14 -Brīnumzeme. Pasaules tautu pasakas. Stiprinieks Agerans. Rumāņu tautas pasakas

Senos aizlaikos dzīvoja kāds karalis, protama lieta, bagāts kā jau visi karaļi. Viņam bija dēls Jonice. Ļaudis to sauca par Fetfrumosu, jo viņ� bija dro�sirdīgs un bezbailīgs. Jonicem pa prātam bija jautrība, dejas un dziesmas, pa prātam viņam arī paklausīties, kā muzi�kanti spēlē, ta�u vismīļāk viņ� noņēmās ar � zirgiem. Ne vienu reizi vien Jonice kopā ar karaļa zirgu ganu jāja uz pļavu pieskatīt zir�gus. Skaidrības labad jāsaka, ka vislabākā no visām pļavām � ar leknu zāli un āboliņu � bija tā, kas atradās netālu no ezera. Ezeru sauca par Apburto ezeru. Kādreiz no ezera kāpu�as ārā jaunas, skaistas mei�as � burves, lai izrādītos ļaudīm.

Kādu dienu Jonice kopā ar zirgu ganu aizjāja uz �o pļavu ganīt lielu baru zirgu. Jonice apgūlās ezera malā un aizmiga, bet zirgu gans pieskatīja zirgus. Te pēk�ņi ūdens saviļņojās, un no ezera iznāca burve, tik brīnum skaista mei�a, kāda pasaulē vēl nebija redzēta. Viņa piegāja pie Jonices, viņu apkampa un teica:

-�Mosties, mans mīļais Jonice!

Jonice nemostas. Mei�a sāka rūgti raudāt, skūpstīja puisi, bet viņ� gulēja kā nosists. Mei�a to ņēma pie sirds, gāja atpakaļ uz ezeru, iekāpa ūdenī un nozuda dzelmē.

Zirgu gans paganīja zirgus, uzmodināja Jonici, un viņi jāja atpakaļ uz pili. Pa ceļam zirgu gans izstāstīja Jonicem par mei��as apciemojumu. Jonice nevarēja vien beigt uz sevi sirdīties � kā gan viņ� nav varējis atmosties?

Otrā dienā viņi atkal jāja uz ganībām. Kaut gan Jonice bija apņēmies negulēt, tomēr viņam uzkrita tik salds miegs, ka nekā pretī turēties. Miegs jau ir saldāks par medu. Tā ari mīklā teikts: �Par visu saldāks pasaulē, visiem vajadzīgs, bet nevienu neklausa.�

No ezera izkāpj atkal tā pati mei�a, ņemas modināt Jonici � te apkampj, te skūpsta, bet dari, ko gribi, �is nemostas. Mei�a sāka rūgti raudāt, gāja un nozuda atkal ezera dzelmē.

Zirgu gans visu to redzēja. Pat viņ� sāka uz Jonici dusmoties. Uzmodināja viņu, un abi jāja atpakaļ uz pili. Pa ceļam viņ� Jonicem izstāstīja, kā mei�a viņu modinājusi un raudājusi redzot, ka neiespēs �o uzmodināt.

Tre�ajā dienā Jonice kopā ar zirgu ganu atkal jāja zirgus ganīt uz pjavu, kas atrodas netālu no Apburtā ezera. Jonice sāka staigat gar ezera malu, lai atgaiņātu miegu. Visu laiku gaidīt te iu � teju no ūdens izkāps mei�a. Bet kas gan viņam peksņi iekrita prātā? � Ņēma un nolikās gar�ļaukus zālē un skatas tikuz ezeru. Kā te lai neaizmieg? Miegs nemanot viņu atkal pievārēja. Jonice guļ cie�ā miegā, bet no ezera izkāpj mei�a, pienāk pie viņa, skūpsta, raud, nezina, ko darīt, ko ne. Tad, re�dzot, Ka tik un ta nevarēs viņu uzmodināt, teica: fcs te vairāk savu kāju nesper�u.

Novilka viņa Jonicem gredzenu un uzmauca sev pirkstā, bet savējo ar visu vārdu savukārt uzvilka puisim pirkstā, tad gāja un atkal nozuda ezera dzelmē.

Pēc negara brītiņa pienāca zirgu gans, Jonici uzmodināja un izstāstīja viņam visu, ko bija redzējis un dzirdējis.

Jonice dusmojās uz sevi un nezināja, ko tagad iesākt. Paska�tījās uz pirkstu, � tajā mirdz sve�s gredzens, bet uz gredzena uzrakstīts tā: �I|ana Kosinzjana, zelta bize, bizē dziedo�as puķes, dzied brīnumaini, dzird pāri deviņām karaļvalstīm.�

Jonice, izlasījis uzrakstu, ilgi galvu nelauzīja. Viņ� jāja uz mājām. Tikko atjāja, izdāļāja visu savu bagātību nabaga ļau�dīm, lika nopīt sev izturīgus apavus � dzelzs vīzes, rokā paņēma tērauda spieķi un devās pla�ajā pasaulē, lai uzmeklētu Iļanu Kosinzjanu.

Jonice gāja taisnā ceļā pie svaiņa, kur� bija apprecējis viņa jaunāko māsu. Vaicāja viņam:

���� Vai tev nav gadījies kaut ko dzirdēt par Iļanu Kosinz�janu?

��� Nē, nav gan gadījies, � svainis atbildēja.

Jonice iet tālāk un nonāk pie otra svaiņa, kur� bija apprecējis vidējo māsu. Vaicā arī viņam, vai nezina kaut ko par Iļanu Kosinzjanu.

���� Kā nu man zināt? � otrs svainis atbild. � Par viņu jau tikai pasakās stāstīts.

Jonice nenolaida rokas, tikai cie�āk pievilka siksnas dzelzs vīzēm, stingrāk satvēra rokā tērauda spieķi un gāja savu ceļu tālāk, lai atrastu mīļoto. Palaikam mīlestībai dots tāds spēks, kas ceļavīru līdz pasaules malai aizvedīs.

Jonice nonāk pie tre�ā svaiņa, kur� bija apprecējis viņa vecāko māsu. Viņ� tūdaļ vaicā:

���� Savā mū�ā tu esi gana redzējis un gana dzirdējis, varbūt zini arī par Iļanu Kosinzjanu.

���� Nav gan gadījies pieredzēt, ka kāds būtu meklējis Iļanu Kosinzjanu, nav arī gadījies dzirdēt, kur tāda dzīvo, � svainis viņam atbildēja. � Labāk griezies atpakaļ uz mājām, nav pa pasauli velti apkārt jāblandās, var vēl ļau�u valodās nonākt!

Jonice cieta klusu un nelaida ne vārda pār lūpām, kādas dzi�jas bēdas mājo viņa krūtīs. Lieku vārdu netērējis, viņ� atvadījās no svaiņa un gāja savu ce|u tālāk. Cik daudz ieleju, cik daudz kalnu un zaļu pļavu Jonice nepārstaigāja, cik daudz bieziem me�iem cauri neizgājal Ko tik nesastapa, kam tik nejautāja *� par Iļanu Kosinzjanu, neviens nekā nezināja.

�Kas man tā par dzīvi bez Iļanas? Ie�u vien, ie�u, kamēr zeme būs zem kājām, kamēr debess virs galvas,� pie sevis prātoja Jonice.

Viņ� gāja, gāja, noguruma nepazinis. Visu laiku prātā viņam stāvēja tikai Ijana vienīgā. Da�ubrīdi Jonicem pat liekas, ka viņa tepat, tepat, bet pastiepj roku un redz, ka māņi vien biju�i.

Jonice nonāca pie augsta kalna, sāka rāpties aug�ā, bet domas visu laiku pie Iļanas. Uzrāpās Jonice līdz kalna galam, skatās � kalna otrā pusē tum�a ala. Saule tur var ielūkoties tikai rieta laikā. Jonice nokāpa alā, gāja un gāja, bet nevienu dzīvu cilvēku savā ceļā nesastapa, tikai �ūskas un citi rāpuļi lodāja. No tiem jau nu Jonice nenobīsies!

Pēc krietna brī�a viņ� tālumā pamanīja gaismu spīdam un nogriezās uz turieni. Jonice pielika soli un drīz vien nonāca pie dzirnavām, kādas nebija gadījies redzēt visā garajā ceļā. Nelielā straujā upītē tecēja ūdens, melnāks par kvēpiem, griezdams tik a�i dzirnavu ratus, ka tie it kā lidot lidoja.

To redzēdams, Jonicem nenopriecāties. Viņ� iegāja dzirna�vās, bet tur ļaudis nezin kāpēc nebija manāmi, kā tas parasti dzirnavās mēdz būt. �Tām dzirnavām, kur ļaudis neiegrie�as, jāizput,� teikts parunā. Jonice paskatījās pa labi, paskatījās pa kreisi un beidzot pamanīja vecu vīru. Vīrs bija tik vecs, ka viņam pat plaksti nepacēlās, tos viņ� pacēla ar kā�iem. Viņ� viens pats dzirnavās arī rīkojās, tik tikko paguva miltus sabērt maisos, jo graudi � nebija ko redzēt! � jau samalu�ies.

����� Labadiena, vecotēv! � Jonice sveicināja veco vīru.

����� Labadiena, jaunekliJ � �is atbildēja. �� Saki nu viens, kāds vēj� tad tevi �urpu atpūtis? Mū�u bū�u nodzīvojis, bet te dzirnavās gan nav kāju spēris neviens no zemes cilvēkiem.

����� Jā, cilvēkam jau viss jāredz, jāzina, pāri deviņām jūrām un deviņām zemēm jāpāriet. Arī es esmu pārstaigājis visu pla�o pasauli, bet ne par matu neesmu ticis tuvāk tam, ko meklēju. Var�būt tu, vecotēv, varēsi pateikt, jo garu mū�u esi nodzīvojis, tā vien rādās, ka būsi vienā vecumā ar pa�u laiku.

Vecais vīrs ar kā�iem pacēla plakstus, paskatījās uz Jonici un vaicāja, kas �im vajadzīgs.

