Kādam tēvam un mātei bija trīs dēli: Jozefs, Vaclavs un Honza. Kad puikas paaugās, tēvs viņus nodeva amatā. Jozefs izmācījās par sedlinieku, Vaclavs par skroderi, bet Honza par miesnieku. Amatu izmāciju�ies, dēli gribēja apceļot pasauli, kā jau amatniekiem piederas. Māte izcepa ceļam plāceņus, tēvs saskrabināja kadu grasi naudas. Pui�i jau grasījās ņemt kājas pār pleciem, te tēvs ieteicās:

� Diezin vai atradisiet mūs vecajā vietā, kad pārnāksiet, mīļie dēli. Esmu krodziniekam parādā jūsu mācības naudu, ko no viņa aizņēmos. Atdot nevaru, tāpēc viņ� grib dzīt mūs ar māti ārā un paņemt mūsu mājeli. Kas to zina, kur mēs savu galvu noliksim.

� Bet, tēt, kāpēc tu mums to ātrāk neteici? � Honza iesaucās. � Pasaule nav zaķis, nekur neaizbēgs. Mēs iesim pie krodzinieka un atstrādāsim parādu. Tas mums nieks, trim tādiem bra�iem pui�iem. Vēl tev iztikai sapelnīsim.

Tā nu viņi gāja uz miestiņu. Nonāk pie kroga un redz uz vārtiem uzrakstu: ��o krodzinieku neviens nav apkrāpis un neapkrāps!�

� Vadzi, brāļi,� Honza iesakās, � man sāk nagi niezēt. Kā būtu, ja mēs viņam mēģinātu izdzīt to lielību?

Brāļi gan �aubījās, vai tas izdosies, tomēr norunāja, ka sākumā krodziniekam par algād�iem nepieteiksies, vispirms apskatīsies, kas un kā. Viņi iegāja krogā, krodzinieks viņus laipni uzņēma un apvaicājās, ko �iem celt priek�ā.

� Kaut ko ieēst un iedzert, un naktsmājas arī vajadzētu,.� Honza atbildēja. � Tādā krogā, kur tik gudrs krodzinieks, jau labas mantas vien būs.

Krodzinieks glaimots nobraucīja bārdu.

� Jā, to gan varu teikt, ka mani neviens ap stūri nav apvedis. Daudzi to gribēju�i, pat derības slēgu�i, bet paliku�i ar garu degunu.

� Pat derības! � Honza izgudrēm brīnījās. � Uz ko tad �ie derēja?

� Uz trim riek�avām dālderu! � krodzinieks lepni atbildēja. � To es varu samaksāt jebkurā brīdī. Un, ja jūs ejat tālāk, tad varat pateikt katram, ko satiekat ceļā, ka es pie sava vārda palieku, jo zinu, ka tie dālderi ieripos manā lādē.

� Nu, ja līdz �im neviens nav jūs ap stūri apvedis, tad jau veltīgas pūles vien būs, � Honza noteica.

� Es arī tā domāju, � krodzinieks piekrita, augstprātīgi izriezis krūtis.

Kad brāļi bija paēdu�i, krodzinieks apvaicājās, vai negribot pārgulēt kambarī, �is lik�ot ienest salmus.

� Nē, � �ie atbildēja, � labāk kaut kur ārā, tur svaigāks gaiss.

Krodzinieks uzveda viņus kūtsaug�ā un devās arī pats pie miera.

� Nu, brālī�i, � Honza sacīja, � tagad pagudrosim, kā �im lielībniekam pie�ūt bārdu. Mēģināts nav paspēlēts, kaklu tas mums nelauzīs. Ja nekas neiznāks, rīt varam doties pazīstami un nolīgt darbā.

Viņi sēdēja un gudroja labu laiku, te lejā iemek�ķinājās āzis.

� Brālī�i, es izdomāju! � Honza iesaucās. � Iesim lejā un nokausim to āzi!

Sacīts, darīts. Viņi nokāpa kūtī, Honza nokāva āzi, novilka ādu, gaļu sacirta gabalos un iebāza maisā. Sedlinieks Jozefs izplāja ādu, salika tanī sienu, skroderis Vaclavs ādu aiz�uva, tad piebāzto āzi nostatīja pie redelēm un aplika saiti ap kaklu.

No rīta brāļi pasūtīja labas brokastis un, kad paēda, Honza sacīja:

Krodzinieka kungs, mums, tādiem pasaules apceļotājiem, nauda diezin kā neturas kabatā, bet varbūt jūs atpirktu no mums svaigu kazas gaļu. Mēs pa ceļam to kādā ciemā nopirkām, bet jūs tik labi mūs pamielojāt, ka nemaz negribas lieku smagumu nest

� Kāpēc ne, ja gaļa laba, es pirk�u, � krodzinieks atbildēja. � Kur jums tā ir?

� Mēs atstājām pa nakti ārā, lai nesasmok.

Honza ienesa maisu. Gaļa bija svaiga un trekna.

� Cik prasāt?

� Cik dosiet, tik pietiks, kaulēties neiesim.

Krodzinieks nosvēra gaļu, atrēķināja par ēdienu un naktsmājām, un pui�iem vēl palika laba tiesa uz rokas Viņi jau grasījās iet projām, bet krodzinieks viņus aizturēja.

� Pag, jaunekli, kā jūs sauc? Es esmu arī ciema vecākais, un man jāpieraksta ikviens, kas pārdod gaļu. �ai ziņā pie mums liela stingrība.

� Man gan tāds ērmīgs vārds, nemaz negribas teikt, � Honza izgudrēm kautrējās.

� Vai tad no vārda jākaunas, saki vien dro�i!

� Mani sauc A�kāvis.

� Tas jau nav nekas briesmīgs, pasaulē gadās vēl daudz sliktāki vārdi. Un kā to otro sauc?

� Man ir vēl ērmīgāks vārds, nudien, kauns teikt!

� Kas par blēņām, saki vien!

� Mani sauc Appircies.

� Tas arī nav nekas briesmīgs. Un kā tre�o sauc?

� Vai, kā man negribas teikt, man tik nejauks vārds!

� Saki vien, ja jau tie divi pateiku�i!

� Mani sauc Cāļaprāts.

� Tas nu gan ir ērmīgs vārds, bet ko tur var darīt. Kādu tēvs un mate ieliku�i, tādā jāsaucas, � krodzinieks atbildēja. Pierakstīja visu teikto, un brāļi atvadījās, bet nekur tālu negāja, paslēpās tepat tuvumā.

Pēc kāda laiciņa krodzinieka kalpone gāja dot lopiem barību. Salika visiem sienu redelēs, bet āzim pa�u labāko klēpi. Nav ne lagā apgriezusies � visiem redeles tuk�as, tikai āzis nemaz nav ēdis. �ī skrien uz istabu un sauc:

� Saimniektēv, visi redeles kā laizīt izlaizīja, bet āzis �orīt stāv kā stabs, nemaz nedomā ēst.

� Ieliec viņam redelēs zarus, ko pagrauzties.

Kalpone ienesa āzim veselu nastu, bet tas pat virsū neskatās. Nabadzīte atkal sūdzas saimniekam.

� Sataisi viņam miltu dziru, tam tiep�am, un piemet sauju sāls!

Kalpone dara, kā teikts: noliek āzim dziru priek�ā, bet �is stāv, kā stāvējis.

� Saimniektēv, ko lai daru? Viņ� dzert arī negrib!

� Nu, tad ie�auj viņam pa sāniem, ko tur vairāk!

Kalpone �auj arī, bet āzis apveļas un paliek guļam, kājas izslējis. �ī pārbīstas un iebrēcas neiabā balsī. Atskrien krodzinieks un redz � āda sa�ūta, iek�ā �aukst siens. Krodzinieks saķer galvu:

� Ak tu nelie�a pui�i! Tā izmuļķot mani, kuru neviens nav izmuļķojis! Tīrā laime, ka viņi aizgāja savu ceļu, vismaz nauda nebūs jāmaksā!

Bet pui�i nekur nav aizgāju�i, tūliņ klāt kā saukti.

� Neko nevar darīt, krodzinieka kungs, � Honza saka. � Paspēlēts paliek paspēlēts! Kā teic, maksā ragā!

Krodzinieks gan sūkstījās kā sasvilis, tomēr beidzot nobēra visas trīs riek�avas dālderu Honzam priek�ā. Honza nomaksāja tēva parādu, pārējo naudu aiznesa tēvam un mātei un devās ar brāļiem pasaulē.

Kādai nabaga mātei bija dēls Honza. Puika bija kā dzīvsudrabs. uz vietas nosēdēt ne domāt: skraidīja apkārt, kāpa kokos un dzina visādas palaidnības. Pārdro�s bija pārlieku, un, jāsaka, spēka arī netrūka: vēl pusaugā būdams, gāja ar stiprākajiem ciema pui�iem lauzties un uzveica tos. Bijis viņ� bagāts, tad ciemā ar viņa spēku lepotos, bet nabagam jau visu pierēķina par ļaunu, tāpēc, kad māte nomira, viņ� saprata, ka te palik�anas vairs nav.

� Ie�u pasaulē, � viņ� nolēma. � Vai tā nu glu�i būs, ka mana laime ūdenī iekritusi. Ja viņa mani nemāk uzmeklēt, tad uzmeklē�u es viņu.

Ceļ� locījās pa kalniem, pa lejām un beidzot ielocījās biezā me�ā. Nakts nāca virsū, un Honza sāka domāt par naktsmājām. Me�a vidū viņ� ieraudzīja ērmīgu namiņu pieciem pak�ķiem, pieciem logiem, un katrā logā sēdēja pūce ar zaļām acīm, kas dega kā sveces. Honza pieklauvēja pie durvīm. Tās atvēra neglīta vecene un prasīja, ko viņam vajagot. Naktsmājas viņa tomēr neliedza, iesauca Honzu iek�ā, apsēdināja pie krāsns un sāka iztaujāt, no kurienes nākdams un uz kurieni iedams. Beidzot viņa sacīja:

� Es tev varu piedāvāt tādu darbu, ka tiksi uzreiz stāvu bagāts. Tā ir tava laime, kas tevi pie manis atvedusi. Man ir trīs kazas. Ja tu tās trīs dienas noganīsi, tad do�u visu, ko vien iekārosi, un piedevām maisu naudas.

Honzam tas �ķita tīrais nieks. Abi sita saujā, un viņ� palika pie vecenes.

Otrā rītā viņ� dzina kazas ganos, un vecene iedeva viņam pusdienu tiesai uz krāsns klona ceptu prāvu pladiņu. Honza izdzina kazas norā, apsēdās pie avotiņa un sāka maukt stabulīti. Te no krūmiem iznāca kāds vecs vīriņ�.

� Sveiks, dēliņ, � viņ� uzrunāja Honzu.

� Vesels, vectētiņ, � Honza atsaucās. � Vai neapsēdīsies pie manis? Re, kas par prāvu pladiņu, iekodīsim, lai spēks rodas kaulos.

� Ēst jau gribētos gan, bet kas tev to pladiņu deva? Vai tikai tā nebūs vecā ragana, kas dzīvo tai ērmīgajā namiņā?

Honza atbildēja, ka viņ� saderējis uz trim dienām par kazu ganu un pladiņu saņēmis pusdienu tiesai.

Vecītis bēdīgi nogrozīja galvu.

� Redzi, dēliņ, ar pladiņu ir tā: kas to ēdīs, tas aizmigs cietā miegā līdz vakaram. �īs kazas ir raganas meitas; pladiņu tev iedeva, lai tu aizmigtu un kazas varētu aizbēgt. Ja tu viņas neatradīsi, ragana noburs tevi par zirgu un pārdos par bargu naudu. Tā viņa ar daudziem jau izdarījusi, bet tādai alkatai naudas nekad nav diezgan. Ja nevarēsi izturēt līdz vakaram neēdis un paēdu�u uzveiks miegs, tad zini: pirmajā vakarā kazas būs paslēpu�ās caurā ozolā, otrā vakarā akā un tre�ajā � apak� zemes. Ja tev laimēsies tikt ar kazām galā, ragana tevi ilgāk neturēs, bet par atlīdzību neņem neko. citu, vienīgi to veco, noskretu�o ķēvi, kas stāv staļļa kaktā, un tās kumeļu, tādu pa�u vāju un kaulainu.

Honza no sirds pateicās vecītim, tas atvadījās un gāja tālāk, bet Honza apstaigāja kazas, kas rātni plūca zāli. Viņ� atkal atsēdās pie avotiņa un pārdomāja vecī�a vārdus. Tadviņam tā sagribējās ēst, ka nekur dēties. Viņ� nolauza vienu kumosiņu, tad otru un beidzot apēda visu pladiņu. Tūliņ viņu sāka mākt miegs. Honza turējās pretī visiem spēkiem, bet nekas nelīdzēja, vajadzēja likties zālē un gulēt nost.

Honza pamodās, kad saule jau rietēja. Uztrūkās kājās, skatās � kazu nekur nav. Apskrēja noru, izskraidīja krūmus � nekā. Tad atcerējās vecī�a vārdus, sāka staigāt pa me�u un meklēt cauro ozolu. Sita ar rungu pa stumbriem, lai zinātu, kur� ozols izkurtējis, tad ieskatījās kādā pa zara caurumu un ieraudzīja kazas � saspiedu�ās, gandrīz vai noslāpu�as. Izrāva aiz ragiem ārā un trenca uz māju, kuldams ar rungu, cik jaudāja. Iedzina stallī, piesēja pie siles, iebēra klijas un gāja uz istabu. Ragana, ieraudzījusi kazas pārdzenam, paķēra slotas kātu, ieskrēja pie kazām un sadeva tām vēl savu tiesu, ka nav pratu�as labi paslēpties. Tikmēr Honza paēda vakariņas, apgūlās pelavu pūnē un mierīgi nogulēja līdz rītam.

Otrā dienā ragana atkal sūtīja viņu ganos un iedeva pladiņu līdzi. �oreiz Honza ilgi cietās neēdis, ta�u beidzot izsalkums viņu pievārēja, un paēdis viņ� iegrima cietā miegā. Pamodās, saulei rietot, � no kazām ne vēsts. Meklēja, meklēja, kamēr atcerējās vecī�a vārdus un aizskrēja normalī pie pusaizgruvu�as akas, kurā bija iespiedu�ās visas trīs kazas. Honza ilgi mocījās, kamēr izdabūja viņas ārā, bet tad arī trieca uz mājām tā, ka �īs bija aiz sviedriem sprogainas. Bija jau branga tumsiņa, un ragana domāja, ka �oreiz ganam nav laimējies. Kad Honza ienāca istabā un pateica, ka visas kazas stallī, ragana ie�ņācās kā �ūska, paķēra lāpstu, aiz�āvās pie kazām un slānīja, ko mācēja, gandrīz vai krustus �īm pārlauza. Tikmēr Honza paēda vakariņas un likās pūnītē uz ausi.

Tre�ajā dienā Honza, saņēmis savu pladiņu, dzina atkal kazas uz noru. Viņ� visādi mēģināja kavēt laiku un nedomāt par ē�anu, bet neko nevarēja darīt, apēda pladiņu un aizmiga. Pamodās jau krēslā un skrēja meklēt kazas. Apskrēja vai visu me�u, tad atcerējās vecī�a vārdus un sāka skatīties, kur būs izrakņāta zeme. Kādā gravā ieraudzīja aizdomīgu vietu, bikstīja ar rungu un trāpīja vienai kazai pa galvu, tā nelabi iebrēcās. Honza izrāva visas trīs no bedres, kur tās bija noslēpu�ās un, zvetēdams ar rungu, trenca uz mājām. Iedzina stallī nosvīdu�as slapjas, kā nolietas ar karstu ūdeni. Ragana �oreiz nepacietīgi gaidīja un, kad Honza bra�i ienāca istabā, noprata, ka viņam atkal laimējies. Viņa ieķērcās dusmās kā vārna, paķēra dak�as, aiz�āvās pie ka�ām un slānīja bez �ēlastības, tad ieskrēja atpakaļ istabā un vāļājās pa grīdu kā jukusi, bet Honza tikmēr gulēja pūnītē kā nosists.

No rīta viņ� atgādināja norunu � �is gribot saņemt algu un iet savu ceļu. Ragana solīja viņam karieti ar se�iem zirgiem, maisu naudas vai tik lielu zelta gabalu, cik viņ� var panest, bet Honza lūdza noskretu�o ķēvi un kaulaino kumeļu. Ragana nevarēja saprast, kā viņ� nācis uz tādām domām, un visādi pūlējās viņu atrunāt, bet Honza palika pie sava, un beidzot viņai bija jādod prasītais, kaut viņa vai plīsa aiz dusmām. Kad Honza iegāja stallī, tad acis vien atplēta: noskretusī ķēve bija kļuvusi tik stalta un spodra, ka viss stiliņ� mirdzēja, tāpat arī kumeļ� laistījās vien. Honza jau domāja, ka pārskatījies, bet kumeļ� ierunājās cilvēka balsī:

� Nāc vien �urp, mēs esam pa�u ļaudis, es tev pateik�u, kas darāms. Sēsties man mugurā un steigsimies projām. Ragana gribēs mums atriebties, viņa dzīsies mums pakaļ uz slotas kāta, bet nebīsties, mēs skriesim vēja ātrumā.

Honza uzlēca kumeļam mugurā, paņēma ķēvi pie pavadas un jāja projām. Necik ilgi, te zeme sāka dunēt, ragana dzinās pakaļ, bet nevarēja panākt un pārsprāga aiz dusmām kā pūpēdis, pelni vien noputēja. Honza nu atpūtināja kumeļu, bet tas teica:

� Mūsu ceļ� vēl nav galā, jo tu savu laimi vēl neesi atradis. Pēc trim dienām mēs nonāksim pie kāda karaļa, kura meitu ragana ieslodzījusi augstā tornī un ieslēgusi. Princese tikai tad var tikt ārā, ja kāds viņai pa torņa logu iemet atslēgas un viņa pati ar savu roku atslēdz istabas durvis. Karalis apsolījis princesi par sievu un pusi valsts tam, kur� ar zirgu varēs uzlēkt līdz torņa logam un nodot princesei atslēgas. Līdz �im tas nevienam nav izdevies, visi, jātnieki un zirgi nositu�ies, ta�u, ja tev dū�a ir, mēs varam mēģināt.

Kā nu Honzam nebūs dū�as! Kad viņi nonāca pie karaļa un Honza ieraudzīja vaļējā torņa logā skaisto princesi, tad būtu lēcis arī, ja zinātu, ka nositīsies. Ta�u kumeļ� lidoja kā vēj�, atslēgas tika iemestas princesei klēpī. Viņa viens divi bija lejā un krita savam glābējam ap kaklu.

Kad kāzu godības bija aiz muguras, kumeļ� Honzam sacīja:

� Nogriez pīlād�a bozi un pieskaries man un manai mātei.

Honza to izdarīja, un viņi kļuva par cilvēkiem � māti un dēlu. Dēls teica Honzam.

� Ragana mūs nobūra, bet māte mani tik ļoti mīlēja, ka ragana nespēja noburt mūs par tādiem zirgiem, kurus varētu pārdot par zeltu. Tā mēs nīkām, kamēr tu mūs atbrīvoji.

� Tu man palīdzēji tikt pie manas laimes, � Honza atbildēja, � tāpēc palieciet pie manis kā mani tuvinieki, un būsim visi laimīgi.

Tā arī notika. Vecais karalis atdeva Honzam visu valsti, Honza valdīja taisnīgi un rūpējās, lai visiem klātos labi. Kad viņ� apbraukāja valsti, tad labprāt ciemos uzaicināja stiprus pui�us lauzties. Un tie lepojās arī tad, ja karalis tos uzveica, jo tas ta�u bija karalis.

Kad Honza staigāja pa pasauli, laimi meklēdams, viņ� nonāca kādā mui�as krogā. Viņ� bija ra�ena auguma, stalts un izskatīgs, tāpēc krodzinieks noturēja viņu par lielu kungu un laipni uzrunāja, sacīdams:

� Es nupat kā attaisīju muciņu alus. Vai kungs nedzers kādu kausu?

Honza brītiņu padomāja un, kad bija tā īsti ērti atsēdies pie galda, tad svarīgā balsī noteica:

� Tā jau tam jābūt.

Klusībā viņ� nodomāja: �Kam slāpst, tam jādzer.�

Pēc mirkļa krodzinieks atnesa alu un, nolicis uz galda, atkal sacīja:

� Man tāds mīksts teļa cepetis kā plūme. Vai kungs negribēs iekost?

� Tā jau tam jābūt, � Honza svarīgi atbildēja un klusībā nodomāja: �Kas izsalcis, tam jāēd.�

Cepetis drīz vien bija galdā, un, tā kā Honza par ēstgribu nevarēja sūdzēties, tad pēc maza brītiņa tas bija notiesāts. Pēc tam mūsu Honza dzēra alu, kausu pēc kausa, un, vakaram tuvojoties, ir nedomāja doties tālāk. Krodzinieks noprata, ka �is kungs dziras palikt pa nakti, un visai pieklājīgi apvaicājās:

� Laikam pārgulēsiet pie mums?

� Tā jau tam jābūt, � Honza cienīgi noteica un klusībā nodomāja: �Kas visu priek�pusdienu staigājis un visu pēcpusdienu dzēris, tam nakti jāguļ.�

Krodzinieks lika steig�us sapost istabu. Honza noģērbās, svarīgi atlaidās pēļos un iemiga cietā miegā. Viņ� pamodās, kad saule jau bija gabalā. Krodzinieks pazemīgi gaidīja pie gultas un apvaicājās, vai kungs ēdī�ot brokastis.

� Tā jau tam jābūt, � Honza cienīgi atbildēja un klusībā nodomāja: �Kas nakti gulējis, tam no rīta jāceļas aug�ā, un, kas no rīta vēl nav ēdis, tam jāēd brokastis.�

Krodzinieks lika klāt brokastgaldu, bet pats palīdzēja Honzam apģērbties. Pēc brokastīm Honza atsēdās pie loga un visu mīļu priek�pusdienu skatījās pa logu ārā.

Krodzinieks noprata, ka sve�ais kungs dziras palikt arī uz pusdienām, un godbijīgi apvaicājās:

� Ko kungs pasūtīs pusdienām? Mums ir svaiga jēra gaļa un balodī�i, mīksti kā plācenī�i.

Honza likās iegrimis domās un neko neatbildēja. Krodzinieks nu vaicāja vēl godbijīgāk:

� Vai lai lieku pusdienas galdā?

� Tā jau tam jābūt, � Honza cienīgi atbildēja un klusībā nodomāja: �Ja balodī�i ir mīksti kā plācenī�i, kāpēc lai tos neēd?�

Honza pamatīgi ieturējās pie pusdienu galda, pēc tam dzēra alu. kausu pēc kausa, vakarā svarīgi ielikās pēļos un gulēja cietā miegā, kā visu dienu nostrādājies. No rīta viņ� piecēlās, un viss atkārtojās no jauna.

Krodzinieks sākumā bija ļoti priecīgs, jo domāja, ka lepnais kungs ir arī naudīgs. Ta�u, kad kungs ne vārda neminēja par maķsu, krodzinieks kļuva domīgs. Viņ� vairākas dienas prātoja, kā kungam atgādināt par maksā�anu, un beidzot kādu vakaru sacīja gaudīgā balsī:

� Ir gan posts, ir gan posts! Alus pie beigām, un nav tik daudz naudas, ko pasūtīt jaunu muciņu. Būtu gan labi, kungs, ja jūs man samaksātu tēriņu, tad varētu dzert atkal.

� Tā jau tam jābūt, � Honza atbildēja mierīgā garā un , klusībā nodomāja: �Kas nevar ēst un dzert par brīvu, tam jāmaksā vien ir.� Bet tādas domas viņam nepatika, jo viņam nebija ne gra�a pie dvēseles. Ko velti lauzīt galvu, ja skaidrs, ka samaksāt nevar? Un viņ� devās pie miera.

Krodzinieks gaidīja vienu dienu, gaidīja otru, tad nenocietās, atgādināja atkal un saņēma to pa�u atbildi. Nu viņ� vairs nevarēja izturēt un teica:

� Ja nemaksāsiet, ie�u uz mui�u sūdzēties.

� Tā jau tam jābūt, � Honza mierīgā garā piekrita. Krodzinieks aiz dusmām nezināja, ko atbildēt, un tad iebrēcās:

� Pietiek jokus plēst! Iesim abi uz mui�u � un uz karstām pēdām!

� Tā jau tam jābūt, � Honza pacietīgi atkārtoja un klusībā nodomāja: �Kāpēc lai neieloku kājas, ja krodziniekam tā gribas? �ai pasaulē ar visiem jāprot saticīgi sadzīvot.� Un viņi abi devās uz mui�u.

Mui�as pārvaldnieks noklausījās krodzinieka sūdzību un stingri noprasīja Honzam:

� Vai gribat maksāt tēriņu?

� Tā jau tam jābūt, � Honza visai apņēmīgi atbildēja un klusībā nodomāja: �Kāpēc lai es negribētu maksāt? Es vienmēr esmu gribējis, bijusi tikai nauda.�

Krodzinieks vēl grasījās ko skaidrot, bet.pārvaldnieks necieta garu runā�anu un parādīja ar pirkstu uz durvīm.

Kad abi atgriezās krogā, viss sākās no gala. Honza daudzināja savu sakāmo, bet maksāt nemaksāja. Krodzinieks grāba atkal Honzu aiz rokas un vilka pie pārvaldnieka, bet pirms tam lika dēlēnam aizvest uz mui�u teļu un ie�ukstēt tam ko ausī.

� Ko lai es teļam saku? � puika brīnījās.

� Muļķi, iekod viņam ausī, lai viņ� iedīcas, kad esam pie pārvaldnieka.

Tā arī notika, telēns iedīcās, un pārvaldnieks pieklupa pie loga skatīties.

� Jūsu godība, � krodzinieks viņam teica, � manam teļam nav daudz tā prātiņa, citādi nebūtu dīcis, bet, kad jūs no viņa izcepsiet cepeti, tas traci necels.

Nu pārvaldniekam bija cits spars kaulos, un viņ� kā vanags bruka Honzam virsū:

� Maksāsi tēriņu?

� Tā jau tam jābūt, � Honza mierīgi apliecināja. Krodzinieks nevarēja vien nobrīnīties, ka Honza no pārvaldnieka nemaz nebīstas, un nosprieda, ka sve�ajam nav visi prāti mājā., Viņ� pa�ukstēja to pārvaldniekam, bet tas skaļi atbildēja:

� To mēs tūliņ redzēsim, vai viņ� ir pie pilna prāta vai nav. � Un, pagriezies pret Honzu, sacīja: � Ja nemaksāsi, ieslodzī�u tevi cietumā pie maizes un ūdens.

