Zenta Ērgle

Operācija Kanna

Visādas dāvanas esmu saņēmusi, bet stāstu vēl nekad. Pērn,. Jaungada naktī, man atnesa dzīvu gaili. Gailim bija sajuku�i laika rēķini � viņ� dziedāja tad, kad mums pats saldākais miegs � pulksten divos naktī. Iespējams, ka tas bija Tālo Austrumu gailis. Kādu citu reizi draugi mani aplaimoja ar vecmodīgu gludekli, kur� svēra desmit kilogramu un bija apsildāms ar oglēm.

Stāstu kā dāvanu saņēmu īstajā reizē, citādi nudien nezinu, kā būtu izķepurojusies no nelaimes. Man bija uzkritusi ērmota slimība � neva�rēju koncentrēties. Prātā �āvās viena ideja trakāka par otru, bet, tikko piesēdos pie rakstāmgalda, tā galva tuk�a kā izslaucīta.

� Nostājies uz vienas kājas un blenz kādā noteiktā punktā, � dēls mani pamācīja. � Indie�u jogi māca, ka tas palīdzot.

Pamēģināju, bet nekas neiznāca. Manā vecumā ilgi uz vienas kājas nenostāvēsi.

Iegūlos siltā vannā un grauzu ābolus kā angļu detektīvromānu rakst�niece Agata Kristi. Nekā. Nometos istabā uz grīdas. Vācu rakstnieks Erihs Kestners tā izdomāja galveno varoni savam stāstam �Emīls un Ber�līnes zēni� � Emīlu Ti�beinu (latviski � galda kāja). Ja zinātu, ka tas palīdzēs, būtu ar mieru pat nogulties visdzīvākajā ielas krustojumā, lai tad notiek kas notikdams.

Mazdēls, redzēdams mani tā nekustīgi guļam uz grīdas, bailēs iebrē�cās: � Vecmāmiņa pagalam! � Saskrēja visi manējie un atkal nekā. Biju ar mieru pat izdzert veselu pudeli zivju eļļas, lai tikai varētu rakstīt. Re�daktors katru dienu apjautājās par apsolīto stāstu, sākumā izmeklēti laipnā balsī, pēc tam jau īsti nikni. Pēdējā laikā es pie telefona nemaz negāju.

Meita kaut kur bija saklausījusies, ka vajagot daudz staigāt pa svaigu gaisu un krietni izvēdināt smadzenes.

Tā nu kādā rudens dienā, ar drūmām domām kaudamās, pastaigājos pa veco kapsētu. Pēc ilgsto�ām lietavām beidzot bija atspīdējusi saule. Kļavas liesmoja kā ugunskuri. Smar�oja pēc trūdiem un dūmiem, laikam kaut kur dedzināja lapas. Apsēdos savā iemīļotā vietā uz brīnum jauki izkalta soliņa. Biezs egļu dzīv�ogs cie�i no visām pusēm apņēma aizmirsto kapa vietu. Melnajā granīta piemineklī pusizdzisu�iem burtiem bija rak�stīts:

�e dus Deewa meera Julianna Leontine Weber dzim. �teinberg.

Virs obeliska balts marmora eņģelis, kas atgādināja labi nobarotu zīdaini, rokas salicis, kaut ko lūdzās.

Pēk�ņi �aurajā ejā parādījās vilka galva. Iztrūkos vēl vairāk nekā Sarkangalvīte. Milzīgais briesmonis, zobus �ņakstinādams, tuvojās soli�ņam. Ar manam vecumam neparastu ātrumu savilku kājas uz sola.

���� Ralf, mierā! � Tas bija Reinis. Nezvērs aizvācās tālāk un parādīja man sarkanu mēli.

Reini es pazinu jau vairākus gadus. Tas nenozīmēja, ka mes būtu tuvi draugi. Uz ielas mēs dro�i vien esam pagāju�i garām, viens otru pat ne�pamanīdami. Bet �eit, vecajā kapsētā, reti kāds iegrie�as, tādēļ ļaudis vērīgāk ielūkojas pretimnācēju sejās. Mēs abi glu�i nejau�i bijām pasā�ku�i barot vienu un to pa�u vāveru ģimeni un tā iepazināmies.

���� Jūs? � Reinis, mani ieraudzījis, iesaucās. Nevarēja saprast, vai viņ� priecājas vai ne. � Vai jūs zināt, kas ir laime? � zēns, apsēdies man blakus, pavisam negaidīti ievaicājās.

Manī uzvirpuļoja vesels domu viesulis. Jaunībā laime �ķita kā prin�cese stikla kalnā, vajag tikai pavisam neliela sīkuma� zelta zirga, un tā būs sasniegta. Ar gadiem cilvēks kļūst pieticīgāks, viņa laime ikdie- ni�ķīgāka � iepazīsti labu cilvēku, tev paveicas darbs, un tu jau esi lai�mīgs. Vai trīspadsmit gadus vecs zēns, kuram �jūra līdz ceļiem�, to sa�pratīs?

Bet Reinis nemaz negaidīja manas atbildes.

���� Laime ir tad, � viņ� domīgi teica un saudzīgiem pirkstiem burzīja suņa ausi, � laime ir tad, ja tev līdzās ir cilvēks, kas tevi saprot, pie kura tu vari griezties grūtā brīdī un vari būt pārliecināts, ka viņ� tev palīdzēs.

���� Pavasarī es biju pats nelaimīgākais cilvēks pasaulē, goda vārds, �

Reinis turpināja. � Skolā man neveicās, māte mājās katru dienu rājās, un tad vēl tas tracis ar Ralfu.

Izdzirdis savu vārdu, suns pielēca kājās un pavēdināja asti. � Visu apjēdz, � Reinis palepojās, � gudrs. Nebūtu es viņu saticis � Es �ovasar piedzīvoju tādas lietas� Gribat, es jums izstāstī�u.

Es, protams, gribēju. Vēlāk, mājās pārnākusi, ar skubu metos rakstīt. Un tā ari radās �is stāsts.

Ar ko tad patiesībā viss sākās? Ar suni? Nē, godīgi sakot, ar klases audzinātāja piezīmi uzdevumu burtnīcā: �Lūdzu jūs, biedrene Rituma, ierasties skolā �� � un tā tālāk. Nebūtu �īs idiotiskās piezīmes, es ne�satiktu savu labāko draugu un varbūt paliktu nelaimīgs uz visu mū�u.

Tagad man par to nāk smiekli, bet toreiz es biju nikns uz visu pa�sauli. Ja jūs kāds apsaukātu par Paradoksu, Individuālistu, Atvirzuli vai tamlīdzīgās palamās, esmu pārliecināts, ka ari jums nervi neizturētu. Un par ko? Par to, ka es pierunāju zēnus aiz�maukt no pavasara tīrī��anas talkas skolas pagalmā uz kino.

Cik nu tur bija to pērnējo lapu, tās varēja sagrābstīt arī meitenes, rokas jau tādēļ viņām nenokristu. Pārējie zēni tūlīt bija ar mieru. Vie�nīgi posmvedis Didzis sāka man lasīt morāli un visādi apsaukāties. Kop� viņ� nēsā uz�uvi uz piedurknes, kļuvis baigi apzinīgais. Nu, un tad es viņam tā mazliet� Sis tūlīt aug�pēdus un kājas vien tirina. Nu saskrien skuķi. Mūsu klases lielākā zubriķe Dace tūlīt sāk klaigāt, ka tādus sub�jektus kā mani vajagot izolēt no klases (padomājiet tikai!). Kā jau tādās reizēs, ne saukts, ne aicināts, uzradās arī klases audzinātājs, vārdu sakot, vienas vienīgas nepatik�anas.

Briesmīgi negribējās iet mājās un klausīties sprediķi, kuru zinu no galvas: �Kā tev nav kauna? Liels cilvēks, bet uzvedas kā bērns. Es strā�dāju, pūlos, bet tu � Būtu tēvs dzīvs �� Un tad sāksies raudā�ana. To nu es, goda vārds, nevaru paciest, man tūlīt iek�ās viss sametas otrādi. Kādēļ tie�i manam tēvam vajadzēja nomirt? Citi zēni ar saviem tēviem dodas visādos pārgājienos, guļ teltīs, brauc ar laivām, bet mani māte vēl uzskata par mazu. Pabeig�u astoto klasi � un prom uz fabriku, lai viņa redz, ko es spēju.

Māte tovakar teicās iet uz teātri, tādēļ iegriezos �eit, kapsētā. Kad viņa pārnāks, izlik�os aizmidzis, bet rīt. .. nu gan jau tad manīs.

Pats muļķīgākais ir tas, ka tajā pa�ā dienasgrāmatas lappusē, kur pie�zīme, ir arī divi cāļi � ģeometrijā un anglenē. Angliete jau nu varēja gan ielikt truli, jo pusi dzejoļa es zināju. Vai es vainīgs, ja man slikta izruna? Un vispār kas tā par valodu � valsti kā karstu kartupeli pa muti, �ņāc caur degunu kā lokomotīve.

Tā nu es sēdēju uz �ā pa�a soliņa un prātoju � gan �ā, gan tā. Gara�stāvoklis man bija tūksto� grādu zem nulles, varat man ticēt. Un tad tas notika. Pēk�ņi manā priek�ā stāvēja suns. Milzīgs, dzeltenpelēku spalvu, tum�u svītru pār muguru. Ausis saslietas, lielā mute pavērta, tajā spīd asi, balti zobi. Es sākumā �ausmīgi nobijos, goda vārds. Ar tādu briesmoni nav ko jokot � kā kamps, roka vai kāja neskaitīsies.'

Suns apostīja manas kedas, bikses, piegrūda mitro purnu man pie ro�kas, tad nopūties ielika galvu man klēpī. Tum�ajās acīs ar dzintaraina- jiem lāsumiņiem atplaiksnīja tāds kā lūgums, kā jautājums. Es uzma�nīgi pacēlu roku un viegli pakasīju viņam aiz auss. Suns labsajūtā pie�vēra acis. Nabadziņ�, dro�i vien kādam noklīdis. Sāni pavisam iekritu�i, ribas izspiedu�ās. Jāsteidzas ātrāk uz mājām, jāpabaro. Bet vai viņ� nāks man līdzi?

Piecēlos, paņēmu zemē nomesto somu un lēnām izgāju no kapsētas. Suns sekoja trīs soļus aiz manis. Sāku skriet, �is rik�o līdzi. Apstājos. Suns pieskrēja man klāt un apsēdās pie labās kājas � glu�i kā filmā par D�ulbarsu.

�Bet, ja nu viņ� noklīdis un pazaudējis savu saimnieku, tad jau�� man aizrāvās elpa, �tad jau es drīkstu viņu paturēt. Citi puikas kļūs zaļi no skaudības. Nevienam mūsu ielā nav tāda suņa.�

Virtuves logs gai�s, māte tātad uz teātri nebija aizgājusi.

���� Paskaties, ko es atradu, � es saucu, pavēris dzīvokļa durvis.

Ieraudzījusi man blakus milzīgo dzīvnieku, māte nolaida rokas.

���� Nē, � viņa skarbi teica.

Suns, it kā visu sapratis, iemiedza asti starp kājām un paslēpās man aiz muguras.

���� Mammucīt, � es lūdzos, � es �

���� I nesapņo, � māte mani pārtrauca. � Ar suni tev būs laika no�ņemties, bet mācībām pietrūkst. Un tad vēl kautiņ�. Es visu zinu, nemaz

nemēģini mānīties. Es strādāju, pūlos, lai tev nekas netrūktu, bet tu � � māte ar priek�auta stūri notrauca asaras.

Nu, ko es teicu? Sākas � Nebija nekādas jēgas mātei skaidrot, ka tie�i ģeometrijas stundā kastaņā pie loga atlidoja pirmais strazds un svilpo, un dzied. Bet skolotājam tikai viņa leņķi un hipotenūzas.

���� Goda vārds, es izlabo�u visus divniekus un Didzim turpmāk pat mazo pirkstiņu nepiedur�u. Tikai atļauj man paturēt suni, lūdzu!

���� Izbeidz! � māte mani skarbi pārtrauca, � nomazgā rokas un nāc ēst!

No pieredzes zināju, ka prātīgākais � paklausīt. Mammai dusmas pārskrien kā pērkona negaiss � pazibsnī, parūc, parasina un atkal spīd saulīte.

��� Nu, �e tev arī, � viņa pēc brī�a tuvojās sunim ar ēdiena bļodiņu rokā. Tas aplaizījās, bet tad aizgrieza galvu. � Nu, ēd, ēd, � māte

vēlīgi ierunājās un pieliecās, lai paglaudītu dzīvnieka muguru. Suns drau�do�i ierūcās. Māte izbijusies atrāva nost roku.

Vienreizēji, vai ne? Tūlīt var redzēt, ka mācīts suns, neņem no sve�iem.

���� Nu, ko tu, draudziņ, � es noliecos pie bļodiņas. � Ņem dro�i, man arī tas pats �ķīvī.

Suns nolaizīja man vaigu un vienā rāvienā iztuk�oja trauku.

���� Vai gribi vēl?

���� Vau, vau! � dzīvnieks dobji ierējās un pavēdināja ar asti. Redz, cik gudrs, prot prasīt!

���� Iebirdini bļodiņā maizi un uzlej lāsīti piena, � māte atvēlēja. � Redzams, krietni izbadējies.

Beidzot vairs nekā neizdevās izlocīties, bija jāķeras pie mācībām. Sa�krāvu sev priek�ā grāmatu kalnu un aizslēpos aiz tā. Suns apgūlās zemē blakus manam krēslam, uzlika galvu uz izstieptajām ķepām un aizvēra acis.

Māte, uz dīvāna piemetusies, lāpīja manas zeķes. Ar brillēm viņa izskatījās krietni vien vecāka. Arī mati pie deniņiem metās jau sirmi. Ļaudīs viņa vienmēr tāda klusa, nolien maliņā. Kad Vijas mamma, pie�mēram, parādās, viss pagalms skan. Varbūt tādēļ, ka viņa paradusi skaļi runāt, jo strādā tiesā par advokāti. Intas mammu pazīst visā apkārtnē, jo viņa ir mūsu poliklīnikas ārste. Visslavenākā mamma ir tam pūslim Didzim � ķīmijas profesore. Viņa esot tik briesmīgi stingra, ka eksāmenu laikā aiz durvīm varot dzirdēt, ka nabaga studentiņiem no bailēm zobi klabot. Bet manējā � vienkār�a kasiere krājkasē nr. 467. Nelaimējas man ar vecākiem.

���� Mamm, kādēļ tu nestudēji?

Māte paskatījās manī un skumji pasmaidīja: � Es jau gribēju, bet sā�kās kar�. Un tad piedzimi tu, nomira tēvs �

Nekāda vieglā dzīve jau nu viņai nav. Darbā pa lodziņu tik vien redz kā rokas un naudu. Viņa apgalvo, ka pēc rokām varot noteikt cil�vēka raksturu: skopulis neizlai�ot naudu no rokām līdz pat pēdējam brī�dim, vieglprātis nevērīgi pasvie�ot naudas �ūksni, it kā viņa acīs tam ne�būtu nekādas vērtības.

Tovakar, goda vārds, nespēju domāt par mācībām, vienkār�i nejutu aicinājumu. Pārskatīju rītdienas stundas � ģeogrāfiju un vēsturi izlasī�u starpbrī�os, latenē mani izcēla pagāju�ā stundā, matemātiku norakstī�u

no sola biedra And�a. Angļu valodā dzejolis gan jāiezubrās. Angliete uz mani ieēdusies.

Suns laiku pa laikam miegā iesmilkstējās un kustināja ķepas. Dro�i vien redzēja sapņus � glu�i kā cilvēki. Varbūt kāds nelietis viņam dze�nas pakaļ vai sit, tādēļ viņ� tik �ēli smilkst? Bet varbūt viņ� skumst pēc sava pazudu�ā saimnieka?

���� Nez kā viņu sauc? � man skaļi paspruka.

���� Kam tev zināt? Rīt pēc skolas aizvedīsi suni atpakaļ tie�i uz to vietu, no kurienes tu viņu pievāci! � māte pavēlēja.

���� Vecajā kapsētā? To nu gan ne. Dro�i vien viņa saimnieks tur ap�glabāts, un sunim tagad nav kur palikt, � es prātoju.

���� Nerunā niekus, � māte mani pārtrauca. � Tur jau sen neviena vairs neapbedī.

Tas tiesa. Ar laiku �eit ierīko�ot parku, atstā�ot tikai pa�us vērtīgākos pieminekļus.

Es jau sen klusībā biju ilgojies pēc suņa, tie�i �āda, un tagad, kad tas ir tikpat kā mans, lai es to pametu? Tad jau man jābūt galīgam kretīnam.

Goda vārds, tā es savu mammu vēl nekad nebiju lūdzies. Apzvērēju, ka man vairs nebūs neviena divnieka, ka ie�u katru dienu uz veikalu, skaldī�u malku, piesolīju pat izmazgāt istabu un vārīt ēst, kaut gan tas man riebjas vairāk par visu pasaulē. Bet māte maļ un maļ savu: � Ne�pļāpā, mācies!

�Mācies un mācies,� to vien dzirdu rītā un vakarā. Un vēl: �Aizej tur, atnes to!� Kādēļ viņa mani nesaprot? Kādēļ pieaugu�ie ir tādi liekuļi? Ja kaut kas jāizdara, tad mēs pēk�ņi esam gan lieli, gan gudri, bet, tiklīdz mēs pa�i kaut ko pasākam uz savu roku, tā sākas: �Tas nav priek� tevis, tu to nesaproti, pagaidi, kamēr izaugsi liels.� Bet ja nu nevar paciesties, ja gribas ātrāk visu uzzināt? Ziemā mēs pagalmā aiz �ķūņa ievilkām pa dūmam. Sētniece pamanīja, un sacēlās pasaules mēroga skandāls. Nekā jēdzīga jau no tās pīpo�anas nebija, rūgts preteklis valstījās pa muti, līda rīklē, bija jāklepo. Intai palika nelabi, un viņa izvēmās. Savu mū�u tādu draņķi neņem�u mutē, goda vārds! Vai, teiksim, ar to pa�u dzer�anu. Mēs ar Intu reiz ie�āvām katrs pa mēriņam no viņas mammas krājumiem, likās, ka uguns plosās manās iek�ās. Labi, ka pa ķērienam bija ūdens glāze. Bet pieaugu�ajiem tas ir pats gardākais dzēriens. Tā And�a tēvs ik pārdienas streipuļo pa ielu un idiotiski smaida. Un And�am viņ� jāvāc mājās. And�s, protams, nekā nesaka, bet visa klase tāpat zina, ka viņa sencis pievilcies sit sievu un bērnus. Mans tētis gan tāds nebija. Mamma stāsta, ka otra tik godīga, labsirdīga un taisnīga cilvēka viņa vairs neesot satikusi. Ja tētis būtu dzīvs, viņ� mani noteikti saprastu un atļautu suni paturēt. Bet kādēļ māte negrib? Kādēļ? Pats nemaz nemanīju, ka esmu sācis domāt skaļi.

��� Neesi vairs mazais, � viņa skarbi atbildēja. � Pats redzi, ka ar manu algu grūti iztikt. Tev bikses par īsām, svārki par �auriem, jāpērk jauns uzvalks. Man kurpes drīz kritīs no kājām nost.

Kad māte sāk skaitīt, kas būtu jāiegādājas, viņa tik drīz nebeidz. Nu, lai ir bikses man līdz potītēm, tagad jau tāda mode. Un kāds tam sakars ar suni?

�� Es strādāju, plē�os vai pu�u, � māte it kā pierima, � bet tu pat mācīties nevī�o. Un tu vēl gribi uzgrūst lieku ēdēju man uz kakla.

���� Es pats savam sunim nopelnī�u.

��� Pelnītājs atradies! � māte saskaitās. � Tiec tik godam ar savām skolas mācībām galā!

��� Kā tad Zigmunds Skujiņ� manā vecumā strādāja laikraksta redak�cijā un mācījās? Un beigās vēl kļuva par slavenu rakstnieku. Ar ko es esmu sliktāks?

���� Atradies Skujiņ�! � māte atcirta un izgāja no istabas.

Tā ir netaisnība, goda vārds. Esmu garāks par māti, bet naudas pelnī��anai pēk�ņi par mazu. Pat Dace, lai gan viņas tēvs ir direktors un pelna baltu naudu, vasarā ies strādāt dārzniecībā. Bet mani jau nelaidīs, nav ko sapņot.

Suns, palīdis zem galda, mierīgi gulēja.

��� Dūksi! � es klusiņām pasaucu. � Kranci! Rēksi! Peksi! � Nekādu rezultātu. Vairāk suņu vārdu man neienāca prātā. Sameklēju grāmatu skapī kalendāru. Jāzina ta�u beidzot, kā viņu sauc. Sāku no janvāra: In�dulis, Miervaldis, Zigmārs, Gatis.

Suns, pacēlis galvu, skatījās man acīs. Alfrēds, Vladislavs, Brencis, Leonards, Ralfs.

���� Vau! � atskanēja no pagaldes,

���� Ralf! � es atkārtoju.

���� Vau, vau! � suns pielēca kājās un priecīgi vēdināja ar asti. Izgāju priek�namā un vēlreiz pasaucu. Ar pāris lēcieniem suns bija

pie manis. Skaidrs, ka viņa vārds ir Ralfs. Sameklēju tenisa bumbiņu un aizmetu otrā istabas malā.

��� Atnes! � pavēlēju. Ralfs paklausīgi ielika bumbiņu man saujā. Māte, istabas durvīs stāvēdama, galvu vien grozīja.

���� Nu tagad tu pati redzi, kas tas par kolosālu suni. Varbūt viņ� pat prot izsekot pa pēdām un notvert noziedzniekus.

���� Iespējams, � māte piekrita. � Dienesta suņu apmācība ilgst vairā�kus gadus un prasa daudz pūļu un pacietības. Tādēļ vien nebūtu pareizi to paturēt. Es jau teicu, atstāj suni tur, kur tu viņu paņēmi. Gan saimnieks viņu sameklēs.

���� Bet ja nu Ralfs nonāk suņu ķērāju rokās un viņu atdod zooloģis�kajā dārzā lauvām par barību?

���� Nefantazē! � māte mani apsauca. � Un rīt lai no tā suņa te nebūtu ne smakas! Dzirdi?

Naktī redzēju briesmīgu sapni. Divas lauvas, tik lielas kā ziloņi, dzinās mums abiem ar Ralfu pa pēdām. Bet man kājas kā sapītas. Beidzot priek�ā tā kā jūra, tā kā liels ezers. Ielēcām laivā un bijām glābti. Pamodos, glu�i slapj� nosvīdis no bailēm. Suns mierīgi gulēja uz paklāja blakus manai gultai.

Jāatzīstas, ka pret skolu nekādu pārāko mīlestību nekad neesmu iz�jutis. Ja spie�, tad jāiet. Da�reiz ir pat diezgan interesanti, sevi�ķi vēstu�res stundās. Tur mums ir vienreizējs skolotājs, kolosāls, es jums saku. Viņ� prot tā stāstīt, ka mēs visu redzam acu priek�ā kā kino, goda vārds. Tādēļ ari vēsturē man vienīgais stabilais piecnieks, ja neskaita fizkultūru. Bet matemātiķis ir īsts sausiņ�.

Todien man visu laiku bija jādomā par Ralfu. Nezin kādēļ tas tā, bet, |(i cilvēkam kur jāsteidzas, laiks pēk�ņi velkas lēniem bruņurupu�a so�liem. Bija tikai otrā stunda, bet man likās, ka sēdu te jau tūksto� gadu.

I.itvie�u valodu mums pasniedz pats klases audzinātājs. Paklusām mēs viņu dēvējam par Divdabi. Man latenē puslīdz stabils stāvoklis � dom�rakstos piecnieki, gramatikā kā nu kuro reizi.

Kastaņa pie klases loga jau pavērusi pūkainus pumpurus � glu�i kā mazas plaukstas. Drīz vien viss koks būs nosēts ar baltām ziedu svecēm.

Ja nu izdotos Ralfu kaut kur noslēpt līdz brīvdienām. Nez ko viņ� l.igad viens mājās dara? Logs! Man saltas tirpas pārskrēja pār muguru. I s no rīta aizmirsu aizvērt logu. Stulbiķis! Kretīns! Un ja nu suns no otrā slava?� Nekavējoties jāskrien mājās. Bet ko lai izdomā? Zobus mums nosen pārbaudīja, man visi veseli, tātad numurs ar zobu sāpēm neies cauri.

���� Lūdzu, skolotāj, man nelabi.

���� Pēk�ņi, uz līdzenas vietas, � audzinātājs neticīgi pataustīja man pieri. Tā no uztraukuma bija norasojusi mitra.

���� Un kaulus arī lau�. Un galva smaga kā spainis.

���� Temperatūras gan tā kā nebūtu, � skolotājs negribēja ticēt manai pēk�ņajai saslim�anai. Es biju gatavs no dusmām vai raudāt, goda vārds.

���� Lūdzu, skolotāj, tie�i tā sākas jaunais gripas paveids, � Inta nāca man talkā. � Es zinu, mamma stāstīja.

���� Nu labi, ej mājās, iedzer aspirīnu un liecies gultā, � audzinātājs atvēlēja. � Un rīt, ja būs temperatūra, skolā nenāc.