���� Vai tu neesi kaut ko dzirdējis par Iļanu Kosinzjanu? � Jonice sper tūliņ va]ā.

���� Kā nu ne. Viņa ta�u ir �o dzirnavu saimniece. Viņai vie�nai es maju miltus diendienā. Katru dienu �urp atlido deviņi milzīgi putni, katrs atnes �etrus maisus graudu, bet man līdz otram rītam visi graudi jāsamal.

Jonice atplauka, arī spēks atgriezās kaulos. Parunājās ar veco vīru gan par �o, gan par to un sadraudzējās. Tad Jonice piesolījās vecajam vīram pastrādāt viņa vietā � sabērt miltus maisos. Vecais vīrs ar mieru atpūsties, nolikās uz maisiem un, protama lieta, tūlīt aizmiga � tā viņ� bija nopūlējies. Jonice to vien bija gaidījis. Viņ� veikli piebēra maisus ar miltiem, bet vienā maisā ielīda pats un to no iek�puses aiz�uva.

Pa to starpu atlidoja deviņi milzīgie putni, sāka ķērkt un brēkt, sauca veco vīru un noprasīja:

��� Vai milti jau sabērti?

Vecais vīrs, tikko uztrūcies no miega, pacēla ar kā�iem plak�stus, skatās gan �ur, gan tur � drosmīgā jaunekļa nekur nemana. Tad nu vajadzēja vien vecajam atkal vienam pa�am tikt ar visu galā. Vēl miegainam viņam pavisam grūti maisus valstīt, ar lielām pūlēm tos putniem uz muguras uzvēla. Putni aizlidoja atpaka] ātrāk par cilvēka domu, ātrāk par vēju.

Vecais vīrs kā bija, tā arī palika dzirnavās savas mū�a dienas aizvadīt un pēdējo stundiņu sagaidīt. Ilgi vecītis lauzīja galvu, kur palicis drosmīgais jauneklis: vai nu upītē noslīcis, vai arī izkjuvis brīvajā pasaulē, pie zemes cilvēkiem?

Bet Jonice atradās dro�ā vietā. Milzīgie putni atlidoja pie I]anas Kosinzjanas un nodeva maisus pavāram. Tas atplēsa vienu maisu un tie�i tajā tupēja Jonice. Vai, kā pavārs pārbijās, kad Jonice sveiks un vesels izlīda no maisa!

���� Saki nu viens, kā �e cilvēks gadījies? � viņ� vaicā.

���� Par to ciet klusu, � Jonice saka un rāda viņam gredzenu, bet uz gredzena, grozi, kā gribi, uzrakstīts: �Iļana Kosinzjana,

zelta bize, bizē dziedo�as puķes, dzied brīnumaini, dzird pāri deviņām karaļvalstīm.�

Pavārs prata turēt mēli aiz zobiem, un Jonice sāka dzīvot pavāra mājā.

Te pienāca reize pavāram cept maizi Iļanai Kosinzjanai � citu maizi viņa i mutē neņēma, tikai to, kuru viņai cepa pavārs.

Jonice tad nu teica pavāram:

���� Paļauj man, izcep�u, redzēsi, kāda laba maize būs!

���� Cep vesels! � pavārs atbildēja.

Jonice a�i ķērās pie darba, uzrotīja piedurknes, krietni samī�cīja mīklu. Kad tā atlēca no rokām, izveidoja apaļus klaipus un ie�āva krāsnī. Kad maize bija gatava, pavārs izvilka klaipus no krāsns un nevarēja vien nobrīnīties, cik �oreiz �agana maize.

Viņ� aiznesa klaipu Iļanai; viņa, to paņēmusi rokās, tūlīt ņemas tincināt:

����� Kas izcepa tādu brīni�ķīgu, labi uzrūgu�u maizi?

���� Kas gan cits tādu izceps? � Es izcepu, � pavārs atbildēja.

Kad �is cepiens bija apēsts, pavāram atkal jācep. Jonice arī �oreiz to gribēja darīt pavāra vietā un izcepa vēl daudz labāku maizi nekā iepriek�ējā reizē. Iļana nevar vien nobrīnīties, ka maize ar katru cepienu kļūst gar�īgāka.

Bet pavārs vairs nespēja maizi vien piecept: tikko izcep vienu cepienu � nav ko redzēt! � tas jau apēsts, maize nedabū nemaz cieta palikt, kā tas notika agrāk. Tas arī saprotams: laba maize tāpat kā salds pīrāgs ilgi uz galda negulēs.

Lūk, pienāk ātri jo ātri diena, kad pavāram atkal jācep maize.

Jonicem sirds aiz prieka tā vien sāka krūtīs dauzīties. Viņ� ķeras pie maizes cep�anas tre�o reizi, �aujot klaipus krāsnī, daudz negudrodams, ņem un iecep vienā klaipā Iļanas Kosinzjanas gredzenu.

Kad maize gatava, pavārs ņem un aiznes klaipu Iļanai. Viņa to pārlauza uz pusēm, gredzens izkrita. Iļana to pacēla, pazina savu gredzenu un ņemas taujāt:

���� Kas �o maizi izcepa?

Pavārs mēģina izlocīties � stāsta gan �ā, gan tā, melo, ka au�is kust, bet vēlāk nācās vien atzīties, ka maizi izcepis Jonice.

IJana, to dzirdēdama, nekavējoties aizsūta pavāru pēc Jonices; Jonici atveda. I|ana, Jonici ieraudzījusi, nezināja aiz prieka, ko darīt, tad apkampa un pavēlēja viņam iedot jaunas, ar zeltu iz�ūtas drēbes, jo mugurā viņam bija krietni vien apvalkātas un apdilu�as drēbes.

Pēc pāris nedēļām Iļana ar Jonici Fetfrumosu salaulājās un savīk�a tādu kāzu godu, ka runas par to izplatījās pāri deviņām karaļvalstīm.

Pēc kāzām Iļana atdeva Jonicem visas savas atslēgas. Jonice kļuva par pils neskaitāmo apartamentu un daudzo kambaru saimnieku. Tikai pagraba atslēgu Iļana viņam neatdeva.

Pagāja vairākas dienas; Jonici kāds dīdīt dīda uzzināt, kas īsteni pagrabā atrodas. Viņ� lūdza Iļanai atslēgu; viņa neatteica, atdeva arī �o atslēgu. Jonice gāja, atslēdza durvis un ieskatījās pagraba tumsā. Pēk�ņi dzird � no mucas atskan griezīga balss un lūdz atvērt durvis pla�āk. Jonice, neko ļaunu nedomādams, paklausīja, atvēra durvis, cik varēja. Tad sāka mucai plīst pu�u viena stīpa pēc otras un no mucas iz�āvās pūķis tik milzīgs kā kalns, neko mazāks, � un metās virsū Iļanai Kosinzjanai. Sagrāba viņu un � nebija ko redzēt! � aiznesa pāri deviņām karaļvalstīm.

Jonicem aiz bēdām sāka birt asaras kā pupas, bet maz no tā labuma� ar asarām bēdu nepieveiksi. Tagad viņam atkal stā�vēja ceļ� zem kājām � jāatrod Iļana Kosinzjana. Viņ� uzāva kājās dzelzs vīzes, paņēma rokā tērauda spieķi un devās pla�ajā pasaulē. Jonice, dū�u nezaudēdams, iet vienu dienu, iet otru dienu, brītiņu apstājas, paprāto, bet ko te daudz izdomāsi � pats vainīgs, nav kam pārmest. Tālus ceļus izstaigājis, viņ�. nonāk pie Svētās Piektdienas un pieklauvē pie durvīm. Svētā Piektdiena aicina:

���� Ja tu esi labs cilvēks, nāc tik iek�ā, bet, ja neesi labs � ej ātrāk projām, steidzies prom aiz deviņām ķēniņa zemēm, citādi tev klāsies plāni, tavus kaulus apgrauzīs mana kuce ar saviem tērauda zobiem.

-���� Man domāt, esmu labs cilvēks, � Jonice atbildēja.

Svētā Piektdiena viņu ielaida iek�ā un vaicāja, kas �im uz sirds. Jonice viņai visu izstāstīja, kas un kā noticis. Svētā Piekt�diena viņu uzklausīja, ilgi uz viņu skatījās, acu nenovērsusi, it kā pārmezdama: �Viena glupa galva nedod divām kājām miera.� Tad viņu pa�ēloja un mierināja:

���� Nekas, nezaudē cerības! Paņem �o loku, gan tas tev kād�reiz noderēs.

Jonice paņēma dāvanu un devās ceļā. Viņ� gāja, gāja � pārstaigāja daudzas sve�as zemes, daudzas karaļvalstis, tādu staigā�anu mēs pat savam ienaidniekam nenovēlētu. Un tad pēk�ņi redz: stāv māja, virs tās kraukļi lidinās, apkārt tai vilki gaudo, vienas �ausmas, vienas briesmas!

Jonice, daudz nedomādams, iet tik mājā iek�ā, bet pretī viņam iznāk vecene � īsta ragana: kājas kā zirgam, līki, mil�zīgi tērauda zobi, bet roku pirksti saliekti kā sirpji. Viņa ierau�dzīja Jonici un ņemas tirdīt, kāds vēj� to �e atpūtis. Jonice nepa�liek atbildi parādā � esot atnācis par kalpu salīgt, lai zirgu sev nopelnītu.

���� Labi, � vecene saka. � Tu esi nācis īstā brīdī, man tie�i kalps vajadzīgs. Paliec pie manis, tik tev būs tā darba kā katru vakaru ķēvīti paganīt.

Tā arī vienojās. Bet gads tajos aizlaikos bija tikai trīs apaļas dienas. Jonice nosprieda, ka gads nav gar�, veselu mū�u jau tas neilgs.

Pienāca vakars; vecene izved ķēvīti, liek Jonicem jāt uz ganī�bām un piekodina ķēvīti labi pieskatīt, bet, ja to nenosargās, tad pa�am galva ripos. Jonice uzkāpa ķēvītei mugurā un dzina pil�nos auļos uz ganībām, bet neaizmirsa arī loku paķert līdzi.

