Rīta zvaigznes dēls

Jaunās pasaules indiāņu pasakas

No gadsimta uz gadsimtu, no pasaudzes uz paaudzi tautā tiek saglabātas pasakas un leģendas. Katrai tautai ir savi iemīļotie varoņi, savi sapņi un savi rūpesti, savs pētiskais skatījums. �ajā krājumā iepazīsimies ar Dienvidamerikas, Centrālās Amerikas n Ziemeļamerikas jeb, kā �īs zemes sauca to pirmatklājēji eiropie�i, � Jaunās Pasaules indiāņu senajām legendām un pasakām.

Gandrīz pirms pieciem gadsimtiem � 1492. gadā Kristofors Kolumbs devās jūras braucienā no Spānijas uz rietumiem, tolaik glu�i nepazīstamā Atlantijas okeāna pla�umos. Viņa mērķis bija atrast jaunu rietumu jūras ceļu uz bagāto Indiju. Ta�u viņ� atrada Jauno Pasauli � Ameriku.

Kolumbs pats nesaprata, ka tā ir Jaunā Pasaule. Viņ� bija pārliecināts, ka ir atklājis Indiju. Tāpēc iedzimtos, mū�senos Amerikas pamatiedzīvotājus nosauca par indiāņiem.

�is nosaukums viņiem tā arī palicis līdz pat mūsu dienām.

Kad spānie�i sasniedza Ameriku, tās vidusdaļā, kuru tagad sauc par Meksiku, viņi ieraudzīja brīni�ķīgas pilsētas ar pilīm un tempļiem, rūpīgi apstrādātus laukus, kanālus un ar akmens plāksnēm bruģētus ceļus. �eit, Centrālajā Amerikā, meklējams maiju, acteku un tiem radniecīgo cil�u senās augstās kultūras �ūpulis.

Kad angļi apmēram trīs simti gadu pēc spānie�iem sāka iekarot Ziemeļamerikas zemes, viņi sastapās ar lepno, ne�ēlīgo un pusme�onīgo indiāņu-mednieku klejojo�ām ciltīm.

Spānie�i un portugāļi, dzīdamies pēc zelta un dārgakmeņiem, bija paspēju�i Centrālās Amerikas senās valstis iznīcināt.

Angļi, fran�i, vācie�i un citi ieceļotāji no Eiropas iznīcināja bizoņus, bez kuriem indiānim-medniekam dzīve nav dzīve, un nedaudzos vēl paglābu�os Ziemeļamerikas indiāņus piespiedu kārtā pārcēla uz dzīvi īpa�os apgabalos � rezervātos.

Īsto � iedzimto amerikāņu seno varenību un slavu glabā sava laika mū�senās leģendas un teikas. Neliela to daļa sakopota �ajā grāmatā.

Tad nu kā nesteidzīgi ceļinieki pārstaigāsim Jauno Pasauli no tās dienvidiem līdz pa�iem ziemeļiem! Iedomāsimies, ka mēs ejam no Amazones tveicīgajiem, staignajiem d�ungļiem pāri Panamas zemes �aurumam, pāri Meksikas plakankalnēm un tuksne�iem, cauri bezgalīgajām Bizonu zemes prērijām, tālāk virzoties uz skuju koku bagātajiem Kanādas me�iem. Ejam un ieklausāmies, kādas pasakas stāsta svelmainajā selvā, acteku seno pilsētu drupās, kādas zem vigvama jumta ziemeļu me�ā. Ieklausīsimies Jaunās Pasaules mū�senās leģendās!

�is bija ievadījums. Pasaka nulle sāksies.

DIENVIDAMERIKAS UN CENTRĀLĀS AMERIKAS INDIĀŅU PASAKAS

Indiāņu skumjas

Kādreiz zvēri un putni apvaicājās indiānim no acteku cilts:

� Kāpēc tu esi tik noskumis? Varbūt tu kaut ko vēlies? Palūdz, un mēs tev iedosim.

Indiānis atbildēja:

� Es gribu būt laimīgs.

Pūce teica:

� Kas tā laime tāda ir? Labāk palūdz kaut ko citul

� Es gribu būt skaists.

Vanags teica:

� Tu būsi tikpat skaists ka es.

� Es gribu būt spēcīgs.

Jaguārs teica:

� Tu būsi tikpat spēcīgs kā es.

� Es gribu būt viltīgs.

Lapsa teica:

� Tu būsi tikpat viltīgs kā es.

� Es gribu veikli kāpelēt pa kokiem.

Vāvere teica:

� Tu būsi tikpat veikls kā es.

� Es gribu redzēt tumsā.

Lūsis teica:

� Tu būsi tikpat skadrām acīm kā es.

� Es gribu tālu iet un nenogurt.

Briedis teica:

� Tu būsi tikpat nenogurdināms kā es.

� Es gribu zināt, kad sāksies lietus gāzes.

Lakstīgala teica:

� Es brīdinā�u tevi ar savu dziesmu.

� Es gribu pazīt dziedino�ās zālītes.

�ūska teica:

� To es tev iemācī�u � es labi pazīstu visas zālītes un zinu ko kurā spēj.

Tā indiānis dabūja visu, ko bija vēlējies, vienīgi laimi viņ� nesaņēma.

Pūce teica:

� Drīz indiānis daudz ko zinās un daudz ko pratīs.

Tad iebrēcās putns Ca�alaka:

� Un tas remdēs viņa skumjas!

Saulespuķe

Pirms daudz, daudz gadiem kādā acteku ciematā dzīvoja meitenīte, vārdā Kso�itla, kas musu valodā nozīmē � puķe. Kso�itla par visu vairāk mīlēja sauli. Viņa tajā skatījās neatskatīdamās � no agra rīta līdz vēlam vakaram. Bet, kad saule paslēpās aiz kalniem, viņa gāja uz mājām un iemiegot priecīga domāja, ka rīt atkal to redzēs.

Tovasar saule svilināja ne�ēlīgi. Pie debesīm neparādījās ne mākonītis, zemē nenolija ne pilīte lietus. Aiz pārliecīga sausuma novīta puķes un zāle, tīrumos neizauga kukurūza un ļaudis cieta badu. Tad mazā Kso�itla saprata, ka zeme ir izslāpusi pēc lietus. Meitenīte griezās ar lūgumu pie mīļās saules, uzrunādama to savā valodā par Tonatiu.

� Tonatiu, tu zini, cik ļoti es tevi mīlu, tu zini, kāda man laime tevi redzēt katru dienu. Ta�u cilvēkiem gau�i vajadzīgs lietus. Paskaties, kā viņi cie�! Esi �ēlīga un padomā par viņiem!

Un saule izpildīja mazās meitenītes lūgumu. Mākoņi kā palagi aizklāja debesis, un sāka līt. Lietus lija aumaļām daudz dienu no vietas.

Lauki sāka zaļot, puķes un zāle ātri at�irga, cilvēki atkal bija laimīgi.

Vienīgi mazā Kso�itla dienu no dienas kļuva balāka un skumjāka, jo viņa tik ilgi nebija redzējusi sauli! Saules stari viņai bija vajadzīgāki par visu vairāk.

Meitenīte jau bija kļuvusi glu�i vārga, kad beidzot pie debesīm parādījās saule. Tā glāstīja savu mīluli un teica viņai:

� Nāc, Kso�itla, man līdzi uz tādu tālu zemi, kur saule nekad nenoriet, uz zemi, kur puķes zied cauru gadu! No �ā brī�a tavs vārds būs Kso�itla-Tonatiu � Saulespuķe.

Mazā Kso�itla pārvērtās par brīni�ķīgu zeltainu ziedu, tikai pats viducītis tam palika tum�s kā meitenītes acis un mati.

�ī puķe jau agrā rītausmā pavēr�as pret leco�o sauli un grie�as tai līdzi augu dienu, kamēr tā noriet.

Kop� tā brī�a, kad pie mums iestājas rudens, Amerikā atnāk pavasaris un Meksikas tīrumos uzzied zeltainās saulespuķes kas indiāņu valodā tiek sauktas par kso�itla-tonatiu.

Kā radās kukurūza

Senais dievs Kecalkoatls jeb Lielā Spalvainā �ūska dzīvoja debesīs starp mākoņiem. Vienreiz viņam sakārojās redzēt zemi. Tad viņ� saviem vecākajiem brāļiem palūdza atjauļu un nolaidās no debesīm biezā meldru audzē tolteku cilts zemē. Tur tālu no ļaudīm viņ� no zariem un zāles uzcēla sev mājokli.

Drīz nomira tolteku virsaitis. Tad indiāņi atnāca pie Lielās Spalvainās �ūskas un uzaicināja viņu uz savu pilsētu Tlauaku. Viņi to ievēlēja par virsaiti un virspriesteri.

Lielā Spalvainā �ūska redzēja, cik trūcīgi dzīvo ļaudis, un gribēja viņiem palīdzēt. Naktī viņ� devās uz Raganu Pauguru un sarunājās ar saviem vecākajiem brāļiem.

Viņ� lūdza, lai brāļi nosūta lejā uz zemi gudrību, lai viņ� to varētu izdāļāt ļaudīm.

Vecākie brāļi nebija skaudīgi un viņam atklāja visu amatu noslēpumus. Lielā Spalvainā �ūska iemācīja cilvēkiem iegūt sudrabu un zeltu, apstrādāt smaragdus, granātus un tirkīzus.

Viņ� tiem iemācīja noaust paklājus no putna Ketcala krā�ņajām spalvām, no Sarkanā putna purpurkrāsas spalvām un Dzeltenā putna zeltainajām spalvām.

Viņ� tiem iemācīja izaust greznus audumus.

Viņ� tiem ieradīja, kā no akmeņiem un ķieģeļiem uzcelt mājas.

Un tad pēc Lielās Spalvainās �ūskas ieteikuma indiāņi uzcēla �etras skaistas pilis. Pirmā pils tika izgreznota ar smaragdiem, otrā pils tika uzcelta no koraļļiem un perlamutra, tre�ā izrotāta ar smalkiem zelta kalumiem, bet ceturtā pils tika uzcelta no tīra melnkoka.

Pla�ās zāles visās �etrās pilīs bija izklātas ar dārgiem paklājiem, kas tika darināti no krāsainām putnu spalvām.

Lielā Spalvainā �ūska ar to vēl nebija mierā. Viņ� vēlēja ļaudīm labu un gribēja tiem atstāt kaut ko vēl vērtīgāku un derīgāku par zeltu un sudrabu. Viņ� sapņoja par tādu dārgumu, kas paliktu ļaudīm uz laiku laikiem.

Te kādu nakti, kad mēness apspīdēja pilsētu, Lielā Spalvainā �ūska atkal bija ceļā uz Raganu Pauguru. Me�ā valdīja klusums. Tikko dzirdami guldzēja strauti un putni pa miegam ie�abinājās. Pie debesīm spo�i spīdēja mēness. Lielā Spalvainā �ūska nolikās zemē zālē, un viņam uzkrita dziļ� miegs.

Sapnī viņam rādījās augsts paugurs, kas bija apaudzis ar ziedo�ām rozēm. Turpat blakus pauguram atradās milzīgs skudru pūznis. Skudras, gan sarkanas un melnas, gan lielas un mazas, rosījās pie visām izejām un, kā likās, bija gau�i satrauktas. Viņas nemitīgi sa�ukstējās savā valodā un likās kaut ko gaidām.

Tad no skudru pū�ņa izsteidzās vislielākās skudras � karavīri. Tie nesa dārgumu.

Tie bija gai�i, puscaurspīdīgi, mazliet iedzelteni graudi, kādus vēl neviena cilvēka acs nebija redzējusi, jo skudras savu dārgumu prata glabāt. Lielā Spalvainā �ūska pirmais ieraudzīja brīni�ķīgos graudus. Viņ� ieklausījās.

�Kukur, kukur, kukur�� skudras it kā teica. Viņas ieru�ināja gai�os graudus zemē, un drīz vien no zemes stīdzēja lekni stiebri ar garām lapām un iegarenām vālītēm. No katras vālītes ārā spraucās zeltainu pavedienu cekuls, kas izskatījās kā saules mati�

Te Lielā Spalvainā �ūska pamodās. Viņ� viss dega ka ugunīs, uz sejas bija izsitu�ies sarkani un dzelteni plankumi. Viņ� nomazgājās avota ūdenī un devās dziļāk me�ā.

Viņ� snāja pa me�a takām, kamēr nonāca nelielā klajumā, kur pa�ā vidū ieraudzīja lielu skudru pūzni.

Tas bija tas pats skudru pūznis, ko viņ� bija redzējis sapnī. Tad Lielā Spalvainā �ūska, daudz nedomādams, pārvērtās par sarkano skudru, nemanīts iekļuva pazemes mājoklī un no skudru dārgumu krātuves paņēma da�us iedzeltenos graudus graudus.

�os graudus viņ� atnesa un atdāvināja tolteku cilts indiāņiem.

Tā Lielā Spalvainā �ūska apgādāja cilvēkus ar brīni� barību � kukurūzu. Tagad kukurūza viļņot viļņo Meksikas druvās kā smaragda jūra un dzied mū�īgo dziesmu dzīvībai.

Divu vulkānu mīlestība

Pla�a un bagāta bija Anauakas zeme. To apdzīvoja daudz cil�u, un tajā bija daudz pilsētu. Visas ciltis, gan lielas, gan mazas, pakļāvās acteku valdniekam un maksāja viņam brangas nodevas.

Pla�a un bagāta bija Anauakas zeme. Ta�u tās ciltis nebija no laimīgajām. Visu zeltu un sudrabu tās aiznesa un nodeva valdnieka dārgumu krātuvēs. Pa�i spēcīgākie jaunekļi un skaistākās meitenes bija jāziedo uz acteku upuru altāriem. Ļaudis jutās nomākti. Cil�u virsai�i bija sa�utu�i, bet visi baidījās no varenā valdnieka dusmām.

Tajā pusē dzīvoja spēcīgā tlaskalu cilts. �īs cilts virsaitim bija viena vienīga meita Istaksiuatla, skaista un piemīlīga kā rītausma.

Skaistuli Istaksiuatlu mīlēja visi, bet karstāk par visiem to mīlēja Popokatepetls, pats drosmīgākais un staltākais karavīrs.

Kādu dienu vecais tlaskalu virsaitis paziņoja citu cil�u virsai�iem: � Mana cilts stingri nolēmusi darīt galu verdzībai. Apvienosimies uz kopīgu ciņu! Nedosim vairs ne kripatiņas zelta un neļausim mūsu bērnus upurēt uz acteku altāriem!

Bailes stindzināja virsai�us. Visi klusēja kā ūdeni mutē ieņēmu�i. Tā dumpīgā tlaskalu cilts palika viena pati cīņā pret varenā acteku valdnieka karaspēku.

Un sākās kar�. Vecais tlaskalu virsaitis par sava karaspēka vadoni iecēla Popokatepetlu, pa�u drosmīgāko un spēcīgāko no cilts karavīriem. Pirms Popokatepetls devās kaujā, viņi lūdza tlaskalu virsaitim:

� Ja mēs, tlaskali, pārnāksim mājās ar uzvaru, atdod man par sievu savu meitu, kas ir tik skaista kā saule pie debesīm.

� Lai tā notiek! � nosolījās vecais virsaitis.

Ta�u notika citādi. Un neviens te nebija vainīgs.

Bezbailīgais Popokatepetls visur gāja savu karavīru priek�galā. Viņa sirds bija pārpilna mīlas un cerību. Viņ� lauzās kā jauns briedis cauri d�ungļu biezokņiem, gāja pāri slīk�ņām un kāpa augstos kalnos. Kopā ar saviem karavīriem viņ� cēlās pāri upēm un ezeriem. Ne brīdi viņ� nepazina ne baiļu, ne noguruma.

Atsitis ienaidniekus, Popokatepetls izgreznoja savu bruņu cepuri ar uzvaras zīmi � ērgļa spalvām. Līksms un satraukts viņ� atgriezās pie savas cilts, sapņoja par gaidāmo tik�anos ar iemīļoto. Pilsētas ielās viņu sagaidīja ar mūziku un uzvaras saucieniem. Bet virsai�a pilī valdīja neparasts klusums. Popokatepetlam sirds krūtīs vai pamira.

Tlaskalu virsaitis iznāca viņam pretī klusiem soļiem. Virsaiti nospieda dziļas un smagas bēdas. Viņ� paņēma karavīru pie rokas un veda pa tum�ām galerijām. Viņi nonāca pie kapa, kas nesen bija izcirsts klintī. �eit Popokatepetls ieraudzīja savu mīļoto. Viņa gulēja ietīta līķautā.

Vecais virsaitis sāka runāt, un viņa balsi pārmāca asaras:

� Mans dēls, mana vēlē�anās bija atdot viņu tev par sievu. Bet nāve no mums atrāva mīļo Istaksiuatlu�

Kaujās bezbailīgais Popokatepetls nu nevarēja dabūt pāri lūpām ne vārda. Dziļ� izmisums nomāca drosmīgo karavīru. Tad viņ� paķēra ar bultām pilnu maksti un pārlauza to kā zāles stiebriņu. Pārvērstā balsī viņ� piesauca savu sen�u ēnas. Bēdas viņ� nolādēja debesis, ka tās dāvāju�as viņam uzvaru, bet nolaupīju�as mīļoto.

Līdz vēlai naktij Popokatepetls lēja gau�as asaras pie mīļotās kapa. Kad uzlēca mēness, viņ� piecēlās. Mēness gaismā viņ� atgādināja varenu milzi. Pērkona balsī viņ� aicināja savus karavīrus. Viņi atnāca, mēness gaisma tos visus vērta līdzīgus mil�iem.

Popokatepetls pavēlēja saviem karavīriem par godu viņa mīļotajai sanest veselu kalnu zemes un tam pretī sanest otru kalnu viņam pa�am. Karavīri bez ierunām sanesa zemi diviem kalniem, kas nule sniedzās līdz pa�iem mākoņiem.

Popokatepetls paņēma savu mīļoto uz rokam un sāka kāpt pa tuvākā kalna nogāzi uz aug�u. Pa�ā kalna galā viņ� to nolaida zemē. Bet pats ar kaujas cirvi rokās apsēdās pretī otra kalna galā. Tad abi mīlētāji uz mū�īgiem laikiem pārvērtās par akmeņiem.

Tā radās divi kalni � Istaksiuatls un Popokatepetls. Tie stāv vēl �obaltdien viens otram pretī kā divi mīlētāji. Abu kalnu galus klāj sniegi. Tā vien liekas, ka slavenais Popokatepetls mū�dien sargā skaistules Istaksiuatlas mieru.

Leģenda par Mehiko pilsētu

Tas notika sensenos laikos. Kādu dienu acteku cilts virsaitis zem koka aizmiga. Sapnī viņ� redzēja, ka pie viņa atlidoja ērglis un sauca:

Klausies, valdniek.

Projām steidzies �

Tur, kur zeme gaida ko�a.

Ērglis �ūsku nagos plosa!

Virsaitis pamodās un teica indiāņiem:

� Man sapnī parādījās ērglis un lika mums doties pa kalnu taku tālā ceļā.

Visi indiāņi viņam paklausīja bez ierunām, jo viņ� bija virsaitis. Viņi izdzēsa pavardos uguni, saposa ceļam bērnus un vecus cilvēkus, un tad visi devās projām. Acteku ceļ� veda cauri da�ādām sve�ām zemēm un neskaitāmām apmetnēm, un visur viņus uzņēma naidīgi.

Pagāja daudz gadu. Vecais virsaitis nomira. Viņa vietā nāca cits virsaitis un, piedzīvojis lielu vecumu, arī aizgāja pie tēviem. Virsaiti nomainīja virsaitis, bet cilts, kā gājusi, tā gāja uz priekiu, uz priek�u vien.

Jaunekļi taujāja:

� Kad tad mēs beigu beigās apstāsimies?

Gados vecāki vīri vaicāja:

� Kur tad mēs beigu beigās atpūtīsimies?

Bet virsai�i atbildēja:

� Mūsu ceļ� ved tālāk. Ved uz tālu zemi, kur mēs sastapsim lepno ērgli ar �ūsku nagos. Ērgļi � tie esam mēs pa�i, bet �ūskas � mūsu ienaidnieki.

Acteki tik gāja savu ceļu tālāk � nenogurdināmi un paļāvīgi, ka agri vai vēlu atradīs savu zemi, kuru virsaitim sapnī bija pareģojis ērglis.

Kādā jaukā rītā viņi iznāca pla�a ezera malā. Ezera vidū varēja samanīt salu, bet salas vidū � augstu kaktusu, bet kaktusā tupēja lepns ērglis, kas savos nagos turēja �ūsku.

Tad nu indiāņi nolēma: � �is ir tas ērglis, par kuru mēdza stāstīt mūsu tēvi un vectēvi. Tālāk nu mēs vairs neiesim.

Viņi te apstājās un sāka no māliem un koku zariem celt sev būdas.

Ezera malā � nebija ko redzēt! � radās indiāņu apmetne. Tā ar katru gadu pletās pla�āka un pla�āka un drīz izauga par lielu pilsētu, kuru nosauca par Mehiko. Indiāņi stāsta, ka pilsēta tā nosaukta par godu pirmajam acteku cilts virsaitim, kura vārds bija Meksitils.

Vēl �odien Meksikas valsts ģerbonī redzams kaktuss, bet uz tā � lepns ērglis ar �ūsku nagos.

Kalnu sirds

Sensenos laikos, kad varenais dievs Oba tikko radīja zemi un uz tās nometināja cilvēkus, zeme bijusi plakana kā plācenis un no visām pusēm to apskalojusi jūra.

Kādu reizi jūrā sacēlu�ies milzīgi viļņi un brāzu�ies virsū līdzenumam. Jūra plosījusies vairākas dienas, tikai pamazām nomierinājusies un atkāpusies. Ta�u indiāņi dzīvoju�i lielās bailēs. Viņi baidīju�ies, ka tikai viļņi atkal nesitas pāri un ka visa dzīvā radība neaiziet bojā.

Kāds no indiāņiem tad teica:

� Mēs pa�i nenieka neiespējam. Tikai Oba, mūsu varenais tēvs, varēs mums palīdzēt. Lūgsim viņu mūs pasargat no jūras viļņu briesmām.

Otrā dienā visi indiāņi sanāca kopā jūras malā. Viņi sasēdās smiltīs un tik karsti lūdza vareno Obu, ka neko nedzirdēja un neredzēja, it kā būtu iekritu�i cietā miegā.

Oba, uzklausījis ļau�u lūgumu, pameta acis uz plakano zemi un saprata viņu izbailes. Viņ� pasauca savu dēlu Ologituru un teica: � Mana vēlē�anās būtu, lai tu nolaistos leja uz zemes un kaut ko izdarītu cilvēku labā.

Bet Ologituram bija labu labā dzīve tepat debesīs.

� Kāpēc man būtu jānolai�as lejā uz zemes? � viņ� vaicāja.

Tad Oba viņam pastāstīja par ļau�u lūgumu.

� Jūras malai nav nemaz jābūt līdzenai un plakanai, � viņ� teica. � Cilvēki jāpasargā no jūras, tad no viņiem atstāsies bailes.

� Bet es nezinu, kā to lai izdara, � Ologiturs atbildēja.

Oba bargi paskatījās uz dēlu, un tas apklusa.

Ta�u doties lejā uz zemi Ologituram nemaz nebija pa prātam. Viņ� �o darbu atlika uz rītu.

Tikko sāka svīst gaisma, Obas dēls atcerējās, ko tēvs bija licis izdarīt, un pameta acis starp sārtajiem rīta mākoņiem. Lejā viņ� pamanīja saules svelmē izkaltu�u sausu līdzenumu un jūru, kas slinki vēla viļņus uz malu.

�Man tā liekas, ka te nekas nedeg,� Ologiturs pie sevis nodomāja. �Jūra ir rāma, arī zemei nekas nedraud. Tagad tikai jāpamanās, lai netrāpītos tēvam acīs, bet cilvēki lai mācās pagaidīt.�

Laiks nestāvēja uz vietas, diena gāja pēc dienas, bet Ologiturs joprojām nebija pakustinājis ne pirksta. Sākumā viņ� bie�i pa mākoņu spraugām pameta skatu uz zemi, bet katru reizi redzēja mierīgu, saulē vizo�u jūru. Tad viņ� vairs ir nepaskatījās uz zemi. Ja arī kādreiz atminējās tēva teikto, tad mierināja sevi, sak, vēl jau tik un tā nekas labs nav iekritis prātā, kā palīdzēt cilvēkiem.

Ta�u kādu dienu Oba paskatījās uz zemi, jo gribēja pats redzēt, ko Ologiturs tur īsti paveicis. Liels bija viņa izbrīns, ieraugot, ka zeme joprojām ir tāda pati, kā bijusi, � līdzena un plakana. Bargā balsī viņ� pasauca dēlu. Ologiturs nostājās viņa priek�ā, bailēs drebēdams kā lapa.

� Klusini savas dusmas, tēvs! � viņ� lūdzās. � Esmu tavā priek�ā gau�i vainīgs, jo līdz pat �im brīdim neesmu izpildījis tavu pavēli.

Oba gau�i mīlēja dēlu un bija ar mieru Ologituram piedot.

� Labi, ka tu atzīsti savu vainu. Paskaidro man � kāpēc tu līdz pat �im laikam neesi bijis lejā uz zemes?

Ologiturs saprata, ka negaiss ir pāri, un mierīgi atbildēja:

� Kop� tās dienas, kad tu man pavēlēji doties lejā pie cilvēkiem, es skatos uz zemi un lauzu galvu � kā to pasargāt no jūras? Ta�u vēl �obaltdien netieku un netieku pie prāta.

� Labi, es pagaidī�u. Es paļaujos uz tevi, mans dēls.

Oba aizgāja.

Jau otrā rītā Ologiturs devās lejā uz zemi. Viņ� iznāca jūras malā, un viņa priek�ā varenus viļņus vēla jūra. Tā atgādināja niknu zvēru, kas gatavs mesties Ologituram virsū.

Te viņam ienāca prātā, ka labi būtu pa�ā jūras malā radīt tik augstus kalnus, kam pāri netiktu vislielākie viļņi. Viena lieta domāt, bet otra � izdarīt, un kā to izdarīt? Un cik daudz spēka vajadzīgs tādam darbam? Ologiturs smagi nopūtās. Viņam prātā nāca dzimtā puse � tālās debesis, un viņam likās, ka krietni sen tur nav būts. Ologituram sagribējās uz mājām un ne par ko vairs nelikties ne zinis. Un viņ� uz savu galvu atgriezās debesīs.

Atkal cita pēc citas nāca un gāja bezrūpīgas dienas, līdz vienreiz Ologiturs izdzirdēja tēva bargo balsi:

� Es tā biju cerējis, ka esi izdarījis to, ko tev liku. Par tādu nepaklausību saņem savu sodu!

Oba ņēma un nogrūda savu dēlu lejā uz zemes. Saule uz mirkli ap�ilbināja Ologituram acis, bet tad kļuva tum�s. Ologiturs ieskrējienā izkrita zemei cauri, ka nebija ko redzēt, un ietriecās vēl krietnu gabalu zem tās. Zeme sakļāvās pāri viņa galvai.

Labu brīdi Ologiturs gulēja un neatskarta, kur atrodas. Tad sev virs galvas sataustīja pazemes akmens velvi. Viņ� mēģinaja piecelties kājās, bet sajuta, ka muguru spie� milzīgs smagums. Pazemē valdīja akla tumsa: bija �aurs un smacīgs.

Ologiturs gau�i noskuma. Savās bēdās viņ� nevēlējās pat atcerēties augstās debesis, kur viņam bija ritējusi tik bezrūpīga dzīve; nule viņ� būtu samierinājies kaut vai ar zemi, kuru nesen vēl noniecināja. Viņam ļoti gribējās pabūt atkal jūras malā. Viņ� saņēma visus spēkus kopā, atspērās, sakustināja virs sevis zemes velvi. Galīgā tumsā un vientulībā viņ� tā līda uz priek�u meklēt gaismu. Ta�u rāp�anās zem zemes kļuva ar katru soli grūtāka, viņam trūka gaisa. Brī�am viņ� apsēdās, atpūtās un tad atkal kūlās uz priek�u, zaudēdams spēkus un cerības�

Bet virs zemes indiāņi aizvien vēl iecietīgi gaidīja, ka Oba palīdzēs, pasargās viņus no jūras dusmām.

Te vienreiz viņi sajuta, ka zem kājām sāk drebēt zeme. Cilvēkus pārņēma lielas bailes. Viņi skatījās un brīnījās, ka zeme sāk cilāties un krokoties. Cilvēku acu priek�ā � brīnies vai nebrīnies � izauga vesels kalns. Pirmajam kalnam blakus radās otrs, tre�s� līdz izauga augsta jo augsta kalnu grēda. Tas bija Ologitura darbs. Viņ�, līzdams pa pazemi, sakustināja un izcilāja zemes velvi, un tā virs zemes radās kalni, kurus viņ� nebija zinājis, kā uzcelt.

Vēl �obrīd Obas nepaklausīgais dēls mīt pazemē un joprojām nevar sarast ar tumsu un vientulību. Kad viņ� noskaities dusmojas, no pazemes atskan rūkoņa. Kad viņ� zem zemes slienas kājās un sāk staigāt, zeme sākt trīcēt un drebēt. Kad viņ�, pagalam nokusis, apsē�as un smagi noel�as, no vulkāniem virszemē izplūst ugunīga lava.

Leģenda par virsaiti punduri

Senajā pilsētā Iksmalā kādreiz dzīvoja maiju cilts lielais virsaitis. Viņ� dzīvoja pla�ā un ērtā mītnē, viņu apsargāja krietns pulks karavīru, un viņam piederēja visauglīgākās zemes.

Tajā pa�ā laikā Nopates pilsētā ar palmas lapām apjumtā būdā mitinājās veca burve. Viņa pazina pa�u niecīgāko zālīti, ar kuru ārstē slimības, un tās viņa vāca naktīs mēness gaismā. Savās nakts gaitās vecā burve itin bie�i sastapās ar kuprainiem me�a burvjiem, kas dzīvoja svētajos uzkalnos. Vecā burve ar kuprī�iem draudzējās kop� senām dienām.

Vienreiz kuprī�i iedeva vecajai burvei milzīgi lielu olu. Paslepus viņa atnesa to uz māju un ieraka jo dziļi zemē. Drīz no olas iz�ķīlās zēns. Tas bija gudrs kā briedis, veikls kā vāvere, tikai viena nediena � gau�i maziņ� augumā. Viņ� pastiepās pāris sprī�u garumā un tāds arī palika uz visiem laikiem, tāpēc viņu iesauca par Punduri.

Dienu dienā vecā burve snāja ar krūzi uz pilsētas aku pēc ūdens, bet Punduris palika būdā viens. Kādu reizi viņ� pamanīja, ka vecā sieva, vīk�damās aiziet, kaut ko noslēpj pavardā. Pundurim iekārojās zināt, kas tas varētu būt. Bet kā panākt, lai vecā sieva ilgāk aizkavētos pie akas? Viņ� ilgi domāja un izdomāja � izurba krūzei dibenā caurumu.

�Tagad māmai nāksies ilgi gaidīt, kamēr krūze būs pilna,� viņ� prātoja. �Es pa to starpu a�i pārru�inā�u pavardā pelnus.�

Kolīdz vecā burve bija pa durvīm laukā, tā Punduris ielīda pavardā. Izrakņāja pelnus, izgrāba aukstās ogles. Pēk�ņi redz, stūrītī nolikti trīs apaļi akmentiņi: viens � dzeltens, otrs � melns, tre�ais � sarkans. Punduris pasvieda dzelteno akmentiņu gaisā, un tas pārvērtās par nelielu zelta zvanu. Punduris paņēma rīkstīti un iesita pa zvanu. Pēk�ņi nodārdēja briesmīgs, pērkonam līdzīgs grāviens. Tas aizskanēja līdz vistālākajiem Maijabas zemes nostūriem un satrauca visu lau�u prātus.

Nobijusies un aizelsusies atskrēja vecā burve.

� Ko gan tu, nelaimīgais, esi izdarījis? � viņa iesaucās.

Punduris a�i paslēpa pelnos mazo zelta zvaniņu.

� Es nekā neesmu izdarījis, � viņ� atbildēja. � Tur kalnos tītars buldurēja!

Ta�u Maijabas zemes ļaudīm miers bija pagalam. Viņi atcerējās seno pareģojumu. Kāds gudrais no Iksmalas bija pareģojis:

�Pienāks laiks, un pie jums ieradīsies cilvēks. Neviens visā ciltī nezinās, no kurienes viņ� nācis. Ta�u viņam pirms daudz gadsimtiem ir izliets zelta zvans.

Zināmā stundā � ne brīdi ātrāk, ne brīdi vēlāk viņ� pratīs zelta zvanu atrast.

Tikai viņ� viens zinās, ar ko jāsit pa zvanu, lai tas skanētu

Un tad zelta zvans ieskanēsies tā, ka to dzirdēs visā Maijabas zemē, pa�os tālākajos tās nostūros.

Sis cilvēks kļūs par Maijabas zemes valdnieku. Tikai viņ� uzcels Iksmalu par Maijabas zemes lielāko pilsētu. Maijabas zemes iedzīvotāji ieraudzīs to, ko agrāk viņu acis nav redzēju�as.�

Tā par Maijabas jauno valdnieku bija teicis gudrais.

Kad ļaudis visā zemē izdzirdēja zelta zvanu dimdam, tie nojauta, ka ieradies jaunais valdnieks.

Vecais virsaitis tie�i tobrīd gulēja savā pla�ajā mītnē. Viņ� atmodās un aiz �ausmām viņu sāka kratīt drebuļi.

Viņ� sacēla visus savus ļaudis kājās un izsūtīja pa malu malām meklēt to, kas būtu ņēmis tik lielu galvu un pieskāries zelta zvanam.

Vecā virsai�a ļaudis pārstaigāja visu zemi un beidzot ieradās burves būdiņā. Punduris iznāca viņiem pretī ar zelta zvanu rokā. Vecā virsai�a ļaudis viņu aizveda uz Iksmalu.

Vecais virsaitis sēdēja savā augstajā tronī pa�ā laukuma vidū seibas koka ēnā. Kad Punduris tika saukts priek�ā, ļaudis, kas stāvēja visapkārt, sāka pilnā kaklā smieties. Vienīgi vecais virsaitis nesmējās � viņu nomāca bailes. Vecais virsaitis teica Pundurim:

� Tam, kas nāks un nomainīs mani tronī, jābūt tikpat gudram kā es. Vai tu vari pateikt, cik augļu ir �ā seibas koka zaros.

Punduris apskatīja lielā seibas koka zarus, kas no vienas vietas bija kā nosēti ar sīkiem augļiem, un dro�i atbildēja:

� �eit ir desmit rei�u pa simts tūksto�u un divas reizes pa se�desmit. Ja tu man lāgā netici, tad uzkāp kokā un pats augļus pārskaiti!

Te no seibas koka zariem nolaidās liels sikspārnis un pa�ukstēja vecajam virsaitim pie auss:

� Kā Punduris teica, tā arī ir.

Vecajam virsaitim tas ķērās pie sirds, un viņ� nolieca savu sirmo galvu. Tad viņ� bēdīgs pacēla pret Punduri skumju pilnās acis.

� Tu godam esi izturējis pirmo pārbaudījumu, ta�u tas ir gau�i par maz. Tevi gaida vēl divi pārbaudījumi.

� Esmu ar mieru, � Punduris teica.

� �odien vari iet mājās, atnāc atkal rīt, � vecais virsaitis pavēlēja.

� Labi, � Punduris neiebilda. � Bet ceļ� no �ejienes līdz manai mājai ir pārāk �aurs un akmeņains. Es izbruģē�u ceļu, kas būtu nākamā valdnieka cienīgs, un pa to rit atnāk�u pie tevis.

Punduris pārnāca vecās burves būdā. Naktī viņ� paņēma otru � melno akmentiņu un nometa to zemē uz ceļa. Tavu brīnumu! Vienā mirklī viss ceļ� no Nopates līdz Iksmalai bija noklāts ar melna pulēta akmens plāksnēm, ka spīdēja un laistījās vien. Pa �o ceļu Punduris otrā rītā ieradās pie vecā virsai�a, un kopā ar viņu atnāca krietns bars ļau�u.

� Sāksim otro pārbaudījumu, � vecais virsaitis teica. Viņ�, Punduri gaidīdams, nebija visu nakti ne acu aizvēris. � Mēs abi izveidosim tēlu pēc sava ģīmja un līdzības un iemetīsim to ugunī. Ja uguns tavu tēlu saudzēs, tad tā būs zīme, ka tu esi uzvarējis, ja manējo � tas nozīmē, ka es arī uz priek�dienām sēdē�u, kā esmu sēdējis, savā tronī.

� Labi, � Punduris teica. � Sāksim!

Vecais virsaitis izgrieza savu tēlu no cieta jo cieta koka. Iemeta to ugunī, un tas a�i pārvērtās par pelnu un ogļu �upiņu.

� Ja vēlies, iztaisi citu, � Punduris piedāvāja.

Vecais virsaitis nebija divreiz lūdzams, ņēma un izveidoja otru tēlu no spo�a un melna akmens. Ta�u, kad to ielika ugunskurā, arī tas sabirza pelnos.

� Atļauj man iztaisīt pēdējo reizi! � vecais virsaitis lūdza.

Punduris pasmaidīja un bija ar mieru.

Vecais virsaitis iztaisīja tre�o tēlu, �oreiz tas bija no zelta. Viņ� iemeta to ugunī, un tas izkusa, izplūzdams kā �ķidrs vasks.

� Dievi ir sazvērēju�ies pret mani! � vecais virsaitis lielās bēdās iesaucās. � No kā tu taisīsi savējo, lai uguns to saudzētu?

Punduris pasmaidīja un atbildēja:

� Tūliņ redzēsim!

Viņ� atnesa mitrus mālus, izveidoja no tiem nelielu tēlu un ielika ugunī. Jo ilgāk uguns tēlu apdedzināja, jo cietāks tas kļuva.

Ļaudis, kas stāvēja visapkārt, aiz pārsteigumā nezinaja, ko teikt. Arī vecais virsaitis bija pārsteigts. Ta�u cilvēkam, kura rokās ir vara pār ļaudīm, nav nemaz tik viegli no tās atteikties. Un vecais virsaitis teica Pundurim:

� Mēs tevi vēl pārbaudīsim, lai ļaudis pa�i ar savām acīm redzētu, ka tu esi cienīgs būt par Iksmalas valdnieku. Paliec tepat pilsētā, pārnak�ņo pie manis, bet rīt pie dienas atkal tiksimies.

Punduris virsaitim atbildēja:

� Es palik�u gan Iksmalā, bet ne pie tevis. Es uzcel�u pats sev pili, un tu rīt to redzēsi.

Punduris aizgāja laukuma otrā malā, sameklēja kabatā pēdējo no trim akmentiņiem un nolika zemē.

Tajā pa�ā mirklī � brīnies vai nebrīnies � pretī vecā virsai�a miteklim kā no zemes izauga brīni�ķīga pils no sārta pulēta akmens.

Otras dienas rītā pa pils vārtiem iznāca Punduris. Viņ� nokāpa pa pakāpieniem lejā uz pils laukuma. Gar laukuma malām stāvēja karavīri, kas agrāk pilsētā nebija manīti. Tie visi bija neliela auguma un līdzīgi kuprī�iem no svētajiem pauguriem.

Vecais virsaitis, tos redzēdams, pārlieku satraucās. Sirds viņam krūtīs vai pamira. Ta�u viņ� saņēma sevi rokās un teica Pundurim:

� Vai redzi laukuma vidū paaugstinājumu? Uzkāp uz tā! Tūlīt galvenais tiesnesis uz tavas galvas ar akmens piestalu sadauzīs veselu mēru palmu riekstu � tā pie mums notiek ieve�ana virsai�u godā. Ja pēc �ās pārbaudes būsi sveiks un vesels, es ticē�u, ka tu esi jaunais Iksmalas valdnieks.

