Eno Rauds

ATKAL �lE NAKSITRALLĪ�I

.

/

.

Naksitrallī�i iegāja brīvdabas kafejnīcā un apsēdās pie apaļa galdiņa svītraina sauljuma paēnā.

� Manuprāt, pasūtīsim kūkas, � Puszābaks ieteicās.

� Un limonādi, � Uzrocis piemetināja.

Ķērpjbārdis neiebilda.

�� Saēdīsimies pilnu vēderu un sāksim baudīt brīvdienas, � Pus�zābaks turpināja. � Laidīsim prom uz siltajām jūrām un ļausimies tīkamai atpūtai.

Uzrocim un Ķērpjbārdim �āds priek�likums likās visai prātīgs. Par atpūtu pie jūras viņi bija spriedu�i arī agrāk, ta�u aizvien kāds neatlie�kams Uzdevums aizkavējis �o nodomu īstenot. Bet pa�laik, kad rokas brīvas, patie�ām bija iestājies īstais laiks atpūtai.

�� Esmu ar mieru, � Ķērpjbārdis piekrita. � Vispirms būs jauks ceļojums ar automa�īnu, un pēc tam � paklausīsimies jūras �alkoņā.

� Vareni, � Uzrocis piekrizdams pamāja ar galvu.

Naksitrallī�i pēk�ņi kļuva nepacietīgi. Kur kavējas viesmīle? Nejau

ar tuk�u vēderu jāsāk vadīt brīvdienas. Vispirms pamatīgi jāiestiprinās, tad arī atpūtai glu�i cita gar�a.

Viņi paraudzījās visapkārt, vai kaut kur nemanīs viesmīļus. Tie nebija manāmi, toties naksitrallī�i ar izbrīnu secināja, ka gandrīz no visiem galdiņiem ziņkārīgi skatieni veras tie�i uz viņiem.

�� Interesanti, kāpēc visi mūs tik cie�i aplūko, � Uzrocis kļuva nemierīgs.

Puszābaks paraustīja plecus.

� Laikam pārskatīju�ies � notur mūs par citiem.

� Nezin par ko īsti? � Ķērpjbārdis nomurmināja.

Uz �o jautājumu nemaz nebija tik viegli atbildēt. Patie�ām � ar ko gan viņus kāds spētu sajaukt?

Lai izvairītos no �īs apnīksto�ās uzmanības, Uzrocis no sava uzro�a azotes izņēma jaunāko laikrakstu un, plati atvēris, turēja to sejai priek�ā.

� Palasi, vai nav jau publicēta atļauja lasīt brūklenes, � Ķērpjbārdis lūdza. � Man �ķiet, ka �is laiks ir klāt.

�ajās dienās Ķērpjbār�a bārdā jau bija redzamas sarkanas brūkleņogas, ta�u bez oficiālas atļaujas viņ� tās neuzdrīkstējās plūkt.

Uzrocis pārlaida skatienu pār laikraksta lappusēm.

� Nē, par brūklenēm �eit nav ne vārda, � viņ� sacīja.

Bet tūdaļ jau Uzrocis satraukumā nosarka līdz ausu galiem.

�� O! � viņ� izdvesa, ļāva laikrakstam noslīdēt uz galda un aiz pārsteiguma ieplestām acīm cie�i vērās uz saviem abiem draugiem.

� Nu? � Ķērpjbārdis, cerību iedvesmots, vaicāja. � Tātad tomēr uzgāji ziņu par brūklenēm?

� To ne, � Uzrocis bilda. � Bet �eit ir kaut kas daudz saisto�āks. Paklausieties pa�i.

Un Uzrocis it svinīgā balsī lasīja:

�Mēs vēl labi atceramies pagāju�ās dienas, kad visa pilsēta bija �ausmīgo �urku varā. Tās aprija mūsu ēdamo, iznīcināja mūsu mantību un biedēja mūsu bērnus. Mēs atradāmies uz iznīcības robe�as. Bet tad ieradās naksitrallī�i�"

�� Naksitrallī�i! � Puszābaks iespiedzās. � Tie acīmredzot esam mēs!

� Tā �ķiet, � Uzrocis pamāja ar galvu.

Un atsāka lasīt:

�Naksitrallī�i bezbailīgi sāka cļņu pret �urkām. Ar apbrīnojamu pras�mi viņi ieveda pilsētā milzīgu kaķu armiju, kura kā viesulis metās virsū �urkām un pieveica tās. Un tagad �is vis�ausmīgākais laiks mūsu mīļās dzimtās pilsētas vēsturē ir jau pagātnē."

�� Ļoti tēlains un lieti�ķs raksts, � Ķērpjbārdis atzina. � Tikai to gan aizmirsu�i pieminēt, ka pilsētu reiz bija apsēdu�i arī kaķi.

� Tāpat piemirsts pasacīt, ka mums pie krūtīm ir medaļas par kaķu apkaro�anu, � Puszābaks piebilda.

�� Nu jā, � Ķērpjbārdis atgādināja. � Sākumā mēs aizvilinājām kaķus prom no pilsētas. Mūsu vainas dēļ �urkas tajā varēja ieviesties pavisam brīvi. Tie�i mēs bijām tie, kuri izdarīja �o liktenīgo kļūdu.

�� Paklau! � Puszābaks saērcināts iesaucās. � Nerunā muļķības, nekādu kļūdu nav. Tev gan būtu jāzina, ka viss ir savā starpā saistīts. Ja mēs kaķus no pilsētas nebūtu aizvāku�i, nevienam no mums pie krūtīm nekarātos medaļa. Un, ja �urkas nebūtu atkūlu�ās uz �ejieni, neviens laikraksts par mums nebilstu ne pu�plēsta vārda!

Ķērpjbārdis neielaidās strīdā ar Puszābaku, un Uzrocis turpināja:

�Kas tad ir �ie naksitrallī�i, mūsu mīļās dzimtās pilsētas lieliskie glābēji? Viņus nav grūti pazīt, jo visi trīs ir pamaza auguma cilvēciņi un mazliet atgādina rūķī�us. Toties pēc izskata viņi ir itin at�ķirīgi. Uzrocis aizvien ģērbies prāvā uzrocī. Ķērpjbārdim bārda ir no īsta dabiska ķērpja, un Puszābakam kājās apavi bez purngala, lai viņam būtu ērtāk kustināt kāju pirkstus. Viņu mītne ir neparasts sarkans autofurgons, kur atrodas viss, kas nepiecie�ams saimniecībā�"

It īpa�i trīs draugus saviļņoja turpmākais teksts:

,,Dārgie mūsu pilsētas iedzīvotāji! Nepicmirsīsim, ka esam naksitralll�iem parādā pateicību. Neliegsim viņiem pelnīto ievērību it visur, kur vien viņus sastapsim, un parādīsim viņiem pienācīgu godu!"

� Tad, palūk, kur tas suns aprakts! � Ķērpjbārdis samulsis sacīja. � Tagad ir skaidrs, kāpēc visi �ie kafejnīcas apmeklētāji mūs tik bezgalcie�i aplūko!

Puszābaks, nekavējoties ieņēma cienīgāku stāju.

� Jā, jā, � uzvaro�i apkārt lūkodamies, viņ� sacīja. � Mēs izraisām pelnītu uzmanību. Mūs nepavisam neapskata tāpat vien, bet gan ar pienācīgu cieņu.

Ta�u ar to vēl nebija gana. Pēc brī�a no blakusgaldiņa piecēlās paresna, draudzīgi noskaņota sieviete un, laipni smaidīdama, tuvojās naksitralll�iem.

�� No sirds jums pateicos, mani mazie glābēji! � viņa mīlīgā balsi sacīja. � Man jāpateicas jums par to, ka man pagrabā vēl ir saglabājies krietni daudz ievārījuma burciņu. �urkas tikko kā bija tur iebruku�as, kad jūs ar kaķiem atsteidzāties un �urku valdī�anai darījāt galu.

Un, pirms draugi paguva kaut ko atbildēt, viņa izņēma no savas rokassomiņas trīs �okolādes konfektes un iebāza katram no viņiem pa konfektei mutē.

Naksitrallī�i nesaprata, ko lai �ādā situācijā dara. Pret konfektēm viņiem, protams, iebildumu nebija, bet, no otras puses, viņi ta�u nebija nekādi mazi bērni, kuriem var bāzt kārumus tie�i mutē, turklāt tik daudzu cilvēku klātbūtnē.

Bet tūdaļ jau norisa kaut kas vēl kļūmīgāks. Sieviete negaidot satvēra Uzroci rokās un sajūsmināta ņēmās to murcīt.

� Ak tu mans maziņais! � viņa sacīja. � Tu esi tik mīksts un mīlīgs, ļauj lai Јs tevi apmīļoju un mazliet paauklēju!

Viņa kņudināja Uzrocim aiz auss un zem zoda, glaudīja gan pa spalvai, gan pret spalvu un visvisādi citādi ņurdzīja.

Uzrocis bija piesarcis kā biete un neganti svīda.

� Es lūdzu jūs, � viņ� gau�ām nelaimīgs gandrīz �ņāca. � Es jūs ļoti lūdzu, pietiek, nu jau tie�ām pietiek.

Bet sieviete nelikās ne dzirdam.

�� Ak tu mans maziņais, � viņa mīlīgā balsī dudināja un nemitējās gumzīt Uzroci. � Tu esi tik mīksts un jauks, ka klēpī vien tevi gribas turēt!

Ķērpjbārdis un Puszābaks sa�utu�i noskatījās un nekādi nevarēja izdomāt, kas būtu darāms, lai draugu glābtu.

Tikai pēc krietna brī�a sieviete atkal apsēdināja Uzroci uz krēsla.

��� Kaut kas nedzirdēts, � Uzrocis satriekts nomurmināja un sameklēja azotē matu suku, lai kaut cik savestu kārtībā sagumzīto ārieni.

Tikmēr sieviete jau pievērsa uzmanību Puszābakam.

� Ak tad tas esi tu, manu mazo cālīt! � viņa sacīja, smaidīdama tāpat kā iepriek�, un, rokas izstiepusi, grasījās viņu ņemt klēpī.

Bet tad notika kaut kas pavisam negaidīts, kaut kas glu�i satrieco�s. Atskanēja izbaiļu kliedziens, un sieviete zibens ātrumā palaida vaļā Puszābaku. Smaids viņas sejā mirklī izzuda, un uz rokas dilba varēja skaidri saredzēt mazītiņu zobu mazītiņas pēdas.

Uzrocis un Ķērpjbārdis jutās pārsteigti. Sievietes uzbāzīgo izturē�anos viņi, protams, nosodīja, ta�u atbrīvoties ar kodieniem, viņuprāt, likās pārāk nepiedienīgi.

�� Puszābaki � Ķērpjbārdis bargi sacīja. � Tu iekodi dāmai! Kas tev īsti ie�āvās prātā?

Puszābaks joprojām izturējās pilnīgi mierīgi.

�� Tikko man ie�āvās iek�ā viena �okolādes konfekte, � viņ� atteica. � Bet tāpēc jau neļau�u sevi ņurdzīt.

� Tu izturies glu�i kā suns, � Ķērpjbārdis saīdzis pagrozīja galvu.

� Tikai ne kā klēpja sunītis, � Puszābaks iespītējies atbildēja.

Par laimi, sieviete no izbīļa ātri atguvās un centās izlikties, ka nekas ļauns nav noticis.

�� Ak tu mazais �ķelmi, � viņa noteica, padraudējusi Puszābakam ar pirkstu. � Es jau neko ļaunu negribēju� Citreiz nevajag būt tik sirdīgam.

Viņa no jauna lūkoja smaidīt, bet nekas lāgā nesanāca. Galu galā viņa tomēr atkāpās un devās pie sava galdiņa.

Starpgadījums beidzās bez nopietnām sekām, ta�u garastāvoklis naksitrallī�iem bija sabojāts. Puszābaks arī pats pamazītēm nāca pie atziņas, ka nebija rīkojies īsti cienīgi, bet �ī novēlotā izpratne nevērta padarīto nebiju�u.

Uzrocis drūmi nomurmināja:

� Varbūt ejam pavisam prom?

Pārējie tūdaļ piekrita. Patie�ām � kālab vēl sēdēt �eit visu ļau�u uzmanības degpunktā, kad ik mirkli kāds atkal var pakampt jebkuru no viņiem klēpī.

Ta�u īstais'brīdis promie�anai bija palaists garām.

� Esiet sveicināti mūsu pieticīgajā brīvdabas kafejnīcā! Man ir liels prieks jūs apkalpot!

To sacīja viesmīlis, kas bija pienācis pie trim draugiem un krāva no paplātes uz galdiņa kūkas un da�ādu �ķirņu limonādes pudeles.

��� Atvainojiet, � Ķērpjbārdis ieteicās. Laikam noticis kāds misēklis � mēs vēl neko neesam pasūtīju�i.

Oficiants pasmaidīja.

� Neraizējieties, � viņ� atbildēja. � Uzņēmums maksā.

Un pamanījis, ka naksitrallī�i viņu lāgā nesaprot, paskaidroja:

�� Jūs atbrīvojāt mūsu pilsētu no �urkām. Citādi �īs negantnieces būtu apriju�as visas kafejnīcas kūkas un nezin vai arī kāda saujiņa miltu būtu palikusi pāri, ar ko izcept jaunas kūkas! Tāpēc kafejnīca, izrādot pateicību, uzcienā jūs pārvelti.

Atbrīvojis paplāti un novēlējis labu apetīti, viesmīlis aizgāja.

� Nu gan sakrāva galdā veselu lērumu kūku, � Puszābaks apmie�rināts ieteicās un ņēmās kraut sev pilnu �ķīvi. � Grandiozi!

�� Patie�ām, � Uzrocis pa�ūpoja galvu. � Bīstos, ka ar tām mēs nudien netiksim galā.

Bet Ķērpjbārdis savukārt bilda:

� Ko nu kūkas, bet slavas nasta gan mani sāk nomākt.

Uzrocis piekrizdams pamāja ar galvu.

� Ari es nevarēju iedomāties, ka slavu tik grūti paciest, � viņ� sacīja. � Visi ļaudis mūs apbrīno glu�i kā tādus brīnumzvērus. Un tad vēl tā �ausmīgā ucinā�ana�

�� No visa tā mūs var glābt pamatīgs atvaļinājums, � Puszābaks secināja.

Draugi ķērās pie ē�anas, lai ātrāk varētu tikt brīvdienās. Un, nerau�goties uz slavas nastas nomāco�o ietekmi, kūkas ēdot, garastāvoklis pamazām uzlabojās.

\

� Mans mērs ir pilns, � Uzrocis pavēstīja.

� Arī man nenieka vairs nelien iek�ā, � Ķērpjbārdis nopūzdamies teica.

�� Vēl vienai kūkai varu noēst ogas, tad gan vairāk nejaudāju, � Puszābaks piekrita.

�� Mēs jūs ļoti lūdzam, � Ķērpjbārdis uzrunāja viesmīli, kad tas kārtējo reizi tuvojās ar piekrautu paplāti. � Nenesiet, lūdzu, mums vairs neko. Kūkas, bez �aubām, ir bezgala gar�īgas un limonāde lieliska, bet visam ir sava robe�a.

Oficiants paraustīja plecus.

��� Es jūs pilnīgi saprotu, � viņ� līdzjūtīgi sacīja. � Ne jau uz kafejnīcas rēķina es �oreiz nesu. Jums jāzina, ka arī mūsu apmeklētāji vēlas jūs uzcienāt. Tā, piemēram, dāma, kurai jūs iekodāt, pasūtīja uz sava rēķina divdesmit �etras kūkas.

Ķērpjbārdis tikmēr bija pievērsis skatienu zvirbuļiem, kas, lēkādami starp galdiņiem un krēsliem, lūkoja sameklēt drupa�as.

� �īs kūkas jūs varētu atdot putniem, � viņ� norādīja.

Ta�u oficiants noliedzo�i pakratīja galvu.

� Tā neklājas darīt, � viņ� norādīja. � Tas aizvainotu pasūtītāju. Ar to, kas pasūtīts tie�i jums, jālūko pa�iem tikt galā.

To teicis, oficiants sakrāva uzgaida kāro cienastu krietni vairāk nekā iepriek� un �igli aizsteidzās.

Naksitrallī�i kā bez padoma raudzījās cits uz citu.

� Vēl da�i kumosi, un, atvaļinājumu uzsākot, mūsu veselība būs vējā, � Uzrocis beidzot sacīja. � Man �ķiet, ka laiks mukt prom.

� Patie�ām, padoms īsti vietā, � Puszābaks piekrita.

Ķērpjbārdis uz brīdi iegrima pārdomās.

� Slava ir glu�i kā pa�a ēna, kas neatkāpjas ne soli, � viņ� beidzot sacīja. � No reiz iegūtas slavas nav viegli aizbēgt. Bet pamēģināt jau varam.

Tā nolēmu�i, trīs draugi gaidīja izdevīgu brīdi, lai varētu ņemt kājas pār pleciem. Tikko oficiants bija devies pie kāda attālāka galdiņa un iedziļinājies rēķina sastādī�anā, naksitrallī�i �igli noslīdēja no sēdekļa un izlavījās no kafejnīcas.

Uzro�a furgons atradās automa�īnu stāvvietā, un draugi, cik vien ātri spēja, skrēja turp.

� Ir gan pazemojo�i, � Ķērpjbārdis aizelsies �ķendējās. � Neesam neko ļaunu nodarīju�i, bet nu jāmūk glu�i kā nez kādiem ļaundariem!

� Turklāt no kā? � Puszābaks steidzās piemetināt. � No mūsu pa�u slavas!

Drīz vien kļuva skaidrs, ka Ķērpjbārdis kafejnīcā ir sacījis patiesību: bēg�ana pa�iem no savas slavas nepavisam nav viegls uzdevums. Tikko viņi bija aizsniegu�i auto stāvvietu, kad jau kāds jauneklis apņēmīgi nostājās viņiem ceļā.

� Lūdzu uz mirkli apstājieties, mani dārgie glābēji, � viņ�, pieklājīgi paklanījies, sacīja. � Man ir kāds nopietns lūgums.

Draugi aizelsu�ies apstājās.

� Ļoti �ēl, � Puszābaks diezgan asi atteica, � mums tikko sāku�ās brīvdienas, un ar nopietnām lietām vairs nenodarbojamies.

Jauneklis samulsa.

� Tad man, protams, jāatvainojas, � viņ� sacīja un vēlreiz paklanījās. � Es patie�ām nezināju, ka jums sāku�ās brīvdienas. Es tikai gribēju palūgt autogrāfu.

� Ak autogrāfu? � Ķērpjbārdis nomurmināja.

Naksitrallī�i gan labprāt būtu pametu�i jaunekli turpat stāvam un paglābu�ies autofurgonā, tomēr nolēma tik pieticīgu lūgumu neatraidīt.

� Lai notiek! � Uzrocis bija ar mieru.

Puszābaks jutās pat mazliet glaimots.

�� Tas tik nieks vien ir, to varam, � viņ� sacīja glu�i draudzīgā noskaņā.

Jauneklis pasniedza nāksitrallī�iem savu piezīmju grāmatiņu, un viņi ierakstīja\ajā savu vārdu.

�� Sirsnīgi pateicos, � jauneklis, laimē starodams, teica. � Un vēlreiz lūdzu piedodiet, ka iztraucēju jūs tie�i brīvdienās.

Draugi turpināja ceļu, lai iesēstos automa�īnā un galu galā varētu braukt atpūtā. Diem�ēl drīz vien viņiem vajadzēja secināt, ka, izpildot jaunekļa lūgumu, viņi pamatīgi kļūdīju�ies. Jau pēc pāris soļiem viņus uzrunāja kāds vecāks vīrietis ar portfeli rokā. Izņēmis no tā tīru papīra lapu, viņ� glu�i satraukts sacīja:

� Man arī, lūdzu, autogrāfu!

� Mums diem�ēl ļoti jāsteidzas, � Uzrocis murmināja un mēģināja pretimnācējam aizspraukties garām.

Ķērpjbārdis savukārt piebilda:

� Mēs steidzamies atpūtā, mums patie�ām nav ne brītiņa vaļas.

Vīrietis ar portfeli rokā kļuva nikns.

� Ak vienam jūs dodat autogrāfu, bet otram atsakāt! � viņ� ieķērcās. � Kāda nejēdzība tā �ķirot cilvēkus! Esmu akurāt tāds pats pilsonis kā tas, kuram jūs iedevāt autogrāfu.

Naksitrallī�i noprata, ka ar tik nesavaldīgu cilvēku nav vērts strīdēties, tāpēc,nebildu�i ne vārda, parakstījās uz papīra lapas. Arī sve�ais vairs neteica neko. Pat paldies ne un, kaut ko bubinādams, devās prom.

�-Lūdzu autogrāfu!

� Man arī!

� Un man tāpat!

Draugi iztrūku�ies paraudzījās visapkārt. Ap viņiem bija sastājies prāvs ļau�u pulciņ�. Ikvienam rokā bija piezīmju grāmatiņa, kabatas kalendārs vai parasta balta papīra lapa. Visi vēlējās dabūt autogrāfu. Un naksitrallī�iem neatlika nekas cits kā turpināt parakstu izdāļā�anu.

Tas ilga krietnu brīdi. Naksitrallī�i rakstīja un rakstīja bez atelpas un ātri: Ķērpjbārdis, Puszābaks, Uzrocis� Ķērpjbārdis, Uzrocis, Pus�zābaks� Puszābaks, Uzrocis, Ķērpjbārdis� Un tā tālāk un tā tālāk.

Tas bija grūts darbs, grūtāks, nekā varēja iedomāties. Un kas bija pats trakākais � ļau�u pulks ap viņiem nevis saruka, bet auga augumā. Vīrie�i un sievietes, mazi bērni un drebelīgi vecī�i nāca aizvien klāt un klāt. Drūzmējās un grūstījās cits ar citu. Visi viņi kāroja kļūt par autogrāfu īpa�niekiem.

��� Un tāds lai būtu mūsu atvaļinājums, � Puszābaks paklusu nopūtās. � Jauki gan.

Puszābaks, Uzrocis, Ķērpjbārdis� Ķērpjbārdis, Puszābaks, Uzrocis� Tikai rakstīt un rakstīt. Gals �ai rakstī�anai nebija paredzams.

� Man vairs nav spēka, � Ķērpjbārdis beidzot sacīja. � Es vienkār�i vairāk nejaudāju.

�� Arī es nevaru, � Uzrocis piekrita. � Man pirksti jau pilnīgi sastingu�i.

Puszābaks, paslējis galvu aug�up, bezcerīgu skatienu pavērās apkārtējos cilvēkos.

� Varbūt metīsim mieru? � viņ� sadrūmis vaicāja.

Bet autogrāfu mednieki par to negribēja ne dzirdēt.

�� Mēs lūdzam! � no ļau�u bara atskanēja saucieni. � Mēs esam gaidīju�i veselu stundu! Mēs noteikti lūdzam!

Pa vidu atskanēja arī nepacietīgākas balsis:

�� Ko jūs īsti iedomājaties! Jos esat slaveni, un �is pienākums jums jāpilda!

� Jau atkal �ī slava! � Puszābaks dusmīgi nomurmināja, pie tam tik klusu, ka neviens to nedzirdēja. � Patiesībā slavai vajadzētu.palīdzēt mums saglabāt veselību, bet �ie ļaudis grib mūs stāvus kapā iedzīt.

Pārguru�ie naksitrallī�i joprojām izdāļāja savus autogrāfus.

Ķērpjbārdis, Puszābaks, Uzrocis� Uzrocis, Puszābaks, Ķērpjbārdis� Puszābaks, Ķērpjbārdis, Uzrocis� Ķērpjbārdis, Uzrocis, Puszābaks�

Bet tad pēk�ņi notika kaut kas negaidīts.

� Palīgā, es ģībstu! � Puszābaks iekliedzās.

Viņ� bezpalīdzīgi paplēta rokas, grīļodamies kādu mirkli noturējās uz kājām un tad nogāzās gar zemi.

Ļau�u gūzmu pār�alca izbaiļu murdoņa.

� Noģība gan! � kāds iesaucās.

Kāds cits gandrīz atzinīgi piebilda:

� Tikmēr rakstīja un rakstīja, līdz zaudēja samaņu!

� Cik nesaprātīgi tādi cilvēki var būt, � �ķendējās kāda mammīte, kas tikko bija dabūjusi sev autogrāfu. � To vien zina kā prasīt un bāzties virsū. Par mazo vīriņu dzīvību un veselību nedomā neviens!

� Varbūt viņ� pavisam atstiepis kājas? � sprieda vīrietis dzeltenām ūsām � acīmredzot sētnieks, jo kāpēc gan citādi viņam būtu bijusi rokā slota, ar kuru viņ� tikko bija izlauzies cauri pūlim.

Sētnieka teiktais ātri vien gāja no mutes mutē, un ļau�u murdoņa kļuva vēl satrauktāka.

Puszābaks joprojām gulēja zemē, bet Uzrocis un Ķērpjbārdis, pa�i no izbīļa tuvu ģībonim, stāvēja līdzās.

Vispirms attapās Ķērpjbārdis.

�� Puszābaks jāienes automa�īnā, � viņ� sacīja. � Pēc tam, laiku nekavējot, jābrauc pie ārsta.

�� Varbūt piebrauksim ma�īnu klāt? � arī Uzrocis sarosījās. � Tā būtu labāk, jo automa�īnai ir riteņi, bet Puszābakam tādu nav.

It kā vēlēdamies pārliecināties, ka Puszābakam patie�ām nav riteņu zem kājām, Ķērpjbārdis palūkojās uz tām. Ar izbrīnu viņ� pamanīja, ka draugam kāju pirksti �igli jo �igli kustējās aug�up lejup.

�Puszābaks nudien ir neparasts," Ķērpjbārdis nodomāja. �Es nemaz nebrīnītos, ka viņ�, pat zārkā gulēdams, nemitētos kustināt kāju pirk�stus."

Ilgāk Ķērpjbārdim nebija iespējams �o domu apcerēt, jo visu uzmanību vajadzēja pievērst pa�reizējiem notikumiem.

� Piebrauc automa�īnu! � viņ� sacīja Uzrocim. � Es tikmēr sargā�u Puszābaku, lai ļau�u pūlis nejau�i viņu nesamin.

Uzrocis vairs nelikās mierā un apņēmīgi lauza ceļu virzienā uz auto�furgonu.Tomēr nokļūt līdzgalamērķim nemaz nebija viegli, jo ziņkārīgie aizvien niknāk no aizmugures spiedās virsū priek�ējiem, tā ka viss ļau�u bars sablīvējās cie�i jo cie�i.

�� Lūdzu, paejiet sānis! � Uzrocis sauca un visiem spēkiem pūlējās tikt uz priek�u gar ļau�u kājām glu�i kā mū�ame�ā.

Bet neviens no stāvētājiem nevarēja paspert ne soli sānis, jo katram cie�i blakus jau kāds bija un nekur nemanīja pat ne mazākās spraudziņas. Par laimi, Uzrocim talkā nāca dzeltenūsainais sētnieks. Ar slotaskātu viņ� atbrīvoja Uzrocim ceļu, un, kaut arī ar grūtībām, viņi divatā tomēr tuvojās autofurgonam.

Pēc kāda laika Uzrocis tomēr varēja apsēsties pie stūres un iedarbināt motoru. Sētnieka palīdzība vairs nebija nepiecie�ama, jo Uzrocis nemitīgi signalizēja un skaļi kauco�ais furgons modināja daudz lielāku godbijību nekā ņurdo�ais sētnieks ar slotu. Pilnīgi nesaprotami, kā ļaudīm, pa�ķiroties uz abām pusēm �ajā blīvajā drūzmā, izdevās tik ātri pavērt brīvu ceļu automa�īnai, tā ka arī Uzrocim pēc neilga laika laimējās atgriezties nelaimes vietā.

� Vai jums nestuves ir? � kāds no pūļa ievaicājās.

Nestuves mazajiem vīriņiem nebija, toties viņiem bija īsta saliekamā gultiņa, ko Uzrocis patlaban vilka laukā no ma�īnas.

�� Uzmanīgāk! � kāds skaļā balsi piekodināja. � Krītot viņ� var dabūt satricinājumu! Tāpēc jārīkojas ļoti piesardzīgi!

Uzrocis un Ķērpjbārdis arī darbojās itin piesardzīgi, kad viņi kopējiem spēkiem Puszābaku uzlika uz saliekamās gultiņas.

Pēk�ņi atskanēja kāda dzidra balss:

� Debestiņ! Tam nabadziņam ta�u kājas raustās vienos krampjos!

�Nu protams, viņi pamanīju�i Puszābaka kāju pirkstus," Ķērpjbārdis

nodomāja. �Puszābakam tomēr vajadzēs nopirkt jaunu kurpju pāri, bet nogriezt atkal purngalus nedrīkstēs. Tad pirms kri�anas nesamaņā kur�pes varēs uzaut kājās, lai nebūtu redzama pirkstu kustinā�ana, jo tā patie�ām ir nejauka bū�ana, ka pat bezsamaņā kāju pirksti kustas."

�ādu domu pārņemts, Ķērpjbārdis ķērās pie nesamā kājgaļa un aiz�sedza ar savu bārdu Puszābaka kāju pirkstus, lai ļaudis tiem nepievērstu uzmanību. Uzrocis satvēra rokturus galvgalī, un drīz vien visi trīs draugi atradās automa�īnā.

Ziņa, ko dzidrā balss bija paudusi, gāja no mutes mutē � un necik ilgi ikviens zināja teikt:

� Kājas raustās vienos krampjos.

Arī tad vēl, kad Uzro�a furgons sen bija aizbraucis, ļau�u bars jo�projām stāvēja turpat un sprieda par Puszābaka ģīboni.

� Nabaga maziņais! � cits caur citu viņi atkārtoja. � Jau raustās krampjos.

.

Tikko Uzrocis bija paguvis aizbraukt no auto stāvvietas un uz labu laimi iegriezties pirmajā �ķērsielā, Puszābaks pēk�ņi savā guļasvietā piecēlās sēdus.

� Nu? � viņ� jautri iesaucās. � Kā jums patika mana kara viltība?

Ķērpjbārdis par Puszābaka negaidīto samaņas atgū�anu jutās gau�ām

pārsteigts.

� Kara viltība� � viņ� sastostījās. � Tātad tava ģīb�ana tikai tāda kara viltība vien bija! Bet es un Uzrocis par tevi gau�ām ba�ījāmies!

Puszābaks apmierināts iesmējās.

�� Ko man galu galā atlika darīt, viņ� apmierināts skaidroja. � Es jutos noguris līdz nāvei, pat vēl vairāk, bet autogrāfu mednieku skaitam nebija gala.

�� No �īs bezprātīgās rakstī�anas vēl �obrīd jūtos noguris, � Uzrocis, sēdēdams pie stūres, sacīja. � Tikai es diem�ēl nedrīkstu zaudēt samaņu, jo vadu automa�īnu.

��� Pilnīgi pareizi, � Puszābaks piekrita. � Tev ta�u galu galā jāaizved mūs pie siltās jūras.

� Jācer, ka tur mēs atbrīvosimies no savas slavas nastas, � Uzrocis teica. � Tālāk par �o pilsētu mūsu slava dro�i vien nesniedzas, un pludmalē, jādomā, neviens mums autogrāfus nelūgs.

Un Puszābaks smaidīja itin svētlaimīgi.

�� Jau patlaban gara acīm redzu, kā es jūrmalā ierak�os smiltīs, � viņ� smaidīdams sacīja. � Paķer�u līdzi pāris pudeļu limonādes un laiku pa laikam iekamp�u pa malciņam vai � var gadīties � divus malkus. Es domāju, ka tas, bez �aubām, būs visai patīkami, pat ļoti.

Pēk�ņi Uzrocis nobremzēja tik strauji, ka Puszābaks un Ķērpjbārdis tik tikko nenovēlās uz grīdas.

� Kas noticis? � Puszābaks iztrūcies vaicāja.

Uzrocis norādīja uz universālveikala skatlogu, kuram līdzās au�toma�īna bija apstājusies.

� Man �ķiet, ka vispirms mums �is tas jānopērk, � viņ� sacīja.

�� Brīvdienās ne viena vien manta noderēs, ko būsim iegādāju�ies uni�versālveikalā.

Gribot negribot Puszābakam un Ķērpjbārdim nācās piekrist Uzro�a priek�likumam. Bija skaidrāks par skaidru, ka da�da�ādie atpūtnieku piederumi var vērst atpūtu tikai patīkamāku un saturīgāku.

�� Man, piemēram, derētu balts kabatlakatiņ�, ar ko varētu apsegt galvu, � Puszābaks ieteicās. � Citādi saule pludmalē manu galvvidu pārlieku sakarsēs.

�� Man noteikti vajadzētu kaut kādu ierīci, ar ko nobraucīt ogas no bārdas, � Ķērpjbārdis savukārt pavēstīja. � Kuru katru dienu tiks izsludināta atļauja lasīt brūklenes.

Tātad � nolemts! Naksitrallī�i izkāpa no automa�īnas un iegāja univcrsālveikalā.

� Debestiņ! � Uzrocis iesaucās. � Cik te daudz pre�u! Kā mēs �ajā mantu lērumā mācēsim sameklēt mums nepiecie�amo?

Līdz ar pircēju.straumi viņi virzījās uz priek�u, vienlaikus uzmanīgi raudzīdamies visapkārt.

� Sporta piederumi! � pēk�ņi iespiedzās Puszābaks, kura skatienu tobrīd piesaistīja sporta pre�u nodaļas klāsts. � Nekādi nevaru saprast, kāpēc mēs līdz �im tik maz esam piekopu�i sportu. Atvaļinājums ta�u ir vispiemērotākais laiks sporto�anai, tāpēc es domāju, ka sporta piederumi mums jānopērk noteikti.

Ķērpjbārdi un Uzroci �is priek�likums pārāk vis neiepriecināja.

� Man �ķiet, ka ceļojuma piederumi būtu daudzkārt noderīgāki, � Ķērpjbārdis pauda savas domas. � Brīvdienās mums ļoti derētu kāds tūrisma pārgājiens, lai iepazītos ar vietējo dabu un kultūras vērtībām.

� Nedrīkstam piemirst arī peldpalagus, � Uzrocis piebilda.

� Iedomājieties tikai, cik patīkami būtu pludmalē ietīstīties peldpalagā.

Puszābaks jau grasījās kaut ko sacīt, lai pla�āk izklāstītu savu viedokli par sporta nozīmi, bet līdzko pamanīja tuvumā rotaļlietu nodaļu, doma par sporta piederumiem viņam acumirklī pagaisa no prāta.

� Grandiozi! � viņ� aizgrābts �ukstēja. � Paskatieties, cik jaukas rotaļlietas!

� Kam mums tās vajadzīgas? � Uzrocis nomurmināja.

Ta�u Puszābaks neklausījās viņā, bet �igli spraucās garām pārējiem pircējiem uz iekāroto nodaļu. Un Ķērpjbārdim un Uzrocim neatlika nekas cits kā sapīku�iem sekot draugam, līdz beidzot viņi to panāca pie letes, kur atradās piepū�amie zvēriņi.

Acis Puszābakam aizgrābtībā staroja.

�� Skatieties, draugi! � viņ� sacīja, norādīdams uz piepū�amajiem zvēriņiem. � Vai nav skaisti!

�� Nu un tad? � Ķērpjbārdis atturīgi bilda. � Tu ta�u no tiesas nedomā tos iegādāties?

��� Protams, ka domāju, � Puszābaks turpināja. � Piepo�amie gumijas zvēriņi ir tie�i tas, kas mums nepiecie�ams pludmalē. Mēs, zināms, varam gul�ņāt, smiltīs ieraku�ies, un padzerties limonādi, ta�u bez �īm rotaļlietām tas viss drīz vien apniks un mēs brīvdienās garlaiko�simies.

Uzrocis un Ķērpjbārdis iegrima domās. Varbūt Puszābakam ir taisnība. Vienmuļi zilgmojo�ās jūras malā �īs rotaļlietas, iespējams, patie�ām sniegs kādu pārmaiņu, vēl jo vairāk tāpēc, ka piepūstas tās turas virs ūdens�

��� Nu labi � lai notiek, � Uzrocis izlēma un tūdaļ uzrunāja pārdevēju:

� Man, lūdzu, vienu krokodilu.

� Man lauvu, � Ķērpjbārdis viņam piebiedrojās.

� Un man vienu ziloni, � Puszābaks iepriecināts sacīja. � Tikai ar garāku snuķi, ja drīkstu lūgt.

Pārdevēja atzinīgi pamāja ar galvu.

�� Teicama izvēle, � viņa bilda. � Visi siltzemju zvēri un labi saderas kopā.

Tad, mirkli padomājusi, piebilda.

� Taisnību sakot, mums ir vēl viens labs komplekts, tikai �odien izlikts pārdo�anā un palicis pāri pavisam maz. Tūdaļ parādī�u.

Izņēmusi no letes apak�as papīra kārbu, viņa atvēra to, sacīdama:

� Palūk, kur viņi � trīs nelieli vīriņi, kas atbrīvoja mu�u pilsētu no �urkām.

Pārdevēja veicīgi piepūta citu pēc citas visas trīs rotaļlietas un novie�toja uz letes gumijas Ķērpjbārdi, Puszābaku un Uzroci.

�� Cik mīļ�! � Uzrocis iesaucās un satvēra piepū�amo Uzroci, lai aplūkotu to tuvāk.

� Tiesa, � pārdevēja piekrizdama pamāja ar galvu. Viņa gribēja vēl kaut ko piebilst, bet tad pēk�ņi apklusa un glu�i

izbrīnījusies uzlūkoja naksitrallī�us.

� Paklau! � viņa beidzot iesaucās. � Tie ta�u esat jūs!

� Jā tāda sakritība patie�ām ir, Ķērpjbārdis atturīgi pasmaidīja. Acumirklī glu�i tāpat sāka smaidīt arī pārdevēja.

�� Sirsnīgi jūs apsveicu, � viņa teica. � Un es uzsveru vēlreiz � jums ir īpa�i labs noiets.

Naksitrallī�i nolēma savukārt �o labo noietu vēl paātrināt, jo kā lai neiegādājas �ādus gumijas vīriņus, ja tie veidoti pēc viņu ģīmja un līdzības.

� Man, lūdzu, vienu Uzroci, � sacīja Uzrocis.

� Man vienu Ķērpjbārdi, � sacīja Ķērpjbārdis.

�� Un man desmit Puszābakus, � sacīja Puszābaks. � Noderēs kā j dāvana paziņām.

� Jā, jā, � pārdevēja viņam piekrita. � Labāku dāvanu grūti iedo�māties.

Pārdevēja iesaiņoja pirkumu, naksitrallī�i samaksāja rēķinu un pieklājīgi atvadījās no laipnās meitenes.

��� Nu tā, Uzrocis ieteicās, � tagad jānopērk atpūtai nepiecie�amie piederumi. Vispirms peldpalagi un tad viss pārējais.

Ta�u Puszābaks jau tikmēr devās pie rotaļlietu letes, kur tika pārdo�tas uzvelkamās mantiņas.

�� Met nu mieru, Puszābaki � Ķērpjbārdis stingri noteica.

-�� Rotaļlietu �ai reizei mums pietiek!

��� Bez �aubām, � Uzrocis piekrita. � Nevienu rotaļlietu vairs! Tagad kārta peldpalagiem.

Puszābaks apstājās un nopietnu sejas izteiksmi pavērās uz draugiem.

� Nepiemirstiet, ka man bija grūta bērnība, � viņ� atgādināja.

�� Neviens nekad nav mani lutinājis ar rotaļlietām. Un patlaban, kad

beidzot ir iespējams sarūpēt kaut vienu uzvelkamo mantiņu, jūs to gribat man liegt?

Uzrocis un Ķērpjbārdis klusēja. Ko gan viņi varēja atbildēt? Viņam neatlika nekas cits kā samierināties un rāmi noraudzīties, kā Puszābaks pieiet pie letes.

� Ko jums, lūdzu? � pārdevēja uzrunāja Puszābaku.

Viņ� pārlaida skatienu plauktos saliktajām rotaļlietām. Uzvelkamās automa�īnas, autobusi, traktori, pīles, vistas, vardes� Neko sacīt � izvēle patie�ām liela.

� Ko jūs man ieteiktu? � Puszābaks neziņā vaicāja.

Pārdevēja pavērās uzmanīgāk Puszābakā.

� Ak jums�

Brīdi padomājusi, viņa izlēma.

��� Vai zināt, � pārdevēja klusinātā balsī sacīja. � Man vēl atlicis viens eksemplārs Puszābaka uzvelkamās pelītes. To gan biju nodomājusi saglabāt kādai paziņai, bet jums es tomēr to atdotu. Nez kāpēc jūtu, ka �ī pelīte tie�i jums lieliski piestāv.

To teikusi, viņa izņēma no letes apak�as skārda pelīti, iedarbināja tās mehānismu un novietoja pelīti uz letes. Ar klusu tark�ķoņu uzvelkamā rotaļlietiņa sāka riņķot pa leti.

Puszābaks kā apburts raudzījās uz to. �

� Grandiozi! � viņi piebilda. � Kāds pārsteigums�

�� Nu redzat, � pārdevēja pasmaidīja. � Es tūdaļ nopratu, ka jums patiks.

Nespēdams apvaldīt sajūsmu, Puszābaks, plaukstas sizdams, negai�dot ņēmās lēkāt kā negudrs.

�� Kāds pārsteigums! � viņ� vienā laidā atkārtoja. � Kāds pārstei�gums!

Arī Uzrocis un Ķērpjbārdis pienāca tuvāk, viņi bija spiesti atzīt, ka uzvelkamā rotaļu pelīte ir patīkama un dabiska.

Bet Puszābaks nemitējās lēkāt, viņ� to darīja tik cītīgi un sajūsmināti, ka galu galā krekla apak�mala izspraucās no biksēm. Un tad�

Kaut kas novēlās uz grīdas. Tā bija Puszābaka rotaļu pelīte ar riteņiem. Tie bija visai nodilu�i un nobru�āti. Ta�u pelīte bija īsta.

Piepe�i iestājās pilnīgs klusums. Puszābaks stāvēja kā sastindzis. Tad viņ� noliecās un pacēla savu rotaļu pelīti.

� Manu mīļumiņ, � viņ� �ukstēja. � Kā gan es varēju tevi aizmirst. Un pielicis savu pelīti pie lūpām, noskūpstīja to. Uzvelkamā pelīte uz letes acumirklī tika aizmirsta.

.

Kāre iepirkties naksitralll�iem bija zudusi. Uzvelkamā rotaļu pelīte netika nopirkta. Tāpat kā visi pārējie atpūtas piederumi.

�� Jūtas ir svarīgākas par lietām, � Ķērpjbārdis sacīja. � To nekad nedrīkstam aizmirst.

Viņi devās laukā no universālveikala un iekāpa autofurgonā.

��� Un tagad nospied gāzes pedāli līdz galam! � Puszābaks teica, paslepus noglāstīdams savu rotaļu pelīti azotē. � Mūs gaida saule, svaigs gaiss un ūdens!

Automa�īna devās ceļā.

Bet trīs draugi vēl nebija paguvu�i aizkļūt līdz nākamajam ielu krus�tojumam, kad uz braucamā ceļa pēk�ņi saradās prāva ļau�u gūzma, tā ka Uzrocim gribot negribot vajadzēja nobremzēt.

��� Mūsu maziņie! � atskanēja saucieni. � Mūsu bra�ie glābēji! Mūsu mazie varonīgie mīluļi!

Nebija nekādu cerību, ka braucienu varētu turpināt.

Puszābaks pie loga pūlim pavicināja ar roku, un tūdaļ atskanēja vēl skaļāki suminājuma saucieni. Knik�ķēja fotoaparātu slēd�i. Kāds iebāza pa logu ma�īnā lielu grozu ar āboliem. Kāds zēniņ� uzzīmēja ar krītu uz motora pārsega smaido�as naksitrallī�u sejas.

Bet pa�i naksitrallī�i nepavisam nesmaidīja.

��� Kā mēs �ādos apstākļos izkļūsim no pilsētas? � Uzrocis norūpējies vaicāja. .

�� Tik drīz tas laikam nenotiks, � Ķērpjbārdis bilda. � Tēlaini izsakoties, mūs apjo� mūsu slavas mūris.

� Tas tiesa, � Puszābaks piekrita. � Mēs esam slavas gustekņi.

Kad viņ� no jauna pamāja ar roku, ļaudis atkal atbildēja ar gaviļu

saucieniem.

� Tu nevicini tik daudz ar roku, � Uzrocis aizrādīja Puszābakam. � Tas tikai vairo ļau�u jūsmu.

Ta�u Puszābaks drīz vien māja atkal.

� Met jel mieru! Ķērpjbārdis glu�i saskaitās. Tev laikam patīk sēdēt kā gūsteknim slavas mūra ielenkumā.

Puszābaks neteica ne vārda un pārtrauca māt ar roku. Klusībā viņam bija jāatzīst, ka Ķērpjbār�a vārdos slēpjas laba tiesa patiesības. Viņ�, Puszābaks, ta�u sajuta tādu dīvainu, tīkamu kņudē�anu, ko izraisīja nekas cits kā slavas apziņa.

Ļau�u murdoņa joprojām vērpās visapkārt automa�īnai, un kas zina, kā viss būtu beidzies, ja Uzrocis pēk�ņi nebūtu pamanījis pie kādas lielas mājas, kurai līdzās viņi bija apstāju�ies, lielu izkārtni. Tajā bija rakstīts viens vienīgs vārds � viesnīca. Ta�u pietika ar �o vienīgo vārdu, lai pavērstu Uzro�a domas citā virzienā.

�� Mīļie draugi, � viņ� sacīja. � skaidrs, ka patlaban no pilsētas laukā netiekam. Bet kālab nevaram laiciņu uzturēties viesnīcā? Izīrēsim istabu un mierīgā garā atpūtīsimies. Un rīt no pa�a rīta, kad ielas vēl patuk�as, mēs netraucēti varēsim aizbraukt.

� Spo�a doma, � Puszābaks secināja.

� Kā tev �ķiet, Ķērpjbārdi?

�� Es esmu dzirdējis runājam, ka viesnīcās ir lifti, � Ķērpjbārdis sastomījās. � Kas notiks, ja mana bārda iesprūdīs lifta durvīs?

Puszābaks iesmējās.

� Nejau uz mū�u lifta durvis paliks aizvērtas, � viņ� teica. � Katru reizi, kad lifts apstājas, durvis pa�as no sevis atveras.

�ie vārdi nomierināja Ķērpjbārdi, un lēmums bija pieņemts. Naksitrallī�i izkāpa no automa�īnas un pāri laukumiņam ēkas priek�ā lauzās cauri gavilējo�am pūlim, līdz nokļuva pie viesnīcas stiklotajām durvīm. Vēl pēc mirkļa viņi jau atradās varen pla�ajā vestibilā un ziņkārīgi raudzījās visapkārt.

Te mud�ēt mud�ēja no ļaudīm � vieni nāca, citi gāja prom, vieni skaidrojās ar administratoru, citi iegādājās pie periodikas kioska laikrak�stus vai suvenīru tirgotavā da�ādus darinājumus. Formas ģērbā tērpu�ies nesēji stūma ratiņus ar koferu kalniem no durvīm līdz liftam un atpakaļ.

Mazie ceļinieki apmierināti secināja, ka viņiem netiek pievērsta īpa�a uzmanība. Par to nebija ko brīnīties � viesnīcā ta�u apmetās cilvēki no citām pilsētām un pat no glu�i sve�ām zemēm, kuriem vēl nebija ne jausmas par triju draugu slavas apdvestajiem darbiem.

� Pavisam kārtīga viesnīca, � Puszābaks secināja. � Es jau jūtu, cik labi te varē�u atpūsties.

Viņa kāju pirksti nemierīgi kustējās � tiem viņ� nedeva mieru pat atpū�oties.

� Nu tad palūgsim ierādīt istabu, � Uzrocis teica.

Ķērpjbārdis cītīgi māja ar galvu.

�Tur mēs vislabāk būsim pasargāti no slavas sekām, � viņ� piebilda.

Naksitrallī�i devās pie administratora. Pa�laik tur neviens no viesiem

negaidīja un administrators cītīgi pētīja kādu sarakstu. Viņa sejā atspoguļojās nopietnība un noslēgtība, un pagāja labs brīdis, iekams trīs draugi sadū�ojās, lai ietērptu vārdos savu vēlē�anos.

� Mums, lūdzu, istabu, � Uzrocis beidzot teica.

Un Ķērpjbārdis savukārt piebilda:

�� Mēs vēlētos istabu ar balkonu.

Administrators pat galvu nepacēla un joprojām pētīja sarakstu.

� Vai jums istaba ir iepriek� pasūtīta? � viņ� dzedri jautāja.

Naksitrallī�i lāgā nesaprata viņa vaicājumu un pieklājīgi klusēja.

Administrators pētīja kā pētījis savus papīrus. Neviens vaibsts viņa sejā nepakustējās. (

� Varbūt jums ir komandējums? � viņ� beidzot apjautājās.

Atkal neliels klusuma brīdis.

Negaidot ierunājās Puszābaks.

� Komandējuma mums nav, toties mums ir ļoti labs noiets.

�� Kas? � administrators nesaprata. � Par ko jūs tur runājat?

�� Jums derētu aiziet uz universālveikalu, ja jūs mums neticat, � Puszābaks vīzdegunīgi atcirta. � Gan tad redzēsiet, cik varens noiets mums ir.

Administrators pārsteigts paraudzījās uz naksitrallī�iem. Un acumirklī viņa sadrūmusī seja kļuva gai�āka.

� Klausieties! � viņ� pēk�ņi līksmi iesaucās. � Tie ta�u esat jūs!

� Zināms, ka mēs! � Puszābaks atrūca. � Kas gan cits!

� Nu kāpēc jūs uzreiz man to neteicāt, � administrators medussaldi smaidīja.

Viņam, kā jau vietējam iedzīvotājam, bija labi zināma naksitrallī�i] slava, tādēļ viņa izturē�anās tūdaļ pilnīgi pārvērtās. Gtīgi pētīto sarakstu piemirsis, administrators �igli ķērās pie citu dokumentu �ķirstī�anas.

� Varbūt jūs esat ar mieru apmesties divistabu luksusa numurā? � viņ� pēc brī�a ievaicājās. � Tur ir pietiekami pla�as telpas un, protams, arī visas ērtības.

� Bet kā ar balkonu? � Ķērpjbārdis vēlējās uzzināt. � Vai balkons arī ir?

�� Diem�ēl balkona tur nav, � administrators sacīja. � Toties ir tie�ām lieliska vannasistaba.

� Nu vai zināt! � Puszābaks jutās sa�utis. � Tātad pēc jūsu domām, Ķērpjbārdim jāguļ vannā? Viņ� ta�u galu galā nav nekāds abinieks!

Puszābaka skarbie vārdi iedzina administratoru neziņā.

� Lūdzu, atvainojiet, � viņ� satrūcies noteica. � Jūs mani pārpratāt. Luksusa numurā patie�ām ir tikai divas gultas, ta�u viens nojums varbūt var pārnak�ņot arī uz dīvāna.

�� Diem�ēl nevar vis, � Ķērpjbārdis paskaidroja. � Man jāteic, ka parasti es guļu tikai laukā, svaigā gaisā.

Administrators iegrima domās.

� Tādā gadījumā ar jūsu izmitinā�anu mums ir nopietnas grūtības, � viņ� beidzot sacīja. � Es ta�u nevaru sūtīt jūs pārgulēt pagalmā!

� Kāpēc ne! � Ķērpjbārdis sarosījās. � Tas nav nekāds ļaunums.

Administrators acīm redzami atviegloti nopūtās.

�� Pagalms tiek uzturēts itin labā kārtībā un tur ir samērā klusi, � viņ� �igli piemetināja. � Tur, starp citu, ir glu�i pieklājīga suņu būda. To mēs piedāvājam viesiem, kur izmitināt suni, ja tas tiem ir līdzi. Un patlaban būda, par laimi, ir brīva. Ar luksusa numuru to, protams, salīdzināt nevar, bet varbūt kaut kā iztiksiet. Jūs ta�u esat neliela auguma. Vai vēlaties, ka būdā ieliek svaigu sienu vai arī dosit priek�roku spilve�nam?

�� Pateicos, man nekā nevajag, � Ķērpjbārdis atvairījās. � Vis�labprātāk es guļu tie�i uz zemes.

� Arī labi, � administrators piekrita. � Ja jums tāds paradums, tad gulict vesels.

Viņ� izrakstīja kvīti, iedeva naksitrallī�iem divistabu luksusa numura atslēgu un novēlēja viņiem labu atpūtu. Draugi samaksāja par naktsmītni un tad devās pie lifta, lai uzbrauktu līdz trīspadsmitajam stāvam � savam luksusa numuram.

Ķērpjbārdis norūpējies vēroja, kā lifta durvis pa�as no sevis veras ciet un vaļā.

� Trīspadsmitais stāvs, � viņ� murmināja. � Neba tas ko labu vēsta. Ja mana bārda iesprūst durvīs un lifts tie�i tobrīd sabojājas, tad man, kā �ķiet, nāksies gau�ām neērtā stāvoklī gaidīt montieri.

Un � dro�s paliek dro�s � viņ� pabāza bārdu aiz krekla.

Tie�i tobrīd naksitrallī�iem gadījās negaidīts kavēklis. Pienāca kāds jauneklis, ģērbies apkalpotāju uniformā, un vīzdegunīgi paziņoja:

��� Nepilngadīgiem bez vecāku cilvēku pavadības stingri aizliegts braukt ar liftu.

�� Skat, kāda svarīga persona, � Puszābaks sabozās. � Pa�am tikko �etrpadsmit gadu, bet lasa mums morāli.

Jauneklim patie�ām bija itin zēnisks izskats. Katrā ziņā viegli apsārtu�ie vaigi bārdas nazi vēl ne reizi nebija matīju�i un nedaudzās ūsu pūciņas bija tik tikko manāmas.

�� Redzams, �is pui�elis par mums nav neko dzirdējis, � Puszābaks turpināja. � Avīzes laikam nemaz nelasa. Gaidi nu no tāda pelnītu uzmanību vai atbilsto�u goddevību.

Puszābaka �ķendē�anās neko nelīdzēja, tā ka galu galā Ķērpjbārdim neatlika nekas cits kā vilkt laukā no krekla azotes bārdas galu.

Viņ� nostājās jauneklim glu�i līdzās un, augstu pacēlis savu bārdu, sacīja:

�� Atvainojiet, lūdzu, vai jūs kādam nepilngadīgajam esat redzējis �ādu bārdu?

Un Puszābaks indīgi piebilda:

� �oreiz, bez �aubām, tās nav nekādas piena pūkas.

Tagad jauneklis vairs neko neiebilda. Pēc Puszābaka vārdiem viņ� nosarka kā biete un sakaunējies pagāja sāņus.

Naksitrallī�i iekāpa liftā, kas tikko bija nonācis lejā. Neviens no viņiem vēl nekad ar liftu nebija braucis, un tāpēc, �ķiet, labi saprotams, ka viņi mazliet nervozēja. Ķērpjbārdis ar abām rokām bija satvēris savu bārdu, Uzrocis teju teju viscaur nenosvīda, un Puszābaka kāju pirksti kustējās neredzēti ātri.

Kad lifts slīdēja aug�up, Uzrocis centās pasmaidīt un, sviedru lāses no pieres slaucīdams, sacīja:

� Dikti labs karuselis, dikti labi tā braukt.

Par viņa satraukumu liecināja kaut vai tas, ka viņ� jauca vārdus, liftu par karuseli nosaukdams.

Ta�u brauciens norisa bez sare�ģījumiem, un trīspadsmitajā stāvā naksitrallī�i no lifta izkāpa.

� Varens daikts, � Puszābaks slavēja.

Un pēk�ņi draugi atkal jutās visai mundri.

�� Durvis kā jau durvis, � Ķērpjbārdis noteica. � Arī lifta durvīm nav nekādas vainas.

Sameklēju�i savu luksusa numuru, viņi nozuda aiz durvīm.

.

Divistabu luksusa telpas atbilda savam nosaukumam. �eit patie�ām bija divas istabas, kā arī visādi greznumi, kā, piemēram, karafe ar �ķidrumu, kuru Puszābaks nekavējoties izdzēra.

��� Par odeni jau labāks ir, � viņ� uzvaro�i paziņoja, kaut gan patiesībā bija izdzēris tīru ūdeni vien.

Ķērpjbārdis, nostājies pie liela spoguļa zeltotā apmalē, ņēmās sukāt sabu�ināto bārdu, Uzrocis aplūkoja gleznas pie sienām.

Jau kop� bērnu dienām Uzrocim visvairāk patiku�as gleznas par dzīvniekiem, un �obrīd viņ� jutās patīkami pārsteigts, redzot prāvu glez�nu, kurā attēloti trīs lā�i rosāmies me�ā.

� Trīs lā�i! � viņ� iesaucās. � Vai varat iedomāties! Veseli trīs lā�i vienuviet!

� Kā jau luksusa numurā! � Puszābaks pauda savas domas. � Citos numuros gleznās noteikti ir mazāk lā�u.

Ķērpjbārdis savukārt piebilda:

�� Mūsu me�os lā�u paliek aizvien mazāk un mazāk. Ir ļoti labi, ka gleznās tie vēl palaikam sastopami.

�� Cik �ēl, ka man savā laikā nelaimējās kļūt par mākslinieku, � Uzrocis nopūzdamies teica, un viņa balsī bija jau�amas neslēptas skum�jas. � Cik jauki būtu gleznot lā�us vai citus zvēriņus.

� Bet tu ta�u arī tagad vari pamēģināt, � Ķērpjbārdis sacīja. � Kaut ko iemācīties nekad nav par vēlu.

�� Sākumā derētu zīmēt tādas dzīvās radības, kas vieglāk padodas, � Puszābaks papildināja Ķērpjbār�a domu. � Piemēram, slieku. Un, kad tev izdodas uzzīmēt slieku, pamazām sāksi attēlot aizvien sare�ģītākus dzīvniekus. Es personiski nenieka nebrīnītos, ja tev galu galā laimētos uzzīmēt pat ķenguru.

Uzrocis tikai atmeta ar roku.

����� Ak, ko jūs sakāt, � viņ� bilda. � Mans skolo�anās laiks sen pagājis, nevajag mani tik daudz mierināt.

Uzrocis izmisis ie�ņukstējās.

Tad Puszābaks, pienācis viņam klāt, draudzīgi paplik�ķināja pa plecu.

�� Nebēdājies, mīļais draugs, � Puszābaks to"mundri mierināja. � Mākslinieks tu neesi kļuvis, tas ir tiesa. Toties tu esi teicams dzejdaris. Ja vien gribēsi, tu vari dzejas valodā cildināt kā slieku, tā ķenguru.

�� Tev taisnība, � Uzrocis, tapis mazliet jautrāks, sacīja. � To es biju pilnīgi aizmirsis. Ta�u arī dzejo�ana man nekādu īpa�u slavu nav sagādājusi.

�� Ak, beidz jel reiz gausties, mīļais Uzroci! � Ķērpjbārdis gandrīz nikni to pārtrauca. � It kā �īs slavas mums vēl trūktu � tā tur mūs kā spīlēs no visām pusēm. Vienīgā cerība, ka mazākais, �eit, luksusa nu�murā, mēs gūsim no tās mieru.

Ta�u līdz ar Ķērpjbār�a pēdējiem vārdiem atskanēja telefona zvans. Tas notika tik negaidīti, ka naksitrallī�i gau�ām satrūkās. Neizpratnē viņi raudzījās cits uz citu.

��� Varens miers, nudien, � Puszābaks kurnēja. � Trink�ķina kā pulkstentiņ� kazai pie kakla.

�� Necel klausuli � nav vērts, � Ķērpjbārdis sacīja. � Nekas labs te nav gaidāms.

��� �se�i �septiņi �astoņi �deviņi, � Puszābaks skaitīja tālruņa signālus.

� Kas gan varētu mums zvanīt? � Uzrocis brīnījās.

Ķērpjbārdis paraustīja plecus.

�� �trīspadsmit ��etrpadsmit �piecpadsmit, � Puszābaks skaitīja joprojām. Zvanītājs bija neatlaidīgs � klausuli vis nenolika.

� �astoņpadsmit �deviņpadsmit �divdesmit.

��� Varbūt gadījies nepareizs savienojums? � Uzrocis neslēpa cerības.

Ķērpjbārdis atkal paraustīja plecus.

�� �divdesmit �etri �divdesmit pieci �divdesmit se�i �divdesmit septiņi, � Puszābaks skaitīja.

Un tad pēk�ņi naksitrallī�iem nervi neizturēja. Gandrīz visi reizē pastiepa roku, lai satvertu klausuli.

Puszābaks bija vis�iglākais � viņ� pacēla klausuli.

� Hallo!

�� Hallo-o-o! � glāsaina sievietes balss atskanēja pietiekami skaļi, tā ka ari Uzrocis un Ķērpjbārdis varēja to sadzirdēt. � Vai naksitrallī�u istaba?

Tātad nepareizs savienojums �oreiz tomēr nebija!

�� Nevis istaba, bet gan divistabu luksusnumurs, ar trim lā�iem, � Puszābaks nozīmīgi teica. � No kurienes jūs zvanāt?

�Es esmu tepat lejā viesnīcas vestibilā, � nepazīstamā paskaidroja. � Man nepiecie�ams noteikti un nekavējoties ar jums tikties.

� Kādā jautājumā? � Puszābaks centās nezaudēt oficiālu toni. .

� Ļoti svarīgā jautājumā, � atskanēja atbilde.

Puszābaks pievērsa ba�īgu skatienu Uzrocim un Ķērpjbārdim, ta�u abi draugi arī nezināja padoma.

� Kas tā tāda varētu būt? � Ķērpjbārdis �ukstēja.

Tūdaļ Puszābaks atkārtoja �o jautājumu � tikai ne vairs �ukstus:

� Kas jūs tāda varētu būt?

�ādi vaicāt īsti pieklājīgi nebija, ta�u nepazīstamā, kā likās, aizvainota �nejutās.

�� Es nekavējoties do�os pie jums, � viņa sacīja. � Gan tad jūs pa�i redzēsiet.

Klakt. Un klausulē atskanēja atvienojuma signāli.

� Hallo! � Puszābaks iesaucās.

Atvienojuma signāli bija dzirdami joprojām.

� Nolikusi klausuli, � Uzrocis paskaidroja.

� Un tūdaļ būs �eit, � Ķērpjbārdis piebilda.

Puszābaks tikai noteica:

� Gaidīsim.

Gaidīt nenācās pārāk ilgi, pēc īsa brī�a pie durvīm jau atskanēja klauvējieni.

� Nāciet iek�ā! � Puszābaks skaļā balsī aicināja.

Un nepazīstamā ienāca istabā.

Tā bija dāma vidējos gados, rūpīgi koptu ārieni un labi ģērbusies. Seja

viņai bija visai patīkama, ta�u būtu vēl patīkamāk, ja viņa savas lūpas nebūtu nokrāsojusi tik spilgti sarkanas. Ausīs dāmai liegi �ķindēja zelta auskari, pirkstos � vairāki gredzeni ar mirdzo�iem dārgakmeņiem, un delmu rotāja da�ādas glīti darinātas aproces.

� Labdien, mani mazie draugi, � dāma, laipni smaidīdama, sacīja. � Es pamanīju pie viesnīcas jūsu automa�īnu un tūdaļ, protams, nopratu, kur lai jūs meklēju.

Pēc Uzro�a neveiklā mājiena viņa apsēdās atzveltnī un, uzmetusi skatienu trim lā�iem, mazliet skumji piemetināja:

� Ja gribat zināt patiesību, tad jāteic, ka esmu vientuļa.

�� O! � Uzrocis līdzjūtīgi iesaucās. � Arī es esmu bijis vientuļ�, tāpēc ļoti labi zinu, kādas dvēseles mokas tas sagādā! Vai vēstules esat sev rakstījusi?

Dāma noliedzo�i nogrozīja galvu.

�� To gan ne, � viņa teica. � Principā, protams, es neesmu pret rakstī�anu � ta�u tas vairāk piederas skolniekiem un �urnālistiem. Un burti galu galā tomēr ir tikai nedzīvas zīmes. Bet es ilgojos pēc dzīva vārda. Es vēlos sarunāties, mani mīlulī�i, un, patiesību sakot, tāpēc arī ierados �eit.

� Ak atnācāt tāpat vien patērzēt? � Ķērpjbārdis brīnījās.

� Nejau tāpat vien, � dāma turpināja. � Godīgi sakot, es atnācu salūkot sev pastāvīgu sarunu biedru. Vairākus gadus man bija kāds suņuks, ļoti burvīgs radījums, ta�u nesen lielā vecumā beidzās viņa dzīves gaitas. Tālab jau ierados, lai paraudzītos, vai kāds nojums nevarētu man viņu aizstāt.

� Aizstāt suni?� � Ķērpjbārdis apmulsis nomurmināja.