Viņ� jāj, jāj, un pēk�ņi pretī klibo mazs putniņ� ar pārsistu kājiņu. Jonice to pamanīja, uzvilka jau stiegru, grasījās putniņu no�aut, bet tas viņu lūdzas:

���� Nenomaitā mani, labāk apsien man kājiņu, gan es tev kādreiz noderē�u!

Jonice putniņu pa�ēloja, apsēja tam kāju un jāja tālāk. Nonāca ganībās, bet no ķēvītes zemē nekāpa, lai tā nepazustu.

Ķēvīte ganās savā nodabā, Jonice sēd, kā sēdējis augu nakti viņai mugurā un snau�. Tad ķēvīte Jonici nosēdināja uz akmens, bet pati pārvērtās par putnu, kopā ar citiem putniem aizlidoja uz me�u un tur sāka dziedāt.

Otras dienas rītā Jonice pamostas un redz, ka viņ� sē� uz akmens, rokās tur iemauktus, bet no ķēvītes ne miņas. Viņ� sāka bēdāties, raudāt, turklāt tik �ēli, ka pat putni pārstāja dziedāt.

Te pēk�ņi viņa priek�ā nometas putniņ�, kuram viņ� bija apsējis kāju, un saka:

����� Nebēdājies nemaz, gan ķēvīte pati atradīsies!

Putniņ� bija brīnumdaris, pavēlēja visiem putniem dziedāt un raudzīties, vai viņu vidū nav atlidojis kāds sve�s putns. Visi putni sāka dziedāt, tad nu arī atklājās sve�ais pielidoju�ais putns. Viņu atdzina pie Jonices. Viņ�, to redzēdams, iesita ar iemauktiem pa galvu un teica:

���� Raganas ķēvīte! Neesi nu vairs putns, bet laiks tev pār�vērsties par ķēvīti, kāda biji!

Putns pārvērtās par ķēvīti, Jonice uzlēca tai mugurā un nākamajā mirklī atradās jau pie raganas mājas.

Ragana, ieraudzīdama ķēvīti, ārdās kā negudra, sper vai zemes gaisā, krietni viņu noslānīja un piedraudēja: ja viņa arī otrreiz tī�u prātu do�oties rokā, tad ādu pār acīm.

Otrā vakarā Jonice atkal jāj ķēvīti uz ganībām. Un ko viņ� sastop pa ceļam? � Nabaga zaķēnu ar pārsistu kāju. Jonice jau ķer pēc loka, grib zaķi no�aut, bet �is viņu lūdzas:

���� Ne�auj mani, labāk apsien kāju, gan es tev kādreiz bū�u noderīgs!

Jonice apsēja zaķēnam kāju un palaida viņu brīvībā.

Jonice atjāja ganībās un sāka ganīt ķēvīti, pats sēd kā sēdē�jis augu nakti viņai mugurā, un, lai miegs nepievārētu, salicis sev aiz apkakles dad�us. Bet ko tu miegam padarīsi, ja tas sal�dāks par medu, ņem un pieveic Jonici, kad viņ� nemaz to negaida. Jonice aizmiga cietā miegā, un atkal ķēvīte viņu atstāja ar iemauktiem rokā uz akmeņa, bet pati pārvērtās par zaķi un lēkā pa me�u kopā ar citiem zaķiem.

Jonice pamodās un noprot, ka aizlaidis ķēvīti. Nu sāka tā raudāt un vaimanāt, ka viņa raudas bija dzirdamas gan laukos, gan me�os. Te pie viņa atcilpo klibais zaķis un mierina:

���� Paļaujies uz mani, mēs tev viņu � viens un divi! sameklēsim!

Zaķēns aizjoza atkal uz me�u, saaicināja visus zaķus kopā, nopētīja tos un pienāku�o zaķi pazina pēc zobiem: �im bija nevis zaķa, bet gan zirga zobi. Klibais zaķēns sāka neīsto zaķi kost un knaibīt, un dzīt no me�a ārā. īstā brīdī arī Jonice klāt kā saukts, stāv un saka:

��� Raganas ķēvīte, neesi nu vairs zaķis, bet laiks tev pār�vērsties par ķēvīti, kāda biji!

Viņ� iesita zaķim ar iemauktiem, un tas pārvērtās par ķēvīti. Jonice uzsēdās tai mugurā un aulek�oja tie�i uz māju. Bet ragana pa to laiku jau uzlikusi uz uguns katlu ar ūdeni. Ūdens sācis burbuļot; ragana gaida: tūlīt jābūt mājās Jonicem, protama lieta, bez ķēvītes, tad viņa to arī dzīvu liks katlā un izvārīs. Ieraudzījusi, ka Jonice atjāj uz ķēvītes, ragana aiz niknuma gan�drīz pārsprāga. Iekoda mēli savos lielajos zobos un nelaida ne vārda pāri lūpām. Toties ķēvīte no viņas dabūja trūkties! Ragana sāka viņu slānīt ar nokaitētu dzelzs stieni, līdz pati mirka vienos sviedros. Tad stingri ķēvītei piekodināja nākamajā reizē tā noslēpties, lai Jonice nevarētu viņu sameklēt.

Tre�ajā vakarā Jonice atkal jāja ar ķēvīti uz ganībām un atkal aizmiga, it kā būtu noburts. Ķēvīte �oreiz pārvērtās par vecu ozolu, nostājās pa�ā me�a vidū, bet saknes izlaida taisni tajā vietā, kur gulēja klibais zaķēns, un nobiedēja to.

Jonice atmodās no miega un skatās � ķēvītes atkal nav. Viņa bēdām un vaimanām nebija gala. Pats ar savām acīm bija redzē�jis, cik nikna ir vecene, �oreiz no viņas nekā laba nesagaidīsi. Ta�u, kā smejies, lielai bēdai arī liela palīdzība.

Te atlidoja brīnumdaris putniņ�, pēc brītiņa atcilpoja klibais zaķēns un ņēmās Jonici mierināt:

�� Ko te daudz bēdāties! Pavei, kāds tev varens spieķis, padauzi ar to pa visiem kokiem un ķēvīte būs rokā.

Jonice tā ari izdarīja. Kā iezvēla pa veco ozolu, tā tas tūdaļ sāka lēkāt, bet Jonice teica:

��� Stāvi mierā, raganas ķēvīte, laiks tev pārvērsties no ozola par ķēvīti, kāda biji!

Ozols pārvērtās par ķēvīti, Jonice jāja ar to uz māju. Vecene, viņu ieraudzījusi, tā sāka griezt zobus, ka tie visi līki saliecās.

Tā, re, arī gads bija pagājis. Jonice vaicāja vecenei:

��� Saki, vai tev labi kalpoju?

������ Neko teikt, labi, � vecene atbild. � Tagad iesim uz stalli, izvēlēsies sev zirgu, kā mums bija norunāts. Tikai vis�pirms paēd, jo tu, kā redzams, esi gau�i izsalcis.

Jonice sēdās pie galda, un, kamēr viņ� mielojās, pa logu ieli�doja putniņ� brīnumdaris un viņam ie�ukstēja ausī:

���� Esi prātīgs un izvēlies pa�u kārnāko zirgu!

Tad Jonice ar veceni gāja uz stalli. Vecene ņemas �im izrā�dīt visvisādus zirgus � gan bērus, gan losus, gan pelēkus � un ļauj vienu no tiem izvēlēties.

Bet pa�ā staļ|a galā stāv vāj�, kraupains kleperis, nu tāds, ka negribas uz to paskatīties.

���� Dod, lūk, to zirgu! � Jonice visgudrēm saka.

������������� Kālab tu ņemsi tādu putnu biedēkli? � vecene pretī.

��� Do�u kuru katru, kādu tik tev sirds vēlas.

Jonice ietiepīgi paliek pie tā pa�a. To arī vajadzēja atdot.

Jonice paņēma zirgu, atvadījās no vecenes un devās ceļā. Bet zirgs tāds mirla, tik tikko spēj kājas pakustināt un iziet no pagalma.

Ta�u ko nu te bēdāties! Zirgs nebija parasts zirgs. Kā tas pēk�ņi iezviedzās, tā pārvērtās par brīnumzirgu, lido ar to kaut līdz mākoņiem. Brīnumzirgam bija �etrpadsmit liesas, un tāpēc viņ� nekad nenogura.

Jonicem vajadzēja tikai lēkt brīnumzirgam mugurā un vēlē�ties, lai nokļūtu pie Iļanas � un nākamajā mirklī jau viņ� atra�dās pie pūķa pils.

Iļana nesa no akas ūdeni, ieraudzīja Jonici, tūlīt pazina, apkampa viņu un samīļoja.

Abi a�i uzsēdās brīnumzirgam mugurā un traucās projām, cik ātri vien varēdami.

Pūķis, to pamanījis, arī uzlēca savā zirgā un pilnos auļos sāka dzīties bēgļiem pakaļ. Redzēdams, ka nevarēs �os panākt, pūķis uzkliedza Jonices zirgam, lai tas nometot jātnieku zemē. Pūķis zirgam solīja, ka peldinās viņu vai pienā, baros ar tīrām auzām un apbārstīs tās ar cukuru. Jonice savukārt neatpalika ar solījumiem pūķa zirgam, solījās barot viņu ar āboliņu un rīta rasā peldināt.

Pūķa zirgs to izdzirdēja, ņēma un nosvieda pūķi zemē un pie�beidza uz visiem laikiem, ka nenieka no pūķa pāri nepalika. Tad metās pilnos auļos uz priek�u un panāca Jonices zirgu.

Jonice pārsēdās uz pūķa zirga, bet Iļana Kosinzjana palika uz viņa zirga. Tā abi jāja tālāk. Jāja, jāja cauri daudzām zemēm, cauri daudzām karaļvalstīm, līdz laimīgi nokļuva galā. Kolīdz viņi atgriezās Iļanas pilī, sāka lūgt ciemiņus un rīkot kāzu godu. Kāzās ieradās arī jaunās, skaistās mei�as � burves no ezera � dziedāja un dancoja uz nebēdu: tāda līksmo�anās ne uz zemes, ne debesīs nebija vēl pieredzēta.

