13 -Brīnumzeme. Pasaules tautu pasakas. Ziemeļu tautu pasakas. Dzērves spalva

;

Jauno lasītāj! Tu atver Galējo Ziemeļu tautiņu pasaku grā�matu. Visas �īs mazās tautiņas dzīvo taigā un tundrā, vareno Sibīrijas upju krastos un bargo ziemeļu jūru piekrastē. �iem se�najiem Sibīrijas un padomju Tālo Austrumu iedzīvotājiem ir sava vēsture. Viņu sadzīvē un nacionālajā kultūrā ir daudz ko�pēja, ta�u, tuvāk iepazīstoties, var pamanīt ne vienu vien at�ķi�rību.

Nanajie�i un nivhi � mū�senie Amūras zvejnieki � dzīvo koka vai māla kleķa būdiņās � fanzās. Pirms revolūcijas to vie�nīgais pārvieto�anās līdzeklis bija suņu pajūgi un laiviņas � omoro�kas. Ar suņu pajūgiem brauc nanajie�i, nivhi, eskimosi un �uk�i vēl �obaltdien. Turpretī Taimīras un Arhangeļskas ņenci, nganasāni un enci tundra pārvietojas ar brie�u pajūgiem.

Agrāk, pirms revolūcijas, visas Galējo Ziemeļu tautiņas dzī�voja izolēti, bija atrautas no civilizācijas. Viņām nebija pat sa�vas rakstības, bērni nemācījās skolās. Viņu vajadzībām necēla slimnīcas. Me�a un jūras zvēru mednieki un zvejnieki lielāko daļu savu ienākumu bija spiesti atdot cara valsts kasei un tirgo�ņiem, kas viņus apkrāpa un apdzirdīja. Ta�u tie laiki ir pagāju�i un par tiem varam lasīt tikai vēstures grāmatās.

�odien mūsu Ziemeļos nav nomāktu un beztiesīgu tautiņu.

Radio un televīzijas pārraidēs uzstājas aktieris Kola Beldi. Viņ� ir mazās nanajie�u tautiņas dēls. Beldi dzied dziesmu �Bet brie�i labāki�. Kolas Beldi novadnieks Innokentijs Oņenko ir beidzis Ļeņingradas konservatoriju; cits viņa tautietis � Grigorijs Hod�ers ir pazīstams rakstnieks, kas sarakstījis grāmatas �Emoronezers�, �Kaijas pulcējas virs jūras� un vēl citas.

Sulungu Nikolajevi�s Aņenko ir ievērojams zinātnieks un strādā Zinātņu akadēmijā, bet Kola Beldi uzvārda brālis Andrejs

Beldi ir talantīgs gleznotājs, viņ� beidzis Mākslas akadēmiju Ļeņingradā. �ādus brīni�ķīgus cilvēkus izaudzinājusi nanajie�u tauta padomju varas laikā! Un ne tikai nanajie�u tauta vien.

P.odkamennajā un Ņi�ņaja Tunguskā esmu sastapis daudz ārstu, medicīnas māsu, zootehniķu. Viņi visi bija evenki. Par ag�rāko un pa�reizējo evenku tautas dzīvi zinātnieks Vasilijs Nikolajevi�s Uva�ans uzrakstījis grāmatas. Evenkrfmednieki un brie�kopji ir ievēlēju�i V. Uva�anu par deputātu PSRS Augstākajā Padomē. Ņencs in�enieris Pjotrs Laptaņders vada ģeoloģiskos izlūko�anas darbus Arhangeļskas tundrā, bet mansu zinātnieks Genadijs Bardins veic zinātniskus pētījumus Antarktidā. �uk�i lepojas ar savu rakstnieku Juriju Ritheu.

Tā jaunu dzīvi sāka PSRS tautu vienotajā saimē tās līdztie�sīgie locekļi � Galējo Ziemeļu iedzīvotāji.

* * *

Ziemeļu tautas jau no seniem laikiem kā prazdamas centās skaistāku padarīt savu smago un sūro dzīvi. Viņu māksla ir ba�gāta, brīnumaina un daudzveidīga.

Savus ka�okādu apģērbus un apavus viņi izrotāja skaistiem rakstiem no ka�okādu atgriezumiem, izrotāja spilgtām vadmalas strēmelītēm, dzīslu pavedieniem un spo�ām pērlītēm. Harpūnas, �ķēpus un na�u spalus izgreznoja sare�ģītiem grebumiem.

Vaļas brī�os Ziemeļu ļaudis labprāt papriecājās. Dejās un dan�os visbie�āk atdarināja mednieku un zvejnieku darbu.

�uk�i un eskimosi rīkoja sporta sacensības. Mansi un hanti veiksmīgas lā�a medības noslēdza ar veselu rituālu � ar izrādi, kur notika pārģērb�anās un dejas. Evenki un eveņi pavasarī, kad mednieki ieguva gleznos sumbra ragus � pantus, pulcējas taigā pie upītes un gāja rotaļās, izpildot nacionālo deju �Odera�.

Visām Ziemeļu tautiņām ir savi talantīgi dziedoņi un teicēji. Agrāk, pirms revolūcijas, �umu, jurtu, fanzu un jarangu iemīt�nieki neprata lasīt, viņiem nebija pat savas literatūras. Tāpēc viņu dzīvē tik pla�i izplatījās folklora, jo sevi�ķi pasakas. Zie�meļu tautiņu vecajā, tradicionālajā folklorā atspoguļojas cilvēku domas un cerības par laimīgu dzīvi. Katrai tautai, kas dzīvo taigā un tundrā, ir savas nacionālās dziesmas, pasakas un teik�smas. Zieme|u tautām jo pla�i izplatītas pasakas. Pazīstamas ir dzīvnieku pasakas. Galvenie varoņi ir lapsa, lācis un vilks, �uk�iem, korjakiem, eskimosiem un itelmeņicm � krauklis. Daudz ir pasaku un teiksmu par seniem mil�iem. Mil�i cīnās gan uz zemes, gan �Aug�ējā pasaulē�. Da�reiz pasaku varoņi nokļūst pat uz Saules un Mēness. Da�ām Ziemeļu tautām brīnumu pasa�kas par mil�iem sasaucas ar krievu pasaku motīviem, ta�u lie�lākā daļa ir ļoti savdabīgas.

Daļa Ziemeļu tautu pasaku ir gau�i īsas. Ta�u ir arī ļoti ga�ras pasakas, tās stāsta vairākus vakarus no vietas.

Pasakās atspoguļojas Ziemeļu tautiņu senie uzskati � ticība �amaņiem, labiem un ļauniem gariem, ticība, ka pastāv trīs pa�saules � �Aug�ējā�, �Vidējā�, �Apak�ējā�. Medniecība un zvej�niecība kā patstāvīga nodarbo�anās, dabas tuvums noteicis se�nās folkloras radītāju mākslinieciskās domā�anas īpatnības. Tā apskau�ami viegli un atri pasaku un teiksmu varoņi pa�i pār�vēr�as, par ko vien vēlas, visbie�āk par putniem vai zvēriem; tas pats notiek ar atsevi�ķām lietām un priek�metiem. �ajā krājumā ir daudz tādu pasaku, piemēram, �Dzērves spalva�, �Teiksma par stiprinieku Vi��otiru�, �Līgavas no koka� vai �Krauklis Kuikinjaku�.

�odien Ziemeļos nav vairs �amaņu, neviens netic gariem un pārdabiskiem spēkiem. Ta�u senās pasakas, kas radu�ās gadu tūksto�u gaitā, ir dārgas cilvēcei kā nacionālās mākslas piemi�nekļi.

Pasakas, kas sakopotas krājumā �Dzērves spalva�, balstās uz senām tradīcijām. Tās radīju�i un noslīpēju�i teicēji daudzu paaud�u laikā. Ta�u pazīstamas arī jaunākas pasakas. Tiesa, to vēl ir pamaz. �ajās pasakās tiek slavināta �odienas dzīve taigas ciematos un pilsētās. Tajas stāstīts par Ziemeļu ļau�u varonīgo darbu, par pirmajiem padomju varas organizatoriem taigā un tundra un par vislielāko cilvēku � Vladimiru Iļji�u Ļeņinu.

Mihails Voskoboiņikovs

Sāmu pasaka

Kads sāms pie ugunskura mēdza stāstīt vai nu patiesu noti�kumu, vai izdomātu stāstu, pasaku vai teiksmu. Stāstot nekad neaizmirsa piemetināt, ka tas atgadījies ar viņu pa�u. Nu pa�klausieties, ja jums pagadījies brīvs brītiņ�.

Rau, kā tas sācies: vienreiz Ziemeļu zemē aizkavējās pava�saris. Sen būtu bijis laiks �im atnākt, bet dienu pēc dienas aurē vēj�, no debesīm gā�as blāķiem zemē sniegs. Sāmam tādas do�mas vien pa galvu jaucas, sak, debesīs kaut kas nav tā, kā vajag, būtu jāuzrāpjas un jāapskatās, kas tur īsti notiek. Bet kā lai uzkāpj? Zeme ir zemu, bet debesis � augstu.

Ta�u sāmam galva īstā vietā � izdomāja. Paņēma cirvi un , ēveli rokā un gāja uz me�u. Nogāza lielu priedi un sāka to ēvelēt. Tik ilgi noņēmās, kamēr visu priedi saēvelēja vienās skaidās. Ēveļskaidu kalns pacēlās augstu pāri me�a galiem. Virsū sāms uzklāja slapju ma�as paklāju, uzkāpa uz tā un aizdedzināja ēveļ�

skaidas. Skaidas sāka degt, masa � �ūt. No tās pacēlās biezs tvaiku mākonis. Tvaiki sagrāba sāmu, sa�ūpoja, sa�ūpoja un uznesa augstu gaisā.

Viņ� tika nests te stāvus, te kūleņu kūleņiem un tā līdz pa��iem mākoņiem. Tur sāms pieķērās padebesim pie malas un uz�rāpās uz tā.

Staigā nu sāms pa debesīm, skatās uz vienu pusi, uz otru pusi. Viņam drīz kļuva garlaicīgi, jo te tuk�s un kluss, nekur ne dzīvas dvēseles nemana, zem kājām tikai mākoņi kā mīkstas ku�penas, kur acis met � visur balts un balts.

Vērīgāk ieskatījās � tālumā kāds mākonis paceļas augstāk par citiem, tīri kā apaļa sniega māja.

�Saki, ko gribi, kāds tomēr debesīs dzīvo!� sāms nopriecājās un sāka skriet uz mākoņa māju.

Iegāja mājā, bet tur sē� Pērkons. Rokas un kājas tam sa�saistītas.

����

Labi, ka tu atnāci �urp, cilvēk, � Pērkons saka. � Atsien mani ātrāk!

Sāms atbildēja:

������������ Atsie�u tevi, bet tu sāksi dārdināt! Man bail.

Lai tevi atsien tas, kas sa�sēja!

������������ Ak, tu muļķa cil�vēk, � Pērkons ne pa jo�kam sadusmojās. � Mani ta�u Sals sasēja. Kāpēc lai viņ� mani atsietu? Kamēr es neesmu sācis ducināt, viņ� zemes virsū ir saim�nieks. Tundrā tad pavasari neredzēt.

�Tad tādas tās lietas!� sams pie sevis nodomāja.

�Ja nu tā, būs jāatsien.�

Sāms atmud�ināja ar lielām pūlēm mezglus uz rokām, un Pērkons savici-

nāja piedurknes. Visapkārt nodārdēja, sāmu atsvieda krietnu gabalu sānis. Labi, ka mākonis tāds mīksts: sāms nokrita gan, bet nesasitās.

Pērkons sāmu ņemas mudināt:

Ātrāk atsien kājas!

Ko nu darīt? Ja darbs ir sākts, tad arī jāpabeidz. Sāms no bai�lēm aizmiedza acis un ņēmās atraisīt Pērkonam kājas.

Ai, kas tad notika! Pērkons kājām padipina � dārdoņa tāda, ka ausis krīt ciet. Ar rokām mēta zibeņus lejā uz zemi � tā nu �ilbina, ka acu gaismu var zaudēt.

Sāms no bailēm nezina, kur sprukt. Galvā viņam tikai viena doma: kā ātrāk tikt lejā no debesīm! Ja nu saņemtu dū�u un no�lēktu, bet debesis ir tik augstu! Taisni tobrīd viņam kā bulta garām �āvās zibens. Sāms, glābiņu meklēdams, attapa laikā pieķerties tam. Nepaguva Sāms ne acu pamirk�ķināt, kad zibens drāzās uz zemi. Un sāms tam līdzi.

Viņ� iekrita taisni purvā. Iegrima līdz pat pleciem, tikai galva palika laukā virs muklāja. Sāms mēģināja izrāpties, bet kur nu! Iestiga vēl dziļāk.

Visapkārt jūtams pavasaris, lācenes zied baltiem ziediem, putni jautri vītero �

Uz purvu atlidoja gulbju pāris. Gulbju māte skatās un brī�nās � kaut kas rēgojas laukā no muklāja. Celms ne celms, cinis ne cinis, bet ligzdas vī�anai kā radīts. Gulbju māte novija sev ligzdu sāmam tie�i uz galvas. Iedēja tajā trīs olas un pati notu�pās perēt.

Sāms visu laiku cie�as. Ja jau purvā iestidzis, tad varbūt tā arī labāk. Ja saule cepina � ligzda dod viņam labu pavēni. Ja sāk lietus līt � viņ� nesamirkst.

Kādu dienu gulbju māte uz īsu brītiņu pameta ligzdu. Uz karstām pēdām klāt bija nelūgts ciemiņ�. Vilks jau sen bija saodis ligzdu, bet tagad, lēkdams no ciņa uz cini, piezagās tai klāt. Aprija gulbja olas, bet vai no tāda nieka vilks būtu paēdis. Sāka meklēt vēl, ņēmās ar ķepām ārdīt ligzdu. Plē� ar cietajiem nagiem sāmam galvu, bet tas baidās iepīkstēties, tikai acis mirk��ķina un viebjas. Beidzot vilks pagriezās, lai ietu prom. Bet sāms pamanījās un ar zobiem ieķērās vilkam astē. Cie�i sacirta zobus, kaut nomirs, bet vaļā jau nu nelaidīs.

Tagad savukārt pārbijās vilks. Rāvās tā uz priek�u, ka sārns no purva laukā gan. Vēl trīs lēcieni, un sānis stāv jau sausā vietā.

Te sārns atvēra muti. Vilks joza, ko kājas nes, uz me�u, bet sams teciņiem uz mājam.

Ne vienu reizi vien sāms pie ugunskura stāstīja, kā viņam bija atgadījies. Cits ticēja, cits neticēja. Vieni teica � pasakas, otri teica � blēņas. Bet sams apgalvo vienu un to pa�u: �Jā, tā tas bija, tā tas notika! Lai nu saka viens cilvēks � vai kaut ko tādu varētu izdomāt?�

.

Eskimosu pasaka

Vecais mednieks kādu dienu sadomāja apprecināt dēlu. Ap�precināt nav liela māka, bet kā dabūt labu sievu, lai tā būtu � rūpīga, gādīga un izdarīga saimniece. Domāja, domāja un izdo�māja.

Mednieks pārdeva ādiņu sai�ķi un nopirka zilas krellītes. Tādas lielas, skaistas. Sabēra tās maisiņā, vēlēja dēlam iejūgt suņus un aizbrauca.

Iebrauca sve�ā apmetnē, pameta iejūgu un sāka klaigāt:

����� Ei, meitenes, kas grib dabūt zilu krelli?

Saskrēja meitenes, viņām acis iemirdzējās. Vecais mednieks uz delnas tur zilu krellīti, visām to rāda un runā savu:

������ Par velti neatdo�u, bet daudz arī neprasī�u. Jūs visas ap�ujat savus tēvus un brāļus, atnesiet man, kādas kurai strē�meles pāri paliku�as. Kura vairāk atnesīs, tā �o krellīti sauks par savu.

Meitenēm nenopriecāties. Par tādu krellīti nebūtu �ēl atdot veselu ādiņu, bet �is te atbraucējs prasa tikai nederīgas strēmelī�tes. Meitenes metās katra uz savu jarangu[1]. Vāca kopā ka�okādu strēmelītes un steidzās. Vecais mednieks nepaguva ne apkārt apskatīties, kad meitenes jau atkal bija klāt. Viena atnesusi at�griezumus, savīstījusi brun�u apak�malā, otra � klēpī, tre�ā atvedusi ar nartām vai veselu kalnu.

���� Nu, visas esat atkal �eit? � vaicāja vecais vīrs.

���� Visas, visas, � meitenes atbildēja.

Vecais mednieks sāka apskatīt atnesto.

���� Tev strēmeļu gan ir daudz, bet tās pārāk sīkas. Tev tādas lielas strēmeles, toties maz. Pavei, ņem�u no �īs un viņai atdo�u krellīti.

Vecais vīrs atdeva krellīti meitenei, kurai bija vesela kaudze prāvu strēmeļu. Laimīgā sa�ņaudza krellīti saujā, draudzenes uz viņu skaudīgi nolūkojās, bet vecais vīrs aizbrauca.

Pabraucis kādu gabalu no apmetnes, viņ� meta savu dārgo pirkumu kupenā un dzina suņus tālāk.

Ātri traucas suņu pajūgs, bet vēl ātrāk pa tundru lido vēsts � brauc kreļļu tirgonis, kas iemaina no meitenēm ka�ok�ādu atgriezumus pret krellītēm.

Suņi aiztecēja līdz otrai apmetnei, un tur kreļļu tirgonis tiek jau gaidīts. Apmetnes vidū meitenes izliku�as savu preci tādā daudzumā, it kā piecas ciltis būtu sabrauku�as uz izpārdo�anu. Tikai prece visām viena un tā pati � ka�okādu strēmelītes.

Vecais mednieks �eit ilgi neuzkavējās. Uzmeta acis, nopūtās un teica:

��� Ai, meitenītes, ai, saimniecītes, redzu jau, redzu, ka labi piegrie�at, lieliski �ujat! Kad eita pie vīra, noskatiet veiklus med�niekus, lai tie jums sagādātu krietni daudz ādiņu.

Iemainīja pret krellīti atgriezumus, aiz apmetnes tos izgāza kupenā un laida tālāk.

Drīz varēja samanīt lielu apmetni, vecais mednieks pagrieza aizjūgu uz turieni. Apmetnes malā mazas meitenītes mīdās

sniegā, skatās uz visām pusēm. Kad pamanīja braucēju, metās skriet uz jarangām, kliegdamas:

��� Brauc, brauc! Kreļļu tirgonis brauc!

No katras jarangas izskrien meitenes ar ka�okādu strēmelī�tēm. Kur nu meitenes vien! Pat ve�as, cerēdamas uz izpārdo�anu, atklunkuroja. �īm galvā viena doma � kazi, atbraucējs jaunu meiteni samainīs ar ve�u, tīkodams iegūt vi^u mū�u krātās strē�meles.

Vecais mednieks, acu nepacēlis, apskatīja visas atgriezumu kaudzes, beidzot nonāca pie meitenes,, kam priek�ā vislielākā kaudze. Skatās, skatās un redz, ka meitene veselu lapsas ādiņu strēmeļu strēmelēs sagriezusi.

Vecais mednieks krietnu brīdi domā un domā: vai tie�ām at�dot krellīti �ai meitenei? Bet meitene jau smaida, �ķelmīgi skatās uz citām, priecājas, ka pārspējusi visas viltībā.

�Ta�u tobrīd vecais mednieks pamanīja kādu citu meiteni, kas stāvēja nomaļus no pārējām. Laikam neuzdrīkstas pienākt tu�vāk. Vecais pats piegāja pie tās. Ātri viņai pārlaida acis. Kuhļanka� viņai izrakstīta ar brie�a ādas strēmelītēm, raksts sare��ģīts un acij patīkams. Kaut arī kuhļanka nav vairs nekāda jaunā, tā ir tīra un kārtīga. Torbasi� izrotāti ar da�ādas krāsas iz�uvu�miem � tūlīt var redzēt, ka meitene ir prasmīga � ar zelta rokām. Arī pati tāda jauka un piemīlīga.

���� Kāpēc tu stāvi te maliņā? � vecais mednieks viņai pajau�tāja. � Vai tad tu negribi dabūt krellīti?

��� Kā nu negribētu, bet nav pret ko iemainīt, � meitene klusām atteica. � Man te tikai pāris strēmelītes, un tās pa�as draudzenīte iedeva.

��� Vai tad pa�ai savu strēmelī�u nav?

��� Es lielas strēmeles neatstāju, lai ko arī nepiegrie�u, man pāri paliek tikai pa�auras strēmelītes. Paskat, tādas te, � un meitene atvēra sauju.

Saujā bija tik �auras strēmelītes kā siksniņas, kas nekam nav derīgas.

Vecais mednieks vaicāja:

����� Kāpēc tu tik taupīgi piegriez?

����� Tēvs jāpa�ēlo, � meitene atteica. � Viņ� nav vairs ne�kāds jaunais, viņam ir grūti iet medībās.

Vecais mednieks pagriezās pret meitenēm un teica:

����� Varat iet atpakaļ uz savām jarangām, es vairāk nepirk�u! Krellīti atdo�u �ai meitenei. Viņai gan ir maz atgriezumu, toties tie ir dārgi.

Viņ� meitenei atdeva vislielāko, visko�āko krellīti un pateica:

����� Pagaidi, nekur to nepie�uj. Varbūt pie �īs krellītes nāks vēl citas klāt. Gaidi drīz jo drīz ciemiņus.

Vecais mednieks brauca prom. Pagrieza suņu aizjūgu uz sa�vas apmetnes pusi.

Pārbrauca. Dēls iznāca pretī atjūgt suņus. Tēvs viņam teica:

����� Paēdini �oreiz suņus tā krietni. Viņi ir tālu ceļu noskrē�ju�i, bet ilgi atpūsties nesanāks. Tagad brauksim abi divi tev sievu bildināt. Esmu nolūkojis tev krietnu līgavu. Daudz meiteņu tiku redzējis. Tās ir skaistas kā zvaigznes pie debesīm, bet viena to vidū ir kā pati saule, kas nekad nenoriet. Tā spīdēs tev visu mū�u un arī man vecumdienās neliegs savu gaismu.

.

Eskimosu pasaka

Pavasaris bija atnācis. No siltajām zemēm atlidoja un uz Beringa jūras �auruma klintīm apmetās dzīvot divas sniedzes. Pa�ā jūras malā uz augstas klints ierīkoja sev ligzdu.

Sniedzes māte izdēja olu un sāka to perēt. Pat mirkli baidījās no ligzdas atiet, lai tikai auksta vēja pūsma olu neapvējotu. Ar savām siltajām spalvām sargādama olu no lietus, viņa tupēja, ne lāga ēdusi, ne lāga dzērusi.

Beigu beigās no olas sniedzēm iz�ķīlās mazulis. Turklāt tāds jauks un ņiprs. Nevienam visā jūras piekrastē nebija skaistāka bērna. Tikai labi nebija tas, ka sniedzēm dēliņ� bija padevies liels brēkulis.

Tiesa kas tiesa � vecākiem nebija ne laika padzert, ne laika paēst, ne laika miegu izgulēt. Ja sniedzes tēvs aizlido barību meklēt, māte auklē dēliņu. Ja sniedzes māte kaut kur aizlido, tad sniedzes tēvs mazuli aprūpē.

Tā vienreiz sniedzes māte tupēja uz ligzdas malas un dzie�dāja savam dēlam dziesmiņu:

Kam, kam mazās kājiņas?

Kam, kam mazie spārniņi?

Kam, kam mīļā galviņa?

Kam, kam mīļās actiņas?

Taisni tobrīd garām laidās krauklis, dzirdēja sniedzes māti dziedam, notupās netālu no viņas ligzdas un sāka klausīties. Klausījās, klausījās sniedzes mātes dziesmā, kamēr dziesmiņa to pagalam apbūra. Dziesmiņa krauklim tā iepatikās, ka to ne izteikt. Viņ� sāka sniedzi lūgties:

��� Atdāvini man savu dziesmiņu! Atdod man to!

��� Vai tev prāts! � sniedzes māte atsaka. � Nevaru atdot. Dziesmiņa mums tikai viena vienīga. Nav mums citas dzies�miņas.

��� Es tevi gau�i lūdzu, � krauklis ņēmās pierunāt. � Bez �īs dziesmiņas es nevaru vairs ne dienas dzīvot.

��� Bet mans dēliņ� bez dziesmiņas nevar iemigt. Nemaz te nelūdzies, tik un tā neatdo�u!

Krauklis kļuva pikts.

��� Ja ar labu neatdosi, paņem�u ar varu!

Uzklupa krauklis sniedzes mātei, izrāva viņai dziesmiņu un prom bija.

Te nu sniedzes dēliņ� sāka tā brēkt un raudāt, ka visa pie�kraste skanēja. Ko lai iesāk?

Arī sniedzes māte sāka raudāt.

Sniedzes tēvs atgriezās mājās ar barību. Jau pa lielu gabalu dzird, ka dēliņ� aizraudamies brēc, bet sieva slīgst asaru plūdos.

��� Kas ta te noticis? � viņ� jautā. � Kāda nelaime atgadī�jusies, vai?

��� Briesmīga nelaime, � sniedzes māte atbild. � Uzklupa krauklis un aiznesa mūsu dziesmiņu. Tagad dēliņ� lēti neaizmigs, galīgi pārbrēksies! Kā nu mēs dzīvosim?

Sniedzes tēvs varen apskaitās, acīm uzzibsnīja, kaju piecirta.

���� Do �u, siev, man mednieka cimdus, manu kaujas loku, manas a�ās bultas! Nelik�os mierā, kamēr atradī�u pāri darītāju, rautin izrau�u viņam mūsu dziesmiņu!

Sniedzes tēvs lidoja, lidoja, daudz un da�ādu putnu satika savā ceļa, ta�u tie nebija kraukļi� Te irbe skraidelē starp akme�ņiem, te tārtiņ� iesvilpjas. Beidzot uz klintīm pamanīja veselu baru kraukļu. Netālu notupās, uzlika bultu uz loka, nostiepa stiegru, nogaidīja. Kur� sāks dziedāt viņa dziesmiņu � tam tad bulta.^ -

Ta�u kraukļi noņemas pa�i ar sevi. Ve�i sildās saulītē, krauklenes tenko. Jaunie iet rotaļās. Kraukļu jaunekļi �ukst saldus vārdus savām mīļajam ausī. Neviens i nedomā dziedāt � ne sniedzes dziesmu, ne savas dziesmas. Pa reizei tikai ieķērcās, bet tā jau nav dziesma!

Sniedzes tēvs lidoja tālāk. Lidoja, meta lokus � gan te, gan tur, skatās � krauklis tup kokā, viens pats tup uz zara. Knābi pacēlis gaisā, acis pievēris, �ūpojas no vienas kājas uz otru un

aizrautīgi dzied:

Kam �īs mazās kājiņas,

Kam �ie mazie spārniņi?

Kam �ī mīļā galviņa,

Kam �īs mīļās actiņas?

Nodzied dziesmiņu un sāk atkal no gala:

Kam �īs mazās kājiņas,

Kam �ie mazie spārniņi? �

���� Rau, kur ļaundaris! Rau, kur pasaulē jaukākās dziesmiņas zaglis! � iesau�cās sniedzes tēvs.

Notupās viņ� uz tā pa�a koka zara, novilka stiegru un raidīja bultu krauklim. Bulta atsitās pret kraukļa

cietajam spārnu spalvam un nokrita zeme. Krauklis to pat nepa�manīja, pat acu netika atvēris. Viņ� dzied tik aizrautīgi tālāk.

Tad sniedzes tēvs izrāva no maksts visas bultas, cik bija, stingri nostiepa stiegru un iz�āva uz dziesmiņas zagli. Vienā reizē veselas �etras bultas.

Bet krauklis dzied, kā dziedājis:

Ai, kam �īs mazās kājiņas?

Ai, kam �ie mazie spārniņi?

Ai, kaut kas man iedūra sānos!

Ai, kam �ī mīļā galviņa?

Ai, kaut kas mani dursta!

Ak, kam �īs mīļās actiņas?

Ai-ai! Ai-ai! Vairāk nevaru! Kar-kar-r!

Un dziesmiņa izslīdēja no knābja.

Bet sniedzes tēvs to tik bija gaidījis � paķēra dziesmiņu un prom uz savu ligzdu.

Lido pie savējiem un dzird, ka dēliņ� brēc un sieva raud.

���� Nebrēciet, nerau�diet! � sniedzes tēvs abiem uzsauc. � Es mūsu dzies�miņu ļaunajam krauklim atņēmu. Te nu tā ir!

Sniedzes mātei nenopriecāties, sāka dziedāt dziesmiņu. Dēliņ� ātri ap�klusa un saldi iemiga.

Kop� tā laika sniedzes, kolīdz pamana, ka garām lai�as krauklis, apklust.

Baidās pat knābi pavērt.

Tāpēc dziesmiņa arī sagla�bājusies. Vēl �obaltdien sniedzes mātes to dzied sa�viem mazajiem brēkuļiem.

Vepsu pasaka

Kāda ciemata malā stāvēja divpadsmit pavisam vienādas mā�jas. Se�as mājas blakus ceļa vienā pusē, otras se�as � ceļa pre�tējā pusē. Un visās �ajās mājās dzīvoja divpadsmit brāļi. Katram brālim bija sava ģimene � sieva un bērni, ta�u pasaka nestāstīs par viņu ģimenēm, tās vairs nepieminēsim.

Tātad dzīvoja divpadsmit brāļi. Kādreiz ziemā viņi sarosījās braukt uz Sortavalu iepirkties. Vienam bija aptrūcis sāls, otra sievai vajadzēja katūnu, tre�ajam � ziepes, ceturtajam � zāba�kus, un tā katram vajadzēja vai nu �ā, vai tā. Visi divpadsmit iejūdza zirgus, iesēdās kamanās un laida prom.

Jābrauc bija krietni tālu, ceļā brāļus pārsteidza nakts. Viņi iegriezās pārlaist nakti turpat ceļmalas iebraucamā sētā. Sāka izjūgt zirgus. Viens brālis saka:

���� Neaizmirstiet tikai kamanas pagriezt ar ilksīm uz to de�bess pusi, kurp mums jābrauc.

���� Tev galva strādā, � teica otrs brālis.

���� Rīt mums nevajadzēs velti tērēt laiku, zīlējot, uz kuru pusi jābrauc, � teica tre�ais brālis.

���� Paskubini tikai zirgus, kamēr līdz Sortavalai aiztie�kam, � piebilda ceturtais brālis.

Viņu sarunu noklausījās iebraucamās sētas saimnieks, nobrī�nījās, pasmējās. Ta�u brāļiem nebilda ne vārda.

Brāļi novietoja zirgus stallī un visas divpadsmit kamanas pagrieza ar ilksīm uz to debess pusi, kur atradās Sortavala. Pēc tam iegāja iek�ā un nolikās gulēt.

Kolīdz brāļi bija aizmigu�i cietā miegā, saimnieks ņēma un pagrieza visām kamanām ilksis uz otru pusi. Pats pie sevis noteica:

���� Ne jau ļauna prāta tā daru. Gribu redzēt, vai patiesi visi divpadsmit tikai pēc ilksīm ceļu vēros.

Brāļi saldā miegā nogulēja visu nakti. Otrā rītā �ie agri jau kājās un sāk iejūgt zirgus. Jūdz, pa�i sevi paliela.

���� Ja mēs nebūtu vakar pagriezu�i ilksis, �orīt nekā nezi�nātu, uz kuru pusi jābrauc, � saka viens.

���� Ja brauc pa sve�u ceļu, tad galvenais ir nenomaldīties, � saka otrs.

Bet divpadsmitais brālis piemetina:

���� Viena galva laba, bet divpadsmit galvas kopā vēl labāk � zini, ka nekur nepazudīsi.

Brāļi sāka braukt. Iebraucamās sētas saimnieks noskatījās viņiem nopakaļ, paraustīja plecus, bet nebilda ne vārda.

Brāļi skubina zirgus, steigtin steidzas uz Sortavalu. Pēk�ņi priek�ējais saka:

���� Skatieties, brālī�i, kāda te pazīstama vieta. Mats matā tāda pati, kādai mēs vakar-pabraucām garām. Blakus prāvam laukakmenim pa�ā grāvmalā aug bērzs.

���� �ī nu tie�ām ir redzēta vieta, � saka otrs.

���� Vai ta pasaulē mazums vienādu vietu, � tre�ais atsaka.

���� Kas nu te ko brīnīties, � piebilda ceturt-a+s. � Mūsu pusē, cik koku, tik visi bērzi, cik akmeņu, tik visi laukakmeņi. Arī grāvji vai uz katra soļa manāmi.

Bet divpadsmitais brālis iebilda:

���� Būtu mazāk apkart skatīju�ies!

Brauc stundu � ne vārda nepārmij, brauc otru stundu � tāpat, brauc tre�o stundu � visi divpadsmit kā ūdeni mutē ieņē�mu�i. Tik daudz kā zirgus paskubina.

Pēk�ņi piektais brālis iesāka:

.� Tā vien rādās, ka vakar butu �im cifirmatam garām brau�ku�i!

Pārējie brāļi pagrieza galvas un sāka apcerēt.

���� �āds ciemats gan nav redzēts^ '� sestais brālis iebilda.

��� Nav gan, � apstiprina septītais brālis.

��� Tāds ciemats bija pa kreisai rokai, � teiks sestais brālis.

���� Jā, pa kreisai gan, � piebalso septītais, � bet �is ciemats, kā pats redzi, atrodas pa labai rokai.

���� Pa labai, pa labai, � saka arī sestais brālis.

������������ Kas te daudz ko strīdēties! � teica divpadsmitais brālis.

��� Jābrauc tik uz priek�u. Citādi būs atkal ceļā jāmeklē nakts�mājas.

Brauc atkal, klusē atkal. Priek�ā atkal redzams ciemats.

Astotais brālis teica:

��� Ja es nebūtu skaidri zinājis, ka braucam uz Sortavalu, tad, man domāt, �is te ir mūsējais.

��� Pat nokalne tāda pati kā pie mums, � teica devītais brālis.

��� Un, rau, �ajā ceļa malā stāv se�as, bet tajā ce]a malā at�kal se�as mājas, mats matā kā mūsējās, � desmitais brālis teica.

���� Es jau alla� saku, ka pasaulē ir daudz vienādu vietu, � tre�ais brālis atgādina.

��� Tā tu teici gan, � piekrita vienpadsmitais brālis. � Bet tādu vietu kā mūsējā, tādu ciematu kā mūsējais, tādas mājas kā mūsējās nekur citur pasaulē pat ar uguni nesameklēsi.

Divpadsmitais uzkliedza pārējiem brāļiem:

���� Gana mēles kulstīt! Vai nu mūsu ciemats, vai ne mūsu, jābrauc tik uz priek�u.

Kolīdz viņ� tā pateica, pie kamanām pieskrēja rūsgans suns un sāka luncināt asti.

Tad divpadsmitais brālis teica:

���� Kas �is par ciematu, neņemos teikt, bet suns ir mans.

���� Ja nu suns ir tavs, tad jau ciematam ari jabūt musejatn, � teica pirmais brālis.

Un visi divpadsmit iegrieza zirgus savās sētās.

Tā brāļi uz Sortavalu ari netika aizbrauku�i.

���� Labāk jau tupēt majā nekā bez jēgas braukāt apkārt, � teica divpadsmitais brālis.

Un pārējie vienpadsmit brāļi bija ar viņu vienis prātis.

Ar to vēl divpadsmit brāļu piedzīvojumi nebija gala.

Kādu dienu viņi devās uz pļavu sienu pļaut. Augu dienu tā strādāja, ka izkaptis zibēt zibēja. Nopļauta zale gūlās vaļos, bet pļavai vēl otras malas neredzēja. Tovasar zāle bija labi augusi. Brāļi nolēma pa nakti uz māju neiet, bet pārgulēt turpat pļavā zem klajas debess.

���� Bet kā tad mēs, brāļi, sagulsimies? � viens vaicāja.

���� Nu tā, sacīt, pēc kārtas ari sagulsimies, ar vecāko sākot un jaunāko beidzot, � otrs ieteica.

Brāļi nolikās gulēt cits citam blakus. Pēk�ņi pirmais brālis ierunājās:

���� Tā nu tā lieta neiet. Visi guļ vidiņā, bet es pa�ā malā. Man naktī būs auksti, bet es ta�u esmu par visiem vecākais.

���� Arī es guļu pa�ā mala, � atsaucās divpadsmitais brālis.

-�� Arī man būs auksti, bet es ta�u esmu pats jaunākais.

��� Jā, tā nav nekāda darī�ana, � sestais brālis piekrita.

���� Nav gan, � septītais brālis piebalsoja, � gulstieties jūs abi starp mums. Tad arī tiksiet vidiņā.

Kolīdz pirmais un divpadsmitais brālis nogūlās starp sesto un septīto brāli, otrais un vienpadsmitais brālis sāka klaigāt:

���� Tagad mēs esam malējie! Mums naktī būs auksti.

Sāka atkal mainīties vietām. Nekā nevar sagulties. Tik ilgi mainījās, kamēr atkal pirmais un divpadsmitais nokļuva malā.

���� Kā tas tā varēja sanākt? � brāļi brīnījās. � Acīm redzot, vajadzēs sākt atkal no gala!

Tie�i tobrīd divpadsmit brāļiem garām brauca kaimiņ�. Tas bija ceļā uz mājām no siena pļaujas, jo bija nolēmis nakti pār�gulēt ciematā. Kaimiņ� skatās, ka ar brāļiem nav kaut kas kār�tībā. Apturēja zirgu, izkāpa no ratiem un piegāja tuvāk.

Brāļi ieraudzīja kaimiņu un kļuva priecīgi.

��� Labi gan, � viņi saka, � varbūt prātīgs cilvēks neliegs padomu, kā mums rīkoties.

��� Kas ta jums te notiek? � kaimiņ� apvaicājās.

��� Redzi, kas par lietu, � brāļi atbild, � kā arī neliekamies gulēt, alla� divi atrodamies malā.

��� Ja nu tāda vien tā nelaime, nav liela bēda, � kaimiņ� mierīgi teica.

Viņ� paņēma kārti, ap kuru met siena kaudzi, iesprauda to zemē un teica brāļiem:

��� Gulstieties visi ar kājām pret kaudzes kārti, ar galvām uz ārpusi.

Tā pateica un aizbrauca.

Brāļi tā arī izdarīja. Brīnās, ka nu visiem labi. Tagad pirma�jam ir divpadsmitais un otrais brālis pie sāniem, divpadsmita�jam � pirmais un vienpadsmitais� Nule neviens neguļ malā, visi tiku�i vidiņā.

Otrā dienā agri no rīta kaimiņ� brauc atpakaļ uz pļavu. Jau pa lielu gabalu dzird, ka ar brāļiem atkal nav kaut kas kārtībā � klaigā�ana, strīdē�anās, bezmaz vai līdz kautiņam.

��� Manējā kāja! � kliedz septītais brālis.

��� Kur nu tavējā? � dusmojas divpadsmitais. � Tā ir manējā!

��� Vai tad tu neredzi, ka īk�ķa nags ir greizs, tātad ma�nējā, � septītais brālis saka.

���� Ja nags ir greizs, tad tā ir mana kāja, � iekliedzās pir�mais brālis. � Es pirms trim gadiem nagu ar cirvi pārcirtu. Atdod man manu kāju, nekā cita negribu dzirdēt!

���� Kas ta jums te notiek? � kaimiņ� apvaicājās.'

����������� Ar kājām netiekam ne pie kāda gala, � brāļi paskaidro.

�� Galvas gan katram uz savu pusi, bet kājas visiem �upā. Laiks iet sienu pļaut, bet mēs nekādi nevaram tikt aug�ā.

��� Arī �oreiz raudzī�u jums kā nekā palīdzēt, � kaimiņ� teica. � Paguliet vēl brītiņu, es tūlīt�

Sagrieza kārkla rīkstes un, ne vārda nebilzdams, sāka zvetēt brāļiem kāju pēdas.

Tajā pa�ā mirklī brāļi bija kājās. Nu vairs nebija laika strī�dēties, kuram kūrējā kāja. Kad �agars dzeļ pēdā, tad vairs ilgi neprātosi.

Brāļi sāka lēkāt pa zāli, rīta rasa viņiem atvēsināja sūrsto�ās pēdas. Visi divpadsmit a�i ķērās pie darba.

Kop� tās reizes brāļi nekad vairs nepalika pļavā pārgulēt pa nakti. Sak, pa�iem jau ar kājām nekādā galā netikt, bet kaimiņ�, ej nu sazini � gadīsies vai negadīsies tuvumā, varbūt brauc pa citu ceļu.

.

Dolganu pasaka

Me�a malā, kur beidzas tundra, kā stāsta, stāvējusi mājiņa, celta no guļbaļķiem. Tajā dzīvojusi sieviete ar trim dēliem. Divi vecākie dēli bija spēcīgi kā lā�i, bet jaunākais � viņu sauca par Kuna�i � no rīta līdz vakaram gulēja tik uz krāsns. Ne domas �im staigāt, kājas viņu neturēja. Kāpēc tā bija, ne pats zināja, ne māte zināja. Ja ari zināja, neteica ne pu�plēsta vārda.

Māte vienadiņ ar Kuna�i sēdēja mājās, ja nu pēc �agariem uz me�u aizstaigāja. Bet abi vecākie brāļi augām dienām klīda pa me�u, pie upītes laiku pavadīja. Nomedī me�a zvēru, sazvejo zivis, pa�i pieliek pilnus vēderus, pāri palikumu atnes uz mājām. Kā no rīta aiziet, tā tikai vakarā pārnāk.

Tā tas bija arī todien, kad sakās mūsu pasaka. Pirmo reizi Kuna�i atvēra acis, kad tikko svīda gaismiņa un brāļi gatavojās doties medībās. Viņ� nogaidīja, kad aiz brāļiem noklaudzēja tnā

jiņas durvis, un atkal iemiga saldā miegā. Otru reizi pamodās � ārā trako vētra. Mājiņas durvis līdz galam vaļā, viss siltums izpūsts, ari krāsns atdzisusi. Kuna�i sauca mati, viņa nekur neatsaucās. Viņ� grasījās pats nokāpt no krāsns, lai aizvērtu durvis, bet nekā tikt uz kājām, novēlas zemē uz grīdas. Sānus sasita, roku sasita, tomēr sāka rāpties uz sliek�ņa pusi.

Aizrapoja, atbalstījies ar rokām pret slieksni, pameta acis pa labi. Pamanīja vējgāzes, tur it kā izkāmējis rūcējs lācis būtu ārdījies, pamanīja līkus celmus, kas atgādināja izbadēju�os vil�kus ar iekritu�iem vēderiem.

Paskatījās pa kreisi � pamanīja savu māti. Viņa stāv, turas pie mājiņas pak�a un skatās uz aug�u. Pēk�ņi nozibsnīja zibens, nogranda pērkons. Kuna�i aizmiedza acis, bet, kad acis atvēra, mātes tajā vietā, kur tā bija stāvējusi, vairs nav.

��� Māmiņ! A'lāmiņ! � sauca Kuna�i.

Vai nu viņam likās, vai tikai vēj� no�alca, vai arī patiesi māte atsaucās:

��� Nāc pie manis, dēliņ!

���� Uz kurieni man jāiet, mamiņ? � Kuna�i iesaucās.

Ta�u nekā vairāk nedzirdēja. Tad Kuna�i saka raudāt. Kā nu varēja, tā pievēra durvis, ielīda kaktā un gaidīja brāļus.

Pievakarē atgriezās brāļi. Istaba auksta, nekurināta, kaktā kā kropls kucēns tup sarāvies Kuna�i.

��� Kuna�i, kāpēc tu guli uz grīdas? � brāļi vaicāja.

���� Nokritu no krāsns.

���� Kāpēc istabā tik auksts?

��� Vēj� durvis atrāva, siltumu izpūta.

���� Kur ta māte?

��� Nemāku teikt.

Kuna�i izstāstīja visu, ko bija pieredzējis.

Vecākie brāļi izmetās laukā, apskrēja mājiņai apkārt. Ne ziņas, ne miņas no mātes. Atgriezās istaba vieni pa�i. Iekurināja krāsni, paēdināja Kuna�i, paēda pa�i un nolikās gulēt. Brāļi guļ cieta miegā, bet Kuna�i visu nakti jo rūgti raud.

Otrā rītā Kuna�i saka:

��� Jāiet būtu pie mātes.

���� Uz kurieni tad lai iet? � brāļi jautā.

��� To viņa nepateica, � Kuna�i atbild.

��� Kā lai atrod ceļu, ja nav nekādu pēdu! Kur lai zina viņu meklēt!

��� Varbūt es samanī�u pēdas, � saka Kuna�i. � Iesēdiniet mani abrā un vediet.

Veqākie brāļi tā arī izdarīja. Iesēdināja Kuna�i abrā � silē, kur māte miltus sijāja. Tai piesēja stipru siksnu un sāka vilkt jaunāko brāli gan pa me�u, gan pa tundru.

Brāļi velk un skatās sev uz kājām. Kuna�i sē� abrā un met acis uz visām debess pusēm. Pirmo reizi mū�ā viņ� redz pla�o pasauli. Rietumos ple�as zeme ar ko�ām puķēm, ar līkam nazim līdzīgu grīsli. Austrumos stiepjas zeme ar bieziem me�iem da�ā�dās nokrāsās. Dienvidos redzami kalni, ziemeļos � balto sniegs.

Daudz dienu tā gāja, daudz nak�u pārlaida zem klajas de�bess, bet trīsreiz tre�ajā dienā brāļi nonāca pie sen aizmirsta ezera, kam visapkārt auga bieza, augsta zāle.

Kuna�i saka:

���� Seit apstāsimies. Jāsaplūc zāle.

���� Kāpēc te? � brāļi vaicā.

��� Gan jau redzēsiet. Nu, ķerieties klāt, es pagaidām pa�gulē�u.

Kuna�i krāc saldā miegā. Brāļi pa brīsniņam pastrādā, vai�rāk noslinko. Kuna�i atmodās � augstā zāle stāv, kā stāvējusi, tikai �ur tur pa retam samanāmi klaji, izplūkti laukumiņi. Jau�nākais brālis saka:

��� Mazliet esat padarīju�i. Es jau tikai uz brīdi aizsnaudos.

������������ Kur nu! Krietnu laiku nokrācies, � vecākie brāļi iebilst,

�� bet mēs strādājām, muguras neatlieku�i. Zāle ir pārāk cieta, tā nokusām, ka nevaram pār lūpu pārspļaut.

��� Ja esat nokusu�i, atgulieties!

Brāļi nolikās gulēt un drīz aizmiga. Kad atvēra acis, uz izkal�tu�ā ezera ne zāles stiebriņa nemanīja. Zāle visa noplūkta, kār�tīgi savākta, paceļas kā augsts, zaļ� kalns.

���� Nu, vai atpūtāties? � jautā Kuna�i. � Tagad būtu cits darbs. Es visu zāli noplūcu, nemaz tik cieta nebija. Ta�u man ro�kas sāka sāpēt, mugura smeldz. Es lik�os pagulēt, bet jūs novi�jiet no zāles virvi.

Kuna�i pamostas otru reizi. Blakus viņam dziļā miegā krāc brāļi. �iem blakus zemē nomesta maza, tieva aukliņa. Bet zāles kaudze, skaties, kā gribi, nav un nav gandrīz aiztikta. Kuna�i nopūtās un nadzīgi ķērās pie darba.

Vai nu ilgi, vai neilgi brāļi gulēja, vai nu ilgi, vai neilgi mel�nās miesās rāvās Kuna�i, viņ� brāļus pamodināja, kad no lielās kaudzes ne zāles stiebriņa nebija pāri palicis. Resna, no zāles vīta virve kā �ūska bija trīs reizes apvijusies apkārt ezeram.

Brāļi brīnīt brīnījās. Viņiem kļuva kauns. Viņi apvaicājās:

���� Saki � kas vēl būtu jādara?

���� Vai redzat to koku? Izrotiet to ar visām saknēm un atstie�piet �urpu.

Brāļi aizgāja. Bet jo drīz atgriezās.

���� Koks ir pārāk resns, � viņi teica, � dziļas saknes un kupli zari. Nav mums pa spēkam to izrakt.

���� Nu, pievelciet manu abru tuvāk pie koka.

Brāļi to izdarīja. Kuna�i kā atspiedās ar rokām pret koku, tā tas noliecās līdz pa�ai zemei. Sagrābis aiz apak�ējiem zariem, izgāza to kā nieku ar visām saknēm. Pēc tam paņēma virvi, pie�sēja to pie zemē nogāztā koka galotnes, bet koku svie�us uz�svieda debesīs. Koks lido augstāk un augstāk, ar saknēm uz aug�u, ar galotni uz leju, zāles virvi vilkdams sev līdzi. Uzlidoja koks pa�ās debesīs, ieauga tur ar visām saknēm. No koka galot�nes nokarājās virve līdz pat zemei.

Vecākie brāļi brīnās: no kura laika Kuna�i ar viņa vājajām kājām, kuru dēļ viņ� vai visu mū�u nogulējis uz krāsns, tik daudz spēka? Bet Kuna�i teica:

���� Uz Zemes mūsu mātes pēdu nav. Tātad viņa mīt debesīs. Kāpsim pa �o virvi aug�ā.

Atkal brāļiem lieli brīnumi: no kura laika Kuna�i ar viņa vājajām kājām, kuru dēļ viņ� vai dienas gaismu nav redzējis, tik daudz prāta?

Sāka kāpt visi trīs. Kāpj, kāpj. Vecākiem brāļiem te itin lieti noder kājas, bet Kuna�i rāpjas tikai ar roku palīdzību.

Uzkāpa visi trīs brāļi debesīs. Kuna�i skatās � cik tālu acis rāda, uz visām pusēm aizstīdz sudraboti ceļi, tie spīd un laistās spo�ajā saulē. Bet vecākajiem brāļiem bail pat acis uz aug�u pacelt, bail apkārt paskatīties, visu laiku uz leju, uz Zemi vien raugās. Kuna�i teica:

��� Jāiet būs māti meklēt!

���� Nekur mēs neiesim, ne soli no vietas nespersim. Te kaut virve uz Zemi stiepjas, nav tik bail.

���� Ko ta lai dara, � Kuna�i teica, � būs vien jāiet man pa�am. Pa �iem spo�ajiem, sudrabotajiem ceļiem varbūt manas kājas mani nesis.

Aizrāpojis pie sudrabotā ceļa, nostājās uz tā. Nostājās, stāv, kājas � tavu brīnumu! � viņu tur. Tad paspēpa soli, otru soli. .. Un sāka iet, it kā visu savu mū�u būtu staigājis. Vienu reizi at�griezās, brāļiem uzsauca:

���� Gaidiet mani �eit trīs gadus. Ja/bū�u dzīvs, atgriezī�os. Ja kaut dienu nokavē�u, tad ziniet, ka neesmu vairs starp dzīva�jiem. Tad varat kāpt pa virvi zemē. Pieminiet mani ar labu vārdu.

���� Labi, gaidīsim tevi trīs gadus, � brāļi atbildēja. Ta�u viens otram teica: � Acīm redzot, nav mūsu Kuna�i parasts cilvēks, bet mums par to agrak nebija ne jausmas.

Brāļi sakūra ugunskuru, apsēdās pie tā un noņēmās gaidīt apaļus trīs gadus.

Kuna�i iet pa sudraboto ceļu. Cik dienu, cik nak�u ilgi iet, tas tikai viņam vienam zināms. Beidzot Kuna�i nonāk pie ceļu krustojuma. Skatās � stāv maza mājiņa. Sienas tai no tīra sud�raba, arī jumts � no sudraba. Mājiņa stāv uz vietas un grie�as: te viena puse paspīd saulē, te otra. Bet pie mājiņas sēd brīnum daiļa meitene. Seja viņai gai�a kā mākonītis pie vasaras debe�sīm, bet vaigi tik maigi kā agrā rīta blāzma.

���� Uz kurieni iedams? � meitene vaicā Kuna�i.

���� Eju meklēt savu māti, � viņ� atbild.

��� Veltīgi tu viņu �eit meklē, � meitene saka. � Ko te lai darītu sieviete no Zemes? Vai nu paliec pie manis �e mājiņā, vai ej atpakaļ.

���� Pie tevis nepalik�u un atpakaļ arī neie�u, � Kuna�i teica. � Māte mani sauca. Uz Zemes es viņas pēdas neatradu, viņai jābūt �eit.

��� Varbūt ir, bet varbūt arī nav, � meitene teica. � Tev aiz muguras tāls ceļ�, ta�u priek�ā vēl tālāks. Ienāc mājiņā atpūties, paēd.

Kuna�i viņai paklausīja, iegāja mājiņā. Eda visu, ko mei�tene viņam cēla priek�ā, brītiņu atpūtās un atkal posās ceļā.

Meitene viņam atvadoties teica:

��� Velti tu te meklē savu māti. Ja man netici, vari pajautāt manai vecākajai māsai. Bet pie viņas jāiet pa to ceļu, kas ved pa labai rokai.

Kuna�i uzņēma ceļu, kas veda pa labai rokai. Gāja, gāja un nonāca pie mājiņas. Ja Kuna�i nebūtu ceļu mērojis pats sa�vam kājām, tad domātu, ka stāvējis uz vietas, tik līdzīgas abām māsām bija mājiņas. Un meitene, kas sēdēja pie �is mājiņas, ari bija tikpat skaista. Vienīgi vaigi �ai meitenei nebija tik maigi kā agrā rīta blāzma, bet dega ko�ā sārtumā ka padebesis saulrietā. Acis viņai mirdzēja kā pirmās zvaigznes pie nakts debesīm.

Kuna�i viņai izstāstīja, kur iedams un ko meklē.

Meitene viņu ieveda mājiņā, padeva ēst, padeva dzert, pēc tam teica:

��� Tiesa, tu savu māti veltīgi nemeklē. Viņa dzīvo �eit, viņu bargais Pērkons no Zemes atnesa, tur te ieslodzītu. Ja tu gribi viņu atbrīvot, tev jānogalē Pērkons.

Meitenenoņēma no sienas asu zobenu un pasniedza Kuna�i.

���� Ej tik taisni vien, taisni vien, ne pa labi, ne pa kreisi ne�nogriezies. Pamanīsi kāvus, arī nenogriezies. Ja pamanīsi jāt�nieku straujā baltā zirgā, tad apstājies. Tas būs pats Pērkons, tev pāri darītājs. Viņ� nolēks no zirga un steigsies pie tevis, bet tu nenobīsties un cērt no visa spēka viņam ar zobenu.

���� Ko te nobīties! � Kuna�i teica un gāja pa ceļu projām.

Iet, iet, skatās: priek�ā liesmo kavi. Trizuļo te sarkanā, te

zaļā, te zilā, te dzeltenā gaismā. Ja labi ieskatās, ko tikai tajā nevar samanīt: gan biezus me�us, gan nepārejamus kalnus, gan ziedo�as, puķu pārbagātas pļavas, gan pla�us ezerus. Kuna�i nevar acu atraut, ta�u neapstājas, iet tik taisni uz priek�u.

Pēk�ņi parādījās jātnieks uz balta zirga. Zirgam no mutes verd uguns liesmas, no nāsīm dzirksteles dzirksteļo. Kuna�i pa�lika kā zemē iemiets. Arī jātnieks apturēja zirgu, nolēca no seg�liem, nāca klāt. Kuna�i atcerējās, ko meitene viņam bija teikusi, izrāva zobenu un cirta, cik jaudas, jātniekam.

Kaut kas nozibsnīja, kā pērkons nogranda. Kuna�i bezspēkā izlaida zobenu no rokām, kā stāvējis, tā nokrita pie zemes, acu priek�ā viss satumsa.

Vai sagulēja ilgi vai neilgi � nezināja. Kad beidzot atmo�dās � nekā nav, visapkārt, cik vien tālu acis rāda, redzams balts sniega lauks.

���� Te man laikam ari pienākusi pēdējā stundiņa! � Kuna�i teica.

���� To tu esi pelnījis! � noskanēja balss pāri baltajam sniega laukam. � Ne prasi, ne saki, ko būtu vēlējies, bet tūlīt zobenu laukā. Mākoņu meitām esi paklausījis, bet �ās tevi piemānī�ju�as.

Balss apklusa. Iestājās tik dziļ� klusums, ka varēja sadzirdēt, kā krīt un krīt sniega pārslas. Kuna�i piecēlās, sāka brist pa dziļo sniegu. Kājas stieg kupenās, meties kaut rāpus, rāpo, kā divdesmit gadus jau rāpojis. Pakrīt, asā sērsna sagrie� rokas līdz asinīm. Kuna�i drīz pavisam zaudēja spēkus.

���� Patiesi �eit aizie�u boja! � viņ� sev saka.

��� Aiziesi bojā! � tā pati balss teica.

Kuna�i izslējās visā augumā, padraudēja neredzamajam ar dūri.

��� Tik lēti vis nepado�os! Man jāatrod māte. Viņa mani sauca, viņai varbūt slikti klājas.

������������ Nevajadzēja klausīt mākoņu meitām! � balss atkal teica.

�� Pats esi vainīgs.

���� Bet māte, tā tak nav vainīga! � iesaucās Kuna�i.

��� Tiesa, tā nu tas ir, � balss atbildēja. � Tad ej ar. Gribu redzēt, vai esi cie�i apņēmies.

Kuna�i iet. Sniega kļuvis mazāk, vietām pat samanāma zeme. Vieglāk ir soļot. Kuna�i priecājas � nav �aubu, tagad viņ� aizies līdz galam!

Pēk�ņi viņa priek�ā pamirdzēja ezers. Liels ezers, ne uz vienu pusi, ne uz otru pusi mala nav samanāma, bet priek�ā tikko jau��ams tumst krasts. Ezers nav aizsalis, tas viļņot viļņo, vēj� no viļņu galotnēm svaida baltas putas.

Kuna�i apstājās, nezina, ko darīt, ko būt. Tad stingri pats sev noteica:

���� Ceļ� pie mātes ved nevis atpakaļ, bet tikai uz priek�u. Bet, ja ie�u ūdenī, es ta�u noslīk�u!

Ieklausās � varbūt balss neliegs labu padomu. Nē, balss �oreiz klusē. Acīm redzot, jāiz�ķiras pa�am.

���� Lai notiek kas notikdams, ie�u vien!

Te arī balss teica:

���� Ej dro�i, nenoslīksi.

Kuna�i spēra kāju ūdenī, kā par brīnumu, tā palika sausa. Spēra otru kāju � ciets pamats. Zem viņa kājām ūdens pārvēr�tās ledū, vienu soli uz priek�u � aizsalst, bet vienu soli atpa�kaļ � viļņojas, kā viļņojies. Tā Kuna�i laimīgi pārgāja pāri ezeram. Iznāca otrā malā � viņam priek�ā aizlokās gluds, līdzens ceļ� kā sudrabota lente.

Kuna�i gāja ātri. Pa gludo ceļu kājas it kā pa�as viņu nes. Pavei, tur tālumā kāvi. Gar acīm ik pa mirklim nozib zilgana, zaļgana un sarkanīga krāsa. Te kāvi paceļas kā bieza me�a siena, te snaikstās uz aug�u kā kalni, te noplok kā nevaldāmas upes �

Kuna�i nonāca līdz vielai, kur liesmoja kāvi, līdz vietai, kur pirmiņ bija saticis jātnieku baltā zirgā. Apstājas, nezina, vai gaidīt �e vai iet tālāk. Pastāvēja, pamiņājās � neviena nav, gāja tik tālāk uz priek�u.

Cik garu ceļa gabalu nogāja, Kuna�i neskaitīja un nemēroja. Beigu beigās nonāca pie lielas mājas ar astoņdesmit logiem. Viņ� pārkāpa pāri augstam slieksnim, kas bij^.darināts no des�mit zelta baļķiem. Spēra kāju uz zelta grīdas, jāstaigā pa to jo piesardzīgi, tik uz pirkstgaliem vien. Sī bija skaista māja ar greznu karnīzi rotātu krāsni, ar dziedoņusolu, ar mūrīti, kas prot stāstīt visbrīni�ķīgākās pasakas.

Te pie viņa ieskrēja sieviete un sāka klaigat:

���� Kuna�i atnācis! Mans dēliņ� atnācis pats uz savām kājām!

Kuna�i skatās, netic savām acīm � tā kā būtu viņa māte, tā kā nebūtu. Māte kļuvusi skaista, kāda, acīm redzot, bijusi agrā jaunībā. Kuna�i viņu tādu neatcerējās. Bet mātes mīļo balsi tūlīt pazina.

Māte nosēdināja dēlu uz dziedo�ā sola, pati apsēdās blakus. Sāka runāt par to, ko zināja Kuna�i, bet ko nezināja māte. Ku�na�i izstāstīja, ko viņ� pa �o laiku piedzīvojis, ko pieredzējis, ko dzirdējis, ko darījis. Māte visu uzklausīja, pēc tam pa�ūpoja galvu:

��� Ak, dēliņ, slikti tu būtu izdarījis! Tu gribēji nogalināt savu tēvu!

��� Tēvu? � Kuna�i nesaprata.

Māte teica:

���� Izstāstī�u tev visu no viena gala līdz otram, klausies!

Un māte sāka stāstīt, ko viņa zināja, bet ko Kuna�i nezināja.

Tas bija noticis pirms daudz, daudz gadiem. Mate klejoja

kopā ar tēvu un diviem maziem dēlēniem. Viņi brauca pa me�u brie�u pajūgā. Pēk�ņi viņiem uzbruka lācis. Tēvu nogalinājis, lācis metās virsū mātei. Turpat arī viņai būtu gals klāt, bet pēk�ņi skaidrās debesis ņēmās drebināt Pērkons, svaidīt zibens �autras un nobeidza lāci. Bet mātes priek�ā parādījās jātnieks baltā zirgā.'Jātnieks sāka rūpēties par māti un abiem bērniem, neļāva viņiem aiziet bojā badā un aukstumā. Tā viņi nodzīvoja gadu, un mātei piedzima puisēns Kuna�i. Pērkons sāka posties ceļā, teicās nevarot ilgāk kavēties uz Zemes, viņam esot jāatgrie�as savās mājās � debesīs. Visu cauru gadu nekur neesot bijis neviena pa�a negaisa, tas slikti visam, kas aug un zaļo. Nosolījās Pērkons atnākt, kad vien varēs. Un atnāca arī. Pa visiem �iem gadiem atnāca trīs reizes, aizvien aicināja māti sev līdzi. Bet kur nu iesi, ja dēls piedzimis ar vārgām kājām, kā lai viņu pamet! Pēdējo reizi būdams uz Zemes, Pērkons mātei teica, viņu pierunāja: �Mūsu dels ir pieaudzis. Ja viņ� tevi mīl, gan tad uzmeklēs. Nokļūs līdz debesīm, tur es viņam palīdzē�u, viņa kājas varēs staigāt, nepazīdamas nogurumu.� Māte paklausīja tēvam, viņ� viņu paņēma līdzi. Māte tikai paguva iesaukties: �Nāc pie manis, dēliņ!�

��� To es dzirdēju, māmiņ, � Kuna�i teica. � Un es arī atnācu pie tevis.

���� Tu esi labs dēls, � māte uzteica. � Bet, ko teiks tēvs, jāpavaicā viņam.

���� Kur tad viņ� ir, māmiņ?

���� Nemāku teikt, kur �obrīd tēvs atrodas. Viņam daudz darba un rūpju.

Kuna�i sāka dzīvot kopā ar māti lielajā mājā ar astoņdesmit logiem. Sacirta malku, pienesa ūdeni, visur viņai palīdzēja, ne no viena darba nebaidījās.

Vienreiz rītausmā Kuna�i izdzirdēja Pērkona grāvienus. Nodrebēja mājai sienas, ie�ķindējās zelta sijas. Tad viss atkal noklusa. Kuna�i nodomāja:

�Tas man laikam pa sapņiem būs licies!�

Un atkal aizmiga dziļā miegā. Kad jau saule bija uzlēkusi, ienaca māte un teica:

���� Celies, dēliņ, tavs tēvs baltā zirgā ir atgriezies mājās. Aicina tevi.

Kuna�i devās pie sava tēva Pērkona. Pērkons viņam pretī.

��� Tu, kā māte stāsta, esot labs dēls. Tagad izvēlies pats: ja gribi, vari dzīvot kopā ar mums, ja gribi, vari atgriezties atpa�kaļ uz Zemes.

Kuna�i atbild:

���� Redzu, ka mātei te labi klājas. Aizstāvis viņai nav vaja�dzīgs. Bet Zemes cilvēkam uz Zemes vienmēr labāk. Abi brāļi mani gaida pie debess malas. Es viņiem nosolījos pēc trim gadiem būt atpakaļ.

��� Tu runā patiesus vārdus, � Pērkons teica. � Vari atgriezties pie saviem brāļiem. Tikai aiziedams izvēlies no tā, kas man pieder, savu daļu.

Pērkonam pla�ajā pagalmā stāvēja trīs klētis. Pērkons pie�veda Kuna�i pie pirmās klēts, atvēra viņa priek�ā durvis.

Kuna�i paskatījās pa kreisi � viņam acīs ielija mēness gaisma. Paskatījās pa labi � viņu ap�ilbināja saules spo�ums. Tās bija sudraba un zelta kaudzes, kas^tradās Pērkona klētīs.

��� Ņem, cik vari aiznest, � Pērkons atvēlēja.

Kuna�i pa�ūpoja galvu.

��� Man nav vajadzīgs ne zelts, ne sudrabs.

��� Tātad tu negribi bagātību? � Pērkons teica un veda viņu pie otras klēts.

�ajā klētī kaktā samestas septiņkrāsu varavīksnes, zibeņi laistās baltās un oran�ās ugunīs, vēji raujas ārā no ādas mai�siem.

Kuna�i arī �eit pa�ūpoja galvu:

���� Nē, tēvs, arī no �ejienes nekā neņem�u. Tev jau arī pa�am tas vajadzīgs.

���� Tātad arī varenību tu nevēlies, � tēvs teica. � Tad es pats tev iedo�u dāvanu. Tā atrodas tre�ajā klētī.

Kuna�i lielum lieli brīnumi: tre�ā klēts tuk�a kā izslaucīta, tikai pa�ā vidū nomesta neliela nūjiņa ar trim zariņiem. Pērkons pacēla nūjiņu, iedeva to Kuna�i un teica:

���� Kad tev kļūs garlaicīgi, kad skumjas uzguls tavai dvē�selei, izņem vienalga kuru zariņu, paskaties caurumiņā. �ī nū�jiņa tev palīdzēs nebaltā dienā.

Kuna�i sirsnīgi atvadījās no tēva, atvadījās no mātes un devās atpakaļceļā.

Viņ� gāja ātri, steidzās pie brāļiem. Viņa kājas nepazina no�guruma. Lūk, te jau kāvi liesmo, kā rotaļā no�ibina gar acīm te zilganā, te zaļganā, te sarkanīgā gaisma. Kuna�i tikai īsu mirkli pameta uz tiem skatienu, naski steidzās tālāk. Viņam zem kājām klājas gluds, taisns ceļ� kā sudrabota lente, kas pati bēgtin bēg no kāju apak�as.

Kuna�i nonāca pie mājiņas. Tā grie�as un virpuļo, te saulē paspīd viens sāns, te otrs. Mājiņas priek�ā sē� vecākā māsa, vil�tīgā mākoņu meita. Kuna�i viņai vaicāja:

���� Gribu tev jautāt: vai tu zināji, ka Pērkons ir mans tēvs, bet mana māte viņa sieva?

���� Zināju gan, � meitene atbild.

���� Kāpēc tad tu man iedevi zobenu un noslēpi patiesību? Es ta�u varēju tēvu nogalināt, māte paliktu atraitne!

���� Tagad pateik�u tev patiesību. Pērkonam neklājās ņemt Zemes sievieti sev par sievu. Viņas vieta nav debesīs. Lūk, tāpēc es tev iedevu zobenu, tāpēc tevi samācīju pacelt to pret Pērkonu.

��� Mana māte nevienai radībai nevēl ļaunu un arī tev ne�vēlēja.

��� Var būt, ka tā ir, � mākoņu meita teica. � Kas izdarīts, izdarīts, izlietu ūdeni vairs nesasmelsi. Pērkons man to nepiedos. Ņem mani līdzi uz Zemi.

��� Ja vēlies, iesim, � Kuna�i atbildēja.

Tālāk gāja abi divi. Gāja vai nu ilgu laiku, vai neilgu un nonāca līdz sudraba mājiņai, kura grie�as un kurā dzīvo jaunākā mākoņu meita.

���� Uz kurieni ta iedama? � jaunākā māsa apvaicājās vecā�kai māsai.

���� Esmu ceļā uz Zemi, gribu tur padzīvot.

���� Ņem ari mani līdzi.

Tagad nu gāja trijatā. Kuna�i soļo ātri. Abas mākoņu mei�tas slīd pa sudraboto ceļu, it kā lidot lido.

Beidzot nonāca pie brāļiem.

Brāļi jau po�as ceļā, ugunskuru nodzēsu�i.

��� Vai tad trīs gadi butu pagāju�i? � Kuna�i viņiem vaicāja.

��� Atliku�as vairs trīs dienas. Mēs jau domājām, ka ar tevi kas atgadījies, ka neesi vairs dzīvajo vidū. Ko te veltīgi laiku tērēt! � vecākie brāļi atbildēja.

Bet pa�i no skaistajām mākoņu meitām nevar ne acu novērst.

Sāka nu visi rāpties pa virvi lejā uz Zemi. Pirmās rāpjas mākoņu meitas, pēc tam � vecākie brāļi. Kuna�i pacietīgi gaida, kamēr visi ar kājām uz Zemes.

Norāpās Zemē mākoņu meitas, norāpās vecākie brāļi. Kuna�i aug�ā tikko pieķērās virvei. Brāļi abi saskatijas un tad pameta kārus skatienus uz skaistulēm. Vecākais brālis ie�uk�stēja vidējam brālim:

���� Lai Kuna�i paliek vien debesīs! Lai tur padzīvo, vai tad viņam�slikti? Bet mēs apņemsim �īs skaistās mei�as sev par sievām.

Vidējais brālis tik tikko paguva pamāt ar galvu, kad vecākais brālis jau bija pielaidis virvei uguni. No zālēm vītā virve trijos gados bija ļoti izkaltusi, pa to ātri sāka, lēkāt liesmiņa, it kā dzeltens putniņ�, spārnus izplētis, lidotu ufz aug�u.

Kuna�i rāpjas pa virvi uz leju, uguntiņa skrien viņam pa virvi pretī uz aug�u. Ku�na�i palika starp debesīm un Zemi.

Pameta acis uz leju. Zeme gan vēl tālu, tomēr varēja redzēt, ka brāļi ar mākoņu meitām bēg projām, ko kājas nes. Kuna�i karājas starp debesīm un Zemi un nezina, ko nu darīt. Vēj� viņu svaida, lietus lāses kapā. Pēk�ņi Ku�na�i atcerējās sava tēva Pēr�kona dāvanu. Paņēma nūjiņu, pielika pie virves. Nūjiņa � to brīnumu! � kļuva garāka un garāka un aizstiepās līdz pa�ai Zemei. Pa to Kuna�i arī nokāpa zemē.

Bet nūjiņa, kāda bijusi, tāda palika. Kuna�i nosēdās zālē, nūjiņu uzlika uz ceļiem. Sāka atcerēties, kas bijis sen, kas atgadījies nesen. Viņam bija divdesmit gadu, kad viņu joprojām vēl uzturēja

brāļi un arī par māti rūpējās. Bet nule piekrāpa, bija sado�māju�i viņam ļaunu nodarīt. Visu citu aizmirsa, ieraudzī�ju�i skaistās mākoņu meitas. I par māti nepavaicāja, vai Kuna�i viņu atradis vai ne, kā viņai klājas � slikti vai labi? Mākoņu meitas ir kā pa�i mākoņi gau�i mainīgas. Uz viņām Kuna�i ļaunu prātu netur, viņas jau ir labi iepazinis. Bet brāļi? � Uz brāļiem Kuna�i paļāvās kā pats uz sevi.

Viņam kļuva skumji, skumjas iegula dvēselē. Pēk�ņi nūjiņa uz viņa ceļiem it ka pati no sevis apsviedās apkārt. Kuna�i atce�rējās, ko bija teicis tēvs. Paņēma nūjiņu rokās, izņēma aug�ējo zariņu, paskatījās caurumiņā. Tajā pa�ā mirklī aizmirsa savas skumjās domas. Skatās, skatās, nevar atrauties. Kuna�i ierau�dzīja pla�u tundru, ar brie�ādām izklātos ņencu �umus, nartas, brie�us. �umu ir daudz, brie�us nevar ne saskaitīt. Izgreznotos apģērbos tērpu�ies ļaudis mielojas ar gaļu, sit tamburīnus, prie�cājas � Arī Kuna�i kļuva ap sirdi viegli un jautri.

Viņ� atlika aug�ējo zariņu atpakaļ savā vietā, izņēma vidējo zariņu. Redzēja gan augstus kalnus, gan biezus me�us. Redzēja, ka dzīvo hantē tauta, kā dzīvo un medī evenki. Kā viņi iegūst ka�okādas, kā pārdzen brie�u ganāmpulkus no vienām ganībām uz otrām. Strādā, spēkus ne�ēlodami, toties prot arī palīksmo�ties. Pie �umiem ļaudis iet jautrās rotaļās, lau�as, smejas� Kuna�i skatās, un viņam ta vien liekas, ka pats kopā ar even�kiem piedalītos skrie�anas sacīkstēs, ķertu ar arkānu brie�us, ar loku �autu mērķī.

Pēc tam Kuna�i izņēma tre�o zariņu. Ieraudzīja mū�seno taigu. Pa taigu tek upe Jeņiseja, plata un dziļa upe. Slīd laivas un kuģi. Ar kuģiem brauc krievu ļaudis. Viņi izkrauj preces upes krastos taigā. Kas te ir skaistu drānu, daudz miltu, vīna! Bet ļaudis, kas dzīvo me�os, nes viņiem ka�okādas. Iekrauj kuģos mamutu ilkņus, brie�u, polārlapsu, sermuļu, udru un vāveru ādas� Krievu ļaudis dzer vīnu, pacienā ar vīnu, dzied dzies�mas . . . Bet kuģi traucas gan pret straumi uz aug�u, gan pa straumi uz leju. No to dūmeņiem veļas dūmu grīstes un klājas pāri visai taigai.

