ZENTA ĒRGLE

MŪSU SĒTAS BĒRNI

Tagad un toreiz. Da�i vārdi musdienu tīņiem

(priek�vārds 1972. gada izdevumam)

Jauna, nelasīta grāmata ir kā noslēpums. Kāda tā būs, vai interesanta vai tik garlaicīga, ka snaudiens māksies virsū, to lasot? Un par ko tā būs?

Jūs apskatāt krāsaino vāku, izlasāt grāmatas nosaukumu � �Par mūsu sētas bērniem, indiāņiem un melno kaķi�. It kā būtu skaidrs, bet patiesībā nekas nav skaidrs. Bet, lai jums patie�ām būtu viss skaidrs, es pa�ā sākumā pastāstī�u, par ko būs runa �ajā grāmatā.

Mūsu sētas bērni � tie ir bērni, kuri kādreiz dzīvoja mūsu pagalmā. Kādēļ tad � kādreiz? Tādēļ, ka stāsts uzrakstīts pirms piecpadsmit gadiem. Bērni, kuru nerātnības (mana kaimiņiene Sulce apgalvoja, ka uz labiem darbiem viņi nemaz neesot spējīgi) stāstā aprakstītas, tagad izaugu�i lieli, Guntim ir divi dēli � Artis un Jānītis, dvīņiem Tedim un Tonim katram pa dēlam, Larai � meita. Par citiem man nav precīzu ziņu.

Kas vēl pa �o laiku noticis? Dauclz kas Juglas apkārtnē, kur kādreiz mani varoņi brauca spēlēt futbolu un peldēties, paceļas jauni daudzstāvu nami. Bērnu klubi, kino, skaisti dārzi namu pagalmos nav vairs nekāds jau�nums, bet parasta lieta. Vien bērni, kas rotaļājas �ajos pagalmos, ir tādi pa�i kā pirms piecpadsmit gadiem. Vēl vakar manā istabā pa atvērtu logu ielido�ja futbola bumba. Tā sasita manu visdārgāko smar�u pudelīti �Smaragds�, un mana istaba vēl �odien smar�o tā kā pēc anīsa pilieniem, tā kā pēc vīsto��ām lefkojām (man pat �ķiet, ka smar�o ari tas, ko es pa�reiz rakstu).

Katram stāstam ir sava vēsture. Da�reiz tā ir krietni vien garāka nekā pats stāsts. Manas rakstnieces gaitas sākās ar nejau�ību. Biju jau nodzīvojusi pusi mū�a, man bija divi pusaud�u vecuma bērni � Guntis un Māra, bija iemīļota profesija � arhitektūra. Tad pēk�ņi saslimu. Da��reiz slimot ir pat patīkami � vari gulēt cik ilgi gribi, tevi �ēlo, lutina, nebar, nes visādas gardas lietas. Sākumā biju svētlaimē. Bet pēc tam man apnika. Garlaicības mākta sāku rakstīt par mūsu sētas bērniem. Guntis un Māra katru dienu pieprasīja jaunus turpinājumus. Kad piecē�los no slimības gultas, mans pirmais stāsts bija gatavs.

Kad �is stāsts bija nodrukāts grāmatā, saņēmu daudz vēstuļu. Kāda Maskavas skolniece vēlējās iepazīties ar Alfonu, citi atkal ar Aļku un Mai- goni. Bet gandrīz visi jautāja: kas notiks tālāk? Un man gribot negribot bija jāraksta stāsta turpinājums � �Tā tik bija vasara!�.

Jūs domājat, ka ar to vēstuļu plūdi beidzās? Bērni tikpat neatlaidīgi gribēja zināt mūsu sētas bērnu turpmākos piedzīvojumus.

Bet es biju cieta kā klints, ņēmu un uzrakstīju citu stāstu par neveik�sminieku Pēteri un melno kaķi. Tas bija pirms desmit gadiem. Varbūt jums būs interesanti uzzināt, ka Pēteris pa�reiz studē filoloģijas fakultā�tē un paslepus raksta dzejoļus. Ledenes viņ� vairs neēd, audzē �vītīgas ūsiņas un valkā kreklu ar puķītēm un kruzuļotu apkakli par spīti savai māsai Elzai, kura mīl staigāt biksēs.

Ar to tad arī beig�u �o mazo informāciju. Visu labu.

Zenta Ērgle

Tagad un toreiz II

(priek�vārds 2005. gada izdevumam)

Ir pagāju�i vēl trīsdesmit gadi, un pa �o laiku Mārai piedzimusi meita Agnese, kas nu jau pati izaugusi liela, Tedim un daudziem citiem varo�ņiem jau ir mazbērni.

Tu esi paņēmis rokās grāmatu, kas pirmo reizi iznāca pirms piecdes�mit gadiem. Tad to lasīja Tavi vecvecāki un vecāki, kas tolaik bija Tavā vecumā. Grāmata stāsta par tā laika pusaud�u dzīvi, priekiem un bēdām, darbiem un blēņām. Tie bija laiki, kad tik tikko Latvijā sāka raidīt televīzi�ja, un internets mums kļūs pazīstams tikai pēc �etrdesmit gadiem.

�o gadu laikā daudz kas mainījies un daudz kas ari izzudis no dzīves un ikdienas. Tāpēc ne viss grāmatā minētais var būt saprotams. Piemē�ram, kādreiz atzīmes Latvijā lika pēc piecu ballu sistēmas. Teicami bija 5, nevis 10, bet tagadējais 5 toreiz bija trijnieks. Ja lasot kaut ko nesapro�ti, ieskaties grāmatas beigās publicētajā vārdnīcā vai arī dro�i jautā tētim vai mammai, vectēvam vai vecmāmiņai. Lai viņi atceras bērnību, savas bērnu dienu spēles un valodu. Vai arī meklē neskaidro citās grāmatās un internetā.

Lasot Tu pats vari izvērtēt, kas un cik ļoti ir mainījies. Ta�u �ķiet, ka viens ir palicis nemainīgs � Tavs un Tavu draugu piedzīvojuma gars. Un par to tad arī ir �is stāsts.

Artis Ērglis, Gunta dēls

.

Kādā Rīgas iela atradās liels nams � patiesībā veseli trīs cie�i kopā sabūvēti nami. Tie izveidoja divus nelielus pagalmiņus, bet aiz tre�ā nama atradās liels smil�ains laukums. Tajā lielie �āva veļu, bet bērni skrēja sunī�us, spēlēja slēp�anos un da�reiz, kad sētniece neredzēja, arī futbolu. Zem namiem atradās pagrabi, kas savā starpā bija savienoti ar ejām. Arī tajos bērni mēdza ielavīties, kaut gan sētniece un vecāki bija to aizliegu�i.

Visā namā bija astoņdesmit dzīvokļu, un tajos dzīvoja daudz bērnu � gan zēni, gan meitenes. Protams, ne jau nu visos, bet daudzos.

Pats ievērojamākais, pats cienījamākais cilvēks visā mājā bija aviāci�jas pulkvedis Vorobjovs. Par to nevienam zēnam nebija nekādu �aubu, kaut gan pulkvedis te dzīvot apmeties bija tikai nesen. Kad pulkvedis svētku dienās piekāra savus ordeņus un medaļas, tad tās sniedzās pāri visām krūtīm. Parasti gan viņ� nēsāja tikai trijās rindās saliktas ordeņu lentītes un Padomju Savienības Varoņa Zelta Zvaigzni. Pulkve�a dēls � mazais Vovka stāstīja, ka tēvs Lielajā Tēvijas karā no�triecis vairāk nekā piec�padsmit fa�istu lidma�ī�nu. Kad pulkvedis parādī�jās pagalmā, zēni uzreiz pieņēma miera stāju un

Iepazīstieties � tas ir tēvocis Kri�us ar savu motociklu.

sveicināja viņu.

Seit viss skaidrs � tāda slota un liek�kere visā māja ir tikai sētniecei Siliņtantei.

Tik lielā namā varēja atrast da�ādus cilvēkus.

Bija te tādi kā septītajā dzīvoklī Sulci, kas bērnus nevarēja ieredzēt ne acu galā (pa�iem viņiem tādu nebija) un saukāja tos par me�oņiem.

� Kad mēs augām, tad tādu palaidņu gan nebija. Zem galda mums vajadzēja tupēt, zem gultas, kamēr tēvs atpūtās. �agaru bunte vienmēr pie sienas karājās, � mīlēja stāstīt pati Sulciene.

Bija arī citādi īrnieki � tādi kā, piemēram, tēvocis Kri�us, kas dzīvo�ja stāvu virs Sulciem. Viņ� vairs nebija gados jaunais, bet tomēr �ad tad kopā ar puikām paspēlēja futbolu. Tēvocis Kri�us bija elektrotehniķis. Ja mājā kādam sabojājās elektrība, tad visi lūdza viņu palīgā. Kri�us tad kaut ko pagrozīja, kaut ko paskrūvēja, un viss atkal bija kārtībā. Viņa bik�u kabatās vienmēr atradās visādi vadu gali un citas pievilcīgas lietas.

Bet, pats galvenais, Kri�um bija motocikls, nevis kaut kāds, bet ar blakusvāģi. Da�reiz viņ� ar to pavizināja bērnus.

Sulci melsa, ka Kri�us esot jucis, jo citādi jau neņemtos ar tiem palaidņiem, bet viņ� pats tikai smaidīja. Kas viņam tādi Sulci!

Svarīga persona mājā bija sētniece Siliņ- tante. Liela, resna, skaļa, viņa augu dienu stai�gāja ar slotu un liek�ķeri, uzslaucīja papīriņus un visādus netīrumus. Viņas balss skanēja driz �e, driz tur. Siliņtante bija mājas sētniece jau no neatminamiem laikiem. Tēvocis Kri�us, kas te bija uzaudzis, atcerējās, ka viņa agrāk esot bijusi uz mata tāda pati.

Da�reiz Siliņtantei radās konflikti ar pui�kām. Tad viņa bārās. Bet pavisam mazos viņa vienmēr aizstāvēja, un tie viņai visur staigāja līdz.

Septiņdesmitajā dzīvoklī dzīvoja Alka. Viņa pilnais vārds bija Aleksejs Tomilins, un viņam bija divpadsmit gadu. Aļkas tēvs bija kritis karā, bet māte strādāja par vilciena pavadoni. Tādēļ viņ� bie�i palika dzīvoklī viens pats. Tas nozīmēja, ka puikas pie viņa tad varēja justies kā mājās.

Aļkam piemita vairākas ievērojamas īpa�ības. Pirmkārt, viņ� prata meistariski svilpt � iebāza mutē divus pirkstus, un tad atskanēja svilpiens, no kura, kā Siliņ�tante teica, �ermuļi skrēja pa muguru un mati cēlās stāvus. Tā svilpt neviens cits no puikām nemācēja. Maigonis gan mēģināja, kļuva glu�i sarkans no piepūles, bet viņam tikai �ņāciens vien iznāca, un siekalas �ķīda uz visām pusēm.

Jūsu priek�ā viens no stāsta galvenajiem varoņiem � Alka, kas uzzīmēts brīdi, kad atskan viņa slavenais svilpiens. Ieska�tieties labi! Alkām galvā ir īsta sarkanarmie�a laiviņa un pie sāniem kortiks, ari īsts, nevis kaut kāds koka�

Otrkārt, Alkam vienīgajam visā sētā piede�rēja tērauda dun�elis, ko viņ� lepni dēvēja par kortiku.

Tre�kārt un galvenokārt, Aļkam galvā bija īsta sarkanarmie�u lai�viņa, īsta, saprotiet. Vienā vietā tai bija caurums. Aļka lielījās, ka to esot izurbusi lode, bet puikas bija pārliecināti, ka viņ� pats to ar naglu izdūris, lai izskatītos cienīgāk. No laiviņas Aļka nekad ne�ķīrās.

Bez visa tā Aļka prata varen bezbailīgi kauties un vēl daudz ko. Tādēļ visi sētas puikas viņu atzina par savu atamanu.

Dzīvoja �eit arī tādi savādnieki kā Bērziņa jaunkundze no septiņdes�mit pirmā dzīvokļa. Jā, tie�i tā viņa sevi dēvēja � �jaunkundze�, un tā arī visi viņu sauca. Bērziņa jaunkundze par visu vari gribēja izskatīties jauna, tādēļ viņa krāsoja matus un ģērbās nepiemēroti savam vecumam. Apģērbi viņai bija pavisam ērmoti. Vieni svārki, piemēram, bija ar kaut kādiem neredzētiem rāpuļiem.

��� Tie rāpuļi dro�i vien ra�oti ārzemēs, � smējās puikas, nemaz nenojauzdami, cik tuvu viņi patiesībai. � Un nez ko tie tēvo�i tajos sma�gajos koferos tik bie�i viņai stiepj? � sprieda puikas.

Bērziņa jaunkundzei bija pavisam maziņ� sunītis ar lielu ro�ainu lentu. Sunīti sauca par Emanuelīti. Ar Bērziņa jaunkundzi un viņas Ema- nuelīti sētas puikas atradās nebeidzamā kara stāvoklī. Tāpēc viņa savu sunīti sētā pastaigāties veda vienmēr pati, lai puikas tam ko nenodarītu.

liela loma mājas dzīvē bija pārvaldniecei, kas gan dzīvoja citur. Pārvald�niece uz puikām bija ļoti dusmīga, pa daļai tīri personīgu iemeslu dēļ.

*

Vakarā pirms mūsu stāsta sākuma notika divas ļoti svarīgas apsprie�des: viena pagalmā, bet otra pie namu pārvaldnieces. Abas bija ļoti trok�ņainas.

��� Tā jau nav dzīve! � sauca Maigonis un nospļāvās. � Pat bumbu spēlēt vairs nedrīkst! Kas tad ir svarīgāks, es jums prasu, kaut kādas tur Sulcienes veļa vai īsts sports?

��� Bet bija gan tas tev spēriens! Kā gāzi, tā palagam tie�i pa vidu, un gatavs! � Janka nopriecājās.

��� Klausieties, zēni, rit vajadzētu kaut kur izbraukt, parīt sāksies skola, un tad jau vairs tā nevarēs.

��� Skaidrs! Pēdējā brīvdienā jau neiesim mājās tupēt.

��� Bet kur īsti?

��� Es zinu! Uz zvērudārzu pie lauvām! � sauca mazais Vovka.

���� Ej tu ar savām lauvām! Brauksim uz jūrmalu. Ar elektrisko.

��� Tur nu gan ne! Tur tik daudz cilvēku, ka soli nevar paspert. Pamē�ģini tad ar bumbu, būs vēl trakāk nekā �odien sētā!

��� Tad jau labāk uz Smerli, � Aļka ierosināja. � Ar tramvaju. Ūdens ari ir, varēs nopeldēties.

���� Bet mani jau mamma nelaidīs, � Janka gari novilka.

��� Samelo kaut ko, nu, ka ej uz kino vai pie drauga ciemos. Puikas sāka pārrunāt visu sīkāk: kas ņems līdzi bumbu, kur sapulcēties, cikos.

Bet tas jau vairs nav interesanti. Tādēļ atstāsim pagalmu un paraudzī�simies, kas notiek divas mājas tālāk, namu pārvaldes kantori.

��� Es prasu to me�oņu bandu uz visstingrāko sodīt! Nodot tik mili�cijai, lai tad tiesā! � īrniece Sulce uzsita dūri uz galda tā, ka tintnīca un zīmulis palēcās vien. � �odien pat, es iz�auju savu veļu pagalmā, bet puikas, ko domājat, ar netīru bumbu taisni manam palagam pa vidu. Te tev nu bija mazgā�ana un skalo�ana!

���� Biedrenei �ulcei taisnība, � ierunājās arī pārvaldniece.

��� Tā tas tie�ām ilgāk nevar vairs turpināties. Padomājiet tikai, namu pārvalde izdod naudu un tajā lielajā pagalmā iestāda ceriņus, bet tie palaidņi noloba kociņiem visu mizu. Un ko gan visu viņi tur nav sadarīju�i � malku izsvaidīju�i, mazās meitenes slodzīju�i pagrabā, dzīv�niekus spīdzināju�i! Paskatieties, cik daudz te sūdzību! � pārvaldniece uzmeta uz galda veselu gubu aprakstītu papīru. � Tādēļ jau arī es jūs saaicināju, lai apspriestos, ko tālāk darīt.

īrnieku komitejas locekļi pamāja ar galvām.

Ierunājās pulkvedis Vorobjovs, kas visu laiku bija sēdējis glu�i klusu:

��� Vai tad nu tie�ām tik traki, ka milicija būs jāsauc palīgā? Es gan te dzīvoju tikai neilgu laiku, bet neticu, ka puikas nu nemaz nebūtu spējīgi at�ķirt melnu no balta. Defektīvi ta�u viņi nav?

���� Melnu no balta! � Siliņtante iemetās starpā. � Nekā viņi neat��ķir. Bumbu dzenāt no rīta līdz vakaram, kliegt, brēkt, logus dauzīt. To tik viņi zina. Un tas jūsējais Vovka ari, pie tiem lielajiem vien, pie tiem vien.

��� Bumbu sist jau nu pats par sevi gan nav nekāds ļaunums, � pulkve�dis mēģināja iebilst, � bet logus sist, protams, nevar. Vajadzētu paskatī�ties, parunāt ar viņiem.

��� Vai nu maz ir runāts. Mums ar pārvaldnieci jau līdz kaklam apnicis ar viņiem plēsties, � bezcerīgi noteica Siliņtante.

��� Tiem dauzoņām runā kaut no rīta līdz vakaram, � piebalsoja �ulce, � nekādas bijā�anas. Vai nu, kad mēs augām, bērni tā drīkstēja!

���� Kad jūs augāt, bija citi laiki. Mūsu bērniem vairs zem galda nav jālien. Mēs vairs bērnus neuzskatām par zvērēniem, kas jāvalda tikai ar �agaru. Bērniem jāzina, ka viņiem tāpat ir savas tiesības, bet arī savi pie�nākumi, kuri, protams, jāpilda, tikai ne aiz bailēm, bet apzinīgi.

��� Ieskaidrosiet jūs viņiem! Un kam tad arī tas laiks! Katrs, pats ar savējiem netiek galā, � prātoja pārvaldniece. � Kas tad par prieku vēl ņemties ar �o pirātu bandu!

Pulkvedis, bridi padomājis, teica: � Nu tad vajadzēs man pamēģināt ar tiem pirātiem.

��� Nekas jau nu jums tur neiznāks, � pārvaldnieces balsī nebija ne vismazāko cerību. � Bet pamēģināt varat.

Lai viss būtu pavisam oficiāli, pārvaldniece vēl ierakstīja biezajā pro�tokolu grāmatā: � Namu pārvaldes īrnieku komiteja pēc pa�a lūguma uzdod pulkvedim Vorobjovam nodarboties ar 46. nama bērnu audzinā��anu.

Ar to �is jautājums pagaidām skaitījās nokārtots.

Bet pulkve�a istabā tajā vakarā vēl ilgi nenodzisa gaisma. Un, ja mēs būtu varēju�i ielūkoties pa logu, tad būtu redzēju�i, ka pulkvedis ar sie�vu kaut ko loti nopietni pārrunā.

Jā, pēdējā svētdiena pirms skolas sāk�anās jāpavada gods godam � tā puikas bija cie�i apņēmu�ies.

Un nu tā bija klāt, zaigojo�a, skaista, saulaina. Alkām kā akmens novēlās no sirds � neviena mākonī�a pie debesīm. Viņ� acumirklī paklausīja mātei un svilpodams nesa lejā atkritumu spaini. Te pie atkri�tumu tvertnes viņu noķēra Siliņtante.

��� Aļka, � viņa sacīja, � tu �odien savāc visu to savu, nu � kā viņu tur sauc � pirātu bandu, un tie�i pulksten �etros tā kā visi, lai būtu �eit, sētā. Pārvaldniece lika.

��� Bet, Siliņtant, � Aļka mēģināja lūgties, � tie�i �odien�

���� Nekādu, bet � strupi nosacīja sētniece. � Glābiņa no jums vairs nav, cilvēkiem miera nedodat, logus dauzāt ārā! Nemaz nemēģiniet izlo�cīties, ar jums runās pats pulkvedis Vorobjovs! � viņa aiziedama vēl nosauca un pakratīja ar slotas kātu.

Tas nu bija ultimāts. Aļkam �ķita, ka saule satumst un zeme paveras zem kājām.

��� Velns parāvis! Tie�i �odien, kad viss tik labi izdomāts! � Aļka lēnām nolika spaini un uzrāpās uz garā�as jumta.

Un tā nu Aļka tur sēdēja, dauzīja ar papēdi pa sienu un domāja. Laivi�ņa viņam bija no�ļukusi pavisam pakausī, melnie mati me�onīgās cirtās izspūru�i, bet pierē ievilku�ās divas vertikālas grumbas. Lieta pavisam nopietna. Ko nu nopietna � traģiska! Draud izjukt labi izdomāts un izplānots pasākums. Būtu vēl pārvaldniece vai kāda no mammām, tad varētu neiet nemaz vai �ā tā izmeloties, bet pulkvedim Vorobjovam nevar. Vovka teica, lai nemaz nemēģinot melot. Un Vovka to labi zina, jo pulkvedis ir viņa tēvs.

Alka domāja, domāja, bet nekā nevarēja izdomāt.

��� Būs jāapsprie�as ar zēniem, � nosacīja Aļka un no�ļūca no ga�rā�as jumta.

Drīz vien abos pagalmos atskanēja Aļkas svilpiens, tas, no kura sēt�niecei mati cēlās stāvus. Un, ja ēkas būtu no stikla, tad jūs redzētu, kā tas iedarbojās uz puikām.

Dvīņi Tonis un Tedis momentā no brokastu galda uzlēca kājās un metās ārā.

Mazais Vovka, kas pa�reiz izcīnīja aizraujo�u cīņu ar tēvu un gandrīz, gandrīz jau uzvarēja, steidzīgi norausās tēvam no krūtīm un devās uz durvīm.

��� Kur tad tu tik pēk�ņi? � apvaicājās tēvs.

��� Darī�anas, � attrauca Vovka jau aiz durvīm.

Janku, kas svētdienās mīlēja ilgāk pagulēt, svilpiens pārsteidza gultā. Vienā naktskreklā viņ� pieskrēja pie loga.

Gan gai�matainas, gan tum�matainas galvas izkārās pa logiem un acumirklī saprata tikai viņām vien zināmās zīmes.

Pēc īsa brī�a uz garā�as jumta sēdēja kādi divpadsmit puikas un klie�dza cits par citu skaļāk.

��� Tas viss tās nejaukās pārvaldnieces darbs! � izgrūda Maigonis un draudēja ar dūri kaut kam debesīs.

��� Klusu, zēni! � sauca Aļka. � Vajag visu labi pārdomāt. Par ko mums varētu mazgāt galvas?

��� Par Zariņietes malku, tas būs kā likts! � ieminējās Janka. Alka domīgs nolieca vienu pirkstu.

Ar to malku bija tā. Vecajai invalīdei Zariņu mātei, kas dzīvo se��desmit otrajā dzīvoklī, atveda plītij malku � da�ādus atgriezumus no finieru fabrikas. Visu to kārtīgi nokrāva lielajā pagalmā. Tur bija gan kvadrātveida dēlī�i, gan garas nūjiņas, gan da�ādi klucī�i. Puikas acu�mirklī piesteidzās klāt un izvēlējās sev piemērotus zobenus, vairogus un �autenes. Sākās niknas cīņas. Kad Zariņu māte pārnāca mājās, viss pagalms bija piesvaidīts ar malku, bet kaudzei pa virsu vēl rosījās mei�tenes un mazie puikas, izraudzīdamies sev noderīgākos lietaskokus. Zariņu māteTTenākdama pagalmā, rokas vien sasita un, protams, tūlīt pie pārvaldnieces sūdzēties.

���� Par tām meitenēm, � piemetināja Maigonis, � tas būtu divi. Es jau jums toreiz teicu, neaiztieciet tās pink�ķēs!

Notikums ar meitenēm atgadījās pavisam nejau�i. Puikas sado�māja spēlēt karu, bet neviens negribēja būt par fa�istu. Tad Aļkam ienāca prātā aplenkt meitenes, kas tupēja smil�u kastē un vīstīja savas lelles. Pēc nelielas preto�anās meitenes tika saņemtas gūstā un ieslo�dzītas pagrabā. Bet pēc tam tūlīt uzbrukumā nāca kaimiņu Pētera puikas, un meitenes pagrabā kaut kā pavisam aizmirsās. Kad Siliņtante viņas atbrīvoja, sākās tracis pa visu māju. Meitenes bija pavisam norau�dāju�ās.

��� Nu, �ulciene jau ari būs aizskrējusi sūdzēties, � sacīja Tonis. � Viņa teica mūsu mammai, ka tā to lietu neatstā�ot.

��� Patiesībā tur mēs nemaz neesam vainīgi. Ko viņa �auj savus krek�lus un bikses tur, kur mums jāspēlē futbols?

��� Bet kā viņa spiedza! � atcerējās Andris. � Balss kā taure! Vai nu to pāris traipu dēļ vajadzēja visu māju piekliegt? Būtu iedevusi mums, mēs pa�i būtu izmazgāju�i � un gatavs.

��� Vistrakākais gan laikam būs par tiem ceriņiem, tad jūs redzēsiet, � apgalvoja Aļka, � un par to kaķi.

Jā, atmiņas par �iem notikumiem nebija patīkamas. Pārvaldniece pavasarī atveda palielus ceriņu krūmus un iestādīja tos lielajā pagalmā, lai zied un smar�o īrniekiem par prieku. Puikas nolēma ar Aļkas kortiku iegriezt ceriņos savus vārdus, bet kociņi bija par tieviem, un tur nekas prātīgs neiznāca. Tad viņi noplēsa ceriņiem mizu, jo balti tie izskatījās glītāk. Ceriņi, protams, nokalta, bet pārvaldniece briesmīgi apskaitās. Vecākus izsauca uz namu pārvaldi, un tie pēc tam vainīgos ņēma priek�ā pa īstam. Un skaidri saprotams, ka da�a māte ar bārienu vien neapmie�rinājās.

Puikas to tā nevarēja atstāt. Pārvaldniecei bija angoras sugas kaķis, ko viņa ļoti mīlēja. Reiz kaķis bija ieklīdis sētā, puikas to noķēra un iespieda asti peļu slazdā. Kaķis no sāpēm un izbailēm bija vienā stiepie- nā ielai pāri un pretējā nama pagalmā iek�ā. Tur to pienācīgi saņēma kaimiņu puikas. Pavisam nomocītu to kaimiņu sētniece beidzot atdeva atpakaļ pārvaldniecei.

Ar to arī sākās naids starp pārvaldnieci un puikām.

��� Vajadzēja ar mums toreiz to jandāliņu iesākt, � pukojās Aļka, bet nu jau bija par vēlu.

���� Ko tagad darīt?

��� Jūs nu varat spriest, kā gribat, bet es brauk�u uz me�u. Liela vajadzība klausīties sen apniku�us sprediķus. Nedomājiet, ka pulkvedis teiks: cik jūs labi darījāt, ka ieslodzījāt tās meitenes pagrabā, ka izsvai�dījāt malku. Vai nu nav dzirdēts, kā tādi pulkve�i komandē! Paldies!

Man tas viss jau tik tālu, � Maigonis novilka ar pirkstu gar kaklu. � Māte katru dienu baras, gan jau rit skolotāja ari sāks, un nu vēl pulkve�dis! Sirsnīgi pateicos!

���� Mans tētis nemaz tā nebļauj, � Vovka apvainojās.

��� Vienalga. Zēni, kas brauks man līdz? Gandrīz visi sakustējās uz ie�anu.

���� Kā jums nav kauna! � Aļka iesaucās. � Pats pulkvedis mūs aici�na. Vesels pulks lidotāju, saprotiet, klausa katram viņa mājienam, bet ko jūs? Es kā atamans pavēlu: atlikt izbraucienu un turpināt apspriedi!

Puikas kļuva domīgi un sāka �aubīties.

��� Zēni, es eju pēc bumbas � un braucam, � Maigonis sabāza rokas bik�u kabatās, savilka bikses uz aug�u un devās prom. Viņam sekoja Andris un vēl pāris puiku.

��� Gļēvuļi, � nosauca viņiem pakaļ Aļka, bet Maigonis tam parādīja mēli.

��� 1.ai jau skrien. Mēs aizbrauksim citu reizi, � Guntis samierinājās ar likteni. Janka pārlaida ar delnas virspusi gar acīm. Viņ� jau neraudāja, ko nu! Tas tik tāpat, tā kā gruzis�

Un viss tik labi bija izdomāts! Būtu vēl kaut lietus lijis, bet nē � viss lielais pagalms kā par spīti saules pieliets, un pie debesīm peld balti, pūkaini mākonī�i. Tāda diena, tāda dieniņa! Kā radīta izbraukumam! Lielas, patiesas bēdas atspoguļojās puiku sejās un acīs.

Jā, ko tagad darīt?

���� Neatzīties! � ierosināja Janka. � Neatzīties � un cauri!

��� Neder, � nopūtās Aļka. � Vovkas tēvs dro�i vien tāpat visu zina. Pārvaldniece noteikti būs visu izstāstījusi un vēl klāt pielikusi. Kāds jods toreiz lika triekt to viņas kaķi!

���� Būs vien jāatzīstas, � nopūtās Tonis, un Tedis arī nopūtās.

��� Ir ienācis priek�likums, � Guntis no divdesmitā dzīvokļa vien�mēr runāja gudri, � ir ienācis priek�likums sūtīt Vovku pie tēva, lai noskaidro, ko īsti pārvaldniece viņam teikusi.

��� Jā, varbūt pulkvedim visas palaidnības nemaz nav zināmas, � puikas atdztvojas, un tāds, kā cerību stariņ� pamirdzēja viena otra acīs.

Bet kā lai to noskaidro? Nevar ta�u Vovka iet pie tēva un teikt: zēni mani sūtīja, lai tu pasakot, par ko pārvaldniece sūdzējusies. Tas neiet. Tētis nekā neteiks.

��� Vajag pielietot diplomātiju, � pamācīja Guntis. � Tu nekai�tini mammu, ēd visu, ko tev dod (visiem zināms, cik Vovkam slikta ēstgriba). Tad saki tētim: mums ļoti jauka pārvaldniece vai ko tamlīdzī�gu. Un vēl par kaķi paprasi. Gan jau tad kaut ko pateiks. Un tūlīt paziņo mums.

��� Tā, brālīt, tagad no tevis daudz kas atkarīgs, � Alka uzsita Vov- kam uz pleca, un mazais pavisam piepūtās no lepnuma.

��� Cik pa�reiz pulkstenis? � Alka jautāja Guntim, un Guntis lepni pacēla roku.

��� Divpadsmit nulle pieci, � viņ� pa�apzinīgi atbildēja. Viņam vienī�gajam no visiem zēniem bija īsts rokas pulkstenis.

���� Sapulcē�anās piecpadsmitos nulle nulle. Līdz tam laikam visiem kaut ko izdomāt. Ierasties pilnās formās un ar kaklautiem. Ar pulkvedi jau nevar �ā tā. Un, � Aļka vēl piebilda, paskatījies uz saviem pirk�stiem, � ar nomazgātām rokām.

Puikas savieba sejas un izklīda. Arī Aļka paņēma atkritumu spaini un lēnām devās uz savu dzīvokli.

* * *

Vorobjovu dzīvoklī visi sēdēja pie pusdienu galda. Ar savu zupas �ķīvi Vovka laimīgi bija ticis galā. Bet sēnes viņam tik briesmīgi negar��oja. Viņ� tomēr centās, ar piespie�anos rija kumosu pēc kumosa.

Tad Vovka nolēma sākt sarunas. Nedomājiet, ka tas viegli. Vovkam tikai se�i gadi, drīz gan būs septiņi, bet skolā viņ� vēl neiet.

��� Tēt, � viņ� drosmīgi iesāka, norijis pēdējo kumosu, � kā tev patīk mūsu pārvaldniece?

��� Ļoti patīkams cilvēks, � tēvs vēl nekā nenojauta. �Patīkams! īsta ragana,� nodomāja Vovka un jautāja tālāk.

��� Vai kaķis arī tur bija?

��� Kur kaķis? Kāds kaķis? � nesaprata tēvs.

���� Nu tur, pie pārvaldnieces kabinetā, tāds mīļ�, pelēks.

Pulkvedis pasmaidīja.

��� Vai tas, kuram jūs asti peļu slazdā iespiedāt? Vovka nodūra acis. Ak, tad izstāstījusi gan.

��� Tēt, vai jums tur tā apspriede ilgi bija? � viņ� turpināja jautā�anu.

Pulkvedis kļuva uzmanīgs. Tāda iztaujā�ana nemaz neizskatījās pēc

Vovkas.

���� Bija nopietnas pārrunas, � viņ� izvairīgi ātbildēja.

��� Vai par Aļku, tas ir, par puikām, nu, par mums, arī runāja?

��� Runāja.

��� Vai pārvaldniece bija loti dusmīga uz zēniem?

��� Paklau, Vovka, ko tu īsti te taujā? � tēvs stingri noprasīja. � Tu tak gribi būt lidotājs?

��� Gribu, � Vovka pamāja ar galvu.

��� Nu redzi, kas tas būs par lidotāju, kas lidma�īnu stūrēs ar līkumu? Slikts, vai ne? Vienmēr jāstūrē taisni. Bet tu man te taujā aplinkus vien. Nu ko tad puikas tev lika uzzināt?

Vovka juta, tētis redz viņam cauri kā stiklam. Viņ� nosarka līdz ausu galiem un ar lielām mokām pateica:

��� Zēni lika uzzināt, ko pārvaldniece par viņiem sūdzējusies.

��� Tie�i to es tagad neteik�u. Pēcpusdienā mums sētā sapulce, tur tad arī visu uzzināsiet, � un par zīmi, ka saruna izbeigta, pulkvedis paņē�ma avīzi.

Vovka zināja: kad tēvs lasa avīzi, viņ� negrib, ka traucē. Uz pirkstu galiem viņ� izgāja no istabas un devās pagalmā. Labais nodoms bija cietis pilnīgu neveiksmi.

Septiņdesmitajā dzīvoklī pie galda sēdēja Alka un domāja, tik bries�mīgi domāja, ka galva pat sāka sāpēt.

Tiesa, visai rātni viņi nav uzvedu�ies. Un pārvaldniece neko nebūs slēpusi, tas ari skaidrs. Būs atcerējusies visus nedarbus no tēvutēvu laikiem un visu izklāstījusi pulkvedim. Un ja nu pulkvedis noprasa: �Kāpēc slodzījāt meitenes pagrabā?� Nevar ta�u atbildēt, ka tās nebija meitenes, bet sagūstītie hitlerie�i.

Un pulkvedis dro�i vien pratinās tālāk: �Kāpēc nomizojāt ceriņus?� Bet, goda vārds, zēniem tai brīdī ne prātā neienāca, ka ceriņi nokaltīs. �Būs vien jāatzīstas,� Alka bēdīgs nodomāja, �un jāapsolās laboties.�

Aļkas domas atkal aizvirzījās pavisam tālu sāņus.

Nezin kāpēc vecāki grib, lai visi bērni būtu tādi memmī�i? Piemē�ram, Aļkas mamma pat � vienmēr bā� degunā to Alfonu no septiņdes�mit otrā dzīvokļa. �Kā tad Alfons nelamājas, kā tad Alfons nekaujas, kā tad Alfons nesmērē drēbes �� Aļkas mamma tā var turpināt bez gala. Taisnība, Alfons vienmēr ir tik briesmīgi pieklājīgs, visus sveicina, staigā kā pāvs un iedomājas sevi par diezin kādu mākslinieku. Aļka tādu Alfonu ar vienu roku var nolikt gar zemi. Bet �is � bailīgs kā trusis. Iet zēniem ar līkumu. Spēlēs nepiedalās.

Beidzot Aļkas domas atkal atgrie�as pie �īsdienas notikumiem.

Maigonis ar zēniem tagad dro�i vien sit bumbu Smerlī vai varbūt

peldas. Aļkam tik ļoti patīk nirt zem ūdens. Bet tagad viņam te jāsē� pie galda un jāsvīst. Un viņ� jau diezin kuro reizi smagi nopūtās�

Dvīņi Tonis un Tedis mazgāja rokas.

��� Velns, kas par tinti, � pukojās Tonis. � Kā uzpil uz pirkstiem, tā arī pielīp. Plēs kaut vai ādu nost.

��� Kad būsim lieli, tad izgudrosim tādu tinti, kas nelīp pie pirk�stiem, � sacīja Tedis.

��� Un kuru var izdzēst ar parasto gumiju, � piebilda Tonis. � Nezin kā Vovkam veicas?

Pusdienu ēdot, dvīņi bija pavisam domīgi. � Vai tad uz me�u ne�brauksiet? � apvaicājās māte.

Dvīņi papurināja galvas.

Pamazām lielaja pagalmā bija sapulcēju�ies visi puikas. Mazo Vovku saņēma ar jautājumu:

���� Nu kā?

Vovka izstāstīja visu pēc kārtas � kā viņ� ēdis negar�īgās sēnes, kā jautājis un ko tēvs atbildējis.

��� Nu, vai es ko nepareizi izdarīju? � viņ� gandrīz vai raudāja par savu neveiksmi.

��� Nekas, Vovka, tu esi turējies kā vīrs! � mierināja Aļka un uzsita mazajam uz pleca tā, ka tas notupās.

���� Ko teikt pulkvedim?

��� Atzīties un apsolīt laboties, � nosprieda puikas. � Citas izejas nav.

Sanāksmei jānotiek netraucēti, tas bija pilnīgi skaidrs. Bet, ja meite�nes dabūs zināt, kas te apspriests, tad noteikti izkla�os, un rīt jau runās visa māja. Tādēļ meitenes jāaizdabū prom. Un Guntis devās pie smil�u kastes. Tur viņa māsa Māra, mazā Taņa, Ilze un Lara bija ierīkoju�as savu leļļu pasauli. Lelles satītas gulēja ratiņos, bet pa�as �mātes� runāja garu garo runājamo.

���� Klausieties, cienījamās biedrenes! � iesāka Guntis. � Vai jūs nebūtu tik laipnas un neatbrīvotu mums �o telpu?

