ZENTA ĒRGLE

NOSLĒPUMAINAIS ATRADUMS

Sajā stāstā jūs tiksieties ar seniem paziņām Unu, Magdalēnu, Ati un Ivaru, kuru piedzīvojumi aprakstīti stāstā �Uno un trīs musketieri�. Kop� tiem laikiem stāsta varoņi krietni pastiepu�ies garumā un pieņēmu��ies prātā.

Una (viņa jau pabeigusi sesto klasi ar apa]iem piecniekiem) pēdējā laikā pievēr� sevi�ķu uzmanību savam izskatam un ļoti pārdzīvo, ka viņai ir rūsgani mati un vasaras raibumi. Viņas aud�umāsa Magdalēna to nekādi nespēj saprast, viņai Una �ķiet pati skaistākā, labākā un gud�rākā meitene pasaulē. Tāpat domā arī Atis Arājs, tikai nevienam to nesaka, viņ� nevienam neatzītos, ka viņam Una joti, ļoti patīk. Ivars, kādreizējais Portoss, meitenēm nepievēr� uzmanību, varbūt tādēļ, ka viņam ir �etras māsas, bet brāļa nav neviena.

Musketieru un koka zobenu ēra pagājusi. Kopā ar citiem viņi tagad aktīvi darbojas Jauno milicijas draugu (JMD) vienībā. Kad jaunie mili�cijas draugi � formas tērpos, ar �laiviņām� galvā � patrulē pa rajonu, pat vislielākie draiskuļi pieraujas malā. Joki mazi. Vissīkākā viņu mei�tene, piemēram, tāda kā Magdalēna, ar spēju tvērienu prot nolikt uz lāp�stiņām puisi, daudz lielāku par sevi. Dabas aizsardzība, de�ūras skolās un bērnu kinoteātrī �Sniegbaltīte�, patrulē�ana � tā ir viņu ikdiena. Bet reizēm gadās arī kas nopietnāks.

Jūs dro�i vien esat dzirdēju�i par noslēpumaino atradumu ostas rajonā? Katrā ziņā man jums jāpastāsta par �o aizraujo�o notikumu.

Bija svelmaina augusta svētdienas pēcpusdiena. Visi, kas vien spēja kustēties, meklēja glābiņu no tveices ārpus pilsētas � brīvā dabā, me�os, pie ūdeņiem. Laiskie un nevarīgie, aizkarus logiem priek�ā nolaidu�i, snauda vai arī nīka pie televizoriem.

Una un Magdalēna, neskaitāmas reizes mērcēju�ās jūrā un karsēju��ās svelmainajā saulē, beidzot sajuta negantu ēstgribu. Jau pa gabalu saodu�as ceptas gaļas smar�u, abas meitenes iegriezās vasaras ēdnīcā �Cebureki�. Una izsalkusi bija ar mieru aprīt, runājot viņas pa�as vār�diem, pat sutinātus ūdenszābakus. Magdalēna negribīgi skrubināja pīrāgu, atdzisu�ie jēra tauki lipa pie lūpām.

Meitenes garlaikojās. Unas tēvs, kuģa kapteinis, atradās kaut kur pie Kanādas krastiem. Mātei, milicijas majorei, steidzīgs izsaukums pār�trauca atvaļinājumu, un viņa aizbrauca uz Arhangeļsku.

Meitenes pat nenojauta, ka blakus pensionāres Paulīnes Purviņas vecajai mājai risinās notikumi, kuri vēlāk viņām sagādās milzumu rūpju un kuru dēļ Unas Jauno milicijas draugu vienība kļūs slavena visā pil�sētā.

To nenojauta arī Ivars un Atis. Izbraukāju�i ar Ata tēva motorlaivu krietnu daļu Daugavas atteku, nokaitināju�i mak�ķerniekus, kas tur nīka katru svētdienu cerībā noķert lielo lomu, abi zēni beidzot iestūrēja savā iemīļotajā, meldriem aizaugu�ajā līcītī. Ivars, paņēmis zaru būdā pa�slēpto mak�ķeri, uzsprauda uz āķa tārpu, iebrida līdz ceļiem ūdenī un sāka pacietīgi gaidīt.

� Veltīgi tu pūlies, � Atis noteica. � Zivīm pa�reiz pusdienas laiks. Pievakarē � tad varbūt noķersi kaķim vakariņu tiesu.

Zāle zem kokiem bija mīksta un tīkami vēsa. Atlaidies ēnā, Atis at�ķīra Zor�a Simenona grāmatu �Sve�inieki mājās�, kuru viņ� lasīja astoto reizi un zināja vai no galvas.

Arī pilsētas nomalē, ja par tādu var uzskatīt ostas rajonu, valdīja svētdienas miers un klusums. Apputēju�iem piemājas dārziņu kokiem nekustējās ne lapiņa. Nemanīja pat mū�am darbīgos pensionārus ru�i�nāmies pa savām dobītēm, spēlējam domino vai aprunājam kaimiņus. Vienīgi Pliederu ielā 17, iedzīvotāju pamesto un nojauk�anai paredzēto divu koka māju pagalmā, valdīja dzīva rosība. Vecas dzelzs gultas dēļ norisinājās strīds, kas draudēja pārvērsties kautiņā.

��� Zēni, tūlīt kāpiet ārā no gultas! � pavēlēja maza meitene ar gai�ām bizītēm.

�� Jā, mēs tikko ēdām kūkas ar kotletēm, � abas mazākās māsas, lelles auklēdamas, viņai piebalsoja.

��� Kotletes no smiltīm, tpū! � zobojās zēns ezītī apcirptiem ma�tiem. � Guldiniet savas lelles, kur gribat! Sī jums nav nekāda gulta, tas ir pirātu kuģis.

��� Un mēs esam baismīgie pirāti Alfs Dzelzsķetna un Ansis Lauvas- spēks,� otrs zēns, tērpies vienīgi sporta biksītēs, nosmulētu seju un krūtīm, koka zobenu vicinādams, piedraudēja. � Vācieties prom, citādi jums klāsies slikti!

��� Kā jums nav kauna? � Jeva, vecākā no meitenēm, pacēla balsi. � Jūs no pa�a rīta tupat gultā. Tagad mūsu kārta.

Jau otru nedēļu vecā dzelzs gulta bija apkārtnes bērnu pati mīļākā rotaļlieta. Pensionāre Paulīne Purviņa, pārceldamās uz jauno dzīvokli, pameta to pagalmā blakus savam kādreizējam vistu aplokam.

Tuk�ajos dzīvokļos bērni atrada vēl citas viņiem noderīgas man�tas� pāris nolietotu ķeblī�u, ķirmju saēstu, vecmodīgu kumodi, izgulētu matraci, apbru�ātas grāmatas un �urnālus. To visu viņi, Ievas, Aijas un Intas lielajam brālim Ivaram piepalīdzot, savāca Purviņas goda istabā. Nu mazajiem bija savs klubs, kur pieaugu�ie ielūkojās tikai va�karos, kad pienāca gulētie�anas brīdis.

��� Klaiņo apkārt līdz melnai tumsai! � vecāki pukojās. � Labi, ka drīz jums tie prieki beigsies. Atbrauks buldozers un nojauks tos graustus ar visām mēbelēm. Sen jau bija laiks.

Mazajiem �ajā jautājumā bija pavisam pretējs viedoklis nekā viņu vecākiem � viņi cerēja, ka briesmīgais brīdis vēl tālu, tālu.

��� Nē, tas vairs nav izturams! � Inta precīzi atdarināja savas mā�tes balsi. � Tie zēni pavisam izlaidu�ies. Meitenes, izgāzīsim viņus no gultas! Mēs esam trīs, bet viņi tikai divi.

��� Pamēģiniet vien! � Abi zēni saslējās stāvus un pacēla savus zo�benus. � Alfs Dzelzsķetna un Ansis Lauvasspēks jūs sakapās kā� kā kartupeļus.

��� Bet mēs no jums ne drusciņas nebaidāmies! � Meitenes atkāpās pie mājas stūra, lai apspriestu turpmāko darbības plānu.

��� Zināt ko, � vecākā māsa Ieva pēc brī�a teica, � mēs jums atdodam tās spīdīgās bumbas, kas gultas galos. Ja gribat, varat ņemt pavisam. Bet par to atstājiet mums gultu.

Ansis un Alfs saskatījās. Visos �etros gultas galos patie�ām spīdēja niķelētas bumbas, tiesa, mazliet apsūbēju�as. Kā viņi tās nebija pamanī�ju�i? Tādas metāla bumbas ir vērtīga lieta, ar tām var spēlēt, piemēram, hokeju, var mest tālumā kā granātas, daudz ko var iesākt ar tādām bumbām.

��� Nu, labi, � Ansis piekāpās un abām rokām ieķērās vienā. Bet, lai arī kā abi pūlējās, lai arī kā piepūta vaigus un spļāva saujās, bum�bas bija kā saaugu�as ar metāla stieņiem.

��� Inta, pasauc Ivaru! � Alfs, glu�i nomocījies, palūdza.

��� Ivars aizgāja peldēties.

��� Nu tad palūgsim kādu citu palīgā.

Abi zēni izskrēja no pagalma. Citkārt dzīvā iela bija pavisam tuk�a un klusa. Tikai pāris kvartālu tālāk kāds lēnām nāca uz �o pusi. Jau pa gabalu varēja manīt, ka nācējs ir sliktā omā. Ikviens viņa vietā tāds būtu. Kabatā skumji �ķindēja sauja sīknaudas. �Kā lai tuk�ām rokām ierodas pie meitenes uz dzim�anas dienu? Privātmāju dārziņos zied gan rozes, gan citādas ko�as puķes, bet pamēģini pārkāpt �ogam un kādu noraut � tūlīt būs klāt vai nu krancis ar asiem zobiem, vai pats īpa��nieks pieklaigādams visu apkārtni. Neies jau riskēt ar savu supero klozīti! Tiesa, ārzemju jūrniekam par to nācās atdot dzintara krelles, kuras mamma aplika ap kaklu tikai lielos svētkos.� Pie�ķiebis galvu, nācējs ar patiku aplūkoja spilgto attēlu uz triko sporta krekla krū�tīm � smaido�u sievieti ar sīksprogainu parūku un milzīgu cepuri, uz kuras kā vāzē salikts krā�ņs puķu pu�ķis apak�ā bija uzrakstīts �Mar- quise de Mont-Espaine�. Mugurpusē (�ēl, ka to pats neredzēja) bija uz�zīmēts tikpat sīksprogains, ūsains vīrietis ar parakstu �Louis XIV�. Gā�jējam ne sapņos nerādījās, ka �is 17. gadusimteņa fran�u karaļa vār,ds vēlāk viņam pielips, kā ar sintētisko līmi pielīmēts.

Luija �etrpadsmitā (iekams mēs vēl nezinām viņa īsto vārdu, sauk�sim tā) skatiens ar labpatiku slīdēja uz leju un apstājās pie ielāpainiem d�insiem, kurus rotāja plu�ķainas vilnas no�uves. Tādas klozītes nebija nevienam visā pilsētā. īsta manta, �Made in Fratice�. Kāravu Dū�a ve�i no skaudības kļūs zaļi, kad viņu ieraudzīs.

Ansis Lauvasspēks nepacietīgi paskrēja nācējam pretim, bet tad ap�stājās kā zemē iemiets � tāds bil�ainis viņu apkārtnē nebija manīts.

Pakausī sve�ajam spurojas gar�, ar resnu auklu sasiets matu cekuls. Bet, ja nu tas ir ārzemnieks, ko tad? Abi zēni neziņā saskatījās un vēl�reiz palūkojās apkārt. Neviena cita gājēja neredzēja.

��� Paklau, � Ansis, dziļi ievilcis elpu, uzrunāja sve�o. � Panāc drusku palīgā, jā?

Luijs �etrpadsmitais no gara, mutes kaktā iesprausta iemu�a izpūta vairākus dūmu gredzenus.

��� Kas par lietu, bēbij? Saki ātrāk, pēc piecām minūtēm man jābūt pie vienas dāmas uz faifokloktī, � skaidrs?

Puisim bija īstas strādnieka plaukstas. Viena bumba drīz vien sakus�tējās. Luijs jau gatavojās to atdot zēniem, kad dobumā pamanīja savīs�tītu drānas gabaliņu.

Jedritvaikociņ! Zelta gredzens ar sarkanu aci! Tas tik ir ķēriens!' Ātri ieslidinājis gredzenu kabatģ, viņ� krāsaino drēbes gabaliņu pasnie�dza meitenēm. Iebāzis pirkstu caurulē, viņ� dziļāk sataustīja vēl kaut ko mīkstu.

��� Vai jums neatradīsies kāds drāts gabals? � viņ� apjautājās zē�niem.

Alfs atnesa veselu rulli. Saliecis stieples galu kāsītī, sve�ais puisis uzmanīgi izķeksēja vēl vienu lupatu vīstoklīti. Tajā atradās mirdzo�s, dzidrs kā rasas lāse akmens. Vienkār�u stikliņu neviens neslēpa gultas stienī � tas Luijam �etrpadsmitajam uzreiz bija skaidrs. Johaidī! Tad jau iznāk, ka viņ� uzdūries apslēptai mantai.

��� So drāniņu, lūdzu, man! � Inta diedelēja.

��� Es arī gribu, �(Aija pieprasīja.

�� Tūlīt dabūsiet. � Puisim drebēja rokas, kad viņ� vēlreiz iebāza drāti caurulē. Visas trīs meitenes stāvēja blakus gultai un nenolaida, no Luija ne acu.

��� �o punktaino man!

��� Nē man, tev jau tāda ir!

��� Nav vis, �ī ir zila, bet man �sarkana.

Puisim nācās ļoti uzmanīties, lai meitenes nepamanītu, ka lupatiņās kaut kas ietīts. Pavisam viņas saņēma astoņpadsmit puķainus, pun�ktainus un strīpainus drēbes gabaliņus, katra se�us, bet Luija �etr�padsmitā d�insu kabatās skanēja krietna sauja krāsainu dārgakmeņu, gredzenu un citu rotaslietu. Zēni dzenāja jauniegūto bumbu, meitenes dalīja krāsainās lupatiņas, Luija ieguvumu neviens, �ķiet, pat nepama�nīja.

Ap otru bumbu puisis dabūja pamatīgi nopūlēties. Beidzot ari to izde�vās noskrūvēt. Iebāzis drāts galu otrajā caurulē, Luijs izķeksēja cie�i sa�rullētu papīra �ūksni. Tur bija kaut kas rakstīts sve�ā valodā. Bridi no�pūlējies izburtot tekstu, viņ� papīrus ar slaidu loku ielidināja pa vaļējo logu Purviņal biju�ajā istabā.

Palika vēl divas caurules gultas kājgalī. Luijs brīdi atlaidās uz soliņa pie mājas. Sirds sita kā spēcīgs tvaika āmurs. �aubu nav, �is ir pats lielākais bizness viņa mū�ā. Tagad būs viss, par ko viņ� pat neiedro�i�nājās sapņot, � lepns dzīvoklis, lakotas mēbeles, �igulis, nē, labāk volga. No mammas nevajadzēs diedelēt kapeikas kā līdz �im. Skuķi pa�i bariem skries paka).

Nav ko �āvāties, jāķeras pie darba! Bet, lai ka viņ� pulējas, pārējās bumbas noskrūvēt neizdevās, tās bija kā saaugu�as ar stieņiem. Luijs mēģināja gultas galu atlauzt, bet sīkie sacēla traci un piedraudēja pa�saukt savus vecākus.

��� Ko kliedz kā ķerti?! � Luijs saskaitās. � Pa�i aicina palīgā un nu ārdās.

�� Ej prom! � Aija teica. � Atnāks mūsu lielais brālis Ivars, gan viņ� bumbas noņems, viņ� ir stiprāks par visiem.

Luijain no matu galiņiem līdz pat kāju pirkstiem pārskrēja karsts vil�nis. Jedritvaikociņ! Atvilksies kāds puņķutapa un pievāks viņa mantu. Nu nē, viņ� jau nav no muļķu mājām.

Abi zēni sacentās, kur� tālāk aizmetīs savu granātu. Meitenes aiz�rautīgi spēlējās ar lellēm. Luijam neviens vairs nepievērsa uzmanību.

Luijs iegāja tuk�ajā ielas mājā. Atradis telpu no kuras varēja redzēt pagalmu, viņ� nolēma te uzkavēties un sagaidīt brīdi, kad sīkie aizvāksies. Tad viņ� uzmetīs gultu plecos un aizstieps uz savām mājām. Gan jau kādam kaimiņam atradīsies dzelzs zāģītis.

Laiks ritēja glieme�a gaitā. Neatvairāmi nāca miegs. Luijs noslīga uz grīdas un, atstutējis galvu pret sienu, cie�i aizmiga. Pēc krietna brī�a, pamodies no snaudas, Luijs nolēma doties uzbrukumā.

Meitenes uz izgulētā matra�a pa�reiz guldināja savas lelles, abi zēni, pārvērtu�ies par hokejistiem, ar pa�darinātām nūjām dzenāja bumbas.

��� Es jums atnesī�u baigi lielo tūtu ar konfektēm, bet jūs man atdodiet �o veco gultu, � Luijs kārdināja.

Viņ� neapjauta, ka tie laiki, kad konfek�u dēļ mazi bērni bija ar mieru atdot visu, sen pagāju�i. No savas iemīļotās rotaļlietas viņi ne��ķirsies pat par desmit konfek�u tūtām, kaut arī tās būtu no visdār�gākās �okolādes.

Atņemt ar varu? Neizdosies. Sīkie sacels tādu brēku, ka saskries viss kvartāls. Ko darīt? Sēdēt tepat līdz vakaram? Iet pie Antras uz dzim�a�nas dienu? Nē, nav ko trakot. Svētule, neļauj ne pirkstu piedurt. Kas tad viņa pati tāda ir? Caurkritusi aktrise. Drīz viņam tādu Antru būs pa vienai uz katra pirksta. Vispirms lai izpelnās viņa labvēlību, tad viņ� vēl padomās � dāvināt gredzenu vai ne. Sāks vēl pētīt, kur ņēmis �

Labā roka brīdi pa brīdim ieslīdēja kabatā, kur atradās viņa laimer viņa bezrūpīgā nākotne. Vispirms viņ� uzspļaus rūpnīcai, kur par

niecīgu mācekļa aldziņu nācās nīkt visu dienu. Jauniņais, aizskrej! Jauniņais, atnes! Jauniņais, uzslauki! Nebūs viņ� vairs nevienam par izsūtāmo, basta! Mātei izgudros kādu pasaciņu un aizbāzīs muti ar pāris simtniekiem. Eh, dzīve, dzīvīte, tā tikai tagad pa īstam sāksies!

�jf * #

Kad Ivars � izpeldējies un izsauļojies � glu�i slābans pārradās mājās, Kalniņu ģimene jau bija paēdusi vakariņas. Māte virtuvē maz�gāja traukus, vecākā māsa Ingrīda, kā parasts, abām rokām ausis aiz�spiedusi, kaut ko lasīja, tēvs blakusistabā pa televizoru skatījās futbola pārraidi. Mazās māsas Ieva, Aija un Inta spēlējās ar spīdīgu akmentiņu, lika to pie acīm, grozīja pret gaismu.

No lielā brāļa viņas neko neslēpa. Mirdzo�o stikliņu viņas atradu�as Intas lupatiņā, sve�ais puisis to nebija pamanījis.

Vienkār�us stikliņus neviens neslēps gultas gala caurulē � tas pat Ivaram, kur� ar izcilu attapību lepoties nevarēja, bija skaidrs. Bet kur� normāls cilvēks pametīs dārglietas sētsvidū? Pensionāre Pur- viņa, cik viņam zināms, visu mū�u bija strādājusi par vienkār�u ap�kopēju. Ivaram sirds sāka pukstēt straujāk. Vispirms jānoskaidro, kas � tas par akmeni. To viņam pateiks vecais juvelieris, kas dzīvo da�us kvartālus tālāk.

� Mamm, es drīz atgriezī�os, � Ivars uzsauca mātei un izmetās ārā.

Goldbaumu dzimtā juveliera arodu vairākās paaudzēs dēli pārmantoja no saviem tēviem. Arī Haims Goldbaums visu mū�u slīpēja dārgakmeņus un pusdārgakmeņus, gatavoja zelta gredzenus, piespraudes, auskarus, rokassprādzes, kaklarotas. Viņa veiklās rokas prata salabot arī pulksteņus un citus smalkus mehānismus. Kad 1940. gadā viņa saimnieks Feigelsons aizbēga uz Jīrzemēm ar visām dārglietām, Haimu iecēla par juvelieru darb�nīcas vadītāju. Kar� viņu kopā ar sievu Aniju pārsteidza Ļeņingradā, uz kurieni viņi bija devu�ies, lai aplūkotu slavenos skitu zelta izstrādājumus.

Meita Emija, konservatorijas studente, palika Rīgā. Kad Haims ar sievu 1944. gada novembrī atgriezās dzimtajā pilsētā, nebija ne Emijas, ne kuplās radinieku saimes. Hitlerie�i visus bija ap�āvu�i un apraku�i masu kapos pie Rumbulas un Biķerniekos.

Haims atkal sāka strādāt savu juveliera darbu. Sieva Anija no pārdzīvojumiem bija kļuvusi mazliet savāda. Vairāk nekā trīsdesmit gadu viņa katrā ēdienreizē klāja galdu arī mei�tai un cītīgi gaidīja to pārnā�kam no konservatorijas. Pama�nījusi jaunieti, līdzīgu Emijai, viņa priecīgi steidzās tai klāt.

Aizgājis pensijā, Haims Goldbaums centās nelaist sievu vienu pa�u uz ielas. Lādzīgo ebreju pāri pazina tuvi un tāli kaimiņi. Haims nekad neattei�cās salabot pulksteni, bet Ani- jai vienmēr kabatā atradās pa konfektei, ar kuru nomierināt kādu raudo�u mazuli.

Nelielā Goldbaumu savrup�māja atradās dārza vidū,

noslēpusies aiz ceriņu krūmiem. Viens vienīgs apgaismots logs meta zālienā spilgtu, �etrstūrainu laukumu.

Ivars pieklauvēja. Haims � tērpies garā mājas virssvārkā, melnu mi- cīti galvā � atvēra durvis un aicināja zēnu istabā. Iztinis no mīkstās flaneļa lupatiņas Intas stikliņu, Ivars nolika to juveliera priek�ā uz galda. Goldbaums pievilka tuvāk galda lampu un paņēma palielināmo stiklu.

��� Kur tu to dabūji? � juvelieris, krietnu bridi akmeni no visām pu�sēm aplūkojis, noprasīja.

��� Mana mā�ele Inta atrada, � Ivars pateica tikai puspatiesību.

��� Nemelo, puikai Tādu skaistu briljantu neviens apkārt nemē�tās, � Goldbaums stingri noteica. � Vai tikai tu neesi palaidis nagus?

��� Goda vārds, nēl Mazie bērni to atrada pensionāres Purviņas pa�mestajā istabā, � Ivars lietas labā mazliet piemeloja. � Vai tas briljants dārgs?

��� Nezinu, kā pa�reiz, bet pirms gadiem pieciem, kad es vēl strādāju, par tādu deva vismaz desmit tūksto�us.

Ivaram aizrāvās elpa.

�� Varbūt tu gribi pārdot? Es zinu vienu pircēju. Komisijas veikalā dabūsi labi ja pusi.

��� Es nezinu, � Ivars sastomījās. � Man jāpajautā vecākiem.

��� Noglabā labil Un daudz nepļāpā par to, puika! � Goldbaums pa�mācīja. � Tāda milzu vērtība smurguļa puikas rokās! � viņ�, durvis aiz�slēgdams, murmināja. � Tas nav uz labu. Būs pie izdevības jāparunā ar meistaru Kalniņu. Izskatās, ka viņ� par briljantu nekā nezina.

Ko tagad darīt, Ivars, izgājis uz ielas, prātoja. Desmit tūksto�i! Tē�vam, lai nopelnītu tādu naudu, jāstrādā �etri gadi, mātei� divas reizes ilgāk.

Pēk�ņi kā zibens caur smadzenēm iz�āvās doma � tas briljants ta�u nav viņa! Tas ir atrasts. Tas kādam ir piederējis. Jāmeklē īpa�nieks, bet, ja tāda nav, atradums jānodod valstij. Pagāju�o ziemu par to viņiem jurists JMD klubā lasīja lekciju. Tāds ir likums, un tā neizpilditājam draud sods. Ivars cie�i nolēmis kļūt par Izmeklētāju, bet par tādu drīkst būt tikai ļoti godīgs cilvēks. Briljantu viņ� atdos valstij � tas nolemts. Tagad steidzīgi jādzen pēdas sve�ajam puisim, nedrīkst kavēties ne mirkli. Kas zina, cik daudz dārglietu viņ� pievācis?

Ivars skrēja pie Ata. Vārtiņi, kā parasts, bija aizslēgti. Uz zēna svil�pienu pieskrēja Dingo, bet, Ivaru pazinis, tikai brīdino�i ieņurdējās, kad zēns rāpās pār sētu. Atis ar brāli Gundaru pa krāsaino televizoru skatījās hokeju. Durvis uz terasi bija vaļā.

��� Jā-ā-ā! � tūksto�balsīgs bļāviens.

��� Sēdies nost! � Atis nemaz nebrīnījās par drauga parādī�anos tik vēlā stundā.

��� Nav laika, � Ivars atrunājās. � Man tev jāpastāsta pārākais no�tikums.

��� Līdz spēles beigām piecas minūtes, � komentators pazi�ņoja.� Redzēsim, vai rīdzinieki spēs rezultātu izlīdzināt.

Sādā brīdī nekādi esktrā jaunumi nespēja Ati atraut no televizora ekrāna.

�� Trīs � trīs! Bravo! Mala�i! � nu jau kliedza .visi trīs.

��� Klāj vaļā! � Atis apmierināts izslēdza televizoru.

��� Uziesim aug�ā pie tevis!

��� Kas tad nu, vai atkal jauna banda uzradusies? � Gundars pazobo�jās.

��� Mans draugs, tu neesi tālu no patiesības, � Ivars atteica.

��� Un �itā nieka stikliņa dēj tu nesies �urp tik vēlu vakarā? � Atis brīnījās.

�� Labais stikliņ�, turpat volgas vērtībā!

Lai nu kam, bet juvelierim Goldbaumam Atis ticēja.

��� Būtu kauna lieta, ja mēs, nākamie izmeklētāji, netiktu ar �o lietu galā, � Atis noteica. � Ejam!

��� Uz kurieni?

��� Uz Purviņas māju, protams, kur tad citur! Pievāksim to gultu un aizstiepsim pie Unas vectēva.

Abi iedzīvotāju pamestie nami raudzījās uz zēniem tum�ām, izsistām logu ailām. Pie vistu aploka vecās gultas nebija.

��� Vai tik neesi ko saputrojis? � Atis ieteicās.

��� Ko tu, es pats savām rokām izstiepu to krāmu no Purviņas istabas un novietoju tie�i �eit, līdzās ceriņu krūmam.

��� Varbūt sīkie iestūmu�i atpakaļ?

Purviņas istabā, kuru mazie lepni dēvēja par savu klubu, gultas nebija.

��� Kas jums pazudis? � zēnus iztraucēja parupja balss aiz �oga. Tā neap�aubāmi piederēja Unas vectēvam � kapteinim Lejam.

��� Gulta, � Ivars atbildēja. � Mēs vācam metāllū�ņus.

��� Pa naktīm? � kapteinis Leja brīnījās. � Jūs esat maķenīt no�kavēju�ies. Pirms kādas stundas te jau bija divi vācēji. Es baidījos par savām puķēm, tādēļ nācu lūkot.

��� Velns lai parauj! � Ivars iesaucās. �� Es teicu� Bet tu ar savu hokeju �

��� Kā viņi izskatījās? � Atis pra�ņāja.

�� Kas viņus krēslā spēja saskatīt! � Kapteinis Leja atmeta ar roku. � Un es jau arī īpa�u vērību nepievērsu. Nebūtu viņi tik skaļi lā�dēju�ies, pat nepamanītu. Man �ķita, ka viņi bradā pa manām puķēm.

��� Unas vecotēv, vai jūs neatceraties, ko viņi runāja? � Atis taujāja. � Tas ir ļoti, ļoti svarīgi.

��� Viens �ķendējās, kādēļ neesot nāku�i pa dienu, � kapteinis Leja atcerējās. � Otrs atkal atkliedza, ka vardulēni pavisam nesen esot aiz- vāku�ies.

��� Vardulēni � tie būs mūsu sīkie, � Ivars piebilda.

�� Viņi kaut ko lauza, varēja dzirdēt dzelzs �ķindoņu. Tad apklusa, laikam aizvācās ar visu gultu.

��� Vai jūs nemanījāt uz kuru pusi viņi devās? � Atis gribēja zināt.

Kapteinis Leja papurināja galvu. *

Skurbino�i smar�oja matioJas un puķu tabaka.

��� Tik labi vakaros pasēdēt starp puķēm! � vecais vīrs domīgi ieteicās.

� Polundra! � pa atvērto logu atskanēja ķērco�a balss, kas stipri

vien atgādināja pa�a kapteiņa Lejas balsi. � Ciko grib ēst!

� Turi muti, velna papagaili! � kapteinis Leja rājās.

��� Kad, lūdzu, atbrauks Una un Magdalēna? � Atis apjautājās.

��� Teicās, ka ceturtdien, tad jau jums milicijas draugu �tābā �au�a�nas apmācības. � Vectēvs izrādījās par visu labi informēts.

��� �odien tikai svētdiena, � Atis prātoja. � �etras dienas mēs nekādi nevaram zaudēt. Rīt agri lai�amies uz Mellu�iem.

��� Tad es palūg�u, lai tēvs mani uzceļ se�os, un pieskrie�u pie tevis, � Ivars apsolīja. � Bet varbūt pamēģināt ar Dingo?

��� Kā man pa�am tas neienāca prātā? � Atis piesita sev pie pieres.

Atis aizskrēja pēc suņa. Ivars atsēdās uz soliņa pie Purviņas mājas.

Tuvojās spoku stunda. Pāri debesīm traucās melnas mākoņu strēles, brī��iem aizsegdamas mēnesi. Tad kļuva pavisam tum�s. Skaļi ie�īkstējās kādas caurvēja virinātas durvis, itin kā tās kustinātu neredzama roka. Ivaram drebuļi pārskrēja pār muguru. Pa ielu, skaļi klaigādami, tuvojās vīri jautrā prātā.

��� Ei, ve�i, nosvilināsim �ito būdu! � viens ieteicās. �< Tik un tā to nojauks.

��� Nav vērts, � cits �agodamies atrunāja. � Piesies tev lietu, ietupi�nās uz pāris gadiem.

� Pilsoņi, nāciet līdz, jūs traucējat ļaudīm atpūsties! � Sabiedriskie kārtības sargi. Ivaram vairs nemaz nebija bailes.

��� Gāz viņam, ko piekasās!

�� Mieru, tikai mieru! � tas bija milicijas skolas audzēkņa Niko�laja Ru�ko iemīļotais izteiciens.

��� Paliec rāms, Garais! Nu, iemetām drusku, nosvinējām vienam �alim dzim�anas dienu. Vai tas kas ļauns?

Balsis un soļi attālinājās.

Mūsējie nomodā. Izdienē�u armijā, iestā�os milicijas skolā � Ivars sapņoja par nākotni. Manā rīcībā būs milicijas patruļas ma�īna, blakus dienesta suns, es pats viņu izdresē�u. Nakts. Visi ļaudis guļ tāpat kā tagad. Pēk�ņi no kāda nama iznāk divi vīrie�i, rokās smagi �emodāni. Pamanīju�i milicijas ma�īnu, metas bēgt. Mēs ar suni pakaļ�

Atis atskrēja glu�i aizelsies.

��� Meklē! � viņ� pavēlēja sunim, pievezdams to pie vietas, kur, pēc Ivara izteikumiem, bija atradusies gulta. Suns smiltīs kaut ko skaļi o�ņāja, tad rik�iem metās no pagalma ārā. Zēni tikko spēja viņam sekot. Dingo, purnu zemei piedūris, paskrēja pa trotuāru uz vienu pusi, uz otru, �ķēr�soja ielu, iegāja pretējā nama pagalmā, atkal brīdi o�ņājās, pēc tam veikli uzkāpa sētas mājas otrajā stāvā un sāka skaļi riet pie Kalniņu dzīvokļa durvīm.

Atis iesmējās.

��� Muļķis! � Ivars apskaitās. � Saki, lai viņ� aizveras! Uzmodinās manējos, sacelsies ļembasts.

�� Mierā, Dingo! Blakus!

Dresētais suns paklausīgi apsēdās pie Ata labajiem sāniem.

�� Viņ� dro�i vien saoda kādu no tavu mā�eļu rotaļlietām, � Atis seci�nāja.� Rīt pamēģināsim vēlreiz, iedosim paost atrastās lupatiņas. Cau!

��� Kur tu blandies apkārt tik vēlu? � māte, durvis atvērdama, pār�meta. � Tēvs rājās, teica, ka tu esot pavisam izlaidies.

Piekopusi virtuvi, māte devās pie miera. Ivars paņēma no aizdurves savu saliekamo gultiņu un sakārtoja guļvietu. Beidzot viņ� bija viens. Paņēmis briljantu divos pirkstos, viņ� pacēla to pret gaismu. Kas tajā ir tik dārgs? Dzidrs kā asara. Pagriez vienu �ķautni � uz�ķiļas sārtas dzirkstis, pagriez otru � zaļganas vai dzeltenas. Skaisti! Bet izdot par tādu naga lieluma nieku tik traku naudu, nē, to viņ� nekādi nespēja sa�prast.

Sapnī Ivaram piederēja vieglā automa�īna. Ivars to lepni piebrauca pie mājas un aicināja savējos: �Kāpiet visi iek�ā, brauksim uz Kolas pus�salu mak�ķerēt! Foreļu un la�u tur kā biezs.�

Pa�ā labākajā brīdī, kad Ivars cīnījās ar milzīgu, raibu lasi, tēvs, no�raudams segu, pārtrauca viņa sapni.

Unu un Magdalēnu no saldā miega iztraucēja skaļa klauvē�ana pie durvīm. Istabas krēslu kā zeltaini �ķēpi caurdūra saules stari, kas lauzās pa aizvērto slēģu izgriezumiem.

�� Man bail! � Magdalēna ie�ņukstējās. � Ja nu tie ir kādi laupītāji?

��� Muļķīte! � Una smējās. � Astoņos no rīta neviens zaglis tā ne�dauzīsies. Dro�i vien tā ir mamma vai vectēvs.

Tāpat pid�amā viņa atvēra durvis.

��� Pasaulē notiek tādas lietas, bet jūs abas mierīgi guļat! � Atis pār�meto�i sauca. � Ivar, parādi savu atradumu!