� Tā jau tam jābūt, � Honza aukstasinīgi atbildēja un klusībā nodomāja: �Skaidrs, ka cietumā ceptus balo�us un alu nedos.�

� Pag, es tev rādī�u, kā ar mani velnu dzīt, � pārvaldnieks noskaitās. � Lik�u tevi iemest ūdenī, tad redzēs, kādu dziesmu tad tu dziedāsi.

Pārvaldnieks pasauca vagaru, un visi devās uz upi, kas tecēja netālu no mui�as un bija varen plata. Krastmalā pārvaldnieks vēlreiz jautāja Honzam, vai viņ� gribot maksāt tēriņu, un, saņēmis to pa�u pazīstamo atbildi, lika iesviest Honzu upē. Vagars sagrāba Honzu aiz rokām, krodzinieks aiz kājām, atvēzējās un ielingoja viņu ūdenī. Honza prata peldēt kā zivs, drīz vien iznira un peldēja uz otru krastu. Kad viņ� bija upes vidū, pārvaldnieks bargā balsī uzsauca:

� Griezies atpakaļ!

Honza pat neatskatījās, tikai skaļi atsaucās:

� Tā tam nav jābūt!

� Es tev saku, tā tam jābūt! � pārvaldnieks brēca.

� Tā tam nav jābūt, � Honza atkārtoja, izkāpa otrā krastā, zemu palocījās viņiem un devās savu ceļu tālāk, kamēr �ie palika tuk�ām rokām, vai plīsdami aiz dusmām.

Reiz dzīvoja vecs kurpnieks, kam bija trīs dēli: Tonda, Franta un Honza. Viņiem klājās grūti, jo tēvs neprata taisīt jaunus apavus, tikai pielāpīt vecos. Jau labu laiku trūka darba, ietaupīts nekas nebija, un viņi tikko vilka garu.

Kādu dienu Tonda sacīja, ka ie�ot pasaulē laimi meklēt.

� Ko tu pasaulē darīsi, tu jau neko neproti, � tēvs gribēja viņu atrunāt.

� Paņem�u mūsu gaili un kaķi un taisī�u jokus. Iesmīdinā�u to bēdīgo princesi. Sve�ais princis, kas grib viņu precēt, sola maisu naudas tam, kas princesi sasmīdinās.

� Tur jau biju�i visādi jokdari, bet nevienam tas nav izdevies, � tēvs sacīja. � Ta�u, ja gribi, ej vien, tikpat jau mājās neko nedari, tikai uz mūrī�a bikses deldē.

Tonda paņēma gaili un kaķi un gāja uz pili. Kabatā viņam bija rieciens saziedēju�as maizes, līdz pilij bija gabaliņ�, ko iet, un viņam sagribējās ēst. Ceļ� veda gar augstu klinti. Uz tās sēdēja zaļ� vīriņ� un �ēli lūdzās:

� Iedod man kādu garoziņu, labo puisīt! Man nule aug gudrības zobi un traki niez, tā vajadzētu pagrauzties!

� Man pa�am gribas grauzt. � Tonda atcirta un gāja tālāk. Nonāca pilī, sargs uzprasīja, ko �is gribot.

� Gribu parādīt princesei jokus.

� Tādu gribētāju te nācis bez sava gala, bet no tiem ne silts, ne auksts: princese nav pat pasmīnējusi.

� �oreiz viņa smiesies uz galvo�anu!

Viņ� izlaida no maisa kaķi un gaili, tie sāka plūkties. Princese paskatījās pa logu un atgāja nost. Tonda nedabūja ne sarkana gra�a un bēdīgs pārnāca mājās. Otrā dienā gāja Franta. Zaļais vīriņ� atkal lūdzās garoziņu, bet neko nedabūja. Pilī nonācis, Franta sāka mest kūleņus, bet princese pat pie loga nepienāca. Bija jāiet uz mājām ar garu degunu.

Jaunākais dēls Honza nokāpa no mūrī�a un teica tēvam:

� Tagad laikam būs mana reize iet uz pili, tikai panāciet pusceļa pretī: diezin vai es to naudas maisu jaudā�u viens pārnest.

� Nemuldies pa tuk�u, � tēvs uzbārās, � ja jau brāļi neko nepanāca, ko tad tu, muļķītis, izdarīsi!

Honza tomēr nelikās mierā, un tēvs beidzot atmeta ar roku: lai jau iet. Honza iebāza kabatā sauju sakaltu�u garozu un gāja uz pili. Iedams gar klinti, pameta acis aug�up un ieraudzīja zaļo vīriņu, kas tūliņ sāka lūgties, lai iedodot kaut ko pagrauzties. Honza izvilka garozas un iedeva viņam. Tas nezināja, kā pateikties, un prasīja:

� Uz kurieni tu ej, Honza brālīt?

� Uz pili, kur citur.

� Ko tu tur darīsi?

� Gribu iesmīdināt princesi!

� Es tev palīdzē�u, � vīriņ� sacīja un iedeva Honzam ratiņus un trīs zelta pīlītes.

Honza patencināja par dāvanu un gāja tālāk.

Sametās krēsla, un viņ� nodomāja, ka nebūtu slikti palikt kroga pa nakti un iestiprināties arī derētu. Iegāja krogā un pasūtīja bagātīgas vakariņas: nūdeļu viru, kartupeļus ar ceptām aknām, gabalu siera un krūzi alus. Paēdis apvaicājās, cik jāmaksā.

� Dālderis!

� Tik daudz man pa�reiz nav pie rokas, samaksā�u rīt, kad nak�u atpakaļ.

Krodziniece sāka ne�petni bārties:

� Ir gan traki laiki pienāku�i, visa pasaule blē�u pilna! Ēst, to visi zina, bet maksāt neviens neprotas! Vai tur nav stāvus jāizput!

Krodziniecei bija trīs meitas, un tās māti mierināja:

� Rimstieties, māt, ko tur traci celt. Ja nav naudas, paņemsim viņa ratiņus.

Bet pa�as klusībā domāja, ka noplūks pīles un paturēs spalvas pēļiern

Honza pārgulēja nakti kūtsaug�ā uz siena. Meitas agri piecelās un tāpat kreklos izlavījās ārā, jo katra gribēja būt pirmā pie pīlēm, ta�u, kā pieķērās tām, tā palika tikpat kā pielipu�as. Honza, nonācis no kūtsaug�as, nobrīnījās vien. Raidīja viņas projām, bet redz, ka nekas neiznāk, vilka ratiņus tālāk, un meitas steberēja nopakaļ. Brauca garām gar maiznīcu, maiznieks, patlaban ie�āvis maizi krāsnī, gribēja redzēt, kas tik agri rībinās pa ielu. Izskrēja ārā, sāka smieties, iesita vienai meitai ar lizi pa dibenu un pats vairs nevarēja atrauties. Gāja visi tālāk. Kurpnieks sēdēja darbnīcas priek�ā un grasījās lāpīt zābaku, bet, ieraudzījis tādus ērmus, nenocietās, meta maizniekam ar zābaku un pielipa pats, ka ne atrauties. Tā viņi nonāca līdz tirgum. Tirgus uzraugs sēdēja pie vaļēja loga un smēķēja. Ieraudzījis ērmīgo gājienu, viņ� iesita kurpniekam ar pīpes kātu, bet tad viņu kāds it kā rau�us izrāva pa logu un bija vien jātek citiem nopakaļ. Tirgus būdā ģērmanis izklāja ādas pārdo�anai. Ieraudzījis uzraugu kluburējam tādas raibas virtenes galā, viņ� ļaunā priekā ievilka �im ar teļādu pa sāniem, bet pats netika vaļā un klen�oja līdzi. Tā visi nonāca pie pils vārtiem. Sargs sāka smieties kā negudrs un ielaida Honzu pagalmā. Viņ� apgāja ar savu baru pagalmam apkārt. Visi jau skatījās pa logiem, un princese smējās līdz asarām. Princis iedeva Honzam maisu naudas, bet karalis lūdza, lai nu ejot �igli vien projām, citādi princese pārsmie�oties. Honza devās atpakaļ, un katrs atkrita tai vietā, kur bija pielipis. Pie kroga nonācis, Honza gribēja ieiet iek�ā un samaksāt tēriņu, bet krodzinieces meitas brēkdamas ieskrēja krogā un aizbultēja durvis.

Zaļais vīriņ� uz klints jau gaidīja Honzu. Honza atdeva viņam ratiņus un pīlītes un vaicāja, kā varot atlīdzināt: �im esot maiss ar naudu.

� Naudas man nevajag, � vīriņ� atteica, � bet kāda garoza nenāktu par ļaunu.

Honza izgrāba no kabatas pēdējās garozas un atdeva viņam.

� Devīgam laime nāk pati rokās, � zaļais vīriņ� sacīja. � Tavi brāļi bija skopi, tāpēc palika tuk�ā.

Honza pārnesa naudas maisu mājās, un visi dzīvoja laimīgi.

Kādam karalim bija trīs meitas, kuras tā izturējās, it kā viņām piederētu visa pasaule. Degunu cēla vai mākoņos un, ja kāds deva labdienu, tad tikai uzmeta lūpu un neatbildēja ne vārda.

Valodas par uzpūtīgajām princesēm nonāca līdz kādai burvei, un tā nolēma pati pārliecināties, cik tur taisnības. Pārģērbās par ubadzi, aizgāja uz karaļa pili un nostājās pie vārtiem. Necik ilgi, te nāk �īs visas trīs zīdā un zeltā, ka laistās vien. Ubadze zemu palocījās un teica:

� Lai jums laimīte visur pa�ķir ceļu, skaistulītes!

Viņa gaidīja, ka princeses viņu apdāvinās par �ādu vēlējumu vai vismaz pateiksies, bet pirmā uzrāva degunu, otrā no�ņācās, tre�ā noskurinājās, un visas trīs izsaucās:

� Fui, cik neglīta vecene!

Burvei ar to pietika, viņa aizbūra visas trīs uz karstām pēdām, un tās pazuda kā nebiju�as.

Pilī bija liels pārbīlis, karalis aiz bēdām lika visus namus pilsētā apvilkt ar melnu vadmalu un izlaida ziņu, ka bagātīgi atlīdzinās katram, kas atradīs princeses vai varēs ko pastāstīt par viņām. Ta�u neviens nepieteicās princeses meklēt, ļaudis drīzāk priecājās, ka beidzot kāds nelabais parāvis �īs vīzdegunes.

Pēc mēne�a pilī ieradās kāds zaldāts un pieteicās princeses meklēt. Viņ� domāja � vienalga, uzies vai neuzies, bet par to meklē�anu ta�u kaut kas atkritīs. Karalis bija varen priecīgs, ieveda viņu stallī, lai izvēlas zirgu pēc patikas, un piebēra zaldātam kabatas ar zeltu, tā ka �im mute palika vaļā aiz pārsteiguma, jo par �o naudu viņ� būtu varējis nopirkt lielu mui�u. Karalis skubināja doties ceļā, zaldāts jāja vienu dienu, jāja otru, tad ieraudzīja ceļa malā krogu. Tur viņ� apmetās, ēda, dzēra un līksmoja, un princeses viņam nebija vairs prātā.

Pagāja labs laiks, bet zaldāts neatgriezās. Karalis izlaida jaunu ziņu. un pilī ieradās cits zaldāts. �o karalis gan tik priecīgi neuzņēma, tomēr iedeva zirgu un sauju sudraba dālderu. Zaldats jāja pa to pa�u ceļu, kur bija jājis pirmais, un, līdzko piejāja pie kroga, tā viņa zirgs, nojautis savu paziņu, skaļi iezviedzās. Pirmais zaldāts tūliņ izskrēja ārā un priecīgi apsveica biedru:

� Tu esi īstā laikā, man jau nauda iet uz beigām! Vai arī jāj tos nozudu�os meitie�us meklēt? Rauj viņus pūce, labāk iedzersim!

Otrais nebija lūdzams, jo abi bija no viena pulka un labi sapratās. Krodzinieks nesa viņiem kausu pēc kausa, abi dzēra un par princesēm nedomāja. '

Karalis gaidīja, gaidīja, tad izlaida tre�o ziņu. �oreiz pieteicās vienīgi būdeļnieces dēls Honza. Karalis ilgi domāja � nav jau nekāda prieka sūtīt svarīgā uzdevumā pienapuiku, kas vēl pulveri nav ostījis un neko nezina no pasaules. Ta�u, ja cita nav, jāņem par labu tas pats. Lika iedot Honzam vecu ķēveni un sauju vara naudas. Honza iedeva ķēvei gabalu maizes, kas pa�am bija kabatā pataupījies, naudu atstāja vecajai mātei un devās ceļā.

Honza jāja pār kalniem un lejām un vakarā nonāca biezā me�ā. Sāka jau tumst, kad viņ� ieraudzīja uguntiņu mazā būdiņā. Ieskatījās pa logu � istabiņā sē� ve�iņa ar melnu kaķi klēpī, bet tam acis spīd kā sveces. Honza brītiņu padomāja, tad pieklauvēja un lūdza, lai dodot naktsmājas.

� Manu zelta gabaliņ, � ve�iņa atbildēja, � par nedo�anu nav runas, tikai pie manis mēdz katru nakti ieskriet velns. Ka vēl neaiznes tevi, tas tev par labu nenāks.

Honza bija tā piekusis, un ķēvīte arī tikko jaudāja kustēt, tāpēc viņ� neatlaidās, un ve�iņa noslēpa viņu pieliekamā kambarī un nosēdināja pie tā durvīm melno kaķi.

Taisni pulksten vienpadsmitos velns bija klāt un tūliņ ve�iņai virsū:

� Fui, vecā burve, kas pie tevis apmeties? O� pec cilvēka!

� Ko niekus, � ve�iņa smejas, � tu būsi saodies cilvēku smaku, pa pasauli dauzīdamies, te neviena nav!

Velns izmeklējās pa visiem kaktiem, ieskatījās gan aizkrāsnē, gan pagultē un aizdurvē, bet neko neatrada. Uz pieliekamo viņ� pat nepaskatījās, jo n o turienes oda pēc kaķa. Kad nosita divpadsmit, viņ� �āvās pa durvīm ārā un projām bija.

No rīta ve�iņa izlaida Honzu no pieliekamā, pamieloja viņu un apvaicājās:

� Vai tu dēliņ, arī jāj tās nozudu�ās princeses meklēt?

� Tā jau ir, vecmāmiņ, � Honza atbildēja. � Vai nezini kaut ko par viņām?

� Kā nu nezinā�u, mīlīt, �im pa�am velnam jau liku viņas aiznest. Pakavējies vēl kādu brītiņu, tad pastāstī�u.

Honza pabaroja ķēvīti, ienāca, apsēdās uz soliņa un nopūtās � tā bija sailgojies pēc laba dūma, bet no tabakas ne skripatas!

� Es jau zinu, pēc kā tev sirds kāro, � ve�iņa pasmējās un pasniedza viņam tabakas maku. � Te ir tāda laba mantiņa. Kad uzvilksi dūmu, tad būsi tik stiprs, ka tevi neuzveiks pat pūķis ar divpadsmit galvām!

Vēl viņa iedeva Honzam gabalu virves un turpināja:

� Ņem to arī līdzi, virve pati pastiepsies, cik garas tev vajadzēs. Tagad tev jājāj trīs dienas un trīs naktis, tad nonāksi pie liela, kaila kalna. Pa�ā kalna galā ir akmens, un zem tā caurums. Nolaidies pa virvi lejā, pārējo redzēsi uz vietas. Tikai to gan tev saku: piesargies no neīstiem draugiem.

Honza patencināja, atvadījās un jāja tālāk. Necik ilgi, te sasniedza krogu, kur abi zaldāti dzīroja. Zirgi tūliņ sazviedzās, zaldāti izskrēja ārā un sauca:

� Brālīt, kurp jādams? Vai arī pēc tām princesēm? Rauj viņas pūce, labāk meties mums biedros!

Honza pakavējās pie viņiem kādu brītiņu, paēda, pabaroja ķēvīti, samaksāja tēriņu un teica:

� Man, pui�i, dzīrot nav laika, pameklējiet kādu citu, mani gaida darbs.

Vairāk viņ� neko neteica, bet jāja tālāk. �ie abi saskatījas un nodomāja, ka Honza laikam zina, kur princeses meklēt, tāpēc sēdās zirgos un drīz vien panāca viņu. Honza par viņiem daudz nebēdāja, tikai skatījās, vai neparādīsies kalns.

Pēc trim dienām un trim naktīm Honza ieraudzīja kailo kalnu, par kuru burve bija stāstījusi. Augsts gan tas bija pārlieku, abi zaldāti vēl lejā prātoja, ko darīt, bet Honza tik paraustīja pavadu un jāja aug�up.

� Tas sisenis noteikti kaut ko zina, � zaldāti sprieda. � Jāsim vien pakaļ, lai arī tiekam pie solī�anas.

Uzjāja kalnā un redz, ka Honza lokās ap lielu akmeni.

� Nu, pui�i, ja te esat, tad palīdziet man to akmeni novelt!

Pui�i mēģināja gan, bet akmens nekust no vietas. Tad Honza apsēdās, izvilka burves tabakas maku, uztaisīja kuplu dūmu un pēc tam ķērās pie akmens. Tas aizvēlās tenteriski, un zem tā pavērās liels caurums.

� Tagad mums princeses tikpat kā rokā, � Honza gavilēja. � Viņas ir tur lejā, jātiek tikai klāt! � Viņ� izvilka no kabatas burves doto virvi un teica: � Laidīsimies pa vienam lejā, un, ja kādam vajag palīdzības, lai parausta virvi. Tā sniegsies tik tālu, cik vien vajadzēs.

Vispirms laida vienu zaldātu, bet tas, ieraudzījis zem kājām melnu bezdibeni, pārbijās un sāka raustīt virvi, lai velk viņu atpakaļ. Viņ� bija glu�i zaļ� aiz bailēm, bet neko nestāstīja, tikai priecājās, ka ticis laukā. Laidās otrs, bet tam gāja tāpat. Viņ� tā raustīja virvi, ka gandrīz pārrāva to: tādas bailes viņam bija, ka būs jāpaliek apak� zemes.

� Neko darīt, laidiet tagad mani lejā, � Honza teica. � Tikai to gan lūdzu, ja atpakaļ neatgrie�os, neatstājiet manu veco māti bez palīdzīgas rokas!

Zaldāti svēti nosolījās izpildīt Honzas lūgumu, lai gan par pildī�anu nemaz nedomāja. Virve pati izstiepās vajadzīgā garumā, un Honza nokļuva pla�ā klajumā, kur cita citai blakus laistījās trīs kristāla pilis. Honzam pārskrēja tirpas pār kauliem, kad viņ� iedomājās, kas te ar viņu var notikt, bet pusceļā apstāties arī nevar.

Viņ� iegāja pirmajā pilī, tur viņam pretī izskrēja vecākā princese. Honza nepaguva izteikt ne vārda, kad viņa jau sauca:

� Mīļais Honza, viss jau būtu labi, tikai nezinu, kā tu tiksi ar puķi galā. Te ir nule kā uztrīts zobens, bet vai varēsi to pakustināt?

Te visa pils sāka rībēt un dunēt, jo septiņgalvis pūķis lidoja mājup. Princese tikko paguva paslēpt Honzu zem lieveņa, kad pūķis jau bija klāt un brēca:

� Fui, fui, te o� pēc cilvēka! Kas te iekūlies? Dod viņu �urp, citādi saplosī�u ir tevi, ir viņu!

� Ku�, ku�, vīriņ, es tev visu pastāstī�u, � princese viņu mierinaja. Pasauca Honzu, pūķis paostīja viņu un teica:

� Ja nu viņ� ir te atkūlies, tad liec, siev, kaut ko stiprāku galdā, lai tas knislis pieņemas spēkā. Paēdīsim, tad izkausimies pēc patikas, ja vien tas mīkstmiesis neizlaidīs garu pēc pirmā cirtiena.

Abi piesēdās pie galda, un pūķis tik skubināja:

� Ēd, ēd, sīkala, ka vari man pretī stāties!

Honza gan neko daudz neēda, bet ķērās pie savas pīpes un atbildēja pūķim:

� Ēd vien pats, kaimiņ, es jau esmu iestiprinājies.

Līdzko pūķis bija paēdis, tā tūliņ metās pa durvīm ārā, lai sāktu kautiņu. Ta�u viņ� nepaguva ne laga atvezeties, kad Honza jau bija nocirtis visas septiņas galvas. Ilgi kaveties nebija laika, pūķi iemeta bedrē, uzsvieda virsū zemi, lai svaiņi nepamana, un princese teica:

� Mani tu esi atbrīvojis, mīļais Honza, bet tevi gaida vēl grūtāks darbs.

Viņa aizveda Honzu pie otras princeses, kurai par vīru bija deviņgalvains pūķis. Honzu tikko paspēja noslēpt zem lieveņa, kad deviņgalvis bija klāt un uzbrēca:

� Siev, ko te esi noslēpusi? Fui, te o� pec cilvēka! Dod viņu �urp, citādi saplosī�u jūs abus divus!

Princese trīcēja kā ap�u lapa un mierināja viņu:

� Ku�, ku�, vīriņ, es tev visu pastāstī�u.

Atsauca Honzu, pūķis paskatījās uz viņu, noklabināja zobus un teica:

� Liec kaut ko stiprāku galdā, siev, lai tas cālis iestiprinās, citādi nekas neiznāks no kau�anās, viņ� jau tikko turas uz kājām!

Abi piesēdās pie galda, un pūķis skubinaja:

� Ēd, ēd, vārgmiesi, ka vari man pretī stāties!

Honza gan neko daudz neēda, tikai ķērās pie pīpes un atbildēja pūķim:

� Ēd vien pats, kaimiņ, es jau esmu iestiprinājies.

Līdzko pūķis bija paēdis, tā pa durvīm ārā, lai sāktu kautiņu. Ta�u viņ� vēl skatījās pēc līdzenākas vietas, kad Honza jau izrāva zobenu un piecas galvas bija ar vienu cirtienu nost. Pūķis tomēr kāvās kā pats nelabais, bet Honza jau nebija ar pliku roku ņemams. Cirta, kamēr nocirta visas galvas, tad pūķi iemeta bedrē un aizbēra to cieti, lai svainis nepamana. Abas princeses nezināja, ko aiz prieka darīt, ieveda Honzu pili, lai atpū�as, pamieloja un izguldīja pa nakti.

No rīta visi devās uz tre�o pili, kur mita jaunākā princese.

Tikko bija ieradu�ies, te zeme sāka drebēt. Princese gan paslēpa Honzu zem lieveņa, bet pūķis jau pa gabalu brēca, lai velkot ārā, ko paslēpusi. Viņ� paskatījās uz Honzu, nosprauslojās un uzbrēca:

� Vai tu, mērgli, gribi man pretī stāties? Vispirms ieēdīsim, lai tu, sienāzi, nekriti no kājām, tad kausimies!

Honza neēda nemaz, tikai ievilka labu dūmu, un tad pūķis izrāva viņu rau�us ārā. Tā nu gan bija kau�anās! Honza tikko jaudāja cilāt zobenu, sviedri viņam lija aumaļām, pats dega kā ugunī � padomājiet vien, divpadsmit galvu! Nu arī princeses metās palīgā: viena meta pūķim smiltis acīs, otra lēja ūdeni, tre�ā grāba oļus un svieda rīklē. Beidzot visas galvas bija nocirstas. Pūķi atstāja turpat, jo nu vairs nebija vajadzības viņu slēpt, un pa�i steidzās projām. Princeses nezināja, kā Honzam pateikties. Stāstīja, cik ļoti no�ēloju�as savu agrāko izturē�anos un cik daudz izcietu�as. Honza tikai domāja, kā tikt no kalna ārā. Nonāca pie izejas, piesēja virvē vecāko princesi, to laimīgi uzvilka aug�ā, pēc tam vidējo un jaunāko. Te Honzam iekrita prātā burves vārdi, ka jāsargās no neīstiem draugiem. Viņ� pamanīja kādu lādīti, uzrakstīja uz tās, ka vēl lielāka lāde seko�ot, un iesēja to virvē. Zaldāti pavilka virvi, juta, ka svars nav liels, un uzvilka lādīti aug�ā: Kad Honza iesējās pats virvē, viņi pavilka gan, bet tad izlaida virvi no rokām, it kā tā būtu netī�ām iz�ļukusi, un Honza palika lejā.

Princeses.raudāja kā nepilnīgas, skraidīja ap caurumu un sauca Honzu, bet zaldāti tikai smīnēja. Tagad viņi bija noteicēji un uzsauca princesēm, lai nepink�ķot, neviens pēc Honzas tai nelīdī�ot, un �ām esot jānāk līdzi, ja gribot dzīvas palikt.

Zaldāti ar princesēm atgriezās pilī, karalis aiz priekiem lēca vai gaisā un tūliņ solīja rīkot kāzas, lai katrs glābējs izveļoties, kuru princesi ņemt par sievu. Ta�u princeses lūgtin lūdzās: nule kā laimīgi tiku�ās no vieniem vīriem vaļā, vai tūliņ atkal vajadzē�ot uzņemties to krustu? Lai tēvs mazliet pacie�oties ar kāzu vīk�anu un ļaujot jel elpu atvilkt. Tēvam tēva sirds, pagaidīs arī, lai jau meitas padzīvo vēl kādu laiciņu savā vaļā.

Tikmēr Honza staigāja pa pūķu pilīm un aiz gara laika pētīja, kas tanīs atrodas. Tai pili, kur mājoja jaunākā princese, viņ� ieraudzīja dzelzs �ķirstiņu ar dzelzs atslēdziņu. Joka pēc atslēdza, bet iek�ā sudraba �ķirstiņ� ar sudraba atslēdziņu. Atslēdza arī to un atrada zelta �ķirstiņu ar zelta atslēdziņu, bet tanī dimanta stabulīte. Kā iepūta stabulītē, tā atskrien rūķītis ar garu bārdu un prasa, ko Honza vēloties.

� Gribu atrasties pie karaļa pils vārtiem ar diviem pulkiem karavīru!

Līdzko viņ� to izteica, tā jau stāvēja pie karaļa pils vārtiem un divi ģenerāļi pieveda katrs savu pulku.

Honza noteica, lai viņi paliekot pie vārtiem, bet pats gāja iek�ā. Zaldāti jau sēdēja pie kāzu galda un likās Honzu nepazīstam. bet noraudāju�ās princeses pietrūkās kājās, skrēja viņam pretī un sauca:

� Tēt. tēt, tas ir viņ�, kas mūs atbrīvoja!