Kuna�i noskatījās, nolūkojās pēc sirds patikas. Apcerēja visu redzēto. Tad sāka dziedāt dziesmu. Visu, ko bija redzējis, apdziedāja dziesmā.

������ Es ta�u, � viņ� sev teica, � esmu kļuvis dziesminieks! Ja pats pabū�u vietās, kuras tiku redzējis, apdziedā�u tās vēl jaukāk.

Kuna�i piecēlās, pasita nūjiņu padusē un sāka iet. Kur tik viņ� nebija, kādas tik zemes savām kājām krustām �ķērsām neiz�staigāja, ar kādiem tik ļaudīm nesatikās. Kādas tik dziesmas netika dziedājis! �/

Kādreiz savā garajā, dziesmotajā ceļā viņ� sastapa brāļus. Tie abi jo�, nekā ne redz, ne dzird, kas apkārt notiek, visu laiku acis pa gaisu vien. Paklūp, noveļas, bet acis debesim kā pielipu��as, jo tur aizpeld prom divi viegli mākonī�i. Tiem tad nu dzenas pakaļ abi brāļi.

������ Paklau, � Kuna�i vaicāja, � vai mākoņu meitas arī jūs piemānīja?

������ Piemānīja mūs! � brāļi atbild. � Pameta mūs, bet vaļā nelai�, vilināt vilina sev līdzi.

Un atkal abi pūzdami elsdami jo� tālāk.

Kuna�i kļuva brāļu �ēl, bet ko te līdzēsi! Viņ� gāja savu ceļu tālāk.

Simts gadu Kuna�i dzīvo, visu garo mū�u dziesmas dzied, ļau�u sirdis priecina.

V

.

Ķetu pasaka

Tas notika sensenos laikos. Kādu dienu, tikko bija uzkritis pirmais sniegs, divi keti devās uz me�u medībās. �āva vāveres, izsekoja sabu|us, lika slazdus sermuļiem. Aizgāja krietni tālu taigā, i nepamanīja, ka sācis tumst.

����� Vajadzēs nakti tepat taigā pārgulēt, � viens mednieks teica.

����� Liela lieta, � otrs atbildēja, � pie ugunskura itin labi pārnak�ņosim.

Sāka vākt zarus, aizklīda katrs uz savu pusi.

����� Ei, � viens iesaucās, � �e ir lā�a miga!

����� Un lācis pats? � otrs sauca.

����� Viņa te nav. Būs aizgājis uz citu vietu.

����� Labi, es tūlīt eju!

Pie ieejas lā�a alā mednieki sakūra ugunskuru, izdzēra kat�liņu tējas, ko bija paņēmu�i no mājām līdzi, krietni ieturējās.

Pirmais paskatījās uz debesīm un teica:

��� Naktī laikam gaidāma sniega vētra!

Otrs atbildēja:

��� Tiesa kas tiesa! Mēnesim mākonis priek�ā, un ceļas vēj�.

Abi ielīda migā. Tā ir mīksta, ar sausu zali^zklāta, it kā lācis

par viņiem būtu rūpējies. Lai būtu vēl siltāk, viņi ar vienu puska�oku aizbāza ieeju alā, ar otru � abi apsedzās. Tagad lai nu auro vēj�, lai trako sniega vētra!

���� Labs gan, labs, � viņi saka, � ir �is te lācis, lai viņam arī jaunajā miteklī būtu silti!

Abi sasila, aizmiga cietā miegā. Guļ.

Reizē aizmiga, reizē pamodās. Ieklausās āra trok�ņos.

���� Sniega vētra pārstājusi, vairs negaudo. Būs uz rīta pusi pierimusi.

��� Sniega gan laikam daudz piesnidzis. Skaties, cik spilgta gaisma iespie�as alā.

Izlīda abi ārā. Pameta acis uz visām pusēm.

���� Tā kaut kā savādi, � viens saka. � Saule laikam sajau�kusi ziemu ar vasaru. Vai redzi, cik augstu pie debesīm uzkāpusi.

���� Ari sniegu paguvusi jau no agra rīta izkausēt, � otrs atbild. � Nekad savā mū�ā to neesmu redzējis. Ejam ātrāk uz mājām.

Sāka abi iet. Tuvojas apmetnei. Suņi �os rej aizraudamies.

������������ Tad ta joki, nu saki viens cilvēks, � pirmais teica,

�� suņi mūs nepazīst.

Suņiem rejot, no pāris �umiem izskrēja bērni.

��� Vai tie ir mūsu bērni? � brīnījās otrais mednieks. � Tā kā būtu mūsējie, tikai pa vienu nakti pārāk lieli izaugu�i.

Bet bērni, uz viņiem paskatīju�ies, iebēga atpakaļ �umos. Tad nu izskrēja mednieku sievas. Sasit rokas, turpat smejas, turpat raud. Saskrēja (audis arī no citiem �umiem. Ņēmās medniekus iztaujāt, kur �ie tik ilgi sabiju�i, kā nav nosalu�i, kā nav nomi�ru�i badā.

Mednieki abi saskatījās un tūlīt pat visu saprata: viņi bija lā�a alā nogulēju�i nevis vienu nakti, bet gan visu garo ziemu, no rudens līdz pa�am pavasarim!

Kā gan tas bija varējis notikt? Rau, tā � ciemiņam jācienl saimnieka para�as. Abi mednieki bija iegāju�i lā�a ala un, tāpat kā lācis to dara, nogulēju�i visu garo ziemu.

Vai nu tas ir tiesa, vai nav tiesa, ta�u kop� tā laika neviens kets lā�a alā pa nakti gulēt neiet. Kas gan ar labu pratu zaudēs ziemas medības, kas tās gribēs nogulēt?

.

Sāmu pasaka

Medībās gāja Sergevans � Sergeja dēls, Andreja mazdēls, Matveja mazmazdēls, Evana mazmazmazdēls, Peura mazmazmazmazdēls. Iet pa vecām tēva, vecteva, vecvectēva, vecvecvectēva iemītām takām. Iet vienu, otru, tre�o dienu. Visu ēdamo, ko bija no mājām paņēmis līdzi, apēda, bet neviena zvēra ne acīs neredzēja.

Sergevans ne pa jokam sadusmojās:

�I no vectēva, i no tēva tiku dzirdējis, ka �ajās vietās daudz savvaļas brie�u, kaut tikai bultu pietiktu! Bet �obrīd te paliku�as tikai iemītas takas ��

Te Sergevans pamanīja vēl kādu taku. Laikam jau sen ne�viens savu kāju te nebija spēris, jo tā visa apaugusi ar zāli. Ser�gevans nogriezās tie�i uz �īs takas.

Gāja, gāja, līdz nonāca pie apsūnoju�as būdiņas. Pie būdiņas uz akmens sē� veca sieva. Tā bija gau�i veca. Ieraudzījusi med�nieku, viņa teica:

���� Pavei vien, kā taka tevi, Sergevan, atveda pie manis!

Sergevans pabrīnījās.

��� Laba diena, vecomāt, � viņ� teica, � nekad tevi vēl neesmu redzējis, nezinu, kas tu tāda būtu.

��� Tu jau nezini, � vecā sieva atbild, � bet es gan zinu. Esmu tava vecvecvecvectēva pirmā līgava.

Sergevans labi ieskatās un redz, ka vecā sieva gau�i novājē�jusi, tikai āda pāri kauliem pārvilkta. Varbūt krietnu laiku nav ko ēst, dzīvo stāvus badā. Parakņājās savā ādas maisā � kisā, pa�ā dibenā uzgāja sakaltu�u maizes garoziņu, iedeva to vece�nītei.

Vecā sieva paņēma garoziņu, sāka to vāļāt pa muti un sūkāt. Garoziņa bija cieta sakaltusi, bet zobu nav.

Sergevans vaicāja:

��� Tu laikam jaunībā pēc vaiga esi bijusi skaista?

��� Vai nu skaista, vai neskaista, bet jauna gan toreiz biju.

���� Kāpēc tad tu neapprecējies ar manu vecvecvecvectētiņu?

���� Gribi dzirdēt, kāpēc neapprecējos, tad klausies: es saku � auksti, viņ� pretī � karsti, es viņam � snieg, viņ� man � līst, es saku � pa labi, viņ� man pretī � pa kreisi. Ak, Peur, Peur, jauki mēs ar tevi būtu mū�u nodzīvoju�i, ja tu kaut reizīti būtu man piekāpies!

Vecenīte to pastāstīja, un asaras sāka aumaļām ritēt viņai pa vaigiem. Viņa raudāja tik gau�i un �ēli, ka Sergevana sirds neizturēja, un ari viņ� sāka raudāt.

Tad vecā sieva iesmējās un teica:

���� Ko nu vairs apraudāt to, kas noticis pirms apaļa gad�simta? Pieraugi � padzirdēs vārnas, izbrēks pa visu tundru, visi, kam ir mute, sāks par tevi smieties.

T^parunāja, pasmējās un paraudāja, paraudāja, pasmējās un nolikās uz auss.

Otrā rītā piecēlies, Sergevans teica:

���� Jāiet medībās, bet tundrā nav vairs zvēru. Tundrā brie�a spalvas ar nesamanīsi.

Vecā sieva atbildēja:

���

Zvēru vēl gana. Arī brie�i manīti tundrā.

���� Kur tad �ie ir! � Sergevans sadusmojās.

�� Es trīs dienas staigāju, metu j^cis uz visām de�bess pusēm � neviena nemanīju un neno�āvu.

'� Ne tā gāji, ne tur skatījies, kur vajag, � vecā sieva ietiepīgi palika pie sava. � Re, tavs vecvecvecvectēvs, mans pir�mais līgavainis, brie�us ar dziesmu pievilināja, bet, kad zagās zvēram klāt, gaja no pavēja puses, lai vēj� pūstu mugurā. Re, tavam vecvecvecvectevam �

Sergevans nenoklausījās līdz galam, paķēra loku un bultas un izmetās no būdiņas.

Pusi dienas Sergevans klīda gan pa takām, gan bez takām. Visu laiku dziedāja vienā dziedā�anā, sak, tā brie�us ātrāk pie�vilinās. Beidzot no lielas dziedā�anas piekusa, apklusa. Te arī ieraudzīja briedi. Aizgāja Sergevans no pavēja puses, kolīdz sāka lavīties klāt, briedis pavicināja ar asti un prom bija.

Sergevans jo dusmīgs atgriezās pie vecenītes.

���� Tu man aplam esi izstāstījusi! � viņ� uzkliedza.

Bet vecenīte tik pasmējās.

���� Tu, mazmazmazmazdēls, esi glu�i tāds kā tavs vecvecvecvectēvs Peurs, mans pirmais līgavainis. Es vienu pasaku stāstu, bet viņ� jau pie beigām otrai. Tu, Sergevan, no rīta nenoklausī�jies visu, kā nākas, līdz galam, tad nu paklausies tagadiņ va�karā. Bet es sāk�u no tā vārda, pie kura tu no būdiņas izskrēji: re, tavam vecvecvecvectēvam � tāpēc arī nebija medījumu. Ar dziesmu jau zvēru nepievilināsi � drīzāk gan aizbaidīsi. Ja vēj� pū� no muguras, tas nes cilvēka smaku zvēram virsū. Pie zvēra

jāzogas klusām, bet vēj� lai tev pu� tie�i sejā, lai nes tavu smaku tālāk prom no zvēra.

Sergevans aiz prieka nezina, kur deties.

����� Es, � viņ� saka, � tūlīt uz aci jo�u medībās. Darī�u, kā tu man vēlēji.

���� Ak, Sergevan, Sergevan, tu esi īstens sava vecvecvecvectēva mazmazmazmazdēls! Kurp tu nakts laikā domā skriet? Va�karā jāliekas gulēt, uz medībām jāiet no rīta, tikko svīst gaisma.

Sergevans paklausīja arī �oreiz. Likās vakarā gulēt, bet otrā rītā jau mazā gaismiņā snāja medības.

Klusām iet, nevis iet, bet zogas. Pamanīja tālumā briedi, pa�manīja polārlapsu. Gāja no aizvēja puses, tā, lai vēj� pustu sejā. Pielavījās itin tuvu, nesteigdamies uzvilka loku, iz�āva bultu.

Pie vakara pārnāca ar bagātīgu medījumu. Abi kopā ar vece�nīti paēdās brie�a kaulu smadzenes. Sergevans saka:

���� Paklau, mana vecvecvecvectēva pirmā līgava, man nav ne māmuļas, ne vecmāmuļas, nāc dzīvot pie manis, būsi man mātes un vecāsmātes vietā.

Vecenīte tikai pa�ūpoja galvu.

����� Nē, Sergevan, apaļu gadsimtu esmu �e uz vietas nodzī�vojusi, koki manā acu priek�ā ir izaugu�i, akmeņi pārklāju�ies ar sūnu. Pats zini � katrs putns tiecas uz savu ligzdu, katrs zvērs skrien uz savu alu. Ne nu man no �ejienes aiziet.

���� Tad, � Sergevans saka, � var arī citādi. Ja tu nenāc pie manis, es nāk�u pie tevis. Ņem mani sev par mazmazmazmazdēlu.

Tā viņi abi sāka dzīvot kopā � vecmāmuļas viedais prāts, Sergevana jaunības spēks. Itin bie�i abi dziesmas kopā padzie�dāja.

.

Jakutu pasaka

Piemin un daudzina drosmīgo mednieku Jud�ianu, piemin un daudzina viņa jaunāko brāli Hod�uguru, kā abi dzīvoju�i, kas viņiem atgadījies.

Dzīvoja reiz divi brā|i. Viņiem nebija ne mātes, ne tēva. Ve�cākais brālis bija jaunākajam gan tēva, gan mātes vietā. Dzīvoja viņi tā: tikko pirmie saules stari virs zemes parādās, vecākais brālis Jud�ians jau biezā me�ā medī, jaunākais vēl saldi guļ. Saule paceļas augstāk, jaunākais brālis Hod�ugurs pieceļas, no�slauka pagalmu, zirgiem un govīm pamet priek�ā barību. Pieva�karē iekur pavardā uguni, tad arī Jud�ians pārrodas no me�dībām.

Jud�ians pārnesa mājās daudz medījumu. Jau pirms gaismas svīduma ka�okzvērus no alām izdzina. Gaismai austot, dzinās

pakaļ trīsgadīgam alnim. Ap saules rietu nebaidījās uzsākt cīņu ar lāci. Bet vilkus, kolīdz ieraudzīja, no�āva uz vietas. Brāļu jurtā visa papilnam � mīkstu mīksto ādiņu, tauku, gaļas.

Kādu dienu, tāpat kā parasti, Jud�ians devās medībās, bet mazais Hod�ugurs, kā parasti, palika mājās. Iznācis no jurtas, lai uzkoptu un noslaucītu pagalmu, viņ� izdzirdēja sev virs gal�vas jautras klaigas. Viņ� pameta acis uz aug�u, redz, ka debesis riņķo septiņas baltas dzērves. Saules pusē no viņu baltajiem spārniem viz sārts atspīdums, bet ēnas pusē atspīdums ir maigi zils kā pa�as debesis. Hod�ugurs pamāja dzērvēm ar roku, un tās nolaidās zemāk.

��� Kas vēl bez tevis ir mājā? � dzērves, turpat gaisā lidinā�damās, vaicāja.

��� Viens pats esmu mājā! � Hod�ugurs atbildēja. � Vecā�kais brālis aizgāja medībās.

Dzērves cita citai jautāja:

��� Varbūt parotaļāsimies, māsiņas, ar zēnu? Viņam būs jaut�rāk, arī mēs negarlaikosimies.

Nolaidās visas pla�ajā pagalmā. Uz savām garajām kājām dzērves apgāja apkārt pagalmam, tad nometa baltspalvainās ādiņas zemē un �brīnies, nebrīnies � kļuva skaistas meitenes. Visas kopā ar Hod�uguru sāka iet jautrās rotaļās. Te spēlēja pa�slēpes, te ar Hod�uguru gāja skrieties, te dancoja un dejoja. Pa�bija brītiņu jurtā, kur visu sagrieza otrādi. Augu dienu rotaļājās un smējās, ap saules rietu kļuva nemierīgas un nevaļīgas. Paķēra katra savu ādiņu ar baltajām spalvām, uzmeta sev virsū un atkal pārvērtās par dzērvēm. Savicināja spārnus � un prom bija.

Pa to starpu arī vecākais brālis Jud�ians atgriezās mājās no medībām.

Viņ� skatās un netic savām acīm � pagalms neslaucīts, kūtī neēdinātas mauj govis, steliņģos nedzirdīti zviedz zirgi. Ne ūdens atnests, ne malka saskaldīta, ne jurtā uguns iekurināta.

��� Kāpēc tu savus darbus neesi padarījis? � Jud�ians vai�cāja Hod�uguram.

������������ Piedod, piedod, vecāko brāli! � Hod�ugurs lūdzās.

��� Augu dienu nogulēju, saules rietu par saules lēktu noturēju.

Vecākais brālis sāka smieties, nedusmojās. Abi kopā visus.

darbus ātri jo atri apdarīja. Govis pabaroja, zirgus padzirdīja, sev ēdienu pagatavoja. Paēda, nolikās gulēt.

Otrā rītā, kolīdz brālis no sētas lauka, Hod�ugurs pielēca kājās. Mīkstajās ādas ilgi nevalstījās, pūkainajās � ilgi negul�ņāja, a�i izmetās no jurtas un paskatījās gaisā. Augstāk par pagalma vārtiem, zemāk par padebe�iem jau riņķo dzērves.

��� Aizgāja, aizgāja mans brālis! � viņāfh pretī kliedz zēns Hod�ugurs. � Ātrāk laidieties lejā!

Dzērvītes nolaidās, nometa baltās ādiņas un kļuva atkal meitenes. Sāka iet tās pa�as rotaļas, ko iej^r iek�ējā dienā. Hod�u�gurs atkal nemanīja, ka diena sliecās pret vakaru. Atvadoties dzērvītes teica:

��� Brālim par mums nestāsti, nemini ne vārda. Ja kaut vārdu bildīsi, vairāk �urp nelidosim!

Dzērvītes aizlidoja, pagaisa zilās debesīs kā sniega pārslas. Hod�ugurs ķērās pie darba. Bet kur nu vairs visu pagūsi! Brālis jau nāca uz mājām, veda alni, turēdams aiz nāsīm.

Jud�ians pameta acis visapkārt � nekas nav nokopts, ne uzposts. Sadusmojās.

���� �odien atkal teiksi � aizgulējos!

���� Ko gan citu! � Hod�ugurs tā atbildēja.

Ne aiz ļauna prāta, bet, lai pārmācītu, Jud�ians paplucināja Hod�uguru. Pats pie sevis nosprieda � �e nav viss tā, kā vaja�dzētu, acīm redzot, kaut kas slēpjas. Agrāk brālis tā neslinkoja, ko vajadzēja darīt, padarīja labprāt.

Tre�ās dienas rītā Jud�ians, kā parasti, piecēlās agri. Paķēra loku, bultas un izgaja no jurtas. Nokrita pie zemes, bet uzlēca no zemes blusas izskatā. Blusa paslēpās �oga �ķirbā. Paslēpās un klusu gaidīja.

Bet Hod�ugurs neguļ, nevalstas cisās. Izskrējis no jurtas, apstājās sētsvidū pie slitas, atgāza galvu atpakaļ. Arī blusa izbāza galvu no �ķirbas, paskatījās uz aug�u. Tur riņķot riņķo dzērvītes, viņu klaigās saklausāma cilvēku valoda:

���� Ei, zēn, ei, Hod�ugur, vai tavs brālis jau prom?

��� Aizgāja, aizgāja! � sauca pretī Hod�ugurs un priecīgs māja ar abām rokam. � A�āk, a�āk laidieties lejā!

Dzērvītes nolai�as lejā.

���� Kāpēc uz jusu sētas vārtiem krit ēna? Kāpēc jūsu māju, jusu uguni tum�a migla sedz?

���� Jums tikai tā liekas, � Hod�ugurs atbildēja. � Saule vēl nav tik augstu pacēlusies, jums gan tā redzama, bet līdz �ejienei vēl nav tikusi.

���� Patiesi brā|a nav mājās? � dzērvītes atkal tincina.

��� Nav, nav! Viņ� jau būs aizgājis līdz me�am, ticis zvēram uz pēdām un tagad dzenas tam pakaļ.

Septiņas dzērves, septiņas slaidkājes, nolaidās pla�ajā pa�galmā. Baltspalvainās ādiņas nometa uz slitas un pa�as pārvēr�tās par skaistām meitenēm.

Jud�ians acu no viņām nevar atraut. Visas meitenes jaukas, bet viena � tā, kura ādiņu pakārusi uz slitas gala, jaukāka par litām. Meitenes draiskuļojas, skraida, viņa izraudzītā skrien ātrāk par citām. Visas iet rotaļās un dejo, viņa cila kājas vieglāk par citām, it kā tās nemaz zemi neskartu. Arī Hod�ugurs turas aizvien viņas tuvumā, cen�as aizvien ar viņu padraiskoties.

Diena sāka sliekties uz vakara pusi, meitenes saka Hod�uguram:

���� Drīz pārnāks mājas tavs brālis, mums laiks lidot projām!

Bet Jud�ians blusas izskatā, slēpdamies �ķirbā, domā un

prāto:

�Tomēr taisnību vien būs teicis pusaugu brālis. Es pats arī nepamanīju, ka diena pagāja un vakars pienāca. Tā kā brīni��ķīgu sapni butu redzējis!�

Meitenes iet pie slitas, rokas stiepj pēc savām ādiņām. Bet Jud�ians blusas izskatā ātrāk par viņām jau turp aizlēcis. Pie slitas pārvērtās atkal par cilvēku, sagrāba ādiņu, kas nolikta uz pa�a gala.

Se�as baltas dzērves, se�as slaidkājes uzlido debesīs. Viena meitene, gau�i izmisusi, kavējas vel uz zemes, lūdz mednieku, lai atdod viņas ādiņu. Jud�ians nedomā viņai to atdot un saka:

���� Es uz tevi vien augu dienu skatījos, acu nenovērsis. Tagad tu paveries uz mani. Ja es tev nepavisam nepatīku, ņem tad savu ādiņu un lido, kur vēlies. Ja patīku, paliec pie manis par sievu.

Meitene asaru pilnām acīm paskatījās uz mednieku. Asaras viņai ātri no�uva, un viņa medniekam uzsmaidīja.

���� Palik�u pie tevis, � meitene klusu teica.

Jud�ians vaicāja:

����� Bet ko darīt ar tavu ādiņu? Uzkārt jurtā uz kārtiņas vai iemest ugunī?

Meitene nobālēja, seja kļuva balta kā tikko uzsnidzis sniegs.

����� Ugunī gan nemet! Tad man būs slikti. Arī jurtā nepa�kar � pavasara dienās tā vilktin vilks mani \?l debesīm, visu aizmirsī�u, ne tevi, ne sevi ne�ēlo�u. Aizlido�u! Noglabā to tā, lai neviena roka tai nepieskartos, neviena acs to neieraudzītu.

Jud�ians baltspalvaino ādiņu rūpīgi paslēpa dzel�iem ap�kaltā lādē. Lādi aizslēdza ar trim atslēgām. Atslēgas pakāra pie durvīm uz mietiņa.

Jud�ians un skaistā meitene sāka dzīvot kā vīrs un sieva, dzīvoja labi un saticīgi. No rīta pamostas ar laipniem vārdiem

uz lupām. Sieva vīru po� uz medībām, raud, it kā at�vadītos uz mū�u. Vakarā Jud�ians skrien uz mā jām, it kā veselu gadu nebūtu sievu redzējis.

Jurta vienmēr tīri uz�posta, uguns vienmēr kuras, nekad neizdziest, lopi laikus pabaroti, pagalms noslau�cīts.

Slikti tikai tas, ka zēns Hod�ugurs pavisam izlai�dies. Agrāk visus mājas dar�bus viņ� padarīja, tagad visu dara viņa jaunā brāļa�sieva. Hod�ugurs visu dienu skraida, izdomā sev laika kavēkli. Tā pagāja rudens, tā pagāja arī ziema.

Kādu dienu jaunā sieva gāja pēc ūdens. Pienāca pie upes un tūdaļ aizmirsa, kā�pēc �urp nākusi. Zilgās

debesis atspoguļojās skaidrajā ūdenī, dziedātājputni upmala vija sev ligzdas. Viss plauka un ziedēja. Jaunā sieva nostāvēja krietnu laiku, beidzot atguvās, iesmela ūdeni un nesa uz mājām.

Bet, viņai prom esot, lūk, kas notika. Zēns Hod�ugurs jau krietni sen bija savā prātā izlēmis kļūt par mednieku, brālim par palīgu. Bet Jud�ians aizvien ņēmās atrunāt, sak, vēl esi mazs, neproti ar loku �aut. Hod�ugurs atceras, ka brālim kaut kur vajag būt noglabātam vecam lokam ar bultām, bet, kurā vietā īsti, to nezina. Ja nu atrastu un paslepus iemācītos �aut. Tad gan Jud�ians acis vien aiz brīnumiem ieplestu!

Hod�ugurs rūpīgi pārmeklēja visu jurtu, ieskatījās visos kaktos � loka kā nav, tā nav.

�Vai nebūs tikai paslēpis lādē?� viņ� iedomājās.

Noņēma no mietiņa trīs atslēgas, atslēdza trīs slēdzenes, pacēla smago lādes vāku. Ne loka tur, ne bultu, tikai dzērves baltspalvainā ādiņa. Hod�ugurs to izņēma, sāka aplūkot � kas par skaistām spalvām!

Taisni tobrīd jurtā ienāca brāļasieva. Apstājās � ar acīm kā piekalta pie ādiņas.

���� Dod man to! � viņa teica.

Balss viņai kļuva pavisam sve�āda, tāda kā dzērvei, kas tālu padebe�os iekliedzas.

Hod�ugurs paslēpa ādiņu sev aiz muguras.

���� Nedo�u, � viņ� saka. � Jud�ians ne velti to lādē aiz trim atslēgām ieslēdzis. Es to nejau�i uzgāju, tūlīt lik�u atpakaļ.

���� Iedod man kaut rokās paturēt, � brāļasieva lūdzās. � Es tev atdāvinā�u savus zelta piekariņus.

��� Vai es kāda meitene? Ko es ar zelta piekariņiem darī�u?

���� Es tev atdāvinā�u ar sudrabu izrotātu jostu.

��� Vai nu man, zēnam, vajadzīga sievie�u josta.

���� Es tev atdo�u nazi. Nazi ar izrakstītu spalu un izrotātu maksti.

Hod�uguram iemirdzējās acis.

���� Nazis jau gan medniekam piederas! � zēns teica. � Dod ar! � Paķēris nazi, pasvieda brāļasievai ādiņu.

Viņa uzmeta to sev uz pleciem un tajā pa�ā mirklī pārvērtās par baltu dzērvīti. Izgāja pagalmā, ar garajām kājām uzmanīgi sperdama soļus. Baidās spārnus pavicināt � ka neatrauj viņu no zemes, neuznes aug�ā debesīs. Jud�ians skums pēc viņas, ari viņai vienai aiz bēdām nebūs dzīves.

Viņa jau grasījās nomest ādiņu, bet augstu gaisā izdzirdēja dzērvju klajgas. Se�as dzērves laidās lokiem vien virs jurtas, aicināja viņu līdzi. Viņa pacēlās, nelaimīgi iekliegdamās, izpleta savus platos spārnus.

Uz viņas kliedzienu izskrēja Hod�ugurs un pārtfe'ku nobijās. Metās pie viņas, gribēja saķert aiz spārna, bet kur nu. Dzērvīte aizlidoja, atstājot viņam rokās tikai vienu vienīgu spalvu.

Tagad virs jurtas meta atvadu lokus septiņas dzērves. Tā riņķojot, tās sāka pacelties uz aug�u. Aizvien augstāk un aug�stāk . .. Tad ari nozuda aiz mākoņiem.

Hod�ugurs noskatījās viņām pakaļ, atmetis ar roku, sevi mie�rinādams, teica:

��� Tik ļoti lūdzās ādiņu tikai rokās paturēt! Sievi�ķiem nu gan nekad vairs neticē�u!

Viņ� apsēdās zemē turpat sētsvidū, nolika spalvu blakus un, laiku kavēdams, sāka darboties ar nazi.

Vecākais brālis agrāk kā citreiz atgriezās no medībām un viņu tā arī pārsteidza.

��� Kur tu nazi ņēmi? � viņ� taujāja.

��� Tava sieva atdāvināja.

��� Bet kur �ī spalva te radās?

Hod�ugurs klusē, kā ūdeni mutē ieņēmis. Brālis viņu purina aiz pleciem, nojautis, ka noticis kas nelāgs.

Hod�ugurs ilgāk neizturēja un sāka raudāt.

��� Es ādiņu uzgāju glu�i nejau�i. Tava sieva neatlaidīgi lūdzas; iedod tikai brītiņu rokās paturēt! Iedevu � bet ko �ī? Apliek ādiņu sev ap pleciem, pārvēr�as par dzērvi un prom � līdzi citām dzērvēm. Tās te riņķoja virs jurtas un viņu sauca.

Nekad Jud�ians nebija pacēlis roku pret jaunāko brāli. Tikai tagad Hod�ugurs pirmo reizi izjuta, cik dusmās smaga var būt vecākā brāļa roka. Sita viņu ar smagu pletni, sauca par suni. Beigu beigas nevaldāmās dusmas apslāpēja, atguvās. At�grūdis Ilod�uguru, metās uz stalli, izveda no steliņģa zirgu, uz�lēca tam mugurā. Bērais � zeltaini rūsganais zirgs ar gai�u asti un krēpēm drasē vien zem jātnieka. Jud�ians izjāja no pagalma,

uz brāli ne acu nepameta, vienīgi balto dzērves spalvu no zemes pacēla.

Jud�ians auļo ātrāk par viesuli uz sava bēra zirga, vienā rokā viņam pavada, otrā � dzērves spalva. Spalva pati grie�as un rāda, kurp jājāj.

Jud�ians jāja ilgi jo ilgi. Viņ� peldēja pāri upēm, jāja apkārt ezeriem, lauzās cauri biezam me�am, auļoja pari līdzenumam. Naktis pārlaida zem klajas debess, no vēja slēpās aiz zirga pla�tas muguras. Cik nak�u tā pavadīja � ne saskaitīt.

Beidzot piejāja pie augsta kalna. Dzērvēs spalva ceļas uz aug�u, ar smailo galu rādīdama uz kalna galu. Jud�ians palaida zirgu zaļā pļavā ganīties, pats sāka kāpt kalnā. Kalns pārlieku stāvs. Pirmajā dienā Jud�ians labi ja pieveica tikai ceturto daļu. Otrajā dienā uzkāpa līdz kalna vidum. Bet no turienes viņ� pa�manīja pa�ā kalna galā baltu jurtu, un tas viņam deva jaunus spēkus. Ta�u klintis kļuva vēl stāvākas, plaisas � platākas, ak�meņi � asāki. Ilgi viņ� kāpa un rāpās, ta�u līdz kalna galam aizkļuva un iegāja baltajā jurtā.

Jurta glīti uzposta, pavardā jautri plandās liesmas. Pa�ā vidū stāv zelta �ūpulis, putns �i�ahs to �ūpo. Pamanījis ienākam cilvēku, putns sarāvās un iesaucās: � Cip-�i�ip! � Tad ierunā�jās cilvēka balsī:

��� Vai tik tu neesi Jud�ians? Vai tu nemeklē savu sievu?

���� Es esmu Jud�ians. Meklēju savu sievu, � viņ� atbildēja, bet pats nevar no �ūpuļa ne acu novērst.

��� Ja esi atnācis, � putns saka, � paskaties uz savu delu.

Jud�ians noliecās pār �ūpuli. Tajā guļ skaists bērns. Pama�nījis Jud�ianu, bērns stiepa viņam pretī savas apaļās rociņas.

���� Ci-�ip! � teica putns. � Vai tu redzi, kā pazīst tēvu un tiecas pēc viņa. Ko tu neteiksi � dzimtas asinis! Pakavē savam dēlam laiku, Jud�ian, esmu piekusis viņu �ūpot.

Jud�ians pārvērtās par baltu sermuli, sāka skraidīt �ūpuli uz aug�u un leju, lēkāja, kūleņoja. Puisēns saka gardi smieties.

Te kļuva dzirdami viegli soļi un durvju �ikstē�ana. Putns teica:

��� Varbūt gribēs, varbūt negribēs sieva tevi redzēt! A�i pa�slēpies!

Jud�ians sermuļa izskatā palīda zem ādām. Bet bērns, pa�zaudējis laika kavēkli, �ūpulī sāka skaļi raudāt. Jurtā ietecēja baltā dzērvīte, veikli nometa no pleciem ādiņu, steidzās pie bērna un paņēma to uz rokām. Sajutis mātes siltumu, bērns aprima.

Tad sermulis izlīda no ādas, zem kuras bija slēpies, un atkal pārvērtās par Jud�ianu. A�i paķēra baltspalvaino dzērves ādiņu un iemeta to ugunī. Sieva, �ūpodama bērnu, iekliedzās un atska�tījās. Vīram pārmeta, pus�ukstus teikdama:

��� Ai, kāpēc tu tā izdarīji?!

Un tajā pa�ā mirklī pati nokrita zemē kā nopļauta.

Jud�ians viņu paņēma uz rokām, spieda pie krūtīm, sildīja ar elpu � gribēja atdabūt pie dzīvības. Ta�u viss veltīgi, viņa skaisto sievu jau bija pārmācis nāves miegs. Jud�ians viņu no�guldīja uz ādām, skumjās nokāra galvu.

��� Mana melnā diena! Mans bēdu laiks! Viņa visu iepriek� paredzēja un pateica: �Ja ādiņu uguni iemetīsi, nelaime piemek�lēs!� Bet es ļāvu vaļu savai karstajai sirdij, ātrajai rokai. Te nu nelaime klāt! Pats esmu vainīgs, pats ari tālāk rīko�os. Savus spēkus ne�ēlo�u, lai ar viltību un pacietību vel visu par labu vērstu.

Jud�ians izmetās laukā no jurtas. Pamanīja vieglu mākonīti, kas bija aiz kalna aizķēries, ieskrējās un vienā lēcienā uzlēca uz tā. Mākonis sa�ūpojās un līgodamies aizpeldēja. Pa to laiku saule norietēja, debesis satumsa. Mākonis peldēja pa lielo zvaig��ņu ceļu. Piepeldēja pie zvaigznāja un apstājās. Jud�ians no mākoņa pārkāpa uz Aug�ējās zemes. Pameta acis visapkārt. �eit zeme kas zeme � tāda pati kā tur lejā, redzama māja un uguns.

Astoņkājaina vara tronī sēdēja meitene. Izlaidusi savus asto�ņas asis garos, sārti zīdainos matus, aptinusi ap sudraba mietu, ar zelta suku ņēmās sukāt. Jud�ians viņai teica:

��� Zvaigznāja meita, Irgala kunga meita! Tramīgā �amane[4] irgikudagane! es atnācu tevi bildināt. Vai nāksi pie manis par sievu?

Zvaigznāja meita paskatījās uz viņu. Gau�i stalts un iznesīgs ir jauneklis, kur� atnācis pie viņas precībās. Klusi viņam at�bildēja:

���� le�u pie tevis.

���� Tad vāc kopā savas rotas, posies ceļam. Gaidīsim tevi visaugstākā kalna galā.

Zvaigznāja meita Tramīgā �amane saka rosīties, savāca sa�vas rotas un tērpus, sauca vienuviet pūram atvēlētos lopus. Bet Jud�ians gāja tālāk.

Nonāca pie Mēness kunga jurtas. Astoņkājaina vara tronī sēdēja meitene. Izlaidusi savus astoņas asis garos, sudrabaini zīdainos matus, aptinusi ap sudraba mietu, ar zelta suku ņemas sukāt. Jud�ians viņai teica:

��� Mēness kunga meita, Mēness gaismas �amane! Es atnācu tevi bildināt. Vai nāksi pie manis par sievu?

Mēness kunga meita no�skatīja viņu. Jauneklim, kur� atnācis viņu bildināt, sejā vī�dēja drosme, acīs � di�a gud�rība. Un Mēness kunga meita atbildēja:

����

le�u pie tevis. Dod tikai brīsniņu laika, lai savācu savu pūru.

���� Laika man nav, � Jud�ian&teica. � Izdari, kā pati redzi. Tad brauc uz visaug�stāko kalnu. Tur tevi gaidī�u.

Mēness kunga meita � Mēness gaismas �amane sāka rosīties, vāca kopā drēbes un rotas lietas, sauca vienuviet pūram atvēlētos lopus. Bet Jud�ians gāja savu ceļu tālāk.

Pa to laiku, kamēr viņ� gāja, nakts pagaisa, rīts at�ausa. Tālumā iemirdzējās Saules matēs jurta. Jud�ians gāja taisni uz turieni.

Pie gai�ās jurtas astoņkājaina vara tronī sēdēja meitene. Izlaidusi savus astoņas asis garos, saulaini zīdainos matus, ap�tinusi ap sudraba mietu, ar zelta suku ņemas sukāt. Jud�ians viņai teica:

���� Saules meita! Saules gaismas �amane! Esmu atnācis tevi bildināt. Ņem�u tevi par sievu, ja tu būtu ar mieru nākt pie manis.

Saules gaismas �amane, acu nepamirk�ķinādama, pameta skatienu uz savu māti Sauli, bet tad pēk�ņi samiedza acis. Viņu ap�ilbināja mīlestība, viņai iepatikās jauneklis, kur� bija atnācis viņu bildināt. Viņa atbildēja Jud�ianam:

���� Esmu ar mieru iziet pie tevis par sievu. Kālab gan ne?

Jud�ians arī viņai lika, kad bus saposusies ceļam, jāt uz vis�augstākā kalna galu.

Saules gaismas �amane palika sakārtot pū�ru, bet Jud�ians steidzās atkal uz priek�u.

Aizskrējis līdz Aug�ē�jas zemes malai, viņ� uz�lēca uz tā pa�a mākonī�a un devās ar to atpakaļ�ceļā. Piepeldēja pie kalna un uzkāpa pa�ā kalna galā.

Jurtā putns �i�ahs �ū�poja Jud�iana bērnu, bet uz ādām gulēja mirusī sieva. Jud�ians to ietēr�pa savās drēbēs, viņas garos matus sabāza zem cepures. Tad iznesa no jurtas, nolika ieejai priek��ā. Pats paslēpās aiz jur�tas.

Tikko bija paguvis to izdarīt, no trijām debess pusēm uz trijiem staltiem

zirgiem piejāja viņa trīs debesu līgavas. Katra veda līdzi jo ba�gātīgu pūru. Greznas drānas, dārgas adas. Katrai līdzi lieli ga�nāmpulki � astoņdesmit zirgu, deviņdesmit govju. Visas kalna nogāzes pilnas ar ganāmpulkiem.

Līgavas nokāpa no zirgiem. Nule cita citu ieraudzīja.

������������ Draudzenītes mīļās, � viņas sarunājās savā starpā,

��� mēs visas trīs tā ka butu viena vīra sievas. Nebūs mums uz Zemes garlaicīga dzīvo�ana. Bet kur tad mūsu vīrs, kāpēc nenāk pretī, kapcc mūs nesagaida, kā pieklājas? Iesim tik jurtā, varbūt viņ� tur kavējas.

Visas trīs viegliem soļiem, kā da�dien paradu�as pa debesīm staigāt, devās uz jurtu. Pēk�ņi visas apstājās. Viena saka:

��� Ai, māsiņas, te laikam mironis guļ!

Otra saka:

�������

Vai tikai tas nav mūsu virs?

fre�ā paskatījās.

������� Viņ�, viņ�! �ajās pa�ās drēbēs viņ� ari nāca pie ma�nis precībās.

Saules meita � Saules gaismas �amane jautā:

�������� I�gala kunga meita Tramīgā �amane, vai tu māki miru�u atdzīvināt?

������� Ja teik�u, ka māku, ne�būs taisnība, ja teik�u, ka ne�māku, arī nebūs taisnība, � atbildēja Tramīgā �amane.

��� Varu gan miru�o atdzīvi�nāt, bet viņ� vienmēr tikai gulēs un būs cilvēks, kas nekā neatminēs.

������� Jāteic, ka tas nav daudz, bet nav arī maz, � sacīja Saules mātes meita. Tad vaicaja Mēness kunga meitai: � Cik liela tava pras�me, Mēness gaismas �amane?

������ Māku gan miru�u cilvēku atdzīvināt, bet viņ� alla� būs kā cietā miegā aizmidzis, � viņa atbildēja.

������ Bet es, � teica Saules gaismas �amane, Saules mātes meita, � varu miru�o atmodināt no nāves miega, atdot viņam atmiņu.

������ Ko tad nu vēl gaidīt, mijās draudzenītes! � teica visas trīs reizē. � Ķersimies tik pie darba! Atgriezīsim pie dzīvības mūsu vīru!

Pirrnā pāri nedzīvajam ķermenim pārlēca Tramīgā �amane, Zvaigznāja meita. Mironim nedaudz pacēlās krūtis, tikko nojau��ama kļuva elpa.

Otrā pārlēca Mēness gaismas �amane. Te miroņa bālajā sejā iesitās viegls sārtums, manāmi ietrīsējās skropstas.

Tagad priek�ā iznāca Saules mātes meita � Saules gaismas �amane. Pārlēca pāri, un tajā pa�ā mirkli aiz viņas arī mironis piecēlās no zemes. Cepure tam nokrita no galvas, pāri pleciem izira garie mati.

��� Ai, mīļās draudzenītes, paverieties, ko mēs esam atdzīvi�nāju�as. Tas nav mūsu vīrs, bet gan sve�s sievi�ķis.

Bet Jud�ians, kur� bija noslēpies aiz jurtas, visu dzirdēja, visu redzēja, kas te notika. Tagad izskrēja no paslēptuves un savu mīļoto sievu cie�i apkampa. Viņa paslēpa seju pie vīra pla�tajām krūtīm, aiz liela prieka piesarkdama.

Samanes, to redzēdamas, savā starpā saskatījās. Pēk�ņi jurtā ieraudājās bērns. To izdzirdējusi, jaunā sieva atrāvās no vīra un iemetās jurtā. Arī Jud�ians ieskrēja viņai pakaļ.

���� Ko lai mēs �e sadarām, māsiņas? � bilda Saules mātes meita. � Mūsu līgavainim jau ir sieva un bērns. Nekļūsim ta�u mēs, debesu �amanes, par viņa jaunākajām sievām?! Labāk at�griezīsimies atpakaļ debesīs.

Zvaigznāja Irgala kunga meita � Tramīgā �amane uzlēca savā straujajā zirgā, zirgs palēcās un aiztraucās taisnā ceļā uz debesīm. Arī abas pārējās, ilgi nedomādamas, aizauļoja viņai pakaļ. Pusceļā Irgala kunga meita � Tramīgā �amane pēk�ņi iesaucās:

��� Ai, māsiņas, ko mēs esam izdarīju�as! Aizmirsām uz Ze�mes visu savu pūru.

Saules mātes meita � Saules gaismas �amane lepni iesmējās.

��� Vai nu manam tēvam tik vien bagātības kā �ie no�ēlo�jamie lopi, kurus pametu tur lejā, � viņa teica. � Tēvs man at�vēlēs, cik vien es gribē�u.

��� Arī mans tēvs ne ar pu�plēstu vārdu nepārmetīs! � no�teica Mēness kunga meita � Mēness gaismas �amane.

Aizsvilās savukārt Tramīgā �amane � Zvaigznāja Irgala kunga meita.

���� Lai paliek arī mana pūra daļa. Mans tēvs gan nav tik bagāts kā jūsējie, bet arī viņ� man nekā ne�ēlos.

Visas trīs debesu �amanes vairs neatgriezās uz Zemes. Visa viņu bagātība, viss viņu pūrs palika Jud�ianam. Viņ� posās ceļā

uz dzimto vietu. Viņ� spalgi iesvilpās, no zaļas ielejas atauļoja bērais zirgs.

Viņi devās ceļā, Jud�ians jaja uz sava berā zirga, sieva sē�dēja viņam priek�ā, bet �ūpulis nostiprināts uz kreisa ceļa � taja dusēja dēls. Uz �ūpuļa kārts tupēja uzticamais auklis putns �i�ahs un dziedāja puisēnam dziesmiņu pēc dziesmiņas.

Viņiem pa priek�u rik�oja ganāmpulks � trīs reizes pa astoņ�desmit zirgu. Aizmugurē nāca otrs ganāmpulks � trīs reizes pa deviņdesmit govju.

Tā nu viņi jāja, tā viņi atjāja. Viņiem pretim izsteidzās skaists, labi noaudzis jauneklis platiem pleciem.

���� Vai tas esi tu, Hod�ugur, manu jaunāko brāli? � Jud�ians vaicāja.

���� Vai tie�ām esmu tā izaudzis, ka nevari vairs pazīt? � Hod�ugurs smējās. � Redzu, tu esi atradis savu sievu, manu dārgo brāļasievu, un atvedis to atpakaļ. No sirds izlūdzos pie�do�anu, ka nodarīju tai ļaunu!

Viņi visi sāka dzīvot kopā un dzīvoja labi un saticīgi. Runā, ka tā esot noticis, ka tā esot bijis.

.

Hantu pasaka

Mazais Imihiti neatcerējās ne tēvu, ne māti, abi sen jau no�miru�i. Imihiti dzīvoja kopā ar vecmāmiņu. Viņi dzīvoja uz lielas upes krasta, tik tālu, ja uz turieni aizietu, tad �ī vieta liktos pati Zemes mala.

Zēns stiepās garumā, garumā stiepās arī viņa ceļi � aizvien tālāk un tālāk no mājām. Klaiņodams pa me�u � uzmanīgi klausās, iedams pa tundru � tur acis vaļā. Vienreiz atskrēja pie vecmāmiņas un teica:

���� Vecmāmiņ, kas tas ir, ko es redzēju; pats pelēks, aste melna, a�i skraida no koka uz koku, a�i lec no zara uz zaru.

Vecmāmiņa atbildēja:

���� Tā ir vāvere. Tavs tēvs bie�i nomedīja vāveres.

���� Arī es nomedī�u, � Imihiti teica.

��� Vēl tu, mazdēliņ, esi maziņ�, � atbildēja vecmāmiņa, -� Tu dzīsies viņai pakaļ, viņa uzbēgs kokā, paslēpsies biezos zaros. Kā tu viņu atradīsi?

Citā reizē Imihiti vaicāja atkal vecmāmiņai:

��� Atkal es kaut ko redzēju. Pats viss balts, vienīgi astes ga�liņ� melns. Vai tu nezini, kā viņu sauc?

��� Kā nu nezinā�u! � vecmāmiņā atsmēja. � Tas ir sermu�lis. Tavs tēvs bie�i nesa mājās sermuļu ādiņas.

��� Tad nu es skrie�u un sermuli panāk�u.

��� Ai, mazdēliņ, vai tad sermuli var panākt! Viņ� no tevis zem koka saknēm paslēpsies. Kā tu atradīsi?

Vēl reizi atskrēja Imihiti un pa gabalu sauca:

��� Vecmāmiņ, vecmāmiņ, es redzēju ne tādu kā vāveri, ne tādu kā sermuli. �is zvērs ir tik tum�s ka slapja koka miza. Aus�tiņas apaļas, astīte puķaina.

Vecmāmiņa atbildēja:

��� Tu esi redzējis zvēriņu, kam visdārgākais ka�oks. Tas ir sabulis. Tavs tēvs mēdza teikt � turēt rokās sabuļa ādiņu medniekam ir liela veiksme.

��� Vecmāmiņ, es skrie�u sabulim pa pēdām, pakaļ savai veiksmei!

��� Mazdēliņ, mazdēliņ, sabulis ir zvērs, kas tālu skrien. Gadās, ka tam pa pēdām mednieks trīs dienas un trīs naktis iet. Ar ko tu viņu no�ausi?

��� Ar ko ta mans tēvs �āva?

��� Ar skano�u loku un dziedo�u bultu, � vecmāmiņa at�bildēja.

��� Vai tu pratīsi man uztaisīt loku un bultas?

��� Raudzī�u, varbūt sanāk.

Vecmāmiņa ilgi noņēmās, jo viņa jau nebija mednieks, bet savā laikā bijusi mednieka māte. Tomēr loku un bultas viņa uztaisīja: bultām pielika neasus uzgaļus, lai ka�okzvēriem nesavainotu ādu.

Imihiti sāka medīt. Sākumā gan pa trijām dienām vienu zvēriņu atnesa, vēlāk � jau dienā trīs zvēriņus. Pārnes mājā medījumu, vecmāmiņa viņu paēdina un padzirda. Nosē�as abi beigtos zvēriņus apstrādāt, vecmāmiņa visu pamāca un ierāda:

��� Tavs tēvs, re, kā dīrāja, tā, re, uzstiepa ādiņu kaltē�anai.

Imihiti ļoti cen�as, visu grib darīt tā, kā darījis tēvs.

Tagad vecmāmiņa un mazdēls sāka dzīvot labāk, ēda pavaldzīgāk, ģērbās siltāk. Imihiti auga, stiepās garumā.

Kādu dienu viņ� vecmāmiņai teica:

���� Es te tuvās vietas esmu krustam �ķērsām izstaigājis. Uz�taisi jnan, vecmāmiņ, cibu, ieliec tajā ēdienu trijām dienām. Gribu doties tālāk un sve�ās vietās pamedīt, turienes zvēriem pēdas dzīt.

������������ Labi, kā tu lūdz, tā arī izdarī�u, � vecmāmiņa atbildēja.

�� Arī tavs tēvs mājas tuvumā vien nemedīja, gāja tālu prom no mājam.

Vecmāmiņa nosēdās pie pavarda, no lokanas bērza tāss iz�locīja labu labo cibu. Ielika tajā vairāk ēdamā, saposa mazdēlu tālajām medībām.

Imihiti izgāja, nometa sev priek�ā mednieka slēpes. Uz kuru pusi tām priek�gals nokrita, uz to pusi viņ� arī devās.

Slēpo un visu laiku vēro zvēru pēdas. Pamanījis peles taciņu, novirza slēpes pa to. Peles taciņu �ķērsoja sabuļa pēdas, viņ� devās pa tām. Tad slēpoja pa polārlapsas pēdām. Neviena zvēra gan nenomedīja, bet no mājām bija aizbraucis krietni tālu � trīs dienu gājuma attālumā. Cibā ēdamais tā noplacis, ka tik tikko samanāms. Imihiti apēda to pa�u un nodomāja:

�Mednieka laime ir kā vēj�: te tas pū� uz vienu pusi, te jau atkal � uz otru. Tomēr talu esmu ticis. Tiesa, arī mans tēvs no �ejienes butu griezies atpakaļ uz mājām.�

Imihiti grieza slēpes uz mājas pusi, pēk�ņi dzird � me�ā atskan svilp�ana, klaigas, pērkonīgi smiekli. Imihiti tā kā no�bijās, tā kā nopriecājās � cilvēks tuvu, bet, kas cilvēks ir, viņ� nezina � Viņ� savā īsajā mū�ā tikai vecmāmiņu vien ir re�dzējis.

Imihiti, slēpodams starp kokiem un krūmiem, devās uz priek�u.

Viņ� iznāca augstā upes krastā. Redz, ka no kalna ar raga�viņām vizinās zēns. Augumā tas neko daudz mazāks par koku, uzacis tam kā garas sūnas, mati � kā biezi krūmi. Gau�i jo�cīgs � lai�as uz leju un skaļi kliedz. Nolai�as uz upes ledus � smejas locīdamies un sit plaukstas.

Imihiti tādā brīnumā ar abām acīm skatās, ar abām ausīm klausās. Sve�ais puika, viņu pamanījis, teica:

���� Nāc �u, cilvēku bērns, vizināsimies abi divi kopā.

���� Bet kas tu tāds esi? � Imihiti vaicāja.

������������ Es esmu Me�a puika, no me�a garu dzimtas, � tas atbild.

��� Sēdies man priek�ā uz ragaviņām, es tevi pavizinā�u.

���� Labāk sēdē�u tev aiz muguras, � Imihiti teica. � Tu tik varen skaļi kliedz, ka man nenoturēties uz ragaviņām.

��� Vai tad es skaļi kliedzu? � Me�a puika brīnījās. � Nu labi, es klieg�u pavisam klusām.

Apsēdās. Imihiti priek�ā, Me�a puika aizmugurē. Tikko ra�gaviņas uzņēma ātrumu, Me�a puika aizmirsās un no prieka lai� bļaujamo vaļā. Imihiti sāka dukt ausīs, acu priek�ā viss satumsa un sagriezās. Viņ� novēlās no ragaviņām un nekā vairs neatcerējās. Vai nu ilgi, vai neilgi tā bija sagulējis sniegā, atgu�vies redz � Me�a puika atkal velk ragaviņas kalnā.

Imihiti dusmojas i uz sevi, i uz sve�o Me�a puiku. Viņ� neno�gaidīja, kamēr tas uzkāps kalnā, bet, piesējis slēpes pie kājām, devās atpakaļceļā. Glu�i tuk�ām rokām atgriezās pie vecmā�miņās.

Laiks gāja savu nepielūdzamo gaitu. Aizgāja ziema, pagāja pavasaris, beidzās vasara, lietaino rudeni nomainīja atkal jauna ziema. Imihiti dodas no mājām ne pārak tālu un ne pārak tuvu, cītīgi medi un pārnes vecmāmiņai medījumus.

Kā uzkrita sniegs un va�rēja braukt ar mednieku slēpēm, tā Imihiti atkal sa�posās tālam ceļam. Pagrie�za slēpes uz tā me�a, uz tā kalna pusi, kur kopā ar Me��a puiku bija vizinājies ar ragaviņām. Viņam mieru nedeva aizvainojums, ka

5�

viņējā reizē nebija pratis noturēties uz ragaviņām, par katru cenu gribējās gūt uzvaru.

Tikai arī �oreiz Imihiti nekas labs nesanāca. Kaut arī viņ� apsēdās Me�a puikam aizmugurē, tik un tā no ragaviņām no�krita, kad tas sāka kliegt un smieties.

Atkal, apvainojies uz puiku, nemierā ar sevi Imihiti griezās atpakaj uz mājas pusi.

Pagāja atkal gads. Imihiti pieauga, nāca jau jaunekļa gados. Plati pleci, spēcīgas rokas, augumā galvas tiesu garāks par vecmāmiņu.

�Tagad jau nu gan,� viņ� prātoja, �nS ragaviņām nenokri�tī�u, vienalga, vai nu nosēdī�os priek�ā, vai aizmugurē. Lai Me�a puika auro, cik viņam spēka!�

Uz kalna atkal sast-apās Imihiti un Me�a puika. Tas irgājās par Imihiti.

��� Vai atkal esi atnācis vizināties, vai atkal kritīsi zemē no manām ragaviņām?

Imihiti atbildēja:

��� Vizināties vizinā�os, bet zemē gan �oreiz nekritī�u.

Apsēdās abi, sāka braukt. Te Me�a puika tā iekliedzās, kā

agrāk nebija varējis. Viņ� ta�u arī pa �iem gadiem bija pa�audzies un pieņemies spēkā. No tuvējiem kokiem nobira skujas, tālākiem kokiem sakustējās zari. Vai nu Imihiti spēja noturē�ties � nokrita atkal bez atrnaņas zemē.

At�ilbis un piecēlies teica:

��� Vairāk ar tevi nevizinā�os. Pats sev ragaviņas uztaisī�u.

Imihiti paņēma savu cirvīti, nocirta tievu bērziņu, pār�ķēla

to uz pusēm un sāka aptēst. Bet Me�a puika stāv blakus, skatās, ka viņ� strādā. Kā Imihiti pavicina cirvi un asmens iemirdzas saulē, tā Me�a puikam nāk smiekli. Viņ� tā nu smejas, ka cir�vis Imihiti rokās dreb, slīd pa koku, pat skrambiņu neatstāj. Bet Me�a puika smejas vēl skaļāk. Tad teica:

��� Tev ir neass cirvis, vajag uzasināt.

Imihiti atbildēja:

���� Uz kā lai uzasinu? Es tecīlu līdzi nepaķēru.

��� Kā uz kā? Uz manas mēles uzasini.

Un Me�a puika izbāza mēli. Tā bija krietni gara, raupja, labāka par katru tecīlu.

Imihiti sāka vilkt cirvi turp un atpakaļ pa Me�a puikas mēli. Viņam sāka kutēt, un viņ� iesmējās. Cirvis iedrebējās Imihiti rokas, mazliet paslīdēja, sagriezās �ķērsām un nocirta Me�a puikam pa�u mēles galiņu.

Me�a puika sāka vicināt rokas, dauzīt kājas. Pakliegt nevar, smiekli arī nenāk. Pameta savas ragaviņas, aizskrēja.

�Eh,� Imihiti domāja, �viņ� ta�u pats vainīgs. Tomēr �ēl viņa!�

Pacēla no zemes nocirsto mēles galiņu, ielika cibā un sāka iet Me�a puikam pa pēdām pakaļ. Gāja krietnu laiku, un pēdas viņu atveda pie pla�as apmetnes. Mājokļi te celti no res�niem baļķiem. Kur nav pieticis lapegļu, tur liktas egles, kur nav pieticis egļu, tur liktas lapegles.

Me�a puika bija iegājis pa durvīm, kas nebija ne labākas, ne sliktākas par citām. Acīm raugot, te bija viņa mājas. Imihiti veikli uzrāpās uz mājas jumta, pielika ausi pie dūmeņa. Tā arī bija. Me�a puika atradās te. Varēja dzirdēt, kā viņ� gau�i vaid un raud, mājinieki gan ņemas viņu iztaujāt, bet ne pie kāda gala netiek. Tad kāds ierunājās � varbūt tā bija māte, varbūt vecmāmiņa:,

���� Redzi, vidējam brālim kaut kas atgadījies. Skrien pie vectētiņa, iztaujā, kas par likstu un kā palīdzēt. Vectētiņ� jau visu redz un visu zina, ja viņ� nevarēs palīdzēt, tad cits neviens ar nepalīdzēs.

No mājas izskrēja pavisam sīciņ� puisēns. Ar labo kāju danco, kreiso roku vicina, dzied un smejas neko klusāk par Me�a puiku, bet daudz skaļāk gan, nekā smējās Imihiti, kad vecmāmiņa viņam stastīja kaut ko jocīgu. Padancoja, palēkāja un nozuda kaimiņu mājas durvīs.

Imihiti kā vāvere nolēca no �īs majas jumta un a�i uzrā�pās uz kaimiņu mājas jumta. Atkal klausās. Mājā kāds zēnam vaicāja:

��� Kāpēc, mazdēliņ, esi atnācis? Laikam tevi darī�anās at�sūtīja?

Mazdēliņ� nekā neatbildeja, varēja dzirdēt, kā piecērt kājas, kā sit plaukstas. Padancoja, palēkāja, no mājas izlēca, aizskrēja uz savu māju.

Bet Imihiti visu laiku klausās. Ta pati balss teica:

���� Kapec gari mums, me�a vectētiņiem, tādi mazbērni aug � i draiskulīgi, i stulbi? Butu laiks pieņemties prātā! Va�jadzēs vien iet pa�am.

To izdzirdējis, Imihiti tikko paguva no �ā jumta nokāpt un uz otra jumta uzrāpties. No mājas iznāca vecs vīrs. Uzacis tam ka baltas sūnas, mati kā izbalēju�u lapu klājiens. Iznaca no savas mājas un iegāja mājā, kur dzīvoja Me�a puika. Imihiti dzirdēja, ka vecais vīrs teica:

���� Kā tu, mazdēliņ, labi izspēlējies? ^ -

Bet Me�a puika ne vārda neatbildēja, tikai vaid vienā vaidē��anā. Viņa mate raud, vectēvam taujā:

��� Kas gan dēliņam noticis? Mans nabaga bērns nevienam neko ļaunu nedara. Viņam kāds būs pāri nodarījis! Neliedz nu savu palīdzīgu roku, vectētiņ, viņ� ta�u ir tavs mazdēls!

������������ Es viņam neko palīdzēt nevaru, � vectētiņ� atbildēja.

��� Tas var palīdzēt, kuram mūsu puika sariebis, cilvēku zēns, vārdā Imihiti.

���� Kur lai viņu meklē, to Imihiti? � māte raudādama prasīja.

Vectetiņ� atbildēja:

���� Nav jau tālu jāmeklē! Imihiti sē� tepat uz jumta. Pa dūmeni klausās, ko mēs te runājam.

���� Skrie�u viņu pasaukt! � māte teica.

���� Nē, neder, � vectētiņ� teica. � Tu sauksi � Imihiti ne�nāks, es sauk�u � nenāks, pa�u mazdēlu nav vērts pat sūtīt � viņ� nevarēs dabūt vārdu pāri lūpām. Jāsuta viņa vecākā māsa. Kas gan tādai skaistai mei�ai spēs atteikt?

Te no majas kā lidot izlidoja meitene. Imihiti uz viņu pameta acis, gandrīz no jumta novēlās. Uza�u loki meitenei daiļi izliekti, tie atgādina putnu lidojuma, bizes, palokot galvu, ie�ķindas kā sudraba vai zelta zvārgulī�i.

Mei�a paskatījās uz aug�u, pamanīja uz jumta Imihiti, pa�vīpsnāja. Ne vārda nebildusi, iegāja atpakaļ.

Imihiti bija pazaudējis sirdi, to sev līdzi paņēma skaistā Me�a mei�a. Savai sirdij līdzi arī pats Imihiti nolēca no jumta un iemetās mājā. Tur no cibas paķēra Me�a puikas mēles galiņu

un pielika īstenā vieta. Mēle vienā mirklī saauga, ka ne rēta nepalika.

Me�a puika sāka lēkāt, smieties, jau atvēra muti, lai skaļāk iekliegtos, bet, paskatījies uz Imihiti, klusām teica:

��� Redzu jau, redzu, ka �is te draugs dārgumu atnesa, ar dārgumu arī aizies.

Visi paskatījās uz Imihiti, bet viņ� no mei�as ne acu atraut. Tad visi savukārt paskatījās uz meiteni, arī viņa no Imihiti ne acu nenolai�.

Tad vecais vīrs teica:

���� Ehē, sen vajadzēja manam mazdēliņam mēli saīsināt, varbūt sen būtu prātīgāks kļuvis. Taisnība vien būs manam mazdēliņam � te viss iet savu gaitu, ne mūsu spēkos te ceļā stāties. Saki tu pats, Imihiti, � vai mēs ar mazdēlu pareizi sprie�am?

Bet Imihiti neteica vectētiņam ne vārda, piegāja pie mei�as, sāka ar viņu sarunāties:

��� Vai tu esi ar mieru nākt pie manis par sievu?

��� Esmu ar mieru, � mei�a atbildēja.

Vai nu te daudz ko stāstīt � jau otrā dienā tika savīk�tas kāzas. Pēc kāzu goda Imihiti kopā ar jauno sievu posās atpakaļ�ceļā uz mājām pie savas vecmāmiņas.

Nebija abi vēl necik tālu tiku�i, kad no mājas izlēca Me�a puika, rādija viņiem pakaļ savu veselo mēli, sāka smieties un skaļi klaigāt. No tā sāka me�ā līgoties koki, arī Imihiti salīgo�jās, ta�u noturējās kājās. Tagad viņ� bija kļuvis īsts vīrs, pre�cēts mednieks! Vai tad tāds padosies Me�a puikas draiskulībām?

Imihiti vecmāmiņa ar prieku sagaidīja mazdēlu un vedeklu. Viņa teica mazdēliņam:

��� Ar tavu tēvu notika tie�i tāpat. Vienreiz viņ� devās medī�bās, ne zvēru atvilka, ne ādiņas atnesa, toties pie rokas atveda sievu, to, kura kļuva par tavu māti.

Nu, nāciet ātrāk iek�ā!

Dolganu pasaka

Stāsta, ka sen senos laikos noticis tā. Uz Dolganu zemi nezin no kādas pasaules malas atkūlās �etrdesmit stiprinieki, �etrdesmit laupītaji. Nevienu viņi netaupīja, nevienam ceļu ne�grieza. Pa�i iedomājas, ka ir galvas tiesu pārāki par citiem, un mēdza teikt:

���� Jakuti ir vienas bizes garumu mazāki par mums, dolgani � vienas bultas garumu mazāki par mums, visi pārējie cilvēki mūsu priek�ā ir kā zāles stiebriņ� ciedra priek�ā!

Vecākais stiprinieks lielījās:

���� Ja no aug�as sāks pūst, es ar sabuļādas cepuri caurumu debesīs aizbāzī�u!

Jaunākais atsaucās:

���� Ja caurvēj� sāks vilkt no apak�as, piesper�u ar kaju, caurumu zemē ar plato zoli noseg�u!

Kad stiprinieki jāja uz saviem jājamiem brie�iem, jau pa lielu gabalu bija dzirdama nagu klaboņa: �Dang, dang.� Kad aizjaja garām, palika nagu nospiedumi tamburīna lielumā. Aizķēra koku � koks ilgi �ikstēja un vaidēja, bet tad ari drīz nonīka. Redz, tādi stiprinieki dzīvoja, tādi laupītāji bija.

Ne no kā nebaidījās, ko gribēja, to ari darīja.

Reiz jaunākais stiprinieks ievaicājas:

���� Paklau, brālī�i, ja dabūtu rokā Zemes osu, vai mēs va�rētu Zemi apgriezt otrādi?

Vecākais stiprinieks atbildēja:

���� Apgrieztu kā nieku! Tikai kur �ī Zemes osa meklējama? Zemes malā, vai?

Visi �etrdesmit stiprinieki, visi �etrdesmit laupītāji devās meklēt Zemes osu. Gāja viņi vai nu ilgu laiku, vai neilgu laiku, pa�i nezināja. Gāja varbūt gadu, gāja varbūt trīs gadus: ja līst lietus, tad ir vasara, ja snieg sniegs � ziema.

Kur tik negāja, kam arī nevaicāja, neviens nezināja, neviens pat dzirdējis nebija, kur meklējama Zemes osa.

Beidzot viņi sastapa vecu vīru. Tiesa, vīrs bija gau�i vecs. Acis tādas blāvas, barda zaļa kā sūnas.

Stiprinieki tincināja veco vīru:

���� Ei, vectēv, vai tu nezini, kur meklējama Zemes osa?

���� Ko jūs, dēli, darīsiet ar Zemes osu?

Stiprinieki atbildēja:

��� Gribam to satvert, Zemi otrādi apgriezt. Savu spēku iz�mēģināt.

Vecais vīrs teica:

��� Vait� jums tik daudz spēka? Es zinu gan, kur meklējama Zemes osa, bet diez vai jums vērts to pat rādīt.

Te viņ� izņēma no kabatas trīs svaru bumbas un teica:

���� Rau, ar �īm svaru bumbām parādiet savu spēku. Ja kaut vienu pacelsiet, pateik�u, kur meklējama Zemes osa.

�etrdesmit stiprinieki, �etrdesmit laupītāji smejas, vēderus lūrēdami:

���� Eh, muļķa veci, jebkur� no mums �īs te trīs svaru bum-

bas ar vienu pa�u pirkstu gaisā uzsviedīs, ar otru pirkstu no�ķers.

Jaunākais stiprinieks ķērās klat vislielākajai bumbai, ķērās klāt vidējai bumbai � ne vienu, ne otru pat no vietas nevar iz�kustināt. Bet ar pa�u mazako bumbu bezmaz vai pārstiepās, kā nekā mazliet no zemes pacēla.

Vecākais stiprinieks ķērās klat mazākai svaru bumbai un pacēla ar mokām līdz jostas vietai, vidējo � tikai sev līdz ce�ļiem, bet lielāko spēja tik tikko pakustināt.

����� Redzu, ka tie�ām neesat lielīju�ies ar savu spēku, � vecais vīrs teica. � Varu jums atklat: pirmā svaru bumba ir

ceturtdaļa no Zemes puses smaguma, otra svaru bumba tie�i puse no Zemes smaguma, bet tre�ā bumba ir tikpat smaga kā visa Zeme. Tātad, ja ķersieties visi klāt, Zemi kā nieku apgriezī�siet. Bet tagad nostājieties visi rindā, ar sejām pret mani, un stingri turiet cits citu aiz rokas. Es jums pavēstī�u, kur meklē�jama Zemes osa.

�etrdesmit stiprinieki, �etrdesmit laupītāji nostājās rindā, sadevās rokās. Un tad vecais vīrs kā skaldīt noskaldīja:

� Kļūstiet jūs pa�i par Zemes osu!

Tā viņ� pateica, ta viņ� nobūra �etrdesmit stipriniekus, �etr�desmit laupītājus.

Un tie visi kļuva par klintīm. Pārvērtās par augstam klin�tīm, par kalnu grēdām, kas stiepjas no Pjasino ezera uz austrurniem līdz pa�ai Ļenas upei.

Vel �obaltdien tie tur stāv, ne no vietas neizkustēju�ies. Ja kalnos ieklīst cilvēks un iekliedzas, tad akmens mil�i atsaucas kā ilga un tāla atbalss.

Vecais vīrs bija pats burvis. Viņ� zināja, ko dara. Kas gan notiktu ar cilvēkiem, ja �etrdesmit stiprinieki, �etrdesmit laupī�tāji tik tie�ām būtu apgriezu�i Zemi otrādi?

.

�uk�u pasaka

Kādu reizi lā�i apspriedās un nolēma atstāt ogu vietas un aizceļot uz sēņu vietām. Runāts � darīts! Un lā�i devās ceļā. Lielie lā�i iet pa priek�u, aiz tiem nāk jaunie un visupēdīgi � mazie lācēni.

Gāja krietni ilgi. Gadās pa ceļam strauts � brien pāri, gadās upe � daudz neprātodami, liekas peldus, gadās sopka � rāpjas tik aug�ā.

Aizmugurē kā pats pēdējais lumpa�o vismazākais lācēns.

Viņ� ir tā nokusis, ka tikko spej ķepas cilāt. Paklusām iesmilk�stas � māte nedzird. Iesmilkstas skaļāk, vienalga, māte neapstā�jas. Ar acīm meklē māti, iet uz priek�u, grib lāceni panākt, bet nekā � nav tik daudz spēka, un arī ķepas sāk smelgt.

Te, kā par nelaimi, pa�ā lakas malā viņ� pamanīja gatavas lācenes. Ka nu tādam gardumam lai paiet garām! Eda, ēda gar�ī�gās ogas, kamēr vēders pilns. Pacēla galvu, apskatījās apkārt � neviena vairs neredz. Ne tuvumā, ne tālumā pat miņas nav no lā�iem. Laikam visi nozudu�i aiz augstās sopkas.

Lācēnam vienam pa�am tundrā uzmācās bailes. Viņ� notupās uz pakaļējām ķepām un sāka brēkt, cik jaudas. Kāds netālu at�saucās, turklāt tik briesmīgi: �Kva-kva! Kva-kva!�

Lācēns lielā pārbilī metās prom, ko kajas nes. Ta nu skrēja, tā nu skrēja, līdz pret akmeni sasita ķepu, biezos krūmos no�skrambāja sānus. Tad pa nogāzi ievēlās upītē, krietni samērcēja ka�oku, ar lielam pūlēm izrāpās mala.

Pa to starpu bija satumsis. Lācēns nolikās starp ciņiem un ātri aizmiga. Otrā rītā pamodās, skatās, kāds tup viņam blakus. Garas ausis, īsa, īsa ļipiņa, purna galiņ� kustas. Lācēnam, to redzot, nāk gardi smiekli.

���� Kas tu tāds esi? � viņ� vaicāja.

���� Es esmu zaķis. Bet kā tu �e gadījies?

���� Lielie lā�i aizgāja uz sēņu me�iem. Mani, lācēnu, pameta savā vaļā.

Zaķim lācēna �ēl, viņ� aizveda to pie sevis uz jarangu. Abi sāka tur dzīvot kopā un tā sadraudzējās, ka viens bez otra nekust ne soļa. Zaķis apgrau� zari�ņus, lācēns pa to laiku ēd ogas. Zaķis ar savu ķepiņu izdauza lācēnam no ka�oka putekļus, lācēns ar nagiem izsukā zaķim vilnu. Jauka sadzīvo�ana, labāk nemaz nevar vēlēties.

Kādu dienu zaķis aiz�joza pie upes nodzerties ūdeni. Redz � netālu no krasta stāv lācene, ar ķepu seklumā ķer zivis.

Zaķis nobijies gribēja jau laist ļekas vaļā, bet tad sevi nomierināja:

�Ko nu �ī man padarīs? Aizmukt jau es vienmēr pagū�u.�

Zaķis uzsauca lācenei:

��� Ti, tu pinkainā, visi lā�i no mūsu puses jau aizklejoju�i. Ko tu �e kavējies?

��� Meklēju savu mazo dēlēnu. Par vēlu atģidos, ka viņa nav, bijām sēņu vietā jau atnāku�i. Visi lācēni atnāca, tikai mana dēliņa ka nav, ta nav. Laikam būs sopkās nomaldījies.

��� Tad, kā rādās, tavs dēliņ� ir mans draudziņ�. Iesim, pa�rādī�u. Ja tavs, tad tavs, ja ne, lai dzīvo kopa ar mani.

Tikko zaķis ar lāceni tuvojās jarangai, lācēns pamanīja māti. Priecīgs bez gala joza mātei pretī. Lācene ne mazāk prie�cīga, dēliņu no kājām līdz galvai nolaizīja.

��� Labi, dēliņ, ka tevi atradu. Tagad nāc pie mums!

Lācēns arī paklausīgi gāja mātei līdzi. Bija nogāju�i ne lielu

gabalu, ne ari mazu gabalu, kad lācēns atskatījās. Redz, ka zaķis pie savas jarangas tup uz pakaļķepām un rūgti raud. Arī lācēns saka �ēli ņurkstēt:

���� Iesim atpakaļ! Negribu klejot apkārt.

Lā�u māte ņemas viņu pierunāt:

��� Iesim, dēliņ, iesim! Tur ir labu labās sēņu vietas. Pats savām acīm redzēsi.

Lā�u māte atveda dēlu uz sēņu me�u. Bet viņ� tik raud, itin nekas nav pa prātam. Māte grib viņu uzcienāt � viņ� neko ne�ņem pretī. Māte butu ar viņu parotaļājusies � viņ� raud kā izkults.