Ja jaunie ļaudis nav miru�i, tad laimīgi dzīvo vēl �obaltdien.

Uz dego�as pagales es jāju, ar mēli niekus, tīros niekus plāju; uz sarūsēju�a zāģa esmu jātnieks, gan biju�ā, gan nebiju�ā stāstnieks.

Tā bija kādreiz, kā nebija citreiz, ja mēs ne�būtu tur klātu, tad nenieka nezinātu.

Dzīvoja pasaulē karalis. Nodzīvoja viņ� līdz sirmiem matiem, bet bērnu viņam kā nebija, tā nebija. Sāka karalis aiz lieliem sirdsēstiem vārguļot � tik gau�i viņ� bija sadomājies par dēlu! Ta�u veltīgi.

Tikai tad, kad karalis bija jau glu�i vecs, liktenis ap�ēlojās un atsūtīja viņam dēlu, pie Jtam tādu bra�u, ka nenoskatīties. Karalis viņu nosauca par Aleodoru un, kad pienāca laiks zēnam dot vārdu, salūdza daudz viesu i no Rītiem, i no Vakariem, i no dienvidu un ziemeļu zemēm, lai visi kopā ar viņu priecātos lielajos priekos. Līksmoja visi trīs dienas un trīs naktis, trīs dienas un trīs naktis no vietas ciemiņi dzīroja un gavilēja, un, lai cik ilgi katrs dzīvoja, alla� �īs dzīres ar labu vārdu pieminēja.

Zēns auga un pieņēmās aizvien prātā un gudrībā, kļuva atta�pīgāks. Pagāja savs laiks, un karalim pienāca mirstamā reize. Nāves stundai tuvojoties, karalis nosēdināja dēlu sev uz ceļiem un teica:

� Manu mīļo bērniņ � Man laikam � gribi vai negribi H būs vien jāatvadās no dzīves. Kā es nomanu, tu būsi di�s cilvēks. Pat zem zemes � kapā es apbrīno�u tavus varoņdarbus. Kā zemi pārvaldīt, to es nestāstī�u, tev jau pa�am prāta tam pietiek. Dro�i varu teikt, ka tu man kaunu nedarīsi. Dodu tev tikai vienu padomu � vai redzi tos tālos kalnus? Raugi, lai nejau�i neaiz�klīsti uz turieni, citādi savu galvu pazaudēsi. Tajos kalnos atro�das Klibā jātnieka � puszaķa-puscilvēka īpa�umi, kas sper kāju

uz viņa zemes, tas paliek tur verdzībā uz mū�īgiem laikiem un projām vairs netiek.

To pateicis, karalis trīs reizes dziļi ievilka elpu un nomira. Viņ� nozuda no zemes virsas tāpat, kā nozūd viss dzīvais, it kā viņa pasaulē nebūtu bijis.

Viņu apraudāja piederīgie, apraudāja augstmaņi, apraudaja vienkār�ā tauta; ta�u neko darīt: paraudāja, paraudāja un atdeva zemei zemes tiesu.

Aleodors uzkāpa tronī, būdams vēl zēns, ta�u ieveda zemē tādu slavējamu kārtību, kādu iespēj tikai nobriedu�a vīra prāts. Visi pavalstnieki bija apmierināti ar jauno karali un pat lepojās, ka ir laimējies dzīvot viņa valdī�anas laikā.

Bie�i vien no karaļa pienākumiem brīvajā laikā Aleodors devās medībās. Viņ� labi atcerējās sava tētiņa vārdus un centās tos arvien ievērot.

Ta�u kādu dienu, nezin, kā tas gadījās, kā ne � viņ� bija pārkāpis briesmoņa īpa�umu robe�u. Viņ� nepaguva paspert ne desmit soļu, kad briesmonis, kur bijis, kur nebijis, klāt gan.

Aleodoram sāpēja sirds nevis par to, ka viņ� iemaldījies bries�moņa īpa�umos, bet gan par to, ka viņ�, pa�am negribot, bija lauzis tēvam doto vārdu.

Bet Klibais jātnieks � puszaķis-puscilvēks Aleodoram tūliņ pretī un saka:

���� Kur� nelikumīgi pārkāpj manu īpa�umu robe�u, tas paliek pie manis verdzībā uz mū�īgiem laikiem.

������������� Vispirms tev būtu jāzina, � Aleodors viņam atbildēja,

��� ka nevis ar ļaunu nolūku, bet netī�ām pārkāpu tavu īpa�umu robe�u un nekāda ļauna nodoma man pret tevi nav.

���� Es biju cerējis, ka tu neesi no bailīgajiem zaķapastalām, bet ko es redzu: arī tu esi gatavs lūgt man �ēlastību.

���� Nē, tas nu nenotiks! Es tev pateicu tikai patiesību, bet, ja tu esi gatavs ar mani cīnīties, tad izvēlies: vai mēs kausimies ar zobeniem vai sitīsimies arvālēm, vai metīsimies cīņā uz dzī�vību un nāvi.

��� Ne vienu, ne otru, ne tre�o. Ja negribi palikt verdzībā uz mū�īgiem laikiem, tad tev nekas cits neatliek, kā atvest pie manis dro�sirdīgā valdnieka Zelena meitu.

Aleodors centās visādi atrunāties: sak, kā lai viņ�, karaļa

rūpju aizņemts, dodas tik tālā ceļā? Un kur� viņu uz turieni pa�vadīs? � Tikai � diem�ēl � briesmonim par to visu bēda maza! Viņi tikai pastāv uz savu: atved pie manis dro�sirdīgā valdnieka ZeJena meitu, ja negribi, lai tevi izdaudzinu par zagli un laupi* tāju. Atved, ko tev lieku! Citādi savu galvu uz pleciem ilgi nenēsāsi'

Aleodors jutās pats pie visa vainīgs. Kaut ari netī�ām, tomēr bija pārkāpis briesmoņa īpa�umu robe�u. Aleodors arī nojauta, ka ar �o nelabo labāk būtu nepīties: dot, ko prasa, un lieta darīta. Beigu beigās viņ� bija ar mieru briesmonim pakalpot.

Klibais jātnieks � puszaķis-puscilvēks zināja: ja Aleodors solīja, tad tā arī būs, jo viņ� ar vārdiem velti nesvaidījās. Tas nebija viņa dabā.

Aleodors saposās un devās ceļā. Viņ� jāja savā nodabā, jāja un prātoja, kā labāk izdarīt? Te pēk�ņi� Viņam priek�ā vizuļo caera, un uz krasta sitas līdaka.

Ieraudzījis līdaku, Aleodors piegāja klāt un gribēja jau to saķert, lai pagatavotu sev maltīti. Bet līdaka viņam lūdza:

���� Nenogalini mani, krietno, bra�o jaunekli, � labāk ielaid mani atpakaļ ūdenī. Gan es tev kādreiz dzīvē bū�u noderīga.

Aleodors paklausīja un ielaida līdaku atpakaļ ūdenī. Tikusi ūdenī, līdaka viņam teica:

���� Paņem �o zvīņu, glabā to un zini: kolīdz tu par mani iedo�māsies, es bū�u klāt kā saukta.

Aleodors gāja savu ceļu tālāk un visu laiku viņam bija prātā piedzīvojums ar līdaku.

Te pēk�ņi viņ� sev priek�ā uz ceļa redz � tup krauklis ar sa�autu spārnu. Aleodors jau grasās ņemt koku, lai kraukli nosistu, bet tas viņam saka:

���� Krietno, bra�o jaunekli, krietno, bra�o jaunekli, kāpēc tu savai dvēselei grēku uzkrausi, labāk piesien man spārnu, gan es tev kādreiz bū�u dzīvē noderīgs.

Aleodors viņu paklausīja, ne velti viņ� bija drosmīgs jaunek�lis ar atsaucīgu sirdi. Viņ� ātri vien piesēja krauklim spārnu, bet, tiklīdz dzīrās iet projām, krauklis viņam teica:

���� Paņem �o spalviņu, glabā to un zini: kolīdz tu par mani iedomāsies, es bū�u klāt kā saukts.

Aleodors paņēma spalviņu un gāja savu ceļu tālāk. Viņ� nepaspēja noiet ne simt soļu, kad atrada aklo dunduru. Viņ� jau grasījās dunduru saspiest, bet tas viņam teica:

�Pa�ēlo mani, karali Aleodor, un būs reize, kad es izglāb�u tevi no dro�as nāves. Paņem gabaliņu no mana spārna, glabā to un zini: kolīdz tu par mani iedomāsies, es bū�u klāt kā saukts.

Aleodors pārlieku nobrīnījās, ka viņu pat vārdā sauc, un palaida aklo dunduru brīvībā.

Cik dienu, cik nak�u Aleodors tā gāja, grūti saskaitīt, līdz viņ� nonāca pie dro�sirdīgā valdnieka �elena pils.

Tur nonācis, viņ� apstājās pie vārtiem un pacietīgi gaidīja, varbūt kāds iznāks un apvaicāsies, kas viņam vajadzīgs.

Stāv karalis Aleodors vienu dienu, stāv otru dienu, bet velti � no pils neviens ārā nenāk, neviens par viņu neliekas ne zinis. Bet tre�ajā dienā dro�sirdīgais valdnieks Zelens sapulcināja savus kalpus un ņemas strostēt:

���� Kāpēc tas cilvēks stāv tur pie vārtiem veselas trīs dienas

un veselas tris naktis un neviens viņam nav izgājis pretī, neviens nav apvaicājies, kālab viņ� tur stāv? Par ko gan es jums maizi dodu un algu maksāju? Vai tā jūs man kalpojat?

Kalpi lokās gan �ā, gan tā, bet nav ko atbildēt. Beidzot �ie atguvās un lika Aleodoram stādīties valdniekam Zelenam priek�ā.

-��� Kas tev būtu uz sirds, bra�o jaunekli? � valdnieks apvai�cājas. � Un ko tu gaidi tris dienas un trīs naktis pie maniem vārtiem?' .

-��� Man vajag tavu meitu, lielo valdniek, � Aleodors atbild, � pēc viņas ari esmu tālo ceļu mērojis.

