Eno Rauds

NAKSITRALLĪ�I

.

.

Reiz pie saldējuma kioska glu�i nejau�i sastapās trīs dīvaini cilvēciņi � Ķērpjbārdis, Puszābaks un Uzrocis. Visi viņi bija tik maza auguma, ka saldējuma pārdevēja sākumā uzlūkoja viņus par rūķī�iem, turklāt viņiem piemita arī citas neparastas iezīmes. Ķērpjbārdim bija mīksta sūnu bārda, kurā auga � kaut arī pēr�nās, tomēr glītas un sarkanas brūklenes. Puszābaks bija nogrie�zis pusi no saviem apaviem, lai varētu brīvi kustināt kāju pirkstus. Un Uzrocis bija ģērbies nevis parastajās drānās, bet gan uzvilcis mugurā prāvu uzroci, no kura rēgojās laukā tikai galva un kāju pēdas.

Viņi mielojās ar saldējumu un cits citu ziņkāri aplūkoja.

��� Piedodiet, � Uzrocis beidzot ieteicās. � Es, protams, varu maldīties, bet man �ķiet, ka mums ir kaut kas kopīgs.

��� Arī man tā liekas, � Puszābaks piekrizdams pamāja ar galvu.

Ķērpjbārdis noplūca no savas bārdas da�as brūklenes un sniedza tās jaunajiem paziņām.

��� Pēc saldējuma der uzēst kaut ko skābāku, � viņ� sacīja.

��� Ja mans priek�likums jums ne�ķiet pārāk uzbāzīgs, tad ierosinu tikties vēlreiz, � Uzrocis sacīja. � Uzvārīsim kakao un mazliet patērzēsim.

��� Tas būtu varen jauki, � Puszābaks piekrita. � Labprāt aicinātu jūs pie sevis ciemos, bet man vispār nav māju. Jau kop� bērnības esmu tāpat vien klimtis apkārt.

��� Glu�i kā es, � Ķērpjbārdis piebilda.

��� Cik neparasta sagadī�anās! � Uzrocis iesaucās. � Man klājas tie�i tāpat. Tātad jāsecina, ka mēs visi esam ceļagājēji.

Viņ� iemeta saldējuma papīru atkritumu urnā un aizvilka sava uzro�a rāvējslēdzēju. Viņa uzroci bija iespējams aiztaisīt un attaisīt ar rāvējslēdzēju. Arī abi pārējie bija apēdu�i saldējumu.

��� Kā jums �ķiet � vai mēs nevarētu turēties kopā? � Pus�zābaks ierosināja.�Tad būtu daudz patīkamāk ceļot.

���� Nu protams, � Ķērpjbārdis līksmi piekrita.

��� Varena doma! � Arī Uzrocim seja staroja aiz prieka. � Patie�ām lieliska doma!

��� Tātad nolemts! � Puszābaks teica. � Tikai vai nederētu, iekams apvienojamies, apēst vēl pa saldējumam?

Pārējie bija ar mieru, un katrs iegādājās sev vēl vienu sal�dējumu.

Tad Uzrocis ieteicās:

��� Man, starp citu, ir automa�īna. Ja jums nav iebildumu, tā varētu noderēt mums, tā sakot, par kustīgu mājvietu.

��� O! � Ķērpjbārdis iesaucās. � Kādi varētu būt iebildumi!

��� Pat par nieka tiesu arī ne, � Puszābaks apstiprināja. � Ar automa�īnu braukt ta�u ir patīkami.

��� Bet vai mums visiem trim tur pietiks vietas? � Ķērpjbār�dis raizējās.

��� Tas ir furgons, � Uzrocis paskaidroja. � Vietas tur, cik uziet.

Puszābaks līksmi iesvilpās.

��� Tad viss kārtībā, � viņ� sacīja.

��� Nu jā, � Ķērpjbārdis atviegloti nopūtās. � Galu galā arī sakāmvārds māca, ka labām aitām pietiek vietas vienā kūtī.

��� Bet kur ir �ī kūts uz riteņiem? � Puszābaks apvaicājās.

��� Pie pasta nama, � Uzrocis atteica. � Tikko nodevu pastā pāris du�u vēstuļu.

��� Pāris du�u? � Ķērpjbārdis brīnījās. � Tad nu gan tev ir daudz draugu!

��� Ai nē, glu�i otrādi, � Uzrocis samulsis pasmaidīja. � Ne�vis draugiem, bet gan pats sev es rakstu.

��� Tu sūti pats sev vēstules!? � Nu bija Puszābaka reize brīnīties.

���� Redzat, man ārkārtīgi patīk saņemt vēstules, � Uzrocis teica. � Bet draugu man nav, es esmu tik bezgala vientuļ�, un tāpēc jāraksta pa�am. Es, protams, adresēju pēc pieprasījuma. Vienā pilsētā iemetu vēstules pastkastītē un, kad aizbraucu uz nākamo pilsētu, varu saņemt savu korespondenci.

��� Tas katrā ziņājr ļoti savdabīgs sarakstes veids, � Ķērpj�bārdis secināja.

���� Varen asprātīgi izdomāts, � Puszābaks piekrita. � Var�būt nopirksim vēl pa saldējumam?

���� Protams, � Ķērpjbārdis piekrita.

���� Es arī neiebilstu, � Uzrocis sacīja. � Es pat domāju, ka mēs reiz varētu nobaudīt arī �okolādes saldējumu. Tas ir gan mazliet dārgāks nekā parastais saldējums, bet �ādā negaidītā un lieliskā sastap�anās reizē pāris kapeiku nav ko �ēlot.

Katrs nopirka pa vienam �okolādes saldējumam, un visi trīs klusēdami ēda.

���� Salds gan, � Ķērpjbārdis beidzot ieteicās. � Krietni sal�dāks nekā parastais saldējums.

���� Mhm, � Puszābaks piekrita.

���� Lielisks ķīselis, � Uzrocis apgalvoja.

���� Kā tad tā? � Ķērpjbārdis pārsteigts uzlūkoja Uzroci. � Par kādu ķīseli tu runā? Ja nemaldos, mēs ēdām �okolādes saldējumu.

���� Es ļoti atvainojos, � Uzrocis sakaunējies teica. � Nu pro�tams, ka mēs ēdām �okolādes saldējumu, nevis ķīseli. Bet man tāda dīvaina liga � tiklīdz es satraucos, tā man tūdaļ sajūk saldēdienu nosaukumi.

��� Kāpēc tev jāsatraucas, ēdot �okolādes saldējumu? � Ķērpjbārdis brīnījās. � Uztraukumam ta�u nav nekāda iemesla!

��� Ne jau saldējuma dēļ es jūtu satraukumu, � Uzrocis pa�skaidroja. � Iemesls �oreiz ir mūsu iepazī�anās. Tas, tā sakot, ir satraukums labā nozīmē. Visu savu līdz�inējo dzīvi esmu aizva�dījis pilnīgā vientulībā un tagad pēk�ņi sastopu tādus lieliskus biedrus kā jūs abus. Tas nudien gribot negribot uzdzen satrau�kumu.

��� Var jau būt, � Puszābaks noteica. � Tomēr mani satrauc arī �okolādes saldējums. Vai redzat, kā es drebu?

Viņ� patie�ām drebēja, un seja viņam arī metās zilgana.

��� Tu esi saaukstējies, � Ķērpjbārdis attapa. � Pārāk daudz saēdies saldējumu.

��� Liekas, tas tiesa, � Puszābaks piekrita.

��� Vairāk saldējuma tagad neēdīsim, � Uzrocis satrūcies noteica. � Varbūt derētu katram gadījumam paķert līdzi kādu rezervi. Manā furgonā ir iemontēts ledusskapis.

���� Ak, patie�ām! � Ķērpjbārdis iesaucās.

��� Vareni! � Puszābaks nopriecājās. � Paņemsim līdzi pamatīgu rezervi, kaut vai astoņām nedēļām!

��� Vienīgi, palūk, kāda bēda, � Uzrocis turpināja, � ledus�skapis darbojas tikai tad, kad auto stāv. Brauciena laikā elektriskā strāva sakarsē ledusskapi necie�ami karstu.

���� Mhm, � Puszābaks norūca. � Tad jau saldējums izkusīs?

���� Nu protams, � Uzrocis teica.

��� Es domāju, ka tādā gadījumā būtu prātīgāk atteikties no rezerves iegādes, � Ķērpjbārdis domīgi ieteicās.

��� Arī man �ķiet, ka tas būtu vislabākais atrisinājums, � Uz�rocis sacīja. � Ta�u es nevēlos uzspiest citiem savas domas.

��� Mani kāju pirksti drīz būs pavisam sastingu�i, � Puszā�baks bilda. � Varbūt Uzro�a ledusskapī tos varētu mazliet sa�sildīt?

���� Nu tad ejam, � Ķērpjbārdis ierosināja. � Godīgi sakot, jau labu brīdi vai degu aiz nepacietības redzēt Uzro�a automa��īnu.

��� Pateicos, � Uzrocis nez kāpēc noteica.

Un viņi devās ceļā.

.

Kā jau Uzrocis bija teicis, viņa nelielais, sarkanais furgons patie�ām stāvēja pie pa�a pasta. Ap ma�īnu bija sastājies bariņ� puiku, kā arī vairāki pieaugu�ie. Cits citu pārtraukdami, viņi cen�tās uzminēt tās marku un izcelsmi, ta�u veltīgi.

Nepievērsdams ne mazāko uzmanību ziņkārajiem skatītā�jiem, Uzrocis piegāja pie automobiļa un atvēra durvis.

���� Laipni lūdzu, � viņ� aicināja savus pavadoņus.

Tie nelika sevi divreiz lūgt, un tūdaļ visi trīs naksitrallī�i iekāpa ma�īnā.

��� O! � Ķērpjbārdis izbrīnījies iesaucās, kad bija paraudzī�jies visapkārt. � Skat, kā!

Neko vairāk pasacīt viņ� �obrīd nejaudāja.

Bet Puszābaks klusu ieteicās:

���� Vareni!

��� Jūtieties kā mājās, � Uzrocis smaidīdams sacīja.

��� Mājās, mājās � � Puszābaks aizgrābts �ukstēja. � �is vārds man �ķiet vēl saldāks nekā �okolādes saldējums. Tad nu beidzot pēc ilgajiem klejojumiem esmu nokļuvis mājās!

Uzro�a auto patie�ām līdz sīkumam bija iekārtots mājīgi un patīkami. Likās � tā ir nevis automa�īna, bet neliela, omulīga istaba. Kārtīgi saklātajai gultai bija uzsegta glīta, raiba sega. Uz galdiņa pie loga stāvēja porcelāna vāze ar skaistām, dzeltenām tulpēm un Uzro�a fotogrāfija zem stikla � rūpīgi izveidotā ietvarā.

��� Mans labākais �es�, � Uzrocis piezīmēja, norādīdams uz savu fotogrāfiju.

Pie sienām bija piekārti arī citi uzņēmumi � galvenokārt par putniem un dzīvniekiem viņu ikdienas gaitās. Ķērpjbārdis ar lielu interesi tūdaļ sāka tos aplūkot, bet Puszābaks atzina, ka arī viņam derētu nofotografēties.

Pēk�ņi Uzrocis kļuva nemierīgs.

��� Man jums atklāti jāatzīstas, � viņ� sacīja, � ka bez manas guļvietas te vēl ir tikai viena saliekamā gulta. Kādam no mums neglābjami jāguļ uz grīdas, ta�u, kā man �ķiet, mēs to darīsim rin�das kārtībā.

Ķērpjbārdis atmeta ar roku.

��� Es vēl ne reizi mū�ā neesmu gulējis gultā, � viņ� mieri�nāja Uzroci. � Aizvien guļu brīvā dabā, vislabprātāk kaut kur me�ā.

���� Pat ziemā? � Uzrocis neticēdams jautāja.

��� Arī ziemā, � Ķērpjbārdis atbildēja. � Līdz tam laikam, kad sāks snigt, mana bārda izaugs un sakuplos vēl vairāk, tā ka no aukstuma baidīties nevajadzēs.

���� Nu tad visām mūsu bēdām gals! � Puszābaks nopriecā�jās.

Bet, tikko viņ� bija pateicis �os vārdus, viņam uznāca stipra klepus lēkme. Tikai pēc laba laika viņ� beidzot atkal spēja runāt.

��� Tu esi saaukstējies, tāpēc arī klepo, � Ķērpjbārdis sacīja.

�� Turpmāk pielūko � ēd mazāk saldējumu.

��� Pilnīgi pareizi, � aizvien vēl kāsēdams, Puszābaks pie�krita.� Saldējums ir visa ļaunuma sakne. Ikreiz, kad nobaudu �o pagāna saldējumu, man klepus klāt.

��� Bet kāpēc tu neatsakies no saldējuma, ja tas tevi tik nelāgi ietekmē? � Uzrocis painteresējās. � Ir ta�u da�ādi citi gardumi.

��� Piemēram, ķīselis, � Puszābaks zobgalīgi pasmīnēja.

��� Visu mū�u ēst tikai ķīseli man nepavisam negribas.

���� Pietiks velti muti dzesināt, � Ķērpjbārdis apņēmīgi no�teica. � Jāsadabū kaut kas pret klepu. Vai �eit var uzvārīt ūdeni?

Uzrocis piekrīto�i pamāja:

��� Elektriskā spirāle mums ir. Virtuves nodalījums ir �eit � viņpus aizkara.

Uzrocis pavilka sānis aizkaru, un viņu skatienam atklājās varena vārāmā spirāle, kas karājās pie sienas uz vad�a, ar garu vadu piedevām. Turpat atradās plaukts ar galda piederumiem, katliem, pannām un vēl citiem virtuves rīkiem. Arī ledusskapis tur bija, par kuru Uzrocis pirmīt ieminējās.

���� Vārāmo spirāli varētu nosaukt par mūsu saimniecības lep�numu, � Uzrocis turpināja. � Tā ir tik spēcīga ierīce, ka ar tās palīdzību var uzvārīt ūdeni visā ezerā. Diem�ēl tai ir vēl kāda īpatnība � tā darbojas vienīgi tad, kad auto brauc. Atzī�os, ka tas ir visai neparocīgi. Jūs ta�u sapratīsiet, ka pagrūti ir vienā un tajā pa�ā laikā vadīt ma�īnu un rīkoties ar vārāmo spirāli.

Bet Ķērpjbārdis piebilda:

��� Tagad, kad �eit dzīvosim trijatā, tu varēsi mierīgi sēdēt pie stūres, gan mēs abi ar Puszābaku uzmanīsim vārāmo spirāli.

��� Vai mēs no tiesas tagad vārīsim ķīseli? � Puszābaks iepriecināts vaicāja. � Ļoti jauka doma.

Ķērpjbārdis pasmaidīja.

��� Nevar ta�u visu mū�u ēst ķīseli, � viņ� sacīja. � �odien vārīsim kaut ko sūrāku. Pavisam sūru.

��� Nu paklau � � Puszābaks lūkoja iebilst, ta�u jauna kle�pus lēkme nelaida viņu pie vārda.

�oreiz viņ� kāsēja tik neganti, ka no azotes kaut kas izkrita un aizripoja pa grīdu. Tā bija maza koka pelīte ar �etriem riten�tiņiem.

��� Cik jauka rotaļlieta! � Uzrocis iesaucās.

���� Līdz �im tā bija mana vienīgā līdzgaitniece, � Puszābaks, tiklīdz beidza kāsēt, smaidīdams paskaidroja. � Reizēm, auklā piesietu, es tai ļāvu ripot pa zemi, lai kāds būtu man biedros, kad dodos pasaulē.

��� Es tevi labi saprotu, � Uzrocis teica. � Kur� gan labāk spētu saprast tevi nekā es, kam tāpat nācies nest smago vientu�lības nastu. Es pilnīgi saprotu, ka �ī mazā, vienkār�ā rotaļlieta tev noderēja par pavadoni tavās nebeidzamajās klaiņu gaitās, tā sasildīja tavu vientuļo sirdi, kad visapkārt plosījās bargie zie�meļvēji.

Ķērpjbārdis kļuva nepacietīgs.

��� Bet tagad �igli pie darba, � viņ� mudināja pārējos. � Ci�tādi Puszābaks var nosmakt.

Puszābaks iebāza rotaļu pelīti atkal azotē un, pieri krunkās savilcis, uzlūkoja Ķērpjbārdi.

���� Kas tā būs par sūru suslu, kuru tu gatavojies vārīt?

��� Nu protams, ka brie�u ķērpja tēja, � Ķērpjbārdis cie�i noteica. � Visā pasaulē nav labākas pretklepus zāles.

���� Es tev pilnīgi ticu, � Uzrocis no jauna iejaucās sarunā. � Bet kur tu dabūsi brie�u ķērpi? Cik zinu, tas nepavisam nav sastopams katrā me�ā.

Ķērpjbārdis visgudrēm samiedza acis.

��� Tu palūko mazliet cie�āk manu bārdu. Vai tur gadījumā neaug krietna �ķipsna brie�u ķērpja?

���� Nudien aug! � Uzrocis iesaucās.

Un Puszābakam aprāvās kārtējā klepus lēkme, it kā, paskato�ties vien uz brie�u ķērpi, viņ� būtu atguvis veselību. Ta�u, par spīti tam, Puszābaks, �ķiet, pārāk nepaļāvās uz �o ārstniecības līdzekli. Paglūnējis caur pieri uz Ķērpjbārdi, viņ� apvaicājās:

��� Vai tev nav �ēl �ķirties no sava bārdas kum�ķa? Izplūkāta bārda nepavisam vairs neliksies jauka.

��� Kālab man būtu bārda jāizplūkā? � Ķērpjbārdis skaid�roja. � Vispirms uzvārīsim tējas ūdeni, un pēc tam es iemērk�u bārdas galu tie�i verdo�ajā �ķidrumā. Gan tad viss vajadzīgais pretkāsa līdzeklis no brie�u ķērpja iekļūs tējā.

��� Palūk, kā, � Puszābaks izdvesa.

Ķērpjbārdis paņēma no plaukta vislielāko katlu un ielēja tajā ūdeni. Pēc tam ielika katlā spirāli.

Bet Uzrocis sēdās pie stūres.

���� Aiziet! � viņ� svinīgi sacīja un piedeva gāzi.

.

Uzro�a automa�īna braukāja �urpu turpu pa pilsētas ielām bez noteikta mērķa, jo �obrīd naksitrallī�u galvenais uzdevums � pagatavot zāļu tēju.

���� Vispirms mums, cik vien ātri iespējams, jāpalīdz Puszā�bakam atbrīvoties no klepus, � Ķērpjbārdis teica. � Tas patla�ban ir vissvarīgākais. Pēc tam laika diezgan izdomāt, kurp doties tālāk.

Viņ� turēja vārāmās spirāles vienu galu rokā un nepacietīgi kustināja spirāli katlā. Puszābaks sēdēja viņam blakus un visai noraizējies vēroja Ķērpjbār�a darbo�anos.

���� Varbūt derētu apstāties pie kādas aptiekas, � Uzrocis, sēdēdams pie stūres, prātoja. � Aptiekās ta�u pārdod visādas pretklepus tabletes un tinktūras.

Ta�u Ķērpjbārdis tūdaļ noraidīja �o priek�likumu.

���� �ādās reizēs vislabāk palīdz tie�i brie�u ķērpja tēja, � viņ� pārliecināts iebilda. � Ar visādām mākslīgām tabletēm un tinktūrām nav ko sākt. Ne jau velti mums ir tik bagāti apcirkņi kā pati daba. Kādam nolūkam tad ir dabiskās zāles? Ne mazums bēdu sākas tie�i tāpēc, ka pagrie�am muguru dabai un sākam lie�tot tabletes un citus tamlīdzīgus līdzekļus. Galu galā arī mēs pa�i esam dabas daļiņa. Un, ja tā, tad arī klepus, tā sakot, ir dabiska parādība. Tāpēc tas jāārstē ar dabisku brie�u ķērpja tēju.

Beidzis savu runu, Ķērpjbārdis uzmanīgi pavērās uz katlu un pamanīja, ka no ūdens jau mazliet ceļas garaiņi.

���� Drīz varē�u mērkt bārdu katlā, � viņ� apmierināts pavēs�tīja Puszābakam.

��� Vai �āda zāļu tēja ir dikti rūgta? � Puszābaks klusi vai�cāja.

��� Briesmīgi rūgta, � Ķērpjbārdis pamāja ar galvu. � Ai, cik rūgta! Es nezinu nevienu citu augu, kurā būtu tik daudz derīga rūgtuma kā brie�u ķērpī.

��� Liekas, klepus man jau rimies, � Paszābaks bilda un tūdaļ no jauna sāka kāsēt vēl stiprāk nekā iepriek�.

��� Nav liela bēda, ja palīdzība pie rokas. � Ķērpjbārdis pasmējās, veroties uz ūdeni katlā. � Jau sāk mest burbuļus � �ī spirāle nudien dara brīnumus.

Pēk�ņi no�vīkstēja bremzes � un automa�īna apstājās.

���� Kas noticis? � Ķērpjbārdis satraucās.

��� Satiksmes sastrēgums, � Uzrocis paskaidroja.

Puszābaks �igli pavērās laukā pa logu.

��� Jā, turklāt pamatīgs sastrēgums, � viņ� iesmiedamies sa�cīja.� Tik varenu sastrēgumu vēl neesmu pieredzējis.

��� Tie�i tagad, kad ūdens sācis vārīties un parādīju�ies pirmie burbulī�i! � Ķērpjbārdis nervozēja. � Ja mums nāksies ilgi stā�vēt uz vietas, tējas ūdens drīz vien atdzisīs un vajadzēs to karsēt no jauna.

��� Diem�ēl nekas nav līdzams, � Uzrocis sacīja. � Ceļ� slēgts.

���� Varbūt mans kāss pāries pats no sevis, � Puszābaks prā�toja. � Neraizējieties tik ļoti par mani.

Ķērpjbārdis nelikās dzirdam Puszābaka teikto.

��� Palūko, vai nevar kaut kur pabraukt garām! � Ķērpjbār�dis uzsauca. � Padomā ta�u par Puszābaku!

��� No visas sirds jūtu viņam līdzi un ar skumjām domāju par viņa nelaimīgo likteni, � Uzrocis teica. � Tas nav nekāds joks glu�i vienam klīst pasaulē, kad biedros ir vienīgi maza, nedzīva rotaļu pelīte!

��� Es runāju par viņa klepu, � Ķērpjbārdis strikti piezīmēja.

���� Nu protams, arī klepus, � Uzrocis piekrīto�i pamāja ar galvu. � Vispirms vientulība, pēc tam � klepus. Ta�u, neraugo�ties uz visu, apbraukt nav iespējams, mūsu auto nekur nevar izspraukties cauri.

��� Griez kaut vai atpakaļ, � Ķērpjbārdis nerimās.

Uzrocis paskatījās auto spogulī.

���� Arī atpakaļceļ� ir aizņemts � nāc un paskaties pats!

Ķērpjbārdis, izdvesis nopūtu, pameta katliņu ar ūdeni un uz�rāpās Uzrocim blakus uz priek�ējā sēdekļa. Beidzot arī viņ� varēja pārliecināties, kādā neparastā satiksmes sastrēgumā viņi bija iekļuvu�i.

Cik tālu skatiens sniedza, visa iela bija pieblīvēta ar automa��īnām. Cita aiz citas. Automa�īna pie automa�īnas. Un visas tās veda zivis vai pienu. Viena piena cisterna aiz otras. Viens zivju pārvadātājs aiz otra. Piena vedējs aiz piena vedēja. Viens zivju furgons līdzās otram. Piena cisterna apstājusies aiz zivju furgona. Piena vedējs un zivju pārvadātājs, zivju pārvadātājs un piena vedējs. Piens un zivis, piens un zivis, zivis un piens . . . Automa��īna priek�ā un automa�īna aizmugurē. Pilnīgs sastrēgums. Nav iespējams braukt ne uz priek�u, ne atpakaļ.

���� Ko �āds juceklis varētu nozīmēt? � Puszābaks brīnījās.

Uzrocis paraustīja plecus.

��� Tējas ūdens pavisam atdzisīs, � Ķērpjbārdis zūdījās.

Naksitrallī�iem cits nekas neatlika kā nogaidīt. Tā nu viņi

pacietīgi gaidīja gandrīz stundu, un tējas ūdens atdzisa pilnīgi, bet citu pārmaiņu nebija. Sastrēgums joprojām nemazinājās, pa �o laiku automa�īnas bija pavirzīju�ās uz priek�u tikai mazu gaba�liņu.

��� Vajadzētu kādam pajautāt, kas �eit īsti notiek, � Uzrocis beidzot nolēma. � Tik liels satiksmes sastrēgums ta�u nav izcē�lies bez iemesla.

���� Iemesls � attālinā�anās no dabas, � Ķērpjbārdis sacīja. � Cilvēki pagrie� dabai muguru, tiecas pēc ērtībām. Tie kļūst slinki � kājām iet negrib, tāpēc sara�o tik daudz automa�īnu, ka tās vairs nevar satilpt ielās.

���� Bet tu pats arī omulīgi sēdi ma�īnā. � Puszābaks iesmē�jās.

���� Kas tur smieklīgs? � Ķērpjbārdis kļuva pikts. � Ņem vera, ka es atrodos automa�īnā arī tāpēc, lai uzvārītu tev pretklepus tēju. Un smiekliem tagad nav īstā reize, smieties tu varēsi tad, kad nobaudīsi brie�u ķērpja tēju.

���� Lūdzu mieru, � Uzrocis samierino�i ieteicās. � Ja uz�traucas, nekas labs nesanāk; man, piemēram, kad uztraucos, itin viegli daudz kas sajūk. Iesaku kāpt laukā, un, kā draudzīgai ģimenei klājas, lūkosim izdibināt, kas ir �āda sastrēguma vaini�nieks.

Puszābaks un Ķērpjbārdis vairs neiebilda, un viņi visi trīs izkāpa no automa�īnas. Turpat netālu pie laternas staba divi stūresvīri, laiku kavējot, smēķēja un, apnikuma mākti, vērās apkārt.

��� Esiet sveicināti, pui�i! � Uzrocis visai familiāri uzrunāja �oferus, it kā viņi būtu seni paziņas. � Vai arī jūs esat iesprūdu�i �epat?

���� Nu skaidrs, � viens no stūresvīriem atteica.

Uz viņa spīdīgā cepures naga vizēja nedaudz zvīņu � tas liecināja, ka viņ� ved zivis.

Un otrs autovadītājs, kas smar�oja pēc piena glu�i kā zīdainis, savukārt piemetināja:

���� Parasta bū�ana.

���� Ak parasta bū�ana, � arī Puszābaks iejaucās sarunā. � Tātad �āda ķibele gadās itin bie�i?

���� Zināms, ka bie�i, � zivju pārvadātājs noteica.

Otrs, kur� smar�oja pēc piena un kurā nebija grūti pazīt piena cisternas stūresvīru, papildināja teikto:

���� Visā �ajā jezgā vainojama kāda savāda tantiņa, kurai iepa�ticies barot kaķus. Visi pilsētas kaķi sapulcējas pie viņas, lai pa�brokastotu, un viņa pasūta daudz automa�īnu ar zivīm un pienu. Parasta bū�ana, kā es, liekas, tikko sacīju.

���� Nu skaidrs, � viņa vārdus apstiprināja zivju vedējs.

���� Par tik lielu mīlestību uz dzīvniekiem es dzirdu pirmo reizi, � izbrīnījies nogrozīja galvu Puszābaks.

���� Arī es mīlu dzīvniekus, � Ķērpjbārdis piebilda. � Pat ļoti mīlu. Ta�u, pēc manām domām, visdedzīgākajai mīlestībai ir kaut kādas robe�as.

���� Manuprāt, var iemīļot vienu kaķi vai divus, izņēmuma kārtā�trīs kaķus, � Uzrocis sacīja. � Bet, ja �o mīluļu sanāk vairāk, tad tas jau ir lieks slogs.

���� Nu skaidrs, � zivju furgona �oferis piekrita. � Ja tikai padomā, cik kravas svaigu zivju es esmu tiem atvedis . . .

��� Bet kālab �ī vecā sieviete baro tādu lērumu kaķu? � Pus�zābaks vaicāja.

Zivju vedējs paraustīja plecus.

���� Varbūt tāpat vien � aiz ieraduma, � piena vedējs savu�kārt teica. � Ej nu sazini, ko tāds vecs cilvēks sadomājis. Ikviens citādi tiecas pēc laimes.

��� Nu, �ādu tiek�anos pēc laimes es gribētu redzēt pats sa�vām acīm, � Ķērpjbārdis paziņoja. � Ejam turp, tik un tā �obrīd nav iespējams uzvārīt ūdeni tējai.

Arī pārējiem naksitrallī�iem bija modusies interese par dīvaino vecenīti un tās kaķiem. Viņi draudzīgi atvadījās no abiem autovadītājiem un, atstāju�i savu braucamo ietves malā, devās lūkot, kā noris kaķu bara ēdinā�ana.

.

Trīs draugi gar nebeidzamo piena cisternu un zivju furgonu virkni devās uz priek�u. Viņi nebija gāju�i vēl ne pusstundu, kad saklausīja atskanam dīvainas skaņas. �īs skaņas likās tik atbai�do�as un pretīgas, ka draugi nekādi neprata nosacīt to cēloni. Tas viss izraisīja nepatīkamas izjūtas. Arī nedaudzo pretimnā�cēju sejās varēja samanīt lielu nomāktību.

��� �ai pilsētas daļai, liekas, it kā klājas pāri drūma un nospie�do�a ēna, � Ķērpjbārdis nopūzdamies konstatēja.

Bet Uzrocis apstājās un līdzcietīgi noraudzījās uz kādu jaunu sievieti, kas bija nostājusies pie pārtikas pre�u veikala durvīm un, vienā rokā �ūpodama tuk�u piena trauku, ar otru roku slau�cīja asaras.

��� Atvainojiet, lūdzu, � Uzrocis pieklājīgi uzrunāja sie�vieti. � Vai atgadījies kaut kas nopietns?

���� Veikalos vairs nav piena, � viņa �ņukstēdama atteica. � Mans mazulītis jau kop� pa�a rīta izsalcis raud, bet pienu nekur nevar nopirkt.

��� �eit ta�u, tēlaini izsakoties, visā ielā piena papilnam, � Ķērpjbārdis, norādīdams uz autocisternām, bilda.

��� Tas tiesa, � jaunā sieviete, joprojām �ņukstot, sacīja.

�� Bet tas viss domāts kaķiem. Mūsu apkaimē viss piens, tāpat kā zivis, jau pirms vairākām nedēļām nopirkts kaķiem.

���� Nedzirdēta netaisnība, � Uzrocis nomurmināja.

��� Varbūt mazulītim derētu brie�u ķērpja tēja? � Puszābaks savukārt piegāja tuvāk. � Mums patlaban ir gandrīz pilns kat�liņ�. Tā gan bija domāta man pret klepu, ta�u es to labprāt zie�dotu jūsu nelaimīgajam bērniņam.

��� Pateicos, � jaunā sieviete caur asarām pasmaidīja un noraido�i pakratīja galvu.

Naksitrallī�i, bildu�i vēl pāris laipnu vārdu, mēģināja nomie�rināt jauno sievieti un tad turpināja ceļu.

��� Dīvaina pilsēta, � Ķērpjbārdis sacīja. � Kur tas dzirdēts: kaķi izlok visu bērniem nepiecie�amo pienu.

��� Dīvaina pilsēta un dīvaini ļaudis, � Puszābaks piekrita.

��� Kur� būtu varējis kaut domās pieļaut, ka māte tik noteikti spēj atraidīt veselīgo brie�u ķērpja tēju, kas viņas zīdainītim no labas sirds tiek piedāvāta.

Jo tālāk viņi gāja, jo skaļāka un niknāka vērtās neparastā kņada. Pēk�ņi Ķērpjbārdis iesaucās:

��� Kaķi! Tie ta�u kaķi, kas tā ķērkst!

Uzrocis un Puszābaks ieklausījās uzmanīgāk, un arī viņi vis�pārējā jezgā iz�ķīra ņaudē�anu un ņurdē�anu, kas raksturīga visiem pasaules kaķiem.

Draugi paātrināja soli. Vēl kādu brīdi gāju�i, viņi nokļuva pie mājas, uz kurieni nepārtrauktā virknē ripoja visas piena cis�ternas un zivju furgoni. Debesis virs pagalma nepārtraukti trici�nāja �au�alīga kaķu brēka.

��� Skatieties! � Ķērpjbārdis, caur �oga dēļu spraugu vērda�mies, �ukstēja. � Paskatieties jūs arī!

Viņam pat bārda drebēja aiz satraukuma.

Aina, ko naksitrallī�i ieraudzīja, patie�ām bija apbrīnas vērta. Visur kaķi. Melni, pelēki, svītraini, rudi. Kaķu bezgala. Kaķi un vēlreiz kaķi. Autocisternu �ļūtenes pienu ievadīja tie�i tūksto�iem bļodiņās, zivis pāri dēļu sētai sagāza kaudzē. Vecāka sieviņa, kura turpat rosījās, tikai norādīja autovadītājiem brīvu laukumiņu, ja bija to pamanījusi.

��� Tie nudien ir visme�onīgākie kaķu ē�anas un dzer�anas svētki, kādus jebkad cilvēka acs ir skatījusi, � Uzrocis ieteicās.

��� Jā gan, � Puszābaks piekrita. � Tavu negantu brēku un ņaudē�anu!

Tomēr, par spīti �ai trok�ņainajai jezgai, piens tika izlakts apbrīnojami ātri un zivju kaudzes nozuda kā pēc burvja mā�jiena. Aizvien no jauna piebrauca automa�īna pēc automa�īnas, un aizvien jauni kaķu bari metās notiesāt ēdamo.

Kādu brīdi pavēroju�i, kas notiek, naksitrallī�i nolēma bei�dzot ieiet pa vārtiņiem pagalmā, un, visai uzmanīgi laipodami caur kaķu gūzmu, viņi devās pie vecās sievietes.

��� Piedodiet, ka mirkli jūs patraucējam, � Uzrocis, cītīgi paklanījies, uzrunāja ve�iņu. � Vai drīkstam pārmīt ar jums pāris vārdu?

To teicis, viņ� pasniedza vecenītei gandrīz taisnstūrveida vizītkarti, uz kuras ar zaļu skrotzīmuli bija rakstīts:

UZROCIS Adrese: pēc pieprasījuma

Uzmetusi ziņkāru skatienu Uzro�a vizītkartei, viņa to iebāza priek�auta kabatā.

���� Sēdieties! � ve�iņa draudzīgi sacīja. � Atpūtiniet kājas.

Turpat atradās vairāki pīti krēsli un neliels galds. Tiesa �

�īs dārza mēbeles bija viscaur zivju zvīņām aplipu�as un arī pienā samirku�as, ta�u trīs draugus tas nesamulsināja un viņi līdz ar namamāti apsēdās.

���� Es labprāt jums uzvārītu kakao un izceptu da�us zivju pīrādziņus, � ve�iņa ieteicās. � Es �ausmīgi mīlu zivju pīrā�dziņus, īpa�i � ja var padzert arī kakao. Bet �im nolūkam nepie�cie�ams piens un zivis, ta�u tie�i �o produktu patlaban ārkārtīgi trūkst.

��� To mēs zinām, � Puszābaks strikti atteica. � Piena trūkst pat zīdainī�iem.

��� Bet vai kaķī�iem tas ir pietiekamā daudzumā?! � ve�a iesaucās. � Daudz par maz! Kaķu man katru dienu du�iem vien nāk klāt, un, ja tas tā turpināsies, drīz vien viņiem būs jādzīvo pustuk�iem vēderiem.

��� Protams, stāvoklis ir grūts, � Uzrocis lūkoja runāt itin sa�mierino�i. � Bet atļaujiet vaicāt, kāpēc jūs barojat �o milzīgo kaķu baru?

��� Viņiem gribas ēst, � ve�a nopūtās. � Tur neko nevar darīt.

��� Vai jūs patie�ām izjūtat pret �iem kaķiem tik lielu un nesavtīgu mīlestību?

Ve�iņa atmeta ar roku un rūgti pasmaidīja.

���� Ak, mīļais jaunais cilvēk, � viņa sacīja. � Vai tas maz iespējams � mīlēt �ādu baru! Cik laika man ik dienas neaizņem piena trauciņu mazgā�ana vien! Kur nu visus var mīlēt! Es mīlu tikai vienu kaķi � savu Albertu.

��� Es jums pilnīgi piekrītu, � Uzrocis palocīja galvu. � Es gan neesmu diezin cik liels speciālists trauku mazgā�anā, ta�u, neraugoties uz to, es uzskatu, ka mīlēt kaķus var tikai pa vienam, diviem vai � retumis � arī pa trim reizē.

��� Tātad, izņemot Albertu, visi pārējie kaķi ir nelūgti viesi? � Puszābaks brīnījās.

��� Ko lai dara, ka tie mēdz �eit pulcēties, � ve�iņa nopūtās.

��� Gribot negribot man nākas tos pabarot, citādi tie apēdīs visu, kas sagādāts Albertam. Un nav neviena, kas mani no �īs sodības atbrīvotu. Ja kādam izdotos �o kaķu baru no �ejienes aizdabūt prom, es justos vislaimīgākais cilvēks pasaulē.

��� Tad palūk, kā, � Ķērpjbārdis nomurmināja.

Pēk�ņi Puszābaks, kas bija kaut ko izlēmis, sacīja:

���� Es domāju, ka mēs varēsim jums palīdzēt.

��� Ak tu debestiņ! � ve�iņa iesaucās un aiz liela prieka sasita plaukstas. � Es patie�ām nezinu, kā lai jums pateicos!

Bet Uzrocis un Ķērpjbārdis neizpratnē paraudzījās uz Puszā�baku. Kas viņam padomā? Ko viņ� bija izprātojis? Vai viņ� patiesi cerēja, ka tiks galā ar �o milzīgo kaķu varzu? Diem�ēl Puszābaks nepaguva izskaidrot savu nodomu, jo viņam atkal uznāca klepus.

��� Jūs esat mani glābēji, � vecā sieviete aizkustināta sacīja.

�� Man būs laimīgas un mierīgas vecumdienas.

Bet, tā kā Puszābaka klepus lēkme �oreiz tik drīz negribēja rimties, tad ve�iņa vēl īsti neizprata, kādā veidā viņa no kaķu bariem tiks atpestīta. Naksitrallī�i atvadījās no namamātes, un tikai tad, kad viņi bija nonāku�i pie savas automa�īnas, Puszābaka kāss beidzot kaut cik atlaidās un viņ� varēja pavēstīt par savu nodomu.

��� Man ta�u ir pele, � viņ� sacīja. � Mēs piesiesim peli auklā aiz mūsu ma�īnas, un, ja Uzrocis brauks pietiekami ātri, neviens kaķis netiks gudrs, vai tā ir īsta pele vai tikai rotaļlieta.

��� Ahā! � Ķērpjbārdis aptvēra. � Tu domā: kaķi dzīsies pelei pakaļ?

��� Noteikti, � Puszābaks bija cie�i pārliecināts par nodoma isteno�anos. � �eit, pilsētā, ta�u mīt tik daudz kaķu, ka īstās peles noteikti jau sen aizbēgu�as. Un mana pele kaķiem �ķitīs liels gardums.

���� Izmēģināt jau varam, � Uzrocis īsi atteica.

Viņi nogaidīja, kamēr visas piena un zivju ma�īnas bija iztuk��otas. Beidzot ceļ� bija brīvs. Puszābaks izņēma no azotes savu rotaļu pelīti ar ritentiņiem un, nolicis uz plaukstas, brīdi to maigi uzlūkoja, �ukstēdams:

��� Turies, mana mīļā, turies bra�i!

Pēc tam viņ� piesēja pelīti automa�īnas aizmugurē. Un sagata�vo�anās darbi bija galā.

Brauciens varēja sākties.

.

Uzrocis iedarbināja motoru. Automa�īna sakustējās un līgani aizripoja pa ielu.

���� Kaut nu mana pelīte izturētu, � Puszābaks ba�ījās. � Viņa nav radusi tādā ātrumā joņot.

Uzrocis, saliecies virs stūresrata, uzmanīgi vēroja ceļu. Arī Ķērpjbārdis saspringti raudzījās laukā pa logu. Iela. Pagrieziens pa labi. Nākamā iela.

��� Es ceru, ka viss noritēs labi, � Ķērpjbārdis sacīja.

��� Nē, to es ceru! � Puszābaks viņu pārtrauca. � Galu galā pele, kas joņo aiz automa�īnas, ir mana!

Pagrieziens pa kreisi. Tre�ā iela. Un tad viņi nokļuva pie kaķu ve�iņas mājas. Iz�ķiro�ais brīdis bija klāt.

Kaķu koncerts �obrīd vairs bija tikko dzirdams. Iespējams, to nomāca auto rūkoņa, vai arī pēc brangās maltītes tie iztu�rējās klusāk.

��� Desmit, deviņi, astoņi, septiņi � � Puszābaks skaitīja glu�i kā pirms raķetes starta, pie tam ikreiz pakustinādams kādu no kāju pirkstiem. � Se�i, pieci, �etri, trīs . . .

Pēk�ņi Ķērpjbārdis iesaucās:

���� Nāk!

Patie�ām � kaķi bija pamanīju�i rotaļu pelīti. Glu�i kā vēt�ras brāzienā tie pārlēca �ogam un pāris mirkļos piepildīja visu ielu. Tūdaļ draugi saklausīja arī kaķu pazīstamo brēku.

���� Ieradās gan, � Puszābaks �ukstēja. � Nudien visi . . . Me�onīgas medību kāres sagrābti, kaķi pa kaklu pa galvu

drāzās pakaļ automa�īnai.

��� Mums laimējās, � Uzrocis pasmaidīja.

Bet Puszābaku pārņēma satraukums.

��� Piedod gāzi!�viņ� sauca Uzrocim. � Nesamazini ātrumu, citādi manai pelītei dziesma nodziedāta!

Uzrocis sāka braukt ātrāk, tomēr negantā kaķu varza neatpa�lika. Un tad braucēji pamanīja priek�ā gaismas signālu.

��� Mēs nedrīkstam apstāties, � Puszābaks nobālēdams izdvesa. � Ja mēs pie �ī nejēdzīgā luksofora apstāsimies, tad visam beigas. Vai tu dzirdi, Uzroci, ko tev saka?

Uzrocis neatbildēja. Viņ� bija pārāk aizņemts ar auto vadī��anu � lūpas sakniebis, acis piemiedzis, ar rūpju rievu pierē � viņ� laida Puszābaka teikto gar ausīm.

��� Man nervi ir pagalam saspriegti, � Puszābaks joprojām nerimās. � Drīz tie var uzdot, kā mēdz teikt, un es nemaz nebrī�nī�os, ja tie no tiesas pārtrūks.

��� Arī mani nervi spruks vaļā, ja tu nebeigsi gausties, � Ķērpjbārdis atcirta.

Tā kā bija sācis vārīties ūdens, viņ� iemērca savu bārdu kar�stajā �ķidrumā, uzvaro�i palūkojās uz Puszābaku un piebilda:

��� Vienalga, vai tavi nervi pārtrūks vai ne, bet no klepus tevi izārstēsim.

Automa�īna tuvojās ielu krustojumam.

��� Mēs nedrīkstam apstāties! � Puszābaks gandrīz vai rau�dāja.� Tie pagāna kaķi aprīs manu pelīti dzīvu!

Luksoforā iedegās sarkanā gaisma.

��� Drāz, Uzroci, drāz tikai tālāk! � Puszābaks vaimanāja sirdi ploso�ā balsī. � Spied gāzes pedāli līdz galam!

