts. Bet vecais dos atļauju.

Negro ierūcās. Varbūt tēvs? Noskrapstēja asie nagi, suns iespraucās pa pievērtajām durvīm Ralfa istabā. �Tev arī, vecīt, nenāk miegs? Se, uzkod desu. Vairāk nav. Suņa dzīve mums abiem. Varbūt izlaidīsim kādu līkumu pa āru?� Suns uzlēca kājās un priecīgs kustināja asti, �ādu valodu viņ� saprata. Ralfs piegāja pie loga. Puteņoja. �Liksimies labāk abi slīpi. Vai nu prāts! Gultā nedrīkst, mutere bārsies.� Suns izlaidās uz lā�ādas.

Pirmdienas rītā skolas vestibilā pie sienas karājās liels plakāts Neslēp savu sveci zem pūra!!!

Skolā organizējas folkloras ansamblis. Visus, kas prot spēlēt kādu instrumentu vai arī dziedāt, lūdzam ierasties ceturtdien, 5. decembrī, pēc sestās stundas zālē. Tuvāka informācija pie Jura Rozes astotajā �A�.

Plakāts bija uzzīmēts tik ko�ās krāsā\ ka garām tam spēja paiet vienīgi aklais. Ralfs Circenis, uz pirmo stundu skrienot, brīdi piebrem�zēja, tad atmeta ar roku un, pa diviem kāpieniem lēkdams, metās uz

tre�o stāvu. Klases audzinātājas Almas Veisas stundu nebija vēlams nokavēt.

Garajā starpbrīdī pie viņa pienāca Magdalēna Leja no 7b .

��� Jāaprunājas.

��� Ja par mīlestību, es tūliņ ar mieru.

��� Neāksties, � Magdalēna piesarka. � Es nopietni. Mūsu orķestrim vajadzīgi ģitāristi. Aivars teica, tu protot.

��� Un kas tu tur būsi, bundziniece, vai? Tas gan būtu vareni, tāda sīka cirka paslēpusies aiz lielajām bungām, � Ralfs iesmējās.

��� Es bū�u soliste, � Magdalēna atbildēja.

��� Tu? Aā, pag, pag, vai tu pērngad nedziedāji Maija svētkos?

Meitene klusēdama pamāja.

Ralfs ar cieņu paskatījās uz Magdalēnu. � Kāpēc folkloras? Būtu saorganizēju�i kārtīgu estrādes ansambli. Tie jūsu tautiskie �Pūt, vējiņi!� man ne visai.

��� Pamēģināt ta�u vari?

��� Tad jau manīs, � Ralfs vienaldzīgi paraustīja plecus.

�Jāpaklau�ina vēl pēc kāda ģitārista,� Magdalēna nodomāja. �Sis nav

no uzticamajiem.�

Tajā dienā Ralfs pārnāca no skolas savlaicīgi. Emīlijas tantes un mātes mājās nebija. Negro pacēla galvu, skumji paskatījās uz Ralfu un atkal aizvēra acis. Parasto divēdienu pusdienu vietā virtuvē uz galda atradās ar salveti pārsegts rupjmaizes kukulis, ievārījuma burciņa un piena pudele.

�Ko tas nozīmē? Vai es kāds arestants?� Ralfs izrevidēja ledus�skapi � pāris zivju konservu kārbas tomātu mērcē, tās lai viņas ēd pa�as, sakaltis siera gabals, puspudele skāba krējuma, ne gaļas, ne desu, ne �ķiņķa. � Drūms paskats, vecīt, � Ralfs teica gan sev, gan sunim. � Ieturēsimies pa sen�u modei. � Samaisījis krējumu ar cukuru, viņ� iebirdināja rupjmaizi un porciju brālīgi sadalīja uz pusēm. Negro paos�tīja un kaunīgi aizgrieza galvu.

��� Sitas meņū tev nav pa prātam? Man arī ne visai, bet ko lai dara, ja vēders tmc?

�Kāda neparasta meitene tā Magdalēna,� Ralfa domas atkal un atkal atgriezās pie �īrīla sarunas. Varbūt pamēģināt? Apputējusi un aizmirsta ģitara karājās pie sienas. Dūzis jokodamies to bija iesaucis par Zuzannu. Ralfs vingrinādamies pārlaida pirkstus pār stīgām. Galīgi noskaņojusies, vecenīte. Māte un tēvs, muzikāli neizglītoti, no tiesas brīnījās, kā dēls reiz dzirdētu melodiju nemaldīgi prata atskaņot uz instrumenta.

��� No kurienes viņam tādas spējas? Vai tik mēs kaut ko neesam palaidu�i garām? � māte uztraucās. � Varbūt vajadzēja zēnu sūtīt mūzikas skolā?

Vēl vairāk viņi brīnītos, ja uzzinātu, ka dēlam ir absolūta muzikālā dzirde. Aizrāvies ar spēlē�anu, Ralfs nedzirdēja māti pārnākam.

��� Jānes uz komisijas veikalu manas drēbes, lai nebūtu jāmirst badā! Tavs mīļotais tētiņ� �orīt piezvanīja un pateica, ka alimenti par da�iem mēne�iem aizkavēsies, �im esot lielas izdo�anas, jāiegādājoties jaunas mēbeles. Sie pirks mēbeles, bet miesīgs dēls lai cie� badu! Viņ� ta�u zina, cik es nopelnu, pusslodzi strādājot! Sitas numurs tavam tēvam neies cauri! Lai tiesa piesprie� alimentus un viņ� maksā, kas pienākas līdz pēdējai kapeikai.

��� Mamm, man jau se�padsmit gadu, es varu strādāt. Gan tad iztiksim.

��� Pamest mācības, tā Ijk vēl trūka!

��� Kādēļ tad pamest? Mācī�os pa vakariem.

��� Par tādām lietām pat nesapņo. Tev jāpabeidz skola un jāstudē, kaut arī man nāktos strādāt piecas slodzes.

Līdz �im Ralfs par saviem sen�iem nevarēja �ēloties. Katru pirmdienu uz viņa rakstāmgalda stāvēja desmitnieks sīkajiem izdevumiem. Viņam pirmajam klasē bija firmas d�insi, importa diplomāts, rietumvācu botas. Tagad tam visam strīpa pāri. �ķiet, ka fāters aizgājis uz neatgrie�anos.

�� Ja tu parunātu ar viņu? � māte, kā dēla domas uzminēdama, ieteicās. � Varbūt nāk pie prāta, kaut vai tevis dēļ.

��� Ko lai es viņam saku?

��� Nu, ka tev bez viņa grūti dzīvot. Tu jau vienmēr tēvam esi bijis tuvāks nekā man.

Ralfs klusēja. Pazemoties un lūgties viņ� nebija radināts.

Emīlijas tante pārnāca īgna un nerunīga, izņēma no somas �ūksni kvī�u un nolika mātei priek�ā.

��� Kaut kas traks! Tā ir laupī�ana! Par balto tīras vilnas japāņu kostīmu tikai se�desmit rubļu! Un par gandrīz jaunu zam�ādas jaku, kas maksāja divi simti, puscena. Vispār nevajadzēja atstāt!

��� Citreiz ej pati! � Emīlija noteica un pazuda savā kambarītī.

��� Nu pasaki, kā lai iztiekam! � māte paķēra naudas maku un izbēra ■saturu uz dēla dīvāna. Ralfs paskatījās � divi saburzīti piecī�i, trīnītis, sīcene, vispār drūma aina.

��� īre jāmaksā, pārtika jāpērk, bet man līdz algai � nedēļa! � Mā�tes asaru pilnajās acīs plaiksnījās izmisums.

Pirmo reizi, kop� Ralfs spēja atcerēties, viņa ģimenē trūka naudas. Līdz �im viss bija gājis kā pa diedziņu. Emīlijas tante piekopa māju un gatavoja ēdienu, tēvs ar māti strādāja. No kurienes nāca pārtika, importa mēbeles un drēbes, tas viņu neinteresēja. Pa veikaliem staigāt un rindās stāvēt neviens viņam nelika.

�� Tavam tēvam galva pilna ar kārtējo draugaļu, par dēlu viņam maza bēda, lai tas mirst kaut vai badā.

Te nu māte, kā parasts, pārspīlēja. Bet kaut kur iek�ā grauza �aubu velniņ�. Viņ�, dēls, tātad tēvam neko nenozīmē, ja var tā vienkār�i aiziet, ne vārda neteicis. Kur palikusi daudzinātā tēva mīlestība, par kuru rak�sta grāmatās un avīzēs? Da�s papiņ� savus bērnus izmaina pret degvīna pudeli, cits atpērkas ar naudu, vairums neliekas ne zinis. Bet varbūt mammai taisnība, jāaiziet aprunāties, vismaz būs skaidrība, kas un kā. Ralfs tik spēcīgi uzsita pa ģitāras stīgām, ka Negro uzlēca kājās un ierējās. Māte savāca no gultas naudu un klusēdama izgāja no istabas.

Tēvu Ralfs sazvanīja starpbrīdī. Norunāja satikties �Lunā�. Oficiants tēvu pazina, ierādīja nomaļu galdiņu, uz kura atradās uzraksts �Re�zervēts�.

��� Ēst gribi?

Ralfs pamāja.

��� Karbonādi, saldējumu, pepsikolu, kafiju.

Tēvs izskatījās nevesels � zem acīm maisiņi, mutes kaktiņos dzijas rievas. Turot kafijas tasi, viņam trīcēja roka.

��� Tev nepatik�anas?

�� Jā, pa arodbiedrības un partijas līniju. Mamma jau pasteigusies pavēstīt.

�� Vai tu � � Ralfs sastostījās, � vai nebūtu labāk, ja tu atgriez�tos mājās? Mamma ļoti pārdzīvo.

��� Kas pārtrūcis, pārtrūcis! Abi esam vainīgi, ka tā iznāca. Kāda jēga dzīvot kopā, ja nav mīlestības vai pat elementāras cieņas vienam pret otru. Neesi vairs mazais, pats visu redzi un saproti.

��� Bet kā būs ar mani?

�� Iekārtosim jauno dzīvokli, varēsi nākt ciemos. Lienei ir meita Dita, gadu par tevi jaunāka, teicamniece. Būs tev māsa.

Ak �itā gan, viņam pēk�ņi uzradusies māsa, tikai gadu jaunāka. Mana nākotnes cerība, visdārgākais, vismīļākais � ar tādiem vārdiem tēvs viņu kādreiz apveltīja, toreiz, kad viņi vēl kopā gāja uz futbola sacensībām. Iznāk, ka viņ� visus �os gadus izlicies, melojis, krāpis! Ralfu smacēja dusmas. Viņ� sakoda zobus, lai nesāktu skaļi lamāties. Dro�i vien papu- cltis tādus pa�us un vēl mīļākus vārdus saka tai, kā viņu sauc, Ditai? Liekulis!

Tēvs piebīdīja desmitnieku. Ralfam gribējās to iesviest viņam sejā, bet atcerējies mātes izmisumu, viņ� iebaza naudu kabatā, vismaz maizei iznāks. *

��� Tu nedomā, ka es vienmēr tik maz. Mums pa�reiz grūtības ar naudu.

��� Būs jāiet prom no skolas.

��� Kādēļ tad tā?

��� Jāmeklē darbs, citādi neiznāk ko grauzt.

��� Ko tad mamma?

��� Ne dzirdēt negrib. Mekle�ot otru darbavietu.

��� Nepārsteidzies. Gan kaut ko izdomāsim. Piezvani pēc pāris dienām.

Audience pie tēva bija beigusies. Mātei viņ� par to neteica ne vārda.

Desmitnieku iedeva Emīlijas tantei.

��� Ietaupīta kabatas nauda, � viņ� paskaidroja, lai izvairītos no lie�kas taujā�anas.

Par darba lietām Ralfs nolēma aprunāties ar Lipu Tuliānu.

��� Kam tev nauda? Māmiņa pabaro, tētiņ� apģērbj, dēliņam atliek vienīgi iepīkstēties, kad viss tiek pasniegts kā uz paplātes, � Lips zobo�jās. � Būtu man tāda dzīve, es, goda vārds, ne pirkstu nepakustinātu, gulētu caurām dienām uz dīvāna un lasītu romānus. Gudri cilvēki vien�mēr teiku�i, ka darbs esot priek� muļķiem.

Ralfs bija spiests izstāstīt par spiedīgajiem mājas apstākļiem.

��� Būtu teicis uzreiz. Pavisam cita runā�ana. Redzi, skolā jums māca un avīzēs raksta, ka darbs ir katra padomju cilvēka goda un slavas lieta, ka darbs ir pats galvenais laimes avots.

��� Precīzi, gandrīz vārds vārdā!

��� Un vēl apgalvo, ka galvenais ir gandarījums, ko dod darbs, nevis atalgojums. Netici, tas viss ir priek� kaķiem. Ja tev sevi jāpārdod, tad pēc iespējas dārgāk, to iegaumē. Tu domā, ka visi tie pirmrindnieki un trieciennieki, kurus slavē avīzēs, sēdina prezidijos, �ancē slavas dēļ? Ne velna, nauda ir tā iz�ķiro�ā. Pēc manas sajēgas cilvēki dalās divās gru�pās: tie, kuri prot dzīvot, un tie, kuri neprot. Pie kuriem tu gribi piederēt?

��� Skaidrs, ka pie tiem, kas prot.

��� Pareizi. Gribi rītvakar stundas laikā nopelnīt divus sarkanos? Tik daudz pat es nesaņemu par haltūrām.

��� Kāda runa!

��� Tad gaidi mani precīzi se�os vakarā Kalmju ielā pie dīķī�a, zini,, kur tas ir?

��� Zinu.

��� Nu tad līdz rītam.

* * *

Blāvi apgaismotā Kalmju ieliņa grima tumsā. Līņāja. Pārvilcis kapuci pār galvu, Ralfs vēroja, kā lietus pilītes sijājas, atgādinot mazas mir�dzo�as mu�iņas. No vecas divstāvu ēkas iznāca vīrietis un sieviete. Ralfs- piespiedās pie dīķmalā augo�ā vītola un pagrieza muguru. Smaga roka uzgūlās uz pleca. Ralfs satrūkās.

��� Labi, ka atnāci. Paiesimies uz priek�u. Tu redzi to mājeli ar �ogu apkārt? Man tajā norunāts randiņ�, saproti? Meitene man tikpat kā līgava, bet vecais iespītējies. Man ar skuķi kāda pusstundiņa jāparunājas un �is tas jāpaņem. Tu skaties uzmanīgi, ja kāds slēdz vajā vārtiņus, trīs reizes uzsvilp. � Lips iespieda Ralfam rokā svilpi un pazuda tumsā.

�Sāds nomaļ� stūris kā radīts visādiem tum�iem darījumiem,� Ralfs noskurinājās. Tepat blakus kapos vējā spalgi grabēja bleķa kroņi. Kalmju ielas galā plaiksnīja gai�a blāzma. Tur atradās jaunceltņu kvartāls. Ralfs pagājās gar Lipa draudzenes māju. Slēģi bija aizvērti, bet vienā istabā jaudās gaisma. Tālos uguņus zibsnīdams, garām pabrauca oran�s �igulis un apstājās divas mājas tālāk. Fosforizētie rādītāji uz Ralfa rokas skaitīja minūtes. Tumsā Ralfs bija sabridis botas. Kājas sala. Kas nekait Lipam, sē� siltā istabā, strebj karstu kafiju un mīlinās ar savu skuķir bet viņam te jādrebinās kā padzītam sunim.

��� Paņem pretim! � Lips klusi pasauca. Pār �ogu pārceltie koferi, bija smagi, kā ar akmeņiem pildīti.

��� Viss kārtībā, ejam, � Lips veicīgi sāka soļot pa Kalmju ielu uz. priek�u. Pēc brī�a viņus panāca oran�ais �igulis.

��� Cau, veci!, rausies iek�ā! � �oferis, durvis pavēris, aicināja Tuliānu.

Ralfam �ķita, ka ma�īnas pakaļējā sēdeklī pavīd Saļapina seja, bet galvot viņ� nevarēja. Lips iedeva norunātos divdesmit rubļus un aiz�brauca.

* * *

��� Kur tu blandies tādā suņa laikā! � Emīlijas tante rājās.

��� Lādēju vagonus, � Ralfs nolika uz virtuves galda mitros des�mitniekus.

��� Ak, tad tik tālu mēs esam nogāju�i, ka pieaugu�ie vairs nevī�o strādāt, jāizmanto bērni! � Emīlijas tante sasita plaukstas. � Tūlītās zvanī�u tēvam �

��� Nevajag, tantiņ, uzvāri labāk karstu liepziedu tēju ar medu, mani krata drebuļi.

��� Vai dieviņ, būsi vēl saaukstējies! Un mammas arī, kā par nelaimi, nav mājās. Tūlīt met nost slapjās drēbes un liecies gultā. Un iebāz padusē grādīzeri.

Ralfs pielika termometru pie karstās tējas glāzes. Dzīvsudraba sta�biņ� uzskrēja pāri �etrdesmit. Tik traki nevar, jānosit līdz trīsdesmit astoņi. Rīt uz skolu nebūs jāiet.

��� Mammai gan, tant, nekā nesaki. Citādi vēl uztrauksies.

��� Labi jau, labi, � Emīlija bija ar mieru apsolīt visu ko, lai tik viņas mīlulis kļūtu vesels. Paēdināts un ap�ubināts puisis atlaidās mīk- stājos spilvenos. Dzīve vairs nelikās tik drūma kā vakar. Labi, ka viņam ir tāds gudrs un pieredzējis draugs kā Lips. Ja varētu ar viņu sarunāt kaut reizi nedēļā kādu haltūriņu, iztiktu pa pirmo. Tīkams nogurums sagūla kaulos. Ralfs nejuta, kā, nagiem skrapstot, istabā ienāca Negro un izstiepās uz lā�ādas blakus dīvānam. Māte, no teātra pārnākusi, ba�īgi pataustīja dēla pieri un atviegloti nopūtās, nekāda augstā tempe�ratūra nebija.

Otrā dienā Ralfu pamodināja Negro smilkstē�ana un priecīgie rējieni. Kā negudrs suns lēkāja apkārt tēvam.

��� Tu mājās? � tēvs samulsis apjautājās.

��� Kā redzi.

��� Vai tad skolu jau pameti?

��� Skaitos slims.

��� Es atnācu pēc da�ām savām mantām, � tēvs iegāja kabinetā, kas skaitījās viņa istaba.

Pēc krietna brī�a viņ� ienāca pie Ralfa un atsēdās uz krēsla blakus- dīvānam.

��� Kas tad tev kait?

��� Krāvu vagonos preces un saliju.

�� Varētu tev izgādāt darbu pie manis, uz da�ām stundām pēcpus�dienā, vienīgi aldziņa pamaza, �etrdesmit rubļu.

��� Vai tu savu meitu Dilu arī tik naski iekārto darbā?

Tēvs klusēdams noņēma brilles un, dva�u uzpūzdams, sāka tās rūpīgi tīrīt ar kabatas drānu.

�� Es tevi saprotu, � viņ� klusi teica, � bet tici, arī man nav viegli. Liene domā, varbūt varētu kaut kā sarunāt, iz�ķirties pa labam. Mēs iekārtotos, tu, ja gribētu, varētu dzīvot pie mums.

��� Zini ko, papucīt, pie tavas Lienes un meitiņas es nedzīvo�u, kaut tu uz ceļiem mani lūgtos. Tinies labāk ātrāk prom, ka nepārnāk mamma, tad bez trādirīdi prom netiksi. Viņa ir traki nikna uz tevi.

��� Savas istabas durvis es aizslēdzu. Tur ir vienīgi manas mantas, un mātei par tām nav nekādas teik�anas.

��� Iesāli savas mēbeles!

��� Kā tu runā ar tēvu?

��� Par tēvu godā cilvēku, kas rūpējas par savu ģimeni, kas nepamet dēlu tad, kad viņam tēva padoms un klātbūtne visvairāk vajadzīga, nevis skrien pakaļ pirmajiem brun�iem, kas paplandās ceļā! � pēk�ņi Ralfs apjēdza, ka vārds vārdā atkārto mātes teikto, un apklusa.

��� Tu vēl esi pārāk jauns, lai mani nosodītu. Gan vēlāk sapratīsi. Bet par darbu padomā. Priek�pusdienās tur strādā kāds studentiņ�, tu varētu viņu nomainīt. Mēs abi katru dienu satiktos, parunātos �

Ralfs klusēja. Tēvs piecēlās.

�� Es nu ie�u. Ja tev ir kāda vajadzība, atnāc uz darbu. Lai ko tu dusmās sarunāji, neaizmirsti, ka es tomēr esmu tavs tēvs.

�� To man katru dienu atgādina asinsdesa pusdienās, � dēls ļauni iesmējās.

Noklaudzēja ārdurvis. Negro smilkstēja koridorā. Ralfs pa logu noska�tījās, kā tēvs ar diviem ādas koferiem rokās pāriet pāri ielai, iekāpj ma�īnā un aizbrauc. Samierinā�anās, uz kuru klusībā cerēja gan māte, gan, ko tur liegties, pa�am sevi jau nav jāapmāna, arī viņ� pats, acīm�redzot nenotiks. Mātes vietā tēvam tagad ir Liene, bet viņa vielā � mīļotā meitiņa, teicamniece Dita. Kā ļauns tārps grauza skaudība.

Izdzirdis atslēgas skrapstē�anu un Negro �ņaukā�anos, Ralfs veikli iemetās guļvietā un uzvilka segu līdz zodam. Emīlijas tante bridi �abi- nājās pa virtuvi, tad ienāca pie viņa.

��� Nu, kā tev, bērniņ, klājas?

Sausa, kā ar plānu papīru pārvilkta roka pieskārās viņa pierei.

��� Temperatūras tā kā nebūtu. Tūliņ pagatavo�u tev pusdienas. Da�būju akniņas, cūkgaļu, sviestu. Kājas gan nogura rindās stāvot, domāju, ka neizturē�u. Nav vairs man tā spēka kā agrāk.

Pēc brī�a no virtuves �urp atplūda ceptu aknu smar�a. Ralfu sagrāba tadi kā sirdsapziņas pārmetumi � vecs cilvēks viņa dēļ stāvēja rindās, bet viņ� pa to laiku vāļājās pa dīvānu. Bet ko lai dara, jātēlo slimais līdz galam. Varbūt izdodas no�maukt arī rītdienu, algebrā klasesdarbs, matemātiķis baigais knīpstanga, katram atrod savu uzdevumu, uz no�pi- ko�anu nekāda cerība. Paberzējis termometru trīsdesmit septiņi un �etri, viņ� pasniedzās pēc ģitāras. Ralfs iztēlojās, kā viņ� stāvēs uz spo�i apgaismotās skatuves un visu acis būs pievērstas viņam, amerikāņu fir�mas velvetenēs un somu īstās ādas �aketē tērptajam Ralfam Circenim.

��� No kuras klases �is ģitārists? � lielās meitenes viena otrai ap�jautāsies.

��� No devītās �C�.

��� Firmīgs �alis. Es viņu dejās uzlūg�u.

Zēl, ka paput mēģinājums. Varbūt riskēt un aiziet? Labāk ne, pama�nīs kāds u�uks, piesies lietu. Jāpavingrinās tepat mājās. Klusu dungo�dams tekstu, Ralfs sāka spelet.

� Tad jau nu iet uz labo pusi, � Emīlijas tante atviegloti nopūtas un aizvēra istabas durvis.

* * *

Cerībā piepelnīties, Ralfs pēc pāris dienām aizgāja pie Lipa. Caur aizslēģotiem logiem skanēja jaunākie ārzemju grāvēji. Ralfs ilgi klauvēja gan pie durvīm, gan pie slēģiem, līdz Lips atvēra ārdurvis un ieveda priek�namā.

��� Kas par lietu?

��� Varētu aprunāties.

��� Man tagad nav laika. Piekāp pēc nedējas.

Tuliāns izbīdīja zēnu pa ārdurvīm. Noskrapstēja atslēga.

�Pat istabā neaicināja,� Ralfs, mājup steigdamies, apvainojies sirdī�jās. �Neesmu ta�u nekāds sve�inieks.� Visvairāk viņam kremta, ka izre�dzes viegli nopelnīt nu atliktas uz nedēļu. �Dro�i vien meņģējas ar savu sirdspuķīti, to no Kalmju ielas vai citu. Un tādā situācijā tre�ais, pro�tams, lieks.� Iztēlojies ainas, kas, viņaprāt, pa�reiz notika Lipa istabā, Ralfs iesmējās.

Agrāk viņu meitenes neinteresēja. Pēdējā laikā viņ� tās uzmanīgi vēroja. Nejau�s pieskāriens viņu dīvaini satrauca. Dū�a kompānijā pui�i par sievietēm runāja piedauzīgi, sīkumos attēlodami da�ādus atgadīju�mus. Lai citu vidū neizrādītos par galīgu nejēgu, Ralfs pamatīgi izstu- �dēja attiecīgu literatūru. Māte, pamanījusi dēla pēto�os skatienus, izvairījās staigāt pa dzīvokli pusapģērbusies. Klases meitenes no stū�rainām zēniskām skuķēm pamazām pārvērtās formīgās jaunietēs. Klases zēniem viņas pievērsa mazu uzmanību, uzskatīja tos par bērniem. Sarī�kojumos dejoja un uz kino gāja galvenokārt ar vecāko kla�u audzēkņiem.

��� Tu esi Ralfs, ja? Es tevi uzreiz pazinu. � Ralfs izbrīnījies paska�tījās uz sve�o baltā, pūkainā ka�okā tērpto meiteni. Rokās viņa turēja ski�u mapi. � Tava fotogrāfija stāv Circenim uz rakstāmgalda. Es esmu Dita.

Ak, tad tāda ir viņa māsa, kas dzīvojusi tepat līdzās vienā pilsētā un par kuru viņ� nekā nav zinājis! Apģērbta kā princese. Tēvs dro�i vien lien vai no ādas ārā, lai viņai izpatiktu. Dēls viņam vairs nav nekas, tuk�a vieta. To var pamest likteņa ziņā, lai kuļas pa dzīvi, kā pats prot.

�� Ko tu blenz? � Dita iesmējās. � Cilvēku neesi redzējis, vai? Var�būt man pēk�ņi pierē ragi izaugu�i?

�� Zini ko, jaunizceptā mā�ele, tinies veiklāk prom, tev nekā nevajag no manis un man no tevis ne tik.

��� Aptaurētais! Kas es tev par māsu?

��� Tēvs man pats apgalvoja �

��� Mans paps pirms pieciem gadiem gāja bojā autokatastrofā. Es viņu vēl tagad nespēju aizmirst. Viņ� bija gleznotājs Pēteris Virziņ�, varbūt esi dzirdējis?

��� Nē, � Ralfs par gleznotājiem neinteresējās.

��� Zēl, viņa gleznas izstādītas pat ārzemēs. Māte apgalvo, ka talants no tēva iedzimis arī manī. Kaut tā būtu! Bet Circenis man nav un nekad nebūs tēva vietā, lai kā viņ� labinātos klāt. Ja gribi zināt, es viņu ienīstu!

Ralfam pēk�ņi kļuva tik viegli ap sirdi, ka viņ� līksmi un skaļi iesmējās.

��� Vai esi sviestā sakūlies? � Dita brīnījās.

��� Tad jau viss kārtībā. Un es, muļķis, pārdzīvoju.

��� Nekas nav kārtībā. Mums jāaprunājas, bet man salst kājas. Vai tuvumā nav kāda kafejnīca?

��� Ir, tepat netālu.

Nelielo, omulīgo kafejnīciņu skolēni bija iedēvēju�i par �Morīti� pēc firmas kūciņām, kuras varēja dabūt vienīgi �eit. Ralfs atnesa divas kūpo��as tējas tases un katram pa �morītim�. Tik daudz naudas viņam sanāca, bet, ja tas skuķis prasīs vēl, tad vakars.

��� Zini, es tevi krietni ilgi nogaidījos un pamatīgi nosalu. Bet nu ir labi. Ceru, ka tu neesi sajūsmā par to, ka tavs tēvs aizgāja no jums?

�� Nekāda vaina. Tagad eju un nāku, kā pa�am patīk. Vienīgi nau�das pamazāk.

��� Man tie�i otrādi.

Skaidrs, to desmitnieku, kas katru nedēļu pienācās viņam, tagad saņem Dita, un kur tad vēl specapgāde � Skaļi viņ� to, protams, neteica, kādēļ sarūgtināt meiteni?

�� Mana mamma ar tavu tēvu satikās jau ilgi. Vismaz divus gadus. Istabiņa mums viena vienīga, mani sūta uz kino, pārgulēt tagad nākas virtuvē. Es Circeni neieredzu. Viņ� man atņēma mammu. Agrāk mēs abas bijām vislabākās draudzenes, kopā gājām uz izstādēm, uz koncer�tiem un operu. Tagad viņa tikai ap Circeni vien tinas, gatavo ēst, viņa dēj pucējas un krāsojas. Es vairs neesmu nekas, tuk�s gaiss.

��� Nekāda saldā dzīve tev nav, � Ralfs piekrita. � Pie mums mājās arī viss iet �ķērsām. Mamma pa vakariem piepelnās ar �ū�anu. Es gri�bēju sākt �ancēt, bet mutere aizliedza iet prom no skolas.

��� Circenis lien vai no ādas ārā, lai sagādātu mums dzīvokli, vismaz trīsistabu. Man bū�ot pa�ai sava istaba ar lielu logu visgarām sienai. Mamma kā septītās debesīs. Abi, galvas kopā sabāzu�i, katru vakaru skaita un rēķina, prāto, kur aizņemties naudu. Man nepatīk iet mājās, pārguļu te pie vienas draudzenes, te pie otras.

��� Drūmi. Bet es nezinu, kā tev palīdzēt.

�� Ja mēs pa abiem izdarītu tā, ka Circenis pamet manu mammu un atgrie�as atpakaļ pie jums?

��� Mutere nebūs ar mieru. Un papucis jau arī negribēs.

��� Bet tu padomā, palauzi galvu. Tev viņ� dro�i vien bija normāls tēvs.

��� Kā nu kuro reizi. Da�reiz lasīja morāli.

��� Kad biji nogrēkojies, � Dita iesmējās. � �ausmas, jau pus�etri. Man jāskrien uz zīmē�anu. Ātri pasaki savu telefonu, es pēc kāda laiciņa piegriezī�u, labi? Ja kas īpa�i steidzīgs, es mācos rozentālie�os, as�totā �A�. Cau!

Ralfs saskaitīja atliku�ās kapeikas un aizgāja vēl pēc vienas glāzes � tējas un �morī�a�. Nekad viņam nebija trūcis naudas un nu nācās bak�stīties kā pēdējam nabagam. Un tas viss papucī�a dēļ. Pusmū�ā sado�mājis tēlot baigo Romeo. Bet tā Dita rādās kapitāls skuķis. Mājās viņ� par �o sarunu, protams, nekā neteiks. Citādi māte atkal sāks skaisties, raudāt un rīt tabletes.

�� Jaunais cilvēk, vai jūs ilgi domājat te kūkot, � apkalpotaja viņu uzrunāja. � Cilvēkiem nav vietas, kur apsēsties.

Somu ar mācību grāmatām pār plecu pārmetis, rokas siltā puska�o�ciņa kabatās sabāzis, viņ� lēnām soļoja pa sniega klātajām ielām. No�maļu dārzus"sedza biezas kupenas. Tum�ajās debesīs spīdēja aukstas un vienaldzīgas zvaigznes. Kas tām daļas par cilvēku bēdām un nelaimēm! Zvaigznes, tāpat kā cilvēki, nodzīvo savu laiku un nodziest, tikai to mū�s ir daudz, daudz ilgāks. Un milzīgajā, prātam neaptveramajā Visumā dzimst aizvien jaunas galaktikas. Labi būtu tagad iesēsties kos�mosa kuģī un aizlidot uz kādu nezināmu planētu. Bet kur nu viņam, par kosmonautiem jau kļūst tikai izredzētie. Vai es gribētu, lai tēvs pārrastos atpakaļ? Ja viņ� ir tāds, kāds bija pēdējos mēne�os, labāk � ne. Bet ja nu viņ� pēk�ņi atjēdzas? Ko es te fantazēju, tas nekad nenotiks. Bet varbūt tomēr? Cilvēks ta�u var maldīties un savas kļūdas izlabot? Grā�matās par to rakstīts un filmās skatāms, iz�ķiras un atkal saiet kopā.

* * *

Māte ar Emīlijas tanti virtuvē dzēra tēju un pārsprieda jauno ziņu � tēvs rītvakar teicies atnākt uz pārrunām.

�� Ja par alimentiem, tu nepiekāpies! � Emīlijas tante piekodināja. � Jau tā viņ� tiks viegli cauri, cik tālu Ralfam līdz skolas beig�anai, nepilni trīs gadi.

��� Varbūt jaunai sievai pūrā vesels bērnu bars?

Ralfs dzēra tēju, sausiņus tajā pamērcēdams, un par Ditu neteica ne vārda.

��� Es tagad ie�u pastrādāt. Tā kā rītvakar tu būtu mājās! Tev arī savs vārds sakāms, neesi vairs nekāds mazais.

Drīz vien no viņas istabas atskanēja �ujma�īnas dūk�ana.

�� Vai nu tā vajadzēja, tik ilgus gadus kopā nodzīvoju�i, � Emīlija nopūtās un sāka mazgāt traukus.

��� Emīlijas tant, nu bija ta�u starp tēvu un māti mīlestība?

��� Ka tad ne. Tu vēl biji mazs un neatceries.

��� Un kādēļ tā izzuda?

��� Ne jau uzreiz. Soli pa solītim tā aizgāja no jūsu ģimenes. Tēvu iecēla par direktoru bāzē. Pārnācām uz �o dzīvokli. Medija gribēja to lepnāko un dārgāko. Naudas tik daudz nebija. Sākās strīdi. No ārpuses skatoties, viss �ķita labākā kārtībā. No tevis un citiem slēpa. Kādreiz tā ir ar āboliem: no ārpuses skaisti, bet vidū � puvums.

Ralfs negribīgi ķērās pie mācību grāmatām. Otrais ceturksnis tuvojās noslēgumam, jāsarauj, vismaz divnieki jāizlabo, citādi mājās �ķīdīs asa�ras un smar�os pēc validola.

Tēvs nāko�ās dienas vakarā atnāca tāds ka sa�ņi'.rcis, bikses nebuk- tētas, krekls savalkāts.

��� Redzams, jaunā sieva tā vis neaplēkā kā mūsmājās, � Emīlijas tante to tūliņ pamanīja.

�� Tas tev, � tēvs pasniedza dēlam apelsīnu tūtu. Ralfs nepakusti�nāja ne pirksta.

��� Ņem, ņem, kad dod, mums jau tādiem gardumiem neiznāk nau�das, � Emīlijas tante ironiski iesmējās un pievāca apelsīnus.

��� Ko jūs stāvat koridorā? Ralf, aicini tēvu istabā! � Tādu tik skaistu un saposu�os Ralfs savu māti pēdējās nedēļās nebija manījis. Arī tēvs izbrīnījies pavērās biju�ajā sievā, itin kā salīdzināja to ar pa�reizējo.

��� Emīlij, uzcienāsim dārgo ciemiņu ar kafiju un taviem auzu pārslu cepumiem, viņam tie vienmēr ir gar�oju�i.

Tēvs atlaidās mīkstajā ādas klubkrēslā. Emīlija atnesa kafiju. Māte no bufetes izņēma vislepnākās ķīnie�u porcelāna tasītes.

��� Uzcienājieties, � tas tika teikts gan vīram, gan dēlam.

Neviens vaibsts mātes sejā nenodeva uztraukumu.

��� Varbūt Ralfs varētu iziet. Es gribu ar tevi parunāt divatā.

Ralfs priecīgi uzlēca kājās, izliedams kafiju uz dārgā paklāja. Sī mas�karāde viņam riebās.

��� Paliec. Man no dēla nekas nav slēpjams.

��� Kā gribi. Mēs ar Lieni un viņas meitu pa�reiz mitināmies mazā vienistabas dzīvoklītī. Uz kooperatīvo tik drīz nav ko cerēt. Liene domā�

��� Vai viņa tagad domā arī tavā vietā?

Ralfs redzēja, kā nodreb tēva roka. Plānā tasīte ied�inkstējās. Tēvs to saudzīgi uzlika uz galda. � Mēs ar Lieni domājam, ka būtu taisnīgi abas dzīvojamās platības samainīt.

�Tūlīt viņi īsāks strīdēties, kam bufete, kam skapis, kuram divguļamā laulības gulta un kuram dēls,� Ralfs noskurinājās.

Māte ielēja kafiju, izmaisīja cukuru, iebāza mutē cepumu.

��� Tad redz, kādēļ tu esi atnācis. Un es, naivā, cerēju, ka apjau�tāsies, kā dēlam skolā ar mācībām un no kā mēs izliekam. Tā kā pats vairs loģiski domāt nespēj, tad pasaki savai Lienei, ka mēs no dzīvokļa ārā neiesim un laulības �ķir�anai es nepiekritī�u.

Sādu pavērsienu nebija gaidījis ne tēvs, ne dēls.

��� Apdomā labi, Medij. Ko lai es saku Lienei? � tēvs gandrīz vai lūdzās.

�� Tas nu lai ir lavā ziņā, Andrej, � māte uzsmaidīja, nodemonstrē�dama savus baltos zobus.

Ralfs bija baidījies, ka māte pazemosies, lūgsies un viņam būs jākau�nas. Tagad viņ� to apbrīnoja.

��� Tu pasaki savai draudzenei, sieva jau viņa tev oficiāli vēl nav, ka liela uzņēmuma direktoram neklājas iet darbā ar netīru virskreklu.

��� Tu jau ari pati manus kreklus nemazgāji.

��� Bet es uzmanīju, lai tie vienmēr būtu spodri un kārtībā.

�� Apdomā vēlreiz, Medij. Labāk �ķirsimies ar labu nekā ar ļaunu, � tēvs smagi slējās aug�ā.

��� Es uz tevi neturu ļaunu prātu. Tikai savā mīlestības reibumā ne�aizmirsti, ka tev ir dēls, kuram algebrā draud divnieks. Privātskolotājam es ar savu algu nespēju samaksāt. Ralf, pavadi tēvu.

Saodis saimnieku, Negro aiz virtuves durvīm smalki ņerkstēja un par varītēm lauzās ārā.

��� Vai paliksi mierā! � Emīlijas tante to apsauca.

Tēvs uzlika dēlam roku uz pleca, paskatījās acīs un aizgāja. Ralfam nez kādēļ sametās viņa �ēl. Pārlieku laimīgs viņ�, nudien, neizskatījās, drīzāk otrādi.

Māte savas istabas durvis bija cie�i pievērusi. Caur tām nenāca ne skaņas. Emīlijas tante ar kafijas traukiem rokās brīdi piestāja, paklau�sījās un, galvu grozīdama, pazuda virtuvē.

Ralfs pievāca cepumus un devās uz savu istabu. Negro viņam sekoja. Garastāvoklis uz nulli. Un kā par spīti vecā �Vilma� aizvērusies, tagad, kad viņam parakās kasetes. Briesmīgi vajadzētu jaunu maģi, tādu, kāds ir Lipam. Bet tas stāv vismaz trīs tauk�ķus. Tagad, kad māte apgroza katru rubli, par tādu naudu nav ko sapņot. Somu slalomenes un apso�lītais brauciens ziemas brīvlaikā uz Karpatiem arī aiziet gar degunu. Ar ko tā Liene papuci ieēdinājusi, ka �is staigā kā valgā piesiets? Ditai taisnība, kaut kas steidzīgi jādara. Zēl, ka viņai nav telefona, derētu ar kādu aprunāties. Piegriezt Ērikam? Nav vērts. Tas dro�i vien sacīkstēs vai sporta skolā. Ģirts � pērkama dvēsele, par veciem d�insiem gatavs uz ecē�ām lēkt. Pats pliks kā baznīcas �urka (Emīlijas tantiņas iztei�ciens), bet tāpat grib būt firmas �alis. Vispār tas jau saprotams, visi grib būt firmīgi, bet daudziem sen�u maki netur. Savi trīs �etri stabi tāds komplekts stāv, un, ja mamma nopelna simtiņu, bet tēvs � plītma- nis, nekas nesanāk. Atliek vai nu spekulēt, vai� Ralfs pēk�ņi samulsa. Mātes skolotājas alga ta�u arī nav lielā, un par tiem ubaga gra�iem, ko tēvs atmet, pie jaunas klozītes netikt.

Paņēmis no priek�nama telefona aparātu, Ralfs iesprauda konlakt- dak�iņu savā istabā. Vienīgais kapitālais puika klasē � Valters. Kaut arī labi mācās, iztur līniju, nevienam nepielaizās- , taisnīgs.

��� Aizkāpt pie tevis? Vai tev kanāriņi galvā danco, ārā mīnus div�desmit. Pēc da�ām minūtēm pa televīziju sākas baigais kriiniķis.

Kam vēl lai piegrie�? Ralfs saprata, ka viņam nav draugu, nav ne�viena tāda, kuram varētu pateikt: �man ir drūmi, atnāc, parunāsimies� un kur� bez liekas taujā�anas būtu klāt, saprastu no pusvārda.

Par skuķiem nemaz nav ko runāt. Viņu interese par Ralfa personību aprobe�ojās ar Ralfa garderobi.

��� Baigi for�a kurtka. Dod uzmērīt. Re, meitenēm arī der. Kur tu tādu izrāvi? Vai tie kanāli ir pieejami arī citiem? Nav? Zēl.

Skuķiem viņ� vairāk neeksistē, tuk�a vieta. Vai viņam �āda meiteņu uzmanība, kaut īslaicīga, ir patīkama? Neap�aubāmi. Ikviens jau grib ar kaut ko izcelties, da�s ar piecniekiem, cits, glu�i otrādi, ar divniekiem, da�s ar kādu īpa�u talantu, viens otrs ar pielī�anu skolotājiem, ar gata�vību izpildīt ikvienu u�uku lūgumu vai rīkojumu. Mācībās viņ� turas pa vidām, drīzāk lejas galā. Tas neprasa nekādas īpa�as pūles. Vienīgi algebra, nolāpītā.

Paņēmis �Spīdolu�, Ralfs sāka ce]ot pa ēteru. Poļi rāva vaļā disko- mūziku. Uzgriezis uz visskaļāko, Ralfs sāka diskot. Negro riedams lēkāja apkārt.

��� Kas tad tev par priekiem? � māte, durvis pavērusi, apjautājās.

��� Uzspļauj visam, muterīt! Tu vēl esi diezgan svaiga, noskati man citu papiņu! � Saķēris māti aiz rokas, viņ� turpināja kratīties.

��� Skaties, es parādī�u pareizos soļus. Tas pavisam vienkār�i.

��� Nu moins, muterīt! Tu, goda vārds, esi firmas� � Ralfs gribēja teikt �vecene�, bet laikā apķērās, ka māti tas varētu sarūgtināt.

Emīlija, trok�ņa iztraucēta, savā garajā naktskreklā pēk�ņi kā spoks parādījās durvīs.

��� Nāc, tantuk, barā!

�� Vai liksieties mierā! Vajadzētu raudāt par izpostīto dzīvi, bet �ie lēkā kā sienā�i. Dulla un traka tā pasaule kļuvusi! � Emīlija sa�utusi iesaucās un aizcirta durvis.

���������� Aizvien vairāk Ralfam negribējās iet uz mājām, kur viss sagājis grīstē. Emīlijas tantes mīļākais ēdiens pēk�ņi bija kļuvis cepti kartupeļi. Ralfs tos necieta ne acu galā.

��� Gan bads izmācīs, � Emīlija skarbi teica, nolikdama neskarto �ķīvi pie malas. � Neesi labāks par citiem.

Māte pa vakariem �uva kaut kādas raibas salvetes, priek�autus un vēl sazin ko. Brilles viņu vērta daudz vecāku. Agrāk tēva klātbūtnē viņa

tās nekad nevalkāja, laikam kaunējās. Uz skolu māte, kā vienmēr, gāja saposusies, sasmar�ojusies, lepni paceltu galvu, bet mājās staigāja ha�lātā, īgna un nerunīga. Viņas kuplajos tum�ajos matos Ralfs pamanīja baltus pavedienus.

Daudz patīkamāk vakarus varēja pavadīt pie Lipa Tuliāna. Ar rai�biem zīmējumiem rotātajā veclaicīgajā podiņu krāsnī sprak�ķēja malkas �ķilas. Uz elektriskās plītiņas sīca trumulis. Maize, desa, pa malkam stiprāka dzēriena Lipam vienmēr atradās. Da�reiz viņi klausījās Lipa brīnumainajos stāstos par tālo Sibīrijas taigu, kuras pla�umos cilvēks varot pazust kā adata siena kaudzē un ne gailis paka) nedziedā�ot. Taiga ir briesmīgi ne�ēlīga pret sve�iem, bet devīga un laba pret savējiem. Kas taigu pazīst un mīl, to viņa apģērbj, paēdina un apgādā ar dārgām ka�okādām. Viena laba sabuļāda maksā piecsimt rubļu. Viņ� ar biedriem reiz saticis zvērādās tērptu veci ar bārdu. Tas teicies cilvēkus neesot redzējis vismaz pārdesmit gadus.

��� Dro�i vien kāds slepkavnieks vai laupītājs, ja tā vairījies no ļau�dīm, � Ralfs ieminējās.

��� Nezinu, taigā nav pieņemts sve�us cilvēkus izpra�ņāt.

Da�reiz viņi spēlēja kārtis un aizrāvās tik ļoti, ka aizmirsa par mājās ie�anu. Lips Tuliāns, labi zinādams, ka pui�iem kabatas tuk�as, neprasīja atmaksāt kār�u parādus. � Nav ko skaitīt. Mēs esam tikpat kā viena ģimene. Gan pienāks brīdis, kad man vajadzēs jūsu palīdzību �

Visjautrāk gāja, kad Tuliāns demonstrēja da�ādus uzbrukuma un aizsardzības paņēmienus.

��� Pieņemsim, nāk tum�ā ielā tev pretim kāds �alis un mēģina sadot pa zobiem. Jāzina, kā sist pretim. Karatē speci ar delnu pār�ķeļ ķieģeli. Bet tas nemaz nav vajadzīgs. Pietiek, ja iegā� pa miega artēriju vai pa pakausi. Cālis kājas vien notirinās.

Saķēris aiz rokas, viņ� ar otru roku deva zibenīgu triecienu pa kaklu. Ralfs nokrita zemē un ilgi cīnījās pēc elpas.

��� Tu gribēji mani nosist?

��� Negvelz! Tā bija tikai tāda papaijā�ana, � Lips smējās. � Bet tagad lai Trusis nogulda Saļapinu. � Saļapins bija vecāks un stiprāks par vājo, tievo Trusi. Izstiepis garās rokas, viņ� enerģiski atvairījās.

��� Atlauz viņam rokas aiz muguras un dod zibenīgu sitienu pa pa�kausi. Tikai ne no visa spēka. � Beidzot Trusim izdevās Saļapinu noguldīt.

��� Pietiek! � Tuliāns asi apsauca Saļapinu, kur� saniknots gribēja Trusim atmaksāt.

��� Paklau, Ralf, mums sarīkojumam kā ēst vajag pastiprinātājus. Bez tiem, pats zini, tāda pīkstē�ana vien ir, � ansambļa vadītājs Juris Roze kādā starpbrīdī apjautājās. � Tev visādi speckanāli. Ne jau par velti.

��� Mēģinā�u.

Ralfs uzskatīja, ka viņa draugs Lips var visu vai gandrīz visu.

��� Grūti bus, � Lips pakasīja pakausi. � Tagad katrā klubiņā un pat klasītē savi ansamblī�i. Piekāp pēc pāris dienām, paskatīsimies.

Skaļruņus Lips sagādāja. � Cik stāv?

��� Lai nu paliek. Tāpat jums naudas nav. Kad man vajadzēs, at�strādāsi.

��� Katrā laikā, kaut nakts vidū! � Ralfs aizkustināts apsolīja.

�� Ar mani tu, puisīt, nepazudlsi. Es tev daudz ko iemācī�u. Varēsi dzīvot, cepuri kuldams.

Reiz māte Ralfu izcēla nakts vidū. � Tevi sauc pie telefona.

��� Vai Naivais? � Trusis, kā parasts, kliedza pilnā balsī.

��� Te tāda nav.

�� Neizliecies, es pēc balss pazīstu. Lips lika pateikt, lai tu pēc skolas piekāpjot.

��� Kas zvanīja? � māte taujāja.

��� Kāds nenormālais.

Ralfam miegs bija kā ar slotu aizmēzts. Nez, vai atkal kaut kas būs jāvaktē? Kas viņam, nav jau grūti, divi sarkanie ir to vērts.

* * *

�� Uz kurieni tu? � Magdalēna viņu nākamajā dienā notvēra garde�robē. � Mums tūlīt orķestra mēģinājums.

��� �oreiz bez manis.

��� Pareizi^citi par tevi teica.

��� Ko viņi teica?

��� Ka tu esi vējīgs, ka uz tevi nevarot paļauties. Un es vēl galvoju par tevi. � Magdalēnas lielās acis raudzījās pārmeto�i.

��� Nevajag jau nu tūliņ tecināt slapjumu. Man steidzīgi jābūt vienā vietā, tas ir netālu. Mūsu abu gabalu atliec uz beigām, varbūt paspē�u.

��� Bet kā tad ansamblis bez ģitāras?

��� Nekas, viss būs okei, es pēc tam samācī�os.

Viscaur nosvīdis no ātrā skrējiena, Ralfs pieklauvēja pie Lipa Tuiiāna mājas durvīm. Pakurlā saimniece tikai pēc krietnas dauzī�anās pavēra durvis, pateica, ka īrnieka neesot mājās, un atkal ieslēdzās.

Kad Tuliāns un Trusis pēc krietnas stundas pārradās, Ralfs gaidot bija nosalis glu�i zils.

��� Kā nu tā var, � Lips pa jokam bāra Trusi, � varēji pateikt pre�cīzu laiku. Ja bērns saķers plau�u karsoni, kas būs vainīgs? Mēs.

��� Es domāju, ka viņam u�ene beidzas ap �etriem, � Trusis taisnojās.

��� Sēdi tuvāk pie krāsns, � namatēvs norīkoja. � Tūlīt pagādā�u karstu tēju ar konjaku.