�������� Labi, � valdnieks pie sevis nosmejas. � Tikai visupirms norunāsim � tāds nu reiz ir manā galmā paradums. Tev vese�las tris dienas pēc kārtas jāslēpjas, vietas vari izvēlēties, kur patīk. Ja mana meita tevi atradīs, galva tev ripos un pa�u uzdurs uz mieta. Ja nu gadījumā tev laimējas un tevi neatradīs, ņem, bra�o jaunekli, manu meitu vesels. Tad parādīsim tev godu, kāds valdniekam pienākas. Ja tā esi ar mieru, sniedzu tev savu vald�nieka roku.

���� Esmu ar mieru, spie�u tavas augstības roku.

Viņi vienojās, sastādīja līguma rakstu, abi parakstīja un apzīmogoja. Tad pie viņiem ieradās Valdnieka meita, un viņi nolēma, ka Aleodors jau nākamajā dienā noslēpsies, kā pēc savas sapra�anas mācēs. Karalis Aleodors pavisam zaudēja mieru. Cauru nakti viņ� domāja un prātoja, kur vislabāk lai paslēpjas. Nebija nieka lieta � pa�a galva likta uz spēli. Tā domājot un gudrojot, Aleodors staigāja, un pēk�ņi viņam prātā iekrita līdaka. Viņ� izņēma zvīņu, paskatījās uz to, cie�i piedomāja pie līdakas un te jau � ticēt vai neticēt pa�a acīm! � piepeld līdaka un vaicā:

����� Ko lai tev palīdzu, krietno, bra�o jaunekli?

�������� Redzi, rit man tā jānoslēpjas, lai dro�sirdīgā valdnieka Zeiena meita mani nevarētu atrast. Vai tu man nevarētu pateikt vietu, kur noslēpties?

���� Nebēdājies, labo jauneklil Dro�i pajaujies uz mani.

Līdaka iesita ar asti, pārvērta Aleodoru par plaudi un noslēpa

viņu dziji jūras dibenā pie citiem tādiem pa�iem plau�iem.

Otras dienas rītā valdnieka Zelena meita pamodās jau agri, paņēma tālskati, paskatījās uz visām �etrām debess pusēm, bet Aleodoru nekur nevar ieraudzīt. Tie, kas agrāk bija nāku�i lūgt viņas roku, parasti slēpās vai nu pagrabos, vai aiz māju sienām, vai aiz siena kaudzēm, vai arī pamestā sargtornī; turpretī Aleodors bija tā paslēpies, ka princese ne pa jokam nobijās: ka tikai viņa �obrīd nebūtu zaudētāja! Nez kā viņai pēk�ņi iekrita prātā ar tālskati apskatīt jūru un ielūkoties tās dzelmē. Un tur, jūras dibenā, viņa ieraudzīja plaudīti. Kā noprotams, dro�sirdīgā vald�nieka Zelena meitai bija burvju tālskatis!

���� Nāc vien laukā no dzelmes, blēdīgo jaunekli! � viņa iesmējās. � Tev gan galva pilna ar stiķiem un niķiem. No cil�vēka pārvērsties par nieka plaudi un vēl jūras dibenā noslēpties!

Neko darīt � Aleodoram vajadzēja vien nākt no jūras laukā.

Princese visgudrām teica savam tēvam, valdniekam Zelenam:

���� Man tā vien rādās, ka no �ā bra�ā jaunek|a es va|ā netik�u. Ir jau arī viņ� varen stalts un gudru prātu apveltīts. Ja man lai�mētos viņu visas trīs reizes atrast, pa�ēlo gan viņu, tēvs! Viņ� ta�u nav tāds kā pārējie. Pēc visa redzams, ka viņ� ir galvas tiesu pārāks par visiem, kādi te manīti.

���� Tad jau redzēs, � valdnieks Zelens atbildēja.

Otrā dienā Aleodors atminējās kraukli. Nebija ko redzēt, krauklis stāvēja viņa priek�ā un vaicāja:

���� Ko es varētu darīt tavā labā, pavēlniek?

���� Redzi, krauklīt, kādā strupceļā esmu nonācis! Vai tu nepa�teiktu, kur man noslēpties, lai princese neatrastu?

���� Gan jau izdomāsim.

Krauklis iesita Aleodoram ar spārnu, pārvērta viņu par krauklēnu, un viņ� iejuka melnajā kraukļu barā, kas laidelējās līdz pat debesīm.

Otras dienas rītā valdnieka meita jau agri kājās, paņēma savu tālskati un ņēmās Aleodoru meklēt pa malu malām. Skaties, kā gribi, � nekur �o nemana! Viņa izmeklējās uz zemes � nav. Izmeklējās upēs un jūrās � nav. Princese iegrima dziļās domās. Ap pusdienas laiku viņai nez kā ie�āvās prātā paraudzī�ties uz debesīm. Viņa paskatījās un ieraudzīja Aleodoru zem debess juma lidojam lielā kraukļu barā. Pameta viņam ar pirk�stu un teica:

-������� Nāc vien �urp, blēdi! Laidies tik lejā, bra�o jaunekli! Ska�ties un brīnies, par kādu mazu putneli �is pārvērties! Tev pat paradīzē neizdosies no manis paslēpties.

Neko darīt � Aleodors nolaidās lejā pie princeses. �oreiz arī pats valdnieks nevarēja beigt brīnīties par Aleodora attapību un beigu beigās piekrita meitas lūgumam. Tikai, kā pa�i bija vieno�ju�ies, Aleodoram vajadzēja paslēpties vēl tre�o reizi. Tāpēc arī valdnieks Zelens teica:

���� Redzēs, redzēs, ko viņ� rītdien atkal izdomās?

Tre�ās dienas rītā jau mazā gaismiņā Aleodoram iekrita prātā dundurs. Un tajā pa�ā mirklī dundurs bija klāt kā saukts. Aleodors izstāstīja viņam savu vajadzību, bet aklais dundurs teica;

-������ Paļaujies uz mani, es nebūtu dundurs, ja neprastu tevi noslēpt, kā nākas.

Dundurs pārvērta Aleodoru par savu kūniņu un veikli paslēpa pa�as princeses skaistajā bizē.

Tikko piecēlusies, princese paņēma tālskati, meklēja Aleo�doru pa malu malām augu dienu, bet veltīgi. Vienā brīdī prin�cese sajuta, ka viņas varenībai pienācis gals; Aleodors dod ziņu, ka atrodas kaut kur pavisam tuvu, bet � grozies, kā gribi! � redzēt viņu neredz. Princese vērsa savu tālskati gan uz jūru, gan uz zemi, gan uz debesīm � nekur ne miņas no Aleodora. Pret vakaru princese jutās gau�i nogurusi un iesaucās:

���� Nu, parādies ta�u beidzot! Jūtu, ka esi kaut kur pavisam tuvu, bet ieraudzīt nekādi nevaru. Tu esi mani pārspējis, bū�u jau bū�u tava.

Kolīdz Aleodors izdzirdēja �os vārdus, viņ� a�i nolaidās no bizes zemē un nostājās princeses priek�ā. Tagad arī valdnieks Zelens vairs nevarēja nekā iebilst un atdeva savu meitu Aleodo�ram. Kad jaunajiem pienāca laiks doties projām, valdnieks ar visu svītu lielu gabalu viņus pavadīja līdz savas zemes robe�ām.

Ceļā Aleodors ar princesi apstājās atpūsties. Viņi nedaudz ieēda, tad Aleodors nolika galvu princesei uz ceļiem un aiz�miga. Bet princese uz Aleodoru nevarēja vien beigt skatīties, tik gau�i viņ� viņai patika. Beigu beigās sirds viņai neizturēja: viņa

gulo�o Aleodoru noskūpstīja. Aleodors atmodās un cirta prince�sei tādu pliķi, ka viņai acis viss satumsa. Viņa sāka raudāt un teica:

-��� Ai, mīļo Aleodor, ir gan tev smaga roka!

-���� Es tev iesitu tāpēc, ka es tevi paņēmu nevis sev par sievu, bet gan tam, kur� mani sūtīja tālajā ceļā.

-����� Bet kāpēc tu man to nepateici jau mājās: tad es būtu zinā�jusi, kā rīkoties. Nu nekas, arī tagad vēl nav par vēlu.

Viņi devās tālāk, beidzot nokļuva pie Klibā jātnieka � pus* zaķa-puscilvēka, un Aleodors tam teica:

-��� Tad nu esmu beidzis kalpot tev un nule ie�u uz mājām.

; Kolīdz princese ieraudzīja briesmoni, sāka no riebuma dre�bēt � neparko negrib pie viņa palikt.

Klibais jātnieks � puszaķis-puscilvēks izmēģinās gan �ā, gan tā � saka princesei mīlīgus vārdus, luncinās un labinās klāt kā prazdams.

Bet princese sper viņam pretī:

���� Nozūdi, nelabais, no zemes virsas, tava īstā vieta � ellē.

Ļaunais briesmonis, cilvēknīdējs, tādus vārdus dzirdot no princeses mutes, neizturēja un no dusmām pārplīsa, un nozuda uz visiem laikiem no zemes virsas.

Tad Aleodors pārņēma savā pārzinā�anā Klibā jātnieka � puszaķa-puscilvēka īpa�umus, apprecēja dro�sirdīgā valdnieka Zelena meitu un atgriezās savā zemē, savā pilī.

Tauta, kolīdz ieraudzīja karali Aleodoru sveiku un veselu kopā ar viņa skaisto sievu, saņēma abus ar priecīgām gavilēm. Aleodors nosēdās karaļa tronī, valdīja un dzīvoja laimīgi savā zemē ilgus jo ilgus gadus.

Bet es zirgam seglos biju un jums to visu izstāstīju.

Būtin tas bija, kad kriņģeļlietiņ� lija; ja mēs nebūtu tur klātu, tad nenieka nezinātu, ne mums kāds pasakas stāstīja, bet gan nebiju�o klāstīt klāstīja: kā blusiņa sev kājiņas apkaustīja, veselus dzelzs kalnus iztērēja, bet pēdiIņas tā ir palika plikas, blusiņa līdz mākoņiem palēcās un lielīt lielījās, ka esot viegla kā pūciņu vācēja, kā mazā mu�iņa to visu dzir�dēja un labi uz papīra uzlikt mācēja; ja to visu ticēt nevar kāds, tam uz meliem nesas prāts.