Visas tautas priek�ā Punduris uzkāpa uz paaugstinājuma, un galvenais tiesnesis ar smagu akmens piestalu uz viņa galvas ņēmās dauzīt veselu mēru palmu riekstu. Ta�u Punduris pa visu �o laiku tikai smaidīja. Viņ� sitienus nejuta, jo vecā burve bija viņam uzmaukusi galvā neredzamu burvju bruņu cepuri.

Kad vecais virsaitis pats redzēja, ka Pundurim nekas nekai�, ka viņ� ir dzīvs un vesels, virsaitis saprata, ka viņa valdī�anas laiks beidzies. Viņ� nokāpa no troņa un devās projām.

Ļaudis pils laukumā sveica Punduri. Viņi sumināja jauno virsaiti. Bet viņ� tiem teica:

� Es nesāk�u valdīt, kamēr �eit nebūs pils manai vecajai mātei, pilis maniem karavīriem, templis Uguns pielūg�anai un pla�s laukums izrādēm. Rīt jūs pa�i to visu un vēl daudz ko citu redzēsit.

Jau otras dienas rītausmā pilsēta varēja lepoties ar tempļiem un pilīm, kādas līdz �im neviena acs nebija skatījusi.

Kop� tā laika ir pagājis neskaitāmi daudz gadu. �odien Iksmalā vairs redzamas tikai drupas. Bet virsai�a Pundura valdī�anas laikā pacēlās grezni tempļi un staltas pilis un visā Maijabu zemē nebija otras pilsētas, kas būtu skaistāka par Iksmalu.

Karavīrs, kas uzvarēja sauli

Indiāņi no misteku cilts kādreiz apdzīvoja pla�u un brīnum jauku ieleju, kuras vidū pacēlās liels pelēks klin�ains paugurs. Zemi, kuru apdzīvoja misteki, sauca par Tututepeku, bet pa�u lielāko un ievērojamāko pilsētu � par Tilantongo. Misteku pirmais valdnieks bija spēcīgs un dro�sirdīgs karavīrs.

Vienreiz viņ� uzkāpa klin�ainā paugura galā un iesaucās:

� A-ū! Ja ir tāds, kas uzskata �o zemi par savu, lai nāk cīnīties ar mani!

Viņa sauciens aizskanēja pa pla�o ieleju un bija dzirdams visu upju krastos. To sadzirdēja arī Tututepekas indiāņi. Ta�u nebija tāda vīra, kas uzdro�inātos iziet ar viņu cīņā.

Tie�i tobrīd pāri kalniem pacēlās saule. Tā paraudzījās uz pauguru un drosmīgo karavīru uz mirkli ap�ilbināja ar saviem ugunīgajiem stariem.

Tad indiānis nosprieda, ka saule ir viņa ienaidniece. Viņ� uzvilka savu loku un raidīja bultu uz sauli. Bulta a�i aiztraucās, svilpdama �ķēla gaisu.

Visu cil�u indiāņi sadzirdēja �o svilpoņu, putni no kokiem pacēlās spārnos, paipala paslēpās zālē, zaķis ielēca krūmos, koijots iegaudojās, bet me�a cūka ierakās dziļāk ozola lapās.

Ilgi stāvēja dro�sirdīgais; karavīrs, gatavs bezbailīgi uzsākt ciņu ar pa�u sauli. Bet saule, it kā nekas nebūtu bijis, mirdzēdama mierīgi gāja savu ceļu tālāk pa debess velvi.

Karavīrs pacietīgi nodimēja visu dienu, līdz vakarā saule kā alla�, paslēpās aiz kalniem. Bet, ja jau paslēpās, tad karavīrs savā prātā nosprieda, ka viņ� uzvarējis sauli un pats, sak, kļuvis par visas misteku zemes valdnieku.

Karavīrs kļuva par pirmo Tututepekas valdnieku.

Kop� tā laika visus misteku cilts virsai�us dēvēja par saules uzvarētājiem.

Kaupolikāns

Nevienam vēl nebija izdevies zem saules pakļaut sev Arauko zemi, nebija vēl sve�inieka, kura kājas būtu minu�as �īs zemes pla�ās ielejas.

Ta�u vienreiz no Andalikāna kalna puses parādījās ļaudis ar baltu ādas krāsu. Tie auļoja uz zirgiem � tādus zvērus vēl neviena indiāņa acs nebija redzējusi. Sve�ajiem rokās mirdzēja savādi iero�i. Sve�ajiem paklausīja pērkons un uguns.

Sve�inieki bija spānie�i. Viņu parādī�anas viesa Arauko zemes indiāņu sirdīs lielas ba�as.

� Tie ir pa�i dievi, tie ir pa�i dievit � indiāņi klaigāja. � Dievi atbrauku�i no tālām aizjūras zemēm savos brīnumainajos kuģos! Viņiem rokās ir spo�as bultas, un auļo viņi uz briesmīgiem zvēriem, kas ir straujāki par vēju. Tie ir pa�i dievi, tie ir pa�i dievi!

Arauko zemi pirmo reizi savās rokās sagrāba sve�zemnieki. Bailes bija tās, kas salieca Arauko zemes indiāņus. Viņi bija paklausīgi un padevīgi baltajiem cilvēkiem, kas indiāņu zemē meklēja zeltu un sudrabu.

Baltie valdnieki bija pārlieku ne�ēlīgi. Viņu bagātība vairot vairojās, bet reizē ar to pieauga augstprātība, alkatība un nelietība.

� Nē, tie nav dievi, tie nu gan nav dievi! � tad teica Arauko zemes indiāņi. � Tie ir ļaunākie no ļaunākajiem. Viņi mūs ir pazemoju�i! Mums viņi jāsavalda kā me�a zvēri. Sacelsimies, brāļi, un nokratīsim viņu jūgu! Nāvi sve�iniekiem! Lai Arauko dēlu rokas un sirdis nepazīst miera, līdz mūsu zeme nebūs brīva!

�is aicinājums izplatījās pa Arauko zemes kalniem un ielejām. Cauri biezajiem Arauko d�ungļiem lauzās vēstne�i, lai saceltu tautu lielam un briesmīgam karam.

Pla�ajā ielejā sanāca indiāņu virsai�i. Ieradās virsaitis Paiakabi un atveda līdzi divus tūksto�us karavīru; virsaiti Ongolo pavadīja trīs tūksto�i karavīru, bet virsaiti Kaiokupilu � �etri tūksto�i; virsaitis Linkoija atveda se�us tūksto�us, pēc viņa ieradās Lemolemo, Tukapels, Kolokolo un pārējie citi virsai�i. Neatnāca vienīgi varenais Kaupolikāns.

Virsai�u starpā izcēlās strīds par to, kura vadībā indiāņu karavīri ies cīņā pret baltajiem.

� Es atvedu vislielāko pulku karavīru, � teica virsaitis Linkoija, � un esmu ar mieru mēroties spēkiem, vienalga, ar kuru no jums.

� Neviens lai nedomā pārspēt mani dro�sirdībā un prasmē rīkoties ar iero�iem, � iebilda virsaitis Paiakabi.

Katrs virsaitis ņēmās cildināt savas izcilās spējas, sacensības gars bija pārņēmis visus viņu prātus.

Tad vecais, gudrais Lemolemo teica:

� Dro�sirdīgie virsai�i, atstājiet mierā savus iero�us � tie jums vēl noderēs cīņā pret ienaidnieku. Jūs visi esat gan ievērojami, gan varonīgi, gan gudri. Tagad izmēģiniet savu roku spēkul Par galveno virsaiti kļūs tas, kur� ilgāk par citiem noturēs uz saviem pleciem mūsu me�u visresnākā ozola stumbru.

Neviens nerunāja pretī vecajam Lemolemo. Bet viņa acis raudzījās uz kalnu virsotnēm, un viņ� gaidīja Kaupolikānu.

Se�i spēcīgi jaunekļi atstiepa resnu jo resnu ozolu. Karavīri sastinga gaidās.

Pirmais iznāca virsaitis Paijakabi. Viņ� bija jauns, spēcīgs, liela auguma virsaitis ar tvirtiem muskuļiem. Kā nieku viņ� pakampa ozolu, uzvēla to sev plecos un tā noturēja veselas se�as stundas. Virsaitis Kaiokupils noturēja ozolu no pusdienas laika līdz vēlai pusnakts stundai, bet virsaitis Ongolo � no viena gaismas svīduma līdz otram gaismas svīdumam. Pienāca reize plecīgajam virsaitim Linkoijam. Viņ� kā spēlēdamies uzvēla milzīgo ozolu sev plecos un sāka iet ar to riņķī apkārt. Divas reizes mēness pie debesīm nomainīja sauli, līdz beidzot ozols novēlās no varenajiem Linkoija pleciem.

Linkoija uzvarējis! Linkoijam pienākas galvenā virsai�a cirvis!

Te parādījās Kaupolikāns. Viņ� atnāca, neviena karavīra nepavadīts. Kaupolikāns bija slaida auguma, spēcīgs, veikls un strauj� jauneklis. Visu acis ar sajūsmu pievērsās viņam.

Viņ� atnāca, kad saule jau slīdēja uz rietu. Virsai�i bija gau�i noguru�i, un sacensības tika atliktas līdz otras dienas rītam.

Tiklīdz saules stari apspīdēja kalnu galus, Kaupolikāns uzvēla smago ozolu sev plecos.

Atausa jauna diena, un saule pacēlās augstu pie debesīm. Pievakarē tā paslēpās aiz kalniem, naktī sauli nomainīja zvaigznes. Kaupolikāns staigāja pa ieleju ar ozolu plecos, nejuzdams ne mazāko nogurumu. Otrreiz uzlēca saule, un pagāja otra gara diena. Pie debesīm otru reizi parādījas meness un paslēpas, it kā pārsteigts par tādu neredzētu varoņdarbu. Atkal pāri zemei atausa jauna rīta blāzma. Trīs reizes nakts bija paspējusi nomainīt dienu, diena � nakti. Beigu beigās, kad saule stāvēja zenītā, Kaupolikāns palēcās un aizsvieda tālu prom no sevis milzīgo ozolu. Karavīri uzgavilēja.

� Slava Kaupolikānam! � visi sauca kā vienā mute.

Vecais Lemolemo ielika uzvarētājam rokās galvenā virsai�a akmens cirvi. Tad nu arauko cilts karavīri izgāja pretī iekarotajiem Kaupolikāna vadībā.

Kaupolikāns paveica daudz varoņdarbu, uzvarēja ienaidnieku neskaitāmās kaujās. Kaupolikāns krita varonim piedienīgā nāvē, cīnoties par savas dzimtās zemes un savas cilts brīvību.

Leģenda par sagruvu�o pilsētu

Tas notika tajos aizlaikos, kad maiju cilts pilsētu Usi pārvaldīja virsaitis Uks. Brīni�ķa bija Usi pilsēta. Rītos saules stari jau agrā stundā ielūkojās pāri augstajiem akmens mūriem. Mazo, dzidro ezeriņu mierīgajā spogulī rotājās austo�ās dienas gaisma. Itasaesa, svētā �ūska, kas bija izcirsta akmenī, snauda pilsētas mūra piekājē. Pāri tai majestātiski slejās bargā nāves dieva Im-Kimila akmens tēls. Tā tuk�ajos acu dobumos pat saules stari zaudēja savu siltumu.

�ajā agraja rīta stundā pilsētas iedzīvotāji vēl gulēja savos mājokļos uz raibajiem paklājiem. Karavīriem blakus pa rokas tvērienam atradās iero�i � lingas, loki ar bultām, akmens vai cietā habi koka dun�i, niedru vairogi�

Visi bija ieslīgu�i cietā miegā. Negulēja vienīgi drosmīgais karavīrs Na-Kans un skaistā Cuju-Naaka, virsai�a Uka meita. Viņi satikās selvas malā �īs dienas agrā rītausmā.

� Man bail, Na-Kan, � meitene �ukstēja. � Ja mans tēvs mūs izsekos, viņ� pavēlēs tevi nonāvēt, bet mani uz visiem laikiem ieslodzīs cietumā.

� Ja tu mani mīli, bēgsim abi prom no Usi, un neviens mūs nekad vairs nedabūs rokā.

� Nē, Na-Kan, tā tas nenotiks. Es nevaru rīkoties pret sava tēva gribu.

� Sve�ā ciltī, kur mūs neviens nepazīs, mēs kļūsim vīrs un sieva�

� Nē, Na-Kan, es nepametī�u mūsu skaisto pilsētu Usi.

� �eit Usi mēs nevaram dzīvot kopā, jo tavs tēvs mani ne acu galā neieredz.

� Mans tēvs kļūs pret tevi labvēlīgāks, ja tu viņam atnesīsi dārglietas.

� Es esmu pats dro�sirdīgākais karavīrs visā ciltī, esmu pārnesis no karagājieniem viņam tik daudz laupījuma kā neviens cits�

� Tas vēl ir daudz par maz. Mans tēvs prasa, lai tev būtu zelts un dārgakmeņi.

No jaunekļa acīm turpat vai izsprāga asaras, tās bija dusmu un aizvainojuma asaras. Mirkli viņ� iegrima domās un tad iesaucās:

� Tu kļūsi mana sieva, skaistule Cuju-Naak!

***

Otrā dienā Na-Kans gāja uz Uka pili un devās taisnā ceļā pie pa�a virsai�a.

� Vareno virsaiti, � Na-Kans viņam teica, � atnācu pie tevis ar lielu lūgumu. Atdod savu meitu skaisto Cuju-Naaku man par sievu. Es aiz bēdām nomir�u, ja tu nebūsi ar mieru.

Uka vaigs kļuva drūms. Vēsi paskatījies uz karavīru, viņ� atbildēja:

� Vai tavos spēkos ir viņu izgreznot no galvas līdz kājām ar zeltu un dārgakmeņiem?

� Nē, tas nav manos spēkos, ta�u ar mani viņa būs laimīga!

� Vai tie�ām tu domā, ka es atdo�u savu mīļoto meitu kaut kādam tur karavīram � plikadīdam? Tev ta�u nav nekā cita kā tikai loks un bultas!

� Mans loks un bultas ir vairoju�as tavu bagātību un stiprināju�as tavu varu.

Uks kā dzelts pielēca kājās un trakās dusmās iesaucās:

� Ārā no �ejienes, kamēr neesmu pavēlējis izraut tavu nekaunīgo mēli!

Na-Kans dusmās nobālēja, paskatījās uz uzpūtīgo virsaiti un, vairāk ne vārda nebildis, atstāja pili.

Pārkāpis pāri Uka pils slieksnim, viņ� atgriezās atpakaļ un draudēja, dūri vicinādams:

� Vecais mantrausi, lai tu aizrītos ar manu zeltu un dārgakmeņiem!

Na-Kans devās uz Kstubtuna templi, kas piederēja neskaitāmo dārgumu � mirdzo�o safīru, sarkano rubīnu un zaļo smaragdu dievam Kstubtunam. Augu dienu līdz pat vēlai vakara stundai viņ� nepaguris lūdzās dārgumu dievu:

� Uzklausi mani, Kstubtun! Palīdzi man lielajā nelaimē! Dalies ar mani savā bagātībā!

Ta�u nejūtīgais akmens dievs Kstubtuns i nepakustējās. Na- Kans neatlaidās un turpināja:

� Drīz ieradīsies priesteri un mani izdzīs. Atvēli man visniecīgāko daļu no saviem dārgumiem!

Bet dievs klusēja, kā klusējis.

Pagāja vairākas stundas, templī ienāca priesteri un palūdza Na-Kanu atstāt svētnīcu:

� Tev laiks iet projām. Mēs slēdzam templi ciet.

� Es lūdzu Kstubtunu.

� atnāksi rīt.

� Man vajag, lai viņ� uzklausa mani vēl �odien pat.

� Par ko tad tu viņu tik dedzīgi lūdz?

� Es lūdzu viņam zeltu un dārgakmeņus.

Priesteri sāka pilnā kaklā smieties. Pats jaunākais no viņiem teica:

� Kstubtuns tev nedos ne tik, cik melns aiz naga. Pie viņa nāk ļaudis un dārglietas dāvina, nevis tās izlūdzas.

Nepielūdzamā dieva priesteri, sagrābu�i Na-Kanu aiz rokām, ar varu izveda viņu no tempļa.

Na-Kans palika glu�i viens zem mirgojo�ām nakts zvaigznēm. Viņa rokas bija tuk�as, bet sirds � pārpilna dusmu. Tomēr cerības viņu nepameta. Viņ� nekādi negribēja ticē, ka Kstubtuns no viņa novērsīsies. Viņ� vēl cerēja, sak, būs mājās priek�ā tas, kas tik ļoti viņam vajadzīgs. Viņ� iegāja savā būdā, pārmeklēja visus kaktu kaktus, bet kāds iegāja, tāds iznāca. Dziļā izmisumā Na-Kans iesaucās:

� Es atņem�u tev zeltu ar varu, ja tu negribi man to dot no laba prāta!

Viņ� paķēra �ķēpu ar akmens uzgali un diedza ko kājas nes atpakaļ uz Kstubtuna templi.

Cauru nakti viņ� rakās zem tempļa sienas un izraka �auru eju uz pagrabu, kur dievam glabājās dārgumi. Līdz gaismas svīdumam bija atlicis glu�i maz laika. Na-Kans atsvieda pēdējo akmeni un sāka līst pa eju uz priek�u.

Viņa acīm pavērās pasakainas bagātības. Uz grīdas, sienu ni�ās, lielās lādēs un mazos �ķirstiņos � visur bija noglabāti dārgakmeņi, veseli dārgakmeņu kalni. Kaut ko tādu viņ� nebija pat sapnī redzējis!

Na-Kans sāka steidzīgi bāzt dārgakmeņus līdzi paņemtajā �ūskas ādas maisā. Viņa rokas riek�avām grāba dimantus un safīrus, smaragdus un rubīnus. Tagad viņ� būs bagātākais cilvēks pasaulē! Tagad jau nu vecais mantrausis Uks viņam neliegs savu meitu skaistuli Cuju-Naaku.

Maiss beidzot bija pilns līdz malām. Na-Kans lēnām virzījās atpakaļ. Tie�i tobrīd spo�a, �ilbino�a gaisma apspīdēja visu pazemi. Jauneklim aiz muguras atskanēja barga jo barga balss:

� Nule tavas dienas, Na-Kan, skaitītas!

Jauneklis a�i pagriezās un uzvilka loku, jo domāja, ka viņu izsekojis kāds no Kstubtum priesteriem. Tas nebija vis priesteris, bet gan pats dievs Kstubtuns.

� Tu ar varu ielauzies manā templī un to apgānīji, � viņ� teica. � Es nepazīstu �ēlastības. Tev, Sa-Kan, jāmirst!

� Tu esi ne�ēlīgs un cietsirdīgs dievs, Kstubtun. Es tevi lūgdams lūdzos, lai tu man iedod sauju dārgakmeņu. Tev pieder veseli kalni bagātību, bet tu neuzklausīji mani. Tikai tava cietsirdība piespieda mani vēlreiz nākt �urp.

� Ātrāk prom uz tumsas valstību.

� Mirsti tu pats no manas rokas! � iesaucās drosmīgais -Va-Kans un no loka iz�āva bultu tie�i Kstubtunam sejā.

Dievs noķēra bultu lidojumā, skaļi iesmējās un svieda to atpakaļ Sa-Kanam. Bulta spalgi iesvilpās un ietriecās dro�sirdīgā karavīra sirdī. Na-Kans nokrita pie zemes beigts.

***

Cauru nakti nelaimīgā Cuju-Naaka ne acu neaizvēra. Viņas seja mirka vienās asarās. Un pēk�ņi spo�a, �ilbino�a gaisma iespīdēja meitenes guļamistabā � viņas priek�ā nostājās pats ne�ēlīgais Kstubtuns.

� Tu esi vainojama Sa-Kana nāvē, � viņ� noteica. � Tevis dēļ Va-Kans apgānīja manu templi. Arī tev jāmirst!

Un tajā pa�ā mirklī skaistā meitene nokrita mirusi zemē pie atriebīgā dieva kājām.

� Bet tagad, � Kstubtuns iesaucās, � es noslaucī�u no zemes virsas jūsu pilsētu. Lai viss, kas ir �eit, aiziet bojā!

Sāka rūkt pērkons un spert zibens; lietus gāza, kā nekad nebija gāzis, upes izgāja no krastiem un applūdināja ielas, sabruka cilvēku mājokļi, no kalniem gruva akmeņi, un tie aizrāva sev līdzi visu dzīvo radību.

Stāsta, ka tā no zemes virsas tikusi noslaucīta senā maiju pilsēta Usi. �odien no tās pāri paliku�as tikai drupas.

Maijiem ir gau�i daudz pasaku un senu leģendu par ne�ēlīgiem dieviem un sagruvu�ām pilsētām�

Bezdelīgas ligzda

Maiju cilts indiāņi stāsta, ka sensenos laikos bezdelīga jeb viņu valodā � Kusami bijusi varen uzpūtīga un loti pa�pārliecināta. Viņa pārlieku lepojusies ar savu �ķelto asti un ar to, ka lido �iglāk par visiem citiem putniem. Tāpēc viņa neparko nav gribējusi vīt sev ligzdu. Gadu gadā Kusami izmētājusi savas olas pa sve�u putnu ligzdām.

Tad vienreiz putni sarunāja, gāja un nosūdzēja viņu savam valdniekam.

� Varbūt viņa nemaz neprot būvēt ligzdu? � vaicāja putnu valdnieks. � Kāpēc jūs neviens viņai neparādāt, kā to dara? Kusami ir gudrs putns, viņa ātri iemācīsies.

Otrā rītā putni taisnā ceļā lidoja pie Kusami. Balo�u māte viņai teica:

� Es tevi pamācī�u būvēt ligzdu. Vislabāk to vīt no sīkiem zariņiem un izklāt ar zaļu zāli�

� Pag, � viņu pārtrauca Kusami, � es jau pati to visu zinu.

Balo�u māte tādu bezdelīgas atrunu ņēma pie sirds: ja jau viņa zina, kā ligzda jābūvē, kāpēc tad skraida ap sve�ām ligzdām?

� Es varu tev pamācīt, kā padarīt ligzdu ērtu, � strazds teica Kusami. � Paņem mīkstas sūnas�

� Jā, jā, to arī es zinu, � Kusami teica un pārlaidās no zara, uz kura tupēja kopā ar strazdu, uz citu zaru.

Tad atlidoja kolibri putniņ� un sāka Kusami sīki skaidrot, kā ligzdu izgreznot:

� Tev jāizrauj da�as spalviņas no krūtīm�

� Ai, kā jūs visi man esat apniku�i līdz kaklam! � Kusami iesaucās. � Es gau�i labi zinu, kā būvēt ligzdu, man tikai nepatīk ar to noņemties!

Viņa aizlidoja tālāk, lai nebūtu jānoklausās labi domātie padomi.

Tas nāca ausīs putnu valdniekam, un viņ� uzaicināja bezdelīgu atnākt.

� Kusami, tu noniecināji mūsu visu palīdzību, � viņ� teica. � Mana pacietība nu reiz ir galā. Es no �ā brī�a atļauju visiem putniem no savām ligzdām izmest tavas olas. Ja gribi audzināt mazuļus, būvē pati sev ligzdu.

Pirmo reizi mū�ā Kusami nobijās ne pa jokam. Viņa aizlidoja pie balo�u mātes, lai lūgtu palīdzību.

� Es jūtu tev līdzi, � balo�u māte teica, � bet tu ta�u sacīji, ka pati zinot, kā ligzda jābūvē!

Kusami lidoja pie strazda un pēc tam pie mazā kolibri putniņa, bet neviens negribēja ar viņu nekādās runās ielaisties. Visi putni kā nozvērēju�ies atteicās Kusami palīdzēt, jo neticēja, ka viņa no tiesas grib kaut ko mācīties.

Noskumusi Kusami laidās dziļi me�ā un ķērās pati pie darba. Viņa strādāja ilgi, līdz beidzot uzbūvēja ligzdu. Bet, kad viņa tur iedēja pirmo olu, ligzda izjuka kā nieks.

Kusami nezināja, ko nu darīt, kā būt. Te viņa izdzirdēja, ka kāds sauca palīgā:

� Glābiet mani, glābiet!

Kusami pameta acis uz zemi un pamanīja zem koka tekam strautiņu, bet tajā, pieķērusies pie nelielas lapiņas, uz dzīvību un nāvi cīnījās maza lapsenīte.

Kusami neko nebija radusi darīt par velti.

� Es tevi izvilk�u no ūdens, � viņa teica lapsenei, � ja tu man parādīsi, ka uzbūvēt ligzdu.

� Labi, � lapsene bija ar mieru.

Kusami viņu izvilka no ūdens un iznesa krastā. Lapsene nopurinājās, pavicināja savus plānos spārniņus, saules staros ap�āvēja un tad teica:

� Papriek� paņem piciņu mālu un pielipini tos pie gravas sienas.

Kusami brīnīt brīnījās, jo viņa nekad nebija dzirdējusi, ka ligzdas varētu taisīt no māliem.

� Pēc tam, � lapsene turpināja, � atnes kum�ķīti zāles�

Kusami, daudz nedomādama, ķērās pie darba, un itin drīz viņai bija gatava pieticīga ligzda virs pa�as kraujas.

� Tu esi uztaisījusi skaistu ligzdiņu, � apmierināta teica lapsene.

� nu nē! � iesaucās kusami. � kam gan tā der! paskaties uz �iem zāles stiebriem, tie rēgojas laukā uz visām pusēml Labāk pameklē�u sve�u ligzdu, kas būtu manis cienīga!

� Ej nu ej! � lapsene brīnījās. � Tava ligzda ir pa�as valdnieces cienīgs mājoklis!

Kusami, aiz dusmām ieķiukstēdamās, metās virsū savai ligzdai, lai to sapostītu. Ta�u tad viņa atcerējās putnu valdnieka teikto: �Ja tu gribi audzināt mazuļus, būvē pati sev ligzdu.� Un Kusami vairs nepiedūrās savai ligzdai.

Kop� tā laika bezdelīgas būvē sev ligzdas no māliem un zāles stiebriem un nedēj vairs olas citu putnu ligzdās.

Kāpēc putni nerunā un pāvs nedzied

Maiju cilts indiāņi stāsta, ka sensenos laikos visi putni pratu�i runāt. Katru mēnesi, tikko pie debesīm parādījies jauns mēness, tie pulcēju�ies uz apspriedi, un viņu starpā sāku�ies bezgalīgi strīdi par to, kur� būs valdnieks. Lai reiz par visām reizēm izbeigtu �os strīdus, lielais virsaitis nolēma pats iecelt putnu valdnieku. Viņ� visiem putniem pavēstīja, ka valdnieka izraudzī�ana notiks laikā, kad pie debesīm spīdēs jauns mēness. Putni atkal strīdējās un strīdējās.

Putns Ksekrokol�e, kas prata labi dziedāt, teica:

� Par valdnieku jābūt tam, kas visskaistāk dzied. Lielais virsaitis, noklausījies manu dziesmu, protams, izraudzīsies mani.

No seibas koka zara sāka plūst putna Ksekrokol�es brīni�ķīgās dziesmas.

� Lielais virsaitis katrā ziņā izraudzīsies pa�u gudrāko putnu, � no sagruvu�as mājas drupām atsaucās ūpis. � Valdīt var tikai gudrie. Mani izraudzīsies par valdnieku, jo nav ta�u neviena gudrāka un mācītāka par mani. To zina visi putni.

Ūpis apklusa un piepūtās. Viņa bārda uz krūtīm tā vien �ūpojās, bet dzintardzeltenās acis gan aizvērās, gan atvērās. Patiesību sakot, ūpis nemaz tā nevarēja lepoties ar gudrību � viņ� tikai prata īstā reizē turēt mēli aiz zobiem.

� Par valdnieku izraudzīsies pa�u spēcīgāko putnu, � ūpim pretī buldurēja kalnu tītars. � Lai valdītu, vajadzīgs spēks. Tāpēc par valdnieku jābūt man.

Viņ� viegli kā spēlēdamies pārlauza zaru, uz kura pats tupēja, un pārlidoja uz citu zaru.

� Lielais virsaitis izraudzīsies tādu putnu, kas var visaugstāk lidot. Tikai no aug�as vienā acu uzmetienā var pārskatīt visu putnu valstību, � iebilda vanags.

Tā pateica un kā bulta uz�āvās augstu jo augstu debesīs.

� Nu nē, par valdnieku būs tas, kam visskaļākā rīkle! � iesaucās Ca�alaka. � Tikai ar klieg�anu, ar klieg�anu var piespiest nepakļāvīgos pavalstniekus paklausīt!

Un Ca�alaka sāka tik spalgi kliegt, ka visiem putniem bija jābā� ausis ciet.

� Valdnieks bū�u es, � metās starpā putns Kardināls. � Valdnieki visi tērpjas purpurā. Un manas rotas deg kā uguns liesmas!

Visi putni ņēmās lielīties, cits citu pārspēdami.

Vienīgi pāvs klusēja kā ūdeni mutē ieņēmis.

�Man nav nekādu izred�u kļūt par putnu valdnieku,� viņ� skumji domāja. �Pats nu esmu kāds esmu, bet spalvas man ir tādā netīrā krāsā, pelēcīgas, gau�i neizskatīgas� Ja nu no kāda aizņemtos skaistākas spalvas!�

Te viņam iekrita prātā sens paziņa � putns Pūkuji. Tam spalvas bija krā�ņas, bet par valdnieku viņ� tā kā tā nederēja � bija pārlieku neveikls un lētticīgs. Pāvs aizlidoja pie Pūkuji un teica:

� Klausies, draugs, lielais virsaitis par valdnieku izraudzīsies visskaistāko putnu. Tu esi maza auguma, tev pārāk necils izskats, bet tev ir brīni�ķīgas spalvas. Turpretī man viss cits ir tā, kā vajag, tikai spalvas tādas neizskatīgas. Es tev nevaru atdot savu augumu un stāju, bet tu man gan vari aizdot savas spalvas. Kolīdz kļū�u valdnieks, es tev tās atdo�u. Pie tam dalī�os ar tevi visā godā un bagātībā, kas man pienāksies.

Putns Pūkuji ilgi galvu nelauzīja un bija ar mieru izpildīt pāva lūgumu.

Pāvs izgreznojās ar sve�ām spalvām un prom bija.

Nabaga Pūkuji palika bez vienas spalvas � glu�i kails. Viņ� trīcēja aiz kauna un aukstuma un, kolīdz pamanīja citus putnus, bēga pa lielu gabalu un paslēpās zālē�

Tad uzlēca jauns mēness, un lielais virsaitis ieradās uz putnu sapulci. Kad citi putni redzēja, cik skaists un cēls kļuvis pāvs, viņi pa�i lūdza, lai pāvs būtu valdnieks. Lielais virsaitis putnu lūgumu ņēma vērā un iecēla pāvu par putnu valdnieku.

Kļuvis par valdnieku, pāvs tajā pa�ā dienā aizmirsa Pūkuji. Bet tas, pūlēdamies slēpt savu kailumu, joprojām vairīt vairījās no citiem putniem.

� Kas tev noticis? � vienreiz putni to ņēmās iztaujāt.

� Kāpēc tu no mums slēpies?

� Pametiet acis uz mani, � Pūkuji atbildēja. � Vai redzat, kāds pliks un izplūkāts esmu kļuvis? Papagailis laistās kā zaļa lapotne, gārnis mirdz kā balts padebesis, kolibri putniņam uz krūtīm un kakla zaigo visas saules norieta krāsas, bet Kardināls ir cēls kā roze� Vienīgi es esmu tik neizskatīgs, ka nedrīkstu nevienam ne tuvumā rādīties�

Putniem kļuva Pūkuji �ēl, un katrs viņam iedeva pa spalvai no savas rotas. Viņi to noklāja no galvas līdz kājām ar da�neda�ādām spilgtām spalvām � zilām, zaļām, zeltainām, baltām un purpursarkanām. Pūkuji nu bija tik daudzkrāsains, ka atgādināja varavīksni. Nekur � ne uz zemes, ne gaisā � �obrīd nebija skaistāka putna par viņu.

� Bet kur paliku�as tavas pa�a spalvas? � pēk�ņi ievaicājās Ca�alaka.

Pūkuji izstāstīja putniem taisnību, ka viņ� savas spalvas atdevis pāvam.

Kas gan tad te notika!

� Pāvs pēdējais nelietis! Pāvs lielākais krāpnieks! � putni klaigāja cits caur citu.

� Vai es neteicu, ka valdnieka tronis pienākas man! � buldurēja kalnu tītars.

� Nē, man! � pilnā balsī spiedza Kardināls.

� Man, vienīgi man! � basā kliedza vanags.

Putni saklupa cits citam virsū, cits citu knāba, skrāpēja ar nagiem� Viņu balsis kļuva aizvien skaļākas, un, protams, pati skaļākā bija Ca�alakas balss.

Lielais virsaitis sēdēja augstu debesīs zelta tronī. Viņ�, padzirdējis �o kņadu, sarauca pieri un jautāja:

� vai tad es būtu devis putniem runas spējas tāpēc, lai viņi ķildotos un bļaustītos?

Bet putni klaigāja un strīdējās aizvien niknāk un spēcīgāk. To lielais virsaitis gau�i ņēma pie sirds.

� Ne vārda vairāk! � viņ� iesaucās. � Jūs neprotat cienīt to, ka varat runāt.

Tajā pa�ā mirklī gaisā atskanēja putnu brēcieni, spiedzieni un ķērcieni tādā jūklī, ka nekā nevarēja saprast.

� Bet arī tev, � lielais virsaitis pievērsās pāvam, � par mānī�anos sods neies secen. Tu vairs nedziedāsi! Tu varēsi tikai pretīgi kliegt.

Ko darīja putns Pūkuji? Viņam bija kauns valkāt sve�as spalvas. Tāpēc to vēl �odien var sastapt tikai vēlu vakaros. Viņ� aizvien vēl cer, ka pāvs tam atdos viņa pa�a spalvu rotu. Pūkuji joprojām klīst pa ceļiem, meklēdams savu viltus draugu. Pamanot cilvēku, Pūkuji skrien pie tā un taujā, vai tas kaut kur nav manījis pāvu�

Kolibri putniņa kāzas

Mazais kolibri ne vienmēr ir bijis visskaistākais putniņ� Amerikas mū�ame�os. Senos laikos, kā stāsta arī maiju cilts indiāņi, kolibri bijis pelēks un gau�i neizskatīgs.

Vienreiz kolibri sadomāja apņemt sev sievu un sāka gudrot par ligzdas vī�anu. Viņ� izvēlējās ligzdai vietu koka zarā virs pa�a ezera, savāca sausus zariņus, lapiņas un ķērās pie darba. Bet ligzda iznāca neizskatīga, neglīta. Kolibri noskuma un sāka dikti raudāt. Garām laidās lakstīgala, pamanīja raudo�o kolibri putniņu, notupās viņam blakus uz zara un apvaicājās:

� Kāpēc tu raudi?

� Kā lai es neraudu, ja man nav ne greznu spalvu, ne bagāta pūra. Tāpēc sadomāju uz kāzām kaut mājīgu ligzdiņu novīt. Ta�u man nekas nesanāca.

Lakstīgala ilgi lauzīja galvu: kā palīdzēt kolibri? Domaja, domāja un tad pēk�ņi iesaucās:

� izdomāju gan! es ta�u protu skaisti dziedāt. Es dziedu tā, ka visi atlido klausīties manu dziesmu. Es saaicina�u jo kuplā skaitā savus draugus, un mēs tev palīdzēsim.

Tā arī notika � lakstīgala tikko pabeidza pirmo dziesmu, kad no visām malām pie ezera atlaidās putni, bites un tauriņi, atskrēja da�ādi zvēri. Kad lakstīgala redzēja, ka sanāku�i visi viņas draugi, tā uzsāka jaunu dziesmu.

� Grib mazais kolibri

Svinēt sev kāzas,

Bet nav viņam kakla rotas,

Nav tērpa, nav kurpju,

Nav ķemmes, nav spoguļa,

Nav medus, nav puķu.

Tad nu nāca un katrs pasniedza kolibri dāvanu.

Irbe teica:

� Lai vīk� kāzu godu!

Es dāvinu kakla rotu, � un izrāva sev no krūtīm spo�as zeltainas spalviņas.

Zirneklis teica:

� Lai vīk� kāzu godu!

Es dāvinu tērpu ko�u,� un viņ� noauda no sava pavediena jo smalku un skaistu audumu.

Briedis teica:

� Lai vīk� kāzu godu!

Es dāvinu kurpītes, � un iedeva mīkstu, smalku ādu, no kuras kolibri uz�uva kurpītes.

Ķirzaka teica:

� Lai vīk� kāzu godu!

Es dāvinu ķemmīti, � un norāva savu astīti, kuru klāja smalki, asi zobiņi.

Me�ezers teica:

� Lai vīk� kāzu godu!

Es dāvinu spoguli, � un kļuva tik spo�s un gluds, ka tajā spoguļojās gan debesis, gan pati saule.

Bite teica:

� Lai vīk� kāzu godu!

Es dāvinu medus podu, � un aizlidoja uz stropu pēc medus.

Bakala�e koks teica:

� Lai vīk� kāzu godu!

Es dāvinu līgavai ziedus, � un nometa skaistus baltus ziedus.

Kolibri saņēma vēl daudz labu dāvanu un nosvinēja jautras kāzas.

Kop� tā laika mazie kolibri ir viskrā�ņākie, visskaistākie un visjautrākie putniņi pasaulē. Viņi lido no zieda uz ziedu un dzer nektāru. Tie ļoti labprāt lidinās pāri klusiem me�ezeriem, lai paraudzītos spoguli uz savu attēlu.

Mēnesszieds

Senajos laikos kādā auglīgā ielejā dzīvoja varenās miskito cilts indiāņi. Cilts virsaitis bija bezbailīgs karavīrs un veikls mednieks. Viņ� dro�i atvairīja klejojo�o cil�u uzbrukumus, un roka nedrebēja, me�ā sastopot nikno pumu ar asajiem ilkņiem.

Kādreiz nakts klusumā virsaiti uzmodināja bērna raudas. Viņ� ieklausījās, tad piecēlās un izgāja ārā paskatīties, kas tur noticis. Turpat da�u soļu attālumā viņ� ieraudzīja mazu raudo�u meitenīti. Virsaitis viņu laipni uzrunāja, un meitenīte parstāja raudāt. Viņa bija no citas cilts un no tāluma, jo runāja sve�a valodā. Viņa laikam bija me�ā nomaldījusies. Virsaitim kļuva bērna �ēl, un viņ� paņēma to pie sevis.

Laiks gāja uz priek�u, bet neviens tā arī netika gudrs, no kurienes uzradusies �ī meitene. Virsaitis, kuram auga se�i dēli, iemīlēja viņu kā pa�a meitu.

Meitene izauga par skaistu, piemīlīgu un gudru jaunavu. Kādu dienu virsai�a vecākais dēls teica tēvam, ka uzdomājis viņu precēt.

Bija noticis tā, ka arī pārējie pieci brāļi tīkoja pec meitenes rokas. Tad nu virsaitis teica dēliem:

� Lai meitene pati izvēlas.

� Var arī tā, tēvs, � dēli atbildēja.

Kad meitene uzzināja, ka viņai jāizvēlas viens no se�iem brāļiem, viņa pārlieku apjuka. Viņa nezināja, ko nu darīt.

Meitene zemu noliecās virsai�a priek�ā.

� Tēvs, � viņa teica, � jūs visi esat tik daudz darīju�i manā labā. Es jūtos nepateicīga. Piedod man, tēvs!