Trusis istabā jutās kā savās mājās. Paņēmis no plaukta pamatīgu binokli, viņ� pavērsa to uz māju otrpus ielai. � Va velns, kas par fidiņu! � viņ� iesaucās. � Se, paskaties. � Pavisam tuvu, tik tuvu, ka �ķita, jāpastiepj vien roka, lai aizskartu kailo plecu. Ralfs ieraudzīja tei�camnieci Veldzi, pa�u klusāko un kautrīgāko viņu klasē. Vienā krekliņā meitene grozījās spoguļa priek�ā un ķemmēja savus garos matus. Trusis izrāva binokli Ralfam no rokām. Veldze, itin kā sajuzdama, ka tiek novē�rota, aizvilka logam priek�ā aizkaru.

��� Derētu mums par abiem viņu drusku paspaidīt.

��� Pamēģini tikai, smagi norausies!

��� No kā, no tevis vai, Naivulīt! � Trusis ņirdza.

Lips ienesa tējkannu, maizi, desu. Atkorķēja iesāktu pudeli. Ralfam drīz vien kļuva karsti. Vaigi kaisa kā ugunīs.

��� Tad nu, puikiņas, tā, man ir jāzina vienas ģimenes precīzs dienas re�īms � cikos viņi pieceļas, kad aiziet uz darbu, cikos pārnāk mājās.

��� Kādēļ? � Ralfs brīnījās.

��� Neuzdod dumjus jautājumus. Tu, Ralf, de�urēsi priek�pusdienās, Trusis pēc darba tevi nomainīs. Ar �o binokli visu varēsiet redzēt no pretējās mājas kāpņu telpas piektā stāvā. Salt tev nenāksies, namā cen�trālapkure.

��� Bet man no rītiem skola.

��� Skola pagaidīs. Paņem savu pekeli un parastā laikā ej, kur tev lieku, � Lipa balsī ieskanējās skarbāki toņi. � Jā, gandrīz aizmirsu, vari dabūt lieto�anā �o magnetofonu un kasetes, kas noliktas blakus. Un tagad abi veikli tinielies prom, es gaidu viesus.

�Johaidī! �Sonij�, tāds komisijas veikalā stāv tauk�ķi!�

��� Dro�i vien Lips gaida kādu fidiņu, � Trusis aiz vārtiem irgājās.

� Bet tu ar viņu jokus netaisi, citādi� � Trusis izteiksmīgi novilka ar delnu gar kaklu.

Ralfs iesmējās kā par labu anekdoti.

�� Piekāp, paklausīsimies mūziku. Kapitālas lentes � Bonija Toilere, Endijs Borgs �

��� Citreiz �

Aizmirsies bija ansambļa mēģinājums, algebras uzdevumi neatrisināti, gan nospiedīs no Valtera vai kāda cita. Ralfs visu vakaru peldēja pa disko viļņiem.

��� Nogriez klusāk! � māte pusnaktī aizrādīja. � Kur tu ņēmi �o magnetofonu?

��� Draugs aizdeva. Citiem jau sen�i tā neknauzerējas kā manējie.

��� Pabeigsi skolu un studijas, pats nopirksi.

��� Kad tas būs? Pēc miljons gadiem! Bet man vajag tūlīt, tagad, uz vietas!

��� Nāksies paciesties, un sve�u mantu gādā no mājas prom! � Māte rūpīgi aizvēra durvis. Pēdējā laikā viņa glu�i pārmainījusies � kļuvusi īgna, nerunīga, valdonīga. Par Lipu viņai nedrīkst teikt ne vārda. Sāks vēl urķēties pakaļ, kas par cilvēku, ko dara. Lips arī labais, varēja dot citu darbu, lai nebūtu jākavē skola. Uzodīs mamma, būs baigais trobelis.

Otrā rītā Ralfs somā ielika binokli, no Tuliāna pievākto grāmatu �Kriminālistikas simt gadi� un devās uz norādīto namu. Trepju telpā viņ� varēja justies puslīdz dro�i, pusstāvu augstāk � bēniņi. Maz ticams, ka divdesmit grādu salā uz bēniņiem kāds ies veļu �aut. Abi novērojamie logi atradās tie�i pretim, binoklis tos pievilka tuvu klāt. Pa vienu varēja redzēt, kā skuķis, mazliet vecāks par Ralfu, brokasto, noloba olu, uzkaisa sāli, noko� gabaliņu, piedzer tēju. Pie otra loga gadus �etrdesmit veca sieviete runājās ar sirmu vīrieti. Abi plātījās rokām kā mēmajā kino, dro�i vien strīdējās. Parādījās meitene ar mēteli mugurā. Pēc brī�a viņa, portfeli vicinādama, aizsoļoja pa ielu. 8.47 � Ralfs atzīmēja uz lapiņas. Tad brokastoja vīrietis un sieviete. Uz galda tika uzlikta degvīna pudele, Ralfs skaidri redzēja etiķeti <rStarka Russian vodka�. Abi iestiprinājās. Pēc tam logos nodzisa ugunis un nekas nebija redzams. Ralfs pavērsa binokli uz nama ieeju. Kā tad � pa durvīm iznāca sirmais vīrietis. Viņ� balstījās uz spieķa un stipri piekliboja. Vecais pazuda kaimiņu pagalmā. Uz ielas iznāca ka�okā tērpusies novērojamā sieviete, nervozi staigāja pa trotuāru �urpu turpu un skatījās pulkstenī. No kaimiņu pagalma ar pakaļgalu pa priek�u izstūmās pelēks moskvi�s. Sieviete ierausās iek�ā, un abi aizbrauca. 9.12 � Ralfs atzīmēja. Abi vecie dro�i vien aiztinās uz darbu, bet skuķis uz skolu, ātrāk par diviem neviens mājās nebūs. Ralfs iekārtojās ērtāk uz palodzes. Radiatori tīkami sildīja kājas. Brīdi pa brīdim pavērdamies uz pretējo namu, Ralfs iegrima �kriminālistikā�. Baigie gabali, tirpiens pa muguru skrien lasot. Nu kaut vai tas par Melno Mariju, kura ar indi aizlaida uz viņpasauli divpadsmit cilvēku un palika nesodīta.

��� Ko tu te dirni?

Ralfs satrūkās. Viņa priek�ā stāvēja bārdas rugājiem apaudzis, no- skretēju�ā vatenī tērpies vīrs. Pa gabalu varēja saost odekolonu.

��� Gaidu tanti, nez kur aiztinusies.

��� Āā, � dzērājs gari novilka, � nu tupi vien. Bet es ie�u mazdrus�ciņ pa�u�ēt. � Pakāpies pustrepi augstāk, viņ� izklāja uz zemes līdz�paņemtās avīzes un nolikās gar�ļaukus. Drīz vien atskanēja divbalsīga krāk�ana, gaisu uz iek�u velkot, smalki svilpieni, ārā pū�ot, burzguļo- jo�i rēcieni.

Meitene pārradās pulksten 14.37 un tūlīt sāka darboties. Staigāja no istabas uz virtuvi, cilāja kaut kādus traukus, dro�i vien gatavoja pus�dienas.

��� Baigā nīk�ana, � Ralfs teica Trusim, kad tas ieradās viņu nomai�nīt. � Kāda velna pēc Lipam tas viss vajadzīgs, tu nezini, ko?

�� Ja arī zinātu, tādam pienapuikam kā tu neteiktu! � Trusis bija sliktā garastāvoklī.

��� Nu, nu, lēnāk pār tiltu! � Ralfs apvainojās.

��� Tinies veicīgāk prom! Un rīt no rīta nenokavē!

Otrā dienā viss atkārtojās.

��� Kādēļ tu divas dienas nebiji skolā? � Ralfs no mātes sejas redzēja, ka viņa tikko valdās.

��� Bija izdevība nopelnīt.

��� Mēs ta�u norunājām, nekādas haltūras. Ej kārtīgi uz skolu un mācies, kā pieklājas. Algebrā vesela rota divnieku, vēsturē divnieks, krievu valodā � Ja tu būtu debilais, es saprastu, bet normāls, pat apdā�vināts zēns. Par ko man, skolotājai, tāds kauns un negods? Vai tu neesi apģērbts un paēdināts? Tik vien tev ir pienākuma kā kārtīgi mācīties. Draudzēties ar visādiem slaistiem un zagļiem tev patīk, bet pie grāma�tām piesēsties � to ne. Ak, es nelaimīgā! Vīrs atstāja, un nu vēl arī dēls palaidies. Jātaisa pa�nāvība, kas cits man atliek! � Māte sāka raudāt. Ralfs nespēja ciest asaras, tās viņu padarīja mīkstu.

�� Nu, mamm, neraudi. Es tās atzīmes izlabo�u. Vēl ir divas nedēļas laika, sarau�u, tu redzēsi, viss būs kārtībā.

��� Kur tu blandījies vakar un �odien?

��� Es neblandījos, bet strādāju. Palīdzēju vienam �alim. Sis man apsolīja divus sarkanos.

��� Tā kā �ī būtu pēdējā reize!

�� Jā, mamm.

Circeņi jau gulēja, kad atskanēja telefona zvans. Ralfs samiegojies piegāja pie aparāta.

��� Tu klausies, � Trusis auroja klausulē. � Uz to māju, tu zini, kur, vairs neej un tuvumā arī labāk nerādies. Tas zildegunis bēniņos atrasts stīvs. Da�i īrnieki mūs ievēroju�i un izmuldēju�ies mili�iem. Es piecirtu tam skuķim, tu zini, kuram, un 110 viņas izvilku visu, kas Tuliānam vajadzīgs. Piekāp rītvakar ap pieciem un paķer līdzi garā�as atslēgu.

��� Kādēļ? � Ralfs gribēja pajautāt, bet telefons jau bija atvienots.

Skolā todien viss gāja �ķērsām. Garderobē viņ� saskrējās ar Mag�dalēnu.

��� Kādēļ nenāc uz mēģinājumiem?

��� Biju slims. Gulēju gultiņā ar temperatūru.

��� Paskaties acīs! Melo!

��� Nu ko tu man pielipusi kā dadzis. Vajadzēja piepelnīties, lūk, tā.

��� Vari piepelnīties, cik tīk. Mani pavadīs Juris Roze no astotās �A�.

Magdalēna aizgāja lepni paceltu galvu.

Pamanījis koridorā klases audzinātāju nākam uz viņa pusi, Ralfs mēģināja paglābties zēnu istabā, bet viņa ar sprintera cienīgu ātrumu panāca un saķēra aiz �aketes stūra.

�� Tev vienīgajam manā klasē vēsturē divnieks. Svētdien sēdi un mācies. Pirmdien atbildēsi visu ceturk�ņa vielu.

Tik noskaitu�os matemātiķi Ralfs redzēja pirmo reizi. Aiz dusmām viņam bija pat lūpas nobālu�as.

Nejēga Ralfs nebija nekādā ziņā. Izpratis vienu uzdevumu, līdzīgus viņ� rēķināja bez mazākās piepūles.

��� Redzi nu, � matemātiķis viņu pat paslavēja. � Vēl pāris uzde�vumu, un es mierīgu sirdi tev lieku trijnieku.

# # #

Lips Tuliāns, par brīnumu, neko daudz nerūca par Ralfa nokavē�anos.

��� Atslēgu atnesi?

Ralfs nolika garā�as rezerves atslēgu uz galda.

��� Tēva ma�īna pa�reiz atrodas citur?

��� Jā, pie jaunās sievas.

��� Tas labi. Atslēga pagaidām paliks pie manis. Kad tevis ievajadzē- sies, pado�u ziņu.

��� Bet ja nu Emīlija pamana?

��� Neuztraucies, pēc pāris nedēļām varēsi to pakārt atpakaļ uz nag�liņas. Tev laikam atkal nav naudas? � redzēdams, ka Ralfs apjucis mīņājas un neiet prom, Tuliāns ieprasījās.

��� Tā jau ir.

��� Nu �e, vai man �ēl, � Lips izstieptajā plaukstā ielika desmitnieku,, bet, pamanījis neapmierinātību pui�a sejā, vēl vienu. � Kārtībnieks?

��� Paldies.

Desmitnieku Ralfs atdeva mātei, otru paturēja sev. Tagad viņ� nebūs tik dumj�, ne�ķiedīsies klasē ar naudu pa labi un pa kreisi. �aļi viņu vienkār�i bija apcēlu�i par muļķi. Turpmāk viņiem tas numurs neies, cauri.

Piezvanīja Dita.

��� Jāsatiek, � viņa teica. � Ir jaunumi. Man stundas beidzas trijos,. nu, teiksim, trijos piecpadsmit �Zelta rudenī�. Norunāts?

��� Norunāts, � Ralfs bez entuziasma piekrita. Dita viņam bija pavi�sam izgājusi no prāta. Kop� pēdējās tēva vizītes, kā māte to ironiski dēvēja, bija pagāju�as vairākas nedēļas.

Kad Ralfs ar nelielu nokavē�anos iegāja kafejnīcā, Dila jau bija- paspējusi sagādāt veselu kalnu maizī�u un divas melnas kafijas.

��� Zini, īstie mākslinieki pārtiek vienīgi no melnas kafijas un savas mākslas. Es gan tā nevarētu. Man �ausmīgi gribas ēst. Varbūt tādēļ, ka es līdz īstajiem māksliniekiem vēl neesmu izaugusi, kā tu domā?

Ralfs klusēdams paraustīja plecus.

��� Uzkod. Tūliņ es tev pastāstī�u kaut ko graujo�u! Mana mamma* ar Circeni strīdas. Vēl nesen abi katru vakaru sēdēja pie televizora (Cir�cenis uzdāvināja lielo krāsu), rociņās saķēru�ies, galvas kopā sabāzu�i, un kaut ko klusu dudināja. Romeo un D�uljeta atradu�ies. Sķebīgi ska�tīties. Bet nupat strīdas. Sākās ar audzinā�anas jautājumiem. Sis sado�mājis mani pāraudzināt. Lai nomazgājot traukus, vai neredzot, ka mamma nogurusi. �Jūs man neesat nekāds izrīkotājs!� es �im �ķiebju pretī. Tu nedomā, ka es neprotu traukus nomazgāt, es visu protu: ēdienu gatavot, �ūt, pat veļu mazgāt. Bet es tī�ām viņu kaitināju. Mamma saka, lai liekot viņas bērnu mierā, bērnam, tas ir man, jāmācoties. Es jau manu, ka Circenis sāk uzskrūvēties. �Vai tev, Liene, ne�ķiet, ka tā mēs izaudzināsim baltrocīti,� �is klusām �ukst mammai. Es tī�ām neeju ārā no istabas, �ķirstu grāmatu, izliekos lasām. �Lai �is pieskatot pats savējo, ka neizaug par bosiku,� mamma nikni no�ņāc. �Vai nu mums bērnu dēļ jāķildojas,� Circenis miermīlīgi nosaka. Sāk glāstīt mammai rokas un kaut ko murrāt ausī. Tovakar mammas dusmas izkusa kā tauki uz kar�stas pannas. Kādas pāris dienas �ie abi pilnīgā saskaņā gatavoja vaka�riņas, mazgāja traukus, dudinājās, �ubinājās.

��� Nu gan tu lej, � Ralfs viņu pārtrauca un skaļi iesmējās. � Mans papucis un virtuve? Mūsmājās viņ� pirkstus traukiem nepiedūra, visu padarīja Emīlijas tante.

��� Ak, mīlestības lielā vara! � Dita iedziedājās. � Bet klausies tālāk. �Ej drīzāk pie savas pirmās laulenes un nokārto dzīvokļa lietu. Sī kā lepna kundzene dzīvos piecās istabās, bet mums jāmokās pa vienu mazu skabūzīti.� � ��etras istabas,� Circenis pārlabo, un var manīt, ka sitas gājiens viņam briesmīgi nepatīk. Bet manai mammai tāda daba, ja viņa sāk vīlēt, tad vīlē bez apstājas. Beidzot Circenis sadū�ojās. Tev vajadzēja dzirdēt, kas notika pēc tam, kad tavs papucis pārnāca mājās un pateica, ka sieva nepiekrīt �ķirties un mainīt dzīvokli. Nekad savu mammu tik niknu nebiju redzējusi. Kādus vārdus viņa izkliedza, bail atkārtot.

�Liene, atjēdzies, bērns klausās!� Circenis laiku pa laikam iepīkstējās.

�Lai klausās. Lai mācās, nav vairs nekāda maziņā! Lai redz, kādi ir vīrie�i. Sasola visādus zelta kalnus, apmulsina naivās sievietes � un pēc tam pamet.�

�Liene, nomierinies, es tevi nepametu!�

�Ak tu domā, ka es arī turpmāk bū�u tāda muļķe kā līdz �im? Vai nu �ķir�anās un dzimtsaraksts, vai arī vācies prom no �ejienes!:�

�Man tas var maksāt direktora posteni.�

�Neizliecies, gan dabūsi citu vietu.�

�Bet tādu tik izdevīgu � nekad.�

Circenis dro�i vien runāja taisnību, bet manai mammai tas nepielēca. Kad viņa uzflammējas, tad ilgi nevar atdzist.

��� Un -ar ko tas beidzās? � Ralfs ieinteresēts apjautājās.

��� Ar to, ka Circenis savāca �ādus tādus liberiņus un, durvis aiz�cirtis, aizgāja. Mamma sāka raudāt, bet man no prieka, goda vārds, gri�bējās diskot. Cerams, ka tas �antīkais Romeo� vairs pie mums nerādīsies. Nu jau pagāju�as trīs dienas. Mamma staigā ne savā ģīmī, ķildojas ar mani, pārmet, ka es tī�ām esot viņas Andreju kaitinājusi. Es visu pacie�tī�u, kaut tikai tavs papucītis pie mums vairs nerādītos.

��� Gan jau salabs, � Ralfs noteica.

���� Pipari uz tavas mēles! Bet, ja nu tomēr viņi samierināsies, tad darīsim tā: es visādi kaitinā�u Circeni, protams, kad mammas nebūs klāt. Viņam tas briesmīgi krīt uz nerviem. Ja viņ� par to sūdzēsies mammai, viņa saskaitīsies un sāksies kārtējais skandāls. Tu savukārt apstrādā savu māti. Saki, ka tēvs ļoti no�ēlo, ka jūs pametis, ka viņ� labprāt nāktu atpakaļ un vērstu visu par labu un tamlīdzīgi.

��� Kādēļ? Tā ta�u nav patiesība!

��� Saki mātei, ka bez tēva grūti un viņam bez tevis arī�

��� Beidz muldēt. Man viens pīpis, kur viņ� dzīvo, lai tikai liek mūs mierā.

��� Bet tavai mammai arī vienalga?

���� Nezinu, � brīdi padomājis, Ralfs paraustīja plecus, � dro�i vien ne.

��� Nu, redzi nu, tu domā vienīgi par sevi.

Pat Ralfam, kas bija tālu no paraugzēna, Ditas izrīko�anās un plāni �ķita negodīgi. � Es nedomāju, ka tu esi tāda draņķe, � viņ�, meitenei acīs skatoties, teica.

��� Es neesmu draņķe, � Dita negaidot sāka raudāt. � Es gribu atpakaļ savu mammu. Viņa pieder man, vienīgi man! Circenis viņu man atņēmis. Mūsu tīrā istabiņa smird pēc cigare�u dūmiem un sasvīdu�ām zeķēm. Es viņu ienīstu!

��� Beidz psihot! Cilvēki skatās uz mums.

Ralfs paņēma savu un Ditas somu, un abi izgāja ārā. Nosarmoju�ie koki spuld�u gaismā mirgoja, kā sīkām dimantu drumsliņām nobērti. Granīta Rainis Komunāru laukumā bija uzsedzis baltu pūkainu sniega lakatu.

��� Viņam ir auksti un vientulīgi. Dod somu! � Dita izņēma kastīti ar eglī�u svecītēm un visas sarindoja sniegā Rainim pie kājām. Bezvējā svecītes dega gai�i un mierīgi. Tuvējā skolā beidzās mācības. Saskrēja pirmklasnieki. � Vai viņam �odien svētki? Dzim�anas diena? � mazie taujāja.

�� Es zinu, �itas dzejnieks sarakstījis daudz grāmatu, mums vesels plaukts pilns, � kads puisītis teica. � Jūs neticat?

��� Nāc labāk pikoties! � draugs viņu parāva aiz elkoņa. Apkārt sāka lidot sniega pikas.

��� Ejam, � Ralfs paņēma Ditu aiz rokas, � es tevi pavadī�u.

Folkloras grupa bija nodomājusi Jaungada sarīkojumā pārsteigt skolu un parādīt, kā senie latvie�i sagaida saulgrie�us, bet neviens īsti nezi�nāja, kā to labāk izdarīt.

��� Emīlijas tant, pastāstiet, kā jūs uz laukiem gājāt budēļos?

��� Mūsu pusē, Vidzemē, tos sauc par ķekatām. Toreiz jau tādu disko�tēku kā tagad nebija, un televizoru nebija, un kino varēja noskatīties tikai pilsētā. Cilvēki tum�ākajā laikā bija noilgoju�ies pēc jaut�rības, pēc citiem. Pa�i meistarojām maskas. Cits aptina baltu palagu, ar ogli uzzīmēja ribas un miroņu galvaskausu � tā bija nāve. Da�s apvilka ka�oku uz otru pusi un iztaisījās par lāci. Diviem �iperīgākiem pui�iem pārsedza lupatu deķi, un iznāca zirgs. Katrai maskai bija sava nozīme � tā lāci uzskatīja par |aunā gara izdzinēju. Braucām ar kama�nām no mājas uz māju, ķekatnieku bars ar katru sētu kļuva prāvāks.

�� Tantiņ, lūdzu, iemāciet man kādu budēļu dziesmu. Viena meitene tās nodziedās, un es uz ģitāras pavadī�u.

Emīlija nolika nazi, pabīdīja tālāk kartupeļu grozu un veci�ķi trīco�ā balsī iesāka:

�� Labvakar, namamāte, Vai gaidīji budēlī�us? Ja gaidīji budēlī�us, Atver durvis līdz galam.

��� Kolosāli. Vēlreiz no sākuma, tad man tas meldiņ� būs pirkstos.

Māte, no darba pārnākusi, atrada abus pilnā balsī dziedam:

�� Danco, lāci, danco, lāci, Saimenīca aizmaksās: Pieci �ķiņķi kaķa ga|as, Trīs kukuļi grūstas maizes.

Negro skatījās un nesaprata � riet vai smilkstēt līdzi.

* * *

��� Magdalēna, nu, ko tu bēdz no manis? � Ralfs otrā dienā satvēra meiteni aiz bizēm. � Es tavas dziesmiņas iemācījos. Un pat nodziedāt varu, ja vajadzīgs.

�� Mānies kā vienmēr.

��� Nepavisam! Es kaut tūliņ uz vietas. Zēl tikai, ka Zuzannas nav līdzi.

��� Kas tā tāda?

��� Ģitāra. Tu domāji, ka skuķis?

Magdalēna iesmējās.

��� Aiziesim pēc stundām pie manis, samēģināsim. Tas nav tālu.

Magdalēna vilcinājās.

��� Tev bail?

��� No tevis? Jāsmejas.

��� Ar �ito �ali tu labāk nepinies, � klasesbiedrs Aivars, pamanīdams Magdalēnu kopā ar Ralfu, brīdināja. � Viņ� ir no Dū�a bandas.

�� No biju�ās, � Magdalēna noskaitās uz Aivaru. � Zadzis viņ� ta�u nav un huligānismā pieķerts arī ne.

��� Dari, kā pati zini. Bremzes tam �alim jau sen nav kārtībā. Un ar Dū�a biju�ajiem pakalpiņiem viņ� pinas joprojām, pats redzēju. Vairāk es nekā neteik�u.

�Iet vai neiet?� Magdalēna pēdējā stundā pārlika. �Jauno milicijas draugu uzdevums ir tādiem kā Ralfs palīdzēt, nevis vairīties no viņiem.�

��� Man mēģinājums, � viņa garderobē pateica māsai Unai. � Pie viena zēna no devītās �C�.

Ralfs pie skolas durvīm viņu gaidīja. � Ejam?

��� Ejam �

Negro, Ralfam un Emīlijai par milzīgu izbrīnu, uz Magdalēnu ne tikai nerēja, bet apsēdies pat cienīgi pasniedza ķepu kā senai paziņai.

��� Taisni neticami, � tante grozīja galvu. � Speciāli apmācīts suns, visiem sve�iem rāda zobus.

��� Es zinu īpa�us suņa vārdus, � Magdalēna iesmējās un bez bai�lēm pakasīja Negro aiz ausīm. Dogs aiz labpatikas aizvēra acis. Pirmais, ko meitene Ralfa istabā pamanīja, bija lā�āda pie tahtas.

��� Kolosāli! Tie�i tādas mums trūkst, � viņa priecājās. � Aizdod, ja? � Ralfs nometās �etrrāpus, palīda zem ādas un rūkdams sāka �āpot pa istabu.

��� Tu pats varētu ķekatās nospēlēt lāci, tev labi padodas, � Magda�lēna smējās.

��� Var, kāpēc ne, � Ralfs piekrita.

Emīlija, cienastu gatavodama, klausījās, cik skaļi pat cauri divām durvīm skan meitenes balss.

�� Nu, kā? � Ralfs apjautājās, kad tantiņa ar paplāti rokās atvēra durvis.

��� Jauki.

������� Ko es tev teicu? Ies tā lieta. Bet tagad iedzersim ķimeņu tēju un ' uzkodīsim auzu pārslu cepumus. Firmas noslēpums, recepte netiek atklāta.

Man ir importa kasetes, gribi?

Emīlija piesardzīgi aizvēra durvis. Tā mūzika viņas ausīm bija par skaļu.

��� Ralfs dzīvo lepni, � Magdalēna vēlāk stāstīja Unai. � Deficītie diski un kasetes, japāņu magnetofons, īsta lā�āda ar galvu un ķepām. Es viņu sarunāju mūsu budēļiem, viņ� ar mieru. Un muzikālā dzirde fenomenāla � reizi noklausās un var precīzi nospēlēt.

��� Pārlieku vis nesajūsminies, � Una prātīgi aizrādīja, � ka nepa�zaudē galvu. Par Ralfu klīst visādas baumas.

��� Tev dro�i vien Aivars sastāstījis muļķības.

��� Man pa�ai savi informācijas avoti.

��� Kādi tad, pasaki, � Magdalēna iekaisa.

��� Nedrīkst! Noslēpums.

��� Tā jau katrs var pateikt.

* * *

Pēc nedēļas kādā pēcpusdienā Ralfa tēvs veltīgi pūlējās atslēgt garā��as durvis. Nācās iet aug�ā uz biju�o dzīvokli.

��� Vai jūs esat apmainīju�i garā�as atslēgu? � viņ� Emīlijai ap�jautājās.

Sievas radiniece neko nezināja.

��� Pamēģini ar mūsējo, � Emīlija piegāja pie naglas, uz kuras pa�rasti stāvēja pagraba, �ķūnī�a un garā�as atslēgas. � Nav?

��� Varbūt Ralfs paņēmis?

��� Nekas. Rītu atvedī�u atslēdznieku, tas atmūķēs, � Andrejs Cir�cenis teica Emīlijai. � Jāieziemo ma�īna, pagalmā pie mūsu mājas nav dro�i.

Ralfs, pie vakariņu galda to uzzinājis, satraucās un tūlīt ņēmās zva�nīt Lipam Tuliānam.

��� Okei, viss būs kārtībā. Labi, ka pateici, � Lips atbildēja.

��� Naktī pēk�ņi es pamostos, klausos, pagalmā ierūcas ma�īna. Dro�i vien Andrejs, nodomāju. Bet nē, mūsu garā�as durvis līdz galam vaļā, bārdains puisietis ādas jakā izbrauc oran�u ma�īnu, pa roku galam pie�ver durvis un aizbrauc. Naktī bija bailes iet skatīties. No rīta abi ar Negro iegājām garā�ā. Visi āmuri un stangas tā kā būtu vietā, � Emī�lija pie brokastu galda stāstīja.

��� Jāpaziņo milicijai, � māte izlēma. � Garā�u trūkst, kāds būs nelikumīgi ievācies. Lai mili�i noskaidro.

��� Nevajag, mamm. Tas bija mans labs paziņa. Es viņam atļāvu. Uz laiku, protams. Vai tev �ēl? Garā�a ta�u stāvēja tuk�a.

��� Lai tādas lietas vairāk nenotiktu! Un kas tie tev par paziņām ar automa�īnām? Tev jautā, atbildi!

��� Vēlāk! Cau, man jāskrien uz u�eni!

Ralfs izmetās no virtuves, uzkāra plecā somu un teciņus laidās uz skolu. Tuliāns arī labais. Un ja nu fāters vakar būtu garā�u atmūķējis un ieraudzījis sve�u ma�īnu? Un sazin, ko vēl, izsauktu miliciju, viņ� savu fāteri pazīst. Labi, ka Tuliāns laikā izvācās.

Uz skolu iet negribējās, nebija noskaņojuma. Divnieki izlaboti, ko vairāk vajag? Ja viņ� pa īstam gribētu, būtu pirmais skolēns klasē. Bet aprakt sevi grāmatās? Paldies par �itādām kūkām. Kas nekait sportis�tiem, izcīna pirmo vietu, tūlīt visas avīzes kladzina, skuķi dāvā ziedus, lūdz autogrāfus. Ar sportu nekas nesanāks, tur jātrenējas gadiem ilgi. Kad viņ� nevarēja uzrāpties pa virvi līdz griestiem, �aļi rēca, ka viņam muskuļu vietā ko�ļājamā gumija. Lai viņi iesāla savu sportu. Varbūt viņa aicinājums ir mūzika? Jāpamēģina kaut ko sacerēt, tagad katrā ansamblītī savs komponists. Magdalēna varētu nodziedāt. Nav ko prātot, tad jau manīs. Ve�i saka, ka �Palladiumā� esot baigais amerikāņu boje- viks, pif-paf � un līķis, trah-trah � banka ar visiem kasieriem pa tīro. Bandīti savāc laupījumu, ma�īnā iek�ā � un �au!

��� Kur tu atkal dauzījies apkārt? � Emīlijas tante sagaidīja Ralfu kareiviski noskaņota.

��� Es!? Skolā, kur tad citur?

��� Nemelo! Zvanīja klases audzinātāja, sūdzējās. Muļķis tu esi, dēliņ, caur un cauri! Bez kādām rūpēm un raizēm vari iet skolā, mācīties, kļūt par izglītotu cilvēku, bet nē, � Emīlija noslaucīja priek�auta stūrī acīs sanesu�ās asaras. � Būtu man jaunībā tāda laime bijusi, es gan . ..

��� Nevīlē, tantiņ, tu arī vienu un to pa�u. Pietiek, ka mamma un sko�lotāji. Kas tev tur grāpītī tik labi smar�o?

��� Neaiztiec, vēl nav gatavs. Kartupeļi jānotīra.

Negaiss bija pāri. Ralfs paķēra maizes riku un iegāja savā istabā.

��au, Zuzanna. Būs mums abiem jāpastrādā. Zēl, ka viņi visi kā ķerti uz tiem tautiskajiem gabaliem� Roks skanētu daudz labāk.�

��� Pui�i, �eit mēs sanākam kopā pēdējo reizi, � Lips Tuliāns kādu vakaru negaidot paziņoja. � Par �o namu Kaķlaipas ielā aizmirstiet uz visiem laikiem. Jūs tādu nezināt � un basta. Skaidrs?

��� Kādēļ? � Ralfs brīnījās.

��� Tā vajag. Iedzersim uz atvadām pa malkam un ejam.

��� Uz kurieni?

��� Tad jau manīs, � Lips Tuliāns īsi noteica.

Līdz cenjram viņi brauca ar autobusu. Tad gabaliņu gāja kājām. Kāda liela īres nama pla�ajā vestibilā Lips uzmanīgi paskatījās apkārt. Neviena nemanīja. Paspīdinājis kabatas lukturīti, Lips devās uz patrepi. Pui�i viņam klusēdami sekoja. Pa stāvām kāpnēm visi nokāpa lejā pagrabā.

Veco īres namu pagrabu stāvi ir īpa�a pasaule ar maģistrālēm un sānejārn. Iedzīvotāji savos kambarī�os glabā nevajadzīgas mēbeles, zie�

mai sarūpētus dārzeņus, ievārījuma un gurķu burkas, ko nu katrs. Lips. te nebija pirmo reizi. �aura gaiteņa galā viņ� atslēdza kādas durvis un iededza gaismu. Nosirmojusi �urka sarkanām acīm ļauni paskatījās uz ienācējiem un nesteigdamās pazuda zem vecas ku�etes. Palielā telpa acīmredzot kādam bija kalpojusi par darbnīcu. Plauktā pie sienas rindojās atslēdznieka darbarīki: da�āda lieluma vīles, knaibles, āmuri, kalti. Uz sienā iedzītas naglas karājās vecs vatnieks. Abas logu �ahtas no ārpuses bija nosegtas ar dēļiem. Uz ļodzīgā galda atradās tuk�a degvīna pudele un alumīnija krūzīte, sarūsējusi izlietne bija piemesta ar cigare�u node- guļiem. Trusis pagrieza krānu, ūdens tecēja ar sīku strūkliņu.

Pui�i saskatījās. Sito posta�u nekādi nevarēja salīdzināt ar Lipa mājīgo istabu.

��� Kundziņiem nepatīk? � Tuliāna balsī ieskanējās draudo�i toņi. � Osobņaka sagribējies ar mīkstām mēbelēm un pilnu bāriņu. Nekas nesanāks. Te jūs neviens neuzodīs, ja pa�i piesargāsieties. Cālis, kuram �itas apartaments pieder, pa�reiz Sibīrijā pelna lielo rubli ma�īnai. Ga�diņu, divus jūs te varat dzīvot vienā mierā! Kad vajadzēs, es do�u ziņu..

Tuliāns katram iedeva pa atslēgai un aizgāja.

��� Sienas jāizlīmē ar tapetēm, būs glītāk, � Ralfs ieminējās.

�� Es varu atstiept somu mazgājamās. Tām otra puse jau apsmērēta ar līmi. Vajag tikai apslapināt un piespiest pie sienas, � Saļapins pie�dāvājās. � Viens spekulants mūsmājās pagrabā piekrāvis pilnu �ķūnīti, un par dārgu naudu sit gaisā.

��� Priek� kam pūlēties, labi tāpat, � Trusis atmeta ar roku. � Baigi, gribas rīt. Ejam pasirot pa pilsoņu �ķūnī�iem, varbūt kaut kas ķeras.

��� Nekur tu neiesi! � Saļapins viņu apsauca. � Pat vilks nemedī savas migas tuvumā. Gribi, lai mūs saņem ciet pirmā piegājienā.

�� Man ir piecītis, � Ralfs, pagrābstijies pa kabatām, ieteicās. Trusis, uz galda izbēra slkuaudu.

��� Pol�s un zakuska! � Saļapins nopriecājās.

��� Izmazgā krūzīti, es piekop�u galdu, � Trusis izrīkoja. � Ko tu< dari, vispirms iztīri izlietni.

Ralfs viebdamies ķeksēja ārā un meta uz grīdas slapjo drazu.

��� Var redzēt, ka pie mājas darbiem neesi radināts, � Trusis zobojās..

��� Mums ir kalpone.

��� Padomā, kāds aristokrāts atradies. Varbūt tu atvedīsi kalponi �urp,, lai �o midzeni saved kārtībā?

Saļapins atskrēja glu�i aizelsies: � Man rādījās, ka milicis �pago- aiz muguras.

��� Dro�i vien tev mālējās, no kurienes tad �is uzreiz tā uzradās. � Trusis uz ietinamā papīra sarindoja divus saldskābmaizes kukulī�us, aknu desas līkumu, sinepju bund�iņu un pusstopu.

��� Kam ir nazis?

Saļapins izvilka no kabatas somu dunci.

��� Oho! � Trusis atzinīgi to novērtēja. � Pats gatavoji?

��� Pats gan. Kāts pildīts ar svinu. Patausti asmeni, ar tādu var bārdu dzīt.

��� Uztaisi man arī, � Trusis palūdza.

��� To var. � Saļapins ar zobiem atvēra degvīna pudeli un ielēja krūzītē krietnu malku. � Nu tad, lai plaukst un zeļ mūsu zagļu bizness! Kopā ar Lipu mēs nepazudīsim. Kalmju ielā mums bija varens ķēriens. Bet to klibiķi Lips bezmaz aizraidīja uz viņpasauli, jei bogu. Uzskrēja negaidīts.

Ralfs apstulba. Nevar būt, ka viņa lielais, gudrais draugs, pie kura viņ� tik labi jutās, kas viņam neliedza padomu un palīdzību, izrādās vienkār�s parasts zaglis! Pui�i grib viņu izjokot.

��� Lips teica, ka Kalmju ielā tajā mājiņā viņam dzīvojot brūte�

��� Un tu, naivais teļ�, tam noticēji? � abi smējās locīdamies kā par visjocīgāko anekdoti.

Ralfs nosvīda. Trūka elpas. �ķita, ja vēl ilgāk paliks �ajā pagrabā, viņ� nosmaks.

��� Es aizeju. Pasakiet savam Lipam, lai liek mani mierā.

��� Nu, nu, lēnāk pār tiltu! � Saļapins aizstājās durvīm priek�ā. Ralfs viņu mēģināja nogrūst nost. Tad Saļapins atvēzējās un gāza Ral�fam pa seju. Tru�a ņirdzīgais ģīmis, galds ar uzko�amiem sāka griezties kā trakā karuselī, tad viss satumsa, un Ralfs juta, ka krīt dziļā bezdibenī.

��� Atvēra acis. Es jau baidījos, ka tu būsi viņu aizraidījis pie sen��iem, � Trusis, uz ceļiem notupies, slaucīja Ralfam asinis no lūpām. Ralfs ar pūlēm uzrausās sēdus un izspļāva no mutes asiņainu kunkuli.

��� Ko tu trako? No mums tev vairs neaiziet. Grupveida dzīvokļa aplaupī�ana, tu zini, pēc kā tas o�? 141. pants. Pieci līdz desmit gadi, � Trusis skaidroja.

��� Ejam! Lai pasē� viens pats tumsā līdz rītvakaram un padomā. Tuliāns ar �itādiem garas runas netaisīs. Tu nebūsi ne pirmais, ne pēdē�jais, kas pazūd bez vēsts. Atdod atslēgu, veicīgāk! � Nodzisa elektrība, noskrapstēja slēdzene, aizcirtās pagraba durvis, un iestājās klusums.

Saukt pēc palīdzības? Neviens jau nedzirdēs. Sestdienas vakars. Visi skatās televīziju, ēd vakariņas, kopā ar draugiem iedzer, atpū�as. Kam

vajadzība līst pagrabā tik vēlā stundā? Nekad Ralfs nebija atradies tik pilnīgā, tik absolūtā tumsā. Naktīs viņa istabā cauri aizkaram, kā blāvā miglā tinies mēness, spīdēja apaļā ielas apgaismes spuldze. Reizēm tā vējā �ūpojās, mezdama uz grīdas dīvainas dejojo�as ēnas. Da�us soļus tālāk aiz sienas pa ielu brauca ma�īnas, skanēja gājēju soļi, smiekli, sarunas. Skaņas līdz viņam nonāca klusinātas, itin kā ausīs būtu sabāzta vate. Pēk�ņi Ralfam izlikās, ka netālu pazib sarkanas acis, ka viņu ielenc vesels �urku bars. Vairākkārt lasīts, ka �ie riebīgie radījumi uzbruku�i cilvēkam, pāri atstājot apgrauztus kauliņus. Ralfam pārskrēja salti dre�buļi, un viņ� bailēs iekliedzās. Uguntiņas pazuda. Nē, tumsā gan viņ� nesēdēs. Uzslējies kājās, viņ� brīdi stāvēja viegli līgodamies, tad, rokas uz priek�u izstiepis, lēnām taustījās uz priek�u. Beidzot siena. Durvīm jābūt pa labi. Rokas atrāvās. Sirds sāka strauji sist. Kāds pakāries? Tā ta�u vecā pufaika, kas karājās pie sienas. Beidzot durvju aile. Pataustīja kliņķi. Ciet. Tūlīt jābūt elektriskajam slēdzim. Pirksti sataustīja kaut ko slapju. Izlietne. Nē, tik tālu slēdzis nebija. Iedegās gaisma. Ralfam kļuva vieglāk ap sirdi. Kukulis saldskābmaizcs, puslīkums aknu desas � badā kādu laiku mirt nenāksies. Degvīna pudele tuk�a. Alumīnija krūzītē vēl skalojās krietns malks. Lai dzīvo jaunizceptais zaglis Ralfs Circenis, ar iesauku Naivais, Lipa Tuliāna bandas loceklis!

Dūzis viņu pieņēma muzikalitātes dēļ. Ralfa klātbūtnē neviens atklāti par zag�anu nerunāja. Dū�a apcietinā�ana viņam bija kā sitiens zem jostasvietas. Izmeklētājs Trusi, Saļapinu un vēl citus, arī Ralfu, sīki iztaujāja, visu cītīgi pierakstīja un uz katras lappuses lika parakstīties. Viņam tā bija pirmā saskare ar varas iestādēm. Par Dūzi viņ� teica tikai labu. Par dzīvokļa aplaupī�anu nekā nezināja. Cilvēku ar iesauku Mūķī�zeris tika redzējis vienu reizi pie Dū�a izguļam dzērumu. Drūms tips ar rētu uz vaiga.

Brīvībā paliku�ie Dū�a draugi uzskatīja, ka pie iekri�anas vainīgs viņ�, Naivais, un kādu vakaru smagi piekāva. Labi, ka izglāba brīvprā�tīgie kārtības sargi. Pāris nedēļu nācās nogulēt slimnīcā. Māte briesmīgi uztraucās, vadāja uz skolu un no skolas ar �iguli kā pirmklasnieku. Kla�sesbiedri ņirgājās. Nez kā viņam klātos, ja tiesā nenoskaidrotos, ka mili�cija zobtehniķi Ivanovu izsekojusi jau ilgāku laiku. Riebjas pat atcerēties. Klase toreiz sa�ķēlās divās daļās. īstenie �aļi uzskatīja Ralfu bezmaz vai par varoni, skuķi un da�i pārapzinīgie paipuisī�i � par potenciālu noziedznieku. Acīs, protams, to viņam neviens nemeta, bet demonstratīvi grieza ceļu kā ar bīstamu sērgu saslimu�am. Ko zēni teiktu tagad, kad viņ� patie�ām kļuvis par laupītāju bandas locekli?

Pusdivi. Ielu trok�ņi apklusu�i. Aizdipēja skrejo�i soļi. �Ko tu bēdz, muļķe tāda!� kāda vīrie�a balss sauca. Māte dro�i vien staigā no viena loga pie otra, gaida mājās. Rīta pusē sāks zvanīt uz miliciju, morgu. Kādēļ gan vecāki vienmēr izfantazē to ļaunāko?

Varbūt pamēģināt atlauzt durvis? Neizdosies. Sls vis nebija jaunlaiku durvis ar finiera pildījumu, kas salūst no kājas spēriena. No pamatīgiem o�a dēļiem gatavotas, gar malu ar skārdu apsistās durvis neatlauzt pat ar cirvi. Bet cirvja jau viņam nebija. Varbūt izlīst pa logu? Zirnekļu tīkliem aizaustie logi acīmredzot nebija atvērti gadu desmitiem ilgi, rāmji mitrumā sabriedu�i. Rokturi nepakustējās, kad Ralfs tos mēģināja pa�griezt. Velti nopūlējies, puisis atsēdās uz krēsla. Izsist logu stiklus? To varētu. Bet ko tas dotu? Lai pasargātu gājējus, gaismas �ahta no aug��puses bija aiznaglota ar bieziem dēļiem. Nav vērts pulēties. Tik un tā Lips Tuliāns viņu atradīs un novāks no ceļa, lai pats neiekļūtu cietumā. Tad jau labāk lai paliek, kā ir. Varbūt paveicas � pārējos saņem ciet, bet viņ� izslīd sveikā? Tas būtu pats labākais atrisinājums. Par pāris sarkanajiem viņ� riskēt ar brīvību vairs neielaidīsies, to lai Lips Tuliāns necer. Trusis izmuldējās � esot biju�i vareni ķērieni. Bet viņam tikai desmitnieku. Uzskata par muļķi, par naivuli, ko var veikli apvest ap stūri. Bet vispār no Lipa jātaisās ātrāk vaļā. Jādabū �ūksnis naudas un jālai�as uz Sibīriju. Tur ne gailis nedziedās pakaļ. Pabeigs metinātāja, ekskavatorista vai �ofera kursus, tie visvairāk nopelnot. Pēc gada vai diviem ieradīsies pie mātes ar pa�a nopirktu �iguli, �au, muterīt, tavs dēls nopelna trīs tādas aldziņas kā tu un tā tālāk. Sagribējās ēst. Ar Saļapina aizmirsto dunci Ralfs nogrieza krietnu desas gabalu un �ķēli saldskābmaizes. Pārējo rūpīgi satina papīrā, lai �urkas neapgrau�.

Pārsistā lūpa sāpēja, katru kumosu nācās norīt ar grūtībām. Uzpam- pu�ais vaigs kaisa. To viņ� Saļapinam nepiedos. Gan jau radīsies izde�vība atzāģēt.

Domas miglojās. Ne�ēlīgi nāca miegs. Galvu uz rokām nolicis, Ralfs aizmiga cie�ā miegā.

* * *

��� Re, �is mierīgi pampst, bet es domāju, ka nobimbājies glu�i slapj�.

Ralfs ar pūlēm atvēra acis. Kakls bija glu�i stīvs, viena roka notir�pusi. �ķita, pa to tekalē miljons skudru. Sākumā viņ� neaptvēra, kur atrodas, tad pamanīja Trusi un visu atcerējās.

��� Atnāci palūkoties, vai mani �urkas nav nograuzu�as, ja?

Trusis atrāva jakas rāvējslēdzēju un apsēdās uz �īksto�ā ķeblī�a.

��� Vari tīties prom!

��� Ar lielāko prieku. Sitie apartamenti nav manā gaumē.

��� Klārs. Mīksto zviļņu jau te nav un smird pēc kaķu mīzaliem.

Ralfs uzlika galvā adīto cepuri ar uzrakstu �Adidas�, īsto, nevis

pakaļtaisīto.

��� Nesaki Saļapinam, ka es tevi izlaidu no rīta. Saki, ka vakarā.

��� Kādēļ?

�� Tāpat. Un vispār kāda velna pēc tu sapinies ar Tuliānu? Zaglis tik un tā no tevis neiznāks.

�� Ko tas nozīmē? � Ralfs aizdomīgi paraudzījās Trusī. � Jauns piegājiens?

Trusis ar pirkstu bīdīja pa galdu maizes drusku. � Tu domā, ka es par zagli piedzimu? Smagi maldies. Dro�i vien biju vēl lielāks paipuisītis par tevi. Man bija vecāki, mā�ele, me�a dzīvnieki ēda man no rokām. Kaukt gribas, to atceroties.

��� Kur tad �ie palika?

��� Bija un izbija, � Trusis strupi noteica. � Tagad esmu gru��iks un amatu apvieno�anas kārtā arī zaglis, lūk, tā. Bail pat iedomāties, cik daudz man nāktos atsēdēt, ja noķertu, dro�i vien visu mū�u būtu jāpa�vada cietumā. Eh, ja varētu �os divus gadus nomest no sevis kā netī�ras drēbes!

���� Klausies, parunāsim abi ar Lipu, ja? Teiksim, ka mēs vairs negribam, lai liek mūs mierā �

��� Nekas nesanāks. Mēs pārāk daudz zinām. Viņ� baidīsies, ka neiz�stāstām dū�iem.

Brīdi abi sēdēja, katrs savās domās nogrimu�i.

��� Varbūt tā būtu labāk, � Ralfs nedro�i ieminējās.

��� Kas labāk?

��� Aiziet uz miliciju un atzīties. Kamēr nav par vēlu.

��� Nē, ja tev dzīvība mīļa. Tu nepazīsti Lipu. Reiz, kad viņ� mani nekaunīgi apkrāpa, es sadumpojos. �Tu, nepateicīgais kucēn, man zobus rādīsi!� viņ� no�ņāca un sāka spiest man rīkli ciet. Es cīnījos pēc elpas, priek�ā viss miglojās. Atjēdzos, kad Lips iegāza man sejā aukstu ūdens �alti. �Citreiz tik viegli cauri netiksi,� viņ� piedraudēja.

��� Lai�am prom uz Sibīriju, Arktiku, Tālajiem Austrumiem, vienalga kur, � Ralfs atklāja savu visslepenāko nodomu, � vienam negribas, bet divatā �

Kāds lēnām kāpa pa pagraba trepēm lejā. Trusis veikli kā kaķis pie�skrēja pie slēd�a un nodzēsa gaismu. Soji nāca �urp. Kāds taustījās gar durvīm. Ar spalgu troksni uz grīdas nokrita iek�pusē atstātā atslēga. Ie�īkstējās durvis. Kabatas lukturī�a spilgtais gaismas staru kūlis pār�slīdēja istabai, līdz atdūrās Ralfā.

��� Fu, kā tu mani nobaidīji, � Lips Tuliāns iesmējās. � Ko tu te dari viens pats tumsā?

Trusis iededza gaismu.

��� Redzat nu, cik labi, ja pa�iem savs vonungs, kur nākt un iet, kad sagribas, � Lips noteica. � Bet tagad gan tinieties labāk prom. Man te mazliet jāpastrādā^

��� Tu ievēroji to pamatīgo �emodānu? � Ralfs teica, kad viņi bija izgāju�i uz ielas. � Dro�i vien Lips grib kaut ko noslēpt?

Trusis nekā neatbildēja, tik paraustīja plecus.

��� Kur tu blandījies augu nakti? � māte, durvis atvērusi, bargi noprasīja. � Es visu miliciju sacēlu kājās. � Ak dievs, kāds viņ� izska�tās! � Viņa, gaismu koridorā iedegusi, ar �ausmām skatījās uz pārsisto lūpu un uzpampu�o vaigu. � Jāzvana ātrajai palīdzībai, ka nav sma�dzeņu satricinājums tāpat kā toreiz.

��� Nevajag, mamm, � Ralfs nolika pacelto telefona klausuli vietā. � Vakar pēc mēģinājuma uz ielas iznāca maza saskrie�anās ar iereibu��iem jaunie�ie'm. Mēs viņiem kārtīgi sadevām. Otrreiz vairs negribēs. Pārgulēju pie skolasbiedra.

��� Pie kura? � māte gribēja zināt.

��� Pie Ērika, tā sportista. Vienalga, tu viņu nezini.

��� Telefona viņam nebija?

��� Nē. Citādi būtu tev piezvanījis. Neuztraucies, viss kārtībā.