�Tie�i tā, � dāma�ķelmīgi un reizē mīlīgi iesmējās. � �is jautājums man ļoti svarīgs.

Kādu brīdi istabā valdīja klusums.

�� Piedodiet, � Uzrocis uzrunāja vie�ņu, � kā gan suņuks noderēja jums par sarunu biedru, ja viņ� vispār neprot runāt?

� Jūsu domas par sarunu, mans mīļais, ir ļoti vienpusīgas, � dāma no jauna pasmaidīja. � Sarunu biedram nav nepiecie�ams nemitīgi runāt. Svarīga ir arī māka uzklausīt, un to mans sunītis prata lieliski.

Atkal iestājās klusums, līdz dāma to pārtrauca.

�� Man ir priek�zīmīgi dzīves apstākļi, � viņa sacīja. � Turklāt es gādāju par pilnīgu apgādi.

Bridi cie�āk aplūkojusi naksitrallī�us, viņa paziņoja:

� Vislabāk man derētu bārdainis.

� Kā? � Ķērpjbārdis iztrūkās. � Vai jūs to teicāt par mani?

� Tie�i tā, � dāma pamāja ar galvu. � Tāpēc ka piedevām esat ari ļoti dekoratīvs. Glu�i kā vāze ar puķēm!

Pievērsusies Puszābakam un Uzrocim, viņa piebilda:

��� Jūs, lūdzu, tikai neapvainojieties par manu izvēli. Izvēloties bārdaini, es jūs abus nepavisam nevēlos aizvainot. Jums jāsaprot ta�u, ka visus trīs es nevaru ņemt pie sevis. Kvadratūras par maz.

� Atvainojiet! � Ķērpjbārdis iesaucās. � Neraugoties uz visu, es tomēr esmu�

� Saprotu, saprotu, � dāma neļāva Ķērpjbārdim izteikt visu, ko viņ� gribēja. � Jūs esat naksitrallī�i, vai ne? Un tāpēc jau es vēlos iegūt kādu nojums. Jo redziet � ir ļaudis, kas tur dzīvoklī suni vai kaķi, papagaili vai bruņurupuci, kādu grauzēju un jūrascūciņu. Bet patiesībai par godu jāteic, ka neesmu vēl dzirdējusi, ka kādam piederētu īsts naksitrallītis. Tātad turēt mājā �ādu radījumu ir diezgan oriģināli, vai ne?

Ķērpjbārdis izmisīgi mēģināja rast kādu svarīgu iebildi, lai dāma liktu viņu mierā un atteiktos no sava nodoma. Ta�u viņ� nevarēja ātrumā neko izdomāt, un viņa vietā vie�ņu uzrunāja Uzrocis.

� Vientulība parasti aizgaina miegu, � viņ� ieteicās. � Man �ķiet, ka ari jums gadās bezmiega naktis, ja jau esat vientuļa, kā tikko sacījāt.

�Tiesa gan, � dāma atzinās. � Miega trūkums man patie�ām nereti dara raizes.

�� Nu redzat, � Uzrocis turpināja, � bet mūsu Ķērpjbārdis naktīs guļ tikai svaigā gaisā � ārā. Tā ka naktīs nav iespējams ar viņu sarunāties un bezmiega naktsstundas jums būs tikpat moko�as kā agrāk.

Puszābaks tūdaļ noprata, kurp Uzrocis virza �o sarunu, un viņ� ie�spiegdamies piemetināja:

� Ķērpjbārdim pat �eit, luksusa numurā, nenāk miegs, un �onakt viņ� gulēs pagalmā!

� Vai patie�ām? � Dāma ieinteresēta paslēja aug�up uzacis. � Dīvains paradums. Ta�u no tā ir iespējams atradināties.

Tikmēr arī Ķērpjbārdis bija paguvis attapties.

� Savus draugus es nepametī�u, � viņ� apņēmīgi paziņoja. � Mēs visi trīs turamies kopā un dalāmies kā priekos, tā bēdās.

�� Ļoti jauki sacīts, � Uzrocis teica un notrausa aizkustinājuma asaras.

Arī Puszābaku saviļņoja Ķērpjbār�a apņēmīgie vārdi.

�� Mūsu bra�ais Ķērpjbārdis patie�ām ir uzticams draugs, � viņ� teica un, vērsdamies pie vie�ņas, piemetināja: � Jums tomēr vajadzēs sev iegādāties atkal kādu sunīti. Vai varbūt to� jūraslauvu vai kā nu to sauc.

Dāma acīmredzami apvainojās.

�� Mani jūs, jaunais cilvēk, nemāciet, � viņa vīzdegunīgi atcirta. � Labāk kustiniet vien savus kāju pirkstus, nevis muti. Tas nekādā ziņā neattiecas uzjums, vienalga, vai es sarūpēju sevjūraslauvu vaijūras�ūsku.

�� Atvainojiet, lūdzu, � Uzrocis steidzās vie�ņu nomierināt. � Es esmu pārliecināts, ka Puszābaks, tā sacīdams, nedomāja neko ļaunu. Es, piemēram, zīmētu jūraslauvas ar lielāko prieku. Diem�ēl man nebija lemts izmācīties par mākslinieku, tā ka gribot negribot �ī vēlme joprojām ir tikai sapnis.

Uzro�a nosvērtie vārdi ietekmēja dāmu.

�� Sapņi dara tikai labu, � viņa jau glu�i laipni sacīja. � īpa�i vientuļajiem tie ir gau�ām nepiecie�ami.

Tad, piecēlusies no atzveltņa, viņa pie spoguļa sakārtoja sev matus un klusi teica:

� Nu es ie�u. Uz redzē�anos, mani mīļie.

� Uz redzē�anos, � naksitrallī�i visi reizē atbildēja.

Durvis atvērās un aizvērās. Dāma bija aizgājusi. Draugi klusēja. Pēk�ņi atkal iezvanījās telefons, tikpat spalgi un negaidīti kā iepriek�.

Puszābaks satvēra klausuli.

� Vai naksitrallī�u istaba? � sve�as sievietes balss jautāja.

� �eit ir sapņu kambaris, � Puszābaks atteica.

Un nolika klausuli.

Ķērpjbārdis bija atgūlies zem ceriņu krūma viesnīcas pagalmā.

Bija iestājusies nakts, atnesdama līdzi mieru. Viesnīcas restorānā mūziķi bija beigu�i spēlēt, un arī laukā uz ielas valdīja klusums � ne automa�īnu rūkoņas, ne ļau�u balsis. Viesnīcas Jogos cita pēc citas no�dzisa spuldzes. Arī trīspadsmitā stāva luksusa numurā sen vairs nemanīja degam gaismu. Bet augstu tum�ajā debess tālē iemirdzējās zvaigznes.

Viss likās esam kārtībā, tomēr Ķērpjbārdis nevarēja iemigt � viņ� grozījās no viena sāna uz otru. Viņ� gan centās aizgainīt da�ādās domas, kas spietoja galvā, gan lūkoja gulēt nekustēdamies � miegs nenāca. Vēl ļaunāk kļuva, kad pēc pusnakts debesīs pacēlās liels, dzeltens pilnmēness. Uzrocis pirms do�anās pie miera bija iebraucis savu automa�īnu turpat viesnīcas pagalmā, un, kad nu mēnesgaisma skāra auto lukturus, tie sāka nepatīkami vizuļot � glu�i kā divas briesmīgi lielas ļaunas acis.

Ķērpjbārdis izjuta dīvainu nomāktību, bet nekādi neprata to izskaid�rot. Rūpestiem patiesībā nebija nekāda pamata. Bija ta�u sāku�ās atpūtas dienas. Rīt no pa�a rīta viņi brauks prom no pilsētas un dosies uz siltām jūrām. Un, tēlaini izsakoties, viņi cer, ka tur nomazgās arī �o apgrūtino�o slavas oreolu, kas vēl �obrīd viņus tik nelāgi nomāc. Tā ka viss �ķiet esam kārtībā. Bet miega kā nav, tā nav.

Ko darīt?

Ķērpjbārdim ie�āvās prātā kāds sens iemig�anas paņēmiens, un viņ� sāka klusībā skaitīt.

� Viens, divi, trīs, �etri� � Ķērpjbārdis, cie�i aizvēris acis, domās rindoja ciparus, � �divpadsmit, trīspadsmit, �etrpadsmit, piecpadsmit�

Kas lai zina, varbūt �āda skaitī�ana pamazām būtu atvilinājusi miegu, ja vien Ķērpjbārdis pēk�ņi neatcerētos, ka Puszābaks viesnīcas luksusa numurā �ādi skaitīja telefona signālus. Jā, jā, �ī telefona saruna! Un �ī dāma! Varbūt bezmiegs viņam pielipis no sve�ās dāmas? Viņa ta�u arī sūdzējās, ka nevar iemigt�

Acumirklī Ķērpjbārdis atkal jutās pilnīgi mo�s, viņ� vairs nepūlējās virknēt skaitļus. Jā, jā, �ī dāma! Vai varat iedomāties! Viņa ta�u gribēja to iegūt sev! Gribēja viņu turēt savā dzīvoklī! Suņa vietā! Varbūt tie�i �ī doma izraisīja viņā tik nomāco�as izjūtas? Viņu, Ķērpjbārdi, uzlūkot gandrīz vai par kustoni?!

�Zināms," Ķērpjbārdis domāja, �būt par dzīvnieku patiesībā nav nekas pazemojo�s. Pazemojo�a ir vienīgi cilvēku izturē�anās pret kustonī�iem. Un tomēr�"

Pēk�ņi Ķērpjbārdim ie�āvās prātā, ka viesnīcas administrators bija ieteicis izmantot naktsguļai suņu būdu. Tai tepat kaut kur vajadzēja būt. Tagad, kad viņ� iedomājās par to, ka arī viņam gribēja pie�ķirt suņa lomu, viņā negaidot pamodās īpa�a interese par �o kustonī�u dzīvi. Ķērpjbārdis nolēma sameklēt suņu būdu.

Piecēlies sēdus, viņ� paraudzījās visapkārt. Uzslējās kājās un pavērās vēlreiz pagalmā.

Ahā, tur jau tā mēnesgaismā vīdēja. Glu�i kā mazs namiņ�, tikai bez logiem, un durvju vietā bija apaļ� caurums. Kā jau parasti suņu būdām.

Ķērpjbārdis lēnām piegāja pie būdas un sāka to cie�āk aplūkot.

Interesanti uzzināt, kā suņi jūtas �ādā mītnē, viņ� sprieda. Un, lai gūtu kaut cik skaidrāku priek�statu par to, viņ� ielīda būdā un atgūlās tur pa suņu modei.

�Tā nekas," Ķērpjbārdis, izbāzis laukā galvu, secināja.

Viņ� lūkoja iedomāties, ka ir īsts suns. Kā gan tāds krancis varētu justies savā būdā? To Ķērpjbārdis lāgā nespēja iedomāties. Bet, tāpat kā iepriek�, viņ� juta tādu kā nemieru sirdī. Vai tik nenotiks kaut kas ļauns? �I3et varbūt nomāco�o izjūtu izraisa vienīgi mēnesgaisma," Ķērpjbārdis mēģināja sevi mierināt. Nevienam nav noslēpums, ka da�reiz mēnesgaisma ietekmē īpa�i spēcīgi. Var jau būt, ka arī suņi �ādās naktīs jūtas nomākti, tāpat kā viņ�, Ķērpjbārdis, �obrīd, un tāpēc gaudo uz mēnesi?

Mēness tikmēr bija pavirzījies zemāk, un neskaidrās ēnas pagalmā pamazām vērtās garākas. �Ko gan izjūt suņi, redzot �ādas ēnas," Ķērpjbārdis domāja. �Kas noris viņu sirdīs, kad viņi lūkojas uz mēnesi, kad tas aizslīd aiz jumtiem? Un piepe�i�"

Piepe�i Ķērpjbārdis satrūkās. Viņ� bija tik ļoti iedziļinājies suņa izjūtu pasaulē, ka teju teju būtu sācis riet, tikai ar grūtībām viņam izdevās �o tieksmi apvaldīt.

Pagalmā bija uzradusies vēl kāda ēna. Pirmīt �īs ēnas te nebija. Un �ī ēna� �ī ēna bija cilvēks!

Lēnām un piesardzīgi noslēpumainā ēna virzījās tuvāk Uzro�a automa�īnai. Nu tā jau bija aizkļuvusi līdzās automa�īnai. Apgāja tai apkārt. Palika stāvam. Pieliecās, lai ielūkotos pa logu. Ķērpjbārdim tagad �ķita, ka viņ� noteikti zina, ko sunim tādā brīdī vajadzētu just. Tas justu niknas dusmas pret �o noslēpumaino ēnu. Un, ne mirkli ne�aubīdamies, būtu izlēcis no būdas un ar skubu meties virsū sve�ajai ēnai.

Bet Ķērpjbārdis nebija suns. Kaut arī viņu māca dusmas uz �o ēnu, kas lo�ņāja ap Uzro�a automa�īnu, tomēr viņ� joprojām nepa�kustēdamies gulēja būdā. Viņ� nolēma savaldīties un nogaidīt, kas notiks turpmāk.

Ēna_tagad rāmi stāvēja automa�īnai līdzās. Nebija dzirdama neviena skaņa. Ena stāvēja klusu � kā jau ēna.

Kas gan tur īsti varēja būt? Vai atkal kāds autogrāfu mednieks? Laikam domā, ka naksitrallī�i nak�ņo ma�īnā, un cer iegūt autogrāfu? Bija pārliecināts, ka naktī iegūs autogrāfu gau�ām ērti � bez rindā stāvē�anas? Tikai kāpēc tad vajadzēja zag�us ielavīties pagalmā? Tas nepavisam nav nekāds kauns � palūgt autogrāfu. Glu�i otrādi � tā iegū�ana uzlūkojama par goda un lepnuma avotu. Bet �īs nakts ēna glūnēja tur pie automa�īnas glu�i kā zaglis.

Varbūt tas arī ir zaglis? Kas te garnadzim būtu ko iekārot? Uzro�a auto? Diezin vai. Jebkuram zaglim jāsaprot, ka ar �o automa�īnu viņ� necik tālu netiks. Naksitrallī�u slavas dēļ Uzro�a braucamrīku pazīst un zina visās malās.

Tobrīd. Ķērpjbārdis pamanīja, ka sve�ais tur rokā iepirkumu somu. Varbūt ēna vēlējās naksitrallī�iem parādīt īpa�u godu un atnesusi somu ar cienastu? Varbūt soma, piemēram, pildīta ar kūkām?

Notvēris sevi pie �ādām domām, Ķērpjbārdim gribot negribot bija

jāpasmaida � tātad no īsta suņa viņ� tomēr krietni vien at�ķīrās. Sunim �ādā_ reizē dro�i vien kūkas ne prātā, drīzāk tam sakārotos kaulu.

Ena no jauna sakustējās un, viegli �ūpodama rokā somu, lēnām attālinājās no automa�īnas. Un prāvā iepirkumu soma tās rokās zvalstījās tik vieglītēm, ka Ķērpjbārdis noprata: tā ir tuk�a. Tur nav ne koku, ne kaulu, ne arī kā cita.

Drīz vien ēna apstājās pie ceriņu krūma, tur, kur Ķērpjbārdis nesen bija gul�ņājis. Ar īstu nepatiku bija jādomā par to, cik viegli viņ� būtu varējis gadīties �ai ēnai tie�i ceļā, un klusībā pateicās viesnīcas adminis�tratoram par ierādīto suņu būdu. Salīdzinājumā ar ceriņkrūmu �is patvērums likās daudz dro�āks.

Noslēpumainā sve�inieka rokā iedegās kabatas baterija. Gaismas kūlis taustīdamies kaut ko meklēja pie krūma.

� Neko tur neatradīs, � Ķērpjbārdis pasmaidīja. Bet pirms neilga laiciņa gan varēja� Nomierinājies viņ� uz brīdi pat acis pievēra. Drīz �ķita, ka atskan it kā zvaniņa �ķinda. Tomēr nē � dro�i vien tikai likās. Kas gan būtu nācis uz �ejieni ar zvaniņu? Neviens.

Kad Ķērpjbārdis no jauna atvēra acis, kabatas baterija bija nodzisusi. Debesmalājau vīdēja ausma. DrīzatausTs diena, Ķērpjbārdis nodomāja. Drīz atnāks Uzrocis un Puszābaks. Viņi visi trīs sēdīsies automa�īnā. Pa tuk�ajām ielām brauks laukā no pilsētas. Un drīz vien nokļūs pie siltās jūras. Klausīsies nomierino�o un aijājo�o viļņu �alkoņu. Ieru�ināsies pludmales smiltīs. Katram pāris pudeļu limonādes pa rokai. Laiku pa laikam varēs iedzert pa malciņam vai diviem. Tad būs tik jauki, noteikti ļoti jauki.

Ķērpjbārdis atkal iegrima miegā.

Un viņ� skatīja brīnumjauku sapni.

Skanēja ilkss zvaniņ�� bija jauka ziemas diena. Pāri sniega laukiem aizskanēja ilkss zvaniņa �ķinda. Ai nē � tā tomēr bija vasara. Saule mirdzēja tik spo�i� Māte aiznesusi �ūpuli siena pļavā. Un Ķērpjbārdis vēl glu�i mazs zēns, tik mazs, ka bārda sniedzas vēl tikai līdz krūtīm. Tad pienāca māte un, paņēmusi Ķērpjbārdi maigi rokā, ielika viņu �ūpulī. Un �ūpulis vieglītiņām līgojās. Aizvien uz priek�u un atpakaļ, uz priek�u un atpakaļ. Tas bija tik jauki. Patie�ām ļoti jauki�

Uzrocis piecēlās jau pirms saules lēkta. Bez kādas tūļā�anās uzslējās kājās un devās pie loga, lai palūkotos laukā. Lieliski. Uz ielām tikpat kā neviena cilvēka, ne automa�īnas, tikai agrīns piena vedējs aizdūca garām un viesnīcas tuvumā ietvi slaucīja sētnieks.

Atvilcis loga priek�karus, Uzrocis devās pie gultas, kur atdusējās Puszābaks.

� Laiks doties ceļā, � viņ� sacīja un pakratīja Puszābaku aiz pleca. � Mūs aicina jūra!

Puszābaks bez kavē�anās atvēra acis un izlēca no gultas.

�� Jūra aicina, jūra aicina! � viņ� priecīgi atkārtoja. � Nu mūsu atvaļinājums sācies pa īstam. Vispirms neliels ceļojums automa�īnā un pēc tam visi prieki, ko sniedz pludmale�

Bet tā kā jūra vēl bija krietnā gabalā, Puszābaks iesteidzās vannas istabā, lai atvaļinājuma sākumā izbaudītu priekus, ko sniedz vanna.

Puszābaks tur plun�ājās labu laiku un atgriezās pie Uzro�a vēl mundrāks un jautrāks nekā iepriek�.

�� Vai nav tiesa � vanna ir glu�i kā maza jūra, � viņ� apmierināts secināja. � Atsvaidzina gan garu, gan miesu.

Arī Uzrocis mīļuprāt būtu izpeldējies vannā vai, mazākais, pagājis zem du�as, ta�u nevēlējās pirms do�anās ceļā saslapēt savu uzroci. Tāpēc viņ� nomazgāja vienīgi rokas un seju.

Pēc tam abus nekas vairs nekavēja atstāt luksusa numura telpas. Aizslēgu�i durvis, viņi ar liftu nobrauca lejā vestibilā.

Tur pretēji vakardienas burzmai valdīja dziļ� miers. Neviena rosmes

pārņemta cilvēka. Pilnīgs klusums. Tikai administrators snauduļoja aiz letes. Uzrocis un Puszābaks devās tie�i pie viņa, lai atdotu sava numura atslēgas.

�� Ai?! � administrators, pamanījis naksitrallī�us, iesaucās. � Vai jūs gatavojaties mūs atstāt?

�� Tas tiesa, � Uzrocis sacīja. � Mums sākas brīvdienas, un mēs gribam tās aizvadīt piejūras.

� Vispirms neliels ceļojums ar automa�īnu, pēc tam mazliet gribam papriecāties pludmales smiltīs, � Puszābaks piebilda.

Administrators ne bez no�ēlas nopūtās.

� Nu jā, tas, bez �aubām, ir saprotams, � viņ� teica. � Un tomēr man ļoti �ēl, ka jūs tik ātri pametat mūsu viesnīcu.

� Neko darīt, � Uzrocis bilda.

� Es tomēr ceru, ka ar luksusa numura ērtībām esat apmierināti, � administrators vēlējās uzzināt.

��� Nu protams, � Uzrocis pasteidzās apliecināt. � Trīs lā�i, piemēram, bija ļoti iespaidīgi.

�� Arī vannas istabai nekādas vainas, � Puszābaks piemetināja. � Vanna savā ziņā ir tikpat kā maza jūra. Tikai �ēl, ka vannas istabā nav smil�u, tāpēc tur nav iespējams ērti pagul�ņāt un ieru�ināties smiltīs.

To dzirdot, administrators pēk�ņi sarosījās.

�� Kāpēc jūs man agrāk par to neteicāt! � viņ�, gandrīz izmisis, iesaucās. � Smiltis es liktu atvest! To mēs būtu varēju�i itin labi no�kārtot!

Uzrocis samulsa.

� Ak, kāpēc tā� � viņ� satrūcies nomurmināja. � Tas nepavisam nebūtu bijis vajadzīgs.

Arī Puszābaks lūkoja administratoru mierināt.

� Tā nav liela bēda, � viņ� augstsirdīgi sacīja. � �o nelielo laika sprīdi kaut kā iztikām arī bez smiltīm.

�� Kaut kā iztikāt� � administrators nomākts atkārtoja. � Nekad es sev nespē�u piedot, ka jums, uzturoties mūsu luksusnumurā, vajadzēja iztikt kaut kā. Bet es jūs ļoti lūdzu: kad jūs nākamo reizi apmetīsities pie mums, savas vēlē�anās dariet zināmas arī mums!

� Gan jau pasacīsim, � Uzrocis nobubināja.

� Noteikti pasakiet, � administrators piekodināja. � Vienalga, vai vajag smil�u vai kā cita.

Atvadīju�ies Uzrocis un Puszābaks devās laukā no viesnīcas. Bija jau itin gai�s. Arī pa ielām uz darbu traucās ne mazums ļau�u, tāpat netrūka automa�īnu.

��� Mums jāpasteidzas, � Uzrocis atzina. � Citādi iestāsies sastrēgumstunda un mēs atkal iekulsimies ķezā.

Abi metās ap stūri un pa sētas eju iesteidzās pagalmā. Pēc brī�a abi jau sēdēja automa�īnā.

Uzrocis ieņēma savu vietu pie stūres un iedarbināja motoru.

�� Bet kur ir mūsu mīļais Ķērpjbārdis, � lūkodamies visapkārt, viņ� vaicāja.

�� Gan jau kaut kur gul�ņā zem savas kuplās bārdas, � Puszābaks nosprieda.

Uzrocis signalizēja krietnu brīdi.

Nekādas atbildes. No Ķērpjbār�a ne vēsts.

No jauna ilgsto�s signāls.

Atkal klusums � tāpat kā iepriek�.

�� Dīvaini gan, � Uzrocis noraizējies sacīja. � Parasti viņ� rītos ir itin �irgts.

Uzrocis signalizēja vēl tre�o reizi un, kad no Ķērpjbār�a arī tad nebija ne miņas, izslēdza motoru.

� Jāiet meklēt, � viņ� īsi noteica.

Un viņi meklēja. Meklēja pie ceriņu krūma. Meklēja suņu būdā. Izstaigāja visu pagalmu krustām �ķērsām. Ta�u Ķērpjbārdi neatrada nekur.

� Varbūt viņ� ir jau devies ceļā, � Puszābaks �aubīdamies minēja. � Sajuta jūras aicinājumu un prom bija. Reizēm �ādam aicinājumam ir milzu spēks, tā ka nejau visi spēj tam pretoties.

� Nerunā blēņas! � Uzrocis noraido�i atmeta ar roku. � Iespējams, ka jūra viņu vilina, ta�u viņ� nekādā ziņā nav uzlūkojams par naksitrallīti, kur�, ne vārda nebildis, pamestu savus draugus. Vai tu esi aizmirsis, ko viņ� teica sve�ajai dāmai? Viņ� sacīja, ka ne mū�am nepametīs mūs un dalīsies ar mums priekos un bēdās!

� Kolosāli, � Puszābaks vīzdegunīgi atcirta. Bet kur tad viņ� pats �obrīd ir? Mēs esam norūpēju�ies par viņu, bet viņam tagad ne prātā nenāk dalīties ar mums bēdās!

Uzrocis iegrima domās.

Kur Ķērpjbārdis varēja pazust? Kas ar viņu bija noticis?

�� Es ceru, ka neviens viņam miegā nejau�i nav uzkāpis virsū, � Puszābaks ieteicās. � Tas varētu bēdīgi beigties.

Uzrocis iztrūcies cie�i pavērās Puszābakā.

� Bet ja nu patie�ām nejau�i� � balsij drebot, viņ� sacīja. � Nudien tumsā netī�ām kāds var uzkāpt� Tas ir iespējams.

�� Pats par sevi saprotams, � Puszābaks turpināja. � Un sekas � kaulu lūzums vai vēl kaut kas briesmīgāks. Jācer, ka viņ� laikus tika nogādāts slimnīcā.

Uzrocis bija kļuvis glu�i bāls.

� Kaulu lūzums, � viņ� stostījās. � Un tie�i brīvdienām sākoties� Tas būtu �ausmīgi!

� Patīkami, protams, nav, � Puszābaks piekrita. � Ar ģipsī ieliktu kāju pludmales smiltīs īpa�i uzjautrināties nav iespējams. Ģipsis paliek ģipsis, kā mēdz teikt. Kā tu domā?

Uzrocis neatbildēja. Viņ� nedomāja gandrīz neko. Viņ� gara acīm skatīja ainu, kā Ķērpjbārdis, cie�ot mokas, guļ kaut kur slimnīcas palātā. Un visbēdīgākais, viņ� ir glu�i viens pilnīgi sve�u ļau�u vidū. Tuvumā � neviena drauga, kas viņam justu līdzi un viņu mierinātu. Uzrocis zina, kas tā tāda � vientulība. Savā laikā viņ� pamatīgi izjutis, ko nozīmē vientulība. Toties visi kauli viņam tad bija veseli. Bet Ķērpjbārdim�

Tālāk Uzrocis nespēja aizdomāties. Viņ� sāka skaļi raudāt.

� Nu, nu? � Puszābaks izbrīnījās. � Kas tev notika?

Viņ� redzēja, kā asaras iesūcas drauga uzrocī, un nodomāja, ka tas pilnīgi veltīgi bija vairījies viesnīcā no vannas, jo ka�oks tik un tā tagad kļuva slapj�. Asaras vai ūdens vannā � galu galā nav nekāda lielā at�ķirība�

� Ak nabaga Ķērpjbārdis! � Uzrocis �ēlojās. � Kur gan viņ� tagad mīt ar salauztām kājām?

� Tāpēc tev nevajag tik gau�i raudāt, � Puszābaks lūkoja mierināt Uzroci. � To nemaz nevar zināt, vai tie�ām lauztas abas kājas. Varbūt viena kāja ir pilnīgi vesela.

� Vai tev tā �ķiet? � Uzrocis jautāja, un viņā uzausa cerība.

�� Un kāpēc ne, � Puszābaks turpināja. � Neko noteiktu ta�u nezinām. Var jau būt, ka ar kājām viss kārtībā, bet varbūt cietu�as rokas.

Ta�u tā viņam nevajadzēja sacīt.

� Ak tu domā, ka ir savainotas rokas? � Uzrocis iesaucās, un asaras sāka plūst vēl sparīgāk. � Ak dieviņ, cik liktenis reizēm var būt'netaisns!

Vai Ķērpjbārdis ar savām rokām kaut reizi kādam būtu nodarījis ko ļaunu? Ai nē, ne uz to pusi. Glu�i otrādi. Cik rei�u viņ� ir plucis gardās brūkleņogas no savas bārdas un laipni dalījies �ajā ra�ā ar biedriem un draugiem. Ar savām rokām viņ� vārījis lielisku brie�ķērpju tēju, aizsar�gājis mazos putnēnus no negantajiem kaķiem, ar vecākā brāļa rūpību pat lolojis indīgu �ūsku, kurai juta līdzi. Bet kā nu liktenis viņam par visiem �iem labajiem darbiem atmaksā? Viņa rokas ir lauztas, un nekad ar tām viņ� vairs nevarēs darīt labus darbus!

Uzrocis runāja tik aizkustino�i, ka galu galā ie�ēlināja arī Puszābaku.

�� Nu, � viņ� nomurmināja un vairākkārt norija siekalas. � Iespē�jams, ka otra roka tomēr ir vesela. Neba es īsti zinu, kas viņam noticis.

��� Kā tu domā � kura roka viņam vēl ir vesela? � Uzrocis �ņukstēdams vaicāja. � Kreisā vai labā?

�� Cerēsim, ka labā, � Puszābaks atteica un, raudādams tāpat kā Uzrocis, krita draugam ap kaklu.

Labu laiku abi nespēja izrunāt ne vārda. Apskāvu�ies tikai raudāja un raudāja. Neremdināmi. Un, tā kā Puszābaka asaras ritēja pa Uzro�a muguru, viņa uzrocis arī mugurpusē viscaur kļuva slapj�.

.

Beidzot Uzrocim un Puszābakam asaras izsīka. Acis gan joprojām bija skumjas un pēc lielās raudā�anas sasārtu�as. Un �ādām skumju pārņemtām un apsārtu�ām acīm viņi skatījās viens uz otru.

� Mums jāsāk darboties, � Uzrocis sacīja.

��� Tev taisnība, � Puszābaks viņam piekrita. � Bezdarbība ir nāvējo�a.

Viņi nolēma vispirms doties uz slimnīcu. Ja viņu vienīgais saprāta diktētais pieņēmums ir pareizs un Ķērpjbārdim kāds patie�ām nakts tumsā uzkāpis virsū, tad viņam katrā ziņā jābūt slimnīcā. Tiklīdz viņi ar automa�īnu izbrauca uz ielas līdzās viesnīcai, kļuva skaidrs, ka viņu nodoma īsteno�ana nav no vieglajām. Bija iestājusies sastrēgumstunda. Automa�īnu skārda straumes plūda pa ielu glu�i kā mutuļojo�a upe, un sparīgu, rosīgu ļau�u drūzma bija it visur. Daudzi no viņiem jau bija pamanīju�i Uzro�a furgonu un steidzīgi tuvojās. Kur gadījies, kur ne � turpat līdzās bariņ� puiku mēģināja ielūkoties pa logu ma�īnā.

�� Tūdaļ atkal slavas dēļ būsim ielenkumā, � Puszābaks norūpējies bilda. � Vēl da�i mirkļi � un no jauna mūs ielenks ļau�u masa.

� �ķiet, tev taisnība, � Uzrocis nopūtās.

Bet tie�i tad kāds negaidīts notikums nāca naksitrallī�iem talkā.

Pēk�ņi atskanēja skaudri sirēnas kaucieni. Ļaudis apstājās un ziņkāri vērās turp, no kurienes, aizvien pieņemdamās spēkā, tuvojās �īs skaņas. Apstājās arī automa�īnas. Kustība ielā it kā sastinga uz vietas. Un tad parādījās ātrās palīdzības automa�īna, kas traucās pilnā sparā.

� Tagad vai nekad! � Uzrocis iesaucās.

Tikko ātrās palīdzības ma�īna bija aizjoņojusi garām viesnīcai, Uzro�cis piedeva gāzi. Bra�ais furgons, glu�i vai palēkdamies, sāka ripot un pēc pāris mirkļiem jau sekoja priek�ējam braucamrīkam.

�� Mums jāmin tam cie�i uz papē�iem, � Uzrocis sēca. � Lai tas maksā ko maksādams.

��� Pielūko, ka tu no aizmugures neiedrāzies tai ma�īnā iek�ā, � Puszābaks satraukts brīdināja.

Uzrocis klusēja. Visa viņa uzmanība bija veltīta automa�īnas vadī�anai, kura trauca trakā ātrumā. Tikai neatpalikt! Un neuzdrāzties virsū ātrās palīdzības ma�īnai! Visniecīgākā kļūme, vismazākais misēklis, mums braucot pa�reizējā ātrumā, var izraisīt pamatīgu avāriju.

It visur gan gājēji, gan auto jau laikus un goddevīgi atbrīvoja ceļu kauco�ajai ātrās palīdzības ma�īnai. Un, tai sekojot, naksitrallī�u furgons itin ērti varēja mērot ceļu. Nevienam ne prātā nenāca, ka naksitrallī�i tikai izmanto gadījumu un drā� pa ātrās palīdzības ma�īnas atbrīvoto ceļu. Arī neviens kārtības sargs negatavojās vainot Uzroci brauk�anas ātruma pārsnieg�anā. Visi bija pārliecināti, ka furgonam un ātrās palīdzības ma�īnai ir kārtojams kāds svarīgs kopējs uzdevums.

Beidzot ātrās palīdzības auto apstājās pie slimnīcas vārtiem, un tie�i to Uzrocis un Puszābaks klusībā bija cerēju�i. Uzrocis, protams, acumirklī apstādināja arī savu furgonu, un, kad cietu�ais tika uz nestuvēm nogādāts slimnīcā, viņiem bez kavē�anās sekoja arī abi naksitrallī�i.

Pēk�ņi Uzrocim ie�āvās prātā, ka viņiem nekas nebija paņemts līdzi, ar ko iepriecināt Ķērpjbārdi.

� Kur tas der � iet pie slimnieka ar tuk�ām rokām, � viņ� sūkstījās. Vajadzēja sarūpēt kādu gardumu. Vai augļus. Mazākais, nopirkt puķes.

Ta�u Puszābaks bija citādās domās.

�� Ncba Ķērpjbārdim dzim�anas diena, � viņ� sacīja. � Padomā pats, Ķērpjbārdis varbūt pamatīgi ieģipsēts, bet mēs kā par apsmieklu sveicam viņu ar puķēm.

��� Nu labi, � Uzrocis padevās. � Lai paliek puķes. Bet kaut ko gar�īgu tomēr derētu draugam aiznest.

Puszābaks joprojām nebija ar mieru.

�� Ķērpjbārdis alla� uzskatījis, ka jūtas ir nozīmīgākas nekā manta, � viņ� glu�i kā skaldīt noskaldīja. � Mazsvarīgs kārums nav nekas salīdzinājumā ar draudzības jūtām. Mūsu uzdevums � būt Ķērpjbārdim par dvēseles balstu, nevis barot viņu ar saldumiem.

Puszābaks runāja tik pārliecino�i, ka Uzrocis galu galā viņam piekrita. Lai tā būtu! Visupēc tas patie�ām bija tiesa, ka nekāda marme�lāde vai konfek�u kārba neatsver drauga sirdi.

Bet kā lai Ķērpjbārdi atrod? Slimnīca bija pla�a. Nevar ta�u vienkār�i soļot no palātas uz palātu. Naksitrallī�i kā bez padoma vērās visapkārt un pēk�ņi ieraudzīja baltā virsvalkā tērpu�os vīru, kas abiem tuvojās glu�i kā pēc pasūtījuma. Acenes melnos raga ietvaros un nelielā baltā cepurīte liecināja, ka tas ir ārsts.

� Atvainojiet, lūdzu, � Uzrocis, pagājies ārstam pretī, viņu uzru�nāja. � Vai jūs varētu pasacīt, kurā palātā guļ Ķērpjbārdis.

� Ak ar bārdu� � ārsts apstājies un it kā pārdomādams nomurmi�nāja. � Vai tas, kas noņemas ar dzīvniekiem?

� Tie�i tas, Puszābaks steig�us apstiprināja. � Dzīvnieki ir viņa vislielākā vājība.

� Ticu, ticu, � ārsts sacīja, un viņa sejā pēk�ņi iegūla rūpju izteik�sme. � Diem�ēl �āda vājība reizēm dārgi maksā.

� Bez �aubām, � Puszābaks piekrita. � Es, piemēram, saskarē ar dzīvniekiem esmu gau�ām piesardzīgs. Reiz glu�i muļķīgā veidā sadūros ar kādu �urku aci pret aci, un, ticiet man, tā man bija nopietna mācība.

Ta�u Uzrocim �obrīd nebija ne mazākās patikas ilgāk nodoties domām par dzīvniekiem.

� Sakiet, lūdzu, kā slimniekam klājas, � viņ� visai uzstājīgi jautāja.

Un Puszābaks piemetināja:

� Mēs baiļojāmies, ka� ka viņam kāds uzkāpis virsū.

Ārsts, noņēmis acenes, notīrīja tās ar kabatas lakatiņu. Tad viņ� sacīja:

� Jums patie�ām ir iemesls baiļoties.

Abi naksitrallī�i glu�i kā pēc pavēles nobālēja.

� Kā tā?! � Uzrocis iekliedzās.

� Tas nav iespējams! � arī Puszābaks iekliedzās.

Ārsts novietoja brilles uz deguna.

� Diem�ēl ir iespējams, � viņ� atteica. � Es, protams, neapgalvoju, ka tas var notikt katru dienu, bet �oreiz patie�ām viņam uzkāpa virsū.

� Mums jāredz mūsu draugs! � Uzrocis gaudās.

Un Puszābaks it kā atbalss atkārtoja:

� Mums nekavējo�i jāredz mūsu draugs!

Ārsts, kā likās, pārdomāja.

� Kas jūs viņam esat? � viņ� beidzot apjautājās.

�� Mēs esam viņa draugi, � Uzrocis atbildēja.

�� Mēs esam viņa vienīgie draugi, � Puszābaks precizēja. � Viņam nav citu tuvinieku.,

�� Palūk kā, � ārsts sacīja. � Nu, ja patie�ām jūs esat viņa vienīgie draugi, tad es uzņemos atbildību un atvēlu jums viņu apciemot. Tik�anās ar jums varbūt slimniekam zināmā mērā dos spēku. Vai sapratāt?

Abi naksitrallī�i pamāja ar galvu, tādējādi apliecinādami, ka ārsta nodomu saprot.

��� Tomēr ņemiet vērā � viņa veselības stāvoklis ir ļoti no�pietns, � ārsts turpināja. � Kā jau viņa draugiem, man jums vaļsirdīgi jāteic, ka viņam lauztas visas ribas, turklāt ir arī vairāki iek�ēji savainojumi. Tā kā pārāk ilgi viņu nedrīkst traucēt, visilg�ākais � piecas minūtes.

Naksitrallī�i atkal pamāja ar galvu, un ārsts aicināja viņus sev līdzi. Gara gaiteņa galā viņi apstājās pie kādas palātas durvīm.

�� Klausieties! �� Puszābaks, pēk�ņi satrūcies, �ukstēja. � Kas tās par skaņām?

Pārāk sasprindzināt dzirdi nevajadzēja, lai saklausītu dīvainās skaņas, kas plūda no palātas. Vaidi un kunkstieni ik pēc brī�a mijās ar neskaidriem vārdiem.

� Jūsu draugs nepārtraukti izdod da�ādas skaņas, � ārsts paskaidroja.

��� Tāpēc mums viņ� bija jāievieto atsevi�ķā palātā, lai netraucētu pārējos slimniekus.

To teicis, ārsts atvēra durvis un ielaida naksitrallī�us pie slimnieka.

� Jums ieradu�ies viesi! � viņ� uzsauca un, vērsdamies pie abiem apmeklētājiem, piebilda: � Netraucē�u jūsu tik�anos, bet lieciet vērā

��� �ajā reizē ne vairāk kā piecas minūtes. Turpmāk, kad viņam būs mazliet labāk, ciemo�anās laiku pamazām varēs paildzināt.

Uzrocis un Puszābaks atsveicinājās no ārsta un piegāja tuvāk slimniekam. Nu protams, ka nav grūti iedomāties viņu izbrīnu, kad viņi ieraudzīja raugāmies pretī pilnīgi sve�u vīru ar kuplu melnu bārdu. Sirdzēja tum�ajās acīs vīdēja kā prieks, tā mulsums reizē.

Naksitrallī�i stāvēja pie gultas kā zemē iemieti un neattapa, ko sacīt.

� Mans vārds ir Voldemārs, slimnieks beidzot pārtrauca klusumu un pastiepa apmeklētājiem roku. � Es patie�ām priecājos ar jums iepazīties.

� Uzrocis, � pastiepto roku satverdams, teica Uzrocis. � Prieks ir abpusējs.

�� Glu�i neizsakāms prieks, � Puszābaks bilda savukārt un arī paspieda slimniekam roku. � Mēs, tā sakot, baidījāmies, ka �eit atrodas mūsu draugs�

Uzrocis pamanīja Voldemāra acīs uzplaiksnāmies skumju izteiksmi un steig�us pārtrauca Puszābaku.

��� Mēs baidījāmies �eit sastapt nepazīstamu draugu, kas viscaur ieslēgts ģipsī, � viņ� sacīja. � Bet tagad ar atvieglojumu redzam, ka jums, mazākais, rokas paliku�as veselas.

�Arī kājas nav skartas, � Voldemārs teica un skumju izteiksme viņa acīs pagaisa. � Lauztas tikai ribas un arī iek�ās �is tas nobīdījies sānis. Nav jau ko brīnīties: kad zilonis uzmin ar kāju, labi vēl, ka tā�

� Zilonis?! � Uzrocis un Puszābaks reizē iesaucās.

�� Nu zināms, ka zilonis, � Voldemārs turpināja. � Vai jūs to nezinājāt, vai? Es, tā sakot, esmu zooloģiskā dārza darbinieks, un zilonis nejau�i uzkāpa man virsū.

� Ar dzīvniekiem dikti jāuzmanās, � Puszābaks kā lietpratējs sacīja.

-��� Ar mani reiz notika tā, ka es pats nejau�i uzminu � nejau nu zilonim, bet �ūskai gan. Tik tikko paliku dzīvs.

� Nujā, � Voldemārs bilda. � Ar dzīvniekiem jāprot apieties.

� Jums, liekas, jācie� stipras sāpes, � Uzrocis līdzjūtīgi apvaicājās.

-��� Mēs tikko gaitenī pie palātas durvīm dzirdējām, kā jūs vaidējāt.

�� Tas tiesa � es vaidu, � Voldemārs atzinās. � Bet drīzāk aiz ilgām, nevis sāpju dēļ. Es pārlieku ilgojos pēc sava mīluļa ziloņa, un tālab gribot negribot izlau�as arī vaidi.

��� Gau�ām dīvaini, � Puszābaks nespēja izprast Voldemāra dvēseles noskaņojumu. � Zilonis uzkāpj jums virsū, bet, neraugoties uz to, jūs jūtat ilgas pēc viņa!

� Tā tas ir, � Voldemārs piekrita. � Es nemāku to izskaidrot, bet tā tas ir.

Voldemāra sejā atplaiksnījās neparasts gai�ums, ko nespēja apslēpt pat viņa bārda, un acu skatiens kļuva pavisam sapņains. Uzrocis un Puszābaks tudaļ noprata, ka Voldemāra domas aizklīdu�as pie ziloņa zooloģiskajā dārzā.

Viņi smalkjūtīgi klusēja.

Tobrīd atvērās palātas durvis un ienāca medicīnas māsa ar daudziem termometriem rokā.

� Labrīt, � viņa sacīja Voldemāram un mazliet pamāja ar galvu arī naksitrallī�iem. � Kā mēs �odien jūtamies?

� Paldies par vaicājumu, māsaĶirse, � Voldemārs sacīja. � Pārāk nesūdzos. Un, kā jūs redzat, man ieradu�ies pat ciemiņi.

�� Redzu, redzu, � medmāsa apliecināja un iedeva Voldemāram termometru, ko slimnieks tūdaļ ielika padusē. � Es tikai ceru, ka ciemiņi jūs pārāk nenogurdinās.

To teikusi, viņa mazliet sakārtoja Voldemāra gultas segu un aizgāja. Beidzamie medmāsas vārdi atgādināja Uzrocim un Puszābakam, ka viņiem laiks atvadīties. Piecas minūtes � neilgais ciemo�anās brīdis � jau bija pagāju�as.

� Kad jūs atkal atnāksiet? � Voldemārs vaicāja.

Uzrocis un Puszābaks saskatījās. Kad viņi atkal atnāks?

� Varbūt rīt, � Uzrocis sprieda.

� Jā gan, � Puszābaks piebalsoja. � Noteikti rīt.

�Jūs nevarat iedomāties, kādu prieku man sagādāja jūsu iera�anās, � Voldemārs smaidīdams atzinās.

Un, kad abi draugi bija aizvēru�i palātas durvis, no turienes atkal atskanēja �ēli vaidi.

�� Tas viss jau būtu pārlieku labi, � Puszābaks sacīja, � bet par Ķērpjbārdi mēs joprojām neko nezinām.

Mazliet apspriedu�ies, viņi nolēma sameklēt reģistratūru. Ta�u tur viņiem skaidri pateica, ka slimnieks ar �ādu vārdu viņu ārstniecības iestādē neuzturas.

� Varbūt sava nelielā auguma dēļ viņ� aiz pārskatī�anās būs nokļuvis bērnu slimnīcā, � reģistrators pieļāva varbūtību.

Bet Uzrocis un Puszābaks paskaidroja, ka viņu drauga garā bārda sniedzas gandrīz līdz zemei, tāpēc �āda iespēja pilnīgi atkrīt.

Reģistrators cita padoma nezināja.

�� Es pilnīgi saprotu jūsu rūpes, � viņ� līdzjūtīgi teica. � Un, ja viņam patie�ām kāds uzkāpis virsū, kā jūs baiļojaties, mēs viņu bez kavē�anās uzņemsim slimnīcā. Tikai vispirms, protams, viņ� jāatrod.

� Nu dabiski, � Puszābaks piekrita.

�eit, slimnīcā, viņiem vairs nebija ko darīt, tāpēc, pateiku�ies admi�nistratoram par iejūtību, abi draugi devās prom.

.

Uzrocis un Puszābaks bija apstāju�ies pie ieejas slimnīcā uz kāpnēm.

� Uz kurieni nu? � apvaicājās Puszābaks gau�ām bezcerīgā balsī.

��� Varbūt turp, uz kurieni mūs aizvedīs nākamā ātrās palīdzības ma�īna.

Tā diem�ēl bija, ka naksitrallī�i pa�i izvēlēties ceļu nevarēja. Ielas joprojām bija ļau�u pārpilnas, tā ka agri vai vēlu ļaudis tomēr aizturētu .furgonu. Vienīgā jēdzīgā iespēja � drāzties kādai ātrās palīdzības automa�īnai pa pēdām. Abi draugi bija pilnīgi atkarīgi no �ādas automa�īnas, un Ķērpjbārdi bija iespējams tagad sadzīt rokā tikai tur, kur labpatiktu braukt nākamai ātrās palīdzības ma�īnai.

Ilgi gaidīt viņiem nenācās, kad jau bija dzirdama pazīstamā sirēnas kaukoņa un ātrās palīdzības ma�īna, bremzēm �īkstot, apstājās pie slimnīcas kāpnēm. Ma�īnas durvis atvērās, nestuves tika izceltas laukā, un slimnieks �igli ienests slimnīcā.

� Jāiedarbina motors, � Uzrocis skubināja. � Prombrauk�ana var notikt pārāk pēk�ņi.

Drīz kļuva skaidri noprotams, ka Uzro�a aprēķins atbilst patiesībai. Tikko Uzrocis un Puszābaks bija iekāpu�i furgonā un iedarbināju�i motoru, ātrās palīdzības brigāde iznāca no slimnīcas un steig�us devās uz savu automa�īnu. Pēc brī�a tā tik strauji uzsāka gaitu, ka Uzrocis ar savu furgonu tikai ar lielām pūlēm tika līdzi.

No jauna sākās negantā joņo�ana. Un Uzrocis, kaut arī ar lielām grūtībām, atkal visiem spēkiem turējās savam ceļvedim cie�i pa pēdām.

Atskanot varenai kaukoņai, abas ma�īnas brāzās tikai uz priek�u, un visur bez kādas vilcinā�anās tām lika pa�ķirts brīvs ceļ�.

Bet pēc kāda laika naksitrallī�i kļuva nemierīgi. Viņi jau bija izdrāzu�ies cauri gandrīz visai pilsētai un priek�ā kļuva redzama pilsētas robe�a.

� Uz kurieni tie drā�? � Puszābaks brīnījās. � Laukā no pilsētas, vai?

Tā tie�ām bija. Tiku�i garām plāksnītei ar pilsētas nosaukumu, viņi joņoja garām tīrumiem un pļavām. Ātrās palīdzības automa�īna vēl palielināja ātrumu un, kaut gan Uzrocis darīja, ko varēja, furgons pa�mazām sāka atpalikt. Turklāt furgona motors bija pamatīgi pārkarsis, tāpēc Uzrocim gribot negribot pēc brī�a nācās piestāt ceļa malā.

� Lai brauc tālāk viena pati, � Uzrocis nosprieda.

Un Puszābaks piebilda:

� Gudrākais piekāpjas.

Izkāpu�i no automa�īnas, viņi apsēdās grāvmalā, lai mazliet paelpotu svaigu gaisu un apspriestos.

� Varen jauki pēc ilgāka laika atkal pabūt dabā, � Uzrocis, pavēries visapkārt, secināja.

Puszābaks piekrizdams pamāja ar galvu.

�� Jā, jā, � viņ� dziļdomīgi prātoja. � Lāgiem der pabūt pie dabas, jo tā necie� tuk�umu.

Uzrocis gan īsti nesaprata, ko Puszābaks ar to gribēja sacīt, bet prāts negaidot pievērsās �ai domai. Daba necie� tuk�umu� Tiesa kas tiesa. Varbūt patie�ām kaut kur radusies tuk�a vieta, kas Ķērpjbārdim jāaizpil�da? Jo Ķērpjbārdis ta�u pats bija dabas daļa. Bez �aubām. Un vēl vairāk � patiesībai par godu jāatzīst, ka Ķērpjbārdis patie�ām ir lielisks dabas meistardarbs. Ar savu vareno bārdu tuk�umu aizpildī�anai viņ� ir kā radīts. Tikai � kur �ī vieta tomēr varētu būt? Un, no otras puses, arī furgonā viņa vieta ir tuk�a. Ja jau daba no tiesas necie� tuk�umu, vai tad ;irī �eit kāds var viņu aizvietot?

Uzrocis tūdaļ �igli �o domu atvairīja. Ķērpjbārdi nespēj aizvietot neviens. Viņ� ir draugs. Draudzība ir neaizvietojama. Ķērpjbārdim atkal jāieņem sava vieta draugu vidū, vienalga, kur viņ� patlaban arī kādu aizvietotu�

� Ejam! � Uzrocis sacīja un apņēmīgi piecēlās.

��� Jau? � Puszābaks izbrīnījās. � Es tikko sāku baudīt dabas jaukumus.

Bet Uzrocis nebija atrunājams.

� Nekāda dabas baudī�ana nedrīkst mūs atturēt, � viņ� sacīja.

� Mums Ķērpjbārdis jāatrod.

Par atbildi Puszābaks tikai nopūtās un slējās aug�ā no grāvmalas. Drīz vien furgons rūkdams ripoja atpakaļ uz pilsētu.

�oreiz Uzrocis brauca visai mērenā ātrumā. Tas bija prāta darbs, jo pēk�ņi viņu bija pārmākusi izklaidība un, braucot ātri, itin drīz būtu varējusi notikt nelaime. Bet pat �obrīd, lai gan ātrums nebija liels, tik tikko nenotika kaut kas nelāgs.

Aiz kāda pagrieziena uz �osejas negaidot izskrēja mazs garspalvains �unelis. Viņ� būtu varējis pārkļūt laikus pāri �osejai, bet, paskatījies uz furgonu, kas tuvojās, suņuks negaidot apstājās. Ziņkāri viņ� vērās tie�i acīs Uzrocim. Redzēdams �ādu kustonī�a izturē�anos, Uzrocis tik ļoti samulsa, ka tikai pēdējā mirklī attapās nobremzēt.

Ma�īna apstājās.

�� Skat, kāds spalvu kamoliņ�, � Puszābaks nobubināja. � Vai tam dzīvot apnicis, vai?

Ta�u spalvu kamoliņ� nepavisam neatgādināja pa�nāvnieku. Tas jo�projām sirsnīgi vērās Uzrocim acīs un piedevām sāka luncināt asti.

�� Laikam grib būt tev apkakles vietā, � Puszābaks ironizēja.

�� Skaties� suņa ka�oks un tavs uzrocis ir glu�i kā no viena materiāla darināti. Piemērotāku apkakli nekur tu neatradīsi.

� Beidz savus muļķīgos jokus, � Uzrocis attrauca.

Tomēr klusībā viņam nācās atzīt, ka spalvu kamoliņ� patie�ām ļoti līdzīgs viņa uzrocim: abiem bija vienāds spalvojums, un abi � dzeltenbrūnā krāsā. �ī līdzība izraisīja neparastu kopības izjūtu. Un tomēr � tās dēļ ta�u nevar mū�dien palikt �eit, uz lielceļa, un vērties viens otram* acīs.

Uzrocis piesardzīgi piedeva gāzi, ar līkumu aizbrauca garām sunim un turpināja ceļu.

Bet pēc pāris mirkļiem Puszābaks iesaucās:

� Nāk mums līdzi! Diebj ko māk!

Uzrocis, pametis skatienu auto spogulītī, arī redzēja, ka suņuks dze�nas ma�īnai nopakaļ. Visiem spēkiem tas ar mazajām kājelēm �igli skrēja furgonam līdzi, sārto mēlīti izkāris.

�� Ko viņ� īsti no mums grib? � Uzrocis netika gudrs. Puszābaks bija iegrimis domās, un �oreiz pavisam nopietnās pārdomās.

�� Laikam izraudzījis tevi par savu saimnieku, � viņ� beidzot no�sprieda. � Dro�i vien apniku�as klaiņotāja gaitas.

Pa�am nemanot, Uzrocis samazināja ātrumu.

�� Katram sunim nepiecie�ams saimnieks, � Puszābaks turpināja. � Un kad suns izvēlējies sev īsto saimnieku, tas saglabā uzticību �im cilvēkam līdz mū�a galam un ir tam pats uzticamākais draugs.

Uzrocis atkal pameta skatienu spogulītī. Tagad, kad viņ� brauca lēnāk, suņuks pamazām tuvojās automa�īnai. Sasprindzinājis visus spēkus, dzīvnieciņ� lūkoja piekļūt Uzrocim, lai piedāvātu viņam savu draudzību un uzticību. Vai viņam, Uzrocim, bija tiesības atteikties no �ā piedāvājuma? Laikam ta�u nē. Jo pārāk labi viņ� zināja, kas ir ilgas pēc uzticīgas draudzības. Un pārāk ilgi viņ� bija dzīvi vadījis vienatnē, tāpēc iirī labāk nekā jebkur� cits izprata un mācēja novērtēt draudzību un pieķer�anos.

Uzrocis nospieda bremzes un furgons spēji apstājās.

� Nu? � Puszābaks uzmeta Uzrocim vaicājo�u skatienu.

� Atver durvis, � Uzrocis sacīja.

Puszābaks atvēra auto durtiņas, un tur jau bija redzams aizelsies spalvu kamolītis. Uzrocis pasmaidīja.

�� Lec iek�ā, Apkaklīti � viņ� pavēlēja. � Ko tu vēl gaidi! Suņukam nebija jāsaka divas reizes. Ar pamatīgu lēcienu tas ieklupa furgonā.

�� Atsaucās gan uz jauno vārdu, � Puszābaks apmierināts noteica. Bet Apkaklītis tūdaļ brāzās pie Uzro�a, mēģināja iekļūt klēpī un nolaizīt viņa seju.

��� Mierā, draugs! � Uzrocis piekodināja un laipni, toties stingri pastūma to sāņus. � Es nevaru vadīt stūri, ja tu sēdi man klēpī, ej un sasveicinies labāk ar Puszābaku.

Apkaklītis vairs neuzmācās Uzrocim, ta�u ar Puszābaku sasveici�nāties arī negāja. Nometies uz grīdas Uzrocim aiz muguras, tas nelikās gar Puszābaku ne zinis.

Puszābaks nejutās aizvainots.

��� Prātīgs suns, � viņ� atzinīgi noteica. � Tāds, kas katram labinās klāt, patiesībā nav neko vērts. Sunim vajadzīgs tikai viens saimnieks, īsts suns neielaidīsies ar kuru katru.

Viņi iebrauca pilsētā. Tā kā �oreiz nebija ātrās palīdzības au�toma�īnas, kas atbrīvotu ceļu, Uzrocis izvēlējās sānielas, kur nav tik lielas kustības. Ta�u likās, ka �āda piesardzība ir lieka. Dīvaini, bet tagad, �ķiet, viņi vairs neizraisīja tik lielu ievērību. Ļaudis it kā nodarbināja glu�i kas cits, un Uzro�a furgons nezin kālab likās zaudējis savas pievilk�anas spējas.

� Uz kurieni mēs īsti stūrējam? � Puszābaks vaicāja.

�� Uz viesnīcu, protams, � Uzrocis atbildēja. � Mums ar steigu jātiek vannas istabā, jo Apkaklītis kārtīgi jānomazgā.

Suņuks patie�ām bija pamatīgi jāsakopj. Viņa ka�ociņ� bija vienos putekļos, pie pavēderes un ķepām karājās sakaltu�as dubļu pikas.

Uzro�a sirds gavilēt gavilēja. Tagad viņam bija suns! Suns, kur� pats bija izvēlējies viņu par saimnieku un kur� viņu tagad mīlēs un sargās. Vai viņ�, Uzrocis, jelkad savā mū�ā būtu varējis sapņot pat tādu laimi? Nekad. Bet nu 4ī laime ir klāt. Liktenis viņam par vientulībā aiz�vadītajiem gadiem bija bagātīgi atlīdzinājis. Vispirms dāvādams abus draugus un tagad piedevām arī suņuku.

Tikai jāpatur prātā, ka laimes izjūta nepadara mani augstprātīgu un es nepiemirstu tos, kas ir nelaimīgi.

Un, tikko tā izprātojis, Uzrocis atcerējās Ķērpjbārdi. Furgonā viņa vietā bija apmeties suns, bet kur �obrīd mīt Ķērpjbārdis pats?�

� Puszābak! � Uzrocis pēk�ņi iesaucās. � Tagad es saprotu, kur Ķērpjbārdis aprakts!

Toties Puszābaks neko nesaprata.

� Aprakts? � viņ� murmināja. � Ko tu runā?

Uzrocis noprata, ka satraukumā sajaucis vārdus.

� Es gribēju sacīt, ka tagad saprotu, kur tas suns ir aprakts, viņ� it kā atvainodamies pasmaidīja;

Puszābaks atviegloti uzelpoja, bet tūdaļ arī neizpratnē pavērās uz Apkaklīti un piezīmēja, ka, pēc viņa domām, arī suņuks nav aprakts.

� Beidz nu ar saviem jokiem, � Uzrocis sacīja. � Vai tu atceries, ka dāmai, kas ieradās pie mums viesnīcā, bija nobeidzies sunītis?

� Zināms, ka atminos, � Puszābaks piekrizdams pamāja ar galvu. � Akurāt �ā suņa vietā viņa bija izraudzījusi Ķērpjbārdi.

�� Nu tā, � Uzrocis turpināja, jau iepriek� izbaudīdams to, kā iedarbosies uz Puszābaku viņa turpmākā domu gaita. � Dāmai no�beidzās suns, un līdz ar to dabā, protams, radās tuk�a vieta, kur dāma gribēja novietot mūsu draugu. Bet, tā kā Ķērpjbārdis brīvprātīgi nevēlējās to darīt, dāma itin vienkār�i naktī viņu nozaga. Un, tā kā viņa vieta mūsu furgonā savukārt palika tuk�a, to ieņēma Apkaklītis.

Puszābaks iesita ar plaukstu sev pa pieri.

�� Tu esi ģēnijs! � viņ� iesaucās. � Nu zināms, ka dāma nozagusi Ķērpjbārdi! Jābrīnās tikai, kāpēc mēs no pa�a rīta to nevarējām uzminēt.

�� No rīta mums vēl nebija Apkaklītis, kas mūsu domas ievadītu pareizā virzienā, � Uzrocis atbildēja. � Mans suņuks atvēra mums acis.

Pēc kāda laika abi naksitrallī�i laimīgi nokļuva līdz viesnīcai. Neviens negrasījās viņus aizturēt, kaut gan viesnīcas tuvumā drūzmējās prāvs ļau�u pūlis.

Pēc tam, kad Uzrocis bija novietojis furgonu viesnīcas pagalmā, Puszābaks ieteicās:

� Es nemaz nebrīnītos, ja Apkaklītis prastu arī pēdas dzīt.

Uzrocis saausījās.

� Tu domā, ka�

� Jā, jā, � Puszābaks turpināja. � Tas ir gudrs suns. Mūsu domas tad jau paguva uzvedināt Ķērpjbārdim pa pēdām. Es nemaz nebrīnītos, ka viņ� arī mūs pa�us aizved pie mūsu drauga.

� Lieliski! � Uzrocis sajūsmināts iesaucās. � Tūdaļ pamēģināsim!

��� Vispirms vajadzētu iedot Apkaklītim, lai tas pao�ņā kādu Ķērpjbār�a mantu, � Puszābaks turpināja. � Ar o�as palīdzību viņ� nāks mums talkā.

�� Spīdo�a ideja! � Uzrocis, aizvien vairāk iededzies, iesaucās. Tūdaļ sameklēsim kaut ko, kas pieder Ķērpjbārdim un tad kļūsim par pēddziņiem. Ja Apkaklītis uzies Ķērpjbār�a pēdas, tad puse bēdu izbēdāta.

Ta�u furgonā nebija nekā tāda, pēc kā varētu nosacīt Ķērpjbār�a piederību. Bija tikai universālveikalā pirktais gumijas Ķērpjbārdis. Tas nebija pat izsaiņots, tātad Ķērpjbārdis tam nebija vēl pieskāries.

��� Derētu piepūst �o rotaļlietu un tomēr parādīt Apkaklītim, � Puszābaks ieteica. � Tad viņ� iepazīs Ķērpjbārdi, mazākais, pēc izskata un nopratīs, kas tam jāmeklē.

Uzrocis neiebilda. Viņi piepūta gumijas Ķērpjbārdi un parādīja to Apkaklītim. Ta�u līdzēt tas neko nelīdzēja, jo pēdu dzī�anai

nepiecie�amo saost nevarēja, � suņuks vienīgi iegaumēja Ķērpjbār�a ārieni.

� Vai mūsu draugam, nabadziņam, patie�ām nekas nepiederēja? � Uzrocis brīnījās.

� Tā sanāk, � Puszābaks sacīja. � Nākamajā dzim�anas dienā mēs viņam noteikti kaut ko uzdāvināsim.

Uzrocis pamāja ar galvu un tajā pa�ā mirklī nejau�i pamanīja uzgrīdas kum�ķīti bārdas ķērpja.

�� Oho! � viņ� iesaucās. � Vīk�ķītis no Ķērpjbār�a bārdas! Nu ir rokā, kas mums nepiecie�ams!

��� Bez �aubām, � Puszābaks dedzīgi apgalvoja. � Ķērpjbār�a ķērpju bārdai noteikti jāsmar�o pēc Ķērpjbār�a.

Uzrocis, satvēris bārdas kum�ķīti, sniedza to Apkaklītim, lai pao�ņā. Suņuks lāgā nesaprata, ko no viņa grib, un tiecās satvert ķērpju vīk�ķīti zobos. Bet, kad Uzrocis parādīja, ka jāapo�ņā, dzīvnieciņam tūlīt viss kļuva skaidrs. Apkaklī�a nāsis sakustējās, un tas aizrautīgi ņēmās o�ņāt ķērpju kum�ķīti. Puszābaks atvēra furgona durtiņas, un naksitrallī�i līdz ;ir Apkaklīti izkāpa laukā un atradās viesnīcas pagalmā.

� Meklē nu, sunīt! � Uzrocis pavēlēja. � Meklē Ķērpjbārdi!

Apkaklītis, apkārt skraidīdams, tūdaļ sāka cītīgi o�ņāt zemi. Drīz vien tas nonāca pie ceriņu krūma.

� Meklē, meklē! � Uzrocis aizvien vēl mudināja.

Zem ceriņu krūma Apkaklītis o�ņāja īpa�i centīgi un pēc tam, purniņu nepacēlis, tie�ā ceļā devās uz suņu būdu. Uzrocis un Puszābaks, cerību spārnoti, tam sekoja.

Brīdi domīgi pastāvējis ārpusē, Apkaklītis ielīda būdā.

Puszābaks nopūtās.

�� Nu re, � viņ� vīlies noteica, � man �ķiet, ka īsts pēdudzinējs �is suns tomēr nav.

Un, kad pēc brītiņa Apkaklītis izlīda laukā un, acīs lūkodamies, it kā atvainodamies luncināja asti, Uzrocim gribot negribot bija jāpiekrīt Puszābakam.