Zaldāti sākumā tikai smējās, bet, paskatīju�ies pa logu, noprata. ka labi nav, un metās Honzam pie kājām. Honzam bija mīksta sirds, viņ� gribēja abiem piedot, bet karalis teica, ka no tādiem nekas labs nav gaidāms, un lika abus iemest pa caurumu kalna. Tā arī izdarīja, un akmens, it kā to vien būtu gaidījis, Rats uzvēlās caurumam virsū.

Un nu gan sākās kāzu godības. Honza apprecēja jaunāko princesi un viņa ģenerāļi abas vecākās. Princeses bija kā apmainītas. laipnas pret visiem un katram centās palīdzēt, Honza paņēma māti pie sevis, tā auklēja mazbērnus, un ar to pasakai beigas.

Kādam tēvam bija trīs dēli � Franta, Tonda un Honza. Tēvs bija jau krietni gados un teica vecākajam dēlam:

� Pameklē sev sievu, atdo�u tev mājas, saimnieko tu.

Vecākajam dēlam ļoti gribējās dabūt mājas. Līgavu viņ� dabūja drīz, nu tikai jāvīk� kāzas. Te pienāca ziņa, ka viņam jāiet karadienesta. Aizgāja arī. Tēvs nu runāja ar vidējo dēlu, lai tas meklejot līgavu un dzerot kāzas. Tas arī daudz netūļojās, te pienaca ziņa, ka �im arī jāiet karadienestā. Tēvam palika vienīgi jaunākais dēls. Tas nu vadīja saimniecību, kā prata. Tēvs redzēja,

ka darbi viņam sokas, un lika, lai arī �is meklejot līgavu. Honzam jau sen bija noskatīta meitene, atlika vienīgi noteikt kazu dienu, te iesauca karadienestā arī viņu. Viņ� atvadījās no tēva un aizgāja, bet tēvs aiz bedam nomira. Honzas līgava dzird: lopi neēdu�i mauj. Ies skatīties, kas tur noticis, un atrod nākamo vīratēvu miru�u. Viņa to apbedīja, lopus pardeva un naudu nolika stārasta glabā�anā, kamēr deli pārnāks no dienesta.

Vecākais dēls Franta ar savu pulku bija nometnē kapsētas tuvuma. Neviens neuzdrīkstējās pa nakti sardzē stāvēt, jo tur spokojās. Vienīgi Franta neko neredzēja un tāpēc gāja arī biedru vietā, kad tie viņu lūdza, jo viņam bija laba sirds. Kādu nakti viņam parādījas miru�ais tēvs un sacīja:

� Mīļais dēls, es gribu jums visiem kaut ko atstat par piemiņu. Tev es do�u cepuri: ja to uzliksi galvā un vēlēsies kaut kur nokļūt, tad tas tūliņ piepildīsies. Tondam nodod �o maku, � tanī nekad netrūks naudas. Honzam nodod �o rungu: ja viņ� ar to piesitis pie zemes, tad tūliņ ieradīsies trejjūga kariete, ar kuru varēs braukt pa sauszemi un pa ūdeni.

Franta pateicās tēvam par labajām mantām, uzlika galvā cepuri un vēlējās būt pie brāļiem. Tas tūliņ notika. Franta iedeva viņiem tēva dāvanas. Viņi izpirkās no karadienesta un gāja uz mājām.

Pa ceļam piestājās krogā atspirdzināties un apjautājās krodziniekam, kas te no jauna. Krodzinieks atbildēja, ka pilī esot princese, kura spēlējot kārtis ar visiem un teikusi, ka ņem�ot to par viru, kas viņu apspēlē�ot.

Vai tad neviens tāds nav gadījies?

� Kur nu! Visi paspēlē, un princese tūliņ liek iemest viņus cietumā.

Frantam prāts tā vien nesās izmēģināt laimi, un Tonda iedeva viņam savu neizsīksto�o maku. Brāļi bija iegādāju�ies labas drēbes. Frantu noturēja par smalku kungu un ielaida pili. Nosēdās abi ar princesi pie galda un sāka spēlēt. Franta spēlēja godīgi, princese blēdījās, bet Franta neprata viņu pieķert, lai gan manīja, ka tīra tā spēle nav. Spēlēja vienu dienu, spēlēja otru � princese domāja, nu jau �im kabata būs tuk�a, bet nekā � velk un velk ārā no maka. Nu viņa pateica kalponei, lai vakarā pielejot dzērienam miega zāles. Kad Franta iemiga, princese maku apmainīja. Tre�ajā rītā Franta piesēdās spēlēt, bet tavu brīnumu � makā nav naudas!

� Maksāt, maksāt! � princese sauc, bet �im ne gra�a. Nu vedīs uz cietumu, bet Franta sāka lūgties:

� Nemet mani cietumā, es maksā�u ar ko citu! Man ir tāds biedrs, kam brīnumcepure, do�u tev to!

Labi, princese ar mieru. Aizsūta pēc Tondas, tas atnāk ar cepuri, princese tūliņ paķer to un sauc:

� �is ir tāds pats krāpnieks! Mest viņu arī cietumā!

Tagad Tonda savukārt lūdzas, lai nemetot cietumā, viņ� do�ot kādu labu mantu. Viņam esot biedrs, kam piederot brīnumrunga.

Atsauc Honzu, tas atnāk ar visu rungu. Princese tūliņ izrauj to �im no rokas, pavēl Frantu iemest cietumā, bet �os abus padzīt.

Gāja nu abi nelaimīgie, prātodami, kā atpestīt brāli. Honza saderēja pils tuvumā par zosu ganu, Tonda gāja tālāk. Sēdēja Honza bēdīgs noras malā un domāja, ka tā nu laikam viss mū�s būs jāpavada. Netālu bija skaists dārzs, gar �ogu auga bumbieres un ābeles. Neviena sarga neredzēja. Honza norāva bumbieri, apēda to un pārbijās: viņam bija uzaugu�i brie�a ragi! Ko nu lai dara? Ek, apēdīs vēl ābolu, varbūt tad paliks par īstu briedi un dzīvos me�ā bez bēdu. Apēda, bet ragi kā par brīnumu nokrita. Nu Honza saprata, kā brālim palīdzēt. Salasīja pilnu kuli bumbieru un ābolu, uzteica darbu un devās uz pili. Nopirka, pāris dēļu, sasita galdiņu un sāka pie pils vārtiem tirgoties. Princese iznāca pastaigāties. Viņai ļoti iepatikās bumbieri, viņa nopirka vienu, apēda un � ak �ausmas! Viņai uzauga tādi �uburaini ragi, ka netika pa durvīm iek�ā. Honza tikmēr jau bija gabalā.

Nu pie princeses brauca ārsti no visām pasaules malām, ragus gan zāģēja, gan svilināja, bet nekas nelīdzēja. Tad honsa saģērbās melnās drēbēs, uzlika lielas zilas brilles un ieradās pilī. �is esot brīnumdakteris un varot dziedināt visādas kaltes. Princese raudādama lūdzās, lai jel palīdzot.

� Zāles jau ir, � dakteris gausi teica, � bet neganti dārgas. Diezin vai visā karaļvalstī tik daudz naudas būs, ko par tām samaksāt.

� Es varu samaksāt! � princese sauca. � Man ir tāds maks, kurā naudas nekad netrūkst.

� Nu, tad dodiet �urp.

Maku atnesa, un dakteris iebāza to kabatā.

� Tiktāl nu būtu labi, bet man vajadzēs tālu braukt pēc tām gan pa sauszemi, gan pa ūdeni, tas vilksies ilgi.

� Tas nekas, es iedo�u rungu: līdzko ar to piesit pie zemes, tā ierodas trejjūga kariete, kas brauc pa sauszemi un ūdeni.

Atnesa rungu, dakteris to paņēma, bet vēl nebija apmierināts.

� Man vajadzēs vēl nonākt pazemē, un tas nu gan nav tik ātri izdarāms.

� Tas nekas, es iedo�u cepuri: kad to uzliek galvā un vēlas kaut kur nokļūt, tad tas tūliņ notiek.

� Labi, pēc trim dienām bū�u klāt.

Pēc trim dienām gudrais dakteris ieradās un teica: viņ� esot izpētījis, ka �āda slimība pati no sevis neuznākot, princese bū�ot ko ļaunu izdarījusi. Nu princese atzinās, ka apkrāpusi kār�u spēlē daudz cilvēku un visus iemetusi cietumā. Dakteris pavēlēja tos visus atbrīvot un, kad tas bija noticis, iedeva princesei pirmo ābola kumosiņu. Ragi vēl nekustējās, tikai sāpēja. Iedeva otro' � ragi sāka kustēties. Iedeva tre�o � ragi nokrita, un princese bija vesela. Viņa svēti nosolījās, ka vairs kārtis nespelēs un noblēdīsies, un no sirds pateicās gudrajam dakterim.

Honza atstāja pili, nometa krūmos melnos paltrakus un brilles uzlika cepuri galvā un vēlējās būt pie brāļiem. Tad viņi iesēdās karietē un brauca uz mājām. Pārbrauca, nosvinēja trejas kāzas un dzīvoja laimīgi.

Kādai mātei bija dēls Honza. Mājās bija liels trūkums, un viņa .sūtīja dēlu pasaulē darbu meklēt. Honza gan labprāt būtu palicis mājās pie mātes, bet bads nav brālis � ies arī. Māte iedeva trīs gra�us ceļam un riku maizes, un Honza. devās pasaulē.

Gāja, gāja, līdz nonāca pie liela me�a un tur satika ubagu, kas lūdza dāvanas. Honza iedeva viņam vienu grasi un teica:

� Nekās, man pa�am vēl paliek divi.

Gāja tālāk, te atkal cits ubags priek�ā. Atdeva tam otru grasi un mierināja sevi:

� Nekas, man paliek vēl viens grasis.

Bet nāko�ajā ceļa līkumā gaida tre�ais ubags, arī izstiepis roku pēc dāvanas. Honza atdeva tam pēdējo grasi, bet ubags sacīja:

� Trīs reizes es tev lūdzu dāvanas, un tu man atdevi visus savus gra�us. Par atmaksu vari vēlēties trīs labas mantas.

� Ko lai vēlētos? � Honza prātoja. � Kā pirmo es gribētu tādu maku, kurā nekad neizsīkst nauda.

Tai pa�ā mirklī maks bija viņam kabatā.

� Kā otro es gribētu bisi, ar kuru nekad neaiz�autu garām.

Līdzko to izteicis, tā bise jau karājās viņam plecā.

� Kā tre�o es gribētu tādu kokli, kuru spēlējot visi dejotu.

Arī kokle tūliņ bija viņam rokās. Honza no sirds pateicās ubagam, abi atvadījās un gāja katrs uz savu pusi. Honza nonāca pilsētā, kurai cauri tecēja liela upe. Tanī peldēja me�a pīles. Honza apstājās uz krasta, noņēma bisi no pleca un tēmēja uz vienu pīli.

Tobrīd gāja garām bagāts dzirnavnieks, apstājās un sāka smieties:

� Ļautiņi mīļie, re, kur gadījies īsts svētdienas mednieks, pat bisi nemāk turēt, kā pienākas! Muļķis kas muļķis, to jau no deguna var redzēt! Nu, ja tu no�ausi to pīli, es tev pienesī�u viņu klāt!

� Pielūko, ka turi vārdu, par pīli es gādā�u!

Honza iz�āva, un pīle apvēlās ūdenī.

� Tagad tava reize rādīt, ko tu vari, � viņ� teica dzirnavniekam. Tas negribēja savām acīm ticēt, ka �is neveiklis tomēr trāpījis. Vēl mazāk viņam gribējās brist pēc pīles, bet tagad Honza sāka zoboties, ka �im laikam bailes saslapināt kājas. Dzirnavnieks novilka goda drēbes un apavus, un steberēja lejup, bet krasts bija noaudzis ar ērk�ķainiem krūmiem. Viņ� gan uzmanīgi lika soli aiz soļa, tomēr ērk�ķi plēsa stilbus, dūrās cauri kreklam, un dzirnavnieks netika no vietas. Honzam apnika gaidīt, viņ� paņēma kokli un uzspēlēja jautru deju. Kā nu dzirnavnieks sāka lēkāt! Viņ� metās te vienā krūmā, te otrā, drīz vien krekls bija vienās skrandās un pats saskrambājies asiņains, Rimsties, spēlmani, rimsties! Es tev do�u simt zelta dukātu, tikai nespēlē vairs!

� Lai notiek, bet citreiz pievaldi mēli! Tā nav nekāda lielā gudrība � smieties par citiem.

Honza saņēma simt zelta dukātu un domāja, ka nu visām raizēm gals, varēs atgriezties pie mātes un dzivot laimīgi. Bet dzirnavnieks bija aizskrējis pie tiesne�a sūdzeties, ka viņam upmalā uzbrucis laupītājs un nolaupījis simt zelta dukātus. Tienesis atsūtīja sargus, tie sagrāba nabaga Honzu un iemeta cietumā. Pie viņa atrada zuteni ar simt zelta dukātiem, un tiesnesim bija skaidrs, ka dzirnavnieks teicis patiesību. �ai pilsētā turējās pie veca likuma, ka laupītāji pakarami. Otrā dienā Honzu veda uz soda vietu. Tur bija salasījies liels bars |au�u, un arī dzirnavnieks bija atnācis.

Kad Honzam jautāja, kāda esot viņa pēdējā vēlē�anās, viņ� lūdza, lai atnesot viņa kokli un ļaujot pirms nāves uzspēlēt. Dzirnavnieks gan kliedza, lai to no dieva puses nedarot, bet tiesnesis uzbrēca, lai nejaucoties tiesas darī�anās, jo pēc likuma notiesātā pēdējais lūgums jāizpilda. Honzam atnesa kokli, un, līdzko viņ� sāka spēlēt, tā visi ļaudis, arī tiesnesis, bende un sargi, sāka lēkāt un dejot, ko katrs mācēja. Kad nu vairs nevarēja un krita no kājām, tad lūg�us lūdza Honzu, lai mitējoties. Ta�u viņ� ātrāk nemeta spēlē�anai mieru, kamēr dzirnavnieks visiem atzinās, ka samelojies. Viņu iemeta cietumā, bet Honzam atdeva visas mantas, arī tos simt zelta dukātus.

Honza atgriezās mājās un dzīvoja abi ar māti laimīgi. Ja jums gadās uz to pusi ie�ana, iegriezieties pie viņa un palūdziet, lai uzspēlē � ne jau pāri par mēru, bet tā mazliet. Kājas ielocīt nevienam nav par jaunu!

Kādam zemniekam bija divi dēli. Vecāko, Va�eku, viņ� gribēja paturēt mājās, bet jaunāko. Honzu, dot amatā, jo tam prāts nenesās uz zemes darbiem. Viņ� bija stiprs un apķērīgs, bet amatu gan nekādi nespēja izvēlēties. Kad tēvs prasīja, ko dēls īsti gribot darīt, tas atbildēja, ka gribot kalpot karalim. Nu, lai tad ejot pieteikties karalim par kalpu.

Honza gāja, gāja, kamēr nonāca biezā me�ā un nomaldījās no ceļa. Griezās uz vienu pusi, griezās uz otru � me�s vien. Te pamanīja tādu kā uguntiņu paspīdam, nogriezās uz to pusi un nonāca pie mazas mājiņas. Pielavījās pie lodziņa un paskatījās iek�ā � jāzina ta�u, vai vērts lūgt naktsmājas.

Istabā sēdēja vecītis un lasīja biezu grāmatu. Honza pieklauvēja, bet �is nelikās dzirdam. Kad Honza bija trīs reizes veltīgi izklauvējies, tad nolēma iet iek�ā. Vai nu tā būs, ka dzīs ārā?

Viņ� iegāja, padeva labvakaru, un vecītis tūliņ teica:

� Honza, tu esi apmaldījies.

� Tiesa, tiesa, vectētiņ. Pats nezinu, kur būtu aizklīdis, ja nebijis jūsu uguntiņas. Bet kā jūs mani pazīstat?

� Kā nu nepazī�u, veci ļaudis visu zina. Zinu arī, uz kurieni tu ej. Izsalcis jau arī esi?

Kā nu nebūs, ja visu dienu pa me�u nostaigājies. Vecītis lika galdā vakariņas, Honza paēda, tad viņam ierādīja guļas vietu, un viņ� nogulēja līdz rītam.

Vecītis jau bija paspējis piecelties, iekurt uguni un izvārīt brokastis, kad Honza pamodās. Kad abi paēda, vecītis sacīja:

� Ja tu gribi izdarīt karalim labu pakalpojumu, tad vari sākt tūliņ. Triju dienu gājumā ir karaļa pils, ko apsēdis negants pūķis. Viņ� pieprasījis karaļa meitu, un, ja neradīsies glābējs, tad pūķis princesi aprīs.

Honza tūliņ bija ar mieru izmēģināt roku. Tikmēr vecītis nocēla no uguns lielu katlu ar putru, un Honza brīnījās, kam viņ� tik daudz ēdiena savārījis.

� Pag. tūliņ ienāks mani draugi.

Vecītis iesvilpās, istabā ieskrēja vesels bars suņu, lēkāja ap viņu un priecīgi smilkstēja. Honza skatījās uz tiem, un viens viņam varen iepatikās.

� Tas nu gan ir suns! Tādu es labprāt ņemtu!

� Labi, � vecītis atteica, � tas ir tavs.

� Bet kā viņu sauc?

� Ķēris.

Honza skatījās, skatījās un atkal ieraudzīja kādu, kas viņam varen patika.

� Arī tas ir tavs, � vecītis sacīja.

� Un kā viņu sauc?

� Tas ir Turis.

Nu Honzam bija divi skaisti suņi, bet te pieskrēja vēl viens, lakstījās ap viņu un laizīja rokas. Vecītis atdeva viņam arī to.

� Kā �o sauc?

� Grāb ciet!

Tā nu Honzam bija trīs suņi � Ķēris, Turis un Grāb ciet. Vecītis vēl iedeva stabulīti, ar ko suņus sasaukt, un kārbiņu ar ziedi; ja kāds tiekot ievainots, lai apzie�ot, tūliņ viss sadzī�ot. Honza pateicās no sirds un gāja tālāk. Kur vien viņ� parādījās, visi apbrīnoja viņa neredzēti skaistos suņus. Beidzot viņ� nonāca pilsētā, kur mita karalis ar nelaimīgo princesi. Honza iegriezās krogā lūgt naktsmājas un apjautājās, vai tiesa, ko runājot par pūķi.

� Tiesa, tiesa, � krodziniece atbildēja, bet vairāk neteica ne vārda, tikai sametās acīm ar vīru. Viņi noturēja Honzu par lielu bagātnieku, ja viņam ir tādi skaisti suņi. Honza bija noguris un gribēja tūliņ doties pie miera. Krodziniece aicināja viņu dziļāk, bet suņi neatkāpās no saimnieka ne soli, un tas viņai nepatika. Viņa veda Honzu cauri vairākām istabām un katrā ieslēdza pa sunim. Beidzamajā istabā viņ� ieraudzīja bluķi un cirvi. Honza jau gribēja teikt, ka tādā gan nevēlas gulēt, te ienāca krodzinieks un sacīja, lai liekot vien galvu uz bluķa; no �ejienes viņ� dzīvs ārā netik�ot.

Honza redzēja, ka labi nebūs, un lūdza, lai ļaujot pirms nāves iepūst stabulītē. Krodzinieks ar sievu skaļi iesmējās par tik smieklīgu lūgumti: Līdzko Honza iepūta stabulītē, tā suņi izgāza durvis un visi trīs bija klāt. Honza tikai uzsauca: � Ķeri, Turi, Grab ciet! � un �ie saplēsa krodzinieku ar krodzinieci gabalos.

Ticis no �īs likstas vaļā, Honza otra rītā devās pie karaļa. Pilsētā valdīja liels satraukums, jo �odien vajadzēja princesi atdot pūķim. Karalis sākumā negribēja ielaisties ar Honzu nekādās valodās, jo pūķis esot pūķis, un te jau esot biju�i visādi prin�i, bet, kā paskatīju�ies uz pūķi, tā du�a papē�os un kājas pār pleciem.

� Es tomēr gribētu mēģināt cīnīties ar puķi, ja karalis atļauj.

� Ko nu par atļauju runāt! Esmu solījis meitu par sievu un visu valsti piedevām, bet viss par velti.

Beidzot Honzam tomēr iedeva pa�a karaļa zobenu un izveda ārpus pilsētas lielā klajumā. Klintī bija dziļa ala, kurā mita pūķis. Princese jau bija atvesta un gaidīja savu ļauno likteni, tērpusies melnās drēbēs un nometusies ceļos.

Kad pūķis izlīda no alas, Honza nostājās priek�ā, suņi no trim pusēm, un uzsauca:

� Ķēri, Turi, Grāb ciet!

Pats cirta ar zobenu, suņi koda un plēsa, ko mācēja. Pūķis arī nepalika parādā. Honza jau asiņoja, un vienam sunim kāja bija pārkosta, tomēr beidzot pūķis bija uzveikts.

Honza tūliņ apzieda savas un suņa vainas. Nu visi bija spirgti un veseli un devās uz karaļa pili. Karalis turēja doto vārdu: Honza dabūja princesi par sievu un valsti piedevām. Kad Honza pastāstīja, ko pieredzējis ceļā uz karaļa pili, tad uz krogu aizsūtīja zaldātus. Izrādījās, ka krodzinieks ievīlis un aplaupījis daudz ceļa vīru un pagrabā noglabāta lāde ar naudu. Naudu Honza sadalīja starp saviem vecākiem un vecīti me�ā, pats dzīvoja laimīgi un savus suņus turēja lielā godā.

Reiz dzīvoja kurpnieka atraitne, kurai bija dēls Honza. Pēc kāda laika pie atraitnes apmetās kāds kurpnieka zellis. Visi lielīja viņa labos apavus, viņam gribējās palikt uz vietas, un viņ� apprecēja atraitni, tikai puika viņam nebija pa prātam. Honzam pēc tēva nāves pienācās mantot mājeli, patēvam tas bija kā skabarga acī, un viņ� visādi darīja padēlam pāri. Tāpēc Honza mājās neturējās, ganīja kazas un aitas citiem ciema ļaudīm, auga ne ar dienām, bet stundām un bija liels izēdējs.

Kad Honzam apritēja piecpadsmit gadu, patēvs viņam piekodināja, lai mājās nerādoties, bet ejot pasaulē darbu meklēt. Honza gāja ari. Nonāca kādās lielās mājās, kur kūla labību. Saimnieks pieņēma Honzu ar prieku: �im taisni tādu jautru circeni vajagot. Honza stājās kūlēju rindā, bet kūla tā, ka ik dienas sadauzīja spriguli drisku driskās. Saimnieks jau pēc nedēļas sāka bārties, ka me�ā nepietik�ot skābar�u spriguļiem, bet Honza taisnojās, ka gribot ta�u kārtīgi izdauzīt graudus, lai pelēm nekas nepaliekot. Neko darīt, saimnieks atveda no me�a veselu vezumu skābar�u un katru vakaru taisīja Honzam jaunu spriguli. Beidzot labība bija izkulta un saimnieks priecīgs, ka tiks no tāda lielvara vaļā.

Tā Honza staigāja piecus gadus no mājas uz māju un kādu rudeni apmaldījās kalnos. Bija noguris, ļoti gribējās būt savās mājās un pagulēt zem pēļa, bet te viss sve�s, no ciema ne vēsts, vakars salts, un izsalkums arī moca. Ieraudzīja ābeli ar nobriedu�iem āboliem, nopurināja tos, sabēra kulē un gāja tālāk. Pēc laiciņa viņ� satika sirmu vecīti.

� Kurp iedams, Honza?

� Eju meklēt darbu un maizi.

� Vai tev nav pie rokas kumosiņ� maizes?

� Nav, vectētiņ, tikai āboli kulē.

� Dod tos pa�us.

Vecītis apēda ābolus, ka nebija ko redzēt, Honzam atlika tikai noskatīties. Tad vecītis sāka sūroties, ka dikti salstot. Ko lai dara, vecam vīram sava siltuma maz. Honza novilka svārkus, noņēma cepuri un atdeva vecīsam. Vecītis patencināja un sacīja:

� Tur aiz tā kalna ir pils, kur meklē dū�īgus strādniekus. Bet vispirms tev būs jātiek upei pāri, un uz koka tilta sēdēs zaļ� dēlietis zilos svārkos, kam no stērbelēm pil ūdens. Tas ir ūdensvīrs, liels maita, viņ� visus slīcina nost, kas iet uz pili. Ja viņ� tev stāsies ceļā, grāb viņu aiz apkakles un iemet upē, bet vispirms uzpūt �o stabuli � būs jautrāk gan tev, gan citiem.

Honza pateicās par labo padomu, pasacīja vecītim uz redzē�anos un �ķīrās. Aiz kalna Honza ieraudzīja lielu upi un vecu koka tiltu. Uz margām sēdēja tas dēlietis, par kuru vecītis bija stāstījis. Honza stabulēdams tuvojās tiltam un gribēja mierīgi doties pāri, bet ūdensvīrs nikni uzbrēca:

� Ej atpakaļ, ja tev sava āda dārga!

� Mana āda manā ziņā, parūpējies labāk par savējo!

Ūdensvīrs metās Honzam virsū, bet Honza sagrāba viņu aiz apkakles un pārsvieda pār margām.

� Nebūtu tev tā stabule, tad tu būtu mans, � ūdensvīrs nosirdījās.

� Pielūko, ja vēl sēdēsi uz tilta un nelaidīsi gājējus pāri, tad tev āda būs pār kārti, � Honza vēl piedraudēja un gāja tālāk

Pievakarē Honza nonāca pilī, iegāja pagalmā, un viņu ieveda pie vagara. Tas bija priecīgs, jo strādnieki viņam bija vajadzīgi.

� Ēst arī gribi?

� Kā nu negribē�u, esmu nostaigājis kājām krietnu gabalu

Vagariene uzlika uz galda klaipu maizes un podu paniņu, to visu Honza notiesāja vienā paņēmienā. Vagars acis vien ieplēta.

� Ē�anā tu esi spēkavīrs, nemaz nezinu, kā tevi izmitināsim. Bijis nu tāds darbā!

Bet vagariene Honzu aizstāvēja:

� Kas tur par brīnumu � ja cilvēks nav kādu laiku ēdis, tad vēderā visi kaktiņi jādabū pilni, ātrāk miera nav.