Ivars izņēma no kabatas sērkociņu kārbiņu, iztina no drēbes gabaliņa briljantu un nolika uz galda.

��� Cik skaistsl � Magdalēna priecājās. � Un kā zaigo! Kur jūs dabū�jāt tik burvīgu stikliņu?

��� Vai jūs zināt, cik �is stikliņ� maksā? Mēs jums atļaujam trīs reizes minēt.

��� Divus rubļus trīsdesmit se�as kapeikas, � Una minēja.

��� Piecus, � Magdalēna palielināja summu.

��� Desmit rubļu.

��� Tu aizmirsi piebilst vārdiņu �tūksto��, � Ivars triumfēja.

��� Kur tu tādu izrāvi? � Una apjautājās.

��� Nav ko �āvāties! Mamma pārbrauks tikai pēc nedēļas, � Una, no�klausījusies abu zēnu stāstu, sarosījās. � Līdz tam mēs dro�i vien visu būsim noskaidroju�i. Atstāsim mammai zīmīti, ka esam pie vectēva. Pēc divpadsmit minūtēm atiet elektriskais vilciens. Skrienam! Vilcienā apsprie�dīsim rīcības plānu.

Kā jau tas mēdz būt sastrēgumstundās, visas sēdvietas bija aizņemtas. Mūsu �etrinieks nekādi nevarēja atrast brīvu vietu, kur piemesties un visu kārtīgi apspriest.

�� Pirmkārt, drāzīsim uz Pe-Pa-Pu pagalmu, � Una izlēma.

��� Var būt, ka dienas gaismā atklājas kādas pēdas.

��� Kas tas par Pe-Pa-Pu pagalmu? � Ivars, kas stāvēja vagona ejā gabaliņu tālāk, skaļi noprasīja.

Una pārmeto�i uz viņu paskatījās.

��� Pensionāres Paulīnes Purviņas pagalms, � Magdalēna ie�ukstēja Ivaram aygī.

��� Skaidrs.

��� Otrkārt, par katru cenu jāatrod tas puisjs, kas no�iepis gultu, � Una nobeidza.

Ikviens no mums pazīstamā �etrinieka domāja savas domas.

��� Būs karsta diena. � Magdalēna, acis piemiegusi, skatījās, kā saulē ņirb Lielupes ūdeņi. � Puķītes dārzā neaplietas � novītīs.

Kā �ajā gadījumā rīkotos pasaulslavenais detektīvs Megrē? Atis domās pārskatīja izlasīto kriminālliteratūras kaudzi, pūlēdamies atrast gadījumu, kas kaut aptuveni atbilstu pa�reizējai situācijai.

Ivara domas jau kuro reizi atgriezās pie dārgakmeņa. Viens sīks knis- lītis, tik liels kā pirksta nags, maksā desmit tūksto�us! Kas zina, cik daudz sve�inieks iebāza savā bik�u kabatā. Tāds jau nu neies un nepie�teiksies milicijā. Nemū�am! Tāds paslepus pārdos dārglietas un dzīvos za|u dzīvi. Tādu nemocīs sirdsapziņa kā viņu, Ivaru. Tomēr nemaz ne�būtu par nāvi, ja Ivaram piederētu tie desmit tūksto�i.

Unas galvā domas joņoja, it kā sacenzdamās ar elektrovilciena skrē�jienu.

Kad visi �etri teciņus vien iemetās mums jau pazīstamajā pagalmā, rīcības plāns viņai jau bija gatavs pa punktiem.

��� Kāds pievācis mūsu mī|o gultu, � mazās māsas, pamanīju�as Unu, �ēlojās.

��� Es zinu, kas to izdarījis, � briesmīgais pirāts Alfs teica.

��� Nu, kur�? � Una painteresējās.

��� Tas sve�ais ar bildēm uz krūtīm un muguras. Viņ� mums par to piesolīja konfektes. Lai tik viņ� parādās, mēs ar Ansi viņu sagūstīsim un piesiesim pie koka!

�� Viņam uz krekla bija uzrakstīts �Luijs �etrpadsmitais�, � sacīja Ieva.

�� Mēs esam briesmīgi dusmīgi, � Ansis, koka zobenu cilādams, drau�dēja.

��� Pirātiem taisnība. Jūsu gultu patie�ām aiznesis tas sve�ais,� Una apstiprināja. � Norunāsim tā: tiklīdz jūs viņu pamanāt uz ielas vai veikalā, vai kādā pagalmā, tūlīt skrieniet pie mums un ziņojiet, mēs jums palīdzēsim gultu atdabūt.

��� Gan mēs viņu sameklēsim, � bērni apsolījās.

Meitenes labprāt izrādīja Unai un Magdalēnai savu leļļu valstību.

��� Ja vienā lupatiņā bija ietīta dārglieta, tad arī pārējās būs bijis tas pats, loģiski, � Una prātoja. � Vai tas sve�ais kaut ko neiztina no lupa�tiņām? � viņa apvaicājās.

��� Iztina gan, � acīgā Inta apstiprināja. � Vienu gredzenu un tūliņ iebāza to kabatā. To mazo stikliņu, kuru paņēma Ivars, viņ� laikam nepa�manīja.

��� Un vairāk nekā viņ� neiebāza kabatā?

��� Iebāza gan, tikai mēs neredzējām, ko.

��� Vai otrā stienī lupatiņu nebija? � Una turpināja taujāt.

��� Nē, � Ansis atbildēja. � Tikai kaut kādi rullītī satīti papīri.

�� Un kur tie palika?

��� Sve�ais kaut kur aizmeta, � Ieva paskaidroja.

Una, Atis un Ivars rūpīgi pārmeklēja visu pagalmu. Biju�ajā Purviņas vistu aplokā starp kupli saaugu�ām nezālēm viņi atrada pāris saplēstu grāmatu, sarūsēju�as konservu kārbas, pudeli ar nosistu kaklu un no��ķiebtu sievie�u rītakurpi. Tas bija viss ieguvums.

Unai uz brīdi �ķita, ka Purviņas istabas logā pavīd briļļaina vīrie�a seja. Kad viņa palūkojās pa izsisto logu, istabā neviena nebija. Pagalmā bija dzirdami skrejo�i soļi. Una izmetās uz ielas. Nekā aizdomīga ne�manīja. No pārtikas veikala puses ar smagi piekrautām somām, skaļi sa�runādamās, nāca divas sievietes. Pāri ielai pie Dzīvokļu ekspluatācijas rajona kantora stāvēja pensionētais juvelieris Goldbaums un ar lielu, rūtainu lakatu slaucīja kailo pakausi. Viņa briļļu stikli spīdēja saulē. Atis un Ivars pārlūkoja mājas aizmuguri, tie nekā nebija manīju�i. Magdalēna no lupatiņām meistaroja meiteņu lellēm kleitas, arī viņa nekā nebija re�dzējusi. Kas tas par vīrieti?

Pagalmā nekādus papīra rullī�us neatrada.

�� Varbūt Luijs paņēma tos līdzi? � Una taujāja.

��� Nē, aizmeta, mēs visi redzējām, � bērni vienā balsī apgalvoja.

��� Dro�i vien vēj� aizpūtis, � Ivars prātoja.

��� Zēl. Tie noteikti bija kādi svarīgi dokumenti, ja glabāti tādā vietā, � Atis konstatēja.

��� Tiklīdz pagalmā parādās kāds sve�s, pasauc mani � dzirdi, Ieva? � Ivars piekodināja vecākajai no trim māsām. Tā jau prata lasīt un rudenī gatavojās iet skolā.

�� Ejam apspriesties! � Una paaicināja savus biedrus Purviņas mājā. � Es domāju tā � pirmkārt, mums jāatrod dārgakmeņu zaglis, jo ātrāk, jo labāk. "Domāju, tas nenāksies grūti, jo viņa ārējās pazīmes mums zi�nāmas. Otrkārt, kādam jāaiziet pie pensionāres Purviņas un jāuzzina no viņas viss par veco gultu. To uzņemamies mēs ar Magdalēnu, � Una pati pieteicās. � Tre�kārt, rūpīgi jāapskata visu apkārtējo māju atkritumu tvertnes un mūsu rajona otrreizējo izejvielu sagādes noliktavas.

-� Es domāju, ka tas gan velti, � Ivars iebilda. � Tas zellis nav no glupjajiem un gultu sen būs aptīrījis.

��� Domā�ana, dēliņ, pats zini, nav tava stiprā puse, � Atis viņu pārtrauca. � Kur gulta, tur ari garmatis ar dārgakmeņiem, skaidrs? Vecus dzel�us viņ� istabā uz bufetes neturēs.

Ivars sabozies raudzījās ārā pa logu.

��� Meklē�anā iesaistīsim visu mūsu JMD, � Una izlēma.

��� Tikai pār manu līķi! � Ivars atkal protestēja.

��� Kādēļ ne? � Una brīnījās. � Viņi ta�u ir mūsu biedri.

Ivars klusēja.

��� Es zinu, kādēļ viņ� negrib. � Atis paskatījās uz draugu. � Viņ� negrib dalīties atlīdzībā. Egoists! Privātīpa�nieks!

Ivars piesarka.

��� Kā tev nav kauna! Cits manā vietā to briljantu pārdotu un jums neteiktu ne vārda.

��� Nu labi, es pārsteidzos, piedod, � Atis atvainojās.

��� Tiklīdz mēs vienībā pastāstīsim par dārglietām, saderam, drīz vien baumos viss rajons. Zinām jau, cik skuķi ir pļāpīgi, � Ivars apgalvoja.

��� Meitenes tu neaiztiec! � tagad apvainojās Una. � Bet zināma taisnība tev ir. Norunāsim tā: pārējiem pagaidām pateiksim tikai pa�u nepiecie�amāko un nozvērināsim klusēt. Jūs abi apziņojiet vienības locek�ļus, bet mēs ar Magdalēnu iztaujāsim vectēvu un aiziesim pie Purviņas. Pa�reiz ir desmit un septiņas minūtes. Satiksimies �tābā piecpadsmi�tos nulle nulle.

Veco kapteini Leju abas meitenes atrada sē�am uz soliņa blakus dāliju dobēm. Rokā viņ� turēja kādu vēstuli.

����� Ko tu tāds sadrūmis? Vai kas nelabs noticis? � Una satraucās.

Vectēvs pasniedza mazmeitai vēstuli.

��� �Uzaicinām steidzīgi ierasties Dzīvokļu ekspluatācijas rajonā sa�karā ar jūsu mājas nojauk�anu�, � Una lasīja.

��� Sētniece teica, ka līdz rudenim visu nojauk�ot pa tīro, gan Purvi- ņietes mājeli, gan mūsējo. Tie�i te, kur mans dārziņ�, sadomāju�i celt jaunu skolu.

�� Nebēdā neko, vectētiņ! � Magdalēna mīļi pieglaudās sirmgalvim. � Nākamo vasaru mēs abi Jūrmalā iekopsim tādu dārzu, ka visi kaimiņi brīnīsies.

��� Jūs, bērni, to nespējat saprast. Gandrīz piecdesmit gadu nodzīvots �ajā mājā. Lai kādā pasaules malā kuģoju, sirds palika te, pie sievas, pie bērniem. Cerēju tepat arī nomirt, � vecais vīrs �ēlojās.

� Nekas, vecotēv, pie mums tev nebūs laika skumt un garlaiko�ties,� Una pārtrauca sirmgalvi. � Mēs atbraucām pie tevis ļoti svarīgā lietā, var teikt, dienesta darī�anās. Un tev jāapzvēr, ka teiksi taisnību un tikai taisnību kā tiesā.

Kapteinis Leja samiegtām, mazliet izsmējīgām acīm paskatījās maz�meitā.

���� Kā man jāzvēr, biedri izmeklētāj, � pace|ot divus pirkstus vai arī rakstiski?

��� Nav ko zoboties, lieta ir nopietna! Ko tu darīji vakar vakarā?

��� Nu, abi ar Ciko paēdām vakariņas, tas bija ap deviņiem. Arā vēl bija gai�s. Tad es atlaidos un sāku lasīt Darela grāmatu �Pārpildītais �ķirsts�. Starp citu, tā ir lieliska, ieteicu arī jums abām izlasīt.

��� Pa�reiz nav laika, � Una atrunājās. � Un tālāk?

��� Ciko pavisam negaidot sāka lamāties. Gāju raudzīt, prātoju, kur viņ� to iemācījies. Izrādās, ka tas nebija Ciko, bet divi vīrie�i kaimiņu pagalmā.

��� Stop! No �ī brī�a papūlies atcerēties katru vārdu! Lūdzu, lūdzu, vectētiņi � Una, ja apstākļi to prasīja, prata būt gan mīļa, gan pieglau�dīga.

��� Ko tad tu, sāc kolekcionēt lamu vārdus?

��� Neesi naivs, manā vecumā tie jau zināmi.

��� Ja tevi interesē vecās Purviņietes gulta, tad par to mani jau iztin�cināja tavi draugi Ivars un Atis. � Kapteinis Leja nebija noskaņots uz garām pārrunām par �o jautājumu.

��� Ko viņi teica?

��� Viens lādējās, ka nevarot atlauzt, otrs teica, ka jānesot visa gulta, pirmais atkal, ka tā esot baigi smaga. Otrais viņu mierināja, ka neesot jau tālu un ka viņ� labi samaksā�ot. Tā viņi, dzel�iem �ķindot, aizvācās.

��� Un vairāk nekas? Varbūt viņi viens otru uzrunāja vārdā?

��� Neieklausījos. Kādēļ jūs visi pēk�ņi tā metu�ies uz Purviņietes veco gultu? Vai tur zelts apslēpts, vai? � kapteinis Leja apjautājās.

��� Vairāk nekā zelts, � Una izvairīgi atbildēja.

��� Vai tik jūs atkal nevārāt putru, kuru pa�i nespēsiet izstrēbt? Iznāks tāpat kā toreiz ar brāļa Jāzepa bandu. � Vecais kapteinis aizdomīgi no�pētīja mazmeitu. � Mammas arī, kā par nelaimi, nav mājās.

Vectēvam melot Unai negribējās, bet patiesību teikt nedrīkstēja. Tādēļ viņa izlikās, ka apbrīno krā�ņi ziedo�ās dālijas.

Magdalēna pa to laiku cītīgi ravēja nezāles, kas lekni auga starp ceriem. Vectēvs pēdējā laikā sūdzējās par sāpēm krustos un tikai ar grū�tībām varēja pieliekties.

��� Uzdāvini mums pāris ziedu! � Una palūdza.

��� Kam tev ziedi?

��� Mēs ar Magdalēnu ejam ciemos.

��� Kādos ciemos? � kapteinis Leja aizdomīgi noprasīja.

��� Pie Paulīnes Purviņas. Vai tu, starp citu, nezini viņas jauno adresi?

��� Nezinu un negribu zināt. Kas jums pie tās sektantienes meklējams?

��� Nu, tā kā tu atsakies pārcelties pie mums uz dzīvi, tad ejam viņu sarunāt tev par saimnieci, � Una pazobojās.

�� Es tev, �agata, parādī�u saimnieci! � vectēvs apskaitās.

Purviņas adresi meitenēm pateica sētniece Elliņmāte.

Jaunceltņu rajons bija turpat netālu. Purviņa dzīvoja kādas torņa mājas pa�ā aug�ējā stāvā. Magdalēna nekad nebija braukusi ar liftu. Acis aizmiegusi un muti ar roku aizsegusi, viņa nekustējās, kamēr lifta kabīne apstājās un durvis pa�as no sevis atvērās.

Purviņa saņēma abas meitenes atplestām rokām, nomutēja uz vaigiem un aicināja istabā.

��� Sīs puķes no kapteiņa Lejas un sirsnīgi sveicieni piedevām. � Una pieklājīgi pakniksēja.

Vecā pensionāre piesarka kā jauna meitene.

��� Tā, lūk, es te, pa�ā aug�ā, dzīvoju kā putns koka galotnē, pa vienu logu redzu saulīti uzlecam, pa otru � norietam. īsts kungu dzīvoklis, auk�stais ūdens, siltais ūdens, vanna, mazmājiņa tepat dzīvoklī, � viņa prie�cīgi stāstīja. � Ar veco ūķi ne salīdzināt.

Istabā, iepletusies pa visu sienu, stāvēja Unai un Magdalēnai labi pazīstamā kokgriezumiem rotātā, senlaicīgā bufete.

��� Tūliņ pēc kara es to ieguvu par pusvelti, bet tagad, kad vecās lie�tas atkal modē, par tādu maksā bargu naudu. Viena dāmiņa tīri vai bez elpas palika, �ito bufeti ieraudzījusi, solīja man diezin ko, lai tik at�dodot, � ve�iņa aizgūtnēm stāstīja. � Bet kam man nauda, pensiju no valsts saņemu, vēl piepelnos, strādājot par apkopēju. Tajās atvilktnēs labi glabāt zā|u tējas; te, lūk, kumelī�u, tur piparmētru, buldurjāņu saknī�tes arī labas, kad nenāk miegs vai sirds sāk dauzīties�

��� Jums kādreiz piederēja veca gulta ar bumbām galos, tā nu gan bija verena, � Una nevainīgi ieminējās.

�� Ak, ko nu! � Purviņa nevērīgi atmeta ar roku. � To es atstāju vecajā mājā. Nebija vairs nekāda skata, arī atsperes izgulētas.

��� Vai jūs neatceraties, kā jūs to gultu ieguvāt? � Una taujāja.

��� Kā tad ne, atceros kā �odien. Kara pēdējās dienās uz mūsu torei�zējo māju uzkrita bumba. Visa iedzīve aizgāja bojā, un tā ne�laimīgā � � Purviņai aizlūza balss, un viņa priek�auta stūrī noslaucīja asaras. � Labi, ka pliko dzīvību patvertnē izglābu.

��� Nabadzīte, � Magdalēna pa�ukstēja Unai. � Vēl tagad pārdzīvo, pēc tik ilgiem gadiem.

��� Padomju vara man ierādīja dzīvokli citā mājā Pliederu ielā. Vācu laikā tur dzīvojis kāds hitlerie�u rīkļurāvējs, geto apsardzē strādājis. Iedzīvojies no nabaga ļau�u cie�anām. Laikam jau taisnība, vai citādi viņu būtu no�āvu�i kā suni un pametu�i sētmalē? Drauģeļi piebrauku�i ar ma�īnu, aizvāku�i visu vērtīgāko un pazudu�i uz neatgrie�anos.

Kad viņa tur ievākusies, mājā cita nekā neesot bijis kā tā pati dzelzs gulta, galds un da�i krēsli. Un vēl milzīgs daudzums da�ādu �urnālu un citu papīru. Tos viņa sanesusi uz bēniņiem, bet māju ar verdo�u ūdeni un ziepjuzālēm no iek�puses izplaucējusi, lai iztīrītu no fa�istu baciļiem.

��� Zūdam veiklāk prom! � Una pa�ukstēja Magdalēnai. � Vairāk mēs nekā �eit neuzzināsim. Mums tagad jāiet, Purviņmāt. � Una pie�klājīgi pakniksēja.

��� Vai nu prāts! � Purviņa satraucās. � Tādi dārgi ciemiņi, kā tad bez uzcienā�anas! Es kā zinādama sacepu pankūkas. Sēdiet tik klāt! Lūk, me�a zemeņu zaptīte, odziņas pa�as lasītas, pa�as vārītas.

Uzaicinājums bija vilino�s, jo tuvojās jau pusdienlaiks, bet abas mei�tenes nebija pat brokastoju�as.

Purviņa priecīgi vēroja, ar kādu ātrumu noplok pankūkas �ķīvī. Pēc dabas viņa bija sabiedrisks cilvēks, tādēļ reizēm cieta no vientulības. Ieguvusi negaidītus klausītājus, viņa centās izstāstīt visu, kas uz sirds. Ar adventistiem viņai vairs neesot pa ceļam. Kas tas par dievu, kas atļauj apkrāpt lē^cīgus ļautiņus! Labi, ka laikā atvēru�ās acis. Pieteikusies dziedāt veco ļau�u korī. Diriģents esot uzslavējis viņas balsi, teicis, ka ar tādu varot iet uz operas skatuves.

��� Purviņmāt, �Una pārtrauca ve�iņas vārdu plūdus.� Vai jūs ne�atceraties, kā sauca to rīkļurāvēju?

��� Kādu rīkļurāvēju? � Purviņa domās vēl kavējās pie savām kora biedrenēm.

��� Nu, to hitlerieti, kas pirms jums dzīvoja Pliederu ielā.

��� Ak to nelieti? Pag, pag, laikam par Hansu, mūsu valodā par Ansi. Viņ� runāja arī skaidrā latvie�u valodā. Bet uzvārdu neatceros, sitiet vai nost. Pajautājiet sētniecei Elliņmātei, viņa gan zinās. Bet kam jums tas nelietis?

Mēs vācam ziņas par Lielajā Tēvijas karā kritu�ajiem un bez vēsts pazudu�ajiem, � Una pateica tikai puspatiesību. � Varbūt Hanss atstājis kādus dokumentus?

��� Kā tad, kā tad, � Purviņa piekrita. � Uzkāpiet vecās mājas bēniņos, es tos ar aukliņu pārsēju un ieliku pa�obelē. Ja peles nebūs sagrauzu�as, turpat vien stāvēs. Kam gan veci papīri vajadzīgi?

Tikai pustrijos abas meitenes tika vaļā no viesmīlīgās namamātes un tad arī tikai tādēļ, ka viņai drīz sākās kora mēģinājums.

��� Man �ķiet, ka pankūkas ar zemeņu ievārījumu es nekad vairs mutē neņem�u, �'Magdalēna liftā atzinās. � Man tās kāpj pa muti ārā.

��� Tas tādēļ, ka mēs braucam uz leju, � Una smējās. � Bet glu�i velts �is gājiens nebija. Mēs tagad zinām, kam piederējusi gulta. Un vēl, ka bēniņos glabājas kaut kādi dokumenti. Tie ar steigu jāsameklē.

JMD �tābā pusducis zēnu un meiteņu, tērpu�ies pelēkajās formas blūzēs ar emblēmām uz piedurknēm un �laiviņām� galvās, pētīja pēdējo �au�anas sacensību rezultātus. Zēniem par lielu skaudību, �au�anā ar mazkalibra �auteni visasākā acs un visdro�ākā roka izrādījās sīkajai, kautrīgajai Magdalēnai. Otrā vieta piederēja Unai.

��� Kāds tur brīnums! Jūrmalā abas dro�i vien to vien dara kā caurām dienām vingrinās mērķī �au�anā. � Ivars nekādi nevarēja samierināties ar to, ka meitenes atstāju�as viņu tre�ajā vietā.

�� Tik vien jūs spējāt savākt, biedri �tāba priek�niek? � Una no�prasīja Atim.

��� Brīvdienas ta�u. � Atis taisnojās. � Visi aizbrauku�i kur nu kurais � da�s uz laukiem pie radiem, cits cepinās pludmalē.

�� Ar mums kopā esam desmit, � Una samierinājās. � Iztiksim. Pa�tiesību zinām tikai mēs �etri. Kā skan musketieru zvērests?

��� Mēs klusēsim kā muhamedāņi un būsim mēmi kā katafalki, � Atis un Ivars noskaldīja.

Magdalēna, domās iegrimusi, klusēja. Pārāk labi atmiņā vēl bija no�tikumi, kas saistījās ar �o māju, � aud�uvecāku cietsirdīgā izrīcība ar viņu, liekulība, noziegums un, beidzot, pelnītais sods. Uzskatīdami Magdalēnu par galveno vainīgo viņu atmasko�anā, Vilcāni atteicās sniegt jebkādas ziņas par viņas īstajiem vecākiem, nepateica pat to, no

kura bērnu nama paņēmu�i. Pie Unas vecākiem meitenei klājās labi. Bet arvien bie�āk Magdalē�nai nāca prātā, ka varbūt tepat līdzās dzīvo īstā māmiņa. Kaut varētu viņu sameklēt�

��� Pārējiem uzticēsim apsekot mūsu mikrorajona atkritumu tver�tnes un krāmu bodes, � Una teica.

Sajā brīdī durvīs parādījās Jānis Kļava, jauno milicijas draugu priek�nieks.

��� Sveiciens nākamajiem de�tektīviem! � viņ� uzsauca. � Vai paredzama kāda operācija, ja esat tik kuplā skaitā?

��� Mums ir ideja. Lai lietde�rīgāk varētu savākt da�ādas val�stij nepiecie�amās izejvielas, ap�staigāt visus sētniekus un palūgt,

lai īrnieki atkritumu tvertnēs liktu atsevi�ķi papīrus, pārtikas atkritumus un metāllū�ņus. Mamma teica, ka ārzemēs tā sen jau darot, � Unai ie�āvās prātā doma.

���� Ideja visumā ir pareiza un valstiska, � Jānis Kļava piekrita. � Tikai kā jūs to iedomājaties realizēt?

�� Nu, pie vienas tvertnes varētu piestiprināt uzrakstu �Tikai papī�riem�, pie otras � �Metāllū�ņi�, pie tre�ās � �Pārtikas atkritumi�.

��� Bet, ja nu pagalmā ir tikai viena vai divas tvertnes, ko tad? � Ivars jautāja.

��� Tad jāprasa, lai gādā vēl.

��� MeļāJlū�ņus var tāpat nokraut zemē.

��� Papīrus nevar. Sālīs lietū, un vēj� izmētās.

��� Ja jums izdosies ieviest pagalmos kārtību, būsiet veiku�i labu darbu, � Jānis Kļava teica. � Pie viena jūs varētu pārbaudīt mūsu ra�jona sanitāro stāvokli, kādi ir bērnu rotaļlaukumi, apstādījumi, un redzēto atzīmēt apgaitas �urnālā. Tikai lai viss norisinātos, kā pienākas, ar for�mas tērpiem! Neapkaunojiet savu organizāciju! Kas atbildīgais?

��� Vienības �taba priek�nieks Atis Arājs. � Una nolēma sev atstat brīvas rokas.

��� Dodu divas dienas. Tre�dien piecpadsmitos nulle nulle at�skaitīties! � Jānis Kļava paziņoja.

��� Klausos, komjaunie�u operatīvās vienības �tāba priek�niek! � Atis pielika roku pie �laiviņas�. � Tre�dien atskaitīties.

��� Man divi personiski lūgumi, � Una, pagaidījusi, līdz Juris Kļava iziet, teica. � Lūdzu, atzīmējiet, ja kādā pagalmā pamanāt vecu dzelzs gultu.

��� Vai tev nav kur gulēt? � kāds zēns painteresējās.

��� Un vēl apjautājieties bērniem un sētniekiem, vai viņi nepazīst se��padsmit � astoņpadsmit gadus vecu puisi bil�ainā kreklā, kura priek��pusē uzzīmēta sieviete, bet mugurpusē � vīrietis ar uzrakstu �Luijs �etr�padsmitais�. Apgaitas �urnālā �īs ziņas nav jāraksta, � Una piebilda.

Jauno uzdevumu milicijas draugi uzņēma bez sevi�ķas sajūsmas. Staigā�ana pa pagalmiem lielu prieku nevienam nesagādāja, sevi�ķi tik jaukā laikā kā pa�reiz. Bet, darbodamies milicijas draugu klubā, viņi bija iemācīju�ies savas personiskās intereses pakļaut sabiedriskajām.

Una iegāja blakusistabā, kur de�urēja brīvprātīgie kārtības sargi.

��� Vai jums nav ziņu par kādu puisi? � viņa apjautājās. � Tāds kolorīts tips ar plu�ķainiem d�insiem un apgleznotu sporta krekliņu, uz muguras uzrakstīts �Luijs �etrpadsmitais�.

��� Mēs varam tev piedāvāt Kārava Dūzi, Pīķa Dāmu, Zolīti, Garo, Mūsaino, pat Kenediju, � pui�i smējās, � bet Luijs �etrpadsmitais vēl nav parādījies mūsu medību apgabalos.

��� Kad uzrodas, tad paziņojiet mums.

�� Vai tas Luijs ko nogrēkojies? � Jānis Kļava painteresējās.

��� Mums ar viņu ir savi personiski rēķini, � Una izvairījās no atbil�des. � Pasakiet gan, ja satiekat!

��� Tiks izdarīts! � de�urējo�ie kārtības sargi apsolīja.

��� Tikai nekādas pa�darbības, ja kas nopietns, ziņot personiski man! � Jānis Kļava, aizdomīgi nopētījis Unu, piekodināja.

��� Klausos, nekādas pa�darbīdas! � Una piesarkusi militāri nosveici�nāja un izmetās no istabas.

��� Tā vien �ķiet, ka mūsu detektīviem atkal kaut kas prātā. � Jānis Kļava nogrozīja galvu. � Būs viņi jāpatur acīs.

Una un Atis klusēdami soļoja pa Pliederu ielu.

�Unas mati saulē izskatās kā liesma,� Atis ar izbrīnu nodomāja. �Un vasaras raibumiņi izkaisīti pa visu seju kā apaļas, brūnganas ripi�ņas.�

Ja vēl pirms mēne�a viņam kāds jautātu, kādā krāsā ir Unas acis, viņ� neziņā paraustītu plecus. Bet tagad viņ� zināja skaidri � tās ir ūdeņu krāsā, kad tajos atspīd zilas vasaras debesis. Atis neskaidri juta, ka pēdējā laikā ar viņu kaut kas notiek. Viņam gribējās paveikt varoņ�darbu, lai Unai izbrīnā ieplestos acis, lai viņa teiktu: �To gan es no tevis negaidīju!�

Brīdi abi soļoja klusēdami.

��� Vai tu sētnieci labi pazīsti? � Atis iejautājās.

��� Galvenokārt no vectēva stāstiem. Viņas pārziņā bija vairāki Plie�deru ielas nami, arī tas, kur pa�reiz mīt mans vectēvs.

Uz Rīgu Elliņu ģimene pārcēlās 1940. gadā, kad ģimenes galva komu�nists tika nozīmēts vado�ā darbā kādā �ejienes rūpnīcā. Vīrs aizgājis karā un pazudis bez vēsts. Sieva palikusi viena ar trim maziem bērniem. Lai nopelnītu iztiku, viņa sākusi strādāt par sētnieci, mazgājusi veļu un pie�kopusi dzīvokļus. Tagad Elliņmātes, tā viņu dēvē visā apkārtnē, bērni sen pieaugu�i, izskoloju�ies un izklīdu�i kur kurais. Vectēvs saka, ka viņai sen laiks doties pelnītā atpūtā, bet viņa, tāpat kā agrāk, ik rītus ceļoties piecos, kārtīgi apkopjot savu ielas daļu,.ziemā nobārstot ar smil�tīm, vasarā aplaistot, lai neput, tad ķeroties pie kāpņu telpām un korido�riem.

Elliņmāte personiski pazīstot visus savus īrniekus. Sievas viņai uzticot rūpes par bērniem, kas palaidu�ies slinkumā un palaidnībās. Sētniece tad piemērotā brīdī vainīgos nostrostējot. Vīri, jautrā prātā mājās nākdami un Elliņmāti pamanīdami, izslejoties taisnāk, visi labi pazīstot sētnieces aso mēli.

��� Kapteinis Leja ar Elliņmāti ir lielos draugos. Vecā sieva dievina ri�u-ra�u spēli. Vectēvs rei�u reizēm viņu uzaicina saspēlēt. Tev vajadzētu dzirdēt, cik priecīgi viņa smejas, kad kapteinis kļūdās un neizsit kādu viņas kauliņu. Tad nu gan viņ� �ķiet dusmīgs un istabā skan jūrnieku �polundra�. Mans vecais d�entlmenis savu lomu vienmēr notēlo nevaino�jami. � Tas bija viss, ko Una zināja par sētnieci.

Arī pa�reiz abi senie draugi bija aizrāvu�ies ar ri�u-ra�u. Blakus uz galdiņa stāvēja turziņa ar skābajām konfektēm, tās pienācās uzvarētājam. Zvans pie durvīm pārtrauca spēli.

�� Mēs no Jauno milicijas draugu vienības, � kapteinis Leja izdzirda savas mazmeitas balsi.

Istabā ienāca divi milicijas formas kreklos tērpu�ies pusaud�i, no�sveicināja, kā pienākas, roku pie �laiviņas� pielikdami. Pamanījusi vec�tēvu, Una mazliet samulsa.

�� Mūsu sarunai jābūt stingri slepenai, � viņa teica.

��� Nekas, nekas, jautājiet vien, � Eiliņmāte atbildēja, �ēli paskatīju�sies uz pārtraukto ri�u-ra�u partiju. � Man no Kristapa, tas ir, biedra Lejas, nekas nav slēpjams.

Atis izvilka bloknotu un 'Sagatavojās uz rakstī�anu, tā parādīdams, ka sarunai ir oficiāls raksturs.

��� Piesēdiet, � kapteinis Leja aicināja, izlikdamies mazmeitu ne�pazīstam.� Lūdzu, te būs konfektes, uzcienājieties!

Abi pieklājīgi atteicās.

��� Mums ienāku�as ziņas, ka Pliederu ielas 17. namā, kas tagad pa�redzēts nojauk�anai, vācu okupācijas laikā dzīvojis kāds kara noziedz�nieks, � Una ierunājās.

��� Vai nu tie�i kara noziedznieks, to nemāku teikt, bet dzīvot dzīvoja, � Eiliņmāte apstiprināja.

��� Vai jums zināms, kā viņu sauca?

�� Zināms, par Hansu Hammelu ar diviem �m�. Mūsu latvie�u mēlē tas nozīmētu Ansis Auns. � Sētniece iesmējās.

��� Pastāstiet, lūdzu, par viņu sīkāk, � Una taujāja.

��� Ļaudis teica, ka viņa tēvam tepat netālu piederējusi gaļas bodīte.

�� Blakus Goldbauma mājelei, � sarunā iejaucās kapteinis Leja. � Mana sieva tur parasti iepirkās. 1939. gada beigās visa Hammelu famīlija kopā ar citiem īsteniem un kārklu vācie�iem aizbrauca uz fāter- landi, kā tajā dziesmiņā teikts:

�Iek� Dīna stāv �Steiben�,

Un rīt mēs jau brauc',

Mes nevar* �eit bleiben,

Kad fīrer' mūs sauc.�

��� Pieraksti, Ati, jānoskaidro, kas tā par dziesmu.

��� Tolaik to dziedāja visa Rīga. Pag, kā tur bija?

�No pārliecīg' ē�an'

Mēs paliku�' trak',

Priek� olām un sviest'

Mūs māg' ir par �vak'.�

Vairāk neatceros, sitiet vai nost. Bet bija gara pcr�a.

��� Sakiet, lūdzu, � kā Hanss atkal uzradās Rīgā?

��� Runā, ka nomests no gaisa ar tiem para�u �

��� Izpletņiem, � Atis palīdzēja atcerēties.

