Tas bija sensenos laikos. Toreiz zemniekiem bija paradums svinēt pļaujas sākumu. Saposās goda drēbēs un sanāca vai biezs uz lauka ar sirpjiem rokās, ta�u pirmajā dienā ļaudis vairāk līksmojās nekā strādāja.

Kādā ciemā dzīvoja trīs brāļi, nabagāki par nabagiem. Pat uz pļaujas svētkiem viņiem nebija nekā cita ko paņemt līdzi mielastam kā saziedējusi maizes doniņa un krūze ūdens.

Zemnieki atnāca uz lauka, cik necik pastrādāja un tad sāka līksmoties. Dziedāja dziesmas, smējās, priecājās, tikai brāļi sēdēja, galvas nodūru�i. Drīz uz lauka atnāca �ajā pusē neredzēts vecītis. Vecītis iet garām zemniekiem, sveicina. Tie gan atņem sveicienu, bet nepacienā, ne ēst, nē dzert nepiedāvā. Vecītis pienāk pie brāļiem un apsveicinās.

� Piesēdi, vectēv, uzkod pie mums, � saka jaunākais brālis.

� Ar ko tu grasies pacienāt? � brīnās vecākie brāļi.

� Ko pa�i ēdam, to dosim arī viņam!

Vecītis atsēdās pie brāļiem un apvaicājās:

� Visi dzied, visi priecājas, bet kāpēc jūs nepriecājaties?

� Kā lai priecājas � pliku maizi ēdam un ūdeni uzdzeram.

� Nekas, nekas, ielejiet, iedzersim kaut to pa�u ūdeni, � vecītis jautri teica.

Paņēma jaunākais brālis krūzi, un tajā, nenobrīnīties, laistās sarkans vīns! Izdzēra vīnu un uzkoda sakaltu�o maizi.

� Paskatieties uz kalniņu, vai tā tur nav aita? � vaicāja vecītis.

� Nē, tas ir liels akmens, � vecakais brālis atbildēja.

� Nu aizteci paskaties, varbūt tas nemaz nav akmens. Jaunākais brālis, slinks nebūdams, uzkāpa kalnā, skatās un netic savām acīm � tur it kā viņam nolikta labi barota nokauta aita un tai blakus baltas maizes klaips.

Brāļi izcepa aitu, un nu sākās bagātīgas dzīres arī viņiem. Visi trīs uzvilka jautru dziesmu.

Blakus pļāvēji irgājas, kā nu plikadīdas priecājas, un brīnās, ar ko �ie viesi pacienā, ja pa�iem nenieka nav!

Brāļi beidza dzīrot, un vecītis ievaicājās vecākajam no viņiem:

� Ko tu vēlētos, lai es tev uzdāvinu?

� Man gau�i noderētu neliels zemes pleķītis, tad manai ģimenei būtu iztik�ana.

� Bus tev zeme un sava iztik�ana, kamēr godā turēsi viesmīlību.

Pēc tam vecītis vaicāja vidējam brālim:

� Bet par ko tu sapņo?

� Man vajadzētu lopus!

� Labi, būs tev brangi ganāmpulki, kamēr godā turēsi viesmīlību!

Un vecītis griezās pie jaunākā brāļa:

� Saki nu, dēliņ, � ko tava sirds kāro?

� Krietnu saimnieci mājā, kas viesus laipni uzņemtu un visus darbus mīlētu.

� Grūtu uzdevumu tu man esi uzdevis! Visā pasaulē tikai divas ir tādas � viena jau izgājusi pie vīra, otrai �ovakar svin kāzas. Lai tad notiek � varbūt laimējas viņu tev ieprecināt.

Uzdāvināja vecītis vecākajam brālim zemi un maizi, vidējam � lielu ganāmpulku, bet jaunāko aizveda uz valdnieka pili, kur nule svinēja valdnieka meitai kāzas ar kaimiņu zemes princi.

Vecītis bija burvis. Viņ� izsauca lietu, vēju, lai būtu iegansts lūgt pajumti un pieklauvēt pie durvīm. Kalpi durvis atvēra, un vecītis lūdza viņu ielaist, lai zem jumta pārlaistu negaisu. Bet valdnieks liedza pajumti, jo sve�i ļaudis varot kāzās nelaimi atnest.

Tad vecītis no visa spēka blieza pa durvīm un tās salūza gabalu gabalos.

Vecītis un jaunākais brālis nelūgti iegāja pils zālē. Tā viesu pilna kā piebāzta, līgavainis ar līgavu sēd pie kāzu galda.

� Ej padzen līgavaini un apsēdies blakus līgavai, � vecītis teica jauneklim.

Viņ� tā arī izdarīja.

Valdnieks sadusmojās un kļuva pārlieku nikns.

� Veltīgi tu dusmojies! � viņam teica vecītis. � Lūk, �is te nabadzīgais jauneklis ir īstais līgavainis, bet nevis tas tur. Ja netici, pārbaudīsim. Iedosim abiem pa vīnogulāja zariņam, lai izlozē. Kuram vīnogulājs uzziedēs un dos vīnogas, tam arī pienākas līgava.

Valdnieks nosprieda, ka vecītis nav glu�i pie pilna prāta, ta�u bija ar mieru.

Atnesa divus vīnogulāju zariņus, vienu iedeva rokās princim un otru � nabadzīgajam jauneklim. Vīnogulāja zariņ� jaunekļa rokās piebrieda ar sulu, lapas sāka za|ot un pēc tara noklājās no vienas vietas ar ogu ķekariem. Bet vīnogulāja zariņ� prin�a rokās kāds bija, tāds arī palika.

Valdnieks sadrūma, bet vecītis sāka gardi smieties.

� Tik un tā neatdo�u jums savu meitu! � valdnieks kliedza.

� Atdosi! Kā nu neatdosi! Nevis kaimiņzemes princis, bet �is nabadzīgais jauneklis ir tavas meitas līgavainis! Ja netici tad uz vietas pārliecināsies. Kuram no mums būs taisnība, tā rokās izcepts fazāns atdzīvosies un uzlidos griestos.

Paņēma valdnieks rokās fazānu no cepe�bļodas, bet tas kāds bija, tāds palika. Paņēma vecītis izcepto fazānu � putns apklājās ar spalvām, savicināja spārnus un uzlidoja griestos.

� Tik un tā neatdo�u tam lupatlasim savu meitu! � vald�nieks tiepās.

� Meita pati aizies pie tā, kur� nodancos danci uz kin�ala asmens! � vecītis atbildēja.

Kaimiņzemes princis negribēja atteikties no līgavas. Viņ� bija ar mieru dancot. Jau uzkāpjot vien uz asā kin�ala, viņ� savainoja kāju vienās asinīs.

Ta�u nabadzīgais jauneklis griezās nebēdīgā dancī uz kin�ala asmens.

� Līgava piecēlās un pati aizgāja pie nabadzīgā jaunekļa, � neviens i nedomāja viņai ceļā stāties.

Līgava atstāja tēva pili kopā ar vecīti un jaunekli. Viņi atnāca dzīvot pie līgavaiņa brāļiem. Vecītis uzcēla jaunajiem skaistu māju ciemata malā. Pēc tam viņ� saaicināja visus brāļus kopā un teica uz atvadām:

� Kamēr būsiet viesmīlīgi, dzīvosiet laimīgi!

Brāļi dzīvoja laimīgi, viņus nepiemeklēja ne bēdas, ne trūkums.

Pagāja laiks � ne īss, ne ilgs. Un tā kādu dienu vecītis devās ceļā, lai apraudzītu brāļus, lai uzzinātu, vai �ie dzīvo pēc viņa novēlējuma. Viņ� izsauca lietu, vēju un pieklaudzināja pie vecākā brāļa durvīm:

� Parādi �ēlastību, atvēli nakti pārlaist zem sava jumta.

� Lasies, ka tiec ātrāk prom, jums, apkārtstaiguļiem, maizi vien nevar piedot.

� Ja tā, tad dzīvo, kā dzīvoji agrāk! � izmeta vecītis, gāja tālāk un pieklaudzināja pie vidējā brāļa durvīm.

Arī vidējais brālis nedomāja ielaist negaidīto viesi.

� Arī tu dzīvosi, kā dzīvoji agrāk! � vecītis teica un slāja pie jaunākā brāļa.

Pieklaudzināja. Durvis atvēra jaunākā brāļa sieva. Viņa veco vīriņu vairs nepazina.

� Neliedz man, labā sieviete, pārlaist nakti zem jumta.

� Nāc tik iek�ā, būsi ciemiņ�, � viņa uzaicināja vecīti, kaut gan nebija īstā reize uzņemt viesus, jo vīrs gulēja pie mir�anas.

Jaunākā brā]a sieva uzaicināja vecīti apsēsties, bet pati nokāva vistu, pagatavoja gardas vakariņas, cēla tās galdā un gods godam uzņēma viesi.

� Kur ta saimnieks? � vecītis ievaicājās.

� Aizgāja savējos apraudzīt, � viņa sameloja, negribēdama viesi apbēdināt, un aiztecēja uz pagrabu pēc vīna.

Vecītis it labi zināja, ka jaunākais brālis guļ slims blakusistabā, un, kamēr sieva bija laukā, ņēma un izdziedināja viņu.

Sieva atgriezās no pagraba un redz � vīrs sē� pie galda vesels! Viņa pabrīnījās, bet neko neizrādīja, tikai noteica:

� Labi gan, ka tu ātri pārnāci. Ciemiņam jau bez mājas tēva ir garlaicīgi.

� Tencinu, � vecītis teica. � Jūs esat labu ļau�u, un arī liktenis jums būs alla� labvēlīgs.

No �ā brī�a jaunākais brālis ar sievu sāka dzīvot labas dienas, bet abiem vecākajiem brāļiem nebija vairs līdz�inējās rocības, un tie cieta trūkumu tāpat kā sākumā.

Dzīvoja pasaulē, bet varbūt arī nedzīvoja mazs zēns. Māte viņam nomira, un tēvs, daudz neprātodams, apņēma otru sievu. Pamāte bija ļauna, cietsirdīga sieviete. Viņa ne acu galā neieredzēja zēnu. Viņ� neko tai nevarēja izdarīt pa prātam. No agra rīta līdz vēlam vakaram viņa par to vien lauzīja galvu kā padēlu varētu paspīdzināt. Viņa lika zēnam atnest ūdeni no pa�a tālākā avotiņa, bet pēc tam ūdeni izlēja. � Duļķains, � viņa teica, � aizej, atnes dzidrāku! � Viņa sūtīja zēnu ganīt govis un iedeva visai dienai līdzi sakaltu�u maizes kancīti, un pieteica:

� Paēd pats, paēdini garāmgājējus un vēl mājās pārnes.

Par katru mazāko nieku pamāte rāja un sodīja zēnu � iegrūda istabā un tad nu ņēmās slānīt.

Nebija neviena, kas bāreni aizstāvētu. Vienīgi vērsis Cikars nebaidījas zēnu aizsargat no Jaunās pamātes pārestībām.

Padzirdējis zēnu kliedzam, Cikars pārskrēja mājās un badīja ar ragiem tā, ka pats aiz niknuma trīcēja. Baidīdamās, ka istabai varētu iegāzties iumts, pamāte tūlīt pat izlaida padēlu.

Zēns gau�i mīlēja Cikaru; ganīja to uz lauka līdz vakaram, veda izpeldināt upītē un dienas karstumā paslēpa ēnā zem kuplas platānas.

Pamāte domāja un domāja, kā tikt vaļā no zēna un viņa aizstāvja. Un izdomāja.

Nolikās vienreiz cisās un sāka vaidēt un stenēt, vaimanāt un raudāt. Slima kas slima.

� Ai, kā man sāp, deg visas iek�as, � viņa sūdzējās vīram.

� Ar ko tevi ārstēt, kā tev palīdzēt? � vīrs jautāja.

� Iedod man paēsties Cikara aknas. Tikai tās mani varēs glābt.

Ļaunā pamāte prātoja, ja vērsi nokaus, zēns no bēdām pats nomirs.

Tēvam �ēl nokaut vērsi. Viņ� sit sev pa galvu un vaimanā:

� Kāda nelaime! Kā lai es mūsu maizes devēju nokauju! Ko iesāksim bez viņa!

� Tu labāk gribi, lai es nomirstu, � pamāte brēca.

Tēvam ar smagu sirdi vajadzēja vien piekrist � nevarēja ta�u sievai ļaut nomirt.

Tēvs paņēma dūci un sāka to trīt.

� Ko tu darīsi ar asu nazi? � dēls taujāja.

� Cikars esot jānokauj!

Zēns kļuva pārlieku bēdīgs, tikko asaras valdīja. Lūdza tēvu, lai tas atļaujot viņam pēdējo reizi aizvest vērsi padzirdīt.

Zēns aizveda vērsi pie upītes. Vērsis dzer ūdeni, bet zēns raud kā izkults.

� Neraudi, draudziņ, nebēdājies! � pēk�ņi Cikars ierunājās cilvēka balsī. � Zinu, ka mani grib nokaut. Ļaunā pamāte arī tevi nobeigs. Aizej uz māju, paņem suku, krūku ūdenim un kramu. Bēgsim abi no �ejienes prom.

Zēns atnesa visu, ko vērsis bija teicis, un viņi abi kopā pameta dzimto pusi un devās pla�ajā pasaulē.

Tēvs gaidīja, gaidīja dēlu. Nesagaidījis slāja pats uz upi. Bet tur ne vēsts no zēna un vēr�a! Tēvs metās uz vienu pusi. metās uz otru pusi. Viņ� meklēja pa malu malām, bet nekur atrast, abi kā ūdenī iekritu�i.

Pamāte, uzzinājusi, ka padēls �o viltībā pārspējis, pielēca no gultas aug�ā un trakā niknumā sāka plēst un lauzt visu, kas tik gadījās pa rokai.

Pamātei bija me�a kuilis, niknāks par niknu, līdzīgs viņai pa�ai. Viņa pierunāja me�a kuili, lai tas dzenoties bēgļiem pakaļ.

Cikars jo�, ko māk, nesdams savu draugu tālāk prom no ļaunās pamātes. Viņiem pakaļ dzenas me�a kuilis, ilkņi tam asi un smaili kā zobeni.

� Pagriez galvu, pamet acis atpakaļ, � vai mums kāds nedzenas pa pēdām? � vērsis teica.

Zēns atskatījās.

� Krietni tālu mums aiz muguras aulek�o me�a kuilis!

� Mums pakaļ dzenas pati nāve, izlej no krūkas ūdeni!

Zēns izlēja ūdeni, un tajā vietā aiz viņiem izpletās barga jūra. Tā trako, viļņojas, bet me�a kuilis nenobijās, metās ūdenī un, cīnoties ar viļņiem, peldēja pāri. Viņ� peldēja, peldēja, kamēr jūru pārpeldēja. Izrāpās malā un metās skriet, ceļu nelāgodams.

� Pagriez galvu, pamet acis atpakaļ, � vai mums kāds nedzenas pa pēdām? � pēc brītiņa Cikars teica zēnam.

Zēns atskatījās.

� Krietni tālu mums aiz muguras aulek�o me�a kuilis!

� Nomet zemē suku! � Cikars pavēlēja.

Zēns nometa suku, un tajā vietā aiz viņiem uzauga me�s � augsts un biezs. Koki gan tievi, bet tik cie�i auga cits pie cita, ka starp tiem lai pelīte asti nedomā cauri izvilkt.

Me�a kuilis metas virsū kokiem, lau� tos kā salmus ar asajiem ilkņiem. Koki gā�as cits pēc cita, kuilis lau�as uz priek�u, bet me�am nav ne gala, ne malas. Un me�a kuilis i nedomā padoties. Are, beidzot me�s kļūst retāks.

Cikars auļo, nes zēnu tālāk prom no nelaimes.

� pagriez galvu, pamet acis atpakaļ, � vai mums kāds nedzenas pa pēdām? � vērsis atkal saka.

Zēns atskatījās.

� Krietni tālu mums aiz muguras aulek�o me�a kuilis!

� Met zemē kramu! � Cikars uzsauca.

Zēns nometa kramu, un tajā vietā līdz pa�iem mākoņiem radās stāva klints. Liekas me�a kuilis klintij virsū ar saviem ilkņiem, izcērt pakāpienu pēc pakāpiena un svempjas pa tiem aug�ā. Uzkāpa me�a kuilis līdz pusei, te pēk�ņi paslīdēja kāja, un nebija ko redzēt, ka tas iegāzās bezdibenī.

Cikars ar zēnu, pamanīju�i, ka briesmīgais me�a kuilis viņiem pakaļ vairs nedzenas, atvilka elpu. Tagad abi zināja, ka pamāte viņus rokā nedabūs.

Cikars zēnu aiznesa uz lauka pie kuplas platānas, uzsēdināja viņu kokā un iedeva rokā divas stabules � vienu jautru, bet otru skumju.

Tagad es tevi atstā�u vienu pa�u, pats ie�u ganīties pļavā. Tu sēdi kokā un stabulē. Jautrā stabule tevi gan pabaros, gan pados nodzerties, gan pakavēs tev laiku. Ja nokļūsti nelaimē, sāc stabulēt skumjo stabuli, tad es taisnā ceļā drāzī�os �urp pie tevis, � vērsis teica, atvadījās no drauga un aizgāja.

Zēns sēd platānā un savā nodabā stabulē jautro stabuli.

Stabulē�anu izdzirdēja valdnieka gans un nāca skatīties, kas te tik jauki stabulē. Ganam nenobrīnīties � kokā sē� zēns, pū� stabuli, un jautro skaņu pavadījumā lidinās tauriņi, kavē zēnam laiku. Gana sirdī iezagās tāda skaudība, ka viņam iekārojās atņemt zēnam stabuli, un viņ� teica:

� Kāp zemē no koka, rādi �urp stabuli, no kā tā taisīta, ja tik skaisti stabulē.

Ta�u zēns ganam nedomāja paklausīt un zemē nekāpa. Tad skaudīgais gans gāja pie valdnieka un pastāstīja viņam par zēnu un brīnumaino stabuli, kurai skanot tauriņi lidinās un lai�as dancī.

Valdnieks sasauca visus savus nazirvezīrus un pavēlēja tiem uz karstām pēdām atvest pie viņa zēnu.

Nazirvezīri pasauca visu zinātāju ve�u, lai tai paprasītu padomu, kā nocelt zēnu no koka.

� Man pa�ai ar to jātiek galā, pa�ai tas jāatved pie valdnieka, � ve�a �iem atsaka.

Viņa paņēma kazu, īlenu, divas zaļas malkas pagales un klumpa�āja prom pie kuplās platānas.

Zēns, nelaimi nenojauzdams, pū� tik un pū� jautro stabuli.

Ve�a sakūra zem platānas uguni. Malka zaļa, nedeg, tikai kūp, dūmot piedūmo visu lauku. Zēns sāka klepot. Bet ve�a tik iedur kazai ar īlenu. Kazai sāp, tā �ēli blēj.

� Ko tu, vecmāmiņ, tur dari? Kāpēc kaza tik �ēli blej? � zēns iejautājas.

� Virve �ai kaklu sa�ņaugusi, nekādi nevaru mezglu atsiet un uguni iekurināt. Būtu, dēliņ, nokāpis un palīdzējis man, vecam cilvēkam!

Zēns pameta savas burvju stabules kokā un a�i kāpa zemē, lai palīdzētu vecajai sievai. Kā gan viņ� būtu varējis nojaust, kas ve�ai padomā? Bet ve�a piegrūda zēnam pie deguna paostīt kādu puķi, tā viņu iemidzināja, un ve�a zēnu nogādāja pilī.

Valdnieks zēnu uzmodināja un pavēlēja pūst burvju stabuli, bet nebija ar ko pūst � abas stabules paliku�as platānā. Zēnu sagrāba un ieslodzīja tornī aiz deviņām atslēgām. Viņ� tur sēdēja un aiz bēdām gau�i raudāja.

Otrā rītā tornī iespīdēja saule, uzsmaidīja zēnam, un viņam kļuva vieglāk ap sirdi. Viņ� stāvēja pie loga un pamanīja, ka lai�as vārna.

� Vārna, vārna, esi tik laba, aizlaidies uz lauku un atnes man no augstās platānas stabules! � zēns viņai uzsauca, cerēdams, ka vārna viņu uzklausīs.

� Nē, nenesī�u vis. Jūs, puikas, mani ar akmeņiem apmētājat, � vārna noķērcās un aizlidoja.

Zēns noskatījās viņai pakaļ un atkal sāka jo rūgti raudāt.

Garām tornim laidās kovārnis. Zēns viņam uzsauca:

� Kovārni, kovārni, savu mazuļu labad aizlaidies uz lauku, atnes man no augstās platānas stabules!

� Nē, nenesī�u vis. Jūs, puikas, postāt mūsu ligzdas, � kovārnis nobrēcās un aizlidoja.

Zēns noskatījās viņam pakaļ un sāka vēl jo rūgtāk raudāt.

Un pēk�ņi viņ� pamanīja gaisā lidināmies bezdelīgu. Zēns sāka �ēli dziedāt:

Reiz pasaulē dzīvoja, bet varbūt arī nedzīvoja pārlieku nabadzīga atraitne ar savu mazo dēlu. Kaut arī atraitne augu dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram strādāja, muguru neatliekusi, ta�u dzīvoja lielā trūkumā � nekā cita nebija ko dēlam dot kā sūrā bāreņu maize, apslacīta ar sāļām asarām.

Dēls paaugās un teica mātei:

� Pietiek tev vienai mocīties, do�os pasaulē maizi pelnīt!

� Labi, dēliņ, ej laimīgs, tikai mani neaizmirsti!

� Ja sanāks laiks, apciemo�u, ja nesanāks � atlaidī�u par sevi ziņu, � dēls nosolījās un devās ceļā.

Dēls nonāca pie valdnieka un teica:

� Pieņem mani par ganu, lielo valdniek! Visus �os gadus mani ar grūtībām uzturēja māte. Tagad pienākusi mana kārta viņai maizi dot.

� Kā lai neņem tik prātīgu zēnu! Ja mātes rūpes proti novērtēt, no tevis dienās iznāks lietaskoks. Nogani manas aitas trīs gadus.

Dēls nu gana aitas, acu no tām nenolai�, sargā savu ganāmpulku vasarā no karstuma un ziemā no aukstuma.

Pagāja trīs mēne�i. Dēls posās ceļā, lai apciemotu māti, nesdams viņai līdzi ciemakukulim aitu taukus, sviestu, miltus.

Dēls iet un skatās � pa ceļu rāpo mazs �ūskulēns. Viņ� ienes to krūmos un saka:

� Pa ceļu, muļķīt, nerāpo, tevi samīs!

Bet �ūskulēns, vēl glu�i nejēga, nekā nesaprot, atkal lien virsū uz ceļa.

Dēls atkal paņēma �ūskulēnu un aiznesa tālāk krūmos, tā paglābdams to no dro�as nāves.

Pienāca brīdis, kad gans, nokalpojis nolīgto laiku, varēja atgriezties mājās pie mātes. Valdnieks iedeva viņam par darbu aitas un atlaida uz mājām.

Gans soļoja pa ceļu, pūta stabuli, dzina aitas. Te pēk�ņi redz � pa ceļu rāpo �ūskai

� Labdien, jaunekli, vai mani pazīsti? � �ūska viņu uzrunā cilvēka balsī. � Neesmu aizmirsusi, ka tu man izglābi dzīvību. Par tavu labo sirdi gribu tev dāvināt spēju saprast augu, koku un visas dzīvās radības valodu. Aita ieblēsies, zirgs iezviegsies, suns ieriesies, putns ie�ivināsies, koks ie�alksies � visu tu sapratīsi. Tikai paturi prātā � ja tu par to nepratīsi turēt mēli aiz zobiem, par akmeni pats pārvērtīsies, � �ūska teica un ieslīdēja krūmos.

Gans palika stāvot kā zemē iemiets. Ilgi prātoja, vai tas sapnis vai īstenība. Piegāja pie veca koka un ar duncī padauzīja pa stumbru, it kā grasītos to nocirst.

� Nē, nē, mani grūti nocirst. Esmu ciets un sīksts, salauzīsi tikai savu dunci. Ej labāk nogriez jaunu kociņu, � vecais koks atrunāja.

Gans piegāja pie jauna kociņa, bet tas sāka liet gau�as asaras.

� Es gribu augt liels. Vēl par agru mani nocirsti Gans pasmaidīja. Dzina savu aitu baru tālāk.

Viena aita pret akmeni paklupa un dusmīgi ieblējās:

� Kaut tu par akmeni paliktu!

Ganam nāca smiekli, un viņ� smaidīja.

Viņ� gāja un dzina tālāk savas aitas.

Pa�ā aizmugurē kliboja veca aita, bet tai blakus skrēja auniņ�. Gans dzirdēja, ka auniņ� �ēli ieblējās:

� Man tevis tik ļoti �ēl, māmiņ! Tev visu laiku jāklibo, un tu atpaliec no visām aitām.

� Ai, dēliņ, vai tu domā, ka patiesi esmu kliba? � auniņam atbildēja vecā aita. � Man jānes uz savas muguras visa bara ienākums, tāpēc jau arī kliboju.

Gans nodomāja: ��ī aita jāsaudzē. Bez tās no visa bara nekāda labuma nebūs.�

Gāja tālāk. Pa�ā ceļmalā stāv mājiņa. Pagalmā kaltējas graudi, bet maza meitene tos sargā, atgaiņādama putnus.

Meitene pamanīja pa ceļu nākam ganu, sabijās un ieskrēja mājā. Kolīdz viņa nozuda, tā ar joni salaidās putni un nu tik knābāt graudus.

� Paldies, paldies, gans! Lai tev ir tik daudz aitu, cik �e graudu! Krietni pieēdīsimies, kamēr paies garām tavs aitu bars! � putni �ivina cits caur citu.

To dzirdot, gribi vai negribi, ganam jāsmejas. Putni aizlaidās.

Meitene izskrēja pagalmā un vaicāja:

� Kāpēc tu smejies?

Gans nesaka nekā, jo labi atceras �ūskas teikto, un iet klusēdams tālāk. Bet meitene metas viņam pakaļ. Iet ua visu laiku tincina, kāpēc viņ� smējies. Ganam ziņkārīgā meitene apnika. Viņ� apstājās lauka malā zem veca ozola un likās gar zemi, il kā �o miegs būtu pārmācis. �Varbūt aizies,� viņ� cerēja, �atstā sies no manis.�

Kokā tupēja divi putni � vārna un mazais vārnēns.

� Tu nedabūsi ne apskatīties, ka es �im cilvēkam izknāb�u acis! � vārnēns teica vārnai.

� Pagaidi, nesteidzies, � māte atrunāja. � Cilvēks ir pārlieku viltīgs, varbūt viņ� nemaz neguļ. Saķers tevi un nositīs.

Vārnēns jau nu mātei neklausīs. Nolaidās no ozola zemē, un, kolīdz grasījās ieknābt ganam acī, ta gans �o � caps! - ciet un vaļā vairs nelai�.

� Māmiņ, palīdzi! Māmiņ, palīdzi! � vārnēns izmisīgi iebrēcās.

� Kā man tev palīdzēt, muļķīt? Ja cilvēks prastu musu valodu, es viņam darītu zināmu, ka zem ozola aprakta krūka pilna ar zeltu, viņ� aiz pateicības tevi atlaistu, � atsaucās vecā vārna.

Gans palaida vārnēnu vaļā, atka�āja ar nūju zemi un atrada krūku pilnu ar zeltu.

Ziņkārīgā meitene to visu noskatījās un pabrīnījās.

� Saki � kāpēc tu smējies? Saki � kā tu uzzināji, ka �eit aprakts zelts? � viņa atkal sāka tincināt.

� Nekā es tev neteik�u! Liec mani mierā!

Ziņkārīgā meitene i nedomā atstāties. Līdz pa�am ciematam viņa kā pielipusi ganam un vienā gabalā tikai skandina � saki un saki!

Gans sadusmojās:

� Ja tev paieik�u, pats par akmeni pārvērtī�os! Bet es gribu māti redzēt!

Meitenei ne domas no gana atstāties, jo viņa bija tikpat ziņkārīga, cik stūrgalvīga.

Gans pārnāca mājās, bet meitene jau neļaus viņam parunāties ar māti. Maļ savu maļamo:

� Saki man ātrāk, kāpēc tu smējies! Man jāsteidzas uz mājām, citādi putni visus graudus uzknābās!

Gans iznāca pagalmā un dzirdēja, ka gailis saka kaķim:

� Ko tu tupi tāds sabozies? Slienies kājās, paskraidi!

� Tev labi skraidīt pa pagalmu, vistas trenkāt, bet mani grau� bēdas!

� Kas tev par bēdām?

� Kā lai nebūtu bēdas? Tūlīt gans atklās savu noslēpumu tai meitenei un pats pārvērtīsies par akmeni! Kas mums tad atmetis ko ēdamu?

� Vai nu �is būs tik dumj�? Būtu viņ� paņēmis �agaru un sadevis, lai ziņkārīgā meitene reiz rimstas, � gailis sacija.

Ganam nenobrinīties par tādu gudrību. Viņ� paķēra �agaru, kāds gadijas pa rokai, un uz visiem laikiem atmācija ziņkārīgo meiteni iztaujāt par to. kas uz viņu neattiecas.

Reiz dzīvoja valdnieks, kuram nebija bērnu. Kādu dienu viņ� sadomāja sūtīt savus nazirvezīrus uzmeklēt gudru zēnu, lai to pieņemtu sev par dēlu un lai tas būtu viņa mantinieks.

Nazirvezīri pārstaigāja zemi krustām �ķērsām, redzēja vaigu vaigā daudz da�ādu zēnu, ta�u neviens nebija pa prātam.

Nazirvezīriem bija vēl jāapstaigā tikai nieka ciematiņ� pa�ā valsts nostūrī. Viņi ieradās tur un uz nabadzīgas būdiņas sliek�ņa pamanīja zēnu.

Nazirvezīri vaicāja zēnam, ko dara viņa tēvs.

� Dzīvību sēj, � viņ� atbildēja.

� Kā tā �dzīvību sēj�? � vezīri brīnījās.

� Sēj tīrumā labību. Kad novāks ra�u, būs no kā dzīvot!

Tad nazirvezīri vaicāja zēnam, ko dara viņa māte.

� Asaras aizdod, � viņ� atbildēja.

� Kā tā �asaras aizdod�? � vezīri atkal brīnījās.

� Rau, tā � mums nomira kaimiņ�, māte aizgāja viņu apraudāt. Kad māte nomirs, kaimiņi savukārt apraudās viņu.

Vezīri lūdza iznest viņiem kaut ko uzēst un ieliet nedaudz vīna, bet zēns atsacīja:

� Vispirms piesieniet zirgus pie vīnogulājiem, tad jums arī vīnu ielie�u.

Vezīri gāja uz vienu pusi, gāja uz otru pusi, bet vīna dārzu nekur nemanīja. Viņi nāca atpakaļ pie zēna un teica:

� Acis izskatījām, bet ne vīna dārza, ne vīnogulāju nemanījām.

� Tad diez no kurienes pie mums butu vīns radies? Vezīriem bija pa prātam attapīgais un apķērīgais zēns, pa prātam viņa gudrā runa.

Tik attapīgs zēns ir cienīgs mantot troni, � nazirvezīri nosprieda un aizveda zēnu pie valdnieka.

Reiz dzīvoja, bet varbūt arī nedzīvoja trīs brāļi. Viņi bija nabadzīgu ļau�u.

Kādu dienu māte tīrīja labības lādi un atrada trīs sa�uvu�us graudus. Brāļi uzara trīs laukus un iesēja tur trīs graudus. Vecākie brāļi apsēja malējos laukus, bet jaunākais � vidējo lauku. Labība uzdīga, savārpoja smagās vārpās, un brāļi, paredzot jo bagātīgu ra�u, nevarēja vien nopriecāties.

Bet tad aug�ā debesīs sāka trakot pērkongrāvējs Elija. Tas sadzina smagus, melnus mākoņus un ar krusu nokapāja vidējo lauku. Postā aizgāja visa ra�a.

Jaunākais dēls pārlieku noskuma, ka viņam vienam dzīvē neveicās. Ko lai dara? Viņ� paņēma sirpi un devās pasaulē, lai pārliecinātos, vai viņ� patiesi ir neveiksminieks.

Nogāja viņ� garu, bet varbūt arī īsu ceļa gabalu un nonāca pie bagāta saimnieka kvie�u lauka. Kvie�u lauks tik milzīgi liels, ka simts dienu pļausi, ir tad vēl malas neredzēsi.

� Ko tu man dosi, � jaunākais dēls vaicāja bagātajam saimniekam, � ja vienā dienā novāk�u visu labību no tava lauka?

� Pusi no visas ra�as, � bagātais piesolīja.

Puisis atvēzēja sirpi un ar skubu metās pļaut labību un nopļauto sasiet kūļos. Teju, teju jāsasien pēdējais kūlis, bet Saule jau taisās uz rieta pusi. Puisis noņēma cepuri, paklanījās gaismas devējai un lūdzās:

� Nenorieti, Saule, brītiņu vēl pakavējiesl

Ta�u Saule nepagaidīja, norietēja.

Atnāca saimnieks un redz, ka pēdējais kūlis nav vēl sasiets.

Puisis nometa sirpi zemē un saka bagātajam:

� Redzams, man dzīvē neveicas un neveicas. Dzīvo, kā esi dzīvojis līdz �im, bet es ie�u savu ceļu.

Gāja puisis tālāk. Viņ� nonāca kādā ciematā un nolīga pie bagāta saimnieka trīs gadus ganīt aitas, pie tam ar norunu, ka trijos gados neviena pati aita nepazudīs, pat vilnas sproga no aitas muguras nenokritīs. Par to bagātais saimnieks apsolīja puisim atdot pusi sava ganāmpulka.

Trīs gadi pagāja kā nebiju�i. Aitas godam noganītas, ganāmpulks savairojies tik prāvs, ka zemei to grūti noturēt.

Puisis noņemas pēdējā vakarā, dzīdams aitas kūtī, kad pēk�ņi aitu barā, kur gadījies, kur ne, iesprūk vilks. Sagrāba pa�u prāvāko aitu un prom bija.

Par tādu neizdo�anos puisis pārlieku noskuma un nosauca sevi par Neveiksminieku. Viņ� nosvieda gana spieķi zemē un gāja tālāk pasaulē.

Gāja Neveiksminieks bez takas, bez ceļa. Saule ar saviem karstajiem stariem viņu svilināt svilināja. Pagalam nokusis puisis apsēdās upītes malā atvilkt elpu. Pasmēlis plaukstās aukstu ūdeni, pārlaida to pāri sejai, tad uzkoda, kas bija pauniņā līdzi, nodzērās ūdeni un izstiepās augstajā zālē visā garumā kupla riekstkoka ēnā.

Pēk�ņi no debesīm � ne nu ticēt, ne neticēt savām acīm � nolaidās trīs daiļavas, trīs Saules meitas, a�i nometa drēbes un steidzās upītē izpeldēties. No viņu skaistuma pat ūdens sāka laistīties un zvīļot. Daiļavas brītiņu paplun�ājās upītē, parotaļājās, tad izkāpa krastā, apģērbās, un, kolīdz teju, teju lidos prom, tā Neveiksminieks � caps! � saķēra pa�u jaunāko un nelaida vairs vaļā. Tai nu vajadzēja palikt tepat uz zemes.

Neveiksminieks uzcēla me�malā būdu, un tur abi sāka dzīvot.

Saules meitai bija gredzentiņ�, nevis tāds parasts, bet gan brīnumgredzentiņ� � ko vien vēlēsies, visu izpildīs. Noliksi gredzentiņu zemē � uzklāsies galdauts, uzliksi gredzentiņu uz galdauta � da�neda�ādi ēdieni un dzērieni uzradīsies.

Kādu dienu �ajā me�ā medībās izjāja pats valdnieks. Pa visu garo dienu viņ� bija tikai vienu pa�u fazānu no�āvis. Valdnieks bija izsalcis kā vilks un pavēlēja vezīram fazānu izcept. Vezīrs pamanīja me�malā būdu un aizsūtīja uz turieni kalpu ar visu fazānu.

Valdnieka kalps, nonācis pie būdas, sasveicinājās ar Neveiksminieku un lūdza atļauju pagatavot valdniekam vakariņas. Neveiksminieks pats iekūra uguni, bet kalps uzsprauda putnu uz iesma un sāka cept.

Te pagalmā iznāca Saules meita. Kalps palika kā zemē iemiets. Viņu tā apbūra Saules meitas skaistums, ka ne acu no tās novērst. Otras tik daiļas viņ� nebija redzējis. Kalps stāvēja ar pavērtu muti, un fazāns viņam nebija ne prātā. Pa to laiku fazāns no visām pusēm apdega, kļuva melns kā ogle.

Kalps atgriezās pie valdnieka tuk�ām rokām. Valdnieks pārlieku noskaitās, gribēja turpat uz līdzenas vietas nolaidīgo kalpu bargi sodīt.

� Uzklausi mani, o, lielo valdniek, � kalps lūdzās. � Nemaz neesmu vainīgs, tur bija neredzēti skaista sieviete! Skaistāku par to starp debesīm un zemi neatradīsi! Acu no viņas nevarēju atraut un tā netiku pamanījis, ka fazāns sadega par ogli.

Valdniekam nu jāredz pa�am savām acīm, vai kalps runājis patiesību, un viņ� kopā ar nazirvezīriem jāj uz Neveiksminieka būdu.

Jaunais vīrs iznāca viesiem pretī.

Valdnieks un vezīri nokāpa no zirgiem.

Neveiksminieks vispirms parūpējās par zirgiem: pavicināja �urp un turp gredzentiņu, un katram zirgam kaklā tika uzkārta tarba ar mie�iem. Pēc tam viņ� uzaicināja viesus apsēsties turpat pjaviņā būdas priek�ā. Pavicināja viesu priek�ā �urp un turp gredzentiņu, un tūdaj uzklājās galdauts, no vienas vietas nokrauts ar da�neda�ādiem ēdieniem. Valdnieks brīnās, acis iepletis. Nesaprot, no kurienes tas viss radies.

Neveiksminieks nenocietās, pasauca sievu: gribēja valdnieka priek�ā padi�oties ar viņas skaistumu. Iznāca no būdas Saules meita un ar savu mirdzumu visus vai aklus padarīja. Skatoties uz viņu, acis �ilbst, bet kā gan lai neskatās uz tādu daiļumu! Skaudība kā ļauna �ūska lodāja ap valdnieka sirdi. Bet vientiesis Neveiksminieks vēl ņemas lielīties ar savu brīnumgredzentiņu.

Valdnieks atgriezās pilī un kopā ar nazirvezīriem ieslēdzās savās istabās, lai palauzītu galvu, kā Neveiksminiekam izmānīt brīnumgredzentiņu un kā atvilt daiļo sievu. Prātoja trīs garas dienas, līdz beidzot izprātoja. Aizsūtīja kalpus pakaļ un atveda Neveiksminieku uz pīli.

� Tu, kā redzams, iespēj visu, � valdnieks saka Neveiksminiekam. � Atnes man tās bifeļu mātes pienu, kura ganās uz visaugstākā kalna. Ja neatnesīsi, tava galva ripos!

Bet �ī bifeļu māte bija tik nikna, ka neviens visā pasaulē tai nedomāja ne tuvumā rādīties.

Neveiksminieks palūdza valdniekam virvi un devās uz visaugstāko kalnu.

Viņ� rāpās deviņas reizes pāri deviņiem kalniem un tikai tad nokļuva uz pa�a augstākā kalna. Skatās, nogāzē ganās milzīga bifeļu māte.

Tā pamanīja Neveiksminieku un teica viņam cilvēku valodā:

� Sargā, muļķi, labāk savu ādu, manējā ir divas pēdas bieza � tev, cilvēkbērnam, to pu�u nedabūt!

� Es jau nemaz netaisos tevi nogalēt, atnācu tikai paskatīties! Kādus tik brīnumus par tevi nestāsta, � Neveiksminieks atbildēja.

Viņ� piegāja tuvāk un kā meta bifeļu mātei virvi, tā arī uzmeta tai cilpu kaklā. Neveiksminieks veda bifeļu māti uz valdnieka pili.

Saņem savu bifeļu māti, valdniek1 Liec kalpiem to izslaukt, es nezinu, cik piena tev vajadzīgs.

Valdnieks nebija cerējis ieraudzīt puisi dzīvu. Zils, melns noskaitās uz vezīriem, ka tie nav izdomāju�i kaut ko grūtāku. Valdnieks nesamanīja, ko Neveiksminiekam atbildēt, un niknumā teica:

Paņem krūzi ar bifeļu mātes pienu, uzkāp platānā un nokāp zemē, un lai piens būtu sarūdzis! Ja nebūsi paguvis pienu saraudzēt, pavēlē�u tevi pie�miegt kā kaķēnu.

Neveiksminieks noprata, ka �eit ar spēku un veiklību vien nekā nevarēs izdarīt, un gāja pavaicāt sievai, kā paveikt tādu grūtu darbu.

Bet kam tad tev gredzentiņ�? Iemērc to krūzē un nedabūsi apskatīties, ka piens būs sarūdzis, � Saules meita viņu pamāca.

Neveiksminiekam iedeva krūzi līdz malām pilnu kā aci ar pienu. Viņ� rāpās un uzrāpās garās platānas pa�ā galotnē. Iemērca tur gredzentiņu pienā un jo veikli nokāpa zemē. Pienesa krūzi valdniekam, bet krūzē jau rūgu�piens � griez kaut vai ar nazi!

Valdnieks no dusmām gandrīz vai pu�u pārsprāga, ta�u sevi nenodeva, izlikās, ka to vien būtu gaidījis. Viņam pēk�ņi ie�āvās prātā, ka �eit jau nu burvestība ir ņemta palīgā.

� Saki, ar kādu brīnumu tev izdevās tik ātri pienu saraudzēt! � valdnieks cieti noprasīja.

� Brīnums, ta brīnums, ne jau tev to saprast! � Neveiksminieks pavīpsnāja.

� Labi, ja jau tu esi tik gudrs un izveicīgs, atved man par sievu Saules vecāko meitu! Dodu tev laiku trīs gadus, trīs mēne�us, trīs nedēļas un trīs dienas. Ja pa �o laiku nebūsi atpakaļ, paņem�u tavu sievu.

Neveiksminieks gau�i nobēdājās, pārnāca mājās, izstāstīja sievai visu, ko bija dzirdējis no valdnieka.

� Nebēdājies nemaz, � Saules meita viņam saka. � Paņem gredzentiņu. Gredzentiņ� ripos pa priek�u un aizvedīs tevi līdz manas mātes nama durvīm.

Neveiksminieks saposās tālajam ceļam. Gredzentiņ� tik ripo uz priek�u, un Neveiksminieks iet tam pa pēdām.

Gredzentiņ� tā aizripoja līdz pat zilajai jūrai un tur apstājās.

Neveiksminieks skatās � pa�ā jūras malā guļ zivs, tā uzpūtusies, ka tik tikko vēl dzīva.

� Palīdzi man, labo cilvēk, � zivs lūdzās, � ne pakustēties nevaru.

� Labprāt palīdzētu, bet nezinu, kā lai to daru, � Neveiksminieks saka.

� Tu ta�u esi ceļā pie Saules, labo cilvēk. Pavaicā gaismas devējai, kā man palīdzēt!

Gredzentiņ� atkal sāka ripot tālāk un aizripoja līdz lielam, pla�am laukam. Uz lauka arāji ar zemi. Bet leme�i viņiem lūst kā skangali.

Arāji apvaicājās Neveiksminiekam, kurp �is tā iedams. Varen nopriecājās, uzzināju�i, ka viņ� ceļā pie Saules.

� Uzzini no gaismas devējas, kā mums �ai likstā palīdzēt, � viņi lūdzās Neveiksminieku.

Gredzentiņ� sāka ripot tālāk, aizripoja līdz stāva kalna nogāzei. Nogāzē gani gana aitas. Uzzināju�i, kurp �is tā iedams, gani kļuva priecīgi.

� Pavaicā gaismas devējai, kāpēc mums vasarā aitas beidzas nost, � viņi lūdzās Neveiksminiekam.

Gredzentiņ� sāka ripot pa nogāzi uz aug�u, apstājās pa�ā kalna galā briedim pie kājām. Uz galvas briedim aug papele � tāda augsta, augsta, ka ne galotni saredzēt, tā iesniedzas mākoņos.