Honza pārgulēja saimes istabā uz lāviņas, un pēc brokastīm vagars izveda viņu pagalmā. Lai saskaldot sausos celmus, kas te sakrāju�ies veselus se�us gadus. Honza apkapāja celmiem saknes, iedzina ķīli, un, kā zvēla pa to ar vāli, tā celms sasprāga gabalos kā ābols. Visa saime brīnījās par tādu spēkavīru, un vagars teica sievai, lai Honzam ēdienu ne�ēlojot.

Tā viņ� strādāja labu laiku, un tad vagars nolēma, ka tāds stiprinieks jāparāda kungam. Bet vagariene sacīja:

� Mums ir desmit olektis zaļas vadmalas, liksim uz�ūt

viņam jaunas drēbes, un dod viņam savu līgavaiņa cepuri un zābakus � tev jau tādas mantas vairs neklājas valkāt.

Kad Honza tā bija saposts, viņu veda pie kunga. Tas ar sievu un meitu iznāca ārā un priecājās, ka vagars dabūjis tādu ra�enu strādnieku. Pār upi esot jātaisa jauns tilts, tur bū�ot ziemu darbs visai pils saimei, un arī �is stiprinieks varē�ot roku pielikt, kur pārējie netik�ot galā. Honza apvaicājās, cik kungs maksātu, ja viņ� viens uztaisītu tiltu. Kungs nodomāja, ka puisim visi pieci nav mājās, un solīja tūksto� dālderu. Meita priecājās par Honzas dro�o dū�u, jo viņai puisis ļoti patika.

Otrā rītā Honza devās uz me�u, zāģēja priedes, ka �vīkstēja vien, ar sausu egli notrieca tām zarus tik gludi, ka ar slīmestu labāk neizdarītu. Sasēja se�as ragavas citu aiz citas, salika priedes virsū un brauca uz upi. Sadzina upē stabus, notēsa baļķus, pārmeta pāri, no tievgaļiem uztaisīja margas un sauca kungu skatīties. Tas negribēja savām acīm ticēt, taustīja ar rokām un brīnījās. Kungs samaksāja Honzam solīto naudu un pateicās par labo darbu, bet visvairāk par Honzas veiksmi priecājās kunga meita.

Honza palika pilī līdz pavasarim, apdarīja visus lielos darbus un gribēja jau doties tālāk, bet kunga meita lūdza, lai paliekot vasaru par ganu: viņai esot trīssimt baltas aitas. To jau nu Honzam divreiz nevajadzēja teikt, jo viņam ari bija acis pierē un meita ļoti patika. Tā nu viņ� ganīja aitas, sēdēja pavēnī pie avotiņa un stabulēja, bet kunga meita sēdēja pilī pie vaļēja loga un klausījās. Visiem bija laba oma, kad viņi dzirdēja Honzas stabuli, un arī aitas nekur neklīda projām, bet vilki nerādījās tuvumā.

Kādu dienu pie Honzas ieradās vecītis un sacīja:

� Aprunāsimies, kas tev tālāk darāms. Pēc nedēļas kunga meitai apritēs divdesmit gadu, un kungs viņai par godu rīkos sacīkstes. Pils vārtu aug�ā pakārs vaiņagu ar gredzenu: kur� jādams vaiņagu ar zobenu noņems un pasniegs meitai, tas dabūs viņu par sievu. Vai tu arī negribētu piedalīties sacīkstēs?

� Kā nu negribētu, bet man nav ne labu drēbju, ne zirga. Uz aitas tak nevaru jāt!

� Par to nebēdā, � vecītis atbildēja, � labs nāk ar gaidī�anu, silts ar sildī�anu.

Kad sacīk�u diena pienāca, vecītis aizveda Honzu uz kādu alu me�ā, kur bija stalts zirgs un spo�as bruņas ar zobenu. Vecītis teica, lai jājot bez steigas, sve�o bruņinieku aicinā�ot piedalīties sacīkstēs kā pēdējo, �is tikmēr paganī�ot aitas.

Kad Honza iejāja pils pagalmā, tas bija ļau�u pilns, vārti apvīti ar ziediem un to aug�ā vaiņags ar gredzenu. Piecdesmit augstmaņu izmēģināja savu laimi, bet neviens nevarēja vaiņagu aizsniegt. Tad kungs aicināja sve�o bruņinieku. Honzas zirgs augsti palēcās, Honza aizķēra vaiņagu ar zobenu un iemeta meitai klēpī, tad aizauļoja uz me�u un pazuda. Ļaudis gavilēja par tādu veiksmi, bet augstmaņi priecājās, ka sve�ais bruņinieks aizjājis. Viņi sāka strīdēties, kuram pienāktos kunga meita, un tā strīdos pienāca vakars. Honza, sēdēdams staltajā zirgā, dzina aitas mājup un jautri stabulēja. Kunga meita viņu pazina un līksmi steidzās pretī, un kungs teica:

� Lai kas tu esi, �ķelmi, bet tu esi uzveicis!

Honza apprecēja kunga meitu, par ganu ielika zēnu no saimes ļaudīm, iedeva tam stabuli un piekodināja ik reizi, kad vecītis ierodas ganībās, pamielot viņu un pasmelt viņam no avotiņa ūdeni.

Reiz dzīvoja skopa saimniece ar dēlēnu Honzu. Kādu vakaru tais mājās ienāca veca ubadze un lūdza kaut garoziņu maizes, bet saimniece viņai uzbrēca:

� Taisies, ka pazudi! Man nemētājas apkārt garozas, ar ko dienaszagļus mielot!

Ubadze paskatījās uz bargo saimnieci, nopūtās un teica:

�tavs dēls būs miegalācis, kamēr nebūs izstaigājis pekli!

To teikusi, viņa pazuda, kā ūdenī iekritusi, bet puika kop� tā brī�a nevarēja vairs nekur no miega glābties. Viņ� snauda iedams, snauda sēdēdams un ēzdams. Māte veda gan riebējas, gan pū�ļotājas, bet puikam nelīdzēja ne buramvārdi, ne braucī�ana.

Gadi gāja uz priek�u, bet Honza aizvien vēl kāvās ar miegu. Reiz pui�i posās braukt uz pilsētu un iemeta ratos klēpi siena, ar ko zirgu pabarot. Honza nemanīts ierāpās ratos, ielīda sienā un iemiga. Braucēji viņu atrada, kad bija jau krietni tālu no mājām. Gudroja, gudroja, ko ar viņu darīt. Ieraudzīja ceļa malā tuk�u alus mucu, laikam kādam izkritusi no ratiem. Nolēma ielikt Honzu mucā, aiztaisīt to cieti un atstāt me�ā, sak, brauksim atpakaļ, pievāksim. Tā arī izdarīja un pa�i aizbrauca.

Kad Honza beidzot pamodās, tad, protams, ne mazumu brīnījās, kā iekļuvis mucā. Bet tad viņ� dzirdēja, ka ap mucu kaut kas skraida. Paskatījās ārā pa spundes caurumu un ieraudzīja veselu baru izbadēju�os;vilku. Tie bija saodu�i cilvēku, un Honza domāja, ka nupat pienākusi viņa pēdējā stundiņa. Kāds vilks nejau�i iebāza mucā asti. Honza bailēs saķēra to un aptina ap roku Vilks pārbijies lēk�oja projām, muca dardedama veļās pakaļ, pārējie vilki �ausmās izklīda kur kurais. Beidzot muca atsitās pret akmeni un izjuka. Honza palaida vilka asti vaļā, un tas aizjoņoja kā vēj�. No �ā lielā pārbīļa Honzam miega kaite jau mazliet atlaidās.

Viņ� atradās augstu kalnos. Gāja te uz vienu, te uz otru pusi kamēr satika kādu vientuļnieku, kur� viņam sacīja:

�paliec pie manis, es mir�u pēc trim dienām, tad tu mani godīgi apglabā, lai zvēri netiek klāt.

Honza palika arī un visādi pūlējās vecajam vīram pakalpot Tre�ajā dienā vientuļnieks, juzdams nāvi tuvojamies, teica:

�es tev atstā�u savas mantas. Te ir runga: ja vēlies kur nokļūt, piesit ar rungu pie zemes, un tava vēlē�anās piepildīsies Un, ja tu uzliksi �o cepuri galvā, tad neviens tevi neredzēs.

Kad vientuļnieks nomira, Honza viņu godīgi apglabāja un uzvēla uz kapa lielu akmeni, lai me�a zvēri netiek klāt. Tad viņ� piesita ar rungu pie zemes un teica:

�vēlos būt pilsētā, kur mīt karalis!

Tūliņ viņ� atradās pilsētā, lielā ļau�u barā. Ļaudis runāja cik grūti esot karalim: princese katru nakti pazūdot un pārnākot noplēsusi divpadsmit pārus kurpju, bet neviens nevarot atklāt kur viņa nakti pavadot. Karalis solījis pusi karaļvalsts tam, kas to atklā�ot, bet viss veltīgi.

Honza tūliņ devās uz pili un pieteicās nosargāt princesi. Karalis viņam jautāja:

�kas tu tāds esi?

�honza miegalācis!

�kā tu nosargāsi manu meitu, ja esi miegalācis?

�vismaz pamēģinā�u!

�ja nenosargāsi, galva nost!

�vai tad nu taisni tik traki būs!

Vakarā Honza apgūlās priek�istabā, izlikās aizmidzis un krāca. Princese ap pusnakti iznāca no savas istabas, iededzināja sveci un pielika pie papē�iem, lai pārbaudītu, vai viņ� cieti iemidzis. Honza turējās visiem spēkiem, lai nepakustētos. Princese noticēja, ka viņ� guļ cietā miegā, paņēma divpadsmit pārus jaunu kurpju un mudigi ārā pa durvīm. Honza piecēlās, uzlika cepuri, piesita ar rungu pie zemes un velējās būt tur, kur atrodas princese. Tā arī notika, viņ� stāvēja princesei blakus pie liela kalna, tas atveras, iznāca divi pūķi, paņēma princesi uz pleciem un nesa kalna iek�a, bet Honza neredzams sekoja. Viņi gāja caur birztalu, kur visi koki bija no alvas. Honza nolauza vienu zariņu un noglabāja kabatā. Zariņ� lūzdams nod�inksteja, princese sarāvās, bet puķi nesa viņu tālāk Viņi nonāca vara birztala, Honza atkal nolauza zariņu, un tas no�ķindeja. Princese nobālēja, bet atskatīdamās neviena neredzeja. Tad viņi nonāca sudraba birztalā, tur Honza nolauza sudraba zariņu, tas ka zvanīt nozvanīja, un princese bailēs paģība. Pūķi iznesa viņu melna pekles norā. saskrēja milzums velnu un at�ilbinaja princesi. Nu sākās lielā melo�anās. Honza padzirdēja, ka pa�a vecā velna neesot mājās, un apsēdās viņa vietā pie galda. Ko vien cēla priek�ā, to apēda visiem par lielu brīnumu, bet nevienam prātā nenāca, ka tur varētu sēdēt cilvēks. Pēc mielasta velni dejoja ar princesi, kamēr visi divpadsmit pari kurpju bija noplēsti. Kad princese noliecās, lai novilktu pēdējo pari no kājām, viņai nokrita gredzens un ieripoja pagaldē.

Honza to ātri paķēra un noglabāja kabatā. Velni velti izmeklējās un solījas princesei to atdot nakamo nakti. Kad bū�ot visus kaktus ar driģeņu slotām izslaucīju�i, tad jau atradī�ot. Pūķi nesa princesi ārā no kalna. Honza piesita ar rungu pie zemes un vēlējās būt savā gultā. Kad princese pārradās mājās, viņ� jau sen gulēja saldā miegā.

Otrā rītā visi sapulcējās, un karalis jautāja prin�iem un augstmaņiem, vai kāds nosargājis princesi un zina, kur viņa pavada nakti. Neviens nezināja, tad miegalācis Honza teica:

��ēlīgais karali, esmu princesi nosargājis un zinu, kur viņa pavada nakti un nodejo divpadsmit pārus kurpju. Pasauciet viņu pa�u, lai dzird un atzīstas, ka dejojusi ar velniem pekles norā.

Pasauca princesi. Honza izvilka no kabatas alvas zariņu un sacīja:

�to es nolauzu alvas birztalā, kur princesi ienesa divi puķi.

�tādu tu varēji likt amatniekam uztaisīt, � princese pa�smējās. Honza parādīja vara zariņu un sacīja:

�to es nolauzu vara birztalā, kur princesi ienesa divi puķi.

�neklausieties uz viņu, tēv un karali, � princese sauca, to viņ� licis kādam amatniekam uztaisīt!

Arī kad Honza parādīja sudraba zariņu, princese liedzas, bet tad viņ� izvilka no kabatas princeses gredzenu un pastastīja, ka viņa to pazaudējusi. Nu princese redzēja, ka viņas noslēpums atklats, un izsaucās:

�lai mani zeme aprij!

Tūliņ zeme pavērās, un princese nozuda.

Honza dabūja pusi karaļa valsts un pēc karaļa nāves visu valsti. Viņ� bija atbrīvojies no miega lāsta, valdīja taisnīgi un dzīvoja laimīgi. Viņa valstī visiem klājās labi un nevienam nebija dāvanas jālūdzas.

Kādam kalējam bija trīs dēli, jaunāko sauca par Honzu. Vecākais dēls arī izmācījās par kalēju, un tēvs viņu sūtīja pasauli apskatīties. Pēc trim gadiem dēls atgriezās labi ģērbies un iepelnījies, un tēvs aiz prieka sasauca radus un draugus uz dzīrēm, lai palepotos ar gudro dēlu. Otrais dēls izmācījās par kurpnieku, un ar viņu notika tas pats, kas ar pirmo dēlu. Jaunākais dēls gribēja vispirms iet un apskatīt pasauli un tad tikai mācīties amatu. Tēvs gan sirdījās, ko tāds nelga pasaulē darī�ot, kur� neko neprotot, bet, kad Honza neatlaidās, tad ļāva viņam iet, tikai pazobojās:

Skrej vien, skrej, tevi jau tur gaida! Kad pieredzēsi nebaltas dienas, tad būsi laimīgs, ja tiksi atpakaļ pie tēva.

Honza nonāca kādā ciemā un ieraudzīja ganu puikas, kuri gribēja slīcināt kucēnu. Viņ� teica:

�kāpēc viņu slīcināt, viņ� nevienam ļauna nedara, dodiet viņu man!

Tie atdeva arī. Honza gāja tālāk, un �unelis tecēja viņam pakaļ. Otrā ciemā ganu puikas gribēja slīcināt kaķi, bet Honza teica:

�kāpēc viņu slīcināt, viņ� nevienam ļauna nedara, dodiet viņu man!

Tie atdeva ari. Honza Rāja talak, un suns ar kaķi tecēja viņam pakaļ.

r

Tre�ajā ciemā ganu puikas gribēja nosist zalkti, bet Honza teica:

�kāpēc viņu sist. viņ� nevienam ļauna nedara, dodiet viņu man!

Tie atdeva arī. Honza gāja tālāk, suns ar kaķi tecēja viņam pakaļ, bet zalktis locījās �iem nopakaļ.

Tad zalktis teica Honzam:

�rudens jau klat, visas �ūskas atgrie�as pie sava karaļa. Karalis man pārmetis, ka esmu nokavējies, bet es viņam pateik�u, ka bez tevis dzīvs nebutu atgriezies. Viņ� tev prasīs, ko gribi par atlīdzību, solis gan zeltu, gan sudrabu, bet tu lūdz tikai to veco pulksteni, kas karājas pie sienas. Tam ir liels spēks: ja tu pulksteni paglaudīsi un kaut ko velēsies, tad tas tūliņ piepildīsies.

Kā zalktis teica, ta ari notika. Viņi nonaca pie �ūsku karaļa, tas solīja Honzam gan zeltu, gan sudrabu, bet Honza lūdza tikai veco pulksteni. Karalis gribēja viņu pierunāt, lai izvēloties ko citu, bet beidzot atdeva pulksteni. Honza pateicās, atvadījās no zalk�a un devas ar suni un kaķi tālāk. Gabaliņu pagājis, viņ� noglastīja pulksteni un velējās, kaut ceļmalā būtu klaips maizes, ritulis siera un pods piena. Tūliņ viss atradās viņa priek�ā. Viņ� sadalīja ēdamo trīs daļas, un visi paēda. Honza bija ļoti priecīgs par �ūsku karaļa dāvanu un nolēma, ka ies atpakaļ uz mājām. Viņ� jau domas redzēja, kā tēvs priecāsies, kā saaicinās radus un draugus, lai visi redz Honzas laimi.

Honza pārnāca mājas tais pa�as drēbēs, kādās bija aizgājis, tāpēc tēvs viņu saņēma saīdzis un teica:

�es jau paredzēju, ka tā būs! Abi vecākie brāļi pārnāca, glīti saposu�ies, bet tu esi noplēsis tās pa�as drēbes un vēl uzgrūdis mums uz kakla suni un kaķi! Ir gan, ar ko man palepoties radu un draugu priek�ā!

Un viņ� neaicināja neviena.

Honzam tas ķērās pie sirds, ta�u viņ� neteica neko, tikai nakti izgāja pagalmā, noglāstīja pulksteni un vēlējās, kaut te paceltos augsts nams ar torni un skaistām, greznām istabām. No rīta tēvs savām acīm negribēja ticēt, ieraudzījis tādus brīnumus. Viņ� sasauca visus mājiniekus un iztaujāja tos, bet neviens neko nezināja teikt. Honza tikai smīnēja, ieveda tēvu un brāļus lepnajā namā un izrādīja visas istabas. Tad viņ� teica:

�tēv, salūdziet ciemos visus mūsu radus un draugus, es viņus pamielo�u tā, kā neviens viņus nav mielojis!

Honza patie�ām sarīkoja tādu mielastu, ka viesiem vienīgi atlika brīnīties par gardumiem, ko viņiem cēla priek�ā. Otrā dienā Honza lūdza tēvu, lai tas braucot pie karaļa un aicinot to ar visu ģimeni viesos. Viņ� noglāstīja pulksteni un vēlējās, lai pagalmā būtu ar zeltu un sudrabu apkalta kariete un se�i zirgi greznā iejūgā. Tēvs pat baidījās sēsties iek�ā tādā karietē, ta�u Honza viņu beidzot pierunāja. Karalis, karaliene un princese arī nevarēja vien nobrīnīties par brīni�ķīgo karieti un staltajiem zirgiem. Līdzko Honza padzirdēja, ka viesi brauc, tā vēlējās, lai ceļ� uz tēva mājām būtu ar marmoru klāts, lai ap namu būtu sudraba �ogs, lai istabās būtu skaisti galdi un sēdekļi, krā�ņi galdauti, zelta un sudraba trauki un tanīs tādi ēdieni, kādus pat karalis nav vēl baudījis. Tā arī notika. Karalim trūka vārdu, ar ko uzteikt lielisko mielastu un lepno namu, un viņ� prasīja, ko Honza vēloties, �āda viesmīlīga namatēva lūgumu viņ� izpildī�ot uz karstām pēdām. Nabaga Honzam tā bija iepatikusies princese, ka viņ� lūdza karali, lai dodot to viņam par sievu. Karalim Honza bija pa prātam, viņ� ar prieku apsolīja meitu tādam bagātniekam. Drīz nosvinēja kāzas, karalis ar karalieni aizbrauca, bet Honza palika ar jauno sievu skaistajā namā. Honza bija laimīgs, viņ� nezināja, ka princese precējusi viņu tikai bagātības dēļ. Viņa nevarēja piedot Honzam, ka tas ir vienkār�a kalēja dēls.

Princese pastāvīgi tincināja Honzu, kā viņ� ticis pie bagātības. Honza ilgi cietās, bet beidzot neizturēja. Un kāpēc lai slēptu savu laimi pats savai sievai? Viņ� pastāstīja, kā ticis pie pulksteņa un kāds tam spēks. Princesei to vien vajadzēja. Kādu nakti, kad Honza bija iemidzis, viņa paņēma pulksteni, noglāstīja to un vēlējās, kaut pagalmā būtu kariete ar �etriem melniem zirgiem. Tanī viņa iesēdās ar savām kalponēm, nobrauca līdz jūrai un vēlējās, kaut tilts sniegtos līdz jūras vidum un tur būtu sala. bet uz salas pils, kādas otras nav vairs pasaulē. Kad viņa ieradās pilī, tad vēlējās, kaut tilts sabruktu un neviens netiktu viņai klāt. Tā arī notika, un viņa palika skaistajā pili jūras vidū.

Līdzko pulkstenis bija projām, tā pazuda visa Honzas bagātība. Nu viņ� bija tāds pats tuk�inieks kā sākumā. Viņ� izsūdzēja tēvam savas bēdas, kā pa�a sieva viņu pievīlusi. Tēvs bēdājās reizē ar viņu, bet brāļi nemitējās zoboties: sak, kas augstu kāpj, tas zemu krīt.

Honzam nu palika tikai suns un kaķis. Viņ� pasauca tos un pameta tēva mājas. Gāja, gāja, kamēr nonāca me�a vidū pie liela koka. Tanī sēdēja bars kraukļu un sarunājās savā starpā. Kaķis ieklausījās un teica Honzam, ka kraukļi redzēju�i jūrā skaistu pili, kura mājojot daiļa princese. Honza tūliņ noprata, ka tā ir viņa sieva. Viņam vairs nebija miera, viņ� steidzās uz jūras krastu. Tur nonācis, viņ� teica:

�sunīt, tu proti labi peldēt, ņem kaķi uz muguras un aizpeldi līdz tai pilij. Paslēpies pavārtē, bet tu, kaķīt, ielavies pilī un pamēģini dabūt rokā pulksteni.

Labi. Suns aizpeldēja līdz pilij, paslēpās pavārtē, bet kaķis ielavījās pagalmā un pēc tam princeses istabā. Tur viņ� tūliņ ieraudzīja pulksteni, bet princese pazina kaķi, izdzina ārā, nonesa pulksteni pagrabā, ielika lādē un aizslēdza to. Kaķis slepeni iezagās pagrabā viņai līdzi un noslēpās kaktā. Kad princese aizgāja, kaķis tikmēr skrāpēja lādi, kamēr izplēsa caurumu un izvilka pulksteni. Otrā rītā princese ienāca pagrabā, bet kaķis tik mudīgi izspruka pa durvīm ārā, ka viņa to nemaz nepamanīja.

Kaķis izskrēja pa vārtiem pie suņa un teica:

�skriesim uz jūru, bet, kad tu peldēsi, tad nerunā ar mani.

To pateicis, kaķis paņēma pulksteni mutē, un abi skrēja uz jūru. Kaķis uzsēdās sunim uz muguras, un suns metās ūdenī. Viņi jau bija nopeldēju�i lielo pusi ceļa, kad suns ievaicājās:

�kaķi, vai tev pulkstenis ir vēl mutē?

Kaķis neatbildēja, un suns peldēja tālāk. Netālu no krasta viņ� nenocietās un atkal apvaicājās:

�kaķi, vai tev pulkstenis ir vēl mutē?

� Ir! � kaķis atbildēja, un pulkstenis iekrita jūrā. Abi sāka ķildoties, kur� vainīgs, te kaķis pamanīja pie krasta lielu zivi. Viņ� nogrāba to un draudēja tūliņ nokost tai galvu, ja �ī neizdarī�ot viņiem pakalpojumu. Zivs apsolījās darīt visu, kas viņas spēkos, lai tikai pametot dzīvu. Tad kaķis lika viņai atnest pulksteni, kas iekritis jūrā. Zivs ienira ūdenī un pēc brītiņa bija klāt ar pulksteni. Nu suns ar kaķi skrēja, ko jaudāja, pie sava saimnieka.

Honza gulēja jūras krastā. Kad viņu uzmodinaja, viņ� brīnījās. kā �ie tik ātri tiku�i galā. Viņ� pateicās sunītim un kaķītim par viņu lielo palīdzību, noglāstīja pulksteni un vēlējas, lai pils ar visu ļauno princesi nogrimst jūras dzelmē, kas arī tūliņ notika. Tad Honza atgriezās pie vecākiem, bet negribēja palikt vairs tā karaļa valstī. Viņ� pārcēlās uz citu zemi kopā ar tēvu un māti un uzcēla tur skaistu māju. Brāļi lūdza, lai piedodot, ka smēju�ies par viņu nelaimē. Honzam bija laba sirds, viņ� piedeva un uzcēla arī viņiem mājas, bet pats dzīvoja ar savu sunīti un kaķīti vienā mierā līdz pēdējai stundiņai.

Reiz dzīvoja nabaga atraitne, kurai nepagāja secen neviena nelaime, kādas vien ir �ai pasaulē. Vīrs nomira, pati sirga � ne darba darītāja, ne maizes pelnītāja. Viņai bija dēls Honza. Kad zēnam apritēja piecpadsmit gadu, māte ar prieku būtu devusi viņu darbā, bet pie kā? Pēc tāda zeņķa neviens neplē�as.

Tolaik tai pusē bija iemaldījies kāds burvis. Viņ�, garām ejot, iegriezās pie atraitnes nodzerties un ieraudzīja Honzu. Zēns viņam iepatikās, un viņ� apvaicājās mātei, vai nelaidī�ot to pie viņa darbā. Nostrādā�ot septiņus gadus, dabū�ot pilnas kabatas ar zeltu. Manu dieniņ, nabadzīte to vien bija gaidījusi kā nodot zēnu darbā pie godīgiem cilvēkiem! Viņi sita saujā, un burvis paņēma Honzu līdzi.

Abi nonāca pie lielas klints. Tanī bija ala, kurai priek�ā aizvelts akmens. Burvis atvēla akmeni nost, un viņi kāpa lejup, kamēr nonāca skaistā dārzā, kur auga zelta un sudraba koki. Honzam acis ap�ilba skatoties. Alejas galā stalta pils laistījās vienā zeltā. Tur burvis ieveda Honzu un teica:

� Te tu dzīvosi. Ko gribēsi ēst vai dzert, tas tūliņ būs uz galda. Cita darba tev nebūs kā uzraudzīt suņus, kas ieslodzīti pagrabā. Dod katram pa rupjmaizes garozai dienā, vairāk viņiem nevajag. Ja kāds nobeidzas, izmet ārā, vārnas pievāks.

To teicis, viņ� nozuda, kā ūdenī iekritis. Honza palika viens. Apstaigāja pili � viss tik skaists, ka nenoskatīties. Apstaigāja dārzu � vieni vienīgi brīnumi. Beidzot nokāpa pagrabā. Kādas �ausmas! Aiz restēm suņi, cits par citu kaulaināki un kārnāki, da�am teju pat nāve zobu galā. Skatās Honzā un vaid cilvēku balsīs.

� Kas jūs tādi esat? Par ko jūs te ielika?