Kolosāli! Lai dzīvo gripa ar visiem tās paveidiem! Ralfs vismaz uz trim dienām glābts. Ilgāk man māti neizdosies apmānīt.

No skolas izvilkos lēnām, tēloju smagi slimu, bet, ticis aiz ielas stūra, laidos aulēk�iem. Uz pirkstu galiem piezagos pie dzīvokļa durvīm un pie�liku ausi pie atslēgas cauruma. Klusums, tad soļu skrap�ķi, skaļa o�ņā�ana un smilksti. Viss kārtībā, man kā akmens novēlās no sirds. Ar priecīgiem rējieniem suns metās man virsū, uzlika ķepas uz pleciem un nolaizīja vaigu. Nogaidījies, nabadziņ�!

Ralfs izrādījās tīrais brīnums. Bez prasī�anas viņ� atnesa no priek��nama rītakurpes � vispirms vienu, tad otru.

����� Nu, ko vēl padarīt? � viņa gudrajās acīs plaiksnījās jautras ugun�tiņas.

���� Dod ķepu! � es uz labu laimi pavēlēju. Suns bez kavē�anās pacēla labo kāju un ielika manā plaukstā.

Pulksteņa rādītāji, kas skolā tikko vilkās, tagad sāka skriet vēja ātrumā. Ralfs pēk�ņi metās uz durvīm un sāka skali riet. Suņa valodā tas nozīmē: � Sargieties, zagļi un citi nelūgtie viesi! Tas esmu es, mājas sargs.

Vai tie�ām māte jau mājās? Ātri noāvu kurpes, nogūlos uz dīvāna un apsedzos ar segu. Mātei, acīm redzot, bija bail atvērt durvis.

���� Mierā! � es pavēlēju, un Ralfs paklausīgi apsēdās blakus dīvānam.

Uzzinājusi par manu slimību, māte �ausmīgi uztraucās, sāka skraidīt

pa istabu, meklēt termometru, taustīt man pieri. Man kļuva kauns, un es bezmaz jau izstāstīju patiesību. Bet tad paskatījos uz savu Ralfu un iekodu mēlē.

Māte aizskrēja pie sētnieces sazvanīt ārstu. Piņķerīgs stāvoklis, vai ne? Visādas mānī�anās man tā īsti nekad nav patiku�as, goda vārds. Es jutos neērti, it kā būtu ielīdis cita ādā � un viss man niez un kņud. Ar sve�iem vēl kaut kā, bet mātei ir tādas zilas, skaidras acis, un, kad viņa ar tām manī ieurbjas kā ar lāzera stariem, tad man gribot negribot jāno- vēr�as un jāsarkst kā skuķim.

Mēģināju māti pārliecināt, lai ārstu nesauc, viņ� tagad epidēmijas laikā stipri aizņemts, ka tik slims jau nemaz neesmu, bet nekas nelīdzēja, prom viņa bija. Ja tagad atnāks Intas mamma, tad man vakars � visus mūsu stiķus un niķus viņa zina no galvas.

Man briesmīgi laimējās. Atnāca lādzīgais Krūmiņonkulis, kas patie�sībā jau ir pensijā, tikai sakarā ar gripas epidēmiju atkal sācis strādāt. Ārsts ilgi noņēmās ar mani, dauzīja ar pirkstu pa muguru, skaitīja pulsu, lika parādīt mēli. Ralfs ar aizdomām vēroja viņa rīcību un brīdi pa brī�dim ierūcās. Tas nozīmēja: �Netaisi jokus, vecīt!�

���� Kas tad tev īsti kait? � Krūmiņonkulis beidzot man noprasīja.

���� Galva sāp un reibst (galvā jau iek�ā neielīdīs), un kaulus lau�.

���� Viss tā kā būtu normāli, � ve�uks paraustīja plecus. � Vai tikai tev, palaidni, rīt nav klases darbs?

Māte aizdomīgi paskatījās uz manu pusi. Es ieslēpu seju spilvenā.

���� Nu labi, � ārsts pielaidās. � Lai padzīvo kādas dienas pa māju! Dodiet aspirīnu, vitamīnus, aveņu tēju! Pa�reiz tāda jocīga gripa, ja ne- izguļ, pāriet uz plau�ām.

Urrā! Ir ta�u vēl pasaulē labi dakteri.

Starp Ralfu un māti pastāvēja savstarpēja nepatika. Suns vairs nerēja uz viņu, tikai klusēdams parādīja zobus, un māte gāja tam apkārt ar līkumu. Gan mēģināju māti pierunāt, gan pārliecināt, nekas nelīdzēja.

Pēc pāris dienām atnāca Intas mamma.

������������� To slimību sauc par gripum canium vai skaidrāk � par suņu gripu, � viņa tūlīt mani atmaskoja.

�������������� Lai tā zvēra vakarā te vairs nebūtu! � māte, aiziedama uz darbu, pavēlēja.

Man pa to laiku smadzenēs bija izperinājusies grandioza ideja.

Pagaidīju, kamēr sāka krēslot. Vecajā kapsētā neredzēja nevienas dzī�vas dvēseles. Tantiņas, kuras pa dienu te mēdza pārspriest jaunākos no�likumus, vakaros teciņiem vien laidās prom, jo baidījās no huligāniem. Ralfs, ticis brīvībā, līksmi skraidīja apkārt. Apsēdos uz �ī pa�a soliņa. Tepat blakus nedro�i iepogojās lakstīgala. Grabēdams aizbrauca tramvajs. Suns izskrējies nolika galvu man uz ceļiem.

�������������� Neko darīt, draudziņ, � pabu�ināju viņu aiz ausīm. � Tev nāksies kādu brīdi padzīvot vecajā kapli�ā. Bet nebēdā neko, pēcpusdienās mēs abi būsim kopā. Un, kad sāksies brīvdienas, gan tad kaut ko pa abiem Izdomāsim.

�īkstēdamas, it kā negribot vērās smagās, apkalumiem rotātās kapli�as durvis. Pretim sitās mitrs, sasmacis gaiss. Tumsā tikko manāmi bālēja kādreizējā Rīgas tirgotāja Fridriha Kampenhauzena un viņa madāmas ma- sīvie marmora sarkofāgi. Mūsu sētnieces vecmāmiņa, kurai pērngad no�svinēja deviņdesmit piekto dzim�anas dienu, dievojās, ka tie�i �inī kap�li�ā spokojoties. Vecais kapsētas sargs, kas nu jau sen miris, pats esot redzējis. Skaistā Margarita esot iemīlējusi jaunu, staltu jūrnieku. Bet tas bijis nabags. Vecāki piespiedu�i meiteni iziet par sievu pie bagātā, bet padzīvoju�ā tirgotāja Kampenhauzena. Jūrnieks no bēdām saslimis. Pirms nāves viņ� lūdzis savu krusttēvu, lai ieliekot zārkā viņa neuzticīgās līga�vas gredzenu. Krusttēvs �o lūgumu nav izpildījis. Reiz, kad viņ� atnācis aplūkot krustdēla kapu, viņ� saticis kādu sve�inieku. Tas sācis tik sais�to�i stāstīt, ka krusttēvs pavisam aizmirsis, kur viņ� atrodas. Atjēdzies melnā tumsā, kad baznīcas pulkstenis sitis divpadsmit. Sve�inieks pieso�lījies viņu pavadīt līdz kapsētas vārtiem. Gāju�i, gāju�i, līdz nonāku�i pie apgaismota nama. Ies iek�ā. Skatās � zālē pie dzīru galda sēd pla�a sa�biedrība un sarunājas. Sve�inieks jautājis: � Vai kāds no jums nepazīst �o manu biedru? � Krusttēvam �ermuļi pārskrēju�i pār muguru, kad viņ� starp viesiem ieraudzījis miru�o krustdēlu.

���� Tu laikam atnesi manas līgavas gredzenu? � krustdēls jautājis.

Nu pienāku�i arī pārējie. Viens gribējis zināt, kā klājas viņa mātei,

cits, ko dara viņa sieva un dēls.

���� Dodam tev divas nedēļas laika, � teicis krustdēls. � �ajā laikā tev jāizpilda visi mūsu uzdevumi. Ja ne, pēc divām nedēļām nāksim tev pakaļ. Lai tu visu to atcerētos, izdzer �o kausu.

Tiklīdz krusttēvs nogar�ojis skaidro, bezgar�īgo dzērienu, viņ� pamo�dies un redzējis, ka sēd uz soliņa pie krustdēla kapa. Baznīcas pulkstenis nositis vienu. Krusttēvs kā bulta iz�āvies no kapsētas. Visas pieprasītās ziņas viņ� uzrakstījis uz papīra un licis atvērt krustdēla zārku. Tas pa�stiepis roku, lai saņemtu gredzenu un papīru. Kad pēc nedēļas krusttēvs vēlreiz licis atvērt zārku, papīra tur vairs nav bijis.

Krusttēvs pēc tam laimīgi nodzīvojis vēl gadsimta ceturksni, un viņam viss paveicies. Neuzticīgā Margarita katru gadu līgavaiņa nāves dienā izkāpjot no zārka un ejot lūgt viņam piedo�anu, bet līgavainis katrreiz atbildot: � Vēl tas laiks nav pienācis.

Tās, protams, ir galīgas muļķības. Reiz Slimnīcas ielas Pēteris ar sa�viem pirātiem mani saķēra un ieslodzīja �ajā kapli�ā. Nosēdēju tur visu nakti, un tikai uz rīta pusi kāds garāmgājējs, izdzirdis klauvējienus, iz�laida mani laukā. Bet nekādas Margaritas es, goda vārds, neredzēju.

Vēl labāk man patīk nostāsts par elles suņiem, kas, mēles izkāru�i un ugunīgās acis zibsnīdami, sargā savu kungu, kas savu dvēseli pārdevis nelabajam. Katru gadu visi kapsētas kār�u spēlmaņi satiekoties kādā kap�li�ā un ņemoties sist trumpas līdz pat rītam. Kur� paspēlējot, tā dvēseli pievācot velns. Vai tam dzīvajam, kas �ajā naktī iemaldoties kapsētā, � elles suņi to aprijot ar visiem zābakiem.

Sētnieces vecmāmiņa zina milzum daudz spoku stāstu par raganu ka�ķiem, par balto jaunavu, par spoku balli, kas �eit pat notiekot katru gadu, bet kuru varot redzēt tikai īpa�i izredzētas personas. Tas tik būtu skatiņ�, vai ne?

Bet es jau nepiederu pie izredzētajiem, tas skaidrāks par skaidru.

Ralfs, rūpīgi izo�ņājis Kampenhauzena kapli�u, īsi ierējās, it kā teik�dams: � Te nekā interesanta nav, iesim projām.

Pa krēslu sagrābstīju klēpi pērnējo lapu un ienesu kapli�as stūrī.

���� Gulies! � es pavēlēju.

Bet Ralfs nekustējās ne no vietas. Man nācās ar varu viņu aizvilkt un >sēdināt: � Saproti, draudziņ, citādi nevar. Tikai uzvedies klusu un ne- ij. Bet nu man jāiet.

Rūpīgi aizvēru durvis un pievēlu priek�ā prāvu akmeni. Tad skrie- is metos prom. Visu vakaru man ausīs skanēja izmisu�i suņa smilkstieni.

Kādu nedēju viss gāja kā pa taukiem. Katru pēcpusdienu pavadīju jpā ar Ralfu, mājās pārrados tikai tumsā.

��������� Vai tad jāmācās nav? � māte reizēm apvaicājās, kad es pēc vaka- ņām tūlīt likos gulēt.

���������� Izmācījos pēc stundām. Nav jau vairs nekā prātīga, � ar miegu audamies, atbildēju. � Drīz brīvdienas, man gandrīz visas atzīmes jau :liktas.

���������� Kaimiņiene tevi manījusi vecajā kapsētā. Tā kā tur tu savu kāju airs nespertu, dzirdi? � māte nobrīdināja. � Ļaudis mel� ka vienā kap- �ā atkal spokojoties � vakaros spīdot ugunis un atskanot tādi kā kau- ieni, kā rējieni.

Man miegs pārgāja kā ar roku atņemts.� Es reizēm tur iegrie�os mā- ities. Svaigs gaiss, klusums un tā tālāk, � es nevainīgi paskaidroju. - Neviena spoka nemanīju. Tas būs saklausīts no ziņu biroja �Viena ieva teica�.

������������ Ko nu par spokiem, es jau arī tiem neticu, bet iespējams, ka tur pmetu�ies kādi krogabrāļi vai zagļu banda, � māte izbeidza nepatīkamo arunu.

Viens nu bija skaidrs � vairāk jāuzmanās. Ar kabatas lukturīti nav :o ķēpāties. Un Ralfs jāatradina no rie�anas.

������������ Nesaprotu, kas ar to puiku notiek, � māte kādu dienu �ēlojās sēt- liecei. � Maize, sviests, desa� viss pazūd kā nebijis. Nespēju vairs pie- rirkt vien.

������������ Tas no straujas aug�anas, � sētniece viņu mierināja. � Manējie irī tanī vecumā nebija piepildāmi.

Noslaucīju sviedrus. Tāda slapstī�anās tomēr bija nelādzīga, nekad īevarēja zināt, no kuras puses draud briesmas.

Un tad tās bija klāt. Kādu nakti mūs no miega iztraucēja skaļa rie- iana.

�������������� Ralfs! � es vienā stiepienā izlēcu no gultas un atvēru durvis. Suns, glu�i neprātīgs no prieka, metās pie manis. Ap kaklu viņam bija ap- �ņaugts notrūcis virves gals. Acīm redzot, kāds bija mēģinājis aizvest viņu ar varu. Bet kas?

Māte samulsusi skatījās te uz suni, te uz mani. Pie durvīm klauvēja.

���� Kas tur ir? � māte, rīta kleitu uzvilkdama, jautāja. Ralfs sāka nikni riet.

���� Apsauc to zvēru! � Māte noskaitās. � Nekā nevar dzirdēt.

Bet es suni nespēju apklusināt. Tādu es viņu vēl nekad nebiju redzē�jis � spalva uz muguras bija sacēlusies stāvus, acis zvēroja. Tālāk viss norisinājās glu�i kā kinofilmā, goda vārds.

���� Milicija, atveriet! � Aiz durvīm turpinājās nepacietīga klauvē�ana.

Iebīdījusi mūs abus ar suni virtuvē, māte atvēra durvis. Trepju telpā

stāvēja sētniece un divi mili�i. Visi tūlīt ienāca iek�ā. Es pa durvju �ķirbu vēroju, kas nu būs. Dro�i vien Ralfs kaut ko savārījis.

Viens no mili�iem nostājās pie ārdurvīm, otrs paprasīja mātei doku�mentus. Māte uztraukumā nekādi nevarēja sameklēt savu pasi.

���� Kur jūs strādājat? � milicis pratināja.

���� Darba krājkasē par kasieri, � māte atbildēja. � Bet sakiet ta�u � kas noticis?

���� Tas jums pa�ai labāk jāzina, pilsone, � milicis nelaipni atcirta.

Ralfs izrāvās man no rokām un stāvus metās virtuves durvīs. Es ar varu turēju ciet viņam muti.

���� Kas ir virtuvē? � milicis taujāja.

���� Mans dēls.

���� Lai pievalda suni un nāk �urp!

���� Tu dzirdi, Reini! � māte sauca.

Viņiem viegli teikt � pievaldi. Bet ko lai es iesāku, ja Ralfs no uz�traukuma kļuvis glu�i neprātīgs. Ātri izmanījos no virtuves un aizkram�pēju durvis.

Vecākais milicis pārmeklēja istabu, palīda zem gultas, izvandījās pa grāmatām un drēbju skapi.

Vienreizēji, vai ne? Kā kriminālromānā.

Milicis, protams, nekā neatrada.

���� Kur ir nozagtās mantas?

Mēs ar māti nekā nesapratām. Māte nobālēja kā palags. Es viņai pa�sniedzu validola tabletes.

���� Netēlojiet slimu, pilsone! Neaizmirstiet, ka vaļsirdīga atzī�anās mīk�stina sodu. Kur pārējie līdzdalībnieki?

��� Jūs te kaut ko putrojat, � sētniece nenocietās. � Es Gundegu Ri�tumu pazīstu no bērna kājas. Viņa ir godīgs cilvēks. Es par viņu varu savu galvu �

���� Iztiksim bez advokātiem, � milicis viņu apklusināja pusvārdā. � Kādēļ tad suns mūs atveda tie�i uz �ejieni?

Ko jūs iesāktu manā vietā? Klusēt? Ja nu mūs ar mammu ieliek cie�tumā?

Bija jāizstāsta visa patiesība.

Jaunākais milicis, noklausījies manu stāstu, skaļi iesmējās.

��� Es nekā smieklīga te neredzu, � vecākais viņu apsauca. � Tik daudz cilvēku ziedo savu naktsmieru palaidņa puikas dēļ. Nopērt tādu par maz.

Un viņ� tik nikni uz mani paskatījās, ka man tirpas pārskrēja pār muguru.

Izrādījās, ka milicija no vairākiem cilvēkiem saņēmusi ziņojumus, ka vecajā kapsētā apmetusies laupītāju banda. Tumsā aplenku�i visu kvar�tālu un sāku�i pārmeklēt katru kapli�u, katru krūmu. Kampenhauzena kapli�ā atradu�i suni un nospriedu�i, ka tas pieder bandai. Suns sako�dis divus mili�us, kamēr izdevies apmest tam virvi ap kaklu. Ralfs rā- vies prom no kapiem. Milicijas majors, kas vadījis operāciju, pavēlējis sunim sekot, lai nokļūtu laupītājiem uz pēdām. Tie�i pie mūsu mājas Ralfs izrāvies. ��

���� Jūs esat noguru�i, varbūt uzvārīt kafiju? � māte laipni piedāvāja.

Abi mili�i atteicās, viņiem esot jāsteidzas atpakaļ, jo pārējie gaidot

viņus kapsētā.

���� Bet kā ar suni? � māte pajautāja.

��� Suns patie�ām vērtīgs, � vecākais milicis paslavēja. � Pagaidām varat- to paturēt. Mēs apklau�ināsimies, varbūt atrodas īstais saimnieks.

���� Tikai citreiz vairs neslapsties pa vecām kapli�ām, � jaunākais mi�licis uzsita man uz pleca. � Pats redzi, kādi pārpratumi notiek.

���� Tā nu gan bija viena traka nakts, � sētniece teica, kad mili�i bija aizgāju�i. � Labi, ka viss noskaidrojās. Drīz lēks saulīte, jāiet laistīt iela.

���� Gribat, mēs abi ar Ralfu palīdzēsim, � es piedāvājos.

Tik skaistu pavasara rītu es piedzīvoju pirmo reizi. Uz ielām vēl nebija neviena pa�a gājēja. Piena vedējs izkrāva pie veikala kastes ar piena pu�delēm. Ralfs draiskuļojās, ķēra ar zobiem ūdens strūklu, līdz beidzot viņa ka�oks kļuva glu�i slapj� un viņ� to izpurināja man uz kājām.

Pāri kaimiņmājas jumtam izripoja liela, apaļa, sarkana saule. Mitrais asfalts kūpēja. Mēs ar Ralfu skrējāmies līdz stūrim un atpakaļ- Un priek�a vēl bija visa garā svētdiena.

Reibino�i smar�īgiem ziediem apbērta, pagalmā starp augstajiem na�miem auga kupla ieva. Ļaudis, steigdamies savās dienas gaitās, brīdi ap�stājās, paskatījās uz balto brīnumu, un smaids iegūlās viņu sejās � va�sara uz sliek�ņa.

Bet man tādā skaistā dienā bija jāsē� mājās un jāraksta sacerējums. Kaut ko tik stulbu spējīgs izgudrot tikai mūsu Divdabis � �Mans labākais draugs�. Bet, ja nu man nav drauga, ko tad? Varbūt tā arī uzrakstīt: �Man nav drauga un punkts�. Nav vērts, tad divnieks kā likts. Bet ar mammu mums tagad labas attiecības. Ralfs yz viņu vairs nerej un ļauj pat paglaudīt. Tad jau labāk kaut ko samuldēt. Varbūt par Didzi? Nē, viņ� izgudroja nejauko palamu Paradokss, kas nu man jau veselu pusgadu kā pielīmēta. And�s citādi puika uz goda, vienmēr pasaka priek�ā, ļauj no�rakstīt un grūtā brīdī neliedz �pikeri. Bet, tiklīdz no skolas ārā, tā mēs katrs uz savu pusi. īstiem draugiem viss ir kopīgs, gan prieki, gan bēdas, vismaz es tā domāju. And�s kaunas sava tēva dēļ, bet to nu viņ� dara vel�tīgi. Neesmu jau vairs nekāds sīkais un glu�i labi saprotu � ne jau And�s vainīgs, ka viņa tēvs dzer un tādēļ viņiem visiem tik grūti klājas.

Ar Intu es draudzējos jau no bērnu dienām. Vecajā kapsētā kopā spē�lējām paslēpes, lēcām klases, un es pat nejutu, ka viņa ir meitene. Varbūt tādēļ, ka Inta mēdz staigāt biksēs un īsi apgrieztiem matiem. Mūsu fut�bola komandā viņa bija kreisais uzbrucējs � un vēl kāds! Kaimiņu mājas komandas kapteinis Pēteris reiz mēģināja viņu pārvilkt pie sevis. Pieso�līja, nelietis, Intai �okolādes kasti � tik lielu kā galds. Tad nu gan mēs nobijāmies, jo Inta uz �okolādi kā uzburta.

� Iesāliet savu kasti, smirdo�ie kapitālisti! � Inta viņam atbāza. � Es jau neesmu maizes kukulis vai desas luņķis, ko var nopirkt.

Pamatīgi, vai ne? Otra tik kārtīga skuķa nav visā mūsu rajonā, varbūt pat visā pilsētā. Tikai pēdējā laikā gan viņa tāda savāda � bik�u vietā valkā brun�us, sasējusi zirgasti, tēlo baigo dāmu. Varbūt tomēr viņa vēl nāks pie prāta.

Nē, par skuķiem labāk nerakstīt, sāks vēl piekasīties, teikt, ka esi iemīlējies. Visādu stulbeņu jau mums vēl papilnam. Bet par ko tad? Būtu tētis dzīvs, rakstītu par viņu, jo kādēļ tēvs reizē nevarētu būt arī labākais draugs? Grāmatas? Lai iet, nav ko ķēpāties.

�Grāmatas ir mani labākie draugi,� uzrakstīju. �Tās nekad nepieviļ.�

Nekad? Salti meli. Grāmatas, tāpat kā cilvēki, ir da�ādas, gan garlai�cīgas, gan tādas, kuras, acu neatraujot, var izlasīt vienā elpas vilcienā. Nē, par grāmatām labāk ne. Saderam, ka puse sacerējumu klasē sāksies ar vārdiem: �Mans labākais draugs ir grāmata.� Vai ne, Ralf?

���� Vau, vau! � suns pacēla galvu un piekrita bez ierunām.

Kāds es grandiozs stulbenis! Tītargailis! Rīta kurpes un kumodes krus�tojums! Aizmirst par suni!

���� Pacieties brītiņu, � es teicu Ralfam. � Sacerējums tūlīt būs ga�tavs, un tad mēs kārtīgi iztrakosimies.

Pēc da�ām dienām Divdabis atdeva sacerējumu burtnīcas un teica: � Visinteresantāko sacerējumu uzrakstījis Reinis Ritums.

Mūsu �pirmā vijole� un audzinātāja mīlule Dace no skaudības kļuva glu�i bāla, bet es tī�ām blenzu ārā pa logu ziedo�ajās kastaņās. Man no tādas slavē�anas ne silts, ne auksts, turpretim Dace piecnieka dēļ gatava vai līst no ādas ārā.

Skolotājs at�ķīra manu burtnīcu:

���� �Manu labāko draugu sauc par Ralfu. Mēs nekad ne�ķiramies. Nak�tīs viņ� guļ man blakām. Rītos, kad es nedzirdu modinātāja zvanu, Ralfs norauj man segu un neļauj gulēt. Ar nepacietību mans draugs gaida mani pārnākam no skolas. Kad mēs ejam pastaigāties, viņ� lepni soļo man bla- ku�, un visi cilvēki tad noraugās uz mums. � īsts skaistulis! � dzird izsaucienus. Bet mans draugs nekad nekļūst iedomīgs. Viņ� nemaz neklau�sās, ko par viņu saka. Kad mana māte nogurusi pārnāk no darba, Ralfs pienes viņai rīta kurpes. Katru vakaru viņ� aiziet pēc �Rīgas Balss�.

Visi mūsu mājas iedzīvotāji mīl Ralfu. Kad tas parādās pagalmā, ma�zuļi tūliņ metas viņam klāt to apmīļot. Mans draugs nekad neaiztiek ma�zos bērnus. Kauslīgie Slimnīcas ielas pa�puikas tagad bēg no manis pa lielu gabalu. Ralfs vienreiz viņiem parādīja, uz ko ir spējīgs.

Tik uzticama drauga man vēl nekad nav bijis. Kad esmu priecīgs, viņ� līksmo kopā ar mani, kad uzbrūk bēdas, viņ� mani mierina. Nekad

Ralfs nerunā man pretim, viņ� vienmēr paklausa. Viņa uzticīgās acis seko katrai manai kustībai. Es ļoti mīlu savu Ralfu un citu draugu nevēlos.�

Klasē sacēlās troksnis.