� Uz kurieni tā iedams, labo cilvēk? � briedis vaicāja.

� Esmu ceļā uz debesīm, eju pēc Saules vecākās meitas.

� Uzkāp papelē. No turienes zelta pakāpieni tevi aizvedīs līdz Saules pilij. Tikai vispirms iedod man kaut sauju zāles � trīs gadus neesmu nekā ēdis.

Neveiksminieks briedim no sirds pateicās, saplūca veselus trīs klēpjus zaļu, sulīgu zāli un visu nolika tam priek�ā, bet pats rāpās papelē.

Saule pie debesīm slīdēja zemāk un zemāk, bet Neveiksminieks rāpās kokā augstāk un augstāk. Rau, te arī zelta pakāpieni! Neveiksminieks uzrāpās līdz Saules pilij. Viena pils puse bija no zelta, otra � no sudraba. Zelta pusē atpūtās Saule, sudraba pusē � Mēness.

Saule vēl apspīdēja zemi, un Neveiksminiekam pretī iznāca Mēness. Viņ� apvaicājās cilvēkam, kādās darī�anās tas atnācis. Neveiksminieks izstāstīja, kāda vajadzība spiedusi �o doties grūtajā ceļā.

� Saule drīz atgriezīsies, � Mēness teica. � Kaut tikai tu nesadegtu tās karstajos staros un nesakristu pelnos.

Dro�s kas dro�s, Mēness pārvērta Neveiksminieku par adatu un iesprauda to stabā.

Saule drīz atgriezās un jau pa gabalu saoda cilvēka smaku.

� Kas iedro�inājies spert kāju mūsu valstībā? Kāpēc te o� pēc cilvēka? � gaismas devēja norūca.

� Varbūt o�, bet varbūt tev tikai tā izliekas, � Mēness atbildēja. � Bet ko tu darītu, ja mūsu znots atnāktu pie mums, vai tu viņu sadedzinātu par pelnu �upiņu?

� Nē, to es nedarī�u, zvēru pie savas gaismas! Ak, kaut vienu aci varētu uz viņu pamest!

Tad nu Mēness ņēma un bez kavē�anās pārvērta Neveiksminieku par cilvēku.

Saule jo laipni sasveicinājās ar savu znotu, itin mīlīgi apvaicājās, kālab �is tik tālu ceļu mērojis.

Neveiksminieks klāj vaļā, ko viņam uzdevis pa�u zemes nenovīdīgais valdnieks, bet attapa pastāstīt arī par sevi: kā viņ� cietis no pērkongrāvēja Elijas, vilka un pa�as Saules.

� Kas nu bijis, bijis, � Saule atsmēja. � Tagad vari atpūsties no tālā ceļa manā dārzā. Savu sakāmo pateik�u vēlāk.

Saule aizveda meitas vīru uz savu dārzu. Viņ� iet, met acis uz visām pusēm un nevar vien nobrīnīties: citi koki zied, citi slīgst maigā lapu zaļumā, vēl citos briest sulīgi un brīnumskaisti augļi.

� Atsēdies, atpūties, ēdienu tev atnesīs. Arī vilku satiksi, pat pērkongrāvēju Eliju, � Saule noteica un pameta viesi savā ziņā.

Atnāca vilks un izklāja Neveiksminiekam priek�a galdautu. Atnāca pērkongrāvējs Elija un atnesa ēdienu un dzērienu.

Neveiksminieks likās virsū pērkongrāvējam Elijam:

� Kāpēc tu manam laukam uzsūtīji krusu, lai to nokapā? Kāpēc visu ra�u iznīcināji? Ko ļaunu esmu tev nodarījis?

Neveiksminieks bruka virsū pērkongrāvējam un to piekāva ar savu vareno spieķi, sita un sita, kamēr pa�am ap sirdi kļuva vieglāk.

Arī vilks neizspruka sveikā.

� Kālab tu aiznesi aitu no ganāmpulka, kas man bija jāpieskata? Trīs gadus sargāju, ne acu neaizvēris, pat vilnas sprogai nejāvu nokrist no aitas muguras, bet tu uzkūlies pēdējā mirkli un izjauci visu manu nolīgumu.

Tā gan noprasīja, bet atbildi i nedomāja gaidīt � smagi piekāva vilku, gandrīz vai ādu viņam pa acīm novilka.

Neveiksminieks nu bija norēķinājies gan ar pērkongrāvēju Eliju, gan ar vilku un apsēdās uzkost kaut ko pusdienas tiesai.

Pēc krietna brī�a pie viņa atnāca Saule.

� Nu, dēliņ, vai esi apmierināts? Vai sadevi, kā pienākas, saviem pāridarītājiem? � viņa apvaicājās. � Es pati ari jūtos tavā priek�ā vainīga. Lai tu neturētu uz mani Jaunu prātu, paglāb�u tevi no nenovīdīgā valdnieka. Atgriezies uz zemes un pasaki viņam: �Saules meitu tev neredzēt kā savas ausis. Tu kļūsi par zaķi, bet tavi nazirvezīri � par vilkiem.�

Neveiksminieks pateicās Saulei un pastāstīja viņai par zivi, arājiem un ganiem.

� Neliedz viņiem sava padoma, labā gaismas devēja! Tu visu zini, tu visu iespēj.

� Zivij iebelz labi krietni pa vēderu, viņa ir norijusi naudas maisu un tāpēc arī uzpūsta. Arājiem iesaki apmainīt koka lemesi pret dzelzs lemesi, tas nelūzīs. Bet aitas pavasarī ir jānocērp. Tām vasarā ir pārāk karsti, tāpēc arī nobeidzas.

Neveiksminieks atvadījās no Saules un pa zelta pakāpieniem nokāpa atpaka] uz zemes.

Pa priek�u ripoja gredzentiņ�, bet tam pakaļ naski snāja Neveiksminieks. Gredzentiņ� ripoja un aizripoja līdz kalna nogāzei, kur gani ganīja aitas. Neveiksminieks piegāja pie viņiem nn teica:

� es jūs neaizmirsu, uzzināju no saules, kā jums palīdzēt nelaimē. Aitas jums jānocērp pavasarī, jo nenocirptām vasarā ir karsti, un tāpēc viņas ari nobeidzas.

Gredzentiņ� ripoja tālāk, aizripoja līdz pla�am laukam, kui vaiga sviedros rāvās arāji. Neveiksminieks piegāja pie tiem un sacīja:

� Arī jus es neaizmirsu, uzzināju no Saules, kā jums palīdzēt nelaimē. Jums jānomaina koka leme�i pret dzelzs leme�iem, tie nelūzīs.

Gredzentiņ� ripoja tālāk un noveda Neveiksminieku jūras malā.

Pa�ā jūras malā gulēja zivs, tā uzpūsta, ka tikko vēl dva�oja.

� Vai tikai neesi mani aizmirsis, labo cilvēk, vai pavaicāji, kā man palīdzēt nelaimē? � zivs jautāja.

� Nē, neaizmirsu vis, palīdzē�u arī tev nelaimē.

Viņ� zvēla zivij pa vēderu, un no tā izvēlās maiss pilns ar zelta naudu.

Gredzentiņ� ripoja un ripoja taisnā ceļā uz valdnieka pili.

Nenovīdīgais valdnieks negaidīja Neveiksminieku, pat sapņos tam nebija rādījies, ka �is varētu dzīvs atgriezties. Valdnieks aiz dusmām kļuva zils, melns.

� Tev, valdniek, Saules meitu neredzēt kā savas ausis. Tu pats paliksi par zaķi, bet tavi vezīri � par vilkiem!

Tikko Neveiksminieks bija tā pateicis, valdnieks pārvērtās par zaķi, bet nazirvezīri � par vilkiem. Un vilki zaķi saplosīja gabalu gabalos.

Neveiksminieks atgriezās mājās pie savas daiļās sievas un izstāstīja visu, ko bija pieredzējis. Sieva pārlieku priecīga, ka vīrs pārnācis sveiks un vesels un pratis viņu paglābt no nenovīdīgā valdnieka.

Te arī pasakai beigas.

Reiz dzīvoja pasaulē nabags. Viņ� bija nabagāks par nabagu � ne zemes, ne lopu, ne putnu tam nebija, tikai viens vienīgs kaķis tuk�ā būdā. Visu mū�u viņu mocīja izsalkums, turpat vai badā mira.

�Ie�u pie valdnieka, izstāstī�u viņam par savu postu,� nabags nolēma.

Viņ� iebāza izkāmēju�o kaķi maisā un devās ceļā. Viegli izdomāt, bet ne tik viegli tikt pie valdnieka klāt. Pie ieejas nabagu apturēja nikns sargs un nelaida pilī. Nabags sargu ilgi lūdzās un ņēmās pierunāt, līdz �is beidzot bija ar mieru.

� Lai notiek, ielaidī�u, � sargs sacīja, � ta�u ar tādu norunu, ka dosi man pusi no tā, ko pats saņemsi no valdnieka!

Nabags iegāja pils zālē un izlaida kaķi no maisa. Izsalku�ais kaķis sāka skraidīt un �ēli ņaudēt.

� Kāpēc esi atnācis, kāpēc kaķi atnesi? � valdnieks vaicāja.

� Māja man tuk�a kā izslaucīta, nav ne kripatas ko ēst, pat peles aizmuku�as, nevaru ta�u jaut kaķim badā nobeigties, � ņem tu to sev, bet man par to iedod divas pļaukas!

Valdnieks pabrīnījās. Kur tas dzirdēts, ka kaķi maina pret pļaukām, bet nabaga lūgumu izpildīja � iecirta �im divas pļaukas, ka noplak�ķēja vien.

Nabags valdniekam pateicās un gāja ārā no pils. Sargs joza viņam pakaļ, nelaida prom.

� Ko tu dabūji? Dod man ātrāk pusi!

Nabags iecirta sargam pļauku. Nu gāja kautiņ� vaļā.

Valdnieks izdzirdēja troksni un iznāca paskatīties, kas te notiek.

� Tavs sargs mani nelaida pilī, � nabags paskaidroja, kamēr es nebiju apsolījis atdot viņam pusi no tā, ko saņem�u pats. Tāpēc es arī palūdzu no tevis divas pļaukas, viņam ta�u vajadzēja iedot vienu!

Valdnieks sāka smieties un attapīgo nabagu bagātīgi apdāvināja.

Dzīvoja, bet varbūt arī nedzīvoja nabadzīgs mednieks. Vienreiz viņ� gāja pāri laukam un redzēja, ka ozolā tup tik liels ērglis, ka ar spārniem nosedza divus blakus ozolus. Mednieks jau savilka stiegru, notēmēja bultu, bet te ērglis saka:

� Nenogalini mani, medniek, man ir salauzts spārns. Paņem mani uz māju, izārstē, pabaro. Atmaksā�u tev ar labu.

Mednieks aiznesa putnu uz mājām. Sieva nikna pretī � pa�iem neesot ko ēst, bet nu vēl ērglis jābaro!

Mednieks ar sievu tie�ām bija pārlieku nabadzīgi � dzīvoja pusbadā, nebija ko uz zoba likt.

Pagāja trīs nedēļas. Ērglis izveseļojās, uzkrāja spēkus un teica:

� Raudzī�u aizlidot līdz ozoliem.

Ērglis savicināja spārnus, saņēmis visus spēkus, pārlidoja pāri pagalmam un nolaidās atkal zemē.

� Paņem mani atpakaļ, cilvēk, � putns lūdza mednieku, nav man vēl agrākā spēka.

Pagāja divas nedējas. Ērglis atkal izlidoja, lai izmēģinātu savus spēkus. Laidās uz trim ozoliem un nometās tajos. Gribēja lidot tālāk, bet nevarēja. Neko darīt, bija vien jāatgrie�as pie mednieka.

Sieva mednieku rāj vienā rā�anā, bet viņ� tik dara savu � kopj ērgli, ēdina, padod ūdeni nodzerties un ārstē salauzto spārnu.

Pagāja vēl nedēļa, un tad ērglis jutās pavisam vesels un stiprs.

Viņ� uz�āvās debesīs kā bulta, pārlidoja ar vienu spārnu vēzienu pāri trim ozoliem, apmeta loku virs tālā me�a un tad atkal nolaidās mednieka mājas priek�ā.

� Paldies tev, labo cilvēk, esmu izveseļojies, � ērglis sacīja. � Sēdies man mugurā, paņem�u tevi līdzi pie savējiem. Viņi tev pasniegs dāvanas, bet tu nekā neņem, lūdz tikai sarūsēju�o lādīti.

Ērglis ar mednieku uz�āvās līdz pa�iem mākoņiem, lidoja uz augstajām klintīm aiz tālā me�a un nolaidās zemē pie milzu ligzdas. Izstāstīja savējiem, ka mednieks viņu izglābis no bojā ejas.

Ērgļu māte saka kraut medniekam priek�ā zeltu un sudrabu, dārgakmeņus un visādus citādus dārgumus.

� Ņem, kas tavam prātam tīk, � viņa piedāvāja.

Mednieks uz dārgumiem ne acu nepameta, no visa atsacījās.

� Ko tad tev, cilvēk, vajag?

� Uzdāvini man sarusēju�o lādīti!

Ērgļu māte izlikās, ka nav dzirdējusi. Rāda tik medniekam brinumainas mantas � citu par citu skaistāku. Mednieks piecēlās, it kā grasītos iet projām.

� Labi, neej projām, do�u lādīti! � ērgļu māte sacīja, bet bārsta tik viņa priek�ā atkal zeltu un sudrabu.

Mednieks sadusmojās ne pa jokam. Sadusmojās arī jaunais ērglis.

� Lido�u no jums projām! Cilvēks man izglāba dzīvību, bet jums �ēl sarūsēju�as lādītes.

Ērgļu māte nobijās, sak, var vēl karstgalvis aizlidot cilvēkam lidzi, un, neko darīt, atdeva medniekam sarūsēju�o lādīti, piekodinādama:

� Kamēr nebūsi aizticis līdz mājai, vaļā neslēdz, ir nemēģini vaļā taisīti

Mednieks snāja uz mājām, bet visu ceļu �o māc �aubas � kālab ņēmis sarūsēju�u lādīti? �Varbūt mani piemuļķoju�i? Paskatī�os ar vienu aci, kas tur iek�ā,� viņ� prātoja.

Atvēra lādīti, bet no turienes kā no pilnības raga sāka birt laukā mājas, veikali, cilvēki! Vienā mirklī apkārt medniekam jau pletās trok�ņaina pilsēta � cilvēki rosās, tirgoņi tirgojas, visur troksnis un jautra kņada. Rodas un rodas aizvien jaunas mājas un veikali, no lādītes laukā lec cilvēki.

Mednieks sastinga no brīnumiem, palika vai par sālsstabu, apjuka, nezina vairs, kā lādīti aiztaisīt. Bet pilsēta tik aug un aug, ple�as pla�umā.

Te nezin no kurienes kā no zemes izauga Melnais devs[1].

� Ko bēdājies, cilvēk? � devs vaicā.

Mednieks viņam izstāstīja savu nelaimi. Bet devs saka:

� Savāk�u lādītē atpakaļ visu pilsētu, ja dosi man to, ko pats nezini.

� Do�u, � mednieks apsolīja.

Viņ� nezināja, ka pa to starpu, kamēr pats bija pie ērgļa, mājās sievai piedzimis puisēns zeltsprogainītis, bet devs par to bija padzirdējis.

Devs savāca visu pilsētu kā nieku lādītē un cie�i aizcirta vāku. Visapkārt kļuva atkal tuk�s un kluss.

� pielūko, ka neaizmirsti norunu, � devs sacīja. � Pēc piecpadsmit gadiem atsūti to, ko apsolīji.

Mednieks atgriezās mājās, bet mājās viņu sagaida sieva un dēlēns zeltsprogainītis. Nu gan nabaga mednieks atskārta, kādu solījumu viņ� devis viltīgajam devām. Pabēdājās, pabēdājās savu laiciņu, līdz pierima � priek�ā apaļi piecpadsmit gadi, vai maz kas var gadīties, varbūt Melnais devs vēl ņem un atstiepj kājas.

Ta�u piecpadsmit gadi pagāja kā viena diena. Medniekam dēls izauga skaists un pie tam drosmīgs.

Mednieks izstāstīja dēlam, kādu nelāgu solījumu no viņa izspiedis Melnais devs.

� Nebēdājies, tēv, man no Melnā deva nav bail ne tik, cik melns aiz naga. Ie�u pie viņa. Ja nepārnāk�u, tad uzskati, ka tev dēla nemaz nav bijis.

Māte saposa jaunekli cejam, iedeva viņam līdzi ādas maisā maizi un aitu sieru. Viņ� sirsnīgi atvadījās no vecākiem un devās pasaulē meklēt Melno devu.

Gāja vienu dienu, gāja otru dienu un pie vakara sastapa vecu vecenīti.

� Uz kurieni tā iedams, dēliņ? � viņa apvaicājās.

� Esmu ceļā pie pa�a Melnā deva.

� Pie deva nu gan, dēliņ, neej, viņ� tevi gabalu gabalos saplosīs.

� Es no viņa nebaidos!

� Ja nu tā, tad uzklausi manu padomu. Kad nonāksi pie Melnā deva valstības, ieraudzīsi upīti. Rītos �ajā upītē peldas deva meita. Paslēp viņas drēbes un neatdod, iekams viņa nebūs apsolījusies tev palīdzēt.

Jauneklis visu izdarīja tā, kā vecenīte bija likusi. Viņ� noslēpās upmalā krūmos un gaidīja. Te rītausmā atnāca meitene, nokāpa lejā pie upītes. Peldējās, plun�ājās ūdenī, bet jauneklis izskrēja no krūmiem, a�i paķēra drēbes un noslēpa. Meitene atpeldēja pie krasta, teju, teju kāps laukā no ūdens, bet skatās: krastā stāv jauneklis, bet pa�as drēbju vairs nav.

� Liec drēbes atpakaļ, kur stāvēja, citādi vēl pasauk�u tēvu!

Jauneklis stāv kā ūdeni mutē ieņēmis.

� Liec atpakaļ, saku! Tik un tā mans tēvs tevi apēdīs, ka nebūs ko redzēt, neesi jau pirmais!

� Ja tu man palīdzēsi, tad neapēdīs.

� Atdod man drēbes, tad tev palīdzē�u izglābties, � meitene apsolīja.

Jauneklis viņai atdeva drēbes, pēc tam izstāstīja, kālab atklīdis viņas tēva valstībā.

� Tikko mans tēvs liks tev izdarīt darbu, tā nāc pie manis, � meitene viņam sacīja un prom bija.

Bet jauneklis drosmīgi stādījās priek�ā devām.

� Tēvs mani atsūtīja pie tevis, kā bija tev solījis pirms piecpadsmit gadiem, � jauneklis teica. � Kāpēc es tev esmu vajadzīgs, Melno dev?

� Labi, ka atsūtīja, nebija man jāloka savas vecās kājas. Tagad tu esi mans gūsteknis. �odien vari atpūsties, bet rīt dosies pēc dzīvā ūdens. Dodu tev veselas trīs dienas laika. Ja neatnesīsi, vaino pats sevi.

Pienāca otras dienas rīts. Jauneklis gāja pie deva meitas pēc padoma, ko nu darīt.

� Dzīvā ūdens avots atrodas aiz deviņiem kalniem �aurā aizā, bet ieeju aizā apsargā lauvas. Jāpaņem līdzi divas aitas un katram lauvam jānomet priek�ā pa aitai. Ta�u ceļ� līdz avotam ir tāls, jāiet apaļu gadu, bez spārnotā burvju zirga � ra�i trijās dienās turpu un atpakaļ netiksi. Ra�i ir piekalts me�ā aiz upes pie augstas papeles. Ja tev izdosies tam uzlikt iemauktus, dzīvais ūdens būs rokā, ja ne � mans tēvs tevi apris kā nieku.

Jauneklis devās pāri upītei me�ā iek�ā.

Me�a biezoknī viņ� sadzirdēja klusu zvieg�anu. Piegājis tuvāk, redz, ka izkāmējis ra�i ar dimanta iemauktiem piesiets pie papeles. Bet apkārt tam zeme kaila nograuzta, ne zālīte, ne smildziņa kur pamanāma.

� Atsien mani, cilvēk, neļauj aiz bada kājas atstiept. Es tev par tavu labo sirdi atdarī�u, uzticīgi kalpodams, � ra�i lūdzās.

Jauneklis atsēja spārnoto zirgu un, paņēmis aiz iemauktiem, aizveda uz klajumu, kur auga augsta, sulīga zāle, bet pats aizgāja un sadabūja divas aitas. Divas dienas ra�i ēda sulīgo zāli un uzkrāja spēkus, bet tre�ajā dienā uzsēdināja sev mugurā jaunekli ar abām aitām, uz�āvās jo augstu debesīs, pārlidoja pār deviņiem kalniem un nolaida jātnieku zemē pie ieejas aizā. Jauneklis pasvieda katram lauvam pa aitai un izlīda cauri vārtiem.

Jauneklis skatās, ka turpat priek�ā pie kājām mutuļo avots un pie tā sē� vecs vīrs � ar garu bārdu līdz ceļiem, ar sūnām apaugu�u seju.

� Ej projām no �ejienes, dēliņ! Kuru katru mirkli simtgalvainais devs atgriezīsies mājās no medībām, aprīs tevi ar visiem zābakiem!

Jauneklis neko neatbildēja, tikai pasmējās. Piesmēla krūzi pilnu ar ūdeni un sniedza vecajam vīram:

� Padzeries dzīvo ūdeni, nebaidies no simtgalvainā deva.

Vecais vīrs izdzēra ūdeni un tūdaļ pārvērtās par staltu jaunekli. Viņ� pateicās drosmīgajam jauneklim un kopā ar viņu atstāja aizu.

Ra�i aiznesa mednieka dēlu atpakaļ uz deva valstību. Viņ� traucās a�āk par vēju, steidzās, jo drīz norietēs saule un jauneklis nepagūs laikā aiznest devām dzīvo ūdeni.

Kolīdz ra�i nolaidās uz zemes, tā ari saule norietēja.

Jauneklis aiznesa Melnajam devām dzīvo ūdeni, bet �is ī nedomā priecāties.

� Labi, paskatīsimies, � viņ� saka, � cik tu galu galā esi veikls! Man ir viens neiejāts zirgs. Ja pratīsi viņu iejāt, dāvā�u tev dzīvību, ja nepratīsi � plāni tev klāsies.

Jauneklis gāja pie deva meitas un izstāstīja, kāds grūts darbs viņam atkal darāms.

� Tas tev viegli neies no rokas. Mans tēvs pats pārvērtīsies par zirgu, kuru tev nāksies iejāt. Es tev iedo�u dzelzs āmuru un iemauktus. Līdzko zirgs uzlidos pie pa�ām debesīm un grasīsies tevi saspiest plakanu kā plāceni, noslīdi viņam pavēderē, bet, ja sāks tevi pa kalniem svaidīt, iezvel ar āmuru pa galvu un pagriez uz mājas pusi.

Pienāca otras dienas rīts. Jauneklis paņēma iemauktus, āmuru un uzlēca mugurā zirgam, kas bija pats Melnais devs.

Zirgs, nebija ko redzēt, uz�āvās padebe�os, grasījās saspiest jātnieku pret debesīm glu�i plakanu, bet tas a�i ieķērās krēpēs un noslīdēja pavēderē. Tad zirgs kā akmens krita uz zemi, bet jauneklis paguva pārsviesties �im atkal uz muguras. Trīs reizes zirgs tā �āvās padebe�os un trīs reizes kā akmens krita uz zemi, � vienalga, jauneklis katru reizi laimīgi prata paglābties no nāves.

Devs nu redz, ka �im nepārspēt jaunekli viltībā, un kā viesulis aizdrāzās ar visu jātnieku mugurā uz augstajiem kalniem, lai krietni to pasvaidītu, aulek�ojot pa kalniem un lejām. Jauneklis paņēma āmuru un sāka dauzīt devām pa galvu. Devs neizturēja un aulek�oja uz mājām. Jauneklis pagalmā nolēca zemē, satvēra zirgu aiz iemauktiem un vēl krietni noslānīja ar pātagu. Devs zirga izskatā aiz sāpēm sāka neganti raustīties, norāvās no iemauktiem, un pakavi vien nozibēja, ka iemetās stallī. No turienes viņ�, atkal pieņēmis savu īsto izskatu, pēc brītiņa iznāca pagalmā.

� Kas tev kai�, Melno dev? Galva tev vienos punos, un pats esi zilumu zilumos, � jauneklis liekulīgi brīnījās.

� Tu jau mani piedauzīji. Tu sēdēji nevis zirgam mugurā, bet mani � devs atzinās. � Redzu, tu esi drosmīgs un attapīgs. Atved �urp ra�i Tval�itu no mana niknākā ienaidnieka deviņgalvainā deva ganāmpulka. Tad es tevi atlaidī�u, varēsi iet, kur deguns rāda.

Jauneklis atkal gāja apspriesties pie deva meitas.

� Grūtu darbu tev uzdevis mans tēvs, bet tu nebēdājies. Palūdz viņam deviņus iemauktus, deviņus dimanta mutes lau�ņus, dimanta ķēdi un seglus. Tval�ita ir pats straujākais no visiem spārnotajiem zirgiem un nevienam ar labu rokās nedodas, ta�u raudzīsim to noķert.

Otrā dienā no rīta jauneklis palūdza devām deviņus iemauktus, deviņus dimanta mutes lau�ņus, dimanta ķēdi, seglus un kopā ar deva meitu gāja uz kalnu ganībām. Tur ganījās deviņgalvainā deva zirgi.

Deva meita izvilka no kabatas sarkanu ābolu un teica:

� Liktenīgā stunda situsi, nāciet �urp jūs, sarkanie mil�i!

Kolīdz �ie vārdi bija izteikti, viņas priek�ā nostājās deviņi lieli, sarkani mil�i. Viņa norādīja uz ra�i Tval�itu, iedeva tiem iemauktus, mutes lau�ņus un pavēlēja to dabūt rokā.

Bet Tval�ita plūc zālīti un skatās te uz vienu pusi, te uz otru pusi, vai tikai kāds nezogas viņam klāt.

Kolīdz sarkanos mil�us pamanīja, Tval�ita saslējās pakaļkājās un visus deviņus aizspārdīja kā nebiju�us.

Deva meita pārlieku noskuma, sāka rūgti raudāt. Ja jau sarkanie mil�i nenotvēra Tval�itu, tad cilvēka dēlam ar to netikt galā! Viņai kļuva �ēl drosmīgā jaunekļa. Viņa izvilka asu nazi un teica jauneklim:

� Ja tu nepārnāksi sveiks un vesels, tad arī es negribu dzivot!

Abi apkampās, sirsnīgi atvadījās, un jauneklis aizgāja ķert ra�i.

Tval�ita visu dzirdēja un visu redzēja.

� Negribu es jūsu abu nāvi, � viņ� teica. � Nāciet sēdieties man mugurā, aiznesī�u abus, kur sirds jums kāro.

Deva meita un jauneklis pieskrēja pie ra�i, apķērās viņam ap kaklu, nobu�oja abas acis.

� Ved mūs uz manu dzimto pusi, � jauneklis teica.

Kā viesulis Tval�ita uz�āvās debesīs, aiztraucās kā a�ā kalnu upe aizā, kā nevaldāmais ziemeļu vēj� kalnos. Bet Melnais devs gaida un gaida jaunekli. Cik ilgi tad gaidīsi? Viņ� pasauca meitu, gribēja viņu sūtīt paskatīties, kas gūsteknim atgadījies. Meita neatsaucas, nekur viņas nav. Devām iekrita prātā, vai tik meita nebūs devusies jauneklim palīgā. Viņ� aizskrēja uz kalna nogāzi, kur ganījās Tval�ita, bet ne miņas no tā! Devs uzkāpa pa�ā kalna galā, aplaida acis visapkārt. Tālumā viņ� pamanīja zirgu ar diviem jātniekiem un joza tiem pakaļ.

Tval�ita izdzirdēja deva milzīgo kāju dipoņu un saprata, ka viņam neizbēgt, un pārvērta deva meitu par druvu, jaunekli � par ozolu, bet pats sevi � par pļāvēju.

Devs pieskrien un redz ozolu, zem kura stāv pļāvējs un rau� ar delnu sev sviedrus no pieres.

� Klausies, cilvēk, vai tu neesi redzējis puisi un meitu jājam uz zirga? � devs vaicāja.

� No pa�a agra rīta teitan pļauju, mirstu no karstuma vai nost, kāda man daļa par garāmgājējiem vai garāmjājējiem! Neviena neesmu manijis.

Neko darīt, Melnais devs griezās atpakaļ. Pagāja jau labu gabalu, te kāds it kā ar āmuru būtu pa pieri iezvēlis � noprata, ka Tval�ita �o piemuļķojis. Sāka atkal dzīties pakaļ.

Bēgļi pa to starpu jau tālu aizjoņoju�i, devs tikko var �os samanīt. Viņ� nesas tiem pakaļ, gandrīz jau panāk, bet pēk�ņi pie pa�a mū�ame�a tie nozūd ka zemei cauri izkritu�i.

Gar me�malu klunkurē vecs, nevarīgs vīrs, uzlasa sausus �agarus. Tval�ita pats sevi pārvērtis par veco vīru, jaunekli � par zāli, bet deva meitu � par puķēm.

� Klausies, vecais, vai tu neesi redzējis puisi un meitu jājam uz zirga? � devs vaicā vecajam vīram.

� Es �eit raujos no pa�a rīta, esmu noguris, tikko kājas varu pavilkt, kāda man daļa par garāmgājējiem vai garāmjājējiem! Neviena neesmu manījis.

Neko darīt. Neattapīgais devs griezās atpakaļ. Pagāja jau labu gabalu, te kāds it kā ar āmuru būtu pa pieri iesitis � pēk�ņi nojauta, ka Tval�ita viņu atkal piemānījis.

� Ak, es muļķis kas muļķis, atkal ļāvos sevi piemānīt, � devs dusmojās uz sevi.

Tre�o reizi viņ� metās pakaļ bēgļiem. Tval�ita bija tos aiznesis krietni tālu.

Melnais devs skrien un gandrīz jau min viltīgajam un attapīgajam Tval�itam uz papē�iem, bet ra�i pārvērtās par bezdibeņa ezeru, bet jauneklis un deva meita � par pīlēm. Ūdens ezerā spīd un laistās, vilnī�i viegli virmo, mierīgi peld pīles.

Tval�itu nekur manīt, bet Melnā deva priek�ā kā no gaisa nokritis spīguļo ezers. �oreiz devs nevīlās � uzminēja, kur bēgļi paliku�i.

� Tagad tu mani nepiemānīsi! � devs iekliedzās.

Viņ� pieskrēja pie ezera un klupa klāt ūdenim. Dzer, dzer, elpu neatvilkdams, vai pu�u plīsdams, grib ezeru sausu izdzert un pīles noķert. Devs tā nu piepūtās, tā piepūtās, ka apgāzās un � nebija ko redzēt � pārplīsa.

Bet Tval�ita atkal pārvērtās par spārnoto zirgu, atdeva saviem draugiem agrāko izskatu un ar abiem mugurā aizjoņoja tālāk uz jaunekļa dzimto pusi.

Kop� tā laika viņi tur dzīvo laimīgi.

Sensenos laikos dzīvoja kāds namdaris. Ar savu amata prasmi un saprātu viņ� bija izslavēts visā zemē. Namdaris sev uzcēla māju augsta staba galā. Uzcēla nevis parastu māju, bet tādu, kas no agra rīta līdz vēlam vakaram griezās un bija no visām pusēm saules apspīdēta.

Namdara sievai piedzima dēls. Kad zēns paaugās, tēvs arī viņu iemācīja savā amatā.

Pagāja gadi. Namdaris kļuva vecs. Pienāca laiks apprecināt dēlu.

� Klausies, dēliņ, tev vajadzīga sieva, bet man vedekla, � vecais namdaris teica. � Mums būtu jāatrod gudra meitene.

Tēvs devās pasaulē nolūkot dēlam līgavu. Viegli jau tas nenācās, ta�u viņ� dēlam saderēja mui�nieka meitu. �Jābūt labi audzinātai un visos darbos tiku�ai,� vecais virs pie sevis prātoja.

Namdaris ar dēlu posās ceļā uz pilsētu, lai iegādātos līgavai dāvanas.

Uz māju abi nāca garām me�am.

� Dēliņ, man nezin kāpēc sāp kājas, iedams esmu piekusis, � tēvs teica. � Atrodi man me�ā palīgu.

Dēls, nekā neatbildējis, iegriezās no ceļa me�ā. Staigāja, staigāja, bet, kāds aizgājis, tāds atnāca � tuk�ām rokām.

� Ar tādu nieka lietu netiki galā, � namdaris iesmējās. � Ej pavaicā līgavai, viņa jau nu zinās, kāds palīgs man vajadzīgs.

Dēls aizgāja pēc padoma pie līgavas. Bet mui�nieka meita tikai muti ieplēta no izbrīna, nav ne jausmas, kādu palīgu me�ā varētu meklēt.

Vecais vīrs iegrima domās un skumji teica:

� Nē, dēliņ, �ī līgava nav tev piemērota, nebūs tev no viņas dzīvē palīga.

Pēc tam vecais vīrs dēlam nolūkoja kņaza meitu. Tad sūtīja dēlu uz pilsētu un teica:

� Ej uz pilsētu, pārdod to, ko mēs ar tevi nopelnījām. Par pāris kapeikām nopirksi zirgu un zirglietas � atpakaļceļ� būs vieglāks.

Dēls apvainojās:

� Vai tu par mani smejies, tēvs, kā par pāris kapeikām lai nopērku zirgu un zirglietas.

� Ej pavaicā līgavai, viņa pateiks, ka par pāris kapeikam var nopirkt zirgu.

Bet kņaza meita sadusmojas ne pa jokam, sāka uz līgavaini kliegt:

� Mans tēvs uz tādu kleperi ne acu nepamestu!

� Neder mums arī �ī līgava, uzpūtīga un dumja, � teica vecais vīrs un tre�o reizi devās pasaulē meklēt dēlam gudru sievu.

Viņ� netaupīja ne laika, ne pūļu un nolūkoja dēlam par līgavu pa�u valdnieka meitu. Norunāja vispirms novākt ra�u, pēc tam rīkot kāzas.

Tēvs ar dēlu iet novākt kukurūzu, bet ceļ� visu laiku ved pret kalnu vien.

� Dēliņ, ceļ� mums tāls un grūts, � vecais vīrs saka, palīdzēsim viens otram. Sākumā panes tu mani, pēc tam es nesī�u tevi.

� Dēls apstulba � nesaprata tēvu un apvainojās; domāja, ka atkal viņu izsmej. Dēls cieta klusu, nelaida ne vārda pāri lūpām.

Abi nonāca pie lauka. Kukurūza bija padevusies gara, vālītes lielas un nobriedu�as.

� Ai, kā gan mēs ziemu izdzīvosim? Mēs ta�u ne pusi ra�as mājās nepārvedīsim, � tēvs bēdājās.

� Ko tu, tēv! Skaties, kas par kukurūzu, nenopriecāties!

� Atkal tu nesaproti, ko es teicu. Ej pajautā līgavai, viņa tev paskaidros.

Jauneklis izstāstīja līgavai, ko tēvs bija teicis. Princese pārlieku noskaitās:

� Tu man uzdro�inies uzdot mīklas? Princesei galva nav dota domā�anai � sāks vēl sāpēt.

Dēlam nu bēda liela � princese viņam jau iepatikusies, bet tēvs liedz precēties.

� Kam tev vajadzīga tik nesaprātīga un slinka sieva, � vecais vīrs teica.

� Labi, lai notiek pēc tava prāta, � dēls bija ar mieru. � Bet tagad es pats ie�u pasaulē meklēt, atradī�u līgavu un apprecē�u.

Dēls gāja un gāja, bet nekur atrast sev līgavu pa prātam.

Vienreiz vēlu vakarā viņ� gāja cauri kādam ciematam. Visapkārt tum�s, tikai vienas mazas mājiņas logā spīd uguns. Viņ� piegāja tuvāk, pieklauvēja pie loga un lūdza naktsmāju.

Durvis viņam atvēra meitene un teica:

� Nāc vien iek�ā, ciemiņ� pie mums alla� gaidīts.

Meitene cēla galdā visu, kas bija pie rokas, un tad atkal nosēdās pie sava ratiņa. Jauneklis sāka viņu aplūkot. �Lūk, būtu līgava labu labā,� viņ� pie sevis prātoja, �bet diez vai tēvam būs pa prātam. Viņ� atteicās no princeses, vai tad būs ar mieru ņemt sev par vedeklu zemnieka meitu?� Jauneklis sēd, acu no meitenes nenolai� un grūti nopū�as.

� ko tu tāds noskumis, kāpēc tik smagi nopūties? � mei�tene apvaicājās.

� Ai, bēdīgi man klajas, � viņ� atbildēja. � Neka nevaru sameklēt sev ligavu, lai arī tēvam būtu pa pratam.

Viņ� izstāstīja, ka jau trīs meitenes nav biju�as viņa tēvam pa prātam.

Meitene sāka smieties.

� Redzu, ka neesi diez cik apķērīgs, arī līgavas tādas pa�as gadīju�ās. Bet tavam tēvam izdarīt pa pratam jau nemaz tik grūti nebija. Paklausies! Tēvs lūdza, lai tu no me�a atnes viņam palīgu. Būtu nogriezis kizilkoka zaru, izdrāzis spieķi, un tēvam palīgs būtu rokā! Zināms, par divām kapeikām zirgu un zirglietas jau nu nenopirksi, bet maizi un vīnu � tos gan. Un ar pilnu vēderu garais ceļ� daudz īsāks, � ātri tiksi galā, kā ar zirgu jājot! Kad tēvs gribēja, lai jūs viens otru nestu, tad viņ� piedāvāja pēc kārtas pasakas stāstīt, lai tā garo ceļu īsinātu. Arī par kukurūzu nav grūti saprast � puse ra�as ta�u aiziet parādu samaksai. Vai tad to esi aizmirsis?

Jauneklis nometās meitenes priek�ā ceļos un lūdza viņas roku.

� Nevienu citu, tikai tevi es gribu par sievu. Tu esi gan skaista no vaiga, gan saprātīga!

Meitene bija ar mieru, un viņi apprecējās. Jauneklis pārveda sievu mājās. Arī vecajam namdarim vedekla bija pa prātam.

Dzīvoja viņi labi, ne nu nabadzībā, ne arī bagātībā.

Kādu dienu valdnieks uzaicināja pie sevis veco namdari ar dēlu un lika uzbūvēt uz augsta staba tādu māju, kāda ir pa�iem, tikai krietni lielāku un augstāku.

Viņi uzbūvēja lielisku māju � no agra rīta līdz vēlam vakaram tā grie�as, no visām pusēm to apspīd saule. Visi apbrīno un uzliela. Bet valdnieks gan priecājas, gan baidās, ka tikai namdaris ar dēlu vēl kādam tādu pa�u māju neuzbūvē. Viņ� nolēma tos nelaist projām, bet atrast �ādu vai tādu ieganstu un tad ieslodzīt cietumā.

Namdaris nojauta, ka nelaime nav tālu, un izdarīja tā, ka māja pārstāja griezties.

� Pavei, īstā reize, lai mūs izglābtu tava gudrā sieva! � vecais namdaris teica dēlam.

Bet valdniekam viņ� pateica tā:

� Nevaru izlabot vainu bez vīlītes-atspēlītes � Atlaid mūs abus uz mājām pēc �ī darba rika.

� Nē, jūs es nelaidī�u, � valdnieks cieti noteica.

� Tava griba! Tad aizsūti pēc vīlītes-atspēlītes savu dēlu, nevienam citam mana vedekla to neuzticēs. Lai viņ� tai pasaka, ka māja, kuru mēs uzcēlām valdniekam, pārstāja griezties netaisnā-netaisnuma dēj un tāpēc mēs nevaram atgriezties mājās.

Valdnieka dēls aizgāja pie namdara vedeklas un pateica, kālab viņu atsūtījis meistars.

� Māja, kuru uzbūvēja valdniekam, vairs negrie�as un bez vīlītes-atspēlītes nekādi nevar netaisno-netaisnumu izlabot. Ja tu nepalīdzēsi, viņi vairs mājās nepārnāks.

Gudrā vedekla tūlīt noprata, ka vīru un vīratēvu piemeklējusi liela nelaime, ka pret viņiem negodīgi izturējies netaisnais valdnieks. Vedekla uzaicināja valdnieka dēlu ienākt istabā, ieslēdza viņu aiz deviņām atslēgām un aizsūtīja ]audis pastāstīt valdniekam: �Uz pēdām pat atlaid manu vīratēvu un samaksā viņam par darbu pilnu hurd�inu[1] zelta, citādi tavam dēlam plāni klāsies. Es princi ieslodzīju aiz deviņām atslēgām, un neviens �īs atslēgas vajā nedabūs.�

Ko nu valdniekam darīt? Gribi vai negribi, bija vien namdaris jāatlai� uz mājām ar pilnu hurd�inu zelta.

Vecais namdaris atgriezās un teica dēlam:

� vai tagad tu saprati, dēliņ, kāpēc es tik ilgi meklēju gudru vedeklu? Gudri jaudis pareizi teiku�i: �Gudra vedekla māju uz kājām dabūs, bet muļķe � izpostīs.�

Kada lielā me�ā dzīvoja zvēri. Dzīvoja itin labi un saticīgi. Tikai viena bēda visiem nospieda sirdi � viņiem miera nedeva zvēru karalis Lauva. Diendienā viņ� uzbruka kādam no viņiem un to aprija. Dienu un nakti zvēri trīcēja un drebēja no bailēm � nezina, kuram nu pienākusi viņa reize, lai Lauva to saplosītu.

Beigu beigās zvēriem apnika mū�īgi drebēt par savu dzīvību.

Viņi visi sanāca un lika prātus kopā. Ko darīt, kā rīkoties, lai nebutu jadzivo vienas bailes � vienreiz tik un tā jāmirst, bet te gaidi nāvi kuru katru stundu!

Pratoja, gudroja un nolēma: noteikt Lauvam nodevu un pa�iem sūtīt pie viņa zvēru � katru savā reizē.

Par lēmumu paziņoja Lauvam. Zvēru karalis neko pretī neiebilda, tikai pieteica:

� Ja kaut brītiņu atnāksiet vēlāk, vainojiet pa�i sevi, visus pēc kārtas saplosī�u!

Zvēri nu sūtīja katru dienu Lauvam nodevu.

Pienāca reize iet zaķim.

� Kad jau nu jāiet, tad jāiet, bet apēst sevi vis neļau�u. Un izdarī�u tā, ka jums nevienam vairs nebūs jāiet pie liela rīmas! � zaķis teica.

Zvēri smējās:

� Vai dzirdat, cik dū�īgs kļuvis bailīgais zaķēns, kā iemācījies lielīties.

Ta�u veltīgi viņi smējās.

Zaķis neieradās pie Lauvas laikā. Lauvam vēders prasa savu tiesu, un �is jau gatavs mesties me�ā, saplosīt zvērus � visus līdz pēdējam, tikai tad no krūmiem izlēca zaķis.

� Kur tu tik ilgi kavējies, resgali? � Lauva ierēcās.

� Visuvareno valdniek, � pazemīgi iesāka zaķis, � es pie tevis vedu vilku, bet pa ceļam mēs sastapām otru lauvu. Viņ� sagrāba vilku un iestiepa to bedrē.

� Kurā bedrē? Nu, nāc parādi man to!

Zaķis aizveda Lauvu pie dziļas bedres, pilnas ar ūdeni, un teica:

� Rau, �epat ielēca tev pāridarītājs!

Lauva sagrāba zaķi, lai tas neaizmuktu, un noliecās pār bedres malu.

Lauva nu pats ar savām acīm redz, ka zaķis nav mānījies. Tum�ajā dziļumā tie�ām tup lauva. Skatās bargi uz viņu, acis spīd un ķetnās tur zaķi!

Lauva pārskaitās, ierēcās. Lēca bedrē iek�ā, lai izrēķinātos ar pāridarītāju, un palika tur uz visiem laikiem.

Bet attapīgais zaķis joza uz me�u, lai citiem zvēriem pateiktu priecīgo vēsti.

Kādreiz dzīvoja valdnieks, un viņam bija neredzēti spēcīgs palavans[1].

Palavans bija padevies milzīga auguma, viss noaudzis ar bieziem sariem, pēc izskata pa pusei cilvēks, pa pusei devs, tāpēc viņu arī bija iesauku�i par Devkaci.