��� Nu jā. Ostas malā vēl �audījās, kad �is atskrēja ar automātu rokās. Viņa vecāku māju trāpījis �āviņ�, tā bija nodegusi. Sis tad izdzinis no mājiņas veco ebreju pāri un iekortēlējies tajā uz dzīvi. Netīrs cilvēks bija. Uzzinājis, ka mans vīrs aizgājis līdzi Sarkanajai Armijai, saukāja mani par komunisteni-, piespieda par brīvu mazgāt viņa veļu un apkopt dzīvokli, citādi nodo�ot gestapo. Ko es varēju darīt, ja trīs mazi bērni mājās? � Ei�liņmāte taisnojās.

��� Vai jums zināms, ar ko nodarbojies Hanss Hammels?

��� To īsti neviens nezināja, bet ļaudis teicās redzēju�i toreizējā Mas�kavas for�tatē apsargājam tur sadzītos ebrejus. Reiz kādu meiteni� � Te Eiliņmāte sastostījās un apklusa.

��� Una, ko tas viss nozīmē? � kapteinis Leja stingri noprasīja. � Tu man netēlo diezin kādu izmeklētāju! Un neapgrūtini pieaugu�os ar sen aizmirstām lietām!

��� Elliņmāt, labā, � Una pieglaudās sētniecei, � mēs pa�reiz ne�drīkstam atklāt, tas ir dienesta noslēpums, bet mums jaunie milicijas draugi uzdeva uzzināt visu par Hansu Hammelu. Un tikai jūs mums varat .palīdzēt.

��� Kur tas laiks, daudz ko esmu aizmirsusi, � sētniece atrunājās.

��� Vai tā ir taisnība, ka Hanss Hammels aplaupīja iedzīvotājus, īpa�i ebrejus no geto?

��� Redzējiisi neesmu, bet laikam jau taisnība būs. Visas telpas viņam bija pilnas ar lepniem ka�okiem, zvērādām, porcelāna un kristāla traukiem. Pēdējā kara gadā viņ� palaidās dzer�anā, gandrīz katru nakti �ūpoja kopā ar draugiem. No rītiem man visu to �muci nācās uzkopt, reizēm nelabi kļuva. Bet pamēģini neklausīt, tad pats kā zvērs, draudēja ar revolveri.

��� Kas ar �o hitlerieti notika?

��� Pati savām acīm redzēju viņu beigtu guļam tepat netālu � sētmalē. Galva vienās asinīs.

��� Un kad tas notika?

��� Sestajā oktobrī, to es atceros kā �odien, tie�i tajā dienā manai Annai palika septiņi gadi. Pāris dienu vēlāk piebrauca viņa draugi, visi ar dzel�iem uz krūtīm, paņēma no manis atslēgas, piekrāva pilnu ma�īnu ar salaupītām mantām un aizbrauca. Vairāk es viņus netiku redzējusi.

��� Paldies, � Una teica atvadoties. � Veiksmīgu ri�u-ra�u spēli!

Pie dzīvokļa ārdurvīm Atis apstādināja Unu. .

��� Vai tu ievēroji, sētniece teica: �Reiz viņ� kādu meiteni�� � un pēk�ņi aprāvās?

��� Pareizi gan. Iesim atpakaļ un pajautāsim.

��� Se�nieks! � Cauri aizvērtajām durvīm viņi dzirdēja sētnieces gavilējo�o balsi. � Nesaprotu, kādēļ visi pēk�ņi pēc vairāk nekā trīsdes�mit gadiem sāku�i interesēties par to nelieti Hansu, lai viņ� kapā mieru neatrastu. Vakar vecais Goldbaums, �odien tava mazmeita.

Una uz pirkstgaliem devās atpakaļ uz izeju.

��� Par to meiteni dro�i vien nekas svarīgs nav bijis, citādi Eiliņmāte būtu pateikusi. Bet kādēļ Goldbaums interesējas par Hansu? � Una skaļi prātoja, soļodama kopā ar Ati uz JMD �tābu. � Pa�u galveno tomēr esam noskaidroju�i, dārglietas vecajā gultā acīmredzot paslēpis hitlerietis Hanss Hammels.

Sabiedrisko kārtības sargu istabā sēdēja tikai de�urants. Jauno milici�jas draugu �tābs bija tuk�s. No pagraba atskanēja �āvienu troksnis. Atis ielika mutē divus pirkstus un spalgi iesvilpās. Pēc brī�a parādījās Ivars.

��� No desmit �āvieniem trīs centrā, divi devītniekā, �etri astotniekā un tikai viens septītniekā, � viņ� palielījās.

��� Nav slikti. Ja tā turpināsi, tev visas cerības kļūt par republikas jaunatnes �empionu.

Ivars aizdomīgi nopētīja Unu. Nekad nevarēja tikt skaidrībā, kad viņa runā nopietni, kad zobojas.

��� Lieta svarīga. Runa iet par milzu summu, ja viens vienīgs briljants maksā desmit tūksto�us. Tādēļ visu, ko mēs darīsim, atzīmēsim �ajā kladē. � Una izvilka no galda atvilktnes pabiezu kladi melnos audekla vākos. � Kā mēs �o operāciju nosauksim?

��� Varbūt �Noslēpumainais atradums�? � Magdalēna, kas arī bija ienākusi �tābā, ieminējās.

��� Lai iet! Tātad � kas mums ir zināms? Svētdien, �etrpadsmitajā augustā, kāds tips Paulīnes Purviņas vecajā gultā atrod dārgakmeņus un rotaslietas. To skaitu un vērtību nezinām. Tajā pa�ā vakarā gulta pazūd, acīmredzot to pievācis tas pats tips. Viens briljants desmit tūksto�u rubļu vērtībā glabājas pie Ivara Kalniņa. Viņa māsa to nejau�i atrada ietītu lupatiņā.

Pirmdien, 15. augustā. No Purviņas uzzinām, ka vecajā mājā kara laikā dzīvojis hitlerietis Hanss un gulta piederējusi viņam.

JMD patruļas otrdien un tre�dien apstaigās tuvāko apkārtni un sanitā�rās apskates laikā meklēs arī dzelzs gultu un puisi ar bil�aino kreklu.

��� Stāvoklis otrdien, 16. augustā, ir sekojo�s. � Un jaunā lappusē ierakstīja lielu skaitli �16�. Vidū viņa iezīmēja dzelzs gultu, no tās -no-

vilka līniju un pierakstīja �Luijs XIV�, tad novilka otru līniju, kuras galā pierakstīja Goldbauma vārdu.

��� Pamaz, � Atis konstatēja. � Var būt, ka bēniņu apskate kaut ko dos.

��� Es aizmirsu pateikt, mā�eles stāstīja, ka Purviņas pagalmā �orīt ienācis vecais Goldbaums ar savu Aniju. Anijas tante cienājusi bērnus ar konfektēm un no lupatiņām �uvusi meiteņu lellēm kleitas. Viņas vīrs pa to laiku kaut ko darījis Purviņas istabā. Pēc krietna brī�a viņ� iznācis ārā ar papīru �ūksni padusē un abi aizgāju�i, � Ivars pavēstīja.

��� Purviņa apgalvoja, ka viņa bēniņos nobāzusi kaut kādus papī�rus. � Una gandrīz vai raudāja. � Goldbaums tagad tos nocēlis mums no degungala. Un tur varbūt bija dārglietu noslēpuma atrisinājums. Tā ir vienīgi mana un tikai mana vaina.

��� Neuztraucies! Var būt, ka Goldbaums uz bēniņiem nemaz nekāpa, � Atis mierināja izmisu�o Unu.

��� Man vajadzēja no rīta tur uzkāpt, � Una viņā pat neklausī�jās, � bet es gribēju vēlāk, kopā ar jums. Izmeklētājs no manis nekad neiznāks.

��� Ne�īksti! Skrējām uz Pliederu ielu! � Atis pavēlēja.

Pagalms bija tuk�s. Purviņas kādreizējā goda istabā valdīja briesmīga nekārtība. Sloksnēm norautās tapetes gulēja uz grīdas. Vienai sienai bija noplēstas pat zem tapetēm salīmētās kara laika avīzes un �urnāli.

����� Kas to izdarījis? Goldbaums? Bet kādēļ? � Una nekā nesaprata.

��� Es viņam iestāstīju, ka to briljantu atradu �eit, Purviņas istabas kaktā, � Ivars atzinās. � Viņ� mani izpra�ņāja, un man nekas jēdzīgāks neie�āvās prātā.

�� Zēni, tagad viņ� domā, ka te ir kāda slepena dārglietu glabā�tava. � Una iesmējās. � Lai domā vien! Bet kam viņam vecie papīri? Rāpjamies uz bēniņiem! Var būt, ka vēl viss nav zaudēts.

Uz bēniņiem varēja nokļūt pa koridora griestos ierīkotu lūku. Turpat pie sienas stāvēja nelielas, pieslienamas redeļu kāpnes.

��� Laid mani! � Atis pabīdīja Unu sānis. � Tev būs grūti pacelt lūku.

Uzkāpis pirmais, viņ� pasniedza roku Unai un palīdzēja tai uzrāpties aug�ā. Uz brīdi visiem �ķita, ka viņi nokļuvu�i citā pasaulē � salauzts, pīts �ūpuļkrēsls, veca eta�ere ar grāmatām, kumode, uz tās apdauzīta porcelāna skulptūra � ganiņ� ar stabuli rokās un diviem jēriņiem pie kājām. Uz spārēs iedzītajām naglām sakārtās vecās drēbes caurvējā �ūpojās. Unai vienu mirkli tās atgādināja pakartus cilvēkus. Viņa neviļus saķēra Ata roku, bet tad nosarkusi to tūlīt palaida vaļā.

Krietnu brīdi visi trīs stāvēja nekustēdamies un klusēdami. Arī abi zēni jutās neveikli, itin kā viņi bez atļaujas būtu ienāku�i sve�ā dzīvoklī.

Una pirmā pamanīja pēdas uz putekļainās grīdas.

��� Re, te kāds staigājis.

Atis notupās uz ceļiem.

��� Pavisam nesen. Uz tām vēl nav pat putekļu kārtas.

�� Vīrie�a pēdas, �etrdesmit otrā lieluma, � Ivars, salīdzinājis ar savu kāju, konstatēja.

��� Goldbaums? Vai varbūt Luijs �etrpadsmitais? � Una minēja. � Drīzāk gan juvelieris. Varbūt Luijs viņam pārdevis dārglietas, visas vai kādu daļu, un vecajam sagribējies vēl?

Elpu aizturēju�i, cenzdamies neko nesajaukt, visi trīs pārstaigāja bēniņus. Uz eta�eres stāvēja nodzeltēju�u �urnālu kaudzes � �Atpūta�. Tās klāja bieza putekļu kārta. Vecas lādes vāks bija pavērts. Te. kāds acīmredzot vandījies. Ko�u saēstajās lupatās peles bija ierīkoju�as sev midzeni. Una nepatikā novērsās. Uz kumodes virsas redzēja pirkstu nospiedumus. Atvilktnes stāvēja puspievērtas. No vienas Atis izvilka vecu albumu ar fotogrāfijām.

��� Paņemsim līdzi, parādīsim vectēvam, var būt, ka viņ� kādu pazīst, � Una nosprieda.

Vienā kaktā gulēja kaudze �urnālu vācu valodā. Atis tos pār�ķirstīja. Kara skati, nodedzinātas krievu sād�as ar smaido�iem fa�istiem priek��plānā. Katrā otrā lappusē Hitlera portrets ar sveicienam cHeil!� paceltu roku, matu �ķipsna uz pieres, ūsu ku�ķītis zem deguna, izvalbītas acis, ārprātīgā skatiens.

Visi trīs rūpīgi pārskatīja �urnālu un grāmatu grēdu, bet nekādus dokumentu�4ā arī neatrada.

��� Ejam pie vecā kapteiņa! � Una, pasitusi padusē albumu, devās uz izeju. � Kas nokavēts, nokavēts.

Magdalēna tobrīd gatavoja pusdienas. Kārdino�a ceptas gaļas smar�a piepildīja visu dzīvokli.

��� Ciko grib ēst! Ciko grib ēst! � papagailis savā būrī klai�gāja.

��� Turi muti! � Leja viņu apsauca. Ka parasts, kapteinis bija iegrimis lasī�anā un tādās reizēs nemīlēja, ka viņu traucē.

��� Vectētiņ, kad tu sāki dzīvot �ajā mājā?

��� Kas tad nu�vai atkal kāda pratinā�ana? � Vecais vīrs pa�ķielēja uz mazmeitu un viņas pavadoņiem.

��� Es ta�u tev teicu, kādēļ. Mēs vācam ziņas par kara laikā bojā gāju�ajiem varoņiem, � Una mazliet nepacietīgi paskaidroja un, paskatījusies uz saviem draugiem, spēji nosarka.

Kapteinis negribīgi nolika grāmatu, piecēlās no guļvietas un piegāja pie galda, uz kura Una bija nolikusi veco albumu.

�� Pamatīgs darbs! � Viņ� vispirms apskatīja ādas iesējumu ar sprādzi un atslēgu. � Tagad tādus vairs netaisa.

Pirmie uzņēmumi, izdarīti �! gadusimteņa sākumā uz bieza papīra, nodzeltēju�i no vecuma, viņam nekā neizteica. Vīrietis �aurās biksēs ar saskrullētām ūsiņām, sieviete garos svārkos un kruzuļainā blūzē ar augsti sasukātu frizūru, atspiedusi roku pret eta�eri. Aizmugurē idilliska ainava ar viduslaiku pili, dīķi un gulbjiem. Mazi bērni � zēns un meitene.

Kaut kur ap albuma vidu kapteinis Leja ieskatījās uzmanīgāk.

��� Tie ir mūsu kādreizējie kaimiņi Veisi � Izaks un Minna. Minna tavai vecmāmiņai bija draudzene, abas viena bez otras ne dienu nespēja dzīvot. Vecmāmiņa vēlāk man stāstīja, ka viņa visas acis izraudājusi, kad uzzinājusi par viņu likteni. Tas pats Hanss, par kuru jūs tā interesē�jaties, viņus izdzinis no mājām un ieslodzījis geto. Tava vecmāmiņa, Una, patie�ām bija drosmīga sieviete; lai apmeklētu savu draudzeni, viņa vairā�kas reizes zagusies uz tagadējo Maskavas rajonu, kur hitlerie�i bija sadzinu�i visus ebrejus. Beidzot Hanss viņai piedraudējis, ka painteresē��oties, kur palicis viņas vīrs, tas ir, es. Bet es, kā jūs to jau zināt, koman�dēju padomju torpēdkuģi. Tādas tās lietas.

Visu 16. augusta pēcpusdienu trijotne noklaiņoja pa savu mikrorajonu, ieskatīdamās ikvienā komunālo māju pagalmā. Visi kā viens apgalvoja, ka tāds bil�ains puisis viņu mājās nedzīvojot.

Gribot negribot nācās pagaidīt līdz rītdienai, var būt, ka viņu biedriem būs labāk veicies. Ja ne, būs jāapstaigā savrupmājas.

Dū�a visiem trim bija noslīdējusi krietni vien zem nulles. Divu dienu laikā viņi nebija tiku�i bagātībām ne par sprīdi tuvāk.

Ivars, sēdēdams pie televizora, ar baudu dzēra karstu tēju un skatījās sporta pārraidi.

���������� Ieva, Intai � māte, pa logu izliekusies, sauca. � Blandās apkārt pa tumsu! Ivar, dēliņ, aizskrej pāri ielai, dro�i vien viņas ir pamestajā mājā, taisni kā uzburtas uz to, itin kā pa�u pagalmā vietas nebūtu, kur spēlēties. Lai tūlīt nāk mājās, citādi būs sukas!

Ivars negribīgi piecēlās. Viņam par lielu prieku, uz koka trepēm atska�nēja sīku soju dipē�ana.

������������� Nāc ātrāk! Purviņas istabā gaisma, � Inta aizelsusies pavēs�tīja. � Iedegas un nodziest, iedegas un nodziest.

Ivaru kā vēj� izpūta no Istabas. Inta un Ieva, neklausīdamās mātes �ķendē�anos, cik ātri vien to atļāva viņu īsās kājeles, metās brālim pakaļ.

Pretējās mājas pagalmā viss bija klusu. Ivars pa izsisto logu ieskatī�jās Purviņas kādreizējā goda istabā. Pirmajā brīdī likās, ka tajā neviena nav. Tad viņ� Izdzirda klusu rosī�anos.

�� Pamēģināsim vēlreiz, � sievietes balss �ukstēja.

���������� Nav vērts, man paliku�i tikai da�i sērkociņi, � vīrie�a balss atbil�dēja.

��� Dod man, es pati meklē�u! � sieviete nepacietīgi iesaucās.

Sērkociņa gaismā Ivars pamanīja istabas kaktā notupu�os slaidu

meitenes stāvu. Viņa, muguru pret logu pagriezusi, kaut ko meklēja uz grīdas.

��� Vai tu skaidri zini, ka tas bija �eit?

��������� Met mieru! � vīrietis tumsā nepacietīgi pavēlēja. � Atnāksim dienā, kad būs gai�s.

��� Bet ja nu kāds pa to laiku pievāks?

Vēl viena mantu krātuve, Ivaram ie�āvās prātā. Kādēļ viņ� nepaņēma līdzi kabatas lukturīti? Sve�os būtu jāierauga par katru cenu. Zēns, rokas uz priek�u izstiepis, klusu zagās uz priek�u, kad viņu pēk�ņi ķēra pamatīgs belziens pa pakrūti. Viņ� sagrīļojās un ar skaļu blīk�ķi nogāzās zemē.

��� Mammai � abas mā�eles sāka skaļi aurot. � Ivars pagalam!

Kad zēns atguva elpu un izskrēja uz ielas, viņ� tālumā dzirdēja

soļu dipoņu un abu mā�eļu raudas ielas otrajā pusē.

�� Kas �eit notiek? � Tā neap�aubāmi bija tēva balss. No pieredzes Ivars zināja, ka tūlīt sāksies iztaujā�ana, morāles lasī�ana un tā tālāk.

Cenzdamies nesamīt kapteiņa Lejas puķes, Ivars veikli pārkāpa pāri �ogam un pieklauvēja pie durvīm.

��� Ko tu dauzies tik vēlu? � kapteinis Leja pukojās. � Meitenes jau po�as gulēt.

��� Ej arrrā! � Ciko ķērca. � Polundra!

Tērpusies puķainā pid�amā, parādījās Una. Matus viņa bija rūpīgi uztinusi uz rullī�iem. Ievilkusi Ivaru virtuvē, Una pievēra durvis. Ivars pastāstīja par redzēto.

Noteiku�as ne vārda, abas meitenes saģērbās un kopā ar Ivaru steidzās uz notikuma vietu. Pagalms un abas pamestās mājas grima tumsā. Magdalēna varonīgi centās pārvarēt bailes. Una to juta un dro�inādama paņēma aud�umā�u aiz rokas. Klusu uz pirkstgaliem visi trīs ielavījās Purviņas istabā. Ivars iededza kapteiņa Lejas spēcīgo kabatas lukturi un ar spo�o staru kūli apgaismoja telpu. Tā bija tuk�a.

��� Mums velni�ķīgi neveicas, � Una nopūtās. � Kādēļ tu uzdarbo�jies viens? Pa visiem trim mēs viņus būtu notvēru�i.

��� Te kaut kas ir, � Magdalēna iesaucās.

Ivars pavērsa gaismu uz loga pusi.

��� Asiņains kabatas lakatiņ�! Neaiztiec! � Una brīdināja. � Tas var noderēt par lietisko pierādījumu. Magdalēna, atnes tīru plastmasas kuliti un pinceti!

Ja neskaita krietnu sauju izdegu�u sērkociņu un nosmēķētu cigare�u �Prīma� galus, citus lietiskos pierādījumus istabā neatrada.

Una uzmanīgi ar pinceti pacēla kabatas lakatiņu.

��� No tā var daudz ko uzzināt, � viņa teica. � Piemēram, asins grupu. Zēl, ka mūsdienu sievietes ne�uj monogrammas, tad būtu vieglāk noteikt īpa�nieku. Bet �itādi nopērkami katrā galantērijas pre�u veikalā.

Una ielika lakatiņu plastmasas kulītē.

��� Rīts gudrāks nekā vakars, teica mana nelaiķe vecmāmiņa. Satiekamies deviņos nulle nulle �tābā, � Una pie sētas noteica.

Ivars lēnām kāpa mājās, kur viņu gaidīja vienas vienīgas nepatik�anas.

* * *

��� Mosties! � Magdalēna purināja aizmigu�o.

�� Kas ir? � Una izbijusies uzlēca sēdus un iededza gaismu. Pulkstenis rā�fTja divi un se�as minūtes.

��� Zini, man nenāca miegs. Tad es ilgi domāju un izdomāju � to asiņaino kabatas lakatiņu vajadzēja pielikt Dingo pie deguna, � Magda�lēna klāstīja. � Suns jau nu gan sadzītu īpa�niekam pēdas.

��� Vienkār�i, bet ģeniāli! � Unai miegs bija kā ar roku atņemts. �> Zēl, ka mums tas neienāca prātā vakarā. Naktī negribas �

�� Es ie�u tev līdzi, � Magdalēna piesolījās.

Una pārsteigtā paskatījas uz aud�umasu. Sl bija pirmā reize, kad viņa izrādīja aktīvu interesi par jauno milicijas draugu darbu. Jūrmalā viņa ar lielu aizrautību kopa dārzu, laistīja puķes, labprāt gatavoja ēst vai ko pielāpīja, bet uz nodarbībām gāja bez sevi�ķas intereses, vairāk pienākuma pēc vai cen�oties ar to sagādāt prieku Unai.

��� Neērti traucēt Arāju ģimeni no miega. Viņi būs ļoti dus�mīgi, � Una �aubījās.

��� Nevajag modināt. � Magdalēna plānu bija izdomājusi visos sīku�mos. � Dingo pa nakti ir piesiets pie stieples, kas novilkta no garā�as uz vārtiem. Suns mūs pazīst, tādēļ neries.

��� Pārējais ir sīkums, � Una uztvēra Magdalēnas domu. � Atbrī�vosim Dingo no ķēdes, piesiesim pie auklas � un kārtībā. No tevis die�nās varētu iznākt slavens detektīvs. Zēl, ka esi metusies uz puķītēm.

Magdalēna piesarka un nekā neatbildēja.

Pilsēta gulēja. Vienīgi virs ostas teritorijas debesis blāzmoja, tur darbs nenorima arī naktī. Brīdi pa brīdim klusumu pārtrauca kādas kuģu sirēnas dobjais bass. Bija mazliet baigi. Abas meitenes saķērās rokās un metās skriet. Viņu soļi skaļi dipēja pa trotuāra asfaltu. Nelie�lajā Prie�u ieliņā abas apstājās ievilkt elpu.

Viss norisa labāk, nekā viņas cerēja. Una klusām pasauca Dingo. Ķēdei �vadzot, tas pieskrēja pie vārtiņiem, bet, pazinis meitenes, tikai klusām iesmilkstējās. Una atvēra vārtiņus un atāķēja ķēdi. Pēc brī�a pie Dingo kakla siksnas bija piesieta pamatīga aukla no kapteiņa Lejas krāju�miem.

Dingo bija priecīgs gājējs. Nosēdējies pie ķedes, viņ� lēk�iem devās uz priek�u, vilkdams aiz auklas abas meitenes. Pie Purviņas mājas Una piegrūda sunim pie deguna asiņaino kabatas lakatiņu.

Dingo abas meitenes rāva atpakaļ pa to pa�u ceļu, pa kuru viņi bija nāku�i �urp. Tad suns nogriezās Kalmju ielā un pēc krietna skrējiena apstājās pie divstāvu mūra mājas. Ausis sacēlis, viņ� skatījās uz Unu un itin kā jautāja, ko darīt tālāk. Una paraustīja ieejas durvis. Tās bija aizslēgtas. Cauri salauztiem vārtiem visi trīs iegāja pagalmā. Sētas ieejas durvis bija tikai pievērtas. Sasmaku�ajā kāpņu telpā oda pēc ceptiem sīpoliem. Starpstāvā dega vāja spuldzīte.

Dingo ilgi o�ņāja pa kaktiem, līdz beidzot pēdas uzņēmis, skrēja pa trepēm uz otro stāvu. Pie sestā dzīvokļa durvīm viņ� ieņurdējās un spalva uz viņa skausta sacēlās stāvus.

��� �P. Paeglītis,� � Una, paspīdinājusi gaismu, izlasīja. � Dingo, mierā! � Viņa pusbalsī pavēlēja. � Gulties!

Suns, aizvien vēl ņurdēdams, negribīgi nogūlās viņai pie kājām.

��� Ko lai tagad iesāk? � Una �ukstus jautāja. � Ja mēs nakts laikā ielauzīsimies pie cilvēkiem un paziņosim, ka starp viņiem ir zaglis, mums neviens neticēs. Un mēs jau arī nekā nevaram pierādīt.

�� Vismaz esam uzzināju�i, kur dzīvo kabatas lakatiņa īpa��niece, � Magdalēna tāpat �ukstus atbildēja. � Ejam tagad mājās!

Dingo, uz visām �etrām atspēries neparko negribēja atstāt savu posteni. Viņa suņa smadzenes nespēja apjēgt, kādēļ neviens nesaka tādās reizēs parasto �fass!�. Par visu vairāk meitenes baidījās, ka suns nesāk skaļi riet un neuzmodina mājas iemītniekus. Izglāba kaķis, kas negaidīti izlēca Dingo deguna priek�ā un metās pa trepēm lejā. Tādu bezkaunību nespēja paciest pat speciāli apmācītā suņa nervi. Izrāvis auklu no pārsteigtās Unas rokām, viņ� riedams metās pakaļ kaķim. Te vairs nebija ko kavēties. Meitenes suni panāca gandrīz pie Prie�u ielas. Uztriecis kaķi laternas stabā, Dingo nikni rēja un nekādi negribēja atgriezties savā pagalmā pie ķēdes.

Pilsēta jau modās, kad abas meitenes glu�i nomocīju�ās atgriezās mājās. Kapteinis Leja, uz muguras gulēdams, skaļi krāca.

��� Ej arrrā! � Ciko savā būrī zem tum�ā apsega ieķērcās un tūlīt apklusa.

Kad meitenes Jauno milicijas draugu �tābā pastāstīja par savām nakts gaitām, Atis negribēja ticēt, ka viņa gudrais Dingo tik vienkār�i devies līdzi sve�ām personām.

��� Pirmkārt, mēs neesam sve�as, otrkārt, es tev jau teicu, ka zinu īpa�us �suņu vārdus�. Neuztraucies, citiem viņ� drīzāk klups stilbos nekā ies līdzi, � Una mierināja draugu.

Bija pagāju�as trīs diennaktis, bet jaunie detektīvi dārglietu noslē�pumam nebija tuvoju�ies ne par soli. Visi �etri sa�ļuku�i sēdēja tuk�ajā istabā.

��� Nav ko �āvāties! � Una pirmā saņēmās. � Jādarbojas! Mēs ar Magdalēnu aiziesim un uzzināsim, kādi cilvēki dzīvo sestajā dzīvoklī. Jūs abi pārbaudiet abas tuk�ās mājas, var būt, ka atrodas vēl kāds lietis�kais pierādījums.

��� Purviņas istabā nekā nemanīja, � Ivars apgalvoja. � Es, �urp nākdams, rūpīgi apskatīju.

��� Dro�ības pēc pārbaudīsim vēlreiz, � Atis sarosījās.

��� Un Goldbaumu paturiet acīs, var būt, ka viņ� atkal rakņājies pa istabu, � Una piekodināja.

Nelielā Kalmju ieliņa ar smil�ainu braucamo da]u un izdrupu�u trotuāru dienas gaismā izskatījās gau�ām no�ēlojama. Neapbūvētas pļa�vas vidū pletās neliels dīķis, aizaudzis ar kalmēm un citiem ūdensaugiem. No tā dro�i vien ieliņa ieguvusi savu nosaukumu. Dīķa krastā auga pāris no vecuma glu�i sa�ķiebu�os vītolu. Divstāvu namam Kalmju ielā 8 kādreiz apkārt stiepās �ogs. Tagad tas bija daļēji nojaukts un tikai �ur tur mētājās pa salauztai latiņai. Nams izskatījās noplucis kā veci, ielāpaini brun�i.

Una un Magdalēna iegāja pagalmā. Zem kuplas liepas sēdēja jauna sieviete un �ūpoja bērnu ratiņus. Pāri pagalmam pārvilktajā virvē �uva zīdaiņa veļa � autiņi, �lācī�i�, cepurītes.

Aiz mājas pletās augļu dārzs. Veco, pusnokaltu�o ābeļu galotnēs manīja pa ābolam. Divi mazi zēni skraidīja pa dārzu un ar koka sprungu�ļiem centās tos notraukt. Meitenes devās turp.

��� Redz, kā to dara! � Una rūpīgi notēmēja, un zemē nokrita sulīgs aveņābols.

Lielākais zēns to tūliņ pacēla un sāka kāri ēst.

��� Es arī gribu, � mazākais diedelēja.

Una notrauca vēl vienu ābolu.

��� Jūs dro�i vien labi pazīstat �īs mājas iedzīvotājus? � viņa apjau�tājās. � Vai sestajā dzīvoklī nedzīvo vecenīte Malvīne Bērziņa? Man viņai jānodod sveicieni no dēla.

��� Tu esi ko saputrojusi, � lielākais zēns pa�apzinīgi atteica. � Ses�tajā dzīvo tēvocis Pēteris, viņ� ir ma�īnists un vada garu vilcienu ar daudziem vagoniem. Un vēl tur dzīvo Annas tante, viņa ir skolotāja.

��� Un vairāk neviens? � Una vīlusies pārjautāja.

��� Vēl dzīvo Antra. Viņa tikai nesen atbrauca no laukiem.

��� Un kur Antra strādā?

��� Veikalā par pārdevēju. Viņa ir ļoti laba un skaista kā īsta princese, � mazākais zēns piebilda. � Kad izaug�u liels, ņem�u viņu par sievu.

��� Vilī, Rūdī! � no pagalma kāds sauca. � Nāciet pusdienās!

Abi zēni aizskrēja.

Kabatas lakatiņa īpa�nieci tātad sauc par Antru, un viņa ir pār�devēja. Tas bija viss, ko izdevās noskaidrot. Mazliet vīlu�ās, meitenes devās atpakaļ uz JMD �tābu. Jau iztālēm viņas izdzirda Dingo rie�anu un skaļu bār�anos. Atis un Ivars pūlējās iedabūt pagalmā kādu jaunu sievieti. Tā visiem spēkiem turējās pretim. Suns, galvu pāri �ogam pārkāris un ilkņus atiezis, me�onīgi rēja. Smar�a, kas nāca no sve�ās, viņu padarīja glu�i traku. Tā neap�aubāmi bija tā pati vakarējā, viņa suņa deguns to saoda pa gabalu.

Negantais tracis izvilināja 110 �tāba de�urējo�o kārtības sargu Niko�laju Ru�ko.

��� Bezkauņas tādi! � sieviete kliedza. � Pievāciet savas rokas!

��� Mieru, tikai mieru! Atbrīvojiet pilsoni! � Nikolajs Ru�ko pavēlēja.

��� Nenāk ne prātā! � Ivars neklausīja. � Vispirms lai viņa pasaka, ko viņa meklēja tuk�ajā Paulīnes Purviņas istabā!

�� Ievēro, Una, viņai apsaitēts pirksts, � Magdalēna pa�ukstēja.

��� Laidiet pilsoni vaļā! � Nikolajs Ru�ko vēlreiz pavēlēja.

��� Uz jūsu atbildību. � Atis negribīgi palaida sievietes rokas.

Visi iegāja �tābā.

��� Jūsu vārds, uzvārds? � Nikolajs Ru�ko noprasīja.

�� Antra Paeglīte. Es pieprasu tos puikas sodīt!

��� Kur jūs dzīvojat?

�� Kalmju ielā astoņi, dzīvoklis se�i.

�� Mūsu mikrorajonā. Kādēļ viņa nav redzēta? � Ivars ap�au�bīja. � Dro�i vien melo.

��� Pats tu melo! � sieviete aizsvilās.

��� Vai jums, pilsone, ir kādi personības dokumenti? � Nikolajs Ru�ko apvaicājās.

��� Es atskrēju no darba pa pusdienas laiku. Pase man ir mājās.

��� Un pa ceļam apmaldījāties Purviņas pamestajā istabā, � Atis ironizēja.

��� Ko jūs tur meklējāt, pilsone Paeglīte?

Antra samulsa. Taisnību teikt nedrīkstēja.

��� Es tur vakar vakarā nejau�i iegāju, � viņa stostījās, � sakārtot zeķi.

��� CikosT"

��� Pēc darba, ap astoņiem.

��� Nav tiesa, � Ivars iejaucās. � Jūs tur bijāt pusdesmitos.

��� Varbūt. Es pēc darba vēl brītiņu pasēdēju kafejnīcā.

��� Un tālāk? � Nikolajs Ru�ko jautāja.

��� Kas tālāk? � Antra māksloti brīnījās.

��� Ko jūs darījāt pēc tam?

��� Pēc tam gāju mājās. Dzīvokli pamanīju, ka esmu kaut kur atstā�jusi savu naudas maciņu ar atslēgām. Domāju, varbūt būs darbā, bet nē. �odien atskrēju uz to māju un atradu arī. Lūk te tas ir.

�� Vai �is ir jūsu? � Una parādīja plastmasas maisiņā ielikto kaba�tas lakatiņu.

� Jā, � Antra ātri atbildēja, tad nosarka un sastostījās. � Nē, tas nav mans.

��� Kur jūs savainojāt pirkstu?

�� Mājās, maizi grie�ot.

Nikolajs Ru�ko brīdi svārstījās, nezinādams, kā �ajā gadījumā lai rīkojas. Antra Paeglīte skatījās viņā tādām mīlīgām acīm un izlikās tik nevainīga, ka viņ� beidzot iz�ķīrās jaunietei par labu. Pusaud�i dro�i vien kārtējo reizi pārcentu�ies.

��� Noticis nelāgs pārpratums, un man jums, pilsonīt, jāatvaino�jas. � Nikolajs Ru�ko pieklājīgi paklanījās. � Varat iet. Tikai citreiz gan nestaigājiet pa pamestām telpāml Ati, pavadi biedreni Paeglīti līdz vārtiņiem! Un pievaldi savu Dingo!

Antra paskatījās pulkstenī.

��� �ausmas! Piecpadsmit pāri pieciem. Darbs nokavēts. Ja veikala vadītāja rāsies, es sūdzē�os par jums, � viņa piedraudēja.

��� Lūdzu! � Nikolajs Ru�ko piekrita. � Te būs zīmīte ar mūsu tele�fona numuru.

Una pa logu vēroja, kā Antra teciņus metās uz tramvaja pieturu.

�� Tā sieviete meloja, � Ivars kliedza. � Viņa Purviņas istabā nebija viena, bet kopā ar kādu vīrieti.