���� Tā jau ir kalpone, ne draugs, � Didzis pirmais izteica savu sprie�dumu. � Pienes rīta kurpes, atnes avīzi.

��� Neticiet, skolotāj, viņam tāda drauga nemaz nav, � Dace �vadzi�nāja kā �agata. � Viņ� to visu izfantazējis. Atzīsties, tu vienkār�i gribēji izlekt.

��� Zināms, ka nav, � iespiedzās Vija. � Es dzīvoju ar viņu vienā mājā, tad jau es būtu redzējusi.

���� Aizveries! � Inta viņu pārtrauca. � Reinim ir gan tāds draugs.

Es sēdēju sastindzis kā skulptūra un nelikos ne zinis.

���� Man �ķiet, ka visprātīgākais būtu pajautāt pa�am Reinim,� skolo�tājs aizbāza visiem bļauriem mutes. � Tu aizmirsi uzrakstīt galveno � kas īsti ir tavs draugs?

���� Vācu aitu suns, � es lepni paziņoju.

To neviens nebija gaidījis.

���� Ak tu par to lopiņu! �Vija vīlusies gari novilka.

Bet zēni bija stāvā sajūsmā:

���� No kurienes tu to izrāvi? Vai viņ� pēdas ari dzen? Mēs gribam ap�skatīt.

���� Vai tavs suns meitenēm neko�? � Dace piesardzīgi apjautājās.

Uz tik glupiem jautājumiem es vispār neatbildēju.

��� Man ir priek�likums. � skolotājs ierunājās. � Pēc da�ām dienām mēs dosimies pārgājienā. Un Reinis lai paņem savu gudro draugu līdzi.

���� Var jau, � es, vienaldzīgs izlikdamies, piekritu. Tagad saturies, Ralf, mums būs jārāda augsta klase.

Ekskursijas prie�vakarā kravāju mugursomu. Ralfs, nelaimīgs par jauno uzpurni, ar priek�ķepām centās to noraut. Bet bez uzpurņa skolotājs suni neļāva ņemt līdzi � dzīvnieks paliekot dzīvnieks, no tāda visu varot sagaidīt. Māte, atpūtas krēslā atlaidusies, pārskatīja pastu. � Tev laikam būs jā�ķiras no sava drauga, � viņa negaidot ieteicās. � Lūk, milicijas paziņojums: �Pilsonis J. Jansons meklē savu noklīdu�o vācu aitu suni, dzeltenpelēku ar tum�u svītru pār muguru��

Ar vienu lēcienu atrados pie mātes un izrāvu viņai vēstuli no rokām. Jā, tur tie�ām tā bija rakstīts: �� klausa uz vārdu Ralfs. Atradēju lūdz paziņot J. Jansonam Zaļā ielā ��

Ko nu iesākt? Atdot Ralfu, kad mēs viens otram esam tik ļoti pieķē�ru�ies? Nē, nekad, neparko! Bet māte nebūs ar mieru Ralfu paturēt � tas skaidrāks par skaidru. Tātad mums abiem jābēg. Bet uz kurieni?

���� Jansons, � māte domīgi pie sevis ierunājās. � Mūsu partizānu bri�gādes labākais izlūks arī bija Jansons, Jānis Jansons. Varbūt tas pats? Jānis gan ilgus gadus dzīvo Jakuti jā, vada zelta raktuves. Gudrs cilvēks. Un labs.

Ko māte teica � partizāns? Momentā atcerējos pērnējo vasaru. Me�s bez gala un malas. Līdz tuvākai apdzīvotai vietai kilometriem tālu. Pa�mestās me�sarga mājas, kur mēs ar māti pārnak�ņojām. Viņai ļoti gribē�jās atrast kādreizējo partizānu nometnes vietu, kur viņa ar tēvu kopā cīnījusies. Mums neveicās. Pēckara gados viss bija izmainījies, klajumi aizaugu�i ar me�u, lielie koki izcirsti.

Citas izejas nebija. Māte domās, ka dodos ekskursijā, bet mēs ar Ralfu brauksim uz � nu, kā to vietu sauca? Me�gaļi? Me�maļi? Nē, laikam Me�vidi. Kādu laiciņu padzīvosim me�sarga mājās, un tad jau redzēs, ko tālāk darīt.

���� Tu tā posies, it kā brauktu uz visu vasaru, � māte ieminējās, vē�rodama lielo mantu saini, ko bāzu mugursomā, � segu, palagu, lieku veļas pāri, puskukuli maizes, olas, sviestu, desu . ..

Vai tie�ām viņa ko nojauta?

���� Skolotājs lika, � es taisnojos. � Pārgājienā viss varot gadīties, var iekrist upē un saslapināties. Un Ralfs, pati zini, ēd par diviem.

���� Labi jau, labi, � māte atmeta ar roku. � Pa�am vien tos smagumus būs jāstiepj.

Bez īpa�a pamudinājuma sacirtu un sanesu virtuvē malku vismaz pā�ris nedēļām.

���� Kas tev �odien lēcies? � māte brīnījās. � Citreiz ar koku dzenams.

Ja viņa zinātu patiesību, tad gan tik mierīgi nerunātu. Principā es

esmu pret visādu mānī�anos. Bet ko lai iesāk, ja apstākļi tā sagadās. Māte mani uzskata par sīko. Un tagad es pierādī�u, ka protu iztikt viens. Divus gadus krāju naudu mopēdam, tagad būs jāatliek. Ar 68 rubļiem mēs ar Ralfu izvilksim vismaz divus mēne�us. Ēdīsim to lētāko � kartupeļus, maizi, pienu, me�ā salasī�u ogas un sēnes. Nav ko lieki audzēt taukus.

Sīki izdomāju bēg�anas plānu � ar autobusu līdz Balo�iem, tālāk ar gadījuma ma�īnu, tā būs lētāk un dro�āk.

Sākumā mums ar Ralfu neveicās. Visas ma�īnas vai nu brauca uz citu pusi, vai arī bija tā pārlādētas, ka nemaz neapturēja. Un starp �oferiem Jau arī gadās pārākie � sēd tāds dendijs kabīnē baltā neilona kreklā un pat nedomā ie�ēloties par nabaga ceļiniekiem. Man jau likās, ka nekas neiznāks, kad gabaliņu tālāk nobremzēja �Maz's�.

Mēs ar Ralfu ērti iekārtojāmies kabīnē. Ralfs bija vienreizējs, sēdēja tik mierīgi, it kā visu mū�u to vien būtu darījis kā braucis ar ma�īnu. �oferis izrādījās no runīgajiem, tādēļ man vajadzēja uz ātru roku izgudrot pasaciņu par vecmāmiņu, pie kuras braucam pavadīt brīvdienas.

Pēc pāris stundām �oferis piebremzēja. � Man tagad jānogrie�as pa labi. Me�vidi tādam zeperim kā tev stundas gājiens, � viņ� paskaidroja.

�Maz's�, atstādams aiz sevis lielu putekļu asti, pazuda ceļa līkumā. Uzvēlu plecos smago mugursomu, un sākām kātot. Ralfam �āda ie�ana drīz vien apnika. Viņ� te paskrēja man pa priek�u, te, skaļi riedams, pēk��ņi metās ceļmalas krūmos. Viņa jutīgajam suņa degunam visapkārt bija milzums jaunu, nepazīstamu smar�u.

Pusdienas laikā nonācām Me�vidos. Nekāds lielais ciems tas nav � da�as mājas no baltiem ķieģeļiem, tādas pa�as kā pilsētā, tikai zemākas, veikals, ēdnīca, tālāk pakalnā, kokos ieslēpusies, bijusī barona pils, tagad skola.

Man vēders rūca jau labu brīdi. Arī Ralfs, piegājis pie ēdnīcas durvīm, apstājās kā pielipis, saslēja degunu gaisā un aplaizījās.

Ēdamtelpā pāris vīru kaktā dzēra alu un par mums nelikās ne zinis. Ar milzīgu atvieglinājuma sajūtu nometu mugursomu uz grīdas.

Paēdām karaliskas pusdienas � zupu, kotletes ar kartupeļiem, un es vēl piedevām ķīseli ar pienu. Kāda vecāka sieviete, laikam apkopēja, iz�nesa Ralfam milzīgu kaulu.

���� Kur tad jūs abi tā iedami? � viņa apjautājās.

���� Apceļojam dzimto zemi, � es izvairīgi atbildēju. Katram jau ne�var stāstīt, kāda nelaime mums uzbrukusi, jāievēro konspirācija.

���� Jā, jā, � sieviete nopūtās. � Tas jau tagad modē. Staigā pa ceļiem �urp un turp bariem vien, tikai labuma nekāda. Būtu labāk palīdzēju�i uz lauka pastrādāt � i kolhozam būtu labums, i pa�i kādu rubli nopelnītu. Nevajadzētu visu no vecākiem gaidīt.

Tas būs jāpatur prātā. Ja aptrūks naudas, varēs piepelnīties.

Pēc pusdienām mugursoma �ķita vēl smagāka. Bet priek�ā vēl tāls ceļa gabals.

Vecajās dzirnavās padzēros un atvilku elpu. Pērnvasar mēs ar māti te pārlaidām nakti. Dzirnavniece, salīkusi tantiņa, pazina māti no kara ga�diem. Par laimi, mani viņa neatcerējās. Dzirnavniece pacienāja mūs ar pienu un brīnumgardu lauku rupjmaizi, noglaudīja sunim galvu, novēlēja mums vieglas kājas. Brīnumjauka, labsirdīga vecenīte, dro�i vien tāda iz�skatījusies pasaku Laimes māte.

Ceļ� ievijās me�ā. Pēc trakās svelmes te bija patīkami vēsi. Smar�oja pēc sveķiem. Ralfs brīdi pa brīdim uztraukti ierējās un metās krūmos, laikam saoda kādu me�a dzīvnieku. �ēl, ka nepaņēmu līdzi tēva medību bisi, tad par pārtiku nebūtu ko bēdāt. Ralfs dzītu pēdas, es medītu � un cepetis rokā!

Man likās, ka soļojam jau veselu mū�ību, bet me�sarga mājas kā ne�bija, tā nebija. Saule aizslīdēja aiz me�u galiem. Pēdējie stari kā asi �ķēpi izlauzās cauri zariem un atdūrās zaļajā sūnā. No kokiem, Ralfa un manis stiepās garas, spocīgas ēnas. Tad viss kā uz burvja mājienu apdzisa. No biezajiem brik�ņiem klusiem soļiem zagās tumsa, arvien grūtāk bija sa�skatīt iebrauktās ceļa grambas. Egļu saknes, cita ar citu saviju�ās kā mez�glaini pirksti, pinās pa kājām. Apklusa jautrās un draudzīgās putnu �alas.

��� Uhū, uhūhuū! � gandrīz vai cilvēka balsī iekliedzās ūpis. Viņam raudulīgi kaut kur pamalē atsaucās dzērves. Koki vējā locīja galotnes un drūmi �alca. Ar spalgu troksni lūza kāds zars. Ralfs, skaļi riedams, pazuda piķa melnajā tumsā.

���� Atpakaļ! � es pavēlēju. Suns, neapmierināti rūkdams, paklausīja.

���� Izturēt! Izturēt! � klusām pie sevis �ukstēju. Partizāniem tajā sal�tajā Jaungada naktī, kad viņi atkāpās pa �o pa�u ceļu, ta�u bija daudz grūtāk. Viņi bija izsalku�i, pārguru�i, katru brīdi draudēja ienaidnieka uzbrukums, tomēr ne�īkstēja.

Kaut kas neganti spiedās mugurā � laikam konservu kārba. Ja tikai uz brīdi noņemtu mugursomu un atpūstos, mazu maziņu mirklīti? Kājas pa�as mani aiznesa zem kuplas egles. Palicis mugursomu pagalvī, labsa�jūtā atlaidos uz muguras. Sūna �ķitās tik mīksta. Suns nogūlās man līdzās.

Mani pamodināja skaļi rējieni. Glu�i pārbijies, uztrūkos sēdus un brīdi nesapratnē raudzījos apkārt. Virs manis kā zaļa telts pletās kuplā egle. Ralfs,- nobridies glu�i slapj�, mēli izkāris, sēdēja man blakus un prie�cīgi rēja. �ķita, ka viņ� stāstītu: � Es nezinu, kā tev, bet man gan te vnren patīk, pla�ums visapkārt un brīvība. Pavisam cita lieta nekā tajos /ikmens būros, kurus divkājainie dēvē par mājām. Bet tagad gan esmu Knu�i izsalcis.

Ralfs pa�ķielēja uz mugursomu, no kuras cēlu ārā desas luņķi un mai�zes donu.

Dienas gaismā me�s vairs nelikās tik baigs un noslēpumains. Pa ceļu lēkāja jautri saules zaķī�i, Ralfs pūlējās tos saķert. Visapkārt vīteroja, �vilpoja un trallināja putni.

Ceļ� ievijās slīk�ņā. Cauri zaru klājienam spiedās brūna purva rāva. I'<igad biju pārliecināts, ka ejam pareizi.

Cik vien tālu sniedzās skatiens, visapkārt bija redzami rīkstes resnuma siklapaini bērziņi, kroplas, sūnām apaugu�as priedītes. Vienīgi vaivariņi, uz ciņiem pakāpu�ies, baltus ziedu �emurus saulei pretim pastiepu�i, rei�bino�i smar�oja. Nez no kurienes saradu�ies, kni�ļi bariem vien līda aiz apkakles, degunā, acīs. Aklie dunduri, asiņu smaku saodu�i, kā negudri metās uz manām kailajām rokām un stilbiem. Ralfs palēkdamies, zobus klabinādams, mēģināja tos noķert.

��� Cik nu vairs tālu, � skaļi sevi mierināju. � Tūlīt būs līkā priede ar iecirsto zīmi.

Ceļ� kāpa kalnā. Purvājs ar vaivariņu dvaku un odu bariem palika aiz muguras. Sākās priedulājs. Un beidzot arī kaķpēdiņām apaugu�ais pau�gurs ar �uburaino priedi.

Bet kas tad tas? Zem priedes kaps, glīti apkopts, apsēts ar zālīti. Bla�kus kapam plāksnīte ar uzrakstu:

ANNA AUZIŅA 1922. � 1.1 1944.

ANDRIS KĀRKLIŅ� 1921. �1.1 1944.

�EIT APGLABĀTI NEPIEPILDĪTI SAPŅI

Pērngad nekā tāda te nebija. Tikai priedes stumbrā bija iecirsta piec�staru zvaigzne. Kapu kopiņa bija gandrīz izzudusi. Mēs ar māti izravējām nezāles, uzlikām mētru un kaķpēdiņu pu�ķi.

��� Anna un Andris gan pelnīju�i, lai viņiem uzceltu pieminekli, � māte toreiz domīgi teica. Kā viņa priecāsies, kad uzzinās, ka kaps tiek kopts! Bet kas to visu paveicis?

Noņēmu mugursomu un atlaidos saulainajā piekalnītē. Ralfs, degunu no zemes neatraudams, kaut ko cītīgi o�ņāja. Virs galvas pletās zilzila vasaras debess. Klusums. Un es atcerējos mātes skumjo stāstu:

Anna, Andris un mana māte biju�i klases biedri. Andris aizrāvies ar ķīmiju, Annele lieliski zīmējusi un sapņojusi kļūt par arhitekti � tāpat kā viņas tēvs. Māte nevarējusi vien sagaidīt, kad beigs vidusskolu un sāks pati pelnīt. Studijas toreiz maksāju�as bargu naudu, nabaga apkopē�jas meitai tas nav bijis pa kabatai.

Idiotiska iekārta, vai ne? Da�s labs stulbiķis, kura tēvam biezs naudas māks, drīkstēja studēt gadiem ilgi, bet māte, kaut arī viņa tūksto� rei�u gudrāka, ne.

Tad Latvijā atjaunojusies padomju vara. Mammai vēl tagad acis mirdz, kad viņa atceras tos laikus � kā visi trīs reizē iestāju�ies komjaunatnē, kā beigu�i vidusskolu (mamma ar zelta medaļu), kā gatavoju�ies studēt. Visu izjaucis kar�. Kopā ar citiem komjaunie�iem atkāpu�ies cauri visai Latvijai. Aizmugurē apguvu�i kara mākslu. 1943. gada rudenī no jauna pārgāju�i Latvijas robe�u. Uzdevums � izveidot ienaidnieka aizmugurē partizānu vienību.

Pavisam biju�i septiņi: vienības komandieris un komisārs, Annele un vēl viena no Rīgas � izlūki, radists, mana māte � sanitāre. Andris nesis līdzi spridzekļus.

Apsolītais pavadonis neesot ieradies. Gāju�i naktīs pēc kartes un kom�pasa, izvairīdamies no apdzīvotām vietām. Dienā slēpu�ies me�os, grau�zu�i sakaltu�o maizi, klāt piekozdami kā zoļāda cieto kūpināto gaļu. Glu�i izvārgu�i viņi satiku�i jaunu puisi.

���� Vai jūs nevarētu mums pārdot pāris kilogramu sviesta? � koman�dieris uz labu laimi jautājis.

��� Jūs nākat par vēlu, vakar visu aizvedām uz tirgu, � sve�ais at�bildējis.

Tā bijusi parole. Jānis viņus gaidījis jau vairākas dienas. Viņ� pats tikai pēdējā brīdī izsprucis no �ucmaņu ķetnām un paslēpies pie me�sarga Kalniņa.

Pa visiem me�ā noskatīju�i dro�u vietu partizānu nometnei. Tad ra�diste pārraidījusi �ifrētu ziņojumu uz galveno partizānu mītni Baltkrievijā.

Apkārtējos me�os pa�as uz savu roku darboju�ās nelielas bruņotas vietējo grupiņas. Tās nu visas apvienotas partizānu vienībā, kuru nosau�ku�i par �Zvaigzni�. Drīz vien tā likusi sevi manīt � no sliedēm nolaisti kara e�eloni, gaisā sprāgu�as munīcijas noliktavas. �ucmaņiem zeme svi- lusi zem kājām. Ļaudis, kuriem draudēju�as briesmas, meklēju�i patvē�rumu pie partizāniem.

īsi pirms gadu mijas Jānis ar da�iem biedriem devies pēc pārtikas, lai Jaungadu sagaidītu ar gardāku kumosu. Apmetu�ies pie paziņām. Vēlu vakarā skatās � uz me�u brauc ma�īna pēc ma�īnas, pilnas apbruņotiem kareivjiem un �ucmaņiem. No savējiem uzzināju�i, ka paredzēta partizānu tvarstī�ana, izlūki pa apkārtceļiem steigu�ies uz vienību. Bet, kur vien skaties, visur jau fa�istu slēpņi. Un vēl, kā par spīti, pie debesīm pilns mē�ness, viss kā uz delnas. Brī�iem, lai nepamanītu, vajadzējis līst uz vēdera. Beidzot partizānu postenis. Parole: �Vai vilki �eit nav manīti?� Atbilde: �Vakar visus no�āvām.�

Nometnē visi mierīgi gulēju�i. Kamēr sacelta trauksme, kamēr sapo�su�ies, nominēju�i apkārtni, pamale jau sārtojusies. Lai sajauktu pēdas, !)i idu�i pāri upei. Arā sals, ūdenī peld ledus vi�ņi, bet drānas iz�āvēt nav laika. No kādreizējās nometnes puses jau dzirdama nikna �audī�anās. Par�tizāniem bijis jānes līdzi visa saimniecība un ievainotie, tādēļ neko ātri vis nespēju�i paiet, �audī�ana nākusi arvien tuvāk.

� Fa�isti tepat aiz purva, � ziņoju�i izlūki. Andris brīvprātīgi pietei�cies segt pārējos. No uzkalniņa purvs bijis labi pārredzams.

Pārējiem izdevies atrauties no vajātājiem. Vēl ilgi viņus pavadījis kaujas troksnis.

Otrā dienā velti gaidīju�i Andri atgrie�amies. Tikai tad pamanīju�i, ka trūkst arī Annas. Kāds sagūstītais �ucmanis vēlāk pastāstījis, ka viņa cīnī�jusies līdz pēdējai patronai.

Fa�isti aicināju�i viņus padoties, solīju�i atstāt dzīvus. Aplenkti no vi�sam pusēm, Anna un Andris pa�i sevi uzspridzināju�i ar rokas granātām.

�eit apglabāti nepiepildīti sapņi, � cik tas pareizi pateikts.

Andris tagad dro�i vien būtu ievērojams ķīmiķis. Iespējams, ka tie�i, viņam būtu izdevies atrast universālas zāles pret vēzi vai arī izdarīt kādu ritu pasaulslavenu atklājumu. Anna projektētu skaistas pilsētas un namus. Ja vien būtu paliku�i dzīvi. Varu saderēt, ka viņiem negribējās mirt. Un tomēr viņi nedomādami gāja nāvē, lai izglābtu citus. Vai tā ir varonība? Laikam gan pati lielākā, kādu vien cilvēks spēj izdarīt.

Māte stāsta, ka mans tētis arī bijis bezgala drosmīgs. 1941. gadā viņ� bijis rajona komjaunatnes sekretārs, ļoti labsirdīgs, izpalīdzīgs un dzīves�priecīgs. Partizānu vienībā viņ� bijis komisārs. Visi nāku�i pie viņa ar savām rūpēm, katram tēvs atradis uzmundrino�u vārdu.

Bet savu mammu es, goda vārds, nevaru iedomāties kā partizāni � tik sīku, vāju� Nesaprotu, kur viņai radās spēks pastiept smago sani�tāra somu, mantu maisu un vēl �auteni. Man viena pati mugursoma, un es jau pū�u un stenu.

Ralfs piegrūda mitro purnu man pie rokas un pavēdināja asti � sak, 'ko tu tik ilgi gul�ņā. Cik nu vairs tālu.

Piecēlos, nopurināju sausās egļu skujas � un devāmies atkal uz priek�u.

Aiz pastāva paugura prie�u sils negaidot atkāpās. Skatienam atklājās brīnum skaista ziedo�a pļava un upe, bet tās krastos zaļumos iegrimu�as mājas. Uz tām nogriezās ar cūkāboliņu apaudzis, tikko samanāms ceļ�. Klāt bijām. Te nu mums vajadzēs abiem kādu laiku padzīvot.

No pamatīgiem baļķiem celto veco dzīvojamo ēku no visām pusēm apņēma ziedo�i ceriņu krūmi. Nemanīja nevienas dzīvas dvēseles. Logi un durvis no ārpuses bija aiznagloti ar dēļiem. Man bija krietni vien jā�nopūlas, kamēr izdevās atlauzt kādu vaļīgāku dēli, izsist rūti un ielīst istabā. Krēslainā telpa oda pēc sasmaku�a gaisa un pelējuma. Nodrebinā- jos, tad pla�i atvēru abus logus.

���� Ralf!

Ar vienu lēcienu suns atradās man blakus.

���� Te mēs gulēsim, � es, pats sevi iedro�inādams, skaļi teicu un uz�situ uz vecā koka gultā pamestā salmu maisa. Uzvirmoja putekļu mākonis.

Pie otras sienas stāvēja sa�ķiebies skapis. �īkstēdamas vērās durvis uz blakus istabu. Nekrāsots, sagraizīts dēļu galds, caurumaini meldru krēsli, ķirmju saēsta kumode ar izvilktām atvilktnēm, pie sienas plauktiņ� ar da�ām grāmatām � tā bija visa istabas iekārta. Vērtīgākais bija aizvākts, paliku�as tikai vecas graba�as.

Pastiepos pēc grāmatām. Tautas kalendārs, 1941. gads. Skolas burtnīcā ķeburainiem burtiem atzīmes: �1941. gada aprīlī Zīļu līcī iestādīta ozolu birzs 0,22 ha platībā. 1942. gadā izdegumā pie līkā bērza 16. kvadrātā � priedītes 0,19 ha. 1943. gadā izcirstas priedes 18 ha platībā.� Skaitlis �18� bija pasvītrots ar trim svītrām.

Noliku burtnīcu atpakaļ plauktā, gan vēlāk būs laika diezgan visu sīkāk apskatīt.

Ralfs, uz grīdas nogūlies, kaut ko laizīja un klusi smilkstēja.

���� Atdod! � es pavēlēju.

Suns paspīdināja baltus zobus un nikni ierūcās. Ko tas varēja nozīmēt? Ne bez pūlēm atņēmu sunim mazu zāļu pudelīti. Tās bija sirdszāles � Cardiovalenum, 15.02. 1970., derīgas līdz 15.02. 1971.

Iesvilpos. �ā gada pildījums. Tātad te kāds ir bijis un varbūt pavisam nesen. Bet varbūt vēl tagad dzīvo? Uz brīdi man, goda vārds, sametās bail.

Tum�ajā, piekvēpu�ajā virtuvē visu klāja bieza putekļu kārta.

Ralfs uztraucies skraidīja apkārt un o�ņājās. Brīdi pa brīdim viņ� pie�nāca pie manis, vēcināja asti un smilkstēja, it kā gribētu kaut ko svarīgu pastāstīt. Bet es nekā nesapratu. Cilvēki iemācīju�ies saprasties ar delfī�niem. Būtu labāk mēģināju�i ar suņiem. Zēl, ka man nav tik fenomenālas o�as kā Ralfam. Bet varbūt var to attīstīt, tāpat kā aklajiem attīstās tauste un dzirde? Būs jāaprunājas ar Intu, viņas māte ir ārste ausu, kakla un de�guna slimībās.

