ZENTA ĒRGLE

NO PLUTONA LĪDZ NEPTŪNAM

Ceļojuma piezīmes

.

.

Zviedru rakstnieks Olle Strandbergs Āfrikas ceļotā�jus sadala �etrās grupās.

Grupa A � tie ir slepkavas vai sportisti miesnieki, kas ir pietiekami bagāti, lai nopirktu visdārgāko me�dību atļauju lauvu, ziloņu, degunrad�u vai citu sīkāku dzīvnieku no�au�anai. �ādus �supermeņus� aplenc ve�sela gvarde algotu mednieku � miesassargu, kas at�rod medījumu, piedzen to pa �āvienam un glābj savu kungu kritiskā situācijā.

Tipu B rakstnieks nosauc par �savannas snobiem�. Tie ir vai nu amerikāņu �pleiboji�, kuri Āfrikā pēc Hemingveja receptes grib nostiprināt savu vīrie�a pres�ti�u, vai angļu lordi, kuri ar d�ina glāzes un �Big game� (lielās spēles) palīdzību vēlas aizmirst �ķir�a�nos no pēdējās sievas. Tiem var pieskaitīt ari labi situētas kritiska vecuma dāmas, kuras, salasīju�ās Hemingveju, tic, ka ikviens �baltais mednieks�, cerēdams uz papildu honorāru, ved sev līdz saliekamu divguļamu gultu.

C tipa pārstāvju � �ragmiļu� vienīgais mērķis ir nomedīt zvēru ar vislielākiem ragiem, visgarākiem ilkņiem, lai ierakstītu savu vārdu medību kluba trofeju reģistrā.

Un beidzot pēdējā � vislielākā grupa: sportisti en�tuziasti, kas iero�a vietā dod priek�roku fotoaparātam. Daudzās tūristu firmas dara visu, lai radītu viņiem attiecīgu fonu. Nairobi pat esot speciāla stikla kabīne, kur varot nofotog-afēties kopā ar behemotu.

Tā kā nevienam no mūsu padomju tūristu grupas nav iero�u, bet visiem ir fotoaparāti vai kinoaparāti, mēs ar pilnām tiesībām pieskaitām sevi pie pēdējās grupas.

Ar pirmo triju grupu pārstāvjiem mēs ieoazināmies lepnākajā Daressalamas viesnīcā �Kilimand�āro�.

Sportisti miesnieki, tērpu�ies pēc pēdēiās modes �ū�tos medību tērpos, pulcējās medību licen�u pārdo�anas punktā, apmainījās fotogrāfijām un stāstīja mednieku stāstus.

Savannas snobi par labāku atzina eksotisko bāru �Zebra� vai kādu no restorāniem. Te varēja redzēt patie�ām spilgtus tipus no visas pasaules � gan ne�nosakāma vecuma un dzimuma radījumus, gan dārg�akmeņiem apkrāvu�ās dāmas ar parūkām visās vara�vīksnes krāsās.

Bet es? Kādēļ es braucu uz Āfriku?

Tālajā bērnībā blakus manai gultai karājās sienas sega. Tajā bija attēloti d�ungļi. No palmām vijās liā�nas un ar krāsainiem zīda diegiem iz�ūtas orhidejas. Pa�ā vidū stāvēja Sarkangalvīte ar rūdītas koķetes seju un groziņu uz rokas. Groziņā bija �okolādes tā�fele un ogu maize. Starp kokiem blenza vilks, tik liels kā zilonis. Vilkam bija balti zīda zobi un zaļas stikla acis, kas tumsā mirdzēja. No tām man bija bail.

Vakaros aizmigdama es prātoju: kad izaug�u liela, aizbrauk�u uz Āfriku un pastaigā�os pa īstiem d�un�gļiem. Sī vēlē�anās uzliesmoja no Jauna ikreiz, kad manās rokās nonāca grāmatas par Āfrikas pētniekiem,

par orhideju un ziloņkaula medniekiem, par dienvidjūras salām, kur ziediem izrotāju�ās meitenes dejo pie Havajas ģitāru skaņām.

Bērnu dienu piedzīvojumu literatūru nomainīja no�pietnākas grāmatas � Gr�imeka, Hantera un citu autoru stāsti par Āfriku. Ilgas pēc dienvidu eksotikas nespēja apslāpēt pat divkār�a darba slodze un ģime�nes rūpes.

Un tādēj es sēdos lidma�īnā �IL-62� un lidoju uz Parīzi.

�Iliņ�� mūs izsēdina Lebur�ē aerodromā. Tālāk lido�sim no Orlī pievakarē. Starp abām lidostām ir Parīze un puse dienas brīva laika. Bet ko gan tādai milzu pilsētai dod da�as stundas. Firmas pārstāvis mūs iesēdrna divstāvīgos autobusos, un fran�u tūrisma ma�īna sāk da;boties. Pie katra sēdekļa austiņas un astoņi taustiņi. Fran�u, angļu, vācu, krievu, spāņu, zviedru, arābu un ķīnie�u valodās no magnetofona lentes skan stāstījums par vietām, kurām mēs braucam garām.

Brauciena ātrums un mar�ruts saskaņots uz sekundi. Bet pietiek elegantajam fran�u policistam nevietā pa�celt balto cimdoto roku, lai palaistu garām neieplānotu procesiju, kad viss sajūk. �oferis tādos gadīju�mos bez �ēlastības pavelk magnetofona lenti uz priek�u, noraujot vienam stāstījumam beigas, otram sākumu. Tas izklausās apmēram �ādi: �vietā Marijai Antuanetei nocir . . . trah, trah . . . Garmatainie bezdzimuma ra�dījumi, kurus jūs redzat Eifeļa torņa pakājē, nav� (pauze) � toreadora kupleja no Bizē �Karmenas� (braucam garām Lielajai operai).

Kā krāsainā kinolentē pazib Luvra, Eifeļa tornis,

Parīzes Dievmātes katedrāle, tik dīvaini pazīstamas

celtnes..

Pilsētas augstākajā vietā Monmartrā mums atjauj izkāpt. Lejā, izgaisdama apvār�ņa dūrņakā, ple�as milzu pilsēta. Tepat blakus slavenais Tertra laukums, pilns tūristu un atzītu un neatzītu mākslinieku. Va�sara ir lielais biznesa laiks, tādēļ katrs ierauj, ko var. Da�s specializējies tūristu siluetu izgrie�anā, cits zīmē portretus vai apkārtējo ieliņu ainavas. Nenosakāma dzimuma modernists piedāvā tikpat nenosakāma sa�tura bildes.

Kli�ī bulvāri uz brīdi pazib slavenā varietē teātra �Sarkanās dzirnavas� spārni, ta�u nepielūdzamā ma��īna jau manevrē tālāk pa �aurajām vecpilsētas ieli�ņām, kur veikaliņ� pie veikaliņa, preces logos un virs logiem, preces uz �aurajiem trotuāriem � lūdzu, pēr�ciet! Te pārdod visu � sākot ar papīra puķēm līdz zilonim, no Luija XIV stila mēbelēm līdz cilvēka mie�sai. Bet pircēju pamaz.

Ko tūrists var ieraudzīt Parīzē da�u stundu laikā? No�ēlojām, ka mums ir tikai viens acu pāris. Atstājot Parīzi, sapratām, kā jūtas izbadējies cilvēks, ja tam no bagātīgi klāta galda atļauj nogar�ot vienu vienīgu kumosu.

Esam aizkavēju�ies. Pēdējie iekāpjam �Boeing 707�. Priek�ā 12 000 kilometru tāls lidojums pāri Vidusjūrai, Ēģiptei, Somālijai, Madagaskarai uz dienvidu puslodi.

�is ir viens no tālākajiem mar�rutiem, ko organizē PSRS un ārzemju draudzības un kultūras sakaru bied�rība. Esam deviņi �laimīgie�. Bez vadītāja un PSRS un Āfrikas kultūras sakaru biedrības pārstāvja tūristu grupā vēl ir divas Maskavas pasniedzējas, ģeoloģijas zinātņu doktors, radio�urnālists un kinooperators; No Rīgas esam divas � māksliniece M. Stāraste un es.

Nakts vidū mūs pamodina. Esam nolaidu�ies D�ibutī. Samiegoju�ies tuntuļojamies ārā no siltajām segām.

Laukā mūs sagaida īsta pekle � �ķiet, kāds ugunsputējs dvestu uz mums savu kvēlo elpu. Patvērumu nedod arī lidostas uzgaidāmā telpa, kaut pie griestiem ar pilnu jaudu grie�as lieli ventilatori. Uz soliem, baltajos burnusos satinu�ies, guļ novēloju�ies pasa�ieri. Bārā uz augstajiem sēdekļiem sē� haki krāsas �ortos tērpu�ies fran�i un sūc viskiju. Mums uz aviosabiedrības rēķina atļauts izdzert glāzi kokakolas, oran�ādes vai rūgtās to�nikas. Apskatām kiosku vitrīnās izliktos eksotiskos su�venīrus un to tikpat eksotiskās cenas.

Degviela uzņemta, pasa�ieru salons iztīrīts un izdezinficēts (pret malāriju, pret dzelteno drudzi un ci�tām tropu slimībām), mūs aicina turpināt ceļu.

Kad pamostamies, saule jau uzlēkusi. Virs mums � zila bezgalība, zem mums � tikpat zils okeāns. Laip�nās fran�u stjuartes pacienā ar brokastīm un pavēsta, ka drīz nolaidīsimies Tananarives aerodromā. .

Madagaskaras sala guļ Indijas okeānā kā milzu hai�zivs, purnu pret ziemeļiem pagriezusi. Lai�oties lejā, saskatām klin�ainās kalnu virsotnes, spilgti zaļās ieplakas. Pavasaros, lietus periodā, salas upes brā�as no kalniem lejup, skalodamas līdzi auglīgo sarkano augsni. Tagad, kad ūdens izsīcis, no aug�as �ķiet, ka pa visu salu līkumotu asinskrāsas upes.

Lidma�īna apmet pla�u loku virs Malagasijas Re�publikas galvaspilsētas Antananarives. Labi redzams blīvāk apbūvētais pilsētas centrs ar da�ām augstcel�tnēm, nomalēs zaļumos grimsto�as ģimenes mājiņas. Antananarive izvietojusies uz vairāk nekā vienu kilo�metru augsta kalna plato, tādēļ klimats te samērā mērens.

Padomju cilvēki Madagaskarā ir reti viesi. Aero�droma kalpotāji mūs aplūko ar vāji slēptu interesi. Mēs darām to pa�u.

Malagasie�i ir afrikāņu un Āzijas dienvidaustrumu salu ieceļotāju pēcte�i. Ar savu īpatnējo nacionālo kul�tūru � arhitektūru, mākslu (īpa�i kokgriezumiem) � un reliģiju tā ir viena no interesantākajām pasaules tautām.

Malagasie�i, piemēram, tic, ka cilvēka miesa uz laiku nomirst, bet gars turpina dzīvot turpat ģimenes vidū. Tas vaiemiesoties, piemēram, koka skulptūrā. Te ne�viens nebrīnās, ja vīrs kopā ar miru�ās sievas miniattēlu noskatās kinofilmu vai dodas ceļojumā. Sen�u dvēseles pēc malagasie�u ticējuma iemitot arī lemuros � apaļacainos, simpātiskos puspērtiķos. Kādreiz pa�u salu dēvēja par Lemuriju.

Atkarībā no dzīves vietas un nodarbo�anās malaga�sie�i dalās vairākās etniskās grupās. Talani (tie, kas dzīvo me�ā) ir slaveni mednieki un kokgriezēji, becimisaraki (ne�ķiramo sabiedrība) audzē kafiju un va�niļu, sakalavi (tie, kas no zemienēm) ir lopkopji (viņu skaistās, slaidās sievietes kādreiz bija karota prece harēmiem), mahafali (tie, kas glabā daudz aizliegta) kop� paaud�u paaudzēm ir nomadi.

Jaunā Malagasijas Republika tikai 1960. gadā no�kratīja fran�u koloniālisma jūgu. Vēl �odien liela dā]a lauksaimniecībā izmantojamās zemes un arī dabas ba�gātību pieder ārzemju, īpa�i fran�u monopoliem. Salas progresīvie spēki prasa nacionalizēt lielākos ārzemju uzņēmumus un likvidēt kara bāzes. Notiek nemieri, kas prasīju�i arī cilvēku upurus. To dē] mums nācās mainīt ceļojuma mar�rutu, un Madagaskarā esam tikai ca urb raucot.

Līdz mūsu ceļamērķim � Reinjonas salai � jālido 680 kilometru virs Indijas okeāna.

Krietnu brīdi zem mums redzams tikai ūdens klaj�. Tad pamanām no ziemeļiem uz dienvidiem izstieptu

Inm�u punktiņu virkni � Maskarena arhipelāgu. Nol.ii�oties zemāk, redzam trīs lielākās salas � ReinJonu, Maurīciju un Rodrigesu � un bez tām vēl vai�rākus simtus sīku saliņu. To kopējā platība ir 4500 kvadrātkilometru, iedzīvotāju � ap 1300 000 (1972). No eiropie�iem pirmais te 1507. gada ieradies portugāļu jūrasbraucējs Pedro Maskarens.

Pēc politiskās piederības Reinjona ir Francijas aiz�jūras departaments, bet Kargadosas-Karahosas arhipelāgs, Maurīcijas, Rodrigesas, Agalēnas salas, kā arī Zārku, Burvību, Slepkavu, Sirēnu un citas vairāk nekā 200 sīkas saliņas veido Maurīcijas valsti, kas ietilpst Britu nāciju savienībā.

Pagāju�os gadu simteņos ne viens vien burinieks lika sadragāts uz �o salu koraļļu rifiem. Tie, kam pa�laimējās izglābties, dzīvoja kā robinsoni, pārtikdami no kokosriekstiem, ziv7 m un bruņurupu�iem, līdz viņus pamanīja kādjs garāmbrauco�s kuģis. Bet reizēm ga�dījās arī, ka nepamanīja.

Neapdzīvotās saliņas bija iecienīju�i Indijas okeāna pirāti. Viņi uzbruka kuģiem, kas veda no Indijas uz Eiropu pasakainas bagātības. Vēl tagad Maurīcijā un Reinjonā var dzirdēt nostāstus par apslēptiem dār�gumiem.

1730. gada 17. jūlijā Sendenī (Reinjonā) pakāra par Negausi iesaukto pirātu Olivjē de Basēru. Pēdējā brīdī pirms nāves viņ� ļau�u pūlī iesvieda karti. �Atrodiet, ja varat!� � tie bija viņa pēdējie vārdi. Karte ir sa�glabājusies, bet līdz pat mūsu dienām nevienam nav laimējies to at�ifrēt un atrast Negau�a apslēptās man�tas.

Vienā no Sei�elu salām � Maē � apglabāts pirāts Guduls. Uz viņa kapa akmenī iekalts: �Seit guļ Dans

Fransuā Guduls, biju�ais korsāru kapteinis. Dzimis 1765. gada 15. jūnijā. Miris 1835. gada 10. janvārī.� Vietējie vēl tagad apgalvo, ka korsārs visu bagātību apracis savā kapa vietā. Neviens tomēr neuzdro�ino�ties traucēt vecā pirāta mieru.

Stīvensona �Bagātību salas� romantika ir dzīva vēl mūsdienās. Salu iedzīvotāji piekrastes smiltīs un okeāna izskalotajās klin�u alās atrod gan zelta monē�tas, gan pasakaini skaistas senlaiku rotas lietas. Ta�u ar saviem atradumiem viņi skaļi nelielās, bet ar uzti�camu jūrnieku vai arābu tirgotāju palīdzību tos izde�vīgi pārdod bagātiem tūristiem.

Daudz bīstamāki par pagātnes laupītājiem ir mūs�dienu pirāti, kuru rīcībā ir vismodernākie kaujas iero�i. Maskarēna salas kopā ar britu teritorijām Indijas okeānā � Sei�elu un Cagosas salu arhipelāgiem � veido it kā tiltu, kas savieno ar naftu, alvu, kau�uku un citām izejvielām bagātās Āfrikas, Persijas lī�a un Dienvidaustrumu Āzijas valstis. Anglija un ASV uz �īm mazajām saliņām izveido militāro bāzu sistēmu. Nelielajā klin�u atolā pa�ā Indijas okeāna centrā 10 km platajā un 25 km garajā Diego Garsijas salā ceļ mo�dernu ASV jūras un gaisa karaspēka bāzi.Tā varēs uzņemt gan reaktīvās lidma�īnas, gan ar �Polaris� tipa raķetēm bruņotus lidma�īnu bāzes kuģus un atom-i zemūdenes. Bāzes būvdarbus, kas izmaksās apmēram 30 miljonus dolāru, cer pabeigt 1976. gadā.

Sis fakts radījis pamatotu sa�utumu visās Indijas okeāna baseina valstīs, jo 1971. gada decembrī ar ANO Ģenerālās Asamblejas rezolūciju Indijas okeānu < pasludināja par miera zonu. Indijas, �rilankas, Malagasijas Republikas, Malaizijas, Indonēzijas un citu ' zemju valdības izteiku�as protestu pret �ādu ASV un Anglijas pretlikumīgu militāro darbību.

Indijas okeāns te bagāts ar vērtīgiem minerāliem un zivīm. �īs piekrastes valstīm pagaidām trūkst tehnisku iespēju visas bagātības apgūt. Tās dibināti baidās, ka Anglijas un ASV militārajai ekspansijai sekos saim�nieciskā ekspansija un sāksies gan zemes dzīļu, gan zivju resursu izlaupī�ana.

NO PLUTONA LĪDZ NEPTŪNAM

Reinjonie�i ir pārliecināti, ka dievs, pirms viņ� ra�dīja pasauli, izveidojis nelielu maketu � viņu 2500 kvadrātkilometru lielo saliņu. Virs 3000 metriem augsti, stāvi kalni, ūdenskritumi, kas sākas kilometru aug�stumā, vulkāns, kura krāterī kā milzu katlā vārās tūksto�gadīga magma, īsti d�ungļi, dzidri zilas lagū�nas � visi �ie salas brīnumi redzami spilgtās krāsās iespiestajos tūrisma prospektos. �Apmeklējiet Reinjonu, Indijas okeāna pērli!� Mūsu gidi, �armantā Lizete un viņas vīrs Zans Pjērs, ir gatavi pierādīt, ka tie nav tikai tuk�i vārdi.

Lizete pēc profesijas ir mākslas vēsturniece, viņas vīrs � ķirurgs. Abi parīzie�i. Zanam Pjēram pēc augst�skolas beig�anas bija jāizvēlas � vai nu dienēt ar�mijā, vai nostrādāt divus gadus kādā no Francijas aizjūras departamentiem.

� Celties, gulties, paldies, tas nav manā gaumē! � Zans Pjērs smejas. Tad jau labāk Reinjonā. Tagad viņi abi kļuvu�i par īstiem s�las patriotiem un pieliek visas pūles, lai tā patiktu arī mums. Un viņiem tas pilnā mērā izdodas.

Reinjonu �ķērso divdesmit pirmā dienvidu paralēle. Sala atrodas 680 kilometrus uz austrumiem no Madagaskaras. Reinjonā mēs ieradāmies jūlijā � pa�ā auk�stākajāziemas mēnesī. Dienās temperatūra sasniedza 30 �C virs nulles, bet vakaros nācās pameklēt siltāku apģērba gabalu. Bija sausuma periods. Upes atklāja izsusēju�as, akmeņainas gultnes. Viskarstākajā mē�nesī � janvārī � diennakts vidējā temperatūra ir plus 26 �C. No novembra līdz aprīlim ilgst lietus periods. Upes tad putodamas un klin�u bluķus līdzi raudamas brā�as no kalniem ielejās.

Vulkāniskas izcelsmes sala sastāv no diviem aug�stiem kalnu masīviem, kurus savieno plato un apjo� 10 līdz 12 kilometrus plats piekrastes līdzenums. Aug�sne � sarkanā zeme � te ļoti auglīga. Klimats atļauj ievākt vairākas ra�as gadā. Piekrastes līdzenumus un lēzenākās kalnu nogāzes aizņem cukurniedru plantāci�jas. Augstāk kalnos ple�as pla�i tējas krūmu un ēte�risko eļļu augu (ģerāniju, vetiveriju u. c.) stādījumi, kas galvenokārt apgādā smar�u rūpniecību. Salazas aizā audzē hinīna kokus.

Portugāli, kas 16. gadsimta sākumā pirmie izkāpa salā, te neapmetās uz dzīvi.

Reinjonas vēsture sākās 1665. gadā, kad Madagaskaras gubernators izsūtīja vairākus kuģus ar fran�u nemierniekiem, politiskajiem ieslodzītajiem un vieglas uzvedības sievietēm uz neapdzīvoto Burboņu salu (tā toreiz sauca Reinjonu). Auglīgā zeme un dāsnais kli�mats ļāva cauru gadu bez pūlēm izaudzēt dienvidu augjus. Salā bija pārpilnam jūras bruņurupu�u un drontu � labsirdīgu putnu, kas neprata ne lidot, ne knābt.