Ta�u Uzrocis strikti atteica:

���� Es neslēp�u, ka �ādā situācijā jūtos zināmā mērā satraukts, un, kā jau tiku paskaidrojis, �ādās reizēs es itin viegli �o to varu sajaukt. Tomēr vēl nekad es neesmu sajaucis sarkano un zaļo gaismu � tās es alla� varu at�ķirt.

Un tad viņ� apturēja automa�īnu.

Tā apstājās tie�i pie luksofora, un Uzrocis tik strauji nobrem�zēja, ka Puszābaks ar galvu atsitās pret vējtveri un tūdaļ sāka klepot.

���� Uzmanīgāk! � Ķērpjbārdis, kas bija nostājies pie katla ar karsto ūdeni, iesaucās. � Tēja iz�ļakstīsies!

���������� dikti atvainojos, � Uzrocis sacīja. � Man bija strauji jābremzē, jo, cik nopratu, tā bija vienīgā iespēja izglābt peli.

���� Izglābt! � Puszābaks mēdījās un izmisis raudzījās laukā pa pakaļējo logu. � Un to tu sauc par izglāb�anu! Kaķi tūdaļ būs �eit, un, ja tu �o pa�u mirkli nesāksi braukt, tie bez �ēlastības saplosīs manu pelīti gabalu gabalos!

Ta�u Uzrocis � vismaz ārēji�joprojām nezaudēja mieru, tikai paskaidroja:

��� Vai nav tiesa � es piebremzēju ļoti strauji? Bet pelīte ripoja uz priek�u, jo tai brem�u nav. Ko mēs no tā varam secināt? Vienīgi to, ka tava iemīļotā pelīte patlaban atrodas dro�ībā � zem mūsu automa�īnas.

Tikko Uzrocis paguva beigt savus paskaidrojumus, kaķu bars bija klāt. Puszābaks atviegloti uzelpoja � Uzro�a apsvērums izrādījās pareizs. Atskanēja me�onīga ņaudē�ana. Par pēk�ņo peles pazu�anu tie bija tik apjuku�i, ka ne mazums no viņiem satraukumā sāka plūkties. Kā jau Uzrocis bija paredzējis, neviens kaķis netika pamanījis pelīti, kas tagad atradās dro�ībā zem auto�ma�īnas.

��� Tēlaini izsakoties � mūsu auto ir glu�i kā neliels kuģis bangojo�ā un kauco�ajā kaķu jūrā, � Ķērpjbārdis piezīmēja un dro�ības labad pārbaudīja, vai durvis aizvērtas pietiekami cie�i.

Nu arī luksoforā iedegās zaļā gaisma, un auto no jauna brā�zās tālāk. Bet kaķi tikai tagad aptvēra, kā Uzrocis tos bija vazājis aiz deguna. Negantās dusmās tie dzinās pakaļ automa�īnai.

���� Vareni! � Puszābaks iesaucās. � Tas bija vislabākais triks, kādu jebkad pelēns pastrādājis!

��� �o triku diem�ēl vairs atkārtot nevaram, � Uzrocis atbil�dēja. � Nākamajā reizē kaķi jau ātri vien atģidīs.

Tālāk Uzrocis brauca pa sānielām, kur luksoforu nebija. Kaķi neatraudamies cītīgi sekoja ma�īnai. Uzro�a triks tos bija vareni saniknojis. Kņada auga augumā. Ļaudis aiz �ausmām no kaķu var�zas sabēga namos, un pat suņi, kas klaiņoja pa ielām, asti ierāvu�i, metās prom.

Beidzot draugi laimīgi izkļuva no pilsētas.

��� Tagad es patie�ām ticu, ka mana pelīte ir izglābta, � Pus�zābaks sacīja un atzinīgi papliķēja Uzrocim pa plecu.

��� Pa lielceļu tu varēsi braukt, cik ātri vien tīk, un mēs drīz būsim pilnīgi atbrīvoju�ies no kaķiem.

Uzrocis pasmaidīja.

���� Mēs nedrīkstam aizmirst, kāds ir mūsu nolūks, � viņ� teica. � Kaķi jāaizvilina labi tālu no pilsētas, un tāpēc pelei aiz�vien vēl tie jātracina.

���� Nu jā, � Puszābaks nopūtās. � Tev taisnība. Man bija glu�i piemirsies, kāds ir mūsu brauciena mērķis.

Pirmais kilometra stabs. Otrais. Tre�ais. Devītais. Septiņ�padsmitais. Uzrocis joprojām brauca tādā ātrumā, lai kaķi patu�rētu acīs pelīti. Divdesmit piektais kilometra stabs. Trīsdesmit ceturtais. Trīsdesmit astotais.

Beidzot �ķita, ka kaķi pamazām pagurst.

��� Tagad pietiks, � Uzrocis sacīja.

Viņ� piedeva gāzi, un automa�īna ar varenu rūkoņu traucās tālāk, un pēc brī�a kaķu bars vairs nebija redzams.

���� Viss kārtībā! � Ķērpjbārdis priecājās no visas sirds.

�� To mēs esam vareni paveiku�i!

Tā kā bija jau vakars, Uzrocis iebrauca kādā �aurākā sānceļā un drīz vien apstājās jaukā me�a ielokā, kas likās visai piemērota apme�anās vieta. Nervu sasprindzinājums bija noplacis, un naksi�trallī�i īpa�i spēcīgi izjuta dziļo mieru, kas valdīja �eit visapkārt.

���� Esi sveicināta, daba! � Ķērpjbārdis rimti sacīja. � Galu galā es tomēr esmu atkal dabas vidū.

Pirmais no automa�īnas izlēca Puszābaks. Viņ� atraisīja savu rotaļu pelīti automa�īnas pakaļgalā, notrausa tai putekļus un svinīgā balsī iesaucās:

���� Vai zināt, draugi, kas ir laime? Laime ir apzināties, ka tava rotaļu pelīte joprojām vesela, kaut arī ritentiņi ir mazliet nodilu�i.

.

Naksitrallī�i pavērās visapkārt uz klajumu me�a ielokā. Saule jau grima aiz koku galotnēm, bet putni vēl joprojām līksmi vīteroja priekā par skaidro vasaras debesu tāli. �eit bija varen jauki.

���� Mums �ī diena ir ļoti nozīmīga, � Uzrocis domīgs bilda.

�� Pirmo reizi mū�ā esam visi kopā.

���� Patie�ām, � Puszābaks atplauka. � �o notikumu derētu kaut kā atzīmēt.

���� Nu protams, � Ķērpjbārdis sacīja. � Ta�u tu, Puszābak, �o dienu vispirmām kārtām atzīmēsi tā � izdzersi brie�u ķērpja tēju, kuru tavā labā jo rūpīgi un ar mīlestību sirdī esmu pagata�vojis.

��� Vai visu? � Puszābaks glu�i izmisis vaicāja.

��� Visu, � Ķērpjbārdis teica. � Līdz pēdējai lāsītei.

Atnesis no automa�īnas katliņu ar karsto tēju, viņ� to apņē�mīgi sniedza Puszābakam.

��� Tas nav taisnīgi, � Puszābaks vēl aizvien turējās pretī.

�� Pilsētā zīdainī�iem trūkst piena, bet man, vecam klaidonim, tajā pa�ā laikā jātempj vērtīgā brie�u ķērpja tēja glu�i kā ūdens, Mana sirdsapziņa to nepieļauj, manuprāt, tā ir �ausmīgi netais�nīga rīcība pret zīdainī�iem.

���� Nelaipo, � Ķērpjbārdis sacīja. � Pirmkārt, tev ir klepus un, otrkārt, �ī tēja ir tik sūra, ka neviens normāls zīdainis neņems to ne mutē.

Puszabaks raudzijas uz kūpo�o zaļu teju ar vislielāko nepa�tiku.

���� Ak, cik sūra, � viņ� klusu atkārtoja un ieklepojās.

���� Nu, saņemies ta�u, � arī Uzrocis iejaucās sarunā. � Tu neesi nekāds zīdainis, pāris malku �āda sūruma tādam vīram kā tu ir tīrais nieks!

Puszābaks, beidzis kārtējo reizi kāsēt, saprata, ka glābiņa nav.

��� Vai jūs domājat, ka es baidos? � viņ� negaidot itin izaici�no�i pavērās te uz Ķērpjbārdi, te uz Uzroci.

Un tad pielika tējas katliņu pie lūpām.

Viņ� dzēra.

Skatienā pavīdēja �ausmu pilna izteiksme, bet, tūdaļ samiedzis acis, viņ� turpināja dzer�anu. Ķērpjbārdis un Uzrocis klusē�dami nolūkojās, kā viņa ādamābols ritmiski kustas aug�up un lejup.

Beidzot trauks bija tuk�s.

���� Kārtībā, � Puszābaks teica. � Tuk�s kā izslaucīts.

��� Bra�i, � Ķērpjbārdis viņu uzlielīja. � Tie�i tā arī jādzer brie�u ķērpja tēja.

Puszābaka skatienā noplaiksnījās uzvaras prieks.

���� Un ko vēl mēs darīsim? � viņ� mundri jautāja. � Kā lai citādi mēs atzīmējam �o nozīmīgo dienu? Varbūt uzvārīsim atkal pamatīgu devu zāļu tējas, lai arī jūs varētu to nobaudīt?

��� Mhm,� Uzrocis bilda. � Jāatzīstas, ka pa�laik man lāgā vis negribas sēsties pie stūres, brauciens ar peli mani pamatīgi nogurdinājis.

���� Bet mīļais draugs, � Puszābaks smaidīdams sacīja. � Ne jau automa�īnā vien var uzvārīt ūdeni. Es domāju � iedegsim ugunskuru.

��� Pareizi! � Ķērpjbārdis iesaucās. � Zāļu tējai ir jūtama iedarbība: Puszābakam rodas labas domas. Protams, mēs iedeg�sim ugunskuru un aizvadīsim pie tā lielisku vakaru!

��� Starp citu, man ledusskapī vēl ir paliku�as da�as mednieku desiņas, � Uzrocis teica. � Gribēju tās saglabāt līdz savai dzim��anas dienai, bet patlaban tās noderēs daudz labāk. Padomājiet tikai, cik jauki ugunskurā cept desiņas!

���� Kad tev ir dzim�anas diena? � Ķērpjbārdis apvaicājas.

Uzrocis atmeta ar roku.

��� Jāgaida gandrīz gads, � viņ� atteica. � Iepriek�ējā bija nesen � pirms divām nedēļām.

��� Tad laika pietiekami, lai sarūpētu citas mednieku desi�ņas, � Puszābaks sprieda, un līdz ar to viss bija izlemts.

Apmetnē un tās apkārtnē sākās raita rosība. Uzrocis un Ķērpj�bārdis cītīgi vāca kopā �iekurus un sakaltu�us zarus. Uzrocis izdrāza desiņu cep�anai piemērotas alk�ņu klūdziņas, bet Ķērpj�bārdis atrada me�ā labu tiesu brie�u ķērpja, tā ka viņam nevaja�dzēja vairs savu bārdu mērkt tējas ūdenī. Turpat netālu viņ� uzgāja labu dzidravotu. Puszābaks pats pārāk spraigi nerosījās, toties viņ� pārējiem nemitīgi dāļāja da�ādas pamācības.

Kad sāka tumst, visi priek�darbi vakarē�anai pie ugunskura bija paveikti. Iekurs aizdegās ar pirmo sērkociņu, to paveica Ķērpjbārdis, un Puszābaks secināja, ka tā ir neparasti laba zīme.

��� Lai aizdegtu ugunskuru, man aizvien nepiecie�ams no astoņpadsmit līdz divdesmit diviem sērkociņiem, � viņ� atzi�nās. � Ķērpjbārdim nudien ir ķēriens.

Bet Ķērpjbārdis piepildīja vārāmo katlu ar avota ūdeni un, �:r divu staklī�u palīdzību novietojis to virs uguns, jautāja:

���� Kādu tēju mēs vārīsim? Vāju, parastu vai stipru?

��� Es domāju, ka derētu ne pārāk stipra tēja, � Uzrocis teica. � Tad tā varbūt nebūs tik ļoti rūgta. Kad Puszābakam atkal vajadzēs veseļoties, pagatavosim stiprāku dzērienu.

��� Kaut rūgts, tas, protams, bija varen iedarbīgs, � Puszā�baks secināja. � Bet tagad arī es iedzertu ne pārāk stipru novā�rījumu. Rūgta gar�a lāgā nesader ar mūsu pacilāto garastāvokli.

Ķērpjbārdis neko neiebilda un iemeta katliņā tikai pāris brie�u ķērpja �ķipsniņu. Pēc tam ikviens, uzdūris mednieku desiņu uz klūdziņas, tuvināja to liesmai � lai cepas.

Puszābaks apsēdās tā, lai kājas būtu tuvāk ugunskuram.

��� Maniem kāju pirkstiem nekad nav bijis tik mājīgi un silti kā tagad, � viņ� ar labpatiku apgalvoja.

��� Bet es pie ugunskura aizvien mazliet baiļojos, ka neaizde�gas mana bārda, � Ķērpjbārdis teica. � Pietiek ar nelielu dzirk�steli � un nelaime klāt.

��� Ja kaut kas tamlīdzīgs notiktu, tev tūdaļ vajadzētu iemērkt bārdu tējas ūdenī, � Puszābaks neliedza padomu. � Tas nekas, ka tāpēc tā kļūs vēl mazdrusciņ rūgtāka.

Un Uzrocis piebilda:

��� Tavu ķērpju bārdu, mīļais Ķērpjbārdi, mēs visi ļoti cienām. Tāpēc esam vienmēr ar mieru tai par godu dzert jebkura stipruma tēju.

Par �iem vārdiem Ķērpjbārdis jutās aizkustināts līdz sirds dzi�ļumiem.

���� Pateicos jums, draugi, � viņ� saviļņots sacīja. � Es, pro�tams, centī�os izvairīties no dzirkstelēm. Cerēsim, ka nekas ļauns nenotiks.

Mednieku desiņas pa to laiku bija izcepu�ās, un arī ne pārāk stiprā tēja drīz vien bija gatava. Sēdēdami pie ugunskura, naksi�trallī�i ēda un dzēra, omulīgi pievēr�ot siltuma avotam gan vienu, gan otru sānu un pārsprie�ot gan �o, gan to, kas noris pasaulē. Tas patie�ām bija mājīgs vakars.

��� Metas karsti, � Uzrocis beidzot ieminējās. � Siltumā es alla� kļūstu miegains.

��� Vai nevēlies noģērbt savu uzroci? � Puszābaks deva padomu.

Bet Uzrocis pakratīja galvu.

��� Tas nav iespējams, � viņ� atteica. � Man ta�u tāds vārds. Kad novelku uzroci, tad vairs neesmu nekāds Uzrocis.

Gribot negribot tam vajadzēja piekrist.

��� Ja tā, tad ejam gulēt � veram acis ciet, � Ķērpjbārdis ierosināja.

��� Labi izgulēties � to mēs esam gods godam pelnīju�i,� Puszābaks piebilda.

Bija jau krietni vēls. Debesis satumsu�as, un gar koku galot�nēm lēni slīdēja zeltaini dzeltens mēness.

Uzrocis un Puszābaks saklāja savas guļvietas automa�īnā, bet Ķērpjbārdis vēlējās nak�ņot zem klajas debess � tā, kā bija radis kop� dzim�anas.

��� Es ceru, ka tevi netraucē�u, ja miegā nejau�i kustinā�u kāju pirkstus, � Puszābaks teica Uzrocim.

��� Nepavisam, � Uzrocis pavīpsnāja. � Galvenais, ka tevi vairs nemoka klepus.

Puszābaks apmierināts smaidīja.

���� �ajā ziņā tu vari būt glu�i bez rūpju, � viņ� piekrita. � Brie�u ķērpja tēja aiztrenca � it kā ar delnu aizslaucīja klepu.

Naksitrallī�i novēlēja cits citam arlabunakti, un jau pēc neilga laika apmetnē valdīja miers un klusums.

.

Vēlu naktī Ķērpjbārdis negaidot uztrūkās no visdziļākā miega. Nekad mū�ā viņam kaut kas tamlīdzīgs nebija atgadījies � viņ� aizvien mēdza gulēt cie�i jo cie�i, un viņu nespēja iztramdīt pat me�a iemītnieku balsis. Bet tagad Ķērpjbārdis pēk�ņi pilnīgi atmodās.

�Ko tas nozīmē?� viņ� norūpējies domāja. �Var jau būt, ka es pārāk ilgi esmu bijis prom no dabas un patlaban man jāsajūt �īs sekas � nervi uzdod.�

Viņu māca gau�ām savāda nojauta, tomēr pirmajā mirklī viņ� nekādi nesaprata, kas īsti viņu bija iztramdījis. Tikai pēc ilgākām pārdomām viņ� aptvēra: kāds saspringti un neatlaidīgi viņu novēro.

Ķērpjbārdis nepakustējies slepus palūkojās visapkārt.

Nav neviena. Visapkārt rimts klusums. Apkārtne likās tāda pati, kā viņam iemiegot, tikai ogles ugunskurā pa �o laiku bija paguvu�as gandrīz izplēnēt. Cik mēnessgaismā varēja noprast, nekas īpa�s nedūrās acīs, kas varētu pamodināt kaut niecīgākās aizdomas. Turklāt valdīja pilnīgs klusums. Tikai reizi tālumā ieķēr�cās samiegojusies vārna.

� Blēņas, � Ķērpjbārdis lūkoja atvairīt satrauktās domas. � Kas gan varētu man uzglūnēt? Neviens. Kuram varētu rasties interese par mani? Nevienam. Turklāt mana ķērpju bārda tā saplū�dusi ar dabu, ka mani �eit gandrīz neiespējami sadzīt rokā.

Lai kā viņ� sevi lūkoja mierināt, dīvainā nojauta tomēr neizgaisa. Glu�i otrādi � viņ� aizvien vairāk un vairāk jutās pārlie�cināts, ka tuvumā atrodas kāds noslēpumains radījums, kur� ne mirkli nenovēr� no viņa savu caururbjo�o skatienu.

Un tad pēk�ņi Ķērpjbārdis ieraudzīja acis!

Turpat netālu krūmu ēnā, tie�i apmetnes malā kvēloja divas noslēpumainas acis. Tikai acis � cita nekā, jo acu īpa�nieks nakts tumsā nebija saskatāms. Bālajā mēnessgaismā nebija nojau�amas pat viņa aprises.

Ķērpjbārdim pār muguru pārskrēja saltas trīsas, un viņ� acu�mirklī pārklājās aukstiem sviedriem.

�Tas noteikti ir kāds plēsoņa,� Ķērpjbārdis izbailēs domāja. �Varbūt tas tūliņ bruks man virsū!�

Viņ� paskatījās uz automa�īnu. Tā patlaban bija vienīgais glābiņ� � kaut varētu tur paslēpties! Bet līdz turienei bija, ma�zākais, pārdesmit soļu.

Ķērpjbārdis zināja, ka, sastopoties ar plēsoņu, jāatturas no straujām kustībām, citādi zvērs nekavējoties uzbrūk. Tāpēc viņ� lēnām pagriezās uz vēdera un sāka ļoti, ļoti uzmanīgi lī�us līst tuvāk automa�īnai.

�Dabūt galu �āda zvēra zobos laikam nepavisam nav patī�kami,� Ķērpjbārdis izmisis domāja. �Kāpēc liktenis nevarēja pie��ķirt man kaut cik patīkamāku nāvi!�

Glu�i kā ēna � pamazām un klusu � Ķērpjbārdis virzījās tālāk. Noslēpumainās acis palika viņam aiz muguras, un tāpēc pa�sajūta bija vēl neomulīgāka.

�Dro�i vien nezvērs man seko pa pēdām,� Ķērpjbārdis jopro�jām prātoja. �Ko viņ� gaida? Kāpēc neuzbrūk? Vēl mazliet � un es vairs neizturē�u . . .�

Ķērpjbārdim bija grūti pārvietoties lī�us, jo garā bārda ik pēc brī�a kaut kur aizķērās.

�Cik pazemojo�i sagaidīt sava mū�a pēdējos mirkļus rāpus,� viņ� sarūgtināts sprieda. �Ar paceltu galvu jāiet nāvei pretī, bet es te glu�i kā tārps lienu pa zemi.�

Ķērpjbārdis aizvien vairāk un vairāk tuvojās automa�īnai, pēc brī�a viņ� jau saklausīja Uzroci un Puszābaku miegā krācam, un tas viņu uzmundrināja. Tagad Ķērpjbārdis varēja pamest skatienu sev aiz muguras � acis joprojām atradās turpat, kur biju�as.

��� Tā, tā, � Ķērpjbārdis uzelpodams nomurmināja. � Pa�raudzīsimies, vai nav iespējams izdarīt arī kādu straujāku kustību.

Ātri uzslējies kājās, viņ� ar pāris �au�alīgiem lēcieniem aiztraucās līdz automa�īnai, strauji atrāva vaļā durtiņas un �igli ieme�tās iek�ā. Protams, ka viņ� neaizmirsa durvis �igli aizvērt.

Uzrocis un Puszābaks gulēja tik cie�ā miegā, ka pat durvju aizcir�ana viņus nepamodināja. Telpā caur logu ielija mēness�gaisma. Ķērpjbārdis pamanīja, ka Uzrocis pat gultā gulēja ar visu uzroci. Bet Puszābaks nemitīgi kustināja no segas apak�as laukā izbāztos kāju pirkstus, it kā ar tiem miegā spēlētu klavieres.

��� Celieties, celieties! � Ķērpjbārdis pilnā balsī iesaucās.

�� Mūs novēro! Mūs novēro acis!

Kad tie�as briesmas viņam vairs nedraudēja, viņ� jutās itin drosmīgs.

��� Celieties ta�u! � viņ� iesaucās vēlreiz, jo gulētāji aizvien vēl nevarēja īsti pamosties. � Mūs kāds novēro dego�ām acīm.

��� Kas deg? Kur deg? � Uzrocis nomurmināja un, ar varēm pavēris miegainos plakstiņus, neizpratnē blenza uz Ķērpjbārdi.

Arī Puszābaks pamazām atbrīvojās no miega skavām. Kādu brīdi pagrozījies no viena sāna uz otru, viņ� uzslējās sēdus un jautāja:

���� Vai tikai Ķērpjbārdim nav aizdegusies bārda?

��� Laukā tup kāds plēsoņa, � Ķērpjbārdis pasmaidīdams sacīja � pārējo biedru miegainums un blēņu valoda viņu mazliet uzjautrināja. � Tas vēro mūs liesmainām acīm.

Nu Uzrocis un Puszābaks galu galā atmodās pilnīgi. Visi trīs pieklupa automa�īnas priek�ējam stiklam un paskatījās laukā.

Acis joprojām kvēloja. Divas acis.

Divas draudo�i kvēlojo�as acis vērās uz automa�īnu.

��� Drūma aina, � Puszābaks bilda. � Nudien acis kas acis.

���� Man �ķiet, ka tās redz arī tumsā, � Uzrocis piebilda.

�� �o acu skatiens ir tik neparasts un dīvaini caururbjo�s.

��� Diem�ēl pa�u plēsoņu mēs nevaram saskatīt, � Ķērpjbār�dis teica. � Redzam tikai viņa acis, jo mūsu nepilnīgais redzes orgāns nespēj urbties cauri tumsai.

Bet Uzrocis negaidot iesaucās:

��� Kāpēc ne, draugi! Mums visiem trim kopā pieder divas vislieliskākās acis, kas var redzēt pat vistum�ākajā naktī!

To teicis, viņ� nospieda kādu kontaktpodziņu, un automa�īnas starme�i iedegās gai�i jo gai�i.

��� Palūk, tur! � Ķērpjbārdis iekliedzās. � Tas ir viņ�!

Starme�u gaismā uz mirkli bija redzams, kā kāds izbiedēts

balts dzīvnieks lieliem lēcieniem nozuda me�ā.

��� Prom ir! � Puszābaks apmierināts paberzēja rokas. � Aizmuka ar abām savām dīvainajām acīm.

Uzrocis nodzēsa starme�u ugunis.

��� Dzīvnieks tik ātri aizskrēja, ka nepaguvu apskatīt, � viņ� sacīja. � Pat to es patlaban nevaru pateikt, vai viņam bija aste vai ne.

��� Aiz bailēm trīcēdams, viņ� noteikti pazaudējis bikses, � Puszābaks ķiķināja. � Un, ja viņ� valkā bikses, tad grūti kon�statēt � bija aste vai ne.

��� Manuprāt, �ādi muļķīgi joki �oreiz ir nevietā, � Uzrocis sa�uta. � Atgadījums tomēr ir pārāk nopietns.

��� Patie�ām, � Ķērpjbārdis piekrita. � Ta�u Puszābakam daļēji ir taisnība � plēsoņa no mums izbijās. Tas baidās no mums, un tāpēc mums no tā nav jābaidās.

To teicis, Ķērpjbārdis izkāpa no automa�īnas, dro�i devās atpakaļ pie izdzisu�ā ugunskura un no jauna likās gulēt. Sirds gan pukstēja mazliet straujāk nekā parasti, bet tas netraucēja jo drīz atkal iemigt.

��� Mūsu Ķērpjbārdis ir varen dro�sirdīgs, � Puszābaks teica Uzrocim, un Uzrocis bija ar viņu glu�i vienisprātis.

Kad naksitrallī�i, miegā atspirgu�i, no rīta pamodās, saule jau stāvēja augstu debesīs un laipni sildīja zemi. Piedzīvojumi naktī ar noslēpumaino balto plēsoņu tagad vairs nelikās tik �aus�mino�i. v

��� Tas nezvērs pat neiedro�inājās mani aprīt, � Ķērpjbārdis smaidīdams sacīja. � Dro�i vien baidījās, ka neaizrijas ar manu bārdu.

Tobrīd �āda jautra tērzē�ana nevienam nelikās nepiedie�nīga � kā Uzrocis, tā Puszābaks par Ķērpjbār�a piezīmi tikai smaidīja vien.

Rosī�anās vilkās samērā ilgi galvenām kārtām tāpēc, ka Uzro�cis īpa�i cītīgi ar suku tīrīja savu uzroci. Bet, kad apmetnes vieta pēc īsa brokasta beidzot bija kārtīgi uzposta, naksitrallī�i iesēdās automa�īnā un izbrauca laukā no me�a. Nekur steigties neva�jadzēja, garastāvoklis bija mo�s, un viņi līksmi māja helikopte�ram, kas nezin kāpēc nemitīgi riņķoja zemu virs me�a.

��� Cik savādi, ka vakarrīt mēs cits citu nemaz nepazinām, � Uzrocis ieteicās, pagriezienā izbraukdams automa�īnu uz lielceļa.

��� Pirms divdesmit �etrām stundām, tēlaini izsakoties, mēs pat nezinājām cits par cita eksistenci, � Ķērpjbārdis papildināja. � Bet tagad esam paguvu�i jau �o to kopīgi pieredzēt.

��� Sākums nav peļams, � Puszābaks piekrizdams pamāja ar galvu. � Redzēsim, kādi kumēdiņi mūs gaida turpmāk.

Draudzīgās pārrunās laiks aizritēja nemanot, un vēl pēc brī�a viņi sasniedza kādu pilsētu.

���� Cik vērtīgs ir tāds auto! � Puszābaks sajūsmināts bilda. � Pakustini kāju pirkstus un tikai drāz uz priek�u. Nepagūsti ne lāgā ieklepoties, kad jau esi citā pilsētā.

��� Pilsētas man ne visai patīk, � Ķērpjbārdis sacīja. � Ma�nuprāt, nav vērts te pilsētas mūros apstāties. Laiks ir jauks, un daba tie�i aicināt aicina mūs savā klēpī.

Bet Uzrocis pavēstīja:

���� Uz brīdi tomēr jāpietur pie pasta � man jāizņem vēstules.

Pa visīsāko ceļu viņ� aizvadīja automa�īnu līdz pilsētas cen�tram un apstājās līdzās pasta ēkai. Neviļus naksitrallī�u uzmanību saistīja ļau�u bars, kas bija sapulcējies pie laternas staba ar skaļ�runi. Ļaudis nopietnām sejām saspringti klausījās.

��� Laikam pa radio skan interesanta raidluga, � Puszābaks pauda savas domas.

Uzrocis izvairīgi paraustīja plecus un nolaida zemāk loga stiklu. Nu arī viņi varēja sadzirdēt, ko vēsta satrauktā balss skaļ�runī.

��� Uzmanību! Uzmanību! Uzmanību! � diktors sacīja, uz�svērdams katru vārdu. � Mūsu pilsētā izcēlu�ās kaķu briesmas. Lūdzam saglabāt mieru un kārtību un aizvērt visus logus. Kaķus, kas tuvojas pilsētai, novēro ar helikopteru, par viņu kustību iedzī�votājiem ziņos pa radio. Lūdzam izvairīties no jebkādas panikas un turēt suņus tikai iek�telpās. Labprātīga kaķu ķērāju reģistrā�cija notiek pie ugunsdzēsēju priek�nieka . . .

��� Palūk, kāda liga, � Ķērpjbārdis pa�ūpoja galvu. � Tās ir sekas mūsu slavenajam braucienam ar peli.

���� Pilsētā izsludināts gandrīz vai karastāvoklis. � Uzrocis no�pūtās. � Kādas �ausmas, liekas � mēs esam vainīgi visā �ajā jezgā.

��� Kālab tad mēs? � Puszābaks sa�uta. � Mēs tikai piesējām rotaļu pelēnu automa�īnas pakaļgalā, un viss.

Uzrocis nepievērsa uzmanību Puszābaka piezīmei.

��� Man �ķiet, ka mums vajadzēs reģistrēties pie ugunsdzē�sēju priek�nieka, � viņ� ierosināja.

��� Muļķības! � Puszābaks iesaucās. � Vienu pilsētu jau esam atbrīvoju�i no kaķiem, citas lai tiek pa�as galā!

Vienprātības nebija.

Skaļrunis tagad atskaņoja nopietnu, drūmu mūziku, un Uzro�cis devās iek�ā pastā, lai paņemtu savas vēstules un visi varētu tikmēr nomierināties. Pēc da�ām minūtēm viņ� atgriezās.

��� Cik vēstuļu tu saņēmi? � Puszābaks vaicāja; viņa sa�u�tums jau bija izgaisis.

��� Vienpadsmit, � Uzrocis atbildēja. � Un viena piede�vām � Jaungada apsveikuma kartīte, kuru es aiz izklaidības pārāk agri tiku iemetis pastkastītē.

���� Palasi kādu no vēstulēm arī mums, � Ķērpjbārdis lūdza.

��� Tad visas rūpju domas, kas saistās ar �iem pagāna kaķiem, kaut uz mirkli aizmirsīsies.

Uzrocis mazliet sakaunējās, tomēr sāka iedziļināties vēstuļu saturā, lai izraudzītos kādu, ko lasīt priek�ā pārējiem.

��� Paklausieties ta�u!�viņ� pēk�ņi iztrūcies iesaucās.� Ir viena pavisam negaidīta vēstule!

���� Kā tā � negaidīta? � Puszābaks brīnījās.

��� To neesmu rakstījis es, � Uzrocis samulsis paskaidroja.

��� Rokraksts pilnīgi sve�s!

Daudz neprātodams, viņ� atplēsa aploksni un nolasīja:

��� �Ļoti godātais Uzroci!

Jums raksta ve�iņa, no kuras pagalma Jūs kopā ar saviem drau�giem aizgainījāt visus kaķus. Sirsnīgi pateicos Jums par pūlēm! Diem�ēl notikusi arī kāda liela nelaime � reizē ar pārējiem kaķiem prom aizskrēja arī mans incis Alberts. Patlaban man ir tik sāpīgi, ka vecumdienas jāaizvada vientuļi � bez Alberta. Māc garlaicība un skumjas. Es loti lūdzu Jūs � atvediet atpakaļ manu Albertu!

Kaķu barā viņu pazīt Jums nenāksies grūti. Viņam ir skaists, balts ka�ociņ�. Viņ� ir pieklājīgs un atturīgs dzīvnieciņ� � nepa�visam ne tāds kā citi. Ap kaklu ir zila lentīte, kas viņam pie�ķir īpa�u glītumu un mīļumu.

Gaidī�u Jūs un Jūsu draugus � protams, arī Albertu � ar ļoti lielu nepacietību. Tad dzersim kakao un es izcep�u arī torti.�

Kad Uzrocis bija beidzis lasīt, automa�īnā labu brīdi valdīja klusums, līdz Ķērpjbārdis nomākts izdvesa:

���� �e tev nu bija!

���� Pret torti es neiebilstu, � Puszābaks atzinās. � Arī pret kakao ne. Bet �is Alberts neizraisa manī nekādas patīkamas jūtas.

���� Dari nu vēl kādam labu, � Uzrocis smagi nopūtās. � Ta�gad � esiet tik laipni � sadabūjiet un atvediet �o Albertu, vien�alga, no kurienes.

��� Tādi rūpesti liks manai bārdai nosirmot visā garumā, � Ķērpjbārdis piebilda.

Ta�u, lai vai kas, � viss bija skaidrs: jāsāk meklēt Alberts. Ve�iņas bēdām vienkār�i atmest ar roku nedrīkstēja.

���� Vai lai ejam pierakstīties pie ugunsdzēsēju priek�nieka? � Puszābaks sarūgtināts jautāja.

Ķērpjbārdis turpretī domāja, ka prātīgāk meklēt pa�iem uz savu roku.

���� Ugunsdzēsēju priek�niekam ne silts, ne auksts no tāda Alberta, � viņ� teica. � Viņu nodarbina cīņa pret visu kaķu varzu, bet mums jāsameklē vienīgi Alberts.

���� Piekrītu, � Uzrocis strupi noteica.

Viņ� apsēdās pie stūres un sāka braukt pa to pa�u ceļu atpa�kaļ, no kurienes viņi bija ieradu�ies.

���� Ak tad nu esam kļuvu�i par vareniem bra�uļiem, kuri tvar�sta kaķus, � Puszābaks sēca. � Ra�ens amats � neko teikt.

Pārējie nebilda ne vārda. Uzrocis uzmanīgi vadīja automa��īnu, bet Ķērpjbārdis, galvu noliecis, vērīgi aplūkoja savu bārdu � it kā baiļodamies, vai tā patie�ām nesāk sirmot.

.

Labu laiku draugi brauca klusēdami. Uzrocis tagad laida krietni vien ātrāk, nekā �urpu braucot, � nelāga oma it kā mudināja piedot lielāku gāzi, un kilometru stabi gandrīz lidot aizlidoja ga�rām. Dro�i vien ātrais brauciens vedināja arī Puszābaku kustināt kāju pirkstus straujāk nekā parasti. ,

Negaidot Uzrocis sāka bremzēt.

���� Savādi! � viņ� iesaucās, saspringti vērdamies uz priek�u. � �osejas malā pa �o laiku uzstādīta dīvaina ceļazīme, vakar tādas tur nebija.

��� Varbūt esi pārskatījies? � Puszābaks jautāja.

���� Esmu pilnīgi pārliecināts, ka ne, � Uzrocis atteica. � �ī zīme ceļa malā ir uzradusies tikai pirms pāris stundām. Ja tas nav tiesa, tad mans vārds ir nevis Uzrocis, bet Dūrainis. Starp citu � �ādu ceļazīmi es vispār nekad vēl neesmu redzējis.

Viņ� apstādināja automa�īnu tie�i blakus ceļazīmei � dzel�tenam trīsstūrim ar sarkanām malām. Ta�u vislielāko izbrīnu trijos draugos izraisīja tajā iezīmētais kaķis lēciena pozā.

��� Tā ir brīdinājuma zīme, � Uzrocis skaidroja, jo labi zi�nāja satiksmes noteikumus. � �ādas zīmes izliek vietās, kur ne�gaidot uz lielceļa var izskriet kāds dzīvnieks. Parasti tajās attēlots briedis vai govs, bet �oreiz tas ir kaķis.

��� Skaidrs, � Puszābaks �igli ieteicās. � �ī zīme brīdina, ka jāuzmanās no kaķiem un mudīgi jābrauc atpakaļ.

��� Ne jau nu tie�i to, � Uzrocis pasmaidīja. � Ja ceļ� slēgts � par to vēsta pavisam cita zīme. Turpmāk jābrauc īpa�i uzmanīgi, lai kāds kaķis nejau�i nenokļūst zem riteņiem.

Ķērpjbārdis joprojām vērīgi aplūkoja ceļazīmi.

��� Draugi! � viņ� pēk�ņi uzvaro�i iekliedzās. � 5ī zīme ir atvērusi man acis!

���� Kādā sakarā? � Uzrocis brīnījās.

��� Sakarā ar acīm! � Ķērpjbārdis sauca. � Jā, patie�ām sa�karā ar acīm!

��� Kā lai to saprotam? � arī Puszābaku apmulsināja Ķērpjbār�a vārdi. � Ceļazīme ir atvērusi acis sakarā ar acīm?

���� Man ie�āvās prātā varbūtējā plēsoņas kvēlojo�ās acis pagāju�onakt mūsu nometnē, � Ķērpjbārdis paskaidroja. � Ja vēlaties zināt, �is dzīvnieks, kuru noturējām par balto plēsoņu, tik tie�ām bija Alberts.

���� Kāpēc tu tagad pēk�ņi par to esi tik pārliecināts? � Uzro�cis �aubīdamies vaicāja.

���� Naktī dzīvnieku redzējām gan tikai īsu mirkli, � Ķērpjbār�dis turpināja. � Bet es ielāgoju lēcienu, kad tas muka projām. Pa�u zvēriņu es lāgā neatceros, ta�u lēcienu atminos itin labi. Un tie�i tādā pa�ā lēcienā uzzīmēts arī �is kaķis ceļazīmē. Baltais plēsoņa aizbēga ar īstu kaķa lēcienu, mani draugi, un tātad arī viņ� pats ir kaķis. Tas bija balts kaķis, un, ja gribam precīzi izsa�cīties, tas bija Alberts.

���� Interesanti, � Uzrocis sacīja. � Arī man aizvien vairāk �ķiet, ka baltā plēsoņas kustībās bija kaut kas kaķim raksturīgs.

��� Man tomēr �ķiet, ka liktenis mūs ķircina, � Puszābaks teica. � Padomājiet ta�u � Alberts mums bija gandrīz jau rokā!

��� Neko darīt, � Uzrocis pauda savas domas. � Ja reiz Alberts naktī klimta tur, tad uzturēsies turpat arī tagad. Acīmre�dzot visprātīgāk braukt atpakaļ uz mūsu apmetnes vietu. � Arī pārējiem Uzro�a priek�likums �ķita vispiemērotākais, un automa��īna uzņēma gaitu.

Naksitrallī�i paguva aizbraukt pavisam nelielu ceļa posmu, pēk�ņi divi svītraini kaķi � īsti lamzaki � izlēca no ceļmalas krūmiem uz �osejas. Uzrocis signalizēja vairākkārt, ta�u kaķi par to nelikās ne zinis. Nostāju�ies ceļa vidū, tie izaicino�i blenza uz automa�īnu.

��� Varbūt viņi atceras, ka tā ir mūsu automa�īna? � Puszā�baks norūpējies bilda. � Varbūt �iem ataususi atmiņā mana pelīte?

��� Mūsu sare�ģītajā pasaulē nekas nav neiespējams, � Ķērpjbārdis prātoja.

Uzrocis bremzēja, un automa�īna apstājās. Divi pāri dzeltenu acu da�u soļu attālumā nikni blenza uz trim draugiem, kas norau�dzījās caur auto priek�ējo stiklu.

��� Mazliet nogaidīsim, � Uzrocis sacīja. � Redzēs, kas �iem padomā.

Bet kaķi, kā likās, vispār neko īpa�u nedomāja. Tupēja uz liel�ceļa, un viss.

Dro�ības labad Uzrocis vēlreiz cītīgi nospieda signālpogu.

Nekādu seku. Viens no kaķiem tikai mazliet pakustināja savu resno asti.

���� Mīlīgi kaķi, � Uzrocis nopūtās.

��� Pats tu esi mīlīgs! � Puszābaks saskaitās. � �ie kaķi ir īstie me�a zvēri!

��� Tev taisnība, � Uzrocis piekrita. � Tie�i to es arī gribēju sacīt. Bet patlaban es esmu mazliet satraukts, un tādās reizēs man vārdi ar �m� burtu aizvien sāk jukt.

��� Es ceru, ka tu pats galu galā nesāksi jukt, jo tavs vārds tāpat sākas ar �m� burtu1 , � Puszābaks kurnēja un tūdaļ lūkoja izgāzt dusmas tie�i uz kaķiem: � �kic! Taisieties, ka tiekat prom! �kic, �kic, �kic!

Tagad asti sāka kustināt otrs kaķis.

��� Kaķi kustina asti tikai tad, kad kļūst nikni, � Ķērpjbārdis skaidroja. � Nav vērts tos velti saniknot.

��� Vai tev �ķiet, ka es nevaru kļūt nikns!? � Puszābaks eksplodēja. � Ar katru brīdi es kļūstu niknāks, bet, tā kā man nav astes, ko vicināt, es kustinu kāju pirkstus.

��� Tos tu kustini alla�, � Uzrocis pasmaidījis teica. � Un ne jau tikai aiz niknuma vien.

��� Nu protams, � Puszābaks bilda. � Bet, niknuma mākts, es kustinu kāju pirkstus un reizē niknojos. Manuprāt, ir liela at�ķi�rība, vai kāju pirkstus kustina aiz niknuma vai labā omā.

��� Pilnīgi piekrītu, � Ķērpjbārdis pamāja ar galvu. � Tikai ņem vērā � kaķi neceļ ne ausu par taviem kāju pirkstiem.

���� Acīmredzot � �itie ir norīkoti sardzē, � Uzrocis

Uzrocis igauņu valodā ir: muhv.

sprieda. � Pārējie atstāju�i �os uz lielceļa sardzē, lai neaicināti ciemiņi netiktu me�ā un tos netraucētu.

��� Un netiks arī, � Puszābaks iespurdzās. � Es jau teicu, kad stāvējām pie ceļazīmes, ka visprātīgāk ir griezties atpakaļ. Bet neviens mani neklausa.

���� Ir vēl kāda iespēja, kā aizbraukt garām �im sardzes poste�nim, � Ķērpjbārdis sacīja. � Dabā ir iekārtots, ka dzīvnieki neiztur tādu cilvēciņu skatienus, kādi esam mēs. Ja uz tiem ilgi un neatlaidīgi skatās, tie pagrie� galvu sānis un drīz vien dod kājām vaļu.

��� Ja es pareizi saprotu � tu mums iesaki kaķus ietekmēt ar hipnozi, � Uzrocis iesmējās.

Viņ� saliecās uz priek�u, piespieda degunu pie priek�ējā stik�la un sāka cītīgi vērties tuvāk tupo�ajam kaķim acīs. Ķērpjbār�dis, izraudzījies par savu upuri mazliet tālāk sēdo�o kaķi, sekoja Uzro�a priek�zīmei, bet Puszābaks centās skatīties ar vienu aci uz pirmo un ar otru aci uz otro kaķi.

Pēc neilga brī�a kaķi kļuva nemierīgi. Tie sāka grozīties un mest skatienus bez noteikta nolūka gan �ur, gan tur. Abi izska�tījās savādi � it kā nokaunēju�ies. Un tad . . .

Tad abi gandrīz reizē piecēlās kājās. Viens pāris rei�u ar mēli nolaizīja sev pakakli, otrs laiski izstaipījās. Par automa�īnu tie vairs nelikās ne zinis un, aizsoļoju�i pāri ceļam, nozuda starp ko�kiem.