Tēlot cietu�o bija tīri patīkami. Māte uzlika uz sasistā vaiga kompresi, Emīlijas tante pabaroja ar karotīti kā maziņo, jo sapampu�o lūpu dēļ muti varēja atvērt mazā spraudziņā.

��� No kurienes tādi huligāni rodas? � viņa sirdījās. � Nekādas stai�gā�anas! Tā kā vēlākais deviņos būtu mājās, dzirdi?

Gan māte, gan dēls saprata, ka tā ir tuk�a runa.

* * *

Jaungada sarīkojums skolā sita augstu vilni. Ar serpentīniem un baloniem izrotātajā zālē disko ritmā mainījās da�ādu krāsu gaismas. To bija uzmeistarojis kāds no vienpadsmitās klases fizikas ģēnijiem. Ralfs Circenis peldēja pa�apmierinātības straumē. Duetu ar Magdalēnu nācās atkārtot. Viņa lā�a maska ieguva pirmo vietu � milzīgu torti. Vienreiz viņ� ir pierādījis, ka nav galīgi nulle. Pat ar uzslavām skopā klases audzinātāja Veisa paklapēja viņam pa plecu un noteica:

��� Izrādās, ka tevī slēpjas ari kaut kas vērtīgs. � Ralfam bija patī�kami to dzirdēt.

Saķēris Magdalēnu aiz rokas, viņ� ierāva dejotāju pulkā. � Tas mums izdevās, vai ne? � Ralfs paskatījās meitenei acīs un pēk�ņi ievē�roja, ka tās mirdz, itin kā būtu no iek�ienes ar uguni izgaismotas. Tādas acis nebija nevienai meitenei.

�� Ja nogrieztu tās idiotiskās bizes, sacirtotu matus, tu būtu īsta skaistule, � viņ� ieminējās.

��� Tev tā liekas? � Magdalēna uzmanīgi paskatījās partnerī. � Nē, mana mamma un vectēvs tam nemū�am nepiekritīs.

Juris Roze Ralfu notvēra zēnistabā.

���� Magda teica, tev esot importa kasetes. Vai tu nevarētu uz kādu laiciņu piespēlēt, ar visu kasti, protams? Mēs pa brīvlaiku gribam uzrīkot nelielu diskovakaru.

��� Neies cauri. Tas maģis nav mans.

�� Tad jau gan, � Juris bija redzami vīlies. � Bet varbūt to sanāk�anu rīkot pie tevis?

�� Jāpadomā. Pārākā platība man nav. Un mutere trīc par savu per�u tepiķi. Piekāp. Pie viena paklausīsimies pavisam svaigu kaseti, tikko pārvesta no �Lielā dīķa� otrā krasta.

��� U�uks nāk! � kāds sīkais, durvis pavēris, iesaucās.

Pudele pazuda skalojamā kastē, pui�i rātni tupēja kabīnēs. Pa vaļā atrauto logu, izgaiņādamas cigare�u dūmus, tualetē plūda auksta gaisa strāvas.

* * *

��� Izvērsties var, � Juris, apskatījis Ralfa istabas, noteica. � Tepiķr mēs sarullēsim maliņā, galdu un krēslus nostumsim kaktā, un viss būs okei. Tavi sen�i ar mieru?

��� Kā par brīnumu, jā. Mutere piekodināja, lai viņu arī izdancinot.

��� Tu nopietni?

��� Nerunā, viņa prot pa�as jaunākās dejas.

��� Tad nu gan tev kapitāla māte.

Juris ilgi un pamatīgi pētīja japāņu stereomagnetofonu �Somj�, spai�dīja pogas, pat apak�pusi apskatīja. � Firmas kaste, � viņ� atzinīgi noteica.

��� Pasaules klase. Japāņi prot lietu. Kur nu mums viņiem līdzi tikt!

��� Nez, cik tāds varētu izmaksāt? � Juris apjautājās.

��� Nav ne jausmas. Es to aizņēmos no viena �aļa.

�� Tu pajautā tam �alim, varbūt viņ� sit gaisā. Man ir zināms nau�dīgs pircējs.

��� To var.

��� Tad norunāts, piektdien tiekamies?

��� Cau!

Tie�i no Ralfa Juris aizsteidzās pie sava drauga un klasesbiedra Ata Arāja. Kādreiz bērnībā viņi bija spēlēju�i musketierus. Atis � Atosu, viņ� � Aramisu. Tas bija toreiz, kad Una Leja viņus pamatīgi apveda ap stūri, uzdodamās par zēnu un veiksmīgi notēlodama d'Artanjanu. Ta�gad viņai vairs tas neizdotos, pēc formām uzreiz redzams, ka meitene.

Atis bija skolas Jauno milicijas draugu �tāba priek�nieks.

��� Vai tu pazīsti Ralfu Circeni no devītās �C�?

��� Vai to ar ģitāru un jeņķu firmenem?

��� Jā.

��� Vienīgi pēc izskata. Una baidās, ka Magdalēna viņa dēj galvu nepazaudē.

���� Klausies uzmanīgi. Pagāju�o rudeni zagļi aptīrīja viena man pa�zīstama zēna māju Kalmju ielā. Mili�i vēl joprojām nav uzgāju�i vainī�gos. Maģis, kas atrodas pie Ralfa, pieder tam zēnam.

��� Tu esi cie�i pārliecināts?

��� Par tūksto� procentiem. Es pats to palīdzēju salabot un nejau�i ievilku ar skrūvgriezi sānos �vīku. Par to ikviens var pārliecināties.

��� Cerams, ka tu Ralfam nekā neteici?

��� Vai tu mani par stulbiķi turi?

��� Dro�ības pēc maģi vajadzētu parādīt īpa�niekam, bet kā?

��� Pavisam vienkār�i. Paņemsim viņu līdzi uz diskotēku.

Diskotēku pie Ralfa varēja uzskatīt par izdevu�os. Pusaud�i kaifoja.

��� Kā tu to vari izturēt? � Emīlija brīnījās, kad Ralfa māte, pama�tīgi izdejojusies, ienāca virtuvē atvilkt elpu.

��� Nekādas vainas. Skolnieki pārlieku daudz sē�. Būtu man teik�ana, es katru starpbrīdi liktu dejot. Lai izkratās, mazāk darīs blēņas.

��� Tāpat darīs! Un nedomā, ka mūsējais labāks par citiem. Vakar jakas kabatā atradu cigare�u paciņu.

��� Ko es varu iesākt? � Medija �ēlojās. � Viņ� mani neklausa. Būtu tēvs �

Juris piesēdās pie klavierēm un sāka spēlēt �Mazputniņu� deju. Una un Magdalēna iemetās virtuvē.

��� Liecieties mierā, es jau par vecu! � Emīlija atkratījās.

��� Silo dejo visi no diviem līdz divsimt gadiem! � abas meitenes ar varu ievilka Emīlijas tanti dejotāju lokā.

��� Tu noteikti zini, ka �is ir tavs maģis? � Atis pa to laiku otrā istabā apjautājās Jura paziņam.

��� Precīzi. To man uzdāvināja krusttēvs, tirdzniecības kuģa kapteinis. Dro�i vien otra tāda nav visā pilsētā. Paklau, bet tad ta�u iznāk, ka Ralfs ir ielīdis pa logu mūsu mājā un to aptīrījis?

��� Nedomāju gan, tam viņam nepietiktu drosmes. Viņ� apgalvo, ka maģi esot aizņēmies.

��� No kā?

��� To es nezinu.

��� Pasauc viņu �urp, noprasīsim.

Ralfs dejoja ar Magdalēnu. Abi par kaut ko jautri smējās.

��� Panāc uz bridi, jāaprunājas.

��� Es tūliņ, � Ralfs atsēdināja Magdalēnu atpūtas krēslā un apstā�jās pie savas istabas durvīm. � Kas par lietu?

��� Pasaki, kā sauc to cilvēku, kuram pieder �is magnetofons?

��� Arvis Tiltiņ�, � Ralfs izgudroja pirmo vārdu, kas ie�āvās prātā.

��� Un kur Tiltiņ� to dabūja?

��� Teicās nopircis no kāda zilī�a Vidzemes tirgus vīrie�u atejā.

��� Visi gali ūdenī! � Atis nopūtās.

��� Kam jums tas jāzina? � Ralfs nevainīgi apjautājās.

�� Magnetofons kopā ar citām mantām nozagti �im puisim no Kal�mju ielas.

��� Skaidrs, � Ralfs novilka. � Es varu iet?

��� Jā.

Disko�ana atsākās par jaunu.

��� Kādēļ tu pēk�ņi tāds sadrūmis? � Magdalēna apjautājās.

��� Tev spokojas.

�No maģa uz ātrāko jātiek vaļā. Jau rīt pat jāaiznes uz pagrabu, lai Lips Tuliāns ar to dara, ko grib?� Ralfs klusībā nolēma. �Sitie kaut ko uzodu�i, mierā neliksies. Pirms diviem gadiem viņi izsekoja Ģirtu Zariņu, kad tam nejau�i vecajā gultā atradu pasakainas bagātības. Tie bija viņi, kas sadzina pēdas spekulantam Ivanovam. Kādēļ viņ�, baigais stulbiķis, piekrita saie�anu rīkot �eit? Tad par maģi neviens gailis nedziedātu. Vai viņ� varēja iedomāties, ka Juris atvilks līdzi to jauno mili�u kompā�niju � Ati, Aivaru un Unu? Par Magdalēnu, protams, nav runa, viņa ir firmas skuķis, bet tie milicijas draugi, nelabi paliek uzskatot. Skolā uzmetu�ies par baigiem komandētajiem. Tagad arī, viņa istabā sagāju�i, dro�i vien kaut ko perina.

Ralfs nekļūdījās.

�� Jūs ievērojāt, kā viņ� piesarka un sastostījās, kad teica par ateju un to zilīti? � Atis teica. Arī pārējie bija to pamanīju�i.

��� Kad cilvēks runā patiesību, viņ� nestostās un nesarkst. Varu derēt, ka Ralfs zina, kas magnetofonu nozadzis.

��� Un arī pārējās mantas. Toreiz mūs aptīrīja par vairākiem tūksto��iem rubļu.

�� Negribu ticēt, ka Ralfs ir zaglis, � Una iebilda, � Magdalēna par viņu stāsta daudz laba, �is esot tik muzikāls, tik pieklājīgs�

��� Pirmā mīlestība skuķēnam aizmālējusi acis, � Atis viņu pār�trauca. � Skaidrāks par skaidru, ka Ralfs taisnību mums neteiks. Tādēļ es ierosinu kādu laiku viņu pavērot, ar ko �is satiekas, kur iet un ko dara.

* *

Ralfs pat nemanīja, ka viņam seko modras acis. Ziņas pienāca aizvien satrauco�ākas.

��� Maģi pirmdien aiznesa un atstāja kādā pagrabā, � ziņoja Atis.

��� Ralfs pagrabā satiekas ar Trusi un Saļapinu no biju�ās Dū�a ban�das. Viņiem pa kreisi ejas galā tur pa�iem sava istaba, � Aivars papil�dināja. � Tā aizslēgta ar pamatīgu veclaicīgu atslēgu. Mūsējās neviena neder, es pārbaudīju.

��� Tre�dien, 18.37 pagrabā ieradās vīrietis ar tum�ām importa bril�lēm, melnu bārdiņu, tērpies ādas pusmētelī. Atnesa palielu koferi. Atpa�kaļ 19.04 devās tuk�ā, � Juris Roze, kā vienmēr, bija precīzs. � Nogai�dīju līdz 20.03, neviena cita nemanīju.

��� Tevi pie telefona, � māte, dēla istabas durvis pavērusi, teica.

��� Sveiks, brālīt! � klausulē skanēja gavilējo�ā Ditas balss. � Vari saņemt savu papiņu atpakaļ. Mums viņ� vairs nav vajadzīgs.

��� Vai tu esi zābakā iekodusi? Mans tēvs nav nekāda cigare�u paciņa vai konfek�u kaste, kuru var izlietot un aizmest.

Medija Circene, izdzirdusi vārdus �mans tēvs�, palika stāvam aiz pievērtajām durvīm.

��� Pievāciet vai ne, tā jūsu darī�ana. Vakar viņ� bija atvilcies, gan�drīz vai uz ceļiem lūdzās piedo�anu. Mamma atkal veco dziesmu � ja �is tūliņ uz vietas^^ievarot izgādāt pieklājīgu dzīvokli, lai vācoties prom! �Ak, Liene, Liene, kā es tevī esmu vīlies! Tev nav vajadzīgs tuvs cilvēks, bet lietas, dzīvoklis. Un es tevis dēļ pametu ģimeni!� Dita mēdījās. Un tad viņ� paņēma savas mantiņas un aizvilkās kā nopērts suns. For�i, vai ne!? Tu negribi atnākt uz �Zelta rudeni�? Es izmaksāju.

��� Nav laika, � Ralfs atņurdēja. Viņ� jutās aizvainots tēva dēļ. Ko las skuķis un viņa mamma iedomājas! Tā izdarīties ar viņa tēvu, kuru ciena un no kura bīstas simtiem cilvēku! Laikam mīlestība papucim aiz�mālējusi acis, ja viņ� ātrāk nepamanīja, kas Liene par putniņu!

��� Nu tad citu reizi. Cau! � Dita pakāra klausuli

��� Kas tev zvanīja? � māte apjautājās.

��� Māsa.

��� Kāda māsa? Vai tad Andrejam, tas ir tavam tēvam, bija ārlau�lības bērns?

��� Neuztraucies! Dita ir Lienes meita. Starp citu, firmas skuķis. Bet Liene mūsu papucim parādījusi durvis.

Māte brīdi klusēja. Ralfs manīja, ka viņa jūtas gandarīta. � Es nojautu, ka tā tas beigsies, � viņa klusi noteica un iegāja savā istabā!

��� Tēvs pārguļot darbā, savā kabinetā, � Ralfs stāstīja Emīlijas tantei.

��� Kas nu tā par dzīvi � ne kārtīgi nomazgāties, ne paēst. Būtu atgriezies mājās, gan salīgtu mieru, un viss būtu atkal kā senāk.

��� Tu domā, māte viņam piedotu?

��� Kas �ai ko nepiedot.

Saļapins un Trusis jaunajā mītnē jutās kā savās mājās. Ralfam, pie�radu�am pie tīrības un komforta, riebās kaķu urīna smaka, ar kuru bija piesātināts viss pagrabs, blak�u traipiem izraibinātās sienas un biezā netīrumu kārta uz grīdas. Ar Sa|apinu pēc pēdējā kautiņa viņ� nerunāja. Turpretim ar Trusi sadraudzējās aizvien cie�āk. Viņam patika Tru�a jūsmīgie stāsti par dzīvniekiem.

��� Saļapins solīja atnest tapetes, � Ralfs reiz ieminējās, kad viņi bija divi vien. � Tu viņam atgādini.

Saļapins turēja vārdu. Divus vakarus pui�i ņēmās, līmēdami dārgās mazgājamās tapetes uz netīrajām sienām.

��� Pavisam cita lieta! � Trusis pārsteigts iesaucās, kad darbs bija pabeigts. Vēl tikai jāpiekopj grīda � un viss būs okei.

Pagrīdes slēptuvi pavisam nejau�i uzgāja Ralfs. Atgrūdis veco ku�eti, viņ� slaucīja zem tās sakritu�os netīrumus un, aizķēris ar lupatu va|ēju dēļa galu, iesaucās aiz pārsteiguma. Abi pārējie pieskrēja klāt. Saļapins izcēla no bedres ādas �emodānu un plastmasas -plēvē satītu saini.

��� Durvis aizslēgtas? � viņ� pajautāja. Ralfs dro�ības pēc pārbau�dīja. Ar dun�a aso galu Saļapins veikli atvēra abus �emodānu slēd�us.

��� Johaidī! � Trusis, redzot tādu daudzumu sudraba na�u, karo�u, dak�iņu, biķerī�u, iesaucās. Saļapins tina vaļā nelielu paciņu. Gredzeni ar dārgakmeņiem, bro�as, ķēdītes!

��� Kas ir ve�i, paņemsim sev kādu nieku. Uzsitīsim gaisā, nopirksim smalku dzeramo un uzdzīvosim.

��� Nevajag. Lips saodīs un tad� � Trusis baidījās.

��� Sito es pats savām rokām pievācu � un tas ir mans, � Saļapins ieslidināja jakas kabatā zelta ķēdīti ar kulonu. � Jūs abi turat muti! � viņ� piedraudēja. � Saliksim visu atpakaļ un izliksimies, ka nekā nezi�nām. Grīdu pagaidām neaiztiksim.

��� Baigi netīrā, � Ralfs noņurdēja.

Abi pārējie nelikās dzirdam.

Da�as dienas vēlāk, kad Ralfs ar Magdalēnu, no skolas pārnāku�i, mēģināja ansambļa programmu, Emīlija pasauca viņu pie telefona.

��� Tuliāns aicina uz pārrunām, � Trusis, kā vienmēr, kliedza pilnā balsī, � tūliņās, nekavējoties.

��� Es pa�reiz nevaru, tu dzirdi! � Bet klausulē jau pīpināja atvie�no�anas signāls.

�Vajadzēja pateikt Emīlijas tantei, ka manis nav mājās. Bet nu par vēlu. Ar Tuliānu joki mazi, jāiet vien būs.�

��� Atvaino, Magdalēn, man steidzīgas darī�anas, � viņ� lūdzo�i paskatījās meitenē.

��� Pēk�ņi, uz vietas? � Magdalēna neticēja.

��� Tēvs piezvanīja, � Ralfs, redzēdams meitenes apvainoju�os seju, mānījās. � Piekāp rītu, ja?

��� Ja es tevi tik ļoti traucēju, vispār varu nenākt, � Magdalēna uzmeta lūpu un izsteidzās no istabas. Ralfs klusēdams viņai pasniedza mēteli.

��� Kur tad jūs tik pēk�ņi? � Emīlijas tante pabāza galvu no virtu�ves, � Pagaidiet, es cepu ābolu pankūkas.

��� Vēlāk.

Autobuss kā pār spīti nenāca. No ziemeļiem pūta stiprs vēj�. Ralfs uzcēla jakas kapuci un salīgi mīņājās no vienas kājas uz otru. Turpat tālāk, rokas bik�u kabatās sabāzis un piesardzīgi muguru uzgriezis, stāvēja Aivars. Viņ� redzēja, kā Magdalēna neatvadījusies izmetās pa Ralfa mājas parādes durvīm, kā Ralfs viņu sauca, bet meitene pat neat�skatījās! Laikam sastrīdēju�ies. Aivars apmierināts sekoja Ralfam. Todien bija viņa de�ūra.

Izkāpis no autobusa, Ralfs galvu nokāris �āpoja uz centra pusi. Cik nepacietīgi viņ� pirms da�iem mēne�iem bija traucies pie sava jaunā drauga un padomdevēja Lipa Tuliāna uz Kaķlaipas ielu, cik labi tur juties! Tagad viņ� gāja pret savu gribu, aiz bailēm. Atvēris smagās ieejas durvis, Ralfs uzmanīgi pavērās apkārt. Pla�ā trepju telpa ar lok�veida kāpnēm un krāsainajiem stikla logiem bija tuk�a. Durvis uz pa�grabu vērās bez trok�ņa, Saļapins tās bija rūpīgi ieeļļojis. Taustīdamies pa tumsu, Ralfs sasniedza vajadzīgās durvis un nobungoja norunāto signālu � divi ātri sitieni, pauze, trīs lēni sitieni. Durvis nekavējoties pavērās, kāds tātad jau bija priek�ā. Piespiedis ausi pie atslēgas cau�ruma, Aivars pūlējās kaut ko saklausīt. Bija dzirdamas vairākas neskaid�ras balsis, bet saprast nekā nevarēja. Izlīdis no pagraba, viņ� pakāpās pustrepi augstāk tā, lai no apak�as nevar redzēt, un sāka gaidīt.

Lips Tuliāns un Trusis mielojās. Ari Ralfam ielēja krūzītē degvīnu. Trusis nogrieza gabalu maizes, uzlika �āvētas gaļas �ķēli un piebīdīja tuvāk.

��� Ieturies!

��� Negribas.

��� Ar varu neviens nespie�.

��� Nu tad tā, puikiņas, � Lips izmeta Ralfam domāto degvīnu un uzkoda speķa gabalu. � Piektdienas vakarā esat uz strīpas. Man viss smalki un pamatīgi izdomāts. Tajā komisijas veikalā apak�ā pārdod mēbeles, bet aug�stāvā � kristālu, ka�okādas, ka�okus un citas vērtīgas mantas. Saļapins nopirks veclaicīgu drēbju skapi. Ieradīsies viņ� īsi pirms veikala slēg�anas, samaksās un palūgs atļauju skapi aizvest otrā rītā. Skapis ir milzīgs, jūs abi nemanot ielīdīsiet tajā iek�ā, un Saļapins aizvērs durvis. Naktī, kad viss būs apklusis, jūs savāksiet zvērādas, ka�okus un kristālus. Kristālus satīsiet ka�okos un ieliksiet skapī. Jāstrādā būs tumsā, jo veikala logi iziet uz ielu. Tādēļ iepriek� visu labi izpētiet. Otrā rītā, tiklīdz veikalu vērs vaļā, mēs būsim klāt un jūs abus kopā ar skapi aizvāksim. Kad viņi atjēgsies, būsim jau gabalā. Ģeniāli izdomāts, vai ne? Pēc tam mums uz laiku būs jā�ķiras, do�os pie drauga uz dien�vidiem.

��� Bet ja nu mūs pamana un pieķer? � Ralfs �aubījās.

��� Kas tās par stulbām runām! Ar mani kopā jūs nekad neiekritīsiet. Mili�i ir gudri, bet mēs viņus vazājam aiz deguna. Pasaki viņam, Trusi, cik ilgi mēs jau to darām? Pasaule, puikiņas, pieder drosmīgajiem.

��� Kā ar signalizāciju? � Trusis lieti�ķi apjautājās.

��� Nebaidies, viss nokārtots, � Lips Tuliāns apgalvoja. � Nu tad uz labu izdo�anos! � viņ� pacēla krūzīti. � Par iegūto visi varēsim kādu laiciņu zaļi padzīvot.

�Tu, protams, padzīvosi, aizbrauksi uz dienvidiem, ne gailis pakaj nedziedās,� Ralfs klusībā nodomāja, �bet mums nāksies drebēt par savu ^du. Milicijai tagad visādas modernas elektronu aparatūras un ierīces, pēc viena vienīga matu �ķērsgriezuma, pēc niecīga asins traipiņa spējot noteikt vainīgo.�

Dzirdētais Ralfu satrieca. Pirmo reizi viņam nāksies piedalīties laupī��anā. Viss, ko viņ� līdz �im tika darījis, bija spēle, bez īpa�a riska, tāda nervu pakutinā�ana, vairāk nekas. Un neviens viņam to nepiedos, ja pieķers, nāksies atsēdēt. Pie Dū�a viņ� tiku tikām bija klausījies pui�u stāstus par apcietinājumu vietām. Tur neviens ēdienu uz paplātes klāt nenesīs, kā to dara Emīlijas tante. Pēk�ņi viņ� skaidri saprata, ka ar �iem viņam nav pa ceļam. Saļapins ar savu rupjo izrunā�anos un roku palai�anu dziļi riebās, no Lipa Tuliāna bija bailes. Vienīgi Trusis �ķita kaut cik jēdzīgs.

��� Ko jūs, pui�i, tādi sadrūmu�i? � Lips izspieda mākslotu smiek�liņu. � Pieci simtnieki katram uz rokas, pārējo vēlāk, pēc mantas likvi�dē�anas, vai tas maz, ko?

��� Es negribu kopā ar Naivo! � Trusis teica. � Lai nāk Saļapins.

���� Viņam citi uzdevumi. Bez tam viņ� ir pārlieku būdīgs, skapī abi nevarēsiet noslēpties. Naivajam laiks ķerties pie īstas lietas, lai izjūt pats .uz savas ādas, ko nozīmē būt zaglim. Tas ir risks � var vinnēt, var arī zaudēt, bet, kas neriskē, tas nevinnē. Mums paveiksies, par to ne�aubie�ties. Turieties tikai kopā ar mani � un viss būs oki doki.

Pirmais no pagraba iznāca sve�ais ar melno bārdiņu; Aivars un Juris viņu jau bija ievēroju�i. Pēc brītiņa parādījās Trusis un Ralfs.

��� Uz kurieni tu? � Trusis apjautājās.

��� Uz mājām, � Ralfs atbildēja.

��� Es uz kinci, baigi for�ais gabals. Satiksimies rīt �etros pie vei�kala. Cau!

Aivaram p?rr lielu pārsteigumu, Ralfs pabrauca garām savai pieturai, ilgi mīņājās pie mājas, kurā dzīvoja Una un Magdalēna, tad, par kaut ko beidzot iz�ķīries, devās iek�ā.

�Kas viņam tur meklējams? Dro�i vien pie Magdalēnas. Ir gan skuķis akls un kurls, neredz, kas Ralfs par tipu.� Vismīļāk Aivars pats būtu viņu patriecis pie deviņiem velniem, lai liek meiteni mierā, bet neuzdro��inājās � pārējie viņam to nepiedotu un Magdalēnas draudzībai tad

beigas uz visiem laikiem. Stāvot pustrepi zemāk, Aivars vēroja, kā Ralfs vilcinājās piespiest Leju dzīvokļa zvanu pogu, pieliek pirkstu, tad atrauj, itin kā elektriskās strāvas sitienu saņēmis, pagrie�as, lai kāptu lejā pa trepēm, beidzot saņemas un piezvana, �ēl, ka nevar nepamanīts iekļūt Leju dzīvoklī. Aivaram ļoti gribējās dzirdēt, kas Ralfam Magdalēnai sakāms.

Durvis atvēra Unas vectēvs, pensionētais kapteinis Leja. Puķainu sie�vie�u priek�autu apsējis, garu nazi rokās viņ� izskatījās visai jocīgs. Gaisā uzvirmoja ceptu zivju smar�a.

��� Unas nav mājās, � vecais teica un grasījās aizvērt durvis.

��� Es pie Magdalēnas.

��� Magdiņ, pie tevis, � sirmgalvis sauca.

Magdalēnas acis, Ralfu ieraugot, izpletās vēl platākas. � Ko tev vajag?

�� Jāparunājas. >

��� Man ar tevi nav ko runāt.

��� Bet man ir. Nu, lūdzu �

��� Ko jūs stāvat koridorā? Ved savu viesi istabā, � vectēvs aicināja.

��� Tev garā runā�ana?

Ralfs klusēdams pamāja ar galvu.

��� Tad novelc jaku un zābakus, � Magdalēna izrīkoja.

Pēc vecās koka ēkas Pliederu ielā nojauk�anas Leju ģimene nu jau divus gadus dzīvoja �ajā �etristabu dzīvoklī ar lod�iju. Unai un Magda�lēnai bija pa�ām sava istaba.

��� Sēdies un klāj vaļā. Man nav daudz laika. Drīz jāiet uz mūzi�kas skolu.

��� Ar mani ir beigas! � Ralfs drūmi teica. � Vai nu cietums, vai nāve.

��� Nemurmulē! � Magdalēna vēl vienmēr bija sapūtusies uz Ralfu.

��� Es nezinu, ko iesākt. Mātei un Emīlijai par tādām lietām nedrīkst bilst ne vārda. Vienīgi tu vari man palīdzēt. Apzvēri, ka nevienam pa�am ne vārda par to, ko tūliņ dzirdēsi! � Un Ralfs izstāstīja visu meitenei par Lipu Tuliānu, par Trusi un Saļapinu, par pagraba dzīvokli, kur viņi satikās.

�� Es negribu ar viņiem tagad, kad iepazinu tevi. Kā tu domā, vai par to, ko es darīju, mani ieslodzīs cietumā?

Magdalēna sēdēja mēma un nekustīga, kā sitienu pa galvu saņēmusi. Iznesīgais, skaistais Ralfs, ar kuru viņa piedalījās sarīkojumos, ar kuru kopā bija tik labi, viņas Ralfs � zaglis? Tas nevar būt! Viņ� visu to izdomājis, lai izrādītos. Paskatījusies uz sa�ļuku�o draugu, viņa saprata, ka Ralfs teicis patiesību.

��� Vai tev ne reizes neienāca prātā, ka izdari noziegumu? Ka par to> saņemsi sodu? Veikala apzag�ana skaitās bīstams noziegums, es zinu. Mums, jaunajiem milicijas draugiem, lasa lekcijas.

Ralfs klusēja, galvu zemu nokāris, rokas starp ceļgaliem sa�ņaudzis tik stipri, ka pirkstu kauliņi metās balti. �Tagad viņa mani izdzīs un pati aizies uz miliciju. Un tad mani saņems ciet. Vienalga, kas būs, būs.. Beigas tā vai tā.�

Magdalēnai kļuva Ralfa �ēl:

��� Var būt, ka nav tik traki. Mamma ir kriminālās meklē�anas- inspektore. Viņa zina visus likumus no galvas. Gribi, es paprasī�u?

��� Nevajag. Es teicu, nevienam �

�� Tagad ej. Man jāpadomā. Vakarā es pie tevis piekāp�u, tad art izlemsim.

��� Paldies tev, Magdalēna, par visu. Atraksti man kādreiz, kad sēdē�u, cietumā, apsoli?

��� Nerunā muļķības. Gaidi mani. Atvieno telefonu, lai viņi liek tevi mierā. Nekusti ārā no mājas!

Magdalēna, satriekta par dzirdēto, �okurā sarāvusies, prātoja, ko- tagad lai iesāk.

�� Magdiņ, nāc pagar�o ceptās zivis. Brīnumgardas, � vectēvs sauca. Istabā bija kluss, Magdalēna neatbildēja. � Laikam aizskrējusi līdzi tam puisim, � kapteinis Leja pa veca cilvēka modei skaļi noteica.

Noklaudzēja ārdurvis.

��� Meitenes mājās? � Unas mamma apjautājās.

�� Nez kur aizbizoju�as. Man jau neviens nekā nesaka, � ve�uks- �ēlojās. � Vakariņas gatavas, kas nu ēdīs?

��� Paldies, tētiņ, esmu visu dienu noskrējusies un izsalkusi kā vilks. � Acīgā mamma tūliņ pamanīja priek�namā uz pakaramā Magda�lēnas mēteli.

��� Ko tad 4u, meitiņ, tumsā? � viņa, durvis pavērusi, apjautājās. � Vai tik neesi slima? � Vēsa roka viegli kā glāsts pieskārās meite�nes pierei.

��� Lūdzu, atsēdies, mammu, jāaprunājas.

��� Iededz gaismu.

��� Tāpat tumsā. Man kauns; atklāt cita noslēpumu ir slikti, vai ne?

��� Slikti.

��� Bet ja nu noklusē�ana nodara citiem, piemēram, valstij, lielu ļaunumu?

��� Tad jāziņo milicijai nekavējoties.

��� Viens zēns no mūsu skolas man izpļāpājās, ka zagļu banda gata�vojas apzagt mūsu komisijas veikalu.

��� Dro�i vien tas zēns mānās, grib izrādīties par varoni.

��� Nemānās.

��� Kas tas ir par zēnu?

Magdalēna neatbildēja uz jautājumu.

��� Ja milicijai par to iepriek� paziņo un viņ� pats zādzībā nepieda�lās, vai viņu sodīs?

��� Nē, glu�i otrādi.

� Bet ja nu tas zēns uzskata, ka es esmu viņu nodevusi, un ar mani �vairs nedraudzējas?

��� Vai tev tas tik svarīgi?

��� Jā.

��� Tev viņ� patīk?

��� Jā.

��� Vai tu apjēdz, ar ko riskē, draudzējoties ar zagli?

Magdalēna sāka raudāt. Unas mamma nobijās. Pieņēmusi savā ģimenē �o maigo, naivo, piekļāvīgo meiteni, viņa tagad bija par to atbil�dīga. Jāizpra�ņā Una, jāuzzina, kas par lietu. Pusaud�i �ajā vecumā mīl daudz ko safantazēt, varbūt nav nekas nopietns.

�ņuksti pamazām pierima.

��� Kur Una?

��� Pie Ata Arāja. Viņi atkal kaut ko izseko. No manis slēpj, nestāsta. Mēs ar Unu pirmo reizi mū�ā sastrīdējāmies.

��� Gan jau salabsiet. Nomazgā seju, un ejam ēst vakariņas. Vectēvs dusmojas.

* * *

��� Kas tam telefonam noticis? � Medija Circene, no darba pārnā�kusi, vairākkārt cilāja klausuli.

��� Dro�i vien centrālē kaut kas saķēries, � Emīlija noteica, � nav jau pirmā reize. Ralf, nāc dzert tēju!

��� Negribas.

��� Lūgties neie�u, � māte pamazām sāka pierast pie dēla kaprīzēm. Viņa cerēja, ka pusaud�u untumi un maksimālisms drīz pāries un dēls beidzot nāks pie prāta.

Ralfam nebija miera. Neatnāks Magda, pasolīja, lai no viņa ātrāk atkratītos. Un pareizi darīs. No tāda kā viņ� jābēg pa gabalu. Kādēļ lai ar viņu draudzētos? Nekā laba viņ� meitenei nav darījis � glu�i otrādi � kavējis mēģinājumus, apmānījis. Paņēmis ģitāru, Ralfs brīdi patrink- �ķināja, tad nometa uz krēsla. Maģis arī klusē kā mēli norijis. Japāni Tuliāns no pagraba aizvācis.

Pie durvīm atskanēja zvans.

��� Magdaliņ, kur tad tu tik vēlu?

Cie�i aizvēris istabas durvis, Ralfs nosēdināja vie�ņu atpūtas krēslā. Suns nogūlās pie Magdalēnas kājām un nenolaida no viņas ne acu. j

��� Nu tad tā � tu izliksies, ka nekas nav noticis. Ko Tuliāns rītdien pavēlēja?

��� Kopā ar Trusi pēcpusdienā pamatīgi iepazīties ar komisija veikala iekārtojumu.

��� Tu aizej, izpildi visu. Bet piektdien pēc skolas aizbrauksim uz kādu vietu. Tur tevi neviens nemeklēs, varēsi mierīgi pāris dienas padzīvot. Tas pagaidām viss. Kur tad tavs kolosālais maģis?

� Atdevu atpakaļ īpa�niekam.

��� Man laiks uz mājām. Mamma uztrauksies.

��� Es tevi pavadī�u. Negro, atnes uzpurni. To viņ� nevar ciest, bet ko lai dara. Citādi tantiņas uz ielas baidās.

Ralfs jutās tā, itin kā no viņa muguras būtu noņemta smaga nasta. Roku rokā ar Magdalēnu viņi slidinājās pa ledus celiņiem, Negro par prieku meta sniega pikas. Suns tās meklēja un nevarēja atrast. Turpre�tim kupenā paslēpto Ralfa cimdu viņ� ātri vien izkārpīja.

��� Emīlijas tante saka, ka tā smieties esot uz ļaunu, vēlāk bū�ot jāraud.

��� Ko niekus, vecu cilvēku māņticība, smiekli ir veselīgi.

Novēlējusi abām meitenēm saldu dusu, Iveta Leja, iziedama no ista�bas, izslēdza gaismu. Ne Unai, ne Magdalēnai miegs nebija ne prātā. Pirmo reizi abas meitenes bija pa īstam saķildoju�ās. Magdalēna jau kop� pēdējās diskotēkas pie Ralfa manīja, ka skolas jaunie milicijas draugi, pat Aivars, no viņas kaut ko slēpj, noslēpumaini sa�ukstas, bet, tiklīdz pienāk viņa, apklust.

�� Nu nepūcējies, � Una atsēdās uz Magdalēnas gultas malas. � Salīgsim mieru, būsim atkal labas draudzenes.

��� Starp draugiem nedrīkst būt noslēpumu. Bet jūs mani esat izstū�mu�i no sava vidus.

�� Ralfa dēļ. Vai tu arī zini, ka viņ� pasācis iet noziedzīgus ce]us? Lepnais magnetofons, kasetes ar ierakstiem � tie ir zagti.

��� Ralfs to nav darījis!

��� Tu, Magdalēn, ticēdama katram Ralfa vārdam, esi muļķa zoss, vairāk nekas! � Una apskaitās. � Mēs, Atis, Aivars, Juris un pārējie jaunie milicijas draugi, kaut tūliņ varam pierādīt, ka viņ� pinas ar īstiem zagļiem.

��� Es zinu, � Magdalēnā klusi teica.

��� Zini un turpini draudzēties?

��� Ralfs jāglābj, un es to izdarī�u.

Jau iedomājoties vien labsirdīgo, naivo, lētticīgo Magdu starp rūdī�tajiem zagļiem, Unu sagrāba �ausmas.

��� Mēs, Una, katrs redzam savu Ralfu: tu un pārējie � izlutinātu puisi, kas sapinies ar zagļiem, es � labu cilvēku, kas nonācis nelaimē un kuram steidzīgi jāpalīdz, lai viņ� pavisam nepazustu.

��� Viena tu nekā nepaveiksi. Mēs iesim palīgā.

��� Nevajag, es jau visu izstāstīju mammai.

* * *

Kad Ralfs otrā dienā piegāja pie komisijas veikala durvīm, Trusis viņu jau gaidīja.

��� Kāpēc neviens vakar nenāca pie telefona?

��� Kaste �upā. Ko vajadzēja?

��� Tuliāns lika piekodināt, lai tu netaisi nekādus fokusus. Operācijai jānorit kā pa diedziņu. Viņ� aprēķinājis, ka ieguvums bū�ot ar daudziem cipariem rakstāms. Jā, un paķer līdzi no mājas .kaut ko gremojamu, gan naktī noderēs.

Vispirms abi apskatīja veclaicīgo skapi.

��� Tas vis nav kaut kāds no �trunta skaidu platēm, bet īstiem ozola �dēļiem, � kāds ve�uks, līdzās nostājies, atzinīgi vērtēja. � Un kas par kokgriezumiem! Konfekte, ne skapis. Vai jūs gribat to pirkt?

��� Mammai dāvināt uz dzim�anas dienu, � Trusis laipni paskaidroja.

��� Viņa par tādu skapi sapņo jau vairākus gadus.

��� Pareizi darāt.

Komisijas veikalā ļau�u bija, ka biezs. Iebraucēji no Vidusāzijas taus�tīja vērtīgos ar rokām austos tepiķus un, nevarēdami izvēlēties, par kaut ko skaļi apspriedās savā valodā. Kaukāzie�us kā magnēts pievilka kris�tāla bļodas, vāzes un glāzes. Piesitot ar pirkstu, tās dzidri ieskanējās kā zvaniņi. Divas korpulentas sievietes pielaikoja dārgu ūdeļādas ka�oku. Trusis paņēma no pakaramā ka�okādas jaku un pasniedza Ralfam:

�� Uzlaiko, citādi pārdevēja uz mums sāks skatīties. Ralfs jūtami nervozēja.

��� Ko tu tricinies kā puņķis uz drāts? � Trusis, to pamanījis, zobo�jās. � Bikses dreb?

��� Dreb, � Ralfs atzinās.

��� Pirmo reizi vienmēr tā ir. Man arī viss iek�ās trīcēja, kad Lips Tuliāns pavēlēja caur atejas lodziņu ielīst kādā sve�ā mājā. Likās, ka es turpat uz vietas nomir�u. Baigā ju�ana! Bet vēlāk nekas, pieradu. Rītvakar par abiem izmetīsim kādu trauku, tad radīsies drosme, un viss būs pa pirmo. Bet nu gan �ļūksim prom, lai mūs neievēro. Veikala iekār�tojums man skaidrs, un tev?

�� Nezinu, � Ralfs noņurdēja. Viņ� pat nebija pacenties ievērot, kur katra prece atradās.

��� Nu tad līdz rītvakaram. Tikai nenokavē! � Trusis piekodināja.

��� Pats zini, ar Tuliānu joki mazi!

� Paklau, Trusi, � Ralfs nedro�i ieteicās.

��� Nu, kas ir?

��� Kāds tavs īstais vārds?

��� Kam tev tas jāzina? Es steidzos. Cau!

��� Pagaitļiļ. Kā būtu, ja mēs abi aizietu uz miliciju un visu izstāstītu? Dro�i vien mūs tad nesodītu.

�� Man bail no Tuliāna. Es esmu viņa rokās, ko viņ� liek, tas man jādara, citādi�

��� Kas citādi?

��� To es tev nedrīkstu teikt.

��� Tad jau gan.

Vakarā Ralfs ilgi nespēja aizmigt. Nevajadzēja Magdalēnai visu izstāstīt. Viņa gan teicās klusēt� bet skuķis paliek skuķis. Un ar tiem milicijas draugiem, tiklīdz ko saodis, viņam dzīves vairs nebūs. Naktī Ralfu mocīja baigie sapņi. Kaulainas rokas spieda ciet kaklu. Trūka elpas. Viņ� gribēja kliegt, saukt palīgā, bet nespēja.

Mācību stundas piektdienā pagāja kā murgos.

��� Ejam! � Magdalēna garderobē viņu saņēma aiz rokas. � Es visu labi izdomāju. Aizkāpsim uz tavu māju. Tu pateiksi Emīlijas tantei, ka vesela kompānija brauc slēpot uz laukiem. Palūgsi kaut ko ēdamu, gan vēlāk noderēs. Apģērbies, kā pienākas. Saliksi visu, kas vajadzīgs mu�gursomā, un pateiksi, ka būsi atpakaļ svētdienas vakarā.

��� Uz kurieni tad jūs tā dosieties? � Emīlija, sviestmaizes steigā zie�ot, apjautājās.

��� Uz Siguldas apkārtni, � Ralfs atbildēja, � pie viena klasesbiedra.

��� Pārlieku nesatrakojieties, sakarsīsiet un saaukstēsieties! � Emīlija piekodināja.

��� Paķer līdzi tranzistoru, noderēs, � Magdalēna ieminējās, � un kādu interesantu grāmatu.

��� Vai Zuzannu arī?

��� Nē.

��� Emīlijas tant, mēs aizejam. Lai mamma neraizējas, viss būs kārtībā.

Noklaudzēja ārdurvis, un prom viņi bija.

Centrālajā stacijā Magdalēna nopirka divas ceturtās zonas biļetes.

��� Uz kurieni tu mani ved?

��� Gan jau uzzināsi, � Magdalēna noslēpumaini atbildēja. Ralfs tagad bija viņas varā, un meitenei tas sagādāja prieku. Cauri pusaizsa- lu�ajiem vilciena logiem kā miglā garām slīdēja jaunie piepilsētas kvar�tāli, me�s ar piesnigu�ām priedēm. Vilciens dārdēdams pārbrauca Liel�upes tiltam. Saltajā novakarē Jūrmalas staciju peroni bija tuk�i. Ļaudis teciņiem devās uz mājām. Mellu�os abi izkāpa. Magdalēna veikli soļoja pa �auro dziļajā sniegā iemīto taciņu. Ralfs, slēpes un somu pār plecu pārlicis, ar p�4ēm tika viņai līdzi. Visapkārt bija neparasti tīrs un kluss. Vairums vasarnīcu aizslēgtiem logiem gulēja ziemas miegā. Vienā ielas pusē sākās piesnidzis me�s.

��� Esam klāt! � Magdalēna apstājās pie metālā kaltiem vārtiņiem. Aiz apsarmoju�ām ābelēm vīdēja neliela māja. Vārtu slēdzene bija pie�putināta un sasalusi. Velti nopūlēju�ies atslēgt, abi pārkāpa pāri �ogam un tūliņ iestiga līdz ceļiem irdenajā sniegā.

��� Palaid, es ie�u pa priek�u un iemī�u taku, � Ralfs teica. � Citādi tev ar sniegu piebirs zābaki.

Vecajā, vēl kapteiņa Lejas jaunības gados celtajā koka ēkā smar�oja pēc āboliem un zāļu tējām.

��� Aizej uz �ķūnīti pēc malkas, � Magdalēna izrīkoja. � Te auksts kā ledusskapī. Un paķer arī sniega lāpstu. Vēlāk attīrīsim celiņus.

Drīz vien krāsnī sprak�ķēdama kurējās sausā egļu malka. Abi mal�koja karsto Magdalēnas uzvārīto liepziedu tēju. Nelielās istabiņas kakti grima tumsā. Uguns liesmas uz Magdalēnas sejas meta kustīgus atspul�gus. Ralfam bija tik labi, ka negribējās ne. runāt, ne kustēties, vienīgi tā sēdēt uz bluķī�a krāsns priek�ā un skatīties uz meiteni.

��� Te mēs ar Unu pa vasarām dzīvojam. Sī ir mana gulta, lajā arī gulēsi. Ja k]ūst vēsi, uzsedz otru segu. Un no rīta atkal iekurini krāsni.

Ralfs klusēdams pamāja ar galvu.

�� Te tu būsi dro�ībā. Ja kāds kaimiņ� apjautājas, saki, ka esi mūsu brālēns. Un ka mēs ar Unu btisim svētdien. Veikals pie stacijas �ķērsielā pa labi. Bet nu man jāsteidzas. Vecais kapteinis un Unas mamma uz�trauksies. Viņi nezina, ka esmu �eit.

��� Kāpēc tu saki, Unas mamma? Vai tad tā nav arī tavējā?

Magdalēna pakratīja galvu.

��� Tas ir gar� un skumj� stāsts. Kādreiz es tev to pastāstī�u. Bet Una man ir tikpat kā māsa un viņas māte � mīļa kā īstā māte.

��� Es tevi pavadī�u, � Ralfs pielēca kājās.

��� Nevajag.

��� Vajag gan. Ārā jau salumsis. Un me�s tepat blakus.

��� Nebēdājies, viss būs labi! � Magdalēna, uz vilciena kāpnītēm stā�vot, viņu uzmundrināja.

Ralfs ar skatienu pavadīja vilcienu, tad lēnām, negribīgi soļoja atpa�kaļ. Un raizes nāca līdzās. Vēl stunda līdz komisijas veikala slēg�anai. Ja noķertu taksi, paspētu. Ko darīt? Kājas pa�as viņu nesa uz priek�u, uz patvēruma vietu. Rūpīgi aizslēdzis vārtiņus un mājas ārdurvis, Ralfs apstaigāja vasarnīcu. Trīs nelielas istabiņas, virtuve, stiklota veranda � tas bija viss. Slēģi kārtīgi aizvērti un nostiprināti no iek�puses. Ja kāds mēģinās iekļūt mājā, viņ� noteikti dzirdēs. Nolicis pa tvērienam cirvi, Ralfs iekārtojās pie krāsns. No tās plūda tīkams siltums. Tranzistorā skanēja vieglā mūzika.

Nebūtu iejaukusies Magdalēna, viņ� dro�i vien pa�reiz rosītos komisi�jas veikalā. Kādēļ Magdalēna man palīdzēja? Nekā sevi�ķa manī nav � ne skaistuma, ne talanta. Skolā vieni vienīgi trijnieki. Un pie�devām vēl zaglis? Kādēļ viņa mani paslēpa �eit, vasarnīcā? Aiz �ēluma! Vai varbūt aiz draudzības? Kādēļ man tik labi, ja Magda�lēna atrodas blakus? Vai tāda būtu mīlestība? Visi �aļi lielās ar savām īstajām un izdomātajām uzvarām, bet es savos se�padsmit gados meiteni ne reizes neesmu pa īstam noskūpstījis, tik vien kā uz vaiga, bet tas jau neskaitās. Un tagad man ir Magdalēna. Mēs staigājām pa tiem pa�iem koridoriem, virinājām to pa�u kabinetu durvis, bet es viņu pat nepama�nīju. Kur� gan skatīsies uz jaunāko kla�u skuķēnu? Magdalēna mani aiz rokas ievilka ansamblī. Un pat tad es, stulbenis, nepamanīju, kāda viņa kolosāla meitene. Pirmo reizi � Jaungada diskotēkā pēc kopīgas uzstā��anās. Es saņem�os, goda vārds! Parādī�u, ka esmu viņas cienīgs. Var�būt apgūt ģitāras spēli, kā tas pasaulslavenais latvietis no Kanādas? Baigi ilgi jāmācās, bet tas nekas. Veisiene speciāli urbusies grāmatās, audzinā�anas stundās katru reizi rīvē mums degunā: � Mocarts jūsu vecumā sacerējis se�as operas, vairākas simfonijas, stīgu kvartetus, sonā�tes, bijis labākais ērģelnieks un klavesīnists Eiropā. Pu�kins un Ļermon- tovs se�padsmit gados biju�i jau pazīstami dzejnieki, pratu�i vairākas sve�valodas, tulkoju�i Silleru, Gēti, fran�u klasiķus� � To viņa aizmirst, ka ģēniji dzimst pa simt gadiem viens, bet tādu kā mēs � miljoniem. Pēc Veisas prāta mums cits nekas nebūtu jādara, kā vien mācīties, mācī�ties un vēlreiz mācīties. Vispirms videnē, tad augstskolā, bet pēc tam strādāt, strādāt un vēlreiz strādāt, ar to, lūk, cilvēks at�ķiroties no pēr�tiķa. Bet kur tad paliks disenes, kafū�i, ceļojumi un viss pārējais, ko �dēvē par dzīves priekiem? Vai tad, kad būs pensijas gadi? Interesanti, ko par to domā Magdalēna?

Nakts pagāja murgaina. Brī�iem �ķila, ka pa māju kāds staigātu, ie�īkstējās grīdas dēļi, ied�inkstējās logu rūtis. Arā kāds smagi elsoja. Pilnīgi pamodies, Ralfs saprata, ka me�ā �alc priedes.

* * *

Nemierīgu nakti viens pats komisijas veikalā pārlaida arī Trusis. Kad Ralfs norunātajā laikā un vietā neieradās, Trusis devās uz telefona būdiņu. Sievietes balss pavēstīja, ka Ralfs uz divām dienām aizbraucis slēpot. Ko nu iesākt? Saļapins veikalā taustījās pa skapi. Ve�uks, kuru viņi ar Ralfu iepriek�ējā dienā bija satiku�i, grozījās turpat tuvumā, teicās, skapi pats esot izgatavojis un gribot zināt, kādās rokās tas nonāk- �ot. Saļapins lika zvanīt Lipam uz darbu. Tuliānam �ķita, ka ledaina roka saņem viņu aiz rīkles un aizspie� elpu � ja nu tas pienapuika izmuldējies mili�iem? Pamest visu un laisties prom, kamēr nav par vēlu? Bet viss jau sarunāts � ma�īna, cilvēki. Riskēs, bet nu gan pēdējo reizi.. Un tad � basta.