Grūtas dienas sākās, kad �ie dzīvnieki bija apēsti. Tropiskais klimats eiropie�us nerosināja uz darbu. Fran�u gubernators Leburdēns jautājumu atrisināja pavisam vienkār�i � viņ� no tuvējās Madagaskaras un Āfrikas ieveda vergus. Tie strādāja savu kungu

plantācijās, bet biju�ie Luija XIV pavalstnieki apmetās augstāk kalnos, kur klimats mērenāks. Viņu pēcnācē�jus, kas saglabāju�i Luija XIV laika valodu un pa�ra�as, salā var 'sastapt vēl tagad. Kreoli � eiropie�u un āfrikāņu pēcte�i � tos dēvē par �mazajiem bal�tajiem�.

Pēc verdzības atcel�anas strādniekus vervēja no Ķīļ nas un Indijas. Ienācēji pamazām zaudēja savu na�cionālo valodu un para�as, tādēļ reinjonie�i ir nevis īpa�a nācija, bet da�ādu tautību sajaukums.

Napoleona karu laikā Maskarēna salas, arī Burboņu salu, okupēja Anglija. Pēc Vīnes līguma sala atkal .; kļuva par Francijas īpa�umu. Kop� �ī laika saglabājies tās nosaukums �Rēunion�, kas fran�u valodā nozīmē �atkalapvieno�ana�.

1738. gadā par salas galvaspilsētu izbūvēja Sendenī. ; Sevi�ķi strauji pilsēta izauga pagāju�ā gadsimtā Na-J poleona III valdī�anas laikā, kad veidojās vietējā bur��uāzija.

Sendenī ir tīra, zaļumos slīgsto�a divstāvu pilsētiņa ! salas ziemeļos, okeāna krastā. Apmaldīties te nav j iespējams � ielas vai nu kāpj kalnā, vai stiepjas ; paralēli okeānam. Lejā, piekrastē, dzīvo strādnieki. J Mazie vienstāva namiņi cie�i piespiedu�ies cits pie ; cita. Gaiss mitrs, sasmacis, jo vējam nav kur ieskriej ties. Augstāk pakalnos pakāpu�ās ierēdņu un tirgotāju vienstāva un divstāvu mājas ar puķu dārziņiem priek�ā. Vēl augstāk, kur pū� spirdzino�ais okeāna vēj�, palmu, banānu, oran�o, ro�aino un sarkano bugenviliju krūmu biezokņos ieslēpu�ās lepnās bagāt�nieku villas.

Mēs esam pirmā padomju tūristu grupa salā. Var�būt tādēļ mums parāda lielu godu � novieto pa�ā kalna galā visaristokrātiskākajā rajonā, tik aristokrā�

tiskā, ka mēs pa visu uzturē�anās laiku savus kaimi�ņus pat neredzējām, izņemot kādu vācu aitas sugas suni, kas pret Margaritu Stārasti un mani juta ne�slēptas simpātijas un pavadīja mūs pastaigās pa kal�niem.

Salā nav dabisku ostu. Pordegalē osta, kas atrodas 10 km no Sendenī, ir mākslīgi veidota. Te regulāri iegrie�as kuģi, kas dodas no Āfrikas uz Āziju vai Austrāliju. Pordegalē ir viens no lielākajiem Reinjonas proletariāta centriem.

� Reinjonā ir Indijas okeāna Atēnas, � saka Li�zete, kad mēs stāvam pie Zaķa Delīla pieminekļa. Dzej�nieks te dzimis 1738. gadā, mācījies Parīzē, daudz tul�kojis no senajām valodām, strādājis par pasniedzēju Francijas koled�ā. Viņa pirmais lielākais oriģinālda bs �Dā:zi� (1782. g.) savā laikā ieguvis lielu popularitāti. Savus uzskatus par literatūru un mākslu dzejnieks iz�teicis poēmā �Iztēle�.

Reinjonā bērnību pavadījis arī fran�u sīkbur�uāzijas rakstnieks Zor�s Diamēls (1884. g.). Pēc profesijas viņ� ir ārsts. Pirmajā pasaules karā pārdzīvotais iero�sina viņu rakstīt vairākus prozas darbus. Stāsts �Ci�vilizācija� 1918. gadā iegūst Gonkūru prēmiju. Starp abiem kariem rakstnieks strādā pie diviem pla�iem romānu cikliem � �Salavēna dzīve un piedzīvojumi� un �Paskjē ģimenes hronika� �, kur parāda kapitā�listiskās sabiedrības kultūras krīzi, bet nezina, kā no tās izkļūt. Pēc otrā pasaules kara Diamēls sarakstījis vairākus romānus, eseju krājumus, memuārus, ceļo�juma piezīmes.

No greznās, palmām apstādītās promenādes okeāna krastā sākas Sendenī galvenā � Viktorijas iela. Te atrodas Ģenerālais sekretariāts, prefektūra, pilsētas valde un citas administratīvās ēkas.

Mar�ala Leklēra iela ir tirdzniecības maģistrāle. Cik bagātnieku rajoni ir klusi un vientulīgi, tik te ir trok��ņaini. Spilgtu krāsu drēbēs tērpu�ies tum�sejainie dienvidnieki skaļi tirgojas, automa�īnas, cauri ļau�u pūlim spraukdamās, signalizē. Uz �aurajiem trotuāriem izliktās preces pa�as it kā dodas pretim pircējam. Ce�nas? Lūdzu: televizors � 65 000 Reinjonas franku, kur-" pes (lētākās) � 2000 franku, plāna grāmatiņa �-j 650 franku, kokvilnas drāna � 400 franku metrā. (5 Reinjonas franki = 1 Francijas frankam.) Strād�nieks mēnesī nopelna no 25 līdz 30 tūksto�iem franku.

Rūpniecības preces ieved no metropoles, tāpēc tās ļ vismaz divas reizes dārgākas nekā Francijā. Viena tūrista uztur s un viesnīca, piemēram, izmaksā 1000 ; Reinjonas franku diennaktī.

Visas tūristu firmas parasti cen�as parādīt savas zemes skaistākās vietas, stāstīt tikai par pozitīvām j parādībām. Gide Lizete �ai ziņā nav izņēmums. Mums izsniedz rūpīgi pa stundām izplānotu dienas sadalī�jumu un, gods godam, to arī izpilda.

Ar ko lepojas reinjonie�i? Pirmām kārtām ar sa�viem slavenajiem tautie�iem un skaistajiem salas ūdenskritumiem. Tie uzņemti k-āsainās fotokartītēs, tū�risma prospektos; ikviena filatēlista sapnis ir iegūt i pastmarku sēriju ar Reinjonas ūdenskritumu attēliem.

Ceļi te labā stāvoklī. Simts kilometru ātrums stundā i skaitās normāls. Lizete pati sē� pie ma�īnas stūres. Sākumā nesaprotam, kā viņa spēj ar tādu ātrumu līkumot pa kalnu ceļiem un vēl runāt ar mums. Asākos , pagriezienos kļūst pat baigi, bet Lizete tikai smejas. Strauji nobremzējusi pie stāvas klin�u sienas, viņa j aicina mūs izkāpt.

Esam kalnu valstībā. No visām pusēm mūs apņem smailas kalnu virsotnes, kas kā pīķi duras spilgti zila�jās bezmākoņu debesīs. Tālumā virsotnes kļūst aizvien gaisīgākas, līdz pazūd apvār�ņa zilgmē. Pie kājām milzīga, kilometru dziļa piltuve � izdzisu�a vulkāna krāteris. Tā stāvās sienas apaugu�as ar sulīgi zaļu Iropu me�u � palmām, milzīgām papardēm, brīvdabas vīnogulājiem, liānām, kas saviju�ās necaurejamā bie�zoknī. Vietām atsedzas vertikālas, kailas klintis. Pa tām, brī�iem pazuzdami skatienam, brī�iem atkal pa�rādīdamies, baltas putas �ļākdami, lejup traucas ne�skaitāmi ūdenskritumi. Tie atgādina midzo�us pave�dienus. Pa�reiz, sausuma periodā, ūdens masas nav tik varenas kā janvārī � lietus laikā. -

Ar tro�u dzelzceļu un liftu nobraucam 716 metrus dziļi krāterī. Te nesen pabeigta lielākā Reinjonas spēk�stacija, kas apgādā ar enerģiju pusi salas (maksimālā jauda 18 000 kilovatu). Stacija iekalta klintīs, un ūdeni tai pievada pa caurulēm no citā krāterī izbūvētas ūdenskrātuves. Reinjonie�i ļoti lepojas ar �o moderno spēkstaciju, ko kopīgi projektēju�i un cēlu�i fran�u, itāļu un rietumvācu speciālisti.

Nākamajā rītā esam aug�ā līdz ar saules lēktu. �o�dien redzēsim pa�u lielāko salas �atrakciju� � vulkānu Lafurnēzu.

Lizete steidzina � ap pusdienas laiku vulkāns mē�dzot ietīties mākoņos.

Katrovas plakankalne, aktīvu vulkānu rajons, atro�das salas dienvidos un aizņem ap 500 kvadrātkilometru lielu platību.

Neskaitāmus serpentīnus mezdams, cels ved kalnos. Lejā paliek cukurniedru un hinīna koku plantācijas, ģerāniju audzētavas. Pie mums iecienīto istabas puķi ar īpatnējo aromātu te audzē veseliem laukiem. No auga lapām iegūst visā pasaulē pazīstamo ģerāniju eļļu. Kalnu nogāzēs mū�zaļie tropu augi. Sevi�ķi skais�

tas ir kokveida papardes � relikti augi, kas saglabā�ju�ies no paleozoja ēras tikai nedaudzās zemeslodes vietās. To slaidie stumbri paceļas vairāku metru aug�stumā virs krūmu un staipekņu biezokņa. Gai�i zaļie plūksnotie lapu vainagi kā smalki me�ģīņu vēdekli dreb, it kā tos vēdinātu neredzamas rokas.

Pirms 300 miljoniem gadu mit-ajās zemienēs tropis�kajā tveicē līdz pat mūsu zemeslodes ziemeļiem un dienvidpola apkārtnē auga milzīgo kokveida papar�u, me�i. Blakus tiem slējās 30 metrus garas kosas un staipekņu koki, kam bija kolonnām līdzīgi stumbri bez zariem. Mūsu ziemeļu me�a papardes un sīkie staipekņi ir �o gigantu pēcte�i.

Ceļmalās savvaļas piparu krūmi spīdina spilgti sar�kanus ogu ķekarus.

Līdz ar reljefu mainās augu valsts. Līdz 1400 metru augstumam lapu koki mijas ar mū�zaļajiem kokiem, augstāk kāpj tikai tamarinda koki, virs 2000 metriem tos nomaina dienvidus puslodes skuju koki � priede ar mīkstām, garām skujām kā ciedrai un kriptomērijas. Virsotnēs sīkstiem sakņu pirkstiem akmeņainajā zemē turas vir�u krūmi, sūnas un ķērpji. ,

Ejam pāri izdzisu�am krāterim. Tā malā vējā lokās apdegu�u koku zari. Sastingusī lava saulē atmirdz vio�letos, zilos, brūnganos un sārtos toņos.

2366 metru augstajā Lafurnēza krāterī kā milzu katlā burbuļo izkausēta magmas masa. No da�iem zemāka�jiem krāteriem �ad tad izplūst lava un pa stāvo nogāzi slīd lejā, izdedzinot visu dzīvo un aizsprostojot gal�veno ceļu, kas ved apkārt salai.

Sāk pūst dzestrs vēj�, dzīdams pa priek�u pelēkus mākoņu vālus. Krāteris piepildās ar miglu kā zupas katls ar kūpo�iem tvaikiem.

.. Pie Plutona esam paciemoju�ies, tagad dosimies

|r|;i pie Neptūna! � Lizete smejas.

I'a ceļam jāapskata Rampartas ieleja. Galva reibst, knd skatāmies 1000 metru dziļumā, kur tikko sared/ama plūst �aurā, līkumotā Rampartas upe.

Mākoņi kā dzinējsuņi seko mums pa pēdām � sāk �Ijai sīks lietutiņ�. Cilpu cilpas metot, braucam lejā.

Pēc stundas jau esam okeāna piekrastē. Zila debess, /.lls ūdens, siltā dienvidu saule, palmas. Neptūns mūs Haņem labvēlīgi.

Vietējie iedzīvotāji ar izbrīnu noraugās uz savādnie�kiem, kas peldas ziemā. Bet mēs jūtamies kā siltā vannā � ūdens temperatūra 26 grādi. Ūdens tik sāļ�, ka var nekustīgi gulēt viļņos uz muguras un �ūpoties lui �ūpolēs. Baltajās piekrastes smiltīs vētra izskalojusi apbrīnojami daudzveidīgus koraļļus, jūras e�us un zvaigznēs. Suvenīri par velti. Skaistākos un lielākos glieme�vākus vietējie zēni jau salasīju�i un nu piedāvā mums par krietnu naudu. Sākas kaulē�anās, kas te pieder pie labā toņa. Nokaulēju�i par puscenu, esam lepni; tikai vēlāk uzzinām, ka esam divtik pārmak�sāju�i.

Reinjonai ir arī sava kūrvieta Silao ar minerālūde�ņiem, kas ārstējot visas kaites, pat sirdssāpes nelai�mīgas mīlestības dēļ. Mūsējie kautrējas teikt, ka ir ne�laimīgi iemīlēju�ies, tāpēc �o brīnumspēku praksē ne�pārbauda.

Ceļ� uz kūrvietu ved pa ļoti skaistu apkārtni. Nolai�denie, kokiem apaugu�ie kalni vietām atgādina Krimu, stāvās klin�u nogāzes, pa kurām putodami un �alkdami gā�as lejup ūdenskritumi, � Kaukāzu, bet vietām ar savu skarbumu un varenību � Tjan�anu.

Kur reljefs mazliet līdzenāks, zemnieki iestādīju�i banānus, kukurūzu, manioku, tabaku. Pie nabadzīga�jām būdiņām aug mango koki tāpat kā mūsu lauku sētās liepas vai vītoli. Pa mango koka zariem uz aug�u vijas vaniļa. Augsne te ļoti auglīga, tāpēc izmantota katra zemes pēda.

Mūsu kinooperators uzfilmē kādu lauku ciematiņu. Tūlīt mūs apstāj melnacaini bērni un piedāvā no sizala pītas cepurītes. Trūcīgajām daudzbērnu ģimenēm grūti savilkt galus kopā, tādēļ mazuļi jau no agras bērnības zina naudas vērtību. Kad mēģinām �os mazos tirgotā�jus nofotografēt, viņi pajūk uz visām pusēm un aizklāj sejas � bailes no fotoaparāta ir lielākas nekā vēlē�a�nās ko nopelnīt.

Silao kūrvieta paslēpusies ielejā starp augstiem kal�niem kā siltā azotē. Karstajā vasaras periodā te sa�brauc salas bagātnieki, jo 2000 metru augstumā gaiss ir patīkami vēss. Pa�reiz ir ziema, tāpēc lepnais resto�rāns, kur pusdienojām, pustuk�s.

Kūrvieta izbūvēta pēdējos gados. Ultramodernas vil�las te slīgst skaistos dārzos, bet ir arī no�ēlojamas būdiņas. Apstādījumos zied �mūsu� puķes � rozes, neļķes, narcises, lefkojas, pat pieticīgās asteres, kliņģerītes un margrietiņas.

Virs kūrvietas kā milzīgs sargtornis paceļas salas varenākā virsotne � 3069 metrus augstais Pitondenē�s (Sniega cepure). Klin�u smaile aptinusi gaisīgi baltu mākoņu lakatiņu, kas vējā plivinās un maina apveidu. Sniegs, kas da�as dienas gadā klājot kalna virsotni, ātri izkustot, un reinjonie�iem pat grūti iedo�māties, kā tas var būt, kad visu zemi, kokus un ēkas klāj bieza sniega kārta.

� Jūs nu gan esat ļoti laimīgi, � kāds pusaudzis prāto. � Tik daudz saldējuma par velti.

Gide Lizete cen�as no visas sirds. Viņa aptur ma�īnu, lai mūsu kinooperators varētu filmēt, bet pārējie � fotografēt skaistākos dabas skatus. Viņa min mums skaitļus par ierēdņu un plantatoru izpeļņu, rāda to greznās mājas. Pavir�ākam tūristam �ķistu, ka Rein�jonā ir gandrīz vai paradīze zemes virsū.

Pavisam citādu ainu mums parāda Reinjonas Komu�nistiskās partijas laikraksta �Temoignage� (�Aplieci�nājums�) korespondenti. Viņu apciemojums, kaut gan tas Lizetes darba plānā nav paredzēts, mūs ļoti ieprie�cina.

Reinjonai juridiski it kā būtu līdzīgas tiesības ar metropoli, bet īstenībā Francija pret savu aizjūras de�partamentu izturas kā pret nabaga radinieku. Salas ekonomika ir pilnīgi atkarīga no jēlcukura iepirkuma cenām, kuras nosaka lielie monopoli. Jau pagāju�ajā gadsimtā Reinjonu sāka pārvērst par vienkultūras � cukurniedru � zemi. Sīkie un vidējie zemnieki nespēja izturēt lielo zemes īpa�nieku konkurenci un bankrotēja. Sevi�ķi daudz fran�u un angļu kapitāla cukurniedru plantāciju modernizē�anā ieguldīts pēdējos gados, tā vēl vairāk palielinot salas ekonomisko atkarību no ār�zemju monopoliem. Francijas varas iestādes gandrīz par tre�o daļu pazemināju�as Reinjonas jēlcukura iepirk�anas cenas. No tā cie� galvenokārt sīkie zem�nieki un strādnieki.

Komunistu un citu salas progresīvo spēku centieni attīstīt industrializāciju un citas lauksaimniecības no�zares atduras pret metropoles un pa�māju lielo planta�toru pretestību.

Agrāk no trim salas deputātiem Francijas parlamentā divi bija komunisti un Reinjonu dēvēja par �sarkano salu�. Tas nepatika valdo�ajai kliķei. Sākot ar 1956. gadu, vēlē�anas falsificē un komunisti vienu deputātu zaudēju�i.

�urnālists Lorāns Ver�ē man raksta:

�Vēl pirms 125 gadiem te pastāvēja verdzība, un pat pēc tās atcel�anas verdzības gars ir saglabājies. Strādnieks joprojām ir sava saimnieka vergs. Beztie�sība sevi�ķi smagi izpau�as cukurniedru plantācijās. Varētu uzrakstīt veselu romānu par nabago ļau�u dzīvi Reinjonā.

Pat vispārīgās vēlē�anu tiesības, kas pie�ķirtas dar�baļaudīm, viņi nevar brīvi izmantot. Ikvienas vēlē�anas ir krāp�ana ar administrācijas atbalstu. Saimnieku uz�pirkti bandīti uzbrūk ļaudīm. Uzpērk visnabadzīgāko balsis, vilto vēlētāju sarakstus utt. Strādnieki pat savās arodbiedrībās nevar ievēlēt par priek�sēdētājiem tos, kurus viņi gribētu. Tomēr cīņa visu laiku pastiprinās. Reinjonas Komunistiskajai partijai ir ļoti liela ietekme arodbiedrībās. Ar savu cīņu komunisti 1971. gada vēlē��anās uzvarēja trijās municipalitātēs un arī pārējās ieguva daudz balsu.�

Municipalitātēs, kuru priek�galā ir komunisti, no�tiek pirmie mēģinājumi lauksaimniecības kooperācijā. Mēs iegriezāmies vidēji lielā kooperatīvā, kurā ir 560 biedru. Galvenā lauksaimniecības kultūra � cukur�niedres. Kooperatīvam pieder arī vaniļas rūpnīca.

Kādreiz mazajai Reinjonas salai vaniļas ra�o�anā piederēja pirmā vieta pasaulē.

Vaniļa ir liānveida augs, kas pieder pie orhideju dzimtas. Tās apstrāde prasa daudz darba. Sākumā va�niļas standziņas, kas atgādina mūsu zaļo pupiņu pāk�stis, nesmar�o. Tās uz brīdi jāiemērc karstā ūdenī, jākarsē krāsnī, pēc tam katru dienu uz vilnas segām noteiktu laiku jātur saulē un ēnā. Un tā veselu mēnesi. Tikai pēc tam vaniļa iegūst tai raksturīgo tum�o krāsu un smar�u. Tagad mums saprotams, kāpēc tā ir tik dārga.

Nelielā �ķūnī, ko lepni dēvē par rūpnīcu, desmit strādnieces noskaita noteiktu skaitu vaniļas standziņu un rūpīgi iesaiņo tās celofānā.

Pazīstamu parfimērijas firmu vajadzībām salā audzēja ģerānijas, vetiverijas, ilangilangu, kuru aromā�tiskās eļļas izmantoja smar�ām. Tagad dabiskās smar��vielas aizstāj ar sintētiskām vielām. Sīkie zemnieki � smar�augu audzētāji � izput un pievienojas jau tā lielajai bezdarbnieku saimei, bet viņu zeme nokļūst lielo plantatoru īpa�umā.

Viena no salas eksportprecēm ir rums.

Restorāna �Kolbērs� bārā atrodas plakāts: �Vidējais mū�a garums tiem, kas dzer ūdeni, � 57 gadi, tiem, kas dzer rumu, � 70 gadi�.

� Vajadzētu �o dzīvības eliksīru pamēģināt, � sprie� vīrie�i, bet mums neveicas. Pasaules slaveno Reinjonas rumu dabūjām nogar�ot tikai pāris rei�u. Esam ieradu�ies mazliet par agru. Pēc cukurniedru no�vāk�anas visā salā paslepus gatavojot pa�darināto rumu. Joko, ka mazāk izturīgiem to pat nevajagot dzert, pietiekot saelpoties �dzīvības ūdens� tvaikiem pilno gaisu, lai skanētu ģitāras un temperamentīgie kreoli virpuļotu dejā.