� Tie�ām �ķiet, ka zināmā mērā esam viņu pārvērtēju�i, � Uzrocis noskumis murmināja.

Ne Uzrocis, ne Puszābaks nevarēja nojaust, ka Ķērpjbārdis no suņu būdas ticis aiznests iepirkumu somā un tāpēc viņa pēdas uz zemes nav samanāmas.

Ap dienas vidu Ķērpjbārdis atmodās no dziļā rīta miega. Atvēris acis, viņ� mēģināja paraudzīties visapkārt, ta�u varēja saskatīt tikai �auru gaismas svītru virs sevis.

Ko tas varētu nozīmēt? Kur viņ� bija nokļuvis? Ķērpjbārdis atcerējās, kas notika vakar vakarā un naktī � viņ� ta�u bija aizmidzis suņu būdā, tātad turpat viņam vajadzēja arī atmosties. Bet�

Ķērpjbārdis izstiepa roku un tumsā lūkoja sataustīt, kur viņ� nokļuvis. Necik ilgi, un viņ� saprata, ka suņu būda gan tā nav. Te bija glu�i� Satraukts viņ� no jauna grābāja ar rokām� Nu zināms, tā ta�u bija iepirkumu soma! Un gaismas svītra aug�malā norādīja, ka rāvējslēdzējs nav aizvilkts. Kā gan viņ� bija nokļuvis �ajā prāvajā somā?

Pēk�ņi viņam ie�āvās prātā noslēpumainā ēna, kas naktī viesnīcas dārzā līkņāja ar lielo somu rokā, un viņa sirds nojauta kaut ko ļaunu. �igli uzrausies sēdus, viņ� paraudzījās laukā.

Ak tu debestiņ! Pirmajā izbīlī Ķērpjbārdis tūdaļ piemiedza acis, bet pēc brī�a tās atkal atvēra. Kāda �ausmīga situācija!

Ķērpjbārdis vārda tie�ajā nozīmē karājās starp zemi un debesīm. Paglūnējis pāri somas malai, viņ� tālu zem sevis ieraudzīja ielu, kur �urpu turpu tekalēja ļaudis. Ak vai, ja tagad būtu jākrīt no tre�ā stāva tur lejā� Iepirkumu soma bija pakārta slotas kāta galā, kas izbāzta laukā pa tre�ā stāva logu. Baismīgi!

� Vai tu esi pamodies, manu dārgumiņ? � pēk�ņi no istabas atskanēja pazīstama balss.

Ķērpjbārdis klusēja. Viņ� jutās satriekts. Tā bija sve�ās dāmas balss!

Tā pati, kura gribēja viņu, Ķērpjbārdi, paturēt sev! Tātad nekādu �aubu vairs. Dāma bija viņu nozagusi, kad viņ� bija cie�i aizmidzis�

� Labrīt, mans maziņais!

Un tūdaļ slotas kāts ar visu iepirkumu somu pa vaļējo logu tika iecelts istabā. Soma �ūpojās un kaut kur, �ķiet, klusi �ķindēja zvaniņ� un Ķērpjbārdim atausa atmiņā viņnakts sapnis. Ilkss zvaniņa tink�ķi� Nu protams � tās bija dāmas rokassprādzes, kuru liegie trink�ķi sapnī pārtapa par ilkss zvaniņa skaņām. Un līganais �ūpulis� Tā dro�i vien bijusi iepirkumu soma, kas sapnī pārtapa par �ūpuli.

� Kā tu gulēji, mans mīļais? � dāma vaicāja, it kā Ķērpjbār�a domas uzminējusi. � Ko tu sapnī redzēji?

�� Es redzēju sevi bērnībā, � Ķērpjbārdis atņurdēja. � Māte mani aijāja �ūpulī.

� Cik nozīmīgs sapnis! � dāma līksmi iesaucās. � �eit pie manis tu arī uzsāksi jaunu dzīvi, tā sakot, no pa�a sākuma, �eit tu atkal jutīsies glu�i kā bērnībā, mans mazais. Un, ja gribu būt līdz galam godīga, tad sacī�u arī, ka esmu apsvērusi iespēju tevi adoptēt. Tad es būtu tava māte, kas tevi lolotu un sargātu.

�� Neņemiet ļaunā, � Ķērpjbārdis iztrūkās ne pa jokam. � Man �ķiet, ka esmu vecāks nekā jūs.

Dāma pasmaidīja.

�� Var jau būt, � viņa sacīja. � Bet viņnakts sapnis pierāda, ka adoptē�ana tomēr ir iespējama. Es ļoti ticu sapņiem, un neliela starpība ir nieks salīdzinājumā ar �o sapni.

Ķērpjbārdis rūgti no�ēloja, ka bija izstāstījis dāmai savu sapni, un saīdzis piebilda:

� Tagad jūs solāties, ka mani māti�ķi lolosiet un sargāsiet, bet pirms lam pakarinājāt mani laukā aiz loga glu�i kā tādu karogu, lai plivinās vējā.

� Nu paklau! � dāma iesaucās. � Nedari man pāri, mans mazais! es ta�u zināju, ka tu mēdz gulēt laukā svaigā gaisā. Kur gan citur, pēc lavām domām, man vajadzēja tevi likt?

Un, pirms Ķērpjbārdis paguva kaut ko atbildēt, viņa turpināja:

� Es domāju, ka esmu rīkojusies ļoti smalkjūtīgi, �ādi pakarot somu, lai tu varētu elpot svaigu gaisu. �ajā ziņā tev nevajadzētu man neko pārmest � tie�i otrādi. Reizēm, kad ledusskapis sabojājas, es tāpat mēdzu izkārt svaigo gaļu. Un varu tev apliecināt, ka gaļa aiz loga iepirkumu somā saglabājas daudz labāk nekā istabā vai virtuvē. Tikai no saules, protams, tā jāsargā.

�Skat kā," Ķērpjbārdis nomākts domāja. �Nu jau mani salīdzina ar svaigu gaļu. It kā man nebūtu domu un jūtu, it kā es būtu gaļas gabals."

Bet dāmai viņ� atbildēja:

� Ja jau tā, tad protams�

Pamazām Ķērpjbārdis attapa, ka viņam labāk �īs ļaunās spēles gadījumā rādīt laipnu seju. Kāpēc dāmu velti saērcināt? Lai jau viņa domā, ka viņ�, Ķērpjbārdis, ir samierinājies ar dzīvi gūstā. Ja izdosies dāmas uzmanību pamazām iemidzināt, drīzāk pavērsies iespēja aizbēgt. Ka jābēg, par to Ķērpjbārdis ne�aubījās ne mirkli. Neiespējami bija pieļaut domu, ka viņam �eit � par izpriecas objektu dāmai � vajadzētu palikt uz mū�īgiem laikiem.

��� Es ceru, ka tu pa īstam izproti savu stāvokli, � dāma teica. � Manas mājas, sākot ar �odienu, ir arī tavas mājas. Es, zināms, saprotu, ka tev vispirms vajadzēs mazliet aprast ar visu, lai justos te mājīgi, tomēr ceru, ka tas pārāk neicilgs.

Ķērpjbārdis klusēja. Un tad dāma viņu aicināja iebaudīt brokastu kafiju.

Ēdamistabā galds rīta maltītei jau bija klāts. Kafijas kanna dva�oja zem adītā sildītāja. Vārītās olas � zem tamborētiem sildītājiem] Smalkmaizītes, rupjmaize un baltmaize. Desa, �ķiņķis un siers. Arī sviests, protams. Piens un saldais krējums. Biezpiens un pilns �ķīvis ar rīvētiem burkāniem.

Dāma apsēdināja Ķērpjbārdi sev blakus un pasēja viņam zem zoda salveti, kuru greznoja glīti iz�ūts zaķēns.

�� �ī salvete ir cjomāta tev kā neliels pārsteigums, � viņa sirsnīgi' sacīja. � Pati to iz�uvu. Vai zaķī�i tev tie�ām patīk?

� Patīk gan, � Ķērpjbārdis atteica un nikni no�ņirkstināja zobus,

Ta�u tūdaļ viņam vajadzēja �ņirkstinā�anu beigt un plati atvērt muti, jo tai tuvojās karote ar kumosu olas. Dāma bija nolēmusi Ķērpjbārdi pabarot un necieta nekādu pretimrunā�anu.

�� Gan jau turpmāk tu iemācīsies ēst pats, � nākamo olas kumosu Ķērpjbārdim mutē bāzdama, viņa noteica. � Sākumā, pats par sevi saprotams, es drusku tev palīdzē�u.

�ādi ēdot, brokastis ieilga. Ķērpjbārdis klusībā niknojās bez gala, tā ka tikai ar grūtībām varēja norīt ēdamo. Cik pazemojo�i. Ar viņu apietas glu�i kā ar zīdaini! Viņ� tomēr savaldījās un norija pazemojumu līdz ar mutē iestūķēto ēdienu. Un, kad brokasto�ana bija beigusies, viņam laimējās noņurdēt caur zobiem pat pāris pateicības vārdu.

���� Ņem nu par labu, dārgumiņ! � dāma pieglaimīgi atbildēja. � Turpmāk, kad labāk iepazī�u tavu gaumi, gatavosim tikai tādus ēdienus, kas tev visvairāk gar�o.

�Man negar�o nekas, ko man tik aizvainojo�ā veidā bā� mutē," Ķērpjbārdis nodomāja. Bet izgudrēm viņ� dāmai to neteica.

Turpmākie notikumi norisa it kā pa�i no sevis. Tikko viņi bija piecēlu�ies no brokastu galda, atskanēja durvju zvans.

�� Ak, tu tā esi! � atvērusi durvis, dāma iesaucās. � Cik jauki un negaidīti!

�� Kā tad tā? � atnācēja brīnījās. � Pati man zvanīji jau agri no rīta un aicināji nākt ciemos, lai aplūkotu tavu mazo cilvēciņu.

�� Ak jā, � dāma it kā atvainodamās pasmaidīja. � Tagad man tik daudz jānodarbojas ar mazo, ka galva grie�as riņķī.

Ciemiņu ieveda viesistabā. Tā bija dāmas draudzene.

�� Bet kur ir pats dienas varonis? � viņa ievaicājās, nolikdama līdzpaņemto tortes kārbu uz dīvāna galdiņa.

Ķērpjbārdim vajadzēja pieiet tuvāk vie�ņai, lai viņa varētu to aplūkot. I'aisni izslējics, viņ� nostājās istabas vidū.

�� Ak tu debestiņ, cik mīļ� radījums! � draudzene sajūsmināta iesaucās. � Dzīva būtne tik tie�ām ir ko vērts! Apsveicu tevi! Apsveicu no visas sirds!

Ķērpjbārdis gan lāgā nesaprata, vai apsveica viņu vai dāmu, ta�u dro�ības labad dziļi paklanījās.

� Un cik pieklājīgi viņ� izturas! � draudzene atkal iesaucās. � Tādu patie�ām prieks turēt mājās, tāds saimniecei kaunu nedarīs!

�� Es, protams, centī�os, cik manos spēkos, viņu audzināt, � dāma atturīgi paskaidroja. � Pirmie panākumi, kā redzat, nav pārāk bēdīgi.

Pie durvīm atkal kāds zvanīja. Dāma atvainojās un izsteidzās priek�namā.

�� Ak tās esat jūs! � pēc brī�a viņa līksmi iesaucās. � Nudien negaidīju� Tas ir, es jūs jau gaidīju!

� Rādi �urp mazo! � atskanēja mundras balsis.

�oreiz bija ieradu�ās divas draudzenes, katrai rokā pa tortes kārbai.

�� Ak tu dehestiņ, cik mīļ�! � istabā ienākot, abas reizē iesaucās, tā ka Ķērpjbārdim neviļus radās doma, vai tik abas nav dvīņu māsas.

�oreiz viņ� paklanījās pa divi lāgi.

�� Bravo! � cicmītes visas reizē skaļi iesaucās un plauk�ķināja ar rokām.

Dāma ņēmās klāt galdu. Te pēk�ņi � atkal zvans pie durvīm�

Atkal jaunas vie�ņas. Visas tās bija dāmas draudzenes, kas vēlējās apskatīt Ķērpjbārdi. Visas bija atnesu�as pa kārumam. Un visas bija vienādi sajūsminātas par Ķērpjbārdi.

Bet naksitrallī�a sirdī izmisums auga augumā. Cik ilgi �īs �ausmas turpināsies? Cik ilgi vilksies �is baismīgais un reizē smieklīgais gūsts? Vai patie�ām viņam �eit jāpaliek uz visiem laikiem un jāsamierinās ar jauno dzīvi, kā dāma bija sacījusi? Nē un vēlreiz nē! �āda dzīve ir neizturama. Bet patlaban atliek vienīgi nezaudēt pacietību. Izturību un vēlreiz izturību. Līdz beidzot� Līdz beidzot pavērsies iespēja aizbēgt.

Galu galā viesistabā sanāca ļau�u ka biezs, tā ka visi tik tikko varēja sasēsties ap galdu. Ritēja tik dedzīgas sarunas, ka drīz vien Ķērpjbārdim neviens vairs nepievērsa uzmanību.

�Kālab �ai dāmai ievajadzējies manis, ja viņai ir tāds lērums draudzeņu," Ķērpjbārdis pie sevis nodomāja.

Viņ� uzrāpās uz palodzes un skumji vērās laukā. Tur viņ� sēdēja līdz vakaram. Un, kad beidzot ciemiņi bija prom, tad bija laiks atkal līst iepirkumu somā.

Tā kā Apkaklītim, lai kā viņ� centās, neizdevās uziet Ķērpjbār�a pēdas, Uzrocis un Puszābaks nolēma atgriezties viesnīcā � varbūt viņiem laimēsies un pajumte būs nodro�ināta. Bet, tikko abi iznāca uz ielas, viņi ieraudzīja laukumā pie viesnīcas lielu ļau�u baru. Visa �ī gaidu apmātā masa satraukti murdēja un acīm redzami nemitīgi auga augumā.

� Nu gan esam iekūlusies ķezā, � Puszābaks nomurmināja. � Tik lielu uzmanību es patie�am netiku gaidījis.

� Galvenais � nezaudēt mieru, � Uzrocis pieteica, kad viņi lauzās cauri cilvēku jūklim, lai iekļūtu viesnīcā. � Izliksimies, ka �āda goddevība mums ir gau�ām parasta.

Naksitrallī�i virzījās uzpriek�u,suņuks visu laiku abiem nopakaļ, ta�u sirds abiem draugiem pukstēja aizvien straujāk.

Pie ieejas viesnīcā stāvēja krietns pulks �urnālistu, ikvienam foto�aparāts vai filmē�anas kamera rokās.

� �iem vīriem laikam derētu uzsmaidīt, � Puszābaks pauda savas domas. � Citādi izskatīsimies pārlieku augstprātīgi. *

Uzrocim �ķita, ka jāsaglabā dabiska izturē�anās.

� Vispirmām kārtām dabiskums, � viņ� sacīja. � Tie�i dabiskums uz ļau�u masām atstāj vislabāko iespaidu.

�� Lai notiek, � Puszābaks bija ar mieru. � Raudzīsim izturēties dabiski. Vai tu tautai nepateiksi da�us vārdus sveicienam? Botu nepieklājīgi nebilst ne vārda un nesasveicināties.

� Nu jā, � Uzrocis piekrita. � Pieklājības pēc patie�ām vajadzētu kaut ko sacīt.

Un klusībā viņ� tūdaļ mēģināja izdomāt apsveikuma runu. ■,'.

��� Pēc tavas runas, bez �aubām, atskanēs ovācijas, � Puszābaks sprieda. � Tad laikam nāksies nedaudz paklanīties.

�� Visādā ziņā, � Uzrocis pamāja ar galvu. � Tikai paklanīsimies atturīgi un dabiski.

Izkļuvu�i cauri ļau�u drūzmai, viņi nostājās uz kāpnēm pie ieejas viesnīcā. Nu tūliņ� Vēl pāris pakāpienu augstāk un�

Uzrocis apņēmīgi pagriezās ar seju pret ļaudīm.

Bet ko tas'nozīmē? Neviens viņiem nepievērsa nekādu uzmanību! Nenoknik�ķēja neviens fotoaparāts. Nedūca neviena filmē�anas kamera. Neviens pat neparaudzījās uz naksitrallī�iem!

�� �ķiet, ka apsveikuma runa �oreiz izpaliks, � Uzrocis samulsis ieteicās.

Turpretī Puszābaks pikti no�ņāca:

� �ie ļaudis pa�i nezina, ko grib.

�� Nu kas par to, � Uzrocis paplik�ķināja Puszābakam pa plecu. � Netaisi tik skābu seju, izturēsimies dabiski. Galu galā mēs ierodamies �eit nevis saņemt suminājumus, bet gan noīrēt viesnīcā istabu.

To teicis, Uzrocis atvēra lielās stikla durvis, un viņi iegāja viesnīcas vestibilā. Puszābaks, ne vārda nebildis, sekoja draugam.

Aiz letes sēdēja viņu paziņa administrators.

�� Oho! � pamanījis naksitrallī�us, viņ� iesaucās. � Tātad tomēr atgriezāties! Es jūs pilnīgi saprotu, jo �āds gadījums kā patlaban dro�i vien nekad neatkārtosies!

Naksitrallī�us pārņēma galīga neizpratne.

��� Par kādu gadījumu jūs runājat? � Uzrocis, �aubu pārņemts, jautāja.

Nu bija izbrīnījies administrators.

�� Jūs tātad nekā nezināt?! � viņ� pa�ūpoja galvu. � Neticami! �obrīd visa pilsēta dzīvo �ā notikuma gaidās!

Un, kad Uzrocis un Puszābaks tāpat kā iepriek� neizpratnē raudzījās uz administratoru, viņ� svinīgi paziņoja:

�� Mūsu pilsētā ir ieradies pasaules visgarākais cilvēks! Ik mirkli ļ'.aidām viņu ierodamies �eit, viesnīcā!

� Tad palūk kā, � Puszābaks klusi noteica. � Tātad viņu �ie ļaudis gaida tur laukā.

� Nu protams, � administrators smaidīdams teica. � Kuru gan citu!

Uzrocis un Puszābaks nemēģināja atgādināt, ka nesen arī viņiem ļau�u masas veltīja visai lielu uzmanību, tikai apvaicājās, vai ir iespējams viesnīcā vēlreiz noīrēt istabu.

�� Luksusa numuru jums vairs nevarē�u pie�ķirt, � administrators ar no�ēlu teica. � Jūs ta�u saprotat? Turapmetīsies pasaules visgarākais cilvēks. Es ieteiktu jums mazāku istabu tie�i līdzās luksusa numuram. Tādējādi jums paveras labas izredzes sastapt pasaules pa�u garāko cilvēku un, kā jau kaimiņiem, varbūt laimējas pat iegūt autogrāfu.

� Mums ir vienalga, � Puszābaks nomurmināja. � Galvenais � lai būtu pajumte.

Jautājums par naktsmājām nu bija atrisināts, un administrators pa�sniedza naksitrallī�iem atslēgu. Pēk�ņi viņa pēto�ais skatiens atdūrās pret Apkaklīti un viņa tuvredzīgās acis samiedzās.

��� Mīļo debestiņ! � administrators satrūkās. � Ar jūsu biedru laikam notiku�as kādas pārmaiņas? Kāpēc viņ� nometies �etrrāpus?

Uzrocis mazliet samulsa, bet tad a�i paskaidroja, ka �oreiz kopā ar viņiem ir nevis Ķērpjbārdis, bet suņuks, kur� izlēmis viņiem piebiedro�ties.

�� Saprotu, � administrators, pamājis ar galvu, atskārta. � Lai sunītis varētu justies ērti, būdā lik�u izklāt svaigu sienu.

� Jūs esat bezgala laipns, � Uzrocis ielīksmots teica.

� Bet atļaujiet painteresēties, kur gan palicis jūsu draugs bārdainis? � administrators, pēk�ņi norūpējies, vaicāja.

� Viņ� ir pazudis, � Uzrocis atbildēja.

� Pareizāk sakot � nolaupīts, � Puszābaks precizēja.

Abi naksitrallī�i, viens otru pārtraukdami, ņēmās stāstīt administra�toram gan par Ķērpjbār�a pazu�anu, gan par aizdomām uz sve�o dāmu.

�� Diem�ēl mēs nezinām ne viņas adresi, ne arī viņas vārdu, � Uzrocis teica sarunas beigās. � Mēs, protams, draugu meklēsim it visur, ta�u tas var pārāk ieilgt.

�� Tiesa, � administrators piekrita. � Tomēr cerēsim, ka ļums paveiksies. Tik savdabīgu figūru kā Ķērpjbārdis bezgala ilgi nav iespējams noslēpt.

Puszābaks nespēja atturēties un administratoram mazliet ironiski atbildēja:

�Kāda gan īpa�a savdabība piemīt mūsu Ķērpjbārdim, � viņ�sacīja. � Tagad pasaules garākais cilvēks ir vienīgais, kuru ļaudis pamana.

Administrators neizprata Puszābaka sarūgtinājumu.

� Gan pamanīs ari Ķērpjbārdi, � viņ� pārliecino�i teica. � Gan viņ� kādreiz vēl uzpeldēs.

Naksitrallī�iem �obrīd nācās samierināties vienīgi ar �o cerību. Kopā ar Apkaklīti viņi devās uz liftu, uzbrauca līdz trīspadsmitajam stāvam un drīz vien blakus luksusa numuram uzgāja savas istabas durvis.

�� Oho! � Uzrocis iesaucās, kad viņi iegāja iek�ā. � Atkal trīs lā�i! Tātad vienkār�ākos numuros nav mazāk lā�u.

Patie�ām pie sienas bija redzama tie�i tāda pati aina ar lā�iem kā luksusa numurā, un tas tūdaļ radīja mājīgu noskaņu. Arī Apkaklītis, liekas, jutās itin mājīgi un līksmi rēja.

� Laikam rej, redzot trīs lā�us, � Puszābaks bilda. � Pēdas nemāk dzīt, bet mākslu saprot.

Uzrocis par atbildi kaut ko neskaidru nomurmināja. Māksla viņa izpratnē bija kaut kas pārāk nopietns, lai par to jokotu.

�� Vispirms jāķeras pie mazgā�anās, � pēc brī�a viņ� sacīja. � Ja mēs Apkaklīti ar skubu nebā�am vannā, tad istaba drīz vien pārvērtīsies par blusu būceni.

� Tas ir tiesa, � Puszābaks piekrita. � Un diez vai blusas gribēs iemitināties lā�u ka�okā, drīzāk tās salēks pie mums gultā.

Uzrocis devās uz vannas istabu un atvēra ūdens krānus. Drīz vien vannā bija satecējis tik daudz siltā ūdens, ka varēja ķerties pie mazgā�anas.

� Apkaklīti � Uzrocis sauca. � Vannā, vannā!

Suņuks paklausīja bez kavē�anās un labprāt ļāva sevi iecelt vannā. Arī tad, kad Uzrocis uzlēja tam veselu pudeli �ampūna, tas izturējās pavisam mierīgi. i

Pēc brītiņa Apkaklīti klāja baltas putas un Uzrocis ar abām rokām ņēmās to rūpīgi kasīt.

Bet tad pēk�ņi atskanēja Puszābaka sauciens:

� Laikam kaimiņ� ieradies! Paklau, kā gaitenī klaigā!

Uzrocis ieklausījās. Patie�ām � gaitenī bija dzirdama balsu murdoņa un nerimtīga kāju dipoņa. Negaidot troksnis pieauga, jo Puszābaks, pavēris durvis spraugā, bija sācis glūnēt laukā.

� Nāk! � viņ� iesaucās. � Kolosāli! Nu ir gan makāns!

To izdzirdis, Uzrocis pameta Apkaklīti un aizsteidzās pie Puszābaka.

�� Mīļo debestiņ, � viņ� nomurmināja. � Salīdzinājumā ar mums �is cilvēks ir īsts milzis.

Viegli sakumpis, lai neatsistu galvu pret griestiem, tuvojās visgarākais cilvēks pasaulē. Viņa seja bija nopietna un norūpējusies. Viņam vajadzēja krietni nopūlēties, lai tiktu uz priek�u, jo ap viņu nepārtraukti drūzmējās ļaudis. Vieni vēlējās tikai viņu apskatīt, otri diedelēja auto�grāfu, tre�iem noteikti vajadzēja viņu aptaustīt. Un tie�i netālu no luksusa numura durvīm cilvēkam gribot negribot bija jāapstājas � nebija ne mazāko cerību paspert kaut soli.

Naksitrallī�iem �āda situācija bija labi zināma, un viņi gribot negribot sāka just līdzi visgarākajam cilvēkam pasaulē.

�� Slavas �ņaugi, � Puszābaks nomurmināja. � Mēs zinām, ko tas nozīmē.

Garais cilvēks tagad stāvēja uz vietas un bezpalīdzīgi vēcināja savas garās rokas. Viņ� gribēja ļaudīm kaut ko sacīt, ta�u neveiksmīgi, jo troksnī, kas valdīja visapkārt, neviens.viņa vārdus nedzirdēja.

Bet tad pēk�ņi uzradās Apkaklītis!

Viscaur ar �ampūna putām pārklātais suņuks, iz�maucis garām Uzro�a un Puszābaka kājām, vauk�ķēdams izskrēja gaitenī. Viņ� nosku�rinājās, un putu lēk�ķes lidoja uz visām pusēm � uz ļau�u drānām un pat sejas. Tas viss notika tik negaidīti, ka viņi, izbīlī kliegdami un seju ar rokām aizsegdami, atkāpās, cenzdamies paslēpties cits citam aiz mugu�ras.

Garākais cilvēks pasaulē izmantoja �o mirkli, lai paglābtos. Pāris varenos lēcienos viņ� nokļuva līdz luksusa numura durvīm. Slēdzene noklik�ķēja. Vienā mirklī, paguvis vēl pateicīgi uzsmaidīt naksitrallī�iem, garais cilvēks nozuda savā istabā un aizslēdza durvis no iek�puses.

� Apkaklīti � Uzrocis sauca. � Tūliņ atpakaļ!

Un suņuks acumirklī paklausīja, it kā saprazdams, ka savu pienākumu izpildījis. Beidzis mazgāt Apkaklīti, Uzrocis tam pavēlēja iet istabas kaktā ap�āvēties.

Pārliecināju�ies, ka garākais cilvēks pasaulē nevienu pa durvīm iek�ā nelaidīs, ļaudis cits pēc cita izklīda un pamazām troksnis gaitenī apklush.

� Beidzot �im nelaimīgajam būs miers, � Uzrocis sacīja.

�� �ausmīgi iedomāties, kā daba viņu sodījusi, pie�ķirdama tik garu augumu, � Puszābaks prātoja. � Nekad agrāk to netiku domājis, bet nu gan saprotu, ka auguma ziņā mums nudien laimējies.

��� Jā, jā, � Uzrocis domīgi piekrita. � Mums patie�ām jābūt pateicīgiem liktenim.

Tikko viņ� to pateica, pie durvīm kāds klusu pieklauvēja. Puszābaks devās atvērt durvis.

� Vai atļausiet ienākt?

�� Oho! � Puszābaks pārsteigts iesaucās. Tur stāvēja visgarākais cilvēks pasaulē! Nu arī Uzrocis pagājās pretī ciemiņam.

�� Nāciet, lūdzu, iek�ā, � viņ� sacīja. � Esiet bez rūpēm � suņuks dro�i vien jau paguvis pilnīgi ap�āvēties.

Garākais cilvēks pasaulē dziļi noliecās, lai iekļūtu pa durvīm istabā.

� Esmu jums un jūsu sunītim bezgala pateicīgs, � viņ� svinīgi teica.

� Jūs izglābāt mani no lielām nepatik�anām. Un, sniegdams roku Uzrocim, piebilda:

� Draugi sauc mani par Antenu.

�� Un mani par Uzroci, � naksitrallītis teica un pakratīja jaunajam paziņam roku tik spēcīgi, cik vien spēja.

Arī Puszābaks pastiepa roku.

�� Draugi mani sauc par Puszābaku, � otrs naksitrallītis pavēstīja. Atkal rokasspiediens, un pēc tam visgarākais cilvēks pasaulē atslīga

atzveltnes krēslā, uz kuru Uzrocis tam norādīja.

��� Kāda svētlaime! � pavēries visapkārt, ciemiņ� sacīja.� Kāds miers �eit valda! Jāatzīstas, ka es ierados pie jums tāpēc, lai mazliet rastu patvērumu no slavas. Manā luksusa numurā bez mitas zvana telefons, tā ka glu�i neiespējami tur uzturēties.

� Zināma lieta, � Uzrocis piekrita.

� Un zvana galvenokārt dāmas? � Puszābaks vaicāja.

�� Galvenokārt dāmas, � garākais cilvēks pasaulē apliecināja.

� Ta�u zvana arī vīrie�i un pat mazi bērni. Visi kaut ko vēlas: gan tikties ar mani, gan sarakstīties, gan fotografēties kopā ar mani. Vienkār�i �ausmīgi, ticiet man!

� Slava patie�ām ir ļoti apgrūtino�a, � Uzrocis secināja.

�� Ļoti apgrūtino�a, � ciemiņ� teica. � Arī pa�cieņu saglabāt nav viegli. Reizēm nākas mukt no �iem ļaudīm pa sētas durvīm glu�i kā sunim.

�� Mēs jūs saprotam, � Puszābaks atteica. � Arī mums slavas sekas un ļau�u uzmāk�anās ir labi zināma.

Viņ� izstāstīja mazliet pla�āk, kā nesen nācies pārciest visādas nepatik�anas slavas dēļ.

-��� �obrīd tas viss, par laimi, jau pagājis, Puszābaks nobeidza. Pēc tam, kad pilsētā ieradāties jūs, mūs vairs neievēro.

Garākais cilvēks pasaulē skumji pasmaidīja.

-���� Tad no manis, mazākais, tik daudz ir bijis labuma, viņ� sacīja. Pēk�ņi iezvanījās telefons.

Uzrocis pacēla klausuli.

-��� Atvainojiet, klausulē atskanēja sievietes balss. Vai pasaulē garākais cilvēks nejau�i nav iegājis pie jums?

.

Uzrocis palūkojās uz klubkrēslu, kur tikko sēdēja viņu ciemiņ�. Bet viņa tur vairs nebija. Viņ� bija izgājis klusi kā ēna.

Nākamajā dienā tūdaļ pēc brokastīm dāma ar Ķērpjbārdi vspēlēja bumbu. Aizripinājusi prom gumijas bumbiņu, dāma Ķērpjbārdim uz�sauca: � Apport! Ķērpjbārdim vajadzēja tūdaļ bumbu atnest dāmai atpakaļ. Vēl nesen dāma �ādi bija rotaļājusies ar savu sunīti, sacīdama �apport", kas suņu dresūrā nozīmē, ka aizmestais priek�mets sunim jāatnes atpakaļ.

Sākumā spēle ar bumbu Ķērpjbārdim patika, jo tā bija zināma pārmaiņa. Viņ� jau gatavojās kurnēt, ta�u tobrīd negaidot atskanēja durvju zvans un dāma aizsteidzās priek�namā.

-�� Oho, medmāsa Ķirse, � pēc brī�a atskanēja viņas līksmā balss. Kāds negaidīts pārsteigums!

-��� Kāpēc negaidīts? � vie�ņa brīnījās. � Vakar ta�u jūs zvanījāt man un aicinājāt apskatīt savu jauno mīluli!

-��� Ak jā, tiesa gan! dāma pasmaidīja. Protams, protams. Bet vai zināt manam mīlulim jāvelta tik daudz rūpju un uzmanības, ka viss cits iziet no prāta.

-��� Es jūs pilnīgi saprotu, medmāsa Ķirse mīlīgi sacīja. � Kad es sev sarūpēju Benno, tad sākumā man klājās tāpat.

Vie�ņai ienākot istabā, Ķērpjbārdis ieraudzīja, ka viņai līdzās soļo varena auguma suns ar gudru skatienu � sanbernārs. Tas bija Benno.

-��� Guli! � medmāsa Ķirse pavēlēja sunim.

Ta�u Benno neklausīja. Viņ� bija pamanījis Ķērpjbārdi. Cienīgiem soļiem viņ� devās tie�i pie naksitrallī�a un apostīja viņam degunu.

Ķērpjbārdis pasmaidīja. Suns viņam pēk�ņi �ķita ļoti tuvs radījums. Viņ� draudzīgi paglaudīja Benno galvu un klusi sacīja:

-Guli!

�oreiz Benno paklausīja bez kavē�anās un nogūlās Ķērpjbārdim pio. kājām.

Bet medmāsai Ķirsei �āda paklausība nepatika.

� Fu! Stāvi! � viņa pavēlēja un namamātei paskaidroja. � Mācīts1 suns drīkst klausīt tikai viena cilvēka pavēlēm.

Glu�i kā pret savu gribu Benno uzslējās kājās, pie tam it kā atvaino�damies paskatījās uz Ķērpjbārdi.

� Nu tā, � medmāsa Ķirse jau laipnāk piebilda: � Nu tagad � guli!

Benno izpildīja pavēli.

Namamāte to visu uzmanīgi vēroja. Piepe�i viņai radās neatvairāma vēlē�anās parādīt medmāsai Ķirsei, ka viņas īpa�ums itin nemaz neatpa�liek no suņa. Piegājusi tuvāk Ķērpjbārdim, viņa nokomandēja:

� Ķērpjbārdi � guli!

Ķērpjbārdis stāvēja kā sālsstabs.

� Guli! � dāma atkārtoja.

Ta�u Ķērpjbārdis stāvēja kā stāvējis. Iek�ēji viņu smacēja negants niknums. �Guli!" � tā viņam tika pavēlēts. Prāts diktēja mesties pie zemes. Prāts lika klausīt uz vārda un tādējādi iemidzināt dāmas uzmanību, lai viņa neko nenojaustu par bēg�anas nodomu. Bēgt vajadzēja � par to nebija nekādu �aubu. Bet pret prāta diktātu sacēlās jūtas. Tā bija pa�cieņas izjūta, kas pretojās saprātam. Nelīdzēja nekas � pa�cieņa bija stiprāka par saprātu.

� Es negul�os, � viņ� atbildēja.

Uz dāmas vaigiem parādījās sarkani plankumi.

� Tev jāgulstas zemē, � viņa atkārtoja. � Tā ir mana pavēle.

� Bet es negul�os, � Ķērpjbārdis vēlreiz apgalvoja.

Dāma pacēla roku. Viņa bija stipri satraukta, un daudz netrūka, ka Ķērpjbārdi būtu ķērusi pļauka. Beidzamajā mirklī viņa tomēr paguva savaldīties un, izvilinājusi sejā samocītu smaidu, vērsās pie medmāsas Ķirses:

�� Vai redzat � mans maziņais reizēm prot arī tiepties, man vēl krietni jānoņemas ar viņa audzinā�anu.

��� O jā, � medmāsa Ķirse piekrita. � Audzinā�ana ir ļoti nepiecie�ama. Jūs nevarat iedomāties, cik daudz pūļu man bija jāziedo, kamēr mans Benno kļuva kārtīgi audzināts suns.

Ķērpjbārdis apsēdās blakus sunim un ņēmās viņu ieskāt.

� Paskatieties, � medmāsa Ķirse teica dāmai. � Cik abi labi sader

kopā. Lāgiem esmu domājusi, vai nevajadzētu sarūpēt kaut vai bērnu, kas derētu Benno par biedru. Bet no otras puses, � ja piedzimtu zēns,ļ tas paaudzies darītu Benno pāri.

Dāma palika atbildi parādā. Viņa devās uz virtuvi vārīt kafiju. Atgrie�zusies viņa apsēdās blakus vie�ņai pie kafijas galdiņa, un abas nodevās sarunām par audzinā�anas un citiem jautājumiem.

Ķērpjbārdis pieliecās Benno pie auss.

�� Kaut tu zinātu, cik �ausmīgi nelaimīgs es esmu, � viņ� klusītēm] �ukstēja.

Un Benno līdzjūtīgi pavērās viņā ar savām gudrajām acīm. �ķita, ka suns saprot, cik neapskau�amā stāvoklī Ķērpjbārdis nokļuvis. Tas ļoti aizkustināja Ķērpjbārdi, un viņ�, �ad tad paieskādams jauno draugu,] stāstīja tam par savu skumjo likteni.

Tiesa gan � ārēji viņa dzīves apstākļi nebija pārāk peļami. Dāma rūpējās par viņu īpa�i uzmanīgi, viņ� tika labi ēdināts un varēja brīvi rīkoties visā dzīvoklī, vienīgi telefonu aizskart bija stingri aizliegts. Tāpat par svaiga gaisa trūkumu nevarēja sūdzēties, jo naktīs dāma iecēla viņu iepirkumu somā un izkāra laukā aiz loga, kur rēns vējiņ� viņu tīkami spirdzināja. Un tomēr� Tomēr dzīve �eit viņam bija nepanesama. Viņ� jutās atrauts no dabas, un pārdzīvoja moko�as ilgas pēc tās balsīm un smar�ām. Turklāt viņam trūka abu draugu, bez kuriem viņ� savu dzīvi vispār nespēja iedomāties�

Pēk�ņi Ķērpjbārdis ieklausījās dāmas sarunā ar vie�ņu.

�� Vai zināt � es vakar redzēju tos� nu Uzroci un Puszābaku, � ieteicās medmāsa Ķirse.

Ķērpjbārdim sirds iepukstējās straujāk. Tātad abi draugi vēl aizvien ir kaut kur tuvumā. Tātad viņu, Ķērpjbārdi, Uzrocis un Puszābaks nav pametu�i un aizmirsu�i. Protams, viņ� klusībā to arī bija cerējis, ta�u pilnīgi pārliecināties par to bija vēl patīkamāk.

Dāma pameta uz Ķērpjbārdi modru skatienu, bet viņ� izlikās, ka nedzird nenieka, un joprojām cītīgi ieskāja Benno.

�� Es biju pārliecināta, ka viņi ir jau aizbrauku�i, � dāma klusākā balsī atbildēja. � Vai vēlaties vēl kafiju?

�� Tikai pustasīti, lūdzu, � medmāsa Ķirse atbildēja. � Un vai jūs zināt, kur es tos sastapu? Manā darba vietā, slimnīcā.

Slimnīcā?

Ķērpjbārdis tik tikko skaļi neiekliedzās, ta�u pēdējā mirklī paguva piekļautseju Benno spalvainajam augumam. Kāpēc gan draugi nokļuvu�i slimnīcā? Kas viņiem noticis?

�� Vai kas nopietns atgadījies? � arī dāma painteresējās. � Kad es �os redzēju viesnīcā, �ie likās esam itin �irgti.

�� Tādi viņi ir arī patlaban, � medmāsa Ķirse paskaidroja.

��� Slimnīcā viņi bija ieradu�ies apciemot savu paziņu. Tas ir kāds zooloģiskā dārza darbinieks, kuram uzkāpis zilonis.

� Zilonis? � dāma brīnījās.

�� Jā, jā, � medmāsa Ķirse piekrīto�i māja ar galvu. � Arī kaut kas tāds dzīvē var notikt.

Dāmas turpināja sarunu. Ne Uzrocis, ne Puszābaks un zooloģiskā dārza darbinieks vairs netika pieminēti, tagad tika pārspriesti da�da�ādi notikumi.

Ķērpjbārdis vērpa tālāk savu domu pavedienu.

Tātad Uzrocis un Puszābaks ir tepat kaut kur tuvumā. Dro�i vien meklē viņu � Ķērpjbārdi. Ta�u tāpēc jau viņam pa�am nav jātur rokas klēpī un jāgaida, kamēr draugi nokļūs viņam uz pēdām. Vai tie�ām viņ� pats nespētu sagudrot kaut ko tādu, kas pavērtu ceļu uz ilgoto brīvību?

Un pēk�ņi� Pēk�ņi Ķērpjbārdim ie�āvās prātā negaidīta doma. Un tā lika acumirklī aizmirst visu pārējo! '

Te ta�u ir Benno, sanbernārs Benno! Vai tad tie�i �īs sugas suņi nav tie, kas aizvien ir palīdzēju�i un glābu�i nelaimē nokļuvu�os?� Pat visnegantākajās sniega vētrās sanbernāri dodas bīstamos kalnos, lai sameklētu nomaldīju�os un bojā ejai nolemtos cilvēkus un atgrieztu viņus dzīvē. Labāku glābējsuņu par sanbernāriem vispār nav, Ķērpjbārdis domāja, un viens no tiem patlaban guļ viņam līdzās. Un, ja Benno tāpat kā citi sanbernāri ir nāku�i pasaulē, lai glābtu cilvēkus, kāpēc gan viens no tiem pārmaiņus nevarētu glābt arī kādu naksitrallīti?

Ķērpjbārdis pievirzījās aizvien tuvāk sunim, un, it kā lasīdams Ķērpjbār�a domas, Benno nogūlās uz viena sāna, tā ka Ķērpjbārdis varēja tam palīst glu�i zem vēdera. Lieliski! Pavisam lieliski! Suņa biezajā garspalvainajā ka�okā viņ� varēja patverties brīnum labi!

Tie�i tobrīd abas dāmas bija beigu�as tērzēt.

� Man diem�ēl jāiet, � medmāsa Ķirse, uztrūkusies no galda, bilda.

� Pēcpusdienā man jābūt atkal slimnīcā.

Namamāte piecēlās, lai izvadītu vie�ņu uz darbu.

� Patīkami bija parunāties, � viņa secināja, � pēc ilgāka laika.

Medmāsa Ķirse uzmeta pavir�u skatienu savam sunim.

� Ejam, Benno!

Ķērpjbārdis glu�i vai sastinga aiz sasprindzinājuma, kad viņ� ar rokām ieķērās Benno ka�okā un cie�i piekļāvās sunim. Viņam laimējās kāju pirkstus pabāzt aiz Benno kaklasiksnas, tā ka arī kājām bija kur atsperties.

Benno piecēlās kājās. Tas viņam padevās mazliet gausāk nekā parasti, ta�u medmāsa Ķirse nepamanīja neko aizdomīgu. Benno rāmā gaitā devās uz gaiteni, un Ķērpjbārdis, saņēmis visus savus spēkus, noturējās viņa pavēderē.

Namamāte jau atvēra durvis un sniedza medmāsai Ķirsei roku.

� Visu labu, � viņa sacīja.

� Jums tāpat, � vie�ņa atbildēja, satverdama namamātes roku. � Bet kur palicis jūsu mazais audzēknis? Vai viņ� nevēlas no manis atvadīties? )

Dāma pameta neizpratnes pilnu skatienu visapkārt.

�� Laikam paslēpies kaut kur kaktā, � viņa smaidot sacīja, it kā atvainodamās. � Dro�i vien sakaunējies par savu stūrgalvību un muļķīgo izturē�anos.

� Nu lai jau, � arī medmāsa Ķirse pasmaidīja. � Ja jau kāds spēj izjust kaunu, tad ar viņu nav vēl tik ļauni.

Ķērpjbārdis atviegloti uzelpoja. Bet medmāsa Ķirse paplik�ķināja Benno muguru un visai līksmi, it kā pārākuma apziņā piebilda:

� Tev, Benno, nav iemesla kaunēties, tāpēc glīti atvadies no nama�mātes.

Benno labi saprata teikto, jo atvadī�anās māku tas bija apguvis kucēna vecumā. Viņ� lieliski zināja, kas tagad jādara � jāapsē�as uz pakaļkājām un, ar labējo priek�ķepu pamājot, draudzīgi jāierejas.

Tie�i tā Benno arī rīkojās. Ta�u sekas bija negaidītas. Dāma nevis atzinīgi pamāja sunim ar galvu, bet satraukusies iesaucās:

� Ķērpjbārdi!

Nu arī medmāsa Ķirse ieraudzīja naksitrallīti. Gau�ām no�ēlojamā stāvoklī: nabaga vīrelis karājās ar galvu uz leju pie Benno platajām krūtīm..

�� Kauns, Ķērpjbārdi! � namamāte sacīja, un viņas balsī varēja spklausīt visdziļāko nomāktību.

Ķērpjbārdis saprata, ka bēg�anas mēģinājums nav izdevies. Apbēdināts viņ� noslīdēja uz grīdas un nomurmināja:

� Es tikai gribēju uz brīdi izkļūt laukā, lai pastaigātos.

Viņ� nemaz necerēja, ka dāma viņam ticēs, tomēr stūrgalvīgi atkār�toja:

�� Es gribēju uz brīdi izkļūt laukā, lai pastaigātos. Dāma klusēja.

Medmāsai Ķirsei sametās neomulīgi, un viņa ar Benno steig�us devās prom.

.

Iepriek�ējās dienas darbi Uzroci un Puszābaku bija tik dikti nogurdināju�i, ka viņi pamodās tikai tad, kad pilsētas vecā rātsnama pulkstenis norībināja divpadsmit reizes. Toties pēc pamatīgās izgu�lē�anās abi jutās itin mo�i.

� Jārīkojas! � Puszābaks iesaucās.

� Jārīkojas! � Uzrocis glu�i kā atbalss atkārtoja.

Itin drīz viņi jau atradās viesnīcas bufetē un a�i vien apmierināja lielo izsalkumu.

� Tagad pie darba � jāsameklē Ķērpjbārdis! � Uzrocis paziņoja.

Ta�u Puszābaks nozīmīgi paslēja aug�up pirkstu.

��� Dārgais draugs, nepiemirsti, ka pagalmā tevi gaida kāds dzīvs radījums. Un, ja es akurāt nejau�i nemaldos, tad �is radījums nav neviens cits kā mazais mīļais suņuks, kur� arī vēlas kaut ko likt uz zoba.

��� Nu protams, � Uzrocis samulsis nomurmināja. � Kā gan cs varēju viņu aizmirst! Dro�i vien topu vecs un atmiņa klibo.

Puszābaks iespurdzās.

��� Nemels niekus, � viņ� sacīja. � Tavā uzrocī nemana neviena sirma mata. Tu itin vienkār�i neesi paguvis ielāgot pienākumus, kādi rodas, turot suņus.

� Tu tā domā? � Uzrocis kā �aubīdamies vaicāja.

�� Nu kā tad! � Puszābaks steidzās apstiprināt teikto. � Tas, kur� reiz sācis nodarboties ar suni, vairs nepieder tikai sev vien. Tad viņ� tādā pa�ā mērā vai vēl vairāk pieder savam sunim.

Uzrocis �o faktu uzņēma klusēdams un, mazliet norūpējies, lika aiz auss. Tātad viņ� nepieder vairs pilnīgi pats sev? Kāpēc pēk�ņi tā? Viņu

*

pārņēma mazliet nomāco�a izjūta, bet tūdaļ prātā ie�āvās pagāju�ais vakars, un nomāktība izgaisa. Viņ� bija novedis Apkaklīti lejā viesnīcas pagalmā, lai atstātu to suņu būdā. Un atvadoties suņuks ar tik noraizēju�os un reizē mīļu skatienu bija uzlūkojis viņu, Uzroci, un tik �ēli un reizē sirsnīgi un paļāvīgi smilkstējis, ka saviļņoja viņu līdz sirds dziļumiem. �ī pati saviļņojo�ā tuvības izjūta pārņēma Uzroci arī �obrīd un aizgainīja acumirklīgo nomāktību. Nekas vairs viņu nekavēja rūpēties par savu mīļo Apkaklīti.

Uzrocis apņēmīgi tuvojās bufetei.

�� Lūdzu, dodiet vienu kilogramu �ķiņķa un vienu kilogramu aukstās gaļas, � viņ� pasūtīja bufetniecei.

��� Tik daudz, � viņa smaidīdama teica, � vienam tik mazam cilvēciņam?

�� Tas nav domāts man, � Uzrocis noburk�ķēja. � Es pērku savam sunim.

Ar �o paskaidrojumu bufetniece, likās, apmierinājās un ķērās pie �ķiņķa svēr�anas. Puszābaks nekavējoties nostājās Uzrocim blakus.

� Gribu tevi pa īstam brīdināt, mīļo Uzroci, � Puszābaks, kratīdams ar pirkstu, piekodināja. � Tas ir ļoti labi, ka tu par Apkaklīti gribi rūpēties, bet kārtīga rūpē�anās nenozīmē pārbaro�anu. Ar �ķiņķi un galertu tu suņuku no pa�a sākuma tik dikti izlutināsi, ka pēcāk no viņa nebūs nekādas jēgas.

� Nu zināms, � Uzrocis izklaidīgi nomurmināja.

Un, pirms viņ� paguva kaut ko vēl piemetināt, bufetniece, �ķiņķi svērdama, iejautājās:

� Vai mazliet vairāk var būt?

Uzrocis piekrizdams dedzīgi pamāja ar galvu.

� Jā, jā, lūdzu, � viņ� teica. � Lai būtu mazliet vairāk.

' Nu Puszābaks attapa, ka �obrīd griezties pie Uzro�a ar garām runām I >ar suņu pārbaro�anu nav vērts. Mīlestība uz suņuku Uzro�a sirdī pēk�ņi bija iekvēlojusies ar tādu spēku, ka saprātam tā nepakļāvās.

�Lai notiek," Puszābaks nodomāja. �Lai jau lutina savu Apkaklīti, ja lik dikti grib. Sunītim, zināms, tāda lutinā�ana par labu nenāks, ta�u I Jzrocis pats laikam jūtas laimīgs, un to es liekas, pat īsti nespēju izprast. Iespējams, ka Uzrocis, lolojot Apkaklīti, arī pats top garīgi bagātāks."

Bufetniece tikmēr bija ietinusi �ķiņķi papīrā un sāka svērt auksto Kiiļu.

�� Labs teļa galerts, � viņa pie tam skaidroja. Un pilnīgi svaigs, tikko �odien atveda. Arī man, starp citu, ir suns, turklāt foksterjers. Kādas sugas ir jūsējais, ja drīkstu vaicāt?

Pie kādas sugas varētu piederēt Apkaklītis? Uzrocis to nezināja un palika atbildi parādā. Bet Puszābaks pasteidzās atbildēt viņa vietā:

� Tas ir naksterjers, ļoti reti sastopama suga.

� Ak naksterjers, � bufetniece atzinīgi pamāja ar galvu. � Tad teļa galerts tam lieliski noderēs � viegli sagremojams.

� Tad nosveriet mazliet vairāk, � Uzrocis �igli piemetināja.

Un bufetniece piekrizdama pamāja vēlreiz.

� Ļoti pareizi, viņa teica. � Vai svērt veselus divus kilogramus?

� Lūdzu, sveriet, � Uzrocis atbildēja, pat nemanījis, kā Puszābaks sa�utumā izdve� nopūtu.

Drīz arī galerts tika ietīts papīrā, un Uzrocis paņēma prāvās �ķiņķa un galerta nastas katru savā azotē. Viņ� steidzīgi devās pie sava mīļā Apkaklī�a, un viņa solis, lai arī jāstiepj smags nesamais, bija kļuvis tik plats, ka Puszābaks gaitenī tik tikko varēja tikt viņam līdzi.

Gaidot liftu, parasti tik līdzsvarotais Uzrocis, kļuva pārsteidzo�i nepacietīgs.

�� Neiespējami, � viņ� nikni pukojās. � Neiespējama viesnīca. Nekādas kārtības. Lifts velkas kā gliemezis.

�� Nu neniknojies tik dikti, Puszābaks mēģināja Uzroci nomieļ rināt. � Minūte �urp vai turp. Tāpēc jau Apkaklītis badā nenomirs.

� Ak nenomirs? � Uzrocis vīzdegunīgi atcirta. � Gan tu pats tūliņ redzēsi!

Necik ilgi, un lifts bija klāt. Uzrocis un Puszābaks nobrauca lejā un pēc brī�a viesnīcas pagalmā viņi varēja pārliecināties, ka bada nāve Apkaklītim nebija ne tuvu. Suņuks izskrēja laukā no būdas un milzīgā priekā metās nācējiem pretī.

� Ai Apkaklīt, manu mīļo Apkaklīt! � Uzrocis iesaucās.

Un suņuks vauk�ķēja aiz prieka. Mīļuprāt tas mestos Uzrocirrupie krūtīm, bet tā kā viņ� bija augumā tik neliels, suņuks pārlēca viņam pāri. It kā garāmejot un drīzāk aiz pieklājības Apkaklītis piegrūda purniņu ari Puszābakam, bet tūdaļ atgriezās pie Uzro�a un apļoja ap viņu kā negudrs,

�ī riņķī grie�anās neturpinājās ilgi. Pēk�ņi suņuks apstājās un viņa nāsis sāka �igli kustēties.

� Saodis ēdamo, Puszābaks pamanīja.

Uzrocis pasmaidīja. Viņ� izņēma �ķiņķi un galertu no ietinamā papīra un novietoja nesumu Apkaklītim priek�ā.

� Pagar�o nu!

Suņuks nelika sevi divreiz lūgt un tūdaļ kampa ar zobiem galertā.

� Ēd tik, ēd! � Uzrocis smaidot mudināja. � Tā ir teļa gaļa, pavisam svaiga manta!

� Un viegli sagremojama, � Puszābaks piebilda.

Apkaklītis ēda, pat nemudināts būtu ēdis. Galerta kaudzīte viņa priek�ā plaka pārsteidzo�i ātri.

� Viņam gar�o, � Uzrocis svētlaimīgi secināja.

Teļa gaļas galerts drīz vien bija apēsts.

� �ausmīgi, � Puszābaks sacīja. � Pilnīgi nesaprotami, kā tik mazā �unelī var ietilpt tik daudz aukstās gaļas.

Uzrocis �o piezīmi laida gar ausīm.

� �ēl gan, ka mēs nepalūdzām, lai bufetniece sagrie� �ķiņķi mazākos gabalos, � viņ� teica. � Tik mazs sunītis netiks galā ar tādu prāvu ņuku.

Puszābaks itin labi attapa, kur Uzrocis ar �iem vārdiem mērķē. Acīmredzot viņ� domāja par Puszābaka mazo kabatas nazīti, ar ko varētu sagriezt �ķiņķi nelielos gabalos.

� Nu, lai notiek, � kārtējo reizi nopūzdamies, viņ� sacīja.

Izdvesis vēl vienu nopūtu, izņēma kabatas nazi un ķērās pie �ķiņķa

graizī�anas. Un katru reizi, kad viņam izdevās atdalīt kādu kumosu no prāvā gabala, Apkaklītis glu�i kā izsalcis to satvēra zobos un �igli norija.

� Nabaga lopiņ�, � Uzrocis ieteicās. � Laikam ilgu laiku bijis badā.

�� Var jau būt, � Puszābaks piekrita. Bet es, piemēram, �ādu sulīgu �ķiņķi ēstu, arī nebūdams izbadējies. Godīgi atzīstos, ka man arī siekalas saskrien mutē.

�� Esi nu prātīgs! � Uzrocis satraucās. � Tu ta�u negribi apēst dzīvnieciņam domāto ēdienu! Cita lieta, ka viņam kaut kas paliks pāri�

Apkaklītim nekas nepalika pāri. Viņ� notiesāja visu līdz pēdējai kripatiņai, turklāt raudzījās Uzrocim acīs ar tādu skatienu, it kā vēl nebūtu pietiekami paēdis.

� Varbūt atnesīsim no bufetes vēl kaut ko? � Uzrocis lika priek�ā.

Bet nu Puszābaka pacietības mērs bija pilns.

� Tava mīlestība pret suņiem ir glu�i akla, � viņ� nikni atcirta.

Ja suns pats nemāk ieturēt mēru, tad tev, kā jau viņa saimniekam,

vajadzētu būt kaut cik gudrākam. Atgādinu tev, ka dzīvnieku pārbaro�ana ir tikpat nejēdzīga kā viņu badinā�ana, un es esmu pārlie�cināts, ka lielais dzīvnieku pazinējs Ķērpjbārdis sacītu tie�i to pa�u.

�oreiz Puszābaka pamāco�ie vārdi sasniedza Uzro�a apziņu.

� Vai tu no tiesas tā domā? � viņ� norūpējies vaicāja.

� Protams, Puszābaks apstiprināja. � Un es nemaz nebrīnītos, ka no �īsdienas sāksies nevaldāma aptauko�anās.

� Ko nu lai dara? � Uzrocis vaicāja, un viņa balss ietrīcējās. � Ko darīt, lai Apkaklītis neaptaukotos?

�� Te var noderēt tikai viens vienīgs līdzeklis, � Puszābaks pavēstīja. � Un �is līdzeklis ir pastaiga.

� Pastaiga? � Uzrocis brīnījās. � Vai parasta pastaiga?

� Tie�i tā pati, � Puszābaks turpināja. � Kā jau suņa saimniekam tev ta�u jāzina, ka kustonītis katru dienu, mazākais, divas stundas jāved laukā. Bet, tā kā mums ir pārbarots suņuks, tad, man �ķiet, kopā ar viņu jāstaigā cauru dienu.

� Vai tu domā, ka tas līdzēs? � Uzrocī pamodās jauns cerību stariņ�.

�� Noteikti, � Puszābaks piekrita. � Mums tikai jānopērk Ap�kaklītim kaklasiksniņa, jāatrod parks vai apstādījumi, kur mūs neviens netraucēs.

Uzrocis atviegloti uzelpoja.

� Tad ķeramies pie darba! � viņ� iesaucās. � Nekavēsim laiku!

Un viņi devās ceļā.

Ķērpjbār�a meklē�anu uz kādu laiku neizbēgami vajadzēja pārtraukt. Ta�u neko darīt � bija jārūpējas par Apkaklīti! Viņi mierināja sevi ar domu, ka Ķērpjbārdis arī pats viņu rīcību noteikti būtu atzinis par pareizu. Ķērpjbārdis ta�u bija izcils dabas draugs. Viņ� nekādā ziņā1 nebūtu pieļāvis domu, ka draugi kārtīgam sunim ļaus aptaukoties.

.

Dāma, apsēdusies atzveltnes krēslā, lika Ķērpjbārdim stāvēt savā priek�ā taisni kā svecei.

� Tātad, mans mazais, � uzlūkodama Ķērpjbārdi ar caururbjo�u skatienu, viņa strikti noteica. � Tu sacīji, ka vēlies doties nelielā pa�staigā.

� To es patie�ām vēlos, � Ķērpjbārdis pamāja ar galvu. � Man kājas sāk dikti sāpēt, ja tās laiku pa laikam nevar skart zemi.

� Labi, � dāma teica. � Pieņemsim, es tev ticu. Bet paskaidro man, lūdzu, kāpēc �ajā nolūkā tev vajadzēja slēpties zem suņa vēdera? Kāpēc itin vienkār�i nepastāstīji par savu vēlē�anos man?

�� Baidījos, ka jūs mani nepārprotat, � Ķērpjbārdis nomurmināja. � Tagad vairākums cilvēku kļuvu�i īsti mājās tupētāji un pastaigā dodas vienīgi galējas nepiecie�amības reizē.

Dāma daudznozīmīgi pavīpsnāja.

�� Par laimi, par mani to nevar sacīt, � viņa bilda. � Es zinu, ka aizvien jābūt formā.

Un tūdaļ noteica:

� Esmu nolēmusi: ie�u laukā kopā ar tevi, mans maziņais!

Ķērpjbārdis, joprojām stāvēdams, klusēja. Bet domas drud�aini dar�bojās. Viņi ies pastaigā� Vai viņam beidzot laimēsies aizmukt? Katrā ziņā aizbēgt nepavisam nav tik viegli. Dāma pati sacīja, ka viņa cen�as būt formā. Un no tādas jau nekur tālu neaizskriesi�

� Vai tu nemaz nepriecājies, � dāma pārtrauca Ķērpjbār�a domu gājienu.

� Nu protams, ka priecājos, � Ķērpjbārdis nomurmināja. � Tēlaini izsakoties, es glu�i vai peldu prieka jūras viļņos!

�� �eit tuvumā ir lielisks parks, � dāma turpināja. � Nedaudzdzīvas dabas pilsētas akmeņu vidū. Tu varēsi paklausīties putnu dziesmās, pasmar�ot puķes un ar kāju pēdām pieskarties zemei.

�Un varbūt varē�u tur arī iemukt krūmos, " Ķērpjbārdis savukārt domās papildināja dāmas teikto. �Varbūt mācē�u tik labi paslēpties, ka neizdosies mani atrast�"

Diem�ēl Ķērpjbārd�a lieliskajiem plāniem pēc brī�a bija lemts bezcerīgi sabrukt. Piecēlusies un atvērusi skapja durvis, dāma sacīja:

� Par laimi, da�as manam sunītim domātās siksnas vēl glīti saglabāju�ās. Te ir gan garā, gan kakla siksna. Es ceru, ka tu neapvaino�sies, ka tās tev uzlaiko�u. Manuprāt tās tev būs īsti laikā.

Ķērpjbārdis kļuva glu�i mēms. Viņu vedīs siksnā! Turēs akurāt kā suni!

Tur jau viņa tuvojās � ar siksnu rokā.

�� Tūdaļ pamēģināsim, maziņais, � viņa teica. � Palūkosim, vai tā der arī tev.

Samulsumā Ķērpjbārdis nevarēja ne vārda izdabūt pār lūpām, nevarēja pakustināt ne roku, ne kāju. �ausmās viņ� aizvēra acis. Un tad sajuta, kā viņam aplika ap kaklu siksnu un ar sprādzi aizdarīja.

� Nu? � dāma vaicāja. � Kā tu jūties? Vai nav pārāk cie�i savilkta?

Ķērpjbārdis norija siekalas.

� Spie� rīkli, � viņ� tikko spēja izdvest.

Ta�u dāma Ķērpjbār�a vārdiem lāgā nepievērsa uzmanību.

��� Pamazām pieradīsi, � dāma atteica, garāko pavadu pie kakla siksnas piestiprinādama. � Pie visa jāpierod.

Ķērpjbārdis atvēra acis un paraudzījās uz dāmu �ēlabainu skatienu.

��� Vai zināt, � viņ� lūdzo�i ierunājās. � Mazuļiem arī reizēm pastaigās lieto pavadu, vai ne? To apliek bērnam ap krūtīm, un tā palīdz mazulim noturēties kājās. Vai arī man nevarētu sarūpēt �ādu pavadu? Vai nebūtu tomēr drusku solīdāk?

Bet dāmai Ķērpjbār�a priek�likums nepatika.

�� Tu ta�u neesi bērns, � viņa apņēmīgi teica. � Turklāt līdzsvaru tu nemēdz zaudēt, vai ne? Padomā tik � ja tāds bārdainis kā tu izietu ļau�u pulkā ar bebl�u dro�ības jostu ap vidu, tas liktos pārāk komiski.

Ķērpjbārdis saprata, ka viņa pūliņi pierunāt dāmu ir veltīgi. Kā redzams, viņa pieder pie tiem ļaudīm, kas radu�i rīkoties pēc sava prāta un savu lēmumu tik viegli nemaina.

��� Pats par sevi saprotams, ka arī uzpurnis tev jānēsā, � dāma piekodināja.

�� Kā? � Ķērpjbārdis iekliedzās. � Kāpēc arī to?

� Tā paredzēts noteikumos, � dāma glāsto�ā balsī atteica.

Ķērpjbārdis gribēja apņēmīgi protestēt, ta�u dāma ar strauju kustību uzbāza viņam galvā uzpurni tik cie�i, ka viņ� vairs nespēja izdvest ne vārda. Gribot negribot nācās samierināties ar notiku�o un ļaut sevi vest laukā.

Drīz jau viņi atradās uz ielas un soļoja uz turieni, kur pēc dāmas vārdiem, atradās parks.

��� Es ceru, ka tu pratīsi kārtīgi nākt pavadā, � dāma ieteicās. � Galvenais, lai tu neskrietu uz priek�u un nesavilktu pārāk stingri siksnu.

Bet dāma pati soļoja samērā ātri, un Ķērpjbārdim bija ko turēt, lai tipinot turētos viņai blakus.

Kad viņi bija kādu brīdi gāju�i, Ķērpjbārdis negaidot pamanīja, ka viņ� vairs nemodina tik lielu interesi. Aplūkot jau viņu aplūkoja, ta�u pavisam savādāk nekā senāk. Ļaudis, kas viņiem nāca pretī, tikai smaidīja vien. Neviens neapstājās, lai lūgtu viņam autogrāfu vai arī lai izteiktu savu cieņu.

�Acīmredzot mans slavas spo�ums jau izdzisis," Ķērpjbārdis nodo māja. �Iss bija �is laiks�"

Ķērpjbārdis, protams, nezināja slavas izzu�anas īsto iemeslu. Viņ� nezināja, ka pilsētā ir ieradies garākais cilvēks pasaulē, kur� �obrīd bija vispārējas uzmanības degpunktā un saistīja visu ļau�u prātus. Tāpēc Ķērpjbārdis domāja, ka uzpurnis un siksnas pavada ir īstais iemesls ļau�u vienaldzībai.