� Klausies, Trusi, ej viens pats, ja, � viņ� gandrīz vai lūdzās. � Honorārs divkār�s, dzirdi? Pēc tam varēsi darīt, ko gribi. � Trusis atgriezās veikalā. Bija bez ceturk�ņa septiņi. Saļapins samaksāja par skapi. Viņam to atļāva aizvest no rīta.

Trusis, pavērojis, ka neviena nav tuvumā, kā norunāts, ielīda skapī un pievēra durvis. Aizgāja pēdējie pircēji, tad pārdevēji. Visilgāk tūļājās apkopēja, skaļi lādējās, ka grīda piemēslota kā kūtī. Trusis juta, ka kājas notirpu�as glu�i nejūtīgas.

Beidzot viss apklusa. Uzgājis otrajā stāvā, Trusis paklāja zemē kādu ka�oku un likās slīpi. Vēl bija par agru, lai darbotos. Sirds strauji puk�stēja, miegs nenāca. Aiz�virkstēja pēdējie autobusi, pieklusa ļau�u soļi uz ielas. Cita pēc citas nodzisa gaisma dzīvokļu logos. Baznīcas pulk�stenis dobji nodimdināja divpadsmit. Vēl stunda � un tad varēs rīko�ties. Pēk�ņi viņam �ķita, kāds no�ķaudās. Kļuva baigi. Par ko viņ� kļuvis? Par vajātu zvēru. Ieraugot milici, kājas tirpst. Un kādēļ? Aiz bailēm no Tuliāna. Miljonreiz labāk godīgi strādāt un saņemt pa�a rokām nopelnīto, nekā zagt un pēc tam bailēs trīcēt kā receklim. Goda vārds, �ī ir pēdējā reize. Ap vieniem Trusis izdarīja visu, kā mācīts: sanesa skapī labākos ka�okus un kristālus. Vērtslietas bija ieslēgtas seifā, pie tām netika klāt.

Otrā rītā viss noritēja kā pa diedziņu. Desmitos Saļapins ar smago ma�īnu jau gaidīja pie durvīm. Skapi iznesa, iekrāva kravas kastē. Pēc laiciņa Saļapins viņu izlaida ārā.

* * *

No rīta vēl tumsā, lai kaimiņi nepamanītu, Ralfs aizbrida uz �ķūnīti un sanesa malku visai dienai. Vairāk no mājas neizgāja. Laiks uz priek�u vilkās lēnām. Tuliāna aizdotā grāmata �Temīda ir bezspēcīga�, par kuru Trusis tik ļoti jūsmoja, �ķita garlaicīga, pat pretīga. Vienas vienīgas zag�anas, slepkavības, apkrāp�anas. Domas atkal un atkal atgriezās pie notiku�ā. Lips vairākkārt bija stāstījis kā īstenie' kriminālisti soda node�vējus. Viņ�, Ralfs, nu arī bija nodevējs, neturēja doto vārdu, piekrāpa cilvēkus, kas viņu uzskatīja par savējo. Viņu meklēs rokā un sodīs, kā

Saļapins teica: viens vēziens ar duncīti gar rīkli � un dziesma pu�u. Cik ilgi viņ� te slapstīsies? Nāksies braukt uz mājām, iet skolā un � bail pat domāt. Bet varbūt taisnība Magdalēnai, ka krimiķi, zagļi, apcie�tinājumā nonāku�i, nemaz tik drosmīgi un cēli nerīkojas, bez liekas prā�to�anas uzgrū� vainu cits citam, lai tikai pa�i saņemtu mazāku sodu?

Pēc bezgalgaras nomoda nakts Ralfs rīta pusē iekrita smagā miegā. Viņam �ķita, kāds dauzās pie durvīm un logu slēģiem, bet galva sāpēja, un locekļi bija kā ar svinu pielieti.

��� Ralf, laid iek�ā! Tā esmu es, � pēk�ņi viņ� izdzirda balsi, ko pazītu starp tūksto� citām. Magdalēna! Uzrāvis virsdrēbes, viņ� metās pie durvīm.

Spo�as saules apspīdētas, slēpēm pār muguru ārā stāvēja Una un Magdalēna.

��� Tev nu gan ir lā�a miegs! � Magdalēna brīnījās. � Mēs ar Unu dauzāmies jau krietnu pusstundu. Padzersim tēju un lai�am uz jūrmalu.

�Ja Magdalēna tik priecīga, tad nekas ļauns nav noticis,� Ralfs seci�nāja, un arī pats kļuva jautrāks.

Jūra bija aizsalusi. Krastmalas ledus spīdēja gluds kā spogulis. Rīdzi�nieki ar bērniem, svaiga gaisa izslāpu�i, slidinājās, krita, cēlās aug�ā, smējās.

��� Aizslēposim līdz Kauguriem, tur paēdīsim pusdienas un dosimies atpakaļ, � Una izdomāja.

Sniegs saulē mirdzēja kā spo�iem kristāliem piebērts, kaijas līksmi klaigāja, gaisā jaudās pavasaris. Slēpes slīdēja viegli. Ralfs izrāvās uz priek�u, atskatījās tikai tad, kad tālu aizmugurē dzirdēja meitenes ūji�nām. Vēl nekas nav zaudēts. Gan būs labi. Viņ� atjēdzies laikā, pa�ā bezdibeņa malā. Pateicoties Magdalēnai.

�*

Kriminālās meklē�anas pārvaldē ienāca ziņas par pilsoņu dzīvokļu aplaupī�anu. Z^ļu apraksts visur bija līdzīgs � atslēgtas durvis, izlau�pītas vērtīgākās mantas. Liecinieki aplaupīto māju tuvumā manīju�i oran�u �iguli, pie kura stūres sēdējis cilvēks ar tum�u bārdiņu. Tas atbilda jauno milicijas draugu novērotajam un Ralfa aprakstītajam Lipam Tuliānam. Iveta Leja saprata, ka uzietas pēdas zagļu bandai, ko vadīja piedzīvojis recidīvists. Piektdienas vakarā Saļapinam un Trusim komisijas veikalā sekoja modras acis.

Apcietināt abus jaunie�us nebija nekādas nozīmes. Vajadzēja saņemt, ciet pa�u galveno � Lipu Tuliānu. Tādēļ kriminālās meklē�anas darbi�nieki ļāva Trusim un Saļapinam rīkoties. Smagajai ma�īnai ar skapi kravas kastē neuzkrīto�i sekoja divas vieglās ma�īnas � �igulis un volga. Palīkumojusi pa pilsētu, smagā ma�īna izbrauca uz Pleskavas �osejas un uzņēma ātrumu, pēc tam nogriezās pa kreisi uz Tallinas ceļu. Mili�cijas ma�īnas, iejuku�as starp citām, sekoja. Baltezera ciematā �oferis iegriezās piesnigu�ā sānceļā un apstājās pie kādas vasarnīcas ar aiz�naglotiem logiem. �oferis notaurēja trīs reizes. Puska�oku uz pleciem uzmetis, no mājas iznāca slaids vīrietis ar melnu bārdiņu. Saļapins nolaida bortus. Visi trīs bija tik aizņemti ar skapja izcel�anu, ka neievē�roja abas vieglās ma�īnas, kas iegriezās �aurajā ieliņā.

��� Lip Tuliān, padodieties! Ma�s zaudēts! � neliela auguma sieviete uzsauca. Tā bija milicijas majore Iveta Leja, Unas un Magdalēnas māte.

��� Kas te notiek, �ort paberī? � �oferis brīnījās. � Mans nekā nesa�prot. Priek�nieks, �is pats, saka: �Lazo, aizved skapi uz man da�, dabūs kvart. Vai es muļķis, vai? Sofers ar grib dzīvot. Un tā es atved taisnā ceļā no komisijas veikal. Sis te puis man palīdzēj, es viņ redz pirmoreiz. Bet nu man, Ccslov, jārullē atpakaļ uz autobāz, citādi būs pamatīgs ziepes.�

Iveta Leja pavēlēja atslēgt skapja durvis. Saļapins ilgi meklējās pa kabatām, gaidīja no Lipa Tuliāna kādu zīmi.

��� Atslēga pazudusi, � viņ� beidzot noplātīja rokas.

��� Varbūt pamēģināsim ar �o, � acīgs jauns izmeklētājs pacēla sniegā nomesto atslēgu. � Zēl tādu skaistu, senlaicīgu mantu sabojāt.

��� Nu moins, � �oferis, salaupītās mantas ieraudzījis, iesaucās. � Tas �als ir �ulers. Viņ� teic, tikai skaps un cits neko, es sav deguns iek�ā nebāzt. Es tev tagad sados pa purn! � Izskatījās, ka �oferis no tiesas noskaities un nejau�ības pēc sapinies ar Lipu Tuliānu. Iveta Leja rūpīgi pārbaudīja viņa darba apliecību, pasi, sporta biedrības biedra karti. Izmeklētājs sastādīja nozagto mantu sarakstu.

Kaimiņi apliecināja, ka vasarnīca piederot cienījamam vecam zināt�niekam, viņ� "ar sievu te dzīvojot vienīgi pa vasarām. Lipu Tuliānu viņi teicās redzam pirmo reizi, bet Saļapins esot manīts. Pāris reizes vasar�nīcā notiku�as iedzer�anas, kliegu�i, bļaustīju�ies. Sitas puisis nakts vidū dauzījies pie viņu durvīm un prasījis �ņabi.

��� Kādēļ jūs neziņojāt profesoram? � Iveta Leja apjautājās.

���� Mēs domājām, ka ar viņa ziņu. Otrā dienā apskatījām, durvis bija aizslēgtas, logi ciet. Būtu zināju�i, ka �itādas lietas, pati būtu pie viņiem aizbraukusi un visu pateikusi, � runīgā kaimiņiene jutās vainīga.

Vasarnīcu aizslēdza. Trīs ma�īnas devās atpakaļ uz pilsētu.

Lipam Tuliānam un Saļapinam uz ārpasauli nu nācās raudzīties caur aizrestotiem logiem. Kad Trusis pēcpusdienā, kā norunāts, ieradās pa�grabā, kriminālās meklē�anas grupa atradās jau priek�ā. Trusis metās atpakaļ uz durvīm, bet milicis bija ātrāks.

�� Sveicināts, Trusi, � kāda sieviete milicijas majores formā viņam uzsauca. � Mēs jau tevi gaidījām. Un, kā redzi, velti laiku netērējām.

Jā, Trusis to pamanīja tūlīt, grīda pie vecās ku�etes bija uzlauzta, Tuliāna koferis atvērts, tā saturs salikts uz baltas papīra loksnes. Kāds milicis pa�reiz skaitīja sudraba karotes, otrs pierakstīja. Tre�ais pārbau�dīja grīdu un sienas, meklēja vēl kādu slēptuvi.

��� īstais vārds, uzvārds? � sieviete neļāva Trusim attapties.

��� Nik � Ivars Zirnītis.

��� Pasi!

Trusis atrāva vienu no importa jakas kabatām un nometa uz galda nosmērētu pasi. Sieviete to rūpīgi apskatīja, atsevi�ķas lapas paceļot pret spuldzi.

��� Fotogrāfija pārlīmēta, � viņa teica. � Kur strādā?

��� Vīna fabriķī par gru��iku.

��� Ko meklēji �eit.

Trusis atcerējās Lipa stāstīto. � Viens mans draugs aizbrauca uz Bamu pelnīties un iedeva �īs istabas atslēgu.

��� Kā viņu sauc?

��� Rob�iks, uzvārdu nezinu.

Viens no mili�iem paaicināja majori pie sevis.

�Kas mūs nodevis? Dro�i vien Naivais. Notrusījās, paziņoja mili�iem un pats neatnāca,� Trusis prātoja. �Bet ja nu �ī pa�a nama īrnieki kaut ko saodu�i?�

��� Kas vēl �eit nāca?

��� Naivais, cits neviens.

��� īstajā vārdā?

�� Ralfs. Uzvārdu un adresi nezinu. Skolnieciņ�, tāds paviegls pēc dabas, tādēļ arī iesauka Naivais.

��� Kam pieder �īs mantas?

��� Nezinu. Varbūt tam �alim, kas pa�reiz Bamā?

��� Ticamāk, ka Ivo Dei�am, dēvētam arī par Lipu Tuliānu.

��� Es lādu nepazīstu.

��� Padomā, varbūt atcerēsies. Tevis pa�a labā. Kas tev lika apzagt komisijas veikalu? Tuliāns vai kāds cits?

Trusis, izdzirdis Tuliāna vārdu, sarāvās. Tātad tomēr Naivais. Mem- ļaks. Norunājām, ka �ī pēdējā reize, saņemsim naudu � un prom uz Sibīriju.

�Es viņiem vairāk nekā neteik�u, lai prasa ko prasīdami,� Trusis izlēma un tā arī darīja. Izmeklētājs un Iveta Leja, velti nopūlēju�ies, atmeta ar roku, gan cietumā nāks pie prāta.

Ma�īnā, starp diviem mili�iem iespiests, Trusis devās uz savām jau�najām mājām. Bija noticis tas, no kā viņ� visu laiku, kop� satika Tu�liānu, bija baidījies.

Grabēdamas aizkrita kameras durvis, no�irkstēja durvju atslēga. Tru�sis apskatījās apkārt. Divi aizrestoti logi, divstāvīgas lāvas apklātas pelēkām flaneļa segām. Telpas vidū � galdi. Ap tiem sasēdu�i, viņa vecuma un vecāki pui�i ziņkārīgi skatījās uz jaunpienācēju. Trusis neveikli mīņājās, padusē iespiedis abus palagus un spilvendrānu. Negaidot viens no viņiem trieca dūri uz galda.

��� Lai velns par mazu zīdaini paliek, ja tas nav Trusis! Ko stāvi kā sasalis! Jūties mūsu vigvamā kā mājās. Tā la�a pie para�as nupat atbrī�vojās. Naktī nebūs tālu jāiet.

Atskanēja smiekli. Tas bija Papuass, speciālists tuk�u vasarnīcu un dārza mājiņu aptīrī�anā.

��� Pagaidām sēdēsi pie otrā galda, pirmajā visas vietas aizņemtas. Tuliāns piekodināja, lai par tevi parūpējas.

��� Jau saņēmu�i?

��� Glu�i siltu. Un Saļapinu arī. Jūsu artelim amba, � kameras ata- mans piegāja Trusim cie�i līdzās. � Lips Tuliāns pieteica turēt mēli aiz zobiem. Viņ� nekur nav piedalījies un nekā nezina. Klārs?

�Cietumnieks, nu viņ� ir cietumnieks. Mamma, to uzzinājusi, no kauna nomirs.� Trusim kļuva sevis tik ļoti �ēl, ka viņ� iegūlās savā lāviņā un, pret sienu pagriezies, rija rūgtas asaras.

Kriminālās meklē�anas majorei Ivetai Lejai �oreiz vajadzēja būt apmierinātai,^ vainīgie notverti nozieguma vietā, nozagtās vērtības saglābtas. Bet viņa tāda nebija. Viņu satrauca fakts, ka zagļu bandā iesaistīti nepilngadīgie, tādi kā Ralfs, Trusis un dro�i vien vēl citi, kurus nāksies atrast.

Svētdienas rītos Otīiija Zēberga atļāvās sev mazus svētkus. Vispirms viņa uz pannas sviesta piciņā apgrauzdēja sauju kafijas pupiņu, tad tās samala senlaicīgās rokas dzirnaviņās smalki jo smalki, iebēra austrumu meistaru darinātā �ezvē un uzlēja verdo�u ūdeni. Visa istaba pieplūda ar tīkamām smar�ām. Par spīti ārstu aizliegumam, reizi nedēļā viņa. atļāvās sev �o prieku. Lzklājusi smalko me�ģīņu galdautu, uzlikusi plā�nās porcelāna tasītes un sudraba trauciņu ar cepumiem, vecā sieva, sāpo�ās kājas smagi pa zemi vilkdama, devās aicināt Ivo uz rīta kafiju.

�� Atkal kaut kur aizblandījies, � viņa, veltīgi izklauvējusies, pie sevis noteica.

Pabrokastojusi Zēberga ķērās pie savas mīļākās nodarbības � kār�tīm. Pasjanss vēstīja lielu nelaimi. Uz to ilgi nebija jāgaida. Pa logu. viņa redzēja piebraucam ma�īnu. Trīs sve�i vīrie�i nāca �urp.

��� Vai Lips Tuliāns mājās? � kāds caur durvīm apjautājās.

��� Runājiet skaļāk, es nedzirdu, � ve�iņa kliedza.

��� Mēs pie Ivo Dei�a!

��� Ivo nav mājās.

��� Atveriet durvis, te milicija.

Kriminālās meklē�anas vecākais inspektors, viens no ienācējiem,, uzrādīja savu dienesta apliecību. � Vai Dei�a dzīvokļa atslēgas jums nav?"

��� Kur nu, bez īpa�a aicinājuma es tur pat kāju nedrīkstu spert.

Kamēr viens no operatīvās grupas aizsteidzās uz kaimiņu mājām pēc

lieciniekiem, Klāvs ņēmās iztaujāt saimnieci: � Kad jūs viņu pēdējo reizi redzējāt?

��� Piektdienas vakarā, nu, kā tad. Laida vaļā to savu mūzīķi tik skaļi,, ka es nekādi nevarēju iemigt.

��� Saimniece te, koridorā, saaukstēsies un saslims. � Klāvs gādīgi iebīdīja veco sievu istabā un atsēdināja krēslā, pat spilvenu aiz mugu�ras aizlika. � Un tagad parunāsimies par jums un par Ivo.

Jauniņā inspektora laipnības uzmundrināta, Zēberga savu stāstu sāka no tālajiem jaunības laikiem, kā viņa cerējusies ar nelaiķi Hermani Zē- bergu, kā apprecējusies, kā cēlu�i �o māju. Jumta stāvs, domāts vienīgā dēla Oto ģimenei, tā arī palicis neizbūvēts. Kar� pārvilcis svītru visam pāri. Dēls aizbraucis uz Ameriku, Hermanis drīz pēc tam nomiris. Palikusi viena, viņa mājas otro pusi izīrējusi jauniņai �uvējai Matildei Dei- �ai. Vēlāk viņai piedzimis ārlaulības dēls, ko nosaukusi par Ivo. Kaut arī mēs bijām labas draudzenes, par zēna tēvu es nekā nezinu. Māte rāvās vai pu�u, lai tikai dēliņam nekā netrūktu. Puika tika lutināts un izlaists uz pēdējo, līda kaimiņu dārzos, pievāca un pārdeva visu, kas nav piesiets. �Pievaldi to puiku, ka nenokļūst cietumā,� es viņu vairākkārt brīdināju, bet vai tad mani klausīja. Kad Matilde nomira, Ivo bija sep�tiņpadsmit gadu. Puika tūlīt pameta tehnikumu, sāka klaiņot no vienas darbavietas uz otru, pie kārtīga darba nebija radināts. Labi, ka armijā iemācīja ma�īnas labot, vismaz amats tika, ar ko maizi nopelnīt. Ivo ir zelta rokas. Hermaņa autiņu tikpat kā no miroņiem uzcēla. Vēlāk gan kaut kur aizveda, teicās dot vietā citu, jaunāku.

��� Vai pie Ivo nāca daudz ciemiņu? � inspektors pārtrauca Zēbergas atmiņu plūdus.

��� Pēdējā laikā tā kā nemanīju. Bet es jau tagad ziemā vairāk pa iek�u, nezinu, kas nāk, kas iet. Rudens pusē, tad gan manīju tādus jau�nus, gandrīz vēl bērnus, autiņu palīdzēja salabot� Bet kam jums tas jāzina? � vecā saimniece, aizdomīga kļuvusi, apjautājās. � Vai Ivo atkal nogrēkojies?

Inspektoru Klāvu no atbildes izglāba izmeklētājs Jānis Lapsa.

��� Kas jums glabājas bēniņos? � viņ� iekliedza Zēbergai ausī.

��� Vecas mēbeles, drēbes, grāmatas. Es nekad neko ārā neesmu svie�dusi, dzīvē kādreiz viss var noderēt, ja ne �odien, tad rīt. Par to pa�u vīratēva garnitūru, kas tur stāv, Ivo apgalvo: varot dabūt bargu naudu, feet nav jau kas saved kārtībā. Esmu palikusi viena, veca un nespēcīga. Atslēga tepat pie stenderes, tā lielākā.

Izmeklētāja vērīgais skatiens pēc notrauktajiem putekļiem un saraus�tītajiem zirnekļu tīkliem tūlīt pamanīja, kur meklēt. Ķirmju sagrauztas kumodes atvilktnēs starp nolāpītiem un sadzeltēju�iem veļas gabaliem bija ieslēpti sudraba galda piederumi, bļodiņas, kausi, sve�turi, kristāla trauki; skapī aiz ko�u saēstiem mēteļiem un vecmodīgām kleitām, rūpīgi iesaiņotas plastmasas maisos, glabājās dārgas ka�okādas. Veclaicīgā pūra lādē bija-*ekrauti vairāki magnetofoni, tranzistori, fotoaparāti.

��� Kam viņam tas vajadzīgs? � kaimiņi novaidējās vien. � Darbā labi nopelnīja, pa vakariem privātos autiņus labodams, plēsa baltu naudu, varēja dzīvot cepuri kuldams.

��� Apetīte nākot ar ē�anu, � izmeklētājs noteica. � �ķiet, ka viss, nokāpsim lejā, parakstīsiet protokolu.

Operatīvie darbinieki savāca atrastas mantas ka lieti�ķos pierādīju�mus, aizzīmogoja Ivo Dei�a dzīvokļa durvis un aizbrauca.

Mājas saimniece vēl ilgi sēdēja pie pasjansa, kas vēstīja nelaimi. Kārtis jau nemelo, tici vai netici.

* * *

Pavadījis Unu un Magdalēnu līdz namdurvīm, Ralfs lieliskā noska�ņojumā pārradās mājās. Labo omu kā vēj� aizpūta, kad viņ� priek�namā pamanīja mili�a formas mēteli. Emīlijas tante ar priek�auta stūri slau�cīja saraudātās acis un nekā neteica. Viesistabā ap skaisti servēto zemo galdiņu mīkstajos krēslos sēdēja nepazīstama sieviete milicijas formas tērpā ar majora uzple�iem, māte un, Ralfam par lielu izbrīnu, arī tēvs.

��� Iepazīsimies, kriminālās meklē�anas vecākā inspektore Iveta Leja, � sve�ā paspieda Ralfa roku. � Un amata apvieno�anas kārtībai Unas un Magdalēnas māte.

��� Apsēdies! � tēvs pavēlēja. � Būs nopietna saruna.

Māte ielēja Ralfam kafiju un piebīdīja tuvāk cepumu trauku.

��� Labi izslēpojāties? � Leja apjautājās.

��� Jā.

��� Meitenes aizgāja mājās?

��� Jā.

��� Skaistas lietas tu esi pastrādājis! Mēs ar tēvu tagad nezinām no� kauna, kur acis slēpt. Dēls � zaglis! Un kādēļ? Kā tev trūka? Atbildi!

Ralfs nodūra galvu un klusēja. Ko lai saka? Ka viņ� sākumā neap�jēdza, ar ko sapinies. Un, kad saprata, pa�am �ķita, ka jau par vēlu. Nebūtu tēvs toreiz aizgājis, viņ� ar Lipu nebūtu ielaidies. Bet varbūt būtu? Kop� �etrpadsmit gadiem viņu vilktin vilka uz ielas, sākumā pie Dū�a �aļiem, tagad� Tēvam sava dzīve, mātei � sava. Emīlija viņu vēl vienmēr uzskatīja par bērnu. Ar saviem �Vai tu rokas nomazgāji, vai skolas mācības izdarīji, vai negribi ēst?� un iā tālāk viņa apnikusi līdz kaklam. Pie �aļiem pavisam cita dzīve. Bet to jau Magdalēnas mam�mai neies klārēt.

��� Ivo Dei�s, ar iesauku Lips Tuliāns, Trusis, viņa īsto vārdu vēl nezinām, un Igors La�kovs, ar iesauku Saļapins, arestēti. Jūsu klubs pagrabā aizzīmogots, � Leja pavēstīja.

��� Jums jau sen sekoja, � Leja turpināja. � Namu iedzīvotāji ziņoja, ka pagrabā pulcējas aizdomīgi cilvēki.

Ralfs atviegloti nopūtās. Magdalēna tātad nav vainīga. Viņam patiesi vairākkārt likās, kāds zagās aiz muguras, un Sa)apins arī teica . . .

��� Kas tagad notiks ar mani?

��� Ja vecāki par tevi galvos, līdz tiesas dienai varēsi dzīvot mājās un iet skolā.

��� Neie�u.

��� Kādēj?

��� Lai visi mani baksta ar pirkstiem un apsaukā par zagli!

��� Neviens jau nezinās, � māte ieminējās.

��� Uzzinās. Izmeklētājs ies pēc raksturojuma, iztaujās klasesbiedrus.

��� Es pati raksturojumu sagādā�u, � māte apsolīja.

��� Ar rītdienu nāksi strādāt pie manis un vakaros � uz skolu, � Andrejs Circenis stingri noteica. � Vai viņam draud bargs sods?

��� Nezinu. Mans uzdevums � atrast vainīgos, sodu spriedīs tiesne�i. Labi, ka zēns pats labprātīgi atzinās. Uzraksti visu tie�i tā, kā tu stās�tīji Magdalēnai. Nemaz neskaties uz mani tik nosodo�ām acīm! Ja paliksi uz brīvām kājām, tad vienīgi pateicoties viņai.

��� Mēs visu izdarīsim, � Medija apsolīja.

�� Tevi izsauks izmeklētājs, atbildi uz viņa jautājumiem, nemānies. Mēs zinām vairāk, nekā tu domā.

��� Tu dzirdi, Ralf?

��� Kā lai jums pateicos, � Medija, vie�ņu izvadīdama, piebilda. � Bez jums dēls dro�i vien sēdētu cietumā.

��� Nav par ko. Manas meitas par jūsu dēlu stāstīja daudz laba. Ieslēdzies savā istabā, Ralfs atsēdās pie rakstāmgalda, lai rakstītu

Ivetas Lejas pieprasīto atzī�anās rakstu. �Es, Ralfs Circenis, dzimis�� Nē, autobiogrāfija viņiem nav vajadzīga. Ralfs saburzīja papīru un nometa uz grīdas. Jāsāk ar pērno rudeni, kad viņ� iepazinās ar Lipu Tuliānu. Izstāstīt visu pa�am labākajam draugam, kas tevi saprot, � i tas nenāktos-viegli. Bet �ito papīru lasīs un pētīs izmeklētāji, tiesne�i. Par sevi vēl nekas, pats vainīgs, pats arī atbildēs, bet par Lipu Tuliānu, Saļapinu, Trusi?

Ralfs rakstīja un strīpoja, saplēsa lapas un sāka no jauna. Emīlijas tante aicināja vakariņās, māte pieprasīja, lai atver durvis, viņai kas svarīgs jāsakot. � Lieciet mani mierā! � Ralfs atkliedza.

��� Ka dullumā nenodara sev ko ļaunu? � māte ba�ījās.

�Kā miliciene teica: viņi jau sen dzinu�i pēdas Lipa Tuliāna bandai? Jā, tā bija. Bet tad jau iznāk, ka viņ� nav pirmais nodevis?� Ralfs maz�liet nomierinājās un uzrakstīja visu tā, kā patiesībā bija, neko neslēpjot un nemelojot. Otrā dienā viņ� aizlīmēto aploksni iedeva Magdalēnai.

* * *

Circeņi dzīvoja kā pulvera pagrabā, �ķita, vajadzēja tikai nieka dzirk- stelīti, lai visi uzlidotu gaisā. Tēvs pārvācās atpakaļ savā istabā. Māte līdz vēlai naktij rūcināja �ujma�īnu. Ralfs, lai izbēgtu no liekiem jau�tājumiem, ieslēdzās savā istabā. Katru rītu viņ� gāja uz darbu. Atteicās no tēva piedāvātās ma�īnas, brauca ar trolejbusu.

Vecākie krāvēji jauno palīgstrādnieku uzskatīja par tādu kā izsūtāmo, trenkāja pēc papirosiem un pēc alus. Ralfs nekurnēdams stiepa kastes, krāva, stūma, veda ar autokāru.

��� Klalisies, tev tāds pats vārds kā mūsu bosam, un arī pēc ģīmja esat līdzīgi. Kas �is tev ir � radinieks, vai?

Ralfs par atbildi kaut ko neskaidru nomurmināja. Pamanījis kādā no pla�ajām noliktavas telpām tēvu, viņ� pabēga sānis, lai nesatiktu. Pirmajā nedēlā no neierastā darba smeldza visi muskuļi. Vakarskolā nāca miegs, bet bastot viņ� neuzdro�inājās, māte cītīgi kontrolēja kā pirmklasnieku.

��� Varēji gan, direktors būdams, izgādāt dēlam vieglāku darbu, � Emīlija, pārsiedama Ralfa nobrāzto roku, kādu vakaru ieminējās.

��� Nekas, lai pastrādā, � tēvs cieti noteica. � Es arī sāku kā palīg�strādnieks un tikai pamazām vien tiku uz priek�u.

��� Ikviens alkst draudzības un mīļu vārdu. Ja to nav pa�u mājās, tad meklē citur, � Emīlija ar to domāja tēvu, bet tāpat savā lepnajā dzīvoklī jutās arī Ralfs. Tagad, kad iz�ķīrās viņa liktenis, viņ� bija viens. Vakarskolā visi bija sve�i, un viņ� arī īpa�i nemēģināja iedraudzēties. Skolas mācības nekādas grūtības nesagādāja. Skolotāji nebija tik prasīgi kā dienas skolā, vairumā te salasīju�ies jau pieaugu�i, nopietni cilvēki, kuri pa�u vieglprātības vai citu iemeslu dēļ skolu kādreiz netika pabei�gu�i. Darbs noliktavā �ķita apnicīgs, smags.

Labi, ka viņam bija Magdalēna. Ar nepacietību Ralfs gaidīja svētdie�nas. Tās parasti pavadīja �etratā � Una un Atis Arājs no astotās �A�, Magdalēna un viņ�. Atis izrādījās glu�i cie�ams �alis, da�reiz pat pratās un aizvilināja Unu sev līdzi. Viņi ar Magdalēnu tad divatā devās tālās pastaigās. Ejot cauri me�am, meitene kā mazs bērns priecājās par skanī�gajām putnu dziesmām. Elpu aizturējusi, vēroja, kā dzeltenā zīlīte �ūpo�jas paplauku�ajā ievas zarā un skandina savus sidraba zvaniņus.

�Kādē| viņa to visu pamana, bet es kā akls nekā īpa�a nesaskatu? Meitenes laikam ir citādi ieprogrammētas. Manī pirmie pavasara ziedi, kaut kādas tur vizbulītes vai silpureņi, neizsauc nekādas emocijas. Cita lieta � pati Magdalēna. Otras tādas meitenes pasaulē nav un nebūs.�

Viņi abi klusēdami klīda pa pavasarīgi smar�ojo�o me�u, vēroja, kā mak�ķernieki Lielupes krastmalā pacietīgi gaidīja lielo lomu, un tikai tad, kad sagribējās ēst, skrie�us metās uz Leju vasarnīcu. Atis dārza kamīnā uz iesmiem cepa desiņas. Una bija uzvārījusi avenāju tēju! Ralfs jutās laimīgs. Viss netīrais � Lipa Tuliāna zag|u stāsti, Saļapina neķīt�rības � bija kaut kur izgaisis. Vai tā bija draudzība? Vai viņa pirmā mīlestība? Viņam gribējās �o meiteni, kurai bijusi grūta bērnība, pasar�gāt no visa ļaunā, netīrā, būt vienmēr viņai līdzās.

��� Jānis Lapsa teica, ka Lips Tuliāns, lai izbēgtu no soda, tēlojot psi�hisko, � Atis Ralfu no debesīm atkal atgrieza uz zemes. Nodarītā vainas apziņa kā smaga nasta no jauna uzgūla viņa pleciem. Līksmā, gai�ā sajūta pazuda kā nebijusi.

��� Sis sarga klātbūtnē dauzījis ar galvu pret sienu, nopratinā�anā mēģinājis izbēgt pa logu.

��� Skaidrs. Viltīgs kā lapsa. Zina, ko nopelnījis. Esot aizsūtīts uz Aptiekas ielu pārbaudīt veselības stāvokli. Lietas izskatī�ana atlikta.

��� Ati! Desas deg! � Magdalēna, pamanījusi Ralfa sadrūmu�o seju, iesaucās. � Man gribas ēst kā desmit izsalku�iem vilkiem, kopā ņemot!

��� Man arī! � Una piebalsoja.

Ralfs klusēja.

Lipa Tuliāna, īstajā vārdā Ivo Dei�a, lieta bija izaugusi triju sējumu biezumā. Apzagto dzīvokļu īpa�nieki iesniedza nolaupīto mantu sarakstus, norādot katras lietas vērtību. Krājās liecinieku un cietu�o liecības, da�ā�das uzziņas, ārstu pārbaudes materiāli, nopratinā�anas protokoli.

�Interesanti, vai klasē par mani kaut ko zina? Un ko viņi domā? Neviens nezvana. Lai, man nemaz viņus nevajag.� Bet kaut kur smeldza aizvainojums. Tik daudz gadu kopā nomācīju�ies �

Ralfs maldījās, domādams, ka klasesbiedri viņu aizmirsu�i. � Pēc stundām, lūdzu, neizklīstiet! � devītās �C� klases audzinātāja Veisa piekodināja. � Ralfa advokāts Vilnis Ozols grib ar jums parunāties.

��� Nekas nesanāks. Man treniņ� basketbolā, � Ēriks paziņoja.

��� Basketbols nekur neaizbēgs, jābūt visiem.

Notikums ar Ralfu klasei �ķita kā interesanta teātra izrāde. Slaidais, elegantais advokāts ar sirmajiem deniņiem tūlīt iepatikās meitenēm.

��� Izskatās pēc kinoaktiera Berta Lankastera, vai ne?

��� Uz mata.

��� Nepavisam. Sim deguns kumpains.

��� Jūs zināt, kas noticis ar Ralfu. Mans uzdevums ir izprast, kādēļ (�o vārdu advokāts īpa�i uzsvēra) jūsu klasesbiedrs nostājies uz nozie�dzības ce]a? Varbūt viņ� kādam no jums par to stāstījis? Un vispār man gribētos paklausīties, ko jūs par viņu domājat?

Advokāts no �diplomāta� izņēma bloknotu un skrotszīmuli. Klasē val�dīja klusums. Neviens negribēja sākt pirmais.

���� Runā tu, Veldze, � Veisa uzmundrināja briļļainu meiteni, kas sēdēja pirmajā solā. � Teicamniece, atbildīgā par klases mācību sek�toru, � viņa klusām paskaidroja.

���� Kā personība Ralfs manā vērtējumā ir nulle. Es teik�u pat vai�rāk � negatīvs lielums. Mans dzīves kredo � ikviens darbs, arī mācības, jāpadara tik labi, cik to spēj. Ja cilvēks ir piedzimis debils vai citādi garīgi slims un tādēļ nespēj mācīties, to var saprast un attaisnot. Bet Ralfs ir normāls, pat apdāvināts. Viņ� var lieliski mācīties, bet negrib. Kopā ar saviem drauģeļiem Intu, Ģirtu un vēl da�iem gremdē visu klasi, kavē stundas, ņirgājas par skolotājiem. Ralfs piedevām vēl grez�nojas ar saviem importiem kā pāvs ar asti.

��� Vai tu, Veldze, visu izteici? Nu, tad runā�u es. Mans vārds Ints Kramēns. Mēs ar Ralfu sē�am vienā solā, un es to nekad neesmu no�ē�lojis. Nevar cilvēku vērtēt tikai pēc atzīmēm � tad jau teicamnieki būtu pa�i labākie, bet tā tas nav. Viņi reizēm ir uzpūtīgi, iedomīgi, lepni. Un riebīgi garlaicīgi. Ar viņiem kopā pat mu�as sprāgst. Tu esi memļa, bet Ralfs ir firmas vecis. Es te nedomāju apģērbu. Nav knauzeris. Vien�mēr aizdos, ja pa�am turēsies. Ar tādu kopā kaut vai uz pasaules malu. Pēdējā laikā viņ� bija sa�ļucis. Teica, ka viss esot apriebies, tiklīdz dabū��ot naudu, aizbrauk�ot kaut kur tālu taigā, kur viņu neviens nesadzī�ot rokā. Man ļoti �ēl, ka viņam tas neizdevās.

��� Es teiktu tā � visumā Ralfs normāls vecītis. Neizlec, nepielaizās skolotājiem, nav iedomīgs. Kā sportists gan nekam nederīgs. Kas tas par �ali, kur� nevar iemest bumbu grozā vai uzrāpties pa virvi līdz zāles griestiem.

��� Tas ir Ēriks Zcizums, basketbolists, �� skolotāja pa�ukstēja.

��� Mans vārds ir Juris Roze. No astotās �A�. Es vadu skolas folklo�ras ansambli, kurā īsu bridi spēlēja ari Ralfs. Kolosāli muzikāls. Zēl, ka vecāki viņu nesūtīja mūzikas skolā. Nedisciplinēts, nesavācies. Man visu laiku �ķita, ka viņu kaut kas nospie�. Kā jaunais milicijas draugs es zinu, ka katrs noziegums jāsoda. Labi, ka Ralfs pēdējā brīdī atjēdzās un pats atzinās.

��� Es gan nemaz nebrīnos, ka no Ralfa iznācis noziedznieks. Puisis kā briedis, apģērbts kā ārzemju modes'�urnālā, bet pajautājiet, vai viņ� pats no tā kaut kabatas lakatiņu vai zeķu pāri savām rokām nopelnījis? Sēd mātei un tēvam uz kakla.

��� Runāt jau viegli. Bet ko tu pati, Ingrīd, esi nopelnījusi?

��� Tev par zinā�anu pērnvasar strādāju dārzniecībā, un viss, kas man mugurā, ir pa�as gādāts.

��� Nav ko velti muti dzesināt! � Ēriks piebikstīja Intam.

��� Ja tev, Ingrīda, būtu iespēja dabūt importa velvctenes vai jaku, vai tu nevilktu mugurā? Atbildi!

��� Nezinu. Dro�i vien vilktu.

��� Nu, lūk, bet Ralfam tu pārmet. Man gan Ralfs patīk. Vienmēr glīti ģērbies, neaiztiek meitenes, neķerstās kā da�s labs no mūsējiem, to ta�u jūs nenoliegsiet?

��� Pareizi, Maruta, mēs arī tā domājam, � vairākas meitenes viņai piebalsoja.

��� Es nekad neticē�u, ka �itam mīkstpēdiņam un �vītam būtu tik daudz drosmes, lai ielauztos sve�os dzīvok|os. Neesam vairs nekādi sīkie, visi zinām, ar ko tas var beigties, � vāj�, tievs zēns ar lielām brillēm uz acīm noteica.

��� Tev, Tibiņ-Cibiņ, bikses, protams, būtu pilnas pirmajā piegā�jienā, � Ints zobojās. Aizmugurē atskanēja smiekli.

��� Ralfs nav nekāds noziedznieks. Es viņu pazīstu labāk nekā jūs visi kopā, � Magdalēna no septītās �B� klusi teica.

��� Nu, nu, bērniņ, kur tad tu ar viņu tik cie�i iepazinies?

��� Nav tava daļa.

��� Aizveries, Int! Lai meitene runā! � Maruta apsauca.

��� Jūs visi it kā viena klase, it kā viens kolektīvs, bet patiesībā nekas tamlīdzīgs katrs par sevi, pa sīkām grupiņām. Vai jūs zināt, kādu traģēdiju Ralfs �oruden pārdzīvoja? Ģimeni pameta tēvs.

��� Mūsu klasē pusei nav tēvu, bet neviens tādēļ nav kļuvis par zagli. Veldze pat ir teicamniece.

��� Nenovirzieties no temata!

��� Viņiem trūka naudas, ar ko nopirkt ēdamo, � Magdalēna ne�atlaidās.

��� Nu gan tu lej!

��� Nemaz ne. Ralfs pat gribēja pamest skolu un sākt strādāt, bet mamma neļāva.

��� Sitas slaists un dīkdienis strādāt! Jāsmejas. Rudenī, kad vaja�dzēja braukt talkā uz kolhozu, viņ� atnesa ārsta zīmi, � Veldze nici�no�i noteica.

��� Tie�i darbu meklējot, viņ� sapinās ar tiem zagļiem.

��� Tādēļ ka cerēja bez liekām pūlēm iegūt skano�o.

Pārējie nosodo�i paskatījās uz Valteru. īstu draugu, tādu, kas viņa dēļ ietu ugunī un ūdenī, Ralfam klasē nebija. Bet Valters bija viens no tiem, kas ar viņu visvairāk draudzējās, klasesbiedri zīnaja <� rī kādēļ.

��� Tu, Valter, labāk aizveries! � Ēriks nicino�i uzsauca, � Ralfs ��tev vienmēr ir bijis kā tāda slaucama govs. Un tagad, kad viņ� dimbā, tu viņam vēl uzspļauj.

Klasē uz brīdi iestājās klusums.

��� Vai vēl kāds grib ko teikt? � Klases audzinātāja paskatījās uz advokātu Vilni Ozolu. Tas klusēdams pakratīja galvu. � Tad varat iet.

��� Uz redzē�anos! Cau! � da�i neskanīgi nosauca. Citi tāpat klusē�dami paņēma skolas somas un izgāja no klases. Alma Veisa domīgi noskatījās viņiem pakaļ.

��� Akcelerāti. Pēc izskata gandrīz jau pieaugu�i. Bet dzīves piere�dzes un tikumiskā ziņā � kā bērni. Tik vien zina, kā prasīt: dod, dod, citiem ir, man arī vajag. Nerēķinās ar pārējo ģimenes locekļu, sabiedrī�bas interesēm. Protams, ne jau visi, bet krietna daļa gan. Tie�i tā jau skolas solos izaug nevis devēji, bet ņēmēji, patērētāji, kā �is pats Ralfs Circenis. Mums, skolotājiem, kā tādiem nabagiem jāstaigā �iem sliņķiem pakaļ un jālūdzas, lai izlabo atzīmes, lai neapkauno skolu.

��� Pats jaunākais nāk pēc tam. Pieradu�i saņemt divnieku vietā nepelnītu trijnieku, tādi arī darbavietās neturas, vieglas dzīves un lielā rubļa tīkodami, klaiņo no viena uzņēmuma uz otru, līdz nokļūst uz sli�dena ceļa. Nu bet Ralfs, kā jūs viņu raksturosiet? Es te nedomāju ofi�ciālu raksturojumu, kas ie�ūts lietā. Saprotu, skolas presti�s, mātes asa�ras un tā joprojām �

Klases audzinātāja piesarka. Pirms pāris nedēļām �ajā pa�ā vēstures kabinetā uz tā pa�a krēsla, kur tagad advokāts Vilnis Ozols, sēdēja Ralfa māte Medija Circene. No labi koptās valdonīgās dāmas nebija ne vēsts. Acis saraudātas, lūpu kaktiņi noslīdēju�i uz leju, mati nefrizēti. �Cik briesmīgi bēdas spēj pārvērst cilvēku,� viņa nodomāja.

�� Neliedzieties uzrakstīt par Ralfu kādu labu vārdu, varbūt tie�i tas mazinās viņa vainu.

Alma Veisa saknieba lūpas, viņa nespēja aizmirst pui�a augstprātīgo izturē�anos vēstures stundās, zobgalīgo dziesmiņu, ko Ralfs sacerēja par skolotājiem un kuru paklusām dziedāja visās malās.

�� Jums ari aug divi dēli, � Medija Circene mēģināja viņu ie�ēlināt. � Dzīvē viss var gadīties.

��� Es par saviem zēniem vienmēr zinu visu: ar ko viņi satiekas, kur iet un kad būs mājās, � klases audzinātāja strupi noteica.

��� Pie �īs nelaimes vainīgs mans vīrs. Ralfs smagi pārdzīvoja tēva aizie�anu.

Almai Veisai k|uva �ēl nabaga sievietes.

��� Pēdējā laikā Ralfs saņēmās, izlaboja atzīmes, piedalījās sabiedris�kajā darbā, � viņa teica. � To es varu uzrakstīt mierīgu sirdi.

Raksturojums, ko saņēma izmeklētājs, nebija cildino�s, bet arī ne pārāk slikts � standarta vārdi par viduvēju skolēnu.

��� Es, protams, varu kļūdīties, � klases audzinātāja paskatījās uz advokātu, � bet man �ķiet, ka Ralfa vecāki vairāk interesējās par defi�cīta mantām un katrs par savu personisko dzīvi nekā par dēlu. Paēdis, apģērbies, vesels, ar skolu nekādu īpa�u konfliktu nav, ko vēl? Bet pus�aud�u gados ar to nepietiek. Jāatzīstas, ka es viņam ari īpa�u vērību nepievērsu, diezgan ko noņemties ar nesekmīgajiem. Vienīgi novembrī, kad Ralfam parādījās vairāki divnieki, aizgāju uz mājām. Ja, tādos tik ideālos apstākļos dzīvodams, skolēns negrib mācīties �

��� Mums, juristiem, nav noslēpums, ka mazgadīgie noziedznieki nāk galvenokārt no dzērāju vai arī no labi pārtiku�ām ģimenēm, kurās bērns ir mazāk nozīmīgs nekā panākumi sabiedrībā. Paldies. Sī tik�anās ar jums un Ralfa klasesbiedriem man daudz ko noskaidroja, � advokāts piecēlās. � �ķiet, glu�i pagrimis viņ� nav, vienīgi apmaldījies neceļos.

��� Es arī tāpat domāju.

Andrejs Circenis, zodu rokā atspiedis, sēdēja pie papīriem apkrauta rakstāmgalda. Domas viņam nebija pie darba. Sāpēja galva. Andrejs atvēra logu. Piepīpētajā istabā ieplūda svaigs gaiss. Smar�oja pēc kaut kā rūgtena. Nīkulīgais ievu krūms aiz viņa garā�as bija nobērts baltām ziedu vālītēm. Pa kuru laiku? Zēni pagalmā spēlēja futbolu un klaigāja pilnā balsi. Kā par brīnumu, neviens viņus nerāja, kaut gan daudzi logi bija atvērti un vakars jau vēls. No Ralfa istabas uz āru vēlās juceklīgs skaņu virpulis. Laikam jau viņam patīk, ja spēj tādu troksni paciest. Andrejs aizvēra logu. Domas aizvien no jauna vērpās ap notiku�o. Bija ģimene un nav. Medija par sevi, Ralfs savā istabā, viņ� savā. Durvis ciet, mutes ciet � kā ar atslēgām aizslēgtas. Dienu pa dienai, mēnesi pa mēnesim, gadu pa gadam viņi atsve�inājās viens no otra, pat nema�nīja, kā tas notika. Tad viņ� satika Lieni. Viņa bija tik saproto�a, pie�glaudīga, interesējās par viņa darbu, teicās mīlam vairāk par visu pa�saulē. Zagtie tuvības mirkļi, izbraukumi ar ma�īnu, nak�ņo�ana teltī me�malās pie ūdeņiem. Tagad tās ir tikai atmiņas. Medija nojauta, atsala. Dro�i vien dēla dēļ izlikās, ka viss kārtībā. Bet dēls arī zināja, nav vairs nekāds maziņais.

Ralfa istabas durvis bija ciet.

��� Atver!

Noskrapsteja atslēga. Negro ierūcās, bet, pazinis saimnieku, saka priecīgi kulstīt asti.

��� Nogriez klusāk!

��� Kādēļ? � Ralfs par tēva vizīti nepriecājās.

��� Jāaprunājas. Par tādām lietām nevar kliegt pilnā balsī.

��� Lūdzu. Esmu tavā rīcībā. Sēdies, jūties kā mājās.

��� Kādē| tu pēk�ņi sapinies ar to zagļu bandu? Bet tikai godīgi kā vīrs vīram. Kā tev trūka?

To pa�u viņam tika jautājis izmeklētājs, vēlāk advokāts. Un, protams, arī Magdalēna.

��� Tas nenotika pēk�ņi, ja gribi zināt patiesību. Citi tēvi ar saviem �dēliem kopā sporto, Ēriks, piemēram. Valters ar savu senci būvē kartin- gus un piedalās sacīkstēs, bet tu � kā tik brīvs brīdis � pie savas mīļākās.

��� Ralf!

��� Ko, Ralf! Domā es nezinu? Man Dita visu izstāstīja.

��� Tu pazīsti Ditu! � tēvs satrūkās.

��� Viņa pati mani sameklēja. Skuķis uz goda, nekādas vainas.

Tēvs brīdi klusēja. Puisim tātad zināma viņa neveiksme un kauna pilnā padzī�ana. Pie visa vainīga tā izlutinātā skuķe, kas savu māti uz�skata par privātīpa�umu līdzīgi rīta kurpēm vai cimdu pārim.

��� Man te pie jums nebija ko darīt, un tad es pirms diviem gadiem sameklēju Dū�a kompāniju. Starp viņiem bija daudz interesantāk.

��� Ceru, ka tu neesi aizmirsis, ar ko tas beidzās!

��� �oruden es nejau�i satiku divus �aļus no Dū�a ļaudīm. Un iepa�zinos ar Lipu Tuliānu. Tie�i tajā laikā, kad tu aizvācies pie savas mīļā�kās un mēs palikām bez līdzekļiem. Lips piesolīja haltūras. Es, naivais, sākumā neapjēdzu, kas par lietu, bet pēc tam bija par vēlu.

�� Tad iznāk, ka pie visa es esmu vainīgs? � Andrejs Circenis drī�zāk sev nekā dēlam jautāja.

��� To es neesmu teicis.

��� Kādēļ tu man toreiz visu neizstāstīji?

�� Tu �ēlojies, ka jāgādā jaunas mēbeles, dzīvoklis� Un tad es nolēmu pats tikt galā.

�� Go-o-ols! � puikas aiz loga pagalmā kliedza. �Vēl pērngad es arī biju viņu vidū,� Ralfs prātoja, �bet nu cietumnieks.�

��� Es zinu, ko esmu izdarījis. Jums manis dēļ tagad būs nepatik�a�nas. Tuliāns solīja daudz naudas. Es gribēju aizbēgt uz Sibīriju vai Zie�meļiem un sākt jaunu dzīvi.

�Ak dievs! Izaudzis vīra augumā, bet vēl bērna prātā!� tēvs pie sevis nodomāja. �Kas no viņa iznāks, ja nokļūs labo�anas darbu kolonijā starp rūdītiem noziedzniekiem?� � Tu vēl esi mīksts, nepazīsti dzīvi. Vispirms tev jābeidz skola, jāapgūst profesija.