Virsaitis bija nesapra�anā, kā uzņemt �os vārdus.

Viņam bija vieglāk ar loku rokā iet pa�ās lielākajās briesmās, bet �ādas sarunas lāgā nevedās. Viņ� meitenei atbildēja:

� Piecelies, tu itin nemaz neesi vainīga mūsu priek�ā. Saki dro�i � kuru no maniem dēliem tu izraugies sev par vīru?

� Dod man laiku padomāt! � meitene lūdza. � Man visi tavi dēli vienlīdz mīļi, un es nezinu, kuru no viņiem izraudzīties.

� Labi, � virsaitis teica, � es tev dodu veselu nedēļu laika.

Drīz arī nedēļa gāja uz beigām, bet meitene nevarēja un nevarēja izlemt, kur� no virsai�a dēliem viņas sirdij tuvākais.

Kad brāļiem nāca ausīs, ka meitene nevar izvēlēties, viņi vienojās izlemt pēc sava prāta.

Dēli gan pateica tēvam, ka aiziet medībās, bet sapulcējās me�ā, lai izrunātos un nāktu pie skaidrības.

Viņi aizgāja krietni tālu no apmetnes un bija pārliecināti, ka cits neviens nedzirdēs viņu sarunu.

Vecākais brālis teica:

� Nedēļa jau galā, bet viņa nav nekā izlēmusi. Ko lai mēs darām?

Brāļi iegrima dziļās domās.

� Lai viņa kļūst sieva visspēcīgākajam un visdro�sirdīgākajam no mums, � teica jaunākais brālis.

� Labi, � vecākie brāļi bija ar mieru. � Bet kā lai zinām, kur� no mums ir visspēcīgākais un visdro�sirdīgākais?

� Cīkstēsimies, � ieteica jaunākais brālis. � Kur� uzvarēs, tam arī piederēs meitene.

Neviens neiebilda � katrs juta sevī pietiekami daudz spēka, lai uzvarētu. Brāļi norunāja, kad un kur viņi sastapsies, un izklīda pa me�u.

Bija noticis tā, kā brāļi nebija varēju�i paredzēt. Pēc dēlu aizie�anas virsaitis sadomāja iet uz me�u pamedīt. Daudz neprātodams. viņ� devās dēliem pa pēdām. Virsaitis prata labi at�ķirt cilvēku pēdas no dzīvnieku pēdām un ātri panāca dēlus. Virsaitis tūlīt nojauta, ka dēli no viņa kaut ko slēpj.

Tēvs klusu, ka pat zāle neie�abējās, pienāca itin tuvu un dzirdēja, ko dēli runa. Tad viņ� atgriezās apmetnē, uzmeklēja burvi un tam visu izstāstīja.

� Dod labu padomu, ko man darīt, � viņ� beigās teica. � Es nevēlos, ka mani dēli cīnās cits pret citu. Es baidos, ka viņi meitenes dēļ sanāks naidā.

� Labu galu tas neņems, � burvis atbildēja. � Tev meitene jādabū pie malas. Tu viņu mīli, un tavi dēli arī mīl viņu. Bet padomā, kādas bēdas viņa ar savu skaistumu var ienest tavā mājā!

Burvis apklusa. Virsaitim bija smagi ap sirdi, dzirdot �ādus vārdus, neparko viņ� negribēja pieņemt ne�ēlīgā burvja padomu. Bet burvis palika pie sava.

� Cita ceļa es neredzu, � viņ� teica.'� Tavu dēlu dzīvības ir tavās rokās. Bet �ī skuķe nav tavs bērns, kau�u tu gan izturies pret viņu kā pret pa�a meitu.

Virsaitis krietnu brīdi klusēja, galvu rokās iespiedis. Tad viņ� piecēlās un devās uz savu mītni. Viņ� domāja cauru nakti, acu neaizvēris. Viņ� tā bija iemīļojis meiteni, ka nekādi nevarēja pieņemt burvja padomu. Bet ko tad darīt? Atausa jauna diena, un virsaitis atkal gāja pie burvja.

� Man roka neceļas nogalēt meiteni, � viņ� teica. � Es aizvedī�u viņu uz me�u�

� Me�ā viņu saplosīs plēsīgi zvēri. Var vel gadīties, ka tavi dēli viņu tur atrod. Kolīdz viņiem nāks ausīs, ka meitenes nav, viņi metīsies uz visām pusēm to meklēt.

Virsaitis padomāja un izlēma, ka burvim sava taisnība.

Tās pa�as dienas vakarā divi karavīri, izpildot virsai�a pavēli, aizveda meiteni uz me�u, lai viņu tur nogalētu. Meitene manīja, ka labi nebūs. Viņa tā pārbijās, ka iekrita dziļā nesamaņā. Karavīri aizgāja, meitenei ne pirksta nepiedūru�i.

Bija jau tum�a nakts, kad virsai�a dēli nojauta, ka meitene nozudusi. Viņi metās nakts tumsā to meklēt. Viņi pārmeklēja visu apmetni, bet meitene kā ūdenī iekritusi.

� Iesim pie burvja, � vecākais brālis nolēma, � viņ� mums pateiks, kur meitene atrodas.

Burvis virsai�a dēliem atbildēja:

� Es neesmu viņu savās acīs redzējis un nezinu, kur viņu meklēt. Lai to uzzinātu, man jānodzied buramie vardi.

Viņ� sāka pie sevis murmināt pavisam nesaprotamus vārdus un vicināties ar rokām. Beidzot viņ� teica:

Noslēpumā tīta viņa pie mums atnāca un noslēpumā tīta rnūs tagad pametusi. I nedomājiet viņu meklēt. Tas ir veltīgi.

Nakts tumsa, burvja svinīgais izskats, viņa bur�anās � tas viss jaunekļus iespaidoja. Viņi, līdz sirds dziļumiem nobēdāju�ies, gāja prom no burvja. Ta�u jaunā austo�ā diena iedvesa viņu sirdīs jaunas cerības, un viņi nolēma iet uz me�u meiteni meklēt.

Bet meitene viena pati dziļajā me�ā jau tajā pa�ā naktī atguva samaņu. Spīdēja mēness. Visapkārt kā siena slējās augsti koki. Meitene piecēlās un sāka iet, pati nezinādama, uz kurieni, pret dzeloņainajiem krūmiem līdz asinīm saplēsdama sev rokas un kājas. Pēk�ņi viņa �ausmās sastinga, un acis viņai pla�i iepletās. Melna ēna � tas bija jaguārs � viņai aiz�ķērsoja ceļu.

Taisni tobrīd meitene izdzirdēja balsi:

� Nebaidies nemaz, es tev palīdzē�u.

Meitene atskatījās, bet neviena tuvumā neredzēja.

Atkal atskanēja tā pati balss:

� Nāc pie manis, es tevi paglāb�u no jaguāra un sadziedē�u tavas brūces.

Te viņa pamanīja, ka blakus aug puķe, kas atvērusi ziedlapiņas un aicināt aicina pie sevis. Tajā pa�ā mirklī meitene sajuta, ka kļūst mazāka un mazāka. Viņa kļuva tik maziņa, ka viegli varēja paslēpties ziedkausiņā.

Tūlīt pat meitenei mitējās sūrstēt uzplēstās rētas, tikai acu zīlītes palika pla�i ieplestas.

� Esmu tev no visas sirds pateicīgai � viņa teica brīnumainajai puķei. � Es gribētu tev kaut ko uzdāvināt. Bet man itin nekā nav, esmu tāda, kā stāvu. Es palik�u pie tevis uz visiem laikiem.

Tikko viņa bija laidusi pāri lūpām �os vārdus, tā pati saplūda kopā ar ziedu un aizmiga dziļā miegā.

Tā nu pasaulē radās mēnesszieds jeb uzpirkstīte. Tās sula papla�ina acu zīlītes un remdē sāpes, bet izkaltētu ziedlapiņu uzlējums ātri iemidzina.

No rīta visi se�i brāļi pa meitenes pēdām atnāca pie jaunās puķes. Maigais ziediņ� viņiem pretī atvēra savas ziedlapiņas, un tajā pa�ā mirklī visi se�i brāļi pārvērtās par se�iem tauriņiem un sāka riņķot apkārt ziedam. Viņi vēl �obaltdien bie�i jo bie�i aplido mēnessziedu, bet neuzdrīkstas tam tuvoties, jo uzpirkstītes smar�a tauriņiem ir sevi�ķi bīstama.

Lapsēns un �akalis

Nahoa cilts indiāņi stāsta, ka kādreiz dzīvoja lapsa un viņai bija dēls. Abi mitinājās dziļā alā.

Kādu nakti � tā vairāk uz rīta pusi � māte teica dēlam: � Kādreiz tu iziesi pastaigāties viens. Tas ir gau�i bīstami. Sargies trāpīties acīs zvēram, kuru sauc par �akāli! Viņ� uzbrūk un aprij visus, kas vājāki par viņu. �akālis ir pārlieku nikns un var tevi kā nieku saplosīt gabalu gabalos.

� Kāds tad izskatās �is �akālis?

� Ai, mans dēls!� Viņ� ir pelēks, pretīgs, ar platu rīkli. Tu nebūsi viņu ne lāgā pamanījis, bet viņ� tevi jau locīs iek�ā.

� Kā tad viņ� mani locīs?

� Viņ� tevi nokodīs, un mēs tevi nekad vairāk neredzēsim. Klausi, ko tev saka! Kolīdz redzi �akāli, bēdz, ko kājas nes, no viņa tālāk!

� Labi, māmiņ, tagad es zinu, kas man jādara, kad sastap�u �akāli, � lapsēns teica. � Atļauj man rīt no rīta iet pastaigāties.

� Nē, tu vēl esi maziņ�, lai viens pastaigātos.

Tikko bija ataususi gaisma, lapsēns atkal sāka māti izpra�ņāt.

� Māmiņ, ja es izie�u pastaigāties viens un sastap�u �akāli, kas man jādara? Vai man viņ� jāsveicina?

� Vai tev prāts! Es jau teicu, ka tev no viņa jābēg pa lielu gabalu.

� Labi, māmiņ!

Lapsa pagriezās uz otriem sāniem, bet lapsēns paslepus izlīda no alas un devās rīta pastaigā. Viņ� gāja uzmanīgi, bai- mezdams acis uz visām pusēm un sarāvās no katras �aboņas. Visu laiku viņ� ausījās, vai tūlīt neparādīsies �akālis, un viņam likās, ka dzird jau tā soļus. Pēk�ņi uz augstas klints, kas bija apaugusi ar krūmiem, lapsēns, kā gadījās, kā ne, ieraudzīja �akāli. Tas bija tas pats �akālis, par kuru bija stāstījusi māmiņa. Lapsēns, cik jaudas, metās atpakaļ uz mājām. Viņ� iemuka alā un teica mātei:

� Māmiņ, es to redzēju. Kā viņu sauc?�

� Ko tu redzēji? Izstāsti mani!

� Nu, to zvēru!

� Kādu zvēru?

� Nu, to pelēko� kur�� Man no lielām bailēm izkrita glu�i no galvas, kā �o sauc.

� Varbūt �akāli?

� Jā, jā, �akāli.

� Nu labi vēl, ka viņ� tev nekā nenodarīja.

� Viņ� mani nemaz neredzēja. Bet es nopratu, ka tas ir viņ�, un, savas kājas nejuzdams, metos �urp.

� Cik rei�u es neesmu teikusi, ka tev vēl par agru iziet no alas vienam. Tā tu man kādreiz vairs nepārnāksi.

� Māmiņ, bet alā ta�u ir tik garlaicīgi. Ja es izie�u, tad neie�u tālu. Pastaigā�os tepat alas tuvumā.

Otrā dienā lapsēns atkal devās pastaigāties. Viņ� gāja un no bailēm trīcēja un drebēja pie visām miesām tāpat kā pirmajā reizē. Viņam atkal likās, ka kuru katru mirkli parādīsies �akālis. Te viņ� izdzirdēja, ka kaut kur krīt akmeņi. Viņ� sarāvās un pameta acis atpakaļ. Viņ� ieraudzīja vakarējo �akāli, kas stāvēja zem neliela koka. �akālis beidza notiesāt kalnu tītaru. Lapsēnu viņ� neredzēja un, ja arī būtu redzējis, neaiztiktu, jo tikko bija pielicis pilnu vēderu ar tītara gaļu.

Lapsēns stāvēja neziņā, ko viņam tagad darīt. Viņ� palika stāvot un skatījās uz �akāli kā noburts. Kājas viņam bija kā pie zemes pieaugu�as. Ta�u bailes pamazām pierima, lapsēns nomierinājās un sāka lēnām iet uz �akāļa pusi. Piegājis glu�i tuvu, viņ� apvaicājās:

� Mīļo �akāli, ko tu �e dari?

�akālis apsviedās apkārt. Tuvumā viņ� lapsēnam gau�i iepatikās, un lapsēns nodomāja: �Eh, derētu mums sadraudzēties. �is �akālis ir varen patīkams. Bet māmiņa vēl teica, ka viņ� mani apēdī�ot. Tā nu nevar būt. Labāk es ar viņu aprunā�os.�

Lapsēns paspēra vēl soli tuvāk un vaicāja:

� Kā klājas, mīļo �akāli?

� Kā tev klājas, lapsēn?

� Kāpēc tu esi atnācis �urpu?

� Gribu �ā koka ēnā atpūsties.

� Tagad es redzu pats ar savām acīm, ka mana māmiņa veltīgi runājusi par tevi tik ļauni.

� Ko viņa par mani teica? � �akālis tincināja.

� Viņa teica, ka tu esot varen nikns, ka tu saplosī�ot mani gabalos un ka es nedrīkstot tev ne tuvumā rādīties.

� Tava māmiņa jau mani nemaz nepazīst. Kā tad viņa var par mani tā runāt? Ar tādiem mazuļiem kā tu es alla� esmu labs. Varu tev pat pierādīt, cik labs es esmu. Vai gribi, iesim abi kopā medībās? Tu �ausi mu�as.

� Man jau nav bises, � lapsēns bēdīgi teica.

� Es tev aizdo�u savējo, � �akālis apsolīja. � Vai ejam?

Lapsēns bija ar mieru, un viņi gāja. Viņi gāja, gāja. Lapsēns saka �akālim:

� Pa�audīsim, ievingrināsim roku!

� Nu pa�audi! � �akālis atbild. � Te tev būs bise.

� Varbūt tu man būsi par mērķi, lai es izmēģinu, cik labi varu trāpīt?

� `Dauj, kam gribi, tikai ne man. Es ta�u esmu gai�s, bet daudz ērtāk ir tēmēt kaut kam tum�am.

� Vai redzi mu�u, rau, tur tam vērsim uz astes? � Lapsēns parādīja krietnu gabalu uz priek�u.

� Redzu gan, � atbildēja �akālis, kaut gan nekā nemanīja. � Pagriez bisi pret mu�u, notēmē un bliez virsūl

Lapsēns pacēla bisi, notēmēja, iz�āva un iesaucās:

� Es viņai trāpīju kājā! Joz man pakaļ, �akāli!

Lapsēns metās skriet. �akālis joza viņam pakaļ. Abi skrēja, skrēja un beidzot ieraudzīja vērsi, kas itin mierīgi ganījās me�a klajumiņā.

� Vērsi, ei, vērsi, � lapsēns runāja, � vai tu �e nemanīji lielu melnu mu�u?

� Kā nu ne, � vērsis atbildēja, � redzēju ne tikai mu�u, bet pat dzirdēju, kā �ī spiedza, ka viņai kāja esot sa�auta.

�akālis to izdzirdēja un ne pa jokam nobijās. Viņ� pavisam savādi pablenza uz lapsēnu un teica:

� Dod man bisi, iesim no �ejienes projāml

� Kāpēc? � lapsēns nesaprata. � Kāpēc jāiet projām? Labāk paliksim �eit! Ai, skaties, tev uz muguras uztupās mu�a! Stāvi mierīgi, es viens divi viņai parādī�u!

Lapsēns pacēla bisi un notēmēja. Bet �akālis, daudz nedomādams, metās bēgt. Viņ� aizskrēja krietnu gabalu tālāk un no turienes sauca, aiz bailēm viss trīcēdams un drebēdams:

� Pagaidi, es tevi lūdzu, pagaidi, ne�auj! Es pavisam aizmirsu, ka mājās atstāju lielu gabalu gaļas un neaiztaisīju durvis. Pagaidi mani �epat, es drīz bū�u atpakaļ�

�akālis joza uz savu māju, ko kājas nes, un pamatīgi ieslēdzās. Kop� tā laika �akālis, kā ierauga lapsu, tā met tai lielu līkumu apkārt.

Mātes mīlestība

Kādu dienu lapsa ilgi medīja un pat nepamanīja, ka saule jau bija norietējusi. Viņa bija tālu aizskrējusi no sava mazuļa, bet, kad atgriezās alā, lapsēna tur vairs nebija. Lapsa sāka dikti raudāt. Viņa raudāja un raudāja, bet ar asarām nelaimē nepalīdzēsi. Viņa devās me�ā un ilgi klīda, meklēdama lapsēnu. Katram zvēram, ko lapsa sastapa ceļā, viņa vaicāja: � Saki man, mīļais, � vai neesi redzējis manu dēliņu, manu lapsēnu?

Vilks viņai atbildēja:

� Nē, māsiņa lapsa, neesmu ne acīs redzējis tavu lapsēnu.

Me�a cūka atbildēja:

� Nē, māsiņa lapsa, neesmu tavu dēliņu sastapusi.

Lapsa iztaujāja gan briedi, gan savvaļas suni, gan bruņnesi, gan jaguāru, gan daudzus citus zvērus, kurus sastapa sava ceļa, bet velti.

Beidzot viņa satika koijotu. Taujāja arī viņam:

� Brāli koijot, vai neesi nejau�i sastapis manu dēliņu, manu lapsēnu?

Koijots saslēja ausis un vaicāja:

� Bet kāds viņ� izskatās � tas tavs lapsēns?

� Ai, mans dēliņ� ir tāds tīriņ�, purniņ� viņam smails, actiņas apaļas, spalviņas zī�ainas, bet aste tāda kupla�

� Nē, tādu gan neesmu redzējis, � koijots pārtrauca lapsu, � Es nule sastapu gan tādu no�ēlojamu: acis tam pū�ņo, ausis noļuku�as, purns netīrs, aste izpluinīta. Pats ka�ķa apsēsts un tik vāj�, ka vēj� �o no kājām gā� zemē�

� Ai, ai! � iesaucās lapsa. � Tas pats jau būs mans dēliņ� mans lapsēns!

� Kā � tavējais? Kā tu nule teici, tad tavs dēliņ� jau ir īstais skaistulis!

� Ak, brālīt koijot! � lapsa �ņukstēdama iesaucās. � Vai tad tu nezini, ka mātei savējais ir pats skaistākais bērns pasaulē?!

Selvas likums

Zvēri bija satraukti. Līdz viņu ausīm bija nonākusi vēsts, ka selvā, karstajā tropu me�ā, uzklīdusi Jauna Būtne. Neviens nezināja ne tās vārdu, ne tikumu. Kop� tā laika, kad selvā bija uzaugu�i koki, zvēri cits par citu ir daudz ko uzzināju�i: cik augstu var palēkties jaguārs, cik neaprēķināma viltniece ir puma,cik vanagam asi un stipri nagi. Zvēri jau zināja, kur� no viņiem ir visspēcīgākais, kur� vājākais, zināja, no kā no kādi veidā jāaizsargājas. Bet par Jauno Būtni viņi nezina ja ne tik, cik melns aiz naga. Zvēri klīda pa selvu drūmi un nospiesti. Viņi meta bailīgus skatus uz visām pusēm.

Bet Jaunā Būtne mierīgi pastaigājās pa zemi. Viņa zinātkāri aplūkoja nepazīstamo pasauli. Viņas acis ar labpatiku pakavējās pie ezera rāmā spoguļa, pie kalnu upju trauksmainā plūduma, pie pla�ajiem līdzenumiem un selvas necaurejamajiem biezokņiem.

Kādu dienu Jaunā Būtne izdzirdēja balsi, kas sauca palīgā:

� glābiet mani, glābiet!

Jaunā Būtne. daudz nedomādama, skrēja uz to pusi, kur atskanēja kliedzieni. Dega me�s. Pūta spēcīgs vēj�, un liesmu mēles �audījās aizvien augstāk. Starp dego�ajiem kokiem lielās sāpēs locījās milzīga �ūska. Viņa nekādi nevarēja izrauties no uguns loka. Nāko�ajā mirklī Jaunā Būtne jau bija uzrāpusies blakus augo�ā koka galotnē un pasvieda �ūskai garu zaru. �ūska uzrāpās uz zara un tā īsimīgi izglābās no uguns, un teica savam glābējam:

� Tu izglābi man dzīvību. Bet vai tu zini selvas likumu?

Jaunā Būtne neziņā papurināja galvu.

Tad �ūska metās viņai virsū, aptinās apkārt un teica:

� Labu atmaksāt ar ļaunu � tas ir selvas likums! Tāpēc tev jāmirst.

Un �ūska sāka Jauno Būtni �ņaugt. �ūska līksmoja, ka nu varēs nobeigt to, kas selvas iemītniekos iedvesa tādas �ausmas.

Tad Jaunā Būtne teica:

� Es pie labākās gribas nespēju noticēt taviem vārdiem. Nenogalini mani tūlīt! Atbrīvo man kājas! Iesim kopā, varbūt pa cejam patrāpīsies kāds, kas iz�ķirs mūsu strīdu.

�ūska atbrīvoja Jaunajai Būtnei kājas, bet rokas un ķermeni turēja kā stangās. Tā viņas gāja, kamēr sastapa savā ceļā strautu. �ūska jautāja strautam:

� Daudz ļau�u nāk pie taviem krastiem. Vai esi kādreiz dzirdējis, ka labu atmaksā ar labu?

Strauts grūti nopūtās. Arī koki, kas auga strauta krastos, grūti nopūtās.

� Nezinu, � strauts beidzot atbildēja. � Varbūt kaut kur pasaulē tā arī dara. Ta�u mūsu selvā diem�ēl labu alla� atmaksā ar ļaunu. Karstās dienās es daudziem neliedzu atveldzēties pie dzidra ūdens. Bet tā vietā, lai pateiktos, visi mazgā manos tīrajos ūdeņos putekļainās kājas un ne�ēlīgi mani mīda.

�ūska ļaunā uzvaras priekā paskatījās uz Jauno Būtni:

� Tu dzirdēji, ko strauts teica?

� Dzirdēju jau, dzirdēju, bet viņa atbilde mani nepārliecināja. Jā, ir jau arī ne�ēlīgi radījumi. Bet vai nu tie�ām visi zvēri nāk pie strauta un duļķo ūdeni aiz ļaunuma?

Strauts stāvēja kluss, bet �ūska vēl stingrāk savija Jauno Būtni savos vijumos.

� Ejam tālāk, � viņa teica. � es tev atvēlu vēl vienu reizi

pārliecināties. Satiksim ceļā citu selvas iemītnieku, un no tā dzirdēsi to pa�u, ka mūsu likums ir pret tevi.

Jaunā Būtne nelaida ne vārda pār lūpām. Viņa gāja mierīgi savu ceļu tālāk, jo bija vairāk kā pārliecināta, ka viņai ir taisnība.

Abas gāja, gaja, un pēk�ņi �ūska ceļa malā ieraudzīja palmu, kuras stumbrā rēgojās dziļas brūces.

�ūska teica: � Pavaicāsim palmai, vai taisnība, ka labu atmaksā ar jaunu.

Palma viņu uzklausīja un skumji atbildēja:

� Man kauns teikt, bet tā ir taisnība. Pie mums selvā to dara � labu alla� atmaksā ar ļaunu.

Jaunā Būtne bija satriekta par �īs pasaules, kura bija pilna visādu brīnumu, ne�ēlību.

� Es nemeloju ne vārda, � palma turpināja. � Es varu pastāstīt par sevi. Es atdevu savus augļus un dāļāju savas ēnas vēsumu visiem, kas gāja garām. Bet, kad man zaros vairs nebija neviena pa�a kokosrieksta, ņēma un noplēsa man mizu un izsūca sulu, kas tecēja manās dzīslās. Paskatieties uz manām brūcēm! Es eju bojā aiz nepateicības no tiem, kuriem tiku darījusi labu.

Jaunā Būtne un �ūska devās projām no raudo�ās palmas un turpināja ceļu, dziļi klusēdamas.

� Atvēli man vēl reizi pārliecināties! � Jaunā Būtne palūdza.

� Labi, bet lai tā tad arī būtu pēdējā reize, � �ūska atbildēja.

Pa to starpu ziņa par �ūskas strīdu ar Jauno Būtni bija aplidojusī visu selvu. Zvēri nemīlēja �ūsku, ta�u �oreiz viņi bija gatavi tai palīdzēt. Sajā strīdā viņi visi nostājās �ūskas pusē.

Tikai viens vienīgs dzīvnieks rīkojās citādi. �is cēlsirdīgais dzīvnieks bija suns. Tas nolēma paglābt Jauno Būtni.

Suns nogūlās ceļa malā, kur garām gāja �ūska un Jauna Būtne. Kad abas bija pienāku�as glu�i klāt, suns saka stipri smilkstēt.

� Kas te tā smilkst? � �ūska vaicāja.

� Tas esmu es, � �ēlabaina balss atbildēja.

Abas nācējas pienāca klāt un pamanīja suni, kas gulēja zālē zem liela koka. Sunim viena no pakaļkājam bija iebāzta maisā.

Jaunā Būtne, redzēdama suņa cie�anas, aizmirsa savu tuvo nāves stundu un noliecās pār suni:

� Pasaki man � kā lai tev palīdzu? Tu tik �ēli smilksti�

� Neviens man nevar palīdzēt, � suns atbildēja. � Es izdarīju labu, bet man par to atmaksāja ar ļaunu. Tads ir selvas sensenais likums.

�ūska neslēpa savu prieku un ņēmās iztaujat:

� Pastāsti mums � kas tev atgadījies?

� Es klīdu pa me�u, � suns iesāka savu stāstu, � un uzgāju virsū ievainotai pumai. No drausmīgām sāpēm viņa nevarēja pakustināt ķepu. Es piegāju pie viņas, apskatīju brūci un teicu: �Nebaidies, es tev palīdzē�u. Es zinu zālītes, kas remdē sāpes un aptur asinis.� Vairākas dienas no vietas es ārstēju pumu un neatgāju ne soli no viņas. Beigu beigās viņa atlaba. Bet, kolīdz puma jutās spirgtāka, tā metās kā plēsta man virsū. Viņa gribēja mani saplosīt gabalos, jo tāds esot selvas likums.

Te �ūska nenocietās un teica savam ceļabiedram:

� Vai tagad tu galu galā saproti, ka man ir taisnība?

� Jā, redzu jau, redzu, ka taisnība tavā pusē, � Jaunā Būtne atbildēja. � Bet ļaunais selvas likums ir mani tā sarūgtinājis, ka man nav nemaz bailes mirt. Labāk mirstu, nekā dzīvoju zemē, kur labo mīda kājām. Bet pagaidi brīsniņu, noklausīsimies visu līdz beigām!

Suns turpināja:

� Kad puma metās man virsū, es paguvu atlēkt sāņus un paslēpties alā. Ala bija �aura, un puma nevarēja tur ielīst. Bet mana pakaļkāja palika ārpusē, un puma man to bezmaz nokoda. Tā nu es pa�laik ārstēju savu kāju, turu to piena pudelē. Ir daudz zāļu, kā izārstēt ievainotu kāju, bet vislabāk palīdz piens.

�ūska padzirdēja, ka maisā paslēpta piena pudele, un viņai iedzalkstījās acis. Piens � tas tik bija gardumu gardums! �ūska pameta savā ziņā Jauno Būtni, steidzās pie maisa un a�i ieslīdēja tajā.

Suns tikai to vien bija gaidījis. Viņ� veikli aizsēja maisam galu un sāka to dauzīt ar koku, kamēr �ūska bija beigta.

Kop� tiem laikiem Jaunā Būtne, kas bija Cilvēks, ir draugos ar suni. �o draudzību nav varējis sagraut pat laiks � ne gadu simti, ne gadu tūksto�i.

Auijana kalna virsotne

Arekūna cilts indiāņi stāsta, ka pirms neskaitāmiem gadsimtiem Karvo upes krastā pie svētā Auijana kalna .atradusies pilsēta. Tā bijusi liela pilsēta, un to sauku�i par Tei Kupai. No pa�ām tālākajām vietām uz Tei Kupai mēroja ceļu slimi cilvēki. Viņi nāca, lai pielūgtu dievu svētā kalna pakājē, un cerēja, ka tas palīdzēs atgūt zaudēto veselību.

Tei Kupai atradās tik tuvu pie Auijana kalna, ka pilsētas iedzīvotāji labā laikā varēja pamanīt divas plaisas tā virsotnē. Kad sākās vētra, viņiem bija bail uz to pacelt savas acis, jo baidījās no dievu dusmām. Tikai kroplie un slimie arī vētras laikā gaidīja palīdzību no kalna virsotnes. No turienes vienmēr pūta svaigs vēj�, tas padarīja mundrākus pa�us vārgākos ļaudis un mazināja sāpes tiem, kas sirga ar drausmīgām brūcēm.

Kādas karstas un klusas dienas vakarā pa upi �urp atbrauca daudz kanoe laivu. Tajās bija slimi vīrie�i un sievietes no tālām apmetnēm. Kopā ar viņiem atbrauca arī tie, kas palīdzēja slimajiem tālajā un grūtajā braucienā pa upi.

Visi Tei Kupai iedzīvotāji iznāca upmalā sagaidīt karavānu. Viņi priecājās, ka atbraucis tik daudz jaunu cilvēku, un nākamajā dienā par godu viesiem sarīkoja lielus svētkus.

Mednieki no me�a pārnesa daudz brie�u un pekaru. Gaļu izcepa iesmos uz ugunskura pa�a galvenā laukuma vidū. Turpat sakrāva veselus kalnus ar banāniem un ananasiem. Atsevi�ķi novietoja krūkas, pilnas ar vīnu. Vīns bija labs, ilgi glabāts, tas ātri apreibināja ļaudis un laupīja viņiem sapra�anu.

Indiāņi � kā viesi, tā mājinieki � pulcējās laukumā. Viņi bija tērpu�ies svētku rotā, kas bija darināta no palmu lapām. Viņi ēda, dzēra un līksmojās. Vienā laidā skanēja stabules un rībēja bungas. Visi dejoja un skaļi dziedāja. Tā viņi līksmoja ilgi, ik pa brīdim tik piegāja pie krūkām un lieliem malkiem iedzēra vīnu.

Laivās gulēja kroplie un slimie. Viņi bija pamesti un aizmirsti, jo viņu pavadītāji līksmojās. No laivām skanēja vaidi, kunkstieni un palīgā saucieni.

� Brāļi! Palīdziet mums aizkļūt līdz svētā kalna pakājei! Mūs tur dziedinās brīni�ķīgā Auijana kalna elpa. Citādi mu�u dienas skaitītas�

Ta�u neviens nedzirdēja slimo saucienus. Veselie bija aizmirsu�i savus slimos brāļus. Svētki turpinājās pilnā sparā ar jautrām dziesmām un pārgalvīgām dejam. Atkal un atkal tika piepildīti vīna trauki. Saule jau nogrima aiz Auijana virsotnes. Līksmo�anās vēl nebeidzās, un viesu un mājinieku skaļās klaigas apslāpēja slimnieku vārgos vaidus.

Arī nākamajā dienā turpinājās skaļas dzīres. Visi vēl joprojām līksmoja uz laukuma. Nevienam pat prātā neienāca tie, kas bija paliku�i laivās.

Tad pēk�ņi saule paslēpās melnos mākoņos. Auijana kalna virsotni pārklāja necaurredzama migla. Drausmīgs zibens pār�ķēla debesis. Pērkons sadrebināja zemi. Strauji atbrāzās vētra, sāka aurot negants vēj�. Vienā mirklī negaiss traucās pāri svētā kalna virsotnei un pārsviedās uz pilsētu.

No lietus gāzēm un vēja brāzmām sāka brak�ķēt un �ķobīties dzīvojamās mītnes. Pārbiedētie indiāņi kā skudras metās uz visām debess pusēm.

Milzīgi koki tika izrauti no zemes ar visām saknēm. Aiz bailēm zvēri nesās uz līdzenumu, tālāk no cilvēku mītnēm. Jaguāri un brie�i, koijoti un tapīri, �ūskas un pekari � visi bēga, atpakaļ neskatīdamies. Lielie putni ar milzīgo spārnu vēzieniem centās pārvārāt vēja brāzmu.

Vētras gaudo�ana, cilvēku klaigas un zvēru kaucieni saplūda kopā vienā drausmīgā rēkoņā. Tad grāva pērkons. Visa Tei Kupai ieleja nodrebēja. Viesuļvētra pacēla gaisā veselas būdas un augo�us kokus ar visām saknēm. Kā vieglas spalviņas gaisā uzlidoja cilvēki un zvēri. Vēj� norāva un sāka pa gaisu griezt būdu jumtus. Vienīgi Auijana kalns stāvēja, kā stāvējis, mierīgs un majestātisks.

Viesuļvētra atbrāzās līdz varenajām klintīm. Ta�u vētra visā savā niknumā izrādījās bezspēcīga kalnu cietok�ņa priek�ā. Kad vētra sasniedza svēto virsotni, tās brāzieni pieklusa un atslāba. Viss, ko no zemes savā trakā skrējienā bija pacēlis gaisā viesulis, tika mierīgi nomests zemē Auijana kalna virsotnē.

Nākamaja dienā, it kā nekas nebūtu noticis, atkal uzlēca saule un apspīdēja Auijana virsotni. Saule aplūkoja kalnu un pabrīnījās. Agrāk kalna nogāze bija tīra un līdzena, bet tagad to rotāja vēl neredzēti brīnumaini raksti. Uz tās iezīmējās gan koku zari, gan karavīru stāvi, gan brīni�ķīgas sievie�u sejas. Gan te, gan tur bija atainoti plēsīgi zvēri ar pla�i atvērtām rīklēm un putni ar izplestiem spārniem, bet pie pa�a bezdibeņa bija sanestas būdas, torņi, templi ar visām statuju drumslām�

Tā Auijana kalns paņēma sev veselas pilsētas drupas. Pārvērstas klintī, tās uz visiem laikiem palika kalna nogāzē kā atmiņa no lielās pilsētas Tei Kupai, kā atmiņa par tās iedzīvotāju cietsirdību un nevērību pret slimiem un cietējiem, kā atmiņa par dievu nevaidamam dusmām.

Gans un saules meita

Ar sniegu klāta kalna pakājē zaļā pļavā savu ganāmpulku ganīja jaunais gans Akoija-Napa no ko�uā cilts indiāņiem. Viņ� bija i diezgan krietns, i diezgan gudrs.

Gans staigāja pakaļ savam ganāmpulkam, bet, kad atpūtās, spēlēja flautu. Akoija-Napa spēlēja tik jautri un patīkami, ka visi, kas to dzirdēja, priecājās.

Vienreiz, kad viņ� atkal spēlēja flautu, pie viņa atnāca divas saules meitas. Tajos laikos indiāņi atdeva saulei savas visskaistākās meitenes. Kolīdz meitenes kļuva par saules meitām, viņam bija aizliegts satikties un runāties ar parastajiem zemes ļaudīm. Ar viņām satikties un sarunāties varēja vienīgi cilts galvenā priesteriene. Turpretī vienkār�ajiem ļaudīm par to draudēja bargākais sods � nāve.

Pa dienu saules meitas varēja iznākt no pils ārā, bet pret vakaru viņām vajadzēja atgriezties atpakaļ. Todien saules meitas atnāca pie jaunā gana un vedināja viņu uz sarunām. Akoija- Napa tūlīt noprata, kas tās ir, un lielās bailēs no saules dusmām nokrita viņu priek�ā uz ceļiem. Saules meitas jauno ganu nomierināja, teikdamas, ka viņam nekas nedraudot. Tad Akoija-Napa piecēlās un noskūpstīja viņām rokas. Saules meitu, it sevi�ķi vecākās, kuru sauca par Cukiljantu, skaistums ganu apbūra. Cukiljanta sāka runāt ar ganu, jo arī viņai viņ� iepatikās.

Saules meita brītiņu parunājās ar skaisto jaunekli un tad atsveicinājās. Visu atpakaļceļu uz mājām Cukiljanta nebeidza jūsmot par jauno ganu. Viņa apklusa tikai tad, kad pienāca pie pils vārtiem, kur dienu un nakti stāvēja modra sardze.

Tovakar Cukiljanta neēda vakariņas kopā ar citiem, bet tūlīt aizgāja uz savu mitekli. Viņai gribējās pabūt vienai un domās pakavēties pie jaunā gana.

Tajā pa�ā laikā Akoija-Napa savā ganu būdā atcerējās skaistuli Cukiljantu, un viņa sirdī iezagās dziļas skumjas. Akoija- Napa paņēma flautu un sāka spēlēt. Gana flauta skanēja tik skumji, ka pat akmeņi ap viņa būdu sāka raudāt. Pēc tam viņ� uzsāka dziedāt skumju dziesmu.

�o dziesmu padzirdēja viņa vēcā māte. Viņai kļuva dēla �ēl, un viņa nolēma tam palīdzēt. Paņēmusi līdzi savu veco dzimtas spieķi, viņa devās uz būdu, kur gulēja Akoija-Napa. �is bija burvju spieķis: tas varēja pārvērst cilvēku mazu maziņu kā kukurūzas graudiņu.

Māte atnāca pie dēla un teica:

� Es tev palīdzē�u tavās bēdās, tikai mazliet pagaidi.

Tūlīt pat māte sāka vārīt nātru novārījumu: indiāņi tā dara vienmēr, kad viņu mājā ienāk bēdas.

Kolīdz nātres bija izvārīju�ās, vecā sieva gana būdas tuvumā pamanīja saules meitas. Viņa a�i pieskārās ar burvju spieķi dēlam un, kad viņ� pārvērtās kukurūzas grauda lielumā, to paslēpa spieķī.

Saules meitas apstājās pie ieejas būdā un apsēdās brītiņu atvilkt elpu. Ieraudzīja būdā vecenīti un palūdza viņai nodzerties. Akoija-Napas māte viņām iedeva nātru novārījumu. Eh, cik rūgts gan tas likās Cukiljantai!

Saules meitas brītiņu pasēdēja, atpūtās un jau cēlās kājās, lai dotos atpakaļ, kad Cukiljanta kaktā pēk�ņi pamanīja spieķi.

� Kam pieder �is spieķis? � viņa vaicāja vecenītei.

� To esmu mantojusi no saviem vecākiem, � gana māte atbildēja. � Redzu, ka tas tev patīk. Ja vēlies, ņem to līdzi!

Saules meitas atvadījās no Akoija-Napas mātes un devās atpakaļ uz pili. Cukiljanta turēja rokas spieķi un nevarēja vien beigt to apbrīnot, kaut arī viņai asaras bira kā pupas. Cukiljantai ta�u nebija izdevies redzēt skaisto jaunekli!

Saules meitas pienāca pie pils vārtiem. Sardzes vīri viņas mierīgi ielaida. Cukiljanta atkal neēda vakariņas kopā ar pārējiem, bet ātri manījās prom uz savu mitekli. Viņa iekrita gultā un sāka jo rūgti raudāt. Kolīdz viņai sāka birt asaras, notika nedzirdēts brīnums. No spieķa izlēca Akoija-Napa. Sākumā Cukiljanta nobijās, bet tad atkal sāka raudāt, tikai tagad aiz lieliem priekiem.