Bet kas tad tas? Uz galda sērkociņu kārbiņa un pusizmēķēta �Prīmas� paciņa. Ralfs lēkāja man apkārt un mēģināja izraut cigaretes no rokām.

����� Vai liksies mierā! � es apsaucu savu draugu. � Pats redzi, ka ne�viena nav. Dro�i vien kāds me�strādnieks vai mednieks te pārnak�ņojis, un mēs abi velti ceļam paniku.

Mana balss tuk�ajā mājā skanēja kaut kā dobji, spocīgi, likās, aiz muguras kāds stāvētu un visu vēlreiz atkārtotu. Nav ko daudz filozofēt, jāiekārtojas uz dzīvo�anu.

Vispirms izstiepu pagalmā gultas maisu un izbēru no tā sapelēju�os salmus. Tad pasaucu Ralfu un abi devāmies uz me�u. Te auga sevi�ķi mīkstas un smar�īgas papardes, uz tām būs labu labā gulē�ana. Piebāzu pilnu maisu.

Uzklāju uz gultas līdzi paņemto palagu un segu. No blakus istabas iestiepu veco galdu. Trūcīgi gan, bet dzīvot tomēr varēs. Partizāniem kara laikā da�reiz nebija pat jumta virs galvas.

Izkravāju mugursomu un pārskatīju savus pārtikas krājumus. Divas bund�as tūristu brokastu, trauciņ� ar sviestu, puskilo desas, piecas vārītas olas, puskukulis maizes, cukurs, �ķipsna sāls. Līdz sestdienai būtu jāizvelk.

Mans vēders jau labu brīdi kurkstēja. Arī Ralfs, saodis gaļas smar�u, prasīja ēst. Nogriezu gabaliņu desas, tas pazuda suņa platajā rīklē kā ne�bijis. Nolēmu vārīt tūristu zupu, lai iznāk vairāk.

Virtuves kaktā atradu vecu grāpi ar iedauzītu malu. Aizgāju uz up�malu, izberzu grāpi ar baltām smiltīm. Nekas, iztikt varēs. Sausu zaru me�ā cik uziet.

Drīz vien katlā jautri burbuļoja ūdens. Zupa bez kartupeļiem vai ma�karoniem iznāca pa�ķidra, bet ēst varēja, sevi�ķi, ja piekoda maizi ar sviestu.

Pārtikas krājumus noslēpu pieliekamajā uz aug�ējā plaukta. Līdz ar to visi darbi bija padarīti. Vienreizēji! Uzmeklēju dārzā saulainu stūrīti, izģērbos peldbiksītēs un nolikos gar�ļaukus mīkstajā zālītē. Ralfs nogūlās man blakus un aizvēra acis. Tagad nosauļo�os brūns kā nēģeris, pat māte pēc nedēļas mani vairs nepazīs. Inta būs zaļa no skaudības, viņa katru va�saru briesmīgi cen�as iedegt, bet nekas neiznāk: parādās tikai vasaras raibumi kā kapeikas, izbārstīti pa visu ģīmi, � un viss.

Debesīs peldēja balti mākoņu kalni. Viens izskatījās uz mata kā buru kuģis. Kaut varētu tajā iesēsties un apbraukt apkārt zemeslodei! Muļķī�bas! Tad jau simtreiz ātrāk un dro�āk ar kosmosa kuģi.

Kad Divdabis lika rakstīt sacerējumu �Par ko es gribu kļūt�, gandrīz visi zēni uzrakstīja � par kosmonautu. Vienīgi And�s un es ne. And�s ir li.iks uz visādām ma�īnām. Tas viņam no tēva. Bet es bū�u �urnālists � lapat kā mans tēvs. Skolotājs gan saka, nekas nesanāk�ot, jo man trūkstot loģiskās domā�anas, manos sacerējumos nereti esot vienā katlā samesti H'in gaļa, gan gumijas zābaki. Mamma apgalvo, ka ar stipru gribu un ne- ntlaidību varot iemācīties ikvienu amatu. Tētis arī jaunībā sapņojis kļūt par lidotāju izmēģinātāju, bet pēc kara kļuvis par �urnālistu. Tas tādēļ, ka viņam karā sabojāta redze. Mums mājās ir bieza mape, kurā glabājas visi tēva raksti. Agrāk māte tos naktīs, kad es gulēju, pārlasīja un slepus apraudājās, bet pēdējā laikā vairs ne. Es arī esmu pārlasījis tēva rakstus, pat vairākkārt, bet nudien nesaprotu, kas tur ko raudāt. Toreiz, tūlīt pēc kara, dzīve gan bijusi daudz, daudz grūtāka. Tēvs raksta, ka Daugavas granīta krastmala bijusi uzarta kā ar milzu arklu, tilti saspridzināti, ne�bijis gāzes, elektrības, ūdens. Rīdzinieki stāvēju�i garās rindās pie nedau�dzajām akām. Ja tā padomā, tad ūdens gan laikam cilvēkam pats visne�piecie�amākais. Intas mamma apgalvo, ka bez ēdiena cilvēks varot iztikt desmit un vairāk dienu, bet bez ūdens jānomirstot jau pēc trim dienām.

Tēvs kopā ar karavīriem un Rīgas strādniekiem, līdz ceļiem auksta�jos dubļos stāvēdami, raku�i vaļā sapridzinātās ūdensvada caurules. Fa��isti aiziedami bija cerēju�i, ka pilsēta vismaz gadu paliks bez ūdens, ka ziemā aizies -bojā kanalizācijas un centrālapkures ierīces un tūksto�iem namu pārvērtīsies par ledainām alām. Bet nelie�i pārrēķinājās. Māte stāsta, ka neesot pagāju�as ne divas nedēļas, kad krānos atkal sāku�as tecēt dzidrā ūdens strūklas.

Jā, toreiz cilvēks varēja sevi parādīt. Pat skolēni pa�aizliedzīgi pieda�līju�ies drupu novāk�anas talkās. Bet kas tagad � ar sīkumiem vien jāķē- pājas. Liek grābt pērnās lapas vai mazgāt skolas logus, it kā tas būtu kāds vīrie�a cienīgs darbs. Māte un klases audzinātājs gan abi vienā balsī apgalvo, ka neesot tādu vīrie�u un sievie�u darbu. Bet ir gan, piemēram, malkas skaldī�ana un kartupeļu mizo�ana. Beigts no smiekliem var palikt, skatoties, kā Inta cērt malku � atvēzējas ar cirvi, piepū� vaigus un liek ar visu spēku, bet garām gan. Beidzamā laikā viņa, jāatzīstas, tomēr ir jau diezgan labi iemanījusies.

Vispār es pats esmu briesmīgi vājas gribas cilvēks. Iesāku no rītiem noberzēties ar aukstu ūdeni � pametu, iesāku vingrot ar hantelēm � pārtraucu. Mūsu klasē visi kaut ko kolekcionē � sērkociņu kārbiņas, pastmarkas, nozīmītes. Es sāku vākt da�ādus īpatnējus izteicienus, tādēļ,

ka neviens mūsu klasē tos nevāc. And�am, piemēram, ir paradums pēc katra vārda iespraust �zin�: �Es, zin, �odien neizrēķināju, zin, mājas darbu, zin, jo bija, zin, jāiet uz futeni, zin.�

Mūsu jaunā skaistā Angliete savukārt iemīlējusi izteicienu: �Do you understand?� Reiz es gara laika pēc pierakstīju viņas stāstījumu un pa�svītroju ar sarkanu septiņpadsmit �Do you��. Angliete pamanīja manu zīmīti un briesmīgi nosarka. Pēc tam viņa sarka pēc katra �Do you��.

Bet man drīz vien apnika pierakstīt visādus �saproties�, �zin�, �klārs� un tamlīdzīgus. Un nebija jau arī nekādas jēgas tādai krā�anai.

Ralfs miegā raustīja kājas, dro�i vien sapnī dzinās pakaļ kādam zaķim. Pagriezos uz vēdera un sāku raudzīties zālītē sev priek�ā. Sika kukaiņu pasaule te dzīvoja savu dzīvi. Oran�a mārīte ar �etriem melniem punkti�ņiem uz svārkiem lēni un apdomīgi soļoja pa pienenes kātu uz aug�u. Pienenes ziedā nosēdās smaga kamene un sāka pārskatīt ziedlapiņas. Pie�nene sa�ūpojās, un mārīte nokrita zemē. Kamene, dūkdama kā ērģeles, aizlidoja. Mārīte spītīgi uzsāka savu ceļojumu no jauna.

Liela, melna skudra stiepa prie�u skuju. Pēk�ņi ceļā nepārvarams �ķēr�slis � sauss zariņ�, ne pārkāpt, ne izlīst pa apak�u. Skudra pamocījās, pa�mocījās, tad palaida vaļā skuju un sāka signalizēt ar taustekļiem. Nez no kurienes piesteidzās otra skudra. Kopīgiem spēkiem abas pārvilka nesamo pāri �ķērslim. Pirmā skudra turpināja savu ceļu, otrā devās atpakaļ. Nez kā viņas spēj sazināties? Ar ultraskaņas viļņiem, vai?

2ēl, ka man nav tādas raidiekārtas. Tad es vakarā paziņotu mātei: �Neuztraucies, esmu sveiks un vesels. Ar mani nekas nenotiks. Atgriezī��os rudenī. Nemeklē, tas būtu veltīgi. Esmu noslēpies tādā vietā, kur pat slavenais detektīvs �erloks Holmss mani neatrastu.�

Bet tagad vajadzēs aizsūtīt mātei kādu ziņu. Viņai slima sirds, nedrīkst uztraukt. Vēstuli uzrakstī�u rīt, �odien nav ko, jo māte mani gaida mājās tikai vakarā.

Aizvēru acis un atspiedu galvu plaukstās. Ja visu to uzrakstītu, ko cil�vēks pa dienu izdomā, interesanti, cik bieza grāmata iznāktu? Kādreiz dro�i vien izgudros domu pierakstī�anas aparātu, kaut ko līdzīgu magne�tofonam. Bet vispār tas būtu briesmīgi, jo da�reiz mēs izfantazējam tādas lietas�

Ralfam bija apnicis gulēt. Uzslējies sēdus, viņ� ar mitru purnu bak�stīja man muguru. Jāmet sauļo�anai miers, citādi pirmajai dienai būs par daudz.

Brīvība tomēr ir ļoti laba lieta. Gribi � guli, gribi � celies aug�ā. Ne�

viens tev nesaka: �Reini, vai tu angļu valodu izmācījies? Reini, aizskrej pēc sviesta un piena, Reini, izdari to un izdari �o!�

Abi ar Ralfu apstaigājām mājas tuvāko apkārtni. Aiz dzīvojamās ēkas atradās veci akmens pamati un apdegu�u baļķu atliekas. Pa�ā vidū kupla ābele kā ro�ainu sniegu birdināja pēdējās ziedlapiņas. Upes krastā, krū�mos ieslēpusies, atradās pirtiņa. Durvis bija rūpīgi aizsietas ar drāts galu, mazajam lodziņam priek�ā zirnekļi aizaudu�i tīklus � glu�i kā aizkarus. Pirtiņā asi oda pēc dūmiem. Ar tiem �ķita piesūku�ies gan laukakmeņu krāsns, gan sienas un grīda. Uz lāvas atradās pamests, apdrupis koka ķi�pītis, tam blakus veca lelle ar vienu kāju. Paņēmu to rokā, no sairu�ās drānas izbira zāģu skaidas. Dro�i vien tā bija nogalinātā me�sarga meiti�ņas lelle.

Atcerējos mātes stāstu, un man sametās baigi.

Izrēķināju�ies ar Annu un Andri, fa�isti un pa�māju �ucmaņi aplen-

ku�i me�sarga māju. Viņi cerēju�i te pārsteigt partizānus, bet smagi pievī�lu�ies. Pārskaitu�ies par neveiksmi, no�āvu�i me�sargu Kalniņu, viņa sievu un trīs gadus veco meitiņu, aizdedzināju�i kūti, dzīvojamo ēku un aiz�gāju�i.

Kad partizānu izlūks otrā rītā ieradies pie sava sakarnieka, viņ� abus vecākus atradis miru�us. Māte kā sargādama bija uzgūlusies bērnam. Kūts ar visiem lopiņiem nodegusi, bet māja, kā par brīnumu, gandrīz ne�skarta. Izlūks jau gribējis doties prom, kad izdzirdis vāju kunkstienu. Bērns, izrādījies, bijis tikai ievainots.

Interesanti būtu uzzināt, kas noticis ar to meiteni. Patiesībā viņa tagad vairs nav meitene, bet gan pieaudzis cilvēks, jo kop� tās nakts pagāju�i jau divdesmit septiņi gadi. Mana mamma atcerējās, ka bērnu paņēmusi kāda zemnieku sieva, bet, vai viņ� izdzīvojis, to nezināja pateikt.

Nokāpām pie upītes. Palūkoju ūdeni ar roku � nekas, var iztikt. Ieme- tos ar visu augumu, elpa aizrāvās, cik auksts. Bet tas tā tikai pirmajā mirklī; kad pieradu, tad nemaz vairs negribējās nākt ārā no ūdens.

Izrādījās, ka arī Ralfam patīk peldēties. Sarīkojām sacīkstes, kur� āt�rāk. Uzvarēja Ralfs.

Saule pamazām nogrima pārupes me�os. Tūlīt kļuva dzestrs.

Kopā ar Ralfu notiesājām pusdienas zupas atliekas un pa rikai maizes. Nav ko izlaisties ē�anā. Bez tam vakaros nemaz neesot veselīgi daudz ēst, citādi naktīs mocot murgi.

Palīdu zem segas. Ralfs ierīkojās uz grīdas blakus gultai. Krēsloja. Vis�apkārt neparasts klusums. Nedārdēja garāmbrauco�ie tramvaji, nerūca automa�īnas, neskanēja radio � vispār nebija neviena no tik pierastajiem pilsētas trok�ņiem. Lejā, upmalas krūmājā, nedro�i iepogojās lakstīgala, tai pievienojās otra, un drīz jau skanēja vesels lakstīgalu koris. Kaut ko tik skaistu savā mū�ā nebiju dzirdējis, goda vārds.

Māte dro�i vien pagatavojusi gardas vakariņas un gaida mani pār�braucam. Bet varbūt Vija vai Inta jau paguvu�as izkla�ot, ka es ekskur�sijā nemaz nebija. Rīt noteikti jāaiziet uz tuvāko telefona centrāli un jā�piezvana mātei uz darbu. Nē, zvanīt tomēr nedrīkst, jo tad jau mani mo�mentā atklās. Tad jau labāk iedot vēstuli kādam garāmbrauco�am �oferim, lai iemet to Rīgā pastkastītē.

Krūtis un mugura dega kā ugunī, laikam biju par daudz cepinājies saulē. Papardes dūrās sānos un neļāva aizmigt, bet to varēja pieciest. Gal�venais, ka mēs ar Ralfu bijām kopā un neviens mūs nevarēja iz�ķirt.

Pamodos, kad bija jau liela diena. pulkstenis, kā par spīli, bija apstājies, vakarā aizmirsu to uzvilkt. Suņa nebija, acīm redzot, izlēcis pa vaļējo logu.

� Ralf! �urp! � es, pagalmā izgājis, skaļi saucu.'Me�ā atskanēja at�balss.

Tā tik vēl trūka. Palikt vienam �ajā pamestajā nostūrī, goda vārds, man nebija nekādas patikas.

Ralfs atgriezās pēc krietna brī�a, nobridies glu�i slapj�, un jau pa ga�balu līda uz vēdera, laikam palaidnim slikta sirdsapziņa. Bet es biju tik laimīgs, ka man nenāca ne prātā rāt suni.

Paēdām brokastis. Es � vārītu olu, Ralfs � sviestmaizi ar desu.

Maizi tomēr briesmīgi ātri apēd. Skaidrs, ka līdz sestdienai neiztiksim, palikusi pavisam maza doniņa. Derētu arī kartupeļi. Bet kur tos izraut? Me�vidos labāk nerādīties.

Interesanti būtu uzzināt, kurp aizved fne�a ceļ�, pa kuru mēs nācām �urp. Māte, kas kara laikā �ajos me�os nodzīvojusi gandrīz gadu, apgal�voja, ka tas nobeidzoties ezera klānos.

Paņēmu mugursomu, uzsvilpu Ralfam � un devāmies ceļā. Soļojām pāris stundu, bet me�am � ne gala, ne malas. īsts partizānu novads. Prie�des slaidas, kaparbrūniem stumbriem, krietni jāatgā� galva, lai galotnē ieraudzītu skuju vainagu. Zem kājām baltais ķērpis un brūklenāju mētras. Tad starp priedēm pazibēja pa eglei, bērzam, apsei, prie�u silu pamazām nomainīja jauktu koku vēris, pieaudzis ar papardēm, zaķskābenēm, mel�leņu mētrām.

Pēk�ņi Ralfam uz muguras sacēlās spalva un viņ� ierūcās. Tālumā dzir�dēja suņu rejas un govju māvienus.

Nelielā me�a pļavā, apaļā kā bļoda, ganījās vesels ganāmpulks ra�gaiņu.

No kolhoza ganes � pavecākas sievietes ievācu nepiecie�amo infor�māciju.

Pusstundas gājienā bū�ot klajums un tajā māju puduris � Mc�abrik�ņi, Upesbrik�ņi, Lielbrik�ņi, Mazbrik�ņi un Kalnabrik�ņi. Veikala tur neesot, pasta nodaļas arī ne. Reizi nedēļā atbraucot autoveikals, kas atvedot maizi, cukuru, sāli un vēl �ādus tādus pārtikas produktus. Līdz kolhoza centram cauri me�am esot kādi desmit kilometri.

Patie�ām kolosāli atpalicis nostūris � ne elektrības, ne kino, ne teātra. Te nu gan neviens mūs nemeklēs.

Bet ja nu kāds noprasa, no kurienes mēs ar Ralfu un ko mēs te mek�lējam? Tad teik�u, ka esmu atbraucis ar klasi ekskursijā. Mani iecēlu�i par sagādnieku, tādēļ man jānopērk kartupeļi, putraimi, piens, speķis un vēl �is tas ēdams. Bet ja taujās, kur mēs apmetu�ies? Teik�u patiesību, ka dzīvojam me�sarga mājā.

Beidzot koki pa�ķīrās un ceļ� izveda klajumā. Tajā patie�ām bija pieci māju puduri. Katras mājas ceļa galā uz paaugstinājuma nolikta pa kan�nai. Kas tad tie par jokiem?

Pacēlu vienai kannai vāku � piens. Man pēk�ņi tā sagribējās piena, ka mirsti kaut vai uz līdzenas vietas nost. Ielēju kannas vākā mazu lāsīti. Vienreizējs! Tāda piena Rīgā, goda vārds, nav. Ralfs nolaizījās un skaļi ierējās. Ku�, negantniek, pieķers mūs nedarbos, ko tad? Ielēju arī Ralfam malciņu. Zināms, nebija labi tā ņemt bez atļaujas, bet kam lai paprasa?

Tuvākajās mājās nemanīja nevienas dzīvas dvēseles. Tikai ruds runcis pinās man pa kājām un nikni �ņāca uz Ralfu.

Kaimiņu mājā � Kalnabrik�ņos man palaimējās. Saimniece izrādījās laipna un valodīga. Viņa tūlīt ņēmās mani sīki izpra�ņāt. Labi, ka iepriek� biju izdomājis, ko atbildēt.

���� Vai tad jūsējie arī meklē to kannu? � viņa apjautājās.

���� Kāda kanna? � nekā nesapratu.

Saimniece pastāstīja, ka pie viņas vairākkārt esot biju�i kaut kādi sve�i cilvēki. Reiz pat atvedu�i līdzi veselu baru bērnu un pamatīgi iztau�jāju�i viņu un kaimiņus par kara laika notikumiem. Ilgi esot rakņāju�ies pa me�u un meklēju�i partizānu zemnīcu. Tajā esot aprakta kanna ar sva�rīgiem dokumentiem.

���� Vai tad atrada arī? � es uztraucos.

���� Nav gan dzirdēts, � saimniece nogrozīja galvu. � Tik daudz gadu jau pagājis. Būtu dzīvs me�sargs Kalniņ�, viņ� jau gan zinātu. Me�sargs pazina me�u kā savu kabatu.

Labā sieviete piebēra manu mugursomu ar kartupeļiem, piespieda pa�ņemt putraimu kulīti un piedevām vēl iedeva kannu, pilnu ar pienu. Viņa atteicās pat no samaksas, bet tā nu es nebiju ar mieru.

Pajautāju, kā steidzīgi nosūtīt vēstuli uz Rīgu. Izrādījās, tas ir pavisam vienkār�i � jānoliekot konverts blakus piena kannām, piena vedējs to

aizvedī�ot līdz kolhoza centram, un no turienes katru dienu ma�īnas brau�cot uz Rīgu.

Atvadījos no laipnās saimnieces un apsolījos pēc pāris dienām atkal atnākt.

Ko nu bēdāt, ar kartupeļiem un pienu badā nenomirsim.

Atceļ� �ķita krietni vien garāks. Smagā soma novilka plecus. Ik pēc brī�a bija jāatpū�as. Bet tas nekas, nekur jau nebija jāsteidzas.

Interesanti, kas tā par kannu un kas tajā atrodas? Par slepeno zemnīcu māte man stāstīja pērnvasar. Tajā viņi slēpu�ies pēc niknajām Jaungada nakts kaujām. Mēs pat mēģinājām zemnīcu atrast, bet tas mums neizde�vās. Ta�u par kannu māte neteica ne vārda. Un kas tie par ļaudīm, kas taujāju�i un meklēju�i? Varbūt kannā apslēptas dārglietas un kāda zagļu banda to uzzinājusi? Un noslēpumainā zāļu pudelīte? Un �Prīmas� paciņa? Zagļi tātad ir izlo�ņāju�i arī me�sarga māju.

Pirms gulētie�anas krietni nostiprināju durvis un aizvēru logus � dro�s paliek dro�s. Labi, ka suns tepat blakus.

Jocīgi tā mitināties vienam pa�am me�a vidū kā Robinsonam Kruzo uz neapdzīvotās salas. Man bija pat savs Piektdienis � Ralfs. Apsvēru, vai neiekārtot sev īstu saimniecību. Varētu uzrakt zemi, iedēstīt kāpostus, kartupeļus un citas saknes. Varbūt izdodas pat noķert un nobarot kādu me�a cūkas sivēnu. Nav vērts, kamēr tas izaugs, manis te vairs nebūs. Līdz rudenim Ralfa saimnieks būs aprimis, tad varēs braukt atpakaļ uz Rīgu. Bet pirms tam man jāatrod slepenā partizānu zemnīca.

Mamma stāstīja, ka tā esot bijusi uzkalniņā, netālu audzis milzīgs �u�burots ozols. Me�sarga mājas apārtnē nebija vērts meklēt, te auga tikai priedes. Abi ar Ralfu devāmies dziļāk me�ā. Stiga bija aizaugusi visādām zālēm, nātrēm un avenājiem. 2ēl, ka ogas vēl zaļas, būtu varens saldais ēdiens.

Me�s pusdienas tveicē bija kā sastindzis. Nekustējās ne skujiņa. Smar��oja pēc sveķiem. Putni pieklusu�i, diezin vai arī tie guļ diendusu? Vie�nīgi dunduri, velna izdzimums, �audījās, pretīgi dūkdami, un kā uzburti krita uz manas muguras.

Cik ilgi var soļot pa pa�u saules karstumu? Nogriezos no stigas bie�zoknī. Te pavisam cita lieta � patīkama ēna, vēsums, un arī ie�ana pa sūnu daudz vieglāka.

Klasē nu jau visi dro�i vien zināja par manu pazu�anu, jo varu sade�rēt, ka mammai pirmais gājiens bija pie Divdabja. Zēni, protams, pārlie�cināti, ka esmu aizlaidies uz dienvidiem, jo tur silts un vieglāka iztik�ana. Vienīgi Inta varbūt nojau� patiesību, jo viņa mani pamanīja tajā rītā, kad mēs bēgām uz �ejieni.

Puscēlienu noblandījos pa me�u, bet uzkalnīti ar di�o ozolu kā nema�nīju, tā nemanīju.

Sīka, starp melleņu mētrām un papardēm tikko samanāma taciņa no�veda pie stāvas kraujas. Turēdamies pie lazdu zariem, no�ļūcu lejā. Starp koku saknēm burbuļoja neliela upīte. Tā nu gan te uzradusies īstajā brīdī, glu�i kā pēc pasūtījuma, jo man mute no slāpēm jau labu laiku bija glu�i sausa un mēle lipa pie aukslējām. Ralfs, purnu ūdenim piegrūdis, laka tik cītīgi, it kā gribētu viens pats visu ūdeni izdzert. Meklēdams dzi�ļāku'vietu, kur nopeldēties, bridu pa straumi uz aug�u. Krūmos pavīdēja kaut kas iesārts. Tā bija varena smil�akmens klints, kurā straume izgrau�zusi nelielu alu. Ūdens te bija dzidrs un caurspīdīgs, dibenu klāja balta smilts. Mazas zivtiņas ziņkārīgi riņķoja ap manām kājām. Dūkdama kā mazs reaktīvs iznīcinātājs, atlidoja spāre un nosēdās uz manas rokas.