��� Tas tik bija pamāco�s gadījums, � Ķērpjbārdis bilda. � Mēs, trīs nieka vīreļi, stāvam uz augstākas pakāpes nekā jeb�kur� �etrkājains radījums, jo esam apveltīti ar lielāku gribasspēku nekā tie.

��� Gribasspēks mums ir ra�ens, � Puszābaks piekrizdams pamāja ar galvu.

Uzrocis uzņēma strauju gaitu, lai dotos tālāk.

.

No kaķu de�ūrposteņa līdz klajumiņam me�a ielokā nebija tālu, ko braukt. Pēc neilga laika Uzrocis nogriezās pa me�a ceļu, un itin drīz viņi nokļuva savā iepriek�ējā apmetnes vietā.

��� �eit patie�ām ir labi un mierīgi, � Uzrocis ieteicās, kad draugi bija izkāpu�i no automa�īnas. � Liekas, es jo dienas jo vairāk saprotu, kāpēc Ķērpjbārdis tik ļoti iemīļojis dabu. Pat bēdas labvēlīgās dabas vidū ir daudz vieglāk pārdzīvot.

��� Jā, jā, � Puszābaks apstiprināja. � Patie�ām te ir jauki. Vējiņ� mīlīgi paijā matus, un putniņi mīļi �ivina savas dziesmas.

Viņ� apmierināts izstaipījās, noplūca sev pie kājām puķi un sajūsmināts to ostīja.

Bet Ķērpjbārdis paskatījās uz Puszābaku un iejautājās:

���� Vai putni tik tie�ām �ivina?

Puszābaks jau gatavojās kaut ko atbildēt, bet tad negaidot pārsteigts apklusa.

��� Vai tu, Puszābak, vari saklausīt putnu balsis? � Ķērpj�bārdis jautāja atkal, un viņa sejā aizvien vairāk pieauga rūpju izteiksme.

���� Nudien netieku gudrs, � Puszābaks apjuka. � Kad tagad tā cie�āk ieklausos, neviens putns tik tie�ām nav saklausāms.

��� Ko tas īsti nozīmē? � Arī Uzrocis iztrūkās. � Nevienas putna balss!

��� To, kāpēc putni klusē, nav grūti izskaidrot, � Ķērpjbārdis teica. � Tie nedzied tāpēc, ka ligzdas posta kaķi. Tikai tagad saprotu, cik vieglprātīgi mēs bijām � nekādā ziņā nedrīkstējām kaķus atstāt �eit, me�ā. Mūsu vainas dēļ nabaga putnus piemeklē�jusi smaga nelaime.

���� Ai, kā es nīstu kaķus! � Puszābaks sadusmots iesaucās.

���� Es nīstu tos no visas sirds!

���� Diem�ēl �āda nī�ana vien neko nelīdz, � Ķērpjbārdis turpināja. � Mums jārīkojas. Ja jums nav iebildumu, izlūkosim, vai kaķi neuzturas kaut kur tuvumā, bet Albertam �eit, apmetnes vietā, ierīkosim lamatas. Gulo�ai pelei kaķis virsū neskries.

���� Par kādām pelēm tu runā? � Puszābaks saausījās.

���� Nu protams, par tavu rotaļlietu, � Ķērpjbārdis atbildēja.

��� Kad būsim sameistaroju�i lamatas, tur vajadzēs novietot arī ēsmu. Tava rotaļu pelīte �im nolūkam lieliski noder. Varbūt tu domā, ka Alberts no laba prāta līdīs lamatās?

��� Tā nu glu�i es nedomāju, � Puszābaks sadudzis sacīja.

�� Man tikai �ķiet, ka manai pelītei jau pietiekami daudz nācies pārdzīvot.

Ķērpjbārdis, uzacis saraucis, iegrima domās, ta�u nebilda ne vārda. Un ko gan viņ� lai sacītu? Puszābaka rotaļlieta patie��ām bija dabūjusi pamatīgi trūkties.

��� Lai jau pelīte atpū�as, � Uzrocis bilda. � Mēs ta�u zinām, kā Puszābaks iemīļojis savu rotaļlietiņu. Gan atradīsies kaut kas cits, ar ko ievilināt Albertu lamatās. Es un Ķērpjbārdis � mēs ķersimies pie darba, lai pagatavotu lamatas, bet tu, Puszābak, paveries visapkārt, vai neatradīsies kas piemērots ēsmai.

��� To es darī�u labprāt, � Puszābaks atviegloti uzelpoja.

��� Gan es me�ā noteikti kaut ko sameklē�u.

Ķērpjbārdim kļuva mazliet nepatīkami, ka viņ� tik bezrūpīgi bija iecerējis izmantot Puszābaka rotaļlietu, tomēr tik un tā drau�gam cie�i pieteica:

��� Tu tikai nepiemirsti, ka ēsma jāizraugās rūpīgi un liet�pratīgi � bez kārtīgas pakodas labāk atpakaļ nenāc.

���� Saprotu, saprotu, � Puszābaks nomurmināja.

Uzklausīt visādas pamācības viņam derdzās jau kop� bērnī�bas. Tāpēc viņ� nekavējoties devās prom, lai Ķērpjbārdis nepagūtu vēl kaut ko piebilst,

Kad Puszābaks bija nozudis me�ā aiz kokiem, Uzrocis samulsis uzlūkoja Ķērpjbārdi un nodūra skatienu.

��� Godīgi sakot, es vēl savā mū�ā ne reizi neesmu gatavojis lamatas, � viņ� klusām atzinās. � Tās pa�as nevaļas pēc, jo viss mans brīvais laiks aizritējis, rakstot vēstules.

Ķērpjbārdis pasmaidīja.

���� It viss dzīvē kādreiz jādara pirmo reizi, � viņ� sacīja. � Arī es neesmu nekāds speciālists slazdu izgatavo�anā, ta�u, pa me�iem klaiņojot, �o to no zvēru slazdiem esmu redzējis. Taisnību sakot, tie man aizvien liku�ies pretīgi. Nav patīkami kādu ievilināt lamatās, ta�u �oreiz mums nav citu iespēju. Un, cik es noprotu, mums nepiecie�ama lāpsta un cirvis.

Par laimi, �ie darbarīki atradās automa�īnā. Lāpsta Uzrocim noderēja tad, kad ma�īna iestrēga dubļos vai sniega kupenā, bet cirvi viņ� galvenām kārtām lietoja tad, kad ar furgonu nācās braukt pa �auriem me�a ceļiem, kur koku zari pārāk trau�cēja.

Tagad kā lāpsta, tā cirvis lieti noderēja. Ķērpjbārdis, satvēris lāpstu, sāka rakt bedri pa�ā apmetnes laukuma vidū, bet Uzrocis ar cirvi rokā devās uz me�malu, lai no lielo egļu biezajiem zariem izcirstu da�us prāvākos.

Darbs ne vienam, ne otram nelikās viegls. Zeme bija pacieta, bet egļu zari neglābjami sīksti. Ķērpjbārdim lāpsta alla� atdūrās pret akmeņiem, un cirvis Uzrocim rokās aizvien tiecās sagriezties plakaniski.

��� Lamatas gatavot ir grūtāk nekā tajās iekrist, � Uzrocis elsdams bilda.

��� Darbs dara darītāju, � tusnīdams savukārt izdvesa Ķērpj�bārdis. � Dod dieviņ, kaut Puszābaks pārnestu piemērotu ēsmu. Kaķu paradumus viņ� lāgā nepārzina, tā vien skaties, ka neatstiepj kādu slieku vai kaut ko tamlīdzīgu.

Abi draugi pūlējās visiem spēkiem, tomēr darbs virzījās uz priek�u ar grūtībām un gausi.

��� Esmu pagalam nosvīdis, � Uzrocis �ēlojās. � Karstums rauj elpu ciet.

��� Tavs uzrocis tevi karsē vairāk nekā darbs, � Ķērpjbārdis neslēpa savas domas. � Bet ko lai dara, ja jau reiz tev tāds vārds un nav brīv uzroci noģērbt.

Kaut viņi bija gau�ām novārgu�i, tomēr mierā nelikās un tur�pināja darbu. Beidzot abu pūliņi tika atalgoti � Ķērpjbārdis, lai gan ar grūtībām, tomēr bija izlāpstojis padziļu bedri, bet Uzrocis atvilcis milzīgu ne�ļavu pamatīgu, pēc sveķiem smar�ojo�u egļu zaru. Atlika vienīgi tos rūpīgi pārklāt pāri bedrei, un lamatas bija gatavas.

��� Nu, tā, � Ķērpjbārdis visādā ziņā ar darbu bija apmieri�nāts. � Albertam atliek tikai �eit � tipu tapu � glīti uzkāpt virsū un � blāk�! � kūleniski iegāzties bedrē.

��� Ēsmas aizvien vēl nav, � Uzrocis raizējās. � Kur mūsu Puszābaks tik ilgi kavējas?

Nepagāja ne pāris stundu, kad aiz kāda kupla lazdas krūma parādījās Puszābaks un iznāca laukumiņā. Noliektu galvu viņ� tuvojās pārējiem un izklaidīgi aplūkoja slazdu bedri. Viņa seja pauda visdziļāko nomāktību.

���� Vai ēsmu atradi? � Uzrocis vaicāja.

Puszābaks tikai nopūtās.

���� Nekur nevienas putna balss, � viņ� ierunājās. � Ne tuvumā, ne patālāk ne�ivina neviens spārnainītis. Viss me�s kā izmiris.

��� Bet kur ēsma? � Ķērpjbārdis kļuva nepacietīgs. � Vai kaut ko sadabūji? Ja es pārāk nemaldos, ēsmu salūkot, liekas, bija tavs pienākums.

Puszābaks pa�āva roku azotē.

��� Lūdzu, ņemiet!

Viņam rokā bija iemīļotā pelīte, kuru viņ� tagad sniedza Ķērpjbārdim.

��� Kā tad tā? � Ķērpjbārdis iztrūkās. � Tā ta�u ir . . .

��� Tā ir mana iemīļotā rotaļlieta, � Puszābaks sacīja. � Un es to dodu par ēsmu tādēļ, lai atkal skanētu putnu balsis.

Ķērpjbārdis saudzīgi paņēma Puszābaka pelīti un piesardzīgi novietoja to uz egļu zariem.

���� Lai atkal skanētu putnu balsis, � Puszābaks atkārtoja. � �ī mērķa labad mana mīļā rotaļu pelīte ir ar mieru nest jebkuru upuri.

��� Pateicamies tev, � Ķērpjbārdis sacīja. � Tu esi pa�aiz�liedzīgs, lielisks, cēlsirdīgs puisis.

Un zag�us notrauca aizkustinājuma asaru, kas bija sariesusies acu kaktiņā.

Tagad, kad lamatas kaķim bija sameistarotas, Uzrocis un Ķērpj�bārdis pēk�ņi juta neatvairāmu nogurumu.

���� Liekas, �odien esam pamatīgi strādāju�i, � Ķērpjbārdis ieteicās. � Diena sliecas uz vakaru, un rokot mani krustu kauli tapu�i glu�i stīvi.

��� Cirvja cilā�anā turpretī vairāk nodarbināti plecu mus�kuļi, � Uzrocis konstatēja. � Jāatzīstas, ka �odien es vairs nejaudāju ne pirksta pakustināt.

��� Par roku pirkstiem es nesūdzos � tie man nesāp, � Pus�zābaks savukārt sacīja. � Bet kāju pirkstus es neņemos vairs pakustināt ne par kādu maksu. Dabai piemīt neliela vaina � tā gau�ām sāpīgi savaino mums kājas.

Naksitrallī�i nolēma �oreiz ātrāk doties pie miera. Mazliet iestiprināju�ies vakara maltītē, tie likās gulēt, iekams saule vēl nebija pilnīgi aizslīdējusi aiz me�u galiem. Ķērpjbārdis, atgūlies uz muguras, tūdaļ aizmiga. Uzrocis un Puszābaks iekāpa automa��īnā, un drīz no turienes atskanēja nepārtraukta murrājo�a krāk��ana, it kā vēl aizvien darbotos automa�īnas motors.

.

Trīs draugi visu cauru nakti gulēja it cie�ā miegā � ne mēnes�nīca, ne balsis me�ā tos nespētu atmodināt. Kad jautrie saules stari jau apmirdzēja ik nometnes stūrīti, Ķērpjbārdis beidzot pats pirmais pavēra plakstiņus. Viņu atmodināja nevis rīta saule, bet gan kaut kāda dīvaina kņudoņa bārdā. Ķērpjbārdis, protams, nolēma savu bārdu pamatīgi pakasīt. Viņ� jau pacēla roku, bet tūdaļ arī ļāva tai slīdēt lejup, pats izbīlī glu�i satrūcies � no bār�das gaisā pacēlās putns!

Tas bija mazs, pelēkraibs putnēns. Viņ� neaizlaidās nekur tālu, bet apmetās tepat līdzās uz kupla zara. Tupēja un skumjām a�elēm lūkojās uz Ķērpjbārdi.

Ķērpjbārdis netika gudrs, kas īsti noticis. Viņ� palika nekus�tīgi guļam, lai nesabaidītu putnu un visu mierīgi pārdomātu. Bet tūdaļ arī samanīja, ka dīvainā sajūta bārdā neizzūd. Kaut gan putns tupēja zarā, kņudoņa bārdā joprojām nemitējās.

Piesardzīgi paslējis aug�up galvu, Ķērpjbārdis paglūnēja uz savu bārdu. Aina, kas viņam pavērās, gribot negribot izvilināja smaidu: tie�i viskuplākajā bārdas kum�ķī atradās glīta ligzdiņa un tajā � piecas brīnumjaukas raibas oliņas. Ķērpjbārdis atlai�dās atkal guļus un centās nekustēties, lai putns velti neiztrūktos. Tas līdzēja. Drīz vien putnu māmiņa atkal ietupās ligzdā un no�mierinājusies turpināja perē�anu.

Diem�ēl pavisam drīz putnu iztraucēja no jauna. Atvērās auto�ma�īnas durvis un pa tām, mundri �alodami, lēk�us izlēca laukā Uzrocis un Puszābaks.

���� Lamatās nav neviena � Alberts te nav bijis! � Uzrocis vīlies iesaucās, vērdamies tuk�ajā bedrē.

Turpretī Puszābaks glu�i vai staroja aiz prieka.

Tikai tagad Uzrocis un Puszābaks pamanīja putna ligzdu Ķērpjbār�a bārdā un izbrīnīju�ies aplūkoja perējo�o putnu mā�muļu.

��� Ak tu debestiņ! � Uzrocis sacīja � �oreiz gan pavisam klusu. � Ko tas nozīmē?

���� Kas te daudz ko brīnīties, � Ķērpjbārdis nomurmināja.

�� Acīmredzot putniņ� izbijies no kaķiem un ar visu ligzdiņu pārvācies uz manu bārdu, lai rastu tur patvērumu.

���� Pagāna kaķi, � Puszābaks �ukstus �ķendējās. � Mums tie jāatrod un jāpārmāca, kā nākas!

Uzrocis piekrizdams māja ar galvu.

��� Mums jāsāk darboties, � viņ� sacīja. � Diem�ēl ar putna ligzdu rodas zināmas grūtības. Kur lai mēs to liekam?

Ta�u Ķērpjbārdis negaidot paziņoja:

���� Putna ligzda paliks tepat. Sākumā es jums nevarē�u pie�biedroties� tik drīz es nedrīkstu izkustēties. Vispirms jāiz�ķiļas mazajiem putnēniem, tad redzēsim, ko darīt.

���� Nu, nu! � Puszābaks iespurdzās. � Vai tev �ķiet, ka tu varēsi nodoties vienīgi putnēnu perē�anai, bet man un Uzrocim jātiek galā ar visādām nebū�anām? Varbūt pagatavosim nestuves un stiepsim tevi visur līdzi!

���� Labāk pieliksim nestuvēm riteņus, � Uzrocis gudroja.

�� Un �o piekabi piestiprināsim automa�īnai aizmugurē. Noskrū�vēsim ritentiņus rotaļpelītei un piemontēsim tos nestuvēm.

Aizrāvies ar �o domu, viņ� nemanot bija sācis runāt tik skaļi, ka putns iztrūcies pacēlās spārnos un notupās kokā uz nokaltu�a zara.

���� Redziet, � Ķērpjbārdis aizrādīja. � Putns izbijās jau no mazliet skaļākām balsīm, tā ka par nestuvēm nevar būt ne runas. Perēklīti transportēt nav brīv. Perē�anai nepiecie�ams klusums un miers.

Puszābaks nepavisam nejutās iepriecināts, ka viņa pelītes ritentiņus grib piemontēt nestuvēm. Tāpēc viņ�, �igli izlēmis, noteica:

��� Lai notiek. Ķērpjbārdis galu galā var palikt tepat, ja �ī perē�anas liga tam sagādā tik lielu prieku. Bet mēs abi ar Uzroci steig�us dosimies ceļā.

Uzrocis piekrīto�i pamāja ar galvu.

��� Bez �aubām, � viņ� teica.� Mums jāatrod kaķu bars, iekams tie nav tapu�i pavisam me�onīgi.

Lai velti nebūtu jātērē laiks, Uzrocis tūdaļ devās pie automa��īnas un apsēdās pie stūres. Puszābaks viņam sekoja, bet tad grie�zās atpakaļ, lai paņemtu savu rotaļpelīti, kas tupēja uz egļu zariem virs bedres.

��� Vai lai lamatas paliek bez ēsmas? � Ķērpjbārdis iztrūkās.

�� Un mūsu vakardienas darbs un pūliņi patie�ām būs veltīgi? Vislabprātāk viņ� gribētu aizturēt Puszābaku kaut ar varu,

ta�u putna ligzdas dēļ to, protams, nevarēja izdarīt. Puszābaks to ļoti labi saprata un uzvaro�i pasmaidīja.

���� Neraizējies, � viņ� noteica, rotaļu pelīti azotē bāzdams.

��� Diez vai mums �īs lamatas vairs vajadzēs.

Un pēc mirkļa Puszābaks jau atradās blakus Uzrocim automa��īnā. Motors tika iedarbināts, un furgons izbrauca no apmetnes. Kādu brīdi vēl aiz kokiem bija dzirdama motora rūkoņa, tad tā kļuva aizvien klusāka un klusāka, un drīz visapkārt atkal valdīja pilnīgs miers.

Tagad putns bez baiļu ielaidās savā perēklītī un sēdēja tur nepakustēdamies.

Tikpat nekustīgi gulēja arī Ķērpjbārdis. Viņ� skatījās, kā pla��ajā debess tālē lēni slīdēja balti mākoņi, kuru aprises pamazām pārveidojās. Kas gan cits viņam atlika kā vien vērties mākoņos? Citu laika kavēkli �obrīd bija gandrīz neiespējami izdomāt. Atlika tikai gul�ņāt un ļaut skatienam klejot pa debess jumu. Tas ir viss, ko tu, cilvēks, vari atļauties, un ar to gribot negribot ir jāsamie�rinās.

Bet, jo ilgāk Ķērpjbārdis vēroja mākoņus, jo vairāk tie nezin kāpēc atgādināja kaķus. Un beidzot visi mākoņi viņam likās kā balti kaķi�citi sēdus, citi guļus, citi muguru kūkumā izlieku�i. Kādam mākoņu kaķim bija uzradusies pat gara aste.

Ķērpjbārdis nopūtās un labu laiku gulēja, acis aizvēris. Par

kaķiem viņam �obrīd itin nemaz netikās domāt. Tagad arī citu rūpju bija gana. Tā, piemēram, iesāpējās gurni.

Tomēr labi bija, ka no debesīm glūno�ie mākoņkaķi putnu nemaz netraucēja. Patiesībā � putns par tiem nelikās ne zinis. Tas, uzcītīgs un uzmanības pārpilns, nodevās tikai perē�anai. Ligzdā tupēja putnu māmiņa, kā to Ķērpjbārdis drīz vien noprata. Bet necik ilgi � un atlaidās arī putnu tētis, atnesdams perētājai barību.

Putnu tētis vispirms uzkavējās turpat netālu koka zarā, aizdomīgi glūnēdams uz Ķērpjbārdi. Beidzot, saņēmis drosmi, viņ� apņēmīgi nolidoja lejā pie putnu māmiņas, iebāza tai knābī kādu tārpiņu un atkal �igli nozuda me�ā.

Ķērpjbārdim tā bija varen iepriecino�a pārmaiņa. Beidzamajā laikā viņam gadījās retāk uzturēties dabas vidū un tāpēc vēl jo patīkamāk bija vērot putnu dzīvi. Putnu tētis lidoja �urpu turpu. Aizvien �urpu turpu, reizēm mu�a, reizēm kāds cits kukainis vai tārpiņ� knābītī. Viņ� visai drīz sarada ar Ķērpjbārdi un itin nemaz vairs nebaidījās.

Bet drīz radās jauna bēda. Reiz, kad putnu tētis atkal pārnesa ēdamo un bāza to putnu māmiņai knābī, arī Ķērpjbārdis nejau�i pavēra muti. Viņam bija pamodusies ēstgriba, kas auga augumā. Tas bija labi saprotams, jo viņ� kop� pa�a rīta nebija baudījis ne miltumiņa. Ķērpjbārdis vieglu prātu bija ļāvis draugiem aiz�braukt, nepiekodinājis, lai iebā� viņam mutē kaut drusku ēdamā. Pat pērnās brūklenes, kas auga viņa bārdā, visas bija apēstas, un sarūgtināts viņ� domāja par to, ka �īs vasaras ogas būs ienāku�ās tikai pēc vairākām nedēļām.

�ķita, ka putnu tētis bija nopratis, kāda liksta Ķērpjbārdi moka. Kārtējo reizi atgriezies ar tārpiņu knābī, tas, kaklu izslējis, lūkoja iebāzt savu medījumu Ķērpjbārdim mutē.

Bet Ķērpjbārdis �igli saknieba lūpas.

� Pateicos tev, � viņ� aizkustināts ņurdēja. � Es saprotu: tu vēli man labu, bet diem�ēl ēst tārpiņus un kukainī�us es glu�i vienkār�i neprotu. Nepavisam es nevēlos tevi aizvainot un tev par patiku norītu kaut vai maijvaboli. Bet, kā redzi, es to nespēju. Labāk baro savu sieviņu, lai viņa varētu perēt bez rūpēm manā bārdā. Tad arī mazie putnēni drīzāk iz�ķilsies.

Grūti pateikt, vai putnu tētis kaut ko saprata, ta�u jāņtārpiņu viņ� iedeva putnu māmiņai un atkal aizlaidās sameklēt jaunus kumosiņus.

Ķērpjbārdis nopūtās, nolauza sev kādu zāles stiebriņu un mēģināja to ko�ļāt, lai aizgainītu izsalkumu. Tas, protams, nelī�dzēja.

Ķērpjbārdis atkal nopūtās un nodomāja, ka �oreiz viņ� neglābjami iekūlies ķezā.

.

Automa�īna palēnām brauca pa �auro me�a taku, kas veda no apmetnes vietas aizvien tālāk un tālāk me�ā. Uzrocis piesar�dzīgi grozīja stūri, visu laiku modri vērodams ceļu, lai nejau�i neuzgrūstos kādam kokam. Bet Puszābaks, līdzās sēdēdams, acīgi lūkojās visapkārt. Viņa skatiens nepārtraukti slīdēja pāri gan krūmu puduriem, gan koku lapotnēm, lai pamanītu kaut vis�niecīgāko zīmi, kas liecinātu par kaķu klātbūtni. Ta�u neko sevi�ķu viņ� nesaskatīja. Visur valdīja miers. Tikai divi helikopteri riņķoja virs me�a, iztraucēdami klusumu.

��� Man �ausmīgi patīk visādi braucieni, kas saistās ar pēt�niecību,� Puszābaks sacīja. � Tas ir vareni, ja ir iespēja kaut ko izpētīt.

Tajā mirklī Uzrocis nobremzēja un apstādināja automa�īnu.

��� Uz ceļa ir pēdas, � viņ� sacīja. � Un tie�i tās sagādā pētniekam vislabākās iespējas.

��� Katrā ziņā, � Puszābaks piekrita. � Parasti pēdas paliek tur, kur kāds tās ir ieminis.

Viņi izkāpa no automa�īnas un sāka pētīt smiltīs visai skaidri saskatāmos nospiedumus.

��� Te ir biju�i kaķi, � Uzrocis teica.

��� Un pēdu nospiedumu ir varen daudz, � Puszābaks pie�bilda. � Man �ķiet, te ir bijis milzīgs bars kaķu.

��� Arī man tā �ķiet, � Uzrocis domīgs pamāja ar galvu. � Turklāt pēdas ir iemītas nesen.

���� Ikviens kaut cik pieredzējis pēdzinis tagad secinātu: kaķiem jābūt tepat tuvumā, � Puszābaks sacīja.

Viņi turpināja pētī�anu un drīz skaidri saprata, ko pēdas norāda: kaķi iznāku�i no me�a, gāju�i nelielu ceļa posmu un tad no jauna iegriezu�ies me�ā otrpus ceļa. �ur tur zemē varēja pa�manīt pa spalvu kum�ķītim un kādas saplēstas putnu oliņas pus�aumalu.

���� Kaķi ir plūku�ies putnu oliņu dēļ, � Uzrocis sacīja. � Acīmredzot tie ir izbadēju�ies un �ausmīgi nikni.

Tā nospriedu�i, Uzrocis un Puszābaks devās atpakaļ un, iekā�pu�i automa�īnā, no jauna brauca tālāk. Me�a ceļ� vērtās aizvien �aurāks un nelīdzenāks, tā ka viņu furgons virzījās uz priek�u pavisam lēnā gaitā.

��� Tev derētu braukt mazliet ātrāk, � Puszābaks norūpējies bilda.

��� Tas nav iespējams, � Uzrocis nogrozīja galvu. � Pārlieku steigdamies, mēs drīz vien varam apgāzties.

��� Nu jā, � Puszābaks nopūtās. � Bet pamēģini iztēloties, kas notiktu, ja kaķi mūs tagad aplenktu.

Uzrocis nezaudēja aukstasinību.

���� Es baidos, ka tikai tie mūs patiesi neaplenc,� viņ� sacīja. � �oreiz lai paliek iztēle. Ir jau interesantāk skatīt iztēlē to, kas dzīvē nemēdz notikt.

��� Bet es domāju, ka tie�i �odien notiks kaut kas visai intere�sants un neparasts, � Puszābaks satraukts teica. � Man ir tāda priek�nojauta.

Uzrocis vēlējās nomierināt Puszābaku, bet, pametis nejau�u skatienu spogulī, iesaucās:

��� Jau notiek! Aiz mums � visa kaķu varza!

Iztrūcies Puszābaks pagriezās un metās pie loga ma�īnas pakaļgalā. Nu arī viņ� redzēja kaķus, kas tuvojās.

Kaķi, kaķi, milzum daudz kaķu . . . Aizvien tuvāk � melni un pelēki, melnpelēkraibi un pelēkmelnraibi, un melnbaltraibi, un baltmelnraibi, un svītraini � visi juku jukām. Tie draudīgi un nikni joņoja nopakaļ automa�īnai. Priek�galā ļekoja pinkainu spalvu klāts dzeltens kaķu lamzaks, kas, pēc Puszābaka domām, likās īpa�i saniknots un biedino�s.

���� Neviena balta kaķa, liekas, tur nav, � Uzrocis sacīja.

��� Alberts �ajā barā nav redzams.

Bet Puszābaks drebo�ā balsī atteica:

���� �ēl gan, ka mums nav pie rokas neviena iero�a. Bērnībā man bija �kaķene�, bet kāda zaglīga �agata to no�iepa. Ar �ka�ķeni� labi varēja notriekt no augļu kokiem ābolus un bumbierus.

��� Tu tātad esi bijis lielisks snaiperis, � Uzrocis atzinīgi teica.

���� Protams, � Puszābaks piekrīto�i pamāja ar galvu. � Ja augļus vēlas pasargāt no bojājumiem, tad vienmēr jāmērķē tie�i kātiņam. Ak, ja man vēl būtu mana �kaķene�! Tad es �iem kaķiem parādītu!

��� Paskaties, lūdzu, ledusskapī, � Uzrocis deva padomu.

��� Varbūt tur atradīsies kaut kas tāds, ko varētu �iem atmest. Iespējams, ka �ie kādu brīdi paliks uz vietas.

Puszābaks atvēra ledusskapja durvis.

��� Tur tikai biezpiena sieriņi, � viņ� sacīja. � Ar tiem kaķus neapturēsim.

Uzrocis centās palielināt ātrumu, ta�u nekas nesanāca � auto�ma�īna sāka neganti kratīties un zvalstīties. Bet kaķi tuvojās. Tie tuvojās nomāco�ā neatlaidībā. Ikreiz, kad Puszābaks paskatījās laukā pa automa�īnas logu, viņa seja tapa aizvien bālāka.

���� Barvedis tūlīt, tūlīt mūs panāks, � Uzrocis, kur� bie�i jo bie�i pameta skatienu spogulī, iesaucās.

��� Velna �agata! � Puszābaks pusbalsī �ukstēja. � Negantā zagle! Tie�i �kaķeni� �ai vajadzēja pakampt!

Puszābakam klabēja zobi.

���� Vai tev salst? � Uzrocis līdzjūtīgi apvaicājās. � Ka tikai tu nedabū karsoni!

��� To nu gan es neteiktu, � Puszābaks nomurmināja. Uzrocis it kā brīdinot pacēla pirkstu, bet tūdaļ atkal satvēra

stūri.

��� Nu tad neklabini zobus, � viņ� pamācīja. � Kad jābrauc pa tik nelīdzenu ceļu, mēle � viens divi � var nokļūt starp zobiem.

Par laimi, tobrīd ceļa posms bija mazliet līdzenāks, un Uzro�cis nekavējoties piedeva gāzi. Tādējādi viņam izdevās kaut cik attālināties no kaķiem.

Pēc brī�a Puszābaks vaicāja Uzrocim:

���� Vai tu kādreiz esi paveicis varoņdarbu?

���� Diem�ēl ne, � Uzrocis smaidot atteica. � Mana āriene nav diez cik piemērota. Vai nav tiesa � būtu ērmīgi tādam kā es, uzrocī ietērptam, izdarīt varoņdarbu.

���� Saprotu, � Puszābaks pamāja ar galvu. � Bet es jau kop� bērnības sapņoju kļūt par varoni. Tikai nekad nav bijusi piemē�rota situācija. Un tagad, kad beidzot pienācis īstais brīdis un es varētu kaut ko tādu paveikt, kā par spīti, man nav pie rokas �kaķene�. Ar �kaķeni� ta�u varētu pastrādāt pamatīgu varoņ�darbu.

Kaķi no jauna tuvojās � līdzenais ceļa posms beidzās, un Uzrocim nācās samazināt ātrumu. Dzeltenais barvedis bija krietnu gabalu atrāvies no pārējiem kaķiem.

���� Redzi, kā barvedim gail acis � laukā �aujas īstas dusmu ugunis, � Uzrocis sacīja.

Un Puszābaks piebilda:

���� Ja man vēl būtu �kaķene�, tad �im acis �ķiltu pavisam citādas ugunis.

Bet, pirms Puszābaks paguva to pasacīt, dzeltenais kaķis ar milzu lēcienu nokļuva uz automa�īnas jumta, tā ka nograbēja vien.

���� Palīgā! � Puszābaks izbijies iekliedzās.

���� Saskrāpēs jumtu, � Uzrocis norūpējies teica.

Caur plāno skārdu bija labi sadzirdams, kā kaķis braucējiem virs galvas nikni ņerkstēja.

Pēk�ņi Uzrocis pamanīja ceļa malā akmeni, un viņam tūdaļ ie�āvās prātā pārdro�a doma.

���� Turies stingri! � viņ� brīdināja Puszābaku.

Pēc mirkļa ma�īnas labējais priek�ritenis būk�ķēdams atsitās pret akmeni, furgons palēcās gaisā, tā ka katli un pannas vien nograbēja. Kaķis, protams, uz slidenā jumta nejaudāja noturē�ties un kūleņu kūleņiem novēlās zemē.

Puszābaks paskatījās laukā pa ma�īnas aizmugurējo logu.

���� Gar�ļaukus gan un, liekas, glu�i apdullis, � viņ� teica. � Dabūja, ko gribēja.

Bet pārējā kaķu varza nelikās ne zinis par barve�a neveiksmi. Tikpat cītīgi kā iepriek� viņi turpināja vajā�anu, un dzeltenā kaķa vietā stājās kāds cits milzenis, melns kā ogle.

��� �im barvedim ir vēl me�onīgāks purns nekā iepriek�ē�jam, � Puszābaks bēdīgs piezīmēja. � Ja man būtu mana �ka�ķene�, es noteikti trāpītu tam ar �iekuru plati atvērtajā rīklē.

��� Kāda nozīme ir atvērtai rīklei? � Uzrocis gribēja zināt.

��� Ne jau rīklei, bet gan �iekuram, ko tajā ietriec, ir galvenā nozīme, � Puszābaks skaidroja. � Ja �iekurs ir pietiekami �ākļains, tas iestrēgst mutē un kaķis vairs nevar aizcirst �okļus.

Uzrocis izbrīnā nogrozīja galvu.

��� Cik noprotu, tu patie�ām �kaķenes� pielieto�anā esi īsts meistars līdz vissīkākajai niansei, � viņ� sacīja.

��� �aut ar �kaķeni� ir ļoti izsmalcināts darbs, � Puszābaks piekrīto�i pamāja ar galvu. � Iedomājies kaut vai to, cik bezgala tievi ir ābolu un bumbieru kātiņi. Kaut piķis parautu visu �agatu cilti!

Viņ� gribēja vēl kaut ko piebilst, ta�u satrūcies apklusa, jo notika kaut kas pavisam negaidīts.

Pēc kārtējā pagrieziena me�s pēk�ņi beidzās. Priek�ā pletās ūdens klaj�. Ezers, �eit�ūdens, aiz muguras � me�onīga kaķu lavīna. Ceļ� veda tie�i uz ezeru, pagriezties sāņus nebija iespē�jams.

Puszābakam ar joni atkal sāka klabēt zobi.

���� Ko nu lai darām? � acis aizvēris, viņ� �ukstēja.

Apsvērt vairs nebija laika.

��� Kaķi no ūdens baidās, � Uzrocis īsi noteica un ar kāju stingri uzmina gāzes pedālim.

Trakā ātrumā automa�īna iejoņoja ezerā.

.

Automa�īna apstājās ezerā pārdesmit soļu no krasta. Ezera vidū bija jauka, ar kokiem apaugusi saliņa, bet nokļūt turp neva�rēja � ūdens bija pārāk dziļ�. Jau tagad ūdens līmenis sniedzās gandrīz līdz ma�īnas logiem. Bet krastā gaidīja kaķi, tā ka par atgrie�anos nevarēja būt ne runas.

��� Vai tu proti peldēt? � Puszābaks vaicāja Uzrocim.

��� Es nezinu, � Uzrocis, mazliet sakaunējies, teica. � Man nekad nav bijusi izdevība izmēģināt. Nezin kāpēc man aizvien licies, ka uzrocis nav visai piemērots peldkostīms un pārējo pel�dētāju vidū es varētu �ķist nepiedienīgs.

��� Man liekas, es saprotu tevi, � Puszābaks bilda. � Arī es neesmu nekāds izcilais peldētājs. Savā mū�ā tikai vienu reizi man gadījies lēkt ūdenī, pie tam glu�i nejau�i. Tas notika manā bēr�nībā, kad es ievēlos akā.

��� Tātad jāsē� vien tepat automa�īnā, � Uzrocis nosprieda.

��� Protams, � Puszābaks piekrita. � Arī �kaķenes� mums nav. No stāvo�as automa�īnas būtu tīrais nieks mērķēt uz kaķiem.

��� Tagad labi noderētu kāda piepū�ama gumijas rotaļlieta, � Uzrocis sacīja. � Runā, ka ar piepū�amiem rotaļu zvēriņiem var glu�i labi turēties virs ūdens. Arī peldētnepratējs aizkļūtu līdz saliņai.

Ta�u piepū�amu zvēriņu draugiem nebija kur ņemt. Toties īstie zvēriņi ezera krastā bija piepūtu�ies uz nebēdu. Acīmredzot kaķi itin labi saprata, kādā ķezā Uzrocis un Puszābaks iekūlu�ies. Tie triumfējo�i soļoja �urpu turpu pa krastmalu, uzmezdami auto�ma�īnai nievājo�us un izsmējīgus skatienus.

��� Es nepavisam neesmu putnu un dzīvnieku ienaidnieks, � Puszābaks sacīja. � Bet to gan varu apgalvot, ka �agata ir zagle un kaķis � razbainieks. Nav ko brīnīties, ka zagļi un laupītāji dar�bojas roku rokā! Vieni nozog �kaķeni�, bet otri vienā mierā dzenas pakaļ un noslīcina mūs ezerā.

��� Nepārspīlē nu, � Uzrocis iebilda. � Par slīcinā�anu vēl Agri runāt. Pat tad, ja ūdens ieplūstu automa�īnā, galva mums paliktu ārā, tā ka gaisa netrūktu.

��� Gaisa! � Puszābaks mēdījās. � Gaisa, protams, ne�trūktu! Bet ne jau no gaisa vien dzīvojam. Bada nāve nav labāka par noslīk�anu, un badā te varam nobeigties, ja vēl ilgi mums nāksies palikt uz vietas.

Uzrocis sarosījās.

���� Arī badā tik ātri vis nenomirsim, � viņ� pārliecino�i sa�cīja.� Tu pats teici, ka ledusskapī ir biezpiena sieriņi. Ēdīsim tos un piedzersim klāt tēju. Ūdens tējai mums tik drīz nepietrūks.

Kad Puszābaks izdzirdēja par biezpiena sieriņiem, viņam sa�skrēja siekalas mutē un domas par nāvi atkāpās.

���� �odien mēs pat brokastis neesam ēdu�i, � viņ� atgādinā�ja. � Viens vai pat veseli divi biezpiena sieriņi tagad nenāktu vēderam par ļaunu.

Arī Uzrocis tūdaļ sajuta neatvairāmu izsalkumu, un viņ� iero�sināja:

���� Lai notiek � mazliet iestiprināsimies, pilns vēders gud�rāks par rītu.

���� Kā tu teici? � Puszābaks brīnījās. � Par kādu gudrību tu runā?

��� Atvaino, lūdzu, � Uzrocis samulsis pasmaidīja. � Kad satraucos, sakāmvārdi man vienmēr jūk.

Apjukumu slēpdams, viņ� �igli sāka gatavot brokastis: nolaida mazliet lejāk loga stiklu, piepildīja katliņu ar dzidro, tīro ezera udeni un lūkoja pēc elektriskās spirāles, lai uzvārītu tēju.

���� Pagaidi! � Puszābaks iesaucās. � Kā mēs uzvārīsim udeni? Elektriskā spirāle darbojas, tikai automa�īnai braucot.

��� Tev taisnība, � Uzrocis apjuka ne pa jokam un pat maz�liet nosarka. � Arī to es samulsumā piemirsu. Acīmredzot jāmēģina kaut drusciņ braukt.

Viņ� apsēdās pie stūres un iedarbināja motoru.

��� Nebrauc! � Puszābaks satrūkās. � Tālāk ir dziļ� � ūdens sniegsies mums pāri galvai!

Ta�u Uzrocis, kaut arī jutās satraukts, nezaudēja mieru. Vis�pirms viņ� pabrauca atpakaļgaitā, tad krasi pagrieza ma�īnu un sāka braukt pavisam lēnām uz priek�u paralēli krastam. Par laimi, ezera gultne bija gandrīz līdzena, tā ka auto kustējās bez ka�vēkļiem.

Arī Puszābaks ātri vien nomierinājās un ievietoja vārāmo spi�rāli katliņā ar ūdeni.

��� Varbūt varēsim aizbēgt no kaķiem, � viņ�, cerību spār�nots, sprieda. � Aizbrauksim pa loku viņā pusē ezeram un tur izkļūsim krastā.

Bet kaķi, pamanīju�i Uzro�a manevru, soli pa solim gar krastu sekoja automa�īnai. Kļuva skaidrs, ka �os tik viegli apmānīt ne�varēs.

Uzrocis paskatījās uz Puszābaku, kas turēja rokā vārāmo spi�rāli, un viņam piepe�i atausa atmiņā Ķērpjbārdis.

��� Dro�i vien arī Ķērpjbārdis, nabadziņ�, tagad jūtas iz�slāpis un izsalcis, � Uzrocis nopūtās. � Putna ligzdiņas dēļ viņ� ta�u netiek ne pie strautiņa padzerties.

��� Toties viņ� ir atgūlies uz cietas zemes, � Puszābaks pie�bilda. � Labāk perēt putnēnus nekā visu laiku gaidīt, kad viļņi skalosies virs galvas.

Ūdens katliņā sāka vārīties. Uzrocis apstādināja automa�īnu, un Puszābaks salika uz galda biezpiena sieriņus un tējas krūzītes. Bet viņi nepaguva neko iebaudīt, jo saklausīja rūkoņu, kas neat�laidīgi tuvojās, kļūdama aizvien skaļāka.

��� Helikopters! � Uzrocis, skatīdamies laukā pa logu, pazi�ņoja.

Arī Puszābaks, pievirzījies tuvāk logam, ieraudzīja lielu, ugunssarkanu helikopteru, kas gausi lidoja pāri ezeram.

��� Laikam lido �urp, � Puszābaks sacīja.

Un patie�ām, sāņus nenovirzīdamies, tas lidoja tie�i uz auto�ma�īnu. Pēc brī�a, sasniedzis mērķi, helikopters palika uz vietas un pamazām laidās lejāk.

Uzrocis un Puszābaks izbāza galvu laukā pa logu.

��� Apskata mūs, � Uzrocis pauda savas domas.

Bet helikopters slīdēja aizvien zemāk un zemāk un pēk�ņi atritināja virvju kāpnes, kas nokarājās turpat blakus automa�īnas logam.

��� Oho! � Puszābaks tūliņ aptvēra. � Grib mūs glābt!

��� Liekas, tas patie�ām ir tiesa, � Uzrocis piekrīto�i pamāja ar galvu. � Tikai �o lielisko iespēju es diem�ēl nevaru izmantot. �eit, automa�īnā, es jūtos kā kapteinis uz kuģa, kuru nekad neat�stā�u. Turklāt man uzrocī ir grūti kāpt pa trepēm, nemaz nerunā�jot par �ādām virvju redelēm, kas nemitīgi �ūpojas. Paliec sveiks, dārgais draugs! Pasveicini no manis Ķērpjbārdi!

��� Hm, hm! � Puszābaks saminstinājās. � Vai tu no tiesas domā, ka es esmu tāds, kur� pa kaklu pa galvu steigsies glābt savu ādu? Kur� mierīgu sirdi pametīs draugu likteņa varā? Vai nu ejam abi, vai arī es palieku �eit. Turklāt man �ķiet, ka no �īm virvju redelēm es nejau�i varu otrreiz mū�ā izdarīt lēcienu ūdenī.

Uzroci varen aizkustināja Puszābaka augstsirdīgā izturē�a�nās. Viņ� pamāja helikoptera vadītājam, lai tas lido projām, un pievērsās Puszābakam:

��� �im notikumam par godu izdzersim pa tasītei tējas.

Bet Puszābaks domīgs pavadīja ar skatienu helikopteru, kas, virvju kāpnes saritinājis, attālinājās, un dziļi nopūtās.

��� Aizlidoja, � viņ� nomākts sacīja. � Aizlidoja un atstāja mūs satracinātās stihijas varā. Liekas, arī tēja pa �o laiku ir atdzi�susi.