Cukiljanta iztaujāja jauno ganu, kā viņ� nokļuvis te pilī pie viņas. Akoija-Napa viņai visu izstāstīja: gan par burvju spieķi, gan par savu labo māti. Daudz maigu vārdu tonakt Akoija- Napa pateica Cukiljantai.

Rīta gaismai austot, gans atkal paslēpās burvju spieķī. Saule vēl nebija paguvusi nostāties tie�i virs galvas, kad Cukiljanta devās ar visu spieķi kalnos. Tur Akoija-Napa atkal iznāca no spieķa. Tikai prieks un laime mīlētājus vairs negaidīja�

Viņi pat nenojauta, ka kāds no pils sardzes vīriem izsekoja Cukiljantu un slepeni uzmanīja katru viņas soli. Pamanīju�i sardzes vīru, abi mīlētāji metās bēgt. Viņi noskrēja krietnu gabalu, beidzot piekusa un nolikās koka ēnā atpūsties, un pa�i nemaz nemanīja, ka aizmiga.

Kad viņi pamodās un visu atcerējās, bailēs abiem sa�ņaudzās sirds. Cukiljanta un Akoija-Napa piecēlās, nostājās blakus, bet nevarēja paspert ne soli. Dzird � tuvu ir tie, kas dzenas pakaļ. Teju, teju parādīsies sardzes vīri no saules valdnieka pils un grābs viņus ciet. Dzird gan, bet aizbēgt nespēj � kājas kā pie zemes pieaugu�as.

Tā viņi arī palika, kur stāvēja, pārvērtās par akmeņiem uz mū�īgiem laikiem. Pārvērtās par divām akmens klintīm, kas stāv blakus kā divi ne�ķirami mīlētāji � gans Akoija-Napa un saules meita Cukiljanta.

Brīnumainais briedis

Briedi ir grūti nomedīt, jo tas traucas ātrāk par bultu, kas tiek raidīta no loka. Tāpēc indiāņi ir izdomāju�i tepa�ole � no baļķiem būvētas lamatas.

Kādreiz trīs indiāņu mednieki uztaisīja lamatas tie�i vidū takai, kas veda uz ie�ogotu pupiņu lauku. Viņi itin labi zināja, ka brie�i labprāt pamielojas ar sulīgajiem pupiņu dzinumiem. Mednieki nolīdzināja savas pēdas, uzrāpās kokos un sāka pacietīgi gaidīt

Visus trīs sagrāba neiedomājama alkatība. Vienam no viņiem cits vārds mutē nestāvēja kā brie�a āda, otram � brie�a ragi, bet tre�ām � brie�a gaja.

Saule nogrima aiz me�a, zāle pielija ar rasas sudrabu. Pēk�ņi kļuva dzirdama tikko ausij uztverama zaru brik�ķē�ana. Pa taku nāca brie�u māte, bet aiz viņas � pēdu pēdā mina stalts briedēns. Abi spēra soļus tik uzmanīgi, ka pagāja lamatām garām.

Tad atkal bija dzirdama zaru brik�ķē�ana, un uz takas parādījās stalts briedis. Viņa ragus rotāja astoņi �uburi. Viņ� apstājas, vērīgi lūkodamies visapkārt. Pacēlis priek�ējo kāju, pastāvēja brītiņu uz takas, pao�ņāja gaisu. Nāsis viņam iepletās, ausis saslējās, ads iedegās spīdums�

Briedis lēnām pienāca pie lamatām, gribēja pārlēkt tām pāri, bet paklupa un iekrita lamatās. Briedis �ēli iemāvās, it kā lūgdamies viņu saudzēt. Ta�u mednieki, nolēku�i no koka, metās pie viņa ar dū�iem un cirvjiem rokās. Tad briedis saņēma visus spēkus un izrāvās no lamatām. Gabaliņu paskrējis, viņ� nokrita zemē. Mednieki skrēja briedim pakaļ. Viņi jau gandrīz briedi panāca, bet tas atkal piecēlās un metās prom. Tāda skrie�ana vilkās krietni ilgi, līdz briedis bija medniekus ievedis dziļā kalnu aizā. Medniekiem priek�ā pavērās neredzēti skaista ieleja ar platu, ūdeņiem bagātu upi un augstiem ziliem kalniem. Briedis lēnām pārpeldēja pāri upei un pēk�ņi � brīnies vai nebrīnies � arī pārvērtās par zilu kalnu.

Mednieki �ausmās iekliedzās:

� Tā ir burvestībai Tad nu mēs no �ejienes nekad vairs ārā dzīvi neizkļūsim!

� Briedis ir mūs �urpu atvilinājis ar viltību!

� Mēs te saņemsim savu sodu!

� Te tev nu bija brie�a gaļa! � iesaucās pirmais indiānis.

� Te tev nu bija brie�a āda! � teica otrais.

� Te tev nu bija brie�a ragi! � piebilda tre�ais.

Bet atbalss kā izsmiedama skaļi atkārtoja:

�Ga-ļa!� Ā-da!� Ra-gi!��

Neviens no medniekiem līdz �im brīdim savā sen�u zemē nebija redzējis ne tik majestātiskus un reizē me�onīgus kalnus, ne tik dzidri zila ūdens pārbagātas upes, ne tik varenus un brīnumainus kokus.

Neviens no visiem trim nekad vēl nebija redzējis tik brīnumainu sauli, kas apspīdēja ieleju te spilgti zaļā krāsā kā smaragds, te maigi zilā krāsā kā tirkīzs, te sarkanā krāsā kā rubīns, te liesmainā kā topāzs.

Taisni tobrīd ieleju apspīdēja rubīnsarkani stari. Tuvodamās apvārsnim, saule ietina sniegotās kalnu virsotnes burvīgi sārtā gaismā.

Iestājās nakts, indiāņi nolikās uz auss turpat zālē. Viņi drebēja pie visām miesām bailēs no me�a zvēriem, kas klīda apkārt. Līdz pat rīta gaismai viņi netika ne aci aizvēru�i.

Atausa jauna diena. Mednieki nokāpa lejā pie ezera. Ezera ūdeņi saules staros zaigoja kā opāls. Viļņu galotnes rotāja nevis putu vainagi, bet tajos atplauka brīnumaini ziedi. Tie auga reizē ar vilni un no tā galotnes krita dzelmē. Medniekiem slāpa, viņi gribēja nodzerties, bet ūdens izrādījās pārāk sāļ�.

Visapkārt ezeram auga koki, kas bija kā sētiņ nosēti ar lieliem sulīgiem augļiem. Bet mednieki neuzdrīkstējās augļiem ne pirkstu piedurt.

Visu rīta cēlienu mednieki pavadīja pie ezera. Pusdienas laikā, kad saule liesmoja kā topāzs un nostājās tie�i virs galvas, pie debesīm parādījās milzīgas tauriņiem līdzīgas lidojo�as būtnes. Tās bija tik lielas, ka ar vienas būtnes spārnu indiāņi nosegtu savai būdai jumtu.

Saule sāka stipri svilināt, un mednieki no tās stariem paslēpās gravā. Tur viņi redzēja daudz sudraba, zelta un smaragda.

Viss likās brīni�ķīgs un vēl neredzēts �ajā noslēpumainajā zemē, kur briedis bija viņus atvīlis. Tomēr sirdis vilka medniekus atgriezties atpakaļ savos me�os, kur naski plūst ne visai platās upes, kur mīt pazīstami putni ar vienkār�ām un parastām spaļvām. Mednieki ņēmās lūgt brīnumaino briedi, lai tas neliedz viņiem ceļu atpakaļ uz dzimteni�

Pienāca tre�ā diena. Mednieki pamodās noraizēju�ies un noskumu�i. Bet kāds bija viņu pārsteigums, redzot, ka atrodas uz pazīstama ceļa netālu no savas apmetnes! Tur jau arī ļaudis nāca pretī� Bet kāpēc visi lielās izbailēs no viņiem metas sāņus? Kāpēc neviens neuzsāk ar viņiem valodas? Medniekus sagrāba bailes, un viņi jau ieņēma galvā domu � gribi vai negribi, būs vien jāiet prom no dzimtās vietas. �eit neviens viņus negaidīja, neviens par viņiem nepriecājās, no viņiem tikai baidījās.

Pa�ā pievakarē kāds vārgs vecītis saņēma drosmi un pienāca pie medniekiem. Vecītis pazina medniekus, kurus visi jau sen uzskatīja par miru�iem, jo viņi bija aizgāju�i no �ejienes nevis pirms trim dienām, bet gan pirms veseliem trim gadiem.

Izrādījās, ka mednieki bija biju�i burvju alā Altepepanā. Maz bija to, kas no turienes atgriezās sveiki un veseli.

Ja varam ticēt zintniekiem, tāds sods sagaida katru, kas iekāros svētā dzīvnieka brie�a dzīvību.

Kapec gārņi dzīvo upmalā

Pāri zaļām palmām, pāri dziļām gravām laidās vanags. Viņ� steidzās uz upi, kur gārņa meita alla� ķēra zivis. Vanags gan bija sen uz viņu uzdomājis, bet nule nolēma ar viņu nopietni parunāt.

� Dārgā senjorita, jūs esat ļoti skaista, � nolaidies zemē un sakļāvis spārnus, viņ� teica. � Es jūs lūdzu, nāciet pie manis par sievu!

� Labi, es ie�u pie jums par sievu, � gārņa meita atbildēja, � bet pasakiet � kāpēc jums galva kaila kā ola?

� Kādu laiku es tiku dienējis zaldātos, un mana galva apsvila kauju ugunīs, � vanags atbildēja.

� Bet kāpēc jums tik bālas kājas? � atkal jautāja ziņkārīgā gārņa meita.

� Tas tāpēc, ka es kādreiz biju sāls pārdevējs, bet sāls, kā redzat, saēd ādu.

� Saprotu, saprotu, � gārņa meita teica. � Bet sakiet � kāpēc no jums nāk tik necie�ama smaka?

� Ak, � vanags atbildēja, � kādreiz es tirgojos ar indīgo �ūsku ādām. Adu smaka man piekodusies uz laiku laikiem.

� Nabadziņ�, � gārņa meita juta līdzi, aplūkodama vanagu. � Vai jums nav vēlē�anās man kaut ko uzdziedāt?

� Labprāt, � vanags atbildēja un laida savu ķērcamo vaļā. � Kass, kass, kass! Guz, guz, guz!

� Kas jums notika? � gārņa meita jautāja.

� Nekas jau sevi�ķs. Es tikai izloku balsi.

� Jūs mani savaldzinājāt. Jūs esat cienīgs kjūt man par vīru. Ta�u vispirms jums jāpapeldas kopā ar mani.

� Esmu gatavs sagādāt jums �o prieku.

Gārņa meita ienira, vanags tai pakaļ. Ta�u vanags neprata peldēt. Viņ� sarijās pārāk daudz ūdens un laikam būtu nogājis dibenā, ja gārņa meita �o neizvilktu malā.

Vanags krietnu laiku rīstījās un, kad atguvās, izplēta varenos spārnus un gārņa meitai teica:

� Es drīz atgriezī�os, senjorita.

Kop� tā laika gārņa meita augas dienas pavada upmalā. Viņa tā arī nav apprecējusies: vēl �obaltdien gaida senjoru vanagu.

Tuksnesīga zeme

Kādreiz �ib�a cilts labais dievs Cib�aku izkāpa no upes, kurā viņ� dzīvoja. Viņ� pārlaida vērīgu skatienu zemei, kas piekļāvās pie pa�as jūras. Tā bija brīni�ķīga ieleja, ko no trim debess pusēm norobe�oja stāvi kalni. Virsotnes, ko cauru gadu klāja mū�īgais sniegs, slējās augstu mākoņos.

�Labā zeme,� Cib�aku pie sevis nodomāja, �tikai �ēl, ka �e ne dzīvu dvēseli neredz.�

Un tad viņ� nolēma uz zemes radīt dzīvību.

�ib�aku uzkāpa pa�ā kalnu korē un ar savu zizli ņema un

izsita no klintīm ūdeni. Ūdens sāka plūst no kalna lejā, radot ūdeņiem bagātas, dziļas un straujas upes. Kalnos atsedzās dārgmetāli, bet ielejā sāka augt koki ar sulīgiem augļiem.

�ib�aku pārstaigāja ieleju un kalnus un izkaisīja sēklas, no kurām itin drīz radās cilvēki. Tad viņ� pats atkal, kā nācis, tā aizgāja un paslēpās upes ūdeņos.

Notika tā, ka cilvēki, kas bija dzimu�i no ielejā nokritu�ām sēklām, negribēja dalīt zemi ar tiem, kas dzimu�i kalnos. Kalnie�i, būdami pēc dabas labsirdīgāki un miermīlīgāki, neuzsāka karu: viņi devās dziļāk zemes iek�ienē meklēt auglīgas zemes. Tā kā viņi bija dzimu�i karstās zemēs, tad zemes iek�ienē cieta no aukstuma un sniega vētrām. Daudzi jau pa ceļam aizgāja bojā.

Iesim atpakaļ uz tām pa�ām zemēm, no kurām mēs nācām, � cilts ļaudis teica virsaitim. � Ja mūsu brāļi liegs pajumti, ķersimies pie iero�iem un cīnīsimies uz dzīvību un nāvi. Lielais dievs vien zina, ka mēs neesam gribēju�i karu.

Kalnie�u cilts virsaitis saprata, ka viņa ļaudīm taisnība, un nolēma griezties atpakaļ.

Kad ielejas cilts virsaitim darīja zināmu, ka tuvojas kalnie�u cilts ļaudis, viņ� sasauca kopā visus savus karavīrus un lika pie sirds gatavoties karam.

Divu cil�u virsai�i satikās, un ielejas virsaitis vaicāja:

� Es redzu, jūs esat atgriezu�ies atpakaļ. Ko jūs vēlaties?

� Mēs gribam �e palikt un dzīvot. Lai tava sirds atmaigst. Tev un tavai ciltij pieder daudz zemes. Atļauj mums dzīvot kaut uz maza zemes gabaliņa tepat blakus jums. Ar to tu iepriecināsi dievu, kas mūs visus radījis.

Ielejas cilts virsaitis nicino�i iesmējās. Viņ� pārlaida acis kalnie�u ciltij un redzēja, ka viņu kļuvis daudz mazāk, ka viņiem tālā ceļā klājies grūti. Ja sāktu karu, nieks vien būtu tikt ar tiem galā. Ta�u virsai�a dvēselē iekrita �aubas. Viņ� it labi zināja, ka lielais dievs �ib�aku vairāk par visu vēlas mieru starp ciltīm. Virsaitis nolēma karu neuzsākt, iekams nebūs apspriedies ar savas cilts gudrajiem.

Cilts gudrie viņu uzklausīja un tad devās pie platās dziļas upes, kur mājoja dievs �ib�aku. Viņi iemeta upē savas veltes un vaicāja dievam:

� Mūsu cilts virsaitis un visa mūsu cilts grib zināt, vai būtu vēlams uzsākt karu ar ļaudīm, kas ir no mūsu dzimtas.

Uz to atbildot, ūdens upē sāka mutuļot un velties kā viļņi jūrā. Tad atkal ūdens nokritās, un upes malā palika veltes, ko gudrie tur bija iemetu�i.

� Dievs nav pieņēmis mūsu dāvanas. Mēs nedrīkstam uzsākt karu ar mūsu brāļiem, � cilts gudrie pavēstīja virsaitim.

Gudro vārdi virsaiti pārlieku nobiedēja, un viņ� atvēlēja kalnie�u ciltij nelielu daļu no savas zemes.

Itin drīz ielejas cilts virsaitim nāca ausis, ka viņa meita iemīļojusi jaunekli no kalnie�u cilts. Tas virsaiti tā nu saniknoja, ka viņ� aizmirsa Cib�aku aizliegumu un nolēma uzbrukt kaimiņu ciltij.

Tajā pa�ā laikā Cib�aku gribēja redzēt, kas notiek uz viņa radītās zemes. Bija dziļa nakts, un mēness dieviete Cija, nebūdama skopa, bagātīgi lēja savu gaismu pāri zemei. Līdz gaismas svīdumam �ib�aku pastaigājās pa zemi, neviena nepamanīts. No miegā guļo�o karavīru sejām viņ� nolasīja visu, kas notiks. Tad nu �ib�aku nolēma iznīcināt viltīgo ielejas cilts virsaiti un sodīt visu viņa cilti.

Viņ� iegāja būdā, kur saldā miegā gulēja virsai�a meita, un kaut ko ie�ukstēja tai ausī. Rītam austot, viņ�, kā alla�, paslēpās savas upes dzelmē.

Kad virsai�a meita pamodās, viņa taisnā ceļā devās pie sava mīļotā un teica:

� Klausies, �onakt pie manis bija atnācis dievs �ib�aku.

Jauneklis izbrīnījies paskatījās uz viņu. Virsai�a meita turpināja: � Dievs Cib�aku man teica, lai mēs abi a�i jo a�i skrienam uz lielo upi, jo viņam esot bargi jāsoda mana tēva cilts.

� Tas nevar būt! �jauneklis iesaucās. � Un tu esi ar mieru bēgt prom no sava tēva?

� Man tā jādara, es nevaru dievam nepaklausīt.

Abi devās ceļā. Koki viņiem neliedza ēnu un vēl pasniedza pretī savus sulīgos augļus.

Ielejas cilts virsaitis, aizņemts ar kara lietām, tā arī nepamanīja, ka meita nozudusi. Kad viņ� to uzzināja, tad nojauta, ka viņa aizbēgusi kopā ar jaunekli no kalnie�u cilts. Sapulcinājis savus labākos karavīrus, viņ� devās bēgļiem pa pēdām.

Abi bēgļi nolikās atpūsties. Jaunekļa skadrā dzirde saklausīja tuvojamies piesardzīgus un steidzīgus soļus. Viņ� noliecās, piekļāva ausi pie zemes un sadzirdēja, ka viņiem pa krietnu gabalu dzenas pakaļ.

� Mums jāskrien, ko kājas nes, � viņ� teica virsai�a meitai. � Mums dzenas pakaļ.

Abi a�i piecēlās un skrēja tālāk. Viņi gribēja ātrāk nokļūt līdz upei un lūgt palīdzību labajam dievam �ib�aku. Ta�u katru reizi, kad jauneklis piespieda ausi pie zemes, viņ� dzirdēja, ka sekotāji nāk tuvāk un tuvāk.

� Es baidos, ka viņi mūs panāks, pirms tumsa būs iestājusies, � viņ� teica.

Tad virsai�a meita griezās pie dieva �ib�aku:

� Es paklausīju tev, labais Cib�aku. Tagad nāc palīgā, citādi mums draud bojā eja!

Lielā un varenā mēness dieviete Cija pirmā sadzirdēja virsai�a meitas lūg�anu. Viņa apgaismoja upi, kurā mita dievs Cib�aku, un viņu uzmodināja.

�ib�aku izkāpa no ūdens zemes virsū, turēdams rokā savu zizli. Ar to viņ� pieskārās kalnu pakājei, un kalni sabruka, ka putekļi vien nokūpēja, bet pa�ā zemes vidū radās milzīgs bezdibenis. Skaistā zeme atsedza savas dzīles. Īsu mirkli iemirdzējās ar zeltu pārbagātās zemes dzīles un zaļie smaragdu lauki. Straujās kalnu upes izgāja no krastiem un izrāva brīni�ķīgus kokus ar visām saknēm. Ielejas indiāņu cilti kopā ar virsaiti savā ceļā noslaucīja plūdi. Izglābās vienīgi virsai�a meita ar savu mīļoto.

Kop� �ī laika ieleja vairs nebija auglīga. Ielejā izsīka upes, jo to ūdeņus izsūca smiltis. No visām ielejas bagātībām palika tikai zelts. �odien arī tas slēpjas dziļi jo dziļi saules izdegu�ajā un neauglīgajā zemē.

Tā �o teiksmu stāsta �ib�a cilts indiāņi no Magdalēnas upes krastiem.

Ogaraiti dziesma

Kādreiz guarāni dzimtas indiāņi atnāca uz Laplatas upes krastiem un uzcēla tur apmetni. Ta�u viens no indiāņiem necēla vis savu būdu blakus pārējiem, bet gan krietni tālu selvā. Tas bija spēcīgs un drosmīgs mednieks. Katru rītu jau mazā gaismiņā viņ� izgāja medībās bruņojies ar loku un bultām un klīda pa selvu tālu prom. No medībām viņ� nekad nepārnāca tuk�ā, jo viņam bija drosme, skadra acs un ievingrināta mednieka roka.

�im indiānim bija dēls vārdā Ogaraiti. Zēns spēlējās turpat selvā būdas tuvumā, raidīja bultas no maza loka un nepacietīgi gaidīja brīdi, kad tēvs sāks viņu ņemt līdzi medībās.

Pagāja savs laiks. Ogaraiti no zēna izauga par drosmīgu jaunekli un sāka iet tēvam līdzi medībās. Viņ� labi prata lasīt zvēru pēdas un drosmīgi ielaidās cīņā ar kuru katru plēsīgo zvēru. Tēvs priecājās par dēla panākumiem. Bet, lai kļūtu par īstu karavīru, Ogaraiti pēc guarāni cilts para�ām bija jāiztur trīs pārbaudes.

Pienāca garais lietus laiks. Virs selvas dienu un nakti kūpēja silta migla, upē ātri cēlās ūdens.

Torīt Ogaraiti neaizgāja tēvam līdzi medībās, bet devās uz upi. Ogaraiti �ķērsoja upi un izkāpa krastā, kur tā meta prāvu līkumu.

Ogaraiti kājas grima smiltīs. Viņ� aizgāja līdz tai vietai, kur upē sākās straujas krāces. Tādu vietu, lūk, viņ� bija meklējis.

Ogaraiti ātri metās mutuļojo�ā ūdens jūklī. Viņ� krietnu laiku cīnījās ar straumi, kas visapkārt rēca un krāca. Pēc brī�a viņ� iznāca no ūdens noguris, bet apmierināts un nolikās turpat zemē smiltīs. Viņ� atpūtās un ieklausījās upes varenajā dunoņā.

Pēk�ņi līdz viņa ausīm atplūda dziesma. Ogaraiti pacēlās sēdus un pameta acis uz selvas pusi. Starp kokiem viņ� pamanīja smuidru meiteni, kas nāca lejā uz upi. Viņai bija melnīgsnēja āda un spīdīgi melni mati, kas bija sapīti pīnēs. Viņa nāca savā nodabā un dziedāja, būdama pārliecināta, ka viņas dziedā�anā neviens neklausās.

Ogaraiti pielēca kājās un devās meitenei pretī. Viņa apstājās. Ogaraiti viņai teica:

� Dziedi vien tālāk! Tava dziesma ir brīni�ķīga!

Bet meitene apsviedās un metās bēgt. Ogaraiti joza pakaļ, panāca meiteni un viņas acīs samanīja bailes.

� Nebaidies, � viņ� teica, � es tev nenodarī�u neko ļaunu. No kādas cilts tu esi?

� No tās pa�as, no kuras tu, � meitene atbildēja.

Jauneklis pabrīnījās, jo viņ� nebija �o meiteni redzējis tajās retajās reizēs, kad uzturējās apmetnē.

� Kā tevi sauc? � jauneklis iztaujāja.

� Mans vārds ir Eiretē.

� Tavs vārds līdzīgs tavai balsij, tik patīkamai un maigai. Abi pasmaidīja.

� Es esmu Ogaraiti, � jauneklis turpināja.

� Es tevi pazīstu, � meitene atbildēja.

Ogaraiti nespēja noslēpt izbrīnu: kā gan meitene zina viņa vārdu?

� Kaut arī tu dzīvo tālu no apmetnes, tavu ģimeni visi pazīst, � Eiretē paskaidroja. � Visi kā vienā mutē runā, ka tavs tēvs esot pats labākais cilts mednieks.

� Jā, mans tēvs ir labs mednieks, � Ogaraiti apstiprināja. � �odien viņ� aizgāja medībās, un man bija jāiet kopā ar viņu. Bet, tā kā man drīz jāpiedalās jaunekļu pārbaudēs, tad es atnācu �eit peldēties.

� `Deit? Tu saki, ka peldēji �ajā vietā?! � �aubīdamās pārjautāja Eiretē.

� Jā, �eit. Es mācos cīnīties ar spēcīgu straumi. Gribu uzvarēt visus citus jaunekļus.

� �eit ta�u ir pārāk bīstama vieta. Kā tu izkļuvi no ūdens?!

Ogaraiti paraustīja plecus. Viņ� palūdza Eiretē, lai viņa nodzied vēl kādu dziesmu. Meitene sāka dziedāt, un jauneklis juta, ka viņa sirdī ielīst vēl nekad neizjusts prieks.

Pēc tam abi krietnu brīdi sēdēja klusēdami. Pēk�ņi Ogaraiti teica:

� Kad es bū�u piedalījies visās pārbaudēs, tad varē�u sev izvēlēties sievu. Vai tu nāktu pie manis?

� Es kļū�u tava sieva, ja tu tā gribēsi.

� Zvēri man pie dieva Tupa, kas skatās uz mums no pa�as saules!

� Zvēru, � Eiretē atbildēja un kā zvēresta apliecinājumu sniedza jauneklim pretī rokas.

Laimīgi viņi atgriezās katrs savā būdā.

Gāja dienas. Ogaraiti ilgojās, lai ātrāk pienāktu pārbaudes laiks. Kad viņ� būs uzvarējis, viņ� varēs atklāti visiem pateikt ka mīl Eiretē. Pēc tam viņ� blakus tēva būdai uzcels savējo, un viņi abi ar Eiretē tur dzīvos. Eiretē mīcīs kukurūzas plāceņus un ceps tos uz uguns, bet viņ� ies medībās.

Beidzot pienāca pirmā pārbaudes diena. Pārbaudē piedalījās visi cilts jaunekļi, kas bija sasniegu�i pilngadību.

Jau agrā rīta stundā virsaitis un cilts vecajie izgāja no apmetnes un devās uz iepriek� izraudzītu laukumu. Tur viņi novietojās veca kupla koka ēnā.

Laukumam apkārt nostājās karavīri un mednieki. Vidū iznāca jaunekļi, kuri piedalījās pirmajā pārbaudē � skrie�anās sacīkstēs. Viņi nostājās, pavērsu�i sejas pretī saulei, uz kuras dzīvoja dievs Tupa, un lūdza dievu, lai tas palīdz uzvarēt sāncen�us. Pēc tam cilts virsaitis pacēla savu koka nuidu[1] un zvēla ar to pa zemi.

Sākās skrie�anās. Ātrākie skrējēji aizsteidzās priek�ā. Ogaraiti skrēja pats pirmais. Visapkārt valdīja dziļ� klusums, kad jaunekļi beidza pirmo apli, noskrēju�i garām cilts virsaitim. Arī otru un tre�o apli skrienot, Ogaraiti turējās priek�galā. Pēk�ņi viņ� pamanīja, ka kāds jauneklis, izdarījis pēdējo izrāvienu, grib viņu apdzīt. Ogaraiti metās tam pakaļ. Viņa augums viegli paliecās uz priek�u, kājas tikko skāra zemi. Vienā mirklī Ogaraiti panāca sāncensi, aizsteidzās garām un pirmais sasniedza mērķi.

Dziļo klusumu nomainīja klieg�ana. Ogaraiti laimē mirdzo�ām acīm nostājās virsai�a priek�ā, un tas viņu pasludināja par uzvarētāju.

Kad Eiretē uzzināja, ka uzvarējis Ogaraiti, meitenes prieks bija tik varens, ka viņa noslēpās no ļau�u acīm.

Otra pārbaude bija paredzēta peldē�anā, un tā notika nāko�ajā dienā. No rīta upē bija vai biezs � kanoe pie kanoe. Visi gribēja pa�i savām acīm redzēt, kur� būs uzvarētājs, un tāpēc ar laivām piebrauca tuvāk peldētājiem.

Tikko deva zīmi sākt, Ogaraiti metās ūdenī. Kamēr pārējie jaunekļi peldēja pāri upei, viņ� jau bija sasniedzis pretējo krastu un peldēja atpakaļ. Trīs reizes viņam bija jā�ķērso upe, un neviens viņu nespēja panākt. Tā Ogaraiti uzvarēja arī peldē�anā.

Vēl bija atlikusi pēdējā pārbaude � bado�anās. Veselas deviņas dienas jaunekļiem bija jāguļ ādas maisos. Cilts vecie vīri modru aci uzraudzīja, lai neviens viņiem nepienestu ēdienu. Atļāva tikai nodzerties kukurūzas sulu. Ogaraiti ne mirkli ne�aubījās par savu izturību, bet Eiretē �īs dienas pagāja pilnas �aubu un moku�

Beidzot devītās dienas pievakarē jaunekļiem atļāva no maisiem izlīst. Da�i no viņiem pakrita turpat zemē nesamaņā, da�i tikko turējās kājās.

Ogaraiti bija uzvarējis arī �ajā pārbaudē.

� Ogaraiti, � viņam teica virsaitis, � tu esi pārspējis citus jaunekļus. Tu esi izpelnījies visaugstāko uzslavu, un tavi nopelni netiks aizmirsti. � Un, pievērsies pārējiem, virsaitis turpināja: � No �ā brī�a visi jaunekļi, kas veiku�i pārbaudi, ir cienīgi kļūt par karavīriem. Viņi tagad var ierasties uz padomi un izteikt savas domas. Kolīdz būs jauns mēness, es sasauk�u padomi.

Virsaitis iezvēla ar nuidu pa zemi. Visi sāka pamazām izklīst. Ogaraiti metās pie tēva un viņu apkampa.

� Es lepojos ar tevi, mans dēls, � tēvs teica. � Iesim uz mājām, tev tagad jāatpū�as.

� Būtu arī jāpaēd, vai nav tiesa?

� Tava māte par to ir parūpējusies � izcepusi plāceņus un gaļu. Viņa tevi gaida.

Viņi abi devās uz savu būdu.

Otrā rītā Ogaraiti izskrēja no mājas un devās uz upi. Tur viņ� pirmo reizi bija ieraudzījis Eiretē un cerēja viņu arī �odien sastapt. Meitene atnāca. Viņa jauneklim likās vēl jaukāka nekā toreiz. Sākumā viņ� nezināja, ko teikt. Viņa pati sāka runāt:

� Es zinu, ka tu biji pirmais visās pārbaudēs. Sirds man pateica, ka tu uzvarēsi.

� Es uzvarēju, jo visu laiku domāju par tevi, � Ogaraiti atbildēja.

Eiretē uzsmaidīja. Ogaraiti turpināja:

� Drīz būs jauns mēness, un es sastap�os ar cilts vīrie�iem. Tad es lūg�u tevi par sievu.

Viņa bija ar mieru.

No �ī brī�a abi sāka nepacietīgi gaidīt jauno mēnesi. Beidzot tas pienāca. Cilts padome sākās.

Ogaraiti jau bija saņēmis drosmi, lai izteiktu virsaitim savu lūgumu. Te pēk�ņi viņ� izdzirdēja, ka virsaitis pats viņu aicina pie sevis.

Viņ� gāja pie virsai�a.

� Es tev teicu, Ogaraiti, � virsaitis iesāka, � ka tavi nopelni netiks aizmirsti. Tu uzvarēji visus sava vecuma jaunekļus, un dievs Tupa darīja zināmu, ka tu esi viņa izredzētais.

Ogaraiti klausījās virsaitī un nekā nesaprata, jo visu laiku viņam uz mēles vai dega savs sakāmais.

Virsaitis turpināja:

� Kad es aizie�u pie tēviem, tu paliksi manā vietā un būsi mūsu cilts virsaitis. Esmu tajā pārliecībā, ka tev roka nedrebēs, lai aizsargātu mūsu zemi, ja cita cilts tīkos to atņemt. Esmu tajā pārliecībā, ka tu pratīsi vadīt mūsu cilts karavīrus un uzvarēt.

No visām pusēm bija dzirdami atzinīgi vārdi. Virsai�a balss skanēja aizvien svinīgāk:

� Ogaraiti, man ir meita, un tu, dieva Tupa izredzētais, esi tās cienīgs vīrs � lai viņa top tava sieva.

Jauneklim pēk�ņi likās, ka zeme sāk degt zem viņa kājām. Viņ� ta�u neņems par sievu nevienu citu meiteni kā tikai Eiretēl Bet kā lai atsaka pa�am cilts virsaitim? Varbūt teikt tā, kā ir: �Nē, es nemīlu tavu meitu, atjauj man precēt Eiretē?�

�os vārdus Ogaraiti nespēja dabūt pār lūpām. Tad par lielu pārsteigumu visiem, kas bija te sapulcēju�ies, viņ� nolaidās uz cejiem un griezās pie dieva Tupa:

� Dievs Tupa, tu dzīvo uz saules un labi redzi mūsu gaitas. Tu zini par mani visu, tu ta�u zini, ka es nevaru lauzt savu zvērestu un nevaru apņemt par sievu virsai�a meitu.

Ogaraiti apklusa. Virsaitis un pārējie cilts vīrie�i arī klusēja. Te visa cilts ieraudzīja dievu Tupu. Viņ� no saules lēnām laidās uz zemi.

� Lai Eiretē, meitene ar burvīgo balsi, kļūst tava sieva, � viņ� teica Ogaraiti. � Tu būsi laimīgs, bet tāpēc tu pārvērtīsies par putnu.

Ogaraiti, itin nemaz nedomādams, atbildēja:

� Esmu ar mieru.

Viņ� nebija paguvis izrunāt �os vārdus, kad sajuta, ka viņa ķermenis kļūst mazāks un mazāks. Viņa spēcīgās rokas, kas viegli prata uzvilkt loku un drosmīgi cīnījās ar viļņiem, pārvērtās par diviem nelieliem spārniņiem. Ogaraiti � nebija ko redzēt � kļuva par mazu putniņu, ko sauc par ceplīti. Viņ� uzlaidās augsta koka pa�ā galotnē un sāka tur dziedāt savu pirmo dziesmu. Tā skanēja kā jauki treļļi un atgādināja to dziesmu, kuru bija dziedājusi Eiretē dienā, kad viņi pirmo reizi satikās. Tas notika visas guarāni cilts acu priek�ā. Indiāņi aiz pārsteiguma vai zaudēja valodu.

Bet Eiretē tie�i tobrīd bija savā būdā. Viņu pēk�ņi pārņēma tāds savāds vēl nepazīstams nemiers. Viņa iznāca no būdas, un līdz viņas ausīm atplūda jautrie Ogaraiti treļļi. Eiretē atcerējās savu dziedāto dziesmu. Viņai likās, ka zeme aizslīdētu prom no kāju apak�as. Viņa izpleta rokas un kā viegls putniņ� uzlidoja augstu debesīs. Sadzirdējusi sava mīļotā liego dziesmu, Eiretē lidoja prom uz koku, kur viņu jau gaidīja Ogaraiti.

[1]Nuida - koka vāle, kādu indiāņi lieto, izpildot savus rituālus

ZIEMEĻAMERIKAS INDIĀŅU PASAKAS

Gudrais Gluskeps

Dziļos un tālos mū�ame�os � tik tālos, ka turp pat putns nevar aizlidot, spīguļoja Tioto ezers. Tagad tur ir tuksnesīga zeme. Sensenos laikos katru vasaru pie ezera no malu malām sabrauca indiāņi. Vieni atveda zivis un iemainīja tās pret iero�iem, otri uz laivu malām izklāja miecētas ādas, tre�ie piedāvāja siltus ka�okādas apģērbus.

Pāri ezeram no agra rīta līdz vēlai naktij bija dzirdama balsu murdoņa. Da�u brīdi indiāņi klaigāja tā, ka pa�i sevi vairs nesadzirdēja. Nebija neviena, kas �os nomierinātu un savaldītu.

Kādu dienu, kad indiāņu smiekli un klaigas bija izbiedēju�as visas kaijas, uz Tioto ezera no zilām debesīm nolaidās liels mākonis. Tiklīdz mākonis pieskārās ūdenim, no tā izpeldēja balta kanoe. Tajā sēdēja ļoti gara auguma stalts, majestātisks vīrs.

� Ko jūs klaigājat kā mazi bērni? � viņ� bargi noprasīja pieklusu�ajiem indiāņiem.

Te kā rudenī no kokiem lapas uz sve�o vīru sāka birt da�neda�ādas sūdzības.

� Es negribu ņemt sāli pret bebru ādiņāml � viens indiānis teica.

� Bet man par vara sprādzi vajag vairāk; maks ar bultām ir daudz par maz! � sūdzējās otrs.

� Vai par labiem mokasīniem ir godīgi dot pretī loku, kam stiegra ir kā sapuvusi zāle? � nerimās tre�ais.

Vīrs baltajā kanoe pacēla roku.

� Mans vārds ir Gluskeps. Es ierados, lai jums palīdzētu, � viņ� valdonīgi teica. � Aizmirstiet savus sīkos strīdus. Brauciet ātrāk visi uz malu un aiznesiet no ūdens patālāk savas laivas.

Indiāņi tā arī darīja.

Kad ezerā vairs nebija nevienas kanoe, sve�inieks pacēla galvu un izstiepa uz aug�u pret debesīm rokas. Tajā pa�ā mirklī melns mākonis aizsedza sauli. Kad tās stari pie debesīm atkal iemirdzējās, indiāņi virs Tioto ezera ieraudzīja milzīgu zosu baru. Zosis klusu, bez liekas gāginā�anas notupās uz ezera, kāri padzēra ūdeni, bet pēc tam atkal pacēlās spārnos un aizlidoja. Viena zosu bara vietā, no visām debess pusēm atlidoja jauni un atkal jauni zosu bari. Tie nometās uz ezera, padzērās ūdeni un laidās projām. Tādējādi ezerā drīz vien nebija ne pilītes ūdens.

Pavadījis ar acīm pēdējo zosi, Gluskeps ar rokas mājienu norādīja indiāņiem uz mitro ezera dibenu. Tur starp aļģēm spīguļoja glieme�nīcas, kādas agrāk neviens nebija redzējis.

� Salasiet un apvirpojiet tās, � Gluskeps teica, izveidojiet apaļas un saveriet uz resniem pavedieniem. Tās sauciet par vam-pum krellēm. Lai katrs no jums pret �īm vampum krellēm maina visu, kas viņam vajadzīgs, un tad jums uz priek�dienām nebūs vairs jāklaigā un jāstrīdas.

Tas bija pirmais labais padoms, ko indiāņiem deva gudrais Gluskeps.

Viņam tā iepatikās necaurejamie un bezgalīgie mū�ame�i un pla�ās prērijas, ka viņ� nolēma �eit palikt uz visiem laikiem. Tepat ezera krastā viņ� sev uzslēja vigvamu. Strauti un lietus gāzes atkal piepildīja ezeru ar ūdeni, un drīz vien pāri Tioto ezeram tāpat kā agrāk jautri �audījās kaijas ar baltiem spārniem. Tikai kop� tā laika pie ezera valdīja klusums.

Burvis Gluskeps

Vrabanaku ciltī, kas nozīmē �tie-kas-dzīvo-blakus-uzleco�ai-saulei�, mēdz stāstīt par jaunekli Tabaleku. Tabaleks bija lādzīgas dabas, bet tikai pārlieku lēnīgs un neveikls. Medībās viņa raidītās bultas alla� lidoja garām kuram katram medījumam.

Kādu reizi cilts virsaitis pavēlēja, lai visi indiāņi viņam atnes vampum � glieme�nīcu krelles. Tabaleka vigvamā velti meklēt glieme�nīcas. Tad Tabaleka māte sameklēja noglabātu aļņa ādu, iedeva to dēlam un aizsūtīja samainīt pret glieme�nīcām.

Tabaleka ceļ� veda cauri me�am. Vēl no acīm viņam nebija izzudis pa�a vigvams, kad no biezokņa pretī iznāca vecs vīrs. Tas pacēla roku un mīlīgi teica:

� Laba diena, dēliņ!