� Kas tur sevi�ķs? Viņa dro�i vien tur bija kopā ar kādu draugu.� Nikolajs Ru�ko samierino�i noteica. � Bet jūs no sīkumiem uzreiz izpū�at kriminālnotikumu.

� Tomēr pirkstu viņa savainojusi vecajā mājā, nevis maizi grie��ot, � Una piebilda.

��� Saderam, ka Antras Paeglītes draugs bija Luijs �etrpadsmitais, tas pats, kas pievāca �

Una Ivaram spēcīgi uzmina uz kājas, un viņ� laikā aprāvās.

��� Purviņas biju�ajā istabā spokojas tāpat kā vecās angļu pilīs, � Una centās visu pārvērst par joku. � Ejam uz savu istabu!

Nikolajs Ru�ko domīgi noskatījās viņiem pakaļ.

��� Unas kompānija atkal kaut ko perina, � viņ� teica Jānim Kļavām, kur� tikko ienāca de�ūrtelpā.

JMD ziņojumu par mikrorajona sanitāro stāvokli pieņēma pats Jānis Kļava. Kā jau to varēja gaidīt, vislabākā kārtība pagalmos, kāpņu telpās un uz ielas bija Elliņmātes aprūpētajās mājās. Citur vai nu atkritumu tvertnes nebija laikā izvestas, vai apstādījumi izbradāti un piemētāti. Kaut kas līdzīgs bērnu rotaļu laukumiem atradās tikai divās vietās.

�� Pliederu ielā 4 izveidojusies konflikta situācija, � Aivars Upenieks ziņoja. � Pilsonis Ivanovs � mēs noskaidrojām, ka viņ� dzīvo 2. nama 5. dzīvoklī, � patvarīgi nojaucis veco �ogu, kas �ķīra abu namu pagal�mus, izmīdījis Pliederu ielas 4 iedzīvotāju iestādītās puķu dobes, nozāģē�jis lielu liepu un divas ābeles. Tagad savedis būvmateriālus un slej aug�ā garā�u savai automa�īnai.

��� Kam pieder nams Pliederu ielā 4? � painteresējās Jānis Kļava.

��� Dzīvokļu ekspluatācijas rajonam. Tajā ir �etri dzīvokļi � divos dzīvo vecas pensionāres, vienā � skolotāja, uzvārdā Krūma, bet vienā � daudzbērnu ģimene Zeļezovi. � Aivars par visu izrādījās labi infor�mēts. � Iedzīvotāji par pilsoņa Ivanova patvarīgo rīcību iesniegu�i sūdzību, bet atbildi nav saņēmu�i. Viņi nofotografēju�i nozāģētos kokus un gatavojas iet uz �Rīgas Balsi�, citur taisnību neatradī�ot.

Jānis Kļava kaut ko atzīmēja savā bloknotā.

��� Paldies, Aivar, par tālāko parūpēsies sabiedriskie kārtības sargi.

Apgaitas dalībnieki ziņoja, ka domu par atsevi�ķām atkritumu tver�tnēm Dzīvokļu ekspluatācijas rajonā uzņēmu�i labvēlīgi. Sētnieki turpre�tim �aubīju�ies, vai no tā kas iznāk�ot � kur� īrnieks mājās turē�ot vai�rākus spaiņus, katru savam atkritumu veidam?

��� Nu, papīrus, teiksim, var kraut kaudzītē, � Magdalēna piezīmēja.

��� Pacīnieties par savu ideju, ejiet pie īrniekiem, paskaidrojiet viņiem, kas par lietu. Katrs apzinīgs cilvēks sapratīs, cik tas valstij izdevīgi. Neesat vairs mazie bērni, pa�iem galva uz pleciem. Bet sevi�ķi nekārtīgos sētniekus pieminēsim mūsu �Zibenī�, � Jānis Kļava teica.

Sabiedrisko kārtības sargu sienasavīze �Zibens� iedzīvotāju vidū bija ļoti populāra. Ļaudīm patika gan asprātīgie zīmējumi, gan trā�pīgais teksts. Par to gādāja gan kārtības sargi, gan arī jaunie milicijas draugi.

�� Mūsu rajona krāmu savāktuves pagalmā es redzēju divas dzelzs gultas, � Aivars vēl pavēstīja. � Tur par vadītāju ir baigs vecis. Es gribēju paskatīties viņa dzel�u kaudzē, man briesmīgi vajadzīga pus- collīga caurulīte, bet viņ� kā sāka lamāties �

��� Biju�ajā Rozes dzīvoklī vienā kaktā mētājas vecs prīmuss un misiņa miezeris. � Unas galvā tūlīt radās rīcības plāns. � Mēs ar Magdalēnu nesīsim tos pārdot un vilksim lietu garumā. Atis un Ivars pa to laiku pārkāps pāri sētai un izpētīs viņa pagalma krājumus. Tiklīdz jūs būsiet to izdarīju�i, divas reizes uzsvilpiet. Ejami

Otrreizējo izejvielu sagādes noliktava atradās nelielā vienstāva koka mājelē. Putekļainajā, sen nemazgātajā skatlogā stāvēja veclaicīgs sve�turis, novalkātu vilnas drānu kaudzīte, pāris apdriskātu grāmatu. Nolikta�vas pārzinis un uzpircējs vienā personā, galvu uz letes atspiedis, snauda. Viņ� nedzirdēja pat durvju zvaniņa skaņas. Kodīgās rudens mu�as ieturēja pusdienas uz viņa gaļīgā deguna, gulētājs to laiku pa laikam sarauca. Osiņas, kas atgādināja izspūru�u zobu suku, pie katra elpas vilciena kustējās kā dzīvas. Tas izskatījās tik jocīgi, ka Magdalēnai sanāca smiekli, bet Una uzlika pirkstu uz lūpām par zīmi, lai klusē.

Nelielās telpas aizmugurē gulēja drēbju saiņi. Vienā kaktā, sasietas ar auklām, stāvēja nodriskātas grāmatas. Uz plaukta aiz letes apaļos sānus spīdināja resnvēderains misiņa patvāris. Noliktavā oda pēc rūsas un vecām drēbēm.

��� Mums jānovilcina laiks,-�Una �ukstēja.

Aiz pavērtajām durvīm, kas veda uz pagalmu, varēja dzirdēt klusinā�tas balsis un dzel�u �ķindoņu. Beidzot atskanēja divi spalgi svilpieni. Gulētājs pamodās un brīdi miegainām acīm blenza uz abām mei�tenēm.

�� Mēs atnesām pārdot, � Una uzlika preci uz letes.

Sīks bizness � uzpircējs acumirklī novērtēja. Kādēļ visi nes viņam tīros krāmus, kādēļ nenes senlaicīgus misiņa un vara sve�turus, tēj�kannas un paplātes, kuras vienmēr var izdevīgi pārdot tālāk?

��� Par prīmusu desmit kapeikas. � Viņ� nevērīgi ielidināja kādrei�zējo Rozes īpa�umu kaktā. � Par miezeri divdesmit. � To uzpircējs novie�toja plauktā.

Virs durvīm notrink�ķēja zvaniņ�. Ienāca Ivars un Atis. Viņi bija jauno milicijas draugu formās, pat ar �laiviņām� un kaklasaitēm. Abi izturējās ļoti solīdi un uz meitenēm pat nepaskatījās.

��� No mūsu pagalma, � Ivars stāstīja, � kāds nozadzis dzelzs gultu, kura tur bija izlikta pārkrāso�anai. Ir liecinieki; kuri redzēju�i �o gultu atnesam pie jums.

Uzpircējs atvēra durvis uz pagalmu.

��� Vai kāda no tām? � Viņ� ar strupo pirkstu parādīja.

��� Tā, kas tuvāk sētai, � Ivars apstiprināja.

��� Vai jūs neatceraties, kāds tas nesējs izskatījās? � Atis apjautājās. �� Padomājiet labi, ir aizdomas, ka tas bija ilgi meklētais dzīvokļu ap- zadzējs.

��� Ģīmī nevienam nav rakstīts � zaglis vai godīgs cilvēks. Nu, bija tāds sa�ļucis, apaudzis ar bārdu, gadus piecdesmit vecs. Gauneris � kau�lējās par katru kapeiku.

��� Mēs gribētu to gultu atpirkt.

��� Pēc noteikumiem es preces nedrīkstu pārdot. Bet, ja jums tik ļoti vajag, varat dabūt. Divi rubļi.

Zēniem vairāk par rubli un trīsdesmit kapeikām nesanāca. Una nema�nāmi iespieda Atim saujā vēl trīsdesmit kapeikas.

��� Ņemiet to graba�u un vācieties ātrāk prom! Laiks klapēt to būdu ciet, � noliktavas pārzinis rupji uzsauca. � Mili�i atradu�ies! Piena�puikas!

Visi �etri stiepa gultu atpakaļ uz Pliederu ielu.

��� Kāda velna pēc jūs to nopirkāt? � Una brīnījās. � Jau pa gabalu redzams, ka tā iztuk�ota, pat kāju gali apzāģēti.

��� Pirmkārt, pirkstu nospiedumi, otrkārt, �ī gulta ir pats galvenais lietiskais pierādījums, � Atis noskaitīja.

Una klusēja. Viņai bija kauns par savu neattapību.

Mazie bērni savu dārgumu saņēma ar skaļām gavilēm. Ieva, Inga un Aija tūlīt tajā saguldīja savas lelles. Zēni ierīkojās zem gultas. Viņi tikko bija veiku�i nogurdino�u pārgājienu pa taigu un devās teltī at�pūsties.

Ivars, noliecies pie Purviņas loga, blakus ceriņu krūmam kaut ko pētīja mīkstajā zemē.

Skaidri varēja redzēt sievie�u un vīrie�u pēdu nospiedumus.

��� Zēl, ka nav pie rokas papīra, varētu nozīmēt, � Atis sūrojās.

��� Purviņas istabā vecu tape�u, cik vajag, � Magdalēna iesaucās un iesteidzās mājā. � Nāciet ātri �urp! � viņa, izliekusies pa vaļējo logu, sauca.

Ivars, Atis un Una ieskrēja mājā un apjuku�i apstājās. Purviņas goda istabas vienā stūrī kāds bija izlauzis satrupēju�os grīdas dēļus un pa�grīdē izkārpījis pamatīgu bedri. Visi �etri saskatījās.

��� Saderam, ka to izdarījusi Antra ar to puisi, kas viņai bija līdzi. Es pats savām ausīm dzirdēju, ka viņi norunāja atnākt dienā, kad būs gai�s, � Ivars apgalvoja.

��� Bet tas nozīmē, ka ir bijusi vēl viena apslēpto mantu krātuve,� Una loģiski secināja. ■� Antra rūpīgi jāuzmana, tikai tā mēs nokļūsim uz pēdām abiem. Bet kam to uzticēt?

Pēc konflikta Sabiedrisko kārtības sargu �t^bā Ivars un Atis nedrīk�stēja rādīties Antras tuvumā.

��� Varbūt man pārģērbties par zēnu? � Una nedro�i ieminējās.

Ivars krietnu brīdi nopētīja meitenes viļņainos, sarkanbrūnos matus, kas ietvēra smalko, vasaras raibumiņiem klāto seju, plānās kleitiņas ap�ņemto jau glu�i sievi�ķīgo augumu.

�� �oreiz tas numurs tev neies cauri, � viņ� teica. � Lai kā tu nomaskētos, katram uzreiz būs skaidrs, ka tu neesi puika.

��� Varbūt Aivars? � Magdalēna ieminējās.� Viņ� ir ]oti veikls un kā uzburts uz detektīvromāniem.

Aivars Upenieks bija viens no aktīvākajiem jaunajiem milicijas draugiem.

��� Es ar viņu parunā�u, � Atis apsolījās.

Aivaru iepriek�ējā ziemā uz JMD vienību atveda milicijas bērnu ista�bas inspektore. Vienībai Aivars bija liels ieguvums, viņ� smalki zināja visus apslēptos nostūrus un kaktus, kur pulcējas pusaud�i, lai uzspēlētu kārtis, ievilktu pa dūmam un pa malkam no lētā vīna pudeles. Viņu izpratnē tas nozīmēja dzīvot īsto � pieaugu�o dzīvi. Aivars vienā �ādā kompānijā bija izpildījis pakalpiņa lomu, vācis pa atkritumu tvertnēm un patrepēm tuk�ās pudeles un burciņas, stāvējis rindā, lai tās pārdotu, aptīrījis mazos bērnus.

�Malacisl� barvedis Rudais Fedja viņu alla� paslavējis, ja gadījies lielāks guvums. �No tevis ar laiku iznāks �savējais�.�

Kad Rudo Fedju un vēl da�us viņa grupiņas pui�us par veikala apzag��anu apcietināja, Aivars atjēdzās. Ar jaunajiem milicijas draugiem viņ� drīz vien sadraudzējās, labprāt nāca uz nodarbībām un piedalījās pat�ruļās.

* * *

��� Pēc da�ām dienām atbrauks mamma, � Una vēlu vakarā, kad abas meitenes jāli bija gultā, nopūtusies sacīja. � Un liks mums abām atgriez�ties Jūrmalā. Mums kaut kas jāizgudro.

�� Varbūt izstāstīt viņai patiesību?� Magdalēna nedro�i ieminējās. � Mēs nemaz nezinām, cik lielas bagātības bija apslēptas gultā.

��� Cerēsim, ka mamma komandējumā aizķersies un mums pa�iem izdosies novest visu līdz galam. �Una ierīkojās ērtāk saliekamajā gul�tiņā.� Kaut drīzāk viss atrisinātos!

Aivars savā posteni bija nogarlaikojies līdz apnikumam. Kop� septi�ņiem rītā viņ� sēdēja liepas zarā, muguru ērti atspiedis pret stumbru. Pagaidām nekas īpa�s nenotika. Pirmais uz darbu aizsteidzās pavecāks vīrietis dzelzceļnieka formā, tas acīmredzot bija Paeglītis, Antras tēvocis un dzīvokļa saimnieks. Tad parādījās tukls vīrietis strīpainā �aketē ar piebāztu portfeli rokā. Divas pavecākas sievietes vispirms ilgi un pama�tīgi aprunāja kādu kopēju paziņu, tad atjēgu�ās metās katra uz savu pusi. Jauna māte izstūma bērnu ratiņus un novietoja tos rīta saulītē. Piekodinājusi abiem mums jau zināmiem zēniem Vilim un Rūdim pieska�tīt mazuli, viņa ar lielu sorfru rokā aizsteidzās uz veikalu iepirkties. Aivars ierāvās dziļāk lapotnē � tādiem puikām ir vērīgas acis, ka ne�pamana.

Precīzi astoņos nulle piecās, Aivars to pārbaudīja pēc sava pulksteņa, pie vaļēja loga ar rullī�iem matos parādījās viņa �objekts�� Antra. Brīdi pastaipījusies, viņa nozuda un no jauna kļuva redzama pēc piec�padsmit minūtēm. Pielicis pie acīm mātes teātra binokli, Aivars ar inte�resi vēroja, kā Antra ar pirkstu galiem iezieda sev seju, brīdi cītīgi to masēja, tad ar mazu suku iekrāsoja uzacis un skropstas, reizēm sev spo�gulī uzsmaidīdama, nopūderējās un nokrāsoja lūpas. Astoņos �etrdesmit piecās minūtēs, tērpusies gai�i zilā kostīmā, viņa parādījās pagalmā, uzlika saules brilles un veikli izsoļoja uz ielas.

Aivars no�ļūca no koka un, rokas �ortu kabatās sabāzis, slāja viņai nopakaļ.

Pie Sabuļu ielas ceturtā nama �objekts� apstājās, brīdi nedro�i pamīņājās, tad atvēra vārtiņus, pa plātnēm izlikto celiņu piegāja pie nam�durvīm un piezvanīja. Parādījās vecs vīrs ar brillēm, īsts pasaku vec�tētiņ�.

�Kaut nu viņiem nebūtu suņa�, Aivars pie sevis lūdzās, �tad viss pagalam.�

Klusītiņām viņ� piezagās pie ieejas durvīm. �H. Goldbaums. Juvelie�ris�, veclaicīga misiņa plāksnīte vēstīja. Turpmākais izrādījās tīrā bērnu spēle. Siltā laika dēļ logi uz dzīvojamām telpām stāvēja atvērti. Gar puķu dobēm Aivars devās apkārt mājai. Dārzā neviena nemanīja.

Pārkāpis ziedo�u asteru dobei, viņ� pielīda pie loga, pa kuru bija dzir�damas balsis.

��� Man stāstīja, ka jus esot juveliermeistars. Vai jūs nevaretu novēr�tēt �o gredzenu? � Antra pasniedza vecajam vīram nelielu kārbiņu. '

Vecais vīrs atvēra kārbiņu un pēk�ņi ķēra ar roku pie sirds.

��� Kas jums notika? � Antra uztraucās. � Vai nelabi?

�< Nekas, nekas. Pasniedziet man no bufetes glāzi ūdens.

Ieslidinājis mutē tableti, juvelieris uzdzēra malku ūdens, vairākas reizes dziļi ieelpoja, tad sāka pētīt Antras atnesto gredzenu.

�� Zelts ir īsts, � viņ� beidzot teica. � Un arī rubīns ir īsts. Gredzena vērtība � simt, simt divdesmit rub|u. Kur jūs to dabūjāt?

� Tas man piemiņai no vecmāmiņas.

�� Jūs, pilsone, melojat! � vecais vīrs iesaucās. � 5o gredzenu es labi pazīstu. Sakiet taisnību � kā jūs to ieguvāt?

��� Es� man� � Antra stostījās, � man to uzdāvināja viens puisis.

� Jūs to esat nozagusi! � Juvelieris uztraukumā pielēca kājās.

� Man tagad jāsteidzas uz darbu, � Antra nomurmināja. � Es pienāk�u citreiz. ■� Paķērusi gredzenu no juveliera rokām, viņa veikli izmetās no istabas.

��� Pagaidiet! � Goldbaums izskrēja viņai pakaļ pagalmā. � Parunā�simies. Es neziņo�u milicijai.

Bet Antra jau bija gabalā. Vecais vīrs ienāca atpakaļ istabā un atsē�dās pie rakstāmgalda.

��� Emijas gredzens. Kā tas nokļuva pie �īs sievietes? Ak, es, vecais muļķis, ��� kādēļ es viņu aizlaidu? � viņ� klusi pie sevis murmināja.

Izņēmis no atvilktnes apdriskātu papīra lapu, viņ� ilgi to pētīja.

��� Tik tālu viss saskan, � viņ� skaļi �ukstēja. � Bet kas ar manu bērnu notika tālāk?

� Es jums sagādāju nelielu cienastu. � Istabā ar paplāti rokā ienāca mīlīga vecenīte. � Kur tā jaukā meitene? Kādēļ tu ļāvi viņai aiziet? Viņa bija tik līdzīga mūsu Emijai.

� Juvelieris ātri noslēpa papīru rakstāmgalda atvilktnē.

��� �odien jauks laiks, Anij. Iesim pasēdēsim dārzā, � viņ� teica sievai.

Te vairs nebija ko kavēties. Aivars lavījās uz ielas. Antru viņ� panāca pie tramvaja pieturas. Viņa redzami nervozēja un ik brīdi skatījās pulks�tenī. Tramvajs, kā jau tādās reizēs, kad maz laika, kavējās.

Steigdamās uz darbu, Antra nepamanīja zēnu, kas gandrīz mina viņai uz papē�iem.

Pie pilsētas lielākā suvenīru un dāvanu veikala durvīm drūzmējās ļau�u pūlis. Desmitos notika tas, no kā Aivars visvairāk baidījās, � viņa novērojamais �objekts� pēk�ņi pazuda kā ūdenī iekritis. Uztrauktu un sadusmotu sievie�u stumdīts un grūstīts, viņ� airējās no vienas veikala telpas citā. Garastāvoklis zēnam bija zem nulles, detektīvs no viņa neiznāks � tas tagad bija skaidrāks par skaidru. Atrast �objektu� �ajā |au�u drūzmā bija tikpat bezcerīgi kā adatu siena kaudzē.

Liela auguma sieviete piespieda Aivaru pie letes tā, ka viņ� vairs nevarēja ne soli paspert.

�� Man smar�u �Rīdziniece�, � sieviete ietaurējās.

��� �Rīdzinieces� pa�reiz nav, �� kaut kur dzirdēta balss atbildēja.

���� Varam piedāvāt �Siguldu�, �Leldi�, �Baltos ceriņus�, �Sarkano magoni�.

Otrā pusē letei, tērpusies zaļganā virsvalkā, stāvēja pazudusī Antra. Aivars atviegloti nopūtās.

�� Nekad viņiem nav tā, ko vajag, � masīvā sieva neapmierināti norūca un virzījās uz izeju. Aivars aiz viņas muguras jutās kā dro�a led�lau�a paspārnē.

Atmiņa Aivaram bija lieliska. Vienu reizi izlasījis, viņ� spēja bez kļūdām noskaitīt garu garo dzejoli pat krievu un angļu valodā. Tādēļ atstāstīt vārdu pa vārdam Antras un juveliera sarunu viņam bija tīrais nieks. Una, dro�s paliek dro�s, visu cītīgi pierakstīja.

��� Tu, mazais, esi lauva, � Ivars zēnu paslavēja.

�� Ar dzelzs iek�ām, tu aizmirsi piebilst. � Aivaram �ādi kompli�menti bija vienaldzīgi. � Labāk apskaidrojiet � kāda velna pēc jums jāizseko tā pārdevēja?

��� Zēni, Aivaram ir tiesības zināt visu, � Una pieprasīja. � Viņ� ir viens no mūsu spējīgākajiem kadriem.

Ivars klusēdams paraustīja plecus. Atis kaut ko zīmēja uz papīra, viņ� piederēja pie intelektuāļiem, kuri visu cen�as izspriest ar prātu un loģiku. Turpretim abas meitenes, Una un Magdalēna, vairāk paļāvās uz intuīciju, un, kā pa brīnumu, tā viņas parasti nepievīla.

��� Superekstrā! � Aivaram iemirdzējās acis. � Tas ir pats īstākais detektīvgabals. Sakiet, kas jādara, es tūlīt ar mieru!

�� Ap gredzenu veidojas secīga ķēdīte. � Atis pēc slavenā detektīva Megrē rifEtodes visu centās attēlot grafiski. � Luijs �etrpadsmi�tais�Antra Paeglīte�Goldbaums�viņa meita Emija.

�� Manuprāt, loģiskāk būtu tā. � Una paņēma citu papīra lapu.

����� Emija�Hanss Hammels�Luijs�Antra�Goldbaums, jo gredzens sākumā, kā to Aivars pats dzirdēja, piederējis Goldbauma meitai, bet tad kaut kādā veidā nonācis Hansa rokās, kur� to noslēpis gultā kopā ar citām dārglietām.

* Ap to laiku, kad suvenīru veikalā beidzās darbs, Aivars jau atradās Kalmju ielā 8 savā novēro�anas postenī. Mazā teātra ķīķerī�a vietā viņam plecā karājās pamatīgs jūrnieku binoklis, kapteiņa Lejas īpa�ums. Kad Aivars to pavērsa pret Antras logu, viņam �ķita, ka kafijas tasi uz palo�dzes varētu ar roku aizsniegt.

Pļaviņā pie aizaugu�ā dīķa pāris pusaud�u cītīgi dzenāja futbola bumbu. Apkārtējo māju bērni tos redzēja pirmo reizi.

Uz sola blakus mājai divi vīrie�i � dzelzceļnieks un tuklais � ar lielu aizrautību spēlēja dambreti un pa starpām pārsprieda futbola spēles rezultātus. Abi mazie �� Vilis un Rūdis kāpaļāja pa vecajām ābelēm. Par laimi, drīz vien māte viņus aizsauca vakariņās.

Bez ceturk�ņa astoņos pagalmā ienāca Antra. Vienā rokā viņa nesa ar apelsīniem piebāztu tīkliņu, otrā� nelielu, baltu rokassomiņu. Pārmi�ju�i pāris vārdu ar savu tēvoci, viņa iegāja mājā.

Caur binokli Aivars vēroja, kā viņa brīdi pagrozās spoguļa priek�ā, tad iziet no istabas.

Sāka jau krēslot. Dambretes spēlētāji iegāja mājā. Tēvoci drīz vien varēja redzēt blakusistabā sēdam pie galda un kaut ko strebjam. Antras istabā iedegās gaisma un sāka skanēt mūzika.

�Pārākais d�eziņ�!� Aivaram skauda. �Kur viņa izrāvusi tādu plati?�

Viena kāja, sē�ot kokā, viņam bija tā notirpusi, ka pa to tekalēja �skudriņas�. Nācās pārvietoties uz cita zara.

Antra uzlika uz loga palodzes spilvenu un, ērti ierīkojusies, sāka lobīt apelsīnu. Dārzā, glu�i kā tālos laukos, sisināja sienā�i. Aivaram vecā�mamma mēdza teikt, ka tas esot uz labu laiku.

Aizdomājies viņ� pat nepamanīja, ka pagalmā ienāca kāds puisis. Izdzirdis svilpienu, Aivars satrūkās.

Antra pacēla galvu un ieklausījās. Tad viņa ar zīmēm parādīja, ka tūliņ nāks lejā. Pēc brī�a viņa parādījās nama durvīs. Abi novietojās uz soliņa zem liepas. To varēja saukt par kolosālu veiksmi. Aivars dzir�dēja katru vārdu, ko viņi runāja.

��� Pie manis nedrīkst, � Antra teica. � Tante uz tevi baigi pārskai�tusies. Un tu arī labais, kādēļ tev vajadzēja tā ālēties?

��� Es vairs nekad tā, goda vārds, � puisis taisnojās. � Nu, kā ar gredzenu?

��� Tas vecais mani apsaukāja par zagli, vēl tagad ceļi trīc, to atcero�ties. Tik tikko izspruku.

��� Baigais knīpstanga! Cik tas gredzens stāv?

�� Ap simt rubļu.

��� Dod �urpl Rīt aizkāp�u uz uzpirk�anas punktu. Ja man, meitenīt, izdosies viens bizness, mēs padzīvosim zaļi lillā.

��� Vai tu patie�ām to gredzenu atradi vecajā mājā? Goda vārds?

��� Kad es tev saku, � puisis negribīgi atbildēja.

� Un vairāk nekā tur nebija?

Atbildes vietā sekoja nenoteikta murminā�ana.

To, ka viņa pusdienas laikā devusies pati uz savu roku meklēt apslēp�tos dārgumus un ka viņu tur pārsteigu�i jaunie milicijas draugi, Antra piesardzīgi noklusēja.

Pie Antras loga parādījās vecāka sieviete.

�- Antra, kur tu esi? Nāc vakariņās!

��� Tūlīt, krustmāt, � Antra zem liepas atsaucās. � Man jāiet, Ģirt. Piekāp kādu vakaru.

To �ali tātad sauc par Ģirtu, Aivars konstatēja.

Rokas d�insu kabatās sabāzis un klusi pie sevis svilpodams, Ģirts lēnā gaitā devās mājās. Aiz viņa, bumbu dzenādami un viens otru grūs�tīdami, gāja divi pusaud�i, gabaliņu aiz tiem �� vēl viens.

Bija vakariņu laiks. Pa atvērtajiem logiem plūda skābu kāpostu, ceptas gaļas un zivju aromāts, atgādinādams, ka pēdējais laiks doties mājās, citādi kā rūgta piedeva pie vakariņām labākajā gadījumā gaidāms rājiens.

Pie gastronomijas veikala Ģirts apstājās, brīdi pētīja sabiedrisko kār�tības sargu izlikto jaunāko �Zibeni�, tad nospļāvās un iegāja pagalmā.

��� Jūs abi uzgaidiet tepat uz ielas! � Atis pavēlēja. � Es drīz atgrie�zī�os.

Milzīgā ēka, celta vēl pirms kara, aizņēma veselu kvartālu. Vienā ēkas stūrī atra3as skulptūra � naktssargs ar vējlukturi rokā, tādēļ pla�ā apkārtnē �o ēku dēvēja par �Naktssarga māju�.

�� Viss kārtībā, �� Atis, pēc krietna brī�a atgriezies, ziņoja. � Pēdējā ieeja pa labi, trīsdesmit septītais dzīvoklis. Dzīvo kopā ar māti, uzvārds �Zariņ�. Man milzīgi paveicās. Skatos, viena tantiņa stiepj pa trepēm kartupeļu spaini, es, saprotams, piedāvājos palīdzēt. �ī aicina istabā. Es saku, ka esmu sūtīts no rūpnīcas pie Ģirta, bet nezinu īsti, kurā dzīvokli viņ� dzīvo. Tantiņa tūlīt ņēmās liet kā ar lejkannu. Tēvs ģimeni pametis, puika audzis mātes lutināts un lolots. Mācīties nevī�ojis, bet uz palaidnībām bijis jo nadzīgs. Cik logu esot izdauzījis, bumbu dzenādams, cik puķu dobju pagalmā izmīdījis, koku aplauzis! Arī tagad, jau liels pui�kāns būdams, nenākot pie prāta, pulcējoties barā ar citiem tādiem pa�iem, trink�ķinot ģitāru, bļaustoties, aizskarot meitenes, tepat pagalmā spēlējot kārtis un dzerot. Glābiņa vairs neesot. Iedzīvotāji gatavojoties ziņot milicijai. Klausieties abām ausīm, tagad būs pats svarīgākais! Pagāju�ās svētdienas vakarā tas bosiks gandrīz nositis tantiņas Dārgu- miņu, pretīgi nobarotu mopsi. Tantiņa vedusi viņu vakarā pa tumsu izskrieties. Brīvajā laukumiņā tvertņu priek�ā skanējis dīvains troksnis, itin kā vīlētu dzelzi. Piegājusi tuvāk � Zariņietes Ģirts, uz ceļiem notu�pies, zāģē vecai gultai kājas nost. Ko �is darot, tantiņa noprasījusi. Vai �ai acu pierē neesot, huligāns atkliedzis. Viņas Dārgumiņ� pacēlis kājiņu un gribējis gultu apslapināt. Tas slepkavnieks paķēris dzelzs stieni un gandrīz nositis viņas sunīti. Labu galu tas zeņķis un viņa draugi neņem��ot � tas esot tikpat dro�i kā dievs debesīs.

��� Pa�u galveno, vai Ģirts arī pārējos gultas stieņos atradis dārg�lietas, mēs tā arī neuzzinājām, � Ivars nopūtās. � Varbūt tā tantiņa ko manījusi?

��� Absolūti neko. Viņa paķērusi savu savainoto sunīti un, Ģirta lamu pavadīta, cik ātri vien spējusi, nesusies prom, lai nenositot viņu pa�u ari.

��� Pazīstama bilde, � Aivars piemetināja.

��� Varbūt tu, Aivar, pamēģinātu izzondēt to kompāniju? � Ivars ieminējās.

��� Negribas, � Aivars atrunājās. � Nu, �ie jau sevi uzskata par pie�augu�iem, ar tādiem kā es viņi neielaidīsies.

��� Ejam uz �tābu, tur izlemsim, ko darīt, � Atis ierosināja.

��� Pats galvenais ir panākt, lai dārglietas netiktu pārdotas, � tas visiem skaidrs, � Una teica. � Jautājums; kā to vislabāk izdarīt?

��� Es domāju tā � Aivars no pa�a rīta lai uzturas �Naktssarga mājas� pagalmā un nenolai� no Ģirta ne acu, � Atis sprieda. � Mēs ar Unu gaidīsim viņu pie uzpirk�anas punkta.

��� Bet ko lai darām mēs ar Magdalēnu? � Ivara balsi skanēja neapmierinātība.

��� Jūsu pats galvenais uzdevums � novērot Goldbaumu, � Una izlēma.

��� Nekas nesanāks, � Ivars protestēja. � Viņ� mani pazīst.

��� Tu nelec viņam tie�i acīs.

��� Varbūt Ģirtu pabaidīt? � Una prātoja. � Es ieskatījos krimināl�kodeksā, tur teikts, ka visas atrastās mantas, kurām nav īpa�nieka, pieder valstij. Ja kāds tās piesavinās, tam draud ieslodzījums līdz diviem gadiem. Kā būtu, ja mēs Ģirtam aizsūtītu vēstuli ar �ādu tekstu: �Mēs zinām, ka Jūs esat piesavinājies vecajā gultā apslēptās dārglietas. Nekavējoties nododiet tās tuvākajā milicijas nodaļā. JMD.� Saderam, ka tas iedarbosies uz viņu graujo�i.

��� Naivule! � Atis tūliņ noraidīja Unas priek�likumu. � �itādiem subjektiem ir neilona nervi. Tiklīdz Ģirts nojautīs, ka viņa noslēpums zināms, viņ� nekavējoties dārglietas pārdos.

18. augustā Aivars �Naktssarga mājas� pagalmā parādījās astoņos un trīsdesmit minūtēs. Uz sola pie aplauzīta ceriņu krūma sēdēja divi sirmgalvji un sildījās saulītē. Maza meitenīte cītīgi rakņājās smiltīs. Kāds zēns Aivara vecumā pie volejtīkla mētāja bumbu.

��� Nāc, saspēlēsim! � Aivars uzaicināja.

��� Lai notiekl � vietējais priecīgi piekrita.

Pēc kādas pusstundas abiem piebiedrojās vēl viens zēns un d�insos tērpta meitene. Spēle kļuva saisto�āka.

Visu laiku Aivars vēroja pēdējo ieeju pa labi. Beidzot deviņos un piecdesmit minūtēs durvīs parādījās Ģirts, tērpies mūsu pa�u ra�otos d�insos un oran�ā, nozīmītēm apspraudītā kamzolī. Brīdi paskatījies apkārt, viņ�, rokas bik�u kabatās sabāzis, izgāja no pagalma.

��� Cau! � Aivars pasvieda bumbu meitenei. � Es vēlāk piekāp�u.

Tuk�ajā dārgmetālu uzpirk�anas punktā pieņēmējs ar pliku pakausi

un brillēm tum�os rāmjos aiz letes dzēra tēju. Viņam blakus uz galda stikla cilindrā stāvēja jutīgi svari. No reproduktora pie sienas skanēja Dunajevska melodijas. Ārā pie ieejas grozījās vairāki vīrie�i.

�� Vai jums nav pārdodamas vecas monētas? � Viņi katram, kas gatavojās ieiet veikalā, noprasīja.

��� Nepārdodu, bet mainu, � kāds pienācējs atbildēja.

Numismāti pazuda tuvējās namdurvīs.

��� Tēvocīt, vai jums nav kāda veca monēta? � Atis piebiedrojās viņu pulkam. Una stāvēja gabaliņu tālāk.

Ģirta spilgti oran�o, nozīmītēm apkārto kamzoli Una un Atis pamanīja jau pa gabalu. Abi tūlīt iegāja uzpirk�anas punktā. Izņēmusi bloknotu, Una cītīgi sāka norakstīt pie sienas piekārto dārgmetālu cenrādi.