Valdnieks ar savu palavanu lepojās: neviens visā zemē nespēja viņu pieveikt. Ta�u valdnieku vai pats nelabais dīdīja � atrast cilvēku, kam būtu pa spēkam cīnīties ar Devkaci.

Valdnieks izsūtīja pa visām pilsētām un ciematiem ziņne�us, lai tie sameklētu stiprinieku, kur� pieveiktu Devkaci.

Valdnieka kalpi izklīda pa visu zemi, pārstaigāja novadu novadus, pārmeklēja me�us un Jaukus, kalnus un ielejas, pagura, bet kur nu tādu atradīsi, kas pats savu galu meklēs! Vēsts par vareno Devkaci aplidoja visu zemi, ta�u nevienam nebija dū�as ar viņu mēroties spēkiem.

Valdnieka kalpi jau grie�as atpakaļ un redz: sē� ceļmalā noplīsis puika un grau� maizes garoziņu. Puiku sauca par Ivanē.

� Ņemiet mani līdzi, gribu ar savām acīm valdnieka pili redzēt, � puika viņiem lūdz.

Valdnieka kalpi sāka smieties un pagāja puikam garām.

Puika viņiem seko pa pēdām, neatlai�as.

� Teci nu labāk uz māju, � kāds no kalpiem �im saka. � Valdnieka pilī mājo palavans Devkaci, ja pagadīsies viņam acīs, sados tev piparus.

� Nebaidos no jūsu palavana, � Ivanē atsaka.

� Redz, kur drosminieks! � kalpi smējās. � Varbūt tu ar viņu gribi paspēkoties? Mēs tādu meklējam.

� Kas tur ko nespēkoties? � Ivanē atbildēja.

Valdnieka kalpiem gan jāsmejas, gan reizē arī jāpriecājas, ka beigu beigās atradu�i, ko meklēju�i. Nav liela nelaime, ja stiprinieks pagadījies tāds sīkāks augumā. �Nav mūsu bēda, ja �is Devkaci nepieveiks. Pats no brīvas gribas pieteicās ar viņu spēkoties,� kalpi nolēma un paņēma Ivanē līdzi uz pili.

Valdnieks ieraudzīja puiku un nezināja � smieties vai dusmoties.

� Paklausies, mazais bra�uli, � valdnieks teīca. � Vai tie�ām tu spēkosies ar manu Devkaci?

� Kāpēc gan ne? Tad nu atradies spēkavīrs tavs Devkaci! Pabaro mani kādu mēnesi, kā nākas, gan tad pats redzēsi.

Joks paliek joks. Valdnieks neko neiebilda.

Ivanē nekā cita nedara kā ēd un dzer, ēd un dzer no agra rīta līdz vēlam vakaram. Cits pa visu gadu nepastiepjas tik gar� kā Ivanē pa vienu dienu.

Pagāja mēnesis. Tika noteikta diena, kad Ivanē ar Devkaci spēkosies.

Jau no pa�a rīta no malu malām bariem vien plūda tauta uz laukumu, lai noskatītos spēko�anos. Sanāca ļau�u jūra. ka ne pārredzēt. Goda vietā sēd pats valdnieks ar saviem pavadoņiem.

Vidū iznāca Devkaci. Pie viņa pielēca Ivanē. Nevis pielēca, bet pielidoja! Ivanē iet pa apli, kājām zemi neskardams, kā lidot lido. Devkaci grozās, vicina rokas, bet puiku ne domas notvert. Ivanē palēcās augstu, augstu un krita virsū pretiniekam ar tādu sparu, ka nolika to gar zemi.

Visi sāka kliegt, aplaudēt uzvarētājam, ta�u izsmēja Devkaci.

Kop� �īs dienas Ivanē kļuva valdnieka palavans.

Augām dienām Ivanē pastaigājas pils priek�ā un dārzā. Darba nekāda � ēd, dzer un atpū�as. Viņam tikai viena bēda � parādīt savu spēku un veiklību, pakavēt laiku valdniekam.

Pagāja viens gads, otrs gads un vēl daudz dienu.

Valdniekam auga meita, bet viņa bija ļauna, uzpūtīga.

Pagadījās, ka Ivanē viņu ieraudzīja uz pils terases. Viņ� pagājās princesei pretī un pateica viņai kaut ko jocīgu, kā zemnieki mēdz teikt. Iedomīgā princese uzmeta lūpu. Viņai nebija pa prātam, ka zemnieku puisis iedro�inājies uzrunāt viņu � valdnieka meitu. Viņa nolēma palavanu Ivanē pārmācīt, apkaunot visu priek�ā un izprātoja viņam uzdot tādu darbu, ka viņ� to � izstiepies vai saraujies � neizdarīs.

Viņa aizgāja pie tēva un teica:

� Uguns deva dārzā aug nemirstības ābele. Kur� ēdīs tās augļus, dzīvos mū�īgi. Labi būtu, ja �ī ābele augtu mūsu dārzā!

� Labi jau būtu, bet kuram būs tik daudz drosmes doties pie Uguns deva?

� Vai tie�ām mūsu palavans Ivanē nepieveiktu devu? Aizsūti viņu pēc ābeles.

Valdnieks ieņēma galvā �o domu par nemirstības ābeli. Viņ� pasauc pie sevis Ivanē un saka:

� Klausies, mans palavan, Uguns deva dārzā aug nemirstības ābele, pārnes to uz manu dārzu.

� Ar lielāko prieku! � Ivanē atbildēja.

Cik ilgi gājis, cik negājis, Ivanē nonāca pie Uguns deva dārza. Dārzā aug ābele, visa mirdz un laistās sārti zeltainos ābolos.

Ivanē iespēra ābelei pa stumbru, un āboli kā sāka krist zemē, tā nokrita visi � zaros nepalika neviena pa�a!

Ivanē nosēdās zem koka, pieēdās ābolu pilnu vēderu un nolikās ābeles ēnā nosnausties.

Uguns devs, sajutis cilvēka smaku, snāja uz dārzu. Ieraudzīja zem ābeles Ivanē un pabrīnījās par viņa nekaunību.

� Kas tu tāds esi? Kā tu uzdrīkstējies mīdīt zemi manā dārzā? � viņ� ierēcās.

Ivanē pielēca kājās, pacēla Uguns devu sev virs galvas un kā svieda, tā ietrieca �o līdz kaklam stāvus zemē. Tad a�i atvēzējās ar zobenu un grasījās jau nocirst devām galvu.

� Nenogalini mani, visu mū�u bū�u tev padevīgs vergs, no kuras katras nelaimes izpestī�u, � devs lūdzās. � Iedo�u tev burvju spogulīti. Ja tajā ieskatīsies, pārvērtīsies par tādu zvēru, par kādu gribēsi, ieskatīsies otru reizi � atkal kļūsi cilvēks.

� Labi, dāvāju tev dzīvību, būsi man brālis, � Ivanē noteica.

Uguns devs ieveda Ivanē mājā, brangi pacienāja un uzdāvināja viņam burvju spogulīti. Ivanē izstāstīja, pēc kā valdnieks viņu sūtījis.

� Lai notiek, ņem ābeli, � neie�u ta�u tās dēļ ķildoties! � Uguns devs teica un pats izrāva ābeli ar visām saknēm.

Ivanē ielika spogulīti kabatā, uzvēla brīnumaino ābeli uz pleca un posās atpakaļceļā.

� Ja nokļūsi nelaimē, pasauc mani, � vienā mirklī bū�u klāt, � atvadoties viņam teica devs.

Ivanē atgriezās un iestādīja ābeli pils priek�ā.

Laiks iet, bet ābele nezied, ābolus nedod. Uzpūtīgā princese izsmej palavanu Ivanē:

� Nu, kas tu par palavanu, Uguns devu nepieveici! Arī valdnieku piekrāpi � parastu koku, nevis ābeli esi iestādījis.

Princese kā mācēdama apsmej Ivanē, plūc ābelei lapas. Bet koks viņu par to sāpīgi dauza ar zariem.

�Labi, nomaitā�u es tevi, Ivanē,� princese nolēma. Viņa atnāca pie valdnieka un teica:

� neprata ivanē tev sagādāt nemirstības ābeli, lai tad sadabū zeltkrēpjainos ra�i, lai tos atņem trijiem brāļiem deviem. Vai tad tu par velti viņam ēst un dzert dod?

Valdnieks pasauca savu palavanu:

� Izdari man pakalpojumu, Ivanē, parādi savu drosmi! Atdzen �urpu zeltkrēpjainos ra�i.

� Ar vislielāko prieku! � Ivanē atbildēja.

Ivanē paņēma lielu, asu �ķēpu un devās ceļa.

Viņ� iet pa ceļu, bet pats nezina, kā zeltkrēpjaino ra�i dabūt. Ivanē atcerējās savu brāli. Viņ� pasauca Uguns devu. Vienā mirklī devs bija klāt.

� Kāda tev vajadzība, brālīt? � devs apvaicājās.

� Redzi, valdnieks man nedod miera, liek, lai viņam sadabū zeltkrēpjainos ra�i, bet es nezinu, kur tos meklēt.

� Nebēdājies neko, brāl, palīdzē�u tev, aizvedī�u uz to devu mitekli, kuriem ir zeltkrēpjainie ra�i, � Uguns devs apsolīja.

Uguns devs atveda Ivanē pie platas upes, kuras otrā krastā dzīvoja trīs devi � trīs brāļi. Devs nosēdās krastā zem koka, pielēja bļodiņu pilnu ar ūdeni, nostiprināja tai uz malas sveci un teica:

� Es palik�u krastā, bet tu iesi tuvāk pie ceļa un atņemsi deviem ra�i. Ja viens netiksi galā, ie�u palīgā. Kolīdz ūdens kļūs sarkans un svece nodzisīs, tūlīt zinā�u, ka tev klājas plāni.

Ivanē pārpeldēja pāri upei un paslēpās krūmos ceļa malā, pa kuru devi atgriezās mājās.

Pienāca vakariņu laiks. Uz ceļa parādījās vecākais devs � trīsgalvains briesmonis. Tas jāja uz zeltkrēpjaina ra�i. Tiklīdz viņ� jāja garām krūmiem, Ivanē iekliedzās:

� apstājies!

Ra�i ar visu devu uz muguras uz�āvās pakaļkājās.

� Nu-u, vilku barība! � devs ierēcās. � No kā tu nobijies! Palavans Ivanē mūs te negaida.

� gaidu gan!

Palavans Ivanē pielēca devām klāt un ar vienu vēzienu nocirta viņam visas trīs galvas. Paņēma zeltkrēpjaino ra�i aiz iemauktiem un atkal paslēpās krūmos.

Uz ceļa parādījās vidējais devs � se�galvains briesmonis. Tas jāja uz zeltkrēpjaina ra�i. Tiklīdz viņ� jāja garām krūmiem, Ivanē iekliedzās:

� Apstājies!

Ra�i ar visu devu uz muguras apstājās kā zemē iemiets, baidījās pat soli paspert.

� Nu-u, vilku barība! � devs ierēcās. � Nebaidies, palavans Ivanē mūs �eit negaida.

� Gaidu gan!

Ivanē izlēca no krūmiem, atvēzēja zobenu un vienā rāvienā nocirta devām visas se�as galvas. Viņ� paņēma aiz iemauktiem otru ra�i un sāka gaidīt tre�o devu.

Beidzot jāja arī jaunākais devs � deviņgalvains briesmonis. Tiklīdz viņ� jāja garām krūmiem, Ivanē iekliedzās:

� Apstājies!

Zeltkrēpjainais ra�i sarāvās.

� Nu-u, vilku barība! � dārdo�i ierēcās kalnam līdzīgais devs. � Nebaidies, palavans Ivanē mūs �eit negaida.

� Gaidu gan! � Ivanē atsaucās un pielēca klāt deviņgal- vainajam devām.

Devs bija milzīgs, Ivanē nekā nevedās nocirst briesmonim galvas. Devs paskatījās uz Ivanē, sagrāba viņu, uzsēdināja uz plaukstas un sāka skaļi smieties:

� Ja gribē�u, pulverī tevi saberzī�u, par pelniem pārvērtī�u, ha-ha-ha! � un svieda palavanu Ivanē pret zemi.

Līdz pa�ām krūtīm Ivanē ietriecās zemē. Devs izvilka savu zobenu, un tad Ivanē saka briesmonim:

� Iedod man pirms nāves ievilkt dūmu no savas pīpes, pēc tam dari ar mani, ko gribi.

Devs iebāza pīpē tabaku un pasniedza Ivanē. Bet pīpe devām gara jo gara, liela jo liela � tajā varēja sabāzt veselu maisu tabakas.

Ivanē lēnām pak�ina pīpī, grib novilcināt laiku, grib sagaidīt Uguns devu atnākam palīgā.

Bet Uguns devs pa �o laiku bija saldi iesnaudies. Nemaz neredz, ka bļodiņā ūdens kjuvis sarkans kā asinis, ka svece taisās dzist. Bet, lūk, svece nodzisa, un Uguns devs atvēra acis. Viņ� pielēca kājās un kā viesulis aizdrāzās Ivanē palīgā.

Klupa Uguns devs deviņgalvainajam briesmonim virsū un ar vienu pa�u cirtienu nocirta viņam visas deviņas galvas, ka nebija ko redzēt.

Uzsēdās abi ar Uguns devu uz zeltkrēpjainajiem ra�i, posas jau doties atpakaļ, bet Ivanē saprātoja paskatīties, kas vēl būtu atrodams devu mājā.

Viņ� paņēma burvju spogulīti, iemeta tajā acis, pārvērtās par kaķi un ielīda mājā.

Pie pavarda sēdēja vecene ar dzelteniem ilkņiem un pati ar sevi sarunājās:

� Kāpēc mani dēli nav vēl mājā? Vai tikai ar viņiem nav notikusi nelaime? Vai tikai kāds tos nav nogalējis? Kā uguns liesmo�u ļaundara ceļā, pelnos to saberzī�u. Izplūdī�u kā upe un noslīcinā�u, uzkritī�u kā sniega vētra un zem sevis aprak�u.

Ivanē manījās ātrāk tikt laukā pagalmā, paskatījās spogulītī un atkal pārvērtās par cilvēku. Izstāstīja Uguns devām, kā draudēja devu māte ar dzeltenajiem ilkņiem.

Abi uzlēca zeltkrēpjainajiem ra�i mugurā un palaida tos pilnos auļos. Viņi nepaguva izjāt no devu īpa�umiem, kad uz ceļa sāka liesmot uguns.

� Ļaunā vecene grib mūs sadedzināt, � Ivanē teica devām.

Viņ� izrāva zobenu, cirta to liesmu mēlēm pa vidu. Tajā pa�ā mirklī uguns pazuda kā nebijusi.

Viņi auļoja tālāk. Lūk, klāt arī upe. Ta�u tai nekā nevar pāri tikt. Tā ir kļuvusi me�onīga � krāc un mutuļo. Te pēk�ņi pāri upei pārsviedās viegls tiltiņ�.

� Vecene no mums neatpaliek, � Ivanē teica. � Tā ir viņa, kas pārsviedās pāri upei kā tiltiņ�. Ja mēs jāsim pa to, tas sabruks zem mums, un mēs upē noslīksim.

Viņ� izrāva zobenu un cirta pa tiltu. Tilts izjuka gabalu gabalos, un upe vienā rāvienā kļuva mierīga un rāma. Ivanē un Uguns devs pārkļuva pāri otrā krastā un jāja tālāk.

Pēk�ņi sāka tā puteņot, ka �ķērsām pāri ceļam izauga milzīga kupena. Ne domas tai apkārt apjāt, jo tā aizvien vēl auga un auga.

� Tas atkal ir vecenes darbs! � Ivanē teica.

Viņ� izrāva zobenu, cirta pa kupenu. Vienā mirklī kupena sabruka un ceļ� bija brīvs.

Tā Ivanē atvadījās no Uguns deva, un katrs devās savu ceļu tālāk.

Palavans Ivanē atdzina valdniekam trīs zeltkrēpjainos ra�i. Valdnieks priecīgs, nevar vien citu priek�ā izlielīties ar saviem brīnumzirgiem. Ta�u uzpūtīgā princese nepriecājas. Viņu smacē dusmas uz Ivanē par to, ka �im neviens darbs nav par grūtu. Princesei nav miera ne dienu, ne nakti, visu laiku prāto, pēc kā aizsūtīt palavanu, lai viņ� vairs neatgrieztos.

Princese bija padzirdējusi, ka tālā jūrā dzīvojot bifeļi ar dimanta ragiem, un prom pie tēva.

� Es dzirdēju, ka tālajā jūrā aiz septiņiem kalniem mīt bifeļi ar dimanta ragiem. Pavēli palavanam sadabūt �os bifeļus.

Valdnieks aizsūtīja palavanu Ivanē pēc bifeļiem ar dimanta ragiem.

Ivanē iznāca uz lauka un pasauca Uguns devu. Tas ieradās.

� Kas nu atkal tev par nelaimi? � devs jautāja.

Ivanē izstāstīja, pēc kā viņu sūta valdnieks.

� Nebēdājies, tas nebūs grūti izdarāms, � Uguns devs mierināja. � Bifeļi mēdz vakaros iznākt jūras malā, lai padzertos pie akas. Jūras ūdeni viņi nedzer, jo tas ir sāļ� un rūgts. Aku apsargā milzīgas skudras. Palūdz valdniekam divpadsmit nastas vates, divpadsmit krūkas pilnas ar vīnu un �etrdesmit nokautas aitas. Tīru ūdeni iepriek� sagādā krājumā. Aitas pasviedīsi skudrām, tās metīsies uz gaļu kā trakas, bet tu pa to starpu ar vati izsusini aku un salej tajā vīnu. Kas tālāk jādara, pats sapratīsi.

Ivanē izdarīja visu tā, kā Uguns devs bija licis, un sāka gaidīt.

Saule norietēja, un no jūras izpeldēja bifeļi ar dimanta ragiem. Tie nesās pie akas, ta�u tūlīt pat atkāpās � viņiem degunā iesitās vīna smaka. Staigā tie apkārt akai, snaiksta galvas'un mokās aiz slāpēm.

Bifeļi pamanīja Ivanē un sāka lūgties:

� Padzirdini mūs, cilvēk, visu mū�u tev kalposim!

Ivanē viņus padzirdīja ar ūdeni un dzina taisnā ceļā pie valdnieka.

�ie bifeļi nebija vis parasti bifeļi, bet tādi, kas zināja un pārzināja visu.

� Tu esi gau�i krietns cilvēks, � bifeļi viņam saka, � drosmīgs un spēcīgs, tikai glupais valdnieks un ļaunā princese tevi nomaitās, ja mēs tev neiesim palīga.

Ivanē atgriezās ar bifeļiem.

No pils iznāca gan valdnieks un princese, gan nazirvezīri, lai pa�i savām acīm redzētu bifeļus ar dimanta ragiem. Bet bifeļi pielieca galvas un nesās valdniekam un princesei ar ragiem tie�i virsū. Viņi tikko paguva atlēkt sānis. Aiz lielām bailēm valdnieks un princese metas bēgt, kur kājas nes.

Kop� tā laika neviens viņus nav vairs ne acīs redzējis. Sanāca tauta un par valdnieku izvēlēja palavanu Ivanē. Tajā pa�ā dienā pils priek�ā uzziedēja nemirstības ābele, un drīz jo drīz tajā sāka sārtoties zeltaini āboli.

[1] Palavans - milzis-cīkstonis.

Kādā ciematā dzīvoja divas ve�as. Viena dzīvoja upei �ajā pusē, otra � tajā pusē. Tālu pasaulē bija paklīdu�as valodas par abu ve�u ķildīgo dabu. Nepagūst saulīte rīta agrumā uzlēkt, kad �ās, kur biju�as nebiju�as, jau stāv katra savā upes malā un strīdi un lamas iet vaļā līdz pa�am vēlam vakaram. Un neviens nezina, par ko abas tā ķildojas un klaigā, kāda manta �ām būtu dalāma.

Vienai no ve�ām bija mazmeita. Tai nu vienreiz apnika diendienā klausīties tra�us, un viņa teica vecmāmiņai:

� Neej upmalā, nelamājies ar kaimiņieni, gan tad viņa aprimsies.

� Vai tev prāts, mazmeitiņ! Kā lai es to raganu atstāju mierā? Nepalik�u �ai nevienu pa�u vārdu parādā! � vecmāmiņa atbildēja.

Ta�u kādu dienu vecmāmiņa sasirga un palika uz gultas.

Jau agri no pa�a rīta meitene atkal izdzirdēja upes otrā malā ķildīgo kaimiņieni rājamies. Meitene nogāja upmalā un palika stāvot kā mēma, klausījās vecās sievas ļaunos vārdus.

� Vai redzat, ļaudis, �ito, �ito� kura sēdēja uz ēzeļa, ēzeli dzina! � vecā sieva klaigāja un rādīja uz meiteni. � Pa�ai vēl mātes piens uz lūpām, bet jau tik iedomīga, ka bail, ne ar pu�plēstu vārdiņu neatsauksies, palaidne! Pagaidi, tūlīt pārbridī�u pāri upei un tevi aiz matiem saplūk�u tā, ka kauksi.

Viņa pavilka augstāk svārku apak�ējo malu un metās iek�ā upē. Upīte nebija dziļa, bet akmeņi apsūnoju�i un glumi. Kaimiņiene lielās dusmās bija aizsteberējusi līdz upes vidum, kad kāja paslīdēja un viņa iegāzās ūdenī.

Meitenei kļuva vecās sievas �ēl, viņa metās ūdenī tai palīgā. Saķēra ve�u aiz rokas, izveda malā un apsēdināja uz sausa akmens. Meitene sakārtoja viņai izjuku�os matus un apsēja noslīdēju�o lakatiņu.

Vecā sieva sākumā sēdēja klusa, bet tad ar asarām acīs paskatījās uz savu glābēju un sāka gau�i raudāt. Viņai bija kauns no mazās meitenes.

Kop� tā brī�a vecā sieva nelaida pāri lūpām neviena ļauna vārda. Tā ciemata iedzīvotājiem pienāca mierīgas dienas.

Reiz dzīvoja, bet varbūt arī nedzīvoja vecs vīrs ar sievu. Pa�ās vecumdienās sievai piedzima dēls. Drīz vecais vīrs nomira. Sieva palika viena, un viņai nebija nekā, ar ko bērnu barot. Neko darīt. Viņa aiznesa dēlu uz me�u pie klibās brie�u mātes un lūdza, lai tā baro ar savu pienu.

Pagāja krietns laiks. Puika paaugās, skraidīja kopā ar brie�u māti pa me�u.

Kādu dienu me�ā medībās bija izgājis jaunais princis. Viņ� pamanīja klibo brie�u māti kopā ar puiku un bija tik gau�i pārsteigts, ka aizmirsa medības. Pavēlēja kalpiem noķert puiku, bet tas skrēja tik naski, ka ne domas viņu panākt. Viņ� nelaida cilvēkus sev ne tuvumā.

Princis atgriezās pilī un Jūdza tēvam, lai viņam nokaļ septiņdesmit pudu smagu ķēdi un dod medībās līdzi simt �etrdesmit kalpu.

Valdnieks dēla vēlē�anos izpildīja.

Princis devās uz me�u, lai noķertu puiku ar arkāna palīdzību. Kalpi mina puikas un brie�u mātes pēdās, sa�ūpoja ķēdi un to uzmeta puikam virsū. Ta�u puika tā rāvās, ka sarāva ķēdi kā diegu. Ķēdes gali ķēra kalpus un notrieca tos no kājām.

Puika aizbēga, nozuda me�ā, ka ne manīt nemanīja.

Princis atgriezās pilī un lūdza tēvam, lai viņam nokal] divreiz stiprāku un divreiz garāku ķēdi. Kalpi nāca uz pēdām puikam otru reizi, uzmeta viņam ķēdi, bet viņ� arī �oreiz to sarāva gabalu gabalos. Princis noskuma, bet nolēma, lai notiktu kas notikdams, noķert puiku. Tre�o reizi viņ� palūdza tēvam nokalt trīs reizes stiprāku un trīs reizes garāku ķēdi, nekā bija pirmā.

Ar �o ķēdi puiku noķēra, jo �oreiz viņ� nespēja ķēdi saraut.

Princis viņu uzsēdināja savā zirgā un atveda uz pili. Puiku iesauca par Irmisu. Irmisa neprata runāt ne vārda un bija pārāk bikls, kā jau me�ā audzis. Ta�u pagāja kāds laiks, un viņ� iemācījās runāt un ēst to, ko ēd cilvēki.

Irmisa ar princi sadraudzējās, sāka iet kopā medībās. Tikai Irmisa nekad nenogalināja zvērus � viņam bija to �ēl. Irmisa bija spēcīgs, otru tik spēcīgu neatrast visā valstī!

Kādu dienu Irmisa un princis nonāca biezā me�ā un nomaldījās. Viņi ilgi klīda pa me�onīgajām aizām, kamēr nok]uva uz nelielas taciņas. Taciņa viņus izveda jūras malā.

Jūras mala izskatījās vientuļa un neapdzīvota. Netālu stāvēja māja, un tās priek�ā auga ābele. Princis pieliecās, paņēma no zemes nokritu�u ābolu un sāka ēst.

� Kāpēc tu ēd tārpainu? � Irmisa brīnījās.

Viņ� ar dūri iesita pa stumbru, un ābelei no zariem sāka krist āboli, zeme visapkārt piebira ar zeltaini sārtiem āboliem.

Irmisa un princis sēdēja zem koka, ēda savā nodabā ābolus.

Diena sliecās uz vakarpusi, un pēk�ņi no jūras iznāca devs.

� Kas te sasēdu�ies ēnā! Kas jūs tādi? � viņ� norēcās uz abiem.

� Panāc tuvāk, redzēsi! � Irmisa atbildēja.

Nepaguva devs ne soli paspert, kad Irmisa trūkās aug�ā un metās �im virsū, nogāza zemē un ar celi vēl piespieda. Te no jūras iznāca otrs devs un uzklupa Irmisam. Bet Irmisa nogāza zemē arī otru devu � tie�i virsū pirmajam � un piespieda vēl ar celi. No jūras izlēca tre�ais devs un, pamanījis, ka cilvēks pieveicis abus brāļus, sāka kliegt:

� Ei, tu sīkais kukaini! Gribi manus brāļus nobeigt? Miltos tevi saberzī�u!

Devs, dūres vicinādams, nāk virsū Irmisam.

Irmisa sagrāba devu aiz vienas rokas un kā spalviņu uzmeta virsū abiem brāļiem.

� Nobeigt jūs vai atstāt dzīvus?

� Atstāj dzīvus! � devi sāka �ēlā balsī lūgties. � Būsim tev tikpat kā brāli!

Irmisa atlaida visus trīs devus, un tie veda Irmisu un princi uz savām mājām padzīrot. Devi tūliņ gāja uz marani[2], lai atnestu septiņus gadus vecu vīnu.

� Nedzer vīnu, � Irmisa teica princim. � Vīns nogāzīs mūs no kājām un devi mūs apēdīs!

Devi nebija skopi un atstiepa lielu burdjuku ar vīnu. Viņi sniedza vīna ragu Irmisam, bet tas pagriezās pret lodziņu un vaicāja:

� Uz kurieni, pavei, �ī taciņa ved?

Kamēr devi skatījās pa lodziņu, Irmisa izlēja vīnu zem galda.

Devi pasniedza vīna ragu princim. Princis pagriezās pret otru lodziņu un taujāja deviem to pa�u par otru taciņu. Kamēr devi skatījās pa otru lodziņu, arī princis izlēja vīnu zem galda.

Paēda vakariņas. Irmisa ar princi tencināja saimniekiem un nolikās uz auss. Tiklīdz devi bija aizmigu�i, Irmisa un princis ir aug�ā un iet meklēt ceļu tālāk.

Bija nogāju�i īsu vai garu ceļa gabalu, nonāca pie lielas mājas kalna pakājē. Irmisa ie�āva bultu durvīs. Sak, iznāks varbūt mājas saimnieks. No mājas neviens ārā nenāca. Tad princis un Irmisa iegāja vīna dārzā turpat pie mājas, saplūca vīnogas un nolikās ēnā atpūsties. Abi ēda vīnogas un tīksminājās, cik te ēnā patīkami.

Pret vakaru pārradās septiņi devi. Tie atstiepa mājās septiņus beigtus brie�us un nometa pagalmā. Ies pēc katla, bet kā lai tiek iek�ā, ja bulta pienaglojusi durvis pie stenderes un tās nevar atvērti Visi septiņi ķērās klāt bultai, bet kur nu �iem izvilkt! Irmisa skatās uz viņiem un vai plīst no smiekliem.

Devi skatās gan �ur, gan tur � netiek gudri, kas par viņiem smejas, kam tik liela galva, ka bez atļaujas ielauzies viņu daļā. Pamanīja vīna dārzā �os abus un sāka kliegt:

� Ei, kā jūs uzdrīkstējāties spert kāju mūsu dārzā, plūkt mūsu vīnogas?

� Jums �ēl vīnogu, bet mēs gribam pie jums palikt uz vakariņām! Pēc gara ceļa vēders prasa savu tiesu � gribas gan dzert, gan ēst, � Irmisa bezbailīgi atbild.

�Ja �is nebūtu stiprinieks, tad vis tik drosmīgi ar mums nerunātu! Arī bulta laikam būs �ā pa�a roku darbs,� devi nolēma un pieklusa.

� Labi, nāc un izvelc no durvīm bultu, iznes no mājas katlu, uzliec to uz trijkāja, � devi teica Irmisam.

Devi izvārīja brie�a gaļu un kopā ar viesiem ieturēja pie pavarda brangas vakariņas. Beigu�i ēst, viesi pateicās saimniekiem un apvaicājās, kā viņiem nokļūt līdz savai mājai un cik ilgi līdz turienei ko iet.

Pa garo ceļu būs kādas �etrdesmit dienas, taisni ejot � desmit, ta�u �is ceļ� ved gar simtgalvainā deva māju. Tas garām nelaidīs, tur jūs savas galvas atstāsiet, � devi atbildēja.

� To nu vēl redzēs, kur� kuru! � Irmisa nosaka.

Irmisa un princis atvadījās no deviem un nolēma iet pa taisnāko ceļu.

Vai nu ilgi, vai neilgi bija gāju�i, līdz nonāca pie simtgalvainā deva mājas.

Devs guļ izlaidies uz terases, bet jauna gūstekne, vēl glu�i meitene, atgaiņā �im mu�as.

� Ātrāk ejiet projām, kamēr esat uz brīvām kājām. Devs pamodīsies un jūs aprīs, � viņa pa�ukstēja jaunekļiem.

� Par mums bēdu neturi. Panāc tuvāk, izstāsti, kā tu �eit nokļuvi, � Irmisa viņai saka.

� To tik ne, mu�as devām iekodīs, un man tad klāsies plāni.

Irmisa viņu ņēmās pierunāt, un meitene nokāpa no terases.

Kolīdz viņa atgāja nost, mu�as iekoda devām. Viņ� pamodās un tūlīt ierēcās:

� Kur mana gūstekne? Kas viņu aizvedis?

Te viņ� pamanīja abus atnācējus un trakā niknumā metās pagalmā, paķēra no terases apak�as simt pudu smagu svaru bumbu un svieda to Irmisam. Jauneklis atlēca sānis. Svaru bumba trāpīja ozolam, un koks izgāzās ar visām saknēm.

Simtgalvainais devs klupa virsū Irmisam, un abi sāka nikni spēkoties. Viņi cīnījās krietnu laiku, virsroku pa brīdim guva te viens, te otrs. Devs sagrāba Irmtsu un iedzina to zemē līdz pat ceļiem. Irmisa iztrausās laukā, sagrāba devu, pacēla gaisā un ietrieca zemē līdz jostasvietai. Tad a�i izrāva zobenu, atvēzējās un noprasīja devam:

� Saki, nejauceni, � dzīvību vai nāvi?

� Dzīvību, � simtgalvainais devs lūdzās. � Dāvā man dzīvību, atdo�u tev visu savu mantu!

� Mantu vari paturēt pats! Atdod tikai princim savu spēku!

Irmisa izvilka devu no zemes, bet viltīgais devs, ko domā, atkal metās viņam virsū. Irmisa devu pacēla un līdz pat pleciem ietrieca stāvus zemē. Tad simtgalvainais devs, piesaucot debesis un zemi, zvērēja, ka atdos princim savu spēku.

Irmisa izvilka devu no zemes, atstāja kopā ar princi, bet pats aizgāja �o to nomedīt. Atgriezās Irmisa tikai pievakarē, skatās: guļ princis uz pelnu kaudzes glu�i bez spēka. Simtgalvainais devs bija viņam atņēmis pēdējo spēka kripatu. Irmisa tā sadusmojās, ka metās virsū simtgalvainajam devām un nolieca viņu pie zemes.

� Kāpēc tu vārdu neturēji, ne�ķīsteni? Ietriek�u tevi līdz matiem zemē, tad zināsi, ka jāklausa!

Devs no bailēm sāka trīcēt kā papeju lapa un uz vietas atdeva princim viņa spēku un vēl savu spēku piedevām.

Irmisa un princis aicināja līdzi jauno gūstekni, un viņi visi trīs gāja savu ceju tālāk.

Viņi nebija paguvu�i aiziet no simtgalvainā deva mājas, kad kā viesulis uzklupa Krama devs. Tas paķēra meiteni un uz�āvās debesis.

Irmisa un princis gāja atpakaļ pie simtgalvainā deva un izjautāja, kur atrast ceļu pie Krama deva. Devs ceļu parādīja un sacīja:

� Līdz viņa miteklim jūs gan aiziesit, bet iek�ā netiksit. Jums jau nu nenoķert Krama devu un nepieveikt viņu. Pat devi nevar tikt ar viņu nekādā galā, arī jūs viņ� apmētās ar melniem mākoņiem!

Mūsu bultas izurbsies cauri mākoņiem, mūsu zobeni pārcirtis Krama devu! � Irmisa bezbailīgi atbildēja.

Ne zobens, ne bulta Krama devu neskar, viņa dvēsele nemājo nemaz viņā pa�ā. Krama deva dvēsele mīt deviņgalvainajā devā, kur� atrodas aiz deviņiem kalniem Melnajā kalnā, un to apsargā Nemirstīgais briedis.

Irmisa un princis devās meklēt Krama devu. Viņi gāja vienu dienu, gāja otru dienu un beidzot nonāca pie apaļa kalna, kur dzīvoja neuzvaramais devs.

Kalna iek�ienē viss dunēja, bet no kalna gala �audījās ārā liesmu mēles � tur Krama devs elpoja. Irmisa un princis apgāja kalnam apkārt � nekur nav ne plaisiņas, lai kalnā varētu iekļūt!

Tad viņi devās meklēt deviņgalvaino devu. Jaunekļi pārrāpās pāri deviņiem kalniem, bet aiz devītā kalna � tāda pļava, ka otras malas neredz, bet aiz pļavas � Melnais kalns. Pļavā trīs simti pļāvēju pļauj zāli, krauj trijās stirpās. Irmisa piegāja pie viņiem, apsveicinājās.

� Kur jūs tik daudz zāles liksiet? � viņ� pavaicāja.

� Nemirstīgais briedis jābaro. Tas vienu reizi dienā nonāk lejā no Melnā kalna un trīs stirpas apēd vienā rāvienā. Ja būsim par maz sapļāvu�i, �is mūs visus samīdīs, � pļāvēji atbildēja.

� Diezgan pļāvu�i! Paņemiet katrs pa klēpim zāles un ejiet projām tur aiz deviņiem kalniem! � Irmisa pavēlēja pļāvējiem.

Pļāvēji vis nedomāja iet projām, baidījās no Nemirstīgā I brie�a. Irmisa un princis atņēma viņiem sirpjus un svie�us pārsvieda tos pāri Melnajam kalnam. Aizdzina ar dzī�anu pļāvējus no pļavas un piespieda aiznest līdzi nopļauto zāli. Pēc tam pa�i paslēpās garajā zālē un gaidīja briedi.

Nemirstīgais briedis nonāca lejā no Melnā kalna un joza pakaļ pļāvējiem. Kolīdz briedis vairs nebija redzams, jaunekli pielēca un skrēja, ko kājas nes, uz Melno kalnu. Uzskrēja pa�ā kalna galā un apstājās, kur nu te soli paspersi, ja deviņgalvainais devs ar spo�o gaismu vai acis ēd laukā! Devs pats karājas kokā un �ilbina ar savu gaismu.

Irmisa ar pūlēm pielīda devām klāt ar zobenu pārcirta virvi, un briesmonis nogāzās zemē. Kolīdz �is nokrita zemē, tā arī vairs nespīdēja. Irmisa zvēla un pārcirta devu uz pusēm, līdz ar to pārcērtot Krama deva dvēseli.

Irmisa un princis atgriezās pie apajā kalna un skatās � no kalna gala vairs ārā nelau�as liesmas, no kalna dzīlēm vairs neatskan dunoņa.

Irmisa pa plaisu iespraucās kalnā un iznesa dienas gaismā jauno gūstekni.

Trijatā viņi devās tālāk.

Gāja augu dienu līdz pat vēlam vakaram. Uzkrita nakts, un cejinieki nolikās zem platānas atpūsties. Irmisa gul, bet acis tur plati vaļā � ka tikai atkal meiteni kāds nenozog.

Pusnaktī platānas zaros satupēs ļaunie kad�i[3]. Tie pamanīja cilvēkus un nolādēja tos.

� Lai princis paklūp un nositas pie savas mājas sliek�ņa, � viens teica.

� Lai meitene, aunot kājā zelta kurpītes, salau� sev kāju,� teica otrs.

� Lai naktī pilij uzlido gvelve�api[4] un vienā rāvienā aprij viņus visus, � nerimās tre�ais. � Kas mūsu lāstus dzirdēja un citiem izpļāpās, lai pārvēr�as par akmens ēnu.

Irmisa visu dzirdēja. No rīta viņ� nevienam, ne princim, ne meitenei, nebilda ne vārda. Gau�i baidījās pārvērsties par akmens ēnu.

Visi trīs gāja ilgi vai neilgi, līdz beigu beigās pārnāca mājās. Kolīdz viņi spēra kāju pils pagalmā, princis nejau�i paklupa, bet Irmisa viņu laikus saķēra un neļāva nokrist.

Valdnieks pārlieku priecīgs, ieraudzījis savu dēlu sveiku un veselu. Valdniekam iepatikās jaunā meitene, un viņ� bija ar mieru tūlīt savīk�t princim ar meiteni kāzu godu. Viņ� pavēlēja kalpiem, lai meitenei atnes zelta kurpes.

Meitene jau paņēma rokās zelta kurpes, lai tās autu kājās, bet Irmisa viņai tās izrāva un iemīdīja zemē. Meitene uz Irmisu tā apskaitās, ka vairs nerunāja ar viņu ne vārda.

Pienāca nakts. Visi nolikās gulēt. Vienīgi Irmisam ne domas par miegu, viņ� apsargā pili.

Pēk�ņi sacēlās tāda dunoņa, �ņākoņa un svilpoņa, ka ausis jābā� ciet � uz pili taisnā ceļā lido gvelve�api! Irmisa cirta no visa spēka ar zobenu, un ar pirmo vēzienu briesmonis uz pusēm gan � turpat vai divi kalni zemē nogāzās.

Otrā rītā princis ņēmās iztaujāt, kā Irmisa uzzinājis par gvelve�api. Irmisa nelai� ne vārda pār lūpām.

Princis to ņēma ļaunā un arī nosolījās vairs nerunāt ar draugu.

Irmisa to neizturēja, ņēma un izstāstīja, ko bija dzirdējis no ļaunajiem kad�i. Izrunājot pēdējo vārdu, viņ� pārvērtās par akmens ēnu.

Meitene to visu redzēja un sāka jo gau�i raudāt. Viņas asaras slacīja akmens ēnu, un tas par lielu prieku meitenei un princim tapa atkal par Irmisu.

Vienreiz divi nabadzīgi paziņas nolikās atpūsties mīkstā zālītē uz lauka un sāka pļāpāt gan par �o, gan par to. Uznāca nakts, debesis kā nosētas ar zvaigznēm. Viens no viņiem pārlaida acis pāri laukam un sacīja:

� Eh, ja �is lauks būtu bijis mans, tad tik es audzētu ēzeļus!

� Bet ja man būtu tik pulka aitu, cik pie debesim mirdz zvaig�ņu! � sapņoja otrais.

� Kur tad tu ganītu tādu lērumu aitu? Varbūt domā uz mana lauka? Varbūt manus ēzeļus bez zāles atstāsi? � pirmais vaicāja.

� Tu domā, ka tikai taviem ēzeļiem vajag ganību, bet manam aitām ne?! � otrais apvainojās.

� Neparko neļau�u tev savas aitas ganīt uz mana laukat � pirmais sāka kliegt.

� Ja nejausi ar labu, gan es zinā�u, kā padzīt tevi ar visiem taviem ēzejiem!

Tā vārds pa vārdam, līdz iedegās nikns strīds. Darbā tika laistas dūres, viens otru dauzīja bez �ēlastības.

Iet garām kāds tre�ais un vaicā:

� Kāpēc jākaujas? Kāda mui�a tad jums jādala?

Abi ņēmās stāstīt, par ko sāku�i strīdēties.

� Prāta gan jums nav ne tik, kā melns aiz naga! � sāka smieties tre�ais. � Tuk�u runu dēļ viens otram sānus nozilinājāt.

Reiz pasaulē dzīvoja divi brāļi � gudrais un muļķis. Viņiem par abiem bija viena pati govs. Kādu dienu gudrais brālis sūtīja muļķi govi pārdot.

Muļķis veda govi uz tirgu. Ceļ� gāja gar niedrēm aizaugu�u ezeru. Niedres vējā līgojās, bet muļķim likās, ka tās mātu viņam, aicinātu pie sevis.

� Vai jūs tie�ām gribat govi pirkt? � muļķis vaicāja. Niedres līgojas, noliecas, it kā teiktu: �Jā.�

� Labi, pērciet, man vienalga, kam pārdodu.

Muļķis piesēja govi pie niedrēm un gāja uz māju.

� Nu, vai govi pārdevi? � gudrais brālis viņam pretī.

� Niedre nopirka mūsu govi, tikai naudu man neiedeva. Gudrais brālis noskaitās uz muļķi. Gāja kopā ar muļķa brāli uz ezeru, bet tur pie niedres tikai valgs karājas, acīm redzot, govi bija vilks saplosījis.

Gudrais brālis sāka uz muļķi kliegt, ta�u � kliedz vai nekliedz � govi tik un tā atpakaļ vairs nedabūsi.

Vakarā muļķis paņēma lāpstu, nogāja pie ezera un ņēmās slānīt niedri:

� Saki, kur tu govi liki! Atdod man govi vai maksā skaidrā naudā, citādi tev labi neies!

Niedre vējā līgojās, bet muļķim liekas, ka tā atsakās maksāt. Muļķis cirta ar lāpstu un izrāva niedri ar visām saknēm.

Bet niedrei apak�ā rēgojas krūze pilna ar zelta naudu. Muļķis a�i paķēra krūzi un joza, ko kājas nes, taisnā ceļā uz mājām.

Muļķis skrien, bet viņam uz papē�iem min pa�a ena, neatpaliek ne soli no viņa, bet muļķim liekas, ka vilks dzenas pakaļ. Mujķis līdz nāvei nobijās, paskrien da�us soļus un neatskatījies met savai ēnai ar zelta gabalu un tā visu ceļu līdz pa�ai mājai, kamēr krūze turpat vai tuk�a.

Muļķis pārskrēja pūzdams elsdams mājās un teica gudrajam brālim:

� Niedre man sadeva daudz zelta, bet atceļā man pakaj sāka dzīties vilks. Tik tikko no �ā izspruku, ik pa brīsniņam pasvie�ot zelta gabalu, tikai da�i vēl palika krūzes dibenā.

Gudrais brālis, slinks nebūdams, aizskrēja pa brāļa pēdām un savāca visu naudu.

Gudrais brālis atgriezās mājās un paslēpa krūzi ar zeltu uz plaukta, kur viņi vienādiņ maizi glabāja.

Kādu dienu, kad gudrā brāja nebija mājās, pie durvīm pieklauvēja ubags. Maizes uz plaukta nebija, un muļķis iznesa ubagam krūzi ar zeltu. Pārnāca gudrais brālis mājās un redz, ka krūzes ar zelta naudu nav vairs savā vietā.