���� Mēs nekur neiesim. Ko tu gan iedomājies! � viņam atcirta Māra, visu sētas meiteņu barvede, un pārējās meitenes apstiprināja:

��� Zināt ko? Es jums parā�dī�u savu jauno grāmatu. Ar bildēm, � Guntis mēģināja pie�runāt meitenes.

��� Phe! Liela lieta mums tā tava grāmata. Neiesim.

Bet tad Ilze kaut ko sadomā�ja, brīdi sa�ukstējās ar pārējām un pēc tam teica:

��� Dodiet mums naudu kon�fektēm, tad iesim.

Guntis apspriedās ar zēniem, un visi kopā pa kapeikām vien salasīja divus rubļus. Māra pār�skaitīja un pamāja ar galvu:

��� Labs ir.

Meitenes savāca savas lelles un lēnām aizgāja uz pirmo pagalmu.

No otrā pagalma atskanēja svilpiens. Tā bija zīme, ka pulkvedis iznācis no dzīvokļa un dodas �urp. Pa kaklu pa galvu atskrēja Tedis un ziņoja: ' � Nāk.

���� Rindā stāties! � nokomandēja Aļka, un pats nostājās visiem soli priek�ā. ,

Pagalmā ienāca Padomju Savienības Varonis aviācijas pulkvedis Vorobjovs.

Guntis pavērās pulkstenī un noteica:

��� Precīzi.

��� Mierā! � nokliedza Aļka.

Desmit zēni vecumā no se�iem līdz trīspadsmit gadiem sastinga. Visi bija pilnās formās. Tas nozīmē � visiem bija galvā no papīra izlocītas laiviņas ar uzzīmētu sarkanu zvaigzni, ap vidu josta, aiz kuras aizbāzts koka zobens, un pionieriem turklāt vēl sarkanie kaklauti. Pa�am Aļkam, protams, īstā-laiviņa un dun�elis.

Aļka pagājās pulkvedim soli pretim un ziņoja:

���� Ierindā desmit zēnu, iztrūkst pieci. Aizbrauca uz Smerli. Mums vakar tā bija norunāts, � viņ� it kā aizbildinādamies paskaidroja.

Zīmējumā parādīts ļoti svarīgs brīdis (Guntis teiktu: "vēsturisks moments"). Dviņi (ar rūtai�niem krekliem) paziņoju�i, ka pulkvedis tuvojas, Alka dod pēdējo komandu.

���� Sveiki, zēni! � sacīja pulkvedis un pielika roku pie cepures. Viņ� bija pati nopietnība.

���� Es jau gan jūs visus esmu redzējis, bet nezinu, kā katru sauc. Vaja�dzēs iepazīties.

��� Aleksejs Tomiļins, atamans, � stādījās priek�ā Aļka, un pulkve�dis viņam paspieda roku.

��� Jānis Kalniņ�, � Aļka tālāk norādīja uz visresnāko zēnu ierindā. No apaļās sejas uz pulkvedi raudzījās tikpat apaļas, tagad mazliet izbiju��ās acis.

���� Guntis Vanags, � turpinājās iepazīstinā�ana. Guntis pasniedza roku tā, lai pulkvedis katrā ziņā redzētu viņa pulksteni.

��� Tonijs Ancāns, Tedijs Ancāns. � Abi dvīņi spēcīgi paspieda pulkve�a roku. Viņi bija tik līdzīgi, k? neva�rēja at�ķirt. Tikai viņu vecāki to vari

Pats pēdējais rindā � mazais Vc

���� Mēs laikam jau esam pazīstai noteica pulkvedis un tad noprasīja:

���� Bet kāpēc jums, Vladimir ausis? Vovka kļuva sarkans kā tomā

��� Jā, Aļka lika nomazgāt tikai rokas, � viņ� stomījās. � Par ausīm nekā neteica.

��� Tā, zēni, tagad parunāsi�mies! � Pulkvedis apsēdās uz soliņa.

���� Brīvi! � nokliedza Aļka, un puikas satupās gan uz smil�u kastes malas, gan uz akmeņiem vai vienkār�i tāpat smiltīs.

��� Jūs jau dro�i vien zināt, vakar pie pārvaldnieces bija īrnie�ku komitejas sēde, � pulkvedis iesāka. � Tur izskatīja veselu kau�dzi sūdzību par jums. Saprotiet, veselu kaudzi rakstisku sūdzību! Bet cik vēl esot bijis mutisku�

Viņ� paskatījās uz puikam un turpināja:

Un te nu beidzot jūs redzat pa�u pulkvedi pilnā formā. Tie�i tāds viņ� ir ari dzīvē. Pulkvedis pa�laik saka Vovkam: � Mēs laikam jau esam pazīstami.

���� Kad es tā skatos uz jums, nemaz negribas ticēt tam, ko

vakar dzirdēju. Liekas, tādi kārtīgi zēni, pat sarkanas zvaigznes pie laivi�ņām! Vai tad tādi tie�ām spēj izsvaidīt vecās Zariņu mātes malku pa visu pagalmu un tad aizbēgt, lai sirmgalve pati lokās, kamēr visu atkal savāc kopā?

Puikas pēk�ņi visu interesi bija pievērsu�i zemei. Viņi cītīgi pētīja un apskatīja katru smil�u graudiņu. Aļka jutās pavisam neērti un vēlējās, kaut �ajā mirklī zeme atvērtos un viņu aprītu.

Stāvokli par laimi izglāba Bērziņa jaunkundze, izvezdama sēta pastaigā�ties savu sunīti. Bet Emanuelītim visiemīļotākā vieta bija smil�u kaste.

��� Paskat, paskat, Bērziņa jaunkundzei �odien sarkanīgi mati, bet vakar vēl bija ko�i dzelteni! � Janka piebikstīja Guntim. Puikas kļuva uzmanīgi. Vovka iesmējās.

Bērziņa jaunkundze soļoja tie�i uz smil�u kasti. Viņa, protams, arī bija dzirdējusi par vakardienas apspriedi pie pārvaldnieces, jo tādas lietas jau izplatās apbrīnojami ātri.

Katram skaidrs, ka �i persona ir Bērziņa �jaunkundze�. Ievērojiet, kādi viņai svārki un kādas kurpes! Bet sunītis ir Enianuehtis.

��� Redziet, augsti godātais biedri pulkvedi, � viņa savilka lūpas savā vismīlīgākajā smaidā, � �ie puikas vienkār�i ir huligāni. Manam Ema�nuelītim no viņiem nemaz nav miera. Tikko sunītis sāk ka�āties pa smiltiņām, tā viņi ar akmeņiem. Un kā viņi kliedz, un� � Bērziņa jaunkundze nenobeidza un metās glābt savu mīlulīti, ko puikas pa�laik ar labi mērķētām smil�u bumbām padzina no kastes. Ema�nuelītim visas spalvas bija sacēlu�ās gaisā, un ro�ainā lente drebēja vien.

���� Receklis! � smējās Tonis, un Tedis viņam piebalsoja:

���� Karikatūra, ne suns!

Emanuelītis pa to laiku bija nokļuvis dro�ībā Bērziņa jaunkundzes azotē un rādīja puikām baltus zobus.

��� Nu redziet, nu redziet, augsti godātais biedri pulkvedi! � kliedza Bērziņa jaunkundze. � Me�oņi, ne bērni! � Balss viņai bija asa, grie�zīga.

Pulkvedis arī �o to bija dzirdējis par �jaunkundzi�.

���� Pilsone, � viņ� teica un pagriezās pret Bērziņa jaunkundzi, � ja jums ir kāda sūdzība, tad iesniedziet to namu pārvaldē � rakstiski, protams. Bet pa�laik mums ir apspriede, tādēļ es palūg�u�

Bērziņa jaunkundze uzmeta pulkvedim tik niknu skatienu, ka tam vajadzēja viņu uz vietas pienaglot pie sētas, tad pagriezās un aizgāja.

��� Jūs redzat, biedri pulkvedi, � pavisam sa�utis teica Aļka, � te smiltiņās spēlējas mūsu mazie zēni un meitenes, bet viņa te ar to savu suni, un tas � tas piemēslo smiltis!

��� Tas nemaz nav higiēniski, � gudri piebilda Guntis.

��� Tas ir pat antisanitāri, un tāpēc mēs vienmēr to suni triecam prom.

��� �ajā lietā jums taisnība, � apstiprināja pulkvedis un tad atgriezās pie sāktā temata.

��� Redziet, zēni! Es tagad jums bū�u tāds kā �efs. Es stingri esmu pārliecināts, ka jūs varat nodoties arī interesantākām lietām nekā tās, par kurām runāja sapulcē. Kā jūs pa�i domājat?

Viņam pievērsās desmit acu pāri, izbrīnīju�ies, pārsteigti, ieprie�cināti. Pulkvedis skaidri redzēja, ka tās nav me�oņu vai huligānu, bet skaidras draiskulīgu zēnu acis.

��� Varam, biedri pulkvedi, � Aļka sparīgi, bez domā�anas atbildēja, arī pārējie puikas pamāja ar galvām.

���� Patīkami dzirdēt, � teica pulkvedis. � Ceru, ka mani nepie�vilsiet. Tādā gadījumā tad nu mums iznāks �ad un tad kopīgas darī�a�nas, � turpināja pulkvedis. � Bet tagad es gribu zināt, kādas spēles patlaban ir modē. Redziet, pagājis jau ilgs laiks, kop� pats biju tāds kā jūs. Tagad dro�i vien ir pavisam citādas rotaļas?

Puikas atviegloti uzelpoja. Briesmas, liekas, garām. Par spēlēm, tā jau pavisam cita runā�ana.

��� Manā laikā zēni spēlēja slēp�anos, � turpināja pulkvedis.

��� Mēs arī, mēs arī! � kori atsaucās puikas.

��� Vislabprātāk pagrabos?

��� Jā. Tur var pamatīgi noslēpties, neviens neatradīs. Un viss tik tum�s, tā baigi, � atzinās Vovka.

��� Hm! Un uz naudu arī spēlējat?

��� Nē, � nosacīja Aļka. � Agrāk gan spēlējām, bet tagad vairs ne. Milicis aizliedza.

��� Bet Maigonis ar kaimiņu Serjo�ku vakar mazajā sētiņā spēlēja, � paziņoja Vovka.

��� Uz naudu nedrīkst. Tas nekur neder, � sacīja pulkvedis. � Bet vai futbolu spēlējat?

��� Jā, jā! � kliedza visi puikas reizē.

��� Tikai mums neatjauj spēlēt, � skumji novilka viens no dvīņiem.

��� Jā, notraipot veļu, izdauzot logus, � piebilda Aļka. � Bet mēs jau tikpat spēlējam, kad sētnieces nav mājās.

���� Kārtīga futbola laukuma arī mums nav, � puikas nosūrojās.

���� Kur nu mums par tādām lietām sapņot! � atteica Aļka.

��� Pārvaldniece gan apsolīja ierakt stabus volejam, bet tad saskaitās par to kaķi.

��� Un par ceriņiem, � piebilda pulkvedis.

Puikas atkal pētīja smiltis sev zem kājām.

��� Slikti, pavisam slikti, � pulkvedis paraudzījās uz puikām. � Bet futbola laukums derētu un volejlaukums ari.

���� Pavasarī visu īrnieku sapulcē pārvaldniece bija solījusi ierīkot sētā volejlaukumu, �ūpuļsolu mazajiem, mil�u soļus� � puikas atcerē�jās.

���� Mil�u soļi? Kas tie tadi? � pulkvedis apvaicajas.

��� Nu, ir tāds stabs, tam galā ritenis, bet pie riteņa piesietas virves. Pie tām pieķeras bērni un tad tik lido stabam apkārt. Ļoti jautri, � skaidroja puikas.

��� Hm, � sacīja pulkvedis. � Redzams, pie jums nav īstas kār�tības. Par to būs jāpadomā. Bet vai �Timuru un viņa komandu� esat lasīju�i?

���� Esam! Neesam! � puikas cits par citu kliedza.

��� Lūdzu, pa vienam, � pulkvedis centās nodibināt kārtību.

��� Mēs to redzējām kino, � abi dvīņi vienā balsī paziņoja.

��� Bet es izlasīju un redzēju kino, � palielījās Guntis. Aļka pats tā kā būtu lasījis, kā nebūtu. Grūti atcerēties.

���� Es gan vēl neesmu lasījis, � svarīgi noteica Vovka, un visiem bija jāsmejas, jo Vovka nemaz neprata lasīt.

���� Mūsu posms pagāju�ajā gadā rīkoja pārrunas par Timuru, � atce�rējās Janka. � Pionieru vadītāja vēl teica, ka mēs arī varot kaut ko līdzī�gu kā Timurs. Bet kaut kā nav iznācis laika, Un viss jau piemirsies.

��� Timura zēniem bija sava organizācija, savi noteikumi, savi mērķi, kurus viņi centās sasniegt. Te pie jums arī kaut kas tā, kā būtu; formas ir, priek�nieks ir, pat bungas ir, � pulkvedis paskatījās uz veco trumuli Vovkas rokās, � bet trūkst kārtības. Tāpēc arī tā iznāk, ka meitenes slo�gāt pagrabā un apstādījumus izpostāt. Vai tad skolā jūs arī tā darāt?

Puikām ausis atkal pavisam sarkanas un jāskatās zemē. Visu līdz pēdējam tā pārvaldniece izstāstījusi.

��� Skolā jau nedrīkst. Skolotājs tūlīt sados! �Janka nomurmināja.

��� Bet pagalmā un mājās drīkst visu, vai ne! Te nav neviena, kas �sadod�?

���� Ieteicu jums visiem vēlreiz izlasīt Timuru un kopīgi pārrunāt. Autoru zināt?

��� Arkādijs Gaidars, � lepni paskaidroja Guntis, kas bija visvairāk lasījis.

���� Pieraksti, � pavēlēja Aļka.

Guntis izvilka no kabatas piezīmju bloku, pild�spalvu un piezīmēja:

1)� izlasīt Timuru,

2)�� apspriest.

���� Pēc tam katrs padomājiet par savas sētas kolektīvu. Ja jums ir pa�iem savs kolektīvs, tad jāzina, kāpēc tas pastāv un kādi tam mērķi. Skaidrs? � tur�pināja pulkvedis.

��� Skaidrs! � atbildēja puikas daudzbalsīgā kori.

���� Pēc nedēļas atkal sapulcēsimies. Dienu un stundu paziņo�u vēlāk. Tad pārrunāsim jūsu kolek�tīva mērķus un citus jautājumus, � nobeidza pul�kvedis un piecēlās.

��� Stā - ties! � uzsauca Alka.

Puikas pielēca kājās.

���� Mie - rā!

Puikas sastinga.

Guntis ir sētas korespondents, viņ� atzīmē visus svarīgākos noti�kumus. Puikas apgalvo, ka Guntis pat naktis guļot ar pildspalvu rokā un pierakstot sapņus. Tas, pro�tams, nav tiesa.

��� Sveiki, zēni! � pulkvedis bra�i pielika roku pie cepures.

��� Esiet sveiks! � nokliedza puikas un nepakustējās, kamēr pulkvedis nebija izgājis no lielā pagalma.

���� Pavisam cits cilvēks! � svarīgā, cieņas pilnā balsī noteica Aļka.

��� Cilvēks? Varonis� Piecpadsmit ienaidnieka lidma�īnas notriecis. Bet cik vienkār�i ar mums runāja� Un kā sadeva tai jaunkundzei� � puikas sprieda visi reizē.

��� Bet par to kolektīvu un par tiem mērķiem man gan nav skaidrs, � atzinās Janka.

Aļka pakasīja pakausi.

��� Piķis viņu zina, ko pulkvedis ar to domāja. I>abāk pieraksti, Gunti, dro�s paliek dro�s.

Guntis atkal atvēra piezīmju bloku, atskrūvēja pildspalvu un pierak�stīja:

3)�� kolektīvs un mērķi,

4)�� padomāt par nerātnībām.

Sāka jau tumst.

��� Rīt iesim uz bibliotēku, � vēl nosacīja Aļka, un puikas izklīda pa saviem dzīvokļiem.

*

Aļkas istabā vēl ilgi bija gaisma. Galvu rokās atspiedis, Aļka sēdē�ja pie galda. Priek�ā viņam balta papīra lapa un zīmulis. Domas Aļkas galvā ceļas un klūp, cita citu ķer.

Ko tagad darīt? Ja pienāktu pulkvedis un liktu lēkt zemē no ceturtā stāva, Aļka lēktu, tūlīt uz vietas�

Slikti, ka toreiz tās meitenes ieslodzīja pagrabā� Bet kā viņas spie�dza! Aļka pasmaidīja un uzrakstīja: neaiztikt mazās meitenes.

Pienāca māte.

���� Kas tev �ovakar ir? � viņa norūpējusies jautāja un pataustīja Aļkam pieri. � Slims būsi, vai?

���� Netraucē mani, māt! � atbildēja Aļka. � Es domāju.

���� Par ko tad tu tā domā? Par rītdienas skolu, vai?

��� Es domāju vispār par dzīvi, � Aļka nopietni atbildēja.

Pirmdienas pēcpusdienā jaunā bibliotekāre acis vien ieplēta, kad bibliotēkā ieradās desmit zēnu un visi kā vienā balsī pieprasīja tie�i Gai- dara stāstu �Timurs un viņa komanda�.

��� Ko tad jūs darīsiet ar tik daudziem �Timuriem�? Jaunu komandu gribat nodibināt, vai? � viņa smējās.

��� Nevajag zoboties, biedrene bibliotekāre. Mums uzdeva izlasīt, � ļoti nopietni paskaidroja Guntis.

��� Visiem uzreiz? � bibliotekāre neticēja. � Bet man jau tik daudz �Timuru� nemaz nav. Bez tam � vai jums lasītāju kartes ir?

Puikas vīlu�ies saskatījās. Par to viņi nemaz nebija padomāju�i.

��� Iai kļūtu par lasītāju, � paskaidroja bibliotekāre, � nepiecie��ama, pirmkārt, vecāku pase un, otrkārt, jāizpilda aptaujas lapa, kas, tre�kārt, jāapzīmogo pie pārvaldnieka.

��� Vienmēr tās ceremonijas un papīru smērē�ana, � dvīņi neapmie�rināti norūca.

��� Bet man, lūdzu, ir lasītāja karte, � Guntis lepni pasniedza savu kartīti bibliotekārei. Izrādījās, ka lasītāju kartes ir vēl diviem. Tie un Guntis tad arī dabūja katrs pa �Timuram�. Dārgais ieguvums tika rūpīgi ietīts avī�u papīrā, un puikas skrie�us devās mājās.

Grāmatas nolika lielajā pagalmā uz sola. I>ai saziņotu arī mājās pali�ku�os, Aļka iebāza divus pirkstus mutē un trīs reizes iesvilpās.

Puiku bija daudz, bet grāmatu tikai trīs. Visi, protams, gribēja lasīt pa�i pirmie.

���� Es ņem�u vienu, � teica Aļka.

���� Kas tad tu tāds esi, ka tev vajag pirmajam?

���� Es esmu atamans, un man jāatbild par jums visiem.

���� Nu lai! Bet mēs lozēsim!

Tā ari nolēma. Grāmatas laimēja Tonis, Andris un mazais Vovka. Bet, tā kā Vovka vēl neprata lasīt, tad Aļka piesolījās lasīt viņam priek�ā. Pārējie dabūs pēc tam.

������ Nav nemaz vajadzīgs. Man papus pa�am nopirks, � lielījās Janka.

��� Nu jā, tavam tēvam jau daudz naudas.

Jankas tēvs bija arteļa priek�sēdētājs, un viņam pa�am piederēja savs �Moskvi�s�, tas, kas stāvēja garā�ā.

����� Bet es dabū�u no skolas bibliotēkas vai palūg�u kādam drau�gam,� prātoja Guntis. � Briesmīgi interesanta grāmata, zēni. Der pārlasīt arī otru reizi.

����� Līdz ceturtdienai visiem jāizlasa, bet ceturtdienas vakarā sanāk�sim visi kopā, � puikas norunāja un iz�ķīrās.

Viņu dzīvei bija radies noteikts mērķis.

* * *

Dvīņi, pārnāku�i mājās, nekavējoties ķērās pie grāmatas lasī�anas. Istabā valdīja pilnīgs klusums.

������ Ko tad jūs tur darāt? � jautāja māte, pabāzusi galvu no virtuves. Tāds klusums viņai likās aizdomīgs.

���� Lasām.

��������������� Bet vai skolas uzdevu�mi izpildīti?

Tonis un Tedis saskatījās. Pavisam bija aizmirsies. Ir gan tā mamma, iejaucās pa�ā inte�resantākajā vietā, kur �eņa �auj ar revolveri. Bet mammai bija jāklausa.

Istabā valda klusums. (�ēl, ka to nevar uzzīmēt!) Tedis un Tonis kaut ko cītīgi lasa. Jūs domājat, viņi mācās? Vismaz māte nav pārliecināta par to�

���������������� Klau, Toni, � ierunā�jās brālis, � kā būtu, jātu izrēķinātu aritmētiku un iemācītos krievu valodu, bet esvēsturi un latvie�u valodu? Skolotāja mūs tā kā tā nevar at�ķirt. Ja izsauks, piemēram, tevi vēsturē, es ie�u atbildēt,

bet, ja mani krievu valodā, tad ej tu. Tā mēs varam divreiz ātrāk tikt galā ar mācībām.

���� Kur tu to izrāvi? � brīnījās Tonis un no prieka sāka lēkāt pa istabu.

Driz vien stundas bija sagatavotas, un lasī�ana varēja turpināties.

Desmitos vakarā māte viņus iedzina gultā un nodzēsa uguni. Bet neizla�sītas bija paliku�as tikai da�as lappuses. Tās nu uz ritu nevarēja atstāt. Tādēļ Tonis paņēma kabatas bateriju, un lasī�ana turpinājās slepenībā zem segas. Māte virtuvē mazgāja veļu un nekā nemanīja.

Otrā dienā dvīņi no skolas mājās nāca katrs pa savu ielas pusi. Pie vārtiem stāvēja tēvocis Kri�us.

��� Kas tad jums lēcies? � viņ� jautāja, notverdams Toni aiz apkak�les. � Saķildojāties, vai?

No ielas otras puses negribīgi �urp pārnāca Tedis, un Kri�us arī viņu satvēra aiz rokas. Tas gan ķepurojās un mēģināja izrauties, bet kur nu � Kri�um pirksti kā no dzelzs.

�� Tikai Teda dēļ es �odien dabūju divnieku, � Tonis gandrīz vai raudāja no dusmām un visu izstāstīja Kri�um.

Skolotāja izsaukusi Toni vēsturē, bet Tonis tai, protams, nebija paska�tījies ne virsū. Tādēļ viņa vietā atbildējis Tedis un nopelnījis Tonim apaļu piecnieku. Nākamajā stundā krievu valodā izsaukts Tedis, kas pēc noru�nas dzejolīti nebija iemācījies. Tāpēc viņ� iegrūdis Tonim dunku sānos, un tas cēlies atbildēt. Uzdoto viņ� zinājis tīri labi un nopelnījis Tedim �etrinieku. Tik tālu viss gājis kā pa taukiem. Bet tad skolotāja izsaukusi arī Toni, un ar to viss labi izdomātais plāns sabrucis. Toņa vietā tagad bijis jāatbild Tedim, bet tas dabūjis kārtīgu divnieku, kas ierakstīts Toņa uzdevumu burtnīcā.

��� Pag, pag, nekā nesaprotu. Toni izsauca, Tedis atbildēja. Tedi izsauca, Tonis atbildēja? Kāpēc tāda mānī�anās?

��� Nu kā jūs nesaprotat! Mums vakar nebija laika mācīties. Un tad norunājām sadalīt mācības uz pusēm. Skolotāja jau mūs tā vai tā neat��ķir. Vajadzēja ar man klausīt tam Tedim! � Tonis pukojās.

��� Ha, ha, ha! Ak, tad izgāzās gan jūsu grandiozā ideja! � tēvocis Kri�us smējās tā, ka visa sēta skanēja. Sulce pavēra logu un tūlīt atkal aizcirta. Viņa nezin kāpēc Kri�u neieredzēja.

Pa logu paskatījās ari dvīņu māte un ieraudzīja, ka Kri�us tuvina viņas dēlu galvas vienu pie otras un sauc:

���� Nu, sabu�ojieties, sabu�ojieties! Abi vainīgi!

Bet viņas mīļie puikas kā e�i ķepurojās katrs uz savu pusi.

*

Ceturtdienas sanāksme bija ļoti svarīga, tādēļ tā bija jānotur stingrā slepenībā, bet lielajā pagalmā viss kā uz delnas. Puikas ieraudzīja, ka sētniece ar mājas grāmatu padusē aiziet uz milicijas nodaļas pusi. Tagad sanāksmi dro�i varēja noturēt mazajā sētiņā. Tur stāvēja Siliņtantes slo�tas, liek�ķeres un citi sētnieka darba rīki, tādēļ mazā sētiņa vienmēr bija aizslēgta. Bet atmūķēt atslēgu puikām bija mirkļa darbs. Aļka iebāza na�a asmeni slēdzenē, un tā viegli atvērās. Nekādu bojājumu!

Gan �ādā, gan tādā ceļā sadabūtās grāmatas bija izlasītas. Tādēļ visiem bija skaidrs, kas tas par Timuru un ko dara viņa komanda. Tūlīt sākās dzīvas pārrunas.

���� Es vairs par atamanu nesauk�os! � paziņoja Aļka.

���� Pareizi, Aļka. Mūsu vēstures skolotāja arī teica, ka atamani biju�i galvenokārt visādiem laupītājiem un baltgvardiem, kas cīnīju�ies pret padomju varu. Nu, tādi kā Deņikins, � Guntis piebilda.

���� Kā tas mums agrāk neienāca prātā!

Vel viens vēsturisks moments. Atamans Alka paziņo, ka viņ� vairs nebū�ot atamans. Bet, kas viņ� turpmāk būs, tas tagad jānoskaidro.

��� Tas Kvakins pat � kau�ļu atamans. Bet es ta�u esmu kārtīgs pio�nieris. � Aļka neparko vairs negribēja palikt par atamanu.

Sevi�ķi kārtīgs viņ� gan pa�reiz neizskatījās � vienam zābakam auk�la atrisusi, laiviņa uz vienas auss, bet pierei pāri sarkana �vīka. Tam gan neviens nepievērsa uzmanību.

��� Ko jūs te visi �timurojat�? � Maigonis nesaprata. � Izlasīju�i sazina kādu tur stāstu un nu � Timurs �ā un Timurs tā. �Fantomass�, lūk, tā tik ir grāmata. Bet jūs te ar savu Timuru.

��� Tu izlasi un tad runā, atkritējs tāds! �Janka nenocietās.

��� Kā tu teici? � Maigonis jau sabraucīja piedurknes, bet Janka manījās prom, jo ar Maigoni kautiņā ielaisties riskanti, to viņ� zināja no vairākkārtīgiem piedzīvojumiem.

�� Janka pareizi teica, � Guntis iejaucās. �Jūs tie�ām esat atkritēji. Kāpēc skrējāt uz to me�u? Ko tad tur nu tādu saķērāt?

Maigonis atrada par pareizāku uz to neatbildēt, jo viņ� pats mazliet no�ēloja, ka svētdien aizbraucis. Zēni vēlāk pastāstīja, ka pulkvedis nemaz neesot ne bļāvis, ne lamājies, bet bijis ļoti laipns.

Puikas runāja visi reizē.

���� Klusu! � sauca Aļka. � Vovka, uzsit bungas!

Vovka paņēma akmeni un sāka dauzīt pa veco trumuli.

���� Runāt pa vienam! Mums ta�u svarīga sapulce.

���� Es visu protokolē�u, � Guntis pieteicās.

���� Kam mums tādi protokoli vajadzīgi? � Aļka nesaprata.

��� Kā � kam vajadzīgi? Bet, kad pulkvedis prasīs, ko jūs tur runājāt, ko nolēmāt, tu būsi visu aizmirsis. Bet, ja ir protokols, tad viss pierak�stīts, paraksti apak�ā, viss pilnīgi oficiāli.

���� Nu labi, ja jau tev tā patīk, tad raksti ari, � Aļka piekrita.

��� Tagad paceļas jautājums, kā nosaukt to mūsu, nu, kā pulkvedis teica, kolektīvu, � sacīja Guntis.

���� Bet kāpēc mums tāds kolektīvs vajadzīgs? � Vovka nesaprata.

��� Nu, kolektīvs, tie esam mēs visi kopā. Futbolu tak viens nespē�lēsi, vajag kolektīva. Uzbruks kaimiņu Pētera puikas � ko tu viens iesāksi, � Alka paskaidroja.

��� Jā, slēp�anos un sunī�us ari viens nevar spēlēt, � Vovkam nu bija skaidrs.

��� Timuram bija kolektīvs, skolā pionieru pulciņ� arī ir kolektīvs. Tikai � kā mūsējo nosaukt?

���� Par komandu!

���� Ne, tas neder. Komanda bija Timuram. Iznāks, ka mes no�piko- jām. Vajag ko citu.

���� Pulks!

���� Neder. Pulki ir tikai armijā!

���� Kas tad mēs par armiju!

���� Kompānija.

��� Tikai dzērāji un kapitālisti meklē kompānijas, � Guntis svarīgi skaidroja. � Amerikā � tur viss tikai no kompānijām vien sastāv. Avīzē bija rakstīts, ka viena tāda kompānija iebruku�i Gvatemalā un nejaujot lur ļaudīm dzīvot.

��� Nē, �kompānija� neder. Tas skaidrs. Bet ko tad?

���� Divīzija. Bet vadītājs � divkoms!

���� Hm! � Aļka kļuva domīgs. Viss, kas saistās ar armiju, viņam ļoti patika.

���� Brigāde! Manam tētim fabrikā arī ir brigāde! � iesaucās Andris.

���� Par brigādi var padomāt. Varētu tā: Aļkas vadītā zēnu brigāde, � ieminējās Guntis.

���� Kāpēc tad Aļkas vārdā? Tad jau labāk pulkve�a Vorobjova vārdā nosauktā brigāde. Mums skolā, piemēram, ir Imanta Sudmaja vār�dā nosauktā pionieru vienība, � ierosināja Janka.

��� Jā, jā!

��� Vairāk priek�likumu nav? � jautāja Aļka. � Nu tad balsosim. Kas par �brigādi�? Janka, skaiti balsis!

��� Viens, divi, trīs� �Janka saskaitīja pavisam deviņas balsis.

��� Kas atturas? Kas pret? Nav. Kas par nosaukumu �divīzija�?

��� �etri, � Janka paziņoja.

��� Tātad nolemts, � balso�anu noslēdza Aļka. � Mēs turpmāk sauksimies �Pulkve�a Vorobjova vārdā nosauktā brigāde�, bet es bū�u brigādes komandieris.

���� Kāpēc brigādei komandieris? Brigādēm ir brigadieri, � teica Andris.

��� Nē, nē, man patīk labāk brigādes komandieris, � izlēma Aļka.

���� Nāko�ais punkts � par kolektīvu un mērķiem, � Aļka nolasīja no Gunta piezīmju grāmatiņas. � Kas grib runāt?

��� Varētu tāpat kā Timurs � palīdzēt sarkanarmie�u ģime�nēm, � prātoja Janka. � Sanest ūdeni, sakraut malku�

����� Tas neder. Kur tad tu nesīsi ūdeni, kad tas ir katrā dzīvoklī,

pagriez tik krānu. Un centrālā apkurinā�ana ari, cik tad plītij malkas vajadzīgs, � Aļka noraidīja. � Mums jāizdomā kaut kas jauns.

Guntis pacēla roku:

���� Pulkvedis dro�i vien domāja kaut ko līdzīgu skolas noteikumiem.

��� Tas laikam nozīmētu mū�īgi apniku�o � nekauties, nelamāties, negrūstīties un tā tālāk, � zobojās Maigonis. � Kāpēc mums tas vaja�dzīgs? Vai tad nu nepietiek, ka skolā tev, cilvēkam, uz katra soļa vienu un to pa�u: Maigoni Vēsmiņ, nelamājies, Maigoni, negrūsties, un tā līdz apnikumam. Sēta ir vienīgā vieta, kur cilvēks var justies brīvi, un te nu arī vēl sāks to pa�u skandināt. Varbūt sadomās milici arī vēl nolikt? Es protestēju!

Andris, dvīņi un vēl da�i puikas viņam pilnīgi piekrita.

��� Nu kā jūs nesaprotat! Visur ta�u ir savi noteikumi: skolā � savi, rūpnīcā � savi, armijā � savi, pionieros � savi. Pulkvedis skaidri patei�ca, ka mums nevajag to pa�u, bet kaut ko tādu, � Guntis paskaidroja. Viņam doma par noteikumiem bija pa prātam.

��� Jūs jau nu varat rakstīt, ko gribat. �ā vai tā neviens tos nepildīs, � Maigonis mērķēja spļāvienu tie�i uz sētas malā augo��o bērziņu. � Varbūt vienīgi tāds jēriņ� kā Alfons.

��� Es te uzrakstīju tādu plānu, � Aļka izvilka papīra lapu no kabatas.

Guntis apslapināja mutē zīmuli un saga�tavojās rakstī�anai. Lūpas un viens vaigs viņam jau bija pavisam zili, ar ķīmisko zī�muli noziesti.

��� Pirmais punkts: pēc iespējas nekau�ties.

���� Bet ja nu Pētera puikas uzbrūk? � Maigonis atkal iemeta starpā. � Tad ta�u jāaizsargājas?

Tā arī nolēma � nekauties, bet, ja ļaun�prātīgi uzbrūk, tad atļauts aizstāvēties.

��� Otrs punkts: sētā uzvesties pieklājīgi un kulturāli.

Jūrnieka krekls un josta arsprādzi �ir tikai vienam zēnam visā pagalmā � Maigonim, jo viņ� būs jūrnieks un tikai jūrnieks.

��� Un citur? � iejautājās Andris.

��� Nu, citur jau pieklājīgi jāuzvedas pēc skolas kārtības noteiku�miem, bet par pagalmu tur nekas nav teikts.

��� Bet ko nozīmē � pieklājīgi un kulturāli? � Jankam vēl nebija skaidrs.

Alka sastomījās, brīdi padomāja un tad teica:

��� Es domāju tā: nesplaudīties, neaizskart citus cilvēkus, nemest ar akmeņiem pa logiem.

�� Tre�ais punkts: neaiztikt meitenes un vispār mazos bērnus. Par to mums pulkvedis sadeva, atceraties? Vairāk man nekas nav uzrak�stīts, � atzinās Alka. � Bet kāds varbūt vēl kaut ko ir sadomājis?

��� Vai nevajadzētu vēl kaut ko par mācībām? Piemēram, lai vienmēr tiktu laikā sagatavotas stundas, � ierosināja Guntis.

��� Tā tikai vēl trūka!

��� To nu gan ne! � cits caur citu sauca puikas.

�� Tev jau labi, tev visi piecnieki, tāpēc tu tādas muļķības sado�mā! � daudzas balsis nevarēja rimties.

��� Mācības un vispār skolu labāk neaiztiksim, � stingri noteica Aļka.

��� Bet noteikumus parakstīsim ar asinīm, Toms Soijers arī tā darīja, � ierosināja Tonis.

��� Protams, tikai ar asinīm, � Maigonim �is ierosinājums ļoti pati�ka. Bet pārējie nesapra�anā paraustīja plecus:

������� Kādēļ tāda ķēmo�anās? Vai mums tintes trūkst? Var, piemēram, � ar sarkanu tinti.

��� Jums laikam bail, ka būs jāiegrie� pirkstā! � Maigonis zobojās.

Gandrīz gandrīz jau izcēlās ķilda. Lietu glāba Gunta paziņojums:

��� Tum�s. Nevar vairs redzēt rakstīt.

Tonis viņam paspīdināja savu kabatas lampiņu, un Guntis iepro�tokolēja: � Nolemts noteikumus parakstīt ar sarkanu tinti.

��� Eh, ja varētu izgudrot kaut ko varenu! Mēs te noņemamies ar niekiem � nespļaudīties, neaiztikt mazuļus! Kara laikā, tad gan bija interesanti. Zēni varēja iet par izlūkiem! Bet tagad? Skola, māja, skola, māja! Apnicisf� Maigonis neapmierināts sacīja. Viņ�, alka izdarīt kādu neredzētu varoņdarbu, tādu, lai visi par viņu runātu.

��� Izlabo vispirms savus divniekus, citādi tu visu klasi grūd kau�nā! � Guntis pazobojās.

��� Bet ir gan tas Timurs varens! Un kāda viņam signalizācija! Mums arī tādu vajadzētu, � ierunājās Tedis, un no balss vien jau varēja skaidri

manīt, ka viņ� apskau� Timuru. � Bet mums nav pat kur sapulcēties. Visur mūs lamā, dzen ārā. Būtu mums kāds �ķūnis, gan mēs zinātu, kā iekārtoties.

��� Tas jau nu gan būtu ko vērts, � puikas jūsmoja.

��� Varētu sapulcēties, palasīt, visi kopā parunāties. Bet tagad: �Ko tu velc tos puikas pie sevis, pielā�o tik istabas!� � mammas vienmēr baras.

��� Un telefonu tur varētu ievilkt. Universālveikalā var tādu dabūt � bērniem. Maksā ap trīsdesmit rubļu.

��� Divdesmit septiņus un se�desmit kapeikas, � Aļka cenu zināja pateikt precīzi, jo viņ� jau sen sapņoja par tādu telefonu un slepenībā krāja naudu.

���� Solus un galdus varētu pagatavot no vecām kastēm.

���� Pētera sētā to vesela kaudze, pa tumsu varētu pievākt, � ieminē�jās Maigonis, kas visām lietām mīlēja pieiet no praktiskās puses.

��� Biedri, lūdzu, ievērojiet dienas kārtību, � puiku sapņus pār�trauca Aļka un uzsita pa trumuli. � Pulkvedis mums teica� paskaties, Gunti, ko viņ� īsti teica?

Guntis pa�ķirstīja savu piezīmju bloku un nolasīja:

��� Pirmais. Izlasīt Timuru. Otrais. Apspriest. Tre�ais. Kolektīvs un mērķi. Ceturtais. Padomāt par nerātnībām.

��� Tre�o punktu mēs būtu tā kā apspriedu�i, � noteica Aļka. � Tagad par pirmo. Timuru visi izlasīju�i? Tātad gatavs. Par otro. Nu, ko? Patika?