Labāku peldē�anās vietu neatrast. Nogurums pazuda kā ar roku at�ņemts.

Koku ēnas kā �auri tum�i dvieli klājās pāri sūnām un mētrām. Vaja�dzēja doties uz mājas pusi. Bet kur tā puse ir? Bijām apmaldīju�ies.

Tagad tikai bez panikas! Jādarbojas ar galvu. Bioloģijas skolotāja mā�cīja: sūna kokiem aug ziemeļu pusē. Pa labi tātad ir rīti, pa kreisi vakari. Bet me�sarga mājās saule nogrima aiz upītes. Tātad jāiet tie�i pretim rie�to�ajai saulei. Drīz vien bijām uz stigas � un pa to taisni vien līdz me��sarga mājai. Es jau teicu: ja cilvēkam galva uz pleciem, viņ� nekad ne�pazudīs.

Todien nepaveicās. Un kas par to? Tie, par kuriem ieminējās Kalna- brik�ņu saimniece, arī nekā neatrada. Bet es nelik�os mierā. Vienreiz ta�u cilvēkam jāpierāda pa�am sev, ka viņam ir griba un uzņēmība un visā�das citādas labas īpa�ības, piemēram, neatlaidība.

Sestdienā atkal kātojām uz Brik�ņiem. Pēk�ņi bija uzradusies briesmīga kāre pēc gaļas. Arī maizes nebija ne kripatas. Izrādījās, ka viens cilvēks un viens suns tomēr apēd diezgan daudz. Mājās, kad par visu rūpējās mamma, to kaut kā nemanīja.

Pie autoveikala vairākas sievas par kaut ko skaļi trieca. Varbūt pa- gaidīt? Bet ja nu viņas tā tērgā līdz vakaram?

Sievietes apspriedās par kaut kādām kāzām un nepievērsa man ne mazākās vērības. Vienīgi Kalnabrik�ņu saimniece vēlīgi atņēma manu sveicienu.

Sapirkos pilnu mugursomu. Ar to mums abiem jāiztiek līdz nākamajai sestdienai, citādi bankrots klāt.

Netālu no me�sarga mājām Ralfs sacēla purnu gaisā, ar troksni ievilka gaisu un dusmīgi ierūcās. Izgājām klajumā.

Bet kas tad tas?

No dūmeņa vijās tieva dūmu strūkliņa. kāds rīkojās pa mūsu mājām kā pa savējām. Varbūt tas pats, kur� aizmirsa cigare�u paciņu un sirdsdrapes?

Ralfs, saspicējis ausis, raudzījās man acīs. Ko nu darīt? Saņēmu suni iiiz kakla siksnas un ar lielu līkumu aizlavījos līdz pirtiņai. Noliku mugur�somu, ieslodzīju Ralfu un pats uzmanīgi �agos tuvāk mājai.

Pagalmā saimniekoja divi � sīks skuķis ar tievām kā peļastes bizītēm un puika manā vecumā. Abiem mugurā bija armijas parauga blūzes un galvā pilotkas. Skuķim blūze bija vismaz divas reizes par platu un pilotka krita uz acīm. Atrotījusi piedurknes, meitene cītīgi lobīja kartupeļus. Puika stiepa no me�a sausus zarus un krāva pagalma vidū kaudzē.

�� Re, Aivar, cik labi! � skuķis priecājās. � Izcepsim vēl ugunskurā desiņas, iznāks varenas vakariņas. Tomēr savādi, ka pamestās mājās at�rodas kartupeļi.

���� Kas tur savāds! Skaidrs, ka te kāds apmeties uz dzīvo�anu. Un cil�vēkam ta�u jāēd, � puika atteica.

Mani kartupeļi, kurus es ar tādām pūlēm stiepu no Kalnabrik�ņiem! Nu, pagaidiet vien, to jūs no�ēlosiet!

Pagalmā ienāca desmit, nē, divpadsmit bērnu un divi pieaugu�ie. Visi bija apkrāvu�ies ar pamatīgiem nesamajiem.

Priek�galā soļoja padzīvojis vīrietis � gar� un tievs kā maikste, tērpies izbalēju�ā karavīra blūzē un formas biksēs, aiz viņa vēl pajauna sieviete raibā vasaras kleitā ar sandalēm kājās. Sīkais skuķis ar peļastītēm piegāja pie vīrie�a, izstiepās kā stīga un pielika roku pie pilotkas:

��� Biedri komandieri, supersensacionāls notikums! Nometnes teritorijā atklāts ienaidnieks. Istabā uzklāta gulta, pieliekamajā kartupeļi.

��� Kādēļ tad, Rasmiņ, uzreiz ienaidnieks? � sieviete iesmējās. � Var�būt kāds me�strādnieks vai tūrists apmeties uz pāris dienām.

���� Nekā, skolotāj! Mēs ar Aivaru uzgājām upmalā smiltīs pēdas � 38. numurs, Aivars pārmērīja. Tik mazas kājas pieaugu�am vīrietim nav. Un blakus kaut kāda noslēpumaina zvēra ķepu nospiedumi. Smiltis sa�jauktas, it kā tur kaut kas būtu cīnījies.

���� Varbūt vilks? Rūpīgi pārmeklējiet visu apkārtni un nekavējoties ziņojiet! � komandieris pavēlēja.

Zēni un meitenes pajuka uz visām pusēm. Es tupēju krūmu pudurī ne dzīvs, ne miris. Un ja nu viņi aiziet arī uz pirtiņu un atrod Ralfu? Vai arī suns, izdzirdis troksni, pats sāk riet?

Skolotāja un vīrietis, nostāju�ies tie�i blakus krūmu pudurim, saru�nājās.

���� Biedri Janson, � skolotāja teica, � es neticu, ka tas būtu me�strād�nieks. Tie vienmēr brauc darbā kolektīvi, ar ma�īnām. Varbūt tas ir kāds noziedznieks, kas izvairās no soda?

Dzirdot pieminam Jansona vārdu, man, goda vārds, kļuva nelabi ap dū�u � Ralfa agrāko saimnieku ari tā sauca.

���� Nebaidieties, biedrene Kalniņa, � vīrietis mierināja skolotāju. � Mūsējo ir pārāk daudz. Labs cilvēks ar tīru sirdsapziņu pats ieradīsies, bet ļaunais, mūs pamanījis, muks pa gabalu.

Tas nu bija tā kā mērķēts uz mani. Vai es esmu labs vai ļauns? Nekādu noziegumu izdarījis es neesmu, vienīgi aizbēgu no mājām. Bet tas jau nav nekāds noziegums, jo māte tagad jau zina, ka esmu sveiks un vesels.

���� Pārgulēsim virtuvē un otrajā istabā, � skolotāja teica, � bet tā sve�ā istabu neaiztiksim. Varbūt viņ� pārnāk vēlu naktī un nekā nemana. Tad mēs viņu miegā notversim.

Man sanāca smiekli. Naivā!

���� Jums, biedrene Kalniņa, ir kaut kas no slavenā detektīva �erloka Holmsa, � Jansons pazobojās.

Cits pēc cita atgriezās izlūki un ziņoja, ka nekas aizdomīgs neesot at�rasts. Vienīgi dārzā vienā vietā izmīņāta zāle un upmalā atrasts ziepju trauciņ� ar peldu ziepēm.

Laikam arī man jau sākas skleroze � tāpat kā manai mammai. Ziepes es aizmirsu no rīta mazgājoties.

���� Jāpo�as naktsguļai, � skolotāja izrīkoja.

Jansons aizsūtīja zēnus uz me�u pēc egļu zariem un papardēm. Mei�tenēm uzdeva rūpēties par vakariņām. Tad abi aizgāja.

Man viena kāja bija pavisam notirpusi, dūra kā ar adatām.

Meitenes tepat blakus krūmam izklāja zālītē lielu vaskadrānu, salika bļodiņas, maizi, sviestu. Citas dūra uz iesmiem desiņas.

Pamazām satumsa. Mēģināju aizlavīties prom. Bet kur nu, ja mū�īgi kāds staigā iek�ā un ārā.

Atgriezās zēni un sanesa mājā veselus skuju un papar�u kalnus. Ierī�kojās uz palik�anu. Bet es? Varbūt viņi drīz aizvāksies? Vienīgā cerība, citādi man vakars.

Biedrs Jansons aizdedzināja ugunskuru. Pagalmā kļuva gai�s kā dienā. Rasma ar peļastītēm iznesa pilnu grāpi kūpo�u kartupeļu. Manus kartu�peļus! Sāka smar�ot pēc ceptām desām. Man mutē saskrēja siekalas un vēderā sāka rūkt. Baidījos, ka neizdzird. Kop� brokastīm nebiju ēdis.

Mēģināju lēnām pa otru pusi izmukt, bet, līdzko pakustējos, krūms sa�līgojās un skolotāja Kalniņa sāka aizdomīgi blenzt uz manu pusi.

Visi metās uz ceptajām desiņām tā, it kā mēnesi būtu badoju�ies, bet man nekas cits neatlika kā tikai noskatīties. Rasmiņa Peļastīte, nosēdusies man tie�i deguna priek�ā, knibinājās ap desiņu. Tad pēk�ņi, kaut ko at�cerējusies, viņa ieskrēja istabā. Es pietupos, lēnām izstiepu roku un pa�ņēmu desiņu. Pārējie, aizņemti ar ē�anu, nekā nemanīja.

Meitene atgriezusies, desu neatradusi, pārmeto�i paskatījās uz blakus sēdo�o puiku un nicino�i noteica:

���� Tu, Aivar, esi badmira.

��� Vai tev ne�ūkst? � Aivars pielika pirkstu pie deniņiem un nesa�pratnē paraustīja plecus.

Vai tā bija zag�ana vai ne? Es domāju, ka ne, jo, pirmkārt, es biju vairāk izsalcis nekā tas skuķis un, otrkārt, tie�i viņa pievāca un izvārīja visus manus kartupeļus. Kā tu man, tā es tev.

Paēdu�i visi sasēdās draudzīgā pulciņā apkārt ugunskuram.

��� Komandiera dziesmu! � Peļaste norīkoja un tūlīt pati arī uzsāka: �Reiz cēlās strēlnieks sarkanais ��

Biedrs Jansons sēdēja blakus Aivaram un domīgi raudzījās, kā dzirk�steles traucās aug�up. Ugunskura gaismā viņam pie krūtīm mirdzēja ar celuloīdu pārklātas ordeņu lentītes. Tās visas es zināju no galvas, jo tie�i tādas pa�as bija piespraustas pie tēva ģīmetnes blakus manai gultai. Tikai mans tētis tur vēl bija pavisam jauns, bet biedram Jansonam mati nosir�moju�i un divas dziļas rievas stiepās no deguna uz mutes kaktiņiem. Ci�tādi viņ� izskatījās ļoti simpātisks.

Man, goda vārds, daudz labāk patiktu sēdēt viņiem blakus pie uguns�kura, nekā tā slapstīties krūmos. Bet ko lai dara, ja tāds ir liktenis. Jāma�nās labāk prom, kamēr dziesma nav beigusies. Bioloģijas skolotāja kād�reiz stāstīja, ka da�i putni, piemēram, medņi un rubeņi, dziedā�anas laikā kļūstot glu�i kurli un akli. Būtu labi, ja ar cilvēkiem notiktu tas pats. Lē�nām uz vēdera izlīdu no krūmiem. Izdevās! �ie tik dziedāja un nekā ne�manīja.

Ralfs, izdzirdis manus soļus, klusām iesmilkstējās. Zelts, ne suns, sa�prot, ka nedrīkst trok�ņot. Abi krietni paēdām. Laime, ka mugursoma ar produktiem un naudu atradās pie manis. Kamēr �ie te dzīvos, man būs- kaut kur jāpazūd.

Bet vispirms vajadzēja izpētīt, kādēļ viņi �eit ieradu�ies un cik ilgi domā palikt.

Uzstūmis Ralfu uz pirtslāvas, atspiedu galvu pret viņa sāniem un ierī�kojos uz gulē�anu. Suns it kā mierinādams pārlaida silto mēli man pār vaigu. Lai arī tikai dzīvnieks, tomēr saprata, ka man pa�reiz grūti.

Kad pamodos, debesis virs koku galiem jau sārtojās. Aiz upes gūlās

balti miglas lēveri. Iemetos saltajā ūdenī, un miegs uzreiz pārgāja. Iebāzu kabatā maizes gabalu un desu, piekodināju Ralfam, lai sēd klusi kā pelīte, un �agos uz mājas pusi. Jāuzmanās � dro�i vien viņiem izlikti posteņi.

Kā tad � viens snauda, sakņupis uz lievenēm. Ierīkojos savā novēro��anas postenī. No mājas puses mani nosedza kupls peoniju krūms, kas jau riesa pumpurus. Reibino�i smar�oja ceriņi. Sētnieces vecmāmiņa ap�galvoja, ka, jo vairāk ziedlapiņu atrodot, jo lielāka laime sagaidāma, va�jagot tikai ziedu norīt tuk�ā dū�ā. Un man tie�i acu priek�ā viens astoņ- nieks un vēl divi se�nieki. Es, protams, neesmu māņticīgs, bet dro�s paliek dro�s, ziedus apēdu.

No�īkstēja mājas durvis, un uz lieveņa iznāca biedrs Jansons. Miega�mice tūlīt uzlēca kājās.

� Biedri komandieri, manas de�ūras laikā no �etriem nulle nulle no�metnes teritorijā viss kārtībā.

2ēl, ka es viņu kārtīgi neizāzēju.

Biedrs Jansons aizgāja uz upi mazgāties. Pa to laiku no istabas izvil�kās vēl divi, berzēja acis un �āvājās.

���� Re, � viens no viņiem pēk�ņi ierunājās, � te kāds staigājis apkārt ceriņu krūmiem.

Man metās aukstas kājas. Pavisam biju piemirsis, ka zālē liela rasa.

���� Vai tu, Jāni, tur bradāji? � otrs pratināja posteni.

���� Jā, � Jānis apliecināja.

Ko gan citu viņ� varēja teikt? Neies ta�u atzīties, ka de�ūras laikā gu�lējis. Tad saskrēja vesels bars un nopēdoja zāli no vienas vietas. Biju glābts tik ilgi, kamēr kādam ienāks prātā ieskatīties ceriņu krūmā.

Iznāca Aivars ar tauri un deva signālu: �Celties!�

Visi nostājās ierindā � vienā galā skolotāja, otrā � Rasmiņa. Pavisam bija pieci zēni un septiņas meitenes. Puikas izskatījās tā nekas, bet mei�tenes armijas formas blūzēs un biksēm kājās likās varen jocīgas.

Apaļīgs skuķis ar dzelteniem, cirtainiem matiem un zvaigzni uz blūzes piedurknes nokomandēja:

���� Mierā!

Tad viņa piegāja pie biedra Jansona un ziņoja:

���� Me�vidus skolas jauno novadpētnieku vienība gatava izpildīt uz�devumu. Ierindā divpadsmit dalībnieku. Ziņo vada komandiere Zane Zīle.

��� Brīvi! � Biedrs Jansons izvilka no plecā pakārtās plan�etes kādu papīru un noklāja zemē. Visi saklupa apkārt. Labu brīdi viņi par kaut ko klusām apspriedās. No �ejienes nevarēja nekā ne dzirdēt, ne redzēt. Dus�mās jāko� vai pirkstos. Kad nevajag, viņi lien man vai mutē, bet tagad, tik svarīgā momentā, aizvācas prom.

Beidzot biedrs Jansons piecēlās un salocīja papīru:

���� Uzdevums skaidrs?

���� Skaidrs! � visi atkliedza un tad iegāja mājā brokastot. Arī es iz�vilku no kabatas maizes gabalu, desu un iestiprinājos.

Neko ilgi �ie vis neēda, izmetās atkal pagalmā un nostājās rindā. Da��am pār plecu bija lāpstas, citiem rokās ērmoti gari iesmi.

���� Uz labo! Soļos � mar�! � biedrs Jansons nokomandēja.

Baigā disciplīna, neko teikt. Visa grupa pazuda me�ā. Tikai vada ko�mandiere Zane saviebusies noskatījās pakaļ. Viņai un Jānītim � Miega�micēm �odien, acīm redzot, bija nometnes de�ūra.

Zane trenkāja nabaga puiku gan �urp, gan turp. Taisni nelabi palika, skatoties, kā tas antiņ� paklausīja bez ierunām. Ar mani gan viņa tā neiz�rīkotos, kaut arī tūksto�kārt būtu vada komandiere. Jānītis ar katlu rokā aizdiedza uz upmalu. Zane iznesa no istabas baltu papīra lapu un pie�sprauda pie lieveņa. Tad par abiem stenēdami un pūzdami iznesa vecas lielas durvis un pieslēja pie sienas. Jocīgi, ko viņi ar tām iesāks? Miega�mice paņēma cirvi, un abi aizgāja uz me�u.

Arī man bija laiks izgaist. Tie abi ķēpāsies tepat pa māju, gatavos pusdienas un tā tālāk. Bet vispirms jāizpēta, kas tas par papīru pie lieveņa staba.

�Me�vidus astoņgadīgās skolas jauno novadpētnieku vienības kaujas lapiņa Nr. 1.� bija rakstīts sarkaniem burtiem. Tālāk teksts: ��odien mēs sākam operāciju �Kanna�. Tas būs ļoti svarīgs un atbildīgs uzdevums, ku�ram mēs gatavojāmies visu ziemu. Savākts daudz dokumentu, pierakstītas cīnītāju un aculiecinieku atmiņas. Ceru, ka visi operācijas dalībnieki būs disciplinēti un strādās no sirds. Vēlu sekmes! Kādreizējais partizānu no�daļas �Zvaigzne� izlūks Jānis Jansons.�

Tālāk bija rakstījusi Zane: �Ierosinu par nometnes devīzi izvēlēties vārdu �ne�īkstēt�. Mūsu tēvi kara laikā cieta badu, salu un nebaidījās pat atdot savas dzīvības. Viņi uzvarēja, un mums jābūt viņu cienīgiem.�

Aizmugurē atskanēja balsis. Zane un Jānis nāca atpakaļ, stiepdami pār pleciem varenu mietu.

Aizlavījos uz pirtiņu. Ralfs aiz prieka mani gandrīz vai nogāza no kājām. Viņ� cerēja, ka izlaidī�u viņu ārā. Tev, draudziņ, vēl mazliet jā�pacie�as � man vispirms jāizpēta, ko viņi tur me�ā dara, � es mierināju Ralfu.

Pabaroju suni un, aiz saites turēdams, aizvedu uz upi padzerties. Pēc tam vilk�us aizvilku atpakaļ uz pirtiņu, � suns, kājām pret zemi atspēries, pretojās.

� Pēcpusdienā, � es viņam apsolīju, � tad abi paiesim uz Brik�ņu pusi un pamatīgi iztrakosimies.

Ralfs palīda zem pirtslāvas un pat nepaskatījās uz manu pusi � apvai�nojies. Visu saprot, glu�i kā cilvēks, tikai valodas trūkst.

Sākumā me�vidie�us izsekot nebija grūti � viņi bija gāju�i pa stigu un ieminu�i tādu taku, ka �ķita � tur slājis vesels bars ziloņu � zāle no�mīdīta, nātrēm nocirstas galotnes. Krustcelēs, kur satek 21., 22., 30. un 31. me�a kvartāli, pēdas pagaisa. Uz kuru pusi griezties � pa labi vai pa kreisi? Brīdi uzmanīgi klausījos. Klusums. Virs galvas priedē kala dzenis. Tālumā �adzināja �agata. �is putns man atgādina pļāpīgus skuķus � tie arī piekliedz puspasaules. Jāiet uz to pusi.

Izrādījās, ka nebiju maldījies. Tur jau viņi lēni soļoja, garā ķēdē�izvērsu�ies un bakstīja ar iesmiem zemi, kaut ko meklēja, dro�i vien to pa�u kannu. Aiz prie�u stumbriem slapstīdamies, pielavījos pavisam tuvu.

Ir, � Rasmiņa Peļastīte iespiedzās.

Pārējie tūlīt metās klāt, un nu bakstīja visi.

���� Atejiet tālāk!�pavēlēja biedrs Jansons.

Izlūki negribīgi atkāpās sānis. Komandieris paņēma lāpstu un uzmanīgi sāka rakt, tad pieliecās un ar pirkstiem attīrīja zemi.

��� Var nākt, � viņ� uzsauca un izcēla no zemes sarūsēju�u sarkan�armie�a kasku. To padeva no rokas rokā.

��� Tie�ais trāpījums, � kāds zēns noteica un norādīja uz diviem ne�lieliem caurumiem kaskā.

Biedrs Jansons paņēma kasku, visi atkal izvērsās ķēdē, un bakstī�ana turpinājās. Tas laikam nebija nekāds vieglais darbs. Aivars slaucīja svied�rus vienā slaucī�anā un ik pēc brī�a paskatījās uz sauli, � skaidrs, puisī�tis nevar sagaidīt pusdienas laiku.

Visgrūtāk klājās Rasmiņai Peļastītei. Iesms bija gandrīz viņas garumā, meitēns to iegrūda zemē līdz pa�am spalam un tad, ar abām rokām atspē�ries, vilka laukā. Bet Aivars blēdījās, tas bija skaidri redzams, � viņ� iedūra iesmu tikai līdz pusei. Un ja nu kanna atrodas tie�i �ajā vietā? Tā�dus neapzinīgus elementus vajadzētu sodīt. Nekas, gan es kaut ko izdo�mā�u.

Biedrs Jansons paskatījas pulksteni un paziņoja nelielu partraukumu. Kamēr viņ� smēķēja, pārējie, sūnās izlaidu�ies, atpūtās.

���� Biedri komandieri, vai patie�ām neviens nezina, kur atradās sle�penā zemnīca? � Rasmiņa taujāja.

���� Komisārs zināja, bet viņ� ir miris. Es kaujā tiku ievainots, un mani pārveda uz Baltkrieviju. Bet varbūt pie jums atbrauks viens cilvēks, kas zina.

Komisārs? Arī mans tētis bija partizānu komisārs. Bet ja nu biedrs Jansons runā par viņu? Tad jau � Kas par niekiem, Jansonu pie mums, ka biezs. Mamma pati apgalvoja, ka tas strādājot Jakutijā.

Pārtraukums beidzās. Izlūki atkal uzsāka meklē�anu. Interesanti tomēr būtu uzzināt, vai viņiem laimēsies vai ne.

Pusdienas laikā komandieris deva rīkojumu pārtraukt meklē�anu un atgriezties nometnē.

Kamēr visi ēda pusdienas, paņēmu mugursomu, pasaucu Ralfu � un aizmanījāmies me�ā. Pirtiņa nebija vairs nekāda dro�ā paslēptuve � agri

vai vēlu mūs atklātu. Pagaidām pārgulēsim me�a pļaviņā kādā no Brik�ņu siena �ķūnī�iem. Ralfs, ticis brīvībā, skraidīja pa me�u un rēja kā negudrs. Lai! Tur neviens mūs neatradīs.

Te mūs tie�ām bija grūti pamanīt. �ķūnī�i, ieslēpu�ies upmalā, no ceļa nebija saredzami. Jau iepriek� nopriecājos, ka sienā būs mīksta gulē�ana. Taisni jāsmejas. Divi �ķūnī�i bija kā ar slotu izslaucīti. Tre�ajā vienā kaktā atradu klēpi sapulēju�a siena. Paspārdīju ar kāju, no siena pacē�lās kodīgs putekļu mākonis. Tad jau labāk tās pa�as papardes!

Kaut arī vasara, tomēr naktis bija vēsas. Tiklīdz iedomājos gultu un silto segu me�sarga mājās, kļuvu vai traks no dusmām. Jau tā man dzīvē neveicas, un tagad �ie klaidoņi� Labi vēl, ka Ralfs blakus.

Otrā rītā iesprostoju suni �ķūnītī, aizliku durvīm priek�ā krietnu bomi un teciņus vien laidos uz me�sarga māju. Mēģināju atcerēties katru sī�kumu, ko māte man pērnpavasar stāstīja par slepeno zemnīcu. Viņa sīki aprakstīja tās apkārtni � uzkalniņu, kur auga varens ozols, zemnīcu, kas izrakta zemē un virs kuras uzstādītas eglītes, avotiņu, kas nepārstājis tecēt arī ziemā. Lai tur nokļūtu, vajadzējis �ķērsot stāvu gravu. Mamma vēl atcerējās, ka viņa pārvilkusi tai pāri manu tēti, kur� bijis ievainots kājā. Bet par kannu neminēja ne vārda.

Stāvā grava! Iesitu sev pa pieri. Kāds es kolosāls muļķis! Sklerotiķis, nu īsts superstulbenis! Tā ta�u ir tā pati grava, pa kuru tek upīte, kurā es peldējos. Varēju uzskatīt, ka zemnīca man ir tikpat kā rokā, � jāno�staigā tikai abi gravas krasti � un darīts!