� Kur ta krūze? � viņ� vaicāja.

� Atdevu ubagam, � muļķis atbildēja.

� Slikti mums iet, � gudrais brālis gaudās. � Tagad mums vairs nav ne govs, ne naudas. Neko darīt, būs jāiet par algād�iem.

Abi brāļi salīga par kalpiem pie bagāta mednieka.

Mednieks paņēma sev līdzi uz me�u medībās muļķi. Sakāra viņam plecos savus iero�us un, kad pats nokusa, vēl �ohu[1] uzmeta �im uz pleciem. Pa visu dienu mednieks no�āva krietni daudz me�a zvēru, un tie visi bija jāstiepj muļķim.

Medniekam todien paveicās � viņ� noķēra dzīvu zaķi. Iespieda zaķi muļķim rokās un pieteica turēt tik stingri, lai tas neizspruktu.

Mednieks apkrāva muļķi no galvas līdz papē�iem un sūtīja uz mājām.

Muļķim uz māju bija jāaizved arī mednieka kurts.

Muļķis ceļā gau�i piekusa. Noņēma sev no pleciem mednieka �ohu, uzmeta to sunim un teica:

� Es piekusu, panes tagad tu.

Pagājis vēl gabaliņu, palaida vaļā zaķi, jo bija grūti to nest. Zaķis diedza prom ,ko kājas nes.

Cilpo tikai uz mednieka māju. Pielūko, ka neaizskrien kaut kur sānis! � zaķim pakaļ nokliedza muļķis.

Bet zaķis joza taisnā ceļā uz me�u. Kurts � �im pakaļ. No �ohas pāri palika tikai skrandas.

Muļķis pārnāca mājās un izstāstīja visu gudrajam brālim � ka viņu nebija paklausījis ne zaķis, ne kurts, ka mednieka �oha saplēsta drisku driskās.

� Slikti mums ies, jābēg prom, kamēr vēl nav par vēlu, � gudrais brālis teica.

Kā lai tuk�ām rokām ejam projām. Tā nekā arī nenopelnījām?� muļķis brīnījās. � Paķersim �o vai to līdzi.

Viņ� izrāva no sētas vārtus, uzvēla sev uz muguras un slāja pakaļ gudrajam brālim.

Brāļi salīga pie kāda saimnieka par aitu ganiem.

Aitas ganīja muļķis. Viņ� tās sadzina pamestā piedarbā, bet tur pliks klons, no zāles ne miņas. Aitas sāka gremot, bet muļķis izprātoja, ka tās ko�ļā kevi[2].

� Iedodiet ar! man pako�ļāt, � viņ� uzprasīja aitām, bet tās it kā nemaz nebūtu dzirdēju�as.

Muļķis pārdzina savu ganāmpulku uz lauka, kur auga liela bumbiere. Pats uzrāpās kokā, sapurināja zarus, un zemē nobira bumbieri.

� Ēdiet un arī man atstājiet! � viņ� uzsauca aitām.

Bet aitas paliek aitas � vai �ās ko sajēdz? Uzkrita bumbieriem un apēda visus līdz pēdējam.

Muļķis nokāpa no koka un ņēmās kliegt uz aitām:

� Ak jūs, bezgodes, visus aprijāt, man ne viena pa�a neatstājāt! � Tad paķēra nūju un apsita visas aitas.

Vakarā viņ� atgriezās mājās viens bez ganāmpulka.

� Kur ta aitas? � gudrais brālis pretī.

� Nositu.

� Kā tā nositi? Ko mēs tagad teiksim saimniekam?

� Es �ām lūdzu kevi � nedeva ne kripatiņas. Lūdzu, lai atstāj bumbierus � apēda visus. Tad es arī ņēmu un �ās nositu.

Gudrais brālis redz, ka atkal iekļuvu�i nepatik�anās un glābiņa nebūs, ja prātā neie�ausies kāda viltība. Kopā ar brāli viņ� atstiepa nosistās aitas uz aploku. Gudrais brālis stiepj vienu aitu, bet muļķis uzreiz se�as. Viņi nolika aitas zemē tā, lai izskatītos, ka tās guļ.

Vakarā atnāca saimnieks, pateicās ganiem:

� Tūlīt redzams, ka aitas esat labi pieganīju�i. Rau, kā pieēdu�ās, uz kājām nevar nostāvēt, visas noliku�ās guļus.

Apsēdās trijatā ēst vakariņas. Saimnieks gudro brāli pacienā ar diviem kausiem vīna, bet muļķi tikai ar vienu.

� Viņ� stiepa vienu, bet es � se�as. Viņam tu dod divus kausus, bet man tikai vienu! Tā nu tas neiet! � pukojās muļķis.

Gudrais brālis grū� muļķim dunku sānos, lai �is stāvētu klusu. Ta�u saimnieks k]uva uzmanīgs.

� ko ta jūs tā stiepāt?

� �agarus. Es stiepu vienu klēpi, bet viņ� � se�us! � gudrais brālis izmelojās.

Paēda, padzēra un nolikās gulēt. Pusnaktī gudrais brālis pamodināja muļķī.

� Celies, bēgsim ātrāk prom, kad saimnieks uzzinās, labī nebūs!

� Kā mēs tuk�ām rokām iesim projām? Tā nekā ari nenopelnījām? � muļķis brīnījās.

Viņ� paķēra līdzi, kas pa rokai gadījās, � lielu katlu, vārtus un slāja pakaļ brālim.

Abi tā skrēja, tā skrēja, ka aizelsās. Apsēdās zem liela, kupla ozola atvilkt elpu.

Kolīdz apsēdās, skatās: uz �o pusi auļo laupītāji ar bagātīgu laupījumu.

Brāļi uzkāpa kokā un paslēpās. Muļķis uzstiepa aug�ā pat katlu un vārtus.

Laupītāji nolēca no zirgiem un kārtojās atpūtai zem tā pa�a ozola.

Muļķim katls par smagu, nevar nekādi noturēt un izlaida to no rokām. Bet laupītāji priecīgi, ka no debesīm nokritis katls, būs kur plovu vārīt. Sakūra ugunskuru, pievārīja pilnu katlu ar plovu un sasēdās apkārt katlam, lai ēstu. Te mu]ķīm no rokām izslīdēja vārti. Tie uzkrita laupītājiem tie�i uz galvas un tos visus nospieda kā mu�as.

Brāļiem palika laupītāju salaupītās bagātības.

Ta�u kop� tā laika gudrais brālis muļķi nekur vairs vienu pa�u nelaida.

Kāds cilvēks brauca ar laivu. Viņ� bija mācīts vīrs un ar to gau�i lepojās.

� Vai tu esi kaut ko mācījies? � mācītais vīrs vaicāja laiviniekam.

� Nē, es neko neesmu mācījies. Māku tikai airēt � un tas ir mans darbs, � laivinieks atbildēja.

� Neko tu neesi mācījies? Nelaimīgais, tad tu pasaulē velti dzīvo, kāds gan no tevis labums! Tu esi nekam nederīgs cilvēks!

Laivinieks tādu runu ņēma pie sirds un gau�i noskaitās uz mācīto vīru.

�Pagaidi, gan tu pats ar savām acīm vēl redzēsi, kāds no manis pasaulē labums,� laivinieks nodomāja. Pēk�ņi viņ� sagāza laivu sāņus un mācītais vīrs ievēlās ūdenī, ka noplunk�ķēja vien.

Mācītais vīrs nu ķepurojas pa ūdeni, tūliņ noies dibenā, bet laivinieks vaicā:

� Vai esmu pasaulē nekam nederīgs cilvēks?

� Vai nu prāts! � �ļupstēja lielībnieks. � Dievs tur aug�ā debesīs, bet tu virs zemes! Glāb mani, es slīkstu!

Laivinieks pēdējā mirklī izvilka mācīto vīru no ūdens un vēl reizi noprasīja:

� Kāds tad es galu galā esmu?

� Tāda kā tu pasaulē nav otra, manas dzīvības glābēj! Tikai tagad redzu un saprotu, ka amats netop lamāts. Es ar visām savām zinā�anām būtu nogājis dibenā.

Reiz pasaulē dzīvoja mednieks. Viņ� bija varens �āvējs, veikls un veiksmīgs mednieks. Nekad no medībām mājās nepārnāca tuk�ām rokām. Ta�u vienreiz augu dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram viņ� bija klīdis pa me�u un nekā nebija nomedījis.

Sāka tumst, pēdējais laiks doties uz mājām, bet mednieks netiek no me�a laukā, jo ir biezoknī nomaldījies. Viņ� klīda, klīda un iznāca pla�ā klajumā. Te augsts tornis bez viena loga un bez durvīm. Pēk�ņi torņa siena pa�ķīrās, klajumā izlēca maza stirniņa un nostājās tie�i medniekam priek�ā. Mednieks iz�āva bultu un stirniņu nogalināja.

Mednieks uzkāra kokā savu ādas maisu ar maizi un turpat sakūra ugunskuru. Izdrāza no zara iesmu, sasprauda tajā stirnas gaļas kumosiņus un sāka tos cept. Kad �a�liks virs uguns sāka �urkstēt, mednieks sniedzās pēc maisa, lai paņemtu maizi, bet, kad atkal pievērsās ugunij, nezināja, ticēt vai neticēt savām acīm � gaļas kumosiņi sāka saaugt cits ar citu un tad pēk�ņi pārvērtās par dzīvu stirnu! Stirna it kā pārmezdama paskatījās uz mednieku un nozuda dziļāk me�ā.

� Zili zaļi brīnumi! � pārsteigtais mednieks iesaucās.

Te torņa siena atkal pavērās, un nezināma balss teica:

� Vai nu tādi vien ir brīnumi? Īstus brīnumus gan ir redzējis mednieks no Lilo!

Mednieks atgriezās mājās un kop� tās dienas vairs ne soli nespēra me�ā � visu laiku redzētais un dzirdētais stāvēja prātā. Beigu beigās viņ� nolēma atrast mednieku no Lilo un iztaujāt, kādus tad brīnumus viņa acis ir skatīju�as.

Māte izcepa maizi un saposa mednieku cejam.

Mednieks nogāja garu ceļa gabalu, noplēsa veselu pāri kalamami[1] un ceļā nesastapa ne dzīvas dvēseles. Viņa ceļ� veda cauri daudzām sve�ām zemēm, līdz beidzot noveda pie augsta torņa. �ajā tornī dzīvoja mednieks no Lilo.

Atnācējs tika sagaidīts viesmīlīgi, uzcienāts un pamielots, kā pienākas. Mūsu mednieks viņam izstāstīja, kādu brīnumu pats pieredzējis, pastāstīja par stirnu, kas iznākusi no torņa, kam nav bijis ne logu, ne durvju, un par neredzamas būtnes balsi, kas atskanējusi no turienes.

� Tagad tu pastāsti man, kādus brīnumus tev gadījies redzēt, � ciemiņ� palūdza mājas tēvu.

� Labi, paklausies, kas ar mani atgadījās, � atbildēja mednieks no Lilo.

� Man bija gadu piecpadsmit, � viņ� iesāka, � kad nomira māte. Tēvs apprecējās otru reizi. Pamāte mani ne acu galā neieredzēja. Varēju darīt ko darīdams � nekas viņai nebija pa prātam, ar visu viņa nemierā, lamā un vēl piedauza mani. Kādu dienu ņēmu un nosūdzēju viņu tēvam. Viņ� pamāti norāja. Bet, kad otrā dienā tēvs aizgāja medībās, pamāte paķēra pletni un kā sita mani, teikdama: �Pārvērties par suni!� � es pat ne vārda nepaspēju pār lūpām pārlaist, kad kļuvu suns. Tēvs atgriezās no medībām, es viņam pretī. Sāku smilkstēt, luncināties viņam gar ceļiem. Klāt pielēca pamāte un arī tēvam iesita ar pletni, pārvērta viņu par balodi. Mans tēvs kļuva putns. Ko gan sunim varēja palīdzēt balodis?

Es dzīvoju kā sētas suns. Pamāte mani spārdīja ar kājām, mērdēja badā � labi, ja reizi pa trim dienām pasvieda sakaltu�u maizes garoziņu un iedeva ūdeni nolakties. Kauli un āda palika, tikko spēju kājas pavilkt. Sāku prātot, ka tā tālāk nevar iet, kaut kas jādara. No rīta izlīdu klusām no sētas un vilkos uz tirgu. Tur kāds līdzjūtīgs miesnieks man pasvieda gabalu aknu. Es pakampu aknas zobos un nesu uz uguni, turpat blakus cepa �a�liku. Uzlieku aknu gabalu uz kvēlojo�ām oglēm un pats tupu klāt, gaidu, kad būs gatavs. Miesnieks, protams, pabrīnījās, ka es, tāpat kā cilvēki, cepu aknas, un pievāca mani.

Es viņam uzticīgi kalpoju, modri sargāju gan māju, gan visu ģimeni. Valodas par mani kā apbrīnojamu suni ātri aplidoja visu pilsētu. Ļaudis no malu malām nāca mani apskatīt.

Pie mana saimnieka atnāca bagāts tirgonis un bēdājās, ka viņa mājās notiekot kaut kas nelāgs � kāds viņam zogot bērnus. Esot biju�i da�neda�ādi sargi, ta�u mazuļi zūdot un zūdot.

�Aizdod man uz kādu laiciņu savu suni,� tirgonis palūdza manam saimniekam, �varbūt tas zagli noķers.�

Saimnieks mani atlaida pie tirgoņa.

Tie�i tajā pa�ā dienā tirgoņa sievai piedzima dēls. Cauru nakti es modri sargāju, acu netiku aizvēris. Rīta pusē skatos � kur gadījusies, kur ne �, kupraina vecene zogas pie �ūpuļa! Bet māte un aukle guļ, krāc cietā miegā un nekā nedzird. Es metos kuprītei virsū un nogāzu zemē, neļāvu bērnu aiznest.

�Atlaid mani, mednieka dēls, atdarī�u tev ar labu,� vecene �ukstēja.

Es pabrīnījos, kā kuprīte zina, ka esmu cilvēks, un viņu atlaidu.

Pienāca otras dienas rīts. Tirgonis, ieraudzījis, ka mazulis sveiks un vesels ķepurojas �ūpulī, no priekiem uzkrāva man mugurā pilnu hurd�inu ar zeltu.

�Ej aiznes to savam saimniekam,� viņ� teica.

Es gāju nevis pie miesnieka, bet gan uz mājām pie pamātes. Prātoju, varbūt viņa par mani ap�ēlosies, kad redzēs, cik daudz zelta esmu viņai atnesis, un atdos man agrāko cilvēka izskatu.

Atnesu pamātei zeltu. Viņa no lieliem priekiem tikai smējās, ta�u es kā biju, tā paliku suns. Vienīgi par pateicību man atļāva tagad pārgulēt naktis pie mājas sliek�ņa un nosolījās labi barot.

Man zuda pēdējā cerība vēl kādreiz staigāt cilvēka izskatā.

Vienu dienu garām mūsu mājai dzina aitu ganāmpulku uz kalnu ganībām.

Man iepatikās kāds pēc izskata gau�i labsirdīgs jauns gans, un es sāku iet viņam līdzi. Gans mani nedzina prom, pat noglaudīja man galvu.

Pievakarē mēs jau bijām kalnu ganībās. Gani vakariņām nokāva aitu. Saviem suņiem �ie pasvieda sirdi un aknas, bet man atmeta tikai kaulus ko grauzt.

Naktī uznāca stipra lietus gāze. Vilki kļuva pārdro�i un no visām pusēm uzbruka aitām. Ganu suņi bija pieriju�ies un gulēja kā nosisti, bet es viens pats stājos vilkiem pretī un karoju augu nakti.

Vilku bars zagās klāt aitām. Piecus no�miedzu, pārējie aizmuka. Vārdu sakot, tajā naktī es izglābu ganāmpulku. No rīta es zobos sagrābu jaunā gana �ohas stērbeli un aizvilku viņu uz kaujas vietu, parādīju vilkus, ko biju uzveicis. Kop� tās dienas gani sāka par mani gau�i rūpēties, pat aitu man nokāva.

Vienreiz biezā miglā aitas izklīda pa attālām kalnu nogāzēm. Gani sāka skraidīt, vākt kopā ganāmpulku. Arī es �audījos pa vidu, lai viņiem palīdzētu. Atdzinu vairākus desmitus aitu pie mūsu aploka, bet gani nerādījās � bija pārcēlu�ies uz citu vietu. Daudz nedomādams, dzinu aitas uz mājām, gribēju vēl reizi pielabināties pamātei.

Pamāte aitas gan saņēma priecīga, bet par mani ap�ēloties ne domas � bija pārāk ļauna. Iesita man ar pletni un noteica:

�Kļūsti par paipalu, būs klijām gards kumoss!�

Viņa pārvērta mani par paipalu.

Es laidos prom no tēva mājas � ko gan es te būtu darījis?

Bija kul�anas laiks. Zemnieki nesa kūļus uz kuļamklonu. Es nolaidos pa�ā ceļa malā un sāku uzknābāt graudus no nokritu�ajām vārpām. Pēk�ņi augstu gaisā parādījās klija. Es uzspurdzu un notupos puisim, kas tobrīd gāja garām, uz pleca. Viņ� aiznesa mani uz savām mājām. Pasauca vecmāmiņu un teica: �Izcep man paipalu,� � bet pats aizgāja, lai piekrautu arbu.

Vecā sieva paņēma mani un �ukstēja:

�Tagad tu esi manās rokās, mednieka dēls!�

Es viņu pazinu. Tā bija tā pati kuprainā vecenīte, kura tirgonim zaga bērniņus.

�Nu ir pienākusi reize, lai es tev atdarītu ar labu,� viņa nopriecājās un paslēpa mani zem bļodiņas.

Kad puisis bija aizgājis, viņa mani izlaida laukā un teica:

�Lido uz māju, tikai nelaidies istabā pa durvīm. Laidies caur logu. Labajā kaktā karājas tavas pamātes pletne, paberzējies gar to, un tu pārvērtīsies par cilvēku. Pēc tam paņem pletni un krietni noslāni pamāti. Pārvērt viņu par ēzeļmāti, lai pastrādā tavā labā.�

Es paklausīju vecajai kuprītei, darīju visu, kā viņa bija teikusi.

Mednieks no Lilo beidza savu stāstu un izveda ciemiņu pagalmā.

� Vai tu redzi, kā esmu pagalmu nobruģējis! Vai tu redzi, cik man augsts tornis! Ne saskaitīt, cik hurd�inu akmeņu un smil�u ir pārnēsājusi mana ēzeļmāte. Redz, kādus brīnumus man nācies piedzīvot!

Reiz dzīvoja bailīgs zaķis. Viņ� nolikās zem ozola pasnaust. Ozolā nolaidās vārna un nometa zemē zīli. Zīle trāpīja zaķim taisni pa pieri. Zaķis, bailīgs būdams, tā pārbijās, ka pielēca kājās un joza, kur acis rāda, klusībā prātodams, ka debesis grūst un �im vesela lauska uzkritusi uz galvas.

Zaķis skrien, bet ceļā patrāpās vilks:

� Kur ta nu nesies, zaķīt?

� Bēdz, brālīt, bēdz! Debesis grūst kopā!

Glupais vilks noticēja un metās zaķim līdzi.

Abiem pretī nāca lapsa. Pat nepajautājusi, kur �ie skriedami un kāpēc, joza abiem līdzi.

Nu skrien visi trīs. Aizskrēja līdz nomaļai vietai un paslēpās. Vieta gan nomaļa, tikai nekā nav, ko mutē bāzt. Vilkam vēders aiz bada rūca, un �is aprija zaķi. Izsalkums pierima uz īsu brīdi. Kad atkal vilku sāka mocīt bads, viņ� meta acis uz lapsu. Lapsa nojauta, kas vilkam padoma, un nosprieda viņu piemuļķot. Aplaida acis visapkārt un redz � kokā tup �agata. Parādīja to vilkam un vaicāja:

� Klausies, pelēci, vai negribi kļūt tikpat raibs kā �agata? Tad cilvēki tevi nepazīs!

� Kālab gan ne? � vilks atbildēja.

� Ejam pie upes, tur alla� ūdenī guļ bifeļi. Saplosīsim vienu, pieēdīsimies, cik vēderā lien, un tad kļūsim raibi.

Abi gāja gar upi, satika bifeli un to saplosīja.

� Vispirms caurdursim beigto bifeli, � lapsa deva padomu, tad izlīdīsim tam cauri un kļūsim raibi, vēl raibāki par �agatu.

� Labi, tikai tu lien pirmā, � vilks bija ar rnieru.

Lapsa bifeli caurdūra ar nūju tā, lai pati varētu izlīst tam cauri.

Tad viltniece ieskrējās un izlēca pa caurumu. Vilks ieskrējās, iebāza galvu un iesprūda � ne turpu, ne atpakaļ! Lapsa paķēra nūju un ņēmās vilku slānīt. Vilks gaudoja kā nelabais, bet kas gan viņam palīdzētu!

Turpat arī glupais vilks dabūja galu. Bet viltīga lapsa pierijās pilnu vēderu ar bifeļa gaļu un iebēga me�ā.

Te nu arī pasaka galā.

Reiz dzīvoja mednieks. Viņ� diendienā gāja uz me�u, pārnesa mājās kaut ko nomedītu un tā uzturēja savu ģimeni.

Kādreiz mednieks nokāpa nelielā ielejā, un pēk�ņi viņam priek�ā izskrēja balts briedis. Spalva tam mirdzēja un laistījās kā sudrabs.

� �auj mani! � briedis sacīja medniekam cilvēka balsi.

� Ja man trāpīsi, � tev veiksies dzīvē, bet, ja aiz�ausi garām, � pats noliksi karoti.

Mednieks iz�āva bultu, bet netrāpīja. Viņ� pārnāca mājās itin drūms.

� Pienākusi mana pēdēja stundiņa, � viņ� teica sievai.

� Mērķēju baltajam briedim, bet netrāpīju!

Mednieks to pateica un uz vietas nomira.

Medniekam bija dēls.

Kādu dienu zēns ārā rotaļājās kopā ar citiem bērniem un no maza loka �audīja bultas. Garām gāja ļaudis, paskatījās uz mednieka dēlu un teica:

� Ja viņam būtu bijis tēva loks, no viņa izaugtu slavens mednieks!

Zēns aizskrēja pie mātes un vaicāja, kur būtu atrodams tēva loks. Māte baidījās, ka arī dēls varētu kļūt par mednieku, un tāpēc viņai nenāca ne prātā dot zēnam loku. Dēls lūdzās kā prazdams.

Beigu beigās mate neizturēja un pateica dēlam taisnību:

� Tavs tēvs bija mednieks un aizgāja bojā medībās. Negribu, dēliņ, ka ar tevi tāpat notiktu. Tāpēc arī noslēpu loku ar visām bultām, bet, ja tu tā uzstāj, kāp istabaug�ā, atradīsi tur gan loku, gan maksti ar bultām.

Viņa iedeva dēlam istabaug�as atslēgu. Zēns uzkāpa aug�ā, atvēra durvis un turpat vai sastinga � no visiem kaktiem viņam pretī vērās izbāzti putni, zaķi, lapsas un �akāļi. Viņ� no izbīļa atguvās un pie sienas pieslietu pamanīja tēva loku. Mēģināja loku nocelt, bet nespēja ne pakustināt. Ar asaru pilnām acīm dēls metās lejā pie mātes.

Nemaz neraudi, gan būsi tikpat spēcīgs kā tēvs, � māte viņu nomierināja. � Noej aizā aiz ciemata, tur tek divas straumes: viena duļķaina, otra dzidra. Papriek�u izpeldies duļķainajā, pēc tam � dzidrajā straumē.

Zēns tā arī izdarīja � izpeldējās un pieņēmās spēkā, un loks ar bultām viņam tagad likās viegls kā spalviņa. Trīs bultas viņ� ie�āva kokā, kas auga tālā laukā. Tās visas trīs ietriecās cita citai blakus.

Pēc tam mednieka dēls sadomāja iet medībās. Līdz vēlam vakaram viņ� staigāja pa me�u un bija nonācis nelielā ielejā. Kur gadījies, kur ne, viņa priek�ā izskrēja balts briedis. Spalva viņam mirdzēja un laistījās kā sudrabs.

� �auj mani! � briedis sacīja. � Ja man trāpīsi, tev dzīvē veiksies, ja aiz�ausi garām, � pats noliksi karoti!

Trāpīgā bulta ķēra briedi tie�i pa�ā sirdī.

Mednieka dēls pārnesa brie�a ādu mājās un pakāra pie sienas.

Baltā brie�a āda tā mirdzēja, ka visa istaba pielija ar savādu gaismu. Uz spalvām laistījās pērles un dimanti.

Valodas par brīnumaino ādu paklīda pa malu malām. Tās nonāca ausis zemes valdniekam.

Valdnieks atsūtīja kalpu, lai tas pats savām acīm redzētu, vai ļaudis runā taisnību vai mel� niekus.

Valdnieka kalpam mednieka māju nenācās ilgi meklēt, jo pa tās logu plūda tik spilgta gaisma, ka to tālu varēja pamanīt. Kalps piezagās pie lodziņa, palūrēja istabā un kļuva turpat vai akls � tā dzirkstīja un mirdzēja baltā brie�a āda!

Kalps pa galvu pa kaklu metās atpakaļ uz pili, lai pastāstītu par pērļu un dimantu ādu.

Valdniek, vienkār�u ļau�u dēlam nepiedien būt bagātākam par tevi, � nazirvezīri kūdīja valdnieku. � Atņem ādu.

Valdnieks mīļu prātu to darītu, bet nezināja, kā to izdarīt. Nevar ta�u tā ielauzties mājā! Ko tad teiks ļaudis?

� Ko te velti prātot, valdniek, � galvenais vezīrs teica.

Sarīko dzīres un ielūdz arī mednieka dēlu. Viņ�, tāds me�ā audzis, nepratīs uzvesties, kā pilī pieklājas. Tad mēs visi kā viens teiksim, ka �is nav cienīgs būt par tādas brīnumainas ādas īpa�nieku, un to atņemsim.

Valdnieks nekavējās un uzlūdza mednieka dēlu uz dzīrēm.

Ta�u mednieka dēlam bija gudra māte. Viņa uzreiz nojauta, kāpēc dēlu aicina uz pili.

� Skaties, dēliņ, uzvedies pieklājīgi, � viņa lika dēlam pie sirds. � Pirms valdnieks nesāk smieties, arī tu nesmejies. Ja ar tevi nerunā, muti vaļā never. Ātrāk par valdnieku un vezīriem no galda aug�ā necelies. Kad sāks iznēsāt ēdienu, no katra trauka ņem pa�u mazumiņu, daudz neēd. Pēc dzīrēm valdnieks izjās, tu nesteidzies viņam priek�ā un arī neatpaliec no viņa, ja zirgus palaidīs auļos.

Pilī mednieka dēls visu darīja, kā māte bija teikusi. Valdniekam nenobrīnīties, ka mednieka dēls tik labi audzināts. Viņ� pārskaitās zils, melns uz saviem nazirvezīriem un, kad mednieka dēls bija aizjājis, sakliedza uz viņiem:

� Tuk�paurainie stulbeņi! Pat tik daudz nespējat, kā gudru padomu dot! Ja nepratīsiet atņemt brie�a ādu � pa�iem ādu pār acīm novilk�u!

Nazirvezīri klusi kā pelītes, trīc un dreb no bailēm. Sē� un prāto, ka galvas kūp, kā izpildīt pavēli. Beigās izprātoja.

� Pavēli, valdniek, lai mednieka dēls tev uzceļ pili no ve�api[1] kauliem, � galvenais vezīrs teica valdniekam. � Ve�api �o aprīs, un baltā brie�a āda būs tev rokā! Ja nu �is pili uzceltu, pavēlēsi ādu turēt pilī. Teiksi, ka burvju ādai nepiedien karāties parastā mājā.

Vezīru padoms valdniekam bija gau�i pa prātam. Viņ� uzaicināja mednieka dēlu pie sevis un pavēlēja uzcelt jaunu pili no ve�api kauliem.

� Ap�ēlojies, lielo valdniek! Es neesmu ne namdaris, ne mūrnieks, neprotu nevienu tādu amatu, kā lai es pili uzceļu? � mednieka dēls lūdzās.

� Nekā negribu zināt! Ja pili neuzcelsi, lai māte tevi pie laika sāk apraudāt!

Mednieka dēls atgriezās majas bēdīgs, izstāstīja mātei, kādu darbu valdnieks viņam uzdevis.

� Ej atpakaļ uz pili, dēliņ, izlūdzies valdniekam septiņdesmit arbas un tikpat daudz braucējus. Lai valdnieks liek nokalt tev piecdesmit pudu smagas bultas, lai to visu izdara par vezīru naudu. Dodies uz Kad�etijas zemi. Tur biezā me�ā mīt ve�api. Arbas ar braucējiem atstāj me�malā, bet pats pārnak�ņo biezoknī. Ve�api nogalināt tev izdosies tikai agri rītausmā, ja pieiesi viņam klāt no tās debess puses, no kuras saule lec.

Mednieka dēls izdarīja visu mats matā tā, kā māte bija pieteikusi.

Valdnieks viņam iedeva septiņdesmit arbas un septiņdesmit braucējus. Viņam nokala piecdesmit pudu smagas bultas. Un par to visu samaksāja vezīri no savām kabatām.

Mednieka dēls devās uz Kad�etijas zemi. Nakti viņ� pārlaida me�ā, kur mita ve�api, bet, tikko svīda gaisma, piezagās briesmonim klāt no tās puses, kur saule lec.

Ve�api guļ, atmetis asti aiz galvas. Izdzirdējis cilvēka soļus, pagrieza galvu pret viņu, bet nekā saskatīt, jo viņu ap�ilbināja uzleco�ās saules stari. Mednieka dēls raidīja trīs bultas, un briesmonis bija uz vietas beigts. Viņ� atgriezās pie arbām, pamodināja braucējus un aizsūtīja pavēstīt Kad�etijas iedzīvotājiem, kas atbrīvojis viņus no ve�api.

Saskrēja kad�i no malu malām, saka dancot apkārt beigtajam briesmonim. Visi priecājās, ka vienreiz tiku�i vaļā no rijīgā ve�api. Pēc tam veda mednieka dēlu pie Kad�etijas valdnieka. Viņ� pateicās tam un apvaicājas, ar ko viņu apdavināt.

� Man nekā nevajag, � mednieka dēls atbildēja. � Palīdziet uz�ķērst ve�api un sakraut tā kaulus arbās.

Kad�i �akli ķērās pie darba. Vienā mirklī ve�api sagrieza gabalos un iekrāva tā kaulus arbās. Pēc tam viņi gāja līdzi mednieka dēlam un palīdzēja no ve�api kauliem uzcelt pili.

Mednieka dēls uzaicināja valdnieku apskatīt pili.

Milzīgā pils bija drausmīga! Valdnieks uz to pameta acis un bez atmaņas nogāzās zemē.

Valdnieks krietnu laiku nevarēja atgūt samaņu. Bet, kolīdz atguva, tā uzteica mednieka dēlu par centību un dro�sirdību un vēlēja viņam palikt pilī.

� Pavadīsi mani medībās, � valdnieks teica. � Bet baltā brie�a ādu pārnesīsi uz ve�api kaulu pili. Tādai brīnumainai ādai vienīgi tādā pilī arī pieklājas karāties.

Vezīri sabozās, viņiem nebija pa prātam, ka valdnieks patur pilī pie sevis vienkār�u mednieka dēlu. �ī knauķa dēļ viņiem bija vajadzējis atvērt savus naudas makus, bet tagadiņ �is vēl medībās līdīs acīs. Vezīri izprātoja mednieka dēlu novākt malā. Viņi bija padzirdēju�i, ka Dzelzs devām pieder zelta stabs, un �ie teica valdniekam:

� Tev, valdniek, ir gan neredzēta pils, gan neredzēta baltā brie�a āda. Tikai tas nav labi, ka āda nemirdz no visām pusēm vienādi. Kā būtu, ja tā karātos uz zelta staba pa�ā pils vidū?

� Es neko neiebilstu, bet kur lai ņem tādu zelta stabu?

� No Dzelzs deva mājas. Pavēli dro�sirdīgajam mednieka dēlam pārnest stabu uz savu jauno pili.

Valdnieks daudz nedomāja, vai jauneklim viegli to izdarīt.

� Atnes no Dzelzs deva mājas zelta stabu. Ja manu pavēli neizpildīsi, lai bēdas nāk pār tavas mātes galvu, � valdnieks teica mednieka dēlam.

Mednieka dēls devās atkal pie mātes pēc padoma. Pie kā gan cita lai viņ� ietu grūtā brīdī?

Arī �oreiz māte viņam deva labu padomu.

� Palūdz valdniekam arbu ar braucēju un tādu smagāku bultu. Dzelzs devs dzīvo aiz trim augstiem kalniem. Piektdienās viņ� iziet medībās, tad arī varēsi paņemt zelta stabu. Paturi prātā, ka atklātā kaujā tev Dzelzs devu nepieveikt.

Valdnieks pavēlēja vezīriem, lai apgādā mednieka dēlu ar arbu, braucēju un bultu. Vezīri par savu naudu lika izkalt piecdesmit pudu smagu bultu. Mednieka dēls to salieca un salauza kā nieku. Izkala otru � septiņdesmit pudu smagu bultu. Arī tā tika salauzta. Tad viņam atnesa deviņdesmit pudu smagu bultu � to ne saliekt, ne salauzt.

Mednieka dēls saposās tālajam ceļam. Viņ� pārgāja pāri pirmajam augstajam kalnam, pārgāja pāri otrajam, uzkāpa tre�ajā � pa�ā augstākajā kalnā un dziļi lejā kalna pakājē ieraudzīja Dzelzs deva māju.

Bija tie�i piektdiena. Mednieka dēls no kalna gala iz�āva bultu uz Dzelzs deva māju. Nostrink�ķēja stiegra, iedziedājās bulta, un māja sagruva kā nebijusi. Zelta stabs, kas balstīja jumtu, nogāzās zemē.

Mednieka dēls iesēdās arbā un nobrauca ielejā. Viņ� kopā ar braucēju ievēla zelta stabu arbā un aizveda uz pili valdniekam.

Valdnieks mednieka dēlu apdāvināja un atlaida uz māju pie mātes, bet pats pavēlēja vezīriem uzstādīt zelta stabu ve�api kaulu pilī. Baltā brie�a ādu pakāra uz zelta staba, un tā nu izstaroja spo�u gaismu uz visām pusēm. Valdnieks nespēja no tās ne acu novērst.

Pa to starpu no medībām atgriezās Dzelzs devs un redzēja, ka viņa māja sagrauta, zelta stabs nozudis.

Dzelzs devs pārlieku saniknojās, metās pa cilvēka pēdām pakaļ savam zelta stabam. No viņa soļiem kalni sāka drebēt. Dzelzs devs ielauzās ve�api kaulu pilī, bet tur priek�ā valdnieks ar vezīriem. Dzelzs devs norāva baltā brie�a spo�o ādu, paķēra zelta stabu un sāka visus un visu, kas tik gadījās pa rokai, dragāt. Viņ� drisku driskās sapostīja pili � ve�api kauli lidoja uz visām debess pusēm.

Dzelzs devs aiznesa zelta stabu un paķēra vēl līdzi brie�ādu.

Bet mednieka dēls no tā brī�a vairs ir nedomāja iet medībās un nogalēt me�a dzīvniekus. Viņ� dzīvoja klusu un mierīgi pie savas mātes.

Nabagais kaimiņ� aizņēmās no bagātā kaimiņa krietnu �ūksni naudas, bet nekā nesanāca parādu atdot. Bagātais kaimiņ� nāk pie nabagā vai katru dienu, prasa naudu rokā. Tas apnika nabagā kaimiņa sievai, un viņa kādu vakaru teica vīram:

� Tu paslēpies, es pienācīgi sagaidī�u kaimiņu.

Otrā dienā bagātais kaimiņ� atkal klāt pēc naudas.

� Kas tev, labo cilvēk, vajadzīgs? Saimnieka �odien nav mājās, � nabagā kaimiņa sieva viņam teica.

� Kur tad viņ� ir? Kad atdos man parādu?

� Rau, tāpēc jau viņ� aizgāja. Nopirks sēklas, atvedīs zemi, apsēs ar dzeloņplūmēm, izaudzēs dzeloņainus krūmus, garām dzīs karavānu ar kokvilnu, uz dzeloņiem uzķersies kokvilna, mans vīrs to savāks, pārdos un atdos tev parādu.

Bagātais kaimiņ� smējās, vēderu turēdams, bet nabagā kaimiņa sieva apvainojās un teica:

� Tev labi smieties � tava nauda vesela!

Reiz pasaulē dzīvoja nabadzīgs vīrs. Visa viņa bagātība bija viena govs. Pagāja laiks, un govs vairs nedeva piena ne piles. Nabadzīgais vīrs prātoja �ā, prātoja tā, līdz izlēma govi pārdot.

Viņ� aizsūtīja dēlu uz tirgu un pieteica, lai govi pārdod par trīsdesmit rubļiem.

Puisis apmeta govij valgu ap ragiem un veda uz tirgu. Nonācis pilsētā, viņ� vadāja govi pa tirgu, meklēdams pircēju.

Pienāk kāds tirgonis un saka:

Pārdod man teļu, do�u tev trīs rubļus.

� Tas nav nekāds teļ�, tā ir govs, � puisis iebilst. � Kā lai es to atdodu par trim rubļiem?

Pienāk otrs tirgonis:

� Ei, puis, uz kurieni tu to kazu ved? Pārdod to man par diviem rubļiem.

Puisis apvainojās, ved govi tālāk.

Pienāk tre�ais tirgonis.

� Puis, pārdod man to jēru, do�u veselu rubli.

Puisim no aizvainojuma asaras acīs sasprāgst.

� Ko jūs, vai jums acu nav pierē? Atradu�i gan jēru? Tā ta�u ir govs un maksā trīsdesmit rubļu.

Tirgonis smejas vēderu izgāzis:

� Tev jau pa�am nav acis īstā vietā. Neredzi, ko pārdod!

��eit laikam tādi vien salasīju�ies. Vai nu patiesi ar aklumu sisti, vai arī netic, ka tā ir govs,� puisis prātoja pie sevis. �Būs vien jāatdod pirmajam pircējam par trim rubļiem, ņems vēl un beigās piecas kapeikas par to piesolīs.�

Viņ� atdeva govi tirgonim par trim rubļiem.

Mājās puisis dabūja pamatīgu brāzienu, tēvs viņu sūtīja atpakaļ pie tirgoņa.

� Ej nu pasaki, ka mēs pārdevām tikai govi, bet asti atstājām sev, � tēvs viņam sacīja. � Lai atdod vai nu asti, vai pa�u govi.

�Tirgonis ta�u nebūs tik ne�ēlīgs, ka dzīvai govij griezīs asti nost, atdos pa�u govi,� nabadzīgais vīrs domāja.

Bet tirgonim ne prātā pa�ēlot govi. Ņēma un nogrieza tai asti un atdeva to puisim.

Nabadzīgais vīrs nu saprata, ka viņam viltīgo tirgoni nebūs tik viegli pārspēt viltībā.

Nabadzīgais vīrs nebaltai dienai bija nolicis trīs zelta naudas gabalus. Viņ� uzsēdās savam ēzelim mugurā un jāja uz tirgu. Jāja garām viltīgā tirgoņa bodei un nometa zemē vienu pēc otra abus zelta naudas gabalus. Tirgonis pamanīja izkritu�o naudu un sauca nopakaļ:

� Vadzi, tev nauda izkrita!

� Nav liela nelaime. Pa visu dienu no mana ēzeļa izkrīt desmit zelta gabali!

Skopais tirgonis metās ārā no bodes un nu nopētīja ezeli no visām pusēm.

� kur tu tādu dabūji? � viņ� izjautāja nabadzīgo vīru.

� Mūsu ciematā tādi ēzeļi vien ir!

� tad �o pārdod man, pats dabūsi citu!

� tas nav pa tavai kabatai.

� Varbūt ir pa kabatai, cik ta prasi?

� Vai dosi tik daudz, lai varētu apbērt ēzeli ar naudu līdz ausim?

� Labi, do�u! � tirgonis bija ar mieru.

Nabadzīgais virs paņēma naudu, atdeva ēzeli un pieteica:

� Ieslēdz to veselu nedēju kūtī, redzēsi, kādu bagātību tas tev atnesīs, � nedējas laikā kūts būs pilna ar zeltu.

Vīrs itin apmierināts atgriezās mājās, bet skopais tirgonis ieslēdza ēzeli kūti.

Pagāja nedēja. Tirgonis iet vērt kūts durvis vajā, bet tās neveras � kaut kas maisa. �is kļuva varen priecīgs, cerēja, ka kūts būs pilna ar zelta naudu. Viņ� paaicināja palīgā sievu un bērnus. Visi reizē uzgūla durvīm, tās atvērās, un tirgonis uzkrita virsū beigtajam ēzelim. Nabaga ēzelis bija nobeidzies badā.

Tirgonis saprata, ka viņ� smagi piekrāpts, un pa galvu pa kaklu metās uz ciematu, lai izrēķinātos ar nabadzīgo vīru.

Bet �is tirgoni jau gaidīja.

Viņ� jau laikus lika sievai pagatavot plovu, �a�liku un izcept vistu. To visu viņ� apraka pagalmā trijās da�ādās vietās.

Tirgonis atskrēja, kliedza, draudēja, ka visu nabaga ģimeni apsitī�ot.

Nabadzīgais vīrs ne acu nepamirk�ķināja.

� Vai tas kur dzirdēts, ka ēzeļa dēļ cilvēkus nobeigs, � viņ� mierīgi teica. � Nav liela nelaime, ja ēzelis nobeidzās, dabū�u tev citu vietā. Labāk būtu apsēdies, paēdis kopā ar mani, pārrunāsim un pārliksim visu mierīgi un prātīgi.

Tā runādams, viņ� iedūra lāpstu zemē, kur bija apracis plovu, un izvilka katlu. Iedūra lāpstu otru reizi un izvilka �a�liku. Iedūra lāpstu tre�o reizi, apvēla zemes piku un izņēma ceptu vistu.

Tirgonis glu�i apstulba, no brīnumiem acis vien bolīja � kaut kas vēl nedzirdēts un neredzēts, no kura laika zemē ēdiens atrodams?

Pa to laiku nabaga sieva izklāja galdautu. Lūdza viesi nogar�ot, vai lāpsta gar�īgi gatavo.

� kāpēc lāpsta? � tirgonis brinās.

� �ī mums ir tāda brinumlāpsta! Kuru katru ēdienu izrok no zemes.

� Pārdod man �o lāpstu, � tirgonis lūdza nabadzīgajam virām.

� Man �ēl no tās �ķirties, viņa mūs baro. Ko lai dara, pārdo�u to tev � ņem vesels par simt rubļiem.

Tirgonis pārnesa lāpstu mājās, izsauca sievu pagalmā, gribēja viņu pārsteigt un iepriecināt. Viņ� raka te, raka tur un tā pārraka visu pagalmu, bet nekur ne miņas no ēdiena!

� Atkal zemnieks mani piekrāpis! � tirgonis iebrēcās. � �oreiz viņ� man neizspruks!

Tirgonis atskrēja pie nabadzīgā vīra, metās virsū, nogāza zemē, sasēja viņam rokas un kājas un stiepa uz jūru slīcināt. Aizstiepa viņu līdz pa�ai jūras malai un nometa zemē, lai ietu un sameklētu laivu, ar ko tālāk varētu iebraukt jūrā un nabagu noslīcināt dziļākā vietā.

Tikko tirgonis bija aizgājis, pie nelaimīgā vīra pienāca gans. Tas netālu ganīja aitas un visu bija redzējis.

� Par ko tad tevi sasēja? � gans vaicāja.

� Es no tevis nopirku auneli, tirgoni uzaicināju ciemos un pacienaju ar �a�liku. Bet tagad tirgonis brūk man virsū, ka es esot �o ar suņa gaļu pabarojis! Atsien man rokas un kājas, palīdzi tikt vaļā, citādi pateik�u tirgonim, ka es no tevis pirku gaļu, un viņ� tev galvu noraus.

Gans atbrīvoja nabagu no virves, tas nu ātrāk par vēju metās prom. Gans uzkavējās vēl kādu brītiņu un tad gāja pie savām aitām.