��� Tā nav liela bēda, � Uzrocis pasmaidīja. � Ieliec spirāli katliņā, es pabrauk�u mazliet vēl uz priek�u.

Puszābaks paņēma rokā spirāli, bet tad pēk�ņi dziļdomīgi to uzlūkoja. Pēc mirkļa viņa seja it kā atplauka.

��� Mīļo Uzroci!�viņ� priecīgā satraukumā iesaucās. � Kādreiz tu teici, ka ar �o spirāli var uzvārīt kaut vai vesela ezera ūdeņus!

���� Nu, un tad? � Uzrocis nesaprata.

��� Kāpēc mums to nepamēģināt? Vāro�s ūdens ta�u izgaro � vai nav tiesa? Un, ja tu savu spirāli neesi pa tuk�o salielījis, tad tagad mums tīrais nieks �o nolādēto ezeru pārvērst tvaikos!

��� Kālab tas būtu jādara? � Uzrocis izbrīnījies vaicāja.

��� Vai tu patie�ām nesaproti? � Puszābaks pasmaidīja.

�� Kad ezers iztvaikos, mēs glu�i mierīgi varēsim nokļūt pretēja krastā!

Viņ� ar tādu sajūsmu aizstāvēja savu plānu, ka pamazām iein�teresēja arī Uzroci.

��� Varam pamēģināt, � Uzrocis beidzot piekrita. � Kaut tikai tvaiki mūs pa�us neapdraudētu.

��� Ej nu ej, � Puszābaks atmeta ar roku. � Pat ārsti iesaka sutas vannas. Labi izsautēties ir veselīgāk nekā dzert brie�u ķērpja tēju.

Uzrocis nestrīdējās pretī un sāka braukt, bet Puszābaks caur logu iemērca spirāli ezera ūdenī.

Pagāja viena, pēc tam otra, tad tre�ā stunda.

���� Aizmirsām nobaudīt biezpiena sieriņus, � Uzrocis pār�trauca ieilgu�o klusumu.

Ta�u Puszābaks viņam neatbildēja, tikai iekliedzās:

��� Jau ceļas garaiņi!

��� Patie�ām izgaro! � Uzrocis neticēja savām acīm.

Apmēram pēc pusstundas burbulēdams vārījās viss ezers.

Ūdens līmenis plaka acīm redzami, un tie�i virs galvas sabie�zēja tum�s mākonis. Drīz pa ezera gultni varēja braukt, kurp vien tīk.

��� Nu tikai �igli uz otru krastu! � Puszābaks steidzināja draugu.

��� Viegli pasacīt � uz otru krastu, � Uzrocis nopūtās.

��� Kaut es zinātu, kurā pusē tas atrodas!

Tvaika mutuļu dēļ tālāk par pāris soļiem neko nevarēja sare�dzēt, un, bez noteikta mērķa braukājot, Uzrocis pilnīgi bija zaudējis spēju orientēties.

��� Tiklīdz ūdens iztvaikos, tūdaļ sāksies lietusgāze, � Pus�zābaks sacīja. � Nevar ta�u vesels ezers noturēties debesīs. Bet pirms tam mums uzklups kaķi, jo būs zudis dabiskais tvaiku aiz�segs.

Diem�ēl Puszābaka pareģojums piepildījās ātrāk, nekā varēja paredzēt. Pēk�ņi ezera gultne kļuva skaidri saskatāma, un rieto��ās saules stari pie�ķīra visai apkārtnei īpa�u spo�umu. Puszā�baks un Uzrocis ar �ausmām redzēja, kā �ajā spilgtajā gaismā viņiem virsū brā�as me�onīgā kaķu varza. Tie�i tobrīd automa�

�īna aizsniedza salu. Līdz pretējam krastam atlika nedaudz ma�zāks ceļa gabals par pusi ezera.

��� Uz priek�u! � Puszābaks iekliedzās, un Uzrocis nospieda gāzes pedāli niknāk nekā jebkad iepriek�.

Un tad sāka līt. No tvaika mākoņa virs galvas �alcot lejup gāzās ezera ūdeņi. Ūdens �altis rībināja pa automa�īnas jumtu. Visapkārt �ļakstījās viena vienīga satracināta pelēka ūdens masa.

��� Uz priek�u! � Puszābaks atkal iesaucās. � Piedod gāzi, vai arī mēs noslīksim!

Automa�īna uzjoņoja krastmalā tie�i tobrīd, kad kaķi aiz�sniedza salu. Bija arī pats pēdējais brīdis, jo ūdens ezerā cē�lās katastrofālā ātrumā.

��� Vai patie�ām mēs esam izglābu�ies? � Uzrocis vaicāja pavisam klusā balsī un apturēja automa�īnu.

���� Esam gan, � arī Puszābaks runāja �ukstus.

Viņi izkāpa no furgona un, aiz noguruma tikko turēdamies kājās, apskāvās, nelikdamies ne zinis par lietu.

Lietus beidzās tikpat pēk�ņi, kā bija sācies. No salas atskanēja tik neganta kaķu brēka, ka draugiem salti drebuļi skrēja pa kau�liem.

��� Visi kaķi paliku�i uz saliņas, � Puszābaks svinīgi teica. � Esam aizvilināju�i tos uz saliņu, tur tie nevienam ļauna neno�darīs. Un zini, Uzroci, tas nudien bija īsts varoņdarbs!

Abiem garām, līksmi �ivinādams, aizlaidās kāds mazs putnēns.

.

�Tā nu man klājas,� Ķērpjbārdis domāja, nekustīgi guļot uz zemes. �Tēlaini izsakoties, esmu glu�i kā koks, kura zaros put�niņi saviju�i ligzdas. Tikai koks, protams, stāv stāvus, bet man jāguļ uz muguras. Turklāt koks ar saknēm uzsūc no zemes visas nepiecie�amās barības vielas, bet man nav sakņu, ar kuru palī�dzību es spētu uzsūkt kaut malku ūdens.�

No ilgās nekustīgās gulē�anas aizvien vairāk viņu mocīja sāpes krustos. Viņam tik ļoti gribējās kaut reizi kārtīgi izstaipī�ties, bet pat to viņ� nedrīkstēja � visniecīgākā sakustē�anās sa�biedētu putnu māmiņu.

Un Ķērpjbārdis izmisis prātoja:

�Kāpēc man bija jāuzņemas tik mokpilns pienākums?�

Bet tad glu�i kā atbilde uz �o jautājumu pēk�ņi atskanēja kluss sprak�ķis.

Ķērpjbārdis noba�ījies paslēja aug�up galvu.

��� Ciu-�iu-�iu!�turpat viņa bārdā ie�iepstējās sīka balstiņa.

No olas bija iz�ķīlies pirmais putnēns!

��� Esi sveicināts, mazulīt! � Ķērpjbārdis aizkustināts �uk�stēja. � Esi sveicināts �ajā lielajā un sare�ģītajā pasaulē!

Viņ� tūlīt aizmirsa slāpes un izsalkumu, tāpat arī sāpo�o jos�tasvietu un citas neērtības. Viņ� jutās gandrīz kā �ā putnēna tēvs.

Atkal kaut kas nosprakstēja. Tas bija nākamais putnabērns. Pēc tam iz�ķīlās tre�ais, ceturtais un piektais. Pieci mazi putniņi. Piecas trauslas dzīvībiņas.

Putnu māmiņa, rosmes pārņemta, uzlaidās uz ligzdas malas, lai aizmestu prom olas �aumalas. Likās, tā jutās visai apmierināta

ar saviem mazuļiem. Tagad arī Ķērpjbārdis varēja tos aplūkot tuvāk. Pieci kamoliņi � mīksti kā dūnas � reizē pla�i pavēra savus knābī�us.

���� Mani mazulī�i! � Ķērpjbārdis ierunājās. � Mani mīlulī�i! Nu jūs esat iz�ķīlu�ies. Jūs esat ieradu�ies, lai iekļautos dabas visneparastākajā un visbrīnumainākajā stiķī, ko sauc par dzīvi. Tomēr man nekavējoties jāteic, ka esat ieradu�ies pasaulē grūtā brīdī, ļoti grūtā brīdī. Vai jūs sveic putnu līksmie un gaviļpilnie treļļi? Ak nē, mani dārgie, putnu dziesmas ir apklusu�as. Vai jūsu māmiņa sildīja jūs perēklītī koka lapotnē, draudzīgi �alco�o lapu vidū? Ak nē, viņai nācās jūs izperēt bārdā. Jo me�ā valda posts un bēdas. Kā ēnainajos krūmājos, tā ziediem klātajās norās � visur ārdīju�ies kaķi . . .

Tobrīd atskanēja vēl kāds sprak�ķis, mazliet savādāks un skaņāks nekā iepriek�ējie.

���� Kas tas varētu būt? � Ķērpjbārdis brīnījās. � Ligzdā bija tikai piecas olas. Tie�i piecas � un vairāk nevienas!

�oreiz troksnim nesekoja �iepstē�ana. Un tūdaļ Ķērpjbārdis attapās, ka sprak�ķis atskanēja nevis no viņa bārdas, bet no citurienes. Tas nāca tepat no me�malas. Tāds troksnis rodas, kādam uzkāpjot uz sakaltu�a zara.

Ķērpjbārdis paskatījās uz me�malu.

Viņam pretī vērās liels, pelēks kaķis!

�Tad palūk, kā,� Ķērpjbārdis nodomāja, kad bija atguvies no pārsteiguma. �Viens laupītājs tātad jau ieradies. Tas, protams, uzglūn nabaga putnēniem un trin zobus uz �iem kuslajiem radī�jumiem, kas tikko ieradu�ies pasaulē.�

Drīz vien kaķa izturē�anās liecināja, ka Ķērpjbār�a ba�as ir pamatotas. Mazpamazām, gandrīz zemei pieplacis, tas zagās aiz�vien tuvāk, kā jau kaķiem parasts, kad tie uzglūn medījumam.

Arī putnu māmiņa pamanīja briesmas. Ar izbaiļu pilnu brē�cienu viņa izspurdza no ligzdas, bet tūdaļ savaldījusies mēģināja aizvilināt prom uzbrucēju. Pa pusei palēkdamās, pa pusei lido�dama, viņa attālinājās no ligzdas � viens spārns bezpalīdzīgi vilkās nopakaļ, it kā tas būtu savainots. Diem�ēl kaķis, likās, no�prata putnu māmiņas nodomu un neļāva sevi apmānīt. Tas, uzme�tis putnu māmiņai vienaldzīgu skatienu, tāpat kā iepriek�, gandrīz pie zemes pieplacis, līda aizvien tuvāk Ķērpjbārdim.

�Laikam man neizdosies pasargāt mazos putnēnus no �ī bez�kaunīgā laupītāja,� Ķērpjbārdis izbailēs domāja. �Mani kauli no ilgās gulē�anas tapu�i stīvi, un pats esmu izbadējies, kļuvis bez�spēcīgs.�

Tad viņ� vairs nedomāja neko. Tam vairs neatlika laika � ka�ķis zibens ātrumā metās uz priek�u, tie�i viņam virsū, zaļajām acīm ļauni zvīļojot, izplestie nagi ik mirkli gatavi saplosīt putna ligzdiņu.

Ķērpjbārdis �igli aizsedza ligzdu ar rokām un pacēla labo kāju, lai atvairītu uzbrucēju. Neko citu viņ� nejaudāja izdarīt.

Bet tad � kaķa vairs nebija. Tas bija glu�i kā izkūpējis. Viņa vairs nebija, un viss.

���� It kā būtu zemē iegrimis, � Ķērpjbārdis brīnījās.

Bet tūliņ atskanēja kaķa �ēlie ņaudieni, kas nāca patie�ām it kā no pazemes.

���� Iekritis lamatās! � Ķērpjbārdis noprata. � Mazie putniņi ir glābti!

Ķērpjbār�a sirds sitās kā negudra gaviļpilnā priekā.

Putnu māmiņa naski atlaidās pie ligzdas un sāka apmīļot savus mazuļus, pa kārtai ar knābīti tos noglāstot.

���� Nu viņi ir glābti, � Ķērpjbārdis aizkustināts atkārtoja. � Kāda laime!

Pēk�ņi viņ� juta neatvairāmu nogurumu. Elpa kļuva aizvien rāmāka, un pamazām vērās ciet arī acis. Vēlreiz laimīgi pasmai�dījis, viņ� aizmiga. Un tikai pa miegam Ķērpjbārdis saklausīja, kā putnu tētis, līksmi �ivinādams, atgriezās pie savējiem, un sajuta, kā abi vecāki, satvēru�i ligzdiņu, aizlido prom.

Ķērpjbārdis gulēja dziļā miegā. Viņ� pamodās tikai tad, kad Uzro�a furgons grabēdams iebrauca apmetnes laukumā un no automa�īnas izkāpa Uzrocis un Puszābaks.

���� Iedomājieties tikai, � Puszābaks jautri sacīja. � Putns aizlaidies ar visu ligzdu, bet mūsu bra�ais Ķērpjbārdis nesatri�cināmi guļ, kā gulējis savā postenī.

��� Es mazliet aizsnaudos, � Ķērpjbārdis nomurmināja un uzslējās sēdus. � Kādi jaunumi?

��� Mēs abi � es un Uzrocis � izdarījām varoņdarbu, � Puszābaks nozīmīgi pavēstīja. � Bet ko tu pa �o laiku esi pavei�cis?

���� Es neko neesmu paveicis, � Ķērpjbārdis atturīgi bilda. � Vienīgi kāds me�onīgs kaķis lēca kā pantera. Tagad tas tup lamatās.

��� Lamatās?! � Uzrocis iesaucās.

��� Tā man �ķiet, � Ķērpjbārdis atbildēja.

Viņ� beidzot piecēlās, un visi trīs naksitrallī�i gāja pie bed�res. Caur egļu zariem viņiem pretī raudzījās bēdīgs kaķa purns.

��� �is laupītājs gribēja uzbrukt ligzdai, bet, par laimi, pats ievēlās lamatās, kas gadījās tie�i ceļā, � Ķērpjbārdis paskaid�roja. � 2ēl, ka runcis ir nevis balts, bet pelēks. Varbūt jūs uzzi�nājāt kaut ko par Albertu?

Uzrocis noliedzo�i pagrozīja galvu.

��� Mums arī nelaimējās sastapt baltu kaķi, � viņ� sacīja un izstāstīja visu, kas viņiem abiem ar Puszābaku bijis jāpieredz un jāpārdzīvo.

��� Laikam Alberts nemaz nav me�ā ieklīdis, � Ķērpjbārdis norūpējies secināja. � Ja te tuvumā klaiņotu kaut viens vienīgs kaķis, tad putni tik dro�i nejustos un nenestu prom no manas bārdas savu ligzdu. Acīmredzot putnu tētis bija pārlūkojis me�u un nospriedis, ka briesmas vairs nedraud.

��� Aizvedīsim ve�iņai kaut vai pelēko kaķi, ja jau tas ir �epat lamatās, � Puszābaks ierosināja. � Turklāt pelēkajam kaķim pat lente apsieta ap kaklu, tiesa � tā ir nevis zila, bet pelēcīgi brūna.

��� Ko citu lai dara, � Uzrocis piekrita. � Ja jau baltu kaķi nekur nevaram atrast. Varbūt arī pelēkais spēs sniegt kaut cik mierinājuma vecam cilvēkam.

��� Lai notiek, � Ķērpjbārdis teica. � Bet vispirms paēdī�sim, kā nākas, atpūtīsimies un pamatīgi izgulēsimies. Manuprāt, prātīgāk būs doties ceļā rīt no rīta.

Pārējie bija ar mieru. ^

.

Nākamajā rītā, tikko Ķērpjbārdis atvēra acis, viņ� tūdaļ steig��us devās pie automa�īnas un uzsauca:

��� Mostieties! Mostieties! Atcerieties, ka mūs gaida torte un kakao!

Protams, vai ve�iņa arī par pelēkā kaķa pārve�anu viņus cienās, kā savā vēstulē bija apsolījusi, tāpat kā par Alberta atgrie��anos, skaidri nevarēja zināt. Ta�u bija jācer uz vislabāko, jo vairāk tāpēc, ka biezpiena sieriņi, kas atradās automa�īnas ledusskapī, vakar izsalkumā bija notiesāti visi līdz pēdējam. Puszābaks atvēra ma�īnas durtiņas.

��� Kur ir Uzrocis? � acis berzēdams, viņ� samiegojies jau�tāja.

��� Uzrocis? � Ķērpjbārdis brīnījās. � Vai viņ� negulēja automa�īnā?

��� Vakarā viņ� apgūlās kā vienmēr, � Puszābaks skaidroja. � Bet tagad guļvieta ir tuk�a.

���� Es nekā vairs nesaprotu, � Ķērpjbārdis nomurmināja. Abi apmulsu�i klusēja un tajā pa�ā mirklī pēk�ņi sadzirdēja

kādu �ņukstam pavisam tuvu me�malā. Vai patie�ām Uzrocis aizlavījies uz me�u izraudāties?

��� Uzroci! � Puszābaks skani iesaucās. � Kur tu esi? �ņuksti mazliet pierima. Atkal klusums. Tad atskanēja Uzro�a

skumjā balss, kas tūdaļ arī aprāvās:

���� Es esmu . . . �eit! Jūtos . . . tik . . . vien . . . tuļ�!

���� Viņ� jūtoties vientuļ�, � Ķērpjbārdis aptvēra.

��� Tikko vakar mēs abi paveicām varoņdarbu, bet �odien viņ� dīc kā mazs bērns, � Puszābaks neslēpa izbrīnu.

Un Ķērpjbārdis piebilda:

���� �ķiet, ka viņam patie�ām ir ļoti pretrunīgs raksturs!

Abi devās virzienā, no kurienes bija atskanējusi Uzro�a balss, un drīz vien ieraudzīja savu draugu sē�am zem kāda krūma. Pār vaigiem tam ritēja asaras un rokās bija vesela kaudze vēstuļu.

���� Ko tu īsti te dari? � Ķērpjbārdis līdzjūtīgi apvaicājās.

Uzrocis no jauna ie�ņukstējās.

���� Es esmu tik vientuļ�, � viņ� �ēlojās. � Es lasīju vēs�tules. Līdz �im nebija vaļas pārlūkot pēdējo sūtījumu.

���� Ak tu esi vientuļ�! � Puszābaks kļuva nikns. � Bet kas tad esam mēs � es un Ķērpjbārdis? Vai mēs, ja atļauts vaicāt, neesam tavi biedri un draugi? Pats tu esi ielīdis te, vientulībā, neviens tev nav licis to darīt!

���� Piedodiet, lūdzu, � Uzrocis sacīja, pūlēdamies rādīt līksmāku seju. � Pats par sevi saprotams, ka esat mani draugi. Es sarunāju muļķības � mani ietekmējusi �o vēstuļu no�skaņa.

�� Ko tu galu galā �ajās vēstulēs esi sarakstījis, ka tās tevi tā izsitu�as no sliedēm? � Ķērpjbārdis nogrozīja galvu.

���� Nu, klausieties, � Uzrocis nopūzdamies sacīja. � Tad jūs varbūt mani labāk sapratīsiet!

Viņ� paņēma vēstuli, kas pirmā gadījās pa rokai, un sāka skaļi lasīt.

���� �Mīļais Uzroci!� � viņ� lasīja. � �Mans nabaga maziņais! Dro�i vien Tu pat nenojaut, cik nelaimīgs jūtos patlaban, kad rak�stu �o vēstuli. Esmu tik vientuļ�, tik �ausmīgi vientuļ� uz �īs milzī�gās zemeslodes. Man nav neviena, kam varu paspiest roku. Tu ta�u zini, mīļais Uzroci, ka man nav neviena drauga . . .�

Tālāk viņ� netika � aprāvās balss un nevaldāmi sāka plūst asaras.

��� Kāpēc tu ar tādām vēstulēm sevi apbēdini? � Ķērpjbārdis nopūzdamies vaicāja. � Kāda tam visam jēga?

��� Jēgas nav nekādas, � Uzrocis raudādams atzinās. � Es tikai esmu pieradis �ādas vēstules nosūtīt un saņemt.

���� No �ā muļķīgā ieraduma mēs tevi � viens divi � izārstē�sim, � Puszābaks stingri noteica. � Turpmāk � vairs nevienas vēstules! Bet, ja tu nepavisam nevari dzīvot nerakstījis, tad sāc dzejot, lūdzu. Savas vārsmas tu, piemēram, varētu mums palasīt vakaros pie ugunskura. Es domāju, ka arī Ķērpjbārdis mīļuprāt tajās paklausītos.

��� Visvairāk man patīk dzejoļi par dabu, � Ķērpjbārdis sa�cīja.

Uzrocim skumjas tūlīt bija kā ar roku atņemtas.

���� Es pateicos jums, draugi! � viņ� iesaucās, acīm iemirdzo�ties priekā. � Ar �o brīdi apņemos vairs nerakstīt sev nevienu vēstuli, nudien! Es sāk�u dzejot, tik tie�ām, � kā mans vārds ir Uzrocis, nevis Dūrainis! Es sacerē�u saldsērīgu skumju un sāpju cauraustus dzejoļus.

��� Es tomēr dodu priek�roku saldai tortei un saldam kakao dzērienam, � Ķērpjbārdis teica. � Vispirms ta�u jāaizved veca�jai sieviņai kaķis, pēc tam Uzrocis varēs dzejot, cik vien sirds vēlas.

Viņi atgriezās apmetnē un apstājās pie bedres, kur bija ierī�kotas lamatas.

�� Liekas, incis guļ, � Uzrocis sacīja un palūkojās pa zaru spraugu bedrē.

Arī Ķērpjbārdis, tāpat kā Uzrocis, noliecies paglūnēja lejup.

��� Nu �is me�onēns, liekas, ir pilnīgi nomierinājies, � Ķērpj�bārdis nosprieda.

Puszābaks atvirzīja zarus sānis, ta�u kaķis joprojām nelikās ne zinis. Uzlicis galvu uz ķepām, viņ� nepakustināja pat asti.

��� Neredzēti laisks dzīvnieks, � Puszābaks sacīja. � Ma�zākais, aiz pieklājības būtu veltījis mums kaut mirkli.

��� Kad tas gatavojās man uzklupt, tad gan nelikās laisks, � Ķērpjbārdis smaidot teica.

Puszābaks paraustīja plecus.

��� Nu jā, kas tos kaķus var izprast. Var jau būt, ka viņ� nekus�tas tāpēc, ka, lamatās iekritis, jūtas saldsāpīgi aizskarts un skumj�.

��� Protams, � Uzrocis piekrita. � Nepiemirstiet, ka runcis aizvadījis visu nakti vienatnē. Man �ķiet, ka mēs esam izturēju�ies Uzrocis iedarbināja motoru un piekrīto�i pamāja ar galvu:

��� Tikai pie kāda veikala uz brīdi jāapstājas � jānopērk ka�ķītim desa.

Lai aiz bada nav jāzaudē ūsas, Kaķim vajadzīgs gabaliņ� desas.

��� Skat, kā, tikko pirms pusstundas tu teicies tapt par dzej�nieku, un pantiņ� jau gatavs, � Puszābaks atzinīgi teica.

.

Kad naksitrallī�i ar kaķi iesoļoja ve�iņas pagalmā, viņi jutās glu�i pārsteigti par kārtību un tīrību, kas tagad �eit valdīja. Celiņi bija rūpīgi nogrābti, dārza soli un galds nokrāsoti sarkanbrūni. Nekur nevienas piena lāses, ne zivju asakas. Ve�iņa, apsējusi tīru priek�autu, laimē starodama, steidzās viņiem pretī.

��� Beidzot jūs esat atbrauku�i, mani mīļie, � viņa priecīgi sacīja un paņēma kaķi klēpī. � Tikko uzvārīju kakao, bet torte jūs gaida jau no pa�a rīta.

Draugi pārsteigti saskatījās.

��� Kā jūs zinājāt, ka mēs tie�i tagad atbrauksim? � Uzrocis nenocietās.

��� Kas tur ko nezināt, � ve�iņa savukārt brīnījās. � Radio ziņo par jums nepārtraukti, ar helikoptera starpniecību jūsu gai�tas zināmas visiem. Jūs esat paveiku�i varonīgu darbu�tie�i tā pa radio sacīja. Vai klāsim galdu �epat dārzā � svaigā gaisā?

Atbildi nesagaidījusi, viņa iesteidzās namā un drīz vien, atgriezusies ar tīru galdautu un paplāti, rosījās bez mitas, un kaķis visu laiku sekoja viņai pa pēdām. Drīz galds bija klāts. No apglez�notās kakao kannas cēlās garaiņi, lielā, apaļā torte smar�oja tik kārdino�i, ka Puszābakam �oreiz sāka kustēties nevis kāju pirksti, bet nāsis.

Naksitrallī�i, protams, nelika sevi divreiz lūgties, kad ve�iņa

aicināja pie galda. Sajūsmā, tomēr nepiemirsdami pieklājību, viņi mielojās ar torti, piedzerot pamatīgiem malkiem kakao.

��� Es ceru, ka jums �is kaķis patiks, � Uzrocis beidzot ietei�cās, kad pirmais izsalkums bija remdināts.

��� Un kā vēl! � ve�iņa smaidot sacīja. � Savu Albertu es mīlu kop� tā brī�a, kad tas kā mazs kaķēns pārkāpa mana nama slieksni.

Uzrocis nobāla.

��� Vai jūs domājat, ka . . .

��� Jā, jā, � ve�iņa viņu pārtrauca. . . Esmu pārliecināta, ka Alberts ir vislabākais un vispieklājīgākais kaķis, kāds jebkad mitis mūsu pilsētiņā.

��� Bet viņ� ta�u nav . . .

��� Tas tiesa, � ve�iņa atkal iejaucās. � Viņ� nekā ļauna nav darījis. Alberts aizvien bijis tik mīļ� un pieticīgs.

Puszābaks, visādi vaibstīdamies, centās piesaistīt Uzro�a uzmanību, lai viņ� beidzot apklustu, ta�u draugs nelikās mierā.

���� Dzejniekam patiesība ir svēta, � viņ� sacīja. � Un pa�tiesības vārdā . . .

�oreiz viņa runu pārtrauca nevis ve�iņa, bet ugunsdzēsēju automa�īna, kuras sirēna atskanēja jau pavisam tuvu. Iekaucās bremzes, ma�īna apstājās, un pa vārtiem iesoļoja kaimiņu pilsē�tas ugunsdzēsēju priek�nieks. Ar nopietnu un svinīgu sejas izteik�smi viņ� piegāja pie trim draugiem.

���� Atļaujiet jūs apbalvot ar medaļām par dro�sirdību un atta�pību cīņā pret kaķu bariem, � viņ� sacīja. � Medaļas pagatavo�jis mūsu labākais zeltkalis, un tajās iegravēts kaķa attēls, lai ikvie�nam ir skaidrs, par kādu varoņdarbu tās pasniegtas. Vēlu jums arī turpmāk panākumus un teicamu veselību.

To sacījis, viņ� paspieda visiem trim roku un piestiprināja tiem pie krūtīm medaļas.

Naksitrallī�i klusēdami paklanījās.

��� Līdz ar to oficiālā daļa beigusies, � ugunsdzēsēju priek��nieks sirsnīgi teica. � Varbūt varu jums kaut kādā ziņā būt node�rīgs?

��� Man ir neliels lūgums, � ve�iņa mo�i iesaucās. � Vai nevarat, kā nākas, noskalot ar ūdeni manu Albertu? Viņ�, pa me�u skraidīdams, tā novārtījies, ka izskatās glu�i pelēks, nevis balts.

��� Tas mums, ugunsdzēsējiem, tīrais nieks, � priek�nieks smaidot sacīja.

Viņ� piegāja pie savas ma�īnas un kaut ko pasacīja vienam no ugunsdzēsējiem. Tūdaļ divi vīri, atritināju�i ugunsdzēsēju �ļū-f teni, ieskrēja pagalmā. Albertam virsū tika raidīta pamatīga ūdens strūkla, un pēc da�iem mirkļiem viņa ka�oks bija atkal tīrs un balts.

��� Vareni! � Puszābaks noteica.

��� Patie�ām tas ir Alberts! � Uzrocis brīnījās.

��� Vai arī jūs nevēlaties nobaudīt krūzīti kakao? � ve�iņa uzrunāja ugunsdzēsēju priek�nieku. � Par godu �ai nozīmīgajai dienai.

��� Ar vislielāko prieku, � priek�nieks piekrita un kopā ar saviem biedriem pievienojās pārējiem.

Ķērpjbārdis nezin kāpēc sāka nemierīgi grozīties uz sola. Beidzot, pieliecies Uzrocim pie auss, viņ� pa�ukstēja:

��� Laikam arī no mūsu puses vajadzētu bilst kādu vārdu?

Uzrocis pamāja ar galvu. Viņ� piecēlās un piesita ar karoti

pie kakao tasītes, �alas apklusa.

Bet, tā kā Uzrocis bija krietni vien satraucies un baidījās sa�jaukt savu runu, viņ� pateica tikai da�us vārdus, kas bija pavisam ' vienkār�i un īsti vietā:

��� Viss labs, beigas labas.

.

.

Pie ceļa sazarojuma mazais, sarkanais autofurgons apstājās.

��� Uz kurieni brauksim tālāk? � Uzrocis, sēdēdams pie stū�res, ievaicājās.

Puszābaks un Ķērpjbārdis izliecās laukā pa logu, lai papētītu apkārtni.

��� Jā, ja ir divas iespējas, grūti izlemt, pa kuru ceļu doties, � Ķērpjbārdis sacīja. � Būtu bijis viens vienīgs ceļ�, būtu divreiz vieglāk.

Izvēles iespēja draugiem patie�ām sagādāja grūtības.

��� Viss jāapsver kā no vienas, tā no otras puses, � Uzrocis nolēma un izslēdza motoru.

Līkumainais ceļa nozarojums labajā pusē ievijās biezā me�ā, bet pa kreisi bija redzams ciems. Turpat netālu slējās pakalns, kura virsotni kronēja gleznainas pilsdrupas.

��� Me�ā, protams, uziesim �o to visai tīkamu, � Ķērpjbārdis domīgs ieteicās. � Starp citu, savā bārdā jau�u īsti vasarīgu kņudē�anu. Tas liecina, ka me�a norās zemenī�u aizvējā, ka biezs.

���� Pret me�a zemenēm man nav ne mazāko iebildumu, � Uzrocis sacīja. � Bet no otras puses � arī pilsdrupas �ķiet sa�trieco�i skaistas. Turklāt es esmu pārliecināts, ka tām ir arī nozīme kā vēstures piemineklim, kuru mēs, laiku kavēdami, varētu iepazīt.

Puszābaks nemierīgi sakustējās.

�� Godīgi sakot, daiļuma izjūta man ir visai vāji attīstīta, �

viņ� atzinās. � Arī pret vēsturi nekādu īpa�u interesi nekad neesmu izjutis. Bet �īs pilsdrupas tomēr ir iedarbīgas.

���� Kādā ziņā? � Ķērpjbārdis apvaicājās.

Ta�u Puszābaks vienīgi paraustīja plecus, tad, pavērsis ska�tienu uz me�u, piebilda:

��� Arī me�s ir tikpat iedarbīgs, un man jāatzīstas, ka tam piemīt spēja kaut kā īpa�i ietekmēt.

Viņ� atvēra auto durtiņas un izkāpa laukā. Abi pārējie, mazliet apmulsu�i, viņam sekoja.

��� Vai tā īpa�ā ietekme ir laba vai nelaba? � Uzrocis vēlējās zināt.

Puszābaks nemācēja precīzi atbildēt.

��� Ej nu sazini, � viņ� teica. � Tā mani it kā iepriecina un apbēdina reizē. Netieku gudrs, kas tas īsti ir, bet kaut kas mani noteikti vareni ietekmē.

Puszābaks vēlreiz pavērās visapkārt. Pēk�ņi viņa skatiens pievērsās pļaviņai ceļmalā.

���� Rau! � viņ� �ukstēja un pastiepa roku.

Uzrocis un Ķērpjbārdis abi reizē paskatījās uz turieni, kur norādīja Puszābaks.

��� Tās ir . . . Tās ta�u ir . . .

Aiz satraukuma Puszābaks nejaudāja vairāk neko pasacīt. Viņam saļodzījās kājas, un viņ� apsēdās grāvmalā.

��� Tās ta�u ir �urkas, � Ķērpjbārdis teica.

Tās patie�ām bija �urkas. Labības stiebriem �aukstot, apmē�ram kāds tūkstotis �urku virzījās uz pilsdrupām. Cie�ā barā tās līda uz priek�u, un gandrīz katra turēja kaut ko zobos � da�ai bija kumoss maizes vai siera, da�ai drānas vai ādas strēmele, da�ai kriksītis gaļas. Pa�ās beigās viena otra bija apsviedusies uz muguras un turēja ķepās olu, kamēr citas vilka tās aiz astes sev nopakaļ.

���� Atgrie�as ar laupījumu, � Puszābaks �ukstēja. � Pama�tīgu lomu sagrābu�as.

Par laimi, �urkas nepievērsa trim draugiem gandrīz nekādu uzmanību. Tikai da�as no tām uzmeta automa�īnai skarbu, vērīgu skatienu.

��� Tām ir gudras acis, � Ķērpjbārdis piebilda.

Bet nu arī Uzrocis atguvās un varēja pasacīt veselu teikumu no sākuma līdz galam:

��� Nav nekā �ausmīgāka par ļaunestīgu gudrību.

Pamazām �urkas bija salīdu�as labībā un nozuda viņu ska�tieniem.

��� Uz kurieni tās tagad dodas? � Ķērpjbārdis balsī domāja.

��� Kurp tās stiepj savu laupījumu?

���� Skaidri redzams � uz pilsdrupām!�Puszābaks ieprie�cināts negaidot iesaucās, un viņa seja noskaidrojās. � Tās ta�u ir manas bērnības dienu �urkas, vai saprotat?

Ķērpjbārdis un Uzrocis nesaprata nenieka un jautājo�i uzlū�koja Puszābaku.

��� Tagad man viss ir skaidrs, � Puszābaks aizrautīgi turpi�nāja. � Ak, mīļie draugi, mēs ta�u esam atbrauku�i manā bērnu dienu zemē! Cik bie�i domās es netiku atklīdis uz �ejieni, un tagad beidzot esmu �eit īstenībā! Te esmu piedzimis un uzaudzis, te esmu rotaļājies un nobriedis. Ir gan dīvaini, ka es tūdaļ neattapu, ka tā ir mana bērnības zeme!

��� Kaut kādu ietekmi tu tomēr izjuti, � Ķērpjbārdis atgādi�nāja.

��� Jā gan, � Puszābaks svētlaimīgi pamāja ar galvu. � Varen spēcīgu ietekmi. Ai, bērnība, ai, zelta bērnība! Cik nemanāmi tu tomēr esi pagājusi! Ai, bērnība � tik tuvā un tomēr tik tālā . . .

Uzrocis un Ķērpjbārdis jutās aizkustināti un klusēja � vēl nekad viņi nebija dzirdēju�i Puszābaku tik izjusti runājam.

Neviena �urka vairs nebija manāma, un pār pļaviņu, tāpat kā iepriek�, gūlās miers.

��� Tā nu tas ir, � Puszābaks sacīja. � Bet ko darīsim tur�pmāk?

��� Dro�i vien tu gribi aplūkot tuvāk savu bērnības apkaimi, � Ķērpjbārdis ieteicās. � Ja jau reiz tik negaidīti esi atkļuvis �urp.

��� Bet �urkas?! � Uzrocis �ēlojās. � Man jāatzīstas, ka no �īs lavīnas es pilnīgi zaudēju dvēseles līdzsvaru.

Ķērpjbārdis pēto�i paskatījās uz Uzroci.

��� Manuprāt, es tevi labi saprotu, � viņ� beidzot piezīmēja.

��� �urkas nav nekāda dabas rota. Bet, par laimi, ir da�ādi līdzekļi, kas palīdz atgūt dvēseles līdzsvaru. Vislabāk iedarbojas kāda nomierino�a tēja. Jāņem viena daļa ķimeņu, divas daļas puplak�u lapu, trīs daļas baldriāna sakņu � un tas ir viss, kas nepiecie�ams nomierino�am uzlējumam.

���� Un tie aug tavā bārdā, vai? � Uzrocis �aubījās.

��� Neaug gan, � Ķērpjbārdis pasmaidīja. � Bet to visu var sameklēt me�ā.

��� Patie�ām! � Puszābaks iesaucās. � Lai�am tik uz me�u! Ak debestiņ, cik sen es neesmu bijis savā bērnu dienu me�ā!

Viņi iekāpa automa�īnā.

���� Bet �urkas?! � Uzrocis smagi nopūtās.

��� Par tām tu nebēdā, � Puszābaks mierināja draugu. � Pēc �ādas laupī�anas tās ilgāku laiku no pilsdrupām laukā ne�nāk. Tā aizvien ir bijis manā bērnībā, un es esmu pārliecināts, ka tās arī tagad izturas tāpat.

Uzrocis iedarbināja motoru.

.

Atstāju�i automa�īnu me�malas pļavā, draugi vienprātīgi devās salūkot nomierino�ai tējai nepiecie�amos augus.

Ķērpjbārdis ar vērīgu skatienu raudzījās visapkārt.

���� Daudzveidīgs me�s, � viņ� apmierināts sacīja. � Man �ķiet, ka �eit mēs atradīsim visu, kas mums vajadzīgs.

Un tūdaļ viņ� iebāza azotē pāris ķimeņu �emuru.

��� Mani jau svaigais me�a gaiss vien nomierina, � Uzrocis piebilda, dziļi ieelpodams un izelpodams. � Ja vēlāk iedzersim arī nomierino�o tēju, tad dvēseles līdzsvaru noteikti atgūsim.

Puszābaks ar glu�i neparastu sejas izteiksmi vērās uz krūmiem un kokiem, mēģinādams uztvert, cik lieli kop� viņa bērnības die�nām tie paaugu�ies. Bet tas, starp citu, nemaz nebija viegli izda�rāms, jo arī viņ� pats pa �o laiku, kaut arī ne pārāk, bija pastiepies garumā. Toties, piemēram, akmeņi un celmi viņam nemaz vairs ne�ķita tik vareni un milzonīgi kā tālajā bērnībā.

���� Ik zemes ielāpiņ� man te ir pazīstams, � Puszābaks skumji sacīja. � Pazīstams un reizē arī sve�s.

��� Viss pārvēr�as, � Ķērpjbārdis piekrita. � Tāds nu reiz ir dabas likums. Pat zvaigznes debesīs nav mū�īgas.

Pamazām draugi gāja aizvien dziļāk me�ā. Tā bija jauka pa�staiga brīni�ķā vasaras dienā. Laiku pa laikam viņi apstājās, lai pavērotu, cik �akli rosījās skudras, kā arī vāverītes, kas cita citu dzenāja koku zarotnēs, un lai paklausītos, kā kaļ dzenis. Vienbrīd viņi nejau�i iztraucēja lielu rubeni, kas uzspurdza gaisā,

te atkal tikko neuzkāpa ezītim, kas tūdaļ savilkās �okurā un ie�ņācās.

Brī�iem Ķērpjbārdis pārējiem skaidroja, kādās vietās mēdz augt viena vai otra veselības zālīte.

���� Ķimenes nav vērts meklēt mitrās vietās, � viņ� pamācīja. � Ķimenes aug tur, kur sausa zeme, arī grāvmalās. Bet, ja nonāk�sim pie kāda strauta, tad tik turiet acis vaļā �tur mēdz būt pup�lak�i un baldriāns.

Ķērpjbār�a norādes abiem pārējiem lieti noderēja � īpa�i tad, kad viņi bija nonāku�i pie pavisam maza strautiņa, kas tecēja pa mitru apkaimi.

��� Oho! � Uzrocis negaidot iesaucās. � Kaut arī neesmu dabas zinību nozarē diez cik liels lietpratējs, instinkts man no�rāda, ka augs to divu ciņu vidū varētu būt puplaksis.

��� Pilnīgi pareizi, � Ķērpjbārdis piekrizdams pamāja ar galvu. � Tas pat noteikti ir puplaksis. Norauj lapiņas.

Bet Uzrocis vēl nebija paguvis noraut lapas, kad ierunājās Puszābaks:

��� Es pazīstu ļoti daudz me�a augu, bet nosaukumus zinu tikai pienenēm un baldriāniem. Lūdzu � palūk, kur ir jūsu baldriāns.

Straujiem soļiem viņ� tuvojās baldriāna ceram. Ķērpjbārdis pavēra muti, lai Puszābakam pasacītu kādu atzinīgu vārdu, kad pēk�ņi . . .

Jā, pēk�ņi atskanēja �au�alīgs bļāviens. Sis kliedziens, kas uzdzina �ermuļus, bija tik baismīgs, ka Ķērpjbārdis un Uzrocis aiz bailēm sastinga kā sālsstabi. Turpretī ar Puszābaku notika glu�i pretējais � viņ� uzlidoja gaisā tik augstu, ka pirmajā acumirklī �ķita: viņ� ir uzkāpis uz mīnas.

Pēc kāda klusuma mirkļa atkal atskanēja Puszābaka izbaiļu pilnais bļāviens � tas patie�ām bija viņ�, kas tik �au�alīgi kliedza. Un tad � Puszābaks kā bezprātīgs metās pie Ķērpjbār�a un �igli paslēpās zem viņa bārdas.

��� Kas noticis, mīļais draugs? � Ķērpjbārdis vaicāja.

Viņam drebēja balss. Toties Puszābaks drebēja pie visām

miesām zem Ķērpjbār�a bārdas un nevarēja izteikt ne vārda.

Tagad pienāca tuvāk arī Uzrocis, bāzdams tikko noplūktās puplak�u lapas azotē.

��� Tur, zāle, kaut kas kustas, � viņ� satraukts sacīja.

Ķērpjbārdis satrūkās.

���� Kādā zālē? Kur?

��� Nu, tur, kur Puszābaks uzlidoja gaisā, � Uzrocis paskaidioja. � Tur, zālē, kaut kas kustas.

���� Ak kustas, � Ķērpjbārdis atkārtoja un domīgs sarauca pieri. � Tātad tur kaut kas ir. Mani patie�ām sāk interesēt, kas ļias varētu būt.

Ķērpjbārdis ar atvieglojumu konstatēja, ka bailes pamazām iļaist, tikai Puszābaks viņam zem bārdas joprojām drebēja kā ne�gudrs.

���� Beidz ta�u, � Ķērpjbārdis pamācīja Puszābaku. � Tāda drebelība, pirmkārt, mazina pa�apziņu un, otrkārt, tricina manu bārdu kā tādam sagrabēju�am ve�ukam.

��� Bet tā . . . � Puszābaka balss saites beidzot cik necik atslābinājās. � Tā � tā � tā ir odze, kas tur zālē lokās! Es uz�kāpu viņai virsū, goda vārds!

Ķērpjbār�a balss tūdaļ tapa barga.

���� Tu uzkāpi virsū odzei! � viņ� pārmeto�i iesaucās un ne�līksmē aizstūma Puszābaku prom no sevis. � Kur gan tavas acis bija, tu aklā vista!

Un Ķērpjbārdis steig�us devās turp, kur zālē varēja manīt kādu kustamies. Pēc brī�a pieliecies viņ� maigi ierunājās:

����� Ak tu, maziņā! Nu kā tad � tas Puszābaks tev uzminis virsū, tāpēc tu tā spirinies. Ar saviem nejaukajiem kailajiem kāju pirkstiem Puszābaks ir tevi sabradājis! Viņ� nudien ir ļoti dumj�. [Tomēr ne jau tī�ām viņ� tā darīja. Piedosim viņam, vai ne?