��� Man �e nepatīk! Me�ā ir tik tum�s, tundrā bija gai�s. �eit rūgtas sēnes, tur saldas ogas. Gribu klejot! Griezīsimies atpakaļ uz tundru.

Lā�u māte nezina, ko iesākt, nomocījās bez sava gala.

��� Labi, � viņa teica, � nakti te pārgulēsim, rit pie dienas iesim atpakaļ uz tundru.

Nolikās abi gulēt. Lācēns grozās no vieniem sāniem uz ot�riem, pa miegam ie�ņukstas.

No rīta mazā gaismiņā dzird, ka kāds � tu-tuk, tu-tuk � leka pie jarangas. Lācēns � viens divi āra, un � tavu prieku! � tur lēkā viņa draugs � zaķītis, garausītis.

Abi sāka rotaļaties, slēpās aiz kokiem, gāja skrieties.

Pamodās arī lā�u māte. Viņa saka posties ceļā.

����� Uz kurieni tu, māmiņ? � lācēns viņai vaicāja.

����� Kā uz kurieni! Uz tundru. Tu ta�u gribēji klejot. Tev �eit nepatīkot.

����� Nē, man patīk, � lācēns teica, � �eit ir labu labās sēņu vietas. Es negribu klejot!

Tā arī me�a palika dzīvot lā�u māte, mazais lācēns un viņa draugs zaķītis.

.

Hantu pasaka

Velns palaikam bija kārs uz medņu gaļu. Viņ� Medņu kalnā bija izlicis daudz lamatu. Uz �o vietu medņi no visa me�a pa�vasarī salaidās riestot. Pat zāle kalna galā vairs neauga, tik daudz medņu te sanāca. Tāpēc ari velna lamatas apkārt riestiem nekad nebija tuk�as.

Turpat netālu no Medņu kalna dzīvoja Hasingets ar savu vecmāmiņu. Hasingetam arī gar�oja medņu gaļa. Tikai izlikt cilpas viņam bija liels slinkums. Tad viņ� pasāka stiept putnus no velna lamatām. Sākumā viņ� ņēma pa vienam mednim, tad pa diviem, bet tad sāka ņemt pēc kārtas no visām lamatām.

Atnāk velns � visas lamatas tuk�as. Uzstāda atkal lamatas. Otrā dienā atkal tuk�as. Ta�u velns nebija no muļķa mājām,, saprata, ka te kaut kas nav tā, kā vajag. Vakarā noslēpās aiz krūmiem, cauru nakti notupēja, bet otrā rītā agri noķēra Hasingetu.

���� Kāpēc tu izņem manus medņus? � velns dusmās kliedza.

���� Es ņemu savus medņus, � Hasingets atbildēja.

���� Kā tad savus? Lamatas ta�u ir manas!

���� Lamatas varbūt ari ir tavas, bet medņi ir manējie. VissMedņu kalns pieder man. Prasi, kam vien gribi, visi to aplie�cinās.

���� Kam gan lai pajautāju, � velns brīnījās, � te varu noiet dienu, i tad dzīvas dvēseles bez tevis un manis nesastap�u.

��� Tad griezies kaut pie dieva un pajautā viņam, � Hasin�gets saka, � viņ� ta�u visu zina.

Velns pabrīnījās vēl vairāk.

���� Kā tad dievam var pajautāt?

��� Rau, tā. Atnāc rīt no rīta tā labi agri pie vecās egles, kas aug uz pa�a upes krasta, tur arī dievam pajautāsim.

Velns aizgāja. Hasingets diedza, ko kājas nes, pie vec�māmiņas.

��� Zini, vecmāmiņ, � viņ� teica, � rīt no rīta es tevi iesē�dinā�u lūku grozā un iekār�u eglē. Tu sēdi labi klusi, nekusties, negrozies. Ja es tev jautā�u, tad atbildi, ja cits kāds jautās, ne�saki ne vārda.

Hasingets tā arī izdarīja. Kamēr saule vēl nebija uzlēkusi,, iesēdināja vecmāmiņu egle, bet pats apsēdās upes malā. Uzlēca saule, velns klāt gan.

��� Tu, � Hasingets velnam saka, � jautā dievam pirmais. Dzirdēsim, ko viņ� tev teiks.

Velns atlieca galvu atpakaļ un kliedza pilnā rīklē:

���� Ei, dievs, saki � kur� ir Medņu kalna īstenais saimnieks?

Vecmāmiņa cie� klusu, nebilst pretī ne vārda.

��� Dievs cie� klusu, � velns teica. � Tagad jautā tu, Hasinget!

Arī Hasingets atlieca galvu un kliedza, cik spēka:

���� Ei, dievs, saki � vai Medņu kalns ir mana vieta?

��� Tava, tava! � sauca pretī vecmāmiņa.

Vecmāmiņa tik skali iesaucās, ka pat palēcās. Zars, uz kura stāvēja grozs, nolūza, un grozs ar visu vecmāmiņu iekrita upē, ka ūdens vien noplunk�ķēja.

����� Kas tur notika? � velns jautāja.

���� Tur �iekurs iekrita ūdenī, � Hasingets atbildēja, bet pats domā: �Vajadzētu gan vecmāmiņu no upes izvilkt, bet tad velns sapratīs, ka esmu viņu piemānījis. Nu labi, vienu darbu pa�darī�u, ķer�os pie otra.�7

���� Tik tie�ām, � velns saka, � Medņu kalns ir tavs. Nav man �eit ko iesākt, jāiet prom uz citu vietu. Vari manas lamatas paturēt sev.

Velns aizgāja, ne atpakaļ neatskatījies. Hasingets kļuva tik priecīgs, ka pat vecmāmiņu piemirsa. Noņēmās uzstādīt velna lamatas.

Pa to starpu upe sagrāba lūku grozu ar visu vecmāmiņu un nesa pa straumi uz leju. Lūku grozs �ūpojas no vienas malas

uz otru upes viļņos. Te jau garām paslīd viens līkums, te art otrs likums paliek aiz muguras.

Pie groza piepeldēja vesels mailī�u bars paskatīties, kas tur tā uz ūdens �ūpojas.

Mailītes pamanīja vecmāmiņu grozā un teica:

��� Vecmāmiņ, vecmamiņ, mēs esam vesels bars, mēs tev pa�līdzēsim � piestumsim tavu grozu pie pa�a krasta.

��� Ne, mailītes, nevajag. Ja jau mazdēliņ� man pa krastu pakaļ neskrien, tad es viņam neesmu vairs vajadzīga. Lai nu upe nes mani, kur grib.

Mailītes pavicināja ar astītēm un aizpeldēja dziļumā. Bet grozs peldēja tik tālāk.

Pēk�ņi no ūdens izbāza galvas sudrabainas zivtiņas. Pama�nīja vecmāmiņu un nu skatās, acu nenolaidu�as.

��� Vecmamiņ, vecmāmiņ, skaties, piemirks tavs lūku grozs, un tu noiesi dibenā. Mēs piestumsim tevi ar visu grozu pie krasta.

������������ Nē, labās zivtiņas, tā nedarāt, � vecmāmiņa atbildēja.

�� Ja jau mazdēliņ� mani nemeklē, tad viņ� mani nemīl. Lai nu upe dara ar mani pēc sava prāta.

Zivtiņas noplunk�ķināja ar asti un, kā nāku�as, tā aizgāja.

Peldēja lūku grozs, grozā �ūpojās vecmāmiņa. Upe ir gan vietām platāka, gan �aurāka, tek gan taisni, gan met likumus. Beigu beigās grozs aizķērās aiz siekstas. Ne vairs uz priek�u, ne atpakaļ, ne pa labi, ne pa kreisi.

Te pie lūku groza piepeldēja lielas stores. �ās apvaicājās:

��� Vecmāmiņ, vecmāmiņ, ko tu te upes vidū esi sadomājusi tā �ūpoties? Paļauj tik mums vaļu, piestumsim tavu lūku grozu pie krasta.

Vecmāmiņa atbildēja:

���� Nu, stumiet ar. Kā rādās, upe negrib mani tālāk nest.

Stores iezvēla lūku grozam ar astēm, un grozs aizlīgoja

siekstai apkārt. Pagrūda ar purniem � grozs ar vecmāmiņu peldēja tie�i uz krastu. Vecmāmiņa nepaguva ne elpu atvilkt, kad grozs jau uzsēdās uz sēkļa. Stores viņai laipni pazibināja savas spuras un aizpeldēja tālāk pie citām zivīm.

Vecmāmiņa izkāpa malā, aplaida acis visapkārt. Vieta, re�dzams, nebija peļama, me�s blakus, upe klāt. Dzīvot varēs �.

Un vecmāmiņa sāka dzīvot. Uzcēla ar saviem spēkiem kriju 'būdu, lasīja sēnes un ogas, zvejoja zivis.

Visa viņai bija gana, tikai vienai bez mazdēla gau�i skumīgi.

�Kur gan mans mazdēls kavējas?� viņa prātoja. �Kā gan bez manis viņ� dzīvo? Vai nu pārāk labi iet, vai pavisam slikti.�,

Vienu dienu vecmāmiņa pamanīja, ka k|.ds nāk �urp pa krastu. Ieskatījās vērīgāk, tas ta�u bija Hasingets. Pienāca un nosēdās pie ugunskura. Vecmāmiņa apvaicājās:

���� Vai tev, mazdēliņ, vienam apnika dzīvot? Vai tu vairs neķer medņus Medņu kalnā?

Hasingets atbildēja:

���� Es cerēju piemānīt velnu. Domāju, ka esmu gudrāks par viņu, bet viņ� izrādījās daudz viltīgāks par mani. Medņu kalnu gan atstāja man, bet pa�us medņus aizmānīja sev līdzi. Tā redzi, vecmāmiņ, esmu stāvus badā.

����� Eh, mazdēliņ, tu piemānīji � tevi piemānīja. Ar velnu sa�sējies, vecmāmiņu pameti savam liktenim upes vara. Ja jau dzīvo badā, ko ar tevi iesākt, ko būt?

Vecmāmiņa pa�ēloja mazdēlu, paēdināja.

Hasingets paēda un teica:

���� Piedod man, vecmāmiņ! Neesmu tev bijis labs mazdēls. Laikam pats velns mani bija apsēdis.

Viņi, kā senāk, sāka dzīvot kopā.

Hasingets, kā senāk, gāja medīt un zvejot. Vecmāmiņa, kā senāk, vārīja ēdienu un �uva viņam drēbes.

.

Mansu pasaka

Onkujahas upes aug�tecē, upes, kura ietek ar ūdeņiem un zivīm bagātajā Obā, reiz dzīvoja septiņi brāļi un viena māsa. Brāļi bija stipri kā kalnu klintis, kā upju klin�u varenie bluķi. Bet masa bija tik maiga kā pavasara ziediņ�. Otru tik daiļu meiteni ne mēness bija redzējis, ne saule glāstījusi. Māsa savas garās bizes alla� izrotaja ar piekariņiem � vara putniņiem. Viņa pagrie� galvu, piekariņi sāk �ķindēt, it kā putniņi dziedātu.

Kādu dienu jaunākais brālis sadomāja paspēlēties. Paņēma loku, iz�āva bultu, vienu piekariņu � vara putniņu no�āva. Māsa nebūtu to pamanījusi, ja brāļi nesāktu par viņu smieties. Tad viņa sadusmojās, izrāva jaunākajam brālim no rokām loku un stiegru tā nostiepa, ka loks pārlūza uz pusēm. Vecākais brālis metās jaunāko aizstāvēt, arī iz�āva bultu un uzreiz septi�ņus putnus no�āva.

Tad nu masa teica:

��� Tā kā jūs no�āvāt manus vara putniņus, jums nebūs, veiksmes putnu medībās. Es ar jums kopā vairāk negribu dzīvot. Esat fiodarīju�i man pari, es aizeju dzīvot prom no jums � me�ā.

Nu arī brāļi ņēma ļaunā.

���� Ej vien projām! � viņi nelaipni teica.

Māsa aizgāja. Brāļi viņai pakaļ neskrēja, nesāka viņu mek�lēt. Brāļi savā prātā domāja � paiesies'pa me�u, pastaigāsies, � gan jau atnāks atpakaļ. Bet māsa neatgriezās. Kas ar viņu tālāk notika, pastāstīs pasaka.

# # #

Upeņu nocietinājumā, kas bija celts ar ūdeņiem un zivīm bagātās Obas krastā, dzīvoja jauns stiprinieks, vārdā Vi��otirs. Kādu rītu viņ� iznāca no mājas, pacēla galvu, pameta acis uz skaidrajām debesīm. Tur lido bars cekulpīļu un kopā ar tām melnais krauklis Asais Knābis. Vi��otirs nometa zemē gabalu gaļas. Cekulpīles aizlidoja projām, bet melnais krauklis nolaidās zemē un gaļu pierijas. Tad aplidoja virs Vi��otira galvas loku lokus un teica:

���� Vi��otir, slaveno stipriniek, cik ilgi tā viens pats esi sadomājis dzīvot? Klausies, ko es tev pateik�u. Onkujahas upes aug�tecē dzīvo septiņi brāļi. Kopā ar viņiem dzīvoja māsa. Otru tik daiļu meiteni ne saule ir glāstījusi, ne mēness redzējis. Brāļi viņai nodarīja pāri, pasmējās par viņu, piekariņus � vara put�niņus viņai no bizēm no�āva. Viņa no brāļiem aizgāja me�ā, bet tur viņu sagrāba pats lielais me�a gars, trīs asis garais Menkvoika, pie sevis uz nocietinājumu aizstiepa. Tev derētu viņu lielajam me�a garam atņemt, pa�am viņu apprecēt!

Krauklis Asais Knābis to pateica un aizlidoja tālāk.

Vi��otiram �ī doma no prata vairs neizgāja. Māja neiegrie�zies, viņ� taisnā ceļā devās pie vecāka brāļa.

Atnāca pie vecākā brāļa, smagās durvis, kas bija taisītas no lapegles baļķiem, pla�i atvēra, pārkāpa pāri slieksnim. Brāļi ne�

bija sen redzēju�ies, sasveicinājās, apsēdās, sāka aprunāties. Vi��otirs klāj vaļā savu sakāmo:

���� Pasaulē dzīvo daiļava, septiņu brāļu māsa. Otru tik daiļu meiteni ne saule ir glāstījusi, ne mēness redzējis. Brāļi viņai pāri nodarīja, viņa no tiem aizgāja me�ā, bet tur viņu sagrāba pats lielais me�a gars Menkvoika, pie sevis uz nocietinājumu aiznesa. Luk, �o daiļavu es gribu ņemt par sievu. Ko tu, vecāko brāli, par to teiksi?

Vecākais brālis nebilst ne vārda. Sē�, kā ūdeni mutē ieņēmis, galvu nodūris. Pa to laiku, kamēr �is klusēja, katls ar zivīm sa�vas trīs reizes būtu uzvārījies. Beidzot pacēla galvu, pameta acis uz jaunāko brāli un teica:

���� Vai tu maz zini, kas ir lielais me�a gars Menkvoika? Viņ� ir gatavais briesmonis. Garumā vienas trīs asis, apkārtmērā � otras trīs asis. Kauli viņam cietāki par dzelzi, muskuļi � cietāki par akmeni. Viņam nocietinājuma tik daudz me�a garu � menkvu, cik skudru rosās skudru pūznī karstā vasaras dienā. Putns viņa nocietinājumu nespēj pārlidot no viena gala līdz otram, nepakritis aiz noguruma. Cilvēka acij nocietinājuma otru malu neredzēt, skats kaut kur vidu apraujas. Uz to pusi, brāl, kāju nesper, citādi ar savu galvu uz pleciem mājās nepārnāksi.

��� Mīļo brāli, � Vi��otirs lūdzas, � bet kā lai atstāj mei�teni bez viena apsarga pie ļaunā Menkvoika?

Vecākais brālis atbildēja:

Viņai bija apsargi � veseli septiņi brāļi, vareni kā kalnu klintis, kā upju klints bluķi. Pati uz savu galvu no brāļiem aiz�gāja, pati arī vainīga!

Vi��otirs sadusmojas, pielēca kājās. Grīdas baļķi zem viņa kājām ieliecās kā zivju asakas. Metās ārā, uz sliek�ņa pavērās atpakaļ.

���� Tev kā cilvēkam nav krūtīs sirds, bet auksta galoda! Na��us uz tās varētu uztrīt � tam tu lieti noderētu. Nejūtīgs ak�mens tu esi!

Izskrēja no mājas, aiz sevis durvis aizcirzdams. Ja tās ne�biju�as meistara roku darinātas, lapegļu baļķi skangalu skan�galos pajuktu.

Vi��otirs, atgriezies savā nocietinājumā, nezināja, kur dē�ties. Uzlika vārīties brie�a galvu. Briedis bija nodurts rudenī, kad kokiem nokritu�as lapas un zvēri kļuvu�i brangi. Ta�u Vi��otirs, kad galva bija izvārījusies, nevarēja ne kumosa norit.

���� Ja brālis atteicās palīdzēt, ie�u viens pats, kas būs� būs, � viņ� pie sevis noteica.

Aizgāja uz upes malu un nolaida ūdenī septiņas asis garo laivu. .Tikko paguva tajā iesēsties, upmalā atskrēja Vi��otira māsa un ieķērās laivas pakaļgalā spraisli. j.

���� Mīļo brālīt, � viņa lūdzās, � nebrauc! Uz kurieni tu viens pats brauksi? Sve�ā pusē tevi nositīs, sve�ā malā tevi no�beigs! Paliec labāk mājās!

Vi��otirs māsai nekā neatbildēja. Stingrāk iegūla savos dzelzs airos, un laiva izrāvās uz upes vidu, tikai spraislis palika māsai rokās.

Jaunais stiprinieks airē spēcīgi, tik nu spēcīgi, ka sacēlās vētra un sāka rūkt pērkons. Tuvējos ciematos vēj� gāza cilvēkus no kājām, tālākos ciematos cilvēki meta skatienus uz aug�u, brīnījās, kā gan pērkons rūc, ja debesis glu�i skaidras.

Vi��otirs tā ņēmās airēt trīs dienas un trīs naktis no vietas. Ceturtajā dienā tālumā parādījās me�a gara nocietinājums. Stiprinieks piestāja malā, izkāpa no laivas un nodomāja:

�Ja ie�u tāpat, mani atri vien pamanīs me�a gari!�

Stiprinieks pārvērtas par ragainu briedi, gabaliņu paskrēja un atkal prātoja:

�Me�a gariem ir asa redze. Ja ta ilgi skrie�u, mani pazīs!�

Stiprinieks pārvērtās par vanagu. Divus lokus debess zilgmē aplidojis, viņ� laidās uz priek�u.

Jau pavisam tuvu no koka celtais Menkvoika nocietinājums.

Vi��otirs vanaga izskatā lauzīja galvu:

�Arī par vanagu nebūtu īsti labi! Ja tā ilgi lidinā�os, me�a gari � menkvi itin ātri mani atminēs!�

Stiprinieks pārvērtās par īsastainu ķirzaku, kas var izlodāt starp zālītēm, starp lapiņam.

��āda izskatā jau nu laikam mani nepamanīs!�

Vi��otirs ķirzakas izskatā aizskrēja līdz ap�ogojumam. Me�a gariem ir augsts jo augsts ap�ogojums. Palisāde[5] pret debesīm atdūrusies, tās aug�daļa iesniedzas tum�ajos mākoņos, bet baļķu apak�ējie gali turpat vai pazemē ieduras. Ne ar uguni nesamek�lēsi ap�ogojumā spraudziņu, pa kuru ielīst. Vi��otirs ķirzakas izskatā ielīda baļķu plaisā. Klusībā pie sevis runājās:

��� Vai man ilgi �eit bus tā jātup? Ko es te sagaidī�u?

Tad viņ� nolēma lūgt Aug�ējo garu:

���� Aug�ējo gar, uzsūti karstumu septiņas dienas un septiņas naktis no vietas!

Aug�ējais gars sadzirdēja Vi��otira lūgumu, uzsūtīja tādu karstumu, ka lapas pie kokiem novīta, zāle nodzeltēja, zeme sa�plaisāja.

Menkvu ve�i un menkvu vecenes savā koka nocietinājumā raka bedres un ielīda tajās. Gados jaunākie menkvi plun�ājās pa upi.

Vi��otirs augas dienas un naktis tup plaisā un pacietīgi gaida. Kā bija iecerējis, tā arī notika. Tre�aja dienā no nocieti�nājuma lejā pie upes nonāca desmit sievietes. Deviņas no tām

rnenkvu sievietes, viņu vidū pati vecākā bija Menkvoika māsaJ Kalsena, gara, ari vārds viņai tāds pagar� � Sausa-Kā-Vējā-ļ Līgojo�a-Smilga-Sieviete.

Bet desmitā� Me�a gari tādu skaistumu savā vidū nebija redzēju�i! Acis mei�ai kā divas ienāku�ās upenes, vaigi sārtiJ bizes līdz ceļiem, bi�u galos �ūpojas putniņi un dzied dziesmas. Tā nu bija daiļava, par kuru tika stāstīji^. melnais krauklis] Asais Knābis!

Visas desmit metās upē peldēties. Izplun�ājās pēc sirds patikas, iznācano ūdens un sāka ģērbties. Pēk�ņi daiļava iesaucās:

���� Ei! Kaut kāds zvēriņ� ielīdis manā kreklā!

Tur bija ielīdis Vi��otirs ķirzakas izskatā.

Daiļavas kreklu paķēra Sausa-Kā-Vēja-Ligojo�a-SmilgaSieviete un ņēmās to purināt. Bet Vi��otirs pa to starpu jau bija pārvērties par adatu, ieduries piedurknē un turas jo stingri..

Sievietes apģērbās un gāja atpakaļ uz nocietinājumu. Bija jau itin tuvu vārtiem.

Vi��otirs adatas izskatā domā:

�Ko nu vairāk gaidīt? Kas reiz jādara, tas jādara!�

Vi��otirs adatas izskatā izslīdēja no piedurknes, nokrita

zeme un acumirklī pārvēr�tās par lāci. Sagrāba pin�kainajās ķepās daiļavu un metās prom, ko nagi nes.

Vai nu ilgi, vai neilgi tā bija skrējis, līdz sasnie�dza savu laivu. Te lācis at�guva savu agrāko izskatu un kļuva Vi��otirs stipri�nieks. Viņu tādu ieraudzī�jusi, daiļava gau�i noprie�cājas un uzsmaidīja.

Vi��otirs apvaicājās:

����� Uz kurieni man laivu vadīt? Ja vēlies, griezīsim.

atpakaj pie taviem brāļiem, ja vēlies, brauc kopā ar mani, kļūsi mana sieva?

Daiļava atbildēja:

��� Kur tu brauc, tur es braucu. Tu mani izglābi no ļaunā Menkvoika, es gribu būt tev laba sieva.

Viņi abi atbrauca uz Vi��otira nocietinājumu. Visu otru dienu Vi��otirs noņēmās, lai vēl stingrāk nocietinātu savu mi�tekli. Uzstādīja septiņās rindās palisādes, no iek�puses pie tām pierīkoja paaugstinājumus, lai parocīgāk varētu raidīt bultas. Ne jau kadam citam, bet pa�am Menkvoikam viņ� bija atņēmis līgavu! Tas �ādu apvainojumu tik viegli nepiedos.

Ne nu īsu, ne ilgu laiku Vi��otirs dzīvoja ar jauno sievu � un dzīvoja laimīgi. Nepagāja ne gads, kad viņiem piedzima skaists dels, nākamais stiprinieks.

Vi��otirs dēlam no tāsīm izpina �ūpuli, sieva uzkāra �ūpuli pie pa�a lodziņa. Kādu dienu viņa �ūpoja dēlu un dziedāja dziesmiņu:

Aijā, manu mazulīti,

Bērza tā�u �ūpulī, kas ar stīpu sastīpots.

Aija, manu mazulīti,

Bērza ta�u �ūpulī, kas ar sakni sastīpots.

�ūpoju savu mazulīti

Ar kāju un visiem pieciem pirkstiem.

Tavas kājiņas kā jauni kociņi,

Tavas rociņas kā jauna koka zariņi�

Bērns sāka raudāt, māte viņu ap�ubināja un dziedāja tik tālāk:

Izcel�u tevi no tā�u �ūpu|a,

No �ūpuļa ar saknes stīpu.

Pacel�u tevi augstu gaisā

Ar roku un visiem pieciem pirkstiem,

Staigā�u pa dēļu grīdu.

Pa grīdu no desmit tēstiem dēļiem �

Kad māte dēlu ap�ubināja un ielika �ūpulī sausas, siltas sūnas, sīks sūnu kum�ķitis no �upuļa izkrita āra aiz lodziņa. Taisni tobrīd garām lidoja zīlīte, paķēra a�i sūnu kum�ķīti knābī tin aiznesa uz savu ligzdu.

Lielajam me�a garam Menkvoikam cauru gadu nekur nebija miera. Augām dienām un naktīm viņ� skuma pēc savas līgavas, skaistās, mazās sievietes. Visiem taujāja, vai kāds nav redzejis, vai kāds nav dzirdējis, kur viņa būtu palikusi. Tincināja arī savu māsu:*

���� Tu tajā dienā kopā ar viņu gāji peldēties, izstāsti, visu no sākuma līdz galam, ko zini.

Sausā-Kā-Vējā-Līgojo�a-Smilga-Sieyiete atbildēja:

���� Todien, kad mēs, nākdamas n6 upes, jau bijām tuvu vārtiem, pēk�ņi, it kā no zemes būtu izlīdis, mūsu vidū pagadī-l jās lacis. Tas sagrāba mazo sievieti un, kā nācis, tā pazuda. Vai�rāk nekā tev nemāku teikt.

Menkvoika iekaucās nelabā balsī un metās kā plēsts prom.

Trīs dienas ārdījās pa me�u, raudams kokus ar visām saknēm, bet tre�ās dienas pievakarē uz nocietinājumu sāka birt lā�a vilnas kum�ķi, lā�a nagi, lā�a zobi.

Menkvoika atgriezās briesmīgāks par vētru, tum�āks par negaisa mākoni. Savai māsai pateica:

��� Tā nu kāvu lā�us, pluinīju �os me�a ve�us, vilna un nagi pa gaisu juka � Bet savu gūstekni, mazo sievieti, pie viņiem tā ar neatradu. Saki visu, ko par viņu zini!

Sausā-Kā-Vējā-Līgojo�a-Smilga-Sieviete sāka aiz bailēm drebēt pie visām miesām.

���� Manu mīļo brāli, nudien, vairāk nekā nezinu teikt. Nekā vairāk netiku redzējusi, nekā vairāk netiku dzirdējusi.

Tad lielais me�a gars Menkvoika ņēmās iztaujāt visus zvē�rus, kas skrēja garām, visus putnus, kas laidās pāri viņa nocie�tinājumam, visas zivis, kas peldēja garām pa upi. Neviens nekā nebija redzējis, neviens nekā nebija dzirdējis.

Trīs asis garais me�a gars tā nu noskuma, tā sadrūma, ka, nolicis nocietinājuma vidū solu, apsēdās uz ta un sāka jo rūgti raudāt. Sēd un tā nu aizvilcies raud, ka asaras tek pār vaigiem straumēm vien.

Tā viņ� sēdēja un raudāja veselu gadu no vietas.

Kādu dienu pāri nocietinājumam lidoja melnais krauklis Asais Knābis. Menkovika pacēla galvu un ņēmās iztaujāt:

�� Tu pārlido tālas zemes un redzi, kas notiek pasaulē. Vai nanu gūstekni, mazo, skaisto sievieti, kaut kur neesi manījis?

Krauklis atbildēja:

���� Zinu gan, kur viņa ir, tiku viņu redzējis. Tikai tev, lai <ā tu lūgtos, neteik�u ne vārda. Tu gan pārnes no medībām bajatu medījumu, bet mani dzen prom jau pa lielu gabalu, gaļas ķriksīti nepasvied, pilienu asiņu neatvēli.

Krauklis, kā atlidojis, tā aizlidoja. Bet Menkvoika niknās dusmās sāka raudāt vēl skaļāk.

Te pāri viņa galvai pārlaidās zīlīte.

���� Cip-�ip, kaut ko es zinu! Kaut ko es zinu!

���� Ko tu zini? � AAenkvoika viņai uzbrēca.

���� Zinu, zinu, ka ligzdā maniem mazuļiem būs silti. Mazajai; sievietei, stiprinieka Vi��otira sievai, piedzimis dēls. Māte dēli�ņam ar sūnām �ūpuli izklāja. Kad viņa bērnu ap�ubināja, kum�ķītis sausu sūnu izkrita pa logu. Es kum�ķīti � cap! � ciet un prom uz savu ligzdu. Cip-�ip!

Trīs asis garais me�a gars tajā pa�ā mirklī pārstāja raudāt. Pielēca kājās un skaļi iesaucās:

���� Posieties, mani menkvi! Ejam karagājienā pret stipri�nieku Vi��otiru, kur� aiznesis manu gūstekni, mazo, skaisto' sievieti!

Me�a gari menkvi � viens, divi! � bija gatavi kaujai* un devās ceļā. Viņu bija tādi bari, ka pirmie jau tuvojās Vi��o�tira nocietinājumam, bet pēdējie tikai vēl slāja laukā pa Men�kvoika nocietinājuma vārtiem.

Visiem priek�galā gāja trīs asis garais Menkvoika. Viņam; blakus soļoja brālis, vārdā Pirhkamka-Sortkamka. Menkvoika, pienaca pie stāvbaļķu ap�ogojuma un iesaucās:

��� Ei, Vi��otir, atdod manu gūstekni, mazo, skaisto sievieti. Ja nē, parādi savu spēku, parādi savu veiklību. Tad redzēsim,, kur� kuru pieveiks.

Vi��otirs paķēra kaula loku, izņēma no maka bultu. Bulta bija �etrus sprī�us gara, bet dzelzs uzgalis tai trīs sprī�us gar�. Vi��otirs uzlika bultu uz loka vidus un sāka nostiept stiegru.. Nostiepa to visā bultas garumā, visā uzgaļa garumā. Tad iz�āva bultu.

�Dzinn . ..� � tā skanēdama, bulta ietriecās lielajam me�aļ garam plecā, nogāza viņu no kājām un aizlidoja tālāk. Pēc tamļ iedūrās zemē visa dzelzs uzgaļa garuma.

Bet Menkvoika pielēca kājās un metās uz nocietinājumu. An milzīgu nazi saka kapāt palisādes baļķus un pilnā rīklē bļāva!

-r Kam gan derīgas tavas bultas, vai nu tev ar mani spē�koties!*

Vi��otirs raidīja otru bultu. Bulta ietriecās lielajam me�a! garam krūtīs, pa trim asīm viņu atsvieda atpakaļ, bet tad aizli-l doja pāri karotāju galvām un iedūrāsy dziļi zeme.

Tā viņi cīnījās trīs dienas un trīs naktis no vietas � ne ēdu�i, ne dzēru�i, ne miegu gulēju�i. Vi��otiram stiegra bija norāvusi ādu no pirkstiem. Pēk�ņi viņ� dzirdēja, ka Menkvoika viņam kliedza:

���� Ei, Vi��otir, tā kā vajadzētu uzēst, par ļaunu nenāktu arī atpūsties!

Pārstaja abi cīnīties. Vi��otirs iegāja iek�ā. Sieva viņam iz�ņēma loku no rokām un nolika kaktā. Sviedrus viņam no pieres ar piedurkni noslaucīja. Tad deva ēst un dzert. Vi��otirs vis�pirms teica māsai:

���� Aizteci pie mūsu vecākā brāļa un pasaki viņam, ka stiegra man pirkstiem ādu norāvusi, arī spēki sāk man apsīkt. Lai viņ� atnak man palīgā. Steidzies pa pazemes eju, kas stiep�jas no mana nocietinājuma līdz brāļa nocietinājumam.

Māsa aizskrēja. Atnāca pie vecākā brāļa un teica viņam:

��� Vecāko brāli, nāc palīgā jaunākajam brālim. Trīs dienas un naktis no vietas viņ� cīnās ar me�a garu, stiegra viņam pirk�stiem ādu norāvusi, speķi sāk apsīkt.

Vecākais brālis tikai pavīpsnāja.

���� Vai tad es esmu cilvēks? Es jau esot akmens. Tie Vi��otira pa�a vārdi. Ja viņa iero�i kļuvu�i neasi, lai atnak, pret mani uzasina. Es pie viņa savu kāju nesper�u.

Māsa sāka raudāt kā nokulta. Pa pazemes eju steidzās atpa�kaļ. Vi��otirs viņu noklausījās, ne vārda nebildis. Tad atkal ķērās pie loka un bultas.

Iz�āva pirmo bultu. Desmit me�a gariem, kas stāvēja cits pie cita, bulta �autin iz�āvās cauri. Otra bulta nogāza pie zemes savus divdesmit me�a garus.

Bet pa to laiku Menkvoika, brālim piepalīdzot, ar smagiem na�iem trīs palisādes baļķu skaidu skaidās sakapāju�i, ķērās pie ceturtā.

Tā viņi vēl cīnījās otras trīs dienas, otras trīs naktis no vie�tas � ne ēdu�i, ne dzēru�i, ne miegu gulēju�i. Vi��otiru spēki bija glu�i pametu�i, pirksti sūrstēja kā vātis.

���� Ei, metam mieru! � viņ� uzsauca Menkvoikam. � Brīdi atvilksim elpu un mazliet uzkodīsim!

Menkvoika neko neiebilda. Arī viņam kā vilks kauca tuk�ais vēders un spēki bija vai galā.

Vi��otirs negāja uz māju. Pa pazemes eju taisnā ceļā devās pie vecākā brāļa. Pla�i atvēra smagās lapegļu baļķu durvis, pār�kāpa pāri augstajam slieksnim un sasveicinājās ar vecāko brāli. Brālis nebilda ne varda. Viņ� ielika katlā treknu brie�a galvu un katlu pakāra virs uguns. Kad gaļa bija izvārījusies, abi paēda un padzēra. Vecākais brālis visu laiku klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmis. Pie sienas stāvēja liela lāde. Vecākais brālis pacēla tai vaku un izvilka maisu, kas bija �ūts no lū�a ādas. No maisa izvilka bruņukreklu. Bruņukrekls bija izkalts no vara gredzeniem un dzelzs stieplēm. Tas spīdēja un laistījās tīrā sudrabā un zeltā. Vecākais brālis to uzvilka. Apjoza jostu, kas visa bija izrotāta ar dzeņu knābjiem. Paņēma rokās zobenu un tikai tagad pateica pirmo vārdu:

���� Gāju�i!

Abi nonāca pie Vi��otira nocietinājuma. Pie baļķu ap�ogojuma kā klints rēgojās milzīgs laukakmens. Vecākais brālis iespēra akmenim ar kāju. Akmens dārdēdams saplīsa gabalu ga�balos, drumslu drumslās. Pār Menkvoika karaspēku nobira ak�meņu krusa. Tā apsita turpat vai pusi viņa karavīru.

Bet vecākais brālis izrāva no maksts zobenu un ņēmās kapāt ienaidnieka karavīrus. Vi��otirs no viņa neatpalika ne soli. Ve�cākais brālis cirta pa kreisi, jaunākais � pa labi. Vecākais cirta pa labi, jaunākais � pa kreisi.

Visiem tiem me�a gariem, kuri bija paglābu�ies no akmeņu krusas, abi brāļi kā kapāt nokapāja galvas.

Savu padarīju�i, brāļi nolaida zobenus, pameta acis visap�kārt. Visi me�a gari gulēja zemē uzveikti, tikai pats Menkvoika

nekur nebija pamanāms � ne dzīvs, ne miris. Arī viņa brālis Pirhkamka-Sortkamka nebija ne tuvu, ne tālu saredzams.

����� Nobijās no mums un aizbēga! � teica vecākais brālis.

����� Tā to nevar atstāt, jādzenas pakaļ. Kuram tu sekosi?

����� Ar kuru cīnījos, tam arī seko�u! � Vi��otirs atbildēja. � Ie�u Menkvoikam pa pēdām.

����� Lai notiek, kā teici, � vecākais brālis Wj a ar mieru. �� Atceries tikai vienu: ja tev nepietiks spēka, ja sāksi pagurt, klusē, nelaid vārdu pāri lūpām. Domā tikai par mani.

Brāļi sāka sekot pretiniekiem pa pēdām.tVecākais brālis no�griezās pa kreisi, jaunākais � pa labi.

Ilgu vai neilgu laiku kā vēj� skrēja Vi��otirs, līdz beidzot .atrada trīs asis garo me�a garu. Tas sēdēja uz nokritu�a koka

stumbra un rūgti raudaja. Ieraudzījis Vi��otiru, viņ� pieleca kājās.

��� Nu, � viņ� teica, � kā tad cīnīsimies? Izraudzīsimies loku un bultas vai metīsimies tuvcīņā?

��� Lokus jau mēs izmēģinājām, arī bultas pārbaudījām, � Vi��otirs atbildēja. � Tuvcīņā vēl neesam kāvu�ies, viens otra roku spēku nezinām. Lauzīsimies!

Abi saķērās, it kā viens otru apkamptu. Zeme zem viņiem du�nēja, koki kā sausas niedres visapkārt līgojās. Te virsroku guva me�a gars, te uzvara svērās Vi��otira pusē. Ta�u trīs asis gara�jam Menkvoikam spēka vēl atliku likām. Vi��otirs jau sāka liek�ties pie zemes, brīk� viņam kauli, rokām un kājām zūd spēki.

Me�a gars nogāza Vi��otiru zemē, izrāva nazi, grasījās stip�riniekam ķerties pie rīkles.

�Mīļo brāli,� Vi��otirs domāja, �ja tu būtu bijis �eit, nāve man �oreiz paietu secen!�

Tikko tā nodomāja, kad virs viņu galvām samanīja spārnu vēdas, un kāda balss iekliedzās: �Ku-gu! Ku-gu!�

Menkvoika pacēla acis uz aug�u un rokas palaida vaļīgāk. Taisni tobrīd Vi��otirs izslīdēja me�a garam no apak�as, apgāza viņu pa�u, piespieda pie zemes un ietrieca viņa ļaunuma pilnajā sirdī nazi.

Tagad Vi��otirs pacēla galvu uz aug�u. Redz � uz zara tup ūpis un skatās uz viņu. Nolēca ūpis no zara, pārvērtās par vecāko brāli un teica:

�� Menkvoika pieveikts guļ �eit. Pirhkamka-Sortkamka kauli trūd viņējā me�a malā. Vairāk ienaidnieku mums nav. Vari at�griezties mājās pie savas sievas, pie sava dēla.

Abi stiprinieki pārnāca un sarīkoja jautras dzīres. Arī sep�tiņus brāļus, kas dzīvo Onkujahas upes aug�tecē, uzaicināja. Vi��otira sieva, septiņu brāļu māsa, viņus laipni uzņēma, aiz�vainojumu nepieminēja. Arī brāļi to likās aizmirsu�i, salīga ar savu vienīgo māsu mieru uz visiem laikiem.

Ilgus gadus Vi��otirs ar sievu dzīvoja priekā un laimē. Viņu dēls arī izauga par stiprinieku, bija cilvēks, kur� mīlēja stāstīt pasakas un dziedāt dziesmas.

Te nu teiksma par stiprinieku Vi��otiru arī beidzas.

Mansu pasaka

Kādā vakarā vecītis teica savai vecenītei:

����� Sakaltē man sausiņus. Sen neesmu bijis medīt, rīt no rīta agri ie�u uz me�u.

Vecenīte atrūca:

����� Ja sen neesi medījis, tad nav arī ko iet. Gribi lai menkvi � me�a gari tevi tur aprij?

Vecītis sparīgi atbildēja:

����� Menkvi ta nu menkvi, bet es ie�u.

Un pats nolikās cisās.

Otrā rītā, kā acis vajā, tā apvaicājās:

���� Vai sausiņus sakaltēji?

����� Kāpēc lai es kaltētu, � vecenīte atbildēja. � Tu uz me�u neiesi.

���� Ie�u gan, � saka vecītis.

���� Neiesi vis, � tiepjas vecenīte.

Tā vārds pa vārdam, un abi strīdējās līdz vēlai pēcpusdienai.

Saule jau sāka slīdēt uz rietu, kad vecītis izgāja no mājas. Līdz viņa būdiņai me�ā, kur viņ� savos spēka gados medīdams da�reiz nodzīvoja nedējām ilgi, bija krietns gabals, ko iet. Saule norietēja, sāka krēslot un drīz kļuva pavisam tum�s, bet līdz būdiņai vecītis vēl nebija ticis. Soļoja un domāja:

�Vecene būs tie�ām taisnību teikusi � me�a gari mani aprīs! Labāk būtu sēdējis aizkrāsnē.�

Vecīti pārmāca tādas bailes, ka kājas sāka ļodzīties. Ta�u viņ� skrēja. Cerēja, ka būdiņā būs dro�āk. Te jau tā arī sa�manāma.

Pēk�ņi skatās, starp kokiem pamirdz uguntiņa. Piegāja tu�vāk, redz, ka me�a būdas lodziņā spīd gaisma.

�Āre,� vecītis domā, �būs kāds mednieks agrāk par mani �urpu atklīdis. Tas labi, tak jau divatā dro�āk pārnak�ņot.�

Tomēr uzreiz iek�ā negāja, vispirms ieskatījās pa lodziņu.

Ak, tavu nedienu! Pavarda priek�ā tup divi milzīga auguma me�a gari ar kailām, spalvainām rokām, ar kailām, spalvainām kājām. Viens ņemas plēst ādu nost sarkanam zvēram, otrs dīrā melnu zvēru.

Vecītis a�i atrāvās no lodziņa un nejau�i uzkāpa uz bērza zara. � Krak! � zars neizturēja un salūza.

���� Oi! � viens no me�a gariem rupjā balsī iesaucās.

���� Ai! � otrs piebalsoja.

Bet vecītis atkal pieplaka pie lodziņa. Skatās un klausās ar abām ausīm.

���� No kā mēs abi tā baidāmies? � pirmais jautā, bet pats trīc un dreb pie visām miesām.

Otrs atbild:

���� Nezinu, no kā baidāmies. Nav gadījies dzirdēt, ka uz zemes būtu kāds stiprāks par mums. Vai tad �e, uz zemes, ir kāds lielāks par mums? � Un pats arī trīc un dreb pie visām miesām.

���� Bet kas tur galu galā bija? � pirmais vaicāja.

���� Man rādās� � atbild otrais. � Man rādās, tur brak��ķēja bērza zars.

����� Eh, labāk nerunā, man no bailēm sirds vai stājas! Nu pasaki vēl reizi, kas tur bijal

����� Bērza zars nobrak�ķēja!

����� Eh, klusē! No kā gan �is brak�ķētu?!

Vecītis, pie lodziņa stāvēdams, domā:

�Kiiram no kura vairāk bail � tas redzams. Bet, kur� no kura tūlīt nobīsies, � to redzēsim!�j.

Noplēsa gabalu bērza tāss, saritināja rullītī un pielika pie deguna. Viņam iznāca gar�, gar� deguns. Tad vecītis iebāza galvu ar visu garo degunu pa lodziņu iek^ā un iekliedzās:

����� Rau, tāss deguns ieradies ciemos! U-hū-hū!

Me�a gari kā dzelti pielēca kājās un metās laukā. Tā nu stei�dzās, ka trakā skrējienā izgāza būdiņai durvis un joza, ko kājas nes, prom uz me�u. Naksnīgajā me�ā bija dzirdama tikai kāju dipoņa.

Vecītis iecēla durvis atpakaļ. Iegāja būdiņā un nolikās uz auss.

Vai nu viņ� medīja, vai nemedīja, bet sarkanā zvēra un melnā zvēra ādu mājās pārnesa. Atdeva tās vecenītei un teica:

����� Bet tu vēl teiksi: neej me�ā!

.

Evenku pasaka

Vienreiz trīs sievietes norunāja braukt ar tīklu zvejot zivis.

Visas trīs taisnā ceļā devās pie kaimiņu vecī�a.

���� Mums ir tīkls, � viņas saka, � bet tev ir laiva. Brauksim visi zvejot zivis.

Vecītis atbildēja:

���� Nekas nav pretī pamieloties ar svaigām zivīm, bet esmu jau vecs, nav vairs spēka kaulos � nevaru paairēt.

���� Tev jau nemaz nevajadzēs airēt, � sievietes teica. � Mēs visas trīs pa kārtai sēdīsimies pie airiem. Tavā ziņā lai paliek tikai stūres airis.

���� Tādā gadījumā es neko neiebilstu, � vecītis bija ar mieru.

Sasēdās visi laivā, sāka irties aug�up pa upi. Jaunakā sie�viete airēja.

Tā viņi aizbrauca līdz pirmajam strautam, kas �eit ietecēja upē. Jaunākā sieviete atdeva airus gados vidējai sievietei.

Viņi brauca tālāk.

Rau, pavīdēja otrā strauta ieteka. Tagad bija reize sēsties pie airiem gados vecākajai sievietei.

Brauca tālāk.

Drīz bija klāt vieta, kur tre�ais strauts ietecēja upē. Vecākā sieviete tālāk neairēja, viņa ievilka airus laivā.

Airus neviena neņēma. Laiva apstājās, sāka turpat uz vietas vi|ņos �ūpoties.'

��� Kā tad tā? � vecītis apvaicājās. � Zvejas vieta ir tikai aiz ceturtā strauta. Jāairē tālāk! Kurai nu reize airēt?

��� Nemāku teikt, kuras reize nu būtu, � teica vecākā sie�viete, � es savējo nule beidzu.

��� Arī es savējo beidzu, � teica gados vidējā sieviete.

��� Bet es savējo pirmā sāku un pirmā arī beidzu, � teica jaunākā sieviete.

Visas trīs sāka savā starpā strīdēties. Vecītis cie� klusu un klausās.

Bet upe laivu pa�ūpoja, pa�ūpoja, pagrieza atpaka| un sāka nest pa straumi uz leju.

Sievietes tā nu strīdas, ka ne redz, ne dzird, kas apkārt notiek.

���� Es pirmā ņēmu airus rokā, � jaunākā kliedza, � bet jūs nesagaidīsiet, lai es sēstos pie airiem arī pēdējā! Lai tagad airē tā, kura mani nomainīja.

���� Ja es vidū biju, tad vidū arī palik�u! � deva pretī gados vidējā sieviete.

��� Vai tad man divas reizes pēc kārtas būs jācilā airi?! � parādā nepalika arī vecākā sieviete.

Bet laiva tika nesta un nesta uz leju. Bija jau samanāmi viņu �umi.

Te sievietes atguvās. Visas trīs kā dzeltas bruka virsū ve�cītim:

���� Ko tu blenz? Kāpēc tad esam atpakaļ atbrauku�as?

Vecītis tik smejas:

��� Jūs tak nekādā galā netikāt, kurai reize airēt. Pavei, upe tad jūsu vietā arī rāvās, savu reizi netaujāja. Ta�u upei neviens

nepavēlēs dzīt laivu pret straumi. Tā kā prazdama atnesa laivu uz leju. Tagad tik kāpiet ārā, kamēr neesam aizbrauku�i garām apmetnei.

Tā no zivīm ne asaka netika manīta.

Vecītis sen par tām domas no galvas izmetis, bet sievietes vēl �obrīd strīdas, kurai toreiz bijis jāsē�as pie airiem.

.

Tofalaru pasaka

Tas bija sensenos laikos, kad vēl ciedru priedei, eglei un priedei skujas rudenī nodzeltēja un, pirms iestājās ziema, no�krita.

Tā nu notika, ka tajos laikos kāds tofalars devās medībās. Aizgāja krietni tālu. Tik tālu neviens mednieks savu kāju nebija spēris. Viņ� nonāca pie purva. Purvs bija tik liels, ka neviens zvērs tam pāri nepārskrietu, neviens putns pāri nepārlidotu.

Tofalars nogrima dziļās domās:

�Ja mūsu zvēri nevar pāri pārskriet, ja mūsu putni nevar pārlidot, kādi gan tad tur aiz purva dzīvo zvēri un putni?�

Viņam tik ļoti iegribējās tos pa�am savām acīm redzēt, ka nekur vairs nav miera. Lai notiktu kas notikdams, bet purvam pāri jātiek. Labi ieskrējās � un purvam pāri gan.

Skatās � tur tāda pati zeme, tāda pati zāle, tādi pa�i koki.

����� Nebija nemaz vērts lēkt! � tofalars pie sevis nosirdījās.

Un pēk�ņi aiz brīnumiem palika mute vaļā.

Klajumiņā stāv apsegloti zaķi. Stāv mierīgi, gaida kādu. Te no pazemes, no alām iznāca cilvēki. Cilvēki būtu kā jau cil�vēki, tikai tādi pavisam maziņi. Ja zaķis piekļauj ausis pie mugu�ras, cilvēciņi ir redzami, ja ausis saslien gaisā, tad cilvēciņus vairs nevar redzēt.

Tofalars tiem apvaicājās:

����� Kas jūs tādi būtu?

���� Mēs esam mū�īgie cilvēki, � tie atbildēja. � Mazgāja�mies ar dzīvības ūdeni un nekad nemirstam. Bet kas tu esi?

����� Es esmu mednieks.

Cilvēciņi nopriecājās.

����� Tas nu gan ir labi! � visi kā viens reizē iesaucās.

Bet viens no cilvēciņiem, kā rādās pats vecākais, ar glu�i baltiem matiem, iznāca visiem priek�ā un teica:

���� Nezin no kurienes mūsu zemē uzradies liels un briesmīgs zvērs. Nesen uzbruka vienam mūsu cilvēkam, pārkoda viņam rīkli. Mēs, kā jau mū�īgie, pa�i nemirstam, bet �is plēsoņa at�ņēma dzīvību mūsu cilvēkam. Vai tu nevarētu palīdzēt mums �ajā nelaimē? Tu ta�u pats teici, ka esot mednieks!

���� Raudzī�u kaut ko darīt, � Tofalars atbildēja, bet pie sevis klusībā domāja: �Vai manos spēkos būs tikt galā ar tik briesmīgu zvēru?�

Viņ� tomēr devās medībās.'

Meklēja gan te, gan tur, nekur nekādu pēdu, izņemot zaķu pēdas, nevarēja samanīt. Pēk�ņi zaķu pēdām pa vidu sāk jauk�ties sabuļa pēdas. Tofalaram sāka krūtīs dauzīties viņa med�nieka sirds.

�Vai tādu medījumu,� viņ� domā, �var palaist garām? Vis�pirms nomedī�u sabuli, pēc tam meklē�u arī to briesmīgo zvēru.�

Tofalars sāka dzīt pēdas sabulim un to no�āva. Nomaucis ādiņu, gāja tālāk. Visu mū�īgo cilvēku zemi krustām �ķērsām izstaigāja, bet nekādu pēdu vairs nemanīja.

Atgriezās pie cilvēciņiem un teica:

��� Neatradu jūsu briesmīgo zvēru. Tikai sabuli no�āvu, � un parādīja viņiem sabuļa ādiņu.

��� Tas ir viņ�! Tas pats ir! � cilvēciņi vienā balsī iegavilē�jās. � U-uh, cik liela āda, cik resnas ķepas, cik asi nagi!

Pats vecākais cilvēciņ� ar baltajiem matiem teica Tofalaram;

��� Tu esi labu darbu izdarījis! Mēs tev un taviem ļaudīm to ar labu atdarīsim. Vari gaidīt mūs ciemos, mēs jums atvedī�sim dzīvības ūdeni. Vienreiz sejai pārlaidīsiet, arī mū�ību ieman�tosiet.

Tofalars tā pa krietnam atspērās un kā lidot pārlidoja pur�vam pāri. Viņ� gāja atpakaļ uz ieleju pie savējiem. Pārnācis viņ� izstāstīja, ko bija piedzīvojis.

Visa ieleja sāka gaidīt ciemiņus � mū�īgos cilvēciņus.

Ta�u tie neatbrauca ne nāko�ā dienā, ne aiznāko�ā, ne arī pēc tam. Pagāja daudz dienu, bet ciemiņi nerādījās. Tofalari pārstāja tos gaidīt, aizmirsa to solījumu.

Pienāca ziema. Viss sasala ragā. Aizsala laikam arī lielais purvs.

Kādu dienu sievas savīk�ās iet uz me�u �agarus lasīt. Pēk��ņi viņas redz � auļo zaķi, vesels bars zaķu. Sievas ieskatījās vērīgāk � saki nu viens cilvēks, kur tas redzēts, zaķi apsegloti! Katram zaķim mugurā sē� mazs cilvēciņ�, tur rokās krūciņu. Sievietēm tas likās tik jocīgi, ka viņām jāsmejas gribot negribot.

����� Pavei, pavei! � cita citai pakliedza.

����� Uz zaķiem jāj!

����� Bet kādi viņi pa�i!

���� Tādi nu vēl nav redzēti!

���� Ai, nobeig�os aiz smiekliem!

Mū�īgie cilvēciņi tādu apsmieklu ņēma gau�i pie sirds. Tas ar baltajiem matiem, kas jāja pa�ā priek�ā, sievām kaut ko uz�sauca. Visi cilvēciņi kā pēc komandas reizē izlēja ūdeni no krūciņām zemē un pagrieza zaķus atpakaļ. Zaķi aizauļoja atpakaļ, ka ļipas vien nozibēja.

Tā tofalari arī nedabūja ne pilītes dzīvības ūdens. Tas trā�pījās priedei, ciedru priedei un eglei. Tāpēc arī tās augu gadu stāv mū�zaļas. Tām skujas nekad nenobirst.

.

Ņencu pasaka

Vilkās �ums stāv pa�ā kalnu grēdas vidū. Brie�u viņam ir daudz, �ums labs. Cumā saimnieko viņa vecākā māsa. Viņa Vilkam ir mātes vietā, rūpējusies par viņu no mazām dienām. Ja dod kādu padomu, viss labi vedas. Tikai Vilka ne katru reizi grib viņu klausīt.

Kādreiz vakarā Vilka sēdēja pie ugunskura. Viņam bija tik garlaicīgi, ka ne izteikt, un viņ� sacīja māsai:

���� Apnicis man te uz vietas dēdēt. Upes tek no kalnu grēdas uz jūru. Brauk�u arī es uz jūru medīt turienes zvērus.

����� Kāpēc tev jābrauc uz jūru? � māsa iebilda. � Kāpēc tev jāmedī jūras zvēri? Brie�u ganāmpulks mums ir prāvs, ga�ļas, tauku papilnam.

����� Tauku papilnam, � Vilka teica, � ne jau tauki man ir vajadzīgi, man iejūgs nepiecie�ams. Valzirga ādas iejūgs, kas vēl saglabājies no vectēva, jau pārāk nolietojies. Pēdējais laiks tikt pie jauna.

Māsa cen�as viņu atrunāt:

���� Vai tad nu par katru cenu vajadzīgs valzirga iejūgs? No�kauj trīs brie�us, sagriez siksnas. Saliec tās trijām kārtām un sa�uj, iejūgs būs stiprāks par stipru. I no valzirga ādas iejūga neatpaliks. Uzliksim to brie�iem, aizbrauksim uz kaimiņu ap�metni, noskatīsim un pārvedīsim tev skaistu sievu.

Vilka ar māsu tovakar vairāk nerunāja. Abi devās pie miera.

Pirms gaismas svīduma Vilka jau kājās. Māsu nemodināja, apģērbās tāpat, uguni neiededzis. Izgāja no �uma un visus brie��us sadzina cie�ā barā. Piecas reizes svieda arkānu, noķēra pie�cus spēcīgākos brie�u buļļus. Iejūdza tos nartās, pa�ā priek�ā nolika jaunu, baltu bulli. Tad iegāja atpakaļ �umā. Vai tur paēda vai nepaēda, to nevar zināt, bet nartās novietoja daudz vārītas gaļas.

Māsa pamodās un teica:

���� Eh, Vilka, Vilka, neko labu tu neesi izdomājis. Tev jūras zvēru medības sve�as, aiziesi vēl uz jūras bojā. Pats gan esi gar� kā vasaras diena, bet padoms īsāks par ziemas dienu. La�bāk nu nebrauc!

Vilka, saņēmis aplam lielu dū�u, atbildēja:

���� Ne, es brauk�u!

Un viņ� aizbrauca.

No pajūga pa labai rokai tek upīte un a�i steidz uz jūru. Vilka � dro�s paliek dro�s � dzen brie�u pajūgu gar upītes malu.

Pie akmeņu nogruvuma upīte kļūst rāmāka. Vilka apturēja pajūgu. Izvilka no azotes alvas tabakas dozi un ber uz delnas tabaku. Te briedis, kas bija iejūgts kā pēdējais, no�ķaudījās.

Vilkam pa galvu jaucas domas:

�Kāpēc gan briedis no�ķaudījās? Vai patiesi uz jūras būs jāaiziet bojā, vai atpakaļ vairs neatgriezī�os?�

Ta�u brauca vien tālāk. Ilgi brauca gar upītes malu. Upīte tek un tek taisni kā stīga uz priek�u, tikai pie lielās klints taisīja strauju pagriezienu. Vilka apturēja brie�us, atkal ie�ņauca ta�baku. Baltais briedis, kas bija iejūgts pa�ā priek�ā, pagriezās un no�ķaudījās.

Vilka nevar atkauties no domām:

�Dzi, nu otrs briedis no�ķaudījās. Labi jau laikam neies!�

Ta�u atpakaļ vis negrieza pajūgu, bet brauca tik tālāk uz priek�u. Brauca ilgu laiku, saule jau pacēlās virs Lielajiem Urāliem.

Upīte attecēja gandrīz līdz pa�ai jūrai un pla�i izplūda. Te Vilka gtkal apstājās. Tikko izņēma tabakas dozi, no tās izbira tabaka un izkaisījās pa vējam. Visi pieci brie�i atlieca ragus līdz pat mugurai un skaļi no�ķaudījās./

Vilka iegrima drūmās domās:

�Tagad pat visi pieci no�ķaudījās. Maz cerību, gals tā kā tā!�

Da�ādi izprātojies, Vilka sāka dzīt brie�us uz jūru.

Pie pa�as jūras brie�i apstājās un, acu nenolaidu�i, skatījās uz priek�u. Kurp skatījās brie�i, turp arī savus skatienus vērsa Vilka. Gar pa�u upes krastu pa ledu slāja balts lācis.

���� Ko meklēju, to arī atradu, � Vilka teica. � Te nu sāk�sies medības!

Tie�i no �īs vietas savus brie�u buļļus Vilka novadīja uz piekrastes ledus. Lācis brīsniņu pastāv, pagaida, it kā vilināt vilina Vilku. Pajūgs jau teju, teju klāt. Tad lācis apsviedās un ļepatoja prom no malas tālāk jūrā.

�Es jau nu �o panāk�u,� domā Vilka, �brie�i man strauji!�

Lācis skrien, cik jaudas, sasalu�ā sniega pikas no ķepu apak�as lido pāri galvai. Brie�i skrien viņam pakaļ tik ātri, ka nagi pat ledu neskar.

Te ledus pa�ķīries, samanāma soli plata tum�a plaisa. Uzma�nies, Vilka, uz jūras atnācis pavasaris, ledu lau�! Bet Vilka redz tikai lāci, plaisu i nepamana.

Lācis pārlēca tai pāri, arī brie�i ar visām nartām tai tika pāri.

Skrien visi tālāk. Atkal priek�ā plaisa � divus soļus plata. Arī tai visi tika pāri. Pie tre�ās plaisas ledi bija krietni pa�ķī�ru�ies � trīs soļu platumā. Lācis pietupās, ar ķepām atspērās un pārlēca. Brie�i savā skrējienā kā putni lidot pārlidoja.

Te Vilka uz lāci iz�āva. Lācis ierēcās, pacēlas uz pakaļkājām un ar ķepu iezvēla pajūga pēdējam briedim. Briedis nokrita uz ledus beigts, arī lācim pienāca pēdējā stundiņa.

Vilka lāci nodīrāja. Gaļu pameta, mīksto ādu uzlika uz nar�tām un paņēma līdzi. Tad pajūgu apgrieza un brauca atpakaļ. Brauca lēnām, dziedāja dziesmu par Vilku � veiklo mednieku.

Atbraucis līdz vietai, kur bija rēgojusies plaisa, ska�tās � tikai ūdens vien, viļņo jūra ar baltām putu krēpēm. Piekrastes ledus nav pat samanāms � Vilka ar ledus gabalu ir ienests jūrā.

���

Kā arī nule neklieg�tu, kā arī nule neraudātu,�

Vilka pats sev teica,

�� krastu man kā savu ausu neredzēt!

Dziedi vai raudi, bija vien puisim jādzīvo uz le�dus gabala. Trīs garus ga�dus viļņi nēsāja ledus ga�balu pa jūru. Trijos garos gados Vilka apēda trīs sa�vus brie�us, dzīvs vēl bija tikai baltais bullis.

Iesākās jau ceturtais gads, sava reize bija klāt pēdējam briedim. Vilka domā un domā:

�Tik un tā man jāaiziet bojā, lai tad dzīvs paliek briedis.�

Viņ� pieveda briedi pie ledus gabala malas, iegrūda to ūdenī un teica:

���� Peldi uz priek�u, varbūt līdz malai aizkulsies.

Briedis nelielu gabaliņu papeldēja un atskatījās. No acīm viņam tecēja asaras. Savus simts soļus aizpeldējis, viņ� griezās atpakaļ. Uzlēca uz ledus, piegāja pie saimnieka, ar mēli pārlaida tam pār seju.

Vilka noprata:

�Viņ� man saka: �Ja jau mirt, tad mirt labāk kopā.� Bet pēc mana prāta būtu labāk, ja viens paliktu dzīvs.�

Un viņ� atkal iegrūda briedi ūdenī. Tagad briedis aizpeldēja savus pāris simts soļus, tad atkal atgriezās atpakaļ.

Divas reizes briedis Vilkam pārlaida ar mēli pār seju, divas reizes atgāza ragus līdz mugurai. Vilka atkal noprata:

�Viņ� saka: �Sēdies, saimniek, man mugurā, peldēsim abi.� Divatā jau nu mums līdz malai neaizpeldēt!�

Viņ� noglaudīja balto briedi un atkal iegrūda to ūdenī. Pats palika u� ledus gabala.

Briedis nopeldēja trīs simti soļu, pēdējo reizi paskatījās atpakaļ uz saimnieku. Vilka viņam pamāja ar ifoku, briedis pa��ūpoja ragus un aizpeldēja.

Vilka ilgi stāv un skatās � baltais briedis jau nozudis no acīm, pāri viļņu mugurām pat ragu �uburLvairs nav samanāmi.

Vai nu ilgu, vai neilgu laiku Vilka nodzīvoja uz ledus ga�bala � kas to lai pasaka? Aiz bada galīgi izdēdējis. Apģērbs

viņam noplīsa, pimi [6]

� no�dila. Kad parādījās saule, viņ� nedaudz sasildījās, kad knieba sals, pats nesa�manīja, vai vēl dzīvs vai beigts. Pavisam zaudējis spēkus, gul�ņāja, acis aiz�vēris.

Ledus gabalu vēji ap�lauzīja, viļņi atskaldīja, tas kļuva pavisam mazs. Rau�gi, tepat izkusīs.

Kādreiz, rītam austot, kaut kas nograbēja pret le�dus gabalu. Vilka atvēra acis � blakus viļņos �ūpo�jās koks. Tas bija liels koks, stiprs vēj� to bija izgāzis ar visām saknēm.

Vilka pārrāpās no ledus gabala uz koku un ielīda starp tā saknēm. Tajā

pa�ā mirklī saprāts viņu atstāja. Viņ� tikai nojau�, ka saule lec, ka vilnis sitas un ūdens skalojas pret koku.

Koks ar Vilku tika dzīts un dzīts uz priek�u. Koks piepeldēja pie piekrastes ledus un atsitās pret to. Noskanēja visapkārt, Vilka likās dzirdam:

��� Vai tu, Vilka, vēl esi dzīvs vai miris? Zeme, tava sen ilgotā zeme, celies kājās!

Vilka uzsvempās, skatās � tālumā kaut kas melnē. Vai tā zeme vai mākonis � i to nesamana.

Vilka ar lielām mokām pārrāpās no koka uz piekrastes ledus, atvilka elpu un sāka iet uz to vietu, kas priek�ā melnēja. Ja ir spēks, tad iet, ja vairs nespēj � rāpo, ja spēki galīgi atstāju�i � paguļ uz vietas. Beidzot viņ� nokļuva līdz krastam.

�Saki nu viens,� viņ� pie sevis domā, �manas kājas atkal min zemi. Kaut ūdenī nebūs jāsatrūd!�

Paskatījās � viņam priek�ā auga liels koks, zem tā varēja pamanīt dziļu bedri. Vilka ierāpās bedrē un ātri aizmiga.

Viņ� pamodās no klaudzieniem. Koks virs viņa galvas dreb, kāds cērt tam saknes.

�Koks gāzdamies vēl mani nospiedīs,� Vilka nodomāja.

Ta�u izrāpties no bedres viņam nebija spēka, un viņ� iesaucās:

���� Kas tur notiek? Es jums gan rādī�u!

Koku cirta divas māsas milzes, Brie�u saimnieka meitas.

Vecākā izdzirdēja, ka Vilka kliedz, un teica māsai:

��� Tā kā pele iepīkstējās. Paskaties zem saknēm, māsiņ!

Jaunākā māsa paskatījās bedrē, ieraudzīja Vilku un nobijās.

���� Iesim ātrāk prom no �ejienes, � viņa teica vecākajai māsai, � tur kāds tup ne zvēra, ne cilvēka izskatā.

��� Vai atminies, ko tēvs mums piekodināja; �Lai ko jūras krastā pamanītu, apskatiet labi.� Apskatīsim vēl reizi.

Un abas māsas ieskatījās bedrē. Jaunākā māsa teica;

��� �ķiet, tas būtu cilvēks. Tikai nezinu, vai dzīvs vai beigts. Ko mēs ar viņu?

Vecākā māsa atbildēja:

��� Tēvs piekodināja: �Ko jūras krastā atradīsiet, to tur neat�stājiet.� Varbūt kādreiz noderēs.

Viņa iebāza roku bedrē un izvilka Vilku. Pataustīja � silts. Tātad vēl dzīvs. Viņa to iebāza savā cimdā un teica māsai:

��� Viņ� ātrāk jāaizved uz �umu.

Koku nenocirtu�as, māsas iesēdās tuk�ās nartās un bez paga�les malkas brauca uz savu �umu.

Pārbrauku�as ņēmās Vilku pie uguns sildīt. Vilka atkusa, sāka lēnām rokas un kājas kustināt.

Te zem sliecēm ie�irkstējās sniegs � pārbrauci Brie�u saim�nieks. Abas māsas izskrēja no �uma, lai sagaidītu tēvu.

���� Nu meitas, � Brie�u saimnieks vaicāja, � vai malku atvedāt?'

���� Malku neatvedām, bet atvedām gan mazu cilvēciņu, � māsas atbildēja.

Māsas pa to laiku izjūdza tēva brie�us. Braucamie brie�i bija Brie�u saimniekam kā divi lieli kalni.

Saimnieks iegāja �umā un apskatījās, kas guļ pavarda priek�ā, tad teica:

����

Tas ta�u Vilka. Viņ� kalnu grēdas vidū ganīja savus brie�us. Vai tev, Vilka, slikti klājies?

����� Slikti gan, � Vilka atbildēja, � pat sapņos vairs necerēju, ka vēl kād�reiz pa zemes virsu stai�gā�u.

����� Bezmaz nebūtu arī staigājis, � Brie�u saim�nieks teica. � Ja iet uz jūru, tad tā labi jāpazīst. Tava laime, ka pie manis laikus atskrēja tavs baltais briedis. Viņ� man izstāstīja, kā jūs kopā uz ledus gabala braucāt, kā tu viņu no nāves izglābi, sevi ne�ēloji. Par to es ielaidu ūdenī koku, lai tas tevi atnestu uz malu. Padzīvo pie manis, kamēr uzkrāsi spēkus.

Tā nu Vilka sāka dzīvot pie Brie�u saimnieka, uzkrāt spēkus. Māsas milzes viņu sātīgi baroja, silti sasedza. Sākumā Vilka augas dienas sēdēja pie pavarda, tad sāka uz ceļiem rāpot, tad visbeidzot cēlās kājās.

Piecēlās kājās un lūdza Brie�u saimniekam:

���� Iedod man pāris brie�u. Brauk�u uz savu �umu, kas at�rodas kalnu grēdas vidū.

���� Pagaidi, Vilka! � Brie�u saimnieks atbildēja. � Tundrā �obrīd atkala, ņenciem daudz brie�u aizgājis bojā. Man jābrauc uz tundru, jāatkausē zeme, katrā ganāmpulkā jāpavairo briedēni. Bet tu pagaidām varētu paganīt manas vecās brie�u mātes un brie�u buļļus.

Māsas iejūdza tēva nartās divus brie�us, lielus kā kalnus. Brie�u saimnieks uzsēdās uz nartām un iesvilpās. No visiem pauguriem un uzkalniem kā laivu priek�gali no viļņu galotnēm pavīdēja brie�u purni. Brie�u saimnieks sāka dzīt savu pajūgu, mazie briedēni tecēja līdzi.

Vilka skatās � briedēnu baram gals nav saredzams, skrien un skrien augu dienu. Tikai pret vakaru pēdējais � pats mazā�kais briedēns aizlēk�oja garām.

Visi vecie brie�i palika uz vietas. Vilka sāka brie�us ganīt. Viņ� ganīja tā: iejūdza trīs brie�u buļļus nartās, pabrauca nelielu gabaliņu, sniegu ar lāpstiņu atraka. Ja vieta iegadījusies bagāta ar brie�u ķērpjiem, uz turieni atdzina visu ganāmpulku. Vilkam brie�i vienmēr ir paēdu�i.

Pagāja vai nu ilgs, vai neilgs laiks, un atgriezās Brie�u saimnieks. Veselas trīs dienas apbraukāja savu ganāmpulku. Pēc tam Vilkam teica:

��� Labi esi ganījis manus brie�us. Tagad vari braukt uz mājām.

Tūlīt abas māsas sāka Vilku post ceļam. Ielika nartās saldētu brie�a gaļu, siltas segas, uz�uva viņam jaunu tērpu. Iejūdza �etras vecas brie�u mātes.

Uz atvadām Brie�u saimnieks Vilkam piekodināja:

���� Brie�u mātes pa�as tevi aizvedīs līdz �umam. Tikai tu, kamēr neesi nokļuvis galā, sānis nenogriezies, sve�os �umos iek�ā neej, ar sve�iem cilvēkiem nerunā. Citādi nelaime būs klāt kā saukta.

Brie�u saimnieks iesvilpās. Vecās brie�u mātes sāka skriet un vilka nartas sev līdzi.

Vilka brauca, steigtin steidzās uz savu �umu. Paskatās uz brie�u mātēm � tās tikko cilā kājas, paskatās uz me�u � koki ātri pazib gar acīm un paliek aizmugurē.

Vilka brauca ilgi, ne vienu un ne divas dienas, bet krietni daudz dienu. Kad me�s beidzās, sākās tundra^.Cik vien tālu varēja redzēt, pletās sniega lauki. Beidzot tālumā varēja samanīt apmetni. Uz baltā sniega melnēja daudz �umu.

�Ņem�u,� Vilka domā, �iebrauk�u apmetnē, ar cilvēkiem ap�runā�os. Uzzinā�u daudz ko jaunu.�

Ko Brie�u saimnieks bija piekodinājis, Vilka i neatcerējās. Sāka griezt savu pajūgu uz apmetni. Brie�u mātes nikni purina ragus, neparko negrib iet uz sve�u apmetni.

��� Ja tā, tad tā, � Vilka teica, � pagaidiet mani �epat.

Viņ� nokāpa no nartām un teciņiem vien laida uz apmetni.

Viņam pretim izskrēja apmetnes iedzīvotāji. Vilka skatās un brīnās: tā kā būtu cilvēki, tā kā nebūtu cilvēki, tomēr cilvēki. �iem tikai viena acs, viena roka, viena kāja. Vilku ielenca viena�i, vienro�i, vienkāji un veda uz vislielāko �umu. Nosēdināja Vilku pie uguns uz ādām un cēla priek�ā cienastu.

Vilka ēda gan, bet vairāk skatās uz saimniekiem, nevar vien nobrīnīties. Arī saimnieku acis kā piekaltas viņam. �ie arī brīnās.

Beidzot pats vecākais apmetnes iedzīvotājs teica:

���� Kāpēc gan cilvēkam divas acis, divas rokas, divas kājas? No �ī te mūsu ciemiņa sanāktu veseli divi cilvēki. Ķersimies klāt un pārcirtīsim viņu uz pusēm.

Vilkam kumoss iesprūda rīklē. Tikai tagad Vilkam atausa atmiņā, ka Brie�u saimnieks nebija vēlējis viņam spert kāju sve��os �umos. Notiks nelaime � bija brīdinājis Brie�u saimnieks, re, nelaime arī klāt kā saukta.

Ta�u Vilku vēl nepamet cerības:

�Uz jūras neaizgāju bojā, varbūt arī �oreiz kā nekā izķepu�ro�os.�

Pats vienrocim saka:

���� Nebūtu slikti, ja no manis viena iznāktu divi cilvēki. Di�viem jau jautrāk dzīvot. Abas puses būs tuvākas nekā miesīgi brrļi. Tagad paēdī�u, tad iziesim ārā no �uma, tur varat mani arī cirst.

Vilka paēda, tad visi izgāja no �uma. Saimnieki izraudzījās vietu, kur vairāk sniega sakritis, tur nosēdināja Vilku, pa�i trina un asināja cirvjus. Uzasināja, iztrina, skatās � kur Vilka? Bet Vilka nav!

���� Kur tu, Vilka, esi? � viņi cits caur citu sauca.

Vilka atbildēja:

���� �epat vien esmu.

Viena�i atkal skatās, bet Vilku neredz. Vilka bija apgājis �iem apkārt no tās puses, kur viņiem nebija acis.

To aptvēra apmetnes vecākais iemītnieks, strauji pagriezās un ieraudzīja Vilku. Pielēca viņam klāt, grasījās jau sagrābt, bet Vilka pasitās tajā pusē, kur �im nav rokas. Kamēr vecākais griezās, Vilka jo� no apmetnes laukā pavisam. Vienkāji, lēkdami uz savas vienas kājas, dzenas viņam pakaļ. Vilkam ir divas kā�jas � viņ� var paskriet daudz ātrāk. Ticis līdz savām nartām, uzlēca uz tām. Brie�u mātes nebija skubināmas, skrēja, ko kājas nes. Aiz viņām sagriezās tikai balta sniega vērpete.