Ģirts, uz viņiem pat nepaskatījies, izvilka no kabatas gredzenu un nolika uz letes. Uzpircējam acis samiedzās kā runcim saulē. Tas bija skaisti izveidots gredzens, īsts meistardarbs.

��� Kur jūs tādu dabūjāt? � viņ� painteresējās.

��� Ģimenes relikvija, � Ģirts teko�i stāstīja pa ceļam sacerēto pasaciņu. � Mantojums no vecmāmiņas. Zēl pārdot, bet mammai steidzīgi jābrauc uz Esentukiem un vajadzīga nauda.

��� Kas tad mammai kait? � pieņēmējs apjautājās.

��� Reimatisms iemeties kājās, nemaz vairs nevar paiet.

��� Escntukos, cik man zināms, ārstē kuņģa un zarnu slimības, es pats tur esmu bijis; tā, lūk, jaunais cilvēk!

��� Cik? � Ģirts nepacietīgi noprasīja, pabīdījis gredzenu uz pieņēmēja pusi.

Pieņēmējs paņēma gredzenu un nevērīgi uzmeta uz svariem.

��� Divi grami. �etrdesmit viens rublis.

��� Tik vien? � Ģirts neticēja savām ausīm.

�� Zelta cena, valsts noteikta. Lūdzu, pie sienas ir cenrādis. 58-3. prove, divdesmit rubļu piecdesmit kapeiku par gramu.

��� Bet akmens?

��� Tas ir parasts, krāsots stikls. Nu, kādus pāris rubļus es vēl varu piesviest, � uzpircējs piekāpās, redzēdams, ka puisis ņem gredzenu atpa kaļ.

��� Es, vecīt, neesmu no muļķu mājām, � Ģirts noņirdza. � Tas gredzens ir vismaz simtiņu vērts.

��� Parādiet man gredzenu! � korpulents vīrietis, kur� bija ienācis veikalā, izstiepa spalvainu roku ar resniem kā sardeles pirkstiem. Brīdi abi sa�ukstējās, tad izgāja ārā.

��� Es to resno subjektu esmu kaut kur redzējusi, � Una skaļi prātoja, kopā ar Ati ejot aiz Ģirta uz centra pusi. � Vai viņ� nebija no brāļa Jāzepa kompānijas?

��� Iespējams, � Atis piekrita. � Jāpārska'ta pērnā gada fotogrāfijas.

Ģirts un sve�ais iegāja �Intūrista� viesnīcas bārā. Kad Una un Atis

mēģināja sekot, viņus aizturēja �veicars, augumā varens kā monuments.

��� Kas jums te meklējams? � viņ� basā nodārdināja. � Bērniem bārā ieeja aizliegta.

��� Uz mata kā opere�u ģenerālis! � Una iespurdzās. � Tikai zvaig�znī�u trūkst.

��� Tur ir durvis, mar�, ārā! � �veicars bīdīja abus uz izeju.

�� Tēvocīt, mums tur, lejā, sē� papus, � Atis izdomāja. � Mamma lika�

��� Daudz ko mamma var teikt. Gaidiet savu tēvu uz ielas!

Bāra durvis ar troksni aizcirtās.

��� Drūmi, � Una konstatēja. � Tāds paskats, ka tas sve�ais spēj nopirkt ne tikai Emijas gredzenu, bet ari visas pārējās dārglietas un mūs atstāt ar garu degunu.

Pēc pusstundas � piesarcis un mazliet grīļīgs � Ģirts izklunkuroja no bāra.

��� Mums jāsadalās, � Una izlēma. � Tu ej līdzi Ģirtam, bet es palik�u gaidīt resno.

Ap pusdienas laiku pie bāra piebrauca divas volgas. No tām izkāpa trok�ņaina, raibi ģērbta kompānija. Una iejaucās starp smejo�ajiem sve�iniekiem, kas runāja viņai nezināmā valodā, un ielavījās bārā. Sirds viņai skaļi sitās. Te nu bija noslēpumainā pieaugu�o valstība, par kuru tik daudz lasīts un dzirdēts! Pie letes uz augstiem sēdekļiem kvernēja divi vīrie�i un kāda pavecāka sieviete. Korpulentā vīrie�a nekur nemanīja. Viņ� vai nu bija izgājis pa saimniecības izeju, vai arī �eit strādāja.

Te vairs nebija nozīmes palikt. Una izlavījās ārā. Viņa bija smagi vīlusies. Lai pasēdētu tādā tum�ā skabūzī, vakaros pie durvīm stāvēja gara rinda. Pieaugu�ie reizēm ir neizprotami. Iekāpusi tramvajā, Una brauca mājās.

Ati viņa sastapa �tābā sē�am pie de�uranta galda. Viņ� bija nomā- cies kā rudens debesis.

��� Manējie rīt brauc uz Karēliju, un man jādodas līdzi.

��� Kādēļ tad tik pēk�ņi? � Una brīnījās.

�� Mēs-visu ziemu gatavojāmies, sastādījām mar�rutu, savācām lite�ratūru. Izlasīju pat eposu �Kalevala�, baigi drūmais gabals.

��� Kā mēs te bez tevis?

��� Tu gribi, lai es palieku, jā?

��� Nu protams.

�� Tad es teik�u mammai, ka nevaru braukt, ka man pa�reiz ir sva�rīgi pienākumi Jauno milicijas draugu klubā.

��� Tu esi īsts draugs un biedrs. � Una ar izbrīnu paskatījās uz zēnu. � Es gan laikam nespētu atteikties no tādas pasakainas ekskur�sijas.

��� Es cerēju, ka mēs nedēļas laikā pagūsim dārglietas atrast � un tad es varētu braukt, � Atis atzinās. � Tagad, kad mēs esam tik tuvu mērķim, negribas jūs pamest.

� Tu smagi maldies, ja domā, ka mēs esam tuvu mērķim, � Una nopūtās. � Mēs no tā esam vēl tālāk nekā sākumā. Mēs pat nezinām, ko Luijs �etrpadsmitais pārējās gultas kāju caurulēs atradis. Var būt, ka dārglietās viņ� �odien jau pārdevis tuklajam ar ādas portfeli. Acis viņam spīdēja, kad viņ� �ukstēja: �Vai tev vēl ir?�

Una nespēja sev piedot, ka ļāvusi �veicaram tik muļķīgi sevi apvest ap stūri. Viesnīcas aizmugurē, sētas pusē, bija saimniecības ieeja � to viņai vajadzēja apjēgt.

Krietnu bridi valdīja klusums, katrs domāja savu.

��� Tuklo derētu papētīt tuvāk, � Una ieminējās.

��� Pagaidi! � Atis izmetās pa durvīm. Pēc brī�a viņ� nolika Unas priek�ā uz galda fotogrāfiju �ūksni. � Te ir visa brāļa Jāzepa banda. Apskati �o � tās pa�as brilles, kuras var dabūt tikai caur pazī�anos, un tas pats apjomīgais portfelis.

��� Mūsējam nav bārdas un vēders � lielāks, � Una prātoja.

��� Vēderu pa �o laiku var uzaudzēt un bārdu nodzīt.

Pievakarē atnāca Ivars un Magdalēna. Vecais Goldbaums pēcpus�dienā nesies pa ielām kā apsēsts un nezin kāpēc cītīgi appētījis katru jaunu sievieti. Vakarā, kad sācis krēslot, tikko kājas vilcis. Visu laiku pie sevis kaut ko klusi bubinājis.

��� Un kas ar Luiju �etrpadsmito?�'Ivars painteresējās.

��� No bāra iznāca galīgi pillā, tik tikko aiztenterēja uz mājām. Es palīdzēju izrausties no tramvaja. Ilgi grābstījās ap dzīvokļa durvīm, nespēdams trāpīt atslēgu slēdzenē. Es jau grasījos iet talkā, pie viena cerēdams ieskatīties viņa istabā. Bet tad uzradās sieviete ar tuk�u atkri�tumu spaini rokā. Nejauki bārdamās, viņa saķēra mūsu Ģirtiņu aiz apkak�les un iegrūda dzīvoklī. Tādā stāvoklī viņ� nekādas mahinācijas nespēs izdarīt, gulēs līdz ritam kā beigts. Tādēļ es gāju mājās.

Atis bija tikai pusaudzis, dzīvē maz pieredzējis. Viņa ģimenē ne tēvs, ne vecākais brālis nekad nebija manīti tādā stadijā, par kuru saka � pilns kā mārks. Viņ� nezināja, ka pēc zināma laika dzērāju sāk mocīt paģiras.

Tā tas notika arī ar Ģirtu. Pievakarē viņ� pamodās savā gultā un ar mokām uzslējās sēdus. Sāpēja galva. Māti, par laimi, nekur neredzēja, citādi sāktos parastie sprediķi, kas Ģirtam bija līdz kaklam. Pabāzis galvu zem ūdenskrāna, viņ� krietni aplaistījās. Kļuva tā kā vieglāk. Bet slāpes auga augumā, ūdens tās nespēja dzesēt.

Vajadzētu pāris aliņu. Bet kur lai tos rauj? Un naudas arī nav. Māte savus krājumus pēdējā laikā ieslēdza skapī. Pudeles un burciņas sen pār�dotas. Roka pati no sevis ieslīdēja d�insenēs. Johaidīl Desmit sarkanie! Gredzens! Nu kā tad, viņ� ta�u to pārdeva tam tipam ar spalvainajām rokām.

Reibino�o dzērienu veikals bija jau slēgts. Pārtikas veikalā pārdeva tikai konjaku. Nav ko skopoties, vai viņ� kāds nabags? Atstājis pārde�vējai sīknaudu, Ģirts iestūķēja pudeli d�insu kabatā un lēnām kāpa atpa�kaļ uz mājām. Virtuvē uz galda bļodiņā viņ� atrada kotletes.

īsi pirms pusnakts meistars Goba pavadīja savu darbabiedreni Zariņu līdz mājas durvīm. Viņa dzim�anas diena bija izdevusies, viesi bija jautri un apmierināti. Paldies biedrei Zariņai, jaukajai Anniņai, viņ� ta�u drīkstot tā teikt, par palīdzē�anu, vientuļam �ķirtenim vienam pa�am visu to sarīkot nebūtu bijis pa spēkam. Ja viņai vajagot vīrie�a roku palīdzību, viņ� katrā laikā.

��� Paldies, paldies, man pa�ai gandrīz pieaudzis dēls, kas var palīdzēt.

��� Baidos, ka no tā slaista nekāds lielais palīgs neiznāks. Darbā viņ� nav rādījies vairākas dienas, pret meistariem brūķē lielu muti. Puika, pro�tams, nav slikts, viņam vienīgi trūkst stingras vīrie�a rokas. Bet nebai�dies, es pats paraudzī�os, lai ar tavu dēlu viss būtu kārtībā, ņem�u savā brigādē, � Goba apsolīja. � Un vai mēs nevarētu kādreiz kopā aiziet uz kino vai pasēdēt kafejnīcā? Neesam jau nemaz tik veci. Man drīz sāksies atvaļinājums, aizbrauksim kopā sēnēs. Cilvēkam nav labi būt vienam.

Ģirta māte noskatījās meistaram pakaļ dalītām jūtām. Goba visādā ziņā labs cilvēks, darbabiedru cienīts un mīlēts. Varbūt varētu pamēģināt sākt dzīvi ņo jauna? Bet ko par to teiktu Ģirts?

Dzīvoklī labais garastāvoklis pazuda kā auksta vēja aizpūsts. Galvu uz virtuves galda atspiedis, Ģirts skaļi krāca. Turpat blakām stāvēja pus�tuk�a konjaka pudele. Māte iesvilās dusmās. Visu mū�u viņa strādājusi, galvu nepaceldama, lai dēlam nekā netrūktu, savu jaunību upurējusi. Ko viņa redzējusi no dzīves? Nekā. Tikai darbu un mājas. Un tagad, kad varētu atvilkt elpu, �itāds posts pār viņas galvu. Dzērājs un slaists! Netu*

ras ne skolā, ne darbā. Kaut ātrāk paņemtu karadienestā, varbūt tur iztaisītu par cilvēku!

��� Nebaries, mamm! Tev vajadzētu priecāties un lepoties par tādu dēlu, � Ģirts pamodies �ļupstēja. � Tev būs zīdi un samti. Un visādas �picītes un ve�iņas. Tavs dēls ir bagāts. Re! � Viņ� izbirdināja uz galda atliku�os desmitniekus.

��� Kur tu tos ņēmi? � māte ar aizdomām noprasīja. � Die's nedod būsi zadzis?

��� Tie ir tikai sīkumi, ņem, man nav �ēl. Pārdo�u dārgakmeņus, nopirk�u volgu, aizlaidīsim uz dienvidu kūrortiem. Gozēsim plikos vēderus dienvidu saulē, mērcēsimies Melnajā jūrā. Vai mēs sliktāki par citiem? Antru ari ņemsim līdzi, viņa ir superais skuķis. Jedritvaikociņ, kas tā būs par dzīvi!

Māte ar pieaugo�ām �ausmām klausījās dēla murmulē�anā. Kas tie par dārgakmeņiem, kas tā par Antru? Kaimiņi jau sen viņu brīdināja, ka Ģirts pinoties ar sliktiem cilvēkiem, bet par zagli viņas dēlu vēl neviens nebija dēvējis, par slaistu, pļēguru, huligānu � jā, bet par zagli nekad. Nu tā nelaime ir klāt. Laikam jau aplaupīju�i kādu juvelierbodi? Vai citādi viņ� muldētu par dārgakmeņiem?

No pieredzes viņa zināja, ka pa�reiz nav nekādas jēgas Ģirtu iztau�jāt. Visus spēkus saņēmusi, viņa iestūma ļengano ķermeni gultā un arī pati devās pie miera.

Augu nakti, gulēdama savā aizskapē, viņa klausījās dēla smagajā elpo��anā un neaizvēra ne acu. Viena kaimiņiene sūdzējās, ka dēls gandrīz nositis viņas sunīti un uzbrucis arī pa�ai. Cita atkal teicās redzējusi staigājam ērmotā tērpā, raibā kā bil�u grāmata. Vakar, meklēdama savas dzintara krelles, viņa to uzgāja pabāztu zem dēla dīvāna. Lai atdod viņas krelles, citādi savus kankarus neredzēs! Tie nolikti dro�ā vietā pie kai�miņienes.

Mātei �ķita, ka viņa nupat tikai pievērusi acis, kad viņu iztraucēja dēla brēciens:

�� Vai tu aiztiki vāzi ar niedrēm?

��� Neauro! Tās sen vajadzēja izmest ārā.

Ģirts brīdi blenza tuk�ajā, tīri izmazgātajā vāzē, tad briesmīgās dusmās trieca to pret grīdu. Māte nobālēja. Slavenā keramiķa veido�jums� viņas lepnums sa�ķīda sīkās druskās.

��� Ko tu esi izdarījusi? Tu esi mani padarījusi pliku un nabagu! Atkal man nāksies skaitīt kapeikas un slienāties gar restorānu durvīm, redzot, kā naudīgie uzdzīvo.

Galvu saķēris, Ģirts sāka brēkt pilnā kaklā.

Māte mēmās bailēs nekustēdamās sēdēja gultā. Vai tie�ām viņas dēls no dzer�anas vairs nav pie pilna prāta? Viņa labi atcerējās, ka vāzē bez pieputēju�ām niedrēm bija vēl pāris tuk�u cigare�u paciņu, netīras, viena otrā sabāztas zeķes ar cauriem papē�iem un kāds avī�papīra vīk�ķis. Visu to viņa sabāza spainī un izgāza pagalmā atkritumu tvertnē.

��� Izpostīts! Aplaupīts! � Ģirts vēl arvien bļāva un dusmās dauzīja ar dūri pa galdu.

Mātei galvā dunēja tikai viena doma: �Zaglis! Viņas dēls ir zaglis.�

Neteicis ne vārda, Ģirts izmetās ārā.

Ko darīt? Jāiet pie vecā Kļavas dēla, viņ� �ogad beigs juristus. Var�būt viņ� dos kādu padomu? Negribas savu miesīgu dēlu tūlīt mili�iem rokās iegrūst. Izlēmusi māte sāka veicīgi ģērbties. Jāglābj, kas glābjams.

Tajā pa�ā ceturtdienas vakarā, kad Ģirts izpļāpājās par dārglietām un solīja mātei bezrūpīgu dzīvi, Arāju savrupmājā atmosfēra bija sakar�susi līdz baltkvēlei. Jaunākā dēla atteik�anos doties līdzi uz Karēliju vecāki sākumā uzņēma kā muļķīgu joku.

����� Man Jauno milicijas draugu vienībā valstiski pienākumi. Es tur esmu �tāba priek�nieks.

��� NeākstiesI Tevi uz divām nedēļām var aizvietot cits, � māte iebilda.

��� Piezvanīsim Jānim Kļavām, noskaidrosim, kas tie par svarīgiem pienākumiem, � Gundars ironizēja.

��� Pamēģini tik, norausies!

Tie nebija tuk�i vārdi. Guhdars zināja, ka jaunākais brālis labi apgu�vis sambo.

� Skolā māca un grāmatās raksta, un jūs pa�i arī apgalvojat, ka pienākums liekams pirmajā vietā, bet kas tagad iznāk? � Atis bezmaz vai raudāja.

�� Lieciet viņu mierā, nav nekāds kuslais mazulis! � Gundaram �īs runas beidzot apnika. � Lai paliek, būs kas pieskata suni un māju.

��� Ko viņ� ēdīs, kā iztiks? � māte gaudās.

��� Atstāj naudu, lai iet uz ēdnīcu!

Atis atviegloti uzelpoja.

Aivaram piemita vērtīga īpa�ība � pats būdams saticīgas dabas, viņ� spēja viegli un ātri iedraudzēties ar saviem vienaud�iem. �Naktssarga mājas� volejbola spēlētāji otrā rītā viņu uzņēma kā savējo.

��� No kurienes tu uzradies? � viņi apjautājās.

��� No jaunajām mājām. � Ar to pietika.

Aivaram padevās spēcīgas gremdes. Spēle bij.a pa�ā karstumā, kad no ielas nama iznāca korpulents vīrietis ar iespaidīgu portfeli rokā. Paskatī�jies saulē, viņ� atvēra portfeli un izņēma no tā modernas saules brilles.

��� Ve�i, re, kur stāv dzīvs kapitālists! � viens no volejbolistiem skaļi iesaucās. � Apstādījumu postītājs! Mietpilsonis!

��� Ko tu trako? � Aivars brīnījās.

Sve�ais vīrietis, nepievērsdams pusaud�iem ne mazākās uzmanības, izgāja uz ielas.

��� Tas ir viņ�, kur� izpostīja mūsu dārziņu. Spekulants nolāpītais! Bet �oreiz viņ� smagi uzrausies. Mamma aiznesa kolektīvu sūdzību uz redakciju. Ar avīzēm joki mazi � tas zināms katram.

��� Pag, vecīt, runā tā, lai cilvēki var saprast, � Aivars viņu pārtrauca. � Ka tevi sauc?

��� Māris Krūms.

��� Un tu dzīvo tepat blakus � tajā vecajā graustā, jā?

��� Tie�i tā. � Māris izbrīnījies paskatījās uz Aivaru.

��� Un tas tips ir Nikolajs Ivanovs? Ar ko viņ� nodarbojas?

��� Zobu tehniķis. Alga � simt divdesmit rubļu mēnesī. Ir ma�īna, ir vasarnīca Jūrmalā. Viss skaidrs?

��� Kolosāli! Unai un Atim taisnība.

Pārējie nekādi nevarēja saprast, par ko viņu jaunais biedrs tā prie�cājas un kādēļ pamet spēli pa�ā spraigākajā momentā, kad rezultāts neiz�ķirts.

��� Es tūlit bū�u atpakaļ! � Aivars, skrienot uz vārtiem, uzsauca. Ivanovs nesteigdamies �āpoja uz- tramvaja pieturas pusi. Gabaliņu aiz viņa soļoja Atis. Tātad te viss kārtībā. Aivars atgriezās pagalmā, un atkal sākās volejbola spēle. No jauna to pārtrauca Ģirts, kur� ar sarkanu plastmasas spaini rokā izmetās pa durvīm un veicīgi skrēja uz atkritumu tvertņu pusi.

��� Man ar �ito �alīti pāris vārdu parunājami, � Aivars paziņoja.

��� Labāk nepinies! � Māris brīdināja. � Pērngad viņa kompānija man atņēma pulksteni.

��� Ejam paskatāmies, uz kurieni viņ� aiznesās, � Aivars aicināja. Aiz krūmiem slēpdamies, viņi piegāja pie pa�ām atkritumu tvertnēm.

Ģirts blenza uz pieciem milzīgiem, līdz malām piepildītiem konteineriem, tad, atstājis tuk�o spaini, metās prom. Viņi nepaguva atsākt spēli, kad Ģirts atkal parādījās, �oreiz ar ādas cimdiem rokās.

��� Uzspļauj viņam! � Māris teica, kad Aivars atkal pārtrauca spēli. � Tas ķēms nav to vērts.

Ar izbrīnu bērni skatījās, kā Ģirts vandās pa atkritumiem. Vesels mā�

konis zilo mēslu mu�u spindza viņam ap galvu. Vairāki kaķi, dro�ā attālumā saulītē izlaidu�ies, vēroja notieko�o.

No Ģirta sejas varēja spriest, ka �ī nodarbo�anās nav no tīkamajām. Ēdienu atliekas karstā laikā ātri bojājas. Pretīgs smārds vējoja visapkārt. Puisis cītīgi attina ikvienu papīra vīk�ķi, reizi pa reizei riebumā nospļau�damies.

��� Vai jūs ko saprotat? � Aivars �ukstēja pārējiem. � Es, goda vārds, ne.

Drīz vien Aivars savā novēro�anas punktā bija palicis viens, pārējie bija viņu pametu�i.

Pēc krietnas stundas pirmā tvertne bija iztuk�ota, atkritumi kaudzē gulēja zemē uz asfalta. Elsdams pūzdams Ģirts ķērās pie nākamās.

No cītīgās darbo�anās Ģirtu iztraucēja sētniece. Slotu un liek�ķeri rokās viņa saniknota tuvojas puisim.

��� Tantiņ, nedusmojieties! � Ģirts neparasti pieklājīgi lūdzās. � Es aiz pārskatī�anās kopā ar papīriem aizmetu mammas dzintara krelles, un nu man tās jāatrod, citādi vāks.

Zariņiete ir goda sieva, sētniecei atmaiga sirds.

��� Se slota un liek�ķere, sa�ķūrē visu to �muci atpakaļ tvertnēs! Cits neviens to nedarīs. Es tev neesmu nekāda kalpone. �odien apsolījās atkritumus aizvest.

Ģirtam, to dzirdot, pamira sirds.

Aivaram no nejaukā smārda sāpēja galva. Būtu kāds atnācis viņu nomainīt! Bet kas gan iedomāsies, ka viņ� atrodas �eit, ceriņu krūmā bla�kus �Naktssarga mājas� atkritumu tvertnēm?

Kādēļ viņ� tik cītīgi rakņājās? Pasaciņai par mātes dzintara krellēm negribējās ticēt. Tās ir pārāk lielas, lai tik vienkār�i aizsviestu ar papīra vīk�ķi. Par dārgakmeņiem Aivaram pat prātā neienāca. Varbūt pieteik�ties palīgā un mēģināt izdibināt patiesību? Bet, jau iedomājoties vien tārpu pilnos pārtikas atkritumus, Aivaram kļuva nelabi.

Ģirts pa�reiz sāka pārlūkot ceturto tvertni, kad piebrauca aptīrī�anas pārvaldes ma�īna.

��� Vai nevarat piebraukt vēlāk? � Ģirts lūdzās. � Saprotiet, vienā no �īm divām tvertnēm iejucis mans zelta pulkstenis, tēva dāvana.

��� Nekas nesanāks, vecīt, mums savs grafiks. � Divi pui�i kombi�nezonos un darba cimdiem rokās veikli izvēla no ma�inas tuk�os kontei�nerus un to vietā sāka celt iek�ā pilnos. � Ja tev tik ļoti vajag, brauc uz izgāztuvi un vandies tur.

��� Vai drīkst ar jūsu ma�īnu?

��� Rāpies iek�ā, tikai uzmanies, lai nesaspie�!

Ģirts ielēca ma�īnā, viens no pui�iem nostiprināja aizmugures bortu.

��� Nebāz galvu ārā!�viņ� īpa�i piekodināja. � Ieraudzīs kruķis, mums būs mēsli. Cilvēkus �itajā limuzīnā pārvadāt aizliegts.

�īkstēdama un grabēdama vecā kulba izripoja no �Naktssarga mājas� pagalma.

Cik ātri vien varēdams, Aivars metās uz �tābu. Jaunie milicijas draugi bija izklīdu�i kur kurais. Vienīgi Una sēdēja pie galda un drūmi blenza kladē ar uzrakstu �Noslēpumainais atradums�.

Aivars izstāstīja par redzēto.

��� Vienreiz viņ� teica, ka dzintara krelles, otrreiz, ka zelta pulkste�nis,� Aivars piemetināja.

��� Tur kaut kas slēpjas. Jābrauc uz izgāztuvi. Bet vai tu zini, kur tā ir? � Una jautāja.

��� Zinu.

Una uzrakstīja zīmīti pārējiem un kopā ar Aivaru veicīgi aizmetās uz autobusa pieturu. Ceļ� līdz izgāztuvei bija patāls. Vajadzēja pasteigties.

Pilsētas izgāztuve ir īpatnēja pasaule, kur valda savi likumi un kār�tība. Katru dienu desmitiem automa�īnu te atved atkritumus, kas vieniem kļuvu�i nevajadzīgi, bet citiem savukārt noder. Dzērāji, slaisti, savādnieki, kuriem �bēniņos� viss nav kārtībā, vecas tantiņas ar garām nūjām, kurām līki āķi galā, katru dienu pārrevidē atvestos atkritumus, liekot maisos visu, ko var pārdot, � pudeles, burciņas, grāmatas, metāla izstrādāju�mus, vecas drēbes. Da�reiz gadās pavisam brangs ķēriens � kāda senlai�cīgā mēbele vai bronzas figūra par kurām, tās mazliet patīrot un piela�bojot, komisijas veikalā var dabūt krietnu naudu. Aivars apgalvoja, ka viens noskrandis ve�uks par izgāztuvē savākto uzcēlis māju. Viņam pat esot savi pakalpiņi, kas apstaigājot pagalmus un pārskatot tur izmesto, īpa�a suga, tā dēvētie �profesori�, interesējoties tikai par grāmatām. Visādu iņa�īnu un mehānismu meistarotāji, galvenokārt zēni un jau�nie�i, meklējot ma�īnu detaļas, riteņus, zobratus.

Jau pa gabalu varēja just deguma smaku. Izgāju�i cauri panīku�am, karstumā sastingu�am piepilsētas prie�u me�iņam, abi apstājās pla�a klajuma priek�ā.

Kā jau Aivars teica, vietām redzēja rosāmies cilvēkus. Pa smil�aino ceļu, velkot aiz sevis garas putekļu astes, traucās aptīrī�anas pārvaldes ma�īnas, pa�izgāzēji ar būvgru�iem un rūpnīcu atkritumiem � metāla, drēbju un trikotā�as atgriezumiem, trauku lauskām.

��� Pagaidi mani �eit! � Aivars, redzēdams, ka Una ar kabatas laka�tiņu aizspiedusi degunu, piedāvāja. � Man te ir paziņas, es ātri vien visu noskaidro�u.

Aivaram tas drīz vien izdevās.

�Profesionāļi� te ieradās katru dienu un smalki zināja, kurā vietā katra resora ma�īnas izgā� savu kravu. Viņi parādīja uz patālu vietu, kur rosījās pāris ve�iņu un zēnu.

Jā, tāds puisis te bijis, stāvējis klāt, kamēr izgā� tvertnes un neļāvis nevienam tām pat pieskarties, pats ar cimdiem rokās rūpīgi kārpījies pa atkritumiem.

��� Vai viņ� atrada, ko meklēja? � Aivars nepacietīgi pārtrauca ve�iņu, kas taisījās uz garo runā�anu:

��� Kaut kāds psihs, � viens no zēniem teica. � Tam visi pieci nebija �bēniņos�. Ieraudzījis sauju sakaltu�u niedru, gandrīz vai bimbot sāka.

��� Vai neredzējāt, ko viņ� atrada-?

��� Ko tu mūs tincini? � otra ve�iņa apskaitās. � Mēs tam dullajam neesam nekādi uzraugi. Vaktē pats, ja tev vajag!

Te vairāk nekā neuzzinās � tas bija skaidrāks par skaidru. Aivars devās atpakaļ uz me�malu pie Unas. Garais brauciens bija veltīgs.

Pārskrējis mājās un nolocījis mātes atstātās pusdienas, Aivars atgrie�zās savā novēro�anas postenī �Naktssarga mājas� pagalmā. Volej- laukums bija tuk�s. Pie smil�u kastes sēdēja divas vecmāmiņas, adīja un tajā pa�ā laikā cītīgi virināja mutes. Pāris sīko rakņājās pa smiltiņām. Nemanīja ne Ģirta, ne Ivanova. Garlaicīgi. Aivars aizstaigāja līdz atkri�tumu tvertnēm. Sētniece bija visu sakopusi. Kaķi, �ēli ņaudēdami, blenza tuk�ajos bunduļos. Oda pēc hlorkaļķa, kuru sētniece bija devīgi izkaisī�jusi visapkārt.

Netālu varēja dzirdēt skaļu rā�anos. Pārkāpis pāri pussabruku�am koka latiņu �ogam un pa�ķīris ceriņu krūmus, Aivars nokļuva kaimiņu mājas dārzā. Divi spēcīgi vīri betonēja grīdu Ivanova garā�ai. Turpat līdzās � tie�i uz jāņogu krūmiem bija sakrauti vairogi sienām un jumtam.

��� Mums, tantiņas, jūsu runā�ana pie viena gala vai pie otra, � viens no vīriem smējās. � Saimnieks labi samaksā, un mēs �ancējam.

��� Drīz viņi jauks visu nost, un tad mēs smiesim, � sarunā iejaucās skolotāja Krūma, Māra māte.

��� Saspēlēsim! � Māris, pamanījis Aivaru, aicināja.

Māris un pārējie zēni, ar kuriem Aivars bija paguvis sadraudzēties, apgalvoja, ka Ģirts pieder pie Kārava Dū�a bandas. Sīkas zādzības izda�rīja tikai tad, ja tās bija pilnīgi bez riska. Izņemt no piedzēru�a kabatas naudas maku � tur nevajadzēja ne lielas varonības, ne veiklības. Iegu�vumu visi kopā nodzēra un nospēlēja kārtīs. Daudzi zināja, ka Kārava Dūzis blēdās ar iezīmētām kārtīm, bet baidījās viņam to aizrādīt. Pats barvedis turklāt meistarīgi spēlēja ģitāru un samērā cie�ami dziedāja. Tas pievilka viņa bandā pusaud�us stiprāk par magnētu. Kārava Dūzis ikvienu, kur� vēlējās, apmācīja spēlēt. Drīz vien ap viņu pulcējās vesels ģitāristu ansamblis. Notis neviens nepazina, spēlēja un dziedāja pēc dzirdes. Ģirtu pie �īs kompānijas vilka iespēja kopā pavadīt brīvo laiku, �īstenie ļaudis� zināja, kur glabājas Kārava Dū�a dzīvokļa atslēgas, gandrīz vienmēr tur kāds izgulēja dzērumu, sita trumpas, klausījās pēdē�jos ārzemju grāvējus vai vienkār�i tāpat sprieda par dzīvi, par to, kā bez darba iegūt daudz naudas. Kārava Dūzim �ajā ziņā bija savi uzskati:

��� Kas rriēs te esam? Mēslu vaboles un vairāk neka9. Rietumos tādi kā mēs rau� naudu kaudzēm, par mums rakstītu avīzēs, skandinātu radio, lai tiktu mūsu koncertos, skatītāji plēstos, dotu cits citam pa purnu. Bet kas pie mums � pat kaut kādā draņķīgā rajona pa�darbības skatē neļauj piedalīties! Mēs sevi vēl parādīsim! Gan mēs viņiem mutes aizbāzīsim kā �ūplādes!

��� Aizbāzīsim! � Kārava Dū�a svīta kā atbalss atkārtoja.

��� Kad cilvēks dzīvos, ja ne jaunībā, es jautāju! Bet par ko lai dzīvo, es jautāju! To, ko nopelna darbā, kaķis uz astes var aiznest. Ne tur iznāk konjaciņam, ne skuķiem. Bet pamēģini izvērsties, tūlīt kruķis bā� savu riebīgo purnu, taujā, pētī.

Sajā jautājumā starp barvedi un padotajiem domstarpību nebija.

Tie�i tajā pa�ā stundā un brīdī, kad Kārava Dūzis ar saviem pado�tajiem apcerēja dzīvi un prātoja, kur ņemt naudu kaut pāris vislētākajiem vīniņiem, viņus vairākkārt pieminēja vēl divās vietās, tikai pavisam citā sakarā.

Atis, Ivars, Una un Magdalēna, ērti izvietoju�ies Arāju ģimenes atpū�tas krēslos, apsprieda stāvokli.

Kop� dārglietu atra�anas bija pagāju�as turpat piecas dienas. Kas ar tām pa �o laiku noticis? Vai Ģirts būs sameklējis pircēju? Un kādā veidā Emijas gredzens nonāca Hansa Hammela rokās? Un kas īsti ir Ivanovs � godīgs zobu tehniķis vai ierāvējs?

Pats svarīgākais � piekļūt Ģirtam. Bet kā? Skaidrs, ka �etrpadsm'it- gadlgie viņa acīs ir tikai sīkie, zīdaiņi. Vistie�ākais ceļ�, kā iekļūt Kārava Dū�a bandā, ir mūzika. �ēl, ka nav Jura, tas vienlīdz labi spēlē gan sitamos instrumentus, gan akordeonu, pazīst arī notis. Bet Juris no dienvidiem atgriezīsies tikai pēc nedēļas, tad jau var būt par vēlu.

��� Magdalēnai ir laba balss, � Ivars ieteicās.

��� Tu domā, ka viņa varētu? � Atis paskatījās uz meiteni, kas ar savu sīko augumu pilnīgi pazuda lielajā ādas klubkrēslā.

��� Nē! � Una uzlēca kājās. � Tikai pār manu līķi! Magdalēna pie tiem bandītiem neies.

��� Kāpēc ne? Es no viņiem nepavisam nebaidos.

��� Pieņemsim, ka Magdalēna aizies. Teiks, ka prot labi dziedāt. Saderam, ka tie par viņu tikai noņirgsies un aizsūtīs vienu māju tālāk. Un vispār mēs par Kārava. Dūzi un viņa kompāniju nekā lāgā nezi�nām. � Una izteica savas domas.

��� Tev taisnība, � Atis piekrita. � Uz ātrāko jāievāc informācija. Un tas jādara tev, Una, kā visaugstākā ranga priek�niecībai.