Uzrocis, pieliecies Puszābakam pie auss, paklusām apvai�cājās:

���� Vai odze tev iedzēla?

���� Nē, neiedzēla, � Puszābaks tāpat pusbalsī atteica. � Bet daudz vis netrūka. Pa�ā pēdējā acumirklī es paguvu palēkties gaisā.

���� Tev ir laimējies, � Uzrocis atviegloti uzelpoja, bet tūdaļ viņa sejai pārslīdēja �ausmu ēna. � Paskaties, ko Ķērpjbārdis dara!

��� Tavu nelaimi! � Puszābaks iesaucās.

���� Sargies, Ķērpjbārdi! � Uzrocis iekliedzās.

Ķērpjbārdis bija paņēmis odzi rokā un pūta tai virsū dva�u Nepievērsdams ne mazāko uzmanību draugu satraukumam, viņ �ukstēja:

��� �agatai lai bēda, vārnai spārnā sāpe, tavējā pa vārtie mūk ārā, Matildīt!

��� Kāpēc tu to nosauci par Matildi? � Uzrocis, mazliet atg vies, jautāja.

��� Vai tad tā neizskatās glu�i kā tāda Matilde? � Ķērpjbār�dis smaidot atvaicāja. � Man �ķiet, ka tā ir īsta Matilde.

To teicis, viņ� glu�i mierīgi iebāza odzi savā kabatā.

��� Nu paklau, � Puszābaks nobālis izdvesa. � Vai tu grib �o rāpuli ņemt līdzi?

��� Kāpēc ne? � Ķērpjbārdis sarauca uzacis. � Ja jau pat daba silda odzes pie savām krūtīm, kāpēc gan viena no tām ne drīkstētu pāris nedēļu padzīvot manā kabatā?

��� Pāris nedēļu? � Uzrocis sāka raustīt valodu.

��� Jā gan, � Ķērpjbārdis cie�i noteica. � Apmēram pāris nedēļu laikā tā atkopsies un kļūs atkal pilnīgi vesela.

Uzrocis un Puszābaks saprata, ka nav iespējams atrunā draugu, un smagi nopūtās.

��� Kaut nu drīzāk varētu dabūt nomierino�o tēju, � Puszā-^ baks nomurmināja.

Viņ� gāja un izrāva baldriānu no zemes.

Pēc tam viņi devās atceļā � Ķērpjbārdis pa priek�u, Uzrocis un Puszābaks pārdesmit soļu nopakaļ.

.

Atgriezu�ies pie automa�īnas, naksitrallī�i vispirms uzvārīja sev stipru, nomierino�u tēju. Un, tikko tā bija mazliet padzisusi, viņi tik kāri to izdzēra, ka piemirsa pat piebērt cukuru.

��� Tagad atliek vienīgi nedaudz nogaidīt, � Ķērpjbārdis sacīja. � Tad jau jutīsim iedarbību.

Viņi gaidīja labu brīdi, ta�u ne Uzrocis, ne Puszābaks diem��ēl nespēja nomierināties. Glu�i otrādi � aizvien bie�āk viņi meta greizu skatienu uz Ķērpjbār�a kabatu. Skaidri bija re�dzams � kabata kustējās.

Tikai tad Uzrocis un Puszābaks pirmo reizi jutās kaut nedaudz nomierināju�ies, kad Ķērpjbārdis, paņēmis piena kanniņu, pazi�ņoja, ka ie�ot uz ciemu salūkot pienu.

���� Ak tā, � Uzrocis, mazliet pasmaidīdams, ieteicās. � Tu vienādin mēdzi dzert tikai tējas un ogu sulas, bet tagad redzu, ka . . .

���� � ka tu esi palicis par pienapuiku, � Puszābaks pabei�dza Uzro�a neizteikto domu.

Ķērpjbārdis pavīpsnāja.

���� Jūs pa�i esat pienapuikas, � viņ� mazliet sadusmots atteica. � Ne jau sev es to gādāju.

���� Kam tad? � Puszābaks vēlējas zināt.

��� Nu, protams, Matildei, � Ķērpjbārdis pacēla balsi. � Var�būt tev �ķiet nepiedienīgi, ka slimā Matilde iebaudīs kaut pāris malku svaiga govs piena?

Puszābaks neko neatbildēja uz visgudro Ķērpjbār�a vaicā�jumu. Tāpēc arī nekāda ķilda neizraisījās un Ķērpjbārdis devās ceļā.

Uzrocis un Puszābaks atviegloti uzelpoja, tad vēlreiz nopūtās un apsēdās zālītē. Labu brīdi, nebilzdami ne vārda, viņi norūpē�ju�ies raudzījās uz Ķērpjbārdi, kas pamazām attālinājās. Beidzot Puszābaks nopūtās vēl tre�o reizi un lēnām pievērsa skatienu Uzrocim.

��� Paklau, draugs, � viņ� pusbalsī ierunājās. � Kā tev �ķiet, vai lai pasaku savas domas vai ne?

��� Es labprāt uzklausī�u tevi, � Uzrocis teica.

Puszābaks turpināja:

���� Ķērpjbārdis, protams, ir bra�s puisis. Bet . . . bet vai mēs tomēr rīkojāmies pareizi, kad toreiz sajūsmā par saldējumu ar viņu sabiedrojāmies?

To dzirdot, Uzrocim kļuva neērti. Bez kāda iemesla viņ� sāka kasīt savu uzroci un pietvīcis nodūra acis.

��� Tu tātad domā, ka . . .

��� Es domāju, ka mēs pārāk ātri esam noslēgu�i draudzību ar Ķērpjbārdi, � Puszābaks turpināja. � Vispirms vajadzēja iepazīt labāk viņa ieradumus un para�as. Bet mēs saēdāmies pil�nu vēderu saldējuma un bijām noskaņoti jebkuram krist ap kaklu.

���� Nevajag pārspīlēt, � Uzrocis nomurmināja.

Ta�u Puszābaks jau bija pārāk aizrāvies. ,

��� Es nemaz nepārspīlēju!�viņ� iesaucās. � Tas ir Ķērpj�bārdis, kur� pārspīlē! Vai tā, pēc tavām domām, nav pārspīlē�ana, ka �is bā� sev kabatās odzes? Vai tu domā, ka tā ir pilnīgi normāla rīcība?!

Uzrocis nepavisam neuzskatīja, ka bāzt odzes kabatā ir nor�māla rīcība, ta�u viņam nepatika arī �āda aizmuguriska mēļo�ana. Tāpēc viņ� tikai nomurk�ķēja:

��� Ķērpjbārdis ir musu draugs.

��� Tie�i tāpēc! � Puszābaks iespiedzās. � Tie�i tā jau ir mūsu nelaime, ka mēs esam ieguvu�i �ādu draugu. Padomā tikai � mūsu draugs, bet azotē silda odzi!

Uzrocis nokāra galvu. Viņ� nezināja, ko lai Puszābakam atbild. Un vispār � Ķērpjbārdis nebija klāt, un Uzrocim nepatika tāda aprunā�ana. Ķērpjbārdim, protams, piemita da�a laba dīvainība, tomēr visumā viņ� bija labs draugs, savs puika.

Lai izbeigtu �o sarunu, Uzrocis izlikās, ka viņam nāk miegs.

��� Ķērpjbār�a nomierino�ā tēja par vari uzdzen snaudienu, � viņ� staipīdamies sacīja un platu muti no�āvājās. � Varbūt liksi�mies uz auss un mazliet pagulēsim dienvidu?

Puszābaks tūdaļ piekrita Uzro�a priek�likumam.

��� Nu protams, � viņ� pamāja ar galvu. � Kas zina, kad mums atkal būs izdevība aizvērt acis. Es nevaru iedomāties, ka spētu gulēt vienā apmetnē kopā ar odzi.

Un, kad Uzrocis viņam neko neatbildēja, viņ�, noslēpumaini smaidīdams, piebilda:

��� Kā tu pats justos, kad odze tev naktī pēk�ņi ielīstu aiz uzro�a?

��� Lūdzu, beidz ta�u, � Uzrocis atteica, un viņa balss no�devīgi drebēja. � Lūdzu, izbeidz galu galā �īs runas par �ūskām.

Viņ� atlaidās uz muguras zālītē un aizvēra acis.

��� Nu labi jau, labi, � Puszābaks nomurmināja un sekoja Uz�ro�a priek�zīmei. � Lūkosim aizmigt. Lai dieviņ� dod, ka �ī pa�gāna odze sapņos nerādītos!

Ej nu sazini, vai Uzrocis un Puszābaks bija glu�i vienkār�i noguru�i vai arī zāļu tēja iedarbojās pārāk nomierino�i, ta�u abi naksitrallī�i drīz vien ieslīga dziļā miegā. Apkārt sisināja sienā�i un dūca visādi kukainī�i. Koku lapotnēs liegi �ivināja putni. Ne�tālu ciemā ierējās suņi, jo tur bija ieradies Ķērpjbārdis ar piena kanniņu. Bet Uzrocis un Puszābaks vairs nedzirdēja it neko, abi paklusām krāca vienādā ritmā. Viņi nedzirdēja arī to, ka no me�a, skaļi ķērkdama, izlidoja �agata.

Tā nolaidās turpat līdzās lazdu pudurī un ziņkāri aplūkoja abus aizmigu�os draugus. Tad tā ieķērcās vēlreiz, tikai mazliet klusāk. Draugi pat nesakustējās. Un �agata lazdu krūmā apklusa pavisam. Vienīgi nenolaida acu no abiem gulētājiem. Un alka�tīgu skatienu vērās uz zeltspīdo�ajām medaļām, kas spilgtajos saules staros vizuļoja naksitrallī�iem pie krūtīm.

.

Kad Ķērpjbārdis nonāca ciematā, viņu, skaļi riedami, apstāja suņi. Viens otrs mājas sargs, iznācis laukā pa vārtiem, nikni rūca un ņirdza zobus. Par laimi, Ķērpjbārdis it labi pazina ciema suņu paradumus. Viņ� lieliski zināja, ka visgudrāk ir nepievērst suņiem nekādu uzmanību � tad tie drīz vien pārstāj riet. Tāpēc Ķērpj�bārdis soļoja tālāk, pat nepaskatījies uz vauk�ķiem. Lai nezau�dētu mieru un nedomātu par suņiem, viņ� klusu skaitīja:

���� Kaut man būtu kliņģeris, dzim�anas dienai izcepies .

Ķērpjbār�a nosvērtā izturē�anās visai drīz ietekmēja arī suņus.

Acīmredzot tie sāka �aubīties par savu sunisko dro�sirdību, zau�dēja ticību sev un apjuka. Rie�ana kļuva aizvien nedro�āka un retāka, līdz noklusa pavisam. Un beidzot suņi Ķērpjbārdi, �ķiet, uzlūkoja par parastu dabas parādību, kas it nemaz vairs nespēja saistīt viņu uzmanību.

Bet glu�i citādām acīm Ķērpjbārdi uzlūkoja jaunā saimniece, kuras pagalmā viņ� nule kā bija iegriezies, lai palūgtu pienu Matildei, �ī jaunā sieviete vēl nekad mū�ā nebija redzējusi tādu mazu vīreli un vērās viņā ar gandrīz vai nepieklājīgu izbrīnu.

Tomēr Ķērpjbārdis goddevīgi paklanījās un sveicinot pacēla cepuri.

���� Labu dienu un labu izslaukumu, � viņ� pieklājīgi sacīja.

Saimnieces apaļā, sārtā seja atplauka platā smaidā.

��� Ak tu debestiņ, arī runāt tu proti!

��� �o pieticīgo māku es patie�ām pieprotu, � Ķērpjbārdis, tikpat pieklājīgi kā iepriek�, atbildēja. � Tikai diem�ēl zinu vie�nīgi sarunu valodu. Ja es mācētu arī dzejot kā, piemēram, mans draugs Uzrocis, tad labprāt sacerētu jums da�as vārsmas.

To izdzirdusi, saimniece tūdaļ izturējās pret Ķērpjbārdi pavi�sam citādi.

��� Tad palūk, kā! � viņa iesaucās jau maigākā balsī. � Ak sacerētu man vārsmas! Un, kaut gan tu dzejot neproti, mazo cil�vēciņ, tomēr tu esi pirmais, kuram �āda doma ie�āvusies prātā: līdz �im neviens par dzejo�anu man nav bildis ne vārda. Vai es varu tavā labā kaut ko darīt?

Ķērpjbārdis norādīja uz savu tuk�o piena kanniņu.

��� Vēlos mazliet svaiga piena slimniekam . . .

Jaunā saimniece viņu pārtrauca:

��� Ak slimniekam? Svaigu pienu? Ai nē, nevis svaigu pienu, bet gan svaigu saldo krējumu es tev do�u! Jo slimajam ta�u katrā ziņā jāatkopjas. Nu, kā tev �ķiet?

Nenogaidījusi Ķērpjbār�a atbildi, viņa paķēra piena kanniņu un pusskrie�us devās uz māju. Durvīs, uz mirkli apstājusies, viņa atskatījās.

���� Vai slimais ir tavs radinieks?

���� Ne glu�i, � Ķērpjbārdis skaidroja. � Tēlaini izsakoties, drīzāk gan draugs.

Jaunā saimniece saproto�i pamāja ar galvu un iegāja istabā, pēc brī�a atkal iznāca laukā ar pilnu kanniņu salda krējuma. Viņa nāca, uzmanīgi likdama soļus, lai krējums neizlītu.

Nostājusies līdzās Ķērpjbārdim, viņa norūpējusies apjautājās:

��� Vai tavs draugs ir ļoti slims?

���� Ne pārāk, � Ķērpjbārdis nomurmināja.

��� Kop viņu labi, � jaunā saimniece, nolikusi kanniņu Ķērpj�bārdim pie kājām, teica. � Svaigs saldais krējums palīdz atve�seļoties no visām kaitēm.

Ķērpjbārdis piekrīto�i pamāja ar galvu.

���� Ar ko īsti tavs draugs ir sasirdzis? � jaunā saimniece atkal taujāja.

��� Viņam uzkāpa virsū, � Ķērpjbārdis paskaidroja.

Jaunā saimniece samulsa.

��� Uzkāpa virsū? Kā tā?

���� Pavisam vienkār�i, � Ķērpjbārdis teica. � Un gandrīz tie�i pa vidu. Nelāgi sanāca.

��� Nu protams, � saimniece pusbalsī sacīja.

Viņa jutās tik satraukta, ka pagāja labs brītiņ�, iekams viņa saņēmās un varēja sarunu turpināt.

��� Ak tu debestiņ, � viņa bilda. � Kādi brīnumi gan tagad nenotiek! Kāpj virsū. Un gandrīz tie�i pa vidu. Nu ir gan brīnumi! Pasveicini savu draugu no manis, un lai viņ� drīzāk atlabst. Kā viņu īsti sauc?

��� Par Matildi.

��� Tātad Matilde . . .

Kas lai zina � vai nu Matilde ar savu vārdu jau bija saradusi, vai arī tai bija kļuvis smacīgi, bet tagad tā izbāza galvu labu tiesu laukā no kabatas.

Saimniecei acis iepletās glu�i apaļas.

��� Tev ta�u kabatā . . . ir . . . �ūska � � viņa stostījās. � Pa�domā tikai!

��� Kā jūs teicāt? � Ķērpjbārdis noburk�ķēja. � Ak jā, nu�dien �ūska.

Bet tad Matilde acīmredzot samanīja saldā krējuma smar�u. Drīz jau tā līdz pusei bija izlīdusi no kabatas un grozīja iegareno galvu uz visām debespusēm. Pēc brī�a �ūska jau bija pagalma maurā.

��� Nē, nu skatiet tik! � Jaunā saimniece sakrustoja rokas pār krūtīm. � Nudien trūkst vārdu!

Tagad piena kanniņa atradās Matildei tie�i līdzās. Mazliet piepūles, un �ūskas galva jau skāra gardo �ķidrumu.

��� Vai tā nesaindēs krējumu? � saimniece norūpējusies bilda. � Odzēm ir indes zobi.

Bet Ķērpjbārdis izklaidīgi atmeta ar roku.

��� Nekas ļauns nenotiks, � viņ� nomurmināja.

Kad Matilde bija apmierinājusi izsalkumu, Ķērpjbārdis to iestūma atpakaļ kabatā, mīlīgā balsī sacīdams:

��� Tagad tev, Matildiņ, jā�u�, miegs remdē visas sāpes un slimības.

��� Kā? � jaunā saimniece saausījās. � Kā tu viņu nosauci?

���� Par Matildi, � Ķērpjbārdis noburk�ķēja.

Saimniece kādu brīdi klusēja, tad smaidīdama sacīja:

��� Tev gan laikam ir zelta sirds, ka pat �ūska tev nedara neko ļaunu. Es nemaz nebrīnītos, ka tu kādreiz kļūtu par dzejnieku.

Sie vārdi Ķērpjbārdim gāja dziļi pie sirds, un aizkustināts viņ� pateicās jaunajai sievietei kā par saldo krējumu, tā par laipnību. Pēc tam, paņēmis kanniņu � tur klunk�ķēja Matildes azaida tiesa vēl divām trim reizēm �, viņ� devās atceļā pie saviem draugiem.

Ar vieglu sirdi Ķērpjbārdis soļoja pāri laukam. Vienā rokā viņ� sparīgi vēcināja piena kanniņu, bet ar otru laiku pa laikam piesar�dzīgi aptaustīja kabatu, kurā tīksmīgi zvilnēja un pamazām saldo krējumu sagremoja Matilde.

Reizē viņ� vērīgi skatījās uz apkārtējo ainavu, kuras pieticīgais skaistums pildīja viņa sirdi ar klusu prieku. Rudzu lauks, lēna vēja skarts, līgani viļņojās. Tālumā saules staros baltoja pilsdru�pas. Priek�ā zaļoja me�s. Vēl pēc brī�a me�malā jau vīdēja Uzro�a sarkanā automa�īna. Un drīz Ķērpjbārdis saklausīja aizmigu�ā Uzro�a un Puszābaka ne visai skaļo krāk�anu.

Vēl da�i soļi, un Ķērpjbārdis jau stāvēja līdzās saviem drau�giem, kuri blakus viens otram gulēja tik saldi kā divi mazi bērneļi. Bet tad Ķērpjbārdis uzlūkoja abus cie�āk, un viņa pierē iegūlās rūpju rievas.

� Hm, � viņ�, �aubu pārņemts, nomurmināja. � Te kaut kas nav tā, kā vajadzētu būt.

Pamazām visu viņa uzmanību piesaistīja Puszābaks. Likās: kaut kas draugā bija pārmainījies. Bet kas īsti? Par to viņ� tik ātri nevarēja tikt skaidrībā. Varbūt Puszābaks redzēja ļaunu, moko�u sapni un tāpēc likās tāds savāds? Tomēr nē � viņa vaibsti bija

pilnīgi mierīgi, neizprotamas pārmaiņas laikam gan nebija izrai�sīju�i nelāgi sapņi.

Ķērpjbārdis nesaprata, ko domāt. Dro�ības labad viņ� nolēma draugus modināt no miega. Viena galva gudra, bet trīs galvas vēl gudrākas, turklāt ja tre�ā ir pa�a Puszābaka galva. Varbūt viņ� zinās pateikt, kas īsti ar viņu ir noticis.

��� Mostieties, mostieties! � Ķērpjbārdis skaļi iesaucās. � Ar Puszābaku kaut kas nav kārtībā!

Puszābaks un Uzrocis samiegoju�ies ar pūlēm atdarīja acis un negribīgi slējās sēdus.

��� Pielūko, ka es tev neiebel�u pa degunu, � Puszābaks, pa pusei miega varā, kurnēja. � Tad ar tevi arī nebūs viss kārtībā.

Par spīti Puszābaka asajai nostājai, Ķērpjbārdis joprojām ru�nāja lieti�ķi.

��� Tu nedomā, ka es dzenu muļķīgus jokus, � viņ� teica Pus�zābakam. � Kaut kas ar tevi vairs nav tā, kā bija agrāk.

���� Ar tevi ir tāpat, � Puszābaks, nespēdams nomierināties, turpināja. � Tu, piemēram, agrāk nenēsāji kabatā indīgas �ūskas.

Ķērpjbārdis domīgs glaudīja bārdu.

��� Tas ir pavisam kas cits, � viņ� sacīja. � Matilde, tā sakot, ir pie manis, bet tev � pavisam pretēji � kaut kā trūkst.

��� Tas, kā trūkst tev, man visādā ziņā ir skaidrs, � Puszābaks smējās un ar rādāmo pirkstu nozīmīgi pabakstīja pie deniņiem. � Cilvēks ar skaidru sapra�anu nekad neierīkos sev kabatā od�u midzeni.

Pa to laiku arī Uzrocis bija sācis uzmanīgāk aplūkot Puszā�baku.

��� Liec nu tagad odzi mierā, � viņ� iejaucās sarunā. � Arī man �ķiet, ka Ķērpjbārdim taisnība. Ar Puszābaku nudien ir noti�ku�as kādas pārmaiņas, tikai es diem�ēl neprotu atrast īstos vār�dus, lai tās raksturotu.

��� Abi jūs esat zaudēju�i prātu, � Puszābaks izdvesa.

Acumirklī Uzrocis sarosījās.

��� Pareizi! � viņ� iesaucās. � Tas ir īstais vārds � �zaudēt�! Puszābak, tici man: tu esi kaut ko pazaudējis!

�oreiz Puszābaks nebilda ne vārda, tikai iztrūcies paskatījās te uz Uzroci, te uz Ķērpjbārdi.

Un tad Ķērpjbārdis satraukti no�ukstēja:

���� Medaļa! Kur ir tava medaļa, Puszābak?

Un tūdaļ viss kļuva skaidrs. Puszābakam tie�ām kaut kas bija pazudis � kā Uzrocis pirmīt sacīja. Trūka medaļas, ko uguns�dzēsēju priek�nieks bija piespraudis Puszābakam pie krūtīm par parādīto varonību cīņā pret kaķiem.

Labu brīdi valdīja nomāco�s klusums, un Puszābaks, Uzrocis un Ķērpjbārdis visi kā viens domāja � kur� gan varēja būt �is

Glu�i kā atbildēdama uz �īm rūpju pilnajām domām, pēk�ņi turpat lazdu krūmā ieķērcās �agata. Draugi visi reizē pavērās uz putnu.

��� �agata! � Puszābaks nikni iesaucās. � Ticiet man, tas ir viņas darbs!

Ķērpjbārdis vairs nenovērsa acu no �agatas. Jau kop� jaunības dienām viņ� bija vērojis putnu dzīvi ar vislielāko interesi un �o to arī iegaumējis. Pēc bezdelīgas lidojuma viņ� nekļūdīgi varēja pareģot, kāds nākamajā dienā gaidāms laiks, bet pēc tā, kā vārnas koku lapotnēs ķērca, viņ� prata pateikt, vai me�ā nav parādīju�sies lapsa vai ieklīdis mednieks. Pats par sevi saprotams, viņ� lie�liski izprata arī �agatas paradumus. Ķērpjbārdis labi zināja, cik zaglīgas ir �agatas un cik ļoti tās iecienīju�as spīdo�us priek�me�tus. Tāpat pēc �o putnu balsīm un lido�anas veida viņ� bie�i vien precīzi izdarīja nepiecie�amos secinājumus.

��� Tā noskatās uz mums ļaunā priekā, � Uzrocis sprieda, kad �agata lazdā kārtējo reizi ieķērcās.

Ta�u Ķērpjbārdis nepiekrita Uzrocim.

��� �āda ķērk�ana drīzāk pau� bezspēcīgas dusmas, � viņ� sacīja. � �agata, aiznesusi uz savu ligzdu Puszābaka medaļu, tagad ir atgriezusies, lai piesavinātos Uzro�a medaļu. Bet nu viņu sagaida nepatīkams pārsteigums � jūs abi esat atmodu�ies.

��� Ja tu nebūtu gājis savai odzei gardumus lūkot, mēs nebūtu

aizmigu�i, � Puszābaks īgņojās. � Nebūtu �īs pagāna odzes, mana medaļa netiktu nozagta. Bet tagad . . .

���� Tagad �agata aizlido, � Ķērpjbārdis, Puszābaku pār�traukdams, pavēstīja. � Skatieties! Laikam tā lido tie�i uz savu ligzdu, lai tur tīksminātos par tavu medaļu.

�agata patie�ām bija pacēlusies gaisā un, spārnus vilnīdama, attālinājās.

��� Tūlīt pakaļ! � Puszābaks iekliedzās. � Mēs nedrīkstam �o garnadzi izlaist no acīm!

Draugi ar steigu iesēdās automa�īnā. Uzrocis piedeva gāzi, un vajā�ana sākās.

Par laimi, �agata lidoja gandrīz līdzās ceļam, tā ka Uzrocim nevajadzēja nogriezties sāņus. Pa tīrumiem un pļavām dzīties pakaļ �agatai būtu daudz grūtāk, varbūt pat neiespējami. Uzrocis palielināja ātrumu, un viņi varēja labi sekot putnam.

���� Tu nebrauc tik tuvu �agatai, � Ķērpjbārdis pamācīja Uz�roci. � Kad tā nopratīs, ka neizlai�am to no acīm, tā ilgi vazās mūs aiz deguna un aizlidos prom no ligzdas pavisam citā vir�zienā.

��� Gudrinieks atradies! � Puszābaks dzēlīgi sacīja. � Tev medaļa pie krūtīm un odze kabatā. Bet es katrā ziņā gribu atdabūt savu medaļu. Uzroci, piedod gāzi!

Uzrocis bija neziņā, ko darīt, un kā bez padoma paraudzījās gan uz Puszābaku, gan Ķērpjbārdi.

Negaidot neziņu izkliedēja pati �agata � ar spēju pagrie�zienu viņa sāka lidot tie�i uz pilsdrupām. Uzrocis apstādināja automa�īnu, jo pa tīrumu, kas pletās ceļa malā, sekot �agatai ar auto nebija iespējams. Draugiem neatlika nekas cits kā tikai vērot, uz kurieni putns aizlidos. Tas attālinoties kļuva aizvien mazāks un mazāks un pēc brī�a aizsniedza pilsdrupas, dro�ī�bas labad apmeta tām līkumu un tad kā krīto�s akmens metās lejā.

��� Ligzda ir kaut kur pilsdrupu tuvumā, � Ķērpjbārdis no�sprieda. � Par to nav ne mazāko �aubu.

Uzrocis pēk�ņi nobāla.

� Bet �urkas, � viņ� �ukstēja. � Tur ta�u apmetu�ās �ur�kas . . .

5o dzīvnieku pieminē�ana nepavisam neiepriecināja Puszā�baku un Ķērpjbārdi. Ta�u Puszābaka medaļu vajadzēja atdabūt, �ajā ziņā naksitrallī�i bija vienisprātis.

Tāpēc Uzrocis iedarbināja motoru un sāka lūkot ceļu, kas ved uz pilsdrupām.

Pēc neilgas maldī�anās Uzrocis galu galā atrada kaut cik platu un samērā gludu taku, kas veda tie�i uz pilsdrupām. Jo vai�rāk draugi tām tuvojās, jo nopietnāki un nerunīgāki viņi kļuva, it īpa�i pēc tam, kad kāda liela, pelēka �urka paskrēja tie�i garām automa�īnas priek�galam.

��� Es esmu dzirdējis runājam, ka �urkas ir �ausmīgas rīļas, � Uzrocis norūpējies bilda. � Nezin vai autoriepas tās arī ēd?

�� Petroleju no lampām tās strebj noteikti, � Puszābaks da�lījās pieredzē. � Jādomā, ka autoriepas tām noder par itin labu uzkodu.

Izdzirdis �os vārdus, Uzrocis satrūkās ne pa jokam.

��� Man, kā par spīti, nav līdzi nevienas rezerves riepas, � viņ� nopūtās.

Ta�u Puszābaks, apņēmības pilns, sacīja:

��� Mums arī nav nevienas rezerves medaļas. Drāz tik tālāk, Uzroci! Viena medaļa katrā ziņā ir vērtīgāka nekā �etras piepūs�tas riepas. Drāz tik tālāk, kaut vai ar plikiem riteņiem!

Bet nekur tālāk nebija jādrā�. Taka beidzās, pilsdrupas bija klāt. Uzrocis bez vilcinā�anās iestūrēja automa�īnu pa kādu spraugu mūrī tie�i pilsdrupās.

Iekaucās bremzes.

Un tad . . .

��� Vai manu dieniņ! � Puszābaks iekliedzās.

��� Kādas �ausmas � � Ķērpjbārdis no�ukstēja.

Uzrocis ar rokām aizklāja acis.

Furgons bija tik strauji apstādināts, ka tas vēl brīdi mazliet drebēja. �ķita, ka pat nedzīvā automa�īna aiz �ausmām noskuri�nās, skatot �o patie�ām baismīgo ainu, kas pavērās visapkārt.

Naksitrallī�i, protams, bija gatavoju�ies tikties ar �urkām. Tomēr viņi nepavisam nebija domāju�i, ka uzkulsies tādam milzī�gam �urku ņudzeklim, kuru ieraugot gribot negribot aiz �ausmām asinis dzīslās stinga. Sis baismīgais bars veidoja it kā dzīvu segu, kura noklāja pilsdrupu iek�ējo pagalmu līdz pēdējai iespējai. �urkas bija it kā pelēkas putas, kas �ur tur mutuļoja arī aug�up gar mūriem, jo visas nesatilpa uz zemes. Un acis, �o �urku acis! Kāds bezgalīgs ļaunums zvēroja tajās!

��� Mīļais Puszābak, � Uzrocis sūrojās un beidzot sadū�ojās noņemt rokas no acīm. � Es dāvinu tev savu medaļu, tikai mūkam prom no �ejienes, cik vien ātri iespējams.

��� Arī es savu medaļu varu atdot tev, Puszābak, � Ķērpj�bārdis atbalstīja Uzroci. � Nēsā tās pārmaiņus vienu pēc otras vai abas reizē.

Bet, pirms Puszābaks paguva bilst jel vārdu, kaut kur aug�ā ieķērcās �agata. Un �oreiz tā nudien ķērca ļaunā priekā. Likās: �ajās skaņās bija saklausāmas uzvaras gaviles un atklāts izsmiekls par trim draugiem.

Nu tikai viņi attapās, ka jāpaskatās aug�up uz �uburaino priedi, kas auga tie�i pilsdrupu vidū. Un, tici vai netici, � priedes zarā melnēja �agatas ligzda. Tie�i no turienes atskanēja bezkau�nīgā ķērk�ana.

���� Draugi, � Puszābaks pēk�ņi klusu un ļoti nopietni ieru�nājās. � Jūs gribējāt uzupurēties un dāvināt man savas medaļas, un es jums par to pateicos, goda vārds. Bet atcerieties, par ko jūs �īs medaļas esat saņēmu�i. Par dro�sirdību, vai nav tiesa? Mēs visi trīs esam apbalvoti par dro�sirdību. Vai mums, dro��sir�iem, patie�ām klājas iecerēto pasākumu pamest pusratā un ar kaunu bēgt prom? īpa�i tagad, kad esam tik tuvu pie mērķa?

Uzrocis ar skatienu nomērīja attālumu no automa�īnas līdz priedei.

���� Mērķis ir tuvu, � viņ� nopūzdamies sacīja. � Bet starp to un mums nostāju�ies, mazākais, pāris tūksto�u �urku.

Ta�u Puszābaka vārdi kā Uzrocim, tā Ķērpjbārdim tik ļoti ķērās pie sirds, ka viņi vairs neiedro�inājās runāt par bēg�anu. Neko darīt � ja jau viņi reiz par dro�sirdību apbalvoti, tad vajadzēja vīri�ķīgi nest �o varonības nastu.

��� Priedē acīmredzot ir iespējams uzkāpt, � Ķērpjbārdis nosprieda. � Grūtības sagādā vienīgi izkļū�ana caur �o �urku baru.

��� Tev taisnība, � Uzrocis pamāja ar galvu. � Tas ir pats galvenais jautājums.

Tie�i tobrīd zem priedes norisa kaut kas neparasts. �urkas saspiedās cie�āk, lai atbrīvotu laukumiņu pāris soļu platumā. Tū�daļ tajā iznāca divas �urkas.

Viena no tām bija glu�i parasta auguma �urka ar gludu spalvu. Bet tā kustējās visai tūļīgi un no bara at�ķīrās it kā pret savu gribu. Turpretī otra bija, mazākais, tik liela kā vidēja lieluma kaķis. Sī �urka pārēdusies un pa�pārliecināta vai plīsa aiz spēka un vese�lības. Pa�apzinīgi viņa uzmeta vērīgu skatienu apkārtējai ciltsmāsu gūzmai, tad atieza zobus un ar negantu skatienu ieurbās otrai �urkai tie�i acīs. Labu laiku kā viena, tā otra stāvēja kā sa�stingu�as.

��� Kas tur īsti notiek? � Uzrocis brīnījās. � Ko tās grib viena no otras?

��� Tās cīnās, � Ķērpjbārdis paskaidroja.

Puszābaks, par spīti draudīgajai situācijai, plati pasmaidīja.

���� Man �ķiet, tās drīzāk �audās ar skatieniem, � viņ� teica. � Apmēram tā, kā mēs toreiz ar skatieniem aizgainījām no ceļa kaķus.

Ķērpjbārdis piekrīto�i pamāja ar galvu.

��� Pilnīgi pareizi, � viņ� sacīja. � Tie�i ar skatieniem tās arī cīnās. Visvarenākais ierocis ir skatiens. Draudēdama ar to, tā var savu ciltsmāsu nogalināt, pat nepieskardamās pretiniecei ar zobiem.

Sī Ķērpjbār�a piezīme acumirklī atņēma Puszābakam jebkuru patiku smieties. Bet �urkas turpināja savdabīgo divcīņu. Lielākā �urka tagad sāka mest lokus ap savu sāncensi. Tai spalvas uz skausta aiz niknuma sacēlās gaisā, un tā draudo�i �ņirkstināja

zobus. Viss milzīgais �urku bars, elpu aizturējis, noraudzījās �ajā divkaujā glu�i kā saisto�ā cirka izrādē.

��� Medaļa man nemaz nav tik nepiecie�ama, � Puszābaks negaidot nomurmināja. � Manis dēļ mēs varam kaut tūlīt griezt riteņus apkārt.

Ar to pa�u viņ� pārstāja kustināt kāju pirkstus � tas viņam mēdza gadīties ļoti reti.

Ķērpjbārdis un Uzrocis paraudzījās uz Puszābaku visai izbrī�nīju�ies. �urku cīņa, protams, bija pārāk pretīga aina. Nebija brīnums, ka tā ietekmējusi arī Puszābaku. Un tomēr . . . Vēl nesen par varonības nozīmi viņ� ta�u bija izteicies ar tik pārliecino�iem un apņēmības pilniem vārdiem.

���� Bet varonība? � Uzrocis jautāja. � Kā tad ar varonību?

��� Medaļa nevērtīs mani varonīgāku, nekā tagad jau esmu, � Puszābaks secināja. � Man �ķiet, ka da�ādu goda zīmju un medaļu lomu nedrīkst pārspīlēt.

Tomēr Uzrocis un Ķērpjbārdis nebija vairs ar mieru atkāpties. Nesen viņi bija izrādīju�i mazdū�ību, un tad tie�i Puszābaks ar apņēmīgo nostāju stiprināja viņu sirdis un garu. Nu pavērās iespēja atbalstīt Puszābaku.

��� Galvu aug�ā, draudziņ! � Uzrocis sacīja.

Un Ķērpjbārdis piebilda:

���� Mēs visi baidāmies no �īm neģēlēm �urkām. Bet īsta varo�nība izpau�as tad, kad, par spīti bailēm un trīco�ajiem ceļgaliem, tu, cilvēks, paliec savā vietā un nedod kājām ziņu.

Puszābaks nebilda ne vārda, tikai no jauna sāka kustināt kāju pirkstus.

�urku cīņa bija ilgusi jau stundu vai nedaudz ilgāk. Aina cīņas laukumā gandrīz nebija mainījusies. Lielā �urka aizvien vēl meta lokus ap mazāko �urku, kas bailīgi plaka pie zemes.

Un tad Ķērpjbārdis pēk�ņi ieteicās:

��� Man nepiecie�ams ierocis pret �urkām!

��� Pareizi! � Puszābaks iesaucās. � Būtu tagad mana �ka�ķene� . . .

Ta�u Ķērpjbārdis neļāva viņam pabeigt sakāmo, bet apņēmīgi turpināja:

���� Nekādas �kaķenes�, jo pat ar visvarenāko lielgabalu �ur�

kām nenieka nevar padarīt, � viņ� sacīja. � Mums jāsadabū cita veida ierocis, un to es tūdaļ ie�u meklēt.

��� Kā? � Uzrocis satrūkās. � Tu ta�u negribi pamest mani un Puszābaku �ajā �urku ellē vienus pa�us?

��� Tie�i to es gribu darīt, � Ķērpjbārdis pavēstīja savu no�domu. � Pa to laiku, kamēr bū�u prom, kādam jāuzmana �agata, lai tā ar Puszābaka medaļu neaizlido prom.

��� Bet � � Puszābaks grasījās kaut ko sacīt.

Ķērpjbārdis no jauna pārtrauca:

��� Nekādus �bet�! Man ir pēdējais laiks doties prom. Pat�laban �urkas vēro divcīņu un mani nepamanīs. Kad pretinieces cīņu beigs, būs par vēlu!

Atvēris auto durtiņas, Ķērpjbārdis tūdaļ uzmanīgi izlavījās laukā un jau pēc brī�a pazuda Uzro�a un Puszābaka skatieniem.

���� Aizgāja, � Uzrocis pusbalsī sacīja.

Puszābaks nomākts pamāja ar galvu.

Cīņas, laukumiņā mazākā �urka aizgūtnēm kampa gaisu. Aiz�ritēja vēl pāris minū�u, līdz tā sabruka pie zemes, lai vairs ne�celtos.

.

Saule tuvojās rietam, bet Ķērpjbārdis joprojām nebija atgrie�zies.

���� Kur viņ� tik ilgi kavējas! � Uzrocis norūpējies teica. � Varbūt viņam atgadījies kaut kas ļauns?

Puszābaks, par spīti nelāga nojautām, lūkoja dzīt pavisam nelāgus jokus.

���� Atgadījies gan � nesen viņam kabatā uzradās odze, � Puszābaks raudulīgi viebās. � Kamēr Ķērpjbārdis ir prom, mums nevajadzēs �ā rāpuļa dēļ baiļoties.

Tomēr Puszābaks arī pats saprata, ka �is ir pārāk vāj� mieri�nājums. Kāda gan nozīme ir vienai pa�ai �ūskai salīdzinājumā ar milzum lielo �urku baru! Turklāt Matilde dusēja Ķērpjbār�a kabatā pavisam rāmi, bet �urkas ar katru brīdi kļuva nekaunīgākas.

�urkas virzījās aizvien tuvāk un tuvāk automa�īnai. Viena otra jau uztrausās uz motora pārsega. Vēl pēc brī�a varēja sa�klausīt da�u labu grauzēju skrapstināmies ar nagiem pa jumtu. Un ikreiz, kad iegarens, ūsains �urkas purns caur priek�ējo stiklu pablenza ma�īnā, Uzroci un Puszābaku sāka kratīt drebuļi.

���� Vai durvis ir cie�i aizvērtas? � Puszābaks klusītēm apvai�cājās.

Uzrocis piekrīto�i pamāja ar galvu.

���� Durvis ir cie�i aizdarītas, � viņ� atbildēja. � Tomēr es nepavisam nebrīnītos, ja . . .

Atskanēja spēcīgs sitiens pa automa�īnu, un Uzrocis aprāvās pusvārdā. Draugi piesardzīgi paskatījās pa logu un noprata, ka viena no visnegantākajām �urkām, spēku izmēģinādama, bija ta�ranējusi furgonu.

���� Par ko tu nebrīnītos? � Puszābaks pēc klusuma brī�a vai�cāja.

���� Es nepavisam nebrīnītos, ja �īs �urkas izgrauztos cauri pat dzelzij un skārdam, � Uzrocis pabeidza sakāmo. � Un, ja tās sūc petroleju, kā tu teici, tad varbūt �īm iegar�ojas arī benzīns.

Puszābaks nebilda ne vārda, tikai viņa sejā pavisam skaidri bija lasāmas izbailes.

Pamazām, gandrīz nemanot, bija iestājusies nakts. Ne Uzrocis, ne Puszābaks neatcerējās, ka jebkad agrāk viņiem kāda nakts būtu �ķitusi tik gara un nomāco�a kā �ī � gara un nomāco�a �, kaut arī debesmala visu laiku vīdēja diezgan gai�a � kā jau vasaras vidū. Garastāvoklis nekļuva labāks arī tad, kad liels piln�mēness vaigs draudzīgi sāka raudzīties �urp pāri pilsdrupu mū�rim. Glu�i otrādi � mēness gaismā �urku rosī�anās bija vēl labāk redzama, un abi draugi drīz vien noprata, ka viņiem draud bries�mas. �urkas, �ķiet, perināja viltīgus nodomus.

Vispirms pa�i tuvākie astaiņi lokveidā mazliet atkāpās, tā lai starp tiem un automa�īnu paliktu samērā plata brīva josla. Pēc tam pa�as spēcīgākās �urkas vēl tuvāk ma�īnai sāka kārtoties kaujai. Apmēram pārdesmit soļu atstatu no furgona priek�gala tās sastājās draudo�ā kolonnā.

��� Liekas, �urkas gatavojas uzbrukumam, � Puszābaks dre�bo�ā balsī izdvesa.

��� Tā liekas gan, � Uzrocis piekrita. � Tās ir sapratu�as, ka ar baidī�anu vien mūs prom no pilsdrupām nedabūs.

Uzrocis un Puszābaks, gaidās saspringu�i, sēdēja cie�i līdzās ma�īnas priek�ējā sēdeklī. Mēnesnīca caur logu stikliem vērta viņu nopietnās sejas vēl bālākas, nekā tās bija līdz �im.

Visapkārt valdīja klusums. �agata ligzdā sen gulēja. Dro�i vien tā redzēja svētlaimīgu sapni par Puszābaka medaļu un ne�varēja ne iedomāties, kādi notikumi te �obrīd gatavojās.

Un tad viss sākās . . .

Ma�īnas priek�galam pretī nostājusies, �urku kolonna pēk�ņi it kā sakustējās un glu�i kā pēc kāda nedzirdama signāla sāka virzīties uz priek�u.

���� Nāk �urp, � Puszābaks ievaimanājās. � Kā pelēka lavīna!

Tajā brīdī Uzrocis iedarbināja motoru un piedeva gāzi. Au�toma�īna gandrīz palēkdamās devās uz priek�u. �urkas tuvojās. Furgons metās virsū �im uzbrukuma vilnim.

Sadursme bija neizbēgama.

�Kaut tikai auto neapgāztos,� Uzrocis vēl paguva nodomāt.

Tūdaļ arī atskanēja �ausmīgs brīk�ķis.

Furgona pakaļgalā noklaudzēja katli un pannas, no�ķindēja krūzītes un �ķīvji. Sīs skaņas sajaucās juku jukām ar �urku brēku. Draugi redzēja, kā �urkas pla�ā lokā atvirzās abpus automa�īnas priek�gala.

Uzrocis tomēr joprojām nenoņēma kāju no gāzes pedāļa un, nikni ņurdēdams, lauzās uz priek�u.

��� Spied vēl, spied, � Puszābaks aizsmaku�ā balsī aizrautīgi sauca. � Piedod gāzi, Uzroci!

Uzrocis arī piedeva gāzi un kā ķīlis brāzās �urkām virsū atkal un atkal. Tās gan nikni atieza zobus, tomēr bija spiestas atkāpties.