Tabaleks pieklājīgi atbildēja, kaut gan �o indiāni nekad agrāk nebija redzējis.

� Man gau�i patīk �ī aļņa āda, � vecais teica. � Atdod to mani!

Tabaleks nokāra galvu, jo viņam bija �ēl atteikt laipnajam vecītim.

� Piedod, � brītiņu klusējis, atbildēja jauneklis, � man par �o ādu jādabū vampum krelles, lai tās atdotu virsaitim.

� Bet es tev par ādu iedo�u bļodiņu ar ceptu gaļu. Ņem � neno�ēlosi!

Vecais vīrs izvilka no ādas maisa bļodiņu. Tajā atradās da�as nieka gaļas �ķēlītes, no kurām diez vai bērns būtu varējis paēst.

Tabaleks pakratīja galvu.

� Kā nu vēlies, � vecais vīrs teica. � Varēji tomēr nogar�ot gabaliņu.

Cienasts lieliski smar�oja, un Tabaleks nenocietās nenogar�ojis.

� Ņem vēl, ņem! � vecais vīrs vēlīgi teica.

Tabaleks nesteigdamies, lai neizskatītos alkatīgs, paņēma vēl �ķēlīti. Vecais vīrs viņu cienāja no visas sirds. Apēdis vairākas �ķēlītes, Tabaleks pamanīja, ka bļodiņā gaļas neko mazāk nav kļuvis.

Beidzot Tabaleks juta, ka ir pielicis pilnu vederu, bet rokas viņam neklausīja, pa�as vēl sniedzās pēc cienasta.

Vecā vīra seju rotāja apmierināts smaids, redzot, ka Tabaleks nevar atrauties no bļodiņas.

� Pietiks ar, � beidzot vecais vīrs noteica. � Atdod man ādu, bet bļodiņu ņem tu.

Tabaleks nometa no pleciem ādu un sniedza to vecajam savādniekam.

Mājās viņ� atgriezās bēdīgs, �ad tad pamezdams acis uz bļodiņu, ko bija dabūjis vampum kreļļu vietā.

Nākamajā dienā māte iedeva Tabalekam lielu lā�a ādu.

� Par �o pretī jņem tikai vampum krelles, dēliņ, � viņa teica, dēlu izvadīdama.

Uz tās pa�as taciņas Tabaleks atkal sastapa veco vīru. �oreiz viņ� rokās nesa apdilu�u ādas jostu.

� Klausies, dro�sirdīgo karavīr, � vecais vīrs teica, � drīz klāt būs ziema, bet man aukstajās naktīs nav ar ko apsegties. Ne�ēlo priek� manis �o silto ādu! Pretī tev do�u, pavei, �o te.

Vecītis pasniedza Tabalekam savu jostu.

� Es jau tev atdotu ādu, � Tabaleks atzinās, � bet mūsu virsaitis pieprasa vampum krelles! Bet tāda veca josta � ko es ar to?

� Tā nav parasta josta, � vecais vīrs iesmējās.

Tikko vecītis apklusa, kad jostas cilpa apvijās apkārt Tabalekam un sāka tā nu viņu �ņaugt, ka elpa aizrāvās.

� Ņem nost! Ātrāk ņem nost! � cīnīdamies pēc elpas, sauca jauneklis.

� Tu būsi brīvs, tiklīdz man atdosi ādu, � vecais vīrs cieti noteica.

Tabaleks nokāris galvu, bēdīgs slāja uz mājām, rokās turēdams vecu, jau krietni apdilu�u bizoņa ādas strēmeli.

� Ko tu atkal esi izdarījis? � māte bēdīgi lauzīja rokas.

� Visu, kas mums bija, tu esi izdāļājis kaut kādiem tur klaidoņiem! Visa bagātība, kas mums vēl atlikusi, �īs te ūdru ādiņas. Ej atnes par tām vampum krelles un nedari man kaunu!

�oreiz Tabaleks devās uz citu pusi. Viņ� jau gandrīz bija ticis laukā no me�a, kad pēk�ņi padzirdēja indiāņu stabules skaņas. Pats nemaz to negribēdams, Tabaleks palēcās uz vietas, piesita vienu kāju, piesita otru kāju un laidās dancī. Tā dancodams, Tabaleks nonāca me�a klajumā, kur pamanīja sve�o sirmgalvi, kas tad arī stabulēja.

� Ļauj man brīsniņu atpūsties un atvilkt elpu! � Tabaleks lūdzās, jo viņam nemaz vairs negribējās cilāt kājas.

Ta�u vecais virs tikai stabulēja, it kā viņa lūgumu nemaz nebūtu dzirdējis. Tad Tabaleks atraisīja no jostas ādiņas un nometa vecajam vīram pie kājām zemē.

Vecītis tajā pa�ā mirkli nolaida stabuli un noglaudīja ūdru ādiņu mīksto spalvu.

� Ņem �o stabulīti, dēliņ, un nemaz nebēdājies! � viņ� smiedamies teica. � Tu pats vēl nenojaut, ka tev dzīvē veicies.

� Kas gan tagad ar mums notiks? � Tabaleka māte bārās, kad dēls atgriezās mājās ar stabuli rokā. � Vei, vei, pats virsaitis jau nāk pie mums!

Tie�ām, karavīru pavadīts, vigvamam tuvojās vabanaku virsaitis. Karavīri sita bungas un kaut ko klaigāja.

Tabalekam sirds trīcēt trīcēja kā trusis, kas ieraudzījis klabur�ūsku. Bet, kad Tabaleks uzaicināja virsaiti ienākt vigvamā, viņ� atkal bija atguvis mieru.

Vigvams bija tuk�s kā izslaucīts, viss ēdamais atradās bļodiņā, ko Tabaleks bija iemainījis pirmo reizi no sve�ā vecī�a. Virsaitis neapmierināts pa�ķielēja uz veco bļodiņu ar nelielajām gaļas �ķēlītēm. Ta�u, sajutis kairino�u smar�u, viņ� paņēma vienu �ķēlīti, un tajā pa�ā mirklī viņa acis alkatīgi iespīdējās. Viņ� aizmeta sānis �ķēpu un ņēmās abām rokām no bļodiņas izķert gaļas �ķēles. Pat viņa � virsai�a vigvamā nekad netika pasniegts tik gar�īgs cienasts! Jo vairāk viņ� ēda, jo vairāk gribējās�

� Aizvāciet! � tik daudz viņa mute spēja uzsaukt, bet rokas pa�as grāba no bļodiņas �ķēli pēc �ķēles.

Tabaleks kļuva dro�āks.

� Es paņem�u bļodiņu, � ātri teica jauneklis, � bet vispirms nosolies, ka neprasīsi vampum krelles ne no manis, ne no pārējiem iedzīvotājiem.

� Apsolu, apsolu! � vai aizrīdamies nomurmināja virsaitis.

Tikko Tabaleks bija aizvācis bļodiņu, virsaitis uzkliedza saviem karavīriem: � Sitiet viņu nost!

Karavīri metās Tabalekam virsū, bet jauneklis pasvieda veco nodilu�o jostu, un nelūgtie viesi palika stāvot, sasaistīti ar �auro ādas strēmeli.

� Redzu, tu neesi no bailīgajiem, � virsaitis ar pūlēm vēla vārdus pāri lūpām. � Tev varbūt pietiks dū�as uzsākt cīņu ar ļaunajiem gariem?

� Ko lai es daru? � Tabaleks brīnījās.

� To es tev pateik�u, tikai pavēli mūs atbrīvot, � virsaitis lūdzās. � Tev neviens pirkstu vairs nepiedurs.

Tabaleks saritināja jostu un ielika to kabatā.

� Tu ta�u zini, ka man ir meita Mahija, � virsaitis iesāka. � Pagājusi jau ne viena ziema vien kop� tā laika, kad viņa pārstājusi smieties. Mēs esam aizmirsu�i pat viņas smaidu. Notiks tā � ja tu pratīsi pieveikt ļaunos garus un atgriezt manai meitai dzīves prieku, atdo�u viņu tev par sievu, ja nepratīsi � tavs skalps lai karājas mana vigvama priek�ā!

Tabaleks krietnu brīdi lauzīja galvu, tad, neskatīdamies uz māti, lai neredzētu viņas vaigā skumjas, teica: �Ejam!

Visa cilts pulcējās pie virsai�a vigvama. Drīz atnāca arī virsai�a meita Mahija. Ne uz vienu acu nepaceldama, viņa nosēdās uz izklātas ādas un vēl zemāk nodūra galvu. Visi apklusa.

Runāt sāka Tabaleks. Viņ� stāstīja pasaku pēc pasakas, vienu jautrāku par otru. Visi � pat vecais burvis nevarēja novaldīt smieklus. Vienīgi Mahija sēdēja skumja un drūma kā negaisa nakts.

� Redzi nu� � virsaitis �ukstēja Tabalekam. � Pat tev tas nav pa spēkam.

Tad Tabaleks izvilka aiz jostas aizbāzto veco stabulīti un sāka stabulēt, cik jaudas. Neviens nespēja pretoties stabules jautrajām skaņām � visi laidās dancī, pat virsaitis pret savu gribu, kāju piesizdams, griezās riņķī.

Sākumā Mahija sēdēja, kā sēdējusi, galvu nodūrusi, skatīdamās uz saviem rakstainajiem mokasīniem[1]. Tad pēk�ņi cauri stabules skaņām un kāju dipoņai atskanēja viņas skanīgie smiekli. Virsai�a meita skatījās uz dancī virpuļojo�o pūli un skaļi smējās.

� Ņem manu meitu! � elsdams pūzdams un no pieres sviedrus slaucīdams, teica virsaitis. � Tu esi uzvarējis.

Mahija smaidīja Tabalekam pretī kā pati saule. Pēc trim dienām viņa kļuva Tabaleka sieva. Drīz Tabaleks tika virsai�a godā un līdz sava mū�a galam prātā paturēja sastap�anos ar labo burvi, kas tik laimīgi bija pārvērtis viņa dzīvi. �is burvis bija Gluskeps.

Kā Gluskeps cilvēkiem uzdāvāja putnus

Kad pasaule bija vēl pavisam jauna, zemes virsū dzīvoja milzis. Indiāņi viņu dēvēja par Vilku Vēju. Kurp arī tas netraucās, visur aiz sevis atstāja nelaimi pēc nelaimes, Ja pārāk sāka cepināt saule, viņ� laidās prom uz savu Mū�īgās Nakts Zemi. Bet vajadzēja tikai rudens mākoņiem aizsegt sauli, kad Vilku Vēj� atkal izlauzās brīvībā. Pat visvecākie koki tad �ēli �īkstēja, bet jaunie drebēja un locījās līdz pa�ai galotnei. Retumis Vilku Vēj� atbrāzās pa�ā vasaras vidū. Līdz zemei viņ� nolieca kukurūzas stiebrus, un tiem ne domas vairs tikt kājās. Pat jūras viļņi no Vilku Vēja muka prom uz malu, it kā gribēdami paslēpties me�a biezoknī. Ziemā Vilku Vēj� gaudoja kā izsalku�u plēsoņu bars, un visa zeme sastinga aiz �ausmām.

Tajā pa�ā laikā jūras malā dzīvoja daudz indiāņu. Vienreiz visi pieaugu�ie ar savām mazajām kanoe laiviņām izbrauca tālu, tālu jūrā, lai sazvejotu ziemai papilnam zivju. Malā palika tikai bērni.

Tikko saule bija noslīdējusi uz vakariem, no ziemejiem kā pats nelabais atbrāzās milzis. Viņ� traucās zemu pāri viļņiem un skaļi gaudoja:

Esmu Vilku Vēj�! Esmu Vi-ilku Vē-ēj�! Kas stāsies man pretī, tas galu dabūsi Ga-alu da-būs!

Vilku Vēj� traucās, raudams viļņiem nost putu vainagus.

Indiāņi ilgi cīnījās ar trakojo�o jūru, bet Vilku Vēj� jo skaļi smējās. Tajā naktī neviens, kas atradās jūrā, vairs malā nepārbrauca.

Nogremdējis laivas, Vilku Vēj� pārsviedās uz malu un pamanīja tur bērnus. Bērni, satupu�i smiltīs, lūkojās tālē, cerēdami starp viļņiem saskatīt savu vecāku kanoe. Ne�ēlīgajam milzim iekrita prātā no zemes virsas noslaucīt līdz pēdējam arī visus bērnus. Ta�u bērni paguva paslēpties dziļā alā un ielejai priek�ā aizvelt jo prāvu granīta bluķi. Lai kā Vilku Vēj� gaudoja, nenieka viņ� nevarēja izdarīt bluķim: tas bija kā zemē ieaudzis. Tā Vilku Vēj�, nekā nepanācis, aizjoņoja prom, beigās piedraudēdams:

� Nāk-�u at-pa-kaļ� Nāk-�u at-pa-kaļ!

Bērni vēl ilgi dzirdēja, kā krak�ķ un vaid koki. Piekļāvu�ies cits pie cita, viņi tupēja pilnīgā tumsā.

Kad ārpusē viss noklusa, bērni izlīda no alas un uzņēma ceļu uz dienvidiem, uz to tālo un silto zemi, par kuru viņi kādreiz bija dzirdēju�i no veciem ļaudīm.

Bērni gāja daudz dienu un daudz nak�u. Kad viņi nonāca me�a klajumā, kur zāle sniedzās līdz jostas vietai, ziedi ziedēja plaukstas lielumā, bet strauti dzirkstīja gai�āki par rīta debesīm, viņa nojauta, ka beidzot nokļuvu�i Vītolu Zemē. Biezie me�i bērnus paslēpa no ļaunā Vilku Vēja. Mazajiem bēgļiem jau likās, ka tagad viņiem nekas vairs nevar draudēt.

Vilku Vēj� nebija atmetis domu ielauzties arī Vītolu Zemē, bet zaļie biezokņi viņu nelaida ne tuvumā. Kā varena armija me�s atsita visus viņa uzbrukumus. Nevarīgās dusmās ļaunais milzis zvērēja kokiem atriebties.

Rudens pusē viņ� atkal atdrāzās Vītolu Zemē � �oreiz kopā ar savu brāli Ziemeļu Vēju. �im milzim tīrais nieks bija ūdeni pārvērst par akmeni, tīrais nieks iznīcināt puķes un zāli. Uz visām pusēm tas dva�oja saltumu; zeme un visa dzīvā radība sastinga no viņa aukstās elpas. Kur vien tas laidās pāri, tur visur palika balts, ledū sastindzis tuksnesis.

Abi ļaunie vēji metās virsū nepadevīgajiem kokiem, bet tie tikai pasmējās. Locīdamies vētras brāzienos, viņi sarunājās:

� Mēs, ciedri, priedes, lapegles un egles! Mēs arī cēlu�ās no Mū�īgās Nakts Zemes un no jums itin nemaz nebaidāmies!

Bet bērzi ar baltajiem stumbriem, apses un kļavas nespēja turēties pretī. Vēji tiem norāva zaļās lapas un piemētāja ar tām pilnu zemi.

� Tagad es jūs panā-āk�u, panā-āk�u! � gaudoja Vilku Vēj�.

Bet vecās egles ar savām kuplajām zaru rokām aizsedza mazos bēgļus, un ļaunie vēji aizlidoja garām, nenojautu�i, kur slēpjas bērni�

Kad turpretī ziema atkāpās uz ziemeļiem, Vītolu Zemē ieradās gudrais Gluskeps. Katru gadu viņ� uz �ejieni atbrauca skaisti izrakstītās nartās, ko vilka suņi.

Bērni izstāstīja Gluskepam, ka vēji norāvu�i kokiem visas lapas.

� Mēs nekā nelūdzam sev, � bērni teica, � atdod tikai kokiem viņu zaļo rotu!

Gluskeps kūpināja pīpi, ka dūmi vien ap galvu griezās, un domīgs vērās tālumā. Viņ� klusībā apcerēja, ko uz zemes jau paveicis un kas vēl būtu jāpaveic.

Tā krietnu laiku sēdēja labais Gluskeps un viņa pīpes dūmi vijās tievās strūkliņās, saplūzdami kopā ar baltajiem mākoņiem. Beidzot Gluskeps teica:

Es nevaru kokiem atdot tās lapas, kuras tiem norāvis Vilku Vēj�. Bet varu visas �īs lapas pēc savas pavēles pārvērst par putniem. No �ā brī�a katru rudeni putni lidos prom uz Ziedu un Vasaras Zemi, bet pavasarī tie atkal atlidos, un jūs tos redzēsit. �ie putni nekad neaizmirsīs, kur ir viņu dzimtene. Viņi kā lapas lidināsies gaisā. Vēju balsis un ūdeņu �ala atbalsosies viņu dziesmās. Sīs dziesmas darīs prieku cilvēkiem. Bet bērni � lai viņi nejauj pāri darīt putniem, tāpat kā viņiem neļāva pāri darīt zajais me�s. Turpretī koki, kam Vilku Vēj� norāva zaļo tērpu, no �ā brī�a katru pavasari ietērpsies jaunā zaļā rotā.

Gluskeps pacēla savu burvju nūjiņu, �etras reizes ar to pavicināja � un dzeltenās, oran�ās, sarkanās lapas, kas jau bija nokritu�as zemē, sakustējās un uzlidoja gaisā kā raibs putnu bars.

Kā trusis zaudēja savu asti

Tajos senajos aizlaikos, kad lielais Gluskeps tikko bija radījis dzīvību uz zemes, zvēri nemaz neizskatījās tādi kā �odien. Pat trusis Abligamu�s toreiz skraidīja uz garām slaidām kājiņām, un odi lai nedomā nākt viņam tuvumā: ar savu kuplo asti Abligamu�s tiem sadeva bez �ēlastības. Paklausieties, kas notika pēc tam.

Kādā jaukā pavasara diena, kad uz trauslajiem maijpuķītes stiebriņiem sakarinājās baltie zvaniņi, Abligamu�s bija atlaidies zem bieza krūma. Pēk�ņi viņ� izdzirdēja �aboņu un uzmanīgi pablenza no krūma apak�as. Asaras slaucīdams un tikko kājas vilkdams, pa me�u nāca Uskuls no zebiek�u cilts.

� Laba diena! � pamanījis trusi, skumji teica Uskuls.

� Kas tad tevi tā apbēdinājis, brāli Uskul? � trusis apvaicājās.

� Steidzos uz savām kāzām un esmu nomaldījies no ceļa, � Uskuls ie�ņukstējās. � Man jāpagūst tikt uz kāzām līdz saules rietam, citādi manu līgavu viņas tēvs izprecinās krauklim. Viņ� tā nozvērējās. Pavei, kādā gabalā jau saule�

� Kur tad dzīvo tava līgava?

� Uilne�u apmetnē, tur kur upe met lielo līkumu�

� Es labi zinu �īs vietas. � Trusis noskurinājās. � Nāc man līdzi

Abligamu�s sāka ātri cilpot uz priek�u. Turpretī Uskuls, pieradis vairāk kāpelēt pa kokiem, drīz vien atpalika. Viņ� ik pa brīdim izslējās uz pakaļkājām, lai redzētu, kur zālē pazibēs tru�a aste. Saule jau bija noslīdējusi zem ozola apak�ējā zara un karājās kā milzīga zelta zīle. Pēk�ņi Uskuls paklupa un juta, ka krīt ar galvu pa priek�u kādā dziļā bedrē. Viņ� sāpīgi sasitās pret akmeni, ta�u tūlīt a�i piecēlās un sāka saukt trusi.

Uskuls ilgi kliedza, pat aizsmaka, līdz trusis atgriezās.

� Ei, tu esi �eit? � trusis sauca nolicies gar�ļaukus uz bedres malas.

� Viss nu pagalam�

� Pagaidi! A�i kaut ko izdomāsim, � Abligamu�s atsaucās.

� �e, mana aste, ķeries pie tās! Izvilk�u.

Uskuls palēcās un pamanījās ieķerties trusim astē. Abligamu�s atspērās uz visām �etrām kājām un sāka vilkt, cik jaudas. Jau parādījās Uskula galva, bet te kaut kas stipri nokrak�ķēja, un Abligamu�s ar purnu iegrūdās tie�i zemē� Bija ņēmusi un notrukusi viņa gara, kuplā aste� Trusis pa�ūpoja galvu, nopurināja pie purna pielipu�ās vecās prie�u skujas, tad ar priek�kājām aptvēra tievu kociņu un, nolaidis lejā pakaļkājas, iesaucās:

� Ei, turies stingrāk!

Uskuls bija smags. Uz mirkli trusim pat likās, ka viņ� ilgāk neizturēs, bet tad arī pāri bedres malai pacēlās Uskula apaļā galva.

� Uh! � Abligamu�s tikai noskurinājās, palaidis vaļā koku.

Te nu viņ� noskārta, ka pakaļkājas viņam kļuvu�as garākas par priek�kājām. Skriet tāpat kā iepriek� viņ� vairs nevarēja, bet pasteigties vajadzēja.

� Iesim, iesim, Uskul! � Abligamu�s steidzināja. � Tu ta�u nedrīksti kavēties.

Kad saule bija noslīdējusi tik zemu, ka to no zemes �ķīra tikko samanāma spraudziņa, pa kuru pat kāpurs neizlīstu, Abligamu�s ar Uskulu elsdami pūzdami iesteidzās apmetnē.

Uskuls klāja vaļā visu, kas viņiem bija atgadījies pa ceļam. Abligamu�u nosēdināja pa�ā goda vietā, un dzīrēs �oreiz nebija dārgāka viesa par trusi! Līgava ar viņu dancoja pirmo danci. Trusis, kaut arī kājas viņam vēl sāpēja, tā grieza Uskula līgavu, ka viņa nokrita uz kazeņu krūma un saplēsa savu goda tērpu. Abligamu�s jutās gau�i nelaimīgs, bet tūlīt pat atcerējās, ka netālu izkārta kaltējas skaista āda. Drīz vien līgavas priek�ā tika nolikta sudrabaina brie�āda.

� Vajadzīga vēl jostiņa, lai vējā āda neplandītos! � teica līgava.

Trusis noplēsa no ādas �auru strēmelīti un savija stingru aukliņu.

Vēlu naktī, kad līksmes beidzās, trusis sāka atvadīties.

� Pagaidi brītiņu tepat, � trusim pa�ukstēja līgava un nozuda.

Drīz viņa atgriezās, nesdama baltu puķainu vīstokli.

� Te būs mūsu dāvana, � viņa teica. � Valkā �o ka�ociņu ziemā, tas ir balts kā sniegs, un tevi neviena acs ne tuvumā, ne tālumā nepamanīs.

Par tādu brīni�ķīgu dāvanu Abligamu�s bija bezgala priecīgs. No visiem atvadījies, viņ� steidzās uz mājām.

Pie debesīm spīdēja pilns mēness un me�ā bija pavisam gai�s. Cilpodams garām nelielam ezeriņam, Abligamu�s nejau�i pameta skatienu ūdenī un bailēs atlēca atpakaļ

� Ai, vai tas esmu es? � Trusis nobijās un notupās zāle. � Kā lai es tāds rādos saviem draugiem? O-o-o� � Viņ� klusi ieraudājās.

Cik ilgi Abligamu�s ta bija notupējis ezera krasta, neviens nezina.

Kam lai viņ� izsūdz savas bēdas? Varbūt vienīgi visuvarenajam Gluskepam�

� O, Gluskep, � klusi vaimanāja trusis, � vai tu redzi kas ar mani noticis? Par mani, nabaga trusi, tagad visi smiesies � Labāk atdod man manu agrāko izskatu�

Augstu kalnos labais Gluskeps izdzirdēja sava mazā drauga gau�anos un mirkli vēlāk jau atradās blakus viņam.

� Es zinu, kas ar tevi noticis, � viņ� teica. � Ta�u nebēdājies: tavu labo sirdi neaizmirsī�u. Es tevi apbalvo�u. Tev gar�o smar�īgais saldais āboliņ�?

Trusis skumji pamāja.

� Līdz �im tev bija grūti sajust tā medaino smar�u, � Gluskeps turpināja, � bet tagad tu sajutīsi āboliņa smar�u jau pa lielu gabalu.

� Tas nu ir labi! � trusis k|uva mo�āks. � Bet saki � kā lai es skrienu ar �ādām, vei, kājām?

� Vai tad tikai jāstaigā vai jāskrien, var ta�u arī lēkt, � Gluskeps viņu nomierināja. � Tici man, tas tev būs īsti pa prātam.

� Bet kā tad ar manu asti? Vai tie�ām uz laiku laikiem man tāda ļipa vien paliks?

� Nestrīdos, agrāk tev, protams, bija grezna aste, � Gluskeps atbildēja. � Tikai atceries, cik bie�i tev nācās no tās vilkt laukā dad�us un dzeloņus.

� Tiesa, tā tas bija, o, lielo GluskepI � trusis kļuva jau glu�i priecīgs. � Viegli man nebija ar savu kuplo asti. � Un Abligamu�s priecīgs laida smieklus vaļā.

� Redz nu! Tātad tev būs labāk nekā agrāk! � Un arī Gluskeps sāka smieties.

Kad Gluskeps jautri smejas, zeme dreb un koku galotnes lokās līdz zemei.

Lai uz visiem laikiem saglabātu piemiņā, ka trusis nelaimē paglābis savu draugu, Gluskeps kop� tā brī�a pavēlējis visiem tru�iem būt līdzīgiem Abligamu�am. Tāpēc arī tru�iem pakaļkājas ir garākas nekā priek�kājas, bet kuplās astes vietā ir ]ipas � īsas, īsiņas.

Lācenes dēlsMūins

Kādrciz ziemeļu mū�ame�os dzīvoja puisēns, vārdā Sigo. Tēvs viņam bija miris. Sigo bija tik mazs, ka vēl nevarēja iet medībās, un māte apprecējās otrreiz.

Patēvam, kuru sauca par Melno Ragu, mū�dien likās, ka sieva vairāk rūpējas par dēlu nekā par viņu. Beigu beigās viņ� sadomāja tikt no Sigo vaļā.

� Siev, � viņ� kādu dienu teica, � �oreiz Sigo nāks man līdzi medībās.

� Vai nu prāts, � sieva teica, � viņ� vēl ir par mazu, lai ietu medībās.

Vai nu sieva drīkst runāt pretī vīram.

Krietni ilgi mednieks ar zēnu lauzās cauri krēslainam mū�ame�a biezoknim. Mokasīni zēnam jau noplīsa, lūpas saplaisāja, bet patēvs, drūms kā negaisa mākonis, viņu veda dziļāk un dziļāk me�ā iek�ā.

Saule jau sen bija noslīdējusi aiz koku galotnēm, kad viņiem tuvumā starp krūmiem pavīdēja tum�a ala.

� Pameklē tur alā tru�us! � mednieks teica.

Sigo atkāpās no alas.

� Tur ir tik tum�s, ka nekā nevar redzēt, � zēns atbildēja.

� Tev bail? � Melnais Rags smīnēja. � Kas tu būsi par mednieku? Ej tik iek�ā! Arā nāksi, kad sauk�u.

Viņ� pagrūda Sigo uz alas pusi un, tiklīdz zēns tumsā nozuda, tā ņema un aizvēla alai priek�ā lielum lielus akmeņus.

�Nevienai dzīvai radībai nebūs ne jausmas, kur palicis �is bailīgais zeņķis,� Melnais Rags prātoja, pamezdams vērīgus skatienus uz visām pusēm.

Bezdelīga, kas tobrīd tupēja augstā priedē, visu redzēja un tajā pa�ā mirklī bija prom pie labā Gluskepa.

Briesmīgs dusmās bija varenais Gluskeps! Viņ� ietrieca milzu �ķēpu uzkalnē, pa kuru nāca Melnais Rags, un akmeņu lavīna uz visiem laikiem aizraidīja uz viņpasauli cilvēku ar �ūsku sirdī.

Pēc tam gudrais Gluskeps paaicināja pie sevis dzeloņcūku un pavēlēja tai izglābt Sigo.

Alā bija auksti. Sigo, tā arī nesagaidījis, kad Melnais Rags viņu sauks, klupdams krizdams sāka virzīties uz izeju. Asaras straumēm plūda pār viņa vaigiem. Un pēk�ņi viņ� izdzirdēja kādu balsi: � Neraudi, Sigo! � Balss bija klusa un itin laipna. Tā bija vecā dzeloņcūka, kas prata sarunāties ar bērniem. � Es tev palīdzē�u!

Saltās bailes, kas kā ļauna �ūska �ņaudza Sigo sirdi aprima. Dzeloņcūka pielīda pie akmeņiem, kas bija aizgāzti alas ieejai priek�ā, un mēģināja tos novelt. Akmeņi bija pārāk smagi. Tad dzeloņcūka skaļā balsī sauca:

� E-he-hei! Gluskepa draugi! �urpu! �urpu!

Tūlīt pat bija dzirdama zaru brīk�ķē�ana, jo tur pa vistaisnāko ceļu traucās vilks, jenots, briedis un trusis. Uz dzeloņcūkas aicinājumu �urp lidoja putnu bari, un to spārnu vēzienos noslāpa vēja gaudas. Atlēca maza vāverīte, atrāpoja pat bruņurupucis.

� Puisēnu iemetu�i alā! � dzeloņcūka iesaucās. � Es viena pati nekā nespēju viņu atbrīvot. Palīdziet!

Zvēri pūlējās, cik jaudas, spēkus netaupot. Briedis atstāja zem laukakmeņa savu ragu, daudzi nomauca nagus vai izlauza zobus, bet Sigo sēdēja, kā sēdējis, alas tumsā.

� R-r-r! Atnācu arī es! � pēk�ņi atskanēja no me�a.

Zvēri atskatījās. Me�a klajumā iz�āpoja lācene Mūin-skvo. Viņa pagrūda zvērus nost, ar savām spēcīgajām ķetnām izmētāja alai priek�ā aizveltos akmeņus, un Sigo, acis no gaismas miegdams, iznāca brīvībā.

Zēns ir izsalcis. Kur� viņu paēdinās? � apvaicājās dzeloņcūka. � Mēs ēdam koku mizu un lapas � tas viņam nederēs.

Sarkanrīklīte aizlidoja, drīz atgriezās un nolika zēnam priek�ā tārpu. Bebris atstiepa gabalu kārkla mizas. Katrs zvērs nāca ar savu cienastu. Pati pēdējā ēdamo atnesa Mūin-skvo � uz lielas lapas bija uzlikts melleņu plācenis.

Sigo ķērās klāt plācenim un to notiesāja.

� Labi gan! � dzeloņcūka nopriecājās. � Mūin-skvo paņems zēnu pie sevis.

Tā Sigo apmetās uz dzīvi lācenes migā. �eit bija silti. Trīs pinkaini lācēni, Mūin-skvo dēlēni un mazā meitiņa, ņēmās apostīt jauno brālīti un tad nolikās tam blakus.

Drīz Sigo aizmirsa savu agrāko dzīvi cilvēku vidū. Viņam pa�am drīz sāka likties, ka viņ� ir dzimis lācēns.

Kādā pavasara dienā lācene Mūin-skvo aizveda visus savus bērnus pie upes pamieloties ar salakām. Lācene iebrida ūdenī, notupās uz pakaļkājām un ņēmās ķert sudrabainās zivtiņas. Viņa tās izmeta krastā, bet lācēni un Sigo tik ņēma zivtiņas un ēda, kamēr vēders pilns.

Pēk�ņi Mūin-skvo pacēla galvu un dziļi ievilka gaisu. Pēc tam viņa pa galvu pa kaklu metās uz malu, uzsaukdama mazajiem:

� Bēdziet!

Kad visi bija ielīdu�i atpakaļ migā, Sigo �ukstus vaicāja:

� No kāda zvēra mēs tā bēgām?

� Pa me�u nāca cilvēks, tāds pats kā tu, � lācene atbildēja. � Cilvēki nogalina zvērus. Ja jūs sajūtat cilvēka smaku, bēdziet tik ātrāk projām!

Ar katru dienu rotaļām atlika mazāk laika.

Vēl lielā tumsā Mūin-skvo visus vadāja lasīt ogas. Katra nāko�ā diena bija īsāka par pagāju�o. Tad kādu rītu, kad lācēni un Sigo pamodās, viņi redzēja, ka zemi tālu visapkārt klāj mīksts, balts sniegs.

Bija jāizraugās jauns miteklis.

Ziemas migu lācene ierīkoja koka dobumā. Tur gan bija tum�s, toties sauss un silts.

Pagāja turpat puse ziemas. Melleņu plāceņu alla� bija papilnam, koka biezā miza nelaida iek�ā stindzino�o aukstumu. Varēja iztikt. Tad kādu dienu�

Kādu dienu indiāņu mednieki pamanīja baltu tvaiku strūkliņu, kas cēlās virs koka dobuma. Viņi saskatīja uz koka mizas lā�a nagu ieskrambā jumus un saprata, ka �eit meklējama lā�u ziemas miga.

Mūin-skvo jau pa gabalu sadzirdēja cilvēku balsis. Viņa uzmodināja lācēnus un Sigo un pa�ukstēja, pūzdama zēnam sejā elpu:

� Tur atnāku�i cilvēki! Es metī�os āra pirmā, viņi dzīsies man pakaļ. Pa to starpu bēdziet jūs! � Viņa ar ķepām pagrūda dēlēnus. � Bet tu, cilvēka bērns, izlūdzies medniekiem, lai nenogalina maziņo.

Mūin-skvo izlīda no midzeņa un metās sānis, bet mednieki tai uzklupa un sa�āva ar savām trāpīgajām bultām. Divi lāceni paguva aizmukt. Sigo pēdējais izlīda no dobuma un tūlīt iesaucās: � Es esmu tāds pats cilvēks ka jūs! Nenogaliniet manu māsu!

Indiāņi lielās izbailēs nolaida lokus. Zēns medniekiem izstāstīja, kā viņ� nokļuvis lā�a mātes gādībā. Mednieki sameklēja speķa gabaliņus, pabaroja mazo lācēnu un ilgi bēdājās, ka nogalināju�i lā�u māti.

Veselu dienu Sigo neatkāpās ne soli no beigtās lācenes un to rūgti apraudāja. Tad viņ� teica:

Kop� �ā brī�a mans vārds būs Lācenes dēls Mūins. Manas bultas nekad nelidos uz maniem aud�ubraļiem.

Kop� tā laika vabanaki cilts indiāņi, pamanīju�i baltu tvaiku strūkliņu, kas ziemā ceļas kaut kur me�ā, klusām saka: �Tur lā�u māte gatavo ēdienu saviem mazuļiem. Netraucēsim viņu!�

O�egeijasa

Kādā indiāņu apmetnē pie me�ezera dzīvoja trīs māsas. Vecākā māsa Uuna pēc dabas bija skaudīga un ka�ķīga. Vidējā māsa Masusi visādi centās atdarināt vecāko māsu un ar sevi�ķu labsirdību neizcēlās. Vienīgi jaunākajai māsai bija rāms un maigs raksturs.

Meitenēm vecāki bija sen miru�i, medībās iet viņas nebija radu�as, tāpēc gaļu iemainīja no medniekiem pret māla traukiem. �os traukus viņas taisīja pa�as � vecākā māsa no o�a rīkstītēm pina grozus, vidējā māsa tos nozieda ar māliem, bet jaunākā māsa uz ugunskura apdedzināja. Jaunākajai māsai, apdedzinot traukus, vajadzēja pārliekties pāri ugunskuram, dzirksteles viņai lēca sejā un atstāja tur sīkus raibumiņus. Tāpēc arī jaunāko māsu iesauca par O�egeijasu � �Tā-kurai- seja-raibumaina�.

Ezera pa�ā attālākajā galā dzīvoja jauns mednieks, vārdā Tiams. Viņ� zināja tādus burvju vārdus, kurus noskaitot varēja kļūt neredzams. Vienīgi viņa pa�a māsa Kalusita brāli tad varēja redzēt. Tiams nemanīts prata piezagties itin tuvu kuram katram zvēram, un viņa bultas tos nogāza no kājām bez kļūdī�anās.

Kādu dienu Kalusita atnāca uz apmetni un teica ļaudīm:

� Klausieties, klausieties visi! Mans brālis grib precēties. Viņ� ņems to meiteni, kura viņu varēs redzēt.

Kaut arī pa�u Tiamu neviens vaigā nebija redzējis, valodas, ka viņ� ir varens mednieks, sen klīda pa visu apvidu.

Meitenes no apmetnes cita pēc citas gāja uz mednieka vigvamu, bet gāja veltīgi.

Beidzot nolēma izmēģināt laimi arī vecākā masa Uuna. Vidējā māsa Masusi vēlējās iet reizē ar viņu.

Kalusita laipni sagaidīja abas māsas, uzaicinaja pēc nāciena brītiņu atvilkt elpu. Kad pienāca laiks sagaidīt Tiamu pārnākot no medībām, Kalusita aizveda meitenes ezera malā un vaicāja:

� Vai redzat manu brāli?

Gan Uuna, gan Masusi tūlīt pamanīja kanoe, kas viegli slīdēja pa ezeru. Bet kanoe bija tuk�a! Pat airu tajā nebija. Viss, kam pieskārās Tiama roka, kļuva tūlīt neredzams.

� Es viņu redzu! � pirmā iesaucās Uuna.

� Es arī! Es arī! � atsaucās Masusi.

Kalusita noprata, ka abas meitenes melo, tapec vaicāja:

� No kā viņam izgatavota pleca saite?

� No vīteņa stīgas! � ātri atteica Uuna.

� Nē, no ādas! � vidējā māsa viņu pārtrauca.

Tad nu Kalusita noprata, ka nevienai no abam māsām nav lemts kļūt par brāļasievu. Par melo�anu viņa nolēma masas sodīt.

� Iesim atpakaļ, � Kalusita maigi teica, � jus palīdzesiet pagatavot vakariņas.

Sakārtojusi glieme�vāku kakla rotu, Uuna dro�i devas pakaļ Kalusitai. Arī Masusi nezaudēja cerības.

Kad visas trīs sāka darboties pie pavarda, Kalusita pēk�ņi pagriezās un teica:

� Labvakar, Tiam!

Arī māsas pagrieza galvas, bet, protams, neviena neredzeja.

� Saņem no Tiama gaļu! � Kalusita teica Uunai. Meitene apjukumā paspēra soli sāņus un nedro�i apstājās

Te gabals brie�a gaļas ar lielu blīk�ķi novēlās viņai pie kājām Uuna iekliedzās un metās laukā no vigvama.

� Palīdzi brālim novilkt mokasīnus, � Kalusita teica Masusi, � un neaizmirsti tos izkaltēt!

Masusi gau�i samulsusi mīņājās vigvama vidū.

Te slapji mokasīni ar lielu blīk�ķi nokrita viņai pie kājām Masusi aizsedza seju ar rokām un arī izskrēja no vigvama.

� Laiks iet, bet es nevaru un nevaru atrast sev līgavu! Tiams grūti nopūtās.

� Nebēdā neko, � Kalusita atbildēja. � Tavai sievai jābūt ar tīru un labu sirdi.

O�egeijasa jau pa gabalu pamanīja māsas, kas nāca atpakaļ un tūlīt noprata, ka laime �ām paslīdējusi garām. O�egeijasa zināja, ka tagad māsas visu savu niknumu izgāzīs uz viņu. Daudz neprātodama, meitene izslīdēja no vigvama un paslēpās me�ā.

O�egeijasa klīda, kur acis rādīja. Me�ā bija kluss. Te meitenei iekrita prātā, ka viņa vienīgā no visas apmetnes nav vēl gājusi uz Tiama vigvamu ezera attālajā galā. �Tikai kam gan viņam tā, kurai seja raibumaina!� meitene skumji prātoja. �Arī grezna tērpa man nav. Protams, to jau varētu izgatavot kaut vai no koka mizas��

Meitene sāka nokritu�ajiem bērziem veikli nomaukt tāsis. Ar asu rīksti viņa izdūra caurumus un tāss gabalus sadiedza kopā ar stipriem zāles stiebriem. Tērps iznāca ciets un stipri grabēja. Toties tik sniegbaltā tērpā vēl neviens indiānis nekad nebija staigājis.