Vilka atkal brauc pa tundru. Lai nebūtu garlaicīgi, padzied dziesmas.

Vilka brauca ilgi, ne vienu dienu un ne divas dienas, bet krietni daudz dienu. Visas dziesmas izdziedāja, bet tundrai ne gala, ne malas. Pēk�ņi kaut kur sānis parādījās apmetne, uz baltā sniega melnē daudz �umu.

Vilkam tā nu sagribējās parunāties ar cilvēkiem. Brie�u saimnieka teiktais viņam atkal bija no galvas izkritis. Sāka griezt savu pajūgu uz apmetnes pusi, bet brie�u mātes purina ragus, neparko neiet. Vilka nokāpa no nartām un teciņiem vien laida uz apmetni.

Jau pa lielu gabalu redz �dtvēkrrakņājas pa sniegu. Izrok kaut ko no sniega un bā� mutē. Pamanīju�i Vilku, saklupa viņam apkārt un aizveda uz vislielāko �umu. �ums apjumts nevis ar ādām, bet sūnām. Arī �umā nav redzamas ādas, guļvie�tās veselas sūnu kaudzes. Vilka pabrīnījās, ta�u nebilda ne pu��plēsta vārda.

Vilku apsēdināja, sāka pacienāt. Skaista meitene ar gariem matiem atnesa �etras lielas bļodas. Vienā bļodā tikko saplūktas svaigas sūnas, otrajā � kaltētas sūnas, tre�ajā � labi izmērcē�tas sūnas, ceturtajā � vārītas sūnas.

Ko nu Vilkam darīt? Ne nu ēst, ne nu neēst. Viņ� paņēma un pamēģināja, sāka neganti klepot un atstūma bļodu.

Apmetnes vecākais uzklupa:

���� Kāpēc tu neēd?

Vilka saņēma dū�u un atbildēja:/.

��� Vai tad es esmu briedis, ka ēdī�u sūnas.

Te vecākais pielēca kājās un sāka klaigāt:

���� �is te laikam ir no brie�u ļaudījn! Viņu brie�i izmīda mūsu barību. Sitīsim viņu nost!

Visi metās Vilkam virsū, sasēja viņam rokas un kājas un izvilka viņu no �uma ārā uz sniega.

Vilka sasiets guļ sniegā. Tagad viņ� atceras Brie�u saim�nieku un viņa vārdus.

�Nebūtu iegriezis te, sve�ā apmetnē, tādā nelaimē neiekultos, tagad raudzī�u apvest �os visus ap stūri!�

Tā Vilka visu apcerēja un teica apmetnes vecākajam:

���� Es jusu pasniegto cienastu neēdu, jo neesmu jau nekāds briedis. Jūs arī neesat brie�i, pa�i to neēdāt. Nekādi nevaru ticēt, ka ir cilvēki, kas ēstu sūnas. Tagad pa�i apēdiet visu, ko man cēlāt galdā, un parādiet tuk�as b|odas, tad varat mani nogalēt.

Apmetnes iedzīvotāji visi aizmetās uz �umu, lai ēstu sūnas. Vilka to vien bija gaidījis. Viņ� sāka valstīties pa sniegu, ar zo�biem centās pārgrauzt saites. Vilkam ir gan stipri zobi, bet saites vēl stiprākas.

Pēk�ņi no �uma aizmugures iznāca meitene. Viņai rokā bija nazis.

�Nu,� domāja Vilka, �tagad mana pēdējā-stundiņa klāt.�

Ta�u meitene nebija atnākusi ar ļaunumu sirdī; viņa pār�grieza saites uz Vilkās rokām un kājām.

Vilka pielēca kājās un paskatījās. Viņa bija skaista, ar ga�riem matiem, tā pati, kura Vilku bija cienājusi. Meitene viņam teica:

��� Bēdz a�āk no �ejienes projām, citādi savus kauliņus ne�sameklēsi.

Vilka atbildēja:

���� Kur lai es no tik skaistas un labas meitenes bēgtu?

���� Ja jau negribi viens bēgt, bēgsim abi kopā. Ari es ne�drīkstu �e palikt, mani" nositīs par to, ka es tev pārgriezu saites.

Vilka paņēma meiteni pie rokas, abi skrēja projām.

Te no �uma izlēca sūnēdāji cilvēki ar tuk�ām bļodām rokās. Sāka klaigāt un dzīties pakaļ. Vilka un meitene tikko paguva ieklupt nartās.

Brie�u mātes nebija skubināmas, pa�as traucās uz priek�u, aiznesdamas nartas kā vieglu spalviņu pa sniega virsu.

Vilka vēl brauca ilgi, ne vienu un ne divas dienas, bet krietni daudz dienu. Tagad viņ� nekur apkārt neskatījās. Acu nenolaida no skaistās meitenes ar garajiem matiem.

Rau, tālumā jau pavīdēja Urālu kalnu grēda. Tur atrodas Vil�kās �ums, ganās viņa brie�i.

Brie�u mātes traucās vēl ātrāk, līdz apstājās pie pa�a �uma. Vilka nokāpa no nartām, pie viņa pieskrēja vecais, baltais brie�dis. Viņ� ar mēli nolaizīja Vilkam seju.

No �uma iznāca arī Vilkās māsa. Apvaicājās brālim:

����� Kas tur atbrauca kopā ar tevi?

Vilka atbildēja:

����� Es atvedu sev sievu. Tagad dzīvosim trijatā.

���� Tas labi, ka sievu atvedi, jau sen to vajadzēja, � teica māsa. �

Tad iesmējās un vaicāja:

��� Vai valzirga aizjūgu no jūras atvedi? Vecais nu ir galīgi nodriskājies.

Vilka atbildēja:

���� Nē, neatvedu! Nokau�u trīs brie�u'�, sagriezīsim siksnas, saliksim un sa�ūsim tās trijām kārtām, neko neatpaliks no val�zirgu ādas aizjūga.

.

Evenku pasaka

Barkouls bija spēcīgs un veikls jauneklis, tikai, redz, kāda bēda � tēvs viņam neatstāja neviena pa�a brie�a. Tēvs pieticīgi nodzīvoja savu mū�u un, �ķirdamies no dzīves, arī dēlu atstāja glu�i nabagu. Barkouls par to daudz nesūrojās. �iglas kājas, veiklas rokas un laba mednieka acs jau nejaus badā nomirt.

Kādu dienu viņ� me�ā sastapa meiteni ar sārtiem vaigiem un garām matu pīnēm. Barkouls taisni todien izlika medņiem cilpas, bet meitene lasīja zilenes. Meitene pacienāja Barkoulu ar lielām zilenēm, bet viņ� tai uzdāvināja treknu medni.

Vai nu drīz, vai ne tik drīz Barkouls saņēma dū�u un aizgāja pie meitenes tēva lūgt meitas roku. Tas ir dzirdēt negribēja.

����� Mēs te esam brie�u ļaudis. To nu liec aiz auss, ka savas meitas neizdodam par sievām bezbrie�u ļaudīm. Kad tev būs kau�u savi desmit brie�i, tad vari nākt pie manis.

Meitene sāka raudāt kā izkulta, bet neko darīt � tēvs jā�klausa.

Barkouls viņai teica:

���� Gaidi mani trīs ziemas, trīs vasaras. Pa �o laiku es tik�u pie brie�iem.

Barkouls aizgāja pie bagātā Djaliksa par ganu. Ar Djaliksu Barkouls salīga tā: trīs gadus ganīs ganāmpulku, un par to saimnieks viņam dos desmit brie�us.

Djaliksarn bija prāvs ganāmpulks. Barkouls neatiet ne soli no brie�iem. Augas dienas un cauras naktis gana tur, kur daudz brie�u ķērpju. Da�u dienu pats kaut ko uzēd, da�u vakaru ar tuk�u vēderu liekas gulēt.

Tā pagāja trīs gari gadi. Barkouls teica saimniekam:

���� Esmu savu laiku nokalpojis. Tavs ganāmpulks pavairojies savas divas reizes.

Djalikss atbildēja:

���� Divreiz ta nu divreiz. Bet cik brie�u pa �iem trijiem ga�diem ir aizgājis bojā? Ja tu tos neskaitīji, es gan nebiju slinks saskaitīt.

����� Kā nu ne, � Barkouls teica, � es tiku skaitījis. Pirmajā gadā divi brie�i nobeidzās un brie�u māti vilks saplosīja. Otrajā gadā se�i veci brie�i nobeidzās. Bet �ogad tikai viens mazs telēns noklīda no ganāmpulka.

���� Tātad kopā desmit brie�u, � Djalikss teica. � Tie�i tikpat daudz, cik tev pienākas par darbu. Ja visus būtu nosargājis, es tev desmit atdotu. Mans vārds ir vīra vārds. Bet tagad tev vaja�dzēs vēl trīs gadus ganāmpulku uzraudzīt.

Vai nu strīdies, vai nestrīdies � nekas te nelīdzēs. Barkouls jau nedzīvoja pirmo gadu pasaulē un zināja: ja savā labā, tad Djaliksa vārds ir mīkstāks par dūnām, ja otra labā � cietāks par sasalu�as tundras zemi.

Ne vārda neteicis, Barkouls devās pie ganāmpulka. Viņam sāpēja sirds. Viņ� nezināja, vai meitene ar sārtajiem vaigiem un garajām pīnēm viņu vēl gaidīs vai negaidīs. Barkouls sāka rūgti raudāt. Kur nokrita viņa asaras, tajās vietās izauga mazas, sū�ras apsītes.

Pēk�ņi apsītes sāka drebēt un drebēja tik stipri, ka tām no�bira lapas. Garām aizvijās kaut kas smags. Barkouls pacēla galvu � itin nekā nebija, viņam garām aizstiepās tikai li�lo�u sliede.

���� Pametī�u visu ganāmpulku un ie�u prom no Djaliksa! � Barkouls pie sevis noteica.

Tikko �os vārdus bija laidis pāri lūpām, uz jājambrie�iem atjaja divi Djaliksa dēli. Brie�us palaida ganīties, pa�i nosēdās katrā pusē Barkoulam. Barkouls saprata, ka viņ� nekur nevarēs aiziet, būs tāpat kā līdz �im jāgana brie�i, bet Djaliksa dēli uz�raudzīs viņu pa�u.

Līdz vēlai tumsai visi trīs nosēdēja kā mēmie. Tad sāka taisīties uz naktsguļu. Djaliksa dēli satinās brie�ādu segās, Barkouls nolikās turpat uz kailas zemes savā izvalkātajā parkā[7].

Visi trīs pamodās otrā rītā agri, jo viņus ap�ilbināja nepa�rasts spīdums. Visi skatās un brīnās � apkārt vietai, kur viņi gulēja, apvijusies milzīga �ūska. Guļ, savijusies gredzenā, galvu uzlikusi uz astes galiņa. �ūskas zeltainās zvīņas spīd un zaigo kā ogles pavardā. Visi trīs stāv glu�i bāli, nobiju�ies. Kā tagad lai izkļūst ārā? �ūska �os aprīs.

Bet �ūska pacēla galvu, mazliet atlieca asti, ne mazāk un ne vairāk, bet tie�i tik daudz, lai varētu iziet viens cilvēks.

���� Raugi iziet tu pirmais! � abi Djaliksa dēli stumj Barkoulu.

Barkouls ies ar. Bet �ūska uzliek atkal galvu uz astes gala un tā nelai� viņu cauri.

Visi trīs sēd atkal. �ūska paceļ galvu, atliec asti un atkal atbrīvo ceļu vienam cilvēkam. �oreiz gāja Djaliksa vecākais dēls. �ūska viņu izlaida cauri.

���� Liekas, ka �ūska grib apēst tevi vienu pa�u! � Barkou�lam teica saimnieka jaunākais dēls un metās uz priek�u.

�ūska arī viņu izlaida cauri. Tad atkal izveidoja gredzenu, tā nogriezdama brīvu ceļu Barkoulam.

�Tie�ām tikai mani vienu pa�u,� Barkouls gau�i bēdīgs no�domāja, �nelaimīgā stundā esmu dzimis.�

Bagātā Djaliksa dēli deva kājām ziņu, pat atpakaļ neatska�tījās. Barkouls sē�, gaida, kas nu ar viņu notiks.

Bet �ūska tik skatās uz Barkoulu, sit sev ar asti pa muguru. Beidzot Barkouls sāka apjēgt:

�Viņa aicina, lai es sē�os viņai mugurā. Kas būs, būs, sēdī�os ar. Tik un tā pēdējā stundiņa klāt.�

Uzsēdās. �ūska sāka rāpot. Barkouls sē� uz �ūskas un jāj, tikai pats nezina, uz kurieni.

Garām zib koki, krūmi, akmeņi � tik strauji rāpo �ūska. Ja priek�ā upe, viņa kā bulta �aujas tai pāri, ja priek�ā gadās kalns, uzlido tajā kā putns, no kalna lejā traucas kā strauts.

�ūska aizrapoja līdz me�am. Te Barkoūlam bija ko brīnīties:

��eit, kā rādās, trakojusi milzīga vētra! Tik daudz koku no�lauzts, ka skaidas vien jūk, tik daudzi izrauti ar visām saknēm, ka ne saskaitīt!�

Viens koks ir garāks, zaraināks, un liekas, ka vētra to mazāk skārusi kā pārējos. Pie �a koka �ūska tā izlocījās, ka uzsēdināja Barkoulu pa�os aug�ējos zaros, bet pati aizrāpoja sānis.

Tikko viņa bija to paguvusi izdarīt, kaut kas zem koka sak�nēm ie�ņācās. Ie�ņācās, iesvilpās, nodārdēja kā pērkons. No pa�zemes alas iz�āvās melna �ūska, melna kā visdziļākā nakts bez zvaigznēm. Visapkārt kļuva tum�s.

Ie�ņācās arī zeltainā �ūska. Abas sacēlās stāvus un uzsāka cīņu uz dzīvību un nāvi.

Barkouls sē� kokā, trīc aiz bailēm, ta�u pagūst ievērot: kad melnā �ūska gūst virsroku � saule satumst, kad virsroku gūst zeltainā �ūska � atkal iestājas gai�a diena.

Abas �ūskas cīnās. No viņu varenajiem triecieniem un zvēlie�niem koki lūst kā skangali, pa gaisu lido zeme lielām pikām, ak�meņi tiek saberzti smiltīs.

Ta�u visapkārt kļūst tum�āks un tum�āks. Melnā �ūska gūst virsroku, zeltainai �ūskai pamazām zūd spēki.

�Ko gan es te tupu?� Barkouls prāto. �Labāk palīdzē�u sa�vai �ūskai!�

Barkouls pat nejuta, kur palika bailes. Nolēca no koka, izrāva nazi, pamanījās tuvāk un ietrieca to līdz pa�am spalam melnajai �ūskai. �ūska uz�āvās augstāk gaisā par kokiem, pēdējo reizi briesmīgi ie�ņācās un bija beigta.

Iemirdzējās gai�a un priecīga diena. Pamiru�ais me�s atdzī�vojās. Bet zeltainā �ūska pacēla noguru�o galvu, pamāja Bar-

koulam, it ka gribēdama uzteikt: �Veikls puisis! Labi, ka man palīdzēji!�

Barkouls kļuva priecīgs. Tagad viņam atausa gaisma, ka labu, nevis ļaunu viņam vēlēja zeltainā �ūska. Arī viņ� tai vēlēja labu. Bailes pagaisa. Viņ� piegāja pie �ūskas. Viņa pagrieza pretī muguru.

Atkal gar acīm pazibēja koki, akmeņi un krūmi. �ūska aiz�nesa Barkoulu uz pazīstamu vietu � uz apmetni, kur dzīvoja meitene ar sārtajiem vaigiem un garajām matu pīnēm. �ūska nolaida Barkoulu zemē un pati aizrāpoja. Atvadoties uzsita ar asti un nometa zemē trīs zelta zvīņas.

Zvīņas zālē mirdzēja kā ogles pavardā. Barkouls pacēla vienu zvīņu, tā uzliesmoja ar spo�u liesmu un sadega. Un tajā

pa�ā mirklī Barkoulam mugurā vairs nebija Vecā nodilusī parka, bet ar krellītēm iz�ūts jauns svētku tērps, ar sarkanu un zilu] vadmalu izgreznotas untas1 , jauni, silti dūraiņi.

Barkouls priecīgs paņēma otru zvīņu. Tā iemirdzējās un ap-ļ dzisa kā krīto�a zvaigzne pie rudens debesīm. Barkoulal priek�ā � tavu brīnumu! � radās �ums. Liels, pla�s �ums, no-j segts ar mīkstām brie�u ādām.

����� Cums ir, tērps ir! � Barkouls pie sevis Klusi teica. � Ten�cinu tevi, �ūska, labas tavas dāvanas! Tikai kā lai es dzīvoju bez brie�iem?

Nepaguva to pateikt, tā nodomāt, kad palēcās pēdējā zvīņa, iemirdzējās saulē, sāka lidināties kā tauriņ� starp zāles stiebri�ņiem. Kur zvīņa pieskaras, tur kā no zemes izaug briedis un no�stājas viņa priek�ā. Barkouls saskaitīja brie�us � to bija vese�las trīs reizes pa desmit!

Apmetnē bija sadzirdama brie�u sprauslo�ana, nagu klaudzi�nā�ana. Ļaudis iznāca ārā no �umiem, lai paskatītos, kas pie viņiem atklejojis. Bet meitene ar sārtajiem vaigiem un garajām matu pīnēm skrēja tie�i pie Barkoula.

Barkouls meiteni apņēma par sievu. Viņi nodzīvoja ilgu un laimīgu mū�u, varbūt dzīvo vēl tagad.

1 U n t a s � gari ka�okadas zabaki.

.

�uk�u pasaka

Kādu reizi susliks atnāca pie strauta nodzerties. Skatās, otrā krastā tie�i viņam pretī apstājies brūnais lācis un aizgūtnēm dzer ūdeni.

����� Laba diena, lāci, � susliks teica. � Kā tev klājas?

����� Laba diena, suslik, � lācis atbildēja. � Dzīvoju ne labi un arī ne glu�i slikti.

����� Kā tad nu tā?

����� Redzi, midzenis man tāds pa�aurs. Gulēt gan tajā silti, bet, kā gribu pagrozīties, tā sānus gar sienām nober�u.

����� Man atkal cita nelaime, � susliks teica. � Mana ala bija pavisam laba, bet nolija stipra lietus gāze, izskaloja zemi, mā�joklis kļuva par lielu.

����� Eh, nu, � lācis teica, � atradis gan par ko sūdzēties. Ja man būtu bijis pla�āks midzenis, es gan neteiktu ne �etri.

���� Tad jau mainīsimies! � susliks ieteica. � Es tev atdo�u savu lielo alu, bet tu man savu �auro midzeni.

���� Mainīsimies! � lācis priecīgs pretī. � Kur tu dzīvo?

����� Pavei, tur, uz tā paugura, � susliks atbildēja un norādīja uz cini Savējā krastā. � Bet kur tu dzīvo?

������ Arī tepat uz paugura, � lācis teica un ar galvu pamāja uz sopku pretējā krastā.

Lācis brida pāri strautam uz �o krastu, arī susliks, pa ak�mentiņiem laipodams, pārtipināja uz viņu.krastu. Tā abi gāja viens otram pretī � katrs uz savu jauno mājokli.

Susliks ienāca lā�a midzenī. Vispirms nomērīja to gan pla�tumā, gan garumā � aiztecēja uz vienu galu, aiztecēja uz otru galu, atlieca galvu, lai noskatītu migas augstumu. Tad uztupās uz pakaļkājām un sāka gau�i raudāt:

����� Ko es darī�u te, tāda milzīgā alā? Atskries lapsa � mani apēdīs, ielidos krauklis � mani noknābs! Nav te kur paslēpties, pat no vēja nav kur paglābties.

Susliks raudāja un raudāja. Te pēk�ņi dzird � kāds �āpo �urpu. Tas bija lācis.

Susliks veikli noslaucīja asaras un noprasīja:

����� Kāpēc tu nāci atpakaļ?

���� Redzi, � lācis atbildēja, � nekādi nevaru iespraukties tavā aliņā. Izmēģinājos gan ar ķepām, gan ar asti pa priek�u, gan ar vienu sānu, gan ar otru sānu � kā nevar ielīst, tā nevar.

���� Jālien bija ar purnu pa priek�u, � susliks teica.

���� Arī purnu bāzu, tikpat nekā.

���� Vai tas var būt! � susliks bezmaz ņēma ļaunā. � Man ta�u pa�am alā rūmes atliku likām un vēl paliek krietni daudz vietas pāri. Ļauj, es pamērī�u savu purnu ar tavējo.

Susliks nogūlās lācim uz purna. Tad viņ� teica:

���� Saki nu viens, vai patiesi es tāds knislis vien esmu? Ne�kad agrāk to nebiju pamanījis.

Lācis teica:

�� Saki nu viens, vai patiesi es tads milzenis esmu? Nekad agrāk to nebiju pamanījis. Ko nu tagad lai dara?

���� Mainīsimies atpakaļ, � susliks piedāvāja.

���� Mainīsimies, � lācis kļuva itin priecīgs.

Lācis palika savā midzeni uz sopkas. Bet susliks aizteceja uz savu aliņu zem ciņa.

Abi bija varen apmierināti. Nekad vairāk par saviem mā�jokļiem viens otram nesūdzējās.

.

Seļkupu pasaka

VStāsta, ka tas noticis sensenos laikos. Stāsta, ka tas noticis tajā apmetnē, kur dzīvoja septiņas seļkupu dzimtas savos septiņos �urnos.

Kādu dienu visi apmetnes vīrie�i posās un aizgāja uz medī�bām. Apmetnē palika tikai sievietes un bērni.

Trīs dienas jau nodzīvotas, viss bija labi. Tre�ās dienas pie�vakarē, rau, kas notika. Vienā no septiņiem �umiem sieviete vārīja vakariņas. Piesvieda pavardā vairāk malkas un pakāra virs uguns katlu ar brie�a gaļu. Pati ar mazuli apsēdās tuvāk pie pavarda. Bērns viņai uz ceļiem dudina un smejas, sieviete vi�ņam smaida pretī.

Pēk�ņi pagale iesprēgājās, no pavarda izlidoja dzirksteles, viena uzkrita bērnam uz rokas. Bērns sāka raudāt. Sieviete ņē�mās rāt uguni:

����� Ko tu dari?! Es tev ne�eloju malku, tevi apteku, bet tu ap�dedzini manu bērnu!

Bērns nobijās no mātes klaigā�anas, sāka raudāt vēl skaļāk. Sieviete nēsāja bērnu pa �umu, �ūpoja uz rokām, bet bērns ne�var nomierināties. Kā nu gadījās, kā negadījās � viņa iesita mazulim pliķi. Bērns sāka brēkt aizgūtnēm. Sievietei vajadzēja vainot sevi, bet viņa visu laiku dusmojas tikai uz uguni.

���� Redzi, ko tu izdarīji! � viņa klaigā. � Nelik�u vairāk malkas klāt, sacirtī�u tevi, ar ūdeni aplie�u!

Viņa iemeta bērnu �ūpuli un paķēra cirvi. Sāka cirst uguni ar cirvi. Tad pasmēla kausā ūdeni, uz�ļāca pavardam. Uguns no�ukstēja un nodzisa.

Sieviete teica:

���� Tagad tu zināsi, ka manam dēlam nav pāri jādara! Ne plāksnītes, ne dzirkstelītes nav no tevis pāri palicis!

Uguns bija apdzisusi. Cumā kļuva tum�s un auksts. Bērns sāka �ēli raudat. Viņ� bija pārsalis zili melns.

Pēc brī�a sieviete atguvās. Noliecās pār pavardu, rausa kopā pelnus. Pati bija sodījusies, ka ne dzirkstelītes neatstās. Un ne�bija arī atstājusi.

Bet bērns visu laiku raud kā izkults. Sievietei iekrita prātā: �Aizskrie�u uz kaimiņu �umu, paņem�u uguni, iekurinā�u pavardu.�

Aizskrēja. Tikko spēra kāju kaimiņu �urnā, tā �iem liesma pavardā sāka raustīties un noplaka. Pēdējā vārgā liesmiņa bei�dza liesmot un apdzisa pavisam.

Sieviete metās citā �umā, pie citiem kaimiņiem. Tikko atvēra durvis, arī tiem pavardā nodzisa uguns pati no sevis. Viņa pat �umā neiegāja, steigā tūlīt aizvēra durvis. Sieviete apskrēja visu apmetni, un visur uguns nodzisa. Uguns dega vienīgi pa�ā pē�dējā �umā.

Tur dzīvoja vecenīte, vadīdama sava mū�a pēdējās dienas. Vecenīte daudz zināja, daudz savā garajā mū�ā bija pieredzē�jusi. Sieviete pastavēja �uma priek�ā, baidījās iet iek�a. Bet ko iai dara? Viņas mazais dēliņ� var pavisam nosalt. Saņēma dū�u un iegāja.

Uguns nosēcās, sāka dūmot, un liesma nodzisa. Sieviete sāka raudāt. Bet vecenīte ru�ināja pelnus, meklēja, vai nav kur ma�nāma sīka oglīte vai uguns dzirkstele. Nekur ne oglītes, ne dzirk�stītes. Pavards auksts un tuk�s.

����� Kaut ko tādu redzu pirmo reizi savā garajā mū�ā, � vecā sieva teica. � Es uguni savā pavardā sargāju kā acu raugu, ne�ēloju pielikt lieku pagali malkas. Ejot gulētfoglītes sarau�u vienuviet, ar pelniem rūpīgi apru�inu. Kāpēc nule uguns nodzisa? Vai tikai tu, auksta vardīte, kaut ko aplam ^neizdarīji? Vai tikai neesi pāri darījusi ugunij savā pavardā?

Sieviete nolieca galvu un klusēja.

���� Tā laikam bus, � teica vecenīte. � Ko tagad lai iesāk? Nu, iesim uz tavu �umu, paskatīsimies.

Iznāca abas no �uma. Gāja cauri visai apmetnei. Visos �umos klusums un tumsa. Tā vien liekas, ka cilvēki būtu apmetni pame�tu�i vai arī tā būtu izmirusi.

Guma bērns atstāts viens pats, galīgi pārbrēcies, i paraudāt vairs nespēj. Vecenīte paņēma sēra koku, gribēja uz�ķilt uguni. Krietnu brīdi nopulējas � uguns kā neuzdegas, tā neuzdegas.

Vecenīte, pūtinādama noguru�as rokas, teica sievietei:

���� Uguns pavardā ir svēta, tā palīdz mums visiem dzīvot. Dod gaismu, silda un baro. Ja uguns nodziest pavardā, tas ir tikpat ļauni, ka kad saule pie debesīm būtu pārstājusi spīdēt. Nosalsim, badā nomirsim, ļauna nāve mūs visus pievāks.

Vecenīte notupās uz ceļiem un tad pamanīja Uguns Māti. Tā sēdēja, ierāvusies pavarda kaktiņā. Apģērbs viņai pelnu pe�lēks, bet pati spīd kā oglīte zem pelniem.

Uguns Māte sa�ūpojas uz priek�u un atpakaļ un teica vece�nītei:

����� Kāpēc tu velti pūlies? Uguns jums nebūs. Rau, �ī sieviete man pāri nodarīja. Man seju ar cirvi kapāja, man acis ar ūdeni pielēja, ļaunus vārdus man kliedza.

Vecenīte sāka lūgties:

���� Nedusmojies, Uguns Mat! Esi �ēlīga par mums! �ī muļ�ķīga sieviete ir vainīga, bet visi citi jau nav vainīgi.

Uguns Māte pa�ūpo galvu, mati viņai plandās kā zilgan�pelēki dūmi.

Vecenīte atkal lūdzās:

���� Pasaki, kas mums jadara, lai pavardos atkal kurētos uguns. Visu izpildīsim, ko tu pavēlēsi.

Uguns Māte atbildēja:

����� Nav man tādu vardu, nav ne manos, ne jūsu spēkos, lai uguns sāktuliesmot, kā agrak. Tagad ta var aizdegties tikai no cilvēka sirds.

Jaunā sieviete sē�, spie� bērnu pie krūtīm un raud, ka asaras vien par vaigiem līst.

Vecenīte viņai saka:

����

Vai dzirdi, ko tu esi izdarījusi? Visām septiņām cilvēku dzimtām tavas nesapratibas dēļ jāaiziet bojā.

Mednieki, kas ir dro�sir�dīgi ka saniknoti lā�i, stipri ka aļņi, aizies bojā. Strādī�gās sievietes nonīks bada nāvē pie aukstajiem pavar�diem. Arī bērni, vecī�i un vecenītes apmirs, jo bez uguns nav iedomājama dzī�vība zemes virsu.

Sieviete pārstāja raudāt.

Viņa piecēlās, atdeva bērnu vecenītei un teica:

������������� Glabā un sargā ma�nu bērnu!

Sieviete metās uz pa�varda akmeņiem. Uguns Māte ar rokām pieskārās viņas krūtīm. Tūlīt uz�āvās liesma. Pavardā priecīgi sāka dūkt un sprēgāt uguns.

Bija tikai redzams, ka Uguns Māte ar liesmainām rokam sakampa sievieti un aiznesa kopa ar dzirkste�lēm.

Bet vecenīte, auklēdama bērnu, teica:

� No �ā brī�a dzims teiksma par uguni, kas iedegās no dzīvas sievietes sirds. Seļkupi to stāstīs no paaudzes paaudzei, jo tas noticis viņu apmetnē. Uguni pavardā viņi sargas kā savu acuraugu!

/-

.

Mansu pasaka

Kādreiz Aug�ējais gars Topaloika ar sievu sēdēja savā mājā pie loga. Sieva teica:

����� Kas tu galu galā esi, Topaloika?

����� Kas esmu? Aug�ējais gars.

���� Ja jau tu esi Aug�ējais gars, kāpēc tad dzīvo tādā majā?

������������� Kas tad musu mājai vainas? � Topaloika izbrīnījās.

��� Man tā itin pa pratam.

���� Cilvēkiem ir tie�i tādas pa�as mājas. Tas Aug�ējam garam ir apkaunojums. Uzcel jaunu, lielu, augstu māju, lai visi to ap�brīnotu, lai visi to uzlielītu.

���� No kā lai tādu māju uzce|u? � vaicāja Aug�ējais gars Topaloika.

���� Tīri laba rnaja butu no kauliem, � teica sieva.

����� Kur lai ņem tik daudz kaulu?

����� Tas nemaz nav grūti, � sieva atbildēja. � Saaicini kopā visus zvērus, putnus, zivis un nogalini. No viņu kauliem uzcelsi inums jaunu māju.

���� Ta gan varētu, � Topaloika bija ar mieru. � Tā iz�darīsim.*

Saaicinat visas zivis kopā viņ� aizsūtīja līdaku, zvērus � veiklo sermuli. Sasaukt putnus pavēlēja garkajainai tilbītei.

Nepagāja necik ilgs laiks, atpeldēja ziyis, atskrēja zvēri, atli�doja putni. Topaloika iznaca pretī, visus saskaitīja un teica:

Zvēri ir sanāku�i visi, zivis � visas. Bet putni nav atnaku�i visi � nav pūces. Vai tu, tilbīt, pūci redzēji?

����� Ne, neredzēju, � atbildēja tilbīte.

����� Nu, skrien, sameklē viņu, � Topaloika pavēlēja. � Ja jau nogalēt, tad labak visus pie viena.

Garkājainā tilbīte aizskrēja meklēt pūci. Meklēja,meklēja, beidzot atrada. Pūce tupēja augstā ciedru priedē.

����� Ko tu, pūce, vel tupi? Vai tad nedzirdēji, kad tevi sauca!

����� Kas mani sauca?

����� Topaloika, Aug�ējais gars. Viņ� sauc kopā visas zivis, putnus un zvērus.

����� Kāpēc tā?

����� Grib visus nogalēt, lai no musu kauliem uzceltu sev jaunu māju. Vecā māja Topaloikas sievai nepakam nepatīkot.

���� Tā, tā! � pūce saka. � Ej vien, es jau arī do�os ceļā.

Tilbīte steidzās atpakaļ.

���� Vai pu�i atradi? � Topaloika tirdīja.

���� Atradu, � tilbīte atbildēja.

����� Kur ta �ī ir?

���� Tup ciedru priedē. Solījās, ka bū�ot klāt.

Gaida, gaida pūci, bet tā nerādās. Topaloika atkal sūta tilbīti- .

����� Steidzies ātrāk! Kāpēc pūce tik ilgi nenāk?

Tilbīte ar garajām kājām aizskrēja, ka nozibēja vien.

Pūce tup, ka tupējusi, ciedru priedē.

����� Kāpēc tu nenāc? � tilbīte sauc jau pa gabalu. � Visi tevi vien gaida.

���� Ja jau tādas tās lietas, tad nav ko steigties, � pūce at�bild, � vēl brīsniņu padomā�u. Man jau nākas domāt, ne tikai par sevi, bet arī par jums, ja jus pa�i ar savām galvām nedomā�jat. Ej vien, es tūlīt lido�u tev pakaļ.

Tilbīte atskrēja atpakaļ, aiz noguruma tikko kājas turas. At�vilkusi elpu, teica:

����� Pūce tūlīt bū�ot klāt.

Atkal visi gaida pūci. Bet viņas nav un nav. Topaloika no�skaitās uz tilbīti.

����� Skrien pēc pūces un pielūko, ka bez viņas manās acīs nerādies!

Tilbīte skrēja tre�o reizi. Bet pūce vēl nebija no zara ne soli paspērusi. Tup, ka tupējusi. Tilbīte viņai saka:

���� Kājas man vairs netur, nespēju pec tevis vien izskraidīt. Un Topaloika ta dusmojas.

Pūce savicināja spārnus, aplidoja loku virs tilbltes.

���� Vai redzi, es jau lidoju. Tu steidzies atpakaļ pēdējo reizi, kājas ne�ēlodama, steidzies ātrāk nekā es un pasaki, lai Topa�loikas sieva atver savai mājai logu.

Tilbīte atskrēja.

����� Pūce būs tūlīt klāt. Bet jus atveriet mājai logu � tā viņa pieteica.

Logu atvēra. Beidzot ieradās ari pūce. Notupās uz loga tā, ka aste bija mājā, bet galva ārā.

����� Kur tu visu laiku kavējies? � Topaloika vaicāja.

Pūce klusēja.

����� Kāpēc tu klusē? � Aug�ējais gars sāka dusmoties.

���� Es visu laiku domāju, � pūce atbildēja.

����� Ko tad tu domā? � Topaloika vaicāja.

����� Es, rau, domāju, vai uz zemes vairāk ir nokaltu�u vai zaļu koku.

��� Tu gan muļķīgi domā, � teica Topaloika. � Zaļu koku ir vairāk uz zemes.

����� Hā! � pūce saka. � Tā tikai liekas.; Es uzskatu, ja kokam serde sakaltusi, tas tik un tā drīz nokaltis, kaut ari vēl zaļo.

���� To tu pareizi saki, to tu gudri esi izdomājusi, � Topaloika teica. � Ja koks sācis kalst, tad tas nokaltīs, nekas nelīdzēs!

���� Un vēl es domāju, � pūce teica. � Ja ņemtu visus put�nus, zivis, zvērus kopā, kjidu starp tiem ir vairāk: dzīvu vai beigtu?

����� Protama lieta, ka dzīvo, � Topaloika atbildēja, � vai tur vēl ko jautāt?

����� Nebūt ne, � pūce saka. � Tu mūs visus �e esi sapulcinā�jis, lai nogalētu un uzbūvētu sev jaunu māju. Mēs visi esarn tikpat kā beigti. Pēc brī�a neviens no mums vairs nebūs dzīvs.

���� Tā arī būs, � Topaloika iekliedzās. � Kā man tas agrāk neienāca prātā!

Pūce atkal klusē. Visi pārējie tapat. Beigu beigās Topaloika neizturēja un teica:

���� Vai tie�ām tu neesi vēl visu izdomājusi?

����� Neesmu vis, � pūce atbildēja. � Kā tev liekas: vai pa�saule vairāk ir vīrie�u vai sievie�u?

���� Te nav galva jalauza, � Topaloika iesmējās. � Katrā ziņā vīrie�u ir vairāk. Vai tu gribi to apstrīdēt?

Pūce papurināja galvu:

���� Ka nu to ņem! Spried pats: ja vīrietis dzīvo ar cita gud�rību, vai to var saukt par vīrieti?

���� Tas nu, kā sacīt, nav vīrietis, � Aug�ējais gars teica.

������������� To ta�u tu saki pats par sevi, Topaloika, � pūce teica.

��� Tātad tu neesi vīrietis!

���� Ka tad tā � es neesot vīrietis?! � Aug�ējais gars iekliedzās.

������ Redzi, tā! Kad tu zvērus, putnus un zivis radīji, nevienam padomu neprasīji. Tad tu biji vīrietis. Tagad paklausīji savai dumjajai sievai. Viņas iegribu dēļ esi ar mieru mūs visus zemes virsū iznīdēt. Man gan tu netiksi klāt, es ar gudru ziņu tā notupos uz loga � aste iek�ā, bet galva � laukā. Pacel�os spār�nos � un prom bū�u. Visiem, ko tikai ceļā sastap�u, pavēstī�u: Topaloika nav vīrietis, dzīvo nevis ar savu galvu, bet ar savas dumjās sievas galvu!

Topaloikam kļuva kauns.

����� Pagaidi, neaizlido vēl! � viņ� teica pūcei. � Bet jūs, zivis, putni un zvēri, ejiet, no kurienes esat nāku�i. Es jums ne pirksta nepiedur�u. Man arī vecajā mājā ir labi diezgan. Bet sieva lai dara, kā grib.

Visi kļuva bezgala priecīgi. Zivis aizpeldēja, putni aizlidoja, zvēri aizskrēja kur kurais.

Bet pūce tup, kā tupējusi, uz loga, dzeltenās acis vien spīd.

����� Ko tu tagad teiksi, pūce? � Topaloika jautā. � Vai vēl par mani visiem stāstīsi, ka es neesmu vīrietis?

����� Tagad laikam tā vis nestāstī�u, � pūce atteica.

Aug�ējais gars Topaloika, to dzirdot, kļuva bezgala priecīgs.

.

Nanajie�u pasaka

Platas Amūras krasta kupla me�a malā atradās neliela fanza[8]. Tajā dzīvoja nanajietis ar sievu un pusaugu delu.

Kadu dienu nanajietis gaja uz me�u pēc malkas. Viņ� klīda pa me�u krietnu laiku, bet atgriezās fanzā ar tuk�ām rokam. Atvēra durvis, bet ne vārda nevar dabūt pāri lupām. Viņa �aurās acis aiz lielam bailēm bija kļuvu�as glu�i apaļas.

����� Kas tev kai�? � sieva apvaicājās.

����� Taisies ātrāk! Jābēg! � beidzot teica vīrs. � �urpu nāk briesmīgs vecis. Laikam briesmīgais cilvēkēdājs buseu!

Sievai, to izdzirdot, arī sāka drebēt rokas un kajas. Ķer, kas pagadās tuvāk, un sien pauna. Bet vīrs krauj nastu nastas vie�nīgajam zirgam mugurā. Savāku�i savu iedzīvi, uzsēdās visi trīs stiprajam zirgam mugurā. Jaja uz aug�u pa Amūras straumi.

Steidzas un skubināt skubina zirgu. Jau fanza acīm nozudusi aiz upes slaida līkuma. Te zēns pēk�ņi iebilda:

����� Grieziet zirgu atpakaļ! Es esmu aizmirsis fanza savus stirnu kaula babkus1 .

Māte cen�as dēlu pierunāt:

���� Gan jau jaunajā vieta dabūsim tev citus babkus!

Tēvs dusmojas:

����� Tu vairs neesi nekāds maziņais! Laiks mest babkus pie malas!

Zēns sāka raudāt:

����� Bez saviem babkiem tālāk nejā�u ne soli!

Ko tagad darīt? Tevs un mate nokāpa no zirga. Abi uzvēla paunas sev mugura. Zēnam pieteica:

����� Mēs iesim lēnām uz priek�u. Tu ar zirgu auļosi ātrāk, lieki neaizkavējies, līdz tumsai mus panāksi.

Zēns pagrieza zirgu, auļoja atpakaļ. Drīz piejaja pie fanzas. Iek�ā tūlīt negāja. Vispirms ar pirkstu pārdūra papīru, kas bija aizvilkts logam priek�ā, pa caurumiņu ieskatījās fanza.

Redz, ka uz kana[9] guļ kāds vecis. tie�i viņam virs galvas karājas babki.

�Tas laikam bus briesmīgais cilvēkēdājs buseu,� zens nodo�māja. �Ko es tagad lai daru? Nevar ta�u babkus ta pamest.�

Zēns bija pārlieku attapīgs. Viņ� nolauza garu rīksti, klu�sam pavēra durvis un nocēla babkus. Bet vecis visu laiku krāc dziļā miegā. Zēns paķēra savus babkus, a�i uzlēca zirgā un uzdeva tam ar pātagu. Bet zirgs nekust ne no vietas. Zēns zvēla ar pātagu vēl reizi � tapat zirgs nevar paspert ne soli. Zens pameta acis atpakaļ � vecis izbāzis pa logu savu garo roku un tur zirgu aiz astes ciet, nelai� uz priek�u. Tātad nav vis gu�lējis, blēdis tāds, tikai izlicies!

Zēns gribēja nolēkt no zirga un dot kājām vaļu. Bet vecis izbāza pa logu otru roku, sagrāba zēnu aiz pleciem un ievilka fanzā. Tas bija viss, ko zēns atcerējās. Cik ilgi bija sagulējis bez atmaņas, nezināja.

�Mani tūlīt apēdīs!� zēns nodomāja.

Bet vecis neskatījās uz viņu ļaunām acīm, tikai savā nodabā murmināja:'

����� Labs puisēns man patrāpījies! Zēl, ka vēl tik mazs. Nu, ne�kas, nekas, gan jau paaugsies!

Zēns, to dzirdot, kļuva itin priecīgs:

�Uz karstām pēdām mani neēdīs. Varbūt pagū�u vēl aizbēgt!�

Te vecis arī teica:

���� Man uz brīdi jāaiziet. Tikai tu pielūko, bez manis nekur apkārt neblandies, nomaldīsies!

Vecis aizgāja.

Zēns pagaidīja, kamēr noklusa viņa soļi, un tad metās pie durvīm. Pavēra durvis, bet atlēca atpakaļ, jo viltīgs lapsas purns, zobus atņirdzis, viņam glūnēja pretī, kuplā aste nikni kulstījās un slaucīja putekļus. Lapsa viņu ārā nelaida. Vecis laikam bija to nolicis viņam par sargu. Bet pagalmā zēna uzticamais zirgs ar kāju karpa zemi, aicina saimnieku. Bet ka lai tiek līdz zirgam? Zēns tā arī nosēdēja, līdz vecis atkal pārnāca.

Vecis pagatavoja ēdienu, paēdināja zēnu, paēda pats. Zēns pie sevis nodomāja:

�Skaties tikai! �is briesmīgais cilvēkēdājs buseu ēd dārze�ņus, rij ogas. Varbūt viņam nemaz negar�o cilvēka gaļa!�

Zēns mazliet nomierinājās. Daudz neprātodams, dzīvoja tik tālāk. Staigā pakaļ savam zirgam. Varbūt tā pagāja viens gads,

varbūt � trīs gadi, varbūt � vairāki gadi. Zens jau bija krietni paaudzies, k|uvis bra�s puisis.

Kādu dienu vecis viņam teica:

� � Puis, ei, puis, es tevi turu nevis tapec, lai velti �ķiestu barību. Tev jāpaveic manā labā viens krietns darbs. Ja to izda�rīsi, es tevi atlaidī�u un piedevām vel bagatīgi atalgo�u.

Puisis atbildēja:

����� Darbu es padarī�u. Un nekā man no tevis nevajag. Atdod tikai man manus babkus.

����� Ja darbu padarīsi, atdo�u, � vecis nosolījās. � Tagad klausies. Pirms gadiem trim man sapnī parādījās brīnum jauka meitene, vārdā D�iadankanfud�i. Viņa dzīvo uz salas tur, kur Amūra ietek jūrā. Es gribu �o meiteni dabūt sev par sievu, un tev jabūt manam preciniekam. Rīt pat dodies ceļā.

Cauru nakti vecis ņēmās cept plāceņus. No rīta tos salika maisā, maisu iedeva puisim līdzi.

����� Pavei, te būs ceļa maize, bet par pavadoni tev ies līdzi lapsa. Tikai skaties � nesadoma bēgt. Mani burhani-ad�ehi

ir uzticami kalpi. Otra zemes malā tevi ieraudzīs, dabūs rokā, sadedzinās, pelni vien no tevis pāri paliks!

Puisis uzkāpa zirga. Zirgs sapurināja krēpes, pieglauda ausis, uz priek�u drazas ātrāk par vēju � ilgi bija dīkā nostā�vējies. Lapsa tam cie�i blakus.

Jāja augu dienu, tikai vakarā apstajās, lai rīkotos uz nakts�guļu. Puisis izņēma no maisa plāceni, parj�auza to uz pusēm. Vienu pusi apēda pats, otru � atdeva lapsai.

Plāceņu maisa bija daudz jo daudz, bet dienu ceļa vēl daudzak. Re, pēdējais plācenis, arī tajā .puisis dalījās ar lapsu. Lapsa uz viņu paskatījās pateicības pilnām acīm, it kā būtu cil�vēks, it kā nebūtu.

Tālāk jāja abi neēdu�i. Gulēt vakaros liekas tuk�iem vēde�riem, rītos ceļas aug�ā izsalku�i. Vienīgi zirgs apstā�anās vietās kāri plūca zāli.

Tā viņi jaja trīs dienas. Puisis zaudējis galīgi spēkus. Pīpē pīpi pēc pīpa, bet vēders kauc ka izbadējies vilks. Lapsai kuplās spalvas savēlu�ās lielās pinkas. Ceturtajā dienā puisis sev aiz ' muguras izdzirdēja balsi:

���� Raugi, lai tev nūja butu pie rokas. Drīz sāksies sabuļu lietus. Bus tev bagātīgs guvums.

Puisis pabrīnās, skatās uz vienu pusi, skatās uz otru pusi. Neviena pa�a cilvēka nav, bet kas te varēja runāt? Puisis stav un brīnās, bet redz tikai lapsu skrienam.

���� Vai tikai tu pati nerunā cilvēku balsī? � viņ� tai novaicā.

����� Kas gan te cits? Protama lieta, ka es! � lapsa atbildēja.

Lapsa pārmeta kūleni, un tajā pa�ā mirklī � brīnies vai ne�brīnies � pārvērtās par sievieti. Tā bija jauna, skaista sieviete, tikai ļoti novājējusi.

����� Tu esi labs cilvēks! � lapsa sievietes izskatā teica. � Es tevi uzmanīju, ne soli prom nelaidu, bet tu ar mani dalījies pē�dējā kumosā.

����� Kas tu tāda esi? � puisis tincināja.

����� Es biju bērza tāss lapsa � burhana amulets. Viena reizē aukliņa pārtrūka, burhana amulets nokrita zemē un es pārvērtos par dzīvu lapsu. Vai kā gribētos aizbēgt brīvībā, bet nekādi nevaru. Vecais burvis pats mani no bērza tāss iztaisījis, viņam pār mani ir liela vara. Man viņam uzticīgi jākalpo un, kur vien var, jāpalīdz. Arī tev bū�u labs ceļabiedrs. Tu tikai mani visās lietās paklausi.

�Ej nu sazini, cik �ās runā�anai var ticēt, cik neticēt,� pui�sis klusībā prāto, �bet tā kā vēlētu man labu.�

Puisis nolēca no zirga, ar nazi nogrieza resnu nūju, kā lapsa sievietes izskatā bija likusi. Tūlīt ari sāka līt sabuļu lie�lus. Dzīvi sabuļi krita kā krusa no debesīm. Nokrīt pūkains zvē�riņ� uz visām �etrām kājām, a�i nesas uz me�u. Ta�u puisis pamanījās pieveikt krietni daudz sabuļu un krāva tik tos kaudzē.

Viņi nostāvēja veselu dienu uz vietas. Puisis novilka sa�buļiem ādu, bet lapsa sievietes izskatā noņēmās pie uguns�kura, kamēr sa�āvēja gaļu.

Ar pilnu maisu gaļas un dārgo ādiņu sai�ķiem pie jostas viņi jāja tālāk. Puisis lapsu sievietes izskatā nosēdināja sev priek�ā. �obrīd viņam ceļ� likās isāks un prāts jautrāks, bija ar ko pārmīt vārdu. Arī ēdamā papilnam.

Tikai ceļam ne gala, ne malas. Apēsta tika visu sabuļu gaļa. Atkal bads kā nelūgts viesis klat.

Trīs garas dienas abi jāja izsalku�i, tad lapsa sievietes iz�skatā teica:

����� Velti tu nometi nuju! Būs vien jānogrie� cita. Drīz pār mums līs vāveru lietus.

Un tā arī notika. Dzīvas vāveres krita no debesīm zemē uz visām �etrām kājām. Līdzko �īs pieskaras zemei, a�i pa koku stumbriem skrien aug�ā. Ta�u puisis paguva krietni daudz pieveikt.

Atkal viņi nostāvēja veselu dienu uz vietas. Nodīraja ādiņas un iz�āvēja gaļu. Pielika pa�i pilnus vēderus un sagatavoja prāvu krājumu, ko līdzi ņemt.

Beidzot viņi izjāja no me�a uz Amūras krasta. Amūra kļūst aizvien plataka, drīz laikam būs grīva. Puisis sāka domāt par skaisto D�iadankanfud�i, grib viņu ātrāk redzēt. Jāj un pasku�bina zirgu. Lapsa sievietes izskatā pavīpsnāja, atminējusi pui�a domas.

����� Drīz, itin drīz jau redzēsi! � viņa teica.

Vēl tikai vienu nakti pārnak�ņoja, vienu dienu jāja, un tad viņu priek�ā viļņus vēla jūra. Tāluma samanāma sala, rieto�ās saules staros atspīd balta fanza ^r nolaidenu zelta jumtu. Puisis apvaicājās:

����� Kā tad mēs tiksim ļ^āri jūrai?

���� Velti savu galvu nelauzi, � ceļabiedre viņu mierina. � Liecies tik uz auss un guli, es par to visu padomā�u.

Puisis vai nu gulēja, vai negulēja, bet nakts pagāja, un pienāca otras dienas rīts. Viņ� atver acis un redz, ka lapsa sievietes izskatā jau Amūrā nomazgājusies, nāk pie viņa un saka:

����� Tagad es skaisto D�iadankanfud�i atvedī�u te �urpu. Tu klausi mani: bildini viņu nevis vecim, bet sev par sievu. Citādi viņa mums nenāks līdzi.

Ta pateica un pati pārvērtās par vanagu ar zelta spalvām un sudraba zvaniņiem pie spārniem. Vanags aizlidoja pāri jūrai taisnā ceļā uz salu, visu laiku �ķindinot zvaniņus.

D�iadankanfud�i taisni tobrīd mazgāja galvu, ar suku su�kāja savus garos matus. Viņa atvēra logu, lai izlietu ūdeni, un pamanīja vanagu. D�iadankanfud�i iekārojās dabūt rokā putnu ar zvaniņiem. Viņa izskrēja no fanzas un sāka skriet vanagam pakaļ. Vanags brī�iem gan nolai�as zemāk, it kā dotos rokās, gan atkal uz�aujas augstu gaisā. Un visu laiku �ķindina un �ķindina zvaniņus.

Te sākās bēgums, jūra tālu atkāpās, atsedzot akmeņus no pa��as salas līdz Amūras krastam.

Vanags lido tie�i virs akmeņiem, meitene skrien viņam paļ kaļ, lecot no akmens uz akmeni, bet nu tik viegli un veikli, it kā

viņai spārni būtu pieaugu�i. Atskrējusi līdz krastam, ieraudzīja Jjaunekli. Bet putns ar zvaniņiem pie spārniem pasitās sānis un īoslēpās ciedru priedes galotnē.

����� Kas tu tāds esi? � skaistā meitene vaicāja puisim. � Kā�pēc tu esi nācis �urp?

Puisis nevar ne acu no meitenes atraut. Tās skaistums viņu �ilbina kā saule pusdienlaikā. Būtu jāaizmiedz acis, bet �ēl zaulēt īso mirkli. Ar lielam pūlēm dabūja pāri lūpām vārdus:

���� Atjāju pie tevis precībās!

����� Kam tad padoma mani precināt? � meitene �ķelmīgi ievaicājas, bet pa�ai nosarkst vaigi. Meitenes seja kļuva sārta ka mākonītis agrā rītausmā.

���� Vecais burvis mani atsūtīja pie tevis. Viņ� redzejis tevi sapnī. Bet es būtu bijis priecīgāks tevi neredzējis ne sapnī, ne īstenībā. Tagad esmu zaudējis sirds mieru uz visiem laikiem.

Tādus vārdus dzirdot, meitene sadrūma un satumsa kā lie�līs mākonītis, kad pie vakara debesīm izdziest blāzma. Strauji apcirtās un aizskrēja atpakaļ.

Te atlidoja pie jaunekļa vanags un notupās viņam uz pleca.

����� Ko tu, bezprāti, esi izdarījis! Mani tu nepaklausīji, laimi pats no sevis grū�us atgrūdi.

Puisis gau�i bēdīgs zemu nolieca galvu. Vanagam kļuva viņa �ēl.

����� Nu, neskumsti, neskumsti, � tas teica, � raudzīsim, ko le var par labu griezt. Man acis ir īsta vietā � pamanīju, ka tu esi viņai iepaticies. Skrien a�i uz salu, kamēr bēgums nav beiIzies. Tur varbūt redzēsi, ko var vēl darīt.

Tas nu puisim divreiz nebija jāsaka. Kājas it kā pa�as viņu īestin nesa no akmens uz akmeni. Viņ� pieskrēja pie fanzas, bet durvis ciet. Sāka klauvēt, bet meitene neatsaucas. Viņ� apsēdās uz lieveņa un sāka rūgti raudāt.

Tad meitene pavēra lodziņu un, apsmejot puisi, teica:

����� No vecā burvja tev lielas bailes, ka tu, vīrietis būdams, gau�as asaras raudi, neizdarījis to, ko viņ� tev uzdevis.

Puisis kā dzelts pielēca kājās. Meitenes vārdi tā aizvainoja puisi, ka asaras no�uva tajā pa�ā mirklī.

���� Veco burvi es pat domās biju piemirsis. Lai nu viņ� bu�ras, cik grib, ar saviem burhaniem-ad�ehiem! Es no viņa nebai-

dos. Atnācu pateikt, ka bez tevis nevaru dzīvot vairs ne mirkli! Nāc pie manis par sievu.

Meitene iesmejās skanīgāk par sudraba zvaniņiem pie vanaga spārniem. Bet atbildēja tā:

���� Varbūt arī ietu pie tevis par sievu, bet nezinu, ko tu spēj. Vai tu ēsi stiprs vai neesi stiprs, vai esi veikls vai neesi veikls? Iesim skrieties. Kur� pirmais apskries salai apkārt, tam paliks pēdējais vārds.f

Nostājas abi blakus. Meitene sasita plaukstas un metas uz priek�u. Skaistajai D�iadankanfud�i kājas yieglas, tās tik tikko pieskaras pie zemes, lido ka putns. Ta�u limita ir vēl ātrāka, tā katru putnu lidojumā panāk. Puisis traucas ātrāk par bultu. Vienā mirklī panāca meiteni un talu aizsteidzās tai priek�ā. Ap�skrēja apkārt salai un iegāja fanzā. Atvilka elpu, aizpīpēja pīpi.

Viņ� izpīpēja vienu pīpi, bet meitenes vēl nejūt. Viņ� izdau�zīja no pīpes pelnus un sarausa, kaudzītē uz galda. Aizpīpēja otru pīpi un klausās, vai neskrien, vai neripo akmentiņi zem vi�ņas vieglajām kājām. Izpīpēja otru pīpi, izbēra pelnus un sa�rausa otru kaudzīti. Pīpe tre�o pīpi. Meitene aizvien vēl nenāk.

Sāka ar labi sasmalcinātu tabaku piebāzt ceturto pīpi, tikai tad atskrēja D�iadankanfud�i. Vaigi viņai sasartu�i, acis mirdz, bizes atrisu�as tum�ās matu �ķipsnās. Viņa paskatījās uz trim pelnu kaudzītēm un teica:

���� Redzu, ka tu ātri skrien!

���� Vai tagad nāksi pie manis par sievu? � jauneklis vai�cāja.

����� Ie�u, � meitene klusām atbildēja.

Viņi sagaidīja bēgumu, parbrida uz Amūras krastu pie grīvas. Tur viņus jau gaidīja lapsa. Pieskrejusi pie pui�a, lapsa jautāja cilvēka balsī:

���� Vai viņa nāks mums līdzi?

���� Nāks līdzi, � puisis atbildēja.

Meitene skatās uz lapsu, dzird viņas cilvēka balsi un brīnās. Puisis viņai izstāstīja, kā viss noticis.

Tagad viņ� sev priek�ā uz zirga uzsēdināja D�iadankanfu�d�i, bet lapsa tecēja blakus.

Trīs reizes atce|a nolija sabu|u lietus, trīs reizes � vāveru lietus. �oreiz badoties viņiem nevajadzēja. Ar sabuļu un vāveru ādiņu sai�ķiem viņi apkara zirgu.

Jāja un jāja. Jau redzamas pazīstamas vietas, nav vairs tālu vecā burvja fanza.

Skaista meitene noskumusi teica:

����� Man bail jāt pie vecā burvja! Ja nu viņ� sadoma mani tev atņemt? Es to nepārdzīvo�u, no bēdām nomir�u. Labāk pagriezī�sim zirgu un jāsim meklēt tavus vecākus.

Bet puisis atteica:

���� Nevaru no viņa tā aizjat. Mani babki, kas taisīti no stir�nas kaula, palika pie viņa.

Tad ierunājās lapsa:

. � Esmu par to visu jau padomājusi. Dzi, kā mēs darīsim�

Viņa pārmeta kūleni, tajā pa�a mirkli kļuva par sievieti un teica D�iadankanfud�i:

����� Atdāvini man, skaistule, savu matadatu.

D�iadankanfud�i iedeva viņai matadatu. Lapsa sievietes iz.

skata iesprauda matadatu sev matos. Viņas seja iemirdzējās maigā gaisma, un viņa kļuva līdzīga D�iadankanfud�i kā mie�sīga masa. Puisis pameta acis te uz vienu, te uz otru � gau�i līdzīgas, ta�u viņa dārgā sieva ir paraka par lapsu sievietes iz�skatā.

Puisis krūmājā ātri uzslēja savai D�iadankanfud�i būdu. Pats jāja tālāk.

Sieva viņam teica:

���� Nāc ātrāk atpakaļ, man vienai bez tevis būs garlaicīgi! Vai tu ari atgriezīsies? � viņa jautaja lapsai sievietes izskata.

���� Nē, es neatgriezī�os. Laikam jau palik�u pie vecā burvja. Kā lai viņ� vecs un muļķa prātā viens pats izdzīvo?

Piejaja abi pie ve�a fanzas un ieskatījās pa lodziņu. Vecais gulēja. Divi burhani-ad�ehi viņam uz krūtīm nolikti par sar�giem. Rokās viņ� cie�i sa�ņaudzis babkus.

���� Ja nu pēk�ņi vecais uzzina, kas tu īstenībā esi? � puisis �ukst. � Kas tad notiks?

���� Jāatņem viņam burhani-ad�ehi. Tad viņa burvībai vairs nebūs spēka. Ej pārgriez aukliņu ar burhaniem!

Jo klusi viņi iegāja fanzā. Puisis izvilka nazi un grasījās jau pārgriezt auk�liņu, ta�u tā nebija aukla, bet gan dzelzs stieple. Nekā ar nazi to pārgriezt. Puisis gan �ā, ganītā ar visu spē�ku, bet neka � nazis vien salūza.

Pacēla galvu, paskatījās uz lapsu sievietes izskatā. Ko nu darīt?

Lapsa sievietes izskatā pagrieza galvu sānis un sāka murmināt buramos vārdus.

������������������������������������������������������������������������������������������������ Zem �ī sliek�ņa, zem �is fanzas, zem zelta grīdas, zem dzelzs sijas stav �uguna pods, tajā mitinās gurgan�el�i � lielum liels sesks, zobi tam asi kā knaibles, nagi kā kā�i. Iznāc laukā gurgan�el�i un pārgrauz, vei, �o dzelzs stiepli, aiznes burhanus-ad�ehus, kopā ar tiem aiznes atmiņu par viņa sapņiem, kopā ar tiem aiznes viņa burvestības varu.

Pagrīdē iedunējās �uguna pods, no tā izlēca liels gurgan��el�i � lielum liels seks. Kā nieku tas pārkoda dzelzs stiepli un aiznesa to kopā ar visiem burhaniem-ad�ehicm.

Tikai tagad vecais burvis pamodās. Ieraudzīja puisi, sarauca uzacis, pievērsa skatienu lapsai, kas �obrīd bija pārvērtusies par skaisto D�iadankanfud�i un atplauka smaidā.

���� Vai tu tā esi, mana dārgā D�iadankanfud�i, kuru es sapnī redzēju, pēc kuras trīs garus gadus skumu?

����� Kas gan cits lai es būtu! � atbildēja lapsa skaistās mei�tenes izskatā. � Es pati, es pati. Celies aug�ā, man nepatīk, ka tik ilgi vārtās. Pateicies �im jauneklim, ka viņ� tev pārvedis mani par sievu. Atdod viņam viņa babkus, atlaid viņu ar godu uz mā�jam pie vecākiem.

Vecais burvis piecēlās un atdeva babkus.

Puisis nekavējās ne mirkli, atvadījās no vecā burvja un no lapsas skaistās meitenes izskatā un steigtin steidzās pie savas D�iadankanfud�i.

���� Tagad tevi vedī�u pie tēva un mātes. Tikai īsti nezinu, kur viņus meklēt.

Viņ� atlaida pavadu un ļāva zirgam pilnu vaļu.

Nepagāja ne trīs dienas, kad zirgs viņus atveda pie dzimtās fanzas. Fanzā kads dzīvoja, no dūmeņa vijās duinu strūkliņa. Iz�rādījās, ka vecāki uz jaunu vietu nebija aizgāju�i, atgriezu�ies atpakaļ meklēt dēlu. Tā te paliku�i, cerēdami, ja dēls būs dzīvs, tad arī �urpu atnāks.

Tēvs un māte vai neticēja savām acīm, ieraudzīju�i delu sveiku un veselu. Viņ� ne vien pats pārnācis, bet pārvedis arī skaistu sievu.

���� Vai ta babki pie tevis? � māte apvaicājās.

����� Pie manis, pie manis gan!

Tēvs pa�ūpoja galvu.

���� Vai tad tu, būdams vīra kārtā, vēl rotaļāsies ar babkiem?

���� Ja nerotaļā�os es, rotaļāsies dēls, � �is pretī.

Tā arī notika. Drīz piedzima dēls. Paaugās un rotaļājās ar' babkiem.

Sabuļu un vāveru ādiņas pārdeva. Labi un saticīgi visi dzī�voja.

Te nu arī pasaka savu ceļu nostaigājusi. Nav tai tālāk kurp

iet!

.

Evenku pasaka

Pie ugunskura sēdēja divi mednieki � ve�uks un jauneklis. Abi sarunājās. Par ko tik zvērkavji nerunā! Par medībām, par medniekiem.

Viņi apsprieda visu pēc kārtas: ka zvēru pēdas pamanāmas uz kaila akmens, kā lapsu izdzīt no alas, kā piezagties me�onī�gam briedim.

Visu apsprieda, par visu bija vienis pratis.

Tikai reti gadas, ja divi runa un nesastrīdas.

Arī �ie divi runāja, runaja un sāka strīdēties: kam medībās vairāk laimējas � jauniem vai veciem.

������ Kur nu vecie var tikt līdzi mums, jaunajiem! Jaunam ir daudz speķa. Roka nedreb stāties pretī lācim!

Ve�uks smejas.

���� Jaunība mēs visi esam lieli muļķi. Vai tad lācis ir cilvē-

kam draugs, lai ar viņu rotaļatos? Labs mednieks gan zina, kur lācis mēdz staigāt, un tur bultas alla� gatavībā.

���� Jaunam medniekam ir veiklākas kajas. Apdzīs kaut polārlapsu!

���� Bet vecais pa polārlapsas pēdām palaidīs suni, pats paiesies pretī no otras puses.

Brītiņu klusēja, padomāja un vēl piebilda:

���� Bet jaunais bez ē�anas necik ilgi neiztiks! Diennakti pa me�u paklejo, jau tuk�ais vēders prasās uz �umu.

Jaunais atbild:

���� Toties vecajam jāatdod visi treknie un mīkstie gaļas ga�bali. Bet jaunais ar saviem stiprajiem zobiem samals cīpslas, ka nav ko redzēt, kaulus nograuzīs un atkal būs spēcīgs kā briedis.

Tā abi strīdējās un strīdējās, nekādā galā netika, kamēr pie viņiem pienāca tre�ais mednieks.

Tas paklausijas, par ko �ie abi strīdas, un teica:

����� Es, palūk, no augstās sopkas nokāpu. No tās tālu var redzēt. Pamanīju, ka uz ziemeļiem snau� alnis uz sniega. Lai viens no jums piezogas pie aļņa bultas lidojuma attalumā un atstaj tur cimdu. Bet otrs lai �o cimdu atnes atpakaļ. Tad ari re�dzēsim, kur� ir labākais mednieks.

Arī strīdnieki bija ar mieru.

Pirmais gaja ve�uks.

Ka vien mācēdams un varēdams � te slēpās aiz kokiem, te līda rāpus, te palika guļot kā akmens, ne elpoja, ne pirkstiņu pakustināja. Lūk, jau alnis pa gabaliņu redzams. Mierīgi guļ, acis pievēris, un gremo. Tie�i no �īs vietas būtu uz viņu jātēmē un jā�auj. Mednieks te nometa cimdu. Pats līda atpakaļ. Alnis guļ, kā gulējis, mierīgi gremo, nekā nav jutis.

Tagad reize jaunajam..

Jaunais, kur iespējams, pārskrien, kur izdevīgi � pārlec, tur�klāt tik viegli, ka sniegs zem kājām neiegurkstas, kritalas neiebrīk�ķas. Viņ� paķēra cimdu, metās atpakaļ. Alnis ne ausu nepakustinaja.

���� Redzams, gadiem te nav nozīmes, � tre�ais mednieks teica. � Tu, vecais, esi veikls mednieks. Arī tu, jaunais, neesi zeme metams. Manuprāt, nebija vērts �o strīdu sākt.

Ņencu pasaka

Atnāca pavasaris. Saule sasildīja zemi un salauza upē ledu. Ledus gabali krak�ķēdami kraujas cits citam virsū un peld pa upi uz leju.

Pelīte, to izdzirdējusi, izlēca uz uzkalniņa un iesaucās:

���� Ledutiņ, ledutiņ, peldi tālāk prom no krasta! Aiz zemes raga ir mana midzina, raugi, lai to neizposti!

Pelītei atbildēja pats lielakais no ledus gabaliem:

����� Kad ledus sācis kustēties, tas nav vairs apturams.

Pelīte sadusmojās, spalvas viņai sabozās. Viņa teica:

����� Neesi nu tik lielīgs, ledus gabal! Uzsēdīsies vēl uz sēkļa, tur saulīte tevi tā sasildīs, ka izkusīsi un no tevis tik peļķe pāri paliks.

Ledus gabals apklusa. Toties ierunājās saule:

����� Eh, pelīte! Tu gan esi uzpūtīga. Ne tā tava darī�ana, ka es ledus gabalu izkausē�u! Kāpēc piespiedi apklust vecākam biedram?

Pelīte pacēla galvu un kliedza:

���� Arī tu, saule, tik daudz te nelepojies! Pavei, uznāks mā�konis un tevi aizsegs. Kāds tad labums no tevis būs?

Saule apklusa. Ierunājās mākonis:

����� Kāpēc tu esi tik ka�ķīga, pelīt? Ne tā tava darī�ana, ka es da�kārt aizsedzu sauli. Kāpēc tu piespiedi apklust vecākam biedram?

Pelīte atkliedza arī mākonim:

����� Tev, mākoni, arī nav ko lepoties. Uzpūtīs vēj�, dzenās tevi, kur vien gribēs, lupatlēveros saraustīs.

Mākonis apklusa. Ierunājās vēj�:

���� Tev ir nekaunīga mēle, pelīt! Ja es izdzenāju mākoņus pa debesīm, tad kāda tev tur daļa? Kāpēc liki apklust vecākam biedram?

Pelīte nedomāja rimties:

���� Tevī, vēj�, es negribu pat klausīties. Tev nav ar ko lie�līties, tu talu nevari aizbrāzties. Atdursies pret Urālu kalniem, un galā būs tavs spēks.

Vēj� noklusa. Iedārdējās akmeņi Urālu kalnos:

���� Tu, pelīt, esi mazāka par smil�u graudiņu, bet strīdies ar visiem. Kāda tev daļa, ja mēs stājāmies ceļā vējam?

Te pelīte pagriezās pret Urālu kalniem:

���� Lai nu es esmu maziņa, bet jūs, kalni, vareni, kāda tur nu jēga! Katrs, kas nav slinks, mīda jūs kājām. Rau, tinis uzrāpies uz jūsu akmeņiem, bet jūs nekā nevarat to nodzīt.

Urālu kalni apklusa. Sāka runāt tinis:

����� Nebāz savu purniņu tur, kur nav tava daļa, pelīt! Nekai�tini mani, citādi aprī�u tevi ar visiem nadziņiem, pat astes ga�liņ� pāri nepaliks.

���� Draudi vien, draudi, tini! Bet ko tu teiksi, kad iekļūsi koka slazdā?

Tinis apklusa.

Pelīte gaidīja, ko teiks koka slazds. Bet slazds klusēja. Tas bija būvēts no koka un runāt neprata.

Pelīte bija pārliecināta, ka strīdoties viņa ņēmusi pār visiem virsroku. Purniņu augstu uzslējusi, astīti pavicinājusi, viņa lepni tecēja uz savu midziņu.

Pelīte vai acis izskata, bet inidziņas ka nav, tā nav. Kamēr viņa karsti strīdējās, ledus gabals bija appeldejis apkārt zemes ragam, ietriecies krasta un aizrāvis viņas midzinu sev līdzi. Pelīte pameta acis uz ledus gabalu un teica:

� Kā rādās, ne pār vienu neesmu ņēmusi virsroku. Stridoties tikai veltīgi iz�ķiedu laiku.

Ta pateica un naski noņēmās, iekartodama/ j.aunu midzinu.

Te nu arī pasakai gals.

4'

.

�uk�u pasaka

Kādu dienu savā jarangā sēdēja vecītis un vecenīte. Viņiem bija garlaicīgi, jo āra nevarēja iziet, tur trakoja sniega vētra � purga. Tā gāza cilvēku vai no kājām nost. Nebija jau arī kurp iet. Vasarā bija kaimiņi, bet tie ar visiem bērniem jau rudeni bija aizklejoju�i. Bet vecītim un vecenītei bērnu nebija.

Vecenīte iekura pavardā uguni, uzvārīja teju. Abi padzēra teju, un viņiem kļuva vel skumjāk.

������ Ei, vecenīt! � vecītis teica. � Vai atceries, ka es savās jaunības dienās pratu dancot un skaļi sist tamburīnu?

������ Uzlaid arī �obrīd danci, � vecenīte teica. � Tak bus jautrāk.

����� Varētu, ta varētu, bet kājas nelokās, un ari rokām grūti noturēt tamburīnu.

���� Padod �u, es raudzī�u turēt tamburīnu, bet tu sit tambu�rīnu.

Tā arī izdarīja. Vecenīte ar abām rokām tur tamburīnu, ve�cītis pa to sit ar vālīti. Viņa vecās kājas gan cilājas dancī, gan vietumjs piecērt.

Pēk�ņi ārā sacēlās varena brēka. Un vecītis ar vecenīti ne-j paspēja ne apskatīties, kad jarangā iebruka s^�i melni velni � se�i kelē.

Vecenītei lielās bailēs no rokām izkrita tamburīns. Bet viens no velniem iesmējās un teica:^ '

����� Kāpēc tu tamburīnu nometi zemē? Mēs tā dēļ no tundras viņas malas �urp atauļojām. Mes braucām se�os pajūgos. Tun�drā garlaicīgi, viss kā pamiris. Cilvēki nepavisam nemāk vairs papriecāties. Te izdzirdējām jūsu tamburīnu, priecīgi traucā�mies �urp. Uzjautriniet mūs!

Velni pasniedza tamburīnu vecenītei, viņa to satvēra abās ro�kās un turēja, cik stingri mācēdama. Vecītis sāka atkal ar vālīti sist pa tamburīnu.

Vecītim kājas sāka cilāties dancī, arī velni nebija slinki piecirst kāju. Dancī griezās veseli septiņi pāri. Beigu beigās velni pagura. Arī vecītis nolaida roku ar vāli � bija gana.

Velni apvaicājās:

����� Ko lai jums iedodam, ka mūs tā ielīksmojāt? Varbūt gri�bat, ka uzdāvinām jums ātras kājas, skraidīsiet kā da�dien jau�nībā?

���� Nē, to mēs negribam, � vecītis un vecenīte vienā mutē atteica.

���� Varbūt gribat krietnu baru brie�u, jaunas ādas priek� jarangas?

���� Nē, to mēs negribam. Mums jau ir divi brie�i, pietiek.

����� Ko tad jūs gribat?

���� Gribam dēlu!

���� Labi, � velni iesaucās. � Mēs tie�i �obrīd izvadājam pa tundru bērnus. Kam viņu tā pamaz, tiem ar dāsnu roku dodam.

���� Varbūt gribat, � teica pirmais velns, � jaunu zēnu, veiklu loka �āvēju? Viņ� būs jums krietns palīgs.

���� Nē, � vecenīte atsaka, � viņ� mani nemīlēs. Gribu tādu maziņu.