Tikai tad, kad �urku kaujas ierindas bija pilnīgi izjauktas, Uz�rocis galu galā apturēja automa�īnu.

��� �oreiz varbūt pietiks, � viņ� piekusis nopūtās.

��� Sīs saņēma pamatīgu mācību, � Puszābaks smaidot sacīja. � Nu tās vairs neuzdro�ināsies mūsu automa�īnu ne apostīt.

Uzrocis par to gan nebija tik cie�i pārliecināts.

��� �urkas nav tie zvēri, kas pamestu pusratā to, ko apņēmu��ās izdarīt.

Pagaidām nelikās, ka �urkas gatavotos jaunam uzbrukumam; tās piesardzīgi turējās pa gabalu no automa�īnas.

Laiks ritēja, un austrumos kļuva aizvien gai�āks. Rītausmā pilsdrupās atgriezās da�as �urku grupas, kas bija devu�ās pēc laupījuma uz apkārtnes ciematiem. Visu, ko pienācējas atstiepa, �urku bars īsā laika sprīdī notiesāja, un tad ceļā devās jaunas karadraudzes, lai turpinātu laupī�anu.

��� Pretīgi iedomāties, cik daudz cilvēku darba un pūļu tiek aizlaists vējā, lai �ie laupītāji varētu baroties, � Uzrocis piezī�mēja.

Un Puszābaks sadrūmis piebilda:

��� Ja tas tā turpināsies, mana bērnu dienu novada drīz bus bads. Senāk gan �urkas nebija tik alkatīgas.

Bija iestājies rīts, un �agata priedes zaros sveica austo�o sauli ar gaviļpilniem ķērcieniem. Tad, pavicinājusi pāris rei�u spārnus, it kā pārbaudīdama to spēku, tā pacēlās no ligzdas un, skaļā balsī nemitīgi kārkdama, aizlaidās uz me�u.

Uzroci^ bija tik ļoti piekusis pēc saspringtās nakts, ka tikai ar novēlo�anos attapa paskatīties uz putnu.

��� Medaļa tai noteikti nebija pie krūtīm, � viņ� nomurmi�nāja. � Bet varbūt tā tika aiznesta knābī?

Puszābaks iespurdzās.

��� Mēģināsim visu noskaidrot, � viņ� teica. � Satver savu medaļu lūpās un tad pastāsti man, kā aizritēju�as tavas vientuļ�nieka mū�a dienas.

��� Tu smejies par mani, vai? � Uzrocis, gandrīz aizvainojies, jautāja. � Kā es varu runāt, ja medaļa man traucē?

��� Arī es to gribu zināt, � Puszābaks smējās. � Jā�aubās gan, vai kas prātīgs var sanākt. Un nezin vai �agata spētu tik bra�i kārkt, ja tai knābī būtu medaļa.

���� Nu jā, tev taisnība, � Uzrocis tagad bija visu sapratis. � �ķiet, ka es tomēr esmu �ausmīgi atsve�inājies no dzīves.

Bet, tikko viņ� paguva pasacīt, ko gribēja, kad dzīves īstenība pati lika sevi manīt, pie tam visai satrauco�ā veidā � �urkas tuvo�jās no jauna.

��� Nu, nu, � Puszābaks bilda. � Vai ar neseno pirti vēl nepietika?

Ta�u viņa balss skanēja gau�ām nedro�i.

��� Es domāju, ka tās no nesen zaudētās kaujas kaut ko ir mā�cīju�ās,� Uzrocis teica.� Iespējams, ka tām padomā kāds labāks cīņas plāns.

Abi draugi saspringtā uzmanībā vēroja �urku pārvieto�anos.

Pret�urku ierocis

�urkas tuvojās automa�īnai lēnām, bet neatlaidīgi. Acīm neganti zvīļojot, tās nervozi kustināja ūsas un ar nāsīm kampa gaisu.

Drīz vien Uzrocis un Puszābaks saprata, ka �oreiz �urkām ir padomā pavisam citāds uzbrukuma paņēmiens nekā iepriek�ējā reizē. Acīmredzot neveiksme lika izdarīt nopietnus secinājumus. �urku jaudīgākais triecienspēks, vislielāko indivīdu speciāla vie�nība, tagad bija sadalījusies divās daļās, kas novietojās abās pusēs automa�īnai.

��� �oreiz tās nāks virsū no sāniem, � Uzrocis, bezgala no�mākts, secināja. � Tagad mums nav ne mazāko iespēju tām uz�brukt ar automa�īnu.

��� Ja �urkas nāks virsū no abām pusēm, � Puszābaks �ēlo�jās,� tad �is baismīgais bars mūs apraks dzīvus un auto kļūs mums, tā sakot, par �ķirstu uz riteņiem.

Tā patie�ām, likās, arī notiks.

Kā bez padoma Uzrocis satvēra stūresratu � viņa rokas dre�bēja acīm redzami. Ko nu? Ko lai dara? Puszābakam uz pieres izspiedās sīkas sviedru lāsītes. Nav nekādas izejas!

Bet �urkas izvērstā frontē no abām pusēm tuvojās automa�īnai. Un tad no bara atkal atskanēja tas pats dīvainais knak�ķis, ko Uz�rocis un Puszābaks bija iegaumēju�i iepriek�ējā �urku uzklup�a-

nas reize. Tūdaļ, jebkura acumirklī, vajadzēja sākties �ausmino��ajam uzbrukumam . . .

Bet kas tad tas?

�urkas nevis uzbruka furgonam, bet gan strauji pagrieza galvu uz to pusi, kur bija ieeja pilsdrupās. Vēl mirklis, un viss baigais jūklis drūzmēdamies virzījās uz turieni. Pārāk pēk�ņi un negai�dīti �urkas bija mainīju�as uzbrukuma virzienu!

Uzrocis un Puszābaks abi reizē steig�us metās pie loga auto�ma�īnas pakaļgalā, lai redzētu, kas īsti ir licis �urkām atteikties no iepriek�ējā nodoma. Un tūdaļ arī abi reizē iesaucās:

��� Ķērpjbārdis!

Beidzot viņ� bija atgriezies. Bet kādā brīdī!

Puszābaks aizvēra acis, un Uzrocis nekavējoties darīja to pa�u. Ne viens, ne otrs negribēja redzēt, kā ies bojā viņu draugs un biedrs.

Pēc mirkļa Puszābaks, aizvien vēl aizvērtām acīm, pusbalsī noteica:

��� Viņ� bija lielisks ceļabiedrs.

�obrīd Puszābaks bija gatavs piedot Ķērpjbārdim it visu, aiz�mirst jebkuru nesapra�anos, kas viņiem abiem da�reiz bija gadī�ju�ās. Pat Matildi, �o nelāgo odzi, viņ� vairs nepieminēs ar ļaunu.

��� Laikam viss jau ir galā, � Uzrocis beidzot ierunājās. � Vai atvērsim acis?

���� Lai notiek! � Puszābaks piekrita. � Raudzīsimies atvēr�tām acīm liktenī, kas mūs sagaida.

Atvēru�i acis, abi draugi tūdaļ pamanīja Ķērpjbārdi glu�i mie�rīgi soļojam �urp.

���� Ir noticis brīnums! � Uzrocis iesaucās.

To patie�ām bez pārspīlējuma varētu nosaukt par brīnumu � �urkas, kas tikko pavisam nikni uzbruka Ķērpjbārdim, tagad bailīgi lavījās prom. Pat visspēcīgākās un vislielākās, acīm liesmaini zvērojot, neuzdrīkstējās pieiet Ķērpjbārdim ne tuvumā. It kā viņu ieskautu kāds aizsargmūris, caur kuru neviena �urka nespēj izlauz�ties.

Bet Ķērpjbārdis soļoja ar tādu sejas izteiksmi, it kā neganto �urku viņam visapkārt nemaz nebūtu. Viņ� vicināja rokā kaut ko līdzīgu puķu pu�ķim un klusu dungoja kādu dziesmu. Beidzot, nonācis līdz automa�īnai un iekāpis iek�a, Ķērpjbārdis mundri sacīja:

��� Labrīt!

Tagad, kad Ķērpjbārdis sveiks un vesels no jauna atradās automa�īnā, Puszābakam atkal uznāca strīda gars.

���� Labdien, brīnumdari!�viņ� kā mēdīdams atņēma svei�cienu. � Sirsnīgs paldies par me�a puķēm �ajā skurbino�ajā vasa�ras rītā. Nu mums visas bēdas izbēdātas � svaigi ziedi lai un tā tālāk. Kas gan tā būtu par dzīvi bez tikko plūktām puķēm un odzes Matildes!

Bet Ķērpjbārdis tikai noteica:

��� Tev ir pilnīga taisnība. Bez �īm puķēm, kā tu saki, mums patie�ām tagad nebūtu nekāda dzīve. Jo �īs ir suņumēles, pirm��ķirīga pret�urku brīnumzāle.

Pavicinājis draugiem gar degunu augu ar sārtiem ziediem un iegarenām lapām, viņ� turpināja:

��� Jums jāzina, ka neviena �urka nevar izturēt savdabīgo suņumēļu smaku. Tāpēc es bez briesmām varēju caur �urku jūkli atkļūt pie jums. Starp citu, ir zināmi gadījumi, kad �urkas un peles lēku�as no kuģa ūdenī, juzdamas uz borta svaigas suņumēles.

��� Urā! � Puszābaks sajūsmā iesaucās.

Un nesenā gra�īgā noskaņa izgaisa kā ar roku atņemta.

��� Es domāju, ka pienācis laiks ķerties pie lietas, � Uzrocis nolēma un iedarbināja motoru. � Nav nemaz viegli rāpties aug�ā priedē, it īpa�i tādam kā man � uzrocī tērptam.

��� Bez �aubām, � Puszābaks piekrita. � Agrs rīts ir pats piemērotākais laiks �agatas ligzdas sagrāb�anai. Dienas tveicē vairs lāgā negribēsies to darīt.

Uzrocis apstādināja furgonu zem priedes zaru vainaga. Ķērpj�bārdis, izkāpis no automa�īnas, vispirms, vicinādams suņumēļu slotiņu, aizgaiņāja �urkas pieklājīgā attālumā. Pēc tam arī Uzro�cis un Puszābaks uzdrīkstējās viņam sekot.

��� Sākam! � Puszābaks mundri iesaucās. � Uz priek�u � un uz aug�u!

Bez kavē�anās viņ� �igli kāpa pa koka stumbru aug�up, ar kailajiem kāju pirkstiem veiksmīgi salūkodams mizas grumbu�ļos vietas, kur atsperties.

���� Cik ātri viss var mainīties! � Uzrocis galvu vien nogro�zīja. � Pavisam nesen Puszābaks domās sevi apbedīja, bet tagad kā jauns dievs iekaro augstienes.

���� Nu jākāpj tev, � Ķērpjbārdis pārtrauca Uzro�a domu gājienu.

Bet Uzrocim pēk�ņi uzmācās jaunas rūpes.

���� Redzi, es baidos atstāt automa�īnu bez uzraudzības, � viņ� sacīja. � �urkas var ielavīties iek�ā.

���� Hm, � Ķērpjbārdis norūca un iegrima domās.

��� Kur jūs paliekat? � no priedes galotnes atskanēja Pus�zābaka sauciens.

Tomēr Ķērpjbārdim padoms drīz vien bija rokā:

���� Atstāsim suņumēļu pu�ķi zemē pie automa�īnas.

���� Tu domā, ka tas līdzēs?

���� Nu protams! � Ķērpjbārdis bija sajūsmā par savu plānu. � Sis augs pasargās automa�īnu no �urkām labāk nekā jebkura slepena atslēga.

Uzrocis vēl �aubījās, un Ķērpjbārdis piebilda:

���� Latīņu valodā suņumēles sauc par Cynoglossum officinale. �is nosaukums tā ietekmēja Uzroci, ka viņ� bija ar mieru izkāpt,

lai rāptos kokā.

���� Lai notiek! � viņ� teica.

Ķērpjbārdis nolika suņumēļu pu�ķi uz ma�īnas motora pār�sega un kopā ar Uzroci rāpās priedē pie Puszābaka.

.

Puszābaks jau bija ticis līdz koka galotnei, bet Uzrocis un Ķērpjbārdis bija tikai apmēram līdz pusei, kad viņi pēk�ņi izdzirda �agatu satraukti ķērcam.

��� Lai�as atpakaļ! � Puszābaks tikpat satraukti iesaucās.

Viņ� atradās augstāk nekā pārējie, tāpēc arī labāk pārredzēja

apkārtni un pirmais pamanīja �agatu, kura pilnā sparā lidoja no me�a uz savu ligzdu.

��� Pasteidzies! � Ķērpjbārdis iekliedzās.

��� Uzsteidzies! � iekliedzās arī Uzrocis, kuram satraukumā juka valoda.

Puszābaks, protams, pats saprata, ka ligzdu vieglāk aizsargāt nekā ieņemt. Lūko nu ielauzties ligzdā, kad �agatas smailais knā�bis jebkuru mirkli var trāpīt pa galvvidu. Tāpēc Puszābaks visiem spēkiem pūlējās nokļūt ligzdā pirms �agatas iera�anās un ieņemt aizsardzības pozīcijas.

Ta�u arī �agatai, �ķiet, bija skaidrs, kas notiek. Ik spārnu vēziens biedino�i ātri to nesa aizvien tuvāk ligzdai.

��� Kur� kuru? � Puszābaks sadusmots nobubināja un ne bez pūlēm rausās aug�up no zara uz zaru.

Ceļgali viņam smeldza, plaukstas un kāju pirksti bija apķepu�i ar sveķiem, un asie zari nemitīgi durstīja seju.

Bet Puszābaks par to nelikās ne zinis. Tagad �agatas lig zda jau bija tepat, gandrīz vai ar roku aizsniedzama. Nu tā. Vēl nedaudz piepūles, un Puszābaka neatlaidība vainagojās ar panā kūmiem � viņ� atradās uz ligzdas malas. Pēc pāris sekundēm atlidoja arī �agata un, apdullino�i skaļi brēkādama, meta lokui apkārt ligzdai.

��� Bra�i! � Ķērpjbārdis kaut kur lejāk iesaucās.

��� Kna�i! � Uzrocis kaut kur vēl zemāk atsaucās.

Diem�ēl Puszābakam nebija vaļas reaģēt uz draugu mudina jumiem. Viņ� itin labi saprata, ka �agata nelidinās ap ligzdu sav prieka pēc, tā nogaida izdevīgu brīdi, lai mestos viņam, bezkau nīgajam iebrucējam, virsū.

Puszābaks �igli pameta skatienu ligzdā, lai uzietu kādu node rīgu sprunguli vai kailu zaru, ko varētu izmantot kā ieroci pret �agatu. Un tavu brīnumu! Tas nudien bija likteņa pirksts vai kaul kas tamlīdzīgs: ligzdā gulēja glu�i pieklājīga �kaķene�!

Satvēris atradumu, Puszābaks raudzījās pēc piemērotas mu nīcijas. Lieliski � priedes zari bija pilnum pilni ar jaunajierrj zaļajiem �iekuriem.

Izraudzījies nelielu �iekuru ar pamatīgu sveķu piedevu, Pus zābaks to norāva no zara. Tā, tā. Izmēģinājis gumijas izturību, viņ� pārliecinājās, ka �kaķene� darbojas normāli. Tagad mierīgu prātu varēja gaidīt �agatas uzbrukumu.

Kaut kur zem viņa pūta un elsa Ķērpjbārdis un Uzrocis. Abi rāpās kokā vienlīdz gausi, jo vienu kavēja bārda, bet otru � uz�rocis.

��� Kādi tev tur jaunumi? � Ķērpjbārdis pēc brī�a uzsauca.

���� Vai medaļu atradi? � Uzrocis savukārt vaicāja.

Bet Puszābakam �obrīd nebija vaļas meklēt medaļu. Visa viņa uzmanība bija pievērsta �agatai, tā ka Ķērpjbār�a un Uzro�a jau�tājumi palika bez atbildes. Izstiepis kreiso roku ar �kaķeni�, Pus�zābaks ar labo roku satvēra un pavilka gumijas cilpu, visu laiku uzmanīgi vērodams �agatu.

Putns bez apstājas riņķoja ap ligzdu. Jo ilgāk tas laidelējās, jo uzmanīgāks kļuva Puszābaks. Bija skaidrs, ka �agata bezgala ilgi �ādus lokus nemetīs. Bija skaidrs, ka ar katru loku tuvojas brī�dis, kad tā nelūgto ciemiņu dzīs laukā no ligzdas.

Un pēk�ņi �is brīdis bija klāt!

Negaidot �agata pacēlās pilnīgi stāvus gaisā virs ligzdas, lai pēc tam kā akmens uzkristu Puszābakam uz galvas. Bet tie�i tādē�jādi �agata izdarīja nelabojamu kļūdu. Bērnībā Puszābaks bija ievingrinājis roku, �aujot ar �kaķeni� āboliem un bumbieriem koka lapotnē, � viņ� bija radis mērķēt uz aug�u. Tāpat arī tagad viņ� notēmēja �kaķeni� tie�i aug�up, pavilka gumijas cilpu, cik jaudāja, un ļāva �iekuram aizlidot.

Pēc kāda mirkļa atskanēja viegls būk�ķis.

Spalgi ķērcieni skaidri liecināja, ka �iekurs nav pagājis garām mērķim.

��� Neba �iekurs krīt tālu no celma, � Uzrocis teica, satrau�kumā neradis īsti piemērotu sakāmvārdu, lai paustu Puszāba�kam atzinību.

Uzrocis bija paguvis nokļūt līdz ligzdai un novietojās blakus Puszābakam. Tūdaļ Ķērpjbārdis pārcēla savu bārdu pār ligzdas malu un pēc tam ierāpās ligzdā arī pats.

��� Lielisks trāpījums, � Ķērpjbārdis uzlielīja biedru. � Mī�ļais Puszābak, tu patie�ām esi varens snaiperis!

�agata, �ķiet, bija secinājusi to pa�u un, �ēlabaini kārkdama, attālinājās no pilsdrupām.

��� Puszābak, tu esi īsts retums, � Uzrocis sacīja un uzlūkoja draugu ar tādu skatienu, it kā redzētu to pirmo reizi mū�ā. � Bet pasaki � kur tu �o �kaķeni� tik piepe�i dabūji?

��� Ak �kaķeni�, vai? � Puszābaks aplaimots nomurmināja. � Tepat pa rokai bija . . .

Tikai tagad Puszābaks varēja aplūkot �kaķeni� vērīgāk. �ķita, ka tā bija visai pamatīgs rīks. Skaidrs, ka ar �ādu tādu līku paegļa sprunguli lidojo�ai �agatai trāpīt nav iespējams, lai arī cik nevai�nojamam snaiperim tas gadītos rokās. �Kaķene� nepavisam vairs nebija jauna, drīzāk gan otrādi. Pat ar nazi iegrebtie burti bija grūti salasāmi. Un tomēr �

��� Pag, draugi! � Puszābaks tik pēk�ņi iesaucās, ka pārējie gandrīz satrūkās. � Tie ta�u ir mana vārda pirmie burti!

Uzrocis un Ķērpjbārdis pieliecās tuvāk.

��� Nu, skatieties! � Puszābaks satraukts turpināja. � Mani iniciāļi! P. Z.! Tos es kādreiz pats iegrebu! Esmu atradis savu �kaķeni�!

��� Tad jau �ī ir tā pati �agata � � Uzrocis nogrozīja galvu.

��� Vai nu tā pati, vai kāda no tās pēcnācējām, � Puszābaks sacīja. � Tam nav nekādas nozīmes. Galvenais, ka tagad esmu atguvis gan �kaķeni�, gan savu medaļu. Palūk, kāda sagadī�anās!

��� Bet medaļu tu vēl neesi atdabūjis, � Ķērpjbārdis aizrādīja. � Tā mums vēl jāmeklē, tēlaini izsakoties, kā �etrlapu āboliņ�.

��� Ak jā, tev taisnība, � Puszābaks satrūkās.

Mazliet palūkojies visapkārt, viņ� pasmaidīja un teica:

��� Te viss ir juku jukām � kā jau �agatas ligzdā. Netieku gudrs, no kura gala jāsāk meklēt.

5ajā ziņā Puszābakam bija jāpiekrīt � ligzdā nebija lāgā kārtības. Tā bija veidota ļoti pavir�i, juku jukām, �ķībi un greizi.

��� �Kaķene� acīmredzot arī noderējusi par būvmateriālu, � Ķērpjbārdis secināja. � Bet medaļu �agata laikam rūpīgi noslē�pusi.

��� Medaļa mums jāatrod, lai tas maksā ko maksādams, � Uzrocis apņēmīgi sprieda. � Pēc tik precīza un snaipera cienīga �āviena Puszābakam vairs neklājas staigāt pa pasauli bez medaļas.

Viņ� tūdaļ sparīgi stājās pie darba � sāka rakņāties pa �aga�tas ligzdu. Pārējie sekoja viņa priek�zīmei.

Laiks ritēja, un ap pusdienlaiku �agatas ligzda bija rūpīgi izpētīta līdz pamatiem.

Diem�ēl medaļu viņi neatrada.

Diena bija skaidra un klusa, saule pamatīgi karsēja. Naksitrallī�i bija noguru�i, nosvīdu�i, un garastāvoklis viņiem � pa�visam nelāgs.

��� �agata nozaudējusi medaļu, � Uzrocis izteica savas do�mas.

��� Viss var būt, � Ķērpjbārdis paraustīja plecus. � No �īs �agatas visu var sagaidīt.

Bet Puszābaks paziņoja:

��� Es gribu ēst un gulēt.

Un tūliņ arī pārējie juta neatvairāmu ēstgribu un nogurumu.

���� Rāpjamies lejā, � Uzrocis ierosināja. � Ledusskapī �is tas vēl ir krājumā, ko derētu likt uz zoba.

��� Un es �oreiz lūg�u atļauju, vai arī es nevarētu mazliet pa�snaust automa�īnā, � Ķērpjbārdis piebilda. � Brīvā dabā �eit gulēt nav patīkami � visapkārt pārāk daudz grauzēju.

��� Tātad ieturēsim vieglu maltīti � un �igli nomidzī, � Pus�zābaks aizkusis pasmaidīja. � Un tad lai�am prom no �ejienes. Savas bērnības vietas esmu apskatījis tiku tikām.

Par medaļu viņ� vairs nebilda ne pu�plēsta' vārda.

��� Sākam kāpt lejā! � Uzrocis sacīja. � Mēs esam darīju�i visu, kas mūsu spēkos.

Pārlicis kāju pāri ligzdas malai, viņ� pameta nejau�u skatienu uz zemi un iztrūcies apstājās.

���� Skatieties! � viņ� �ukstēja. � Skatieties, kas tur notiek!

Puszābaks un Ķērpjbārdis savukārt pārliecās ligzdas malai,

lai palūkotos lejup, un arī viņiem pārskrēja �ermuļi pār kauliem.

��� �ausmīgi, � Ķērpjbārdis nomurmināja.

���� Kur tagad, pēc jūsu domām, mēs ēdīsim un gulēsim? � Puszābaka balss kļuva spiedzīga.

Aina, kas naksitrallī�iem pavērās, bija negaidīta un nomāco�a. �urkas vārda tie�ā nozīmē bija apraku�as automa�īnu kā lavīna. Tās skraidelēja pa jumtu. Tās lo�ņāja gar riteņiem. Tās tupēja pat uz motora pārsega � tur, kur Ķērpjbārdis bija nolicis suņumēles. Un visvairāk �ausmināja tie�i tas, ka �urkas par �īm zālēm nelikās ne zinis. Pret�urku augs uz tām vairs neiedarbojās!

��� Se tev nu bija Cynoglossum officinale, � Uzrocis bilda.

��� Pret�urku brīnumzāles nezin kāpēc ir cietu�as neveik�smi, � Puszābaks vīzdegunīgi sacīja. � Un rezultātā trīs naksitrallī�i plus indīgā �ūska itin jauki aizvadīs laiku koka zaros.

Ķērpjbārdis apzinājās savu vainu un noskumis atbildēja:

��� Suņumēles ir saulē apvītu�as. Uz �urkām iedarbojas vienīgi pilnīgi svaigu suņumēļu smaka, bet, medaļu meklējot, to biju galīgi aizmirsis.

��� Nu, ko tagad iesāksim? � Puszābaks aizsvilās. � Dzī�vosim te, koka zaros, vai? Kopā ar �o lielisko odzi, kas, starp citu, ik mirkli var izlīst laukā no tavas kabatas!

Ķērpjbārdis, bez �aubām, par �o piezīmi justos bezgala apvai�nots, ja vien tie�i tobrīd nebūtu noticis kaut kas tāds, kas acumir�klī lika aizvainojumu piemirst. Puszābaks, kā parasti, satraukumā bija sācis visai sparīgi kustināt kāju pirkstus. Un, tā kā viņ� stāvēja nevis uz līdzenas zemes, bet gan uz �agatas ligzdas �adarainās malas, viņ� pēk�ņi zaudēja līdzsvaru un krita . . .

���� Puszābak! � Ķērpjbārdis skaļi ierēcās.

��� Pagaidi! � Uzrocis ievaimanājās.

Bet Puszābaks nemaz vairs negaidīja. Sāpīgi uzgrū�oties priedes zariem, viņ� neglābjami krita lejup. Kritiens ilga tikai da�as sekundes, un tik neilgā laika sprīdī, protams, nav iespē�jams nezin cik daudz paveikt. �Kaķeni� �igli aizbāzis aiz krekla, Puszābaks pāris rei�u centās ieķerties kādā kaut cik resnākā zarā, bet, kad tas nelaimējās, viņ� atpleta priek�pusē sava vam�a stūrus un tos stingri saturēja. Viņ� līdzinājās prāvam, tūļīgam putnam, kas vēl nav iemācījies lidot. Galvenais � samazinājās kritiena ātrums. Tāpēc, ar būk�ķi novēlies zemē, viņ� pat samaņu nezaudēja.

��� Tu vēl esi dzīvs? � Ķērpjbārdis aug�ā, kokā, norūpējies vaicāja.

Ta�u Puszābaks neatbildēja uz Ķērpjbār�a visai nepiemēroto vaicājumu. Toties piesardzīgi kustināja gan rokas, gan kājas, kamēr pārliecinājās, ka visi kauliņi, par laimi, ir veseli.

��� Ej paslēpies automa�īnā! � Uzrocis sauca.

Puszābaks joprojām gulēja, rokas, kājas izpletis, zemē uz

vēdera � tāpat, kā bija nokritis. Izdzirdis Uzro�a padomu, viņ� uzmanīgi pagrieza galvu, lai paskatītos uz furgonu, un domīgs samiedza acis.

Līdz automa�īnas durtiņām bija tikai apmēram kāds metrs, bet tur diem�ēl bija sablīvējies tik milzum daudz �urku, ka Puszābaks pa�reizējā situācijā nejaudātu tās pat saskaitīt.

�Savādi, kāpēc �urkas vēl nav mani apēdu�as,� Puszābaks neparasti vienaldzīgi nodomāja.

Un tad viņ� pēk�ņi sajuta skatienu. Sis caururbjo�ais skatiens stindzināja visu ķermeni, dedzināja to glu�i kā liesmu metējs un lika bailēs drebēt no galvas līdz papē�iem.

Tikai pēc laba brī�a Puszābaks pamanīja arī pa�u �urku, kuras skatiens viņu stindzināja. Un tūdaļ viņ� pazina �o grauzēju! Tā pati �urka! Tā pati, kas bija uzsākusi divcīņu ar savu ciltsmāsu un ar nāvējo�o skatienu bez �ēlastības nospiedusi to pie zemes.

�Beigas,� Puszābaks domāja. �Nu es esmu pagalam.�

Kādu brīdi viņa prātu aizņēma tikai �ī doma. Vispār � viņam pēk�ņi zuda spēja domāt.

Puszābaks labprāt gribēja aizvērt acis, ta�u no �urkas redzok�ļiem plūda tik neizskaidrojams ļauns spēks, ka tas nebija iespē�jams. Kā noburts viņ� raudzījās uz savu mocītāju, vērojot, kā tā atie� zobus un saslej spalvas uz skausta.

�Tās ir beigas,� Puszābakam pa galvu �audījas viena vienīga doma. �Nu tie�ām man gals klāt.�

Negaidot viņ� izdzirda pavisam tuvu viegli no�aukstam zāli. Kaut kas vēss un gludens aizlocījās viņam garām un virzījās tie�i virsū �urkai.

Odze! Odze Matilde!

Neticami! Vai Matilde patie�ām bija no�ļūkusi no koka, lai dotos palīgā viņam � Puszābakam?!

Pārsteigts Puszābaks secināja, ka atkal atgūst spēju domāt ne tikai par savu galu, bet arī par ko citu.

�Kāds apbrīnojams rāpulis,� viņ� prātoja.

Turpmākais norisa visai ātri.

Negantais spēks �urkas skatienā uzreiz bija pagaisis. Matilde metās virsū �urkai, kas spalgi iespiedzās.

�Atpakaļ kokā!� Puszābakam ie�āvās prātā. �Man jāglābjas � jārāpjas kokā!�

Viņ� pielēca kājās un pēc mirkļa jau traucās aug�up pa priedes stumbru.

Bet ne visas bēdas bija beigu�ās. Matilde gan bija pacienā�jusi �urku ar indi, tomēr plēsoņa vēl turējās kājās. Pēc tam kad odze nozuda pilsdrupu mūra virzienā, �urka pamanīja Puszābaka bēg�anu, un tās sirdi no jauna pildīja me�onīgs naids. Arī par �ūskas kodienu tā gribēja atriebties. Niknuma pārņemta, �urka rāpās kokā Puszābakam nopakaļ.

Puszābaks bija paguvis nokļūt līdz stumbra vidum, kad aiz�mugurē izdzirda ļaunu el�anu. Palūkojies lejup, viņ� tūdaļ sa�prata, ka teju, teju viņa kailos kāju pirkstus satvers asinskārās �ur�kas �okļi!

Instinktīvi, neko nedomājot, Puszābaks paglābās stumbra otrā pusē. Un tur, pavisam negaidot, viņ� ieraudzīja apaļu caurumu.

Dobums kokā!

Nav ne mazāko �aubu�jālien iek�ā! �igli koka dobumā � un bēdām gals!

Puszābakam uzvēdīja spirdzino�s vēsums. Viņam bija jātaus�tās ar rokām, jo pēc spilgtās saules gaismas acis nespēja tik ātri sarast ar tumsu koka dobumā.

Ta�u laika bija maz. Nupat arī �urka pabāza purnu dobuma apaļajā atverē. Tumsā tā nevarēja saskatīt Puszābaku, toties nāsis, ātri kustēdamās, o�ņāja gaisu.

Tie�i tobrīd Puszābaks nejau�i sataustīja kādu metāla priek��metu. Un � tavu brīnumu! � tam bija arī rokturis. Piemērots, ērts rokturis. Priek�mets atgādināja ķelli, mūrnieku darbarīku, ta�u Puszābakam �obrīd neatlika laika prātot, kādam nolūkam tas do�māts. Sis rīks nekavējoties tiks likts lietā tikai vienā nolūkā.

Satvēris to ar abām rokām un pacēlis augstu virs galvas, Pus�zābaks no visa spēka blieza �urkai,

Kad �urka, dobji nopak�ķēdama, nokrita zemē, Ķērpjbārdis teica Uzrocim:

��� Ar �urku viss kārtībā, nu mūsu Puszābaka dzīvībai bries�mas nedraud.

��� Vai tev tā �ķiet? � Uzrocis �aubījās. � �urkai ir sīksta dzīvība, varbūt tā no jauna metīsies virsū Puszābakam?

��� Tas nenotiks, � Ķērpjbārdis noliedzo�i purināja galvu.

��� Nepiemirsti, ka Matilde grauzēju sakoda. Inde noteikti iedar�bosies.

Ķērpjbārdim bija taisnība. �urka uz kājām gan nostājās, bet apdraudēt nevienu vairs nejaudāja. �urkas redzokļi, kas vēl nesen bija raidīju�i tik bīstami liesmainus skatienus, pēk�ņi kļuva blāvi un truli. Tikko spēdama pakustēties, tā streipuļoja prom no prie�des saknēm. Acīmredzot inde patie�ām bija sākusi iedarboties.

Uzrocis un Ķērpjbārdis atviegloti nopūtās. Ar aizturētu elpu viņi ta�u bija sekoju�i saviļņojo�ajiem Puszābaka piedzīvojumiem. Abi krita izmisumā, kad viņ�, �urkas nāvējo�ā skatiena apburts, drebēja kā ap�u lapa. Kad Matilde bija nemanot no Ķērpjbār�a kabatas izbēgusi un pa priedes stumbru lejā noslīdējusi, lai dotos palīgā Puszābakam, Ķērpjbārdis bija izjutis gandrīz tēvi�ķīgu prieku par savu aizbilstamo . . . Patlaban visi satrieco�ie noti�kumi � mazākais, �ajā reizē � bija aiz muguras.

��� Bet kur Puszābaks galu galā palicis? � Uzrocis brīnījās.

�� Te, koka zaros, viņa nav.

Uzro�a un Ķērpjbār�a skatiens nesniedza līdz Puszābaka pie�dzīvojumu beigu cēliena vietai, un par dobumu priedes stumbrā viņi nekā nezināja.

���� Puszabak! � Ķērpjbārdis iesaucas. � Kur tu esi pazudis? Nekādas atbildes.

���� Pus-zā-bak!

Abi draugi �oreiz sauca reizē, ta�u, tāpat kā iepriek�, atbildes nebija. Viņi klusēdami saskatījās un satraukti kāpa lejā.

Pēc neilga laika Uzrocis un Ķērpjbārdis saklausīja kādu mie�rīgi krācam. Pēc �īm skaņām drīz vien tika atrasts arī dobums kokā.

.

Pēc tam, kad �urka bija novēlusies no koka, Puszābaks nekavē�joties aizmiga. Un, kad viņ�, pamatīgi izgulējies, sāka gainīt prom miegu, Uzrocis un Ķērpjbārdis bija paguvu�i caur un cauri iepa�zīt visu, kas atradās koka dobumā. Sis iedobums atgādināja mazu, ērtu kambari, un katrā tā nostūrī glabājās prāvs skaits da�ādu spī�do�u priek�metu. Nu tie visi, kaudzē sakrauti, bija aplūkojami gaismas strēlē plāna vidū, un Uzrocis un Ķērpjbārdis ieinteresēti tos pētīja.

��� Vai es esmu dzīvs? � Puszābaks, berzēdams acis, samie�gojies ievaicājās.

��� Dzīvs, dzīvs, � Uzrocis, kur� patlaban no mantu kaudzes vilka laukā Puszābaka medaļu, uzsmaidīja draugam.

��� Un jūs? � Puszābaks nerimās. � Vai arī jūs esat dzīvi?

��� Pilnīgi, � Ķērpjbārdis nosēcās.

Ta�u Puszābaks vēl aizvien nebija īsti atmodies.

��� Bet, mīļie draugi, � viņ� sacīja. � Tādā gadījumā atļau�jiet vaicāt, kāpēc �eit ir tik tum�s?

��� Mēs atrodamies �agatas mantu glabātavā, � Uzrocis pa�skaidroja. � Un tajā parasti valda noslēpumaina krēsla.

��� Ak mēs esam mantu glabātavā? � Puszābaks galvu vien nogrozīja.

Piecēlies kājās, viņ� ar izbrīnu aplūkoja metāla priek�metu savā rokā. Pat guļot viņ� nebija palaidis vaļā tā kātu. Un tikai

tagad viņ� atmodās pilnīgi. Atmiņā atausa viss pārdzīvotais, un viņ� iesaucās:

��� Ahā, tā pati ķelle, ar kuru es iezvēlu �urkai pa galvu!

���� Ne jau ķelle, bet tortes lāpstiņa, � Ķērpjbārdis, labsirdīgi smaidīdams, laboja drauga teikto. � Mēs nezinājām, ka tu ar �o daiktu patrieci �urku, mēs tikai redzējām, kā grauzējs novēlās zemē.

Puszābaks aplūkoja savu ieroci mazliet vērīgāk.

��� Nu protams, tā ir tortes lāpstiņa! � viņ� iepriecināts sauca. � Man �ķiet, ka neviens pirms manis ar �ādu rīku nekad nav zvēlis �urkai pa galvu. 5ajā ziņā es, tā sakot, esmu ceļa cirtējs!

��� Bez �aubām, � Uzrocis piekrita. � Tu esi bra�s puisis un medaļu visādā ziņā godam vari nēsāt.

To teicis, viņ� piestiprināja atrasto medaļu Puszābakam pie krūtīm.

��� Vareni, � Puszābaks, svinīgi paklanījies, teica. � Tur�pmāk es nevienam vairs neļau�u to nozagt. Bet kur ir Matilde � mana dārgā dzīvības glābēja?

��� Matildes vairs nav, � Ķērpjbārdis smaidot sacīja.� Iz�glāba tev dzīvību un atgriezās atkal dabas klēpī.

���� �ēl gan, � Puszābaks neliekuļoti sirsnīgi noteica. � Es gribētu to no jauna redzēt, lai kaut reizi palūkotos uz to ar mīles�tību.

Atsaukt Matildi, protams, vairs nebija iespējams.

Tātad Puszābakam medaļa atkal vizēja pie krūtīm, un viss būtu labi, ja vien draugi varētu izkļūt no �urku gūsta. Bet nebija nekādu izred�u, jo automobilis joprojām atradās pilnīgi grauzēju varā. Atlika vienīgi pateikties liktenim par to, ka �urkas pagaidām, kā likās, negatavoja jaunu uzbrukuma plānu.

��� Es brīnos, kāpēc neviena �urka vairs nemēģina rāpties kokā, � Uzrocis piezīmēja.

��� Kas te ko brīnīties, � Puszābaks vīzdegunīgi atcirta. � Tā, kura lūkoja tikt aug�ā, kokā, dabūja ar tortes lāpstiņu pa galvu. Citas �urkas nevēlas iepazīt �o rīku un tāpēc nolēmu�as glu�i vienkār�i ar aplenk�anu mūs nomērdēt badā.

��� Bet var jau būt, ka �ī �urka bija izņēmums, � Ķērpjbārdis prātoja. � Varbūt tām ar �agatu ir slepena noruna, ka priede ir �agatas ziņā. Tāpēc �is putns tik netraucēti mājo koka galotnē.

Godīgi sakot, �ai �agatai piemīt gau�ām savāda nosliece. Parasti koku dobumos ligzdo pūces, bet mūsu �agata te pratusi paslēpt veselu kaudzi bagātību.

��� Ak jā! � Puszābaks nopūtās. � �īs bagātības arī ir uz mūsu kakla!

Uzrocis domīgs aplūkoja mantu kaudzi.

��� Ja mēs no �ejienes kādreiz izkļūsim, � viņ� sacīja,

�� mūsu pienākums atrastos priek�metus atdot to īpa�niekiem. Sī doma nesajūsmināja nevienu no viņiem, arī Uzroci ne. Un

Puszābaks gandrīz ar prieku piezīmēja:

��� Vispirms mēs vēl neesam dzīvi un veseli no �ejienes izkļuvu�i.

��� Par �īm mantām derētu sastādīt sarakstu, � Ķērpjbārdis pauda savas domas. � Tad būs skaidrs pārskats par atradumu, un vēlāk izprātosim, ko darīt.

Pārējie bija ar mieru. Saraksta sastādī�ana palīdzēja aizgainīt rūpju domas un mazināt izsalkuma sajūtu, kā arī ātrāk aizvadīt laiku. Uzrocis izņēma no savas azotes piezīmju blociņu un lodī�u pildspalvu � kop� tām dienām, kad viņ� sāka rakstīt pats sev vēstules, viņam aizvien līdzi bija pildspalva un papīrs. Naksitrallī�i apsēdās līdzās mantu kaudzei.

��� Vispirms derētu ierakstīt tortes lāpstiņu, � Puszābaks sacīja.

Un darbs sākās:

Tortes lāpstiņas 1 gao.

Uzpirksteņi 7 gab.

Pogas, spiedp. 314 gab.

Pogas, parastās 204 gab.

��� Debestiņ, � Puszābaks nogrozīja galvu. � Kam �ai tik daudz pogu ievajadzējies!

��� �agatai pa�ai nenieka nevajag, � Ķērpjbārdis sacīja.

��� Nu mēs redzam, kur var novest tieksme krāt mantu. Uzrocis rakstīja atkal:

Sudraba karotes 23 gab.

Monokļi 1 gab.

Spo�i konfek�u papīriņi 104 gab.

Senlaiku zelta nauda 45 gab.

Senlaiku sudraba nauda 82 gab.

Senlaiku sudraba kausi 1 gab.

��� Cik daudz senlaiku mantu! � Ķērpjbārdis secināja. � Lai�kam te vienuviet sakrājies vairāku �agatu paaud�u vākums.

��� Katrā ziņā, � Puszābaks piekrita. � Un senlaiku mantu īpa�nieki, jādomā, vairs nav dzīvo vidū. Es nevaru iedomāties, kā Uzrocis visu �o kaudzi atdos īstajiem īpa�niekiem.

��� Viegli tas, protams, nav, � Uzrocis piekrita.

Un Ķērpjbārdis piemetināja:

��� Bet muzejs, draugi? Vai nederētu visu �o krājumu atdot kādam muzejam?

��� Ak debestiņ! � Uzrocis iesaucās. � Tas ta�u mans sens sapnis � svinīgi savā vārdā kādam muzejam pasniegt ziedo�jumu!

��� Es arī neiebilstu, � Puszābaks sacīja. � Priek�metus ar vēsturisku nozīmi, liekas, vajadzēs no�ķirt no pārējiem. Pogas vai konfek�u papīriņus mēs ta�u muzejam nepiedāvāsim.

Bet Ķērpjbārdis bija citādās domās.

��� Muzejam tomēr vajag nodot visu, kas �eit ir, � viņ� teica. � Un nevis Vēstures, bet gan Dabas muzejam. Vēstures muzejos jau vecu krāmu, cik uziet. Bet dabas muzejā �is būtu rets un ļoti vērtīgs eksponāts � kādas �agatu dzimtas salaupītās mantas.

Līdz ar to jautājums bija atrisināts, un Uzrocis turpināja sa�raksta sastādī�anu:

Rokaspu/ks teņi 3 gab.

Velosipēdu zvani ļ gab.

Nagu vīlītes 32 gab.

Atslēgas, patenta W2 gab.

Atslēgas, parastās 218 gab.

Medaljoni 1 gab.

� Cik jauks attēls ir tajā! � Uzrocis, atvēris medaljonu, ietei�cās. � Kāda skaista, jauna sieviete!

Pievēris acis, viņ� pēk�ņā jūtu uzbrazmojumā dzejoja:

� Tu smaidi mums, tev zobi mirdz kā pērles, Un liegi sārtojas tev daiļie vaibsti vēlmēs!

Tagad arī Ķērpjbārdis un Puszābaks pieliecās, lai labāk aplū�kotu attēlu medaljonā.

��� Hm. Jāatzīstas, ka �o cilvēku es laikam pazīstu, � domās iegrimis un pieri saraucis, Ķērpjbārdis atzinās.

Bet Puszābaks norādīja:

��� Tu paskaties, cik senlaicīgā tērpā viņa ģērbusies! Ja tu viņu patie�ām pazītu, tev vajadzētu būt, mazākais, pārsimt gadu vecam!

Nu arī Ķērpjbārdis attapa, ka sievietes tērps iederas iepriek��ējā gadsimtā, un to pa�u varēja sacīt par matu veidojumu.

Uzrocis, aizcirtis ciet medaljonu, rakstīja atkal:

Laulību gredzeni 154 gab.