Tirgonis atgriezās, bet no nabaga ne miņas, tikai virve mētājas zemē. Aplaidis acis apkārt, pamanīja tuvumā ganu un saprata, ka tas palīdzējis nabagam. Tirgonis pieskrēja pie gana, sagrāba un vilka �o pa�u uz laivu. Tirgonis iemeta ganu laivā un sāka irties prom jūrā.

Kolīdz laiva bija pabraukusi kādu gabaliņu no malas, gans pielēca kājās un iegrūda tirgoni jūrā. Nevarēja ta�u rokas klēpī salicis gaidīt, lai tirgonis �o noslīcina!

Varbūt tirgonis noslīka, varbūt arī nenoslīka, bet pie nabadzīgā vīra gan viņ� vairs savu acu nav rādījis.

Pasaka stāsta, ka kādreiz dzīvoja valdnieks. Dzīvoja viņ� bezrūpīgi, neapgrūtināja sevi ar darbiem, diendienā dzīroja un līksmojās.

Valdniekam bija gudrs kalps. Viņ� brīnījās par valdnieka bezrūpību. Vienreiz kalps nenocietās un pārmeta valdniekam:

� Tavās rokās, valdniek, ir lau�u dzīvības, bet tev ne domas par valsts lietām, ne domas par saviem pavalstniekiem. Tu dzīvo vienos priekos un vienās dzīrēs!

Valdnieks to gau�i ņēma ļaunā un gribēja jau nekaunīgo kalpu sodīt ar nāvi, bet tad pārlika:

� Ja tu esi tik pārgudrs, ka ņemies mani pamācīt, tad atbildi uz trim jautājumiem. Ja atbildēsi, piedo�u tavu nekaunību, ja ne � tava gudrā galva ripos! Pasaki, vai var izdzert jūru, cik ilgi jāiet no austrumiem līdz rietumiem un cik es maksāju.

Gudrais kalps atbildēja:

� Jūru varēs izdzert, ja apturēs visas upes, kas tajā ietek. No austrumiem līdz rietumiem ne tu, ne es, ne cits kāds kājām nav gājis, bet saule noiet �o ceļu vienā dienā. Kas attiecas uz to, cik tu maksā, valdniek, tad neņem ļaunā, ja teik�u, ka dieva dēlu pārdeva par trīsdesmit sudraba gra�iem � diezin vai par tevi dos vairāk.

Reiz dzīvoja zēns, apaļ� bārenis. Viņam nebija ne mātes, ne tēva, tikai barga pamāte. Kādu dienu pamāte iznesa pagalmā kvie�us, lai saulē izkaltētu, bet padēlu nosēdināja klāt, lai �is atgaiņā vistas un putnus. Bija pārāk karsts laiks, un zēnu pārmāca miegs. Kvie�iem uzklupa vistas un visus graudus līdz pēdējam noknābāja. Pamāte sadusmojās, sāka padēlu sist un rāt.

� Eh, tu sliņķi, eh, tu miegamice tāds!

� Nesit mani, es tev izstāstī�u, ko sapnī redzēju, � zēns lūdzās. � Es iesnaudos un nepamanīju, ka biju jau Bagdādē! Man vienā pusē sēd saule, otrā pusē � mēness. Es mazgājos, bet rīta zvaigzne no zelta krūzes man lej uz rokām sudrabainu ūdeni.

Sapnis, ko bija redzējis padēls, pamātei gau�i patika, tā patika, ka viņa no skaudības kļūva zili melna. Sagrāba padēku aiz apkakles un saka purināt:

� Dod man savu sapni, palaidni! Dod ātrāk!

� Kā lai es dodu, tas ta�u sapnis!

Pamāte nekā negrib dzirdēt. Piekāva zēnu un izdzina no mājas.

Sizmara[1] devās pasaulē, kur acis rāda. Viņ� ilgi gāja un nonāca Rietumu valdnieka galvaspilsētā. Valdnieka kalpi pamanīja, ka pa ielām klīst zēns bez darba. Sagrāba viņu ciet un aizveda uz pili, jo �ajā pilsētā nebija atļauts nevienam klaiņot bez darba.

� Kā dēls tu esi, kur tavi vecāki? � valdnieks taujāja.

� Man nav ne mātes, ne tēva, tikai pamāte. Viņa mani piekāva par neko un izdzina no mājas, � Sizmara atbildēja.

� Vai nu tā ir, ka ne par ko? � valdnieks lāgā neticēja.

Tad Sizmara izstāstīja savu sapni.

Kad valdnieks dzirdēja, cik skaistu sapni zēns redzējis, arī viņ� kļuva skaudīgs.

� Tāda sapņa cienīgs esmu vienīgi es! Atdod to veicīgāk man! � valdnieks uzstāja.

� Kā lai es to atdodu, tas ta�u sapnis! � Sizmara teica.

� Metiet to puiku bedrē, lai tur patup, kamēr nāk pie prāta, � valdnieks pavēlēja saviem vezīriem.

Sizmaru iemeta dziļā bedrē. Reizi dienā viņam iesvieda sakaltu�u maizes garoziņu un iedeva malku ūdens.

�im valdniekam bija meita, tik skaista, ka tādu tikai saule bija redzējusi. Tāpēc arī princesi sauca par Saulesizredzēto.

Princesei bija Sizmaras �ēl, un viņa slepus nesa tam ēst.

Tā pagāja viens gads, pagāja otrs gads, pagāja tre�ais gads. Princesi bildināja Austrumu valdnieks, bet saņēma noraidījumu.

� Princese vēl pārāk jauna! � aizbildinājās tēvs.

Austrumu valdnieks neatlaidās un bildināja princesi trīs gadus no vietas un katru reizi saņēma noraidījumu. Nebija viņ� pa prātam ne Rietumu valdniekam, ne viņa skaistajai meitai.

Ceturtajā gadā Austrumu valdnieks atsūtīja Rietumu vaidniekam �etras ķēvītes un pieprasīja: �Uzmini, kura no visām �etrām ir māte, kura no ķēvītēm ir vecākā, kura vidējā un kura jaunākā. Ja uzminēsi � labi, ja neuzminēsi � atdosi savu meitu man par sievu, vai arī to atņem�u ar varu.�

Rietumu valdnieks domā �ā, domā tā � nekā uzminēt.

Princese pārlieku noskuma. Viņa devās pie bedres, kur nīka Sizmara, un teica:

� Mans nabaga Sizmara! Tu nomirsi �eit badā, kad Austrumu valdnieks mani aizvedīs!

Princese Sizmaram pastāstīja, kādu mīklu viņiem uzdevis Austrumu valdnieks.

� Nemaz nebēdājies! Tīrais nieks �o mīklu atminēt! � Sizmara teica. � Nolieciet zirgiem priek�ā palaizīt akmeņsāli un pēc tam ieslogiet tos līdz rītam stallī. Otrā rītā pirmā pie ūdens steigsies māte, viņai pakaļ skries jaunākā, tai pakaļ � vidējā un pati pēdējā ies vecākā ķēve.

Princese to visu izstāstīja tēvam.

Rietumu valdnieks aizsūtīja atbildi Austrumu valdniekam, bet tas neliekas mierā un sūta jaunu mīklu: liek sadauzīt akmeņsāls gabalu bumbiņās. �Ja to nepratīsi, atdosi savu meitu man par sievu!�

Princese atkal gāja pie Sizmaras.

� Atdodiet akmeņsāli Austrumu valdniekam atpakaļ un palūdziet, lai parāda, kādās bumbiņās � lielās vai mazās � lai to sadauza, � Sizmara teica.

Rietumu valdnieks tā arī izdarīja.

Austrumu valdnieks vai traks aiz dusmām, ka viņam nepārspēt kaimiņu viltībā. Viņ� paņēma loku, savilka stiegru un iz�āva bultu uz Rietumu valdnieka pili. Bulta ieurbās zemē pa�ā pils priek�ā.

Apvainotais Rietumu valdnieks saaicināja visus savus zemes spēcīgākos un veiklākos karavīrus, bet neviens nevar bultu ne pakustināt.

Princese ar asarām acīs atnāca pie Sizmaras:

� Būs vien man jāiziet pie Austrumu valdnieka par sievu! Viņ� at�āvis tādu bultu, ka ne domas to kādam izraut!

� Nemaz nebēdājies! � Sizmara viņai teica. � Palīdzi man izrāpties no bedres, un es ar bultu tik�u galā.

Nakti princese atnesa virvi. Sizmara izkāpa no bedres, izkustināja bultu, izrāva to no zemes un kāpa atkal bedrē atpakaļ.

Pienāca rīts.

Rietumu valdnieks brīnīties brīnījās, ka bulta mētājas zemē. Sāka iztaujāt, kur� to izrāvis. Ta�u neviens nekā nezināja teikt. Valdnieks pavēlēja sasaukt kopā visus stipriniekus un paziņoja:

� Kur� pacels bultu un aiz�aus to atpakaļ uz Austrumu valdnieka apmetni, tam kā likts princese par sievu un puse manas valsts.

Stiprinieki tā noņēmās, ka ne vīlē sausuma, bet kur nu �iem bultu pakustināt.

� Tēv, ja nu to ir izvilcis Sizmara? � princese teica.

Valdniekam par tādu runu nāk smiekls, tomēr aizsūtīja kalpus pēc Sizmaras. Skatās � Sizmaram bedrē tik tikko pietiek vietas. Kļuvis vai devām līdzīgs � tāds stiprinieks izaudzis.

Spēlēdamies viņ� pacēla bultu un aiz�āva atpakaļ uz ienaidnieka apmetni. Austrumu valdniekam bija vien jāizved savs karaspēks.

Tagad Rietumu valdniekam kļuva �ēl, ka nebija izdevis meitu Austrumu valdniekam par sievu. Kā lai atdod princesi par sievu vienkār�u ļau�u puisim.

Valdnieks ilgi domāja, līdz izdomāja, kā ar viltību tikt no Sizmaras vaļā.

� Austrumu valdnieks jau nu neliksies mierā, � viņ� teica. � Ej un sadod viņam tā krietni, tad arī nelieg�u princesi tev par sievu!

Ko lai Sizmara dara? Viņ� bija gau�i iemīlējis jauko princesi.

Gribi vai negribi, jādodas vien ceļā. Iet Sizmara pa lauku un nevar izdomāt, kā pieveikt vareno un viltīgo Austrumu valdnieku.

Uz lauka mednieki bija palaidu�i dzinējsuņus, ta�u tie nevarēja zaķi noķert.

Pēk�ņi no me�a izskrēja cilvēks ar dzirnakmeni pie vienas kājas, un zaķis �im ātri vien rokā. Sizmara pabrīnījās.

� Grūtu darbu paveici, Skrējēji � Sizmara iesaucās.

� Nevar vis tā teikt. Grūtu darbu Sizmara paveicis, � Skrējējs atbildēja.

� Es pats esmu Sizmara! Nāc, iesim abi kopā pie Austrumu valdnieka.

Tālāk viņi gāja divatā.

Nogāju�i nelielu ceļa gabalu, redz: cilvēks pielicis ausi pie zemes un kaut ko murmina.

� Ko tu tur dari? � Sizmara �im vaicāja.

� Zem zemes cīnās skudras, un es viņām dodu padomu.

� Grūts tavs darbs, Dzirdīgais! � Nevar vis tā teikt. Grūtu darbu Sizmara paveicis, Dzirdīgais atbildēja.

� Es pats esmu Sizmara! Nāc, iesim visi kopā pie Austrumu valdnieka.

Ceļu viņi turpināja trijatā. Nogāju�i nelielu ceļa gabalu, redz: cilvēks pie balo�iem un maina tiem spārnus. Vienam izrauj spārnu, otram pielāgo, bet balo�i to pat nejūt.

� Tev gan ir grūts darbs, Veiklais! � Sizmara brīnās.

� Kas te nu grūts? Ar grūtu darbu Sizmara tika galā, � Veiklais atbild.

� Es pats esmu Sizmara! Nac, iesim visi kopa pie Austrumu valdnieka.

Ceļu viņi turpinaja iet �etrata un drīz vien ierādās pie Austrumu valdnieka.

� Izmet no galvas, valdniek, daiļo kaimiņzemes princesi, viņa ir mana līgava, � Sizmara teica valdniekam. � Ja reiz pa visām reizēm neliksi viņu mierā, tad plāni tev klāsies!

Valdnieks vai apstulba par tādu skrandaiņa nekaunību. Grasījās jau �o mest cietumā, bet tad pārdomāja. Nolēma vispirms uzzināt, ko puisis var, gan jau paspēs sodīt.

� Labi, � valdnieks teica, � tikai tad pierādi, ka esi princeses cienīgs. Triju dienu gājiena attālumā no �ejienes guldz avots ar dziedino�u ūdeni. Pēc ūdens es sūtī�u tevi un galma skrējēju. Ja atnesīsi ūdeni �iglāk par viņu, princese būs tava.

Sizmara bija ar mieru un teica Skrējējam:

� Glāb nu mani, draugs! Tu noķēri zaķi, vai tad galma Di�skrējēju neapdzīsi!

Skrējējs un Di�skrējējs sāka skriet. Skrēja augu dienu. Galma kalps sāka atpalikt. Skrējējs bija aizsteidzies priek�ā krietnu gabalu.

� Klausies, brāli, kāpēc mēs tā steidzamies, kāpēc sevi nomokām? Atpūtīsimies brītiņu! � viņam pakliedza viltīgais Di�skrējējs.

Skrējējs paklausīja. Abi apsēdas un uzēda. Di�skrējējs paslepus iebēra Skrējēja ēdienā miegazāles, un to pieveica miegs. Skrējējs atgūlās, aizmiga un gulēja kā nosists. Bet Di�skrējējs i nedomā kavēties, skrien, ko kājas nes, tālāk, divās dienās tiek līdz avotam. Piepildīja krūku ar ūdeni un griezās atpakaļ.

Sizmaras sirds nojauta ko nelabu.

� Piespied ausi pie zemes, Dzirdīgais, paklausies, vai �ie vēl tālu, � viņ� lūdza draugu.

Dzirdīgais pielika ausi pie zemes.

� Tavu postu, tavu postu! � viņ� iesaucās. � Skrējējs pusceļā nolicies uz auss un krāc vienā krāk�anā, bet Di�skrējējs jau diebj atpakaļ!

Sizmara nostiepa lokam stiegru un notēmēja bultu uz Skrējēja dzirnakmeni. Bulta trāpīja dzirnakmenim pa�ā vidū un pār�ķēla to uz pusēm. Skrējējs uztrūkās no miega, izberzēja acis un reizoja prom uz avotu. Piesmēla krūku pilnu ar ūdeni un dienu ātrāk nekā Di�skrējējs bija pie valdnieka atpakaļ.

� Tev draugi daudz palīdzēja, � Sizmaram bilst viltīgais Austrumu valdnieks. � Parādi, ko pats spēj. Apej me�us, gravu gravas, lauku laukus un sadabū man Nezinko!

Sizmara sē�, dziļās domās iegrimis, galvu nokāris.

� Aizej uz me�u, rau, uz to kalnu, � teica Veiklais. � Tur dzīvo veca vecenīte. Viņa daudz ko zina, varbūt palīdzēs.

Sizmara snāja uz me�u, pa�ā me�a biezoknī stāv maza būdiņa, bet tajā mīt vecenīte.

Viņa laipni saņēma negaidīto ciemiņu, tūlīt nosēdināja pie galda.

� Gribu ēst, Nezinko, � vecenīte ieteicas.

Abu priek�ā uz galda saradās da�neda�ādi ēdieni.

� Gribu dzert, Nezinko! � atkal noteica vecenīte.

Abu priek�ā uz galda saradās kausi pilni ar vīnu.

Sizmara nevar vien nobrīnīties. Būda tuk�a, nabadzīga no kurienes viss ēdamais un dzeramais rodas, un ko vecenīte tā uzrunā?

Paēda, padzēra. Vecenīte izgāja no būdas, bet Sizmara iesaucās:

� Gribu redzēt Nezinko.

� To nedrīkst, es neesmu redzams, � balss atbildēja.

� Tad paēd un iedzer kopā ar mani, Nezinko! � Sizmara uzaicināja.

� Pateicos, kungs, nevaru, � balss atbildēja. � Bet tu, redzams, esi labs cilvēks. Simt gadu kalpoju vecenei, un ne reizi viņa nav man piedāvājusi ne ēst, ne dzert!

�Tas pats laikam būs Nezinko,� Sizmara nodomāja un pavaicāja:

� Vai nāksi man līdzi pārmācīt valdnieku, Nezinko?

� Jā, kungs, ie�u! � balss atbildēja.

Sizmara atgriezās Austrumu valdnieka pili.

� Nu, vai dabūji Nezinko? � valdnieks pretī.

� Dabūju, valdniek. Vari saņemt! � Sizmara atbildēja. Nezinko iecirta valdniekam tādu pliķi, ka tas kūleņu kūleņiem novēlās no troņa.

� Kas tev notika, lielo valdniek? � Sizmara vaicā.

� Nemāku teikt! � valdnieks vaid.

Nezinko gāza valdniekam vēlreiz, un tas ielidoja kaktā.

� Citu reizi, valdniek, neprasi to, ko pats nezini un nepazīsti.

Valdnieku smacē niknums, viņ� būtu gatavs nekaunīgo Sizmaru nosist, ta�u neliek to nekādi manīt, jo bija pārāk viltīgs un ļaunprātigs.

Viņ� pasauca galveno vezīru un lika sarīkot par godu Sizmaram un viņa draugiem lieliskas dzīres. Bet klusām pieteica, lai �iem pie cienasta pieberot indi.

Dzirdīgais bija saklausījis ļaunā valdnieka vārdus un laikus brīdināja draugus.

� Ne kumosa nelieciet mutē, kamēr nebū�u apmainījis �ķīvjus, � Veiklais teica.

Apsēdās visi pie galda. Veiklais, citiem neredzot, apmainīja .�ķīvjus un kausus. Saindētos nolika nazirvezīru priek�ā, bet sev un draugiem paņēma viņu �ķīvjus un kausus.

Nepaguva vezīri pielikt vīna kausus pie lūpām un nogar�ot dārgos ēdienus, kad cits pēc cita nokrita bez dzīvības zemē kā nopļauti.

Valdnieks saprata, ka Sizmara viņu atkal pārspējis viltībā. Ne pa jokam nobijās no izrēķinā�anās un laidās prom no pils. Sizmara atvadījās no draugiem un atgriezās pie princeses.

Rietumu valdniekam ne prātā priecāties par tādu nabadzīgu precinieku. Viņ� pat nedomāja turēt doto vārdu, bet princese sāka rūgti raudāt.

� Ja nedosi mani Sizmaram par sievu, neie�u ne pie viena cita, � viņa teica, � labāk metī�os uz galvas iejā no torņa.

Valdniekam vajadzēja atdot meitu Sizmaram par sievu, bet, lai remdētu dusmas, viņ� tiem ierādīja zirgu stalli, kur dzīvot. Nabadzīgais znots kļuva par valdnieka jaunāko zirgpuisi.

Pa to laiku Austrumu valdnieks bija bailes pārvarējis, savācis karaspēku un nāca karagājienā pret Rietumu valdnieku.

Ienaidnieka karaspēkam pretī devās pats Rietumu valdnieks.

Sizmara arī gribēja iet karot un palūdza valdniecei zirgu.

� Iedodiet viņam pa�u vecāko kleperi! � valdniece pavēlēja. � Dies dos, sapūs kopā ar to!

Sizmaram izveda nodzītu kleperi, pasvieda vecus, saplēstus seglus. Sizmara, izjādams no pilsētas, skaļi iesaucās:

� Nezinko, pagādā man ra�i un zelta bruņas.

� Te tev būs ra�i, bet zelta bruņas ir paslēptas viņā, � balss atbildēja.

Nebija ko redzēt, ka Sizmaras priek�ā jau stāvēja spārnotais zirgs � ra�i. Sizmara izvilka no ra�i auss zelta bruņas, zelta iemauktus un zelta seglus. Viņ� saposās un uzlēca spārnotajam zirgam mugurā. Vienā iestiepienā ra�i viņu aiznesa uz kaujas lauku un nolaida zemē starp abiem valdniekiem, kuri bija iedegu�ies sīvā cīņā. Valdnieki atlēca kā dzelti atpakaļ, jo domāja, ka pats dievs nolaidies no debesīm!

Bet Sizmara izrāva zobenu un cirta gan pa labi, gan pa kreisi. Pajuka Austrumu valdnieka karavīri kā spalvas vējā, un maz bija to, kas palika dzīvi.

Rietumu valdnieks nolēca no sava zirga, nokrita Sizmaras priekā ceļos, jo viņ� to noturēja par dievu, un pazemīgi pateicās.

Sizmara iebāza zobenu makstī un nejau�i iegrieza mazajā pirkstiņā. Valdnieks ar kabatas lakatiņu apsēja viņam ievainoto pirkstu.

Sizmara iesita ra�i ar pātagu un kā lidot aizlidoja tie�i uz pils pagalmu. Ra�i dī�ājas pils priek�ā. Kur ra�i sper kāju tur tūliņ paliek bedre. To redzot, valdniece un kalpi lielās izbailēs paslēpās. Bet Sizmara nolēca no zirga un novietoja to stallī vistālākajā kaktā.

Pat princese Sizmaru nepazina un arī nobijās.

� Nebaidies, tas esmu es, tavs Sizmara!

Noguris Sizmara apsēdās blakus sievai atpūsties. Princese paņēma �onguri, sāka to spēlēt un stigu skaņu pavadījumā dziedāt. Sizmara, pa�am nemanot, aizmiga.

Tobrīd no kaujas lauka atgriezās Rietumu valdnieks. Iejājot pagalmā, viņ� ar saviem nazirvezīriem līdz pat pleciem iegāzās bedrēs, ko ra�i kājas bija izminu�as. Izsteidzās kalpi un palīdzēja viņiem izrāpties.

� Kur� ir uzdro�inājies izrakņat manu pagalmu? � valdnieks kliedza.

Viņam pretī izsteidzās valdniece un brīdinot pielika pirkstu pie lūpām.

� Klusāk, valdniek, pie mums ieradies pats dievs, � viņa �ukstēja. � Sē� zirgu stallī.

Valdnieks ar valdnieci devās uz stalli. Iet, bet pa�i no bailēm trīc un dreb pie visām miesām. Pārkāpu�i pāri slieksnim, nokrita ceļos, nedrīkst uz �dievu� ne acu pacelt.

� Celieties aug�ā! � Sizmara viņiem saka. � Tas esmu es, jūsu jaunākais staļļa puisis.

Valdnieks viņa vārdiem netic. Tad Sizmara atsēja pirkstu un atdeva valdniekam kabatas lakatiņu.

� vai savu lakatiņu nepazīsti?

Valdnieks nu nezina, kā drosmīgajam Sizmaram pateikties.

� Ņem manu valsti un valdi no �ā pa�a brī�a!

� nē, valdniek, es pēc tavas valsts ne tik kā melns aiz naga nekāroju, � Sizmara atbild. � Cilvēkam prieku sagādā darbs. Strādā�u un pats sev un sievai maizi nopelnī�u.

Sizmara tā pateica un kopā ar princesi atstāja valdnieka pili.

Kādam nabadzīgam vīram bija divas meitas. Vienu viņ� izdeva par sievu zemes arājam, otru � podniekam. Laiks nestāvēja uz vietas. Kādu dienu sieva teica vīram:

� Aizej, vecais, apraugi meitas. Apvaicājies, kas viņām būtu vajadzīgs, par ko viņas priecājas.

Nabadzīgais vīrs paklausīja sievai. Devās apciemot vecāko meitu, kura bija izgājusi pie arāja. Vecais vīrs apvaicājās, kā �ie dzīvojot, kāda ra�a gaidāma.

� Ko lai tev saku? Pats jūti, kas par karstumu, � atbild znots, zemes arājs. � Ja �onedēļ neuzlīs lietus, labība uz lauka izdegs un mēs izputēsim.

Nabadzīgais vīrs devās pie jaunākās meitas. Apvaicājās znotam par viņa podnieka darbiem, uzteica par centību:

� daudz esi paveicis! pilns plaukts trauku. pārdosi tos tirgū, un ziemā būs sava iztik�ana.

� Kā lai tev saka! � znots atbild. � Ja vēl nedēļu pietu. rāsies tāds pats karstums, iz�ūs manas bļodas un krūzes. Tad pat gara un barga ziema mums bijusi nebijusi. Ja turpretī sāksies lītavas, būsim pagalam.

Nabadzīgais vīrs atgriezās mājās.

� Pastāsti nu, kā mūsu meitas labi dzīvo? � sieva vaicā.

� �onedēļ ar ubaga tarbu plecos aizies pasaulē vai nu mūsu vecākā, vai jaunākā meita, � vīrs viņai atbild.

Reiz dzīvoja, bet varbūt ari nedzīvoja nabadzīgs atraitnis. Viņam bija divi bērni � meitene un zēns. Atraitnis apņēma otru sievu. Pamāte bērnus neieredzēja. Katru dienu viņa atrada tiem grūtu un bīstamu darbu. Te cūka jāaizdzen uz pārupi � tālāk no mājas, te govis jāiedzen biezā me�ā, bet vakarā jāiet bērniem tās meklēt. Pamāte cerēja, sak, varbūt �ie nomaldīsies, neatradīs vairs ceļu uz mājām, var arī zvēri viņus saplosīt.

Ta�u katru reizi bāreņi atgriezās mājās sveiki un veseli, jo līdzi skrēja suns, kas viņus sargaja no zvēriem un pārveda mājās.

Kādu dienu pamāte ar tēvu aizgāja uz svētkiem, bet bērniem uzdeva darīt darbu, pie tam tādu, kas nemaz nav padarāms. Pagalmā viņa izbēra veselu maisu sēnalu un, dziedi vai raudi, lika tās bērniem savākt!

Tā kā maiss būtu pilns, kad mēs nāksim mājās, ja ne � no pasaules abus nodzīvo�u, � pamāte viņiem noteica un aizgāja.

Bāreņi raud aiz bēdām un pārestības, jo citi vecāki savus bērnus ņēma līdzi uz svētkiem, lai papriecājas, tikai viņiem abiem jāsē� mājās. Bāreņi jo gau�i noraudaja visu dienu, ta�u asaras nenieka nepalīdzēja, sēnalas pa�as maisā nenāca. Bērni nosprieda, ka negaidīs, līdz mājās pārrodas pamāte un viņus līdz nāvei nomizo, ņēma kājas pār pleciem un aizbēga no mājām kopā ar savu uzticamo un gudro suni.

Gāja brālis un māsa no ciemata uz ciematu. Cilvēki bāreņus pa�ēloja, iedeva paēst un nodzerties.

Pa ceļam bāreņi sastapa vecu sieviņu, kas nesa atspērusies krūku pilnu ar ūdenī.

� Vecmāmiņ, tev grūti panest, dod palīdzē�u, � brālis teica, paņēma ūdens krūku un sāka to nest.

Vecā sieviņa dzīvoja me�a malā mazā būdiņā. Viņa bāreņus pabaroja un uzaicināja pārgulēt nakti.

� Ņem mūs pie sevis, � viņi lūdz. � Palīdzēsim tev visur. Mums neviena nav, klīstam apkārt pa pasauli bez pajumtes.

Vecā sieviņa bija ar mieru, jo viņai bija apnicis dzīvot vienai pa�ai.

Otrā dienā no rīta bērni devās uz me�u, salasīja kizila un mespila ogas, savāca savvaļas bumbierus un āboltēnus. Brālis uztaisīja sev loku un sāka medīt zvērus.

Uzticīgais suns pasargāja abus bāreņus no visādām briesmām.

Tā pagāja krietns laiks. Brālis izauga par veiklu un drosmīgu jaunekli, bet māsa vērtās par skaistu jaunavu, bija tikpat izveicīga un spēcīga kā brālis.

Vienreiz vecā sieviņa pasauca abus aud�ubērnus un teica jauneklim:

� Pa visu pasauli izdaudzināts ir Daria�angas dārzs, kur augu gadu zaļo koki un kas alla� ir augļu pārpilns. Atnes zariņu no turienes, tad viss ziedo�ais dārzs pārvietosies �urp. Pats valdnieks mūs apskaudīs.

� Labi, vecmāmiņ, raudzī�u pārnest pie mums �o brīnumaino dārzu, � jauneklis teica. � Bet kā uz turieni var aiziet, kā ceļu atrast?

� Iziesi cauri mūsu me�am un aiz paugura redzēsi lielu māju, tajā dzīvo devi. Pajautāsi viņu mātei � tā zina, kā aizkļūt līdz Daria�angas dārzam.

Jauneklis nekavējās ne brīsniņu. Atstāja māsu pie vecās sieviņas, bet pats uzņēma ceļu taisni cauri me�am.

Lūk, viņ� nonāca līdz lielajai mājai, kur dzīvoja devi. Pagalmā rosījās gau�i veca vecene.

� Laba diena, māt, � jauneklis laipni sveicināja. � Stāsta, ka tu zinot ceļu uz Daria�angas dārzu. Savu bērnu labā parādi man to.

� Savus kauliņus tu nesaskaitītu, ja nebūtu pagodinājis mani par māti, sanāktu maniem dēliem brangas vakariņas! � � vecā sieva atbildēja. � Redzu, tu esi labs cilvēks, neej pie Daria�angas. Neskaitāmi dro�i vīri un jaunekļi ir aizgāju�i meklēt viņas dārzu, bet neviens vēl nav atgriezies. Daria�anga pārvēr� par akmeni katru, kas sadomājis viņas dārzā noraut kaut lapiņu.

� Vienalga, māt, es ie�u � vai nu atradī�u Daria�angas dārzu, vai arī nepārnāk�u. Esi tik laba, parādi man ceļu turp.

� Daria�angas dārzs atrodas dienvidu zemēs, lielā kalnā. Kalns grie�as, ik pa brīdim atveras, � vecā sieva stāstīja.

Jauneklis gāja tālāk.

Viņ� laimīgā reizē sasniedza brīnumaino dārzu � Daria�anga gulēja. Jauneklis nolauza zariņu un diedza atpakaļ, ko kājas nes. Koki vienā balsī sāka kliegt viņam pakaļ: �Aiznesa, aiznesa!� � ta�u Daria�anga gulēja kā nosista un viņu klieg�anu nedzirdēja.

Jauneklis pārradās mājās un redz � brīni�ķīgs dārzs zaļo un zied būdas priek�ā! Brālis un māsa skatās uz to un priecājas.

Pagāja da�as dienas, un vecā sieviņa atkal teica jauneklim:

� Tu prati iegūt Daria�angas dārzu, ja karsti vēlēsies, pratīsi viņu arī apprecēt. Nepalaid savu laimi garām!

Jauneklis devās pie Daria�angas, un suns mina viņa pēdās.

Jauneklis piegāja pie Daria�angas mājas, ar dūri piedauzīja pie durvīm. Viņ� dauzīja un dauzīja, bet neviens neatsaucās, guļ cie�ā miegā. Tad viņ� paņēma akmeni un zvēla ar to no visa spēka pa durvīm.

Tagad gan Daria�anga pamodās un iesaucās:

� Kas man neļauj gulēt? Kas akmeni ņēmis, lai par akmeni paliek!

Un jauneklis pārvērtās par akmeni, bet Daria�anga pat acu nepameta ārā, ir nepaskatījās, ko pazudinājusi.

Kolīdz suns pamanīja, ka viņa saimnieks pārvērties par akmeni, sāka smilkstēt, gaudot un ātrāk par vēju drāzās uz mājām. Atskrēja, ieķērās māsai svārku stērbelē un vilk�us velk sev līdzi. Māsa nojauta, ka ar brāli notikusi nelaime. Viņa paķēra līdzi dzelzs spieķi un devās pakaļ sunim.

Suns atveda māsu pie Daria�angas mājas.

� Ei, Daria�anga, palūkojies āra, paskaties, kur tavs dārzs palicis! � māsa kliedza. � Ta�u nepasteidzies mani pārvērst par akmeni, citādi neredzēsi, cik es skaista � daudz skaistāka par tevi!

Daria�anga pielēca kājās, atrava durvis, un, tikko izbāza galvu, lai paskatītos uz nekaunīgo vie�ņu, kad meitene � caps! � sagrāba viņu aiz bizēm un pa�u piespieda ar seju pie zemes.

� Atdod manu brāli, Daria�anga, pārvērt viņu atkal par cilvēku, citādi tavas ribas iepazīs manu dzelzs spieķi! � meitene pavēlēja.

� Izņem man no kabatas lakatiņu. Ar to pārvelc pāri akmenim � akmens kļūs par cilvēku, � Daria�anga teica. � Bet, kur� no akmeņiem ir tavs brālis, nezinu pateikt, neesmu viņu pat redzējusi.

Meitene pārvilka ar lakatiņu visiem akmeņiem, � un akmeņi kļuva cilvēki. Atdzīvojās arī viņas brālis.

� Klausies, Daria�anga, � meitene teica, � kļūsti mana brāļa sieva! Tikai neiedomājies man iebilst.

Bet Daria�angai ne prātā iebilst, pati vēlas būt tur, kur viņas dārzs.

Daria�anga bija neredzēti skaista, skaistaka par sauli un mēnesi. Tikai viņai bija peļams ieradums � ilgi gulēt. Trīs dienas pastaigājas dārzā, tris mēne�us no vietas guļ. Redzams, ka no bezdarbības pieradusi daudz gulēt.

Brālis ar māsu atveda Daria�angu uz savu būdu un dzīvoja visi kopā. Atradināja Daria�angu no ilgās gulē�anas, viņai bija darba vai cik.

Ziemā un vasarā, pavasarī un rudenī zaļoja un ziedēja brīnumainais dārzs. Cauru gadu tajā zari līka aiz brīni�ķīgu augļu pārpilnības.

Ļaudīm, garām ejot, nenobrīnīties par dārzu. Vēsts par Daria�angas brīnumaino dārzu aplidoja visu zemi. �īs valodas padzirdēja arī ļaunā pamāte. Viņa nenocietās un atnāca apskatīties brīnumaino dārzu. Dārzā viņa ieraudzīja staltu jaunekli un gau�i skaistu meiteni. Pamāte pazina savu padēlu un pameitu, kaut arī daudz gadu jau bija pagājis. Ļaunās sievietes sirds pildījās ar skaudību un nenovīdību.

�Lai nu kas, bet �ie gan nesaimniekos brīnumainajā dārzā,� viņa klusībā nolēma. �Mājās ātrāk neatgriezī�os, iekams nebū�u nodzīvojusi abus no pasaules!�

Pamāte devās taisnā ceļā pie valdnieka. Atlaidusi matus vaļā, viņa izmisīgi raudāja:

� Bēdas tev, valdniek! Nabagiem � brālim un māsai � ir tāds dārzs, kādu tu, valdniek, neesi pat sapņos redzējis!

� Kas par dārzu? Runā tā, lai varu saprast, negaudo! � valdnieks kļuva pikts.

� Nebūs man pasaulē ne miera, ne prieka, lielo valdniek, ja tev nepiederēs Daria�angas dārzs!

� Kā man var piederēt dārzs, ja tas atrodas aiz trejdeviņām zemēm? Kokus ta�u nevar pārnest.

� Appreci skaisto Daria�angu, viņa pati atgādās dārzu pie tavas pils. Uzdod brālim un māsai tādu darbu, lai mū�am netiktu ar to galā. Tad Daria�anga būs tava.

Mantrausīgajam valdniekam bija pa prātam ļaunās sievietes padoms. Viņ� devās apraudzīt Daria�angas brīnumaino dārzu.

Daria�anga saplūca visskaistākās puķes, norāva visgar�īgākos augļus un pati iznāca valdniekam pretī. Bet valdnieks nezina, uz ko acis mest � vai uz Daria�angu, vai uz brīnumaino dārzu, jo brīni�ķīga ir gan Daria�anga, gan viņas dārzs.

Tā kādu dienu valdnieks pavēlēja jauneklim jūras viņa malā kalnu, kas rītos aizsedz sauli, nolīdzināt līdz ar zemi.

� Es, valdniek, nevaru pārpeldēt jūru, � jauneklis teica. � Pavēli vispirms uzbūvēt tiltu.

� Tiltu pāri jūrai arī simt gados neuzbūvēsi, bet kalns mani traucē katru miju dienu. Kā tikt ar kalnu galā, zini pats, � valdnieks pavēlēja.

� Nebēdājies, � Daria�anga mierināja jaunekli, � es pati uzcel�u tiltu pāri jūrai.

Daria�anga pārmeta pāri savas bizes. Tās nogūlās kā tilts uz viļņiem.

� Paejies, valdniek, pa tiltu, pastaigajies pa to juras malu, kamēr kalns vēl nav aiztikts, � Daria�anga teica.

Valdnieks un viņa nazirvezīri spēra kāju uz tilta, bet viņiem pakaļ slāja arī ļaunā pamāte.

Tikko viņi bija tiku�i līdz tilta vidum, Daria�anga sapurināja bizes un iemeta visus kā skaidas jūrā.

Brālis, māsa un Daria�anga atgriezās mājās un dzīvoja mierīgi un saticīgi.

Tur viņi dzīvo laimīgi vēl �obaltdien. Apkārt darzam saaugu�i biezi me�i, un tāpēc cilvēka acs to vairs neredz.

Kāds kņazs daudz gadu bija pavadījis sve�ās zemēs, un viņam nebija nekādu ziņu no mājām.

Nule viņ� atgrie�as dzimtajā pusē, un pretī viņam izsteidzas kalps.

� Kā jūs visi pa �o laiku dzīvojāt, Isako? � kņazs vaicā.

� Labi, kungs, labi, tikai tavs suns nobeidzās.

� Kā tu mani apbēdināji, Isako! No kā tad viņ� nobeidzās?

� Nezinu, kungs! Laikam daudz gaļas sarijās.

� Kāpēc tad jūs viņam devāt daudz gaļas?

� Neviens jau nedeva. Kad nobeidzās tavs mīļākais rik�otājs, tad nabaga suns arī pierijās.

� ko tu saki, isako! no kā tad mans rik�otājs nobeidzās?

� ar viņu pēc daktera tika auļots, � nabaga vardiko gulēja uz mir�anas gultas. tā nu steidzās, tā trieca, cik jaudas. Veltīgi tik zirgu notrieca, jūsu meitu vairs neizcēla.

� Tu varbūt esi kaut ko stiprāku iekampis, Isako, ko tu te muldi? No kā tad mana meita nomira?

� No bēdām nomira, kad viņas māte, mūsu kundze, sadega.

� Ko tu mels blēņas? Kā tad kundze varēja sadegt?

� Ne jau viņa vien, visa tava sēta nodega � gan māja, gan pārējās ēkas līdz pa�iem pamatiem.

� Smagas bēdas nāku�as pār manu galvu! � kņazs ievaimanājās un sāka dauzīt savu galvu.

� Nebēdājies, kungs! Tu vari būt laimīgs, ka nebiji pats klāt un savām acīm to visu neredzēji, citādi būtu vēl sev roku pielicis! � kalps kā prazdams mierināja savu kungu.

Reiz dzīvoja, bet varbūt ari nedzīvoja vecītis ar vecenīti. Viņiem citas mantas nebija ka viena vienīga ķēve. No rīta agri ķēve aizgāja uz me�u ganīties, bet vakarā vēlu pamāca mājās, vezdama sev līdzi kumeļu. Vecītis kumeļu pardeva un par dabūto naudu pirka maizi un sieru. Tā vecī�i pārtika.

Ķēvei nebija pa prātam, ka viņai atņēma kumeļus.

Kādu rītu viņa aizgāja uz me�u, bet vakarā pie vecī�iem atpakaļ neatnāca.

Ķēve nu sāka dzīvot me�ā. Ganās tur kopā ar saviem kumeliņiem � tagad viņai to ir krietns bars.

Pagāja kāds laiks, un ķēvei kļuva grūti kumeļus pieskatīt un vienreiz viņa teica:

� Ja man piedzimtu cilvēka dēls, tad tas varētu ganīt kumeļus!

Tikko ķēve bija laidusi �os vārdus pār lupām, kad viņai arī piedzima dēls. Tas bija gau�i jauks zēns.

Zēns izauga par lielisku jaunekli. Sāka viņ� ganīt kumeļus, ta�u �is darbs drīz apnika. Bija viņ� ieņēmis galvā domu � paklejot pa pla�o pasauli, kazi, satiek vēl savu laimi. Ķēve cen�as dēlu atrunāt, lūdz viņu vienu nepamest, bet jauneklis kā spārnos doties pasaulē.

� Labi, dēliņ, ja tā, ņem kuru zirgu gribi, kāp mugurā un jāj.

Jauneklis noskatīja sev no bara zirgu, bet tas pikts pretī:

� Kur tas redzēts, ka jaunākais brālis jā�us vecākajam brālim mugurā!

Jauneklis �os vārdus gan nesaprata, bet pateica tos tālāk ķēvei.

� Noskati sev citu zirgu, � viņa ieteica.

Arī otrs zirgs pikts, saka tos pa�us vārdus, ko pirmais. Arī tre�ais zirgs nedomā jauneklim doties rokās.

Jauneklis devās pasaulē kājām, jo negribēja zirgiem pāri darīt.

Viņ� iet pa ceļu un domā: �Kas būs, ja ļaudis man jautās, kā dēls es esmu, kā mani sauc, ko es atbildē�u?�

Cita padoma viņam nebija pie rokas kā griezties atpakaļ un pavaicāt ķēvei savu vārdu.

� Ja kāds jautās, kas tu esi, tad atbildi: �Esmu Meļņa dēls, dzimis un audzis me�ā,� � ķēve teica.

Meļņa dēls nu iet, kur acis rāda, kur sirdij labpatikas.

Taciņa viņu izveda uz ceļa, bet ceļ� veda garām ciematam.

Diena jau sliecās pret vakaru. Laiks meklēt naktsmājas. Jauneklis redz � pa ceļu steberē veca sieviņa, nes no avota ūdeni. Viņ� panāca sieviņu un palūdza nodzerties.

Padzērās jauneklis avota ūdeni un apvaicājās, vai viņa tam neļautu pārgulēt nakti.

� Kāpēc ne, dēliņ, par ciemiņu katrs priecājas.

Sieviņa aizveda jaunekli uz savu mājeli me�a malā. Pabaroja, padeva dzert, apvaicājās, uz kurieni un kālab iedams.

� Gribu redzēt pla�o pasauli, atrast savu laimi.

� Neej tālāk! Saķers vēl tevi valdnieka kalpi, aizsūtīs valdniekam pēc saujas zemes, ko kājas nav minu�as.

� Bet ko viņi darīs ar sauju zemes, ko kājas nav minu�as?

� Mūsu valdnieks ir vecs. Zintnieki ieteiku�i, ka viņ� kļū�ot jaunāks un mū�s bū�ot divtik garāks, ja viņam atnesī�ot sauju zemes, ko kājas nav minu�as. Daudz pārgalvnieku, kas kāri uz zeltu, ir jāju�i meklēt zemi, ko kājas nav minu�as, bet neviens to nav atradis. Tagad valdnieks ar varu sūta meklēt �o kājām neskarto zemi. Prātīgāk tu būtu darījis, ja palicis pie manis par zirgu ganu. Netieku viena ar saviem zirgiem galā.

Meļņa dēls sāka smieties, ka viņ� no zirgiem aizgājis, pie zirgiem atnācis. Ta�u bija ar mieru kādu laiciņu pastrādāt. Par darbu vecā sieviņa viņam apsolīja zirgu.

Tikko ausa gaisma, Meļņa dēls dzina zirgu baru uz kalnu nogāzēm ganīties, bet pusdienas svelmi pārlaida me�a ēnā.

Meļņa dēls savu laiku bija nostrādājis. Rīt pēdējo reizi viņam bija zirgi jāizdzen ganībās.

Iepriek�ējā vakarā vecā sieviņa saka:

� Ar tavu darbu esmu apmierināta, dēliņ. Ja arī rītvakar atvedīsi visus zirgus mājās, neviena nepazaudēsi, tad varēsi izvēlēties vienalga kuru.

Vecā sieviņa runā vienu, bet domā citu: �Tā jau tu man dabūsi zirgu!�

Meļņa dēls nolikās gulēt, bet vecā sieviņa a�i prom uz stalli un zirgiem pavēlēja:

� Rīt izklīstiet pa visu pasauli! Bet tu, manu balto zirdziņ, pazūdi aiz deviņiem kalniem, pacelies kau�u debesis vai iegrimsti ūdenī, lai tikai puisis tevi nedabū rokā!