Bet ko tagad lai iesāk ar me�vidie�iem? Ļaut, lai viņi meklē nepareizā vietā? Varbūt pabakstīs, pabakstīs, nekā neatradīs un aizvāksies. 2ēl ma�zās Peļastītes, viņa tā pūlējās. Un biedra Jansona� Ja manā vietā būtu tētis, kā viņ� rīkotos? Par mammu nav ko runāt � kaimiņi bariem vien nāk pie viņas izsūdzēt savas bēdas un aizņemties visādus sīkumus: miltu sauju, sērkociņus, diegu spolīti. Bet man, kā man rīkoties?

Me�vidie�i dārzā vingroja. Pie lieveņa neviena nebija. Kaujas lapiņa Nr. 2 � tuk�a. Ātri uzskribelēju visu, ko atcerējos. Beigās izsaucu uz

sacensību, kas ātrāk atradīs zemnīcu. Parakstījos: �Tas, kas visu redz un zina.�

Tā būs taisnīgi. �ie lai iet pa vienu upes krastu, es pa otru. Ātri noslē�pos savā novēro�anas punktā ceriņu krūmos. Bija arī pats pēdējais laiks.

Vispirms pie kaujas lapiņas piegāja Zane, kura nesa kādu rakstu. Tad sākās klaigā�ana, skraidī�ana. Viņi atveda biedru Jansonu, kur� tūlīt tvēra pēc plan�etes. Papīrs, kuru viņi vakar cilāja, bija apkārtnes karte. Visi saklupa tai apkārt un līksmoja tā, it kā zemnīca un noslēpumainā kanna būtu jau rokā. Man, goda vārds, sametās priecīgi ap sirdi. Var būt, ka es tomēr nemaz neesmu tik samaitāts?

Zane nu gan bija aptaurēta, iedomājusies, ka es gribot viņus izmuļķot un novirzīt pa nepareizām pēdām.

���� Man �ī maskē�anās arī nepatīk, � skolotāja Kalniņa teica biedram Jansonam. � Varbūt tas ir kāds no jūsu cīņu biedriem?

���� Es arī vienu brīdi tā domāju, � biedrs Jansons atzinās. � Bet tagad vairs ne. Apskatiet uzmanīgi rokrakstu.

Jocīgie! Lai pamēģina tā pati skolotāja rakstīt, pret sienu atspiedusies, un vēl tādā steigā, tad redzēs, cik kārtīgi viņai izdosies.

Abi piegāja pie kaujas lapiņas un par kaut ko sa�ukstējās.

���� Tas noticis starp signālu �celties� un rīta rosmi, � teica skolotāja. � Viņam jābūt tepat kaut kur tuvumā. Varbūt pameklēt?

Man, goda vārds, to dzirdot, nptirpa papē�i. Vai tas ir taisnīgi? Es gri�bēju viņiem palīdzēt, bet �ie� Labi, ka biedrs Jansons izrādījās prātīgs cilvēks. Man viņ� patika ar katru brīdi vairāk un vairāk.

���� Nevajag, � viņ� atmeta ar roku. � Gan pats atnāks.

Lai pagaida. Tāds muļķis nu gan es nebū�u. Viņ� noteikti pazīst manu tēvu un, iespējams, arī mammu, tas tagad skaidrāks par skaidru. Un iespē�jams pat, ka viņ� ir Ralfa saimnieks.

Mans ziņojums izmainīja visas grupas mar�rutu. Me�vidie�i nolēma pārmeklēt upes labo krastu. Lieliski, es � kreiso. Tā būs godīga cīņa. Ja paveiksies viņiem, lai. Bet tas tik būtu numurs, ja man � tie�i man izdotos atrast partizānu zemnīcu. Saderam, ka viņi kļūtu zaļi no skaudības.

Upītes grava gan padziļa, tomēr nebija diez cik plata. Varēja skaidri dzirdēt, kā tie otrā pusē klaigāja un sarunājās. Tad biedrs Jansons skaļi iesaucās:�Atiet! Ātri! Aivar, tev ausis aizbāztas?

Pēc tam iestājās klusums. Vai tie�ām viņiem būtu paveicies? Nē, tad būtu tāda bļau�ana, ka dzirdētu pat kosmosā. Kaut kas bija lēcies. Bet kas?

Lēnām nolaidos pa krauju lejā, pārbridu pāri upītei un uzrāpos otrā

krastā. Me�vidie�i gulēja uz vēderiem melleņu mētrās, galvas vien ārā. Komandieris lauza zarus un sprauda zemē.

No me�vidie�u sarunām noklausījos, ka �ie uzdūru�ies mīnām. Biedrs Jansons divas izracis un padarījis nekaitīgas. Meklē�ana tika pārtraukta, un visi atgriezās nometnē.

Man aukstas tirpas pārskrēja pār muguru, � ja nu es pats vai kāds cits uzkāptu tādai mīnai, nāve klāt.

Nometnē valdīja apjukums. Skolotāja Kalniņa, izdzirdusi par bries�mām, tūlīt pieprasīja, lai bērni atgrie�as mājās. Biedrs Jansons posās uz Me�vidiem, lai paziņotu par atradumu un izsauktu sapierus. Pa�i izlūki par promie�anu negribēja ne dzirdēt.

� Manā atbildībā ir divpadsmit jaunu dzīvību, � skolotāja pacēla balsi. � Kāda man garantija, ka tepat mājas priek�a nav mīnēta? Bez tam vēl apkārt lo�ņā visādas aizdomīgas personas (viņa domāja mani, ha-hā!).

Tikai tad, kad biedrs Jansons svinīgi apzvērēja, ka vakarā atgriezīsies, viņa bija ar mieru palikt.

Devos atpakaļ pie Ralfa. Sakaltusī rupjmaize ar desu spriedās rīklē. Pē�dējo rūgu�piena lāsi izdzēru vakar. Odens me�a upītē, pārklāts ar brūnu, taukainu rāvu, gar�oja pēc dzelzs. Iedomājoties mātes ceptās kotletes, mīkstas, sulīgas, ar brūnu garoziņu apkārt, vai sutinātus kāpostus ar cīsi�ņiem, man, goda vārds, slienas saskrēja mutē. Es būtu bijis ar mieru locīt iek�ā pat zirņu zupu, kas man nekad nav gar�ojusi.

Bija pagājusi tie�i nedēļa, kop� atstāju māju.

Paņēmu kannu, un abi ar Ralfu devāmies uz Brik�ņiem.

��� Cik tad jūs tur īsti esat? � Kalnabrik�ņu saimniece taujāja. � Divi jau �odien bija. Sapirkās gan kartupeļus, gan pienu un biezpienu.

Ko viņi te meklēja? Nevarēja vilkties uz saviem Me�vidiem!

���� Tie ir iedzimtie no Me�vidu skolas, � teicu tīru taisnību. � Bet mēs esam no Rīgas.

���� Vai tajā kannā zelta nauda aprakta, vai, ka visi kā uzburti? � saimniece brīnījās. � Kas nu tādiem bērniem me�ā par dzīvo�anu. Paska�ties, pēc kā tu pats izskaties, � vāj� kā skangals.

Labā sieviete ievilka mani aiz rokas istabā un piesēdināja pie galda. Kā pasakā man priek�ā parādījās dzelteni, miltaini kartupeļi un cepta cūkgaļas �ķēle ar sīpoliem. Notiesāju visu pa tīro. Nemaz nezināju, ka pasaulē ir tik kolosāli cilvēki.

���� Pienāc bie�āk, � saimniece atvadoties uzaicināja. � Un pastāsti, kā jums veicas.

Divas dienas nenotika nekas. Skolotāja stingri raudzījās, lai neviens me�ā nespertu ne soli. Izlūki sportoja, peldējās, vakaros sēdēja pie uguns�kura.

Tre�ajā dienā atnāca divi sapieri ar mīnu meklētājiem: viens ar ūsi- ņām un stilīgu bārdiņu, otrs � pavisam jauns. Vispirms viņi pārstaigāja mājas apkārtni, izraka no zemes sarūsēju�u govs ķēdes gabalu, krietnu sauju granātu �ķembu un pa�ā durvju priek�ā � da�as patronu �aulas.

���� Varbūt tie�i �īs lodes nogalināja manu tēvu un māti. � Skolotāja paņēma patronu �aulas rokā un apraudājās. Bērni saskrēja viņai apkārt.

Māte stāstīja, ka me�sargu sauku�i par Kalniņu. Skolotāju arī. Bet tad jau iznāca, ka viņa ir no�autā me�sarga meita.

Tā bija viena apdauzīta diena, goda vārds! Pēc brī�a, skaļi riedams, pagalmā iedrāzās Ralfs. Visi izbailēs pajuka kur kurais. Suns metās pie biedra Jansona un uzlika priek�kājas viņam uz pleciem. Brīdi viņi abi stāvēja apkampu�ies kā labi draugi, kas ilgi nav satiku�ies, tad nometās zālītē un sāka kūleņot kā maziņie. Tā jau cilvēks var traks palikt, goda vārds, vai dabūt infarktu.

���� Kā tu �e, draudziņ, nokļuvi? � komandieris brīnījās. Bet Ralfs tikai klusi smilkstēja un laizīja viņam rokas.

Totāla neveiksme. Bija jālai�as prom uz to ātrāko, kamēr visi skatās uz suni un citam nepievērsa nekādu uzmanību. Izlēcu no ceriņkrūma un, ko nagi nes, metos uz me�u. Bet izmukt neizdevās. Ralfs skrēja man pakal, aiz viņa biedrs Jansons un visi pārējie.

Biju atklāts.

Skolotāja ievilka mani aiz rokas pagalma vidū, un nu visi ņēmās blenzt, it kā es būtu kāds eksotisks papagailis vai maskējies ķengurs. Pre�tīga sajūta, goda vārds.

���� Biedrs �Kas visu redz un zina�, ja nemaldos? � Jansons zobgalīgi apjautājās.

Es klusēju. Nekā viņi no manis neizspiedīs. Vispirms bija labi jāiz�domā, ko iesākt un ko teikt. Suns apjucis skraidīja te pie manis, te pie sava agrākā saimnieka.

���� Kā tevi sauc, un no kurienes tu esi? � taujāja skolotāja Kalniņa.

Es neatbildēju.

���� Lūdzu, skolotāj, varbūt viņ� nevar parunāt? � ieminējās Rasma.

Tā bija kolosāla ideja � izlikties mēmam. Tā es varē�u izvairīties no

liekiem jautājumiem.

Rasma ieskrēja mājā un iznesa papīru un zīmuli. Skolotāja atkārtoja jautājumu rakstiski.

���� Reinis, � es uzskribelēju. Bet uzvārdu neparko neteik�u un adresi arī ne.

Biedrs Jansons cie�i mani nopētīja un klusu pie sevis murmināja: � Kur es �o puisi esmu redzējis?

Es jau zināju gan, bet neteicu. Māte vienmēr apgalvoja, ka mēs ar tēvu esot kā divas ūdens piles, pat bedrīte zodā mums abiem vienāda.

���� Vai tikai tu neesi no Rīgas, no Miera ielas sarkanajiem izlū�kiem? � viņ� noprasīja.

Pakratīju galvu un tūlīt to no�ēloju, vajadzēja piekrist, un tad būtu miers. Vai viņ� visus var atcerēties?

���� Kā mans suns nokļuva pie tevis? � biedrs Jansons turpināja iz�jautāt.

���� Pieklīda, � es uzrakstīju.

Biedrs Jansons vēlreiz domīgi paraudzījās man sejā, tad stingri pavē�lēja: � Pietiek slapstīties! Pagaidām ieskaitīsim tevi mūsu vienībā. Savāc savas mantiņas! Gulēsi kopā ar pārējiem zēniem.

Manas lietas, kā tas jums jau zināms, atradās Brik�ņu �ķūnītī. Pagrie�zos un gāju uz me�a pusi.

���� Kurp tu, Reini? � skolotāja nokliedza man pakaļ.

Izlikos nedzirdam, jo biju ta�u kurlmēms.

���� Aivar! Jāni! � biedrs Jansons pavēlēja. � Pavadiet �o cienījamo biedru un esiet viņa goda sardze!

Abi puikas, aiz smiekliem vai aizrīdamies, paklausīja un nostājās man blakus. Ja vien es gribētu, varētu aizbēgt, bet kāda tam tagad jēga? Rik��oju pa ceļu uz priek�u, �ie pusteciņus man 'īdzās, katrs savā pusē kā arestantam.

���� Klausiet, tu! � tas, kuru sauca par Aivaru, beidzot nenocietās. � Vai tu ilgi domā tā ļepatot un vazāt mūs aiz deguna? � Izskats viņam bija no�ēlojams, seja sasarkusi, pa vaigiem ritēja sviedru lāses. Jānis Miegamice plati no�āvājās un sāka berzēt acis � pa�reiz nometnē klusā stunda un bērniņam uznākusi guļamā reize.

Man nekur nebija jāsteidzas. Lūdzu, laidieties kaut vai tepat sūnās slīpi. Nosēdos zemē un sakrustoju kājas kā indie�u jogs.

���� Kas tie atkal par fokusiem? � tagad nenocietās Jānis. � Tu laikam domā, ka mēs ar tevi te ķēpāsimies līdz vakaram? � un iespēra man ar kāju pa muguru.

Tas nu bija par daudz! Uzlēcu kājās, nogāzu to stulbo lamzaku zemē un pazudu egļu jaunaudzē. Meklējiet nu adatu siena kaudzē! Sie mek�lēja arī, staigāja apkārt bļaustīdamies. Bet es pa to laiku mierīgi aizgāju līdz Brik�ņu �ķūnītim, paņēmu savas mantas un devos uz nometni. Vienam pa�am bez Ralfa gul�ņāt netīrajā �ķūnītī man vairs negribējās. Godīgi sa�kot, arī pati �ī slapstī�anās man jau bija līdz kaklam. Visiem kopā tomēr daudz jautrāk. Tas, protams, nenozīmēja, ka es tūliņ metī�os viņiem ap kaklu, nenāk ne prātā.

Nometnē visi bija aizrāvu�ies ar jaunu spēlīti un nepievērsa man ne�kādu vērību. Sapieri noslēpa dārzā kādu dzelzs priek�metu, bet me�vidie- �iem ar mīnu meklētāju tas bija jāatrod. Tas, kas �o uzdevumu izpildīs visātrāk, būs uzvarētājs.

Beidzot pienāca arī mana kārta. Uzliku uz ausīm tādas kā telefona klausules, paņēmu rokās mīnu meklētāja rokturi un sāku pārstaigāt norā�dīto kvadrātu. Aparāts klusēja. Uzmanīgi spēru soli pa solim, bet nekā. Pārējie stāvēja dārza malā un smīnēja. Zanei rokā bija pulkstenis. Beidzot izdzirdu klusus pīkstienus. Pavirzīju aparātu mazliet sānis � pīkstieni kļuva skaļāki. Strauji devos uz priek�u, nekā � klusums, jāiet atpakaļ. Mīņājos tikpat kā uz vietas � aparāts pīkstēja te klusāk, te skaļāk, nekā nevarēja saprast. Paņēmu sapiera lāpstiņu un uzmanīgi sāku rakt zemi, bet nekā nebija. Beidzot starp smiltīm sataustīju kaut ko cietu � piec-

kapeiku. Esmu ar mieru saderēt, uz ko vien gribat, ka to man tī�ām iesmērēja. Citiem bija atslēgu sai�ķi, na�i, dak�iņas, bet man � tāds sī�kums.

��� Vareni, � ūsainais sapieris mani paslavēja. � No tevis dienās iz�nāks lietas koks.

���� Prieks censties! � es skaļi atbildēju.

Atskanēja varena smieklu �alts. Brīdi nesapratu, bet tad saķeru galvu � tik muļķīgi iekrist var tikai totāls superstulbenis. Aktieris no manis nekad neiznāks, tas nu skaidrāks par skaidru.

���� Simulants, � Zane kā �ūska no�ņāca man pie auss.

���� Tā da�reiz gadās. � Biedra Jansona acīs pazibēja viltīgas dzirkste�li tes.� Cilvēks no pēk�ņiem pārdzīvojumiem ne tikai zaudē valodu, bet arī atgūst. Vari uzskatīt, ka tev ir laimējies.

Paldies par tādu laimi, patiesībā tā ir visbaigākā izgā�anās.

Jānis un Aivars atgriezās tikai vakariņu laikā � piekusu�i un �ausmīgi nikni. Ieraudzīju�i mani mierīgi ēdam, viņi izberzēja acis un blenza kā uz spoku.

���� Nu, vai zini, � Janka kliedza, � tu tomēr esi baigais mūdzis.

���� Izvēlies maigākus apzīmējumus, � Zane noņirdza, � citādi viņ� no pārdzīvojumiem atkal var zaudēt valodu.

Ir nu gan dulls skuķis!

���� Izbeigt! � biedrs Jansons mūs apsauca.

Vakarā pie ugunskura sapieri stāstīja visādus interesantus atgadīju�mus. Vecākais no abiem, ser�ants pēc dienesta pakāpes, tā iemīlējis savu riskanto profesiju, ka palicis virsdienestā. Astoņos gados viņ� padarījis nekaitīgas simtiem zemē ieraktu mīnu un artilērijas �āviņu.

Reiz, rokot būvbedri kādai mājai, uzieta vesela pazemes noliktava. Labi, ka ekskavatorists laikus pamanījis, citādi no pilsētiņas diez vai kas paliktu pāri.

Pavisam jocīgs atgadījums noticis pērn. Sēņotāji kādā piekalnītē iekū�ru�i ugunskuru, lai uzceptu baravikas. Pēk�ņi no pelniem sāku�as lidot ārā lodes. Sēņotāji metu�ies kur kurais. Vēlāk izrādījies, ka tie�i tajā vietā kara laikā bijis kāds aizsardzības punkts.

Jo ilgāk mīnas un �āviņi nogulēju�i zemē, jo bīstamāk tos padarīt ne�kaitīgus.

Klausoties �os stāstus, es galīgi iz�ķīros � kad pienāks laiks dienēt armijā, prasī�os uz sapieriem.

Mēs, protams, bijām ar mieru �ādus stāstus klausīties visu nakti, bet vai tad skolotāja Kalniņa to saprot?

���� Es tam aptaurētajam tipam (tas ir � man) blakus negulē�u, Jā�nis paziņoja, � citādi mani naktī mocīs ļauni sapņi.

���� Aizveries � Ilmārs, me�vidie�u visgarākais un nerunīgākais zēns, viņu apsauca.

Ilmāram, tāpat kā Zanei Zīlei, uz piedurknes mirdzēja zvaigzne, tā�tad � priek�niecība. Viņ� aizvāca Jāņa palagu un segu- un pats ierīkojās man blakus. Otrā pusē nogūlās biedrs Jansons, Ralfs apmetās pie mūsu kājām.

Visādas domas man tonakt maisījās pa galvu un neļāva aizmigt. Kāda velna pēc man vajadzēja triekties uz �ejieni? Varējām aizbraukt uz kādu patālāku zvejniekciemu. Mums abiem ar Ralfu bija tik labi! Kas tagad sagaidīs mani pārnākam no skolas, kas pienesīs rīta kurpes? Ja labi pa�lūgtu, biedrs Jansons dro�i vien atļautu Ralfu �ad tad apmeklēt. Garastā�voklis man, goda vārds, bija tūksto� grādu zem nulles. Neveicas man dzīvē � un viss.

���� Ko tu tur pūt? � biedrs Jansons klusu apjautājās. � Nenāk miegs? Es tagad atceros, kam tu līdzinies � mūsu komisāram Indriķim Ritumam. Lielisks cilvēks bija, mans labākais draugs. Viņa dēls ir tavā vecumā.

Tā tik vēl trūka! Uzzinās manu īsto vārdu, sāks iztaujāt par mammu un beigās aiztrieks atpakaļ uz Rīgu � tie�i tagad, kad te sākas pats inte�resantākais.

Biedrs Jansons paskatījās uz mani. Aizvēru acis un izlikos aizmidzis. Komandieris iekārtojās ērtāk, pagrieza man muguru un vairs nekā ne�jautāja.

���� Klausies � vai tu arī meklē kannu? � No otras puses man piebik�stīja Ilmārs. � Mēs jau otro gadu, bet veltīgi. Varbūt �ogad paveiksies.

Atkal tā sasodītā kanna. Visi par to vien runā, bet es kā muļķa suns � ne bū, ne bē. Traks var palikt, goda vārds!

Ralfs lēnām iespraucās starp mani un savu agrāko saimnieku. Apķēros sunim ap kaklu, un man kļuva atkal viegli un labi. Gan viss nokārtosies.

Otrā rītā devāmies uz trīsdesmit piekto kvartālu. Sapieri pavēlēja mums nogulties zemē labu gabalu no tās vietas, kur atrada mīnas, un sāka rīkoties.

Likās, mēs jau veselu mū�ību guļam melleņu mētrās, bet nekas ne�notika. Varbūt bija tikai tās divas, kuras atrada biedrs Jansons? Nekā, gabaliņu tālāk sapieri atrada vēl se�as. Padomājiet tikai � astoņas nāves bija gulēju�as zemē veselu gadsimta ceturksni un gaidīju�as savus upurus.

Me�ā vairs nebija ko ķēpāties. Devāmies uz gravu. Pa priek�u gāja abi sapieri ar mīnu meklētājiem, pēc tam mēs garā ķēdē. Vilkāmies uz priek�u glieme�a gaitā. Tā mēs muļļāsimies tūksto� gadu un nekā neat�radīsim.

Pēcpusdienā kārtējā padomes sēdē palūdzu vārdu:

���� Kas mums ir stabili zināms? Pirmkārt, zemnīca atradās uzkalniņā, pa ieplakām tātad nav ko ķēpāties, otrkārt, tur auga kupls ozols un, tre��kārt, tuvumā bija avotiņ� vai strautiņ�.

���� To tu jau reiz izklāstīji rakstiski, � Zane mani pārtrauca.

���� Aizveries! � Ilmārs viņu apsauca.

���� Bet strautiņ�, kā tas visiem zināms, mēdz ietecēt upē. Mums tātad ir jāapstaigā abi upes krasti, līdz nonāksim pie kāda strautiņa.

���� Loģiski, � biedrs Jansons piekrita.

����� Atradies baigi gudrais. Bet lai viņ� paskaidro, no kurienes viņ� �īs ziņas izrāvis, � Aivars pieprasīja. � Mēs jau divus gadus pūlamies, iz�pra�ņājam visus vietējos, bet tie nekā nezina. Saderam, ka tas sprukstiņ� no Rīgas vienkār�i muļķojas.

Man, goda vārds, iek�ās viss sāka ; vārīties. Nebūtu te komandiera, es nudien to lauku pāķi, to Aivariņu, ar kreiso āķi noguldītu nokautā.

���� �ajā zemnīcā 1944. gada ziemā slēpās mani vecāki!

To, protams, neviens nebija gaidījis. Brīdi valdīja pilnīgs klusums.

���� Bet tad jau tu, puis, esi mums īsts atradums, � skolotāja Kalniņa nopriecājās.

���� Iesim! � biedrs Jansons uzlika man roku uz pleca un virzīja uz dārza pusi. Man, goda vārds, bija patīkami iet tā solī un just viņa drau�dzīgo apkampienu. Ja tēvs būtu dzīvs, mēs dro�i vien bie�i tā soļotu bla�kus un runātu par visu ko.

Apsēdāmies zem ābeles.

���� Es arī biju tajā zemnīcā. Gundega, tava māte, mūs abus ar Indriķi pārvilka pāri gravai. Es toreiz biju bez samaņas. Indriķis man vēlāk stās�tīja, kā Gundega uzcēlusi mani uz �ineļa, vilkusi un raudājusi aiz nespēka un izmisuma. Pats redzēji, cik grava stāva un kokiem apaugusi. Nesa�protu vēl tagad, kā viņa, tāda vājiņa un tieviņa, to iespēja. Tava māte izglāba man dzīvību � un ne jau man vienam. Tādas sievietes kā viņa es vairs neesmu saticis. Gundega bija kā labais gariņ�. Viņas vēsā roka ma�zināja ievainoto sāpes, katram viņa prata pateikt labu vārdu. Viņas klāt�būtnē mēs kļuvām labāki, tīrāki. Vecie vīri, viņu uzskatot, atcerējās savas meitas, jaunākie � sievas un līgavas, par kurām nebija nekādu ziņu, stāstīja biedrs Jansons.

Brīdi abi klusējām. Tad, lūk, kāda mana mamma, izrādās � īsta va�rone! Kā es to pats nepamanīju?

���� Un tagad pastāsti � kā tu �eit nokļuvi? � biedrs Jansons pavēlēja.

�im cilvēkam es, goda vārds, nespēju melot.

���� Jā, pamatīgu putru esi savārījis, � viņ� noteica, kad biju apklusis. � Tagad būs pa�am jāizstrebj.

Tad viņ� izņēma no kabatas bloknotu un lodī�u pildspalvu.

���� Raksti!

���� Kam tad?

���� Mātei, protams. Vai tu maz apjēdz, kādas bēdas ar savu bēg�anu esi viņai sagādājis? Lūdz piedo�anu un apsoli nekad vairs tā nedarīt! Ne�esi jau maziņais, pats saproti.

Biedrs Jansons atstāja mani vienu. Vai tie�ām viņam taisnība? Bet kā�dēļ gan mātei uztraukties � es ta�u skaidri un gai�i uzrakstīju, ka esmu dzīvs un vesels un tā tālāk. Bet ja nu viņa vēstuli nav saņēmusi un visu laiku domā, ka ar mani noticis kas ļauns? ,

Toreiz, kad tie Slimnīcas ielas kretīni mani ieslodzīja vecajā kapli�ā un es tikai otrā rītā pārrados mājās, mammai piemetās sirdskaite un viņa veselu nedēļu nogulēja slima.