Salā no 400 000 iedzīvotājiem 35 000 ir bezdarbnieki. Lai izkļūtu no ekonomiskajām grūtībām, ir tikai viens vienīgs ceļ� � autonomija. Par to tad pa�reiz arī cīnās Reinjonas komunisti, un viņus atbalsta vairums iedzī�votāju. Vārds �autonomija� bija uzrakstīts uz klintīm, uz tiltu margām, uz namu sienām. Cīņa nav viegla. Komunistiskās partijas laikraksts aizliegts vairāk nekā 50 reizes. RKP CK ģenerālsekretāram b. Polam Ver�ēsam da�kārt bijis jāslēpjas, lai izbēgtu no cietumsoda.

Mūsu stāstījumu par Padomju Latvijas ekonomikas un kultūras uzplaukumu draudzīgajā padomju tautu saimē revinjonie�i noklausās ar lielu interesi.

Kaut arī Reinjonu un mūsu zemi �ķir lieli attālumi, mūs saista draudzības saites. Viens no komunistu laik�raksta redaktoriem pirms da�iem gadiem bijis Latvijā un uzrakstījis par mūsu republiku pla�u apskatu. 1972. gada sākumā sakarā ar PSRS 50. gadadienu avīzē �Apliecinājums� publicēta rakstu sērija par vi�sām padomju republikām.

Lorāns Ver�ē raksta, ka trīs biedri 1972 gada rudenī atvaļinājuma laikā apmeklēju�i Maskavu un Ļeņingradu. Viens no viņiem, mūrnieks, ilggadīgs partijas un arodbiedrības biedrs, bijis arī Krimā. Atgriezies viņ� sajūsmināts stāstījis par brālīgo uzņem�anu, par to, ka pie mums nav �ķiru un rasisma. Visi strādnieki, kuriem viņ� to teicis, klausīju�ies kā apburti.

Laikā, kad uzturējāmies salā, notika Komunistiskās partijas III kongress. Diem�ēl biedri nedrīkstēja mūs uz to ielūgt, jo skaidrs, ka prefekts būtu liedzis atjauju, tāpat kā viņ� aizliedza reinjonie�iem apmeklēt padomju pētniecības kuģi �Vitjaz�, kas īsi pirms mums bija piestājis Pordegalē ostā.

Tā, lūk, zem Reinjonas saulainajām debesīm mīt gan bagātie, gan nabagie. Braukādami krustām �ķērsām pa salu un apbrīnodami tās eksotisko dabu, mēs ne vien�mēr spējām ieraudzīt tās rūgto īstenību.

Rit pēdējie mūsu ciemo�anās brī�i Reinjonas salā. Sē�am ēnainajā dārzā Ģenerālā sekretariāta ēkas priek�ā. Netālu no mums, muguru pret kokospalmu at�spiedis, pusdieno kāds vietējais, lau� no apaļa plāceņa pa kumosam un piedzer ūdeni.

� Iznāktu labs uzņēmums, �� māksliniece Stāraste prāto. � Tikai mazliet par tālu.

II kā uzminējis musu domas, vīrietis pienāk mums klāt.

������� Rus? � viņ� jautā. � Vive Lenin! � viņ� pie�bilst un rāda uz savas rokas delnu. Mēs sākumā nesa�pratām, ko viņ� vēlas. Izrādās, viņ� grib, lai mēs viņam paspie�am roku.

������� Tovari�, � viņ� rāda uz sevi un priecīgi pa�smaida.

�is vienkār�ais strādnieks ar sarkano kreklu ir pēdē�jais, kas man palicis atmiņā no Reinjonas.

Abām salām ir kopēja atra�anās vieta un klimats. No Maurīcijas augstākajām virsotnēm skaidrā laikā var redzēt 230 kilometru attālās Reinjonas kalnu smai�les. Bet, kā jau tas palaikam mēdz būt ar māsām, abas salas ir ļoti da�ādas. Maurīcijā nav tik krā�ņas dabas, tik augstu kalnu un dziļu aizu kā Reinjonā. �ķiet, ka negantās vētras, kas no janvāra līdz martam nereti pat ar 220 m/sek ātrumu brā�as pāri salai, nodeldēju�as kalnu virsotnes, atstādamas tikai ļoti dekoratīvi izro�botas bazalta klintis, kuru augstums nepārsniedz 800 metrus. Arī vulkāni sen norimu�i.

Toties Maurīcijā ir krietni vairāk ļoti. auglīgas lauk�saimniecībā izmantojamas zemes.

Salas platība � 1865 kvadrātkilometri, iedzīvotāju skaits � 850 000 (1972. g.). Maurīciju dēvē par Ap�vienotām Nācijām miniatūrā � 68 procenti iedzīvotāju ir indie�i, 28 procenti � kreoli un eiropie�i, pārējie � ķīnie�i, afrikāņi, malagasie�i.

Kādreiz Maurīcija, tāpat kā Reinjonā, bija nevienam nezināma sala Indijas okeānā, kur bezrūpīgi valdīja labdabīgais putns dronts jeb mīlināmā vārdā � dodo. Pēc izskata tas atgādina retām spalvām klātu zoss lieluma balodi, kas neprata ne lidot, ne knābt, ne citādi sevi aizstāvēt. Holandie�iem, kuri pēc portugāļiem sa�grāba salu, sīkstā putna gaļa sākumā diez kā negar��oja, turpretim izbadēju�ies pirāti, kas laiku pa laikam patvērās Maurīcijas lī�os, nebija tik izlutināti. Kolo�nizatori ieveda cūkas, kaķus un suņus, no kuģiem salā nokļuva arī �urkas. �ie dzīvnieki izēda drontu olas, iznīcināja mazuļus. Pēdējos dzīvos drontus nepieejamos salas d�ungļos vēl manīja 17. gadu simteņa beigās.

Tā cilvēku alkatības un neapdomības dēļ tika iznīci�nāts vēl viens putnu sugas pārstāvis, tāpat kā tas no�tika ar leģendārajiem Madagaskaras epiornisiem � vis�lielākajiem putniem, kādi jebkad dzīvoju�i zemes virsū � vai arī ar Jaunzēlandes strausveidīgajiem moa.

Tagad dronts pieder pie Maurīcijas eksotikas. Tā attēls redzams valsts ģerbonī. Portluī muzejā rāda putna skeletu. Pasaulē vienīgo dronta olu kā milzīgu retumu glabā Dienvidāfrikas Republikas iedzīvotāja mis Ratimera (ja vien viņa to nav par krietnu summu pārdevusi). Putna vārdā nosaukti salas cukurniedru plantatoru un bagāto rantjē klubi, kur vienkār�am mir�stīgam ieeja aizliegta. Tūristiem pārdod no ziloņkaula, koka, glieme�vākiem izgrieztus dodo.

Vairāk par jebkuru dodo holandie�u kolonizatorus in�teresēja Maurīcijas vērtīgie cēlkoki, īpa�i melnkoks. Tos izcirta bez �ēlastības un par dārgu naudu pārdeva Eiropā.

No 16. līdz 18. gadsimtam Maurīcija sala bija pietu�ras vieta kuģiem, kas kursēja starp Eiropu un Indiju. Fran�u Austrumindijas sabiedrība ieguva koncesiju uz �o salu, izbūvēja Portluī ostu, kā arī da�ādus nocieti�nājumus piekrastes mazāk aizsargātajās vietās. Sevi�ķi iespaidīgs ir Adelaidas forts, kur� paceļas stāva kalna galā un no kura paveras pla�s skats uz Portluī, zilo In�dijas okeānu un smaragdzaļo salas augu valsti.

Fran�i pirmie salā sāka audzēt cukurniedres. Par strādniekiem, tāpat kā Reinjonā, izmantoja Mozambikā un Madagaskarā nopirktos vergus, bet pēc verdzības atcel�anas � Indijā un Ķīnā savervētos strādniekus.

1810. gadā pie Maurīcijas krastiem notika jūras kauja, kurā uzvarēja Napoleona flote. Pēc Napoleona kri�anas 1814. gadā saskaņā ar Parīzes līgumu sala kļuva par Anglijas koloniju.

Kop� 1968. gada 12. marta Maurīcija ir patstāvīga valsts, kas ietilpst Britu nāciju sadraudzībā. Valsts galva ir Anglijas karaliene, uz salas to pārstāv ģene�rālgubernators. Augstākais likumdo�anas orgāns ir vienpalātas asambleja ar 70 deputātiem. Izpildvara pieder ministru padomei.

Valstī ir vairākas politiskās partijas. Katra no tām aizstāv kāda grupējuma intereses. Pēdējā laikā ļoti po�pulāra kļuvusi �Maurīcijas cīnītāju kustība�, kas pie�prasa lielo uzņēmumu nacionalizāciju, rūpniecības at�tīstī�anu un citus progresīvus pārkārtojumus.

Oficiālā valsts valoda Maurīcijā ir angļu valoda, bet labais tonis diktē runāt franciski. Tre�ā galvenā va�loda � kreolu valoda � patiesībā ir vietējais fran�u dialekts, kas papildināts ar indie�u, ķīnie�u, angļu un citu valodu vārdiem.

Maurīcijā mēs jutāmies �kā mājās�. Aiz loga ierasti pak�ķina lietutiņ� (par laimi, galvenokārt naktīs). Vis�apkārt jutām draudzību un viesmīlību.

Aerodromā mūs ar ziediem sagaidīja mūsu sūtniecī�bas darbinieki un Maurīcijas � PSRS draudzības bied�rības pārstāvji. Viņu pulkā draudzības biedrības telpās pavadījām patīkamu vakaru.

� Visi, kas �eit sapulcēju�ies, ir kādreizējo vergu dēli un meitas, � iepazīstoties sacīja biedrības priek��sēdētājs Bakrī kungs, kas ir ari Maurīcijas arodbied�rību prezidents.

Vairāki biedri ir studēju�i Maskavā, Odesā un Ļeņingradā un prot krievu valodu, bet lielais vairums pa�domju cilvēkus redz pirmoreiz.

Draudzības biedrības priek�galā atrodas izpildkomi�teja ar 17 locekļiem. Nelielajā biedrības namiņā ik die�nas apgrozās daudz ļau�u � gan aktīvisti, gan arī visi tie, kas interesējas par Padomju Savienību. Viņu rīcībā ir paprāva bibliotēka un lasītava. Vairākas reizes mē�nesī rāda mūsu filmas, kas Maurīcijā ir ļoti populāras.

Biedrības sekretārs ārsts Divenraiks beidzis medicī�nas fakultāti Maskavā un strādā par terapeitu. Viņa dzīvesbiedre Nora, kādreizējā maskaviete, visiem, kas vēlas, biedrības telpās māca krievu valodu.

Biedrība ir izstrādājusi pla�u programmu, kā salas iedzīvotājus iepazīstināt ar sociālismu, ar Padomju Sa�vienību. Paredzēts atvērt �etras Maurīcijas � PSRS draudzības biedrības filiāles provincē, lai arī lauku ļaudis iepazīstinātu ar mūsu valsts sasniegumiem.

� Ceļ� uz draudzību ir gar�, tam ir daudz pagrie�zienu, un grūti palīdzēt vietējiem atrast pareizo vir�zienu, � saka Bakrī kungs.

No Maurīcijas biedriem mēs uzzinājām daudz tāda, par ko vēlāk mūsu fran�u gide neminēja ne vārda.

Kaut gan Maurīcija skaitās patstāvīga valsts, fak�tiski tā ir atkarīga no bagātajām kapitālistiskajām val�stīm, galvenokārt no Anglijas, uz kurieni eksportē 90 procentus jēlcukura. Angli salu izmanto arī par svarīgāko stratēģisko bāzi Indijas okeānā. Amerikāņi te ierīkoju�i kosmiskās pētniecības centru. Japāņi iz�manto salas galvaspilsētu Portluī savai zivju rūpnie�cībai � zvejo ārpus Maurīcijas teritoriālajiem ūdeņiem, bet lomus pārstrādā pilsētā. Maurīcijai pa�reiz nav ne pieredzes, ne līdzekļu, lai izveidotu savu zivju rūpnie�cību.

Angļu un fran�u -kapitālistiem un akciju sabiedrībām pieder 60 procenti zemes, kā arī visas cukura pirmap�strādes rūpnīcas.

Cukurniedres ir salas iedzīvotāju svētība un reizē arī posts. Jēlcukurs sastāda 95 procentus eksporta. Ja orkāni izposta sējumus vai arī ja jēlcukura cenas pa�saules ti gū krītas, valstī sākas trūkums.

Sala ir pārapdzīvota (460 cilvēku uz kvadrātkilo�metra), tāpēc arī darbaspēks lēts. Vīrie�i caurmērā sa�ņem 240 Maurīcijas rupiju mēnesī, sievietes � 180 rupiju mēnesī. Maurīcijas rūpija atbilst vienam angļu �iliņam, tātad 15 kapeikām mūsu naudā.

14 procenti jeb 50 000 darba spējīgo cilvēku ir bez darba.

Lai izkļūtu no monokultūras �ņaugiem, valstī pēdē�jos gados sāk audzēt arī tēju, tabaku, banānus, manioku. Atvērtas arī vairākas nelielas fabrikas, kas ra�o vīrie�u virskreklus, parūkas, cigaretes, metāla logus un durvis. Sievietes �veices pulksteņu rūpniecībai slīpē mākslīgos rubīnus.

Pats galvenais, pēc kā maurīcie�iem jācen�as, ir izglītība. Tiesa, valstī ir bezmaksas pamatskolas no 5 līdz 12 gadu veciem bērniem, bet nabadzības dēļ visi tās nevar apmeklēt. Turklāt trūkst ari skolotāju. Mēs redzējām pavisam mazus bērnus strādājam tīrumos. Doktors Bakrī gan savā valstī, gan no Apvienoto Nā�ciju Organizācijas tribīnes cīnās par to, lai visā pa�saulē aizliegtu nodarbināt bērnus, kas jaunāki par 15 gadiem.

Piecgadīgo koled�u, kur jāmaksā mācību nauda, ap�meklē galvenokārt turīgo vecāku bērni. Nesen izveidotajā universitātē pa�reiz darbojas tikai da�as fakultātes.

Reinjona

Reinjonas ūdenskritumi

Silao kūrorts

Mākoņi tepat līdzās

Vulkāna pakājē

Mauricija

Mangrova koks

Ra�ena ģimene

Tanzanija

Bagamojas baobabs

Daressalama

Daressalamas kontrasti

Bagamojas piekraste

Top jauna māja

Tirgus

Ļoti trūkst ārstu, in�enieru, agronomu. Visā valsti 1972. gadā bija tikai 4 zobārsti.

Gandrīz puse iedzīvotāju (44 procenti) ir analfabēti.

��� Sievietes ir mūsu dzīves rota, � mazliet jokojot atbild Bakrī kungs uz mūsu jautājumu par sievie�u stāvokli salā.

Vēlāk sarunā noskaidrojas, ka Maurīcijā sievie�u analfabētu ir daudz vai āk nekā vīrie�u analfabētu. Vi�ņas ir arī politiski nelīdztiesīgas un par savu darbu saņem daudz mazāku algu. Izglītotākās sievietes gan brauc uz laukiem, organizē tur analfabētisma likvidē��anas kursus, lasa lekcijas par sabiedriskiem un ele�mentārākajiem sanitārijas un higiēnas jautājumiem, bet tas vēl ir daudz par maz.

No �etrām mūsu grupas sievietēm divas bija profeso�res, viena māksliniece, viena arhitekte, visas ar aug�stāko izglītību. Maurīcietes nemaz neslēpa, ka viņas apskau� mūsu sievietes par to stāvokli, kādu mēs ieņe�mam Padomju valstī.

��� Būtu labi, ja uz Maurīciju atbrauktu ciemā vairāk padomju sievie�u � sportistes, aktrises, zinātnieces, ārstes � un pastāstītu mūsu sievietēm par savu darbu, � savus vēlējumus izteic krā�ņā sari tērpta indiete ar garām, melnām bizēm un sarkanu aplīti pierē.

��� Mēs zinām, ka padomju cilvēki ir mūsu d'augi. Tādēļ mēs jūs uzņemam savā valsti kā mījus ciemiņus un novēlam patīkamu ceļojumu, � savu uzrunu no�beidz Bakrī kungs.

Mūsu delegācijas vadītājs pateicas par labajiem no�vēlējumiem un nodod sveicienus no PSRS � Āfrikas draudzības biedrības, kurā ir vairāk nekā 10 000 biedru. Ciema kukulim esam atvedu�i lielu kaudzi krā�ņi ilus�trētu albumu un grāmatu par mūsu zemi. Tālajā Mau�rīcijā tagad ir arī giāmatas par Latviju, sarīkojumos skan mūsu tautas dziesmas un Raimonda Paula estrā�des mūzika. Daudzi no klāteso�ajiem Latvijas un Rīgas vārdu dzirdēja pirmo reizi un albumus apskatīja ar lielu interesi, īpa�i sniegotās ziemas ainavas.

Lielākais Maurīcijas skaistums ir tās pasakainā jūr�mala. Sudrabainas smiltis tikpat tīras kā mūsu jūr�malā. Zilgani zaļganajās lagūnās spoguļojas palmas. Brūni jaunie�i ar ūdensslēpēm slidinās pa okeānu. Ērti izlocītos plastmasas atpūtas krēslos zviln tie, kam nau�das maks atjauj �o komfortu. Restorāni piedāvā ēdie�nus angļu, fran�u un vietējā gaumē. Koted�u tipa vies�nīcas mājiņās, kas eksotikas dēļ apjumtas ar niedrēm vai palmu lapām, ir visas iespējamās ērtības, arī vanna un kondicionētājs gaiss. Tikai viesu pamaz.

Maurīcija, tāpat kā Reinjona, atrodas sānis no popu�lārajiem pasaules tūrisma mar�rutiem. Bet tūrisms dod valūtu, kas tik ļoti nepiecie�ama jaunajai Maurīcijas valstij. Tādēļ skaistākajās salas vietās asfaltē ce|us, ce] viesnīcas. Tā kā eksotika pa�reiz ir modē, nav �aubu, ka arī mar�ruts Madagaskara � Reinjona � Maurīcija kļūs populārs. Par to jau tagad rūpējas vis�varenā reklāma � daudzkrāsainie prospekti, plakāti, prese un radio.

Eksotiskā augu valsts koncentrēta Pampelmausas bo�tāniskajā dārzā. Dīķī starp milzīgām paplātēm līdzīgām lapām zied ro�ainas un violetas ūdenslilijas. Spilgtas zivtiņas ar spurām kā gaisīgiem kaprona lakatiņiem piepeld pie krasta un gaida no apmeklētājiem kādu gar�dumu. Saulītē sildās bruņurupu�u saime. Senāk salā bija loti daudz �o lielo, neveiklo rāpuļu. Diem�ēl tiem bija loti garda gaļa un olas �

Cits dīķis no vienas vietas noklāts ar maigi ro�ai�najiem lotosu ziediem. No lotosa zirņu lieluma grau�diem vietējie gatavo gardu saldo ēdienu.

Dīķa malā savus 4 metrus garos lapu vēdekļus lzslē> ju�as ravenālas. To iedobumos uzkrājas sula un lietus ūdens, kas labi dzesē slāpes, tāpēc �os kokus mēdz saukt arī par ceļotāju kokiem. Lapas vietējie iedzīvotāji izmanto jumtu seg�anai, bet apaļos augļus ar asajiem galiem � �ķidrumu uzglabā�anai.

Milzīgo mango koku biezajai lapotnei cauri nespēj izlauzties pat spilgtā dienvidu saule. Brīdi apsē�amies atpūsties uz �emurainajām saknēm, kas izpletu�ās uz visām pusēm kā mezglaini pirksti. Mango koki pa�reiz zied ar lieliem pūkainiem ziediem.

Nekad nevarējām iedomāties, ka pasaulē ir tik daudz da�ādu palmu � ar gludiem vai zvīņainiem, slaidiem vai zemiem un resniem stumbriem, kas atgādina pude�les, palmas ar lieliem vai maziem lapu vēdekļiem. Te ir arī krūmveida palmas, kāpelējo�ās palmas, minipalmas � Slavenā talispota palma zied tikai vienu reizi simts gados un pēc tam aiziet bojā.

Eļļas palmās pa�laik nogatavoju�ies tum�zili ogu ķekari.

Slaidās kokospalmas ar lapu pu�ķi un riekstu �emu�riem pa�ā aug�ā te aug veseliem me�iem vai arī sastā�dītas gar ceļiem kā pie mums liepas vai o�i. No kokos�riekstiem iegūto eļļu izmanto margarīna ra�o�anā un parfimērijas rūpniecībā. Nenogatavoju�os riekstos ir bālgans barojo�s �ķidrums, kas lieliski dzesē slāpes.

Riekstu �aulas izmanto trauku, pogu, da�ādu suvenīru izgatavo�anai. Ar palmu lapām jumj jumtus, kas nelai� cauri ūdeni un pasargā no svelmes. No jaunu kokospalmu sulas raudzē palmu vīnu.

Kokospalmas ra�o apmēram 60 gadus. Pēc tam tās nocērt un koksni izmanto saimniecībā.