No rīta Meļņa dēls, kā paradis, atdzina uz ganībām se�desmit zirgu. Palaida tos ganīties, bet pats nogūlās zem koka ēnā. Zirgi plūca zāli un ausījās, kad gans sāks krākt.

Miegs ātri pieveica Meļņa dēlu.

Jauneklis bija gulējis vai nu ilgu, vai īsu laiku, un tad viņu uzmodināja bites. San un dūc dusmīgi turpat pie galvas. Jauneklis atvēra acis un skatās, ka uz me�rozes zieda bites ķildojas � stumj cita citu nost.

� Ir gan nejēgas! � jauneklis smejas. � Redziet, cik daudz zaru pilnu ar ziediem, bet jūs līpat ap vienu!

Viņ� paņēma bites un izsēdināja uz visiem zariem.

� Tencinām, cilvēk, tu atdevi mums prātu un gudrību. Vai tev nav vajadzīga mūsu palīdzība? Ar ko varam, palīdzēsim, tikai pasaki! � bites dūca.

Meļņa dēls paskatījās uz debesīm � saule jau norietējusi, pēdējais laiks zirgus dzīt mājās. Vienalga, uz kuru pusi acis met � zirga neviena. Jauneklis nu skraida, meklē.gan �ur, gan tur, bet kur �os atradīsi. Tad viņ� pasauca palīga bites.

� Bites, bites, nāciet man palīgā! Man visi zirgi noklīdu�i, bija veseli se�desmit, nule nav ne spalvas! Lidojiet uz visām debess pusēm, uzmeklējiet tos un atdzeniet �urp pie manis.

� Tas nav grūts darbs, mēs tos viens divi dabūsim rokā, � bites dūca.

Bites izlidoja pa visu pasauli. Ka ierauga zirgu, tūdaļ tam klāt un iedzeļ, dzen prom pie Meļņa dēla. Aiz deviņiem kalniem atrada arī balto zirgu.

Bites dzen zirgu baru uz vecas sievas māju, bet jauneklis skrien pa priek�u un kliedz:

� Ver, māt, staļļa durvis vaļā, saņem zirgus!

Vecā sieva ņēmās zirgus pārskaitīt � visi kā viens mājā!

Viņa nevarēja vien nobrīnīties, ka jauneklis to pārspējis viltībā. �Tam puisietim gan ir velna nags,� �ī klusībā prāto.

Vecā sieva ieveda jaunekli istabā, nosēdināja pie galda paēst vakariņas, bet pati aizmanās uz stalli.

� Vai es tev neteicu paslēpties aiz deviņiem kalniem? Kāpēc mani nepaklausīji! � viņa uzbruka baltajam zirgam.

Tad vecā sieva paņēma pātagu un sāka balto zirgu zvetēt � sadauzīja vienās svītrās.

Pēc tam atveda jaunekli uz stalli un saka:

� Izvēlies vienalga kuru no zirgiem!

Vecā sieva bija pārliecināta, ka jauneklis balto zirgu jau nu neņems, jo tam nav neviena vietiņa vesela.

Meļņa dēls ilgi prāto un apskata zirgus citu pēc cita, nevar tfet nekādā galā. Piegaja pie baltā zirga, tas pēk�ņi pa�ukstēja cilvēku valodā:

� Ņem mani, jaunekli, atpestī no ļaunās vecenes.

Meļņa dēlam ie�ēlojās sirds par balto zirgu. Viņ� pārlieku mīlēja zirgus, jo kopā ar tiem bija uzaudzis.

� Dod man �o te baltiņu! � viņi saka vecajai sievai.

� Ko tu iesāksi ar tādu panīku�u un vārgu? Veries, cik daudz te brangu zirgu, spalva spīd un laistās!

� Nē, citu zirgu es negribu!

� Neko darīt, vecajai sievai vajadzēja vien atdot balto zirgu.

Meļņa dēls paņēma un veda balto zirgu prom pavadā.

Viņ� neuzliks seglus ātrāk, iekams zirgam rētas nebūs aizdziju�ās.

� Ļauj trīs dienas atpūsties, vecene mani gau�i nomocīja, � zirgs lūdza jauneklim. � Kalpo�u tev jo uzticīgi, labu atdarī�u ar labu.

Baltais zirgs veselas trīs dienas ganījās kalna nogāzē.

Tikai ceturtajā dienā viņam bija aizdziju�as visas ar pātagu cirstās rētas.

Jauneklis uzlēca zirgam mugurā un teica:

� Aiznes mani pla�ajā pasaulē!

Viņi jāja pa bieziem me�iem, pa tuksne�ainiem apvidiem un pa ceļam sastapa ganus. Gani aicināja ceļinieku pie ugunskura, paēdināja ar maizi un aitu sieru.

No pakalna, kur viņi atpūtās, jauneklis tālumā pamanīja uguntiņu. �Laikam būs cilvēku mājvieta,� viņ� domāja, �aizjā�u, palūg�u naktsmājas.� Viņ� atvadījās no ganiem un auļoja uz uguntiņas pusi. Piejāja un redz � zālē mirdzēt mirdz spalviņa, laistās un spīd kā mēness stars.

Spalviņa uzlidoja gaisā un teica:

� Ja mani paņemsi, no�ēlosi, ja nepaņemsi, arī no�ēlosi.

� Neņem, � zirgs teica, � raizēm nebūs gala.

Jauneklis nepaklausīja zirgam, saķēra spalviņu un paslēpa kabatā.

Vai nu ilgu, vai īsu laiku bija jājis Meļņa dēls, ceļā viņ� sadūrās ar valdnieka kalpiem. Tie sagrāba jaunekli ciet un veda uz pili.

Atvedu�i jaunekli pili, kalpi pameta viņu zem terases, lai gaida, kamēr valdnieks tiks ar vakariņām galā. Valdniekam galds vai lūst no ēdieniem, kur nu viņam tik ātri pielikt pilnu vēderu! Jauneklis aiz gara laika izvilka no kabatas spalviņu, lai tuvāk to apskatītu, bet no tās izstaroja tada gaisma, ka visas pils ugunis palika ēnā.

� kas te noticis, kas tik vareni spīd? � valdnieks sauca.

Kalpi pārmeklēja pili, nokāpa zem terases un redz: nieka spalviņa spīd! Atveda jaunekli pie valdnieka. Valdniekam no sajūsmas vai elpa aizrāvās. Viņ� izķēra spalviņu jauneklim no rokām un teica:

� Tāds dārgums drīkst piederēt tikai valdniekam!

� Nu ņem arī! Ja labi gribē�u, sadabū�u rokā pa�u putnu, kuram �ī spalva izkritusi, � jauneklis nenocietās nepadi�ojies.

� Ja putnu dabūsi, iecel�u tevi par savu mantinieku, bet par tuk�u lielī�anos lik�u galvu nocirst, � valdnieks saka.

� Dodu tev laiku � trīs dienas.

Viegli ir pasolīt, bet ne tik viegli solīto izpildīt.

Gāja Meļņa dēls pēc padoma pie baltā zirga.

� Vai es tev neteicu, neņem spalviņu! Labi, lai notiek, palīdzē�u, tikai pielūko, citu reizi esi prātīgāks un ar vārdiem nemētājies. Ej saki valdniekam, lai nokauj bifeli un atdod tev iek�as.

Jauneklis tā arī izdarīja. Viņ� savīk�ās ceļam, paņēma līdzi bifeļa iek�as.

Baltais zirgs ar jaunekli mugurā aizauļoja līdz jūras malai.

� Vai redzi tur jūrā saliņu? � zirgs vaicāja. � Pārnesī�u tevi uz turieni. Es pats paslēp�os jūrā, bet tu nogulsties krastmalā un uzkrauj bifeļa iek�as sev virsu. Atlaidīsies un pie tevis nometīsies milzīgs putns, tu to saķer aiz spārniem un turi ciet, vaļā nelaid. Bet tagad iesit man ar pātagu.

Jauneklis iesita zirgam no visa spēka. Zirgs vienā iestiepienā pārnesa jaunekli uz saliņu.

Meļņa dēls nogūlās krastmalā, apsedzās ar bifeļa iek�ām, bet zirgs nozuda viļņos. Kolīdz zirgs nozuda, kļuva dzirdams troksnis, sacēlās vēj�. No tāluma �urp atlidoja milzīgs putns, spalvas tam mirdzēja un laistījās. Putns tūliņ grābs ciet iek�as, bet jauneklis ieķērās putnam spārnos un tur, cik spēka, vaļā nelai�. Putns ar visu jaunekli uz�āvās debesīs. Putnam grūti panest jaunekli, un viņ� nolaidās zemē. Vēl reizi putns uzlidoja debesīs un atkal nolaidās zemē. Tā viņ� cēlās gaisā un laidās zemē, kamēr spēki viņu atstāja.

No jūras izlēca baltais zirgs un aiznesa Meļņa dēlu kopā ar visu putnu pie valdnieka.

� Tu mani esi piemānijis, � valdnieks kliedza, � neesi noķēris īsto putnu, �im te spalvas nemaz nespīd!

� Nebrīvē arī nespīdēs! � jauneklis atbildēja. � Ja palaidīsi putnu brīvībā, redzēsi � spalvas mirdzēs kā liesmas!

� Atlaid, valdniek, atlaid, tikai ar tādu norunu, ka �is atvedīs tev meiteni, kurai pieder putns, � valdniekam ausī �ukst galvenais vezīrs.

� Atved man meiteni, kurai piederēja �is putns. Ja neatvedīsi, lik�u putnu nokaut, ko es ar tādu iesāk�u, � valdnieks dusmās ārdās.

Meļņa dēlam putna �ēl. Nezina, kā palīdzēt. Gāja prasīt padomu savam gudrajam zirgam.

� Vai es tev neteicu, neņem spalviņu! Tā kā uz priek�dienām mani klausītu! Lai notiek, palīdzē�u tev izkulties no nepatik�anām. Sēdies mugurā, steigsimies pie meitenes.

Zirgs atauļoja ar jaunekli mugurā jūras malā un teica:

� Es atkal tevi pārnesī�u uz to pa�u saliņu. Uz saliņas dārzā guļ meitene. Piezodzies viņai klāt klusam no mugurpuses, kaut viņa guļ, ta�u redz aizvērtām acīm. Meitenei ir divpadsmit bizes. Sagrāb viņu aiz divām vidējām bizēm un turi labi stipri. Ja meitene sāks kliegt, lūgties, neparko nelaid viņu vaļā, kamēr nebūs zvērējusi, ka nāks tev līdzi.

Meļņa dēls rīta agrumā klusām ielavījās dārzā. Skatās, guļ meitene, pavērsusi seju pret uzleco�o sauli. Ar a�u lēcienu jauneklis bija meitenei aiz muguras un sagrāba viņu aiz divām vidējām bizēm. Meitene pamodās, kliedza, spārdījās, lūdzās, lai lai� viņu vaļā.

� Zvēri, ka nāksi man līdzi, tad atlaidī�u, � jauneklis saka.

Skaistā meitene zvērēja. īstā brīdī no jūras izlēca baltais zirgs un aiznesa abus uz vecā valdnieka pili.

Valdnieks, ieraudzījis tādu daiļavu, gribēja to apņemt sev par sievu.

Bet meitene iespītējās:

� Tava sieva es nebū�u, tu esi man par vecu.

� Es nemaz neesmu vecs, � valdnieks apvainojās. � Kolīdz man atnesīs sauju zemes, ko kājas nav minu�as, es kļū�u glu�i jauns.

Un valdnieks pavēlēja jauneklim uz karstām pēdām doties pēc saujas zemes, ko kājas nav minu�as.

Ta�u meitenei ir sava galva uz pleciem, viņa jau nu neizies par sievu pie valdnieka � ne pie veca, ne pie jauna, jo viņa ir iemīļojusi drosmīgo jaunekli.

� Pagaidi, visuvareno valdniek, nesteidzies, � viņa teica.

� Pierādi man, ka tu neesi vecs. Uzdanco uz �aura dēļa, kas pārmests pāri verdo�am ūdens katlam, tad arī ie�u pie tevis par sievu.

Atnesa milzīgu katlu ar verdo�u ūdeni, pāri pārlika �auru dēli. Ta�u valdnieks baidījās kāpt uz �aurā dēļa un tādēļ laida darbā viltību.

� Lai nu vispirms jauneklis padanco, paskatīsimies, kā jaunie to dara, � viņ� saka meitenei.

Meļņa dēls viegli uzlēca uz dēļa un sāka dancot.

Valdnieks ņēma un slepus otrā galā pacēla dēli, un jauneklis iekrita katlā! Kalpi viņu izvilka no katla beigtu un izmeta ārā aiz pils.

Uzticīgais baltais zirgs nojauta nelaimi, pārrāva pavadu un auļot auļoja pie sava drauga. Zirgs nolaizīja jaunekli no galvas līdz pat kājām, un � tavu brīnumu! � viņ� atdzīvojās.

Jauneklis atgriezās pilī. Valdnieks, viņu dzīvu ieraugot, turpat vai valodu zaudēja.

� Kāpēc tu nedanco, valdniek, vai norunu esi aizmirsis? � meitene atgādināja.

Elsdams pūzdams valdnieks uzrāpās uz dēļa. Dreb, trīc un kratās, kur nu tāds kāju pacels, kur nu vēl dancī laidīsies! Aiz bailēm tum�s vien gar acīm sametās, un viņ� iegāzās verdo�ajā katlā.

� Iesim ātrāk projām no �ejienes, � meitene teica Meļņa dēlam. � Ko tu iesāksi ar valdnieka troni un valsti?

Viņi palaida brīnumputnu, lai tas dzīvo brīvībā, pa�i uzsēdās baltajam zirgam mugurā un devās paklejot pa pla�o pasauli.

Reiz dzīvoja, bet varbūt arī nedzīvoja nabadzīgs zemnieks. Viņam bija viens vienīgs dēls. Kādu dienu zemnieks saka sievai:

Sūtīsim dēlu uz pilsētu mācīties. Varbūt viņ� nodzīvos savu dzīvi labāk nekā mēs savējo.

Kā norunāts, tā arī izdarīja. Dēlu aizsūtīja mācīties uz tālu pilsētu.

Nabadzīgie vecāki atlicināja vai pēdējo kumosu, lai tikai dēls kļutu par mācītu vīru.

Pagāja gadi.

Dēls izmācījās, vai visas pasaules gudrības uzzināja un atgrie�as dzimtaja pusē. Tikai te viņam neatradās nodarbo�anās � mācītajam zemnieka dēlam neviens nedeva darbu.

Dēls gau�i noskuma, jo vecāki viņa mācī�anai bija izdevu�i tik daudz naudas, bet viņ� tagad nevar viņiem nopelnīt ne riecienu maizes. Domāja, domāja un nolēma aiziet no mājām.

� Es vairs nespēju tā ilgāk dzīvot, nevaru noskatīties jūsu nabadzībā, � viņ� saka tēvam un mātei, � labāk pārdo�os par vergu, bet gribu jums palīdzēt.

Vecāki dēlu neparko negribēja laist, lūdza, lai paliek pie viņiem.

Badā jau nenomirsim, ja ne cits, tad maizīte vienādiņ sanāks.

Lai kā vecāki lūdzās, lai ka centās atrunat, dēls tomēr aizgāja pasaulē.

Viņ� izstaigāja daudzus ceļus un takas un beidzot nonāca pilsētā, bet arī te mācītam jauneklim neatrast darbu. Beigu beigās jauneklis saņēma dū�u un gāja pie valdnieka, kaut arī viņam bija piestāstīta pilna galva par tā skopumu un ne�ēlību.

� Valdniek, ņem mani pie sevis kalpībā, � jauneklis teica.

� Ko tu māki darīt?

� Izzināt patiesību, atminēt pasaules viltību.

� Cik tad lai es tev maksāju?

� Izlem pats! Esmu mācīts visās zinībās!

Valdnieks pa roku galam pasvieda viņam divus zelta naudas gabalus:

� Ņem, tu vairāk neesi vērts.

Jauneklis paņēma naudu un aizsūtīja to vecākiem.

Valdnieks deva rīkojumu ierādīt jaunajam kalpam mazu istabiņu un dot viņam dienā tikai pa vienam kukurūzas plācenim.

Kādu dienu nabadzīgs zemnieks atveda valdniekam pārdot savu kleperi.

� Nopērc manu zirgu, lielo valdniek!

� Cik tu par viņu gribi?

� Desmit zelta naudas gabalu.

Valdnieks nodomāja: �Nule īstā reize jaunajam kalpam parādīt savu gudrību.�

Jaunekli atveda pie valdnieka.

� Ko ieteiksi, manu mācīto kalp, vai zirgs būtu tādā vērtē, lai par to maksātu desmit zelta naudas gabalu?

Jauneklis apgāja kleperim apkārt, no visām pusēm to apskatīja un teica:

Pārāk vāj� jau nu ir, tas tiesa, ari ūdenī mīl pagulēt, ta�u savu desmit zelta naudas gabalu jau būtu vērts.

Valdnieks nopirka zirgu, nodeva zirgu pui�u ziņā un pavēlēja to barot ar mie�iem un rozīnēm, cik tas spēj apēst.

Pagāja kāds laiks. Ar patiku varēja zirgam uzmest acis � tāds skaists un strauj�, tādam tikai ar zvaigznēm rotāties!

Kādu dienu valdnieks sadomāja izklaidēties. Viņ� pavēlēja apseglot jauno zirgu un kopā ar saviem vezīriem izjāja.

� Paskatīsimies, kā �is auļo, � valdnieks teica un palaida zirgu pilnos auļos.

Zirgs sāka dī�āties ar valdnieku mugurā un aiz�āvās uz priek�u kā bezdelīga.

� Tagad pārbaudīsim, vai taisnība, ka zirgam patīk pagulēt ūdenī, � valdnieks teica un iejāja upē.

Zirgs nebija paspējis aizpeldēt līdz upes vidum, kad pēk�ņi nolikās gar�ļaukus un bezmaz noslīcināja jātnieku.

Kalpi tikko paguva valdnieku izglābt. Bet zirgs, ticis no jātnieka vaļā, vēl ilgi ar labpatiku gulēja ūdenī.

Valdnieks atgriezās pilī.

Izsauca savu gudro kalpu un vaicāja:

� Kā tu varēji zināt, ka zirgam patīk gulēt ūdenī?

� �o zirgu ir zīdījusi bifeļu māte, viņa to arī pieradinājusi pie ūdens. Ja neticat, pajautājiet biju�ajam saimniekam.

Valdnieks aizsūtīja kalpu pēc zemnieka, kur� bija pārdevis zirgu.

� Kadu zirgu tu man esi pārdevis? � valdnieks jautāja.

� Zirgs kā jau zirgs, tikai viņu ir zīdījusi bifeļu māte, � zemnieks atbildēja.

Valdnieks atvēlēja jaunekli labāk ēdināt � bez kukurūzas plāceņa atļāva dot vēl kvie�u rausi. Niecīgs bija atalgojums, bet jauneklis sevi mierināja: �Nav liela nelaime, ka man iet grūti, toties vecākiem tagad sava iztik�ana.�

Pagāja atkal kāds laiks. Vienreiz atnāk pie valdnieka krāpnieks tirgonis un piedāvā:

� Nopērc, lielo valdniek, brīnuma akmeni natvristvali. Tas izpildīs visu, ko tik tu vēlēsies.

Tirgonis valdnieku krāpa � pārdeva nevis brīnuma akmeni natvristvali, bet gan alkatīga cilvēka aci.

� Cik par to prasi? � valdnieks vaicāja.

� Tikpat daudz zelta, cik sver akmens.

Vienā svaru kausā ielika brīnuma akmeni, bet otrā zeltu. Natvristvali bija daudz smagāks. Zeltu tik lika un lika klāt. Iztuk�oja visu valsts kasi no zelta un salika svaru kausā, ta�u brīnuma akmens kā bija, tā palika smagāks. Neviens nesaprata, kas te notiek.

Valdnieks pasauca savu mācīto kalpu. Jauneklis paņēma �brīnuma akmeni� rokā, pavalstīja to pa zemi un tad atdeva valdniekam.

Lieciet to tagad uz svariem!

Nosvēra, un brīnuma akmens nu bija vieglāks pat par vara naudas gabalu!

No prieka valdnieks k]uva devīgs un viena rau�a vietā atvēlēja jauneklim dienā dot pusotra rau�a. Zemnieka puisi gau�i aizvainoja valdnieka skopums, bet viņ� nelaida ne vārda pa lūpām un mierināja sevi: �Kaut arī man grūti iet, pacietī�u, toties vecākiem tagad sava iztik�ana.�

Pagāja atkal laiks.

Badā un nabadzībā dzīvoja ļaudis �ajā valstī, jo nevienā vietā nebija taisnības un kārtības. Ļaudis sāka uzstāties pret valdnieku. Tad valdnieks izprātoja sapulcināt visus neapmierinātos un tos novākt pie malas.

� Apstaigājiet manu valsti, atvediet �urp visus, kas nav ar mani apmierināti! � viņ� pavēlēja saviem vezīriem.

� Mums jau neviens taisnību neteiks, lielo valdniek, � galvenais vezīrs teica. � Prātīgāk darītu, ja sūtītu savu gudro un mācīto kalpu. Viņ� jau pratīs uzzināt patiesību.

Valdnieks izsauca zemnieka dēlu.

� Apstaigā manu valsti un atved �urp visus, kas nav ar manu valdī�anu mierā.

� Ko darīt, kā lai neklausa valdniekam. Zemnieka dēls ilgi sēdēja, domās iegrimis.

Viņ� vēl nebija devies ceļā, kad visu valsti aplidoja vēsts: �Nāk valdnieka kalps � taisnības gai�reģis, grib uzzināt, kas nav ar valdnieku mierā!�

Meklē kaut vai ar uguni � arī tad nesameklēsi, kas būtu ar valdnieku mierā.

Ļaudis satraucās, nezināja, ko darīt. Viņi meklēja padomu pie kāda sirmgalvja, kur� bija pazīstams ar savu gudrību.

� Pasaki, ko mums darīt, kā izturēties pret valdnieka sūtni?

� Kad viņ� atnāks, palūgsim viņu mūs aizsargāt. Ja viņ� patie�ām ir tads, kas redz netaisnību un grib atnest taisnību, tad viņ� būs mūsu pusē un valdniekam mūs nenodos, � vecais vīrs teica.

Zemnieka dēls ieradās ciematā, kur dzīvoja sirmgalvis. Skatās, sanākusi tauta no malu malām.

Visiem priek�ā iznāca sirmgalvis un teica:

� Mēs zinām, kāpēc tu esi sūtīts. Nepazudini mūs, nedzen pie valdnieka, viņ� mūs visus pakārs � gan likums, gan spēks un vara ir viņa rokās.

� Nebaidieties! � zemnieka dēls atbildēja. � Nāciet man līdzi, es jūsu visu vārdā pateik�u valdniekam patiesību acīs.

Ļaudis kļuva domīgi: ja nu viņ� ar viltu grib tos aizvilināt pie valdnieka?

Ta�u tad atkal savu prātīgu vārdu teica sirmgalvis:

� Paklausīsim, ļaudis, �im puisim. Ja viņ� mūs nodos, tad par to atbildēs viņa sirdsapziņa. Vienreiz esam dzimu�i, vienreiz arī mirsim!

Zemnieka dēls atveda ļaudis uz pili pie valdnieka.

� Lielo valdniek, esmu izpildījis tavu uzdevumu! � viņ� ziņoja.

� Ko tu redzēji un dzirdēji, klāj vaļā!

� Vispirms nosolies uzklausīt taisnību un neļaunoties.

Valdnieks apsolījās, pat nozvērējās.

� Tavā valstī dzīvo godīga un strādīga tauta � tikai tu neesi tās cienīgs, valdniek! Ļaudis no agra rīta līdz vēlam vakaram strādā muguras neatlieku�i, bet tu pēdējo viņiem atņem. Tu esi netaisns valdnieks. Nav vērts daudz runāt � mani, dzīvu cilvēku, nopirki par diviem zelta gabaliem, bet kleperim ne�ēloji desmit zelta gabalu! Atceries, kā krāpnieks tirgonis tev gribēja ieblēdīt cilvēka aci un gandrīz vai visu valsts kasi iztuk�ot, jo tā bija alkatīga cilvēka acs, un tās alkatību vienīgi mitra zeme, nekas cits nevarēja remdēt. Tāpēc arī pavalstīju aci pa mitru zemi, lai tā norimstas. Es tevi izglābu, bet kā tu man to atmaksāji? Pieliki dienā klāt pusrau�a! Pēc tavas pavēles es apstaigāju visu valsti. Skaties, visa tauta ir �eit, visi ir nemierā ar tevi!

Valdnieks nesamanīja, ko darīt aiz trakām dusmām, viņ� aizmirsa savu zvērestu un pavēlēja visus līdz pēdējam vīram pakārt!

Ta�u tas nenotika!

� Ļaudis, izpildīsim savu spriedumu, izrēķināsimies ar valdnieku, kamēr viņ� nav mūs nonāvējis! � zemnieka dēls iesaucās.

Ļaudis visi kā viens metās virsū valdniekam.

Kop� �ā brī�a zemē iestājās laba, mierīga dzīve, tik mierīga un saticīga, ka vilks nedarīja pāri kazai, bet kaķis � pelei.

Kāda paugura virsotnē mitinājās zaķu māte ar mazajiem zaķēniem. Ziema gāja uz beigām, un zaķu māte priecājās, ka viņas mazuļiem vairs nebūs jāsalst. Te negaidot uznāca stiprs sals. Zaķu mātei neklājās viegli.

Viņa ņēmās gan �ā, gan tā pakavēt mazuļiem laiku, lai tie nemanītu aukstumu, � stāstīja i pasakas, i varonīgus nostāstus par drosmīgajiem un nerimtīgajiem priek�te�iem, bet zaķēni kā trīcēja, tā trīcēja aiz aukstuma, pasakas viņus itin nemaz nesasildīja.

Brīdi pa brīdim zaķu māte ar visiem saviem zaķēniem izlēca no krūmiem palēkāt, sasildīties. Vienreiz, lēkādama pa paugura virsotni, viņa pamanīja ugunskuru � tālu jo tālu dziļaja me�ā. Zaķu māte notupās zemē, izstiepa uz priek�u ķepiņas un grozīja tās, it kā sildītos pie ugunskura.

� Ko tu tur dari? � zaķēni brīnījās.

� Sildu ķepiņas pie ugunskura, � zaķu mate atbildēja. Viens no zaķēniem notupās blakus mātei un arī izstiepa ķepiņas uz priek�u, tāpat kā viņa, bet tad sāka ar ķepiņu berzēt aci.

� Kas tev noticis, dēliņ? � zaķu māte uztraucās.

� Dzirkstelīte no ugunskura acī ielēca! � atjautīgais zaķēns atbildēja.

Reiz dzīvoja pasaulē dro�sirdīgs valdnieks, vārdā Muzarba. Viņa zemes ļaudīm nekur nebija miera no deviem � dziļajos me�os to bija saviesies vai biezs. Dienā pats Muzarba apstaigāja kalnu nogāzes un aizas, apsargāja savus īpa�umus. Kur tik pamana devu, iz�auj bultu un norauj briesmonim galvu kā sīpolu.

Naktī valdnieks Muzarba uzkāpa augstā tornī un ņēmās baidīt devus ar bargiem kaujas saucieniem.

Ne vien drosmīgs bija valdnieks Muzarba, bet arī varens un spēcīgs � nebija visā zemē viņam pretinieka, ar ko mēroties spēkiem, nebija neviena, kas pat viņa loku spētu pacelt.

Ta�u pienāca stunda, kad valdnieks Muzarba nomira. Nepalika neviena, kas ļaudis aizsargātu pret briesmīgajiem deviem. Ļaudis pameta savas mājas un paslēpās kalnos. Alā dzīvot aiz gāja pat valdniece ar meitu.

Meitenīte vāca saknes, izlika uz klintīm kaltēties, bet māte no saknēm vārīja ēdienu.

Pagāja dienas, pagāja mēne�i.

Kādu dienu, kamēr meitene lasīja saknes, valdniecei piedzima dēls � pa pusei no zelta, pa pusei no sudraba. Mātei bija kauns meitai rādīt savādo bērnu, un viņa to paslēpa zem liela akmens.

Meitene atgriezās un pēc mātes bēdīgās sejas tūlīt nojauta kaut ko nelāgu.

� Kas noticis, māmiņ, kāpēc tu tāda noskumusi? � viņa taujāja.

� Kā lai tev pasaka, meitiņ. Tev ir piedzimis brālītis, tikai glu�i savāds. Es viņu paslēpu zem akmens.

Meitene atvēla sānis lielo akmeni un no prieka sāka lēkāt uz vienas kājas: viņai ļoti patika brālītis � pa pusei no zelta, pa pusei no sudraba.

Zēns auga acīm redzot, nevis dienām, bet stundām, kļuva aizvien lielāks un skaistāks. Pagāja trīs dienas, bet viņam jau var dot kādus trīs gadus. Desmitajā dienā viņ� ar akmeni notrieca kliju. Meitene redz, cik veikls kļuvis brālītis, un uztaisīja viņam loku, kādu nu prata, � savija no matiem stiegru, piesēja to rīkstītes abos galos, un loks iznāca glu�i labs. Zēns saka iet medībās. Aiziet no rīta agri, atgrie�as vakarā vēlu, mājās pārnes medījumu. Uztur gan sevi, gan māti ar māsu.

Jo lielāks zēns auga, jo tālāk viņ� gāja medībās. Vienreiz viņ� uzrāpās kalna virsotnē un ieraudzīja tālu lejā pa�ā ielejā mājas un torni � tādu bezgala augstu, līdz pa�ām debesīm! Zēns dikti brīnījās � kaut ko tādu viņam nebija gadījies vēl redzēt. Gribējās nokāpt ielejā, visu tuvāk apskatīt, ta�u tuvojās jau vakars un bija pēdējais laiks atgriezties mājās.

Zānu kāds urdīt urdīja, viņ� skrēja, ko kājas nes, līdz sasniedza ieleju un iegāja pirmajās mājās. Pieklauvēja, pie durvis � neviens neatver. Māja tuk�a kā izslaucīta. Viņ� pieklauvēja pie otras mājas durvīm � tas pats. Pieklauvēja vēl pie tre�ās mājas durvīm � arī neviens neatsaucas. Viņ� pagrūda durvis vaļi un redz � pie pavarda sēd vecenīte. Vecenīte izbijusies pagrie�as pret viņu un vaicāja:

� No kurienes tu te uzradies, dēliņ?

� No alas, vecmāmiņ!

� Ņem kājas pār pleciem un skrien ātrāk atpakaļ. �eit devi siro, cilvēkus meklē, viņi tevi dzīvu apēdīs! Visi ļaudis kalnos paslēpu�ies. Es esmu veca, mū�s jau nodzīvots, tāpēc arī viena paliku mājā, � vecenīte teica. � Valdnieks nomira, postā aizgāja varenā Muzarbas valsts, valdniekam nebija mantinieka, kas tagad ļaudis pasargātu no deviem.

Zēns pārnāca mājās un ņēmās māti tirdīt, no kurienes, sak, viņi atnāku�i uz alu, kur dzīvoju�i pirms tam.

� No kurienes mums bija atnākt, no laika gala esam tepat mitināju�ies! � māte atbildēja.

Viņa noslēpa dēlam patiesību. Valdniece par visu vairāk baidījās, ka tikai dēls nesadomā atgriezties uz pamesto Muzarbas pili un viņam tur neuzbrūk devi.

Otrā rītā zēns piecēlās, tikko svīda gaismiņa, a�i nokāpa ielejā un taisnā ceļā joza pie vecenītes.

Vecenīte izstāstīja zēnam visu, ko zināja par valdnieku Muzarbu, un parādīja viņam valdnieka pils augsto torni. Zēns kā vēj� uzdrāzās augstajā tornī un paņēma valdnieka loku un bultu maksti ar visām bultām. Pēc tam atgriezās pie vecenītes un teica:

� Ej iek�ā, bet es paslēp�os aiz mājas stūra, pagaidī�u devu.

Te arī devs nāca. Kolīdz viņ� bija ticis pret vecenītes māju, zēns ne mirkli nekavējās, labi nomērķēja un iz�āva bultu. Devs kā nopļauts novēlās zemē un bija beigts.

Vecenīte bija priecīga, ka nu radies drosmīgs aizstāvis. Viņa palīdzēja zēnam devu dabūt zem zemes.

Zēns noglabāja pie vecenītes tēva loku ar bultām un devās uz māju. Mātei viņ� nekā par visu to nestāstīja.

Pagāja nakts. Pienāca otras dienas rīts. Zēns atkal teciņiem vien joza uz ieleju pie vecenītes.

Vecenīte �oreiz apsēdās zem koka, bet zēns atkal paslēpās aiz mājas stūra, lai uzmanītu deva iera�anos.

Kolīdz viņ� bija noslēpies, parādījās devs un snāja tie�i pie vecenītes:

� Saki, vecā ragana, � kur esi likusi manu brāli?

Vecenīte sē� kā sēdējusi, klusē, izliekas, ka nav dzirdējusi.

Zēns labi nomērķēja un iz�āva bultu. Devs kā nopļauts novēlās zemē un bija beigts.

Zēns devu apraka dziļā bedrē, bet pats devās medības.

Viņ� atgriezās mājās un arī �oreiz mātei nebilda ne vārda.

Pagāja nakts. Pienāca tre�ās dienas rīts. Zēns atkal teciņiem vien joza uz ieleju un pieveica tre�o devu.

Tā zēns gāja uz ieleju se�as dienas no vietas un aizraidīja uz viņsauli se�us devus.

Zēns atnāca pie vecenītes arī septītajā dienā un atkal paslēpās aiz mājas stūra. Pēk�ņi zeme ietrīcējās zem kājām un drebēt drebēja.

Tur nu nāk pats Ka�devs, divpadsmitgalvainais briesmonis! � vecenīte saka. � Nu mums, dēliņ, abiem pēdējā stundiņa klāt, to jau nu tev nepieveikt!

Devs nāk tuvāk, pilnā rīklē rēkdams:

� Saki, tu vecā ragana, � kur esi likusi manus brāļus? Ja domā neteikt, galvu norau�u!

Vecenīte sē� kā sēdējusi, klusē, izliekas, ka nav dzirdējusi.

Zēns uzvilka stiegru, labi nomērķēja, iz�āva bultu un notrieca visas divpadsmit galvas, ka nebija ko redzēt. Notrieca gan, bet kas tad tas? Notriekto galvu vietā devām uzauga jaunas galvas.

Zēns iz�āva otru bultu, notrieca briesmonim atkal visas galvas, ta�u vienalga � radās atkal citas galvas. Zēns raidīja devām tre�o reizi bultu � un tre�o reizi devām atauga visas divpadsmit galvas. Zēns apjuka, nesaprata, ko darīt, ko iesākt.

� Te � kur radies, kur ne � atlidoja putniņ�, pļāpīgais ķauķis, nometas kokā uz apak�ējā zara un tik ņemas �ivināt: �Apber ar pelniem! Apber ar pelniem!�

Vecenīte sāka rosīties. Paķēra keci[1], iegrāba tajā no pavarda glu�i karstus pelnus un gaida. Zens atkal nomērķēja un iz�āva bultu un notrieca devām visas divpadsmit galvas. Vecenīte tūlīt pat apbārstīja devu ar pelniem, un � patiesi! � �oreiz galvas vairs neatauga.

Vecenīte kā apmāta aiz priekiem nezina, kā zēnam pateikties.

� Ja tas nāks deviem ausīs, ka mēs pievārēju�i pa�u Ka�devu, �ie paslēpsies, neuzdrīkstēsies vairs cilvēkiem ne acīs rādīties!

Zēns atgriezās pie mātes un atkal ņēmās viņu tincināt:

� Pasaki man � kādu mēs ļau�u, kas ir mans tēvs?

Māte atkal runāja gan �ā, gan tā, bet neatklāja dēlam patiesību.

Tad viņ� saņēma dū�u un izstāstīja mātei un māsai, kur bijis un ko darījis septiņas pēdējās dienas.

Māsa nenocietās un atzinās brālim, ka viņi abi esot valdnieka Muzarbas bērni.

Zēns pierunāja māti un māsu atgriezties un dzīvot valdnieka pilī.

Saulē jau bija nogrimusi aiz kalniem. Iestājās nakts. Augstajā pils tornī uzkāpa valdnieka Muzarbas dēls un raidīja bargu kaujas saucienu, kas izskanēja pāri kalniem un lejām! Devi aiz bailēm laida ļekas vaļā un paslēpās pa�ās tum�ākajās aizās.

Ļaudis izdzirdēja saucienus un nenoticēja savām ausīm! Vai tad būtu noticis brīnums un valdnieks Muzarba cēlies aug�ām?

Ļaudis skrie�us skrēja uz pili uzzināt, kas tur tornī atbaida devus. Kolīdz dabūja zināt, ka tas ir dro�sirdīgā valdnieka Muzarbas dēls un ka viņ� uzveicis pa�us briesmīgākos devus, ļaudis priecīgi atgriezās savās pamestajās mājās.

Par valdnieka Muzarbas dēlu padzirdēja arī Ka�deva ne�ēlīgā māte. Viņa savā prātā nojauta, ka Muzarbas dēls un neviens cits ir pieveicis viņas dēlu. Viņa aiznesās kā viesulis uzmeklēt vietu, kur aprakts Ka�devs. Vecene skrien cauri me�am, aiz niknuma triec galvu pret kokiem � tie gā�as cits pēc cita. Tā viņa izgāza gandrīz vai visus kokus me�ā no saknēm. Ātrāk par vēju uzmeklēja vietu, kur bija aprakts viņas dēls, un noņēmās katru rītu, �o vietu aplaistīdama ar ūdeni.

Pagāja trīs dienas, un tad no zemes bija dzirdama balss:

� Noraus, labā dvēsele, mazdrusciņ zemes!

Vecene norausa sauju zemes, un Ka�devs izlīda virszemē vesels un neskarts.

Vecene pārvērta dēlu par mu�u un ieslēdza lādītē, bet pati paņēma mazus zābaciņus rokā, devās uz pili un nostājas pie vārtiem. Valdnieka Muzarbas dēls iznāca no pils, bet vecene viņam tūdaļ pretī.

� Klausies, jaunekli, vai tu maz esi valdnieka Muzarbas dēls? Tu ne tik kā melns aiz naga neesi viņam līdzīgs, � �ī saka.

Valdnieka dēls to ņēma ļaunā.

� Vai netici? � vecene jautaja. � Skaties, kādi zabaciņi valdniekam Muzarbam bija pa kājai, bet tev ta�u nederēs!

Viltīgā vecene pasniedza Muzarbas dēlam zābaciņus, bet tie tikai pirksta lielumā.

Jauneklis gan �ā, gan tā noņēmās, lai uzautu zabaciņus. Bet nekā. Nokusa, nomocījās un izme�ģīja sev kāju. Stāv, nevar pakustēt ne no vietas.

Te vecene atvēra lādīti un izlaida mu�u. Mu�a uz karstām pēdām pārvērtās par divpadsmitgalvaino Ka�devu. Ka�devs ilgi neprātoja, bruka virsū valdnieka Muzarbas dēlam. Ta�u jauneklis, kaut arī stāvēja uz vienas kājas, pacēla devu gaisā un trieca, cik spēka, pret zemi. Vecene redzēja, ka valdnieka dēls pieveic viņas dēlu. Viņa a�i apbēra Ka�devu ar sēnalām, un tas nu ieguva vēl neredzētu spēku. Ka�devs kā dzelts pielēca kājās, nogāza valdnieka dēlu zemē un to nogalēja.

Ka�devs ar māti aizvācās uz mājām.

Valdnieka Muzarbas dēls palika guļam zemē bez dzīvības. Viņu miru�u uzgāja kalpi, bet nevienam nebija dū�as to pateikt valdniecei, pasauca viņas meitu. Arī meitenei nebija dū�as pateikt mātei sēru vēsti, un viņa pavēlēja kalpiem aiznest brāli uz alu, kur viņi bija slēpu�ies no deviem.

Trīs dienas un trīs naktis no vietas meitene apraudāja miru�o brāli, slacīja viņu ar karstām asarām. Visa daba sēroja par valdnieka dēla nāvi � lapas pie kokiem trīcēja un drebēja, zari locījās līdz zemei. Bet ceturtajā dienā jauneklis atvēra acis un tīksmi izstaipījās, it ka būtu saldi gulējis. Viņ� piecēlās veiks un vesels.

Brālis un māsa atgriezās pilī. Valdnieka dēls uzkāpa torni un kliedza tā, lai dzird visā zemē:

� Valdnieks Muzarba ir dzīvs! Valdnieks Muzarba ir dzīvs!

Pēc tam viņ� gāja pie labās vecenītes, kura viņam bija palīdzējusi uzvarēt Ka�devu, un teica:

� Savāc keci karstus pelnus, tūlīt būs klāt Ka�devs, lai cīnītos ar valdnieku Muzarbu.

Tā tas arī notika.

Ka�devs, padzirdējis par valdnieku Muzarbu, at�āvās kā vēj�, lai viņu pieveiktu, kā bija pieveicis viņa dēlu.

Ta�u valdnieka Muzarbas dēls nesnauda, viņ� labi notēmēja un raidīja Ka�devam bultu un notrieca briesmonim visas divpadsmit galvas kā nieku. Vecenīte tūdaļ klāt un apbēra Ka�devu ar karstiem pelniem. Lai Ka�devs neatdzīvotos, viņi to ievēla dziļā bedrē, kur parasti dzēsa kaļķus, un no deva pāri nepalika nekas.

� Labi gan būtu, dēliņ, pieveikt arī citus devus, � vecenīte teica. � Naktīs, kad pie debesīm spīd pilns mēness, �ie sanāk kopā uz paugura zem vecā ozola.

Valdnieka Muzarbas dēls paņēma ķēdi un joza uz pauguru, kur zaļoja vecais ozols. Uzrāpās ozolā un pieķēdēja sevi pie koka, kā vecenīte bija ieteikusi, lai nenokristu zemē.

Viņ� nu sē� ozolā un gaida.

Drīz zem koka sāka lasīties kopā pinkainie devi un nodevās svētku priekiem. Viņi dancoja, dziedāja. No viņu kāju dipoņas sāka drebēt zeme, sacēlās viesuļvētra, un ozols locījās līdz pa�ai zemei. Valdnieka dēls labi notēmēja un raidīja bultu pēc bultas un nobeidza visus devus.

Valdnieka Muzarbas dēls pārnāca mājās un pastāstīja ļaudīm, ka reiz pa visām reizēm ticis galā ar deviem.

� Nebiju domājusi, dēliņ, ka tu tik dro�sirdīgs, � viņam teica māte. � Baidījos no deviem, tāpēc arī neparko negribēju atgriezties uz mūsu pili. Nule redzu, ka esi sava tēva � valdnieka Muzarbas cienīgs dēls. Sēdies valdnieka ra�i mugurā un uzmeklē Ka�deva māti. Atbrīvo ļaudis no ne�ēlīgās vecenes. Viņa nodara daudz ļauna ceļiniekiem.

Valdnieka Muzarbas dēls sēdās ra�i mugurā, aplidoja kalnus un aizas un uz stāvas klints pamanīja māju. Viņ� piejāj tuvāk un redz, ka uz mājas jumta sēd vecene. Tā izskatās briesmīgāka par briesmīgu � viens zobs �ai iecirties zemē, otrs iekodies debesis. Rokās vecene tur milzīgu vērpjamo vārpstu, tik lielu kā platāna, un vērpj aitas vilnu.

Valdnieka Muzarbas dēls sagrāba ne�ēlīgo veceni un nometa no augstās kraujas.

Pienāca gals deviem tajā zemē. Pienācis gals arī pasakai.

Kādā zemē dzīvoja izveicīgs mednieks. Valodas par viņu izplatījās gan tuvu, gan tālu. Viņam bija meita un dēls.

Zemes valdnieks uzaicināja mednieku pie sevis, lai nosargātu pili no kad�i. Viltīgie un ļaunie kad�i laupīja jaunekļus, un valdnieks gau�i baidījās par saviem dēliem.

Pagāja kāds laiks. Mednieka dēls k]uva astoņpadsmit gadu vecs, un viņ� sadomāja iet medībās un izmēģināt roku. Ta�u māte viņu vienu nelaida.

� Nav labi vienam iet, dēliņ. Me�os klejo kad�i. Ej kopā ar tēvoci.

Dēls bija ar mieru un vaicāja, vai nav iero�u.