Kļūt slavenam � nav tikai pa�a ziņā, Ķērpjbārdis joprojām prātoja. Ta�u par slavu daudz svarīgāka ir cieņa, un saglabāt cieņu pret sevi � tas jau ir pa�a ziņā. Jāciena indivīds, nevis viņa slava. Jāciena un jāsaglabā cieņa arī tad, kad slava zudusi. Cieņa jāsaglabā pat suņa saites pavadā. Viegli, protams, tas nav. Jādomā, ka arī sunim tas nav viegli izturams. Acīmredzot ne katrs to spēj, īpa�i tas, kuram uzmaukts arī uzpurnis.

Lai nu būtu kā būdams, Ķērpjbārdis nolēma likteņa pārbaudi izturēt bez gau�anās.

Pēk�ņi Ķērpjbār�a domu pavediens pārtrūka.

Daba! īsta dzīva daba!

Viņi bija sasniegusi parku.

Tūdaļ dāmai nācās Ķērpjbārdi pamācīt, jo, ieraudzījis parku, viņ� ātrā gaitā rāvās uz priek�u, tā ka pavada pilnīgi nostiepās.

�� Pacieties vēl mazliet, � dāma bargi noteica. � Vai tu esi jau aizmirsis, ko es tev sacīju, kā jāuzvedas, ja tevi tur aiz pavadas?

Ķērpjbārdis mazliet palēnināja soļus, bet tūdaļ viņi ari iesoļoja parkā un devās uz priek�u pa taku, kas līklo�u aizvijās gar kokiem un krūmiem.

�� Vai nav skaists parks! � dāma jūsmoja. � Lieliska vieta, kur var mierīgi atvilkt elpu.

Tagad viņi soļoja pavisam gausi un reizēm dāma apstājās, lai Ķērpjbārdis varētu pasmar�ot puķes ceļa malā.

�� �eit galvenokārt ierodas suņu īpa�nieki ar saviem �etrkājainiem draugiem, � dāma paskaidroja. � Ir grūti atrast suņiem piemērotāku vietu. Kad mana Zuzīte vēl bija dzīva, tad ieradāmies �eit pat pa divi lāgi dienā.

Viņa turpināja stāstījumu par parku un savu Zuzīti un daudz ko citu. Bet Ķērpjbārdis klausījās tikai ar vienu ausi. Slepus pabāzis rokas zem bārdas, viņ� drud�aini lūkoja sataustīt kaklasiksnas sprādzi.

Kaut tikai laimētos attaisīt sprādzi� Celiņa vienā malā puķu dobes, otrā � cie�i saaugu�i krūmi. Ja tagad laimētos attaisīt sprādzi, viņ� skrietu iek�ā tie�i krūmājā. Un, lai arī dāma teicās esam labā formā, �ie krūmi viņu aizkavētu un notvert bēgli viņai neizdotos�

Ta�u sprādzi sataustīt neizdevās. Tikai gluda siksna. Vai nu nejau�i, vai tī�ām, bet dāma bija aplikusi viņam siksnu ap kaklu tā, ka sprādze atradās tie�i pakausī. Jāmēģina siksnu pavirzīt � par katru cenu jālūko dabūt rokā sprādze�

� Ko tu tur knosies?

Dāmas balsī bija jau�ama saasināta modrība.

Ķērpjbārdis satrūkās un �igli izvilka rokas no bārdas.

�� Knosīties nav vērts! � dāma zobgalīgi sacīja. � Sprādze ir pie I pakau�a.

Ķērpjbārdim kļuva skaidrs, ka dāma tī�ām bija aizdarījusi sprādzi I viņam uz skausta. Un ne jau tāpēc, lai tā neberztu kaklu. Drīzāk gan I tāpēc, lai viņ� to neatraisītu vaļā� N

Viņi turpināja pastaigu, un Ķērpjbārdis saprata, ka �oreiz prātīgāk ļ būtu no bēg�anas nodoma atteikties.

Pēc brī�a viņiem tuvojās pretimnācējs � kāds gados vecāks plikgalļ

vis, kuram līdzās paklausīgi soļoja milzīgi liels suns ar saprātīgu un rciz� padromu skatienu.

�Tas ir dogs, � dāma atzinīgi teica. � Viens no lielākajiem suņiem pasaulē.

Pienācis tuvāk, vīrietis apstājās, un dogs sekoja viņa priek�zīmei. Viņ� pēto�i aplūkoja Ķērpjbārdi, un tie�i tāpat rīkojās arī dogs.

�� Atvainojiet, � vīrietis uzrunāja dāmu. � Vai jūsējais arī ir tīrasiņu sugas eksemplārs?

Tas, protams, tika vaicāts par Ķērpjbārdi.

Dogs piegrūda savu plato purnu cie�i Ķērpjbār�a sejai un gau�ām nepiedienīgi viņu apo�ņāja.

�Ne jau velti mēdz teikt, ka suns kļūst līdzīgs savam saimniekam," Ķērpjbārdis sapiktojies nodomāja. Abi pienācēji ir neiedomājami uzbāzīgi�

Ta�u dāma nepavisam nelikās saīgusi, viņai patika, ka plikgalvis viņai , �ādi vaicā.

� Mans maziņais ir savas sugas īsts tīrasiņu pārstāvis, � viņa laipni paskaidroja.

� Vai varat pasacīt, kur tādus dabū, � vīrietis taujāja. � Vai jums gadījumā nav pārdodami �ādi kucēniņi?

� �is diem�ēl ir vienīgais eksemplārs.

�� Ak �itā, � vīrietis noteica, un seja viņam izstiepās garāka. � Es jau nodomāju, ka �itādu izdosies dabūt arī man.

�� Tas diem�ēl nav iespējams, � dāma, vēlreiz pasmaidīdama, teica. � �ādu jūs nekur nedabūsiet. Bet jums ta�u pieder varens jauks dogs.

� Nujā, � vīrietis norūca un devās tālāk.

Tāpat norūca arī dogs un sekoja viņam.

�� Vai tu redzēji? � dāma uzvaro�i pavēstīja Ķērpjbārdim. � Viņam pieder lielisks dogs, un tomēr tevis dēļ viņ� mani apskau�.

Viņi turpināja pastaigu un bija iegāju�i tālu parkā. Un, jo tālāk viņi gāja, jo aizvien vairāk it visur bija manāmi da�da�ādi suņi.

� Skaties, � dāma norādīja uz sniegbaltu sunīti, kas tobrīd aiztipināja garām. � Tas ir fran�u bolonka, viens no retāk sastopamajiem �etrkāju radījumiem. To var uzlūkot glu�i kā saimnieka ēnu, bez saim�nieka tas nespēj vispār dzīvot.

Ķērpjbārdim �ķita, ka dāmas balsī var saklausīt īpa�u maigumu.

� Starp citu, mana Zuzīte arī bija �īs sugas kucīte, � viņa pavēstīja.

Kādu brīdi viņi soļoja klusēdami, tad dāma atsāka iepazīstināt Ķērpjbārdi ar to suņu sugas piederību, kuri pagadījās ceļā.

�� Ņūfaundlendietis, � viņa sacīja, norādīdama uz ogļumelno suni ar biezu apspalvojumu. � �ie suņi prot labi peldēt un, starp citu, lieliski prot glābt slīksto�os.

�� Mhm, � Ķērpjbārdis pamāja ar galvu.

�� Un tas ir īru seters, � dāma teica par rūsganu medību suni ar garām nokarenām ausīm. � Bet tas tur mazliet tālāk ir pūdelis, ļoti jautrs suns. Un tas�

Negaidot dāmas balss aizlūza.

Ķērpjbārdis pavērās uz apmulsu�o dāmu.

� Ejam! � viņa satraukti �ukstēja. � Ejam �igli mājās!

.

Dāma pagriezās pretējā virzienā un sāka skriet, Ķērpjbārdi aiz sik�snas līdzi raudama.

Ķērpjbārdis nekā nesaprata. Kas dāmai noticis? Kas gan viņai lika krist tik ārkārtīgā panikā?

�Nugan ir numurs," viņ� domāja. �Iznāk, ka viņa pati neprot iet, turot suni aiz siksnas. Kāpēc viņa tā skrien un tik dikti savelk siksnu?"

Bet dāma tikai skrēja un skrēja.

Un pēk�ņi Ķērpjbārdis izdzirda pazīstamo balsi:

� Ķērpj-bār-di!

Un vēl vienu, tikpat labi pazīstamu balsi:

� Ķērpj-bār-di! Pa-gai-di!

Ķērpjbārdis aiz satraukuma nodrebēja visā augumā. Uzrocis un Pus�zābaks! Beidzot tomēr! Uzrocis un Puszābaks! Puszābaks un Uzrocis!

Ķērpjbārdis mēģināja pagriezt galvu, lai paraudzītos turp, no kurie�nes atskanēja draugu saucieni, un, kaut gan dāma dusmās viņu nemitīgi rāva uz priek�u, galu galā viņam tas tomēr izdevās.

Nu kā tad � tur jau viņi bija. Varēja skaidri saredzēt, kā Uzrocis un Puszābaks, cītīgi skriedami, tuvojās. Viņiem līdzi rik�oja kāds suņuks. Kur gan viņi tādu rāvu�i? Bet ko nu par suni runāt � tam �obrīd nav īpa�as nozīmes. Ak, mīļie draugi, pasteidzieties ta�u!

Uzrocis un Puszābaks steidzās. Turot saitē piesieto sunīti, kas cītīgi vauk�ķēja, viņi skrēja, ko kājas nes, un nāca aizvien tuvāk. Ta�u arī dāma velti nekavēja laiku. Viņa patie�ām bija labā formā, jo nemanīja ne mazākās noguruma pazīmes, viņa nemitējās skriet un bez �ēlastības rāva līdzi Ķērpjbārdi.

� Pa-gai-di! � atkal atskanēja Puszābaka sauciens.

Un arī Uzro�a balss:

� Pa-gai-di!

Labs padoms, bet kā lai gaida, ja ar siksnu esi pieva�ots dāmai pie rokas un ja viņa pat nedomā apstāties.

Ķērpjbārdis tomēr saprata, ka arī viņam kaut kas jāizdomā. Viņ� pārāk labi aptvēra, ka �obrīd iespēja atgūt brīvību viņam tuvāk nekā jebkad agrāk �ā drūmā gūsta laikā, un, ņemot to visu vērā, viņ� nevar palikt tikai skatītāja lomā. Kaut kas jādara. Bet kas?

Brīdi padomājis, Ķērpjbārdis kaut ko nolēma � viņ� metās gar�ļaukus. Dāmai nu nācās viņu vilkt pa zemi, un tas sagādāja grūtības. Temps tūdaļ krietni palēninājās.

Arī Ķērpjbārdim �āda �ļūk�ana nepavisam nebija patīkama. Viņ� abām rokām cie�i satvēra siksnu, lai tā pārāk neaiz�ņaugtu kaklu un viņu nenobeigtu. Nāves briesmas tādējādi bija novērstas, toties viss augums tika pamatīgi atdauzīts un elkoņi drīz vien neganti smeldza. Bet Ķērpjbārdis par sāpēm nelikās zinis. Galvenais � iegūt laiku. Galvenais � lai Uzrocis un Puszābaks kaut da�us soļus piekļūtu viņam tuvāk.

Dāma apstājās un paskatījās atpakaļ.

� Ķērpjbārdi! � viņa dusmās iesaucās. � Celies aug�ā!

Bet Ķērpjbārdis nelikās ne zinis. Gulēdams uz mutes zemē, viņ� klausījās, cik satraukti rēja Uzro�a un Puszābaka sunītis. Viņ� dzirdēja, ka kustonī�a vauk�ķē�ana pamazām top skaļāka, un viņa sirds gavilēja. Viņi nāk! Viņi tuvojas! Draugi izglābs viņu � Ķērpjbārdi!

� Piecelies! � dāma atkal uzsauca.

�oreiz viņas balsī bija jau�ami draudi, ta�u Ķērpjbārdi tas nepavisam neietekmēja.

Viņ� tikai paslēja aug�up galvu un palūkojās atpakaļ. Apmēram simt metru, ne vairāk� Tikai kādi simt metri viņu �ķīra no brīvības! Puszābaks bija nedaudz apsteidzis Uzroci. Dro�i vien Uzrocis sava biezā uzro�a dēļ, kas kavēja skrie�anu, būtu atpalicis vēl vairāk, ja vien viņam pie rokas pavadā nebūtu tik sparīgs suns. Tas traucās uz priek�u un rāva Uzroci līdzi. Lielisks suns! Tie�i tā jādara: jāskrien ātrāk un siksna stingri jāpa�velk. Tie�i tā sunim pa īstam jāskrien, ja tas grib palīdzēt saimniekam ātrāk tikt uz priek�u�

Arī dāma paskatījās uz vajātājiem un tūdaļ noprata, ka vismazākā vilcinā�anās var dārgi maksāt. Viņa nojauta arī to, ka Ķērpjbārdis no laba prāta kājās necelsies. Un pēk�ņi dāma pieliecās un apņēmīgi pacēla viņu klēpī.

Lai kā Ķērpjbārdis spārdījās un locījās, nekas nelīdzēja. Dāma turēja viņu, cie�i piespiedusi pie krūtīm, tā ka viņam gandrīz aptrūka elpas, un atsāka skriet.

Bet drīz vien Ķērpjbārdis iepriecināts pamanīja, ka sākotnējais sprai�gums ir zudis. Dāma strauji dva�oja. Kaut arī Ķērpjbārdis nebija diezin cik smags, tomēr ne�ana nogurdināja.

Ak, kaut nu Uzrocis un Puszābaks viņus panāktu!

Ķērpjbārdis pats sava glābiņa labā vairs neko prātīgu nespēja izdarīt. Tā kā dāmas rokas viņu cie�i turēja, jelkāda preto�anās bija veltīga. Ar lielām grūtībām viņam pamazām izdevās paslieties mazliet aug�up, tā ka pāri dāmas plecam viņ� varēja redzēt, kas notiek aiz muguras.

Ak brīvība, tu dārgais, jaukais vārds! Pa to laiku Puszābaks un Uzrocis bija tiku�i vēl tuvāk. Cerība izglābties ik mirkli pieauga. Tagad Ķērpjbārdis glu�i skaidri saskatīja draugu sejas, kurās atspoguļojās liela apņēmība. Un tālab Ķērpjbār�a cerības auga augumā.

Viņi bija nokļuvu�i līdz parka malai. Priek�ā murdēja ielas troksnis.

�Ja ne ātrāk, tad, mazākais, uz ielas Uzrocis un Puszābaks notvers dāmu," Ķērpjbārdis domās apsvēra.

Iemeslu �ādam apsvērumam netrūka, jo �ķita, ka dāmai spēka rezer�ves izsīku�as. Jau vairākkārt viņa tikko nepaklupa, solis bija tapis nedro�s un grīļīgs.

-���� Pagāna naksitrallī�i! � dāma, aiz noguruma elsdama pūzdama, gānījās. � Laupītāji nelabie!

Viņa izskrēja uz ielas.

� Ķērpjbārdi! � Puszābaka balsī atskanēja uzvaras prieks. � Tūdaļ būsim klāt!

Bija skaidri redzams, ka Puszābaks un Uzrocis teju teju būs pie mērķa. Tikai pārdesmit soļu vēl, ne vairāk.

Pēk�ņi notika kaut kas negaidīts.

Tuvojās taksometrs. Brīvs taksometrs!

To pamanījusi, dāma it kā atguva sākotnējo sparu. Ar kreiso roku iespiedusi Ķērpjbārdi cie�i padusē, viņa ar labo roku enerģiski māja autovadītājam. Taksometrs apstājās. Un Ķērpjbārdis nepaguva ne atjēgties, kad jau atradās blakus dāmai aizmugures sēdeklī.

� Kurp mēs braucam? � stūresvīrs gribēja zināt.

Dāma nosauca adresi.

Bet autovadītājs vēl nebija paguvis padot gāzi, kad pēk�ņi kāds sāka me�onīgi dauzīt pie taksometra durtiņām. Puszābaks! Pēc brī�a caur stiklu bija redzama arī Uzro�a satrauktā seja.

� Vai ņemsim �os arī? � taksists vaicājo�i paskatījās uz dāmu.

�� Nē, nē, � viņa sacīja. � Tie nav mūsējie. Mums nav nekādas daļas gar viņiem. Laikam klaidoņi, jau parkā viņi vajāja manu maziņo.

� Skaidrs, � taksists pamāja ar galvu.

Un taksometrs uzsāka gaitu.

Ķērpjbārdis bija izmisumā. Vai patie�ām viss ir zaudēts? Vai patie�ām vairs nav ne mazāko cerību? Uzrocis un Puszābaks ta�u bija tepat līdzās. Vienīgi automa�īnas durvju stikls viņus �ķīra�

Pēk�ņi Ķērpjbārdis pamanīja, ka auto loga stikls viņam blakus bija nolaists zemāk. Tātad tepat viņam līdzās logs bija vaļā! Un negaidot prātā ie�āvās doma. Viņ� zag�us noplūca no savas bārdas brukleņogu un, dāmai nemanot, ļāva tai izkrist pa vaļējo logu laukā.

Uzrocis un Puszābaks, kas, pagalam sa�utu�i, vēroja, kā aizbrauc taksometrs, abi reizē pamanīja, ka kaut kas tika izmests pa automa�īnas logu.

Kas svieda? Vai Ķērpjbārdis? Un ko īsti? Katrā ziņā kaut ko tik niecīgu, ka pa gabalu neko nevarēja saskatīt.

Uzrocis un Puszābaks, cītīgi pētīdami asfaltu, �igli devās tālāk. Arī Apkaklītis, �ķiet, nojauta, ka kaut kas ir jāmeklē, un centīgi o�ņāja gaisu.

Te pēk�ņi Puszābaks iesaucās:

�� Brūklene!

Viņ� pieliecās, paņēma ogu un parādīja to Uzrocim.

�� Tiesa gan, � Uzrocis domīgi nomurmināja. � Brūklene kas brūklene.

� Pie tam pilnīgi nogatavojusies, � Puszābaks piemetināja.

Abi draugi saskatījās.

Brīdi valdīja klusums, tad Uzrocis pavaicāja Puszābakam:

� Vai tu bērnībā kādreiz esi lasījis pasakas?

Puszābaks dedzīgi pamāja ar galvu.

� Nu protams, � viņ� paziņoja. � Kaudzēm vien.

��� Tad tev jāsaprot, ko nozīmē �āda ogu bārstī�ana, � Uzrocis turpināja. � Pasakās tie, kurus nolaupa, bie�i vien kaut ko nomet zemē, lai draugiem palīdzētu sadzīt pēdas. Parasti tādās reizēs noder zirņi vai maizes drupa�as, vai, piemēram, ogas.

�� Un parasti putni �os zirņus, maizes drupa�as un ogas apēd, � Puszābaks norūpējies piebilda.

�� Pilnīgi pareizi, � Uzrocis piekrita. � Tā notiek pasakās, un tā var atgadīties arī dzīvē. Tāpēc mums jāsteidzas. Mums jātiek Ķērpjbārdim uz pēdām, iekams putni nav pamanīju�i ogas.

� Tu tātad no tiesas domā, ka Ķērpjbārdis ar brūklenēm mums rāda ceļu? � Puszābaks it kā �aubīdamies vaicāja.

Uzrocis par to ne�aubījās.

� Ķērpjbār�a prāta spējas nevajag novērtēt par zemu, � viņ� sacīja.

Turklāt brūklenes tam glu�i pie rokas.

Nedrīkstēja velti tērēt laiku, un Uzrocis un Puszābaks devās tālāk. Virzienu, kādā nozuda taksometrs, viņi bija iegaumēju�i, un visu laiku uzmanīgi vēroja ceļu, lai tikai neatstātu nepamanītu kādu ogu. Brūklenes �obrīd abiem bija ne tikai ceļa zīmes, bet arī sveiciens no mīļa drauga,

Pēc kāda laika Puszābaks ieteicās:

�� Dod dieviņ, kaut dāma neaizvestu mūsu Ķērpjbārdi uz pilsētas viņu malu. Man papē�i jau �ķiļ dzirkstis.

Arī Uzrocis jutās �ausmīgi noguris � vēl vairāk nekā Puszābaks, jo, kā jau automa�īnas īpa�nieks, viņ� bija atradinājies iet kājām.

Nav brīnums, ka nogurums gāza gar zemi. Cauru dienu viņi abi bija klimtu�i pa pilsētu. Vispirms staigāju�i pa veikaliem, lai izvēlētos Apkaklītim piemērota garuma siksnu. Un, kad beidzot tā bija nopirkta, viņiem nācās vēl noiet prāvu ceļa gabalu līdz parkam. Arī tur viņi bija staigāju�i diezgan ilgi, iekams negaidot sastapa Ķērpjbārdi, tāpat ne mazumu spēka paņēma pakaļdzī�anās, kas tomēr bija beigusies tik neveiksmīgi. Pamatīga izkustē�anās Apkaklītim nāca par labu, ta�u Uzro�a un Puszābaka spēki bija izsmelti.

Lai arī pārguru�i, abi draugi tomēr bra�i turpināja ceļu. Tagad, kad viņi bija Ķērpjbārdi redzēju�i glu�i tuvu un viņam, nelaimīgajam, caur automa�īnas loga stiklu tie�i acīs ieskatīju�ies, tik vienkār�i atmest ar roku pēdu dzī�anai vairs nevarēja.

� Brūklene! � Puszābaks iesaucās. � Atkal brūklene! >

Viņi bija nonāku�i līdz ielu krustojumam, un Puszābaka atrastā oga norādīja īsto ceļu, kādā virzienā doties, vienlaikus viezdama viņu sirdī no jauna dedzīgu gribu darboties.

Nākamo brūkleni atrada Uzrocis. Pēc tam uziet ogu atkal laimējās Puszābakam. Nebija ne mazāko �aubu, ka viņi tiku�i uz īstajām pēdām. It kā pats no sevis pamazām gaisa nogurums � smags kā svins, un vi nu solis no jauna kļuva raitāks.

� Stop! � Puszābaks pēk�ņi sacīja.

Vesela sauja brūkleņu! Vesela sauja vienuviet! Ko tas varētu nozīmēt? Kādēļ Ķērpjbārdis pēk�ņi kļuvis tik iz�ķērdīgs?

��� Viens, divi, trīs, � Puszābaks skaitīja atrastās ogas.� Septiņi, astoņi, deviņi� vienpadsmit, divpadsmit. Pavisam divpadsmit brūkleņu.

Vaicājo�iem skatieniem Uzrocis un Puszābaks vērās viens otrā.

� Acīmredzot Ķērpjbārdim vairs ogu nevajag, � Uzrocis sprieda.

� Tātad mērķis sasniegts, � Puszābaks teica.

�� Laikam tik daudz ogu vienuviet viņ� atstājis tāpēc, lai mēs nejau�i nepaejam �ai vietai garām, � Uzrocis savukārt bilda.

Piepe�i viņ� pamanīja vēl veselu virkni brūkleņogu. Tās norādīja virzienu uz augsta nama parādes durvīm ielas malā.

�� Skaidrs, � Puszābaks sacīja. � Mūsu mīļotais Ķērpjbārdis tātad mitinās �eit.

�� Brīvības aleja, � Uzrocis izlasīja uz plāksnītes mājas galā. � Numurs deviņi.

Puszābaks galvu vien no�ūpoja.

� Brīvības aleja! Akurāt kā izsmiekls � Brīvības alejā jādzīvo gūstā!

Izsmiekls kas izsmiekls, bet Ķērpjbār�a atra�anās vieta nu bija zi�nāma. Atgāzu�i galvu, viņi ļāva skatienam slīdēt pāri logiem. Tie�i tobrīd atvērās logs tre�ajā stāvā. No turienes tika izbāzta laukā iepirkumu soma, kas zvajstījās slotas kāta galā.

� Ērmots paradums izkārt pa logu ārā somu, � Puszābaks sprieda.

Tie�i tobrīd viņiem pie kājām nokrita brūkleņoga.Tā tika izmesta no iepirkumu somas!

Ne Uzrocis, ne Puszābaks, protams, nevarēja nojaust, ka Ķērpjbārdis, tikko ticis aug�ā dzīvoklī, sūdzējās par nogurumu un tēloja samiegoju�os. Un, kad viņ� sāka arī neganti krākt, dāmai neatlikas nekas cits, kā savu mīluli iebāzt iepirkumu somā un, kā parasti, izbāzt slotas kāta galā pa logu laukā, lai karājas, uz ko Ķērpjbārdis klusībā jau bija cerējis. Uzrocis un Puszābaks nenojauta pat to, ka viņu draugs tūdaļ arī aizmiga, tikko bija nometis zemē brūkleņogu.Ta�u katla tam visam ir nozīme patlaban! �obrīd galvenais bija Ķērpjbārdi izdabūt laukā no somas, vienalga kā.

Vienalga kā� Bet kā? Tik augstu pasniegties un nocelt somu lejā nespētu pat visgarākais cilvēks pasaulē�

� Derētu ar kādu apspriesties, � Puszābaks pauda savas domas.

Bet ar ko?

Tad abi atcerējās Voldemāru. Viņ� bija vienīgais cilvēks �ajā pilsētā, kuram viņi uzdro�inājās uzticēt savas bēdas. Turklāt abi bija solīju�ies viņu atkal apciemot. Varbūt viņ� jau gaida. Dro�i vien gaida, jo viņam, nebija ne radu, ne draugu. Vienīgie iespējamie ciemiņi varētu būt tikai viņi � naksitrallī�i.

.

Nonāku�i pie slimnīcas, Uzrocis un Puszābaks piesēja Apkaklīti pie laternas staba. Tas gan nebija nepiecie�ams, jo suņuks, zināms, viņus būtu gaidījis arī nepiesiets. Ta�u Uzrocis nevēlējās, ka garāmgājēji uzlūkotu Apkaklīti par klaiņojo�u suni, un tādēļ uzskatīja �o soli par vajadzīgu.

�� Es ceru, ka Voldemārs �odien jutīsies mazliet labāk, � Uzrocis sacīja.

�� Es arī ceru, � Puszābaks piekrita. � Ta�u jāņem vērā, ka slim�nieki, kuri atlabst, ir visnegantākie. Tie grib atveseļoties milzīgi ātri un kļūst nemierīgi.

Naksitrallī�i devās iek�ā slimnīcā, pagāja garām garderobei un soļoja pa gaiteni uz turieni, kur atradās Voldemāra palāta.

Pusceļā viņiem pretī nāca medmāsa Ķirse ar �ļircēm un da�ādām ampulām rokās. Iepriek�ējā apmeklējuma reizē viņa Uzrocim un Pus�zābakam gandrīz nepievērsa uzmanību, bet �oreiz viņas seja atplauka platā smaidā.

��� Labdien, mani maziņie, � viņa apstāja un sveicināja. � Vai dosities apciemot tēvoci Voldemāru?

Naksitrallī�i arī apstājās un pieklājīgi paklanījās.

� Tā bijām nolēmu�i, � Puszābaks teica.

Bet Uzrocis vaicāja:

� Vai varat pasacīt, kā viņ� jūtas?

�� Par viņu ir ļoti grūti kaut ko noteiktu pasacīt, � medmāsa laipni paskaidroja. � Viņ� nemitīgi vaid. Bet, no otras puses, viņam ir ārkārtīgi laba ēstgriba un temperatūra ari ir normāla, un �īs pazīmes rāda, ka viņ� I atveseļosies.

-����� Vai kādas nemiera pazīmes arī ir manāmas? � Puszābaks I ziņkārīgi apvaicājās.

-��� Ojā, medmāsa Ķirse sacīja. Viņ� izturas ārkārtīgi nemierīgi.

-��� Laba zīme, � Puszābaks konstatēja.

Bet medmāsa Ķirse turpināja:

-��� Taisnību sakot, viņ� ir tik nemierīgs, ka apgrūtina mūs līdz apni�kumam. Viņa dēļ pietrūkst laika citu slimnieku aprūpē�anai. �odien,� piemēram, viņ� signalizēja, lai izsauktu mani, mazākais, jau desmit rei�u. Un tikai tāpēc vai varat iedomāties! lai pra�ņātu, vai neesat ieradu�ies jūs.

-��� Mēs? � Uzrocis aizkustināts pārvaicāja.

-��� Nu, protams, medmāsa Ķirse pasmaidīja. Slimnieks sacīja, ka viņam nav neviena, kas viņu apciemo, kā tikai jūs.

Viņa it kā gatavojās doties tālāk, bet tad apdomājusies jautāja:

-��� Jūs ta�u esat naksitrallī�i, vai ne?

-��� Esam gan, Uzrocis un Puszābaks vienā balsī apliecināja.

-��� Tātad esmu pareizi uzminējusi, medmāsa Ķirse bija apmierināta ar atbildi. Starp citu, esmu laikrakstā �o to pārjums lasījusi. Bet atļaujiet vaicāt kur palicis jūsu tre�ais biedrs?

Uzrocis un Puszābaks, protams, nevarēja pat nojaust, ka jautājums ļ nepavisam nebija neliekuļots. Un kā gan viņi būtu varēju�i noprast, ka medmāsa Ķirse itin labi zināja par Ķērpjbār�a likteni.

-��� Viņu nozaga, Puszābaks paskaidroja.

-��� Nozaga! medmāsa Ķirse iesaucās. Debess brīnumi!

Viņas izbrīns bija pilnīgi neliekuļots. Dāma nebija medmāsai Ķirsei� stāstījusi par to, kā viņai laimējās dabūt Ķērpjbārdi savā ziņā. Tāpēc� medmāsas ziņkāre aizvien pieauga.

-��� Kā tas viss notika? � viņa jautāja.

-��� Mūsu draugu itin vienkār�i nozaga, � Uzrocis paskaidroja. � Kā tas notika, to mēs diem�ēl nezinām.

-��� Vai varat iedomāties, Puszābaks piemetināja, zagle ir kāda dāma. Mums laimējās uzzināt pat viņas adresi: Brīvības alejā, numurs j deviņi. �ajā namā �ī dāma tur gūstā mūsu nabaga Ķērpjbārdi.

-��� Ar varu? � medmāsa Ķirse brīnījās.

-��� Nu protams, Uzrocis apliecināja. No brīva prāta Ķērpjbārdis tur neatrastos ne mirkli. Tik daudz mēs viņu tomēr pazīstam.

-���� Vienīgi� Puszābaks nozīmīgi ieklepojās. Vienīgi tas� ka viņam, cerams, vairs nebūs ilgi gūstā jānīkst.

Aiz ziņkāres medmāsai Ķirsei seja iekvēlojās.

-��� Vai patie�ām?

-���� Mēs atbrīvosim viņu, Uzrocis pavēstīja.

Un Puszābaks piebilda:

-��� Tie�i par to mēs gribam apspriesties ar Voldemāru.

-��� Oho, medmāsa Ķirse sacīja. Interesanti, nudien interesanti. Es ceru, ka tēvocis Voldemārs pratīs sniegt jums labu padomu.

Un tūdaļ viņai radās liela steiga.

-���� Nu gan man jāiet, viņa it kā atvainodamās pasmaidīja. Mani gaida.

Un viņa �igli devās prom, kaut gan patiesībā neviens viņu negaidīja. Viņa steig�us metās pie tālruņa un uzgrieza dāmas numuru.

-��� Es mazliet jūs patraucē�u, viņa iesāka, tikko dāma bija pacēlusi klausuli. Vai jūs arī zināt, kādas briesmu lietas pilsētā visi mēļo? Jus esot savu mazo radījumu, tā sakot, nozagusi! Un turot pie sevis ar varu! Glu�i neticami, ko gan ļaudis neizdomā, vai ne?

-����� Patie�ām, klausulē atskanēja dāmas balss. Kas tādas muļķības stāsta?

Un, kad medmāsa Ķirse dāmai bija jo sīki pastāstījusi par savu sarunu ar Uzroci un Puszābaku, viņa visai �ultaini sacīja:

-���� Es ceru, medmāsa Ķirse, ka �iem izdomājumiem jūs ta�u neticat. Savu mazo es atradu glu�i pamestu suņu būdā, kur viņ�, nelaimīgais, gulēja uz pussatrūdēju�iem salmiem. Vai tā bija zag�ana, ka es no turienes viņu pārnesu mājās, lai dotu pajumti! Vai tā ir kāda vardarbība, ka es viņu glu�i kā māte lutinu, ēdinu un apsedzu!

-��� Neuztraucieties velti! medmāsa Ķirse centās nomierināt dāmu. Tuk�ām valodām nav vērts veltīt tik daudz uzmanības. Bet nu jūs, mazākais, zināsiet, kā viņu nosargāt, jo Puszābakam un Uzrocim, �ķiet, patie�ām ir padomā viņu nolaupīt. Ja man laimēsies uzzināt vēl kaut ko, es noteikti atkal jums piezvanī�u.

-��� Pateicos jums, dāma sacīja. Es bū�u mājās visu vakaru.

�īs nozīmīgās telefona sarunas laikā Uzrocis un Puszābaks bija nonāku�i līdz Voldemāra palātas durvīm. Tur bija dzirdami pazīstamie vaidi, kas tūdaļ apklusa, tikko naksitrallī�i paguva pieklauvēt.

� Nāciet iek�ā! � Voldemārs nodārdināja.

Un, tikko abi draugi ienāca palātā, piebilda:

� Nu beidzot ta�u esat klāt! Es gaidu jūs jau no pa�a rīta.

Uzrocis pasniedza Voldemāram puķu pu�ķi, bet Puszābaks nolika uz naktsgaldiņa prāvu �okolādes konfek�u kārbu. �oreiz abi itin vienprātīgi bija nolēmu�i, ka slimniekam jāaiznes kaut kas ciemakukulim.

Un �o lēmumu no�ēlot nenācās, jo Voldemārs acīmredzot kļuva līksms un, atvēris �okolādes kārbu, sniedza to apmeklētājiem.

� Ēdiet dro�i, � viņ� teica. � Nekautrējieties!

Un viņi nekautrējās. Uzrocis paņēma vienu konfekti, un Puszābaks septiņas konfektes.

� Kā jums ar veselību? � Uzrocis jautāja.

Voldemārs saīdzis plāja vaļā.

� Veselība ir kārtībā. Tikai �ie labprāt turētu mani slimnīcā kaut vai līdz mū�a galam. Naktī skatīju sapnī savu ziloni. Gatavās mokas būt prom un neredzēt savu zilonīti. Ilgas, kā saka. Miesas likstas salīdzinājumā ar ilgām ir tīrie nieki. Jūs laikam to nevarat saprast.

� Kāpēc ne! � Puszābaks iesaucās.

Un Uzrocis piebilda:

� Arī mēs esam varmācīgi �ķirti no sava vislabākā drauga.

� Vai patie�ām? � Voldemārs nogrozīja galvu. � Arī jūs?

Uzrocis un Puszābaks sāka stāstīt. Viņi izstāstīja visu: par dāmas

iera�anos viesnīcā un Ķērpjbār�a pazu�anu, par negaidīto tik�anos parkā un to, kā viņiem laimējies atrast dāmas dzīves vietu.

� Un tur viņ� tagad �ūpojas gaisā, � Puszābaks nobeigumā sacīja. � Iepirkumu somā iebāzts un pa tre�ā stāva logu laukā izkārts.

Voldemārs dziļi ieinteresēts un norūpējies uzklausīja naksitrallī�u stāstījumu.

� Nu protams, �īs sievietes� � viņ� nopūtās. � Visu mū�u esmu turējies pa gabalu no viņām un, kā.redzams, tas bijis prāta darbs. Nekas labs no viņām nav gaidāms. Tā tas ir bijis, un tā tas ir joprojām.

Klusām pavērās palātas durvis, un ienāca medmāsa Ķirse. Viņa bija dzirdējusi Voldemāra pēdējos vārdus.

�� Nu jūs gan darāt pāri maigajam dzimumam, � viņa sacīja, padraudēdama Voldemāram ar pirkstu. � Kas rūpētos par vīrie�iem, ja

nebūtu sievie�u? Un kas jūs te, slimnīcā, aprūpē? Vai ne es � maiga dzimuma pārstāve?

Aiz pieklājības Voldemārs neko neiebilda, bet no viņa sejas bija skaidri noprotams, ka viņ� par medmāsas Ķirses rūpē�anos pārāk augstās domās vis nav.

Uzrocis un Puszābaks ievēroja, ka medmāsai palātā nekas īpa�s �obrīd nebija darāms. Turklāt Voldemārs arī nebija to izsaucis � slim�nieka rokas visu laiku zvana pogai nebija ne tuvumā.

� Vai varu jums palīdzēt? � viņa jautāja, nezinādama ko iesākt, bet tūdaļ, pamanījusi Uzro�a dāvāto ziedu pu�ķi, iesaucās: � Nu zināms, tādi ir �ie vīrie�i! Ko jūs bez mums, sievietēm, darītu? Puķes ta�u jāliek traukā ar ūdeni!

� Ak jā, tiesa gan, � Uzrocis it kā atvainodamies nomurmināja un pavērās visapkārt, lai salūkotu vāzi.

Bet medmāsa Ķirse paņēma vāzi, ielēja tajā ūdeni no krāna un ievietoja ziedus. Tad, sakārtojusi Voldemāram pagalvī spilvenu, aizieda�ma pieteica:

� Ja nepiecie�ams, zvaniet!

Kad durvis, viņai aizejot, bija aizvēru�ās, Voldemārs nopurpināja: ļ

� Cik tāda pārmērīga gādība ir apnicīga. Lāgiem man �ķiet, ka viņa rotaļājas ar mani glu�i kā ar dzīvu lelli.

� Es nebrīnītos, ja Ķērpjbārdi ķēris apmēram tāds pats liktenis, � ļ Uzrocis secināja.

�� Jā, jā, � Voldemārs piekrita. � Jūsu Ķērpjbārdim ir milzīga bārda, vai ne? Tādi dāmām visvairāk patīk. Kā jau zooloģiskā dārza darbinieks, varu jums apgalvot: jo spalvaināks zvērs, jo dāmas lielākā sajūsmā. Tur aizvien var redzēt, ka viņas apbrīno tie�i visspalvainākos zvēriņus. Turklāt ar tādu sejas izteiksmi, sak, cik jauki būtu tos paņemt klēpī un pamurcīt� Bet to es varu dro�i sacīt, mani draugi, dzīvnieks nav rotaļlieta.

� Pareizi, � Puszābaks piekrita. � Mūsu Ķērpjbārdis, protams, nav nekāds dzīvnieks, tomēr�

Voldemārs viņu pārtrauca:

� Tomēr dzīva radība viņ� ir, vai ne? Tāpēc par rotaļlietu pārvērst viņu nedrīkst. Ikviena dzīva radība ir jāciena, tāpat kā pati dzīvība.

To teicis, Voldemārs iegrima domās. Pierē iegūla dziļa rieva. Uzro�cim un Puszābakam nebija ne jausmas, par ko viņ� varētu domāti ta�u

viņam bija tik saspringta sejas izteiksme, ka abi naksitrallī�i �obrīd neuzdrīkstējās viņu traucēt ar jautājumiem. Galu galā Voldemāra seja atplauka.

� Jūsu Ķērpjbārdi mēs nocelsim lejā ar snuķi, � viņ� nolēma.

� Ar snuķi! � Uzrocis iesaucās.

� Kādu snuķi? � Puszābaks jautāja.

� Ar ziloņa snuķi, protams, � Voldemārs skaidroja. � Ar ko gan

citu!

�� Ak tu debestiņ! � pēk�ņi atskanēja pie durvīm. Visi trīs reizē pavērās uz turieni. Medmāsa Ķirse bija ienākusi palātā lik klusu, ka neviens to nebija pamanījis.

�� Ak tu debestiņ! � viņa atkārtoja. Cik drosmīgs un atjautīgs plāns! Vai jūs patie�ām cerat, ka zilonim laimēsies izglābt Ķērpjbārdi?

Voldemārs klusēja. Viņ� blenza uz medmāsu ar gau�ām aizdomīgu skatienu.

�� Ņemiet, lūdzu, konfekti, � viņ� beidzot teica. Medmāsa Ķirse paņēma piedāvāto �okolādes konfekti.

� Ņemiet vēl vienu, � Voldemārs sacīja.

Viņ� saprata, ka ar medmāsu Ķirsi jāmēģina labi sadzīvot. Tagad, kad viņa bija nākusi uz pēdām Ķērpjbār�a atbrīvo�anas plānam, nekādi nedrīkstēja atļauties viņu sadusmot. Citādi viņu nodomi varētu izjukt.

��� Pateicos, � medmāsa Ķirse sacīja un iebāza mutē arī otru �okolādes konfekti. Jūs �odien esat ļoti draudzīgi noskaņots.

��� Es ceru, ka jūs izturēsieties pret mani tāpat, � Voldemārs ntbi Īdēja.

�� Nu, protams, � medmāsa Ķirse smaidīdama piekrita. Jau kuro reizi sakārtojusi Voldemāram spilvenu, viņa devās prom

likpat klusiem soļiem kā bija ienākusi.

Tikko viņa bija ārā no palātas, Voldemārs �igli uzslējās sēdus un izkāpa no gultas. Pāris rei�u pasoļojis �urpu turpu, viņ� drīz vien apstājās un apmierināts pavēstīja:

�� Mēs atbrīvosim Ķērpjbārdi jau �onakt pat. Lai gan ribas biju�as lauztas, �im uzdevumam man spēka pietiks.

Voldemārs ķeras pie darba

� Vai tu kādreiz dzīvu lāci esi redzējis? � Uzrocis jautāja Puszābaj kam.

Pēc apciemojuma pie Voldemāra viņi bija atgriezu�ies viesnīcā un, laiku kavēdami, aplūkoja gleznu ar trim lā�iem.

� Es pat dzīvu ziloni neesmu redzējis, � Puszābaks sacīja. � Bet �ovakar acīmredzot �āda iespēja pavērsies.

� Arī es to ceru no visas sirds, � Uzrocis viņam piebalsoja. � Tomēr lielāks prieks man būtu sastapt dzīvu Ķērpjbārdi.

� Piekrītu, � Puszābaks pamāja ar galvu. � Jauki būtu pēc tik ilga laika paspiest roku dzīvam Ķērpjbārdim.

Tā sarunādamies, viņi pat nemanīja, kā pagāja laiks un laukā sāka krēslot. Un tie�i tobrīd viņi izdzirda rātsnama pulksteni sitam desmito stundu!

� Desmit rībieni, � Uzrocis sacīja.

� Laiks rīkoties, � Puszābaks teica.

Viņi piecēlās, un Apkaklītis, kas mierīgi bija gulējis Uzrocim pie kājām, arī slējās aug�ā. Visi ar liftu nobrauca lejā, un abi draugi devās pie viesnīcas administratora, lai nokārtotu rēķinu.

� Jūs gribat braukt prom, � tātad bārdainis jau atradies? � admi�nistrators ieinteresēts vaicāja.

���� Tie�i tā, � Puszābaks apliecināja. � Pēc pāris stundām viņ� būs * pilnīgi brīvs.

�� Apsveicu, apsveicu, � administrators sacīja. � Cik noprotu,!

jautājums par bārdaini vēl nav pilnīgi atrisināts. Varbūt vajadzētu jūsu istabiņu dro�ības labad vēl pāris dienu rezervēt? Varbūt atgriezīsieties? Uzrocis noraido�i pagrozīja galvu.

�� Ķērpjbār�a atbrīvo�anas plāns ir sīki jo sīki pārdomāts, � viņ� apliecināja.

Un Puszābaks piebilda:

� Mēs aiz sevis sadedzinām visus tiltus. Un tā jau ir puse uzvaras, vai ne?

Administrators, kā �ķita, aizvien vēl �aubījās.

� Plāns ir plāns, bet īstenība ir glu�i kas cits, � viņ� domīgi bilda.

� Plāns var būt spīdo�s un tomēr īstenībā kaut kāds nieks visu izjauc.

�� Mūsu plānā ir paredzēti arī visādi sīki negadījumi, � Puszābaks smaidīdams teica. � Piemēram, tāds sīkums kā tuk�a iepirkumu soma, kas paliks zem dāmas loga, kad Ķērpjbārdis būs no turienes izcelts. Bet mūsu trumpja dūzis tomēr ir zilonis.

� Zilonis? � administrators samulsa.

� Jā, jā, � Puszābaks atkal pasmaidīja. � Mēs patie�ām liksim lietā dzīvu ziloni. Un zilonis mūs nepievils.

�āds paskaidrojums, �ķiet, administratoru apmierināja.

� Nūjā, tad protams, � viņ� saproto�i piekrita. � Ja talkā nāks dzīvs zilonis, jūsu pasākums nudien izdosies.

Naksitrallī�i, samaksāju�i rēķinu, devās uz automa�īnu.

� Nu visi tilti sadedzināti, � Uzrocis, sēzdamies pie stūres, teica.

�� Tagad tikai nospied gāzes pedāli līdz galam un stūrē taisni uz priek�u! � Puszābaks sacīja.

Uzrocis padeva gāzi un furgons uzsāka gaitu. Vispirms naksitrallī�i devās uz Brīvības aleju, lai pārliecinātos, vai iepirkumu soma arī tagad izkārta laukā pa dāmas dzīvokļa logu. Tas bija noteikti jāredz: ja soma nebūtu, tad, kā bija ieminējies administrators, to varētu uzlūkot par iz�ķiro�u �sīkumu", kas izgāztu visu pasākumu.

� Mūsu slava tagad izgaisusi, � pēc brītiņa Uzrocis ieminējās.

-��� Visgarākais cilvēks pasaulē to paveica vienā mirklī.

Patie�ām � Uzro�a furgonam netika veltīta pārāk liela uzmanība. Da�s labs gan nolūkojās automa�īnai pakaļ, ta�u ar to arī interese beidzās. Katrā ziņā par ļau�u pulcē�anos ap viņu furgonu, kā �ķita, nebūtu jābaidās, un Uzrocis netraucēti varēja braukt arī pa ielām, kur norisa visdzīvākā satiksme.

� Musu slava bija mānīga, � Puszābaks domīgi sacīja. � Uz bridi tā uzliesmoja, lai atkal pagaistu.

� Ar slavu tā mēdz būt bie�i, � Uzrocis prātoja.

Jo drīz viņi nokļuva Brīvības alejā.

� Karājas! � Puszābaks iesaucās. � Viss ir kārtībā!

Iepirkumu soma bija izkārta parastajā vietā.

� Ej nu sazini, vai ziloņa snuķis tik augstu var aizsniegt? � Uzrocis norūpējies vaicāja.

Bet Puszābaks cie�ā pārliecībā atbildēja:

�� Ja zilonis pasliesies uz pakaļkājām, viņ� ar snuķi varēs aizsniegt jebkuru vietu visā dzīvoklī.

Uzrocis gan nejutās pilnīgi dro�s par to, ka Voldemāra zilonis prot nostāties uz pakaļkājām, ta�u ar Puszābaka atbildi zināmā mērā bija apmierināts. Ko nu daudz spriedelēt. Voldemārs bija apsolījis izglābt Ķērpjbārdi, un viņ�, �ķiet, ir cilvēks, kur� pilda doto vārdu. Tagad galvej nais � ar steigu atpakaļ pie Voldemāra. Gan viņ� pratīsies, kas jādara,! jo sava ziloņa snuķa garumu zina glu�i labi�

Naksitrallī�i brauca uz slimnīcu. Paredzamo notikumu gaidās sejas izteiksme abiem draugiem bija nopietna un saspringta. Pat Apkaklītis laikam noprata, ka notiks kaut kas neparasts. Ausis vērīgi saslējis, tas, nāsīm drebot, cītīgi o�ņāja gaisu, kaut gan �eit, automa�īnā, izņemot vieglu benzīna dvaku, neko citu saost nevarēja.

Tālumā jau bija redzama slimnīca. Sasprindzinājums auga ik mirkli. Uzrocis samazināja ātrumu, lai motors nerūktu pārāk stipri. �obrīd pats svarīgākais � nemodināt pārlieku uzmanību.

Par laimi, Voldemāra palāta atradās slimnīcas viņā malā, turklāt pie loga auga nedaudz koku un krūmu. Uzrocis pabrauca garām galvenajai ieejai un, apmetis pusloku apkārt slimnīcas ēkai, apstājās tie�i iepretī Voldemāra palātas logiem.

Automotors apklusa. Liekas, arī slimnīcā visur valdīja klusums. Vai-1 rumā logos, tāpat kā Voldemāra istabā, gaisma nespīdēja.

� Varbūt Voldemārs aizmidzis, � Puszābaks bilda.

Uzrocis paraustīja plecus.

� Tad būtu dzirdama krāk�ana, � viņ� sacīja.

�� B.et, ja viņ� vēl nomodā, tad būtu dzirdami vaidi, � Puszābaks! iebilda. � Vienatnē viņ� nemitīgi vaid.

��� Acīmredzot Voldemārs pagaidām tikai snauduļo, � Uzrocis nolēma.

Abi draugi uzmanīgi ieklausījās. Pilnīgs klusums. Ne vaidi, ne krāk�ana.

��� Kaut kas jādara, � Puszābaks beidzot ieteicās. � Mēs ta�u nevaram gaidīt līdz ritam.

Viņam, protams, bija taisnība. Bet kas īsti jādara?

�� Mums jāpaziņo, ka esam �eit, � Uzrocis teica.

Un pēk�ņi Puszābakam radās laba doma. Paņēmis savu �kaķeni" un izkāpis no furgona, viņa sameklēja mazītiņu akmentiņu un nomērķēja uz Voldemāra logu.

Pēc brī�a logs atvērās un tajā parādījās Voldemāra sārtā seja.

� Ko jūs tā rībināt! � viņ� �ukstēja. � Sacelsiet visu slimnīcu kājās!

�� Atvainojiet, � Puszābaks arī �ukstus atbildēja. � Mēs domājām, ka esat aizsnaudies.

�� Ak aizsnaudies! � Voldemārs mēdījās. � Kā gan es spētu snaust tik svarīgā momentā! Es nesnau�u, es lauzu galvu, gudroju, kā lai saved kārtībā�

To teicis, viņ� aizgāja no loga, bet pēc brī�a parādījās no jauna.

�� Vai jums nav pie rokas kaut kas, ko es varētu ielikt gultā savā vietā? � viņ� jautāja. � Medmāsa Ķirse nedrīkst pamanīt, ka esmu aizgājis.

Uzrocis un Puszābaks tūdaļ saprata, ko īsti Voldemārs grib savest kārtībā. Iekāpu�i ma�īnā, viņi paraudzījās visapkārt. Ko noderīgu lai sameklē? Kaut kas tik liels, kas derētu Voldemāra vietā, viņiem diem�ēl nebija.

Bet tad Puszābaks atcerējās piepū�amās gumijas rotaļlietas, ko viņi bija nopirku�i universālveikalā.

�� Man ir desmit piepū�amie Puszābaki, � viņ� �ukstus pavēstīja Voldemāram. � Viena miesīga Ķērpjbār�a labā esmu ar mieru ziedot kaut vai deviņus gumijas Puszābakus.

Voldemārs apmierināts pamāja ar galvu, un Uzrocis un Puszābaks tūdaļ ķērās pie darba � rotaļlietas cita pēc citas tika piepūstas un iemestas pa logu Voldemāra palātā. Drīz bija skaidrs, ka nepiecie�ami visi deviņi gumijas Puszābaki. Beidzot slimnieka gulta bija piepildīta un, kā varēja noprast, likās, tur rāmi dus Voldemārs, pārvilcis segu pāri galvai.

Pienāca iz�ķiro�ais acumirklis. Vai Voldemārs, kuram ir lauztas ribas un savainotas iek�as, spēs izlīst pa logu laukā? Kaut arī palāta bija pirmajā stāvā � uzdevums nebija viegls, ja ņem vērā Voldemāra veselības stāvokli.

Vispirms uz palodzes kļuva redzama viena kāja, tad otra, un pēc mirkļa turpat jau sēdēja arī pats Voldemārs, tērpies svītrainajā slimnīcas pid�amā.

� Nu, kā jūtaties? � Puszābaks pusbalsī vaicāja.

�� Sevi�ķi labi nav, � Voldemārs atzinās. � No �ejienes laikam būs jālec lejā, bet lēk�anas nozarē nekad neesmu bijis īpa�i spēcīgs.

�� Varbūt labāk no palodzes no�ļūkt? � tad Puszābaks iero�sināja. � Tad satricinājums būs krietni mazāks.

Ta�u Voldemārs atraidīja �o priek�likumu.

� Tie�i �ļūk�anā esmu vislielākais nejēga, � viņ� noskumis atzinās.

Klusums. Nomāco�s klusums.

Voldemārs joprojām sēdēja uz palodzes, un naksitrallī�i jau kļuva nepacietīgi.

� Kas nu būs? � Puszābaks iejautājās.

� Man jākoncentrējas, � Voldemārs atzinās vēl skumjākā balsi nekā iepriek�.

Bet tūdaļ viņa sejas izteiksme atdzīvojās.

� Soļi! � viņ� sacīja. � Pa koridoru kāds nāk!

Un viņ� lēca. Atskanēja dobj� būk�ķis, kam sekoja apslāpēts vaids. Voldemārs gulēja gar�ļaukus zemē.

�� Klusu, klusu! � Uzrocis piekodināja Apkaklītim, kas sāka draudo�i rūkt.

Tajā mirklī palātā iedegās gaisma. Tur, protams, bija atnākusi med�māsa Ķirse. Par laimi, neko aizdomīgu viņa nemanīja. Laikam nodomāja, ka Voldemārs aizmidzis un guļ zem segas, tāpēc, nodzēsusi gaismu, viņa uz pirkstgaliem devās laukā no palātas.

� Izkļuvu sveikā, � Voldemārs �ukstēja. � �obrīd izkļuvu sveikā. Bet, kad viņa ieradīsies nākamreiz, tad dro�i vien nopratīs manu viltību.

� Vai jūs stipri sasitāties? � Puszābaks norūpējies jautāja.

� Nē, bet izbijos gan, � Voldemārs atzinās.

Viņ� ielīda automa�īnā un papliķēja Apkaklīti, kas tūdaļ pārtrauca savu ne visai skaļo rūk�anu.

� Gudrs suns, � Voldemārs labpatikā pasmaidīja. � Labu,cilvēku pazīst vienā rāvienā.

Viņ� paskaidroja Uzrocim, pa kurām ielām jābrauc uz zooloģisko dārzu, un automa�īna devās ceļā.

Pārāk tālu nebija jābrauc, ta�u pagāja krietns laika sprīdis, iekams viņi turp nokļuva, jo grūtības sagādāja Voldemāra pamatīgais svars pārāk ātri braukt nevarēja. Beidzot viņi sasniedza mērķi un apstājās pie zooloģiskā dārza lielajiem vārtiem, kur patlaban de�urēja naktssargs.

Voldemārs izkāpa no automa�īnas.

� Oho! � naktssargs, viņu ieraudzījis, iesaucās. � Vai tu jau atkal esi ierindā?

�� Uz laiciņu jā, � Voldemārs sacīja. � Stāsti nu, kā jūtas mans zilonis?

� Ilgojas pēc tevis, � naktssargs teica. � Zēl lopiņa. Gandrīz nemaz vairs neēd, labi vēl, ka lāgiem ierauj snuķī pa ūdens malkam.

Voldemārs, rupju pārņemts, nopūtās.

� Man jāved tas pa pilsētu pastaigā, � viņ� sacīja. � Cerēsim, ka neliels gājiens pa ielām palīdzēs atgūt apetīti.

Bet nu naktssargs kļuva domīgs.

� Kā tā? � viņ� nomurmināja. � Pastaigā pa pilsētu? Nē, nē, to es nevaru pieļaut. Mans uzdevums ir sargāt, lai neviens dzīvnieks netiktu laukā pa vārtiem. Dienā vari darīt ar savu ziloni, ko gribi, bet naktī tas tomēr jāsargā man.

Ta�u Voldemārs par naktssarga vārdiem daudz nebēdāja.

� Mīļais draugs, � viņ� sacīja. � Tavs pienākums ir ne tikai sargāt zooloģiskā dārza iemītniekus, bet par viņiem arī atbildēt. Un, ja tu tagad neļausi vest ziloni pastaigā un tas joprojām badosies un tāpēc dabūs galu, tad vainīgs būsi vienīgi tu�

Voldemārs vēl labu brīdi centās pārliecināt naktssargu, līdz beidzot viņ� tomēr padevās.

� Nu ņem arī savu ziloni, � viņ� teica, atmezdams ar roku. � Tikai liec vērā, ka ārpus zooloģiskā dārza par ziloni atbildi tikai tu.

Kad naktssargs atvēra vārtus, Voldemārs teciņiem vien steidzās uz ziloņa būri.

Uzrocis un Puszābaks, vērodami viņu, smaidīja, un Uzrocis sacīja Puszābakam:

� Grūti noticēt, ka �im cilvēkam ir lauztas visas ribas.

�� Ribas gan ir lauztas, � Puszābaks atteica, � bet viņa dvēseles spēks ir nesalau�ams. ' ,

Ķērpjbārdi pamodināja no pēcpusdienas snaudas pankūku smar�a, kas plūda no virtuves un kņudināja nāsis. Tātad dāma cep pankūkas� Dīvaini � bet �ī doma pārāk neiesildīja Ķērpjbār�a sirdi. Viņ�, protams, kāroja pankūku, kāroja neprātīgi, tomēr �odien �ī smar�a īpa�i viņu neietekmēja. Viņam vispār nebija apetītes, viņ� vispār neko negribēja.

Negaidot Ķērpjbārdis atcerējās, ka bija izplūcis no bārdas visas brūklenes, un viņam uzmācās rūpju pilnas domas. Vai jau bija brīv plūkt brūklenes? Vai tikai viņ� nebija rīkojies nelikumīgi? �ī doma vairs nedeva mieru un mocīja viņu aizvien negantāk. Un, kad istabā beidzot atskanēja trauku �ķinda uzgaida, Ķērpjbārdis nolēma pavēstīt dāmai, ka viņ� pamodies.

�� Atvainojiet! � viņ� aiz vaļējā loga sauca dāmai istabā. � Varbūt jūs būtu tik laipna un paskatītos laikrakstā, vai ir izsludināta atļauja lasīt brūklenes?

Pārtraukusi galda klā�anu, dāma pienāca pie loga un iecēla Ķērpjbārdi ar iepirkumu somu istabā.

� Tūliņ papētīsim, � viņa draudzīgi pavēstīja.

Paņēmusi laikrakstu, viņa �igli pārlaida skatienu pēdējai lappusei un pēc brī�a sacīja:

� Atļauja ir publicēta. Brūklenes atļauts lasīt, sākot ar �odienu.

Sākot ar �odienu! Ķērpjbārdim kā akmens novēlās no sirds. Sākot ar �odienu! Viss lieliski saskan.

�� Vai tu, mans maziņais, posies brūklenēs? � dāma vaicāja.

�� Nejau glu�i tā, � Ķērpjbārdis, rausdamies laukā no iepirkumu somas, atbildēja. � Es tāpat vien�

� Varbūt tu vēlies ēst pankūkas ar brūkleņu ievārījumu?

� Paldies, negribu.

� Un zemeņu ievārījums? Man ir brīni�ķīgs zemeņu ievārījums.

Ķērpjbārdis noraido�i pagrozīja galvu.

� Aveņu ievārījumu?

Atkal noraido�a galvas kustība.

�� Neko darīt, dāma sacīja un turpināja galda klā�anu.� Ēdīsim pankūkas ar cukuru, bet ar ievārījumu mielosimies, kad uzvārī�u mannas putru.

Ķērpjbārdis klusēja. Ziņa par to, ka publicēta atļauja lasīt brūklenes, mazliet uzlaboja viņa omu, tomēr apetīte kā neradās, tā neradās. Kaut arī vēders bija tuk�s, viņ� to pat nemanīja. Pēk�ņi viņa dvēseli bija sagrābusi dīvaina tuk�uma izjūta. Bija zudusi interese par apkārtni, viņu bija pārmācis galīgs trulums.

�Kāpēc �ī vienaldzība bija radusies?" Ķērpjbārdis klusībā apsvēra. �Vai tāpēc, ka glābiņ� bija tik tuvu un tomēr neizdevās izkļūt brīvībā? Vai gūsts pamazām jau paralizē viņu? Tas būtu �ausmīgi! Kāda nozīme dzīvot, ja pagalam neveicas. Nē, nē! Jāmēģina saņemties, jāpasargā sevi no vienaldzības muklāja! Uzrocis un Puszābaks tagad zina, kur atrodas viņu draugs. Gan viņi izdomās, kā palīdzēt viņam izkļūt no gūsta. Nedrīkst zaudēt cerības. Jāsaglabā gribasspēks. Un pats svarīgākais � ar pazemojo�u gūstu nemū�am nav brīv samierināties. Bet ieslīgt vienaldzībā � tas nozīmē pamazām samierināties un padoties. Bez �ēlastības jāpieteic vienaldzībai kar�!"

Un Ķērpjbārdis apņēmīgi sacīja:

� Es tomēr gribu zemeņu ievārījumu.

Nost ar vienaldzību! Galvenais � kaut kas ir jāgrib.

� Nu redzi, nu, � dāma teica. � Un es jau domāju, ka tu esi saslimis.

�� Saslimis? � Ķērpjbārdis iesmējās. � Es vēl nekad neesmu slimo�jis.

� Vai patie�ām? � dāma brīnījās. � Bet es jau iztēlojos, kā es tevi kop�u, kad būsi saslimis, kā tevi guldinā�u un par tevi rūpē�os.

Viņa atnesa no virtuves palielu trauku ar pankūkām, nolika uz galda zemeņu ievārījumu, salēja krūzēs pienu.

� Lūdzu pie galda.

Viņi apsēdās. Dāma apsēja Ķērpjbārdim salveti, uzlika viņam uz �ķīvja kārdino�u pankūku, sagrieza to mazos gabaliņos un apzieda ar ievārījumu. Tad, uzdūrusi uz dak�iņas gabaliņu pankūkas, iebāza to Ķērpjbārdim mutē. Kaut ko īgni norūcis, viņ� tomēr sāka ēst.

� Jauki, � dāma uzslavēja Ķērpjbārdi. � Tas ir tik mīļi, ka tu, mans mazais, ēd.

Ķērpjbārdis manīja, ka pēc viņa pēcpusdienas cēliena snaudas iepir�kumu somā dāma tapusi itin laipna. Kā tas izskaidrojams? Ķērpjbārdis nespēja rast nevienu saprātīgu iemeslu, jo viņ� neko nezināja par dāmas un medmāsas Ķirses telefona sarunu. Viņ� nezināja, ka, viņam guļot, medmāsa piezvanījusi dāmai un pateikusi kaut ko tādu, kas licis dāmai nopietni padomāt. Tie�i pēc �īs sarunas dāma izturējās pret Ķērpjbārdi ar īpa�u uzmanību un laipnību. Ta�u pēc �īs sarunas dāmas sirdī zagās arī ne mazums �aubu, kuras viņa domās visu laiku atvairīja, bet no kurām tomēr nelaimējās pilnīgi tikt vaļā.

��� Mans mazais draugs, � dāma ieteicās, kad bija iebāzusi Ķērpjbārdim mutē kārtējo kumosu pankūkas. � Paskaidro man, lūdzu, kaut ko, bet pilnīgi godīgi. Vai tev da�reiz ne�ķiet, it kā tu būtu nolaupīts?

Ķērpjbārdis noburk�ķēja kaut ko nesaprotamu.

Dīvains jautājums, nudien. Iedomājieties tikai. Viņu aizmigu�u iebā� iepirkumu somā, un tagad vēl jautā, vai tā viņam ne�ķiet nolaupī�ana?

�� Vai tev da�kārt neliekas, it kā es ar varu turētu tevi �eit? dāma turpināja. Saki bez aplinkiem, nekautrējies.

Ej nu tiec tagad gudrs. Viņu, tēlaini izsakoties, tur aiz septiņām atslēgām. Viņu uzmana ik uzsola, pastaigā viņu ved piesietu saitē kā suni. Un tagad pēk�ņi tāds vaicājums! Sak, vai viņam galu galā ne�ķiet, it kā �eit kāds aizturētu viņu ar varu!

Ķērpjbārdis lāgā nesaprata, ko dāma īsti domā, uzstādīdama tik dīvainus jautājumus, tāpēc izvairījās no tie�as atbildes.

� Kā jūs pati raksturotu manu stāvokli? � viņ� vaicāja.

Dāma iebāza Ķērpjbārdim mutē kārtējo pankūkas kumosu.

�� Es to raksturotu kā dzīvi labklājībā, � viņa smaidot sacīja. Vai �īs pankūkas, piemēram, tavuprāt nav labas?

� Ir gan, � Ķērpjbārdis apliecināja.

� Nu redzi, nu, � dāma triumfējo�i noteica.

Iezvanījās telefons.

Dāma piecēlās, piegāja pie tālruņa un satvēra klausuli.

� Hallo!

� Man atkal da�i jaunumi, ko pavēstīt, � klausulē atskanēja med�māsas Ķirses mo�ā balss. � Es ceru, ka tie varētu jūs ieinteresēt.

� Ak tā, � dāma teica. � Es klausos.

Viņa centās izturēties cik iespējams vienaldzīgi, lai Ķērpjbārdis neko nenojaustu.

� Jūsu maziņo gatavojas ar snuķi nocelt no loga, � medmāsa Ķirse sacīja. � Vai sapratāt?