Pampelmauses botānisko dārzu sāka izveidot guber�nators Maē de Laburdonē, kas te uzcēla savu dzīvo�

jamo māju. Citi gubernatori augu kolekcijas papildi�nāja. Tagad �is botāniskais dārzs ir viens no ievē. ojamākajiem dienvidu puslodē. Mums, ziemeļniekiem, ro�das iespaids, ka visa sala ir burvīga eksotisku augu izstāde.

Savāda izjūta ir mangrovju (mū�zaļu kokaugu) birzī. No visām pusēm tevi apņem gaisa saknes, kas kustas un plivinās vējā. �ķiet, ka esam nokļuvu�i apburtā pa�saku valstī un koki ar saviem stiprajiem sakņu pirk�stiem mūs satvers un vairs nelaidīs vaļā.

Mangroves aug ar saknēm tie�i sāļajā okeāna ūdenī; veselas birzis ir salas austrumu piekrastē, bet atsevi�ķi koki sastopami arī salas vidienā.

Eiforbijas, kuras pie mums līdzīgi kaktusiem audzē mazos podiņos, te ir augstas un kuplas. Apcirptas un blīvi saaugu�as, tās veido necaurejamus dzīv�ogus. Kandelabra eiforbijas savus augstos zaru �uburus kā sve�turus slien pret zilajām debesīm.

Pampelmauses pilsētiņas apkārtnē dzīvo daudz in�die�u, arī daba te atgādina Indiju. Ciematiem ļoti krā�ņi nosaukumi � Skaistā Roze, Ro�ainais Oleandrs, Zeltītais Pūdeiis.

Apstājamies pie nelielas upes. Tā tek cauri palmu, banānkoku, liānu biezoknim. Indietes, ar visiem sari sabridu�as ūdenī, mazgā veļu. Pliki bērneļi plun�ājas un sajūsmā skaļi spiedz. Mūsu kinooperators visu �o raibo, dzīvespriecīgo ainu ar zaļo upi, spilgtu toņu audumos tērptajām sievietēm, glītajiem, melnacainajiem, saulē iedegu�iem bērniem uzņem kinolentē, bet mēs pārējie � krāsainos diapozitīvos. Jaunās meitenes smejas un labprāt mums pozē, bet kādai vecākai sievie�tei mūsu aparāti nepatīk un viņa savā valodā ņemas rāties.

PortluT ar 140 000 iedzīvotājiem ir lielākā un vecākā salas pilsēta. Ostas krastmalā stāv tās dibinātāja fran�u gubernatora Laburdonē bronzas statuja. Kļuvis par visu apkārtējo salu pārvaldnieku, Laburdonē 1735. gadā apmetās Maurīcijas ziemeļos, kur bija labi aizsargāta dabiska osta. Jaundibināto pilsētu viņ� no�sauca sava valdnieka Francijas karaļa Luija XIV vārdā. No �ejienes fran�u fregates brauca uz Indiju, lai uzb.uktu angļu īpa�umiem. Te piekrāva kuģus, kas devās uz Franciju ar kokvilnu, cukuru, kafiju un indigo. No indigo lapām ieguva zilu krāsvielu, kas neizbalēja pat svelmainajā dienvidu saulē.

Portluī ir dīvains vecās un jaunās arhitektūras sa�jaukums. Iepretim krā�ņai 18. gadsimta fran�u baroka stila katoļu baznīcai paceļas modernais Domes nams. Virs baltās, klasiskām kolonnām rotātās valdības mīt�nes, biju�ās gubernatora pils, tagad plīvo neatkarīgās Maurīcijas sarkani zili dzelteni zaļais karogs. Tomēr gide neaizmirsa piebilst, ka �ajā mājā kādreiz apmetu��ies Viņa Augstība Anglijas karalis D�ord�s V un ka�raliene Mērija, 1927. gadā � Jorkas hercogs ar dzīves�biedri (vēlāk D�ord�s VI un Elizabete), bet 1956. ga�dā � Viņas Augstība princese Margareta.

Senlaicīgā Adelaides forta pakājē paceļas moderns daudzstāvu namu kvartāls ar skaistiem apstādījumiem, sporta laukumiem, bērnu rotaļu vietām. Da�u minū�u gājiena attālumā atrodas ķīnie�u kvartāls ar blīvi cits pie cita sabūvētiem namiņiem, kur gandrīz katrā ir vei�kaliņ� vai darbnīca.

Ieejam kādā bodītē. No�ķind durvju zvaniņ�. Pus�krēsla. Smar�o tā kā pēc vīraka, tā kā pēc santalkoka. No aizmugures iznāk ķīnietis un, daudzkārt klanīda�mies, lauzītā fran�u valodā jautā, ar ko var pakalpot. Nekāda gara runā�ana mums neiznāk � tirgotājs neprot angļu valodu, mēs � fran�u. Apskatāmfes. U� viena plaukta sarindoti ķīnie�u gardumi � zemē pūdē�tas olas, haizivs spuras, kaut kāds izkaltis jūras bries�monis ar lielu, asiem zobiem pilnu muti, ka bail paska�tīties, kur nu vēl ēst. Ziloņkaula Buda ar apaļu vēderu draudzīgi sē� blakus kaut kādiem mūslaiku plastmasas dzīvniekiem. Te ir Honkongā pītas rokassomas (arī no plastmasas, neilona kreklu kaudze (karstā klimata dēļ tā te ir neejo�a prece), skaisti iz�ūtas, maziņas mājas tupelītes, porcelāna trauki.

Pamanām no dabiskiem perlamutra gabaliņiem sa�vērtas krelles un rokassprādzi. Mums tās iepatīkas, un sākas kaulē�anās. Ķīnietis ar pirkstiem rāda 20 rūpijas, mēs piecas. Kaulējamies sīksti, par katru rūpiju. Pārde�vējam ir stiprāki nervi, vienojamies par 15 rūpijām.

Ielūkojamies nelielā ķīnie�u restorāniņā. Telpa ma�ziņa, tikai nedaudz galdiņu. Pie griestiem bambuka būrītī sisina circeņi. Mums piedāvā bezdelīgu ligzdu zupu, rāda uz_ būrī�os iesprostotiem putniem, atnes to�veri ar dzīvām �ūskām, to visu pavārs mūsu acu priek�ā ir ar mieru izcept, izsutināt, izvārīt. Klusi ieslīd kāds pavisam izkaltis ķīnietis, zemu paklanās un pazūd aiz aizkara, kas veidots no bambuka gabaliņiem ar apaļām krāsainām bumbiņām. Tur, izrādās, atrodas nelegāla opija smēķētava. Restorāna īpa�nieks steidz mūs ātrāk izvadīt pa durvīm ārā.

Pirms daudziem gadiem no Ķīnas ievestie strādnieki sāka precēties ar vietējām sievietēm. Kad tas kļuvis zi�nāms viņu dzimtenē, tika izdota stingra pavēle aizliegt �ādas laulības No Ķīnas atveda veselu kuģi ar jaunām meitenēm. Tagad ķīnie�u kvartālā dzivo tikai ķīnie�i.

Iegrie�amies nākamajā ielā un, �ķiet, atrodamies In�dijā. Veikalos mūs sagaida krā�ņos sari tērptas indie�tes ar sarkaniem apļiem uz pierēm. Vitrīnās ļoti skaisti sudraba izstrādājumi � paplātes, krūzes, medaljoni, rokas sprādzes. Lai cik liela būtu mūsu kaulē�anās prasme, tos mums nenopirkt. Bet papriecāties var, tas neko nemaksā.

Indijas sudraba gredzenu ar sīkiem zvārgulī�iem un ziloņkaula kakla rotu tomēr nopērkam.

� Lai tas jums nes laimi! � pārdevēja atvadoties novēl.

Salīdzinājumā ar Reinjonu Maurīcijā cenas gan pār�tikas produktiem, gan sevi�ķi rūpniecības precēm ir krietni zemākās, bet arī trūkums te lielāks un pirktspēja zemāka.

Kādā veikaliņā mums par negaidīti augstu cenu pie�dāvā vecu, nodzeltēju�u aploksni ar pastmarku, uz ku�ras attēlota Anglijas karalienes Viktorijas galva. Pār�devējam neveicas, starp mums nav neviena filatēlista.

Vēlāk gide mums paskaidro, ka Maurīcija lepojas ar vienu no visdārgākajām pastmarkām pasaulē. Tas bijis tā.

1847. gadā gubernators rīkojis viesības. Viņa sieva gribējusi palepoties, piesūtot viesiem ielūgumus pa pastu. Bet tobrīd Maurīcijā vēl nav bijis pastmarku. Tad pulksteņmeistars Bernards, kas bijis labs zīmētājs un gravieris, pēc angļu marku parauga izgatavojis viena pennija un divpenniju markas ar uzrakstu �Mau�rīcijas pasts�.

Patvaļīgā rīcība drīz vien atklāta, un pastmarkas iz�ņemtas no apg-ozības. Līdz mūsu dienām saglabājies ne vairāk kā ducis �ādu marku. Kaislīgie filatēlisti par vienu marku maksājot pat 10000 angļu mā'dņu. Tā ir krietna summa. Pastmarku viltotāji Portluī un citas pilsētās protot diezgan veiksmīgi izgatavot gan aplok�snes no nodzeltēju�a papīra, gan pa�as_ pastmarkas. Gadoties, ka tūristi vai lētticīgi kolekcionāri uzķeroties.

Rūdītie kolekcionāri gan vispirms ar ūdeni pārbaudot krāsu izturību.

Maurīcijas sala ir biezi apdzīvota. 20 kilometrus ga�rajā ceļā no Portl'uī līdz Kjūrpaipei, kur atrodas mūsu viesnīca, jāizbrauc cauri piecām nelielām pilsētām. Rei�zēm grūti pateikt, kur viena sākas, kur otra beidzas. Katrai pilsētiņai savs raksturs. Tā Katrbornē ir medicī�nas centrs, Bobasenā � skolas, Roshilā � izpriecu vietas. .

Da�viet �aurā, asfaltētā �oseja kā upe izvijas cauri nebeidzamiem cukurniedru laukiem. Pūkainie pu�ķi niedru galos lokās vējā. Iebrienam kādā cukurniedru biezoknī un neatrodam ceļu atpakaļ. Niedres, cita pret citu bezdamās, noslēpumaini �ab. �ķiet, ka ejam pa aizaugu�u ezeru.

Pie stāvas kalnu nogāzes gide liek apturēt autobusu. Sudrabainas �ļakatas �ķiezdams, pa �auru aizu uz jūru brā�as Tamarinas ūdenskritums.

Ceļ� sāk vīties aug�up pa stāvu izdzisu�a vulkāna nogāzi. Vulkāns sen norimis. Tā 100 metru dziļais un apmēram 70 metru platais krāteris pieaudzis necaur�ejamiem brik�ņiem. Pa�ā dibenā kā zaļa acs spīd ne�liels ezeriņ�. No virsotnes redzama vai puse salas. Lejā viļņojas cukurniedru lauki. Pret debesīm savas asās, robotās smailes slien Rempartas kalni.

Vulkāna dienvidus sānam pieglaudu�ies jauka pilsē�tiņa ar komisku vārdu � Kjūrpaipe (Cure Pipe � tīri pīpi). Stāsta, ka angļu karavīri, salu pārstaigādami, te atpūtu�ies un tīrīju�i savas pīpes. No tā tad arī pil�sēta dabūjusi savu ērmoto vā: du.

Gide apgalvo, ka skaidrā laikā no vulkāna virsotnes varot saskatīt pat Reinjonas kalnu smailes. Mums ne�veicas. No dienvidiem, zibeņus �audīdams un nikni rūk�dams, �urp brā�as melns negaisa mākonis. Kamēr no�braucam lejā un sasniedzam savu �Park Hotel�, pār mums nolīst īsta tropiska lietus gāze. Bet nepagūstam ne paēst pusdienas, kad tā jau pārgājusi. Viesnīcas pla�ais dārzs vizuļot vizuļo saules staros. Zeme kūp. Nepaiet ne pusstunda, kad viss ir atkal sauss.

Slinkākiem tūristiem nemaz nav jāpūlas b aukāt pa salu � dienvidus d�ungļu romantika ir tepat uz vietas. Dārzu �ķērso miniupīte ar vairākiem miniūdenskritumiem. Tās krastos izple�as īsti minid�ungļi ar palmām, kokveida papardēm, banānu krūmiem, magnolijām, oleandriem. Kokos ķērc papagaiļi un makaki (īpa�i pēr�tiķi), pāri celiņam manīgi pārskrien mangusts (cibetkaķu dzimtas pā stāvis). Maurīcijā �ūsku tikpat kā nav, tāpēc mangusti mainīju�i savu ēdienu karti. Gadās, ka parkā ieklīstot arī kāds no 60 000 Maurīcijas brie�u. Tos te, ļoti saudzē, un medību atļaujas maksā milzu naudu.

Entomologam Maurīcija ir īsta paradīze � salā dzīvo ap 2000 kukaiņu sugu. Krāsaini tauriņi lido no zieda uz ziedu � se�as sugas atrodamas tikai �ajā salā. Gar istabu sienām klusi �abinās geko (labdabīgas ķirzaciņas). Ar savu garo, lipīgo mēli tās izķer malārijas odus un citus slimību iznēsātājus insektus.

Kjūrpaipe ir vienstāva pilsēta. Dienvidnieciskās sav�rupmājas aizslēpu�ās aiz kupliem, necaurejamiem bam�buka un eiforbiju dzīv�ogiem. Krietnu daļu no 52 000 iedzīvotājiem var redzēt galvenokārt pilsētas centrā � tirdzniecības kvartālos, iestādēs. No Karaliskās kole�d�as izsKrien zili baltās formās tērpti skolēni. Lainrgi, ka tiku�i brīvībā, viņi izklīst pa pilsētas ielām. AngļU ierēdņus un biznesmeņus var pazīt pa gabalu pēc viņu korektā apģērba, īpatnējā portfeļa un obligātā lietus�sarga uz elkoņa.

Jemperamentīgajiem kreoliem Iela ir tikpat kā māja � te viņi cits citam izkrata sirdi, smejas, dzied, trink�ķina ģitāru.

Kjūrpaipe ir krietni mazāka nekā Portluī, tāpēc te nav stingri no�ķirtu kvartālu katrai tautībai. Indie�u un ķīnie�u, kreolu un afrikāņu veikaliņi, darbnīcas, res�torāni, kas reizē ir arī viņu mājokļi, draudzīgi mijas cits ar citu.

Gandrīz vai par astoto pasaules brīnumu tūrisma prospektos izreklamēta �amarelas krāsainā zeme. Mūsu ģeoloģijas zinātņu doktors un kinooperators, to uzzi�nāju�i, iedegas trakā ziņkārē un tikmēr neliekas mierā, kamēr Maurīcijas � PSRS draudzības biedrības sekre�tārs apsola savu ma�īnu un �oferi.

Un tā nu mēs trijatā pēdējā rītā pa lielu lietu brau�cam uz salas dienvidiem. Pie galamērķa ceļam priek�ā �ķērskoks, un sargs pieprasa rūpijas.

��� No money, � kinooperators saka, parādīdams uz saviem aparātiem, � cinema, progresive, � un, izkāpis no automa�īnas, pats paceļ �ķērskoku.

�� All right, � sargs pasmejas.

Kā krāsaini kukuļi cits citam blakus kalna nogāzē guļ violeti, zilgani, sarkani, brūngani, iedzelteni, zaļ�gani zemes pauguri. Toņi gan nav tik spilgti kā rek�lāmu prospektā, tomēr skats ir neparasts. Paņemam sauju sarkano smil�u, uzmetam uz zaļganajām smiltīm. Sarkanā krāsa kā hameleonam mūsu acu priek�ā izzūd un kļūst zaļa.

Ģeologs paber� zemi pirkstos, uzliek uz mēles un paziņo: � Parastā māla augsne ar da�ādu minerālu piejaukumu. No ģeoloģijas viedokļa � nekas sevi�ķs.

Bet to, kāpēc katrs paugurs savā krāsā, arī zinātnieks nevar izskaidrot.

Atceļā kāda kalna virsotnē apstājamies, neparasta skata saviļņoti. Pla�ā ielejā zem mums ir neskarti d�ungļi. Savus platos lapu vēdekļus ple� ravenālas. Brīvdabas vīnogulāji un orhidejas vijas aug�up pa koku stumbriem, apak�ā saaugu�i kaut kādi dzelk�ņaini krūmi. Atbalstījusies uz pretējo kalnu virsotnēm, pari ielejai krāsainu tiltu pārmetu�i varavīksne. Man �is skats saglabāsies diapozitīvā, bet mūsu kinooperatora filma to parādīs daudziem tūksto�iem skatītāju.

�� Tāda bija visa mūsu sala pirms da�iem gadsim�tiem, kad kolonizatori to vēl nebija paspēju�i izlau�pīt, � mūsu �oferis paskaidro. � Tagad te ir rezervāts.

Nofilmējam arī cukurniedru novācējus. Ra�a padevu�sies varena � divu vīru augstumā. Ar zibenīgu me�etes vēzienu vīri cērt niedri pēc niedres un nogulda zemē. Piebrauc smagā ma�īna un ra�u aizved uz tu�vāko cukura pirmapstrādes rūpnīcu.

Uzcienājam strādniekus ar padomju cigaretēm. Vīri sanāk bariņā, ievelk dūmu, slavē. Viņi pirmo reizi smēķē mūsu cigaretes un pirmo reizi runā ar padumju cilvēkiem.

�oferis, kas prot krievu un kreolu valodas, tulko.

��� Vai var labi nopelnīt? � mēs jautājam.

��� Bada gra�us, 9 rūpijas (1,35 rubļu) dienā, ja strādā no saules līdz saulei. Bet tas ir sezonas darbs.

��� Un pēc tam?

��� Reizēm gadās pastrādāt pie ceļu būves vai ak�meņu novāk�anas no laukiem.

Mājās visiem lielas ģimenes � 8 līdz 10 bērnu. Jā, zem zilajām dienvidu debesīm nav nekāda vieglā dzīve.

Zemes Maurīcijā maz, bet iedzīvotāju daudz. Okeāna piekrastē mēs redzējām nelielus apūdeņotu lauku kvad�rātiņus. Te vietējie atsālo augsni, lai varētu izveidot trumus. Turpretim kalnu piekājēs lauki ļoti akmeņaini.

Akmeņus novāc visprimitīvākajā veidā � ar rokām � un kārtīgi sakrauj milzīgās piramīdveida kaudzēs. Mēs garāmbraukdami sākumā domājām, ka tie ir īpatnēji kapu pieminekļi.

Sē�am Austrumāfrikas aviācijas sabiedrības lidma��īnā. Vēl īedzami Maurīcijas robotie krasti un ko aļļu rifi, pie kuriem baltās putu vērpetēs �ķīst okeāna viļņi. Tad paveras zils ūdens klajums, tikpat bezgalīgs kā debesis virs mums.

Laipni smaidīdama, salonā ienāk melnādaina stjuarte dzeltenā minikleitiņā ar mazu leopardādas cepurīti cirtotajos matos. Viņa mūs apmāca, kā avārijas gadījumā lietot glāb�anas vestes un skābekļa aparātu. Indijas okeāns ir pilns ar haizivīm, kuras to vien gaida, lai vakariņās uzkostu kādu pasa�ieri, kas lido uz Tanzāniju. Sīs cerības būs veltas, ja mēs sevi aplaistīsim ar īpa�u �ķidrumu, kas atrodas, lūk, tajā vestes kabatiņā pa kreisi. Ja nav iznācis paēst (tas gan nez vai maz iespējams, jo mums tūliņ pasniegs vakariņas), �ajās tūbiņās ir kalorijām un vitamīniem bagāts ēdiens. Ja kāds to visu līdz galam nebūtu sapratis, vestes labajā kabatā var atrast ūdensdro�i iesaiņotu papildu instruk�ciju fran�u un angļu valodās, bez tam vēl lampiņu.

Pēc sātīgām vakariņām ikvienam normālam cilvēkam uznāk snaudiens.

� Gā�os tie�i uz galvas okeānā un ar �ausmām at�ceros, ka stjuarte aizmirsusi pateikt pa�u galveno � kā glāb�anas vesti piepūst.

� Nolai�amies Daressalamas aerodromā, � man virs galvas no skaļruņa atskan stjuartes balss. � No�vēlam interesantu ceļojumu un laimīgu atgrie�anos mājās!

Braucam uz Tanzānijas galvaspilsētu Daressalamu. Abās ceļa pusēs tumsā mirgo uguntiņas. Spirgtajā vējā tās uzliesmo un noplok, uz mirkli skatam atklādamas iedzimto būdas, pār pavardu nolieku�os sievieti, aplī satupu�u vīru bariņu.

Cik skaisti! Cik romantiski! Cik eksotiski!

Ar galvaspilsētu iepazīstamies vēlu vakarā. Vakari�ņojam desmitstāvīgās viesnīcas �Kilimand�āro� jumta restorānā. Lejā, līdz pat apvārsnim, mirdz daudzkrā�sainās namu ugunis. Tie�i mums pie kājām kā melns samts klājas ostas ūdeņi. No ostas pilsēta dabūjusi savu nosaukumu. Arābu valodā Dar-es-Salaam nozīmē �miera osta�.

Ostas akvatorijas vidū stāv spo�i apgaismots kuģis. Vēlāk uzzinām, ka tas ir tas pats padomju pētniecības kuģis �Vitjaz�, kas īsi pirms mums bija apmeklējis Reinjonu.