��� Pie tevis par gru��iku?

��� Ja negribi mācīties vidusskolā, ej uz profesionāli tehnisko. Sibī�rijas jaunceltnēs vajadzīgi �oferi, mehāniķi, elektriķi, virpotāji, betonētāji, nevis izlutināti memmesdēliņi. Ar tādiem kā tu tur neviens neauklēsies..

Ralfs neatbildēja.

Tumsa itin kā izdzēsa skaņas. Zēni pagalmā vairs neklaigāja, televi�zors blakus istabā klusēja. Tēvs un dēls domāja katrs savu domu, abi' par vienu un to pa�u � kā nākotnē pavērsies viņu dzīve.

Ralfs: �Advokāts teica: labākajā gadījumā pāris gadu nāksies pava�dīt kolonijā. Saļapins reiz stāstīja, ka kolonijā īstenie �aļi jaunatnācējus visādi izkalpinot, pavēlot darīt visnetīrākos darbus, ja neklausa, pa purnu. Audzinātāji katram klāt nevar izstāvēt. Vienu stuka�u tā piesi�tu�i, ka nācies ievietot reanimācijā, bet vainīgos neatradu�i.�

Tēvs: �Ja vienā svaru kausā ieliktu viņa vēlīno mīlestību, bet otrā � dēla nākotni^.- kur� izrādītos smagāks? Medija samierināsies. Viņa ir gudra. Pa�reiz galvenais � dēls.�

��� Ikviens baidās no vientulības, tiecas pēc draudzības, sapratnes, mīlestības. Ne tikai tu, arī es jutos vientuļ�, nesaprasts, sagādnieks � vairāk nekas, � tēvs ierunājās. � Un tad es saliku Lieni. Neslēp�u, man bija labi kopā ar viņu, vismaz sākumā. Viņa interesējās par manu darbu, priecājās par panākumiem, juta līdzi, ja gadījās nepatik�anas. Aktieri nav tikai teātrī. Visa dzīve ir viena liela skatuve. Gandrīz visi mēs cen��amies parādīties labāki, nekā patiesībā esam. Bet mū�īgi cilvēks nevar izlikties, kādreiz tomēr atsedzas īstā seja. Tā notika ar Lieni.

Ralfs sajuta, cik grūta tēvam �ī atzī�anās.

��� Nevajag, � viņ� pārtrauca.

��� Vienreiz mums jāizrunājas kā vīrietim ar vīrieti. No kļūdām ne�viens nav pasargāts, arī pusmū�a gados ne. Esmu vainīgs Lienes, mātes, bet visvairāk tavā priek�ā. Nevajadzēja man rudenī pārsteigties, tad nelaime būtu gājusi secen. Ja vari, piedod man.

Mīkstajā atzveltnes krēslā, rokām aizsedzis seju, sēdēja dziļi nelai�mīgs cilvēks.

�� Nevaino sevi velti, tēt. Neviens mani nedzina sapīties ar to zagļu, bandu. Es pats.

Iezvanījās telefons. Priecīgs, ka pārtrūkst �ī tēvam un viņam tik moko�ā saruna, Ralfs izmetās no istabas.

�� Ralf, tu? Piedod, ka tik vēlu. Nupat pārbraucām. Dārzā stādījām! dālijas, asteres, lauvmutītes. Kādēļ nenāci talkā?

��� Negribējās, neērti.

��� Vai mammas dēļ?

�� Jā. Domās vēl, ka es pielienu.

��� Es saprotu. Rīt sazvanīsimies. Atā.

��� Magdalēn!

��� Ko?

��� Es nezinu, ko iesāktu bez tevis.

��� Neraizējies, gan jau viss būs labi.

��� Cau!

��� Vai man pa�am izvest Negro? � tēvs apjautājās.

��� Nē, ejam, suņa dvēsele!

Negro, izdzirdis vārdu �ejam�, no priekiem sāka riet.

Tēvs pa logu vēroja, kā dēls un suns viens otru trenkā pa pagalmu.. Ievas krūms, laternas apgaismots, dega itin kā baltām ugunīm. Jau> desmit gadus viņ� dzīvoja �ajā mājā, bet nekad nebija to ievērojis. Sa�vās ikdienas rūpītēs un jūtiņās iegrimu�i, esam kļuvu�i neredzīgi. Daba pat pilsētā mums sniedz pretim rokas, bet mēs to nemanām, aizvietojam ar televizora ekrānu. Un pilsētas bērni uzaug tādi pa�i kā vecāki � akli un kurli pret dabas skaistumu un putnu dziesmām. Viņi ar Mediju nav biju�i ne par mata tiesu labāki, par sevi vien domāju�i. Rezultāts nu redzams. Andrejs Circenis nopūtās un izgāja no dēla istabas.

* * *

��� Magdalēn, man tev tas jāpasaka. Kam gan citam, draugu man nav, sen�i nesapratīs. Viņi nekad nav mani sapratu�i. Es viņiem vienmēr esmu bijis kā tāda piedeva importa garnitūrai. Bērnībā viesībās samta kostīmiņā ietērpts puisītis gariem, sprogainiem matiem pieklājīgi pievelk kāju, paklanās, noskaita �Reiz me�ā dzima eglīte�, kāds burvīgs bērns, izlieta mātes kopija. Mamma vai kusa no svētlaimes. Vēlāk viņa mani spieda iet līdzi uz teātriem un koncertiem. Un atkal jāklausās liekulīgas runas: � Vai tas, Medij, jūsu brālis? Taisni neticami, tik jauniem vecā�kiem tāds liels dēls. � Sen�i, īpa�i marnma, jutās glaimoti. Ko es domāju, tas viņus neinteresēja. Arī paziņas un draugus viņi izvēlējās pēc lietde�rības principa � es tev �ito, tu man to.

��� Kādēļ tu nenāci pie mums � Jaunajiem milicijas draugiem? � Magdalēna apjautājās. � Vai nezināji?

�� Zināju, bet nevilka. Cāļi uzskatīja, ka jūs esat galvenie vainīgie pie Dū�a apcietinā�anas.

Abi sēdēja skvēriņā netālu no Magdalēnas mājas. Negro nepacietīgi bakstīja ar purnu Magdalēnas roku, mēmi lūdzās, lai noņem uzpurni.

��� Nevar, sunīt, tantiņas baidās, ka tu neiekod.

��� Nu saki, kādēļ es esmu tāds neveiksminieks? Vai tur nelāgi gēni vainīgi? Nekas man nepadodas � ne mācības, ne sports. Pre�u izkrau��ana un stiep�ana man ir līdz kaklam. Katru dienu viens un tas pats.

��� Pacieties, tiesa gaidāma rudens pusē.

��� Un pēc tam kolonija. Zini, kas mani visvairāk baida? Ka es gadiem ilgi neredzē�u tevi.

��� Es brauk�u ciemos.

��� Apsoli?

��� Protams. Un Una, Atis un Juris arī.

��� Labāk tu viena pati.

Magdalēna bu�ināja Negro galvu un klusēja. Kas viņu vilktin vilka pie �ī pui�a? Draudzība? Līdzjūtība? Mīlestība? Ralfs nav ne īpa�i gudrs, ne skaists un^fispār ne ar ko neizceļas. Ja nu vienīgi ar ģitāras spēli. Una apgalvo, ka viņ� ir gļēvs, nenosvērts. Dro�i vien tā ir un tomēr� Agrāk viņa Unu nesaprata, bija pat greizsirdīga, ka māsa stundām ilgi nozuda kopā ar Ati. Dro�i vien Unai ar Ati ir tikpat labi kā viņai ar Ralfu � var parunāties par �o un par to, vai vienkār�i pasēdēt blakus un paklusēt.

��� Zini, man bail no tiesas, � Ralfs atzinās. � Tur būs Tuliāns un Saļapins.

��� Viņus apsargās mili�i.

��� Ne jau tādēļ. Es esmu brīvībā, bet viņi sē�. Skaidrs, kur� ir node�vējs. Tuliāns var būt baismīgs, ja noskai�as.

��� Mamma teica, bez desmit gadiem viņam brīvībā netikt.

* * *

Kādā novakarē Ralfs, Magdalēnai cie�i līdzās nosēdies, apmācīja viņu ģitāras spēlē.

��� Nē, man nemū�am neizdosies. Kamēr es darbojos ar vienu roku, otra iet galīgi �ķērsām!

��� Tu gribi uzreiz. Pasaulslavenie ģitāristi mācīju�ies gadu desmitiem ilgi. Pamēģināsim vēlreiz.

Negro pēk�ņi dusmīgi ierējās. Atvērtajās durvis stāvēja Dita.

��� Tu? Ko tev vajag?

No Ralfa puses tas neskanēja visai draudzīgi, drīzāk jau otrādi. Dita to juta un tūliņ izmantoja situāciju.

��� Es laikam jūs iztraucēju? � viņa zobgalīgi apjautājās.

��� Jā, � Ralfs nemaz nedomāja to slēpt.

��� Atceries, mēs norunājām, ka tu man pozēsi. Nu, �odien man iekrita brīvs brīdis. Pie viena jāaprunājas.

��� Nekas nesanāks. Mums mēģinājums.

Magdalēna izbrīnījusies skatījās uz sve�o meiteni.

��� Varbūt tu mūs iepazīstināsi?

��� Lūdzu. Magdalēna. Mūsu ansambļa soliste. Dila, mana, bmr eksmāsa.

��� Nemuldi, kas es tev par māsu. Dita Virziņa. Mācos rozentālie�os.

Dita Ralfa istabā jutās kā savās mājās. Neievērodama samulsu�o

Magdalēnu, viņa atvēra mapi, izņēma zīmē�anas bloknotu.

��� Tu nosēdies te tuvāk pie loga! � viņa izrīkoja Ralfu. � Saķemmē matus un neviebies tik briesmīgi.

��� Klausies, Dita, ko tas nozīmē? � Ralfs neizturēja. � Es teicu,, mums ir mēģinājums.

��� Un �ito strink�ķinā�anu tu dēvē par mēģinājumu? Es aiz durvīm krietnu brīdi klausījos.

��� Nav tava da|a!

��� Es atnāk�u citvakar, � Magdalēna jutās neērti.

��� Paliec, es tevi ļoti lūdzu �

���� Lai iet vien. Man tev kaut kas svarīgs pastāstāms zem �etrām -acīm.

�� Es palīdzē�u Emīlijas tantei, � Magdalēna veikli izmetās pa dur�vīm. Negro viņai sekoja.

�� Kur tu tādu baigo retrobērniņu izrāvi? Ar bizēm un baltu krā�dziņu, kā no pagāju�ā gadsimta fotoalbuma!

��� Saki, kas tev sakāms, un tinies veiklāk prom!

Kop� pēdējās telefona sarunas viņ� bija nozvērējies ar Ditu vairs nesatikties.

Dita nelikās to manām, ērti atsēdās klubkrēslā, pa�ūpojās, nopētīja istabu: � Iekārtojies esi ar ērtībām. Man par tādiem apartamentiem -vien sapņot.

��� Nevajadzēja padzīt manu tēvu, gan viņ� ar laiku sagādātu.

��� Nevajadzēja, � Dita negaidot piekrita. � Mamma arī tā saka. "Vai tavs tēvs tagad dzīvo �eit?

�� Jā.

��� Ralf, mīļais, izdari tā, ka viņ� nāk atpakaļ pie mums.

Dita mēģināja savaldīt asaras, bet tās pret pa�as gribu ripoja pār vaigiem. No kareivīgās meitenes tas bija tik negaidīti, ka Ralfs apstulba. Tikai ne asaras � tās viņu atmiek�ķēja.

��� Nu, ko tu! Nevajag! Nomierinies. Dzirdi! Gan viss būs labi.

�� Nebūs, es zinu. Mamma slimnīcā � ar sirdi. Ārsti saka, no uztrau�kumiem un pārdzīvojumiem. Ja ar mammu, kas notiks, es bū�u vainīga. Tu jau zini, kā es pūlējos viņus sanaidot. Mamma saka, viņas dzīve nu

-esot izpostīta. Bez Circeņa viņa nekad nebū�ot laimīga. Ko man tagad darīt?

�� Nezinu, � Ralfs godīgi atzinās. � Parunā pali ar manu tēvu. Drīz viņam jābūt mājās.

Ralfs aizstās uz virtuvi.

�� Atvaino, Magdalēn, ka tā iznāca. Mēs savus mēģinājumus turpi�nāsim �eit. Dita gaidīs pārnākam tēvu, viņai darī�anas.

��� Bet kā tad zīmē�anas seanss? � Magdalēna apjautājās.

�� Pārlikts uz citu reizi. Es tev atklā�u noslēpumu. Tante atceras milzums senu dziesmu, kādas tagad nekur nedzied. Tu palūdz, lai viņa mums iemāca.

��� Kas tad jums par svētkiem? � tēvs, no darba pārnācis, apjautājās.

�� Ansambļa mēģinājums. Tev manā istabā pārsteigums. Tikai iepriek� iedzer validolu! � Ralfs nobrīdināja.

Neviens tā ari neuzzināja, ko Dita ar tēvu runāja. Pie Lienes viņ� atpakaļ neatgriezās, un Dita Ralfam ari vairs nezvanīja.

Jaunā advokāte Vivita Krauze sēdēja nelielajā iepriek�ējās izmeklē�a�nas izolatora istabiņā un gaidīja savu aizstāvamo. Caur aizrestoto logu varēja redzēt pelēkus brāzmaina vēja dzītus rudens mākoņus.

Krauze novērsa skatienu np loga un sāka �ķirstīt vākus. Kāds būs �is viņas otrais aizstāvamais? Pēc dokumentiem un izmeklētāja Jāņa Lap�sas vārdiem sprie�ot � ciets rieksts. Pirmajam ' izdevās panākt soda nosacītu atlik�anu uz diviem gadiem. Da�as vecākas sievietes tiesas zālē viņas aizstāvības runas laikā slepus pat slaucīja asaras.

Trusis ienāca, kā tas pēc instrukcijas pienākas, aiz muguras sakrus�totām rokām un nostājās līdzās galdam. Sargs atstāja viņus vienus.

��� Sēstieties.

�Iesmērēju�i man tādu jaunu un nepieredzēju�u. Ralfa sen�i dro�i vien būs sarunāju�i pa�u labāko advokātu, kāds vien dabūjams. Tā jau tas vienmēr bijis, kam nauda, tam teik�ana.�

��� Iepazīsimies. Mani sauc Vivita Krauze, � aizstāve pasmaidīja. Acis cauri lielajiem briļļu stikliem raudzījās draudzīgi. � Lai varētu jūs pa īstam aizstāvēt, man jāzina par jums viss. Bet tikai patiesību, ar meliem mēs nekur tālu netiksim.

��� Es jau izmeklētājam atzinos.

��� Ar to man nepietiek. Sāksim ar bērnību.

�� Gribat līst man dvēselē? Nekas neiznāks. � Par tēvu, māti, mazo mā�eli viņ� neteiks ne vārda.

Brīdi abi sēdēja klusēdami. Trusis, acis nolaidis, pētīja sagraizītā un sa�vīkātā galda virsmu.

��� Kādēļ jūs sākāt zagt? Kas jūs uz to pamudināja?

��� Vieglākas dzīves sagribējās, dienvidu kūrortu, lepnu restorānu, nekā nedarīt un baudīt dzīvi� � Trusis atkārtoja Tuliāna daudzkārt izteikto �īstās� dzīves kredo.

�� Tagad dienvidu kūrortu vietā būs kolonija par veikala grupveida apzag�anu, 86. pants � septiņi gadi; par privātmājas apzag�anu Kalmju ielā 139. pants � līdz pieciem gadiem; par dzīvokļa apzag�anu Suvorova ielā un par mēģinājumu nogalināt tā īpa�nieku Krūmu � vismaz astoņi gadi�

�� Tur es neesmu vainīgs, neesmu, neesmu, neesmu � � Trusis vairs nevaldīja pār sevi.

��� Nomierinieties.

Aizstāve pavēra durvis un palūdza, lai atnes glāzi ūdens.

Trusim tik ļoti trīcēja roka, ka viņ� aplaistīja galdu. Tuliāns viņam grib iegrūst �slapjo lietu�, kaut gan to nostrādāja divatā ar �aļapinu. Ko tagad lai dara? Noliegt? Atzīties?

��� Tā arī sēdēsim un klusēsim?

Trusis paraustīja plecus.

� Zēl gan, es ļoti daudz varētu jūsu labā darīt, bet tikai tad, ja man pilnīgi uzticēsieties. Padomājat par to. Līdz rītam. Varat iet.

Aizstāve domīgi noskatījās viņam pakaļ. Cilvēks par zagli nepie�dzimst. Kas viņu uz to pamudināja? Vecāki? Draugi? Kopmītnē dzīvojis nelikumīgi, katru mēnesi piemaksājot komandantei. Pase uz Ivara Zirnī�a vārda ir vai nu zagta, vai citādā ceļā iegūta. Fotogrāfija veikli pārlīmēta. Ivars Zirnītis apgalvo, ka pasi kopā ar naudas maku nejau�i pazaudējis. Izmeklētājam izdevās noskaidrot, ka Tru�a īstais vārds ir Niklāvs Osis. Dzīvojis Ventspils rajona Lā�migas ciema padomes Ķērpjos un pazudis bez vēsts pirms diviem gadiem. Niklāvs Osis to nopratinā�anā nenoliedz, bet atsakās sniegt paskaidrojumu, kādēļ bēdzis no mājām. Kaut kādu skaidrību deva O�a mātes liecība: �Labāka dēla nemaz nevar būt. No mazotnes palīdzēja mājās apkopt lopiņus, dārzu, pieskatīt mazo māsu. Paaudzies gāja tēvam līdzi darbā, strādāja me�a darbos. 27. jūnijā, es biju darbā, Niklāvs sastrīdējās ar tēvu un aizbēga no mājām. No tā laika mums ar vīru nav par viņu nekādu ziņu. Izmeklējām me�u, ziņo�jām milicijai, bet nu jau vairāk nekā divus gadus nekādas vēsts. Būtu zinājusi, kur viņ�, ar kājām aizskrietu. Tēvs arī pārdzīvo, glu�i sirms kļuvis.�

Arī Niklāva O�a klases audzinātāja un latvie�u valodas skolotāja Edīte Pīrāga savu biju�o audzēkni raksturo pozitīvi. Septīto klasi beidzis apmierino�i, ar prieku strādājis skolas izmēģinājumu lauciņā un rudens darbos kolhozā. Pa vasarām piepelnījies me�u darbos. Pēc astotās klases beig�anas gatavojies iestāties me�a tehnikumā un iet tēva pēdās. Rak�sturs gan nenosvērts. Spēj iedegties neapvaldītās dusmās, piemēram, redzot, ka bērni moca dzīvniekus.

�Kā �āds godīgs lauku zēns kļuvis par noziedznieku?� Krauze jau kuro reizi pati sev jautāja. �Kādēļ viņ� bēga no mājām? Kaut kas nav noskaidrots līdz galam.�

Kamerā Trusis, tagad jau viņ� jādēvē īstajā vārdā par Niklāvu, no�nāca glu�i apjucis. Viņam pievērsās divdesmit acu pāru.

��� Runā! � Papuass pavēlēja.

��� Grib piesiet �slapjo lietu� Tuliāna vietā.

��� Vai �im dziesma ciet?

��� Nē, palika dzīvs.

��� Tad nav tik ļauni.

��� Es tur pat klāt nebiju. Stāvēju trepjtelpā, vaktēju. Visu nodarīja �

Pupuass deva zīmi klusēt. � Sai akadēmijai ir ausis un acis, � viņ� brīdino�i �ukstēja. � Pievaldies!

* * 1 *

Vecais, jau sen pensijas gadus sasniegu�ais advokāts Jānis Rūmnieks un Vivita Krauze advokātu istabā malkoja kafiju.

��� Uzklausiet piedzīvoju�a un pieredzēju�a kolēģa padomu � nelie�niet katra deklasēta elementa dēļ no ādas ārā. Ticiet man, viņi nav tā vērti. Ņemsim kaut vai manu aizstāvamo Igoru La�kovu. Puisim nupat palika deviņpadsmit. Skolu sen pametis. Mainījis piecas darbavietas. Divās atlaists par dzer�anu un darba kavē�anu. Pa�reiz strādā par krā�vēju alus un vīna ra�o�anas apvienībā. Vairākkārt brīdināts par dzeramā zag�anu. Vecāki tirgū spekulē un dzer. Viņu trīs jaunākie bērni � debi- liķi atrodas speciālā bērnunamā. Kad es aizgāju parunāties ar Igora vecākiem, māte gulēja gultā piedzērusies, tēvs, kā par brīnumu, bija puslīdz skaidrā.

�Baigās pohas,� �is man sūdzas, �galvu plē� pu�u. Vai tev nav trīnī�tis? Jāiet salāpīties!�

Par dēlu Igoru nekā jēdzīga nespēja pateikt. Kad puika bijis mazs, viņ� iekāvis par slinko�anu, par bēguļo�anu no mājām. Paaudzies, puika devis pretī. Tagad beidzot iekļuvis labā robā. Sad tad paķer līdzi pa traukam, lai mājās iepriecinātu ve�us. Visi tā dara, vai viņ� ri�ijs, vai.

��� Kā tādu lai aizstāv? Protams, var mēģināt ie�ēlināt tiesne�us ar zēna grūto bērnību, ar to, ka viņ� pie sava drūmā likteņa nav vainīgs.

Es to, protams, darī�u, bet likums paliek likums. Neticu, ka viņ� labosies. Tad jau labāk lai saņem nopelnītos gadus, lai pastrādā, vismaz būs no viņa kāds labums.

��� Niklāvs savā būtībā nav samaitāts, es par viņu esmu cie�i pārlie�cināta. Vecāki krietni darba darītāji, no skolas arī labas atsauksmes. Puika stūrgalvīgi klusē par tiem diviem gadiem, kurus pavadījis �eit, pilsētā. Man tas jāzina. Tādēļ pati brauk�u pie viņa vecākiem.

Pagāja diena pēc dienas. Neviens par Niklāvu nelikās ne zinis. Vivita Krauze atnāca pēc nedēļas. � Tev, Niklāv, sveiciens no mātes un � tēva.

Niklāvs nobālēja.

��� Vai tad es viņu toreiz � vai viņ� ir dzīvs?

��� Jā, toreiz viņ� palika dzīvs.

��� Bet tad jau es drīkstu atkal atgriezties mājās pie mātes un mazās mā�eles.

��� Laikam gan ne tik drīz, � aizstāve nopūtās.

��� Tagad gan izstāsti visu no pa�a sākuma.

Niklāvs brīdi pārlika � ja viņa bijusi pie sen�iem, tad zina par tēvu un melot nav nekādas jēgas. � Vai jūs bijāt mūsmājās?

�� Jā.

��� Nu, lūk, tur es arī uzaugu. Tēvs strādāja par me�sargu, māte me�a darbos. Mūs ar mā�eli pieskatīja vecāmāte. Visapkārt me�i vien. Tuvākā māja � pusstundu ko iet. Mani mīļākie draugi bija dzīvnieki. Tēvs reiz ziemā atnesa badā pamiru�u stirnas bērnu. Es to kopu un baroju. Stirniņa man visur tecēja nopakaļ kā sunītis. Arī liela izaugusi, me�ā nāca klāt un ēda no rokas. Pagalmā uz trim kājām lēkāja garausis Ansītis. Tēvs viņam mazam, sienu pļaujot, nejau�i bija nogriezis ar izkapti kājas pēdu. Ansītis draudzējās ar tru�iem. Un vēl mums bija krauklis, ļoti vecs un ļoti gudrs. Tiklīdz pagalmā pamanīja kādu sve�- nieku, tūlīt uzmetās tam uz pleca un knāba ausīs, visu laiku skaļi sauk�dams �krā-krā!�. Vecāmamma apgalvoja, ka krauklītis esot modrāks mājas sargs par Kranci.

Ļaunā grima'se no Niklāva sejas bija pazudusi. Acis raudzījās pre�tējā sienā, itin kā tur redzētu viņam vien saskatāmas mīļās bērnu dienu ainas.

�� Mūsu me�ā mita pat lācis, milzīgi liels, goda vārds � No cilvē�kiem viņ� nebaidījās, apgāza un izdzēra ceļa malā noliktās kolhoznieku piena kannas, tramdīja ogotājus un sēņotājus. Reiz puteņa laikā sitas lācis kopā ar citiem braucējiem iekāpis autobusā un notupies ejā starp soliem. Tēvs apgalvoja, ka lācis izaudzis pie cilvēkiem, un viņam bija taisnība. Izrādījās, ka pekainis mūsu me�os atklīdis no kāda lei�males kolhoza. Viņam atbrauca paka| un aizveda. Me�s ir visjaukākais pasaulē. Mēs ar mazo māsu gājām vieni pa�i sēņot un ogot. Reiz mēs redzējām, kā pie alas rotaļājās mazie lapsēni. Bijām pavisam klusi, un lapsēni nemaz nebaidījās no mums. Bet tad pieskrēja lapsas māte, kaut ko no- ņerkstēja savā valodā � un bērni sabēga alā.

�� Un tev nemaz nebija bail staigāt vienam tik mazam pa me�u? � aizstāve brīnījās.

��� Nē, nemaz ar! Tēvs apgalvoja, no me�a neesot ko baidīties, no ļauniem cilvēkiem gan. Kad paaugos, mani nodeva skolā uz visu ne�dēļu, � Niklāvs nopūtās. � Sākumā es katru vakaru raudāju, man bija tik �ēl mājās atstātos � stirniņas, zaķī�a Ansī�a un me�a. Citi bērni mani izsmēja. Vecākās klasēs gan neviens mani neaiztika, baidījās � es pratu labi kauties. Kad es biju mazs, tēvs tikai paretam pārnāca mājās piedzēries, bet vēlākos gados aizvien bie�āk un bie�āk. Pilnā būdams, sita māti, mani un mazo mā�eli. Un tad es sāku tēvu nīst. Man bija viena vienīga vēlē�anās � ātrāk izaugt lielam un kļūt tik stipram, lai varētu tēvam stāties pretī, kad viņ� uzbrūk mātei. Māte redzēja, ka es vairos no tēva. �Tas ir brandavīns, kas viņu tādu pārvērtis, lai nolādēta tā velna dzira. Cik daudz ģimeņu tā padarījusi nelaimīgu, cik kroplu un debilu bērnu laidusi pasaulē.� Skaidrā prātā tēvs kaunējās savas vājības, zvērēja mātei, ka nekad vairs neņems mutē ne lāsītes. Da�reiz noturējās mēnesi, citreiz mazāk, tad plosto�ana atsākās no jauna. Reiz, tas bija tūlīt pēc Jāņiem, mātes nebija mājās. Tēvs piedzēries viņu visur izmek�lējās.

�Kur māte?� viņ�, mā�eli aiz rokas satvēris, sauca.

�Neteik�u! Tu viņu sitīsi. Man �ēl mammas.� Māsa iekoda tēvam rokā un izrāvās. Tēvs viņu saķēra, norāva kleitu un sāka sist ar siksnu pa kailo muguru, bet siksnai galā asa sprādze. Kā velk, tā pa�ķīst asinis. Mā�ele sākumā kliedza, vēlāk tikai kunkstēja, beidzot apklusa pavisam. Baidījos, ka tēvs viņu nenosit. Paķēru no skapja aug�as gludekli un gāzu tēvam pa galvu. Viņ� pakrita. Mā�ele ievaidējās. Es viņu noguldīju gultā uz vēdera un apsedzu ar palagu, lai mu�as netiek klāt. Tēvs nekustējās. Es briesmīgi nobijos. Zināju, ka par slepkavību draud liels sods. Nolēmu bēgt kaut kur tālu, kur mani neviens nepazīst. Paķēru no pieliekamā maizi un gabalu �āvēta �ķiņķa. Me�ā man bija savi slepeni stūrī�i, kurus neviens nezina. Pēc da�ām dienām, kad izbeidzās ēdamais, ar gadījuma ma�īnu ierados Rīgā. Pārgulēju māju bēniņos, maizi paņēmu veikalos, tāpat ari pa konservu bund�ai. Un tad es satiku � � Niklāvs apklusa. Nē, par Kāravu Dūzi viņ� aizstāvei neteiks ne vārda.

��� Un tad tu satiki Vilni Zāģeri, ar iesauku Kāravu Dūzis.

��� Kā jūs to zināt?

��� Es biju aizbraukusi pie viņa uz labo�anas darbu koloniju.

��� Kā viņam tur klājas? � Niklāvs saķēra advokātes roku.

�� Pavasarī beidza vidusskolu. Krietni strādā un labi uzvedas. Vada kolonistu estrādes orķestri. Lūdza nodot tev sveicienus.

��� Vai jūs viņam par mani?

��� So to pateicu. Vilnis piekodināja, lai tu nedarot tādas muļķī�bas kā viņ�. Kādēļ jūs nesaucat viens otru īstajos vārdos? � advokāte apjautājās.

��� Dūzis tā gribēja, esot dro�āk. �Likumīgajiem� zagļiem arī esot kli�kas. Mēs jau nekādi zagļi nebijām, vienkār�i tāpat dēvējām cits citu par �Mūsaino� tādēļ, ka vasaras raibumi uz ģīmja, par Naivo, par Saļa- pinu skaļās rīkles dēļ� �Mūķīzeris� bija augsta klase, no �likumīga�jiem�, divas reizes izgājis �taigas akadēmiju�. Ne tikai mēs, pat Dūzis no viņa raustījās.

��� Un no Lipa Tuliāna tev nebija bail?

Niklāvs sarāvās kā sitienu sejā saņēmis, dziļi ievilka elpu un tad nomurmināja.

��� Tāda es nezinu �

���� Velti tu otru saudzē un uzņemies vainu sev. Ralfs Circenis un Igors La�kovs izmeklētājam visu izstāstīja. Neaizmirsti, ka ar vaļsirdīgu atzī�anos vari samazināt sodu.

��� Nav tiesa, jūs melojat! � Niklāvs iesaucās. � Viņi nekā neteica.

��� Netici? Varu parādīt, � advokāte Krauze at�ķīra aktu vākus. Niklāvs tūlīt pazina Saļapina rokrakstu � burti kā iereibu�i gāzās cits citam virsū. Ralfs bija pierakstījis trīs lapaspuses. Tekstā pavīdēja viņa un Saļapina vārdi. Patie�ām visu izliku�i uz papīra, murmuļi tādi. Bet varbūt viņi darīja pareizi? Vairāk par visu pasaulē Niklāvs baidījās no Lipa Tuliāna���Par nodevību � nāve!� Lips vairākkārt bija atkārtojis saviem padotajiem. �Lai kur jūs slēpsieties, es jūs atradī�u. Un tad�� � Lips izteiksmīgi novilka ar roku gar rīkli.

Advokāte saprata, ka viņas aizstāvamā bailes no atriebības cīnās ar vēlē�anos visu izstāstīt.

��� Lips Tuliāns jums pavēlēja klusēt, pretējā gadījumā draudēja izrēķināties?

Niklāvs pamāja ar galvu.

� Kā tu nesaproti: nodot var draugus, nevis nelie�us. Lips Tuliāns, īstā vārdā Ivo Dei�s, ir slīpēts un bīstams recidīvists. Vairākkārtēji sodi viņu nav izlaboju�i. Lai iedzīvotos mantā, viņ� pats parasti neriskēja, bet sūtīja citus. Ar jums viņ� arī tā izdarījās, izmantoja kā pēdējos muļķus.

Aizstāvei Vivitai Krauzci izdevās tas, ko nebija spējis izmeklētājs Jānis Kļava. Niklāvs Osis atzinās, ka kopā ar Saļapinu un Lipu Tuliānu piedalījies vēl piecu dzīvokļu apzag�anā. Ar Lipa sagādāta speciāli izga�tavota mūķīzera palīdzību atslēgu�i durvis un pievāku�i visu vērtīgāko. Norunātā vietā gaidījis �efs ar ma�īnu. Viņ� vienmēr iepriek� ievācis informāciju par dzīvokļu īpa�niekiem un viņu dzīvesveidu, tādēļ nekad viņi nav tiku�i pārsteigti, un viss noritējis gludi. Pēdējā laikā, kā nelaimi nojauzdams, bijis nervozs. Teicis, ka komisijas veikals � pēdējais. Posies uz dienvidiem pie kāda paziņas. Tuvāk nekā neesot paskaidrojis.

Ikviens apcietinātais gaida tiesu ar cerībām un bailēm. Izmeklē�anas laikā da�s labs cen�as izgrozīties, izmānīties, uzvelt savu vainu pārējiem, ie�ēlināt izmeklētājus ar īpa�iem apstākļiem � sliktiem draugiem, vecā�kiem, kuri viņus novedu�i pie noziegumiem.

Arī Ivo Dei�s, vēl nesen sevi par neuzvaramu un nenotveramu kā leģendārais laupītājs Lips Tuliāns uzskatīdams, nesēdēja rokas klēpī salicis, bet drud�aini domāja. Izlikties par psihiski slimu nebija izde�vies � ārsti pēc rūpīgas pārbaudes atzina viņu par veselu. Kriminālko�deksa panti, kurus tiesa piesies, zināmi no galvas, labākajā gadījumā sanāks gadi desmit. īstenie krimiķi �taigas akadēmijā� bija vairākkārt brīdināju�i � jāvadās pēc intuīcijas. Ja jūti ko nelāgu, atliec pasākumu. Viņ� labu laiku pirms apcietinā�anas jutās satraukts, �ķita, kāds slepeni kā ēna velkas aizmugurē. Kādēļ viņ� laikā nenoziedēja? Naudas un mantu pietiktu daudziem gadiem. Kā būtu, ja komisijas veikalu uzgrūstu Saļapinam? Piesolīs bagātīgu atlīdzību � visu, kas glabājas viņiem abiem vien zināmajā slēptuvē.

Igors savā kamerā izcieta elles mokas. Viņam bija tikai viena vienīga kvēla vēlē�anās � kaut kur sadabūt dzeramo, vienalga ko. Pa naktīm sapņos viņ� redzēja pilnus plauktus ar degvīnu, konjaku, lēto vīnu pude�lēm, bet, tiklīdz pastiepa pēc tiem roku, viss izgaisa. Lipa Tuliāna zīmīti viņam saujā iespieda kāds vecāks vīrietis pastaigas laikā. Igors ilgi prātoja. Slēptuvē atradās mantas par vairākiem tūksto�iem. Kādēļ �omam neizlīdzēt? Apliecinās, ka Lips gādājis ma�īnu, pārējo veiku�i viņi ar Trusi. Patiesībā tā arī notika, tikai iniciators un objektu atradējs vienmēr �bija Tuliāns.

Igors tikmēr dauzīja ar kājām pa durvīm, kamēr parādījās sargs.

��� Paziņo izmeklētājam, es gribu mainīt liecību.

Ralfs pa to laiku bez pretīrunā�anas, bet arī bez īpa�a prieka darīja savu palīgstrādnieka darbu, vakaros gāja uz skolu, bet visu veica auto�mātiski, vienaldzīgi, novājēja, kļuva nervozs un sevī noslēgts.

��� Aizies zēns pavisam postā, � Emīlija �ēlojās. � Ne kārtīgi paēd, ne izguļas. Uguns istabā deg līdz rīta gaismai. Pasācis smēķēt.

��� Pārdzīvo. Nekas, lai padomā, būs mācība visam mū�am, � An�drejs Circenis vienīgais nezaudēja galvu.

Ralfs gan baidījās, gan ilgojās tiesas dienas. No vienas puses beidzot, būs skaidrība. Neziņu ilgāk nav iespējams izturēt. No otras puses māca kauna sajūta. Viņam nāksies sēdēt uz apsūdzēto sola. Visi uz viņu skatī�sies � klasesbiedri, tas �alis no Kalmju ielas, kura mājas apzag�anā viņ� bija piedalījies, starp pārējiem dro�i vien arī Tuliāna ļaudis. Tie nu tad uzzinās, ka tie�i viņ� nodevis bandas vadoni.

* * *

Tiesas dienas rītā Magdalēna sagaidīja Ralfu lejā pie ārdurvīm, tik vien pateica, ka turē�ot kreiso īk�ķi, pacēlās pirkstgalos, noskūpstīja uz vaiga un piesarkusi aizskrēja.

��� Kāda skaidra, tīra meitene, vēl bērns, � māte nopriecājās. � Tu pamēģini tikai viņai nodarīt pāri! � Ralfs neatrada par vajadzīgu atbildēt. Medija Circene, pārvarējusi savu lepnumu, kopā ar dēlu gāja uz tiesu un nosēdēja tur visu nedēļu.

��� Pēc taisnības mums abiem, Andrej, būtu jāatrodas dēlam blakus uz apsūdzēto sola, � viņa tiesas dienas priek�vakarā teica vīram. An�drejs Circenis viņai klusībā piekrita, bet uz tiesu tā arī ne reizes neaiz�gāja, viņam bija kauns. Tiesas ēka atradās kādreizējā bagātnieku rajonā. Namu fasādes te rotāja akmenī kalti fantastiski dzīvnieki, mitoloģiski tēli, ziedu un augļu vijas. Aiz mākslinieciski veidotajiem �uguna �ogiem ziedēja rudens puķes. Liepu lapas, noputēju�as un no karstuma sa�ervelē- ju�ās, kā mazi planieri lidoja zemē.

��� Pēc nedēļas mani no pasaules �ķirs dzeloņstieplēm apvīts �ogs un sargkareivis ar �auteni, � Ralfs, iedams da�us soļus mātei aiz muguras, prātoja.

Publika nelielo telpu bija pārpildījusi līdz pēdējai iespējai. Cie�i cits pie cita piespiedu�ies, uz soliem sēdēja Ralfa biju�ie klasesbiedri � Vel�dze, Maruta, Ingrīda, Ēriks, Valters un citi. Ints, pamanījis Ralfu, pamāja ar roku. Audzinātāja Alma Veisa uzskatīja, ka �is tiesas process skolē�niem dos vairāk nekā garlaicīgās tiesiskās audzinā�anas pārrunas.

Mili�u pavadīti, īpa�ā nodalījumā nosēdās apsūdzētie. Zāle sakustē�jās. Cietu�ie saērcināti skatījās uz zagļiem un sa�ukstējās. Ralfam ierā�dīja vietu uz sola blakus mili�iem. Puisi kratīja nervozi drebuļi. Da�us centimetrus tālāk sēdēja viņa kādreizējie biedri. Iznesīgais un pa�pārlie�cinātais bandas vadonis Lips Tuliāns bez cirtainās matu rotas un �vītī�gās bārdiņas izskatījās sa�ļucis un nelaimīgs. Saļapins truli raudzījās grīdā. Trusis no uztraukuma skaļi �agojās, tiesas zālē viņ� bija pama�nījis savus vecākus.

Pie īpa�a galda apsēdās advokāti, prokurors un tiesas sekretārs. Bei�dzot durvīs parādījās tiesnese, labsirdīga izskata pusmū�a sieviete, viņai sekoja abi piesēdētāji, vīrietis sirmiem matiem un jauna meitene. Visi piecēlās kājās.

�Glu�i kā skolā,� Ralfs iedomājās. Tiesne�i ieņēma savas vietas kok�griezumiem rotātos krēslos uz paaugstinājuma.

Barga izskata prokurors formā gandrīz stundu lasīja apsūdzības rak�stu, nosaukdams visus Dei�a � Lipa Tuliāna bandas apzagtos dzīvokļus, sīki uzskaitīdams katru nozagto priek�metu un tā vērtību. Sākās lieci�nieku nopratinā�ana.

No Igora, dēvēta ari par Saļapinu, mātes liecības:

��� Sākumā viss bija labi. Apprecējāmies ar Igora tēvu Koju, nu, Niko�laju La�kovu. Pie�ķīra dzīvokli. Vīrs strādāja par instrumentatslēdznieku, labi nopelnīja. Kad piedzima Igors, es aizgāju uz bērnudārzu par auk�līti. Turpat bija arī bērns. Tad vīrs sāka dzert, vispirms algas dienās, tad aizvien bie�āk. Spieda arī mani, ja nedzēru, sita. Vajadzēja aiziet no bērnudārza. Sāku strādāt par apkopēju restorānā, vismaz bērniem ko paēst kaut kas atkrita.

Advokāts Jānis Rūmnieks:

��� Cik jums bērnu?

La�kova: � Bez Igora vēl trīs jaunāki.

Rūmnieks: � Par ko jums atņēma vecāku tiesības?

La�kova: � Nu par to pa�u, par dzer�anu. Un labi vien ir, vismaz miers mājās. Viņi bija tādi neriktīgi. Ārsti saka � de � de�

Rūmnieks: � Debili.

La�kova: � Vot, votl Tagad vismaz pie vietas, apkopti. Igors riktīgs, tad vecais vēl neplostoja. Astoņgadīgo beidza bez divniekiem. Tālāk

nelaidām, lai pats pelna sev maizi. Diezgan liels un stiprs, tēvam pāri galvai. Un viņ� jau ari pats negribēja mācīties.

Prokurors: � Vai jūs, māte būdama, neredzējāt, ka dēls nes mājās sve�as mantas.

La�kova: � Ko es varu zināt, visādi ļaudis nāca un gāja. Pats liels, lai pats arī atbild. Reizēm uzlika uz galda pudeli, dzer, māt, man nav �ēl. Es gādāju zakusku, restorānā vienmēr paliek pāri, neies jau mantu sviest ārā.

Prokurors: � Vai dēls atradās nepilngadīgo inspekcijas uzskaitē?

La�kova: � Reiz, puika būdams, bija paņēmis veikalā paciņu skābo konfek�u par rublīti. Tad nu mani par to visādi tirdīja un zākāja, jāsme�jas. Citi pievāc tūksto�iem � un nekas.

Prokurors: � Nu, bet kā tad bija ar kaimiņu dzīvokļa apzag�anu?

La�kova: � Tā viņai, muļķei, vajadzēja. Lai netur atslēgas zem kāj- slauķa. Piekliedza visu māju, mans Igors zaglis un slepkava un diezin kas vēl. Atdevām viņai tās mantas, skrandas vien jau bija � ne tādas mugurā vilkt, ne pārdot.

Kāda vecenīte no Suvorova ielas nama bija ievērojusi Ralfu un Niklāvu stāvam koridorā pie loga un uz kaut ko skatāmies ar binokli. Pēc tam pie bēniņu durvīm tika atrasts miris cilvēks. Juris Roze aplie�cināja, ka redzējis pie Ralfa viņa biedram piedero�o stereomagnetofonu. Kāds vīrietis ievērojis jaunu puisi stiepjam smagu sienas tepiķi uz auto�ma�īnu, kas atradusies krietni patālu mājas otrā pusē. Viņam licies dīvaini, ka ma�īna nav piebraukta durvju priek�ā. Viņ� iegaumējis tās . numuru. Uzzinājis, ka namā notikusi zādzība, paziņojis par to milicijai. Lips Tuliāns, to dzirdot, savieba seju kā zobu sāpēs � tik muļķīgi iekrist.

Igora La�kova � Saļapina mēģinājumu glābt bandas vadoni un vainu uzņemties uz sevi tiesa neņēma vērā.

Pret Ivo Dei�u vērsās pārāk daudz pierādījumu. Vienīgā, kas kaut cik mēģināja Ivo aizstāvēt, bija par liecinieci uzaicinātā Otīlija Zēberga. Paklausīdama Ivo lūgumam, viņa arī sarunāja vēlamo advokātu. Bet ko gan spēj iesākt pat visdaiļrunīgākais aizstāvis pret neapgā�amiem fak�tiem? Ivo Dei�s, jau divreiz par zag�anu sodīts, nebija labojies. Advo�kāts gan mēģināja ie�ēlināt klāteso�os, īpa�i tiesnesi un piesēdētājus, ar to, ka zēns audzis bez tēva, mātes akli mīlēts un lutināts, ka visas nelaimes sakne esot nepareizā audzinā�ana, bet vajadzīgo iespaidu ne�panāca.

No Niklāva tēva Jēkaba O�a liecības: � Teik�u visu kā bija, neko nenoslēpjot. Niklāvs man bija labs dēls, labāka nemaz nevar vēlēties �

līdzjūtīgs, �akls, mīlēja un aizsargāja visu dzīvo radību, labi mācījās. Ja viņ� par �iem diviem gadiem nokļuvis neceļos, tad tā ir mana vaina un man būtu jāsē� uz apsūdzēto sola viņa vietā. Biju palaidies dzer�anā. 27. jūniju atcerē�os visu mū�u. Ar �o dienu sākās mana atveseļo�anās un Niklāva grim�ana. Nebūtu viņ� toreiz man iesitis, kas zina, dusmās sakropļotu pats savu meitiņu. Slimnīcā visu pārdomāju un kop� tās die�nas neesmu ņēmis mutē to velna dziru ne piliena. Niklāvu izmeklējāmies malu malās. Izstaigājām me�u, baidījāmies, ka nav izmisumā pats sev roku pielicis. Ziņojām milicijai. Māte gan teica, viņas sirds jūtot, ka dēls dzīvs. Tā diena, kad pie mums ieradās advokāte, mums bija prieka pilna. Lai kāds dēls kļuvis, ka tik dzīvs. No visas sirds lūdzu tiesu: nesodiet mūsu Niklāvu pārāk bargi.

Niklāva O�a pēdējais vārds:

� Es no tevis vairs nebaidos, Lip Tuliān! Toreiz, kad paņēma Kārava Dūzi, es biju strupceļā. Nebija kur dzīvot, no kā pārtikt. Pie mātes atgriezties nedrīkstēju. Darbā neviens neņēma. Sākumā es apbrīnoju Tuliāna drosmi, asprātību, izdarību. Viņ� izgādāja man pasi, tikai vēlāk apjautu, kā tā iegūta.

Kādu vakaru Lips uzlika galdā konjaka pudeli. �Par velti neviens nekā nedod,� viņ� teica. �Tev man jāpalīdz iekļūt vienā mājā, jāielien pa tualetes lodziņu un jāattaisa logs, vairāk nekas.� Es nebiju ar mieru. �Muļķis tu esi, Trusi. Tā māja pieder lepna restorāna viesmīlim. Vai tu domā, ka viņ� par savu niecīgo aldziņu to uzcēlis? Nav ko uztraukties, mēs pievāksim tikai to, kas nav godīgi nopelnīts. Man uzskaitē ir vienīgi ienesīgāko profesiju ļaudis � da�ādi spekulanti, gaļas izcirtēji, deficītu pre�u tirgotāji, kukuļņēmēji un tamlīdzīgi darboņi. Tiem dzīvokļi pie�krauti ar dārgām mantām, kristāliem, dārglietām. Ar ko tāds spekulants labāks par mums? Tāpat apzog lētticīgos, iesmērēdams par lielu naudu lētu preci.� Es tomēr atteicos. Lips Tuliāns zināja, ka esmu nositis savu tēvu. �Ak tā,� viņ� skaitās. �Slepkavot tu vari, bet ielīst mājā ne. Atra�dies svētulis. Jau rīt pat paziņo�u milicijai par tevi!� Ko es varēju iesāki? Es nezagu aiz mantkārības. Lips man atmeta sīkumus. Sad tad pa simt�niekam, importa jaku ar siltu oderi, fotoaparātu, kuru baidījos nēsāt, jo zināju, ka tas zagts. Es zagu aiz bailēm no Tuliāna. Mēģināju aizbēgt, bet Lips noķēra un ne�ēlīgi piekāva. Katru reizi apņēmos � tā gan pēdējā reize. Man �ēl, ka es nepaklausīju Naivajam, tas ir Ralfam, un nepieteicos pirms komisijas veikala milicijā. Pietrūka drosmes. Esmu gatavs saņemt sodu. Saviem vecākiem un visiem zvēru � nekad vairs nepīties ar zagļiem. Pabeig�u skolu, strādā�u tāpat kā tēvs par me�a" tehniķi. Cilvēki ir ļauni, me�s ir labs.

�Sajā cilvēkā gājis bojā lielisks aktieris,� prātoja tiesnese vērodama, kā Ivo Dei�s slauka neeso�as asaras, kā cen�as ie�ēlināt tiesnesi un pie�sēdētājus, attēlodams savu grūto bāreņa jaunību, kad ne skolā, ne mājās nav bijis neviena, glu�i nevienas līdzjūtīgas sirds (asaras), kas viņu pamācītu godīgi dzīvot un strādāt (asaras).

Ralfs, mātei par izbrīnu, atteicās no pēdējā vārda. Advokāts bija velti pūlējies, visi skaistie vārdi, kurus viņam nācās teikt tagad, pirms sprie�duma, bija iztecēju�i no atmiņas kā ūdens no caura spaiņa. Ralfs jutās iztuk�ots un vienaldzīgs.

Tiesnese ar abiem piesēdētājiem aizgāja apspriesties.

�� Mums divas stundas laika. Varbūt kaut kur paēdīsim pusdienas? � Medija Circene jautājo�i paskatījās uz aizstāvi un Ralfu.

��� Ejam uz �Ainavu,� � advokāts ierosināja.

�Pēdējās pusdienas brīvībā,� Ralfs, negribīgi ar dak�iņu ceptos kar�tupeļus bakstīdams, prātoja. �Pēc tiesas sprieduma sagaidīs sargi un ma�īna ar aizrestotu lodziņu. Cāļi, kas atgriezu�ies no kolonijas, apgalvo, ka pats briesmīgākais esot sirēna. Tā visiem atgādina, ka esi ieslodzī�jumā. Se�os no rīta ar savu griezīgo gaudo�anu iztraucē no vissaldā�kajiem sapņiem. Uz mācībām, uz darbu, pusdienās, vakariņās, �ķiet, ka nevis audzinātāji, meistari un uzraugi, bet sirēna valda pār nometni.

Iedomājoties, ka jau pēc da�ām dienām viņam nāksies gulēt vienā telpā ar visādiem krimiķiem, Ralfam kļuva nelabi.

Aizstāvis, lai izklaidētu māti, stāstīja da�ādus atgadījumus no savas prakses. Atklātā terase, uz kuras viņi pusdienoja, atradās kanāla malā. Ralfs paņēma maizi un, piegājis pie terases malas, sāka drupināt to ūdenī. No kanālmalā augo�ā vītola ēnas izpeldēja vairāki gulbji. Viņiem sekoja me�a pīļu bariņ�. Griezīgi klaigādamas, atlidoja kaijas. Maizes gabaliņi nepaguva nokrist ūdenī, kaijas tos noķēra gaisā. Kaklus izstie�pu�i, gulbji, dusmīgi �ņākdami, mēģināja laupītājus padzīt, bet ne�veiksmīgi.