� Pēc septiņiem gadiem tu arī te nonāksi, � viens suns atbild. � Burvis no �ejienes nevienu dzīvu ārā neizlai�, bet pils sargā�anai viņam vajadzīgs cilvēks, tuk�u to nevar atstāt.

Honza nu nesa suņiem visu, ko pats ēda un dzēra, lai nabadziņi kaut cik atkoptos. Cita darba viņam nebija. Pili viņ� izstaigāja no viena gala līdz otram, izlo�ņāja visus kaktus. Nekā jau viņam te netrūka, bet bailes bija, kas notiks pēc septiņiem gadiem, un ļoti gribējās tikt zemes virsū atpakaļ pie mātes.

Kādu dienu viņ� nolēma pamēģināt, vai nevar tikt no pazemes laukā. Uzskrēja pa kāpnēm aug�ā, bet tur lielais akmens priek�ā, to nevar pakustināt. Honza apsēdās un apraudājās. Izraudājās no visas sirds, pacēla acis un ieraudzīja pie griestiem pakārtu sarūsēju�u un zirnekļu tīkliem pārklātu lukturi. Visur tāds skaistums, un te karājas tik neglīts lukturis! Honza paņēma to un sāka spodrināt, bet, līdzko paberza, te vesels bars rūķī�u klāt. Ko Honza pavēlot?

Honza aiz pārsteiguma palika sē�am kā sasalis. Tad attapās un teica:

� Izlaidiet no pagraba tos suņus un aiznesiet mani pie mātes!

�ie tūliņ lejā � brīk� brāk�, restes salauztas, un suņi ārā. Akmens no alas nost, līdzko suņi laukā, tūliņ kļūst par cilvēkiem un nezina, kā Honzam pateikties. Bet rūķī�i paķer Honzu, tas � lukturi un nepagūst ne elpu atvilkt, kad jau atrodas pie mātes būdas.

Māte brīnās gan, ka dēls tik ātri mājās, bet, kad viņ� izstāsta visu, tad mātei prieks, ka vismaz sveiks un vesels atgriezies.

Nu mājās viss pa vecam, tas pats posts un trūkums. Honza �ad tad atcerējās pilī pavadīto laiku, kad visa kā bija diezgan, bet �eit tikai kartupeļi ar sāli un labi, ka vēl tie ir. Tad viņam ienāca prātā vecais lukturis, ko bija noglabājis bēniņos. Viņ� paberza to, saskrēja bars rūķī�u un prasīja, ko viņ� vēloties.

� Dimanta jostu!

Līdzko to izteica, tā josta jau bija viņam klēpī, un cik skaisti kaldināta, tādas otras pasaulē nebūs! Viņ� brītiņu papriecājās par jostu un tad teica mātei:

� Māmiņ, aiznesiet jostu uz pili un pārdodiet princesei, tad mums maize būs nodro�ināta labam laikam.

Māte aiznesa jostu uz pili. Princese, ieraudzījusi skaisto mantu, nevarēja no tās ne acu nolaist. Tūliņ apjoza un pie spoguļa klāt. Izmēģināja pie visām drēbēm � visur der. Piebēra mātei pilnu priek�autu ar naudu. Nu viņi uzcēla mājiņu, iestādīja dārziņu, kūtiņā radās lopi, aplokā zosis � vārdu sakot, paradīze zemes virsū! Tagad kaimiņi nāca pie atraitnes naudu aizņemties, un viņa deva arī � labiem cilvēkiem palīdzēt ir prieks.

Kad nauda tuvojās beigām, Honza atsauca rūķī�us un vēlējās zelta rozi, kādas otras nebūtu pasaulē. Roze tūliņ bija viņam rokā, māte aiznesa to princesei un atkal atgriezās ar pilnu priek�autu naudas. Tre�o reizi Honza aizsūtīja princesei zelta kroni, bet nu viņa par varu gribēja redzēt pa�u sūtītāju. Neko darīti Honza saposās un aizgāja uz pili.

Princesei viņ� varen patika un Honzam princese tāpat. Bet karalis noprasīja:

� Kur tu liksi manu meitu un kā uzturēsi? Gājēja jau viņa ir, to es redzu, un, ka tu esi ņēmējs, to tev no acīm var nolasīt, bet no zila gaisa neviens dzīvot nevar.

Honza tūliņ paberza lukturi un vēlējās, lai karaļa pils tuvumā viņam uzceltu tādu pili, kādas otras nav visā pasaulē. Tas tūliņ notika, un karalis neko vairs neiebilda. Nosvinēja lepnas kāzas, un jaunais pāris apmetās uz dzīvi savā pilī. Honzam pie�ķīra pusi karaļa valsts, bet tūliņ arī pienāca ziņa, ka jaunajam karalim jādodas karā. Neko darīt, karalim karaļa pienākumi jāpilda.

Kamēr Honza bija karā, pilī kādu dienu ieradās burvis. Viņ� stūma ar jauniem, spo�iem lukturiem piekrautus ratiņus un skaļi sauca, ka mainot jaunus lukturus pret veciem. Princesei ienāca prātā, ka bēniņos glabājas vecs lukturis, viņa uzskrēja tam pakaļ un nonesa to burvim. Tas aiz priekiem atdeva viņai visus ratiņus ar jaunajiem lukturiem, paberza burvju lukturi, un tūliņ pils ar jauno karalieni aizlaidās pa gaisu projām.

Honza, uzveicis ienaidniekus, atgriezās majas, bet neatrada ne sievu, ne pili. Viņ� tūliņ saprata, kas noticis, un devās dzīt pēdas savai laimei. Viņ� klejoja ilgi, izstaigaja daudzas tālas zemes un tad kādā biezā me�ā uz stāvas klints ieraudzīja savu pazudu�o pili. Viņ� pieklauvēja pie vārtiem un teica, ka esot dārznieks un meklējot darbu. Viņu pieņēma, un Honza bija laimīgs, ka ir vismaz zem viena jumta ar savu sievu.

Otrā dienā, apstaigājis dārzu un ar visu iepazinies, viņ� sasēja skaistu puķu pu�ķi, ielika tanī zīmīti un uzmeta uz balkona, kur sēdēja viņa sieva. Tā pārsteigta paņēma pu�ķi, pa�ķirstīja ziedus, atrada zīmīti, izlasīja to un tikko novaldījās, neuzgavilējusi aiz prieka. Tre�ās dienas rītā viņa pavēlēja sulainim, lai tas liekot dārzniekam atnest jaunu pu�ķi, jo vecais esot novītis. Honza uz ātru roku saplūca, kādas puķes pagadījās pie rokas, un steidzās pie sievas. Abi aiz laimes nezināja, ko darīt. Tad Honza izstāstīja sievai visu par lukturi.

� Redzi, vīriņ, būtu man tūliņ visu pateicis, tad nelaime nebūtu notikusi. Kā lai tagad tiekam pie luktura? Burvis to dienu un nakti nēsā pie jostas.

Norunāja, ka Honzu paslēps tai istabā, kur burvis guļ pa nakti. Honza ilgi gaidīja, kamēr burvis iemieg, tad klusītiņām pielavījās pie gultas un lēnītiņām atraisīja lukturi no jostas. Tad viņ� sagrāba burvi aiz apkakles, izmeta pa logu bezdibenī, lika pili aiznest atpakaļ, lukturi turpmāk turēja goda vietā un dzīvoja ar sievu un veco māti laimīgi.

Reiz dzīvoja trīs brāļi, Jakubs, Matejs un Honza. Jakubam vajadzēja mantot mājas un izmaksāt pārējiem brāļiem viņu daļu, ja tie ietu kaut kur iegātņos. Par Honzu gan visi runāja, ka viņ� esot muļķis. Kura meita gan tādu krustu uzņemsies? Un ko tāds mazprātiņ� uz savu roku iesāks? Gan jau paliks vecākā brāļa maizē par dzelzs inventāru.

Reiz Jakubs ar Mateju iedomājās vaļas brīdī iet mazliet pasauli apskatīt. Honza Iūgtin lūdzās, lai ņemot �o līdzi. Sākumā brāļi gan negribēja ņemt, bet vēlāk piekāpās. Abi vecākie savāca pilnas kules ēdamā, gan maizi, gan biezpienu, tikai Honza neņēma neko. Nonāku�i me�ā, vecākie brāļi apsēdās gravā un ēda, kas katram bija, bet Honzam nedeva ne kumosiņa, tikai mēdījās:

� Ehē, slinkais puika! Ēdājs jau tu būtu gan, ja vien cits uzņemtos ne�anu! Nekas, ja nevī�o nest, iztiec ar noskatī�anos, kā citi ēd!

Pievakarē viņi nonāca pie kādas mājiņas, tur brāļi nodomāja pārgulēt pa nakti. Tos laikus ļaudis bija daudz laipnāki nekā tagad un labprāt deva naktsmājas ceļa gājējiem. Saimniece vārīja klimpas, un pui�iem tūliņ sagribējās ēst. Viņi apsēdās uz sola, izvilka no kulēm maizi ar biezpienu un ēda, bet Honzam nedeva ne kumosiņa, lai cik �ēlīgi tas skatījās. Saimniece brītiņu lūkojās viņos un tad jautāja:

� Vai tas nav jūsu brālis?

� Ir jau, lai gan kauns teikt. Sliņķis, negribēja neko nest, lai nu sē� un laizās.

Honza neizturēja un sāka raudāt.

� Kā tad, negribēja nest! Ko lai es būtu nesis! Pa�i savāc pilnas kules, ja es vēl būtu ko ņēmis, tad māte, nabadzīte, nomirtu badā!

� Nāc paēd vakariņas kopā ar mums, � saimniece teica un pielēja pilnu bļodu. Viņ� piesēdās pie galda un ēda arī. Jakubs piebikstīja Matejam pie sāniem:

� Re nu, vai tam slīmestam nav laime! Mums jākremt sausa maize, bet �is strebj bīdeļu klimpas!

� Nekas, � Matejs norūca, � rīt nodzīsim viņam tos liekos taukus.

No rīta viņi gāja tālāk, bet brāļiem lielās dusmas vēl nebija pārgāju�as, viņi piekāva Honzu tā, ka nabadziņ� palika guļam. Pec laiciņa at�ilbis, Honza vilkās nopakaļ. Viņi nonāca pie kādas lielas pils. Iegāja iek�ā un pirmajā istabā ieraudzīja kaudzi vara naudas. Brāļi izsvieda ēdamo no kulēm un piebēra tās ar naudu. Honza pievāca maizi un biezpienu un iebāza kabatā, bet no kaudzes paņēma tikai divus gra�us, ko parādīt mājās. Tikmēr brāļi jau bija otra istaba, bet tur sudraba naudas atliku likām. �ie izmeta vara naudu un graba kules sudrabu. Honza atkal paņēma tikai divas naudiņas. Tre�ajā istabā bija tik daudz zelta, ka �iem acis ap�ilba. Brāļi izmeta sudraba naudu no kulēm un bāza zelta dukātus gan kulē, gan aiz krekla, gan zābakos. Honza atkal paņēma tikai divus zelta gabalus.

Kad nu abi brāļi bija sagrābu�i tik daudz naudas, ka tikko jaudāja kustēties, tad gāja tālāk. Honza steberēja nopakaļ un ēda maizi ar biezpienu. Pēc kāda laika brāļiem sagribējās ēst, viņi raidīja Honzu atpakaļ uz pili: �iem tur palicis ēdamais. Honza atteica, lai ejot vien pa�i, viņ� esot paēdis. Nu brāļi aiz dusmām sasita viņu zilu melnu un atstāja me�ā guļam. Kad viņ� pēc laiciņa atjēdzās, tad berzēja muguru un gaudās:

� Nu gan saņēmu no brāļiem pa rītiem, pa vakariem! Neie�u vairs viņiem pakaļ, kazi, piedauzīs vēl mani līdz nāvei!

Viņ� griezās atpakaļ uz pili, lai notiek kas notikdams. Nonāca tur, bet pilī tads jandāliņ�, ka sienas līgojas un jumts cilājas. Pretī izskrēja divi mil�i kā kalni. Honza �iem tikko līdz ceļgaliem. Kampj viņu ciet un sāk purināt:

� Ak tu zemes pīte, tu mums naudu zagsi!

� Es neko lielu, � Honza taisnojās, drebēdams kā ap�u lapa, � mani brāļi gan �o to paņēma, bet es, rau, no katras kaudzes tikai pa niekam. � Parādīja, ko paņēmis, bet �ie vēl nevarēja rimties, kratīja viņu, dunkāja, nometa kaktā un pielika suni par sargu: � Te tu gulēsi, kamēr nobeigsies.

Pa�i noslaucīja sviedrus, atvilka elpu, tad piesēdās pie galdiņa, uzsita pa to ar roku, un tūliņ uz tā bija visādi ēdieni un dzērieni, kā vienus apēda, tā gadījās citi. Mil�i paēda, padzēra, likās uz ausi un tūliņ sāka krākt, bet suni pabarot aizmirsa.

Honzam vēders rāvās �okurā, tā viņam gribējās ēst, un viņ� teica sunim:

� Palaid mani pie galdiņa, do�u arī tev paēsties. Kur tas redzēts, ka tev, pils sargam, jādzīvo neēdu�am!

Suns pielaida arī. Honza uzsita ar roku pa galdiņu, un tūliņ tas bija pilns ar visādiem ēdieniem. Honza nolika tos uz grīdas sunim un, kamēr tas ņurdēdams un sprauslodams locīja iek�ā, pasita galdiņu padusē un metās no pils ārā.

Kad mil�i pamodās pēc trim dienām, Honza jau bija gabalā. Pamanīju�i, ka galdiņ� pazudis, viņi atsauca burvi. Tas puika esot velna pilns, lai dzenoties pakaļ un dodot viņam, ko gribot bet galdiņ� lai būtu atpakaļ.

� Tas man nieks, � burvis atbildēja, � es to puiku viegli apvedī�u ap stūri.

Tikmēr Honza kātoja dū�īgi uz priek�u, kamēr satika kādu vecīti, kas gau�i lūdzās:

� Mīļo puisīt, vai tev nav kas ēdams? Trīs dienas neesmu ne kumosiņa mutē ņēmis!

� Apsēdīsimies pavēnī, vectētiņ, un iestiprināsimies.

Sacīts, darīts, abi apsē�as, Honza uzsit ar roku pa galdiņu, un tas tūliņ krautin apkrauts ar visādiem gardumiem.

� Atdod man to galdiņu, � vecītis paēdis lūdzās, � es tev do�u stabuli. Līdzko iepūtīsi tanī, tā vesels karapulks būs klāt, sūti, pret ko gribi.

Honza jau manīja, ar ko viņam darī�ana, un sacīja, ka esot ar mieru. Ta�u vecītis vēl nebija ne pāris soļu pagājis, kad Honza noteica: � Uz vārda tic tikai muļķi, � un iepūta stabulē. Tūliņ viņa priek�ā nostājās pulks huzāru, un viņ� pavēlēja: � Atņemiet tam vecim galdiņu un atnesiet man atpakaļ!

Tas tūliņ tika izdarīts.

Honza atlaida huzārus, pasita galdiņu padusē, iebāza stabuli azotī un gāja tālāk.

Otrā dienā atkal satiek vecīti, kas gau�i lūdzas:

� Mīļo puisīt, vai tev nav kas ēdams? Trīs dienas neesmu ne kumosiņa mutē ņēmis!

� Apsēdīsimies zem tiem vītoliem, vectētiņ, man arī labāk gar�o, ja pie ē�anas ir kāds biedrs!

� Atdod man to galdiņu, � vecītis paēdis lūdzas, � es tev do�u mai�eli. Tas gan neizskatās liels, bet tanī saies iek�ā viss, ko un cik vien gribēsi.

� Uz vārda tic tikai muļķi, � Honza saka un tūliņ sauc: � Gribu, lai vecītis būtu maisā!

Tas arī notiek, tad Honza iepū� stabulē un pavēl huzāriem mai�eli labi savēlēt. Burvis brēc nelabā balsī, bet Honza ātrāk ara nelai�, kamēr viņ� apsolās, ka ne acu nerādīs tur, kur būs Honza.

Tad Honza iebāza galdiņu mai�elī, stabuli azotī un nodomāja, ka nu būtu laiks uzmeklēt brāļus.

Gāja, gāja, kamēr nonāca karaļa galvaspilsētā � kā to sauca, esmu aizmirsis, traki grūts vārds bija. Te viņ� uzzināja, ka brāļi nopirku�i par abiem lielu namu un lepni dzīvojot, par mājām ij nedomājot. Aizgaja pie �iem, bet �ie uzbrēca:

� Atvilkies gan, skrandulāci! Tevis vien jau mums trūka! Istabā tādu nevar laist, ej uz pūnīti, tur vari mitināties kopā ar �urkām!

Honza apmetas pūnītē un nodzīvoja tur pāris dienas, bet brāļi nemitējās zoboties:

� Lempi, neprati zeltu pagrābt, kad tas bija deguna galā! Paņēmis vismaz tik daudz, lai nav lupatās pa pasauli jāstaigā!

Honza neteica neviena vārda, lai cik rūgti viņam bija ap sirdi. Bet brāļi nevarēja saprast, kā viņ� tik ilgi iztiek neēdis, nekur ārā viņu neredz ejam. Slepus noskatījās pa durvju spraugu, ko viņ� dara ar galdiņu. Nu �iem mēles kā medū mērcētas:

� Brālīt mīļo, un mums tu neko neteici? Vai tad miesīgiem brāļiem neuzticies? Ta�u vienas mātes bērni vien esam!

� Jā, kad jūs mani pār slieksni nelai�at, pūnītē dzenat!

� Vai tev tāpēc dusmas jātur? Visu nevajag ņemt par pilnu, kas tuvu radu starpā notiek!

Labi, Honza pārcēlās uz istabu, un nu visi sāka mieloties. Drīz vien slava par viņa brīnumgaldiņu izplatījās pa visu pilsētu, un pats karalis atsūtīja sulaini, lai Honza aizdodot galdiņu uz trim dienām.

� Labi, bet lai karalis tur vārdu, � trīs dienas un ne minūti ilgāk!

Karalis rīkoja lielas dzīres un mieloja visus savus augstmaņus. Kad viņ� redzēja, ko galdiņ� var, tad viņam prātā nenāca dot to Honzam atpakaļ. Viņ� atsauca galdnieku un lika tam iztaisīt tādu pa�u galdiņu un aizsūtīt Honzam. Honza tūliņ sita pa to ar roku � nekā. Sita ar dūri � tas pats. Dusmās sasita galdiņu gabalos, aizsūtīja karalim atpakaļ un pieteica, ja neatdo�ot īsto, �is ie�ot ar karaspēku un atņem�ot. Karalis, to dzirdēdams, smējās locīdamies. Ko tāds vientiesis gan domājot � �im draudēt! Tad Honza izvilka stabuli, iepūta tanī � huzāru pulks bija klāt. Karalis arī par to pasmējās, jo pa�am karaspēka netrūka, bet Honza tikai pūta un pūta, un pulks pēc pulka jāja rik�os �urp. Nu karalim smiekli nenāca prātā. Viņ� uzkāpa pils tornī un redz, ka Honzas karapulkiem ne gala, ne malas, un nāk aizvien vēl klāt. Viņ� lika atsaukt Honzu, lūdza piedo�anu, atdeva galdiņu, solīja savu meitu par sievu un pusi valsts, lai tikai sūtot savus karapulkus atpakaļ.

� Ko mēs, zemnieku cilvēki, ar princesēm darīsim! Dod labāk tik daudz mantas, cik saiet manā maisā!

Mai�elis bija mazs, karalis klusībā nosmējās un atļāva, lai nu muļķītis ņem, cik un ko grib. Honza izstaigāja visus karaļa mantas kambarus, tad izgāja pagalmā un teica:

� Gribu, lai viss, kas ir karaļa mantu kambaros, būtu manā maisā!

Karalis neticēja savām acīm. Maiss stiepās, pletās, auga, brieda, un drīz vien mantu kambari bija kā izslaucīti. Tad Honza pataustīja, vai maiss pilns, kā pienākas, un vēlējās, lai tanī vēl būtu pāris pēļu no pa�a karaļa gultas, � bū�ot,�ā mātei mīkstāka gulē�ana. Tā arī notika.

Tagad vajadzēja visu aizgādāt uz Honzas mājām. Pils pagalmā saveda visas karietes, ores, ratus, kamanas un kura�as, sajūdza priek�ā visus zirgus, cik vien karalim bija, piejūdza vēr�us un tad kaut kā nokļuva galā. Pajūgus un kustoņus Honza aizsūtīja karalim atpakaļ un dzīvoja ar māti laimīgi.

Honzam bija trīs dēli, bet, kā jau pārpilnībā augu�i, sūrumu nebaudīju�i, tādi gaisīklas vien bija. Tēvs gan mirdams cie�i piekodināja glabāt viņa trīs dārgumus, bet �ie sa�in kur visu nometa, un tā �īs labās mantas gāja pazu�anā.

Kādam nabaga kurpniekam bija �etri bērni � trīs puikas un viena meitene. Bērni paaugās, būdā nebija vairs ne lāgā vietas, bet trūkums un bads arī spiedās virsū. Tēva brālis gan bija tai ciema par stārastu, bet varen uzpūtīgs un nabaga radus nemaz neturēja par cilvēkiem, palīdzību no viņa nebija ko gaidīt. Visi trīs brāļi � Pepeks, Tonda un Honza nolēma doties pasaulē darbu meklēt. Gāja, gāja, nonāca līdz lielai birztalai. Neviena ciema tuvumā neredzēja, nosprieda pārgulēt tepat pa nakti. Brāļiem gribējās ēst. Netālu bija kartupeļu lauks, tur viņi saraka sev

kartupejus. Būtu varēju�i izcept, bet kur lai dabū uguni? Honza, kā jau tāds acīgāks, saskatīja netālu mirgojam uguntiņu un teica vecākajam brālim, lai aizskrienot un palūdzot kādu oglīti. Pepeks aizskrēja, ieraudzīja vecu vīriņu sē�am pie ugunskura un palūdza pāris oglī�u.

� Pasaki man trīs melus, tad do�u.

� Kā es varu melot jums, vectētiņ! Tāds knēvelis pieaugu�am cilvēkam!

To gan viņ� teica tāpēc, ka bija truls galvā, un vecais vīriņ� to saprata. Iemeta �im ar liek�ķeri trīsreiz pa muguru un aizdzina.

Pepeks atskrēja tuk�ā un stāstīja:

� Vī dieniņ, cik tas nenovīdīgs vecis, kas tur sē� pie uguns! Nieka oglītes �ēl, bargu naudu prasa!

Nu gāja otrais brālis,ta�u atgriezās tāpat tuk�ā, sūkstīdamies un muguru berzēdams. Honza noskaitās un teica:

� Nu, tagad tas vecis dabūs trūkties!

Aizgāja, padeva labvakaru un lūdza:

� Vectētiņ, iedod man kādu oglīti.

� Pasaki man trīs melus, tad do�u.

� Ko. tāda vien tā maksa? Nu, tad klausies: es biju tikko iecerēts, kad mātei traki sagribējās ogu. Sala tā, ka zaķim acis sprāga no pieres ārā, tas bija tā ap Zvaigznes dienu, iesēdos kura�ās, laidu uz me�u, bet tur ogu viens vienīgs klājiens. Ko nu ar rokām � grābu ar liek�ķerēm un metu kura�ās. Pārbraucu mājās un ēdām abi ar māti atņemdamies. Pietiek?

� Tie bija pirmie. Stāsti tālāk.

� Labi. Māte gribēja cept rau�us, bet nebija cepamās pannas. Es vēl nebiju pa īstam nācis pasaulē, bet ko lai dara, ja vajadzība spie�! Paķēru dzelzs ķerru, norāvu riteni, uzliku ķerru uz plīts � panna gatava. Māte sacepa rau�us veselai nedēļai, noēdāmies līki. Pietiek?

� Tie bija otrie. Stāsti tālāk!

� Labi. Reiz aizgāju uz me�u, redzu nokaltu�u egli, varen smuidru. Gribu lauzt zarus iekuriem, bet ieskatos, ka augstāk tie labāki. Kāpju, kāpju aizvien augstāk, kainēr nonāku debesīs. Pēteris pielicis visus svētos pie darba: �ie kuļ piedarbā mie�us. Es tā omulīgi nostājos pie malas un noskatos, kā �ie rakstā velē ar spriguļiem. Bet tikmēr velns atnesis me�ā manu tēvu un uzkūdījis. lai �is nocērt to sauso egli. Ko nu darīt? Noviju no mie�u pelavām virvi, lai�os lejup, bet netieku ne lāgā līdz pusei �virve par īsu. Nogrie�u aug�ējo galu, piesienu pie apak�ējā, bet vēl bija par isu. vajadzēja lēkt lēk�us. Kā lēcu, tā iekritu stāvus zemē iek�ā līdz jostas vietai. Pār laimi velns tur bija noķēris zaķi, noturēja mani par celmu un atspiedās pret mani. Bet es aptinu zaķa asti deviņas reizes ap roku, un, kā uzbrēcu zaķim, tā �is ņēma kājas pār pleciem un izrāva mani no zemes. Pietiks?

� Pietiks.

� Nu, tad dod man ogles.

Vecais vīriņ� iebēra viņam stērbelē trīs liek�ķeres ogļu, un viņ� laidās atpakaļ pie brāļiem.

� Re nu, lēļi, pat oglīti nevarat atnest!

Sakrāva �agarus, salika kadiķu zarus, pūta visi trīs, pie zemes liekdamies, bet nevarēja uguni uzpūst. Piekusa un likās turpat uz ausi. No rīta skatās � nav nekādas ogles, bet zelta dukāti, veselas trīs liek�ķeres. Savāca naudu un steidzās uz mājām. Tēvs tūliņ sūtīja meiteni pie stārasta pēc vāceles, ar ko naudu izmērīt. Starasts gribēja zināt, ko �ie mēris, un iespieda vāceles dibenā piķi. Naudu izmērīja, un Honza nesa vāceli atpakaļ. Stārastam pirmais darbs ielūkoties vācelē, un re � pie piķa pielipis zelta dukāts.

� Mīļo brāļadēl, kā jūs pie naudas tikāt?

Honza klusībā nosmejas, ka lepnais tēvocis iedomājies atzīt radniecību, un atbild:

� Kas tur ko netikt! Es jums teik�u, tēvoci, ka jūs nemākat saimniekot. Es vakar savācu zirgu bambalus, aizvedu uz tirgu un dabūju lērumu naudas.