Kad O�egeijasa atgriezās savā vigvamā, māsas nevarēja vien nobrīnīties: � Kas tev padomā?

� Esmu ceļā pie Tiama, � O�egeijasa cieti noteica.

� Tavas acis ir aklas kā kurmim! � iesaucās Masusi. � Vai tev prāts �ādā izskatā rādīties ļaudīm?

� Lai tik skrien, lai tik skrien! � Uuna ļauni nosmīkņāja. � Drīz diegs atpaka|.

Kad O�egeijasa gāja cauri apmetnei, no visām pusēm bija dzirdamas skaļas nievas, pat suņi aizsmakdami rēja.

No kauna O�egeijasai vaigi dega kā ugunis, tomēr viņa a�i soļoja uz priek�u, raudzīdamās uz koku galotnēm, tāpēc viņa izskatījās lepna un drosmīga.

Tiams bija aizgājis medībās. O�egeijasai pretī iznāca Kalusita.

� Es atnācu� es atnacu� � tikko pāri lūpām pārvēla O�egeijasa, � lai redzētu tavu brāli� ja nu varē�u, � viņa mulsi piebilda.

� Nāc iek�ā un atvelc elpu! � Kalusita pasmaidīja.

No laipnības, kas bija saklausāma Kalusitas balsī, O�egeijasa gandrīz vai apraudājās. Ar viņu vēl neviens tik sirsnīgi nebija runājis.

Kad saule noslīdēja aiz me�a, Kalusita aizveda O�egeijasu uz ezera malu.

� Vai tu redzi manu brāli? � viņa pēc brītiņa jautāja.

O�egeijasa paskatījās tālumā, bet pamanīja tikai tuk�u laivu ezerā.

Nodūrusi galvu, bezgala nelaimīga O�egeijasa klusu �ukstēja: � Nē, viņu es neredzu�

� Pamet vēl reizi acis! � uzstājīgi teica Kalusita. � Pamet!

Kalusitai iepatikās meitene savādajā tērpā, jo viņa runāja patiesību.

O�egeijasa paskatījās uz kanoe, kas slīdēja uz malu, un pēk�ņi lielā priekā iesaucās:

� Redzu, redzu! Rau, viņ�!

� Pasaki � kāda saite ir viņam pār plecu?

� Tā ta�u ir no varavīksnes! � O�egeijasa brīnījās, nule pamanījusi, ka Tiama krūtis apvij raiba saite, tikpat daudzkrāsaina kā pie debesīm varavīksne.

Kalusitas seja atplauka laimīgā smaidā � beidzot brālis atradis sev līgavu!

Viņa ieveda O�egeijasu vigvamā, lika nomest savādo tērpu un pasniedza meitenei drēbes no plānas brie�ādas un raga suku.

� Esmu savus matus apsvilinājusi, apdedzinot traukus, � bēdīgi teica O�egeijasa.

Viņai vajadzēja tikai pārvilkt ar suku pāri galvai, lai sajustu, ka mati kļuvu�i biezi un mīksti.

Kalusita ar laipnu smaidu nolūkojās uz savu vie�ņu. O�egeijasa aizsedza ar rokām seju un pēk�ņi sajuta, ka āda viņai kļuvusi maiga un gluda. Visi raibumi � tavu brīnumu! bija nozudu�i.

Taisni tobrīd, atbīdot aizkara malu, ienāca Tiams.

� Beidzot esmu tevi atradis, mana mīļā, � viņi smaidot teica un nosēdināja O�egeijasu tajā vietā, ko viņ� ar masti jau sen bija paredzējis nākamajai sievai.

Kop� �is dienas O�egeijasa, Tiams un viņa māsa dzīvoja mierā un saticībā.

Tālu no visiem ļaudim gudrais Gluskeps priecājās par O�egeijasas laimi: viņ� jau nu sen bija zinājis, cik laba un atsaucīga sirds ir meitenei ar raibumaino seju.

Pasaka par Skagedi

Kādreiz pa�ā ziemas vidū, Dziļo Miegu Mēnesī, sagriezās tāds putenis, ka sniegs krita un krita daudzas dienas no vietas. Tas nosedza mazākus kokus ar visām galotnēm, un tikai vecie me�a mil�i rēgojās ārā no kupenām. Sniegs iedzina zvērus dziļāk alās, aizputināja viņu pēdas, bet indiāņu apmetnēs atveda nelūgtu viesi � badu.

Mednieki cie�i aizbīdīja vigvamiem aizkarus un neatskatīju�ies devās uz me�u. Uz savam platajām slēpēm viņi slīdēja klusi, nedzirdami, vieglāk par vēju pa�ķīra zarus, bet nekur nemanīja ne tru�u pēdu.

Pa brī�am līdz mednieku ausīm atlidoja izsalku�u vilku gaudo�ana, ta�u izsalku�o bērnu raudas viņiem �ķita daudz nepanesamākas.

Kad, pa me�u klīstot un ne matīt nematot medījumu, jau bija pagājis krietni daudz dienu, burvis Dadavats sapulcināja vienuviet visus medniekus. Viņ� iznesa burvju maitu, kas bija sa�ūta no brie�a ādas un tika glabāts lielā slepenībā. Dadavats teica:

� lai visi mednieki nāk un pieskaras maisam! Nakts vēl nebūs pagājusi, kad katrs varēs nomedīt tādu medījumu, kādu tas būs vēlējies. Tikai paturiet prātā � neviens lai nedomā aiztikt nogalinātā zvēra sirdi! Citādi �im maisam zudis burvju spēks un visi labie gari no mums atstāsies.

Dadavats augstu pacēla talismanu un to papurināja gaisā.

Pirmais nāca un maisam pieskārās cilts virsaitis. Viņ� vēlējās lāci� Pēc tam nāca cienījamākie cilts mednieki un tad visi pārējie. Pēdējais mīkstajam ādas maisam pieskaras jaunais indiānis Skagedi. Jauneklim lūdza garus, lai tie atsūta lūsi.

Pie vakara sniega vētra atkal uzsāka savu nevaldāmo deju. Sniegs sniga viena snig�anā, pie kārtīm ieplīsa vigvamu sāni, un bērni ar galvām ierakās dziļāk zvērādu segās.

Skagedi netika acu aizvēris cauru nakti. Tikko ausa gaisma, viņ� uzkāpa uz slēpēm un cerēja pats pirmais ieraudzīt svaigajā sniegā zvēra pēdas.

Viņ� slēpoja īsu brīdi un pēk�ņi upes malā pamanīja lūsi, kura ķepās raustījās mazs ūdris. Ne nu ticēt, ne neticēt savām acīm! Skagedi a�i izrāva no maksts bultu un atvilka stiegru sev līdz pa�ai ausij. Skagedi bija vēl jauns, bet medījums viņam reti izslīdēja no rokām.

Lūsis novēlās sniegā, bet ūdris metās uz upi un noplunk�ķēja vien, kad ienira lāsmenī.

Pieskrējis pie beigtā lū�a, Skagedi no jostas izrāva mednieku dūci. Viņ� uz�ķērda beigto dzīvnieku un ar trīco�ām rokām izņēma sirdi. �Kas gan to uzzinās'� jauneklis nodomāja. �Bads tik daudz dienu minis manās pēdās��

Atpakaļceļ� Skagedi �ķita gau�ām īss. Saule jau bija pacēlusies virs koku galotnēm, kad jauneklis iegāja savā vigvamā, nometās zemē uz ādām un tūlīt pat ieslīga cietā miegā.

Citi mednieki atgriezās mājās tikai ar tumsu. Nevienam citam arī �oreiz nebija veicies. It kā neviens no viņiem pebūtu pielicis rokas burvju maisam. Tiesa, cilts virsaitis gan uzgāja virsū lācim, bet, kolīdz viņ� cēla loku, tā zvērs nozuda aiz kokiem. Tikai sasalu�ie zari brik�ķēdami lūza kaut kur biezokni.

Noklausījies virsai�a stāstijumu, Dadavats kopā ar medniekiem apstaigāja visu apmetni. Viņ� skaidri zināja: kāds ir pārkāpis viņa aizliegumu. Meklēt nevajadzēja ilgi: pie Skagedi vigvama zemē gulēja vēl nenodirātais lūsis. Kad burvis to apgrieza otrādi, visi ieraudzīja platu rētu.

� Skagedi ir pārkāpis aizliegumu! � burvis iekliedzās. � Tas viņam netiks piedots!

� Netiks piedots! � indiāņi visi vienā mutē atsaucās.

Izdzirdējis balsis, no vigvama izskrēja Skagedi. Viņ� tūlīt visu saprata un palika stāvot kā zemē iemiets.

� Skagedi ir izjaucis burvestibu! � Dadavats turpināja. � Mēs no �ejienes aizejam. Posieties ceļā! Skagedi paliks te viens, jo viņ� domā tikai par sevi.

Visi klusēdami noklausījās bargo spriedumu. Tikai da�as sievietes slepus nopūtās, jo viņām jaunekļa bija �ēl. Melnacainajai Vī, Skagedi jaunākajai mā�elei, pāri vaigiem ritēja asaras. Skagedi stāvēja kā sālsstabs, galvu nepacēlis.

Tajā pa�ā dienā visa cilts devās projām. Cilvēki iemina taku dziļajā sniegā. Aiz viņiem ar pūlēm uz priek�u vilkās smagi apkrauti zirgi. Pat lielākie suņi vilka ragaviņas.

Drīz aiz kokiem nozuda pēdējais indiānis, un Skagedi palika glu�i viens. Viņ� pavirzījās gan tuvāk ugunskuram, bet uguns viņu nesasildīja. Pienāca nakts, sāka gaudot negants vēj�. Jauneklis sēdēja un trīcēja aiz aukstuma�

Pagāja daudz dienu. Ne reizi Skagedi nelaimējās izņemt no slazda zvēru, ne reizi bulta netrāpīja bēgo�o medījumu. Bads laupīja Skagedi pat miegu. Te vienreiz viņam likās, ka kāds slapstīdamies klaiņo apkārt vigvamam. Paķēris �ķēpu, jauneklis atsvieda aizkaru. Sejā viņam iesitās asas sniega vērpetes, bet cauri sniegputeņa auriem viņ� saklausīja tikko dzirdamus �ukstus:

� Skagedi� Skagedi� Paklausies� Alā zem lielās priedes guļ lācis� Nogalini to�

Skagedi vērīgi ielūkojās nakts tumsā, bet, lai kā nenopūlējās, itin nekā neredzēja.

Tad viņ� nolaida aizkaru un piemeta ugunskuram zarus. Nolicis sev blakus nazi un �ķēpu, Skagedi likās uz auss.

Pret rīta pusi negaiss pierima. Skagedi uzkāpa uz slēpēm un drīz atradās pie alas. Virs ieejas alā tievā strūkliņā pacēlās tvaiki.

Zem sniega dziļā ziemas miegā gulēja lācis.

Lācis pat pamosties nepaguva. Skagedi bija laba acs un trāpīga roka.

Lācis bija gadījies prāvs, bet Skagedi to tomēr atvilka uz savu vigvamu. Gaļu viņ� sagrieza gabalos un sagatavoja kūpinā�anai, bet no biezās ādas gribēja uz�ūt siltu apģērbu un mokasīnus. Augu dienu Skagedi rāvās melnās miesās un augu dienu domāja un domāju, kas gan izglābis viņam dzīvību un kā lai viņ� atrod ceļu atpakaļ pie savas cilts.

Pa�ā nakts vidū, kad jauneklis jau gulēja, trīso�a balstiņa viņu atkal uzrunāja: � Skagedi, Skagedi�

Mednieks kā dzelts pielēca kājās.

� Rīt pie tevis atnāks Vī, � noslēpumainā balss turpināja. � Lai viņa pasaka visiem, ka cilts var atgriezties. Lai pasaka Dadavatam, lai viņ� tev piedod, � tu atdosi viņa maisam atkal brīnumaino spēku.

Kad balss noklusa, Skagedi pa galvu pa kaklu metās ārā no vigvama, bet arī �oreiz tumsā nekā nemanīja.

Vī atnāca otrā dienā. Viņa no prieka ilgi raudāja, satikusi brāli dzīvu un veselu, jo visa cilts uzskatīja, ka viņ� jau aizgājis pie tēviem.

Nākamās dienas rītā meitene devās atpakaļceļā, bet Skagedi priecīgi ķērās pie darba. Vakarā viņ� ilgi negāja gulēt, baidīdamies, ka miegā nesadzirdēs sava glābēja balsi.

Kad pienāca nakts, jaunais Skagedi atkal sadzirdēja kluso balsi:

� Skagedi, Skagedi, uzklausi manil Kad Dadavats atgriezīsies, paņem no viņa maisu un izvaicā visus medniekus, kādu zvēru katrs vēlētos nomedīt. Visu vēlē�anās piepildīsies. Pa�ās beigās tu pats iebāz maisā roku. Izvelc to, ko tur atradīsi, un atnes uz manu vigvamu! Ja visu izpildīsi, kā es liku, viegli uziesi ceļu.

Skagedi atkal izmetās ārā un, kaut arī laiks bija kluss un mēness gaismā sniegs mierīgi dzirkstīja, nekā neredzēja, lai cik skadri arī neskatītos.

Otrā dienā cilts vīrie�i atgriezās biju�aja apmetnes vieta. Burvis visus sapulcināja un klusēdams sniedza Skagedi savu brīnumaino maisu. Jauneklis to saņēma un vērsās pie medniekiem.

� Kādu zvēru tu vēlies? � kā pirmajam viņ� jautāja virsaitim.

� Lāci, � virsaitis īsi izmeta.

Tūlīt pat no maisa uz īsu mirkli izlīda liela ķetna ar nagiem.

� Būs tev lācis, � Skagedi teica. � Bet ko tu vēlies? � viņ� jautāja virsai�a dēlam.

� Briedi, � sekoja a�a atbilde.

Tūlīt no maisa uz īsu mirkli izlīda �uburains brie�a rags.

Vīru bargajāssejās atplauka smaids. Viņi nojauta,ka �odien mājās neatgriezīsies tuk�ām rokām. Bads no apmetnes būs padzīts, un viņi atkal dzirdēs bērnu priecīgos smieklus.

Visus apstaigājis, Skagedi iebāza roku maisā un sataustīja kaut ko mazu un mīkstu. Tā bija ūdra ķepiņa. Skagedi paslēpa atradumu, tūlīt pat pielika slēpes un devās meklēt ceļu uz noslēpumaino vigvamu.

Slēpes pa�as ieveda jaunekli dziļi me�ā. Atslēpojis ezera krastā, Skagedi starp kupenām pamanīja ne visai lielu apaļu vigvamu.

�Tāds �eit nav redzēts,� viņ� nodomāja. �Tas laikam ir mana nakts ciemiņa mājoklis.�

Vigvams bija tuk�s. Apkārt mētājās zivju asakas un zvīņas, bija jūtama ūdra smaka. Skagedi saudzīgi uzlika savu atradumu uz ledus un grasījās griezties jau atpakaļ.

Viņ� nebija paguvis paspert ne pāris soļu, kad viņam aiz muguras atskanēja pazīstama balss: � Skagedi!..!

Jauneklis apgriezās � un kas tad tas? Tajā vietā, kur vēl tikko bija stāvējis vigvams, melnēja neliels lāsmenis, no kura atskanēja balss:

� Atceries, tu izglābi no lū�a nagiem manu mazuli? Par to esmu tev pateicīgs. Tagad Dadavata maiss nekad nebūs tuk�s. Bet ķepiņa, ko tu �odien atnesi, kādreiz bija manējā�

�Manējā� manējā�� me�ā atsaucās atbalss.

� Atceries labi un pastāsti visiem! Jūsu vigvamos visa kā būs papilnam, ja tavas cilts ļaudis uz medību takas nedzīs pēdas ūdrim.

Noplunk�ķēja, un pa ūdens virsmu nozaigoja riņķu riņķi.

Jauneklis vēl brītiņu nogaidīja, tad devās atpakaļ uz apmetni.

Kop� tā laika �īs indiāņu cilts mednieki nekad nemeklē ūdra pēdas, bet, tās pamanīju�i, nolai� savus lokus.

Lepnā skaistule

Tas notika sensenos laikos, kad neviens bālģīmis vēl nebija kāju spēris indiāņu zemē. Kādam ziemeļu cilts virsaitim piedzima meita. No malu malām ļaudis nāca viņu apraudzīt. Meitenes seja bija gai�a kā klusa vasaras diena, bet acis mirdzēja kā zvaigznes pie debesīm. Tāpēc viņai arī deva vārdu � Mirdzo�ās Acis.

Gāja gadi un Mirdzo�ās Acis izauga par brīnumskaistu jaunavu. Tikai viņas valoda kļuva aizvien saltāka, bet izturē�anās � uzpūtīgāka. Tad ļaudis viņu sāka saukt citādi � par Lepno Skaistuli. Vecais virsaitis tikai �ūpoja galvu, bet meitai jaunais vārds bija itin pa prātam.

Vēsts par virsai�a meitas skaistumu izplatījās pa indiāņu apmetnēm, un ne viens vien drosmīgs karavīrs ieradās virsai�a vigvamā ar dāvanām, cerēdams kļūt par viņa znotu. Lepnā Skaistule pacilāja retās ka�okādas un apskatīja krā�ņās rotas lietas, bet izlikās, ka nemaz nemana pa�u dāvinātāju.

� Kurā vigvamā tad tu gribi ieiet par saimnieci? � vecais virsaitis viņai kādu dienu noprasīja. � Pasaki man, �ie cilvēki ta�u gaida!

� O, starp viņiem nav neviena manis cienīga! � Lepnā Skaistule atsmēja. � Varbūt par manu vīru grib kļūt, rau, tas ar tām zivs a�elēm? Vai varbūt tas ar to pīļtēviņa degunu? � Un virsai�a meita laida vaļā savus nebēdnīgos smieklus. � Bet �o, tu paskaties, sauc par Di�o Ērgli, � Lepnā Skaistule turpināja. � Viņa pieres saitē ir tik daudz spalvu, ka domāt, �is būtu paveicis pasaulē visus varoņdarbus! Kāpēc tad nule viņ� baidās pat pirkstu pakustināt? Varbūt viņ� ir sastindzis kā upe ziemā? Tad viņam būtu labāk piemērots cits vārds � Di�ais Ledus Klucis!

Lepnās Skaistules ļaunie vārdi plūda kā saltas rudens lietus straumes, ta�u jaunekļa sejā nepārmainījās ne vaibsts. Viņ� piegāja pie vecā virsai�a un klusām pateica:

� Es braucu projām.

� Vai tevi aizvainoja manas meitas zobgalības?

� Viņa to rūgti no�ēlos. Uz redzē�anos!

Trīs reizes uzlēca saule, trīs reizes norietēja saule, pirms suņu pajūgs bija Di�o Ērgli aizvedis līdz viņa cilts apmetnei. Apmetnē visi bija jau gatavi doties prom uz dienvidiem.

� Posies ātrāk, mēs pametam �īs vietas! � vīrie�i uzsauca Di�ajam Ērglim, kad viņ� brauca cauri apmetnei.

� Mani negaidiet, gan es jūs panāk�u, � jauneklis atbildēja.

Nāko�ās dienas rītā, kad pēdējais pajūgs bija nozudis me�ā, Di�ais Ērglis, skaitīdams buramos vārdus, ņēmās kaut ko velt no sniega. Viņ� nopūlējās krietnu brīdi, un, kad pabeidza, tuk�ās apmetnes vidū nekustīgi stāvēja sniega karavīrs, kas bija ietērpts tā, kā jau pienākas jaunam indiānim. Di�ais Ērglis ilgi vērās sniega karavīra nedzīvajā sejā, bet tad lēnām teica:

� Uzklausi mani labi un atceries visu, ko tev teik�u! Tu esi Karavīrs. Tavs vārds ir Mūvi. Tu esi dzimis tālu, tālu ziemeļos, kur valda mū�īgais ledus un sniegs. Arī tava sirds ir no tīra iedus, tā nepazīst ne mīlestību, ne �ēlumu.

� Jā, � teica Mūvi, kas pēk�ņi bija atdzīvojies.

� Es aizvedī�u tevi uz apmetni, kur dzīvo virsai�a meita, vārdā Lepnā Skaistule. Tu viņu apprecēsi!

� Lai notiek! � atsaucās no sniega izveidotais cilvēks.

Abi, ne brīdi nekavējoties, devās ceļā.

Tre�ajā dienā pret vakaru Di�ā Ērgļa nartas apstājās netālu no Lepnās Skaistules vigvama.

� Ej! � klusām pavēlēja indiānis.

� Lai notiek! �Mūvi atbildēja.

Kolīdz viņ� spēra kāju pāri vecā virsai�a mītnes slieksnim, visu skatieni kā piekalti apstājās pie viņa.

� Lūk, tas ir viņ�! � Lepnā Skaistule pa�ukstēja tēvam. � Viņu es esmu ar mieru saukt par savu vīru!

Vecais virsaitis savīk�a savai meitai lepnas kāzas. Kad līksmo�ana beidzās, Mūvi paziņoja, ka viņam uz karstām pēdām jādodas atpakaļ pie savas cilts.

� Izbrauksim rīt, kad svīdīs gaisma, � ieteica Lepnā Skaistule.

� Es eju tūlīt, bet tu paliksi. Mani karavīri atnāks pēc tevis pavasarī, � Mūvi noteica.

Tad ļaudis pirmo reizi mū�ā redzēja, ka Lepnā Skaistule raud. Di�ais Ērglis piegāja pie Mūvi un viņam kaut ko pateica.

� Lai notiek pēc tava prāta, sieva! � Mūvi pievērsās virsai�a meitai. � Nāc man līdzi un neatpaliec ne soli!

Mūvi devās projām. Daudz dienu un daudz nak�u viņi gāja pa piesnigu�iem me�iem, pārvarēja pieputinātās prērijas, gāja pāri aizsalu�ām upēm.

� Vai drīz mēs būsim tavas cilts apmetnē, mans vīrs? � ne reizi vien apvaicājās Lepnā Skaistule.

� Ne tik drīz, � Mūvi pakratīja galvu.

Un viņi atkal klīda pa sniegoto tuksnesi, kam neredzēja ne gala, ne malas.

Tad vienreiz dienvidu vēj� izkliedēja smagos, zemos mākoņus, parādījās saule un uzvēdīja siltums. Ap pusdienas laiku sērsna atkusa, un ie�ana kjuva sevi�ķi grūta. Pēk�ņi Lepnā Skaistule izbijusies iekliedzās: Mūvi bija palicis stāvot uz vietas, tad sa�ūpojās un nogāzās tā, kā gā�as koki, � visā augumā. Lepnā Skaistule metās pie viņa. Un tad viņa pamanīja, ka staltais Mūvi pārvērties par kūsto�a sniega peļķīti.

Daudz rei�u saule uzlēca un daudz rei�u saule norietēja, pirms Lepnā Skaistule atgriezās sava tēva vigvamā. Noklausījies meitas stāstījumu, vecais virsaitis krietnu brīdi sēdēja klusēdams, bet pēc tam teica:

� Esi mierīga! Gudrā saule tev parādīja jaunu taku. Tagad tu zini, kas ir bēdas, jo tu raudi. Es redzu, ka tavas sirds ledus ir atkusis.

Zemenes

Ziemeju me�os kādreiz dzīvoja indiānis ar savu sievu. Vigvams viņiem bija ne liels, ne mazs, bet tie�i tāds, lai diviem būtu ērti dzīvot. Viņiem bija pietiekami daudz kreklu, virsdrēbju, kas iz�ūtas sare�ģītiem rakstiem, brie�a ādas bik�u, siltu mokasīnu un mīkstu tru�ādas zeķu. Arī ēdiena vienmēr bija papilnam, pat visgarākās ziemās. Tas bija tāpēc, ka indiānis bija drosmīgs mednieks, bet viņa sieva Vieglā Debestiņa � tālu tādu pameklēt � zināja visu, kas jāzina labai vigvama saimniecei.

Dzīve abiem varēja būt priecīga un laba, tikai indiānim nekas nekad nebija pa prātam. Te viņam likās, ka sieva nav īstās ādas piekārusi pie sienām un nav īstās noklājusi uz grīdas; te durvju aizkaru pārāk pla�i atvērusi; te putru pārāk biezu izvārījusi, te �is un te tas.

Sieva viņu uzklausa, nokar galvu, acīs sarie�as asaras, tad grū�i nopū�as un kā ēna izslīd no vigvama. Viņu vairs neiepriecina ne saule, kas rotājas bērzu lapotnē, ne rasas lāses paegļu adatās. Viņa nedzird pat skanīgās putnu dziesmas.

Ne velti veci ļaudis teiku�i � mokasīni labi, kamēr tiem turas pazoles; cilvēks labs, kamēr tas nezaudē pacietību.

Kādu rītu Vieglā Debestiņa izgāja no vigvama un nolēma atpakaļ vairs nenākt.

Viņa pieskrēja pie strauta, kas patālu no vigvama �aloja, un sāka iet lejup pa straumi. Bet strauts tecēja tālāk par saulrietu, tecēja tie�i pakaļ Saulei.

Torīt indiānis ilgi gaidīja, kad sieva pienesīs viņam ēdienu. Izpīpēja vienu pīpi, izpīpēja otru, bet Vieglās Debestiņas klusie soļi kā nebija, tā nebija dzirdami. No ugunskura nepaceļas dūmu strūkliņa, nav jūtama ķirbju biezputras patīkamā smar�a. �Vai tikai Vieglā Debestiņa nav aizgājusi sēnēs?� indiānis prātoja. Viņ� iznāca no vigvama un meta acis uz visām debess pusēm. Koki stāv, kā stāvēju�i, putni apklusu�i. Te indiānis sajuta, ka visā me�ā nav palikusi neviena dzīva radība, tikai vienīgi viņ�. Pēk�ņi viņ� nojauta, ka sieva aizgājusi nevis sēnēs, bet gan meklēt laimi, ko nav atradusi viņa vigvamā.

� Pasaki, strautiņ, � kur aizgāja mana sieva? � indiānis uzrunāja strautu.

Bet dzidrais strauts steidzās tālāk un tālāk, un viļņu �alās varēja tikai saklausīt: �Saulei līdzi� Saulei līdzi� Saulei līdzi��

Tā indiānis gurdi vilkās gar strauta malu.

Ceturtajā dienā pret vakaru noguris, spraukdamies cauri avenājiem un paegļiem, indiānis pacēla acis pret Sauli un vaicāja, kur būtu meklējama Vieglā Debestiņa.

� Strauts jau tev pateica, � Saule atbildēja. � Tava sieva min manās pēdās.

Indiānim vaigs kļuva bēdīgs un satumsa kā pusapdzisis ugunskurs. Jau bija aizritēju�as �etras dienas un �etras naktis, kamēr Vieglā Debestiņa aizgājusi, un indiānim nebija ne mazāko cerību viņu panākt. Viņ� atkal atcerējās savu tuk�o vigvamu un, pagriezis seju pret Sauli, teica:

� O, lielā gaismas devēja, nav man dzīves bez manas Debestiņas! Dod viņai prātu griezties atpakaļ!

� Tu nodarīji sievai pāri, � gudra Saule atbildēja, � un, kaut arī asaras nav slacīju�as viņas seju, sirds viņai dreb kā ievainots dambriedis.

� Lai nāk atpakaļ! � galvu nodūris, teica indiānis. � Viņa no manis nekad vairs nedzirdēs neviena ļauna vārda.

Taisni tobrīd uznāca mākonis, un lielais Spīdeklis, it kā saraucis pieri, paslēpās. Viss pieklusa. Tad vēj� mākoni aizdzina, un Saule sāka runāt: � Nezinu, vai viņa nāks atpakaļ, bet zvēri, ka solījumu turēsi, un es darī�u, ko varē�u.

Indiānis deva zvērestu varenajai Saulei. To noklausījusies, Saule teica:

� Ej a�i gar strauta malu, un tu Vieglo Debestiņu panāksi kā likts.

Indiānis paklanījās Saulei un teciņiem vien devās uz vakariem. Viņ� gāja ne ēdis, ne dzēris, ne miegu gulējis. Daudz dienu viņ� savā ceļā nemanīja nevienas dzīvas radības. Kas lai zina, cik gar� būtu bijis viņa ceļ�, ja Saule nebūtu palīdzējusi.

Pa to starpu Vieglā Debestiņa veikla kā irbi te tecēja gar strauta malu, spraukdamās cauri mū�ame�a bie�ņām un pāriedama klajumus. Ne reizi viņas domas neatgriezās vigvamā pie vīra.

�Viņa ir jāaptur,� labā Saule nodomāja. �Ja viņa pavērsies atpakaļ, tad tūdaļ sāks skumt pēc mājām. Ei, māsiņ Zeme, lai pagadās �īs sievietes ceļā kazenes!�

Zeme nedzirdami atvērās, un dienas gaismā izspraucās krūms � kā nosēts ar lielām tum�ām kazeņu ogām. Ta�u Vieglā Debestiņa pagāja tam garām, ogas pat nepamanījusi.

Dāsni viņas ceļā Zeme izkaisīja saldās mellenes. Vieglā Debestiņa ne acu nepameta ari uz tām.

�Kas gan varētu viņu aizturēt?� Saule krietnu brīdi domāja. �Varbūt viņa nepaies garām spilgtai ogai?� Lai tad uz zemes aug jaunas ogas � zemenes! Sārtas kā pati vakara blāzma!�

Tā vēlējās Saule, un pie Vieglās Debestiņas kājām zālē sārtojās pa�as smar�īgākās, pa�as lielākās zemeņu ogas.

Vieglā Debestiņa sāka iet lēnāk. �Cik �eit patīkami smar�o!� viņa prātoja, un tad viņa pamanīja sarkanu odziņu. Tik saldu un gar�īgu ogu Vieglā Debestiņa vēl nekad nebija ēdusi. Viņa pa�ķīra zāli, lasīja ogas un brīnījās: cik to daudz visapkārt!

Gudrā Saule nepagurdama bārstīja aizvien jaunas un jaunas ogas.

Vieglā Debestiņa pielasīja pilnas abas riek�avas. �Ko gan es varētu pacienāt?� viņa ilgi domāja. Pameta skatu atpakaļ � tālu visapkārt neviena, un nevienam �īs ogas nebija vajadzīgas.

Pēk�ņi Vieglajai Debestiņai iekrita prātā ātrāk atgriezties savā vigvamā.

Viņa saplūca prāvu pu�ķi pa�u sārtāko zemeņu garos stublājos un griezās atpakaļ uz savu vigvamu.

Pirms vakara blāzma bija nodzisusi aiz augstā me�a, Vieglā Debestiņa sastapa vīru.

Viņa acīs iemirdzējās tāds prieka gai�ums, kādā atviz ezera spoguli, kad tajos ielūkojas Saule. Viņ� saņēma no sievas rokām smar�īgās zemenes, un viņam sirds pukstēja tik līksmi un laimīgi kā vēl nekad.

Kop� tās dienas miers un saticība valdīja indiāņa un viņa sievas Vieglās Debestiņas vigvamā.

Bet zemenes izsējās pa visu pla�o pasauli, un, kuru nekavē slinkums, tas Ogu Mēnesī salasa riek�avu riek�avas.

Pasaka par balto ūdensrozi

Pirms daudzām Lielajām Saulēm pie dzidra ezera bija izvietojusies od�ibuju cilts indiāņu apmetne. Tas bija sensenos laikos, kad bungu skaņas aicināja indiāņus kopā tikai uz svinībām, jo visas ciltis dzīvoja vienā mierā un saderībā un bultu skadrā svilpoņa bija dzirdama tikai medībās.

Katru vakaru mednieki atgriezās apmetnē ar bagātīgu medījumu. Sievietes jau agri rudenī, domājot par garo ziemu, sāka kūpināt gāju, kaltēt ogas un saknes.

Vienreiz mazās zvaigznītes, kas pa naktīm mākoņu starpās mēdza spēlēt slēp�anos, uz zemes pamanīja vigvamu smailos jumtus. Zvaigznītes aiz ziņkārības degtin dega, jo viņām gau�i gribējās apskatīt indiāņu apmetni. Tiesa, zvaigznī�u vecajam virsaitim Mēnesim nebija īsti pa prātam, ka cilts izklīda savā vaļā, jo parasti viņu pirms gaismas svīduma jau miegainu tāds slinkums pārmāca, ka ne saskaitīt, vai �ās visas atgrie�as. Ta�u tovakar, acīm redzot, Mēness atmaiga un vēlīgi atļāva.

� Eita, eita, � viņ� teica, � tikai pie zemes nepieskarieties! Citādi jūs vairs netiksiet atpakaļ debesīs un no rīta saules staros sadegsiet.

Zvaigznītes tikko spēja uzklausīt līdz galam virsai�a vārdus, tad kā neprātīgas metās lejup.

Nakts bija gai�a kā diena. Apmetnē visi gulēja dziļā miegā. Kam gan lai ienāktu tāda doma galvā, ka teju, teju, tikai roku pastiepjot, �audās ziņkārīgās zvaigznītes?

Vienīgi puisēns Babi, kas dzīvoja pa�ā apmetnes malā, pamodās no dīvainas �abē�anas. �Tur dipina e�i,� viņ� nodomāja, �varbūt lapsa zogas�� Babi pavēra ādas aizkaru, un acis no izbrīna viņam kļuva apaļas kā pūcei. Zvaigznītes � zilganas, zaļas, glu�i sīkas un ne tik sīkas � jautri ņirbināja savus starus viņam gandrīz pie pa�a deguna. Te pēk�ņi � bam! � aug�ā kaut kas sasitās.

� Dzin-n-n! � noskanēja pāri cietā nakts miegā ieslīgu�ajai apmetnei� Pati mazākā un ziņkārīgākā zvaigznīte bija atsitusies pret mietu, kas rēgojās laukā no vigvama� Zvaigznīte nokrita zemē un tajā pa�ā mirklī � tavu brīnumu! � pārvērtās par mazu, sīku meitenīti. Meitenīte sāka jo rūgti raudāt.

� Kas tagad ar mani notiks? Es nekad vairs neatgriezī�os pie savām māsām zvaigznītēm� Rīta agrumā mani sadedzinās saules karstie stari.

� Tūlīt iet bimbā�ana vaļā� � Babi noburk�ķēja, kaut arī viņam bija meitenes �ēl. � Neraudil Nāc pie mums un paslēpies zem lielās vilkādas, tur saule tevi neredzēs!

� Man no saules būtu jāpaslēpjas tikai vienu dienu! � meitenīte atbildēja. � Nākamajā naktī es pārvērstos par puķīti un sāku dzīvot uz augstās klints tepat pie jūsu apmetnes. No klints var tālu redzēt uz visām pusēm� Man te patīk�

Nedzirdamiem soļiem Babi aizveda meitenīti uz vigvamu. Augu dienu viņ� nosēdēja pie ieejas un gādīgi pieturēja durvju aizkaru, kad sacēlās vēj�.

Beidzot saule noslīdēja aiz me�a. Tad meitenīte klusi izzagās no od�ibuju apmetnes un steidzās uz augsto klinti.

Jau no pa�a rīta vēl neredzēta puķīte tur atvēra savas baltās ziedlapiņas. Indiāņi nevarēja vien beigt apbrīnot tās skaistumu. Vienīgi Babi zināja puķes brīnumaino izcel�anos, jo viņ� to kā zvaigznīti veselu dienu cītīgi bija slēpis zem lielās vilkādas.

Pagāja neilgs laiks, un baltā puķe uz kailās klints sāka justies bezgala vientuļa. Tikai putni, kas turpat vija sev ligzdas, nāca pie viņas.

Kādu dienu netālu no puķes uz akmens notupās mazs dziedātājputniņ� ceplītis. Viņ� ilgi �ivināja savā mēlē kaut ko skanīgu un reizē mazliet sērīgu. Noklausījusies ceplī�a dziesmu no sākuma līdz galam, puķīte teica:

� Kā man gribētos augt, rau, tur tajā pļavā un skatīties uz raibajiem tauriņiem, pūkainajām kamenēm!� Es dzirdētu ne tikai putnu dziesmas, bet arī bērnu jautrās klaigas.

� E� izpildī�u tavu vēlē�anos, � ceplītis teica. � Mazliet pieliecies!

Puķīte paklausīgi nolieca balto vainadziņu. Putns satvēra viņu knābī un laidās lejā no klints.

Puķei pļavā sākās pavisam cita dzīvē. Tai garām pa ceļu nāca un gāja indiāņi: citi stiepa kanoe, citi nesa noķertas zivis.

Kādā skaidrā rītā līdz puķei atlidoja dobja dipoņa.

� Ak, bēdas, bēdas! � ļaudis iesaucās. � Tur nāk bizoņi!

Visi slēpās, kur varēja, bet puķe sāka drebēt pie visām miesām, it kā auksta lietus gāze pār to būtu noliju�i. Viņa aizvēra savas ziedlapiņas un gaidīja, kas nu būs, būs.

Kā viesuļvētra pāri pļavai aizbrāzās bizoņu bars. Putekļi kā bieza siena pacēlās līdz pa�ām debesīm. Zeme vēl ilgi dunēja no bizoņu spēcīgo kāju dipoņas.

Beidzot iestājās klusums. Klusēja vēl cīrulis, un ne�irkstināja sienā�i, bet puķe uzmanīgi atvēra savas ziedlapiņas un pameta skatienu visapkārt.

Tuvu un tālu līdz pa�am apvārsnim bija redzama īsta posta�a � zāle samīta, krūmi izlauzīti�

�Es �eit nepalik�u ne mirkli ilgāk,� nobijusies prātoja puķe. �Bizoņi var drāzties atpakaļ. Man laikam būs dro�āk uz ūdens.�

Puķe pla�i atvēra ziedlapiņas, sa�ūpojās vienreiz, otrreiz un, atrāvusies no zemes, pacēlās gaisā kā liels taurenis.

Neviena acs nematīja, ka laideni un klusu, līdzīgi bērza tāss kanoe, ezerā nolaidās baltā puķe.

� Kas tad tas? � bērni taujāja, atskrēju�i no rīta ezermalā.

Un vecie gudrie ļaudis atbildēja:

� Pie mums atlidojusi Balta Zvaigznīte.

No tā laika ezeros aug un uzzied baltā ūdensroze jeb, kā viņu indiāņi sauc, Vabegvana. Tikai nedaudzi zina, ka tā kādreiz mirgojusi pie naksnīgajām debesīm citu zvaig�ņu vidū �

Divu indiāņu derības

Kādreiz apmetnē dzīvoja divi indiāņi. Vienu sauca par Melno Spārnu, bet otru � par Lū�a Ausīm. Viņu vigvami bija tikpat lieli un pla�i kā pa�a cilts virsai�a vigvams.

Kad viņi savus zirgu ganāmpulkus dzina uz dzirdinā�anas vietu, tad likās, ka pa prēriju plūst dzīvas upes, un abiem bija daudz gūstekņu � vergu.

Melnais Spārns, cīnīdamies pret ienaidnieku, nekad nenogalināja tos, kas lūdza �ēlastību, un pat noņēmās, dziedinādams ievainotos. Viņ� arvien teica, ka īstam karavīram nepiedien uzbrukt neaizsargātam pretiniekam. Bet Lū�a Ausis domāja citādi.

� Kāpēc tu ne reizes neesi piekāvis nevienu savu gūstekni? � viņ� kādu dienu jautāja kaimiņam.

� Laikam tāpēc, ka es no viņiem nebaidos, � atsmēja pretī Melnais Spārns.

� Viņi ta�u nogalināja mūsu cilvēkus, � nerimās Lū�a Ausis. � Katrs var teikt, ka tu rīkojies kā vāj� sievi�ķis.