��� Pielūko, razbainiek, � sētniece mani strostēja. � Negrauz savas mātes mū�u! Tu viņu pirms laika kapā iegrūdīsi.

Jocīgi, vai tad es kāds slepkavnieks, vai?

Māte atveseļojās, tikai reizēm �ēlojās, ka sirds sāpot un galva reib�stot. Un ja nu viņai tagad atkal manis dēļ? Man piere norasoja aukstiem sviedriem. Nekad nebūtu ticējis, ka vienu nieka vēstuli tik grūti uzrakstīt. Atskanēja signāls: �Vakariņās!� � bet es vēl nebiju beidzis.

Biedrs Jansons bija apmierināts. Tikai par viņu gan neesot vajadzējis rakstīt, viņ� piebilda.

Me�vidie�i rīkojās operatīvi, to nu nevarēja noliegt. Aivaru otrā dienā aizsūtīja uz Rīgu (izrādījās, ka tam dulburim ir solīds tēvs � kolhoza �o�feris). Viņam vajadzēja aizvest mammai manu vēstuli un visu me�vidie�u ielūgumu ierasties svētdien uz lielo ugunskuru. Uz to atnāks arī Ilmāra tēvs, biju�ais partizāns, kolhoza priek�sēdētājs, skolotāji un citi viesi.

Ilmārs vispār izrādījās kolosāls zēns un nemaz nebija iedomīgs kā tā Zane Zīle. Viņ� saprata, ka var iemīlēt suni tāpat kā cilvēku.

Beidzot uzzināju ari par noslēpumaino kannu. Lūk, ko viņiem pastās�tījis Lejasbrik�ņu saimnieks:

����� 1944. gada vasarā viņa mājās ienācis smagi ievainots partizāns. Tas visu laiku murgojis: �Pasakiet komandierim, ka kanna ar karogu, filmu un dokumentiem .. . aprakta pie egles � avotiņ� � mīnas � lai uzma�nās . ..� Un tas arī viss. Nenācis pie samaņas, ievainotais nomiris.

Me�vidus novadpētniekiem atrast �os dokumentus bija ļoti svarīgi. Viņi bija izpētīju�i visu partizānu nodaļas �Zvaigzne� cīņu ceļu, neskaid�ras paliku�as tikai da�as epizodes.

Lai meklē�ana ātrāk veiktos, sadalījāmies divās grupās un gājām gar abiem upītes krastiem. Pa priek�u soļoja sapieri ar saviem aparātiem, aiz viņiem mēs.

Pirmo strautiņu pamanīja Zanes grupa. Viņu skaļos uzvaras kliedzie�nus varēja sadzirdēt tālu. Maza, sīka tērcīte, pārlēkdama pār egļu sak�nēm, traucās uz upi. Nu tik acis vaļā. Bet skaties, cik gribi, neredzēja ne uzkalniņa, ne ozola.

Pēc pāris kilometriem nonācām pie brīnum skaista me�a ezeriņa, apaļa kā bļodas. Krastmalā baltas smiltis, ūdens kā uzsildīts. īsts kūrorts. Pamatīgi izpeldējāmies un ieturējām azaidu.

Tre�dien laimējās mūsu grupai. Urdziņa gan bija tikko samanāma, un ūdens tajā rāvains un negar�īgs. Pēc kādas stundas nonācām purva malā. Tērcīte pazuda starp ciņiem. Acīm redzot, te kādreiz ir bijis ezers, kas tagad aizaudzis. Zeme viegli līgojās zem mūsu kājām.

Janka kā kumeļ� palēcās uz aug�u un ar vienu kāju iemuka dūņās. Kāju gan viņ� ar pūlēm izvilka, bet kurpe palika dūņās. Jānim vajadzēja mesties uz vēdera un ar rokām ķeksēt ārā. Kad viņ� piecēlās, mēs vai no�beidzāmies no smiekliem � mūsu priek�ā stāvēja īsts purva velns. Skolo�tāja Kalniņa viņu izbāra un aizsūtīja nomazgāties.

Sadrūmu�i vilkāmies mājās. Ilmāru bija apsēdis mazvērtības kom�plekss.

���� �ogad mums galīgi neveicas, � viņ� pukojās. � Citi atrod kolo�sālas trofejas, un par viņiem raksta avīzēs, bet mēs nekā, kaut vai pa�karies.

Es viņu sapratu. Man arī garastāvoklis bija tūksto� grādu zem nulles. Svētdien atbrauks mamma, un tad � ardievu brīvā dzīve, tie�i tad, kad esmu iedraudzējies ar �iedzimtajiem�. Drūmas nākotnes izredzes, goda vārds.

��� Kāds mūsu lozungs? � komandieris, redzēdams mūsu nokārtos de�gunus, noprasīja.

���� Ne�īkstēt!�klusa meitenes balss iepīkstējās.

���� Vēlreiz, skaļāk, tā, lai koku galotnes notrīc!

���� Ne�īkstēt! � mēs no visa spēka nokliedzām. Un, goda vārds, palika vieglāk.

���� Lai nu kam, bet jums gan vajadzēja zināt, ka novadpētnieku darbs prasa pacietību, daudz laika un neatlaidības, � biedrs Jansons mūs stros�tēja. � Sensacionālu atklājumu ar katru gadu kļūst mazāk un mazāk. Ne�zināmo varoņu vārdus un cīņas epizodes noskaidrot arvien grūtāk, jo daudzi cīnītāji jau miru�i un aculiecinieku atmiņas ar gadiem izbāl.

Viņam viegli runāt. Bet, ja mū�īgi neveicas, tad gribas visu triekt pie velna vecāsmātes. No manis gan nekāds labais izlūks neiznāktu tādēļ, ka man nemaz nav pacietības.

Mājās mūs gaidīja Aivars. Viņ� bija atvedis vēstuli no manas mātes. Māte rakstīja, ka atbrauk�ot sestdien. Viņa esot atradusi da�us svarīgus

dokumentus. Mums abiem ar komandieri tiekot izteikts stingrais rājiens. Ka man � tas pelnīts, bet par ko biedram Jansonam?

���� Nekas, � viņ� smējās, � gan par abiem pārcietīsim. Dalītas bēdas Ir tikai pusbēdas.

Lieliski pateikts, vai ne? Komandieris man iepatikās ar katru dienu vairāk un vairāk. Tiklīdz iedomājos, ka man pēc da�ām dienām būs jā��ķiras no viņa un Ralfa, man, goda vārds, gribējās kaukt pilnā balsī.

Piektdienas rīts ausa apmācies. Sijāja sīks lietutiņ�. Visi sabozu�ies nostājās rīta līnijā. Janka, kā vienmēr, saldi �āvājās.

���� Sauj roku priek�ā, � es smējos, � ka vārna neieskrien mutē.

Miegamice nospļāvās un uz mani pat nepaskatījās.

��� Varbūt �odien atpūtīsimies? � skolotāja Kalniņa nedro�i ierunā�jās un izteiksmīgi paraudzījās debesīs.

���� Jā, jā, � meitenes viņai priecīgi piebalsoja.

���� Zane ar savu vadu lai dara, kā grib, bet mēs, zēni, iesim, � Ilmārs paziņoja.

���� Labi, � biedrs Jansons beidzot izlēma, � lai meitenes paliek mā�jās un parūpējas par viesu uzņem�anu, cienastu un programmu. Atbil�dīgā� Zane Zīle. Bet mēs, vīrie�i, turpināsim meklē�anu.

���� Es ar zēniem. � Rasmiņa, visiem par lielu izbrīnu, nostājās blakus Ilmāram. Viņas bi�eles, lietū izmirku�as, tagad patie�ām atgādināja peļ�astītes. Bet dū�a viņai kā lielam cilvēkam.

��� Nemuļķojies! � Zane viņu apsauca. � Kas tad tavā vietā mācīsies dzejoļus, kas dziesmas?

Izrādījās, ka bez �ī sīkā skuķēna Me�vidus skolā nevar iztikt nevienā svētku reizē.

���� Bet ja nu viņiem tie�i �odien paveicas? � Rasmiņa iespītējās.

��� Nebaidies, bez meitenēm kannu neatvērsim, � biedrs Jansons ap�zvērēja.

Uzvilku savu impregnēto blūzi ar kapuci, arī citi bija nodro�ināju�ies pret lietu. Me�s bija pielijis, kedas drīz vien izmirka. Bet kas par to?

Kādus kilometrus uz ziemeļiem, upītes labajā krastā, uzdūrāmies vēl vienam strautam.

Nogriezāmies gar strautu. Osainais ser�ants, Jānis, Aivars un Ilmārs pārlēca pāri strautiņam, mēs ar jaunāko ser�antu, biedru Jansonu un vēl diviem zēniem palikām �ajā krastā.

Apvidus bija paugurains. Strautiņ� līkumoja pa zemākajām vietām. Tā krasti bija apaugu�i alk�ņiem, durstīgajām kazenēm un papardēm. Vietām bija tādi brik�ņi, visi pilni ar ballu ūdeni, ka ne cauri izspraukties. Mana impregnētā jaka galīgi izmirka. Labi vēl, ka lietus bija pārstājis.

Uzrāpāmies stāvā paugurā, lai pavērotu apkārtni. Jaunākais ser�ants apstājās un pacēla roku. Paskatījos uz aug�u � virs brik�ņiem �uburoto galotni tie�i debesīs slēja varens ozols.

��� Urrā! Ozols, redziet, kur ozols! � es kliedzu, cik spēju, un melos uz priek�u. Biedrs Jansons atrāva mani atpakaļ.

Ko tas mīnu meklētājs tur tik ilgi ķēpājas? Vai tie�ām atkal mīnas? Nē, �oreiz tā bija tikai zemē paslēpusies granātas �ķemba.

Metāmies pie ozola. Tam apkārt pletās neliels laukumiņ�, apaudzis ar mīkstu zālīti. Laukumiņa otrā malā bija paugurs ar nokaltu�ām eglītēm virs tā. Viss mats matā, kā mamma stāstīja.

���� Te nu ir tā jūsu slepenā zemnīca, � sapieris teica.

Beidzot! Skuķi tagad sprāgs vai no ādasy ārā, Rasmiņa, saderam, no dusmām apraudāsies.

Devām ziņu pārējiem. Kad visi sanāca, abi sapieri ar lāpstiņām atraka aizbiru�o zemnīcas ieeju un ielīda iek�ā.

���� Viss kārtībā, � viņi pēc brī�a ziņoja. � Varat iet!

No iek�puses nelielā telpa bija nostiprināta baļķiem un kārtīm, gar sienām � lāviņas, pie ieejas � sarūsējusi krāsniņa.

Tātad �eit mana mamma pavadījusi veselu ziemu un ārstējusi ievaino�tos cīnītājus. Nesaprotu, kā tādā drēgnumā vispār varēja dzīvot.

Pēc pazemes krēslas dienas gaisma likās tik spilgta, ka bija jāpie- miedz acis. Cauri plānajai mākoņu segai lauzās saules stari. Noskaidro�jās. Lieliski!

Bet kur aprakta kanna?

Sapieri pārstaigāja visu joslu strautiņa virzienā, mēs ar metāla ies�miem izdurstījām zemnīcas apkārtni. Ozola saknes, saviju�ās �emuru �e�muriem, stiepās tālu visapkārt un traucēja meklēt. Vairākas reizes jau likās, ka esam uzdūru�ies uz noslēpumaino kannu, bet tās izrādījās tikai saknes, cietas kā akmens.

Rāvāmies, galvas nepacēlu�i. Kas tā būtu par kolosālu sensāciju, ja mēs pie ugunskura demonstrētu filmu, kas uzņemta kara laikā.

Tie�i tad, kad mēs bijām jau tikpat kā pie mērķa, biedrs Jansons pa�vēlēja darbus pārtraukt un atgriezties nometnē. Mēs, protams, visi sākām kliegt un protestēt, bet tas neko nelīdzēja � biedrs Jansons palika nepie�lūdzams.

Kādēļ gan pieaugu�ie, tiklīdz kļūst par pieaugu�iem, mūs vairs nesa�prot? Viņi ta�u arī pa�i kādreiz bija bērni, bet tagad tas viņiem totāli aiz�mirsies. Pat biedram Jansonam, kur�, starp mums runājot, ir virs uz goda.

Nolēmām sestdien celties jau pirms saules lēkta un tūlīt uz me�u, bet � kas to deva! Skolotāja Kalniņa lika meitenēm uzpost istabas un pagalmu. Mums, zēniem, bija jārūpējas par malku pirtij un ugunskuram. Pēc tam vajadzēja iet pēc meijām, it kā pasaulē nebūtu svarīgāku darbu.

Biedrs Jansons izkurināja pirti. Elpu rāva ciet, cik tajā bija karsts. Tie�i no lāvas metāmies upītē un tad atpakaļ pirtī. Tas bija pēc somu modes, visus nedēļas sviedrus un nogurumu noņēma kā ar roku.

Izlūki signalizēja � brauc! No me�a parādījās slēgta kulba, kādā ved maizi. Gāzelēdamās un kratīdamās pa grumbaino ceļu, tā ripoja �urp.

���� Mierā! � pavēlēja Zane. Nostājāmies ierindā un sastingām. Ma��īna apstājās pagalmā. Uz tās sāniem bija uzraksts �Kinostudija�. Nekā nesapratām. No kulbas izrāpās tukls tēvocis ar pliku pakausi, viņam se�koja divi jaunekļi ar kinokamerām rokās. Tad parādījās jauna sieviete baltā kostīmā ar divām ordeņu lentī�u rindām pie �aketes atloka un tum��ām brillēm uz acīm.

���� Tā gan laikam kāda varone, ja tik daudz ordeņu, � Ilmārs man pa��ukstēja.

��� Māmiņ! � Nekas mani vairs nespēja atturēt. Metos uz priek�u, mātei tie�i ap kaklu.

Biedrs Jansons brīdi pagaidīja, kamēr mēs mazliet nomierināmies, tad pagāja pāris soļu pretī viesiem un ziņoja:

��� Dārgie ciemiņi! Me�vidus skolas jaunie novadpētnieki kop� 1968. gada pēta partizānu vienības �Zvaigzne� cīņu ceļu. Notiku�i piecpadsmit pārgājieni un divas ekspedīcijas. Rezultāti sakopoti skolas Kauju slavas muzejā. Apsveicam kādreizējos partizānus un lūdzam piedalīties operā�cijā �Kanna�.

Vēlāk viss sajuka vienā mud�eklī. Ilmāra tēvs bez kādām ceremonijām apkampa manu mammu un skaļi nobu�oja. Ko tas, pie velna, nozīmē? Mēs ar Ilmāru acis vien iepletām.

��� Nenospied, milzi, mūsu mazo māsiņu, � biedrs Jansons pastūma Ilmāra tēvu nost. � Tāda pati vien esi kā toreiz.

���� Ko tu, � mate atvairījis, � tik daudz gadu pagajis� Stāsti la�bāk � kur tu biji pazudis?

Es savu mammu, goda vārds, gandrīz nepazinu. Dziļās grumbas ap muti bija izzudu�as, acis mirdzēja.

Resnais tēvocis ar apskau�amu ātrumu skraidīja apkārt un filmēja. Viņam pa pēdām sekoja viens no jaunajiem ar magnetofonu. Citreiz ta būtu vesela sensācija, bet �oreiz mēs nepievērsām nekādu uzmanību � mums ta�u svarīgāki jautājumi risināmi.

Kamēr meitenes dārzā klāja pusdienu galdu, viesi apstaigāja mājas ap�kārtni. Biedrs Jansons un skolotāja Kalniņa gandrīz sastrīdējās, � skolo�tāja domāja, ka viesiem pēc pusdienām jāļauj atpūsties, bet mūsu ko�mandieris pastāvēja uz to, ka visiem kopā jāiet uz slepeno zemnīcu.

Nesapratu, kas tur vēl ko strīdēties. Skaidrs ta�u, ka jāiet tūlīt. No kā tad �ie tā noguru�i? Pēc manām domām, braukt automa�īnā ir viena vienīga izprieca.

Pēc pusdienām biedrs Jansons izziņoja kara padomes sēdi. Vārdu deva manai mammai.

Māte pastāstīja, ka izskatījusi visus �Zvaigznes� komisāra Rituma at�stātos papīrus un atradusi, lūk, kādu vēstuli:

�Labais draugs un cīņu biedri! Domās daudzkārt esmu kopā ar Tevi un pārējiem, atceros grūtos, briesmu pilnos brī�us, kad plecu pie pleca cīnī�jāmies pret vācu fa�istiem un pa�māju nodevējiem � �ucmaņiem.

Man drīzumā tāls ceļ� zem kājām, braucu strādāt uz Tālajiem Aus�trumiem. Tik drīz laikam mums neiznāks tikties. Tādēļ gribu Tev pastāstīt vienu lietu.

1944. gada vasarā pirms satik�anās ar Padomju Armiju nodaļas ko�mandiera vietnieks pavēlēja mums ar Kārkliņu aprakt piena kannā visus nodaļas dokumentus, kasetes ar filmām, karogu un liekos medikamentus. Tur bija arī bieza, audekla vākos iesieta klade, �ķiet, ar Tavu roku rak�stīta. Domāju, ka Tevi tas varētu interesēt.

Kannu aprakām apmēram pusceļā starp ozolu un strautu, austrumos no zemnīcas, blakus lielai eglei.

Jānis Krams, 1958. gada 12. jūlijā.�

���� Mans vīrs �o vēstuli vairs nepaguva izlasīt, � viņa klusi nobeidza.

Jums vajadzēja redzēt, kas tagad notika! Visi runāja cits caur citu.

Pat vienmēr atturīgais otrā vada komandieris Ilmārs nenocietās.

Ko tad vairs gaidīt? � viņ� kliedza. � Viss skaidrs kā uz delnas.

Pēc brī�a bez kādas komandas bijām pilnā kaujas gatavībā.

Gājām pa taisnāko ceļu pēc kompasa. Abi sapieri, biedrs Jansons un kinooperators pa priek�u, mēs ar mammu beigās. Ralfs brī�iem pieskrēja pie mums, nolaizīja man roku, tad metās atkal pie sava saimnieka. Mamma visu ceļu klusām man skaitīja sprediķi par to, ka es esot viens briesmīgs palaidnis � bez sirds, ka es suni mīlot vairāk nekā viņu � savu māti, ka viņa visu Rīgas miliciju sacēlusi kājās. Vainīgs biju, tādēļ ne- bildu pretī neviena vārdiņa. Es pazīstu savu mammu, viņai dusmas ātri pārskrien, pabaras, pabaras � un atkal labi.

Ieraugot zemnīcu, māte apraudājās.

���� Nevajag, Gundega, � biedrs Jansons viņu mierināja.

���� Atceros, kā jūs visi te gulējāt. Tu bezsamaņā, murgo vienā murgo��anā. Indriķis bāls kā nāve, lūpas sakodis vienās asinīs, lai tikai neie�vaidētos. Vienīgi vecais Zemgaļu tēvs pats bija spējīgs pakustēt. Izbeidzās pārtika, visi ceļi bija aizputināti, sniegs līdz jostasvietai. Vairākas reizes dienā bridu līdz strautiņam pēc ūdens, vārīju tēju no brūkleņu mētrām un skujām � tā kaut cik vēderus apmānījām. Zemgaļu tēvs lika cilpas, reiz noķēra zaķi, tas tad arī izglāba mums visiem dzīvības. Tad atnāca mūsējie no kaimiņu vienības, atnesa ēdienu, tevi aizgādāja uz Lielo Zemi. Domājām gan, ka nebūsi vairs dzīvotājs � kauli un āda, tikai acis, tās raugās manī, un lūpas kustas bez skaņas.

Meitenes stāvēja mums apkārt un klausījās. Zane cītīgi atzīmēja katru vārdu. Bet zēnus jau kājas pa�as nesa lejā pie strautiņa. Ilmārs soļiem noskaitīja pusceļu. Nekādas egles te nemanīja. Vai tik tas partizāns ne�būs ko saputrojis? Palūdzām mātei vēstuli un vēlreiz uzmanīgi pārlasījām. Tā kā būtu skaidrs, bet patiesībā nekas nebija skaidrs.

���� Lūk, jūsu egle, � operators, viņu sauca par Veisu, ar zābaka purnu pakasīja nost sūnas kādam paaugstinājumam. Atklājās milzīgs satrunējis celms. � Neaizmirstiet, ka pagāju�i divdesmit pieci gadi.

Nospraudām kvadrātu un sākām pēdu pa pēdai taustīt zemi. Biedrs Veiss, uzticējis kinokameru savam palīgam, skaļi komandēja:

��� Visu panorāmu � tur no tā pakalniņa. Un tagad � tuvplānu ar bērniem.

Rasmiņa Peļastīte sasarkusi visiem spēkiem pūlējās iedurt iesmu zemē, bet tas vienmēr pret kaut ko atdūrās. Mana mamma gāja meitenei talkā.

���� Sauc nu visus �urp, � viņa beidzot teica. � Tepat jau laikam būs.

Meitenes atgāja maliņā, mēs, zēni, ķērāmies pie lāpstām. Nekāds vieg-

lais darbs tas nebija, goda vārds. Melleņu mētras sastīgoju�as krustām �ķērsām, dziļāk sākās koku saknes. Pārrakām veselu smil�u kalnu, kad Ilmāra lāpsta beidzot no�ķinda pret kaut ko metālisku.

Me�u pār�alca varens �Urrā!�. Sīkie putni aizspurdza tālāk no mums, turpretī ziņkārīgās �agatas, kaklus izstiepu�as, skatījās un laiku pa lai�kam dusmīgi ie�adzinājās.

Mēs stāvējām cie�i apkārt bedrei un klusējām. Ar katru lāpstas dū�rienu kanna kļuva redzamāka. Beidzot atradumu varēja izcelt. No visām pusēm sniedzās rokas, bet sapieri palūdza mūs atiet, pa�i izcēla kannu, vēlreiz to pārbaudīja ar aparātiem un tikai tad lēnām mēģināja atvērt. Tas nemaz nebija tik vienkār�i, vajadzēja ņemt palīgā sapieru lāpstiņu. Beidzot vāks ar troksni atsprāga vaļā.

� Nesīsim aug�ā pie zemnīcas, tur vairāk vietas, � skolotāja Kalniņa teica.

Mēs ar Ilmāru paņēmām kannu katrs aiz sava roktura un stiepām kalnā. Nekas � smagumiņ� krietns. Pusceļā mūs nomainīja Jānis un Aivars.

Dārgo atradumu novietojām zālītē, pa�i apmetāmies apkārt. Kā pirmo biedrs Jansons izvilka no kannas iegarenu, vaska drānā ietītu rulli.

Partizānu karogs! Uz gai�i zila zīda uz�ūta sarkana zvaigzne, apak�ā uzraksts: �Nāvi vācu okupantiem!� � bet otrā pusē: �Bez cīņas nav uz�varas!�

Māte drebo�ām rokām noglāstīja vietām iepelēju�o audumu:

���� Mūsu komandieris sagādāja atlasu un diegus, Annele uzzīmēja bur�tus un zvaigzni, un mēs, visas meitenes, pa vaļas brī�iem iz�uvām. Citām vienībām nebija sava karoga, bet mums bija.

���� Tagad tas būs Me�vidu skolas Kauju slavas muzeja pats vērtīgā�kais eksponāts, � biedrs Jansons teica.

Nākamais ieguvums bija apaļa metāla kārba, aizlīmēta ar izolācijas lentu. Kinooperators ar vienu lēcienu atradās blakus kannai.

���� Neaiztieciet! � viņ� kliedza. � Es pats.

Izrādījās, ka biedrs Veiss toreiz speciāli atlidojis no Lielās Zemes, lai nofilmētu partizānu cīņas ienaidnieka aizmugurē. Pēc tam viņ� varonīgi cīnījies kopā ar partizāniem, kamēr saticis Sarkanās Armijas daļas.

���� Būt vai nebūt � tāds ir jautājums! � Biedrs Veiss izsaucās un rū�pīgi apskatīja metāla kārbu. No ārpuses likās nebojāta. Mitrums nebija ticis klāt, citādi manītu rūsu. Un temperatūra tik dziļi zemē ari nemai�nīga. � Nu, pui�i, � viņ� pasniedza ieguvumu vienam no saviem palī�giem. � �onakt mums vajadzēs krietni pastrādāt. Labi, ka visas ķimikāli�jas paņēmām līdzi. Paldies Gundegai par brīdinājumu.

Ja viņiem paveiksies, mēs rītvakar pie ugunskura redzēsim pa�u īstāko partizānu filmu, kolosāli, vai ne?

Biedrs Jansons izņēma no kannas palielu stikla burku.

��� Streptocīds, � mamma, to apskatījusi, noteica. � Kara laikā tam bija zelta vērtība. Ja man toreiz, 1943. gada ziemā, tas būtu�

No rokas rokā gāja kritu�o partizānu pases, partijas un komjaunatnes biedru kartes, vēstules, fotogrāfijas, ziņojumi par veiktajām operācijām.