Divus galdiņus tālāk Vivita Krauze ar Igora aizstāvi pārrunāja prā�vas norisi. Vivita Niklāva aizstāvē�anai bija gatavojusies vairāk neka savulaik diplomdarbam. Ja viņai būtu teik�ana, viņa puisim piespriestu sprieduma atlik�anu uz vairākiem gadiem, lai pabeidz skolu. Kā juriste viņa zināja, ka Niklāva izdarīto noziegumu skaits ir pārāk liels, lai uz to cerētu.

��� Es baidos par Niklāvu. Pārlieku mīksts un pakļāvīgs ir viņa rak�sturs. Nonāks atkal kāda rūdīta blē�a rokās, iztaisīs no zēna no�ziedznieku.

��� Jūs, kolēģe, pa�reiz visu redzat melnās krāsās. Ne jau visi audzi�nā�anas darbu kolonijās kļūst par noziedzniekiem. Vairums labojas un atsāk godīgu dzīvi.

Pa restorāna atvērto logu skanēja klusināta mūzika. Aiz parka otrpus kanālam dārdēdams aizbrauca tramvajs. Tepat netālu skaļi draiskuļojās bērni. Pieaugu�ie strādāja. Skolēni mācījās skolās. Dzīve ritēja savu gaitu. Tikai viņam, Ralfam, pēc pusstundas tā apstāsies, lai no jauna atsāktos pēc soda izcie�anas. Vēl var aizbēgt. Iesēsties pirmajā vil�cienā � un pēc tam tālāk un tālāk. Nē, tā būtu gļēvulība Magdalēnas un pa�a acīs.

* * *

Pa to laiku tiesneses istabā aiz slēgtām durvīm pie galda sēdēja trīs, kuriem nācās izlemt Ralfa, Niklāva, Igora un Ivo Dei�a likteni. Porcelāna tasēs kūpēja kafija, vāzē smar�oja rozes. Uz palodzes atradās spurainu, �uburainu, ķeburainu kaktusu kolekcija. Virs parastajiem apbru�ātajiem dienesta skapjiem ar dokumentu mapēm vijās kupla raiblapaina efeja. Tiesnese pati, nagus aplauzdama, bija izraku�i no klin�ainās zemes mazu stādiņu. Tas atsauca atmiņā laimīgu vasaru tālajā dienvidu zemē. Dienu dienā viņai nācās sastapties ar zagļiem, spekulantiem, blē�iem, apmānī�tājiem. Rūpes par augiem viņai palīdzēja uz brīdi atslēgties no skarbās ikdienas.

��� Ar ko sāksim? � Tiesnese pabīdīja sānis pusizdzerto kafijas tasi. � Es domāju ar pa�u galveno � Ivo Dei�u, � ilggadējais piesēdētājs, ģeogrāfijas skolotājs Ozoliņ�, ierosināja.

Par bandas vadoni nekādu domstarpību nebija, viņam jāsaņem stin�grākais soda mērs.

��� Ir jānotiek brīnumam, lai tādi kā Ivo Dei�s un Igors La�kovs kād�reiz kļūtu par krietniem cilvēkiem. Līdz �im viņi to nav pat mēģinā�ju�i, � piesēdētājs teica.

��� Sodu piemēro ne vien lai sodītu par izdarīto noziegumu, bet tā mērķis ir arī labot notiesātos un tos pāraudzināt, lai tie godīgi izturētos pret darbu, precīzi pildītu likumus, cienītu sociālistiskās sadzīves notei�kumus, � tiesnese citēja kriminālkodeksa 20. pantu. � Tādi brīnumi ir

notiku�i � un neviens vien. Ari manā praksē. Gadās, cilvēks nosēd pa cietumiem pusmū�u un tikai tad atjēdzas, ka dzīvojis nepareizi. Bet Igors un Ivo vēl jauni.

Ralfam palīdzēja viņa brīvprātīgā, vaļsirdīgā atzī�anās, labas pēdē�jās darbavietas atsauksmes. Visdzīvākās debates izraisījās par Niklāvu Osi. Abus piesēdētājus bija aizkustinājusi aizstāves Vivitas Krauzes emo�cionālā runa un pa�a pēdējais vārds.

��� Tas zēns ir nelaimīgu apstākļu upuris, par zagli kļuvis aiz bailēm, gļēvulības. Tādu būtu jānodod kārtīgu cilvēku rokās, lai mācās kaut vai par me�a tehniķi, ja tik ļoti mīl me�u. Es � par sprieduma izpildes atlik�anu līdz skolas pabeig�anai, � skolotājs Ozoliņ� teica.

��� Es arī, � otra piesēdētāja piekrita.

��� Neaizmirstiet, ka Niklāvs piedalījies vairākās zādzībās, tai skaitā vienā sabiedriskā īpa�uma izlaupī�anā, � tiesnese atgādināja.

��� Ir atbildību mīkstino�i apstākļi � noziegumus Niklāvs izdarījis, būdams nepilngadīgs un piespie�anas ietekmē, � jaunā piesēdētāja, Juridiskās fakultātes neklātienes nodaļas studente, piemetināja.

��� Ja man skolā vajadzētu izvēlēties starp Niklāvu vai tādu bezsir- dīgu egoistu, kur� gan nav pārkāpis likumu, bet terorizē visu klasi, es izvēlētos pirmo, � skolotājs Ozoliņ� neatlaidās. � Niklāvs ir tikai pa�klupis, viņam jāpasniedz palīdzīga roka.

��� Niklāvs pēc savas pārliecības dro�i vien nav noziedznieks un, pie vecākiem dzīvodams, par tādu arī nekad nekļūtu. Vismazākais sods, kāds viņam pēc likuma pienāktos, ir divi gadi labo�anas darbu kolonijā. Ris�kēsim ar sprieduma atlik�anu? � tiesnese paskatījās savos piesēdētājos.

��� Riskēsim! � abi vienā balsī piekrita.

��� Esmu ar mieru pasekot pui�a gaitām, � jaunā piesēdētāja solījās.

Tiesas spriedumu visi noklausījās, kājās stāvot. Tiesnese vēlreiz sīki uzskaitīja katra tiesājamā izdarītos noziegumus, pieminēja liecinieku lie�cības un vainu mīkstino�os apstākļus. Beidzot atskanēja liktenīgie vārdi: �Atzīt Ivo Dei�u, dzimu�u 1960. gada 2. aprīlī, par vainīgu un sodīt pēc LPSR kriminālkodeksa 85. panta par sabiedriskās mantas grupveida izlaupī�anu ar brīvības atņem�anu uz desmit gadiem, pēc 139. panta par pilsoņu personiskās mantas slepenu vairākkārtēju nolaupī�anu ar brīvī�bas atņem�anu uz desmit gadiem, pēc 105. panta par smagu miesas bojā�jumu nodarī�anu ar brīvības atņem�anu uz astoņiem gadiem, galīgo sodu nosakot brīvības atņem�anu uz desmit gadiem sevi�ķa re�īma kolonijā.�

Zālē atskanēja piekrīto�i saucieni un aplausi.

No kādreizējā pa�pārliecinātā, iedomīgā, lepnā Lipa Tuliāna nebija vairs ne vēsts.

Saļapina � Igora La�kova seja, noklausoties, ka viņam piespriesti pieci gadi pastiprināta re�īma audzinā�anas darba kolonijā, pauda trulu vienaldzību. �Gan jau kaut kā iztik�u,� viņ� aizstāvim tika teicis. �Sa�rau�u, mo�ka atbrīvos ātrāk.�

Par sabiedriskās un pilsoņu personiskās mantas izlaupī�anu Niklā�vam piesprieda divus gadus audzinā�anas darba kolonijā. Niklāvs sa- guma un tālāk vairs neklausījās. Divi gadi, gari kā mū�ība.

��� Ņemot vērā O�a vaļsirdīgo atzī�anos, kā arī to, ka noziegumi izdarīti piespiedu kārtā, izmantojot O�a bezpalīdzīgo stāvokli, tiesa atrod par iespējamu soda izpildī�anu atlikt, dodot iespēju Niklāvam Osim pabeigt skolu.

Niklāvs neticīgi paskatījās uz aizstāvi. Vivita Krauze staroja kā sau�līte. Varbūt tā jūtas ķirurgi pēc veiksmīgas operācijas vai mākslinieks, skatoties uz pabeigtu gleznu? Māte teica, nestudē tieslietas, starp netī�riem arī pati sāksi justies netīra. Nē, nav tiesa.

�� Atzīt par vainīgu Ralfu Circeni Andreja dēlu, dzimu�u 1969. gada 23. decembrī, pēc kriminālkodeksa 139. panta sodīt ar brīvības atņem�anu uz vienu gadu. Sprieduma izpildī�anu atlikt, uzliekot viņam par pienā�kumu mācīties un sekmīgi pabeigt skolu.

No zāles aizmugures atskanēja daudzbalsīgs �urrā!�.

�� Ja es vēl dzirdē�u kaut pīkstienu, jūs izraidīs no tiesas zāles! � tiesnese piedraudēja. Bet pa�ai smaids gulēja lūpu kaktiņos.

Sargi izveda notiesātos no zāles.

Māte �ņukstēdama glāstīja Niklāva plecu.

��� Nemaz nezinu, kā lai jums pateicas, � me�a tehniķis Osis turēja savās sastrādātajās plaukstās advokātes Krauzes �auro roku. � Sie divi gadi, kop� Niklāvs pazuda, man bija kā murgs. Staigāju ar vainas apziņu kā smagu nastu. Jūs atdevāt dzīvei gan mani, gan dēlu. Brauciet ciemos! Jūs jau tagad esat mūsējā. Sēnes pie mums aug riņķiem vien. Stirnas agri rītos nāk ganīties turpat pie mājām, Niklāvam ēd no rokas. Un ziemā � viss kā apburtā pasaku valstībā.

�� Es nekad neesmu braukusi ar kamanām pa piesnigu�u me�u, � Vivita atzinās.

��� Gaidīsim uz Jauno gadu. Atsūtiet tik ziņu, aizbrauksim pretim.

��� Kādēļ gan ne, es jau arī tagad esmu atbildīga par Niklāvu.

�� Tev, vecīt, kolosāli paveicās! � Ints iedunkāja Ralfam sānos. Arī pārējie no devītās �C� sanāca apkārt. � Ve�i, tagad gan derētu viena pamatīga disene! Ralfam ir �Thomson Twins� kasete, pa pirmo, es �

��� Ko vēl neizdomāsiet! � Alma Veisa viņu pārtrauca. � Ejiet mājās un visu labi pārdomājiet. Sī lai būtu mācība ne vien Ralfam, bet arī pārējiem.

Ralfs stāvēja kā apstulbis. Vai patie�ām viņ� ir brīvs? Un varēs iet, kur vēlēsies, un darīt, ko gribēs? Stop! Visu nedrīkst, to viņ� nu ir sapratis.

�� Mamm, atvaino, man steidzīgi jāsatiek viens cilvēks.

Medija Circene noskatījās, kā dēls neatskatīdamies aizjoņo pa ielu.

No skolas pārnākusi, Magdalēna nespēja mācīties, stāvēja pie loga, skatījās lejup uz ielu un nervozēja. �Kā Ralfam? Kādē| neviens nezvana? Una apsolīja �� Beidzot no autobusa izkāpa māsa un viņas pavadonis Atis, mierīgi sarunādamies, pagāja garām mājai un pazuda parka vir�zienā. Uz ilgu laiku, to viņa zināja no pieredzes.

Iekaucās automa�īnas bremzes. Kāds neprātis skrēja starp ma�īnām pie sarkanās gaismas. Ralfs!

� Magdalēn, mīļā, viss kārtībā. Aizbraucam kaut kur pie jūras vai uz me�u.

Magdalēna, nekā nejautādama, uzmeta plecos sporta jaku.

�♦ *

Spēcīgs vēj� pluinīja prie�u galotnes. Kāpu aizvēnī paslēpu�ies, abi vēroja, kā bangas traucas uz krastmalu, aizmēzdamas atpūtnieku nomes�tās drazas.

Ralfs saņēma meitenes vēsos pirkstus un uzpūta siltu dva�u.

�� Tev"auksti?

��� Nē.

��� Bez tevis es �obrīd te neatrastos.

��� Nav tiesa. Tu pats saprati, ka ar zagļiem tev nav pa ceļam. Ralfs neatbildēja. Bija tik labi sēdēt blakus Magdalēnai un skatīties

uz vētras sabangoto jūru.

krimināllietas Nr K 781340 vēsture

Lauris pamodās ar sāpo�u galvu un pirmajā brīdī neapjēdza, kur atrodas. Istaba piepīpēta, uz aplietā galda pusizēsti �ķīvji, tuk�as dzē�rienu pudeles. Virs rasola bļodas laidelējās mu�u mākonis. Ak, viņam līdz kaklam bija apriebu�ies mātes mū�īgie aizrādījumi, un vakar viņ� pārvācās pie tēva. Tēva draugaļai Dzidrai svinēja vārda dienu, līdz rīta gaismai dzēra, bļaustījās, vienbrīd pat sakāvās. Tic visi bija �vajadzīgi� ļaudis: santehniķis, automehāniķis, pārdevēja, �uvēja. Pati Dzidra strā�dāja tuvējā restorāna bufetē un nekad ne�ēlojās par savu darbu.

� Turies, dēls, kopā ar mums un tu dzīvosi, cepuri kuldams, � tēvs stīvu mēli vāvuļoja. � Krāniņ� tek? Jaunu blīvīti jāieliek, madāmiņ, bet veikalā tādas nav, jāpērk pa dārgo. Saimnieces parasti protas, iespie� saujā piecīti un � kārtībnieks. Neviens negribēs, lai viņu applūdina. Man atliek tikai apstaigāt dzīvokļus un ievākt ra�u.

Viņ�, Lauris, pats nav no �dumjajām� mājām. Iepērk vairumā defi�cīta magnetofona lentes, importa jakas, biļetes uz ejo�ām kinofilmām, pārdod ar uzviju bez liekām pūlēm un riska. Savs kapeiķis kabatā vien�mēr turas, ar ko meiteni uz kafejnīcu aizvest, cigaretes nopirkt. Ir arī neaizskaramais fonds � biznesam. Mātei par tādām lietām nedrīkst ne iepīkstēties. Nesen skolotāja pieķēra, aizstiepa pie direktores, bet tā no ideālistēm. Izsauca abus sen�us, uzrīkoja liesu. Vecais neko, smīn ūsās, klusē, bet mamma no �ausmām bezmaz paģība: dēliņ� � spekulants! Pali skaita kapeikas, lai izvilktu no algas līdz algai. Viņ� mēnesī nopelna bez liekām pūlēm tikpat daudz, cik māte savā kantorītī par ekonomisti strādājot. Pēc �ī gadījuma māte sāka kontrolēt katru soli, uz kurieni iet, kādēļ, kad būs mājās. Vai ik pārdienas zvanīja uz skolu, rājās par slik�tām atzīmēm, pat kabatas nekautrējās izrevidēt. Viņ� beidzot neizturēja, atbēga pie tēva. Tc, protams, arī nekāda paradīze nav � mū�īgās iedzer��anas, lamas, kautiņi. Tā viņ�, kop� vecāki iz�ķīru�ies, staigā no viena Daugavas krasta uz otru. Kad apnīk pie tēva, pārceļas pie mātes. Klases audzinātāja saka � pec atzīmēm un kavējumiem varot precīzi pateikt, vai Lauris dzīvo pie tēva vai mātes.

Dzīvoklis bija tuk�s, Dzidra darbā, tēvs dro�i vien kaut kur halturē vai lāpa paģiras. Lauris pako�ļāja pāris sakaltu�as desas ripiņas, paska�lināja pustuk�u alus pudeli, ievilka malku un tūliņ atkal izspļāva � ieskābs un remdens. Atvēris logu, Lauris ar patiku ieelpoja svaigo gaisu. Pagalmā ziedēja ceriņi, krūmi kā piebērti violetām, smar�īgām ziedu vālēm. Vīri ēnā zem koka spēlēja dambreti. Sīkie ķildojās ap trīsriteni.

� Je�ka, kurls esi, vai? � kaimiņiene, līdz pusei ārā pa logu izkā- rusies, kliedza. � Vai neredzi, ka mūsējo apbi�o!

Parasta svētdienas pēcpusdiena. Garlaicīgi. Varbūt piezvanīt kādam skuķim un aizlaist uz Jūrmalu! Nav vērts, tur būs tik biezs, ka ne ap�griezties. Tad jau prātīgāk aizkāpt pie Ata, varbūt tas aizķēries mājās.

Atis dzīvoja tajā pa�ā ielā da�as mājas tālāk. Pirms daudziem ga�diem, kad Lauris, mazs zēns būdams, iepazinās ar Ati, māja, kurā draugs dzīvoja, �ķita īsta pils. Platas akmens trepes ar lielām vāzēm aug�ā veda uz ieeju. Pa vasaru vāzēs ziedēja puķes. Durvis izrotātas ar kokgriezu�miem un krāsainiem stikliem. Istabās spīdīgas meduskrāsas parketa grī�das. Gleznas gar sienām. Viesistabā krēsli izlocītām kājām, pārvilkti puķainām zīda drānām. Tādu greznību Lauris bija redzējis tikai kino�filmās. Lai nenotraipītu spo�ās grīdas, Lauris toreiz priek�namā novilka dubļainos zābakus un centās izgrozīties tā, lai Ata smalkā māte nema�nītu viņa caurās zeķes. Abi bija sakāvu�ies, un Atis veda Lauri, lai vec�tēvs viņam sadakterētu pārsisto lūpu. Ata vectēvu Lauris pazina. Māte viņu paaicināja tajās retajās reizēs, kad dēls nopietni saslima. Tas bija gar�, kaulains vecis sirmiem matiem un laipnu smaidu. Piespiedis steto- skopu slimajam pie krūtīm, viņ� ilgi klausījās. Sirds neganti sita, un krūtis �īkstēja. Tad dakteris apvēla viņu uz vēdera, uzlika vēsu roku uz muguras un ar otras saliekto rādāmpirkstu sāka klauvēt kā pa durvīm. Laurim nāca smiekli, bet to nedrīkstēja darīt, lai neuznāktu klepus, tas iek�as rāva �okurā.

Dakteris izmazgāja pu�umu, uzlēja jodu. Koda briesmīgi. Lauris visiem spSktem valdīja asaras, neies jau izrādīt �im pienapuikam Atim, ka viņam sāp. Tā sākās viņu draudzība, kas ilgst jau desmit gadus.

Pie Ata mājas vārtiņiem Lauris uzsvilpa. Vecais sanbernārs D�o pacēla galvu un pāris rei�u dobji ierējās. Pazinis nācēju, neatrada par vajadzīgu pat piecelties. No ceriņkrūmos ieslēpu�ās lapenes plūda d�eza mūzika. Atis, bloknotu pret galdu atslējis, kaut ko zīmēja.

��� Cau! Labi, ka piekāpi. Vladiks arī drīz būs. Uzrausim novusu.

��� Ko tu zīmē?

��� Tēvam. Sadomājis rīkot izstādi un nu pin visādus groziņus, gal�diņus, taburetes. Gribas, lai viņam būtu kas oriģinālāks, ne tā kā citiem.

Atim, tāpat kā tēvam, bija veiklas rokas un mākslinieka talants, bet slinkums mācīties. Izkritis �lieti�ķajos� viņ� tagad mācījās mēbeļniekos.

��� Karsts. Derētu auksts aliņ�.

��� Stūra veikalā pieveda.

��� Pa�reiz esmu tuk�ā.

��� Pāris kastēm varu ziedot, � Lauris zīmīgi uzsita pa velveteņu kabatu. � �Palladiumā� iet baigais jeņķu bojeviks. Pūlis lau� durvis. Pazīstama kasiere piespēlēja divdesmit piecas biļetes. Divi kvarli pa pusstundu, ka nemetas.

��� Tad braucam, neies jau stiepties, � Atis izstūrēja no garā�as mātes �iguli. Pēc brī�a abi izkrāva kastes ceriņkrūmu ēnā. Daļu pudeļu Atis ienesa virtuvē, ledusskapī.

Pui�iem par prieku Ata mātes, Bri�u ģimenes valdnieces, galvenās noteicējas un izrīkotājas, nebija mājās. Viņi varēja justies brīvi. Tēvs �ajā ģimenē bija zemāks par zāli. Reiz, Atis tad mācījās septītajā klasē, tēvs viņu par to, ka pārradās mājās manāmi iereibis, pamatīgi noslānīja. Sieva sāka kliegt, lai nejaucoties audzinā�anas darbā, kur viņam neesot nekādas sapra�anas. Tēvs pēc tam veselu gadu nerunāja ar dēlu ne vārda. Pēdējā laikā, kad Atim pusaud�a dullums sāk pārskriet, viņi saprotas tīri labi. Danuta Brice katrā izdevīgā brīdī lika saprast, ka viņa, skolas direktore, un vīrs, no�ēlojams bibliotekāriņ�, sociālā ziņā atrodas uz da�ādiem pakāpieniem. Agrāk vīru tas kaitināja, bet tagad ir vienalga. Darbā jauniņās bibliotekāres savu priek�nieku cienīja un bijās, zināja, ka par katru pavir�ību, nevietā noliktu grāmatu sekos garas pamācības. Zinātnieki pie Ata tēva kā pie gudra un daudz lasīju�a nāca pēc padoma. Mājās tēvs bija tikai palīgstrādnieks, kas apkopa dārzu, kurināja centrālapkures katlu, slaucīja ielu. Izlutinātais dēls pie tādiem darbiem nebija radināts. Brīvos brī�us Dāvids Bricis pavadīja savā darb�nīcā. Te radās viņa gaumīgie pinumi, par kuriem priecājās daudzi lieti��ķās mākslas izstā�u apmeklētāji. Pieprasījumi pēc viņa darinātajiem veļas groziem, lampu aba�ūriem, paplātēm nāca no visām pusēm. �Tu varētu kļūt stāvus bagāts,� sieva viņam pārmeta. Tautas daiļamata meis�tars Dāvids Bricis bija mākslinieks pēc dabas un nevis naudas rausējs. Nu viņ� gatavojās sava mū�a lielākajam notikumam � personālizstādei, tādēļ cēlās un gūlās savā darbnīcā. Pārējais viņu neinteresēja.

Atnāca Vladiks, kā vienmēr apkrāvies ar diviem fotoaparātiem un somu ar objektīviem.

��� Ko tad tos stiepi līdzi tik karstā laikā?

��� Nekad nevar zināt, kad uzrodas īstais moments.

Vladiks bija kaislīgs fotogrāfs. � Tas viņam no tēva gēnos ielikts, � draugi labsirdīgi pazobojās.

��� Uzcienājieties, � Vladiks izvilka no somas taukainā papīrā ietītu zivi. � Tālo Austrumu lasītis. Kāds tēva draugs piespēlēja.

��� Pa pirmo, būs zakuska, � Atis nopriecājās un aizmetās uz vir�tuvi pēc aukstā alus.

��� Kādos medību apgabalos tavs tētiņ� tagad uzdarbojas? � Lauris, zivi skrubinādams, apjautājās.

���� Pa Kam�atku un Kuri]iem. Aicina arī mani. Saņēmis pasūtī�jumu � izgatavot fotoalbumu sēriju par Savienības skaistākajām vietām. Krāsaini attēli, uzraksti �etrās valodās � krievu, angļu, fran�u un vācu. Darbs diviem gadiem.

��� Kolosāli! Es tavā vietā neatkāptos no tēva ne soli, kamēr viss darbs gatavs.

��� Bet skola?

��� Kas skola, pabeigsi neklātienē. Padomā pats � apceļot visu Pa�domju Savienību! Baigā cūcene, � Atis izteica savas domas.

��� Ja man būtu tāds sencis, es gan neprātotu ne mirkli, bet kur nu manējais, � Lauris atmeta ar roku.

��� Māte nebūs ar mieru. Viņa man sarunājusi pa vasaru darbu slim�nīcā par sanitāru.

��� Vai tu galvu esi durvīs saspiedis! Tīrīt citu mēslus par kapei�kām! � Lauris neizpratnē paskatījās uz Vladiku.

��� Tā glu�i nav, pasēdi pa nakti pie smagi slimā, cēneris kabatā. Mamma par varītēm grib no manis iztaisīt dakteri, bet man nevelk. No slimnīcas smakas vien nāk vēmiens.

��� Tie laiki, vecīt, kad sen�i diktēja, ko strādāt un kuru precēt, sen jau aizgāju�i. Padomā tik � Kuriļi! Vulkāni, karstie avoti. Geizeri. Galva grie�as, iedomājoties vien. Un tu vēl prāto?

��� Geizeri, teiksim, ir Kam�atkā.

��� Viens pīpis, turpat blakus. Es redzēju �Ceļotāju klubā�. Varens skats.

��� Mamma būs sarūgtināta. Mēs ar viņu draudzīgi sadzīvojam.

��� Ne jau uz mū�u brauc, uz pāris gadiem.

Aukstais alus tīkami saldēja zobus un atvēsināja.

�� Tev, Vladik, rādās normāli vecāki, kādēļ viņi nedzīvo kopā? � Atis painteresējās.

��� Nezinu. Māte teica, raksturi nesaderīgi. Vai tad tavējie nenor�mālie, vai?

��� Piesargies no mātēm � skolotājām! Viņas pat mājās normāli runāt neprot, vien pavēles izteiksmē ar izsaucēju galā: �Rokas nomazgā! Paēd! Atnes! Padod! Atkal divnieks!�

��� Laid gar ausīm.

��� Es tā daru. Tad jau tēvs man ir tuvāks. Bet arī tas nespēj iztikt bez pamācībām. �Tu iznieko savu talantu,� �orīt saka. �Pēcāk, kad atjēg�sies, būs jau par vēlu.� Dro�i vien viņ�, to teikdams, domāja arī par sevi.

�Vladiks aizraujas ar fotografē�anu. Atis ar savām intarsijām pat Maskavas izstādē nokļuvis, bet es, ko es?� Lauris prātoja. �Salabot glu�dekli, pievīlēt atslēgu, ieskrūvēt dro�inātāju? To mūsdienās prot katrs puika, kam nav slinkums. Vēl .gads � un būs jāiz�ķiras, ko darīt tālāk, bet liecībā vieni vienīgi trijnieki. Cik ilgi pelnīsies ar biļetēm un importu? Dzīvot kā tēvs � arī nav jēgas.�

Pui�i uzcēla uz galda novusa dēli. Spēli sāka Atis un Vladiks. Lauris skatījās un sūca alu.

��� Brīvdienas, ve�i, vai jūs varat aptvert! Rīt varēs pampt, cik uziet.

��� Vai tu, Lauri, uz pāķiem nebrauksi? � Vladiks painteresējās.

�� Nav iek�ā. Vecais mani solījās iekārtot savā remontbrigādē par mācekli.

��� Rentējas? � Atis apjautājās.

��� Kāda runa! Vecais sola cēneri pa dienu, � Lauris palielījās.

��� Normāli. Man gan vāks. Mēbeļu fabriķī, kur mums prakse, sala�sīju�ies baigie ve�i. Pa�i gurķojas pa kaktiem, bet mūs iztrenkā uz velna parau�anu. Apceļ par muļķiem.

��� Vismaz nauda būs pa pilnam.

��� Smejies! Tik, cik kaķim uz astes. Pui�i pēc pirmās izmaksas sa�dumpojās, gāja uz grāmatvedību sūdzēties. Tur sēd tāda safrizēta ma�donna ar pusmetru garām liekajām skropstām, novaikstās, pa to mēnesi neviens badā nenomir�ot. Tādas tās lietiņas.

��� Vēl tikai viens gads � un sāksies lielā dzīve, ve�i, vai jūs varat to aptvert. Pa�i būsim kungi un noteicēji par sevi. Neviens nevarēs tev ierīvēt degunā, ka esi �āds un tāds, nemācies, -basto no stundām un tamlīdzīgi. Mamma borē, lai ejot uz tehnisko skolu, bet vecais saka � �is man iemācī�ot arodu labāk par visām tehniskajām skolām kopā.

�� Nesapņo. Pēc gada mēs visi: �agom mar�! celties! gulties! � Vla�diks atgādināja.

�� Man plakanā pēda un kaut kādi seni saaugumi plau�ās, � Vladiks nopriecājās. � Dro�i vien iedos balto biļeti, ārsti kaut ko tādu teica.

��� Man gan nekādu cerību.

��� Kur nu tev, klases sportistam, �auj kā jaunais dievs, � Lauris ar redzamu skaudību noteica. � Gan ietiksi kādā izlasē. Runā, tur dienests vieglāks, tik traki nedresē un baro pa pirmo.

��� Treneris arī tā domā. Gan jau kaut kā tos pāris gadiņus no�lauzīsim.

♦ * �

Danuta Brice no izbraukuma atgriezās labā garastāvoklī. Senatnīgās kā Brīvdabas muzejā lauku mājas salmu jumtiem, skābputra, kuru viņa dzēra pirmo reizi mū�ā, taisni brīnums, ka Latvijā vēl saglabāju�ies tik burvīgi, civilizācijas neskarti dabas stūrī�i. Pat elektrības viņiem nav un televizora. Me�i ar kuplām eglēm un priedēm, samtaina sūna, nekur nemētājas sasistu pudeļu lauskas, tuk�as konservu kārbas. Un kur tad vēl milzīgais nesen atrastais rūnu akmens ar noslēpumainiem rakstiem! Uz �o Ziemeļkurzemes nostūri viņa noteikti aizvedīs savus skolēnus, lai redz, kā ļaudis agrāk dzīvoju�i, lai salīdzina.

Jau krietnu gabalu no mājām viņa izdzirda skaļu auro�anu, svilp�anu, bungu dārdoņu. Danuta paskatījās pulkstenī � bez desmit minūtēm vien�padsmit � un sāka iet ātrāk. Abas tuk�ās alus kastes un izdzerto pudeļu grēda runāja skaidru valodu.

��� Kas te notiek? � tā nejautāja māte, bet līdz baltkvēlei sakaitināta direktore.

��� Ko tu bļausties, mēs tikai aliņu �

��� Tinamies veiklāk prom, � Lauris pa�ukstēja Vladikam.

��� Mēs nu iesim. Uz redzē�anos! � pui�i pieklājīgi atvadījās.

��� Pagaidiet, es ar jums. Es tikai paķer�u jaku.

��� Nekur tu tāds, piedzēries, neiesi! Mar� gultā!

�� Piebremzē, muterīt! Te nav tava skola, un es vairs neesmu ābe�- nieks, � Atis pēdējā laikā bija pasācis runāt pretī, iet un nākt, kad pa�am gribējās. Pui�i stāvēja pie tramvaja pieturas, kad Atis viņus panāca.

Danutu Brici pārņēma nemiers. Darbnīcā spīdēja gaisma. Vīrs, kā vienmēr, pēdējā laikā locīja savas klūdziņas. Nevajadzēja Ati laist kopā ar tiem. Tik daudz alus izdzerts, ka nenotiek nelaime, iereibu�i pusaud�i gatavi uz visu. Pavērusi vārtiņus, viņa paskatījās apkārt. Iela bija tuk�a. Sākumā lēnām, tad aizvien ātrāk, beidzot skrie�us māte metās uz tram�vaja pieturu. Par vēlu. Tālumā paspīdēja pakaļējā vagona sarkanās ugu�nis, tad pazuda ielas līkumā. Gai�ā, priecīgā noskaņa, kas viņu pavadīja visu �o dienu, bija izgaisusi. Gan viss būs labi, viņa pati sevi mierināja. Ne �ī pirmā reize, ne pēdējā. Pastaigāsies un pārnāks mājās. Bet ja nu nepietiek ar izdzerto? Ja sagribas vēl? Cik piedzēru�o nav sabraukti, cik piekauti un aplaupīti? Pie mājas vārtiņiem māte brīdi pastāvēja. Tele�vīzijas raidījumi bija beigu�ies, kokos ieslēpu�os māju logi � tum�i. Klusumā varēja dzirdēt, ka no centra puses tuvojas tramvajs, apstājas pieturā un dārdēdams aizbrauc tālāk. Cie�i saķēru�ies, garām pagāja kāds pārītis. No iepriek�ējā izlaiduma, direktore abus pazina. Bļaustīda�mies aizklunkuroja dzērājs, Ata drauga Laura tēvs. Un atkal viss klusu. Danuta Brice no iek�puses aizkrampēja vārtiņus un devās pie miera. Bet miera nebija.

* * *

Pie Stacijas laukuma Lauris, Atis un Vladiks izkāpa. Turpat netālu starp kokiem mirgoja kafejnīcas ugunis.

��� Prasās pēc kaut kā stiprāka, � Lauris ieminējās. Atis izteiksmīgi izvērsa uz āru tuk�ās kabatas, Vladiks klusēdams paraustīja plecus.

��� Es turu banku! � Lauris teica un apņēmīgi piegāja pie kafejnīcas durvīm. Tās izrādījās slēgtas. Pa atvērtajiem otrā stāva logiem plūda mūzikas skaņas. Lauris sadusmots sāka dauzīt ar kājām pa durvīm. Pa�rādījās būdīgs �veicars. � Ja jūs tūlīt nepazudīsiet, izsauk�u miliciju, � viņ� basā nodārdināja.

�� Es tev parādī�u milici! Sito purnu es pazīstu. Par piecīti gatavs ielaist pa�u velna māti! � Lauris draudēja.

��� Ejam! � Draugi ar varu paņēma Lauri katrs savā pusē zem rokas. Kirova dārzā visi trīs apsēdās uz brīva sola. Netālu �ubinājās kāds iemī�lējies pārītis. Smar�oja ceriņi. Pro�ektoru apgaismotās koku lapotnes mirdzēja pasakaini zaļos toņos.

�� Vēls. Jākāpj uz mājām. Mamma dro�i vien pārgaidījusies, � Vla�diks ieteicās. Laurim un Atim vēl negribējās �ķirties.

��� Cau, Lauri! Ko tad tu te dirni? � Tas bija viens no Dzidras blat- ņiku kompānijas.

��� Cau, Bonij! Tu nezini, kur izraut pusstopu vai vismaz �ādamu�?

��� Cēneris ir? Parādi?

Lauris iespieda atvērtajā plaukstā desmitnieku.

��� Okei, nāc līdzi.

��� Jūs pagaidiet, nenoziediet, es tūliņ, � Lauris ar sve�o pazuda tumsā. Blakus restorānam �Dzirnavnieks� stāvēja divi vīrie�i. Bonijs vienam kaut ko pa�ukstēja, tas iegāja pagalmā un atgriezās ar degvīna pudeli.

��� Redz, kā tās lietas kārto, � Bonijs plātījās.

Vladikam pēc pirmā malka palika nelabi. Lauris turpretim juta nepa�rastu enerģijas uzplūdumu. Vajadzēja ko uzsākt, veikt ko sevi�ķu. � Ti�nies veiklāk prom! � viņ� uzkliedza Bonijarn.

��� Ve�i, pudele vēl tikai pusē, � Bonijs �ēli �ļupstēja.

��� Nav tava daļa! � Lauris viņu pagrūda. Bonijs �ļaugani iekrita puķu dobē un ilgi kārpījās, līdz uzslējās kājās.

��� Par ko? � viņ� nesaprata.

Tuk�ā pudele ielidoja smil�u kastē. Pulkstenis rādīja 11.45. Pui�i �ķēr�soja Stu�kas ielu. Luksofors kā drudzī raustījās dzeltenā gaismā. Nere�dzēja neviena gājēja. Pagalmiņā uz kinoteātra �Rīga� kāpnēm snaudu�ļoja kāds vecāks vīrietis. Pui�i piegāja viņam klāt.

��� Davai, izjokosim! � Lauris teica.

��� Nav vērts nagus smērēt, � Vladiks atrunāja.

Ļeņina pieminekļa aizmugurē līdzās apzāģētai liepai stāvēja milicis.

Pa Ļeņina ielu uz centra pusi nāca trīs pui�i.

* * *

Tās pa�as maija svētdienas rītā, kad Lauris pēc iepriek�ējās nakts uzdzīves gulēja murgainā miegā, bet Atis zīmēja skices tēva pinumiem, pie Zariņu dzīvokļa durvīm atskanēja skaļ� zvans.

��� Labrīt, Didzi. Vai Ilze un Alvis jau piecēlu�ies? � Jānis, Ilzes kursabiedrs, apjautājās.

��� Vēl pampst.

��� Ceļam aug�ā!

Ilze ar pūlēm atvēra acis. Jānis rāva viņas brālim Alvim nost segu. Tante, Ilzes tēva māsa, stāvēja durvis un smējās.

��� Tāds laiciņ�, bet viņi sūt pa pēļiem! Tūliņ es tevi atmodinā�u! � Jānis paķēra ūdens karafi un metās pie Ilzes.

��� Nenāc klāt! � Ilze uzvilka segu līdz zodam. � Ej ārā, ļauj saģērbties!

No visiem Filoloģijas fakultātes kursabiedriem Jānis Ilzei patika vis�labāk. Jau pārkāpdams augstskolas slieksni, viņ� zināja, ka pēc pieciem gadiem būs skolotājs, tāpat kā viņa vecvecāki un vecāki. Lēnās dabas un laucinieciskās stūrainības dēļ kursa meitenes viņu klusībā dēvēja par Poruka �bālo zēnu�. Jānis par to tikai smējās. Pa naktīm pre�u stacijā piepelnoties, viņ� iegādājās tādas pa�as firmas velvetenes kā pārējiem, pamazām apbru�ājās, iemācījās atsviest pretī vislielākajiem zobgaļiem. Studentu saie�anās viņ� vienīgais no pui�iem neņēma mutē ne pilītes alkohola, lai kā viņu par to izsmēja un izzoboja.

Abi ar Ilzi viņi jūsmoja par seno mūziku, gāja uz <rHortus musicus�, �-Cantabile� un citu ansambļu koncertiem, iegādājās skaņuplates, kasetes. Kad Jānis ieradās ar jaunu ierakstu un puķi rokās, abiem bija svētki. Ilze iededza pa�as lieto sveci, klusināti skanēja klavesīns, bija labi. Ne viens, ne otrs neapzinājās, ka gaisā līdz ar mūzikas skaņām lidinājās vārdos neizteiktā mīlestība.

Ilzei bija kauns, ka Jānis redz viņas nekārtīgo istabu. Pa�reiz tā atgādināja lauku veikala noliktavu. Uz krēsla atzveltnēm un galda stā�vēja Alvja vakar pirktais izlaiduma un reizē arī kāzu uzvalks, baltais krekls, zeķes, kaklasaites, laķenes, visam pāri izklāts plāns me�ģīņu līga�vas plīvurs un gari, balti cimdiņi. Rūpīgā tante vakar vēlu pēc Alvja mātes dotā saraksta bija pārbaudījusi, vai viss sagādāts.

�� Ejam, zēni, uz virtuvi, palīdziet sasmērēt sviestmaizes, � tante aicināja.

Iepriek�ējā naktī Ilze un Alvis aizpļāpājās līdz pat rītausmai. Viņi bija ne tikai brālis un māsa, kuriem kopīga bērnība, bet arī labi draugi. Ilze par Alvi zināja vairāk nekā māte. Viņa vēl pat nenojauta, kad brālis māsai jau tika uzticējis pa�u slepenāko � savu pirmo mīlestību pret Līgu.

��� Taisni neticami, cik daudz �ķēr�ļu vecāki liek savu bērnu laimes ceļā, tik jauniem neesot ko precēties, lai beidzot studijas, lai pieņemoties prātā, sarūpējot mājas vietu, mēbeles. Un kas tos bērniņus auklē�ot, pa�i vēl bērna prātā un tā tālāk bez gala � gan mamma, gan Rīgas vecāki dzied vienu un to pa�u dziesmu, � Alvim sirds bija pilna, vaja�dzēja to kādam izkratīt, un kam gan citam, ja ne Ilzei, kura viņu saprata no pusvārda. Pēc kāzām abi studēs Lauksaimniecības akadēmijā. Alvis ies uz mehanizaloriem, Līga � uz veterināriem. Lopiņi viņai vienmēr biju�i mīļi. � Mammai gan dro�inātāji izskrūvēsies to uzzinot, viņa visu mū�u Ligu noskaņojusi uz medicīnu, � Alvis smējās. Jelgavā abi noīrēs kādu istabiņu, galvenais, ka abi kopā un nebūs jāslapstās kā līdz �im. Viņu mazajā pilsētiņā ārstes meita un pasta priek�nieces dēls atradās visu pļāptantiņu acīs un uz mēlēm. Nepagūst viņi pārnākt no pastaigas, kad mammas jau zina, ka abi pie līkās priedes skūpstīju�ies. Skolotājas slepeni pētot Līgas augumu, vai neesot jau kas manāms. Tādēļ viņi atklāti visiem paziņoju�i, ka tūlīt pēc izlaiduma būs kāzas.

��� Sviestmaizes gatavas. Kur volejbumba?

��� Priek�namā aiz koferiem.

Alvis vēl tā kā svārstījās, esot mammai apsolījies būt atpakaļ.

�� Nekas, mamma nekur neaizbēgs. Aizbrauksi pirmdienas rītā, � Ilze pierunāja.

Svaiga gaisa izslāpu�i, rīdzinieki svētdienā traucās ārā no pilsētas uz apkārtnes me�iem, pie ūdeņiem, bet visvairāk uz jūrmalu. Vilcieni bija pārpildīti.

��� Paejam tālāk uz Kalngales pusi. Te nav kur izvērsties. Uzmīs vēl nejau�i kādai tantei uz var�acīm, būs jāklausās lekcija par �ausmīgajiem mūsdienu jaunie�iem, � Jānis ierosināja.

�� Tā bija skaista diena, � Ilze vēlāk, bridi pa brīdim visu atcerē�damās, teica kriminālmeklē�anas inspektoram. � Mēs aizgājām krietni tālu. Pui�i izģērbās un metās jūrā. Es tāpat pabradāju, ūdens izlikās pārāk auksts. Spēlējām bumbu. Sauļojāmies. Sakūrām ugunskuru, cepām līdzpaņemtās desiņas. Da�reiz ir tā, ka jāsmejas par katru sīkumu. Jānis, pēc bumbas lecot, ar visām drēbēm iekrita ūdenī. Nācās viņu �āvēt.

��� Un kā ar grādīgajiem dzērieniem? � inspektors pajautāja.

�� Tikai stipru melnu tēju un minerālūdeni. Mēs ar Jāni vispār ne pilītes alkohola, Alvis sporto, Didzis skolā iestājies atturībniekos.

�� Ja jūs, draugi, zinātu, cik es esmu laimīgs, � Alvis teica. � Pēc mēne�a kāzas! Medusmēnesi pavadīsim uz laukiem pie tēvmāmiņas, sagā�dāsim viņas gotiņai sienu, gatavosimies eksāmeniem un būsim visvisvis- laimīgākie-e+tvēki pasaulē.

��� Nelielies, es zinu vēl da�us laimīgos, � Didzis smējās.

��� Ko tu, zaļknābi, saproti no tādām lietām. Tev vēl mātes piens aiz lūpām. (Didzis ir gadu jaunāks par Alvi.)

�� Es mācos no labiem paraugiem, kuri nav tālu jāmeklē, � kā viņi staigā rociņās saķēru�ies, kā saldsērīgi nopū�as un slepeni skūpstās,

domādami, ka neviens to neredz. Es jau neko, es tikai vēroju, gan nā�kotnē noderēs, � Didzis zobojās.

Smiltīs gulēdami, vērojām, kā pa debesīm traucas mākoņi, un katrs tajos saskatījām savu � Didzis milzi ar atvērtu muti, kas taisās aprīt mazās, pūkainās mākoņu aitiņas, Alvis � milzīgu burukuģi, kurā abi ar Līgu traucās pretī nākotnei.

��� Tu aizmirsi kuģa puiku manā personā, � Didzis atkal nenoturējās. Kur� cits jums gatavos ēst un uzvilks buras?

��� Kur divi laimīgie, tur tre�ais lieks, to nu gan tavā vecumā vaja�dzētu zināt!

Alvis ar Didzi sāka spēlēt bumbu. Mēs ar Jāni basām kājām soļojām gar ūdens malu.

��� Tev patīk dzīvot uz laukiem? � Jānis pajautāja.

��� Jā. Nekur nav tik skaisti kā pie mūsu tēvmāmiņas.

��� Tad jau būs jāuzprasās ciemos.

��� Atbrauc Līgo vakarā.

��� Tad gan ne. Mūsmājās visi vīrie�i Jāņi � vectēvs, tētis, es. Līgo�tāji � radi, draugi, skolēni � sanāk no malu malām.

Pirmo reizi Jānis man stāstīja par savu bērnību: � Iedomājies pama�tīgu simtgadīgu celtni bieziem mūriem, klases telpām, guļamistabām, zāli un visu pārējo, kas vajadzīgs skolai. Savulaik tā pēc barona pils bijusi lielākā celtne visā pagastā. Barons, gnīda tāds, atteicies dot naudu skolas celtniecībai. Prastiem bauriem izglītība nākot vienīgi par ļaunu, sāk�oties visādas musinā�anas pret kungiem, neklausī�anas un dumpo��anās. Skolu pagasta ļaudis cēlu�i pa�u rokām un no savāktajiem līdzek�ļiem. Kaila kalna galā tā bijusi redzama iztālēm. Iedibināta tradīcija, ka katrs izlaidums stāda savus kokus. Pa�i pirmie, arī mana vectēva tēvs Jānis Ozols, stādīju�i ozolus, nāko�ie liepas, pēc tam kļavas un citus kokus. Mūsu izlaiduma kastaņas �opavasar krā�ņi uzziedēja. Parks tā sakuplojis, ka skolas ēka vairs nav redzama. Mana vectēva tēvam bijusi gai�a galva. Viņ� pa�mācības ceļā ieguvis skolotāja tiesības. Vectēvs par skolotāju nostrādāja piecdesmit gadu, nu jau sen kā pensijā, bet vēl mo�s. Taga�L tajā skolā māca mani vecī�i: māte � latvie�u valodu, tēvs � matemātiku. Drīz pienāks mana kārta. Ciematā pa�reiz ceļ jaunu vidusskolu. Būs liela sporta zāle, slēgts peldbaseins, �autuve, pat moto- trase. Sovhoza direktors noslēdzis līgumu ar studentu celtnieku vienību. Es arī strādā�u. Direktors jaunajiem skolotājiem sola dzīvokļus. Bet tu jau, tāpat kā visi mūsējie, gribēsi palikt pilsētā?

��� Nezinu, tik tālu vēl neesmu aizdomājusies, � atbildēju.

��� Ieraudzījusi mūsmājas, tu gan būsi mēma no pārsteiguma. īsts Brīvdabas muzejs. Nekas tur nav nojaukts kop� vectēva tēva laikiem. Klētiņas, kūts, vāgūzis, lielā rija kalniņā, dzīvojamā māja � viss sagla�bāts kā pagāju�ā gadsimtā. Pēc nāves tēvs mājas novēlējis padomju saimniecībai, lai rīko muzeju. Vāgūzis piekrauts ar da�ādām vecām lie�tām un darbarīkiem. Skolēni sanesu�i no malu malām ķocī�us, vīzes, pas�talas, vecas centrifūgas, sviesta kuļamos traukus, vērpjamo ratiņu, pat kuļma�īnu. Ilz, nu atbrauc pie manis. Es saviem vecī�iem tik daudz par tevi esmu sastāstījis, � Jānis lūdzās.

�� Lai notiek. Noliksim eksāmenus, nosvinēsim Alvim kāzas � un tad.

��� Mēdz apgalvot, ka nelaimi varot nojaust. Mēs bijām kā apskurbu�i no saules, aizmirsu�i par tuvajiem eksāmeniem, par sīkajām rūpēm un raizēm. Didzis un Alvis draiskojās kā brīvē palaisti kumeļi, staigāja uz rokām, sacentās, kur� aizlēks tālāk. Mēs ar Jāni sēdējām un klusējām. Es jutu viņa elpu sev uz pakau�a.

�� Zēl, te bija tik labi, varētu vēl pasēdēt, bet man �ovakar draudzī�bas sacīkstes ar sporta kluba pui�iem, � Jānis paskatījās pulkstenī un piecēlās. Alvis un Didzis pieteicās iet līdzi par uzmundrinātājiem. Aici�nāja arī mani, negribējās. Visi trīs atgriezās ap desmitiem ļoti apmie�rināti, esot uzvarēju�i.

Kriminālmeklē�anas inspektors saprata, ka Ilzei, tik sīki sve�am cil�vēkam stāstot par liktenīgo 28. maija dienu, kļūst vieglāk, un viņ� pacie�tīgi klausījās.

��� Pēc tam visi kopā dzērām tēju un skatījāmies pa televizoru ār�zemju estrādes koncertu. Jānis posās uz mājām. Alvis un Didzis pieteicās gabaliņu pavadīt. Man nāca miegs. Iedevu brālim tantes dzīvokļa atslēgu.

��� Pa�reiz ir pusdivpadsmit, vēlākais pēc pusstundas būsim mājās � tie bija pēdējie vārdi, kurus es no brāļa dzirdēju. Man nevajadzēja viņu laist, vai ne? � Ilze izmisu�ām acīm paskatījās inspektorā. � Tad brā�lis būtu dzīvs. Nevaru piedot, ka pierunāju Alvi palikt tosvētdien Rīgā. Nu mani visu mū�u vajās vainas apziņa.

Elektroniskais pulkstenis virs nama Kirova un Veidenbauma ielu stūrī naksnīgajās debesīs rakstīja minūtes � 23.45, 23.46. Lauris, Atis un Vladiks pa Ļeņina ielu devās uz Vecrīgas pusi. Jānis, Didzis un Alvis nāca viņiem pretī. Pie Zinību nama viņi satikās aci pret aci.

�� Ar �ito �ali man jānokārto rēķini! � Vladiks iesaucās un, saķēris Didzi aiz rokas, rāva pa celiņu uz avī�u kioska pusi. � Pārējos neaiz�tieciet, tie nav vainīgi!

�� Vai tu, vecīt, galvu esi saspiedis! � Didzis brīnījās, kad abi els�dami stāvēja aiz avī�u kioska.

�� Aizmirsi? Tūliņ atcerēsies! � Vladiks ar kāju iespēra Didzim pa pavēderi. Didzis nokrita �etrrāpus, bet, tiklīdz asās sāpes pārgāja, uzlēca kājās. Viņ� gan bija jaunāks, bet krietni druknāks par pretinieku. Satvē�ris Vladiku aiz pleciem, viņ� to krietni sapurināja. � Nemēģini vēlreiz, smagi norausies! Kas par lietu?