� Nu tad apvaicāsimies, ko ļaudis par to saka! � Melnais Spārns ieteica.

� Uzrunāsim pirmos trīs pretimnācējus, � piekrita Lū�a Ausis. � Lai tie iz�ķir mūsu strīdu. Tas, kur� būs derības zaudējis, atdos visu savu mantu un bagātību uzvarētājam.

Otrā dienā agri no rīta, uzlēku�i zirgos, viņi aizauļoja uz austrumiem un ap pusdienas laiku tālumā pamanīja jaunekli. Viņu panāku�i, jātnieki apturēja zirgus.

� Mans brāli, � Lū�a Ausis uzrunāja sve�inieku, � esi tik labs un iz�ķir mūsu derības! Mēs ar viņu, � te viņ� pameta ar galvu uz sava kaimiņa pusi, � nebūt neesam pēdējie cilvēki savā ciltī. No daudz kaujām esam atgriezu�ies ar uzvaru, un gūstekņi ir kā man, tā viņam. Kaimiņ� tos varen saudzē, liktos, tie būtu biju�i viņa pa�a dēli, bet man ne viens koks vien salūzis, dancinot to pa �o mugurām. Kuram no mums ir taisnība?

� Protams, tev! � bez apdomā�anās atbildēja jauneklis.

� Redzi nu! � Lū�a Ausis nenopriecāties.

Pagāja neilgs laiks, un jātnieki pa ceļam sastapa karavīru pa�os spēka gados.

Lū�a Ausis viņu nepalaida garām, neuzdevis savu jautājumu. Arī �is indiānis atbildēja tāpat kā iepriek�ējais.

Tad Melnais Spārns un Lū�a Ausis jāja krietnu brīdi. Tikai pa�ā pievakarē uz takas parādījās glu�i vecs vecītis.

� Gūstekņi? � viņ� aizsmaku�ā balsī noteica. � Manā laikā mēs tos visus kā cāļus apkāvām!

� Vai tagad tu dzirdēji?! � Lū�a Ausis iesaucās.

Melnais Spārns klusējot nokāpa no zirga.

� Pasaki manai sievai, lai viņa tev atdod visu, kas mums ir! Es tik drīz nepārnāk�u. Lai viņa neaizmirst mani!

Tā abi iz�ķīrās.

Kalni meta garas ēnas pāri prērijai, bet vientuļ� ceļinieks tik gāja un gāja, kur acis rādīja. Vakars un tumsa viņam uzkrita me�ā. Melnais Spārns jau gribēja palikt uz naktsguļu koka dobumā, kad pēk�ņi turpat deguna galā pamanīja pamestu būdu, aizaugu�a ar krūmiem. Viņ� ielīda tajā, satinās apmetnī un nolikās uz naktsguļu turpat uz grīdas.

Viņ� jau slīga miegā, kad pēk�ņi me�ā bija dzirdama zaru brīk�ķē�ana, dipoņa un kņada. Tikko Melnais Spārns paguva paslepties, kad būdā iebruka savādu neradījumu bars. Bija tā, ka �eit dziji me�ā apspriesties sanāku�i ļaunie gari.

Gari sasedas gar sienu, un vecākais no viņiem pavēlēja katram izstāstīt savu varoņdarbu.

Pirmais sāka runāt ļaunais gars ar garu knābi. Viņ� pastastija, ka iz�ķīris divu indiāņu derības, parādīdamies tiem gan kā jauneklis, gan kā pieredzējis karavīrs, gan kā vecs vecītis.

Tikai tagad Melnajam Spārnam atausa gaisma, kas īsti bija noticis uz ceļa.

Vecākajam no gariem �is stāstījums ta iepatikas, ka viņ� smējās un smējās, zvalstīdamies no vieniem sāniem uz otriem.

� Bet es, � nepacietīgi iesaucās kāds cits gars, � aizvēlu avotam priek�ā milzīgu klints bluķi! Tagad indiāņi, kas dzīvo aiz me�a, paliks bez ūdens piles.

� Tas nu ir vareni! � vecākais no gariem paslavēja. � Vai akmens bija smags?

� Zvēru pie lielā naga, ka tev to nepakustināt! Akmens ir apburts, neviens nezina, ka tam jāzveļ ar tomahauku[1] no austrumiem un pēc tam no rietumiem.

� �e tev kā balva sausa sēne!

� Tagad uzklausiet mani! � iepīkstējās gars ar dzeltenām acīm. � Kaimiņu cilts virsaitim ir meita, vārdā Skaista Blāzma. Es viņu saslimdināju! Līdz pat savai pēdējai stundai viņa degs degdama karsonī!

� Vai viņa neglābjama?

� Glābjama jau būtu, � dzeltenacainis negribīgi atbildēja. � Ja meiteni agrā rīta stundā iznestu laukā no vigvama, lai pirmie saules stari skartu viņas pieri, tad mana burvestība zaudētu savu spēku. Bet kam gan tas ie�ausies prātā?

Vecākais no gariem, iebliezis ar asti pa akmeni, uz�ķīla dzirksteli un piepīpēja. Viņ� bija gau�i apmierināts. Pa būdu no aug�as līdz apak�ai vēlās dūmi mutuļiem vien�

Kad Melnais Spārns atmodās, bija jau rīts. �Tas man laikam sapņos būs rādījies!� viņ� nodomāja. Tomēr viņ� steidzas ātrāk no būdas projām.

Viņ� ilgi klīda pa me�u. Kad me�s beidzās, Melnais Spārns klajumā ieraudzīja lielu apmetni. Pie virsai�a vigvama nomākti sēdēja indiāņi. Viņu sejās varēja samanīt lielas bēdas.

� Kāda nediena tad nu jūs piemeklējusi? � Melnais Spārns vaicāja virsaitim.

� Nav ūdens. Milzīgs klints bluķis aizkritis avotam priek�ā. Mēs nekādi nevaram to novelt.

Te Melnais Spārns atcerējās visu, ko bija naktī dzirdējis.

� Esmu gan �ajā pusē sve�inieks, bet atļaujiet man izmēģināt savu roku! � viņ� teica.

� Daudzi jau te pūlēju�ies, � kāds vecs vīrs paklusām novilka.

� Ja tu mums atdosi ūdeni, mēs tevi jo bagātīgi atalgosim! � virsaitis iesaucās.

� Tagad man vajadzīgs tikai zirgs un tomahauks. Es jā�u viens.

�Pārbaudī�u, vai tikai gars nav melojis,� Melnais Spārns domāja, vadīdams zirgu gar iz�uvu�o gultni. Beidzot viņ� pamanīja milzīgo klints bluķi, kas aizsprostoja avotu.

Ļaunais gars bija teicis patiesību: pēc otrā sitiena granīta bluķis pavēlās sānis. No zemes apak�as iz�āvās ūdens un a�ā straumē traucās uz leju, uz indiāņu apmetni.

Indiāņi nezināja aiz priekiem, vai smieties vai raudāt, un par godu savam glābējam sarīkoja lielus svētkus, un vēl katrs atdeva viņam pa�u labāko, kas bija.

� Rimstieties! � Melnais Spārns beidzot iesaucās. � Ko es iesāk�u ar tik daudz mantām?

Bet ļaudis visi kā vienā mutē sauca:

� Tu izglābi mūsu bērnus. Ņem un staigā laimīgs!

Melnais Spārns jau gatavojās jāt atpakaļ, kad pēk�ņi atcerējās meiteni, kuru ļaunais gars bija nolēmis �ausmīgām mokām.

�Jāpalīdz arī viņai,� viņ� nolēma, sēzdamies zirgā.

Tuvojās jau vakars, kad viņ� atauļoja pie virsai�a, kuram bija slimā meita.

� Es viņu izārstē�u, � gurdi noteica Melnais Spārns, slaucīdams no sejas sviedrus.

� Tad tu dabūsi viņu sev par sievu, � virsaitis solīja, un viņa acis cerībā iemirdzējis.

� Man ir pa�am sieva, � Melnais Spārns atbildēja, � man nekā nevajag.

Melnais Spārns cauru nakti ne acu neaizvēra, baidīdamies nogulēt sauleslēktu. Skaistā Blāzma svaidījās savā guļvietā un klusām vaidēja. Kad debess mala jau sāka sārtoties, Melnais Spārns uzmanīgi pacēla meiteni uz rokām, iznesa no vigvama un pavērsa viņas seju pret austrumiem. Pirmie saules stari skāra meitenes pieri. Viņa atvēra acis un pēk�ņi pasmaidīja. Meitene sajuta, ka atgūst veselību. Ieraudzījis meitas sejā smaidu, vecais virsaitis sāka aiz prieka raudāt. Raudāja laikam pirmo reizi savā mū�ā. Virsaitis apdāvināja Melno Spārnu ar visu, kas tik viņam bija �

Melnais Spārns stāvus bagāts atgriezās savā apmetnē. Lū�a Ausis tūlīt pat padzirdēja, ka kaimiņ� atdzinis prāvu ganāmpulku pa�u labāko zirgu, kas savukārt apkrauti ar jo dārgu mantu kravu. Viņ� atnāca un zili melns aiz skaudības noprasīja:

� Kā tu tiki pie tādas bagātības?

Melnais Spārns klāja vaļā visu, kā viņam gājis.

Vēl tajā pa�ā naktī Lū�a Ausis snāja uz pamesto būdu. �oreiz gari nebija sevi�ķi jautri. Viņi cits citam sūdzējās, ka visas pūles biju�as veltīgas � cilvēki smejoties par viņu burvestībām.

� Kāds mūs ir nodevis! � tad iedārdējās vecākā gara balss.

Gari bailīgi saskatījās. Viens no viņiem ievilka dziļāk degunā gaisu.

� �e ir kāds sve�s, � viņ� teica.

Tajā pa�ā mirklī gari metās katrs savā būdas kaktā. Pēk�ņi viens no viņiem drausmīgi iespiedzās:

� Ska-tie-ties! � un no tumsas izvilka pārbiedēto indiāni.

Ko gari ar viņu izdarīja, to neviens nezina. No tās dienas Lū�a Ausis pazuda, apmetnē viņ� nekad vairs netika manīts.

[1] Tomahauks - indiāņu kara cirvis

Brīnuma akmentiņ�

Ziemeļu mū�ame�os kādreiz dzīvoja zēns Tokeito ar savu māti. Viņu vigvams no tuvākās apmetnes atradās veselu triju dienu gājiena attālumā, tāpēc Tokeito nebija neviena cita drauga kā pūce. Tā bija novijusi sev ligzdu veca koka dobumā netālu no zēna vigvama.

Kādu dienu pūce teica zēnam:

� Labo Tokeito, pieņem no manis dāvanu! � Un putns zēnam pasniedza melnu akmentiņu. � Glabā labi, tas ir brīnuma akmentiņ�. Ja nokļūsti nelaimē, pagrozi to sev virs galvas, tas tev palīdzēs izglābties. Es �odien aizlidoju un atgriezī�os ne tik drīz. Bet tu ar �o akmentiņu postā neaiziesi. Uz redzē�anos!

Katru reizi, kad Tokeito gāja uz me�u, māte viņam cie�i piekodināja:

� Uz rietumiem vari iet, cik tālu kajas nes, bet nedomā vērst savu seju uz austrumiem.

Zēns alla� dzina pēdas medījumam uz rietumiem no sava vigvama. Bet kādu dienu pavasarī, kad grūti nācās kaut ko nomedīt, viņ� apvaicājās mātei:

� Kāpēc tu man noliedz iet uz austrumiem?

� Tādus vārdus bīsties pat mutē ņemt, mans dēls! � māte atbildēja. � Tur mīt ļauns burvis. Viņ� nogalē itin visus, kas sper soli tuvāk viņa mājai.

� Ļauns burvis? � Tokeito brīnījās. � Ar viņu būtu vienreiz jāizrēķinās.

� Tu vēl esi par zaļu, � indiāniete skumji pa�ūpoja galvu. � Tev ar viņa spēku nemēroties. Viņ� tevi saberzīs miltos kā sausu smildziņu!

Tokeito nekā neatbildēja. Bet nākamās dienas rītā viņ� devās uz austrumiem.

Viņ� gāja krietnu laiku, pa ceļam nevienas dzīvas radības neredzējis. Ap dienas vidu viņam priek�ā iezaigojās liela ezera ūdeņi.

Tikko Tokeito apstājās, lai mazliet atvilktu elpu, pēk�ņi izdzirdēja kādu skalu balsi:

� Ko tu te meklē?

Tokeito meta acis visapkārt, bet neviena neredzēja. Tad viņ� pielēca kājās, pacēla �ķēpu un iesaucās: � Ei, kas tu esi?

Kā atbildot, zeme nodrebēja no drausmīgiem smiekliem.

� Te būs tev dāvana no manis, dro�sirdīgo karavīr! � atskanēja tā pati balss, un no ezera puses sāka pūst tāds vēj�, ka Tokeito tik tikko noturējās kājās.

� No kā tad tu slēpies? � cenzdamies pārspēt vēja gaudo�anu, iekliedzās Tokeito. � Tā cīnās tikai zaķapastalas!

Tad no ezera atvēlās tik milzīgs vilnis kā kalns. Tas uzgāzās virsū zēnam, un viņ� novēlās zemē.

� Tu baidies! � nerimās Tokeito. � Vai tad tā ir godīga cīņa?

� Es cīnos, kā man patīk, � balss teica. � Nebāz savu degunu manos me�os! Redzi, tūlīt es uzsūtī�u viesuļvētru un drisku driskās saplosī�u tavu no�ēlojamo būdeli!

Tokeito piecēlās un metās prom. Zēnam likās, ka vēj� atrauj viņu no zemes un nes pa gaisu.

Beidzot Tokeito sasniedza savu vigvamu. Māte lielās bailēs pūlējās ar aizkaru aizsegt �auro eju.

� Teci �urp ātrāk! � viņa sauca dēlam.

Tikko zēns ieskrēja iek�ā, tā vigvama lielā kārts saliecās kā tieva maikste.

� Mums nu gals klāt! � māte iesaucās.

Te it kā Tokeito kāds būtu iebelzis pa galvu � akmentiņ�! Pūce ta�u viņam bija iedevusi brīnuma akmentiņu!

Viņ� to a�i izņēma no maisiņa un pagrozīja sev virs galvas.

Pēk�ņi viss norima. Vēj� pieklusa, un varēja dzirdēt, kā uz lapām pak�ķ lietus lāses. Tokeito izlīda no vigvama un paskatījās visapkārt. Vētra bija nolauzusi vairākus kokus, bet jaunu koku zari jau atkal sniedzās pret sauli.

� Viņ� atkāpās! � Tokeito nopriecājās. � Viņ� nevar mani uzvarēt!

Otrā dienā zēns atkal gāja to pa�u ceļu uz austrumiem.

� Ei, zaķapastala! � nonācis līdz ezeram, iesaucās Tokeito. � Bāz galvu laukā no savas peļķes!

Atkal zeme un debess sāka drebēt no skaļajiem smiekliem.

� Tu, mazo knislīti, esi sadomājis cīnīties ar vētru? Ar akmeņu lietu?

� Kur tev tie ir? � Tokeito noprasīja. � Es uztaisī�u no akmens savām bultām uzgaļus!

� Joz, jauno varoni, un varbūt vēl reizi paglāb veceni, kas tevi mazu tika zīdījusi!

Tokeito griezās atpakaļ. Ātri nāca virsū negaisa mākoņi, un melna tumsa ietina visu. Vēj� kauca un pērkons dārdēja aizvien apdullino�āk.

� Kaut tikai paspētu! � Tokeito �ukstēja un posa uz priek�u, ceļu nevērodams.

Te beidzot arī pazīstamā nora klāt. �ajā mirklī uz zemes sāka birt pirmie akmeņi. Tokeito iemetās vigvamā, pagrozīja virs galvas brīnuma akmentiņu, un � nebija ko redzēt! � milzīga klints pārkārās pāri vigvamam, aizsedzot un pasargājot to no akmeņu lavīnas.

� �is bailīgais vēju pavēlnieks nekur no manis nespruks! � zēns kliedza. � Tagad viņam dro�a nāve!

Kad vētra norima, Tokeito atkal posa prom me�ā. Pieiedams pie ezera, viņ� izdzirdēja pazīstamo balsi.

� Es tevi redzu!

� Tagad arī Tokeito pamanīja ienaidnieku: ezera vidū laukā no ūdens rēgojās milzīga galva ar �etrām sejām. Tā lēnām griezās, un katru reizi, kad pret Tokeito pavērsās viena no �etrām sejām, zēna acis sastapās ar ļaunuma pilnajām burvja acīm.

� Vai tu vēl neesi izmircis �ajā purvā? � Tokeito uzsauca. � Pacieties, es to itin drīz nosusinā�u.

� Tavi vārdi nav vairāk vērts kā oda sīciens, � teica galva, naidīgi blenzdama uz Tokeito.

� Tūlīt tu pats redzēsi, ka tā tas notiks, � zēns no�ukstēja.

Viņ� piesēja brīnuma akmentiņu bultai pie uzgaļa un no visa spēka nostiepa loka stiegru. Svilpdama bulta lidoja uz ezera vidu. Milzīgā galva kā nieks tika pār�ķelta pu�u un pazuda zem ūdens.

Tokeito apgriezās apkārt un devās projām.

� Es viņu pieveicu uz visiem laikiem! � zēns iesaucās, tuvodamies savam vigvamam. � Viņ� vairs savus posta darbus nedarīs!

� Jā, � māte caur asarām uzsmaidīja. � Es nemaz netiku manījusi, ka mans dēls izaudzis par drosmīgu karavīru.

Pīle ar sarkanām pleznām

Tum�a un bieza mū�ame�a vidū kādreiz dzīvoja indiānis, vārdā Stingrais Loks. Augas dienas viņ� pavadīja biezokņos, izsekodams zvēru pēdas un izlikdams lamatas. Tuvu un tālu nebija labāka mednieka par viņu. Kādreiz Stingrais Loks brauca pa lielu upi. Netālu no tās vietas, kur grasījās piegriezt laivu malā, viņ� pamanīja meiteni, kas sēdēja piekrastē uz akmens. Viņas melnie mati vizēja kā naksnīga upe mēness gaismā. Stingrais Loks sāka uzmanīgi cilāt airus, lai nenobiedētu sve�o skaistuli.

Pie tam viņ� klusībā cerēja: �Varbūt �ī meitene būs ar mieru nākt pie manis par sievu!��

Viņ� gribēja sve�ajai tuvoties, bet tā pēk�ņi sarāvās, paskatījās uz atbraucēju, ielēca ūdenī un nozuda kā nebijusi.

Stingrais Loks nometa airi. Viņ� ilgi, acu nenovērsis, raudzījās atvarā, kur bija nozudusi skaistule.

Meitene � viņu sauca par Melno Spalvu � mita upes dziļumā, un raibās zivtiņas bija viņas māsas. Meitene aizpeldēja pie mātes un izstāstīja, ka viņu bezmaz vai nolaupījis kāds mednieks.

� Viņ� laikam gribēja tevi apņemt par sievu, � māte atbildēja. � Veltīgi tu no viņa vairījies. Rīt sēdi mierīgi turpat, lai sve�ais sāk ar tevi runāties!

Otrā vakarā mednieks atkal brauca pa upi. Jau pa krietnu gabalu viņ� pamanīja meiteni tajā pa�ā vietā, kur iepriek�.

Stingrais Loks vadīja kanoe tie�i pie meitenes, ta�u �oreiz viņa sēdēja, kā sēdējusi. Pagriezusies pret mednieku, viņa klusām teica: � Ņem mani par sievu, medniek!�

Tā Stingrais Loks dabūja sev sievu.

Tovakar viņ� pagatavoja vakariņās bebra gaļu; pusi no tās viņ� notiesāja kopā ar sievu, bet pārpalikumu noslēpa.

Stingrā Loka vigvamā papilnam bija pūkainu un siltu ādu, tāpēc viņa jaunajai sievai mīkstajā gultā ātri uznāca salds miegs.

Otras dienas rītā, kad Melna Spalva pamodās, vigvamā neviena nebija. Vīram zem kājām bija tāls ceļ�, tāpēc viņ� izgāja, pirms vēl svīda gaisma.

Sieva meklēja, ko ēst, bet nekā neatrada. �Kur gan palikusi bebra gaļa?� Melnā Spalva nevarēja nobrīnīties.

Pie vakara Stingrais Loks atgriezās ar jaunu bebri pār plecu. Viņ� atkal pagatavoja vakariņas, bet pusi no gaļas paslēpa. Melnā Spalva atkal aizmiga cietā miegā. Otras dienas rītā viņa atkal nevarēja saprast, kur palikusi bebra gaļa.

Tre�ajā dienā Stingrais Loks atstiepa mājās prāvu alni. Kā vienmēr, viņ� sievai vakariņām nogrieza krietnu �ķēli gaļas, lai viņa būtu paēdusi, bet pārējo aļņa gaļu atlika sānis. Sieva aizgāja gulēt un izlikās, ka ir aizmigusi. Bet caur garajām skropstām uzmanīja katru vīra soli: viņai pārlieku gribējās zināt, kur viņ� paslēpj gaļu�

Pēc kāda brī�a Stingrais Loks ar vienu ausi ieklausās � sieva elpo vienmērīgi, tātad guļ cietā miegā aizmigusi. Viņ� sameklēja mazu tāss vācelīti, to attaisīja un� Te Melnā Spalva no pārbīļa gandrīz vai iekliedzās: no vācelītes izlēca cilvēciņ�! Maziņ�, tikko sprī�a garumā� Tas bija viss sarkans, kā sarkanā krāsā izpeldināts, bet pāri pleciem krita melnu matu �ķipsnas� Cilvēciņ� vienā rāvienā aprija visu, ko Stingrais Loks viņam iedeva, bet nebilda ne vārda. Stigrais Loks viņam izsukāja matus, pa�u nomazgāja un tad atkal atlika atpakaļ vācelītē.

Melnā Spalva gan turēja acis aizvērtas, bet gulēt negulēja. Miegs no viņas �oreiz bēgtin bēga� �Kas tas par savādu cilvēciņu?� viņa cauru nakti lauzīja galvu.

Rītausmā Stingrais Loks nedzirdamiem soļiem izgāja no vigvama. Kolīdz aiz viņa bija nolaidies durvju aizkars, tā Melnā Spalva, ne mirkli nekavējoties, pielēca no savas guļvietas un pa kaklu pa galvu metās pie vācelītes. To atrāvusi vaļā, viņa palika kā zemē iemieta � viņai izbijies pretī raudzījās Sarkanais Cilvēciņ�, tik gau�i līdzīgs viņas vīram, kā divas ūdens piles viena otrai.

� Nāc ārā! � laipni teica Melnā Spalva.

Ta�u cilvēciņ� iespiedās vācelītes stūrī un klusēja.

Melnā Spalva gribēja viņu paņemt, bet cilvēciņ� sāka svaidīties, veikli izslīdēja no sievietes pirkstiem. Vācelīte nebija liela, Melna Spalva pamanījās un Sarkano Cilvēciņu noķēra. Viņa to piecēla tuvāk pie acīm un sāka pamatīgi aplūkot, grozīdama gan �ā, gan tā. Cilvēciņ� klusēdams skatījas uz viņu. Tad pēk�ņi� pēk�ņi viņ� palēcās, savicināja rokas kā spārniņus un� nozuda.

Melnā Spalva pārmeklēja visu vigvamu, izpurināja visas ādas, kas bija noklātas uz grīdas, arī tās, kas karājās pie sienām, bet Sarkanā Cilvēciņa nekur nematīja.

Melnā Spalva nobijās. Ko lai tagad dara? Viņa izskrēja no vigvama un spilgtajā saules gaismā pamanīja, ka plaukstas kļuvu�as sarkanas un abas rokas līdz pat elkonim klāj sārti punktiņi, it kā tās būtu ap�ļakstītas ar sarkanu ogu sulu. Paskatījās uz kājām, ari tās klāja spilgti sarkani punktiņi. Tādu piemiņu par sevi bija atstājis Sarkanais Cilvēciņ�.

Melnā Spalva metās pie strauta, iekāpa aukstajā ūdenī. Viņa ņēmās berzēt plaukstas gan ar ziepju sakni, gan ar smiltīm, gan ar zemi. Ko visu viņa nedarīja, bet sarkanie punktiņi, kādi bija, tādi palika�

Kad Stingrais Loks pievakarē atgriezās no medībām, viņ� tūlīt pamanīja, ka sievai rokas kļuvu�as sarkanas.

Stingrais Loks metās pie vācelītes � tā tuk�a�

� Kur mans brālis? � mednieks bargi vaicāja.

Melnā Spalva nodūra galvu. Ko viņa varēja atbildēt? Stingarais Loks klusēja. Melnā Spalva izmetās laukā no vigvama un, nemeklēdama taciņu, cauri krūmiem diedza uz upi.

Stingrais Loks skrēja pakaj. Sasniegusi upmalu, kur viņa pirmo reizi bija ieraudzījusi mednieku, Melnā Spalva kā lidot ielidoja ūdenī�

Tiklīdz vēsais ūdens Melnajai Spalvai pieskārās, viņa pārvērtās par raibu pīli.

Uz laiku laikiem pīlei spalvas rotā mazi sarkani punktiņi, un vēl �obaltdien pīle iras pa ūdeni ar sarkanām pleznām.

Tik bargu sodu samaksāja Melnā Spalva par savu ziņkārību.

Vilka zobs un skaistule Nitaki

Vilka Zobs bija burvis. Viņam apnika dzīvot vienam pa�am, un viņ� sadomāja nolūkot sev sievu.

Kādreiz viņ� ieraudzīja skaistuli Nitaki, me�ā viņ� tai uzglūnēja un aiznesa uz savu vigvamu. Meitene neparko negribēja dzīvot kopā ar ļauno burvi. Ta�u Vilka Zobam ne domas laist meiteni vaļā. Viņa bur�anas māka bija tik varena, ka skaistā Nitaki gan no rīta pameta burvja vigvamu, lai bēgtu prom, bet pret vakaru atnāca atkal atpakaļ.

Lai nepakļāvīgo meiteni sodītu, burvis ilgi domāja un izdomāja � tuvākajās apmetnēs viņ� pavēlēja piekodināt visiem jaunekļiem, ka viņ�, Vilka Zobs, atdos skaistuli Nitaki tam, kas spēs izpildīt viņa trīs vēlē�anās. Bet, kas uzsāks un netiks galā tas pārvērtīsies par akmeni.

Ne viens vien bra�s jauneklis bija gatavs glābt Nitaki. Bet visus burvis pārvērta par akmens statujām. Ar katru jaunu dienu akmens cilvēku me�s ap burvja vigvamu kjuva jo biezāks. Nitaki veltīgi lūdzās burvi, lai drosminiekus atdzīvina. Vilka Zobs palika ciets kā krams.

� Cik daudz ir to, kas tīko pēc tavas rokas! � viņ� ļauni irgājās. � Tikai nez kāpēc �ie visi klusē kā ūdeni mutē ieņēmu�i?

Katru jaunekli, kas ieradās pie burvja vigvama, Nitaki sagaidīja ar vārdiem:

� Ej projām! Uz karstām pēdām ej projām, citādi arī tevi sagaida �ausmīgs gals!

Neviens jauneklis viņai nepaklausīja.

Par skaistās Nitaki drūmo likteni uzzināja kāds mednieks. Viņ� kopā ar savu māsu dzīvoja pie tālā ezera.

Mednieks pēc dabas bija lādzīgs cilvēks, bet medībās viņam nekad neveicās. Ne reizi savā mū�ā viņam nepatrāpījās nolaist no kājām ne lielu alni, ne prāvu lāci, ne varenu ērgli. Tāpēc ļaudis viņu uzskatīja par bailīgu un iesauca par Zaķa Sirdi.

� Jāiet un jāatbrīvo Nitaki no vecā burvja varas, � viņ� kādu dienu teica māsai.

� Tu laikam nepazīsti Vilka Zobu? � sieviete nobijās. � Cik jaunekju jau viņ� nav pazudinājis?

� Redzēsim, vai �is zobs pratis arī mani pārkost, � mednieks atbildēja. � Es eju.

Vēl tajā pa�ā dienā Zaķa Sirds devās ceļā. Iedams pa me�u, viņ� izdzirdēja dobju dunoņu. �Kas gan tur dauzās?� Zaķa Sirds domāja un nogriezās no ceļa.

Uz noras zem augsta riekstu koka mednieks pamanīja savādu cilvēku. Ik pēc brī�a viņ� augstu palēcās, un ik pēc katra palēciena kājas viņam iestiga zemē līdz potītēm. Bet me�ā atbalsojās: buh, buh, buh!

� Ko tu tur dari? � Zaķa Sirds brīnījās.

� Gribu aizsniegt, rau, tos riekstus, � savādnieks teica.

� Vai tad vieglāk nav uzkāpt pa�ā kokā?

� To nevaru darīt, esmu pārāk smags. Ne velti mani sauc par Smago Bizoni.

Zaķa Sirds atsēja savu mai�eli un iedeva Smagajam Bizonim uzkost.

� Varbūt varu tev ko palīdzēt? � Smagais Bizonis apvai�cājās.

� Nezinu, � Zaķa Sirds atbildēja. � Esmu ceļā, lai atbrīvotu meiteni no ļaunā burvja Vilka Zoba varas.

� Tad es ie�u tev līdzi, � Smagais Bizonis piedāvājās.

� Iesim! � mednieks bija ar mieru. � Vienam ikkur� ceļ� liekas gar�.

Kad abi iznāca no me�a, viņi satika cilvēku, kur� sev pie kājām sēja klāt lielus akmeņus.

� Nemaz nebija ienācis prātā, ka tā ērtāk staigāt! � Zaķa Sirds iesaucās.

� Man ir ērtāk, � sve�ais atbildēja. � No pa�a rīta es ķeru bizoni, bet es skrienu pārāk ātri un katru reizi paskrienu baram garām. Vai jūs tālu iedami?

� Mēs ejam atbrīvot skaistuli Nitaki.

� Jūs esat drosmīgi ļaudis! � teica sve�ais, kuru sauca par Lidojo�o Bultu. � Es ie�u kopā ar jums.

Tālāk viņi gāja trijatā.

Drīz viņi iznāca pie diviem lieliem ezeriem. Viena ezera malā stāvēja cilvēks. Ik pēc brī�a viņ� pieliecās un iedzēra malku, un ar katru malku ūdens ezerā atkāpās par soli tālāk no krasta. Cilvēks pa mitrajām smiltīm snāja ūdenim pakaļ.

� Nekā nespēju dzesēt slāpes, � sve�inieks paskaidroja. Izdzer�u �o sausu, ķer�os pie otra.

Izdzēris sausus abus ezerus, viņ� piecēlās un teica:

� Uh. tagad man pietiek.

�Nekad vēl neesrnu sastapis �ādus ļaudis,� Zaķa Sirds nodomāja, bet skaļi teica:

� Mēs ejam cīnīties ar burvi. Varbūt arī tu nāksi kopā ar mums?

� Ie�u, ie�u, � Ezera Izdzērājs, daudz nedomādams, piekrita. � Tikai vispirms sameklē�u savu brāli. Re, tur jau viņ� iri

Te visi ieraudzīja cilvēku, kur� turēja loku un, atgāzis galvu, skatījās debesīs.

� Kas tev tur pazudis? � Zaķa Sirds viņam uzsauca.

� Bulta, � cilvēks atbildēja. � Agrā rīta stundā es iz�āvu bultu un vēl �obrīd nevaru sagaidīt, kad tā nāks zemē.

� Tālu gan tu �auj! � brīnījās Zaķa Sirds.

� Nu, ne visai tālu, � cilvēks atbildēja un, noskatījis atnācējus no galvas līdz kājām, jautāja: � Brāli, uz kurieni �ie iedami?

Padzirdējis atbildi, Zibeņu Metējs teica:

� Redzams, ka te visi bezbailīgi karotāji. Es ie�u jums līdzi.

Viņi nebija paspēru�i ne da�us so]us, kad aug�ā sākās skaudra svilpoņa un bulta, uzgalim pazibot, ietriecās stāvus zemē.

� Bulta alla� atgrie�as atpakaļ pie manis, � paskaidroja Zibeņu Metējs.

Visi turpināja ceļu neapstādamies, kamēr sasniedza noru, gar kuras malām stāvēja pārakmeņoju�ies jaunekļi. Tiem pa vidu savā burvju dejā riņķoja Vilka Zobs. Tam galvā bija cepure, ko rotāja divas vilku galvas, un mugurā burvju tērps, darināts no �urku ādām.

� Ko jūs te meklējat? � pamanījis cilvēkus, norēcās burvis.

� Mēs atnācām ar tevi cīnīties, � Zaķa Sirds atbildēja.

� Vai tu vari izpildīt manas vēlē�anās?

� Kālab ne? Varu gan.

� Tad klausies! Ekur, �ī klints aizsedz manu vigvamu no saules. Pabīdi to sānis! Protams, ja tas tev pa spēkam!

Te Vilka Zobs norāva no galvas savu cepuri, un tā uz karstām pēdām pārvērtās par milzīgu vilku. Burvis uzlēca tam mugurā un aizjoņoja, ka smiltis vien pajuka.

� Vilka Zobs nav vairāk nekas kā tuk�s lielībnieks! � pēk�ņi teica Smagais Bizonis.

Sparīgi sperdams soļus, viņ� piegāja tuvāk klintij un pagrūda to maķenīt ar plecu.

� Paej! Paej nost! � viņ� uzsauca.

Akmens milzenis sa�ūpojās, nodrebēja un dārdēdams sabirza �ķembu �ķembās.

�ķembas Smagais Bizonis savāca un pa roku galam aizsvieda me�a biezoknī, mazākos akmeņus samīdīja tā, ka no tiem pāri palika tikai smiltis. Vilka Zobs atgriezās ap saules rietu.

� Skatos, esi ticis galā ar manu pirmo uzdevumu, � viņ�, mezdams acis visapkārt, teica. � Otrs jau būs grūtāks. Ekur, tā upe, � burvis ar pirkstu norādīja tālumā, � katru pavasari applūdina manus sējumus. Izsusini to, lai ne pilītes ūdens nepaliktu!

Un burvis nozuda sava vigvama.

� Kāpēc jūs visi esat tik bēdīgi? � atskanēja Ezera Izdzērāja balss. � Es ta�u arī te esmu!

Kad satumsa, viņ� devās uz upi, izdzēra to līdz dibenam, ka ne pilītes pāri nepalika, un snāja meklēt avotu, no kura upe iztecēja. Arī to viņ� ar da�iem malkiem izdzēra sausu.

Līdz ar pirmajiem saules stariem no sava vigvama iznāca burvis.

� Tu par agru esi sācis priecāties! � viņ� ļauni smīkņāja.

� Ir vēl pēdējais un grūtākais pārbaudījums. Te atnāks jauneklis. Ar viņu tev jāiet skrieties. Ja viņ� tevi noskries, plāni tev klāsies!

� Ja jau tavā vietā skries jauneklis, tad es skrie�u par Zaķa Sirdi! � bez ierunām noteica Lidojo�ā Bulta.

� Lai jau tad notiek! � burvis bija ar mieru.

Iegājis vigvamā, viņ� vienā mirklī pārvērtās par jaunekli un iznāca atkal ārā. Lidojo�ā Bulta nometa no kājām akmeņus. Zaķa Sirds deva zīmi, un skrējēji joza uz priek�u, ko kājas nes.

Lai kā burvis, pārvērties par jaunekli, skrēja, bet apdzīt Lidojo�o Bultu viņam neizdevās.

Kad abi skrēja laukā no me�a, burvis atskatījās. �ajā mirkli Lidojo�ā Bulta kā vēj� aiznesās viņam garām.

Vilka Zobs gribēja paslepties me�ā, bet Zibeņu Metējs piesvieda plecam savu smago loku. Un burvis, bultas caur�auts, novēlās zemē.

Kādi prieki gan �eit sākās!

Visi noburtie jaunekļi atdzīvojās un, atguvu�i agrāko izskatu, izklīda pa savām apmetnēm. Pēc da�ām dienām Zaķa Sirds apprecēja skaito Nitaki.

Trusis par mednieku

Aiz augstiem kalniem, aiz straujām upēm dziļā me�ā reiz dzīvoja trusis ar savu vecmāmiņu.

Kādu vakaru trusis teica:

� Vai man nevajadzētu iziet pamedīt?

� Laiks jau būtu, � atbildēja tru�a vecmāmiņa, � citādi mums jākar zobi vadzī.

Otrā dienā no pa�a rīta trusis paņēma savu loku, maksti ar bultām un prom uz me�u.

Saule vēl nebija uzlēku�i, un no vēsās rasas un zilajam debesīm trusim kļuva ap sirdi tik viegli, ka viņ� sāka dziedāt dziesmiņu:

Mana bulta, strauji brāz,

Bizoni tu zemē gāz!

Trusis lēca, lēca un pēk�ņi sastinga uz vietas.

� Ai! Aizsteigu�ies gan man priek�ā, � viņ� nomurminaja.

Uz mitrās taciņas bija redzamas tum�as pēdas. Tās nu gan bija pēdas! Trusis lēca reizes piecas, līdz aizlēca no pēdas papē�a līdz pēdas pirkstu galam.

�Kas par milzeni uzradies mūsu me�ā?� trusis nevareja vien nobrīnīties. �Pēc viņa man �eit nav vairs ko darīt.�

Trusis klausījās ar vienu ausi, klausījas ar otru � ne spārnu �vīkstoņas, ne vāveru �miukstinā�anas, me�ā viss klusu, it kā ne dzīvas radības te nebūtu.

Trusis griezās atpakaļ uz mājām.

Otrā rītā viņ� joza uz me�u krietni agrāk. Ta�u milzenis Lielā Pēda arī �oreiz bija atnācis agrāk.

Atkal trusim bija vien jāiztiek no ogām, ko salasīja vecmāmiņa.

Citu rītu trusis izgāja medībās, kad puķes un putni vēl snauda saldā miegā. Ta�u Lielā Pēda, acīm redzot, bija piecēlies krietnu laiku pirms gaismas svīduma.

� Ak tā! � trusis ne pa jokam sadusmojās. � Tagad nelik�os mierā, iekams tevi noķer�u.

Augu dienu viņ� no nātru stublājiem pina tīklu un, līdzko uzkrita tumsa, izstiepa to starp kokiem �ķērsām pāri taciņai.

� Tagad viņ� man neaizmuksi � trusis priecājās. � No rīta �au�u bultu pēc bultas tik ilgi, kamēr viņ� kļūs līdzīgs dzeloņcūkas astei!

Bet ko trusis otrā rītā ieraudzīja? Tīkls no aug�as līdz apak�ai bija pārrauts pu�u! Lielā Pēda tam bija izgājis cauri kā zirnekļa tīklam.

Todien trusis ņēmās pīt tīklu no lūkiem.

� �o jau nu viņ� nekādā gadījumā nesaraus, � auzdams trusis pie sevis murmināja.

Bet arī �is tīkls tika sarauts.

Tre�ajā dienā trusis ilgi lauzīja galvu un beidzot nolēma pīt tīklu no ādas sloksnītēm.

�Tādam tīklam jau nu cauri netiks,� viņ� prātoja, ar grūtībām stiepdams tīklu pa me�u.

Bet Lielā Pēda sarāva arī to.

Trusis jau noskuma. Pēk�ņi viņam kāds būtu it kā pa galvu iezvēlis � vecmāmiņa ta�u zina burvju vārdus.

� Vecmāmiņ! � iedrāzies būdā, trusis iesaucās. � Tu ta�u proti mazliet paburt, vai jā?�

� Neizkliedz nu to pa visu me�u! � viņu dusmīgi apsauca vecā trusene.

Trusis pievēra durvis un �ukstus apvaicājās:

� Lūdzu, vecmāmiņ, noaud man tīklu � tik smalku kā zirnekļa tīklu, bet nu stipru gan!