� Kā nu ne, ir loks un bultas, � māte teica, � bet vai nu tev tos pacelt!

� parādi! gribu redzēt! ja tie nebūs man pa kaulam, tad uz medībām neie�u.

Tēvocis viņu uzveda bēniņos un parādija loku un maksti pilnu ar bultām. Mednieka dēls kā rotaļādamies paņēma loku, viegli paķēra bultu maksti. Pamanīja kaktā zobenu, viegli kā spalviņu pacēla arī to.

Tēvocis nepatikā sadrūma, apskauda brāļadēla spēku. Viņ� pats ar abām rokām nevarēja zobenu ne pakustināt.

Viņi aizgāja medībās. Mednieka dēls no�āva daudz medījumu, bet tēvocim negadījās nenieka, un viņ� izprātoja brāļadēlam guvumu atņemt. Viņ� to ieveda dziļā biezoknī, kur mitinājās me�acūkas, bet pats a�i paslēpās bedrē.

Me�acūkas uzbruka mednieka dēlam, ta�u viņ� nenobijās un visas pieveica. Tad tēvocis izrāpās no bedres ūn taisnojās, ka netī�ām esot tur iekritis. Viņ� gan ņēmās brāļadēlu uzteikt, bet pa�u skaudība smacē vai nost. Sirdi kremt nenovīdība � jau vecākais brālis spēkā un izveicībā padevies pārāks, un te ari brāļadēls viņu pārspēj. Tas nu bija par daudzi Viņ� nolēma jaunekli pazudināt.

� Tu esi tikpat varonīgs un drosmīgs kā tavs tēvs, � viņ� teica brāļadēlam. � Tev jau pienāktos iepriecināt savu māti � sadabū un pārnes viņai brīnumaino Bo�mes ziediņu.

� Bet kur tad aug Bo�mes ziediņ�?

� Ej cauri me�am uz dienvidiem. Kolīdz iznāksi me�malā, ieraudzīsi mājiņu, bet mājiņā satiksi veceni. Viņa tev parādīs ceļu.

Mednieka dēls gāja un atrada mājiņu me�malā.

Pagalmā zem kupla koka sēdēja mil�u vecene � devu māte un plucināja aitas vilnu. Mednieka dēls piegāja pie viņas, laipni pasveicināja un vaicāja:

� Vai nezini, māt, kur var atrast Bo�mes ziediņu?

� Ej uz to pusi, kur noriet saule, un ieraudzīsi augstu klinti. Klints apak�a ir melna, vidusdaļa � sarkana, bet pati virsotne � balta. Vakarā uz klints parādīsies skaistule Bo�me un atlaidīs vaļā garos, zeltainos matus, un tie sniegsies viņai līdz pa�ai zemei! Matu galos zied ziedi. Paslēpies zem klints un noplūc ziediņu no skaistules matiem.

Mednieka dēls tencināja mil�u vecenei un skrēja, ko kājas nes, pakaļ saulei uz to debess malu, kur tā vakaros nogrimst.

Saule noslīdēja līdz debess malai un nogrima, mednieka dēls nonāca pie klints. Viņ� paslēpās tās pakājē un gaidīja.

Te uz klints parādījās skaistule Bo�me un atlaida vaļā savus zeltainos matus. Mati nokarājas no klints līdz pa�ai zemei, bet matu galos ņirbēja un zaigoja raibu raibie ziedi visās varavīksnes krāsās! Mednieka dēlam zils un zaļ� vien gar acīm sametās, un viņ� vairs nekā iesākt. Ja viņ� būtu zeltaino matu �ķipsnu ap pirkstu aptinis, tad arī ziediņu noplūktu. Bet kā gan viņam to zināt, ja viltīgā mil�u vecene par to nebija bildusi ne vārdiņa.

Bo�me iepina mednieka dēlu savos garajos matos un kā nieku pārsvieda pāri klintij uz savu zemi Kad�etiju.

Mednieka dēlu gaidīt gaidīja mājās, gaidīja, gau�i apraudāja kā pazudu�u un tad pārstāja gaidīt.

Tēvs, uzzinājis, kāda liela nelaime piemeklējusi viņa māju, izlūdzas valdniekam atļauju iet meklēt dēlu.

Mednieks pārnāca mājās un sāka posties ceļā.

� Tēv, dod man iero�us, � viņam teica meita, � un atļauj arī man iet meklēt brāli.

Tēvs gan klusībā pasmējās, sak, kur nu tu iesi, tas nav tev pa kaulam, ta�u iebilst neiebilda.

Mednieka meita ieģērbās vīrie�a drēbēs, apbruņojās ar īstu zobenu, uzlēca zirgam mugurā un devās ceļā.

Tēvs ātri pārģērbās, apsegloja otru zirgu un jāja meitai pa citu ceļu pretī. Izjāja uz ceļa meitai priek�ā, sagrāba viņas zirgu aiz iemauktiem un iesaucās:

� A�āk kāp zemē no zirga!

Meitai ne miņas, ka tas ir tēvs. Atvēzējās ar zobenu un uzkliedza:

� Nost no ceļa, laupītāji

Ar spēcīgu cirtienu viņa izsita mednieku no segliem. Tad nolēca zemē, atkal atvēzējās ar zobenu, bet te tēvs saturēja viņas roku.

� Esi nu mierā, meit! Tas esmu es, tavs tēvs! Redzu, ka esi manis cienīga. Jāj un meklē brāli!

Viņa izjāja krustām �ķērsām visu zemi, pārmeklēja me�us, pārskatīja kalnus � brāļa nav nekur. �Laikam kad�i būs viņu nolaupīju�i. Jā�u uz Kad�etiju,� viņa izlēma.

Bet kas zina, kur tā atrodas, uz kuru debess pusi doties? Cilvēks tur vēl nav savu kāju spēris.

Mednieka meita jāja, kur deguns rādīja � bez takas, bez ceļa. Pie vakara viņa nonāca jūras malā.

Kur vien acis met � tikai ūdens un smiltis, ne koku, ne tīrumu. Tikai pa�ā jūras malā redzama veca būdiņa.

Mednieka meita pieklauvēja pie būdiņas durvīm. Iznāca vecenīte. Meita lūdza naktsmāju. Vecenīte vie�ņu itin viesmīlīgi uzņēma.

Viņa dalījās ar to pieticīgajās vakariņās un apvaicājās:

� Kāds vēj� tevi atpūtis �eit, kur pat cilvēka balsi ne�dzird?

� Meklēju ceļu uz Kad�etiju, � mednieka meita atbildēja. � Varbūt tu, vecmāmiņ, zini, kā uz turieni aizjāt?

� Kā aizjāt � gan nemāku sacīt, bet palīdzēt tev neatteik�os.

Vecenīte izveda vie�ņu pagalmā un parādīja uz jūru. Mednieka meita nezināja � ticēt vai neticēt savām acīm �, visapkārt dziļa tumsa, bet starp jūru un debesīm vienās ugunīs mirdz un laistās varena pils.

� Pilī mājo gūstekne no Kad�etijas, � vecenīte stāstīja. � Viņas skaistums ir uguns, kas apmirdz pili. Viņa neparko negribēja kļūt par mūsu valdnieka sievu, un viņ� brīnumdariem pavēlēja pacelt pili gaisā, lai neviens viņu vaigā neredzētu. Jūra tad sāka vārīties, visas mājas tuvu un tālu noslaucīja no zemes virsas, visus cilvēkus aprija, pat valdnieku nepa�ēloja. Es taisni tobrīd biju kalnos izgājusi saknītes lasīt, tāpēc arī izglābos. Saliku visus prātus kopā un uzslēju, rau, �o būdiņu un tā nu kuļos pa dzīvi. Vai nu tā ir dzīve, bet ko lai dara, ja ari nave mani aizmirsusi. Bet gūstekne pilī zina, kur meklēt Kad�etiju, bet kā tev pie viņas nokļūt?

Mednieka meita visu nakti ne acu neaizvēra, domāja, kā atbrīvot gūstekni, un izdomāja arī.

No rīta meita atvadījās no labās vecenītes, pateicās viņai par viesmīlību un jāja gar jūras malu uz priek�u. Nonāca pilsetā. Tur viņa pārdeva rik�otāju, nopirka kuģi, salīga namdarus un lika uztaisīt garas jo garas kāpnes.

Ar kuģi mednieka meita pa jūru piebrauca pie pils, pieslēja kāpnes un uzkāpa pa tām aug�ā.

Viņa sauca gūstekni, lūdza, lai atver durvis, bet ne skaņas, ne miņas.

� Nebaidies! � sauca mednieka meita. � Es atnācu tevi atbrīvot no gūstat Parādi man ceļu uz Kad�etiju!

To dzirdot, gūstekne iznāca, visa mirdzēdama spo�ā gaismā. Viņa kopā ar mednieka meitu nokāpa uz kuģa un atgriezās krastā.

Abas nu devās ceļā uz Kad�etiju. Iet vienu gadu, iet otru gadu, noieta tikai puse no garā ceļa. Pēk�ņi �aurā aizā priek�ā uz ceļa nolaidās Uguns devs. Nogulās �is tā, lai neviens nedomā apkārt apiet, un no mutes tik liesmas �auda.

� Palaid mūs garām, dev, � mednieka meita lūdza.

� Apsoli, ka atnesīsi man burvju lukturi no Kad�etijas valdnieka pils, tad palaidī�u, citādi ne.

� Apsolu jau, apsolu, tikai palaid garām!

� Neesmu nekāds vientiesis, ka cilvēka vārdiem ticē�u, vienai no jums jāpaliek �epat.

� Labi, bet tu guli, kā gulēji uz sāniem, citādi nez vai izdosies lukturi dabūt.

Sarunāja, ka mednieka meita ies tālāk, bet otra paliks pie deva.

Mednieka meita iet pāri laukiem un upēm, cauri me�iem, pārvar augstus kalnus. Iet vienu gadu, iet otru gadu. Tad tālumā samanāmi Kad�etijas torņi � tik augsti, ka sniedzas līdz pa�ām debesīm.

Te viņai ceļu aiz�ķērsoja trīsgalvains devs, kas jāja uz ra�i.

� Vai tālu iedama? � viņ� jautāja mednieka meitai.

� Uz Kad�etiju.

� Tevi tur neviens nelaidīs, nositīs. Labāk jau tad es tevi apēdī�u uz vietas, � devs saka.

� nav tava darī�ana � ielaidīs vai neielaidis� paej labāk nost no ceļa! � mednieka meita atbild.

� Es tevi tik un tā apēdī�u, � devs nedomā atlaisties.

� Jāsmejas, atradies gan ēdājs, kā tu to izdarīsi, ja es esmu drosmīgāka un veiklāka par tevi! � mednieka meita teica. � Gribi redzēt? Tur tālāk, rau, ir aiza, es tai lidot pārlido�u kā spalviņa, bet tu vis pāri netiksi!

Devām spēka papilnam, bet prātiņ� tāds paīss. Viņ� a�i notrausās no zirga un lēca pāri aizai. Ta�u aiza bija pārāk plata, bet devām kājas par īsām, un viņ� tenteru tenteriem novēlās aizas dibenā.

Mednieka meita to tik bija gribējusi, viņa veikli uzlēca ra�i mugurā un kā putns traucās uz priek�u.

Nebija ko redzēt, ka spārnotais zirgs ar mednieka meitu jau stāvēja pie Kad�etijas vārtiem. Vārti te atveras, te aizveras, bet tik a�i, ka cauri tiem netikt � ar asajām dimanta malām pārdro�nieku turpat pārgriezīs.

Mednieka meita piecirta spārnotajam zirgam ar papē�iem, un tas kā zibens iz�āvās cauri vārtiem, tikai zirgam nogrieza asti.

Mednieka meita pieauļoja pie pils un no pārsteiguma palika vai bez valodas. Pils priek�a pilna ļau�u, bet visi pārakmeņoju�ies! Pati pils kaut kas neredzēts � apak�a visa no sudraba, aug�a � no zelta. Logos tup pieķēdēti drausmīgi zvēri. Divi briesmīgi ve�api apsargā ārdurvis.

Daudz nedomādama, mednieka meita izrāva zobenu, sakapāja abus ve�api un iegāja pilī.

Marmora zāle arī ļau�u pilna. No galvas līdz pusei cilvēki, kā jau cilvēki, bet zemāk � tie veidoti no akmens. Pēk�ņi mednieka meita dzird � kāds viņu sauc vārdā. Skatās, tas ta�u viņas brālis! Abi apkampās, sabu�ojās. Brālis ņēmās stāstīt, ka viņ� nokļuvis Kad�etijā, kā Bo�me viņu iepinusi matos un pārsviedusi �eit savā zemē.

Paslēpies, mās, jo tūlīt būs klāt cietsirdīgā pavēlniece Bo�me. Viņa jau tevi nepa�ēlos, arī pārvērtīs par akmeni!

� Nebaidies, brālīt, es ar viņu tik�u galā!

Viņa paslēpās aiz durvīm un sāka gaidīt.

lenaca Kad�etijas pavēlniece Bo�me. Mednieka meita ar vienu roku viņu sagrāba aiz zelta matiem, kam ziedi galos, bet ar otru roku atvēzēja zobenu.

� Tūlīt pārvērt manu brāli atkal par cilvēkul Atdzīvini arī visus citus cilvēkus un atdod manam ra�i asti!

Bo�me pateica burvības vārdus, un visi cilvēki atdzīvojās. Tie smagi nopūtās, sāka runāt, aiz prieka smieties.

Ļaudis nosprieda un ieslodzīja ne�ēlīgo pavēlnieci tornī bez logiem, bet mednieka meita paņēma burvju lukturi, kas tumsā pats uzdegās, un kopā ar brāli pameta Kad�etiju.

Viņi aizgāja līdz aizai, kur zemē gulēja Uguns devs.

� Celies aug�ā, dev, es tev atnesu lukturi! � mednieka meita teica.

Bet devs nevar piecelties, jo veselus trīs gadus �is nogulējis uz vieniem sāniem, sāni pārlieku notirpu�i. Brālis un māsa apvēla devu uz otriem sāniem, lai guļ laimīgs otrus trīs gadus, bet pa�i devās tālāk trijatā � kopā ar meiteni no Kad�etijas, kas bija palikusi pie Uguns deva.

Meitene pastāstīja, ka viņa nemaz neesot no Kad�etijas. Kad�i viņu agrā bērnībā nolaupīju�i un aizvedu�i uz savu zemi, bet pēc tam valdnieks viņu no kad�i nozadzis un ieslodzījis pilī, kas uzcelta starp debesīm un jūru.

Viņi visi trīs iet savu ceļu, te pēk�ņi viņu priek�ā kā no zemes izaug punduris, tikko pēdu gar� vīrelis, bet bārda tam � kādas divas pēdas gara.

� Ja gribat, es jūs ratos pavedī�u? � viņ� piedāvāja.

� Kur tad tev tie rati? � mednieka meita atsmēja pretī.

Punduris iesvilpās, pavicināja pātagu, un rati ar �etriem zirgiem stāvēja uz ceļa. Zirgi tādi rumaki, ka nenoskatīties. Tiem tikai debesīs ar zvaigznēm rotāties, jūrā ar zivtiņām draiskoties!

� Iesim labāk kājām, � māsa teica brālim. � No pundura nekā laba nevar gaidīt.

Brālis nepaklausīja māsai. Kas no �ā ko baidīties? Ko tāds nieka vīrelis ar mums iesāks? Vienreiz knipi pasitīsi, �im rati izjuks gabalu gabalos.

Visi trīs iesēdās ratos.

Punduris kā blusa veikli uzlēca uz bukas, uz�āva zirgiem ar pātagu, un viņi kā lidot lidoja uz priek�u.

Pie vakara viņi apstājās atpūsties zem koka. Ed pa�i un pacienā arī punduri. Mednieka meitai sagribējās dzert, un viņa sacīja:

� Aizej, cilvēciņ, uzmeklē avotu, atnes krūku ūdens!

� Vai es jums kāds ūdens nesējs? Ja gribi dzert, ej pati pēc ūdens, � punduris dusmīgi atteica.

Mednieka meita pati gāja meklēt avotu.

Bet punduris a�i pielēca kājās, no visa spēka iezvēla mednieka dēlam, un tas nokrita zemē bez dzīvības. Tad punduris sagrāba meiteni aiz matiem un vilka uz savu mitekli. Viņ� meiteni velk vilk�us, aiz viņas zemē paliek sliede.

Pa to starpu mednieka meita ilgi meklēja avotu. Kad viņa atgriezās ar ūdens krūku, redzēja, ka ne meitenes, ne pundura ne zirga vairs nav. Vienīgi brālis tikko vēl dzīvs guļ zemē. Viņa brāli apslacīja ar avota auksto ūdeni, iedeva nodzerties, un viņ� atguvās. Tad abi devās pa pēdām uzmeklēt meiteni.

Pēdas viņus aizveda pie alas. Ieejai alā bija aizvelts priek�ā milzīgs akmens.

Sagūstītā meitene alā, izdzirdējusi soļus, saprata, ka brālis ar māsu atnāku�i viņu atbrīvot. Viņa priecīga tiem palīdzēt.

� Esiet klusi, citādi punduris pamodīsies, jūs vēl nositīs, � viņa tiem teica. � Paslēpieties tepat kaut kur, bet es izvilk�u no pundura, kur slēpjas viņa spēks.

Kroplais punduris pamodās pēc trim dienām un skatās, ka viņa gūstekne mirkst vienās asarās.

� Neraudi, skaistulīt, pie manis tevi slikta dzīve negaida, � �is ņemas mierināt.

� Ne jau par sevi es bēdājos. Par tevi baidos! Tu gulēji, bet �eit bezmaz devs ielauzās. Ja nu pēk�ņi viņ� ņem un tevi apēd!

� Neapēdīs � nevarēs sakost, bet, ja aprīs, vienalga, es palik�u vesels nn neskarts.

Viņ� tevi pie�miegs!

� Nepie�miegs, nevarēs � mana dvēsele nav manī pa�ā.

� bet kur tad?

� tur tajā pirtsslotā.

Meitene paķēra pirtsslotu Un spie� sev klāt:

� Sargā�u to vairāk nekā savu acu gaismu!

Punduris smejas:

� Met prom pirtsslotu, muļķīte, tajā nav manas dvēseles! Nav tāds dzimis, kas varētu manai dvēselei piekļūt, tā ir melnbaltajā zivī, bet zivs peld aiz divām jūrām tre�ajā jūrā. Zivi ir mans spēks, mans saprāts un mana dzīvība.

Brālis un māsa dzirdēja visu, ko punduris stāstīja.

Mednieka meita atstāja brāli sargāt alu, bet pati devās uz pilsētu pie jūras. Tur viņa bagātam tirgonim pārdeva no Kad�etijas atnesto burvju lukturi, nopirka laivas un sarunāja ar zvejniekiem, lai tie nomet tīklus.

Aiz divām jūrām tre�ajā jūrā meitene kopā ar zvejniekiem sāka zvejot, lai noķertu melnbalto zivi.

Daudz dienu un daudz nak�u mednieki izvilka tīklus, līdz beidzot nozvejoja melnbalto zivi. Mednieka meita uz�ķērda zivij vēderu, bet vēderā, ko domā, � lādīte.

Mednieka meita atvadījās no zvejniekiem, par pateicību atstāja viņiem laivas un tīklus un devās atpakaļ uz alu.

Mednieka meita iet savu ceļu un prāto: �Jāapskatās, kas tajā lādītē ir?� Viņa pavēra lādītei vāku, bet no turienes izspurdza putniņ� un aizlaidās. Tas bija pundura spēks.

Punduris tie�i tobrīd nāca ārā no alas, bet, kolīdz putniņ� izspurdza no lādītes, viņ� bezspēkā nogāzās zemē.

Mednieka meita atgriezās pie alas un redz � punduris guļ zemē, nikni veras brālī, bet nekā izdarīt nevar, jo viņam nav vairs ne kripatiņas spēka!

� Jūs man atņēmāt spēku, atstājiet man dzīvību! � punduris lūdzās.

� To nu ne! Tu vēl kādam ļaunu nodarīsi!

Mednieka meita atvēra atkal lādīti un izlaida vēl divus putniņus. Tie aizlidoja katrs uz savu pusi. Tad nu arī pundurim pienāca gals.

Brālis un māsa iegāja alā, bet tā pilna kā piebāzta ar vēl neredzētiem dārgumiem. Ņēma tik un lika pilnus ādas maisus ar dārgakmeņiem un zeltu. Tad tos uzkrāva vienam no �etriem zirgiem, bet pa�i uzsēdās uz trim zirgiem un jāja uz mājām.

Mednieks un viņa sieva necerēja ieraudzīt savus bērnus sveikus un veselus, bet nule viņi atgriezās, un dēls vēl atveda jauku meiteni sev par līgavu.

Valdniekam gan nāca ausīs, ka gau�i skaista meitene mītot mednieka mājā, un viņ� būtu ar mieru to atņemt, ta�u baidījās no mednieka meitas, jo slava par viņas varonību bija aplidojusi malu malas.

PELNRU�ĶIS

Kādreiz dzīvoja, bet varbūt arī nedzīvoja neredzēts sliņķis. No agra rīta līdz vēlam vakaram viņ� nekā cita nedarīja kā sēdēja pie pavarda un rakņājās ar kociņu pa pelniem. Viņu tāpēc iesauca par Pelnru�ķi.

Māte nopūlējās gan �ā, gan tā, bet nekā dēlu piespiest strādāt � sliņķis pat no vietas lieku reizi neizkustējās!

Vecajai mātei nebija viegli uzturēt dīkdieni. Vienreiz Pelnru�ķis izgāja pagalmā, bet māte ņēma un aizslēdza durvis. Pasvieda viņam pa lodziņu maizi, svaigu sieru, maisiņu ar pelniem un teica:

� Ej, kur deguns rāda, uzturi sevi, kā māki. Vei, �e tev pelnu maiss, ru�inies tajos pēc sirds patikas.

Slinkais dēls lūdzas, lai viņu nedzen prom no mājas, bet māte nekā negrib dzirdēt. Māte viņu vairs nelaida mājā atpakaļ.

Neko darīt. Pelnru�ķis devās pasaulē.

Gāja viņ� � sazin ilgi, sazin ne, līdz beidzot nonāca pie platas upes. Otrā upes krastā stāvēja devs un dzēra ūdeni. Tikko Pelnru�ķis viņu ieraudzīja, sāka no bailēm drebēt kā papeles lapa. Bet kur lai liekas? Ja sāksi skriet, devs viens divi panāks!

Pelnru�ķis bija gan slinks, ta�u muļķis nepavisam nebija.

�Varbūt man pa�am devu nobiedēt?� viņ� prātoja. �Izlik�os dro�sirdīgs, varbūt �is nobīsies un pats liks Iekas vaļā!�

Pelnru�ķis izvilka no kabatas nazi, pārdūra pelnu mai�eli un pilnā rīklē iebrēcās:

� Ei, vārguli, kā tu uzdrīkstējies manā upē ūdeni duļķot!

Kliedz, bet pats pa krastu pastaigājas, pelnu mai�eli purina. Pelni birst laukā, put un saceļ veselus mākoņus.

Devs skatās: kas tie par brīnumiem? Cilvēku tikko var saredzēt, bet kas par varenu gaitu, kādus putekļus sacēlis! Viņ� paķēra no zemes akmeni, kāds gadījās pa rokai, un kā atbildēdams uzkliedza:

� Pievaldi mēli, mazo cilvēciņ, citādi no tevis tikai putekļi pāri paliks, rau, kā no �ā akmens!

Un devs tā saspieda akmeni, ka tas sabirza sīkos putekļos.

Daudz neprātodams, Pelnru�ķis pieliecās, It kā sniegtos pēc akmens, bet paslepus paņēma roka mātes doto sieru.

� Rau, kas no tevis paliks! � viņ� iesaucās. � Veries, cik man daudz spēka! � Viņ� saspieda dūri, un no jaunā siera sāka tecēt sūkalas.

Devām nenobrīnīties, no laika gala tādu stiprinieku starp cilvēkiem nebija manījis. Viņ� nolēma, ka prātīgāk būs ar tādu neķildoties, un uzaicināja paciemoties, lai parādītu saviem brāļiem. Pelnru�ķim neparko negribējās iet pie deva. Tikai viņi nezināja, kā atteikties. Bail iet un bail arī neiet.

Pārnes mani pāri upei. Nemaz negribas kājas samērcēt, � viņ� teica devām.

Devs sāka brist pāri upei, �im bail tādu stiprinieku nepaklausīt. un uzsēdināja viņu sev uz pleca.

� ehē, tu gan esi viegls kā spalviņa!

� Kā gan citādi, es jau ar vienu roku turos pie debesīm. Ja palaidī�u roku vaļā, tev mani nenoturēt.

� Nu palaid, varbūt noturē�u.

Pelnru�ķis izvilka nazi un ietrieca asmeni devām pakausī.

Devs no sāpēm iekaucās:

� Nu gals klāt! Labāk turies atkal pie debesīm!

Abi atnāca pie devu mājokļa. Pelnru�ķim iepatikās devu pla�ā māja. �Jauki gan būtu tādā mājā dzīvot,� sliņķis domāja.

Uz pavarda nolikta milzīga keci. Sajā māla pannā devi cepa maizi. Devi palūdza ciemiņam uzmanīt keci, lai maize nepiedegtu, bet pa�i izgāja pagalmā, lai izceptu briedi.

Pelnru�ķim likās, ka maizei viena puse jau apdegusi. Viņ� mēģināja keci apgriezt apkārt, bet nespēja un uzgāza to sev virsū! Nabadziņ� spārdās maizei apak�ā, nekā nevar tikt laukā.

� Ienāca devi un no brīnumiem ieplēta mutes � ciemiņ� guļ zem keci!

� Ko tu tur dari, cilvēk? � vecākais devs vaicāja.

� Mugurā bija sāpe iemetusies, tad nu es pieliku keci, lai kaulus sasildītu, � Pelnru�ķis atbildēja. � Sāpe jau maķenīt pierimusi, � noņem nu keci nost!

Visi apsēdās ēst pusdienas.

Krūkā izrādījās pamazāk vīna. Devi iedeva Pelnru�ķim lielu krūku, lai �is aizejot uz marani pēc vīna.

Pelnru�ķis vai prātu zaudēja, kad ieraudzīja krūku. Viņam pa spēkam tikko pacelt tuk�u trauku, kur nu to atnest pilnu ar vīnu.

Ta�u nekā nevarēja darīt, Pelnru�ķis aizvilkās uz marani. Devi gaidīja, gaidīja, bet ciemiņ� kā nenāca, tā nenāca vairs atpakaļ.

Devi gāja lūkot, kas ar ciemiņu atgadījies, un ko gan viņi redzēja � Pelnru�ķis aprok ar lāpstu zemi apkārt kvevrei[1].

� Vai tu prātu esi izdzīvojis, vai? � devi jautāja.

� Labāk jau izvilkt kvevri un izdzert vīnu visu uzreiz nekā nēsāt pa druskai ar krūzītēm!

Devi brīnīties brīnījās � viņi pa deviņiem ar tādām grūtībām bija ieraku�i zemē tuk�u kvevri, bet ciemiņ� tagad gatavs to izvilkt viens pats, turklāt pilnu ar vīnu!

�iem nav cita padoma pie rokas � kā pa�iem paņemt krūku, piepildīt to ar vīnu un aiznest uz māju.

Visi nu sē� pie galda � ēd, dzer un mielojas. Pēk�ņi viens no deviem varen stipri no�ķaudās. No�ķaudās tā, ka Pelnru�ķi uzmeta pie pa�iem griestiem. Labi vēl, ka �is pamanījās pieķerties pie sijas un nenovelties ar blīk�ķi zemē.

� Kāpēc tu tur rāpies? � devi brīnījās.

� Kā jūs drīkstat manā klātbūtnē �ķaudīti Tūlīt izrau�u �o te rīksti un jums visiem sānus nozilinā�u! � Pelnru�ķis kliedza.

Devi aiz bailēm trīcēja un drebēja, zobs uz zoba nestāvēja. Viņi pa deviņiem ar tādām grūtībām bija atstiepu�i �o siju, bet ciemiņ� saka � rīkste!

Devi metās ārā no mājas un, ko kajas nes, joza katrs uz savu pusi. Bet Pelnru�ķis norāpās zemē no griestiem un kop� tā laika sāka saimniekot devu mājā.

[1] Kvevre � liela zemē ierakta krūze vīna glabā�anai.

Reiz dzīvoja kāds pērtiķītis � kustīgs, kā jau visi pērtiķi. Kur tik viņ� nekāpa, kur tik nebāza savu degunteli.

Kādu dienu pērtiķītis pamanīja akmeņu kaudzi un aiz lielas ziņkārības ne no vietas netiek prom. �Jāredz, kas �eit paslēpts!� Nemierīgais pērtiķītis izmētāja visus akmeņus, līdz pamanīja alu. Tur viņ� iebāza ķepu, sak, pagadās vēl gards kumoss, bet � tavas �ausmas! � no alas izlīda milzu �ūska!

�ūska izlīda no tum�ās alas, ie�ņācās un metās pērtiķitim virsū.

� Ak, tu mana muļķa galva! � pērtiķītis sevi rāja. � Kāpēc man vajadzēja �eit līst? Vai tie�ām cerēju te atrast krūzi eļļas?

� Ap�ēlojies par mani, lielo drakon! � viņ� sāka �ūsku lūgties. � Ja būtu zinājis, ka jūs �eit mājojat, nudien nebūtu traucējis jūsu mieru!

Vai tad �ūska ir spējīga kādu pa�ēlot? Tad jau viņa nebūtu �ūska!

� Ne prātā nenāk tevi pa�ēlot! � viņa nikni no�ņācās.

� Tu mani uzmodināji, un tikai nāve izpirks tavu vainu!

Tie�i tobrīd abiem garām gāja lapsa. Pērtiķītis bija daudz dzirdējis par lapsas gudrību un to apturēja.

� Lai lapsa mūs iztiesā, � pērtiķītis ieteicās.

� Labi, saki, lapsa, savu vārdu, � �ūska bija ar mieru.

� Liecinieku jums nav, bet es pati nekā netiku redzējusi. Kā lai es jūs taisnīgi iztiesāju? � lapsa vaicāja. � Parādiet, kā tas notika no pa�a sākuma. Tu, �ūska, esi tik laba un ielien atpakaļ alā, bet tu, pērtiķīt, papūlies savākt akmeņus kaudzē.

�ūskai tik gudra tiesnese bija pa prātam.

� Es gulēju savā alā. Rau, tā! � �ūska teica. Viņa iebāza vispirms asti alā un tad lēnām pati tajā nozuda.

� Tagad netūļājies, viss atkarīgs no tevis pa�a! � lapsa pa�ukstēja pērtiķītim un viltīgi pameta ar aci.

Pērtiķītim divreiz nebija jāsaka, viņ� a�i aizkrāva alu ar akmeņiem, ka nebija ko redzēt. Tad lapsa teica:

� Klausies manu spriedumu, nepateicīgā �ūska! Tu ņēmi ļaunā to, ka tevi izlaidām brīvībā, tad nu guli pēc sirds pati��anas savā tum�ajā alā. Muļķa pērtiķītis vairs netraucēs tavu miegu.

Kop� �ī brī�a pērtiķītis vairs nebāza degunu tur, kur nenācās.

Velti meklēt taisnību pie valdnieka un kungiem. Pastāstī�u jums pasaku, tajā nebūs ne patiesības, ne melu.

Kādu dienu nabadzīgs zemnieks ara zemi. Bija uzaris jau desmit vagas, iesāka art vienpadsmito. Pēk�ņi lemesis kaut kur aizķērās. Zemnieks apturēja vēr�us. Skatās un netic savām acīm � zemē guļ zelta piesta. Zemnieks izberzē vienreiz, otr�reiz acis � vai tikai nerādās! Ar �ohas stērbeli viņ� noslaucīja no piestas zemi, tā iemirdzējās vēl spo�āk. Nabadzīgais zemnieks aiz prieka gandrīz vai prātu zaudēja. Viņ� tālāk vairs neara, bet skrēja uz mājām.

� Kāpēc tik agri pārnāci, tēv? � izbrīnījās viņa meita.

� Ne nu man vairs ar�ana prātā, meitiņ, mūs vienreiz laime piemeklējusi! Arot atradu zemē zelta piestu!

� Vai mums tā vajadzīga? � meita vaicāja. � Ko mēs ar to darīsim?

� Ko darīsim? Atdo�u to valdniekam, bet pretī palūg�u trīs �ņores zemes.

� Vai tev prāts, tēv, apdomā labi! Valdnieks paņems piestu un vēl pieprasīs zelta piestalu!

Meita ilgi ņēmās atrunāt tēvu, bet viņ� iespītējās, kā saka uzsvieda gaisā akmeni un atsedza galvu, lai krīt virsū!

Zemnieks ņēma piestu pār pleciem un aiznesa valdniekam.

� Lielo valdniek, � viņ� teica, � saņem no manis �o zelta piestu un dod man pretī trīs �ņores zemes.

� Bet kur tad piestala? � valdnieks jautāja.

� Vienīgi piesta, cita nekā zemē nebija.

� Ko tu, muļķi, mels! Kur atradi piestu, tur meklē arī piestalu! Ja tu man neatnesīsi arī zelta piestalu, lik�u izraut tavu melīgo mēli.

Zemnieciņ� gau�i noskuma. Atcerējās, ka meita bija viņu atrunājusi nākt pie valdnieka.

� To man, vecajam muļķim, kā sacīt, arī vajadzēja, � viņ� pats sevi rāja. � Kālab gan viņai nepaklausīju!

� Kam tu nepaklausīji? � valdnieks sāka tirdīt.

� Meita mani pa varītēm gribēja atrunāt, lai es pie tevis kāju nesperot. �Valdnieks,� viņa saka, �pieprasīs arī zelta piestalu.� Re, tā arī sanāca.

� Kā tad �ī varēja zināt, ka es prasī�u arī piestalu?

� Kam jau galva ir uz pleciem, vienmēr zinās, kas pie kāda gala novedīs. Es, tuk�pauris, tikai to neapjēdzu.

� Ja jau tava meita ir tik liela gudriniece, atsūti viņu pie manis uz pili.

Nabaga zemnieks slāja uz māju un visu ceļu ņēmās sevi strostēt. �Ak. es vecais muļķis, pats sev nelaimi sameklēju! I zelta piestu pazaudēju, i meita būs pagalam.�

Zemnieciņ� pārnāca mājās un visu vārdu pa vārdam izstāstīja meitai.

� Nevaru tevi sūtīt pie valdnieka. Pagalam būsi!

� Nesaki neko. tēt! Valdnieks varbūt grib pārbaudīt manu gudrību, Ie�u, varbūt paglāb�u tevi no nelaimes.

Meita aizgāja uz pili.

� Ko pavēlēsi, lielo valdniek?

� Gribu redzēt, cik tev daudz gudrības! Ej tagad uz mājām, bet rīt atnāc pie manis ne apģērbta, ne kaila, ne kājām, ne jā�us, ne brauk�us. Ja to pratīsi godam izdarīt, atdo�u tavam tēvam zelta piestu, ja ne � pavēlē�u tev izraut mēli!

Otrā dienā meita novilka kleitu, aptina no galvas līdz kājām sev apkārt zvejnieku tīklu, piesēja to ēzelim un tā aizkļuva līdz pilij.

Valdnieks nenobrīnīties par zemnieka meitas attapību. Zemniekam viņ�, kā solīts, atdeva zelta piestu, bet meitu atstāja pilī � būs pa rokai vajadzīgā brīdī gudrs padoms.

Vienreiz pilsētas nomalē uz naktsguļu apmetās gani, kas dzina lopus uz kalnu ganībām. Gani izjūdza zirgus, noņēma tiem no muguras smagās Vurd�inas, paēda un likās uz auss.

Naktī kāda gana ķēvei piedzima kumeļ�. Otrs gans tobrīd pamodās un piesēja kumeļu vērsim pie kājas.

Otrā rītā ķēves saimnieks ieraudzīja kumeļu pie vēr�a kājas, pabrīnījās un gāja to atsiet.

� Tas ir mans kumeļ�, manam vērsim atskrējis kumeļ�! � sāka klaigāt gans, kur� bija kumeļu nozadzis.

Abi sāka strīdēties, bezmaz vai sakāvās, bet ne pie kāda gala netika.

Devās abi pie valdnieka, lūdza izspriest pēc tiesas un taisnības.

Valdnieks uzklausīja abus un teica:

� Ja jau kumeļ� bija pie vēr�a, tad jau tas vērsim arī atskrējis.

Gans, kam piederēja ķēve, aiz brīnumiem vai valodu zaudēja, nevarēja vairs ne vārda izteikt. Viņ� iznāca no pils nikns, aiz pārestības kodīdams lūpas.

Zemnieka meita iznāca viņam līdzi un paklusām teica:

� Nebēdājies, tava taisnība nezudīs. Ej sadabū tiklus un izmet pils pagalmā. Kad valdnieks brīnīsies un teiks � vai tas kur dzirdēts, ka zivis uz zemes ķer, tu nesaki ne vārda, es pati viņam atbildē�u.

Gans tā arī izdarīja. Valdnieks, pamanījis, ka gans izmet tīklus pils pagalmā, pats savām acīm nenoticēja.

� No kura laika zivis dzīvo uz sauszemes?

� Un tu brīnies, valdniek? � zemnieka meita smejas.

� Vērsim ta�u piedzima kumeļ�, kāpēc lai uz sauszemes zivis nedzīvotu.

Valdnieks aptvēra, ka zemnieka meita ganu samācījusi. Viņ� apskaitās uz meitu un aizsūtīja viņu atpakaļ uz mājām kamēr nav �im neslavu sacēlusi pa visu zemi.

Zemnieka meita to tik bija gaidījusi.

Reiz dzīvoja, bet varbūt arī nedzīvoja vecītis ar vecenīti. Abi gau�i bēdājās, ka viņiem nebija bērnu.

Kādu dienu vecītis tīruma ara zemi. Pusdienas laika vecenīte savik�as aiznest vecītim ēdienu. Ielika hurd�ina kukurūzas plāceni, krūzi rūgu�piena un snāja uz tīrumu. Iznākusi no sētas, vecenīte pēk�ņi dzird kādu balstiņu pīkstam:

� Māmiņ, dod es aiznesī�u hurd�inu?

� kas tu esi. un kur tu esi, maziņais?

� stāvu tepat tev blakus, esmu Īkstītis, tavs dēliņi!

Vecenīte krietni pieliecās, un � pavei � viņai blakus stāv sprīdi gar� puisītis, stiepj rociņas pēc hurd�inas.

� labi, ja gribi, panes, manu mazulīt � vecenīte iesmējās.

Pasniedza viņam hurd�inu, palīdzēja pārmest par plec. Vai, nu Īkstītim pa spēkam tāds smagums! Hurd�ina piespieda mazuli glu�i pie zemes, gandrīz vai nospieda. Vecenite paņēma viņu uz rokām.

Vecenīte aiznesa Īkstīti uz tīrumu. Tur viņ� pamanīja arklu un pieprasīja:

� Dod, tēt, es vadī�u vērsi! Uzsēdini mani vērsim uz skausta!

� Vai nu prāts, mazulīt! � vecītis pabrīnījas. � Tu jau nenosēdēsi uz skausta, nokritīsi zemē, vērsis tevi vēl samīs.

� Bet es gribu art, gribu art! � īkstītis ietiepās.

Neko darīt. Vecītis uzsēdināja dēlēnu vērsim uz skausta.

Kur nu tāds sīkulītis noturēsies vērsim uz skausta, nokrita un pazuda irdenajā zemē kā nebijis.

� Pagalam mūsu dēliņ�! � vecī�i nobēdājās, nevarēdami mazuli nekur atrast.

Vai nu īkstītis zemē pazudīs! Viņam par laimi vēj� sadzina mākoņus lielās gubās, pa debesīm �urp un turp valstīja dzelzs bumbas � sāka rūkt pērkons, lietus gāza kā ar spaiņiem! Ūdens zemi izskaloja, un Īkstītis izrāpās no vagas sveiks un vesels.

Viņ� bija lietū dikti izmircis, izvēsis. Viņ� ielīda vīna dārzā, sakūra zem vīnogulāja ugunskuru un nosēdās sildīties. Sēdēja, sildījās, uzrāva pa dziesmiņai un ar sprunguli uguni piebakstīja.

Tie�i tobrīd garām skrēja gau�i izsalcis vilks. Viņ� pamanīja īkstīti un aiz prieka sāka ņirgt � kaut vienam kumosam uz kārā zoba!

� Es tevi aprī�u! � vilks teica.

� Nedari vis tā! � īkstītis atbildēja.

Vilks atplēta rīkli, sakampa zēnu, bet �is iesprūda vilkam nolūzu�ajā zobā.

Īkstītis sēdēja vilka zobā un urbināja to ar asu kociņu. Vilks aiz sāpēm iekaucās.

� Lien ātrāk ārāt � vilks brēca.

� Ne prātā nenāk, tu mani aprīsi!

� dodu goda vārdu, ka to nedarī�u.

Īkstītis neticēja un tik urbina vilkam ar kociņu nolauzto zobu.

Vilks tādas sāpes nespēja paciest. Ņemas zvērēt, ka neesot ne prātā zēnu aprīt.

� Lien ārā, Īkstīt, es tev uzdāvinā�u aitiņu ar zelta ādiņu, � vilks lūdzās.

Vilks atplēta rīkli, un zēns izlēca ārā.

Vilks atveda īkstītim aitiņu ar zelta ādiņu, bet pats joza prom, cik kāju, atpakaļ neatskatījies.

Īkstītis sāka dzīt aitiņu ar zelta ādiņu uz mājas pusi. Abi iet � aitiņa pa ceļam noplūc zālīti, īkstītis papū� salma stabulē. Tā viņi gāja, līdz nonaca mājas.

Vecī�i nenopriecāties par īkstīti � kaut arī maziņ� ta�u dēls!

Kādā zemē visiem izrādī�anai turēja trīs sliņķus. Par �iem slinkāku neatrast visā pasaulē.

Vienreiz visi trīs guļ darza zem koka ena. Zari ar gatavajiem bumbieriem liecas līdz pa�ai zemei.

� Kaut bumbieris būtu man iekritis mute! � saka viens no sliņķiem.

� Ja krīt, tad lai krīt bez kātiņa, �ta vieglāk butu apēst! � sapņo otrs.

� Kālab gan jums tik daudz muti vārstīt, mēli kulstīt? � viņiem vaicā tre�ais.

Kādreiz pasaulē dzīvoja deviņi brāļi, nebija tiem ne tēva, ne mātes. Viņi dzīvoja gau�i nabadzīgi, pa�i staigāja vienās skrandās, arī būdiņas visos �etros kaktos tāds tuk�ums, ka ne ugunij te būtu ko darīt, ne plūdiem ko aizraut līdzi. Brāļi devās salīgt par kalpiem.

Viņi staigāja un staigāja � velti, nevienam tie nebija vajadzīgi.

Brāļi noguru�i apsēdās ceļmalā.

Pa ceļu nāca vecenīte, nesa lielu krūzi ar aukstu ūdeni. Pie viņas pieskrēja jaunākais brālis � Manīgais un lūdza:

� Lai taviem bērniem alla� labi klājas, dod mums padzerties, vecmāmiņ!

Viņ� nolika no ādas taisīto krūzi � mataru, un vecenīte viņam to pielēja pilnu ar ūdeni. Manīgais vispirms iedeva padzerties brāļiem, pēc tam padzērās pats.

� Kas jūs tādi būtu cits citam tik gau�i līdzīgi? Uz kurieni tā iedami? � vecenīte apvaicājās.

� Mēs visi esam brāļi, vecmāmiņ, ejam meklēt gabalu maizes! Varbūt tu zini, kam kalpi būtu vajadzīgi?

� Eita, dēli, taisni, taisni vien. Kad tiksiet pāri upei, nonāksiet pie deva. Runā, ka viņam gani esot vajadzīgi.

Brāļi tā arī darīja � gāja taisni. Pievakarē nonāca pie upes. Upe bija plata un dziļa, bet tiltiņ� tai pāri �aurs un vecs. Brāļi pārgāja pāri tiltiņam un atradās turpat pie deva mājas.

Tikko devs brāļus pamanīja, tā teciņiem vien steidzās viņiem pretī. Devs bija tī�ām palaidis valodas, ka meklējot kalpus, tā viņ� ievilināja pie sevis cilvēkus. Atnāk cilvēki pie viņa līgt par ganiem, bet �is citu dzīvu aprij, citu uz iesma apcepina.