��� Atdod cēneri!

Nu Didzis atcerējās: reiz kādā kompānijā viņ� �im �alim bija paspē�lējis desmitnieku, bet pēc tam totāli aizmirsis.

�� Tādēļ jau nav jāpalai� nagi, � viņ� miermīlīgi noteica. � Pa��reiz man nav klāt. Satiksimies rīt, teiksim, tepat ap se�iem, un tu saņemsi savus rubļus.

��� Skaties tu man! � Vladiks piedraudēja. � Ja piemānīsi, pats būsi vainīgs.

Kamēr Didzis ar Vladiku kārtoja naudas rēķinus, notikumi ar pārē�jiem risinājās zibens ātrumā. Jānis un Alvis gribēja paiet Laurim un Atim garām. Tie neļāva. Atis Alvja jakas krū�u kabatā pamanīja importa saulesbrilles. Viņ� stāvēja sve�ajam puisim tik tuvu, ka skaidri saskatīja firmas zīmi �Paris� apaļā stikla labajā stūrī. Atis izstiepa roku un izvilka brilles. Alvis uz brīdi apstulba: kā tad tā � viņa brilles, par kurām speku�lantam samaksāti veseli divdesmit pieci rubļi, kādu Silainē nav nevienam pa�am, tagad grib atņemt!

��� Atdod! � Alvis uzsauca un izstiepa roku.

Lauris kādu laiku bija trenējies karatē. Nesavaldīgā rakstura un ne�disciplinētības dēļ treneris viņu bija padzinis no pulciņa. Alvja izstiepto- roku viņ� uztvēra kā signālu kautiņam. Savilcis pirkstus dūrē, viņ� trieca to pa sve�ā pui�a zodu. Tāpat vien, bez īpa�a iemesla.

Atis, to redzēdams, metās virsū Jānim. No negaidītā trieciena Jānis aug�pēdus nokrita uz asfaltētā trotuāra un palika guļam. No Laura sitiena Alvis sabruka zemē, tad lēnām piecēlās un sāka tā dīvaini strei�puļot uz ielas brauktuves pusi, nokrita uz vēdera, kā peldot izpleta rokas un vairs nekustējās. Pulkstenis Kirova un Veidenbauma ielu stūrī rā�dīja 23.53.

���� Ka neuzbrauc kāda ma�īna, � Atis ieteicās. Abi piegāja Alvim

klāt. � Ei, tu, rausies aug�ā! � Lauris uzkliedza un piebikstīja guļo�a�jam pie sāniem. Alvis nekustējās.

��� Iztēlojas, maita! � Atim kājās bija ar metālu apkaltas ādas kur�pes. Viņ� vairākas reizes no visa spēka iespēra Alvim pa pieri. No uz�plēstās rētas sāka tecēt asinis.

��� Ve�i, lai�amies! � piesteidzās Vladiks. � Mili�i brauc! � Pui�i ieskrēja Komunāru parkā. � Te pārāk klaj�, � Lauris �ukstēja, � mūs pamanīs.

Milicijas ma�īna, zilas gaismas dzirksteles mirk�ķinādama, aizdrāzās pa Kirova ielu. Bija pagāju�as trīs minūtes. Didzis palīdzēja Jānim pie�celties. Kreisā acs viņam sāka piepampt, uz vaiga rēgojās asiņains no- brāzums. Alvis joprojām nekustīgi gulēja ielas vidū. Didzis paņēma viņu aiz kājām, Jānis zem padusēm � un uzmanīgi noguldīja uz sola. Alvis dīvaini nogārdzās un apklusa. Pla�i ieplestās acis stingi raudzījās zvaig��ņotajās debesīs. Rokas ļengani nokarājās abpus solam.

��� Tu paliec, es izsauk�u �ātros�, � Jānis uzsauca un metās uz Kirova ielas pusi. Didzis pirmo reizi savā mū�ā skatījās nāvei sejā un nespēja apjēgt notiku�o. Vēl pirms stundas viņi bija aizgūtnēm smēju��ies un jokoju�ies. Nē, nevar būt, ka Alvis beigts.

Pamazām pie sola salasījās ziņkārīgo bariņ�. Sirēnai skaļi gaudojot, piebrauca �ātrās palīdzības� ma�īna. Ārsts pataustīja Alvja pulsu, pār�baudīja sirdsdarbību un aizspieda acis.

��� Es tos maitas sadzī�u rokā, kaut no elles izrau�u! � Didzis �uk�stēdams zvērēja. � Dzīvību pret dzīvību!

��� Pareizi! Slaistās apkārt, prātu nodzēru�i, bariem vien, godīgiem cilvēkiem tumsā pa ielu bail iet. Tepat pie pieminekļa stāv milicis, kur tas bija, ka neredzēja! � vēlīnie garāmgājēji cits caur citu sauca. Ārsts, blakus �oferim sēdēdams, rakstīja ziņojumu, pieminēdams visus redza�mos sasitumus, kas varētu būt nāves cēlonis. � Ļoti �ēl, vairāk mēs nekā nevaram palīdzēt, � viņ� atvadoties paspieda Did�a roku. � Pa rāciju izsauksim milicijas patruļu.

Pēc da�ām minūtēm piebrauca milicijas ma�īna. Operatīvā grupa lie�ti�ķi ķērās pie darba, iztaujāja lieciniekus, rakstīja protokolu, zīmēja norises shēmu. Operatīvās grupas ārsts vēlreiz izmeklēja cietu�o, cen�o�ties pamanīt kaut mazāko dzīvības dzirkstelīti. Pēc viņa norādījuma foto�grāfs zibsnīja aparātu, uzņemdams ievainojumus'tuvplānā.

��� Varbūt tie �aļi ir tepat tuvumā? � Jānis ieminējās.

���� Maz ticams, � kriminālmeklē�anas inspektoram �ai ziņā bija liela pieredze, � bet var jau pameģinat. Didzis un viens no mili�iem iesēdās ma�īnā un apbraukāja tuvējos kvartālus.

�� Noslēpu�ies, mērgļi, zina, ko izdarīju�i. To vienu, Vladiku, es pa�zīstu. Gan sadzī�u pēdas arī pārējiem.

�� Ar to nodarbosies mūsu operatīvā grupa, skaidrs? � milicis stin�gri noteica. � Pa�iem uz savu roku nekā neuzsākt! Pasaki, kur tas Vla�diks dzīvo?

��� Aiz VEF Kultūras pils, adresi nezinu, varu parādīt.

Ielas bija tuk�as. Pilsēta gulēja. Ma�īna traucās ātri. � Lūk, tā māja, tre�ais stāvs. Vladimirs Cumiks.

Kad viņi atgriezās, operatīvā grupa savu darbu jau bija beigusi. Inspektors atdeva Didzim Alvja mantas � celofānā ietītu pasi, kom�jaunatnes biedra karti, atslēgas, maciņu ar trim rubļiem.

��� Uz morgu!

Milicijas ma�īna aizbrauca. Ziņkārīgie izklīda. Ielas vidū melnēja asins peļķe. Uz trotuāra gulēja samīlas saulesbrilles. Didzis tās pacēla. Viens stikls bija vesels. Pulkstenis rādīja 1.46. Smagiem soļiem Jānis un Didzis devās atpakaļ pie Ilzes. Kāda dzīve bija pārtrūkusi ceļa sā�kumā. Vienai mātei vairs nebija dēla, māsai � brāļa, līgavai � iemīļotā.

Pirmajā nomidzī ieslīgusī Ilze kā pa sapņiem dzirdēja troksni kori�dorā, bet nekādi nespēja atmosties. Tikai tad, kad tante pilnā balsī ierau�dājās, viņa uztrūkās un tāpat naktskreklā metās pie durvīm.

��� Alvīti nositu�i, nelie�i! � tante �ņukstēja.

��� Kādēļ? � Ilze iesaucās un apklusa, pamanījusi Jāņa savainoto seju. Jānis aplika roku ap Ilzes pleciem un juta, ka viņa dreb kā drudzī. Sajā brīdī viņ� no�ēloja, ka nav Aivja vietā. Viņa dēļ Ilze dro�i vien tā nebēdātos.

��� Kā lai es to pasaku mātei? Viņa dzīvo vienīgi Alvim.

��� Gribi, es brauk�u tev līdzi? � Jānis piesolījās.

Ilze klusēdama pakratīja galvu. Lēnām, rūpīgi viņa lika koferī brāļa kāzu uzvalku, ar kuru nu būs jādodas pēdējā gaitā, ar pirkstiem izglu�dināja katru krunciņu baltajā kreklā. Paņēmusi rokās līgavas plīvuru, no jauna skaļi ieraudājās. Jānis nezināja, kā lai viņu mierina, un vai vispār �ādā bēdu brīdī drīkst mierināt?

Ceļā uz Silaini pazīstams katrs ceļa līkums, birztala, apdzīvota vieta. Tūliņ aiz me�a kļūs redzams pilsētiņas baznīcas tornis. Ilzi sagrāba bai�les: kā māte to pārdzīvos?

Autoostā viņa satika kādreizējās klasesbiedrenes. Viņas priecīgi �aloja. Ilze sakoda zobus, par notiku�o te vēl neviens nezināja.

Klusi pavērusi mātes kabineta durvis, viņa palūkojās iek�ā. Te nekas nebija mainījies. Tie pa�i ziedo�ie ģerāniju podi uz palodzes, apbru�ātie skapji gar sienām. Māte, kā vienmēr tērpusies tum�ā kostīmā, sniegbaltā blūzītē, sēdēja pie vecmodīgā apjomīgā rakstāmgalda un, lūpas kusti�nādama, lasīja kādu dokumentu. Nesen iegādātās brilles vērta viņas seju sve�āku. Pa translāciju skanēja jautra mūzika. Ilze stāvēja pie durvīm kā sastingusi un pat nemanīja, ka pa vaigiem rit asaras.

��� Ilze, tu? � māte pacfcla galvu. � Kur Alvis? Es viņu izgaidījos ar vakara autobusu. Biju aizstaigājusi pretim. Domāju, varbūt smagi nesamie, palīdzē�u.

Ieskatījusies asarainajā sejā, māte pieskrēja pie meitas un sāka viņu kratīt aiz pleciem.

��� Runā ta�u, kas noticis ar Alvi?

��� Alvis miris.

��� Nav tiesa. Tu mānies! Tas nevar, nedrīkst notikt.

Priekā eju pie jums,

Priekā jādzīvo mums,

Jūtu es, prieks vienmēr man būs� �

pa translāciju skanēja Vanzovi�a zēniskā balss. Māte lēnām piegāja pie reproduktora un izrāva kontakta dak�iņu, tad atsēdās savā krēslā un aizsedza seju rokām. Vēj� kustināja plānos neilona aizkarus. Smar�oja pēc ceriņiem.

�� Gribēju pati braukt līdzi. Sirds nojauta nelaimi. Bet Alvis � nē un nē, neesot vairs mazais. Pēc mēne�a kāzas. Runā!

Ilze, brī�iem balsij aizlūstot, izstastīja visu.

��� Kādēļ tu viņu palaidi naktī?

��� Kā es varēju zināt? Lieli pui�i ta�u un vēl trijatā.

��� Es tos nelie�us pati savām rokām, � māte nesavaldīgi iekliedzās un sāka raudāt pilnā balsī. Vecā pilsētas pastniece, Lizbetes tante, pavēra kabineta durvis, brītiņu neziņā pamīņājās, tad klusām atkal aizvēra.

Pēterbaznīcas tornī nosita divpadsmit rei�u.

Lauris ar Ati brīdi klaiņoja pa Bastejkalnu. Neredzēja neviena cilvēka.

��� Man visu laiku tāda sajūta, ka rokas asiņainas, � Atis teica.

��� No kā tad? Tu ta�u viņu ar kājām.

Atis nokāpa pie ūdens un ilgi mazgāja rokas un kurpes.

��� Bet ja nu mēs to �ali patie�ām pataisījām aukstu?

�� Negvelz muļķības. Es viņam iebelzu vienu vienīgu reizi. No tā nemirst. Tu gan spārdīji kā aptaurēts.

��� Sanāca trakas dusmas. Ko tēlojas, neceļas aug�ā.

Abi klusēdami pagāja garām Pulvertornim un iegriezās Filharmoni�jas skvēriņā. Vladika nebija.

��� Notrusījās, maitai � Lauris nospļāvās.

�� Ja kas, sitas jau mēli aiz zobiem neturēs, izliks visu kā uz delnas.

��� Derētu iedzert, lai aizmirstas.

�� Vladiku nav ko gaidīt. Ejam uz �Zaļo vārnu�, tur manai eks- mammai Dzidrai pazīstams obers.

�Zaļā vārna� bija ciet. Kādā �ķūņu ielas ēdnīcā svinēja kāzas. Visi korī skandēja: �Rūgts, rūgts!� Logi bija aizklāti, redzēt nekā nevarēja.

��� Ejam iek�ā. Sajā barā mūs nepamanīs. Visi krietni burās, � Lau�ris vedināja.

Ēdnīcas durvis bija aizslēgtas. Laura klauvējienus neviens nedzirdēja. Atskaņotājs rēca pilnā skaļumā. Lauris pacēla kāju un izsita durvju stiklu. Izņemt no iek�puses atslēgu un atslēgt durvis bija sekun�u darbs. Priek�telpā abi sastapās ar kāzu viesiem.

��� Ve�i! Re, kur zagļi! � kāds iesaucās.

��� Lai�amies! � Atis saņēma Lauri aiz rokas un izrāva ārā. Viņi plecu pie gļeca skrēja pa �aurajām Vecrīgas ieliņām, un vesels bars iereibu�u pui�u mina viņiem uz papē�iem. Beidzot vajātāji atpalika. Atis ievilka Lauri kādā pagalmiņā. Abi ieslēpās �aurajā spraugā starp atkri�tumu tvertnēm un sarkanu �iguli. Brīdi klusēja un smagi elpoja. Pa atkritumiem pīkstēdamas ņēmās �urkas. Atis riebumā sarāvās, kad krietna kaķēna lieluma dzīvnieks pārrāpās viņam pār kāju. Smirdēja pēc pūsto�iem produktiem un urīna.

Lauris izvilka no d�insenēm savu unikālo kabatas nazi ar skrūv�griezi un visādiem citādiem instrumentiem un sāka taustīties gar ma�īnu.

��� Viss kārtībā, � viņ� pēc krietna brī�a �ukstēja. � Tas stulbenis nav pat pieslēdzis signalizāciju. Izstumsim ma�īnu � un lai�am prom. Rīt mēs būsim jau gabalā.

��� Uz kurieni tad?

��� Sākumā kaut vai pie mana vectēva. Viņ� ir me�sargs pie pa�as Igaunijas robe�as. Tur neviens mums pēdas nesadzīs. Pāris dienas nogai�dīsim, līdz viss apklust, un tad jau manīs. Ja mēs to �ali pataisījām auk�stu, tad jālai�as kur tālāk. Atsēdēt daudzus gadus stingra re�īma kolo�nijā nerentējas.

�� Tie�i tādām stiklainām acīm skatījās viens no mūsu skolas, kad viņu sabrauca automa�īna, � Atis teica.

��� Neprāto, ķeries klāt! � Lauris izrīkoja.

Pa abiem viņi ar pūlēm izstūma ma�īnu uz ielas. Lauris iedarbināja motoru. Atis sēdās pie stūres.

��� Dragā uz maksimālo! � Lauris teica. � Es lik�os aizmugurē pa�gulēt, pēc tam tevi nomainī�u.

�� Ja nu dru�iņiki aptur?

�� Teiksim, ka gribējām pavizināties, ka pēc tam ma�īnu atvestu atpakaļ. Simtnieku, kas par to draud, gan sen�i sableķos.

Me�ā aiz Smiltenes pietrūka benzīna.

��� Kas ir? � Lauris uztrūkās no miega. Bagā�niekā, par laimi, atrada rezerves kannu.

�� Motors pārkarsis, jādabū ūdens, � Atis pacēla kapotu. Izplūda zilgans dūmu mākonis.

�� Dulls tu esi! � Lauris nolamājās. � Tepat aiz ceļa līkuma ir dīķītis.

Ar vecu spaini, kuru kāds bija pametis pie laipas, viņi pielēja radia�toru.

�� Jānosmērē numurs, katram gadījumam, � Lauris teica un paņēma no dīķa malas dūņu sauju. � Mili�i kļuvu�i varen naski. Par katru aiz�dzīto ma�īnu nekavējoties ziņo galvenajiem VAI posteņiem. Liecies slīpil Nav vairs tālu un pa me�iem vien, es kruķī�u baranku.

Atis ar pūlēm atvēra acis un pirmajā brīdī neattapās, kur atrodas. Pa notirpu�ajām kājām tekalēja skudriņas. Sāpēja galva. Viņi atradās uz me�a ceļa līdzās kaut kādām malkas grēdām. Visapkārt �alca priedes, kaut kur netālu kala dzenis. Pa zaļajām sūnām lēkāja saules zaķī�i.

��� Svempies ārā! Iestumsim vāģi starp malkas strēķiem un nomaskē�sim. Vēlāk izķidāsim un deta|as uzsitīsim gaisā! � Lauris izrīkoja. Abi norāvās krietnu stundu, bet tad arī darbs bija godam veikts. No ārpuses neviens nespēja pateikt, ka zem �ķilām paslēpta ma�īna.

Tālumā atskanēja mopēda tark�ķē�ana. Abi aizslēpās aiz malkas. Garām pabrauca vecs vīrs sirmu bārdu un me�sarga formas cepuri galvā.

��� Vectēvs, � Lauris teica. � Aizjoza uz centru. Tik ātri mājās nebūs. Ejam!

��� Baigi gribas rīt, � Atis atzinās.

Me�s atkāpās, atsegdams nelielu klajumu. Vecās mājas grima ceriņ- ziedu kupenās. Suns saņēma nācējus ar niknu rie�anu, bet, pazinis Lauri, no prieka slējās stāvus un centās nolaizīt seju.

Te bija dzimusi un uzaugusi Laura māte, te viņ� bija pavadījis savas bērnības vasaras.

Kamēr Atis snauduļoja mauriņā ceriņkrūmu ēnā, Lauris vistu pērkļos sameklēja olas, nogrieza pagrabā krietnu �āvētas ga|as �ķēli. Neaizmirsa arī pāris pudeles ar bērzsulām. Cūkgrāpī, kā vienmēr, stāvēja ar visu mizu vārīti kartupeli. Drīz vien uz pannas �urkstēja ga|a, piepildīdama virtuvi ar tīkamu smar�u.

��� Vectēvam acīs labāk nerādīties, � Lauris ēzdams skaidroja. � Tas ir krama vecis, no godīgajiem, saproti. Apmetīsimies kūtsaug�ā. Tur vēl saglabājies pērnais siens. Paņemsim pa segai un palagam, vecais jau pa skapjiem nerakņāsies. Badā nenomirsim � piens, olas, gaļa, kartu�peli, ko vēl. Vecais no agra rīta līdz vēlai pēcpusdienai pa me�u. Tik vien pārnāk, kā pusdienlaikā izslaukt govi un nosnausties. Ko baidīties nav, bet labāk piesargāties.

��� Vecais te dzīvo viens?

��� Jā. Vecāmāte pērnruden nomira. Ve�uks pavisam sakrities. Māte aicina uz Rīgu, bet viņ� bez me�a nevar, jocīgi, vai ne? Man gan te vienam būtu garlaicīgi, sevi�ķi rudeņos un ziemā. Ēdiena pārpalikumu uznesusi kūtsaug�ā vakariņu tiesai, piekopu�i virtuvi, abi pui�i devās paklaiņot pa^apkārtni. Velna dzirnavas, kas Laurim bērnībā iedvesa bais�mas ar slepkavnieku stāstiem, tagad stāvēja vientuļas un nopostītas. Lie�lais rats negriezās, skaistie senlaiku jumta dakstiņi noplēsti un aizvesti, sijas satrūdēju�as, iekārta izvazāta.

��� Vectēvs stāstīja, drīz pēc kara bandīti dzirnavnieku nositu�i, bet viņa skaisto sievu, igaunieti, aizvedu�i uz me�u visai bandai par piegu- lētāju. Pēc vairākiem mēne�iem nabadzīti atradu�i beigtu piesietu pie dzirnavu rata. Bandīti izsekoti un saņemti ciet. Viņu bunkurs vēl tagad atrodas me�a vidū, varu parādīt.

��� Apklusti! � Atis izsaucās. � Jau tā draņķīgi ap dū�u � un tu vēl ar saviem �ausmu stāstiem!

��� Dāmiņa atradusies ar papīra nerviem! � Lauris apskaitās.

Pievakarē, mopēda tark�ķi izdzirdu�i, abi uzlīda kūtsaug�ā un pa

lūkas spraugu vēroja, kā suns, priecīgi ņcrkstēdams, sveic saimnieku, kā vectēvs nāk uz kūti ar cūkēdienu spaini un abi suķi sāk kviekt, bet pēc tam �ņakstināt un apmierināti ruk�ķēt. Saimnieku saukdama, upmalā iemavās govs. � Eju jau, eju! � vectēvs pa veca cilvēka paradumam skaļi noteica. Vēl pēc kāda laiciņa slaucenē sāka �urkstēt piens. Nepa�cietīgi ieņaudējās kaķis. � Pagaidi, ko trinies gar kājām!

Lauris pasmaidīja, iedomādamies, kā vecais medīgais runcis Iloks nepacietīgi baksta ar purnu slauceni. Savu piena lāsi viņ� godam nopel�nījis. Mājās nemanīja nevienu peli.

��� Vai tu gribētu visu mū�u nodzīvot �eit kā tavs vectēvs?

��� Miljons rei�u labāk nekā stingrā re�īma kolonijā.

Atim bija �ķitis, ka te uz laukiem Lauris notiku�o jau aizmirsis. Viņ� kļūdījās.

�� Nez kā tagad mājās? � Atis, vaļējām acīm tumsā raudzīdamies, prātoja. Māte dro�i vien apzvanījusi milicijas iecirkņus.

��� Es ar savējo salēcos, vēl vienmēr uzskata mani par sīko, kuru var izkomandēt, kā pa�ai patīk. Vecais par mani neliksies ne zinis.

Līdz rītausmai bezmiegā ar drūmām domām nokaudamās, Danuta Brice beidzot iedzēra nembutālu un iekrita murgainā miegā. Viņu pamo�dināja suņa niknā rie�ana un uzstājīga zvanī�ana pie ārdurvīm. Danuta paskatījās pulkstenī � 7.52, uzmeta plecos rīta kleitu un tāpat plast�masas rullī�iem matos steidzās lejā pie durvīm. Atis tas nevar būt, viņu suns nerietu.

��� Atveriet, milicija!

��� Ko jums vajag?

��� Ati Brici.

��� Tūliņ, es iesprosto�u suni.

Viņa satvēra D�o aiz siksnas un iegrūda vannas istabā. Ar katru straujo sirds pukstienu deniņos atbalsojās sāpe: �Atim dzērumā kaut kas noticis, varbūt kāds piekāvis vai pat��

Kriminālmeklē�anas inspektors parādīja dokumentus. � Pasauciet AUT

��� Es nezinu� � Danuta pārlaida acis priek�nama garderobei, sporta jakas nebija, kurpju arī ne. � Dro�i vien savā istabā guļ.

Pa trepēm otrajā stāvā kāpdama, Danuta vēl cerēja, ka dēls būs pār�nācis, viņai nemanot. Istaba bija tuk�a.

��� Varbūt aizgājis uz darbu? Viņam prakse mēbeļu fabrikā. Vai kas noticis?

�� Jūsu dēls nositis cilvēku.

��� Nav tiesa! � Danuta iekliedzās. � Viņ� pat sliekai nespēj nodarīt pāri. Atis ne. Tie drauģeļi Vladiks un Lauris! Atvilkās vakar un piedzir�dīja. Un aizgāja visi trīs kopā.

��� Kas te notiek?

��� Lūk, arī tēvs. Viņi muld, ka mūsu zēns nositis cilvēku!

Inspektors pavir�i izstaigāja telpas, nolicēja, ka Ata nav, tāpat kā

nebija arī Laura.

��� Nekur viņi neaizbēgs, atradīsim. Vainīgā pa�a labā ieteicu pie�teikties brīvprātīgi. Te būs adrese un telefona numurs, � inspektors pasniedza Dāvidam Bricim vizītkarti. Mili�i aizbrauca.

�� Tev acu pierē nebija! Vai vakar neredzēji, ka zēns dzer vienā laidā?

�� Goda vārds, nemanīju. Priek�pusdienā viņ� lapenē cītīgi zīmēja. Vēlāk abi kopā paēdām pusdienas. Tad es aizgāju uz darbnīcu un vairs�viņu netiku redzējis.

��� Un tas esot tēvs! Draņķa pinumi viņam svarīgāki par pa�a dēlu! � Danuta izmisumā un dusmās kliedza uz vīru. � Te nu ir tavas audzinā�anas rezultāts! Dēls uzspļauj tādam tēvam! Citi dēli bīstas no saviem tēviem, paklausa, bet tu, kas tu esi Atim? Tuk�s gaiss, vairāk nekas. Visu mū�u man nācies vienai vilkt smago ģimenes vezumu.

Dāvids Bricis nekā neatbildēja, zināja, ka tas ir veltīgi. Paņēmis no medicīnas skapī�a baldriāna pilienus, viņ� uzpilināja uz cukurgrauda un pasniedza sievai. Tad uzvārīja stipru kafiju.

Danuta pamazām nomierinājās. � Vispirms jāuzzina, kas īsti noticis. Milicijā mums neviens neko neteiks. Jāsameklē kāds pazīstams jurists. To es uzņemos. Tu varētu sameklēt Laura un Vladika vecākus. Abi mācās vienā skolā, tur arī dabūsi adreses. Pēcpusdienā sazvanī�os. � Savā istabā Danuta paskatījās spogulī, �ausmas, acis saraudātas, aizpampu�as, de�guns sarkans. Vakar viņa bija jutusies tik priecīga un atraisīta. Visi apgalvoja, ka viņa izskatoties par desmit gadiem jaunāka. Vēsturnieks, tas zvērinātais vecpuisis, viņai līdzās vien staigāja un teica neveiklus komplimentus. Kādē) dzīve ir kā �ūpoles � pēc līksmas aug�upejas vien�mēr seko kritiens lejup? Vismī|āk viņa tagad ieraktos spilvenos un izrau�dātos, bet nācās savaldīties. Skolā ritēja eksāmeni, izlaidums durvju priek�ā.

Dāvids Bricis sēdēja mazajā kambarītī grāmatu krātuves aizmugurē, kura nosaukums �direktora kabinets� skanēja kā izsmiekls. Tik vien te bija vietas kā senlaicīgam rakstāmgaldam, pa�a rokām pītam atpūtas krēslam un grāmatu skapjiem gar aizmugurējo sienu.

Dāvida domas nebija pie darba.

�Skolas uzdevums ir mācīt, ģimenes � audzināt,� � tāds ir Danutas iemīļotais izteiciens. Nu iznāk, ka mēs esam izaudzināju�i slepkavu. Puse vainas man jāuzņemas. Ko es, tēvs, esmu darījis, lai vienīgais dēls kļūtu par krietnu, sabiedrībai derīgu cilvēku? Kad puikiņ� bija mazs � mācīju zīmēt, ieklausīties putnu dziesmās, mīlēt dabu. Nu jau vairākus gadus viņ� dzīvo savā pasaulē, uz kurieni vecākiem ceļ� slēgts. Tā ir netīkama, slikta ar iedzer�anām, vieglprātīgiem skuķiem� Viņa acu priek�ā vei�dojās patērētājs, prasītājs, kundziņ�. Mīļā miera labā nestrīdējās ar sievu, cerēja, ka armija iemācīs disciplīnu, dzīve aplauzīs ragus, puisis nāks pie prāta. Tāds talants kā viņam, retam pie�ķirts. Darbnīcā uz plaukta stāv mapes ar bērnu dienu zīmējumiem. Kādreiz Dāvids bija pār�liecināts, ka dēls īstenos viņa nepiepildītos sapņus. Viņam, tēvam, vaja�dzēja par to cīnīties, ar pārliecinā�anu, jā, pat ar bardzību. Kā lai izpērk savu vainu dēla priek�ā?

Tam nosistajam arī ir vecāki, kuri, tāpat kā viņ�, sapņoja par sava dēla laimīgu nākotni, par mierīgām vecuma dienām mazbērnu vidū. Ko tagad viņi pārdzīvo?

Nav ko iepriek� spriedelēt. Sievai taisnība, jāsameklē Ata drauģeļi, jāaprunājas ar viņu vecākiem. Varbūt tas nosistais bija pēdējais draņķis, pats uzbruka, un pui�i tikai aizstāvējās? Kaut nu tā būtu!

Laura tēvu Dāvids pazina jau gadiem ilgi. Viņ� izlīdzēja, ja Bri�iem kas saķērās centrālapkures sistēmā vai ūdensvadā. �oreiz atslēdznieks bija skaidrā. Puiku neesot redzējis kop� vakardienas, kad viņ� priek��pusdienā vēl gulējis. � Dro�i vien aizvilcies pie mātes. Pavisam izlaidies pēdējā laikā � runā pretim, rāda zobus kā nikns suns, � viņ� vēl no�teica. � Būs jānoslānī, lai sajūt bijību.

��� Vai kas noticis? Dzidra muldēja, milicis esot taujājis pēc puikas?

�� Nē, � Bricis izvairījās teikt patiesību. � Mans Atis naktī nebija mājās. Sieva uztraucas. Domājām, varbūt jūsu dēls kaut ko zina? �Var būt, ka viss noskaidrojas, un viņi uztraucas par velti.� Dāvids Bricis, pie Laura mātes braukdams, pats sevi mierinaja.

��� Vēl nebiju aizgājusi uz darbu, kad mili�i klāt, jautā, kur dēls? � Laura māte uztraukumā knak�ķināja pirkstus. � Saku � pie �ķirtā vīra. Sie � tur neesot. Drīz pēc tam atskrēja Vladika māte. Vienās asarās, dēls saņemts ciet. Svētdien teicies nākt pie manējā un tad � pie Ata, tas ir jūsējā. �orīt, pārnākusi no nakts de�ūras, atradu uz galda zīmīti: �Esam iejaukti kautiņā. Aizbraucu ar mili�iem noskaidrot apstākļus,� � un vairāk nekas. Abas aizgājām uz milicijas bērnistabu, tur man pazīs�tama inspektore, Laurim reiz iznāca saķer�anās ar likumu. Nekā neuzzi�nājām. Par ko, par ko man tāds sods! � Laura māte �ņukstēja. � Sā�kumā dzērājs vīrs uz kakla, tagad dēls palaidnis, visu savu mū�u esmu godīgi strādājusi. Nav mana vaina, ka ekonomistiem tik mazas algas. Laurim tēva plātīgā daba, viņam par varītēm vajag tikai ārzemniecisko. Par ko lai es to sagādāju? Ar maniem simt desmit rubļiem labi ja pietiek skopam ēdienam un īrei. Tad nu pasācis spekulēt. Un nu vēl �itā ne�laime �

��� Kādēļ jūs viņu laidāt pie tā dzērāja?

��� Kā lai notur? Tur brīvība, dari, ko gribi, ej, kur vēlies, neviens par viņu neliekas ne zinis. Pie manis stingrība: �Vai stundas sagatavoji, kur ej, kad būsi mājās?� Tas jau nepatīk, tādēļ mūk pie tēva. Pēdējo reizi aizgāja, man ne vārda nesakot. Nu ko�u sev pirkstos, kādēļ neskrēju pakaļ, ar varu nevedu atpakaļ!

��� Vēl jau nekas noteikts nav zināms, � Bricis viņu mierināja. � Pui�eļi bija sadzēru�ies, un tad prātiņ� vējā. Jāsadzen viņi rokā, ātrāk nekā to izdarīs milicija. Jums nav kādi radi vai tuvi draugi uz laukiem, kur viņi varētu paslēpties?

��� Kā ne, tēvs � me�sargs, dzīvo liela me�a vidū.

Divas dieftas Atis un Lauris noslaistījās pa vectēva mājām, izgulējās līdz riebumam.

�� Varbūt tas �alis jau vesels, un mēs te velti nīkstam? � Atis tre��ajā dienā nenocietās.

��� Kā uzzināt?

��� Piezvanī�u Vladikam.

�� Jākāto uz centru. Bet mani tur katrs suns pazīst.

��� Tu nelien acīs. Es zvanī�u.

Atis pieteica uzreiz divas sarunas � ar Vladiku un savām mājām.

��� Vladika nav, � viņa māte atbildēja.

��� Kad būs?

��� Nezinu. Kas zvana?

Atis nolika klausuli.

��� Tu dzīvs? Paldies dievam! � mātes balsī skanēja prieks. � Kur tu esi? Mēs izmeklējāmies malu malās.

��� Vladiks nebija?

�� Tavs Vladiks apcietināts! Par slepkavību. Milicija meklē tevi un Lauri. Nāc ātrāk mājās un saki, ka tas ir pārpratums.

��� Neuztraucies par mani, gan viss noskaidrosies.

��� Kur tu esi? Hallo, hallo! Vai tu mani dzirdi? Centrāle mūs atvie�noja! � māte sauca.

��� Vai jūs beidzāt? � vietējā telefoniste apjautājās.

��� Jā.

��� Nu esam mēslos līdz ausīm. Te mūs drīz vien noķers kā peles slazdā. � Līdz �im brīdim arī Lauris bija cie�i pārliecināts, ka varbūt viss beigsies labi.

��� Brauksim atpakaļ uz Rīgu un pieteiksimies brīvprātīgi. Iestāstīsim, ka viņi pirmie uzbruka. Ka mēs tikai aizstāvējāmies. Par to nesoda.

��� Tā jau nu mums ticēs. Neaizmirsti, ka mēs bijām krietnās burās, bet viņi skaidri kā stikliņi. Piesies mums desmit gadus stingrā re�īmā. Vai tu maz apjēdz, ko tas nozīmē? Starp visādiem krimiķiem. Man cits plāns. Apmainīsim ma�īnai numuru un laidīsim uz Kolas pussalu. Gan Murmanskā vai kur citur darbu atradīsim.

��� Tev pase ir līdzi?

��� Nav.

�� Man arī ne.

��� Samuldēsim kaut ko. Teiksim, braucām pa upi ar gumijas pūsli, tas krācēs apgāzās, viss nogrima pa tīro, mēs pa�i tikko dzīvi palikām.

�� Tie tur nav no dumjām mājām. Piezvanīs uz Rīgu milicijai un gatavs � ar konvoju atpakaļ uz dzimteni.

��� Kā gribi. Es riskē�u. Jātiek pāri pie norvēģiem, tad esam glābti.

��� Nefantazē. Robe�u apsargā no abām pusēm.

��� Gan jau kāds kontrabandists atradīsies, kas parādīs ceļu.

��� Par skaistām acīm?

��� Par zeltu.

��� Kur tu zeltu rausi?

��� Tā būs mana darī�ana. � Azartisko, neapdomīgo Lauri pa�a plāns iejūsmināja.

��� Paskatīsimies, kā dzīvo norvēģi, ja nepatiks, laidīsim uz Ameriku. Vilis Lācis, par melno uz kuģa strādādams, puspasaules apbraukāja. Un D�eks Londons! Vai mums spēka trūkst? Pats galvenais � nokļūt līdz robe�ai. Aizej uz grāmatveikalu, nopērc pamatīgu Padomju Savienības karti un autoceļu atlasu. Un pārtikas bodē kaut ko ēdamu: maizi, kon�servus, aliņu.

Atis negribīgi pa karsto sauli soļoja atpakaļ uz centru. Visas �īs trīs dienas viņ� bija klusībā cerējis, ka tiks sveikā cauri, kā vienmēr, kad sadūrās ar likumu, mamma izpestīs, pielūgsies to puisi, kuram iespēra. Nu nekā. Nāksies atsēdēt ne vienu vien gadiņu. Dripes �Kolonijas audzi�nātāja piezīmes�, Blaumaņa �Neredzamie vaibsti� un vēl citas tamlīdzī�gas grāmatas bija lasījis, zināja, kas viņu sagaida. Varbūt Laurim tais�nība, jālai�as uz ātrāko prom?

Grāmatveikala pārdevēja, sieviete pensijas gados, nopētījusi ienācēju, atbildēja, ka autoceļu atlass viņu veikalā esot deficīta prece. Pārējās kartes guļot tajā plauktā, lai pats paskatoties, kādu gribot. Atim pavei�cās, atrada Padomju Savienības ziemeļrietumu daļas karti, lielu kā palagu.

Apmetu�ies puķēm apaugu�ā upmalas pļaviņā, abi ņēmās to pētīt.

��� Somi ar roku sasniedzami, bet tur pirmais viņējo robe�sargu pos�tenis mūs atgādās atpakaļ, � Lauris sprieda. � Kādus pāris mēne�us, kamēr gai�as naktis, nāksies padzīvot Karēlijas me�os. Uzcelsim skuju būdu, mak�ķerēsim zivis, vārīsim zupu. Kartupeļus nopirksim no vietē�jiem. Dzīvosim kā partizāni kara laikā.

��� Līdz rudenim, kad sāksies sals, nekāda vaina, � Atis piekrita. � Tikai odu tur esot milzums.

��� Nopirksim �Taigu�.

��� Zēl, ka nav medību bises.

��� Neuztraucies. Bise būs ar visām skrotīm un patronām. Jānovīlē garais stobrs, iznāks pamatīgs blicējamais.

* * *

Kolhoznieku Rudzīti valsts autoinspekcijas postenis aizturēja pusceļā starp Smilteni un Cēsīm.

��� Jūsu autovadītāja apliecība?

Rudzītis mierīgu sirdi pasniedza prasīto.

Tehnisko apskati ma�īna bija �izgājusi�, ātrums netika pārsniegts, bremzes un viss pārējais kārtībā.

�� Automa�īnas numurs nesaskan ar apliecībā ieraksfīto. Braucam atpakaļ uz iecirkni!

��� Es protestēju! Man steidzīgi jābūt Rīgā.

Autoinspektors neklausījās, atvēra ma�īnas durvis, iesēdās blakus vadītājam. � Braucam!

Iecirknī mili�i apskatīja ma�īnu, viss saskanēja ar ziņojumu no Rī�gas � gan krāsa, gan numurs.

��� Kad jūs aizdzināt ma�īnu?

��� Nudien, dulli un traki paliku�i. Mans �igulis visu sējas laiku no�stāvēja �ķūnī. Kaimiņ� var apliecināt. � Rudzītis aizgāja uz aizmuguri. � Numurs nav manējais. Kāds to pārmainījis.

��� Tehnisko pasi!

Milicis kopā ar autoinspektoru rūpīgi salīdzināja motora un virsbūves numurus.

Numurs bija mainīts steigā, skrūvītes nekārtīgi pievilktas. Skrāpējuma vietas svaigas, vēl nepaguvu�as aprūsēt, tātad noticis tas pavisam nesen.

��� Vai jums nav aizdomas, kas to varētu izdarīt?

�� Ne mazākās. Me�a ielokā esam tikai divas ģimenes, vecais me��sargs Trencis un mēs. Sve�i te reti kad ieklīst. Līdz centram desmit kilometru, ceļ� slikts.

* * *

Laura vectēvu no pusdienas snaudas uzcēla suņa niknā rie�ana. Pa�galmā stāvēja dubļiem nota�ķīta milicijas ma�īna.

��� Saņem nu viesus! � vietējais milicis, pa�u cilvēks, uzsauca.

�� Tādus labāk redzu ejam nekā nākam! � vecais pie sevis noburk��ķēja. � Kas tad vajadzīgs?

�� Vai kaut kur me�ā nav manīts sarkans �igulis, � kriminālmeklē��anas inspektors apjautājās.

��� Kaimiņam Rudzītim ir sarkans �igulis. Bet viņ� jau to pa me�iem netriec.

��� Paklau, Trenci, vai tavs mazdēls Lauris nav pēdējās dienās rā�dījies?

��� Nav gan. Kop� Jaungada neesmu saticis.

��� Un neviens cits ari nav bijis? Paskaties labi, vai mājās kaut kas nav paņemts?

Abi ar milici izstaigāja istabas.

��� Bises nekur nav, � me�sargs satraucās, tad pacēla gultas segu un no pagultes izvilka kasti. � Re, un patronu arī nav.

Atklājās, ka no pagraba pazudis �āvētais �ķiņķis, pods ar taukiem, no klēts iznesta vecā brezenta telts.

��� Kas to būtu varējis izdarīt? � vecais minēja. � Pagaidiet brīdi.� Viņ� uzkāpa istabaug�ā. Tur atradās visādas graba�as. Pataustījis vecajā lādē, viņ� izvilka senlaicīgu ādas kabatas maku. Tas bija tuk�s. Pazu�du�i bija no tēva mantotie, visu mū�u glabātie cara zelta desmitnieki, sievas sudraba sakta, vairāki tūksto�i rubļu. Ilgus gadus ve�uks loloja sapni uzdāvināt vienīgajam mazdēlam uz pilngadību automa�īnu. Nu viss vējā. Par slēptuvi zināja vienīgi meita un Lauris. Varbūt meitai kas darbā lēcies? Nē, tad viņa būtu teikusi, nevis slepus ņēmusi. Tātad Lauris.

��� Vai kas pazudis? � milicis apjautājās, kad vecais pa redeļu kāp�nēm norāpās lejā.

��� Nē, � me�sargs atbildēja un saknieba lūpas.

Inspektora vērīgās acis jau �urpbraucot bija pamanīju�as ceļa mitrā�kajās vietās automa�īnas riepu nospiedumus. Pagriezienā uz me�sarg- māju tos vairs nemanīja. Sekojot pa pēdām, viņi nonāca pie malkas krautuves.

��� Kas te ārdījies! � me�sargs, redzot izsvaidīto malku, noskaitās. � Zvērs tas nevar būt.

��� Kas par zvēru! Te paslēpta ma�īna, lūk, tā braukusi atpakaļgaitā, tur buksējusi dubļos. � Uz malkas strēķa sēdēdami, vīrie�i uzpīpēja un aprunājās. Inspektors apjautājās par Lauri.

��� Puika kā puika. Uz mācī�anos paslinks, bet pie darba no mazot�nes rautin rāvās. Meita �ēlojās, ka pēdējā gadā izlaidies, neklausot. Sie�vie�u audzinā�ana, tādam zeperim vajadzīga stingra roka, bet tēvs � ko nu tas, pudele sievas vietā, ar to ceļas, ar to guļas. Pagalam cilvēks, bet bija gai�a galva un veiklas rokas.

��� Vai jūs domājat, ka Lauris paņēmis bisi un visu pārējo?

��� Nezinu, redzējis netiku, � vecais atņurdēja. � Kā lai nosūdz pats savu vienīgo mazdēlu?

��� Tiklīdz mazdēls parādās pie jums, paziņojiet, � kriminālmeklē�a�nas inspektors piekodināja, nekā neteikdams par Laura izdarīto nozie�gumu. Viņ� bija apmierināts ar braucienu, jo tika ieguvis divus zaķus ar vienu �āvienu � abi vainīgie atstāju�i pietiekami daudz pēdu � kūts�aug�ā, kaimiņu �ķūnī (me�sarga skrūvgriezis un kalts), grāmatveikalā, bet visdro�āko � sakaru nodaļā. Telefoniste pēc fotogrāfijas pazina

Ati un pateica vajadzīgos telefona numurus.

* * *

Rūpes par Alvja apbedī�anu ierāva Ilzi un māti steidzīgā karuselī. Nācās domāt par zārku, transportu, sabiedrisko izvadītāju, mūziku, dzie�dātājiem, pasūtīt restorānā bēru mielastu. Vakaros māte pārguru�i atlai�dās gultā un klusēja, neatbildēja uz Ilzes jautājumiem. Viņa meitu vai�noja dēla nāvē.

Beidzot grūtā diena bija galā, bēru viesi izklīdu�i, Alvis uz visiem laikiem palicis savā mū�g mājā zem ziedo�u puķu kalna. Aiz fuksijām, ģerānijām un mirtēm nokrautajiem logiem lēnām dzisa gaisma. Alvja istabā vēl juta viņa klātbūtni. Uz rakstāmgalda stāvēja mācību grāmatas, blakus uz ķeblī�a � nepabeigts radioaparāts, kuru Alvis meistaroja savai nāko�ajai dzīvei. Pie sienas, apvīts ar melnu lentu, karājās viņa pēdējais fotouzņēmums. Tik laimīgs un smaido�s viņ� tur izskatījās! Tāds jauns viņ� nu saglabāsies tuvinieku un draugu atmiņā. Triju paau�d�u sievietes � tēvmāmiņa, māte un Ilze � sēdēja klusēdamas un do�māja katra savu domu.

��� Vīrs noslīka, dēlu nosita, nu es esmu palikusi viena, � māte klusu teica.

��� Negrēko, tev ir meita.

��� Meita izstudēs, apprecēsies, aizies savā dzīvē. Dēls visu laiku bija tepat man līdzās. No rīta es viņu izvadīju uz skolu, vakarā sagaidīju pārnākam, naktīs klausījos viņa elpu. Nu vairs nekā �

�Alvis ir� bija mātes mīļākais bērns�, Ilze bez sarūgtinājuma do�māja. �Varbūt tādēļ, ka jaunāks? Arī pēc izskata un rakstura atsities mātē � jautrs, izdarīgs, labs dziedātājs un dejotājs. Māte visu mū�u nav spējusi piedot tēvam to, ka viņ� iedzēris, pa taisno mājup steidzoties, pakļuva ar visu traktoru upē zem ledus un noslīka Es pēc izskata un dabas esmu tēva meita, vienmēr kā spogulis, kā atgādinājums mātei.�

Tēvmāmiņa bērnību un jaunību bija nodzīvojusi kopā ar reliģiskiem vecākiem. Tagad, padomju laikā, visur skandināja, ka dieva nav, bet ej nu sazini? Viena pati pla�ajā veclaicīgajā mājā dzīvodama, viņa ar neredzamo dievu sarunājās kā ar labu draugu, paslavēja, ja paveicās (vai nu bez dieva ziņas), pēla, ja kaut kas nepadevās. �To nu gan tu, dievs tēvs, slikti izdarīji,� viņa domās rājās. �Paņemt jaunu dzīvību, kurai viss vēl priek�ā � Varēji noguldīt kapā mani. Kam es vairs deru, pirksti līki savilkti no govju slauk�anas, mugura stīva. Bērni nedrīkst nomirt pirms vecākiem, kur nu vēl mazbērni. Alvītis tik labi bija izdo�mājis, nāks abi ar Līgu dzīvot pie manis, kolhozs apsolīja stipendiju. Atskrietu bērniņi, es pieskatītu, mājās atkal būtu dzīvība.�

Ie�īkstējās durvis. � Vai Līga pie jums? � kāda balss apjautājās.

��� Nē, Līgas mamm.

��� Nekur nav. Izskrējos pie vienas draudzenes, pie otras, neviena nav manījusi. Vīrs saka, varbūt pie jums? Meitēns tāds kā jucis � ne runā, ne ēd, ka tik nenodara sev ko ļaunu?

��� Kapsētā bijāt?

��� Ko tur tumsā meklēt?

��� Es aizskrie�u, � Ilze piedāvājās.

Tēvmāmiņa ievaidēdamās piecēlās. � Ko nu tu viena naktī. Iesim abas. Tu, Milda, paliec tepat.

Jau pa gabalu gājējas pamanīja tumsā mirgojam sve�u liesmiņas. Alvja un Līgas klasesbiedri katrs bija nolicis pa dego�ai svecei. Dienā spirgtajā vējā tās drīz vien apdzisa. Nu Līga tās bija atkal aizdedzinā�jusi. Rāmajā vakarā uguntiņas pat neietrīcējās.

�� Miru�ie Alvi uzņēmu�i savā pulkā, � Līga �ukstēja. � Es uzklāju uz kapa savu līgavas plīvuru, lai viņam būtu siltāk. Man jau vairs to nevajadzēs. .

Ilzei par muguru pārskrēja aukstas tirpas.

��� Nāc, bērniņ, � tēvmāmiņa mīļi teica un piecēla uz ceļiem nome�tu�os meiteni. � Iesim mājās. Miru�ajiem sava vieta, dzīvajiem sava. Paņēmusi nelaimīgo zem rokas, viņa lēnām izgāja no kapsētas.

Ilze un Līgas māte klusēdamas sekoja.

�* *

Pāris dienu laikā Atis un Lauris, neviena neaizturēti, izripoja cauri Igaunijai, a"pl)rauca Ļeņingradu un nonāca Petrozavodskā.

��� Jāsapērkas visu, kas dzīvei me�ā nepiecie�ams, � gumijas piepū��amo laivu, brezenta jakas, gumijniekus, mugursomas, ēdamo.

Atis bez ierunām paklausīja Laurim, stiepa pirkumus, krāva tos ma��īnas bagā�niekā un aizmugures sēdeklī, pat nepainteresējās, kur draugs ņēmis tik daudz naudas, lai visu to iegādātos.

Soda neizbēgamības apziņa nejāva priecāties par īpatnējo ziemeļu dabu, par garām slīdo�ajiem ezeriem un krā�ainajām upēm, par varena�jiem me�iem. Lauris turpretim nedomāja par priek�dienām, jūsmoja par neparasto dēku, kas atgādināja viņa tik iemīļotos piedzīvojumu romānus ar zag�anām, pakaļdzī�anos, slēp�anos. Nu tā bija īstenība.

Atis nebija tik naivs, saprata, ka par robe�as pārie�anu nav ko sap�ņot, ka viņus notvers jau pierobe�as zonā. Bija viena vienīga vēlē�a�nās � pēc iespējas ilgāk pabūt brīvībā: mēnesi, nedēļu, kaut vai da�as dienas.

Nelielā Nema bija kokstrādnieku un zvejnieku pilsēta. Nomalēs, grēdu grēdām sakrauti, �uva vērtīgie Karēlijas prie�u dēļi, par kuriem ārzemēs maksāja ar zeltu. Smar�oja pēc terpentīna un jūras aļģēm. Baltā jūra gai�ajā ziemeļu naktī izskatījās kā ar pienu pārlieta. Pie apvār�ņa kā sarkana futbola bumba mirdzēja saule.

Pilsētiņa dusēja. Izpētīju�i Petrozavodskā iegādāto Karēlijas karti, pui�i nolēma negaidīt rītu, bet braukt pa ceļu, kas cauri me�iem un pur�viem izvijās uz rietumiem, uz Somijas pusi. Nelielajos ciematiņos viņus nikni aprēja pinkaini suņi. Neredzēja neviena cilvēka.