Kādreiz tuksnesī dzīvoja vientuļnieks. Viņ� dzīvoja pavisam viens � tālu no cilvēkiem, bet itin tuvu me�a zvēriem. Vientuļ�nieks bija tik labas un miermīlīgas dabas, ka katrs zvērs, kas sastapa ceļā, viņu goddevīgi sveicināja.

Kādu dienu vientuļnieks gāja uz strautu, kas tecēja netālu no viņa būdas, un pēk�ņi redz � ūdenī peld nodarvots �ķirstiņ�, bet no tā dzirdamas raudas. Viņ� stāvēja kā zemē iemiets un krietnu brīdi domāja, tad paņēma kārti, iebrida ūdenī un pievilka �ķirstiņu malā. Atvēra to, skatās � iek�ā mēne�us divus vecs bērns. Vientuļnieks paņēma bērnu uz rokām, un tas pārstāja rau�dāt. Bērnam kaklā viņ� pamanīja mazu maisiņu. Noņēma mai�siņu, tajā vēstule, un vēstulē rakstīts, ka bērnu dzemdējusi karaļa meita. Vecajam karalim un karalienei par bērniņu neesot ne jausmas. Viņa, karaļa meita, baidīdamās no vecāku dusmām, nolēmusi bērnu pamest likteņa ziņā. Viņa savā sirdī cerot, ka labs cilvēks to atradīs un lielu izaudzinās.

Vientuļnieks ilgi lauzīja galvu, ko dot bērnam ēst un dzert. Pēk�ņi skatās � būdas kaktā sākusi dzīt atvases vīnstīga. Tā auga nevis dienām, bet stundām un uzvijās līdz pa�am jumtam.

Vīnstīga kā nosēta ar vīnogu ķekariem � vieni pavisam gatavi, otri jau pildās ar sulu, tre�ie tikko zied, bet citi vēl glu�i zaļi Vientuļnieks nolasīja gatavās vīnogas un pabaroja bērnu ar saldo sulu. Bērns, labi paēdis, paliek mierīgs, raudā�ana tam vairs ne prātā, un vecais vientuļnieks par to gau�i priecīgs.

Tā viņ� nu puisēnu baroja un kopa, kamēr tas paaugās. Gadi gāja, un vientuļnieks viņu iemācīja lasīt un rakstīt, ierādīja savākt ēdamās saknītes un aicināja līdzi medībās.

Kādu dienu vientuļnieks pasauca aud�udēlu un teica viņam:

����� Es jūtu, dēliņ, ka mani spēki iet mazumā. Esmu jau krietni vecs, kā tu pats to redzi. Dzīvot man atlicis labi ja trīs dienas. Tev jāzina, ka es neesmu tavs īstais tēvs, tevi es izvilku no strauta. Kaut gan tu esi no karaļa dzimtas, tava māte nevē�lējās tevi audzināt galmā. Viņa tevi ielika �ķirstiņā, �ķirstiņu nodarvoja un ielaida strautā. Tā, pavei, pa ūdeni tu pie manis atpeldēji.

Tagad iegaumē, ko es tev teik�u. Kad būs situsi mana pēdējā stundiņa, un es aizvēr�u acis mū�īgā miegā, �urpu atnāks lauva. Nebaidies no viņa, dārgo dēliņ! Lauva izraks man kapu, bet tu man uzbērsi virsū zemi. Vienīgā manta, ko varu tev atstāt, ir zirga iemaukti � itin nekā vairāk man nav. Kad mani apbedīsi, uzmeklē bēniņos �os iemauktus. Tikko tos papurināsi, tūlīt klāt būs spārnots zirgs. Viņ� tev visu pasacīs, ko un kā darīt.

Tre�ajā dienā vecais vīrs jo sirsnīgi atvadījās no sava aud�u�dēla un aizvēra acis uz mū�u. Kur gadījies, kur ne � nāk lauva, rūc un ir tik briesmīgs, ka tīri bail! Ieraudzījis miru�o vecīti, viņ� izraka kapu un aizgāja. Jauneklis apglabāja savu aud�utēvu un trīs dienas un trīs naktis no vietas rūgti noraudāja pie kāpa. Tuk��ais vēders viņam atgādināja, ka jāceļas, jāiet; jāmeklē barība un jādzīvo tālāk. Viņ� iegāja būdā un skatās � garā vīnstīga nokaltusi un nevienas pa�as ogas vairs nav. Viņ� sāka bēdāties un tad pēk�ņi atcerējās, ko bija teicis aud�utēvs. Viņ� sameklēja bēniņos iemauktus, un, tiklīdz tos sapurināja, tūlīt viņa priek�ā nostājās spārnots zirgs un cilvēka balsī teica:

���� Ko liksi man darīt, pavēlniek?

Jauneklis viņam visu izstāstīja, kas te bija nolicis, un teica:

���� Tagad esmu bārenis. Paliec tu pie manis. Tikai jāsim

prom no �ejienes, jāsim uz citu vietu un tur uzcelsim būdu. Ja es palik�u �eit, tad manām bēdām nebūs gala.

Zirgs viņam atbildēja:

��� Nē, pavēlniek, mēs ar tevi jāsim pie cilvēkiem un dzīvosim

tur.

Jauneklis izbrīnījās:

��� Vai tad ir kaut kur cilvēki, tādi pa�i kā es un mans tēvs?

���� Kā gan citādi, � zirgs atbildēja.

���� Kāpēc tad viņi nedzīvo �eit? � jauneklis jautāja.

����������� Viņiem nav nekādas vajadzības dzīvot �eit, atteica. � Seit ir pārāk nomala vieta. Mums jāiet pie viņiem.

���� Labi, darīsim tā! � jauneklis nopriecājās.

Kad zirgs viņam pateica, ka jāapģērbjas, jo cilvēki nestaigā�jot kaili, kā viņ� staigā, jauneklis sāka prātot, kur lai ņem drēbes.

���� Neko nebēdājies! � zirgs teica. � Iebāz roku manā krei�sajā ausī, paņem tur drēbes un velc tik mugurā!

Jauneklis tā ari izdarīja. Paņēma drēbes, bet, kā tās uzvilkt mugurā, nezināja. Zirgs viņu pamācīja. Jauneklis apģērbās, uzsēdās spārnotajam zirgam mugurā un devās ceļā.

Viņ� atjāja pilsētā. Redz � cilvēku te gau�i daudz, tie �au�dās �urp un turp, uz priek�u un atpakaļ. No pilsētas trok�ņa un lielās drūzmas viņ� kļuva tramīgs, staigāja piesardzīgi, apbrī�noja visu, ko te redzēja � gan skaistās mājas, gan iekoptos dārzus. Zirgs viņu visu laiku uzmundrināja un tad teica:

���� Redzi, pavēlniek, pilsētā cilvēki ir aizņemti darbā no agra rīta līdz vēlam vakaram. Ari tev vajag atrast kādu darbu, lai tiktu pie savas mājas.

Labu laiku jauneklis sabija pilsētā; aprada ar cilvēkiem un pilsētas dzīvi. Tad viņ� jāja tālāk. Jāja, jāja, līdz nonāca zemē, kur valdīja trīs burves. Jauneklis aizgāja pie burvēm nolīgt par kalpu, jo zirgs viņam bija devis tādu padomu. Sākumā burves neparko negribēja viņu ņemt, bet beigu beigās viņ� tās pierunāja.

Zirgs it bie�i apciemoja savu pavēlnieku un deva viņam labus padomus. Tā kādu dienu viņ� teica jauneklim, ka burvēm pilī ir peldētava, kur noteiktā dienā un noteiktā stundā pa virsu peld zelts. Tas notiek tikai vienreiz pa vairākiem gadiem. Kas zeltā

izpeldas, tam mati kļūst zeltaini. Un vēl zirgs viņam deva padomu � pameklēt, kurā no daudzajām istabām atrodas lāde; lādē paslēpti trīs grezni un dārgi tērpi. Burves tos uzmana vai�rāk nekā savas acis pierē. Jauneklis to visu vērīgi noklausījās un lika aiz auss. Un katru reizi, kad viņu gaidīja grūts darbs, viņ� aicināja zirgu palīgā.

Burves laida kalpu visās istabās, lai viņ� tās uzpostu, izslau�cītu, vienīgi peldētavā neļāva ne soli spert. Ta�u vienreiz, kad viņas bija no pils izgāju�as, jauneklis iemanījās peldētavā, apskatīja to un uzmeklēja ari lādi ar greznajiem tērpiem.

Kādu dienu burves gāja ciemos un lika kalpam pie sirds būt uzmanīgam. Kolīdz viņ� izdzirdēs peldētavā dārdoņu � no jumta jānoplē� jumstiņ�, un viņas tūlīt būs atpakaļ. Burves nojauta, ka drīz sāks tecēt zelta ūdens.

Jauneklis sagaidīja to brīdi un, kad �o brīnumu ieraudzīja, tūliņ pasauca zirgu. Zirgs lika jauneklim izpeldēties, viņ� tā ari izdarīja. Un ar �o brīdi viņ� kļuva zeltmatainais Fetfrumoss.

Viņ� iznāca no peldētavas, paņēma no lādes sainīti ar trim greznajiem un dārgajiem tērpiem, uzsēdās savam spārnotajam zirgam mugurā un traucās prom, cik ātri vien varēja. Tikko jau�neklis bija izjājis cauri vārtiem, visās pils istabās un pla�ajā dārzā sacēlās tāda kaukoņa un dārdoņa, ka to izdzirdēja -pat burves, un nebija ko redzēt, ka atsteidzās mājās. Skatās � nav kalpa, un arī greznie, dārgie tērpi nozudu�i. Viņas, daudz neprā�todamas, sāka dzīties pakaļ, bet spārnotais zirgs, ātrāks par vēju, ātrāks par domu, vai lidot lido, nav ko cerēt to panākti Zirgs vienā rāvienā bija pāri triju burvju īpa�umu robe�ām un tikai tad apstājās, lai atvilktu elpu. Trijām burvēm bija vara pār kalpu tikai savā zemē,* bet aiz tās robe�ām nenieka vairs neiespēja.