��� Okei! � Una piecēlās. � Drīz bū�u atpakaļ.

Sabiedrisko kārtības sargu �tābā de�urants Nikolajs Ru�ko, galvu abās rokās atspiedis, cītīgi lasīja. Caur atvērtām durvīm no blakusistabas atskanēja Jāņa Kļavas balss. Unai nācās divas reizes atkārtot jautājumu, līdz Ru�ko viņu izdzirdēja.

��� Kārava Dūzis? Tūlīt paskatīsimies mūsu uzskaitē. īstajā vārdā Vilnis Zāģeris, dzimis 1960. gadā Rīgā. Beidzis astoņas klases. Strādā par virpotāju rūpnīcā �

Pa atvērtajām durvīm Una dzirdēja satrauktu sievietes balsi: � Visas nelaimes sākās tad, kad Ģirts sapinās ar to ģitāristu kompāniju.

Katrs no savas puses nākdami, Atis un Aivars, viens otram par lielu pārsteigumu, satikās pie Pliederu ielas 17. nama. '

��� Ģirts uzkāpa aug�ā.

��� Ivanovs arī.

�Kāpnes ie�īkstējās. Zēni sastinga. Abiem sirdis sita tik strauji, ka pa�iem �ķita: tas dzirdams pat uz ielas. Kādreizējā Jura istabā, kurai vienīgajai logu stikli nebija izsisti, viņi izdzirdēja sarunu.

��� Tas ir īsts.

��� Vēl jāpārliecinās.

��� Nav ko pārbaudīt, redzams, kāda mierlaiku manta.

��� Kur tu ķēri?

��� Nav jūsu darī�ana.

��� Vai tev daudz?

��� Trīssimt gramu. Cik?

��� Valsts cena ir trīsdesmit. Do�u trīsdesmit piecus. Iet tā lieta?

��� Es neesmu no mu|ķu mājām! � Ģirts ņirdza. � Se�us sarkanos par gramu un ne kapeikas mazāk.

��� Bet ja nu milicija sāks interesēties?

��� Nevārsti muti, onkulīt, ka pats nepiededz! Astoņpadsmit tauk�ķi. Ja negribi, neņem, man ir cits kunde.

��� Kur manta?

��� Dro�ā vietā.

��� Labi. Satiksimies mūsu veikalā se�os vakarā pie dzērieniem.

Smagi sēkdams, Ivanovs kāpa pa trepēm lejā. Ģirts nogaidīja, kamēr

viņ� aiziet pa ielu, tad arī devās uz māju.

Māte jau kuro dienu ar viņu nerunāja. �ikie d�insi un bil�ainais krekls bija pazudu�i bez vēsts. Ģirts pārmeklēja katru kaktu, pat aizslēgto drēbju skapi atmūķēja, bet nekā neatrada.

Labi, ka izgāztuvē izdevās dabūt rokā dārglietas. Tātad jau �ovakar viņ� izbaudīs, ko nozīmē būt bagātam. Mātei uzdāvinās dzintara krelles, vēl lepnākas nekā tās, kuras viņ� pārdeva. Ja viņa taujās, kur dabūjis naudu, teiks, ka vinnējis sportloto lielo vinnestu. Iestāstīs, ka toreiz vāzē glabāja laimīgo biļeti, ka nevarēja iz�ķirties, teikt mātei taisnību vai ne.

Antru �ovakar uzlūgs uz restorānu. Darījums jāapslaka. Viņai pastās�tīs to pa�u pasaciņu, ko mātei. Cāļiem nepīkstēs ne vārda. Ja Kārava Dūzis uzzinās, izslauks pēdējo kapeiku kā no kārnas govs. Ar to kompā�niju viņam tagad vairs nav ko pīties. Atvadām izsauks katram pa lētam vīniņam, lai dzer un piemin ar labu. Naudu noliks uz grāmatiņas. Stāsta, ka esot ārsti, kuri par apaļu summiņu pataisot uz laiku par galīgu invalīdu. Tā varētu tikt vaļā no kara dienesta. Zēl visu pamest uz diviem gadiem tagad, kad sāksies īsta dzīve.

Jāparāda zobu tehniķim da�i akmentiņi. Redzēs, kādu ģīmi �is rādīs. Par pusvelti viņ� neatdos, pa�reiz nav spiedīgas vajadzības. Vispirms apskatīsies, apklausīsies, uzzinās īsto cenu.

Tīkamas domas domādams un klusi pie sevis svilpodams, Ģirts soļoja mājup. Soļus divdesmit aiz viņa nāca divi d�insos tērpu�ies pusaud�i.

��� Kā tu domā, ko Ģirts grib pārdot tuklajam? � Ivars apjautājās.

��� Pēc cenas sprie�ot, zeltu. Bet tas nozīmē, ka � � Atis apstājās. �Tas nozīmē, ka tajos gultas kāju stieņos ir bijis arī zelts, pie tam samērā daudz, vismaz trīssimt gramu.

Pie telefona automāta būdiņas Ģirts apstājās, ilgi meklēja pa kabatām, līdz atrada divkapeiku.

��� Tu ej un izliecies, ka gribi zvanīt, bet es izgaisī�u, lai viņ� mani neievēro, � Aivars teica un iegriezās Pliederu ielas namā, kur dzīvoja Māris. v

Atis atslējās pret telefona būdiņas durvīm un dzirdēja katru vārdu, ko teica Ģirts.

��� Aizkāpjam �ovakar uz krogu. Es maksāju. Kādēļ ne? Pie draudze�nes? Spļauj viņai virsū! Tante ar onkuli aizbrauku�i uz laukiem? Kolosāli! Uzdzīvosim! Kur es rāvu skano�o? To pa telefonu nevar teikt. Es pie�kāp�u pie tevis ap astoņiem. Cau!

Kā jau sestdienas vakarā � pārtikas veikala dzērienu nodaļā valdīja liela rosība. Vīri stuindījās pie letes kā pēc liekas biļetītes uz hokeja ma�u.

Norunātajā laikā Ivanovs Ģirtu jau gaidīja. Saņēmis no pui�a cukura tūtiņu, viņ� brīdi pētīja tās saturu, uzlika pat uz zoba un pako�ļāja, tad aizgāja uz piena nodaļu un palūdza pārdevējai nosvērt.

��� Trīs simti divdesmit gramu. Es neesmu nekāds �ņaudzējs. � Ģirts pastiepa roku.

Ivanovs atvēra savu masīvo portfeli, ielika tur tūtiņu un, pagājis sānis, pārkrāva Ģirta mātes tirgus somā vairākas paciņas.

��� Kā no bankas � ar visām bandrolēm. Ja kas, es nepazīstu tevi, tu nepazīsti mani, � viņ� piekodināja.

��� Pagaidiet! � Ģirts no kabatas izvilka sērkociņu kastīti un mazliet pavēra vāku.

��� Velns parāvis! � Ivanovs iesaucās. � Vai jūs aplaupījāt kādu juvelierveikalu?

��� �itādas mantiņas veikalos neatrast.

��� Cik?

��� Pieci tauk�ķi.

�� Tik daudz man nav.

��� Kad būs, tad padodiet ziņu.

��� Kur?

Dzīvokļa adresi riskanti teikt. Ja mamma ko uzodīs, tad ir vakars.

��� Es pēc pāris dienām pie jums piekāp�u, � viņ� apsolīja.

Nopircis pienu, kefīru un divus klaipiņus baltmaizes, Ivanovs devās

mājās.

Arī Ģirts iepirkās, �oreiz nedomājot par naudu. Somā jau atradās pudele visdārgākā konjaka, �ampanietis, pārdevēja jau svēra kilogramu �Lācī�u�.

Atis izsteidzās no veikala pēdējā brīdī. Ivanovs pa�reiz kāpa savā jaunajā, spilgti zilajā �igulī.

��� Kur jūs braucat, vai ekskursijā? � vecāka sieviete, acīmredzot kaimiņiene, apjautājās.

�� Jābrauc uz Jūrmalu. Sieviņa un meitiņa būs nogaidīju�ās.

���� Laimīgie! � sieviete skaudīgi teica, bet Ivanovs to vairs nedzirdēja. Ma�īna izripoja no pagalma.

Vēl pēc pusstundas Ģirts ar somu rokā aizslāja pa Pliederu ielu. Atis viņam brīdi sekoja, tad nogriezās uz Prie�u ielu.

Nogaidījis izdevīgu brīdi, kad pagalmā neviena nebija, Aivars veicīgi uzrāpās kuplajā liepā un iekārtojās ērtāk. Visi Paeglī�u dzīvokļa logi bija aizvērti. Izņēmis kapteiņa Lejas binokli no ādas futrāļa, Aivars to pavērsa pret ielu. Divus kvartālus tālāk �urp nāca kāds ve�uks, Aivars paskatījās pulkstenī. Divdesmit nulle pieci. Antras veikalu slēdza astoņos. Ceļam jārēķina vismaz piecpadsmit minūtes, tas ir, tādā gadījumā, ja viņa neiegrie�as kādā veikalā iepirkties.

Pēc brī�a, novērotājam par milzīgu izbrīnu, pagalmā ienāca Gold�baums. Atsēdies uz soliņa zem liepas, viņ� no svārku kabatas izņēma baltu lakatiņu, rūpīgi noslaucīja nosvīdu�o seju, tad noņēma brilles un, uzpūtis stikliem dva�u, notīrīja arī tās.

Pēc bftfiņa ar iepirkumu tīkliņu rokā parādījās Antra. Goldbaums pagājās viņai pretī.

�� Vai drīkstu uz brīdi jūs traucēt?

��� Ko jums vajag? � Antra nelaipni jautāja.

��� Jāparunājas. � Goldbaums saņēma Antru aiz elkoņa un nosē�dināja zem liepas.

��� Man maz laika. Pēc desmit minūtēm es eju prom, � viņa strupi piebilda.

��� Ilgi es tevi meklēju, meit, līdz vakar pamanīju izkāpjam no tram�vaja.

��� Jūs man sekojāt, jā? Kauns jūsu vecumā!

��� Ko citu lai es būtu darījis? Cik tev gadu?

��� Astoņpadsmit.

��� Tie�i tikpat bija manai meitiņai Emijai, kad es viņu pēdējo reizi redzēju. 1941. gada 20. jūnijs � lai nolādēta tā diena, kad es aizbraucu uz Ļcņingradu un pametu viņu vienu �eit Rīgā! Kop� tā laika es par savu bērnu nekā nezinu, vai viņa ar varu aizvesta uz citām zemēm vai tepat pie mums nogalēta un aprakta. Un pēk�ņi parādījies tu ar Emijas gre�dzenu. Pa�ēlo vecu vīru, pasaki � kur tu to dabūji? Nebaidies, es par miliciju tikai pajokoju. Atdod man gredzenu, es par to labi samaksā�u.

��� Es jau jums teicu, to gredzenu man iedeva viens �alis, lai uzzinātu, cik tas maksā, � viņa skaidroja. � Es gredzenu atdevu viņam atpakaļ.

��� Vai tas vēl ir pie viņa?

��� Nezinu.� Te Antra atcerējās Ģirta uzaicinājumu. Ja viņam ir nauda, gredzens dro�i vien likvidēts. � Viņ� taisījās to pārdot.

Atskanēja pazīstamais svilpiens.

��� Hau du ju dū, ledī!

Pamanījis Goldbaumu, Ģirts pakāpās soli atpakaļ un izbrīnījies pas�katījās Antrā. Meitene nolēma spēlēt atklātām kārtīm.

��� Vai tev vēl ir tas gredzens ar sarkano aci? Atradies pircējs. Biedrs Goldbaums, juvelieris.

Ģirts tūlīt aptvēra, par ko ir runa.

��� Nav, � viņ� atzinās. � Pārdevu.

��� Kam? � Goldbaums gandrīz vai iekliedzās.

��� Vienam tipam pie uzpirk�anas punkta.

Goldbaums brīdi sēdēja, aizklāja seju rokām.

��� Ļoti lūdzu, jaunais cilvēk, pasakiet � kur jūs to gredzenu dabūjāt?

Ģirts labi atcerējās to vakaru, kad viņi abi ar Antru rakņājās pa

pamestās istabas kaktu un Antra savainoja roku. Lai ve�uks uzdarbojas,, ja vēlas, viņ� nosprieda un pastāstīja Goldbaumam to pa�u, ko Antrai. Laimīgā vai nelaimīgā kārtā tas sakrita ar Ivara Kalniņa stāstījumu un dokumentu �ūksni, kas gulēja Goldbauma atvilktnē. Nekā vairāk nepanā- cis, juvelieris atvadījās. Antra noskatījās, kā viņ� lēnām izgāja no pagalma, un viņai kļuva ve�uka �ēl.

��� Pārdod viņam to gredzenu! Viņ� piesolīja jebkuru cenu.

��� Ir jau darīts, un beigta balle! � Ģirts atbildēja.

��� Zēl.

Pēk�ņi Ģirtam ie�āvās prātā, ka vecais ebrejs, ilgus gadus strādājis par juvelieri, prot novērtēt dārgakmeņus.

��� Pagaidi, es tūlīt bū�u atpakaļ! � Viņ� izdrāzās uz ielas. Ar savām veiklajām kājām Ģirts ve�uku panāca turpat pie ielu krustojuma.

���� Biedri Goldbaum, � viņ� aizelsies teica, � es mēģinā�u to pir�cēju sameklēt. Cik es drīkstu solīt?

��� Par cik tu gredzenu pārdevi?

��� Par desmit sarkanajiem.

��� Dod vēl divus vai trīs.

��� Okei! Vai jūs nepateiktu, cik maksā �itas?

Ģirts atrāva vienu no daudzajiem bik�u rāvējslēdzējiem un izvilka kastīti ar lieliski apstrādātu briljantu.

��� Cik?

�� Astoņi līdz desmit tūksto�i vismaz.

��� Jedritvaikociņ! � Ģirtam saļodzījās kājas. Un viņ�, kretīns, gri�bēja aizgrūst par puscenu. � Okei, onkulīt! To jūsu meitas gredzenu es mēģinā�u sadabūt. Gud bai!

��� Vienam puikam briljants, otram gredzens un vēl viens bril�jants, � Goldbaums, iedams mājās, pie sevis bubināja. � Vecajā mājā kara laikā dzīvojis bagāts cilvēks. Tā lieta nav tīra, nav tīra. Ko darīt? Ziņot milicijai? Labāk nejaukties. Sāks vel viņu pa�u turēt aizdomās.

Divstāvu māja Pliederu ielā 17 dzīvoja savas pēdējās dienas. Pagalmā neviena nebija. Blakus ceriņu krūmam stāvēja bērnu iemīļotā dzelzs gulta ar apzāģētiem galiem. Mazajā sētas mājiņā agrāk dzīvoja kāds ebreju pāris, uzvārdu viņ� aizmirsis. Toreiz, pirms kara, visapkārt mājelei zie�dēja puķes, auga skaisti krūmi. Iegājis lielākajā istabā, Goldbaums domīgi lūkojās uz kaktu, kur grīdas dēļi bija izlauzti. Sirma �urka sar�kanām acīm ļauni paskatījās uz nelūgto ciemiņu un pazuda zem grīdas.

Goldbaums nemetās ceļos un nesāka rakņāties pa pagrīdi. Viņ� saprata, ka viss, kas te noglabāts, ir jau pievākts. Bet �ī māja kaut kādā veidā ir saistīta ar viņa bērnu, un viņam jāuzzina, kas ar to noticis. -Jāsameklē cilvēks, kas �eit kara gados mitinājies. Kas to viņam pateiks? Sētniece, kur� gan cits!

Pirmdienas rītā Goldbaums satika sētnieci mazgājam savas mājas kāpnes.

��� Pēc maza brītiņa beig�u, tad parunāsimies, � viņa teica un ieveda viesi savā goda istabā.

Goldbaums ar interesi apskatīja senās, nodzeltēju�ās fotogrāfijas pie �sienas. Te bija atspoguļota visa Elliņmātes dzīve. Ovālā rāmī ziedo�a sie�viete puķēm rokās un vīrietis ar lepni uz aug�u uzskrullētām ūsām � kāzu bilde. Tai blakus � uzņēmums ar pirmdzimto. Maziņais, bezzobaino muti papletis, sē� mātei klēpī. Nākamajā uzņēmumā jau redzami trīs bērni � divi dēli un meita pastarīte. Pēc pēdējiem amatieru fotouzņēmu�miem Goldbaums sprieda, ka sētnieces bērni jau pieaugu�i un ka viņai ir vairāki mazbērni.

��� Vecākā dēla sieva, māksliniece, saka, ka tas esot banāli � sienas tā apspraudīt ar fotogrāfijām, � Eiliņmāte, ienākusi istabā, teica. � Bet tā mani mīļie katru brīdi ir acu priek�ā, no rītiem es ar visiem sasveicinos, gulēt ejot, novēlu labu nakti. Aizlaidu�ies kā putni no ligzdas pa visu pla�o zemi, reti iznāk satikties. � Sētniece smagi nopūtās un nosēdās Goldbaumam pretim galda otrā pusē. Uz galda stāvēja krā�ņas dālijas, kapteiņa Lejas dāvana vārda dienā.

��� Nez vai jums kļūs vieglāk, uzzinot visu patiesību, � viņa, skatīda�mās vecajā vīrā, domīgi ierunājās. � Tikai mēs trīs zinājām, kā viss īstenībā notika. Kapteiņa Lejas sieva nu jau pāris gadu atdusas smil�u kalniņā, es ar Paulīni Purviņu vēl klimstu �ajā pasaulē. Tik daudz gadu pagājis, bet es nespēju � Var būt, ka Paulīne jums visu pastāstīs. Atnā�ciet pievakarē, tā ap septiņiem.

Ivars un Magdalēna, kuriem bija uzdots novērot Goldbaumu, ar izbrīnu konstatēja, ka vecais juvelieris ieiet pie Elliņmātes un ka viņam gandrīz pa pēdām seko Paulīne Purviņa.

Paulīne bija saposusies kā uz bērēm � melnā kleitā, melnās kurpēs, sarkanās acis liecināja, ka viņa raudājusi. Sēdēdama pretī Goldbau�mam, viņa jūtami nervozēja. Sastrādātie, mezglainie pirksti darbojās ap vecmodīgā galdauta garajām bārkstīm; te pina tās pīnītēs, te atkal jauca ārā.

Eiliņmāte atnesa nelielu cienastu � katram pa tējas glāzei un trauku ar cepumiem � un sāka stāstīt:

��� Mans nelaiķis vīrs pirms aizie�anas uz fronti daudz tika runājis par fa�istu zvērībām, par komunistu un ebreju vajā�anām, par koncentrā�cijas nometnēm. Bet ļaudis tam sākumā neticēja, negribēja ticēt. Avīzes klaigāja, ka vācie�i izglābu�i latvie�u tautu, ka latvie�iem jābūt viņiem pateicīgiem par to un visiem spēkiem jāpalīdz vācu armijai uzvarēt boļ��eviku sērgu. Ebrejus pasludināja par netīru rasi, lika tiem nēsāt uz muguras dzeltenu zvaigzni un iet tikai pa ielas braucamo daļu kā zirgiem.

Maskavas for�tatē ierīkoja geto un sadzina visus ebrejus tur kā lopiņus aplokā, kā zvērus aiz dzeloņstieplēm, apkārt bruņoti sargi ar suņiem. Aizgāja arī abi vecie īzaks un Minna Veisi, kurus no viņu mājiņas padzina Hanss Hammels.

Hammelus Goldbaums labi atcerējās. Hanss uzauga Goldbauma acu priek�ā kopā ar Emiju. Bija tāds jauks puisītis dzelteniem matiņiem, mīlēja rotaļāties ar viņa Emiju. Vēlāk, kad abi paaugās, kopā gāja uz kino un koncertiem. Kad Hammeli aizbrauca uz Vāciju, Emija vēl ilgi skuma pēc bērnības drauga.

Sētniece paskatījās uz Paulīni � tā ar mokām valdīja asaras.

��� Nebēdā, mīļā,�sētniece mierināja draudzeni. � Tavas vainas tur nav ne kripatas.

��� Hanss atgriezās Rīgā vēl pirms vācu karaspēka ienāk�anas, ļaudis stāstīja, ka viņ� esot nomests no lidma�īnas ar izpletni. No paslēptuvēm viņi �āvu�i uz sarkanarmie�iem. Kādu dienu, tas bija jau krietni vēlāk � rudenī, Hanss iesauca mani pie sevis. Istabā sēdēja ļoti skaista meitene gariem, viļņainiem matiem, lielām, zilām acīm.

��� Emija! � Goldbaums pārtrauca Elliņmāti.

��� Jā, � sētniece apstiprināja. � �Tu, komunistien, noslēp �o sievieti!� kā �odien atceros viņa vārdus. �Noslēp tā, lai neviens par viņu nekā nezina, citādi tev un tavai bērnu varzai beigas.� Ko lai nu iesāku, prā�toju. Mājās pie sevis nevaru vest, bērni izpļāpās. Pie Lejienes arī nevaru, tur tāpat mazi bērni. Tad man ie�āvās prātā Paulīne, kura, nesen apgla�bājusi vīru, klimta apkārt ne dzīva, ne mirusi. Naktī, kad ielas tum�as, aizvedu meiteni pie Paulīnes. Par laimi, viņas dzīvoklis bija ar atse�vi�ķu ieeju, neviens mūs nemanīja. Mājas īpa�niece gan vēlāk kaut ko nojauta, bet nenodeva. Goda cilvēks bija, lai viņai vieglas smiltis, aiz�gāja bojā kopā ar savu māju.

��� Nu, bet Emija, kas notika ar manu bērnu? � Goldbaums nepacie�tīgi pārtrauca runātāju.

Paulīne.Purviņa atvēra savu rokassomiņu, izņēma kaut ko drāniņā ietītu un nolika Goldbaumam priek�ā. Apdegu�as papīra lapiņas. Uzma�nīgāk ieskatījies, viņ� pazina meitas rokrakstu.

No Emijas dienasgrāmatas:

�1941. gada 20. jūnijs. Eksāmenus konservatorijā nokārtoju teicami. Tagad esmu brīva kā putns. Do�os uz Jūrmalu pie draudzenes, sauļo�os, peldē�os. Vecāki �odien aizbrauca uz Ļeņingradu.

1941. gada 28. jūnijs. Sācies kar�. Rīgu bombardē. Ko man darīt? Kom�jaunie�i aicina evakuēties. Bet ja nu atbrauc vecāki? Nē, man viņi jāsagaida.

1941. gada 27. novembris. Es tagad esmu izrotāta ar dzeltenu zvaigzni. Pati izgriezu no vecas kleitas, pati uz�uvu uz muguras.

Hanss ir īsts nelietis. Lai izglābtos no geto, es viņam atdevu savas rotaslietas. Lai ņem, man nav �ēl. Galvenais tagad � izdzīvot, sagaidīt kara beigas un satikt vecākus. Kādēļ es toreiz neaizbraucu kopā ar viņiem? Tagad par to nav ko sapņot, mūs �ķir fronte.

1941. gada 10. decembris. Paulīnes krustmāte dala ar mani trūcīgo iztiku, kuru saņem uz kartītēm, � mazu gabaliņu maizes, margarīnu,

gaļu reizi nedēļa. Līdz �im nezināju, ka parasts, ar visu mizu vants kar�tupelis var būt tik gards. Bet vairāk cie�u 110 garīgā bada.�

� Nabadzīte, tvīktin tvīka pēc mūzikas, � Paulīne stāstīja. � Bet kur lai es viņai ņemtu klavieres? Pati uzzīmēja uz lielas, baltas papīra lok�snes taustiņus un ņēmās spēlēt stundām no vietas. Man sirds lūza, to redzot. Pirkstiņi kā skaliņi. Uzģērbusi manus vecos brun�us, ap krūtīm apsējusi lakatu, ar elpu silda nosalu�ās rokas un tik spēlē. Lielās acis mirdz, lūpas kustas, kā dziesmu dziedātu, bet ne skaņas.

�Būtu labāk līdu�i gultā, sasildījusies,� es saku.

�Nedrīkst zaudēt formu,� viņa atbild. �Mana māksla vēl noderēs citiem. Beigsies kar�, atbrauks tētis un māmiņa.�

Stundām viņa sapņoja par to, ko darīs pēc kara.

Man Lapiņu kolonijā bija ģimenes dārziņ�, da�as ābeles, kāds ķirsītis, plūmīte, ogulāji. Izauga pāris mai�eļu kartupeļu, kāposti, burkāni. Tā bada gadus pārlaidām vieglāk. Siltajā laikā slēpu Emiju dārza būdā. Nabadzīte, nevarēja vien sagaidīt, kad tiks savā vasarnīcā, tā viņa to dēvēja. Saelpo�oties svaigu gaisu visai ziemai. Arī tur nācās uzmanīties, cik 11u man tas lauciņ� liels � viss pārredzams, bet viena kaimiņiene no ziņkārīgajām.

Reiz abas gandrīz nomirām no bailēm. Dārziņos bija iemucis kāds no� apcietinātajiem, esesie�i ar suņiem ņēmās to meklēt. Es iegrūdu Emiju būdas kaktā, uzmetu virsū maisus, pati aizstājos priek�ā. Paver viens- �andarms ar dzel�iem uz krūtīm durvis un jautā: �Komunisten nicht�? � �Nikt, nikt,� es atbildu. Par laimi, aizskrēja. Man vēl tagad tirpst kājas, to atceroties.

Emija iemācījās adīt. Pret degvīna taloniem iemainīju no lauciniekiem dziju. Abas adījām zeķes, cimdus, �alles. Vācu zaldāti par tiem deva pretim gaļas konservus, margarīnu, erzacmedu. Tā � ne īsti paēdu�as, ne neēdu�as � dzīvību vilkām. Vēlāk, kad iekārtojos par trauku mazgātāju vācu virsnieku ēdnīcā, kļuva vieglāk. Paēdu pati, arī Emijai �is tas atlēca. Lepna bija7"sākumā negribēja ēst, teica, spie�oties rīklē, bet vēlāk pie�rada.

No Emijas dienasgrāmatas:

�1943. gada 8. maijā. Savā pirmajā koncertā es spēlē�u Bēthovena �Mēnesnīcas sonāti�. Zāle būs pilna svētku tērpos ģērbtiem ļaudīm. Paulines krustmāte, mana māmiņa un tētis sēdēs pirmajā rindā. Man būs gara, balta kleita. Un cilvēki kā apburti dzīvos līdzi manai mūzikai, līksmos un bēdāsies. Un visus ziedus, kurus man pasniegs, es pateicībā nolik�u pie savu tuvinieku kājām.�

��� Pēdējā kara ziema bija padevusies barga, � Paulīne turpināja savu stāstu. � Kurināmā nebija. Kopā ar Zelmu un Lejieni pa naktīm pama�zām vien noplēsām vecu �ķūni, dējus sanesām istabā, lai vismaz bērniem būtu silti.

Ziemas svētku vakarā sadabūjām mazu eglīti, iededzinājām divas sve�cītes. �Tagad es jums nospēlē�u Bēthovena Apasionātu,� Emija teica un piesēdās pie savām papīra klavierēm. Pirksti ņirbēt ņirb, un viņa klusām dungo līdzi. Man asaras birst kā pupas.

Paulīne Purviņa stāstīja un stāstīja. Viņas valoda atgādināja strautu, kas pārrāvis aizsprostu. Vairāk nekā trīsdesmit gadu noklusētais lauzās uz āru.

��� 10. oktobrī, to dienu es. atcerē�os līdz pat kapa malai, uzlidojumi sākās jau no pa�a rīta. Mēs, virsnieku ēdnīcas strādnieki, vairākas reizes- jozām uz patvertni, kas atradās ēkas pagrabā. Kad vakarā pārrados mājās, atradu tikai kūpo�u drupu kaudzi. Pēc pāris dienām, kad Rīga jau bija atbrīvota, to, kas bija palicis pāri no Emijas, abas ar Elliņmāti apglabājām blakus manam jaunajam dzīvoklim. Piemiņai iestādījām ceriņu krūmu. Viņai tik joti patika baltie ceriņi.

Mēbeļu meistaru Kalniņu Goldbaums sastapa pārtikas veikalā. Viņi nebija draugi, pat labi paziņas ne. Kādreiz sapazinu�ies, viņi satiekoties apmainījās parastajām pieklājības frāzēm un gāja katrs savu ceļu.

��� Kā bērni?

��� Paldies, visi veseli. Dēls jau manā augumā.

��� Strādā?

��� Mācās. Jau septītajā klasē. Uz mēnesi paņēmu pie sevis rūpnīcā, lai iepazīstas ar tēva darbu. Var būt, ka ies manās pēdās. Galva viņam pagrūta, bet rokas veiklas.

��� Vai jūs zināt, ka jūsu puikam ir briljants, kas maksā desmit tūksto�us?

Vecais Kalniņ� brīdi kā apstulbis vērās juvelierī.

��� Jūs jokojat, vai?

��� Itin nemaz. Viņ� pats man pirms kādas nedēļas parādīja un inte�resējās, cik tāds varot maksāt.

��� Paldies, ka pateicāt. Te būs kāds pārpratums.

Ivara tēvs lieliem soļiem steidzās atpakaļ uz māju. Līņāja. Mazās meitenes, sasēdu�ās ap virtuves galdu, meistaroja savām lellēm apģērbu. Ivars, uz galda stūra piemeties, ar milzīgu izsalkumu notiesāja visu, ko māte bija atstājusi.

��� Kas tas par briljantu?

Tēva jautājums pārsteidza dēlu kā zibens no skaidrām debesīm.

��� Kāds briljants? � Ivars mēģināja tēlot nezinīti.

��� Neizlocies! � Kalniņ� saskaities kliedza. � Goldbaums man visu izstāstīja. Visu mū�u ar māti esam godīgi strādāju�i un, paldies dievam, esam paēdu�i un apģērbti. Nekad mūsu rokas nav aiztiku�as sve�u mantu. Bet dēliņam sakārojies vieglas dzīves, zagtu dārgakmeņu!

��� Es neesmu zadzis.

��� Slēpt zagtu mantu ir tas pats, kas palaist nagus. Dod �urp to akmeni!

��� Nedo�u! Tas nepieder man.

Kalniņ� noskaities cirta dūri uz galda. Mazās meitenes izbiju�ās pa�skatījās tēvā. Viņu labais tētuks izskatījās patiesi dusmīgs.

Ivars klusēdams piecēlās, parakņājās savās grāmatās, paņēma starp tām nobāzto sērkociņu kastīti un nolika tēvam priek�ā. Ne vārda netei�cis, Kalniņ� iztina drāniņā ievīstīto akmeni un ilgi to turēja savos raup�jajos, sastrādātajos pirkstos, klusībā brīnīdamies, kādēļ gan ļaudis par tādu nieku maksā tik milzīgu naudu.

Ieva pirmā pamanīja mirdzo�o stikliņu tēva plaukstā.

��� Tas ir mūsu stikliņ�. Ivars nav zadzis. Mēs viņam to uzdāvi�nājām,� Inta apstiprināja.

Meistarē- Kalniņā raudzījās divi zilu acu pāri, tikpat zilu kā viņam pa�am. Ivars sēdēja sadrūmis, galvu nodūris. Viņ� bija pārkāpis zvē�restu, izpļāpājies, nodevis savus draugus.

��� Kur jūs to atradāt?

��� �Bil�ainais� izvilka no vecās gultas.

��� Kas tas par �Bil�aino�?

��� Ģirts Zariņ�, � Ivars negribīgi atbildēja.

��� Vai tas pats, kas strādā mūsu rūpnīcā par mācekli, � pulētājas Zariņas dēls?

��� Tas pats. Saproti, tēt, es tev nedrīkstu visu izstāstīt, es esmu apsolījies klusēt. Mēs jau nedēļu dzenam pēdas mēs esatn gandrīz jau atradu�i īpa�nieku, � Ivars lūdzo�i teica.

��� Kas tie būtu � �mēs�?

��� Jaunie milicijas drau�gi � Atis no Prie�u ielas, Una Leja, Magdalēna un citi.

Meistaram Kalniņam kļuva vieglāk ap sirdi. Viņa dēls tātad nebija zaglis. Viņ� pats kopā ar savas brigādes pui�iem aktīvi darbojās rajona sabied�riskajos kārtības sargos, labi pazina Jāni Kļavu un pagāju�o ziemu labprāt atļāva dēlam iet uz Prie�u ielu. �au�ana, radioamatierisms, d�udo, likumu zinā�ana un citas lietas, kuras viņiem tur mācīja, dzīvē vienmēr var noderēt. Vienīgo tēva notei�kumu, lai nodarbības Jauno milicijas draugu vienībā nekavētu skolas mācības, dēls godīgi pildīja. Viņa liecībā nebija nesekmīgu atzīmju, tiesa, piecnieks gan tikai viens vienīgs � darbmācībā.

��� Tēt, pagaidām lai tas paliek noslēpums, tikai pagaidām! � Ivars lūdzās.

��� To briljantu nodod manā glabā�anā! � tēvs izvairījās no atbil�des. � Desmit tūksto�i ir liela vērtība. Kāds var nejau�i aizmest sērko�ciņu kastīti, un ko tad?

Labi, ka Ivars nespēja izlasīt domas, kuras pa�reiz rosījās tēva galvā.

��� Sēdiet visi istabā! � tēvs, vilkdams mugurā lietusmēteli, pavē�lēja. � Ārā līst, nav ko bizot apkārt! Drīz no veikala pārnāks mamma. Pasakiet viņai, ka bū�u pavēlāk. A'lan �ovakar de�ūra.

Ivars brīdi nogaidīja, lai tēvs pagūst aiziet, tad teica:

��� Arī man jābūt Jauno milicijas draugu �tābā. Tu, Ieva, esi vecākā. Raugies, lai mājā viss būtu kārtībā!

Noklaudzēja durvis, uz trepēm norībēja soļi, un prom viņ� bija. Pa televizoru rādīja multiplikācijas filmas. Visas trīs meitenes ērti ierīkojās uz dīvāna.

Jānis Kļava, tāpat kā meistars Kalniņ�, pirmo reizi mū�ā turēja rokā briljantu. Ivara tēvs neslēpa nekā, pieminēja gan Goldbaumu, gan Ģirtu Zariņu. Ģirta vārds �ajā istabā bija atskanējis jau vairākkārt. Viņa māte, kā mēs to jau zinām, arī bija noba�ījusies par dēlu un atnākusi uz �ejieni pēc padoma.