��� Tas labi, iztiksim bez lieciniekiem, � Atis nodomāja.

Da�as stundas nokratīju�ies pa nelīdzeno, bedru bedrēm izdangāto- ceļu, viņi nogriezās pa kokvedēju ma�īnām iebrauktu stigu me�ā. Pa baļķiem izliktu ceļu pārbrauca pāri purvam. Ar pūlēm uzstūrēja stāvā pakalnā. Lejā starp priedēm saulē mirdzēja ezers.

��� Tepat arī kādu laiku padzīvosim, � abi nolēma.

Ma�īnu iestūma biezā krūmājā, lai nejau�am gājējam vai me�sargam nekristu acīs.

Kuplas, līdz zemei ar zariem noaugu�as egles spoguļojās ūdenī. Zem vienas no tām viņi uzcēla savu telti, apak�ā paklājot biezu zaru un sūnu kārtu.

�� Pa pirmo! � Lauris iemēģināja gulē�anu. � Labāk nekā mājās uz vecā matra�a, kur atsperes dūrās sānos. Tu � kā gribi, bet es lie�kos slīpi.

Atis nokāpa pie ūdens, izģērbās un atsēdās uz saules sasildītā ak�mens. No ezera brīdi pa brīdim izlēca kāda zivs, pazibsnīja sudrabainos sānus un atkrita atpakaļ. Apļveidīgi vilnī�i saviļņoja mierīgo ūdens vir�smu, egļu atspulgi sakustējās kā vējā. Melna skudra stiepa sausu prie�u skuju. Sastapusi pazīstamajā ceļā negaidītu �ķērsli � Ata kāju �, viņa nolika nesamo un uztraukti cilāja antenas. Atis pavirzījās sānis, un skudra turpināja savas gaitas. Otrpus ezeram no me�a iznāca alnis,

brīdi ostīja gaisu, tad iebrida ūdenī un ilgi dzēra. Visa radība, sākot no sīkās skudriņas un beidzot ar vareno alni, dzīvo pēc dabas noteiktajiem likumiem. Tikai viņi ar Lauri � ārpus tiem, vajāti, notverami un sodāmi. Nav ta�u viņ� nekāds slepkava, neizjūta pret to sve�o puisi īpa�a naida. Iespēra tikai tādēļ, lai piespiestu viņu celties aug�ā. Galvenais vainīgais bija Lauris. Viņ� ne vienu reizi vien tika �aļiem demonstrējis paņēmienus, kā ar vienu sitienu aizraidīt viņsaulē. Pui�i neņēma galvā, smējās. Nu tas bija noticis. Labāk nedomāt! Nopeldēsies un liksies slīpi. Ūdens bija ledaini auksts, ilgāk par da�ām minūtēm nevarēja izturēt.

Laiks pieturējās silts un saulains. Abi bēgļi braukāja pa ezeru, ķēra zivis, vārīja zupu, peldējās, sauļojās, kāvās ar odiem. Iedega brūni, apauga ar bārdas pūkām. Neviens viņus netraucēja. Tikai reizi, kad viņi sēdēja pie ugunskura un gaidīja, kamēr uz oglēm izcepsies pa�u noķer�tās foreles, neganti rūkdams, parādījās helikopters un labu brīdi riņķoja virs viņu galvām.

Dro�s paliek dro�s � abi sakrāva savu mantību laivā un pa upīti, kas iztecēja no ezera, pabrauca kādus desmit kilometrus uz ziemeļiem. Telti nomaskēja ar egļu zariem tā, ka to nespēja redzēt ne no aug�as, ne arī nejau�s garāmgājējs.

Atim me�ā klājās grūti. Viņ� bija pieradis pie komforta: karstas du��as, pie mīkstas guļvietas, no kuras rokas stiepiena attālumā satverama telefona klausule, ieslēdzams televizors, magnetofons.

��� Dzīvojam kā akmens laikmetā, � viņ� �ķendējās, � ne grāmatu, ne televizora, pat ne radio!

�� Nekādas vainas, � Lauris atbildēja, � nervi atpū�as. Pacietīsi�mies vēl pāris mēne�u, līdz sāksies tum�ās naktis, tad �

Lauris varēja stundām ilgi sēdēt upes vai ezera krastā ar mak�ķeri rokās vai ari, uz muguras apgūlies, raudzīties debesīs.

�� Nez, vai viņ�, tāpat kā es, mokās ar pārmetumiem? � Atis, biedru vērodams, prātoja.

�� Mammas �ēl, � Lauris reiz ieteicās. � Viņa paliks viena. Sūrojās, ka sirdī durot, reiboņi mokot, bet es neņēmu galvā. Ja nu kas �

��� Man�jTi dro�i vien no kauna zemē lien, baidās par savu posteni.

��� Viņa jau nav vainīga, mēs pa�i.

Atim sametās kauns. Cik ilgi vien viņ� spēj atcerēties, māte vienmēr bija viņam līdzās, uztraucās, kad viņ� saslima, rājās, kad saņēma div�niekus. Pēdējā laikā viss sagāja �ķērsām. Uzradās draugi, kas mīlēja iedzert. Māte naktīs negulēja, viņu mājās gaidīdama, raudādama lūdzās

nākt pie prāta. Skrēja uz miliciju, kad viņ� tika saņemts ciet par kau��anos uz ielas, zvērēja, ka tas vairs neatkārtosies, lai piedod. Arī tajā svētdienas vakarā negribēja laist. Būtu klausījis, tagad te nesēdētu. Bet viņ� kā apsēsts. Kādēļ visi labie padomi un pamācības, ar kuriem tik devīgi vecāki un skolotāji, slīd gar ausīm nesaklausīti? Un tikai tad� kad notikusi nelaime un mēs to izjūtam uz pa�a ādas, nākam pie ap�jēg�anas?

Arī Lauris mocījās ar līdzīgām domām: � Kop� izkāpu no īsajām bik�elēm, mēs patiesībā dzīvojām katrs savu dzīvi � sen�i par sevi, es � kā man patīk.

Atis klusēdams pamāja. � Man pēdējos gados vecāki biju�i tikai tādas slaucamas govis, kad ievajagas naudu.

�� Tev palaimējies. No mana fātera var izslaukt tikai degvīnu, � Lauris ironiski iesmējās.

��� Bet vienmēr ta�u tā nebija?

Lauris paraustīja plecus. � Reiz nejau�i pa�ķirstīju ģimenes albumu. Skalos � tēvs, māte un es, tā ap �etriem gadiem, ietērpts matro�a uz- valciņā. �Toreiz vēl bija pēc cilvēka, rūpnīcā cienīja, deva goda rakstus,� māte teica. �Kā sāka dzīties pēc vieglas peļņas namu pārvaldē, tā bei�gas. Cilvēki, ar �ņabi cienādami un rubļus kabatā bāzdami, pazudināja.� Tikmēr ārdījās pa māju, kāvās, kamēr māte neizturēja un aizgāja.

�� Tēvs reiz ieminējās � tavs vecais esot bijis talantīgs in�enieris, piedāvāts mācīties aspirantūrā.

��� Pirmā dzirdē�ana, � Lauris brīnījās.

��� Mans tēvs ne dzer, ne lamājas, īsts paraugpaps, vai ne? Bet viņiem ar māti kaut kas neklapē. Mamma nespēj saprast, kā vīrietis var būt bibliotekārs. Bet tēvs bez grāmatām nespēj iztikt. Televizoru viņ� neskatās � vai nu lasa, vai pin. Visu svarīgāko izraksta uz kartītēm. Viņam to kaudzēm glīti sakārtotas īpa�ās kastītēs. Slaveni zinātnieki nāk pie viņa pēc padoma. Un kāda viņam bibliotēka, īpa�i mākslas grāma�tas! Bet laimīgs viņ� nav. Nesen izmeta, ka gribējis iet uz Mākslas aka�dēmiju, bet^apprecējies, un tā viss pajucis. 2ēl vecā, diez kas nav, pus�mū�ā atjēgties, ka dzīvē nogājis �ķērsām. Dro�i vien tādēļ, lai apmieri�nātu savas mākslinieciskās tieksmes, viņ� arī noņemas ar pinumiem. Mēs ar tēvu varējām būt labi draugi, bet man nekad nebija laika: skola, sports, kompānijas.

Atis līdz sāpīgumam izjuta nokavēto un vairs neatgūstamo � tos nedaudzos brī�us kopā ar tēvu viņa darbnīcā, kad viņi abi itin kā ska- rnēja uz vienas stīgas. Rūgti, sīvi smar�oja klūdziņas. Uz plauktiem rin�dojās gatavie darbi.

�Bet ja mēs darītu tā,� viņ� savu ideju uzzīmēja uz papīra.

�Klūdziņa nav drāts, tai ir sava varē�ana un iespē�ana. Bet vispār tev taisnība. Pinumi lieliski saderas ar koku. To izmantoja mūsu senie lauku amatnieki. Mēs varētu sastrādāties � tu koka darbus, es pinumus.�

��� Laikam jau tēvam taisnība, es izniekoju savu dzīvi. Vajadzēja pirms gada saņemties, gan iekļūtu �lieti�ķajos�. Nu jau par vēlu. Kad tiksim ārā no apcietinājuma, būs ap trīsdesmit, pusmū�s pagalam, ko tad vairs.

��� Klāra bilde, tu būsi galdnieks vai atslēdznieks.

��� Bet ja nu es negribu?

��� Tev neviens neprasīs, muti ciet un strādā!

��� Ir ta�u starpība starp īstajiem bandītiem un mums? Vai tu gribēji to puisi nosist?

��� Tā ir tava vaina. Ko- ķerstījies ap sve�ām brillēm?

�� Nezinu. Rādījās baigi for�ās. Būtu aplūkojis un atdevis atpakaļ. Bet tu tūliņ lien kauties.

��� Es atkal domāju, ka tas �alis tevi� Negribēju tik stipri, tikai mazliet. Laikam biju par daudz ieķēris, bremzes nedarbojās. Nekur nav zvanīts, ka tie�i es viņu � Tu pēc tam spārdīji ar savām apkaltajām importenēm, pieri pārsiti. Vai tu ievēroji, kā viņ� uz mums skatījās, kad mēs piegājām uz ielas klāt? Man tās acis naktīs rādās. Tajās bija �

��� Aizveries! � Atis iekliedzās un aizspieda ausis.

Abi skaitās, apvainoja viens otru, salīga mieru un, kā burvju lokā ieslēgti, sāka atkal visu no jauna.

��� Bet ja nu tas �alis, kuru mēs� Ja nu viņ� nemaz negribēja kauties, bet tikai pastiepa roku, lai paņemtu savas saulesbrilles?

��� To tu paprasi viņam pa�am, � Lauris atbildēja un turpināja vīlēt vectēva bises stobru. Tāds gar� blicējamais bija neparocīgs, īso varēja vieglāk paslēpt zem jakas, tāds nedursies acīs.

��� Kas būtu, ja tā �aļa vietā atrastos tu vai es? Varēja ta�u tā gadīties?

��� �izofrēniskais inteliģents! Aptaurētais debiliķis! � Lauris rupji nolamājās, iebēra d�insu kabatā sauju patronu un pazuda me�ā.

�Nekad neredzēt, kā jūrā nogrimst saule, nekratīties diskotēkā tā, ka kauli kļūst mīksti, neklausīties iemīļotos ansambļus,� Atim tas �ķita ne�aptverami. �Ar viņu tā nekad nenoliks, viņ� nodzīvos ilgu mū�u, appre�cēs skaistu un labu sievu, viņiem būs vesels bars bērnu. Meistars Col- �toks teica, intarsisti un kokgriezēji Mākslas kombinātā krietni nopelnot. Un ja nu vēl izdotos iekļūt Mākslas akadēmijā ��

Me�ā atskanēja �āviens. Pēc krietna brī�a pārnāca Lauris un nosvieda Ata priek�ā pīli.

� Noplūc! Izcepsim vakariņās.

Atis ar riebumu paskatījās putnā, kuram uz krūtīm lāsmoja asinis.

�* *

No Līgas dienasgrāmatas:

�Visiem Tu esi miris, bet man � dzīvs. Sī dienasgrāmata būs manas sarunas ar Tevi.

Māte saka � man nervi neesot kārtībā, un spie� dzert visādas tab�letes, vitamīnus un sazin ko vēl. Es tos aizmetu atejā. Kaut varētu rau�dāt, varbūt kļūtu vieglāk. Bet man nav asaru, ir tikai me�onīgs naids pret tiem diviem, kas tevi nosita.�

�Joprojām strādāju slimnīcā par laboranti. Pēdējās dienās man kļūst nelabi. Agrāk tā nebija. Vai tik man nebūs� Atceries to burvīgo pava�sara svētdienu pie tavas tēvmāmiņas, kad pļavā ziedēja tūksto�iem pie�neņu ��

�Alvi, kādēļ tu toreiz brauci uz Rīgu? Būtu ņēmis mani līdzi. Tagad mēs jau būtu vīrs un sieva un to tre�o, kas manī, mēs gaidītu ar prieku. Kad es par to iedomājos, gribas kliegt.

Draudzenes saka, lai neesot muļķe un taisot cauri, bet man �ēl. Tu ta�u to nevēlētos, vai ne?�

�Mammu man neizdevās ilgi apmānīt. Nācās visu izstāstīt. Tā īsti viņa tevi par znotu nekad nav gribējusi. Mehanizatora profesija viņai vienmēr TTlusies pārāk netīra un prasta. Un piedevām vēl jādzīvo uz laukiem.

Viņa katru dienu runā un runā, lai ļaujot iztaisīt abortu. Neviens nekā neuzzinā�ot. Ko es tik jauna iesāk�ot ar bērnu, visa dzīve bū�ot samaitāta.

Man vairs nav spēka pretoties. Piedod man.�

�Man tev tik daudz kas stāstāms. Kad es pirms da�ām dienām ierau�dzīju istabā uz galda uzklātos baltos palagus un sterilizatorā burbuļo�jam instrumentus, sapratu, kam tūliņ jānotiek un �ausmās aizbēgu no mājām. Tagad dzīvoju pie tavas tēvmāmiņas. Viņa ir laba kā zeme, veltīgi neiztaujā, dēvē mani par savu mīļo meitiņu. Te ir pasakains miers. Rītausmu pirmais iedzied raibais gailis, atceries, viņu sauc par Miķeli. Tad iemaujas gotiņa, ieblējās aitas. Krancis ar priecīgu rie�anu sveic savu veco saimnieci. Guļu tava vectēva platajā koka gultā, kurā tavs tēvs esot nācis pasaulē, gaidu tēvmāmiņu. Viņa pienes man pie gultas krūzīti tikko slaukta piena un katru rītu saka vienu un to pa�u: � Tev tagad, meit, jādzer un jāēd par diviem.

Ak, Alvi, vai man pietiks spēka un padoma izaudzināt mūsu bērnu par krietnu cilvēku?�

* * *

�Esmu kļuvusi par īstu laucinieci. Iemācījos slaukt govi un izcept, īstu lauku rupjmaizi ar ķimenēm. Abas ar tēvmāmiņu ravējam dārzu, barojam lopus. Ja tu būtu līdzās, vairāk nekā nevēlētos. Tēvmāmiņa man neļauj bēdāties, tas varot kaitēt mazulim!�

�Atbrauca mamma, gribēja mani vest atpakaļ uz pilsētu. Es atteicos. Ie�u bērnudārzu audzinātāju kursos un strādā�u kolhoza bērnudārzā. No mammas nekā negribu ņemt, viņa uz mani dusmīga. Vēlāk, kad mazulis paaugsies, studē�u neklātienē Pedagoģiskajā institūtā. Nelabumi mani

vairs nemoka, jūtos stipra un vesela.�

�Biju aizbraukusi uz Silaini pie ārsta. Viss kārtībā. Mācīja mani, kā izturēties, ko ēst, ko dzert. Vēlēja daudz kustēties, negul�ņāt pa gultu. Kapsētā satiku tavu mammu. Pavisam nosirmojusi. Aicināja, lai nākot dzīvot tavā istabā. Man nekur nav tik labi kā pie tēvmāmiņas.

Tavs kaps vienos ziedos. Bet tas, kas tur apak�ā, vairs neesi tu. Kaut kur lasīju, ka cilvēks dzīvojot tik ilgi, cik ilgi viņa darbi un atmiņas par viņu. Skolā mēs mācījāmies par senajiem grieķu māksliniekiem un rakstniekiem. Viņu darbi mūs sajūsmina vēl pēc divtūksto� gadiem. Redzi nu, tava au�a un vieglprāte sākusi prātot par mū�ības jautājumiem.�

* * *

�� Tu zini, kas �odien par datumu?

Lauris, uz muguras atlaidies baltajās sūnās, skatījās, kā pār debesīm peld ro�aini mākonī�i. Saule jau krietnu brīdi bija aizslēpusies aiz koku galotnēm, bet krēsla kavējās. Karēlijā valdīja baltās naktis.

��� 23. jūnijs, Līgo vakars. Pērngad mēs no skolas aizbraucām uz Kazdangu. Sanāca milzums līgotāju � skolēni, studenti, aktieri � dzie�dājām, dejojām. Viņiem ir tāda tradīcija � sakurt uz nelieliem plosti- ņiem ugunskurus un palaist ezerā. Uguntiņas atspīd tum�ajā ūdenī, kolo�sāls skats. Tu dzirdi?

Lauris neatbildēja. Cik vien spēja atcerēties, Jāņus viņi vienmēr pava�dīju�i pie vectēva. Uz tīri izberzētajām grīdām vecāmāte sakapāja kalmes. Viņi ar vectēvu no me�a pārnesa meijas. Pie kūtsdurvīm pielika pīlādzi, lai govij vairāk piena. Uz balti apklāta galda jāņusiers, pīrāgu bļoda un miestiņa krūze. Pēc pirts, paēdu�i vakariņas, visi gāja pie Rudzī�- onkuļa, kuram Jānis vārdā. Tur tad arī sākās īstie Jāņu prieki � darvas mucas aizdedzinā�ana, lēk�ana pāri ugunskuram, saullēkta sveik�ana.

Vecāsmātes vairs nav. Vectēvs dro�i vien sē� divatā ar mammu. Nu jau zina, ka viņ� nositis cilvēku, apzadzis pats savu vectēvu, kur� Laurim darījis tikai labu: mācījis sienu pļaut, kokus gāzt, zarus apdarināt, mīlēt me�u un visu dzīvo radību tajā. Ziemā dziļā sniegā stirnas nāca uz viņa māju pēc siena un dro�i ēda no rokas. Nezin, vai kādreiz vectēvu un māti vairs redzēs?

Reiz abi bēgļi satika me�sargu. Tas sīki izjautāja, kas viņi, no kurie�nes. Tādiem gadījumiem pie rokas bija sadomāts stāsts: �Esam Lietuvas skolēni, apceļojam dzimto zemi. Katru vasaru savu republiku.� Tūristu Karēlijā bija, ka biezs, tādēļ me�sargs neko nebrīnījās, tikai piekodināja būt uzmanīgiem ar uguni.

Pirmo reizi abi izjuta, ko nozīmē būt vajātiem, baidīties no ikviena sve�a cilvēka. Pilsētas burzmā vēl nekas, tur cits citu nepazīst un vien�aldzīgi iet garām. Bet mazā karēļu ciematiņā vai vientuļā vietā � ej nu sazini, vai tevi izjautā tāpat aiz ziņkārības vai arī ar noteiktu uzdevumu.

Jūnija beigās sākās lietavas. Vecā brezenta telts piemirka, laida cauri ūdeni. Drēbes kļuva mitras. Atis �ķaudījās. Viņam bija temperatūra.

�Sapinos ar tādu mīkstmiesi, iekul�os vēl ķezā,� Lauris pie sevis �ķendējās, tomēr devās uz tuvāko apdzīvoto vietu pēc zālēm. Vecs aptie�kārs sīki izpra�ņāja, cik augsta temperatūra, vai klepus arī moka, vai krūtis �erkst, un tikai tad iedeva vairākas paciņas ar tabletēm. Ciemata veikalā Lauris nopirka desu, maizi, lēju, iebiezināto kafiju un pat sauso spirtu ar visu pavardiņu.

Mugursoma novilka plecus. Pārguris Lauris pārnāca nometnē. Uzvā�rīja stipru tēju, iedeva slimajam zāles. No rīta Atim jau bija krietni labāk.

�� Jāvācas prom no �ejienes, � Lauris teica. � Veikalā izlikts pazi�ņojums, ka no stingrā re�īma jiometnes izbēgu�i divi pui�i, pēc apraksta līdzīgi mums. Dro�i vien ķemmēs arī me�us.

Atis ilgi pētīja shematisko Karēlijas karti.

���� Re, cik labi iznāk. Pa mūsu upīti laivā dosimies līdz Topezeram. Tajā ir milzums lielu un mazu saliņu, tur kādu laiku paslēpsimies. Top- ezers ar kanālu savienots ar Paņgemu, no tā savukārt iztek Paņgemas upe, pa to var laisties uz leju līdz pat Baltajai jūrai.

��� Pa pirmo! Lai viņi tik pamēģina mūs notvert!

Kārtīgi saliku�i ēdamo un drēbes plastmasas maisos un mugursomās, bēgļi uzsāka braucienu pa upi uz leju. Straume rāva mazo piepū�amo laiviņu no krāces uz krāci. Abiem tik vien bija pieredzes airē�anā kā ar īrēto laivu pa mierīgo Ķī�ezeru. Atis ar tējkannu drud�aini smēla ūdeni no laivas. Lauris mēģināja ar airi ievadīt laivu mierīgākos ūdeņos. Vie�tām tā iesprūda starp milzīgajiem akmens bluķiem, tad nācās kāpt auk�stajā ūdenī līdz jostasvietai un atbrīvot savu kuģojamo. Akmeņi bija glumi, kājas slīdēja. Abi bija slapji līdz pēdējai vīlītei.

Kad priek�ā paspīdēja mierīgais, kā ar sudrabu pārlietais ezera spo�gulis, pui�i atviegloti nopūtās. Klusā me�a apņemtā līcī viņi izvilka laivu krastmalā. Sausa kurināmā netrūka. Drīz vien ezermalā sprēgāja varens ugunskurs. Lauris pasmēla ūdeni un uzlika vārīties'tēju.

��� Met visu nost un izliec �āvēties pie uguns. Saslimsi vēlreiz, būs jāliekas slimnīcā, sāks taujāt, kas un no kurienes� Segas, par laimi, sausas, �e, tinies iek�ā, neklabini zobus.

��� Dritvaikociņ! Ēdamais samircis! Velns, kas tās par mugursomām! Reklamē kā ūdensdro�as, bet �īs kā siets. Maize putrā, makaroni arī.

Konserviem nekāda vaina, desu tūliņ uzcepsim uz iesma. Sāls un cukura kārbas, par laimi, veselas. Nekas. Nokniebsim kādu stirnēnu vai zaķēnu, badā nenosprāgsim. Būtu vēl maize vai kartupeļi�

Atis sēdēja nerunīgs un vienaldzīgs. Galva plīsa vai pu�u no sāpēm. Pār muguru skrēja auksti drebuļi, nelīdzēja pat karstā tēja. Lauris viņu piespieda norīt aptiekāra dotās tabletes, sasedza ar abām vecāsmātes austajām segām un pieteica, gulēt. Pats devās izlūkot apkārtni, līdz paņē�mis vectēva bises stumbeni un rupjās skrotis, kas zina, varbūt laimējas uzskriet virsū medījumam. Ezera krasti bija izroboti lielākiem un mazā�kiem lī�iem. Vietām nācās brist pāri strautiem, kas ietecēja ezerā. Lielā�kas un mazākas saliņas, apaugu�as lapu kokiem un krūmiem, gan solīja dro�āku patvērumu nekā krasts, bet līdz ar to miljoniem odu.

Pēc pāris stundu gājiena Lauris nonāca pie prāvākas upes. Gabaliņu tālāk tās krastā atradās ciemats. �Zēl, ka nav līdzi nauda, varētu kaut maizi nopirkt. Labāk tomēr kādas dienas paciesties, nerādīties ļaudīs, ka nenotur viņus par izbēgu�ajiem kolonistiem.�

Atceļā kādā nelielā līcītī Lauris pamanīja me�a zosu baru. Baltie putni mierīgi barojās seklajā ūdenī. Pelēku pūku klātie mazuļi paklausīgi peldēja aiz vecākiem un bāza knābī�us ūdenī. Lauris uzmanīgi notēmēja un iz�āva. Putni klaigādami pacēlās spārnos un aizlidoja. Divas zosis palika guļam ūdenī, viena izmisīgi gāgināja un kustināja sa�autos spārnus.

Skaļais �āviens vairākkārtīgi atbalsojās me�ā. Lauris brīdi nogaidīja, ' lad ar visām kedām brida pēc medījuma, jau iepriek� juzdams mutē cep�tas gaļas gar�u.

Atis gulēja sasarku�iem vaigiem un pa miegam kaut ko murmināja. Smiltīs līdzās ugunskuram manīja sve�u zābaku nospiedumus � padzi�ļinātu pakavveida papēdi un apaļas kā trīskapeikas pēdu bedrītes. Tādus atstāja importa �ņorzābaki; kādam pie vectēva atbrauku�am medniekam bija uz mata tādi pa�i.

Laurim kļuva neomulīgi. Ja nu nācējs ir spiegs no tās puses? Varbūt viņ� tepat netālu krūmos tup un visu novēro? Lauris uzmanīgi paskatījās apkārt. Nekas no mantām nebija paņemts. Naudas maku viņ� bija no�slēpis sūnās zem egles.

Me�ā atskanēja ķērco�i smiekli, Lauris satrūkās. �Muļķis gatavais!� viņ� pats sevi skaļi izbāra: tas ta�u ir ūpis � naktsputns. Virs ezera cēlās migla. Lauris savāca vienkopus iz�uvu�os drēbju gabalus, ar pūlēm uzcēla telti, nostiprinājis to starp diviem pusaugu bērziņiem.

Ugunskurā ogles vēl kvēloja. Ezermalā smiltīs gulēja izskaloti baļ- ķēni. Lauris tos atvēla un krusteniski salika ugunskurā � būs siltums visai naktij. Un arī dro�ība, �ajos me�os klaiņo ne tikai zaķi un stirnas, bet arī lā�i un vilki.

Vairākkārt Lauris bija vērojis, kā vectēvs tīra medījumu. Nu tas bija jāveic pa�am. Atkritumus viņ� ieraka zemē, daļu gaļas apsālīja un, plē�ves maisiņā rūpīgu ietītu, ieguldīja ezerā. �a�liki uz oglēm cepās �urkstē�dami, izplatīdami kārdino�u smar�u.

��� Dzert! � Atis lūdzās. Sakaltu�ās lūpas un karstā piere liecināja par augstu temperatūru. � Paklau, vai te bija kāds sve�s? � Lauris taujāja. Slimais pakratīja galvu un atslīga zemē. �Nu gan esam pama�tīgā tintē. Ja nu Atis arī aiziet pie sen�iem, ko tad? Piesies man vēl vienu lietu. Nav ko iepriek� gausties, gan rīt viss būs pa pirmo.� Ievilcis slimnieku teltī, Lauris to rūpīgi sasedza un pats nolikās līdzās. Nakts pagāja nemierīgi. Slimais aizvilkdamies kāsēja, prasīja dzert, mētājās no vieniem sāniem uz otriem, tJz rīta pusi Lauri pamodināja �ņākuļo�ana aiz telts audekla tie�i viņam pie galvas. Telts salīgojās. Ie�ķindējās kat�liņ�. Paņēmis �auteni, Lauris paskatījās ārā. Nometnē saimniekoja mil�zīgs brūns lācis. Lauris iz�āva gaisā. Ķepainis paskatījās viņā mazām, ļaunām a�telēm, tad pagriezās un lēnām aiz�āpoja uz me�u.

��� Kas �āva? � Atis, no miega satrūcies, prasīja.

��� Guli, viss kārtībā. Se, iedzer vēl zāles.

Lāceņu ciema milicijai par slimo puisi Balto smil�u līcī pastāstīja vietējais me�sargs. Kaut ko murgojot nesaprotamā valodā. Pēc lietām sprie�ot, nometnē esot divi. Me�ā dzirdējis �āvienus.

��� Varbūt tie pa�i, no kolonijas izbēgu�ie?

Pēc tādiem gan neizskatoties, me�sargs ap�aubīja. Slimo ezermalā bez ārsta palīdzības nevarot atstāt. Nolēma otrā rītā ar motorlaivu aiz- biaukt paskatīties, kas tie ir par ļaudīm.

Ati un Lauri no dziļa miega pamodināja skarbs uzsauciens krievu valodā: �Podjom! Nu, tūristi, vihoģi pa odnomu!�

Bēgt nebija nekādas nozīmes. Me�sargam plecā karājas bise, arī abi mili�i bija di�i noaugu�i tēvaiņi.

Laura �ēlabainajai pasaciņai par noslīku�ajiem dokumentiem mili�i diezin kā neticēja. Me�sarga medību suns izkārpīja apraktās me�a zosu paliekas.

��� Savāciet veiklāk savu mantību laivā, braucam uz ciematu, tur no�skaidros, kas jūs par putniem! � Pavēle skanēja bargi un nepārprotami.

��� Kur tu? � viens no mili�iem uzsauca, pamanījis, ka Lauris virzās uz me�a pusi.

�� Man vajag� � Milicis pagājās līdzi. Lauris notupās zem egles un aizslidināja maku ar naudu un zeltu aiz sporta krekliņa.

Iecirknī viens no mili�iem krietnu brīdi �ķirstīja kaut kādus papīrus, laiku pa laikam cie�i pavērdamies aizturētajos.

��� Jūs gribējāt izbēgt no soda, neizdevās. Nāksies vien atbildēt, Ati Brici un Lauri Dzeni, gan par slepkavību, gan par ma�īnas aizdzī�anu un malu medniecību. Ieteicu brīvprātīgi pastāstīt, kur noslēpāt ma�īnu. Liegties nav nozīmes, tāpat atradīsim.

Lauris uz kartes parādīja nelielo me�ezeru. Atis, acis aizvēris, klusēja.

Vasarā Vladika, Laura un Ata klasesbiedri strādāja �Lotosa� vienī�bās, sauļojās, peldējās, sportoja. Vladikam, Atim un Laurim iepriek�ējās izmeklē�anas izolatorā dienas ritēja vienmuļas, vienādas kā skrūves no konveijera. Vladiks ar pārējiem kameras pui�iem nespēja un arī negribēja sadraudzēties. Labi, ka viņu savā aizbildniecībā ņēma sabiedriskais au�dzinātājs, par spekulāciju apsūdzēts sportists. Ar saviem bicepsiem viņ� bija iedzinis bijību kameras �dū�iem�. Atkal un atkal Vladiks pārmeta sev, ka tajā nelaimīgajā svētdienā aizgāja pie tiem diviem. Nekādi tuvie draugi viņi nebija. Lauris mācījās paralēlklasē. Reizēm abi, garlaicības dzīli, aizkāpa pie Ata, kuram piederēja augstākās klases magnetofons un kasetes. Nevajadzēja toreiz sapīties, tagad viņ� ar tēvu kāpaļātu pa Kam��atkas vulkāniem.

Tēva vēstules Vladiks zināja no galvas: �Pa�reiz uzturos Kūriju zie�meļu salā Paramu�īrā. Klimats te bargs. Sniegs vietām nenokūst pat vasarās. Koki neaug. Krūmāji tik biezi, ka nav iespējams izlauzties cauri. Vakar beefnaz aizgāju bojā. Kopā ar pavadoni rāpāmies sēra vulkānā Ebeko. Temperatūra ap nulli. Apģērbs apledojis. Migla tik bieza, ka da�us soļus tālāk neko nevar saskatīt. Pavadonis lādas pilnā balsī par aptaurētiem �urnālistiem, kas meklē sev tī�u galu. Tuvojamies vulkāna virsotnei. Mākoņi pinas pa kājām. Pa spraugām gaudodami un svilpo�dami izplūst da�ādas krāsas sēra tvaiki. Galva sāk sāpēt, kļūst nelabi. Laipojam starp vulkāniskām bumbām, no kurām da�as ģimenes mājas lielumā. Un tad beidzot esam pa�ā aug�ā. Pa kreisi dziji lejā kā milzu katlā burbuļo verdo�s sērs. Pa labi � izdzisu�ā krāterī � ezers ko�i zilā krāsā. Stāvam uz �auras kraujas. Lietus mākoņi uz brīdi pa�ķiras. Dziļi lejā kļūst redzama bangojo�a jūra. Paspīd saule, kā uz pasūtījuma. Uz tum�o mākoņu fona parādās spilgta dubultā varavīksne. Es knipsēju un knipsēju, tādus kadrus var noķert tikai reizi mū�ā.�

Vladikam aprakstītais atainojās acu priek�ā tik skaidri, itin kā viņ� ■stāvētu tēvam līdzās Ebeko virsotnē. Un varēja ta�u viņ� tur būt. Māte un aizstāvis Vladiku mierināja, teica, ka viņu izglābis kār�u parāds. Didzis pret viņu sūdzību neceļot, tādēļ nekāds lielais sods nedraudot. Vladiks visu vairākkārt pārdomāja un cie�i izlēma � tiklīdz nokļūs brī�vībā, nekavējoties brauks pie tēva. Skolu var pabeigt arī neklātienē. Iemācīsies labi fotografēt, beigs �urnālistikas fakultāti, būs fotokores- pondents, tāpat kā tēvs. No viņa nekāds ārsts neiznāks, lai mamma saka, ko grib.

Atis pēc aizturē�anas ilgāku laiku nogulēja slimnīcā, ārstēja abpu�sējo plau�u karsoni. Nepilngadīgie zaglēni, automa�īnu aizdzinēji, huli�gāni un spekulanti, kuri izolatorā uzturējās īslaicīgi, līdz beigsies izmek�lē�ana un būs jāiet uz tiesu, jaunpienāku�os mēdza visādi āzēt. Lauris jau pirmajā dienā pārējiem iedvesa respektu, nodemonstrēdams pāris izteiksmīgus uzbrukuma paņēmienus. Kameras atamani viņu uzskatīja par �savu puiku�. Nosist cilvēku kur� katrs vis neuzdro�ināsies.

Kriminālās meklē�anas inspektors izrādījās nopietns. Viņam vaja�dzēja sīki zināt, kurā vietā katrs liktenīgajā naktī stāvējis, ko teicis, kā viss noticis. Laurim, Atim un Vladikam atkal un atkal nācās visu pār�dzīvot 110 jauna. Vainīgie neliedzās, visi tajā naktī biju�i pamatīgā �vingulī.

Advokāti savukārt rakņājās dvēselē, meklēja cēloņus pui�u egoismam, ne�ēlībai, visatļautībai, kādēļ godīgiem, strādīgiem vecākiem izaugu�i tādi bērni?

Pienāca rudens. Vientulīgajam bērziņam, kur� auga asfaltētā pagalma �stūrī, vēj� notrauca pēdējās dzeltenās lapiņas.

� Kaut ātrāk būtu tiesa, � Atis satik�anās reizē teica mātei. � Rei�zēm man �ķiet, ka sāk�u jukt prātā.

Beidzot izmeklētājs ar savu darbu bija galā. Savāktie dokumenti, liecinieku liecības, da�ādu ekspertī�u slēdzieni aizņēma divus biezus sējumus.

Tiesām, tāpat kā kapsētām, ir sava īpa�a publika � sensāciju meklē�tāji, pensionāri, da�ādi dīkdieņi. Vēlāk tiesu sēdēs dzirdētais tiek iznē�sāts pa pilsētu, pārveidots, papildināts, izpu�ķots. Ne jau katru dienu pilsētas centrā nosit cilvēku.

�� Zvēri tādi! Sadzeras un staigā slepkavodami! Tādus tik pie karā�tavām! � padzīvojusi sieviete pilnā balsī mēļoja.

��� Pie mums nekar, � kāds zinīgs vīrietis viņai paskaidroja. � Un nepilngadīgos vispār nesoda ar nāvi. Viņi vēl nespēj atbildēt par no�darīto.

��� Kas viņi par nepilngadīgiem! Drīz būs astoņpadsmit.

��� Sodīt vajadzētu vecākus, kas pui�us par tādiem izaudzināja. Zinām tos labi situētos! Atvasēm netrūkst ne importa drēbju, ne pa�iem sava braucamā � viss jau bērna gados izbaudīts!

Laura māte novājējusi, saraudātām acīm pagrieza runātājiem muguru. Danuta Brice nosarka kā nopliķēta.

Nelielajā Augstākās tiesas zālītē visiem ziņkārīgajiem, paziņām un radiem nepietika vietas. Labi, ka Vladika māte aizņēmusi vielu arī Danutai.

Sargi ieveda apsūdzētos. �Ak dievs, kā viņ� novājējis,� Danutai Bri- cei sirds sa�ņaudzās aiz �ēluma. Atis pavērās mātē. Apaļā kā ola galva, ar nesen nodzītajiem matiem, ausis, garais, vājais kakls pārklājās ar spēju sārtumu. Lauris, acis nolaidis, pēiīja savas kedas. Durvīs parādī�jās tiesnese un abi piesēdētāji. Visi piecēlās.

Prokurors, pēc izskata sprie�ot bargs vīrs, abiem galvenajiem apsū�dzētajiem pieprasīja maksimālo soda mēru, kāds iespējams nepilngadī�gajiem � desmit gadus, Vladikam, kas slepkavības brīdī nebija klāt � divus gadus.

�� Neuztraucieties, tas vēl nav galīgais spriedums, � advokāts starp�brīdī mierināja satriekto Ata māti.

Izsauca lieciniekus. Ata skolas vecais meistars, kuru kop� neatmina�miem laikiem dēvēja par �Col�toku�, liesas priek�ā nostādīts, samulsa. � Par savu audzēkni, par Ati Brici, varu teikt tikai labu. Praktiskos darbus veic kārtīgi. Darba disciplīnas pārkāpsmu nav. Izcili apdāvināts zīmē�anā. Prot izgatavot skaistas inlarsijas. Ar pārējiem kursabiedriem draudzīgs, "palīdzīgs. Kā meistars varu apgalvot, no viņa iznāktu labs mākslinieks kokgriezējs, �is puisis izjūt koka dvēseli. Bet nu jau nekā, � meistars noplātīja rokas un pārmeto�i paskatījās uz Ati.

��� Atceros, atnāca uz skolu tāds mazs puisītis sprogainiem matiņiem, bikls, kluss, paklausīgs. Pirmajās klasēs labi mācījās, � Laura klases audzinātāja stāstīja. � Uz ļauno pusi viss mainījās, kad vecāki iz�ķīrās. Dzīvojot pie tēva, sāka slikti mācīties un uzvesties. Atrodoties mātes

uzraudzībā, divniekus gan izlaboja. Tas liecina, ka Lauris ir garīgi attīs�tīts, bet nav pieradis pie sistemātiska darba. Raksturs nelīdzsvarots. Pret skolotājiem un klasesbiedriem reizēm neiecietīgs. Pēdējā gadā vairākkārt sarīkojumu laikā ieradās manāmi iereibis. Fiziski ļoti attīstīts, veikls un stiprs. Lepojas ar savu spēku un mīl darbu. Iepriek�ējā vasarā kolhozā �Lotosa� vienībā strādāja labi. Uzliktos sabiedriskos pienākumus veica pavir�i un negribīgi. Vairākkārt lika pieķerts pārdodot importa mantas par paaugstinātu cenu.

Apsūdzētajiem, īpa�i Laurim no saviem audzinātājiem, klasesbiedriem un kaimiņiem nācās dzirdēt daudz rūgtu vārdu.

Pēc tiesas sēdes Lauris kamerā visu vakaru sēdēja domīgs un neru�nīgs. Viņ� pats sevi līdz �im uzskatīja par normālu jaunieti, kādu ir tūksto�iem, pat miljoniem. Kur� savā reizē dzērumā nav palaidis roku? Tas ar Alvi bija totāla nera�a. Viņ� to puisi nepavisam negribēja nosist, tāpat vien iegāza pa galvu, un viss. Biju�ais treneris un �klasene� par viņu sliktu vien teica. Ati, to gan slavēja. Ar ko viņ� labāks? Ar to, ka sen�iem biezāks maks? Kaut tik neuzgrūstu visu vainu viņam vienam!

Izraksts no advokātes M. Kaijas runas tiesājamā Ata Bri�a aizstā�vē�anai:

�Tiesājamā Ata Bri�a nodarījumi kvalificēti pēc kriminālkodeksa 99. panta 2. punkta par tī�u slepkavību vainas pastiprino�os apstākļos un pēc 140. panta 1. punkta par pilsoņa personiskā īpa�uma atklātu zādzību. Mans aizstāvamais jau tiesā paskaidroja, ka nav gribējis Alvi Āķi nogalināt, ka viņ� guļo�ajam Āķim iespēris pa roku un pēc tam pa galvu, nedomājot, ka no tā var iestāties cietu�ā nāve. Tādēļ uzskatu, ka mans aizstāvamais Atis Bricis sodāms pēc kriminālkodeksa 105. panta 2. punkta par tī�u smaga miesas bojājuma nodarī�anu Alvim Āķim.

Nosakot sodu tiesājamam Atim Bricim, lūdzu tiesu ņemt vērā, ka viņ� noziegumu izdarījis, būdams nepilngadīgs, savu vainu atzinis, izdarīto no sirds no�ēlo. Tāpat lūdzu tiesu ņemt vērā Ata Bri�a absolūti nevai�nojamo reputāciju un atrast par iespējamu mīkstināt tiesājamam sodu.�

Laura Dzeņa aizstāvis uzskatīja, ka apsūdzība celta nepareizi. Ar vienu sitienu-tik smagu, dzīvībai bīstamu miesas bojājumu nevarot no�darīt. Līdz ar to viņ� lūdza tiesājamā Laura Dzeņa darbības pārkvalifi- cēt no kriminālkodeksa 99. panta uz 204. panta 2. punktu � �Noziegumi pret sabiedrisko dro�ību, sabiedrisko kārtību un iedzīvotāju veselību� un �ī panta robe�ās arī noteikt viņam sodu.

Uz tiesneses pieprasījumu tiesas sekretāre nolasīja izrakstu no medi�cīniskā ekspertīzes slēdziena:

�Alvja Āķa nāve ir vardarbīga. Jau no pirmā sitiena ar dūri pa zodu zem �ok|a Āķim tika nodarīti smagi miesas bojājumi trulas galvas sma�dzeņu traumas veidā ar sāku�os subarahnoidālu asinsizplūdumu, bīstamu dzīvībai.

Sitienu rezultātā ar kāju pa galvu jau guļo�ajam Āķim tika nodarīti smagi miesas bojājumi, kas vēl vairāk paasināja ar pirmo sitienu noda�rīto miesas bojājumu raksturu.�

Mediķu slēdziens ir īsvārdīgs, konkrēts un nepārprotams. Cik gan trausla ir cilvēka dzīvība, ja to spēj izdzēst viens vienīgs rokas sitiens! Un da�kārt pat tas nav nepiecie�ams, pietiek ar ļaunu vārdu, lai jūtīgāka sirds apstātos pukstēt. Vai Atis un Lauris to sapratu�i? Laurim nesa�valdība ir viena no spilgtākajām rakstura īpa�ībām. Atim savukārt � apziņa, ka viņ� drīkst atļauties vairāk nekā citi.

Aizstāvji bija apsūdzētos pamācīju�i, ko teikt savā pēdējā vārdā, lai ie�ēlinātu kaut vai piesēdētājas. Atis nolēma runāt tikai to, ko pats atzi�nis par pareizu.

� No tās nelaimīgās maija nakts pagājis gandrīz pusgads. Man bija pietiekami daudz laika, lai izdomātu, kādēļ tas viss noticis. Da�iem ve�cāki dzer, spekulē, no agra rīta līdz vakaram rau� naudu un par bērniem neliekas ne zinis. Manējie ir normāli. Māte jau no mazām dienām mācīja: paņemt sve�u mantu ir negodīgi, kauties ir slikti, skolā labi jāmācās, jābūt pieklājīgam un tamlīdzīgi. Sākumā patie�ām biju īsts paraugpui- sītis. Vēlāk, kad paaugos, mammas pamācības vairs neņēmu galvā, vien�kār�i laidu gar ausīm. Ar puikām spēlēt futbolu �ķita daudz interesantāk nekā mācīties. Skolotāji uz trijniekiem vienmēr izvilka, priek�niecības atvase, neies jau lēkt acīs. Nekad neesmu mammai pajautājis, vai viņa to nezināja, vai arī izlikās nemanām. Pēdējā laikā dzīvoju tā, kā man gribējās, darīju, kas patika, nerēķinājos ne ar vienu. Man nekā ne�trūka � bija stereomagnetofons, deficīta kasetes. Pēc astotās klases beig��anas māte uzdāvināja moci. Es nevainoju vecākus. Pats pie visa noti�ku�a esmu vainīgs. Esmu sagādājis lielas bēdas ne tikai Alvja mātei un citiem viņa tuviniekiem, bet arī saviem vecākiem un trenerim. Ļoti no�ēloju, ka tā ir iznācis. Esmu gatavs saņemt pelnīto sodu.

Vēl joprojām nespēju noticēt, ka manam neapdomīgajam sitienam biju�as tik smagas sekas. Nepavisam negribēju Alvi nogalināt. Skaidrā prātā neviens no mums trim kauliņu neuzsāktu, to varu dro�i apgalvot,� I atiris runāja stostīdamies, īstos vārdus meklēdams. � Saprotu, ka ne�viena māte nespēj piedot sava dēla slepkavam, tomēr lūdzu nenosodiet mani pārāk bargi. Mana māmuļa mācīja tikai labu, centās vest pie prāta, bet es, muļķis, alkal un atkal bēgu pie dzērāja tēva. Piedod, māt, ja vari. Savā turpmākajā dzīvē centī�os izpirkt nodarīto ar godīgu darbu un apsolu, ka uz apsūdzēto sola nekad vairs nenonāk�u. � Lauris paska�tījās uz raudo�o māti, aizsedza plaukstām seju un apsēdās.

Vladiks no pēdējā vārda atteicās. Pēc pārtraukuma visi, kājās stāvē�dami, noklausījās spriedumu:

atzīt par vainīgu Ati Brici Kārļa dēlu, dzimu�u 1967. gadā, un sodīt ar brīvības atņem�anu uz astoņiem gadiem pastiprināta re�īma audzinā��anas darba kolonijā;

atzīt par vainīgu Lauri Dzeni Vija dēlu, dzimu�u 1968. gadā, un sodīt ar brīvības atņem�anu uz astoņiem gadiem pastiprināta re�īma audzinā��anas darba kolonijā;

atzīt par vainīgu Vladimiru Cumiku Igora dēlu, dzimu�u 1968. gadā, un sodīt ar brīvības atņem�anu uz diviem gadiem. Saskaņā ar LPSR kriminālkodeksa 431. panta noteikumiem Cumikam sprieduma izpildi atlikt uz diviem gadiem, uzliekot viņam par pienākumu mācīties un pa�beigt skolu.

Spriedums ir galīgs un kasācijas kārtībā nav pārsūdzams un protes�tējams.

Atis stāvēja zemu noliektu galvu. Astoņi gari gadi apcietinājumā! Kā�to izturēs? Lauris raudzījās kaut kur tālumā, itin kā spriedums uz viņu neattiektos. Pienāca sargs un uzlika abiem roku dzel�us. Laura māte metās pie dēla.

��� Turies, dēliņ, klausi audzinātājus. Ja labi uzvedīsies, varbūt ap�ē�lojas, palai� ātrāk ārā. Es brauk�u pie tevis, cik bie�i vien atļaus.

Ati un Lauri izveda no zāles. Vladiks, kā tas pēdējā laikā pieņemts, sakrampēja rokas aiz muguras un gribēja viņiem sekot.

��� Kur tu? � sargs pabīdīja viņu atpakaļ. � Tu ta�u esi brīvs.

Ļaudis izklīda. Danuta Brice stāvēja kā sastingusi. Viņas puisēnam

astoņi gadi ieslodzījumā! Advokāts apgalvoja: �etrus, augstākais � pie�cus. Atis ta�u nebija ķildas sācējs. Bet varbūt bija?

Ilze skatījās uz abām mātēm un domāja par savējo. Tām divām ir cerības sa^idīt dēlus mājās, bet Alvi neviens vairs neatdzīvinās.

LIPS TULIANS ZAUDĒ MACU

Pirmā nodala. Ralis satiek Lipu Tuliānu�����������������. 7

Otrā n o d a 1 a. Magdalēna���������. 19

Tre�ā nodala. Tēvs pamet ģimeni . . 28

Ceturtā nodaļa. Pagrabs �. 48

Piektā noda]a. Nodot var tikai draugu 60

Sestā noda]a. Kārtis vēsta nelaimi . . 81

Septītā noda)a. Tiesa����������. 97

TAPAT VIEN

Pirmā nodaļa. Tāpat vien . . . . 117

Otrā nodaļa. Bēg�ana����������. 134

Tre�ā nodala. Spriedums �. 158

Зeнта Эргле ЛИП ТУЛИАН ПРОИГРЫВАЕТ МАТЧ ПРОСТО ТАК Рассказы Рига �Л неси а� 1986 На латышском языке Художник Эдгаре Озолнньш

HB 4757 Vidējā skolas vecuma bērniem

Zenta Ergle LIPS TULIANS ZAUDĒ MACU TĀPAT VIEN Stāsti

Redaktors 11. Auseklis Mākslinieciskais redaktors V. Selkovs Tehniskais redaktors A. Zandbergs Korektore Z. Vectīrele Nodota salik�anai 12.11.85. Parakstīta iespie��anai 02.04.86. .IT 11076. Formāts 70x90/16. Tipogrāfijas papīrs ,Vs 1. Literatūras gar�nitūra. Augstspiedums. 12,28 uzsk. iespiedi.; 12.86 ussk. krāsu nov.; 10,94 izdevn. I. Metiens 45 000 eks. Pasut. JVi 1451-1. Cena 55 kap. Izdevniecība �Liesma�. 226047 Riga, Padomju bulv. 24. Izdevn. No 76,'32323/B-907. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfija �Cīņa�, 226011 Rīgā,

Blaumaņa ielā 38/40. Vāks iespiests ofsetspiedumā Rīgas Paraug�tipogrāfijā. 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11.

Ērgle Z.

340 Lips Tuliāns zaudē ma�u. Tāpat vien: Stāsti. Maksi. E. Ozo�liņ�. � R.: Liesma, 1986. � 165 lpp., il.