Daressalama ir kontrastu pilsēta � centrā pla�as maģistrāles, modernas augstceltnes, skaisti pieminekļi, bet nomalēs �auras, nebruģētas ieliņas, kas lietus pe�riodā pārvēr�as par dubļu upēm, pēc tēvu tēvu paņē�mieniem no māla kleķa celtas būdiņas. Vakaros te, tā�pat kā lauku ciematos, iedegas ugunskuri un tamtami aicina uz deju. Tirgotāji par da�iem centiem piedāvā pieticīgas vakariņas � bļodiņu rīsa ar mazu gabaliņu gaļas vai ceptas zivs. Vīrie�i iedzer no banāniem, sāres un mie�iem gatavoto dzērienu pambu, apsprie�as par dzīvi, par darbu.

Dzīves apstākļi Tanzānijā kļūst labāki ar katru gadu. Ceļ skolas, slimnīcas, jaunas rūpnīcas. Vietās,-kur mel�nais afrikānis senāk nedrīkstēja ne kāju spert, tagad viņ� ierodas kā saimnieks.

Līdzās lepnajiem tirdzniecības namiem atrodas �au�rie indie�u, ķīnie�u un arābu veikaliņi un darbnīciņas. Tie�i uz trotuāra afrikāņu kokgriezēji izliku�i maskas, nelielas melnkoka figūriņas, mazītiņus tamtamus, masaju �ķēpus un no pērlītēm darinātas rotas lietas. Cena atkarīga no pircēja kaulē�anās spējām. Veikals diezin kā nezeļ. Vietējie iet vienaldzīgi garām. Bagātie ār�zemju tūristi savukārt iepērkas lielajos mākslas salo�nos, kur viņi par dā gu naudu var dabūt īstus mākslas darbus. Uz ielas izliktie priek�meti ir masu produkcija, kas domāta tūristiem, kuriem naudas pamazāk, bet kaut kas no Tanzānijas piemiņai jāaizved. Puscenas nokau�lēju�i, mēs esam ļoti apmierināti.

Tomēr ar kokgrie�anu nodarbojas daudzi. Ceļā uz tūristu iemīļotajām vietām redzam veselas kokgriezēju grupas, kas sē� zem nojumes, grie� savas iemī'otās standartfigūriņas (populā s motīvs � opija smēķētājs un maska ar atvērtu muti, kurā viens zobs) un gaida pircējus. Turpat uz prīmusa viņi uzvāra ēdienu, paēdu�i nosnau�as un grie� atkal.

Spilgts kolorīts ir Daressalamas tirgum. Veseli ko�kosriekstu, banānu, apelsīnu, kāpostu, tomātu, kartu�peļu un burkānu kalni sakrauti tie�i uz putekļainās ze�mes. Brūni kā �okolāde bērneļi plikiem vēde.iņiem, klai�gas, kaulē�anās, kas te, dienvidos, pieder pie labā toņa.

Blakus tirgum paceļas dzīvojamo ēku jaunceltņu ra�jons, gandrīz tāds pats kā pie mums Āgenskalnā, tikai prie�u vietā kokospalmas.

Tanzānijas valdība atvēl ievērojamus līdzekļus dzīvo�jamo ēku celtniecībai. Netīros graustus, kur valda liela saspiestība, pamazām nomaina mūsdienīgi mājokļi. No�vecoju�o koloniālisma laikmeta ēku vietā stājas moder�nas jaunceltnes, kas reprezentē jauno Tanzāniju.

Abpus Lumumbas �osejai, kur senāk atradās nabadzī�gais, netīrais afrikāņu kvartāls, tagad veidojas vismo�dernākā pilsētas daļa. Pāri zemajām, vēl nenojauktajām būdām paceļas TANU (Tanganjikas Afrikāņu Na�cionālās Ūnijas) ēka un netālu no tās Tanzānijas jau�natnes organizācijas mītne. Arodbiedrībām bija liela loma Tanzānijas neatkarības izcīnī�anā, tāpēc laukumā modernās Arodbiedrību savienības celtnes priek�ā uz�celts liels obelisks ar brīvības lāpu.

Tūlīt aiz jaunās Nacionālās bankas augstceltnes sā�kas valdības iestā�u un bagātnieku villu rajons. Sav�rupmājas te izvietotas labi koptu dārzu vidū, pasargā�tas no trok�ņiem un putekļiem. Te atrodas arī Tanzā�nijas Valdības nams. Tam apkārt ple�as liels dārzs, kur brīvā dabā pastaigājas strausi, skraida antilopes un zebras. Dzīvnieki ir tik dro�i, ka nebaidās cilvēku un ņem barību no rokas. Prezidents Njerere te uzturas tikai darba laikā. Dzīvo viņ� ārpus pilsētas mazā ģime�nes mājā Msasani lī�a krastā.

49

Tanzānijas Apvienotās Republikas prezidents un val�dības priek�sēdētājs D�ulijs Kambarage Njerere neap��aubāmi ir pats populārākais cilvēks valstī. Viņ� dzimis Butiamas ciematā pie Viktorijas ezera un ir sanaki cilts virsai�a dēls. Taboras pilsētā apdāvinātais skolnieks gatavojās augstskolai, pēc tam Ugandā Makereres uni-

4 � 3477

Versitatē studēja pedagoģiju. Atgriezies Taborā, viņ� tur no 1945. līdz 1949. gadarn strādāja par skolotāju.

Skolotājs viņ� palika arī, kad 1952. gadā atg iezās Austrumāfrikā pēc vēstures un tautsaimniecības studi�jām Edinburgā. Tanzānie�i savu prezidentu vēl tagad; sauc par �mvalimu� � skolotāju.

Jau agri Njerere pievienojās atbrīvo�anās kustībai un 1953. gadā kļuva par TAA (Tanganjikas Afrikāņu Asociācijas) prezidentu. Sīs asociācijas spēku stipri ierobe�oja angļu ietekme un tas, ka par tās biedriem varēja būt tikai afrikāņi. Tādēļ Njerere jau gadu vēlāk, 1954. gada 7. jūlijā, nodibināja Tanganjikas afrikāņu nacionālo ūniju. Tagad arī eiropie�u un aziātu mazā�kums varēja kopā ar afrikāņiem cīnīties par zemes at�brīvo�anu un demokrātisku jauncelsmi.

Suahili valodā septiņi ir �saba�, 7. jūlijs � �Saba saba�. Un tā katru gadu jūlija sākumā Tanzānijā no�tiek Saba saba svētki par godu TANU nodibinā�anai. Savu kulmināciju svētki sasniedz tie�i 7. jūlijā.

Saba saba festivāla laikā notiek politiskas sanāk�smes, demonstrācijas, izstādes, masu sarīkojumi, kur daudz dzied un bungo, bet visvairāk dejo. Uz raibā sievie�u apģērba redz lieliem burtiem uzrakstītus vār�dus �Saba saba�, �TANU�, �Uhuru� (atbrīvo�ana).

1961. gadā Njereres vadībā angļu mandāta apgabals Tanganjika izcīnīja neatkarību un kļuva par republiku.

1964. gada 12. janvāri Zanzibāras salā Abeida Ka umes vadībā gāza sultānu un proklamēja Pembas un Zanzibāras republiku. Trīs mēne�us vēlāk, 1964. gada aprīlī, salu valsts Zanzibāra un sauszemes valsts Tan�ganjika apvienojās vienā valstī, kas ieguva nosau�kumu � Tanzānijas Apvienotā Republika.

TANU ir strādnieku un zemnieku partija. Ar saviem 1,9 miljoniem biedru tā kopā ar arodbiedrībām, jaunat�

nes savienību un sievie�u organizāciju veido valsts po�litisko pamatu.

Ievērojams notikums Tanzānijas dzīvē bija TANU nacionālās izpildkomitejas sesija, kas notika 1967. gadā no 26. līdz 29. janvārim Ziemeļtanzānijas rūpniecības centra Aru�as Kongresu pilī. �ajā sesijā Njereres va�dībā apsprieda valsts tālāko likteni un pieņēma vēstu�risko Aru�as deklarāciju � p ogrammu republikas nekapitālistiskai attīstībai. �ī garā, ļoti sare�ģītā ceļa gala mērķis ir sociālistiskā sabiedrība. Cīņa pret naba�dzību, slimībām, analfabētismu un korupciju, pret koloniālismu un imperiālismu ir Aru�as deklarācijas sva�rīgākās pamattēzes.

Kolonizatori jaunajai valstij atstāja bēdīgu manto�jumu. 85 procentiem iedzīvotāju nebija nekādas izglī�tības. Lauksaimniecība bija primitīva, nolaista, rūpnie�cība neattīstīta.

Nu jau desmit gadus 14 miljonu Tanzānijas iedzīvo�tāju pa�u rokām veido savu dzīvi. Zeme pasludināta par valsts īpa�umu. Nacionalizētas bankas, eksporta un importa firmas, rūpniecības apvienības un apdro�inā��anas sabiedrības. Sākot ar 1967. gadu, pakāpeniski tiek nacionalizēti pla�a patē iņa pre�u ra�o�anas uzņē�mumi, kas līdz tam galvenokārt piederēja indie�u un pakistānie�u mazākumam; da�kārt tiek izveidotas jauk�tas sabiedrības ar valsts un sīkā privātkapitāla līdz�dalību.

Galvenā Tanzānijas ekonomikas nozare ir lauksaim�niecība.

Gan lopkopība, gan zemkopība ir ekstensīva. Apmē�ram 60 procentus Tanzānijas teritorijas apdraud cece mu�as. �ajos rajonos nevar turēt mājlopus. Tos galve�nokārt audzē centrālajos apgabalos un dienvidu plakan�kalnēs.

Kaut gan zeme Tanzānijā ir ļoti auglīga un klimats atļauj ievākt vairākas ra�as gadā, valstī trūkst pārtikas produktu. Atsevi�ķos rajonos, sevi�ķi dienvidos un Songejas apgabalā, 4 līdz 5 mēne�us gadā ļau�u vienīgā barība ir banāni un manioka.

Galvenās pārtikas kultūras ir sāre, sorgo, kukurūza un manioka.

Sizala ra�o�anā Tanzānijai pieder pirmā vieta pa�saulē. Balto, ļoti izturīgo �ķiedru, kas mitrumā ne sa�raujas, ne izstiepjas, pagaidām nav spējusi aizstāt ne�kāda sintētika. Sizala plantācijas aizņem ap 300 000 hektāru. Tās galvenokārt atrodas Indijas okeāna pie�krastē. Da�viet no tum�zaļajām lapu rozetēm izplau�ku�i ap �etrus metrus gari neizskatīgi ziedi. Tādi stādi vairs neder �ķiedrai, un to vietā jāizaudzē jauni. Visas sizala plantācijas tagad ir nacionalizētas. Izveidotas arī jaunas, labākas �ķirnes.

Cukurniedru plantācijas un pirmapstrādes rūpnīcas pagaidām lielāko tiesu atrodas ārzemju uzņēmēju ro�kās, bet viņu rīcību stingri kontrolē valsts. Tanzānie�iem palicis atmiņā 1964. gads, kad cukurs bija jāie�ved no kaimiņzemes Kenijas, kamēr ārzemnieki, kam piederēja pa�māju cukura pirmapstrādes rūpnīcas, pēc lielas peļņas dzīdamies, produkciju pārdeva citām ze�mēm. Tagad �āds stāvoklis vairs nevar atkārtoties � cukura pirmapstrādes rūpnīcas strādā vispirms savas zemes vajadzībām, un Tanzānijai cukura pietiek.

Vēl divas lauksaimniecības kultūras ieņem svarīgu vietu Tanzānijas ekonomikā � kafija un kokvilna. Kā kafijas, tā kokvilnas audzētāji apvienoju�ies lielos koo�peratīvos, kas nodarbojas ar produkcijas apstrādi un realizāciju.

Tanzānijā audzē divas pazīstamas kafijas �ķirnes � arabiku Kilimand�āro un Meru kalnu nogāzēs un ro�bustu pie Viktorijas ezera un Rungvas apgabalā.

Aizvien lielāku popularitāti Tanzānijas laukos iegūst kooperatīvi. Zemnieki apvieno savus nelielos lauciņus un kopīgi tos apstrādā.

Pirms da�iem gadiem 200 kilometrus uz dienvidiem no Daressalamas sāka celt pirmo darba kooperatīva ciematu Ikviriri. Tā projektu izstrādāja afrikāņu būv�in�enieri, kas mācīju�ies Daressalamas un Maskavas augstskolās. Kooperatīva biedri ar lielu sajūsmu ķērās pie sava �ud�amaa� (suahili valodā tas nozīmē � brā�lība, solidaritāte, sociālisms) ciemata celtniecības. Pa�i viņi gatavoja ķieģeļus, vispirms uzcēla 30 metrus aug�stu ūdenstorni (jo ūdens Āfrikā ir dzīvība), pēc tam pārvaldes ēku, skolu, ambulanci, ērtas dzīvojamās mā�jas. Jaunais ciemats atrodas 8 kilometru attālumā no Rufid�i upes, un plūdi to vairs nevar apdraudēt.

Kooperatīvu galvenais mērķis ir pāriet no ekstensīvās naturālās saimniecības uz augstra�īgu lielsaimniecību un pamazām izkonkurēt kapitālistiskos elementus kok�vilnas, kafijas un citu lauksaimniecības produktu ra��o�anā.

Bagātie zemes īpa�nieki saprot, ka jaunā kustība ap�draud viņu privileģēto stāvokli. Vietām viņu preto�anās jaunajam valdības kursam ieguvusi terora un diversiju raksturu, tāpēc ciematos izveidotas bruņotas pa�aizsar�dzības vienības.

Nacionālais ienākums � 22 sterliņu mārciņas uz vienu ied_zīvotāju � 1961. gadā bija gandrīz vai visze�mākais Āfrikā. Līdz 1970. gadam tas bija pieaudzis pusotras reizes. Saskaņā ar otro piecgades plānu (1969.�1974. g.) Tanzānijā uzcelts ap 300 nozīmīgu objektu.

Koloniālisma laikā tikai 40 procenti skolas vecuma bērnu apmeklēja pamatskolas. Tagad visā valsti notiek analfabētisma likvidē�anas kampaņa. Ceļ skolas, saga�tavo skolotājus, rīko kursus pieaugu�ajiem. Paredzēts, ka vienas paaudzes laikā visas ciltis iemācīsies runāt un rakstīt oficiālajā suahili valodā.

Vispirms bērni un pieaugu�ie apgūst visnepiecie�a�mākās prasmes � lasīt, rakstīt, rēķināt, pazīt pulksteni, kaitīgos insektus, īpa�i cece mu�u.

Tanzānijā vēl joprojām jūtams speciālistu trūkums. Kolonizatori, atsaukdami savus ierēdņus un speciālistus no iestādēm, rūpnīcām, raktuvēm, cerēja, ka jaunās republikas saimnieciskā dzīve ar to apstāsies. Bet viņi rūgti pievīlās. Palīdzīgu roku sniedza PSRS un citas sociālistiskās valstis, gan bez maksas mācīdamas savās augstskolās afrikāņu studentus, gan sūtīdamas uz Tanzāniju savus speciālistus.

1964. gadā durvis vēra viens no modernākajiem uni�versitātes kompleksiem Āfrikā � Daressalamas univer�sitāte, kas uzcelta galvaspilsētas tuvumā. Pēc visjau�nākajām prasībām iekārtotie mācību korpusi un labora�torijas savienotas ar pārejām. Visa ansambļa centrā atrodas sanāksmju zāle � liela apaļa celtne ar stieg�rotā dzelzsbetona jumtu paraboloīda formā. Blakus mā�cību korpusiem augstceltnēs atrodas studentu kopmīt�nes. Mācību spēki dzīvo skaistā parkā vienstāva vai divstāvu ēkās.

Uzzinājis, ka esam no Padomju Savienības, kāds rie�tumvācu dārzu arhitekts, kas te iekārtojis apstādījumus, uzaicina mūs uz glāzi tējas kafejnīcā.

Pagalmiņā zem palmām novietoti pīti krēsli un gal�diņi. Kafejnīcā pa�apkalpo�anās. Te var dabūt vieglus uzko�amos, tēju, kafiju, bezalkoholiskos dzērienus.

Dārzu arhitekts pastāsta, ka strādājot uz līguma pamata un nopelnot 600 dolāru mēnesī. Daļu algas viņ� saņemot vietējā valūtā, daļu pārsūtot uz dzimteni ģi�menei. Vēl pāris gadus pastrādā�ot, tad kādu laiku gulē�ot uz lauriem.

Stāstītājam par godu jāatzīst, ka apstādījumi univer�sitātes ansamblī izveidoti ļoti gaumīgi � pamatā labi kopts zāliens, kurā kā skaisti akcenti izvietotas ekso�tisko puķu grupas, kaktusi, agaves, akmeņi.

Daressalamas universitātē pa�laik mācās 11 500 stu�dentu, galvenokārt afrikāņu. Te ir fizikas, ķīmijas, va�lodniecības un teātra zinību fakultātes. Tikpat daudz studentu kā universitātē ir arī Daressalamas tehnikumā, in�enieru skolās un citās tehniskās mācību iestādēs.

Pārvarēt laika posmu pāri vairākām paaudzēm Tan�zānijā tagad nav nekas sevi�ķs. Daudzu studentu vecāki bie�i vien dzīvo cilts kopienā kaut kādā tālā milzīgās zemes nostūrī un neprot ne lasīt, ne rakstīt. Meitene, kuras māte pazina tikai kukurūzu, tagad nodarbojas ar moderno' uztura zinātni un rēķina kalorijas, lai palī�dzētu zemē novērst badu. Jauni vīrie�i, kuru tēvi labā�kajā gadījumā pazina tikai kokā iegrieztu kalendāru, tagad, strādādami ar modernām elektroniskām skaitļo��anas ma�īnām, sastāda valsts attīstības plānus līdz 2000. gadam.

Tanzānija nav pirmā zeme pasaulē, kas iet �ādu nekapitālistiskas attīstības ceļu. Njerere un viņa līdzgait�nieki var balstīties uz PSRS un sociālistisko valstu pieredzi.

VAI ADAMS BIJA AFRIKĀNIS?

Daressalamas nacionālajā muzejā glabājas 1 750 000 gadu vecs cilvēka galvaskauss. Tam blakus � rupji aptēsti, primitīvi darba rīki, kurus neap�aubāmi darinā�jusi domājo�a būtne.

Netālu no Serengeti plato starp Nātrona un Ejasi ezeriem atrodas Oldovajas aiza. �ī aiza radusies pirms 100 000 gadiem lielas zemestrīces rezultātā un ir daļa no lielās Āfrikas ieplakas, kas stiepjas no Zambijas līdz Sarkanajai jūrai. Aizas sienas atgādina kārtainu torti, un �ajās kārtās var izlasīt miljonu gadu vēsturi.

1911. gadā Berlīnes profesors Katvinkels te atrada aizvēsturisko laiku dzīvnieku paliekas. Izrakumos bija nīlzirgi ar acīm kā tālu izvērstiem teleskopiem, ziloņi ar lejup pavērstiem ilkņiem, �irafes ar platiem ragiem. Jau toreiz radās doma, ka te varbūt meklējamas arī pirmatnējo cilvēku atliekas.

1931. gadā pie darba ķērās Kenijas paleontologs pro�fesors Luiss Likijs kopā ar savu sievu Mēriju. 28 gadus viņi, vēlāk arī divi viņu dēli, pa�aizliedzīgi panesa gan dedzino�o ekvatora sauli, gan tropiskās lietus gāzes, atteicās no visām civilizētās pasaules ērtībām. Pārvie�todamies lielāko tiesu �etrrāpus, viņi centimetru pa cen�timetram izpētīja visu kilometriem garo aizu.

Beidzot 1959. gada 17. jūlijā Mērija Likija blakus kādam zemes noslīdenim pamanīja divas cilvēka zobu saknes un daudz sīku galvaskausa gabaliņu; 19 dienas abi zinātnieki pārsijāja tonnām zemes, vāca kaulu drumstalas un tikai pēc tam no 400 atsevi�ķiem frag�mentiem rekonstruēja galvaskausu.

Tā Likiji atklāja jaunu pirmcilvēka dzimtu � sind�antropu (Austrumāfrikas cilvēku). Pēc Luisa Likija teorijas, cilvēks cēlies nevis no primitīvā australopitēka, bet gan no citas sugas, ko zinātnieks nosauca par homo habilis. �is radījums pratis izgatavot darba rīkus. Aus* tralopitēks, pēc Likija domām, ir kāds sānu atzarojums, kura ģints beigusies pirms 700 000 gadiem. �ai teorijai trūka pierādījumu, tāpēc zinātnieki to uzņēma skeptiski, īpa�i rasisti, kuriem �ķita neiespējami, ka pirmais cil�vēks būtu bijis nēģeris. Tomēr Luiss Likijs nodzīvoja tik ilgi, lai pa�a acīm redzētu savas teorijas pierādī�jumu. Nedēļu pirms Luisa nāves viņa dēls Ri�ards Likijs parādīja tēvam cilvēka galvaskausu, kas ir vēl par miljonu gadu vecāks nekā sind�antrops. Ri�ards to bija atradis Kenijā pie Rūdolfa ezera. Atrastais galvas�kauss nepieder pie homo habilis, bet tas arī neatbilst nevienai no pazīstamajām sugām.