Tie�i tajā pa�ā laikā, kad Ivars joza uz �tābu, bet Jānis Kļava un meistars Kalniņ� bija ceļā pie Goldbauma, Ģirts piedzīvoja drūmus brī��us. Nepietika ar to, ka māte viņu paģirainu pirmdienas rītā septiņos izcēla no gultas, pati aiz rokas kā skolas pui�eli aizvilka uz mēbeļu mon�tā�as cehu un nodeva rokās tam baigajam vecim, tam izdzinējam un ļau�u sviedrētājam Gobām, visu dienu viņam vēl vajadzēja līmēt kaut kādus stulbus virtuves ķebļus ar trim kājām. Jedritvaikociņ, vai viņ� kāds vergs? Lai viņi ieskrienas ar saviem ķebļiem, lai sē� uz plaukstas, ja nav kur! Un tad vēl tā baigā acetona, galdnieku līmes un velns zina vēl kāda tur draņķa smaka. Galva plīst pu�u, un mugura sāp. Un nedomā, ka māte viņu, strādnieku �ķiru, pārnāku�u no darba, sagaidīs ar siltām pusdie�nām, kas to deva! Sataisījusi tādu ģīmi kā prokuroram, tūlīt gā� virsū, viņa cerot, ka �odien �is esot skaidrā prātā. Jedritvaikociņ, tāds ievads nesolīja nekā laba!

��� Pasaki skaidri � kas tie par dārgakmeņiem? � māte iz�āva kā no lo�metēja. � Vai tik tu kopā ar Kārava Dū�a bandu neesi aplaupījis kādu veikalu? Sitas numurs tev, dēliņ, neies cauri! Uz darbu neej, nu sācis arī laupītāja gaitas.

Ģirtam kļuva mazliet vieglāk. Tātad māte nekā konkrēta nezināja, tikai to, ko viņ� dzērumā izmuldējis.

��� Daudz ko pilnā sarunā.

��� Bet kur tu ņēmi naudu? � māte neatlaidās.

��� Kādu naudu?

��� Nu, tos deviņdesmit rubļus.

��� Ak tos? Es laimēju sportloto. Atminēju �etrus ciparus.

Māte brīdi �aubījās, vai ticēt �ādam laimestam vai ne. Var būt, ka viņa pārsteigusies, visu izstāstīdama jaunajam Kļavām.

��� Tā ka nemēģini vairs pīties ar to bosiku Kārava Dūzi un viņa bandu! � māte piekodināja.

Ģirts atzina par prātīgāku �oreiz nerunāt mātei pretim.

�� Mamm, atdod manu klozīti! � viņ� diedelēja. � Es tev nopirk�u citas krelles, vēl lepnākas. Nu iznāca tā, ka toreiz nebija pie dvēseles ne kapeikas, bet tas d�eks no angļu kuģa tinās prom. Un cita nekā pie rokas nebija, ko viņam iegrūst.

��� Skaties, tā ka būtu vīrs un vārds! � māte piekāpās un atnesa no kaimiņienes avīzē ietītu saini. � Atradis, ar ko lepoties, citam skrandas, �im tas lepnākais tērps!

Ģirts ar izbrīnu vēroja, cik rūpīgi māte posās, sakārtoja savus kuplos matus, uzvilka jauno kleitu, iesmar�ojās. Māte vēl pavisam jauna, viņ� ar izbrīnu konstatēja. Mājās viņa staigāja izbalēju�ā rītakleitā, matus zem lakatiņa sabāzusi. Dēls viņu pat neievēroja, māte paliek māte.

��� Es uz pāris stundām izie�u, � viņa teica. � Sēdi mājās un neblan�dies apkārt!

Dro�ības pēc pieslēdzis durvis, Ģirts izbēra savu bagātību uz galda.

�ito gredzenu ar zilo aci viņ� uzdāvinās Antrai. Viņa kā traka uz zilu krāsu. Varbūt kādu nieku arī mammai? Nē, sāks vēl pra�ņāt. Sabēris tuk�ajā �Rīgas� kastītē pārdodamās dārglietas un pārējās nolicis atpakaļ slēptuvē, Ģirts devās pie Ivanova. Savā pastkastītē viņ� pamanīja vēstuli.

�Ģirtam Zariņam. Pliederu ielā 2, dzīv. 37,� ar rakstāmma�īnu bija uzdrukāts uz aploksnes. �Tie dārgakmeņi, kurus Tu atradi vecajā gultā, nav Tavi. Atdod tos tuvākajā milicijas nodaļā, jo tie pieder valstij, citādi nokļūsi cietumā par sve�a īpa�uma piesavinā�anos (kriminālkodeksa 94. pants).�

Ģirtam saļodzījās ceļi, un viņ� atsēdās uz pakāpiena. Jedritvaikociņ, viņa bagātībai draudēja briesmas! Tā piederēja viņam un nevienam citam. Viņ� to godīgi atrada un cīnīsies par to līdz pēdējam. Labi, ka nauda un dārglietas noglabātas dro�ā vietā, tos ne mamma, ne citi ok�ķeri neatra�dīs. Tomēr � kur� varēja zināt viņa noslēpumu? Antra? Juvelieris? Nē, viņi redzēja tikai gredzenu un vienu akmentiņu. Mamma? Varbūt viņ� dzērumā visu izmuldējis? Nē, mamma būtu pateikusi tie�i acīs, nevis rakstījusi vēstuli. Bet kur� tad? Uz ātrāko viss jāsit gaisā. Cita lieta � nauda. Naudu var nolikt uz grāmatiņas un iztērēt pamazām. Nauda ir katram cilvēkam, bez naudas vispār var izlaist garu, nebūs ko stumt māgā un � gatavs. Viņam kādu laiku pietiks pārpārēm, par to parū�pēsies tas zobu spekulants.

�ķērsojis pagalmu, Ģirts iegāja ielas mājā un piezvanīja pie 5. dzī�vokļa.

��� Kas tur? � atskanēja aiz durvīm.

Vecītis mājās gan. Ģirtam kļuva vieglāk ap sirdi. Krietnu brīdi zobu tehniķis noņēmās, atslēgdams durvis, tad ieveda ciemiņu istabā. Nu moins, tepiķi un kristāli, gleznas biezos, zeltītos rāmjos, �ikas mēbelītes! Vienā istabas stūrī iestutēta svētbilde platā, zeltītā rāmī. Dievmātes un bērniņa sejas izskatījās kā dzīvas. Ģirts brīdi stāvēja vaļēju muti, tādu greznību viņ� vēl nebija redzējis.

��� Tas no iepriek�ējā iemītnieka, � Ivanovs paskaidroja. � Mēbeles un citus smagus krāmus uz Izraēlu neaizvedīsi. Viņ� man iznāk radinieks no sievas puses, atstāja mantojumā.

Tiklīdz durvis aiz Ģirta aizvērās, Aivars metās lejā pie telefona automāta. Atis un Una pa�reiz strīdējās, vai Una rīkojusies pareizi, aizsūtīdama Ģirtam brīdinājuma vēstuli, vai ne.

��� Ģirts iegāja pie tuklā. Iespējams, ka pārdos dārglietas. Ko darīt?

��� Turpini novēro�anu! Mēs tūlīt būsim, � Atis pavēlēja.

Pie zobu tehniķa pa to laiku sākās tirgo�anās.

Ģirts nolika uz galda smagu zelta gredzenu ar smaragda aci.

��� Cik?

Ivanovs pagrozīja gredzenu savos resnajos kā sardeles pirkstos.

��� Simtnieku.

� Jūs smejaties, onkulīt! Simt piecdesmit.

Gredzena vērtība bija divtik liela, Ivanovs to labi zināja.

��� Lai notiek! Un kas ar briljantu?

�� Astoņi tauk�ķi.

��� Tu teici � pieci.

��� Es nezināju cenu.

Izpētījis dārgakmeni pret gaismu un neatradis nekādas vainas, zobu tehniķis apjautājās:

�- Vai tev ir vēl?

��� Ir. Gan balti, gan zili, zaļi un sarkani.

��� Rādi �urp!

��� Vispirms tiksim galā ar �o. Nu, kā būs?

��� Se�i. .

��� Okei, � Ģirts piekrita un parādīja pārējās dārglietas.

��� Krāsainie ir tikai pusdārgakmeņi, � Ivanovs ieminējās.

�� Zinām.

�Nekā tu, puisīt, nesaproti,� Ivanovs nodomāja. �Tu pat nezini, kā viņus sauc. Tas man būs labs ķēriens.�

��� Sim rubīnam ir plaisa, tam nav gandrīz nekādas vērtības. Div�desmit rubļu, vairāk ne kapeikas, � viņ� piedāvāja.

��� Lai iet!

Reti skaists tirkīzs zaigoja gai�i zilos toņos. Veiksmīgas juveliera rokas to bija noslīpēju�as ovālu, katra skaldne lampas gaismā meta zilas dzirkstis.

��� �etrdesmit. Urālos tādus lau� tonnām.

��� Piecdesmit, � Ģirts mēģināja kaulēties, bet Ivanovs, manīdams, ka puisim zeme deg zem kājām, nepiekāpās.

Par smiekla naudu Ivanovs pievāca sievie�u rotaslietu komplektu ar smaragdiem � gredzenu, auskarus un kulonu, masīvu vīrie�u zelta gre�dzenu ar iniciāļiem.

Iegājis otrā istabā, Ivanovs pēc brī�a atgriezās ar naudu. Uz galda krājās simt un piecdesmit rubļu banknotes, tās likās � tikko kā no tipogrāfijas nāku�as. Pirmo reizi Ģirts turēja rokās tik-lielu summu. Johaidī, lai nopelnītu �o naudu, kuru viņ� paslēpa blūzes kabatā, viņam nāktos vergot rūpnīcā desmit gadus.

��� Vai tev ir vēl? � zobu tehniķis �ķiroties durvīs apjautājās. � Man ir naudīgs pircējs.

��� Sis tas vēl atradīsies.

��� Piekāp ceturtdien!

�� Vai arī rītvakar. � Ģirtam gribējās pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no atraduma.

��� Rītvakar un tre�dien es nebū�u mājās.

��� Labs ir. Tad jau manīs.

Durvis aizvērās. Ģirts kāpa pa trepēm lejā. Una, Atis un Aivars, stāvu augstāk uz podesta stāvēdami, dzirdēja pēdējos teikumus.

��� Beigas ir, nopūdelējām, nenosargājām! � Aivars gandrīz vai raudāja. � Ceturtdien viņ� atnesīs pēdējos, un ķer nu tad vēju laukā!

��� Pie visa vainīga Una, � Atis �ķendējās. � Viņa ar savu vēstuli nobaidīja Ģirtu. Es teicu, ka tā būs.

��� Klusu! Netaurē tik skaļi!

Bet Ģirts pat neatskatījās uz pusaud�iem, kuri strīdēdamies gāja viņam nopakaļ. Nopircis veikalā lielu tūtu visdārgāko konfek�u un pudeli �ampanie�a, viņ�, neilona jakai apkakli uzsitis, devās pa Pliederu ielu uz ostas pusi. Detektīvi rik�oja nopakaļ.

��� Skaidrs, ka pie Antras, kur gan citur! Diezin kā negribas tupēt saliju�ā liepā, � Aivars atzinās.

��� Nav arī nekādas jēgas, � Atis piekrita. � Ejam pie manis!

��� Mamma pārradusies, � Una paziņoja, � kā vienmēr, nelaikā. Stipri nerunīga, laikam svētbil�u operācija neveiksmīga.

��� Tev gan ir apskau�ami sen�i! � Aivars nopūtās. � Tāda mamma! Detektīvi nemaz nav jālasa, mamma izstāsta.

�� Tu smejies? Mamma mājās ne vārda, tas esot dienesta noslēpums. Es pēc telefona sarunām pati apjautu, ka lieta grozās ap svētbildēm. Kāda banda pasākusi aplaupīt Arhangejskas apgabala nomaļās lauku baznīcas, pievācot gan dārgos zelta un sudraba altāra piederumus, gan svētbildes. Kolekcionāri par tām dodot traku naudu. Bet operācija �Noslē�pumainais atradums� nonākusi strupceļā, � Una atkal ievirzīja sarunu īstajā gultnē. � Pa�i dzirdējām, ka ceturtdien Ģirts atdos pēdējo � un ar to cauri. Ivanova durvis mums slēgtas, zobu protēzes mums pagai�dām nav vajadzīgas. Varbūt tomēr uzrakstīt vēl vienu brīdinājumu? � Una nedro�i ieminējās.

��� Pamēģini tikai! � Atis piedraudēja. � Pati redzēji, kas no tā iznāca. Tagad galvenais � neizlaist Ģirtu un Ivanovu no acīm. Ģirtu izsekot vienkār�āk par vienkār�u, bet ko iesākt ar zobu tehniķi? Poliklīnikā viņam klāt neizstāvēsi un ma�īnai pakaļ arī neskriesi.

�� Ārzemēs esot mazi mazītiņi noklausī�anās aparāti. Ja mums tāds būtu, mēs to paslēptu zobu tehniķa automa�īnā un dzīvoklī�

��� Ivariņ, nefantazē pa tuk�o, � Una viņu pārtrauca. � Ati, iedod man Ivanova fotogrāfiju, parādī�u mammai. Viņai ar visādiem ap�aubā�miem tipiem pilna galva. Būtu vareni, ja viņu varētu aizturēt.

Nekā konkrēta nenolēmu�i, detektīvi iz�ķīrās, norunāju�i satikties otrdienas vakarā, bet, ja notiktu kas ārkārtējs, zvanīt dienā. Magdalēna lai de�urē pie telefona. Atis iedeva Unai Ivanova fotouzņēmumu.

��� Un ko darīsi tu pati? � Aivars apjautājās.

�� Man vēl �is tas jāprecizē, � Una izvairīgi atbildēja.

Pēc vakariņām Una parādīja mātei Ivanova fotogrāfiju. Viņ� bija redzams profīta ar to pa�u apjomīgo importa portfeli rokā, kur� viņam kalpoja vēl �obrīd.

��� Kur jūs viņu nofotografējāt? � māte apvaicājās.

��� Pie Vilcānu mājas. Nikolajs Ivanovs dzīvo tepat netālu, �Nakts�sarga mājā�, piektajā dzīvoklī. Strādā poliklīnikā par zobu tehniķi, pa vakariem mājās piehalturē.

Māte fotogrāfijas otrā pusē atzīmēja �os datus.

��� Iedod to man! � viņa teica. � So seju es kaut kur esmu redzējusi.

Otrā rītā Ati no miega uzcēla Dingo niknā rie�ana.

��� Aizbāz savam briesmonim muti! � Aivars pārskaities sauca aiz �oga.

��� Dingo, mierā!

Suns apklusa, it kā viņam rīklē būtu iebāzts sprūds. Atis viņu piesēja īsā ķēdē pie garā�as.

��� Cik pulkstenis? � viņ� apjautājās.

��� Septiņi piecdesmit. � Aivars paskatījās pulksteni. � Ģirts sep�tiņos trīsdesmit, māmiņas stumdīts un grūstīts, aizgāja uz darbu. Līdz septiņpadsmitiem esmu brīvs. Vai tev nav kas ēdams? Nepaguvu pabro�kastot.

Atis pārlūkoja ledusskapi.

��� �Tūristu brokastis� gribi?

��� Pa pirmo!

Brālīgi sadalīju�i sakaltu�o rupjmaizes donu, abi pabrokastoja.

��� Ko tu darītu, ja tev piederētu liela bagātība, teiksim, desmit tūksto�i? � Aivars ēzdams iejautājās.

��� Nezinu, � Atis godīgi atzinās. � Kam man tāda nauda?

Mani apģērbj un paēdina. Beig�u skolu, iestā�os juridiskajā, pēc tam bū�u izmeklētājs tāpat kā Unas mamma. Un tu � ko tu darītu?

��� Nu, vispirms es pieēstos �okolādi tā, ka man nāktu pa nāsīm ārā. � Aivars tādu iespēju bija sīki pārdomājis. � Un vēl nopirktu pamatīgu nazi ar diviem asmeņiem, �ķērēm un karoti. Un vēl laivu ar motoru. Briesmīgi gribas nolaist pa Gauju uz leju.

�� Ar motoriem pa Gauju aizliegts.

��� Nu, tad pa citu upi, pa Daugavu vai Ventu. Un telti es nopirktu, poļu, ar verandu priek�ā, un guļammaisus sev un draugiem. Pēc tam mēs visi aizbrauktu kaut kur tālu no pilsētas un dzīvotu kā indiāņi � ķertu zivis, ceptu uz ugunskura. For�i, vai ne?

Atim ie�āvās prātā, ka pa�reiz Karēlijā tā dzīvo viņa vecāki un brālis. Uz brīdi viņu sagrāba skaudra no�ēla. Vajadzēja labāk braukt viņiem līdzi. Ar dārglietām tikpat nekas neiznāks. Apnicis katru dienu skriet citiem pa pēdām un slapstīties kā zaglim. �odien viņ� ies pēdējo reizi � punkts un āmen!

Bet tad notikumi sagriezās tik trakā virpulī, ka Atis nepavisam vairs neno�ēloja, ka palicis Rīgā.

Sabiedriskie kārtības sargi ievēroja, ka pēdējā laikā viņu jaunākie kaimiņi � milicijas draugi ir ļoti aktivizēju�ies. No telefona sarunām nekā nevarēja saprast, tajās figurēja dīvaini vārdi � kaut kāds mistisks Luijs �etrpadsmitais, noslēpumainais atradums, kaut kādi akmeņi. Jaunie detektīvi ievēroja visstingrāko konspirāciju, sarunājās tikai �uk�stus, durvis uz �tābu vienmēr tika rūpīgi aizvērtas.

Tikai pēc tam, kad pie Jāņa Kļavas bija atnākusi Ģirta māte, kad meistars Kalniņ� parādīja vērtīgo briljantu un Goldbaums pieminēja Purviņas biju�o istabu, Sabiedrisko kārtības sargu priek�niekam un topo��ajam izmeklētājam Kļavām kļuva skaidrs, ka jaunie detektīvi nāku�i uz pēdām svarīgai lietai un ka pēdējais laiks iejaukties.

Otrdien kārtības sargu �tābā pa telefonu atkal taujāja pēc kāda no jaunajiem milicijas draugiem. Jānis Kļava pavēra viņu istabas durvis. Magdalēna, galvu abās rokās atstutējusi, ar ceļiem uz krēsla uzmetusies, lasīja grāmatu. Runāja Aivars.

��� Pieraksti! � viņ� kliedza tik skaļi, ka Kļava, kas sēdēja pie galda, dzirdēja katru vārdu. � Astoņpadsmitos nulle pieci Luijs �etrpadsmi�tais nopirka deviņas bumbas, ne jau gumijas, bet lēto vīniņu, un kasti alus. Viņ� ir kopā ar diviem �aļiem no Kārava Dū�a kompānijas. Es zvanu no automāta. Sie pa�reiz nogrie�as ap stūri. Cau!

Magdalēna savā kārtīgajā rokrakstā kladē ar nosaukumu �Noslēpu�mainais atradums� pierakstīja teikto vārdu pa vārdam, pat Aivara iemī�ļoto ��au� beigās.

-� Kop� kura laika jaunie milicijas draugi interesējas par dzērā�jiem? � Kļava apjautājās.

��� Es nekā nezinu, � Magdalēna izvairījās no atbildes. � Man uzdots piera-kstīt telefona sarunas � un viss.

Pasitusi kladi padusē, meitene iegāja JMD �tābā un atkal ķērās pie lasī�anas. Kapteinis Leja viņai bija iedevis vienu no savām mīļākajām grāmatām � Karela Capeka �Dārzkopja gads�.

Pēc desmit minūtēm no jauna atskanēja telefona zvans.

��� Magdalēna, tu? Vai Unas un Ata nav? Slikti. Atzīmē � visa kompānija sapulcējusies pie Kārava Dū�a. Apmēram astoņi. Ir iespējams noklausīties, jo viņ� dzīvo apak�ējā stāvā. Ko darīt?

��� Atis teicās pienākt ap deviņpadsmitiem. Tu vari mēģināt piezvanīt, bet pagalmā viņ� nav redzams. Una visu dienu pazudusi bez vēsts.

��� Labi. Ja viņa parādās, sūti �urp! Cau!

Jānis Kļava un Rīgas speciālās milicijas skolas audzēknis Nikolajs Ru�ko saskatījās.

��� Tu zini, kur dzīvo Kārava Dūzis? � Kļava apjautājās.

��� Sabuļu ielā, vecā divstāvu mājā ar nopluku�u krāsu. īrnieki vairākkārt �ēloju�ies, ka Dū�a dzīvoklī pa naktīm notiekot iedzer�anas un trok�ņo�ana.

��� Ejot apgaitā, paskatieties, kas tur notiek! � Kļava promiedams teica. � Katram gadījumam.

Uz brīdi �tābā ieskrēja Atis, sa�ukstējās ar Magdalēnu un atkal aiz�drāzās pa Prie�u ielu uz ostas pusi.

Jau tre�o dienu turējās vēss, lietains laiks. Pieliju�ais Sabuļu ielas 17. nama dārzs bija tuk�s.

��� Tu nu gan esi nomaskējies! � Atis beidzot atrada Aivaru ērti sē�am mazā, ceriņu krūmiem apstādītā lapenītē.

Pa atvērto logu Kārava Dū�a dzīvoklī skanēja skaļa auro�ana un vairāku ģitāru strink�ķē�ana. Brīdi pa brīdim to pārtrauca glā�u �ķin�doņa.

��� Ieraujam! Tu uzradies īstā brīdī. Mēs bijām galīgi sausā. Kur tu ķēri skano�o?

��� Vinnēju loterijā. � Aivars pazina � tā bija Ģirta balss.

��� Ei nu, ei! Vot, cūcene! Vai daudz?

��� Sim vakaram pietiks.

Ceriņu krūmā būk�ķēdama ielidoja tuk�a pudele, notraukdama no zariem veselu ūdens �alti.

��� Dūzi, uzrauj mūsu iemīļoto! �Un mazam blēdim jāiekrīt, Lai lielais tiktu sveikā ��

Barvedim bija patīkama balss.

��� Ejam mājās, � Aivars ieteicās. � Nav jēgas �eit nīkt. Tālākā viņu programma zināma � bļaustīsies, spēlēs kārtis, pietempsies līdz nema�ņai un vilksies katrs uz savām mājām vai nokritīs turpat uz grīdas.

��� Pagaidām brīdi, kamēr viņi vēl puslīdz skaidri.

Ati intuīcija nepievīla. Sarunas, kā parasti, novirzījās uz to, cik grūta dzīve bez naudas, ka pie mums neesot iespējams izvērsties. Ārzemēs pavisam cita lieta, vajagot tikai prast taisīt biznesu. Tie, kuriem �katliņ�� strādā, ātri vien kļūstot par miljonāriem.

��� Arī mūsu zemē ir bagātnieki, � Ģirts, visiem par lielu pārsteigumu, apgalvoja. � Manā mājā dzīvo viens tips. Jedritvaikociņ, kā tikai viņam nav � kristāls, zeltlietas, nauda, dārgakmeņi, vasarnīca, automa�īna! Es pats savām acīm redzēju, kā viņ� izmaksāja par zeltu astoņpadsmit tauk�ķus un pat acis nepamirk�ķināja.

��� Tu nelej? � Kārava Dūzis kļuva uzmanīgs.

��� Johaidī, kad es saviem puikām esmu melojis?

��� Pieklusiniet rīkles! � Kārava Dūzis uzbļāva pakalpiņiem, kas atkal uzsāka jaunu dziesmu. � Tu viņu labi pazīsti?

��� Nu tā, vienam darbā vajadzīga zobu protēze, un tas tips ir izsla�vēts zobu tehniķis.

��� Manai mammai arī tuk�a mute, � Kārava Dūzis prātoja. � Vai tu mūs neiepazīstinātu, teiksim, rit?

��� Rīt nesanāks, viņ� nebūs mājās.

��� Un dzīvoklī cits neviens nedzīvo?

��� Neviens. Sieva un meita pa vasaru Jūrmalā.

��� Iznāc ārā, jāaprunājas!

Kārava Dūzi un Ģirtu no abiem mūsu detektīviem �ķīra tikai ceriņu krūms un plānā lapenes dēju sieniņa.

��� Tev smēķi ir? Oho, <rCamel�! Kur tu to rāvi?

�� Viens �alis piespēlēja.

��� Pavisam cits dūms nekā mūsu �Prīmai�. Izgādā man arī!

��� Var jau.

��� Paklau � vai tas, par kuru tu stāstīji, patie�ām ir tik bagāts, vai tu tikai lēji?

��� Dzīvoklis stāvgrūdām pilns ar dārgām mantām.

��� Kā viņu sauc?

��� Nikolajs Ivanovs. Piektais dzīvoklis. Durvis gan pamatīgi noblo�ķējis ar kādām trim atslēgām. Tu domā �

�� Nekā es nedomāju. Cietuma putru mana māga neņem pretī, stumj atpakaļ.

Krūmos ielidoja vēl viena tuk�a pudele.

��� Ei, jūs tur, nāk pie puikām, saraus zolīti! � atskanēja pa vaļējo logu.

��� Ej istabā! � Kārava Dūzis pavēlēja. � Un pasauc Garo, bet veicīgi! Es tepat pagaidī�u.

Garais izkāpa tie�i pa logu.

��� Tu zini, kur dzīvo Resnā Vallija?

�� Vai tev ar saviem puikām nepietiek? � Garais noņirdzās.

��� Aizveries! Pie viņas viesojas viens �alis, ar iesauku Mūķīzeris, nesen pārbraucis no sanatorijas �Tundra�. Klārs? Atved viņu �urp un pasauc mani. Saki, ka būs bizness.

��� Vai vēlāk nevar? Man pa�reiz sāka nākt pārākās kārtis.

��� Tev teica!

Garais aizskrēja. Kārava Dūzis iegāja mājā, un viņu saņēma skaļiem saucieniem. Kompānija, kā redzams, bija jau krietnās burās.

��� Kā tu domā, vai viņi apzags Ivanovu? � Aivars ierunājās.

��� Nezinu. Dro�i vien.

��� To mēs nedrīkstam pieļaut. Pie Ivanova ta�u atrodas mūsu dārg�lietas.

��� Tev taisnība. Jābrīdina sabiedriskie kārtības sargi. Varbūt Jānis Kļava vēl �tābā? Es ātri aizskrie�u, bet tu paliec.

Tie�i tajā laikā, kad Aivars un Atis drebinājās mitrajā lapenītē, Magdalēna un kapteinis Leja abi kopīgi gatavoja vakariņas.

��� Tas kuģis, kas no bleķa,

Uz Ameriku �ļūc.

Pats kaptein's stāv uz deķa

Un saldu alu sūc, � kapteinis Leja, kartupeļus tīrīdams, klusu pie sevis dungoja.

���� Kas par aromātu! � Una, durvis pavērusi, skaļi ostīja. � Es esmu izsalkusi kā tūksto� vilku kopā.

��� Kur tu visu dienu biji? � kapteinis Leja vaicāja.

��� Mellu�os.

��� Ko tu tur viena darīji?

��� Staigāju pa jūras malu un domāju.

��� Lietū?

��� Raini bangojo�ā jūra arī rosinājusi uz di�ām domām.

��� Un kādas tad idejas tu atkal izperināji? � Kapteinis Leja aiz�domīgi paskatījās uz mazmeitu.

Una, piestūķējusi pilnu muti ar maizi un ceptu gaļu, izlikās, ka nespēj vectēvam atbildēt.

Magdalēna uzlika vārīties kartupeļus.

��� Kur mamma? � Una apjautājās.

��� Kāda māte, tāda meita, abas diezin kur blandās apkārt, � kapteinis Leja rūca.

��� Nāc, Magdalēna, jāaprunājas zem �etrām acīm. Neņem ļaunā, kaptein, tas ir mūsu noslēpums.

��� Es domajTi un domāju, staigāju viena pati pa pludmali un prā�toju, � Una, durvis rūpīgi aizvērusi, �ukstēja. � Mēs ar savām dārg�lietām esam nonāku�i galīgā strupceļā. Kā tev �ķiet, vai Atis mūs neuz�skatīs par nodevējām, ja mēs visu izstāstīsim mammai? Tu zini, cik viņ� principiāls.

��� Un tādēļ tu visu dienu klaiņoji pa jūras krastu?

��� Ne tikai tādēļ. � Una piesarka. � Kā tev patīk Atis?

��� Kas tur ko patikti � Magdalēna paraustīja plecus. � Viņ� ir izpalīdzīgs, pieklājīgs, vispār puika uz goda.

��� Es arī tāpat domāju. Ar viņu būtu vērts draudzēties, vai ne?

��� Bet mēs jau to darām. � Magdalēna izbrīnījusies paskatījās uz Unu.

��� Es domāju pa īstam, nekā neslēpjot, nu, kā es ar tevi. Bet zēniem jau nepatīk tādas meitenes kā es � sarkaniem matiem, mūsainas un ar uzrautu degunu kā Pekinas sunītim� � Una sparīgi no�ņauca degunu.

��� Nerunā muļķības! Man tu ļoti patīc un Atim arī.

��� Kā tu zini? � Una neticīgi pavērās aud�umāsā.

�� Viņ� pats man to teica: �ēl, ka viņam neesot tādas gudras, dros�mīgas un skaistas, jā, skaistas māsas kā tu.

��� Nu gan tu lej! � Una nosarka tik stipri, ka pat brūnganie vasaras raibumi kļuva neredzami.

Iveta Leja pārradās tikpat izsalkusi un sadrūmusi kā viņas meita.

��� Trūkst viena vai pat pāris ķēdes posmu, tad darbs būs pada�rīts, � viņa, vakariņas ēzdama, sacīja.

��� Mamin, vajadzētu aprunāties, � Una ieminējās.

��� Pēc pusstundas man jābūt vienā vietā, ma�īna ārā gaida. Vai tas ir svarīgi?

��� Ļoti.

��� Labi. Norunāsim rīt divpadsmitos jūsu �tābā.

Aivars, no aukstuma drebinādamies, tajā pa�ā laikā pa�aizliedzīgi stāvēja savā postenī un klusībā dusmojās uz Ati, kur� viņu pametis vienu tik vēlā stundā. Tomēr atstāt posteni viņ� neuzdro�inājās. Izlasīju�i Aivara ierakstu kladē �Noslēpumainais atradums�, jūs pa�i pārliecinā�sieties, ka zēns rīkojies pareizi:

�Ziņo Aivars. Bija ļoti tum�s. 23.07 parādījās Garais un apmēram trīsdesmit piecus gadus vecs vīrietis d�insos un rūtotā kreklā. Garais izsauca no istabas Kārava Dūzi. Visi trīs runāja klusām, tā ka bija grūti saprast.

��� Vajag vismaz �etrus uzticamus pui�us, � sacīja sve�ais.

��� Es, Garais, tu, ko vēl?

��� Varbūt Ģirtu?

��� Tam pienapuikam no bailēm būs bikses slapjas. Labāk Mūsaino.

��� Jānopērk gumijas cimdi.

��� Vajadzīgie instrumenti ir?

��� Ir, pilns komplekts.

��� � pieci tauk�ķi�

��� Tikai? Tad nav vērts rokas smērēt.

��� Katram. Varbūt ari vairāk.

��� Aizej izpētīt! �Naktssarga mājas� piektais dzīvoklis. Viens kaimiņ�, puskurla sieviete. Piekāp rītvakar ap astoņiem! Garais paliks pie manis, lai izgu] dzērumu. Tādas lietas jādara ar skaidru galvu.

23. 30 pie mājas apstājās kārtības sargu patruļa. Kompānija tajā laikā sita trumpas un neko daudz netrok�ņoja.

00. 08 visi izklīda. Izsalu līdz kaulam. Mamma man iegrieza stingro rājienu � neņems svētdien līdzi uz me�u sēņot. Lai!�

Iveta Leja izpildīja solījumu. Nākamajā dienā tie�i pulksten divpa�dsmitos viņa savā dienesta ma�īnā piebrauca pie Prie�u ielas 10. nama. Jānis Kļava un jaunie milicijas draugi viņu gaidīja.

�� Jā, jaukas lietiņas esat savārīju�i, � noklausījusies mūsu detektīvu ziņojumu, milicijas inajore Leja teica. � Vajadzēja nekavējoties, tiklīdz uzzinājāt par dārglietām, pateikt biedram Kļavām vai tuvākajā milicijas nodaļā. Tad vecajā gultā atrastās vērtības sen butu dro�ībā. Konan- Doila, Agatas Kristi, Simenona un citu autoru romāni nevienu par īstu detektīvu nav padarīju�i. Vipirms jums jāpaaugas, jāpabeidz vidusskola, jāiegūst attiecīga izglītība, un tikai tad jūs varēsiet domāt par detektīva darbu.

��� Tas ir netaisni, ka speciālajā milicijas skolā neuzņem meite�nes, � Una protestēja. � Es protu tikpat labi uzbrukt un aizstāvēties kā jebkur� zēns.

��� Tas tiesa, � Atis apstiprināja.

���� Iespējams, ka tad, kad tu pieaugsi, būs citi noteikumi. � Iveta Leja mierināja satraukto meitu. � Bet nu atļaujiet rīkoties milicijai, laika palicis ļoti maz.

Majore Leja kopā ar Jāni Kļavu iesēdās ma�īnā un aizbrauca.

��� Tie�i tagad, kad notiks pats interesantākais, mums nolasa morāli un parāda garu degunu, � Ivars �ķendējās.

��� Zagļus aizturēt mums nav tiesību, � Atis viņu mierināja.

��� Bet ar d�udo? � Ivarā vēl dzīvoja vecais musketieru gars.

Notiks ielau�anās vai nenotiks? �is jautājums nodarbinaja ne tikai

mūsu detektīvus, bet arī milicijas operatīvo grupu. Nespēdami nosēdēt uz vietas un bezdarbībā gaidīt tālākos notikumus, Atis, Ivars, Aivars un Una nolēma apstaigāt notikumu vietas. Magdalēna teicās braukt ar kap�teini Leju uz Salaspils botānisko dārzu apskatīt jaunās dāliju �ķirnes.

Visi �etri iegriezās Sabuļu ielā. Goldbaumu dārzs izskatījās tuk�s un pamests. Rozes, par kurām viņa sieva Anija vienmēr rūpējās, bija apaugu��as nezālēm.

��� Atceraties, mēs viņu vienu brīdi turējām aizdomās, � Una, garām ejot, ieminējās.

Spīdēja spo�a saule. Dārzos krā�ņi ziedēja pirmās rudens puķes. Lapenē, kur vakar slēpās Aivars, pa�reiz sēdēja trīs vecāki vīri un sita domino. Divi bija tās pa�as mājas iemītnieki, bet tre�ais � sve�s. Uz apdrupu�ā galdiņa stāvēja trīs pusizdzertas alus pudeles. Kārava Dū�a istabas logs bija aizvērts un vēl priek�ā aizvilkts aizkars. Pa virtuves logu varēja redzēt vakardienas dzīru atliekas � uz galda sakrautās tuk�ās pudeles, netīros traukus, konservu kārbas.

�Naktssarga mājas� pagalmā Māris ar saviem draugiem, kā alla�, spēlēja volejbolu. Ivanova garā�ai pa�laik lika jumtu.

��� Vai atbildes 110 avīzes vēl nav? � Aivars apvaicājās.

Māris atmeta ar roku.