Dāma nesaprata, un medmāsai Ķirsei vajadzēja paskaidrot sīkāk. Viņa stāstīja visu, ko bija noklausījusies Voldemāra palātā, un piebilda:

� Nolaupī�anu viņi, kā �ķiet, ir jau izplānoju�i, bet nav skaidrs, kad viņi sāks rīkoties. Voldemāram vēl vairākas nedēļas mierīgi jāguļ gultā, tomēr es nebrīnītos, ka viņ� vienā jaukā dienā pazustu no palātas. No tāda lauvas visu var sagaidīt.

�� Ak, vai patie�ām? � dāma sacīja.� Vai viņ� no tiesas ir tik spēcīgs?

�� Ļoti spēcīgs, � medmāsa Ķirse apliecināja. Divus metrus gar�. j Ar piķa melnu bārdu. Kā laupītājam. Turklāt viņ� ir gau�ām labsirdīgs.

� Labsirdīgs? � dāma brīnījās. � Ar tādu ārieni?

�� Tie�i tā, � medmāsa Ķirse apgalvoja. � Nejau velti viņ� tik dikti I jūt līdzi Ķērpjbārdim, ka grib to pats atsvabināt.

�ī piebilde dāmai ne sevi�ķi patika.

�� Nu labi, � viņa vēsi noteica. � Es tātad gaidī�u nākamos jaunu-1 mus.

Nolikusi klausuli, viņa atkal apsēdās pie galda un uzlika kā sev, tā ] Ķērpjbārdim uz �ķīvja kārtējo pankūku. Tad, paskatījusies uz Ķērpjbārdi ļ ar caururbjo�u skatienu, negaidot paziņoja:

� Naktī tu tomēr gulēsi istabā.

Ķērpjbārdis nobāla.

� Kāpēc tā? � viņ� jautāja aizlauztā balsī.

� Tu esi tik bāls, � dāma atbildēja. � Esmu ļoti noba�ījusies par ļ tavu veselību.

� Bet es vēl nekad neesmu gulējis istabā, � Ķērpjbārdis mēģināja ] iebilst. � Nekad savā mū�ā.

� Tu neesi arī nekad mū�ā bijis slims, � dāma atgādināja. � Un 1 tāpēc jo vairāk man jābūt nomodā par tavu veselību.

Ķērpjbārdis vairs nevarēja nprīt ne kumosa.

Kāda nelaime! Tie�i tagad, kad viņam bija izdevies norādīt Uzrocim un Puszābakam, kur viņ� atrodas, viņu ietupina un tur gūstā starp �etrām sienām pat nakti! Kas notiks tad, kad Uzrocis un Puszābaks sadomās viņu atbrīvot, bet iepirkumu somas aiz loga vairs nebūs?

�� Es redzu, ka tev trūkst ēstgribas, mans mazais, � dāma sacīja. � Nav nekāds brīnums, ka slimība jau ir ieperinājusies tevī. Nē, nē, nekādā gadījumā tu nedrīksti gulēt laukā � vējā.

Ķērpjbārdis nebilda ne vārda. Viņu nodarbināja pa�a domas. Arī dāma, �ķiet, kaut ko pārdomāja. Nekāda saruna vairs nesanāca, tomēr viņi vēl labu brīdi joprojām sēdēja pie galda.

Beidzot, kad sāka krēslot, dāma nokopa galdu un uzklāja Ķērpjbārdim guļvietu uz dīvāna. Ķērpjbārdis jutās pagalam pārsteigts, kad dāma tuk�o iepirkumu somu slotas galā tomēr izbāza laukā pa logu.

� Kāpēc? � viņ� iesaucās. � Kāpēc jūs tā darāt?

� Tāpat vien, � dāma sacīja. � Vienkār�i aiz ieraduma.

Uzsegusi Ķērpjbārdim segu, viņa devās uz virtuvi mazgāt traukus.

Vēlāk, ienākusi atpakaļ, viņa apsēdās atzveltnī istabas stūrī. Domās iegrimusi, viņa sēdēja tur labu laiku. Un vēroja, kā Ķērpjbārdis savā guļvietā nemierīgi grozījās.

-Guli nu, � viņa klusi sacīja. � Guli nu beidzot, mans nabaga maziņais!

Ta�u Ķērpjbārdis nemitējās svaidīties no vieniem sāniem uz otriem.

� Mans nabaga maziņais, � dāma atkārtoja.

Atskanēja telefona zvans, un dāma pacēla klausuli.

�� Viņ� ir pazudis! � klausulē atskanēja satrauktā medmāsas Ķirses balss. � Jā gan, Voldemārs ir pazudis. Viņ� aizbēdzis pa logu. Esmu pārliecināta, ka jums drīzumā būs ciemiņi.

� Ak vai, � dāma izdvesa.

� Tā ka esiet modra.

� Es pateicos jums, � dāma teica un nolika klausuli.

Pilsēta grima tumsā. Ielas bija gandrīz tuk�as. Pavisam reti varēja pamanīt automa�īnas ugunis vai kādu vēlīnu gājēju, kas steidzās uz mājām.

Furgons iegriezās Brīvības alejā.

� Tūliņ būsim klāt, Puszābaks �ukstēja.

Uzrocis brauca lēnā gaitā, lai Voldemārs ar ziloni viņiem aizmugurē neatpaliktu.

�� Brauc ta�u kaut mazlietiņ ātrāk, � Puszābaks lūdza. � Mani nervi neiztur �ādu vilk�anos.

Bet Uzrocis, pametis skatienu automa�īnas sānu spogulītī, kur bija redzams zilonis, pakratīja galvu.

� Pacietību, � viņ� sacīja. � Kas ilgāk pacie�as, tas labāk norūdās.

Puszābaks saprata, ka Uzrocis ir stipri satraukts. Citādi viņ� nebūtu

tā sajaucis sakāmvārdu. Nav jau ko brīnīties. Arī Puszābaks uztraucās ne pa jokam. �āds uzbudinājums bija pilnīgi saprotams, jo viņi ik mirkli aizvien vairāk tuvojās draugam Ķērpjbārdim.

��� Divdesmit viens� deviņpadsmit� septiņpadsmit�� Puszābaks skaitīja namu numurus.

Vai nu tagad vai nekad vairs! Drauga Ķērpjbār�a liktenis bija likts svaru kausā. Pareizāk sakot, nevis svaru kausā, bet gan iepirkumu somā.

Un tūdaļ viņi arī pamanīja liktenīgo somu.

� Te ir māja numurs deviņi, � Puszābaks sacīja.

Viņi bija pie mērķa. Uzrocis piebrauca ietves malā un izslēdza mo�toru.

� Paskatīsimies, ko zilonis ir spējīgs izdarīt, � viņ� noteica.

Tagad viss bija atkarīgs tikai no ziloņa. Viņi pa�i vairs nevarēja neko

līdzēt, visu vajadzēja iz�ķirt ziloņa snuķim.

Pēc brī�a pienāca arī zilonis, un Voldemārs apturēja viņu tie�i zem pakārtās somas.

� Vai �ī te ir īstā? � Voldemārs norādīja uz iepirkumu somu.

� Tā pati gan, � Uzrocis sacīja.

Voldemārs pagrozījās un nosēdās ērtāk uz ziloņa muguras.

� Vai Ķērpjbārdis ir tajā iek�ā? � viņ� jautāja.

� Tie�i tā, � Puszābaks apliecināja. � Dro�i vien viņ� guļ.

� Hm, � Voldemārs norūca un iegrima domās.

Pagāja labs laika sprīdis, kamēr viņ� domāja, bet zilonis tikmēr �ūpoja snuķi �urpu turpu.

� Vai nesāksim rīkoties? � beidzot Voldemārs ierunājās.

� Derētu gan, � Uzrocis piekrita.

Un Puszābaks piebilda:

� Ko mēs vēl gaidām?

� Pareizi, � Voldemārs teica. � Nav nekādas jēgas gaidīt.

Viņ� pieliecās zilonim pie auss un kaut ko pa�ukstēja.

Uzrocis un Puszābaks jutās visai satraukti. Vai tikai Voldemārs zilo�nim pratīs ieskaidrot, ka �is iepirkumu grozs jānoceļ zemē? Galu galā viņ� ta�u bija parasts zooloģiskā dārza darbinieks, nevis cirka māksli�nieks. Turklāt arī zilonis bija parasts zooloģiskā dārza iemītnieks, kura pienākums ļaut skatītājiem sevi apbrīnot, nevis cirka zilonis, kas pieprot visādus mākslinieciskus trikus.

Tomēr Uzro�a un Puszābaka �aubas izrādījās veltas. Ziloņa snuķis jau slējās aug�up. Acīmredzot Voldemārs un zilonis garīgi bija tik cie�i vienoti, ka dzīvnieks viņu pilnīgi saprata.

Snuķa gals jau pieskārās somai un tūdaļ arī satvēra to.

� Kaut tikai viņ� nepalaistu somu vaļā! � Uzrocis norūpējies teica.

Par laimi, �īm rūpēm nebija pamata. Zilonis ar snuķi noņēma iepir�kumu somu no slotas kāta tik prasmīgi, ka Uzrocis un Puszābaks aiz brīnumiem noelsās vien.

� Vai tu redzēji?! � Puszābaks iesaucās.

Uzrocis piekrīto�i pamāja ar galvu.

�� īstens meistardarbs, � viņ� sacīja.

Arī Voldemārs jutās apmierināts ar ziloņa veikumu un atzinīgi papliķēja viņam pa skaustu.

Aiz rokturiem satvertā iepirkumu soma ziloņa snuķī lēnām tuvojās zemei. �ķiet, zilonis sapratis, ka ar somu jāapietas uzmanīgi, un piesardzīgi nolika to uz ietves.

� Gatavs! � Puszābaks sajūsmā iesaucās.

Un tūdaļ abi naksitrallī�i metās pie iepirkumu somas.

� Vai viņ� ir somā, vai nav? � Voldemārs, sēdēdams ziloņa mugurā, jautāja.

� Nu ka somā! � Uzrocis svētlaimīgi smaidīja. � Turklāt guļ!

Uzrocis un Puszābaks vērās guļo�ajā draugā, un viņu sirdis pildīja

bezgalīgs maigums. Te nu viņ� bija � viņu mīļotais Ķērpjbārdis! Beidzot! Pēc ilgām mocībām atkal visi kopā! Draugs beidzot atguvis brīvību!

Pēk�ņi Ķērpjbārdis atvēra acis un neizpratnē raudzījās uz Puszābaku un Uzroci.

� Kas noticis? � viņ� samulsis vaicāja. � Kūres esmu?

� Tu esi brīvībā, � Uzrocis smaidīdams teica.

Un Puszābaks savukārt smaidīdams piebilda:

� Mēs nocēlām tevi ar snuķi lejā.

Ķērpjbārdis uzslējās somā sēdus.

-Neiespējami, � viņ� murmināja. � Pilnīgi neiespējami.

�� Viņ� vēl ir pavisam samiegojies, � Puszābaks pamirk�ķināja Uzrocim ar aci. � Viņ� vēl neko nesaprot.

Bet Ķērpjbārdis paskaidroja:

� Patie�ām man kaut kas nav saprotams, � viņ� teica. � Man �ķiet, ka esmu nomodā, ta�u es nespēju tam ticēt. Vai tie esat jūs, mani draugi?

� Nu zināms, ka mēs! � Puszābaks iesaucās.

�� Un zilonim mugurā sē� Voldemārs,� Uzrocis piebilda. � Tie�i viņam tu esi pateicību parādā par brīvības atgū�anu.

Ķērpjbārdis izkāpa no iepirkumu somas un dziļi paklanījās Volde�māram.

� Esmu jums bezgala pateicīgs, � viņ� pieklājīgi sacīja. � Pateicos no visas sirds.

Tad it kā �aubīdamies pavērās visapkārt un nopūtās:

�� Es tomēr �aubos, vai tikai tas viss nav jauks sapnis. �oreiz es ta�u aizmigu nevis iepirkumu somā, bet gan uz dīvāna, tāpēc neviens mani nevarēja �ādā veidā atbrīvot.

�� Esi ta�u prātīgs, � Puszābaks gandrīz vai sadusmojās. � Sēdies automa�īnā un braucam prom. Par tavu iespējamo sapni pēcāk varēsim spriest, cik patīk.

Ķērpjbārdis paklausīja, bet paguva paspert tikai pāris soļu, kad tepat tuvumā atskanēja satraukta sievietes balss.

�� Ak mans maziņais, atļauj kaut atvadīties no tevis, � viņa saviļņota sacīja. � Atļauj, pirms �ķiramies, tevi vēlreiz apmīļot.

Naksitrallī�i glu�i satriekti apstājās kā zemē iemieti.

Apkaklītis furgonā iztrūcies sāka riet, un Voldemārs, ziloņa mugurā sēdēdams, izbrīnījies kaut ko norūca.

� Jūs! � Ķērpjbārdis, kur� tūdaļ pazina dāmas balsi, iesaucās. � Jūs esat �eit!

Nu jau visi ieraudzīja arī dāmu pa�u. Viņa bija stāvējusi aiz telefona būdiņas, kur, gaidīdama Uzroci, Puszābaku un Voldemāru, bija slēpusies labu laiku.

��� Vispirms gribu izgaisināt tavas �aubas, � dāma sirsnīgi teica, vērsdamās pie Ķērpjbār�a. � Tu patlaban neredzi sapni � viss noris īstenībā. Tu patie�ām aizmigi uz mana dīvāna, bet pēc tam es ieliku tevi atkal iepirkumu somā.

� Kāpēc jūs tā darījāt? � Ķērpjbārdis brīnījās.

��� Es nejau�i uzzināju, ka draugi gatavojas tevi atbrīvot, � dāma stāstīja. � Es sīki visu pārdomāju. Un galu galā sapratu, ka tev jāturas kopā ar saviem draugiem un man nav tiesību tevi aizturēt ar varu. Tādēļ ieliku tevi iepirkumu somā, lai tavi draugi varētu tevi izglābt.

Iestājās klusums.

� Sākumā nolēmu slepus noskatīties, kā tu aizej, � dāma sacīja. � Ta�u nespēju novaldīties, iegribējās tevi vēlreiz apmīļot.

Paņēmusi Ķērpjbārdi rokās, viņa to sirsnīgi apskāva. Acīs viņai sariesās asaras.

�� Uz redzē�anos, mans mazais! � viņa teica. � Es vēlu tev tikai labu.

Atkal klusums. Un tikmēr ikviens vērpa savu domu pavedienu.

Kad dāma beidzot nolika Ķērpjbārdi atkal zemē, viņa pievērsās zilonim.

� Kāds varens dzīvnieks, � dāma atzinīgi to novērtēja. � Vai tas ir tīras sugas?

�is jautājums, protams, tika uzdots Voldemāram.

� Tas ir īsts Āfrikas zilonis, � Voldemārs paskaidroja.

� Oho! � dāma iesaucās. � Kaut jūs zinātu, kā man dzīvnieki patīk.

Voldemārs nokrem�ļojās. Klusībā viņam bija jāatzīstas, ka dāma

nepavisam nav tik briesmīga, kā viņ� līdz �im bija domājis. Glu�i otrādi.

�� Zooloģiskā dārzā ir vēl citi interesanti dzīvnieki, Voldemārs sacīja dāmai. Par tiem es jums varētu kādreiz �o to pastāstīt�

Dāma pasmaidīja un noslaucīja asaras.

� Pateicos jums, � viņa teica. � Jūtos ļoti aizkustināta un katrā ziņā pieņemu jūsu augstsirdīgo priek�likumu. Es labprāt iepazītos ar jums. Jūs patie�ām esat reti labsirdīgs cilvēks, kā pārjums stāsta.

Voldemārs nosarka ne pa jokam, ta�u tumsā tas pārējiem palika noslēpts.

�� Arī man �ī negaidītā iepazī�anās ir patīkama, � viņ� pusbalsī nobubināja.

Pienāca �ķir�anās brīdis. Dāma vēlreiz apskāva Ķērpjbārdi.

�� Laimīgu ceļu, � viņa novēlēja un pēc kārtas noglaudīja galvu visiem naksitrallī�iem.

��� Laimīgu ceļu, � arī Voldemārs, ziloņa mugurā sēdēdams, novēlēja. � Varbūt atrakstiet man kādreiz, ja gadās brīvāks brīdis.

� Bez �aubām, � Uzrocis apsolīja. � Es sen vairs nevienam neesmu rakstījis, pat sev ne.

Naksitrallī�i sakāpa automa�īnā.

Uzrocis iedarbināja motoru un izjusti deklamēja:

Mums dzīslās līksmi asins strāvo Mūs gaida tur, kur jūra �alc.

Pēc ilgāka laika Uzrocis atkal jutās spējīgs sacerēt vārsmas, un Pus' zābaks atzina, ka tā ir laba zīme.

.

Uzro�a nelielais autofurgons ar pilnu sparu brauca pa �oseju aizvien tālāk. Naksitrallī�i devās uz jūru. Viņi ilgojās pēc atpūtas. Draugi kārot kāroja pēc jūras viļņu rāmās �alkoņas un kārtīgas atspirg�anas veselīgajā pludmales gaisā.

�� Ak jūra, mana jūra, � Puszābaks mēģināja atsaukt atmiņā kādreiz dzirdēto melodiju.

Bet viņam nācās uzsākto dziesmu tūdaļ pārtraukt, jo Apkaklītis, Uzro�a suņuks, paslējis purnu, ņēmās �ēlabaini kaukt līdzi.

Spīdēja saule. Lai gan tuvojās rudens, laiks pieturējās glu�i kā vasaras vidu. Dro�i vien arī ūdens jūrā ir silts�

Abpus lielceļa stiepās me�s. Pa �o ceļu viņi vēl nekad nebija brauku�i, tāpēc Uzrocis apturēja ma�īnu, lai papētītu karti.

�� Lielceļ� met prāvu līkumu, � pēc brī�a viņ� paziņoja. � Ja dotos cauri me�am, ceļ� būtu krietni īsāks, bet�

��� Cauri me�am?! � Uzroci pārtraukdams, Ķērpjbārdis ie�saucās.� Man ļoti patiktu braukt cauri me�am!

� Arī es neiebilstu, � Uzrocis piekrita. � Tikai diem�ēl me�a takas kartē nav atzīmētas. Iebrauku�i me�ā, mēs nokļūsim glu�i kā maisā un mums nāksies taustīties kā pusakliem.

Puszābaks metās Ķērpjbārdim talkā.

��� īsākais ceļ� katrā ziņā ir daudz taisnāks nekā garākais, viņ� dedzīgi apgalvoja. Un neba vienmēr pēc kartes jādzīvo!,

Uzrocis joprojām �aubījās.

�� Par me�a takām nekad iepriek� nevar zināt, kurp tās aizved, � viņ� apgalvoja.

�ī piezīme tomēr nespēja satricināt Puszābaka pārliecību.

��� Visi ceļi ved uz jūru! � viņ� pacēla balsi. � Vai �o seno sa�kāmvārdu tu neesi dzirdējis?

Uzrocis palika atbildi parādā un no jauna uzmanīgi pētīja karti.

�� Me�a viņā malā pa labi ir jūra, � viņ� beidzot pavēstīja. � Bet pa kreisi ir liels purvs. Vai tāda sakāmvārda, ka visi ceļi ved purvā, nav?

� Tāda nav, � Puszābaks a�i noteica.

Uzrocis pasmaidīja un salocīja karti.

� Nu ko tad citu. Braucam tik cauri me�am, ja jūs abi tā gribat.

�� Pie viena mēs varētu nogriezties sānis un piebraukt pie purva, � Ķērpjbārdis ierosināja. Varbūt laimējas atrast lācenes! Mitrās vietās tās labi aug, īpa�i purvainē. Bērnībā, kad es bie�āk gāju vannā, tad arī man bārdā laiku pa laikam auga lācenes. Un to es varu dro�i apgalvot, ka tās ir visgardākās ogas pasaulē!

�� Kolosāli! � Puszābaks norija siekalas. � Nu protams, ka mēs varam iet lācenēs.

Ta�u Uzrocis �o priek�likumu cie�i noraidīja.

� Purvā ma�īna var iegrimt akacī, � viņ� sacīja. � Mums jābrauc taisnā ceļā uz jūru, jo mūsu mērķis ir jūra, nevis lācenes.

�oreiz viņa balss skanēja tik apņēmīgi, ka Ķērpjbārdis un Puszābaks par lācenēm vairs nebilda ne vārda.

Uzrocis piedeva gāzi. Automa�īna, vēl brīdi braukusi pa lielceļu, nogriezās me�ā.

Ķērpjbārdis pavēra automa�īnas logu.

� Kāds te gaiss! � viņ� aizgrābts sacīja. � Kā smar�o me�s!

Klusībā Ķērpjbārdim bija jāatzīstas, ka viņaprāt me�s varēja aizvietot

jilru. Viņa dēļ ceļ� uz jūru pa me�u varēja turpināties, vienalga, cik ilgi!

Furgons, klusi dūkdams, virzījās aizvien dziļāk me�ā. Ak me�s� me�s� Kāds skaistums un kāds miers visapkārt! Vērdamies pa logu, naksitrallī�i pat nemanīja, kā aizrit laiks. Jau tuvojās vakars. Un pēk�ņi Uzrocis pamanīja strautiņu, kas tecēja netālu no takas, un nobremzēja.

� Mums jāpapildina ūdens krājumi, � viņ� teica.

Tas bija tiesa. Viņi bija izbrauku�i no pilsētas bez ūdens rezervēm.

Prāvā slaucene, kurā viņi glabāja ūdeni, stāvēja furgona kaktā gandrīz luk�a.

Uzrocis piecēlās no autovadītāja sēdekļa, sameklēja spaini un izkāpa laukā. Ķērpjbārdis un Puszābaks viņam sekoja, lai tikmēr svaigā gaisā ērtāk izstaipītu locekļus. Bet ko darīja Apkaklītis?

Kas viņam bija noticis? Viņ� palika stāvam atvērtajās auto durtiņā un ņēmās �ēli smilkstēt.

��� Padomā tik, � Ķērpjbārdis ieteicās. � Suņuks dreb pie visām miesām.

��� Dreb? � Uzrocis norūpējies pārjautāja. � Vai tik tam nebūs piemeties karsonis?

Puszābaks pataustīja Apkaklītim degunu.

�� Degungals ir auksts, � viņ� sacīja. � Nāsis gan kustas �ausmīgi strauji. |L

Tagad arī pārējie pamanīja, ka Apkaklītis kā aizsvilies velk gaisu nāsīs. It kā sajuzdams sve�u smaku.

�� Kaut kas nav labi, � Ķērpjbārdis bilda. Uzrocis pastiepa roku un mierinādams paglāstīja suņuka drebo�o muguru.

�� Neraizējies, mīļumiņ, � viņ� maigi sacīja. � Atnesī�u ūdeni, un pēc tam tūliņ brauksim tālāk. ļ|

Apkaklī�a smilksti mazliet tā kā pierima, un Uzrocis ar spaini rokā �igliem soļiem devās uz strautu. Un tad tas notika.

Suns! It kā no zemes izniris, Uzro�a priek�ā nostājās milzīgs suns. Dzelteni pelēks. Asti nolaidis. Ausis modri saslējis. Acīm ļauni gailējot.

�� Akurāt kā vilks, � Puszābaks nobālējis �ukstēja. Bet Ķērpjbārdis paskaidroja:

�� Tas arī ir vilks! Tātad tāpēc� Tātad tāpēc Apkaklītis tā iztrūkās� Suņuks bija sajutis tuvumā vilku. Ak, kāpēc viņi laikus to neaptvēra?

�� Ku�u, ku�u! � Uzrocis uzsauca vilkam.

Vairāk nekā viņ� nepaguva uzsaukt. Viss turpmākais norisa pārāk ātri.

Pēk�ņi viņ� atradās gar�ļauku zemē. Spainis �ķindēdams aizripoja. Vilks ar ilkņiem satvēra Uzroci aiz uzro�a. Uzmeta viņu glu�i kā maisu sev uz muguras. Un pazuda. Pazuda starp krūmiem pie strauta.

Puszābaks, glu�i pelēks vaigā, bija izvilcis no kabatas �kaķeni", ta�u nu vairs nebija kam mērķēt. Ķērpjbārdis stāvēja nepakustēdamies, it kā

pārvērties par sālsstabu, ar tuk�u skatienu vērdamies turp, kur pirms mirkļa atradās vilks un Uzrocis.

� Apkaklīti Puszābaks pēk�ņi iesaucās.

Suņuks bija izlēcis no automa�īnas. Vai vilks jau atradās tik tālu, ka Apkaklītis nevarēja to saost un viņam nebija vairs baiļu?

Galvu pieliecis, Apkaklītis cītīgi o�ņāja zemi visapkārt. No turienes, kur Uzrocis bija sācis iet uz strautu, Apkaklītis pa viņa pēdām tecēja uz priek�u.

Puszābaks un Ķērpjbārdis saspringti vēroja suņuku.

Un pēk�ņi Apkaklītis iesmilkstējās. Iesmilkstējās it kā satrūcies un tūdaļ arī apstājās.

� Uzro�a pēdas tālāk vairs neved, � Puszābaks teica.

� Tālāk ved vilka pēdas, � Ķērpjbārdis sacīja.

Apkaklītis iesmilkstējās vēlreiz, tomēr atpakaļ nenāca.

� Viņ� �aubās, � Puszābaks teica.

Ķērpjbārdis piekrizdams pamāja ar galvu.

� Suņuks cīnās pats ar sevi, � viņ� piemetināja. � Tagad pienācis iz�ķiro�ais brīdis, kādas jūtas ņems virsroku: mīlestība pret Uzroci vai bailes no vilka.

Apkaklītis sāka klusu ņurdēt. Spalvas uz skausta saslējās.

� Sakopo drosmi, � Puszābaks sprieda.

Un tūdaļ jau Apkaklītis atsāka darboties. Kaut arī pagausi, tomēr viņ� gāja vilkam pa pēdām.

� Bet ko darām mēs? � Ķērpjbārdis vaicāja.

Arī viņiem bija jāizlemj, glu�i tāpat kā Apkaklītim. Un � tas pats kas suņukam. Jo arī viņi abi bijās vilka. Un kā vēl! Bet no otras puses � vai gan Uzrocis nebija viņu mīļotais draugs?

� Ejam! Puszābaks nosprieda.

Viņi bija iz�ķīru�ies, kā rīkoties. Draugi devās turp, kur aizgāja Apkaklītis. Sirds gan drebēja, bet viņi gāja.

Pie strauta Apkaklītis neizpratnē apstājās.

� Pēdas ir pazudu�as, Ķērpjbārdis sacīja.

��� Laikam vilks pārpeldējis strautu, � Puszābaks pieļāva �ādu ļ varbūtību.

�ķiet, arī Apkaklītis bija nospriedis to pa�u. Mirkli svārstījies, viņ� ielēca ūdenī un, kājelēm �igli kuļoties, aizkļuva otrā krastā. Diem�ēl ari tur viņ� vilka pēdas neatrada un pēc kāda laika atgriezās pie Puszābaka un Ķērpjbār�a.

Pēdas bija zudu�as.

� Beigas, � Puszābaks trīco�ā balsī noteica.� Kā tu domā, Ķērpjbārdi? Vai ir vēl kāda cerība?

Ķērpjbārdis vēl nespēja neko domāt. Acu priek�a aizvien rēgojās vilks. Un viņa baltie ilkņi. Asie, ļoti asie baltie ilkņi. Viņ� ta�u redzēja, kā vilks ar ilkņiem ieurbās Uzro�a uzrocī�

Vai ir vēl kāda cerība? Nē, labāk par to nedomāt.

.

Saule laidās uz rietu, un vienu tās malu jau aizsedza koku galotni Ķērpjbārdis un Puszābaks sēdēja plecu pie pleca zem milzu egles.

�� Jau krēslo, tuvojas vakars, � Puszābaks ieminējās. � Ko m darīsim?

�� Viss labi jāpārdomā, � Ķērpjbārdis atteica. No sākotnējā satricinājuma viņ� bija kaut cik at�irdzis. Pamazām atgriezās spēja sakopot domas un viņam atausa atmiņā v

ko mū�ā bija dzirdējis par vilkiem.

�� Ak mīļais Uzroci! � Puszābaks nopūtās. � Kādās gan mocībl tu �obrīd atrodies?

� Tagad vilkiem midzenī ir arī pēcnācēji, � Ķērpjbārdis atcerēja

-��� Dro�i vien vilks aiznesis Uzroci uz savu midzeni, ja jau tas viņi uzsēdināja sev mugurā. ^

� Jādomā, ka midzenis tuvumā neatrodas, � Puszābaks apsvēru

��� Sakāmvārds māca, ka vilks savas migas pievārtē nemēdz nevieni' saplosīt.

Ķērpjbārdis klusēja. Viņ� domāja.

Pēc brī�a saule jau bija norietējusi. Sabiezēja krēsla.

Un pēk�ņi:

� Uu-hīī!

Puszābaks kā dzelts pielēca kājās.

�Vai dzirdēji? � viņ� �ukstēja. � Vilks gaudo!

Un atkal:

� Uu-hū!

�ī dobjā drūmā balss atskanēja tepat netālu. Vai patie�ām vilks?

Pēc brītiņa, kad abiem draugiem gandrīz turpat gar degunu aizzibēja garām klusa ēna, Ķērpjbārdis teica:

� Upis gatavojas nakts medībām.

Puszābakam sametās kauns. Atkal Ķērpjbārdim līdzās apsēdies, viņ� nomurmināja:

� Nervi�

Tagad arī viņ� attapa, ka Apkaklītis nepievēr� �ai ūjinā�anai nekādu uzmanību, un nomierinājās. Ja tuvumā gadītos vilks, tad Apkaklītis izturētos pavisam citādi.

Ķērpjbārdis no jauna bija iegrimis domās.

� Tā bija ūpja balss, � viņ� ierunājās. � Bet arī vilkiem ir paradums ap saules rietu kaukt. Tāpat kā rītos, kad saule aust. Tēviņi dara turpat pie midzeņa. Kauc vecais vilks, un kauc arī vilcēni. Upis man par to atgādināja.

��� Bet paklau! � Puszābaks pacilāts iesaucās. � Tad ta�u pēc kaucieniem var noteikt, kur �is midzenis atrodas?

�� Tā man �ķiet, � Ķērpjbārdis pamāja ar galvu. � Tādā bezvēja laikā kā patlaban kauk�anu var sadzirdēt kilometriem tālu. Kaut arī ir gudri zvēri, tomēr kaukdami tie, protams, uzrāda savu atra�anās vietu. Kauk�ana laikam ir tāda iek�ēja dziņa.

Abi sēdēja un klusēja. Ta�u tagad �ādai sēdē�anai, mazākais, bija savs mērķis. Viņi klausījās. Un gaidīja, ka vilki iegaudosies. Ta�u jo tuvāk nāca nakts, jo viņu domas vērtās drūmākas.

Ak nabaga Uzrocis! Vai tu jūti, ka draugi tevi piemin tavās bēdās? Bet vai tu vispār kaut ko vēl spēj just?

Drīz iestājās nakts tumsa.

� Vilki �oreiz nekauca, � Puszābaks secināja.

Un Ķērpjbārdis piebilda:

� Tagad mums atliek tikai gaidīt rītausmu, kad �ie plēsoņas gaudos atkal.

Pa to starpu viņi nolēma mazliet pagulēt. Nekāda lielā cerība nebija, ka pēc lielajām bēdām un uztraukumiem nāks miegs, tomēr aizmigt jāmēģina. Vajadzēja krāt spēkus, jo kas zina, kādi pārbaudījumi tos gaida jau vistuvākajā laikā.

Ķērpjbārdis, taustīdamies tumsā, lūkoja sadabūt �agarus.

�� Jāiekur ugunskurs, � viņ� teica. � Liesmas vislabāk aizsargā pret vilkiem.

� Varbūt �oreiz nāc pārgulēt furgonā, � Puszābaks lika priek�ā. � Uzro�a gulta ir tavā ziņā. Kopā ir dro�āk, kā mēdz sacīt.

Ta�u Ķērpjbārdim gulē�ana āra gaisā bija principa jautājums.

�� Ar tevi kopā būs Apkaklītis, � viņ� strupi pateica, un ar to viss bija izlemts.

Puszābaks paaicināja Apkaklīti un abi iekāpa automa�īnā. Bet Ķērpjbārdis, aizdedzinājis ugunskuru, nolikās turpat blakus uz guļu.

� Uu-hū!

Tas, protams, atkal bija ūpis, kas, medījumu meklēdams, kreisēja pa me�u. Drīz vien putns acīmredzot aizlaidās kaut kur tālāk, jo pēc brī�a viņa ūjinā�ana nebija vairs sadzirdama un apmetnē iestājās klusums.

Mierīgā nakts un klusums me�ā iedarbojās uz Ķērpjbārdi kā balzams. Par Uzro�a likteni viņ� raizējās joprojām, ta�u �īs bēdas vairs nebija tik izmisuma pilnas un asas. Ba�as it kā bija mazināju�ās un satraukums pamazām rimis. Ķērpjbārdis pagriezās uz vēdera, lai pasargātu bārdu no uguns dzirkstelēm, un pat nemanīja, kā acis aizvērās, un pēc mirkļa vienmērīgā ritmā atskanēja viņa paklusie krācieni.

Bet Puszābaks pa to laiku bezmiegā valstījās pa gultu. Viņ� nespēja aizdzīt bailes un nomāktību. Viņu smacēja it kā gaisa trūkums. Sirds kūleņoja no pārdzīvotā satricinājuma. Viņ� vairs nevēlējās pat kāju pirk�stus kustināt, un tā jau bija visai ļauna zīme.

Tikai ap pusnakti Puszābaks iegrima vieglā nemierīgā snaudā, bet arī tā necik ilgi nebija vēlēta.

Apkaklītis! Apkaklītis bija ielavījies blakus Puszābakam zem segas! Viņ� �ēlabaini smilkstēja un vairākkārt ar mēli aizskāra Puszābaka seju.

��� Nu, nu, � pamodies viņ� nobubināja. � Kas tās tev par manierēm?

Apkaklītis nemitējās smilkstēt un, it kā aizstāvību meklēdams, spiedās Puszābakam klāt. Un pēk�ņi it kā zibens viņam ie�āvās prātā doma: vilks! Tuvumā jābūt vilkam! Iepriek�ējā reizē Apkaklītis bija smilkstējis tie�i tāpat. Vilks bija atgriezies. Viņ� bija atnācis pēc nākamā upura. Un tam bija jābūt nevienam citam kā nabaga Ķērpjbārdim, kas, tik muļķīgi iespītējies, arī �ajā tik bezgala bīstamajā naktī nolēma gulēt zem klajas debess!

Ilgi negudrodams, Puszābaks atgrūda segu un steidzās pie loga.

Nakts. Ugunskurs aizvien vēl dega, un ap to pletās samērā plats gaismas aplis, kura viena mala aizsniedza arī strautu.

Paldies dievam � Ķērpjbārdis ir dzīvs un vesels! Nekustīgi gulēja � laikam dziļā miegā � turpat pie ugunskura.

Un tad Puszābaks ieraudzīja vilku. Turpat strauta līkumā, kur ūdens mirguļoja ugunskura gaismā, pēk�ņi atskanēja tāda kā plun�o�anās. Un tūdaļ no strauta spokaini glu�i kā �etrkāju ūdensgars izkāpa vilks.

Puszābaks gribēja kliegt, gribēja brīdināt Ķērpjbārdi par briesmām. Ta�u nespēja. �ķita, ka neredzama roka bez �ēlastības aiz�ņaudz viņam rīkli. Bailes, nesaprātīgas bailes bija padarīju�as savu darbu, un no Pus�zābaka mutes atskanēja vienīgi tikko saklausāma bezpalīdzīga sēk�ana.

Vilks sīkiem rik�iem tuvojās ugunskuram. Pēc pāris mirkļiem viņ� apstājās da�u soļu attālumā no uguns. Nu jā! Vai Ķērpjbārdis pats nebija teicis, ka ugunskurs ir vislabākais sargātājs pret vilkiem? Vilks baidījās no uguns un neuzdro�inājās pieiet tuvāk. Kas tagad notiks?

Tas, kas notika turpmāk, viesa Puszābaka sirdī apjukumu un izbrīnu. Vilks tūlīt nostājās paplatā stājā. Mirkli �ādi stāvējis, viņ� pēk�ņi no visa spēka noskurinājās. Udenslāses no slapjā ka�oka aizlidinājās uz visām pusēm. Arī ugunskuram tika bagātīgi. Tas no�ūkstēja, un liesmas ne�daudz noplaka. Bet vilks no jauna devās atpakaļ uz strautu. No jauna samitrināja ka�oku. No jauna tuvojās ugunskuram un noskurinājās�

�oreiz ūdens �alts bija vēl pamatīgāka un liesmas saplaka vēl manāmāk nekā iepriek�ējā reizē. Tagad Puszābaks saprata � vilks grib nodzēst ugunskuru!

Kaut kas �igli jādara! Bet kas?

Puszābaks izbijās: ja vilks vēlreiz ugunskuram uz�ļakstīs ūdens lāses, uguns var noslāpt un nespēs vairs Ķērpjbārdi aizsargāt. Un tad� Tad plēsoņa pavilks Ķērpjbārdi nostāk un aiznesīs viņu prom tāpat kā nesen Uzroci�

Ķērpjbārdis nekavējoties jābrīdina! Bet kā lai to izdara?

Puszābaks no jauna mēģināja kliegt. Veltas pūles. �ķiet � rīkle vēl cie�āk aiz�ņaugta nekā iepriek� �oreiz neatskanēja pat niecīgākā skaņa. Bet ja viņ� sadū�otos un steigtos pie Ķērpjbār�a? Nu nē. Vilks bija paguvis izkāpt no strauta jau tre�o reizi. Un tuvojās�

�Kālab es savulaik nevī�oju iemācīties automa�īnas vadī�anu?" Pus�zābaks izmisis domāja.

Kas nekaitētu, ja tagad varētu iedarbināt motoru un taisnā ceļā drāzties draugam palīgā. Diem�ēl par auto vadī�anu viņam nebija ne mazākā nojausma. Viņ� prata likt lietā vienīgi autosignālu, un tas bija viss.

Nu kā tad! Signalizēt! To viņ� ta�u prata!

Viens divi � Puszābaks bija pie stūres. Nospieda signāla pogu. Atskanēja rēco�s troksnis, kas nakts klusumā atbalsojās negaidīti skaudri. Vilks satrūcies apstājās.

Arī Ķērpjbārdis satrūcies pamodās. Izslējies sēdus, viņ� palūkojās visapkārt. Nākamajā mirklī viņam kļuva skaidrs, kas te notiek.

Ķērpjbārdis pielēca kājās. Paķēra no ugunskura dego�u sprunguli. Pavicināja to virs galvas un meta, kur stāvēja vilks. Un tad vilka vairs apmetnē nebija.

.

Kad vilks bija uzsviedis Uzroci sev uz muguras, naksitrallītis vēl lāgā nesaprata, kādas briesmas viņam draud. Tā kā līdz �im ar vilkiem viņam nebija nācies saskarties, �o dzīvnieku viņ� uzlūkoja par lielu suni. Un, tā kā suņi parasti izturējās pret viņu itin draudzīgi, viņ� no sava jājamzirga pārāk nebaidījās. Viņ� vientiesīgi domāja, ka lielais suns grib tikai parotaļāties un tāpat pa jokam viņu pavizināt sev uz skausta.

� Ku�u, ku�u! � Uzrocis visu laiku atkārtoja, papliķēdams zvēram kaklu.

Vilks skrēja uz strautu. Uzrocim �ķita, ka tūdaļ sekos varens lēciens pāri strautam, un viņ� ar abām rokām ieķērās sava jājamzirga skausta spalvās. Ta�u lielais suns nelēca. Vilks uzmanīgi iekāpa ūdeni un brida pa strautu uz priek�u.

Uzrocis pamazām kļuva aizvien nemierīgāks, un iemesla tam netrūka � Ķērpjbārdis un Puszābaks palika aizvien tālāk aizmugurē, bet pelēcis apņēmīgi steidzās pa strautu uz priek�u, par do�anos atpakaļ pat nedo�mājot.

��is suns tomēr ar trakuma kaiti neslimo," Uzrocis mēģināja sevi mierināt. �SIims kustonis ūdenī vis nekāptu."

Ta�u �āds mierinājums bija gau�ām vāj�.

Labu brīdi rik�ojis pa strautu, vilks beidzot izkāpa krastā un turpināja ceļu pa me�u.

�Tas vairs nav cie�ams," Uzrocis secināja. �Pārmaiņas pēc mazliet

pajādelēt esmu ar mieru, bet nu man pietiek. Katrā ziņa nelāgi, ka zirgs ved jātnieku, kur tam ienāk prātā."

Uzrocis secināja, ka patlaban viņam nebūtu grūti rast ceļu atpakaļ � jāiet tikai gar strautu, tad nomaldīties nav iespējams. Bet, ja lielais suns ievedīs viņu vēl dziļāk me�ā, tad laikam jāteic draugiem ardievas uz laiku laikiem un atliku�ās mū�a dienas jāaizvada no�ēlojamā vientulībā.

�Nē un vēlreiz nē," Uzrocis nolēma. �Es neļau�u sevi aizvest prom! Vientulību esmu izbaudījis gana. Pietiek savrupības!"

Palaidis vaļā vilka skaustu, Uzrocis kā brūns kamolītis novēlās me�a sūnās.

Diem�ēl bēg�anas mēģinājums bija neveiksmīgs. Pēc mirkļa vilks nostājās līdzās Uzrocim, uzlika ķepu un izbrīnījies vērās viņam acīs. Tad, satvēris Uzroci ilkņos, vilks sadusmots purināja viņu krietnu brīdi, tā ka naksitrallītim iek�ās viss sagriezās. Pēc tam Uzrocis atkal tika uztupināts plēsoņas mugurā.

Par �ādu izturē�anos Uzrocis, protams, jutās gau�ām nomākts. Ta�u neko darīt jājiens turpinājās. Un Uzrocis saprata, ka par bēg�anu nav ko sapņot. Labu brīdi viņ� vairs neprātoja neko, it kā visas domas būtu izkratītas laukā no galvas. Ta�u, pamazām at�irdzis, viņ� sāka atkal �o to apsvērt.

�Laikam lielais suns grib aizstiept mani uz savām mājām," Uzrocis prātoja. �Bet vai tad me�a dziļumā vispār ir cilvēku mītnes? Manuprāt nav. Bet varbūt tomēr? Atbilde, kā mēdz teikt, jāmeklē vējā�" ,

Vilks pielika soli. Drīz vien viņ� tecēja tik ātri, ka Uzrocim vēj� gar ausīm no�alca. Un tomēr ne uz vienu Uzro�a jautājumu arī vēj� atbildi nedeva.

Negaidot vilks apstājās. Ieklausījās. Vairākkārt ievilka nāsīs gaisu. Ko tas nozīmēja? Arī Uzrocis saasināja uzmanību un paglūnēja pāri vilka skaustam, ta�u neko sevi�ķu nemanīja.

Kāpēc plēsoņa pēk�ņi bija kļuvis tik uzmanīgs? Vilks devās tālāk visai piesardzīgi. Viņ� izvairījās pat no nedaudz klajākām vietām un virzījās krūmu aizsegā, neaizskardams ne zariņa, lai nerastos ne mazākā �aboņa. Plēsoņa it kā lī�us līda pa me�u uz priek�u, un Uzrocim �ķita, ka viņ� sajūt, kā dzīvnieka muskuļi aiz modrības saspringst.

Un tad atskanēja balsis. Tās bija vīrie�u balsis! Cilvēku balsis!

�Nu tagad viss ir skaidrs," Uzrocis atviegloti nodomāja. �Tie noteikti

ir mednieki vai me�a cirtēji vai kaut kas tamlīdzīgs, un suns, protams, pieder viņiem. Tūdaļ es bū�u pie cilvēkiem un mans jājiens beigsies!"

Tuvojoties vietai, kur atskanēja balsis, vilks pagausināja soļus un kļuva vēl uzmanīgāks.

�Ahā," Uzrocis pasmaidīja. �Suns saprot, ka rīkojies nelāgi, un tagad baidās rādīties sava saimnieka acīs. Moka sirdsapziņa. Lai moka vien! Jo vai kārtīgam sunim tas ir prāta darbs sakampt gai�ā dienas laikā godīgu naksitrallīti zobos, uzmest to sev mugurā un stiept prom uz biezokni!"

Beidzot vilks bija pielavījas cilvēkiem glu�i tuvu, tā kā Uzrocis varēja sadzirdēt atsevi�ķus vārdus un teikumus.

��� Vilku dzīves veids ir izpētīts visai pamatīgi, � viņ� izdzirda padobju vīrie�a balsi. Tomēr aizvien ir iespējams par tiem uzzināt kaut ko jaunu un interesantu.

��� Bez �aubām, � sacīja otra � gai�āka balss. � Es ļoti vēlos ielūkoties dziļāk vilku pasaulē. Un, ja mums vēl laimējas atklāt kaut ko pavisam jaunu, tad varu teikt, ka neesmu velti dzīvojis.

Tagad vilku no cilvēkiem slēpa tikai parets lazdas krūms un caur lazdas zariem Uzrocis varēja runātājus itin labi aplūkot.

Dobjākā balsī runāja jauneklis, kam galvā bija raiba �okejcepure un kājās � stulmu zabaki. Kaklā karājās tālskatis. Otrs turpretī bija padzīvojis vīrietis, kura kailais galvvidus laistījās saules staros un kura sejai neparastu izskatu pie�ķīra milzīgas tum�as brilles ar izliektiem stikliem. Abiem bija mugursomas. Uzrocis ieinteresēts klausījās abu sarunā, un drīz vien viņ� noprata, ka �ie ļaudis ir novadpētnieki, kuri ieradu�ies vākt datus par vilkiem. Jā�aubās tikai, vai �ajā me�ā patie�ām mīt vilki?

� Mani, personiski, saista vilcēni,� plikgalvis stāstīja. � Pa�laik viņi sasniegu�i īpa�i interesantu stadiju, jo gatavojas patstāvīgai dzīvei.

� Tas tiesa, � bārdainis pamāja ar galvu. � Un, lai sagatavotu savus pēcnācējus patstāvīgai dzīvei, vecais vilks māca �iem uzglūnēt medījumam. Kaut nu mums reiz izdotos paraudzīties �ādā mācību stundā!

�� Tad mēs patie�ām būtu īsti laimes bērni, � plikgalvis domīgi noteica. � Tomēr nedrīkstam aizmirst, ka vilks ir īsts viltības iemieso�jums. Viņ� prot daudz labāk pamanīt cilvēku nekā cilvēks viņu. Es, starp citu, nenieka nebrīnītos, ja uzzinātu, ka arī pa�laik kāds pelēcis tepat aiz krūmiem noklausās mūsu sarunā.

Bārdainis gardi pasmējās.

Un tie�i tobrīd Uzrocis attapa: nu protams � me�ā ir vilki, mazākais, viens ir noteikti un tie�i tas, kura mugurā viņ�, Uzrocis, tik bra�i jāj jau labu laiku! Neviens suns nemācētu tik nedzirdami lodāt. Neviens suns nemācētu tā vairīties no cilvēkiem. Neviens suns nebūtu pret viņu, naksitrallīti, tā izturējies. Bet, vai manu dieniņ, ko vilks galu galā no viņa grib?

Tagad �o jautājumu pamatīgāk apsvērt, protams, nav īstais laiks. Jo glābiņ� tepat ar roku aizsniedzams. Viņpus krūma. Tur stāv cilvēki. Viņi noteikti palīdzēs, ja tikai laimēsies padot ziņu, lai nāk palīgā. Jārīkojas bez kavē�anās, jo kas zina, cik ilgi vilkam padomā tik mierīgi stāvēt.

Uzrocis vairs neuzdro�inājās velties nost no vilka muguras, jo iepriek�ējā reizē �is mēģinājums bija beidzies gau�ām bēdīgi. Neganto purinā�anu Uzrocis tagad nevēlējās pat atcerēties. Bet ko lai dara? Kā lai padod cilvēkiem ziņu parsevi tā, lai vilks arviņu tūdaļ nedrāztu prom?

Uzrocis pavērsās aug�up. Zari. Lazdu krūma zari. Kāds piemērota resnuma zars tie�i viņam virs galvas. Vairs nav ko gari gudrot!

�igli paslējis abas rokas virs galvas, viņ� satvēra zaru un, �ūpodamies �urpu turpu, palika tur karājoties.

� Ļaudis! � viņ� iekliedzās visā rīklē. � Ļaudis! Palīgā!

Un tagad uz priek�u! Aug�up! Pa lazdas zaru, cik vien var augstu!

Bet �im nodomam bija lemts palikt vienīgi sapņa stadijā. Uzrocis nepaguva pacelties ne pāris collu augstāk, kad tika rupji norauts zemē.

� Ļautiņi! � viņ� vēlreiz iekliedzās.

Ta�u pēc mirkļa �ie ļaudis jau bija paliku�i tālu aizmugurē. Sagrābis zobos Uzroci, kur� bezpalīdzīgi ķepurojās, vilks traucās tālāk pa savu ceju.

�� Vai tu dzirdēji? � plikgalvis jautāja, izbrīnā raudzīdamies acīs bārdainim.

� �ķiet, ka dzirdēju, � bārdainis piekrizdams māja ar galvu.

Apmetu�i loku ap lazdas krūmu, neko aizdomīgu viņi nepamanīja.

Tikko vilks bija aizdrāzies no apmetnes, Puszābaks sadū�ojies izkāpa no automa�īnas un joza tie�i pie Ķērpjbār�a. Drauga drosmīgā rīcība bija aizgainījusi bailes gandrīz pavisam, un Puszābaks varēja runāt pilnīgi svabadi.

� Lieliski! � viņ� atzinīgi uzsauca. � Taisni leģendāri, kā tu tam me�ainim liki ņemt kājas pār pleciem!

�� Kā jau tev sacīju � par visu vairāk vilki baidās no uguns, � Ķērpjbārdis smaidot atteica.

� Pareizi esi spriedis! � Puszābaks glu�i staroja. � Uguns nudien ir varens elements!

Viņ� apsēdās turpat pie ugunskura, jo nejuta vēlē�anos" atgriezties automa�īnā, uguns viņam pēk�ņi bija dikti iepatikusies. Ķērpjbārdis iemeta liesmās vēl �agarus un apsēdās līdzās Puszābakam. Miegs nenāca ne vienam, ne otram. Vilkam �oreiz nelaimējās nodarīt viņiem kaut ko ļaunu, tikai miegu gan �is aizdzina.

� Arī Uzrocim tagad varen noderētu pamatīgs pretvilku ugunskurs, � Puszābaks ņēmās prātot. � Tikai sērkociņu gan laikam viņam kabatā nav. Turklāt Uzrocis ir pārāk civilizēts naksitrallītis, lai mācētu iegūt uguni, berzējot divus kociņus.

� Tev taisnība, � Ķērpjbārdis nopūzdamies piekrita. � Gadiem ilgi viņam nācies dzīvot tikai automa�īnā, un sekas neizpaliek.

�� Nu jā, � Puszābaks piebilda, � civilizejies. Tāpēc Uzrocim būs grūti piemēroties dzīvei vilku barā.

Sarunas pavediens atkal vērpās ap Uzroci. Ak mīļais Uzroci! Ak dārgais draugs! Ja tu patie�ām vēl esi dzīvs, būdams vilku gūstā, vai tu spēsi arī turpmāk pastāvēt �o plēsoņu vidū? Vai tev, kas esi pieradis pie ērtībām, pietiks spēka izturēt viņu skarbo dzīvesveidu? Vai spēsi paciest �o dzīvnieku rupjību?

�� Ncpicmirsīsim, ka Uzrocis ir dzejnieks, � Ķērpjbārdis sacīja. Un tie�i dzejdara dvēseli vardarbība spēj ievainot visgau�āk. Dzejnie�ka dvēsele ir ļoti jūtīga.

� Tāpat kā mākslinieka dvēsele, � Puszābaks precizēja. � Jaunībā Uzrocis gribēja mācīties par mākslinieku. Viņ� ta�u sapņoja, ka gleznos dzīvniekus, vai ne? Viņ� gribēja iemū�ināt tos uz audekla. �ausmīgi, kā nu dzīvnieki viņam atmaksā par �o cildeno nodomu.

Ķērpjbārdis, to dzirdot, sarauca uzacis.

�� Dzīvniekus vainot nevajag. Tas nozīmē, ka vainojam pa�u dabu. Dzīvnieki nekad nerīkojas netaisnīgi, viņi glu�i vienkār�i dara tā, kā iedaba liek.

�� Nu jā, � Puszābaks nomurmināja. � Patiesībā es vainoju tikai vienu vilku.

Bet Ķērpjbārdis sacīja:

� Arī to nevaram nosodīt. Vilks nav cilvēks un neprot iz�ķirt, kas ir un kas nav labi.

Sirds dziļumos Puszābaks gan īsti nepiekrita Ķērpjbārdim, ta�u ie�bilst neko neiebilda. Viņ� pārāk skaidri zināja, kā draugs izturas pret dzīvniekiem. Labi vēl, ka viņ� negrasās vilku pārvērst par mājlopu.

Ķērpjbār�a nākamie vārdi Puszābakam bija krietni vairāk pa prātam.

�� Vilkam neko pārmest nevaram, � Ķērpjbārdis sacīja. � Bet es nesaku, ka mums jāpamet Uzrocis plēsoņas varā. Patiesa izpratne un dzīves īstenība nav viens un tas pats. Vilku, kā jau me�a dzīvnieku, es itin labi saprotu, ta�u Uzro�a dēļ es tomēr neatteik�os no cīņas pret vilku.

� Jauki, � Puszābaks pamāja ar galvu. � Godīgi atzī�os, es gan vilku dabu neizprotu, toties jo vairāk esmu ar mieru pret tiem cīnīties.

Kādai �ai cīņai īsti jābūt, to nevarēja iedomāties ne viens, ne otrs naksitrallītis. Pie ugunskura sē�ot, karot nav grūti � jāpaņem tikai nodegulis un jāmet vilkam virsū. Bet nevar ta�u ugunskuru vadāt sev līdzi. Un, ja redzeslokā parādās vilks, uguni iedegt vairs nepagūsi, tad jāizgudro cits gājiens.

Abi draugi sēdēja klusēdami. Un vērās ugunī, domādami katrs savu domu.

� Aust jau gaisma, � Puszābaks beidzot ierunājās.

Nakts tumsa kop� laba brī�a pamazām dila. �ur tur ievīterojās pa putnam. Tuvojās rīts.

��� Aust jauna diena, � Ķērpjbārdis sacīja. � Kaut mēs varētu nojaust, ko tā mums nesīs!

Parādījās saule.

Un tūdaļ kaut kur tālumā atskanēja �ēlabaina gaudo�ana. Tā nebij. pūces balss. Tas bija kaut kas cits.

� Vilki! � Ķērpjbārdis klusu noteica.

Tajā pa�ā mirklī Puszābaks pielēca kājās. Ar pāris zibenīgiem lēcieniem viņ� bija pie tuvākā koka un aizgūtnēm rāpās aug�up.

� Uz kurieni? � Ķērpjbārdis iesaucās.

Puszābaks neatbildēja � viņ� bija pārāk aizņemts. Tālumā gaudo�ana atkārtojās.

Ķērpjbārdis sasprindzināja dzirdi. Nu protams � tic bija vilki. Dro�i vien vilcēni. Tie�i tie mēdz tik smilksto�i gaudot. Tātad tur atradās vilka midzenis! Aptuvenais virziens nu bija zināms. Bet kā jārīkojas, la nenomaldītos? Neba cauru dienu vilcēni gaudos � sak, nāciet tik uz �ejieni. Me�ā ātri vien var noklīst sāņus, � īpa�i ja piemetas vadātājs.

Ķērpjbārdis nepaguva apsvērt domu līdz galam, kad izdzirda Pus�zābaku aug�ā kokā saucam:

� Viss skaidrs! Tur, no kurienes atskan gaudo�ana, aug milzu egle!

Un tikai tagad Ķērpjbārdis saprata, kāpēc Puszābaks kāpa kokā

Nepavisam ne aiz bailēm no vilkiem, kā varēja domāt. Viņ� bija devied turp tāpēc, lai sameklētu kādu īpa�u zīmi, pēc kuras varētu orientēties; un nu �ī zīme ir atrasta � milzum liela egle. Ak, kaut dieviņ� dotu, ka �l zīme un vilcēnu gaudo�ana patie�ām līdzētu piekļūt kaut cik tuvāļ Uzrocim!

Kad Puszābaks bija norāpies no koka galotnes zemē, vilcēni iegau�dojās vēl divas trīs reizes, ne vairāk.

��� Tu izturējies lieliski, � Ķērpjbārdis atzinīgi sacīja. � Ti parūpējies, lai mēs skaidri zinātu, kādā virzienā iet.

Piecēlies viņ� atnesa spainī ūdeni no strauta un nodzēsa ugunskuru.

Puszābaks, atvēris auto durtiņas, uzsauca:

� Apkaklīt, nāc nu laukā! Ejam meklēt Uzroci.

Suņuks līksmi izlēca no furgona un gatavojās tūdaļ doties ceļā, ta�u Puszābakam pēk�ņi ie�āvās prātā kāda doma. Viņa skatiens pievērsās pustuk�ajai piena kannai, kas viņiem noderēja par ūdens trauku.

� Ēdamo, dzeramo mēs ta�u līdzi neņemsim? � Puszābaks vaicājo�i uzlūkoja Ķērpjbārdi.

� Protams, ne, � Ķērpjbārdis atbildēja. � Me�s baros un veldzēs slāpes, tas ir glu�i kā milzīga barības krātuve. Slāpes dzesēsim ar avota un strauta ūdehi, badu remdēsim ar bagātīgajiem me�a augļiem. Bet, kad draudēs bezizeja, tad kaut ko derīgu sameklēsim manā bārdā.

Ķērpjbārdim par lielu pārsteigumu, Puszābaks izstiepa no furgona piena kannu un izlēja to tuk�u. Tad, iekāpis atkal automa�īnā, Puszābaks mazliet parakņājās Uzro�a darbarīku kastē un drīz vien iznāca laukā ar pamatīgu metāla urbi rokā.

� Es atcerējos kādu senu medību stāstu, � Puszābaks ierunājās. � To man gadījās dzirdēt bērnībā. Reiz mednieks, ietērpies senlaiku bruņutērpā, devies uz me�u. Vilku bara ielenkts, viņ� ap�āvis pāris du�u pelē�u. Plēsoņas medniekam nikni bruku�i virsū, bet viņu ilkņi atdūru�ies pret bruņām.

� Nu un tad? � Ķērpjbārdis vaicāja, nepavisam nebūdams sajūsmā par Puszābaka stāstījumu. � Bet kāda mums no tā mācība?

Puszābaks tikmēr jau darbojās ar urbi.

�� Es sprie�u, ka no �īs piena kannas sanāk varens bruņutērps, � Puszābaks skaidroja. � Kannai tikai jāizurbj divi caurumi, kur izbāzt kājas, un divi caurumi sānos rokām. �ādā bruņutērpā es bū�u pilnīgi pasargāts, īpa�i, ja uzlik�u arī vāku.

Apmulsu�ais Ķērpjbārdis nezināja, ko atbildēt. �igli beidzis urb�anu, Puszābaks ielīda piena kannā. Rokas un kājas viņ� izbāza ārā pa izurbta�jiem caurumiem un arī galva rēgojās laukā, turklāt kannas pati �aurākā, aug�ējā daļa balstījās tie�i uz pleciem.

� Tu izskaties pēc bruņurupu�a, Ķērpjbārdis smējās.

Puszābaks pamāja ar galvu.

� Tas tiesa, � viņ� sacīja. � Turklāt es varu, glu�i kā bruņurupucis, savus locekļus, arī galvu, ik mirkli ievilkt bruņās. Lai tad vilks mēģina man piekļūt!

Ilgāk apbrīnot bruņutērpu patlaban neatlika laika. Virziens, kurp jāiet, bija zināms, un Uzrocis noteikti gaidīja abu draugu palīdzību. Tikai automa�īnu, protams, nevarēja pamest uz ceļa. Tāpēc pirms do�anās tālāk viņi iestūma furgonu krūmos un apsedza to ar zariem.

.

Uzroci ilkņos satvēris, vilks nokļuva līdz savam midzenim, kur tam, priecīgi smilkstēdami, skrēja pretī �etri vilcēni, Un, tikko vilks bija nosviedis Uzroci zemē līdzās saviem pēcte�iem, izcēlās negants jandāliņ�. Tīksmi ņurdēdami, vilcēni metās virsn Uzrocim. Cits citu pārspēdami, viņi vēla Uzroci pa visu midzeni, sirdīgi plūkādami viņa vamzi, tā ka uzro�a ku�ķi lidoja uz visām pusēm. Lāgiem vilcēni pierima un ļāva naksitrallītim nostāties uz kājām. Bet drīz vien ar vēl dedzīgāku skubu viņ� tika nogrūsts zemē, un me�onīgā rotaļa turpinājās.

Ja Uzrocim nebūtu uzro�a, tad acīmredzot viņ� itin drīz būtu aizvēris acis uz mū�u. Par laimi, biezais uzrocis viņam noderēja par labu aizsegu, tā ka vilcēnu zobi pārāk sāpīgi viņu neskāra. Tomēr �āda rīcība bija ļoti bīstama. Nerimtīgā grūstī�anās uzdzina Uzrocim nelabu dū�u, zuda spēki un viņam �ķita, ka teju teju zudīs samaņa.

Vecais vilks visu laiku ar īpa�u interesi vēroja �o traci. Bet tad pēk�ņi piegāja pie vilcēniem, un apņēmīgi tos aizgainīja prom no Uzro�a. Kāds atvieglojums! Uzrocis apsēdās un ar pateicīgu skatienu pavērās vecajā vilkā. Ta�u sēdēt nenācās diezin cik ilgi. Vilks atkal nostājās viņam blakus un ar purnu pastūma viņu nostāk no migas. Uzrocis samulsa. Vai vilks patie�ām liek manīt, ka viņ� var laisties prom? Vai patie�ām �is me�ainis tik viegli dāvā viņam brīvību? Vilks no jauna viņu pagrūda, it kā būdams nemierā, ka Uzrocis vilcinās un neklausa. Uzrocis sāka iet, sākumā bez steigas, it kā �aubīdamies, bet tad � aizvien ātrāk un ātrāk.

�Nu tā," viņ� nodomāja. ��ķiet, manas cie�anas ir galā. Kaut nu pietiktu spēka un es �eit, me�ā, nesabruktu. Galvenais � jāatrod strauts, tur mazliet atvēsinā�os pie ūdens un tad gar strautu uz priek�u."

Tā domādams, Uzrocis, pa�am nemanot, bija sācis skriet teciņiem vien. Draugi ta�u gaida! Ir norūpēju�ies!

Liktenis tomēr nebija tik pārsteidzo�i labvēlīgs, kā Uzrocis savā vientiesībā to cerēja. Tikko nokļuvis nelielā me�a norā, viņ� sadomāja palūkoties atpakaļ. Un tūdaļ kļuva skaidrs nekāda glābiņa! Glu�i pretēji�

Aina, kas Uzrocim pavērās aiz muguras, ne tuvu nebija nomierino�a. Plēsoņas viņam bija sekoju�i � kā vecais vilks, tā vilcēni. Viņi tuvojās glūnīgiem soļiem, it kā pēdas dzīdami. Viņi turpināja me�onīgo rotaļu. Varbūt tā vairs nebija tikai spēle? Uzrocim ie�āvās prātā novadpētnieku saruna, ko viņam gadījās dzirdēt viņpus lazdu krūma. Vīri bija sacīju�i, ka vecais vilks mācot pēcte�iem uzbrukt medījumam. Varbūt arī �oreiz plēsoņām kaut kas tāds padomā? Vai patlaban negatavojas �āda nepa�rasta norise, ko novadpētnieki tik ļoti kāroja redzēt?

Nākamie mirkļi lika noprast, ka �āds pieņēmums ir pareizs. Vilcēni, izveidoju�i pusloku, vecā vilka vadībā tuvojās. Negaidot viens no vilcēniem �igli izskrēja priek�ā un aiz�ķērsoja bēglim ccļu. Kaut arī nāves bailēs, Uzrocis tomēr pamanīja, ka zvēri kustas visgudrēm �igli un bez mazākā troksnī�a. To patie�ām derētu redzēt novadpētniekiem! Bet tagad Uzrocis bija vienīgais, kas pieredzēja �o savdabīgo mācību stundu, turklāt viņa loma nepavisam nebija apskau�ama: viņ� bija upuris, viņ� ta�u bija tas, kuram vilki gatavojās uzbrukt!

Uzrocis vairs neloloja ne mazāko cerību.

�Nu ir gals klāt," viņ� domās nosprieda. �Mans dzīvības pavediens pārtrūks vilku zobos. Ta�u nāvi es sagaidī�u ar cieņu."