Galvaskausa īpa�nieks dzīvojis apmēram vienā laikā ar australopitēku, tātad pirms vairāk nekā divarpus miljoniem gadu. Galvaskauss pēc formas līdzinās mūs�dienu cilvēka galvaskausam, tam nav arī pērtiķiem rak�sturīgo uzacu loku. Tas ir pierādījums Luisa Likija iz�virzītajai hipotēzei.

Kopā ar pa�u vecāko cilvēka galvaskausu ekspedīcija atrada arī gū�as kaulu un apak�stilba daļas. Arī tie ļoti atgādina mūsdienu cilvēku kaulus. Ri�ards Likijs izteicis hipotēzi, ka cilvēks sācis staigāt divām kājām daudz agrāk, nekā to domāja līdz �im.

Afrikāņi smejas, ka Vecā derība bū�ot jālabo � Ādams dzīvojis Āfrikā un piederējis pie melnās rases.

Daressalamas muzeja priek�ā ir �dzīves koks�. Afri�kāņu mākslinieks Patuma Alale div�uburainā melnkokā iegriezis simtiem figūru, kas attēlo paaud�u secību. Cik gan augsts būtu �is koks, ja tas sāktos no sind�antropa?

Ar katru gadu tūkstoti cilvēks aizvien dro�āk nostā�jās uz kājām, viņa ķermenis iztaisnojās, rokas kļuva veiklākas. Salīdzinājumā ar �o aizvēsturisko laikmetu cilvēces vēstures periods ir ļoti īss.

�Tu paziņo savā vēstulē, ka esi atvedis daudz skaistu un brīni�ķīgu dāvanu � 300 ar smar�vielām, melnkoku, ziedēm, panteru ādām, ziloņkaulu un visda�ādākajām lieliskām lietām apkrautu ēzeļu� Tu arī teici savā vēstulē, ka esi atvedis punduri no Garu zemes �� � tā 25 gadsimtus pirms mūsu ēras rakstīts Ēģiptes vald�nieka drauga priestera Huefhora biogrāfijā. �is teksts ir viena no pirmajām rakstiskajām liecībām par ēģip�tie�u tirdzniecības un laupī�anas braucieniem uz dien�vidu zemēm.

Valdnieces Hat�epsutes (15. gs. pirms mūsu ēras) klin�u templī, kas ir viens no skaistākajiem senās Ēģip�tes arhitektūras pieminekļiem, attēlots ēģiptie�u brau�ciens uz Puntu � Dievu zemi (Sornālijas piekrastē). Ciļņos parādīts, kā ēģiptie�u kuģi pietauvojas krastā, kā Puntas valdnieks ar svītu sagaida sve�iniekus, kā notiek pre�u apmaiņa. Beidzot nesēji piekrauj kuģus ar Puntas zemes bagātībām: ziloņkaulu, zeltu, vīraku, melnkoku, smar�ojo�iem kokiem, leopardu ādām, pērti�ķiem, vergiem. Herodots stāsta, ka faraons Neho 6. gad�simtā pirms mūsu ēras sūtījis feniķie�u jūras braucējus apkārt Lībijai (tā toreiz sauca Āfriku). Jūrnieki �ķēr�soju�i Sarkano jūru, devu�ies tālāk pa Indijas okeānu un tre�ajā gadā, izbauku�i cauri Herakla stabiem (Gib�raltāram), atgriezu�ies dzimtenē, tā pierādot, ka Āfriku no visām pusēm apskalo ūdeņi.

Romie�i jau labi pazina Austrumāfriku. No mūsu ēras pirmā gadsimta ir saglabājies ceļvedis, kur sīki aprakstītas ostas, lī�i un tirdzniecības pilsētas līdz pat Zanzibārai.

Mūsu ēras 7.�8. gadsimtā, kad arābi iekaroja milzu teritorijas no Indijas līdz Spānijai, viņi bie�i apmeklēja ari Āfrikas austrumu piekrasti un Madagaskaru. Viņiem līdzi brauca zinātnieki.

Arābu valodā uzrakstītajā Kilvas hronikā, kas aptver 500 gadus ilgu posmu no 1060. gada līdz portugāļu iebrukumam, pastāstīts, ka pirmie neafrikāņu izcelsmes iedzīvotāji 975. gadā apmetu�ies Kilvas saliņā Tanzā�nijas dievidos. Tie biju�i persie�u tepiķu audēji no �iras pilsētas. Ap 14. gs. Kilvas pilsēta kļuva par svarīgāko sava laika ostu Austrumāfrikā. Te beidzās 2000 kilo�metru garais karavānu ceļ� no kontinenta iek�ienes, no lielajiem ezeriem. Mēne�iem ilgi nesēji soļoja ar ziloņkaula, zelta, cēlkoku un zvērādu nastām uz galvas, lai tās apmainītu pret ikdienai vajadzīgām lietām, arābu gar�vielām, indie�u zīdu, iero�iem.

50 kilometrus uz ziemeļiem no Daressalamas Indijas okeāna krastā atradās cita tirdzniecības pilsēta � Kaole. 13.�15. gs. te valdīja arābu sultāni. Visas ēkas �ajā pilsētā celtas no koraļļu bluķiem bez saistvielām. Saglabāju�ās mo�ejas drupas � to priek�ā ir baseins, kur muhamedāņi pirms dievlūg�anas mazgāju�i kājas. Turpat blakus dzīvojamām mājām atradu�ās sultānu, viņu sievu, bērnu un galminieku kapu vietas. Uz kāda sultāna kapa, ko rotā vertikāls stabs, saulē sildās rūs�gana �ūska. Mūs pamanījusi, tā ļauni no�ņācās un pa�zūd kādā spraugā.

Arābu tirgotājus interesēja galvenokārt melnais, bal�tais un dzeltenais zelts. Apbruņotas vergu tirgotāju bandas devās zemes iek�ienē, sagūstīja afrikāņus un pārdeva tos gan kalifu un sultānu galmos, gan Indijā un pat Ķīnā. Arābu tirgotāji iesāka afrikāņu aizve�anu verdzībā, nākamajos gadu simteņos to nesalīdzināmi pla�ākos apmēros turpināja eiropie�i � portugāļi, an�gļi, fran�i.

Dodamies uzBagamoju pār�ķirt vienu no drūmāka�jām lappusēm Āfrikas vēsturē.

Ir jauka, saulaina.diena. Ceļ� vijas pa apbrīnojami skaistu novadu, vietām pietuvodamies okeānam, vietām �ķērsodams kokospalmu birzis un mango koku audzes.

Apstājamies, lai nofilmētu kādu afrikāņu ciematu. Mūs tūlīt apstāj bērnu bars un prasa �iliņus. Uzdāvi�nām viņiem atliku�os suvenīrus. Bet, tiklīdz bērni pa�mana uz sevi vērstos fotoobjektīvus, tā pajūk kur kurais.

Bagamoja ir tipiska neliela arābu ostas pilsēta. Tās centrā atrodas laukums, kura vidū ir tirgus nojume, bet vienā malā baznīca. No �ī laukuma uz visām pusēm sadalās �auras ieliņas ar appluku�iem mūra namiņiem. Tajos ir veikaliņi un darbnīcas. Pie aizvēsturiskas �Singera� �ujma�īnas aizsnaudies vecs afrikānis. Kurpnieks piesit atplīsu�u pazoli un jautri tērzē ar savu klientu, kas turpat stāv ar vienu basu kāju. Ātri, lēti un labi, nekādas gaidī�anas, nekādas kvīts rakstī�anas.

Bagamojo suahili valodā nozīmē � �Seit es atstāju savu sirdi�.

No 16. līdz 19. gadsimtam Bagamoja un Zanzibāras sala bija lielākās Austrumāfrikas vergu tirdzniecības vietas. Vēsturnieks Edvarts A. Alp_ers, kas strādā Da�ressalamas universitātē, izpētījis Āfrikas vergu tirdz�niecības vēsturi. Triju gadsimtu laikā kontinents zau�dējis ap 200 miljonu savu labāko dēlu un meitu.

No pazīstamā ceļotāja un afrikāņu drauga Dāvīda Livingstona piezīmēm mēs uzzinām, kā Austrumāf ikā ķēra vergus. Vergu tirgotāji no Kilvas vai Bagamojas devās uz kādu no iezemie�u ciematiem zemes iek�ienē. Ar spo�ām stikla krellītēm, spogulī�iem, rumu un iero��iem viņi uzpirka virsaiti, pēc tam kopā ar to rīkoja uzbrukumus kaimiņu ciemiem. Nolaupītos cilvēkus kā lopus iesprostoja ar mietiem ap�ogotos aplokos, un tir�gotāji atlasīja sev noderīgākos. Livingstons izglāba kādu zēnu un viņa māti, par abiem samaksājot ar 4,5 metriem nebalināta katūna. Pēc �ādiem vergu med�nieku gājieniem parasti sekoja bads, un tirgotāji zēnus un meitenes da�reiz nopirka par nedaudzām saujām kukurūzas. Visbeidzot cil�u virsai�i pārdeva pa�i savas cilts piederīgos. Tā veseli apvidi palika bez cilvēkiem. Savās piezīmēs Livingstons raksta:

�Mēs gājām garām kādai sievietei, kuras kakls bija piesiets pie koka un kura bija mirusi. �ī apvidus iedzī�votāji mums stāstīja, ka viņa neesot tikusi līdzi pārē�jiem vergiem un viņas kungs nav gribējis, lai tā kļūtu par īpa�umu kādam citam. Mēs redzējām citus, kas tāpat bija piesieti, un kādu nelaimīgo, kas gulēja no�durts asiņu peļķē. Mēs uzzinājām, ka da�kārt nespēcī�gajiem vergiem pār�ķeļ galvaskausu un atstāj tos uz ceļa. �im barbarismam ir savs mērķis: bailes, kuras pārņem dzīvi paliku�os, piespie� viņus paciest gājiena grūtības. Bez tam tirgotāji slepkavodami dod vaļu sa�vām dusmām par to, ka vergs nespēj turpināt ceļu un tā laupa viņiem peļņu. �ādi nejauki skati bija redzami viscaur gar Ravumas upi un tāpat arī vergu ceļā no Taboras uz Bagamoju. �o ceļu kopā saķēdētiem vai arī ar jūgu ap kaklu sasaistītiem nelaimīgajiem vajadzēja veikt divu mēne�u laikā, nesot savu mocītāju man�tas ��

Kādreizējā Bagamojas fran�u misijā ir muzejs, kur izstādīti daudzi priek�meti, kas atgādina �o visdrūmāko Āfrikas vēstures periodu. Te redzami dzelzs kakla riņķi, va�as, jūgi, ar kuriem kopā sasaistīja divus vergus, dokumenti, zīmējumi.

Bagamojā nelaimīgos vai nu ieslodzīja cietok�ņa pagrabā, vai arī ar ķēdēm piesēja pie milzu baobaba.

�is baobabs te atrodas vel tagad. Resnā ķēde ieaugusi tā stumbrā, tikai vietumis redzami da�i tās posmi.

Naktī vergus sadzina kuģos. 20 metrus garā un 7,5 metrus platā burinieka salādēja no 300 līdz 500 cil�vēku. Sākās trīs mēne�u garais ceļ� uz Jauno konti�nentu. No bada, slāpēm un sliktā gaisa lielākā daļa gāja bojā. Pa naktīm, lai novērstu dumpi, vergus ieslē�dza ķēdēs un novietoja 70 centimetrus augstā cietumā, kur tie tupēja cie�i piespiesti cits pie cita. Ēdinā�anas reizēs uz klāja pie lielgabaliem stāvēja sargi, gatavi katru brīdi �aut uz nelaimīgajiem. Afrikāņi bija pār�liecināti, ka baltie viņus apēdīs. Daudzi labāk metās ūdenī vai arī atteicās no barības un nomira badā. Zi�nātnieks Alpers noskaidrojis, ka tikai katrs desmitais sasniedzis Amerikas krastus.

Trīssimt gadu ilgā vergu tirdzniecība bija labs ienā�kumu avots � peļņa sasniedza 800 procentus. Rietum�eiropas valstis ar vergu tirdzniecību sarausa milzīgas bagātības.

Dienvidamerikas un it īpa�i Ziemeļamerikas civilizā�cija ir uzcelta uz vismaz 30 miljonu afrikāņu kauliem un asinīm. Viņu pēcte�us te vēl tagad uzskata par pārijiem.

Tanganjikā vergu tirdzniecību aizliedza tikai 1922. gadā, kaut arī oficiāli tā bija pārtraukta jau no 1860. gada, kad vergus �atbrīvoja�, jo �algas verdzība� daudzos gadījumos deva lielāku peļņu.

Līdz 1891. gadam Bagamojā atradās �Vācu Austrumāfrikas� gube natora rezidence, pēc tam to pārcēla uz Daressalamu. Vārds �Bagamoja� paturēja savu drūmo skaņu no vergu mednieku laikiem un kļuva par ķeiza�riskās Vācijas koloniālās verdzības sinonīmu.

Kilimand�āro pakājes zemju pakļau�ana verdzībā sā�kās 1885. gadā. Ikvienu nemiera izpausmi ne�ēlīgi ap�spieda. Tikai triju gadu laikā � no 1894. līdz 1897. ga�dam � te notika 170 lielākas soda ekspedīcijas un neskaitāms daudzums mazāku pret afrikāņiem vērstu represiju.

Tagad pagalmā, kur senāk sadzina savaņģotos, sē� �rakstu pratējs� un par nelielu atlīdzību uzraksta vēs�tuli vai sastāda kādu dokumentu. Ve-gu tirgus vietā pirms simts gadiem uzceltā kātoju misija tagad ir tuk�a un pamesta. Vienā no ēkām ierīkota pamatskola. Tūris�tiem parāda nelielu kapelu, kurā pirms aizve�anas uz Londonu gulējis miru�ais Dāvids Livingstons.

Afrikāņi līdz pat �ai dienai glabā Livingstona pie�miņu. Visur, kur bijis lielais pētnieks � Taborā un Malavijā, Livingstonā un pie Viktorijas ūdenskrituma, ko viņ� pirmais aprakstījis �, ierīkoti viņa piemiņas muzeji. No nelielā Citombo ciemata, kur 1873. gada 1. maijā Livingstons mira, viņa uzticamie pavadoņi afrikāņi uz rokām nesa iebalzamēto līķi cauri visai Tanganjikai un nolika zem lielā Bagamojas baobaba (pēr�tiķu maizes koka). Te sapulcējās vairāk nekā septiņi simti atsvabināto vergu, lai atvadītos no sava drauga un labvēļa.

Bagamoja dzīvo jaunu dzīvi. Tās 2200 iedzīvotāji nodarbojas ar zveju un kopras iegū�anu. Pilsētā uz�celta jauna slimnīca, vidusskola ar internātu, dzīvoja�mās mājas, rūpnīcas. Sāls, ko iegūst pilsētas apkaimē, pietiek ne tikai pa�u zemes vajadzībām, bet arī eks�portam.

Daressalamas nomalē, netālu no universitātes, atro� das Tanzānijas Brīvdabas muzejs. Ne eksponātu skaita, ne pla�uma ziņā tas nevar līdzināties mūsu Brīvdabas

muzejam. Nelielā teritorijā uzcelti da�ādu cil�u mājokļi, kas at�ķiras gan būvmateriāla, gan ārējā izskata un iekārtojuma ziņā.

Niamvezi cilts virsai�a māja ir ar palmu lapām ap�jumta apaļa kleķa celtne. Pa�ā jumta smailē atrodas varas simbols � stikla bumba. Aplī zem bumbas sarin�dotie glieme�vāki norāda, ka virsaitis nav nekāds tuk��inieks, ka viņam ir gana naudas un lopu.

Changu cilts māja atgādina labi nokrautu āboliņa kaudzi, bet gogo cilts savas mājas ceļ �etrstūrainas un jumtu noklāj ar zemi. Jumts apaug ar zāli, tā vējā kustas, un māja izskatās kā dzīva. Virs jumta pacelts totēms � koka vieplis, kura uzdevums ir aizdzīt ļaunos garus.

Masaju kleķa māju lietus izskalojis, un tās vietā rē�gojas bezveidīga mālu kaudze. Saglabājusies masaju jaunie�u būda, kurā ielīst var tikai ļoti tievs cilvēks un arī tad tikai pietupjoties.

Staigājot pa tuk�o, vientulīgo muzeju, mēs prātojām, cik skaisti būtu, ja katrā mājā mitinātos da�i attiecīgās cilts pārstāvji, tērpu�ies savos krā�ņajos nacionālajos tērpos, austu, pītu, izgatavotu kokg iezumus. Svētdie�nās, kad apmeklētāju pieplūdums lielāks, te varētu pie�aicināt dejotājus. Skanētu tamtami, afrikāņu ritmiskās dziesmas, dejā virpuļotu melnie ķermeņi.

Tūristu laiks un līdzekļi ir ierobe�oti. Nokļūt pie malaviem Njasa ezera krastos un pie bahu nēģeriem, kas dzīvo pie Tanganjikas ezera, gandrīz vai nav iespē�jams slikto ceļu dēļ.

Tanzānijas pla�umos mīt vairāk nekā trīsdesmit da��ādu cil�u, kas cita no citas at�ķiras ar savām para��ām, dejām, mūziku, tērpiem. �īs īpatnības pagaidām palīdz saglabāt afrikāņu noslēgtais dzīves veids � ceļu nav, kājām tālu neaiziesi. Tāda pati saule pa�u ciemā,

tāda kaimiņos. Piepūle un steiga pie afrikāņiem nav cieņā. Mūsu skolēni katru gadu dodas ekskursijās pa savu dzimto zemi. Vairumam afrikāņu viņu apvārsnis nepārsniedz da�us desmitus kilometru. Pagaidām.

Pa jaunierīkotajiem ceļiem uz vietējo iedzīvotāju cie�matiem jau steidz civilizācijas labumi un ļaunumi � velosipēdi, tranzistori, degvīns, narkotiskas vielas, ve�nēriskās slimības.

Nav ko noliegt, ārzemju tūristi aplūko eksotiski tēr�ptos iezemie�us ar tādu pa�u interesi kā savvaļas dzīv�niekus. Bet, lai ieraudzītu kā vienus, tā otrus, jādodas diezgan tālu zemes iek�ienē. Pilsētās afrikāņi no eiro�pie�iem at�ķiras tikai ar ādas krāsu.

Vislielāko popularitāti, pa�i to nemaz nevēlēdamies, ieguvu�i masaji. Vārds �masai� tulkojumā nozīmē �govs�.

Kādreiz sensenos laikos viņu labais dievs Enkai sa�dalījis pasauli. Bantu nēģeriem viņ� pie�ķīris zemi, bet saviem mīļajiem bērniem masajiem � lopus. Kop� tiem laikiem masaji ar saviem ganāmpulkiem klīst apkārt pa Kenijas un Tanzānijas savannām, nebaidīdamies pie�vākt arī sve�us lopus, jo pats Enkai, kas sūta lietu un aizdzen sērgas, to atļāvis. Un bargie likumi tur nekā nevar darīt.

Atradu�i labas ganības, masaji ierīko apmetni. Tai ir apļa veids. Lai pasargātos no plēsīgajiem zvēriem, ap�kārt apmetnei no dzelk�ņainiem krūmiem izveido �ogu. No lopu mēsliem un māliem uzkleķē zemas būdas bez logiem, katrai sievai savu. Pagalma vidū pa nakti sa�dzen lopus, turpat pa dienu kurina uguni, vāra ēdienu.

Masaji ir hamiti, kas ieceļoju�i no Āfrikas ziemeļiem, bet, sajaucoties ar nēģe u ciltīm, zaudēju�i savu gai�o ādas krāsu. Ar savu slaido augumu, aristokrātisko stāju, pār vienu plecu pārmesto sarkano togu un �ķēpu rokās viņi stipri at�ķiras no pārējiem afrikāņiem. Se�vi�ķi krā�ņi ir morani � masaju karavīri. Kad zēni sasniedz dzimumgatavību, viņus apgraiza un svinīgi ievada pieaugu�o kārtā: Masajiem tie ir lieli svētki, tos rīko pa trim gadiem reizi. Sava vīri�ķība zēniem jā�pierāda, ar �ķēpu nogalinot lauvu. Gan Kenijas, gan Tanzānijas valdības �o para�u tagad aizliegu�as, ietei�cot apmainīt lauvu ar vērsi.

Pēc �īs svinīgās ceremonijas jaunajiem moraniem sā�kas septiņus gadus ilgs karadienests � jaukākais laiks viņu dzīvē. Jaunie karavīri dzīvo atsevi�ķās apmetnēs �manjanos�, mācās rīkoties ar �ķēpu un zobenu, izkrā�sot ķermeni un seju, safrizēt matus. Morana frizūra ir vesels mākslas darbs. Vispirms matus iezie� ar vēr�a taukiem, tad sapin mazās, ar pērlītēm izrotātās bizītēs, kas uz pieres noslēdzas ar metāla sprādzi, bet uz mu�guras ar koka nūjiņu, kas aptīta augu �ķiedrām. Tad matus iepūderē ar sarkanās zemes putekļiem � un frizūra gatava.

Iemīļotie maranu sporta veidi ir �ķēpa me�ana, augstlēk�ana, skrie�ana, kurā viņi, ja vien gribētu, varētu bez sevi�ķām pūlēm kļūt par pasaules rekordistiem un olimpiskajiem �empioniem.