Termosu aizbā�ņi 2 gab.

Naglas 106 gab.

Rokforas siers . . .

��� Rokforas siers! � Puszābaks līksmi iesaucās. � Tas mūs noteikti glābs no bada nāves.

Starp pārējām lietām tie�ām bija iekļuvusi paciņa Rokforas siera, dro�i vien raibā un spo�ā iepakojuma dēļ.

��� Visu vienā reizē to apēst mēs nedrīkstam. � Uzrocis pie�kodināja. � Kas zina, cik ilgi vēl mums nāksies �eit uzturēties.

��� Un neliels gabaliņ� katrā ziņā jāatstāj, ko nodot muze�jam, � Ķērpjbārdis piebilda. � Citādi mūsu ziedojums nav piln�vērtīgs.

Viņ� atlocīja ietinumu un nolauza no siera trīs vienāda lie�luma gabaliņus. Puszābaks nosprieda, ka tie ir gau�ām niecīgi, tomēr negantā bada sajūta tika aizgainīta. Arī saraksta sastā�dī�ana pēc �ādas pieticīgas maltītes veicās labāk, un, pirms iestā�jās vakars, Uzrocis savam pamatīgā apjoma rakstu darbam varēja pielikt punktu.

Rūpestu mākti, naksitrallī�i jau trīs diennaktis bija aizva�dīju�i �agatas mantu glabātavā. Draudēja bads. No Rokforas siera bija atlicis vienīgi mazs, mazītiņ� kriksītis, ko paredzēja sagla�bāt muzejam. Par laimi, lāgiem pāri pilsdrupām aiz�alca nelieli �lietus mākoņi, tā ka Puszābakam izdevās savākt sudraba kausā mazliet dzeramā ūdens.

��� Pie mūsu kājām guļ vesela bagātība, � Ķērpjbārdis sa�cīja. � Pat parastu ūdeni dzeram no lepna senlaiku biķera. Bet kāds labums mums no visa tā?

��� Nekāds, � Puszābaks nopūtās.

Un Uzrocis piebilda:

��� Mēs sē�am �eit glu�i kā . . . � Viņ� mēģināja atrast pie�mērotu salīdzinājumu. � Glu�i kā kaķi uz salas.

��� Ak, labāk tos nepiemini, � Puszābaks tūdaļ �ēlabaini

ierunājās. � Ak, �ie mīļie kaķī�i! Nezin kā viņiem tur, uz salas, tagad klājas?

��� Dro�i vien tāpat kā mums, � Uzrocis atteica. � Nabaga min�uki! Vai atceries, cik lieliski tie dzinās mums pakaļ? Kaķi salīdzinājumā ar �urkām ir neparasti patīkami dzīvnieki.

��� Nudien tas ir tiesa, � Ķērpjbārdis piekrita draugiem. � Arī man �ķiet, ka �ie kaķēni patiesībā ir itin mīlīgi radījumi. 148

Tagad es it nemaz nesaprotu, ka mēs varējām tik lielisku kaķu pulkā atstāt uz vientuļas salas.

Tā bija briesmonīga palaidņo�anās, � Puszābaks atzina.

�� Varbūt mums vēl laimējas vērst visu par labu.

��� Tas mums noteikti jādara, � Uzrocis iesaucās. � Ja kād�reiz radīsies iespēja izkļūt no �ī gūsta, tad mūsu pienākums ir izglābt arī kaķus.

��� So apņem�anos apstiprināsim ar zvērestu! � Puszābaks sasparojies iesaucās. � Dosim cits citam solījumu, ka, gadījumā ja mēs izglābsimies, veltīsim visus spēkus un izdomu, lai atbrīvotu kaķus.

Pārējie pilnīgi piekrita �im priek�likumam.

��� Varen laba doma, � Ķērpjbārdis sacīja. � Sāds solījums mazinās mūsu sirdsapziņas mokas, turklāt tas ir vienīgais, ko mēs patlaban varam darīt kaķu labā.

Naksitrallī�i svinīgi sadevās rokās. Sejas vaibstos iegūla svēt�svinīga izteiksme, un viņi centās gara acīm skatīt ainu par neap�dzīvotā saliņā pamesto kaķu cie�anām. Un tad draugi deva solī�jumu. Viņi zvērēja, ka nekad nepametīs novārtā kaķus, ka tur�pmāk� ja vien pa�i atbrīvosies no �urku gūsta � aizvien iztu�rēsies pret kaķiem laipni un uzmanīgi un ka viņi nerimsies, iekams visi kaķi tiks atvesti no salas atpakaļ.

Beidzot Puszābaks vēl piebilda:

��� Zvērestu derētu apliecināt ar parakstu, lai paliktu kāda rakstiska liecība. Es domāju: mēs varētu �eit, mantu glabātavas sienā, iegrebt savus iniciāļus.

��� Tas neder, � Ķērpjbārdis noliedzo�i papurināja galvu.

�� Dzīvam kokam nedrīkst ne ar na�a galiņu pieskarties.

Bet Uzrocis metās aizstāvēt Puszābaku.

��� Priedē jau tik un tā ir izveidojies dobums, � viņ� sacīja.

�� tie pāris iniciāļi nenodarīs kokam neko ļaunu. Turklāt jāņem vērā vēl kaut kas. Ja mēs no �ejienes vairs dzīvi neizkļūsim, �ie iniciāļi noderēs mums par kapa uzrakstu. Varbūt kādreiz �o zelta naudas gabalu vidū tiks uzietas mūsu satrūdēju�ās atliekas un tad pēc iegrebtajiem burtiem būs nosakāmas mūsu perso�nības.

jpulki

Sie bija drūmi vārdi, kas nekādi nevērta noskaņu gai�āku.

��� Lai notiek! � Ķērpjbārdis padevās. � Lai mūsu iniciāļi �ajā koka dobumā stāv cits citam līdzās glu�i tāpat, kā mēs dzīvi esam stāvēju�i plecu pie pleca.

Puszābaks sadabūja savu kabatas nazīti, nostājās pie sien. un sāka darboties. Apmēram pēc pusstundas varēja izlasīt lieli un skaidrus burtus: PZ.

Ķērpjbārdim bija nepiecie�ams krietni ilgāks laiks, jo, pirn kārt, viņ� nemācēja tik lietpratīgi apieties ar nazīti kā Puszābak un, otrkārt, viņam nācās krietni papūlēties, lai iegrebtu apaļīg B burtu. Galu galā arī viņ� paveica visu, kā nākas: abi burti Ķ bija padevu�ies vienādā lielumā.

Pēdējais pie darba ķērās Uzrocis, un beidzot arī viņa iniciā DU bija iegrebti līdzās Puszābaka un Ķērpjbār�a burtiem.

��� DU? � Puszābaks brīnījās. � Ko tas nozīmē? Dabīgais Uzrocis, vai?

Uzrocis skumji pasmaidīja.

��� Tas nozīmē � Dārgais Uzrocis! � viņ� paskaidroja. � Kac es vēl sūtīju sev vēstules, tad ikviena vēstule sākās tie�i ar �iem vārdiem.

Iniciāļu greb�ana kokā draugus bija gau�ām nogurdinājusi^ Viņus patlaban pārāk novārdzinātu jebkura darbo�anās, jo bado��anās un pēdējo dienu uztraukumi lika sevi manīt. Uzrocim stipri! reiba galva, Ķērpjbārdim vairs lāgā neklausīja rokas un kājas, bet Puszābaks �ēlojās, ka jūtas pavisam vārgs, tā ka pat kāju pirkstus vairs nekustināja.

Viņi atlaidās guļus, ta�u pārgurums neļāva aizmigt. Pama�zām draugus pārmāca bīstama vienaldzība � lai nāk kas nāk�dams. Viņi gulēja kā sastingu�i. Laiku pa laikam acu priek�ā atplaiksnījās kāda aina no bērnības. Glu�i kā no tāluma ausis saklau�sīja pārējo elpas vilcienus. Un tas bija viss.

Pēc tam viņi vairs neapjauta, cik ilgs laiks tādā pusneatmaņā bija aizvadīts � vai da�as stundas, dienas vai nedēļas. Pēk�ņi visi trīs reizē pacēla galvu.

Viņu uzmanību saistīja spārnu �vīkoņa un nagu skrapstoņa. Un tad, viegli nopak�ķot, kaut kas nokrita uz mantu glabātavas grīdas.

�agata bija atgādājusi papildinājumu!

Tai ne prātā nenāca, ka sastaps �eit trīs draugus, un tā pama�nīja viņus tikai tad, kad savu guvumu jau bija izlaidusi no knābja. Nu gan �agata sāka neganti ķērkt, bet ko tas vairs līdzēja! Ķērpj�bārdis, ar grūtībām piecēlies, pieliecās, lai tuvāk aplūkotu zagles ieguvumu.

��� Trifele! � viņ� pārsteigts iesaucās.

�ie vārdi kā uz burvja mājienu lika slieties kājās arī Uzrocim un Puszābakam.

��� Vai patie�ām trifele? � Puszābaks pārvaicāja, ta�u vairāk neko nejaudāja pasacīt, jo nācās bez mitas rīt siekalas.

���� Sadalīsim to trīs daļās, � Uzrocis īsi noteica.

Trīco�ām rokām, priecīgi satraukts, Ķērpjbārdis izņēma kon�fekti no spo�ā papīriņa un ar Puszābaka kabatas nazīti sagrieza to trīs līdzīgās daļās. Un tad katrs apēda pa kumosam.

��� Trifele nudien uzlabo garastāvokli, � Uzrocis nomurmi�nāja.

��� Jā, jā, � Ķērpjbārdis piekrita. � Un dod arī spēku.

Patie�ām, saldais kumoss iedarbojās brīnum labi. Naksitrallī�i

manīja, kā ēdot locekļos atgrie�as spēki, un, kad maltīte bija bei�gusies, viņi jutās kā no jauna piedzimu�i.

��� Paldies �agatai! � Puszābaks, aplaizot lūpas, iesmējās. � Rūpējas par mums it kā par saviem pa�as mazuļiem!

Bet �agata par �iem pateicības vārdiem nekļuva nenieka laip�nāka. Tā ķērca un kārkāja vēl labu brīdi, iekams, dusmu sagrābta, aizlaidās.

��� Ko tagad darīsim? � Ķērpjbārdis vaicāja.

��� Kur bēda pie rokas, tur palīgā dodies, � Uzrocis sprie�delēja, piemērotāku sakāmvārdu nerazdams.

No jauna viņos bija modusies griba darboties, viņi dedzīgi vēlējās kaut ko pasākt.

��� Pārmaiņas pēc es mazliet palūko�os, ko dara �urkas, � Puszābaks teica. � Kaut kas ta�u jāpaveic, lai dzīvi vērstu intere�santāku.

Viņ� piegāja pie atveres un izbāza laukā galvu. Un tūdaļ viņa kāju pirksti sāka nepieredzētā ātrumā kustēties.

��� Nāciet un skatieties! � viņ� sauca. � Nāciet un sakiet, ko tas varētu nozīmēt!

Uzroci un Ķērpjbārdi nevajadzēja atkārtoti lūgt. Pēc mirkļa arī viņi jau stāvēja līdzās Puszābakam un sēca aiz brīnumiem.

Aina, kas pavērās naksitrallī�u acīm, bija reizē negaidīta, iespaidīga un mīklaina. �urkas, kas pirms tam pa pilsdrupām slaistījās apkārt, drūzmējās bez noteikta mērķa vai kaut kā citādi kavēja laiku, tagad bija sastāju�ās ierindā glu�i kā pirmklasīgs karaspēks. Taisnās rindās tās stāvēja cita aiz citas, daļa pēc daļas, veidojot milzīgu un draudo�u armiju.

��� �ķiet, ka arī pats virspavēlnieks ieradies, � Puszābaks sacīja.

Patie�ām � gar ierindā nostādītajām kolonnām staigāja �urka gandrīz vai sivēna lielumā, pret kuru visas pārējās, �ķiet, izturējās ar vislielāko goddevību. Draugiem �ķita, ka virspavēl�nieks saviem pulkiem izdala pavēles.

��� Vai tik �ī milzīgā masa nedomā mums uzbrukt? � Uzro�cis ba�ījās. � Tur ir ne mazāk kā desmit tūksto�u �urku!

Ta�u Ķērpjbārdis nezaudēja mieru.

��� Mūsu dēļ tās nemū�am nesāktu kārtoties tik svinīgā ierindā, � viņ� noteica. � Mēs varbūt tām jau sen esam izgāju�i no prāta. Drīzāk gan tās gatavojas kādam lielākam karagājienam.

Un nākamās stundas pierādīja, ka Ķērpjbārdim taisnība.

Vēl nebija paguvis satumst vakars, kad pirmās �urkas atstāja pilsdrupas. Tas bija priek�pulks, apmēram divsimt �urku, kas ik uz soļa vērīgi ok�ķerēja apkārtni, lai atklātu iespējamās briesmas. Drīz tām sekoja ģenerāl�tābs ar sivēna apjoma virspavēlnieku priek�galā, kura pēdās rik�oja prāvs pulks nozīmīgāko padom�devēju. Starp avangardu un ģenerāl�tābu nemitīgi skraidelēja vairākas mazākas, toties visai �iglas �urkas. Tās bija kurjeri, kas rūpējās par ziņu un rīkojumu nodo�anu.

Aiz ģenerāl�tāba izkustējās arī visa atlikusī armija: karaspēka daļas cita aiz citas devās prom.

��� Baismīga aina, � Puszābaks �ukstēja.

��� Baismīga un grandioza, � Uzrocis sacīja.

���� Bet padomājiet, mīļie draugi, � Ķērpjbārdis piebilda, � mums tagad paveras iespēja glābties.

Arī �oreiz viņa pareģojums piepildījās: pēc pāris stundām pilsdrupās vairs nebija nevienas �urkas. Draugi smaidot saska�

tījās. Viņi ta�u bija glābti � pilnīgi negaidot un bez jebkādām pūlēm!

� Mūs izglāba trifele, � Puszābaks zīmīgi sacīja, � jo tā mums pie�ķīra spēku piecelties un palūkoties laukā. Citādi mēs joprojām gulētu un neredzētu �urku aizie�anu � un būtu pali�ku�i �eit uz mū�u.

Uzrocis un Ķērpjbārdis bija spiesti atzīt, ka Puszābakam tie�ām taisnība � �ajā reizē viņu dzīvība nudien bija karājusies mata galā.

.

Pret rītu naksitrallī�i bija paguvu�i pārvietot no koka dobuma visu mantību automa�īnā. Tiesa, �agata, skaļi gauzdamās, viņus bez mitas bija rājusi, visu laiku tomēr turēdamās �kaķenes� �ā�viena attālumā. Tagad, pavisam aizkususi, tā meta lokus augstu debesīs un lāgā vairs nejaudāja ne paķērkt.

Arī draugi, protams, jutās pavisam novārdzināti, jo nogādāt �agatas mantu krājumu lejā no koka nebija nekāds vieglais darbs. Ta�u, par spīti visam, atpūta viņiem nebija ne prātā. Ja reiz bija atgūta brīvība, tad ne jau tāpēc, lai tūdaļ liktos uz auss. Turklāt nebija zināms, kad �urkas atgriezīsies no sava karagājiena, tāpēc vajadzēja cik iespējams �igli atstāt pilsdrupas.

Uzrocis pārlūkoja riepas un motoru. Atvieglots viņ� secināja, ka furgonam �urkas paguvu�as ie�vīkāt tikai da�as sīkas skram�bas, tā ka draugi mierīgu prātu varēja sēsties automa�īnā.

���� Uz kurieni stūrēsim? � Puszābaks ierunājās. � Man �ķiet, mums derētu itin jauka un spirdzino�a atpūta kaut kur siltākas jūras malā.

��� Bet kā ar kaķiem? � Uzrocis atgādināja.

Un Ķērpjbārdis piebilda:

��� Vai tikai tu neesi aizmirsis mūsu solījumu?

Puszabaks cie�i ieskatījās gan Uzrocim, gan Ķērpjbārdim acīs.

���� Jā, jā, � viņ� beidzot teica. � Tā vien �ķiet, ka �o pagāna kaķu dēļ uz kārtīgu atpūtu mums nav ko cerēt.

Automa�īna izkustējās no vietas, un drīz jau pilsdrupas bija aiz muguras. Tagad draugiem nesenās bailes bija zudu�as bez pēdām.

���� Brīvība, � Ķērpjbārdis aizkustināts sacīja. � Tikai tagad es saprotu, kāda īsti �im vārdam ir nozīme.

���� Bet vai jūs arī jūtat, kā brīvība smar�o? � Puszābaks pasmaidījis sacīja, �oreiz kustinādams nevis kāju pirkstus, bet nā�sis. � Nekas cits nesmar�o tik saldi kā brīvība.

Uzrocis un Ķērpjbārdis, tāpat kā viņ�, saoda kādu īpa�u patī�kamu smar�u, kas pēc �urku gūstā aizvadītajām bado�anās die�nām iedarbojās jo sevi�ķi neatvairāmi. Un, kad Uzrocis nolaida zemāk autodurtiņu stiklu, skurbino�ā smar�a piepildīja visu fur�gonu. Draugiem gribot negribot saskrēja siekalas mutē.

���� Hm, � Ķērpjbārdis norūca. � Man �ķiet, ka smar�a nāk no ciema.

���� Mēs varētu braukt cauri ciemam, � Puszābaks neslēpa savas domas. � Tik jauki smar�ojo�ā ciemā dro�i vien atradīsies arī kaut kas, ko vērts apskatīt.

Uzrocis uzgāja vajadzīgo taku un brauca ciema virzienā.

Necik ilgi, un viņi sasniedza pirmās mājas. Suņi riedami meās pretī furgonam, bet, tikko Ķērpjbārdis, izliecies pa logu, tiem samirk�ķināja ar aci, rejas drīz vien noklusa. Saldā smar�a �eit >ija jūtama īpa�i stipri, un draugus pārmāca tvīksmīgs nespēks.

��� Skatieties, � Ķērpjbārdis negaidot ierunājās un norādīja iz lapseņu saimi, kas turpat netālu vērpās uz vietas gaisā. � Vai ikai lapsenes nav salidoju�as �urp, cerēdamas uz saldo kārumu?

�� Protams, � Puszābaks piekrita. � Lapsenes �ausmīgi tīko iēc salda.

Uzrocis vadīja ma�īnu tie�i uz turieni, kur riņķoja lapseņu piets, un nokļuva pie mājas, no kuras plūda vilino�ā smar�a.

�� Kāda dīvaina sagadī�anās! � Ķērpjbārdis pārsteigts isaucās. � Seit dzīvo tā pati saimniece, kas Matildei dāvāja aldo krējumu!

Puszābaks sarosījās.

��� Tādā gadījumā varam dro�i iet iek�ā, � viņ� apņēmīgi sacīja. � Ne no �ā, ne no tā brāzties garām paziņu namam ir gau��ām nepieklājīgi.

���� Labi, apstāsimies �eit, � Uzrocis piekrita un nobremzēja.

�� Mēs varam, piemēram, lūgt padzerties.

���� Vai arī to, kas tik jauki smar�o, � Puszābaks piebilda.

�� Kaut vai tikai nogar�ot.

Draugi iegāja pagalmā un nokļuva īstā smar�u valstībā.

Uz nama lieveņa pretī iznāca jaunā saimniece, acīmredzot viņa bija pamanījusi nācējus jau virtuvē pie loga. Viņa bija apsē�jusi priek�autu. Turklāt ar ievārījuma traipiem. Tagad draugi bei�dzot saprata, kas �eit tik kārdino�i smar�o. Skaidrs kā diena � ze�meņu ievārījums! Jaunā saimniece patlaban gatavoja ievārījumu.

���� Labrīt, un pulka ogu! � Ķērpjbārdis sacīja.� Iegadījās braukt �eit garām, un mēs nolēmām uz brītiņu iegriezties.

��� Tas tiesa, � Puszābaks piebilda. � Mēs atradām jūs, tā sakot, pēc smar�as.

��� Mans vārds ir Uzrocis, � sacīja Uzrocis un neveikli pa�klanījās.

���� Palūk, cik lieliski, � jaunā saimniece smaidot teica. � Tā�tad �oreiz jūs visi trīs esat ieradu�ies mani apciemot.

��� Trijatā gan, � Puszābaks apliecināja. � Labāk bariņā!

Jaunā saimniece aicināja ciemiņus iek�ā un ieveda virtuvē, kur

katlos tīkami burzguļoja zemenes ar cukuru.

���� Varbūt vēlaties nogar�ot ievārījumu? � viņa laipni ievai�cājās.

Puszābaks cītīgi pamāja ar galvu.

���� Kaut vai pieklājības pēc tādu piedāvājumu nevar norai�dīt, � viņ� paziņoja. � Es labprāt nobaudītu kādu bļodiņu, ļau�nākajā gadījumā pat divas.

Naksitrallī�i apsēdās blakus pie galda, un jaunā saimniece katram nolika trauciņu ar tikko pasmelto zemeņu ievārījumu. Viņa pati rosījās pie plīts, nosmēla putas.

��� Kā klājas tavam slimajam draugam? � viņa ievaicājās Ķērpjbārdim.

��� Jau atveseļojies, � Ķērpjbārdis nomurmināja un tūdaļ �igli iebāza mutē pilnu karoti ar cienastu.

Par slimo draugu patlaban daudz klāstīt viņam nebija nekādās patikas.

���� �ogad, kā �ķiet, ogas labi padevu�ās, � Puszābaks, kā jau sabiedrisks cilvēks, ieteicās. � Jauka, sausa vasara, lāgiem nolīst arī lietus.

Jaunā saimniece, pamanījusi, ka Puszābaka trauciņ� jau iztuk��ots, piepildīja to no jauna.

��� Bet ko tad tu? � viņa izbrīnījusies uzrunāja Uzroci. � Kā�pēc tu ēd tik maz? Vai ievārījums tev nemaz negar�o?

Uzrocis samulsis saguma pār savu bļodiņu, kurai tas patie�ām bija tik tikko pieskāries.

��� Glu�i otrādi. Tas ir lielisks ievārījums. Lūdzu, piedodiet, es uz mirkli iegrimu domās un tālab piemirsu, ka jāēd.

��� Tām gan bija jābūt varen saldām domām, ka tu nevis ēdi gardumu, bet nodevies pārdomām, � Puszābaks ķiķinājās.

��� Par ko tad tu domāji, maziņais? � jaunā saimniece, nelik�damās ne zinis par Puszābaka piezīmi, vaicāja Uzrocim.

��� Es domāju, ka esmu jūs kaut kur redzējis, � Uzrocis, vēl vairāk apmulsis, sacīja. � Bet kur un kad? To es nekādi nespēju atsaukt atmiņā.

Jaunā saimniece kā �aubīdamās nogrozīja galvu.

��� Es tevi gan redzu pirmoreiz mū�ā, � viņa, cie�i pārlieci�nāta, sacīja. � �ķiet, ka arī tu mani redzi pirmo reizi.

���� Varbūt jūsu fotogrāfija bijusi nodrukāta kādā laikrakstā vai �urnālā? � Uzrocis pra�ņāja. � Tiesa, periodiskos izdevumus es vis pārāk regulāri nelasu, ta�u nav izslēgta iespēja, ka tie�i tur esmu jūs redzējis.

��� Nē, nē, � jaunā saimniece iesmējās. � Nekas tamlīdzīgs nevar būt. Mana fotogrāfija nekur nav drukāta, arī televīzijā ne�esmu uzstājusies. Tu noteikti esi sajaucis mani ar kādu citu.

Tomēr Uzrocis joprojām palika pie saviem ieskatiem.

��� Man �ķiet, ka ir neiespējami jūs sajaukt ar kādu citu, � viņ� apgalvoja. � Ja jūs atļautu, es vēl mazliet sasprindzinā�u atmiņu.

Tajā mirklī' Ķērpjbārdis skaļā balsī iesaucās:

���� Nemaz nepūlies! Bilde ta�u ir medaljona.

���� Patie�ām! � Uzrocis atteica. � Medaljonā! Nudien me�daljonā!

Pielēcis kājās, viņ� izskrēja laukā, lai atnestu no automa�īnas �agatas mantu glabātavā atrasto medaljonu.

Jaunā saimniece uzmanīgāk palūkojās uz Ķērpjbārdi.

���� Par kādu medaljonu jūs runājat? � kļuvusi nopietna, viņa jautāja.

���� Lūdzu vienu mirkli pacietības, � Ķērpjbārdis �ķelmīgu sejas izteiksmi sacīja. � Tūliņ viss noskaidrosies.

Jaunā saimniece vēl nebija paguvusi Puszābakam tre�o reizi ieliet trauciņā ievārījumu, kad Uzrocis jau atgriezās. Viņ� svarīgi �ūpoja ķēdītē piesieto medaljonu un uzvaro�i jautāja:

���� Vai varat pasacīt, kā fotogrāfija �eit ievietota?

Brīdi valdīja klusums.

Tad jaunā saimniece saviļņota no�ukstēja:

���� Sis medaljons ir mūsu ģimenes dārglieta, un tajā ir manas vecmāmiņas fotogrāfija. Nēsāju to gandrīz vienmēr kaklā pakārtu, līdz tas kādā nelaimīgā dienā noslēpumaini pazuda.

���� Un �odien, laimīgā dienā, jūs �o dārgo piemiņu atkal atgūstat, � Uzrocis sacīja, pasniegdams medaljonu jaunajai saim�niecei. � Starp citu, jūs esat ļoti līdzīga savai vecmāmiņai.

Tobrīd Puszābaks beidza ēst tre�o ievārījuma porciju un ap�mierināts paziņoja:

���� Kad Uzrocis ieraudzīja vecmāmiņas fotogrāfiju, viņ� tūdaļ sarīmēja itin labu dzejoli.

���� Oho! � jaunā saimniece iesaucās. � So dzejoli es katrā ziņā gribētu dzirdēt!

Visu skatieni pievērsās Uzrocim, kas pagalam samulsa. Sa�ņēmies viņ� tomēr, mazliet stomīdamies, norunāja:

� Tu smaidi mums, tev zobi mirdz kā pērles, Un liegi sārtojas tev daiļie vaibsti vēlmēs!

Jaunā saimniece patie�ām pasmaidīja, un viegli pietvīka.

� Es pateicos tev, � viņa sacīja. � Pateicos savā un savas

mazās meitiņas vārdā, kura patlaban guļ �ūpulī, bet kura reiz nēsās �o medaljonu.

� Dzejolis ir veltīts jums, � Uzrocis teica.

Nu jaunā saimniece paņēma Uzroci klēpī un apskāva viņu tik cie�i, ka arī viņ� pietvīka, turklāt krietni vien ko�āk nekā jaunā saimniece.

.

Furgons vai lidot lidoja pa līkumaino ceļu, un naksitrallī�iem bija brīnumlabs garastāvoklis. Bija pagāju�as vairākas dienas, kop� viņi atradās brīvībā un tagad apņēmības pilni steidzās izpil�dīt savu solījumu. Turklāt ledusskapis bija piekrauts ar ievārī�juma burkām, kuras jaunā saimniece kā pateicību bija viņiem dāvinājusi.

Tālumā jau bija redzami pilsētas torņi. Jā, tā bija tā pati pil�sēta, kur trīs draugi kļuva pazīstami � pirmo reizi sastapās pie saldējuma kioska un nolēma turpmāk vairs ne�ķirties.

Pēk�ņi Uzrocis pieliecās tuvāk vējstiklam un, acis samiedzis, uzmanīgi vērās laukā; pēc tam viņ� samazināja ātrumu.

� No kurienes �eit, ceļā malā, uzradusies �itā būdiņa? � viņ� vaicāja. � Kad iepriek�ējā reizē �eit braucām garām, nekas tamlīdzīgs nebija manāms.

Ķērpjbārdis un Puszābaks par Uzro�a vārdiem tikpat kā ne�pakustināja ausi. Visur ta�u tiek būvēts, tātad jebkurā vietā var uzrasties būdiņa vai kāds lielāks nams. Kas tur ko brīnīties? Ta�u, piebrauku�i tuvāk, draugi ieraudzīja, ka ceļu �ķērso barjera un plakāts, uz kura lieliem, uzkrīto�iem burtiem rakstīts:

KONTROLES PUNKTS APSTASANĀS OBLIGĀTA

��� Tādu kontroles punktu es nudien redzu pirmo reizi mū�ā, � Uzrocis brīnījās.� Interesanti, ko gan �eit kontrolē?

��� Galvenais, kaut tikai ne ievārījumu, � Puszābaks ba�ījās.

Ilgāk prātot neatlika laika, ta�u drīz vien viss kļuva skaidrs.

Kad furgons apstājās pie barjeras, no kontroles punkta cits aiz cita izsoļoja trīs vīrie�i. Pirmajam no viņiem, kur� bija ģērbies uzvalkā ar zeltītām pogām, galvu sedza cepure ar nagu, otrs nē�sāja pavalkātu un samērā notraipītu kombinezonu, tre�ajam bija mugurā balts halāts.

Pirmais nācējs, acīmredzot kontroles punkta priek�nieks, ap�stājās pie automa�īnas un pēto�i vērās Uzrocī.

��� Sveicināti, � viņ� sacīja, paceldams roku pie cepures.

�� Vai jums ir pret�urku līdzekļi?

��� Kas, kas? � Uzrocis iepleta acis. � Kas tie par pret�urku līdzekļiem?

Kontroles punkta priek�nieks pārmeto�i nogrozīja galvu.

��� Vai no Mēness esat nokritis, vai? � viņ� kurnēja. � Vai jūs nezināt, ka vakar pilsētā iebruku�as �urkas? Ir izsludināts pret��urku trauksmes stāvoklis, un tāpēc visās automa�īnās jābūt �urku apkaro�anas līdzekļiem.

��� Pirmo reizi to dzirdu, � Uzrocis skaidroja.

�ie vārdi nepavisam nevērta kontroles punkta priek�nieku piekāpīgāku, drīzāk otrādi. Ar roku norādījis, lai draugi izkāpj no furgona, viņ� turpināja.

��� Ja vēlamies cīņā pret �urkām gūt panākumus, � viņ� sa�cīja, � mēs nedrīkstam par zemu novērtēt pret�urku līdzekļus. Par laimi, man rezervē vēl da�i �urku slazdi, no tiem divus es izsnieg�u jums pret parakstu. Vienu jūs novietojiet zem motora pārsega, bet otru bagā�niekā�tā ir paredzēts instrukcijā.

Viņ� sparīgi nosēcās, tad, pievērsies vīrietim baltajā uz�svārcī, īgni piebilda:

��� Es itin nemaz nebrīnītos, ja �iem zeļļiem arī aizsargpotē�ana nebūtu izdarīta.

Cilvēks baltajā uzsvārcī pienāca tuvāk.

��� Es esmu medicīnas darbinieks, � viņ� stādījās priek�ā,

��� un mans uzdevums � rūpēties, lai visi dabūtu pretpotes. �āda �urku invāzija draud ar visādām slimībām, no kurām vieglāk iz�sargāties nekā tās izārstēt.

��� Apnikusi tēma, � Puszābaks vīzdegunīgi atcirta. � Zi�nām �os stiķus. Bērnībā mani durstīja, cik uziet, bet tagad esmu kļuvis gudrāks un potēt sev visādus draņķus neļau�u. Nedomā�jiet, ka es baidos no pa�as injekcijas. Glu�i otrādi � tas ir prin�cipa jautājums. Esmu pārliecināts, ka pret slimībām lieliski palīdz, piemēram, brie�u ķērpja tēja.

��� Atļaujiet iebilst, � medicīnas darbinieks pacilāts sacīja. � Man nenāk ne prātā noniecināt dabisko zāļu nozīmi. Ta�u �ajā reizē mūs apdraud ieceļoju�u �urku bari! Nedrīkst aizmirst, ka tās, piemēram, viduslaikos izplatīja mēri! Ne jau velti tolaik ļaudis dēvēja mēri par melno nāvi. Brie�u ķērpja tēja pret mēri var līdzēt tāpat kā kama[1] vai skābo kāpostu zupa.

Puszābaks indīgi smīnēja.

��� Jūs esat mediķis, bet runājat tādas blēņas, � viņ� dzēlīgi sacīja. � Mūsdienās ar mēri nevienu nevar iebaidīt.

Kontroles punkta priek�nieks, klausīdamies �ajā disputā par medicīnas jautājumiem, kļuva nepacietīgs.

��� Diezgan pļāpāts, � viņ� stingri noteica un uzlūkoja trīs draugus ar nosodo�u skatienu. � Ja jūs nepakļausieties rīkoju�mam par potē�anu, tad grieziet ma�īnu apkārt un brauciet manis pēc kaut vai uz kapsētu. Bet bez potes caur kontroles punktu tālāk netiks laists pat puika sprī�a lielumā.

Izvēles nebija, un Ķērpjbārdis samierino�i papliķēja Puszā�bakam pa plecu.

��� Lai ta�u injicē vien, ja tas ir tik nepiecie�ams, � viņ� sa�cīja. � Tāpēc mirt nemirsim.

��� Palūk, tā ir vīra valoda, � kontroles punkta priek�nieks pamāja ar galvu. � Redzams, ka bārda visu izprot pareizi.

Viņ� devās uz sargmājiņu, un pārējie viņam sekoja.

Sargmājiņas iekārta bija visai vienkār�a. Parasts galds, da�i krēsli un grāmatplaukts, kurā grāmatu vietā sakrauti �urku slazdi. Kontroles punkta priek�nieks paņēma no turienes divus slazdus, pasniedza tos Uzrocim, pieprasot ar parakstu apliecināt, ka pret��urku līdzekļi saņemti. Tikmēr medicīnas darbinieks gatavojās injicē�anai. Jādomā, ka savu specialitāti viņ� pārzināja lieliski, jo nepagāja ne piecas minūtes, kad trīs draugi pretpotes jau bija saņēmu�i, kā nākas.

��� Nu tā, � medicīnas darbinieks teica. � Tagad es jums izrakstī�u apliecību, ka esat potēti, lai nākamajā kontroles pun�ktā jūs vairs netiktu aizturēti.

Puszābaks un Ķērpjbārdis, gaidīdami apliecību, aplūkoja pie sienas piekārto plakātu, kurā visai naturāli bija attēlota liela, pelēkbrūna �urka. Bet Uzrocis piegāja pie loga un sāka izklaidīgi skatīties laukā.

Kontroles punkta priek�nieks bija kļuvis mazliet laipnāks.

��� Vispārējais stāvoklis ir ļoti nopietns, � viņ� norūpējies stāstīja. � �urku neizmērojamā bezkaunība un lielais vaislīgums ļoti apgrūtina cīņu pret tām. Tomēr vistrakākais ir tas, ka pilsētā patlaban nav kaķu, jau pirms �urku iebrukuma tie pilnīgi pazuda no mūsu ielām. Ja padomā, patiesi drūma aina. Galu galā kaķi ta�u cīņā pret �urkām ir mūsu vistuvākie palīgi. �obrīd esam nonāku�i pat tiktāl, ka par kaķi maksā tikpat, cik par labu jājamzirgu.

���� Vai tas tiesa? � Puszābaks saausījās.

��� Tiesa gan, � kontroles punkta priek�nieks apstiprināja. � Glu�i neticami, vai ne?

Viņ� gribēja turpināt, bet negaidot pie loga atskanēja sa�u�tuma pilna balss.

���� Iedomājieties tikai! � Uzrocis aiz īgnuma drebo�ā balsī iekliedzās. � Sis tips kombinezonā ielīdis mūsu automa�īnā!

Nekavējoties viņ� metās pie durvīm, lai trauktos laukā, bet kontroles punkta priek�nieks nostājās ceļā.

���� Nomierinieties, � viņ� teica. � Tiek izdarīta neliela kra�tī�ana.

���� Ar kādām tiesībām? � Uzrocis sadusmots jautāja.

��� Mums ir dots rīkojums, ka visi automobiļi jāpārbauda, � kontroles punkta priek�nieks paskaidroja un, paņēmis no galda dokumentu mapi, sāka to �ķirstīt. � Vienu mirkli, es tūdaļ jums nolasī�u.

Brīdi pārlapojis papīru �ūksni, viņ� uzgāja meklēto lappusi un nolasīja:

��� �Pret�urku cīņas kontroles punktos rūpīgi jāpārmeklē visi satiksmes līdzekļi, jāpadara nekaitīgas tajos atrastās �urkas un jāizskau� jebkur� priek�mets, kas līdzinās �urkai . . .�

��� Saprotu, � Uzrocis pārtrauca kontroles punkta priek��nieku. � Lai notiek, kam jānotiek.

Viņ� smagi nopūtās un no jauna vērās laukā pa logu. Kādu brīdi valdīja klusums, līdz iek�ā ienāca cilvēks kombinezonā.

��� Nu? � kontroles punkta priek�nieks jautāja. � Vai atradi arī kaut ko?

Tas, kur� bija izdarījis kratī�anu automa�īnā, pavīpsnāja.

��� Pirmkārt, ma�īna ir pilna ar zelta un sudraba naudas gaba�liem, � viņ� skaidroja. � Gau�i aizdomīgi.

��� Par naudas gabaliem mums instrukcijā nav nekas teikts, � kontroles punkta priek�nieks nomurk�ķēja. � Un kas ir otrkārt?

��� Otrkārt, es atradu, palūk, �o.

Pagājis pāris soļu uz priek�u, viņ� nolika uz galda Puszābaka rotaļu pelīti.

���� Lieliski, � priek�nieks apmierināti sēca. � Galu galā tomēr esam notvēru�i vienu �urku arī satiksmes līdzeklī.

��� Bet klausieties! � Ķērpjbārdis apmulsis iesaucās. � Tā nemaz nav �urka, tā ir pavisam parasta rotaļlieta! Palūkojieties uzmanīgāk, tai ta�u apak�ā ritentiņi!

���� Man glu�i labi noder arī �urkas ar ritentiņiem, � priek��nieks nelikās mierā un sēca joprojām. � Instrukcijās nekur nav teikts, ka �urkām nedrīkst būt ritentiņu.

Uzrocis nenovērsa acu no priek�nieka, un viņa skatienā bija jau�ams dziļ� nicinājums.

��� Kāds pedantiskums! � viņ� sacīja. � Ja jūs reiz esat tādi burta kalpi, tad ņemiet vērā, ka �ī rotaļlieta nepavisam nav �urka. Tā ir maza, nekaitīga pelīte!

��� Mhm, � priek�nieks sarauca uzacis. � Ak nekaitīga! Bet ja nu tā ir uzvelkama? Kā lai es to zinu?

��� Pilnīgi pareizi! � cilvēks kombinezonā piebalsoja.

���� Ak debestiņ! � Ķērpjbārdis visiem spēkiem centās satu�rēt sevi gro�os. � Katrs bērns saprot, ka �ī mantiņa nav uzvel�kama, � tā, ja to velk aiz aukliņas, kustas uz ritentiņiem. Un kāda tam visam galu galā ir nozīme!

Priek�nieks apmierināts smaidīja.

��� Nu, redzat nu! Arī pats jūs apliecināt, ka tam nav nekādas nozīmes. Tā ka . . .

Viņ� daudznozīmīgi apklusa, paņēma rotaļu pelīti rokā un sāka to salīdzināt ar plakātā attēloto �urku. Pēc brī�a viņ� pazi�ņoja spriedumu:

���� Ja �ī ir pele, kā jūs apgalvojat, tad tā, bez �aubām, ir ārkārtīgi līdzīga �urkai. Un visi �urkām līdzīgie, kā instrukcijā norādīts, no satiksmes līdzekļiem jāizskau�.

Līdz �im Puszābaks, klausoties pārējo sarunā, bija klusējis. Bet nu viņ� pēk�ņi aizsvilās. Un kā vēl aizsvilās! Nākamajā mirklī viņ� metās klāt priek�niekam, izstiepa roku un kliedza:

���� Atdodiet peli!

Priek�nieks pārsteigts iepleta acis. Sāda izturē�anās patie�ām viņu mulsināja.

���� Nu! � Puszābaks uzkliedza vēlreiz. � Vai ilgi man jāgaida?

Bet, kad priek�nieks joprojām stāvēja kā sālsstabs, acis izbrīnā izvalbījis, Puszābaks vairākkārt uzsita ar dūri sev pa krūtīm, sauk�dams:

��� Ak jūs aitasgalva! Vai neredzat, ka es esmu zelta ordeņa kavalieris! Vai jūs patie�ām domājat, ka varat tik vienkār�i nolau�pīt manu rotaļlietu!

Priek�nieks tikai tagad pamanīja, ka �iem ceļavīriem pie krū�tīm ir medaļas.

��� Es jau neko, � viņ� samierino�i noburk�ķēja. � Es tikai izpildu pavēles.

Pasniedzis rotaļu pelīti Puszābakam, viņ� piebilda:

��� Protams, var �o gadījumu iztulkot arī tā, ka pele tie�ā nozīmē nav uzlūkojama par �urku . . .

Puszābaks vairs nebilda ne vārda. Pagriezies uz papē�a, viņ� izņēma no medicīnas darbinieka rokām apliecību par izdarīto potē�anu un izsoļoja pa durvīm. Abi pārējie draugi sekoja viņa piemēram.

��� Laimīgu ceļu! � kontroles punkta priek�nieks sacīja, pie�licis roku pie cepures.

.

Gandrīz pie pilsētas robe�as naksitrallī�i pamanīja mazu zenu, kas, ceļmalā nostājies, māja ar roku.

���� Nudien vareni, � Puszābaks sa�uta. � Pilsēta tik tuvu, bet puika nevī�o noiet kājām kaut nelielu ceļa gabalu. Es bērnībā gan neuzdrīkstējos tā apgrūtināt autobraucējus.

Uzrocis tomēr apturēja furgonu.

��� Uz kurieni tu gribi braukt? � viņ� vaicāja zēnam.

��� Uz skolu, � zēns nomurmināja. � Es mācos pēcpusdienas maiņā.

���� Lec iek�ā, � Uzrocis sacīja, un Ķērpjbārdis atvēra dur�tiņas.

Kad zēns bija ietrausies automa�īnā, draugi ar izbrīnu pama�nīja, ka viņam uz muguras bija piekabināts prāvs zupas katls.

��� Senāk uz skolu lielākoties gāja ar portfeļiem vai mugur�somām, � Puszābaks pavīpsnādams ieteicās. � Un automobiļi arī nebija katram bērnam pa rokai.

�Tas tiesa, � zēns piekrita. � Tā senāk bija. Bet tagad . . . pilsētā nav, kur kāju spert.

��� Nu, nu, � Puszābaks smējās. � Kas tad noticis? Ūdens�plūdi, vai?

��� Pilsētu pārpludināju�as �urkas, � zēns nopietni atteica.

��� Vakar tās mūsu skolā sagrauza lupatu lēveros astoņdesmit septiņas mugursomas.

Tikai tagad draugi saprata, kas noticis. Ne jau ērtības labad zēns bija lūdzis viņus par �ķūtniekiem, bet gan tālab, ka viņam ir bailes no �urkām. Un zupas katlā atrodas viņa skolas grāmatas un burtnīcas, jo ar skārdu �urku zobi netiek galā.

��� Tad nu gan stāvoklis ir gau�ām bēdīgs, � Ķērpjbārdis sadrūma. � Vai mācības skolā turpinās?

��� Pa�laik jā, � zēns pamāja ar galvu. � Drīz gan laikam būsim brīvi. Vakar vakarā izmēģināja kaķa smaku, un tagad viss ir atkarīgs no tā, kāda būs iedarbība.

���� Izmēģināja kaķa smaku? � Uzrocis brīnījās. � Kā lai to saprot?

���� Kāda ve�iņa ieradās skolā ar savu kaķi, � zēns stāstīja.