��� Jā, jā! Patika!

���� Un kā to Figūru ieslēdza baznīcā! � nopriecājās Vovka.

���� Nevis baznīcā, bet kapli�ā, � izlaboja Tedis.

��� Nu vienalga, bet ieslēdza. Tā vajadzētu kaimiņu Pēteri un Serjo�u!

��� Nu tad iedodiet man ar to slaveno Timuru! � pieprasīja Maigo�nis. Guntis apsolīja.

���� Kā tad īsti rakstīsim? � vaicāja Aļka.

��� Grāmata visiem ļoti patika, es jau tā ierakstīju, � Guntis noteica.

���� Kas tad mums vēl palika? laikam par tām nerātnībām? � novilka Alka un paskatījās uz debesīm. � Ir jau tum�s. Nu, zēni, vai apsprie�dīsim �o jautājumu tuvāk?

��� Ko tur tik daudz runāt, pa�i jau labi zinām, ko esam izdarīju�i, � Maigonis izteica visu domas.

��� Pareizi, � Aļka atsaucās. � Tu, Gunti, ieraksti� raksti tā: sīki un pamatīgi apspriedām visas izdarītās nerātnības un apņēmāmies laboties.

��� Ko tu man te diktē? Pats zinu, kas jāraksta. Parādi gaismu!

Mazais Vovka jau ilgāku laiku turēja paceltu roku. Beidzot viņ� no

visa spēka iekliedzās:

��� Lūdzu, man vārdu!

��� Vovkam vārds! Uzmanību, pats Vovka runās! � sauca Aļka. Pui�kas apklusa.

��� Tētis teica, ja ko vajagot, lai uzejot pie viņa.

��� Tas ir labi, citādi te no tiem mērķiem un noteikumiem nekā nevar saprast. Pulkvedis dro�i vien domāja pavisam ko citu, varbūt pat kādu lielu varoņdarbu. Es lieku priek�ā tādu punktu: katru mēnesi izda�rīt kādu varoņdarbu! � Maigonis katrā ziņā gribēja būt neikdieni�ķs.

��� Jā, bet ko tad mēs tādu varētu izdarīt?

��� Nu, piemēram, ja varētu aizbraukt uz d�ungļiem vai tuksne�iem un izdarit kādu atklājumu! Uzrakt kādu senu pilsētu ar visām mājām un pilīm. To es saprotu! �jūsmoja Maigonis.

��� Tuksne�iem! D�ungļiem! Kā tad tu tur tiksi? � sa�uta Guntis.

��� Par to tad pajautāsim pulkvedim, � stingri noteica Aļka.

��� Bet kā tad mēs visi iesim? Vovkas mamma varbūt dusmosies, ka piebradājam istabas, � ieteicās Andris.

��� Ievēlēsim delegāciju, � ieteica Guntis. � Nosauciet kandidātus!

��� Aļka, Guntis, Andris, Maigonis un Vovka!

��� Vovka jau pats par sevi! Viņam nemaz nav jāiet, � smējās puikas.

Pēc visiem vēlē�anu likumiem par delegātiem ievēlēja Aļku un Gunti. Aļku tāpēc, ka viņ� bija brigādes komandieris, bet Gunti tāpēc, ka tas prata ļoti gudri runāt.

��� Cikos tavs tēvs nāk mājās? � apjautājās Aļka.

��� Se�os. Bet tad viņ� ēd vakariņas un pēc tam lasa avīzi.

��� Nu tad, Vovka, pajautā, cikos rīt mēs drīkstēsim ierasties, un �odien pat paziņo man!

Vovka pamāja ar galvu. Skaidrs.

Puikām vēl būtu �is tas pārrunājams, bet atvērās mazās sētiņas vār�tiņi, un kā nielns negaisa mākonis pa tiem iepeldēja sētniece. Rokā viņai bija slota.

��� Kas jums te atļāva līst? � viņa noskaitusies kliedza un pacēla slotu.

Puikas pajuka uz visām pusēm.

*

Pie pulkve�a nevarēja iet �ā tā. Tūlīt visu pama�nīs, kā toreiz Vovkam tās ausis. Tāpēc Aļka un Guntis rūpīgi nospodrināja zābakus. Guntis pat gri�bēja savam skolas uzvalkam pie�ūt baltu apkaklīti, bet nekur to nevarēja sameklēt.

� Ko tu tur ņemies? � bārās māte. � Tūliņ prom no skapja!

���� Man vajag balto apkaklīti.

� Kam tev tagad apkaklīte? Uz balli taisies, vai? Tā pati vēl ir tīra�

� Es tevi ļoti lūdzu, mammuc, iedod! Pats pie��ū�u.

����� Sadomā ar visādus niekus, � māte nopukojās, bet apkaklīti tomēr iedeva. Guntis vēl salēja matbs eļļu, saglauda savu nepaklausīgo cekulu un tad bija pilnīgā kārtībā. Atnāca Aļka. Abi zēni vēl visu pārrunāja. Proto�kolu Guntis jau bija kārtīgi pārrakstījis, bet visus noskaidrojamos jautāju�mus ierakstījis savā piezīmju blokā. Viņ� mīlēja kārtību � kas tiesa, tas tiesa. Ne jau veltīgi viņa pārziņā bija pionieru pulciņa die�nasgrāmata. Klase viņu bija iesaukusi par korespondentu, un Guntis to nemaz neņē�ma ļaunā. Viņam patika visu pierakstīt.

Beidzot bija pienācis laiks doties pie pulkve�a.

����� Vēl divas minūtes, � Guntis parau�dzījās pulkstenī un pa�ukstēja Aļkam, kad viņi stāvēja pie 36. dzīvokļa durvīm.

����� Jāpagaida, � Alka tāpat �ukstus atteica. � Pulkvedis mīl precizitāti.

Unām sekun�u rādītājs apgāja divus pilnus apļus. Tad Aļka piespieda zvana pogu. Tai pa�ā brīdī atvērās durvis.

Māte (nopūzdamās): � labāk gan audzināt desmit meitenes nekā vienu puiku!

. Guntis: � Tādi jau mēs, vīrie�i, esam. Tētis ari vienmēr meklē apkakles podziņu un nevar atrast.

����� Es pa atslēgas caurumu redzēju, kā jūs tur �ukstējāties, � Vovka klusām sacīja zēniem, bet tad skaļi: � Tēt, Aļka un Guntis atnāku�i!

Pulkvedis kreklā sēdēja pie galda un izskatījās pavisam omulīgs.

��� Nu, delegācija, atsēdieties, � viņ� parādīja uz mīksto dīvānu. Pui�kas kautrīgi nosēdās uz pa�as maliņas.

��� Vovka man jau stāstīja par jūsu slaveno sanāksmi.

Guntis iedeva pārrakstīto protokolu. �Pulkve�a Vorobjova vārdā nosauktās zēnu brigādes protokols Nr. 1� � lieliem burtiem bija uzrak�stīts pa�ā vidū.

Pulkvedim ap acīm savilkās simt sīku grumbiņu.

��� Manā vārdā nevajag, � viņ� teica. � Var nosaukt tā: �46. nama bērnu brigāde�. Meitenes ta�u arī būs tajā jūsu brigādē, vai ne?

��� Pagaidām gan ne. Vēlāk, tad redzēs! � Alka principā bija pret meitenēm.

��� Un kas tad jums ir neskaidrs?

��� Zēni negrib nekādus noteikumus. Viņi grib veikt lielus varoņdar�bus, un jūs lai palīdzot, � Aļka iesāka.

Pulkvedis, brīdi padomājis, sacīja:

��� Draugi mīļie, par tiem varoņdarbiem mums derētu parunāt. Dro�i vien jūs būsiet dzirdēju�i, piemēram, par Aleksandru Matrosovu?

��� Esam, � iesaucās Aļka. � Viņ� ar savām krūtīm aizsedzis ienaid�nieka dzota ambrazūru.

��� Pareizi, bet kā jūs domājat, vai tad viņ� savu jauno, dārgo dzīvību atdeva tikai tādēļ, lai būtu izdarīts kāds varoņdarbs?

Iestājās dziļ� klusums. Mūsu sētas zēniem nekad nebija iznācis laika par tik sare�ģītiem jautājumiem domāt.

��� lai saka Guntis, viņ� vairāk lasa, � klusumu pārtrauca Aļka.

��� Viņ� to darīja tādēļ, lai biedri uzvarētu, � diezgan nedro�i sacīja Guntis.

��� Tas, draugi, pareizi, tikai nepilnīgi, jo biedri savukārt kopā ar pa�u Matrosovu ta�u cīnījās par Dzimteni. Tā, redziet, īsti varoņi nemeklē pa�us varoņdarbus, bet varonīgi cīnās kādas lielas idejas, zinātnes, tau�tas laimes vārdā.

��� Bet kur tad mēs cīnīsimies! Tagad jau nav kara, � neapmierināts iebilda Alka-�

��� Mūsu zemē par tautas laimi ļaudis cīnās arī darba frontē, � teica pulkvedis, � bet jūsu galvenais darbs ir labi mācīties. Viss atkarīgs no tā, kā jūs �o savu galveno uzdevumu veicat � vai kā varoņi vai gļēvuļi.

Guntis paslepus piebikstīja Aļkam un ie�ukstēja ausī: � Vai es neteicu!

Pulkvedis izlasīja visu protokolu un tad turpināja:

��� Es jūsu vietā rakstītu tā. Pirmais punkts. Brigādes locekļiem nedrīkst būt nesekmīgu atzīmju. Ja kāds dabū divnieku, tad zināmā mērā atbildīgi visi. Kas nesekmīgs � nedrīkst spēlēt futbolu, ne ari piedalīties citos pasākumos. Varat varbūt iekārtot pagalmā pa�i savu sie�nas avīzi un tur pieminēt tos, kam divnieki. Tad visi īrnieki zinās, kuri ir tie sliņķi.

��� Jā, bet tad jau mums puse avīzes ar divniekiem vien būs pilna. � Aļka pavisam sa�ļuka.

��� Vai tad jūs tik slikti iesākāt jauno mācību gadu?

Aļka nodūra galvu. Ko lai atbild, ja viņam pa�am ari divnieks latvie�u valodā?

Pulkvedis paskatījās uz Aļku, pasmaidīja un teica:

��� Tātad brigādes pirmais varoņdarbs varētu būt � pārvarēt slin�kumu, kad tas �ukst ausī: ko tu mācies, ārā zēni sit bumbu! Gan jau izmācīsies vēlāk! Draugi, te jums der atcerēties lielo krievu karavadoni Suvorovu, kas saviem kareivjiem arvien mēdza atgādināt: �Grūti mācī�bās, viegli kaujā.� Bet jums, es redzu, laikam apstākļi sare�ģīju�ies tā, ka vajadzēs kādu nedēļu laika divnieku izlabo�anai?

��� Jā, vajadzētu gan, � Aļka ieteicās un atviegloti nopūtās.

��� Jūs ta�u tur esat no da�ādām klasēm, vai ne?

��� Tie�i tā, � atbildēja Guntis. Viņu �ī saruna neuztrauca, jo viņ� bija teicamnieks.

��� Nu, lūk! Tad jau vecāko kla�u skolnieki var paskaidrot jaunā�kajiem un tā divniekus ātri vien izlabot!

���� Pieraksti, Gunti, � sacīja Aļka.

Guntis izņēma no kabatas pildspalvu, uzlika piezīmju bloku uz ceļa un sāka rakstīt.

��� Nāc pie galda, te būs ērtāk, � aicināja pulkvedis, bet Guntis atteicās.

��� Viņ� jau vienmēr tā raksta, tagad ir pieradis, � Alka apgalvoja.

��� Par mācībām mēs tātad būtu skaidribā, � pulkvedis atgriezās pie aizsāktās sarunas. �Jūs abi būsiet personīgi atbildīgi par to, lai divnieki tiktu izlaboti. Par rezultātiem ziņojiet man.

��� Tie�i tā, ziņot jums! � Aļka piecēlās kājās un izstiepās kā svece. Bet ja nu kāds mums neklausa? � �aubījās Guntis.

��� Nu, tad atsūtiet viņu pie manis, es pats tad ar to stūrgalvi paru�nā�u, � pulkvedis apsolīja.

��� Bet man nav neviena divnieka! � Vovka priecājās un lēkāja uz vienas kājas ap galdu. Tēvs paskatījās uz viņu:

��� Vladimiram divu mēne�u laikā iemācīties lasīt! Citādi laukā no brigādes! Pierakstiet to.

Guntis pierakstīja, bet Vovka kļuva pavisam domīgs.

��� Turpināsim, zēni. Vēl varētu ievest tādu punktu � palīdzēt vecā�kiem cilvēkiem. Timurs ta�u ari palīdzēja, vai ne?

Puikas piekrīto�i pamāja.

��� Piemēram, jūs varat uznest no pagraba malku vecās Zariņu mātes plītij. Ir ta�u mūsu mājā arī vēl citi veci cilvēki, kuriem nav neviena, kas palīdz? Nu, lūk! Pakalpojiet jūs viņiem.

��� Bet viņi jau neticēs, ka mēs to nopietni, � �aubījās Aļka.

��� Jūsu uzdevums panākt, lai tic. Un vai nederētu ari tāds punkts: aizliegt trok�ņot pagalmos, kāpņu telpās un arī dzīvokļos, kad citi īrnieki guļ. Starp citu, kas tas jums par briesmīgu svilpēju?

Aļka nosarka.

��� Bez tam noteikti jāieved noteikums � nelietot nelabus vārdus ne savā starpā, ne arī ar pieaugu�ajiem. Pārvaldniece man �inī sakarībā �o to pastāstīja.

Abi puikas cītīgi aplūkoja savu nospodrināto zābaku purnus.

��� Nu, es domāju, ka tagad jūs jau pa�i zināsiet, kas jādara. Galve�nais � uzvedieties un rīkojieties tā, lai jūs būtu cienīgi nest padomju skolnieka un pioniera nosaukumu. Mēs ta�u būsim draugi, vai ne?

Puikas sajūsmināti paskatījās uz pulkvedi. Kādas gan tur vēl varētu būt �aubas?

��� Un vai jums patiktu, ja par jūsu draugiem citi teiktu � tie jau tādi nekrietneļi vien ir!

Vovkas māte uzlika uz galda �etras tases kakao un veselu �ķīvi cepumu.

���� Un tagad pietiks. Lūdzu, pie galda, � pulkvedis aicināja. Zēniem bija ļoti neērti, kad viņi tā kopā ar pulkvedi sēdēja pie galda. Bet pulk�vedis sāka stāstīt, ko viņ� darījis, kad bijis tik vecs kā Aļka un Guntis. Tur tik bija ko dzirdēt, jo tas viss bija noticis pirms daudziem gadiem � pilsoņu kara laikā.

��� Biedri pulkvedi, � lūdza Aļka, kad katrs bija izdzēris pa trim tasēm kakao un cepumu �ķīvis bija jau gandrīz tuk�s, � vai jūs nevarētu visu to pastāstīt arī pārējiem zēniem? Tas ir tik briesmīgi interesanti!

Pulkvedis apsolījās. Tad puikas atvadījās.

���� Zēni, � otrā dienā Aļka sajūsmināts stāstīja, � kas tas pulkvedis par cilvēku! Mēs dzērām kakao, un viņ� mums stāstīja savus piedzīvo�jumus no pilsoņu kara laikiem. Kaut jūs būtu dzirdēju�i! Viņam mūsu vecumā pat pa�am sava �autene bijusi. īsta, armijas!

Pārējo puiku sejās skaidri redzama skaudība. Par to kakao nekas, kas viņiem kakao! Bet par tiem stāstiem�

��� Nekas, � Aļka viņus mierināja, � pulkvedis apsolīja visiem pastāstīt

��� Aizmirsīs� � neticēja puikas.

���� Neaizmirsīs. Viņ� ta�u tagad mums �efs.

Guntis pastāstīja, ko pulkvedis teicis par mācī�anos. Tas nu bija pavisam bīstams punkts. Puiku sejas izstiepās garas jo garas. Visdrau�do�ākais stāvoklis bija Maigonim, kas ceturtajā klasē sēdēja jau otro gadu, bet tomēr nesa mājās divnieku pēc divnieka.

��� Vai tad tev tie�ām tik stulbs pauris, ka nevari iemācīties? � pui�kas taujāja.

Maigonis pakasīja pakausi un nospļāvās. Tik tālu un tik precīzi spļaut prata tikai viņ� vienīgais. Tas tādēļ, ka viņam starp priek�zobiem bija liela sprauga.

��� Varēt jau varu, bet, redziet, neiznāk laika. Diena par īsu, saprotiet. Te sētā darī�anas, te uz ielas.

���� Gribi, es tev palīdzē�u, � piedāvājās Guntis.

To tik ne! Maigonis jau nav nekāds mazais. Un bez tam � kāpēc vajag jaukt sētu ar mācībām?

���� Pulkvedis teica, ka labi mācīties, tā esot mūsu vislielākā varonība. Tādēļ divnieku nedrīkst būt, � stingri nosacīja Aļka. � Mēs ar Gunti par to atbildam ar savām galvām.

���� Bet tev jau pa�am ir divnieks! � Maigonis neatlaidās.

��� Taisnība, ir. Bet es to izlabo�u. Un, kas neizlabo, to no brigādes ārā! Un vēl tam būs jāiet pie pulkve�a izskaidroties!

��� Tu te nemaz neizlec! Domā, man briesmīgi vajag to tavu brigādi? Bērnu spēlīte! � Maigonis bija pavisam noskaities.

��� Muļķi! � kliedza Guntis. � Kur tu bez izglītības iesi? Tu domā tikai mērķī spļaut un kauties vien! Redzi, tevi pat pionieros neuzņem!

Tā nu Maigonim bija vārīgā vieta. Gandrīz visi zēni bija pionieri, tikai viņ� ne. Kamēr bū�ot divnieki un slikta uzve�anās, neuzņem�ot,

Futbols � me�onīga dauzī�anās, kas sacel neiedomājamus putekļus, notraipa iz�auto veļu un traucē īrnieku mieru. Kādēļ gan bērniem kaut ko tādu atļaut? Nost ar futbolu!

(īrniece Sulce un domu biedri.)

pionieru vadītāja teikusi. Maigonim patiesībā ļoti gribējās iestāties pul�ciņā, bet ko lai dara, ka viņ� tāds nelaimes putns. Skolotāja viņu tī�ām izsauc tie�i tad, kad nav sagatavota stunda, un ar ļaunu prieku ieliek divnieku. Bet, kad viņ� zina, tad neskatās ne virsū!

���� Domā, liela lieta! Nu, mācī�os par jūrnieku. Kam jūrniekam tās jūsu vēstures? Ledus kauja notika tūksto� trīs simti �etrdesmit otrajā gadā. Kāpēc man tas jāzina?

��� Nevis tūksto� trīs simti �etrdesmit otrajā, bet gan tūksto� divi simti �etrdesmit otrajā gadā, un to vadīja Aleksandrs Ņevskis, � Guntis paspīdēja ar savām zinā�anām.

��� Viss viens. Un, ja jūs tādi antiņi, tad es nemaz nespēlēju, � Mai- gonis vēlreiz caur priek�zobiem nospļāvās un gāja prom.

��� Skrej, skrej pie sava Serjo�kas uz naudu spēlēt, � Janka vēl nosauca pakaļ.

��� Un tev �ēl! � Maigonis jau aiz stūra parādīja garu mēli.

��� Lai skrien. Mums nemaz viņ� nav vajadzīgs. Gan vēlāk pats lūgsies. Pagaidām izslēgt no brigādes, � puikas nolēma.

Bet jautājums par divniekiem ar to vēl nebija galā. Guntis izstāstīja visu, ko pulkvedis bija teicis par varoņdarbiem.

��� Sazini nu! Skolotāja baras, pionieru vadītāja kaunina, māte neap�mierināta, un nu vēl pulkvedis arī� �Tonis pakasīja aiz auss.

��� Vecāki, par tiem nekas, ar tiem jau aprasts, bet no pulkve�a gan būtu kauns. Varētu jau vienkār�i samelot, ka divnieku nav, bet ja nu viņ� uzreiz .paprasa uzdevumu burtnīcas? Un tur man divnieks vēsturē. Aļkam latvie�u kontroldarbā, Andrim kārtībā un Maigonim� Tad būtu briesmīgs kauns, vai ne, zēni? � Tedis turpināja Toņa uzsākto domu.

Un puikas norunāja pamēģināt izlabot divniekus, bet, ja kas neskaidrs, tad griezties pēc palīdzības pie citiem zēniem. � Vīrs un vārds? � Aļka noprasīja.

��� Vīrs un vārds! � puikas nozvērējās.

Tālākās sarunas izjuka, jo pagalmā parādījās Andris ar futbola bumbu.

��� Vai aizgāja? � apprasījās puikas.

���� Aizgāja, � atbildēja Andris, � pie pārvaldnieces pēc algas un uz veikaliem. Tik drīz mājās nebūs.

Andris bija sētnieces Siliņtantes dēladēls, bet sētniece puikām bija stingri aizliegusi bumbu sist.

Nekavējoties sākās sīva cīņa. Smiltis vien kūpēja, un tālu aizskanēja aizvien dedzīgāki saucieni:

���� Janka, kur tu lien? Ek, noma�īja gan garām! Es ta�u tev teicu, padod man! Uz priek�u, zēni! Urā!

Pēdējās mājas īrnieki piesardzīgi aizvēra logus.

Maigonis stāvēja malā, sabāzis rokas savu plato bik�u kabatās, un skatījās. Kā tas var būt, ka puikas viņu nemaz neievēro, viņu � koman�das kapteini un galveno uzbrucēju?

Kad nav, lai nav! Viņ� jau nu neies uzbāzties.

Futbols � aizraujo�ākais sporta veids, kas vispusīgi attīsta muskuļus un acumirkli liek aizmirst visas nepatik�anas, to skaitā ari divniekus. Imi dzīvo futbols! (Alka, Maigonis un pārējie zēni.)

Vakarā Aļka nosēdās pie latvie�u valodas ar stingru apņem�anos tikt pa�am ar to galā. Bet nekas neiznāca. Viņ� nevarēja izprast, kā tas ir, ka nominatīvā skaidri un gai�i rakstīts �balodis�, bet ģenitīvā �balo�a� un datīvā atkal �balodim�. Kāpēc �balo�a�, bet ne �baloda�? Tā tak būtu pareizāk.

����������������� Jāaiziet pie Gun�ta, � viņ� beidzot nolē�ma. Bet Guntis bija aiz�gājis uz teātri.

���� Atradis ar laiku skraidīt apkārt! � Aļka pukojās. � Tie�i tad, kad viņu vajag. Ko nu lai dara? Laikam gan atkal būs skolā jānoraksta?

Bet te kāpnēs viņ� uzskrēja virsū Alfonam, tam brīnumbērnam. Lik�tenis!

' � Paklau, Alfon! Cik tev ir latvie�u valodā?

��� Teicami. Un tad?

��� Vai tu man nevarētu palīdzēt uzrakstīt vienu uzdevumu? � Aļka �oreiz bija pavisam pieklājīgs.

Alfons bija ar mieru. Viņ� izskaidroja Alkām visu par locījumiem, un tad Aļka uzdotajā stāstiņā pats pierakstīja pareizās galotnes.

�� Tagad man pavisam skaidrs, � viņ� pateicās Alfonam par pa�līdzību.

Pie Alfona, izrādījās, bija ļoti interesanti. Uz galda atradās vijole un akordeons. Aļka pat drīkstēja nospiest da�us akordeona taustiņus.

��� Tev gan laikam briesmīgi daudz jāmācās?

Alfons pamāja ar galvu.

��� Vai tu tos abus, proti, spēlēt?

��� Jā, man ļoti patīk spēlēt.

��� Nu jā, tad jau tev ari neiznāk laika nākt pagalmā. Mēs sētā nodi�binājām brigādi. Pats pulkvedis Vorobjovs, zini, no 36. dzīvokļa, ir mūsu �efs.

-Jā?

��� Jā! Nac tu ari mūsu brigādē, � aicināja Aļka.

��� Tēvs nelaidīs. Viņ� saka, ka barā tikai kautiņi vien iznākot, � Alfons skumīgi sacīja.

��� Tagad mēs pulkvedim apsolījām kautiņus vairs nerīkot.

��� Bet vai futbolu vēl spēlēsiet? � Alfons ieinteresēts jautāja.

��� Noteikti, � Aļka apgalvoja. � Parīt mums saspēle. Paprasi tēvam un nāc spēlēt!

��� Bet es futbolu vēl neprotu. Hokeju gan. Skolas komandā mani izvēlēja par kapteini, � Alfons palielījās.

Pie durvīm kāds zvanīja. Aļka steidzās atvadīties, jo ar Alfona tēvu viņam kaut kā negribējās satikties.

Kad pulkvedis paziņoja, ka nolēmis kopā ar zēniem rīkot pārgājienu, sacēlās liels troksnis. Puikas sajūsmā gāza cits citu smiltīs, bet mazais Vovka pat apmeta kūleni. Tūlīt sāka birt jautājumi.

���� Kad?

��� Uz kurieni?

���� Nākamo svētdien, protams, ja vien nelīs lietus. Uz kurieni, to es jums neteik�u. Sagatavojieties rūpīgi, būs jāiet kājām. Bet jūs jau esat pionieri un dro�i vien zināt, kā jāgatavojas un kas jāņem līdz. Tas būs brauciens pēc apslēptas mantas. Vēlams paņemt līdzi da�as lāpstiņas. Sapulcē�anās svētdien pulksten astoņos no rīta pirmajā pagalmā.

Vienā mirklī �ī ziņa aplidoja visu māju. Tāds pārgājiens sētas dzīvē bija kaut kas nepiedzīvots. Un pa�a pulkve�a vadībā! Un vēl pēc apslēp�tas mantas!

���� Nez kas tā būs par mantu? Dro�i vien kāda lāde ar senlaiku naudu, �Janka minēja.

���� Ko nu nauda! Varbūt veclaicīgi iero�i! Bruņinie�ku zobeni un pīķi! Un bruņas tādas kā vēstures muzejā, viss no dzelzs, � minēja dvīņi.

��� Jūs tik ar savām bruņām! Nav jau nekādi viduslai�ki. Ielien tādos dzel�os � ne pakustēties var, ne degu�nu noslaucīt! �auteni, lo�metēju, to es saprotu, � jūs�moja Aļka. � Nebūtu par sliktu atrast arī kādu tanku!

��� Varbūt mēs atraksim kādu slepenu pazemes alu un tur atradīsim senus traukus un apģērbus, � sprieda meitenes.

Pat prātīgi cilvēki da�kārt no liela prieka uzvedas glu�i neprātīgi. Tā, lūk, gadījies ari Vovkam, kas tikko uzzinājis par lielo pārgājienu.

Visu uzmanības centrā bija mazais Vovka. Viņu sīki izpra�ņāja, vai viņa papus kaut ko tuvāk neesot

izteicies. Un Vovka jau nez kuro reizi pacietī�gi stāstīja par lidotājiem, kas pagāju�ā nedēļā biju�i pie tēta un rādīju�i kādas tur kartes un zīmējumus. Viņiem kaut kur uz laukiem esot nometne, un viņi kaut ko esot atraku�i.

���� Tā jau laikam būs tā manta. Un ko viņi vēl teica? � puikas nepacietīgi izjautāja Vovku.

���� Tētis teica: tas būs kaut kas priek� ma�niem zēniem. Aizrociet ciet un izlieciet zīmes!

���� Bet tev vajadzēja palūrēt, ko viņi tur zīmē.

���� Es jau gribēju, bet mamma mani aizsūtīja pēc maizes.

���� Un vairāk tu neko nenoklausījies?

���� Nē, � Vovka papurināja galvu. � Kad es atnācu atpakaļ, lidotāji bija jau prom.

Tā bija nemierīga nedēļa.

Meitenes pieprasīja, lai arī viņas ņemot līdzi. Jo kur tad �iem bū�ot sa- nitāres? Tādā ceļojumā viss varot gadīties, varot saskrambāt kāju, pārdurt roku vai citādi sevi savainot. Un kas tad viņiem ēst vārī�ot?

Vanagu Mārīte prata tik pārliecino�i runāt, ka Aļka gandrīz jau piekā�pās. Labi, ka vēl laikā apķērās un aizgāja paprasīt pulkvedim.

��� Bez sanitārēm jau neiztiksim, � noteica pulkvedis.

Puikas nolēma ņemt līdzi Vanagu Māru, Andra māsu Ilzi un Iaru. Tās visas bija pārbaudītas meitenes. Vanagu Māra varēja noskriet da�u labu puiku, bet Iara spēlēja futbolu ne sliktāk par zēniem. Viņa pat bija nodibinājusi savu meiteņu komandu, bet puikas to galīgi sakāva.

���� Pārējās meitenes gan neņemsim. Tās jau par katru nieku raud un skrien sūdzēties. Un viņām jau arī mammas tik un tā neatļaus, � Aļka noteica.

Ziņa par paredzēto ekskursiju bija sasniegusi pat kaimiņmājas pui�kas. Tre�dienas vakarā, kad mūsējie sita bumbu, pār sētu pārlīda Pēteris ar savu adjutantu Seijo�ku un pasniedza Aļkam uz koka zobena uzdurtu papīru. Tas bija lūgums ņemt arī viņus līdzi pārgājienā. Viņi apsoloties vairs nekauties.

Vanagu Mārīte: � Pie mums sievietēm ir tādas pa�as tiesības ka vīrie�iem. Pamēģiniet tikai neņemt mūs līdz pārgājienā!

���� Ko jūs vēl negribēsiet! Mūsu pulkvedim nu būs laika ar jums tādiem krāmēties! � Aļka vienkār�i pagrieza Pēterim muguru.

*

Janka staigāja drūmāks par rudens dienu. Puikām bija aizdomas, ka viņ� pat raud.

��� Es jau nu neie�u laist savu bērnu sve�iem cilvēkiem nezin kur līdzi � Jankas mamma bija teikusi Gunta mammai. � Lai sē� vien mājās!

Janka palicis pavisam bez elpas.

��� Kā tu, mamm, tā vari teikt? Vai tu ar zini, kas viņ� ir? Aviācijas pulkvedis, saproti, un Padomju Savienības Varonis!

���� Man viena alga, lai viņ� būtu vai nezin kas! Nelaidī�u � un cauri! � mamma Jankam bija strupi atteikusi.

Janka zināja: ja mamma ko sadomājusi, tad runāt veltīgi. Viņ� nolē�ma iet uzbrukumā tēvam.

Tēvs kā par brīnumu tovakar atnāca agrāk mājās un bija ļoti labā omā. Painteresējās pat par Jankas atzīmēm. Janka �onedēļ sevi�ķi cen�tās, tādēļ ar mācībām viss bija kārtībā.

Viņ� izstāstīja tēvam par paredzamo pārgājienu.

��� Manis dēļ vari braukt, protams, ja vien mamma atļauj, � diplomātiski noteica tēvs. Jan�kam nolaidās rokas.

Māte bija nepielūdzama.

��� Neparko!

Un Janka sāka raudāt. Jā, viņ� nemaz nekau�nējās, lai gan viņam jau desmit gadu un viņ� mācījās tre�ajā klasē.

Tēvam kļuva puikas �ēl.

���� Nu nekauc, nekauc! Izbrauksim svētdien pa�i kaut kur ar �Moskvi�u�.

���� Es negribu izbraukt ar �Moskvi�u�! Man garlaicīgi ar jums. Es gribu pie puikām! Viņi dosies meklēt apslēptu mantu. Bet jūs � ar �Moskvi�u�!

�Traģiska� aina Jankas dzīvokli. Saka gan, ka asaras virie�a cilvēkam godu nedarot, bet Janka jau sen ir pārliecinājies, ka tas ir visdro�ākais līdzeklis, lai mīksti�nātu vecāku sirdis.

Janka jutās tik briesmīgi apvainots, ka viņam gribējās pat nomirt. Aizmigt un vairs neatmosties. Tad gan mamma redzētu, ko viņa izdarījusi � pati savu dēlu kapā iedzinusi. Tad gan viņa raudātu, bet būtu jau par vēlu.

�ādas pārdomas un pārrunas sestajā dzīvoklī turpinājās visu nedēju. Beidzot tēvs vairs neizturēja:

��� Nu, aizej un aprunājies ar to pulkvedi, uzzini, kas tas īsti ir par pārgājienu, � viņ� teica sievai.

Arī pulkvedim tā bija nemierīga nedēļa. Vakaros, kad pārnāca no darba, pie viņa nāca gan puikas apjautāties, ko ņemt līdzi, gan arī mātes, kas bija uztrauku�ās par saviem mīluļiem. Ar puikām, ar tiem nekas, bet ar mātēm tik viegli viss galā tikt nevarēja.

��� Bet vai mans dēls nesaaukstēsies? Uz kurieni jūs brauksiet? Ko jūs tur darīsiet? Mans dēls teica, ka jūs meklē�ot apslēptu mantu. Kur jūs, lūdzu, meklēsiet? Un vai tas nav bīstami? � jautājumi bira kā no pilnības raga.

Pulkvedim jau bija gatava atbilde:

��� Neuztraucieties, biedrene. Jūsu dēlam nekas nenotiks. Es pats uzraudzī�u, lai viss būtu kārtībā. Jūs ta�u man ticat? � To pulkvedis prata tik pārliecino�i pateikt un piedevām vēl tik jauki uzsmaidīt, ka mammas aizgāja gandrīz pilnīgi nomierināju�ās.

Pat Jankas māte beidzot bija ar mieru. Tomēr � dro�s paliek dro�s � viņa vīram teica: � Viņi brauks ar smago ma�īnu. Bet tu ar �Moskvi�u� aizbrauc līdzi un pats paskaties, kas tur notiek.

Papum bija jāapsolās.

Visvairāk satraukti, protams, bija pa�i puikas. Tāds pārgājiens nav vis nekāda nieka lieta! Aļka pat uzprasīja skolas pionieru vadītājai, kas tādā pārgājienā jāņem līdzi.

��� Vai tad tu pavasarī klases pārgājienā uz Koknesi nepiedalījies? � pionieru vadītāja pajautāja.

��� Piedalījos, kā tad ne!

��� Nu tad ta�u tu zini, kas jāņem līdz.

Aļka uzskaitīja: mugursoma, krūzīte, karote, nazis, servjete, bla�ķe, pie�zīmju grāmatiņa, zīmulis.

��� Pareizi. Tomēr nebūtu par sliktu vēl paņemt adatu, diegu, rezer�ves zeķu pāri, mazu aptieciņu, kompasu, karti un sērkociņus.

��� Betielts? � apvaicājās Aļka.

��� Vienai dienai telti nevajag.

Sētniecei noslēpumainā kārtā no mazās sētas nozuda abas lāpstas � lielā un mazā. Ja jāmeklē apslēpta manta, tad lāpsta katrā ziņā nepiecie�ama.

Puikas salūkoja mugursomas vai vienkār�i kulītes un jau divas die�nas iepriek� salika tur visu iek�ā.

��� Aptieku mēs pa�as sagādāsim, � apsolījās Ilze, kas jau bija iecel�ta par vecāko sanitāri.

Jankam tēvs iedeva kompasu, tādu, ko ar siksniņu varēja piestip�rināt pie rokas līdzīgi pulkstenim. Janka ar to ļoti lepojās un visiem uzmācās ar savām debess pusēm.

��� Bet ko darīt ar karti? Pionieru vadītāja teica, ka pārgājienā bez kartes nevarot, � bēdājās Aļka. � Jāiet atkal pie pulkve�a.

��� Nekas, � pulkvedis mierināja, � man karte būs.

Ar drebo�ām sirdīm visi sekoja gaidāmā laika ziņojumiem pa radio. Kaut tik nu nelītu!

Svētdienas rītā jau agri visā mājā valdīja dzīva rosība. Mātes gata�voja veselus sviestmai�u kalnus, puikas jau nez kuro reizi pārbaudīja, vai somās ir viss vajadzīgais.

Pusastoņos visi stāvēja pagalmā pilnā kaujas gatavībā un skatījās de�besīs. Septembra saule bagātīgi lēja savus starus uz zemi. Viss debesu jums bija ko�i zils, tikai kaut kur pamalē aizpeldēja pāris baltu māko�nī�u, bet tie jau nebija bīstami.

��� Redziet, mēs pasūtījām skaistu laiku, un ir ari, � visi priecājās.

Vienīgi Maigonis skumīgi klaiņoja apkārt. Aļka viņam bija stingri

pateicis:

���� Nekas nelīdz. Brigādes noteikumu neizpildīji � divnieku neizla�boji, sēdi nu vien mājās.

��� Vai tad es vainīgs, saproti, ka man tāda dulla galva, ka nekas ne�turas iek�ā, � Maigonis taisnojās.

���� Galva tev tāda pati kā visiem, tikai slinks esi. Ko tad mēs teik�sim pulkvedim? Visas brigādes vārdā esam solīju�i. Visi varēja izpildīt, tikai tu ne. Negods visai brigādei, � Aļka bija nepiekāpīgs, un Maigo�nim bija jāpaliek mājās.

���� Vovka, ko tu ar to manu lāpstu darīsi? � Siliņtante saķēra mazo aiz apkakles. � Es meklēju, meklēju, kur tā palikusi, bet redz, kas pie- vācis! � Vovka nosarka kā biete. Puikas sāka smieties. Lāpsta bija gandrīz tikpat gara kā pats racējs.

Bet mazo lāpstu sētniece atrada tikai pēc pārgājiena.

'Ile�i astoņos pie mājas vārtiem piebrauca armijas smagā automa�īna.

���� Iekāpt! � nokomandēja pulkvedis. Bērni vienā acumirklī sakā�pa un sasēdās solos. Pulkvedis vēl kaut ko pasacīja Jankas tēvam, kas stāvēja pie sava �Moskvi�a�, tad arī viņ� uzkāpa pie bērniem, kas to saņēma ar gavilēm.

�oferis signalizēja, bērni atvadīdamies pamāja ar ro�kām, un ma�īna aizripoja! Pie vārtiem palikamazlietuztrauk- tās un noba�īju�ās mātes un Maigonis.

Maigonim bija tik bēdīgi, ka pat raudāt varētu. Tā viņu atrada tēvocis Kri�us.

� Kas tad tev? Neņēma līdzi?

Maigonis notrausa nodevī�gu asaru un izstāstīja visu.

���� Un ko tu pats domā par tiem divniekiem?