����� Labi, � teica otrs velns. � Ņemiet no manis, tas vēl ne�prot ar loku �aut, iemanījies tikai putniem izlikt cilpas.

���� Arī tāds mums par lielu, � vecītis atsaka. � Mēs gribam tādu maziņu.

����� Nu, tad ņemiet no manis, � ieteica tre�ais velns, � �is tikko sāk runāt.

Vecītis un vecenīte pakratīja galvas.

���� Arī tas mums nav īsti pa prātam. Vai nav vēl mazāka?

���� Ir, ir, � iesaucas ceturtais velns. � Mazs, labs puisēns, tik tikko pats sāk staigat.

Vecītis un vecenīte atkal neņem.

���� Bet man, � iekrita sarunā piektais velns, � vēl kājās neceļas, tik tikko sāk sēdēt.

Vecītis ņemas prātot:

���� Ja nu to paņemtu, kā tu, vecenīt, domā?

Bet vecenīte dusmīga pretī:

����� Stāvi klusu, vecais! Dzirdat jūs, nesapra�as velni, es gribu pavisam maziņu bērniņu, tādu, kas vēl ne sēd, ne staigā, ne runā. Tādu, kam nav vēl neviena zoba mutē, bet acis � kā tikko pasaule nāku�am briedēnam. Pati gribu viņu izaudzināt, lai viņ� mani mīlētu, mani sauktu par māmiņu, vecīti � par tēti.

���� Tad jau jāņem no manis, � ieteica sestais velns.

Visi izgāja ārā no jarangas. Piecās nartās se� bērni, kā velni jau bija teiku�i, no loka �āvēja līdz tādam mazulim, kur� tikko sāk sēdēt. Bet uz pēdējām nartām neredz neviena. Uz tās uzsieti ka�okādas maisi � tur dzirdamas bērnu raudas.

Vecenīte steidzās pie pēdējām nartam un izvilka no siltā ka�okadas maisa glu�i mazu bērniņu. Tas nu bija tie�i tāds, kādu viņa vēlējās.

Velni teica:

����� �o puisēnu sauc par Sekenu.

���� Jauks vārds, � vecenīte atbildēja, piekļāva puisēnu pie krūtīm un iesteidzās jarangā.

Velni brauca savu ceļu tālāk.

Vecenīte tagad auklēja mazo Sekenu, ucināja viņu, dziedāja viņam dziesmas. Ta�u ilgi viņu nēsāt uz rokam vecenītei neva�jadzēja. Visi bērni aug ātri un nemanāmi. Bet �is zēns auga acīm redzami, pa nakti pieņēmās resnumā, pa dienu stiepās ga�ruma.

Tikko Sekenam palika divi gadi, viņ� jaranga vairs negulēja. Gāja un parnak�ņoja tundra pie brie�iem. Vecenītei jarangā bez dēliņa garlaicīgi. Viņa aiziet pie Sekena, nosē�as blakus, stāsta, kas ir bijis un kas nav bijis.

Brie�i pa miegam nopū�as, �ūpo ragus. Augstu pie debesīm peld mēness, spīd zvaigznes, Sekens pace] galvai un vaicā:

���� Māmiņ, kas tur atrodas?

����� Tā ir Aug�ējā tundra, dēliņ, � vecenīte atbild. � Stasta, ka tur dzīvojot Tanairgins ar savu meitu. Liels bagātnieks �is Tanairgins, brie�u viņam tik daudz, cik zvaig�ņu pie debesīm, cik ūdens pilienu jura, cik sniegpārsliņu kupenā. No rīta piece�ļas, apēd pusi valzivs � Jaranga viņam liela, liela .. .

���� Vai tā ir skaista? � ievaicājas Sekens.

���� Jaranga, vai?

���� Nē, meita.

���� Meita viņam ir skaista. Ar melniem matiem, viegla un veikla kā jauna brie�u māte.

���� Zini, māmiņ, � Sekens teica, � vēl mazliet paaug�os, tad precē�u Tanairgina meitu un nevienu citu.

Vecenīte smejas:

��� Guli, nu guli, dēliņ! Augumā esi padevies kā divdesmit�gadīgs, bet prāts vēl ka divgadīgam. Ka nu var aizkļūt līdz Aug�ējai tundrai! Vai tad Tanairgins tev atdos savu meitu?

Bet Sekens bija tāds � ko reiz ieņēma galva, no ta lēti ne��ķīrās, to neaizmirsa.

Pagāja vēl gads, Sekens teica:

���� Mamiņ, uz�uj man trīs pārus torbazu, pieliec tos pilnus ar gaļu, lai pa ceļam nenomirtu badā. Es aunu kājas un eju uz Aug�ējo tundru.

Vecenīte saka raudat, ta�u visu izdarīja, kā dēls vēlējās, go�dam saposa viņu ceļam.

Sekens gāja uz to pusi, kur debess ar zemi saiet kopā. Daudz dienu gāja. Noplēsa divus pārus torbazu, apēda gandrīz visu gaļu, bet ceļam gals vel nerādījās.

Kādreiz Sekens apstājās, pameta acis uz pēdēja torbazu pāra pazolēm � teju, teju būs cauras.

���� Labi nebūs! � viņ� sev saka. � Vai nu patiesi netik�u līdz galam, vai nu patiesi nedabū�u sev par sievu Tanairgina skaisto meitu?

Pēk�ņi viņ� tāluma pamana pajūgus.

�Kas tie varētu but par ļaudīm?� Sekens prāto. �No kurienes tie gadīju�ies, ja cilvēku te ne acīs neredz?�

Pajūgi tuvojās. Jau varēja saskaitīt, ka pa tundru traucas se��as nartas. Piebrauca tuvāk, Sekens skatās, ka tie nav cilvēki, bet se�i melni velni � se�i kelē.

Garām pabrauca pirmās nartas, otrās� Velni uz Sekenu neskatās, it kā nemaz neievēro. Pēdējais velns apturēja brie�us un teica:

����� Ei, Seken, mazdēliņ! Esi gan tu paaudzies. Kurp iedams, vai tālā ceļā dodies?

������������� Esmu ceļā uz Aug�ējo tundru, � Sekens atbildēja.

��� Gribu bildināt Tanairgina meitu.

����� Redzu, ka esi puisis ar galvu. Preci vien. Tikai kā tu tiksi galā, torbazi noplīsu�i.

���� Zinu gan, bet ko lai daru?

���� Ļauj, es tev palīdzē�u. Samainīsimies ar torbaziem. Vai maiņa būs izdevusies, vēlāk pats redzēsi.

Sekens nenopriecaties. Savus torbazus atdeva velnam, bet vi�ņējos uzvilka sev kājas.

Velns aizbrauca, lai panāktu pirmos piecus pajūgus. Sekens gāja savu ceļu tālāk. Tad ta brīnums! Paspēra savus trīs soļus, jau tundras mala klāt, debesis glu�i tuvu nolaidu�ās pie zemes, vai ar roku aizsniedzamas. Sekens stiepās, stiepās, ta�u aizsniegt nevarēja. Viņ� palēcās, un torbazi viņu no apak�as kā gru�us pagrūda. Sekens pieķērās mākonim aiz malas, uzrāpās uz tā � un Aug�ējā tundra klāt.

Torbazi Sekenu arī Aug�ējā tundrā nes ātri uz priek�u. Viņ� tikko pagūst cilāt kājas. Redz � stāv liela jaranga. No jarangas viņam pretī iznāk pats Tanairgins.

����� Kas tu tāds būtu? � viņ� jautā.

���� Es esmu Sekens.

����� No Apak�ējās tundras?

����� No Apak�ējās gan, � Sekens atbild.

���� Tik tāli ciemiņi vēl pie mums nav redzēti! � Tanairgins teica. � Kāpēc tik tālu ceļu mēroji?

���� Nācu precībās pie tavas meitas.

Tanairgins ne vārda Sekenam neatbildēja, pagriezās un sauca jarangā:

����� Ei, māt, gatavo cienastu! Atnācis puisis no Apak�ējās tundras precībās pie mūsu meitas. Pacienāsim vii/ū, apskatīsi�mies, kāds tas precinieks īsti ir.

Sekens priecīgs, krietnu laiku ar pustuk�u vēderu staigājis. Bet, kad pamanīja, ar ko Tanairgina sieva gPib viņu cienāt, tad nobijās. Viņa pasniedza ciemiņam un saimniekam koka bļodā veselu valzivi. Valzivs guļ ka kalns, Sekens un Tanairgins sē� kairs tai savā pusē, bet pāri otru neredz. Desmit jarangās, kā�das mēdz celt Apak�ējā tundrā, nebutu novietojama �ī milzīgā valzivs.

Sāka ēst. Tanairgins grie� lielus gabalus, arī Sekens neatpa�liek no viņa. Tanairgins bā� gabalu mutē, Sekens gan ceļ to pie mutes, bet tad veikli aizla� aiz kuhļankas apkakles. Gabali iz�slīd cauri klēpim, izveļas cauri mākoņiem, nokrīt Apak�ējā tundrā. Un nokrīt tie tie�i pie ieejas nabadzīgajā Sekena tēva un mātes jarangā.

Sekena vecais tēvs brīnīties brīnās, jo savā garajā mū�ā nav pieredzējis, ka no debesīm būtu kritusi gar�īgā valzivs gaļa. To�ties vecenītes priekam nav gala.

���� Tur, � viņa saka, � mūsu dārgais dēliņ� ir pārspējis viltībā pa�u Tanairginu un par mums iedomā.

Cik daudz vecītis un vecenīte apēda, cik daudz nebaltām die�nām bedre ieraka, neviens i nematīja, neviens i nezināja.

Bet Aug�ējā tundrā pa koka bļodu'tikai kaili valzivs kauli mētājās.

���� Vai ciemiņ� būtu tā kā paēdis? � Tanairgins apvaicājās.

Sekens atbildēja:

����� Saimniekam tas labāk jāredz, bet mājās es apēdu krietni vairāk.

Tad nu Tanairgina sieva cēla viņiem priek�ā valzirgu.

Tanairgina mute kust jau gausāk. Sekens citu pakaļ citam valzirga gaļas gabalus itin veikli aiztjiet kuhļankai aiz aplok-

Ies, un tie cauri mākoņiem nokrīt Apak�ējā tundrā tie�i pie ve�cāku jarangas.

Atri tika galā ar valzirgu.

����� Nu vai tu būsi paēdis? � Tanairgins atkal vaicāja.

Sekens atbildēja:

����� Ēdis jau ēdis, bet ne paēdis. Labprāt vēl kaut ko būtu licis uz zoba.

Tanairgina sieva gan rauca uzacis, ta�u galdā cēla treknu roni un pēc tam nerpu.

Tanairgins vairs nevarēja ne kumosu norīt, bet Sekens viens pats ar roni un nerpu tika itin ātri galā. Tanairgina sieva tikai rokas noplātīja, nav nekā vairs ko celt galdā.

����� Nu, paēdām, uzkodām, � Sekens teica, � tagad parā�diet man līgavu.

Tanairgins pretī:

����� Ne jau es pie tevis uz Apak�ējo tundru aizgāju. Tu pie manis atnaci. Tad nu arī meklē savu līgavu, manu meitu.

���� Ja jau jāmeklē, jāmeklē, � Sekens pie sevis noteica.

� Dro�i vien būsi to uz tundru aizsūtījis.

u*

Iznācis no jarangas, piecirta kājas, kas bija ieautas velna torbazos. Cilvēka kājas pārvērtās par putnu kājām ar asiem na�giem. Savicināja rokas � tās pārvērtās par spēcīgiem spārniem. Tas vairs nebija Sekens, bet ērglis. Slaidi vēzēdarns spārnus, viņ� paceļas gaisā. Aug�ējā tundra ir pla�a jo pla�a, bet ērglis no sava1 lidojuma to pārredz kā uz delnas. Tanairgina meitu ne�kur nemana.

Ērglis lido tālāk, te vienā tundras malā garfās liels ganām�pulks. Brie�us tajā skaitīdams nesaskaitīsi � tāpat ka zvaig�znes pie debesīm, ka ūdens piles jūrā, kā sniega pārslas kupenā.

�Vai tikai tur nebūs noslēpta mana līgava � Tanairgina meita?� Sekens prātoja.

Sakļāvis spārnus, kā akmens krita zemē. Nāko�ajā mirklī pārvērtās par susliku un saka skraidīt brie�iem pa vidu. Vai acis izskatīsi � arī tad Tanairgina meitu �e neatradīsi.

���� Nekur citur kā vienīgi jarangā viņa nevarētu būt! �teica Sekens un pārvērtās par kukainīti, par vabolīti ar gai�iem pun�ktiņiem.

Izplēta spārniņus un pacēlās gaisā. Ka ērglis viņ� bija vienā rāvienā aizlidojis līdz tundras malai, bet kukainītim � vabolī�tei spārniņi mazi, ar tiem nācās ilgi lidot, kamēr nokļuva līdz jarangai. Palidoja garām Tanairginam, aizsīca viņam pie pa�as spalvainās auss.

Aplaida vairākus riņķus pa visu jarangu gan pa aug�u, gan pa apak�u. Pamanīja kaudzi izkaltētu ādu, ielīda tajā. Tur at�rodas liela lāde. Kukainītis � vabolīte nekādi nevar pacelt smago vāku, toties var iespraukties iek�ā pa spraudziņu. Sekens vabolītes izskatā ta arī izdarīja.

Lādē sē� meitene, Tanairgina meita. Smejas un priecājas bez gala, ka Sekens viņu beidzot atradis. Kukainītis � vabolīte atkal pārvērtās par jaunekli. Lika ar kāju pa lādes smago vāku un to izspēra. Izmētāja juku jukām ādas, paņēma meiteni pie ro�kas un izveda jarangas vidu. Te arī Sekens viņu apskatīja un aplūkoja. Viņa pa�a māte taisnību vien bija teikusi, ka Tanair�gina meitai esot skaistas, garas bizes un gaita viegla kā jaunai brie�u mātei.

���� Tātad, � Tanairgins teica, � kas atrasts, nav vairs no�slēpts, kas apsolīts, to atpakaļ neņemsi!

Pa to starpu Apak�ējā tundrā Sekena māte jau bija pagurusi no asarām, ka dēls tik ilgi neatgrie�as. Kādā rītā viņa iznāca no jarangas, pameta acis uz vienu pusi, pameta � uz otru pusi, gan � vēl uz priek�u, gan � atpakaļ, bet Sekena kā nav, tā nav. Paskatījās uz aug�u un redz, ka pie debesīm peld neliels māko�nītis, peld aizvien tuvāk un lai�as aizvien zemāk.

���� Pasteidzies, pasteidzies, Seken, dēliņ, nekavējies, � ve�cenīte iedziedājās, � tevi ar tēju pacienā�u, ar treknu gaļu paēdinā�u.

���� Ar ko tu tur sarunājies, māt? � vecītis jautāja no ja�rangas.

���� Ar ko tad nu sarunā�os, tak jau pati ar sevi.

Viņa iekurināja uguni, uzkāra tējas katlu un atkal izmetās ārā no jarangas.

Mākonītis slīdēja uz leju un pieplaka pie pa�as zemes. Notā noleca Sekens un sirsnīgi apkampa mati. Aiz pirmā mākonī�a atpeldēja otrs mākonītis, aiz tā � lielum liels padebesis. No otrā mākonī�a nokāpa Sekena jaunā sieva, no lielum liela pade�be�a � vesels ganāmpulks brie�u.

Sekena vecais tēvs to visu redzēja, un tam aiz brīnumiem mute palika vaļā. Bet tad bija reize brīnīties vēl vairāk. Sekena skaistā sieva pamāja ar roku, un viņu priek�ā no zemes izauga jaranga � balta kā sniegs, pla�a kā sopka.

Viņi visi iegāja jarangā. Sieviete ar garajām bizēm no Aug��ējās tundras atkal pamāja ar roku, un jarangā iemirdzējās dārgi vara trauki, uguns pati uzliesmoja pavardā, un katlā, kur bija ielikts vesels briedis, saka burbuļot un vārīties ūdens.

Tad Sekens tēvam teica:

���� Aizej, tēv, uz kaimiņu apmetni un uzaicini viņus pie mums paciemoties.

Vecītis pakratīja galvu.

���� Tie jau nenāks.

����� Kāpēc gan nenāks? � atvaicaja Sekens.

���� Tur dzīvo divi brāļi, � tēvs teica, � un viņiem vēl ir kalps vecs vecītis. Abi brāļi ir bagātu ļau�u, bet mēs jau esam biju�i gatavi nabagi. Tie jau par mums tikai pasmiesies.

��� Lai nu dara, ka grib, � Sekens atbildēja, � bet aicināt aicini. Tak jau kaimiņi. Ja atnaks � būs labi, ja nenāks � arī labi.

Sekena tēvs aizgāja uz kaimiņu apmetni un uzaicināja abus brāļus � bagātniekus ciemos. Tie pavilka veco vīru uz zoba:

���� Ar*ko tad pacienāsi? Varbūt ar sūnām, ko brie�i skrienot ar kājām izspārda?

Ta�u viņi bija nācēji. Veco �uk�u atstāja vieny..pa�u, lai pie�skata apmetni.

Visi trīs nāca, nāca un piekusa.

����� Kur tad ir tava jaranga? � brāļi jautāja.

����� Redzat, turpat jau ir!

���� Vai tu esi pie pilna prāta? Tā ta�u ir sniegota sopka.

Pienāk tuvāk � patiesi jaranga! Tuvu un tālu visā tundrā

neatrast otras tik pla�as, tik skaistas jarangas.

Sekena sieva cēla ciemiņiem priek�ā gan treknu brie�a gaļu, gan karstu tēju. Tik dārgu trauku, tik mīkstu ādu pat viņiem, bagātniekiem, nav!

Ciemiņi pielika pilnus vēderus un slāja uz mājām. Vakara abi sanāca kopā vienā jarangā un savā starpā apspriedās:

���� Kauns mums abiem. Mēs gan bagatnieki skaitāmies, bet nav tās greznības, kas ir Sekenam. Viņu vajag dabūt pie malas!

���� Kad būsim tiku�i ar viņu galā, es pievāk�u viņa dārgos traukus, � teica viens brālis.

� Bet es jarangu, � nenocietās otrs brālis.

Abi bagātnieki jau laikus visu Sekena mantu sadalīja savā starpā.

Bet Sekens guļ aiz silta aizkara savā jarangā un tikai smejas.

����� Dzi, dzi, siev, kā mūsu ciemiņi ņemas pa savu jarangu, taisās mani novākt malā.

Otrā rītā abi kaimiņi atnāca un aicināja Sekenu līdz uz me�dībām. Sekens neatteicās, gāja kopā ar viņiem. Visi trīs aizgaja tālu tundrā, apsēdās strauta malā atpūsties. Sekens pieliecās, lai nodzertos, bet kaimiņi tajā mirklī viņam ietrieca dunci mugurā. Sekens ar seju iegāzās strautā. Abi bagātnieki, viens otram ga�ram steigdamies, jo� uz viņa jarangu un kliedz:

����� Kur� pirmais aizskries, tam tiks brie�i!

����� Kur� otrais aizskries, tam būs baltā jaranga!

Abi skrien blakus, ne viens, ne otrs nevar priek�ā aizsteig�ties, nevar otru apdzīt. Tā abi līdz jarangai gan aizskrēja, bet iek�ā ieiet nepietika speķa. Abi novēlās pie ieejas zemē, tik tikko velk elpu. Tad abi sāka rāpot. Tā rāpus arī ievēlās jarangā.

Skatās un netic savām acīm � sē� Sekens kopā ar sievu, ar māti un tēvu turpat blakus. Visi dzer teju. Abi bagātnieki ne pa jokam nobijās. Ne vārda nebildu�i, apsviedās apkārt un joza prom, ko kājas nes.

Ko darīju�i � pa�i savām rokām izdarīju�i, ko redzēju�i � pa�i savām acīm redzēju�i, kam te ko jautāsi. Ņēmās tirdīt na�baga veco �uk�u:

����� Tu esi ilgi dzīvojis zemes virsū, tavas acis daudz ko re�dzēju�as. Kā var atdzīvoties tas, kur� ir nogalēts?

Vecais vīrs brītiņu padomāja un teica:

����� Jūs nenogalinājāt vis cilvēku, bet tikai viņa ēnu!

Abi bagātnieki nolikās gulēt, bet miegs no �iem bēg. Abi domā garu garās domas, kā pieveikt Sekenu, kā iegūt viņa mantu.

Iznāca no savas jarangas viens brālis,'iznāca arī otrs. Sa�tikās abi pie salauztām nartām, atkal gāja sprie�ana vaļā.

����� Nazis viņam nekā nevar nodarīt, � saka viens.

���� Varbūt zeme viņu pieņems savā klēpī, � saka otrs. � Izraksim dziļu bedri, ielūgsim viņu uz svētkiem un nometīsim lejā.

Sekenam savā jarangā arī nenāk miegs. Viņ� saka:

���� Vai dzirdi, siev, atkal bagātie kaimiņi uzņēmu�i aplamas runas.

����� Pārcelsimies ar visu iedzīvi uz Aug�ējo tundru, � sieva viņu lūdza. � Savu jarangu uzcelsim blakus tēva jarangai.

����� Nē, � Sekens teica. � �eit esmu piedzimis, �eit arī gribu dzīvot. Negribu pārceļot uz sve�u vietu. Lai bagātie kaimiņi ne�domā, ka man no viņiem butu bail.

Otrā rītā kaimiņi klāt un aicina Sekenu:

����� Tu mūs cienāji, nule mēs vēlētos tevi pacienāt. Atnāc pie mums paciemoties, gribam tevi pamielot.

Sekens aizgāja, viņam līdzi gāja arī sieva.

Visi apsēdās. Ēda gaļu, piedzēra tēju. Tad viens no bagāta�jiem kaimiņiem pasniedza Sekenam tamburīnu un ievaicājās:

����� Vai padancot negribi?

���� Var jau ari padancot, � Sekens bija ar mieru.

Viņ� paņēma tamburīnu, iesita pa to vienu reizi, iesita otru reizi un pats laidas dancī. Meta loku lokus, tikai uz ādas, kas bija noklātā pa�ā jarangas vidu, ne soli nespēra.

Abi bagatie kaimiņi sita plaukstas un tik uzsauca:

���� Veikli danco, augstu lec!

Sekens iekarsa, visu sev apkārt aizmirsa. Krietni palēcās, uzsviedās gaisā kā putns un nokrita tie�i uz ādas jarangas vidū. Zem ādas bija dziļa bedre. Sekens tajā riteņu riteņiem iekrita, pat iekliegties nepaguva. Viņa jaunā sieva uz karstām pēdām metās viņam pakaļ.

���

Tā, tā, � abi brāļi nenopriecāties, � beigu beigās dabū�jam Sekenu pie malas.

����� Es ņemu viņa jarangu, � viens brālis teica.

��� Tev paliks viņa brie�i.

����� Man jau brie�u ga�na, � otrs brālis atbildēja.

����� Bet tadas jarangas, tādu trauku, tādu ādu nekur ar uguni nesameklēsi. Tu ņem brie�us, man atstāj jarangu.

����� Jaranga 'mana, brie�i tavi! � pirmais brālis i ne�domāja piekāpties.

����� Brie�i tavi, jaranga mana! � otrs brālis kliedza pretī.

Strīdējās, strīdējās un tad sāka kauties.

Saimnieku klaigas un kau��anos padzirdējis, jarangā ienāca vecais kalps. Abi brāļi meta mieru un lūdza kalpu, lai tas Sekena bagātību sadala starp viņiem.

Kalps brāļiem vaicāja:

����� Kur ta pats saimnieks, kura mantu jūs nevarat sadalīt?

Abi bagatie sāka smieties.

���� Aizdancoja uz pa�u Apak�ējo tundru palielīties, kā �im brangi vedas ar dan�iem.

Vecais kalps, pametis acis visapkārt, pamanīja dziļo bedri un visu saprata. Viņ� teica abiem brāļiem:

���� Tas nav nekāds labais darbs. No tāda darba arī pa�i neko labu sev negaidāt. Es par visu to nekā negribu zināt.

Vecais kalps aizgāja. Aizgaja no abiem brāļiem uz visiem laikiem.

Pa to starpu Sekens ar savu jauno sievu kā lidodami lidoja uz leju vien, kamēr nokrita pa�a Apak�ējā tundrā. Nokritu�i pie�cēlās kājās. Skatās � netālu atrodas se�as jarangas. No tām viņiem pretī iznāk se�i melni velni � se�i kelē. Tie bija tie pa�i velni, kurus Sekens kādreiz satika tundrā.

Sestais, pats pēdējais velns, teica:

����� Labdien, mazdēliņ Seken! Kā tu līdz �ejienei esi atkūlies?

������������ Aiz savas gribas to nedarīju, � Sekens atbildēja.

��� Ļauni cilvēki mūs iemeta bedrē.

����� Nu, tā nav liela nelaime, � velns smējās. � No kurienes esat nāku�i, turp arī aiziesit.

Viņ� tiem iedeva ātrus brie�us ar visiem aizjūgiem un nartām, iesēdināja pa�us nartās, bet aizmugurē piesēja traku briedi.

Brie�u pajūgs kā �autin uz�āvās gaisā, uznesdams Sekenu ar viņa sievu bagāto kaimiņu jarangā.

�ie abi joprojām vēl strīdas, jo nekādi nevar sadalīt mantu. Ta�u viņi nepaguva līdz galam izstrīdēties, ne arī papriecāties par Sekena nāvi. Trakais briedis ņēma un saārdīja jarangu, vienu brāli zem kājām samīdīja, otru � nodūra ar ragiem.

Sekens ar sievu brauca uz mājām, kur viņus gaidīja māte un tēvs.

Ja pamani tundrā baltu jarangu, tik baltu, ka to grūti at�ķirt no sniegotās sopkas, tad zini, ka tā ir slavenā Sekena jaranga, tā pa�a Sekena, kur� par sievu apņēma Tanairgina meitu no Aug�ējās tundras.

Oro�u pasaka

Dzīvoja kads oro�s. Viņam bija sieva un dēls. Dēls bija liels, sen būlu laiks tēvam visos darbos palīdzēt. Ta�u māte viņu paluti�nāja, kur vien varēdama viņam izdabāja. Tā nu dēls auga � ko gribēja, to ari darīja.

Kau�u krietni pavēlu, tēvs sāka dēlu ņemt līdzi medībās un /nācīt par mednieku. Acis dēlam skadras, kājas veiklas, rokas spēcīgas. Lai zvēru nomedītu, vajadzīga mednieka viltība. Ne tik daudz viltība kā pacietība. Notiek, ka veselu dienu jānotup slēpnī nieka zaķa dēļ. Bet dēlam tas nav pa prātam, viņ� grib ar visu tikt ātri galā.

Kādu dienu tēvs ar dēlu sakārtoja omoro�kas � tā�u laivas un brauca medīt nerpas. Pa upes grīvu izbrauca jūra, paskatījās uz vienu pusi, paskatījās uz otru pusi � nerpu nekur nemana.

Dēls teica:

����� Nenieka jau nu te nesagaidīs. Braucam mājās!

Tēvs pretī:

����� Kur ta jāsteidzas? Pagaidīsim, sak, gan jau parādīsies.

Nevajadzēja nemaz ilgi gaidīt. Iznira vienā reizē trīs nerpas,

platām acīm skatījās uz visam pusēm, bet medniekus nepama�nīja. Tēvs pagrieza otnoro�ku uz nerpu pusi. Uzsauca dēlam:

���� Airē tūlīt aiz manis!

Bet dēls viņam atbildēja:

����� �īs tādas pasīkas. Rau, tur pie zemesraga tik ir nerpa! Dzī�os tai pakaļ.

Tā jau nav nerpa, bet zobenvalis, � tēvs teica.

����� Bet man rādās, ka nerpa! � dēls atbildēja un pagrieza omoro�ku uz zemesraga pusi.

Jura nav tā vieta, kur strīdēties. Nerpas jau negaidīs. Tēvs savu omoro�ku airēja uz to pusi, kur redzēja nerpas. Divas no tām pasitās sāņis un prom bija, tikai vienu viņ� noķēra. Labs tas, kas rokā!

�Diez kā dēlam veicas ar medībām?� tēvs nodomāja un pa�grieza laivu uz zemesraga pusi. Apbrauca tam apkārt.

Acīm pavērās jūra � tik pla�a ka tuksnesis. Cik talu vien skats sniedza, tikai viļņi un viļņi, bet dēlu nekur nemanīja.

Tēvs brauca krietnu laiku gar jūras malu, gribēdams ierau�dzīt dēlu. Bet viņa nav un nav. Noslīkt ta ka nevarētu, jūra bija mierīga. Tad jau omoro�ku, kaut apgāztu, redzētu peldam.

Tēvs pārnāca mājās. Arī mājās dēla nebija. Sieva sāka rau�dāt un pārmeta vīram:

����� Pats savu bērnu nenosargāji! Kā tev sirdsapziņa ļāva zēnu vienu pa�u atstāt jūrā! Tas nu esot tēvs!

����� Stāvi klusa! � vīrs uzsauca sievai. � Viņ� varbūt tālu aizbraucis, gan pārradīsies.

Lā�u dēls nepārradās.

Tēvs katru dienu gāja uz jūras malu un vai acis izskatīja, lūkodamies pēc dēla. Pat medības pameta novārtā, rokas aiz bēdām neceļas pie darba. Kādreiz apsēdās jūras malā un sāka rūgti jo rūgti raudāt.

Pēk�ņi izdzirdēja �ādus vārdus:

����� Manā jūrā, manos pla�ajos ūdeņos rūgtuma un sāļuma

jau tapat ir gana! Kapec tu raudi?

Tēvs nevar saprast, vai tā būtu cilvēka balss vai viļņu �alo�ana. Pie�sedzis acis ar plaukstu, paskatījās pret sauli jūrā. Redz � netālu no malas uz klijīts, kas kā zobs izslējrbs virs ūdens, sē� vecs vīrs, ģērbies ketla�a ādas halātā. Bārda viņam ir gara jo gara un zaļa kā aļģes. Tā skalojas viļņos. Tēvs nobijās ne pa jokam, pabrīnījās un atbildēja:

����� Kā lai neraudu? Man deis pazuda. Jauns un skaists. Visā piekrastē nebija izmanīgāka jūras zvēru mednieka.

Vecais vīrs uz klints palaida lielo smieklu.

����� Tu saki, ka nebija izmanīgāka mednieka?

Un atkal smejas, ka visa pamale dreb.

Tēvam sāpēja, ka viņa pazudu�o delu sve�ais apsmej. Gribēja jau laist pāri lūpām nelabus vārdus, bet pēk�ņi noprata, ka viņa priek�ā nav vis parasts vecs vīrs. Vai nu parasts vecis zivs ādas halātā sēdētu jūra uz klints? Kuram parastam vecim tad nu būtu zaļa barda? Saki nu viens cilvēks, tas bus Temu, pats Jūras valdnieks. Mednieks nobijās ne pa jokam un norija visus nela�bos vārdus.

Temu viņam teica:

����� Sen neesmu tā izsmējies kā �odien. Par to, ka mani uz�jautrināji, atdo�u tev dēlu. Uzcel tik krastā jurtu no valzivs kau�

liem un gaidi. Līdzko parādīsies jauns mēness, tavs dēls būs klāt kā likts.

Ta viņ� pateica un nozuda jūras dziļumā. Noplunk�ķēja vien kā liela zivs, kad aizpeld.

Mednieks a�i skrēja pie sievas. Abi kopā sāka celt jurtu. Bija ļoti jāsteidzas, jo bezmeness naktis gāja uz beigām un kuru katru brīdi pie debesīm varēja parādīties jauns mēness.

Beigu beigās jurta bija gatava. Abi ta nu piekusu�i, ka iegāja jurtā un iekrita cietā miegā.

Tie�i tonakt �aurs mēness sirpis kā tāss laiviņa � omoro�ka uzpeldēja pie debess velves. Un tad pie krasta piestāja � Ne�aizsteigsimies notikumiem priek�ā, jo mednieks ta�u krāc saldā miegā un nekā nezina.

Mednieks pamodās, kad tik tikko svīda maza gaismiņa, kad vēl pie debesīm gaisma cīnās ar tumsu. Izlēca no jurtas, izskrēja uz jūras krasta. Skatās � viļņi izmetu�i malā no jūras zālēm pītu �ūpuli. Lajā raud mazs bērniņ�. Izdzirdējusi bērna raudas, no jurtas izskrēja arī sieva.

Vīrs viņai teica:

���� Temu tak ir kļūdījies! �is ta�u nav mūsu dēls, mūsējais jau bija mednieka gados.

Bet sieva paķēra bērnu un cie�i piespieda sev pie krūtīm.

���� Vai tev acu nemaz nav, vai? Vai pēc sejas nepazīsti? Vai kurls esi palicis? Vai tad tā nav viņa balss? Mūsu pa�u dēliņ� gan, tie�i tāds pats, kāds bija pirms divdesmit gadiem.

Sieva ienesa bērnu jurtā. Vīrs drīz vien dzird, ka viņa sāk dziedāt bērnam dziesmiņu.

Vīrs palika turpat jūras malā lielā nesapra�anā, vai viņam priecāties vai skumt.

Pa to laiku bija izklīdusi rīta migla, parādījās saule. Vīrs pamanīja, ka uz tās pa�as klints, kur toreiz, atkal sē� Temu. Sē� un smīkņā savā zaļajā bārdā.

����� Ko es solīju, to esmu izpildījis, � teica Jūras vald�nieks. � Atdevu tev dēlu. Pie tam sveiku un veselu.

����� Kāpēc viņ� ir tik maziņ�? � vīrs ievaicājās. � Manējais jau bija liels.

����� Liels gan, bet dumj�, � Temu atbildēja. � Nerpu nepa�zina, dzinās pakaļ zobenvalim. Tam zobenvalim, kura rīklē esmu

ierīkojis savu mītni. Es viņam jau pa lielu gabalu kliedzu, lai vā�cas prom, bet �is ausu nekustina, vicina tik savu �ebērkļu. Tad es �o ar sagrābu. Kad otru reizi dēlu audzināsi, audzini ar stin�grāku roku un māci jau laikus.

Te liels vilnis uzvēlās virsu klintij. Uzvēlas un atkal atplūda. Bet Juras valdnieka uz klints vairs nebija.

Vīrs snāja uz savu jurtu. Sieva mazuli �ūpoja uz rokām un teica viņam:

����� Labi gan, ka dēliņ� atgriezās tāds maziņ�. Tagad es viņu nekur projām nelaidī�u. Acu no viņa nenovērsī�u, lai viņam ne�kas ļauns neatgadītos.

���� Nekā nebija! � vīrs atbildēja. � Tagad es viņu ņem�u savā ziņā. Kolīdz viņ� sāks staigāt, lai nāk man līdzi medībās. Mācī�u jau no agrām dienām. Mācī�u gan pacietību, gan darbu darīt.

.

Encu pasaka

Tajā vietā, kur upe sazarojas, stāvēja �ums. Cumā dzīvoja sieviete ar diviem maziem puisēniem. Kadu dienu sieviete aiz�gāja, lai sagādātu uzturu, bet �umā vairs neatgriezās. Kas viņai atgadījās, nav zināms. Varbūt lācis viņu saplosīja, varbūt upē noslīka. Tikai viņas mazie puisēni palika �umā divi vien.

Sakumā viņi raudāja viena raudā�ana un sauca māti. Tad pamazām pierada. Pa�i lasīja sēnes un ogas, ķēra upē zivis. Tā nu viņi dzīvoja, palēnām auga lielāki.

Cik vasaru, cik ziemu bija pagājis, grūti pateikt, jo skaitīt viņi neprata.

Reiz viens brālis teica otram:

����� Kāpēc mēs dzīvojam divi vien? Atceros, māte stāstīja, ka kaut kur esot cilvēki. Iesim meklēt cilvēkus!

Otrs brālis jautaja:

���� Kā tad inēs meklēsim?

���� Tā! Tu ej pa kreisās upes krastu uz aug�u pret straumi, un tavs vārds būs Kreisā Upe � Daba Setano. Es ie�u pa labās upes krastu uz aug�u pret straumi un sevi nosauk�u par Labo Upi � Qaha Mahano. Atradīsim cilvēkus, paskatīsimies, kā tie dzīvo, un griezīsimies atpakaļ. Satiksimies atkal mūsu �umā.

Ta abi norunāja un devās ceļā.

Daba Mahano gāja augu dienu. Pievakarē uzslēja zaru budu un nolikās uz auss. Guļ un domā:

�Daha Setano ari ir sev uztaisījis būdir^Pie tam labu būdu. Ja sāks 1it lietus, mans brālis līdz ādai neizmirks!�

Otrā rītā piecēlās, gāja tālāk. Tā viņ� gāja daudz dienu.

Upe viņu atveda pie ezera, tur, no kurienes tā sākās. Ezers bija liels, tā krasti zemi, purvaini, aizstiepjas gan pa labi, gan pa kreisi.

Daha Mahano apstājās un domā:

�Kā gan mans brālis Daha Setano tiks pāri �ādam ezeram? Viņ� ta�u ari stāv tāda zemā krastā kā es un nezina, ko darīt, ko iesākt.�

Te Daha Mahano pamanīja zarainu baļķi, kam resgalis bija piegriezies pie krasta, bet tievgalis �ūpojās ūdenī. Viņ� uzsēdās uz baļķa un atgrūdās no krasta. Ar rokām viņ� airējās un tā brauca uz priek�u.

����� Bet vai Daha Setano ir tāds baļķis? Katrā ziņā � ir! Ja jau es braucu ar tādu, tad arī viņ� brauc!

Daha Mahano pārcēlās pari ezeram. Tikko grasījās piestāt pie viņas malas, kad pēk�ņi parādījās kāds zvērs un ielēca ūdenī. Daha Mahano tā pārbijās, ka bezmaz novēlās no baļķa. Tad at�guvās: tas ta�u ūdrs, visparastākais ūdrs!

Daha Mahano sāka smieties.

Dumj� ir mans brālis Daha Setano! Ko ūdrs viņam var padarīt!

Daha Mahano skatās, ka no ezera malas aizvijas taciņa. Tie�i tāda pati taciņa, kādu viņ� ar brāli bija ieminis no sava �uma līdz upei.

�Vai tikai �eit nedzīvo cilvēki?� viņ� sāk apceret.

Pagājis nelielu gabaliņu, viņ� patiesi sastapa cilvēku. Tā bija meitene. Viņa lasīja lācenes. Meitene ieraudzīja Dabu Mahano un pacienāja viņu ar ogām.

���� Manam brālim Daham Setano arī gar�o lācenes, � teica Daba Mahano un iebēra mutē veselu sauju lāceņu.

Meitene pabrīnījās:

����� Kur tad ir tavs brālis? � viņa vaicāja. � Man arī priek� viņa nav �ēl lāceņu.

���� Viņ� aizgāja pa otras upes malu meklēt cilvēkus.

���� Vai tu cilvēkus meklē? � vaicāja meitene. � Nāc man līdzi uz mūsu apmetni, uz tau cilts apmetni.

Daha Mahano iegrima domās:

�Vai mans brālis Daha Setano arī iet meitenei līdzi? Laikam jau iet. Tāpēc jau mēs �umu pametām, lai atrastu cilvēkus. Ie�u arī es!�

Drīz ari apmetne klāt. Te daudz �umu. Starp tiem staiga cil�vēki � vīrie�i, sievietes, skraida bērni.

���� Ai, ai, ai! Cik gan daudz cilvēku pasaulē! � brīnījās Daha Mahano. � Un ne jau tik vien, bet divreiz tik daudz. Ci�tādi nemaz nevar būt, jo arī mans brālis Daha Setano ir aizgājis uz tādu pa�u apmetni. Arī tur ir daudz cilvēku!

Meitene aizveda Dahu Mahano uz savu �umu pie tēva un mātes. Viņ� sāka pie tiem dzīvot. Cilvēki jau nevar dzīvot bez darba. Meitenes tēvs viņam teica:

���� Ganīsi brie�us!

������������� Kā tas ir ganīt brie�us? � Daha Mahano vaicāja.

���� Brie�i jau pa�i iet, kur grib. Vari pajautāt manam brālim Daha Setano. Mēs abi ne vienu reizi vien esam me�ā brie�us re�dzēju�i.

Atklājās, ka brie�us var ganīt. Var ar tiem braukt! Daham Mahano iepatikās mājas brie�i. Viņ� tos ganīja ar labu prātu. Pie tam labi ganīja.

Pie cilvēkiem Daha Mahano daudz ko iemācījās. Pat skaitīt iemācījās. Saskaitīja, ka nodzīvojis tau cilts apmetne veselus septiņus gadus.

�Pavei vien, cik daudz!� viņ� prātoja. �Interesanti būtu zi�nāt, cik gadu mans brālis Daha Setano ir apmetnē nodzīvojis?

Vairāk vai mazāk? Gandrīz tikpat! Mēs ta�u abi savu �umu atstajam un devāmies ceļa viena un tai pa�a diena.�

Septiņi gadi ir ilgs laiks � Daba Mahano pa �iem gadiem bija izaudzis, kļuvis stalts jauneklis. Arī tau cilts meitenīte, kura viņu kādreiz pacienāja ar lācenēm, bija izaugusi, kļuvusi skaista jaunava. Daba Mahano apņēma meiteni sev par sievu.

Meitas tēvs viņiem iedeva braucamos brie�i^.un uzdāvināja jājamos brie�us. Daha Mahano nevar vien nopriecāties:

�Mūsu brie�u ganāmpulks un brāļa Daha Setano brie�i ga�nīsies kopā. Eh, kopā sanāks tīri brangs ganāmpulks!�

Tā nopriecājās un teica sievai:

����� Posies a�āk ceļā, laiks braukt! Mans brālis Daha Setano jau atgrie�as uz mūsu �umu ar savu sievu, ar saviem brie�iem. Lai�am ātrāk prom, lai mēs nenokavējam.

Sāka braukt. Tas notika ziemā. Ceļā brie�i skrien ātri, sniegs vien pa gaisu juk. Pavisam cita lieta, ja atpakaļceļ� nav jātnēro kājām. Arī ezers bija aizsalis. Pa ledu Daha Mahano brie�u ganāmpulku pārdzina bez bēdām.

Tur jau tālu priek�ā samanāms �ums, kas atrodas tajā vietā, kur sazarojas upes.

Daha Mahano dzen brie�us, steigtin steidzas uz dzimto �umu. Redz, ka pa otrās upes malu arī brauc argi�s[12]. Priek�ējās nartās se� vīrietis un mudina brie�us. Otrās nartās sē� sieviete, tā lai�kam ir sieva.

���� Pavei, � saka Daha Mahano savai sievai, � tur brauc mans brālis Daha Setano! Mēs esam īstā reizē!

Abi argi�i sastapās. Daha Mahano nolēca no nartām, arī otrs nolēca no savām nartām. Acu nenolaidu�i, skatās viens uz otru. Daha Mahano redz savā priek�ā nevis brāli Dabu Setano, bet glu�i sve�u cilvēku. Viņ� ne pa jokam sadusmojās.

����� Ko tu �eit dari? � viņ� ņēmās sve�o tirdīt. � Kāpēc esi �urp atbraucis?

����� Braucu uz savu �umu, � tas atbild. � Gribu sastapties <ir savu miesīgo brāli.

������������ Ja gribi saukties par manu brāli, � Daha Mahano saka,

���� klāj visu vaļā, kā dzīvoji, kā tev pa �iem gadiem veicās. Tad

es redzē�u, vai �is te ir tavs �ums vai nav, vai tu esi mans brālis vai neesi.

Otrs nebija skubināms un sāka stāstit:

����� Gāju uz aug�u pa kreisās upes malu, kā jau to mans vārds norāda. Cik dienu tā tiku gājis, nemāku teikt, tad vēl nepratu skaitīt.. .

�Mans brālis,� māj ar galvu Daha Mahano. �Ari es tā gāju!�

���� � Tad iznācu uz stāva ezera krasta. Tur nobijos no dzēr�ves, kas pacēlās gaisā no meldriem .. .

�Nav mans brālis,� sarūgtināts domā Daha Mahano. �Eze�ram bija zems krasts, un viņam bija jānobīstas nevis no dzēr�ves, bet gan no ūdra!�

�� Pāri ezeram es pārpeldēju uz sakārņa . . .

�Tā tas bija!� Daha Mahano atkal nopriecājas.

�� Pārpeldējis sastapu meitenīti. Viņa lasīja zilenes un ari mani pacienāja.

������������� Tu esi paspējis aizmirst! � Daha Mahano iesaucās.

����� Tās nebija vis zilenes, bet gan lācenes.

���� Vai tad tevi ar lācenēm pacienāja? � vaicāja savukārt atbraucējs. � Tātad tu neesi Daha Mahano, neesi mans brālis.

���� Es nu gan esmu Daha Mahano, tavs brālis! Bet tu neesi mans brālis, neesi Daha Setano! Nu, stāsti tālāk!

����� �i meitenīte teicās esam no somatu cilt� apmetnes.

���� Bet manējā bija no tau cilts. Atkal nesanāk!

���� Viņa mani aizveda pie saviem vecākiem. Es tur nodzīvoju veselus septiņus gadus. Kopā ar meitenes'tevu gāju medībās�

���� Kāpēc tu neganīji brie�us? � dusmīgi teica Daha Ma�hano.

Ta�u otrs neklausījās, stāsta tik tālāk:

����� Iemanījos un ar laiku kļuvu veikls mednieks. Cik sabuļu, cik polārlapsu, cik rudo lapsu nomedīju � ne saskaitīt. Tad ap�precēju meiteni, kas tagad bija izaugusi par jaunavu, ādiņas iemainīju pret brie�iem un braucu �urp.

���� Tas tev viss? � noprasīja Daha Mahano. � Tu neesi mans brālis. Man brie�us iedeva sievastēvs.

Otrs arī nebija uz mutes kritis, viņ� teica:

���� Varbūt ari tu neesi mans brālis! Tikai es �e dzīvo�u, �is te ir mans �ums.

����� Kāpēc tad tavs? Kāpēc tu tā domā? Kā tu to pierādīsi?

����� Kad es no �ejienes gāju projām, es pie kreisās sienas pa�slēpu baltus akmentiņus.

���� Tā bija gan! � atcerējās arī Daha Mahano. � Bet es paslēpu melnus akmentiņus pie labās sienas. Ejam paskatāmies, vai ta ir?

Abi iegāja �umā, paskatījās. Un tie�ām, pie kreisās sienas bija baltie akmentiņi, bet pie labās sienas � melnie akmentiņi.

���� Saki, ko gribi, mēs ta�u esam brāļi! � teica Daha Ma�hano.

Abi apkampās, tad pasauca arī sievas. Visi �etri sāka dzīvot kopā.

Daha Mahano ganīja brie�us. Daha Setano gāja medībās. Ilgu mū�u saticīgi nodzīvoja, bērnus uzaudzināja un mazbērnus pieredzēja.

Ngaņasanu pasaka

Reiz dzīvoja vecs nganasans. Viņam bija sieva,'trīs dēli un meita jau līgavas gados. Divi vecākie dcli bija mednieki. Viens no viņiem skrēja tik ātri, ka panāca kuru katru savvaļas briedi. Viņu sauca par Meragē. Otrs bija tik veikls �āvējs, ka putnam trāpīja lidojumā. Viņa vārds bija Dutadē. Bet tre�ais dēls bija vēl zēns, viņ� rīkojās tikai ar rotaļu loku.

Kādu dienu nganasans teica abiem vecākajiem dēliem;

����� Brauciet ar vieglo �umu uz akmens kalniem, tur ap �o laiku ganās veseli bari savvaļas brie�u. Ari māsu paņemiet līdzi, viņa vārīs jums ēst.

���� Arī es gribu braukt līdzi, � lūdzās zēns.

���� Manis pēc vari braukt. Bet mēs abi ar māti paliksim pie ganāmpulka, pieskatīsim brie�us.

Kalnos aizbrauca visi trīs brāļi un māsa. A�i uzcēla tur vieglo �uinu. Dzīvoja. Medībās vienmēr bija bagātīgs guvums, jo brie�u te papilnam. Merage un Dutadē ceļas pirms gaismas, bet atgrie�as tikai lielā tumsā. Māsa �āvē un noliek nebaltām dienām brie�u gaļu, jaunākais brālis viņai palīdz � salasa un pienes �agarus, izkar uz ārdiem gaļas gabalus.

Bet tad vienreiz, rau, kas notika. Abi vecāki^ brāļi bija aiz�gāju�i talu akmens kalnos. Māsa sēdēja pie pavarda un �uva. Jaunākais brālis izdrāza bultas, ar kurām medīt ka�okādu zvē�riņus. �īm bultām uzgaļi netika uzasināti,'tai tie nesabojātu pū�kaino ādiņu. Pēk�ņi aiz �uma iegurkstējās sniegs, bija sadzir�dami cilvēka soļi. Māsa uztraucās. �Kāpēc gan atgrie�as tikai viens brālis? Vai nebūs kas ļauns atgadījies?�

Tikko tā nodomāja, kad �umā ienāca sve�s vīrs. Tam seja iz�rakstīta, uz vaigiem � raksti, uz pieres � raksti, it kā ar die�giem butu iz�ūti. Pametis visapkārt glūnīgus skatienus, vai tikai �umā nav kāds vīrietis, sagrāba meiteni klēpī un grasījās jau bēgt prom. Te jaunākais brālis paķēra savu rotaļu loku un no�mērķēja neaso bultu uz sve�o. Bulta atsitās sve�ajam pret plecu. Viņ� palaida meiteni vaļā un sāka ļauni smieties. Tad izvilka garu dunci un spēra soli uz zēna pusi. Meitene, to redzēdama, iekārās viņam rokā un sāka nelabi kliegt:

����� Manu brāli nenogalini! Viņ� tev neka ļauna nav darījis.

Bet sve�ais jau atvēzēja nazi pret zēnu.

Meitene sāka lūgties:

����� Brauk�u tev līdzi, uz kurieni gribi! Strādā�u un bū�u tev paklausīga! Tikai nenogalini manu brāli!

Vīrs ar izrakstīto seju nolaida nazi un teica:

���� Nu labi! Ņem�u līdzi arī viņu. Vēl paaugsies, būs man labu labais palīgs. �eit nevar atstāt, viņ� mani redzēja un visu izpļāpās.

Viņi izgāja no �uma un iesēdās divās nartās. Vīrs ar izrak�stīto seju brauca pēdējais, un visu laiku �au�anai uzvilkts loks viņam gulēja uz ceļiem. Bet meitene ar brāli brauca priek�ējās nartās. Tā sve�ais pavēlēja, jo baidījās, ka �ie neņem kājas pār pieciem. Kad uz vienu vai otru pusi bija jānogrie�as, viņ� pa�kliedza no savām nartām.

Viņi brauca ilgi. Naktīs tikai īsu brīdi atkrita nosnausties, jo vīram ar izrakstīto seju bija gau�i bail, ka nedzenas paka|. Cik dienu viņi tā brauca, meitene nezināja un arī zēns nevarēja sa�skaitīt.

Vienu vakaru kādā apme�anās vietā meitene nejau�i apgāza uz ugunskura katliņu. Ēdiens viss izlija pelnos, un uguns ap�dzisa. Vīrs ar izrakstīto seju pārskaitas zili melns un meitenei iesita. Zēns metās māsu aizstāvēt. Viņ� atvēzēja savu vājo bērna dūriti pret sve�o. Bet tas par zēna pārdro�ību sadusmojās vēl vairāk, sagrāba zēnu un sāka dauzīt.

Kraupaino kucēn! � viņ� kliedza. � Vai tu maz zini, pret ko esi roku pacēlis? Pret izrakstīto seju valdnieku Cin�iru! Man tāds palīgs kā tu bijis nebijis. Pametī�u tevi, knēveli, �eit, snie�gos, vari nobeigties badā un aukstumā!

Tad pagriezās pret meiteni un uzbrēca:

����� Bet tu veiklāk kusties! Uz karstām pēdām braucam tālāk!

Kamēr izrakstīto seju valdnieks Cin�irs jūdza brie�us, māsa

paguva brālim pa�ukstēt:

��������������

Nāc tik pa mūsu argi�a pēdām. Katrā vieta, kur apme�tīsimies uz naktsguļu, atstā�u tev kaut ko ēdamu. Ņem acis pirkstos un labi apskati ku�penas, kur būs iesprausts zariņ�, tur vari meklēt.

izrakstīto seju valdnieks Cin�irs meiteni aizveda. Zēns palika klajā sniega laukā glu��i viens. Noraudājās, tad sāka sekot argi�am pa pēdām.

Tā viņ� gaja no vienas naktsguļas vietas līdz otrai.

Viņ� atpalika no ātrajiem brie��u pajūgiem aizvien vairāk un vairāk. Tundrā atnāca pa�vasaris. Zēns slāja pa kūsto�o sniegu, tik tikko spēja kājas pavilkt, ta�u argi�a ceļu no

acīm neizlaida. Bet tad kādā dienā �is ceļ� pavisam negaidot iz�beidzās pie upes. Acīm raugot, izrakstīto seju valdnieks Cin�irs �eit bija braucis pāri krietni sen, kad upi vēl klāja ledus. Tagad upe jau atmodusies, pa to brāk�ķēdami peld ledus gabali, cits pret citu grūzdamies un sliedamies gaisā. Zēnam ne domāt upi pāriet, ne pārpeldēt. Viņ� klīst gar upes malu, kur acis rada. Kasar viņu galu galā notika, varbūt uzzināsim, varbūt arī neuz�zināsim.

Tagad atgriezīsimies atpakaļ, pastāstīsim, kas notika pirms tam. Todien, kad izrakstīto seju valdnieks^in�irs aizveda mei�teni un zēnu, abi vecākie brāļi � Meragē un Dutadē no medī�bām atgriezās vēlā vakarā. Iegāja �umā, bet tas tuk�s, auksts, it kā neviens tur nebūtu dzīvojis. Izskrēja no �uma ārā, pama�nīja nomīdīto sniegu un sve�a argi�a sliedes. Viņi metās pakaļ, vērodami sliedes, bet tās drīz starp akmeņiem izzuda. Tad brāļi a�i nojauca vieglo �umu, visu sakrāva nartās un brauca atpakaļ uz tundru pie tēva un mātes.

Uzzinājusi par notiku�o nelaimi, vecā māte sāka rūgti rau�dāt. Tēvs to gau�i ņēma pie sirds un abus dēlus nosauca par bābām un zaķapastalām. Tādus vārdus viņi esot izpelnīju�ies, jo māsu un mazāko brālīti nepratu�i nosargāt. Tad tēvs paķēra savu �amaņa tamburīnu � viņ� ta�u bija �amanis, zintnieks, ņē�mās sist tamburīnu, bet pats sāka griezties apkart, kājas pret zemi piedauzīdams. Tā viņ� krietni ilgu laiku griezās un griezās, līdz beidzot nokrita zemē. Ar aizvērtām acīm ierunājās:

����� Redzu, redzu: tālu, tālu mani nabaga bērni, viņu dva�a reizē ar sve�inieka dva�u paceļas pret debesīm. Viņu ceļ� ve�us ved uz to pusi, kur saule stāv dienvidū. Labi vēl, ka abi ir dzīvi, gan panāksim, gan dabūsim rokā!

Tēvs piecēlās, pavēlēja dēliem tundrā noķert labi spēcīgus brie�us un iejūgt nartās. Viens, divi � saposās un devās ceļā. Visu laiku turēja ceļu uz to pusi, uz to pusi vien, kur saule stāv dienvidū. Sevi ne�ēloja, par miegu nedomāja, ēdienu nepiemi�nēja. Apstājās vienīgi tad, kad brie�i vairs negāja uz priek�u.

Pārbrauca pāri kalnu grēdai, aiz tās sākās biezs me�s. Iz�brauca cauri me�am, priek�ā rēgojās atkal kalni. Uzbrauca, no�brauca, iebrauca bērzu koku me�ā. �eit uz noras apturēja

argi�u. Tēvs atkal sāka burties. Tad nokrita zemē, sāka kliegt un raudāt:

���� Meitas dva�a sajaukusies ar sve�inieka dva�u. Sava jau�nākā dēla dva�u nevaru samanīt. Bēdas nāk pār mums!

���� Tagad atriebsimies visai viņa dzimtai! � teica Meragē un Dutadē.

Viņi dzina pajūgus atkal tālāk. Ar kārkliem aizaugu�ā līdze�numā pamanīja baltu savvaļas briedi. Ragi viņam ta vien līgo�jās kā kārkli vējā, pats balts kā sniega kupena.

����� Ja �o briedi no�ausim, � teica tēvs, � tad viss būs labi.

Ātrais skrējējs Meragē nolēca no nartām. Kaut arī kārklājā

bija saputināts dziļ� sniegs, tapat bez slēpēm dzinās briedim pakaļ. Panāca. No�āva. Tēvs pavēlēja nodīrāt baltajam briedim ādu, bet gaļu pameta turpat.

Atkal brauc tik un brauc. Sniegs pamazām kūst, nāk pavasa�ris. Viņiem ceļu aiz�ķērsoja upe. Tikko upmalā apturēja argi�u, brie�i bez speķa nokrita zemē. Brāļi un vecais tēvs nokāpa no nartām un skatās, kur ir atbrauku�i. Upe ir ūdeņiem bagata un krietni plata. Virs ūdens lidinās kaijas un meklē upē zivis. Aug�stāk par citām paceļas viena kaija un varenāk par visam vēzē spārnus. Tēvs paskatījās uz to un teica:

����� Ja �o kaiju no�ausim, tad viss vēl būs labi.

Dutadē nogaidīja mirkli, kad kaija laidās virs krasta, notē�mēja un no�āva.

Atkal tēvs pavēlēja kaijai nodīrāt ādiņu ar visām spalvām, bet gaļu pamest. Putna ādiņu viņ� nolika zem baltā brie�a ādas uz savām nartām.

Saka celt brie�us kājās, lai tiktu pāri upei, bet brie�i neparko neceļas. Ja cilvēks zina, uz kurieni un kāpēc jāiet, tad viņ� daudz var izturēt. Bet briedim jāskrien, kur cilvēks liek, tāpēc viņam speķi ātrāk izsīkst. Brie�i bija pārlieku nomocīti, tik garu ceļu skrienot bez atpūtas.

Tēvs teica:

����� Mēs nedrīkstam ne brīsniņuNocērtiet septiņus ko�kus, sasiesim plostu.

Uztaisīja plostu, uz tā pārnesa no nartām nepiecie�amāko ceļam, ko pa�i vēlāk varēs panest. Tevs nometa uz plosta sev priek�ā kaijas ādiņu, bet baltā brie�a ādu nolika sev uz ceļiem. Abus dēlus viņ� nosēdināja aizmugurē un piekodināja viņiem:

����� Aizveriet acis, vaļā netaisiet, kamēr es nebu�u licis!

Dutadē un Meragē sē�, acis aizmiegu�i. Plosts sa�ūpojās, ap�kārt ie^uldzējās ūdens. Brāļi dzird, ka nosprauslojas briedis, dzird ta smago elpu. Brīnās: kur gan te briedis radies? Labprāt paskatītos, bet nedrīkst.,

Tēvs pa to starpu plosta priek�ā bija iegrūdis ūdenī baltā brie�a ādu. Būdams �amanis, bija pratis to pārvērst par briedi un licis tam pārvilkt plostu.^

Tuvojoties otram krastam, plosts sāka slīdēt lēnāk un lē�nāk . . . Beidzot tas atsitas pret krastu.

���� Esam laimīgi tiku�i pāri! � tēvs teica. � Tagad varat atvērt acis.

Brāļi skatās, ka viņi ar visu plos�tu atrodas otra krastā un tēvs at�kal loka kopā balto brie�ādu. Salocīja, pielika ausi pie zemes, kaut ko klau�sās. Tad teica:

�������������

�obrīd viņ� manu meitu ieved savā apmetnē. Viņu dva�a kopā ar daudzu cilvēku dva�u paceļas gaisā.

Tā ir liela apmetne, tur visi cilvēki ir ar izrakstītām sejām. Līdz �ai apmet�nei vēl trīs dienas ko iet. No �ejienes tālāk dosimies piesardzīgi, sargāsi�mies no sve�ām acīm.

Viņi gāja slapstīdamies, te pa gravu, te aiz kokiem slēpdamies. Bei�dzot pamanīja desmit dūmu strūkli�ņas, kas pacēlās no sve�iem �umiem.

Visi trīs ielīda bedrē zem izgāzta ko�ka saknēm. Tēvs teica:

������������� Jāsatiek meita, jānogaida brī�dis, kad viņa būs viena. Bet viņa ta�u, muļķīte, no izbija var kliegt. Uzlaidīs mums �ejienie�us uz kakla virsū.

Meragē atbildēja:

����� Es viņu tā notver�u, ka i neiepīkstēsies.

Viņi piezagās tuvāk apmetnei, paslēpās me�malā un gaidīja. Nakts bija pagājusi. Agra rīta stundā no �uina izsteidzās viņu māsa un naca taisnā ceļā uz me�u, pagāja netālu garām brā�lim. Māsa me�ā sāka lasīt �agarus. Te Meragē kā bulta metās pie viņas. Apkampa māsu un aizspieda viņai muti. Māsa viņa rokās sāka spārdīties, viņ� tai klusām pateica:

���� Nebaidies, es esmu tavs brālis Meragē.

Māsa viņu apkampa un apraudājās. Te pienāca arī tēvs ar otru brāli Dutadē. Tēvs vaicāja meitai:

����� Kur ir mans jaunākais dēls? Vai tavs nolaupītājs viņu no�galēja?

����� Nē, nenogalēja. Es gau�i lūdzos. Kur viņ� nule atrodas, nemāku teikt. Laikam vairs nebūs starp dzīvajiem.

Meita izstāstīja visu, kā bija noticis. Tēvs bēdās dziļi no�lieca galvu.

Tad atkal sāka iztaujāt:

����� Vai nolaupītājs tevi paņēma par sievu?

����� Nē, � atbildēja meita, � esmu viņa kalpone. Ēst dod slikti, irpaz iznāk gulēt.

����� Kas viņ� tāds ir?

���� Viņu sauc par Cin�iru. Viņ� ir valdnieki izrakstīto seju ļaudīm. Tie visi viņam paklausa bez ierunām.

����� Kādi viņam ir iero�i?

����� Milzīgs duncis. Spals vien savas ptlsotras ass gar�. Vēl ir loks ar bultām. No loka viņ� nekad ne�ķiras. Sē� �umā � loks tiek turēts pa rokai, liekas uz auss � novieto loku sev blakus.

Tēvs teica meitai:

����� Tagad klausies labi uzmanīgi. Vakarā, kad Cin�irs liekas gulēt, tu viņam saki: �Tev apģērbs tads pats kā pārējiem apmet�nes cilvēkiem. Mēs, nganasanu meitenes, jau no agras bērnības tiekam mācītas parkas � no ādas �ūtās virsdrēbes un bakarus � ādas apavus iz�ūt skaistu skaistiem rakstiem. Dod savē�jos, es tos ari izrakstī�u, lai tavi ļaudis, acis uzmetot, redzētu, ka tu neesi vis parasts cilvēks ar izrakstītu seju, bet gan viņu valdnieks Cin�irs.� Viņ� tev iedos savu apģērbu, tu sa�uj ar cīpslu diegiem parkai piedurknes un bakariem stulmus kopā. Kad Cin�irs sāks krākt cietā miegā, paņem divās daļās pārda�lītu bultu, ar smailēm lokā ieskrāpē rievu.

Meita pamāja ar galvu.

����� Visu, ka tu, tēvs, liki, tā izdarī�u.

Tēvs teica:

����� Es vēl neesmu visu pateicis. Taviem vecākajiem brāļiem jācīnās ar Cin�iru aci pret aci. Labi būtu, ja cilvēkus ar izrak�stītajām sejām varētu no apmetnes aizmānīt projām. Rau, ka varētu izdarīt. Agrā rītausmā garām apmetnei paskries balts briedis. Kad tu to ieraudzīsi, Cin�iru nemodini. Sacel kājās ļau�dis ar izrakstītajām sejām un saki viņiem, ka Cin�irs pavēlēja dzīties pakaļ briedim. Tagad es nu visu tev esmu pateicis.

Meitene ar �agaru nastu atgriezās apmetnē pie Cin�ira. Cin��irs viņai iesita un uzkliedza:

����� Kur tu tik ilgi blandījies apkārt?

Meitene viņam atbildēja:

����� Vieta te visai apdzīvota, tuvumā nenieka neatrast. Jusu sievietes pat sīkākos �agarus uzlasīju�as, vīrie�i visus sausos ko�kus izcirtu�i.

����� Tik daudz neklabi pretī, ātrāk vāri ēdienu, � Cin�irs dus�mīgi uzbrēca.

Pielicis pilnu vēderu, viņ� aizgāja. Meitene apsēdās mīt ādas un centās �in�iram visu darīt pa prātam. Vakarā, kā tēvs bija licis, viņa ieteicās par parkas un bakaru izrakstī�anu. Cin�irs. gan pavīpsnāja, bet novilka parku un bakarus un iedeva meite�nei, bet pats aizgaja gulēt.

Meitene paņēma parku, salika priek�pusi ar mugurpusi kopā un pa vidu no�uva garu �uvi. Arī bakaru stulmus ar cīpslu die�giem sa�uva vidū kopā. Tad klusām pielavījās pie loka, ar divās daļās pārdalītu bultu ieskrapeja tajā pamatīgu rievu.

Cin�irs krāc cieta miegā, bet meitenei miegs ne prātā, viņa ar vaļējām acīm gaida austam rītu.

Kad jau svīda gaisma, meitene iznāca no �uma un redzēja, ka ap apmetni skraida balts briedis. Meitene metās pie �umiem, kur mita izrakstīto seju ļaudis, un modinaja viņus, saukdama:

���� A�āk celieties aug�ā! Pie mūsu apmetnes atnācis balts briedis. Cin�irs pavēlēja to noķert!

Mednieki drīz bija kājās, paķēra lokus ar bultām, deviņas asis garas arkāna auklas uztina uz rokām. Bet baltais briedis aizjoza gar upes malu uz aug�u. Viņam pakaļ diedza ļaudis iz�rakstītam sejām.

No lielās skrie�anas un daudzo kāju dipoņas savā �umā atmo�dās Cin�irs.

����� Kas tur notiek? � viņ� vaicāja meitenei.

����� Tavi ļaudis aizskrēja pakaļ baltam briedim, � viņa at�bildēja. � Varbūt arī tu skriesi?

����� Vajadzēja mani ātrāk modināt! � Cin�irs pukojās. � Vai nu es, valdnieks, tagad skrie�u astē savam pēdējam medniekam!

Pagriezās uz otriem sāniem un krāca tālāk.

Tikko noklusa pakaļdzī�anās troksnis, kad apmetnē ielavījās Meragē un Dutadē. Veiklais �āvējs Dutadē ielauzās valdnieka �umā un iz�āva uz guļo�o Cin�iru. Ta�u pēc spo�ās saules gais�mas �umā likās tum�s, un bulta trāpīja nevis Cin�iram, bet ietriecās segā. Cin�irs izlīda no segas apak�as, paķēra loku, parku un bakarus, ar nazi pār�ķēla �uma ka�okādas pārsegu � ņuku un vienā lēcienā bija laukā no �uma.

Dutadē metās viņam pakaļ. Skrienot Dutadē trīs reizes rai�dīja Cin�iram paka] bultu. Ta�u katru reizi Cin�irs vai nu pielie�cās, vai atlēca sānis un tā izvairījās no bultas. Cin�irs gribēja uzvilkt parku mugura, izmēģinājās.gan �ā, gaņ tā, bet nekas nesanāca. Tad parku pameta un mēģināja uzaut bakarus, bet kājas nedabū iek�ā. Pameta arī tos. Ņēmās uzvilkt loku un no�tēmēja uz Dutadē, ta�u ar pārdalītās bultas galiem ieskrāpētais loks kā skangals pārlūza uz pusēm.

Tad Cin�irs tāpat bez bakariem un bez parkas deva kājām ziņu un joza gar upmalu uz leju pa straumei. Pret akmeņiem ap�dauzīja kajas glu�i asiņainas, bet joza tik tālāk. Dutadē grūti viņu panākt. Tad nu veiklais Meragē kā bulta no loka metās pa�kaļ Cin�iram. Panāca. Abi sāka cīnīties ar na�iem, ta�u spēcī�gāks izrādījās Meragē. Viņ� Cin�iru pieveica. Taisni tobrīd pie�steidzās arī Dutadē. Divatā viņi iegrūda piebeigto Cin�iru upē.

Pametu�i acis atpakaļ, viņi ieraudzīja tēvu. Viņ� stāvēja tur�pat blakus. Krūtis viņam pēc grūtā skrejiena smagi cilājās. Tēvs teica dēliem:

����� Izrakstīto seju ļaudis bezmaz mani panāca! Jaunības die�nās, kad es par briedi pārvērtos, skriet bija daudz vieglāk. Iespē�jams, ka �im te baltajam briedim, kura ādā ielīdu, arī bija nemazums gadu uz muguras tapat kā man. Izrakstīto seju ļaudis, pazaudēju�i manas pēdas, kuru katru bridi var atgriezties. Iesim atpakaļ uz apmetni.

Visi trīs atgriezās apmetnē un paslēpās Cin�ira �umā. īstā brīdi paslēpās. Izrakstīto seju ļaudis jau cits pakaļ citam atgrie�zās apmetnē. Viņiem pretī izgāja meitene. �ie viņai jautāja:

����� Kur ta Cin�irs?

����� Guļ tik cietā miegā, ka nekādi nevaru uzmodināt.

����� Bet tu nemodini ar. Labi izgulēsies, varbūt tik dikti ne�dusmosies, ka mēs balto briedi nepanācām, tam pēdas nozau�dējām.

Ļaudis izklīda pa saviem �umiem. Tad tēvs teica meitai:

���� Paņem kaijas ādiņu. Nostājies apmetnes vidū, pavicini

lo saulē. Salielos kaijas. Tās klaigās, rakstaino seju ļaudis mūs nesadzirdēs.

Meitene izgāja ārā, pa�vicināja ādiņu vienu reizi, otru reizi. Kur biju�as, kur nebiju�as � salaidās kai�jas, sāka savā starpā plūk�ties, ka spalvas vien juka, un sacēla lielu brēku. Pa to starpu tēvs ar abiem dēliem uzbruka izrakstīto seju ļau�dīm. Sīvi cīnījās ar Cin�ira karavīriem un tos pieveica.

Sievietes un bērnus lika mierā.

Vai nu �ī kauja vilkās ilgi, vai neilgi, bet apmetnē dzīvs palika tikai viens vienīgs zēns. Ne jau vel vīrietis, ne arī mednieks, bet bērns arī vairs ne.

Dutadē atvēzējās pret zēnu ar nazi roka, Del tevs īsta oriai sa�ķēra dēlu aiz rokas.

����� Nenogalini! Visos desmit �umos esam vīrie�us noguldī�ju�i. Nebūs labi darīts, ja neatstāsim �o zēnu, kas aizsargātu sievietes un mazus bērnus, kas uzraudzītu brie�us un norādītu ceļu, klejojot no vienas vietas uz otru. Nu, puisi, saki, cik brie�u tev vajag argi�am! Pārējos mēs aizdzīsim sev līdzi.

Zēna māte paklanījās vecajam vīram.

���� Par to tu pieredzēsi savus mazbērnus. Tavi dēli nodzīvos līdz sirmiem matiem. Meita izies pie laba vīra.

Tagad tēvs kopā ar dēliem un meitu devās atpakaļceļā. At�griezās ar �etrām nartām, līdzi veda Cin�ira mantu. Bet veca�jam tēvam sirdī prieka nav un nav. Domas visu laiku pie mātes. Kā viņai pateiks, ka jaunakais dēls pazudis?

Trīs reizes jau bija apstāju�ies, lai zem klajas debess pār�laistu nakti. Atbrauca pie lielās upes. Pārcēlās tai pāri ar visiem

brie�iem un brauca tālāk. Pabrauca pavisam nelielu gabaliņu, kad pēk�ņi acīgais Dutadē iesaucās:

�Tur aiz kokiem kāds slapstās no mums. Ka tik no izrak�stīto seju ļaudīm, no �incira apmetnes kāds nedzenas mums paka|.,Varbūt grib mums uzglūnēt.

Apturēja argi�u. Meragē nolēca no nartas un teica:

����� Skrie�u paskatīties. Ja būs cilvēks ar izbakstīto seju, tam labi neklāsies!

Zogas Meragē dziļāk me�ā, arī slēpja� aiz kokiem, tur loku gatavībā. Bet sve�ais veikli pārskrien n8 koka pie koka, pama�nāma tikai viņa ēna. Ēna nezin kāpēc ir īsa un neliela. Meragē pabrīnījās un ne�āva. Neslēpdamies iznāca klajā vietā. Te iesvil�pās bulta. Meragē izstiepa roku un satvēra bultu lidojumā. Uz�meta acis un redzēja, ka bulta iz�auta no rotaļu loka. Meragē pa�zina bultu. Sāka saukt.

����� Ne�auj, ne�auj! Nāc ātrāk �urpu! Es esmu tavs brālis

Meragē!

No resnas lapegles aiz�sega izlīda zēns. Neuzticīgi paskatījās, tad metās pie brāļa. Pats novājējis, ap�ģērbs vienās driskās � Kā gan viens tik ilgu laiku va�rējis me�ā izdzīvot! Meragē uzlika viņam roku uz pleca un teica:

����� Ja badā neesi nomi�ris, no plēsīgiem zvēriem prati izsargāties, dienās bū�si drosmīgs vīrs, labs med�nieks!

����� Es jau tagad esmu drosmīgs, � jaunakais brā�lis atbildēja. � Spēku vējā ne�ķie�u, taisu sev lielu loku, lai māsu un sevi Cin�iram atriebtu!

Meragē apkampa jaunāko brāli.

����� Mēs par jums jau atriebāmies! � viņ� teica. � Ejam pie argi�a. Tur mūs gaida tēvs, brālis Dutadē, un ari māsa ir pie mums.

Prieks bija liels, jautru smieklu bez gala, tikai asaras te neiederējās. Laimes asaras lēja vecā māte, kad visi sveiki un ve�seli pārradās mājās.

Nu arī sen senajai pasakai gals!

.