Stārasts nu tūliņ metās lasīt zirgu bambalus. Bet kas tev, cilvēkam, ļaus mierīgi strādāt! Te viens kūms, te otrs kūms klāt un tikām plijas virsū, kamēr �is izstāsta arī, kas un kā. Nu jau vesels pusducis vīru tekalē pa staļļiem, aplokiem, olnīcu un ganībam, un jāsaka � tā iztīrīja visu, ka prieks redzēt. Piekrāva ratus un brauc uz tirgu. Sastāja rindā un sauc:

� Sanāk, sanāk, ļautiņi! Lēti un labi! Trīs vāceles zelta par vezumu!

Ļaudis skatās un brīnās � vai �ie nepilnā prātā, vai? Kad nu redz, ka nav nekādi joki, tad sadod pa kūkumu un aiztrenc no tirgus, lai nemaitā gaisu. Kūmi brūk virsū stārastam, stārasts sper zemes gaisā aiz dusmām, ka Honza viņu tā izmuļķojis, un saka:

� Līdzko tiksim mājās, tā to blēdi maisā iek�ā un noslīcināsim dzirnavu dīķī!

Sacīts, darīts. Honzu noķer, iebā� maisā, aizsien galu cieti un stiepj uz dzirnavu dīķi. Bet nesamais pasmags, vīri visu dienu ņēmu�ies ar bambalu lasī�anu un tirgū brauk�anu, tāpēc diezgan slābani. Noliks maisu dīķmalā un ieies dzirnavu krogā iestiprināties.

Nabaga Honza sē� maisā un gaida savu galu. Te dzird, gans dzen garām lopus un gau�as:

� Kaut nu tā mīļā nāvīte būtu mani pievākusi! Cik ilgi man būs jāklimst �ai pasaulē! Septītais desmits jau pāri, bet dievs vēl nesauc pie sevis.

Honza, to dzirdēdams, sāk savukārt gausties:

� Ak to godu, to nepelnīto godu! Tādu grēcinieku kā mani grib nest taisnā ceļā uz paradīzi!

Gans apstājas un tā pabailīgi jautā:

� Vai tu negribētu ar mani mainīties?

� Nekādas vajadzības man nav, bet ko lai dara � sirds man mīksta. Taisi maisu vaļā un laid mani laukā!

Viņi apmainījās, gans ielīda maisā, Honza aizsēja galu un lenā garā dzina lopus uz priek�u. Tikām vīri bija iestiprināju�ies, iznāca no kroga, iemeta rn&isii dīķī un stebereja uz mājām. Viņi panāca Honzu ar skaisto ganāmpulku, un stārasts acis vien ieplēta:

� Kā, tu dzīvs? Un. kur ņēmi tos lopus?

� Vai, kas tai dīķī par brangiem ūdenslopieml Bijis man vairāk tā prāta, tad būtu savācis lielāku baru! Vēl jau palika milzums atvarā pie dzirnavu slū�ām!

Stārasts, to padzirdējis, metās teciņus atpakaļ uz dīķi, un kūmi pakaļ. Nevar ta�u ļaut stārastam vienam iedzīvoties! Kā tika pie dīķa, tā � plunk�! � ūdenī iek�ā un nogāja dibenā, burbuļus laizdami.

Tā ciems atbrīvojās no muļķiem, un pārējie iecēla Honzu par stārastu.

Kādiem nabaga ļautiņiem nebija bērnu. Sieva gaudās vienā gau�anā, kaut jel gadījies puika, lai kāds palaidnis būdams. Pēc kāda laiciņa viņai piedzima dēls, kuru nosauca par Honzu. Viņ� auga ne dienām, bet stundām. Divpadsmit gadu vecumā izrāva me�ā piecas olektis garu egli ar visām saknēm kā smilgu, uzmeta uz pleca un pārnesa mājās, un ka jel būtu piekusis! Ta�u ēst arī ēda par �etriem. Tēvs nevarēja viņu vairs uzturēt un teica:

� Mīļais dēls, es tev nevaru maizi nopelnīt. Tev jāiet pasaulē darbu meklēt. Sāksi pelnīt, kazi, varēsi arī mums ko atmest vecuma dienās.

Honza saposās un devās pasaulē. Apmetās pie viena saimnieka, bet tas jau otrā dienā viņu padzina, ka par daudz ēdot. Gāja tālāk un nonāca dzirnavās. Lūdza darbu, bet pieteica:

� Es, saimniektēv, ēdu par septiņiem, bet padarī�u arī septiņu vīru darbu.

Dzirnavnieks bija ar mieru pieņemt Honzu darbā un lika sievai padot Honzam vakariņas. Dzirnavniece bija cepusi rau�us, kā jau pie sestdienas.

Honza vienā paņēmienā izēda bļodu rau�u, katlu putras un pannu olu kulteņa.

� Vai vēl gribas?

� Nebūtu par ļaunu!

Viņam iedeva klaipu maizes, mārciņu sviesta un podu paniņu. Tas viņam bija kā lācim zemeņu oga, bet tad gan sacīja, ka �im vakaram pietik�ot. Dzirnavniece visu nakti nedeva vīram mieru, vai tie�ām domājot turēt mājās tādu pasaules izēdāju, tik daudz jau dzirnavas neienesot. Tā viņa krimta vīru nakti, krimta dienu, un tas neizturēja, parādīja Honzam durvis. Nabaga Honza vai apraudājās. Kurp nu lai iet?

Me�malā viņ� satika mednieku.

� Ko tāds nobēdājies, Honza? Kas vainas?

� Kā lai nebēdājos? Patrāpījās laba vieta, bet saimnieks padzina, ka par daudz ēdot. Pat nemaz nepaskatījās, ko varu padarīt!

� Tad nāc man līdzi! Ja nokalposi pie manis septiņus gadus, tad do�u, ko vien vēlies, un uzreiz tiksi uz zaļa zara!

Ies arī. Sve�ais mednieks � tas bija pats velns � aizveda Honzu uz pekli un lika kurināt uguni zem pekles katliem. Sanest peklē ik dienas pāris vezumus malkas un uzturēt uguni � tas Honzam bija sīkums. Viņ� būtu varējis visu pekli aiznest uz pleciem, ja vien gribējis. Ēst gan velns viņam deva līdz ūkai, gods kam gods.

Tā viņ� kalpoja un nemaz nemanīja, ka septiņi gadi teju pat aiztecēju�i. Kādu dienu viņ� dzirdēja tādu kā skrāpē�anos pret katla vāku. Viņ� mazliet pacēla vāku uz aug�u, te izspurdz balts balodītis, uzmetas Honzam uz pleca un lūgtin lūdzas, lai lai�ot viņu laukā no pekles.

� Izlaist jau es varētu, tas nieks, bet ko teiks kungs, kad redzēs, ka tevis nav?

� Viņ� katlā neskatīsies. Esi gan tik labs un izlaid mani!

Balodītis tik mīļi lūdzās, ka Honza viņa ie�ēlojās. Viņ� atgrūda vaļā pekles smagās durvis un izlaida balodīti laukā.

� Paklau, ko tev teik�u, � balodītis uz atvadām sacīja. � Savus nolīgtos gadus tu esi jau nokalpojis, velns piedāvās tev naudu, bet neņem to, prasi veco mēteli, kas karājas aizdurvē.

� Ko, tādas skrandas? Par visu manu ilgo kalpo�anu saņemt lupatas!

� Paklausi mani, to tu neno�ēlosi.

Velns pārnācis apvaicājās Honzam, ko �is gribot par kalpo�anu. Honza tā nedro�i ieteicās, ka gribot veco mēteli, kas karājas aizdurvē.

� To tu gan nedabūsi! � velns iesaucās. � Divi maisi naudas, trīs, ja gribi � tā ir cita runā�ana!

Nu Honza noprata, ka mētelis patie�ām vērtīgs, un neko citu negribēja.

Velns izsolījās gan �o, gan to, bet redzēja, ka nekas neatliek, jādod vien ir.

Honza uzmeta mēteli plecos un atstāja pekli.

Pa ceļam iebāzīs roku kabatā � vadzi, pilna sauja dukātu! Un, lai cik rei�u grābj, kabata alla� pilna. Honza steig�us devās uz mājām. Tēvs, ieraudzījis dēlu tadu noplīsu�u, sāka bārties:

� Tad tādā mantā vien esi iedzīvojies, nejēga! Septiņus gadus tevi gaidījām, cerējām uz maizi vecuma dienās, bet tu pārnāc kā pēdīgais ubags!

� Nezūdies, tēt, gan būs labi! Esmu padomājis par visiem, ne tikai par mums vien.

Honza nojauca vecās ciema būdas un uzcēla uz kunga zemes skaistas, jaunas mājas. Kungs pārbijās un skrēja pie karaļa sūdzēties. Tas pārskaitās:

� Ko? Tāds diedelnieks sāks rīkoties manā valstī pēc sava prāta? Lai viņu tūliņ atved pie manis, es viņam iedzī�u bijību kaulos!

Kungs vest neuzņemas, Honza esot pārāk stiprs. Nu, tad sūtīs karaspēku, lai atved. Bet Honza tikai grābj mēteļa kabatā un met riek�avām naudu karavīriem priek�ā. Tie tūliņ pārnāk Honzas pusē. Karalis sūta vēl vienu karaspēku � tas pats. Jāmet miers gribot negribot. Vēl tīrā laime, ka nenāk ņemt nost troni, kur tad dēsies!

Tā Honza dzīvoja laimīgi savā ciemā, naudas viņam netrūka, visa kā bija papilnam. Bet velns vēl �o mīļu dienu sūrojas � kāda velna pēc ielaidis tādu zibeņzelli peklē! Kod nu pirkstos, cik gribi, � kas ņemts, tas paņemts!

Kādam kalējam bija dēls Honza. Tēvs sūtīja dēlu skolā, lai tas iemācās visādas gudrības, bet pienāca grūti laiki, vecākiem uzmācās trūkums: viņi nevarēja vairs dēlam skolas naudu samaksāt. Tad Honza teica:

� Tēt, māt, ko es mājās darī�u? Par skrīveri būt nevaru, skolas par maz, amatu mācīties esmu par vecu. Ie�u pasaulē darbu meklēt, sapelnī�u naudu un sūtī�u jums. Kad tik�u uz zaļa zara, varēsiet pārdot būdu un nākt pie manis dzīvot.

Tēvs un māte gan raudāja atvadoties, bet saprata, ka dēlam taisnība. Sagrabināja ceļa naudu, deva savu svētību, un Honza aizgāja. Pusdienas laikā apsēdās zem liepas pie avotiņa, paēdās, padzērās un devās tālāk, kamēr iestājās nakts. Pārgulēja me�ā, kur citur tumsā dēsies. Otrā dienā nonāca jaukā ielejā un ieraudzīja trīs vīrus, kuri velējās ar vālēm kā juku�i.

� Kāda tēva zeme jums dalāma, ka nevarat iztikt ar labu?

Vecākais atbild:

� Mēs esam trīs brāļi, tēvs mums atstājis mantojumā mēteli, cepuri un zābakus. Katrs no mums grib dabūt zābakus, tāpēc nevaram vienoties.

Honza apvaicājās, kāpēc �ie tā uzkritu�i zābakiem, un brāļi atbildēja:

� Ja uzvelk zābakus kājās un grib kaut kur nokļūt, tad vajag tikai vēlēties, un tas tūliņ piepildīsies. Ar mēteli var lidot, cik augstu un tālu grib, bet cepure padara neredzamu.

� Jūs esat slikti brāļi, ja neprotat ar godu vienoties. Dodiet man visas trīs mantas, es izspriedī�u taisnīgi.

Honza apvilka mēteli, uzlika cepuri galvā, paņēma zābakus pie rokas un aizlidoja. Viņ� pārlidoja pāri me�am, tad nolaidās zemē, apsēdās uz akmens, lai apautu zābakus, te akmens sakustējās. Honza aizvēla to sānis un ieraudzīja, ka zem tā ir dziļa eja. Viņ� gāja lejup un nonāca lielā istabā. Uz galda bija ēdiens, bet tikai vienam cilvēkam. Honza bija izsalcis, sēdās klāt un paēda. Tad ienāca veca māmiņa un prasīja, kā gar�oju�as vakariņas.

� Paldies, vecmāmiņ, labi gar�oja. Bet vai naktsmājas arī dosiet?

� Do�u, do�u, kā nu ne, ja vien tev pietiks spēka izturēt manas naktsmājas. Ap pusnakti te saskries gari un māksies tev virsū, lai ej ar viņiem spēlēt vai dejot. Neklausi, citādi tev klāsies slikti.

Honza pateicās māmiņai par padomu, izstaigāja pili un tad likās gulēt. Pēc vienpadsmitiem pilī saskrēja divdesmit ļaunie gari un mācās virsū Honzam, lai spēlējot ar �iem kārtis vai ķegļus un nākot dejot. Honza atteicās spēlēt un arī dejot negāja, lai gan mūzika bija tāda, ka viņam kājas cilāties cilājās. Nu gari noskaitās, sāka Honzu knaibīt, grūstīt un sist.

Viņ� jau domāja, ka vairs neizturēs, bet tad nosita divpadsmit, un gari nozuda.

No rīta vecā māmiņa apvaicājās Honzam:

� Nu, kā gulēji?

� Labi.

� Labi jau nebija, to es zinu, bet nākamā nakts būs vēl grūtāka.

Nākamā naktī atskrēja �etrdesmit garu, atkal mācās Honzam virsū, lai spēlējot ar viņiem kārtis un dejojot, bet, kad �is atteicās, tad knieba, skrāpēja un sita. Pēc divpadsmitiem viņi nozuda. No rīta ieradās vecā māmiņa, deva viņam kādu brīnumūdeni nomazgāties, un Honza atkal jutās spirgts un vesels. Māmiņa gan brīdināja, ka nākamā nakts bū�ot vēl grūtāka, un tā arī bija. Saskrēja se�desmit ļauno garu un, kad Honza atteicās ar viņiem ielaisties, tad knaibīja un plosīja viņu bez �ēlastības tā, ka asinis tecēja. Viņ� palika guļam bez samaņas, bet vecā māmiņa apzieda no rīta viņa brūces ar kādu brīnumziedi, un viņ� piecēlās bra�s un spirgts.

� Tev nebūtu tik ļauni klājies, ja pats nebūtu pastrādājis ļaunu darbu, atņemdams tiem trim brāļiem viņu mantas, � māmiņa sacīja. � Tās tev jāatdod atpakaļ, cik drīz vien vari. Labi darīji, ka man klausīji un neielaidies ar gariem. Tagad lāsts no pils ir noņemts, tā pacēlusies zemes virsū, karalis tev pateiksies par palīdzību un dos savu meitu par sievu.

Tā arī notika. Princese bija skaista kā saulīte, un karalis gribēja tūliņ rīkot kāzas, bet Honza lūdza atļauju atvest uz kāzām arī savus vecākus. Karalis to atļāva, tikai piekodināja, lai pēc nedēļas esot atpakaļ, ja ne, tad izdo�ot meitu citam par sievu. �is esot vecs, nespējot vairs valsti valdīt un gribot redzēt meitu dro�ībā pie vīra sāniem, pirms pats mirstot.

Princese iedeva Honzam gredzenu un sacīja:

� Tev tāls ceļ� priek�ā, bet, līdzko gredzenu pagriezīsi, tā simt jūdzes būs aiz muguras. Tev jādodas cauri cita karaļa valstij, viņam ir skaista meita, bet tu nedrīksti viņu salīdzināt ar mani, tad gredzens zaudēs spēku un tu neatcerēsies vairs ceļu atpakaļ pie manis.

Honza uzmauca gredzenu pirkstā, pagrieza to un mirklī bija simt jūdzes tālāk. Kaimiņu karaļa valstī viņ� ieraudzīja skaisto princesi un neviļus nodomāja: �Kura gan ir skaistāka � mana līgava vai �ī?� Viņ� gan tūliņ atcerējās līgavas brīdinājumu, bet gredzens jau bija zaudējis savu spēku. Kā nu tikt atpakaļ pie princeses? Par laimi, Honzam bija līdzi mētelis un cepure, smagos zābakus viņ� bija atstājis pilī. Apvilcis mēteli, viņ� aizlidoja pie Saules, lai apvaicātos, kā tikt pie savas līgavas. Saules nebija mājās, uz sliek�ņa sēdēja viņas vecā māte. Honza lūdza, lai ļaujot uzkavēties, kamēr pārrodoties Saule. Vakarā Saule pārradās, bet ļoti nogurusi, neļāva Honzam nemaz tikt pie vārda un teica:

� Negribu ar tevi runāt, iekams nebūsi aiznesis Auseklim manus sveicienus.

Honzam gan zeme dega zem kājām, bet ko lai dara? Aizlidoja līdz Auseklim, pateica teicamo un lidoja atpakaļ, bet diena jau pagalam. Atkal plijās Saulei virsū:

� Esmu tavu uzdevumu izpildījis. Pasaki nu man � vai zini pili, kur mīt mana līgava?

� Nezinu, nezinu, laikam nebū�u tur spīdējusi. Pavaicā Mēnesim, varbūt viņ� to zina.

Honza lidoja pie Mēness. Tas arī nebija mājās, uz sliek�ņa sēdēja tikai viņa vecā māte. Honza lūdza atļauju pagaidīt, kamēr Mēness pārrodas, bet māte apvaicājās:

� Vai tev, puisīt, nebūs auksti pie mums, mūsu mājās ir salti.

� Nebūs, nebūs, ielīdī�u kādā kaktiņā un ietī�os mētelī!

Uz rīta pusi Mēness pārnāca mājās noguris un neļāva nemaz Honzam tikt pie vārda:

� Negribu ar tevi runāt, iekams nebūsi aiznesis Ausekļa meitai manus sveicienus.

Honzam gan zeme dega zem kājām, bet ko lai dara? Aizlidoja, pateica teicamo un steidzās atpakaļ, bet diena jau pagalam. Nu plijās Mēnesim virsū:

� Esmu tavu uzdevumu izpildījis. Pasaki nu man � vai zini to pili, kur mīt mana līgava?

� Nezinu, nezinu, tur neesmu spīdējis! Pavaicā Vējam, tas visur tiek iek�ā, varbūt viņ� ko zina.

Honza aizlidoja pie Vēja, bet arī tā nebija mājās, tikai viņa sieva sēdēja uz sliek�ņa un auda no zirnekļu pavedieniem sag�as, ko izklāt pa rugainēm. Ap pusnakti Vēj� pārnāca aurodams, un Honza tūliņ metās klāt:

� Vai nezini to pili, kur mīt mana līgava?

� Ļauj man trīs dienas atpūsties, esmu noplēsies un noskrējies. Pils ir tālu, bet es vakar tur biju un palīdzēju galdautus �āvēt, jo tur po�as uz kāzām.

Honza lūg�us lūdzās, bet Vēj� nebija pierunājams doties ceļā pirms trim dienām. Labi izgulējies, viņ� vēl apjautājās Honzam, vai �is tik�ot līdzi, skrējiens nebū�ot pa jokam.

� Man labs mētelis, gan tik�u.

Patie�ām, mētelis bija tik labs, ka pat Vēj� tikko tika Honzam līdzi. Kad viņi nonāca pilī, Vēj� nometa Honzu tās pagalmā un aizjoņoja, ne paldies negaidījis.

Kāzu svinības jau bija sāku�ās. Honza uzlika cepuri galvā, iegāja zālē un nostājās blakus līgavai pie mielasta galda. Kad līgava uzlika uz �ķīvja gaļu, viņ� to apēda, ielēja vīnu � viņ� izdzēra. Viņa kaut ko noprata un lūdza viesiem atļauju uz brītiņu atstāt viņus.

Princese izgāja virtuvē, Honza noņēma cepuri, un nu abi nezināja, ko iesākt aiz prieka. Tad princese iegāja atpakaļ pie viesiem un sacīja:

� Tēv, ļauj man ko pateikt.

Karalis atļāva un viņa turpināja:

� Manam �ķirstiņam bija zelta atslēga, bet es to pazaudēju un liku izkalt jaunu � sudraba atslēgu. Tagad esmu atradusi pazaudēto un lūdzu jums visiem padomu, kuru atslēgu lai paturu.

Līgavainis pirmais ierunājās:

� Zelta atslēga ir dārgāka, turklāt taisīta reizē ar �ķirstiņu, tāpēc jāpatur tā.

Arī pārējie viesi tam piekrita, tad princese izgāja ārā, ieveda Honzu un teica:

� �ī ir tā zelta atslēga, kas mani un pili atbrīvoja no ļaunajiem gariem. Viņu man vajadzēja dabūt par vīru, bet viņ� devās pakaļ saviem vecākiem un atgriezās pēdējā brīdī, kad tēvs jau gribēja izdot mani citam par sievu. Es rīko�os pēc jūsu padoma un paturē�u sev zelta atslēgu.

Nu svinēja kāzas Honzam ar princesi. Honza pēc tam atveda savus vecākus uz pili un pa ceļam atdeva trim brāļiem viņu mantas, piekodinādams, lai lieto zābakus katrs savu gadu. Viņ� dzīvoja un valdīja laimīgi un dzīvo vēl �odien, ja nav miris.

Kādā ciemā dzīvoja nabaga gans, un, kā jau jūs zināt, nav tādas nelaimes, kas nabagu nepiemeklētu. Sieva nomira, maizes nebija � posts un bēdas! Viņam bija trīs dēli: Frantiks, Va�iks un Honza. Par jaunāko visi ciemā bija vienās domās, ka viņ� esot muļķis, ta�u viņam bija prāta diezgan.

Frantiks bija jau pieaudzis, un tēvs cerēja, ka dēls atvieglos grūto dzīvi. Kādu dienu viņ� teica:

� Neko darīt, tev, Frantik, būs jāiet pasaulē darbu meklēt. Pats redzi, mēs te kuļamies kā pliki pa nātrēm. Varbūt tu varēsi mums palīdzēt.

Frantiks iebāza kabatā kanci maizes un devās ceļā. Gāja, gāja visu dienu, kamēr nonāca pie liela me�a. Ēst viņam gribējās kā vilkam � kā nu ne, visu dienu nogājies. Apsēdās me�malā, ēda un prātoja, cik tālu vēl jāiet un kur dabūs naktsmājas. Te redz, pa taciņu kluburē �urp kāds vecītis, ubadziņ�, taisni pie viņa klāt, padod dievpalīgu un vaicā:

� Kurp iedams, mīļais Frantik?

Tā un tā, �is pastāsta, ka dodas pasaulē darbu meklēt, un ēd vien tālāk. Vecītis brītiņu noskatās, tad �ēlā balsī lūdz:

� Iedod nu man arī kādu drupaniņu, visu dienu nekas mutē nav likts. Līdz ciemam vēl tālu, bet spēciņa maz.

� Būtu jau devis ar prieku, bijis tās maizes vairāk, � Frantiks atbild. � Kur un kad dabū�u darbu, nezinu, cik tālu jāiet, tā ari tum�a lieta. Kancītis mazs, labi ja pietiks pa�am līdz ceļa galam.

� Tā jau ir, paēdis neēdu�u nesaprot, � vecītis noteica un kluburēja tālāk.

� Liekē�u arī �ai pasaulē netrūkst, � Frantiks nomurmināja. Netālu urdza strautiņ�, Frantiks padzērās un devās me�ā iek�ā. Me�s bija liels, nakti vajadzēja pārgulēt kokā. Bail gan bija, tomēr kaut kā sagaidīja rītu. Ap pusdienas laiku iznāca no me�a un ieraudzīja lielas mājas.

Frantiks pieklauvēja pie vārtiem, saimnieks atvēra un prasīja, ko �am vajagot. Frantiks atbildēja, ka meklējot darbu.

� Ko labu proti?

� Visu ko!

� Tad lik�u tevi pie ar�anas. Kad nostrādāsi gadu un vienu dienu, tad dabūsi riek�avu dālderu.

Frantiks bija ar mieru. Otrā dienā viņ� ķērās pie ar�anas, bet �is darbs viņam nekādi neveicās. Viņ� gan lamāja zirgus, gan laida darbā pātagu, ta�u arkls nepavisam negribēja turēties vagā, pa virsu vien lēkāja. Samnieks deva citu darbu, bet Frantikam greizi vien gāja. Nomocījās līdz vakaram, bet nekas prātīgs neiznāca.

Otrā rītā saimnieks sacīja:

� Redzu, ka tu tāds jēlcepa vien esi, strādā kā bez nagiem, bet es tev ne�ēlotu visa gada algu, ja tu prastu iztīrit kūti no �urkām. Glābiņa nav, ēd visu lopiem no silēm ārā. Varbūt tev galva gudrāka par rokām.

Frantiks nu visu dienu lauzīja galvu un pret vakaru izgudroja kaut ko. Nakti, kad visi gulēja, viņ� sakrāva ap kūti salmus un �agarus un pielaida uguni. Drīz visa kūts bija liesmās, dzirksteles sprak�ķēdamas �āvās gaisā. Saimnieks pārbijies izskrēja no mājas vienā kreklā un brēca:

� Kas te notiek?

� Viss labā kārtībā, � Frantiks atsaucās. � tagad neviena �urka nepaliks pie dzīvības.

Izskrēja saimes ļaudis, cits ķēra dak�as, cits cirvi, cits nesa ūdeni. Bet kur nu � drīz arī citas ēkas sāka degt, nu bija jādomā, kā glābt to pa�u kailo dzīvību. Frantiks manīja, ka labi nebūs, un laidas lapās. Mājās viņ� ieradās vēlu naktī.

� Vai tu jau atpakaļ, dēls? � tēvs brīnījās. � Ko tu mums labu atnesi?

� Mīļo tēt, man klājās bēdīgi, neatnesu neko.

Tēvs novaidējās vien. Bija ta�u domājis, ka vecākais dēls, kā jau gudrākais, paglābs viņus no posta, bet kas to deva! Pārnāk puskails, bez zābakiem, bez naudas. Vajadzēja vēl pirti kurt, lai dabū kārtīgi nomazgāties.

Otrā dienā tēvs teica Va�ikam:

� Tagad tava reize doties pasaulē, diezgan esi uz mūrī�a vāļājies. Tikai pielūko, nepārnāc tāds pats plikatnieks kā tas sēnalu pakausis.

� Par mani nebēdājiet, � Va�iks atbildēja, � man ir galva uz pleciem.

Iebāza maizes kanci kabatā un devās ceļā. Gāja, gāja, kamēr nonāca pie liela me�a. Sagribējās ēst, apsēdās, lau� pa gabaliņam no kancī�a un ēd. Te, kur gadījies, kur ne, piekluburē vecītis, ubadziņ�, pavisam salīcis.

� Dievs palīdz, Va�ik, kurp tā iedams? Vai nedosi kādu kumosiņu arī man, visu dienu neesmu neko baudījis.