Burves, redzēdamas, ka kalpu vairs nevarēs dabūt rokā, dus�mās ārdījās un teica:

���� Ak tu, lielais blēdi! Kā gan tev izdevās mūs piemuļķot? Būtu nu parādījis kaut savus zelta matust

Fetfrumoss, slinks nebūdams, izlaida matus pāri pleciem, burves tos apskatīja, apskauda un teica:

���� Tik brīni�ķīgas cirtas mēs vēl nebijām savā mū�ā redzē-

ju�as. Ja jau tā, tad tā � dzīvo vesels! Tikai ap�ēlojies, atdod mums mūsu greznos, dārgos tērpus!

Bet Fetfrumoss to nedomāja darīt, viņ� paturēja tērpus sev kā algu par burvēm nokalpoto laiku.

Jauneklis, atjājis pilsētā, uzmauca sev galvā vēr�a pūsli, sabāza tajā savus zelta matus � un kļuva plikpauris kas plik�pauris. Viņ� gāja taisnā ceļā pie pils dārznieka salīgt par kalpu. Dārznieks sākumā negribēja ne dzirdēt, ta�u pēc neatlaidīgas lūg�anas pieņēma arī. Dārznieks lika jauneklim rakt zemi, nest ūdeni, laistīt puķes, ravēt nezāles. Fetfrumoss centās iegaumēt visu, ko dārznieks viņam mācīja.

Sīs zemes karalim bija trīs meitas. No agra rīta līdz vēlam vakaram noņēmies ar visādiem valsts pārvaldī�anas darbiem, karalis meitas bija pavisam aizmirsis, viņam bija izkritis no prāta, ka pienācis laiks viņas izdot pie vīriem. Tā vienā jaukā dienā vecākā princese sarunāja ar savām māsām, ka to karalim atgādinās. Viņas visas trīs atnesīs tēvam uz pusdienām pa melo�nei, bet melones viņas izvēlēsies pa�as. Karalis apsēdās pie galda, ienāca arī meitas, un katrai rokā zelta paplāte, bet uz tās pa melonei. Viņas pasniedza melones tēvam, ne vārda nebilzdamas.

Karalis nevarēja vien nobrīnīties, viņ� nesaprata, kā to izskaidrot. Sasauca padomi un pavēlēja atminēt, ko tas varētu nozīmēt. Padomnieki pārgrieza melones un redz � viena jau krietni pārgatavojusies, otra īsti gatava � ņem un ēd, bet tre�ā teju, teju būs gatava. Karaļa padomnieki lika savus prātus kopā, ilgi sprieda un tad teica:

���� Jūsu augstība � daudzus gadus būt jums vēl sveikam un veselam! � �is mājiens nozīmē, ka ari tavām meitām gadi nestāv uz vietas, bet iet uz priek�u. Viņām pēdējais laiks sākt dzīvot savu dzīvi.

Tad nu karalim atvērās acis, ka meitas izdodamas pie vīriem. Jau nākamajā dienā traucās vēstne�i uz visām �etrām debess pusēm, izziņodami karaļa lēmumu, un itin drīz da�neda�ādu zemju prin�i sūtīja savus preciniekus.

Vecākā princese izvēlējās sev par vīru tāda valdnieka dēlu, kur� viņai likās no vaiga vistīkamākais, un savīk�a lepnu un bagātu kāzu godu. Kad svinības beidzās, pats karalis brauca

jauno pāri pavadīt līdz viņu zemes robe�ai. Viņam līdzi brauca arī visi galminieki. Mājās palika vienīgi karaļa jaunākā meita.

Fetfrumoss, pils dārza kalps, redzot, ka arī dārznieks aiz�brauc kopā ar karaJa svītu, pasauca savu spārnoto zirgu. Samek�lēja tērpu no tiem trim dārgajiem tērpiem, kurus bija paņēmis līdzi no burvēm. Jauneklis izvēlējās to tērpu, kas bija izrakstīts ar pļavu puķēm, uzvilka mugurā, izlaida savus zelta matus pāri pleciem, uzkāpa zirgā un nu tik drasē pa dārzu no viena gala līdz otram un atpakaļ. Bet to nepamanīja, ka jaunākā princese skatās pa lodziņu, jo viņas istabai logs atradās tie�i dārza pusē. Jauneklis tā drasēdams izpostīja visu dārzu, bet to viņ� pama�nīja tikai vēlāk. Viņ� a�i nokāpa no zirga, novilka grezno tērpu un apģērbās agrākajās kalpa drēbēs un sāka savu posta darbu saglābt.

Atgriezās dārznieks, redz, kāda dārzā posta�a radusies, saķēra galvu rokās. Bruka virsū kalpam, ka viņ� nav dārzu labi pieskatījis, un tā noskaitās, ka viņu bezmaz vai piekāva.

Karaļa jaunākā meita, to visu redzēdama, � tuk, tuk! � pie�klauvēja pie lodziņa, pasauca dārznieku un lūdza saplūkt viņai puķes. Dārznieks izstaigāja dārzu no viena gala līdz otram, ar pūlēm savāca puķes, sasēja tās pu�ķī un aiznesa princesei. Viņa saņēma puķes, iebēra dārzniekam veselu riek�avu zelta naudas un piekodināja nedarīt pāri nabaga kalpam. Dārzniekam nenopriecāties par bagātīgo dāvanu, strādāja no gaismas līdz tumsai un trijās nedēļās sastādīja vēl krā�ņāku dārzu nekā bija vecais dārzs.

Karaļa vidējā meita arī negribēja atpalikt no vecākās māsas, izvēlējās sev līgavaini un apprecējās. Kāzas tika savīk�tas tikpat varenas kā vecākajai meitai. Kāzu viesi padzīroja, palīksmojās, bet pēc tam devās jauno pāri pavadīt līdz viņu zemes robe�ai. Jaunākā princese atkal palika mājās, jo teicās esam apslimusi.

Dārza kalps redz, ka visi aizbrauku�i, arī sadomāja papriecā�ties. Ta�u citu izpriecu kā auļo�anu uz sava spārnotā zirga viņ� nezināja. Viņ� pasauca zirgu, �oreiz uzvilka otru grezno tērpu, izrakstītu ar spo�ām zvaigznēm pie zilām debesīm, � izlaida zelta matus pāri pleciem, uzkāpa zirgam mugurā, palaida to pil�nos aulos un izmīdīja visu dārzu. Kad attapās, tad tikai atskārta, ka atkal nopostījis dārzu, uzvilka pusnoskrandu�o kalpa

apģērbu un sāka savu posta darbu saglābt, bet pa�am asaras birst vienā bir�anā.

Atgriezās dārznieks, gribēja kalpu pamatīgi iekaustīt, bet kara|a meita atkal iestājās par viņu. Palūdza dārzniekam atnest puķes un piebēra viņam divas riek�avas pilnas ar zelta naudu.

Dārznieks, neteicis vairs ne vārda, ķērās pie darba un �etrās nedēļās sastādīja vēl krā�ņāku dārzu nekā bija vecais dārzs.

Vienreiz karalis sadomāja rīkot lielas medības un bezmaz vai nokļuva plēsoņam nagos. Aiz prieka, ka izglābies no bojā ejas, viņ� sarīkoja dzīres, lika me�ā uzcelt telti un saaicināja visus savus augstmaņus un pils kalpotājus. Tikai princese atkal palika viena mājās, viņa nebrauca uz dzīrēm.

Fetfrumoss redz, � neviena nav, pasauca spārnoto zirgu, lai atkal no sirds izpriecātos. Uzvilka tre�o grezno tērpu, to, kuram uz krūtīm izrakstīta saule, uz muguras � mēness, uz pleciem � zvaigznes, izlaida pāri pleciem savus zelta matus, uzkāpa zirgā un sāka aujot pa dārzu. Visu dārzu izmīdīja. To pamanījis, Fet�frumoss sāka ska)i vaimanāt, uzvilka darba drēbes, gribēja kaut ko sākt darīt, bet nesaprata, kur lai ķeras klāt.

Atgriezās dārznieks, redz � viss dārzs izpostīts, aiz dusmām kļuva zili melns. Grasījās kalpu reiz par visām reizēm pārmā�cīt, bet atkal princese � tuk, tuk! � pieklauvēja pie lodziņa un lūdza saplūkt puķes. Dārznieks gan �urpu, gan turpu, visu dārzu apskrēja, beigu beigās atrada divas puķītes, kas par lielu brī�numu bija paliku�as veselas, un aiznesa tās karaļa meitai. Bet viņa pavēlēja piedot nabaga kalpam un dārzniekam par atalgo�jumu iebēra trīs riek�avas pilnas ar zelta naudu.

Neko darīt. Dārznieks ķērās pie darba un tik tikko �etrās nedēļās paveica dārza sakārto�anu. Bet kalpam lika pie sirds atmest vecos niķus, citādi viņu noslānī�ot un padzī�ot.

Taisni tajā pa�ā laikā karalis bija stipri satraukts, ka viņa jaunākā meita par kaut ko bēdāties bēdājas, pat soli nesper laukā no dzīvojamām istabām. Ilgi neprātodams, viņ� nolēma meitu izdot pie vīra un sāka viņai ieteikt da�ādu zemju valdnieku dēlus. Ta�u meita ne par vienu ne dzirdēt negribēja. Karalis, redzēdams, ka viņa padoms par īsu, sasauca visus padomniekus kopā un vaicaja, kā nu rīkoties.

Tie ilgi lauzīja galvas un tad teica:

� Vajag uzcelt lapeni ar durvīm. Pa tām pēc kārtas izies visi valdnieku un augstmaņu dēli. Kuru princese izvēlēsies par līgavaini, tam viņa sviedīs zelta ābolu.

Domāts � darīts. Ziņne�i steigtin steidzās uz visām zemes malām, uz visām �etrām debess pusēm, izziņodami valdnieka lēmumu, lai pilī ierastos precinieki � gan veci, gan jauni.