���� Es izlabo�u, goda vārds. Rītdienas stundas jau vakar sagatavoju.

����� Nu labi, � padomājis noteica tēvocis Kri�us. � Ja tu vari būt vīrs ar vārdu, tad pasaki savai mātei � un braucam!

���� Tēvocīt, jūs esat no zelta! � Maigonis palēcās vien, aizskrēja un zibenīgi bija atkal atpakaļ � viņam jau vakar viss bija sagatavots.

���� Bet vai jūs zināt, uz kurieni jābrauc? Pulkvedis mums neteica.

Kri�us pasmaidīja un pamāja ar galvu:

����� Gan jau zinā�u. Tikai mēs brauksim pa citu ceļu. Motocikls ierū�cās, izgrūda zilganu dūmu mākoni, un viņi aizdrāzās.

Braucieni nezināma virzienā vienmēr ir ļoti interesanti. Visu ceļu vari minēt, kur gan tu brauc. Ma�īna jau bija tikusi garām Balo�iem un nogriezu�ies pa kreisi.

����� Es zinu, kur mēs braucam. Uz Baltezeru! � pārliecināti noteica Andris. � Mēs tur ar tēvu bijām mak�ķerēt!

Tomēr ma�īna pie Baltezera neapstājās. Garām skrēja tīrumi, pļavas un noras ar ganāmpulkiem, me�i. Bērni pilnā kaklā dziedāja jautras dziesmas.

Beidzot parādījās ēkas, dzelzceļ� un kāda stacija. Ma�īna apstājās.

���� Izkāpt! � sauca pulkvedis. � Esam atbrauku�i.

Auto aizbrauca atpakaļ, aizraudams līdzi baltu dūmu asti.

���� Tālāk mēs iesim kājām, � paskaidroja pulkvedis Jankas tēvam. � Vai jūs arī nāksiet līdzi?

���� Hm! Cikos jūs domājat būt atpakaļ?

Cik viņiem ma�īnās jautri! Jus ari dro�i vien gribētu tur atrasties!

��� Divdesmit vienos nulle divi Rīgas stacijā.

��� labi, tad es jūs tur sagaidī�u. Man, zināt, te tuvumā dzīvo bērnī�bas draugs. Tā kā tu uzvedies kārtīgi! � viņ� vēl piekodināja Jankam un aizbrauca. Janka atviegloti nopūtās.

��� Kas zina, kur mēs esam? � jautāja pulkvedis.

�� Jūrmalciemā, � lepni paskaidroja Guntis, kas jau bija paspējis aizskriet līdz stacijai.

��� Bet kur tad tā apslēptā manta? � puikas nevarēja nociesties.

��� Pagaidiet, neviena apslēpta manta tik viegli rokā nedodas. Bet tagad jāuzvedas pieklājīgi. Mēs iesim cauri apdzīvotai vietai, un visi uz mums skatīsies.

Bērni sastājās kolonnā pa divi. Pirmajā pārī Alka un Guntis. Pēc tam pārējie. Beigās meitenes. Ilzei uz rokas bija sarkans krusts, bet pār plecu sanitārā soma. Katram bija skaidrs, kas viņa ir.

��� Brigāde, soļos mar�! � nokomandēja pulkvedis, un visi stingrā solī aizsoļoja garām veikaliem, garām Kultūras namam. Pēdējās mājas palika aiz muguras.

Pēk�ņi priek�ā paspīdēja ūdens.

��� Upe, upe! � iekliedzās bērni un metās pa krastu lejā. Bet krasts te bija ļoti stāvs.

��� Vai, mans piezīmju bloks! � Guntis tikai paspēja iesaukties, kad jau atradās līdz ceļiem ūdenī.

��� Peldē�anās �odien nav paredzēta, ūdens par aukstu, � pulkvedis stingri noteica un tūlīt lika Guntim pāraut kājas.

��� Tagad jāiz�ķiras, kur iesim � vai pa ceļu vai pa taciņu gar upes krastu? � pulkvedis ieminējās, paskatījies kartē.

��� Gar upi! Protams, gar upi! � cits caur citu sauca bērni.

��� Bet ja nu tur tālāk ir slikts ceļ�?

��� Kas par to, vai tad mēs esam kādi lellī�i?

Komandē�anu pārņēma Aļka:

��� Ceļā viss var gadīties. Tādēļ diviem no mums jāiet pa priek�u un viss labi jāapskata. Un jāziņo, ja draud briesmas. Zēni, kas piesakās brīv�prātīgi?

Piesacījās, protams, visi. Bet visi nevarēja iet. Aļka norīkoja Tedi un Andri. Mārai viņ� uzdeva pārzināt visu gājiena saimniecību. Pārgājiens nebija vis kaut kāds, bet gan pēc visiem noteikumiem. Tādēļ Aļka paskatījās piezīmju grāmatiņā:

��� Mums vēl vajag virējas, korespondenta un ugunskura kūrēja. Ugunskurs ta�u būs, biedri pulkvedi?

��� Pats par sevi saprotams, � atbildēja pulkvedis.

Par virēju pieteicās Lara, bet par korespondentu, protams, Guntis. Tonis un Vovka uzņēmās rūpēties par ugunskuru. Visi amati bija sada�līti. Nu varēja doties ceļā.

Tedis un Andris devās ceļā pirmie. Viņi gāja pēc visiem noteiku�miem � kā jau tas īstiem izlūkiem pieklājas: klusu, pieliecot zarus un uzmanīgi skatoties apkārt.

Drīz viņiem sekoja arī pārējie. Taciņa vijās gar pa�u upmalu. Krast�malā sēdēja zaļumnieku grupa, un visi viņi laipni uzsmaidīja līksmajiem bērniem un pulkvedim.

Upes krasts kļuva dūksnains. Taciņa ielocījās alk�ņu, ievāju un citu krūmu biezoknī. Katrs nogrieza sev krietnu lazdas spieķi, jo, kas zina, vēlāk noderēs. Mazais Vovka sev bija izvēlējies tik resnu lazdu, ka nemaz nevarēja to noliekt pie zemes, lai arī kā nopūlējās.

���� Ko tad tu tur griez? Baļķi vai nūju? � pasmējās Aļka par sakar�su�o pui�eli un pasniedza viņam glītu, tievu nūjiņu.

��� Es� es domāju, varbūt te ir vilki vai lā�i, � taisnojās Vovka.

Taciņa kļuva arvien �aurāka. Koki un krūmi bija saaugu�i tik biezi,

ka bērniem likās, it kā viņi ietu caur zaļu tuneli. Glu�i kā d�ungļos! Arvien bie�āk parādījās peļķes.

Pēk�ņi priek�ā bija dzirdams aizdomīgs troksnis. Aļka kļuva uzma�nīgs un pacēla roku. Tas nozīmēja � visiem apstāties un gaidīt.

Jā, ja � Ko nevar celt, to nevar nest. Vovkam gan dū�a liela, bet spēciņ� mazs.

���� Vilks! � �ukstēja Vovka un cie�āk satvēra savu nūju. Pats Aļka klusām līda uz priek�u. Taciņas pagriezienā viņ� saskrējās ar Andri. Tas izskatījās pavisam apmulsis.

����� Mēs esam maisā � uz pussalas. Pa labi upe, pa kreisi kaut kāda atteka. Aiz attekas pļavas un vēl tālāk viens tornis, � Andris ziņoja.

���� Nu, brigāde! Ceļā radies nopietns �ķērslis. Ir divas iespējas�vai nu griez�ties atpakaļ un meklēt citu ceļu, vai ari mēģināt pārkļūt attekai pāri. Kā jūs domā�jat? � pulkvedis jautāja.

��� Atpakaļ? To nu gan ne!

Andris un Tedis pagriezās pa kreisi, un pēc brī�a viņu svilpieni vēstīja, ka pārejas vieta atrasta.

Bērnu priek�ā atradās ne visai plata ūdens josla, aizaugusi meldriem un ūdenszālēm. Kā tikt tai pāri?

��� Noaut kājas un pārbrist!

��� Neder, es jau mēģināju. Dziļ� un dūņains, � noraidīja Tedis.

��� Pārlēkt ar kārti!

��� Neizdosies. Par platu, � lieti�ķi noteica Aļka.

���� Es zinu. Uzbūvēsim plostu. Es nekad vēl neesmu braucis ar plostu, � pēk�ņi bija izdomājis mazais Vovka.

��� Tas prasīs daudz laika.

���� Būs jātaisa laipas, � beidzot nolēma bērni, kad visas citas iespē�jas bija apspriestas un noraidītas. Viņi nolauza zarus un pārmeta tos pāri attekai. Pats Aļka gāja pāri pirmais un pārvilka arī virvi, lai meitenēm un Vovkam ejot būtu kur pieturēties.

���� Uz priek�u, drosmīgie! �Aļka drīz vien sauca no otra krasta. Visi pārgāja pāri laimīgi.

Zem pulkve�a gan laipas ieliecās un kājas mirka ūdenī, bet par to nekas, pulkvedim kājās bija gari ūdens necaurlaidīgi zābaki.

Vēl brīdi visi līda pa krastmalas krūmāju. Tad skatienam pavērās saules pielietās pļavas. Tajās ganījās liels ganāmpulks.

��� Visas brūnas! � brinījās Vovka.

��� Kādas tad tu domā? Zaļas? � smējās bērni.

���� Bet raibas? Kāpēc nav raibas? � Vovka neatlaidās.

���� Bet es esmu redzējis zirgu ceriņu krāsā! � lielījās Tonis.

��� Melo!

��� Nemaz. Vai balti ceriņi ir?

��� Ir.

��� Un balti zirgi?

Visi sāka smieties.

Tepat netālu bija mājas ar sarkaniem jumtiem, bet aiz pļavas � kāpas un skatu tornis.

��� Virziens uz skatu torni! � komandēja pulkvedis.

���� Uz priek�u, urā! � puikas nokliedza un ar joni sāka skriet. Bet kāpās, kā jūs domājat, ko viņi tur atrada? Maigoni! Rokas lepni bik�u kabatās sabāzis, tas stāvēja un smaidīja. Viņam blakus smiltīs gulēja tēvocis Kri�us.

Kā tad tie te gadīju�ies?

��� Tēvoci Kri�u, � Guntis iesāka, � Maigonim nebija tiesību braukt. Viņ� neiz�pildīja brigādes noteikumu un neizlaboja divniekus. Tagad viņam būs jāsaņem jauns sods par atkārtotu brigādes noteikumu neiz�pildī�anu, � Guntis nobeidza savu bargo ziņojumu un pievērsās brigādei.

��� Zēni, ko ar Maigoni iesāksim?

��� Nekavējoties sūtīt mājās. Sods paliek sods. Pats solīja un nepildīja, � A]ka stingri pieprasīja.

��� Kas tad ies viņam līdzi? Pats jau viņ� nebrauks, � Andris jautāja.

Nevienam nepatika braukt ar Maigoni uz mājām.

��� Es zinu. Piesiesim viņu pie koka kā indiāņi! � Tedis ierosināja.

��� Jā, jā! Pareizi! � puikas cits caur citu kliedza. � lai gaida, kamēr brauk�sim mājās. � Aļka jau mugursomā meklēja virvi. Bet tēvocis Kri�us un pulkvedis aizlie�dza tādu soda veidu.

��� Cik tad ilgi lai mēs ar viņu ķēpāja- mies? Es ierosinu tā, � teica Guntis, � lai Maigonis visu zēnu priek�ā apsolās vairs nelamāties, nespļaut un nokārtot visus sko�las parādus.

��� Cik reizes tad man būs jāsolās! Es jau no rīta tēvocim Kri�um vienreiz apsolīju!

��� Tas nekas, par ļaunu jau nebūs, tagad apsoli brigādei.

<d visā godibā (ar jūrnieka kreklu un sprādzi) stāv Mai- is. tas �divnieku karalis�. <as viņam te atļāva nākt? � bērni ir dziļi sa�utu�i.

pat mazais Vovka.

��� Nu labi. Es svinīgi zvēru, ka mēģi�nā�u saņemties, � Maigonis izgrūda caur zobiem. Vismīļāk viņ� visus puikas kārtīgi piekautu � �itā viņu kaunināt un vēl pa�a pulkve�a un Kri�us priek�ā! Viņ� izskatījās tik jocīgs, ka ne tikai bērni, bet arī pulkvedis

un tēvocis Kri�us sāka jautri smieties. Ari Maigonim bija jāpievienojas, jo ilgi dusmoties nebija viņa dabā. Tā draudzība bija atjaunota.

���� Bet bija gan mums brauciens! � viņ� tūlīt sāka lielīties. � Kā mēs drāzām! Pa kalniem un lejām, pa mazām taciņām un peļķēm � un klāt gan pirmie! Tēvocis Kri�us teica, ka es labi sē�ot un ka ņem�ot mani sacīkstēs par līdzbraucēju!

���� Ir gan tam laime! Tādu ceļa gabalu ar motociklu!

��� Biedri pulkvedi! Pasakiet, lūdzu, tagad, kur tad tā apslēptā manta! Mēs gribam ķerties pie darba, � dvīņi atcerējās.

��� Tepat netālu tai mantai jābūt. Vajadzēs pameklēt. Bet man �ķiet, ka tagad būs jāierīko nometne, mazliet jāatpū�as un jāpaēd. Kas pārzina gājiena saimniecību un ēdienus?

���� Es! Es! � atsaucās Māra un Lara.

���� Parūpēties par kartupeļiem!

���� Bet kur tad tos lai ņem?

���� Būs jāaiziet uz kolhozu un jānopērk.

Meitenes paņēma mugursomu un aizsoļoja uz tuvējām mājām.

Puikas vispirms uzrāpās tornī. Tas tik bija skats!

Tepat netālu kāda upe ietecēja jūrā, izveidodama nelielu pussalu. No aug�as bija labi redzams, ka upes labais krasts ir augsts un smil�ains, bet kreisais zems un purvains.

��� Zēni, tā ta�u ir tā pati mūsu upe! � Aļka sauca. � Redziet, tur vēl atteka, kurai mēs gājām pāri.

���� Bet jūra, cik tā liela! Redziet, tas tur dro�i vien ir Zviedrijas krasts vai vismaz Roņu sala, � Maigonis rādīja.

���� Ko nu pļāpā! Vai tad tik tālu nu no �ejienes var redzēt! � Guntis ap�aubīja.

��� Tu varbūt nevari, tev acīm brilles priek�ā, bet man ir īsts jūrnieka skatiens, � Maigonis palika pie sava.

���� Lūk, kur Māra un Iara, � Vovka izstiepa pirkstu uz kolhoza cen�tra pusi. � Vai, cik maziņas!

���� Bet kur tad Rīga?

Jānis paskatījās savā kompasā un pagriezās uz dienvidvakariem. Bet kas tad tur? �aubu nebija, tie�i virs tās vietas, kur vajadzēja atras�ties Rīgai, auga liels, melns mākonis.

��� Aizies garām!

���� Nekur neaizies, paskat, vēj� ari no tās puses, � Aļka apslapināja pirkstu un paturēja gaisā.

��� Tēti, tēti, � Vovka gandriz gavilēdams paziņoja, steig�us norā�pies no skatu torņa. � Lietus nāk!

��� Vai manu! Ko tad nu mēs iesāksim! � pulkvedis tēloja izmi�sumu. � Sālīsim, izkusīsim!

Bērni smējās pilnā kaklā.

���� Bet tagad a�i pie darba! Uzcelsim skuju būdas, un lietus mums nekā nevarēs padarīt.

Bērni metās me�ā un atnesa veselus skuju klēpjus. Pulkvedis un Kri��us viņiem parādīja, kā uz ātru roku uzsliet zaru teltis. Līdz ar pirmajām lāsēm visi jau atradās dro�ībā. Bija ļoti jautri.

��� Vai, man tek aiz kakla! � iekliedzās Lara.

���� Glābiet, glābiet, mūsu Lara izkusīs, � puikas metās viņai palīgā. Telts sagāzās, un viss bars nu sēdēja lietū. Kamēr būdu saremontēja, lietus jau bija pārgājis.

No melnā mākoņa malas izlīda saule, un tūlīt smilgās, kāpu mie�u galos, katra skujiņā, visur, visur iemirdzējās neskaitāmi dārgakmeņi. Gaiss likās kā izmazgāts.

���� Man gribas ēst, � Kri�us skali pavēstīja. Uzreiz arī pārējie juta, ka briesmīgi gribas ēst. Bet tavu nelaimi! Ko nu darīt ar ugunskuru?

���� Izsludinu sacensību. Kas pirmais iekurs ugunskuru, dabūs pirmo desiņu, � solīja pulkvedis,.

Bērni metās savākt slapjo malku. Bet, kamēr viņi vēl tikai domāja, Kri�um jau kurējās gai�a liesmiņa.

. � Kā jūs to tik ātri paguvāt? � visi uzstāja tēvocim.

���� Iekuri mitrā laikā jāpameklē zem kokiem. Tad jāizgatavo īpa�i �iekuru kociņi�. Lūk, tādi, � Kri�us parādīja. � Tikai tad, kad tie iede�gu�ies, pieliekama pārējā malka.

Ne ar ko pasaulē nevar salīdzināt ugunskurā ceptas desiņas un kar�tupeļus. Kas tos reiz ēdis, neaizmirsīs visu mū�u, par to bērni un pulkve�dis ar tēvoci Kri�u bija vienis prātis.

Mielasts bija pilnā spēkā, kad pie ugunskura piekliboja Tedis.

���� Kur tad tu? Kas kājai vainas? � Ilze stingri noprasīja un tūlīt ķērās pie sanitafās somas.

���� Nabadziņ�! Kājiņa sadurta. Pagaidi, pagaidi, es tūlīt, � viņa tēlo�ja �ēlsirdīgo māsu. � Māra, Lara, pieturiet viņu, es izvilk�u skabargu. Neuztraucieties, biedri Tedi, nemaz nesāpēs, mēs tikai iztaisīsim nelielu operāciju un novietosim jūs lazaretē. � Ai, ai, tik jauniņ�, un jau tāda nelaime! � meitenes līdzjūtīgi nopūtās.

���� Nespārdies, bezkauņa! � Ilze uzlēja Tedim uz papē�a puspudelīti joda un aptina milzīgu marles kalnu. Tad viņ� beidzot tika pie vārda.

��� Es meklēju sausus �agarus, te pēk�ņi redzu � no kociņiem salikta bulta. Eju tālāk atkal bulta. �Zīmes,� es nodomāju. Kā tad. Tālāk kokā iegrieztas tris svītras. Vēl tālāk � atkal bulta. Tad es sadūru kāju un nācu atpakaļ, � Tedis nobeidza.

��� Apslēptā manta! � puikām acu�mirklī bija skaidrs. Ko nu vairāk domāt par desiņām un kartupeļiem! Alka un Janka paķēra lāpstas, un visi metās Tedim līdzi uz me�u.

Pa atstātajām zīmēm viņi izgāja me�iņam cauri. Sākās atkal smil�u kāpas. Zīmju nav. Ko nu darīt?

��� Redz, kādi jocīgi glieme�vāki! � Vovka priecājās. � Salikti rin�diņā kā zaldātiņi.

��� Tās jau būs tās zīmes. Asumi rāda, uz kuru pusi jāiet. Glu�i tādas pa�as mums mācīja pionieru pulciņā, � Aļka paskaidroja. � �ī te, lūk, nozīmē, ka �etrus soļus tālāk vēstule.

Un patiesi � zem akmeņa viņi atrada vēstuli ar �ādu tekstu: �Tālā�kais virziens uz dienvidrietumiem, uz nokaltu�o bērzu.�

Nu bija reize likt lietā Jankas kompasu. Jā, tie�i dienvidrietumu virzienā smiltīs bija ieputināts nokaltis bērzs. Visi skrie�us devās turp. Maigonis pa�ā priek�galā. Vovkam kaut kur aizķērās kāja, un viņ� visā augumā izstiepās smiltīs.

��� Re, kāds jocīgs, � Vovka nomurmināja, � tāds kā zirga galva! � Viņ� gribēja koku, kas viņu bija nogāzis zemē, izvilkt no smiltīm, bet nevarēja. Pulkvedis skatījās uz dēlu un smaidīdams teica Kri�um: � Ak atrada gan. Mani lidotāji tomēr labi bija noslēpu�i.

��� Palaid mani pie teik�anas! � teica Maigonis, redzēdams, ka mazais Vovka nopūlas velti, un atlocīja piedurknes. Bet nekā!

��� Nekas, mazliet paraksim. Kur te tāds ērms nācis? � Maigonis norūca, un abi ar Vovku ņēmās rakt. Pārējie pa to laiku skraidīja apkārt un meklēja apslēpto mantu.

Nelaimīgs tas cilvēks, kas nokļuvis �o divu �medicīnisko māsu� rokās. Vārdos viņas gan tēlo līdzjūtību, bet paskatieties uz viņu sejām!

��� Hm! Tāds kā laivas priek�gals? � Maigonis murmināja, kad viņi kādu laiku bija raku�i. �Tēvoci Kri�u, kājās domājat?

Tas pasmaidīja un atbildēja, ka noteikti nevarot pateikt, bet iespē�jams esot, ka tā laiva.

��� Zēni, mēs atradām apbērtu laivu! � Vovka, nevarēdams vairs nociesties, skaļi sauca. Visi saskrēja skatīties.

��� Var būt, ka tā pati būs tā apslēptā manta? � Aļka minēja. � Vai pareizi, biedri pulkvedi?

��� Tā pati jau būs, � pulkvedis apstiprināja.

Ko tad vairs gaidīt! Viss bars ķērās pie darba. Nedomājiet, ka tas gāja tik ātri. Puikas dabūja krietni vien pasvīst, kamēr laiva bija atrakta visā garumā.

Tā tie�am bija neredzēta laiva � �aura, slaida, ar augstu, izrakstītu priek�galu. Diem�ēl, tai bija ielauzti sāni un dibens, bet citādi tā bija pavisam laba laiva.

Bet kā tā te smiltīs gadījusies?

��� �eit agrāk bija ceļojo�ās kāpas, � paskaidroja tēvocis Kri�us.

��� Vai tad kāpas ari ceļo? � Vovka nesaprata.

���� Redziet, kādi te lieli smil�u kalni. Tagad tie apaugu�i ar kokiem un krūmiem. Bet agrāk te bija kailas smiltis, un vēj� tās pūta arvien tālāk un tālāk. To sauc par kāpu ceļo�anu. Gadījās ceļā laiva � apbēra, gadī�jās mājas vai koki � arī tos apbēra. Tādas ceļojo�ās kāpas nodarīja lielu postu, � Kri�us stāstīja.

��� Man gadījās kara laikā pabūt tā saucamajās Kur�u kāpās. Tās ir desmitstāvu nama augstumā, un vietām tur cilvēks iegrimst smiltīs kā ūdenī, � pulkvedis atcerējās.

�� Tad jau �o laivu varbūt arī ir aprakusi tāda kāpa? � Aļka mi�nēja. � Un var būt, ka te ir apraktas ari mājas?

��� Iespējams tā ir, � Kri�us piekrita.

��� Tā noteikti ir aizvēsturiska laiva. � Guntis par to bija pilnīgi pār�liecināts. � Zēni, mēs būsim izdarīju�i vēsturisku atklājumu � atradu�i mu�u sen�u apmetnes. Dro�i vien te kaut kur smiltīs ir viņu mājas un aizvēsturiski iero�i! Biedri pulkvedi, vai mēs nevarētu nofotografēt �o laivu un paziņot muzejam?

��� Ko tu ar <fЈvu muzeju! �ēl tikai, ka tā salauzta, � Maigonis uz lietām skatījās no praktiskās puses. �Tad mēs visi varētu sakāpt iek�ā un � aidā! � uz Rīgu!

���� No krekliem iztaisītu buras, iznāktu īsts kuteris, � puikas jūsmoja.

����� Mums noteikti jāpaziņo zvejniekiem. Tā laiva dro�i vien viņiem

noderēs, � Andris ieminējās un paskatījās uz pulkvedi un tēvoci Kri�u. � Salabosim un uzdāvināsim zvejniekiem!

Tēvocis Kri�us paskatījās uz pulkvedi: � Redziet, kāda mums aug jaunā maiņa. Vispirms domā par citiem! Nē, bērni, � viņ� tad skali teica, � man �ķiet, tā nav nekāda aizvēsturiska laiva. Augstākais, no pagāju�ā gadu simteņa. Un zvejniekiem arī tā dro�i vien nederēs. Tagad jau vairs ar �ādām laivām nezvejo.

��� Bet, tēvocīt! Tad jau� tad jau mēs varam pa�i to laivu� � Alka iesaucās un no prieka nogāza Vovku smiltīs.

��� Mazais, tu būsi mums atradis īstu �apslēpto mantu�!

Kad bērni tā īsti aptvēra, kas noticis, sākās veselas ovācijas. Ko domā�jat, nav jau nekāda joka lieta pa�iem no zemes izrakt laivu!

��� Var redzēt, ka to būvējis labs meistars. Tādas laivas ar izrotāju�miem gan vietējie netaisa, tas dro�i vien būs bijis kāds kursis vai igau�nis, � sprieda Kri�us, lieti�ķi visu apskatīdams.

��� Diez kas jau nu nav. Ap�uve gandrīz pilnīgi satrunējusi. Tik vien palicis kā brangas un tad tas lepnais priek�gals, � pulkvedis neticīgi pagrozīja galvu. � Saremontēt jau varbūt arī var, tikai jums tas nebūs pa spēkam.

���� Būs! Būs! Mēs palūgsim talkā rokdarbu skolotāju.

��� Ar to vien nepietiks, � sacīja pulkvedis. � Te jāpieaicina vis�pirms speciālists, lai pasaka, vai tur vispār var ko salabot.

Turpat uz vietas norunāja, ka brīvākā brīdī Kri�us aizgādās laivu līdz zvejnieku ciematam un tur kādā nojumē atstās līdz pavasarim. Un pava�sari, tad visi ķersies pie darba, lai laivu savestu brauk�anas kārtībā.

Pagaidām to rūpīgi nose�dza ar skujām un vēl nedaudz apbēra ar smiltīm, lai lietus nelītu virsū. Bez tam, ko var zināt, kāds var vēl atrast un pievākt!

��� Tā. Apslēpto mantu esam atradu�i, un nu laikam būs jādomā par mājās brauk��anu! � pulkvedis ieteicās, paskatīdamies pulkstenī.

Viena lieta ir izmak�ķerēt kaut kādu tur mazu zivteli, bet pavisam cita � īstu minu! � Tas jau ir gandrīz kā dēku romānā, � apgalvo Alka.

��� Vēl ne! Vēl ne! � sau�ca bērni. Viņu fantāzijai bija

pieaugu�i spārni. Visi sapņoja par to, kā nosauks laivu, kā ierīkos buras un kā vasarā brauks pa upi.

Ie�ana pa pludmali bija patīkama, somas arī tuk�ākas. Tēvocis Kri��us visus pēc kārtas izvizināja ar motociklu. Arī atceļā �is tas atgadījās.

���� Uzmanību! Ūdenī redzama peldo�a mīna! � Tedis ar Andri ziņo�ja. Un patiesi, vētra bija pludmalē izskalojusi lielu metāla bumbu.

���� Boja, � pulkvedis pa�ukstēja Kri�um.

Puikas pavisam uzmanīgi (ko var zināt, ka nesprāgst!) uzmeta bum�bai virvi, izvilka to krastā un pamatīgi apskatīja. Visiem bija �ēl, ka to nevar paņemt līdzi uz Rīgu. Bet �etras mazākas stikla bumbas, kuras arī atrada izskalotas krastā, paņēma līdzi piemiņai.

��� Tās no stāvvadiem, � paskaidroja Kri�us. � Tie ir tādi lieli tīkli, ar kuriem var noķert daudz zivju. Stikla bumbas notur virs ūdens tīkla virsējo malu, bet apak�ējā sniedzas dziļumā. Agrāk, kad zvejnieki strādāja katrs par sevi, par tādiem stāvvadiem nebija ko sapņot. Mocījās ar saviem pussapuvu�ajiem tīkliem un airu laivelēm. Bet tagad zvejnieku kolhoziem ir viss, gan stāvvadi, gan moderni zvejas kuteri, � Kri�us parādīja uz jūru, kur pie apvār�ņa tik tikko varēja saskatīt daudzus sīkus punktiņus.

Pulkvedis bērniem iedeva savu binokli. Un tas nu ceļoja no rokas rokā. Bērni vēroja un pārsprieda, kā zvejnieki ielai� jūrā tīklus.

Pie nelielas upītes ietekas jūrā visi apstājās mazliet atpūsties. Pulkve�dis izņēma karti un apskatīja tālāko ceļu.

Tedis un Andris jau bija paguvu�i izpētīt apkārtni un nu ziņoja: � � Tālāk pār upīti ir tiltiņ�. Tad sākas dēļu laipas un stāvs kalns. No turienes redzams dzelzceļ�.

Viņi bija stāstīju�i patiesību. Aiz tiltiņa tie�ām taciņa bija izlikta koka laipām, bet pats upītes krasts pavisam stāvs. Tā vien skaties, ka nenokrīti lejā. Augstais kalns pats prasījās, lai bērni tajā uzrāptos aug�ā.

��� Uh, � aug�ā glu�i aizelsies noteica Vovka, � te jau gandrīz kā no lidma�īnas. Re, re, pat Rīgu var redzēt!

Maigonim ar to vien nepietika. Viņ� sāka rāpties augstajā bērzā.

��� Tu jau laikam gribi redzēt pa�u Maskavu, � puikas sauca un taisī�jās viņam sekot. Pulkvedis aizliedza.

�� Tūlīt kāp zemē! � Kri�us pavēlēja Maigonim, bet tas izlikās nedzirdam, kamēr nebija sasniedzis pa�u galotni. Tur nu viņ� jutās kā liels varonis.

Tēvocis Kri�us bija tā noskaities, ka vēlāk ar Maigoni nemaz neru�nāja, lai gan vainīgais dievojās, ka neesot dzirdējis Kri�us saucienu.

��� Ja nu tu būtu nolauzis kaklu, kas tad atbildētu? � ari pulkvedis bija neapmierināts.

���� Viens slinks un nekārtīgs skolnieks būtu mazāk, � noteica Aļka. Maigonis viņam parādīja mēli.

Ja Teda fantāzija varētu pieņemt redzamu veidu, tad tā kūpētu no viņa pakau�a kā zili dūmi. Kas gan viss tanī pārgājienā nebija noticis! Pat vilki krūmos spidināju�i savas zaļās acis, bet pēc tam nobiju�ies no Teda un aizbēgu�i.

Pārējie ģimenes locekli tam laga negrib ticēt.

Tālumā jau pūta vilciens. Bija jāpasteidzas.

*

��� Tas tik bija pārgājiens! � dvīņi sajūsmināti stāstīja vecākiem.

��� Tur bija tādi d�ungļi! Iegājām un gandrīz apmaldījāmies. Pulkve�dis teica, lai nogrie�ot katrs pa krietnai nūjai, dro�s paliek dro�s, �Tonis ēzdams stāstīja.

���� Es eju pa priek�u. Mani ievēlēja par ceļvedi. Es eju un uzreiz redzu � krūmos spīd zaļas acis. Vilks, es saku Andrim. Tad mēs devāmies uzbrukumā, un tam vilkam aste vien pazibēja. Aizmuka, � Tedis lielījās. Tonis pacēla galvu un sāka aizdomīgi klepot, bet tēvs noteica: � Kur tad tie vilki nāca! Tev jau viss pakausis kūp.

���� Izstāstīsiet citu reizi. Tagad, mar�, gulēt, � māte pārtrauca iekarsu�os runā�tājus. Un drīz vien no blakusistabas atska�nēja divbalsīga �ņāk�ana.

��� Guntis kā skrēja no krasta, tā upē iek�ā gan. Tikai kliedz: �Glā�biet manu bloknotu,� � Māra stāstīja mātei.

��� Vai tu paliksi mierā, � Guntim nemaz nepatika to atcerēties.

��� Es pārzināju gājiena saimniecību. Kolhozā mums iedeva kartupe�ļus, un mēs tos ugunskurā izcepām. Cik gardi! Bet Tedis sadūra kāju.

Kamēr viņa stāstīja, Guntis pierakstīja pēdējos iespaidus. Savus

korespondenta pienākumus viņ� izpildīja nevainojami.

*

���� Lieliska ekskursija, � Aļka dalījās iespaidos ar māti.

��� �ēl tikai, ka tu nevarēji tikt līdzi. Lieliski izstaigājāmies un atra�dām vēl vecu laivu. Tēvocis Kri�us teica, ka varbūt varē�ot to salabot. Ja katru svētdienu varētu kaut kur tā izbraukt! Bet pulkvedim jau nav tik daudz laika.

*

������ Es tev palīdzē�u nokopt vakariņu galdu, māt, � Maigonis piedāvājās. Viņ� bija laimīgs par to, ka Kri�us viņu bija paņēmis līdz pārgājienā, ka bija dabūjis braukt ar motociklu, ka �ī bija tik skaista svēt�diena. Un kur tad vēl laiva! Kaut tik viņu ieceltu par komandas kapteini! ' Viņam vienīgajam ta�u ir strīpains jūrnieku krekls.

���� Zini, māt, � Maigonis cītīgi apskatīja noslaucīto �ķīvi, � Es mē�ģinā�u saņemties. Kri�us un pulkvedis arī saka, ka ar divniekiem jūrskolā neuzņemot.

*

Pats pēdējais, jau labi krietni pēc pusnakts, mājās pārbrauca Jankas tēvs.

���� Brīni�ķīgs brauciens. Tikai man atceļā saplīsa riepa, tādēļ iznāca aizkavēties, � viņ� otrā dienā teica sievai un pamirk�ķināja ar vienu aci Jankam.

Lielais pārgājiens bija beidzies.

Jūs domājat, ka lieta ar to �apslēpto mantu� tā ari palika? Nu, atrada laivu, papriecājās un aizmirsa. Nekā tamlīdzīga.

Guntis bija ieņēmis galvā, ka laiva katrā ziņā esot aizvēsturiska. Tādēļ viņ� palūdza no pulkve�a tās fotogrāfiju un parādīja savam vēstu�res skolotājam. Skolotājs visu sīki izpra�ņāja un pats aizbrauca pārbau�dīt. Izrādījās, ka bērni bija atraku�i pagāju�ā gadsimta zvejnieku laivu, ko ceļojo�ās kāpas aizbēru�as. Ta�u nekā aizvēsturiska tur nebija.

� Mums tomēr nelaimējās. Te nu vienreiz bija izdevība kaut ko pasaulslavenu atklāt, bet nekā! � Guntis bija dziļi nelaimīgs.

Par ekskursiju vēl ilgi un pla�i tika runāts un spriests, it īpa�i par to, kā viņi nākamgad kuģos un mak�ķerēs. Maigonis, kam bija pazī�anās ar burātājiem, apsolījās apprasīties, vai tādai laivai nevar pierīkot buru un cik lielu to vajag. � Bet tikai tad, ja mani ieceļ par laivas kaptei�ni, � viņ� piemetināja. Tur nekā nevarēja darīt, Maigonis nu vienreiz bija kā traks uz ūdeņiem.

Tad nāca notikums, kas lika aizmirst visu pārējo. Bet jāsāk stāstīt pēc kārtas.

Tajos senajos laikos, kad pasaulē vēl nebija ne Aļkas, ne Gunta, kapi�tālists � mūsu mājas īpa�nieks � lielajā pagalmā bija ierīkojis augļu dār�zu. Viņ� tur bija pat uzcēlis atsevi�ķu sarga mājiņu. Sargs tad nu sargājis un pie viena arī kopis dārzu. Lielais pagalms tad bijis apjozts ar �ogu, un tur pastaigājies tikai pats saimnieks ar savu ģimeni. Tēvocis Kri�us atcerējās, kā viņi līdu�i pāri sētai pēc ogām, bet sargs ar rungu triecis viņus prom. (Kas to būtu domājis no Kri�us!) Kad Padomju Armija tuvo�jās Rīgai, kapitālists nocirta visus augļu kokus, teikdams: �Ja nav man, lai nav arī tiem tur. � Tad viņ� kopā ar fa�istiem aizmuka uz ārzemēm. �ogu nojauca, bet �sarga māja�, kā to visi sauca, stāvēja vēl joprojām.

Siliņtantei tur glabājās veca gulta, salūzu�i krēsli un vēl �ādas tādas gra�ba�as. Uz �o māju mūsu brigāde jau sen bija metusi kārus skatienus.

�� Ek, atdotu to mums, �Janka prātoja, � mēs gan prastu tur iekār�toties.

�� Lietainā laikā tad būtu kur piemesties. Nevajadzētu tā kā �odien ri�u-ra�u spēlēt uz kāpnēm, kur visi kāpj virsū un vēl pa�i rājas.

��� Klausieties, zēni, � ieminējās Aļka. � Kā būtu, ja mēs aprunātos ar pulkvedi?

Vesela delegācija todien sagaidīja pulkvedi pārnākam no darba un tūlīt aizveda viņu lielajā pagalmā pie �sarga mājas�.

��� Paskatieties pa�i, pa lodziņu var redzēt, tur nekā cita nav kā tikai visādi veci Siliņtantes krāmi. Bet mums nav kur palikt, � bērni cits caur citu sauca.

��� Aizejiet pie pārvaldnieces un parunājiet, � pulkvedis pamācīja.

�� Nē, nē, nav vērts! Viņa mums neparko nedos! Jūs nemaz nezināt, kāda viņa ir, � visi bērni reizē sāka kliegt.

���� Iiidzu, biedri pulkvedi, parunājiet jūs ar viņu, � Guntis ierunājās.

Pulkvedis nolēma palīdzēt bērniem. Bērni, protams, nezināja, kādas

pūles pulkvedim bija jāpieliek, lai izkaulētu no pārvaldnieces �sarga māju�, jo kara stāvoklis starp bērniem un pārvaldnieci vēl joprojām pastāvēja.

iro diplomātisko sarunu rezultāti ir acim redzami! Ne tras sētas bērniem ir tāda laime � iegūt lieto�anā pa�iem savas telpas.

��� Bet, dārgā biedrene, � pulkvedis bija teicis un uzsmaidījis, � es jau neprasu puikām, bet sev. Kaut kur ta�u man tās nodarbības ir jāiz-

ved. Padomājiet pati. Arā auksts, dubļi. Kur lai mēs visi paliekam? Pie sevis arī vienmēr nevaru vest. Bet tur pagalmā stāv neiz�mantota telpa, piebāzta ar visādām graba�ām. Bērnu organizē�anu jūs pati man savā laikā uzdevāt. Turklāt zināmi panākumi man ir, vai ne?