Devs cēla brāļiem priek�ā brangas vakariņas, noguldīja un arī pats likās uz auss. Devs guļ, bet acis ciet never � nogaidīs, kad �ie deviņi aizmigs, tad guļo�us piebeigs.

Vecākie brāļi drīz krāca saldā miegā. Manīgais neguļ, patur acīs devu.

� Vai visi guļ, vai kādam nenāk miegs? � devs ievaicājas.

� Man nenāk miegs! � Manīgais atbild.

� Kāpēc tev nenāk miegs?

� Tavas zosis gāgina, neļauj man gulēt.

Devs aizgāja un aprija visas zosis. Brīsniņu nogaidījis, atkal apvaicājas:

� Vai visi guļ, vai kādam nenāk miegs?

� Man nenāk miegs! � Manīgais atbild.

� Kāpēc tev nenāk miegs?

� tavas govis mauj, neļauj man gulēt.

Devs aizgāja uz kūti un aprija visas govis. Brīsniņu nogaidījis, tre�o reizi apvaicājas:

� vai visi guļ, vai kādam nenāk miegs?

� man nenāk miegs! � manīgais saka.

� Kapec tev nenāk miegs? � devs vaicā un pats aiz niknuma grie� zobus.

� Tavi zirgi zviedz, neļauj man gulēt.

Kolīdz devs izgāja pagalmā, Manīgais uzmodinaja brāļus un teica:

� Bēgsim ātrāk prom no �ejienes! Devs grib mūs apēst.

Brāļi piecēlās, saģērbās un klusām izgāja pagalmā. Aizdurvē paslēpās un nogaidīja, kamēr devs atgriezīsies istabā.

Devs aprija zirgus un atgriezās istabā. Manīgais piezagās un aiz�āva durvīm priek�ā aizbīdni.

Brāļi naski joza uz tiltiņu un dzirdēja kazu brēcam pilnā kaklā viņiem nopakaļ:

� Brāļi bēg prom, brāļi bēg prom!

Manīgais sagrāba kazu un skrēja, ko kājas nes, projām, atpakaļ neatskatījies.

Devs, izdzirdējis, ka brāli bēg prom, metās pie gultas � patiesi, brāļu tur vairs nav! Metās pie durvīm � nevar tās atvērt! Sāka lauzt durvis, � kur nu izlauzīsi! Beidzot tās izgāza ar visām eņģēm un sāka dzīties pakaļ brāļiem.

Manīgais skrien, ko māk. Devs viņam drā�as pakaļ kā viesulis, min turpat, turpat vai uz papē�iem.

Manīgais pārskrēja pāri tiltiņam un apstājās � zināja, ka milzīgais devs neuzdrīkstēsies kāpt uz vecā, �aurā tiltiņa.

� Aizmuki gan tu man, nekrietneli, � devs kliedza.

� Kālab ne, lutausi! � Manīgais atsmēja.

Brāļi devās tālāk, nonāca kādā pilsētā un salīga par zirgu pui�iem valdnieka stallī.

Manīgais a�i apkopa zirgus un pēc tam spēlējās ar kazu.

� Tāda kaza vēl nebija redzēta � ko �ai arī neprasītu, visu atbild cilvēku valodā!

Kad valdnieks padzirdēja, ka Manīgais sarunājas ar kazu, nenoticēja pats savām ausīm. Viņ� pavēlēja atņemt jaunākajam zirgu puisim kazu. Kolīdz vezīrs kazu aizveda, tā Manīgais pie valdnieka uz pili prom un viņam saka:

� Ko tu, valdniek, darīsi ar kazu? Tu ta�u neesi zemnieks! Atdod man manu kazu, es tev no deva mājas atnesī�u paklāju.

Vispirms atnes paklāju, tad paskatī�os, varbūt arī atdodu kazu, � valdnieks atbildēja.

Manīgais gāja pie deva. Noslēpās pagalmā un gaidīja, kad devs aiziet medībās. Tiklīdz devs no mājas lauka, Manīgais pa logu mājā iek�ā.

Devām uz tahtas uzklāts pūkains paklājs, tik skaists, ka ne acu novērst. Manīgais piesprauda visu paklāju no vienas vietas pilnu ar adatām un atkal noslēpās pagalmā.

Devs pārnāca mājās, gribēja atpūsties un atlaidās uz paklāja, bet no sāpēm stāvus pielēca. Pārsēdās citā vietā un atkal sadurstījās. Lai kur apsē�as, visur duras. Devs sadusmojās ne pa jokam, paķēra paklāju un izmeta pa logu ārā. Bet Manīgais to tīk bija gaidījis, uzreiz klāt! Paķēra paklāju un teciņiem joza uz tiltiņu.

Devs pamanīja Manīgo un kliedza:

� Ak tu, velna papēdi, atkal esi mani izāzējis?

Devs sāka dzīties puisim pakaļ, bet nepaguva noķert, jo Manīgais pārskrēja pāri tiltiņam, ka nodimdēja vien.

� Izmuki tu man, nekrietneli! � devs kliedza.

� Kālab ne, lutausi! � Manīgais atsmēja.

Puisis pilī atdeva paklāju valdniekam. Paklājs valdniekam gau�i iepatikās, bet kazu viņ� Manīgajam i nedomāja atdot, uzdāvināja tikai tūbas cepuri.

Brāļiem radās skaudība, ka Manīgajam jauna cepure, bet �iem vecas, apdriskātas. Tad brāļi sacīja valdniekam:

Devam ir daudz brīnumainu mantu. Manīgais ir veikls, pavēli tik, gan viņ� vēl kaut ko atnesīs.

� Netici brāļiem, valdniek! � Manīgais teica. � Devām nekā vairāk nav.

Valdnieks Manīgo neuzklausīja. Pavēlēja atnest visus dārgumus, kādi vien devām ir.

� Labi, valdniek, � Manīgais sacīja. � Salik�u visus dārgumus lādē un atstiep�u �urpu. Apģērb tikai mani par imeretīnu[1] meistaru un iedod namdara darba rīkus.

Manīgais saģērbās par imeretīnu, paņēma līdzi zāģi, ēveli, kaltu, cirvi, dēļus un devās ceļā. Viņ� nonāca līdz deva mājai un sāka staigāt pa me�u. Manīgais staigāja vienu dienu, staigāja otru, kamēr sastapa devu.

� Aha, nu tu esi man rokā, Manīgais! � devs iekliedzās ļaunā priekā.

� Tad ta joki, atradis gan Manīgo, kaut tas būtu noputējis no pasaules! � puisis teica. � Viņa dēļ valdnieks man turpat vai galvu norāva! Es valdniekam apsolīju uztaisīt tādu lādi, kas lido un nemū�am neizjūk. Valdnieks tajā ielīda, bet lāde, ko domā, izjuka! Manīgais bija visas naglas pa klusam izvilcis! Ja viņ�, palaidnis, man patrāpīsies pa rokai, uz vietas no�mieg�u!

� Klausies, uztaisi arī man tādu pa�u lādi, noķer�u Manīgo un ietupinā�u tajā, � devs lūdzās.

Puisis sanagloja lādi, ka nebija ko redzēt, un sacīja devām:

� Nu, kāp tik iek�ā, pārbaudīsim, cik stipra būs.

Glupais devs ielīda lādē, iespēra ar kāju pa sienu, sita ar kāju pa grīdu � stingri sanaglota.

� Bet tagad notupsties, � puisis teica. � Es lādi aizvēr�u, paskatīsimies, vai tu varēsi ar galvu uzlauzt tai vāku.

Glupais devs notupās zemē, bet puisis a�i aiznagloja vāku un teica:

� Nebēdājies, nesūrojies, aizvizinā�u tevi pie valdnieka!

� Atkal tu, Manīgais, esi mani piemuļķojis! � devs iegaudojās.

� Kā tad tu domāji, lutausi! � Manīgais smējās.

Valdnieks gaidīja Manīgo, dega nepacietībā redzēt dārgumus, kādus no deva atnesīs jaunākais zirgu puisis.

Pārradās Manīgais, piebrauca ar visu lādi tie�i pie pa�as pils. Lādei tūliņ uzkrita valdnieks ar saviem nazirvezīriem. Bet Manīgais pa to starpu paņēma milzīgu akmeņsāls gabalu un uzkāpa augstā platānā, kas auga turpat pils pagalmā. Tupēja kokā un gaidīja, kas nu notiks.

Valdnieks atvēra lādi, bet no turienes izspruka devs, pārlieku dusmīgs. Daudz nedomādams, devs metās virsū valdniekam un viņa vezīriem, vienu pēc otra pakampa un norija savā nepiepildāmajā vēderā!

Pēc tam devs sāka meklēt Manīgo. Dzird, tas kaut kur aug�ā smejas. Devs atga� galvu un ierauga, ka puisis tup pa�ā koka galotnē, plīst vai pu�u aiz smiekliem.

� Klausies. Manīgais, kā tu tik augstu uzrāpies? � devs brīnījās.

� Gau�i viegli. Nolikos pagulēties zem koka, uzvēlu sev uz krūtīm, pavei, �o sāls bluķi, kas man rokās, � un aug�ā biju!

� Bet kā lai es tieku aug�ā?

� Nogulsties zem koka. Es nometī�u sāls bluķi. Tu to uzvelsi sev uz krūtīm un lidosi aug�ā.

Glupais devs nolikās guļus zem koka. Manīgais uzmeta lielo sāls gabalu viņam virsū un kā naglot pienagloja �o pie zemes.

Te nu arī pasakai beigas.

[1] Imeretīni � gruzīni, kas dzīvo vienā rietumgruzijas daļā

Reiz dzīvoja pasaulē, bet varbūt arī nedzīvoja trīs brāļi. Abi vecākie brāļi bija lieli vientie�i, bet jaunākais gana apķērīgs. Tēvs visiem trim dēliem atstāja daudz zelta un papilnam da�neda�ādu mantu. Gulēdams uz nāves cisām, tēvs deva dēliem labu padomu � neielaisties nekādās darī�anās ar plikpauriem, pat nieku no viņiem nepirkt.

Pagāja kāds laiks. Brāļi dzīvoja labi, visa viņiem bija papilnam. Uz pilsētu viņi nejāja un plikpaurus ne acīs nedabūja redzēt. Te kādu dienu izbeidzās sāls.

Vecākais brālis posās uz pilsētu pēc sāls. Uzkrāva ēzelim mugurā hurd�inu pilnu līdz malām ar zeltu, jo, vientiesīgs būdams, nezināja, cik sāls var maksāt, un jāja uz pilsētu.

Pa ceļam viņ� sastapa plikpauri, lielu blēdi.

� Laba diena!

� Laba diena!

� Kur ta nu jādams?

� Uz pilsētu, gribu zeltu iemainīt pret sāli.

� Mainīsim, man ir sāls, cik vajag.

� Ar tevi negribu mainīt. Tēvs pieteica ar plikpauriem nekādās darī�anās neielaisties.

� Ja negribi, negribi, � plikpauris saka. � Ar varu jau nepiespiedī�u!

Vecākais brālis jāja tālāk. Bet blēdis pa citu ceļu viņu apsteidz un bija atkal priek�ā. Pasveicināja.

� Kur ta nu jādams? � viņ� atkal vaicāja vecākajam brālim.

� Esmu ceļā uz pilsētu pēc sāls.

� Sāli vari nopirkt no manis.

� No tevis nepirk�u, tēvs vēlēja no plikpauriem neko nepirkt.

� Kā tad tu pie sāls tiksi? � blēdis brīnās. � �eit plikpauri vien dzīvo!

Vecākais brālis neparko negribēja no plikpaura pirkt sāli.

� Lai notiek pēc tava prāta, ja negribi � nepērc. Es tev uzdo�u mīklu, � plikpauris teica. � Ja atminēsi, iedo�u tev sāli un kamieli vēl piedevām. Ja neatminēsi, atdosi man ēzeli un hurd�inu ar zeltu.

Vecākais brālis savā vientiesībā bija ar mieru.

� Man ir pērļu vistiņa. Aiziet viņa agri no rīta uz me�u, izdēj tur olu, bet vakarā, skatos, nāk mājās divatā, un abas � pērļu vistiņa un viņas ola � kladzina, ka viss pagalms skan. Ko tas varētu nozīmēt?

Vecākais brālis ilgi lauzīja galvu � nespēja mīklu atminēt. Un palika ar tuk�ām rokām. Tiesa, plikgalvis viņu pa�ēloja, iedeva aiz �ēlastības mārciņu sāls uz mājām līdzi.

Vecākais brālis pārnāca mājās gau�i bēdīgs, brāļiem ne vārda par savu neveiksmi.

Uz pilsētu pēc sāls tagad jās vidējais brālis. Uzkrāva ēzelim mugurā hurd�inu pilnu līdz malām ar zeltu un devās ceļā. Pa ceļam viņ� sastapa to pa�u plikpauri.

� Laba diena, mīlīt! Kur ta nu jādams?

� Uz pilsētu, gribu mainīt zeltu pret sāli.

� Tāpēc jau nav uz pilsētu jājāj, es varu tepat uz līdzenas vietas apmainīt.

� Nekas nesanāks, � vidējais brālis atsaka, � nevaru pārkāpt tēva novēlējumu. Viņ� vēlēja neielaisties darī�anās ar plikpauriem.

� Ja negribi, negribi. Ar varu jau nepiespiedī�u!

Blēdis nogriezās sānis, aizjāja pa taisnāku ceļu un atkal bija vidējam brālim priek�ā. Pasveicināja.

� Kur ta nu jādams, mīlīt?

� Esmu ceļā uz pilsētu pēc sāls.

� Sāli vari nopirkt no manis.

� To es nevaru, tēvs man vēlēja nepirkt no plikpauriem.

� Kā tad tu pie sāls tiksi? �eit tuvu un tālu tikai plikpauri vien dzīvo.

Neparko vidējais brālis negribēja no plikpaura pirkt sāli.

� Lai notiek pēc tava prāta, ja negribi, negribi. Ļauj, es tev uzdo�u mīklu, � plikpauris teica. � Ja atminēsi, atdo�u tev sāli un kamieli piedevām. Ja neatminēsi, tavs ēzelis un hurd�ina ar zeltu būs mana.

Vidējais brālis savā vientiesībā bija ar mieru. Un plikpauris viņam uzdeva to pa�u mīklu, ko bija uzdevis vecākajam brālim.

Arī vidējais brālis mīklu neatminēja. Viņam vajadzēja blēdīgajam plikpaurim atdot gan savu ēzeli, gan hurd�inu ar zeltu. Tiesa, blēdis par viņu ap�ēlojās, iedeva līdzi uz mājām mārciņu sāls.

Vidējais brālis atgriezās mājās noskumis, brāļiem par savu neveiksmi nebilda ne vārda.

Jaunākais brālis pabrīnījās, kāpēc vecākie brāļi pārved mājās tik maz sāls.

Viņ� uzkrāva ēzelim mugurā hurd�inu pilnum pilnu ar dārgakmeņiem un jāja uz pilsētu.

Pa ceļam arī viņ� sastapa to pa�u blēdīgo plikpauri. Sasveicinājās.

� Kur ta nu steidzies?

Jaunākais brālis viņam atbildēja tāpat, kā vecākie brāļi bija atbildēju�i. Arī jaunākais brālis negribēja ar plikpauri mainīt zeltu pret sāli.

Blēdis nogriezās sānis un steidzās pa citu ceļu tik ātri, ka ari jaunākajam brālim tika priek�ā. Sasveicinājās.

� Kur ta nu steidzies?

� Esmu ceļā uz pilsētu pēc sāls.

� Kālab tev tik tālu jājāj? Ļauj, es tev uzdo�u mīklu. Ja atminēsi, atdo�u tev veselu pudu sāls un kamieli piedevām. Ja neatminēsi, paņem�u tavu ēzeli un hurd�inu ar dārgakmeņiem.

Jaunākais brālis bija ar mieru.

� Man ir pērļu vistiņa. Aiziet viņa agri no rīta uz me�u, izdēj tur olu, bet vakarā, skatos, nāk mājās divatā � pērļu vistiņa un viņas ola, � un abas kladzina, ka viss pagalms skan. Ko tas varētu nozīmēt?

� Vai redzējies, glu�i tāpat kā pie mumsl � apķērīgais puisis pavīpsnā. � Arī mūsu pērļu vistiņa katru dienu iet uz me�u un divatā ar olu atgrie�as mājās. Ko viņas kladzina, iesim pajautāsim mūsu bitēm, viņas me�ā pieskata gan tavu, gan manu pērļu vistiņu �

Plikpauris redz, ka �o puisi viņam neizdosies piemuļķot, nesagrozīs viņam galvu ar blēņām. Vajadzēja vien iet uz mājām, atvest kamieli un sāls maisu.

Plikpauris atdeva jaunākajam brālim visu, ko bija solījis, bet pats paguva kamielim ie�ukstēt ausī:

� Kolīdz iesi pāri staignai vietai, gulsties zemē, necelies kājās. Ja nu tevi piespiedīs piecelties, tad neej kūtī, piepūt sānus tā, lai netiec pa durvīm iek�ā. Saimnieks tevi padzīs, tad tu nāc atpakaļ pie manīs.

Jaunākais brālis sāka dzīt kamieli un ēzeli uz māju pusi.

Ceļā viņiem pagadījās staigna vieta. Kamielis nolikās guļus dubļos un aug�ā necēlās. Apķērīgais brālis nekā neteica. Mierīgi nosēdās ceļmalā uz pīta �oga un aizpīpēja pīpi.

Garām gāja ceļinieks.

Jaunākais brālis ar viņu sasveicinājās un teica:

� Esi tik labs, kad iesi cauri mūsu ciematam, pasaki manai sievai �ādus vārdus: �Varbūt man laimēsies, un tu dzemdēsi bērnu. Varbūt man laimēsies, un tas būs dēls. Varbūt man laimēsies, un mūsu dēls izaugs. Kad dēls būs izaudzis liels, atsūti viņu pie manis ar arbu, jo man kamielis iestidzis dubļos. Ievel�u kamieli arbā un aizvedī�u uz mājām.�

Kamielis no tiesas pārbijās. �Aiz bada te man pēdējā stundiņa pienāks, kamēr viņa dēls ar arbu atbrauks man pakaļ, bet var gadīties, ka vēl neatbrauc, ja �is nepiedzims!� Kamielis pieslējās kājās un sāka soļot uz priek�u.

Jaunākais brālis nonāca mājās un ņēmās dzīt kamieli kūti. Kamielis piepūta sānus un nekā netiek pa durvīm iek�ā.

� Brāļi, iedodiet man cirvi! � jaunākais brālis sauc.

Kamielim pārlieku resns vēders, no sāniem maķenīt apcirtī�u.

Kamielis redz, ka ar �o puisieti joki nebūs. Izlaida gaisu un paklausīgi iegāja kūtī.

Bēdas � prom, laimi � �urp, saldus sapņus jums un mums.

Kādreiz dzīvoja, bet varbūt arī nedzīvoja nabadzīgi zemnieki � vīrs ar sievu. Viņi dzīvoja tik nabadzīgi, ka vecā būdiņa turpat vai krita kopā un jumts bruka uz galvas virsū.

� Nav vairs spēka tā dzīvot, � zemnieks teica sievai.

� Ie�u un raudzī�u piepelnīties citur.

Pa ceļam kādas upes malā viņ� sastapa zvejnieku.

� Pieņem mani par kalpu, labo cilvēk, kalpo�u tev uzcītīgi un godīgi, � nabaga zemnieks lūdzās.

� Labi, � zvejnieks bija ar mieru. � Gada beigās ar tevi norēķinā�os � do�u govi, nevis parastu govi, bet tādu, kas dienā reizes piecas slaucama un ik pa divām nedēļām atnes telēnu.

Nabaga zemnieks kalpoja jo cītīgi un godīgi. Palīdzēja zvejniekam izmest tīklus, ganīja lopus, apru�ināja vīna dārzā vīnkokus, aplaistīja sakņu dārzu.

Pagāja apaļ� gads. Zvejnieks izveda govi no kūts un kalpam teica:

� Saņem, rau, govi par savām pūlēm! Govs nav parasta, bet tāda, kas reizes piecas dienā slaucama, ik pa divām nedēļām atnes telēnu. Bet liec aiz auss, pēc trim gadiem, trim mēne�iem un trijām dienām aizie�u pie tevis. Teik�u trīs vārdus un uzdo�u trīs jautajumus. Ja neatbildēsi, paņem�u gan govi, gan visus tās pēcnācējus.

Nabadzīgais zemnieks atvadījās no zvejnieka un dzina govi uz savām mājām.

Sieva sagaidīja vīru ar prieka asarām acīs.

Viņi sāka dzīvot pārticībā.

Govs bija reizes piecas dienā slaucama, ik pa divām nedēļām atnesa teļu. Gada beigās zemniekam jau bija krietns ganāmpulks. Vīram un sievai netrūka nenieka, ta�u pa�am sirds nebija mierīga � visu laiku jādomā par zvejnieku un viņa jautājumiem.

Pagāja kādi trīs gadi un trīs mēne�i. Bija vēl atliku�as trīs dienas. Zemnieks noskuma, ne vairs ēd, ne dzer, sē�, galvu nokāris.

� Kas tev noticis? � sieva viņam vaicāja. � Māja mums pilna ar mantu, ne postu, ne bēdas nezinām, bet tu sēdi tāds bēdīgs.

Vīrs nu sievai pastāstīja par zvejnieka norunu.

� Rīt atnāks un aizdzīs visu mūsu ganāmpulku, jo neceru, ka varē�u atbildēt uz viņa jautājumiem.

� Atradis gan par ko bēdāties! Es tavā vietā atbildē�u, nelaid tikai viņu pār slieksni.

Vēl nebija pagājusi nakts, vēl nebija ataususi diena, kad zvejnieks klāt gan.

Klaudzina pie durvīm.

� Kas mums tur gulēt neļauj? � zemnieka sieva atsaucas.

� Atver, tas esmu es, zvejnieks! Atnācu pateikt trīs vār dus, uzdot trīs jautājumus.

� klāj tik vaļā turpat, kur stāvi, ko te durvis virināt?

� vakar tev putnu atsūtīju, kur to likāt?

� atradis gan putnu! tā jau bija mu�a, gailis to norija!

� Gailis jau tev nav no maziņiem!

� Kur nu maziņais! �e palaida savu dziedamo vaļā � aiz deviņiem kalniem manu māsu no kājām nogāza!

� Vārga gan tev tā māsa!

� Nevarētu vis teikt. Vai nu tāda deviņos gados deviņus dēlus dzemdētu. Visi deviņi izaugu�i stiprinieki, pavei, mūsu ganāmpulku gana, dienu un nakti apsargā!

Zvejnieks noprata, ka �ā govs ir dro�ās rokās, neizdosies viņam ganāmpulku aizdzīt, un teica:

� Jūs esat savas mantas cienīgi. Lai tā jums iet labumā!

Tad zemnieks ar sievu lūdza zvejnieku istabā un cēla galdā bagātīgu cienastu.

Reiz dzīvoja, bet varbūt arī nedzīvoja kāds valdnieks. Viņam bija viens vienīgs dēls, kuru tēvs neprātīgi mīlēja.

� Diezin vai visā pasaulē otru tādu dēlu atrastu! � viņ� vienreiz teica saviem nazirvezīriem.

� Pasaule pla�a, gan jau atrastu! � atbildēja galvenais vezīrs.

Valdnieks pārlieku sadusmojās.

� Tad ej un uzmeklē! Ja tādu atradīsi, dabūsi tik daudz zelta, cik pats sver, ja ne � galva tev ripos.

Vezirs izlūdzās trīs mēne�us laika un devās pasaulē meklēt zēnu, kas būtu līdzīgs princim kā divas ūdens piles viena otrai. Viņ� pārstaigāja krustām �ķērsām zemi no trim debess pusēm.

Pagaja veseli trīs mēne�i. Viņ� atgrie�as pie valdnieka ar tuk�ām rokām un teica:

� Valdniek, es pārstaigāju tavu zemi no trim debess pusēm, vēl būtu jāizstaigā no ceturtās. Dod mēnesi laika. Ja nepārvedī�u zēnu, kas būtu līdzīgs princim kā divas ūdens piles viena otrai, tad nocērt man galvu.

Valdnieks bija ar mieru un deva vezīram vēl apaļu mēnesi laika.

Galvenais vezīrs nu ņēmās meklēt zēnu, pārstaigājot zemi no ceturtās debess puses. Nonāca viņ� līdz kalniem, kur lopkopji tu�ini ganīja aitas.

Pa nogāzi skraidelē puikas. Viens no tiem pēc vaiga princis kas princis. Vezīrs viņu tūdaļ pamanīja un aizveda kopā ar tēvu uz pili. Tur viņ� tu�ina[1] dēlu ietērpa prin�a drānās un abus ar princi ieveda pie valdnieka.

Valdnieks apkampj gan vienu, gan otru, ta�u netiek gudrs, kur� būtu pa�a dēls, kur� viņa līdzinieks.

� Labi, manu vezīr, darbos esi pierādījis savu taisnību, saņem apsolīto zeltu!

� Nē, valdniek, vispirms pateicies ganam par to, ka viņ� atveda �urp savu dēlu, tikai pēc tam norēķinies ar mani, � vezīrs teica.

Valdnieks bagātīgi apdāvināja tu�inu ar zeltu un sudrabu un lūdza atstāt zēnu pilī, kamēr tas paaugsies. Tu�ins bija ar mieru.

Valdnieka dēls ar gana dēlu kopā mācījās, kopā rotaļājās. Abi izauga par staltiem un skaistiem jaunekļiem.

Valdnieks priecīgs, bet valdniece staigā drūmāka par lietus mākoni. Valdnieks apvaicājās, ar ko viņa nemierā, kas viņu nokaitinājis.

� Kā lai es būtu apmierināta! � valdniece atbild. � Visi cilvēki ir mirstīgi, nomirsim arī mēs abi. Kā pēc tam at�ķirs � kur� princis, kur� gana dēls. Ja nu pēk�ņi gana dēls iegūst valsti?

� Esi bez raizēm, � valdnieks saka, � iepin lieku diegu mūsu dēla drēbes, un kur� katrs pazīs princi.

Runāts � darīts. Valdniece kļuva priecīga, bet nu savukārt noskuma tu�ina dēls.

� Nebēdājies, � princis viņu mierina. � Uzvelc manas drēbes, man nu tas diegs bijis nebijis.

� Arī man tas nav vajadzīgs. Man tikai sāpīgi, ka mūs negrib ģērbt vienādi kā brāļus.

Jauneklis staigāja bēdīgs vienu dienu, otru dienu, bet tre�ajā dienā saka princim:

� Palūdz, lai valdnieks mums rīt iedod zirgus, izlaidīsim kādu riksi.

Otrā diena jaunekļi jāja izklaidēties. Viņi aizjāja krietni tālu no pils, tad gana dēls apkampa princi, atvadījās no viņa un palaida zirgu auļos. Princis auļoja viņam pakaļ.

� Nejāj man līdzi, paliec tepat! Tu esi princis, bet es � gana dēls!

� Kur tu būsi, tur es bū�u! Esmu ar mieru iet nāvē, bet no tevis ne�ķir�os.

Un princis auļoja blakus savam aud�ubrālim.

Viņi jāja vai nu ilgu, vai īsu laiku, līdz nonāca sve�ā zemē. Ne viens, ne otrs nezina, uz kuru pusi tālāk jāt. Nolēma tā � uz kuru pusi lidos bulta, uz to pusi arī jās.

Tu�ina dēls uzvilka stiegru, iz�āva bultu. Bulta aizlidoja pāri septiņiem kalniem. Abi jāja tai pakaļ, jāja pēc zīmēm � bulta notriekusi kokiem lapas, kalniem norāvusi virsotnes.

Viņi pārgāja pāri septītajam kalnam. Redz � nogāzē vīnogulāju dārzs, bet tajā zem cidonijas koka viņu bulta. Abi nokāpa no zirgiem un palaida tos aiz vīnogulājiem zālē ganīties. Pa�i saplūca vīnogas, paēda un nolikās zem cidonijas gulēt.

No rīta abi pamodās un redzēja, ka tālāk nav ceļa! Briesmīgs gvelve�api apvijies visapkārt vīnogulāju dārzam, asti atliecis atpakaļ pie galvas un tur to �okļos.

� būs ar �o jācīnās, � tu�ina dēls saka.

� Nepārvērtējiet savus spēkus, � gvelve�api teica cilvēku valodā. � Ar zobenu prātīgāk man tuvumā nerādīties, bulta manu ādu neņem. Vienreiz zvel�u ar asti, no jums nenieka pari nepaliks. Ta�u es jums ļaunu nevēlu, palaidī�u brīvībā, ja atvedīsiet man meiteni, kas nav dzimusi no cilvēka.

� Lai notiek pec tava prāta! Laid mūs prom no �ejienes.

� Tā vien es jums neticu. Viens no jums paliks �eit, otrs ies pēc meitenes.

� Kur lai atrod tādu meiteni? � tu�ina dēls taujāja.

� Ej uz to pusi, kur saule riet. Varbūt tur viņu atradīsi.

Pie gvelve�api palika princis, bet tu�ina dēls devās ceļā.

Saule slīd uz rietumiem, jauneklis iet viņai līdzi. Pievakarē viņ� nonāca me�a malā. Te bija māja, bet pagalmā veca sieva kārsa vilnu.

� Labdien, māt, � jauneklis sveicināja. � Slāpes mani galīgi piebeigu�as, iedod ūdeni nodzerties, lai taviem bērniem veselība.

Vecā sieva pagriezās pret atnacēju:

� Labdien, labdien, dēliņi Ja tu mani nepagodinājis par māti, no tevis maniem dēliem būtu brangas vakariņas! Kāds vēj� tevi �urpu atpūtis? Pāri devu īpa�umiem pat putnam nav brīv pārlidot.

� Esmu lielā nelaimē, ka pat ar devu tikties nav bail! Es meklēju meiteni, kas nav dzimusi no cilvēka. Vai tu, māt, nezini, kur tādu atrast?

Vecā sieva apsolīja viņam nelaimē palīdzēt. Padeva jauneklim dzert un ēst un saka:

� Paslēpies tonē[1], drīz mani dēli atgriezīsies no medībām. Ja patrāpīsies �iem acīs, dzīvu tevi aprīs!

No medībām pārradās devi � vecās dēli. Pārnesa mājās briedi, izņēma tam iek�as, novilka ādu, izcepa, paēda un nolikās uz auss.

Otrā rītā, kad devi bija atkal aizgāju�i medībās, vecā sieva iedeva tu�ina dēlam asu nazi un teica:

� Aizteci uz me�u un nogriez koku, un atstiep �urp.

Jauneklis nogrieza garu koku un kaut kā pārvilka mājās, bet vecā sieva to pārlauza kā skangalu pret ceļgalu!

� �is nederēs, vajadzīgs daudz izturīgāks koks. Sēdies zirgam mugurā un jāj man līdzi..

Vecā sieva slāja uz me�u, nogrieza milzīgu koku, uzsvieda pati sev uz pleca un nesa. Viņa gāja naski, jauneklis uz zirga tikko viņai tika līdzi.

Abi iznāca no me�a jūras malā.

� Vei, �e nazis un tecīla, � vecā sieva saka jauneklim, � uzasini nazi, bet nu asu gan, lai ar vienu griezienu koks būtu pu�u.

Tu�ina dels uzasinaja nazi. Vecā sieva pateica burvju vārdu un iemeta koku jūrā. Ūdens atplūda no malas, un turpat netālu bija samanāma niedre.

� Skrien nogriez to pie pa�as saknes un nes �urpu! � vecā sieva pamācīja. � Netūļājies, citādi viļņi tevi vēl apris.

Jauneklis aizskrēja, nogrieza niedri un joza, cik kāju, atpakaļ! Viļņi dzenas viņam pakaļ, teju, teju min uz papē�iem. Jauneklis ar pēdējiem spēkiem rāvās uz priek�u un paspēja izlēkt malā.

Vecā sieva nez ko pa�ukstēja niedrei, pēk�ņi niedre pārplīsa, no tās iznāca meitene � ne acu novērst, cik skaista!

Jauneklis uzsēdināja meiteni uz zirga un devās atpakaļceļā. Viņi jāja, jāja un nomaldījās. Ierauga dārzu, bet dārzā aug koki ar brīnumainiem augļiem.

Abi nokāpa no zirga, norāva pa sulīgam auglim. Nepaguva ne iekost, kad nezināms spēks viņus sāka vilkt un stiept! Dārza saimnieks, ne�ēlīgais vienacis devs, bija sajutis cilvēka smaku un rau�us rāva tos pie sevis. Devs abus sagrāba un stiepa uz māju. Jaunekli devs iegrūda lielā kambarī un piekala ar ķēdi pie sienas blakus daudz citiem gūstekņiem, bet meiteni ieslodzīja augstā tornī. Pēc tam devs iekūra uguni, izcepa un apēda vienu no gūstekņiem un tad nolikās uz auss, lai saldi nosnaustos.

Devs guļ un krāc tā, ka visa māja skan.

Vai viņ� ilgi guļ? � tu�ina dēls apvaicājās gūstekņiem.

Aprij cilvēku un sūt trīs dienas no vietas.

� Un jūs gaidāt, kamēr viņ� jūs visus nobeigs? Ņemsim visi reizē, pārrausim ķēdes un nositīsim devu!

Mēģināts vēl nav zaudēts. Gūstekņi saņēma pēdējos spēkus, reizē visi iegūla ķēdēs un tās pārrāva!

Gūstekņi pajuka uz visām pusēm. Katrs manījās tālāk no briesmu vietas. Bet tu�ina dēls paņēma iesmu, izdūra devām vienīgo aci, lai �is vairāk neredzētu ķert un aprīt cilvēkus.

Devs iegaudojās, pielēca kājās, sāka uz vietas griezties riņķī kā da�dien vilciņ�. Jauneklis devu ieslodzīja un pats metās uz torni pēc niedru meitenes. Viņ� grasījās jau kopā ar meiteni pazust, kad padzirdēja kādu balsi saucam palīgā. Jauneklis atvēra mūri mazas durvis, bet aiz tām, ķēdēs iekalts, dirnēja vecs kroplis ar trīs ar�īnu garu bārdu.

� Ei, cilvēka dēls, pastum man bļodiņu ar ēdienu un krūzi ar ūdeni! � kroplis lūdzās.

Jauneklim kjuva vecā �ēl, viņ� piestūma tam klāt bļodiņu ar ēdienu un krūzi ar ūdeni. Kroplis paēda, nodzērās. Ta�u krūzē nebija parasts ūdens, bet gan burvju dzēriens, un katrs tā malks spēkus trīskār�oja. Kroplis sarava ķēdes, ka nebija ko redzēt, iezvēla jauneklim ar dūri � tas aizlidoja sānis kā ķirbis. Vecis saķēra meiteni un pazuda kā zemē ielīdis.

Tu�ina dēls piecēlās kājās, skatās: nav ne ve�a, ne meitenes.

Jauneklis gāja prom, kur acis rāda. Viņ� ilgi gāja pāri kalniem un pāri aizām. Drēbes viņam noplīsa skrandās, zābaki nodila drisku driskās. Jauneklis apgūlās atvilkt elpu zem augstas, kuplas egles. Viņ� guļ, skatās debesīs un pēk�ņi pamana, ka �urp uz egli lido ve�api. Eglē milzīga ligzda un tajā divi burvju putna Paskund�i mazuļi. Putnēni, briesmas nojauzdami, sāka �iepstēt. Jauneklis paķēra loku, iz�āva bultu un spārnoto briesmoni pieveica.

Putnēni ligzdā apklusa. Bet jauneklis atkal nogūlās zemē un cie�i aizmiga. Atlidoja putns Paskund�i, atnesa saviem mazuļiem barību. Skatās � zemē pie ligzdas izstiepies beigts ve�api, bet blakus tam guļ cilvēks. Gudrais putns nojauta, kas uzveicis tā ienaidnieku. Viņ� pabaroja mazuļus, tad izpleta varenos spārnus pāri jauneklim, lai to aizsargātu no dedzino�ās saules stariem.

Gana dēls izgulējās, atvēra acis, bet par viņu nolaidies kaut kas melns, aizsedzis visas debesis. Viņ� nobijās un atkal aizvēra acis.

� Nebaidies no manis, cilvēka dēls, � Paskund�i viņam teica. Paldies tev, tu izglābi manus mazuļus. Es tos perēju pa septiņiem gadiem reizi, bet ve�api alla� apēd! Kā tu atkulies �ajā nomaļajā vietā? Vai tev nav vajadzīga mana palīdzība?

Jauneklis izstāstīja savus piedzīvojumus.

� Tu lido pa visu pasauli, vai neesi �ur vai tur manījis kroplu veci ar trīs ar�īnas garu bārdu? � jauneklis vaicāja putnam.

� Kroplais vecis slēpjas pazemes me�ā, � Paskund�i zināja teikt. � Man uz turieni ceļa nav. Es aiznesī�u tevi pie koka, kur sākas me�s. Tur ik vakarus no pazemes izlec kumeļ� un ganās zem koka. Tu paslēpsies kokā un uzlēksi kumeļam mugurā. Viņ� tevi aiznesīs pazemes me�ā. Tagadiņ sēdies man mugurā un aizver acis.

Putns uz�āvās līdz pat mākoņiem, un jauneklis nepaguva ne apskatīties, kad atradās pie liela, kupla koka pa�ā lauka vidū.

Jauneklis uzrāpās kokā un sāka gaidīt. Kolīdz saule norietēja, zem koka pār�ķēlās balts akmens, gaisā pasitās zemes pikas un ārā izlēca balts kumeļ�. Jauneklis, daudz neprātodams, uzlēca tam mugurā. Kumeļ� metās cauri pār�ķeltajam akmenim atpakaļ pazemē un nonāca biezā me�ā. Jauneklis skatās uz visām pusēm un redz, ka kokā pie stāvas klints karājas niedru meitene. Nabadzīte tikko dzīva, kroplais vecis viņu pakāris aiz matiem.

Jauneklis noņēma meiteni no koka, bet nu nezina, ko tālāk darīt, kā izkļūt virszemē dienas gaismā.

� Izglāb mani, cilvēka dēls! � pēk�ņi ierunājās kumeļ�.

� Vecis mani mērdē badā. Ganos pie koka, bet tur vairs nemaz nav zāles. Vecis ir noslēpis manus iemauktus zem liela akmens, bez tiem es nevaru aizbēgt. Dabū iemauktus, un es jūs abus iznesī�u virszemē.

Jauneklis pacēla akmeni, un zeme iedunējās. Zem akmens iemaukti un trauks ar zaļu ūdeni. Jauneklis paņēma iemauktus un atlaida akmeni atpakaļ. Trauks saplīsa, zaļais ūdens izlija uz visām pusēm. Pēk�ņi zeme iedunējās, iedrebējās un pār�ķēlās stāvā klints, no tās izvēlās beigts kroplis. Traukā bija glabājusies viņa ļaunā dvēsele.

Jauneklis uzmauca kumeļam iemauktus, un tas uz burvju mājienu pārvērtās par varenu ra�i. Viņ� uznesa jaunekli un meiteni virszemē un vienā stiepienā aizjoņoja līdz vīna dārzam, kur princis gaidīja savu aud�ubrāli.

Gana dēls apkampa princi, bet pēc tam saka gvelve�api:

� Es izpildīju tavu uzdevumu, atvedu meiteni, kuru nav dzemdējis cilvēks. Bet vai tev viņas vajag? Ļauj viņai nākt kopā ar mums, būs mums māsa.

Gvelve�api neteica ne pu�plēsta vārda, saruka un saruka aizvien mazāks un pēk�ņi nometa ādu.

� Pārsteigto jaunie�u priek�ā stāvēja neredzēti skaista meitene!

� Paldies tev, jaunekli, tu mani izglābi, � viņa teica.

� Mani kādreiz nolaupīja jaunais D�uda � kroplais vecis ar trīs ar�īnas garo bārdu. Es būtu aizgājusi bojā, tāpat kā daudz citu meiteņu viņa pazemes me�ā, bet kroplo veci noķēra vienāds devs. Tad vecis mani nolādēja: �Tik ilgi tu staigāsi gvelve�api izskatā, kamēr nebūsi redzējusi brīnumu.� Vai tad tas nav brīnums � meitene, kas nav dzimusi no cilvēka!

Gana dēls noskūpstīja ra�i uz abām acīm un palaida brīvībā, bet meiteni uzaicināja nākt līdzi. Viņ� aizveda draugus pie ganiem dzimtās Tu�etijas kalnos.

[1] Tu�ini � gruzīni lopkopji, kas dzīvo Gruzijas kalnu novadā Tu�etijā

[2] Tonē � liela maizes cepamā krāsns, līdz pusei ierakta zemē

�ongūrists

Pasaulē reiz dzīvoja valdnieks. Viņam bija meita skaistāka par pa�u sauli debesīs.

Daudzi sapņoja par skaisto princesi. Daudz slavenu un di�ciltīgu jaunekļu tīkoja pēc viņas rokas, ta�u valdnieks visiem atteica.

� Vispirms atnes nemirstības ābolu, � viņ� katram lika pie sirds, � un pierādi, ka esi princeses cienīgs.

Daudz drosmīgu varoņu devās pasaulē meklēt burvju koku, bet neviens tā ari vairs neatgriezās.

Pils tuvumā dzīvoja nabadzīgs jauneklis. Viņ� tuvu un tālu bija izslavēts ar savām dziesmām un �ongūras spēli.

Jauneklis iemīlēja daiļo princesi, augām dienām un naktīm sapņoja par viņu un tad nolēma, sak, jāizmēģina laime.

Aizgaja pie valdnieka un lūdza izdot princesi viņam par sievu.

Valdnieks nepadzina nabadzīgo �ongūristu, pateica viņam tāpat, kā bija teicis visiem:

� Ja atnesīsi man nemirstības ābolu, dabūsi princesi par sievu.

�ongūrists paņēma savu �ongūru un devās pasaulē meklēt nemirstības ābolu.

Viņ� gāja ilgu vai neilgu laiku, pārgāja pāri deviņiem kalniem un redz � kalna nogāzē zaļo dārzs. Apkārt dārzam pārāk augsts mūra �ogs, pat putnam to nepārlidot! Congūrists apgāja dārzam apkārt, gāja no agra rīta līdz vēlam vakaram, ta�u nekur pat spraudziņas nemanīsi. Apgāja apkārt otrreiz, apgāja � tre�oreiz. Jauneklis iet, spēlē �ongūru un dzied maigu dziesmiņu.

Dārzs pamira, koki nostāja �abināt lapas. Dziesmu klausās kalni un lejas. Putni, kas lidinājās augstu gaisā, nolaidās uz koku zariem paklausīties �ongūrista dziesmu.

Te pēk�ņi akmens mūris pa�ķīrās, un �ongūrista priek�ā pavērās brīvs ceļ� dārzā.

�is bija dārzs, kurā auga ābele ar nemirstības āboliem. Briesmīgs gvelve�api apsargāja brīnumaino ābeli. Kolīdz briesmonim degunā iesitās cilvēku smaka, �is ielai� nelaimīgo dārzā un norij kā ogu ugunīgajās iek�ās.

Arī tagad gvelve�api sajuta cilvēka smaku un pavēra akmens mūri.

�ongūrists iet pa dārzu, dzied savu sērīgo dziesmu.

Gvelve�api jau atvēra milzīgo rīkli, ar aizsmaku�u rēkoņu nesās virsū cilvēkam � bet tad sastinga. Viņu pārsteidza nekad vēl nedzirdētās �ongūras skaņas. Maigā dziesma remdēja ļaunā briesmoņa niknumu.

Bet �ongūrists tikai iet, un ar viņa dziesmas saldajām skaņām pielīst viss dārzs.

No gvelve�api acīm sāka ritēt asaras, viņu savā varā sagrāba vēl nepazītas skumjas.

Te pēk�ņi pārtrūka �ongurai stīgas.

Jauneklis apklusa.

Viņ� apstājās gvelve�api priek�ā un itin mierīgs gaidīja savu likteni.

Bet gvelve�api norāva ābolu un pasniedza to jauneklim, teikdams:

� Ņem �o ābolu, nebaidies, to tu esi nopelnījis! Līdz �ai dienai neviens ar mani nebija runājis dziesmas valodā. Ņem nemirstības ābolu, kaut arī bez tā nemirstīgs ir cilvēks, kur� spēj radīt tik skaistas dziesmas.