Bet kā to izdarīt?

�Esmu dzejdaris," Uzrocis turpināja savu domu gaitu. �Vispareizāk laikam būs, ja es �ķir�os no �īspasaules vārsmojot. Kas gan par to, ka manas pēdējās dzejas rindas sadzirdēs vienīgi koki. Ta�u pēc mū�īgas slavas es neilgojos. Es dzejo�u, arī nāvē ejot, un tas jau nozīmē mirt ar cieņu."

Viņ� sakoncentrēja domas. Izslēja augumu. Tad svinīgā balsī j deklamēja:

Man vilki apkārt skraidelē un apģērbu man pluinī. Man, nabagam, nu gals ir klāt un nāves miegā jāaizmieg.

Tālāk Uzrocis netika. Visi �etri vilcēni kā viesulis drāzās virsū un i nogāza viņu zemē. Tie vēla un ripināja Uzroci glu�i kā neprātīgi. Vairāk i rei�u vilcēnu ilkņi bija sajūtami pat caur uzroci. Vai patie�ām pienākusi� beidzamā stundiņa?

Nē. Vēl ne.

Atkal tas bija vecais vilks, kur� pienāca klāt un aizgainīja vilcēnus� prom no Uzro�a. Un atkal tas ar purnu grūstīja Uzroci � �oreiz atpakaļ �� virzienā uz midzeni.

Ko tas viss galu galā nozīmē?

Pēk�ņi Uzrocis apjēdza, kas par lietu. Vilku jaunuļi ar viņa palīdzību� tiek apmācīti, kā aplenkt un saplosīt medījumu, un tas ilgs tikmēr, kamēr� viņ� nebūs izlaidis garu. Viņ�, Uzrocis, ir uzskates līdzeklis, ko var� pienācīgi izmantot tikai tad, kad viņ� kustas. Un tāpēc viņ� �obrīd vēl nav� saplosīts!

Vecais vilks no jauna ar purnu pagrūda Uzroci, un viņam nācās teciņiem vien skriet atpakaļ uz midzeni.

Uzro�a sirds gavilēja. Viņ� ir dzīvs! Ja paveiksies, tad ir izredzes� palikt dzīvam vēl kādu laiku. Varbūt pat līdz vakaram. Un, ja būs� vēlē�anās, pa �o laika sprīdi varēs sadzejot ne vienu vien vārsmu.

Bet drīz viss atkārtojās no jauna. Tikko Uzrocis bija ticis līdz vilku� midzenim, viņu pastūma atkal pretējā virzienā un atkal vilcēni lavījās� viņam pa pēdām. Arī �oreiz mazie plēsoņas viņu ielenca, un viņ� galu� galā tika pamatīgi samurdzīts. Tomēr �oreiz Uzrocim bija vieglāk visu� pārciest nekā iepriek�. Viņ� ta�u vēl dzīvoja un cerēja palikt dzīvs arī turpmāk! �ī cerība deva spēku, un Uzrocis vīri�ķīgi izturēja vilcēnu uzbrukumu.

Necik ilgi un vecais vilks nolēma pārtraukt mācību stundu. Pametis Uzroci vilcēnu ziņā, viņ� devās prom me�ā. To redzēdams, Uzrocis sākumā jutās noba�ījies, jo vecais vilks aizvien iejaucās un īstajā brīdī aizgainīja vilcēnus. Bet drīz vien kļuva skaidrs, ka pārlieku lielām ba�ām tomēr nav pamata. Vilcēni vēl brīdi valstīja Uzroci �urpu turpu, tad apniku�i meta mieru.

Uzrocis nu varētu bēgt, bet no visa pārdzīvotā viņ� jutās tik novārdzināts, ka līdzīgas domas tam nenāca ne prātā. Viņ� noslīga zemē līdzās vilku midzenim, un viņu pārņēma dīvains sastingums.

Pēc kāda laika migā atgriezās vecais vilks ar nokostu jēriņu zobos, un vilcēni, cits citu grūstīdami, ņurdēdami, metās virsū ēsmai. Tā bija nikna ķīvē�anās, un tikai tad, kad izsalkums bija remdināts, mazie plēsoņas kļuva rāmāki.

Pienāca vakars. Iestājās nakts. Vecais vilks atkal pameta midzeni. Uzrocis visu laiku gulēja turpat, kur bija pakritis, un, �ķiet, pat mazliet bija aizsnaudies. Tomēr, saulei lecot, viņ� pēk�ņi atguvās un bija pilnīgi pamodies. Viņ� izdzirda neparastas skaņas. Gaudoja vilcēni. Purnus pret debesīm paslēju�i, viņi visi skumji un �ēlabaini kauca.

To dzirdot, Uzrocim tūdaļ ap sirdi sametās gau�ām bēdīgi, tā ka acīs sariesās pat asaras.

�Ak es nelaimīgais!" viņ� domās sūrojās. �Nekad neesmu varējis paciest vientulību. Bet vai tagad ir labāk, ja biedros ir me�onīgie vilku mazuļi? Nepavisam ne! Salīdzinājumā ar �o sabiedrību vientulība man �ķiet īsta paradīze! Gaudot līdzi es ta�u nespēju!"

Un tomēr � daudz netrūka, ka arī viņ� gaudotu kā bezprātīgs. Asaras plūda bez mitas. Viņ� �ņukstēja nenorimis. Un jutās pārāk nelaimīgs, varbūt vēl vairāk nelaimīgs kā jebkad iepriek� savā mū�ā.

No nakts gājiena atgriezās vecais vilks. Vilcēni metās tam pretī, bet �oreiz vilks tiem neko nebija pārnesis. Vilcēniem pa�iem bija jāiemācās medīt, un vecais vilks tūdaļ ķērās pie darba lika Uzrocim slieties kājās.

,Jācer tomēr, ka vilks mācību stundas pārāk nesasteigs," Uzrocis domāja, kad viņ� pēc vilka norādījuma sāka attālināties no midzeņa. �Atkārto�ana ir gudrības māte. Pirms ķeras pie īstas saplosī�anas, vis�pirms pamatīgi jāatkārto iepriek�ējā viela."

Uzrocis devās uz priek�u, un vilcēni viņam visgudrēm sekoja.

Puszābaks un Ķērpjbārdis a�i soļoja pa me�u. Gandrīz visa diena bija aizvadīta ceļā, bet abi nejutās pārāk noguru�i. Pat izsalkumu un slāpes viņi nejuta. Naksitrallī�i tikai gāja un gāja. Rūpes par Uzro�a likteni� viņiem lika doties aizvien tālāk.

Ieturēt pareizo virzienu tik biezā me�ā nepavisam nebija viegli. Ta�u viņiem palīdzēja di�ā egle. Puszābaks, iztrausies laukā no piena kannas,� jau vairāk rei�u bija uzkāpis kokā, lai paraudzītos, kur redzama di�egle.� Jo tie�i no turienes bija atskanējusi vilcēnu gaudo�ana, un līdz turienei� vajadzēja aizkļūt. Sānis novirzīties nedrīkstēja.

Viņi gāja un gāja.

�� Vai tev nav grūti soļot tādā skārda bruņutērpā? � Ķērpjbārdis� ierunājās.

Puszābaks atmeta ar roku.

�� Plecos tā kā mazliet spie�, � viņ� sacīja. � Nav vēl lāgā ienēsājies.� Gan jau pamazām pāries.

�� Nu protams, � Ķērpjbārdis piekrita. � Pie jauna tērpa jāpierod� lēnām.

Bet pēc kāda laika Puszābaks ieteicās no jauna:

� Nu jau spie� diktāk.

Viņ� izlīda no piena kannas un izstaipījās.

��� Es vēlreiz uzkāp�u kokā, � Puszābaks nolēma. � Jālūko, vai neesam zaudēju�i pareizo virzienu. Turklāt rāp�anās kokā ir patīkama pārmaiņa salīdzinājumā ar bruņutērpu nēsā�anu.

Ķērpjbārdis neiebilda. Netālu auga glu�i piemērots koks. Puszābaks palēcās un, uzrausies uz apak�ējā zara, �igli vien rāpās aug�up.

Ķērpjbārdis, sajutis, cik kājas noguru�as, apsēdās zem koka atpūsties. Arī Apkaklītis, likās, gribēja atvilkt elpu. Suņuks pienāca pie Ķērpjbār�a, notupās zemē un ielika galvu Ķērpjbārdim klēpī.

�� Mīļais draugs, � glaudīdams Apkaklīti, Ķērpjbārdis izbrīnījies teica.� Tu ta�u atkal drebi!

Tas tiesa � suņuks viegli drebēja. Kas bija noticis? Vai patie�ām pēk�ņi� Ķērpjbārdis nepaguva apsvērt domu līdz galam, kad pēk�ņi no koka galotnes atskanēja Puszābaka balss:

� Viss pagalam! Di�egle pazudusi!

Ķērpjbārdis iztrūcies pielēca kājās.

�� Tas nav iespējams, � viņ� atsaucās tik aizlauztā balsī, ka Pus�zābaks viņu pat nesadzirdēja.

Ķērpjbārdis sajuta, ka viņ� sāk drebēt glu�i tāpat kā Apkaklītis. Vai tik suņukam nav piemetusies kāda lipīga slimība?

� Egle ir pazudusi! � Puszābaks, kāpdams lejā, atkārtoja.

Nokļuvis uz zemes, viņ� tūdaļ �igli ierausās piena kannā, teikdams:

� Pie visa jāpierod. Tagad nespie� gandrīz nemaz.

Bet Ķērpjbār�a domas nodarbināja tikai di�egle.

� Kā tik milzīgs koks var pazust, � viņ� apmulsis murmināja.

��� Varbūt tas pēk�ņi ir nozāģēts, � Puszābaks pieļāva pat �ādu varbūtību.

Tas �ķita vienīgais pareizais izskaidrojums. Bet kas turpmāk varētu noderēt par orientieri?

� Vai tu skatījies uz visām pusēm? � Ķērpjbārdis gribēja zināt.

� Uz visām gan, � Puszābaks apgalvoja.

Brīdi valdīja moko�s klusums. Tikai Apkaklītis paklusām smilkstēja.

�� Es skatījos uz visām debespusēm, � Puszābaks sacīja. � Tur, aug�ā, apkārtne labi redzama. �is ir ļoti liels koks, un es uzrāpos gandrīz līdz galotnei. Di�egles nekur nav.

No jauna iestājās klusums. Pēk�ņi Puszābaks un Ķērpjbārdis pamanīja, ka Apkaklītis aizrautīgi o�ņā zemi visapkārt. Gan �urpu, gan turpu mezdams apļus, tas skraidīja pa nelielo me�a noru, purnu pie zemes piedurdams.

� It kā kaut ko meklētu, � Puszābaks ieteicās.

� Liekas � ir jau atradis, � Ķērpjbārdis noteica.

Apkaklītis patie�ām turēja kaut ko zobos � kaut ko brūnganu. Pa gabalu nevarēja saprast, kas tas īsti bija.

� Nāc �urp, Apkaklīti � Puszābaks uzsauca.

Suņuks paklausīgi pienāca klāt naksitrallī�iem un, piesardzīgi novie�tojis atradumu zemē, pats glu�i norūpējies vērās tiem acīs.

� Ak tu �ēlīgais tētīt! � Puszābaks iekliedzās.

� Tas ta�u� tas ta�u ir� � Ķērpjbārdis stostījās. � Tas ta�u, tēlaini izsakoties, ir glu�i vai gabaliņ� no mūsu dārgā drauga!

Bija noticis kaut kas ievērības cienīgs � Apkaklītis bija atradis �ķipsnu no Uzro�a uzro�a!

� Ak nabaga draugs! � Puszābaks gaudās. � Vai tas ir viss, kas no tevis atlicis?

� Nevajag vienmēr domāt visļaunāko, � Ķērpjbārdis sprieda.

Iebāzis spalvu �ķipsnu kabatā, viņ� piebilda:

� Varbūt noderēs, kad būs jāpie�uj Uzro�a tērpam atpakaļ.

Apkaklītis joprojām jutās satraukts. Atrastā �ķipsna, �ķiet, iesvēln

sunim jaunu sparu un tas neatlaidīgi ņēmās o�ņāt zemi. Bet reiz� acīmredzot baiļojās un neganti drebēja.

� Dīvaini, � Puszābaks, domās iegrimis, prātoja. � Di�egles nav, bet mēs tomēr esam gāju�i pareizā virzienā.

Pēk�ņi Ķērpjbār�a sejā atplauka plats smaids.

� Paklau, draugs, � viņ� sacīja. � �is koks, kurā tu biji uzrāpies, ari ir egle. Varen liela egle, ja nemaldos.

Abi reizē paraudzījās uz koka galotni. Tā pacēlās krietni augstāk pār apkārtējiem kokiem. Nu protams! Tā pati egle! Mīkla bija atminēta. Noslēpumaini pazudusī egle bija atradusies.

Atrasta bija arī �ķipsna no Uzro�a uzro�a. Un kaut kur tuvumā bija atskanējusi vilku gaudo�ana. Arī Apkaklītis izskatījās satraukts.; Tādējādi, protams, nebija grūti izskaidrot, ko tas viss nozīmēja.

� Mēs esam atnāku�i īstajā vietā, � Ķērpjbārdis paziņoja.

Abi saprata, ka ir pienācis iz�ķiro�ais brīdis.

� Es eju, � Puszābaks sacīja.

� Uz kurieni? � Ķērpjbārdis jautāja.

�� Gan Apkaklītis uzvedīs mani uz pareizām pēdām, Puszābaks atteica. � Bet tu gaidi �epat, tev ta�u nav bruņutērpa, kas aizsargātu no vilku zobiem.

Ķērpjbārdim bija grūti iz�ķirties � sirdsbalss pavēlēja iet līdzi Pus�zābakam, bet saprāts ieteica pretējo. Galu galā saprāts uzvarēja. Nu protams, viņi rīkojas pareizi, ja abi reizē pa kaklu, pa galvu nebrā�as nezināmās briesmās. Turklāt lai Puszābaks vispirms visu izlūko. Skārda bruņutērps viņu pasargās. Un, ja gadītos neveiksme, viss nebūs zaudēts, jo tad nāks talkā viņ�, Ķērpjbārdis. Bet patlabam viņ� nolēma patverties zem di�egles zariem, lai no turienes sekotu Puszābaka gaitām.

� Apkaklīti � Puszābaks sacīja. � Meklē Uzroci!

Suņuks, uzgājis uzro�a spalvu �ķipsnu, bija visai satraukts, tagad, padzirdīs minam sava saimnieka vārdu, jutās kā spārnos. Abi devās tālāk: Apkaklītis, o�ņādams zemi, pa priek�u, Puszābaks � da�us soļus nopakaļ. Apkaklī�a nāsis nerimtīgi kampa gaisu, bet Puszābaks, skatie�niem ieurbdamies ik krūmājā, cītīgi raudzījās visapkārt.

� Meklē Uzroci, Apkaklīti � Puszābaks no jauna mudināja suņuku.

Abi bija vienlīdz satraukti un saspringti. Tikai nepiemirst pie�sardzību! Abi saprata, ka nedrīkst pieļaut, ka viņus kāds negaidīti pār�steigtu.

� Lēnāk, Apkaklīti � Puszābaks laiku pa laikam piekodināja. Nesteidzies!

Patiesībā Apkaklītis nesteidzās. Kaut gan, saodis tik pazīstamās Uzro�a pēdas, viņ� tiecās neatvairāmi uz priek�u, ta�u viņ� saoda arī citas pēdas, un to iespaids bija glu�i pretējs. Tā bija vilku smaka, uzbudino�a un asa. Tas lika suņukam palēnināt soli un turēties Puszābaka tuvumā. I'āpēc Apkaklītim visu laiku spalvas uz skausta bija saslēju�ās stāvus.

Viņi nokļuva nelielā me�a klajumā. Puszābaks labprāt būtu virzījies uz priek�u puslokā � gar malu koku aizsegā, bet Apkaklītis drāza tie�i pāri laukumiņam, un Puszābaks nesauca to atpakaļ. Suņuks ta�u tecēja pa Uzro�a pēdām. Un �īs pēdas nedrīkstēja zaudēt, to Puszābaks saprata itin labi, un tāpēc arī viņ� sekoja Apkaklītim.

Pēk�ņi suņuks iesmilkstējās. Ne jau aiz �ausmām. Tās bija citas izjūtas. Un nākamajā mirklī viņ� metās uz priek�u, pamezdams Puszāba�ku un nelikdamies zinis par vilku pēdām � suņuks glu�i kā bez prāta drāzās pāri ķlajumiņam.

� Atpakaļ, Apkaklīti � Puszābaks iztrūcies iesaucās.

Un tūdaļ klajumiņā atbalsojās:

� Atpakaļ, Puszābaki

Kā ar knipi pa pieri dabūjis, Puszābaks apstājās. Ko tas nozīmē? ViņS ta�u bija saucis suni, bija saucis Apkaklīti. Bet atbalss minēja viņa pa�i vārdu. Tātad īsta atbalss tā nebija. Bet kas tad tur skanēja?

� Atpakaļ, Puszābaki � atskanēja no jauna.

Un Puszābaks vai salēcās aiz prieka. �ī balss � tā ta�u tik �ausmīgi pazīstama� �o balsi nevarēja sajaukt ar citām�

Tajā brīdī laukumiņā parādījās arī pazīstams stāvs, tik �ausmīgi pazīstams stāvs, ka to nepavisam nevarēja sajaukt ar citiem�

Uzrocis! Visīstākais Uzrocis! Paplūkāts gan, bet dzīvs!

Patie�ām viņ�, Uzrocis, teciņiem metās Puszābakam pretī. Apkaklītis lēkāja glu�i kā bez prāta atkalredzē�anās priekā, un nemitīgi centās pārlaist ar mēli Uzro�a sejai.

� Bēdz! � Uzrocis sauca Puszābakam. � Vilki tūliņ būs klāt!

Puszābaks apstājās. Nejau tāpēc viņ� bija �eit ieradies, lai briesmu

brīdī laistos lapās. Turklāt nebija vairs laika bēgt � tepat tuvumā jau lo�ņāja vilcēni.

Uzrocis pienāca pie Puszābaka līdzās un apstājās.

� Ko tu gaidi? � viņ� aizelsies teica. � Vilki var uzbrukt kuru katru mirkli!

� Bet kā tad tu? � Puszābaks vaicāja.

� Es no �ejienes prom netieku, � Uzrocis teica.

Pāris vārdos viņ� �igli pastāstīja Puszābakam par plēsoņu mācībstundām un par to, kāda loma viņam paredzēta �ajās dīvainajās nodarbībās.

�� Es palik�u pie tevis, � Puszābaks teica. � Skārda bruņutērps mani aizsargās.

Vilcēni tuvojās. Viņi bija izvietoju�ies puslokā.

� Tūdaļ mēs nespēsim vairs aizbēgt, � Uzrocis skaidroja. Viņ� labi zināja, ko vilcēni gatavojas darīt. Viņi atkārtoja mācību vielu. Kā jau Uzrocis bija paredzējis, mazie plēsoņas atkārtoja nesen iemācīto, tāpēc patlaban nebija grūti uzminēt viņu nodomu. Drīz vajadzēja notikt uzbru�kumam. Kā Uzrocis, tā Puszābaks bija tam sagatavoju�ies. Uzrocis ta�u bija mācību līdzeklis, kuru vilkiem vajadzēja taupīt, un Puszābaks saļ vukārt paļāvās uz bruņutērpu. Bet Apkaklītis?

� Apkaklīt, skrien prom! � Uzrocis sacīja. � �igli!

Suņuks apjuka. Tikko viņ� bija atradis iemīļoto saimnieku, un tas jau

dzen viņu prom. Kā tad tā! Ari viņ� vēlas palikt pie Uzro�a, kaut ar! tuvumā ir draudīgie vilki. Tāpēc suņuks dedzīgi kļāvās klāt Uzrocim un it kā lūgdamies kulstīja asti.

Uzroci aizkustināja Apkaklī�a izturē�anas, ta�u nekas nebija līdzams. Suņukam vajadzēja nekavējoties pazust. Jebkuru brīdi tas varēja nokļūt vilku nagos.

�� Pazudi! � Uzrocis, cik iespējams nikni, uzbrēca un pacēla no zemes sprunguli. � Tūliņ uz pēdām!

Ar to pietika. Tagad Apkaklītis paklausīja. Pavēries Uzrocī ar izbrīnītu un bezgala skumju skatienu, tas pagriezās un gāja.

Bija pats pēdējais laiks. No krūmāja izlīda vecais vilks un sūtīja vilcēnus uzbrukumā.

� Nu iet atkal vaļā, � Uzrocis nopūtās.

Puszābaks �igli pietupās, tā ka piena kanna atdūrās pret zemi. Tādējādi tika pasargātas kājas. Tad viņ� ievilka iek�ā rokas. Tad � galvu. Visbeidzot uzrāva vāku. Cie�i virsū. Un nu jau arī vilcēni bija klāt! Nākamajā mirklī piena kanna tika nogrūsta zemē.

Puszābaks tik tikko bija paguvis savilkties �okurā, kad vilcēnu ilkņi atdūrās pret piena kannu. Mazie plēsoņas bāza purnu gan kāju, gan roku caurumos, ta�u velti.

Puszābaks nebija aizsniedzams.

Pirmo ugunspārbaudi skārda bruņutērps bija izturējis. Bet negaidot piena kanna sāka ripot.

�� Pagāna vilcēni! � Puszābaks murmināja. � Vai viņi mani grib aizvizināt uz elli, vai?!

Par atbildi atskanēja mazo pelē�u ņurdoņa. Piena kanna vēlās aizvien ātrāk un ātrāk pāri akmeņiem un celmiem, bez gala un malas. Puszāba�kam sametās slikti. Skārda graboņā aizkrita ausis. Tā patie�ām bija baiga vel�anās.

Pēc brī�a Puszābaks jau bija kā bez sajēgas. Viņ� pat nespēja vairs sakopot domas un ieslīga nemaņā.

Uzrocis vēl paguva saskatīt, kā vilcēni Puszābaku ar visu piena kannu aizripināja no me�a klajumiņa, iekams vecais vilks viņu satvēra zobos un stiepa atpakaļ uz midzeni. Arī vilcēni drīz vien no jauna sapulcējās visapkārt un bija gatavi atsākt tvarstī�anas vingrinājumus.

Uzrocis drud�aini prātoja par tikko pieredzēto. Puszābaks! Pus�zābaks bija atkļuvis līdz �ejienei! Bet kur ir Ķērpjbārdis? Nav zināms. Kas draugiem padomā? Nav zināms. Vispār viņ� zināja ļoti maz. Ar Puszābaku viņ� bija paguvis pārmīt tikai da�us vārdus vilku dēļ vairāk nejaudāja. Kas tagad notiks? Nav ne jausmas. No jauna jāsastopas ar Puszābaku, Uzrocis nosprieda. Cik iespējams drīzāk. Ko vecais vilks īsti gaida, ka nedod zīmi atsākt mācības?

Bez vecā vilka norādes Uzrocis neuzdrīkstējās attālināties no midzeņa. Reiz viņ� to bija mēģinājis, bet dabūja tik pamatīgas sukas, ka ne atgūties.

Gandrīz lūgdamies Uzrocis vērās uz veco vilku. Nu ko tas vēl gaida? Būtu jel devis mājienu! Ta�u pelēcis vairs nepievērsa Uzrocim nekādu uzmanību un stundu neturpināja.

Vai nu negaidītā tik�anās ar Puszābaku vai arī kas cits bija par iemeslu tam, ka vilks kļuva nemierīgs. Viņ� grozīja galvu uz visām pusēm. O�ņāja gaisu. Ausījās. Un tad �igli devās uz midzeni.

Uzrocim strauji iepukstējās sirds. Viņ� neko nesaprata. Var jau būt ka vecais vilks saodis kādu me�a zvēriņu, ko varētu nomedīt, bet varbūt tepat tuvumā ir Puszābaks. Vai Ķērpjbārdis. Vai Apkaklītis. Vai pat visi trīs�

Vecā vilka nemiers bija piemeties arī vilcēniem. Viņi vairs negāja prom no midzeņa, bet apgūlusies cie�i piespiedās cits citam. Vai tos māca bailes? No kā tiem būtu jābaidās? Uz �iem jautājumiem Uzrocis nespēja atbildēt.

Vai tomēr patlaban nebija pienācis īstais brīdis bēgt? It kā pavisam nejau�i viņ� paspēra pāris soļu sānis. Bet tūdaļ visi mazie pelē�i bija klāt un, draudīgi rūkdami, lika Uzrocim mudīgi griezties atpakaļ.

Domas par bēg�anu bija jāatmet. Turklāt � uz kurieni lai ietu? Puszābakam un Ķērpjbārdim �obrīd ir iespējams viņu vieglāk atrast nekā viņam �os abus. Puszābaks zināja, kur viņ� atrodas, bet viņ�, Uzrocis, itin viegli var paskriet garām saviem glābējiem. Jāpaliek �epat, jo bēg�ana tagad tikai visu sare�ģītu.

Bet tomēr � ko lai dara? Uzrocis joprojām saspringti domāja. Vai tikai nogaidīt? Vai arī labāk dot par sevi kādu ziņu? Uzrocim �ķita, ka �ī doma nav peļama. Ja jau viņu meklē, tad jebkura dzīvības zīme var noderēt. Pēk�ņi viņam ie�āvās prātā vilcēnu ikrītējā gaudo�ana. Vai viņam izdotos to atdarināt? Jāmēģina, jo labāka padoma viņ� nezināja. Ja viņ� vienkār�i sauktu pēc palīdzības, tad dro�i vien vecais vilks tūdaļ grieztos atpakaļ. Un nezin ko tādā gadījumā darītu vilcēni. Bet gaudot � tas būtu pavisam kaut kas cits.

Uzrocis ievilka dziļi elpu. Un tad�

�ēlabainas gaudas pār�ķēla klusumu. Vēl un vēl� Vilcēni satrūkās. Pacēla purnus uz debesīm. Uzro�a gaudo�ana bija tik dabiska, ka tā iedvesmoja arī vilcēnus. Pēc brī�a jau gaudoja visi korī � skumji, ilgu pārņemti. Savukārt vilcēnu gaudas iedvesmoja Uzroci � iesmeldzās] sirds, un arī viņ� paslēja degunu gaisā. Tas bija tik neparasti. �obrīd viņi, me�a dzīvnieki un Uzrocis, jutās glu�i kā vienas ģimenes locekļi. Aizmirsu�i visu pasauli, viņi gaudoja un gaudoja, neko vairs nedzirdēdami un neredzēdami visapkārt.

Rietēja saule. Bet mazie pelē�i un Uzrocis vēl gaudoja.

Viņ� jau bija piemirsis, ka dara to tāpēc, lai viņu sadzirdētu draugi. Tagad viņ� kauca, ilgu pārņemts pēc kaut kā tāla, neaizsniedzama un pa�am neizprotama. Domu vairs nebija. Viņ� vienīgi kauca un kaukdams aizmirsa savu ļauno likteni.

� Pie velna! Tas tik ir atklājums!

�ie vārdi, kuri atskanēja tepat līdzās, acumirklī lika pārtrūkt koncer�tam un vilcēni cits par citu �iglāk nozuda krūmos. Viņi bija uzieti � midzenim tuvojās divi cilvēki!

Uzrocis ncbēgā, tikai vērās pienācējos mazliet aizmiglotu skatienu. Divi vīrie�i� Divi it kā pazīstami stāvi� Jā, viņ� tos pazina � tie bija novadpētnieki! Bārdainis un plikgalvis. Tikko apklusu�ās skaņas bija viņus atvedu�as līdz midzenim.

�� Tas ta�u ir vilku aud�ubērns! � plikgalvis, pienācis pie Uzro�a, sacīja. � Ar vilku mātes pienu izaudzis bērnelis!

Bārdainis dziļdomīgi pamāja ar galvu.

�� Nu jā, � viņ� teica. � Bērns laikam me�ā apmaldījies, un vilki viņu atradu�i un izglābu�i viņam dzīvību. Vilku māte zīdījusi kuslo bērniņu, un izaudzējusi kopā ar saviem vilcēniem.

Novadpētnieki bija sajūsmā. Visvisādus kublus un vērpjamos ratiņus viņi bija vāku�i atliku likām. Bet tagad� Turpretī tagad viņiem bija gadījies kaut kas ārkārtējs. Vilku audzēknis� Tas ta�u bija kaut kas īpa�i neparasts � dzīvs radījums! Par vilku aud�ubērnu varētu sagatavot rakstu pat avīzei. Un viņi, novadpētnieki, varētu kļūt par īsteniem zi�nātniekiem.

� Tu palūko, cik viņam varens apspalvojums, � plikgalvis norādīja uz Uzro�a tērpu. � Vēl viena lieliska divdesmitā gadsimta mīkla.

Bārdainis pasmaidīja.

�� Nekas mīklains �oreiz nav, � viņ� sacīja. � Par viņu ir parū�pējusies daba. Ta�u apbrīnu pelna tas, kā �āda dzīva radība spēj pielāgo�ties apstākļiem. Mūsu pabargajā klimatā �āds ka�oks me�a iemītniekam ir īsti piemērots.

Viņ� pastiepa roku pretī Uzrocim, lai iepazītos ar viņu tuvāk, ta�u plikgalvis viņu brīdināja, iesaukdamies:

� Uzmanību! Vilku audzēknim dro�i vien piemīt vilku paradumi!

�� Iespējams, � bārdainis piekrita un atrāva roku. � Bet, iekams kaut ko dro�i apgalvojam, mums pamatīgāk viņ� jāizpēta.

Uzroci viss dzirdētais tik ļoti samulsināja, ka viņ�, labu brīdi nespēja pateikt ne vārda. Bet, izdzirdis, ka viņ�, Uzrocis, tik�ot pamatīgi pētīts, acumirklī atguvās.

� Atvainojiet, bet katrai robe�ai ir sava lieta, � viņ� skaļi ieteicās, aiz uztraukuma sajaukdams sakāmvārdu.

�� Oho! � plikgalvis iesaucās. � Tātad cilvēku valodu vēl neesat galīgi piemirsis!

�� Jēga viņa teiktajam ir neskaidra, � bārdainis secināja. � Bet vārdus izrunā skaidri, pat akcenta nav.

Uzrocis vel kaut ko vēlējās piebilst, bet viņu nelaida pie vārda.

�� Valodas apjausma viņam katrā ziņā ir, � plikgalvis teica. � Ja gribam viņu iemācīt runāt kā nākas, tad steiga nav vēlama.

�� Protams, ka ne, � bārdainis piekrita. � Bet iemācīt viņu kārtīgi runāt noteikti vajag. Valoda ir lielisks tills, kas varētu mūs tuvināt. Eksemplāru, kur� prot runāt, ir nesalīdzināmi vieglāk pētīt nekā tādu, kas klusē vai ļaunākajā gadījumā prot tikai gaudot.

��� Neesmu nedz audzēknis, nedz arī eksemplārs, � Uzrocim laimējās atkal bilst kādu vārdu. � Man pieder pat personiskā automa�īna!

Plikgalvim seja atplauka aiz sajūsmas!

��� Pilnīgi loģiski veidoti teikumi! � viņ� iesaucās. � Ārkārtīgi apdāvināts bērns! Ja tā veiksies arī turpmāk, jau pēc pāris mēne�iem varēsim ar viņu brīvi apmainīties domām!

Bet bārdainis neloloja tādas cerības.

�� Domas tad domas, � viņ� saraucis uzacis, atbildēja. � Ta�u ko līdz domas, ja trūkst jēgas. Diem�ēl nekādi nevaru saprast, par kādu automa�īnu viņ� runā.

� Iespējams, ka mazais radījums piemin savu kādreizējo spēļu auto, � plikgalvis pieļāva �ādu varbūtību. � Var jau būt, ka viņa garīgās saites ar cilvēku pasauli vēl nav pilnīgi pārtrūku�as.

� Arī draugi man ir, � Uzrocis vēlreiz mēģināja ieviest skaidrību par sevi. � Puszābaks un Ķērpjbārdis�

Un plikgalvis sajūsmināts steidzīgi piemetināja:

� Oho! Puszābaks un Ķērpjbārdis! Nu ko es teicu � viņ�, protams, runā par savām rotaļlietām! Acīmredzot sastap�anās ar cilvēkiem viņam atsaukusi tās atmiņā. Maniem mazbērniem tāpat ir Puszābaks un Ķērpjbārdis, un, manuprāt, lieliskākas rotaļlietas pat grūti izdomāt. Tie ir divi mazi piepū�ami gumijas vīriņi. Bija arī tre�ais, bet viņa vārdu esmu piemirsis.

� Uzrocis, � Uzrocis sacīja.

� Pareizi, � plikgalvis sacīja. � Tie�i tā � Uzrocis.

Tagad Uzrocis saprata, ka �iem novadpētniekiem kaut ko ieskaidrot nav iespējams. Tie katrā ziņā gribēja, lai viņ�, Uzrocis, ir bērns, kas izaudzis, barodamies ar vilkumātes pienu. Visu pārējo viņi laida gar ausīm, un nelīdzēja nekādi paskaidrojumi. Viņi bija ieinteresēti atklāt kaut ko īpa�i saisto�u, un patlaban, pēc viņu domām, �āds atklājums bija noticis. Viņiem vajadzēja vilku audzēkni. Tāpēc abiem novadpētniekiem Uzrocis bija vienīgi vilcēnu aud�ubrālis, kuram viedīgā daba pie�ķīrusi pat spalvainu ka�oku.

��� Kā tagad rīkoties? � plikgalvis vaicāja. � Vai raudzīsim viņu nogādāt pilsētā un sameklēt īstos vecākus?

Ta�u bārdainim bija padomā kaut kas cits.

� Visai krasa vides maiņa viņam nāktu par ļaunu, � viņ� prātoja. � Atgrie�anās ļaudīs lai noris pamazām, rāmi un pārdomāti.

Mazliet apspriedu�ies, novadpētnieki vispirms nolēma Uzroci aiz�vest uz viņu telti un tur pāris dienās pieradināt pie cilvēkiem.

�� Mums nav kur steigties, � bārdainis piebilda. � �ādu eksemplāru derētu pētīt kaut vai gadiem.

� Kaut vai gadiem! � Uzrocis iekliedzās.

Izdzirdis �o izmisu�o kliedzienu, bārdainis nekavējoties secināja:

� Valodas prasme �im radījumam tomēr vēl visai primitīva, viņ� tikai atkārto dzirdētos vārdus � glu�i kā papagailis.

�� Gan iemācīsies, � plikgalvis atteica. � Bā�am tikai viņu mugur�somā.

Abi vīrie�i piesardzīgi tuvojās Uzrocim, gatavi ik brīdi atvairīt viņa uzbrukumu. Ta�u Uzrocis jutās tik ļoti satriekts, ka nekādu īpa�u preto�anos neizrādīja.

�Kaut vai gadiem!" viņ� satriekts atkārtoja. Un tāds nu bija viņa ilgotais glābiņ�!

.

Puszābaks pamazām nāca pie samaņas, ta�u sākumā viss likās tik neskaidrs, ka īsti kaut ko apjēgt nebija iespējams. Sāpēja kauli. Apkārt biezēja krēsla. Un klusums. Kur viņ� bija nokļuvis?

Uzmācās bailes. Viņ� mēģināja pieslieties sēdus, bet pamatīgi sasita galvu. Skārdaini nodunēja kā galvā, tā ārpus galvas. Ko tas nozīmē? Un pēk�ņi viņ� atcerējās visu. Uzroci� Vilkus� Neprātīgo kratī�anos ripojo�ā piena kannā� Nu kā tad � piena kannā tāpat kā iepriek� viņ� arī atdusējās, tikai �obrīd tā neripoja, bet tikai dunēja.

Tad dunoņa beidzās, vispirms ārpus galvas un pēc tam arī galvā. Puszābaks uzmanīgi ieklausījās. Atkal klusums. Piesardzīgi pastūmis nost kannas vāku, viņ� izlīda no bruņutērpa laukā. Visapkārt pilnīgs klusums. Netālu aiz kokiem bija redzams pazīstamais me�a laukumiņ�, kur viņ� bija ticies ar Uzroci. Arī tur nekas īpa�s nebija ieraugāms.

Kā rīkoties turpmāk? Gribot negribot Puszābaka skatiens pievērsās di�eglei. Tur, aug�ā, melnēja it kā vārnas ligzda. Puszābaks zināja, ka patiesībā tas bija Ķērpjbārdis. Kā būtu, ja arī viņ�, Puszābaks, atgrieztos atpakaļ pie di�egles, lai mazliet apspriestos ar Ķērpjbārdi? Kārdinājums bija varens, bet Puszābakam tomēr pietika spēka no tā atteikties. Laiku tērēt nedrīkstēja, jo drīz iestāsies tumsa. Saule jau bija norietējusi. Pienāks nakts. Un tad atrast Uzroci vairs nav nekādu cerību.

Tādējādi uz ātru roku visu apsvēris, Puszābaks atkal ielīda skārda bruņutērpā un devās ceļā. Viņa drosme bija manāmi noplakusi. Bet iet vajadzēja. Viņ� cerēja, ka Ķērpjbārdis viņu no redzesloka nav pazaudējis, un �ī cerība zināmā mērā noderēja par atbalstu. Ja draugs kaut vai ar skatienu pavada, ie�ana tomēr �ķiet maķenīt tīkamāka.

Drīz vien Puszābaks nokļuva me�a klajumiņā. No �ejienes bija jāsāk meklējumi, jo uz �ejieni Apkaklītis viņu bija atvedis un �eit viņ� bija sastapies ar Uzroci. Bet kas pa �o laiku bija noticis ar Apkaklīti? No suņuka ne miņas, gribot negribot jātiek galā bez ceļa rādītāja.

Krūmāju, no kura pirmīt bija izsteidzies Uzrocis, Puszābaks atcerējās itin labi. Uz turieni viņ� arī soļoja. Pārgājis pāri laukumiņam, viņ� ienira biezokni un gāja uz priek�u, tikai uz priek�u. Kļuva neomulīgi, īpa�i, kad krūmu puduru aizsegā Ķērpjbār�a skatiens viņu vairs nesniedza. Ta�u Puszābaks, saņēmis, cik vien spēja, drosmi, devās tālāk.

Kur slēpjas vilki? Kas notiks, ja tie negaidot parādīsies? Labāk par to nemaz nedomāt. Visas cerības nācās likt uz skārda bruņutērpu. Varens apģērbs. Te, brik�ņos, �āds tērps noder arī tāpēc, ka tas pasargā no pārlieku spēcīgiem dzelk�ņu dzēlieniem.

Pēk�ņi Puszābaks apstājās. Soļi!

Viņ� uzmanīgi ieklausījās un drīz vien noprata, ka me�a taku min �etras kājas. Tās soļoja visai sparīgi, un Puszābaks nosprieda � tā me�ā var iet tikai cilvēks. Kājas bija �etras. Tātad tur nāca divi cilvēki.

Vai lūgt viņiem palīdzību? Bet cilvēki ta�u bija tik da�ādi. Ir labi un ir arī ļauni ļaudis. Un ļauns cilvēks, kā stāsta, izturoties pret citiem cilvēkiem kā vilks. Ko darīt? Grūti bija izlemt. Ar īstiem vilkiem viņam jau gadījies sastapties�

Un tad viens no nācējiem sacīja otram:

�� Mums jādabū jēla gaļa. Kas uzaudzis pie vilkiem, tas tik lēti neko citu neēdīs.

�iem vārdiem attiecībā uz Puszābaku bija iz�ķiro�a nozīme. Jēla gaļa! Kādas �ausmas! Kas īsti tie bija pārcilvēkiem? Esot uzaudzis pie vilkiem! Nepatikā Puszābaku sāka kratīt auksti drebuļi. Un vēl pirms brī�a viņ� �os ļaudis bija gribējis aicināt palīgā. Cik nc'�dzīga doma!

� �ēl gan, ka nepaķērām līdzi bisi, � otra vīrie�a balss atbildēja.

� Gan kaut ko izdomāsim, � pirmais atbildēja.

�Nu protams," Puszābaks nodomāja. �Uzaudzis pie vilkiem. Tādi, skat vien, ar saviem desmit nagiem saplosīs nelaimīgo zvēriņu kā nieku, lai izsūktu nevainīgās asinis!"

Puszābaks, protams, nevarēja nojaust, ka sve�inieki runāja par to, kā paēdināt Uzroci. Kā viņ� varēja zināt, ka Uzrocis, nabadziņ�, ir iebāzts mugursomā, kuru nesa viens no gājējiem. Kā viņ� varēja noprast, ka �ie ļaudis uzlūko Uzroci par vilku aud�ubērnu! Tā nu sagadījās, ka Pus�zābaks dzirdēto sarunu izprata pēc sava prāta. Kā sastindzis viņ� ilgi stāvēja krūmos, kamēr abi gājēji attālinājās. Tikai tad, kad vairs nedzirdēja ne sarunu, ne soļu, Puszābaks sadū�ojās iet tālāk.

Turpinādams ceļu, Puszābaks iepriecināts un pārsteigts konstatēja, ka viņ� tik �ausmīgu baiļu kā iepriek� no vilkiem vairs nejuta. Vilki, kā zināms, ir �au�alīgi zvēri un ēd jēlu gaļu, ta�u viņi neizturas pretdabiski, toties par divkāju vilkiem tas ne vienmēr sakāms.

Tā kā bailes bija mazināju�ās, Puszābaks vērīgāk palūkojās visapkārt. Un īstajā brīdī, jo citādi viņ� būtu pagājis garām izmētātajiem kauliem, ko nule pamanīja.

Puszābaks apstājās.

Visur kauli. Nevērīgi izmētāti dzīvnieku kauli. Un nomīdīta zāle. Un �ur tur spalvu kum�ķi�

Pēk�ņi viņ� atskārta, ka ir nokļuvis pie vilku midzeņa. Cie�āk ielūkojoties, pat guļvietas varēja sazīmēt. Tātad �eit dzīvo vilki � visa �ī negantnieku saime. Glu�i neticami, ka viņam tik viegli izdevās atrast vilku dzīvesvietu. Pilnīgi uz labu laimi izvēlētais virziens bijis pareizs. Lāgiem patie�ām laimējas. Bet kur vilki slēpjas pa�laik? Un kur bija pazudis Uzrocis? Vai tikai� Vai tikai �ie kauli �eit visapkārt� Nu nē! Kālab tūdaļ jāiedomājas tie�i visļaunākais!

Var jau būt, ka vilki, nojautu�i briesmas, midzeni pametu�i un Uzroci aizrāvu�i līdzi? Varbūt viņi bēgu�i no cilvēkiem, no tiem pa�iem asins�kārajiem divkājiem, kuri tikko �eit pagāja garām? Iespējams, ka tā bija. Bet ko viņ�, Puszābaks, lai tagad dara? Vai iet pa me�u, lai sameklētu vilkus un Uzroci? Nu nē, �ī rīcība likās gau�ām bezcerīga. Labāk nogaidīt tepat midzeņa tuvumā un uzmanīt, kas notiks. Puszābaks bija pilnīgi pārliecināts, ka ir kaut kam jāatgadās. Visu laiku ta�u sekoja notikums pēc notikuma. Viņ� vispār vairs nespēja iedomāties dzīvi bez negaidītiem notikumiem.

Un atgadījās, ka nākamais notikums nelika uz sevi ilgi gaidīt. Vai pareizāk � Puszābaks pat nepaguva noskaņoties uz gaidī�anu. Tā bija it kā nojauta � nojauta par briesmām, kas tuvojas. �igli viņ� ievilka skārda bruņutērpā rokas un kājas. Bet ar acīm vēl cītīgi lūkojās visapkārt, lai skaidrāk noprastu, no kuras puses draud briesmas.

Pēk�ņi viņ� saklausīja vieglu �aukstoņu�

Kas tas bija? Vai vēja dvesma? Varbūt �ī �aukstoņa bija tikai viņa iztēles rezultāts? Puszābaks netika gudrs, ko lai īsti domā, bet viss viņa augums it kā sastinga.

Tikko sadzirdamā �aukstoņa atkārtojās. Un tad Puszābaks saprata � I kāds tuvojas midzenim tik klusu kā me�a zvērs, uzglūnēdams laupī�jumam.

Me�a zvērs tas arī bija. Vilks. Nule kā kļuva redzams.

Bet kur� būs laupījums? Acīmredzot neviens cits kā viņ� � Pusi zābaks.

Viņ� labprāt tūdaļ paslēptu arī galvu kannā, bet vēl atturējās to darīt. Viņ� jutās pārsteigts. Viņam �ķita, ka �o vilku viņ� vēl nebija redzējis.

Vispār vilkus citu no cita nav viegli at�ķirt, vismaz pirmajā mirklī ne. , Viņi ir tik līdzīgi, ka liekas gandrīz pilnīgi vienādi. Un tomēr Puszābaks ne mirkli ne�aubījās, ka patlaban viņa tuvumā ir pavisam cits vilks, nekā tas, kur� aiznesa Uzroci.

�is vilks bija lielāks. Un bargāka izskata. Katrā ziņā bīstamāks. Cie�āk pavēries vilkam acīs, Puszābaks tūdaļ to saprata � tajās gailēja itin nikna guns. Acīmredzot tas bija vilku tēvs. Viņ� laikam bija klejojis kaut kur patālāk un tagad, atgriezies atpakaļ midzenī, neatrada ne vilkumāti, ne vilcēnus. To vietā bija uzradies kāds skārda cilvēciņ�. Un Puszābakam bija jāatzīst, ka vilkam katrā ziņā bija tiesības uz karstām pēdām viņu, Puszābaku, ienīst kā iebrucēju. Turklāt vilku tēvs varēja nodomāt, ka tie�i viņ�, Puszābaks, padzinis no midzeņa vilkumāti un vilcēnus. Patie�ām dabisks secinājums. Vilku tēvs varēja pieļaut arī tādu iespēju, ka viņ�, Puszābaks, ir nekaunīgs un negodīgs ienaidnieks, kas pats vēlas pārnākt uz dzīvi vilku midzenī.

Pelēcis bija apstājies. Viņ� gan atradās pārdesmit soļu nostāk, ta�u Puszābaks saprata, ka pārvarēt �o attālumu vilkam bija tīrais nieks. Tikai trīs �etri zibensātri lēcieni. �o pārdesmit soļu pārvarē�anai vilkam vajag tikai da�u sekun�u. Un, ņemot to vērā, Puszābaks nolēma paslēpt savā bruņutērpā arī galvu. Viņ� savilkās �okurā, sasprindzinājies tāpat kā iepriek�, un aizcirta piena kannas vāku. �ķita, ka viņu savilku�i dīvaini krampji, pat kāju pirksti bija glu�i stingi.

Vilks tuvojās.

Viņ� nāca, bet nevis brāzās, kā Puszābaks bija gaidījis. Glu�i otrādi. Vilks tuvojās piesardzīgiem soļiem, un pagāja labs brīdis, iekams viņ� sasniedza piena kannu un nostājās tai līdzās. Puszābakam �ķita, ka viņ� saklausa pat vilka elpu.

Pacēlis ķepu, vilks apgāza piena kannu guļus.

Puszābaks �ausmās domāja, ka atkal tiks me�onīgi velts pa akmeņiem un celmiem, līdz viņam zudīs samaņa. Tomēr nekas tamlīdzīgs nenotika. Vilks bija atkāpies tikai mazliet nostāk. Lai nogaidītu izdevīgu brīdi. To Puszābakam pasacīja instinkts. Vilks gaidīja. Bet ko?

Lai gaida, ja grib. Puszābaks nolēma piecelties stāvus. Ta�u tūdaļ attapa, ka tas nav iespējams. Traucēja skārda bruņutērps. Lai nostātos uz kājām, vispirms no kannas bija jāizlien. Varbūt vilks to tikai gribēja?

Puszābaks bija nokļuvis sprukās. Cik ilgi �ādos apstākļos viņ� spēs izturēt? Vienu diennakti? Vai divas? Izsalkums un slāpes viņu pieveiks � par to nav �aubu. Ja vilkam pietiks pacietības, tad �ajā dīvainā divkaujā uzvarētājs noteikti būs viņ�. Skārda bruņutērps izspēlējis ar viņu ļaunprātīgu joku.

Nejaudādams �o domu turpināt, Puszābaks aizvēra acis. Viņu pārņēma dziļ� izmisums.

.

Agrs rīts.

Ķērpjbārdis izdzirda gaudojam vilku. Visu nakti viņ� bija aizvadīji di�eglē, kur sēdēja, ar muguru atbalstījies pret stumbru un bārdas galu aptinis ap resnāku zaru, lai aizsnaudies nenoveltos zemē. Tagad viņ� atsvabināja bārdu no zara.

Kas noticis ar Uzroci un Puszābaku? Abu draugu sastap�anās brīdi viņ� bija redzējis, kā arī to, ka Puszābaks pēc tam nozuda biezoknī. Kas notika pēc tam? Pa �o laiku bija pagājusi visa garā nakts, bet no Uzro�a un Puszābaka ne vēsts.

Gau�i norūpējies, Ķērpjbārdis rausās no koka zemē. Nekāds di�meistars rāp�anās sportā viņ� nebija, tomēr apmēram pēc pusstundas viņa kājas skāra zemi. Mazliet atvilcis elpu, Ķērpjbārdis apēda da�as brūklenes, lai remdinātu izsalkumu. Tās viņ� noplūca nevis no savas bārdas, bet me�a mētrās. Dzīvē viņ� bija ielāgojis, ka ogas, kas gatavojas pa�a bārdā, nevar vieglprātīgi izniekot. Varbūt būs jāpieredz reize, kad māmuļa zeme liegsies pabarot. Tad bārda noderēs, jo tie�i tur rodams spēks, lai uzturētu kaut niecīgāko dzirksti.

Vilki bija beigu�i gaudot, ta�u Ķērpjbārdis pēc atmiņas veikli virzījās turp, kur vajadzēja būt plēsoņas midzenim. Kā iepriek�ējā vakarā, tā �ajā rītā gaudu skaņas plūda tie�i no vienas un tās pa�as vietas, un Ķērpjbārdis sāka soļot �ajā virzienā. Viņ�, protams, itin labi saprata, ka patlaban ir

nopietnās briesmās. Un ir gau�ām neaizsargāts pret vilkiem. Uzrocim, mazākais, bija uzrocis, kas kaut cik glāba no asajiem vilku ilkņiem. Un Puszābakam bija skārda bruņutērps. Bet kas bija viņam � Ķērpjbārdim?

Lai nāk kas nākdams, viņ� nodomāja. Ja jau tā ir jābūt, ka vilkiem, lai izdzīvotu, vajadzīga mana dzīvība, tad tas notiek pēc dabas likumiem. Ja mani saplosa, tad no manis, mazākais, vilcēniem tiks kāds labums. Es palīdzē�u tiem apgūt māku medīt. Tēlaini sakot, ar savu nāvi es nolīdzinā�u ceļu, pa kuru vilcēni apņēmīgi varēs soļot tālāk � pretī austo�ai saulei�

Patlaban tomēr tas bija viņ�, kas soļoja pretī austo�ai saulei. Pārgājis pāri laukumiņam, viņ� steidzās iek�ā brik�ņos, kur leco�ās saules stari izlauzās cauri biezoknim un izgaismoja visas pazares.

Pēk�ņi Ķērpjbārdis zem kāda krūma pamanīja jostu, kuras misiņa sprādze ievizējās saulstaros. Viņ� apstājās un pacēla atradumu. Vam�a vai pusmēteļa josta. Pēc tās garuma varēja secināt, ka tā piederējusi cilvēkam. Un tas bija jostu pazaudējis. Bet kāds cilvēks? Pārāk ilgi �ī josta �eit nebija mētājusies � satrupējuma nemanīja.

Ķērpjbārdis �obrīd atradās turpat, kur iepriek�ējā dienā bija gāju�i novadpētnieki. Arī Puszābaks bija �eit gājis, vakara nokrēslī jostu nepamanīdams. Ķērpjbārdis par novadpētniekiem nezināja neko, no di�egles viņ� tos nebija redzējis, tāpēc jutās gau�ām apmulsis. Cilvēks! Tādā biezoknī, turklāt vilku midzeņa tuvumā! Patie�ām � kas tas varētu būt par cilvēku?

Lai Ķērpjbārdis domāja ko domādams, gudroja ko gudrodams, pie skaidrības viņ� netika. Dro�i vien �im cilvēkam ir bijusi sava ie�ana un darbo�anās, kas uz viņu, Ķērpjbārdi, nemaz neattiecas. Lai �is cilvēks būtu kas būdams, patlaban viņu me�ā sameklēt tie�ām būtu pavisam bezcerīgi.

Bet josta? Mazliet padomājis, Ķērpjbārdis nosprieda, ka to iespējams glu�i labi izmantot. Izbāzis labās rokas pirkstus cauri sprādzei, viņ� aptina jostu ap roku līdz pat elkonim. Lieliski! Janu vilks grasītos atplest �okļus, roka ar sprādzi � ko gan citu! � dro�i jāgrū� �im rīklē. Gan ādas josta paglābs no ilkņiem. Un sprādze tiks likta lietā. Tēlaini sakot, metāla sprādze ir tikpat kā mākslīgs ilknis. Katrā ziņā vilkam tāpēc derētu turēties pa gabalu, jo � pielūko vien � salauzīs vēl savus ilkņus.

Ķērpjbārdis devās tālāk. Tagad, kad viņ� vairs nejutās tik neaizsargāts kā pirms brī�a, arī domas viņam rosījās brīvāk. Lai nāk kaut nāve, ja dabas likumi to prasa! Bet bez cīņas viņ� nepadosies. Nost ar mazdū�ību! Dabā aizvien noritējusi nepārtraukta cīņa, cīņa uz dzīvību un nāvi. Vājākā nāv ļauj izdzīvot stiprākajam. Un, kaut arī uzvar spēcīgākais, vājākais cīnā līdz galam.

Pēk�ņi krūmos atkal kaut kas ievizējās. Kāds metāla priek�mets! Saulesstari atspoguļojās no tā tik spilgti, ka Ķērpjbārdis ap�ilba un sākumā vispār nesaprata, kas noticis. Viņ� piemiedza acis un pacēla virs tām plaukstu. Un tūdaļ arī kļuva skaidrs � piena kanna! Piena kanna, �is Puszābaka lieliskais bruņutērps, uz sāniem pagāzts, gulēja �eit � me�ā!

Ķērpjbārdis �igliem soļiem traucās turp.

� Puszābak! � viņ� skaļi sauca. � Vai tu tur esi iek�ā?

Viņam atbildēja Puszābaka pazīstamā, bet dīvaini dobjā balss:

� Iek�ā gan! Ak mīļais draugs, esmu galīgā ķezā!

Puszābaka vārdu jēgu Ķērpjbārdis īsti nesaprata. Kas tad galu galā bija noticis? Kāpēc Puszābaks necēlās aug�ā un viņu, Ķērpjbārdi, līksm neapsveica?

Tikai tad, kad viņ� bija glu�i tuvu piena kannai, viss kļuva skaidrs.

Vilki! Divi vecie un �etri jaunie. Visa vilku ģimene bija sapulcējusies vienuviet un ielenkusi Puszābaku! Bet kur Uzrocis?

Ķērpjbārdis apstājās un aplūkoja vilkus visus pēc kārtas. Tie rāmi gulēja un vērās uz Ķērpjbārdi itin vienaldzīgi. Pat nepakustējās. Acīs nemanīja ne mazākās naida dzirksts. Plēsoņas vērās uz Ķērpjbārdi tā, it kā viņ� būtu kaut kāds augs, nevis iebrucējs.

�ī doma sasmīdināja Ķērpjbārdi. Augs! Vai patie�ām vilki viņu varētu uzlūkot par augu? Bet tūdaļ arī viņ� noprata: vilki bija atzinu�i viņu par savējo. Viņ� nebija tiem sve�inieks, jo izturējās pret viņiem ar izpratni. Un vilki to nojauta. Viņā nebija nekā tāda, kas varētu izraisīt vilkos naidīgu attieksmi. Ķērpjbārdis ta�u smar�oja pēc me�a, un vilki to saoda. Varbūt arī viņa garā bārda vilkiem likās kā mājīgs sūnām klāts cinis? Dro�i vien vilki viņu noturēja par mazliet neparastu sūnainu cini!

Tā prātodams, Ķērpjbārdis nostājās līdzās piena kannai.

� Kā tu jūties? � viņ� vaicāja Puszābakam.

Ta�u Puszābaks nevis pavēstīja par savu pa�sajūtu, bet izbrīnījies

savukārt iztaujāja Ķērpjbārdi:

� Vai vilki tev negrasās uzbrukt?

� Laikam ne, � Ķērpjbārdis sacīja. � Kur ir Uzrocis?

Puszābakam bija jāapliecina, ka par Uzroci viņ� neko nezina.

�� Kad es atkļuvu uz �ejieni, midzenī neviena nebija, � viņ� stāstīja. � Bet tad ieradās vilku tēvs un nogāza mani gar zemi, tā ka no �ejienes vairs prom netieku. Tikko es mēģināju mazliet pacelt kannas vāku, vilks acumirklī pieleca klāt. Vēlāk ieradās vilku māte ar vilcēniem, bet Uzro�a viņu barā nebija.

�� Nabaga Uzrocis, � Ķērpjbārdis smagi nopūtās. � Vai patie�ām viņa cie�anas ir beigu�ās?

Arī Puszābaks nopūtās, un no piena kannas atskanēja glu�i kā vēja pūsma.

�� Uzro�a meklē�anu mums tomēr jāturpina, � Ķērpjbārdis turpi�nāja. � Ja viņ�, par nelaimi, dzīvo vidū vairs nav atrodams, tad mūsu pienākums viņa mirstīgās atliekas guldīts zemes klēpī mū�īgā mierā.

� No manis tev palīga nebūs, � Puszābaks teica. � Vilki mani prom nelaidīs, �īpiena kanna taps par manu skārda �ķirstu. Cik muļķīgi, ka pats , no brīva prāta un pie pilnas veselības esmu ielīdis �ajā �ķirstā!

Ķērpjbārdis iegrima domās. Patie�ām briesmīgi. Bet ko vilki darītu, ja viņ� mēģinātu aizdabūt prom �o piena kannu? Ar visu Puszābaku, protams� Viņam, Ķērpjbārdim, acīmredzot vairāk atļauts nekā da�am labam citam�

Pārāk pa�pārliecinātam tomēr nederētu kļūt! Ķērpjbārdis atcerējās, ka pavisam nesen vilks arī viņu gribēja nolaupīt, vai gan kāda cita iemesla pēc plēsoņa mēģināja ar ūdeni apdzēst ugunskuru. Plēsoņu izturē�anās acīmredzot var būt da�āda.

Ja tā, tad jāpasteidzas! Bet kā lai rīkojas ar piena kannu? Puszābaks, : protams, nav nekāds milzenis, ta�u savs gravitācijas spēks tam tomēr ir.

Bet siksna? Kāpēc liktenis viņam dāvājis �o siksnu?

To visu pārdomājis, Ķērpjbārdis vairs nekavējās. �igli atritinājis ap rokas dilbu aptīto siksnu, viņ� apsēja vienu tās galu piena kannai ap osu. Tad mēģināja vilkt. Pa zaru kritalām klāto zemi piena kanna slīdēja neaizķerdamas, glu�i kā ragutiņas pa sniegu.

� Kas ir? � Puszābaks iztrūcies apvaicājās.

� Mieru! � Ķērpjbārdis sacīja. � Vēlāk paskaidro�u!

Tagad viss bija atkarīgs no vilkiem.

Ķērpjbārdis, vilkdams siksnā piena kannu, devās prom. Un tavu brīnumu � vilki viņam to atļāva! Tātad Ķērpjbārdim bija atvēlēts kaut kas vairāk nekā da�am labam citam. Vilki gulēja kā gulēju�i, it kā nekas sevi�ķs nebūtu noticis. Laikam jau viņi pat negatavojās Ķērpjbārdi aizturēt. Vilki raudzījās uz Ķērpjbārdi pavisam vienaldzīgi. Varbūt bija pat apmierināti. Iespējams, ka viņi bija mierā arī ar to, ka �ādi galu galā liek vaļā no skārda priek�meta?

.

Ķērpjbārdis bija uzgājis �auru teku, un nu, raudams līdzi piena kannu, steidzās uz priek�u. Viņ� jau bija paguvis aizkļūt no vilka midzeņa labu gabalu, jo piena kannu pavilkt nebija grūti.

Atkal liktenis bija labvēlīgs pret Ķērpjbārdi un Puszābaku, un Ķērpjbārdis prātoja, ka nekad nedrīkst zaudēt ticību savai laimes zvaig�znei. Arī par Uzroci nav vērts domāt visļaunāko, mazākais, tikmēr ne, iekams viņi nav uzgāju�i Uzro�a uzroci.

� Uz kurieni mēs stūrējam? � atskanēja Puszābaka balss.

�� Nav ne jausmas, � Ķērpjbārdis atzinās. � Kurp taka vedīs, turp laidīsim arī mēs.

�obrīd patie�ām bija pilnīgi vienalga, kurp doties. Galvenais, lai �igli tiktu tālāk no vilku midzeņa. Kad briesmas vairs nedraudēs, gan būs laika diezgan kalt plānus un pamatīgāk apspriest, kā rīkoties.

Pēc brī�a Puszābaks ieteicās:

�� Man �ķiet, ka pienācis jau laiks līst laukā no �ī ne�petnā skārda �ķirsta.

Ķērpjbārdis apstājās. Nudien, tie�as briesmas, liekas, vairs nedraud. Vilku nekur vairs nemanīja.

�� Nu tad nāc laukā, � Ķērpjbārdis piekrita. � Cik ilgi lai es tevi velku!

Pagāja brīdis, un kannas aug�galā parādījās Puszābaka galva. Pēc tam viss augums. Un drīz viņ� atbrīvojās pavisam no sava daudzkārt cildinātā un tikpat daudziem lāstiem apkrautā skārda bruņutērpa.

�� Mani nabaga kauli! � Puszābaks vaidēja. � Esmu palicis glu�i stīvs, pat kāju pirksti lāgā nekustas.

Viņ� tik tikko spēja nostāvēt uz kājām. Atra�anās skārda tērpā bija viņu patie�ām briesmīgi nomocījusi.

� Kāju pirkstu kustinā�ana vien neko nelīdzēs, � Ķērpjbārdis do�māja. � Tev pa�am vajag pamatīgi izkustēties, lai labāk riņķotu asinis.

Puszābaks centās rīkoties, kā Ķērpjbārdis ieteica, ta�u viņa kustības bija neticami tūļīgas. Laikam viņ� būtu vēl ilgi vārgi mīņājies uz vietas, ja pēk�ņi viņu nebūtu sagrābusi me�onīga dusmu lēkme. Puszābaks dus�mojās uz piena kannu, uz �o nolādēto skārda �ķirstu, kas viņu bija pārvērtis par tik no�ēlojamu radījumu! Aiz niknuma viņ� apveltīja to ar pamatīgu kājas spērienu.

Tajā pa�ā mirklī Puszābakam izlauzās neprātīgs rēciens. Viņa kailie kāju pirksti, �ķita, teju teju iz�ķils dzirkstis, un me�onīgas sāpes izskrēja cauri visam augumam. Viņ� ņēmās lēkāt kā neprātīgs, tad nometās zemē un vēlās �urpu turpu, pēdīgi atkal nostājās uz kājām un lēk�iem devās uz priek�u. Un viss �is satrieco�ais dancis norisa sirdi ploso�as skaļas brēk�anas pavadījumā.

Kad sāpes beidzot mazliet aprima, aprima arī Puszābaks, un izmisīgie kliedzieni pārtapa klusā vaidē�anā.

� Gudri darīts! � Ķērpjbārdis apmierināts uzslavēja draugu. � �is kājas spēriens bija lielisks. Tagad tev asinis labi riņķo pa dzīslām, un tu varēsi atkal kustēties.

Puszābaks neteica ne vārda. Piegājis pie piena kannas, viņ� pacēla to abām rokām virs galvas un atvēzējies ar lielu sparu iemeta takas malā krūmos.

� Man pietiek, � viņ� purpināja. � Lai kaut peles tur taisa migu, ja grib.

Ķērpjbārdim piena kannas nebija �ēl, tik un tā caurumu dēļ ūdeni tajā vairs nevarēja liet. Toties no siksnas �ķirties viņ� negribēja. Tā bija laba siksna, turklāt atrasta manta. Ar tās īpa�nieku iespējams kādreiz brīnumainā kārtā tikties. Tāpēc Ķērpjbārdis devās krūmos un atsēja siksnu no kannas osas.

� Kur tu esi dabūjis �o jostu? � Puszābaks vaicāja.

� Atradu me�ā, � Ķērpjbārdis teica. � Netālu no vilku midzeņa.

Puszābaks kļuva uzmanīgs.

� Es, liekas, kaut ko nojau�u, � viņ� domīgs piebilda.

Viņ� izstāstīja Ķērpjbārdim par divām dīvainām cilvēkveidīgām būtnēm, kuras tas iepriek�ējā vakarā nejau�i bija redzējis.