� Būtu atnācis brītiņu agrāk, tad varētu runāt par kumosiņu. Tagad diezin vai man pa�am pietiks.

� Nu, nu, vai glu�i tik ļauni būs. Gan jau kāda drupaniņa būs atlikusi, ko iedot labam cilvēkam.

� Labam vai nelabam, bet te ir tikai mana tiesa. Ej vien tālāk, gan kādā ciemā tevi pamielos.

Vecītis kluburēja projām un pēc mirkļa nozuda me�ā. Va�iks nopriecājās, ka ticis vaļā no tāda uzmākļa, iebāza atliku�o maizi kabatā un devās me�ā iek�ā. Saulīte rietēja, un drīz vien ceļu nevarēja vairs saskatīt. Va�iks gāja, kur deguns rādīja, un ap pusnakti dzirdēja suņus rejam. Viņ� pielika soli un drīz nonāca pie lielas mājas. Logos vēl bija uguns, bet pēk�ņi tā nodzisa un varēja tikai dzirdot, ka iek�ā ļaudis skraida kā sasvilu�i. Va�iks pieklauvēja pie vārtiem, pēc brī�a iznāca saimnieks un uzsauca:

� Kāds velns tevi dīda, ka dauzies tik vēlu apkārt?

� Nedusmojieties, saimniektēv laidiet mani iek�ā, esmu nostaigājies līks, darbu meklēdams.

� Ko tu proti?

� Visu ko, gan jau jums noderē�u.

� Vai tu jau ilgi stāvi pie vārtiem? Vai kaut ko redzēji?

� Ko es varēju redzēt? Kad pienācu, uguns visur nodzisa.

Saimnieks uzveda viņu kūtsaug�ā, piekodināja, lai guļ Un ātrāk lejā nenāk, kamēr sauc.

Otrā rītā saimnieks ierādīja darbu: izmēzt kūti, pabarot lopus un braukt uz me�u malkā. Tikai lai nesperot kāju istabā, saimniece grīdu tīri uzmazgājusi un necie�, ka tur sanes dubļus un gru�us.

� Būs jau labi tepat uz kūtsaug�as, � Va�iks atbildēja, � neba man jāiet tur, kur mani negrib laist.

Viņ� veda malku visu dienu, sviedri lija aumaļām, jo �ķilas bija smagas. Pievakarē sacēlās auksts vēj�, un nabaga Va�iks drebēja kā apsīte klajā laukā. Zobi viņam klabēt klabēja, tāds drudzis viņu kratīja. Pārbrauca mājās un domāja: vai nu liels grēks, ja ieies iek�ā, palūgs saimniecei ko siltu iedzert. Iegāja istabā, krāsnī sprēgāja malka, uz galda dega lampa, bet cilvēka neviena. Va�iks uzlīda uz mūrī�a un nosprieda, ka saritināsies kaktiņā un pārgulēs te. Ienāca saimniece, apkrāvusies ar traukiem un groziem. Olas, siers, rau�i, aknu desa � labas mantas vien! Viņa nolika visu krāsns priek�ā, un tūliņ pa durvīm iemetās mazs vīriņ� melnos samta svārkos un zaļu cepurīti galvā. Viņ� attupās pie ēdamā, bet tad pasita snīpi uz aug�u un sāka blenzt griestos.

� Ko tu �oreiz atnesi? � saimniece prasīja, bet �is iesaucās:

� Uz mums kāds skatās!

� Kas te var skatīties, mājā nav nevienas dzīvas dvēseles!

Vīriņ� jau nomierinājās un sāka mieloties, te Va�iks nenoturējās un no�ķaudījās. Vīriņ� pietrūkās kājās kā rauts un iebrēcās:

� Vai es neteicu, ka te kāds skatās!

Viņ� nosprauslojās kā runcis un pazuda kā nebijis. Saimniece sāka brēkt, kādi blē�i te esot sanāku�i. Ieskrēja saimnieks, pārmeklēja visus kaktus, atrada nabaga Va�iku, savelēja viņam muguru un izdzina no mājas. Maldījās bēdulis pa me�u, kamēr atausa gaisma un varēja saredzēt ceļu. Pievakare pārnāca mājās. Visi acis vien iepleta, it kā viņ� būtu no gaisa nokritis.

� Tu nu gan esi ātri atpakaļ, � tēvs nogrozīja galvu. � Ko tu mums labu atnesi?

� Ko atnesu, tas man rakstīts uz muguras, mīļo tēt. Strādāju kā zirgs, bet nenopelnīju ne gaiļa tiesu.

Tagad Honza uzstājās, lai lai�ot viņu pasaulē. Tēvs jau ne uz ko labu vairs necerēja � ja vecākie dēli neko nav panāku�i, ko tad muļķītis izdarīs!

� Paliec nu labāk mājās un ej ru�ināt kartupeļus! Tu no pasaules zini tikpat daudz, cik teļ� no dziesmu grāmatas!

Tomēr Honza neatlaidās, un beidzot tēvs atmeta ar roku. Honza iebāza maizes kancīti kabatā, atvadījās godam no visiem un uz brītiņu atsēdās uz būdas sliek�ņa, lai neaizmirstas tēva mājas. Pievakarē viņ� nonāca līdz me�am un nodomāja, ka nebūtu par ļaunu iestiprināties. Izvilka no kabatas kancīti, te, kur gadījies, kur ne, vecītis klāt. Padeva dievpalīgu un apvaicājās, kurp ejot. Tā un tā, brāļi jau gāju�i darbu meklēt, bet pārnāku�i tuk�ā, tagad esot �ā reize.

Vecītis meta kāras acis uz kancīti, un Honza piedāvāja:

� Ņemiet pusi, vectētiņ, divatā labāk gar�o.

Paēda arī, tad vecītis teica:

� Paldies par tavu labo sirdi. Ej nu vien savu ceļu, tikai turies alla� uz labo pusi un ne no kā nebaidies!

Nakti Honza pārgulēja zem koka, bet no rīta nonāca pie bruņinieka pils. Pieklauvēja pie vārtiem, bet sargs uzbrēca:

� Ko tu te meklē, plikadīda? Mums �ādi tādi nav vajadzīgi.

Bet Honza nebija tik viegli noraidams.

� Gribu runāt ar pils kungu. Es meklēju darbu.

� Mēs diedelniekiem darbu nedodam, ej ar labu, ja negribi baudīt rungu!

Honza bija plecīgs puisis, spēka aizņemties viņam nevajadzēja. Izrāva sargam rungu no rokām, sagrāba pa�u aiz apkakles un aizmeta kā salmu kūli. Iegāja pils pagalmā, te bruņinieks pretī, pie�i un zobens �ķindēt �ķind.

� Kas tu tāds esi? Ko te meklē?

� Esmu gana dēls, meklēju darbu.

Bruņinieks noskatījās uz viņu labu brīdi: puisis kā ozols, būs labs iero�u nesējs. Lika iedot viņam bruņas un zobenu un apmācīt visādās karavīru gudrībās. Iero�u nesēju priek�nieks iedeva viņam tī�uprāt pa�u smagāko zobenu, bet Honza cilāja to kā spalviņu. Arī zirgu viņam iedeva ra�enu un sāka apmācīt kara mākslā. Pārējie klusībā smējās, sak, �itas lauķis dabūs drīz trūkties. Viņu izdzīs ar kaunu pa vārtiem, tādam starp mums nav vietas. Ta�u Honza tā prata izlocīties kā zebiekste, neviens viņam netika klāt, bet viņ� gan, kapāja visus pretiniekus no vietas. Kad bruņinieks redzēja viņa spēku un izveicību, tad iecēla viņu par priek�nieku visai savai kara draudzei. Daudzi gan Honzu skauda, bet viņ� ne no viena nebaidījās. Kas nelika mieru to ar vienu vēzienu nolika gar�ļaukus kā kūli klājienā.

Te pienāca vēsts, ka kaimiņu grāfs gribot izprecināt savu meitu, bet do�ot viņu tikai tam, kas uzjās stikla kalnā un nonesīs viņai no turienes zelta kroni. No visas karaļvalsts sajāja bruņinieki un augstmaņi, bet neviens netika aug�ā, visi atgriezās mājās ar kaunu. Honzas kungs arī gribēja izmēģināt laimi, sasauca visu savu kara draudzi, lika apkalt zirgus un nospodrināt bruņas. Visi devās ceļā un otrā dienā ieradās grāfa pilī. Tur jau bija priek�ā vesels bars tīkotāju. Grāfs visus laipni uzņēma, trīs dienas viņi dzīroja, bet ceturtajā vajadzēja jāt kalnā. Vispirms mēģināja uzjāt da�ādi augstas kārtas vīri, kas bija apkalu�i zirgus ar dimanta pakaviem. Da�i tika līdz pusei, da�i jau pirms puses atslīdēja atpakaļ. Honzas kungs ļoti gribēja dabūt skaisto grāfa meitu, bet baidījās jāt, ka nepaliek kaunā, un lūdza Honzu jāt savā vietā. Honza bija ar mieru. Viņ� pieliecās pie kakla savam bērim, lai tam būtu vieglāk, un zirgs �āvās aug�up kā bulta. Necik ilgi, te Honza bija atpakaļ un pasniedza grāfa meitai zelta kroni.

Tā, ieraudzījusi vienkār�u iero�u nesēju, saviebās, kā etiķi iedzērusi, bet Honza palocījās grāfa priek�ā un teica:

� Piedodiet manu pārdro�ību, kroni es paķēru netī�ām, jo īstenībā tikai gribēju izmēģināt savu zirgu. Pēc manis būtu jājis mans kungs, un viņ� būtu ticis aug�ā daudz ātrāk par mani.

Nu bija laimīgs gan grāfs, gan grāfa meita, gan Honzas kungs. Viņi deva Honzam gan dukātus, gan dālderus, un Honza piebēra pilnu maisu. Viņam atstāja zirgu, ar kuru bija uzjājis kalnā, viņ� uzlika tam maisu uz muguras, uzsēdās pats un jāja mājup. Me�a vidū satika vecīti un patencināja tam par labo padomu. Tas sacīja:

� Tu esi saņēmis, ko pelnījis. Paliec vien tāds pats, kāds biji, un lai labiem darbiem tava roka nekad nav tuk�a.

Honza jāja tālāk un drīz sasniedza mājas. Visi vēl gulēja. Viņ� pieklauvēja pie būdas durvīm. Tēvs brīnījās: kas tur naktī dauzās?

� Vai tad Honzu negaidījāt mājās?

� Ak tu tas esi! � tēvs atsaucās. � Tad jau skaidrs, ka nav pat skrandu uz miesas, citādi nebūtu pārnācis nakti.

Atver durvis un brīnās: zirgs kā bilde, Honza kā lielkungs, bruņas spīd un laistās. Honza nometa maisu zemē, ka no�ķindēja vien, apkampa visus pēc kārtas un tad izbēra dukātus un dālderus uz klona. Mājiniekiem acis ap�ilba skatoties.

� Re nu, laime kādreiz atceras arī muļķus. Tagad mēs dzīvosim labu dienu un, kam vajadzēs palīdzības, tam palīdzēsim.

Kā Honza teica, tā arī notika. Viņi uzcēla mājiņu, Honza apprecējās, brāļi viņam visur palīdzēja, visi pla�ā apkārtnē zināja, kur meklēt palīdzību nestundā, un slavēja Honzas devīgo roku.

Kādam medniekam bija �etri dēli, jaunāko sauca par Honzu. Kad dēli bija pieaugu�i, viņi sacīja tēvam:

� Laid mūs pasaulē, tēt, mēs gribam ko labu iemācīties. Tēvs iedeva ceļa maizi un drusku naudas, cik nu viņa rocība atļāva, un dēli devās ceļā. Viņi nonāca me�ā, kur krustceļos auga vecs ozols, un vecākais brālis teica:

� Te mēs �ķirsimies un iesim katrs savu ceļu. �ai kokā iecirtīsim na�us un atgriezīsimies pēc gada un vienas dienas. Kura nazis būs sarūsējis, tas būs miris, kura spodrs, tas sveiks un vesels.

Viņi iz�ķīrās un aizgāja katrs uz savu pusi. Noliktā laikā vecākais brālis atnāca pie koka, izvilka savu nazi, nopriecājās, ka pārējie spodri, tātad brāļi sveiki un veseli, un gāja uz mājām. Tēvs viņu mīļi sagaidīja un jautāja:

� Ko labu izmācījies, dēls?

� Izmācījos lāpīt, tēt!

� Nav slikti, pasaulē lāpāmā nekad netrūks!

� Bet man, tēt, darba rīki nav jāņem rokā, pietiek pateikt da�us vārdus, un viss padarīts.

Tēvam bija svārku elkonis caurs. Dēls noteica: � Lai caurums ir aizlāpīts! � un no tā vairs nebija ne vēsts. Tēvs redzēja, ka dēls patie�ām ir sava amata meistars, un priecājās par to.

Tad pie ozola ieradās otrs dēls, izvilka savu nazi, redzēja, ka pārējie spodri, un nopriecājās:

� Paldies dievam, visi sveiki un veseli, un vecākais brālis jau mājās!

Tēvs dēlu mīļi sagaidīja un jautāja:

� Ko labu izmācījies, dēls?

� Ja es ko ieraugu un gribu, lai tas tūliņ ir pie manis, tad tā arī notiek.

� Gods un cieņa tādai mākai, � tevs sacīja, � tikai to nedrīkst izlietot citiem par ļaunu.

Tobrīd viņi pa logu ieraudzīja, ka pļavā stav briedis, un tēvs ieteicās, lai dēls parādot savu māku. Dēls teica: � Lai briedis ir pie manis! � un briedis tūliņ nostājās pie loga.

Tad pie ozola ieradās tre�ais dēls, izvilka savu nazi, redzēja, ka jaunākā brāļa nazis spodrs un ka abi vecākie jau mājās. Kad viņ� pārnāca, tēvs viņu mīļi sagaidīja un jautaja:

� Ko labu izmācījies, dēls?

� Es, tēt, bū�u mednieks tāpat kā jūs.

� Labi, ka vismaz viens dēls ies manās pēdas.

� Bet es medīju citādi, tēt. Līdzko saku kādam medījumam, lai tas ir no�auts, tad tā arī notiek.

Pa logu viņi redzēja, ka pļavā lēkā zaķis, un tēvs teica, lai tad nu dēls parādot savu māku. Dēls noteica: � Lai zaķis ir no�auts! � un tā arī notika.

Honza, atnācis pie ozola, izvilka savu nazi un redzēja, ka brāļi jau mājās, tāpēc steidzās, cik jaudāja. Tēvs viņu mīļi sagaidīja un jautāja:

� Ko labu izmācījies, dēls?

� Es, tēt, izmācījos lasīt zvaigznēs, kas notiek zemes virsū.

� Visi �etri esat biju�i pasaulē, izmācīju�ies gudrus amatus, tad palūkosimies, kam jūs derat. Man vajadzētu labu stirnu buku, pasaki, Honza, kur tāds atrodams.

Honza palūkojās zvaigznēs un teica:

� Stirnu buks ir gravā pie strauta.

� Lai tas ir no�auts! � teica tre�ais dēls.

� Lai buks ir �eit! � vēlējās otrais dēls, un tā arī notika, bet bukam āda bija ieskrambāta.

� Lai tā ir salāpīta! � sacīja pirmais dēls, un, patie�ām, no skrambas nebija vairs ne zīmes. Tēvs priecājās un teica:

� Redzu, ka jūsu amati nesīs jums svētību.

Tā viņi kādu laiku dzīvoja, un visiem klājās labi. Te karalim nozuda meita, un viņ� izlaida ziņu pa visu zemi, ka princeses atradējs dabū�ot viņu par sievu un vēl pusi valsts piedevām. Brāļi nolēma doties princesi meklēt un pieteicās pie karaļa. Vakarā viņi uzkāpa pils tornī, Honza palūkojās zvaigznēs un pateica karalim, ka princesi nolaupījis pūķis, aiznesis uz salu Sarkanās jūras vidū un visādi spīdzinot, gribēdams piedabūt princesi, lai tā pūķi prec.

No rīta karaļa kariete noveda brāļus pie Sarkanās jūras. Tur viņi iesēdās kuģī un brauca uz salu, kur sagūstītā princese atradās. Kad viņi piebrauca pie salas, princese patlaban pastaigājās pūķa pils dārzā. Otrais brālis tūliņ sauca: � Lai princese ir �eit! � Tai pa�ā mirklī viņa bija uz kuģa, bet brīdināja brāļus, ka pūķis dzī�oties pakaļ.

Tā arī notika, pūķis drāzās �urp, brēkdams nelabā balsī un spļaudams sēru un piķi. Mednieks pūķi no�āva, bet tas krizdams iedragāja kuģi un izsita tam lielu caurumu, tā ka ūdens gāzās iek�ā aumaļām. Ta�u lāpītājs caurumu aizlāpīja, un ne pilīte vairs netika kuģī.

Krastā visi sasēdās karietē un brauca uz karaļa pili. Pa ceļam brāļi sāka strīdēties, kam pienākoties princese. Viens teica:

� Princese ir mana, jo es dabūju viņu uz kuģa!

� Mana, � otrs atsaucās, � jo es no�āvu pūķi!

� Mana, � tre�ais uzstājās, � jo es aizlāpīju kuģi!

Vienīgi Honza klusēja un nenolaida acu no princeses, jo tā viņam ļoti patika.

Brāļi atdeva karalim meitu un lūdza iz�ķirt viņu strīdu. Karalis sacīja:

� Es jūsu strīdu iz�ķir�u pēc tiesas un taisnības. Visi jūs esat veiku�i lielus darbus, bet princese ir tikai viena. Esmu solījis, ka viņu dabūs tas, kas viņu atradīs. Viņu atrada Honza, kur� pateica, kas ar princesi noticis un kur viņa meklējama. Lai pārējie nepaliktu bez b.ilvss, es do�u katram maisu zelta naudas.

Brāļi pateicās karalim par gudro spriedumu. Trīs vecākie paņēma naudu un devās mājup, bet Honza palika pilī. Viņ� apprecēja princesi un valdīja laimīgi. Tēvs dzīvoja pie katra dēla pa gadam un auklēja savus mazbērnus.

Kādam bagātam vīram bija trīs dēli. Divi vecākie mācījās visādās augstās skolās, bet jaunākais Honza gul�ņāja mājās un, ja viņam lika ko darīt, tad tikai atbildēja:

� Tas, proties, nav nekāds grūtais gājiens, tas arī citiem pa spēkam.

Tāpēc viņu iesauca par guļavu, da�ādi zoboja, bet viņam par to ne silts, ne auksts.

Kad vecākie dēli bija izmācīju�ies, tēvs viņiem deva naudu, lai ejot pasauli apskatīt, bet Honzu lai ņemot līdzi, ta�u kaut ko vairāk redzē�ot un, kazi, pieņem�oties prātā. Brāļi gan turējās pretī, jo varot ta�u gadīties, ka �ie ciemojoties pie augstas kārtas ļaudīm un Honza izdarot kādu aplamību, tad �iem bū�ot liels kauns. Tomēr tēvs abus pielauza, saposa visus trīs, un viņi devās ceļā.

Pēc trim dienām viņi nonāca pilsētā un apjautājās pēc karaļa pils, jo bija nodomāju�i karali apciemot. Honzam viņi piekodināja, lai ne vārda nerunājot, neizrādot savu muļķību, �ie protot runāt par trim. Ja kāds ko jautājot, tad lai atbildot tikai �jā� vai �nē�. Tā arī notika. Karalis, lāga vīrs būdams, viesus mīļi uzņēma un laipni sarunājās ar viņiem. Abi vecākie brāļi bērtin bēra vārdus kā uzvilkti, bet Honza atbildēja vienīgi �jā� un �nē�, ja viņam ko jautāja. Karalis brīnījās vien par tik at�ķirīgiem brāļiem, bet princese, kā ieraudzīja Honzu, tā nevarēja acu no viņa nolaist, tik ļoti puisis viņai iepatikās. Bija jau arī skaists, nav vārdam vietas � augumā stalts, no vaiga sārts un balts. Taisnību sakot, viņ� arī meta acis uz princesi, tikai gan paslep�us.

Pēc tam vecākie brāļi pateicās par laipno uzņem�anu un atvadījās, ta�u nebija necik tālu tiku�i, te sargi zirgos dzenas pakaļ un sauc:

� Stāt, blē�i, stāt, zagļi!

Viņi apstājās, skatījās cits citā un brīnījās, bet vecākais brālis teica vidējam, ka dro�i vien Honza bū�ot ko pastrādājis. Viņ� gan liedzās, bet brāļi neticēja.

Sargi piejāju�i pavēlēja, lai parādot kabatas, jo princesei nozagta zelta ķēde. Vecākie brāļi zināja, ka nav vainīgi, un mierīgi ļāva pārmeklēt kabatas. Pie viņiem neko neatrada, bet no Honzas kabatas izvilka zelta ķēdi. Vecākos brāļus atlaida, lai ejot savu ceļu, ko viņi arī darīja, jaunāko brāli lādēdami, bet Honzu aizveda uz pili. Viņ� visu ceļu minstinājās, kā ķēde tikusi viņam kabatā, bet tā arī nevarēja neko uzminēt. Viņam ne prātā nenāca, ka tas ir princeses darbs. Princesei skaistais puisis bija tā iepaticies, ka likās, bez viņa vairs nevarēs dzīvot. Princese aprunājās ar savu kalponi, un tā deva padomu ielikt Honzam ķēdi kabatā un vēlāk sūdzēties tēvam, ka ķēde nozagta un ka vainīgi bū�ot tie trīs.

Kad karalis prasīja, vai Honza ķēdi pats paņēmis, viņ� zvērēja, ka neesot to darījis. Par tādu bezkaunīgu lieg�anos karalis pavēlēja iemest viņu dziļākajā pils pagrabā. Ta�u princesei vēlāk izdevās tēvu pierunāt, ka jauneklis bū�ot ķēdi netī�ām paņēmis, un Honzu pārveda uz pils istabu ar logu uz pagalmu. Nu viņam klājās labi, princese sūtīja Honzam gardus ēdienus un vīnu un vienreiz sadū�ojās pati pienākt pie loga. Honza bija tik skaists, ka viņa neizturēja un atzinās, ka pati ielikusi ķēdi kabatā, lai varētu paturēt Honzu pilī. Viņa raudādama lūdza piedo�anu, un Honza piedeva, jo arī pa�am daiļā princese bija gau�ām iepatikusies.

Princese nu apmeklēja Honzu ik dienas, abi cietās, cietās, bet beidzot pie �ā pa�a loga zvērēja viens otram mū�īgu mīlestību un uzticību.

Kādu rītu Honza brīnījās, ka pils muzikanti spēlē tik sērīgi. Princese veselu nedēļu nenāca pie loga, un viņ� nezināja, ko iesākt aiz bēdām. Kad viņa beidzot ieradās un Honza jautāja, kas noticis, princese atbildēja:

� Ak, mīļais, mums lielas bēdas! Ļaunais kaimiņu valsts karalis atsūtīja mums trīs kumeļus ar ziņu, ka tiem kopā se�i gadi, bet mums jāuzmin kur� vecākais, kur� vidējais un kur� jaunākais. Ja neuzminēsim, viņ� iebruks mūsu zemē un visu izpostīs. Jau veselu nedēļu mūsu gudrie min un nevar uzminēt.

Honza pasmējās un teica:

� Tas, proties, nav nekāds grūtais gājiens, tikai tu nesaki nevienam, ka padoms nāk no manis.

� Bet, mīļais, � princese atbildēja, � kāpēc lai to slēpju, ja tēvs apsolījis mani tam par sievu, kas �o mīklu uzminēs?

� Vēl nav īstais laiks, � Honza sacīja, � labāk teic, ka redzēji sapni. Vienā silē jāieber kvie�i, otrā rudzi, bet tre�ajā auzas. Visi kumeļi reizē jāpielai� pie silēm: kam trīs gadi, tas ies pie kvie�iem, kam divi � tas pie rudziem, bet, kam gads, � tas pie auzām.

Princese pateica tēvam, ka redzējusi sapni, un viss tika izdarīts, kā Honza lika. Kumeļiem uzspieda zīmogu, cik katram gadu, aizsūtīja atpakaļ, un pilī visi gavilēja.

Ta�u pēc īsa laiciņa muzikanti atkal spēlēja sērīgi. Kad princese ieradās pie Honzas, tad teica, ka ļaunais karalis atsūtījis vienāda resnuma rungu un licis uzminēt, kur� gals tai stiprāks, ja ne, tad izpostī�ot visu zemi.

� Tas, proties, nav nekāds grūtais gājiens, � Honza atbildēja. � Lai silē ielej ūdeni, pagaida, kamēr tas norimstas, un uzmanīgi ieliek rungu ūdenī: kur� gals pirmais iegrims, tas būs stiprākais.

Princese atkal teica tēvam, ka redzējusi sapni, viss tika izdarīts, kā Honza lika, un runga aizsūtīta atpakaļ ar apzīmētu stiprāko galu. Ta�u necik ilgi, te muzikanti atkal spēlē sērīgi, un princese paziņoja Honzam, ka, pusdienas ēdot, pa vaļējo logu ielidojusi lode un iekritusi tēvam vīna kausā. Visi satrūku�ies, bet tad ieradies kaimiņu karaļa sūtnis ar vēsti, ka lode jāatsūta atpakaļ tādā pa�ā ceļā, citādi zeme tik�ot izpostīta.

� Tas, proties, nav nekāds grūtais gājiens, � Honza sacīja, tikai man jātiek ārā no cietuma, tad, kazi, viss labi izdosies.

� Ak, � princese teica, � es jau sen gribu, lai tu būtu brīvs un es būtu tava sieva, jo tēvs mani solījis tam, kas at�aus lodi atpakaļ.

Viņa aizsteidzās pie tēva un atzinās, ka tī�ām paturējusi Honzu pilī, ka viņ� ir tas, kas devis labos padomus un arī tagad vienīgais var palīdzēt.

Princeses tēvs tūliņ pavēlēja Honzu atbrīvot, atvest pie sevis un teica:

� Es tev negribot esmu daudz pāri darījis, bet gribu griezt visu par labu, tikai palīdzi mums �oreiz.

� Tas. proties, nav nekāds grūtais gājiens, � Honza atbildēja, � ja tu mani pielaid pie visiem �aujamiem rīkiem, lai sameklēju tādu bisi, kam �ī lode der.