��� Saspēlēsim! � Aivars ierosināja. � �etri pret �etri.

��� Lai notiek!

Sākumā paveicās mājiniekiem, bet tad mūsu detektīvi saņēmās un izlīdzināja punktu starpību.

Piecpadsmitos un piecās minūtēs ar tuk�u iepirkumu somu rokā no mājas iznāca Ģirta māte. Pēc stundas viņa atgriezās, stiepdama pilnu somu un tīkliņu.

Se�padsmitos un �etrdesmit trijās minūtēs ar savu ma�īnu pagalmā iebrauca Ivanovs. Vai tie�ām viss pajuks? Jaunajiem milicijas draugiem, taisnību sakot, ļoti gribējās, lai zādzība notiktu. Zobu tehniķis ar labu dārglietas neatdos.

Pēc �etrdesmit minūtēm Ivanovs, apkrāvies vairākiem saiņiem, no jauna parādījās pagalmā.

��� Vai jūs uz jūrmalu? � ziņkārīgā kaimiņiene kārtējo reizi apjau�tājās.

��� Jābrauc pie sieviņas, pie meitiņas, � Ivanovs negribīgi atbildēja. Iekrāvis saiņus pakaļējā sēdeklī, viņ� iedarbināja motoru, un ma�īna izri�poja no pagalma.

Detektīvi atviegloti nopūtās.

��� Te pagaidām nav ko nīkt. Ejam mājās! � Ivars ierosināja. � Vel�ni�ķīgi gribas ēst.

��� Man ledusskapī tuk�ums, � Atis atzinās.

���������� Nāc pie manis! � Una aicināja.

Dzīvoklī neviena nebija.

���������� Ej arrrā! � papagailis ska|i klaigāja. � Polundra!

Una viņam pakaisīja sau�lespuķu sēkliņas un zaļbarībai uzsprauda sulīgu ābolu. Putns sāka sparīgi knābāt.

���������� Pirmais ēdiens atkrīt. � Una revidēja ledusskapi. � Ot�rajā � vakar cepta gaļa ar kartupeļiem un gurķi, tre�ajā � āboli.

���������� Karaliska maltīte! � Atis priecājās. � Es jau pāris dienu dzīvoju sausā.

Una, puķotu priek�autu ap�sējusi, ātri sagatavoja maltīti.

��������� Mainu pieaugu�u brāli pret tādu māsu kā tu, � Atis paēdis ierunājās.

��� Es gan savu māsiņu xMagdalēnu nemainītu ne pret ko. Bet man nebūtu nekādu iebildumu pret tādu brāli, kāds esi tu! � Una smējās.

��� Zēl, ka mūsu klasē nav nevienas tādas meitenes �

��� Nu, kādas tad?

���� Drosmīgas, gudras, atjautīgas un � � Atis samulsis raudzījās �ķīvī, � � un skaistas.

��� Nu gan tu lej! � Una nosarka.

��� Man tu patīc un Ivaram, kur� meitenes neņem galvā, arī.

���� Es zinu, tu gribi labu, bet nerunā tādas muļķības! � Una, gandrīz vai raudadjjjna, lūdzās.

Viņa bija nelokāmi pārliecināta, ka neglītākas meitenes par viņu vispār nevar būt � sarkanīgi mati, vasaras raibumi un piedevām vēl uzrauts deguns. Vienīgi acis ar zaļganām zīlītēm un tum�ām, garām skropstām, pēc viņas domām, bija puslīdz pieņemamas.

���� Tikai pusseptiņi. � Una nopūtās. � Kādēļ laiks velkas tik bezgala lēni?

�� Aizkāpsim uz �tābu, varbūt tur ko uzzināsim, � Atis ierosināja. No kādreizējā ^ilcānu pagraba atskanēja troksnis. Jaunie milicijas

draugi, neko nenojauzdami par dramatiskajiem notikumiem, kuriem drīz vajadzēja sākt risināties, trenējās mērķī �au�anā.

Jānis Kļava un Nikolajs Ru�ko kaut ko pārsprieda. Pamanīju�i Unu un Ati, viņi apklusa. Una nolēma mēģināt vēlreiz:

��� Biedri komandieri, operācijas �Noslēpumainais atradums� dalīb nieki gaida jūsu rīkojumus.

�� Vēlākais, divdesmit divos visiem atrasties savās mājās, � Jānis Kļava strupi pateica. � Sapulcēties �eit, �tābā, rīt precīzi astoņpadsmitos.

Aivars tik dikti savieba seju, ka tā atgādināja buldoga fizionomiju. Una, to redzot, skaļi iesmējās.

�� Atradusi īsto brīdi, lai uzjautrinātos! � Ivars ņurdēja. � Es teicu, tiklīdz iejauksies pieaugu�ie, viss saies grīstē.

Loks ap baznīcu izlaupītājiem bija gandrīz noslēdzies. Galvenie vainī�gie sēdēja dro�ā vietā Arhangeļskā un gaidīja tiesu. Trūka vienīgi starp�nieka, kas uzpirka gleznas un par lielu naudu pārdeva tās tālāk. Bija zināms, ka tas dzīvo Rīgā un strādā par zobu tehniķi. Salīdzinot izmeklē��anas materiālus ar notikumiem, kuros piedalīju�ies JMD biedri, milici�jas majore Leja secināja, ka meklētais ķēdes posms ir tie�i Ivanovs. Pret viņu kā pret nelikumīgu dārglietu uzpircēju ierosināja krimināllietu. Prokurors parakstīja apcietinā�anas orderi. Operatīvā grupa steig�us devās uz Jūrmalu, kur savā vasarnīcā atpūtās Nikolajs Ivanovs. Bija jau pievakare, kad milicijas darbinieki kopā ar apcietināto devās uz viņa Rīgas dzīvokli. Jaunie milicijas draugi par to, protams, nekā nezināja.

* * *

25. augustā Karava Dūzis pamodas ap pusdienas laiku. Garais, ar visām drēbēm uz dīvāna atlaidies, vēl krāca. Sāpēja galva. Aizdzinis, mu�u mākoni, kas mielojās ap ēdiena paliekām, Kārava Dūzis paskalināja pudeles. Visu izlaku�i. Virtuvē atradās atvadējies aliņ�, silts un pretīgs. Pabāzis galvu zem krāna, Kārava Dūzis palaida ūdens strūklu. Kļuva mazliet vieglāk. Darbs nokavēts, atkal meistars mazgās galvu. Ja �onakt paveiksies, pāris gadiņu viņ� dzīvos bez bēdām, darīs, ko pats gribēs. Tad varbūt jau rīt viņ� varēs iemest meistara akurātajā, briļļainajā ģīmī vienu stipru vārdu un aiziet no rūpnīcas.

Atvēris logu un izdzenājis ar avīzi mu�u mākoni, Kārava Dūzis sāka piekopt istabu. Garais arī negribīgi viņam piepalīdzēja. Netīros traukus sakrāva virtuvē uz galda, pudeles kaktā. Gai�ā dienas laikā ceriņos mest riskanti, var trāpīt kādai ve�iņai. Tās apsēdu�as dārzu kā īsta nelaime, tup stundām ilgi uz soliņa un kla�ojas.

Mūķīzeris ieradās precīzi astoņos vakarā, kā bija norunāts. No apjo�mīgā portfeļa viņ� izkrāva divus miniatūrus radiotelefonus, kādus saka�riem lieto milicija.

��� Mūsdienās bez tehnikas nevar. � Viņ� tūlīt pārņēma iniciatīvu savās rokās. � Vienam būs jāstāv pagalmā pie ieejas durvīm un mūs jābrīdina, ja manīs briesmas. Izpētīju dzīvokļa iekārtojumu.

��� Kā tu to dabūji gatavu? � Kārava Dūzis painteresējās.

��� Uzdevos par elektriķi, kas pārbauda instalāciju, un apstaigāju -septīto dzīvokli, kas atrodas virs mūsējā. Viens pui�elis man visu sīki izrādīja. Piektā dzīvokļa atslēgas priek� manis �pieka. Pats sare�ģītā�kais � kā aizgādāt preci. Pa nakti ar koferiem staigāt riskanti. Kruķiem un sabiedriskajiem sargiem baigās blisenes, uz ielas tūlīt apturēs. Vaja�dzīga ma�īna.

��� Mūsainā sencim ir �igulis, � Garais ieminējās.

��� Best kur tad viņ� pats? Būs noraustījies?

Mūsainais patie�ām bija nobijies. Kārava Dū�a kompānijai viņ� pie�vienojās galvenokārt ģitāras dēļ. Tēvs dzim�anas dienā uzdāvināja viņam ģitāru, bet Kārava Dūzis apņēmās iemācīt spēlēt. Sīkajās zādzībās viņ� piedalījā-s tikai piedzīvojuma pēc, risks tīkami kutināja nervus. Bet ielau�anās � tas vairs nav joks, te draud ilgi gadiņi aiz restēm.

��� Tu zini, kur Mūsainais dzīvo? � Kārava Dūzis Garajam apjautājās.

�� Zinu.

��� Tad aizskrēji Ja nenāk, piedraudi. Un par ma�īnu neaizmirsti.

Garais atnāca pārskaities.

��� Aizvilcies, maita, uz kino, uz pēdējo seansu. Māte nezināja, kur. Nāksies vaktēt. Varbūt iztiksim bez viņa?

��� Bet ma�īna? � Kārava Dūzis nervozēja � labi iecerētais pasā�kums kāda puņķutapas dēļ draudēja izjukt.

Drīz pēc pusnakts pie Sabuļu ielas 17. nama piestāja ma�īna. Kārava Dūzis atviegloti uzelpoja.

��� Nācās gaidīt, līdz papus aizmieg, � Mūsainais trīso�ā balsī skaid�roja.

��� Ja citreiz tā blēdīsies, dabūsi pa purnu, � Kārava Dūzis piedrau�dēja.

�� Starp vieniem un �etriem pilsoņiem viscie�ākais miegs, tas medicī�niski pierādīts, � Mūķīzeris teica. � Braucam!

�iguli novietoja betonētājā laukumā pie atkritumu tvertnēm, lai nekrīt acīs.

Viss ielas puses korpus^ grima tumsā. Vienīgi pa�ā viņējā galā piek�tajā stāvā divos logos spīdēja gaisma. Varbūt kāda māte tur sēdēja pie slima bērna, varbūt zinātnieku nelika mierā atklājums vai rakstnieks, juzdams iedvesmu, rakstīja stāstu vai romānu, kas zina? Mūsu kompā�niju �āda veida minējumi nenodarbināja.

Mūsainais ar vienu radiotelefonu noslēpās pagalma apstādījumos pretim ieejas durvīm. Kāpņu telpā nekā aizdomīga nemanīja.

��� Nu tad ar dieva palīgu! � Mūķīzeris klusu noteica un, uzvilcis plānus gumijas cimdus, ķērās pie darba. Ne velti viņu daudzināja par sava aroda �akadēmiķi�, ne velti iedeva tādu palamu � durvis pēc īsa brī�a bez trok�ņa atvērās.

Aizvilku�i logiem priek�ā biezos aizkarus, zagļi jutās puslīdz dro�ībā. Garais tūlīt ņēmās revidēt pa visu sienu iebūvēto drēbju skapi. Kārava Dūzis un Mūķīzeris vērīgi apstaigāja dzīvokli, meklēdami vietu, kur varētu būt noglabāti dārglietas un zelts, par kuriem stāstīja Ģirts.

��� Ņem tikai pa�u vērtīgāko! � Mūķīzeris, redzēdams, ka Garais krauj kaudzē raibas sievie�u kleitas, pamācīja. � Ka�okus, ādas, kristālu, sudraba traukus. Un pārbaudi, vai veļā nav noslēpts zelts.

Mazajā istabiņā blakus virtuvei, kur senos laikos mitinājās kalpone, zobu tehniķis bija ierīkojis sev darbnīcu. Te importa �ķīsto�ās kafijas bund�ā viņi atrada izlietotus zelta tiltiņus un kronī�us.

��� Tas jau ir kaut kas! � Mūķīzeris nopriecājās.

Veclaicīga, kokgriezumiem izrotāta sienas pulksteņa kastē K;i- rava Dūzis pamanīja kārbiņu ar dārglietām, kuras Ivanovs nopirka 110 Ģirta. Gleznu vērtību neviens nezināja. Viņiem �ķita, ka lepnie, zeltītie: rāmji noteikti ir dārgāki par pa�ām bildēm, bet vispār ar tik lieliem priek�metiem nav vērts krāmēties.

Dārglietās meklēdami, Kārava Dūzis un Mūķīzeris sagraizīja pat masīvos ādas atpūtas krēslus.

��� Ivanovam pārdegs dro�inātāji, to redzot, � Kārava Dūzis ņirdza.

Garais drēbju skapī atrada divas krājkases grāmatiņas ar ievēroja�mām summām � vienu uz Nikolaja Ivanova, otru uz Helēnas Ivanovas vārda � un 1830 rubļus.

Bija pagājusi stunda. Neviens viņus netraucēja. Dū�as uztaisī�anai viņi izdzēra ledusskapī atrasto fran�u konjaku, piekozdami pa gabalam �cieti no�āvētas desas.

Mūķīzeris nervozēja. �� Veicīgāk! � viņ� brīdināja. � Jābeidz.

Viņi pārskatīja ne visai bagāto grāmatu skapi, bet bez rezultāta. Līdzņemamās mantas jau bija saliktas �emodānos. Kārava Dūzis nolēma vēl ieskatīties rakstāmgaldā. Mūķīzeris ar nazīti veikli atvēra aizslēgto vidējo atvilktni. Kārava Dūzi intuīcija nebija pievīlusi � tajā atradās rotaslietas � kulons zelta ķēdītē ar smaragdu, rokassprādze, dzintara krelles, vairāki skaisti gredzeni ar mirdzo�iem akmeņiem.

Priecādamies par guvumu, zagļi pat nepamanīja, ka dzīvoklī ienāca vairāki mili�i. Tradicionālais sauciens �Rokas aug�ā!� viņus nepatīkami pārsteidza. Pagrūdis pirmo milici un sievieti viņam blakus, Mūķīzeris metās uz izeju, Pie durvīm stāvēja milicijas leitnants un svārstīja rokā ieroci.

Kārava Dūzis un Garais nemaz nemēģināja pretoties.

Viens no mili�iem piesēdās pie rakstāmgalda, otrs pārskaitīja vispirms drēbes, tad kristāla un sudraba traukus, kurus Garais bija sakrāvis liela�jos koferos. Beidzot pienāca kārta zeltam un dārglietām.

��� Hallo! Hallo! � negaidīti no bufetes puses atskanēja uztraukta Mūsainā balss. � Pagalmā iebrauca volga. No tās izkāpa �etri, viens mili�a formā. Iet uz mūsu trepēm. Ko darīt?

��� Nebaidies, tie ir mūsējie, � leitnants, paņēmis radiotelefonu, sauca. � Nāc tu arī aug�ā! Varen bagāts ķēriens!

Majores Lejas un operatīvās grupas pavadībā dzīvoklī ienāca Nikolajs Ivanovs.

��� Kas �eit notiek? � Izmeklētāja bija nepatīkami pārsteigta.

��� Biedre majore, atļausiet ziņot! Aizturējām dzīvokļu zagļus. � Leit�nants bija manāmi satraukts.

��� Manā praksē tas ir pirmais gadījums � divas kratī�anas vienā un tajā pa�ā dzīvoklī. � Iveta Leja vērīgi palūkojās visapkārt.

��� Kas to būtu domājis! � Par vienu no lieciniekiem pieaicinātā pakurlā kaimiņiene brīnījās. � Sitas ar ūsiņām vakar grābstījās ap Iva- novu durvīm, teica, ka jāpārbauda elektrības vadi. Tici nu vēl cilvēkiem, pasaule blē�u pilna.

Otrs liecinieks neteica ne vārda.

��� Pilsonīt, atlaidieties brītiņu te, atpūtas krēslā, mums jāsastāda nozagto mantu saraksts, jums būs jāparakstās.

��� Es labprāt, ar prieku. Nudien kā romānā. � Kaimiņiene bija ar mieru.

Pēk�ņi durvīs parādījās Mūsainais. Neko nesaprazdams, viņ� brīdi blenza uz saviem kompanjoniem, kuri dro�ā uzraudzībā klusēdami sēdēja uz dīvāna.

��� Biedri mili�i, es neesmu vainīgs, � viņ� ie�ņukstējās. � Jūs pa�i redzējāt, ka es nezagu.

��� Aizver savas �aunas! � Kārava Dūzis uzkliedza un nospļāvās. � Lupata!

��� Biedre izmeklētāja, viss, ko zagļi savāku�i, uzskaitīts!

��� Nelie�i tādi! � Ivanovs nolamājās.

��� Rūpīgi pārmeklējiet dzīvokli! � majore Leja pavēlēja savējiem.

��� Ar kādām tiesībām?� Ivanovs uztraucās.

Viņam parādīja kratī�anas orderi. Zobu tehniķis sa�ļucis atlaidās krēslā.

Viens no mili�iem ar metālmeklētāju rūpīgi pārbaudīja grīdas, mēbe�les, sienas. Ātrie, aprautie pīkstieni pie gleznām liecināja, ka tajās kaut kas apslēpts. Milicis noņēma attiecīgās gleznas no sienas un uzmanīgi atlieca aizmugures nagliņas. Aiz samērā nevērtīgiem mālējumiem viņi atrada dārgas, gadusimteņiem vecas svētbildes.

�Te nu ir meklētais ķēdes posms,� Iveta Leja apmierināta nodomāja.

Kārava Dūzis, Garais un Mūķīzeris platām acīm vēroja, kā mili�i izņem no gleznu rāmjiem rotaslietas un dārgakmeņus, kurus melnajā tirgū viņi varētu realizēt par baigo rubuli.

�Aitasgalva!� Mūķīzeris klusībā pats sevi lamāja. �Vajadzēja atnākt vienam un klusām visu nokārtot. Visu mū�u varētu dzīvot bez rūpēm.�

�Kur� mūs nodeva?� Kārava Dūzim �is jautājums nedeva mieru. �Ģirts? Viņ� nezināja ne ielau�anās dienu, ne laiku. Nē, dienu viņ� pats pateica. Varbūt viņ� sapinies ar kruķiem un iedzer�anu sarīkoja tī�ām?

Dro�i vien. Pēdējā laikā tas mūdzis izvairījās no puikām, nenāca spēlēt kārtis. Varbūt Mūsainais? Noraustījās un izkla�oja sencim, bet tas padeva ziņu kruķiem?�

�Tiklīdz tik�u brīvībā, es arī dabū�u tādu metālmeklētāju,� Mūķīzeris nosprieda. �Cik viņi man iegriezīs?�

Kriminālkodeksa 139. pantu viņ� zināja no galvas � par zādzībām, ko izdarījusi personu grupa, soda ar brīvības atņem�anu līdz pieciem gadiem. Ja priek�zīmīgi uzvedīsies un �akli strādās, var cerēt, ka izlaidīs ātrāk.

Mili�i no gleznu rāmjiem cēla ārā zelta naudu, galvenokārt cariskās Krievijas monētas, un krāva uz galda kārtīgās kaudzītēs, pa desmit katrā.

�� Tad jau iznāk, ka zagļi aplaupīju�i zagli, � kaimiņiene brīnījās. � Tāds solīds cilvēks, kas to būtu domājis! Vienmēr mani laipni sveici�nāja. Sieva un meita gan tēloja smalkās dāmas, uzpūtīgi gāja man garām kā tuk�am gaisam. Tāda �muce! Redzēs, kādu ģīmi �īs nu rādīs.

�� Jūs, biedrene Zīle, mums ļoti palīdzējāt, � Iveta Leja pārtrauca viņas runas plūdus. � Sakiet, lūdzu, � vai pie Ivanova nāca daudz cilvēku?

��� Kā nu kuru dienu � citreiz viens, citreiz vairāki. Tādi solīdi, labi ģērbti, ar portfeļiem rokās. Es reizēm palūrēju pa durvīm, man kā Pen�sionāru padomes loceklei jāzina, kas namā notiek.

�� Varbūt jūs ievērojāt kādu no �iem cilvēkiem? � Iveta Leja nolika pensionāres priek�ā vairākas fotogrāfijas.

Piegājusi pie galda lampas, Zīle, galvu pie�ķiebusi, ilgi pētīja uzņē�mumus.

��� Sitas te tā kā būtu reiz manīts. � Viņa parādīja uz jaunu vīrieti ar brillēm un cepuri galvā. � Pirms kāda mēne�a �is ilgi dauzījās pie Ivanova durvīm. Es gāju raudzīt. Pavēru durvis � stāv tāds tievs, gadu trīsdesmit vecs. Zemē nolikts ar auklu pārsiets finiera koferis. Skaidri redzams, k^a no citurienes, pie mums ar tādiem neviens nestaigā. �Nav mājās,� es saku. Sis izgrūda tādu lamu vārdu, no kura pat vīrietim jāno�sarkst, un aizgāja.

��� Un jūs viņu vairs nemanījāt?

��� Vairāk nē. Ja jums vajag kādu pavaktēt, sakiet dro�i, man laika diezgan, � Zīle piedāvājās. Vienreiz viņas garlaicīgajā dzīvē bija atgadī�jies kaut kas interesants. Ar nakts piedzīvojumu viņa bija ļoti apmieri�nāta. 2ēl tikai, ka milicijas majore cie�i jo cie�i piekodināja nevienam

neko neizpaust. �āds notikums viņas draugiem pensionāriem būtu īsta sensācija, par to va�rētu runāt un spriest nedēļām ilgi. Nekas, viņa pacietisies līdz tiesas dienai un tad klās vaļā.

Ļaudis jau steidzās az rīta maiņu, ma�īnas izvadāja pienu un svaigu maizi, sākās jauna darbadiena, kad beidzot Iva- nova dzīvoklis bija pārmeklēts.

Apcietinātos konvoja pava�dībā nogādāja dro�ā vietā.

Vienatnē, sē�ot kamerā, Ni�kolajam Ivanovam bija pietie�kami daudz laika izdomāt, ko teikt izmeklētājam un kā rīko�ties. Atbildēs viņ� tikai uz jau�

tājumiem un visu noliegs līdz pēdējam.

�� Jūsu uzvārds, vārds, tēvvārds? � izmeklētāja Iveta Leja pirmajā nopratinā�anā jautaja.

��� Ivanovs Nikolajs Iļjas dēls.

��� Dzim�anas gads un vieta?

��� 1920. gada 23. decembris, Minska.

��� Nodarbo�anās?

��� Zobu tehniķis.

��� Izglītība?

��� Nepabeigta augstākā.

��� Darbavieta?

�� Stomatoloģiskā poliklīnika.

��� Kur jūs ņēmāt zobu zeltu, kas glabājās jūsu mājās?

��� Tas ir manu pacientu īpa�ums.

��� Cik gramu zelta izlieto vienai protēzei?

�� Tas atkarīgs no ieliekamo zobu skaita, da�reiz divdesmit un pat vairāk.

��� Pieņemsim. Tādā gadījumā, sprie�ot pēc atrastā zelta daudzuma, jums ir bijusi pla�a klientūra.

���������� Man ir Finansu nodaļas atļauja.

��������� Vai jūsu pacienti aplieci�nās, ka tas ir viņu zelts?

��� Jā, protams.

���������� Pietiks mānīties, pilsoni Ivanov! Zobu zeltu jums pārdeva Ģirts Zariņ�.

���������� Es nepazīstu nekādu Ģirtu Zariņu.

���������� Nāksies jūs vēlreiz iepazīs�tināt. Ser�ant, lūdzu, ievediet ap�cietināto Ģirtu Zariņu!

Ģirts izskatījās bāls un paga�lam nobijies. Rokas viņam trīcēja, un viņ� tās slēpa aiz muguras.

���������� Pilsoni Ģirt Zariņ, vai jūs pārdevāt zeltu �im pilsonim? � jautāja Iveta Leja.

��� Jā, pārdevu.

��� Cik daudz?

��� Trīssimt divdesmit gramu. . � Par kādu cenu?

��� Par se�desmit rubļiem gramā.

��� Kurā vietā tas notika?

��� Mūsu mājas gastronomā.

���� Kā jūs pierādīsiet, ka es no viņa pirku zeltu? � Ivanovs bija dro�s, ka liecinieku nav.

���� Pierādīsim, � Iveta Leja savaldīgi teica. � Ser�ant, ievediet lie�ciniekus Ati Arāju un Aivaru Upenieku!

Ivanovs izbrīnījies paskatījās uz abiem pusaud�iem. Mazāko viņ� bija manījis mājas pagalmā kopā ar citiem zēniem spēlējam volejbolu. Lielā�kais bija sve�s.

��� Vai jūs pazīstat abus aizturētos? � jautāja Iveta Leja.

��� Jā. Mēs viņiem sekojām vairāk nekā nedēļu.

Abi zēni izstāstīja, kas notika sestdien, 20. augustā, minot precīzus datus.

��� Jūs nepilngadīgajiem ticat vairāk nekā man, sabiedrībā pazīsta�mam cilvēkam. � Ivanovs visu noliedza.

��� Sajā gadījumā, kad mums ir arī lietiskie pierādījumi, ticam, � Iveta Leja apstiprināja. � Kur jūs dabūjāt dārgakmeņus un rotaslietas, kuri glabājās pulksteņa kastē? � viņa turpināja nopratinā�anu.

�- Kādā pulksteņa kastē? � Ivanovs izlikās izbrīnījies. � Es nekā nezinu.

�� Vai jus, pilsoni Zariņ, pazīstat �os priek�metus? � Izmeklē�tāja piebīdīja puisim kastīti ar dārgakmeņiem un rotaslietām.

��� Tos Ivanovs nopirka no manis par se�tūksto� piecsimt divdesmit rubļiem, � Ģirts apgalvoja.

To Ivanovs nebija paredzējis. Vajadzēja iegūt laiku, lai apdomātu turpmāko rīcību. Tādēļ zobu tehniķis saķēra sirdi un nogārdza: � Ārstu!

Nākamajā dienā viņ� atztaās, ka zeltu un dārglietas no Ģirta patie��ām nopircis. Zobu zelts viņam esot nepiecie�ams darbā, un, tā kā puisis pats plijies virsū, teicis, ka lēti atdo�ot, viņ� nodomājis, ka būtu muļķīgi neizmantot izdevību. Puisis apgalvojis, ka dārglietas esot atradis, nevis zadzis, un viņ� noticējis.

Par gleznu rāmjos paslēptajām dārglietām un zeltu, tāpat arī svēt�bildēm, Ivanovam neesot bijis ne jausmas, viņ� kategoriski noliedza savu piederību pie svētbil�u izlaupītāju bandas. Viņa sievas radinieks aizbraucis uz Izraēlu un dzīvokli ar visu iekārtu atstājis viņiem. Dro�i vien tas pats radinieks būs iekārtojis �o dārgumu glabātavu.

Tikmēr operatīvie darbinieki Ivanova dzīvoklī ierīkoja slēpni. Pēc nedēļas ieradās vīrietis ar finiera �emodānu, kas bija piekrauts ar Arhan- geļskas novada lauku baznīcās nolaupītajām svētbildēm. Pensionāre Zīle viņā sazīmēja to pa�u vīrieti, kas jau reiz klauvējis pie kaimiņa durvīm.

Kad Ivanovam to darīja zināmu, viņ� no tiesas sajuta sirds vājumu, jo saprata, ka tagad no soda neizbēgt. Apcietinātais baznīcu apzadzējs, cerēdams saņemt mazāku soda mēru, nekā neslēpa.

Ģirtam kādu laiku nācās nobaudīt valsts uzturu un skatīties uz debe�sīm caur restotu logu. Pēc vairākkārtējām pārrunām ar izmeklētāju Leju viņ� kļuva domīgs. Izmeklētāja zināja tādus faktus, ka liegties nebija nozīmes. Tādēļ viņ� visu vaļsirdīgi izstāstīja, atdeva atliku�ās dārglietas un no Ivanova saņemto naudu. Uz mātes un meistara Gobas atbildību puisi līdz tiesas dienai palaida brīvībā.

��� Tagad es atkal esmu tuk�inieks, � Ģirts �ēlojās Antrai. � Vairāk nekā divdesmit piecus tauk�ķus es viņiem aizgrūdu un vēl dārglietas.

Antra neatklāja, ko viņa tajā laikā, kamēr Ģirts atradās apcietinā�jumā, pārdzīvojusi.

��� Atradusi, par ko sērot! � krustmāte rājās, redzēdama meitenes sarkanās, saraudātās acis.

Ar prātu Antra saprata, ka krustmātei taisnība, bet sirdij nevarēja pavēlēt, viņa bija iemīlējusi �o vējīgo puisi, kur� vieglprātīgi peldēja pa dzīvi kā pludiņ� pa straumi. Kas ar viņu noticis? Kādēļ nenāk? Beidzot Antra nenocietās, aizgāja pie Ģirta mātes.

��� Apcietināts? Par zādzību? Nav tiesa!�meitene uztraucās. � Viņ� nezaga, bet atrada. Es visu zinu.

��� Volgu par to naudu varēja nopirkt � un vēl paliktu pāri, �Ģirts turpināja gvelzt savu.

��� Saproti ta�u, tā nebija tava nauda.

��� Bet kam tā piederēja? Nevienam. īpa�niekus sen tārpi sagrauzu�i. Kādēļ tā nevarēja būt mana?

��� Kamēr tu sēdēji, es ar tavu mammu biju pie advokāta un visu noskaidroju. Par atrastas vērtīgas mantas piesavinā�anos soda ar brīvī�bas atņem�anu līdz diviem gadiem, bet, tā kā tu pats esi atzinies un atdevi atrasto, ir cerības tikt cauri ar sabiedriskās ietekmē�anas līdzek�ļiem.

Ģirts izbrīnījies paskatījās uz draudzeni. Pa kuru laiku viņa tā pār�mainījusies? Vēl pirms pāris nedēļām Antra pati, cerēdama atrast dārg�lietas, rakņājās pa vecās mājas pagrīdi.

��� Tavai mammai taisnība, � Antra domīgi teica. � Tikai pa�a rokām nopelnītais dod prieku un gandarījumu. Tu izmācīsies par mēbeļu meistaru, krietni pelnīsi. Bet es� � meitene samulsa, � �es jau iestājos tirdzniecības tehnikuma vakara nodaļā.

��� Bet tu ta�u gribēji� � Ģirts saminstījās, � � par aktrisi.

Antra smagi nopūtās, tad pakratīja savas gai�ās cirtas, itin kā aizdzī-

dama drūmās domas, un gai�i pasmaidīja.

��� Labai pārdevējai arī jābūt aktrises dotībām, es par to esmu pār�liecināju�ie"??

Haims Goldbaums tiesā piedalījās kā liecinieks. Dokumentiem, kurus viņ� atrada Purviņas istabā un nodeva izmeklētājai, gan nebija juridis�kas nozīmes, tomēr tie apliecināja, kādā veidā hitlerietis Hanss Hammels ticis pie dārglietām. Ar vācie�iem raksturīgo rūpību �is hitlerietis bija uzskaitījis visas no ebrejiem un citiem apcietinātajiem salaupītās dārglie�tas, pat no savas bērnības draudzenes Emijas. Goldbaums sarakstā

atrada jau pieminēto meitas gredzenu, sievas zelta aproci un ķēditi ar medaljonu. Nekādas lielās bagātības viņiem nebija piederēju�as.

Gredzenu vecais juvelieris saņēma atpakaļ. Visas pārējās vērtības, kuras atrada pie Ivanova, un arī tās, kuras labprātīgi atdeva Ģirts Za�riņ�, pārgāja valsts īpa�umā. Noziedznieki saņēma pelnīto sodu.

��� Tas darbiņ� nu būtu paveikts, � Una teica, kad visi jaunie milici�jas draugi pēc tiesas sēdes sanāca kopā savā �tābā.

��� Ko darīsim tālāk?

��� Kāpēc jums visu laiku jādzenā pēdas visādiem nelie�iem? � Mag�dalēna negaidot ieteicās.

�� Varbūt stādīt puķītes? � Ivars iesmējās.

��� Kādēļ gan ne? � Magdalēna neatlaidās. � Vai neredzat, cii neglīti ir mūsu pagalmi, piegru�oti, smil�aini, ne tur mazuļiem kur paro taļāties, ne pieaugu�iem kur atpūsties. Mēs varētu nojaukt vecos �ķūnī �us un �ogus un to vietā iestādīt kokus �

��� Sitas numurs tev, meitenīt, neies cauri, � Ivars viņu pārtrauca � �ķūnī�u īpa�nieki cels traci.

��� Vieniem pa�iem mums tas nebūs pa spēkam. � Arī Atis nebiji sajūsmā par Magdalēnas ierosinājumu.

�� Aicināsim talkā pārējos skolēnus un pieaugu�os, � Una atbalstīji māsu. � Visa ziema vēl priek�ā, gan jau visi kopā kaut ko izdomāsim

BEIGAS

Priek�vārda vietā�����������������. 5

1.�� nodaļa. Lilija �etrpadsmitā laimīgā diena 6

2.�� nodaļa. Ķur palikusi vecā dzelzs gulta? 17

3.�� nodaja. Elliņmāte nepateica visu � 28

4.�� nodaļa. Asiņainais kabatas lakatiņ� � 36

5.�� nodaļa. Emijas gredzens�����������. 49

6.�� nodaļa. Ģirts turpina ārdīties �. 63

7.�� noda|a. Viņai tik |oli patika baltie ceriņi 69

8.�� nodaļa. Dārglietas maina īpa�nieku . . 79

9.�� nodaļa. Kārava Dūzis izvēr�as �. 88

10.� nodaļa. Iztrūksto�ais ķēdes posms � 97

HB M 2742 Vidējā skolas vecuma bērniem

Zenta Ergle NOSLĒPUMAINAIS ATRADUMS

Redaktors A. Melnalksnis. Mākslinieciskais redaktors A. Sprūd�s. Tehniskā redaktore

G. Slepkava. Korektore B. Puķe. Nodota salik�anai 21.04.80. Parakstīta ie�spie�anai 23.07.80. JT 07469. Formāts 70 X 90/16. Tipogrāfijas papīrs Ns I. Latīņu garnitūra. Augstspiedums. 8,19 uzsk. ie�spiedi.: 6.94 izdevn. I. Metiens 30 000 cks. Pa�ūt. Jw 892-BI. Cena 40 kap. Izdevnie�cība �Liesma�. 226047 Rīgā, Padomii� bulv. 24. Izdevn. Nt 455/30708/B-539. Ie�spiesta Latviias PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitelas tipogrāfiiā �Cīņa�. 226011 Rīgā. Blaumaņa ielā 38/40. Vāks iespiests Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā. Vienības gatvē II.

Ērgle Z.

Er 340 Noslēpumainais atradums: Stāsts / II. E. Ozoliņ�. � R.: Liesma, 1980. � 109 lpp., il.

E ^f-ff5 � 217.80.4803010200 L2

M801(ll)-80 84.3L7