Ņencu pasaka

Pie lielas upes ietekas atradās �ums. Tas bija apjumts pa da�ļai ar sadriskātu brie�ādu, pa daļai � ar bērza tāsi. �umā dzī�voja vecenīte ar savu mazdēlu. Kad mazdēls paaugās, vecenīte teica:

� Tagad tu, Nardaliko, jau esi pieaudzis, laiks būtu tev mani apgādāt.

Nardaliko sāka medīt polārlapsas un zvejot zivis. Sava iz�tik�ana abiem ar vecmāmiņu bija. Bet apjumt �umu un tikt pie jauna apģērba nekā nesanāca.

Vienreiz netālu no viņu �uma apmetās divi brāļi, varen ba�gāti brie�kopji. Par abiem brāļiem kopā bija savi desmittūksto� brie�u.

Nardaliko ilgi lauzīja galvu un tad devās pie bagātajiem kai�miņiem salīgt par ganu.

Brāļi, bagātie brie�kopji, viņu pieņēma par kalpu uz veselu gadu. Pēc gada apsolīja no katriem tūksto� brie�iem atdot vienu briedi. Nardaliko par to gau�i priecājās.

�Pēc gada,� viņ� domā, �pats bū�u brie�kopis. Palūg�u sev astoņas brie�u mātes un divus buļļus. Pēc gadiem pieciem �kas tas jau būs par ganāmpulku! Būs mums ar vecomāti gan jauns �ums, gan arī gaļas papilnam!�

Nardaliko sāka ganīt brie�us. Dienā uzmeklē ar brie�u ķērpi bagātas vietas, dzen brie�us uz turieni. Naktī neguļ, sargā ganāmpulku no vilkiem. Brie�i ātri vien apveļas � kļūst brangi, bet Nardaliko novājē. Brie�iem spalva spīd un laistās, bet Nar�daliko vecajai malicai � no brie�ādas �ūtajam apģērbam ar ka�puci � pēdējā spalviņa nodilusi.

Arī gads iet uz beigām. Nardaliko atdzina brie�us pie bagāto brie�kopju �umiem un teica:

����� Visi vecie brie�i gods godam ir nosargāti. Arī pieaugums ganāmpulkā nav mazais. Nobeidzās tikai desmit mazi briedēni.

����� Ai, �ēl gan, � teica vecākais brie�kopis. � Briedēni bija labu labie. Mēs ar brāli taisījāmies tos atdot tev. Bet tu neprati saglabāt. Pats esi vainīgs, kod nu pirkstos.

����� Ko tu, brāl, � metās vidū jaunākais brie�kopis, � nevar tak cilvēku laist projām ar galīgi tuk�ām rokām. Savus brie�us viņ� nenosargāja, samaksāsim viņam naudā.

Bagātie brie�kopji savam kalpam par gada ilgo kalpo�anu atmeta desmit kapeikas � pa kapeikai uz tūksto� brie�iem.

Nardaliko paņēma kapeikas un devās projām no bagāto ap�metnes.

Nogājis nelielu gabaliņu, redz, ka mednieks velk valgā no�pluku�u �uneli.

����� Uz kurieni ta nu suni vilkdams? � Nardaliko apvaicājas.

����� Velku slīcināt, � mednieks atbildēja. � Slinks kā mal�kas pagale, uz me�u nekust, tup tik pie �uma un prasa ēst. Ko es ar tādu lai iesāku?

���� Varbūt noderēs, � Nardaliko teica. � Neslīcini vis, la�bāk pārdod man.

Nardaliko atdeva savas nopelnītās desmit kapeikas mednie�kam un paņēma suni.

Viņ� pārnāk savā �umā, bet tas bezmaz krīt uz galvas virsū, /ecenīte vaicā mazdēlam:

����� Kur tad tavi nopelnītie brie�i, Nardaliko?

����� Gan brie�i būs, pagaidām atvedu suni.

Vecenīte sāka dikti raudāt, bet Nardaliko tikai pasmejas un uzdzied dziesmu.

Viņ� devās medībās, nomedīja divas polārlapsas. Uzsēja abas polārlapsas �unelim uz muguras, uz pakaļkājas uzmeta vi�ņam siksnas cilpu, siksnu atvilka līdz �umam. Tad ieveda �u�neli kārklājā un pasvieda viņam priek�ā kaulu, bet pats metās veikli prom uz bagāto brie�kopju apmetni.

������������� Atnāciet pie manis ciemos, labie ļaudis, � viņ� lūdza.

���� Jūs mani bagātīgi atalgojāt, gribu jums godu parādīt.

�Nudien padumj� ir �is kalps,� brie�kopji domā. �Mēs viņu piekrāpām, bet viņ� vēl pateicas. Ja jau nu tā vēlas, lai pacienā ar. Kāpēc gan mums atteikties no cienasta.�

Bagātie brie�kopji izvēlējās pa�us labākos brie�us, aizjūdza divus pajūgus un laida taisnā ceļā uz Nardaliko �umu.

�umā vecmāmiņa vāra tējai ūdeni, grie� jo plānās �ķēlēs sal�dētu zivi.

Bagātie brie�kopji nosēdās pie uguns. Kamēr tējai ūdens vā�rās, parunājas ar Nardaliko.

����� Vai daudz polārlapsu nomedī? � �ie taujā.

����� Es jau pats nemedīju, � teica Nardaliko. � Manā vietā medī suns. Labs suns, par Jandako sauc. Es viņu nopirku par ka�peikām, ko jūs man samaksājāt par brie�u ganī�anu.

����� Kā suns viens pats var medīt? � smejas brie�kopji, bet pa�iem aiz mantrausības acis sāk dzalkstīt.

Nardaliko teica:

����� Brītiņu pagaidiet, Jandako ir aizgājis medībās. Redzē�sim, ko �odien atnesīs.

Sāka dzert tēju. Katrs pa divām krūzēm izdzēra. Te Narda�liko nemanāmi parāva aiz siksnas. Jandako ierūcas, viņam sāp, kad pavelk siksnu.

����� Vecmāmiņ, � Nardaliko teica vecenītei, � vai dzirdi, mednieks Jandako pārnācis un polārlapsas atvilcis. Izej nu un saņem medījumu!

Vecenīte izgāja. Ieveda Jandako �umā. Sunim uz muguras divas polārlapsas.

Nardaliko ņēma suni priek�ā.

����� Kāpēc tu slinko! Kāpēc �odien tikai divas polārlapsas at�nesi? Vakar tev bija veselas septiņas.

Bagātie brie�kopji sametās ar acīm.

�Tas nu gan ir suns,� viņi domā, �mums ar tādu vajadzētu!�

Jaunākais no brie�kopjiem ievaicājās:

����� Ja tev suns vienā reizē septiņas polārlapsas atnes, kāpēc tad tik sliktā �umā dzīvo?

����� Gaidu, kad Jandako nomedīs tik daudz, lai jauno �umu visu varētu pārsegt ar polārlapsu ādiņām.

To dzirdot, bagāto brie�kopju �aubām vairs nebija vietas.

Vecākais brie�kopis teica:

����� Pārdod mums �o suni, mēs tev par viņu dosim krietni daudz naudas.

����� Negribu naudu, � Nardaliko atbildēja. � Maksājiet man ar brie�iem.

����� Labi, � brie�kopji teica, � braucam uz mūsu apmetni, pats varēsi sev izvēlēties brie�us.

����� Braukt nekur nebrauk�u, � Nardaliko atbildēja, � at�dodiet man par Jandako tos brie�us, kas stāv aizjūgā mana �uma priek�ā. Ja tā neesat ar mieru, suni jums neredzēt.

Ko nu bagātajiem brie�kopjiem bija darīt? Viņiem nartās iejūgti vislabākie brie�i, �ēl tos atdot. Arī uz apmetni būs tālu kājām jāiet. Bet vai tad var tādu brīni�ķīgu suni izlaist no ro�kām?

Viņi izjūdza brie�us, vienas nartas pameta, otrām priek�ā iejūdzās pa�i. Nartās iesēdināja mednieku Jandako. Jandako sē� nartās kā kungs, asti vien luncina. Brie�kopji tikko velkas uz priek�u, stieg dziļajā sniegā, sviedri plūst aumaļām.

Trīs dienas, trīs naktis līdz savai apmetnei slāja, turpat ku�penās pārlaida naktis. Ceļā bezmaz vai galu dabūja.

Pusdzīvi nonāca savā �umā. Visupirms Jandako sātīgi paba�roja. Tikai tad pa�i paēda un nolikās gulēt.

Otrā dienā piecēlās, pameta acis pagalmā, lai pārliecinātos, vai mednieks aizgājis uz medībām. Jandako tup iepretī �umam

un gaida, kad dos ēst. Atkal suni pabaroja ar treknu brie�a gaļu. Tas pielika pilnu vēderu un nolikās sust.

���� Acīm redzot, rit no rīta ies medībās, � brie�kopji cerēja. Bet rīts nebija gudrāks par vakaru. Jandako medībās neiet,

no �uma-nekust tālāk ne soli. Viņam pa prātam treknā brie�a gaļa.

���� Ej, Jandako, polārlapsas ķert! � brie�kopji .uzsauca.

Bet Jandako tup sniega, rej uz brāļiem, turas pretī � kāpēc viņu no sātīgas barības dzen prom uz tundru?

Pagāja savas desmit dienas, līdz brie�kopji saprata, ka Nardaliko viņus pamatīgi piekrāpis.

Pa to starpu Nardaliko bija tālu aizklejojis. Jaunā vietā uz�cēla �umu un sāka dzīvot pārticībā.

Bagātie brie�kopji bija lieli skopuļi, toties Nardaliko ar pliku roku nebija ņemams. Ko viņam par darbu nesamaksāja ar labu, to viņ� izmānīja ar viltu.

Tas nu arī viss par attapīgo Nardaliko un viņa suni Jandako.

.

Itelmeņu pasaka

Kādreiz dzīvoja mednieks Kutha no kraukļu dzimtas. Viņam bija sieva Mita, divi dēli un meita. Kutha medīja zvērus, zve�joja zivis, dzīvoja pārticībā.

Kādu dienu Kutha devās uz jūras malu roņu medībās. Roņi mitinājās krietni tālu aiz strauta, kas ietecēja jūrā. Tikai pa�ā pievakarē Kutha tur nokļuva un zem klajas debess pārlaida nakti.

Uz rīta pusi sacēlās stiprs vēj�. Jūra uzplūda un aizsprostoja strautā ūdeni, ūdens kāpa pāri malām un applūdināja pla�u ap�kārtni. Nelielais strauts kļuva par upi, kam nekādi tikt pāri. Va�rētu pārcelties ar laivu, bet Kutham nav laivas. Tas nebija labi! Vajadzēs gaidīt un nogaidīt, kamēr strauts atkal ieies savos krastos.

Ari roņu nebija. Acīm raugot, aizklīdu�i prom jūrā. Kutha sē�, garlaikojas, nevar izdomāt, ko lai sadara. Te viļņi izmeta krastā lielu koku un pievēla Kutham tie�i pie kājām. Kutha iz�ņēma nazi, sāka ar to aiz gara laika savā nodabā griezt koku.

Parubināja vienā vietā, parubināja otrā vietā, skatās un brī�nās � tās ir acis. Apdrāza krietni īsāku zariņu, skatās un brī�nās � tas ir deguns, izgreba nelielu spraudziņu, skatās un brī�nās � tā ir mute ar lūpām un zobiem.

����� Ko tu neteiksi, būs viena meitene no koka! � Kutha pie sevis noteica. � Vēl tik jāapstrādā, kā nākas..

Viņ� noņēmās ar aso nazi, jo uzmanīgi drāzdams. Drā� pa plānai skaidiņai, pirms lai� nazi dziļāk kokā, ilgi lauza galvu, kā būtu labāk. Un tā noņēmās augu dienu. Pret vakaru koka mei�tene bija gatava. To tik var izdarīt veiklais Kutha! Tādu skaistu meiteni no koka gabala izgriezis!

Kutha turpat pārgulēja nakti. Otrā rītā skatās, ka strauts kļuvis vēl platāks, atplūdis vēl tālāk. Labi, ka sieva Mita nebija no skopajām � Kutham maisā ēdamo salikusi papilnam.

Kutha paēda. Pagājās pa krastu, bet � roņu nav un nav, it kā nemaz to nebūtu bijis. Toties viļņi izskaloju�i malā vēl vienu baļķi.

����� Eh, ņem�u un izgriezī�u otru koka meiteni, lai pirmajai nebūtu gar� laiks.

Un Kutha atkal ņēma nazi rokā. Strādāja augu dienu, galvu nepacēlis, kā savu dzīvību glābdams. Kas viņam to pavēlēja, kas viņam to lika darīt? Pats sev pavēlēja, pats sev lika!

Pret vakaru koka meitene bija izgriezta, ne nu labāka, ne nu sliktāka par pirmo. Abas bija labas. Viena otrai stipri līdzīgas, gandrīz kā dvīņu māsas. Kutha katru savā vārdā nosauca. To, kuru izgrieza pirmo, nosauca par Sinanevtu, bet otru � par Amzarak�ani.

Arī nākamajā dienā Kutham ne domas atgriezties mājās, jo strauts vēl aizvien bija pārplūdis. Aiz gara laika nezina, ko sa�darīt. Viņ� paskatījās uz abām koka meitenēm, grūti nopūtās un teica:

����� Pavei, man priek�ā gan divas meitenes, bet nav ar ko pārmīt vārda!

����� Nu pārmij ar mums! � pēk�ņi sāka runāt koka meitenes.

Kutham brīnumi bez gala, bet reizē arī nenopriecāties. Tā�tad viņam izdevies meitenes no koka izgriezt labi, ja tās kļuvu��as dzīvas. Viņ� ar koka meitenēm parunājās, izņēma no maisa, kas vēl bija atlicis no ēdamā, sadalīja to trijās daļās. Vienu daļu paņēma sev, divas daļas nolika koka meitenēm priek�ā.

���� Ēdiet! � viņ� teica.

����� Jāēd? Mēs nezinām, kā to dara, � meitenes atbildēja.

Kutha viņām pamācīja, kā jāēd, pamācīja staigāt, pamācīja

dancot. Diena �oreiz pagāja, glu�i nemanot. Satumsa. Kutha teica meitenēm:

����� Jāliekas gulēt!

Un arī pats devās pie miera.

Otrā rītā pamodās, redz, ka vēj� pieklusis, jūra norimusi, strauts atgājis savos krastos. Nu var iet uz mājām. Kutha, daudz nedomādams, devās ceļā. Atvadoties teica meitenēm:

����� Jūs palieciet tepat! Es drīz pie jums atnāk�u.

����� Ilgi nekavējies! � koka meitenes aicināja.

Tie�ām nebija ilgi jāgaida. Aizelsies atskrēja Kutha, atnes�dams meitenēm da�neda�ādu ēdamo. Paēdināja un parotaļājās ar viņām.

Tā Kutham iesākās lielā staigā�ana. Dienu vai pāris dienu iet medībās, tre�ajā dienā aizelsies jo� pie koka meitenēm.

Kuthas sieva Mita ne pa jokam sāka dusmoties.

����� Kur tu tik ilgi esi prom? Kur tu pavadi augas dienas? Tu gan ņem līdzi daudz ēdamā, bet nenieka vairs nenomedī, nenieka vairs nepārnes mājās.

Kutha nesaka nekā pretī, pēc laiciņa atkal prom. Bet Mita dusmojas vēl vairāk, uzbrūk vīram stipriem vārdiem. Kutham tas nav pa prātam, arī viņ� dod sievai pretī. Staigā nikns uz visu pasauli � gan uz sievu, gan uz koka meitenēm.

���� Es jūs te baroju, bet sieva mani rāj vienā rā�anā. Kur man todien bija galva, kad es jūs kokā izgriezu? �

Koka meitenes tādu runā�anu ņēma pie sirds. Meitene, kura bija dienu vecāka, teica jaunākajai māsai:

����� I nepieskaries viņa atnestajam ēdienam.

����� I nepieskar�os, � nosolās jaunākā māsa.

Kutha nobijās.

���� Ēdiet, nu, meitenes, ēdiet!

���� Ne prātā nenāk, � viņas kā vienā mutē atbild. � Mēs tavam ēdienam ne virsu neskatīsimies un ar tevi nerotaļāsimies.

Kutha jau bija nācis pie meitenēm drūms kā lietus mākonis, bet atgriezās vēl drūmāks � kā melnais negaisa mākonis.

Bet koka meitenes, kolīdz Kutha bija aizgājis, sāka lasīt zi�lenes. Lasīja ogas un lika citu pie citas. Salasīja tik daudz ogu, ka izlika no tām lielu kelejunge sugas valzivi. r

Guļ zemē valzivs, izlikta no zilenēm. Valzivs kas valzivs, tikai peldspuras tā nekustina, asti nedauza. Māsas tai teica:

���� Mēs pa�as tikām no koka izgrieztas/jun kļuvām dzīvas būtnes. Kļūsti dzīva arī tu, valzivs no zilenem!

Patiesi, valzivs pēk�ņi sāka kustināt peldspuras un dauzīt asti. Māsas uzsēdās valzivij uz muguras un aizpeldēja jurā.

Valzivs peld pa jūru netālu no malas, appeld apkārt zemes�ragam, kur dzīvo Kutha. Mita pamanīja un uzsauca vīram:

����� Skaties, vīriņ! Jūrā aizpeld kelejunge valzivs! Kāds sē� tai mugurā.

�Vai tikai tās nebūs manas koka meitenes?� viņ� nodomāja un skrēja uz strauta malu.

Tur no meitenēm ne miņas. Tātad tās ir biju�as viņas. Kutha saīga. Tās bija viņa rotaļlietas, pats tās izgriezis, bet tās aizgā�ju�as, nebildu�as ne vārda, nelūgu�as atļauju. Kur lai viņas ta�gad atrod?

Bet valzivs pa to laiku peldēja tik tālāk. Viņa aizpeldēja at�klātā jūrā.

����� No �ejienes zeme vairs nav redzama, � vecākā māsa teica jaunākajai. � Uzkāp uz valzivs galvas! Tā paceļas augstu virs ūdens, varbūt no turienes varēsi saskatīt piekrastes klintis.

Amzarak�anei tas otrreiz nebija jāsaka. Viņa uzkāpa uz val�zivs galvas kā uz kāda kalna. Pameta acis visapkārt � saus�zeme ne tuvumā, ne tālumā nebija samanāma.

Valzivs peldēja vēl krietnu gabalu. Vecākā māsa Sinanevta aizstaigāja uz valzivs asti. Arī no turienes zeme nebija sama�nāma.

����� Vai mēs būtu kļuvu�as par ūdens meitām, par jūras sie�vietēm? � māsas vaicāja viena otrai.

Tad sacēlās vētra, negants vēj� sāka pūst no atklātās jūras uz krastu. Valzivs tika nesta uz zemes pusi. Tika nesta ātri. Mei�

tenes nepaguva nobīties no vētras, kad nāca liels vilnis un iz�meta valzivi uz sauszemes. Valzivs saira pa odziņai vien, zilenes aizvēlās kur nu kurā pa akmeņaino krastu. Māsas pēc tam vēl ilgi lasīja ogas pa akmeņu spraugām un bāza mutē.

Viņas palika te dzīvot. �ī bija tuksnesīga vieta. Tālu visap�kārt ne zvēru, ne cilvēku nemanīja. Meitenēm gau�i gar� laiks, nezina, ko runāt, nav daudz savā īsajā mū�ā redzēju�as. Klusēt visu laiku ir vēl grūtāk.

����� Vai atceries, Kutha tika stāstījis, ka cilvēki redzot sap�ņus, � vecākā māsa teica.

����� Kā nu to neatcerē�os! � atbildēja jaunākā māsa. � Ja paliek zem galvas saldo zāli kazrozi, rādās nejauki sapņi, bet, ja paliek �iekuru, � patīkami sapņi.

������ Izdarīsim arī mēs tā, � ieteica vecākā māsa. � Redzē�sim sapņus, tos viena otrai stāstīsim.

Sinanevta palika sev zem galvas kazrozes, Amzarak�ane � �iekuru. Otrā rītā pamodās, viena klaigā:

����� Es izstāstī�u!

Otra klaigā:

����� Es izstāstī�u! Es redzēju jauku sapni.

Un sāka stāstīt. Viņa bija redzējusi, ka abas ar māsu pārvēr�tu�ās par mākonī�iem. Peld augstu pie debesīm un raugās uz zemi. Redz, ka mednieki dzen pēdas zvērieiļi,zvejnieki velk lo�mus, sievietes lasa �agarus un bērni rotaļājas.

��� Patie�ām, tu, Amzarak�ane, esi redzējusi labu sapni. Tavu jauku sapni! � priecājās Sinanevta un sāka stāstīt savējo.

Viņa sapnī bija redzējusi, ka atkal kļuvusi par koku. Koks aug me�ā. Visu saprot, bet no vietas nevar izkustēt. Kājas kļuvu�as par saknēm un ieaugu�as jo dziļi zemē. Rokas pārvērtu�ās par zariem, tie �ūpojas vējā, bet tālu nesniedzas, nenieka nevar pa�ņemt.

����� Dzirdēji, kādu nejauku sapni es redzēju! � viņa teica.

���� Nule es palik�u zem galvas �iekuru, bet tu � kazrozes.

Nogulēja nakti, otrā rītā atkal viena otrai ņemas stāstīt

sapņus.

Lūk, ko redzēja Amzarak�ane. Ligzdā tup divi krauklēni. Mazliet jau paaugu�ies, spārni tiem kļuvu�i spēcīgi. Par vari grib tikt ārā no ligzdas, bet vecais krauklis i nedomā laist. Sit ar spārniem, skrāpē ar nagiem. Un vēl par �iem smejas: �Kar-r, kar-r, atver knābi, cik vien plati var!�

����� Man tavs sapnis nemaz neiet pie sirds, � Sinanevta teica.

���� Zēl krauklēnu. Toties es redzēju patīkamu sapni. Gribi dzir�dēt � paklausies. Man apkārt it kā būtu cilvēki. Iekurinu uguni, no uguns es nebaidos. Katlā vāru ēdienu. Ūdens vārās, burbuļus mezdams. No katla izplatās varen gar�īga smar�a, nu vēl gar��īgāka par to ēdienu, kuru mums nesa Kutha.

����� Tie�ām patīkams sapnis! � Amzarak�ane teica. � Vai zini, Sinanevta, sapņosim abas labus sapņus. Gan tu, gan es paliksim pagalvī �iekuru.

����� Darīsim tā, � māsa bija ar mieru.

Ta�u vairs viņām nesanāca apjūsmot sapņus. Taisni tajā pa�ā dienā notika daudz kas tāds, ko pat sapņodams nenosapņosi.

No vienas me�a malas klajumā izskrēja briedis, no otras me�a malas � lācis. Bruka viens otram virsū. Briedis cen�as ar cieto nagu lācim iezvelt, ar aso ragu to uz�ķērst. Lācis, sa�slējies pakaļkājās, rēc, ka viss me�s skan, grasās briedim pār�lauzt sprandu.

Sinanevta un Amzarak�ane noslēpās aiz krūmiem, cie�i pie�spiedās pie koka. Skatoties �ermuļi pār muguru skrien, bet acu nevar atraut.

Briedim ar lāci ciņa bija sīva, bet īsa. Lācis un briedis nokrita zemē kā nopļauti. Abi beigti. Briedis ar aso ragu bija caurdūris lāci, bet lācis novēlējis briedi ar smagajām ķetnām.

Meitenes piegāja pie beigtajiem zvēriem. Amzarak�ane teica:

����� Man �ēl brie�a!

����� Man arī lā�a �ēl, � teica Sinanevta. � Tikai zini, māsa, tas varbūt ir uz labu. Ziema jau klāt, mēs abas nosalsim. Nodī�rāsim �iem ādas, apstrādāsim un ierīkosim sev siltu mājokli.

Amzarak�ane nodīrāja briedim ādu un ņēmās to apstrādāt. Sinanevta, lācim ādu ar zaru pārplēsusi, arī krietni noņēmās. Pēk�ņi abas reizē pacēla galvas, ieklausījās. Kāds nāk, nācējam sniegs �ņirkst zem kājām.

����� Tas ir Kutha! � Sinanevta iesaucās. � Paslēpsimies ādās, lai viņ� mūs nepazīst.

Abas meitenes uzvilka sev virsū ādas. Sinanevta uzvilka lā�a ādu, Amzarak�ane � brie�a ādu. Kutha iznāca ldajumiņā, pamanīja lāci, dikti nobijās un deva kājām vaļu.

Māsas palika klajumā atkal vienas. Sinanevta pameta acis uz Amzarak�ani � tur stāvēja nevis viņas jaunākā māsa, bet briedis slaidām kājām un �uburainiem ragiem. Amzarak�ane paskatījās uz Sinanevtu un redz � tā nav vis vecākā māsa, bet liela un nikna lā�u māte. Viņai kļuva bail. Lā�u māte viņai uzsauca:

����� Bēdz ātrāk projām! Citādi klup�u tev virsū un saplosī�u, ka spalvas vien pajuks. Es patiesi esmu kļuvusi lā�u māte.

Amzarak�ane brie�a izskatā atmeta ragus uz muguras un, daudz neprātodama, traucās projām. Viņas nagi uz akmeņiem

dzirksteles vien �ķiļ. Apskrējusi pla�u loku, atgrie�as atpakaļ. Kā nekā �ēl no māsas �ķirties.

Viņa redz, ka otra māsa lā�u mātes izskatā apmetusi sev ap kaklu jūras zāļu virvi, bet otru galu piesējusi pie koka. Virvē piesieta staigā apkārt kokam, pret jaunāko māsu � briedi zobus nikni kņadzina,

����� Kāpēc nāci atpakaļ? � lācene rūca. � Es''tev jau teicu: ej projām!

Briedim, gribi vai negribi, bija vien jāskrien prom. Viņ� skrēja tālu tundrā. Skrienot garām zemes'ragam, kur dzīvoja Kutha, viņ� aiztraucās ātrāk par putnu. Neviens cits viņu ne�redzēja, vienīgi Kutha jaunākais dēls Sosilhans viņu pamanīja. Un tas pastāstīja ļaudīm.

Ļaudis � viens divi! � saposās uz medībām. Iejūdza vieg�lajās nartās braucamos brie�us. Arī Sosilhans savam tēvam Kutham lūdza brie�us. Bet Kutha no kraukļa dzimtas brie�us nedeva, par dēlu tikai pasmējās.

����� Ko tu iesi kopā ar ļaudīm! Tu esi pārāk neveikls! Tev vēl jāpamācās medīt!

Ja nav, nav brie�u � Sosilhans noķēra divus pelēnus un aizjūdza tos priek�ā silītei. Pats iesēdās silītē, loku ar bultām uzlika uz ceļiem, dzina pelēnus uz priek�u. Tos pamanīja ļaudis un smējās locīdamies.

����� Tālu gan tu ar tiem tiksi!

Sosilhans klusē, pelēni skrien, cik jaudas. Jūras malā brie�i nevar izspraukties starp klintīm, jābrauc liels līkums apkārt. Sosilhana pelēni visur izlien cauri, pārvelk silīti pāri katrai plaisai. Sosilhans pirmais izbrauca tundrā, pirmais pamanīja briedi. Uzvilka loku, iz�āva bultu ar krama uzgali un nobeidza briedi.

Tikai tagad piebrauca ļaudis ar nartām, ko vilka brie�i, un redzēja, ka Sosilhans jau no�āvis briedi un nule grasās to uz��ķērst. Viņi neļauj Sosilhanam to darīt, pa�i velk na�us laukā. Grib �ķērst, bet nevar: na�i lūst kā skangali. Tad atļāva Sosil�hanam ar savu nazi ķerties briedim klāt. Tikko Sosilhans pār�grieza briedim vēderu, no turienes kā no ūdens izlēca skaista mei�a.

Ļaudis tūlīt apkārt un vedina mei�u:

����� Sēdies, uz kurām nartām prāts nesas!

Viņa pagāja garām visām nartam, apstājās pie Sosilhana silītes un teica:

����� Viņ� man palīdzēja atbrīvoties no brie�a ādas, ar viņu arī brauk�u!

Tiklīdz mei�a iesēdās silītē, tā silīte acumirklī pārvērtās par greznām nartām un pelēni � par raibiem brie�iem. Tie tūlīt straujā riksī metās prom. Ļaudis kaunīgi velkas nopakaļ.

Sosilhana māsa Siru redz pa logu, ka ārā putina. Izskrēja, lai sanestu ūdeni, lai savāktu papilnam sausu zāli. Ai, sniega vētra nāk virsū, cik dienu nevarēs ne soli ārā spert!

Ta�u tā nemaz nebija sniega vētra. Tur Sosilhans pārveda sev mājās līgavu. Zem brie�u kājām sniegs lidot lidoja uz visām pusēm un aiz nartām sagriezās puteņu vērpetē.

Kutha dēlam savīk�a lielas kāzas. Sanāca ļaudis vai biezs. No tundras, no me�a saskrēja zvēri, atlidoja putni, pie pa�a ze�mes raga piepeldēja zivis. Sosilhana māsa Siru teica:

����� Mans brālis ir labākais vīrs pasaulē, un viņa sieva Amzarak�ane skaista kā mēnesnīca, laipna kā saule!

Bet Kutha skatās uz vedeklu un nesaka nekā. Vai nu pazina savu rotaļlietu � kokā izgriezto meiteni, vai ari nepazina, kas nu to pateiks, ja pats sēd, kā ūdeni mutē ieņēmis.

Sosilhans un viņa sieva dzīvoja saticīgi. Ta�u Sosilhana vecākais brālis K�illu pamana, ka jaunākā brāļa sieva tāda sku�mīga, brī�am paklusām noraudas, brī�am smagi nopū�as.

����� Kas tev uz sirds? � viņ� apvaicājas, -v Kādas bēdas tevi nospie�?

����� Par māsu bēdājos, man bez viņas gar� laiks.

����� Kur tad ir tava māsa?'

����� Viņa pārvērtās par lā�u māti. Lai nevienam ļaunu nenoda�rītu, piesēja sevi pie koka. Tup viena jūras malā.

K�illu devās pie tēva Kutha lūgt brie�us. Kutha no kraukļu dzimtas nedod, atsaka:

����� Ko nu velti brie�us dzenāsi! Sēdi mierīgs mājās!

Tad K�illu darīja tāpat kā jaunākais brālis. Noķēra divus pelēnus, aizjūdza silītei priek�ā un vadīja pajūgu taisnā ceļā uz tuksnesīgo jūras malu.

Ciemata ļaudis, to redzēdami, sprie�:

����� Ne velti K�illu ar pelēniem kaut kur lai�. Dro�i vien pēc dārga medījuma. Braucam arī mēs viņam pa pēdām.

Iejūdza nartās brie�us un auļoja pakaļ. Apdzina peļu aiz�jūgu, ātrāk par K�illu nokļuva tuksnesīgajā jūras malā. Ierau�dzīja lielu lā�u māti, kas, virvē piesieta, tupēja pie koka. Sāka tai raidīt bultu pēc bultas. Bultas no tās atlec, akmens uzgaļi salūst. Mednieki iz�āva visas bultas, bet iet lā�u mātei klāt, mesties tuvcīņā baidījās.

Te piebrauca arī K�illu. Tikai vienu vienīgu bultu iz�āva, un lā�u māte sabruka. Mednieki metās tai klāt. Izņēma na�us, lai nodīrātu lācenei ādu. Visi na�i salūza, ne domas �o vai to iz�darīt. Piegāja K�illu, pieskārās ar nazi, āda zem asmeņa pati divās daļās pār�ķīrās. Tikko uz�ķērda vēderu, no turienes kā no ūdens izlēca skaista meitene.

Ļaudis visapkārt sauca:

����� Nāc sēdies pie mums! Uz mūsu ērtajām nartām!

Meitene pagāja garām visām nartām, apstājās pie peļu pa�jūga un teica:

����� Kur� man palīdzēja atbrīvoties no lā�u ādas, pie tā arī sēdī�os!

Iesēdās silītē. Tā tajā pa�ā mirklī vairs nebija silīte, bet greznas nartas. Un priek�ā aizjīīgti nebija vairs pelēni, bet strauji braucamie brie�i. Brie�i kā trūkās no vietas, tā aiztraucās vēja ātrumā, visus pajūgus atstājot tālu aizmugurē.

Pa ciematu joņo K�illu brie�i, no kāju apak�as uz visām pusēm lidot lido sniegs un aiz nartām sagrie�as puteņa vērpetēs. Kutha sieva Mita saka meitai:

����� Ei, Siru, tuvojas sniega vētra! Steidzies sanest papilnam ūdeni un sauso zāli! Cik dienu paies, kad nevarēs ne kāju laukā spert.

Siru gan izgāja laukā, bet ne ūdeni, ne sauso zāli nenesa. Brītiņu pastāvēja, nogaidīja, cauri puteņa vērpetēm bija sama�nāmi braucamo brie�u �uburainie ragi. Pajūgs apstājās pie pa��as mājas. Vecākais brālis K�illu bija pārvedis sev sievu.

Siru paskatījās un teica:

���� Jaunākajam brālim Sosilhanam ir skaista sieva, bet ve�cākajam brālim K�illu � divtik skaista. Kaut es tāda būtu!

Te no mājas izskrēja Amzarak�ane un metās pie Sinanevtas. Māsas apkampās, no prieka smējās, tad apraudājās, tad atkal smējās. Tā smiedamās un raudādamas abas iegāja iek�ā.

Atkal Kutha saaicināja ciemiņus. Sanāca )au�u vai biezs, atskrēja zvēri, atlidoja putni, atpeldēja zivis. Ēda, dzēra, prie�cājās, K�illu sievas daiļumu cildināja.

Kad visi izklīda, Kutha vaicāja vedeklām. Vaicāja klusu, lai cits neviens nedzirdētu:

����� Kāpēc jūs no manis aizbēgāt?

Māsas atbildēja:

���� Tu mūs izgriezi no koka, un mēs kļuvām dzīvas. Bet tu ar mums visu laiku spēlējies kā ar rotaļlietām. Gan slēpi mus no cilvēkiem, gan par ēdienu pārmeti.

Kutham kļuva kauns, viņ� nolieca galvu. Tad teica:

���� Galu galā viss ir sanācis labi. Tagad abiem maniem dēliem ir skaistu skaistās sievas.

Viņi visi dzīvoja kopa. Dzīvoja pie tam laimīgi.

.

Jukagiru pasaka

Kādā pievakarē savā urasā[13] sēdēja trīs brāļi. Vecāko brāli sauca par Lo�iju, vidējo � Lop�uo, bet jaunākajam brālim bija vārds Ak�inhondo. Viņi nezināja aiz gara laika, ko sadarīt. Ve�cākais brālis teica:

����� Padziedāsim dziesmas, samēģināsim balsis. Es sāk�u pirmais.

Viņ� sāka dziedāt:

����� Lo�ija-a! �i-ija! Lo�ija!

Nodziedāja un pats sevi uzlielīja:

����� Man laba balss. Tagad dziedi tu, � viņ� teica vidējam brālim.

Vidējais brālis sāka dziedāt:

����� Lop�uo-o! Cuo! Lop�uo!

Nodziedāja un teica:

���� Arī es labi dziedu! Paklausīsimies, kā dziedās mūsu jau�nākais.

Jaunākais brālis sāka locīt savu balsi.

����� Ak�inhondo-o! Hondo-hondo! Ak�in! r) -

Kad viņ� beidza, abi vecākie brāļi teica:

����� Nekas, ari viņam padodas dziedā�ana. Tagad dziedāsim visi kopā.

Sāka dziedāt. Katrs dzied savu. Nepavisam neskan. Vecākais brālis dusmojas uz jaunāko, jaunākais � uz vidējo. Vidējais brālis dusmojas i uz jaunāko, i uz vecāko brāli.

����� Kālab jūs dziedat katrs savu vārdu? Dziediet ta�u ma�nējo! Tad arī skanēs.

����� Tavu vārdu dziedot, lāga dziesma nesanāk! Jādzied mans vārds! � metas starpā vecākais brālis.

�� Es jūsu vārdus ne dzirdēt negribu! � jaunākais brālis nepadodas. � Es savējo!

Un viņ� sāka vilkt:

����� Ak�in-ak�in-ak�in-hondo! Hondo-hondo-do-do-ak�in!

Vidējais un vecākais brālis metās viņam virsū. Sāka viņu

dauzīt. Arī viņ� nepalika parādā, dod �iem pretī.

Apgāza katlu, aplēja pavardā uguni. Valstīdamies pa zemi, salauza bultas.

Vecākais brālis teica:

����� Urasā nav nekāda kau�anās. Ejam ārā!

Brāļi izgāja ārā. Metās cits citam virsū. Vecākais brālis no�gāza jaunāko zemē. Jaunākais brālis guļ uz muguras ar seju uz aug�u. Ieraudzīja tālu aug�ā zvaig�ņotās debesis, sāka kliegt:

����� Mierā, brāļi, mierā! Rau, kur nelaime nāk!

����� Kāda nelaime? Kur nelaime? � jautāja vidējais un ve�cākais brālis.

Jaunākais brālis pielēca kājās, norādīja ar pirkstu uz de�besīm.

����� Skatieties, sve�i ļaudis sausos vilku kārklus aizdedzinā�ju�i, lai uguns apgaismotu viņiem ceļu! Nāk pie mums �urp ar karu!

Brāļi nobijās ne pa jokam.

����� Jābēg! Viņu ir daudz, bet mēs tikai trīs!

Aizskrēja visi pie upes, ielēca laivā � strūdziņā un ķērās pie airiem. Ar airē�anu veicās tāpat kā urasā ar dziedā�anu. Viens airē atpakaļ, otrs � uz priek�u, tre�ais airus tikai nolai� un paceļ � un netiek ne uz priek�u, ne atpakaļ!

Strūdziņā visu laiku grie�as turpat uz vietas. Odens sitas pret malām. Brāļiem liekas, ka laiva slīd ātri uz priek�u.

Vecākais brālis paskatījās uz aug�u un teica:

����� Dzenas pakaļ!

Atkal visi airē. Vidējais brālis paskatījās uz aug�u un iesaucās:

����� Liekas, sāk atpalikt!

Vēl brītiņu pavicināja airus. Jaunākais brālis atlieca galvu un teica:

����� Atpaliek! Atpaliek!

Bet tur jau ausa gaisma. Pelēkajās debesīs zvaigznes kļuvu��as bālas. Nav vairs samanāmas dego�as vilku kārklu rīkstes ienaidnieka karavīru rokās.

������������� Es noprotu, kāpēc �ie atpalika, � vecākais brālis teica.

��� Viņi izlaupa mūsu urasu!

����� Tā gan, ka izlaupa! � teica vidējais brālis.

����� Katls būs prom, ādas būs prom! Ko nu darīt? � vaima�nāja jaunākais brālis.

Pēk�ņi brāļi redz, ka krastā stāv urasa. Laba, liela urasa.

����� Tur laikam dzīvo pretinieka karavīri, � vecākais brālis teica.

����� Kas gan cits? � atbildēja vidējais brālis. � Protama lieta, ka �ie.

����� Ja viņi izlaupa mūsu mājokli, darīsim mēs to pa�u ar viņu urasu! � iesaucās jaunākais brālis un laukā bija no strūdziņas.

Viņam pakaļ izlēca abi vecākie brāļi. Kliegdami un brēkdami metās virsū ienaidnieka urasai.

Salauza kārtis, noplēsa ādas, un urasas vairs nebija. Paķēra katlu un aiznesa to uz laivu. Atkal rakņājās tajā vietā, kur stā�vēja ur^sa. Jaunākais brālis atrada loku. Pacēla to, labi apska�tīja un iesaucās:

���� Tas ta�u manējais! Es pats to tiku taisījis)- -

���� Tas tak nevar būt! Tu �oreiz runā muļķības, � vecākais brālis atgaiņājās.

Tā pateica un pats pamanīja savu loku..�5'

���� Dzirdi, � viņ� piegrūda vidējam brālim. � Liekas, ka Ak�inhondo nav vis glu�i muļķis. Arī es atradu savu loku.

Pa to starpu arī vidējais brālis Lop�uo tur rokās tre�o loku, to vērīgi apskata un �ūpo galvu.

���� Tad nu sanāk, ka loki ir mūsu. Varbūt arī urasa bija mūsu?

Pārkravāja ādas, ko bija sametu�i kaudzē, un visas pazina.

����� Rau, �o briedi es no�āvu!

���� So � es!

����� Bet �ī lā�a āda mums vēl saglabājusies no tēva laikiem.

Visi trīs brāļi saskatījās. Cits citam vaicāja:

���� Kā tad tā sanāca? Cauru nakti airējām un atbraucām pa�i pie savas urasas.

Un brāļi nolēma, ka citādi nebūs � kāds �amanis ir apskaudis viņu dziesmu, uzsūtījis miglu viņu acīm, viņu galvām.

Tā viņi nolēma, pie tā arī palika. Tikai vienu neizprātoja, kā �o �amani sauc. Uzminiet, kā?

.

Negidalie�u pasaka

Pieci vīri po�as ceļā uz taigu, lai uzstādītu lamatas. Sestais, vēl zēns, lūdzas:

���� Ņemiet mani līdzi, es arī gribu medīt.

Pieci vīri kā vienā mutē atsaka:

���� Ta nu gan atradies mednieks! Vēl mātes piens aiz lūpas. Tavs tēvs agri nomira, nekā nepaguva tev iemācīt. Kāds labums taigā no tāda nepra�as?

Zēns stingri paliek pie sava:

����� Ņemiet gan! Es mācī�os no jums .. .

Viens no medniekiem, būdams pielaidīgāks, teica:

���� Viņ� tā lūdzas, kāpēc gan lai nepaņemam?

Pārējie ar tad vairāk neiebilda, un zēns aizgāja līdzi.

Taigā medniekiem bija sava koka būda. Atnāca uz būdu un tur pārlaida nakti.

Otrā rītā agri pamodās, vecākais no medniekiem teica:

���� Es sliktu sapni redzēju! Tīģeri bija atnāku�i pie mūsu būdas un tupēja durvju priek�ā.

Otrs mednieks pavēra durvis, paskatījās un atlēca atpakaļ. Tie�ām pie būdas sanāku�i tīģeri un tup durvju priek�ā. Veseli se�i tīģeri kulsta astes pret zemi un kustina ūsas. Kā te no bū�das lai iziet?fj'

Augu dienu mednieki sēd būdā, nakti neguļ, dreb pie visām miesām. Tre�ās dienas rītā paskatījās pa durvju �ķirbu ārā � pieci tīģeri aizgāju�i, bet viens tup, kā tupējis.

����� Sēdēsim tik ilgi, kamēr arī �is aizies, � mednieki no�sprieda savā starpā.

Piecas dienas nosēdēja, apēda visu, kas bija paņemts līdzi, un mirst vai nost aiz slāpēm. Bet vai var iziet no būdas, ja tīģe�ris tup kā piesiets pie durvīm?

Sestajā dienā vecākais no medniekiem teica:

����� Mandomāt, tīģeris ātrāk projām neies, kamēr nebūs vienu cilvēku apēdis!

Visi sēd, kā ūdeni mutē ieņēmu�i, �nē� nesaka, jo baidās būt zaķapastalas, �jā� nesaka, jo negrib tī�u prātu tīģerim dzīvi rīklē līst.

Te vecākais no medniekiem atkal teica:

���� Mandomāt, labāk vienam mirt, nekā visiem se�iem aiz�iet bojā.

Zēns vaicāja:

����� Bet kur� tad ies?

������������� Tu pats iesi! � visi pieci cits caur citu sāka klaigāt.

���� Mums ir sievas, bērni, bet tu gandrīz vai bārenis. Tev ir tikai māte, un tā pati jau krietni gados.

Ko zēnam bija darīt? Viņ� atvēra durvis un nostājās uz sliek�ņa. Arī tīģeris pienāca tuvāk pie sliek�ņa. Zēns grib izlīst viņam pa vēdera apak�u, tīģeris pieliec zemāk vareno galvu. Zēns grib pārlēkt pāri tīģerim, tīģeris izslien galvu. Tad zēns grasījās mesties it kā zemē. Tīģeris nolieca galvu, zēns atspērās ar vienu kāju pret tīģera galvu, a�i palēcās un ieķērās koka zarā.

Zēns uzrausās uz zara un sāka kāpt pa koku uz aug�u. Tīģeris ierēcās, zvēla ar ķepu pa koku tā, ka tas nodrebēja no saknēm līdz pa�ai galotnei. Tad ieskrējās, taisīja palēcicnu, bet galva, kā gadījās, kā ne, iesprūda tie�i koka �āklē. Tīģeris palika karā�jamies, ar ķepām spārdoties gaisā.

Mednieki, to visu redzēdami, laidās laukā no būdas.

Zēns, tupēdams koka galotnē, viņiem kliedza:

����� Ātrāk, ātrāk �aujiet tīģeri, kamēr viņ� nav no �ākles da�būjis laukā galvu!

Mednieki i nedzird, metas vēja ātrumā katrs uz savu pusi.

������������� Eh, jūs! Mani vienu nelaimē atstājāt! � zēns nopūtās.

���� Labi vēl, ka tīģeris tā cie�i iesprūdis.

Zēns nokāpa pa sānu zariem zemē un teica tīģerim:

����� Gribēji gan mani apēst, bet tagad pa�am dienas skai�tītas!

Tīģerim tā tiek �ņaugta rīkle, ka tas nekā nevar atbildēt, tikai skatās uz zēnu. Zēnam kļuva tīģera �ēl.

Paņēma būdā cirvi un sāka cirst zaru, kas auga no stumbra uz sāniem. Nevajadzēja nemaz ilgi cirst, kad zars zem tīģera smaguma nobrīk�ķēja un nolūza. Tīģeris novēlās zemē.

Zēns teica:

����� Vai nu slikti, vai labi izdarīju, bet ienaidnieku esmu atgriezis dzīvē.

Tīģeris viņam atbildēja:

����� Nevis ienaidnieku, bet draugu tu esi paglābis no dro�as nāves. Par to es tev dāvā�u mednieka veiksmi.

Tīģeris atvadījās no zēna � un prom bija.

Zēns brītiņu stāvēja un domāja:

�Kā nekā jāizmēģina tā mednieka veiksme!�

Viņ� izlika piecas cilpas sabuļiem. Pats aizgāja būdā no�snausties. Izgulējās un gāja apskatīt cilpas. Tikai vienā cilpā bija iekritis gai�s vasaras sabulis.

����� Tas nu būtu un tā kā nebūtu guvums! � zēns pie sevis noteica. � Cik nu par tādu dos? Tīģeris laikam būs mani apmā�nījis.

Ta�u viņ� izlika atkal cilpas sabuļiem. �oreiz viņam trijās cilpās bija iekritu�i labi sabuļi. Tad nu arī sāka veikties. Katru dienu krietns guvums. Beigu beigās noķēra trīs tādus sabuļus, ka to ādas i novērtēt nespēja. Spalva tiem tāda tum�a, mīksta, ja ādiņu papurināsi, tā spīd un laistās. �os sabuļus sauc par liklimpu sabuļiem.

����� Ar tādām nav kauns mājās atgriezties! � zēns sev teica.

Viņ� devās uz mājām. Kamēr vēl bija gai�s, nogaidīja pie

ciemata, paslēpies krūmos. Naktī aizzagās uz savu māju, vērtī�gās ādiņas paslēpa lādē, tikai gai�o vasaras sabuli atstāja re�dzamā vietā. Verot ciet lādes vāku, ie�īkstējās eņģes. Pamodās māte. Viņa apkampa dēlu un sāka raudāt. Mednieki viņai bija stāstīju�i, ka dēlu tīģeris saplosījis. Viņa bija tik daudz asaru izlējusi, ka domājās visas izraudājusi,r; bet nule straumēm plūda prieka asaras. Par to, ka nekur nemanīja medījumu, nebē�dājās, uz gai�o sabuli pat acu nepameta. Kas viņai sabuļa āda, ja tikai dēls sveiks un vesels!

Otrā rītā pa visu ciematu paklīda valodas, ka zēns pārra�dies. Pie tam cits citam zināja stāstīt, ka neesot vis atnācis tuk��ām rokām. Kas to padzirdēja? No kā uzzināja? Pavisam vien�kār�i: visiem ta�u labi zināms � ja tīģeris kādu atstāj dzīvu, tad dāvā tam mednieka veiksmi.

Saule vēl nebija necik augstu, kad pie zēna aizelsies atjoza bagātais kaimiņ�, kur� no visiem medniekiem uzpirka ka�ok�ādas.

����� Cel gaismā savu bagātību! � viņ� teica.

Zēns parādīja gai�o sabuli.

Bagātais nicīgi pa�ūpoja galvu.

���� Vai tad es pie tevis būtu mērojis ceļu tādas nieka ādiņas dēļ?

Zēns viņam atbildēja:

����� Kur� pirmajam solim kāju spēris, tam jāsper arī nāko��ais solis.

����� Vēl par lāga vīrieti neesi izaudzis, bet jau dzīves gudrību pilna galva! � tirgonis brīnījās.

���� Zem tīģera spēcīgās ķepas viens vienīgs mirklis atsver turpat veselu gadu, � zēns atbildēja.

����� Nu labi, nopirk�u no tevis �o sabuļa ādu, rādi, kas tev tur vēl.

Zēns sāka no lādes kraut laukā sabuļu ādas. Vispirms pār�deva sliktākās, tad labākās. Cik par katru ādiņu saņem naudu,

tik atdod mātei. Beigu beigās izvilka trīs augstvērtīgo sabuļu ādas un izklāja bagātajam priek�ā. Tam iedzalkstījās acis, iedre�bējās rokas. Viņ� izbēra no maisiņa visu naudu un to pat ne�saskaitīja. Paķēra sabuļādas un joza ātrāk uz savu rnāju.

Nabadzība uz visiem laikiem atstājās no zēna. Alla�, kad med�nieki posās uz taigu, viņi labprāt aicināja zēnu līdzi, jo viņ� ne tikai pats bija izmanīgs mednieks, bet arī citiem nesa laimi. Zēns gāja kopā ar viņiem, nevienam neatteica. Tikai ar tiem pie�ciem, kuri zēnu bija pametu�i tīģera nagos, viņ� nekad vairs kopā nemedīja.

.

Korjaku pasaka

Trīs sievas gāja uz tundru ogas lasīt. Tas notika rudenī, tajā laikā, kad ogas jau ienākas. Tundrā zileņu un lāceņu bija bez sava gala. Sievas, ogas lasīdamas, gāja tik tālāk un tālāk no apmetnes. Attapās vienīgi tad, kad norietēja saule un metās jau krēsla.

Mednieki arī naktī prot atrast ceļu pēc da�ādām pazīmēm. Tā kā sievas bija vairāk rāvu�ās ar darbiem pa apmetni, kur gan viņas tādas gudrības lai zinātu? Un viņas nomaldījās. Staigā un klīst pa pla�o tundru gan uz priek�u, gan atpakaļ.

Noklīda viena, noklīda otra. Un visas trīs nobijās. Sāka sa�saukties, atkal sanāca kopā. Tagad nu turas bariņā.

Viena teica:

����� Pakliegsim. Kazi, apmetnē mūs sadzirdēs un atsauksies.

Un sāka kliegt: � U-ū-ū, u-ū-ū!

����� U-ū-ū! � atskanēja kaut kur krietni tālu.

Vai nu tā bija atbalss, vai patiesi viņas kāds bija sadzirdējis.

Tagad visas trīs ņēmās pilnā balsī kliegt:

����� Mēs esam �eit! Nāc �urpu! Nā-āc!

����� E-ejam! � atskanēja jau tuvāk.

Drīz bija sadzirdami soļi. Sievas jau nopriecājās, ka glābēji itin tuvu. Pēk�ņi kā no pa�as zemes viņu priek�ā izauga trīs vīri. Tie nebija no viņu apmetnes, tie bija glu�i sve�i. Sievas iztrūkās un piespiedās cie�āk cita pie citas, no sve�ajiem kļuva tā kā baigi. Galvas tiem bija pārāk lielas, kājas strupas, rokas tādas garas.

Jaunākā sieviete �ukst:

����� Raudzīsim aizbēgt!

Vidējā sieviete viņai atbild:

����� Tik un tā panāks!

Vecākā abas saķēra aiz rokām.

����� Muļķes tādas, vai tad var atteikties no palīdzības?

Bet sve�ie teica:

���� Ho-ho! Pa�as mūs saucāt, tagad ejam uz mūsu apmetni!

Sve�o apmetne � liela jurta kailā tundrā bija itin tuvu.

Jurtā vēl dzīvoja akla vecene, acīm raugot, sve�o vīrie�u māte.

����� Vai atvedāt gan? � vecene aizsmaku�ā balsī apvaicājās.

���� Atvedām! � viens atbildēja. � Pa�as mums skrietin ieskrēja rokās!

����� Varens guvums! � otrs lielījās.

����� Nu varēsim pielikt pilnu vēderu gaļas! � tre�ais prie�cājās.

Tikai tagad sievietes atskārta, ka nokļuvu�as pie cilvēkēdā�jiem ninvitiem.

Vecene jau kurina pavardā uguni, uzliek uz uguns lielu katlu ar ūdeni. Ninviti, izvilku�i na�us, ņemas tos asināt.

Sievas cita uz citu i nepaskatās, bet visas domā vienu un to pa�u. �Kaut ļāvu�i vēl �o nakti nodzīvot.�

Tikko tā nodomāja, kad vecākais ninvits laiski no�āvājās un teica:

��� Uh! Ej nu sazini, no kā tāds miegs krīt virsū. Kamēr te kausim, kamēr vēl vārīsim, līdz pat rīta gaismai nojauksi�mies. Labāk �ovakar atstāsim viņas mierā, sāksim rīt pie dienas gaismas.

���� Var arī tā, � piekrita vidējais. � Ja zini, ka ēdamais tevi tepat gaida, tad jau juties tikpat kā paēdis. Labi sapņi rādās.

Jaunakais gan tā kā saviebās, bet nelaida ne vārda pār lū�pām. Vai nu iesi vecākiem brāļiem acīs lēkt!

Ninviti cie�i sasēja visas trīs sievietes un stingri piesaitēja pie stabiem, kas saturēja jurtu. Bet pa�i nolikās uz auss. Arī neredzīgā vecene palīda zem siltām ādām.'

Pavardā uguns izkurējās un apdzisa, tikai oglītes vēl ne�beidza kvēlot. Jurtā bija tum�s un kluss. Bet sievām miegs ne�bija prātā. Vecākā sieviete sāka staipīt sasietās rokas, gribē�dama atbrīvot tās no saitēm. Cietās siksnas maz pamazām kļuva vaļīgākas. Te atbrīvojās viena roka, otru jau bija vieglāk izvilkt no saitēm. Pieliecās, atraisīja pie staba piesaitētās kājas. Tad a�i metās pie savas draudzenes un atsēja to. Divatā viņām itin viegli izdevās atbrīvot tre�o.

����� Bēgsim ātrāk prom! � �ukstēja jaunākā.

����� Paga, paga, � iebilda vecākā. � Ņemiet ninvitu kuhļankas un piesieniet tās pie stabiem.

Piesēja. Abas jaunākās tūlīt izlēca no jurtas, bet vecākā vi�ņām teica: �Es tūlīt!� Viņa bija gudra sieviete un domāja tā:

�Acīm raugot, cilvēkēdāju māte nav vis parasta vecene! Un visas lietas, kas atrodas jurtā, arī nav parastas � Varbūt �is vai tas ceļā var noderēt.�

Viņa paķēra akmens kasīkli, oglīti no pavarda un mazu ledus gabaliņu, kas atradās pie vecenes pagalvja bļodā un nemaz ne�kusa. Tad arī viņa klusi lavījās ārā no jurtas.

Abas jaunākās nogaidīju�ās steidzināt steidzināja. Visas trīs sāka skriet. Viņas skrēja, ko kājas nes.

Pēc negara laiciņa jurtā pamodās jaunākais ninvits. Viņ� ir nomodā un domā:

�Kāpēc jāgaida rīts? Man ēst gribas tagad.�

Viņ� piecēlās, paņēma nazi un gāja pie staba. Grib sataustīt sievietei galvu, bet nekā. Savādi gan! Kuhļanka ir, bet galvas

nav. Piegāja pie otra staba � te tas pats. Arī pie tre�ā staba nav nevienas, tikai kuhļanka karājas.

Ninvits skaļā balsī iebļāvās:

����� Celieties, brāļi! Mums brokastis vējā!

Ninviti kā dzelti uzlēca aug�ā. Pa galvu, pa kaklu metās dzīties pakaļ.

Skrien bēglēm pa pēdām, kā suņi degunus pie zemes piebā�zu�i. Ninvitiem kājas gan īsas, bet skrien viņi ātri. Lec pāri ciņiem, zem kājām samin krūmus.

Visas trīs sievas skrien, cik jaudas. Izdzirdot sev aiz mugu�ras kāju dipoņu, saprata, ka vajātāji itin tuvu.

���� Ai, mani noķers! � sāka gausties jaunākā sieviete.

����� Mēs necik tālu netiksim! � raudāja vidējā sieviete.

Bet vecākā sieviete paķēra akmens kasīkli, pārmeta to sev pār plecu. Viņām aiz muguras pacēlās augsts kalns ar stāvām klintīm un kraujiem nogruvumiem.

Ninviti atskrēja līdz kalnam. Aiz niknuma ierēcās, sāka rāp�ties aug�ā. Vecākais ninvits līdz pusei neuzrāpās, kad teica:

����� �īs sievietes ir pārāk liesas! Vieni kauli un āda! Neie�u jau viņu dēļ sev ceļgalus saskrambāt.

Un slāja atpakaļ.

Divi pārējie ninviti rāpās augstāk, ar lielām mokām kaut kā tika pāri nogruvumiem. Atkal dzenas pakaļ sievietēm. Jau gandrīz �ās panāk.

���� Varbūt tev vēl kaut kas noglabāts? � jaunākā sieviete ievaicājās vecākajai.

���� Jā, laikus bija par visu jāpadomā, nevar jau tā skriet kā jūs, � viņa atbildēja un pārmeta sev pār plecu oglīti.

Oglīte nokrita zemē un visapkārt sāka degt. Deg, liesmu mēles veltin veļas kā viļņi jūrā. Uguns tik spo�i visu apgais�moja, ka sievas tālumā varēja ieraudzīt savu apmetni. Prieks viņām deva spēku.

Sievas skrien ugunij vienā pusē, ninviti dzenas viņām pakaļ otrā pusē. Ninviti atskrēja līdz ugunij un apstājās.

����� Ne briedis, ne vilks ugunī neskrien. Ne susliks, ne suns aiz brīvas gribas ugunī nelien. Vai tad es, kā smejies, būtu dumjāks par viņiem! � noteica vidējais ninvits un griezās at�pakaļ.

Bet jaunākais ninvits aizmiedza acis un kā apmāts metās cauri ugunij. Skrēja, lēkdams te uz vienas kājas, te uz otras kājas pa oglēm. Skriedams nometa dego�o kuhļanku. Dauzīja sev ar rokām pa galvu, lai apdzēstu gruzdo�os matus.

Beidzot izlēca no uguns. Viss melns kā apdegusi pagale, ta�u

dzīvs. Vēl niknāks nekā iepriek� metās bēglēm pakaļ. Sievas

netālu aiz muguras izdzirdēja viņa kāju dipoņu. Apmetne jau

tepat acu priek�ā, bet aizskriet nepagūs. Toļu, teju ninvits vi�ņas sagrābs.

Tad vecākā sieviete svieda pār plecu pēdējo, kas vēl bija pa�licis. Kur ledus gabaliņ� zemē nokrita,' tur sāka plūst plata upe. Kamēr ninvits stāvēja upes malā un prātoja, kā pārtikt pāri, sievas laimīgi sasniedza savu apmetni.

Pa to laiku bija kļuvis gai�s. Sievas skatās un brīnās, ka pretī nāk viņu apmetnes ļaudis.

����� Kur jūs tā steidzaties? � sievas jautāja.

Ļaudis kā vienā mutē atbildēja:

����� Vai ta nezināt? Garām mūsu apmetnei sākusi tecēt upe. Jāiet zivis pazvejot.

���� Labāk neejiet! Tur aiz upes klaiņo ninvits, � sievas tiem nosauca pakaļ.

����� Ninvits ta ninvits! �� ļaudis sprieda savā starpā. � A�e,

vēders prasa savu tiesu.

Sievas devās uz savām jurtām, pēk�ņi atcerējās.

����� Bet grozus, pilnus ar ogam, tak esam pametu�as

tundrā! � teica jaunākā sieviete.

����� Nu rītrita agrāk piecelsimies, � teica vecākā sieviete,

� un iesim pameklēsim.

Tre�ā pamāja ar galvu.

����� Nevar ta�u grozus tā pazaudēt. Kā nekā ari ogu �ēl.

Un visas trīs izklīda pa savām jurtām.

Bet vīri upmalā jau zvejo zivis. Viņus pamanīja ninvits no

otra krasta un vaicāja:

���� Ei, ļaudis! Vai pāri upei nepārnāca trīs sievietes?

����� Pārnāca gan! �viņam atbildēja.

����� Bet kā viņas to iespēja?

���� Itin viegli! Ņēma un vienā vietā izdzēra ūdeni, un kas tad pa sausumu ko nepārnākt?

���� Tiesa kas tiesa, tad viegli gan, � pie sevis nosprieda ninvits.

�is nogūlās upmalā un sāka nu dzert ūdeni. Dzēra, dzēra, kamēr vēders viņam uzpūtās tik augsts kā kalns. Ne nu vairs dzert, ne pakustēties.

Bet pa upi peld lapas, stiebriņi, zariņi. Ninvits sāka klaigāt:

���� Nepeldiet tuvu! Neaiztieciet mani! Es^pārplisī�u!

Bet lapas i neklausās, peld, kā peldēju�as, savā nodabā. Ninvits ņēmās tās pūst projām. Viņ� noliecas tālu pār ūdeni, vēders pārsvērās pāri malai, un viņ� jiekrita upē, ka noplunk��ķēja vien.

Un upe aiznesa ninvitu kopā ar lapām. Nesa, nesa, kamēr �is nokļuva līdz savai apmetnei. Ar pūlēm ninvits izrāpās malā. Nolikās turpat zemē, lai atvilktu elpu.

No jurtas iznāca abi vecākie brāļi. Ieraudzīju�i jaunākā ninvita vēderu, kas pacēlās kā liels kalns vai maza sopka, aiz skaudības vai plīzdami, vaicāja:

��� Vai tu patiesi visas trīs bēgles panāci? Vai patiesi visas trīs arī ielocīji?

���� Kā gan citādi � panācu, � jaunākais ninvits melsa. � Tā nu vienreiz paēdu, pilnu vēderu pieliku!

����� Kāpēc tad mums nekā neatnesi, par mums i nepadomāji?

���� Ko nu daudz par jums domā�u! Pats �ās panācu, pats arī apriju!

.

Korjaku pasaka

Divi draugi, abi mednieki, gāja medīt ūdrus. Pievakarē at�nāca pie upes, kur mitinājās ūdri. No meldriem un zariem uz�cēla būdu. Tā bija pamatīga būda, kur dro�i varēja pārlaist nakti. Izvārīja gaļu, paēda un nolikās uz auss.

Viens no medniekiem ātri vien aizmiga un gulēja kā no�sists. Otram nenāca miegs. Grozījās no vieniem sāniem uz otriem. Būdā bija tum�s, ārā bija tum�s. Viņ� dzirdēja, ka ārā kāds re�ņā balsī rēca. Tas bija vai nu jaunais gars, vai kāds nepazīstams zvērs. Mednieks pārlieku nobijās: ja nu pēk�ņi uziet viņus, abiem gals klāt.

Labi ieklausījās � rēc! Un tad dauza! Turklāt itin tuvu.

Mednieks aizbāza ausis, pārvilka brie�a ādu pari galvai. Zem ādas bija smacīgi, ta�u jāpacie�. Prātā tikai viena doma:

�Ja �is rēcejs, dauzītājs atnāks �urpu, es nedzirdē�u, nepa�gū�u no ādas apak�as izlīst!�

Pēc brītiņa atmeta ādu sānis, atņēma pirkstus no ausīm. Joprojām rēc un dauza! Bail! Atkal palīda zem ādas.

Tā cauru nakti acu neaizvēra, te atbīdīja'a'du, te atkal sedza virsū.

Pamazām sāka svīst gaisma. Būdā vairs nebija tumsa, bet gan puskrēsla. Tagad mednieks kļuvā; dro�āks un izlīda ārā no būdas. Pameta acis uz to pusi, no kurienes nāca rēkoņa. Ta�u tur nebija ne zvēra, ne arī ļaunā gara. Tur krāca upe, dunēdama vēla sev līdzi akmeņus. Acīm raugot, upes aug�tecē bijusi spēcīga lietus gāze.

Mednieks sadusmojās, uzkliedza upei:

����� Kāpēc tu mani biedēji? Tu mani tā biedēji, ka es cauru nakti ne acu netiku aizvēris.

Upe viņam nekā neatbildēja. Rēkdama vēla savus akmeņus tālāk.

Nule būtu īstā reize pagulēt, bet kā nekā rīts jau klāt. Med�nieks sakūra ugunskuru un uzvārīja tēju. Pamodās arī otrs mednieks.

����� Vai gaisma jau? � tas vaicāja.

����� Jā, svīst jau gaisma, � mednieks atbildēja.

���� Tu jau tēju esi uzvārījis, � otrs nopriecājās. � Malacis. �akls mednieks aun agri kājas!

Ātri padzēra tēju un saposās. Viens devās gar upmalu uz aug�u, otrs � uz leju.

Mednieks, kur� naktī nebija gulējis, gāja, tikko kajas vilk�dams. Nogājis mazu gabaliņu, apsēdās atpūsties. Acis pa�as krita ciet, nemaz nemanīja, ka aizmiga.

Pamodās un skatās: debesis deg sarkanas, kā ugunsgrēka pārņemtas. Noprata, ka jau riet saule. Viņ� bija visu dienu no�gulējis! Kas nu tagad vairs par medībām! Pēdējais laiks iet atpakaļ uz būdu.

Viņ� gāja atpakaļ.

Sāk jau tumst. Mednieks steidzas gar upes malu un visu laiku ausās. Pēk�ņi viņa dzirdīgās mednieka ausis saklausa, ka priek�ā kaut kas noplunk�ķēja. Redzīgās mednieka acis pama�nīja, ka no ūdens iznira ūdrs un iznāca krastā.

����� Skaties tik � ūdrs! � mednieks satraukts pie sevis no�teica. � Nemaz tālu nebija jāiet. Labi! Labi!

Viņ� piezagās itin tuvu, noņēma no pleca bisi, uzvilka gaili un notēmēja. Ba-bāc � atskanēja �āviens. Ūdrs palēcās un no�krita smiltīs. Kā nokrita, tā palika. Aug�ā neceļas. Tātad beigts!

Mednieks pieskrēja klāt un redz, ka tā ir liela zivs � �avi�a, kas izlēkusi krastā, lai te sagaidītu savu pēdējo stundiņu. Zvī�ņas tai nobrāztas, peldspuras saplosītas. Vai nu tā bija sadauzī�jusies pret akmeņiem, vai kāda plēsīga zivs tai uzbrukusi.

Mednieks sadusmojās, nospļāvās un teica:

����� Arī �ai ir bijis padomā mani nobiedēt!

Brītiņu padusmoja un gāja uz būdu. Tur otrs mednieks jau sakūris ugunskuru un vāra vakariņas.

����� Ko tu �eit tuvumā �āvi? � viņ� vaicāja.

Mednieks atbildēja:

����� Ūdru.

����� Un no�āvi?

����� No�āvu!

����� Oho! Kur tad ir, kāpēc nenesi �urp?

����� Tā galu galā izrādījās zivs, veca �avi�a, kam pēdējā stun�diņa klāt. Nebija vērts pat pacelt.

Otrs par viņu nosmējās.

Bet mednieks teica:

����� Tu pats arī esi atnācis ar tuk�ām rokām!

���� Tas tiesa, � otrs atbildēja. � Es ūdram tikai pēdas dzinu, izliku viņa ceļā lamatas. Redzēsim, kas būs rīt.

Paēda abi vakariņas un devās pie miera. Otrs bija augu dienu nostaigājis, kā krita, tā aizmiga. Bet pirmais augu dienu nogulējis, tagad miegs no viņa bēgtin bēg. Arī �o nakti grozās no vieniem sāniem uz otriem un smagi nopū�as.

Viņ� dzird � kāds atkal rēc, kāds atkal dauza. Mednieks tikai pavīpsnā.

�Nepiemānīsi vairs mani, upe! Tu tur rēkdama trauc uz priek�u, tur dunēdami veļas tavi akmeņi.�

Tad pēk�ņi sadzirdēja kaut ko citu. Kāds staigā pa me�u, nokritu�ās lapas vien �ab. Laikam smagas �im zvēram ķetnas! Varbūt tas ir gars? Varbūt ļauns cilvēks grib viņiem abiem uz�brukt? Tā jau būs, ka tas ir ļauns cilvēks! Var dzirdēt, ka uz akmeņa trin nazi � �urr, �urr�

Mednieks nobijās kā diegs. Galvu paslēpa zem ādas, dreb un trīc pie visām miesām. Brītiņu tā pagulējis, 1 ida laukā no ādas apak�as. Domā: varbūt tas tur būs aizgājis? Nē, kur nu! Trin vienā trī�anā savu nazi. Trin un trin � �urr, �urr � Med�nieks atkal paslēpa galvu zem ādas. '

Vienā nemierā pārlaida ari �o nakti. Mednieks nezina, neat�minas, kā ritu sagaidīja. Vai nu drīz, vai ne tik drīz, sāka aust gaisma.

Mednieks izlīda no būdas, ne nu glu�i izlīda, tikai galvu izbāza. Skatās un netic savām acīm � turpat pie būdas uz pakaļkājām tup zaķēns, tup un kustina ausis, ar asajiem zobiem plē� jaunai apsītei mizu � �urr, �urr, �urr .. .

Mednieks veikli uzlēca kājās un iesaucās:

����� Ak, tu �ķībacaino nejaucēn! Kāpēc mani nobiedēji? Kāpēc izlikies par ļaunu cilvēku?

-Zaķis pieglauda ausis pie muguras un medniekam gar acīm nozibināja savu kāju pēdas. Tik vien no viņa bija ko redzēt.

No pirmā mednieka klaigā�anas pamodās otrs mednieks. Piecēlās.

Devās atkal medībās katrs uz savu pusi. Pirmais mednieks iet, vai uz deguna krizdams, acis viņam līp ciet. Ta�u galvā viena doma:

�Neparko �odien negulē�u! Medī�u.�

Augu dienu nostaigā, ik pa brīdim ar dūri izberzē miega pilnās acis. Ūdri viņam ceļā negadās, citus zvērus arī nemana.

Diena, cik ar gara nebijusi, sliecās uz vakara pusi, saule tuvojās rietam. Visa pamale dega sarkanā gaismā. Beidzot arī medniekam paveicās. Viņ� pamanīja lapsu. Tai laba ādiņa, tāda ruda kā ugunspagale.

Mednieks līda lapsai tuvāk. Piezagās itin tuvu un iz�āva. Trāpīja! Vilnas kum�ķi vien pajuka uz visām pusēm. Medniekam nenopriecāties.

����� La-abi gan! Vai nu lapsas āda zemē metama!

Pieskrēja klāt � bet kas tad tas? Vilka kārklos �ūpojas ru�dens pusē nosārtu�ās lapas. Da�as lapas, lodes notriektas, vēl virpu|o pa gaisu, nav paguvu�as zemē nosēsties. Te tev nu bija lapsa!

Mednieks nolaida bisi.

� Kas te notiek? Kā var medīt, ja visur tikai acu apmānī��ana? Tā mani biedē. Vairāk nemedī�u. Ie�u atpakaļ uz apmetni.

Un viņ� taisnā ceļā devās uz apmetni. Gabaliņu nogājis, sastapa otru mednieku. Tas nesa divus ūdrus, viens bija iekritis slazdā, otru no�āvis. Bailīgais mednieks pamāja otram tikai ar roku, ne vārda nebilda, ar tādu joni steidzās projām.

Vai viņ� aizgāja līdz apmetnei, vai neaizgāja � pasaka ne�zina par to nekā stāstīt. Varbūt ceļa viņu vēl kāds nobiedēja, tur�klāt tā nobiedēja, ka viņ� no bailēm uz laiku laikiem palika tur�pat uz vietas.

.

Udeliejie�u pasaka

Dzīvoja vecītis un vecenīte. Vecenītei vecuma dienās pie�dzima dēls. Vecī�iem par to nenopriecāties. Dēla piedzim�ana abiem bija liela laime.

Vecītis uztaisīja dēlam no tāss �ūpuli. Vecenīte sē� pie �upuļa un acu no bērna nenolai�.

Otrā diena zēnam uz sejas uztupās ods. Vecenīte pielēca kājās un grasījās aizdzīt odu. Bet zēns ar mazo rociņu � plauk�! � un ods beigts. Tre�ajā dienā viņ� noķēra lidojo�u mu�u. Ceturtajā dienā notika tā, ka pāri grīdai pārskrēja pelīte. Zēns a�i izlēca no �ūpuļa, diedza pakaļ pelītei un saķēra to aiz astes. Vecenīte piesteidzās pie zēna, grib atkal ielikt �ūpulī, bet dēliņ� jau pastiepies tik gar�, ka �upulis palicis viņam par īsu.

Pagāja savs laiciņ�, kāda dienā dels teica mātei:

����� Māmiņ, kur man ir mednieka apģērbs?

Vecītis deva labu padomu vecenītei:

����� Klētī būs mednieka virsjaka, zābaki � olo�i, cepure un ari cimdi. Kur tas laiks, kad �is apģērbs vairs netiek cilāts, jaunības dienās es tajā gāju medībās. Tagad, pavei, noderēs dēlam.

Vecenīte visu atnesa. Dēls sāka ģērbties un teica:

����� Virsjaka, cepure un cimdi man pa�ā laikā, vienīgi olo�i tādi nomiti. Uz�uj, māmiņ, man jaunus. Ar �iem te es tālu ne�tik�u.

Māte paņēma aļņa ādu un pargrieza to uz pusēm. No ādas labās puses uz�uva labo zābaku, no kreisās � kreiso. Dēls uzāva. Piecirta apautās kājas pret grīdu un teica:

����� Olo�i labi! Varēja būt tikai mazliet lielāki.

Tad pievērsās tēvam.