Pēc septiņiem dienesta gadiem masaju jaunie�i svi�nīgi nogrie� savas bizītes, apņem pirmo sievu un sāk dzīvot apmetnē pie pārējiem, lai vairotu lopu, sievu un bērnu skaitu.

Ar masaju jaunavu tikāmies Morogoro tirgū. Mūs brīdināja, lai iedzimtos atklāti nefotografē, jo viņi ticot, ka tas nes nelaimi. Masaju skaistule ar gludi skūtu galvu, milzīgām pērlī�u spirālēm ausīs un ap kaklu, sarkanā togā, kas vienu viņas kailo kāju atsedza līdz pat jostas vietai, amizējās ar trim pielūdzējiem. Pama�nījusi mani ar fotoaparātu rokā, viņa sākumā kaut ko

l>0 dusmīgi noburk�ķēja, iad apspriedās ar saviem drau�giem.

� Desmit �iliņi, � viens no pui�iem pienācis pie�prasīja man par fotografē�anu.

Ne�ēlotu, bet man vairs nebija ne plika centa pie dvēseles. Nospiedu fatoaparāta slēdzi un laidos mukt. Kavalieri brīdi paskrēja man pakaļ, tad atmeta ar roku.

Masaji pārtiek no gaļas, piena un lopu asinīm. Asinis dzer sajauktas ar pienu un govs urīnu, lai dzēriens būtu sāļāks. Ar govs urīnu mazgā traukus vai izdobtus ķirbjus, kuros glabā dzērienus, tāpat arī ķermeni.

Masaji tic, ka viss, kam pieskaras dzelzs, ir ne�ķīsts. Par ne�ķīstiem viņi uzlūko pat pa�u kalējus, kas darina �ķēpu uzgaļus, zobenus un dun�us. Pēc saroko�anās ar balto ne�ķīsteni masajiem ar eļļu jānomazgā plaukstas.

Krievu �urnālists M. Dogomackis, kas vairākkārt cie�mojies pie masajiem, atstāsta �ādu epizodi.

�Cik govju maksā tava dzelzs zebra?� prasa cienī�jams masaju sirmgalvis, apskatījis viņa ma�īnu.

�Visu tavu lopu nepietiek, lai par to samaksātu.�

�Man ir simts govju,� masajs lepni paziņo.

�Par simtu varētu mainīties.�

�Do�u piecas govis. Kas no tādas ma�īnas par la�bumu, pienu tā nedod, asiņu nav, tikai skrien ātri��

Masajiem ir daudz tādu para�u, kas mums liekas nepieņemamas, piemēram, spļaudī�anās. Iespļaut vie�sim saujā vai uzspļaut bērnam, tā ir augstākās labvēlī�bas parādī�ana. Tirgo�anos noslēdz, uzspļaujot uz pre�ces. Bet tas ir sīkums, spļaudās jau ne tikai masaji. Cita para�a ir daudz ne�ēlīgāka. Ja masajs �aubās par sievas uzticību, viņ� noliek jaunpiedzimu�o pie ieejas bomā, � ja lopu bars to atstās neskartu, bērns ir viņa..

Vairums masaju atrodas neolīta laikmeta kultūras attīstības pakāpē. Viņiem nav savas rakstības, nav rriūzikas instrumentu. Teikas un nostāsti, ko sirmgalvji va�karos stāsta pie ugunskura, ceļo no paaudzes uz paau�dzi. Daudzas no tām ir apbrīnojami līdzīgas Vecās derības nostāstiem, piemēram, par g ēku plūdiem.

Kenijas un Tanzānijas valdības tagad masaju apdzī�votajos apvidos urbj artēziskās akas, potē lopus pret sērgām, ieved sugas jaunlopus, cen�as izveidot lielas saimniecības, kur var strādāt vairākas ģimenes.

Masaju lielākajā pilsētā Norokā (Kenijā) uzcelta slimnīca, vidusskola, pat banka. Pamazām un negribīgi masaji sāk sūtīt savus bērnus arī skolā.

Lūk, cik tālu var aizdomāties, stāvot Brīvdabas mu�zejā pie pussagruvu�ās masaju būdas �

Ilgus gadsimtus vergu tirgotāji un kolonizatori sav�tīgos nolūkos izmantoja afrikāņu cil�u savstarpējo naido�anos. Vecā, pārbaudītā �skaldi un valdi� politika deva gan pasakainu pelņu, gan varu. Tagad �īm netaisnībām darīts gals. Tanzānijā visas ciltis ir vienlīdzīgas.

Mūsu uzturē�anās laikā uz sievie�u kongresu Daressalamā pulcējās delegātes no visa Āfrikas kontinenta. Bija patīkami vērot, cik stalta viņu gaita, cik krā�ņi nacionālie tērpi.

Āfrikas sievietēm priek�ā vēl grūta cīņa. Par vienādu darbu ar vīrieti viņas saņem zemāku atalgojumu, anal�fabētu skaits starp sievietēm ir krietni lielāks nekā stāj p vīrie�iem.

Āfrikas attālākajos novados līdz pat �ai dienai sie�vieti pērk un pārdod, maksājot gan naudā, gan ar māj�lopiem. Pla�i izplatīta daudzsievība. Vecākajai sievai pēc tradīcijas ir tiesības valdīt pār pārējām sievām. Visgrūtāk klājas tai sievai, ko vīrs pārstājis mīlēt, � to neviens neaizstāv, un tai liek darīt grūtākos un netī�rākos darbus. Tāpēc sievietes, nespēdamas atcelt daudz�sievību, cīnās par vienādām tiesībām kaut vai pa�u ģimenē.

Lētāk par lētu izmaksā Tanzānijas sievie�u apģērbs. Tas sastāv no taisnstūraina katūna auduma gabala, ko suahili valodā sauc par kangu. Vienu tādu kangu aptin ap ķermeni, otru, ja vēsāks, ap galvu un pleciem, tre��ajā uz muguras pakar bērnu un ceturtajā iesien sai�nīti, ko nes uz galvas. Kangas izgatavotas loti spilgtās, saulē nebalo�ās krāsās, un tum�ādainās afrikānietes tajās izskatās apbrīnojami ko�as. No iemīļotās kangas neatsakās pat Daressalamas modes dāmas, aptinot to ap modernu kleitu.

Kāda vāciete, kas ilgus gadus nodzīvojusi Austrumāfrikā, apgalvoja, ka pēc rakstura baltā rase no melnās galvenokārt at�ķiroties ar to, ka baltajiem galvenais ir intelekts, turpretim melnajiem � emocijas. �o apgalvo�jumu atcerējos, noskatoties improvizētajā dejā pie tam�tama skaņām. Dejotāji visu dienu bija grūti strādāju�i, vakarā ieturēju�i pavisam trūcīgu maltīti, bet nu, visu aizmirsu�i, atdevās dejai. Afrikāņu deja nav tikai da��ādu kustību sakopojums, kā tas ir pie mums. Ar no�teiktu roku un ķermeņa stāvokli viņi pau� zināmas emocijas. Gandrīz katru svarīgāko dzīves notikumu � sēju, ra�as novāk�anu, veiksmīgas medības, kāzas, bē�res un citas svinības pavada dejas, bie�i kopā ar dzies�mām. Daudzas afrikāņu dejas pārsteidz ar savu izteik�smību un dramatisko spēku. Ritmiski spilgtā afrikāņu mūzika, kas kopā ar ve giem pārcēlusies uz Amerikas kontinentu un saliedējusies ar turienes tautu mūziku, ir radījusi jaunus mūzikas stilus � d�ezu, roku un bigbītu. �o stilu ietekme jūtama arī mūsdienu nopietnās mūzikas komponistu daiļradē. Piemēram, afrikāņu ritmi skan Marģera Zariņa oratorijā �Mahagoni�, kas vēsta par afrikāņu brīvības cīņām.

Afrikāņu muziķa nav iedomājama bez sitamiem in�strumentiem, īpa�i tamtamiem.

Sena leģenda stāsta: reiz kāda sieviete vāku�i d�un�gļos sausus kokus ugunskuram. Pamanījusi bluķi ar cauru, izpuvu�u vidu, viņa to nometusi zemē. Atskanē�jusi dobja skaņa kā smaga nopūta. Sieviete atskatīju�sies � neviena nav. Tad viņa vēlreiz nometusi bluķi zemē. Atkal atskanējusi tā pati dobjā skaņa. ��is koks runā,� sieviete brīnījusies un aiznesusi to uz ciemu. Sirmgalvji sākumā nav sapratu�i, kādēļ viņa stiepusi dedzinā�anai nederīgo bluķi. Tad sieviete ar nūju vai�rākas reizes uzsitusi pa to. �Tam tam,� atskanēju�as jautras skaņas, kā aicinot uz deju. Un vakarā jau viss ciems dejojis pie bungu skaņām. Tā Āfrikā parādījies jauns mūzikas instruments.

Kāda cita leģenda vēsta, ka tamtamus afrikāņiem uzdāvināju�i miru�o gari, lai varētu parunāt ar dzīva�jiem. Un tikai vēlāk �os sitamos instrumentus sāku�i izmantot arī sarunām ar citiem ciemiem, dejām un da��ādām ceremonijām.

Tamtami pieder visam ciemam. Sarunām ir savi in�strumenti, dejām savi. Ciema burvja rīcībā ir tamtami, kas aizdzen ļaunos garus un piesauc labos.

Sākumā, lai dabūtu augstāku vai zemāku toni, dobajā bluķī iegrieza īpa�as atveres � mutes. Vēlāk, kad dobo bluķi apvilka ar ādu, sarunu pārraidei bija nepiecie�ami divi instrumenti � tamtams vīrietis un tamtams sie�viete �, jo arī visi afrikāņu dialekti izmanto divus pilnīgi noteikta augstuma toņus � augstāku un ze�māku.

Ar tamtamiem pārraida nevis skaņas vai zīmes, bet veselus vārdus. Tie�ās ziņojumu pārraides attālums sniedzas līdz 10 kilometriem, bet ar starppunktiem � neierobe�oti tālu.

Uz tamtamiem drīkst spēlēt tikai speciāli apmācīti cilvēki, kas �o māku apgūst jau bērnībā. īsts spēlētājs ir kā saaudzis ar savu instrumentu, lūpas atkārto dzies�mas vai pārraides tekstu, pirksti kā dzīvi lēkā pa bun�gām, ķermenis kustas deju ritma.

Cauri drūmajiem verdzības un koloniālisma gadsim�tiem neskaitāmas paaudzes ir saglabāju�as līdz mūsu dienām afrikāņu dziesmas un dejas, poēmas' un pasa�kas. Austrumāfrikā iemīļots pasaku varonis ir gudrais zaķis, kas viltībā pārspēj daudz spēcīgākus dzīvniekus.

Suahili valodā sarakstītā eposa varonis Liongo Fumo aizstāv vienkār�os ļaudis un cīnās pret varenajiem augstmaņiem. Afrikāņu folklorā valdnieki un augstmaņi parasti ir ļauni, alkatīgi, netaisnīgi un pērkami, bet vienkār�ie ļaudis � drosmīgi, labi, cēli. Tā arī �ajā eposā. Ļaunie augstmaņi nolemj nogalināt Liongo Fumo. Viņi uzzina, ka tautas aizstāvi varot nogalināt ar vara adatu. Uzpirku�i Fumo māsasdēlu, viņi to pie�runā guļo�o varoni nodurt.

Neizmērojama ir afrikāņu ornamentu bagātība. Māla trauki, kurus podnieku rokas darināju�as pirms dau�dziem gadsimtiem, mūsdienu cilvēku iepriecina ne tikai ar skaisto formu, bet arī ar bagātīgo gleznojumu.

Gadu tūksto�iem veci ir Kolo alu zīmējumi Austrumāfrikas ieplakā. Pi ms vairāk nekā 3000 gadiem nezi�nāmi afrikāņu mākslinieki krāsās attēloju�i dzīvniekus un medību ainas.

Makondi cilts ir slavena ar saviem kokgriezumiem. �o amatu cilts ļaudis nodod no paaudzes paaudzei. Daļa �īs cilts locekļu dzīvo netālu no Daressalamas, bet viņu īstā dzimtene ir Tanzānijas dienvidi, kur aug melnkoks. No 20 līdz 30 centimetru resnajam melnkoka stumbram ir ļoti tum�a, gandrīz melna serde, ko aptver gai�āks gredzens. Grie�anai parasti izmanto stumbra tum�o dalu.

Daressalamas Nacionālajā muzejā ir īpatnēji, no viena gabala izgriezti soliņi; kuru kājas veido stilizēti vīrie�u ķermeņi. Iecienīti ir arī tā dēvētie dzīves koki � kopā saķēru�ies cilvēku ķermeņi, kas tiecas uz aug�u.

īpa�u vietu Āfrikas, arī Tanzānijas mākslā ieņem maskas. Tās izgatavo galvenokārt no koka, izkrāso vai izrotā ar inkrustācijām. Maskas ir cie�i saistītas ar rituālo deju kostīmiem, katrai dejai cita maska. Ir sen�u maskas, da�ādu profesiju maskas utt. Tāpat kā koka skulptūras, arī maskas grie� pēc seniem paraugiem, kuru formu nosaka katras cilts tradīcijas. Tomēr katrs talantīgs mākslinieks cen�as savā darbā ielikt arī kaut ko jaunu, tādēļ �ī māksla nav sastingusi, bet cauri gad�simtiem ir dzīva līdz pat mūsu dienām. Tanzānijā sla�venas ir makondo cilts maskas, kurās attēlota sievietes seja. Tās uzliek vīrie�i kāzu ceremonijas laikā.

Pavisam jaunas mākslas Tanzānijā ir glezniecība un grafika. Tās afrikāņi apguvu�i Eiropā. Daressalamas nacionālajā muzejā redzējām ļoti krāsainas �anra glez�nas, kur attēloti vienkār�i ļaudis ikdienas darbā. Popu�lārs Tanzānijā ir linogriezums, kura tehnika līdzīga kokgriezuma tehnikai.

Arābu kultūras ietekme manāma bagātīgi izgrezno�tajos alvas traukos, vara �ķīvjos un krūkās.

Kā zilgana tērauda lente, pār�ķeldama apvārsni, mums pa priek�u ritinās plata asfaltēta �oseja. Brau�cam uz Mikumi Nacionālo parku. Pa labi un pa kreisi ple�as sizala lauki � tum�zili, dekoratīvās rozetēs sa�kārtoti lapu dun�i.

Garām slīd afrikāņu ciemati ar kleķa būdiņām, palmu lapu vai niedru jumtiem. �os mājokļus galvenokārt ceļ sievietes. Apstājamies un paskatāmies, kā to dara. Vis�pirms no tievām kārtīm izveido būdas skeletu, tad to apmet ar māizemes, salmu un govs mēslu maisījumu.

�� Tādā būdā pat karstā laikā ir vēsi, � mūsu �ofe�ris Ra�ids pastāsta.

Pie katras būdas aug pāris papaiju, aiz zedeņu �oga ru�inās vistas un cūkas. Tā arī ir visa iedzīve.

Autobusu uz ceļiem maz, tie parasti pārpildīti, tāpēc ļaudis pārvietojas kājām. Viens bērns pie rokas, otrs lakatā uz muguras, krietns sainis uz galvas � tā afri�kāņu sievietes iet savās gaitās. Bērni, piesieti pie mātes muguras, stundām karājas karstajā saules tveicē, bet nekad neraud.

Zem kupla mango koka izklāts pītenis, uz tā sarindoti kokosrieksti un papaijas augļi. Drusku tālāk � maisi ar kokoglēm.

Malka savannās ir deficīta, bet ēdiens jāvāra, tāpēc no me�u apvidiem ieved kokogles. Pāris pusaud�u sē� ēnā un gaida pircējus. Bet to nav.

Pa kreisi zilgmo kalni. Tie nāk aizvien tuvāk un tuvāk un jau paceļas kā stāva siena.

��� UlugUru, � Ra�ids saka.

Pa debesīm klīst smagi, pelēki mākoņi. Reizēm _uzrasina smalks lietutiņ�, glu�i kā pie mums. Augstākā virsotne Kurhandu (2650 m) ietinusies mākoņos.

Stāvajam kalnu sānam pieglaudu�ies jaunu mājiņu rinda.

�� Ud�amaa, � Ra�ids pavēsti. � Jaunais darba kooperatīva ciemats.

Tanzānijas platība � 941,6 tūksto�i kvadrātkilo�metru. Tās kontinentālā daļa Tanganjika atrodas ne�daudz uz dienvidiem no ekvatora starp lielajiem Austrumāfrikas ezeriem un Indij'as okeānu. Reljefa ziņā tā ir milzu kontrastu zeme. Grandiozas zemes trīces, kas notiku�as pirms 100 000 gadiem, kontinenta austrumu daļā radīja trīs lielas plaisas, kas kļuvu�as par milzī�gām ieplakām. Pa rietumu ieplaku, kurā tagad atrodas Taganjikas, Rukvas, Njasa un citu lielo ezeru virkne � stiepjas valsts robe�as ar Ruandu, Burundi un Zairas Republiku.

Vidējā ieplaka iet pa Natrona ezeru, Oldovajas aizu, Ejasi un Manjara eze iem līdz pat Njasam. Austrumu ieplaka ar pārtraukumiem stiepjas gar Indijas okeānu. Līdztekus ieplakām atrodas Āfrikas augstākie kalni, ak�tīvi vai apklusu�i vulkāni Kilimand�āro (5895 m), Meru (4567 m), Rungve (3175 m), Uluguru (2653 m). �ķiet, kads milzis rotaļadamies izgrābis milzīgas iepla�kas un zemi sametis turpat līdzās, izveidodams no tās kalnu grēdas.

Starp Centrālo un Austrumu ieplaku atrodas no 1000 m līdz 1500 m augsts līdzenums. Te atrodas Ma�saju savanna, Serengeti Nacionālais parks.

800 kilometru garā okeāna piekraste zema, bagāta koraļļu rifiem, mangrovu audzēm; dabisku ostu te maz. Krasta tuvumā daudz salu un saliņu, lielākās no tām � Zanzibāra, Pemba, Mafija.

Necaurejami tropu me�i saglabāju�ies tikai nedau�dzās mitrākajās Tanganjikas vietās � Viktorijas ezera krastos, Kilimand�āro un Meru nogāzēs un zemes dien�vidos. Lielāko teritorijas daļu aizņem da�āda veida sa�vannas � sausuma piemeklētajos rajonos pustuksne�a savannas ar asu zāli un dzelk�ņainiem krūmiem, Seren�geti apkārtnē me�u savanna.

Mēs pa�reiz braucam pa parkveida savannu. Jūlijā te valda ziema. Zāle, kas vasaras lietus periodā sa�sniedz līdz triju metru augstumu, tagad ir rūsgana, sa�plakusi sausa kā siens. Daudzi koki bez lapām. Vareno baobabu resnie pudeļveidīgie stumbri un �uburotie zaru vainagi kā ar tu�u iezīmēti pret pelēkajām debesīm. No zariem tievos diegos nokarājas �o koku gurķveidīgie augļi. Tūrists nebūtu tūrists, ja necenstos kaut vienu �ādu augli pievākt piemiņai. Pavadonis mūs laikā at�tur � pelēkais, zam�am līdzīgais augļa apvalks dzeļ kā nātres. Tas tomēr netraucē pērtiķus un vietējos iedzī�votājus mieloties ar baobaba augļiem. No koka lapām gatavo gar�īgus salātus.

Baobabiem nav spilgti izteiktu gadskārtu gredzenu, tāpēc grūti noteikt to vecumu. Min da�ādus skaitļus, sākot no 1000 līdz pat 5000 gadiem. Baobabi aug nevis me�os, bet izklaidus. Lai karstajā klimatā izdzīvotu, jāpatērē daudz ūdens; tādēļ baobabi savas saknes iz�stiepj simtiem metru tālu.

Baobabi zied lietus periodā. Kādā siltā naktī izplaukst balti, pēc muskata smar�ojo�i ziedi. No visām pusēm tad salai�as sikspārņi, kuriem �o ziedu sula ir pats lielākais gardums.

Afrikāņiem baobabi dod gan pārtiku un ūdeni, gan patvērumu un zāles pret da�ādām slimībām.

Koka mīksto serdi bie�i iznīcina da�ādas sēnītes. Radu�os dobumus afrikāņi izmanto par mītnēm, nolik�tavām, pat kapenēm. Āfrikas pētnieks Dāvids Living�stons stāsta par kādu dobumu, kurā brīvi pārnak�ņoju�i 30 cilvēki. Lietus periodā �ādos dobumos sakrājas daudz ūdens. No koksnes iegūst dēļus, no iek�ējās �ķiedrainās kārtas izgatavo stipras virves. Ir pat pa�runa: �Bezpalīdzīgs kā zilonis, kas sasiets ar baobaba virvi.� No auga sēklām iegūst indi, ar kuru iezemie�i apzie� bultu uzgaļus.

Ne tikai cilvēki, bet arī dzīvnieki zina baobaba vēr�tību. Tā lapas, mizu un zarus iecienīju�i ziloņi. Baobabam ir desmit rei�u lielāks kalcija saturs nekā citiem kokiem.