To viņam atļāva, viņ� ilgi visu pārcilāja, kamēr atrada kādu sarūsēju�u bisi, iztīrīja to, ielika tanī lodi, notēmēja uz kaimiņu karaļa pils logu un pusdienas laikā iz�āva. Lode iekrita kaimiņu karaļa vīna kausā. Karalis briesmīgi pārskaitās un pieprasīja, lai �āvēju atsūta pie viņa. Princese sabijās un negribēja Honzu laist, bet viņ� sacīja:

� Tas, proties, nav nekāds grūtais gājiens. Lai tavs tēvs sasauc savu karaspēku, es izraudzī�os deviņpadsmit sev līdzīgus pui�us, un jāsim visi divdesmit.

Karaspēku sasauca, ilgi meklēja, kamēr atrada Honzam līdzīgus pui�us, deva visiem vienādus zirgus un drēbes, un viņi aizjāja. Honza pieteica, lai ļaunā karaļa pils priek�ā sastājas visi rinda un, kad prasīs, kas lodi �āvis, lai tad sauc: �Es tas biju!�

Nojāja pie pils, sastājās rindā, karalis iznāca ārā un prasīja pirmajam:

� Vai tu tas biji, kas �āva?

Tas atbildēja: � Jā, es tas biju, � un visi pārējie sauca:

� Es tas biju, es tas biju!

� Nedzeniet velnu, � karalis uzbrēca, � �āva tikai viens no jums, bet tagad ejiet uz krogu, tur jums ir naktsmājas, un no rīta, kad būsiet izgulēju�ies, atnāciet un pasakiet, kur� tas bija.

Viņ� atgriezās noskaities, bet pilī dzīvoja ragana, kas deva viņam padomus, un tā viņu mierināja:

� Esi bez bēdu, gan mēs to spertavnieku dabūsim rokā. Es ielavī�os krogā, noslēp�os krāsnī, noskatī�os, kur� ir tas, kas pārējos izrīko, un izgriezī�u tā vamzim pogu.

Tā arī notika, viņa labi ievēroja, kur Honza noliek vamzi, nakti izlīda no krāsns un nogrieza vamzim pogu.

Honza, no rīta piecēlies, uzvilka vamzi un pamanīja, ka tam nogriezta poga. Viņ� tūliņ lika arī pārējiem nogriezt vam�iem pa pogai. Visi tā izdarīja. Kad viņi ieradās pilī, karalis tūliņ teica:

� �āvis ir tas, kura vamzim trūkst vienas pogas. � Piegāja pie pirmā un sauca: � Ahā, tu tas esi, tev trūkst vienas pogas. � Ta�u pārējie sāka saukt: � Man tāpat, man tāpat! � Karalis netika skaidrībā, noskaitās un aizdzina visus atpakaļ uz krogu.

Ragana nosolījās, ka atkal ielīdis krāsnī un tam, kas citus izrīko, izgriezīs caurumu zem kreisās piedurknes. To viņa arī izdarīja, bet Honza, no rīta ģērbdamies, labi apskatīja drēbes, pamanīja caurumu un lika pārējiem izgriezt tādu pa�u. Kad viņi ieradās pie karaļa, tas tūliņ teica, ka �āvējs esot tas, kam zem kreisās piedurknes caurums. Viņ� apskatīja pirmā vamzi un teica: � Tu tas esi, tev ir caurums piedurknē! � Bet pārējie sauca: � Man tāpat, man tāpat! � Nu karalis nevarēja vairs no dusmām kājās nostāvēt un brēca, ka lik�ot visus pakārt, ja rīt �āvējs pats nepieteik�oties. Lai ejot atpakaļ uz krogu un apdomājoties.

� �is nu, proties, būs gan grūtāks gājiens, � Honza teica savējiem, � jums vajadzēs doties uz mājām, gan es kaut kā izķepuro�os.

Otrā rītā viņi ieradās pie karaļa, sastājās rindā un, kad karalis jautāja, kur� bija �āvējs, Honza iznāca priek�ā un atbildēja:

� Es tas biju!

� Ak, beidzot atzinies gan! Pēc trim dienām lik�u tevi pakārt!

Honza nu piekodināja savējiem auļot uz mājām, cik jaudas, un teikt princeses tēvam, lai tūliņ sūta �urp pieci tūksto�i vīru baltās drēbēs un uz baltiem zirgiem un pieci tūksto�i melnās drēbēs un uz melniem zirgiem un lai katrs karaspēks nāk no savas puses. Tikai lai pasteidzas, jo pēc trim dienām Honzu pakārs un zemi izpostīs.

Pui�i dzina zirgus dienu un nakti, kamēr tika mājās. Princese raudāja un vaimanāja, ieraudzījusi, ka atgriezu�ies tikai deviņpadsmit, bet viņas tēvs tūliņ sapulcēja karaspēku un darīja, kā Honza lika.

Ceturtās dienas rītā Honzu veda uz soda vietu. Viņ� vairs necereja, ka paliks starp dzīvajiem, un teica sev: �Tas, proties, būs pats grūtākais gājiens, bet jāiztur vien ir.� Te viņ� pamanīja karaspēku tuvojamies un uzsauca karalim un ļaudīm, kas bija sanaku�i noskatīties viņa nāvi:

Vai redzat to balto padebesi: tie ir eņģeļi, kas nāk pēc manas dvēseles!

Karalis mazliet satrūkās, bet ragana viņu nomierināja, un viņ� atsaucās:

� Lai nāk vien, drīz viņi varēs tavu dvēseli pievākt!

Līdzko viņ� to izteica, te pamanīja no otras puses tuvojamies melnum melnus barus, un Honza sauca:

� Paskatieties uz to melno padebesi, tie ir velni, kas jūs paraus, jo jūs gribat pakārt nevainīgu cilvēku!

Tikmēr bija klāt gan velni, gan eņģeļi, bende aiz pārbīļa pakrita beigts, karalis un pārējie metās bēgt, bet Honza uzlēca zirgā un dzinās pakaļ. Honzas karaspēks ielauzās pilsētā, karalis gan gribēja turēties pretī, bet krita kaujā abi ar raganu. Honzu tūliņ izsludināja par �ās zemes karali, viņ� atstāja te pusi karaspēka un ar otro pusi atgriezās pie princeses. Princese krita viņam ap kaklu, saukdama:

� Ak, mīļais, es tā baidījos tevis dēļ!

� Tas, proties, nebija nekāds grūtais gājiens, � Honza pēc savas para�as atbildēja, � bet labi vien, ka tas nu aiz muguras.

Visi līksmoja, ka Honza uzveicis ļauno karali un tas nevienam vairs nedarīs pāri. Princeses tēvs atdeva Honzam arī savu karaļvalsti, un Honza apprecēja princesi. Kāzas svinēja deviņas dienas, no dejām rībēja grīda un līgojās sienas. Pieminot kāzu mielastu, man vēl tagad tek slienas.

Kādam dzirnavniekam bija dēls Honza. Kad dēls pieauga, vecāki lūdza, lai precoties un vadot saimniecību, bet viņ� atbildēja, ka vispirms gribot doties pasaulē, lai redzētu, kā citur ļaudis dzīvo. Kad nu viņa prātu nekādi nevarēja grozīt, vecāki laida ari, tikai tēvs piekodināja, lai neejot uz ziemeļiem: tur esot liels me�s, no kura neviens dzīvs ārā netiekot. Honza nosolījās likt �o pamācību aiz auss, paņēma sainīti ar svētdienas drēbēm, atvadījās un devās ceļā. Bet, kā gadījās, kā ne, viņ� nogriezās uz ziemeļiem un pret vakaru jau bija dziļi me�ā. Tur viņ� sastapa vecīti, kur� viņu laipni uzrunāja:

� Labvakar, Honza, esi sveicināts mūsu pusē!

� Kā jūs mani pazīstat? � Honza brīnījās, bet tas atbildēja:

� Vai tad tu manis neatceries? Esmu tavs tēvabrālis, par kuru runāja, ka viņ� kritis karā. Pārnācu dzīvs un saimniekoju �eit. Vai tēvs nekad nav par mani stāstījis?

� Es ta�u nevaru jūs atcerēties, � Honza atteica, � kur tas laiks, kad pēdējo reizi bijāt pie mums; man pat nav prātā, kāds jūs toreiz izskatījāties, un arī tēvs jūs sen nav pieminējis.

Vecītis lūdza, lai paliekot pie �ā, nekas grūts nebū�ot jādara. tikai istabas jātur spodras un gru�i jāber mucā. Honza gan mēģināja atrunāties, ka gribot pasauli apskatīt, bet vecītis apgalvoja, ka zinot visu pasauli kā savus piecus pirkstus un par visu pastāstī�ot. Maksā�ot labu algu, un Honza varē�ot arī ko derīgu iemācīties. Tā viņ� Honzu pierunāja un aizveda uz savām mājām me�a vidū, pie kurām bija skaists dārzs ar visādām krā�ņām puķēm, putniem un dzīvniekiem. Ap dārzu bija augsts jo augsts �ogs. Honza apvaicājās tēvocim, kas esot aiz �oga. Tēvocis atbildēja, ka pilnīgi tuk�a zeme un lai Honza tur kāju nesperot, ja negribot iedzīvoties nelaimē.

Labu laiku viņi dzīvoja netraucēti, tad tēvocis teica:

� Mīļais Honza, tu nu paliksi viens pats: mani gaida citi darbi, es do�os projām.

Viņ� jau ārā ārā no mājas, te Honzam ienāca prātā, ka tēvocis nav atstājis neko ēdamu, un viņ� skrēja pakaļ.

� Labi, ka atcerējies, � tēvocis teica. � Skapī ir vecs galdauts, kad uzklāsi io uz galda, tūliņ būs viss, ko vēlēsies.

Honza atgriezās istabā, uzmeklēja galdautu un pārliecinājās, ka tēvocim taisnība. Nu viņ� ne par ko vairs nebēdāja, katru dienu slaucīja istabas, bēra gru�us mucā, pēc tam staigāja pa dārzu un priecājās par jaukajām puķēm, putniem un dzīvniekiem. Ta�u pēc nedējas viņam sametās gar� laiks un iegribējās redzēt, kas gan ir aiz �oga. Viņ� nevarēja nociesties, pielika pie �oga kāpnītes un pārkāpa pāri. Patie�ām, otrā pusē bija kaila zeme, ne zālītes, ne kociņa, tikai netālu liels ezers. Honza aizgāja līdz ezeram, nosēdās aiz akmens un domāja kādu brītiņu tepat pavadīt � laiks ta�u kaut kā jānosit. Viņ� nejau�i pameta acis aug�up un ieraudzīja trīs neredzēti lielus putnus. Tie nolaidās ezera krastā un pārvērtās par jaunām meitām. Jaunākā bija visskaistākā un Honzam ļoti iepatikās. Visas trīs nometa drēbes un iegāja ezerā peldēties.

Honza noslēpa jaunākās meitas drēbes aiz akmens un nopriecājās, ka nu būs izdevība ar viņu parunāt. Kad visas iznāca no ūdens, vecākās apģērbās, pārvērtās par putniem un aizlidoja, bet jaunākā staigāja gar krastu un sauca:

� Mīļais Honza, atdod drēbes, māsas jau tālu aizlidoju�as!

Honza solījās atdot, ja pateik�ot, kas viņa esot un kā viņu saucot. Viņa sacīja:

� Mēs esam trīs karaļmeitas, un mani sauc Baru�ka. Vecis, kam tu kalpo, nav tavs tēvocis, bet burvis, kur� grib arī mūs izmācīt par burvēm. Vecākās māsas jau devu�as piekri�anu, jo viņ� tām solījis lielu bagātību. Viņ� sakūdījis tās pret mani un karali, manu tēvu, jo mēs negribam nodarboties ar burvestībām, tāpēc viņ� mūs visādi spīdzina, un māsas viņam palīdz.

Honza jautāja, kā viņu varētu paglābt no burvja, un viņa atbildēja:

� Tas viegli izdarāms, ja vien tev laba griba.

� Kā nu negribē�u! Bet vai nāksi pie manis par sievu, ja tevi izglāb�u?

Baru�ka apsolījās to darīt un sacīja:

� Steidzies uz burvja mājām, izmet visu, kas tavā sainī, un ieber tur gru�us no mucas, tikai neņem neko citu, ka neiedzīvojies nelaimē. Kā iznāksi no mājas, tā ieraudzīsi daudz ceļu. Pirmais būs pats labākais, kaut tevi arī tur gaida visādas briesmas. Tu nedrīksti atskatīties, lai ko redzētu vai dzirdētu, ja tevi kāds sauc, neatsaucies, citādi tapsi nelaimīgs un es tāpat. Pēc tam svinēsim kāzas, bet tur nedrīkst būt klāt neviens cits, tikai tavi vecāki un mācītājs; ja tur gadīsies kāds sve�s, tu mani vairs neredzēsi.

Baru�ka atvadījās no Honzas, pārvērtās par putnu un aizlidoja. Viņ� brīdi stāvēja kā sapnī, tad atjēdzās un iesteidzās mājā. Viņ� gan brīnījās, kāpēc princese liek viņam pamest labās svētku drēbes un grābt no mucas gru�us, ta�u izdarīja visu, kā teikts, tikai nenocietās un paņēma galdautu līdzi, jo tas ceļā varēja lieti noderēt.

Honza sasēja saini, izgāja ārā un devās projām pa pirmo ceļu, cik ātri jaudāja.

Pēc brī�a uz ceļa parādījās visādi briesmīgi zvēri, bet viņ� nelikās tos redzam. Skaistas princeses aicināja viņu dejot, bet viņ� tikai steidzās uz priek�u. Viņ� jau bija me�a malā, kad dzirdēja veco burvi saucam:

� Honza, kāpēc tu bēdz projām? Pagaidi, es tev ko svarīgu pateik�u, citādi būsi nelaimīgs uz visu mū�u!

Honza neatsaucās un meta soļus kā olektis. Burvis nedrīkstēja spert kāju ārpus me�a, tikai nokliedza pakaļ:

� Pagaidi, Honza, gan es tev atrieb�os!

Honza pat atpūsties neiedro�inājās, tikai cilpoja tālāk, bet pie dzirnavām pakrita bez spēka un gulēja kā miris. Saskrēja mājinieki, at�ilbināja viņu un prasīja, kas viņu tā nokausējis. Honza izstāstīja visu, kas ar viņu noticis. Vecāki veda dēlu iek�ā un lika priek�strādniekam ienest saini, bet to tikai �etri vīri varēja pakustināt. Kad to atraisīja, uz grīdas izbira vesela kaudze zelta naudas.

Nu vecāki teica dēlam, ka tagad jāprecas un jādzīvo mājās. Honza piekrita un sacīja, ka līgavu jau sarunājis, tikai kāzas jātaisa tā, lai neviena lūgta viesa nebūtu. Tēvs un māte brīnījās, kāpēc tā vajagot, un lauzīja galvas, kā to izdarīt, bet tad māte ieteicās:

� Mans brālis ir tiesnesis, viņ� gādās, lai neviens neko neuzzina.

Kad viss bija nokārtots, norunātajā dienā atbrauca princese Baru�ka se�jūga karietē un Honza līksmi steidzās viņai pretī.

� Esi sveicināta, mana līgava!

Vecāki nevarēja vien nopriecāties par dēla skaisto līgavu nezināja, kā viņu apmīļot. Ta�u laulības vēl nebija galā, kad ienāca tiesnesis, Honzas mātesbrālis, un teica, ka viņu, tik tuv radinieku, par sve�u ta�u nevarot uzskatīt. Baru�ka paskatījās uz Honzu, neteica ne vārda, izskrēja ārā, iesēdās karietē un brauca projām.

Honza bija tik pārsteigts, ka labu brīdi stāvēja kā sasalis. Tad viņ� atjēdzās un skrēja karietei pakaļ, saukdams:

� Baru�ka mīļā, pagaidi!

Kad viņ� tā labu laiku bija skrējis, princese apturēja karieti un teica:

� Ko tu gribi no manis, nelaimīgais? Tu pats nezini, cik briesmīgas cie�anas esi man sagādājis!

Honza sauca, ka nav vainīgs, lūdza piedo�anu, solīja darīt visu, lai Baru�ku atbrīvotu, solīja atdot savu dzīvību, lai viņu glābtu. Tad princese lika viņam izjūgt vienu zirgu no karietes un sacīja:

� Tu jāsi uz �ā zirga trīs dienas un trīs naktis, kamēr nonāksi pie manis, bet vai tev un man, ja tu atskatīsies! Mani jau tā gaida lielas mokas, bet tad tās kļūs desmitkārt lielākas!

Honza nozvērējās paklausīt, sēdās zirgam mugurā, un tas �āvās pa gaisu kā vēj�. Tre�ajā dienā Honzam iegribējās ēst viņ� izvilka no azots burvja galdautu, bet tas viņam teju pat izspruka no rokām, un Honza, kā par nelaimi, mazliet atskatījās. Zirgs zem viņa pēk�ņi nozuda, un Honza palika gaisā ar galdautu rokā. Vēj� rāva viņu uz priek�u, viņ� atcerējās Baru�kas padomu un gau�i no�ēloja, ka nebija viņai klausījis. Zem kājām Honza ieraudzīja kaut ko sarkanu un noprata, ka tā ir Sarkanā jūra. Pēc mirkļa viņ� iekrita jūrā, un tūliņ viņu sagrāba mutē milzu zivs. Ta�u Honza bija par lielu, un zivs nevarēja viņu norit. Viņa izmeta Honzu krastā, kur nabadziņ� ilgi gulēja, nesaprazdams, kur atrodas un kas ar viņu noticis. Beidzot viņ� piecēlās un gāja, kur acis rāda. Viņ� nonāca lielā me�ā un tur izdzirdēja skaļus kliedzienus un bār�anos. Gāja tālāk un kalna pakājē ieraudzīja trīs mil�us plūcamies. Honza apvaicājās, kāpēc �ie plūcoties, un pirmais milzis uzbrēca:

� Tu, zemes tārps, kā tu iedrīksties ar mums runāt? Es tevi nospiedī�u kā knisli!

Ta�u otrais viņu apsauca:

� Pagaidi, nespriedīsim pēc ārējā izskata, varbūt viņam vairāk prata neka mums!

Un tre�ais sacīja:

� Mēs esam trīs brāļi, un pēc tēva nāves mums paliku�as trīs mantas, kuras nekādi neprotam sadalīt. Ja tu pratīsi pareizi izspriest, kas katram pienakas, tad dāvāsim tev dzīvību, jo citādi tu dzīvs projām no �ejienes netiksi!

Honza vaicāja, kas tās esot par mantām, un mil�i atbildēja:

� Mums ir mētelis � ja tanī kāds ietinas, tad neviens viņu nevar redzēt. Mums ir cepure � kam tā galvā, tam nav jābīstas ne no zobena, ne uguns, nedz ļauniem gariem. Vēl mums ir zābaki � kas tos uzvelk kājas, tas mirklī atrodas tur, kur vēlas nokļūt. Nelaime ir tā, ka neviens no mums nevar izvēlēties, kuru mantu ņemt un ko atstāt pārējiem.

� Man to viegli izspriest, � Honza atbildēja, � tikai tas jādara kalna galā.

Mil�i uznesa viņu kalnā, un viņ� sacīja:

� Tagad noejiet visi trīs lejā un, kad es svilp�u, skrieniet aug�a. Kas pirmais uzskries, dabūs visas trīs mantas.

Mil�i nopriecājās, ka tas esot pareizs spriedums, noskrēja lejā, sastājas rindā un gaidīja, kad Honza svilps. Tikmēr Honza uzvilka zābakus, uzlika cepuri, ietinās mētelī, iesvilpās, un mil�i drāzās kalna aug�ā.

Kad nu uzskrēju�i neredzēja ne savas mantas, ne gudro tiesnesi, tad atkal sāka cits citam pārmest un bārties, kamēr beidzot vecākais teica:

� Pa�i esam vainīgi, ka nepratām tikt galā un saucām sve�u palīgā. �ķirsimies un meklēsim laimi katrs savā pusē.

Viņi �ķīrās ar labu un aizgāja. Honza vēlējās būt pie princeses Baru�kas un tūliņ atradās staltas pils pagalmā, kam visapkārt bija saaugu�i dzeloņaini krūmi. Pie pils sienas bija piekalts kāds vecs vīrs. Honza viņu sveicināja, bet tas brīnījās, kas runā, jo neviena neredzēja.

� Tu laikam esi labs gars, kas nācis mani mierināt, jo es gan dzirdu tavu balsi, bet tevi pa�u neredzu, � viņ� sacīja.

Honza novilka mēteii un vaicāja, kas esot piekaltais vīrs. Tas pastāstīja, ka esot �ās zemes karaiis, princeses Baru�kas tēvs. Abas vecākās meitas kalpojot burvim, kur� viņu te piekalis, jaunākā meita esot ieslēgta �ai pa�ā pili. Karalis brīdināja Honzu, ka viņam klā�oties bēdīgi, ja viņu ieraudzī�ot abas vecākās meitas. Honza apgalvoja, ka nebīstoties ne no kā, bet gribot atbrīvot Baru�ku un palīdzēt arī viņas tēvam. Karalis teica, ka Baru�ka esot ieslēgta divpadsmitajā istabā; pusdienā un pusnaktī ierodoties pūķis, kas Baru�ku visādi spīdzinot. Vecākā meita, burve, glabājot visas atslēgas kreisajā azotī, bet viņa guļot tikai no vienpadsmitiem naktī līdz divpadsmitiem, pa to laika sprīdi Honzam vajagot tikt pie atslēgām.

Honza atvadījās no karaļa, uzvilka mēteli un devās uz to istabu, kur abas vecākās meitas ēda vakariņas. Tur viņ� klusu apsēdās un klausījās viņu sarunās. Abas tā ņirgājās par savu tēvu un jaunāko māsu, ka Honzam sanāca dusmas. Viņ� piegāja pie vecākās meitas un iecirta viņai pļauku. Meita paķēra burvestību grāmatu un sāka lasīt visādus burvju vārdus. Tūliņ istabā saskrēja bars ļauno garu un jautāja, kas darāms.

Burve teica:

� Te atrodas kāds, kas iedrīkstējās mani aiztikt. Grābiet to ciet un rīkojieties ar to pēc sava prāta!

Ta�u gari atbildēja, ka viņiem neesot tādas varas, un nozuda. Tad Honza iecirta burvei otru pļauku, tā ka viņa tikko noturējās kājās. Viņa pārskaitās, izsauca velnus, bet arī tie zvērēja, ka nedrīkstot pacelt roku pret to, kas viņai pieskāries, un nozuda. Honza tagad iecirta burvei tre�o pļauku, un viņa pakrita gar zemi. Nu viņa paņēma citu grāmatu, iededzināja divas melnas sveces, sāka lasīt visādus burvju vārdus, un uzreiz sāka līt uguns lietus. Honza tūliņ vēlējās būt pie vecā karaļa un paslēpa viņu zem savas cepures, lai uguns viņam nekaitētu. Princese apmierināta noteica:

� Ja te arī bija kāds sve�s, tad tagad tas ir sadedzis.

Abas princeses drīz devās pie miera. Honza nogaidīja, kamēr pulkstenis nosit vienpadsmit, tad piegāja pie vecākās princeses gultas un izvilka viņai atslēgas no azots. Viņa sarāvās gan, bet nepamodās. Honza tagad slēdza vienas durvis pēc otrām, kamēr nonāca pie divpadsmitās istabas, kurā Baru�ka gaidīja ierodamies pūķi. Honza atdarīja durvis un teica:

� Esi sveicināta, mana mīļā līgava!

Viņ� nometa mēteli, Baru�ka viņu ieraudzīja un raudāja aiz prieka. Viņa iedeva Honzam lielu zobenu, kuru viņ� tikko jaudāja pakustināt, bet tad princese uzmauca viņam pirkstā gredzenu, un nu viņ� vicināja zobenu kā spalviņu. Princese teica:

� Ap pusnakti atlidos pūķis ar divpadsmit galvām, tev viņ� jāuzveic. Līdzko vienu galvu nocērt, tūliņ atsper to ar kāju pie malas, citādi tā pieaugs no jauna.

Tikko viņa to izteica, te atskanēja baismīga �ņākoņa un rūkoņa. Honza izsteidzās pūķim pretī pie pils vārtiem, lai būtu vieta cīniņam. Sākumā viņam klājās grūti, jo viņ� piemirsa Baru�kas padomu aizspert pūķa galvas projām, beidzot atcerējās gan un uzveica pūķi, bet tad bija tā noguris, ka palika guļam. Kad viņ� at�ilba, tad redzēja, ka dzeloņainie krūmi ap pagalmu pārklāju�ies ar krā�ņiem ro�u ziediem, un saprata, ka Baru�ka meklē savu glābēju pa visu pili, jo viņam vēl mētelis mugurā un neviens viņu neredz.

Honza novilka mēteli, Baru�ka un karalis viņu ieraudzīja, un priekiem nebija gala.

Tad viņi devās uz vecāko meitu istabām, bet tur atrada tikai divas melnas pelnu kaudzītes.

Karalis nu vīk�a kāzas. Honza apprecēja Baru�ku, un visi līksmoja pēc pārciestajām briesmām. Pēc kāda laika jaunais pāris brauca pie Honzas vecākiem. Karalis jau bija aizlaidis ziņu, ka viņa meita ar znotu gribot uz pāris dienām apmesties dzirnavās, par ko Honzas vecāki ne mazumu brīnījās. Kad jaunais pāris ieradās, Honza laipni aprunājās ar abiem vecī�iem, un tie pastāstīja, ka viņiem bijis dēls, kas ari gribējis precēt princesi. Honza apvaicājās, vai viņi pazītu savu dēlu, un māte sacīja, ka dēlam uz kreisās rokas elkoņa bijis melns plankumiņ�. Tad Honza atrotīja piedurkni un parādīja roku. Māte sāka aiz prieka raudāt, bet Honza krita vecākiem pie kājām un lūdza piedo�anu, ka tik ilgi nav laidis nekādu ziņu.

Viņ� paņēma vecākus pie sevis, bet dzirnavas atstāja priek�strādniekam.

Atpakaļ viņi brauca caur to me�u, kurā mājoja burvis. Honza uzvilka mēteli, uzlika cepuri, iegāja burvja mājā un sauca:

� Nekrietnais burvi, es tevi sodī�u, lai tu nevienam vairs nevari nodarīt ļaunu!

Burvis paķēra zobenu un gribēja turēties pretī, bet neviena neredzēja, un Honza nocirta viņam galvu. Līdzko tas bija noticis, tā visi putni un dzīvnieki, kas bija dārzā, kļuva atkal par cilvēkiem un nezināja, kā pateikties Honzam par atbrīvo�anu.

Kad vecais karalis nomira, Honza kļuva par valdnieku, valdīja ilgi un taisnīgi un dzīvoja ar savu Baru�ku laimīgi.