� Nu, vēl nemaz ne�var zināt, kur� kuru pār�audzinās, � jūs puikas vai puikas jūs! � pārvaldniece

�

ari kaut ko bija dzirdējusi par pārgājienu, kurā pulkvedis skraidījis kopā ar bērniem pa jūrmalu, rakņājies pa smiltīm.

��� Brīni�ķīgi bērni! � apgalvojis pulkvedis.

��� Huligāni! � pārvaldniece atcirtusi, bet atļauju beidzot tomēr devusi.

���� Bet tikai pagaidām, � viņa piebildusi. Jā, tā bija sieviete ar rakstu-

ru.

�ķēr�ļi radās pavisam no citas puses. Siliņtante neparko negribēja aizvākties no mājiņas. Viņai tur stāvot mēbeles un saimniecības piede�rumi. Kur tad tos lik�ot? Tikai pēc lielām un garām sarunām ar pārvald�nieci un pulkvedi viņa atslēdza �sarga mājas� durvis.

Iek�ā valdīja īsta posta�a. Vecas, salūzu�as mēbeles sakrautas cita uz citas; visur izmētāti papīri, dēļu gali, griesti un kakti pilni zirnekļu tīkliem.

��� Briesmīgi netīrs! � nopurinājās Janka.

��� Būs jāsaved kārtībā! � Tedis bija uz visu gatavs. � Padod tik �urp, mēs ar Toni parādīsim, kā strādā īsti puikas. Toni, aizskrej un pa�lūdz mammai kādu spaini un slotu, nu un paprasi, kas vēl te nepiecie��ams.

��� Vispirms iznesiet manas mēbeles un tad manis pēc dariet, ko gribat! � Siliņtante pavēlēja. � Tikai uzmanīgi, ka nesalūst!

Puikām tas nebija divreiz jāsaka.

��� Gunti, palūdz tu, varbūt viņa mums kaut ko atstāj! � Maigonis pa�ukstēja. � Piemēram, to veco �ūpuļkrēslu vai to zaļo plī�a dīvānu bez kājām. Gan mums noderēs. Mēbeles ta�u vajag.

��� Siliņtant mīļā! Mēs palīdzēsim aplaistīt ielu un ziemā novākt sniegu, � Guntis lūdzo�i iesāka.

���� Palīgi kādi gadīju�ies! Nu ko tad vēl vajag?

��� Atstājiet mums pagaidu lieto�anā �o brīni�ķīgo �ūpuļkrēslu un to dīvānu, un to krēslu ar trim kājām. Mēs pa�i salabosim.

��� Ko vēl negribēsiet! Drīz vien pavēlēsiet man no istabas iznest gultu un trimo! � sētniece pukojās, bet bērni redzēja, ka tas tikai tā, pa paradumam. Siliņtantes balss noskaņas viņi bija sīki izpētīju�i.

Beidzot visa sētnieces mantība stāvēja sakrauta pagalmā. Bija jāķe�ras pie īstiem vīrie�u cilvēkiem nepatīkamā darba � tīrī�anas.

��� Jāiesāk, protams, ar griestiem, � Tedis uzslēja slotu aug�ā un sāka slaucīt. Zirnekļi izmisumā metās uz visām pusēm un pa�i puikas ari, jo sacēlās tādi putekļi, ka visiem bija jā�ķauda.

Pa durvīm iemetās Alka: � Trakais, ko tu dari? Vispirms ta�u jāizslauka grīda!

���� Prātiņ, nāc mājās, bet netīrumi no griestiem �ā vai tā sabirs zemē.

��� Bet putekji no grīdas atkal celsies aug�ā. Tev ta�u ir zināms likums, ka putekļi ceļas uz aug�u, jā?

Draudēja izcelties nopietns konflikts, ar ko sākt � ar grīdu vai griestiem? Vieni pie�krita Aļkam, citi � Tedim. Stāvokli izglāba Guntis:v

��� �īs tīri sievi�ķīgās bū�anas mums atrisināt nav pa spēkam. Tādēļ pilnīgi nepie�cie�ams aicināt palīgā meitenes.

Tā arī izdarīja.

��� Kas mums par to būs? � viņas nopra�sīja.

��� Jūs arī varēsiet piedalīties mūsu spēlēs.

��� Vai visas meitenes?

��� Visas jau, visas, � Aļka bija ar mieru diezin ko apsolīt, lai tikai meitenes uzņem�tos tīri�anu.

Ilze, Māra un Lara uzmeta �sarga mājai� lietpratēja aci un tūlīt sāka rīkoties. Vispirms viņas no avī�u papīra izlocīja cepures � lai nepieput mati. Tas izskatījās tīri glīti. Puikas arī sev uztaisīja tādas pa�as. Tad meitenes izslaucīja lielos netīrumus. Pēc tam nāca kārta griestiem, sienām un atkal grīdai.

Beidzot tīrība gan bija ievesta, tomēr telpa ar savām nekrāsotajām koka sienām un lielajām �ķirbām izskatījās ļoti nemājīga.

�� Jūs jau te ziemā nosalsiet kā zvirbuļi, � tēvocis Kri�us kritiski apskatījās apkārt.

��� Nenosalsim! Paskatieties, kur plīts!

��� Ar to vien nebūs līdzēts. Jāaizbā� ar lupatām vai vati visas �ķirbas un tad jāuzlīmē kaut vai avīzes.

nātniskais strīds. � Skolā mums icija.ka gaisa plūsma pacel putekļus aug�u. Tādēļ tīrī�ana jāsāk no grīdas. (Alka.)

Kri�us parādīja, kā to paveikt. Darba bija atliku likām. Kamēr visas spraugas aizdrīvēja vien, pagāja turpat nedēļa. Tad sienas nozieda ar klīsteri un aplipināja ar avīzēm. Bet avīze paliek avīze. Vienā vietā cilvēks pat izrādījās uzlipināts ar kājām gaisā. Ne pēc kā neizskatījās.

���� Es zinu, savāksim naudu un nopirksim tapetes, � ierosināja Tedis.

���� Pareizi, tad gan būs skaisti, kā īstā istabā, � nopriecājās bērni.

Otrā dienā Tedis savākto naudu sabēra kabatā un kopā ar Māru aizgāja

uz veikalu. Tur bija tāda tape�u izvēle, ka bērni tīri vai apjuka.

���� Lūdzu, dodiet mums tās ro�ainās ar puķītēm, � paprasīja Māra.

��� Ko tu, trakā! � Tedis sa�utumā gandrīz vai kliedza. � Ro�ai�nas! Tā jau nav nekāda meiteņu leļļu istaba. Tā, saproti, būs oficiāla telpa! Tikai melnas vai vismaz tum�i brūnas. �ēl tikai, ka nav tādas ar tankiem vai lielgabaliem.

Pārdevēja, kas smaidot bija noklausījusies �o strīdu, parādīja bērniem skaistas smil�u krāsas tapetes un teica:

��� Es domāju, �īs jūsu oficiālajai telpai būs īsti piemērotas. Lūdzu, sa�maksājiet kasē, � viņa iedeva �eku Tedim.

Kasierei bija liela skaitī�anā, kamēr visu sīko naudu saskaitīja. Tedim aiz muguras pat radās rinda.

���� Ko tas puika tur tik ilgi ķēpājas? � kāda pilsone neapmierināti rūca, bet kasiere smaidīja vien. Beidzot viss bija kārtībā. Tedis un Māra ar ruļļiem padusēs devās mājās.

Tapetes patika visiem.

Maigonis, Andris un abi dvīņi katru vakaru gāja pie namu pārvaldes galdnieka. Tur viņi cirta, tēsa un ēvelēja tik ilgi, kamēr no Siliņtantes dāvā�tajām �mēbelēm�, dēļu galiem un vecām kastēm izveidojās itin pieņemamas mēbeles: galds, soli, �ūpuļkrēsls un dīvāns.

Da�a laba bilde, ko puikas pa�i ar lielu mīles�tību bija ierāmēju�i un pakāru�i savos kaktos, tagad atceļoja �urp. Meitenes pa�uva logiem glītus marles aizkariņus. Telpā radās mājība. Slikti bija vienīgi tas, ka te nebija elektrības.

��� Būs jāiztiek ar svecītēm, � Janka pieticīgi ieteicās.

� Nekā. Smaguma spēks liek putek�ļiem krist uz leju. Tādēļ jāsāk, pro�tams, ar griestiem. � (Viens no dviņiem.) So svarigo jautājumu sek�mīgi atrisināja meitenes.

��� Ko tu! Tagad pat uz laukiem gandrīz visur elektrība, bet tu ar svecītēm. Būs jāparunā ar tēvoci Kri�u, � Aļka izlēma.

��� Ar to elektrību nav tik vienkār�i, kā jūs domājat, � tēvocis Kri�us paberzēja pieri. � Vajag skaitītāju, vajag vadus. Kādreiz �ī jūsu �pils� gan bijusi pievienota tīklam, bet tagad atvienota.

��� Tēvocīt labo, palīdzi nu �oreiz, � visi lūdzās tik ilgi, kamēr Kri��um bija jāapsolās. Savu vārdu viņ� turēja, ievilka elektrību, bet kāds biedrs no Iatvenergo pielika skaitītāju. Pulkvedis savukārt apsolīja samaksāt par pirmo mēnesi.

��� Tikai nededziniet to gaismu par daudz, citādi iedzīsiet mani vēl pa�rādos, � viņ� piemetināja.

Andris, kas darbojas Pionieru pils jauno tehniķu pulciņā, apņēmās uzbūvēt radioaparātu.

���� Bet tik driz gan vēl ne, jo tādu uztaisīt nav vis nekāda nieka lieta.

Pie durvīm Guntis pielika pa�pagatavotu glītu uzrakstu �Brigādes

�tābs�. Lielo piekaramo atslēgu puikas noņēma un tās vietā pielika sare��ģītu patentatslēgu, kuru varēja atslēgt, uzgrie�ot tikai vienu noteiktu

vārdu. Bet, kas tas par vārdu, to puikas turēja stin�grā slepenībā.

Glīti pārrakstīti jau bija arī brigādes noteiku�mi, bet Guntis nekādi nevarēja atrast tiem piemē�rotu ietvaru. Nevarēja ta�u tik svarīgu dokumen�tu uzlīmēt uz vienkār�a papīra.

Jankam mājās pie sienas karājās kāda bilde zeltītā ietvarā. Bilde pati nekam nederēja � kaut kādi tur gulbji un mēnesnīca � bet toties ietvars bija ļoti glīts. Janka neuzdro�inājās mēģināt to izlūg�ties priek� puikām.

���� Mamma tik un tā nedos, izbārs tikai.

���� Bet tu mammai nemaz neprasi. Pagaidi, kad papus viens pats mājās, un tad paprasi, � Guntis viņu pamācīja.

Janka tā arī izdarīja. Un papus, varbūt atcerē�damies patīkamo pārgājienu, pats savām rokām noņēma no sienas bildi un kāroto ietvaru atdeva dēlam, vēl piebilzdams:

���� Bija jau ar pēdējais laiks to novākt. Un tā nu noteikumi zeltītajā ietvarā karājās

Nav jau viduslaiki. Tādēļ elektrība �tābā pilnīgi nepiecie��ama. Un te palīdzēt var tikai tēvocis Kri�us.

�tābā pie sienas. Vārdu pa vārdam tie skanēja �ādi:

�46. nama bērnu brigādes noteikumi.

Visiem brigādes locekļiem uz visstingrāko jāie�vēro sekojo�ais:

1.���� Mācīties tikai uz �labi� un �teicami�. Izņēmumu gadījumos var būt ari trijnieki. Bet, ja kāds dabū div�nieku, tad tas tūliņ jāizlabo. Ja to nedara, tad vainīgais nedrīkst uz laiku piedalīties brigādes nodarbībās.

2.���� Ievērot sekojo�us noteikumus:

a)���� nebļaustīties un netrok�ņot pagalmos un kāp�nēs, kad citi guļ;

b)��� nemest zeme papīrus, sauleņu sēklas un citus atkritumus, lai Siliņtantei nav tik daudz jāslauka;

c)���� bez vajadzības neaiztikt un nekaitināt mazos;

d)��� vispār uzvesties kulturāli.

3.���� Stingri aizliegts spēlēt uz naudu.

4.���� Aizliegts kauties. Bet, ja kāds uzbrūk, tad vajag aizstāvēties.

5.���� Nedrīkst nepieklājīgi izrunāties un spļaudīties.

Bez tam visiem brigādes locekļiem bez ierunām jāizpilda sekojo�ie

sevi�ķie uzdevumi:

1.��� Palīdzēt veciem cilvēkiem un sievietēm:

a)���� no pagraba uznest plītsmalku;

b)��� izdarīt da�ādus citādus pakalpojumus (aiziet uz veikalu u. c.).

2.���� Palīdzēt Siliņtantei notīrīt ielu un pagalmus. Vasarā aplaistīt ielu. Ziemā aizvest sniegu no ielas uz sētu.

3.���� Spēlēt futbolu tikai tad, kad sētā nav iz�auta veļa. Par noteikumu neievēro�anu vainīgos sodīs:

a)���� par nepieklājīgu izrunā�anos un spļau�anu jānoskaita �ie notei�kumi visu priek�ā no galvas;

b)��� par citiem nodarījumiem brigādes sapulce lemj katrā gadījumā atsevi�ķi.�

Zem noteikumiem ar sarkanu tinti bija parakstīju�ies visi brigādes locekļi. Mazais Vovka paraksta vietā bija uzzīmējis lidma�īnu, jo rakstīt viņ� vēl neprata.

Uz oficiālo telpu durvīm vienmēr ir uzraksti, lai katrs zinātu, kas tur iek�a.

� Nu, parakstīties var, bet vajadzības pēc tādiem parakstiem nekādas nav, � Maigonis piebilda, uz�vīkādams ari savu vārdu � M. Vēsmiņ� � un apak�ā garu svītru, �ja nu pats pulkvedis tik briesmīgi vēlas�

*

Beidzot viss bija saposts.

��� Zināt ko, zēni, � Aļka ierosināja. � Atklāsim �tābu ar lielām svi�nībām un koncertu. Lielie tā vienmēr dara.

���� Bet pulkvedim un tēvocim Kri�um par to iepriek� neteiksim ne vārda, jā? � izdomāja Tedis. � Un tu, Vovka, turi mēli aiz zobiem!

���� Pats par sevi saprotams, � Vovka pamāja ar galvu. Vai tad nu viņ� vairs kāds maziņais!

Ja jau svinības, tad svinības, � teica Guntis. � Tad mums jāsagata�vo viss, kā pienākas. Pirmkārt, jāsagatavo runa, otrkārt, nepiecie�ams svētku koncerts un, tre�kārt, saviesīga sadzīve ar ē�anu un rotaļām.

��� Guntis saka skaidru patiesību. Tā vajag, un tā pienākas, � visi piekrita.

Norunāja, ka pulkvedim un Kri�um Guntis glīti uzrakstīs speciālus ielūgumus, bet papīru ar zelta malām Janka palūgs tēvam. Atklā�anas runu, protams, sacīs pats Aļka.

��� Bet ko darīt ar koncertu? Kas sastādīs programmu?

��� Dvīņi.

���� Mēs ne, mēs gan ne! � abi vienā balsī atsaucās. � Mēs, ja gribat, varam �o to nodziedāt, bet programmu sastādīt ne!

��� Ak, mēs nepra�as! � iesaucās Andris. � Kam tad mums tas mu�zikālais ģēnijs Alfons? Vai viņ� ir mūsu sētas puika vai nav?

, � Alfons nemaz tāds memmītis nav, � Aļka iekrita sarunā. � Viņ� pat solījās nākt futbolu spēlēt! Tikai tēvs viņam tāds� dro�i vien neļaus.

��� Nu tad vienkār�i jāiet pie tēva un jāparunā, � Guntis ierosināja.

��� Bet kas ies?

Neviens nepieteicās. Jo kas tad nepazīst Alfona tēvu, vienmēr viņ� tāds nevaļīgs un saīdzis.

��� Guntim jāiet!

���� Man? Kāpēc tie�i man? � Guntis par �ādu uzdevumu nemaz ne�bija sajūsmināts.

��� Tāpēc, ka tu nekad vēl neesi Alfonu piekāvis.

Tas bija neapstrīdams fakts.

Guntis rūpīgi nomazgāja rokas un pie spoguļa pārbaudīja, vai ausis tīras. Alfona tēvs bija ārsts, un, kā jau tas vispār zināms, ārsti ļoti mīl tīrību.

��� Varbūt nebūs mājās? � Guntis vēl cerēja, piezvanīdams pie 72. dzīvokļa. Tomēr ārsts Auziņ� bija mājās un Guntim par laimi labā garastāvoklī.

���� Godātais biedri doktor! Man, tas ir, visiem mūsu sētas bērniem, pie jums liels lūgums, � Guntis stomījās. Viņam visu laiku bija tāda sa�jūta, ka ārsts tūliņ, tūliņ prasīs, lai viņ� parāda mēli.

���� Kas tad nu, kāds saslimis, vai?

Guntis papurināja galvu:

��� Mums tagad ir pa�iem sava brigāde un savs �tābs. Tur, sētā, sarga mājā. Pa�i ierīkojām. Un tagad mēs gribam sarīkot atklā�anas svēt�kus ar koncertu.

��� Ko tad es tur varu palīdzēt? Es jau ne spēlēju, ne dancoju.

���� Nejau jūs. Alfons. Atļaujiet jūsu Alfonam mums palīdzēt!

��� Bet jūs jau tur pagalmā slikti uzvedoties. Manu Alfonu vairākkārt esat piekāvu�i.

��� Tagad vairs ne. Pats pulkvedis mums ir �efs. Lūdzu, atnāciet pats un paskatieties.

��� Vai pulkvedis Vorobjovs? � ārsts painteresējās.

��� Jā. Mēs kopā rīkojām pārgājienu un ātrākām vēsturisku laivu.

��� Tad jau gan, � ārsts noteica un pasauca Alfonu.

Alfons to lietu ņēma nopietni. Vispirms viņ� aprunājas ar savu mūzi�kas skolotāju un tikai tad ķērās pie darba.

*

Aļka trīs vakarus pacietīgi sēdēja un sacerēja runu. Beidzot tā bija gatava un glīti pārrakstīta. Aļka to atkārtoja tik ilgi, kamēr gandrīz jau zināja no galvas.

Pienāca ilgi gaidītais brīdis. Bērni jau sen bija �tābā, kad norunātajā laikā � tie�i astoņpadsmitos trīsdesmit� pie durvīm pieklauvēja un ienāca pulkvedis. Viņ� pavisam apmusa.

Bērni svinīgām un nopietnām sejām, pionieru kaklautiem ko�i mir�dzot, bija sastāju�ies divās rindās. Pie glīti iztapsētajām sienām karājās bildes, bet pa�ā vidū zeltītais rāmis ar noteikumiem. Vienā stūrī kurē�jās plītiņa, un uz tās jautri sīca trumulis.

��� Lieliski. Apsveicu jūs jau�najā mītnē!

��� Esiet sveiks, biedri pulk�vedi! � bērni korī atņēma apsvei�kumu.

Svinības varēja sākties, jo tēvo�cis Kri�us solījās ierasties vēlāk.

Alkām bija jāsaka runa. Viņ� sastomījās un slepus paskatījās papīra lapiņā, ko turēja rokā.

��� Cienījamie viesi un klāteso��ie! Mēs nu esam sapulcēju�ies �ajā jaukajā telpā. Mums ir silti un labi. Bet vēl pavisam nesen mēs salām kāpnēs vai kaut kur pagalmā. Tādēļ es visu biedru vār�dā pateicos mūsu �efam pulkve�dim Vorobjovam par to, ka viņ� mums izgādāja �o skaisto māju. Es apsolu, ka mēs attaisnosim uz mums liktās cerības, vienmēr izpil�dīsim brigādes noteikumus un� un�� Aļka nosarka.� Beigas es aizmirsu mājās.

Visi sāka smieties un aplaudēt, bet par visiem skaļāk pulkvedis.

Alfons pa�reiz pieteica prog�rammas pirmo numuru, kad pa durvīm ienāca viņa tēvs, pats ārsts Auziņ�.

�� Jums jau te tīri kā pils! � viņ� pārsteigts iesaucās un sasvei�cinājās ar visiem, pat mazajam Vovkam paspieda roku.

'adi cilvēki, kas pa r jebku ru lietu var runāt piecas ntlas no vietas. Alkām gan pat piecas minūtes ir par daudz.

��� Kad viņam nav tā baigā ķiteļa, tad viņ� izskatās tīri lie�tojams,� Maigonis pa�ukstēja Aļkam.

Alfons bija krietni pūlējies. Programma iznāca pla�a un daudzpusīga. Dvīņi nodziedāja �Skaista mūsu zeme dzimtā� un �Pionieru dziesmu�. Alfons pats spēlēja gan vijoli, gan akordeonu. Vislielākos aplausus izpel�nījās mazais Vovka, kas divas reizes sajauca dzejoli, bet tomēr varonīgi noturējās līdz galam.

Alfons jau spēlēja pēdējo mūzikas gabalu, kad atskanēja motocikla tark�ķi.

��� Tēvocis Kri�us! � iesaucās bērni un metās ārā. Kā tad. Kri�us pa�laik raisīja nost no motocikla lielu kasti.

��� Vai tā mums?

Kri�us pamāja ar galvu.

Bērni kasti iestiepa �tābā. Tā bija ļoti smaga. Kas gan tur varētu būt iek�ā?

Izminējās, izminējās, bet nevarēja uzminēt. Un jūs arī neuzminētu, jo kastē bija veci vadi un telefona aparātu daļas.

��� Un tas viss mums?

Pulkvedis un ārsts smaidīdami noskatījās, kā sajūsminātie bērni apstāja Kri�u.

��� Tas ir kaut kas vienreizējs! Tas būs vēl labāk nekā Timuram! � jūsmoja bērni, kad Kri�us apsolījās palīdzēt izvilkt telefonu no �tāba uz katnj dzīvokli.

Arā sāka līt lietus, bet �tābā bija silti un mājīgi. Visi dzēra tēju no da�da�ādām burciņām, krūzītēm un glāzēm, kas gan ar mātes atjauju, gan slepus bija sanestas no dzīvokļiem, ēda maizītes un Vovkas mātes dāvāto torti.

Pēc tam visi kopā dziedāja un stāstīja da�ādus nostāstus. Visvairāk, protams, pulkvedis un tēvocis Kri�us. Bērni būtu ar mieru visu nakti klausīties viņu stāstos. Bet pagalmā atskanēja:

��� Janka, u�ū!

Un pēc brītiņa:

���� Gunti! Māra! Gulēt!

Pulkvedis paskatījās pulkstenī:

���� Ko? Jau deviņi! Nu gan mēs, Vovka, dabūsim!

Bērni cits pēc cita atstāja �tābu. Pats pēdējais palika Aļka.

Svinības beigu�ās, jaukā diena galā. Bet cik tādu vēl nebūs tagad, kad pa�iem savs �tābs!

Aļka nogrieza elektrību, un �tābs iegrima tumsā līdz nākamajai dienai.

Mātes bija jau puslīdz apradu�as, ka viņu bērni krēslā pazūd no ista�bas. Parasti norisinājās apmēram �āda saruna:

��� Kur tu man atkal skriesi? Vai neredzi, ka ārā gā� lietus, ka plīk�ķ vien?

���� Es uz �tābu.

��� Nav nekāda ie�ana! Sēdi un mācies!

��� Bet es jau izmācījos.

Māte parasti neticēja un pati pārbaudīja. Atradusi, ka viss tie�ām kārtībā, viņa noteica: � Nu labi, skrej! Bet nāc laikā mājās!

��� Mammucīt mīļo, � puika tad sataisīja vissaldāko seju un lūdzo�i skatījās uz māti, � iedod man pāris pagalītes malkas. Mums aptrūcis kurināmā, un �odien mana kārta nest.

��� Ko ar tādu lai dara? � māte nopūtās un iedeva.

Bet lielā pagalma stūri no biju�ās dārznieka mājiņas loga plūda silta, aicino�a gaisma. No dūmeņa vijās tieva dūmu strūkliņa. �tābs tātad bija apdzīvots. Tur jau sēdēja Maigonis, Aļka, Vovka un viens no dvīņiem, laikam Tedis. Lielākie zēni kaut ko strādāja. Viņiem apkārt mētājās vadi, kurus Vovka tina lielos kamolos. Te norisinājās sagatavo�anas darbi telefona ievilk�anai.

Pie plīts �ūpuļkrēslā sēdēja Māra, lēnām �ūpojās �urp un turp un skaļi lasīja kādu grāmatu.

��� Ku�, netraucē! � uzsauca Maigonis nupat ienāku�ajam Jankam, kad tas ar troksni nometa zemē malkas klēpi.

Māra skanīgā balsī ar izteiksmi lasīja:

��� �Vai �tābs? Vai tur �tābs? Kas runā? Ak, Dubiņins? Vovka? Klau�sies, te runā Krupeņa no sektora �Volga�. Pasaki �tāba priek�niekam, ka ienaidnieks iesviedis �urfā mucas ar degvielām un pēc tam trīs

minas. Sprādziens, saproti� Bet no dego�ā maisījuma uzliesmoja �ahtas ap�uvums. Izcēlās ugunsgrēks. Bet te mūsu noliktava, produktu krātu�ve tie�i līdzās. Paziņo ātrāk��

��� Ir gan tam Dubiņinam laime. Tikpat vecs kā mēs un jau parti�zānu izlūks un sakarnieks. Bet mēs? Skola, māja, skola, māja � un tas ir viss, � Maigonis prātoja.

Parasti gados vecākie aizrāda jaunakajiem � nedari to un nedari tā! Te nu vienreiz Vovkam ir izdeviba atspēlēties � un pie tam vēl pa�am brigādes komandierim (par ko un kā, to lasiet stāstā).

��� Nejaucies starpā! Māra, lasi tālāk! � pārējie viņu apsauca. Pa skārda jumtu rībināja rudens lietus, bet te iek�ā visiem pulciņā bija tik patīkami.

*

Kādu pēcpusdienu Aļka stāvēja pie vār�tiem un grauza saulenes. Garlaicīgi, pagal�mā neviena nav.

��� Ko tu dari, ko tu dari? � pie viņa pie�skrēja Vovka.

��� Nu ko tad? � nesaprata Alka.

��� Paskaties, paskaties, kāda zeme! Nu tev vakarā būs jāskaita! Trīs reizes jāskai�ta, � Vovka priecājās par pa�a komandiera nelaimi.

��� Labi jau, labi, skaitī�u. Bet tagad lie�cies mierā! � Aļka pabīdīja Vovku sānis un pats piegāja pie Zariņmātes, kas pa�reiz nāca iek�ā pa vārtiem, nesdama smagu kar�tupeļu grozu.

��� Atļaujiet, es jums palīdzē�u, � Aļka pieklājīgi teica un izņēma pārsteigtajai vece�nītei grozu no rokām.

�� Tūlīt atdod! Izbārstīsi atkal pa visu sētu kā to malku! � Zariņmāte vēl vienmēr nespēja aizmirst notikumu ar malku.

���� Nekas, vecmāmiņ, es aiznesī�u.

���� Kur tad nu uzreiz tik izpalīdzīgs?

��� Vecmāmiņ, visi zēni ļoti no�ēlo, ka toreiz ar to malku tā iznāca. Mēs tā vairs nedarīsim.

Viņi bija pienāku�i pie Zariņmātes dzīvokļa.

��� Ja gribat, es jums uznesī�u malku no pagraba, � piesolījās Alka. � Jums jau grūti, kāpnes tur tik stāvas.

Tas tiesa. Ar Zariņmātes vecajām kājām grūti nokāpt pagrabā. Un puika izskatījās pavisam godīgs. Viņa iedeva Aļkam atslēgu un grozu.

��� Palasi tās mazākās skaidiņas. Tikai neaizmirsti atkal aizslēgt �ķū�nīti! Bet vai tu maz zini, kur� ir manējais?

Kā tad nu Aļka nezinās! Pagrabu viņ� pazina kā savu kabatu. Driz vien grozs ar skaidiņām un klucī�iem bija uznests. Zariņmāte viņam pasniedza �okolādes konfekti. Aļka norija siekalas, bet no konfektes atteicās. Viņ� jau nebija vairs nekāds maziņais!

��� Ja jums kādreiz kaut ko vajag, vai nu malku, vai maizi, vai ko citu no veikala atnest, tad pasauciet tikai kādu no mūsējiem. Mums tā noru�nāts, � Aļka vēl noteica pārsteigtajai vecītei un prom bija. Zariņmāte galvu vien nogrozīja.

Bet vakarā �tābā bērniem bija lielu lielie smiekli. Pa�am brigādes komandierim jāskaita noteikumi! Un, ja viņ� kaut ko sajauca, tad Vovka kliedza:

��� Nepareizi! Nepareizi! Sāc no gala! Aha, kāpēc spļāvi zemē?

Pēc tam nāca Laras kārta. Bet, lai viss sacītais būtu skaidrāks, vis�pirms jārunā par Maigoni. Kā jau jūs būsiet ievēroju�i, viņa vārds galīgi neatbilda dabai un raksturam � spļauj, kaujas, nemācās, skolā slikti uzvedas. Par to Maigonis dabūja dzirdēt ne vienu vien zobgalību.

���� Kāpēc tu mani tā nosauci? � viņ� kādreiz jautāja mātei, � varē�ji tak par Aivaru vai Jāni, vai Kolu, vai manis pēc kaut par Alfonu, bet tu � �Maigonis�. Puikas tik zobojas � �Maigais�!

��� Vai tad es toreiz varēju paredzēt, ka no tevis iznāks tāds delveris? Cerēju, ka man būs pieklājīgs, kluss, rātns dēls, � māte skumji atbil�dēja. Dēla uzve�anās viņai ne vienu vien reizi sagādāja sirdēstus.

Tādas runas Maigonim nepatika. Viņ� jutās kaut kā neērti. Bet vis�vairāk viņu sāpināja tas, ka viņu neuzņem pionieros. Visi bērni piedalās pionieru ugunskuros, rīko ekskursijas, tikai viņ� viens ne.

��� Vispirrif? parādi, ka tu proti labi uzvesties un mācīties, tad uzņem�sim, � pionieru vadītāja viņam pēdējo reizi bija teikusi.

Nu, viņ� parādīs ar! Toreiz lielajā pārgājienā viņ� pulkvedim un Kri�um ari solīja. Pēc tam viņam tikai viens vienīgs divnieks aritmētikā.

Tie�i tagad gadījās, ka skolotāja viņu nozīmēja par klases sanitāru. Maigonis no lepnuma piepūtās � viņ� nu drīkstēja visiem tiem Jāņiem

un Larām, un Anniņām paskatīties nagus un ausis un pierakstīt: �Annai netīras rokas. Jānim melnas ausis. Vistrakāk tomēr izgāja Larai, par ko arī es gribu te pastāstīt.

Maigonis bija pamanījis, ka viņa uz klases skapja durvīm kaut ko zīmē ar krītu, un sācis bārties. Tad atskanējis zvans uz stundu un Maigonis tik paguvis piedraudēt: �Nu pagaidi, gan mēs pēc stundām parunāsim.� Bet pēc stundām Lara aiz�maukusi. Maigonis bija līdz sirds dzijumiem noskaities. Viņam, Maigonim Vēsmiņām, bija uzdots rūpēties par tīrību, un nu �ī Iarka smērē durvis!

��� Klausies, bet kas tad brigādei par daļu, kas jums tur klasē notiek � Janka nesaprata.

��� Kā nav daļas! Vai tad mums tikai mājās vien kārtīgi jāuzvedas? Un kad es skolā dabūju divniekus, tad mani no brigādes izslēdza, jā? Es pieprasu, lai tagad Laru arī izslēdz!

Maigonim bija taisnība. Tā to nevarēja atstāt. Visa brigāde nosprieda izsaukt Laru uz pārrunām.

Lara ieradās pavisam sabozusies.

���� Nu, kas ir? Man nav daudz laika, jāmācās!

��� Biedrene Larisa Putniņa, vai jūs �odien skolā smērējāt klases skapja durvis? � Maigo�nis oficiāli noprasīja.

��� Ko tu piesienies? Nu, smērēju, un kas tev par daļu?

���� Ir gan man daļa. Savā mājā jūs, saprotiet, varat smē�rēt, cik gribat, bet klase ir visu īpa�ums. Kā tad tur izskatīsies, ja visas sienas no�vīkās! Un vēl pati de�urante!

��� Kāpēc tad īsti tu smē�rēji? � Guntis noprasīja.

Man �ķiet, neviena meitene negribētu atrasties Ijaras vietā. Tāpēc, ka �piko�ana pati par sevi ir nepatīkama lieta, bet Maigonis tiesne�a lomā vēl nepatīkamāks.

��� Nu kā jūs nesaprotat! Man draudēja izsauk�ana dabenē. Un es uzzīmēju sūkņa shēmu. Ja nu skolotāja pēk�ņi man liek zīmēt uz tāfeles, tad man būtu kur paskatīties.

Sacēlās lieli smiekli. Kas tad sūkni nepazīst! Tūlīt var redzēt, ka skuķis. Puikas tikmēr mocīja nabaga Laru, kamēr viņa sūkņa shēmu gandrīz ar aizsietām acīm prata uzzīmēt.

Tā sīki, neredzami pavedieni stiepās no skolas uz māju, sasaistot mācības ar rotaļām un atpūtas brī�iem. Katra saisto�āka pionieru posma nodarbība, ekskursija vai vienkār�i kāds sevi�ķs atgadījums klasē tika dzīvi pār�runāti arī brigādē.

���� Zēni, mēs �odien bijām ekskursijā uz Revolūcijas muzeju, � kādu vakaru sajūsmināts stāstīja Alfons.

���� Tur bija viena tāda pagrīdes tipogrāfija. Makets, saprotiet! Tas nu gan smalki ierīkots. Vispirms jānobīda nost vanna kādā dzīvoklī, tad nāk lūka un kāpnes uz leju. Tur starp divām sienām ierīkota tipogrāfija. Bez tam re�zerves eja � no pagraba līdz pat jumtam stāvas dzelzs

kāpnes. Viss uztaisīts tā kā īstenībā, pat elektrība deg.

���� Bet kāpēc tad viņiem bija jālien pagrabā? Vai tad nevarēja tāpat kādā istabā? � Vovka nesaprata.

���� Ir gan jocīgs. Tie ta�u bija revolucionāri! Tad jau viņus noķertu un iebāztu cietumā. Toreiz jau nebija tā kā tagad.

���� Brigāde! Ierosinu nākamo svētdien visiem aiziet uz Revolūcijas muzeju, � Aļka teica.

��� Es aizie�u jums līdzi un visu kārtīgi parādī�u, � Alfons piedāvājās.

. Tā viņi arī izdarīja.

*

Tēvocis Kri�us labi atcerējās savus bērnības gadus, kad pirksti niezēt niezēja kaut ko skrūvēt, meistarot, uzbūvēt.

���� Viņu pulkā es pats jūtos tā kā jaunāks, � viņ� reiz atzinās pulkvedim.

kvedis Vovkam: rdzi, kā tehnika ■se. Timuram bija vienkār�a signali- , bet jums � īsts telefons.

Kri�us (kā tas zīmē�jumā redzams) par telefonu priecājās ne mazāk kā bērni.

���� Man glu�i tāpat, � pulkvedis smējās. Viņi gan vairāk par �o lietu nerunāja, bet bija skaidri manāms, ka �is pasākums ar bērniem viņiem iepaticies. Tādēļ nebija ko brīnīties, ka Kri�us da�u labu vakaru pavadīja �tābā, skaidrodams un pamācīdams, kā sakārtot telefonu.

Beidzot tas bija gatavs.

�tābā pie sienas bija piestiprināts dēlis, uz tā podziņa, klausule un zvans. No tā uz katru dzīvokli stiepās vadi. Bet dzīvokjos tāda pati iekārta. Ja piespieda pogu �tābā, tad tūlīt visos dzīvokļos atskanēja zvans un, noņemot klausuli, varēja runāt gan ar �tābu, gan pa�i savā starpā.

��� To sauc par selektoru, � paskaidroja Kri�us. Aļka kopā ar tēvoci tūlīt izmēģināja jauno iekārtu.

Puikas sagāja pa dzīvokļiem. Tad AJka nospieda zvana pogu.

��� Hallo! � viņ� kliedza klausule.

���� Hallo! � atsaucās puikas un meitenes katrs no sava dzīvokļa.

��� Vai Vovka ir pie aparāta?

��� Saprotams, ka esmu.

���� Palūdz pie telefona biedru pulkvedi, � Aļka pavēlēja. Pēc brī�a bērni izdzirda pa�īstamo pulkve�a balsi:

��� Es klausos.

���� Biedri pulkvedi, � kliedza Aļka, � mūsu telefons tagad darbo�jas. Ja jums, kas paziņojams, tad, lūdzu, piezvaniet.

����� Apsveicu. labi esat strādāju�i. Tikai, runājot pa telefonu, nevajag tik skaļi kliegt. Ja man svētdien būs brīvs laiks, tad noie�u pie jums un mēs uzspēlē�sim ri�u-ra�u vai dambreti.

��������������� Es jūs izaicinu uz �aha partiju, � sarunā iemaisījās Kri�us.

���� Vai tēvocis Kri�us? � iesaucās Aļka.

���� Izaicinājumu pieņemu.

��������������� Tātad norunāts, svētdien? � Aļka vēl nojautāja.

��������������� Norunāts, � apsolīja pulkvedis un uzkāra klausuli.

*

Cik noderīgs tāds selektors, to bērni saprata ātri vien.

Alka neparko nevarēja pierast klausulē klusi runāt � dvīņiem gan�drīz vai ausis aizkrita.

Piemēram, Janka reiz nekādi netika galā ar krievu valodu. Viņ� piezvanīja un izsauca Aļku.

��� Zini, man nav skaidra krievu valoda. Tad pats nelabais viņu zina, kur jāraksta cietais un kur mīkstais �i�.

��� Tu nelamājies, � Aļka atbildēja. � Paņem labāk burtnīcu un uznāc, pie manis. Paskaidro�u. � Aļkam tas tīrais nieks, viņ� ta�u iet krievu skolā.