�� Cik varu spriest no viņu sarunas, viņi uzaugu�i starp vilkiem, � Puszābaks teica. � Un viņi katrā ziņā kāroja ēst jēlu gaļu.

� Jēlu gaļu? � Ķērpjbārdis �ausmās atkārtoja.

�ajā mirklī notika kaut kas tāds, kas tūdaļ lika aizmirst kā cilvēkveidīgās būtnes, tā arī jēlo gaļu.

Puszābaks glu�i nejau�i bija pametis skatienu atpakaļ.

� Vilki! � viņ� iesaucās.

Arī Ķērpjbārdis atskatījās.

Patie�ām vilki. Acīmredzot tie turpināja tā saukto mācību stundu. Mazliet atvilku�i elpu, tie ar jaunu sparu gribēja izmēģināt spēku, gūstot jaunus upurus.

Puszābaks traucās tikai uz priek�u. Likās � kauli vairs nesāpēja itin nemaz.

Kurp viņ� drā�as, Ķērpjbārdis domāja. Vai patie�ām viņ� cerēja aizbēgt no vilkiem? Velta cerība. Bet Puszābakam asinis jau ritēja tik strauji, ka viņ� nevarēja rimties. Tās lika viņam traukties uz priek�u.

Ķērpjbārdis nevēlējās atpalikt. Jāturas kopā, viņ� nolēma. Kā dzīvē, tā nāvē! Ar �ādu apņem�anos viņ� steidzās Puszābakam nopakaļ.

Aiz muguras jau bija saklausāmi vieglie vilku soļi. Glu�i kā rotaļādamies viņi tuvojās bēgļiem.

Ķērpjbārdim �iglajā skrējienā aptrūka elpas. Kas Puszābakam īsti lēcies! Kāpēc viņ� tā jo� pa taku taisni uz priek�u! Vai viņ� patie�ām nesaprot, ka jebkuru mirkli var krist vilku nagos! Patlaban vienīgā iespēja � meklēt glābiņu kādā kokā�

Bet tikko Ķērpjbārdim ie�āvās prātā �ī doma, nolika kaut kas pilnīgi nesaprotams. Hoplā! Vienā mirklī � varbūt pat īsākā laika sprīdī � Puszābaks atradās kokā. It kā neredzamas atsperes sviests. Vai patie�ām viņam, Ķērpjbārdim, iespējams ar domas spēku vien paust �ādu pavēli?

Varbūt tas ir tikai acumāns?

Joprojām skriedams, Ķērpjbārdis ar rokām izberzēja acis, tad vēlreiz paskatījās turp, kur bija redzējis Puszābaku paceļamies aug�up.

Nē, acumāns tas nebija.

Puszābaks karājās jauna bērza zaros tie�i līdzās takai. Vārda tie�ajā nozīmē � karājās. Ar galvu uz leju.

Nu jau Ķērpjbārdis sajuta pakausi vilka karsto elpu. Viņ� gribēja pagriezties, lai paskatītos atpakaļ, bet nevarēja. Viņa kāja bija kaut kur aizķērusies. Varbūt aiz koka saknes� Ķērpjbārdis pakrita. Ar seju pret zemi. Viņ� sajuta vilka priek�ķepu sev uz skausta. Vai jau sāks plosīt?

Ķērpjbārdis aizvēra acis. Bet nākamajā mirklī kāds varens nezināms spēks izrāva viņu no vilka ķetnām. Viņ� lidoja aug�up. Un, kad viņ� atvēra acis, viņ� .redzēja, ka �ūpojas glu�i tuvu Puszābakam otra slaida bērza zarā.

Pagāja labs bridis, iekams Ķērpjbārdis kaut cik bija attapies. Kas bija noticis? Kas tas bija par spēku, kas viņu bija uztriecis kokā, kur viņ� patlaban neizprotamā veidā � ar galvu uz leju un kājām gaisā � kuļājās?

Ķērpjbārdis saspringti domāja. Varbūtība, ka pastāv pārdabiski spēki, nebija pieņemama. Ar gribasspēku vien arī nevarēja izskaidrot notiku�o. Ja sakopo gribasspēku, var uzlēkt cik necik augstāk nekā parasti, bet nevis uzlidot kokā un palikt karājamies. Katrā ziņā zemes pievilk�anas spēks ir varenāks par gribasspēku, � par to nav ne mazāko �aubu. Tāpēc jāvēr� domas uz ikdieni�ķām lietām � slazdiem un la�matām.

Un tūdaļ Ķērpjbārdim viss kļuva skaidrs: tie bija slazdi zaķiem! Viņ� un Puszābaks bija iekritu�i zaķu lamatās abi viens pēc otra!

Tie�i zaķu lamatas tā uzstāda � jaunu bērziņu noliec uz leju un savieno to ar cilpu, kas novietota uz zemes. Kad zaķis sapinas cilpā, bērzs savelk cilpu ciet un paceļ laupījumu gaisā. Samērā vienkār�s princips. Jau sirmsenos laikos mednieki me�a takās uzstādīju�i �ādas lamatas. Bet nu tajās iekļuvu�i viņi abi. Pa kaklu, pa galvu steigdamies, ne viens, ne otrs no viņiem nepamanīja auklu mezglojumu. Tā tomēr bija viņu laime. Tas bija glābiņ� no vilkiem.

� Kā tu jūties? � atskanēja Puszābaka balss no blakus bērza. � Vai asinis tev riņķo normāli?

� Asinis nupat pārāk saplūdu�as galvā, � Ķērpjbārdis nopūtās.

� Mēs esam nokļuvu�i grūtā situācijā, mīļais draugs.

Puszābaks neiebilda.

� �eit laikam drīz vien pienāks gals mūsu dzīves ceļam, � viņ� sacīja.

� Starp zemi un debesīm.

Virs viņiem laidelējās vārnas. Vesels bars bija sapulcējies Puszābaka un Ķērpjbār�a tuvumā. Liekas, ka cerēja uz laupījumu.

� Akurāt kā maitu lijas, � Ķērpjbārdis murmināja.

Bet lejā ap bērziem nemierīgi rosījās vilki. Un glūnēja aug�up. Viņu mācību stunda bija iztraucēta, un tas �iem plēsoņām nemaz nepatika. �ķita, ka viņi apsprie�as un kaut ko gudro.

Kas gan viņiem prātā?

Ne Ķērpjbārdis, ne Puszābaks nespēja to nojaust. Un itin drīz turpmākais viņiem bija vienaldzīgs. Lai nāk kas nākdams. Galva abiem netīkami dūca. Domāt vairs lāgā nevarēja. Bija palikusi tikai viena vienīga atziņa: tātad �eit, starp debesīm un zemi, pienāks gals�

.

Kad novadpētnieki no vilku midzeņa devās uz savu telti, abu sirdis aizvien vairāk un vairāk pildīja pacilāts noskaņojums. Rau, kā noderēja �ī dzimtā me�a un vilku pētniecība! Vilku audzēknis! Spalvām apaudzis cilvēkbērns! Tas tik bija atklājums, tas tik bija atradums!

Tagad viņi �o bērneli atdāvinās cilvēku sabiedrībai. Ta�u pārlieku steigties nedrīkstēja. Ko sacītu bērna vecāki, ieraudzīdami savu acuraugu �āda spalvu kamoliņa izskatā! Vispirms viņ� jāiemāca runāt, varbūt arī jāierāda, kā ēst ar nazi un dak�iņu. Un tas viss jādara visgudrām, bez steigas. No vilku paradumiem jāatradinās pamazām. Nevar ta�u, piemēram, viņu tūdaļ ēdināt nezin ar ko, ja viņ� līdz �im ir ēdis tikai� Nu ko viņ� ēdis? Protams, jēlu gaļu.

Bārdainais novadpētnieks �o domu izpauda vārdos:

��� Mums jādabū jēla gaļa. Kas uzaudzis kopā ar vilkiem, tas tik vienkār�i citu ēdamo nebaudīs.

Plikgalvis piekrizdams pamāja ar galvu. Tikai, kur viņi �eit, me�ā, lai uzbur jēlu gaļu? Bez bises sadabūt �ādu barību plikgalvim �ķita pilnīgi neiespējami.

� Diem�ēl neesam paņēmu�i līdzi bises, � viņ� teica.

Ta�u bārdainis domāja, ka visādā ziņā bise nemaz nav tik nepiecie�ama.

�� Gan mēs kaut ko izdomāsim, � viņ� norūpējies sacīja un pēc brītiņa piemetināja: � Es, starp citu, paķēru līdzi pāris slazdu zaķiem.

Tas plikgalvi ieinteresēja, un viņ� neslēpa vēlē�anos tūdaļ tos aplūkot. Bet bārdainis lika draugam nedaudz paciesties un mierīgi soļoja tālāk. Tikai tad, kad viņus no telts �ķīra ap pusstundu ilgs ceļ�, bārdainis apstājās un raisīja vaļā savu mugursomu.

��� �os te slazdus es reiz uzgāju savās novadpētnieka gaitās, rakņādamies kādas pamestas lauku mājas bēniņos, � viņ� paskaidroja. � Tagad tādus vairs neprot darināt. Tagad iztiek ar fabrikās gatavota�jiem dzel�iem.

Plikgalvis aizrautīgi sekoja, kā bārdainis uzstāda slazdus: kā viņ� noliec divus jaunus bērziņus, lai tos sasaistītu ar slazdiem, un kā viņ� mezglu auklas rūpīgi izvieto uz taciņas. Pat Uzrocis Plikgalvja mugur�somā dzīvoja �ai nodarbībai līdzi. Redzēt viņ� neko neredzēja, toties pēc abu novadpētnieku sarunas pilnā mērā saprata, kas notiek.

Kādas �ausmas! �ie novadpētnieki ne�ēlo nekādu pūļu, lai viņam, nelaimīgajam, �ķūrētu iek�ā jēlu gaļu. Viņiem nemaz nerūp, vai viņ�, Uzrocis, to vēlas vai ne. Viņi grib, lai viņ�, Uzrocis, glu�i kā traks ēstu jēlu gaļu, � un ar to viss izlemts. Abi no sirds vēlas, lai Uzrocis katrā ziņā atbilstu vilku audzēkņa mērauklai. Viņi nespēja ne domās pieļaut, ka Uzrocim arī pa�am varētu būt kāda vēlē�anās! Uzrocis iztrūcies prātoja, vai �o novadpētnieku sabiedrībā viņ� patie�ām pamazām nepārvērtīsies par tādu kā brīnumzvēru, kur� tik tikko prot runāt un ar patiku notiesā jēlus gaļas gabalus. Ja viss tā turpināsies, tad ej nu sazini, kas galu galā notiks. Ja novadpētnieku griba pēk�ņi ņems pārsvaru par viņējo, tad viņa dziesma būs nodziedāta.

Uzrocim sametās baisi. Viņ� centās atvairīt domas, kas tapa aizvien drūmākas, tomēr velti. Savu iztēli viņ� nespēja iegro�ot. Viņ� redzēja sevi, kā jau vilku aud�ubērnu, skraidām �etrrāpus pa me�u, un dzenam pēdas zaķim. Nonācis galīgā izmisumā, Uzrocis no visa spēka ņēmās spārdīties pa mugursomu.

� Nu, nu, � plikgalvis purpināja. � Kā viņ� spārdās! Ļauj vēl otram kāpt sev uz galvas, kā mēdz teikt, pa�am tad nav kur sprukt.

� Viņu vajadzētu sasiet, � bārdainis ieteica.

Pēc plikgalvja domām, tas bija prātīgs padoms un viņ� tvēra pēc savas jostas, lai sasietu Uzrocim kājas un rokas. Bet jostas nebija.

� Esmu pazaudējis savu siksnu, � plikgalvis sūkstījās.

Siksnas, protams, bija �ēl, ta�u doties atpakaļ negribējās. Lai jau paliek � sāk krēslot, tāpēc tik un tā nav nekādu cerību to atrast. Novadpētnieka darbs reizēm prasa arī upurus. Plikgalvis varēja iztikt arī bez siksnas, jo Uzrocis mugursomā bija pārtraucis spirināties.

Viņ� saprata, ka ar spirinā�anos vien nekur tālu netiks. Labāk izturēties mierīgi un nogaidīt, kas notiks. Nedrīkst zaudēt savaldību! Neraugoties uz visu, kas noticis, viņ� ta�u aizvien vēl bija viņ� pats. Ne par mata tiesu viņ� nav kļuvis vilkiem līdzīgs, kaut arī novadpētnieki to tik dikti vēlas. Un lai viņi domā par Uzroci, ko vien grib, viņ� tomēr zina, kas viņ� patiesībā ir.

Es esmu Uzrocis, un to es dro�i zinu, un Uzrocis es palik�u aizvien�

Pa�am nemanot, viņ� atkal bija sācis dzejot. �ī nodarbība viņu nomie�rināja pilnīgi. Dzejo�ana vairoja dzvēseles spēkus, un �obrīd tas bija visvairāk nepiecie�ams.

Novadpētnieki turpināja ceļu, un, kad viņi beidzot sasniedza apmet�ni, apkārtne jau tinās tumsā. Ta�u tepat bija ugunskura vieta, pa rokai arī kaudzīte sauso �agaru, un drīz vien telts priek�ā gai�i liesmoja omulīgs ugunskurs. Plikgalvis vārīja tēju, bet bārdainis iznesa no telts kukuli maizes un siera rituli. Drīz vien abi sāka iestiprināties.

�� Ko mēs piedāvāsim savam aizbilstamajam? � plikgalvis neziņā vaicāja. � Jēlas gaļas mums ta�u vēl nav.

�� Varbūt viņ� pats sev kaut ko sameklēs, � bārdainis pauda savas domas. � Uzrakņās, piemēram, kādu kurmi!

Plikgalvis atraisīja mugursomu un, satvēris aiz skausta Uzroci, izcēla to laukā.

� Kā klājas, mazais? � viņ� vaicāja. � Vai kurmi noķert varēsi?

Uzrocis klusēja. �āds jautājums viņam �ķita pārāk pazemojo�s, lai uz

to vispār atbildētu.

�� Varbūt noķersi kādu peli? � plikgalvis, joprojām dro�inādams Uzroci, vaicāja. � Vai vilki tev nemācīja tvarstīt peles?

Uzrocis neatbildēja.

Vilkiem viņ� pats bija noderējis par peli. Vilki pa�i ar viņu gāja, tā sakot, rotaļā �vilks un pele". Bet kā lai to ieskaidro novadpētniekiem?

Uzrocim reiba galva. Pēc kvernē�anas smacīgajā mugursomā acīmredzot iedarbojās svaigais gaiss. Bet varbūt galva reiba aiz bada? Gūstā pie vilkiem viņ� netika baudījis ne kumosa. Izsalkums ne�ēlīgi durstīja, un viņ� nekādi nespēja novērst skatienu no maizes kukuļa un siera rituļa. Kumoss maizes un gabaliņ� siera patie�ām ļoti noderētu. Kad lielais izsalkums būtu norimis, varbūt rastos arī īstie vārdi, tādi, ko beigu beigās novadpētnieki uzklausītu.

Ak debestiņ, cik viņ� ir izsalcis, izsalcis kā vilks� Tie�i tā viņ� tiem pasacīs!

� Esmu� izsalcis� izsalcis, � Uzrocis stostījās. � Izsalcis vilks!

Kā aizvien satraukumā, Uzrocim sametās valoda. Izsalcis vilks! To

viņ� pateica glu�i nejau�i, ta�u plikgalvis tūdaļ pieķērās �iem vārdiem.

�� Tu neesi nekāds vilks, � viņ� itin draudzīgi pasmaidīja. � Tev tikai tā �ķiet.

Un bārdainis piebilda:

�� Pie vilkiem tu gan esi uzaudzis, ta�u vilks tu nepavisam neesi.

Uzrocis glu�i vai kunkstēja aiz izmisuma. Kālab tie�i �obrīd viņa

mēlei vajadzēja atkal same�ģīties�

Uzrocim uzmācās �ausmino�a vientulības izjūta, �epat bija cilvēki, bet viņ�, vienalga, tomēr jutās bezgala vientuļ�, varbūt pat vientuļāks nekā jebkad iepriek�. Viņu nesaprata, un tie�i tas likās vis�ausmīgākais, tie�i tas vērta vientulības izjūtu jo nomāco�āku.

Pa to laiku nemitīgi auga izsalkums.

��� Es lūdzu� � Uzrocis teica aizlauztā balsī, skumji vērdamies novadpētniekiem acīs.

Viņ� gribēja lūgt gabaliņu maizes. Ta�u sakāmo nepabeidza.

� Apkaklīti

�o vārdu Uzrocis kliegtin izkliedza me�a klusumā. Viņa balsī iz�paudās neaprakstāms prieks, sejā atspoguļojās vēl neredzēta sajūsma. Apkaklītis! Ugunskura apgaismotajā laukumiņā no tumsas bija iznācis Apkaklītis. Mazais, uzticīgais, krietnais Apkaklītis!

Atkalredzē�anās prieks bija abpusējs. Pārsteidzo�i lieliem lēcieniem Apkaklītis brāzās pie Uzro�a un ņēmās laizīt viņa roku un seju.

Aiz laimes smilkstēdams, suņuks nemitīgi vēcināja asti un ar priek�ējām ķepiņām tvarstīja Uzroci aiz pleciem. Slābans aiz bada, Uz� rocis nogāzās gar zemi, ta�u Apkaklī�a maiguma lekme ari tad vel negribēja rimties.

Ar īpa�u uzmanību abi novadpētnieki sekoja �ai sastap�anās scēnai.

� Apkaklīt, ak manu mīļo Apkaklīti � Uzrocis aizkustināts ik pēc brī�a atkārtoja.

� Viņ� sauc suni par apkaklīti, � bārdainis smaidīdams sacīja. � .Mazajam, �ķiet, ir pat lnimora izjūta.

�� Glu�i neticami, cik ļoti viņi viens otram patīk, � plikgalvis brīnījās.

Bārdainis iegrima domās.

�� Mēs nedrīkstam aizmirst, ka suns cēlies no vilka, � viņ� beidzot pavēstīja. � Un, tā kā mūsu mazais cilvēks ir vilku audzēknis, tos abus acīmredzot vieno un tuvina kaut kas kopīgs.

� Jā, jā, � plikgalvis piekrizdams māja ar galvu. � Kaut kas kopīgs tiem patie�ām ir. Pat apspalvojums norāda uz zināmu radniecību.

�� Apspalvojums patie�ām ir līdzīgs, � bārdainis piekrita. � Es domāju, ka mūsu interesēs ir izmantot �o suni. Suns ar vilku audzēkni daudz vieglāk atrod kopēju valodu nekā mēs.

�Tas tiesa, � plikgalvispiekrita. � Sunsvarētu noderēt parstarpnieku mums un vilku audzēknim.

Bārdainis nolauza gabaliņu no maizes klaipa.

� Suk, suk! � viņ� aicināja un plikgalvim piebilda. � Visīsākais ceļ� uz suņa sirdi iet caur vēderu.

Apkaklītis saslēja ausis un vērās bārdainī.

Suņuks bija tikpat izsalcis kā Uzrocis, varbūt pat mazliet vairāk. Visu cauru nakti un nākamo dienu viņ� bija klaiņojis pa lielo, sve�o me�u. Pēc Uzro�a pavēles aizbēdzis no vilkiem, suņuks, virzienu neizvēlēdamies, bija traucies aizvien tālāk un tālāk, līdz galu galā bezcerīgi nomaldījies bezgalpla�ajā biezoknī. Naksitrallī�u pēdas arī vairs nelaimējās uziet. Viņ� maldījās pa me�u tikmēr, kamēr, par laimi, pamanīja ugunskura blāzmu, kas viņu aizveda pie mīļotā saimnieka. Un pa visu �o laiku dzīvnieks, nabadziņ�, nebija ēdis ne kripatas.

Bārdainis pameta Apkaklītim maizes ņuku. Suņuks veikli to satvēra tie�i gaisā.

�� Lieliski! � plikgalvis uzlielīja, un savukārt nolauzis no maizes kukuļa kumosa tiesu, pameta to gaisā.

Oho! �oreiz tas bija Uzrocis, kas satvēra maizes ņuku. Un tūdaļ ar pamatīgu apetīti ņēmās to ēst.

�� Viss iet uz labo pusi, � bārdainis nopriecājās. � Jau ēd maizi! Varbūt drīz vien jēla gaļa tam pavisam izies no prāta.

�� Pēc pāris nedēļām, iespējams, varēsim viņam piedāvāt dārzeņus 1 un augļus, � plikgalvis piebilda. � Tie labi noderēs, lai atradinātos no me�onīgām tieksmēm.

Novadpētnieki pabaroja ar maizi kā Uzroci, tā suņuku, paēda arī pa�i, | līdz beidzot visiem izsalkums bija remdināts.

�� Laiks iet mums uz dusu, � bārdainis sacīja. � Rīts gudrāks par vakaru.

Plikgalvis pamāja ar galvu.

� Vai audzēkni ņemsim līdzi teltī?

Bārdainis brīdi �aubījās.

�� Lai guļ tepat pie ugunskura, � viņ� beidzot sacīja. � Citādi, saulei lecot, sāks teltī gaudot un pamodinās arī mūs pa�ā rīta agrumā.

�āda piesardzība bija pamatota, jo to, kā Uzrocis prot gaudot, novadpētnieki zināja lieliski. Vajadzēja, protams, parūpēties arī par to, | lai atradenis pa nakti neaizbēgtu. Tāpēc viņi no jauna ielika Uzroci mugursomā un cie�i to aizdarīja.

� Suns viņu uzraudzīs, � plikgalvis sacīja.

Viņam bija taisnība. Apkaklītis piegāja pie mugursomas un nogūlās tai līdzās.

Liesmas ugunskurā pamazām noplaka.

.

Sacēlās neliels vēj�, un koku zarotne viegli �ūpojās.

� Grūti mums klājas, � Ķērpjbārdis sacīja.

� Varbūt dziesma palīdzēs tikt pāri grūtībām, � Puszābaks rosināja un tūdaļ lūkoja dziedāt kādu melodiju: � Ai-jā, ai-jā �ūpolēs�

Bet Ķērpjbārdis nebija noskaņots uz dziedā�anu.

� Tēlaini izsakoties, mūsu dziesma ir tikpat kā nodziedāta, � viņ� nopūzdamies atteica.

�� Ja jau runājam par tēlainību, tad jāteic, ka aina tie�ām paveras bēdīga, � Puszābaks piekrita. � Ja varētu, tad ar skubu derētu pagriezt visu otrādi, lai mums nebūtu jākarājas ar galvu uz leju.

Ķērpjbārdis nereaģēja uz drauga prāto�anu, un Puszābaks pēc brī�a turpināja:

� Tāpat man nepatīk �ajā ainā redzēt vilkus.

Nu arī Ķērpjbārdis ņēmās vērīgāk aplūkot vilkus. Ko viņi gaida? Kas �iem plēsoņām ir padomā? �ķita, ka viņi vēl neatzīst sevi par zaudētājiem. Viņi nebija ar mieru tik vienkār�i atteikties no laupījuma, kas vēl nesen bija tikpat kā rokā. Acīmredzot vilki nespēja samierināties ar to, ka brīnumainā veidā laupījums tiem deguna priek�ā paceļas gaisā un rāmā garā paliek karājamies kokā.

Bet kas īsti plēsoņām padomā?

Pamazām viss kļuva skaidrs.

Vilkumāte ar diviem vilcēniem nostājās zem bērza, kurā karājās Ķērpjbārdis, turpretī vilku tēvs ar pārējiem vilcēniem ņēma uz grauda Puszābaku. Un tad sākās�

Vilkumāte atspērās un, pavērusi rīkli, palēcās gaisā tik tikko nesa�tverdama ar ilkņiem Ķērpjbār�a bārdu.

� Nudien kā lidot uzlidoja! � Ķērpjbārdis iztrūcies nobubināja.

�� Tu saritini bārdu aug�up, � Puszābaks pamācīja draugu. � Ja vilks iekārsies tev bārdā, zars nolieksies lejā, un tev gals klāt.

Ķērpjbārdis darīja, kā Puszābaks bija ieteicis � viņ� aptina bārdas galu ap kaklu.

��� Pie vienas reizes bārda tev der arī par �alli, � Puszābaks smaidīdams piemetināja. � Vairs nebūs jābaidās, ka apsaldēsi vējā kaklu.

Vilkumātes priek�zīmei nu sekoja vilcēni, bet, par laimi, viņu lēcieni bija krietni zemāki nekā mātei. Tad no jauna lēca vilcene. Piķis un zēvele! Ķērpjbārdis klusībā nopriecājās, ka bija uzklausījis Puszābaka padomu, citādi plēsoņa būtu viņu aiz bārdas norāvusi zemē.

�� Laikam �ī atkal ir kāda mācību stunda, � Ķērpjbārdis izbīli drebo�ā balsī teica. � Vecie māca vilcēniem palēkties.

� Drīzāk tā līdzinās sporta sacensībai, � Puszābaks prātoja. � Par godalgu, protams, noderam mēs.

Bet tūdaļ Puszābaks mitējās melst niekus, jo nu vilki sarosījās arī zem viņa bērza. Vilku tēvs, it kā vedinādams vilcēnus saasināt uzmanību, ieņurdējās. Pats pieplaka zemei. Un tad sekoja lēciens.

Puszābakam sejā iesitās vilka karstā elpa. Cik tur trūka � dro�i vien vilks ar mēli būtu pārlaidis pār viņa galvvidu, ja vien tam tāda vēlē�anās būtu radusies.

�� Bīstama spēle! Puszābaks satrūkās. Lieta kļūst velni�ķīgi nopietna!

Pa to starpu lēca vilcēni, bet tie Puszābaku īpa�i neapdraudēja. Pienāca reize atkal lēkt vilku tēvam.

��� Mēģini sevi vairāk ie�ūpot, � Ķērpjbārdis pamācīja. � Jo kustīgāks mērķis, jo grūtāk to satvert.

Puszābaks lūkoja sparīgi vēzēties ar rokām. Sen bērnībā apgūtā māka ciema �ūpolēs tagad lieti noderēja. Nu jau viņ� �ūpojās itin strauji.

Vilku tēvs uz�āvās gaisā. Cik vien varēja noprast � niknuma pārpilns, sakopojis visu plēsoņas spēku.

Puszābaks iekliedzās neprātīgās bailēs. Vilka purns nozibēja viņam tie�i gar acīm. Likās � tūliņ, tajā pa�ā acumirklī, vilka ilkņi cirtīsies viņam rīklē. Ta�u svārsts darbojās nevainojami � Puszābaks aizslīdēja prom no uzbrucēja.

Atskanēja pamatīgs būk�ķis.

�� Izglābos! Puszābaks gavilēja.

� Diezin vai uz ilgu laiku, � Ķērpjbārdis atteica.

Tie�i tobrīd briesmas no jauna draudēja arī viņam. Vilkumāte ar abiem vilcēniem, atguvusi elpu, cītīgi vērās uz Ķērpjbārdi un gatavojās lēcienam.

Ko viņa vēl gaida? Būtu jau lēkusi!

Bet vilkumāte nelēca. Stāvēja. Ķērpjbārdis pēk�ņi vairs nesaistīja viņas uzmanību.

Arī vilku tēvs it kā sastinga.

� Sao� kaut ko, � Puszābaks sacīja.

Vilcēni, nopratu�i, ka nav kaut kas īsti kārtībā, kļuva uzmanīgi.

��� Laikam kaut kas patie�ām noticis, � Ķērpjbārdis pacilāts konstatēja.

Bet kas īsti? Vai plēsoņas satrūku�ās no kaut kā ļauna vai laba?

Un tad vilki metās prom. Vecie pa priek�u, jaunie nopakaļ. Tikai pāris mirkļu, un no viņiem vairs nebija ne vēsts.

Pēk�ņi Puszābaks ieteicās:

� Dzirdu it kā balsis.

Abi ieklausījās. Nudien balsis. Sarunas� Lūsto�u zaru brīk�ķi� Atkal sarunas� Soļi� Parādījās cilvēki. Nu kļuva skaidrs, no kā vilki tik ātri aizbēgu�i!

Cilvēki atradās samērā patālu, ta�u Puszābaks tos jau bija pamanījis. Un tūdaļ uzjundīja ļaunas aizdomas.

�� Varbūt tie ir tie pa�i, kas pieminēja jēlo gaļu? � viņ� iztrūcies �ukstēja.

Puszābaks, piepe�i sastapies ar novadpētniekiem, nebija tos lāgā aplūkojis. Toreiz divi neskaidri tēli uz mirkli pavīdēja aiz kokiem. Bet viņu sarunu Puszābaks bija dzirdējis. Ai, cik skaidri dzirdējis! Abu novadpētnieku balsis viņ� atcerējās pavisam labi. Un, jo dzirdamāka, abiem tuvojoties, vērtās saruna, jo vairāk Puszābaks pārliecinājās, ka nācēji patie�ām bija viņa vecie paziņas.

� Slazdiem �epat kaut kur jābūt, � dobjākā balss ieminējās.

� Vēl da�us soļus tālāk, ja nemaldos, � smalkākā balss atbildēja.

Nav �aubu! Tie ir viņi!

Novadpētnieki bija pamodu�ies reizē ar saules lēktu un nevis tāpēc, ka Uzrocis būtu gaudojis, bet pa�i no sevis. Lai gan gulēju�i viņi bija visai maz, tomēr jutās mo�i un darbotiesgribas pārpilni. Viņi labprāt tūdaļ būtu sāku�i nodarbības ar Uzroci. Mugursoma rāmi stāvēja turpat pie apdzisu�ā ugunskura, un viņi nolēma, ka jāļauj Uzrocim kārtīgi izgulēties. Atgrie�anās cilvēku sabiedrībā viņu, nabaga radījumu, dro�i vien pamatīgi satraukusi, tāpēc lai viņ� tagad paguļ, kamēr vien nāk miegs. Pa to laiku derētu pārlūkot slazdus. Un tā nu abi devās ceļā. Suni nekur nemanīja, ta�u novadpētnieki bija pārliecināti, ka ap brokastlaiku tas pārradīsies. Abiem bija lielisks garastāvoklis. Un ja vēl arī slazdos ; kaut kas atrodams! Viņi paātrināja soļus, lai gan koki ar slazdiem jau bija pavisam tuvu.

�� Pavei! � Pēk�ņi plikgalvis iesaucās. � Pie abiem bērziem kaut kas karājas!

� Labi trāpīts, � bārdainis nopriecājās.

Bet pēdbrī�a novadpētnieki samulsa.

� Zaķi tie nekādā ziņā nav, � plikgalvis nomurmināja un ņēmās tīrīt brilles. Kā tev �ķiet?

Bārdainis pārlaida acīm tāpat ar roku, jo briļļu viņam nebija.

� Kāds laikam ar mums izspēlējis ļaunu joku, � viņ� pateica savas ] domas. � Zaķu lamatās iebāzis kaut kādas lelles.

� Bet tās kustas, � plikgalvis neslēpa �aubas.

�� Tādā gadījumā tās ir uzvelkamās lelles, � bārdainis cie�i aizstāvēja savu viedokli. � Iespējams, ka darbojas ar baterijām.

Novadpētnieki bija sasniegu�i bērzus. Plikgalvis pamanīja savu sik�snu, ko Ķērpjbārdis nesen aiz izbīļa nejau�i bija izlaidis no rokām, pacēla to un ievēra pusmēteļa cilpiņās.

� Tā, nu ir kārtībā, � viņ� apmierināts sacīja. � Tikai �eit es to vis nepazaudēju.

Pēk�ņi no bērza atskanēja Ķērpjbār�a balss:

� Jūsu siksnu es atradu me�ā vilku midzeņa tuvumā.

Novadpētnieki jutās pārsteigti. Tā ta�u bija nepārprotama cilvēku valoda!

�� Palīdziet beidzot nokļūt zemē! Puszābaks saīdzis sacīja. Ko jūs vēl gaidāt?

� �ie prot runāt! � plikgalvis �ukstēja. � Tās nepavisam nav lelles, bet gan�

Viņ� nepabeidza sakāmo.

� Nu? � bārdainis uzstāja. � Kas, pēc tavām domām, tie galu galā ir?

Plikgalvis klusēja. Ko viņ� būtu varējis atbildēt.

��� Acīmredzot tiem iemontēta magnetofona lente, � bārdainis stūrgalvīgi palika pie sava, kaut gan pats vairs īsti neticēja, ka �oreiz viņi sastapu�ies ar lellēm.

�� Asinis sastāju�ās galvā! Puszābaks �ēlojās. � Vai tad jūs nesaprotat? Mēs zaudēsim samaņu!

� Acīmredzot tiem salietas iek�ā pat mākslīgās asinis, � plikgalvis zobgalīgi piemetināja. � Kā nekā ir ta�u divdesmitais gadsimts!

Bārdainis nereaģēja uz �o zobgalīgo dzēlienu.

� Palīdzēsim tiem, � viņ� īsi atrūca.

Noliecis bērza galotnīti, bārdainis uzmanīgi atbrīvoja Puszābaku no cilpas, un tāpat plikgalvis rīkojās ar Ķērpjbārdi. Pēc brī�a abi naksitrallī�i stāvēja uz zemes.

� Esi sveicināta, māmuļa Zeme! � Puszābaks svinīgi teica. � Cik labi sajust atkal zem kāju pirkstiem tavu tīkamo virsmu!

Pēc tam viņ� sagrīļojās, novēcināja rokas un nokrita visā garumā pie novadpētnieku kājām.

� Pat nekustas vairs, � plikgalvis samulsis noteica.

� Un tomēr tie ir uzgrie�amie! � bārdainis uzvaro�i iesaucās.

� Vienam jau atspere pu�u!

�� Viņ� zaudēja samaņu, � Ķērpjbārdis paskaidroja. � Viņam nācies �ausmīgi daudz pārdzīvot. Kaut tikai jūs zinātu�

Līdz galam nepateicis, Ķērpjbārdis sabruka bezsamaņā blakus Pus�zābakam.

� Lūdzami! � Bārdainis kā bez padoma vērās plikgalvim acīs.

�� Kur mēs ņemsim atslēgu, lai tos no jauna uzkurbulētu?

.

Kad Puszābaks un Ķērpjbārdis beidzot nāca pie samaņas, viņi gulēja viens otram līdzās novadpētnieku telts priek�ā. Novadpētnieki gatavoja brokastis. Katlā uz ugunskura vārījās ūdens tējai.

�� Pavei, jau kustas! � plikgalvis, norādīdams uz naksitrallī�iem, iesaucās.

��� Acīmredzot tie tomēr darbojas ar baterijām, � bārdainis vienaldzīgi pieļāva �o varbūtību. � Iespējams arī, ka ar saules baterijām.

Un, pamanījis plikgalvja vaicājo�o skatienu, papildus piemetināja:

�� Viņi labu laiku gulēja saulē, tādējādi iztuk�otās baterijas atkal uzlādējās un viņu mehānisms var darboties no jauna. Vai tu tam netici?

Plikgalvis klusēja. Viņ� skatījās uz Puszābaku un Ķērpjbārdi ar pieaugo�u interesi. Glu�i kā tādi rūķī�i.Tikai mazliet lielāki. Bērnībā viņ� tos noteikti būtu uzlūkojis par rūķī�iem. Vienam pat ir bārda. Vai tikai viņi nav kaut kas līdzīgs tiem� Tādi kā divdesmitā gadsimta rūķī�i vai kā lai to pasaka� Ja �o domu risina tālāk, tad ir ta�u redzams, ka arī vilku audzēkni pilnīgi nevar pielīdzināt cilvēkbērna apmēriem. Varbūt arī atradenis ir no tiem, nu kā lai to pasaka�

Plikgalvim pārskrēja saltas trīsas pār muguru. Laikam no jauna esmu bērna prātā, viņ� iztrūcies nodomāja, un mēģināja �igli atvairīt bērnu dienu atmiņas par rūķī�iem. Kādas muļķības? Un tāds vēl grib kļūt par novadpētnieku�

� Kur es atrodos? � negaidot atskanēja Puszābaka balss.

Viņ� bija pilnīgi at�irdzis un, ziņkāres tirdīts, slēja aug�up galvu.

� Nu vai redzi! � Bārdainis uzmeta plikgalvim uzvaro�u skatienu.

��� �im atsāk darboties arī lente. Bet vilku audzēknis joprojām guļ mugursomā kā maiss.

Nepievērsdams Puszābakam vairs uzmanību, bārdainis devās pie zālītē noliktās mugursomas un pietupies viegli papliķēja pa to.

� Laiks mosties, � viņ� mīlīgi sacīja. � Tējūdens jau vārās. Jārāpjas no somas laukā un jātop par cilvēku.

Pilnīgs klusums. Ne niecīgākās skaņas. Ne niecīgākās kustības mu�gursomā, skaties, cik ilgi gribi.

� Varbūt �im kaut kas lēcies, � plikgalvim uzmācās ba�as. � Vai tikai pēdīgi nav nosmacis?

Arī bārdainis noraizējies piesteidzās un ātri ņēmās raisīt vaļā mugur�somas auklas. Vēl da�i saspringti mirkļi un tad� tad�

� Pilns ar zāli!

� Kas tur ir? � plikgalvis īsti nesaprata.

Bārdainis piecēlās.

� Prom ir! � viņ� sacīja. � Mugursoma piebāzta pilna ar zāli.

Abi stāvēja gau�ām satriekti. Glu�i kā bērēs.

� Viss pagalam, � plikgalvis nopūtās. � Tā ir mūsu vaina. Kālab atstājām viņu �eit bez uzraudzības!

Pilnīgs apjukums. Pilnīga neizpratne.

� Es gribētu zināt, ko mēs galu galā tagad apmācīsim! � bārdainis �ķendējās. � Varbūt tos tur, vai?

Viņ� norādīja ar īk�ķi uz abiem naksitrallī�iem.

Plikgalvis sarosījās.

� Tos patie�ām derētu papētīt mazliet nopietnāk, � viņ� atzina.

� Tādus katru dienu neizdodas sastapt.

Ta�u bārdainis atmeta ar roku � nav vērts.

�� Kas tie par niekiem! � viņ� atrūca. � Galu galā mēs esam novadpētnieki, nevis kaut kādi leļļu teātra re�isori. Mums ir noteikts mērķis, kas jāsasniedz.

� Nu jā, � plikgalvis, mazliet vīlies, piekrita. � Tikai �oreiz mūsu mērķis no mugursomas ir pazudis.

�� Viņ� jādabū rokā vēlreiz, � bārdainis bija nelokāms. � Mums viņ� jāsameklē. Varbūt aizbēdzis atpakaļ uz vilku midzeni un meklē glābiņu pie saviem aud�uvecākiem? Viņ� ta�u ir vilku audzēknis. Dro�i vien gribēja arī turpmāk dzīvot pēc vilku para�ām, jo nejaudāja cie�āk sarast ar mums. Turklāt viņ� kāroja pēc jēlas gaļas.

Ķērpjbārdis uzslējās sēdus, nu arī viņam bija atgriezusies miesās dzīvība.

�� Vai tu dzirdēji? � viņ� �ukstus vaicāja Puszābakam. � �Vilku midzenis� Vilku audzēknis�" Vai tikai tas, par ko viņi runā, nav mūsu mīļais Uzrocis? �ie cilvēki glu�i vienkār�i bija sagrābu�i mūsu Uzroci, tāpēc viņu pie vilku migas neatradām!

� Bez �aubām, � Puszābaks izklaidīgi pamāja ar galvu. � Uzrocis? Nu jā, protams, Uzrocis�

Viņam bija ataususi kāda ļoti būtiska doma, un, pirms to ietērpt vārdos, vajadzēja vēl mazliet atģisties.

Ķērpjbārdis pielēca kājās un piegāja pie novadpētniekiem.

� Atvainojiet, � viņ� sacīja un pieklājīgi palocījās. � Vai varat pāris vārdos aprakstīt, kāds izskatās tā saucamais vilku audzēknis?

Bārdainis nelikās Ķērpjbārdi ne redzam. Ķērpjbārdis un Puszābaks izraisīja satraukumu, jo viņ� neprata, kā nākas, sev izskaidrot mazo radījumu esamību. Tie krita viņam uz nerviem, un tāpēc viņ� par tiem negribēja ne dzirdēt.

Plikgalvis izturējās draudzīgāk.

�� Vilku audzēknis viscaur klāts ar spalvām, � viņ� Ķērpjbārdim paskaidroja. � Un ir ar tevi apmēram vienā augumā. Es pat sacītu, ka jums ir kaut kas kopīgs.

� Kaut kas kopīgs! � Ķērpjbārdis iesaucās. � Nu pareizi! Tas ta�u ir Uzrocis, par kuru jūs visu laiku runājat!

� Uzrocis? � plikgalvis brīnījās.

Nu arī bārdainis nespēja palikt vienaldzīgs, uzjautrināts viņ� sāka smiet.

�� Uzrocis! � viņ� ķiķināja. � Varen tēlaini sacīts! Ja tā padomā, tad vilku audzēknis nudien atgādina prāvu un mīkstu uzroci!

Bārdainis ņēmās smiet vēl labu brīdi. Bet tad, apņēmīgi pievērsies plikgalvim, noteica:

�� Ejam! Pirms �o dzīvo uzroci nebūsim atkal atgādāju�i �urpu, apmetnē, nevarē�u norīt ne kumosa ēdamā.

Ķērpjbārdis nepaguva bilst ne vārda. Novadpētnieki platiem soļiem devās prom.

Klusums. Ķērpjbārdis neizpratnē pavērās Puszābakam acīs.

Vēl brīdi valdīja klusums, tad Puszābaks negaidot vairs neslēpa savas domas:

� Beidzot kļuvis skaidrs, par ko noturēts mūsu dārgais draugs! Vilku audzēknis! Ak tu mīļo debestiņ!

Tā arī bija viņa svarīgākā doma, kas jau labu laiku nedeva mieru.

Ķērpjbārdis apjucis nedabūja ne vārda pār lūpām, bet Puszābaks vēl piebilda:

� Tagad es saprotu, kāpēc Uzrocis tik līksmu prātu izvēlējās nevis mūs, bet vilku midzeni!

�� Ak līksmu prātu! � Ķērpjbārdim aiz īgnuma atbrīvojās balss saites. � Kāpēc tu tā runā par savu draugu? Vilks ar varu viņu aizrāva līdzi, mēs pa�i redzējām!

Puszābaks visai zīmīgi pavīpsnāja.

�� Kā nu to ņem, � viņ� teica. � Jādomā, ka vilks atpazina savu kādreizējo audzēkni. Un Uzrocis pārāk pretī arī neturējās, laikam jau domāja par jēlas gaļas ē�anu. -

Ķērpjbārdis pagalam sa�uta. Kā Puszābaks tomēr varēja melst tādus niekus! Plēsoņu audzēknis. Tikko novadpētnieki atļāvās mēļot da�us nepārdomātus vārdus, Puszābaku vairs nevar ne pazīt. Kā gan tik nejēdzīga doma varēja ieperināties viņam galvā? Neticami! Un galu galā� Kāda tam nozīme, ja Uzrocis kādreiz bērnībā patie�ām būtu dzīvojis vilku barā? Kas gan par to! Uzrocis paliek Uzrocis. Viņi ta�u to pazīst caur un cauri, noteikti pazīst labāk nekā �ie novadpētnieki vai kāds cits.

Un Ķērpjbārdis sacīja:

� Ja arī Uzrocis būtu uzaudzis pie vilkiem, tad viņa raksturam tas nav nācis par ļaunu.

� Līdz �im mums nav nekas ko viņam pārmest, � Puszābaks piekrita un pamāja ar galvu. � Bet līdzko viņ� pabijis kopā ar pelēci, viņā jau ierunāju�ās vilku asinis.

� Liecies mierā, � Ķērpjbārdis nopūtās. � Tik ilgi tu karājies kokā ar kājām gaisā, kamēr prāts sagriezies pavisam a�gārni.

Puszābakam seja apmācās aizvien vairāk.

� Katrā ziņā Uzrocim es vairs nevaru uzticēties, � viņ� paziņoja. � Nekad nevar zināt, kad viņā atkal uzliesmos apslāpētās plēsoņas kaislības.

� Turpini vien, � Ķērpjbārdis teica. � Kas tev vēl ir sakāms?

Puszābakam �is tas bija padomā:

�� Muļķis es biju, ka ļāvu Uzrocim sevi ievilināt me�ā. Bet nu mans mērs ir pilns. Es itin labi varu iztikt bez Uzro�a sabiedrības. Mani gaida jūra. Ir laiks iet uz turieni.

Ķērpjbārdis jutās gau�ām satriekts. Kāda Uzrocim tiek nodarīta pārestība! Vai tad Uzrocis bija viņus ievilinājis me�ā? Nav tiesa. Viņi, Puszābaks un Ķērpjbārdis, bija tie, kas gribēja braukt caur me�u, Uzrocis deva priek�roku �osejai. Varbūt Uzrocis vainojams kādā citā ļaunā nodarījumā? Nepavisam ne. Bet Puszābaks�

� Es eju, � Puszābaks pavēstīja. � Man ir divas kājas, un es ie�u. Uzro�a jocīgā ma�īna man nav vajadzīga.

� Tu esi jucis, � Ķērpjbārdis noteica.

� Es eju, � Puszābaks atkārtoja. � Vai tu nāksi līdzi?

� Nē, � Ķērpjbārdis atteica.

Kā lai viņ� pamet Uzroci likteņa ziņā? Vai Uzrocis spētu tā rīkoties? Nemū�am! Bet Puszābaks�

� Visu labu, � Puszābaks teica.

� Prātiņ, nāc mājās! � Ķērpjbārdis bilda.

Ta�u Puszābaks jau devās prom. Tik vienkār�i � sadomāja un gāja. Kas viņam bija noticis? Ko tas viss nozīmē? Kā ļauns sapnis�

� Puszābak! � Ķērpjbārdis iekliedzās.

Puszābaks neatbildēja.

� Puszābak! � Ķērpjbārdis iekliedzās vēlreiz. � Nāc atpakaļ!

Viss klusu � tāpat kā iepriek�.

Ķērpjbārdis piegāja pie ugunskura un lūkoja to apdzēst. Dīvainie novadpētnieki liesmas nebija apslāpēju�i. Ķērpjbārdis nomīņāja ar kājām ugunskura ogles, nemitīgi vērdamies uz turieni, kur skatienam bija pagaisis Puszābaks. Uguns jau sen bija noslāpēta, bet Ķērpjbārdis aizvien vēl stampāja zemi ugunskura vietā. Viņ� nespēja ar prātu aptvert, ka Puszābaks tik vienkār�i varēja aiziet. Ta�u galu galā bija tam jānotic. Smagi nopūzdamies, viņ� aizsoļoja prom pa me�u.

Kas notika ar Uzroci?

Patie�ām � kas pa to laiku bija noticis ar Uzroci? Pēc tam, kad novadpētnieki bija iebāzu�i viņu atkal mugursomā, viņ� sākumā lūkoja iemigt. Uzrocis jutās pagalam nomocīts, un pamatīga atpūta bija ļoti nepiecie�ama, ta�u miegs nenāca. Uzrocis nevarēja brīvi pakustēties. Smacēja gaisa trūkums. Un domas nemitīgi rosījās.

Tātad atkal mugursomā� Novadpētnieku gūsteknis � tāpat kā iepriek�.

Vai patie�ām no mugursomas nevar izkļūt?

No telts atskanēja plikgalvja un bārdaiņa krāk�ana, tātad no turienes patlaban briesmas nedraudēja. Pavērās iespēja rīkoties. Bet kā?

� Apkaklīti � Uzrocis iesaucās apslāpētā balsī.

Par atbildi suņuks iesmilkstējās, ta�u palīdzēt savam saimniekam nespēja. Atraisīt mezglos sasietās mugursomas auklas � tas, protams, nebija suņukam pa spēkam. Viņ� bija tikai pavisam parasts kustonītis. Pa�reiz viņ� vienīgi varēja tupēt līdzās savam saimniekam un sargāt to.

Uzrocis mēģināja taustīties pa mugursomu. Tā bija pagatavota no izturīga brezenta. Tagad labi noderētu nazis, jo tik izturīgu audumu kailām rokām nevar pārplēst. Bet ne nazis, ne kāds cits ass priek�mets Uzrocim nebija. Ko lai iesāk? Brezentam pat ar zobiem caurumu nav iespējams izskrubināt, to nespēj pat tāds vilku audzēknis, kas zobus norūdījis, grau�ot da�da�ādus kaulus. Vai, maisā tupot, var kaut kur aizbēgt? Bet varbūt tomēr?

Jāizmēģina viss iespējamais, Uzrocis nolēma un nometās �etrrāpus. Aiziet!

Re, re, viņam laimējās pāris soļu pavirzīties uz priek�u. Bet itin drīz viņ� saprata, ka tādā veidā tālu netiks. Labi, ja līdz rītausmai aizkulsies tālāk me�ā brik�ņos un tur arī visam gals. Tur neviens viņu vairs nesameklēs. Lai cik skaļi viņ� sauktu palīgā, neviens viņu nesadzirdētu. Un tur, me�ā, viņ� arī paliktu.

Pēk�ņi Uzrocis sajuta, ka nemanot viņam kļuvis siltāk. Ahā � tas bija ugunskurs! Uz labu laimi virzīdamies tālāk, viņ� bija nokļuvis pie ugunskura. Jāuzmanās. Citādi � tā vien pielūko � nosvils ar visu mugursomu�

Tie�i tobrīd Uzrocim prātā ie�āvās negaidīta doma. Kā būtu, ja tie�i uguni ņemtu talkā? Ja lūkotu ar kvēlojo�u ogļu palīdzību izdedzināt mugursomā caurumu? Tas bija bīstami, ta�u neko labāku viņ� nevarēja izprātot.

Uzrocis pievirzījās ugunskuram vēl tuvāk, nu metās karsti ne pa jokam. Bet cita ceļa nebija, svelme jāiztur. Vēl pāris soļu�

Kas tā par smaku? Zināms � o� pēc deguma. Ahā, man sokas. Ka tik pēk�ņi uguns neuzliesmo pārāk strauji! Un ar visu somu nesadegu arī pats.

Uzroci sagrāba klepus lēkme. Vai dieniņ � dūmi! Tie nelāgi spiedās plau�ās, koda acīs. Viņ� labi zināja, ka dūmos var nosmakt. Kļuva aizvien karstāk. Izturēt! Tikai izturēt!

Un tad � plēnējo�ās ogles savu darbu bija paveiku�as! Mugursomai bija radies caurums � ar gruzdo�ām malām. Uzrocis juta, ka elpot kļuvis vieglāk. Caurums ar katru mirkli vērtās lielāks, bet izlīst pa to laukā vēl nevarēja.

Kas tās par skaņām? Nu protams, ka Apkaklītis! Suņuks smilkstēdams ņēmās lēkāt ap ugunskuru. Viņ� jutās satraukts. Viņ� bija gau�ām norūpējies par savu saimnieku.

� Nebaidies, Apkaklīti � Uzrocis, cīnīdamies ar klepus lēkmēm, lūkoja viņu mierināt. � Tūliņ viss būs labi!

Drīz caurums mugursomā bija pietiekami liels, un Uzrocim laimējās izkļūt laukā.

Brīvs! Dzīvs un vesels, un brīvs!

Aiz prieka viņ� gribēja vai kliegt, ta�u baidījās uzmodināt novadpētniekus. Turklāt tūdaļ kļuva skaidrs, ka gavilēt bija par agru � viņa uzrocis vairākās vietās bija aizdedzies.

Vajadzētu dabūt ūdeni! Bet ūdens nebija.

Tavu nelaimi! It kā Uzro�a uzrocim būtu par maz nācies ciest no vilku zobiem! Viņa ka�ociņ� jau bija tik daudz plūkāts un plēsts, un tagad to vēl nosvilinās uguns.

�ausmīgi! Uz brīdi prātā ie�āvās doma, ka vajadzētu uzroci novilkt, ta�u tūdaļ it kā noslēpumaina balss tam ie�ukstēja ausī � meties pie zemes!

Pareizi! Acumirklī Uzrocis bija gar zemi un vēlās �urpu turpu. It kā pēc burvju mājiena liesmas apdzisa. Viņa uzrocis bija glābts. Pat ugunsbriesmās Uzrocim bija laimējies palikt nelokāmam. Palikt īstam Uzro�cim, kas no sava uzro�a ne�ķiras pat visgrūtākajos apstākļos.

Viņ� gulēja glu�i bezspēcīgs. Apkaklītis, vēcinādams asti, pienāca klāt un rūpīgi nolaizīja saimnieka nokvēpu�o seju.

Kāda svētlaime� Cik jauki būtu mazliet atvilkt elpu, kaut uz brīdi aizvērt acis un spirdzināties miegā� Pasnaust tepat uz kailas zemes� Glu�i kā Ķērpjbārdim� Ta�u tik daudz spēka vēl Uzrocim bija, lai aizgainītu �o bīstamo vēlmi. No telts vajadzēja tikt prom, cik vien iespējams ātrāk � par to nebija nekādu �aubu.

Uzrocis sakopoja visu gribasspēku un piecēlās kājās. Pavērās uz mugursomu.

Gandrīz puse mugursomas bija sadegusi. Nu jā� Uzlūkojot �o apdegu�o un tuk�o mugursomu, novadpētniekiem tūdaļ būs skaidrs, ka viņu gūsteknis ir aizbēdzis!

Mazliet padomājis, Uzrocis sāka plūkt zāli. Atvilcis mugursomu sākotnējā vietā, viņ� to piebāza ar zāli un nolika ar apdegu�o pusi uz leju. Lieliski! Kad novadpētnieki no rīta iznāks no telts, viņi neko aizdomīgu nepamanīs. Nodomās, ka vilku audzēknim ir varen labs miegs. Un viņ� tikmēr noteikti iegūs mazliet laika.

Nu tā � Uzrocis bija paveicis visu, kas patlaban bija viņa spēkos.

� Ejam, Apkaklīti

Uzrocis devās prom. Apkaklītis līksmu prātu viņam sekoja, turklāt cītīgi vērdamies, lai steigā no jauna ncuzdurtos vilku midzenim. Ar �iem plēsoņām viņ� vairs nemaz nevēlējās sastapties.

Soļo�ana pa me�u uz labu laimi, zināms, nesagādāja nekādu prieku. Uz priek�u bija jātenterē, gandrīz vai ar roku taustoties un klūpot ik uz soļa, turklāt visu laiku bija jāuzmanās, lai zari sāpīgi neieskrambā seju. Toties nebija vairs rūpju par to, ka no aizmugures varētu uzklupt vilki.

Viņu vietā Uzrocim pa pēdām tecēja Apkaklītis, uzticīgais draugs. Un, ja suņuks nejūtas satraukts, arī viņa saimniekam nav iemesla baiļoties. Kāds prieks, ka viņ� bija sastapis Apkaklīti! Kāda laime, ka viņam biedros bija tik uzticams un bra�s suņuks!

Apmēram pēc pāris stundām ceļa Uzrocis izdzirda netālu ūdens urdzē�anu. Nu protams � tas bija strauts! Un pēk�ņi viņ� attapa, ka jau labu laiku viņu moka slāpes. Viņ� pielika soli.

Ak strautiņ, plūsti �alodams un manas slāpes veldzēdams!

�īs dzejas rindas Uzrocim nejau�i iekrita prātā. Viņ� steidzās tālāk un drīz vien nonāca pie strauta. Uzrocis nogūlās zemē un dzēra. Cik atspirdzino�s, svaigs ūdens! Arī Apkaklītis ar acīmredzamu tīksmi laka ūdeni.

Strautiņ� noderēja ne tikai slāpju dzesē�anai. Vairs nevajadzēja maldīties pa me�u uz labu laimi. Tagad Uzrocis zināja, kādā virzienā iet. Pie �ī strauta ta�u sākās viņa maldu ceļi, un tagad tam bija jārāda arī atpakaļceļ�. Viņ� dosies pie savas automa�īnas. Strauts palīdzēs, lai viņ� nenomaldītos.

No jauna sasparojies, Uzrocis turpināja ceļu. Viņ� saprata, ka nevar atļauties pārāk ilgi atvilkt elpu. Tikko pasēdētu mazliet ilgāk, nogurums tūdaļ gūtu virsroku. Tāpēc jāiet tālāk. Viens � divi, viens � divi� Tikai uz priek�u, gar strautu tikai uz priek�u!

Nakts sāka atkāpties. Debesmala vērtās aizvien gai�āka. �ur tur kokos ie�ivinājās putni. Un tad Uzrocis pamanīja pazīstamo vietu, kur strauts meta līkumu. Nu protams � te bija sācies viņa jājiens ar vilku!

Kaut gan Uzrocis jutās bezgala noguris, viņ� tomēr metās skriet. Pēk�ņi visa apkārtne likās tik pazīstama. Jā � beidzot tomēr!

Taka� Tā pati me�a taka, pa kuru viņi ar automa�īnu bija atbrauku�i. Kaut kur tepat, tie�i tepat vajadzēja būt viņa furgonam�

Uzrocis joprojām skrēja teciņiem vien un te pret kaut ko paklupa, sāpīgi sasizdams kāju. Kas tas bija? Padomā tikai � urbis! Pamests ceļa malā. Diezin kam �eit, me�ā, bija ievajadzējies urbja?

Bet kur pazudusi automa�īna?

Uzrocis apstājās un paraudzījās visapkārt.

Ugunskura vieta. Netālu no tā zaru bnda. Bet iepriek� �ādas būdas , �eit nebija! Pa �o laiku kāds to uzslējis. Nūjā � �āda mājokļa uzcel�anai dro�i vien bija nepiecie�ams arī urbis. Laikam celtnieki tajā nak�ņoju�i. Un no rīta� dro�i vien devu�ies prom ar visu automa�īnu!

Uzroci sagrāba izmisums. Auto! Viņam �is braucamrīks bija ne tikai automa�īna, bet arī mājas! Un tāpat par mājām tas bija kļuvis vēl Pus* zābakam un Ķērpjbārdim. Kas zina, vai abi draugi vairs gribēs palikt kopā ar viņu, Uzroci, ja autofurgons, tas ir, kopējās mājas, ir pazudis?

Par laimi, Uzro�a izmisumu mazināja bezgalīgs nogurums. �ā vai tā � I pa�laik viņ� bija pārāk lielā miega badā, lai pamatīgāk apsvērtu radu�os situāciju. Varbūt būda noderēs viņam par pajumti, lai kaut mazliet pievērtu acis. Gan jau vēlāk varēs atkal palauzīt galvu.

Grīļodamies viņ� piegāja klāt būdai. Kur ir durvis? Varbūt ieejas nemaz nav? Ahā, tomēr ir. Tepat starp zariem rēgojas kaut kas līdzīgs rokturim. Uzrocis atvēra durvis. Iekāpa iek�ā. Tumsa. Vajadzēja taustīties ar rokām. Tā� tā� Gulta. Viņam visai piemērota garuma guļvieta. Un mīksta. Kā gan nebija �ēl tik labu gultu pamest �eit me�a būdā?

Pēc brī�a Uzrocis jau bija apgūlies.

Apkaklītis ielīda blakus savam saimniekam, bet viņ� to vairs nejuta. Viņ� krāca tik vareni kā nekad savā mū�ā.

Uzrocis pamazām modās no miega. Naktī pieredzētais uzausa atmiņā. Nemanot prātā atausa tā pati būda, kurā viņ� gulēja. Tā pati būda, kurā atradās arī patlaban. Un, glu�i satrūcies, viņ� atģidās.

Viņam ta�u vairs nebija automa�īnas! Viņ� bija glu�i viens un bez pajumtes! Viņam vairs nepiederēja nekas, izņemot uzroci, un arī tas bija izplūkāts un izplatīja nepatīkamu sviluma dvaku. Kālab liktenis viņu tik bargi bija sodījis?

Piesardzīgi Uzrocis vēra vaļā acis. Visapkārt krēsla. Tomēr viņa skatienu piesaistīja ledusskapis. Ko tas nozīmē? Ledusskapis me�ā! Kā tas bija nonācis �ajā būdā?

Pēk�ņi Uzrocim itin kā tirpas pārskrēja pār kauliem. Vai patie�ām? Vai tas varētu būt? Viņ� pietrūkās kājās. Piesteidzās pie skapja. Nu protams, te bija arī kumode, tai bija te jābūt. Uzrocis atrāva atvilktni, un tajā bija vēstules. Pa�a rakstītās vēstules, ko viņ� bija sūtījis sev!

Tagad viss bija skaidrs: �ī nebija nekāda būda! Tā bija automa�īna, viņa furgons, tikai ar zariem aizklāts, un ledusskapis arī bija viņa piede�rums. Un kumode� Un gulta� Viņ� bija gulējis pats savā gultā!

Kāds prieks! Līdz �im vēl neizjusts, pacilājo�s prieks! Tas pildīja ne tikai sirdi, bet visu augumu līdz pat kāju un roku pirkstu galiem.

Uzrocis atvēra ledusskapja durvis. Ļoti jauki � desas līkums un da�i biezpiena sieriņi. Kāda veiksme da�kārt var uzsmaidīt!

Apēdis kopā ar Apkaklīti desu un pāris sieriņu saldajā ēdienā, Uzro�cis izkāpa no automa�īnas.

Bija pusdienlaiks. Saule stāvēja debess vidū, un rudenīgais me�s iczaigojās līksmās krāsās.

Dro�i vien saulstari silda arī jūru, Uzrocis domāja. Diem�ēl viņam nebija ne jausmas, kad varēs reiz nokļūt pie jūras. Kur patlaban ir Puszābaks un Ķērpjbārdis? Vai gaidīt viņus �eit vai iedarbināt automa�īnu un doties me�ā, lai uzmeklētu draugus?

Gaidīt tepat, protams, bija vieglāk. Vieglāk un ērtāk. Ta�u sirds dziļumos Uzrocis jau zināja pavisam noteikti, ka galu galā tik un tā nolems sameklēt abus draugus. Griba darboties auga augumā un meklē�ana � tā bija darbo�anās. Pa�laik viņ� jutās pārāk norūpējies par draugu likteni, lai spētu mierīgi gaidīt.

Turklāt, kad viņu, Uzroci, aiznesa vilks, vai Ķērpjbārdis un Pus�zābaks, rokas klēpī saliku�i, nogaidīja? Nepavisam ne � glu�i otrādi! Abi devās viņu meklēt. Un atrada. Un dro�i vien viņi visi trīs tagad omulīgi gul�ņātu pludmales smiltīs, ja vien nebūtu iejauku�ies novadpētnieki. Puszābaks un Ķērpjbārdis nekādā ziņā nebija atstāju�i viņu likteņa varā. Puszābaks pat savu dzīvību bija licis uz spēles, lai viņu, Uzroci, atpestītu no vilku gūsta. Ak mīļais, labais Puszābaks! Ak mīļais, labais Ķērpjbārdis! Ak mīļie, labie draugi, kur gan jūs esat?!

Aizmetis prom zarus, Uzrocis steig�us sēdās pie automa�īnas stūres.

� Braucam, Apkaklīti

Suņuks it kā piekrizdams pakulstīja asti, un Uzrocis iedarbināja motoru.

Automa�īna pamazām sāka kustēties. Uzrocim nācās krietni savaldīties, lai nenospiestu pārāk stipri gāzes pedāli. Tikai bez steigas! Jābrauc pamazām, ar gudru ziņu! Braucot ātri, būtu grūti aplūkot apkārtni un itin viegli varētu aizsteigties garām Puszābakam un Ķērpjbārdim.

Ik pēc brī�a apturējis automa�īnu, Uzrocis spalgi signalizēja un ilgi klausījās. Klusums. Aizvien tikai klusums. Bet Uzrocis neizmisa. Auto signāli, jādomā, aizskan tālāk nekā cilvēka balss. Pilnīgi iespējams, ka draugi viņa signalizē�anu sadzird, vienīgi viņ� nevar saklausīt atbildes saucienu. Jābūt pacietīgam. Un galvenais bez steigas!

Brauciens turpinājās.

Dod dieviņ, kaut tikai novadpētnieki nesadzirdētu un nenāktu �urp!

Bet kas �ie galu galā ir par novadpētniekiem, ja viņu, Uzroci, varēja uzlūkot par vilku audzēkni? Ir gan varena iztēle �iem vīriem! Vai tie�ām tā padara cilvēku tik aklu, ka viņ� redz vienīgi to, ko tie�i vēlas saskatīt? Varbūt dzīvē tā arī ir. Ta�u viņ�, Uzrocis, kur� tik alkaini vēlas sastapt Ķērpjbārdi un Puszābaku, aizvien vēl redz savā priek�ā aizlokāmies tikai vientuļu me�a taku. Ja iztēlei piemīt brīnumdares spēks, tad, piemēram, aiz nākamā ceļa līkuma vajadzētu parādīties kaut vienam no viņa drau�giem. Un, lai arī viņ� zinātu, ka �ī aina ir tikai viņa iztēlē, tas tomēr sagādātu ne mazums prieka.