Me�vidie�i bija stāvā sajūsmā. Tie bija ārkārtīgi vērtīgi dokumenti, kas palīdzēja aizpildīt tuk�ās vietas �Zvaigznes� vēsturē. Pa�ā kannas di�benā atradās audekla vākos iesieta klade. Biedrs Jansons to pa�ķirstīja un pasniedza mammai.

Nodaļas komandieris deva rīkojumu visu sakārtot un posties atceļam.

Me�vidie�i tūliņ aplenca kinooperatoru. Mēs ar biedru Jansonu un mammu gājām nopakaļ. Kā lielu dārgumu mamma nesa atrasto kladi. Tā bija mana tēva dienasgrāmata, kuru viņ� rakstījis visu laiku, kamēr bijis partizānos. Kaut ātrāk varētu izlasīt!

���� Mēs ar Reini te bijām pērnpavasar, � māte stāstīja.

���� Bet es �ovasar te esmu otro reizi. Me�vidu skolas jaunie novad�pētnieki mani sadzenāja, kad atrados vēl Jakutijā. Sirds sākusi streikot. Reiz pakritu uz ielas, ilgi nogulēju slimnīcā. Tad arī pazaudēju Ralfu, � biedrs Jansons atzinās un skumji pasmaidīja.

Man kāds it kā ar āmuru iesita pa pieri. Es nu gan esmu kolosāls superstulbenis! Sirdszāles un �Prīmas� paciņu me�sarga mājās aizmirsis viņ�, bet es izdomāju nezin kādus burlakstāstus. Bet pēc slimnieka nu gan mūsu komandieris nemaz neizskatās � slaids, stalts, ar atsperīgu gaitu. Kad viņ� soļo, mums, goda vārds, grūti tikt līdzi. Vienīgi mati viņam glu�i sirmi un pierē divas dziļas rievas.

���� Sī ir vislaimīgākā diena manā mū�ā, � Ilmārs man vakarā, kad visi jau gulēja, pa�ukstēja. � Tāda veiksme! Karogs un tik daudz vērtīgu dokumentu!

Es domāju par mammu. Kādēļ viņa man nekad nestāstīja par savām partizānu gaitām? Par tēti viņa labprāt ruņāja, bet par sevi � nekad. Tāda viņa vienmēr bijusi � klusa, pieticīga. Nebūtu �ī notikuma, es var�būt nekad neuzzinātu par mammas varonību. Ja tā labi apdomā, tad ka�siera darbs ir tikpat vajadzīgs kā pārdevējas, ārsta vai advokāta. Svarī�gākais jau nav profesija, bet � kāds tu esi cilvēks. � Katram jādara savs darbs tik labi, cik vien viņ� to spēj, � māte mēdza sacīt. Bet es, ko tad es? Slinkuma dēļ saņēmu divnieku un vēl prasu, lai par to mani papaijā.

Otrā rītā agri, agri mēs ar Ralfu aizlavījāmies pie upes, un es at�vēru tēva dienasgrāmatu. Rokraksts bija viegli salasāms. Burti rindojās taisni � kā karavīri ierindā. Un man bija tā, it kā es dzirdētu tēva balsi � mazliet piesmaku�u, bet bezgala laipnu un sirsnīgu.

�1943. gada 12. novembrī.

Kaut kas noticis ar manām acīm. Pēc kontūzijas redzu arvien sliktāk un sliktāk. Puslīdz skaidri varu saskatīt tikai tuvumā, tālāk viena migla. Gundega to laikam nojau�, jo vai tad citādi viņa vienmēr censtos atras�ties man blakus. Cik ilgi izdosies to noslēpt? Akls komisārs, tas citiem būs tikai par nastu, tad jau labāk lode. Bet varbūt pāries?

15. novembrī.

Lai izkļūtu no aplenkuma, naktī mums vajadzēja noiet divdesmit kilo�metru. Tas bija briesmīgākais ceļ� manā mū�ā. Nekā neredzēju, klupu, atkal cēlos aug�ā. Priek�ā un aizmugurē dzirdēju biedru sofbs. Ar visiem spēkiem centos turēties līdzi, jo atpalikt � tā dro�a nāve. Zem kājām �ļakstēja ūdens, dro�i vien purvs. Nolauzu kādu koku un taustījos uz priek�u. Kājas stiga līdz ceļiem, ar mokām izvilku tās ārā. Klusums. Tikai lietus pak�ķināja. Vai tie�ām esmu palicis viens? Pēk�ņi klusa balss: � Indriķi! � un tad vēlreiz, jau tuvāk: � Indriķi! � Gundega, mūsu med- māsiņa, bija pamanījusi, ka manis nav. � Es zinu visu, � viņa, pienākusi man klāt, teica un paņēma zem rokas, glu�i kā mazu bērnu. Paldies tev, mazā, varonīgā meitene!�

Kad es pievēru acis, ap mani sāka �alkot me�s un es skaidri dzirdēju, kā �ļakst purva rāva zem abu gājēju soļiem. Un es redzēju savu māti, pa�visam jauniņu meiteni, salīku�u zem sanitārās somas un �autenes sma�guma, aiz rokas velkot pusaklo cilvēku un mudinot to � ātrāk, ātrāk, esam atpaliku�i no biedriem!

� Atstāj mani un glābies pati, vēl jau nav par vēlu, � tētis lūdzas un pūlas izraut roku, bet māte atbild ar iemīļoto teicienu: � Kā tev nav kauna, liels cilvēks, bet izdarās kā mazs bērns!

Tā viņa arī man mēdz teikt, kad esmu ko nogrēkojies.

Vai viņi toreiz jau mīlēja viens otru? Dro�i vien jā, jo māte bija ris�kējusi ar savu dzīvību, lai glābtu tēvu.

Interesanti, kā cilvēks jūtas, kad ir iemīlējies. Man pa�am vēl ne rei�zes nav gadījies. Klasē visi puikās jūsmoja par Liliju Krūmiņu no sestās �b�, da�i pat slepeni raksta viņai vēstules. Man gan tā vīzdegune ne�patīk, goda vārds, staigā, snīpi kā fabrikas skursteni saslējusi. Reiz skolas sarīkojumā viņa nodziedāja pāris dziesmiņu un tagad tēlo baigo prima- donnu.

Mūsu klasē, protams, ir da�as normālas meitenes, bet viņu dēļ iet nāvē � paldies par kūkām! Ja nu vienīgi Inta � Bet arī viņa tagad tēlo dāmiņu, pat futbolu ar puikām vairs nespēlē.

Pār�ķiru nākamo dienasgrāmatas lappusi:

�1943. gada 7. decembris.

Kāda laime, es atkal redzu! Pui�i tuvējā pilsētā pievāku�i visus aptie�kas briļļu krājumus. Mazliet jocīga sajūta, �ķiet, ka uz deguna tupētu kaut kas lieks, bet gan jau pieradī�u. Galvenais, ka varu būt atkal no�derīgs.�

Signāls aicināja brokastīs.

Uz draudzības ugunskuru sanāca milzums ļau�u � visi Me�vidu sko�las skolēni, viņu vecāki, skolotāji, kolhoznieki.

� Bērniņ! � Kalnabrik�ņu saimniece krita ap kaklu skolotājai Kalni- ņai, un abas apraudājās. � Tik ilgi neesam tiku�ās � es vienā me�a pusē, tu otrā.

Izrādījās, ka Kalnabrik�ņu saimniece slēpusi no fa�istiem un vēlāk izaudzinājusi un izskolojusi nogalinātā me�sarga meitu.

Viesi apskatīja iegūtos dokumentus un karogu. Ilmāra tēvs visiem rādīja kāda jauna zēna fotogrāfiju un apgalvoja, ka tas esot viņ�. Ne mazākās līdzības, tad jau drīzāk tas bija Ilmārs.

Kad satumsa, me�sarga mājas pagalms pārvērtās lielā brīvdabas kino�zālē.

Biedrs Veiss starot staroja � kara laikā uzņemtā filma bija saglabā�jusies nebojāta.

Uz ekrāna atainojās partizānu nometne. Laiks it kā atkāpās par gad�simta ceturksni, un mēs visi kļuvām par partizānu dzīves aculieciniekiem.

Pie kuplas egles uzraksts: �Frizētava�. Jauns puisis, dvieli pār elkoni pārlicis, apcērp kādu bārdaini. Divas meitenes, rokas līdz elkoņiem atro- tiju�as, mazgā veļu un par kaut ko jautri smejas. Viena saņem pirkstus aplītī, papū�, un gaisā uzlido ziepju burbulis. Sīkā sejiņa ar lielajām acīm �ķiet pazīstama. (Superstulbenis, nepazīst vairs savu mammu!)

Virs ugunskura kāsī pakārts liels katls, no tā paceļas garaiņi. Zēns manā vecumā pieliek malku un ar lielu pavārnīcu apmaisa viru. Mazs, plu�ķains �unelis o�ņā gaisu un laizās.

Partizānu ierinda. Gandrīz visiem mugurā privātās drēbes, kādas nu kuram, tikai nedaudziem sarkanarmie�u formas tērpi. Partizānu brigādes komandieris atvedis ordeņus un medaļas par varonību.

Partizānu sejas tuvplānā. Tajās redzams gandarījums un prieks � arī viņi dod savu ieguldījumu lielajā cīņā par dzimtenes atbrīvo�anu.

No ierindas iznāk gara auguma cilvēks, mazliet pieklibodams, ar bril�lēm uz acīm. Tas ir mans tētis. Brigādes komandieris apkampj tēti un pie�sprau� pie svārkiem Sarkanās Zvaigznes ordeni, to pa�u, kas piestiprināts pie tēva ģīmetnes blakus manai gultai.

Agrs rīts. Vīri, bariņā sasēdu�ies, eļļo �autenes un par kaut ko saru�nājas. No naktsgaitām atgrie�as izlūki, viņiem līdzi gūsteknis � fa�istu virsnieks.

���� Bija nobijies kā diegs, � biedrs Jansons atcerējās. � Lielīgā �Heil Hitler!� vietā tik vien mācēja nomurmināt kā �Hitler kaput!�. Lai glābtu savu ādu, izstāstīja visu, ko vien zināja. Izrādījās, kāds nodevējs paziņo�jis par mūsu nometnes atra�anās vietu, un nu pret mums gatavo veselu uzbrukumu jau nākamajā dienā.

Uz ekrāna � nometnes evakuācija. Vīri saiņo mantu maisus un iekrauj kastēs �āviņus. Zēns apsien �unelim ap kaklu auklas galu.

Tam puikam nu gan ir �ausmīgi laimējies � dzīvot tik interesantā laikā � un vēl pie partizāniem!

Kā pūkaini kamolī�i plīst artilērijas �āviņi. No me�a izrāpo tanki, tik mazi kā sērkociņu kārbiņas. Tie nāk arvien tuvāk un tuvāk, kļūst arvien un lielāki un lielāki un nu jau aizņem visu ekrānu. Viens joņo mums tie�i virsū.

���� Vai! � iesaucās Rasmiņa.

Te pēk�ņi filma pārtrūka.

���� Izbeidzās lente, � kā atvainodamies paskaidroja biedrs Veiss.

Zēl gan, taisni visinteresantākajā bridi.

���� Kas notika tālāk? � mēs visi gribējām zināt.

���� Lai apmānītu fa�istus, mūsu nometnes vietā iekūrām pamatlgim ugunskurus, sagāzām vecus celmus, lai dūmo līdz nākamajai dienai, bH pa�i atkāpāmies uz izdevīgākām pozīcijām. �ie tikai �auj un �auj pa tuk�o, visa pamale dimdēja.

Nākamajā dienā notika pati lielākā partizānu vienības �Zvaigzne� kauja. Mūsējo bija ap divi simti, fa�istu vismaz desmit rei�u vairāk. No�stiprinājāmies me�ā. Priek�ā klajums, un fa�istu ķēdes.kā uz delnas. No�guldām vienu, nāk nāko�ā. Un tā septiņpadsmit uzbrukumu pēc kārtas. Komisārs brīdināja � pēdējo granātu vai patronu sev, dzīviem fa�istu ro�kās nedoties! Par laimi, satumsa. Komandieris deva rīkojumu sadalīties mazākās grupiņās un atiet. Fa�isti �ajā kaujā zaudēja ap simt trīsdesmit kritu�o un divi simti ievainoto, bet mēs tikai divus.

Tajā naktī mēs vēl uzspridzinājām fa�istu e�elonu ar palīgspēkiem un munīciju. Lielā uzvaras griba un ticība tam, ka cīnāmies par taisnīgu lietu, palīdzēja mums uzvarēt, � biedrs Jansons nobeidza savu stāstu.

���� Labi gan, ka jums paveicās, � Rasmiņa pēc brī�a ierunājās. � Taisni bail iedomāties, kas notiktu, ja fa�isti uz visiem laikiem būtu paliku�i mūsu zemē.

Savādi, bet �ajā brīdī es domāju tie�i to pa�u.

���� Tad mēs nekad nesēdētu pie �ā draudzības ugunskura, � skolotāja Kalniņa atbildēja, � un, kas zina, vai tādi bērni kā jūs vispār būtu pa�saulē. Vācu fa�isti ta�u gribēja visas trīs Baltijas republikas pievienot Lielvācijai.

���� Bet kur tad paliktu latvie�i, lietuvie�i un igauņi?

���� Nepaklausīgos bija paredzēts nogalināt vai izsūtīt uz ziemeļiem, bet pārējos pārvērst par kalpiem. Baltijas baronu pēcte�i vēl �odien ne�beidz prātot, kā ātrāk atgriezties sen�u pilīs un mui�ās.

���� Tas nu viņiem nemū�am neizdosies, � noteica biedrs Jansons.

Sprak�ķēdami dega egļu zari. Mēs klusējām un raudzījāmies, kā līdzīgi mirdzo�iem kukaiņiem gaisā lido dzirksteļu spieti.

Tas bija pēdējais nometnes vakars.

Otrā dienā me�vidie�i savāca savas mantiņas un izklīda kur nu kurais, bija ta�u brīvdienas.

Mēs vēl pāris dienu uzkavējāmies. Biedrs Veiss uzfilmēja me�sarga māju, mūs ar Ralfu pirtiņā, Kalnabrik�ņu saimnieci, cienājot mani ar ceptu gaļu. Labajai sievietei rokas no uztraukuma drebēja, un viņa tās paslēpa zem priek�auta. Mums ar Ralfu gan vienalga, lai filmē, cik patīk, ka tik netraucē mūs mieloties.

���� Man tāda nojauta, ka te sanāks materiāls, � operators apmierināts dūca. � Vēl vienu kadriņu, lūdzu!

Un mums ar Ralfu vajadzēja mesties upītē un sacensties peldē�anā.

Biedrs Jansons neatgāja no mammas ne soli, iztaujāja, kā mums klā�jas, stāstīja par sevi. Ārsti viņam aizliegu�i vadīt tik lielu uzņēmumu kā zelta raktuves. Tagad viņ� dzīvojot Rīgā, pavisam netālu no mums. Super- kolosāli, tad jau mēs ar Ralfu varēsim tikties ik dienas.

Visi kopīgi pārlasījām tēva dienasgrāmatu. Mamma, biedrs Jansons un Veiss it kā no jauna pārdzīvoja grūto 1944. gada ziemu.

Māte, at�ķīrusi tēva dienasgrāmatu, lasīja:

�1944. gada 3. janvāri.

Sāciēs atkal jauns gads. Ir tikai viena liela vēlē�anās � uzvarēt. Guļu rezerves zemnīcā. Jānis bez samaņas.

Ļaunāka par visu � neziņa. Kas noticis ar pārējiem? Vai viņiem izde�vās atrauties no vajātājiem?

1944. gada 4. janvārī.

Pirms divām dienām apēdām pēdējos konservus. Gundega gan ar lūg��anos, gan ar varu spie� mūs dzert brūkleņu mētru un skuju novārījumu, kas ir rūgts kā nāve. Lai aizmirstu par izsalkumu, pārrunājam, kāda brī�numaina nākotne mūs sagaida pēc kara un uzvaras.

Zemgaļu tēva sapņi ir seni kā pati cilvēce � jāar, jāecē, jāsēj, jāaudzē labība, lai ļaudīm būtu maize. Viņa rokas noilgoju�ās pēc arkla balsta, pēc izkapts. Viņam nav nekā skaistāka par ziedo�u rudzu lauku, nav nekā gardāka par pirmās maizes riecienu.

Gundega cie�i apņēmusies beigt medicīnas fakultāti un ārstēt bērnus.

Mani nākotnes nodomi paliku�i kaujas laukā. Klibie un pusaklie tālu neaizlidos.

Ir nakts. Zemgaļu tēva sēco�ā elpa piepilda zemnīcu. Viņam ir apsal�dētas plau�as un caur�auta roka. Jānis vēl arvien murgos izcīna savu pē�dējo kauju:

���� Tanki! Jaunaudzē pilns ar tankiem! Ātrāk atiet! Es zinu taku pāri purvam. Cie�i cits aiz cita, es ie�u pa priek�u. Indriķis pakrita!

Cik grūti tā nekustīgi gulēt uz muguras un gaidīt palīdzību no citiem. Sveces galiņ� izdedzis, liesmiņa pastiepjas un saraujas, paspīd un saplok kā agonijā. Lēnām, lēnām smagām svina kurpēm velkas nakts.

Neizturami smeldz ievainotā kāja. Kaut ātrāk varētu atkal stāties ierindā!�

� Es arī pamēģināju badoties, � Reinis atzinās. � Neēdu brokastis, pusdienas, bet vakarā vairs neizturēju. Pretīga sajūta, goda vārds. Vēders kurkst tik skaļi, it kā tajā sēdētu vesels var�u koris. Mute pilna siekalu, spēj tik rīt. Un visu laiku jādomā par ē�anu.

�1944. gada 5. janvārī.

Kādēļ neviens nenāk? Laba vēsts mums vairāk palīdzētu nekā zāles.

1944. gada 6. janvārī.

Zemgaļu tēvs notvēris cilpā zaķi. Esam glābti. Visa zemnīca smar�o pēc gaļas buljona. Nevaram vien atstrēbties gardo viru.

1944. gada 7. janvārī.

Pui�i mala�i � tuvējā pilsētiņā nozagu�i ārstu, ve�uku ar baltu ķlļ- bārdiņu kā kazai. Viņ� saspricēja Jānim zāles un atgrieza pie samaņas. Jānis nekavējoties jātransportē uz Lielo Zemi.

Vecais dakteris mums ir milzīgs ieguvums. Pats piesolījās palikt. Mā�jās visi zinot, kas ar viņu noticis, ja atgriezī�oties, �ucmaņi tāpat neticē��ot un pielik�ot pie sienas.

Gundega starot staro, mēs visi redzējām, cik viņai bija grūti.

1944. gada 8. janvārī.

Man izņēma lodi. Skarts arī stilba kauls. Dakteris sola, ka pēc mēne�a es atkal bū�ot karotājs. �odien pirmo reizi mēģināju uzcelties sēdus. Gun�dega liek vingrot, lai locekļi nekļūtu stīvi. Gribas paelpot svaigu gaisu. Sniega �etrstūrītis, kas redzams pa atvērto durvju spraugu, tā dzirkstī saulē, ka acis �ilbst.

1944. gada 10. janvārī.

Mūsu vienība apvienojusies ar kaimiņu vienību. Esam ap divi simti vīru, tas jau ir vērā ņemams spēks. Nolaisti no sliedēm trīs vilcieni ar hitlerie�iem un munīciju. Mūsu zemnīcā guļ divi ievainotie, kas piedalī�ju�ies �ajā operācijā. Bijis varens jampadracis. Līdzko munīcija sākusi sprāgt, vagoni cits pēc cita uzlidoju�i gaisā. Visapkārt bijis gai�s kā dienā.

1944. gada 14. janvārī.

B. pazudis bez vēsts. Viņ� jau agrāk bija nerunīgs, tāds kā nospiests, kā sadrūmis. Ka tikai neaiziet uz savām mājām un nekļūst par nodevēju!

1944. gada 26. janvārī.

Kaut ari uz kruķiem, tomēr esmu atkal savā vienībā. Radio nes prie�cīgas ziņas � mūsējie uzbrūk visā frontē. Katru dienu pie kaujas lapiņām pulcējas vīri, apsprie� stāvokli, priecājas, jo karam redzams gals. Ar �a�pirogrāfu rakstu uzsaukumus vietējiem iedzīvotājiem, lai uzzina patiesību, lai pretojas okupantiem, cik spēj.

1944. gada 10. martā.

Atkusnis. Sniegs kā putra. Lidma�īnas nevar nosēsties. Radio baterijas pavisam vājas. Pārraidām pa�u nepiecie�amāko un klausāmies ziņojumus par stāvokli frontēs, tas ir pats galvenais.

1944. gada 18. jūlijā.

Mūsējie pārgāju�i Latvijas robe�u!

1944. gada 30. jūlijā.

Fronte tuvojas. Kad pieliek ausi zemei, var dzirdēt smagās artilērijas �āvienus. Gatavojamies nometnes evakuācijai. Izlūki, spridzinātāji un ra�disti ies uz rietumiem un darbosies vācu karaspēka aizmugurē, pārējie � vecākie vīri, sievietes, bērni un ievainotie dosies pretī Padomju Armijai.

Visu lieko � personisko saraksti, vēstules, avīzes ievietojam piena k<m- nās un patronu kastēs un ierokam zemē, vēlāk paņemsim.

1944. gada 5. augustā.

Satikāmies ar pirmajiem Padomju Armijas izlūkiem. Partizānu vienība �Zvaigzne� savu uzdevumu izpildījusi.�

Ar to tēva dienasgrāmata beidzās. Mamma pastāstīja, kā viņi cīnīju��ies par Rīgu. Kopā ar pirmajiem sarkanarmie�iem nakti amfībijās pin cē�lu�ies pāri Ķī�ezeram. Fa�isti, no miega izcelti, apak�biksēs muku�i pa Me�aparka priedēm. Padomju izlūki saķēru�i kādu augstāku virsnieku. Pie tā atrasts slepens Rīgas iznīcinā�anas plāns. Izrādās, �ie baigie mūd�i paraku�i zem lielākajām celtnēm mīnas un gatavoju�ies tās visas uzspri�dzināt. Neizdevās nelie�iem! Padomju Armijas straujais uzbrukums iz�glāba mūsu pilsētu.

Reizēm man ellīgi �ēl, ka neredzēju visu pats savām acīm. Bet, ja tā labi padomā, arī tagad nav garlaicīgi. Nākamvasar mums grandiozs uz�devums� kopā ar me�vidie�iem atjaunot partizānu nometni tādu, kāda tā bija pirms 1944. gada Jaungada nakts kaujas. Tēvocis Jānis kopā ar mammu apņēmās uzzīmēt nometnes plānu. Bet man sevi�ķs uzdevums � sīki pierakstīt partizānu atmiņas. Taisni galva plīst pu�u, cik daudz darba, goda vārds!

Krēslo. Brīdi abi klusējam.

��� Reini! � iztālēm dzirdama vīrie�a balss. � Kur tas palaidnis atkal ielīdis? Ralf, meklē!

���� Teicās nākt �urp uz kapsētu, � sievietes balss jau tuvāk atbild.

���� Ka tik nav kas ļauns noticis?

���� Mamma! � Reinis uzlec kājās. � Un tēvocis Jānis. Man jāiet. Ar- labvakar!

Zēns pazūd krēslā starp lielajiem kokiem. Viņu gaida, viņa dēļ uz�traucas. Tā ir liela laime, ja tu kādam esi vajadzīgs.

Arī man jādodas mājās. Uz rakstāmgalda nu jau kuro mēnesi stāv baltu lapu kaudze � solītais, bet vēl neuzrakstītais stāsts. Nu tas ir rokā, ar skubu jāķeras pie rakstī�anas. Tas ir mans darbs un mana laime.

Beigas

Ievads. Es saņemu kolosālu dāvanu����������������.. 5

1. nodaļa. Vienas vienīgas nepatik�anas. Pieklīdu�ais suns . . 7

2. nodaļa. Gripa canis. Mili�i dzen pēdas zagļiem �. 14

3. nodaļa. Mans labākais draugs. Vai trīspadsmit gadu vecumā drīkst rīkoties patstāvīgi 23

4.nodaļa. Pamestajā mājā. Dīvainie atradumi������������.. 27

5.nodaļa. Mēs iekārtojamies. Lai dzīvo brīvība! �. 36

6. nodaļa. Arī mūsu laikos var būt Robinsoni. Noslēpumainā kanna� 39

7. nodaļa. Nelūgtie ciemiņi���������������������� 43

8. nodaļa. �Tas, kas visu redz un zina���������������. 51

9. nodaļa. Operācija �Kanna� turpinīs����������������. 55

10. nodaļa. Beidzot!���������������������. 64

Redaktors 1. Lasmanls. Māksi, redaktors H. Purviņ�. Telin. redaktore A. Peiik�a.

Korektore M. Gegcrovi�a. Nodota salik�anai 1971. g. 6. JClijā. Parakstīta iespie�anai 1971. g. 21. septembri. Tipogrāfijas krita pap. Nr. 1, formāts 60 x 90/16. 5,00 fiz. iespiedi.; 5,85 uzsk. iespiedi.; 5,25 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. JT 02250. Maksim68^Sap. Izdevnie�cība �Liesma� Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 24581B-93. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas 2. tipogrāfijā Rīgā, Dzirnavu ielā 57.

Pa�ūt. Nr. 2059.