���� Hi, hi, hi! � selektorā spiedza Iara. � Kas to nezina, katrs zīdai�nis zina, kur jāraksta cietais �i�, kur mīkstais! � Viņa vēl nebija aizmir�susi notikumu ar sūkni.

��� Tu nejaucies! Ar tevi neviens nerunā. � Alka savukārt sazvanīja Alfonu, lai tas viņam paskaidrotu latvie�u valodu.

Sliktas atzīmes kaut kā nemanot bija kļuvusi pavisam reta parādība. Pat Maigonis bija saņēmies. Kop� viņam bija uzticēti klases sanitāra pie�nākumi, viņ� pat ausis un kaklu kārtīgi nomazgāja katru rītu, jo kas tad tas par sanitāru, kas pats netīrs. Tagad, kad bērniem pa�iem bija savas �tāba telpas un dzīve kļuvusi tik interesanta, neviens vairs nevēlējās tikt izslēgts no brigādes.

* * *

Kādu dienu selektorā atskanēja Andra balss:

��� Nāciet tūliņ uz �tābu! Būs pārsteigums.

Sētā jau pa gabalu puikas izdzirda jautru mar�u. Andris bija turējis vārdu. �tābā uz galda stāvēja radioaparāts.

. � Divlampiņu, � viņ� lepni paziņoja.

��� Un to tu pats?

��� Pats, visu pats.

��� Kas to būtu no Andra domājis! Tāds ķēriens! � brīnījās puikas.

Radioaparāts izskatījās pavisam savāds, ne tāds kā tie mājās.

Andris to bija ielicis vienkār�ā finiera kastē, kurai priek�ā izgriezis cau�rumu. Caurumu viņ� bija aizlīmējis ar drēbi. Bet kastes aizmugure bija vaļā. Tur varēja redzēt lampiņas, kaut kādus tinumus un veselu mud�ekli vadu.

��� Tas ir skaļrunis, bet tas � taisngriezis. �is te transformators, bet �is � maiņkondensators. Redziet, tās spoles es pats uztinu, � Andris izmantoja iespēju palepoties ar savām zinā�anām.

��� Var uztvert arī Maskavu, � viņ� lepni noteica un pamācīja visus, kā rīkoties ar aparātu. Tas izrādījās tik vienkār�i, ka pat Vovka drīz vien visu saprata.

���� Bet vai jūs to ari zināt, ka tāds aparāts ir jāpieteic? � pulkvedis jautāja, kad pēcpusdienā bija visu apskatījis.

��� Jā, es jau biju, bet uz mana vārda nepieraksta. Esot vēl par mazu, � Andris �ēlojās.

���� Biedri pulkvedi, kādēļ tā? � Aļka sa�utis vaicāja. � Vai tad liela�jiem vien var būt pa�iem savi aparāti? Andris ta�u pats uzbūvējis.

���� Nu tad atļaujiet man to nokārtot, � pulkvedis mierināja un kaut ko atzīmēja savā piezīmju grāmatiņā.

Pēc tam visi spēlēja da�ādas spēles. Vovkam vislabāk patika ri�u-ra�u. Katru nosisto pretinieka kauliņu viņ� pavadīja skaļām gavilēm: � Ko tu maisies padomju karavīriem pa kājām! Dabūji, ko gribēji!

Tad viņi klausījās pajauno radioaparātu mūziku.

���� Kas gan tu, Andri, būsi, kad izaugsi liels? � pulkvedis apjau�tājās. � Dro�i vien in�enieris.

���� Es � in�enieris? Nu nē, � Andris pārliecino�i atbildēja. � Es bū�u lidotājs.

Drīz vien pulkvedis sāka skaļi smieties, jo izrādījās, ka visi zēni grib kļūt par lidotājiem. Pat Maigonis, kas visu laiku bija sapņojis par kuģiem, sāka svārstīties.

���� Un kas tad mācīsies par ārstiem, skolo�tājiem, virpotajiem, traktoristiem? � vaicāja pulkvedis.

��� Par tiem lai mācās meitenes, � nevērīgi noteica Guntis.

���� Kādēļ? Vai tad meitenes nevar būt lido�tājas?� iesaucās Māra. � Kā tad �Stūrmaņa piezīmēs� rakstīts par sievietēm � lidotājām? Es arī mācī�os par lidotāju.

Jūs redzat reproduktoru A-l (Andris-1). Kas zina vai A-10 nebūs labāks par Riga-10!

���� Redziet, draugi, jums katram ir tikai daļa taisnības. Kas tad iznāks, ja visi zēni lidos pa gaisu, bet meitenēm būs atļauts tikai pa zemi staigāt, kā to domā Guntis? Mārai taisnība, ka arī meitenes var kļūt par lidotājām. Mūsu zemē nav ierobe�ojumu profesijas izvēlē. Bet vai tad tūlīt visiem jākļūst par lidotājiem? Krietna lopkope vai, teiksim, virpotājs ir tikpat augsti vērtējami kā lidotāji. Iz�ķiro�ais ir tas, cik labi katrs savu darbu veic. Par darba varoni var kļūt katrā profesijā.

���� Bet kā jūs kļuvāt par lidotāju? Pastāstiet, lūdzu, � bērni neat�laidās.

��� Tas gar� stāsts, � pulkvedis iesāka un piesēdās tuvāk pie plīts.

���� Kad man bija �etrpadsmit gadu, sākās pilsoņu kar�. Es toreiz dzī�voju tālu aiz Maskavas � kādā sād�ā, ko sauca par Akmeņsād�u. Tas tāpēc, ka apkārtējos laukos bija ļoti daudz akmeņu. Sād�ai garām tecēja upīte, kas bija iesaukta par Akmeņupīti. Tā bija neliela, bet strauja un plūda pa dziļu gravu. Cīrava vietām bija tik stāva kā siena un visa apau�gusi ar kokiem. Otrā pusē upītei sākās lieli me�i.

�ajā gravā mums, puikām, bija sava slepena ala. Iekļūt tur varēja vai nu no aug�as, nolai�oties ar virvi, vai arī no apak�as, lienot cauri bieziem krūmiem. Alā mums stāvēja mak�ķeres, sausu lapu kaudze gulē�anai un �ādi tādi nieki.

Kādu dienu, kad mēs, tikko nopeldēju�ies, gulējām smiltīs, kāds no mūsu zēniem � Timka ieteicās:

���� Redzi, Mi�a (bet Mi�a, tas esmu es), kādas jocīgas pēdas. Te kāds sve�s gājis. Mūsu vīrie�iem tādu zābaku nav.

Bet man tik labi smiltīs gulēt, ka negribas kustēties.

��� Ko tu te pļāpā, kur tad te sve�as pēdas radās?

Bet Timka neatlaidās:

���� Lūk, te un te, � viņ� rādīja ar pirkstu. Un tie�ām � mitrajās smiltīs bija skaidri saskatāmi apkaltu papē�u nospiedumi, kas veda tais�ni uz mūsu alas pusi. Mēs, protams, klusu kā kaķi pa pēdām uz priek�u. Te nolauzts zariņ�, te irdenā vietā iespiests papēdis rāda mums parei�zo ceļu. Beidzot pienākam pie alas, un sirds man gandrīz apstājas � alā guļ cilvēks, apaudzis ar bārdu. Bet blakus viņam patronsoma un �autene.

� Timka, � es klusām viņam �ukstu. � Skrej ātrāk uz sād�u un pasauc kādu pieaugu�o! Un lai dro�ības pēc paņem arī virvi līdzi.

>rciz, tālajos pilsoņu kara gados, puikām gan ia dzīve: izlūku gājieni, diversantu ķer�ana utt. mējumā parādīts pats pulkvedis kopā ar savu draugu un ievainoto lidotāju.

Timka aizskrien, bet man sirds tā sit, tā sit. Ja nu nāk mūsējie un viņ� atmostas? Un sāk �aut? Labs

cilvēks tak nelīdīs alā, bet ies uz sād�u. Lēnām, pēdu pa pēdai es pie�virzos pie sve�ā un paķeru �auteni. Pēc tam pievācu arī patronas un noslēpju krūmos. Nu man vairs nav tik briesmīgi bail.

Timka atskrien aizelsies.

��� Nāk, � viņ� �ukst, � bet kur tad �autene? � Es pametu ar acīm uz krūmiem un iegrū�u Timkam dunku sānos. Tas nozīmē � mēli aiz zobiem!

Drīz vien atnāca mūsu vīri, sve�o saņēma, sasēja un aizveda uz sād�u. Tas izrādījās baltgvardu izlūks, kas bija sūtīts izlūkot mūsu sād�u.

Drīz pēc tam baltie ieņēma Akmeņsād�u, bet mēs aizgājām pāri upītei lielajā me�ā. Tēvs un pārējie pieaugu�ie vīrie�i iestājās sarkanajos partizānos. Mūs ar Timku negribēja ņemt. Teica, ka ne jau nu mēs kādi karotāji, ne �āvēji.

���� Bet, ja mums būtu �autene, tad ņemtu? � es prasīju.

��� Tad jau būtu jāņem, � noteica kaimiņu Sidors, kas te bija koman�dieris. Mēs ar Timku atnesām baltgvarda �auteni un patronas. Sidors loti priecājās, jo viņu vienībai bija pavisam maz iero�u.

��� Nu labi, � viņ� teica. � Būsiet izlūki. Tā sākās manas karavīra gaitas.

Bet par lidotāju es kļuvu tā. Reiz pie mums partizāņu nometnē atnesa ievainotu padomju lidotāju. Mums ar Timku uzdeva viņu kopt. Tai laikā lidma�īnu bija pavisam maz. Es tādu pat nemaz nebiju redzē�jis. Bet lidotājs tik sajūsmināti stāstīja par lido�anu, ka mēs ar Timku nolēmām, ka kļūsim lidotāji. Brīvi kā putni lidosim gaisā un sitīsim ienaidnieku.

Kad kar� beidzās, komisārs man noprasīja:

���� Par ko tu gribi kļūt?

���� Par lidotāju, � es atbildēju.

���� labi. Būsi lidotājs.

Un aizsūtīja mani uz Maskavu mācīties.

��� Bet kas notika ar Timku?

��� Timka gāja izlūkot kādu ienaidnieka ieņemtu sād�u un vairs neat�griezās. Vēlāk uzzinājām, ka baltie viņu saķēru�i un pakāru�i. Timka nevienu mūsējo nenodevis un miris kā varonis.

No debesīm krita ne īsti sniegs, ne lietus. Vārdu sakot, bija slapj�draņķis. Abi dvīņi, Maigonis, Vovka, Māra, Ilze un Andris norunāja spēlēt savu iemīļoto partizāņu spēli. Tas nozīmē: jāiet pagrabā un jāiedo�mājas, ka atrodies akmeņlauztuvēs, glu�i kā izlasītajā grāmatā �Jaunākā dēla iela�. Viss tas notiek tumsā un ir briesmīgi aizraujo�i.

Bērni izlozēja, ka Maigonim un Tonim jā�tēlo fa�isti, bet pārējiem viņi jāsagūsta. Andris iezagās istabā un iznesa pagraba atslēgu. Vis�pirms lejā nogāja abi �fa�isti�, un tikai tad, kad Tedis, cik vien ātri spēdams, bija noskai�tījis līdz simtam, pārējie gāja viņus meklēt.

Mūsu �partizāni� izklīda pa visām ejām un iztaustīja vienu kaktu pēc otra. �oreiz �fa�isti� bija labi noslēpu�ies.

Piepe�i atskanēja izbaiļu pilns kliedziens:

���� Palīgā! Palīgā!

Kaut kas bija noticis. Tādēļ visi metās uz izeju.

���� Aizslēdz durvis! Aizslēdz durvis! � sauca Māra un pati nostājās durvīm priek�ā. Andris paskatījās, vai visi iznāku�i, un aizslē�dza durvis.

���� Kas noticis? Ko tu te klaigā?

raujo�a- notikuma visdramatiskā- s moments. Ikviens no puikām lab- it atrastos Māras vietā. Tad gan ņi tiem spekulantiem parādītu�

��� Jā, es aizlīdu pa�ā viņējā kaktā pie vidusmājas ejas. Domāju, tur būs nolīdis Maigonis vai Tonis. Uzreiz redzu, spīd gais�ma Bērziņa jaunkundzes �ķūnītī. Lienu tuvāk.

Domāju � varbūt zagļi. Bet tur Bērziņa jaunkun�dzes kavalieri, tas ar tām �aurajām ūsiņām un vēl viens, klusi sarunājas. Un kravā koferos kaut kādas drēbes. Man bija jā�ķauda. Tad viņi mani pamanīja. � Ko tu te lien? � tas ar tām Ūsiņam saķer mani aiz pleca. Es iekodu tam rokā un izrā�vos. Pēc tam sāku kliegt un metos bēgt.

��� Vai tikai tu neizdomā?

��� Pioniera goda vārds! � Māra, vēl glu�i bāla no bailēm, teica. � Redziet, kā viņ� man saspieda roku, vēl tagad sarkana.

Patie�ām, uz Māras dilba bija redzami sarka�ni pirkstu nospiedumi.

Lieta kļuva nopietna.

��� Vovka, skrej ātri un pasauc tēvu! Bet tu, Tedi, saziņo puikas. Mēs paliksim sardzē! � norīkoja Maigonis. � Divi lai stāv pie vidus- mājas pagraba durvīm, lai tie neiedomātos pa �auro eju izlīst tur.

Vovka atskrēja glu�i aizelsies: � Tēta nav mājās!

��� Tad uzskrej pie tēvo�a Kri�us, bet a�i!

Tēvocis atnāca, noklausījās bērnu stāstu, apskatīja Māras roku un tad aizgāja piezvanīt milicijai. Maigonis pa to laiku norīkoja sardzi pie visiem pagraba logiem. Tie gan bija aizbērti ar smiltīm, lai ziemu nesa�saltu kartupeļi, bet dro�s paliek dro�s.

Atnāca divi mili�i, bērni viņiem visu izstāstīja un parādīja Māras roku.

Viens milicis palika pie ieejas, bet otrs iededzināja kabatas lukturīti un devās pagrabā. Maigonis pats gāja līdzi un rādīja ceļu. Bērziņa jaun�kundzes �ķūnītī viņi atrada abus Māras pieminētos cilvēkus mierīgi zāģējam malku.

��� Mēs atnācām palīdzēt savai paziņai, � viņi paskaidroja. � Sievie- �a cilvēkam jau grūti ar malku. Vai jūs ko vēlējāties? � tas ar ūsiņām griezās pie mili�a. �Varbūt dokumentiņus gribēsiet paskatīties? Lūdzu, te būs!

Milicis pārbaudīja dokumentus. Tā kā būtu kārtībā. Viņ� bija paga�lam apmulsis. Bet tad iejaucās Māra.

Iz�ķiro�os bri�os vissvarīgākais ir ātra rīcība. To saprot pat Vovka.

��� Kur tad jums tie koferi palika?

����� Kādi koferi? Ko tas skuķis te muld? � Bērziņa jaunkundzes paziņas izlikās izbrīnī�ju�ies.

���� Nemuld vis. Paskatieties, biedri milici, kur viens koferis zem malkas, � Maigonis jau bija paguvis ielīst �ķūnītī.

Pēk�ņi tas ar Ūsiņam metās bēgt. Maigonis pakaļ.

���� Uz vidusmāju! � viņ� vēl nosauca. Kamēr viens milicis un daļa bērnu sargāja

vienu aizturēto, otrs milicis metās pakaļ Maigo�nim. Tas ar Ūsiņam bija gribējis izbēgt pa otru izeju, bet tur jau puikas bija priek�ā un visiem spēkiem turēja durvis ciet.

Abi Bērziņa jaunkundzes paziņas bija briesmīgi noskaitu�ies. Mēs to tā neatstāsim! Kādas jums tiesības mūs apcietināt? Cilvēki malku vairs nedrīkstēs zāģēt! Jūs mums par visu atbildēsiet, par visu līdz pēdē�jam! � viņi lamājās.

��� Aizslēdziet pagrabu un nelaidiet nevienu iek�ā. Mēs drīz atnāk�sim, � milicis teica Maigonim. Tas glu�i piepūtās no lepnuma. Beidzot kaut kas bija noticis! Kaut kas neikdieni�ķs!

Bērziņa jaunkundzes �ķūnītī atrada veselu noliktavu, kas bija izbū�vēta zem malkas. Tur atradās viss, sākot ar pipariem un beidzot ar dīvai�nu audumu baķiem.

��� Tad, lūk, no kurienes Bērziņa jaunkundzei tie ērmotie svārki, � puikas iesvilpās. � Tad, lūk, kādi viņai tie kavalieri ar koferiem!

Mili�i visu sīki apskatīja, tad izvadīja bērnus no pagraba, aizslēdza to un aizzīmogoja.

�� Tā kā neviens lai pagaidām neiet pagrabā, � viņi piekodināja. � Paziņojiet to visiem mājas iedzīvotājiem!

Pēc tam viņi aizgāja pie Bērziņa jaunkundzes un paņēma viņu sev līdzi. Bērziņa jaunkundze izskatījās pavisam nobijusies.

Ziņa par �o'notikumu zibenīgi aplidoja visu māju. To pārrunāja gan lielie, gan mazie.

��� Vai es tev neteicu, nekad nelien tajos pagrabos! � bārās Jankas māte.

Universālveikals� Bērziņa jaukundzes �ķūnīti.

��� Bet es jau tur nemaz nebiju, � atbildēja Janka un ļoti no�ēloja, ka nav bijis.

Māras mamma bija pavisam uztraukusies:

��� Viņ� varēja tevi pat no�ņaugt! No tādiem jau var visu sagaidīt. Tā kā tā būtu pēdējā reize, kad tu ej pagrabā! Saproti!

���� Redz, kas tai preilenei aiz ādas! � sprieda īrnieki. � Bet to jau varēja domāt. No kurienes tad �ai tā nauda nāca! Nekur nestrādā un tik lepni ģērbjas!

*

Vakarā �tābā goda vietā sēdēja Māra. Viņa bija �īsdienas varone.

���� Es saku: Maigoni, nāc laukā! � viņa stāstīja, un bērni aizturēja elpu. � Te es redzu, divi �ķūnītī kaut ko krāmē. Es lienu klāt. Zagļi! Man �ermuļi pārskrien pār kauliem. Bet nedomājiet, ka es nobijos. Nē. Nemaz! �Ko jūs te darāt?� es prasu. Viņi nobīstas. Viens mani saķer aiz rīkles un sāk �ņaugt.

���� Nu gan tu melo. Pirmīt tu teici, ka aiz rokas, � nenocietās Ilze.

��� Tu nejaucies starpā, � pārējie viņu apsauca.

���� Bet es pieliecos un � �ņākt! � iecērtu zobus tam bandītam rokā. Tas sāpēs sāk kliegt. Tad es izraujos un � prom!

���� Un tad tu sāki kliegt, vai ne?

Māra pamāja ar galvu.

Tad visi atkal apskatīja viņas roku, uz kuras vēl tikko manāmi bija re�dzami pirkstu nospiedumi. Mārai bija �ēl, ka rīt tie būs jau pavisam izzudu�i un nebūs ko parādīt skolā. Tādēļ viņa nolēma pati sev mazliet ieskrāpēt.

��� �ēl, ka es nebiju tavā vietā, � vēl vienmēr nevarēja nomierināties Maigonis, � es viņam kā vilktu �

���� Mēs stāvam pie vidusmājas pagraba durvīm, � dvīņi stāstīja. � Uzreiz dzirdam, viens iek�ā pieskrien, parausta durvis un sāk slēgt. Mēs satveram durvju kliņķi. � Taisiet vaļā, velns lai parauj, � �is kliedz. � Es �au�u! � Mums sametas bail. Bet mēs tomēr abi turam no visa spēka. Tūlīt tūlīt viņ� atspiedīs durvis vaļā.

��� Tad pieskrējām mēs ar milici un saņēmām to ar ūsiņām ciet, � Maigonis paskaidroja.

��� Redziet nu, cik labi, ka es norīkoju sargus pie visām durvīm. Citā�di tas viens būtu aizmucis, � Maigonis vēl palielījās.

���� Bet ko lai es iesāku ar Emanuelīti? Bērziņa jaunkundze to iegrū�dusi manai mātei rokās un tik paspējusi izteikt: barojiet ar mannas put�riņu un kotletēm, un projām bijusi. � Alka bija dziļi nelaimīgs.

��� Skaidrs, ka man tagad ar to� to suņa karikatūru būs jāķēpājas. Mātei jau nav laika.

��� Tikai neaizmirsti pavāru grāmatu, kad gatavo viņam ēst, � puikas zobojās.

���� Un baltu priek�autu aizliec, visām auklēm ir priek�auti.

Bet Aļkam joki �oreiz nemaz nebija prātā. Būtu vēl kārtīgs suns, tāds vilku sugas, tad vēl� Bet �is� tāds kaķa lielumā.

���� Par Emanuelīti gan viņu nesauc. Tas nav nekāds suņa vārds. Tad jau labāk par Cēzaru.

��� Es to nosauk�u par Marsu. Ir viens tāds stāsts, kur rakstīts par suni Marsu, � teica Aļka.

��� Aha! Tu laikam domā �Robe�sargi, divi puikas un suns�? � Gun�tis atkal paspīdēja ar savām zinā�anām.

Aļka grūtsirdīgi nopūtās. Viņ� vēl nespēja samierināties ar likteni, kas viņu �odien divas reizes tik smagi bija piemeklējis. Pirmkārt, viņ� negadījās mājās, kad noķēra spekulantus, un tad vēl �is Emanuelītis.

Par �o notikumu uzzināja arī kaimiņu Pētera puikas un skolā. Visi apbrīnoja un apskauda brigādi, un pa�i tās locekļi jutās kā varoņi. Un kā nu ne! Ne jau katru dienu izdodas pagrabā noķert �ādus spekulantus!

Bet ar to viss vēl nebeidzās. Kādu pēcpusdienu pie Aļkas ieradās biedrs no Milicijas pārvaldes un palūdza sapulcināt visus bērnus. Viņ� lika palūgt vecākiem, lai ļauj tiem uz vienu stundu aizbraukt, un tad sasēdināja visus divās ma�īnās. Bet kas tās bija par ma�īnām! �Zirni�, saprotiet, īsti �Zirni�! Iek�ā viss uz atsperēm, un radio, un silts!

Bērnus aizveda pie lielas mājas. Tad viņi devās aug�ā pa kāpnēm un gāja pa daudziem gaiteņiem. Viņus ieveda lielā kabinetā. Te viss bija apvilkts ar ādu, dīvāns ar ādu un pat durvis apsistas ar ādu. Bet uz grīdas milzīgs paklājs. Pie rakstāmgalda sēdēja kāds milicijas majors.

����������������� Lūdzu, sēdieties, � viņ� teica bērniem un pasmaidīja.

Bērni atsēdās uz dīvāna un uz krēsliem. Klubkrēsls bija tik liels, ka tajā pietika vietas abiem dvīņiem un vēl Vovkam.

Tad milicijas majors lika visu sīki izstāstīt, kā viņi spēlē�ju�ies un kā tos spekulantus noķēru�i. Mārai viņ� teica:

Vovka:�Ja mēskatrudienu noķertu pa spekulantam, tad gan ar �Zimiem� vien, ar �Zimiem� vien� Nemaz nevajadzētu kājām iet.

��� Tu esi bra�a pioniere!

�ai brīdī Māras deguns lepni saslējās vai līdz griestiem.

��������� Redziet, bērni, jūs mūs uzvedāt uz pēdām veselai spekulantu bandai. Ar to jūs esat izdarīju�i mums lielu pakalpo�jumu. Esiet modri arī turpmāk, jo mūsu zemē vēl ir daudz sīku kaitnieku. Arī spekulanti pieder pie tādiem kaitniekiem. Viņi ar visādām mahinācijām traucē kār�tīgu padomju tirdzniecību.

Pēc �iem vārdiem majors piespieda uz galda kādu podziņu. Ienāca milicis un iznesa no blakus istabas garenu kasti.

��������������� Es dzirdēju, ka jums esot pa�iem sava brigāde, � teica majors.

Aļka piecēlās, izstiepās kā stīga un noskandināja: � Tie�i tā, biedri major!

����� Nu, tad es jums uzdāvinu �o �auteni. Mācieties �aut mērķī, lai dienās kļūtu par krietniem Padomju Armijas karavīriem un savas zemes sargiem.

Puikām aizrāvās elpa. Pa�iem sava �autene! Tas nu bija kas necerēts! Aļka paņēma dārgo balvu un pateicās.

Vēlreiz paldies jums, bērni, � milicijas majors teica un piecēlās.

����� Tūlīt lik�u, lai piebrauc ma�īnas. Varbūt jums vēl kāda vēlē�anās?

����� Lūdzu, vai nevarētu mūs mājās vest pa tālāko ceļu? � pajautāja mazais Vovka. � Briesmīgi jauki tā braukt.

Majors sāka smieties un piezvanīja kaut kur pa telefonu.

Bērni atvadījās.

Tad �oferi viņus veselu pusstundu vadāja pa Rīgu, brauca pa Ļeņina ielu no viena gala līdz otram un tad uz mājām.

�tābā bērni apskatīja dāvanu. Tā bija gaisa �autene, kas �āva ar nelielām svina lodītēm.

Tonis (domās): �Neticami, bet tomēr

sasēdāmies gan. Vovka (klusi): � Cik gan resnam jābūt cilvēkam, kuram taisīts tik mil�zīgs krēsls? Tedis (pie sevis): � Ļoti mīksta sēdē��ana, Tāds noteikti jāiegādājas arī mūsu �tābam.

tāda gaisa �autene ir tie�ām ko vērts. Galvenais, ka nebūs jāiet uz Dzirnavu ielas �autuvi un jāizdod nauda.

Tāds, lūk, bija tas �graujo�ais� noti�kums.

Viena kaislība tagad bija pārņēmusi bērnus � �au�ana mērķī. Un ne tikai bērnus, bet arī pieaugu�os. Tēvocis Kri�us un pulkvedis mācīja bērniem, kā pareizi tēmēt. Pat ārsts Auziņ�, kuram Alfons bija sastāstījis pilnu galvu, nenocietās un kādu vakaru nonāca �izmēģināt roku�.

Par vienu no vislabākajiem �āvējiem visiem par lielu brīnumu izrā�dījās Iara.

��� Tas man būs iedzimts, � viņa lepni paskaidroja. � No tēva. Mans tēvs bijis pulkā labākais snaiperis.

Ar visām tām �au�anām aizņemti, bērni nemaz nemanīja, ka pienā�kusi ziema. Visu laiku bija slapjdraņķis, bet tagad pagalms pārklāts ar mīkstu, baltu sniega segu. Un vēl arvien sniga un sniga. Siliņtante kratī�ja dūri pret debesīm un kaut ko rūca.

. � Nekādā galā vairs tikt, � viņa gaudās.

Bērni nolēma iet viņai palīgā. Tas bija ļoti jautri. No pagraba sēt�niece uznesa vecu skārda vannu, to pa�u, kurā kādreiz esot mazgāts Andris un Ilze, kad viņi vēl biju�i pavisam maziņi. Puikas uzlika vannu uz ragaviņām. Da�i iekāpa iek�ā, Aļka uzsauca:

���� Uz priek�u, kavalērija! � un puikas aulek�iem drāzās uz ielu. Tur gar trotuāra malu saslaucītas stāvēja lielas sniega kaudzes. Puikas ātri piesvieda vannu pilnu, uzsēdināja Vovku pa�ā virsū un, cits vilk�dams, cits stumdams, aizveda uz lielo pagalmu. Tas jau bija piegāzts ar lieliem^niega kalniem.

���� Uztaisīsim slidkalniņu, � nolēma bērni un arī uztaisīja. Nomīdīja celiņus, aplēja ar ūdeni. Nu varēja skriet ar slidām vai braukt ar kamani�ņām.

Pēc visiem nocietinājumu būves likumiem tika uzcelti divi cietok�ņi, katrs savā pagalma pusē. No tiem uz visām pusēm stiepās sare�ģītas

ejas, tik dziļas, ka Vovkam ārā bija redzams tikai pats cepures galiņ�. Pie cietok�ņiem vai katru dienu norisa grandiozas sniega kaujas. Brigā�de sadalījās �dienvidniekos� un �ziemeļniekos�. Sagatavoja lielus munī�cijas krājumus, izpētīja pretinieka spēku izvietojumu, un kauja varēja sākties. Uzvarētāji bija tie, kas otriem atņēma karogu.

Meitenes savēla milzīgu sniega vīru. Vovka uzlika tam galvā vecu spaini, iesprauda burkānu deguna vietā, bet pulkvedis ielika tam mutē pats savu cigāru. Sniega vīru aplēja ar ūdeni, lai sasalst. Visu ziemu tas nostāvēja blakus �tābam.

* * *

Kādu dienu Janka pārnāca no skolas pavisam apskaities un tūliņ sazvanīja puikas. Bija noticis kaut kas nedzirdēts. Viss brigādes gods bija apdraudēts.

Gai�ā dienas laikā Jankaiii uzbruku�i kaimiņu Pētera puikas, norā�vu�i cepuri un uzmetu�i uz �ķūnī�a jumta.

���� Un tu, muļķi, ļāvi, lai tevi aplaupa? � skaitās Aļka.

��� Jā, ko tad es varēju iesākt? �Janka taisnojās un no dusmām bija gatavs vai raudāt. � Tur bija Serjo�a un Aivars, un Sura.

�� Tā to lietu nevar atstāt, � stingri noteica Aļka. � Kaut kas jāizdo�mā!

���� Es zinu. Darīsim kā �Timurā�, � ieminējās Tedis. � Noķersim Pēteri un tos citus un ieslodzīsim pagrabā, lai tad sniedz paskaidro�jumus.

Pie sētas norīkoja de�urantu � tiklīdz mana kādu, lai svilpj.

Pirmais parādījās Pēteris. Brigādes puikas pārlīda pāri sētai un piegrūda pārsteigtajam Pēterim dūres pie deguna. Bet uz sētas ar �auteni rokās tupēja Maigonis. Pēteris nobijās un padevās bez preto��anās. Puikas viņu ieveda �tābā.

��� Par ko? � viņ� prasīja.

��� Kāpēc norāvāt Jankam cepuri? � Aļka tincināja.

���� Kas par cepuri? Es nekā nezinu!

���� Mums vienalga, zini vai nezini. Tā tava banda. labāk pasaki, kur Aivars un Serjo�a!

��� Neteik�u.

Kad puikas Pēteri mazliet sabukņīja, viņ� caūr zobiem izgrūda:

��� Aizgāja uz kino.

Pie kino tika sagūstīti un atvesti �urp ari Aivars un Serjo�a. Serjo�am ari pielika sargu, bet Aivaram pateica:

��� Skrej ātri un atnes cepuri! Citādi tos abus vaļā nelaidīsim, lai mirst kaut nost.

���� Memmesdēliņi tādi! Uzbrūk �etri vienam un tad domā, ka diez kādi varoņi!

Serjo�a bija briesmīgi noskaities: � Bet gan es jums parādī�u! Mil�tos samal�u! Zemē iedzī�u! Un viņ� nospļāvās tie�i uz grīdas.

���� Beidz, Serjo�ka, � Pēteris ierunājās. � Pie viņiem tā nav pie�ņemts.

��� Jā, tev labi runāt, bet man tēvs pieteica, lai se�os būtu mājās. Un cik tagad? Pēriens kā likts!

��� Tā tev arī vajag! � priecājās brigādnieki.

Aivars kā nenāca, tā nenāca. Sāka nervozēt arī Pēteris.

��� Ja neatnesīs, vaļā nelaidīsim � kaut visu nakti, � stingri noteica Aļka.

Beidzot gaidītais bija klāt.

��� Te būs! � viņ� nometa uz galda Jankas cepuri. � Visu jumtu dabūju pārmeklēt.

���� Un tā kā otrreiz tādus jokus vairs netaisīt! � Aļka piedraudēja, atlai�ot Serjo�u un Pēteri.

Vēl viņiem bija jāzvēr, ka ar goda vārdu apsolās nekad vairs citiem neraut cepures no galvas.

. Serjo�a jau vēra durvis, kad Māra vēl stingri pieprasīja:

��� Vispirms uzslauki to spļāvienu no grīdas!

Tas nu bija par traku! Viņam, Serjo�am, kaut kāds tur skuķis liek grīdu slaucīt! Un Pēteris, viņa labākais draugs un cīņas biedrs, tikai noskatās vien un nemaz nedomā viņu, Serjo�u, aizstāvēt! Viņ� bija tā apvainots, ka pat parunāt vairs nespēja un, kad uzslaucījis skrēja ārā, tā aizcirta durvis, ka tās gandrīz vai no eņģēm izlēca. �To tā nevarēja atstāt, nekādā gadījumā to tā nevarēja atstāt!� viņ� stingri apņēmās.

Bet Pēteris lūdza atļauju vēl brītiņu palikt.

���� es ļoti atvāīnojos, ka tā iznāca, � viņ� bija pati pieklājība.

��� Vai to jūsu �auteni nevarētu apskatīt un vienreiz pamēģināt�

Ar �au�anu Pēterim tomēr nemaz neveicās � lodes kā apburtas skrēja visur, tikai ne mērķī.

Tad �āva brigādnieki, un Pēteris muti vien atplēta. Pat meitenes visas lodes satrieca gandrīz pa�ā centrā. Redz, ko nozīmē treniņ�!

*

Otrā diena bērni atrada savu slidkalniņu nokaisītu ar smiltīm un cie�tok�ņus sagrautus. �tāba logam bija izsists stikls, bet uz durvīm �ķībiem burtiem uz�vīkāts:

�Mū�iks naic AJkas brigādei.�

��� Tas būs Serjo�a, � teica Ilze. � Es vakar vēlu nonesu atkritumu spaini un redzēju � viens tāds kā Serjo�a lūrēja pār sētu.

��� Skaidrs. To jau pierāda arī atstātie uzraksti, � piekrita Guntis.

Aļka uzrāpās uz sētas, lai sasvilptu Pēteri.

Bet Pētera sētā notika kaut kas savāds. Puikas ar lāpstām tīrīja sniegu, bet pats Pēteris ar �ļūteni lēja uz notīrītā laukuma ūdeni.

��� Slidotava, � Aļkam tas acumirklī bija skaidrs.

Pēteris iedeva �ļūteni kādam zēnam un pats uzrāpās pie Aļkas.

��� Kas par lietu?

Aļka visu parādīja.

��� Serjo�as darbs! Viņ� nevar aizmirst, ka jūs to vakar saķērāt un pie�spiedāt atdot cepuri. Nu, es pats ar viņu parunā�u, � Pēteris nosolījās.

��� Ar runā�anu te nekā nepanāksi. Gan mēs pa�i izdarīsimies! Bet paklau, Pēter, ko jūs te īsti taisāt? � Aļka nevarēja nociesties nepa- prasījis.

��� Vai tad tu neredzi? Slidotavu ierīkojam. Divpadsmit reiz div�desmit metru. Varēs spēlēt pat hokeju, � lepni paskaidroja Pēteris.

��� Bet mums viss pagalms piedzīts ar sniegu. Vienkār�i nav vairs

vietas, � Aļka dziļi nelaimīgs no�ļūca no sētas� Viņ� ari gribēja slidotavu!

*

Serjo�u sagūstīja ceļā no skolas. Nelīdzēja nekāda preto�anās, viņu ievilka �tābā. Tedis ar Toni turēja ciet rokas, bet Guntis ar Janku kājas, Aļka viņam aizsēja muti ar savu biezo �alli, lai nekliegtu.

Serjo�a nu vienreiz bija galīgi pārbijies. Aļkas puikas izskatījās noskaitu�ies pa īstam.

��� Piekaut! Kārtīgi piekaut! Palai� mani! Ka gāzī�u, � otrreiz vairs negribēs! � Maigonis tuvojās Serjo�am un jau atlocīja pie�durknes.

��� Ar tādu nav vērts rokas smērēt. Jāizgudro kas cits, � Aļka pastūma Maigoni prom.

����� Izgriezt visas pogas! Lai tad �uj klāt un pārdomā! Es reiz tā lasīju vienā grāmatā, � Guntis ieminējās.

����� Es zinu. Uzrakstīsim viņam uz pieres �huligāns�, lai visi redz, kas tas par putnu! � izdomāja Tonis.

Bērni bija uzreiz kā spārnos. Bet ar ko lai raksta? Ar tinti? To viņ� nomazgās. Ar darvu?

��� Ar darvu, ar melno darvu! � priecājās Vovka. Bet kur tagad lai darvu ķer?

����� Mans tēvs vakar atnesa kaut kādas pudelītes ar sarkanu krāsu. Virsū rakstīts �ūdensdro�s�, � Janka paziņoja.

����� Ko tad vairāk gudrot! Nes tik �urp! �Janka atnesa veselas divas. Puikas apskatīja uzrakstu: �Nagu laka. Garantēti ūdensizturīga. Arteļa �Pirmrindnieks� ra�ojums.� Tā būs tā īstā.

Serjo�a tikai �ņāca vien un no dusmām bija tuvu raudām. Parunāt un pakustēties viņ� nevarēja.

Pats Aļka iemērca kociņu ko�i sar�kanajā lakā un uzvilka uz Serjo�as pie�res �huli�. Vairāk burtu neiznāca.

��������������� Velc uz vaigiem! Uz viena �gā� un uz otra �ns�.

���������������� Nekas. Izskatās tīri ko�i. Sala�sīt ari var, � puikas priecājās.

��������������� Tagad kādu nedēļiņu pastaigā, lai visi tevi labi apskata. Tad citu reizi neiebruksi mūsu teritorijā un neaiz�skarsi mūsu pilsoņus, � Aļka vēl pamācīja un lika palaist Seijo�u vaļā.

��������������� Nāko�o reizi tik viegli vaļā netiksi! Tad notetovēsim tevi raibu kā indiāni.

Seijo�am pār vaigiem ritēja lielas asaras, atstādamas sarkanas sliedes.

Visi sāka smieties. Te tev nu bija garantēti ūdensizturīgā laka! Brāķis, galīgs brāķis!

Aļka: � Ko jūs tur ārdāties pa to sniegu? Pēteris: � Tu domā, mēs ar pliku roku Ņemami? Mums, saproti, būs pa�iem savs hokejlaukums!