Tobrīd automa�īna ielīgoja ceļa pagriezienā. Uzrocis vēl vairāk palēnināja gaitu, jo �ādas vietas alla� ir bīstamas � nekad nevar zināt, kas aiz pagrieziena būs. Nu tā. Ceļa līkums laimīgi garām.

Un tad no�īkstēja bremzes.

Uzrocis nobālēja. Rokas krampjaini �ņaudza stūri. Viņ� bija pagalam pārsteigts par savas iztēles spējām.

Cik dabiska aina!

Apmēram desmit soļu attālumā ceļa vidū stāvēja Ķērpjbārdis. Glu�i kā dzīvs. Kā īstais Ķērpjbārdis, nudien!

Uzrocis kā sastindzis sēdēja kur sēdējis un ne mirkli nenovērsa skatienu no Ķērpjbār�a tēla. Patie�ām viņ�! Kā varēja paredzēt, ka viņa iztēlei ir tik milzīgs spēks! �is tik tie�ām uzlūkojams par pārdabisku notikumu!

Ķērpjbārdis ielīksmots smaidīja, ta�u smaidā jautās arī skumjas. Uz�rocis, pilnīgi attapies no pirmā izbīļa, savukārt reizē priecīgi un skumji uzsmaidīja parādībai. Viņ� jutās priecīgs tāpēc, ka bija ieraudzījis draugu. Bet skumjas uzmācās tāpēc, ka jebkuru mirkli �ī iztēles aina varēja izbalēt.

Varbūt laimētos sakopot savas spējas tā, ka Ķērpjbār�a tēls neizgaistu viņa, Uzro�a, skatienam? Vai ar gribasspēku nevarētu pārvērst parādību īstenībā? Ja Ķērpjbārdis tagad nāktu� Nāktu un iekāptu automa�īnā� Sarunātos ar viņu� Ja vien viņ�, Uzrocis, to ļoti ļoti vēlētos, vai tas nebūtu iespējams?

Un, tikko Uzrocim uzausa �ī doma, Ķērpjbārdis jau soļoja pie viņa.

Uzro�a sirdi pildīja gaviles. Gribasspēks bija iedarbojies! Ak mīļais Ķērpjbārdi, ak dārgais draugs!

Ķērpjbārdis bija atnācis līdz automa�īnai. Viņ� pacēla roku. Un durtiņas atvērās.

Auto durtiņas atvērās! Uzrocis samulsa ne pa jokam. Kā tā � vai māņu tēls varētu atvērt durvis? Laikam ne. Tas būtu ieradies caur aizvērtām durvīm. Bet nu tās bija līdz galam vaļā un Ķērpjbārdis iekāpa automa�īnā.

�� Beidzot tomēr! � viņ� sacīja. � Biju jau zaudējis gandrīz visas cerības.

Uzrocis klusēja. Nu viņ� saprata, ka viņa priek�ā stāv nevis māņu tēls, bet īstais Ķērpjbārdis ar miesu un asinīm. Un pilnīgi par to pārliecinājās, kad cie�i jo cie�i apskāva draugu.

� Nabaga Uzrocis, � Ķērpjbārdis, vērīgi aplūkojis Uzro�a sadriskāto ka�ociņu, noteica. � Tu esi daudz izcietis.

�� Ko nu vairs bēdāties, � Uzrocis atturīgi noteica. � Kur Pus�zābaks?

Ķērpjbārdis izvairījās no atbildes.

� Varbūt brauksim prom, � viņ� klusu atbildēja.

Ta�u Uzroci sagrāba satraukums.

� Vai jūs abi nebijāt kopā? � viņ� vaicāja. � Vai ar viņu kas noticis?

�� Sākumā bijām kopā, � Ķērpjbārdis nomurmināja. � Bet pēc tam�

Viņ� nespēja Uzrocim izstāstīt patiesību. Viņ� nespēja glu�i atklāti pasacīt, ka Puszābaks pēk�ņi sadomājis: Uzrocis ir vilku audzēknis � un nolēmis viņus pamest. Nabaga Uzrocim tas būtu bijis pārāk liels trie�ciens.

� Bet pēc tam? � Uzrocis uzbudināts pārvaicāja.

� Pēc tam mēs iz�ķīrāmies.

Ķērpjbār�a balsī bija jau�ami neīsti toņi, Uzrocis kļuva uzmanīgs. Viņa satraukums nemazinājās, bet drīzāk auga augumā.

� Kāpēc jūs �ķīrāties?

� Tāpēc, ka�

Ķērpjbārdis sastostījās.

� Es tevi lūdzu!.� Uzrocis iesaucās. � Neslēp no manis neko! Mana sirds nojau� ļaunu, un neziņa var padarīt vai traku.

�� Kad �ķīrāmies, Puszābaks bija dzīvs un vesels, � Ķērpjbārdis centās Uzroci nomierināt.

� Tad kāpēc jūs katrs gājāt savu ceļu? � Uzrocis nerimās.

Nu Ķērpjbārdis bija sprukās.

�� Brauksim, � nezinādams, ko iesākt, viņ� sacīja. � Tas ir sare�ģīts stāsts, ko es pats arī īsti neizprotu.

Uzrocis piedeva gāzi, ta�u sirds viņam joprojām bija smaga. Kā varēja notikt, ka Ķērpjbārdis bija �ķīries no Puszābaka, pat īsti nesaprazdams kāpēc? Te kaut kas nav kārtībā.

Pēc brī�a Uzrocis jo skaļi iedarbināja autotauri.

�� Laikam nav nozīmes signalizēt, � Ķērpjbārdis sacīja. � Es do�māju, ka Puszābaka tuvumā nav.

�� Bet kur tad viņ� ir? � Uzrocis nomāktā balsī jautāja. � Uz kurieni viņ� devās? Kas ir noticis? Es ta�u redzu, ka tu visu slēp no manis!

Ķērpjbārdis nopūtās. Galu galā viņ� saprata, ka nedrīkst spīdzināt Uzroci. Neziņa patie�ām grūtāk pacie�ama nekā visbēdīgākā patiesība.

Viņ� pateica:

� Puszābaks aizgāja uz jūru viens pats. Viņ� mūs pameta.

� Kā tā?! � Uzrocis iekliedzās.

Acumirklī viņ� bija zaudējis pa�savaldī�anos. Apjukumā stūre izslīdēja no rokām. Gāzes pedālis tika nospiests līdz galam.

� Ko tu sacīji?! � viņ� vēlreiz iekliedzās.

Un tad notika kaut kas �ausmīgs.

Kā satrakots dzīvnieks furgons pilnā sparā nobrauca no ceļa. Motors rēca. Krūmi brik�ķēja. Viss drebēja un �ķindēja.

Un pēk�ņi � stop! Cie�i iesprūdusi starp diviem kokiem, automa�īna apstājās.

� Lūdzu, piedod! � Uzrocis klusu sacīja.

Dīvaini, bet izbīlis palīdzēja atgūt dvēseles līdzsvaru.

� Lūdzu, piedod! � Uzrocis atkārtoja. � Bet tas, ko tu pateici�

Ķērpjbārdis viņu pārtrauca:

� Paskaidrot nevajag. Es saprotu.

� Jāieslēdz atpakaļgaita, � Uzrocis nolēma.

Par laimi, motors nebija bojāts. Uzrocis padeva atpakaļgaitu. Bei velta cerība � furgons pat nedomāja kustēties. Tikai riteņi griezās uz vietas, � un viss. Tad Uzrocis mēģināja braukt uz priek�u. Atkal nekā. Bija skaidrs, ka ma�īna pati no vietas izkustēt nevarēs.

� Es ie�u pastumt, � Ķērpjbārdis ierosināja.

Uzrocis, pavisam norūpējies, piekrita:

� Laikam tavs padoms vietā, � viņ� pamāja ar galvu.

Tikko Ķērpjbārdis pavērās uz durvīm, viņ� pēk�ņi attapa: priek�ējās durtiņas atvērt nebija iespējams � priek�ā koku stumbri. Automa�īna bija iestrēgusi tie�i tajā vietā, kur durvis.

Ak jā, bija ta�u vēl viena izeja! Ķērpjbārdis steig�us metās pie pakaļējām durvīm. Tvēra pēc roktura. Bet arī �īs durvis nevērās vaļā � dari ko gribi. Acīmredzot automa�īnai drā�oties nost no ceļa, satrici�nājumā bojāta atslēga. Ķērpjbārdis metās durvīs ar plecu. Grūda, cik spēka. Bet atkal nekā.

� Palūko kādu no logiem nolaist zemāk, � Uzrocis deva padomu.

Ķērpjbārdis mēģināja velti. Furgona sienas bija tādā stāvoklī, ka

attiecīgie kloķi vispār nedarbojās.

� Jāizsit priek�ējais stikls, � Ķērpjbārdis ierosināja.

Uzrocis noraido�i pagrozīja galvu.

� Tas nav iespējams, � viņ� teica. � Visi logi ir no neplīsto�a stikla. Par laimi, man ir pamatīgs metāla urbis, ar to izurbsimies cauri automa�īnas sienām.

Parakņājies rīku kastē, viņ� pēc brī�a satraukts pavēstīja:

� Nav! Pazudis!

Bet Ķērpjbārdim kaut kas ie�āvās prātā.

�� Ar �o urbi ta�u Puszābaks gatavoja no piena kannas sev skārda bruņutērpu, � viņ� paskaidroja. � Lai aizsargātos no vilkiem�

� Tātad urbja mums ma�īnā nav, � Uzrocis, drūmu domu mākts, teica. � Turklāt mums nav ne lāsītes ūdens.

Tagad abiem kļuva skaidrs, cik situācija ir nopietna. Neatlika nekas cits kā gaidīt un cerēt, vai kāds nejau�s ceļinieks viņus drīzumā neuzies. Laiku pa laikam signalizēt ar autotauri � tas bija viss, ko viņi patlaban savā labā varēja darīt.

Abi draugi saskatījās. Kāda nelaime! Kāda briesmīga nelaime!

�� Man rīkle pilnīgi deg, � Uzrocis sūkstījās. � Bet nav ne lāsītes ūdens.

Un Ķērpjbārdis sacīja:

� Man bārda aiz ūdens trūkuma jau kļuvusi tik trausla, ka teju teju sabirzīs.

Turklāt �ī pa�uvusī bārda, badu remdinot, bija labi noderējusi � atliku�as vēl tikai �etras brūklenes. Ķērpjbārdis noplūca divas no tām un sniedza Uzrocim.

� Atliku�ās divas ogas pataupīsim, � viņ� teica. � Katram tiks pa vienai.

Abi bija atgūlu�ies Uzro�a gultā. Laiks ritēja. Pa�sajūta nemitīgi pasliktinājās. Viņi jutās gau�ām vārgi. Apgrūtināja pat sarunas, tomēr �ad tad tika bilsts pa vārdam.

�� Tēlaini runājot � drīz laikam nāve klauvēs pie loga, � Ķērpjbārdis nopūzdamies sacīja.

� Tas tiesa, � Uzrocis piekrita. � Sākumā aiz pieklājības klauvēs pie loga, pēcāk, atļaujas neprasot, nāks iek�ā. �o sievu ar izkapti furgona sienas neaizturēs, viņa kaut vai neplīsto�ajam stiklam izies cauri.

Labu laiku draugi klusēja. Atlika vienīgi gul�ņāt un gaidīt liktenīgo brīdi, kad tos apskaus nāve. Visi mēģinājumi izkļūt no furgona bija nesekmīgi.

Neviens darbarīks, kas atradās ma�īnā, nederēja, lai atlauztu durvis, un neplīsto�ie stikli nebija sadauzāmi pat ar cirvi. Uzrocis signalizēja ne reizi vien, ta�u autotaures palīgā saucieni, skaidri redzams, dzirdīgas ausis neaizsniedza.

� Kas zina, kur mus apbedīs? � Uzrocis risināja sarunas pavedienu.

� Es gribētu, lai mans kaps būtu me�ā, � Ķērpjbārdis sacīja. � Vēl es gribētu, lai uz mana kapa augtu brie�u ķērpis. Tā ir visskaistākā piemiņas zīme, ko es varu sev izvēlēties.

� Vai tie�ām? � Uzrocis izbrīnījies vaicāja.

��� Tas paustu mū�īgo riņķojumu, kas nemitīgi noris dabā, � Ķērpjbārdis skaidroja. � Padomā � bārda satrūd un, palikdama par zemi, baro jaunu dīgsto�u brie�u ķērpi. Un tad varbūt ieradīsies kāds, kas no tā izvārīs brie�u ķērpju tēju un tiks izārstēts no klepus.

�� Mani varētu apbedīt ar visu automa�īnu, � Uzrocis domāja. � Pat �ķirstu nevajadzēs. Uz kapa varētu būt �āds uzraksts: ��eit mū�īgā vientulībā atdusas Uzrocis."

Pieminot vientulību, Uzrocim sametās tik bēdīgi ap sirdi, ka acu kaktiņos sariesās divas lielas asaras.

Ķērpjbārdis satrūcies draugam uzsauca:

� Neļauj asarām vaļu! �ķidrums jātaupa!

Uzrocis nogaidījis, lai asaras norit pār vaigiem, mēģināja ar mēles galu tās satvert.

� Sagaidīt nāvi vientulībā � tas tie�ām ir �ausmīgi, � viņ� teica.

� Bet varbūt mūs vispār neatradīs, � Ķērpjbārdis bilda. � Tad arī apbedīt neapbedls. Gulēsim �eit mū�īgo miegu divatā, un nebūs nekādas vientulības.

Uzrocis saprata, ka Ķērpjbārdis viņa drūmās domas grib vērst jokā, ta�u prāts �obrīd viņam nepavisam nenesās uz jokiem. Aizvainojies viņ� uzslējās sēdus.

Apkaklītis, piegājis pie saimnieka, pieglauda viņam galvu.

�� Nabaga suņuk, � Uzrocis, paijādams Apkaklīti, sacīja. � Tu saistīji savu likteni ar manējo, redzi nu, kas tagad noticis. Manas vainas dēļ arī tev draud nāve.

Uzrocis sajuta, kā pēk�ņi iesmeldzās sirds. Apkaklītis bija viņam uzticējies, bija cerējis uz viņa atbalstu. Bet viņ�� Viņ� ta�u ir arī atbildīgs par suņuka dzīvību!

Nepaguvis apsvērt �o domu līdz galam, viņ� sajuta locekļos ieplūstam it kā jaunu spēku. Padoties nāvei no brīva prāta nav vērts! Piecēlies no guļvietas, viņ� aizklumburoja pie stūres.

� Pī-pī-pī� pīī-pīī-pīī� pī-pī-pī!

Uzrocis padeva briesmu signālu: pa trīs lāgi īsos, trīs garos, tad atkal īsos pūtienus.

Un vēlreiz:

� Pī-pī-pī� pīī-pīī-pīī� pī-pī-pīi

Tāpat kā iepriek�ējās reizēs automa�īnas signāli palika bez atbildes, un drīz vien Uzroci no jauna pievārēja depresija. Vai patie�ām nav nekādas cerības uz glābiņu? Vai patie�ām jā�ķiras no �īspasaules pa�ā dzīves ziedonī un spēju briedumā?

Nemanot domas pievērsās pagātnei, un gara acīm viņ� skatīja mazo Uzrocīti sē�am nosirmoju�ā uzrocī tērptas vecmāmiņas klēpī. Ak jā� Tie�i tāds viņ� izskatījās kādā senā fotogrāfijā!! Jau sen viņ� nebija pārlapojis savu fotoalbumu, un tagad juta neizsakāmu vēlmi tajā ielūkoties. Atgriezies pie guļvietas un pacēlis matra�a malu, viņ� izņēma zem tā pabāzto albumu ar lieliem puķoticm vākiem.

� Vai gribi, Apkaklīt, apskatīt manas fotogrāfijas?

Suņuks, saimnieka laipnības aizkustināts, paluncināja asti.

Uzrocis apsēdās pie galda, un Apkaklītis iemetās tam klēpī.

� Nu tad skaties, � albumu atvēris, Uzrocis sacīja. � Te ir redzama visa ģimene. Tā ir mana māte, tas ir mans tētis, tālāk � vecāmāte un vecaistēvs, un vēl viena vecāmāte un viens vecaistēvs. Visi tērpu�ies svinīgos uzro�os. Un �is mazmazītiņais mazulis mātei uz rokām esmu es. �ī ģimenes bilde ir fotografēta drīz pēc manas piedzim�anas.

Apkaklītis apmierināts ierējās.

�� �eit es izskatos itin jauks, vai ne? � Uzrocis teica. � Uz galvas man vēl nav pat lāga matu un uzrocis, kas man mugurā, ir nevis spalvains, bet darināts no mīksta flaneļa.

Ķērpjbārdis iekāsējās.

�� Vai es arī drīkstētu apskatīt tavas bērnības dienu fotogrāfijas, � galvu snaikstīdams, viņ� ieinteresēts vaicāja.

� Ja vēlies � lūdzu, � Uzrocis atteica, pie tam viņa balsī bija skaidri jau�ams nesenais aizvainojums. � Aizliedzis ta�u neesmu. Bet uz�mākties arī negribu. Tikai tev nevajadzētu apgrūtināt sevi vienīgi pieklājības pēc.

� Nu kam tu tā, � Ķērpjbārdis draudzīgā noskaņā nobubināja. � Tavas bildes mani ļoti interesē.

Viņ� piecēlās, piegāja pie galda un pāri Uzro�a plecam vērīgi ielūkojās fotogrāfijās.

Uzrocis tikmēr bija at�ķīris nākamo lappusi.

�� �eit es sē�u bērnu ratiņos, � uz kārtējo fotogrāfiju norādīdams, viņ� paskaidroja. � Tas, kur� stumj ratiņus, ir mans vectēvs. Viņ� esot bie�i mani vedis pastaigā, jo viņam bija vairāk brīva laika nekā pārējiem ģimenes locekļiem. Un tādās reizēs viņ� aizvien man skandināja vārsmas.

�� Tad skat, no kurienes tev talants uz dzejo�anu! � Ķērpjbārdis iesaucās. � Ja jau tik agrā bērnībā iespējams ieklausīties dzejdarbos, tad, tēlaini izsakoties, pantmērs tev asinīs iegājis!

�� Var jau būt, � Uzrocis neiebilda. � Līdz �im neesmu par to domājis.

Labu brīdi viņi aplūkoja fotogrāfijas klusēdami.

�� �eit pats vectētiņ� redzams jaunībā, � Uzrocis, lapodams tālāk, skaidroja. � Tā ir vecmāmiņas un vectētiņa kāzu bilde. Vectēvs sē�, bet vecmāmiņa stāv, maigi uzlikusi roku vectētiņam uzple�a.

� Cik jauka fotogrāfija! � Ķērpjbārdis aizkustināts sacīja. � Un cik sniegbalts uzrocis ir tavai vecmāmiņai mugurā!

� Tas ta�u ir kāzu tērps. � Uzrocis smaidīdams paskaidroja. � Darināts no leduslā�a ādas.

Uzrocis pār�ķīra nākamo lappusi.

� �eit esmu jau nedaudz paaudzies. Abi ar tēvu mak�ķerējam� Bet te � Ziemassvētki. Visa saime laimīgā noskaņā pie eglītes.

� Cik jauka ģimene! � Ķērpjbārdis klusu noteica.

Tad, gandrīz iekliegdamies, piebilda:

� Ak mīļo Uzroci! Kāpēc tu tikai tagad devi iespēju ieskatīties �ajā albumā? Kāpēc tu to nekad neesi rādījis Puszābakam?

Paslējis galvu, Uzrocis neizpratnē paskatījās uz Ķērpjbārdi.

� Puszābakam? � viņ� atkārtoja jautājumu. � Nav tā sanācis. Bet kāpēc �īs fotogrāfijas tevi tā satrauc? Tajās ta�u nav nekā sevi�ķa?

� Ak, tev tā �ķiet?

Ķērpjbārdis nervozi soļoja �urpu turpu pa furgonu. Un, pēk�ņi ap�stājies, grū�us izgrūda:

� Ja Puszābaks būtu redzējis �o albumu, tad nekad nebūtu uzlūkojis tevi par vilku audzēkni!

�� Par vilku audzēkni? � Uzrocis brīnījās. � Tā mani nosauca novadpētnieki. Nejau Puszābaks�

Ķērpjbārdis grū�i nopūtās un, apsēdies uz gultas malas, sacīja:

� Viņ� arī�

Albums Uzro�a rokās iedrebējās un blīk�ķēdams nokrita zemē.

� Es negribēju tev to sacīt, � Ķērpjbārdis sadrūmis turpināja.

�� Bet tagad, kad esmu redzējis fotogrāfijas par tavu ģimeni, �ie vārdi izspruka nemanot. Jā, arī Puszābaks� Viņ� bija dzirdējis, ko spriedelēja novadpētnieki. Pēc tam arī pats ieņēmis galvā �o domu, ka tu esi uzaudzis pie vilkiem, ka ar tevi�

Ķērpjbārdis apklusa. Vai tikai viņ� nav gājis pārāk tālu?

�� Ka ar mani? � Uzrocis klusu pārjautāja. Ka būt kopā ar mani ir bīstami? Vai tā?

� Apmēram tā, � Ķērpjbārdis nopūtās vēl smagāk nekā iepriek�.

� Skatoties nāvei acīs, es tev neko neslēp�u. Apmēram tā viņ� apgalvoja.

� Tad tāpēc viņ� aizgāja?

� Tāpēc gan.

Valdīja nomāco�s klusums. Pat Apkaklītis noprata, ka nav kaut kas kārtībā, un it kā mierinādams ar mēli pieskārās Uzro�a sejai. Bet Uzrocis sajuta, ka no jauna zūd spēki. Viņ� vairs nespēja uzņemties atbildību ne par Apkaklīti, ne par kādu citu, jo jutās pārāk satriekts. Albums palika guļam uz grīdas. Uzrocis aizklumburoja līdz gultai un paslēpa galvu spilvenā.

Arī Ķērpjbārdis sajuta, ka kājas un rokas kļūst aizvien slābākas. Joprojām viņam sagādāja mokas izsalkums un slāpes, un tagad piedevām nāca klāt arī dvēseles mokas. Vai viņ� bija rīkojies pareizi, izpauzdams Uzrocim patiesību? Varbūt vajadzēja klusēt? Bet �ādos apstākļos � gaidot nāves stundu, patiesība, pa�am negribot, bija izsprukusi pār lūpām. Vai patie�ām, veroties nāvei acīs, patiesība ir jāslēpj?

Ķērpjbārdim bija grūti rast atbildi. Bet lai nu kā � viņ� bija pateicis, kas īsti Puszābakam noticis, un labot neko vairs nevarēja. Ķērpjbārdis atgūlās Uzrocim līdzās, kur� nemitīgi �ņukstēja. Ķērpjbārdim, to dzirdot, sāpīgi sa�ņaudzās sirds. Viņ� noplūca pēdējās brūklenes, kas auga viņa bārdā, un sniedza tās Uzrocim.

� Lūdzu, ņem!

Nekā cita, ko piedāvāt savam nelaimīgajam draugam, viņam nebija. Tās bija pēdējās ogas.

�� Pateicos, � joprojām �ņukstēdams, teica Uzrocis, bāzdams mutē brūklenes.

Te pēk�ņi:

� Tuk-tuk-tuk!

Uzrocim raudiens pārtrūka. Un atkal: Tuk-tuk-tuk!

Tātad sieva ar izkapti ir klāt, Ķērpjbārdis nodomāja. Klauvē pie loga. Tūdaļ nāks iek�ā�

Viņ� aizvēra acis un saspringti gaidīja.

.

Kad Puszābaks, pie novadpētnieku telts atvadījies no Ķērpjbār�a, devās prom, viņ� bija cie�i apņēmies sākt jaunu � patstāvīgu dzīvi.

Galu galā es tomēr esmu personība, viņ� domāja. Kāpēc man nemitīgi jāvelkas kādam citam astē? Itin labi tik�u galā arī vienatnē, pie tam krietni labāk nekā kopā ar tā saucamajiem naksitrallī�iem.

� Puszābak! � ausīs ieskanējās Ķērpjbār�a satrauktais sauciens. B�t Puszābaks, sirdi nocietinājis, soļus nepalēninādams, gāja tālāk.

Ja Ķērpjbārdis ir cie�i nolēmis savu turpmāko dzīvi aizvadīt ar �o vilku audzēkni, tad esi tik laipns un dari tā, bet viņ�, Puszābaks, nejauk�sies pa vidu. Ķērpjbārdim palaikam piemīt dīvainas noslieces un pieķer�anās. Od�u un vilku audzēkņu sabiedrībā viņ� jūtas pavisam labi. Toties viņ�, Puszābaks, nekādā ziņā nevēlas līdz mū�a galam uzturēties �ādā sabiedrībā. Viņ� izvēlēsies citu � patstāvīgu ceļu�

� Puszābak! � Ķērpjbārdis aicināja vēlreiz.

Bet Puszābaks neatsaucās. Viņ� bija izlēmis. Jāteic paldies no�vadpētniekiem, ka viņam tagad atvēru�ās acis un Uzrocim viņ� redz cauri. Tik tie�ām � īsts vilku audzēknis. Novadpētnieki tomēr ir gudri ļaudis. �obrīd, apsverot visu, viņam �ķiet dīvaini, ka tūlīt nav sazīmējis Uzro�a īsto izcelsmi. Kas zina, no kādas ādas varētu būt �ūts viņa uzrocis?

Nē un vēlreiz nē, Puszābaks turpināja savu domu gaitu. Viņam, Puszābakam, Uzrocis nav vajadzīgs. Ne Uzrocis, ne Ķērpjbārdis. Arī viens viņ� tiks galā. Neba viņ� ir Uzrocis, kur� vientulībā lies asaras. Ej

nu sazini, kur �im tās bailes no vientulības piemetu�ās? Dro�i vien no� agrākās dzīves pie vilkiem. Jādomā, ka viņam, tā sakot, bara instinkts bijis asinīs � kas gan cits. Un, ja tādas izjūtas nemitīgi slepus �austa, tad, protams, dzīvot savrup negribas�

Līdz �im Puszābaks bija gājis uz labu laimi. Tagad viņ� brīdi apstājās, lai noskaidrotu, kurā virzienā jāiet. Kur īsti atrodas jūra? Jādomā � kaut kur priek�ā. Uz turieni tātad arī jādodas. Nopirks pāris pudeļu dzirksto�as limonādes, ieru�ināsies smiltīs un laiku pa laikam iedzers malku vai ļaunākajā gadījumā divus malkus limonādes. Lieliski. Limo�nāde �ņāc, jūra �alc. Visīstākā atpūta. �ādi pavaļoties viņ� jau sen izpelnījies. Saule, gaiss, smiltis, ūdens un limonāde! Ko tu, sirds, vēl vairāk vari kārot!

Puszābaks turpināja ceļu.

Aizvien vairāk uzmācās izsalkums. Piejūras, zināms, varētu ķert arī zivis. Ceptu zivi, bez �aubām, tagad būtu ļoti patīkami notiesāt. Nu jā, līdz jūrai acīmredzot vēl mazliet jāpasoļo, un �eit ta�u zivis neko�as. �eit jāiztiek ar me�a dāvanām.

Tā nospriedis, Puszābaks pievērsa skatienu zemei, lai meklētu kaut ko no �īm dāvanām, un tajā pa�ā acumirklī �ausmās iekliedzās. Odze! Turpat gar viņa kājām aizlocījās indīgā �ūska. Daudz netrūka, ka viņ� būtu uzkāpis tai virsū. Vēl tikai solis, un tad� Tad viņa basie kāju pirksti noteikti dabūtu iepazīties ar �ūskas indes zobiem! Un kas notiktu ar viņu pēc tam? �ūskas sadzelts, glu�i viens me�ā� �ausmīgi!

Mazliet jāatvelk elpa, Puszābaks nodomāja. Pārdzīvotais izbīlis padarīja kājas gurdenas un lika sirdij pukstēt straujāk. Palūkojies visapkārt, viņ� pamanīja tuvumā līdzenu celmu, ko ieskāva kuplas spilvas. Ļoti jauki. Uz celma varēs atpūsties un atgūt spēkus, lai pārdomātu par turpmāko.

Bet pienācis tuvāk, Puszābaks tik tikko neiekliedzās no jauna. Atkal odze! Saritinājusies uz celma, tā sildījās saulītē. Puszābakam saltas tirpas pārskrēja pār muguru. Kālab tie�i viņam ar viņa kailajiem kāju pirkstiem nepārtraukti nācās sadurties ar odzēm? Tām drīzāk derētu sameklēt Ķērpjbārdi, kam tā patīk draudzēties ar �iem rāpuļiem. Nezin, ko viņ� patlaban dara? Vai jau sastapis Uzroci? Bet kas viņam, Puszābakam, gar to daļas: patlaban savu rūpju diezgan.

Atpūsties Puszābaks vairs negribēja. Kur te iespējams atvilkt elpu, ja uz katra soļa pa odzei. Bet paēst gan derētu.

Puszābaks devās tālāk un pēk�ņi pamanīja, ka zeme zem kājām it kā �ūpojas. Laikam izsalkums mani pavisam novārdzinājis, viņ� nosprieda. Acīmredzot reibst galva. Pēdējais laiks likt kaut ko uz zoba�

Pēk�ņi it kā uz pasūtījumu viņ� pamanīja pārgatavoju�ās ogas. Līdz �im tik kārdino�as ogas viņ� nekad nebija redzējis. Apmēram tādas pa�as kā kazenes, tikai �īs ir dzeltenas. Kāda laime, ka putni tās nebija iloēdu�i. Pieliecies viņ� vienu noplūca un iebāza mutē. Tā izkusa uz mēles kā medus. Urā! Badarēgs ir aizgainīts!

Puszābaks ēda aizgūtnēm. Vareni! Viņ� glu�i vai peldēja svētlaimē. Ik oga, ko viņ� apēda, uzlaboja garastāvokli. Cik lieliskas ogas! Cik gardas un sulīgas! Kāds prieks! Cik �ēl, ka te nav Ķērpjbār�a un Uzro�a! Ja nu es salasītu arī viņiem?

Bet viņ� ta�u draugus � Ķērpjbārdi un Uzroci � bija pametis! Kā tas bija iespējams? Neticami � kā viņ� varēja tik ne�petni rīkoties! Kļūt par tādu tiep�u!

Izsalkums beidzot bija remdināts. Ko darīt turpmāk? Mazliet pado�mājis, Puszābaks saritināja no dad�a lapas prāvu tūtiņu un ielasīja tajā ogas. Nelieli krājumi var noderēt vienmēr.

Ak tad Uzrocis esot mitis pie vilkiem! Un kas par to? Vienalga, kur viņ� uzaudzis, galvenais, ka viņ� ir Uzrocis. Un Uzrocis paliek Uzrocis, par to �aubu nav. Starp citu � arī viņ�, Puszābaks, bērnībā nav bijis nekāds eņģeļu audzēknis. Glu�i otrādi. Kaķene aizvien pie rokas, un tik �audīties ko māk. Un, ja tā padomā � patiesībai par godu jāteic, ka Uzrocis, �is vilku audzēknis, savā ziņā ir krietni vien sirsnīgāks zellis nekā viņ� pats.

Pēk�ņi Puszābakam lēmums bija gatavs � cik iespējams ātrāk jāatrod Uzrocis un Ķērpjbārdis.

Vilku audzēknis?! Vai par tādiem niekiem būtu jāuztraucas? Nepa�visam ne! Viņi visi trīs ta�u ir naksitrallī�i, un katram no viņiem piemīt nelielas īpatnības un savdabība.

Tūtiņu viņ� pielasīja pilnu līdz malām. Ar �īm neparastajām ogām noteikti jāpacienā arī Uzrocis un Ķērpjbārdis. Jāpielūko tikai, lai aiz izklaidības viņ� neapēd visas pats!

Bet dīvaini � zeme tāpat kā pirmīt it kā sa�ūpojās. Izsalkums ta�u remdināts. Kāpēc viņam vēl aizvien reibst galva? Savādi gan�

Un pēk�ņi Puszābaks saprata � zeme patie�ām līgojas. Ik uz soļa, ko viņ� spēra, zeme viegli sa�ūpojās. Viņ� bija nokļuvis purvā!

Nu skaidrs � kāju pirkstus jau apņēma purva rāva. Purvs kas purvs. Un odzes! Kur gan citur tās lai mitinātos, ja ne purvā? Un brīnumgardās ogas� Vai tās nebija lācenes, ko pieminēja Ķērpjbārdis, kad viņi, pirms iegriezās me�ā, ņēmās pētīt karti? Bez �aubām, tās bija lācenes. Pēc Ķērpjbār�a vārdiem, lācenes galvenokārt aug purvos�

Puszābakam atausa atmiņā vēl kaut kas. Uzrocis bija teicis, ka vienā pusē me�am ir jīīra, bet otrā � purvs. Tātad� Tas tik bija atklājums! Puszābaks saprata, ka viņ� visu laiku gājis pretējā virzienā � nevis uz jūru, bet uz purvu. Labi gan, ka laikus atjēdzies, citādi� Ej nu sazini, kas būtu varējis notikt, ja viņ� pagūtu ieiet dziļāk purvā. Kā jau katrā kārtīgā purvā, arī �eit ir aka�i, neizmērojami dziļi aka�i, kas ar neatvairāmu spēku aprij savus upurus.

Puszābaks apņēmīgi pagriezās un devās atpakaļ. Drīz viņ� sajuta cietu zemi � tā vairs ne�ūpojās. Bet varbūt tomēr? Kas tā par sajūtu? Pus�zābakam tagad patie�ām sareiba galva � aiz noguruma un bezmiega. Soļi kļuva aizvien nedro�āki, viņ� streipuļoja. Acis pa�as vērās ciet.

�Kas ir saldāks par medu?" Puszābakam ie�āvās prātā sena mīkla. Bet miegs mācās virsū tik dikti, ka pateikt atbildi viņ� vairs nejaudāja.

Noslīdzis zemē, Puszābaks atslēja galvu pret tuvāko cini. Viņ� nemanīja, ka no �ā ciņa izlīda laukā pagara odze ar raibu muguru un iztrūkusies aizmuka. Svētlaimīgi uzelpojis, Puszābaks acumirklī ieslīga cie�ā miegā�

Kad Puszābaks beidzot atmodās, viņ� labu brīdi mēģināja saprast, vai ir rīts vai vakars. Bet, tā kā saule pamazām cēlās aizvien augstāk virs koku galotnēm, Puszābaks galu galā saprata, ka visa diena vēl priek�ā. Acīmredzot viņ� vienā laidā nogulējis gandrīz veselu diennakti. Vai pat divas diennaktis? Tieci nu gudrs � laika izjūta galīgi sagājusi grīstē. Apēdis da�as lācenes no dad�u lapas turziņas, viņ� mazliet bija remdi�nājis izsalkumu. Tagad � ceļā!

Miegā Puszābaks bija pārvērties it kā glu�i citā naksitrallītī. Kājās viņ� sajuta jaunu spēka pieplūdumu, galva bija skaidra un garastāvoklis mo�s. Kur tagad ir Ķērpjbārdis? Kur Uzrocis? Ilgi vairs viņi nenoslēpsies. Viņ� tos sameklēs, pie tam itin ātri. Tad visi trīs no jauna būs kopā!

Puszābaks gāja un gāja. Saule spīdēja, putni �ivināja, un Puszābaks vai dega nepacietībā redzēt abus draugus. Bet pamazām viņ� nāca pie atziņas, ka �ajā lielajā me�ā viņus tomēr nav tik viegli atrast. Vai viņi vispār vēl ir me�ā? Varbūt jau gul�ņā pie jūras smiltiņās un viņu, Pus�zābaku, pat nepiemin? Nu diez vai tomēr tā ir� Viņ� pasteidzināja soli. Uz priek�u, uz priek�u! Lāgiem viņ� apstājās un sauca draugus vārdā. Nekā. �alkoja tikai me�s.

Pienāca pusdienlaiks, tad pēcpusdiena, pēc tam gaisā bija sajūtams vēsums, kas vēstīja par vakara tuvo�anos. Bet Puszābaks joprojām gāja un gāja pa me�u, nespēdams iedomāties, kurā virzienā draugus vajadzētu meklēt.

Un pēk�ņi viņ� apstājās.

� Pī-pī-pī� pīī-pīī-pīī� pī-pī-pī!

Vai viņam jau zvana ausis? Nē, ausīm nekas nekai�. Varbūt viņ� pārklausījies? Tas ta�u briesmu signāls� Pie tam skaņas ir tik pazīstamas!

� Pī-pī-pī� pīī-pīī-pīī� pī-pī-pī!

Jā, �aubu nav. Uzro�a automa�īna. Tādas skaņas bija viņa autotaurei! Tagad Puszābaks kaut cik noprata, uz kurieni jāiet. Dad�u lapas turziņu pie krūtīm piespiedis, viņ� metās skriet uz turieni, kur atskanēja briesmu signāls. Zari sitās sejā. Viņ� tam nepievērsa uzmanību. No straujās skrie�anas sānos iemetās dūrējs. Arī par to Puszābaks nelikās zinis. Viņ� skrēja.

Kas bija noticis, ka draugi signalizēja par briesmām? Vai atkal vilki? Varbūt novadpētnieki? Vai kaut kas vēl briesmīgāks? Negaidītu pārstei�gumu me�ā netrūkst. Aizelsies Puszābaks kampa gaisu. Uz priek�u!

Jācer, ka viņi tikmēr neaizbrauks prom. No tā laikam nav jābaidās. Tiem, kas meklē palīdzību, ta�u jāsaprot, ka viņi tiks atrasti drīzāk, ja automa�īna stāvēs uz vietas. Briesmu signāli vairs neatskanēja. Toties viņ� tagad, �ķiet, skrēja pareizā virzienā�

Puszābaks nokļuva līdz me�a takai. Nu tā. Cik var spriest, furgonam jābūt kaut kur uz �īs takas. Bet uz kuru pusi jāpagrie�as? Grūti izlemt.

Un tad pēk�ņi Puszābakam saļodzījās kājas � viņa skatiens bija aizmaldījies sānis no ceļa. Uzro�a automa�īna! Glu�i bezspēcīga � iesprūdusi. Starp diviem kokiem!

Puszābaks steidzās pie automa�īnas. Satvēra pakaļējo durvju rokturi. Durvis vaļā nevērās. Viņ� klauvēja pie loga. Klusums. Viņ� klauvēja vēlreiz. Atkal klusums. Viņ� pieliecās tuvāk logam un ieskatījās furgonā. Un tad līksmi ierējās Apkaklītis.

It kā pa miegam Ķērpjbārdis un Uzrocis saklausīja Apkaklī�a rie�anu.

���� Liecies ta�u mierā! � Ķērpjbārdis nomurmināja. � Neļauj, pagāns, mierīgi nomirt.

Bet suņuks nemitējās � pie tam itin līksmi � riet, it kā nāve tam būtu vislabākais draugs.

Klauvēja atkal. Pie tam visai uzstājīgi.

Uzrocis pavēra plakstiņus. Paglūnēja uz logu. Neticēja savām acīm.

� Puszābak!

Nākamajā mirklī Uzrocis pielēca kājās, to pa�u darīja arī Ķērpjbārdis. Nav nekādu �aubu � tur patie�ām stāvēja Puszābaks! Aiz loga viņos vērās drauga mīļā seja, kurā �obrīd mijās prieks ar rūpēm. Ak dārgais, bra�ais, mū�am uzticīgais draugs! īstā brīdī tu esi atkļuvis pie mums!

Diem�ēl Uzrocis un Ķērpjbārdis ar draugu aiz neplīsto�ā stikla varēja tikai saredzēties. Rokasspiedienam bija jāizpaliek, nemaz nerunājot par apskāvieniem. Puszābaks savukārt nevarēja iekļūt furgonā ne pa logiem, ne durvīm, iekļūt tur un izkļūt no turienes bija neiespējami.

Ko darīt?

Uzrocis nosēdās pie stūres.

��� Grūd! � viņ� uzsauca Puszābakam. � Grūd, cik spēka! Es ieslēg�u atpakaļgājienu!

Puszābaks, protams, nebija nekāds spēka mitriķis, bet reizēm pietiek

pavisam nedaudz, lai paveiktos. Kalnos, piemēram, atliek tikai skaļāk iesaukties, lai nobruktu sniega lavīna, bet Puszābaka spēki, lai arī augums viņam ne visai padevies, katrā ziņā ir pārāki par balsi.

Motors jau rūca. Puszābaks, protams, acumirklī saprata, ko no viņa gaida. Nolicis ogu turziņu zemē, viņ� steidzās uz ma�īnas priek�galu. Tad atspiedās ar plecu pret to. Nu, aiziet�

Motors rūca kā negudrs. Bet automa�īna � ne no vietas. Koku �ņaugi bija jaudīgāki nekā Puszābaka un motora spēki kopā. Pakaļējie riteņi griezās uz vietas, saceldami vienīgi pamatīgu putekļu mākoni.

�� Laikam jau nekas nesanāks, � Uzrocis nopūtās un izslēdza mo�toru.

Puszābaks tomēr neizmisa. Mazliet paraudzījies visapkārt, viņ� tepat tuvumā atrada pāris piemērotu akmeņu, pastūma tos zem pakaļējiem riteņiem un uzsauca Uzrocim:

� Padod gāzi!

Viņi mēģināja no jauna. Puszābaks stūma no visa spēka, un Uzrocis centās izvilināt no motora visu, ko vien spēja.

� Spied, cik var! � Uzrocis sauca.

Ķērpjbārdis savukārt mudināja:

� Spied, draudziņ, spied!

Me�onīgā motora dūkoņa liedza Puszābakam saklausīt kaut vārdu, ta�u viņ� noģida, ka jāstumj. No visa spēka. Cik vien jaudas. Uz pieres izspiedās sviedru lāses. Kailie kāju pirksti ieurbās stāvu zemē. Pat kauli knak�ķēja aiz necilvēcīgās piepūles. Un tomēr � automa�īnu viņ� nevarēja izkustināt. Koku stumbri, cie�i saspiedu�i furgonu, nepadevās.

� Nekas nesanāk, � Uzrocis teica un izslēdza motoru.

Bet tad Ķērpjbārdis pēk�ņi ieminējās:

� Kur urbis? Neaizmirsti metāla urbi! Puszābaks varētu to atnest!

Uzrocis ar plaukstu noplik�ķināja sev pa pieri.

� Dabiski! Viņ� ta�u var brīvi rīkoties�

Plats smaids rotāja Uzro�a seju, kad viņ� Puszābakam uzsauca:

� Atnes urbi! Tas ir tur, nu� tur, kur tu to aizmirsi!

Puszābaks, to izdzirdis, uz brīdi iegrima domās. Ak jā! Viņ� atcerējās gan. Kad skārda bruņutērps bija pagatavots, viņ� jutās tik pārlieku sajūsmināts par savu meistardarbu, ka par urbi vairs nelikās ne zinis. Nepieļaujama nolaidība, protams, turpretī patlaban �ī nolaidība nāca par labu.

� Saprotu! � Puszābaks atsaucās. � Tiks izdarīts!

Viņ� aizgāja. Par skrie�anu viņa gaitu dēvēt nevarētu, tomēr viņ� steidzās tik ātri, cik vien atliku�ais spēka mazumiņ� ļāva. Un drīz Pus�zābaks pagaisa Uzro�a un Ķērpjbār�a skatieniem.

� Atkal mums jāgaida, � Ķērpjbārdis nopūtās.

Puszābaka iera�anās abus bija padarījusi mazliet mo�ākus, bet nu dedzino�ais izsalkums un paralizējo�ais nespēks lika sevi manīt.

� �obrīd, mazākais, gaidām nevis nāvi, bet mūsu mīļo draugu Pus�zābaku, � Uzrocis atgādināja.

Kad Puszābaks atkal parādījās, Uzrocis atviegloti uzelpoja. Un nejau tikai tāpēc, ka bija radusies dro�a cerība izglābties no nāves. Galvenais � Puszābaks ta�u nebija viņus pametis. Viņiem nenācās draugā vilties. Un kas par to, ka Puszābaks viņu, Uzroci, bija uzlūkojis par bīstamu tipu � par vilku audzēkni. Viņ� mīļuprāt Puszābakam to piedod. Puszābaks tomēr bija atgriezies, un tas bija galvenais.

�� Ja nekā nav ko darīt, tad gaidī�ana var traku padarīt, � Ķērpjbārdis atsāka sarunu. � Bezdarbībā laiks velkas �ausmīgi lēni.

�� Tev taisnība, � Uzrocis viņam piekrita. � Bet ko mēs varētu iesākt?

Viņ� pārlaida skatienu furgona iek�ienei. Brīdī, kad auto sadūrās ar kokiem, te �is tas tika sajaukts. Vai ieviest kārtību? Nu nē, nav kur steigties. Turklāt vēl nevar zināt, kas ar ma�īnu notiks. Bet.. Jā, bet viņ� pats? Neņemiet ļaunā � viņ�, tā sakot, izskatās pēc skrandaiņa. Viņa uzrocis ir saplosīts ne pa jokam un vairākās vietās mugurpusē apsvilis. Tādā uzrocī neviens kārtīgs autovadītājs nesē�as pie stūres � tā būtu tikpat kā satiksmes noteikumu pārkāp�ana. Un ar tik noskrandu�u uzroci neviens kārtīgs naksitrallītis neuzturas savu mīļoto draugu sabiedrībā.

Pēc brī�a kā Uzrocis, tā Ķērpjbārdis bija sadabūju�i pa prāvai �ujamadatai. Abi cītīgi ķērās pie darba � Uzrocis laboja priek�pusi un Ķērpjbārdis mugurpusi. Un, jo labāk vedās darbs, jo vairāk attālinājās rūpju domas un nepacietība.

Necik ilgi, un Uzro�a izskats jau bija glu�i cie�ams. Tikai uz pa�a vēdera uzroci vēl bija paprāvs caurums, pa kuru vīdēja maigā āda.

�� Nu gan ir briesmas, � Uzrocis kurnēja. � Tagad, kad mans mundieris atkal derīgs, �is caurums vēl netīkamāk duras acīs. Goda vārds, it kā naba tī�ām būtu atstāta neapsegta.

Ķērpjbārdis tikai rāmi pasmaidīja.

�� Nekas, � viņ� sacīja, izņemdams no kabatas spalvu kum�ķi, ko Apkaklītis bija atradis vilku midzeņa tuvumā. � Tūdaļ uzliksim ielāpu.

�oreiz tomēr ielāps netika pie�ūts.

Kas tas par brīk�ķi!

Uzrocis un Ķērpjbārdis pieklusu�i klausījās. Brīk�ķis atkārtojās, un abi draugi pa kaklu pa galvu metās pie furgona pakaļējām durtiņām.

Puszābaks! Jau atpakaļ! Uzro�a tērpa lāpī�ana patie�ām lieliski bija līdzējusi īsināt laiku!

Nu jā, �ie brīk�ķi cēlās no tā, ka Puszābaks, iebāzis metāla urbi automa�īnas pakaļējo durvju slēdzī, rūpīgi urba. Un pēk�ņi � durvis atvērās.

Glābiņ�! Brīvība!

� Urā! � Ķērpjbārdis, izlēcis no automa�īnas, iesaucās, un Uzrocis nekavējo�i viņam sekoja.

Bet Apkaklītis apsteidza abus un pirmais apsveica Puszābaku.

Aiz laimes piesarcis un mazliet it kā sakaunējies, Puszābaks nolika urbi pie malas un pacēla no zemes ogu turziņu.

� Lūdzu, ņemiet, � sniegdams Uzrocim un Ķērpjbārdim ogas, viņ� sacīja. � Ēdiet veseli! Tās laikam ir lācenes, ja es nemaldos.

Draugi ar skubu ķērās tām klāt. Cik saldas un sulīgas! Dzesē slāpes un izsalkumu reizē! Lai svētītas �īs lācenes!

� Tās gan nav augu�as bārdā, Puszābaks smaidīdams teica, � bet vai tāpēc būtu zemē metamas.

Kad dad�lapas turziņa bija iztuk�ota, Ķērpjbārdis sacīja:

�� Dzīvot ir vērts kaut vai tādēļ, ka ir �ādas ogas. �ķiet, ka man vajadzēs savu bārdu mākslīgi apūdeņot, tad varbūt arī tur ieviesīsies lāceņogas.

� Ļoti laba doma, � Uzrocis piekrita, ar delnas virspusi slaucīdams ar sulu notrieptās lūpas. � Kā tu, Puszābak, �īs ogas uzbūri?

Puszābaks negaidot samulsa. Viņ� apjauta � kaut kas būtisks vēl nav noskaidrots. Ak �īs nejēdzīgās domas par Uzroci� Kāpēc viņam vispār bija jānosoda Uzrocis un jādodas prom no draugiem? Tagad bija jāiz�skaidrojas. Bet neērti ta�u�

�� Ak lācenes, vai� � Puszābaks centās saglabāt mundru balss noskaņu. � Nu tā � purvā atradu, kur citur. Mitrās vietās mēdz augt galvenokārt lācenes. Vai nav tiesa, Ķērpjbārdi?

Ķērpjbārdis klusēja. Tagad arī viņ� jutās neērti. Tātad Puszābaks bija nokļuvis purvā. Nav ko brīnīties � apmaldījies. Un maldīties ir cilvēcīgi, kā mēdz teikt. Bet vai viņ� tikai tāpēc griezās atpakaļ, ka netika purvam pāri? Vai patie�ām tikai tāpēc?

� Ogas es salasīju tie�i jums, � Puszābaks klusu sacīja. � Pirms tam pamielojos arī pats.

Uzrocis jutās neērti. Glu�i kā abu pārējo naksitrallī�u domas uzminējis, viņ� atcerējās, ko Ķērpjbārdis viņam bija stāstījis par Puszāba�ka izturē�anos. Ta�u �obrīd viņ� bija atkal �eit, turklāt izglābis viņiem abiem dzīvību. Vecas lietas nav ko pieminēt!

� No lāceņogu labajām īpa�ībām man visvairāk patīk viņu gar�a, � Uzrocis, lai vispār kaut ko sacītu, bilda.

�� Jā, jā, � Puszābaks steidzās piekrist. � Gar�ai nudien nav ne�kādas vainas, tas tiesa.

Ķērpjbārdis klusēja joprojām. Nezin vai viņu saruna aprobe�osies tikai ar lāceņu tēmu vien, viņ� pie sevis prātoja.

��� Pēc manām domām, lācenes me�ā varētu augt vēl vairāk, � Puszābaks turpināja. � Un ne jau tikai tāpēc, ka tās ir patīkama pārmaiņa ēdienkartē. Jaukā dzeltenā krāsa vienmuļajai purva ainavai pie�ķir krā�ņumu. Un �ādā aspektā�

�� �ādā aspektā � tu laikam uzlūkoji Uzroci par vilku audzēkni! � Ķērpjbārdis uzreiz pārtrauca Puszābaka mēļo�anu.

Tagad tas bija pasacīts.

�� Tev taisnība, � Puszābaks nomurmināja un pievērsās Uzrocim. � Vai tā ir patiesība? Novadpētnieki jau pieļāva varbūtību, ka tu esot uzaudzis pie vilkiem.

Uzrocim vaigi metās sarkani.

Un tad nevis Uzrocis, bet Ķērpjbārdis viņam atbildēja:

� �ī varbūtība ar fotodokumentiem pilnā mērā atspēkota.

� Ak tā, � Puszābaks sacīja un izbrīnā paslēja aug�up uzacis. � �ēl gan

�oreiz Ķērpjbārdis palika atbildi parādā.

Uzrocis un Ķērpjbārdis devās pie strauta padzerties un atceļā saplūca vairākas riek�avas riekstu. Lāceņogas izsalkumu bija nedaudz mazināju�as, tomēr arī gardie riekstu kodoli labi noderēja, jo pēc negribētā gavēņa vajadzēja sakrāt spēkus.

Kaut gan viņiem laimējās izglābties no nāves, garastāvoklis nepa�visam nebija mo�s. Pēc Ķērpjbār�a pārmetuma, Puszābaks kļuva bēdīgs un mazrunīgs. Draugu savstarpējās attiecībās ieviesās dīvains sasprin�gums, ko neviens no viņiem neprata izkliedēt. Omu nevarēja uzlabot atskārsme, ka automa�īna it kā neglābjami saaugusi ar kokiem. Jau vairākkārt viņi kopīgiem spēkiem bija mēģināju�i savu braucamrīku izkustināt, bet rezultātu nekādu.

�� Ja auto nevaram atbrīvot, tad laikam nāksies apmesties me�ā uz dzīvi, � Ķērpjbārdis sacīja.

Klusībā viņ� domāja, ka tā nemaz nav tik nevēlama iespēja. Viņi �eit dzīvotu vienkār�i un dabiski, visādā ziņā saskaņā ar dabas likumiem. Autofurgons viņiem būtu glu�i kā neliela mājiņa. Turklāt patlaban dzīvei me�ā ir vispiemērotākais laiks: nogatavojas rieksti, ogu un sēņu papil�nam. Bet pavasarī jau varētu iedēstīt da�da�ādus sakņaugus.

Ta�u Uzrocis ne dzirdēt negribēja par �ādu iespēju.

�� Labāk tomēr brauksim, � viņ� sacīja. � Kustība ir virzī�anās uz priek�u. Turklāt ziemā mums me�ā būs auksti.

��� Malku, protams, vajadzētu sarūpēt jau laikus, � Ķērpjbārdis mēģināja aizstāvēt savu viedokli. � Me�ā kurināmā netrūkst.

Ar �iem vārdiem viņ� uzvedināja Uzroci uz kādu domu.

��� Nu zināms! � Uzrocis, acīm iemirdzoties, norādīja uz kokiem, kuru gūstā atradās viņa autofurgons. � Paskatieties tikai, kā �ie koki ilgojas pēc zāģa! So tievāko un pakaltu�o katrā ziņā nogāzīsim kā nieku.

Cik vienkār�s atrisinājums � nozāģēt vienu no kokiem. Pavisam dīvaini, ka vajadzēja paiet tik ilgam laikam, iekams viņiem atausa �ī doma.

Tagad bez kavē�anās jāķeras pie darba. Viens divi � Uzrocis iekāpa automa�īnā un pēc brī�a atgriezās ar garo zāģi. Un darbs gāja no rokas.

Vispirms zāģēja Uzrocis un Ķērpjbārdis, tad Uzrocis un Puszābaks, pēc tam Puszābaks un Ķērpjbārdis un tad atkal Ķērpjbārdis un Uzrocis. Un, kad Puszābaks gatavojās otrreiz nomainīt Uzroci, pēk�ņi atklājās, ka vairs nav jāzāģē: pasausais koks brak�ķēdams sliecās uz sāniem, līdz nogāzās zemē. Tikai ieslīps celms norādīja, kas �eit bija audzis.

Ķērpjbārdis, ar skatienu nomērījis stumbru, nomurmināja:

� Te būtu kurināmais visai ziemai.

Ta�u viņ� jau bija sapratis, ka palikt me�ā diem�ēl neizdosies.

Priek�ējām durtiņām tagad varēja brīvi piekļūt, un Uzrocis norū�pējies pakustināja rokturi. Vai vērsies vaļā?

Durtiņas atvērās.

��� Furgonu, protams, vajadzēs remontēt, � Uzrocis noteica un apsēdās pie stūres. � Bet līdz jūrai varbūt mēs aizvizināsimies, � cik tā vairs tālu.

Ķērpjbārdis sekoja Uzrocim un arī iekāpa ma�īnā.

�� Laikam tomēr brauksim? � viņ� ievaicājās un juta, ka ceļojuma drudzis pamazām pārņem arī viņu.

� Dabiski, � Uzrocis sacīja.

Pat Apkaklītis, �ķiet, noprata, ka no jauna sākas kopējs ceļ�, un, līksmi satraukts, lēk�us ieklupa automa�īnā.

�� Ko tu vēl gaidi? � Uzrocis izbrīnījies pavērās uz Puszābaku, kur� kā sastindzis stāvēja da�us soļus nostāk. Pat seja likās nekustīga, tā ka no tās nekas nebija nolasāms, zods � iecirtīgi sa�ķobīts. Viņ� stāvēja nepakustēdamies un ar izdzisu�u skatienu vērās uz automa�īnu.

� Paklau, � Ķērpjbārdis viņam uzsauca. � Mūs aicina jūra, kāp vien iok^ā!

Puszābaks klusēja un stāvēja tāpat kā iepriek�.

Ko tas varētu nozīmēt? Puszābaks ta�u alla� drud�aini tiecās nokļūt piejūras. Aizvien bija klāstījis, kā viņ� ieru�ināsies smiltīs un tā tālāk. Bet tagad� Kas viņam pēk�ņi noticis? Glu�i kā aizmidzis�

� Vai tev ir nelabi? � Uzrocis apvaicājās.

Puszābaks pamāja ar galvu.

� Man dvēsele sāp, � viņ� sacīja.

� Dvēsele? � Ķērpjbārdis brīnījās.

Puszābaks turpināja:

�� Es neesmu jūsu draudzības cienīgs, to es beidzot esmu sapratis. Tas bija �ausmīgs solis, ka es nodomāju jūs pamest. Brauciet vien, draugi. Lai vientulība būtu man par sodu!

Uzrocis un Ķērpjbārdis jutās saviļņoti.

� Tik briesmīga nozieguma nav, ko drīkstētu sodīt ar vientulību, � Uzrocis teica. � To varu dro�i apgalvot, jo es zinu, kas ir vienfulība.

� Tu izglābi mums dzīvību, Puszābak! � Ķērpjbārdis piebalsoja, un viņa vārdos bija jau�ams dziļ� aizkustinājums. � Un nejau tādēļ, lai mūs tagad tik cietsirdīgi pamestu?

Puszābakam raustījās seja. Viņ� lūkoja aizturēt asaras.

� Diem�ēl es neiederos jūsu pulkā, � viņ� tikko dzirdami nomur�mināja. � Man ir smaga sirds, nepieminiet mani ar ļaunu�

��� Puszābak! � Uzrocis iesaucas. � Nerunā muļķības! īstais vainīgais esmu es!

� Tu? � Puszābaks pacēla galvu.

� Nu, protams, ka es, � Uzrocis turpināja. � Pilnīgi dabiski, ka tu mani uzlūkoji par vilku audzēkni. Palūkojies, cik spalvains es esmu, spalvains un neglīts.

� Nu, nu, � Ķērpjbārdis nobubināja. � Vai es un Puszābaks esam kādi skaistuļi, vai?

Sanāca aplam muļķīgi � abi draugi, viens otru pārspēdami, tagad vainoja sevi.

Puszābaks nedro�i tuvojās autodurtiņām.

�� Mīļais Uzroci, � viņ� sacīja. � Manuprāt, tu varētu būt audzis vienalga kur. Tu esi cēls un augstsirdīgs naksitrallītis, un tāpēc man jo grūtāk skatīties tev acīs:

� Kāp iek�ā! � Uzrocis aizlauztā balsī teica. � Es tevi ļoti lūdzu.

Galu galā Puszābaks arī iekāpa automa�īnā.

Uzrocis iedarbināja motoru un vadīja braucamo atpakaļgaitā uz me�a takas.

Naksitrallī�i klusēja. Katrs domāja savu domu. Autofurgons, ticis uz ceļa, pamazām paātrināja gaitu un devās uz priek�u. Motors, kā redzams, darbojās normāli.

� Ja viss ies gludi, varbūt pievakarē nokļūsim piejūras, � Uzrocis pavēstīja.

�� Pa ceļam derētu iegriezties kāda veikalā, � Ķērpjbārdis ierosi�nāja. � Apkaklītis dro�i vien dikti izsalcis, viņ�, nabadziņ�, ta�u ogas nav ēdis.

� Nujā, � Puszābaks piemetināja. � Turpat veikalā nopirksim arī limonādi.

�ādi sarunādamies, naksitrallī�i tomēr apjauta, ka spriegums viņu vidū vēl nav izzudis. Vārdi likās tādi kā nedabiski, izrunāti aizsmaku�ā balsī. Vai patie�ām tā būs arī turpmāk? Bija aizritēju�as pāris stundas vai nedaudz mazāk, kad Uzrocis pēk�ņi saasināja uzmanību.

� Cilvēki uz ceļa! � viņ� sacīja un tūdaļ samazināja ātrumu.

Ķērpjbārdis un Puszābaks savukārt cie�āk palūkojās caur priek�ējo stiklu. Divi cilvēki, nudien. Divi ar ceļojuma piederumiem apkrāvu�ies vīri.

� Bet paklau! � Puszābaks iesaucās. Tie ta�u ir novadpētnieki!

Tiesa kas tiesa � bārdainis un plikgalvis. Sasaiņoju�i savu mantību, viņi acīmredzot gatavojās atstāt me�u.

Uzrocis nospieda bremzes pedāli, lai apspriestos ar draugiem par radu�os situāciju. Novadpētnieki, pamanīju�i autofurgonu, māja ar roku.

� Grib, lai viņus uzņemam, � Ķērpjbārdis pieļāva �ādu varbūtību.

Uzrocis sarauca uzacis. Sevi�ķa prieka ar �iem ļaudīm tēvzemi dalīt viņam nebija, tomēr uz priek�u bija jābrauc. No jauna viņ� piedeva gāzi. Nu tā�

Automa�īna nonāca līdzās novadpētniekiem. Vai apstāties? Nē! Uz�rocis ar īk�ķi tikai norādīja uz aizmuguri, tādējādi likdams saprast, ka �eit nav vietas. Pie tam tobrīd viņ� cie�i pavērās caur vējtvera stiklu novadpētniekiem acīs. Nu protams � pazina gan! Kā pārvērtās viņu sejas, skatoties uz Uzroci! Skaidri noprotams, ka tā saucamo vilku audzēkni ieraudzīt pie auto stūres viņi nepavisam nebija cerēju�i. Bez�gala muļķīgā izbrīnā sastingu�ās sejas likās tik smieklīgas, ka Uzrocis sāka skaļi spurgt.

��� Nu laikam par vilku audzēkni viņi tevi vairs neuzskatīs, � Ķērpjbārdis sacīja.

Arī viņ� nevarēja valdīt smieklus. Tie pielipa pārējiem. Drīz smējās pat Puszābaks. Un pēk�ņi visi trīs juta, ka nesenais spriegums pagaisis pilnīgi.

Novadpētnieki palika stāvam, kur stāvēju�i. Brauciens turpinājās.

Drīz vien me�s kļuva skrajāks un skrajāks. Beidzot tomēr! Precīzi pateikt, kur tie�i beidzās me�s un kur sākās klaj� lauks, nevarēja. Bet galu galā viņi klajumu sasniedza. Tālumā bija redzama �oseja.

Uzrocis apstādināja automa�īnu, lai, pirms nonāktu pie ļaudīm, maz�liet sakārtotos. Tikko apklusa motora rūkoņa, Ķērpjbārdis negaidot teica:

� Klausieties!

Viņi sasprindzināja dzirdi. Uzrocis atvēra pat autodurtiņas, lai varētu labāk sadzirdēt.

Dīvainas tālas �alkas�

Un Ķērpjbārdis aiz aizkustinājuma drebo�ā balsi sacīja:

� Tā �alc jūra.

Neviens vairs nebilda ne vārda. Gandrīz svinīgi viņi � visi trīs kopā � klausījās noslēpumainajā jūras balsī.

.

Pirmā grāmata

Slava 4

Autogrāfus sniedzot 10

Universālveikalā 17

Iera�anās viesnīcā 23

Negaidīts ciemiņ� 30

Noslēpumaina ēna 36

Ķērpjbārdis pazudis 41

Ceļā uz slimnīcu 46

Uzro�a Apkaklītis 54

Ķērpjbārdis gūstā 62

Visgarākais cilvēks pasaulē 68

Sanbernārs Benno 75

Apkaklītis tiek pārbarots 82

Ķērpjbār�a pastaiga 87

Pakaļdzī�anās 94

Zag�anu plānojot 101

Voldemārs ķeras pie darba 108

Vakariņās pankūkas 115

�ķir�anās 121

Otrā grāmata

�au�alīgs notikums me�ā 128

Ugunskurs naktī 134

Neparasts jājiens 139

Virziens ir skaidrs 144

Uzro�a cie�anas 150

Bruņu tērpa pārbaude 154

Novadpētnieku atlājums 161

Puszābaks iekūlies ķezā 167

Ķērpjbārdis darbojas 172

Slarp zemi un debesīm 178

Sirsnīgā tik�anās 184

Atpakaļ uz zemes 191

Puszābaks dodas prom 196

Kas notika ar Uzroci? 202

Prieks un bēdas 207

Nāve klauvē pie loga 214

Puszābaka maldu ceļi 220

Izglāb�anās 226

Jūras �alkoņa 232

Jaunākā skolas vecuma bērniem

Eno Rauds ATKAL �IE NAKSITRALLĪ�I

Redaktore G. Leja. Mākslinieciskais redaktors A. Lamsters Tehniskā redaktore I. Kļaviņa Korektore I. Vilciņa

Formāts 70x90/16. Ofseticsniedums. Izdevniecība ..Sprīdītis", 226800 Rīgā, Aldaru ielā 2/4. Reģistrācijas apliecība