� Redzu jau, redzu, ka neesi �o atkal noķēris! � vecmāmiņa pa�ūpoja galvu. � Butu labāk gājis uz citu pusi un tur arī pamedījis.

� Mukt? � trusis uzmeta lūpu. � To tik ne! Nu noaud, vecmāmiņ, burvju tiklu!

� Ko lai ar tevi dara, � trusene negribīgi piekrita. Pagriez tikai galvu sānis un neskaties, kad es to audī�u.

Trusene aizgāja būdas attālākajā kaktā. Kaut arī palīgā tika ņemta burvestība, tas nebija viegls darbs. Cik buramo vārdu trusene nelaida pāri lūpām, cik cilpiņu gaisā neizmeta, līdz pievakarē atnesa gatavu tiklu, kas bija stiprāks par stipru un smalkāks par smalku.

� Tagad jau nu �is neizmuksi � trusis teica, stiepdams tiklu pa me�u.

Cauru nakti viņ� grozījās no vieniem sāniem uz otriem, bet, tikko acis bija vaļā, tūlīt posa uz me�u.

� Kas tad tas? � trusis aiz brīnumiem iepleta acis, cilpodams pa krūmiem. � Rīta blāzma �orīt paceļas ne tur, kur parasti!

Tad viņ� izlēca uz taciņas, kur bija izvilcis tīklu, un te�

� Ai! � trusis iepīkstējās un no necie�ami spilgtās gaismas aizmiedza acis.

Viņa tīklā bija iekļuvusi SAULE!

� IZLAID MANI! TŪLIT PAT IZLAID! � skaļāk nekā tūksto� pērkoni nodārdēja pa visu me�u.

No �īs balss zeme nodrebēja un koki locījās kā zāles stiebriņi.

No bailēm nekā nesamanīdams, trusis metās prom, ko kājas nes.

� Tur� tur� Saule, � atskrējis pie vecmāmiņas, viņ� ar pūlēm vēla vārdus pāri lūpām.

� Kā tu uzdrīkstējies bēgt �urp? � vecmāmiņa sadusmojas.

� Diedz atpakaļ un ātrāk to izlaid! Vai tad tu neredzi, ka visapkārt tāda tumsa, ka ne acī iedurt, nevienam ne mazakās jausmas, ka diena sākusies!

� Man bail, � trusis sāka raudāt.

� Vienalga, vai nu tev ir bail vai nav bail, � veca trusene bargi uzstāja, � ej un atbrīvo Sauli!

Trusis aizjoza uz me�u. Saules staru ugunīgās bultas tagad bija izlauzu�ās līdz pat me�malai, it kā grasīdamās trusi uzdurt. Trusis metās atpakaļ, bet vecmāmiņa jau pa gabalu viņam piedraudēja.

� Saule mani tā �ilbina, ka nekā neredzu! � trusis pīkstēja. � Palīdzi man!

Trusene aizsēja viņam acis ar ādas jostu, ielika ķepās nazi un uzveda uz taciņas.

� Ej tik uz priek�u! � vecmāmiņa teica. � Griez tīklu pu�u kurā katrā vietā! Nedomā nākt mājās, iekams to neesi izdarījis!

Trusis taustīdamies vilkās uz priek�u.

Saules balss dārdēja aizvien tuvāk un tuvāk, karstums kļuva aizvien lielāks un lielāks, nabaga trusim kājas sāka ļodzīties. Tad viņ�, saņēmis pēdējos speķus, lēca, cik tālu kājas sniedza, savicināja nazi, un Saule, nikni iespērusi �im ar ugunīgo papēdi, kā bulta uz�āvās debesīs.

Tikko atvilcis elpu, trusis lēnām vilkās atpakaļ uz būdu. Un zīlīte, kas tupēja bērzā, pamanīja, ka trusim uz muguras ir krietni apsvilusi vilna.

No tās reizes tad nu trusim pāri visai mugurai stiepjas rūsgana svītra � piemiņa no kādreizējām medībām.

Vihio

Tālos neatminamos laikos, kad pasaule nebija tāda kā �odien, piedzima kāds zēns. Viņu nosauca par Vihio. Tikko saule tre�o reizi pēc Vihio piedzim�anas uzlēca, tēvs pēc savas cilts para�ām atnesa viņu uz burvja vigvamu, lai parādītu dēlu. Vecais burvis ilgi skatījās uz mazuli. Tad viņ� teica:

� Tavs zēns dienās kļūs dro�sirdīgs karavīrs. Viņam pa prātam būs joki un jautras dziesmas.

Vihio auga ātri. Viņ� agri iemanījās saprast putnu un zvēru valodu, atminēt viņu pēdu noslēpumu.

No rudās vāveres Vihio uzzināja, ka tālu, tālu ziemeļu me�os dzīvo liels lācis. Tas nevienu nelai�ot savos me�os, bet, ja kāds netī�i ieklīstot, tas atpakaļ vairs neatgrie�oties.

Vihio prata gaidīt. Sarīkoja savus Pirmās bultas svētkus. Bet otrā dienā atvadījās no dzimtās apmetnes, paņēma loku, piesēja pie kājām slēpes un taisnā ceļā devās uz ziemeļiem.

Daudz dienu viņ� lauzās cauri piesnigu�iem biezokņiem. Beidzot iznāca lielas upes krastā. Pie pa�a krasta Vihio pamanīja lāsmeni, bet tam apkārt lielas lā�a pēdas. �Tad, rau, kur �is klaiņo!� Vihio prātoja. �Nu, sargi savu ādu!� Viņ� notupās pie lāsmeņa un sāka mak�ķerēt zivis. Drīz no me�a puses atskanēja skaļa brīk�ķē�ana, un uz ledus iznāca lācis, tik liels un briesmīgs, ka Vihio tūlīt saprata, kāpēc no �ejienes neviens vairs neatgrie�as mājās�

� Kas ta �e ķer manas zivis?! � rupja balss nodārdēja pāri visai upei.

Vihio pagriezās un itin mierīgi teica:

� Laba diena, me�u valdniek lāci! Mani �urpu atsūtīja rudā vāvere. Viņa stāstīja, ka tu tie�i ar ķepām velkot zivis laukā no ledainā ūdens. Paveries, kā es to daru! Varbūt arī tev iepatiksies.

Lācis pa�ķielēja ar vienu aci uz mazo cilvēciņu un pienāca tuvāk.

Vihio iemeta mak�ķerauklu, un drīz viņam blakus sniega jau spārdījās vairākas zivis.

� Veikli gan! � lācis apmierināts norēcās. � Tikai āķa man nav.

� Bet tev ir aste! � Vihio ātri atbildēja. � Bāz tik ūdenī un, tiklīdz zivtiņa piekodīsies, velc laukā!

Lācis notupās uz ledus, ielaida lāsmenī savu īso strupuli un ņēmās gaidīt. Kad viņ� gribēja piecelties, lai paskatītos, vai daudz zivju jau piekodies, tad juta, ka kāds tur viņu stingri ciet.

� Ei, cilvēciņi � lācis iesaucās. � Pamet aci un paskaties, kas tur mani ir sagrābis?

� Vai tad tu nepazīsti? Tas ta�u ir sals! � Vihio smiedamies atbildēja. � Tas ir daudz stiprāks par tevi. Tad nu uz redzē�anos!

Vihio uzkāpa uz slēpēm. Uzvilkdams dziesmiņu par lāci, kas piesalis pie ledus, viņ� traucās projām�

Vihio brauca ilgi. Pienāca jau pavasaris, bet viņ� vēl nebija sastapis cilvēkus. Mednieki neklaiņoja pa me�iem, bet indiāņu apmetnes, kurām viņ� brauca cauri, bija tuk�as kā izslaucītas.

Vienreiz Vihio pretī iznāca trusis.

� Ei, mazo brāli, kur paliku�i visi cilvēki? � Vihio apvaicājās.

Bailīgi mezdams skatus apkārt, trusis teica:

� Kamēr tu meklēji lāci, te atlaidās pūce. �ī sāka stiept projām bērnus tie�i no vigvamiem! Tāpēc jau arī cilvēki pameta �īs vietas�

� No kurienes pūce atlaidās? � Vihio taujāja.

Ta�u ne trusis, ne citi zvēri, pat ne �agata nezināja, kur meklējama pūces ligzda.

Tad Vihio apmetnē sameklēja bērnu cepurīti. Ar pūlēm uzmauca to sev galvā un nolikās gulēt blakus tuk�am vigvamam. Naktī viņ� izdzirdēja milzīgo spārnu vēzienus. Blakus viņam atskanēja stiepts �u-u-uh�. Tajā pa�ā mirklī asi nagi sagrāba Vihio kā stangās un rau�us atrāva viņu no zemes.

� Neviens no manis neizmuks! � dobji nobrēcās pūce un aizstiepa Vihio nakts tumsā.

Viņa atlidoja pie liela koka un iemeta Vihio tā dobumā. Vihio krizdams atsitās pret dobuma dibenu, nedaudz at�irdzis, aplaida acis visapkārt. Tad izvilka no ādas maisiņa, kas viņam vienmēr karājās pie jostas, piciņu sveķu.

� Ei, kas tev tur ir? � viņam uzsauca pūce, nozibinādama dzeltenās acis.

� Ņem nogar�o! � Vihio atbildēja.

Pūce a�i saķēra apaļo piciņu. Saķēra gan, bet tajā pa�ā mirklī knābis tā saķepēja, ka to nevarēja dabūt ne ciet, ne vaļā. Sveķi ir ļoti lipīgi. Ne norīt tos, ne vairs izspļaut.

Pūce sāka svaidīties, grozīt galvu uz visam pusēm. Bet Vihio priecīgs izrāpās no dobuma un nolēca zemē. Ejot viņ� sacerēja dziesmiņu par ļauno pūci ar saķepu�o knābi. Vihio devās meklēt cilvēkus.

Vihio gribēja cilvēkiem pateikt, ka viņi un viņu bērni no �ā brī�a var dzīvot mierīgi un laimīgi.

Hita zvaigznes dēls

Kādā klusā vasaras vakarā divas māsas indiānietes, no rnelnkājaino cilts nolikās gulēt vēsajā zāle blakus savam vigvamam un aizmiga.

Rītausmā vecākā māsa Nitaki atvēra acis. Skaidrajā debess pamalē viņa pamanīja spo�o Rīta zvaigzni � Utikaro, Nitaki ilgi skatījās uz to. Kad pamodās jaunākā masa, vīna domīgi teica:

� Paskaties, it kā ar gudru aci uz mums noraugas Utikaro! Ja uz takas pie sava vigvama es sastaptu jaunekli ar tādām pa�ām acīm, es viņu tūlīt iemīlētu.

Pagāja vasara. Putni, gana dziedāju�i savas dziesmas, sāka tiekties uz siltajām zemēm. Zāle, pārdzīvojusi savu laiku, noliecās pie zemes un nokalta.

Kādu dienu me�a vidū Nitaki sastapa nepazīstamu jaunekli. Matos viņam liesmoja zelta spalva, no viņa lepnās un skaistās sejas grūti bija atraut acis.

Nitaki nogriezās no takas, lai paietu garām, bet jauneklis viņai aizstājās cejā.

� Tu nedrīksti mani aizturēt, sve�zemniek, � Nitaki teica.

� Vai tie�ām tu mani nepazīsti? � jauneklis iesaucās. � Es ta�u esmu Utikaro � Rīta Zvaigzne. Es tevi noskatīju jau toreiz tajā agrajā rīta stundā un tūlīt tevi iemīlēju. Es labi dzirdēju, ko tu par mani teici masai. Nule esmu atnācis pēc tevis. Ja vēlies, mēs pacelsimies pie mana teva uz Mū�īgas Jaunības Zemi, kur visi dzīvo laimīgi, kur nepazīst ne nāvi, ne iznīcibu.

Nitaki pasmaidīja un teica:

� Es ietu tev līdzi, bet ļauj man vispirms atvadīties no savējiem!

� Mums jādodas ceļā uz karstām pēdām, � Utikaro iebilda. � Ceļ� ir tāls. � Viņ� iesprauda Nitaki matos savu spalvu un pavēlēja: � Aizver acis!

Nitaki juta, ka viņa kā putns paceļas gaisā un sāk lidot.

Kad beidzot Utikaro atļāva Nitaki atvērt acis, viņa atradās glu�i nepazīstamā zeme. Visapkārt auga tādi koki un zāle, kādu Nitaki nekad nebija redzējusi. Netālu stāvēja liels vigvams, nosegts ar zeltainam Adām.

� Mēs esam Debesīs, Utikaro teica, pievezdams meiteni pie mītnes. � �eit dzīvo mans tēvs un māte � Mēness un Saule.

Saule vēl nebija atgriezusies no savām dienas gaitām, tāpēc vigvamā bija tikai Mēness. Tas laipni sagaidīja Nitaki. No �ī brī�a viņa dzīvoja laimīgi.

Netālu no Saules vigvama Nitaki atrada krūmu, kur auga lielas ogas.

� Kas tās par ogām? � viņa apvaicājās.

� Paskaties apkārt, mana meita! � Mēness atbildēja. � �eit aug daudz citu saldu augļu. Bet �is ogas nekad neaiztiec! Atceries labi � nekad!

Pagāja savs laiks, un Nitaki piedzima puisēns. Viņam deva vārdu Rīta Zvaigznes Dēls. Nitaki viņu ļoti mīlēja.

Tā kādu dienu, kad Mēness un Saule aizbrauca debesīs ar savām burvju pirogārn, Nitaki pastaigājas pa me�u, turēdama uz rokām dēlu. Pēk�ņi viņa pamanīja, ka puisēns sniedzas uz krūmu, kas pārpilns sarkanajām ogām. ��is ta�u ir tās pa�as ogas, par kurām man teica Mēness!� Nitaki atcerējās. Te Rīta Zvaigznes Dēls saķēra vienu ogu. �Tēvs Mēness uz mani nedusmosies, ja es noplūk�u vienu pa�u odziņu savam mazajam puisēnam,� Nitaki savā prāta nodomāja. Viņa izvēlējās pa�u sarkanāko ogu un uzmanīgi tai pieskārās. Lai kā Nitaki nopūlējās, viņai neizdevās ogu noraut. Tad viņa nosēdināja Rita Zvaigznes Dēlu zālē, ieķērās ar abām rokām zaros, vilka, cik spēka, un izrāva krūmu ar visām saknēm!

Nitaki pārlieku nobijās. Viņa bailīgi aplaida acis apkārt un redzēja, ka viss bija savā vietā. Zāle zaļoja, kā zaļojusi, koki �alca, kā �alku�i, un tajos jautri �ivinaja putni. Taja vietā, kur bija audzis krūms, Nitaki pamanīja nelielu bedrīti. Noliekusies pār to, viņa saprata, ka ta nav vis bedrite, bet neliels caurums, pa kuru tālu lejā redzama Zeme ar me�iem, upēm un indiāņu apmetnēm. Tad Nitaki atcerejas savējos, ko bija pametusi dzimtenē, un sāka jo rūgti raudāt.

Vakarā, ieraudzījis sievas skumjo seju, Utikaro visu saprata.

� Vai tu pārkāpi Mēness aizliegumu? � viņi bargi nopra�sīja.

Nitaki neuzdrīkstējās ne acu pacelt. Tad ierunājās Meriess:

Mans pareģojums ir piepildījies. Tu esi pārkāpusi manu aizliegumu, un bēdas ir piemeklēju�as mūsu mītni�

Nitaki būs vien jāatgrie�as pie cilvēkiem, � teica gudrā Saule. � Tagad viņa pie mums vairs nebūs laimīga. Neraudi, Nitaki! Mēs tev palīdzēsim. Lielais Zirneklis, kas dzīvo, auzdams mākoņus, nolaidīs tevi kopā ar visu dēlu uz Zemes.

Mēness un Utikaro aizveda Nitaki uz Lielā Zirnekļa vigvamu. Labais zirneklis apauda ar savu tīklu gan viņu, gan Rīta Zvaigznes Dēlu un teica:

� Nebaidies nemaz, es tevi nolaidī�u tajā ielejā, kur tu dzīvoji, un tu ātri atradīsi savējos.

Tajā vakarā melnkājaino cilts indiāņi pamanīja, ka netālu no viņu apmetnes nokrita liela zvaigzne. Tajā vietā, kur zvaigzne pieskārās zemei, parādījās sieviete ar mazu puisēnu uz rokām.

Tā, redz, Nitaki atgriezās atpakaļ uz zemes.

Nips un Nepi

Dakotu cilts indiāņu virsaitim bija dēls, vārdā Nips-Nizaza. Tā viņu uzrunāja tikai lielu svinību dienās. Bet parasti viņu sauca vienkār�i par Nipu.

Dakotu cilts indiāņi kop� senām dienām medīja bizoņus. Tajos laikos veseli bizoņu bari klejoja pa prērijām, un indiāņi domāja, ka tā tas būs alla�.

Bet pienāca diena, kad mednieki, uzkāpu�i pa�ā augstākā paugurā, neredzēja neviena pa�a bizoņa� Uz kurieni tie aizgāju�i, neviens nezināja.

Rūpes iegūla mednieku sejās. Nav bizoņu � nav dzīves. No bizoņu ādām viņi �uva apģērbus, no bizoņu kaula darināja trāpīgo bultu uzgaļus, bet gaļa� sulīgā bizoņu gaļa bija indiāņu ikdienas pārtika visos gadalaikos.

Tad pie virsai�a atnāca viņa dēls Nips un teica:

� Tēv, atļauj man iet meklēt bizoņus!

� Tos jau nevar atrast pat vecie mednieki, � tēvs atbildēja.

� Bet var gadīties, ka es esmu laimīgāks, � Nips iebilda.

Virsaitis savā prātā bija lepns, ka dēls tik agri kļuvis drosmīgs un vīri�ķīgs. Viņ� bija ar mieru. Māte Nipam līdzi iedeva senu amuletu. Zēns pārmeta pār plecu loku, bultu maksti,.pilnu ar bultām, piekarināja pie jostas mednieku nazi.

� Esi uzmanīgs, dēliņ! � atvadoties no�ukstēja māte un nozuda vigvamā, lai neviens neredzētu asaras uz viņas vaiga.

Nips atstāja apmetni un devās ceļā.

Daudz rei�u uzlēca saule un paskatījās no aug�as uz mazo mednieku. Nips, baiļu nepazīdams, arvien vēl gāja un gāja pa milzīgo prēriju. Naktīs viņ� nolikās turpat uz zemes nosnausties, un zvaigznes apbrīnoja viņa drosmi.

Prērija izbeidzās, un Nips sasniedza biezu me�u. Pa�ā me�malā viņ� ieraudzīja vientuļu būdu. Būdas priek�ā sēdēja vecs indiānis un, acu nepacēlis, raudzījās ūdens kausā.

Kad Nips pienāca klāt, indiānis, nepaskatījies uz viņu, teica:

� Labdien, Nip-Nizaza!

� Kā tu mani pazini? � Nips brīnījās.

� Ieraudzīju tevi ūdenī, bet vārds tev ir uzrakstīts uz pieres.

Nips nevarēja vien nobrīnīties. Viņ� nojauta, ka nokļuvis pie burvja.

� Tev taisnība, es esmu burvis, � vecais vīrs teica, uzminējis Nipa domas. � Mani sauc par Nepi. Tu meklē bizoņus�

� Nu saki ātrāk� kur tie meklējami? � Nips nepacietīgi iesaucās.

� Nesteidzies, � Nepi atbildēja, � es tev palīdzē�u. Tas nav nemaz tik viegli. Ieej manā vigvamā, paēd, atpūties, un tad es tev pastāstī�u.

Burvis pacienāja zēnu ar tik gar�īgiem ēdieniem, kādus Nips vēl nekad nebija ēdis. Viņ� nogar�oja no visa pa drusciņai � tā viņu bija mācījusi māte, un pateicās vecajam vīram.

� Nu tagad tu klausies ar abām ausīm! � beidzot teica Nepi. � Netālu no �ejienes dzīvo varens milzis. Tas ir viņ�, kas vienu nakti ņēma un aizdzina no prērijām prom visus bizoņus. Milzi pievarēt nav joka lieta � ne bulta, ne �ķēps, ne dūcis viņu nevar ievainot. Bet viņ� ir dumj� lempis � kā visi ļaunie mil�i, un mēs viņu pieveiksim!

� Es darī�u visu, ko tu man pavēlēsi, � Nips teica. � Dakotu cilts ta�u mirst stāvu badā.

� Tev, zēn, dū�as netrūkst, � burvis atsaucās. � Tagad celies kājās un stāvi mierīgs!

Nips tā izdarīja. Burvis viņu apslacīja ar ūdeni. Zēns tūlīt pat sajuta, ka kājas viņam saaug kopā, rokas pieaug pie sāniem un kļūst kokainas, bet ķermenis kļūst tievs un tik ciets, it kā būtu sasalis. Tā Nepi pārvērta Nipu par nūju. Ta�u redzēt, dzirdēt un pat runāt � varēja kā agrāk.

Pats Nepi pārvērtās par mazu kucēnu. Viņ� paķēra nūju zobos un aizskrēja uz me�u.

Taciņa kļuva aizvien platāka un drīz izveda pie gai�as noras. Te pie visaugstākās egles atradās milzīgs vigvams.

Tie�i tobrīd no vigvama iznāca mil�a sieva ar dēlu.

� Ve, vei, kāds sunītis! � mil�a dēls iesaucās. � Paturēsim to sev!

� Labi, � māte atbildēja. � Sunim ir biezs ka�oks, es tev no tā iztaisī�u siltu cepuri. Redzi, kur laba nūja, � mil�a sieva paspēra Nipu ar kaju. � Būs ar ko izrakt no zemes ēdamās saknes.

Pats milzis sēdēja vigvamā.

� Kas tad tas? � viņ� iekliedzās, pamanījis kucēnu.

� Man �is suns nepatīk. Tas mums atnesīs nelaimi. Izmet viņu ārā!

� Viņa āda kā radīta cepurei, � mil�a sieva teica.

Milzis neapmierināts kaut ko noteica bārdā un aizgriezās.

Kaut arī viņ� bija milzis, tomēr sievai pretī runāt nedrīkstēja.

Pēc vakariņām mil�a sieva noklāja zemē milzīgas segas, un visa ģimene nolikās gulēt. Kad vigvama sienas sāka no mil�u Icrik�anas drebēt, kucēns pārvērtās par Nepi, nūja atguva Nipa izskatu un abi, Nips un Nepi, apsedu�ies pie katla, saēdās btzoņa gaļu, cik vēderā lien. Otras dienas rītā, it kā nekas nebūtu noticis, suns luncināja asti, bet nūja mētājās zemē pie vigvama ieejas.

Līdzko ausa gaisma, milzis pamodās, apgrauza bizoņa kāju un aizgāja darīt savus mil�a darbus. Mil�a sieva, paņēmusi nūju rokā, slāja uz me�u meklēt ogas un izrakt ēdamās saknes. Bet dēls, uzsvilpis kucēnam, gāja mātei līdzi.

Me�ā mil�a sieva ar dēlu ņēmās lasīt mellenes. Bet kucēns pa to starpu sagrāba zobos nūju un ielīda biezoknī. Tur viņi atkal pārvērtās: kucēns � par veco burvi, bet nūja � par Nipu.

� Skriesim, es zinu, kur atrodas bizoņi, � pa�ukstēja Nepi un diedza prom uz sarkanajām klintīm, kas turpat netālu pacēlās.

Klin�u alā Nips ieraudzīja bizoņus: viņu bija vairāk nekā pie debesīm zvaig�ņu.

� Oho-ho! � iesaucās Nepi un dzina bizoņus dziļāk alā.

� Viņi dzina bizoņus krietnu laiku � likās, ka alai nekad nebūs gala. Un tad tālumā pavīdēja gaisma, jo alai bija vēl otra izeja. Pēc tam Nips un Nepi dzina ganāmpulku pa pla�u prēriju.

� �ēl gan, ka man nav līdzi burvju kausa, � burvis bēdājās. � Es paskatītos, ko tagad dara milzis.

Milzis pret vakaru devās uz alu, lai, kā parasti, izvēlētos sev vakariņām bizoni. Bet alā bija paliku�as tikai bizoņu pēdas.

� Kur tas kucēns? � atgriezies vigvamā, ierēcās milzis.

Bet kucēns bija kā ūdenī iekritis. Arī nūja nozudusi.

Tā jau nu milzis to visu neatstās. Viņ� sadomāja dzīties pakaļ. Lēkdams no viena pakalna uz otru, lēkdams pāri ezeriem, viņ� traucās ātrāk par vēju. Drīz vien tālu prērijā viņ� pamanīja bizoņu baru.

Ta�u burvis Nepi arī visu laiku turēja acis vaļā, lai laikus ieraudzītu milzi. Kad no me�a pēk�ņi iznira mil�a galva, burvis pavēlēja Nipam paslēpties zem lielākā bizoņa vēdera. Viņ� pats turpretī palīda vecajam barvedim zem vēdera un palika karājoties, ieķēries bizoņa garajā spalvā.

Milzis pieskrēja pie bizoņu bara, sāka vicināt rokas un kliegt. Bet Nips un Nepi dūra saviem bizoņiem sānos ar asām nūjām. Saniknotie dzīvnieki metās virsū milzim un notrieca viņu gar zemi. Milzis iegāzās dziļā aizā un tur sagulēja �etras dienas un �etras naktis.

Pa to laiku Nips un Nepi aizdzina bizoņus līdz dakotu cilts apmetnei.

Par godu tam, ka viņi atgriezu�ies ar bizoņu baru, dakotu cilts sarīkoja lielus svētkus. Kādas tik tur dejas nedejoja! Kādas dziesmas nedziedāja! Kad līksmo�anās beidzās, Nepi teica:

� Milzis vēl atnāks. Mums jābūt modriem.

Bet milzis atguvies aiznesās pie vecās burves. Pēc da�ām dienām, kad indiāņi dzina bizoņus aplokā, milzīgs pelēks putns nometās kokā, kas auga turpat tuvumā. Uz putnu bija bail paskatīties � tas bolīja savas sarkanās acis un klak�ķināja līko knābi. Viņ� sacēla tādu troksni, ka sabiedētie bizoņi lauzās ārā no aploka, sagāzdami �ogu un notriekdami no kājām ganus.

Uz putnu gan iz�āva bultas, bet tās visas salūza pret viņa pelēkajām spalvām. Pat asie �ķēpi putnam nekā nenodarīja.

� Tas ir milzis, � Nepi tad pa�ukstēja indiāņiem. � Es pats tik�u galā ar viņu.

Viņ� nokāpa pie upes, pārvērtās par ūdri un nogūlās upmalā. Kad putns, iztramdījis bizoņus, lidoja pāri upei, viņ� pamanīja mazo zvēriņu. Tikko putns grasījās ūdrim ieknābt, tas pēk�ņi saķēra putnu aiz spārna.

� Laid mani vaļā! � putns briesmīgā balsī iebrēcās.

Ta�u Nepi, putnu stingri saturēdams, to jau stiepa uz virsai�a vigvamu. �eit, sasējis tam kājas ar pamatīgu siksnu, Nepi pakāra putnu virs sarta. Visi apmetnes ļaudis saskrēja apskatīt ērmīgo putnu. Bet tas jau bija nokvēpis glu�i melns. Te pēk�ņi putns klusu ierunājās:

� Kas gan tagad notiks ar manu sievu un manu dēlu?

Tad Nepi teica:

� Es tevi atlaidī�u brīvībā, ja tu man nozvērēsies nedzīt projām bizoņus, neatstāt cilvēkus stāvu badā. Bet lai tavs vārds būtu vīra vārds, tu man atdosi savu dēlu! Zēns dzīvos kopā ar Nipu dakotu cilts vidū.

Pelēkais putns izlidoja no vigvama, tagad tas lidoja klusi, jo spārni tam bija krietni apdegu�i un pat no uguns apogļoju�ies.

Nepi jau nāko�ajā mirklī pārvērtās par ērgli un nozuda tajā virzienā, kur atradās mil�a vigvams. Viņ� neatgriezās viens: viņ� atnesa zēnu, mil�a dēlu.

Pēc tam burvis Nepi no dakotiem jo sirsnīgi atvadījās un devās uz savu vigvamu. Tur viņ� apsēdās un atkal nolika uz ceļiem burvju kausu ar ūdeni, lai redzētu visu, kas notiek pasaulē�

Bruņurupu�a dāvana

Senos laikos dziļā aizā, tik dziļā, ka ne saules stars tajā neieskatījās, dzīvoja zēns Kiriki un viņa ģimene: tēvs, māte, mā�ele un brālis.

�ī bija pārlieku drūma vieta. Pie pa�as ieejas vigvamā rāmi viļņus vēla pla�s ezers. Bet aiz vigvama slējās pelēkas klintis. Kailās, stāvās klintis slējās tik augstu, ka ne domas samanīt to virsotnes.

Ezera ūdeņos dzīvoja vecs bruņurupucis. Viņ�, tāpat kā visi dzīvnieki tajos laikos, prata sarunāties ar cilvēkiem. Da�reiz viņ� zēnam teica: � Peldēsim kopā!

Tad Kiriki uzrāpās uz bruņurupu�a cietās, raupjās muguras, un viņi aizpeldēja tālu, tālu ezerā. Lai cik tālu viņi arī aizpeldēja, Kiriki ne reizes netika manījis ezera otru malu. Tāpēc zēns bija tajā pārliecībā, ka ezeram nav ne gala, ne malas.

Kādu dienu vecais bruņurupucis nozuda. Viņ� bija projām daudz dienu un daudz nak�u. Kiriki skumji teica tēvam:

Bruņurupuci būs laikam zivis apēdu�as.

� Viņam ir stipras bruņas, � tēvs pa�ūpoja galvu. � Zivis nu gan �im neķersies klāt.

Tiesa, kad Kiriki kādu rītu atnāca ezermalā, no ūdens iznira bruņurupu�a galva.

� Kur tu tik ilgi biji? � Kiriki priecīgs iesaucās. Bruņurupucis pasmaidīja un klusu teica:

� Labāk neprasi! Es tev atnesu dāvanu. Paņem! Tā atrodas man zem mēles.

Kiriki uzmanīgi sataustīja bruņurupucim mutē kaut ko cietu un gludu, līdzīgu akmentiņam.

� Tā ir sēkliņa, � vecais bruņurupucis teica, kamēr Kiriki pētīja dāvanu. � To tu iestādi!

� Iestādīt? � Kiriki brīnījās. � Kā to dara?

Bruņurupucis pamācīja, kā tas darāms. Zēns izraka klints pakājē bedrīti, iemeta sēkliņu un, sajaucis smiltis kopā ar aļģēm, uzbēra tai virsū.

� Aplaisti to no rīta un vakarā! � beigās teica gudrais bruņurupucis. � Un tad� tad tu pats ar savām acīm redzēsi, kas tev tur izaugs�

Katru rītu Kiriki notupās pie bedrītes uz ceļiem un pētīja unl pētīja. Ta�u nenieka nemanīja.

Tā pagāja �etras dienas, bet piektajā dienā, kad zēns, kg vienmēr, atnāca ar glieme�vāku, kas bija piesmelts pilns ar ūdeni, viņ� ieraudzīja zaļu tievu asnu.

� Nāciet �urp! Ātrāki � Kiriki aicināja vecākus.

Tie gan izbrīnījās, kad dēls parādīja zaļo sīko asniņu. Viņi savā mū�ā vēl ne reizes nebija redzēju�i ne zāli, ne krūmus un nezināja, ka bruņurupucis viņu dēlam bija sameklējis savvaļas vīnogu sēkliņu.

Vīnstīga sāka stiepties pa klinti augstāk un augstāk, ar vītnēm aizķerdamās aiz plaisām un izciļņiem.

Vienreiz, kad Kiriki klaiņoja gar ezermalu, viņ� sev aiz muguras izdzirdēja bruņurupu�a balsi:

� Vai tev patīk mana dāvana?

� Man ļoti patīk, � Kiriki teica un pasmaidīja.

� Viņa būs tev noderīga, manu puisēn.

� Kā tad?

� Tu pa �o vīnstīgu uzrāpsies!..

� Uzrāpties?

� Jā, jā, � bruņurupucis teica.

Daudz neprātodams, Kiriki ieķērās resnajā zaļajā stublājā un sāka kāpt. Viņ� kāpa, kāpa un bija uzkāpis tik augstu, ka, paskatījies uz leju, nevarēja vairs saredzēt savu vigvamu.

Kiriki nobijās ne pa jokam un jau grasījās kāpt lejā, bet te aug�ā kaut kas pēk�ņi paspīdēja. �Kas tur varētu būt?� zēns prātoja un nolēma kāpt vēl augstāk.

Beidzot Kiriki izkļuva no kanjona un ieraudzīja sev pāri ple�amies augstas zilas debesis un tur baltus mākoņus peldam. Viņa kājas grima mīkstā zālē, rokas pa�as sniedzās pēc ko�ām puķēm. Bet visapkārt laidelējās, skraidīja un lēkāja dīvaini radījumi, kas nemaz nebija līdzīgi ne zivīm, ne bruņurupu�iem.

� Kā tevi sauc? � Kiriki vienam no tiem vaicāja.

� Alnis, � viņ� dzirdēja atbildi.

Tad zēns jautāja citai radībai:

� Bet kā tevi sauc?

Un dzirdēja atbildi:

� Lapsa.

Mazs � pavisam mazs radījums izlīda no aliņas. To sauca par peli.

� Kā sauc �o vietu? � Kiriki viņai vaicāja.

� �ī ir Mūsu Zeme! � pele nopīkstēja un pazuda zālē.

Kiriki skatījās uz visām pusēm, skatījās un nevarēja vien nobrīnīties. Bet pēc tam skrēja, ko kājas nes, un vienā rāvienā pa vīnstīgu nokāpa lejā savā kanjonā.

� Vai zināt, kur es biju?! � jau pa gabalu kliedza Kiriki. Viņu Zemē! Tēti, iesim ātrāk, tu pats redzēsi, cik tur jauki!

Tēvs uzrāpās pa vīnstīgu aug�ā. Kad viņa vaigu skāra siltas saules stars, bet acis priecināja raibu raibais puķu paklājs, tēvs izprātoja �urpu paņemt visu savu ģimeni.

� A�āk! � viņ� sauca, nokāpis kanjonā. � Posieties! Iesim visi uz Viņu Zemi!

Tēvs paņēma uz rokas jaunāko dēlēnu un kāpa pirmais. Pēc tam kāpa māte. Viņai pakaļ rāpās Kiriki māsa, bet pats Kiriki vēl stāvēja lejā. Pēk�ņi Kiriki pamanīja bruņurupuci.

� Nāc kopā ar mums! � zēns viņu aicināja.

� Nē, manas kājas �ādam ceļam neder.

� Es tevi uznesī�u, � Kiriki teica.

Paldies, Kiriki, bet es pie tevis aizpeldē�u vēlāk.

� Tu to apsoli? � zēns vaicāja.

� Jā, bet tas nebūs tik drīz, ceļ� ir tāls un grūts.

Bruņurupucis aiz�āpoja un ienira ūdenī.

Ne viens vien jauns mēness uzlēca, ne viens vien jauns mēness norietēja, pirms bruņurupucis atpeldēja uz Viņu Zemi.

Kiriki, viņa tēvs, māte, māsa un mazais brālītis uzcēla saulainā norā savu vigvamu. Katru jaunu rītu viņi pateicās Lielajai Saulei par siltumu un gaismu, ko tā bagātīgi dāļā zemei.

Kā tomahauku apraka

Kādas indiāņu cilts priek�galā senos laikos bija gudrs virsaitis. Viņu sauca par Balto Spārnu. Daudz rei�u viņa karavīri bija uzvarēju� kaujās, un kā pirmais alla� gāja pats virsaitis Baltais Spārns. Pa indiāņu kara taku nav gājis par viņu dro�sirdīgāks un izveicīgāks karavīrs.

Kādu dienu apstaigādams vigvamus. Baltais Spārns paskatījās uz bērniem, kas turpat rotaļājās, un viņa seja sadrūma. �Kas viņus sagaida nākotnē?� viņ� prātoja. �Drīz �ie zēni ņems rokās iero�us, un viņu sirdis pildis prieks, kad viņu asās bultas lidos uz putnu vai zvēru. Pienāks laiks, un viņi tāpat nokaus cilvēkus. Bet daudzi no viņiem kritīs kaujās. Meitenes izaugs par uzticīgām sievām. Bet, ja vīri vai dēli pēc karstas cīņas nepārnāks, viņas, nevienam neredzot, pa naktīm klusībā lies asaras, un viņu acis kļūs blāvas, sejas novītīs, bet vingros augumus salieks bēdas.�

Tad virsaitis sapulcināja savas cilts vecākos un teica:

� Tas, kas pirmais pacēla tomahauku pret savu brāli, nebija labs cilvēks!

Baltais Spārns vēl ilgi runāja, un vecajie piekrīto�i māja ar galvām. Kad virsaitis beidza, viņi pavēlēja izsūtīt uz kaimiņu apmetnēm ziņne�us:

� Lai visur izziņo, ka no �ā brī�a neviena mūsu bulta nelidos uz cilvēku!

Cilts spēcīgākie jaunekļi Vieglais Mokasīns un Ātrais Briedis devās ceļā ar �o ziņu.

Pa ceļam me�s kļuva aizvien biezāks un drūmāks, jaunekļiem kājas sāka stigt purvā. Tad Vieglais Mokasīns pārvērtās par vanagu, bet Ātrais Briedis � par vilku. Pa zvēru takam līkumojot, viņi tika pāri tādiem dūksnājiem, kur cilvēks nevarētu kāju spert.

Kad saules stari izspraucās cauri egļu zaru biezajai segai, jaunekļi pieņēma agrāko izskatu un gāja savu ceļu talak.

Sve�ās cilts sardzes vīri pa gabalu pamanīja abus karavīrus. Tā kā uz atnācēju sejām nebija spilgto kaujas zīmju un rokās � iero�u, tad viņus sagaidīja kā ciemiņus un aizveda pie virsai�a.

Virsaitis jo uzmanīgi uzklausīja jaunekļus un vērsās pie cilts vecajiem.

� Kur� labāk par mani zina, kas ir kar�? � nodārdēja viņa balss. � Ja asaras, ko izlēju�as mūsu sievas, savāktu vienuviet, mūsu priek�ā viļņotos milzīga jūra. Ja asinis, ko izlēju�i mūsu karavīri, sāktu kā avots plūst no zemes, tās nokrāsotu visas upes un ezerus sarkanus! Neskaitāmas reizes esmu bezbailīgi gājis kaujās, un neviens mani nesauks par zaķapastalu. Bet nule es saku: lai valda miers! Pēc �etrām dienām mēs tiksimies Lielās upes krastā ar Baltā Spārna cilti. Tur mēs apraksim savus iero�us un sāksim dzīvot kā brāļi. Tādas ir manas domas!

Vecajam virsaitim neviens neiebilda. Vieglais Mokasīns un Ātrais Briedis devās atpakaļceļā.

Trīs dienas pēc viņu atgrie�anās pagāja nepacietīgās gaidās, un ceturtajā dienā visa cilts, saposusies goda drēbēs, sanāca kopā pie Baltā Spārna vigvama.

Ap pusdienas laiku upes malā sastapās divas ciltis�

Saule pie debesu velves vēl nebija nogājusi ne pusi ceļa, kad indiāņi jau bija izraku�i dziļu bedri. Pirmie savus tomahaukus tajā iemeta abi virsai�i, bet tad � visi abu cil�u karavīri.

Līdz vēlai naktij pāri upei skanēja līksmas dziesmas!

Pat Lielā Saule lēni, lēni noslīdēja aiz debess juma, jo nebija vēl redzējusi uz zemes tik priecīgus un laimīgus ļaudis.