���������������� Bet tur jau nav teikts, ka �asaru izturīga�, � Janka taisnojās. Viņam bija kauns par tēva arteli.

*

Pētera hokeja laukums mūsu puikām bija kā dadzis acis. Kas �iem nekait, kā no istabas laukā, tā tūliņ uz ledus. Bet mums līdz slidotavai jāiet tāds gaisa gabals! Pēk�ņi apniku�i bija cietok�ņi, slidkalniņ�, sniega pilnā sēta.

Kā zibens spēriens no skaidrām debesīm nāca Pētera uzaicinājums sarīkot hokeja sacīksti starp abām komandām, lai noskaidrotu labāko. Uzaicinājums bija uzsprausts uz koka un ielikts sniega vīram rokā.

Ar lielu rūpību brigādnieki izraudzījās spēlētājus, protams, pa�us labākos. Pārējiem bija jāstāv malā un spēlētāji jāuzmudina. � Jāatbalsta morāliski, � teica Guntis, � jo nedrīkst aizmirst, ka cīņa notiks sve�ā teritorijā.

Lai kā pūlējās brigādnieki, lai kā viņus mudināja entuziasma pārņemtie līdzjutēji, hokejā tomēr viņus sakāva un pie tam vēl pama�tīgi � desmit pret nulli.

Vakarā, kad puikas �tābā pārsprieda sava zaudējuma iemeslus, pie durvīm pieklauvēja un ienāca Pēteris. Viņ� pilnīgi staroja no prieka par uzvaru.

��� Labvakar! � Viņ� bija pati pieklājība. Pat kājas noslaucīja pie durvīm.

���� Mums, tas ir, man un maniem zēniem, ir viens priek�likums, � Pēteris griezās pie Alkas. � Nāciet uz mūsu slidotavu trenēties hokejā, bet par to atļaujiet mums mācīties �aut.

���� Mēs padomāsim, � atbildēja Aļka. � Atbildi atradīsiet rīt pie sētas.

Atbilde, kuru Guntis kārtīgi uzrak�stīja uz lielas papīra lapas un piesprau�da pie sētas Pētera pusē, skanēja tā:

�Priek�likumu pieņemam.

Lūdzu, paziņojiet laiku, kad varam trenēties. Citādi var rasties pārpratu�mi no jūsu puses.

�autene būs jūsu rīcībā katru vakaru no pīkst. 18 nulle nulle līdz 19 nulle nulle, izņemot svētdienas. �aut drīkst tikai �tābā, pagalmā �aute�ni iznest aizliegts.

Atrodoties mūsu telpās un pagalmā, jums jāpakļaujas mūsu noteiku�miem, no kuriem vienu eksemplāru pieliekam zinā�anai.

Svētdien pīkst. 14 nulle nulle uzaicinām jūsu komandu uz �au�anas sacīkstēm.

Brigādes komandieris A. Tomiļins Sekretārs G. Vanags

P. S. labākai satiksmei starp abām sētām ierosinām atplēst trīs �oga dēļus, bet, lai sētniece nekā nemanītu, atlikt tos vienmēr vecajā vietā atpakaļ.�

Kā jau jūs nojau�at, �au�anas sacīkstēs uzvarēja mūsu brigāde � �etri simti piecdesmit septiņi punkti pret simt divpadsmit punktiem.

Skaidrs, pa�i visu laiku trenēju�ies � un nu lielās! � Serjo�ka no�spļāvās, tad apdomājās un ar kāju izrīvēja spļāvienu.

��� Noskaiti, tūliņ noskaiti noteikumus! � nekavējoties viņam uzsau�ca Vovka.

��� Bet es tos jūsu muļķīgos noteikumus nemaz nezinu, � Serjo�a bija diezgan stipri noskaities, bet sanaidoties tomēr negribēja, jo �aut viņam bija ļoti iepaticies.

���� Nu, dodiet ar, es tāpat nolasī�u!

Visiem bija skaļi jāsmejas, kad Serjo�a ar pūlēm burtoja teikumus, jo skolā viņam latvie�u valodā bija divnieks.

��� Tev nu gan, Serjo�ka, vajadzēja kaunēties. Tik ilgi dzīvo Rīgā un nevari iemācīties pareizi latviski lasīt, � sa�uta Guntis, kuram valodās

. nekad nebija nekādas aizme�anās.

� Kā tad mūsu pulkvedis iemācījies � vēl mums pa�iem aiz�rāda, ja pasprūk kāds

brīvāks vārds. *

Deguns cilvēkam ir kā barometrs: ja veicas labi, tad tas slie�nas uz aug�u, ja gadas nelaime, slid uz leju. Seit skaidrs, ka ma�s zaudēts, bie tam bamatiei.

Tā pagāja janvāris, februāris. Saule kāpa arvien augstāk un aug�stāk. Sniega vīrs piesau- lītē jau raudāja lielas asaras.

��� Viņam �ēl �ķirties no �īs pasaules. Zina, ka ilga palik�ana vairs nebūs! � bērni smējās.

Bija pats pēdējais laiks sarīkot iz�ķiro�o hokeja sacīksti.

��� Es parunā�u ar savu fizkultūras skolotāju, lai viņ� mūs pamāca, � Alka ieteicās.

��� Jums gan labi, ka tāds skolotājs. Mūsējais tik to vien zina: rokas aug�ā, rokas lejā! Ieelpot! Izelpot! Nekādu sacensību, nekā� � Maigonis apskauda A]ku.

��� Ko nu par mūsējo. Tas zelta vērts. Viens no re�publikas labākajiem vieglatlētiem,�Aļkasava fizkul�tūras skolotāja dēļ bija gatavs iet ugunī un ūdenī.

Skolotājs parādīja da�ādus uzbruk�anas un aizstā�vē�anās paņēmienus, un puikas sāka cītīgi trenēties Aļkas skolas pagalmā. Viss tas, protams, tika izda�rīts stingrā slepenībā, �lai tie no otra pagalma nekā nesaostu�.

Dienu pirms pa�am sacīkstēm notika kaut kas briesmīgs. Maigonis, pats labākais centra uzbrucējs, dabūja latvie�u valodā divnieku. Pats Maigonis �o faktu būtu noklusējis, bet Lara, kā jau skuķis, tūlīt pie�kliedza visu sētu:

��� Bērni, Maigajam atkal divnieks. Nu tas nevarēs piedalīties sacīkstēs.

��� Bez Maigoņa nevar. Viss brigādes gods uz spēles! � Alka stingri noteica.

��� Jā, bet brigādes noteikumi? � Guntis iejautājās.

��� Es jau tūlīt teicu, ka tie nekam neder. Nu, kā tagad pat! � Maigo�nis izteiksmīgi paskatījās uz zeltīto ietvaru, tad piegāja un apgrieza to uz otru pusi.

��� Kā tu iedro�inies! � Guntis metās viņam klāt. � Tūlīt atgriez atpakaļ

��� Iedro�inies, iedro�inies! � Maigoņa sa�utums pieauga. � Tu gribi, lai mēs zaudējam, jā?

��� Ko tad jūs te tā kliedzat, ka viss pagalms skan? � tēvocis Kri�us pavēra durvis.

Uzvara, uzvara, uzvara

��� Nekā darīt! Nāksies pameklēt citu spēlētāju, � strīdu iz�ķīra Kri�us, � Noteikumi paliek noteikumi!

���� Es varu spēlēt Maigoņa vietā, � visus pilnīgi pārsteidza Alfons.

�� Tu? Vai tad tu maz proti uz slidām noturēties! � Maigonis nici�no�i no�ņāca.

��� Un tu domā, ne? Es savā skolā esmu komandas kapteinis, un pagāju�o nedēļu mēs kaimiņu skolai ielikām 10 : 3. � Nu ari Aļka atce�rējās, ka Alfons viņam tika stāstījis par hokeju.

��� Lai iet! � viņ� iz�ķīrās. � Bet Maigonis lai paliek rezervē. Katram gadījumam.

*

Bet kas tad būs tiesnesis?

Guntis, viņ� pats nespēlē, bet noteikumus zina uz pieci! Tā arī nolēma.

��� Tikai svilpi gan neaizmirsti, � puikas viņam atgādināja.

���� Gribi, es tev aizdo�u savējo, � Maigonis piedāvāja.

Iz�ķiro�ajā sacīkstē Alka, Andris, Alfons un abi dvīņi nevis skrēja,

bet taisni lidoja pa laukumu. Janka stāvēja kā mūris vārtos, kas bija sa�krauti no vecām kastēm.

��� Aļka, nesnaud, re, kur Pēteris! � Māra un Lara kliedza pilnā balsī.

��� Alfon, uz vārtiem! Urā! 1:0 mums par labu! � Vovka sajūsmā spie�dza. � Malacis, Alfon!

Cīņa turpinājās. Pēk�ņi visi sakrita vienā �upā. Guntis svilpa, cik . jaudas. Mūsējie un Pētera sētas bērni viņam palīdzēja.

��� Jūsu kreisais aizsargs aizlika kāju priek�ā mūsu labajam uzbru�cējam, � Guntis paziņoja.

���� Melo! � kaimiņu puikas kliedza. � Jūs tikai krāpjaties!

���� Mums arī vajag savu tiesnesi! � Serjo�ka pieprasīja.

��� Vienalga, tā vai tā mēs jums saliksim, � Aļka bija ar mieru. Cīņa turpinājās.

��� Janka, eh, nogulēja! Ko tādu liek vārtos! � pār vārtu sargu sāka birt pārmetumi, kad rezultāts izlīdzinājās 1: 1.

��� Nu ko jūs piesienaties! � Janka ar dūri berzēja degunu, bet tad pēk�ņi metās uz vēdera zemē.

���� Noķēra gan! Malacis, Janka! �e nu jums piga! � mūsējie no prie�ka kliedza, cik spēka.

Kaimiņi bija vairāk trenēju�ies, bet mūsējiem savukārt bija labāka tehnika. Tādēļ spēki izrādījās vienādi. Spēle beidzās neiz�ķirti � pie�ci pret pieci. Trīs vārtus no tiem guva Alfons. Meitenes viņu uzskatīja par varoni.

��� Mēs noteikti būtu uzvarēju�i, bet tas jau nav nekāds ledus! � apgalvoja Aļka.

���� Paskatieties, pat ūdens virsū!

��� Tā jau putra, ne ledus, � Pēteris teica saviem zēniem. � Būtu pie sala, tad gan mēs tiem tur parādītu.

Kaut kā pavisam nemanot lielais naids starp abu sētu puikām bija izbeidzies. Pētera puikas, protams, apskauda Aļkas brigādes �tābu, �au�teni un par visu vairāk pulkvedi. Bet savas priek�rocības bija arī Pēterim. Viņam bija lielāks pagalms, hokeja laukums un ļoti lādzīga sētniece.

Tā kā �tābā asi izsmēja visus, kas lamājās, kāvās, spļaudījās, tad Pētera puikas centās uzvesties pieklājīgi. Tie tur Aļkas brigādē nejokoja.

Reiz pat Pēterim un Serjo�kam uz veselu nedēļu aizliedza nākt �urp.

*

Pavasarim tuvojoties, arvien bie�āk sarunas atgriezās pie atrastās laivas.

���� Maigoni, tu solījies aprunāties par to buru, � pārējie atgādināja.

��� Tagad tāds vaļīgāks laiks, mēs varētu sa�ūt, � meitenes pie�solījās.

Iz�ķiro�ā sacīkste. Janka kā mūris stāv vārtos.. Puikas sprie� tā: ka uzbrucējs Janka nekam neder, bet vārtsargs viņ� lielisks � ar savu resnumu vien aizpilda pusi vārtu!

�� Tas gan tad būs jauki, pacel tik buru un � aidā! Nemaz pa�iem nevajadzēs airēt. Jāpiezvana tēvocim Kri�um, vai nav aizmirsis, ka apso�līja mums palīdzēt laivu sakārtot. Viņam jau daudz visādu darī�anu.

��� Hallo, hallo, tēvoci Kri�u, � Maigonis kliedza klausulē. � Mēs gribam uz�ūt tai laivai buras, bet nezinām, cik lielas un kā jā�uj.

��� Vēl jau jums nemaz pa�as laivas nav, ko tad par burām runāt, � tēvocis Kri�us atbildēja.

��� Bet jūs ta�u pats solījāties palīdzēt salabot.

��� Es arī tagad neatsakos, bet vēl jau ziema. Nekādi pie laivas neva�ram aizbraukt. Jums tagad jāmācās, bet man jāstrādā. Pienāks pavasa�ris, beigsies skolā mācības, tad varēsim braukt un labot laivu. Gan jau paspēsim i laivu, i buras, � Kri�us mierināja.

��� Paspēsim ta, paspēsim. Bet vai tad vasarā darbu trūks? Maigonis nevarēja un nevarēja norimt.

*

Marts atnāca ar jautriem strautiņiem pagalmos un uz ielām. Mazie bērni laida salmu un papīra kuģī�us, varonīgi izvadīdami tos cauri visām krācēm.

Zēni palīdzēja sētniecei nokalt no ielas biezo ledus kārtu, kas tur pa ziemu bija sakrājusies.

Sniegs kļuva melns un �augans, līdz pavisam izkusa. Tikai pa�os pagalma kaktos tas vēl gulēja pelēkās strēlēs. Saule pieveica arī sniega vīru. Vispirms tas pazaudēja cigāru, tad degunu un cepuri, un beidzot noripoja arī galva. Atliku�o bērni pa�i apgāza � cik ilgi lai pacie� tādu neglīteni pie sava �tāba!

Bija atnācis līksmais pavasaris.

Vēl tagad nav noskaidrots, kur tā doma īsti radās � vai Aļkas bri�gādē vai pie kaimiņu Pētera puikām. Bet radusies tā bija, tika dedzīgi apspriesta, un abu māju bērni nolēma pielikt visus spēkus, lai to rea�lizētu.

��� Vispirms, protams, nojaukt �ogu. Mūsu pagalmā varētu iekārtot futbola laukumu, � prātoja Pēteris.

��� Kāpēc tad jūsējā?

��� Tāpēc, ka mums lielāks pagalms un mazāk logu, un sētniece arī tā nebaras.

��� Bet mūsējā iestādīsim ceriņus un puķes. Bērziņ� te jau aug, jāņ�ogas un ābeles arī, � jūsmoja meitenes.

��� Mazajā sētiņā tad varētu �aut veļu, lai tā mū�īgi nebūtu cilvēkiem pa kājām. � Puikām bija dziļ� naids pret pagalmā iz�auto veļu, jo tie�i �o palagu, kreklu un bik�u dēļ viņiem cēlās tik daudz nepatik�anu.

��� Vienā stūrītī mēs ieraksim speciālu �tābu Aļkas Emanuelītim. Kur citādi viņ� to lai ved pastaigāties? � iesmējās Maigonis.

��� Tu te neņirgājies! Marss tev nav nekāds Emanuelītis! Suns gan mazs, bet dū�īgs. Lai nemaz nemēģina kāds sve�s ienākt, tūliņ visu dzī�vokli pieskandina. Es domāju, ka viņ� driz iemācīsies pat rēķināt, tāpat kā Lobziks �Vitjā Maļejevā�. Varēs vēl tev palīdzēt uzdevumus atrisi�nāt, � Aļka no visas sirds aizstāvēja savu audzēkni.

��� Tad nu gan mums būs liela brigāde, ja jūsu sētas bērni arī nāks klāt, � Guntis sprieda. � Tev, Aļka, vajadzēs palīga.

��� Būs jāņem Pēteris, � Aļka prātoja.

��� Es? Ko nu, es jau tā neprotu, � Pēteris atkratījās, bet varēja redzēt, ka Aļkas priek�likums viņam patīk.

���� Protams, ka Pēteri! � sauca otras sētas bērni.

���� Tomēr tā nevar, vispirms jāap�runājas ar pulkvedi, � Aļka noteica.

���� Par tām brigādēm jums taisnī�ba, to jau sen vajadzēja, � pulkvedis tūlīt piekrita. � Bet par dārza ierīko��anu jāpadomā. Vispār, man �ķiet, tas ir iespējams, jo abām mājām viena pārvalde. Nē, doma nav slikta, tikai tev pa�am par to jāparunā ar pārvaldnieci.

���� Man? Kāpēc tad man?

���� Tu ta�u esi brigādes koman�dieris.

���� Pārvaldniece ar mani neru�nās. Izdzīs vienkār�i ārā. � Aļka par to bija pilnīgi pārliecināts.

���� Bet tu saki, ka oficiālās dalī�a�nās. Tad jārunā, � Guntis pamācīja.

Plāns bija tik vilino�s, ka Aļka nolēma riskēt. Padomājiet tikai � pa�iem savs futbola laukums, spēlē, kad gribi! Galvu jau pārvaldniece viņam nenoraus.

Abu māju puikas pavadīja viņu līdz namu pārvaldes kantorim. Aļka brītiņu pamīņājās, tad saņēma dū�u un atvēra durvis.

. � Labdien, � viņ� pieklājīgi sacīja.

Pārvaldniece kaut ko rakstīja.

���� Labdien, � viņa atņēma un pacēla galvu. � Ak tu tas esi? Ko tad tu gribi?

���� Es darī�anās.

���� Kādās darī�anās?

��� Oficiālās.

��� Aha. Nu tad, lūdzu, sēdies!

���� Mēs, bērni, izdomājām, ka to �ogu starp mūsu māju un kaimiņu māju vajag nojaukt. Tā kā tā mēs tam lienam cauri, kad vien gribam. Iznāks liels pagalms. Mēs tur nospriedām iestādīt puķes un ierīkot dār�zu. Bet pa�ā vidū milzīgu strūklaku, tādu līdz jumtam. � Par futbola laukumu Aļka dro�ības pēc nemaz neieminējās.

3 �oficiālās darī�anās� pie pārvaldnieces, ji vispārības labā viņ� bija ar mieru riskēt, r dusmīgām personām sarunāties nemaz nav tik patīkami.

���� Puķes! � pārvaldniece nikni pazibsnīja caur briļļu stikliem. � Pagāju�o gadu jau iestādīju, bet kas tur iznāca?

��� Tagad mēs tā vairs nedarīsim. Pa�i iestādīsim un pa�i ari kopsim. Bērnu mums daudz, un visi strādās, � Aļka drosmīgi skatījās pārvald�niecei tie�i acīs, kas caur brillēm izskatījās milzīgi lielas.

Pārvaldniece kļuva domīga. Ideja nebija slikta. Iznāktu tie�ām liels pagalms ar krā�ņu dārzu. Jāpadomā.

��� Es tā uzreiz nevaru tev atbildēt. Pienāc rit no rīta, � pārvaldniece teica Aļkam.

���� No rīta es nevaru. Jābūt skolā.

���� Nu tad parit pēc pusdienas.

��� Labi. Pienāk�u. Uz redzē�anos, � Aļka atviegloti uzelpoja un devās uz durvīm.

��� Nu kā? � puikas ārā viņu raustīja uz visām pusēm. � Nelamājās? Neizdzina?

��� Tā kā piekrita. Teicās padomāt.

Namu pārvaldē pa to laiku norisinājās �ādas sarunas:

���� Ko tie puikas gan neizdomā? � brīnījās grāmatvede.

��� To jau dro�i vien pulkvedis Vorobjovs. Bet slikta tā doma nav, vai ne? Mūsu rajonā tāds dārzs vēl nekur nav ierīkots. Mēs ar vienu rāvienu kļūtu slaveni, � pārvaldniece prātoja.

��� Tikai nez kā ar līdzekļiem?

Grāmatvede pa�ķirstīja savus papīrus, kaut ko parēķināja un atbildēja:

��� Līdzekļi kulturāliem pasākumiem mums vēl tā kā būtu. Bet cik gan tie puikas viltīgi! Puķītes, koki! Futbola laukums, volejbola laukums, lūk, kas viņus interesē! Bet par tiem ne vārda.

��� Vorobjovs jau sen runā par to laukumu, � atcerējās pārvald�niece. � Ej nu sazini! Viņ� tik daudz te stāsta par tiem puikām � esot labi, paklausīgi� Varbūt taisnība vien ir? �is pats viņu barvedis izska�tījās pavisam pieklājīgs.

Tad viņa piezvanīja rajona izpildkomitejai un Apstādījumu un dārzu trestam. Viņa bija cilvēks, kas ilgi neprāto.

��� Lieta nav tik vienkār�a, kā jums, bērniem, liekas, pārvaldniece paskaidroja Aļkam, kad tas atkal bija ieradies, izpildkomitejā atsakās pie�ķirt līdzekļus. Dārgi izmaksā�ot, un tā kā tā nekas neiznāk�ot.

Tā tas dzīvē da�kārt gadās. Izdomā cilvēks kaut ko jaunu, nāk kla�jā ar neparastu, bet labu ideju. Viss būtu kārtībā, bet te uzreiz rodas vesela rinda �ķēr�ļu: noteikumi to neparedz, nav līdzekļu tādām vajadzī�bām utt. Vesela rinda birokrātu jūs sūta no viena pie otra, un, ja jums aptrūkst enerģijas cīnīties, labā ideja tā i paliek un aizmirstas.

Aļkas brigāde bija pārliecināta par savu nodomu lietderīgumu un no cīņas nebaidījās.

��� Nu lai nepie�ķir tos līdzekļus. Mēs pa�i ierīkosim! � Aļka ie�degās.

��� Ko jūs pa�i! Tur vajag melnzemi, ma�īnas, kokus, stādus, arhitek�tu, kas sastāda plānu. Nekas tur neiznāks, � pārvaldniece bija ar mieru atmest visam ar roku.

Aļka devās apspriesties ar pārējiem.

��� Zināt ko? Aiziesim pa�i pie tās izpildkomitejas un visu izstāstī�sim � Māra ierosināja.

Un ko domājat? Viņi patie�ām aizgāja. Taisni pie pa�a izpildkomi�tejas priek�sēdētāja.

��� Mēs visu tik labi izdomā�jām, un nu viens tēvocis te pie jums neatļauj. Neesot naudas, un tāpat nekas neiznāk�ot.

��� Vai tad mums nevajag dār�za? Vai tad mēs negribam spēlēt bumbu? Kāpēc jaunajās mājās ir dārzi un viss kas? Vai mēs slik�tāki?� bērni cits citu pārtrauk�dami, stāstīja.

Priek�sēdētājam bija jāsmejas.

��� Nu labi. Piezvanīsim tam �skopajam tēvocim�.

Puikas uzreiz sakustējās. Ienāca maza auguma cilvēks ar brillēm uz deguna.

���� Biedri Skaliņ! Kā tad jūs tā? Te, lūk, biedri atnāku�i, dārzu grib pagalmā ierīkot. Jauni pasākumi ta�u jāatbalsta.

Skaliņ� uzmeta padevīgu kū�kumu:

��� Bet, biedri priek�sēdētāj, tas nekur nav paredzēts. Vēl neviens nav tādu dārzu ierīkojis.

tadi cilvēki, kas labu pasākumu ātri aptver un mista, bet citi atkal to nevar un negrib saprast. Pats ildkomitejas priek�sēdētājs par laimi pieder pie pirmajiem. Jaunais dārzs būs!

���� Nu tad viņi pirmie ierīkos.

��� Biedri priek�sēdētāj, tas viss veltīgi. Vai tad nav zināms, tikpat visu salauzīs un izpostīs!

Tas nu vienreiz bija apvainojums visai brigādei. Bērni bija pagalam noskaitu�ies.

��� Jūs nemaz mūs nepazīstat un tikai runājat. Mēs esam pa�a pulk�ve�a Vorobjova �efības brigāde, � Aļka paziņoja, lepni izslējies.

Pulkve�a Vorobjova vārds ari izpildkomitejas priek�sēdētājam nebija

sve�s.

��� Nu labi, � viņ� teica bērniem. � Mēs padomāsim. Esmu pārlie�cināts, ka līdzekļi dro�i vien atradīsies.

Skaliņ� padevīgi paklanījās un virzījās uz durvīm, iepriek� vēl uzme�tis bērniem neapmierinātības pilnu skatienu.

Ar to �is jautājums bija iz�ķirts.

Arhitekts arī atradās.

���� Kam tad mums garais Jānis?

���� Kāds garais Jānis? � nesaprata pārvaldniece.

��� Nu Kalniņu Jānis, mans brālēns no 13. dzīvokļa, � Guntis paskaidroja. � Tas ta�u studē arhitektūru, �ogad beigs. Jānis mums iztaisīs tādu plānu, kādu vajag.

Bet tad radās jauns �ķērslis. Pārvaldniece pateica, ka nevarot dabūt ma�īnas, ar ko atvest melnzemi.

Lielā satraukumā bērni to ziņoja pulkvedim.

���� �īs rūpes tad uzticiet man, � pulkvedis sacīja.

Tas nu būtu nokārtots, bet tūlīt atkal radās jauna bēda: neesot koku. Krūmu un puķu Apstādījumu trestam, cik vajag, bet koku neesot. Un kas gan tas par dārzu bez kokiem!

��� Nu kas tur liels? Salūkosim pa�i. Aizbrauksim uz �merli un pārve�dīsim, � viņi nosprieda un aizbrauca.

�merlī tikai priedes vien, priedes vien. Un visas lielas. Kā tādas aiz�vedīs!

���� Eh, būtu mums kāds tanks! Aizvilktu kā nieku!

��� Ko nu tanks, kas mums tādu dos? Traktors ar piekabi, lūk, tas tagad vajadzīgs!

��� Bet kā tas izskatīsies � sētā priedes, � meitenes bija neapmie�rinātas. � Ozolus, liepas, bērzus � tos vajag. Bet te nav. �katies, kur gribi, nav.

Noskumu�i viņi brauca atpakaļ.

Vai tie�ām viss izjuks?

�oreiz palīdzība nāca pavisam no citas puses. Jankas tēvam, kā izrādījās, bija pazī�anās Apstādījumu un dārzu trestā. Viņ� kaut kam tur piezvanīja, un kokus uzreiz apsolīja. Pat vēl vairāk. Solīja atsūtīt arī mā�cītu dārznieku.

��� Redz, ko nozīmē pazī�anās! �Janka lielījās. � Piezvani tik � un gatavs!

Bērni ilgi strīdējās, kā nojaukt �ogu. Tad sakāpa visi virsū un sāka �ūpot. �ūpoja, �ūpoja, līdz visi reizē ar �ogu novēlās zemē.

Jaunajam arhitektam bērni izskaidroja:

��� Mums te viss jau izdomāts. Tur tajā kaktā, kur tas lielais mūris, vajag futbola un volejbola laukumus. Tur nav logu un var dro�i spēlēt. Bet aiz tās garā�as var paredzēt vietu veļai. Smil�u kaste mums pie bērziņiem jau ir, bet mazajiem vēl noteikti vajag �ūpoles un mil�u soļus. Citur tad varētu būt puķes un koki. Bet pa�ā vidū gan, lūdzu, uzzīmējiet strūklaku, tādu milzīgu!

��� Un to jūs visu pa�i izdomājāt?

���� Protams. Bet vai tā varēs?

Ļoti vēsturisks moments. Krit pēdējais �ķērslis starp abām kaimiņu tautām. Sāksies jauna ēra � mū�īgā draudziba.

��� Varēs! � noteica students. � Bet kas tad jums visu to ierīkos?

��� Mēs pa�i. Jūs domājat, mēs nevaram?

��� Hm. Varbūt arī mēs, �lielākie bērni�, varētu iet talkā? No visa nama kādi pāris desmit jaunie�u sanāktu.

��� Es domāju, iebildumu nebūs. Vai ne? � Alka pajautāja savai brigādei.

Bērni piekrīto�i pamāja ar galvām.

�� Jūs ta�u pēc tam mums ari atļausiet futbolu un volejbolu pa�spēlēt?

��� Pats par sevi saprotams.

Iemesls, kā jau daudziem notikumiem, te bija pavisam niecīgs.

Maigonis bija briesmīgi sliktā garastāvoklī. Atkal divnieks un tie�i pirms Maija svētkiem. Visu laiku viņ� bija puslīdz kārtīgi noturējies, bet vajadzēja ar tie�i �odien izsaukt! Viņ� meta ar akmeņiem pa pagal�mā ierakto stabu � ja trāpīs, tad izdosies izlabot divnieku, ja ne, � neizdosies.

Te, kur gadījies, kur ne, sētā ieskrēja Marss.

Maigonis nemaz negribēja, akmens pats no sevis trāpīja sunītim pa sāniem. Cik tad tādam niekam vajag! Marss iekaucās un palika guļot.

��� Ko tu izdarīji! Kā tev nav kauna! � Aļka lielās dusmās metās Mai�gonim virsū. Maigonis jau nav no tiem, kas padodas. Sākās cīņa. Janka gribēja kau�ļus iz�ķirt, bet Maigonis viņam tā iegāza, ka Janka nolēma atspēlēties.

�� Trakie! Vai jūs beigsiet! � kliedza Guntis, bet tad ari pats nenocietās. � Vovka, paturi piezīmju grāmatu un pildspalvu. Es viņiem parādī�u kau�anos!

Cits pēc cita kaujā iesaistījās arī pārējie puikas, un pēc brī�a jau smiltis vien pa gaisu juka. Pa�i puikas bija sajuku�i vienā lielā kamolā, no kura �ad tad iz�āvās pa rokai vai kājai. Marss, at�irdzis pēc sitiena, stāvēja malā un nikni rēja.

���� Re, kā paipuisī�i kaujas, � Serjo�a smējās pilnā kaklā.

Pa visiem logiem raudzījās uztrauktie īrnieki. Tāds jandāliņ� ilgi nebija piedzīvots.

Vovka izmisis zvanīja tēvam:

��� Nāc ātrāk, puikas kaujas!

Ilze, to dzirdējusi, atskrēja ar sanitāro somu.

Pulkvedis ieradās, kad cīņa bija pa�ā karstumā. Viņ� stāvēja un nesa�

cīja ne vārda. Pirmais pulkvedi pamanīja Guntis, kas kautiņā bija pazau�dējis brilles un nu meklēja tās rokā. Brīdi viņ� kā neticēdams blenza pulkvedī, bet tad nokaunējies atgāja sānis.

Pēc tam pulkvedi ieraudzīja Tonis un paraustīja Tedi aiz kājas. � Pulkvedis!

Cits pēc cita puikas pārstāja kauties.

Pulkvedis, ne vārda neteicis, pagriezās un aizgāja.

��� Tagad visam beigas! Futbolam un �tābam, un dārzam! Pulkvedis to nemū�am nepiedos� Nekad! �Aļka bija taisni izmisis. � Un viss tas tevis dēļ! � viņ� nikni pagriezās pret Maigoni. � Atradis, kur svaidīties ar akmeņiem!

Maigonis spaidīja pārsisto vaigu, no kura sūcās asinis, un gandrīz vai raudāja.

��� Kur tad tu tā sasities? � ārsts Auziņ� apjautājās, kad Alfons Mai�goni bija uzstiepis pie tēva.

��� Ieskrēju stabā un sasitu, � Maigonis meloja un nosarka. Viņam tagad tāpat kā visiem bija liels kauns.

Mēdz teikt: kas tie par puikam, kas nekaujas! Bet pulkvedi �is skats acīm redzot neiepriecina.

��� Te jums nu bija kolektīvs, te nu bija labie puikas, � pārvaldniece teica pulkvedim. � labiņi, labiņi, bet te uzreiz izstrādā tādu joku, ka mēmam jāpaliek.

���� Kas nu tie par puikām, kas nekaujas, � pulkvedis aizstāvējās, bet skaidri bija redzams, ka viņam tas ļoti nepatika.

* * *

Ir da�as lietas, par kurām nav patīkami runāt. Piemēram, ja skolā saņemts divnieks, tad mājās da�kārt par to mīl gari un pla�i pārspriest. Skaidrs, ka tas nav patīkami.

Arī notikusī kau�anās bija tāda nepatīkama lieta, ko vecāki nu ņēmās pārrunāt no visām pusēm, sevi�ķi tajos dzīvokļos, kur bija smagi cietu��ie, kā Maigonis un Janka.

��� Mēs tomēr pierādīsim pulkvedim un visiem, ka esam kārtīga brigāde, � Aļka kādu dienu izteica visu domas. � Un dārzu tomēr ierīkosim un futbola laukumu arī.

Tās bija rūpju pilnas, bet jautras dienas. Pārnāku�i no skolas, bērni izmācījās un tad līdz vakaram strādāja dārzā.

��� Kas to būtu domājis, ka tas prasīs tik daudz darba? � Janka, atspiedies uz lāpstas kāta, prātoja.

��� Vai tu jau gribi padoties? � Tedis zobojās.

��� Nē. Ko tu! � Janka steidzīgi iespļāva plaukstās (to viņ� bija no�skatījies no Kri�us) un turpināja rakt.

��� Ak, �ausmas! Kādi tavi nagi! � Jankas māte kādu vakaru iesau�cās, paskatījusies uz dēla rokām. Treknā melnzeme tur bija atstājusi pārāk redzamas pēdas. Tās bija izdzē�amas tikai ar rūpīgu mazgā�anu. Bet vai gan tagad bija laiks domāt par kādu mazgā�anos!

��� Jā. Gandrīz aizmirsu. Rīt pēcpusdienā jābrauc pēc kokiem un krūmiem. Zvanīja no Apstādījumu un dārzu tresta, � Jankas tēvs pavēstīja. � Ma�īna bū�ot ap trijiem. Līdz jābraucot kādiem pieciem stiprākiem pui�iem.

Janka nekavējoties metās pie telefona un paziņoja to visai brigādei.

��� Es brauk�u!

���� Es!

��� Nekā, man lielāki muskuļi, � otrā dienā puikas kliedza cits caur citu.

��� Mierā! Braukt var tikai pieci. Maigoni, Pēter, Tedi, Toni, sataisie�ties! Es bū�u piektais, � Alka norīkoja. � Bet pārējiem, steidzīgi savākt lāpstas un izrakt bedres kokiem! Gunti! Tu uzņemies vadību un raugies, lai rok tie�i tur, kur plānā paredzēts. Citādi Kalniņu Jānis mums sados.

Pieci laimīgie aizbrauca, bet pārējie ķērās pie darba.

��� Vai tad te bū�ot tas jaunais parks? � bērnus iztraucēja mazs, sīks ve�uks ar baltu bārdiņu.

��� Nevis parks, bet gan dārzs, � Guntis izlaboja.

��� Un tās bedres domātas kokiem?

��� Pareizi, tēvocīt.

��� Tā kā par lielām būtu. Kādus milzeņus tad jūs domājat stādīt?

���� Ko tas te atnācis un piesienas? � Serjo�a rūca. Bet ve�uks novilka svārkus, rūpīgi tos salocīja un nolika uz akmens.

��� Nu tad būs vien jāiet jums palīgā. Mani jau te atsūtīja.

��� Tad jūs tas mācītais dārzkopis? � Guntis noprasīja.

��� Vai nu mācīts vai ne, bet dārzkopis gan.

Ve�uks izņēma no somas turziņu un izbēra uz delnas sīkas sēkliņas.

��� Kur tad jums tas bumbu placis?

Bērni parādīja.

��� Tad meitenes lai rūpīgi nogrābj zemi un labi salaista. Uzsēsim, lūk, �īs sēkliņas, izaugs zaļa zālīte. To tad vienmēr kārtīgi aplejiet un nopļaujiet, tad varēsiet dancot pa virsu, kā patīk.

Skaļi taurēdamas, pagalmā iebrauca divas automa�īnas ar kokiem.

��� Tādi maziņi! Tie jau izskatās pēc �agariem! � Vovka vīlies novilka.

���� Ko tad tu gribi, lielus kokus ar visām lapām? Gan izaugs un salapos, � dārznieks smējās.

��� Jā, bet kā tad Komunāru laukumā? Tur bija sastādīti pavisam lieli koki. Tētis teica, ka tie atvesti un ar visām saknēm ielikti lielās bed�rēs, � Vovka neatlaidās.

Redzot bērnu rosmi, talkā nāca arī īrnieki.

Kri�us iespļāva delnās, paņēma lāpstu un kā rotaļādamies izraka vienu bedri pēc otras. Vovka stāvēja viņam blakus, muti atplētis, un ska�tījās, kā kustas Kri�us vingrie muskuļi.

Aļkas māte, Siliņtante, Gunta māte palīdzēja stādīt kokus, krūmus, puķes. Meitenes nesa ūdeni. Vecā Zariņmāte ar savu mazo lejkannu aplēja. Atnāca pat Jankas elegantā māte un atnesa veselu kurvi ar neļķu stādiem.

��� Neļķes, ziniet, ir manas vismīļākās puķes, � viņa paskaidroja.

���� Labi, labi, paldies! Iestādiet tās, lūk, tajā dobē, � Siliņtante parādīja.

���� Es patitt � Jankas māte pārprasīja un paskatījās uz savām labi koptajām rokām. Tad viņa vairāk nekā neteica, gāja un iestādīja arī. Pēc tam viņa vēl palīdzēja aplaistīt stādus.

Kad daudz darba, laiks skrien kā vēja spārniem.

���� Diena vienkār�i par īsu, saprotiet, � Maigonis �ēlojās, � te skola, te mācības, te atkal jākrāso soli jaunajam dārzam. Skaties, vakars klāt.

Tomēr bērni bija cie�i noņēmu�ies līdz Maija svētkiem tikt ar visu galā. Arvien tuvāk nāca arī pārbaudījumi skolā, kas daudziem, kā Aļkam, Guntim, dvīņiem, būs pirmie viņu mū�ā. Bez tam bērniem bija savi, kā Guntis teica, �sabiedriski� pienākumi.

Nereti pavērās viena vai otra dzīvokļa logs, un kāda māte uzsauca Maigonim, Aļkam vai kādam citam bērnam:

��� Esi nu tik labs, atnes man divus kukulī�us baltmaizes, to par diviem rubļiem, ar rozīnēm, � un uzlika uz galda naudu.

Uzrunātais tad nopurināja smiltis un kā zibens aiz�āvās uz veikalu.

�ādi pakalpojumi bērniem bija goda lieta. Sen jau bija pagājis tas laiks, kad viņus saukāja par palaidņiem un huligāniem.

Vecajai Zariņmātei nekad vairs pa�ai nevajadzēja iet uz pagrabu. Bēr�ni atnesa viņai arī maizi, pienu un citus produktus. Bet, kad viņa ziemā reiz saslima, meitenes gatavoja viņai ēst un uzkopa istabu. Zariņmāti sevi�ķi bija iemīlēju�i mazākie bērni, jo viņa prata stāstīt brīni�ķīgas pasakas.