����� Dod man, tēt, padomu: ko lai es mediju? Kādi zvēri dzīvo taigā?

Tēvs atbildēja:

���� Ja zaķi no�ausi, no ādiņas varēsi uz�ūt cimdus. Viens cil�vēks varēs sātīgi paēst, arī divi remdēs izsalkumu.

����� Tad es zaķus nemedī�u, � teica dēls. � Bet kas vēl dzīvo taigā?

���� Vilki dzīvo, lā�i dzīvo. Vilki ir plēsīgi, lā�i � pārāk spē�cīgi.

����� Nu, ja gadīsies kāds pa �āvienam, � bliezī�u virsū.

����� Vēl ir alnis. Izsekot viņa pēdas ir grūti, dzīties pakaļ vēl grūtāk.

����� Kas vēl dzīvo?

����� Tīģeris, dēliņ! Pats briesmīgākais no visiem zvēriem. Ar vienu ķepas sitienu tīģeris nobeidz alni, visi zvēri jau pa lielu gabalu grie� viņam ceļu. Arī tu tāpat darīsi, ja to sastapsi.

������������ Tīģeris jau tā kā būtu man pa prātam! � dēls teica.

���� Bet vai patiesi visā pasaulē nav nekā briesmīgāka par tīģeri?

����� Būt jau nu būtu, � vecītis nopūtās. � Drausmīgs bries�monis ir dzelzs Sungu. Cik daudz cilvēku viņ� nav nogalējis, bet viņu nevienam nav izdevies pat ieskrambāt.

Dēls kļuva priecīgs.

����� Tu redzēsi, tēt, ka viņa dienas būs drīz skaitītas!

Vecenīte sāka rūgti raudāt. Bet vecītis aiz �ēluma bezmaz vai mēli nokoda � kads nelabais bija viņu dīdījis to teikt. Ko tagad lai dara, izteiktu vārdu atpakaļ vairs neatņemsi!

Dēls piesēja pie kājām teva slēpes un aizdrazās ātrāk par vēju, Vecenīte gribēja dēlam nokliegt pakaļ: �Nebrauc!� Ta�u nepaguva ne muti atplest, kad dēls jau bija no acīm nozudis.

Puisis skrien, sniegs no slēpēm aiz viņsr vērpetē sagrie�as, vēj� atpaliek veselas dienas skrējienu iepakaļ.

Ta viņ� ilgi skrēja, līdz nonāca upes malā. Te viņam pretī nāk daiļa meitene ar pilniem ūdens spaiņiem un savā nodabā dzied.

����� Skaistulīt, iedod man ūdeni nodzerties, citādi aiz slāpēm nomir�u, darbu nepadarījis, � puisis viņai teica. � Septiņas dienas un septiņas naktis neesmu ne pilienu mutē ņēmis!

Meitene iesmēla no spaiņa ūdeni tāss kausiņā un pasniedza to puisim. Kausiņ� tāds mazs, ar trim malkiem var izdzert.

�Vai tad no tāda nieka var padzerties?� puisis nodomāja. �Vai tikai meitene par mani neņirgājas!�

Ta�u pacēla kausiņu pie mutes un sāka dzert. Ar pirmo malku slāpes aprima. Iedzēra otro malku, viss ceļa nogurums pazuda kā ar roku atņemts. No tre�ā malka spēki divtik pieauga. Paskatījās, bet tāss kausiņā ūdens nav kļuvis ne mazāk, ne vai�rāk, līdz pat malām �ūpojas, bet pāri nelīst. Puisis dzēra, dzēra, i malkus neskaitīja. Atrāvās, paskatījās, dzer atkal. Bet ūdens, cik bijis, tik ir.

Meitene stāv blakus un smejas. Puisim likās, ka viņu piesmej. Viņ� paslepus izņēma no maksts bultu un iedūra ar to kausiņa dibenā. Ūdens sāka pilēt zemē.

����� Tavs kausiņ� nekam neder, tas ir caurs!

Meitene vairs nesmējās, viņai pāri vaigiem sāka tecēt asa�ras, tāpat kā no kausiņa tecēja ūdens.

����� Ko tu, bezprāti, esi izdarījis, � viņa �ēlojās. � Kāpēc pārdūri burvju kausiņu? Vai tad pats nenojauti, ka ūdens tajā aizdzen nogurumu, atdod spēkus, sadziedē brūces?

Puisis noskuma un teica:

������� Ne aiz ļauna prāta es tā darīju, pajokoties gribēju. Es uztaisī�u tev jaunu kausiņu.

����� Nu, uztaisi! � meitene atbildēja.

Kamēr puisis noņēmās ap kausiņu, meitene viņam teica:

���� Kur tu tā steidzies, uz kurieni tevi ved tavas slēpes, es netincinu. Teik�u tikai vienu: ko esi iecerējis, to ari izpildīsi. Spēka tev gana, neatlaidības tāpat, pat viltībā tevi grūti pārspēt.

����� Tu labi teici. Es atcerē�os tavus labos vārdus un tevi ne�aizmirsī�u. Ņem jauno kausiņu. Ja bū�u pie dzīvības, atpakaļ braucot, pie tevis iegriezī�os.

Tā puisis atvadījās no meitenes un skrēja ar slēpēm savu ceļu tālāk.

Skrēja viņ� krietni ilgu laiku. Kad sniegs nokusa, viņ� meta slēpes malā un gāja tālāk kājām.

Pagāja pavasaris, iestājās vasara. Tikai tagad puisis no�nāca pie dzelzs Sungu midzeņa augstas sopkas pakājē.

Visur zaļoja zāle, ziedēja puķes, tikai sopkas priek�ā viss bija balts, it kā tur sniega kupenas būtu sasnigu�as. Puisis ieskatī�jās vērīgāk un atklāja, ka tas nav vis sniegs, bet ka tur balo cilvēku kauli.

Viņ� brītiņu pastāvēja, dziļās skumjās noliecis galvu.

����� Eh, draugi, dro�sirdības jums bijis gana, ja jau �urpu atnācāt. Tikai spēka un prasmes nav pieticis. Es jūs atrieb�u, bet, ja ne, tad mani kauli balos blakus jūsējiem!

To pateica, piebāza pīpi ar smalku tabaku un aizpīpēja. Sāka velties dūmu grīstes.

�Ko te laiku velti �ķiest?� puisis domāja. �Jāizaicina Sungu uz kauju!�

Ievilcis pilnu krūti gaisa, puisis iesaucās:

����� Ei, briesmoni! Ei, dzelzs Sungu! Nāc ārā, paskatīsimies, cik mums katram tā spēka!

Briesmonis nerādās, guļ, kā gulējis, savā midzenī. Tikai dzird, ka tas zobus �ņirkstina tā, it kā dzirnakmeņi dzelzi maltu.

Puisis iesmējās.

���� Varbūt tev, dzelzs Sungu, bail no manas pīpes, no dū�miem? Zēl pīpi neizpīpēt, bet varu jau arī aizmest. � Un puisis aizsvieda pīpi prom.

Kaut kas nodārdēja � vai nu tas bija pērkona grāviens, vai arī lavīna nobruka no kalniem.

Bet tas nebija ne pērkons, ne lavīna, tur no alas izlīda Sungu. Nagi tam kā gari dū�i, zobi kā asi �ķēpi rēgojas mutē.

Briesmonis metās uz puisi, pacēlis savu dzelzs ķetnu. Bet puisis bija manīgs � prata izvairīties, dzelzs nagi pie viņa kā�jām izara piecas dziļas vagas. Bet Sungu atkal pacēla ķetnu un atvēzējās. Puisis palēca uz otru pusi.

��ī nav nekāda kauja!� viņ� domāja. ��urpu turpu lēkā�u kā varde, kamēr �is mani piebeigs. Kaut kas te jādara!�

Taisni tobrīd no mākoņa izslīdēja saule. Iemirdzējās dzelzs Sungu dzelzs zvīņas, ar kurām viņ� nosegts no vienas vietas, pat spraudziņas nekur nemanīja. Puisim acis gai�as, un viņ� sa�skatīja, ka viena vietiņā uz pa�ām briesmoņa krūtīm rūsgans plankums. Tur rūsa sākusi dzelzi saēst.

Pirms Sungu paguva atkal mesties puisim virsū, viņ� uz rūsas plankumu raidīja trāpīgu bultu. Tā gan iedūrās, kur bija notēmējis, bet dziļāk negaja. Tikko Sungu iesmējās, nevis tā�lumā, bel virs pa�as galvas nodārdēja pērkons.

Ka klints, kas at�ķelusies no kalna, Sungu bruka virsū pui�sim. Bet puisis kā lokana ķirzaka izvairījās, palaida no stiegras otru bultu. Tā d�inkstēdama atsitās pret pirmo bultu, to dziļāk iedzenot dzelzs ķermenī.

Sungu salīgojās un saķēra krūtis. Bet no loka jau izlidoja tre�ā bulta un aiz�āvās ka zibens. Tagad otrā bulta tika ietriekta dzelzs ķermenī, bet pirmā bulta jau caurdūra pa�u dzelzs sirdi.

Tad nu Sungu sabruka, un visapkārt zeme trīs dienu gājiena attālumā nodrebeja. Pat puisis tik tikko noturējās kājās.

����� Te nu arī tavs gals, dzelzs Sungu! � viņ� teica. � Kā mednieks tak laikam neesmu zemē metams!

Puisis jau gribēja griezties atpakaļ, bet viņam bija �ēl pa�mest tēva bultas. Viņ� piegāja pie Sungu. Virsējo bultu izrāva itin viegli. Otru � jau krietni grūtāk. Bet tā bulta, kas bija ietriekta dziļi sirdī, nemaz nepadevās. Puisis plati ieplēta kājas, stingri atspērās pret zemi un, saņēmis visus speķus, rāva. Rava un izrāva ar dzelzs asinīm slacīto bultu. No spēcīgā rāviena pats nesamanīja noturēties uz kājām, krita un ar bultas uzgali trapīja sev tie�i acī.

Saule pie debesīm apdzisa, apkārt viss iegrima dziļā tumsā. Puisis guļ zemē, piecelties nevar. Maz pamazām spēki viņu atstāj .. .

Pēk�ņi kaut kas ie�abējās, pie viņa pieskrēja pele, pacēlās uz pakaļkājām un skatās. � Pelīt, pelīt, � puisis viņu uzrunāja,

���� palīdzi man! Aizteci�

����� Pat dzirdēt negribu, � atbildēja pele. � Gaidu un ne�varu sagaidīt tavu nāvi, lai pati savam acīm to redzētu un no sirds papriecātos.

To pateikusi, pele a�i aizskrēja prom un noslēpās zem ciņa. Viņa nobijās no lapsas. Pienāk lapsa, luncina savu kuplo asti un labpatikā lai�as. Puisis nepaguva pat muti atplest, kad lapsa pati ierunājās:

������ Ko kavējies, mirsti a�āk! Pielik�u pilnu vēderu, ēst ne�gribēsies vairākas dienas.

Puisis lapsai nekā neteica, ar veselo aci paskatījās uz aug�u. Redz, ka tur riņķo melns krauklis. Puisis saka viņu lūgties:

����� Kraukli, ei, kraukli, esi man draugs. Aizlido pie meitenes, kura dzīvo pie upes. Es tevi nekad neaizmirsī�u �

Krauklis, līdz galam nenoklausījies, atbildēja;

���� Tava nāve mani apbalvos! Saknābā�u tevi drisku dris�kās, sarīko�u dzīres uz taviem kauliem.*

Puisis gu| un apcerē:

���� Vai tie�ām, kad nu pieveikts dzelzs Sungu, ari man pa�am pēdējā stundiņa klāt?

Te pār viņu novēcinajās plati spārni, blakus viņam nolaidās garkājaina dzerve.

���� Kāpēc tu lūdz palīdzību �iem te? � dzērve teica. � Viņi jau barojās pie dzelzs Sungu, pārtika no viņa asiņainajām izēdām. Tu esi labu darbu izdarījis, nogalinādams briesmoni. Gribētu tev no sirds palīdzēt, tikai nezinu, ka.

Puisis ierunājās ceturto reizi. Vārgā balsī, it kā sausa zāle no�abētu, teica:

����� Aizlido pie meitenes, kura dzīvo pie upes. Pasaki viņai, ka es pieveicu dzelzs Sungu. Esmu pats ar savu bultu ievainots, esmu ar dzelzs asinīm saindējies. Lai atsūta man ūdeni no tāss kausiņa. Ja ātri lidosi, var būt, ka tevi sagaidī�u. Ja ceļā aizka�vēsies, diez vai izdzīvo�u.

Dzērve uz savām garajām kājām palēcās, atrāvās no zemes un prom bija.

Puisis guļ, saņēmis pēdējos spēkus, atgaiņā no sevis nāvi. Pie kājām viņam paslēpusies pele, pie galvas tup lapsa, pāri riņķo krauklis. Visi gaidīt gaida viņa pēdējo dva�as vilcienu.

Tā pagāja vai nu ilgs, vai neilgs laika sprīdis, laikam jau gan ilgs. Dzērve atlidoja. Atnesa pilnu knābi dzīvības ūdens. Trīs pilienus uzpilināja uz neredzīgās acs � un tavu brī�numu! � puisis uzreiz atguva acu gai�umu. Pārējo ūdeni dzērve viņam ielēja mutē. Atguvis agrako spēku, puisis pielēca kājās itin �irgts.

Pele, aiz bailēm pīkstēdama, iemuka alā. Lapsa aizbēga uz me�u. Krauklis aizlaidās un nozuda aiz kalna. Arī dzērve, savu darbu padarījusi, aizlidoja. Ta�u puisis uzņēma atpakaļceļu.

Kad puisis nāca �urp cīnīties ar dzelzs Sungu, viņ� nāca ātri, ta�u tagad viņ� soļoja divtik ātri. Viņ� steigtin steidzas pie meitenes.

Puisis nonāca pie upes. Meitene viņu �eit gaida, ar sirsnī�giem vārdiem apsveic.

����� Kurp tu iesi, tur ie�u ari es, � viņa teica.

Puisis paņēma meiteni pie rokas, abi kopa gaja uz pui�a dzimto māju.

Viņi iet, iet� Klāt arī vecāku māja. Mājā viss klusu, it kā dzīvas dvēseles te nebūtu. Neviens viņiem nesteidzas pretī, nav neviena, kas priecātos par jauno sievu. Tikai divi koki, kas pa �o laiku durvju priek�ā bija izaugu�i, �ūpo savus zarus, it kā pretī tiektos, lapas klusu �abina, it kā teiktu glāsmīgus vārdus.

Puisis sāka raudat un teica savai jaunajai sievai:

������ Tu būsi mājas saimniece, jo es esmu kļuvis bārenis. Bet �iem kokiem roku nepieliec, lai aug, kā augu�i.

Jaunie sāka dzīvot kopā un dzīvoja saticīgi.

Kādu dienu vīrs aizgāja medībās. Laikam bija ticis uz pē�dām kādam veiklam skrējē�jam, jo ilgi neatgriezās.

Sieva, mājā visus darbus apdarījusi, sēdēja pie pa�varda, un viena doma viņai nedeva miera.

�Kāpēc vīrs piesacīja �os te kokus neaiztikt? Me�ā aug daudz slaidāki, augstaki koki!�

Piegājusi pie kuplākā koka, iegrieza ar nazi mizā.

Griezuma vietā izsūcās asi�nis un sāka pilēt zemē. Jau�nā sieva nobijās, metas prom un nejau�i nolauza ot�ram kokam zariņu. No no�lauztā zariņa sāka tecet asinis.

Jaunā sieva piestei�dzās pie pavarda un pa�ķēra sauju siltu pelnu. Ar pelniem viņa apbārstīja abiem kokiem brūces un apsēja tas ar sausu zāli.

Pa to starpu pārnāca no medībām vīrs, paska�tījās uz kokiem un pārme�to�i teica sievai:

����� Kāpēc tu manam tēvam esi ievainojusi ceļ�galu. Kāpēc mātei no�lauzi pirkstu?

Sieva atbildēja:

����� Piedod, ka nepa�klausīju taviem vārdiem. Nezināju, ka tie ir tavi vecāki. Tagad tos kop�u kā savus tuvākos.

Viņa sāka abus kokus laistīt un darīja to dienu dienā, kā arī uzirdināja zemi ap koku saknēm. Koki sāka varen spēcīgi augt, to zari pletās pla�umā.

Vienreiz agrā rīta stundā vīrs un sieva dzird, ka viņus kāds modina.

����� Celieties, bērniņi, aug�a, ēdiens jau gatavs!

Vīrs atvēra acis, redz, ka pāri viņam pārliekusies māte. Virs pavarda jau karājas katls, un no tā ceļas patīkama smar�a. Pavarda priek�ā sē� tēvs un piesvie� ugunij �agarus.

Virs a�i uzlēca aug�ā un apkampa vecākus. Bet jaunā sieva tūlīt izskrēja pagalmā un apskatījās, ka nav abu koku, kas auga durvju priek�ā.

Visi apsēdās pie galda ēst, un māte sāka stāstīt.

-������ Kad tu, dēliņ, no mums aizgāji, mēs augām dienām tevi gaidījām pārnākot. Durvju priek�ā vien visu laiku nostāvējām

un vērāmies tālumā. Tu tik ilgi biji projām, ka mūsu kājas ieauga zemē, bet mēs pa�i pārvērtāmies par kokiem.

Bet tēvs teica:

Tavai sievai, mūsu vedeklai, lielu lielais paldies. Ja viņa nebūtu par mums tā gādājusi, tad kā koki visu mū�u arī nostā�vētu.

Kop� tās dienas viņi visi �etri sāka dzīvot kopā. Dzīvoja ilgus un garus gadus un bija laimīgi.

.

Nanajie�u pasaka

Tas bija vai nu tālu, vai netālu, vai nu bija sen, vai arī nesen. Nanajie�i mēdz stāstīt pasaku par skaistu meiteni, kura dzī�vojusi Amūras malā. Tēva viņai nebija, viņa dzīvoja kopā ar māti.

Meitene auga, kā aug visas meitenes, rotajajās ar citiem bērniem, palīdzēja mātei saimniecībā. Bet tad kadā dienā, kad meitenei pagaja desmit gadi, viņa ieskrēja fanzā un ņēmās tin�cināt māti:

����� Kur ir mans tēvs?

Māte atbildēja:

����� Kā aizgāja medībās, tā arī nepārnāca.

����� Kas ar viņu medībās notika?

���� Kas to lai zina? � māte teica un novērsās.

����� Bet meitenes man stāsta, ka Jauns cilvēks viņu nogali�nājis.

Māte sāka rūgti raudāt un stāstīja:

����� Tā ir taisnība. Viņu nogalinaja Cilpanga no tālā cie�mata Amūras lejastecē. Es negribēju tev stāstīt, jo tu ta�u neesi zēns. Ja man būtu bijis dēls, tas atriebtu tēvu.

����� Es atrieb�u tēvu! � meitene teica.

Māte neticīgi pavīpsnāja, bet neko neiebilda.

Kop� tās dienas meitene ar draudzenēm vairs nerotaļājās. Viņa pārņēma zēnu rotaļas. Cītīgi mācījās visus puiku paņēmie�nus. Tad uz�uva sev vīrie�u apģērbu un sāka iet ar tēva loku medībās. Tā arī auga � uzvelk sievie�u apģērbu, tad �uj un vāra ēdienu; uzvelk vīrie�u apģērbu � iet kā vīrietis medībās, dzenpēdas taigas zvēriem. Ja sastapsi viņu taigā, tikai pēc auska�riem pateiksi, ka tas nav jauneklis, bet vīrie�u drēbēs pārģērbu�sies meitene.

Viņai gan tuvu, gan tālu bija labākā mednieka slava. Zvēri baidījās �ķērsot viņas ceļu, putni paslēpās biezos zaros un pār�stāja dziedāt, kad viņa taigā medīja. Ta�u meitenes skadrā acs. pamanīja katru, trāpīgā bulta netaupīja nevienu.

Kādu dienu meitene, atgriezusies no medībām, teica mātei:

����� Pienācis īstais laiks! Gaļas, ko esmu samedījusi, zivju,, ko esmu sazvejojusi, tev pietiks krietnam laikam. Ed, neskopo�jies, dzīvo itin mierīgi. Es tēvu atrieb�u un atgriezī�os.

����� Tas nav meitenei piedienīgas gaitas, ko tu esi pasā�kusi! � māte nopūtās. � Tas nebūs tev pa spēkam.

����� Gan jau būs! � meitene atbildēja.

Tajā pa�ā dienā saposās. Māte viņai sacepa ceļam plāceņus,, iedeva kaltētas zivis un �āvētu galu līdzi. Vieglo tāss laiviņu omoro�ku meitene pati iestūma ūdenī.

Omoro�ka slīdēja lejup pa Āmuru. Dienā meitene airēja, kad pavisam satumsa, piestāja omoro�ku malā. Sakūra ugunskuru, izvārīja sev ēdienu, turpat parlaida nakti. Tikko svīda gaisma,, brauca tālāk.

Tre�ajā dienā meitene pamanīja, ka pa Amūras krastu pret straumi uz aug�u nāk cilvēks. Kaut arī Amūra bija plata, līdz;

krastam krietns gabals, meitene saskatīja, ka nācējs ir vingrs tin izskatīgs jauneklis. Laikam arī nācējs bija meiteni pama�nījis. Plaukstu pielicis virs acīm, ilgi viņu pētīja, tad pēk�ņi pagriezās un sāka iet pakaļ omoro�kai, kas slīdēja lejup pa straumi.

Vakarā, kolīdz meitene bija krastā sakūrusi ugunskuru, starp kokiem parādījās jauneklis. Sasveicinājās: r '

���� Atļauj, es tev no zariem uzcel�u budu. Gaidāma auksta nakts.

����� Labi, vari uzcelt, � meitene atbildējā. � Bet es izvārī�u vakariņas priek� diviem.

Paēda, parunājās. Meitene ielīda būdā, jauneklis nolikās gulēt turpat ugunskura vietā.

Otrā rītā meitene brauca savā omoro�kā tālāk. Jauneklis gaja uz me�u.

Upe nes un nes omoro�ku. Augu dienu nes. Te jau saule no�rietējusi, sāk krēslot. Meitene prāto � vai vēl gabaliņu braukt, vai piestāt malā? Pēk�ņi redz, ka uz smil�u sēres kuras uguns�kurs, pa�ā ūdens malā stāv jauneklis un māj viņai ar roku. Meitene vadīja omoro�ku uz malu. Tur jau uzcelta būda, pie ugunskura sanests vesels �agaru klēpis. Katliņā vārās svaiga gaļa.

Abi paēda, atkal sāka runāties. Jauneklis vaicāja:

����� Saki � uz kurieni tu braukdama? Kā taisns koks, kas taisni �ķeļas, izstāsti taisnību: kāpēc tu brauc viena? Nerunā riņķī apkārt, saki taisnību. Vai tev ne tēva, ne mātes, ne brāļa nav, kas tevi tālā ceļā pavadītu?

Meitene brītiņu klusēja, tad atbildēja:

����� Lika koka līkumiem grūti izsekot, un meli ap taisnību labprāt met līkumus. Melot negribu, bet taisnību teikt nevaru. Nav izdarīts tas, kas man bija jādara, bet nav te daudz ko plā�tīties. Kas nu mani sargātu: nav ne tēva, ne braļa. Mājās mani gaida tikai veca māte.

la parunājās, meitene atkal gulēja būdā, bet jauneklis pār�laida nakti ugunskura vietā.

No rīta, tāpat kā iepriek�ējā dienā, abi iz�ķīrās.

Meitene, braukdama laivā, domāja:

�Ja �odien es piestā�u malā pirmā, izvārī�u gar��īgas vakariņas diviem!�

Kad satumsa, viņa iz�kāpa malā, paskatījās visapkārt � jaunekļa vēl nav. Ātri salasīja �aga�rus, sakūra ugunskuru, steidzas vārīt vakariņas.

Izvārīja, bet neēda, gai�dīja jaunekli. Bet viņa vēl nav un nav.

Ugunskurs izplēnēja, katliņ� ar vakariņām at�dzisa. Meitenei garlaicī�gi. Bet ko lai dara? Iz�grāba siltos pelnus, pati tonakt apgulās ugunsku�ra vietā. Ta�u miegs no viņas bēgtin bēga.

Zvaigznes, pie debe�sīm mirgodamas, lēnam turpinaja savu ceļu no austrumiem uz rietumiem. Meitene vērās tajās un domāja:

�Vai mazums me�ā plēsīgu zvēru. Vai tikai nebūs notikusi kāda nelaime? Varbūt esmu sarunājusi kaut ko aplam, aizskā�rusi, pa�ai negribot? Kāpēc gan viņ� neatnāca?�

Pēk�ņi virs meitenes galvas no�vīkstēja putna spārni. Kāds putns nolaidās koka. Taisni tobrīd no otras puses atlidoja otrs putns un nometās uz tā pa�a zara.

��� Labdien, mīļais! � pirmais iesāka. � No kurienes ta lidodams?

������������� Tie�i no Amūras aug�teces, � atbildēja otrais putns,

��� lido�u uz lejasteci. Tur varbūt bus mierīgāk.

����� Kas tad tev nav pa prātam?

����� Kā lai būtu pa prātam? Upes aug�tecē dzīvo meitene. Iet taigā uz medībām, apģērbusies kā vīrietis. Nevienam medniekam

nav tik dro�a roka, tik skadra acs. Gribu no viņas trāpīgajām bultām pasargāt savus bērnus. Novī�u ligzdu Amūras lejastecē.

Meitene visu to dzirdēja. Viņai gan nāca smiekli, gan gri�bējās tālāk paklausīties. Baidās pirkstu pakustināt, baidās skaļi nopūsties.

����� Ei, tu! � teica pirmais putns. � Veltīgi tu to gabalu uz lejasteci lido. �ī medniece pati turp ar omoro�ku brauc, �obrīd, zem mūsu koka nolikusies, guļ.

Otrs putns nobijās un savicināja jau spārnus. Tad iejautājās:

����� Ko ta viņai lejastecē ievajadzējies# Vai patiesi arī tur grib visus putnus ap�aut?

������������� Viņai gar mums nav daļas, � pirmais putns atbildēja.

���� Viņa grib atriebt savu tēvu. Nolēmusi nogalināt to cilvēku,, kura dēļ viņa par bāreni palikusi.

����� Kā jau nolēmusi, tā arī izdarīs!

���� Nē, � atteica pirmais putns, � ne nu nogalinās, nekā. Viņa sastapa jaunekli un to iemīlēja. Bet jauneklis ir �ilpanga dēls. Lai cik stingra arī nebūtu viņas roka, sirds ta�u ir un paliek meitenes sirds. To uzzinās un no �ī nodoma atteiksies.

Meitene bezmaz iekliedzās, rūgtas asaras sakāpa viņai kaklā. Viņa aizklāja seju ar rokam, un asaras sāka plūst aumaļam. Nemaz vairs nedzirdēja, par ko putni vēl runaja. Viņa aizņemta ar savām domām, ko darīt. Spārnotais ta�u bija teicis taisnību, ka viņa ir iemīlējusi jaunekli. Tā jau nu nenotiks, kā bija pare�ģojis putns! Viņa vis neatteiksies no sev dotā vārda, bet novēr�sīsies no savas mīlestības. Kaut tikai jaunekli viņa vairs ne�sastaptu!

Ar pūlēm sagaidīja rītausmu. Piecēlās un iestūma omoro�ku ūdenī. Sāka jau atirties no krasta, kad no me�a upmalā izskrēja jauneklis.

���� Neņem ļaunā, ka nokavēju! � viņ� sauca. � Ceļā gadījas liels purvs, vajadzēja iet tam apkārt. Griezies atpakaļ un piestāj malā kaut īsu brīdi, saule vēl nav uzlēkusi!

Meitene it kā nedzirdēja, airēja tik uz priek�u, neatbildējusi ne vārda. Ne reizi pat neatskatījās. Ta�u viņa karsti vēlējās kaut pēdējo reizi uzmest acis jauneklim.

Augu dienu meitene airēja un airēja, vakarā nebrauca pat malā. Pirms saules lēkta pāri ūdenim nogūlās migla. Neredzēja

ne uz priek�u, ne atpakaļ, aira gals baltajā plīvurā tikko sama�nāms, bet meitene nepiestāja pie krasta, brauca vien tālāk.

Beidzot kļuva gai�āks, jo uzlēca saule. Tā pacēlās augstāk, un miglas plīvurs pārplīsa, migla sakapa debesīs, kur izklīda kā viegli mākonī�i.

Meitenes priek�ā pavērās liels ciemats. Tas bija ciemats, uz kurieni viņa brauca. Te nu meitene vadīja omoro�ku uz malu. Piekrastes krūmos nometa savu sievie�u apģērbu un uzvilka vī�rie�u drebes. Matus pēc vīrie�u modes sapina vienā bizē. Izņēma no ausīm auskarus, bet caurumiņus aizlipināja ar zivju ikriem. Apbruņojusies ar loku un bultām, ar garu nazi aiz jostas, devās pie tā, kuru, meklēja.

�ilpanga, kur� bija nogalinājis meitenes tēvu, dzīvoja pa�ā ciemata mala. Meitene piegāja pie tā fanzas, nostājās ar seju pret durvīm, uzlika bultu uz loka un iesaucās:

����� Nāc ārā, Cilpanga, tu nogalinaji manu tēvu! Pienācis atmaksas brīdis!

Viņai nevajadzēja ilgi gaidīt, durvis atvērās, viņai pretī iz�nāca Cilpanga. Viņa bija domājusi ieraudzīt spēcīgu vīru ar platiem pleciem, bargu seju, ļaunām acīm, bet viņai pretī iznāca sirmgalvis. Mugurā viņam jau kūkums, seja vienās krunkās, vajais kakls tikko notur galvu, acu skatiens apdzisis.

����� Nu, � teica vecais Cilpanga, � ja sirds tev tā pavēl, no�nāvē mani!

Meitene sagrīļojās, stiegra atslāba, un bulta no loka izslī�dēja zemē.

����� Nē, � viņa teica, � man roka neceļas pret vecu un vārgu cilvēku. Labāk ie�u projām.

���� Neaizej, kamēr neesi mani uzklausījusi, � sirmgalvis viņai teica. � Nevis uz tavu tēvu es �āvu, bet gan uz aļņu tē�viņu, kur� brēca, aicinādams pie sevis aļņu māti. Tad man vēl bija stingra roka, trāpīgās bultas. Es trāpīju. Gāju paskatīties un ieraudzīju tavu tēvu guļam asinīs. Viņ� bija labs mednieks, tik prasmīgi pievilināja medījumu, ka ne zvērs, ne cilvēks nebūtu varējis apjaust, ka tas ir viltus aicinajums. No tās dienas ir pa�gājis divdesmit gadu, daudz ko esmu no tā laika aizmirsis, bet tava tēva nāves brīdis stāv alla� man acu priek�ā.

Meitene pa�ūpoja galvu un teica:

����� Dzīvo mierīgi, cik tev vēl lemts dzīvot. Tālu atrodas mūsu ciemati viens no otra. Līdz manām ausīm ir atnākusi ap�lama vēsts, ari māte laikam nezina, ka ne aiz jauna prāta tu mani padarīji par bāreni.

Meitene apgriezās un gāja atpakaļ uz upes krastu pie savas omoro�kas. Bet tur jau stāvēja jauneklis. Acīnļrredzot, ļoti stei�dzies visu iepriek�ējo dienu, visu nakti, jo vēl smagi elpoja.

Ieraudzījis meiteni, metās viņai pretī. Meitenei krūtīs kā ne�valdāms putns sāka dauzīties prieks. Va,igi atplauka sārtumā. �obrīd viņa var uz jaunekļa sveicienu atsaukties ar labu vārdu!

Jauneklis teica:

����� Redzu, ka ne jau patīkams darbiņ� tevi uz mūsu ciematu atvedis. Pasaki man � kā tev veicās, vai izdarīji, ko biji no�domājusi?

Meitene atbildēja:

�����

Darīt gan neizdarīju, ta�u sirdsmieru ieguvu. Bija daudz

kas jāpārdomā. Tagad do��os atpakaļceļā.

����� Nebrauc projām, � jauneklis lūdza. � Esmu tevi dziļi un patiesi iemīlē�jis. Vai tu būtu ar mieru kļūt mana sieva?

����� Butu gan, � meitene klusām atbildēja.

����� Tad iesim pie mana tēva, pateiksim to viņam.

����� Nē, pie tava tēva es neie�u. To i nelūdz.

����� Kāpēc? � vaicāja jauneklis.

����� Lai tēvs pats tev izstasta. Bet es tevi līdz pus�dienlaikam �eit pagaidī�u. Ja tu, ar tēvu redzējies, vēl gribēsi mani ņemt par sie�vu, tad nāc �urp.

Jauneklis atgriezās jau pirms pusdienlaika un teica:

� Tēvs mums abiem vēl laimi! Tagad brauksim pie tevis, pie tavas mātes.

Vecā māte priecīga sagaidīja savu skaisto meitu un viņas jauno vīru. Viņi visi sāka dzīvot laimīgi. Jauneklis gāja medībās un bija izveicīgs mednieks. Bet meita noslēpa savu vīrie�u ap�ģērbu, tālu aizmeta loku un bultas. Viņai tos vairs nevajadzēja, jo blakus bija dro�s sargātājs un krietns vīrs.

Tas viss bija vai nu tālu, vai netālu, vai nu bija sen, vai ari nesen. ..

.

Korjaku pasaka

Jūras malā dzīvoja vecs un gudrs vīrs Kuikinjaku. Viņ� bija uz zemes visas kraukļu dzimtas sentēvs. Viņ� daudz zināja, daudz prata. Nebija zemes virsū tāda, kas viņa vārdus neuzklau�sītu, un viņ� pats, par ko vien gribēja, par to varēja pārvērsties.

Un vēl viņ� bija ieskatīts par gudru tāpēc, ka viņam patika jautri joki. Viņ� saprata, ka ar jokiem var iemācīt vairāk nekā ar skarbu vārdu un sitieniem.

Nule paklausieties pasaku par Kuikinjaku no kraukļu dzimtas.

Kādreiz Kuikinjaku nolēma papriecāties. Aizgāja uz jūras malu, savāca daudz vecu un tuk�u glieme�vāku. Atrada malā viļņu izsviestu kupralasi. Nogrieza tam pa�u kupri. Vēl paņēma krietnu sauju aļģu, ko sauc par juras kāpostiem.

Ar visu �o bagātību aizgāja no krasta tālāk tundrā. Sāka celt jurtu. Uzcēla jurtu. Iesita pa tamburīnu, uzpūta elpu kuprala�a kuprim. No tā radās vecs vīrs. Labs vecītis, tikai tāds kuprains.

���� Tevi sauksim par Kupraino tētiņu, � Kuikinjaku viņam teica.

Un atkal sāka sist tamburīnu, saka burties ap jūras kāpos�tiem. Puta uz tiem tik ilgi, kamēr tie pārvērtās par vecenīti.

���� Tevi sauksim par Kāpostu māmiņu! � viņ� teica.

Tuk�os glieme�vākus Kuikinjaku pārvērta par brie�u baru.

Brie�i guļ, gremo, �ūpo ragus. Ta�u ne soli nevar paspert, jo viņiem nav kāju.

Te arī apmetne � viens divi! � bija gatava!

Tagad Kuikinjaku brītiņu griezās uz vienas kājas, iesita pa tamburīnu, uzpūta pats sev. Un viņ� pārvērtās par jaunu sie�vieti. Tai sārti vaigi, resnas kājas, redzams, ka veselīgs meitie�tis. Viņa sakūra jurtas priek�ā ugunskuru un apsēdās mīt ādas.

Pa to starpu Ememkuts � Kuikinjaku dēls bija aizgājis tundrā. Vai nu tur viņam bija kāda darī�ana, vai tāpat vien paklaiņoja, nezinām. To varbūt pats Ememkuts arī nezināja.

Pagāja nelielu gabaliņu, nenobrīnīties.

����� Skaties! � viņ� sev teica. � Mūsu tundrā ierīkota ne�liela apmetne. No kurienes gan tā uzradusies? Laikam būs atnā�ku�i no kalnu grēdas viņas puses, le�u, iztaujā�u.

Kuikinjaku, ieraudzījis dēlu, priecīgs iesaucās:

����� Sveicinu tevi, dārgo ciemiņ! Priecājos, ka atnāci.

����� Jā, es atnācu, � Ememkuts atbildēja. Bet pats acu nevar atraut no meitas. Kuikinjaku sauca jurtā:

����� Ei, Kupraino tētiņ! Uzņem ciemiņu! Ei, Kāpostu māmiņ! Pacienā ciemiņu!

���� Nu, ienāc, ciemiņ, jurtā! � aicināja Kuprainais tētiņ�.

Ememkuts iegāja jurtā, bet galvu grieza atpakaļ, acis kā

piekaltas pie sārtvaidzes.

Vecenīte viņam tūlīt cēla priek�ā cienastu. Ememkuts gan ēda, bet skatās visapkārt. Sienu starpā starp diviem audekliem viņ� pamanīja tamburīnu. Pielēca kājās, paņēma tamburīnu, pa�grozīja rokās, gribēja pa to iesist, bet meita iesaucās:

����� Ei, ciemiņ, pakar tamburīnu savā vietā!

Ememkuts kļuva priecīgs, ka meita sākusi runāt, devās pie viņas ugunskura.

,� Jums ir skaists tamburīns, � viņ� tai teica.

����� Kā lai nebūtu skaists! Trīs brie�us par to atdevām.

���� Vai tas bija talu? � Ememkuts jautāja.

Viņam grūti apvaldīt savu ziņkāri, no kurienes sārtvaidze atnākusi.

���� Tālu gan, � meita atbildēja. � Aiz septiņām kalnu grē�dām, aiz septiņiem ezeriem. � Bet pati skaļi smejas.

Kuikinjaku nevar smieklus valdīt, ka tā izdevies piemānīt dēlu.

Jo vairāk meita smejas, jo vairāk tā patīk Ememkutam. Arī viņ� sāka smieties. Tad atcerējās, ka nav labi ilgi sēdēt ciemos. Ta�u tikai pirmo reizi atnācis. Atvadījās un devās uz mājām.

Kamēr meita pie ugunskura varēja redzēt, viņ� gāja lēnām. Tad deva kājām ziņu. Atskrēja pie mātes, ņēmās stāstīt:

����� Pāri septiņām kalnu grēdām, pāri septiņiem ezeriem pie mums tundrā atklejoju�i cilvēki. Vecītis un vecenīte kopā ar meitu. Viņiem līdzi prāvs ganāmpulks. Uzcēlu�i jau jurtu, meita sē� pie ugunskura, min ādas. Tāda skaista, jautra, smej vienā smie�anā.

Māte viņam atbildēja:

���� Mans vīrs, tavs tēvs, pirms tevis aizgāja uz to pusi. Ja tā butu taisnība, ko tu stāsti, viņ� jau sen ar �o ziņu būtu atskrējis. Te kaut kas nav īsti tā, kā vajag!

����� Nē, māmiņ, tā ta�u ir! Ja netici, pastāstī�u tev sīkāk: vaigi meitenei sārti, kajas resnas. Bet brie�i, acīm redzot, no tālā ceļa noguru�i. Guļ vienā gulē�anā, nemaz kājās neslienas.

����� Brie�i guļ? Es jau saku: kaut kas nav īsti tā, kā vajag!

����� Ej nu, māmiņ, ej! Jurtā viņiem karājās skaists tambu�rīns. Tikai meita man neļāva pa to iesist.

���� Neļāva iesist pa tamburīnu? Ak, es zinu �os jokus! Skrie�u pati, paskatī�os.

����� Skrien, māmiņ, skrien, sarunā meiteni man par sievu! Man viņa ļoti iepatikās.

���� Apklusti, muļķi! � māte viņam uzsauca.

Kuikinjaku sieva Miti, Ememkuta māte, bija sieviete jau ga�dos, bet uz tundru aizskrēja ātrāk par katru jauno.

Viņu ieraudzīja Kuikinjaku un teica:

����� Sveicināta, dārgā vie�ņa, tu atnāci?

���� Atnācu, atnācu, � Miti skriedama atbildēja.

Kuikinjaku atkal pasauca vecīti:

����� Iznāc, Kupraino tētiņ, saņemt vie�ņu!

Kuprainais tētiņ� iznāca, bet Miti, uz viņu nepaskatījusies, iegāja jurtā. Te viņai Kāpostu māmiņa pienesa cienastu. Miti cienastu nepieņēma, paspēra soli tie�i uz tamburīna pusi. Norāva tamburīnu no sienas, un tas ieskanējās.

Tūlīt pat meita pie ugunskura iesaucās:

���� Neaiztiec tamburīnu, vie�ņa! Pakar to savā vietā, citādi labi nebūs!

����� Es tev gan rādī�u! � Miti teica.

Viņa sāka sist pa tamburīnu. Sita, sita, nokusa. Nolika tam�burīnu, aplaida acis visapkārt. Redzama tikai kaila tundra, ap�metnes it kā nekad nebūtu bijis. Ne jurtas, ne brie�u, ne Kup�rainā tētiņa, ne Kāpostu māmiņas. Zemē mētājās tikai kuprala�a kupris, sakaltu�as aļģes un kaudzīte glieme�vāku. Bet pie ugunskura sē� nevis sārtvaidze meita, bet vecais Kuikinjaku no kraukļu dzimtas.

Te Miti metās vīru rāt:

���� Ak tu, ne�petnais! Labāk būtu gājis medībās nekā kavējis laiku ar tādām blēņām!

���� Tā nav tava daļa. Tava darī�ana stāvēt pie pavarda! Me�dības ir vīru lieta, tu tajās savu degunu nebāz!

���� Klausies, vecais, kāpēc muļķo dēlu! Butu redzējis viņu � pavisam galvu pazaudējis.

Kuikinjaku skaļi iesmējās:

���� Tad noticējis gan mūsu dumiķis!

���� Tu vēl vari smieties! �

Miti gau�i noskaitās. Ieķērās vīram pat matos. Kuikinjaku at�gaiņājās. Un visu laiku smējās.

Beidzot Miti nokusa. Bet vīrs viņai teica:

������� Kāpēc tu nāc ar mani kauties? Kāds labums no tā? Pa�visam cita lieta jautrs joks. Tu ta�u nenoticēji, saprati! Laiks

�arī dēlam saprast, nav nekāds maziņais. Da�u labu reizi nevajag noticēt pirmajam iespaidam. Vairāk jādomā, dziļāk jāielūkojas. Miti pārstāja dusmoties.

����� Bet ko teiksim dēlam? � viņa jautāja.

���� Teiksim, ka jaunie kaimiņi atkal aizklejoju�i uz savām septiņām kalnu grēdām, uz saviem septiņiem ezeriem.

Miti sāka smieties. Un viņi abi gāja uz savu jurtu.

.

Nivhu pasaka

Reiz dzīvoja nabadzīgs vecītis ar nabadzīgu vecenīti, dzīvoja divi vien. Vecītim nav vairs spēka iet medībās, tāpēc ar ēdienu viņiem jurtā kā kuru dienu. Apģērbs nodilis, skrandains, pat ce�pure vecītim tāda, ka driskās vien lec.

Kādu dienu vecītis devās uz upi zivis zvejot. Viņ� tās ķēra ar āķi. Jau divas reizes bija mainījis ēsmu, bet ārā vilka tuk�u āķi. Grasījās jau iet prom, bet tad iedomājās:

�Jurtā sē� izsalkusi vecenīte. Vēl reizīti pamēģinā�u!�

Pamēģināja. It kā kaut kas uzķērās, raustīja. Viņ� vilka unizvilka lielu sazanu. Gribēja to ar vāli apdullināt, bet pēk�ņi pamanīja, ka tā nav parasta zivs. Zvīņas tai pieguļ nevis no gal�vas uz astes pusi, bet otrādi � no astes uz galvas pusi.

����� Ehē! � vecītis noteica. � To gan nevar nosist. Zivi ar otrādi vērstām zvīņām redzu pirmo reizi, bet ļaudis stāsta, ka ■esot tādu redzēju�i, tikai nevarēju�i noķert. Stāsta, ka tā esot brīnumaina zivs. Aiznesī�u to vecenītei, ko viņa teiks, to arī darī�u.

Viņ� atnesa sazanu vecenītei. Vecenīte sākumā nobijās.

���� Vai tikai tu neesi pa�u ūdens velnu atnesis? � viņa bai�ļojās.

���� Velns vis nebūs, � vecītis atbildēja. � Vēl no vectēva tiku dzirdējis: labi noķert tādu sazanu, tam var visu izlūgties, ko vien vēlies.

���� Tad izlūgsimies dēlu! � vecenīte teica.

Vecītis uztaisīja zivij grodu aku. Nogāza lielu ciedru priedi, no tās resnajiem zariem izcirta labus grodus. Cienīgi ielaida grodu akā zivi ar otrādi vērstām zvīņām un uz atvadām iemi�nējās:

���� Mēs no tevis dēlu gribētu izlūgties!

Pats ar vecenīti devās uz jurtu un nolikās gulēt. Vecītis ātri aizmiga, bet vecenītei miegs tālu. Tikko atausa gaisma, viņa teciņiem vien skrēja pie grodu akas. Sazana tur nav, grodu no��ogojumā guļ puisēns � skaists pēc vaiga un apģērbts labās drēbēs. Vecenīte nu kļuva priecīga, skrēja modināt vecīti.

���� Celies ātrāk! � viņa sauca. � Mums atradies dēls.

Te arī pats puisēns ienāca jurtā.

���� Tēt, māmiņ! � viņ� ierunājās. � Tagad dzīvo�u pie jums, bū�u jūsu dēls. Savu māmiņu zivi es ielaidu upē, tā viņa vēlēja man darīt.

Sāka visi trīs dzīvot kopā. Dzīvoja labi. Zivju papilnam, ga�ļas papilnam � visu dēls sagādāja.

Tā laiks gāja. Dēls paaugās, kļuva stalts jauneklis.

Vienreiz viņ� vecītim teica:

����� Man tā kā laiks būtu precēties, tēti. Aizej uz lielo apmetni, sarunā man par sievu bagatā kaimiņa meitu.

���� Labi, aizie�u, � vecītis atbildēja.

Divas dienas vecītis gāja līdz kaimiņu apmetnei. Iegāja jurtā, vaicāja bagātajam kaimiņam:

�. Vai savu meitu izdosi par sievu manam dēlam?

�. Pavaicāsim viņai pa�ai, � atbildēja bagātais kaimiņ�.

Viņ� nosēdināja vecīti uz ādām sev aiz muguras, sasita plaukstas un uzkliedza:

����� Ei, kalpi, pasauciet manu meitu!

Meita ienāca. Ne nu skaista, ne arī neskaista, bet tad nu lepna gan.

Tēvs viņai teica:

����� Paskaties uz to, kur� sē� man aiz muguras. Vai iziesi pie viņa dēla par sievu?

Meita paskatījās, pavīpsnāja. Ar izgrebtu bērza koka karoti iesita sev pa ceļgalu un izsaucās:

����� Nav manis cienīgs! � Un, kā nākusi, tā izgāja no jurtas.

Bagātais kaimiņ� arī pavīpsnāja un teica vecītim:

���� Dzirdēji, ko meita teica? � Atkal sasita plaukstas, at�skrēja kalpi. � Izmetiet �o te veci no jurtas, iesperiet ar kāju, lai ātrāk lasās prom. Citreiz zinās, kur savam dēlietim līgavu meklēt!

Par tādu pārestību vecītis sāka raudāt, raudādams pārnāca mājās un visu izstāstīja dēlam. Bet dēls tikai smējās.

����� Paēd, atpūties! Rīt iesi atkal.

Vecītis teica:

����� Kālabad lai es ietu? Atkal tādu pārestību piedzīvot?

Dēls atbildēja:

����� Nebaidies! �oreiz viss būs citādi.

Otrā rītā dēls paņēma vecu nūju, vieglītēm iesita pa jurtas kārti, un nūja pārvērtās par sudraba vāli. Tad sapurināja vecu ādu, un tā pārvērtās par sabuļu ādas ka�oku. Dels to uzmeta tēvam uz pleciem un iedeva rokā sudraba vāli. Vecītis atkal slāja uz kaimiņu apmetni.

Iegāja bagatā kaimiņa jurta. Vai nu �is ciemiņu pazina, vai nepazina, bet pielēca kājās un sāka zemu klanīties. Tik dārgu ka�oku bagātais vēl nekad nebija turējis uz saviem pleciem, tik spo�ai sudraba vālei viņ� nekad nebija pieskāries. Dārgo cie�miņu pa labai rokai no sevis apsēdināja pa�ā pavarda priek�ā un pasauca meitu.

Ienāca meita, tēvs viņai saka:

����� Paskaties uz to, kur� sē� pa labai rokai no manis.

Meita paskatījās, pasmaidīja. Bagātais kaimiņ� vaicāja viņai:

���� Vai iziesi par sievu pie viņa dēla?

����� Izpildī�u tavu gribu, tēvs! Ie�u ar prieku.

Vecītis piecēlās.

���� Nu labi, � viņ� teica, � atgriezī�os mājās un pateik�u savam dēlam, ka jus esat ar mieru. Gaidiet ^ņus, drīz atnāk�sim abi.

Vecītis steidzās priecīgo vēsti aiznest dēlam, no ātrās nak�anas pat aizelsās. Dēls visu uzklausīja un atkal sāka smieties:

���� Lai nu tagad pagaida, kamēr pūcei aste ziedēs. Es atra�dī�u sev tādu līgavu, kura precēs nevis sabuļu ādas ka�oku, bet mani pa�u.

Otra dienā dēls sāka posties. Mugurā uzvilka jaunu kreklu, sarkanu halātu, tam virsū � nerpas svārkus, uzlika izrakstītus ceļgalu aizsegus, bet kājas uzvilka mīkstus zābakus ar raibiem stulmiem � Iznāca no jurtas, �ķēpu tur gatavu metienam, loku nes uzkarinātu plecā. No koka nolaidās dzeguze, uztupās viņam uz pleca. Tā ar visu dzeguzi uz pleca jauneklis devās ceļā. Kur iet, kāpēc iet, pats nezina � varbūt uz medībām, varbūt līgavu nolūkot.

Izgāja agri, saule vēl lēca, savā zelta ķēdē tikko pacēlās pie debesim. Jauneklis uzrāpās uz saules ķēdes un gāja pa to. Te priek�ā pavīdēja kalns. Aizgāja līdz tam un teica dzeguzei:

����� Kalna kailā virsotnē es nekāp�u, palik�u �epat.

Nolēca no saules ķēdes un atradās tie�i pu�ķainā. Paskatījās

visapkārt. Vieni pa�i koki, mazliet augstāk no akmeņu apak�as izplūst avots, no tā lejup tek strauts. Vieta vientuļa, acīm raugot, cilvēki te nedzīvo, tatad jābūt daudz zvēriem.

���� Labi, pamedī�u! � teica jauneklis.

Vispirms uzcēla sev tā�u jurtu, lai būtu vieta, no kurienes aiziet un uz kurieni atnākt. No akmeņiem sakrāva nelielu pavardu.

Pēc tam gaja izlikt putniem un zvēriem cilpas un lamatas. Izlika krietni daudz. Pievakare atgriezās un sāka pavardam sacirst malku. Te dzeguze, kura netālu tupēja kokā, trīs reizes iekūkojās.

�Kāpēc viņa kūko?� jauneklis prātoja.

Dzeguze apklusa, kļuva dzirdama sievietes balss.

����� Pavei, kāpēc �ī kūkoja! � jauneklis pie sevis teica.

Balss naca no kalna uz leju, aizvien tuvāk un tuvāk tā bija dzirdama. Jauneklis redz, ka uz strautu nāk sieviete ar kok�griezumiem izrotātiem nē�iem uz pleca un dzied. Te jau dzir�dama viņas apģērba �aukstē�ana, viņas piekariņu �ķinda. Ai, ai, kas viņai daudz rotaslietu, ai, ai, cik krā�ņs viņas apģērbs! Ai, ai, kas tā par skaistu meiteni! Melnas uzacis kā divi sabuļi, skropstas kā pu�ķī�i uz ziemas vāveres ausīm, divas bizes � di�vas tum�i rudās lapsas astes. Jauneklis stāvēja, malku zemē nometis, uz cirvja atbalstījies, un acu nevar atraut, kā viņa nak leja no kalna, ka viņa pieiet pie strauta, ka iesmeļ ūdeni.

Rau, iesmēla ūdeni, spaiņus jau iekabināja nē�os� Tūlīt aizies! �

Jauneklis aizmeta cirvi un steidzās pie meitenes. Saķer viņas roku, pats, nobijies no savas drosmes, aizmiedz acis, tur meite�nes roku un neļauj aiziet. Tā viņ� ilgi nostāvēja. Kad atvēra acis, viņ� redzēja, ka ir pieķēries pie nolauzta egles zara, bet meitene ar nē�iem � daiļava savā krā�ņajā rotā jau uzkāpusi augstu kalnā, tikai no taluma dzirdama viņas dziedātā dziesma.

Jauneklis gan atgriezās savā jurtā, bet ne malku skalda, ne uguni iekur, ne ēdienu vāra. Nolikās uz auss jaunajā bērza tāss jurtā, nevis guļ, bet grozās no vieniem sāniem uz otriem un ne�var sagaidīt rītu!

Otrā rītā pat lamatas apskatīt negāja, jo baidās soli paspert tālāk no strauta � kazi, daiļava atkal atnāks pec ūdens. Nogai�dīja augu dienu, taujā dzeguzei vienā taujā�anā, vai meitene �odien atnāks. Dzeguze viņam nekā nesaka. Bet, kad saule no�grima aiz kalna, dzeguze, negaidot viņa taujā�anu, atkal trīs reizes iekūkojās.

Dzeguze apklusa, atkal bija dzirdama daiļavas skanīgā balss. Tāpat kā vakar viņa nokāpa pie strauta, piesmēla ūdeni, pilnos spaiņus nolika mala. Projām negāja. Izņēma garu pīpi, izņēma ar ķēdītēm apkarinātu tabakas maku, piebāza pīpi pilnu ar tabaku, ar kramu uz�ķīla uguni un aizpīpēja.

Jauneklis skatās uz viņu un domā:

�Sirds man pārplīsīs, ja es viņu neapkamp�u, ja nepateik�u viņai mīļus vārdus!�

Jauneklis sāka meitenei zagties klāt tik klusi kā polārlapsa irbei. Viņa uz to pusi nepagrieza galvu, domās iegrimusi, pī�pēja savu pīpi. Te, piezadzies jau pavisam klāt, apkampa viņu. Meitene rāvās no viņa rokam, ta nu rāvās, ka abi iegāzās strautā. Ta�u jauneklis meiteni vaļa nepalaida, vēl cie�āk to piespieda pie krūtīm. Gribēja ieskatīties viņai acis, bet pamanīja, ka tur apkamptu nevis meiteni, bet baltu akmeni strauta dibenā.

Kaut kā izrāpās mala. Dzird, ka meitene jaiVkalnā klaudzina spaiņus un atkal dzied savu dziesmu. Jauneklis neskrēja viņai pakaļ. Bija sadusmojies un jutās apbēdināts. Ielīda savā bērza tāss jurtā, slapjās drēbes izkāra pie uguas' �āvēties.

����� Rit mazā gaismiņā ie�u projām! Medībām pameklē�u sev citu vietu. Vai tad man, kas piedzimis no zivs, tā jāgaida un jānīkst, jāpacie� meitenes irgā�anās!

Drēbes ap�uva, viņ� devās me�ā pēc lamatām. Tajās nema�nīja ne spalviņas. Jauneklis saīga vēl vairāk. Noņēma visas la�matas un ienesa bērza tāss jurta. Noņēmās iet projām, bet sirds viņam nemierīga, joprojām tvīkst pēc daiļavas. Cauru nakti miegs no viņa bēgtin bēg.

Līdz ar gaismas svīdumu dzeguze nokūkoja trīs reizes. Jau�neklis viņai uzsauca:

����� Ko tu mani velti satrauc! Kūko vai nekūko, tik un tā ārā kāju nesper�u. Ja arī izie�u, tad aizie�u pavisam!

Pagrieza galvu pret tāss sienu, aizvēra acis un izlikās, ka grib iemigt.

Pēk�ņi aiz jurtas ie�ķindējās spaiņu osas, ied�inkstējās rotas. Klusām ienāca meitene un apsodās pie jaunekļa pagalvja.

Jauneklis, nepagriezis galvu, teica viņai:

����� Kāpēc tu atnāci?

Viņa neatbildēja. Pati vaicāja:

����� Es tikko smēlu pie strauta ūdeni, dzeguze tev ziņu deva. Kāpēc tu neatnāci?

Jauneklis pielēca kājās.

���� Kāpēc tu mani moki? Tu visu laiku centies man acis aiz�miglot, par mani irgājies!

���� Tu pats sevi moki, pats par sevi ņirgājies! Esmu brīva Kalnu meita, kad mīlu, tad pati atnāku. Nule esmu atnākusi.

���� Tu man neesi vajadzīga! � jauneklis iesaucās. � Ne�gribu tevi ne redzēt! Tevis dēļ manas lamatas stav tuk�as, visi zvēri skrien sānis manām bultām.

Kalnu meita klusām izgāja no jurtas. Tad jauneklis sāka raudāt:

������ Ko es izdarīju?! Kāpēc aizdzinu? Savu laimi pats ar sa�vām rokām atstūmu.

Ta�u daiļava nebija aizgājusi, aiz plānās bērza tāss sienas smagi nopūtās. Tad sāka runāt:

���� Ja pametīsi, ja aiziesi, domā�u tikai par tevi. Pa takām, kuras mina tavas kājas, ies neskaitāmas reizes manējās. Strautā, kur krita tava ēna un kur vēl tagad tā guļ pār ūdeni, tur, tajā vietā, es katru dienu nāk�u un padzer�os. No visiem me�a kokiem tālu redzams visaugstākais. Tā arī tu no visiem cilvēkiem esi man vislabākais, vismīļākais. Ņem mani sev līdzi! Gribu kļūt par tavu krama somu, kas vienmēr tev karājas pie jostas. Kaut es pārvērstos par tavas laivas airi, par bultu tavā bultu makā, par rotājumu uz tava apģērba �

Tad nu jauneklis vairs neizturēja, aizmirsa pāridarījumu, iz�metās ārā no jurtas un pieskrēja pie meitenes.

����� Kas ir �os vārdus sacerējis? � viņ� vaicāja. � Vai tu man tos teici?

Daiļava uz viņu viltīgi paskatījās un atbildēja:

����� Kā saka tava sirds, tā ari ir.

���� Vai tev ilgi jāpo�as ceļam? � jauneklis vaicāja.

���� Vai tādu, kā stāvu tavā priek�ā, mani ņemsi?

���� Ņem�u!

Viņi abi devās ceļā. Atnāca pie vecī�a un vecenītes. Sāka tur dzīvot. Jauneklis apņēma par sievu brīvo Kalnu meitu, un nebija otra par viņu laimīgāka vīra un veiksmīgāka mednieka. Ne�bija dienas, kad viņ� pārnāktu mājās tuk�ām rokām.

Evenku pasaka

Jūras malā divas zemnīcas atrodas viena otrai kaimiņos. Vienā zemnīcā dzīvo vecis un vecene. Viņi nav bagāti, nav arī nabagi. Pat brie�i viņiem bija. Arī vecim vēl spēka gana, nebijis tikai paslinks, varētu iet medīt.

Bet otrā zemnīcā dzīvoja nabadzīga atraitne, vārdā �enge, ar trim bērniem. Bērni mazi, nekādi palīgi vēl nebija, bet trīs mu�tes katru dienu ēst prasa. Tāpēc jau mātei vajadzēja kā vīrie�u, tā sievie�u darbus darīt. Viņa gan zvejoja zivis, gan gāja medī�bās. No vīra viņai bija palikusi bise. Kaut kā jau �enge gala tika.

Bija tikai viena nediena � viņai bie�i pāri darīja kaimiņu vecis. Ne par velti saka, ka labi kaimiņi � liela laime, |auni � sliktāki par me�a zvēru.

Kādu rītu Cenge agri piecēlās un teica bērniem:

���� Naktī jūrā plosījās vētra, ie�u paskatī�os, vai viļņi nav izsviedu�i malā zivis.

Aizgāja ar maisu. Tā nu bija veiksme! Vētra it kā tāpēc būtu pūlējusies, lai daudz zivju izmestu malā. Pieliecies tikai, ne�ēlo savu muguru un lasi. Cenge nebija skubināma � piemeta pilnu maisu ar zivīm. Uzvēla maisu plecos un stiepa uz maju. Maisu uzkāra pie jukola[14] kaltē�anas ārdiem, pati iegāja zemnīcā.

���� Nu, bērni, mums būs ēdamā gana. Aizteciet uz strautu pēc ūdens!

Divi pui�eļi ar meiteni aizskrēja pēc ūdens. Taciņa uz strautu vijās garām kaimiņu zemnīcai. Vecis paskatījās ārā un nodo�māja:

��enge bērnus veltīgi pēc ūdens nesūtīs. Gatavojas kaut ko vārīt!�

Piezadzies tuvāk kaimiņu mājoklim, ieraudzīja maisu ar zi�vīm. Veikli pārlika zivis savā maisā, bet Cenges maisā sasvieda sprunguļus.

Uguns Cenges pavardā priecīgi sprēgā, bērni, jautri klaigā�dami, nes ūdeni.

����� Labi gan, bērni! � māte teica. � Tagad stiepiet �urp maisu ar zivīm.

Vecākais zēns pasniedzās līdz ārdiem, noņēma maisu. Ienesa zemnīcā. Taisni tobrīd ienāca arī vecis un teica atraitnei:

����� Kāpēc tu mani nepasauci? Vai tad tev sve�a nimatu � mūsu sensena para�a? Laikam vīrs tev netika mācījis! Ja med�nieks ir pārnesis medījumu, tad tas nepieder vis viņam vienam pa��am, bet gan visai dzimtai. To dala nevis mednieks, bet kāds cils, lai visi saņemtu vienādu daju!

���� Nu tad, � Cenge atbildēja, � sadali manas zivis.

Vecis atsēja maisu un sāka uz atraitni kliegt:

���� Esi sadotnajusi mani izsmiet! Sprunguļu jūras malā nekad nav trūcis. Ko es ar sprunguļiem?

Pieskrēja Cenge, pati savām acīm netic. Viņa ta�u jūras malā bija lasījusi zivis! Tās bija zivis ar lielām zvīņām. Zivis plātīja �aunas un kustināja spuras! Bet tagad maisā, tik tie�ām, vieni vienīgi sprunguļi.

Atraitne nobijās, saka raudāt un domāja:

�Tas laikam ir man sods par to, ka esmu aizmirsusi seno para�u! Tā vairs nenotiks.�

To dienu �enge un viņas bērni palika tuk�iem vēderiem.

Otrā rītā atraitne atkal devās uz jūras malu. Starp akme�ņiem melnēja tikai a|ģu kaudzes. Cenge tikai gāja un gāja. Tālu aizgāja. Pēk�ņi pamanīja, ka guļ nerpa. Sānos tai dzija brūce, laikam kāds mednieks to bija ievainojis, bet ie/ainotā nerpa no tā aizbēgusi. Tagad to ieguva Cenge. Viņa uzmeta nerpai' uz as�tes siksnas cilpu un vilka uz zemnīcu.

Viņai bija atlicis līdz zemnīcai pavijam neliels gabaliņ�. Te pretī izmetās kaimiņ�.

����� Ai, cik liela nerpa! Tu esi varena medniece, kaut arī sie�vi�ķis. Laikam būsi nokususi, to zvēru no tālienes vilkdama. Ej nu atvelc elpu! Es pa to laiku nerpu uz�ķērdī�u un gaļu sadalī�u.

Cenge devās uz zemnīcu, lai iepriecinātu izsalku�os bērnus. Pēc brītiņa ieradās vecis, tur asiņaino roku gaisā paceltu.

����� Redzi, � viņ� saka, � notika man nelaime. Es ar nazi roku savainoju, vajadzēs tev pa�ai nerpu nodīrāt un sadalīt gaļu. Es ie�u uz savu zemnīcu.

Cenge sāka uz�ķērst nerpu. Tikko pārgrieza ādu, kad nerpai no vēdera sāka birt ārā akmeņi. Izbira vesela kaudze akmeņu, zemē palika vienīgi āda.

Atraitne nobijās vēl vairāk nekā iepriek�ējā reizē. Kā gan nerpa, pilna ar akmeņiem, bija varējusi piepeldēt pie krasta? Jūrā tā būtu nogrimusi. Kaut kas te nebija tā, kā vajag.

Cenge ienesa zemnīcā tuk�u ādu. Sūtīja vecāko dēlu pie ve�a.

����� Aizej, dēliņ, pie kaimiņa, pasaki viņam, ka mēs esam ne�veiksminieki. Pasaki, ka �ai nerpai gaļas vietā bija akmeņi.

Zens aizskrēja, arī mā�ele viņam līdzi. Drīz atgriezās. Zēns stāstīja:

����� Kaimiņ� mani zemnīcā nelaida, teica: ej, ej, tava māte negrib ievērot para�u. Bet es pa durvju �ķirbu pamanīju, ka viņiem katlā vārās nerpas gaļa.

����� Un uz ārdiem kaltējas zivis! � stāstīja meitene.

Tagad nabaga atraitne saprata, ka vecis viņu ir piemānī�jis. Viņa devās ar bērniem tundrā, salasīja ogas un sēnes. Kā nekā remdēja izsalkumu.

Tā ne ēdu�i, ne neēdu�i dzīvoja. Laba tā diena, kas nodzī�vota. Vecis pie viņiem acu nerādīja, ja veceni redzēja, tā laikus pamanījās nozust.

Kādu dienu �enge, paņēmusi vīra bisi, aizgāja tālu aiz sopkām. Uzgājusi uz savvaļas brie�a pēdām, viņa sāka iet pa tām. No�āva briedi. Uz�ķērda, nenopriecāties � briedis trekns, te krietnam laikam būs pavalgs!

Uz�ķērdusi nogrieza �etrus gabalus gaļas un iebāza maisā. Bet visu pārējo gaļu apkrāva ar kritalām un virsū uzvēla zī�mīgu akmeni.

Vēlu vakarā �enge atgriezās zemnīcā. Izvārīja brie�a gaļu, paēdināja bērnus. Bērni sen nebija tik sātīgi paēdu�i.

Māte viņiem teica:

���� Tagad dosimies pie miera. Rītrītā agri pārcelsimies uz citu vietu. Dzīvosim aiz sopkām. Tur ir laba vieta.

Kad bērni apgūlās, �enge sāka ēdināt visas lietas, kas bija zemnīcā. Nozieda ar taukiem un katrai pieteica:

���� Nevienam ne pu�plēsta vārda par mums nestāstiet! Ko mēs ēdām, to arī jūs ēdāt � nevienam citam par to nav nekādas daļas. Uz kurieni mēs iesim, jūs nezināt. Bet, ja arī zināt, tad stāviet klusu!

Vēl saule nebija uzlēkusi, bet �enge ar bērniem jau kājās. Vāc kopā visu iedzīvi un steidzas. Te viņai pa kājām gadījās malkas pagale, viņa to steigā pasvieda tālāk.

Beidzot devās ceļā. Apkārt kaimiņu zemnīcai gāja ar lielu līkumu. �enge pārcēlās dzīvot uz to vietu, kur bija noslēpusi brie�a gaļu.

Tur viņa izraka jaunu zemnīcu. Zēni un meitene palīdzēja, cik bija viņu spēkos. Viņi sāka labi dzīvot. Vecākais dēls jau gāja mātei līdzi medībās.

Pa to starpu vecis ar veceni bija visus savus krājumus notie�sāju�i � gan zivis, gan nerpas gaļu. Iet medībās vecis par slinku, savējo briedi nokaut tā kā �ēl. Viņ� snāja pie �enges. Tad ta brīnumi � zemnīca tuk�a, uguns, �ķiet, pavardā sen nav kurināta. Būs pārcēlusies uz citu vietu � vecis noprata. Derētu uzzināt � kur īsti? Ņēmās tincināt:

����� Ei, �enges zemnīca, kur tava saimniece?

������ Neteik�u, � zemnīca atbild. � Cenge mani sātīgi pa�baroja.

Pagriezās pret guļvietas aizkaru, tincināja to:

����� Aizkar, aizkar, uz kurieni bērni aizgāja? Uz kurieni māte viņus aizveda?

Aizkara ādas ie�abējās:

������ Vai nu prasi, vai neprasi, nekā mēs neteiksim. Ne jau aiz laba prata tu pie Cenges atnāci. Ej prom!

Vecis piegāja pie pavarda:

����� Pavard, pavardiņ, vai tu nezini, kur tava saimniece? Pavards atbildēja:

������ Zināt jau nu zinu, bet tev gan neteik�u! Cik rei�u tevis ■dēļ esmu palicis nekurināts.

Pēk�ņi kaut kas noklaudzēja. Pie ve�a pielēca malkas pa�gale, �erksto�ā balsī ierunājās:

������

Toties es pateik�u! Cenge aiz sopkām no�āva treknu briedi, uz pavarda izvārīja gaļas podu un visus pabaroja. Bet man viņa tikai iespēra ar kāju.

To padzirdējis, vecis kļuva priecīgs un izskrēja laukā no zemnīcas. Pagalei, kas trāpījās ceļā, tā iespēra ar kāju, ka pagale pirmā iz�lidoja pa durvīm un nokrita zemē apmetnes vidū. Vecis pat neiegaja pie savas ve�cenes, tūlīt joza prom uz sopkām.

Cenge taisni tobrīd bija aizgājusi medībās. Viņas meita uz sopkas lasīja ogas. No aug�as laikus pamanīja veci, noskrēja leja un uz�sauca brāļiem:

������ Ātrāk paslēpiet visus krājumus! Arī pa�i paslēp�simies! Vecis nāk!

���� Labāk viņu pārmācīsim! � ieteica vecākais brālis.

����� Bet kā? � vaicāja jaunākie.

����� Rau, tā! � un izstāstīja viņiem, ko bija izdomājis.

Vecis jau apgājis apkārt sopkai, nāca tie�i uz �enges jauno

zemnīcu. Redz � neviena nav. Liekas, ka tas viņam īsti pa prā�tam.

Iegāja zemnīcā. Skatās � pavarda priek�ā guļ divas lielas zivis. Laikam Cenge tās vārīs.

����� Nu īstā reizē! � vecis teiea. � Esmu jau aizmirsis, kā zivtiņa gar�o.

Pieliecās, izstiepa roku pēc zivīm. Bet tās pēk�ņi palēcās, �iezvēla ar astēm viņam pa seju, uz�āvās kā putni gaisā un izli�doja pa skursteni. Vecim saļodzījās kājas, viņ� nokrita uz grīdas un krietnu brīdi lauzīja galvu:

�Citādi jau nebūs, Cenge ir kļuvusi par �amani! Kādas �aus�mas!�

Vecis, pasēdējis uz grīdas, drīz atguvās. Skatās � kaktā stāv brie�a ada. Turklāt tik veikli nodīrāta, ka ragi paliku�i veseli.

�Nu,� viņ� domaja, �ar zivtiņu nekas nesanāca, kau�u brie�a ādu aizstiep�u savai vecenei.�

Piegāja pie ādas. Bet tā sāka kustēties un cēlās uz aug�u. Asie brie�a ragi sadeva vecim krietni pa ribām. Vecis pārbijās ne pa jokam. Un pēk�ņi ieraudzīja kaut ko tādu, ka viņ� nosvīda aukstiem sviedriem un mati stāvus sacēlās. No zemnīcas otra kakta pie viņa lien nerpa, lien un rej kā suns �

Pat jaunības gados vecis nebija tā jozis, kā to darīja tagad. Vienā stiepienā izlēcis no zemnīcas, vel�us novēlās no viena kalna, uzskrēja otrā kalnā un tad metās skriet pa līdzenumu � pat briedim, �ķiet, nebūtu tik veiklas kājas.

Kamēr vecis joza, no zemnīcas jumta nolēca Cenges jau�nākais dēls. Cīpslas diegā viņ� līdzi vilka trīs zivis. No brie�ādas apak�as izlīda vecākais dēls. Bet no nerpas ādas izkūņojās ārā mazā meitene.

Bērni smējās un priecājās, ka pārbiedēju�i veci.

Te atgriezās arī Cenge un pārnesa divus zaķus, kas bija no�ķerti lamatās. Bērni mātei izstāstīja, kas bija noticis. Nu smējās visi kopa.

Bet vecis, neatvilkdams elpu, aizskrēja līdz savai zemnīcai. Lūk, zemnīca jau ar roku aizsniedzama. Tūlīt būs klāt. Ta�u pēk�ņi skriedams paklupa uz pagales, uz tās pa�as pagales, kuru no Cenges vecās zemnīcas bija ar kāju izspēris. Visā augumā nogāzās zemē, pagale pierē uzsita lielu punu. Krekstēdams piecēlās kājās un aizklunkuroja pie savas vecenes.

Vecene viņam pretī:/

����� Ko atnesi? Es jau pavardā iekūru uguni.

����� Redzi, kādu punu atnesu.

Vecene sāka pukoties:

���� Vācies projām, no kurienes esi nācī� ar visu savu punu! Vai mēs no tava puna paēdu�i būsim, vai?

����� Būtu tu mani pa�ēlojusi! Vai nu sievai tā klājas vīru sagaidīt?

Vārds pa vārdam � un vecie tā sanīdās, ka sāka kauties.

Pie uguns nedrīkst ķildoties, katrs bērns to labi zina. Bet vecie bija piemirsu�i. Tagad uguns pavardā sadusmojās. Tā uz�liesmoja, sāka sprēgāt, �ķieda uz visām pusēm dzirksteles, ka apdedzināja veci un veceni.

Beigu beigās abi atjēdzās. Vecis paberzēja punu, pakasīja pakausi, teica vecenei:

����� Neko darīt, jāiet vien pa�am medībās. Sameklē bisi, salāpi zivju velkamo tīklu.

Tā tas bija! Tā tas notika.

.

Aleutu pasaka

Kad Kanaagutuhs bija vēl jauns, viņ� karoja bez sava gala. No sava vecuma jaunekļiem viņ� bija izslavēts kā pirmais karo�tājs. Tikai dziesmas par viņu neviens nedziedāja, pasakas ne�stāstīja. Citi ar ienaidnieku satiekas godīgā kaujā aci pret aci. Ta�u Kanaagutuhs iezagās slepeni pretinieka apmetnē, nogali�nāja samiegoju�os vīrus, bet sievas un bērnus aizveda gūstā. Viņ� bija pārlieku mantrausīgs, viņ� gribēja savākt vairāk sie�vie�u, lai tas kā gūsteknes strādātu viņa labā.