��� Viņa iegāja katrā klasē, kaķa smaku vajadzēja sajust visā skolā. Un tagad ir cerības, ka �urkas, to saodu�as, pametīs skolu.

���� Vai tas bija balts kaķis? � Ķērpjbārdis, kļuvis domīgs, jau�tāja.

��� Balts gan, � zēns atbildēja. � Tas patlaban ir vienīgais kaķis visā pilsētā. Ar to ve�iņai esot jāiet it visur, un viņa ar kaķa smaku labi nopelnot.

��� Kā �o kaķi sauc? � Puszābakam pēk�ņi pamodās ziņkāre.

��� And�elo vai Ahmeds, vai arī kaut kas tamlīdzīgs, � zēns lūkoja atminēt. � Sākumā katrā ziņā bija A burts.

���� Varbūt Alberts? � Ķērpjbārdis vaicāja.

��� Pareizi, � zēns teica. � Tie�i tā � Alberts.

Necik ilgi, un viņi iebrauca pilsētā. Tagad naksitrallī�i pa�i sa�vām acīm varēja redzēt, ka �urkas te ir kļuvu�as par pilntiesīgām saimniecēm. Pa vienai, divām vai bariņos tās slaistījās ielās, gul�ņāja uz lievenēm un klaiņoja pa parkiem. Tās nobaroju�ās un pa�pārliecinātas ne no kā nebaidījās.

Cilvēku ielās tikpat kā nebija. Arī tie nedaudzie, kas bija sa�dū�oju�ies iziet no mājām, aiz bailēm galvu plecos ierāvu�i un krāsns kruķi, cirvi vai glu�i vienkār�i nūju �urku atvairī�anai rokā satvēru�i, ar skubu steidzās prom. Lai gan bija vasara, visiem gājējiem kājas ieautas stulmeņos; īpa�i iecienīti, cik noprotams, bija izturīgie zvejnieku zābaki, kas sniedzās virs ceļgaliem. Da�s labs jaunietis, ar mokām noturot līdzsvaru un nemitīgi baidoties, ka nenoveļas zemē, klunkuroja uz koka kājām � ķekatām.

Draugi ielāgoja, ka nevienam nebija rokassomas, mapes, port�feļa vai kofera. To vietā ļaudis nēsāja līdzi da�da�ādus aiztaisā�mus skārda traukus, piemēram, piena kannas un bund�as. Skārds, kā redzams, kļuvis par modes lietu: da�ās vietās pat mājas bija apdarinātas ar skārdu.

Kādā no pilsētas ielām draugi apdzina bruņuma�īnu.

��� Vai redzat! � Uzrocis iesaucās. � Pat karaspēks ticis izsaukts!

Ta�u zēns noliedzo�i pakratīja galvu.

��� Tas ir autoveikals, � viņ� paskaidroja. � Parastie veikali �urku dēļ ir slēgti, preces tagad pārdod vienīgi tērauda kontei�neros un no bruņuma�īnām, jo tur �urkas nevar iekļūt.

��� Cik �ausmīgs tādas milzu ordas iebrukums! � Puszābaks izdvesa nopūtu. � Viena �urka � tas vēl nav nekas sevi�ķs, bet, ja to ir tāds milzums, �ie grauzēji pārņem savā varā veselu pilsētu un spļauj uz visu.

Tobrīd viņi piebrauca pie skolas,un Uzrocis aizvadīja ma�īnu līdz pat kāpnēm, lai zēnam nevajadzētu �ķērsot pagalmu, kur mud�ēja no �urkām.

Bet arī uz kāpnēm zvilnēja ne mazums �o negantnie�u, un zēns itin priecīgs iesaucās:

��� Redzams: kaķa smaka neko daudz nav līdzējusi, dro�i vien skolu drīzumā slēgs.

Viņ� pateicās par vedumu, izlēca laukā no automa�īnas un pēc brī�a, ieejot skolā, pagaisa draugu skatienam.

Naksitrallī�i turpināja ceļu cauri pilsētai. Viņi pabrauca garām saldējuma kioskam, kur pa�reizējos grūtajos laikos saldējumu, protams, nepārdeva, kā arī pastam. Kad Uzrocis pamanīja uz pastkastītes tupam �urku, kurai bija īpa�i viltīga izteiksme, viņ� apmierināts nodomāja: cik labi, ka pastkastītes kop� laika gala tiku�as gatavotas no skārda. Tagad tās nav jāapliek ar skārdu: �urkas tā kā tā nejaudā tikt klāt un sagrauzt vēstules. Bet tad Uzrocim atausa atmiņā, ka viņam vairs no tā ne silts, ne auksts. Tie laiki bija pagāju�i, kad viņ� rakstīja pats sev vēstules, ak, cik jaukas,vēstules . . .

Uzrocis ļāvās pārdomām. Izklaidīgi vadīdams ma�īnu, viņ� atcerējās savu jaunību un vientulību, kad nereti skumju uzplūdā, krūmmalā sēdot, pieraudāja savu uzroci glu�i slapju.

Par �ādu atmiņu pavediena �ķetinā�anu naksitrallī�iem tik tikko nenācās dārgi samaksāt.

��� Kucēns! � Ķērpjbārdis, kas sēdēja Uzrocim blakus, pēk��ņi iesaucās. � Uz ceļa kucēns!

Tajā pa�ā mirklī suņuku pamanīja arī Uzrocis. Bēgot no kādas pinkainas �urkas, nelaimīgais klibkājītis bija meties tie�i ceļā automa�īnai. Bremzes no�īkstēja, ta�u Uzrocis it labi zināja, ka ar bremzē�anu vien nepietiek. Kucēns atradās tikai da�u soļu attālumā no ma�īnas � atstatums bija par mazu. Un Uzrocis ap�ņēmīgi pagrieza stūri � lai nāk kas nākdams!

Auto krasi �āvās pa kreisi, tā ka riteņi labajā pusē uz brīdi paslējās gaisā un no�vīkstēja pārbiedētajam suņukam virs galvas. Puszābaks novēlās no sēdekļa un tik sāpīgi sadauzīja visus kāju pirkstus, ka labu brīdi viņam pagaisa jebkāda patika tos kustināt.

Automa�īna apstājās. Ielas malā atradās prāvs akmens reklāmu stabs, un Uzrocis pieturēja tam cie�i līdzās. Tikai da�i centimetri �ķīra automa�īnas priek�galu no reklāmu staba.

���� Uh! � Uzrocis uzelpoja. � Es nemaz nebrīnītos, ja mūsu furgons būtu saspiests kā harmonikas.

��� �ausmīgi iedomāties, kā tad mums �eit, automa�īnā, klā�tos, � Ķērpjbārdis piebilda.

Naksitrallī�i izkāpa laukā, lai mazliet izlocītu kājas un kaut cik attaptos no pārciestā izbīļa.

Viss bija laimīgi beidzies. Ja neņem vērā Puszābaka kāju pirk�stus, kas nedaudz sāpēja, citu savainojumu nebija; arī furgonam nemanīja nekādu skrambu. Brīdī, kad automa�īna apstājās, atska�nēja divi neizprotami knak�ķi � bet tie bija kontroles punkta izsniegtie �urku slazdi, kas, ma�īnai strauji bremzējot, aizkrita. Kucēns ar veselu ādu bija izsprucis no �urkas nagiem un pat�laban jau teciņiem metās prom ielas viņā galā � acīmredzot �urkai tā pēdas bija zudu�as.

���� Nepiecie�ams kaķis, � Puszābaks negaidot ierunājās.

��� Ko tu saki? � Uzrocis un Ķērpjbārdis reizē paraudzījās uz Puszābaku.

��� Nu, kaķis, � Puszābaks atkārtoja. � Precīzāk izsakoties, nepiecie�ami kaķi vairumā. Nāciet un skatieties pa�i!

Tikai tagad Uzrocis un Ķērpjbārdis saprata, ka Puszābaks bija sācis lasīt sludinājumus uz reklāmu staba. Ieinteresēti arī viņi pienāca tuvāk.

Afi�u par lugu izrādēm, koncertiem vai deju vakariem pilnīgi trūka, viss reklāmu stabs no aug�as līdz apak�ai bija aplīmēts ar nelieliem papīriņiem, uz kuriem bija uzrakstīts:

NEPIECIE�AMS KAĶIS.

STEIDZĪGI NEPIECIE�AMS KAĶIS.

PĒRKU LABU KAĶI VAI LIELĀ VAIRUMĀ SVAIGU �URKU INDI.

STEIDZĪGI PIEŅEMU KAĶI PILNĀ UZTURĀ.

MAINU IZLABOTU �SINGERA� �UJMA�ĪNU PRET DŪ�ĪGU, PLĒSĪGU KAĶI.

Un tā tālāk, un tā tālāk.

Nebija nekādas vajadzības turpināt pārējo sludinājumu lasī��anu, jo visiem saturs bija vienāds.

Pēk�ņi Ķērpjbār�a sejā iegūla gau�ām nopietna izteiksme. Uzlūkodams savus biedrus, viņ� klusā, visai satrauktā balsī sa�cīja:

��� Tagad es saprotu, kāpēc �urkas tik negaidīti pameta pils�drupas.

��� Kā tad tā? � Puszābaks izbrīnījies vaicāja. � Vai tu uz�gāji arī tādu sludinājumu, kur paskaidroti �urku izturē�anās iemesli?

Ķērpjbārdis piekrīto�i pamāja ar galvu.

��� Par to vēsta visi �ie sludinājumi, visi līdz pēdējam, � viņ� atteica. � Par to runāja arī kontroles punkta priek�nieks, pat

mazais skolnieks. Ta�u mēs neuztvērām pa�u nozīmīgāko patie�sības graudu. Kaķi! �ajā pilsētā nav kaķu, mēs tos aizvilinājām prom. Un �urkas, nojautu�as kaķu prombūtni, ar steigu ieradās �eit.

Uzrocis un Puszābaks klusēdami pārdomāja dzirdēto. Labu brīdi viņi neteica ne vārda, bet tad sakāpa automa�īnā.

.

Izbrauku�i no pilsētas un bez īpa�ām grūtībām tiku�i garām nākamajam kontroles punktam, naksitrallī�i pēc pāris stundām sasniedza me�u. Lai nokļūtu pie ezera, nācās nogriezties no �osejas � turpmāk vajadzēja braukt pa �aurāku sānceļu. Ap�kārtne bija pazīstama, apmaldīties nevarēja.

Laukumā, kur viņi kādreiz bija apmetu�ies, Uzrocis uz neilgu laiku apstādināja automa�īnu. Pēc tam brauciens turpinājās un viņi devās aizvien dziļāk me�ā pa �auru, līkumainu taku, līdz bei�dzot apstājās ezera malā.

Ķērpjbārdis, kur� �eit, pie ezera, ieradās pirmoreiz, aizrau�tīgi vēroja apkārtni, bet Uzrocis un Puszābaks tūdaļ pievērsa uzmanību saliņai, pa kuru �urp un turp �audījās kaķi. Tikko izkāpis no automa�īnas, Puszābaks sāka kalt plānus kaķu atgrie��anai pilsētā, Uzrocis turpretī, vērdamies uz salu, iemantoja lirisku noskaņojumu.

Vispār, izkļuvis no �urku gūsta, Uzrocis bija tapis tāds kā mīkstsirdīgāks un sirsnīgāks, tāpēc arī nebija nekāds brīnums, ka, pēk�ņi sapņaini nopūties, viņ� nodeklamēja:

� Ai, sala, tu manu ilgu sapņojums, Virs tevis gai�i zilgmo debesjums! Tev apkārt ezerviļņi draiskuļo, Un tavos kokos lapas tik liegi �alko!

��� Varen jauks dzejolis, � Puszābaks, �ultaini smaidot, sa�cīja. � Es tikai nesaprotu, kā var �alkot koku lapas, ja kokiem uz salas ir kaili zari.

��� Tas tiesa, lapu nav! � Uzrocis, cie�āk ieskatījies, iesau�cās. � Dzejolis jālabo. Kas vēl �alko tāpat kā koku lapas?

���� Lai nu paliek lapu �alkoņa, � Puszābaks teica. � Jāuz�zina, kāpēc kokiem nav lapu. Ja es nemaldos, līdz rudenim vēl tālu.

��� Varbūt kaķi aiz bada tās nograuzu�i? � Uzrocis izteica savas domas.

Puszābaks atkal pavīpsnāja.

��� Tad noteikti drīz līs, � viņ� apgalvoja. � Arī suņi reizēm ķeras pie zaļbarības, bet tikai pirms lietus.

Kamēr Uzrocis un Puszābaks lauzīja galvu, cik dīvaini kokiem lapas pazudu�as, Ķērpjbārdis pieliecās līdz ūdenim un izmak�ķe�rēja nolūzu�u zaru, ko vēj� bija atdzinis no salas. Kad viņ� bija aplūkojis guvumu uzmanīgāk, viņa sejā iegūla rūpju izteiksme.

���� Nu es saprotu, � viņ� teica. � Lapas � Nu protams!

Ķērpjbārdis norūpējies apklusa, Uzrocis un Puszābaks iein�teresēti gaidīja, kā viņu draugs izskaidros notiku�o.

��� Skatieties uz �o te! � Ķērpjbārdis sniedza pārējiem no ūdens izvilkto zaru. � Tas ir aplipis ar kāpuriem. Un tie�i �ie kāpuri notiesāju�i visas koku lapas. Tas ir vienīgi pareizais skaid�rojums. Ir izjaukts līdzsvars dabā.

��� Ko tu saki? � Puszābaks nesaprata. � Kāds līdzsvars?

���� Dabā viss ir savstarpēji saistīts, � Ķērpjbārdis turpināja. � Kad saliņā uzradās kaķi, sekas bija tādas, ka aizbēga putni. Putni aizbēga, un viņu vietā koku lapotnēs ieperinājās kāpuri, jo nebija vairs putnu, kas tos iznīcinātu. Bet pilsētā plosās �urkas, jo tur nav kaķu, kuri tās turētu gro�os.

Labu brīdi valdīja klusums. Tad ierunājās Uzrocis:

��� Solījumu mēs izpildīsim un kaķus atbrīvosim. Tad salā atgriezīsies putni un apēdīs kāpurus. Gan manu sapņu sala atkal zaļot sāks.

��� Tev ir taisnība, � Ķērpjbārdis piekrita. � Tomēr, manu�prāt, tas vēl nav viss. Mums jānogādā kaķi arī atpakaļ pilsētā, lai tie darītu galu �urku �ausmu darbiem. Sī doma man atausa prātā tad, kad lasīju ziņojumus uz reklāmu staba.

���� Paklau, draugs, � Puszābaks, tapis nemierīgs, ieteicās.

�� Vai tu jau esi aizmirsis, kā �ie kaķi pilsētā mocīja ve�iņu? Ta�gad viss var sākties no jauna.

Ķērpjbārdis noliedzo�i pakratīja galvu.

���� Agrāk bēda bija tā, ka ve�iņa kaķus pārāk lutināja. Kaķi pierada pie brīvām maltītēm un savu dabas doto uzdevumu ne�pildīja. Nu jau ve�iņa dabūjusi mācību, un kaķi pa �o laiku pār�vērtu�ies � iemācīju�ies pa�i gādāt par sevi.

���� Pārvērtu�ies tie ir noteikti, � Puszābaks, nīgri saviebies, teica. � Es varu saderēt, ka pa �o laiku tie kļuvu�i pavisam me��onīgi, tā ka mēs tos nemaz vairs nepazīsim.

Un, it kā apstiprinot Puszābaka teikto, no salas atplūda savā�das skaņas, kuras patie�ām bija tikpat kā neiespējami uzlūkot par ņaudē�anu. �ajās �au�alīgajās skaņās, �ķiet, bija apvieno�ju�ās bērna raudas ar tīģera dusmu rēcieniem, grūti ir iedomāties baismīgāku un me�onīgāku troksni.

Ķērpjbārdis par �o kņadu nelikās ne zinis.

��� Jo kaķi kļuvu�i me�onīgāki, jo labāk, � viņ� teica. � Pil�sētā tādi patlaban vislabāk noder. �urkas tur tapu�as tik nekaunī�gas, ka līdzsvars atgūstams vienīgi ar tik satrakotiem kaķiem kā �ie.

���� Nu, stājamies pie darba, � Uzrocis enerģiski ierosināja.

�� Vai vajadzēs atkal ezera ūdeni pārvērst garaiņos?

Ta�u Puszābaks bija izdomājis citu pasākumu.

��� Paskatieties uz �o koku, � viņ� ar roku norādīja uz daļēji nokaltu�u bērzu, kas atradās turpat krastmalā. � Vai no tā neva�ram sarūpēt glu�i piemērotu tiltu, pa kuru kaķi atsoļotu līdz saus�zemei?

Ķērpjbārdis domās aplēsa, vai bērzs ir pietiekami gar�, lai sniegtos līdz salai.

��� Tēlaini izsakoties, �is bērzs patie�ām var kļūt par peldo�u tiltu, � viņ� sprieda.

Pēc brī�a Uzrocis jau vicināja cirvi sev virs galvas glu�i kā indiānis tomahauku.

���� Cērtam, cērtam! � viņ� mundri sauca. � Kas cērt, tas atrod!

Ķērpjbārdis un Puszābaks saprata, ka Uzrocis pēc ilgāka pār�traukuma atkal jūtas stipri satraukts, citādi viņ� nebūtu sakām�vārdu tā sajaucis. Līksms saviļņojums pārņēma visus trīs draugus.

Drīz vien ezera krastā atbalsojās spalgi cirvja cirtieni. Kad Uzrocis piekusa, pie darba stājās Ķērpjbārdis. Puszābaks pie cir��anas netika � bērzs jau sāka lēnām slīgt uz leju.

��� Grūdiet! � viņ� iekliedzās. � Bīdiet galotni tālāk ezerā!

Uzrocis un Ķērpjbārdis visiem spēkiem grūda stumbru, lai

garā, slaidā bērza kritienam pie�ķirtu nepiecie�amo virzienu, un tad atskanēja blīk�ķis.

Trr-rah!

��� Darbaprieks ir tomēr visīstākais prieks. � Puszābaks ap�mierināts berzēja rokas.

Bet tūdaļ naksitrallī�i pamanīja, ka bērza zari nesniedzās līdz saliņai. Arī tad, kad viņi kopējiem spēkiem bija iestūmu�i no krasta ūdenī stumbra galu, koka galotni no salas atdalīja vesela ūdens strēle.

��� Palūk, kā, � Uzrocis satriekts nopūtās. � Pārāk īss ir mūsu tilts!

Puszābaks atbalstīja kāju pret bērza celmu, viņa kāju pirksti nervozi sakustējās.

���� Atstājam, mazākais, �eit robainu celmu, � viņ� ieminējās. � Kur� tam uzsēdīsies, tas stāvus uzlēks gaisā.

��� Jā, jā, � Ķērpjbārdis nomurmināja. � L�t' iespējams!

Bija skaidri noprotams, ka viņ� pat nedzirdēja, ko pārējie saka.

Viņa domas klīda kaut kur citur. Un glu�i negaidot viņ� sāka izģērbties.

���� Vai tu peldēt iesi, vai? � Uzrocis brīnījās.

��� Mhm, � Ķērpjbārdis pamāja ar galvu. � Labu laiku nav lijis lietus, mana bārda sen nav aplaistīta, vajadzēs to mazliet pa�mērcēt. Tik sausā bārdā nevar augt ne oga, ne puķe.

Viņ� iebrida ezerā. Ūdens jau sniedzās tam līdz gurniem, līdz krūtīm un drīz vien līdz kaklam. Tad viņ� satvēra abām rokām bērza stumbru aiz resgaļa un, atspēries no ezera gultnes, abām kājām kā neprātīgs kūla ūdeni. Tikai tagad Uzrocis un Puszābaks saprata, kas Ķērpjbārdim ir padomā.

��� Viņ� grib piestumt bērza galotni tuvāk salai, � Uzrocis secināja.

Tā arī bija. Ķērpjbārdis pērās pa ūdeni tik enerģiski, ka bērzs patie�ām tuvojās salai. Lēnām gan, ta�u aizvien vairāk. Un bei�dzot . . .

Tad tas notika.

��� Sākas! � Puszābaks �ukstēja.

Koka galotne bija aizsniegusi salu, un tuvākie kaķi jau lēca uz �o dabisko tiltu, kas tos izglābtu.

Pa stumbru tie ātri vien bija sasniegu�i vietu, kur atradās Ķērpj�bārdis, un milzum daudz kaķu vēl tikai grasījās doties uz krastu.

Ķērpjbārdis metās peldus, un bija arī pats pēdējais laiks. Pēc brī�a uz bērza stumbra sabruka kaķu, ka biezs. Bet no aizmugures tiem brāzās virsū aizvien vairāk un vairāk, tā ka priek�ējiem ka�ķiem gribot negribot vajadzēja lēkt ūdenī. Tos glu�i vienkār�i stum�us iestūma ezerā, tā ka noplunk�ķēja vien.

To visu Ķērpjbārdis bija paredzējis, tikai vienu apstākli viņ� nebija ņēmis vērā. Viņ� nezināja, ka �ie dzīvnieki prot tik labi peldēt. Viņ� bija pārliecināts, ka tikai briesmu brīdī tie spēj turē�ties virs ūdens, bet tad �ausmās un izbrīnā redzēja, ka tas nav tiesa. Vispirms viņam garām aizpeldēja kāds dzeltensvītrains un tūliņ aiz tā ogļumelns kaķis.

���� Sarauj, Ķērpjbārdi, sarauj! � Puszābaks kliedza.

Ta�u Ķērpjbārdis jau pūlējās visiem spēkiem. Galvenā bēda � bārda, kas, piesūkusies ar ūdeni, bija kļuvusi smaga un traucēja peldē�anu. Tādējādi vairāki kaķi paguva aizsteigties viņam ga�rām.

Uzrocis un Puszābaks savāca Ķērpjbār�a drānas un dro�ības labad iekāpa automa�īnā.

Stāvoklis vērtās ik brīdi traģiskāks.

Pirmie kaķi jau bija izkļuvu�i krastā, bet Ķērpjbārdis joprojām cīnījās ar ezera viļņiem un savu bārdu. Galu galā viņ� atkal juta zem kājām cietu zemi � un viņam no lūpām izlauzās tik parastais, toties mīļais vārds:

��� Zeme!

Ceļu kakiem!

Visi kaķi, kas bija sasniegu�i krastmalu, tūliņ sāka neganti skurināties, un tie�i tāpēc Ķērpjbārdis izglābās. Skurinoties tie nepievērsa uzmanību apkārtnei, un Ķērpjbārdim laimējās izsprukt ar veselu ādu.

��� Uzslavas cienīgs darbs, � Puszābaks uzlielīja Ķērpjbārdi, kad tas laimīgā kārtā iebēga automa�īnā. � Tikko kaķi bija ievi�lināti ūdenī, viss sāka iet no rokas.

��� Puse solījuma jau izpildīta, � Uzrocis, sniegdams Ķērpj�bārdim dvieli, sacīja. � Krietna daļa kaķu bara atrodas krastā.

Ķērpjbārdis, notrinies dvielī, nekavējoties saģērbās. Vien�laikus draugi satraukumā ņēmās vērot, kā glāb�anas operācija noritēs turpmāk.

Cits pēc cita kaķi pārpeldēja attālumu no bērza resgaļa līdz krastmalai, un ikviens, sataustījis zemi zem kājām, vispirmām kār�tām domāja par to, lai cik iespējams ātrāk noskurinātu ka�okā paliku�ās ūdens lāses. Ta�u pēdējie kaķi, kuriem aizmugurē ne�viens vairs negrūdās virsū, izbiju�ies turējās pie bērza stumbra.

��� Nu, nu, � Puszābaks, tapis nemierīgs, sacīja. � Ko �ie tur gaida?

��� Baidās no ūdens � lūk, kas, � Ķērpjbārdis paskaidroja. � Ej nu sazini, vai �ie maz sekos pārējiem.

��� Skat, kā . . . � Puszābaks piktojas. � Mēs ar mokām to� glābjam, bet �iem labpatīk baidīties no ūdens!

To teicis, Puszābaks sāka rīkoties. Izņēmis no azotes �ka�ķeni�, viņ� uzmanīgi izlavījās laukā. Automa�īna bija apstājusies pie akmens �ķembu kaudzes, visapkārt �munīcijas�, cik uziet. Drlz vien Puszābakam kabatas bija pilnas akmentiņiem, un tūdaļ pir�mais ��āviņ�� no�vīkstēja gaisā.

Buļ!

Buj-buļ-buļ . . .

Puszābaks sāka ap�audi. Prasmīgi nomērķētie akmentiņi krita līdzās bērza stumbram ūdenī � tie�i tur, kur pēdējie no kaķu bara nogaido�i gāzelējās zaru jūklī.

Buļ-buļ-buļ . . .

Ūdens �ļakstījās, aizmugurējie kaķi, spalgi ņaudēdami, grūs�tīja priek�ējos.

Buļ-buļ-buļ-buļ-buļ!

Pirmais kaķis beidzot ielēca ūdenī, tam sekoja otrais, tre��ais, ceturtais � Un tad uz bērza stumbra vairs nemanīja ne�viena kaķa � visi atradās ūdenī un peldot tuvojās krastam. Dro�i vien tie bija sapratu�i, ka nav vērts sevi tik ilgsto�i ļaut ap�ļākt ar ūdeni, labāk jau mesties uz galvas ezerā � un mokām gals.

Puszābaks ielavījās atpakaļ automa�īnā.

��� Viss kārtībā! � viņ� pasmaidījis sacīja. � Glu�i slapja mugura palika.

��� Vareni, � Uzrocis atzinīgi pamāja ar galvu. � Patie�ām vareni! Bet kā mēs tik daudz kaķu aizgādāsim uz pilsētu?

Uz �o jautājumu, kā mēdz teikt, atbildi sniedza pati dzīve. Kaķi, kuri pirmie bija izkļuvu�i krastā, kaut cik noskurināju�ies, sāka pievērst uzmanību apkārtnei. Tikko Uzrocis bija iedar�binājis motoru, kaķi draudo�ā izskatā tuvojās automa�īnai. Acīm�redzot dzīvnieki atcerējas �o furgonu, un tas izraisīja viņos nepa�tīkamas atmiņas.

��� Cik es noprotu, � Puszābaks iepriecināts sacīja, � �oreiz mana rotaļu pelīte nav nepiecie�ama. Kaķi tā kā tā skries mums nopakaļ, un mēs tos aizvilināsim uz pilsētu. Pretējā gadījumā varat mani saukt nevis par Puszābaku, bet gan par Kurpnieku.

��� Pamēģināsim, � Uzrocis īsi noteica.

Un automa�īna sakustējās.

Sākumā samērā lēnā gaitā, bet tad, pamazām palielinādams ātrumu, furgons attālinājās no ezera. Puszābaks un Ķērpjbārdis piesteidzās pie loga ma�īnas pakaļgalā, kur varēja labāk novērot kaķus.

��� Cilpo mums nopakaļ! � Ķērpjbārdis iesaucās. � Pus�zābakam taisnība!

Aizritēja vēl da�i brī�i, un visi kaķi jau atradās krastā. Tie, kuri pēdējie izrāpās no ūdens, nejaudāja ne lāgā nopurināt slap�jumu � ņaudēdami tie metās līdzi pārējiem, un drīz vien viss bars cie�i sekoja furgonam.

Beidzamā aina, kas naksitrallī�iem palika prātā, bija prāvais putnu bars debesīs. Tie līksmi �ivināja un lidoja tie�i pretējā vir�zienā, nekā joza kaķi.

��� Dodas uz salu, � Uzrocis smaidot sacīja. � Nu kāpuriem ir vakars, un koki uz salas drīz no jauna �alks.

Puszābaks tomēr piekodināja:

��� Nesāc tikai atkal dzejot! Piedod labāk gāzi, lai mums pa�iem nebūtu vakars!

Sis padoms nāca īstā brīdī, jo kaķi bija piekļuvu�i furgonam bīstami tuvu. Uzrocis apņēmīgi palielināja ātrumu.

��� Tēlaini izsakoties, bēgam it kā no kavalērijas uzbru�kuma, � Ķērpjbārdis sprieda.

��� Glu�i pareizi, � Puszābaks piekrita. � Pilsētā tagad par kaķi maksājot tikpat, cik par jājamzirgu.

Turpretī Uzrocis, sēdēdams pie stūres, nobubināja:

��� Gan cenas kaķiem sāks kristies, tikko iebrauksim pilsētā.

Trauksmainais brauciens turpinājās, un Uzrocim vajadzēja

cītīgi darboties, lai noturētu kaķus pietiekamā attālumā no auto�ma�īnas. Tikai tad, kad viņi nokļuva uz �osejas, Uzrocis varēja brīvāk uzelpot � vairs nebija jābaidās no straujiem pagriezie�niem, kā arī ceļmalas garajā zālē apslēptajiem celmiem vai akme�ņiem.

��� Dzīve uz salas padarījusi kaķus krietni vien ņiprākus, � Puszābaks secināja.

Tā patie�ām bija � lai gan Uzrocis brauca ātri, attālums no kaķu priek�pulka līdz automa�īnai necik nemazinājās. Tikai

nelielu ceļa posmu pirms kontroles punkta pie pilsētas robe�as Uzrocim kaut cik laimējās atrauties no kaķiem. Un tūdaļ kļuva skaidrs, cik tas ir nepiecie�ami. Draugiem ceļā gadījās �ķērslis, ko viņi nebija ņēmu�i vērā, � pie kontroles punkta lielceļu �ķērsoja barjera.

��� Ja mēs tagad apstāsimies, � Puszābaks sprieda, � tad noteikti nokļūsim kaķu nagos.

Uzrocis signalizēja labu brīdi. Kontrolieri gan iznāca laukā no sargmājiņas, ta�u barjeru pacelt pat negatavojās.

��� Stulbeņi! � Puszābaks nikni norūca.

Izbāzis galvu pa logu, viņ� pilnā kaklā sauca:

���� Brīvu ceļu! Brīvu ceļu kaķiem!

Nekā! Glu�i otrādi � pie kontroles punkta māja ar rokām, lai automa�īnu apturētu.

��� Viņi nedzird, � Ķērpjbārdis sacīja. � Un neko nesaprot.

��� Kurlie! � Puszābaks saskaities sēca. � Kurlie stulbeņi!

Uzrocis piebremzēja, lai ma�īna neuzdrāztos barjerai.

Ko lai dara? Pārdomāt vairs neatlika laika.

Pēk�ņi Puszābaks pielēca kājās un metās pie plaukta virtuves nodalījumā. Da�os mirkļos pārējo saimniecības piederumu vidū viņ� atrada palielu piltuvi, ar kuras palīdzību Uzrocis reizēm pil�dīja pudelēs sulu. Pēc tam atkal �igli apsēdās pie loga un, pil�tuvi pie lūpām pielicis, sauca kā ruporā:

��� Brīvu ceļu kaķiem!

Kontroles punkta ļaudis tuvojās barjerai.

��� Ahā! � Ķērpjbārdis sacīja. � Nu tie beidzot sadzirdēja!

Barjera nekavējoties tika pacelta, un furgons rūkdams aizdrā�zās garām postenim.

��� Lieliski, � Puszābaks apmierināts sēca.

Piltuve viņam tā bija iepatikusies, ka viņ� to vairs neizlaida no rokām. Tikko viņ� pamanīja kādu uz lielceļa, tūdaļ pacēla piltuvi pie mutes un auroja:

��� Brīvu ceļu kaķiem!

Jo draugi vairāk tuvojās pilsētai, jo dzīvāka bija kustība. Galvenām kārtām acīs dūrās bēgļi, kuri bailēs no �urkām muk.i laukā no pilsētas. Gan ģimenes, gan veselas grupas izmocīto ļau�u soļoja pa �oseju, nesdami rokā vai pār plecu ikdienā nepif cie�amās mantas, kas steigā bija sapaunotas. Daudziem bēgļiem līdzi bija mazi bērni, daudzi skubā bija paķēru�i pavisam neva�jadzīgus krāmus, un tagad ne mazums pūliņu tiem sagādāja stāv�lampas, sienassegas un puķupodi.

Katru reizi, kad automa�īna traucās garām bēgļiem, piltuvē atskanēja Puszābaka spēcīgais sauciens:

��� Brīvu ceļu kaķiem!

Bija patīkami redzēt, kā, to dzirdot, sejas ļaudīm noskaidrojās un atmirdzēja priekā. Gan lielie, gan mazie gājēji līksmi māja ar roku ma�īnā sēdo�ajiem un kaķu lavīnai, un vairums bēgļu no�lēma tūdaļ doties atpakaļ uz pilsētu.

��� Cik vareni justies kā atbrīvotājiem! � Ķērpjbārdis svēt�laimīgi nopūtās.

Kaķu bari atkal tiem mina glu�i vai uz papē�iem, kaut gan aizkavē�anās pie kontroles punkta nebija tik ilga, lai kaķi panāktu furgonu. Ta�u draugiem tas rūpju vairs nesagādāja, jo teju, teju viņi iejoņos pilsētā.

��� Brīvu ceļu kaķiem! � Puszābaks sauca beidzamo reizi.

Uzrocis nobremzēja, un auto apstājās.

Un tad . . .

Sirdīgi ņaudēdami, kaķu bari brāzās uz priek�u gar abām pusēm ma�īnai. Par braucējiem tie nelikās vairs ne zinis � tie bija pamanīju�i �urkas, savas mū�senās ienaidnieces! Un acumir�klī �ausmino�ie kaķu kaujas brēcieni juku jukām saplūda ar �urku gaudām, kas pēc neilga laika vērtās pla�umā un atskanēja jau visā pilsētā.

.

Nākamajā dienā pilsētu nevarēja nemaz pazīt � pa nakti viss bija pārvērties. Veikali atkal bija vaļā, un pat tirgū valdīja rosība, reklāmu stabus klāja raibu raibie plakāti, kas vēstīja par teātra izrādēm, koncertiem, sarīkojumiem, pie saldējuma kioskiem rindās stāvēja ļaudis. Daudzos namos norisa ģenerāltīrī�ana, lai atbrīvotos no �urku pēdām tā, ka ne smakas nepaliktu, � mazgāja logus, berza grīdas, vēdināja apģērbus un gultas segas.

Ielās bija daudz ļau�u � citi steidzās uz darbu vai iepirkties, citi tāpat vien pastaigājās, priecādamies, ka atbrīvoju�ies no �ur�kām. Skārda trauku vietā viņi atkal nēsāja portfeļus un rokassomas, bet skolēni � mugursomas. Kādu zēnu ar kanniņu rokā, kur� tika raidīts uz veikalu pēc piena, pārējie bērni pat izsmēja. Visur val�dīja prieks par atbrīvo�anos no grauzējiem.

��� Savu pienākumu esam izpildīju�i, � Uzrocis, apturējis ma�īnu pie ieejas Dabas muzejā, sacīja. � Un, ja mēs atdosim �agatas krājumus muzejam, varam braukt pelnītā atpūtā pie jūras vai vienalga, kur.

��� Vareni, � Puszābaks nosēcās.

Jau agri no rīta naksitrallī�i bija sadabūju�i tirgū tuk�u kartu�peļu maisu un visu �agatas vākumu, ko viņi bija atradu�i koka dobumā, sabēru�i tajā, lai nekas neietu zudumā. Tagad Ķērpjbār�dis uzvēla maisu pār plecu, un viņi devās uz muzeju.

Atskanot durvju zvanam, iznāca padzīvojis vīrietis ar acenēm un sirmu ķīļbārdiņu, viņā nebija grūti sazīmēt muzeja vadītāju.

Ne visai draudzīgi pavēries uz trim draugiem un kartupeļu maisu, vīrietis nogrozīja galvu un, pabīdījis acenes uz pieres, nopra�sīja:

���� Nu?

���� Gribam nodot muzejam dāvanu � nelielu atradumu, � Uzrocis iesāka, bet tūdaļ bija spiests apklust, jo vadītājs vīzde�gunīgi atcirta:

���� Zinu, zinu! Sis kartupeļu maiss jums pilns ar �urku izbāzņiem, vai ne? Un jūs, nav �aubu, gribat apgalvot, ka tie ir vis�lielākie �urku izbāzņi pasaulē?

���� Ne glu�i tā . . . � Uzrocis satrūcies iebilda.

Tomēr �oreiz vadītājs par Uzro�a atturīgo piezīmi nelikās ne zinis.

���� Nezin kāpēc man �odien kop� pa�a rīta to vien piedāvā kā �urku izbāzņus, � vadītājs turpināja.�Jauki gan. Un visi <ā viens apgalvo, ka tie�i viņu atnestie izbāzņi esot neredzēti arangi eksemplāri. Nu, atvainojiet mani, es ta�u nevaru visu mu�zeju piepildīt vienīgi ar �urku izbāzņiem!

���� Atļaujiet iebilst! � Puszābaks pēk�ņi iejaucās sarunā. � Ja uzlūkojat mūs par kaut kādiem �urku izbāzņu spekulantiem, ūs katrā ziņā ļoti maldāties!

Arī Ķērpjbārdis piebilda:

��� Mēs gribam nodot jums kādas �agatas cilts savāktās man�as.

Vadītāja sejā atplaiksnījās bezgalīgs pārsteigums.

��� Mēs, protams, zinām, ka �agatas vākums neiederas tie�i )abas muzejā, � arī Uzrocis nu tika pie vārda. � Bet kaut kādu nteresi tas tomēr varētu izraisīt dabas cienītājos.

��� Kādreiz bērnībā es biju aizgājis uz Veselības aizsardzības luzeju,� Puszābaks piebilda. � Tur bija izlikts milzīgi daudz isādu lietu, kas operāciju laikā uzietas cilvēkiem vēderā. Tur bija isvisādi krāmi, goda vārds, sākot ar sīknaudu un beidzot ar irurga �ķērēm. Tāpat noderētu eksponēt �agatas vākumu Dabas īuzejā.

Vadītājs pēk�ņi glu�i pārvērtās.

��� Ak jūs, mani mīļie draugi! � viņ� dudināja. � Ja tik jūs zinātu � Ja tik jus zinātu, cik vērtīgs man ir tāds materials! Jus apberat, kā saka, mani ar zeltu!

��� Tie�i tā, � Puszābaks piekrita. � Mums �eit ir vesela kau�dze senlaiku zelta monētu.

Vadītājs aicināja naksitrallī�us ienākt muzejā un aizveda viņus uz savu kabinetu gara gaiteņa galā.

���� Sēdieties, lūdzu! � Viņ� norādīja uz ērtiem atzveltņiem. � Atpūtiniet ta�u kājas.

Bet Ķērpjbārdis vispirmām kārtām izbēra maisa saturu uz lielā rakstāmgalda un sacīja:

���� Seit trūkst tikai viena trifeļkonfekte un vēl kāds medal�jons, ko mēs atdevām tā īpa�niecei. Ta�u dro�ības labad mēs varam jums atstāt viņas adresi.

Aplūkojot mantu kaudzi uz rakstāmgalda, vadītājs aiz lieliem priekiem sāka lēkāt kā mazs zēns.

��� Ak, mani mīļie!�viņ� iesaucās. � Tagad es jūtos tā, it kā doktora grāds man jau būtu rokā!

Pamanījis, ka trīs draugi viņu lāgā nesaprot, viņ� skaidroja:

���� Es, protams, visas �īs mantas novieto�u muzejā. Ta�u tām ir vēl kāda īpa�a nozīme, turklāt tie�i man. Vai pareizāk � zināt�nei par putniem. Es, piemēram, esmu ornitologs, mani mazie draugi, un rakstu doktora disertāciju! Un vai zināt, kāda tēma? �Par da�iem neparastiem �agatu paradumiem�. Tagad jūs dro�i vien sapratīsiet, kāda nozīme jūsu ziedojumam manā dzīvē?

Naksitrallī�i goddevīgi pamāja ar galvu.

��� Tātad, � muzeja vadītājs smaidot sacīja, � lūdzu jūs no�teikti ierasties, kad aizstāvē�u doktora disertāciju, un piedalīties pēc tam rīkotajās godībās. Tagad ilgi vairs nebūs jāgaida.

���� Vareni! � Puszābaks priecājās. � Un Uzrocis �ādā reizē varētu sacīt da�us svinībām piemērotus vārdus. Viņam da�reiz tas varen labi izdodas.

Draugi jau gatavojās doties prom, kad muzeja vadītājs pēk�ņi kaut ko atcerējās.

���� Ak jā, piedodiet, � viņ� sacīja. � Es nezinu, kā jūs sauc. Savā doktora disertācijas priek�vārdā es katrā ziņā gribu izteikt jums pateicību.

Izņēmis no galda atvilktnes viesu grāmatu, viņ� to sniedza trim draugiem.

� Varbūt ierakstiet savus vārdus �eit. Kādu piemērotu domugraudu ar parakstu. Vai esat ar mieru?

Ķērpjbārdis, paņēmis viesu grāmatu, iegrima domās. Pēc brī�a akurātiem, drukātiem burtiem tur parādījās ieraksts:

DABĀ JĀVALDA LĪDZSVARAM!

ĶĒRPJBĀRDIS PUSZĀBAKS UZROCIS

.

Pirmā gramata Otra grāmata

�Sastap�anās pie saldējuma Puszābaks atceras bērnību . 91

kioska�����������.. 5 Odze Matilde���������. 96

Uzro�a automa�īna � 10 Puszābaks kļūst nemierīgs 101

Satiksmes sastrēgums . . 15 Matilde dzer saldo krējumu 106

Kaķi�������������.. 20 2agata � zagle . . . .

Brauciens ar peli � 26 Pilsdrupās���������� 116

Vakars me�ā�������. 31 Baismīgā nakts �. 122

Noslēpumainās acis � 37 Pret�urku ierocis �. 126

Negaidīta vēstule. � 41 �agatas ligzdā�������� 131

Kaķu sardzes postenis . . 46 Jauni satrieco�i notikumi . 136

Lamatas���������. 51 Mantu glabātava �. 143

Putna ligzda�������.. 56 Trifele������������ 148

Puszābaks sapņo par Atkal brīvi���������� 155

�kaķeni��������� 62 Kontroles punktā �. 162

Varoņdarbs�������� 68 Pilsētā�����������.. 168

Notikumi me�a klajumā . . 74 Līdzsvars dabā �. 175

Uzrocis sāk dzejot � 79 Ceļu kaķiem!��������.. 181

Apbalvojums��������.. 85 Muzejā�����������.. 187

Э н о Р а у д МУФТА, ПОЛБОТИНКА И МОХОВАЯ БОРОДА Повесть-сказка

Рига �Спридигис� 1990 На латышском языке Перевод с эстонского Т. Вилсоне Художник Э. Вальтер

M6 № 5381 Jaunākā skolas vecuma bērniem Eno Rauds NAKSITR ALLĪSI

Redaktore Gunta Leja Mākslinieciskais redaktors Andris Lamsters Tehniskā redaktore Iveta Kļaviņa Korektore Guna Dobkēvi�a

Nodota salik�anai 21.12.88. Parakstīta iespie�anai 05.10.89. Formāts 70X90/16. Ofseta papīrs № 1. 2urnālu cirstā garnitūra. Ofsetspiedums. 14,04 uzsk. iespiedi.; 56,74 uzsk. krāsu nov.; 11,21 izdevn. I. Metiens 50 000 eks. Pa�ūt. № 2012. Cena 1 rbl. 90 kap. Izdevniecība �Sprīdītis�, 226047 Rīgā, Al�daru ielā 2/4. Izdevn. № 64/33075/B-1066. Iespiesta LKP CK izdevniecības tipogrāfijā, 226081 Rīgā, Balasta dambī 3.

[1] kama � miltos samalti da�ādu labību graudi un pāk�augi.