Spilgti liesmojo�ās rieta debesis ātri satumst. Brīdi saules atspulgu glabā pūkainie mākonī�i pamalē, tad savannu ietin tumsa. Mūsu nelielā apmetne Mikumi Nacionālajā parkā ir vienīgais gai�ais punkts. Sē�am uz terases un klausāmies, ko stāsta Āfrikas nakts �

Savanna neguļ, tā dzīvo mums neredzamu dzīvi. Aiz virtuves, plēzdamās pēc barības atliekām, spalgi ķērc maitu lijas. Kāds putns, glu�i kā telegrāfists ar morzes aparātu, pā-raida tikai viņam vien saprotamu vēsti. Vesels cikā�u orķestris skandina savas cītaras. Iedzie�das kāda nezināma putna balss, tai pievienojas citas, tad, it kā paklausīdamas neredzama diriģenta mājie�nam, tās pēk�ņi apklust.

Negaidot dziesma atskan tie�i līdzās mūsu krēslam. Sākam raudzīties pēc solista un baseina malā pamanām sīku vardīti, kas piepūtusies cītīgi skandina savu nakts serenādi.

Gaismas lokā bez trok�ņa parādās milzīgi liels, melns zilonis. Sē�am pavisam klusu. Brīdi dzīvnieks nekustīgi vēro mūs ar savām mazajām acīm, tad atva�doties paceļ snuķi kā roku sveicienam un tāpat nema�not, kā atnācis, aiziet.

Lejā pie ezeriņa mierīgo nakts simfoniju pārtrauc lauvas rēciens.

�ādā naktī nenāk miegs. Atveram logu, kas aizņem visu mūsu istabas vienu sienu. No noslēpumainās pa�saules mūs tagad �ķir tikai smalks stiepļu siets.

Pie debesīm mirdz zvaigznāji, kuru nosaukumus mēs nezinām. Spilgti izdalās Dienvidu Krusta neregulārais �etrstūris.

Atskan histēriski smiekli, kas negaidot pāriet spalgās vaimanās. Varbūt tā ir ekstravagantā lēdija ar zilo pa�rūku, kas nesen bārā dzēra tīru viskiju bez sodas. Nē, tās ir hiēnas, pretīgi dzīvnieki ar lielu galvu un glūnī-

gām acīm, platu, asiem zobiem pilnu muti. Garajā, pin�kainajā vilnā saķēru�ies dad�i, sēkliņas, netīrumi. �ķiet, ka, hiēnu veidojot, pietrūcis materiāla, tāpēc priek�puse iznākusi masīva, bet pakaļpuse maza, ar īsām kājām. Hiēnas ir maitu ēdājas, bet tās neatsakās �uzkost� arī tikko piedzimu�os, vārgos antilopu mazuļus vai naktī uzbrukt guļo�am cilvēkam.

Apklust putns telegrāfists. Savu repertuāru nodzie�dāju�as mazās vardītes. Bāru atstāju�i pēdējie viskija un kokteiļu sūcēji. Cikādes vienmuļi �ū�ina savu �ūpļa dziesmu, un mūs vairs nespēj uzmodināt pat lauvu rēcieni.

Ziemu vai vasaru ekvatora tuvumā diena un nakts ir vienādā garumā. Tāpēc Tanzānijā pastāv īpatnēja stundu skaitī�anas sistēma, kas sākas ar saules lēktu un saules rietu. Pulksten se�os pēc mūsu laika saule noriet, tātad pirmā nakts stunda ir mūsu septītā vakara stunda, mūsu pusnakts ir septītā stunda Tanzānijā.

Jau pirms saules lēkta esam kājās. Mums priek�ā brīnumains piedzīvojums � tik�anās ar dzīvniekiem brīvā dabā.

Pie ieejas Mikumi Nacionālajā pa~kā blakus ziloņa galvaskausam uzraksts angļu valodā: �Brīdinājums! Sargieties no dzīvniekiem! Palieciet automa�īnā plēsīgo zvēru tuvumā!�.

No tēstiem granīta bluķiem celtajā mājiņā atrodas sardzes telpas, kase un neliels, labi iekārtots muzejs.

Nacionālo parku iekārto�ana un uzturē�ana izmaksā diezgan dārgi, tāpēc noteikta neliela ieejas maksa � �iliņ� par stundu no apmeklētāja. Par to mums dod līdzi pavadoni, kas palīdz' sameklēt �lielo piecnieku� � lauvu, ziloni, leopardu, degunradzi, bifeli.

��� Ak tu jupis, apmācies, � nolādas mūsu kinoope�rators un steidz ielikt kamerā jutīgāku filmu. �ajā brīdī, it kā kaitinādama mūsu operatoru, no krūmiem savu garo kaklu izbā� �irafe, tā kā nicīgi paskatās uz ma��īnu un pagrie� pēcpusi. Nepaspējam ne atjēgties, kad tās vairs nav.

Braucam lēnām pa tikko samanāmu taciņu. Kā milzu lietussargus savas horizontālās lapotnes izpletu�as akā�cijas. Pavadonis pamāj ar roku sānis, un mēs ieraugām �irafu baru mielojamies ar akāciju lapām. Garos kaklus kā ceļamkrānus izstiepu�as, tās viegli aizsniedz se�u metru augstumu.

�irafu ēdienu karte ir apbrīnojami vienkār�a � akā�ciju lapas brokastīs, pusdienās un vakariņās, un tā dienu pēc dienas, gadu pēc gada. Pārsteidzo�i da�ādi ir �irafu vilnas tērpi. Uz sniegbalta pamata izvietoti brūni vai sarkanbrūni neregulāri trīsstūraini, �etrstū�raini, zvaig�ņveidīgi vai ieapaļi da�āda lieluma plan�kumi. Nav divu �irafu ar vienādu plankumojumu.

Saskaitām pavisam astoņas �irafes � se�as pieaugu��as un divus mazuļus. Lēnām braucam tuvāk. �irafu tēviņ� pārtrauc ē�anu un uzmanīgi vēro mūs. Apstāja�mies. Operators filmē.

�� Nu, pakustieties ta�u, � viņ� lūdzas. � Cik ilgi var tā ēst?

Pavadonis stāsta, ka �kāzu� laikā �irafes saķeroties kakliem un stundām ilgi stāvot nekustēdamās, tā izsa�kot savu mīlestību. Pats ilgākais Austrumāfrikas �irafu mū�s ir trīsdesmit gadu.

�irafu Mikum i parkā daudz, mēs tās redzējām vese�liem bariem, bet operatoram par lieliem sirdsēstiem pa�visam tuvu neizdevās piebraukt. Vienmēr kāds no bara sargiem laikus brīdināja un �irafes laiskā riksī, kā pel�dot ga.isā, pazuda dzelk�ņainajos krūmos.

Āfrikas nacionālie parki un rezervāti ir milzīgi zoolo�ģiskie dārzi, kur brīvā dabā dzīvojo�ie dzīvnieki ap�skata ma�īnās ieslodzītos cilvēkus. Lielāka daļa zvēru ir pieradu�i pie'�smirdo�ajām dzelzs kastēm� un tām nepievēr� nekādu vērību. Cilvēks ma�īnā � tas nav nekas, cilvēks zālē � tas jau var būt vai nu medījums, vai mednieks. Tāpēc visur izlikti brīdinājumi angļu un suahili valodās: neizslēgt ma�īnu motorus, nekāpt ārā no ma�īnām, nebraukt pārāk tuvu plēsīgajiem dzīv�niekiem.

Izmantodami brīdi, kad mūsu pavadonis aizbrauc ar otru ma�īnu, izkāpjam nofilmēt ziloņus tuvumā. Ope�rators ar tiem aprunājas krievu valodā.

Mazu ziloņu meitenīti ieinteresē dūco�ā kinokamera, un tā pienāk tuvāk.

� Labiņa, labiņa, � operators apmierināts nosaka. � Un tagad, lūdzu, pagriezies profilā!

Ziloņa māte, kam �ī uzbāzība nepatīk, pavēcina ar savām milzīgajām ausīm, paceļ snuķi uz aug�u un ietaurējas. Mazulis paklausīgi metas atpakaļ pie mātes, un mēs, ko kājas nes, mūkam uz ma�īnu. Vēlāk pava�donis pastāsta, ka neilgi pirms mūsu atbrauk�anas kāda ārzemju tūristu grupa nokaitinājusi varenu ziloņu māti. Tā pierik�ojusi pie ma�īnas, un tūristi bailēs nogūlu�ies uz grīdas. Ziloņmāte iebāzusi snuķi pa jumta atveri ma�īnā, noplēsusi kādai dāmai kleitu un, vicinā�dama to kā uzvaras karogu, apmierināta aizgājusi. Gadoties arī, ka ziloņi apgā�ot ma�īnu ar visiem tū�ristiem.

Samērā nelielajā Mikum i Nacionālajā parkā ir vai�rāk nekā 1000 ziloņu. Katram zilonim ik dienas nepie�cie�ams 300 kilogramu barības. Bez ziloņiem te vēl dzīvo ap 2000 kaferbifelu, pāri par 5000 da�ādu gazeju un antilopu, ap 500 zebru, milzīgs daudzums �irafu. Ir lielas grūtības tos visus nodro�ināt ar barību.

Ziloņi ganās 16 stundas, atpū�as da�as stundas pus�dienas laikā un pi ms ausmas. Lai sako�ļātu dzelk�ņai�nos krūmus, koku zarus, augu saknes, nepiecie�ami spē�cīgi zobi. Ziloņiem tie atjaunojas trīs reizes mū�ā. Kad pēdējie zobi nodilu�i, vecie dzīvnieki spiesti meklēt mīk�stāku barību, kas parasti atrodas ūdens tuvumā. Pama�zām ziloņu organisms novājē, un tie aiziet bojā.

Slavenais spāņu zoologs Fēlikss Rodrigess de la Fuente savā grāmatā �Āfrikas paradīze� pastāsta, ka Āfrikas ziloņu bars sastāv no ziloņu mātēm un viņu bērniem. Kāzu laikā mātīte atdalās no bara un aiziet ar savu izredzēto vienatnē. Ziloņu tēvs aizkustino�i rūpē�jas par savu mījoto un bā� tai mutē sameklēto mīksto zāli un augļus. Abi ilgi stāv, saķēru�ies snuķiem, sa�krustotiem ilkņiem, muti pie mutes, it kā gribētu skūp�stīties.

Kāzu laikam beidzoties, ziloņu māte atgrie�as savā barā. Jaunajai ziloņu mātei dzemdībās palīdz kāds no viņas dēliem un vecmāmiņa. Pārējie ziloņi stāv gaba�liņu tālāk, paceltiem snuķiem un uz priek�u pavērstiem ilkņiem, it kā sardzē.

Kaut gan par jauno audzi rūpējas viss bars, tomēr tikai katrs tre�ais zilonēns sasniedz pilngadību � 14 gadu vecumu. Ziloņu mātei viss mū�s (60�70 gadu) paiet pa�aizliedzīgās rūpēs par bērniem. Ik ceturto gadu pasaulē nāk jauns zilonēns. Divus gadus māte to zīda, sākumā nometusies uz ceļiem, lai mazulim būtu vieglāk, uzmana, neatlai� no sevis ne soja, pamāca un pārmāca.

Pieaugu�ie ziloņu tēviņi dzīvo atsevi�ķi vai nu pa vienam, vai nelielos baros. Tie nejūt nekā no tām ģime�nes rūpēm, kas saistītas ar mazuļu audzinā�anu.

Nereti vecs zilonis izraugās sev jaunu iero�u nesēju un dalās ar to pieredzē. Māceklis savukārt aizkustino�i rūpējas par savu saimnieku � pienes barību, aizsargā no briesmām un nepamet līdz pēdējam brīdim. Pat pēc saimnieka nāves māceklis vēl pāris dienu pūlas kritu�o pacelt, atgaiņā plēsoņas un, beidzot aiziedams, apklāj ar zālēm un lapām.

Redzot vientuļus, aizmirstus sirmgalvjus, kas daudz pieredzēju�i un nodzīvoju�i interesantu mū�u, man jā�domā par �o ļoti humāno zilonisko para�u.

Zinātnieki izpētīju�i, ka ziloņi ar ausu kustībām spēj izteikt ap piecdesmit da�ādu emociju.

Neliela ezeriņa vidū redzami trīs izciļņi. Pavadonis apgalvo, ka tie esot behemoti � vīrs, sieva un mazulis. Pacietīgi nostāvam gandrīz pusstundu, bet izciļņi tā arī nepakustas. Klusībā nodomājam, ka tie dro�i vien ir mākslīgi, ielikti tūristu pievilinā�anai.

� Vilks ar viņiem, � pirmais pacietību zaudē ope�rators. Jā, noturēt tik ilgi rokā smago kameru nav joka lieta.

Kad esam jau sasēdu�ies ma�īnās, viens no melnu�miem sāk kustēties. Virs ūdens parādās milzīgs purns, atveras liela mute ar vareniem zobiem. Kamēr izlecam no ma�īnas, kamēr atveram fotoaparātus, mūsu priek�ā atkal trīs mazi punktiņi. Nofilmējam tos pa�us kā pie�rādījumu, ka tie�ām esam redzēju�i dzīvus behemotus.

Turpat netālu ezera krastā guļ noglumējis zaļgans baļķēns, kuram mēs nepievēr�am uzmanību. Izradās, ka tas ir krokodils, kas faunas da�ādo�anai ievests no Baltās Nīlas.

Mikumi parkā lauvu ir tikai pāris desmitu. Nobrau�cam krietnu gabalu, līdz pavadonis dod zīmi apturēt ma�īnu.

Tepat blakus, pieplacis pie nelielas peļķes, zvēru ka�ralis kāri dzer un neliekas par mums ne zinis. Tad tas pieceļas, izstaipās un sāk lēnām soļot prom.

� Ja es uzņem�u �ādu kadru, tad katrs teiks, ka tas ir kādā zooloģiskā dārzā, � operators pukojas. � Ra�id, pastum viņa karalisko augstību zālē!

Ra�ids ar ma�īnas priek�galu pieskaras lauvas sa�nam, un tikai tad zvērs negribīgi nogrie�as no ceļa. Pagodinājis mūs ar vienu vienīgu nicīgu skatienu, zvēru karalis pagrie� mums muguru.

Rūsganajā zālē tikko pamanāmi Granta un Tomsona gazeļu bari. Metru augstajām Granta gazelēm ir brūna mugura, baltas biksītes un melni līrveida ragi. Nedaudz mazākajiem �Tomijiem� ir sarkanbrūna mugura un ko�i melna svītra gar sāniem.

Gazelēm grūti pietuvoties nemanītam. Kamēr viena daļa ēd, otra modri sargā apkārtni. Gazeles pēc geparda ir ātrākās skrējējas savannā � tā� sasniedz 85 ki�lometrus stundā; lauva īsu bridi spēj skriet 80 kilo�metru ātrumā.

Ceļā uz ūdenskrātuvi pabraucam garām paviānu ba�ram, kas pa�reiz ietur brokastis. Veikli pār�ķirstīdami zāli, tie meklē ķirzakas, putnu olas, vaboles, sīkas sak�nītes, gardus augus, bet ari neatsakās no zaķa vai gazeļu mazuļa. Barā stingri noteikta kārtība: priek��galā un aizmugurē novietojas spēcīgākie tēviņi, abos sānos vadoņi, vidū nespēcīgie, mātītes un mazuļi.

Paviānu barā valda dzelzs disciplīna. Viens vadonis vai vairāki vadoņi (atkarībā no bara lieluma) rīkojas kā neaprobe�oti valdnieki. Tie apēd gar�īgākos kumo�sus, izvēlas veselīgākās mātītes, soda nepaklausīgos.

Briesmu brī�os vadoņi nedomādami metas cīņā pret ienaidnieku, netaupīdami pat savu dzīvību.

Pakāpi zemāk atrodas bara spēcīgākie tēviņi. Viņiem uzticēti novērotāju posteņi. Privileģētā stāvoklī atrodas arī mātītes, kurām mazi bērni. Pret mazuļiem paviāni izturas ar lielu mīlestību.

Paviānu bērniem, tāpat kā cilvēku bērniem, ir trīs attīstības periodi: pirmais � pilnīga atkarība no mātes, otrais � rotaļu laiks, tre�ais � skolas laiks. Mazuļu rotaļās un apmācībā aktīvi piedalās pats vadonis un pārējie bara locekļi.

Nokaltu�ajā zālē ērmoti uzvedas divi stārķa lieluma putni. Garās kājas cilādami un spārnus plivinādami, tie dejo pa apli. Uz pakau�a plivinās tum�as spalvas. �os putnus sauc par sekretāriem. Pa�reiz tie nomedī�ju�i �ūsku. Zibenīgs līkā knābja cirtiens, un �ūskai pār�lauzts kakla skriemelis.

Uz �ūskām kāri ne tikai putni sekretāri, bet arī pa�i afrikāņi. Da�ās ciltīs tās drīkst ēst tikai ļaudis ar aug�stu sociālo stāvokli un cienījami sirmgalvji.

Āfrikā �ūska ir gudrības simbols. Stāsta, ka senajā Ēģiptē bedrēs pie pitoniem esot novietotas skaistas ver�dzenes un rāpuļi mierīgi dzīvoju�i ar savām �līgavām�.

Kamerūnā da�as ciltis daudzus gadsimtus esot me�dīju�as milzu �ūskas, izmantojot to vājību pret sievie�tēm. Pietiekot sievietei �ūskas priek�ā izģērbties kailai, lai tās sastingtu kā hipnotizētas. Kamēr me�a �don��uāni� kā apburti skatās, mednieki klusi pielavās un dod nāvējo�u dūrienu.

Viesnīcas �Kilimand�āro� jumta restorānā kādas vie�tējās cilts pa�darbnieki demonstrēja ��ūsku deju�. Divi krā�ņi musturoti pitoni � viens apmēram �etrus met�rus gar�, otrs nedaudz īsāks � mierīgi ļāvās aptīt sevi kā �alli ap kaklu, saritināt ritenī. Lai pakutinātu skatī�

tāju nervus, dresētāji ļāva pitoniem pielīst pie to kā�jām un, kad sievietes sāka spiegt, rāpuļus aiz astēm pavilka atpakaļ. Da�i skatītāji prātoja, ka me�onīgās tamtamu skaņas un kliedzieni, kas pavadīja deju, �ūs�kas apdullina, tāpēc tās esot tik miermīlīgas.

Diem�ēl pārbaudīt, kā uz �ūskām iedarbojas sievietes ķermenis, neizdevās, jo pūta dzestrs vēj� un visas klāt�eso�ās dāmas bija satinu�ās jakās vai tērpu�ās bik�u kostīmos.

Teslēgts pilsētas �aurumā, dzīvodams troksnī, lielāko mū�a daļu pavadīdams bez gaismas un svaiga gaisa, cilvēks aizvien vairāk ilgojas pēc neskartas dabas. Re�dzēt savvaļas dzīvniekus brīvībā, da�reiz tik tuvu, ka varētu tos aizskart ar roku, ja nebūtu bail, � tas ir liels pārdzīvojums, kas neaizmirsīsies visu mū�u.

Tanzānijā pavisam iekārtoti septiņi nacionālie parki un tikpat daudz savvaļas dzīvnieku rezervātu. Pazīsta�mākajos kā Serengeti, Manjarā, Aru�ā, Mikumi atrodas modernas viesnīcas, tūristu rīcībā ir lidma�īnas un automobiļi, izbūvēti labi ceļi. Nav �aubu, ka nākotnē �ie neskartās dabas stūrī�i kļūs aizvien populārāki.

Savvaļas dzīvnieki labi zina �o rezervātu robe�as un cen�as tās nepāriet. Mēs ar ma�īnu pa Tanzāniju no�braucām ap 1000 kilometru un ceļā neredzējām nevienu savvaļas dzīvnieku.

Dodamies uz aerodromu. Samta melnajās debesīs tie�i mums priek�ā kā zelta laiva starp zvaigznēm peld mēness. Pa labi un pa kreisi iedzimto būdiņās mirgo kvēpenītes. Bet tagad mums tās neizliekas ne skaistas, ne romantiskas. Mēs zinām, ka tā ir nabadzība. Būdiņu iemītnieki vēl ir pārāk trūcīgi, lai ievilktu elektrību, kaut arī gar ceļa malu iet elektrolīnija.

Pa mar�rutu Rīga � Maskava � Parīze � D�ibuti � Antananariva � Sendenī � Portluī � Daressalama �

Entebe � Kaira � Beiruta � Erevāna � Maskava � Rīga ar da�ādu valstu lidma�īnām un automa�īnām no�braukti ap 33 000 kilometru.

� Vai tev nepietiek? � piederīgie brīnās, redzēdami uz galda izklātās kartes un labi zinādami, ko tas no�zīmē.

Ko lai dara, pret ceļo�anas slimību, tāpat kā pret cece mu�u un miega slimību, pagaidām vēl zā|u nav.

Par Parīzi un Indijas okeāna pirātiem �. 5

No Plutona līdz Neptūnam��������� 14

Maurīcija � Reinjonas māsa���������. 28

Mazs safari pa Tanzāniju����������� 45

Miera osta � Daressalama��������. 47

Vai Ādams bija afrikānis?��������. 56

Ko vēsta tamtami?�����������.. 63

Lielākais Āfrikas brīnums��������.. 72

Зента Эрнестовна Эргле ОТ ПЛУТОНА ДО НЕПТУНА Путевые заметки

Издательство �Лиесма� Рига 1975 На латышском языке Художник А. Креслиньш