Kādu dienu, kad viss jau bija sastādīts, futbola laukums ierīkots un atlika vairs tikai �ādi tādi sīkumi, Siliņtante glu�i uztraukta ieskrēja pie Aļkas:

��� Beigas ir dārzam un jūsu bumbu placim.

���� Kā � beigas? � Aļka nesaprata.

��� Nu tā. Viens no izpildkomitejas tur atļāvis celt garā�as, kādas pie�cas gabalas. Jaunais Timofejevs jau ved materiālus.

��� Tas nevar būt! � Aļka vienā stiepienā bija pa kāpnēm lejā. Kā tad!

Tie�i pa�ā futbola laukuma vidū stāvēja smagā automa�īna, un no tās pa�reiz krāva laukā dēļus. Zaļā, tikko sadīgusī zālīte bija pavisam nomī�dīta, pats laukums sabraukts dobju dobēs.

��� Un mēs tā līdzinājām un kopām, un laistījām, � 1.ara gandrīz vai raudāja.

Aļka metās pie selektora.

���� Mūsu dārzu jauc ārā, � viņ� uztraukumā kliedza pilnā balsī.

��� Ko nu mānies! Kas jauc ārā? Runā skaidrāk, � no visām pusēm atsaucās.

��� Tūlīt visiem ierasties lielajā pagalmā! � Aļka nokliedza un nometa klausuli.

Pēc īsa brī�a pie dēļu grēdas bija sapulcēju�ies gandrīz visi bērni, Aļkas māte, Jankas māte, tēvocis Kri�us un vēl citi pieaugu�ie.

Pa�reiz pagalmā, skaļi taurēdama, smagi piekrauta ar ķieģeļiem, iebrauca otra automa�īna un taisījās piegriezt tie�i tur, kur auga Jankas mātes iestādītās neļķes.

��� Kur jūs braucat? Vai tad jūs neredzat, ka tur puķes un krūmi! � viņa iesaucās.

��� Kas par puķēm un krūmiem! Kā likts, tā darām. Mums norādīts celt garā�u. � Jaunais Timofejevs no Pētera mājas izkāpa no ma�īnas.

��� Bet kā tad tā? � Aļkas māte vairs nekā nesaprata. � Bērni tā pūlējās, mēs visi palīdzējām, un nu pēk�ņi � garā�as! Tā ta�u nevar!

��� Nekā nevar darīt. Laikam jau zina, ko dara. Parādī�u jums atļauju � Timofejevs lepni izvilka no kabatas kādu papīru. � Lūdzu, apskatiet!

Tēvocis Kri�us paņēma papīru un skaļi lasīja:

��� �Ar �o atļauju pilsoņiem Timofejevam A.L., Kārkliņam M.K., Bor- manim S.R. un Finkel�teinam F.M. celt garā�as nama Nr. 44 pagalmā.� Parakstījis komunālās daļas vadītājs, paraksts gan nav salasāms, bet zīmogs klāt piespiests.

���� Bet tie trīs jau nemaz nedzīvo mūsu mājās, � Pēteris sauca.

��� Nu, tā tomēr ir trīskārtīga cūcība! � Maigonis nevarēja noturē�ties nelamājies. � Pa�i atļauj un pēc tam savāra tādas ziepes.

��� Klusu, bērni! Ar klieg�anu un lamā�anos te nekā nepanāksim. Aprunāsimies ar pārvaldnieci un pulkvedi, tad jau redzēsim, ko tālāk darīt, � tēvocis Kri�us mierināja satrauktos bērnus. � Bet jums, pil�soņi, dodu padomu ar tās garā�as cel�anu pagaidām nesteigties. Un pasakiet to arī tiem pārējiem.

�� Tas būs Skaliņa darbs, viņ� vienmēr tā, uz savu galvu, nemaz neparunājot ar mums, � arī pārvaldniece bija noskaitusies. Un kā nu ne � namu pārvalde dārza ierīko�anā bija ieguldījusi prāvus līdzekļus.

��� Jārunā ar pa�u izpildkomitejas priek�sēdētāju. Es ie�u tūlīt pat, kamēr nav par vēlu.

Visa brigāde pavadīja pārvaldnieci līdz izpildkomitejai, bet viņai līdzi iek�ā iegāja tikai Aļka un Guntis.

�< Priek�sēdētājs atvaļinājumā. Pieņem viņa vietnieks, � paskaid�roja sekretāre.

���� labi, runāsim ar vietnieku.

��� Jūs, lūdzu, kādā lietā? � krūtis lepni izgāzis, lūpas tikko kustinā�dams, jautāja priek�sēdētāja vietnieks.

Aļkam notirpa kājas � tas nebija neviens cits kā Skaliņ�, tas pats, kas negribēja dot līdzekļus dārza ierīko�anai.

���� Kādēļ jūs atļāvāt mūsu pagalmā būvēt garā�as? Namu pārvalde tur jau ierīkojusi dārzu, � teica pārvaldniece.

��� Es jau toreiz jūs brīdināju nedarīt muļķības. Dārzu ierīkot! Kam tas vajadzīgs! Cilvēkiem nav kur satiksmes līdzekļus novietot. Es jums nekā nevaru līdzēt. Pati neapdomīgi naudiņu esat iz�ķiedusi. Kodiet nu pirkstos!

��� Bet mums pats priek�sēdētājs atļāva, � nenocietās Aļka.

��� Vai tad jums ir rakstiska atļauja?

Nē, rakstiskas atļaujas viņiem nebija.

���� Nu tad mums nav ko runāt. Es par tādu dārzu nekā nezinu, bet garā�as cilvēkiem ir vajadzīgas. Skaidrs? � Skaliņ� piecēlās, likdams saprast, ka saruna izbeigta.

��� Bet tie trīs nemaz nedzīvo mūsu pārvaldē, � pārvaldniece vēl nerimās.

��� Tas nav svarīgi, mūsu rajonā viņi tomēr dzīvo, � Skaliņ� pa�apzi�nīgi noteica un uzsauca: � Sekretarīt, lūdzu, nāko�o!

Vakarā pagalmā sapulcējās visi dārza ierīkotāji.

��� Citādi neies, būs vien jāmeklē rokā pats priek�sēdētājs, � puikas sprieda.

��� Es jau pajautāju, viņ� aizbraucis uz Ķemeriem ārstēties, � Aļka skumji noteica.

��� Nu tad nekā, � Janka nelaimīgs nokāra galvu. � Un mēs tā cerējām, ka uz Maija svētkiem viss būs gatavs.

��� Ķemeri, tas jau nekas. Uz turieni ta�u iet elektriskais. Labi, ka nav aizbraucis uz So�iem, tad gan būtu ķezā! � Pēteris nezaudēja dū�u. � Svētdien, viens divi, aizbrauksim un parunāsim ar viņu.

��� Tas ir prātīgs vārds, Pēter, � Alka uzsita viņam uz pleca.

��� Es pati aizbrauk�u jums līdz. Ko gan tas birokrāts Skaliņ� tur iedo�mājas? � pārvaldniece nolēma.

* * *

Izpildkomitejas priek�sēdētājs tikko bija atgriezies no dūņu vannām, kad māsiņa viņam teica:

��� Jums viesi.

���� Lūdzu, aiciniet iek�ā!

��� Bet tur vesela klase, skolotāja ari līdz.

��� Nevar būt. Es pats izie�u paskatīties.

Izpildkomitejas priek�sēdētājs uzreiz pazina Aļku un abus dvīņus.

��� Hallo, varoņi, kas tad nu noticis?

Visi reizē sāka tā kliegt, ka priek�sēdētājam tie bija jāapklusina:

���� Klusāk, te ta�u ir sanatorija, nevar tā kliegt. Iziesim ārā, tur visu izstāstīsiet. Bet runājiet tikai pa vienam.

Viņi atsēdās uz soliem skaistajā Ķemeru parkā, un pārvaldniece visu izstāstīļa sīki jo sīki.

���� �ēl, grūti man pa�reiz jums palīdzēt, � priek�sēdētājs paplēta rokas. � Pa�i redzat � ārstēju savu slimo kāju. Parunājiet vien vēlreiz ar manu vietnieku.

��� Ar viņu nav nozīmes runāt. Vienreiz jau mums pigu parādīja, � zēni atmeta ar roku.

���� Nekā darīt. Viņam pa�reiz tā teik�ana. � Priek�sēdētāja acīs iezi�bējās viltīgas dzirkstis.

���� Bet, biedri priek�sēdētāj, mums ir jūsu paraksts uz projekta un zīmogs ari, � Guntim ie�āvās prātā.

��� Ja jau nu paraksts un zīmogs, tad tas ir oficiāls dokuments. Nu ko lai ar jums dara? Būs vien jāpalīdz.

��� Lūdzu, lūdzu, mēs tā gribam futbola laukumu, � puikas sauca.

��� Un puķes un kokus, � piebalsoja meitenes.

���� Nu labi, brauciet vien mierīgi mājās, es biedram Skaliņam piezva�nī�u pa telefonu.

���� Biedri priek�sēdētāj, bet tad viņ� atkal teiks, ka nav rakstiski, � un Guntis pasniedza izpildkomitejas priek�sēdētājam pildspalvu un bloknotu.

Priek�sēdētājs pasmaidīja, paņēma bloknotu un uzrakstīja: �Biedram Skaliņam. Dārza iekārto�ana namu Nr. 44 un 46 pagalmos, kā jums tas bija zināms, notika ar manu piekri�anu, un par to bija speciāls izpildko�mitejas lēmums. Lūdzu to respektēt. īrniekam Timofejevam garā�as vie�ta ierādāma citur, bet pārējiem trim � viņu namu pārval�u teritorijās.�

Tad salocīja papīru un iedeva pārvaldniecei:

�� Nododiet to biedram Skaliņam!

���� Bet jūs pats, dro�s paliek dro�s, piezvaniet viņam pa tālruni, � pārvaldniece vēl palūdza.

Tad viņi atvadījās un devās uz staciju.

*

��� Nu, kādu ģīmi tad �is radīja? � tēvocis Kri�us otrā dienā jautāja pārvaldniecei, kad tā bija atgriezusies no izpildkomitejas.

��� Rūca vien un teica, lai nepriecājoties par agru. Pēdējais vienmēr smejoties visgardāk.

Drīz vien no atvaļinājuma atgriezās pats priek�sēdētājs. Nu vairs no Skaliņa nebija jābaidās. Vietu Timofejeva garā�ai atrada blakus Jankas tēva garā�ai.

���� Stiep nu visus dēļus un ķieģeļus pāri visam pagalmam, �Timofe- jevs pukojās. � Nevarēja uzreiz vietu te ierādīt.

���� Nekas, tēvoci, mēs palīdzēsim, � bērni apsolīja un tā ari izdarīja.

Dārza ierīko�anas darbi varēja turpināties. *

Bērni plēsās vai pu�u. Vakaros, kad satumsa un dārzā vairs nevarēja redzēt strādāt, viņi pazuda �tābā, kur kaut ko noslēpumaini gatavoja. Pat pulkvedim un tēvocim Kri�um nekā neteica.

Beidzot viss bija kārtībā. Koki sastā�dīti savās vietās, tāpat krūmi un puķes. Bēr�ziņiem pa�laik raisījās maziņas, maziņas zaļas lapiņas. Soli bija salikti tie�i tur, kur arhitekts tos bija paredzējis. Strūklaku gan pārvaldniece nosvītroja � neesot tik daudz naudas. Nu, pagaidām var jau arī iztikt bez tās.

Futbola laukums bija iezīmēts ar bal�tām smiltīm. Abos galos atradās īsti vārti. Turpat blakus atradās arī volejbola lau�kums ar ieraktiem stabiem tīklam.

Bet mazajiem bija �ūpoles un jau sen apsolītie mil�u soļi.

Irniece �ulce (vidū): � Kā tad, kā tad, riktīgu dārzu ierīkoju�i. Es gan, ziniet, domāju, nekas viņiem tur neiznāks. Tādi palaidņi bija.

30. aprīlī pie visu māju durvīm parādījās lieli plakāti ar sekojo�u tekstu:

!!! Uzmanību!!! Visi īrnieki tiek laipni ielūgti uz

DĀRZA ATKLĀ�ANU �. g. Pirmajā Maijā pīkst. 17.00 Programmā:

1) Oficiālā daja,

2)� Pa�darbības koncerts

(piedalās mūzikas skolas teicamnieks Alfons Auziņ� un citi). Pēc koncerta dejas un rotaļas.

Ieeja brīva.

��� Paskat, ko sadomāju�i. Kur tad �iem tas dārzs tāds ir? � da�i īrnieki brīnījās.

��� Vai tad jūs vēl nezināt? Lielajā pagalmā. Turpat veselu mēnesi ņēmās, kokus stādīja, rotaļu laukumu mazajiem ierīkoja, � citi īrnieki atkal skaidroja un rādīja.

Pirmā maija pēcpusdienā pagalms bija īrnieku pilns.

��� Ir gan dū�īgi bērni! Manā laikā, tad tik zināja kā skriet un apkārt dauzīties. Tēvam ar �agariem bija mū�īgi jāstāv klāt. Bet �ie, paskatieties, Ko izdarīju�i, � visiem stāstīja dusmīgā �ulce, tā pati, kas sākumā bērnus nevarēja ieredzēt.

��� ManaTaņa tagad tepat pa dārzu vien, pa dārzu vien. �ūpojas �ūpo�lēs, rāpjas pa redelītēm. Uz ielas nemaz vairs neskrien, � Taņas māte priecājās.

Tie�i pulksten septiņpadsmitos parādījās Vovka. Viņ� bija savā labā�kajā matro�u uzvalkā. Spīdo�a taure viņam karājās plecā, iesieta sarkanā lentā (to viņam Ilze pati iznesa un apsēja).

Vovka pacēla tauri un trīs reizes skaļi nopūta. Tad atskanēja mar�s, un jaunajā parkā iesoļoja mūsu zēni un meitenes. Daudziem bija pio�nieru' baltie krekli un sārtie kaklauti, bet citi tāpat saposu�ies svētku drānās. Pa�ās beigās tipināja vismazākie, cen�oties ieturēt tādu pa�u soli kā lielie. Galvā visiem bija laiviņas � īstas, nevis no papīra.

��� Tās pulkvedis uzdāvināja, � tēvocis Kri�us pa�ukstēja ārstam Auziņam.

Aļka pacēla roku pionieru sveicienam. Tad viņ� lūdza namu pār�valdnieci atklāt jauno dārzu.

��� Vēl pagāju�o rudeni, � iesāka pārvaldniece, � es gribēju �os pa�us bērnus nodot milicijai. Namu pārvaldē ienāca sūdzība pēc sūdzības. Jūs jau pa�i atminēsieties, kā tas bija. Bet nu ir laiks aizmirst pagāju�o.

Savas kļūdas viņi ir izlaboju�i. �is dārzs ir bērnu iecerēts un, var teikt, pa�u rokām izveidots. Bērni izaugs un izklīdīs, bet dārzs paliks. Salapos koki. Vakaros te atnāks īrnieki, atpūtīsies, parunāsies. Visiem būs labi. �is mūsu pilsētā ir viens no pirmajiem pagalmu dārziem. Jau sen bija laiks nojaukt �ogus un vecos �ķūnī�us, kas atdalīja māju no mājas un velti aizņēma pagalmu. Mūsu bērni izdomāja un izveda dzī�vē labu pasākumu, kuram, cerams, netrūks sekotāju. Namu pārvaldes vārdā pateicos jums, bērni! � pārvaldniece paspieda pārsteigtajam Aļkam roku un pasniedza jaunu volejbumbu. Visi aplaudēja. Aļka bries�mīgi nokaunējās.

Tūlīt pēc pārvaldnieces vārdu lūdza topo�ais arhitekts Jānis Kalniņ�, kas tagad sevi lepni dēvēja par �jaunie�u brigādes brigadieri�.

��� Nez kas viņam padusē tajā pakā? � Maigo�nis piegrūda Guntim. Bet tas neko nezināja.

��� Mums, jaunie�iem, ļoti patika bērnu izdoma. Un ne tikai patika. No ierīkotā dārza arī mums būs savs labums, sevi�ķi no sporta laukumiem. Bet, lai iekārta būtu pilnīga, uzdāvinu jums �o. � Jānis pa�sniedza Aļkam un Pēterim lielo paku.

��� Volejtīkls! � zēniem vai elpa aizrāvās no pār�steiguma.

��� Bez tam izaicinām jūsu volejkomandu jau �odien uz pirmajām sacīkstēm, � nobeidza Kal�niņ�.

��� Pieņemts! � Maigonis teica, un visi sāka briesmīgi skaļi aplaudēt, tā ka nevarēja vien rim�ties.

Pēc tam Vovka atkal nopūta trīs reizes, un Māra pilnā balsī, lai visi varētu sadzirdēt, sauca:

Visi jau nevar spēlēt futbo�lu. Kādam jāspēlē art akor�deons. Un Alfonam tas ir tirais nieks.

��� Sāksies pa�darbības koncerts. Kā pirmais uzstāsies mūzikas skolas audzēknis Alfons Auziņ�. Viņ� spēlēs Dārziņa �Melanholisko valsi�.

Alfons iznāca priek�ā un paklanījās glu�i kā mākslinieks, tad uz- skaņoja vijoli un iesāka. Visi klausījās kā sastingu�i. Tikai Māra ne�nocietās un sajūsmā piebikstīja Larai. Toties, kad viņ� nobeidza, atska�nēja tādi �bravo� un �bis� saucieni, ka Māra tos nevarēja nemaz apklusināt.

Tad viņa ziņoja tālāk: � Brigādes mar�s, veltīts mūsu sētas zēnu bri�gādei. Komponists A. Auziņ�.

Jāpiezīmē, ka �o pārsteigumu Alfons bija gatavojis pavisam slepeni. Tādēļ arī tas sacēla tādu ovāciju vētru, ka Alfons nemaz nevarēja, tā sakot, tikt pie vārda.

Pēc tam visi bērni kopā nodziedāja �Pionieru sporta dziesmu�. Klāt�eso�os galīgi pārsteidza Serjo�a un Maigonis, kuri nodejoja �Jablo�ko�. Dejai sekoja tādi aplausi, ka vajadzēja atkārtot.

���� Kur tad viņi to izrāvu�i? � Aļka nesapra�anā raustīja plecus.

Sagatavotais koncerts bija ļoti pla�s. Bērni uzstājās gan pa vienam,

gan kopā. Pats pēdējais deklamēja Vovka.

��� Sajauks, saderam, ka sajauks. Tāpat kā toreiz, � Janka pa�uk�stēja Tedim. Bet Vovka savu dzejoli ne reizes nesajauca.

��� Uzmanību, uzmanību! � Māra sauca. � Programma beigusies. Desmit minūtes starpbrīdis. Lūdzu tālu neizklīst, jo tūliņ sāksies rotaļas un dejas.

īrnieki apskatīja dārzu.

��� �īs neļķes es pati savām rokām iestādīju, �Jankas māte mazliet palepojās.

Pie lielākas grupas, kuras centrā bija pulkvedis un Kri�us, piegāja pārvaldniece:

�� Jūs, biedri Vorobjov, esat uzvarējis. Atcerieties mūsu sarunu rudenī namu pārvaldē! No �pirātiem� tie�ām iznācis darbīgs un labi organizēts bērnu kolektīvs. Jūs ar tēvoci Kri�u man parādījāt, kas jādara arī citos manas pārvaldes namos.

Pie �tāba durvīm bija sapulcēju�ies mūsu galvenie varoņi.

��� �odien gan jauka diena, vai ne? � Pēteris izteica visu domas.

��� Bet dārzu un futbola laukumu mēs tomēr ierīkojām. Un mans tēti^vēl teica, ka nekas tur neiznāk�ot, � Tedis lielījās.

��� Ierīkot jau ierīkojām, bet vēl te daudz kā trūkst, � Guntis nebija apmierināts ar sasniegto. � Man te �is tas jau pierakstīts, � Guntis izvilka neiztrūksto�o bloknotu un nolasīja:

��� Jāierīko: 1) vingro�anas stienis,

2) līdztekas.

���� Un virvi, pa kuru rāpties uz aug�u! � Maigonis papildināja.

���� Un tāllēk�anas vietu, un latiņu augstlēk�anai!

���� Tagad mums vajadzētu arī kārtīga futbola trenera, � ieminējās Janka.

��� Tas jau nu tie�ām nekaitētu, lai iemāca taisnāk trāpīt un lai bum�ba neskrien, nu kā to jūsu valodā saka � autā vai, � smējās pārvald�niece.

��� Jāparunā ar fizkultūras skolotāju, � Aļka svarīgi noteica.

��� Alfon, kur tu paliec? Mēs gribam dejot! � Māra pasniedza Alfo�nam akordeonu.

��� Aļka, pa�ūpo mūs, � Taņa un citi mazuļi lūdzās.

Bērni uzsāka līksmas rotaļas un dejas.

Bija jauks Pirmā Maija vakars. Pār pilsētu plīvoja svētku karogi.

Visi bija priecīgi, un nevienam negribējās iet atpakaļ dzīvoklī.

Ikviens kārtīgs sarīkojums nobeidzas ar dejām un rotaļām. Mākslinieks uzzīmēja visus bērnus, bet iznāca loti gara rinda. To vienā lappusē nevarēja ievietot. Tādēļ tipogrāfijā zīmējumam

galu vienkār�i nogrieza nost.

�tābā sanāca bērni no abām mājām. Pat Serjo�a bija ieradies. Es nolasīju viņiem �o stāstu priek�ā no viena gala līdz otram. Tad Guntis teica:

��� Tā nevar nobeigt. Vajag pēcvārdu. Tas vienmēr tā labi izskatās.

Citi viņam piekrita.

��� Bet kā tad tas stāsts īsti sauksies? � jautāja Alka.

��� Nekādi nevaru sadomāt.

��� Es zinu � Aļkas brigāde priekos un bēdās! � ierosināja Guntis.

��� Neder. Tas jau kā pasakā mazuļiem �Mazās Dacītes prieki un bēdas�. Vajag kaut ko tādu, nu tādu� Piemēram, �46 B�, � prātoja Mai�gonis.

��� Tad jau labāk skaidri un gai�i � �46. brigāde�, � Pēteris iz�domāja.

Bet Vovka pienāca man klāt un paraustīja aiz svārkiem.

���� Krustmāt, nosauksim to stāstu vienkār�i �Mūsu sētas bērni�.

Pie tā tad arī nolēmām palikt.

��� Vai bildes tur ari būs?

��� Nē, � es teicu, � es galīgi neprotu zīmēt. Man skolā zīmē�anā bija trijnieks.

��� Tas nekas, � ieminējās Alfons. � Es parunā�u ar savu krusttēvu. Tas gan māk zīmēt! Viņam pilna istaba ar gleznām.

��� Varētu vēl uzrakstīt, kā mēs vasarā dzīvosim, � ierosināja Guntis. � Drīz sāksies brīvlaiks. Cits aizbrauks uz pionieru nometni, cits uz laukiem. Bet daļa paliks tepat. Un kur tad mūsu laiva! Visjaukākā dsīve tagad tikai sāksies.

��� Tas jau būs cits stāsts, � es teicu. � Jūs nopērciet biezu bur�tnīcu un visu labi pierakstiet � kā jūs būvēsiet laivu, mak�ķerēsiet un atpūtīsieties.

��� Tas tad būs jādara Guntim.

Guntis izņēma savu bloknotu un pierakstīja:

1.� Nopirkt burtnīcu.

2.� Rakstīt dienasgrāmatu.

��� Bet par to spļau�anu nu gan nevajadzēja rakstīt, � Maigonis vēl nevarēja rimties.

��� Bet tu ta�u spļāvi?

���� Nu lai! Bet tagad es vairs nespļauju.

���� Un par to raudā�anu arī vajadzētu noteikti izsvītrot, � lūdzās Janka. � Nodomās vēl, ka es kāds pink�ķis.

��� Man �ķiet, nekā nevajag svītrot, ja tā ir patiesība. Bez tam visi jau zina, ka tu esi kārtīgs zēns, � Guntis noteica.

��� Bet par to pārvaldnieces runci jūs gan esat izdomājusi! Viņai ta�u ir tak�elis un kaķa nemaz nav.

��� Kas par to? � es teicu. � Bērziņa jaunkundzei arī bija sunītis, un tad stāstā būtu divi suņi, bet neviena kaķa. Un man ļoti patīk kaķi.

��� Bet par to pārgājienu un �tābu viss mats matā.

��� Un pagalmu arī mēs iekārtojām un dārzu iestādījām. Ja kāds netic, lai atnāk un paskatās. Arī ar �auteni ļausim mērķī pa�aut, �ūpolēs pa�ūpoties un futbolu paspēlēt, � nobeidza Aļka.

Adjutants Tāds, kas palīdz; armijā virsnieks, kas palīdz koman�dierim.

Aleksandrs Matrosovs Deviņpadsmit gadus vecs padomju karavīrs, kas

Otrā pasaules kara laikā, cīnoties ar nacistiem un ziedojot savu dzīvību, apturēja ienaidnieka uguni no nocietinājuma �aujamlūkas, lai viņa karaspēka vienība varētu turpināt uzbrukumu.

Aritmētika Matemātikas sastāvdaļa.

Artelis Kolektīvs ra�o�anas uzņēmums Padomju Savienī�

bā, kas piederēja tā darbiniekiem un kurā galvenos jautājumus lēma darbinieku kopsapulce.

Atamans Iecelts vai ievēlēts priek�nieks kazaku karaspēkā,

arī barvedis, galvenais.

�Baltgvardi, baltie Karaspēka daļas, kas Pilsoņu kara laikā (1917�

1922) karoja ar Padomju varu un Sarkano armiju.

Biedrene, biedrs Uzrunas forma, ko kungs un kundze vietā oficiāli

lietoja Padomju Savienībā.

Brigāde Kolektīvs, kas veic kādu kopīgu darbu vai uzdevumu.

Cietais un mīkstais �i� Krievu alfabēta burti: �mīkstais i� � �h�, �cietais

i� - �bl�.

Dabene Dabas mācība vai bioloģija.

Deņikins Antons Deņikins, cariskās Krievijas armijas ģenerā�

lis, slavens baltgvardu komandieris.

Diversants Tāds, kas dara kādu kaitniecisku darbību.

Divkoms Divīzijas komandieris.

Divnieks Līdz 1992./93. mācību gadam skolās atzīmes

lika pēc 5 ballu sistēmas: 5 � teicami, 4 � labi, 3 � apmierino�i, 2 � neapmierino�i. Divnieks bija visizplatītākā nesekmīgā atzīme, izretis ļoti vāju zinā�anu gadījumos skolotāji lika arī vieninieku.

Dubiņins Tēls baltkrievu rakstnieku Ļeva Kasija un Mak�a

Poļanovska romānā �Jaunākā dēla iela�. Skat. �Jau�nākā dēla iela�.

Dzots, ambrazūra Zemē ierakts nocietinājums, no kura pa ambra-

zūrām (�aujamlūkām) ap�auda pretinieku.

Fantomass Noziedzīgs tēls fran�u rakstnieku Pjēra Suves-

tra un Marsela Alēna darbos. Laikā no 1911. līdz 1913. gadam par Fantomasa gaitām tika uzrakstīti 32 romāni. Vēlāk, uzņemti filmās, tie un kļuva loti populāri" visā pasaulē.

Fa�ists Hitleriskās Vācijas karavīra apzīmējums Otrā pa�

saules kara laikā, ari hitlerietis vai nacists.

Figūra Tēls Arkādija Gaidara grāmatā �Timurs un viņa

komanda�. Skat. �Timurs un viņa komanda�.

Gaidars, Arkādijs Krievu rakstnieks, kas 1940. gadā uzrakstīja

savulaik loti populāru grāmatu �Timurs un viņa komanda�. Skat. �Timurs un viņa komanda�.

Hitlerietis Hitleriskās Vācijas karavīra apzīmējums Otrā pa�

saules kara laikā, arī fa�ists, nacists.

īrnieku komiteja Vēlēta valde, ko mājas pārvaldī�anas vajadzībām

ievēlēja apkārtnes (mājas, vairāku māju vai kvartā�la) iedzīvotāji.

Jablo�ko Populāra, grūta krievu jūrnieku deja, ko dejo tikai

vīrie�i.

�Jaunākā dēla iela� Baltkrievu rakstnieku Ļeva Kasiļa un Mak�a Poļa�novska romāns, kura darbība risinās Otrā pasaules kara laikā. Cīnoties pret hitlerisko Vāciju, Volod- ja Dubiņins ir partizānu vienības izlūks un iet bojā atmīnē�anas operācijā. Romāns uzrakstīts pēc patiesiem notikumiem.

Kapeika Mazaka naudas mērvienība Padomju Savienība �

līdzīgi kā tagad Latvijā santīms.

Kapitālisti naudas uzkrājumu īpa�nieks; cilvēks, kuram pieder

savs bizness. �o vārdu padomju laikā lietoja nega�tīvā un nievājo�ā nozīmē. Kapitālisti bija Padomju tautas ienaidnieki.

Komisārs Viens no armijas daļas komandieriem.

Komunāru laukums Tagadējā Esplanāde, kur atrodas Raiņa pieminek�lis. Padomju laikos to sauca par Komunāru lauku�mu par godu 1919. gada cīņās kritu�ajiem 27 komu- nāriem.

Kortiks Duncis � aukstais ierocis ar 25�40 cm garu

abpusgriezīgu asmeni makstī. Parasti stiprinās pie siksnas. Padomju armijā tā bija militāra dāvana, ar kuru apliecināja īpa�u godu.

Krupeņa Tēls baltkrievu rakstnieku Ļeva Kasiļa un Mak�a

Poļanovska romānā �Jaunākā dēla iela�. Skat. �Jau�nākā dēla iela�.

Kvakins Tēls Arkādija Gaidara grāmatā �Timurs un viņa

komanda�, kas vadīja Timura komandai pretstāvo- �u bērnu grupu. Skat. �Timurs un viņa komanda�.

Ķemeri Kādreiz populāra sanatorija un atpūtas vieta Jūrmalā.

Ķīmiskais zīmulis At�ķirībā no parastā zīmuļa, ķīmiskā zīmuļa serde�nis bija izgatavots no da�ādām ķīmiskām vielām. Saslapinot ar siekalām vai kādu citu �ķīdumu, tas smērēja un ar to uzvilktās līnijas izplūda.

Lazarete Kara slimnīca.

Lielais Tēvijas kar� Otrā pasaules kara daļa no 1941. līdz 1945. gadam,

kurā pret hitlerisko Vāciju karoja un uzvarēja Padomju Savienība.

Lobziks Galvenā varoņa Vitjas suņa vārds krievu rakstnieka

Nikolaja Nosova grāmatā �Vitja Maļejevs skolā un mājās�.

Ļeņina iela Tagadējā Brīvības iela.

Maija svētki Padomju Savienībā 1. un 2. maijs bija brīvdienas un

tajās tika svinēta Darbaļau�u Starptautiskās solida�ritātes diena.

Mājas grāmata Klade, kurā namu pārvaldē tika ierakstīti visi mājas

iedzīvotāji.

Matu eļja Speciāla eļļa, ar kuru sakārtoja frizūras, līdzīgi kā

to �odien dara ar �eleju un laku.

Majors Dienesta pakāpe armijā un milicijā.

Milicija Policija Padomju Savienībā.

Mi�a Saīsinājums no zēna vārda Mihails. Tā pulkvedi

Vorobjovu sauca bērnībā.

Moskvi�s Padomju Savienībā ra�otas ma�īnas marka.

Ordeņu lentītes Cilvēki, kuriem bija pie�ķirti ordeņi un medaļas,

ikdienā tos nenēsāja. To vietā pie krūtīm viņi piesprauda ordeņa lentītes � mazus, krāsainus taisnstūrus � katrs no tiem apzīmēja savu apbalvo�jumu.

Padomju Armija Visu armijas daļu kopīgs nosaukums Padomju

Savienībā.

Padomju tirdzniecība Tā kā Padomju Savienībā visa tirdzniecība bija

valsts rokās un nebija privātu veikalu, visu tirdznie�cību sauca par padomju tirdzniecību.

Padomju vara Tika uzskatīts, ka Padomju Savienībā viss pieder

valstij, tas ir, pa�ai tautai un privātīpa�ums ne�pastāv. Par galveno varu tika uzskatītas pilsoņu ievēlētās padomes, tāpēc valsts varu sauca par pa�domju varu.

Padomju Savienības Augstākais apbalvojums Padomju Savienībā. Cilvē-

Varoņa Zelta zvaigzne kus, kuriem tā pie�ķirta, sauca par Padomju

Savienības Varoņiem.

Piecnieks Teicami � labākā atzīme piecu ballu sistēmā,

atbilst mūsdienu 9 un 10. Skat. arī divnieks.

Pilsoņu kar� Kar�, kas noritēja Krievijas teritorijā no 1917. līdz

1922. gadam. Tā laikā Sarkanā armija cīnījās pret baltgvardiem. Kara beigās gandrīz visā biju�ās cariskās Krievijas teritorijā tika nodibināta padomju vara.

Pionieris, Bērnu un pusaud�u organizācija Padomju Savienībā,

pionieru organizācija kurā uzņēma skolēnus vecumā no 10 līdz 15 ga�diem. Ne visus bērnus uzņēma pionieros, un pār�liecības dēļ ne visi bērni tajos stājās. Pionieriem bija sava forma, sarkans trijstūrains kaklauts, svei�ciens un dziesmas. Katrā klasē bija savs pionieru pulciņ�, ko veidoja posmi. Visi skolas pionieru pulciņi apvienojās pionieru vienībā, kuru vadīja sko�lotāja � pionieru vadītāja. Vasaras nometnes bie�i sauca par pionieru nometnēm.

Pionieru pils Tagadējā Valsts Prezidenta pils. Padomju laikos

tajā darbojās da�ādi bērnu pulciņi, deju kolektīvi, kori u.tml.

Pirmrindnieks Tolaik � labākais savā darbā, tāds, kur� ir pirmais.

Reproduktors Novecojis skaļruņa nosaukums, kas pildīja arī

radio funkciju. Vienkār�s radioaparāts.

Revolūcijas muzejs Tagadējais Kara muzejs. Padomju varas gados mu�zejs bija veltīts 1917. gada oktobra revolūcijai un padomju revolucionāriem notikumiem Latvijā.

�Robe�sargi, Latvie�u rakstnieka Arvīda Griguļa stāsts

divi puikas un suns� bērniem.

Rublis Naudas vienība Padomju Savienībā. Atbilst tagadē�

jam latam.

Sād�a Ciems, ciemats.

Sanitāre Ārsta un medmāsas palīdze.

Sarkanarmietis, Padomu armijas oficiālais nosaukums no 1918. līdz

Sarkanā Јrmija 1946. gadam. Par Sarkano to sauca tāpēc, ka tās

simbols bija sarkana zvaigzne un sarkanie karogi.

Sarkanā zvaigzne Padomju varas un armijas simbols.

Sarkanie partizāni Padomju Savienības partizāni.

Servjete Novecojis auduma salvetes nosaukums.

Skolas uzvalks Padomju skolā nedrīkstēja ierasties jebkādā apģēr�

bā, bet bija jāvalkā īpa�a skolēna forma � uzvalks zēniem; blūze, svārki un priek�auts meitenēm.

Spekulants Tāds, kas cen�as iedzīvoties uz citu rēķina, �eit lie�

tots arī zagļa nozīmē.

�Stūrmaņa piezīmes� Slavenas krievu lidotājas un kara varones Marinas

Raskovas romāns par saviem lidojumiem Otrā pasaules kara laikā.

Suvorovs, Aleksandrs Slavens 18. gadsimta krievu karavadonis.

�ahta, �urfs Apak�zemes eju tīkls derīgo izrakteņu ieguvei.

�Timurs un Grāmata �Timurs un viņa komanda�, ko Arkādijs

viņa komanda� Gaidars uzrakstīja 1940. gadā, stāsta par bērnu

un pusaud�u komandas izveido�anos kādā Krievi�jas pilsētiņā, tās ikdienu, darbiem un nedarbiem. Grāmatā tēlotie notikumi un vēlme līdzināties tās varoņiem radīja pla�u timurie�u kustību tā laika Padomju Savienībā.

Tintes spalvas Pirms bija izgudrotas lodī�u pildspalvas, rakstīja ar

speciālām spalvām, kuras mērcēja tintē. Da�reiz tinte nopilēja un veidojās tintes traipi.

Trijnieks Apmierino�a atzīme piecu ballu sistēmā, atbilst

mūsdienu 5 un 6. Skat. arī divnieks.

Trimo Skapītis ar lielu spoguli virs tā, kurā cilvēks var

redzēt sevi pilnā augumā.

Uzdevumu burtnīca Dienasgrāmata.

Virēja Pavāre.

Volejs Volejbols.

Zims Padomju Savienībā ra�otas ma�īnas marka, ar kuru

parasti brauca priek�nieki.

�eņa tēls Arkādija Gaidara grāmatā �Timurs un viņa

komanda�. Skat. �Timurs un viņa komanda�.

Tagad un toreiz. Da�i vardi mūsdienu tīņiem

(priek�vārds 1972. gada izdevumam)���������������.

Tagad un toreiz II (priek�vārds 2005. gada izdevumam)-

Stāsts vēl nesākas���������������������������

1.�nodala. alka domā par dzīvi������������������..

2.��nodafa. kas būs tālāk?����������������������

3.��nodaļa. lielais pārgājiens��������������������..

4.��nodala. pa�i savās telpās���������������������

5.��nodala. glu�i parastas dienas������������������.

6.��nodala. �graujo�ais� notikums�����������������.

7.�nodala. tā pagāja ziema���������������������

8.��nodala. sapņi piepildās jeb Pa�iem savs futbola laukums.

9.��nodala. nepatīkams starpgadījums jeb Viss gandrīz izjūk

10.��nodala. tomēr pa�iem savs futbola laukums��������.

Pēcvārds��������������������������������.

Paskaidrojumi�����������������������������

Zenta Ergle �Mūsu sētas bērni"

SIA .Apgāds Zelta grauds". Reģistrācijas apliecība Nr. 000331201 Biķernieku ielā 18, Rīga LV 1039. erglis@parks.lv

Izgatavots aģentūrā �Munks�, SIA �Repro Nova�, AS �McĀbols� un AS �Preses nams� Tirā�a 1500 eks.