Viņ� �ķīrās no sava vecuma jaunekļiem. Aizgāja jūras malā un vientuļā zemes ragā nometās uz dzīvi tālu no cilvēkiem. Gūs�teknēm pavēlēja priek� sevis uzcelt lielu un pla�u jurtu. Viņa jurta bija redzama tālu pāri visam ciematam. Bet sievietes dzī�voja kā alas �aurās zemnīcas.

Visus puikas Kanaagutuhs lika nogalināt. Baidījās, ka zēni, izaugu�i lieli un kļuvu�i par vīriem, atriebs savas mātes un sa�vas māsas.

Bet viena sieva, kad Kanaagutuhs, nogalinājis viņas vīru, pa�u paņēma gūstā, savu dēlu, ar krūti barojamu mazuli, pa�slēpa zem kuhļankas. Mitināja viņu zemnīcas tum�ākā kaktā un piesedza ar ādām.

Bet vai nu bērnu �aurā miteklī ilgi noturēsi? Tikko zēns sāka staigāt, viņam gribējās paskraidīt. Mate viņam uz�uva kuhļanku un izrotāja ar sievie�u rakstu. Atļāva zēnam pie zemnīcas rota�ļāties.'

Gai�a bērna sejiņa bija maiga, nevienam ne prātā neienāca, ka sieviete būtu pārkāpusi Kanaagutuha pavēli. Laiks gāja, un zēns auga lielāks.

Kādreiz Kanaagutuhs nolēma pastaigāties pa savu ciematu, paskatīties, cik �akli strādā viņa gūsteknes, vai starp viņām nav slinkotaju. Pēk�ņi redz � rotaļājas meitenīte, met mērķī rotaļu �ķēpus. Kanaagutuhs pabrīnījās � meitenes parasti tā nerotaļājās, �ī bija zēnu rotaļa. Ta�u viņ� neapstājās, gāja tik talak. Drīz to pavisam aizmirsa.

Bet puika pa to laiku auga, stiepās garumā, un pleci pieņē�mās platumā. Māte gan viņam ausīs iekarināja sievie�u auska�rus un bizes pina kā meitenei.

Cik daudz laika bija pagājis, grūti pateikt. Vienreiz atkal bērns pagadījās Kanaagutuham acīs. Meitene ar akmeni no�trieca zemē lidojo�u putnu. Varen veikli! Pat pieaugusi sieviete nespēj tik spriegi atvēzēt roku. Putns nokrita zemē, meitene to paķēra un aiznesa uz zemnīcu. Kanaagutuhs redzēto pārdomāja, un viņam �ī meitene diez kāpēc nemaz nepatika.

Jau nāko�ajā dienā Kanaagutuhs gāja atkal uz �o zemnīcu. Viņ� redzēja, ka meitene izliek cilpas. Pie tam darīja to tik veikli, ka pat pieredzējis mednieks varētu apskaust.

Kanaagutuhs iegāja zemnīcā un teica meitenes mātei:

���� Es eju pēc malkas. Ņem�u tavu meitu sev palīgos.

Māte gan nobijās, bet raudāt nedrīkstēja. Norija asaras un

atbildēja:

����� Kā teiksi, tā arī notiks!

Bet savam bērnam, kur� bija par meiteni pārģērbts puika,, māte paslepus iebāza azote kaula ķīli.

Kanaagutuhs un meitene gāja uz jūras krastu. Kanaagutuhs ātri sameklēja to, kas viņam bija vajadzīgs. Ieraudzīja lielu koku, kuru viļņi nezin no kurienes bija atnesu�i un vētra malā izsviedusi. Kanaagutuhs saka �o koku �ķelt no resgaļa. Kad pār��ķēla, teica:

���� Ei, meiten, pienāc pie �ā gala, saturi ar rokam plaisu,, kamēr es baļķi �ķel�u no otra gala.

Meitene darīja, ka viņai lika. Kanaagutuhs tajā pa�ā mirklī ar spēcīgu sitienu izsita cirvi. Meitene tika iespiesta baļķī. Kanaagutuhs to vien bija gaidījis, viņ� priecīgs iesmējās un teica:

����� Kad sacirtīsi malku, tad nāc mājās!

Pats apgriezās un devās uz ciematu, iet un visu ceļu pie se�vis irgojas:

�Vai nu puika, vai meitene, lai pamēģina no �ā resnā baļķa izķepuroties.�

Bet puika iedzina ķīli baļķa �ķēlumā, kas bija viņu stipri saspiedis, saliecās, paņēma akmeni un dzina ķīli dziļāk.

Plaisa kļuva platāka un plataka, varēja jau vieglāk paelpot, varēja jau mazliet, mazliet pagriezties. Viņ� sita un sita pa ķīli tik ilgi, kamēr baļķis pār�ķēlās divās daļās.

Puika uzvēla abas baļķa puses sev uz pleciem un stiepa uz ciematu. Tur pie lielās saimnieka jurtas tas nometa zemē un uzsauca:

����� Ei, Kanaagutuh! �e tev malka, ko tu atstāji jūras krasta!

Kanaagutuhs aiz niknuma sāka griezt zobus, ka �ņirkstēja

vien. Bet puika mierīgi devās pie mātes uz zemnīcu.

Nepagāja ne trīs dienas, kad Kanaagutuhs atkal ieradās piesievietes.

���� Es eju uz augstajām klintīm kairas olas vākt. Tavu meitu ņem�u līdzi. Lai laikus radinās pie darba!

Māte no zemnīcas viņam atbildēja:

����� Labi, labi, tūlīt meitenīti saģērb�u!

Māte lielā steigā saģērba dēlu, sabāza viņam zem kuhļankas gāgas mīkstās dūnu spalvas. Tad izveda viņu ārā.

�������������� Tev meitene ir varen resna, � Kanaagutuhs teica.

���� Acīm raugot, dodu jums pārāk daudz ēst!

Aizgaja abi uz juras krastu un rāpās augstajās piekrastes klintis. Uzrāpās līdz pa�ai aug�ai. Kanaagutuhs teica:

���� Vai redzi, cik daudz olu ar zaļiem un melniem punkti�ņiem kairas sadēju�as uz klints izciļņa! Neesi slinka pieliekties, galva jau nenokritīs, mugura nepārlūzīs!

Puika noliecās, meitenes apģērba piekariņi^/ien no�ķindēja. Bet Kanaagutuhs pielavījās no aizmugures un nogrūda viņu lejā.

Puika nogāzās no augstās klints, pat^iekliegties nepaguva. Krita, atsizdamies pret asajiem akmeņiem. Ta�u gāgas dūnu spalvas ir varen mīkstas � kuhļanka gan saplīsa, bet puika pats i nesasitās.

Kanaagutuhs viņam ne pakaļ nepaskatījās, nokāpa lejā pa klints otru pusi. Itin apmierināts gāja uz ciematu.

�Tagad jau nu gan,� viņ� domāja, �esmu ar viņu ticis galā!�

Vakarā viņ� sēdēja uz akmens pie savas jurtas un atpūtās. Ap sirdi viņam bija priecīgi un līksmi � nav vairs ne no viena jābaidās. Toties no viņa pa�a baidās itin visi! Pēk�ņi skatās � pie viņa nāk puika meitenes apģērbā, kuhļankas apak�malā kā priek�autā nes salasītas kairu olas.

����� Ei, Kanaagutuh, � viņ� teica, � varbūt tev liksies, ka olu par maz, bet vairāk nevarēju saņemt. Ja gribi vēl, ej rīt pats ■un lasi!

Kanaagutuham uzacis savilkās, seja satumsa. Acu priek�ā aug ienaidnieks! Un nekā no viņa nevar tikt vaļa!

Otrā rītā viņ� pasauca puiku sev līdzi uz roņu medībām. Māte tik īsā brītiņa pat saplēsto kuhļanku nepaspēja dēlam sa�lāpīt. Iebāza tikai viņam piedurknē asi atskaldītu akmens nazi un zivs asakas adatu ar dzīslas diegu galā.

Roņu guļas vieta atradās tuksnesīgā salā. Kanaagutuhs un puika turp aizbrauca lielā laivā. Nomedījis daudz roņu, Ka�naagutuhs pavēlēja puikam stiept tos uz laivu. Puika aizstiepa visus roņus, tikai vienu roni noslēpa jūras kāpostu kaudzē: tos jura bija izmetusi krastā.

���� Nu vai ir visi? � Kanaagutuhs sauca.

����� Visi! � puika atbildēja.

Tad Kanaagutuhs ielēca laivā, atgrūdās no krasta un spa�rīgi sāka cilāt airus.

�Galu galā,� Kanaagutuhs priecājās, �esmu viņu pārspējis viltībā! Lai nu pamēģina no �īs te tuksnesīgas salas atkulties atpakaļ.�

Puika palika ar vaļā muti stāvot akmeņainajā krastā un no�skatījās Kanaagutuham pakaļ. Liels naids iezagās viņa jaunajā sirdī, bet bailēm tajā nemaz nebija vietas.

Laiva nozuda tālumā, puika, daudz neprātodams, ķērās pie darba. Noslēptajam ronim ar mātes iedoto nazi pārgrieza vē�deru un nodīrāja ādu. Nogrieza gabalu tauku un paņēma, ielīda roņa ādā, no iek�puses to aiz�uva un pievēlās tuvāk pie krasta.

Sākās paisums, ādu ar puiku sagrāba viļņi un aiznesa at�klātā jūrā. Cik ilgi puika tā tika nēsāts un svaidīts, viņ� nezi�nāja, jo roņa ādā bija tum�s un nevarēja apjaust, kad dienu no�maina nakts, kad nakti � diena.

Beidzot viņu piedzina krastā. Gulēja ronis smiltīs, nevarēja saprast, vai tas dzīvs vai beigts. Tie�i tobrīd meitene, kas tajā pusē dzīvoja, vāca pavardam no jūras izskalotos kokus. Ierau�dzījusi roni, nopriecājās.

�Iztecinā�u no tā taukus,� viņa domāja. �Bus ziemā gan gaisma, gan siltums!�

Ar akmens nazi viņa uz�ķērda ronim vēderu. No roņa ādas izlēca puika. Tas vairs nebija puika, bet jau jauneklis! Spēcīgs, stalts. Viņ� bija izaudzis pa to laiku, kamēr viļņi viņu svaidīja pa jūru no vienas vietas uz otru.

Jauneklis meitenei iepatikās, an viņa tam bija pa prātam. Meitene jaunekli aizveda uz savu jurtu. Uz�uva viņam jaunu kuhļanku. Drīz viņi apprecējās.

Jauneklis varēja laimīgi dzīvot ar savu jauno sievu, bet vi�ņam nebija mierīgs prāts. 2ēl matēs. �Kā viņa viena tur dzīvo bez manis?� viņ� augas dienas domaja. Arī briesmīgo ļaundari Kanaagutuhu nekādi nevarēja aizmirst. Kur� gan atriebs viņa ļaunos darbus?

Jauneklis jau pa�ā pirmajā dienā, kolīdz spēra kaju sievas jurtā, pamanīja ērgļa ādu. Tā karājās virs galvām jurtas vidū, platie spārni bija pla�i izplesti.

Viņ� pajautāja sievai. Sieva atbildēja:

����� Ērglis ir mūsu dzimtas aizstāvis. Vectēvs man stāstīja: kad viņ� vēl bijis mazs, jau tad �ī āda te karājusies. Un vēl viņ� stāstīja: ja uzbrūk nelaime, ja tuvojas ienaidnieks, uzvelc ērgļa adu � tā palīdzēs. Labi, vieta mums tāda nomaļa, mierīga, mūsu pusē sve�i ļaudis reti kad ieklīst.

Jauneklis noņēma ādu un uzvilka sev mugurā. Viņā it kā būtu ielijis ērgļa spēks, � viņam tūlīt gribējās uzlidot augstu gaisā. Izpleta rokas kā spārnus, ar spēcīgajām kājām atgrūdās no zemes, aplidoja trīs lokus virs jurtas. Nolaidās zemē un teica sievai:

����� Labi, labi! Jāpamēģina vēl!

�oreiz viņ� nagos sagraba akmeni, kas bija tik smags kā mazs bērns, un aplaida vairākus riņķus pie debesīm. Atkal no�laidās, paņēma lielāku akmeni, kas bija tik smags ka pusaudzis, un pacēlās. Palidoja ar to. Veselas trīs dienas krāja spēkus, pie�radinājās pie augstuma. Tad teica sievai:

Tagad do�os pie mātes. Izrēķinā�os ar Kanaagutuhu. Bet tu mani gaidi, domāju, ka itin drīz atgriezī�os.

Viņ� lidoja uz tālo zemesragu, kur atradās Kanaagutuhu cie�mats. Nolaidās uz augstākas klints, no kurienes tālu bija pār�redzama gan sauszeme, gan jūra. No �īs klints sava laikā sar�dzes vīri vērās tālumā, vai nebrauc ienaidnieka laivas, vai jūrā nav parādījies zivju bars, vai no sauszemes puses nezogas klāt sve�i karotāji. Arī ērglis ar savām skadrajām acīm rieto�ās sau�les staros visu noskatīja.

Tur, lūk, Kanaagutuha lielā jurta, pa tās dūmeni gā�as zil�ganpelēki dūmi, jo gūsteknes savam pavēlniekam vāra vakari�ņas. Virs zemnīcām vijās tievas dūmu strūkliņas, tikai virs vienas zemnīcas � virs viņa mātes zemnīcas gaiss ir dzidrs, tur pa�vards netiek kurināts.

�Vai māte vēl dzīva?� viņ� domāja.

Novilka ērgļa ādu un paslēpa zem liela akmens. Nogaidījis tumsu, taisnā ceļā devās uz mātes zemnīcu.

To prieku! Izrādījās, ka viņa māte ir dzīva. Tikai aiz bēdām novecojusi, aiz bada novājējusi. Kanaagutuhs viņai nedeva ne�maz ēst. Tā bija visa viņas iztika, cik malā varēja uzlasīt jūras izmesto zivju.

Māte dēlu tūlīt nepazina. Viņ� tai tuvojās ar sirsnīgiem vār�diem, bet viņa lielās bailēs spiedās pie sienas. Kad beidzot no�ticēja, ka dēls dzīvs atgriezies, sāka raudāt. Tās bija prieka asaras.

Viņai gribējās dēlu tuvāk apskatīt. Viņa paņēma uguns aiz�dedzinā�anas dēlīti, aizdedzinā�anas kociņu, dēlī�a padziļinā�jumā iebēra sausus praulus. Saka ar rokam kociņu ātri jo ātri griezt. Grieza tik ilgi, kamēr zem kociņa pa�ķībās uguntiņa. Ar to viņa aizdedzināja kvēpekļa dakti.

Māte sēdēja dēlam blakus un nevarēja no viņa acu atraut. Dēls stāsta � māte klausās. Māte stāsta -�-'dēls klausās.

Kanaagutuhs pamanīja, ka vientuļās mātes zemnīcā parādī�jusies gaisma, uz karstām pēdām atsūtīja sievieti izzināt, kāpēc uzdedzināta uguns. Māte sievietei atbildēja:

���� Esmu glu�i izbadējusies, vienu siksniņu, uz kurām turas durvis, nogriezu un uz uguns cepinu.

Kanaagutuhs nomierinājās, nolikās uz auss. Bet māte ar delu runājās cauru nakti. Rīta pusē dēls teica:

���� Kad uzlēks saule, aizskrien pie Kanaagutuha un pasaki viņam, ka jūra izsviedusi malā divas valzivis.

To pateicis, dēls izgāja no zemnīcas un devās uz augsto sardzes klinti. Uzvilcis ērgļa ādu, saka kā ērglis riņķot virs jūras. Noskatīja divas valzivis, nogalināja vienu, nogalināja otru. Atstiepa abas uz līci seklumā, nolika ar astēm kopā, bet galvas katrai uz savu pusi. Pats notupās uz sardzes klints un gaidīja.

Tikko uzlēca saule, māte teciņiem aizskrēja pie Kanaagutuha.

���� Celies, Kanaagutuh! Mūsu līcī izsviestas divas valzivis. Guļ sekluma ar astēm kopā, bet galvas katrai uz savu pusi.

Kanaagutuhs izlēca no jurtas, ieraudzījis valzivis, kļuva pār�lieku priecīgs. Divas valzivis ir varena bagātība. Bet sievietei uzbrēca:

���� Vācies ātrāk prom! Es �īs valzivis pamanīju pirmais.

Kanaagutuhs uzlika valzirga zarnu cepuri, sasauca kopā vi�sas ciemata sievietes, pavēlēja tām sēsties laivās un apstrādāt abas valzivis. Pats stāvēja malā, izrīkoja un kliedza uz sievietēm. Krastmalā atnāca arī jaunekļa mate. Kanaagutuhs viņu

pie valzivīm ne tuvumā ne�laida, baidījās, ka viņa zem kuhļankas nepaslēpj gaba�liņu valzivs gaļas.

Pēk�ņi no sardzes klints �urp laidas ērglis, izrāva valzivij no sāniem prāvu gabalu gaļas un nometa mātei pie kājām. Kanaagutuhs to pamanīja, pieskrēja pie jaunekļa matēs, iezvēla viņai pa roku un atgrūda viņu. Tajā pa�ā mirklī Kanaagutubam no aug�as kā akmens uzkrita ērglis, sa�grāba savos spēcīgajos na�gos un nesa prom uz jūru.

���� Ai-i-ī! � Kanaagutuhs iebrēcās. Cilvēki pa�rasti tā kliedz, kad ir pārbi�ju�ies līdz nāvei.

Ērglis viņu nesa virs jūras viļņiem. Kanaagutuhs lūdza ērgli:

����� Nolaid mani zemē jūras malā! Es tev atdo�u pusi savu gūstekņu! Es tev atdāvinā�u jaunu, stipru laivu. Ņem sev vienu valzivi. Tikai pa�ēlo mani!

Ērglis atbildēja:

���� Vai tu zini, kas ir �ēlums? Vai tev sirdī modās �ēlums, kad bērnu iespiedi baļķī? Vai tev sirdī modās �ēlums, kad bērnu nogrūdi no klints vai kad vientulīgā sala pameti to glu�i vienu? Kāpēc lai es tevi tagad �ēlotu?

Ērglis pacēlās augstu gaisā un palaida nagus vajā. Kanaa�gutuhs krītot trīs reizes gaisā apgriezās apkārt. Zaļie viļņi viņu paņēma, viņ� nogrima tālu jurā uz visiem laikiem.

Bet ērglis laidās zemāk, apmeta loku virs sievie�u galvam un uzsauca viņām:

� Valzivs gaļas jums pietiks ilgam laikam. Ja vēl kā vajag, paņemsiet Kanaagutuha jurtā. Atrodiet sev vīrus un dzīvojiet laimīgas!

Mātes priek�ā ērglis nolaidas zemē un pagrieza viņai mu�guru. Māte uzsēdās ērglim mugurā starp varenajiem spārniem, un viņi aizlidoja.

Lidoja te zemu, te augstu, lidoja gan tālu, gan ātri, līdz no�kļuva tajā jūras krastā, kur jaunā sieva gaidīja savu vīru.

Nu visi trīs saka dzīvot kopā, dzīvoja labi un saticīgi.

Ērgļa āda tika pakārta jurtas vidū. Kas to lai zina, kam tās atkal ievajadzēsies.

.

Jakutu pasaka

Runā un stasta, ka kādreiz dzīvojis vecītis un vecenīte. Abi dzīvoju�i liela jurtā. Ta ar saviem trīsdesmit vizlas logiem rau�gās uz visām �etrām debess pusēm, trīskārtējs segums, trīskār�tējas sienas sargā vecīti un vecenīti i no aukstuma, i no karstuma. Pla�aja un tīrajā pagalmā ierakta izrakstīta slita. Pie tās piesien staltus zirgus, bet raibas un rūsganas govis gan te nesien, tās ganas sava vaļā me�a klajumos. Vecītim un vecenītei visa ir pa�pilnam. Cilvēki apskauda, teikdami: �Kas nu �iem kai�, tiem jau nenieka netrūkst.� Bet to neviens nepieminēja, ka vecītim un vecenītei krietni daudz gadu � abiem jau astoņdesmit. Mugu�ras viņiem kļuva stīvas, kājas � tādas nespēcīgas, acis � itin

blāvas. Arī bērnu viņiem nebija. Nav neviena, kas viņus vecuma dienās aprūpētu, laipnu vardu pateiktu, saimniecību pieskatītu.

Reiz abi saslima. Guļ savā lielajā jurtā, piecelties nevar. Ēdamā un dzeramā gan būtu papilnam, bet nav kas izvāra, nav kas ūdens malku padod, un vecī�i mirst vai badā, mirst aiz slā�pēm; mālka ari sagādata, bet nav kas uguni iekurina, un viņi gandrīz vai nosala.

Vecenīte �ēlojās:

������ Kas ar mums abiem notiks, ja tā ilgi slimosim? Ja būtu bijis dēls, viņ� mums palīdzētu. Ja būtu bijusi meita, viņa mūs aprūpētu.

Vecītis nekā neatbildēja. Pārvarēja vājumu un cēlās aug�ā. Paņēma resnu, zarainu nūju, pret to atbalstījās un devās uz me�a klajumu.

Notiek tā, ka Issiaha svētkos � pavasara kumisa svētkos � pulkā sanak meitenes, ģērbu�ās ar sudraba rotām izgreznotos

tērpos. Izdancoju�ās, izrotaļāju�ās sadodas rokas, cita citai �ukst: �Skaties, kāds tas jauks zēns!� � �Nē, lūk, tur ir labāks!� � �ukst otra. Bet tre�ā pēk�ņi saka: �Ai, draudzenītes, ka tikai kāds mus nenoklau�sās!� Meitenes nobīstas, no�lai� rokas, izklīst katra uz savu pusi, it kā nemaz kopā nebūtu biju�as. Tā pa me�a klajumu, uz kuru atnāca vecītis, izklīdu�i arī baltie, slaidie bērziņi.

Pa�ā klajuma vidū auga liels svētais bērzs. Raupjā miza tam kā no tum�a sud�raba, bet tāss � no gai�a sudraba. Tā zari pla�i iz�plētu�ies uz visām pusēm, galotne iesniedzas debesīs.

Vecītis piegaja pie bērza, paklaudzināja ar zaraino nūju pa stumbru un saka runāt:

����� I�ite, mūsu dzimtas labvēle, kas dzīvo bērzā, tu mums pari pārēm esi darījusi laba. Savu rocību esi devusi, ilgu mū�u no debesīm izlūgusies. Bet kam mums visa rocība, ja nav kam to atstāt? Kam ilgais mū�s, ja vecuma dienās esam glu�i vieni? Citiem ir bērni, tikai mums to nav. Pa ko tu turi uz mums ļaunu prātu? Dāvā mums dēlu! Tas tak tev ir pa spēkam!

Te bērzs atvērās, un no ta iznāca brīnum daiļa sieviete. Viņa vecītim uzsmaidīja.

���� Vecīt, uz tevi raugoties, vaid me�s un raud kalni. Pat debesis aizmigloju�ās, mākoņi raud rūgtas asaras. Nebēdājies, klausies, ko es tev teik�u! Pēc trim dienām sacelsies vētra ar lietu un krusu. Tu ar vecenīti iesledzies jurtā, ne soli ārā ne�speriet. Ceturtajā dienā, kad vētra pierims, atnāc �e uz me�a klajumu. Te no debesīm būs nokritis melns akmens. Aizjūdz trīsdesmit vēr�u, aizved melno akmeni uz jurtu, noliec uz sabuļa ādas. Vēl pēc trim dienām akmens pār�ķelsies, no tā izlēks zens. Tas būs tavs dēls!

Brīnum daiļā sieviete tā pateica, soli atkāpās un iegāja at�pakaļ bērzā. Atkal uz koka sudrabainās mizas pat skrambiņa nebija redzama, skaties un netici savām acīm, ka no stumbra va�rēja iznākt dzīva būtne.

Vecītis atgriezās jurtā, vecenītei nebilst ne vārda. Kad pēc trim dienām sacēlās vētra, viņ� vecenītei teica:

����� Tu nemaz nebaidies, vētra mums atnesīs lielu laimi.

Vecenīte pukojās:

���� Kādu tur nu laimi! Vētra lau� kokus, krusa visu kapā, ka tikai mūsu lopus nesadauza �

Beidzot vētra norima, uzspīdēja saule. Vecītis izgāja no jur�tas. Kaut arī kājas viņam nebija nekādas jaunās, ta�u ātri viņ� aizgāja līdz me�a klajumam. Apskatīja klajumu � nekur ak�mens nav redzams. Vai patiesi I�itē, viņa dzimtas labvēle, kura dzīvo bērzā, būtu mānījusies?

Apskatījās vēl reizi � akmens guļ, tikai iegrimis dziļi zemē. Vecītis, kā bija piesacīts, atdzina trīsdesmit vēr�u, aizjūdza tos akmenim priek�ā, atvilka to pie savas jurtas un tur nolika uz sabuļa ādas. Pats apsēdās pie akmens un vecenīti nosēdināja blakus. Abi sē�, no akmens acu nenolai�.

Pagāja diena, pagaja nakts, pagaja vēl viena diena un vel viena nakts. Akmens kas akmens � auksts un nejutīgs. Tre�ajā dienā,� tavu brīnumu! � akmenī kaut kas sāka klauvēt, dār�dēt, ducināt ka pērkons: Tas notika tik vareni, ka vecītis un ve�cenīte nokrita zemē bez atmaņas.

Kad atguvās, pacēla galvu, pamanīja, ka uz grīdas se�, rotaļajas ar sasistā akmeņa �ķembām mazs zēns. Bet blakus no�mesti zeita iemaukti un kā resna �ūska savīta ādas pātaga. Mati zēnam tādi zeltaini, pats � sudrabots. Vecenīte metās pie zēna, paņēma viņu uz rokām. Bet vecītis teica:

����� I�itē, mūsu dzimtas labvēle, kura dzīvo bērzā, atsūtīja mums delu. Es viņai to izlūdzos!

Zens auga ātri, ātrāk, nekā pie debesīm samilst negaisa mā�konis. Ātrāk kā me�a ugunsgrēks zēns pieņemas spēkā. Vienā gadā zēns izauga ta kā cits piecos gados. Rokas viņam kļuva stingras un stipras, līdzīgas mezglainam kokam krauja, akme�ņainā nogāzē. Kājas � slaidākas par prie�u stumbriem. Pats plecīgs, augumā garāks par jaunu apsi, tikai nedaudz īsāks par lapegli.

Viņ� uzskatīja lopus, skaldīja malku, kurināja jurtā pa�vardu, kur vien varēdams pielika savu roku � tēvam un mātei palīdzēja. Bija krietns dels.

Vecāki tikai skatas, ka dēls kļūst tāds skumīgs. Dzīve laba, saskanīga, bet viņ� staiga sadrūmis kā rudens vakars.

����� Kas tev, dēliņ, nospie� sirdi? � tēvs apvaicājās. � Kā tev trūkst?

Dēls atbildēja:

���� Visa mums gana, visa mums papilnam. Nav tikai viena man � piemērota zirga. Jus domājāt par sevi, nevis par mani, kad sev izlūdzaties bērnu, kad priek� sevis izmānījāt dēlu. Ja butu par mani padomāju�i, būtu arī zirgu izlūgu�ies!

���� Vai nu mums zirgu trūkums, � tēvs atbildēja, � ņem, kuru sirds vēlas.

Vai tad no tiem kads man ir piemērots? Man vajadzīgs tads zirgs, kas ar vienu lēcienu pārlēktu pāri augstam kalnam, ar vienu lēcienu pār�autos pari platai upei.

����� Mums nav tāda zirga, kāds tev vajadzīgs. Ir tikai zelta iemaukti un deviņas asis gara adas pātaga ar trīsdesmit pudu smagu katu. Bet zirgu izlūdzies I�itē, mūsu dzimtas labvēlei, kura dzīvo lielajā bērzā me�a klajumā.

Jauneklis paņēma palagu, paņēma iemauktus, aizgāja pie bērza. Ar pātagas kātu piedauzīja bērzam un teica:

����� I�itē! Tu esi slikti izdarījusi. Nometi mani uz zemes, es izaugu, būtu kļuvis stiprinieks, bet kur tas dzirdēts, ka stiprinie�kam nav zirga! Atbildi � kā lai es talak dzīvoju? Iedod zirgu, kāds man vajadzīgs!

Bērzs atvērās, tā sudrabainā miza pa�ķīrās uz abām pusēm. Jaunekļa priek�a nostājās brinum daiļa sieviete. Uzacis tai sa�rauktas, viņa izskatas dusmīga. Sieviete saka runāt un teica sekojo�us vārdus:

���� Laikam pie vecī�iem daudz laba ēdi un dzēri, mīkstā gultā gulēji, bēdu nejuzdams, rūpju nepazīdams! Kā tik vēlu zirgu atcerējies, vajadzēja daudz ātrāk! Tev ir zirgs, kas sen tevi gaida. Ej un pameklē tagad to pats!

Bērzs aizvērās, brīnum daiļa sieviete nozuda. Bet jauneklis piecirta kāju, palēcās un vel tajā pa�a mirklī atradas septiņdes�mit verstu tālu no me�a klajuma. Tur pla�ā pļavā ganījās vesels bars zirgu. Jauneklis staigaja zirgiem pa vidu, gribēdams sazī�mēt savējo. �ie te labi zirgi, ta�u neviens viņam nebija pa prā�tam. Viņ� ilgi lauzīja galvu, tad teica:

���� Sviedī�u savus iemauktus. Ja mans zirgs ir �eit, iemaukti uzkritīs tam uz galvas.

Iemaukti uzkrita uz visvājākā, uz visizkāmēju�ākā ērzeļa galvas. Spalva tam savēlusies, pinka pie pinkas, ka ne saprast, kādā īsteni krāsā spalva. Zirgs stav, galvu nokāris, tikko turas uz kājām, tūlīt, tūlīt gāzīsies zemē.

Jauneklis sadusmojās, sāka kliegt, svilpt, metāt rokas.

��� Vai tad man tads zirgs vajadzīgs, kas teju, teju garu izlaidīs!

Atkal viņ� pasvieda iemauktus gaisā. Atkal tie uzkrita uz galvas tam pa�am zirgam.

Jauneklis sadusmojās vēl vairāk.

����� Labāk tādam galvu noraut nekā mugurā sēsties. Sevi ap�kaunot jau nu neie�u.

Ar savām stiprajām rokam viņ� sagrāba ērzeli aiz kakla. Pēk�ņi tas ierunājas cilvēka balsī:

����� Tu nekaunīgais muļķi! Var redzēt, ka tev bijusi laba dzīve pie tēva un mātes, mīksta bijusi tev guļa, pa rokai labs ēdamais un dzeramais. Es tev ne reizi prātā neiekritu. Bet es pa to laiku sniega salu, apgrauzu vilku kārklu rīkstes un apskrubināju rūg�tas apses. Vai tāds esot saimnieks varenam zirgam?!

Jauneklim kļuva kauns, viņ� teica:

����� Piedod man, nākamo uzticamo palīg! Esmu tavā priek�ā vainīgs. Tagad darī�u visu, ko tu man liksi.

Zirgs atbildēja:

����� Aiz septiņiem kalniem, aiz trim bieziem me�iem ir karsts ezers, kas pat bargā sala nepārklājas ar ledu. Tā krastos aug astoņstiebraina, sulīga zāle. Uz turieni mani ari aizved.

Jauneklis uzlika zirgam zelta iemauktus, paņēma aiz pavadas un piecirta kāju. Vienā mirkli abi atradās pie neaizsalsto�a ezera. Zirgs teica:

���� Atstāj mani �eit vienu! Atnāc man pakaļ pēc trim dienām!

Jauneklis ar nepacietību gaidīja, lai atrak paietu trīs dienas.

Dienā ar acīm pavadīja sauli, naktī laiku noteica pec zvaigznēm.

Atkal atnāca pie ezera. Tagad ieraudzīja staltu, varenu zirgu � pats balts kā verdo�s piens, krēpes viļņo kā jūra, aste vējā plandās vien. Jauneklim grūti savām acīm noticēt, ka tas būtu tas pats zirgs.

Bet baltais zirgs pienāca viņam klāt un teica:

����� Nu, puikiņ, vai nepazini mani? Tu ta�u gribēji mani no��ņaugt. Tagad pamēģini, sēdies man mugura!

Jauneklis uzlika zirgam iemauktus, ieskrējas, palēcās, bet nebija ko domāt mugurā tikt. Zirgs iezviedzās, it kā iesmējās, krēpes vien sapurināja.

����� Vēl reizi lūdzu tev piedo�anu. Aizmirsti, ko esmu tev pāri darījis, � jauneklis lūdzās.

����� Piedodu, � zirgs atbildēja. Salieca priek�kājas un no�laidās uz ceļiem zemē jaunekļa priek�ā.

Tagad jauneklis uzsēdās zirgam mugurā. Zirgs a�i uz�āvās pakaļkājās, lēca vienu reizi, lēca otru reizi. Un viņi jau bija atkļuvu�i pagalmā pie dzimtā sliek�ņa. Stiprinieks nolēca no zirga, iegāja jurtā, teica tēvam un mātei:

����� Es atradu sev zirgu, tagad, vecāki, dodiet man vārdu!

Vecī�i iegrima domās, tad māte teica:

����� Tu būsi stiprinieks, tāds cilvēks, kuram neviens i nedo�mās pāri darīt, kuru neviens nevarēs pieveikt. Tev būs skaists un gar� vārds, tevi sauks par Erbahirdigersettcteerteerbchteibergenu!

Ar �o dienu jauneklim atgriezās dzīves prieks, pat lopus viņ� pabaroja, dziedādams dziesmas. Arī vecī�iem kļuva priecīgi ap sirdi. Tā viņi dzīvoja.

Kādu dienu agri no rīta māte aizgāja uz ezeru pēc ūdens. Viņa redz, ka pa ezeru peld zelta �ūpulis, bet tajā guļ maza meitenīte, tik nu brīni�ķīga, it kā viņu būtu triju ieleju skaistums ra�dījis, it kā viņa butu barota ar aļņu mātes pienu.

Vecenīte pacēla ezera malā ķeburainu zaru, aizķeksēja �ūpuli un pievilka to pie krasta. Atnesa uz māju un teica vecītim:

���� Skaties, kādu meitenīti es atradu!

Vecītis atbildēja:

���� Dēls mums ir, tagad būs ari meita! /*

Drīz mājās atgriezās jaunais stiprinieks, vecī�i viņam parā�dīja meitenīti.

���� Papriecājies nu kopā ar mumsto� viņi teica. � Ezera ūdens mums atnesis meitu, tev māsu. Bus musu mājā vēl līk�smāk!

Jauneklis paņēma meitenīti uz rokām un pienesa pie durvīm, pie gaismas. Viņu apspīdēja spo�a saule. Jauneklis redz, ka no viņa ēna krīt uz zemi, bet no meitenītes ēnas nav. Stiprinieks sarauca uzacis un satumsa tum�āks par bezmēness nakti.

���� �ī meitene nav cilvēku bērns, � viņ� teica, � viņa ir abaasi � ļaunais gars. Vai tad pa�i neredzat! Aiznesiet viņu, no kurienes paņēmāt. Citādi mūs nelaime piemeklēs.

Māte sapiktojās.

���� Tas nevar būt, kā tu saki! Es paguvu viņu jau iemīļot. Viņa ir manas acs zīlīte � paskaties uz viņu, gabaliņ� no sirds, kas pukst man krūtīs!

Jauneklim kļuva mātes �ēl, viņ� neteica vairāk ne vārda.

Meitene auga vēl ātrāk, nekā abra rūgst mikla. Vecī�i viņu apmīļo, lutina. Bet stiprinieks uz viņas pusi pat acu nepamet.

Kādreiz viņ� apkopa zirgus, pēk�ņi dzird � aiz muguras it kā ar cirvīti kāds ledu skaldītu. Paskatījās atpakaļ, redz, ka pie viņa steidzas meitene. Vai tikai tā ir viņa? Lec uz vienas dzelzs kājas, ir tikai viena roka, ir tikai viena acs � tik blāva kā ledū sasalis ūdens. Ka�oķelis skrandu skrandās, no dzelzs, pie katra lēciena ie�ķindas.

�Viņa ir un ir abaasi! Atnesīs mums visiem tikai nelaimi!� stiprinieks nodomāja. �Es jau mātei teicu, ta�u viņa netic!�

Bet meitene tik lec un lec uz viņa pusi.

���� Redzi, brālīt, nāku tev palīgā!

����� Nenāc man tuvumā, abaasi! � stiprinieks iekliedzās.

Vijņa tik asi iesmējās, it kā pari dzelzij kāds pārvilktu ar nazi.

Stiprinieks savicināja patagu. Pataga nosvilpa, salieca abaasi dzelzs ausi. Meitene iebrēcās un griezās atpakaļ.

Stiprinieks apkopa zirgus un gāja uz jurtu. Mate viņam uzbruka:

����� Ko tu dari, bezkauņa! Mūsu meitenīte aug skaista un būs dienās pirmā līgava visā novada. Pienāks laiks, un pa�i labakie precinieki brauks viņu bildināt. Bet tu ņem un viņas skais�tumu sakropļo! Paskaties uz viņas balto austiņu, kuru tu, ne�ē�līgais, ar patagu parcirti.

Pat redzēt to dzelzs abaasi negribu! � stiprinieks teica.

����� Kur jums acis? Pa�a spilgtākā saulē viņai nav ēnas. Vai akli ■esat paliku�i, vai?

��� Viņa tak ir tik maiga, � tēvs metās aizstāvēt. � Saule viņai cauri spīd. Tāpēc jau nav ēnas.

Stiprinieks atmeta ar roku un izgāja no jurtas. Uzsēdās sava baltajā ka piens zirgā un augu dienu auļoja pa me�u. Ti�kai pie vakara viņa dusmas norima un prāts nomierinājās. Viņ� atgriezās mājās.

Otra rīta gāja govīm sienu padot. Atkal meitene klāt. Ar vienu kāju, ar vienu roku, ar vienu aci, tada, kādu vecāki viņu nepazina, kādu redzeja tikai stiprinieks. Viņ� laida patagu vel �maugāk nekā vakar, gribēja abaasi nosist, bet �ī prata izvairī�ties. Tikai ar patagas galu salieca viņas mazo dzelzs pirkstiņu. Abaasi pagrozījās uz savas vienīgās dzelzs kājas, atkal pārvērtas par meiteni un raudādama aizskrēja uz jurtu.

Kad stiprinieks tur atgriezās, gan tēvs, gan māte metās viņam rādāmies virsū. Sāka viņu bart, uz viņu kliegt, ka viņ� viņu mīļajai meitenītei mazo, balto pirkstiņu salauzis. Pēc tam ņēmās viņu sist� Kaut ari stipriniekam spēka gana, ta�u to viņ� neva�rēja pārdzīvot. Pacelt roku pret vecākiem � to tik ne.

Tēvs un māte izkliedzas, pagura un izdzina dēlu no jurtas. Pirmo reizi mū�a viņ� pavadīja nakti ārpusē. Līdz rītausmai nogulēja zem klajas debess blakus savam zirgam.

Agrā rīta stundā piegaja pie jurtas, pieklauvēja pie durvīm. Ludza tēvu un mati:

����� Iznāciet pie manis atvadīties, eju prom pla�ā pasaulē.

Vecītis caur durvīm atbildēja:

���� Vācies, kur acis rāda! Pie tevis ārā neiesim.

������������ Ja ta, ta � aizie�u neatvadījies, � stiprinieks nopūtās.

��� Tikai atcerieties: meita, kuru jūs mīlat vairak nekā mani, at�nesīs jums nelaimi. Viņa ir ļauna abaasi, sargieties no viņas!

Tad stiprinieks aizgāja uz me�a klajumu. Izsauca I�itē no bērza un teica:

���� Es pametu �o novadu. Nevaru paciest pāridarījumu. Ma�nis nebūs, kas tagad rūpēsies par maniem vecī�iem, vienīgi tu? Sargā viņus no ļaunās abaasi. Es tevi lūdzu!

I�itē noskuma un atbildēja:

���� Man nevajag spēka, lai cīnītos ar abaasi. Viņa ir Apak��ējās pasaules ļauns radījums. Es būtu priecīga vecī�us no ne�laimes pasargāt, bet nezinu, vai to spē�u.

Stiprinieks atvadījās no I�itē, uzsvilpa savam zirgam, uzlēca tam mugurā un jāja prom pasaulē. Viņa ceļ� veda uz dienvidiem.

Viņ� jāja vasaru, jāja ziemu. Ne ēda, ne dzēra, ne reizes no zirga nenokāpa.

Pēk�ņi redz � stāv vientuļa jurta. Stiprinieks pieklauvēja, iegāja.

Pavarda uguns cienīgi sirmo bārdu �ūpo, bet pie pavarda sē� un sildās vecītis un vecenīte. Vecītis vaicāja:

���� No kurienes tu jādams, uz kurieni ved tavs ceļ�?

���� Jāju no pusnakts puses, uz dienvidu pusi ved mans ceļ�.

���� Kur ir tavi vecāki?

���� Man bija tēvs un māte, bet tagad vairs nav.

Vecītis pagriezās pret vecenīti.

����� Dārgais ciemiņ� jāpabaro.

���� Es jau nesu, � vecenīte atbildēja un nolika stipriniekam priek�ā mazu bļodiņu.

Stiprinieks to ņēma ļaunā.

���� Jusu pusē laikam paradums ciemiņu piesmiet. Veselu gadu ta�u neesmu ne kumosu mutē bāzis.

Tu vispirms pamēģini apēst to, kas ielikts bļodā, � ve�cenīte atsmēja pretī. � Tad teiksi, vai pietika. Ja būs maz, vēl pielik�u.

Stiprinieks saka ēst, bet bļodā mazāk nepaliek, vairāk art

ne. Augu dienu ēda, pievakarē norija pēdējo kumosu. Bļoda ari bija tuk�a.

Vecītis teica:

���� Redzu, tu esi īsts stiprinieks. Tagad tik liecies uz auss, atpūties!

Stiprinieks nogulēja cietā miegā septiņas dienas un septi�ņas naktis no vietas. Kad atvēra acis, ieraudzīja, ka vecītis un vecenīte se� viņam blakus un ar lielu labestību skatas uz viņu. Vecenīte pirmā ierunājās:

����� Tev nav teva un mātes. Mums nav dela. Paliec pie mums! Kad mēs nomirsim, tu aizdarīsi mums acis. Visa mantība, kas mums ir, piederēs tev.

������������� Ja gribat, padzīvo�u pie jums, � stiprinieks atbildēja.

��� Vai nu ilgi, vai neilgi, to pats nezinu.

Stiprinieks dzīvoja pie vecī�a un vecenītes ne vienu un ne divas dienas. Piecēlās, tikko svīda gaismiņa, un teica:

���� Vai es nenosmērējos, nogulēdams garo, tum�o nakti?

Nomazgājās gai�a ezera ūdenī, apkopa zirgu, pabaroja, de�vās medības.

Viņ� nonāca biezā un bagātā me�ā. No lā�iem nebaidījās, stājās tiem pretī ar kailām rokām. Lā�u mīkstie ka�oki node�rēja gan pa�am, gan vecī�iem, kur gulēt. No vilkiem izvēlējās tos labākos, kam uz priek�ējām ķepam melnas svītriņas. Aļņu tēviņus aiz nāsīm veda uz sētu. Pavei, tads, kā stāsta, bija sla�venais stiprinieks ar garo vārdu Erbaliirdigersetteteerteerbehteibergens!

Rādu dienu, kad viņ� jāja no medībām mājās, zirgs pagrieza galvu uz viņa pusi, atieza zobus un teica tādus vārdus:

���� Laikam no tevis aizie�u, atradī�u labāku stiprinieku! Me�dībās kur� katrs jakuts ne sliktāk par tevi medīs. Kur tavi stip�rinieka darbi? Ko tu esi uzvarējis? Ko esi aizsargājis?

Stipriniekam kļuva kauns. Viņa seja piesārta tik sārta kā uzleco�s mēness. Viņ� zirgam ne vārda neatbildēja.

Atgriezās mājās, nometa medījumu kaktā un teica vecī�iem:

����� Nav vairs kur ādas likt, nav kur tās kārt � gan grīdas noklātas, gan sienas apkartas, gaļu trijos gados nevarēs apēst. Nav man kur spēku likt, arī zirgs ir dīkā nostāvējies.

Vecī�i, to dzirdēdami, sāka dikti raudāt.

����� Neej no mums projām, � teica vecenīte. � Esam tev labu līgavu vis noskatīju�i.

Stiprinieks vecī�us pa�ēloja. Arī par līgavu aizdomājas. Pa�lika jurtā.

Naktī dzirdēja, ka vecī�i savā starpā sa�ukstas.

Kāpēc tu par līgavu ieminējies? � vecītis pārmeta.

���� Vai tad musu vientuļajā me�u novadā atradīsi cik necik pie�mērotu meiteni, kuras tikumu varētu likt pret^viņa spēku? Nevar tak viņ� saderināties ar jaunu priedi, nevar tak precēt pinkainu lāceni!

����� Nezinu, kā tas sanāca, � vecenīte �ukstēja pretī. � Me�līgie vārdi pa�i spruktin izspruka. Smaga top sirds, ja jā�ķiras no tik laba dela. Viņ� aizies pasaulē, bet musu jurta atkal kļūs tum�s, saule te būs rets viesis.

Stiprinieks gulēja, un domas jaucās pa galvu:

�Zirgs pareizi teica: ne tāpēc esmu apveltīts ar spēku, lai �ceļa sākumā, nekādu varoņdarbu nepaveicis, zvilnētu kā ak�mens bluķis, augtu vienā vietā ka koks, kā stāvo�s ūdens sāktu smirdēt un lēni �ūtu savā peļķē. Ne tāpēc taka mani atveda �urp, pie �iem labajiem vecī�iem, lai viņu krietnās sirdis aizvai�notu.�

Otras dienas rītā stiprinieks necēlās aug�ā no gultas, bet gulēja un vaidēja. Vecī�i piegāja pie viņa un ba�īgi teica:

����� Viņ� ir karsts ka dzelzs, kuru kaļ kalējs! Laikam būs smagi saslimis.

Vecenīte par viņu visādi rūpējas, dod ēst, bet viņ� neēd, dod dzert � viņ� nedzer.

Trīs dienas tā sagulēja, tad atvēra acis un teica:

���� Pienācis mans pēdējais brīdis, pēdēja diena manā mū�ā. Apbediet mani sudraba kapā, iestādiet uz tā zelta puķes. Bal�tajam zirgam uzmauciet zelta iemauktus un palaidiet brīvībā.

Ta pateica un nomira.

Vecī�i izdarīja visu tā, kā stiprinieks bija teicis. Neremdinā�mās bēdās viņi to apbedīja, kā viņ� bija vēlējies.

Ta�u stāsta, ka stiprinieks nebija miris, stāsta, ka viņ� tikai izlicies miris. Viņ� izraka sev tum�ajā un mitrajā zemē eju, iznāca atkal dienas gaismā. Viņ� bija nokļuvis tādā malā, kur

alla� spīdēja saule, mēness pie debesīm vienmēr bija pilns, dze�guzes kūkoja vienā kūko�anā, zāle nedzelteja, koki stāvēja zaļi cauru gadu, ūdens upēs un ezeros nenokritas, zosis nekur neaiz�lidoja, dzērves nepameta savas ligzdas. �ādā brīnumainā mala tad nu stiprinieks iznāca no zemes dienas gaismā.

Kur vien acis met, visur tik jauki, ka vajadzētu no sirds prie�cāties. Bet stipriniekam rit dzīslas nemierīgas asinis, tās viņu urda uz varoņdarbu. Sirdī �ēlums liek griezties atpakaļ, jo viņ� no vecī�iem ar viltu aizgājis. Ta�u viņ� neatgriezās, pats sev teica:

���� Es vecī�us neaizvainoju, atstāju rūgtu mierinājumu � sudraba kapu ar zelta puķēm. Ja vēl dzīvo�u, viņus apraudzī�u un apciemo�u.

Tikko bija paguvis tā nodomāt, dzirdēja aug�ā spārnu �vīk�stoņu, dzirdēja putnu ķērk�anu. Pacēlis galvu, redz, ka gaisā lido melns krauklis ar trim krauklēniem, kas saka tādus vārdus:

���� Kar-kar-r? Dzir-dzird! Dzirdīgam ausīm klausies, skadrām acīm skaties, ar viedo prātu, kura gudrība ir neizmērojama kā bezdibeņa ezers, labi apsver! Dzelzs zemē, uguns jūras krastā, pie Hara Bekerdana, ļaunā abaasa, smok brīnum daiļa gūstekne. Viņa sacirsta kā zaļ� vītols, saliekta kā loks aiz bē�dām. Mirkst vienās asarās, dreb sava bendētāja priek�a ka apses lapa.

Jaunais stiprinieks krauklim atbildēja:

����� Skumji ir tavi vārdi, bet vēsts laba. Nebūs daiļavai ilgi asaras jalej, ilgi vairs Hara Bekerdana par viņu neņirgāsies. Tagad jau�u, uz kuru debess pusi man jāgrie� zirgs. Atbrīvo�u daiļavu, piebeig�u Haru Bekerdanu. Pametī�u viņa līķi, lai saule un mēness var dzīrot.

��� Tik viegli tu viņu vis nepieveiksi! Maram Bekerdanam ir sieva Negeitugute, kura dzīvo darvas juras mala. Negantā Negeitugute ir daudz briesmīgākā par savu vīru. Tikai dro�sirdī�gais viņu pieveiks, bezbailīgais uzvarēs. Pārspēka priek�ā nenobaidies! Barga skatiena priek�ā nenodrebi! Izveicībā neatpaliec! Sirds valdzinājumiem nepadodies!

Krauklis to visu vienā laidā noķērca un aizlidoja ar saviem trim krauklēniem tālāk.

Stiprinieks viņu ar acīm pavadīja un uzsvilpa zirgam. Zirgs atauļoja ar vējā plīvojo�ām krēpēm, ar asti tik varenu ka viesu�lis. Nostājoties stipriniekam priek�ā, kājas tam iegrima zemē.

Stiprinieks uzlēca zirgam mugurā un devās ceļa. Jāja cauri bieziem me�iem � koki lūza kā skangali brīk�ķēdami, jāja cauri tundrai � trakoja sniega vētra, traucās pāri jūrai � sacēlās tādi augsti viļņi ka kalni.

Beidzot zirgs apstājās. Stiprinieks nolēca zemē, apskatījās visapkārt. Te vieta tāda savāda, pelēcīga kā pārvārījusies zivju zupa, saulei labi ja puse spo�uma, mēness "'�krietni padilis, it ka

to kaut kas aizēnotu. �audās liesmu meles, verd uguns jura. Pāri �ai jūrai i putns nepārlidos, pa apak�u tai i pele cauri ne�izspruks.

Bet krastā augsts �ogs. Tas sasliets nevis no mietiem, nevis no baļķiem, bet no nekustīgiem dzelzs abaasiem. Tie pa pāriem iedzīti zemē, ar vienacainajām sejām pagriezti cits pret citu. Bet ie�ogojuma ganās lopi. Vienacainas, vienragainas, divkājai�nas govis plūc dzelzs zāli. Starp dzelzs kokiem auļo vienausaini, divkājaini zirgi. Vēj� �ūpo dzelzs kokus, to zari sitas cits pret citu, bet �ņirkstoņa nav dzirdama. Pat dzelzs odi un dzelzs mu��as nesīc. �eit valda tāds neparasts klusums ka nāves valstībā.

Stiprinieks piegāja pie �oga un cirta ar savu patagu. Uzreiz divi abaasi nokrita zemē, un viņ� pārkāpa pāri �ogam.

Klajuma vidū pacēlās klints, kas līdzīga milzīgai akmens olai, bet no virsotnes paceļas dūmu strūkliņa. Stiprinieks apgaja klintij apkārt, bet nekur nav ieejas. Saka rāpties aug�ā. Klints tik gluda kā olas �aumala. Uzrāpies līdz pusei, novēlās zemē. Tad stiprinieks pārvērtās par veiklu vāveri un naski tecēja aug�ā pa gludo akmeni. Uzrāpās pa�ā aug�ā, ieskatījās pa caurumu, pa kuru kapa durni. Redz, ka klints iek�pusē liels dobums. Tur uz dzelzs salmiem, uz dzelzs segas, uz cieta akmens spilvena se� meitene. Galvu noliekusi uz ceļiem, raud, maigā balsī pie sevis runādama:

���� Viss dzīvais ir brīvā vaļā. Gan cilvēki, gan putni, gan zvēri. Pat slieka lien, kur tai iepatīkas. Vienīgi es, nabadzīte, vienīgi es, nelaimīga, nīkstu akmens ieslodzījumā. Nav ar ko vardu pārmīt, nav ar ko parotaļāties, kā es to darīju pie tēva un mātes. Uzsāku dziesmu dziedāt, neviens nedzied līdzi, pārmāc mani raudas, neviens nepa�ēlo � Mani, grūtdieni, bēdas neat�stāj, mani, sērdieni, skumjas nomāc!.. . Kas man palīdzēs, kas gan atbrīvos no Hara Bekerdana, no ļaunā abaasa! . ..

Stipriniekam kļuva nabaga meitenes �ēl, viņ� pats vai ap�raudājās. Nolēca zemē a�i kā vāvere, atkal pārvērtās par stip�rinieku un teica meitenei:

����� Es tevi izglāb�u, es tevi atbrīvo�u no Hara Bekerdana!

Meitene pacēla galvu, desmit pirkstus, kas bija slaidi ka

desmit sermuļi, atņēma no sejas. Akmens jurtā uzreiz kļuva gai�s, it kā trīs saules būtu uzlēku�as. Tā staroja meitenes seja.

Kakls viņai caurspīdīgs: ja ēdīs kaut ko tum�u, tad ka sabulis aiztecēs, ja ēdīs gai�u � balts taurenītis aizplivināsies. To skaistumu!

Te aiz akmens sienām sacēlās vētra, sāka plosīties viesulis. Dzelzs me�s ie�ņirkstējās, dzelzs zāle pieplaka pie zemes. Meitene*sāka drebēt pie visam miesām:

���� Mans pavēlnieks nāk! Dzen savu dzelts, ganāmpulku. Viņ� man jāsagaida!

Meitene sāka uzsiet vienu roku, uzsiet vienu kāju, pinkainu lā�a ādu uzlika sev uz pleciem.^ .

����� Tā man jadara, � meitene teica stipriniekam, � lai vienacainic, vienragainie lopi nesajustu cilvēku. Palaid, ļauj iziet. Citādi Hara Bekerdans uz mani ne pa jokam sadusmosies.

����� Neej, � stiprinieks teica. � Es neļau�u tev pāri darīt.

����� Tad paslēp mani no viņa nāvējo�ā skatiena, � meitene lūdzās.

Stiprinieks paņēma meiteni aiz rokas. Tajā pa�ā mirklī viņa pārvērtās par zelta gredzenu, tas skanēdams aizvēlās pa ak�mens grīdu. Stiprinieks gredzenu pacēla, paslēpa sev uz krūtīm zem vilka un lū�a ādu apģērba. Iezvēla ar smago pātagu akmens sienai. Klints dārdēdama sabruka, sanēdamas nobira smiltis. Izskrēja pagalma un ieraudzīja abaasu.

Viņ� stāvēja aci pret aci ar dzelzs Haru Bekerdanu. Tam kāja tik resna kā stabs, roka � līdzīga vai desmit milzīgām lāpstām. Mati uz galvas � vesela prie�u audze, no kuras saulē lāso sveķi. Pieres vidū � viena vienīga acs kā aizsalis ezers, skropstas � kā asi na�i, zobi � kā apdrupu�i celmi.

����� Hē! � viņ� uzbrēca stipriniekam. � Kādas zemes ubags tu esi? No kādas debess puses nakdams? Nabadziņ� ar desmit izplestiem pirkstiem grib man būt pretinieks? No�mieg�u tevi, nolik�u tevi �oga mietu vietā, kurus tu apgazi!

Stipriniekam aiz niknuma mati uz galvas stāvus sacēlās, it kā zibens tiem cauri būtu izskrējis. Nevaldāmās dusmās ka loks saspringa viss viņa augums. Viņ� atbildēja:

����� Pacīkstēsimies, paspēkosimies! Ne�ēlo�u zirgu, ar ko uz kapu tevi aizvest, ne mirstamās drēbes, pat no bēru mielasta do�u nogar�ot� Te nu sāksies tavs atvadu ceļ�!

Viens otram metās virsū ar gariem na�iem. Sakās cīņa uz dzīvību un nāvi. Sitieni dārdēja kā pērkona grāvieni negaisā.

Dzelzs lopi izbailes izklīda uz visām pusēm un izardīja dzelzs �ogu.

Zeme zem cīnītāju kājām piemirka ar asinīm, un viņi tādus dubļus samīcīja, ka pat zirneklis tajos butu nostidzis. Runā, ka viņi tā kāvu�ies, tā cīnīju�ies.

Dzelzs abaasi pamazām zaudēja spēkus, tomēr cīnījās. Bet stiprinieks teica:

����� Esmu sācis ta pa īstam cīņā iejusties. Kļuvu stiprs �ajā kauja! Tagad saīsinā�u tavu vārdu, tev dzīvību atņem�u!

Padzirdējis tādu valodu, abaasi paķēra sarūsējo�o loku, pa�ķēra bultu ar akmens uzgali. Gribēja nostiept stiegru. Ta�u stip�rinieks pamanījās ātrāk paķert savu ka upes likumu stipri iz�liekto loku, spalvoto bultu atvilka, cik vien tālu spēja. Viņa pirksti uzliesmoja, kad palaida stiegru un raidīja bultu uz preti�nieku.

Bulta izdūrās cauri abaasi dzelzs krūtīm, izduras cauri viņa trīs�ķautnainajai sirdij. Abaasi nogāzās zemē un izlaida garu.

Uguns jūra apdzisa. No tālajām, pla�ajām debesīm sāka birt krusa, sāka snigt sniegs. Gulēja beigtais abaasi. Arī stiprinieks gulēja blakus glu�i bez spēka. Pari brāzās sniega vētra, sniegs aizbēra acu dobumus, pa�us parsedza ar dziļām kupenām, un baltas sarmas raksti tās izgreznoja. Stipriniekam ne domāt pa�kustināt roku vai kāju, krūtis viņam saspiestas, it ka vesels kalns būtu tam uzgāzies virsū. Viņ� domāja:

�Kamēr ar abaasi cīnījos, noguruma nepazinu. Bet tagad visi kauli sāp, tik tikko varu pakusteties. Vai tikai zelta gredzens nespie� man krūtis?�

Viņ� izvilka gredzenu no apģērba un nometa to zemē. Gre�dzens sāka griezties un griezās tik ilgi, līdz pārvērtas par mei�teni. Viņa pamanīja stiprinieku un saka raudāt. Ar garajām bi�zēm noslaucīja viņam sniegu, ar baltajiem pirkstiem to nopu�rināja.

Stipriniekam atgriezās spēks, viņ� pielēca kājās. Meitene viņam teica:

����� Uzsvilp savam zirgam, ātrāk aizved mani prom no

�ejienes! Tu Haru Bekerdanu gan uzvarēji, bet viņa sieva Negeitugute tev to nepiedos.

Tikko meitene to pateica, virs melnās, apdzisu�ās juras parādījās melns izkāmējis putns ar dzelzs spārniem, ar spalvām asām kā �ķēpi, ar nagiem kā kā�i un dzelzs asti. Galva putnam kā vāramais pods, acis tik milzīgas kā bļodas. Putns lidoja un teica:.

����� Biezā migla � manas sērās meldijas, sniegs un lietus � mani ilgu kliedzieni, melnā tumsa � mana skumjā dziesma,, viesuļvētra � mana izmisuma vēsts! Lai sargās slepkava, kur� padarījis mani par atraitni. Tevi pataisī�u melnu, samīdī�u tavu seju! Tavu garo vārdu pataisī�u gau�i īsu! Neviens pat neatcerē�sies, kā tevi sauca!

Putns atlidoja, sāka nolaisties. Bet stiprinieks pārvērtās par vanagu ar krellēm ap kaklu, ar zvaniņu pie astes, ar zvārgulī��iem spārnu galos. Vanags uz�āvās gaisa. Zemāk par debesīm, augstāk par zemi sākās liela kauja. Putniem spalvas vien juka � vanaga vieglās spalvas slīd uz leju lidodamas, abaasa smagās spalvas krīt lejā grabēdamas. Dzelzs putns plē� vanagu ar saviem dzelzs nagiem, vanags knābj, dod triecienus ar krū�tīm. Vanagam sāk pilēt karstas sarkanas asinis, viņa spārni zaudē spēku.

Meitene lējā pacēla galvu, iesaucās:

����� Tu nepieveiksi ļauno Negeituguti! Viņai zem labā spārna ir neaizsargata vieta, tur viņai pukst sirds.

Vanags to dzirdēja, saņēma pēdējos spēkus. Zvārgulī�iem �ķindot, zvaniņam skanot, viņ� izlieca kaklu, klupa virsu dzelzs putnam, cirta ar knābi un trāpīja zem labā spārna. Iz�āvās melna asins strūkla, putns saka plivināt tikai kreiso spārnu un nogāzās zemē.

Dzelzs spalvas pajuka uz visām pusēm. Zemē gulēja nevis putns, bet abaasi ar vienu kāju, ar vienu roku savā stērbeļainajā dzelzs ka�okā.

Arī vanags nolaidās tai pakaļ uz zemes un pārvērtās par stiprinieku. Skatās � Negeitugutei dzelzs auss ir sarūsējusi un saliekta, dzelzs pirksti tādi resni un mazais pirkstiņ� arī saliekts.

Abaasi ar savu vienīgo aci salti raugas pretī stipriniekam un saka savus pēdējos vārdus:

� Ir noticis teiktais, ir piepildījies pareģotais! No tavam rokām man bija jāsaņem nāve. Gribēju tev aizsteigties priek�ā, domāju likteni pievārēt. Pārvērtos par meiteni, par tavu māsu. Ta�u tevi nevarēju piemānīt, tu aizgaji� Kam vien iespēju, ar melnu atriebību atriebos � Paklausies, stāstī�u visu pēc kār�tās �

Ta�u abaasi nepaguva izstāstīt, iegārdzās un izlaida garu.

Te daiļava pieskreja, pielidoja kā taurenītis pie stiprinieka. Ar acīm, kādas ir melnam kumeļam, kas piedzimst salā, ar tā�dām acīm paskatījās.

Stiprinieks viņu paņēma aiz baltas ka sermulis slaidās rokas un vaicāja:

���� Vai būsi mana sieva, vai nāksi pie manis par sievu?

���� Kālabad ne, ie�u, � viņa klusām atbildēja, un viņas vai�gos kā rīta blāzma atplauka maigs sārtums.

Stiprinieks uzsvilpa zirgam, uzsēdināja uz tā savu jauno sievu, pats uzleca seglos. Tā viņi devās atpakaļceļā.

Jāja dienas, jāja mēnesi, jaja gadu. Ceļā viņiem piedzima dēls, sudrabots puisēns ar zeltainiem matiem. Māte pacēla dēlu rokās � saule un zvaigznes viņiem uzsmaidīja, viss, kas labes�tībā mitinās uz zemes, priecājās, viss, kas jaunumā snaiksta gal�vas, tapa zili melns aiz dusmām.

Stiprinieks uztraucās, ka viņam mazo dēliņu grūtajā ceļā nosargāt? Bet zirgs deva labu padomu:

����� Lai tava sieva ar dēlu ielien manā kreisajā ausī. Tur viņa atradis vara bļodu, pati nomazgāsies, dēlu nomazgās. Pēc tam lai pāriet manā labajā ausī. Tur ir vieta, kur apgulties, ir ar ko apsegties, ir papilnam ēdamā un dzeramā .. .

Ka zirgs teica, tā arī izdarīja.

Jāja tālāk. Diena viņiem likās ka vesels gads, gads aizlidoja kā viena diena. Beidzot viņi sasniedza vientuļo jurtu, sudraba kapu ar zelta puķēm. Puķes uz kapa auga un ziedēja, jo ve�cī�i tās rūpīgi kopa, ar avota ūdeni laistīja. Vecī�i sēdēja pie kapa, kad stiprinieks viņus atrada.

Abi sāka prieka asaras raudat, kad ieraudzīja dzīvu to, kuru bija kapa apbedīju�i. Vecī�i reizē raudāja, reizē smējās. No lielas laimes kļuva jaunāki. Vecenīte paņēma puisēnu ar zeltai�niem matiem uz rokām, ietina sabuļu ādā, priecīga auklēja, deva ēst un deva dzert.

Stiprinieks viņiem trīs dienas un trīs naktis stāstīja un stastīja. Kad vecī�i klausījās slikto � gau�i raudāja, kad klausījās labo � nebeidza smieties.

Beigās stiprinieks teica:

���� Man ir tēvs un mate. Atlaidiet mani, tagad jā�u pie viņiem.

���� Tas ir labi darīts, � atbildēja vecītis. � Neaizturam tevi, jāj vesels!

Stiprinieks ar sievu un dēlu atkal devās ceļā. Jāja pa plauk�sto�u un ziedo�u zemi. Bet tad iejaja nodedzinātā me�ā, kur pat zale neauga, kur putni vairs ligzdas nevija un zvēru pēdas ne�manīja. Pat akmeņi te bija saplaisāju�i. Stiprinieks vēroja labi zināmās vietas un baidījās pazīt. Pavei, ko ļauna abaasi pastrā�dājusi, pavei, kā viņam atriebusies!

Beidzot viņi izjaja klajumā un ieraudzīja bērzu. Agrāk tas bija kupls, tā sudrabainā lapotne �alca, ar galotni iesniedzās vai mākoņos. Tagad galotne tam nolauzta, zari apsvilu�i.

Stiprinieks piedauzīja ar pātagu pa stumbru. Koks dobji at�saucās, skumji �ikstēdams, atvērās. No tā iznāca sieviete. Stip�rinieks skatījās un nepazina, vai �ī ir labā I�itē, kura agrāk dzī�voja berza. �obrīd viņai mugura saliekta kūkumā, mati sirmi kā pelēka zirga aste, acis bēdu pilnas.

I�itē, redzēdama, kas pie viņas ieradu�ies, nevarēja vien no�priecāties. Mīļi vārdi jaucās ar skarbiem pārmetumiem.

Stipriniekam tikai viens jautājums deg uz mēles: kur tēvs un māte, vai abi vēl dzīvi?

I�itē atbildēja:

���� Abi ir dzīvi. Es viņus kā prazdama slēpu no nelaimes, sar�gāju no posta. Kad ļaunā abaasi te rnus ar uguni gribēja no zemes virsas nodeldēt, es tavus vecākus paslepu zem bērza sak�nēm. Vel pa�laik viņi ir tur. Bēdājas un skumst pēc tevis, tā paiet viņiem gadi. Arī es, klausīdamās viņu bēdās, esmu nove�cojusi.

I�itē pie berza saknēm pieskārās zemei, zeme atvērās, sak�nes pa�ķirās � un no turienes iznaca tevs un inate. Ieraudzīju�i dēlu, jauko vedeklu, zeltmataino mazdēlu, nezināja no prieka, kur dēties.

������������� Piedod mums, ka tev toreiz nenoticējām! � māte teica.

��� Ļauno dzelzs abaasi iemīlējām vairāk nekā tevi!

���� Arī jus man piedodiet, ka es uz jums jaunu prātu turēju. Abaasi es nositu, par jums atriebos, par sevi atmaksāju. Ta�gad, � viņ� teica, � dzīvosim visi kopā.

Te no apdegu�ā me�a vienas malas līdz otrai malai atskanēja brīk�ķē�ana. Tur nāca bullis ar �etrām govīm, atgriezās zirgs ar �etrām ķēvēm. Uguns tiem apsvilinājusi spalvu, aiz bada

ribas izspiedu�ās kā stīpas. Tas ari bija viss, kas palicis pāri, kas vēl saglabājies no biju�ās bagātības.

Sāka dzīvot. Stiprinieks uz astoņiem resniem stabiem uzcēla siltu ziemas jurtu. Klajumu apstādīja ar gai�iem bērziņiem. Sāka zaļot zāle, aizsedza apdegu�os celmus. Vairojās lopi. Uguns ar sirmu, cienīgu bārdu nekad neapdzisa pavardā.

Stipriniekam un viņa brīnum jaukajai sieyii piedzima asto�ņas meitas � veiklas kā dzērves, astoņi deli � stalti kā gulbji. Bet viņu vidu kā varens koks jaunaudzē auga un di�ojās vecā�kais � sudrabotais puisēns ar zeltainiem,matiem.

Zaļot sāka arī apdegu�ais vecais bērzs, un I�itē atguva ag�rāko skaistumu.

Viņi visi dzīvoja laimīgi. Viņu jurtā katrs ceļinieks, katrs jātnieks varēja pārlaist nakti, te atbalstu un uzmundrinājumu atrada nabagais un pazemotais.

Tā runā, tā stāsta par jakutu stiprinieku Erbahirdigersetteteerteerbehteibergenu.

.

M. Voskoboiņikovs. Lasītajam ;

Vai tā bija vai nebija. Sāmu pasaka ; Zilā krellīte. Eskimosu pasaka ; Sniedzes mātes dziesmiņa. Eskimosu pasaka . Kā divpadsmit brāĻi uz Sortavalu brauca Vepsi pasaka . Dziesminieks Kuna�i. Dolganu pasaka . Garais miegs. Ketu pasaka ; Mednieks Sergevans. Sāmu pasaka ; Dzērves spalva. Jakutu pasaka ; Kā Imihiti vizinājās ar ragaviņām. Hantu pasaki ; Zemes osa. Dolganu pasaka ; Gribu klejot � negribu klejot, �uk�u pasaka ; Ilasingeta vecmāmiņa. Hantu pasaka�; Teiksma par stiprinieku Vi��otiru. Mansu pasaka ; Deguns no bērza tāss. Mansu pasaka .; Kurai jāairē? Evenku pasaka ; Dzīvības ūdens. Tofalaru pasaka ; Ka Vilka uz jūru brauca. Ņencu pasaka�; Zeltainās �ūskas dāvanas. Evenku pasaka ; Kura mājoklis labāks? �uk�u pasaka ; Uguns Māte. Seļkupu pasaka ; Gudrā pūce. Mansu pasaka ; Skaistā D�iadankanfud�i. Nanajie�u pasaka� ; Vecais un jaunais. Evenku pasaka ; Pelīte. Ņencu pasaka� ; Baltā jaranga. �uk�u pasaka ; Izmanīgākais mednieks piekrastē. Oro�u pasaka ; Divi brāļi. Encu pasaka ; Teiksma par veco samani, viņa trim dēliem un par izrakstīto seju valdnieku Cin�iru. Nganasanu pasaka ; Attapīgais Nardaliko un viņa suns Jandako. Ņencu pasaka ; Līgavas no koka. Itelmeņu pasaka ; Sve�ā urasa. Jukagiru pasaka ; Tīģeris pie durvīm. Negidālie�u pasaka ; Cilvēkēdāji ninviti. Korjaku pasaka ; Dro�sirdīgais mednieks. Korjaku pasaka ; Dzelzs Sungu. Udehejie�u pasaka ; Aļņa brēciens. Nanajie�u pasaka ; Kuikinjaku no kraukļu dzimtas. Korjaku pasaka ; Brīvā Kalnu meita. Nivhu pasaka ; Puns pierē. Evenku pasaka ; Puika meitenes drēbēs. Aleutu pasaka�; Slavenais stiprinieks ar garo vārdu un ļaunā Negeitugute. Jakutu pasaka

Ziemeļu tautu pasakas

Redaktore E. Marļutina. Māksi, redaktors H. Pur�vi ņ�. Tehn. redaktore L. Engere. Korektore I. Briedē. Nodota salik�anai 1974. g. 29. novembri. Parakstīta iespie�anai 1975. g. 28. augustā. Tipogrāfijas papīrs Nr. 1, formāts 70x90/16. 19,38 fiz. iespiedi.; 22,67 uzsk. iespiedi.; 17.04 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 95 kap. Izdevniecība �Liesma� Rīgā, Pa�domju bulv. 24. Izdevn. Nr. 218/27091 .'B-290. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā �Cīņa� Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pasūt. Nr. 4054-D.

1 Babki � tautas spele, kas pa da|ai atgādina ķegļu spēli. Spēlē ar dzīvnieku, piemēram, zirgu, govju u. c. virsnaga locītavu skriemeļu kau�liem.

[1] jaranga � �uk�u un eskimosu mājoklis. Karkasu tam taisa no kārtīm vai valzivs kauliem, apjumj ar valzirgu vai brie�u ādām. Jarangā ierīko siltus nodalījumus gulē�anai.

[2] kuhļanka � pāri galvai velkams viengabala ka�okādas virsģērbs ar kapuci vai bez tās.

[3] torbasi � mīksti aļņādas zābaki.

[4] �amane � burve, zintniece.

[5] palisāde � senlaiku ie�ogojums, kas būvēts no resniem, aug��daļā nosmailinātiem baļķiem.

[6] pimi � gari brie�ādas zābaki.

[7] parka � ka�okādas virsdrēbes.

[8] f a n z a � niaja tautam, kuras dzīvo tālajos austrumos pie Amū�ras. Visbie�āk tā būvēta no māla kleķa.

[9] k a n s � gar� mūrītis fanza.

[10] amulets � kaut kāds priek�mets (loti bie�i izgatavots no koka, akmens vai metāla), kuram māņticīgi cilvēki piedēvē pārdabiskas īpa�ības: spēju izsargāt no slimībām, nelaimēm un citām likstām.

[11] burhani-ad�ehi � amuleti, uz kuriem attēloti cilvēki vai dzīvnieki.

[12] argi�s � brie�u pajūgi, kas brauc cits aiz cita.

[13] u r a s a � konusveidīga, izjaucama klejojo�u ziemeļu tautiņu mītne. Tā apjumta ar ādu, da�reiz ar bērza tāsīm vai koka mizu. Tas pats, kas �ums.

[14] jukola � vējā kaltētas zivis.