Precinieku sanāca vai biezs. Visi pēc kārtas izgāja cauri lape* nei pa durvīm, bet princese nevienam i nedomāja mest ābolu. Tādu rīcību padomnieki izskaidroja ar to, ka princese ar �iem nevēlas precēties. Kāds no vecākajiem padomniekiem ieteica, lai cauri lapenei izietu arī pils kalpi. Tad nu pa durvīm cauri lapenei izgāja dārznieks, galvenais pavārs, pils sardzes priek�nieks, visi kalpi � cik nu viņu bija, ku�ieri un zirgu pui�i. Vienalga, prin�cese nevienam nedomāja sviest ābolu. Sāka iztaujāt, vai nav palicis vēl k;ids negājis, un uzzināja, ka plikpauris kalps, kas strādā dārza, nav gājis cauri lapenei.

������ Lai iziet arī viņ�! � pats karalis pavēlēja.

Pasauca plikpauri kalpu, bet viņ� nobijās, neparko negri�bēja iet cauri lapenei. Tomēr viņu piespieda iziet. Princese tie�i . iņam svieda ābolu. Kalps diedza prom, ko kājas nes, un kliedza, ka viņam galvaskauss ielauzts.

Karalis, tiklīdz viņu ieraudzīja, teica:

����� Tas gan nevar būt, ka mana meita izvēlējusies sev par viru plikpauri. Tam nu es neticul1

Karalis, protama lieta, nevēlējās atdot savu jaunāko meitu kalpam, kaut ari viņa bija tam sviedusi ābolu.

Tad karalis pavēlēja visiem iet otru reizi cauri lapenei, un ar! ioreiz princese meta ābolu plikpaurim kalpam. Bet �is atkal, saķēris galvu, skrien prom, cik ātri vien var, un brēc nelabā balsi.

Karalis sarauca nepatikā pieri un atkal nedomā turēt doto vardu. Nu pavēlēja tre�o reizi visiem iet cauri lapenei. Kad prin�cese kā apmāta ari tre�o reizi svieda ābolu plikpaurim, karalis paklausīja padomniekiem un pret savu gribu atdeva meitu kalpam par sievu.

Kāzas nevīk�a, ciemiņus neaicināja, nepriecājās, nelīksmoja. Otra dienā karalis jaunos padzina, teikdams, ka ne pazīties ar �iem nevēloties. Tikai vēlāk karalis, sirdij kā augonim smeldzot, vis�ēlīgi atļāva jaunajam pārim dzīvot pils pagalmā. Tika ierā�dīta būda pagalma vistālākajā kaktā, bet znotu pieņēma par galma ūdensvedēju. Pils kalpi par jaunajiem cilvēkiem da�ne�da�ādi ņirgājās un visas saslaukas izgāza tie�i pie viņu būdas. Ta�u spārnotais zirgs jaunos nepameta, bie�i apciemoja un pie�veda viņiem visādas bagātības un dārgumus. Karaļa pils lep�najās zālēs nebija tādu mantu, kādas greznoja būdiņu.

Turklāt tie valdnieku dēli, kas bija brauku�i precībās pie karaļa jaunākās meitas un tiku�i atraidīti, ņēma gau�i pie sirds to, ka princese par vīru izvēlējusies plikpauri kalpu, ar to apvai�nojusi viņu � valdnieku dēlu di�ciltīgo izcel�anos. Viņi savā starpā apspriedās un nolēma rīkot pret karali lielu karagājienu.

Kad �ī ziņa nāca karalim ausīs, viņ� dikti noskuma. Ta�u nebija laika bēdāties � jāgatavojas karam.

Abu vecāko meitu vīri savāca prāvus karapulkus, lai karalim palīdzētu. Arī Fetfrumoss sadomāja iet pailgā. Viņ� aizsūtīja sievu izlūgties no karaļa atļauju, bet tēvs meitu padzina, teikdams:

����� Lasies ātrāk projām! Tavas vainas dēļ tiek traucēts manas zemes miers. Jūs abus ne acīs redzēt negribu, neprā�i tādi!

Ta�u pēc ilgas lūg�anās karalis ap�ēlojās un deva pavēli: jaunākais znots lai pieved karapulkam ūdeni. Tā nu Fetfrumoss savilka siksnu cie�āk un brauca uz kaujas lauku.

Fetfrumoss, nabadzīgi ģērbies, ar savu kraupaino kleperi izbrauca par visiem ātrāk. Karapulks viņu panāca pie slīk�ņas, kur viņ� ar ratiem un zirģeli bija pamatīgi iestidzis. Ķeras klāt e zirgam, te ratiem, bet ne vienu, ne otru nevar dabūt no slīk��ņas laukā. Karavīri ar karali un abu vecāko meitu vīriem priek��galā par �o tik pasmējās un brauca tālāk. Kad viņi vairs nebija redzami, Fetfrumoss itin ātri dabūja ārā kleperi un ratus no slīk�ņas, pasauca spārnoto zirgu, uzvilka tērpu, izrakstītu ar pļavas puķēm, un jāja uz kaujas lauku.

Viņ� ieradās tur, uzkāpa tuvējā pakalnā paraudzīties, kur� kuru pieveiks.

Karapulki sagāja kopā un sāka cirsties ar zobeniem uz dzī�vību un nāvi. Fetfrumoss redzēja, ka ienaidnieka karapulks ir 72n daudz lielāks, gan arī labāk apbruņots. No kalna viņ� metās tam virsū un nu cirta pa labi un cirta pa kreisi. Tādas bailes viņ� iedzina ienaidniekam, ka tā karavīri muka, ne atpakaļ neat�skatīju�ies.

Karalis, tādus brīnumus pats savām acīm redzēdams, noprie�cājas un itin apmierināts grieza karapulku uz māju pusi. Atpa�kaļceļā viņi atkal sastapa ūdensvedēju. Viņ� jau bija paguvis pārģērbties vecajās drēbēs un stīvējās ar zirgu � nekā nevar to dabūt no slīk�ņas laukā. Karalis aiz priekiem, ka ienaidnieks uzvarēts, pavēlēja:

-���� Palīdziet �im bēdubrālim izkļūt no dūksts!

Pagāja savs laiks.

Ļaudis vēl nebija pa īstam atguvu�ies no pirmā kara, kad līdz karaļa ausīm nonāca jauna ziņa � ienaidnieks atkal gatavs uzbrukt. Karalis savāca karapulku un izgāja ienaidniekam pretī. Fetirumoss arī �oreiz lūdza pieņemt viņu karapulkā un atkal tika rupji atraidīts. Viņ� neatlaidās un neatlaidās, līdz panāca savu un tad devās ceļā ar kraupaino kleperi.

Brauca karalis ar karapulku garām un skatās � ūdensvedējs atkal stīvējas ap kleperi, velkot to ārā no dūksts. Pasmējas par viņu un turpat ari atstāja. Ta�u kaujas laukā Fetfrumoss ieradās

ātrāk par visiem uz sava spārnotā zirga, uzvilcis tērpu, izrakstītu ar spo�ām zvaigznēm un zilu debesi.

Sāka rībēt bungas, sāka spēlēt zurnas, karapulki gāja viens otram pretī un sāka cirsties ar zobeniem. Fetfrumoss, redzēdams, ka ienaidnieks teju, teju pieveiks karaļa karapulku, traucās kā vēj� lejā no kalna un piespieda pretinieka karavīrus bēgt.

Karalis kļuva priecīgs, griezās atpakaļ uz mājām un paceļam atkal atvēlēja palīdzēt tikt ārā no slīk�ņas bēdubrālim ūdensvedējam.

Par laimīgo uzvaru karalis gau�i priecājās, ta�u ilgi viņ� nedabūja priecāties. Jau atkal paklīda valodas, ka ienaidnieks gatavojas viņam uzbrukt tre�o reizi. Pie karaļvalsts robe�ām pienāca ienaidnieka karotāji, un viņu bija tik daudz, cik laukā zāles, cik me�ā lapu. Karalis bēdājās, noskuma, tik daudz rau�dāja, ka acis zaudēja savu skadrumu. Nekas cits neatlika, kā apbruņot karapulku un stāties pretī ienaidniekam.

Fetfrumoss atkal brauca karā ar savu kleperi kā ūdensvedējs. Karaļa karapulks aizdrāzās viņam garām, karavīri un karalis a\ u svītu tikai pasmējās, ka viņ� nevar no slīk�ņas izvilkt Kolīdz �ie bija nozudu�i no redzesloka, Fetfrumoss uzvilka grezno tērpu, izrakstītu ar sauli uz krūtīm, ar mēnesi uz muguras, ar zvaigznēm visapkārt, � izlaida pāri pleciem ivus zelta matus, uzkāpa spārnotajam zirgam mugurā un vienā stiepienā atradās jau kalna galā. Tur viņ� novēroja, kas notiek kaujas laukā.

Karapulki nāca kopā no trim pusēm un sāka cits citu kapāt ar zobeniem. Karavīri cērt no visa spēka, tie �ēlastības nepazīst. Vakaram tuvojoties, Fetfrumoss mana, ka karaļa karapulks

-��� teju, teju laidīsies lapās. Kā zibens �autra viņ� brāzās lejā no kalna un ietriecās pa�ā vidū. Ienaidnieka karavīri nobijās, metās uz visām �etrām debess pusēm pa galvu pa kaklu projām. Bet Fetfrumoss tikai cērt ar zobenu te pa labi, te pa kreisi, pat sevi ievainoja. Karalis pamanīja viņam uz rokas asi�nis un iedeva savu lakatiņu, ar ko apsiet brūci.

Karalis brauca mājās ar visu karapulku, priecādamies, ka atkal paglābies no lielām briesmām. Ceļā viņi atkal sastapa ūdensvedēju un karalis atkal pavēlēja palīdzēt tam iztikt laukā no dūksts.

Kolīdz viņi pārradās mājās, jauna nelaime klāt: karalis saslima ar acīm un kļuva glu�i akls. Pie viņa aicināja gan dzied�niekus no malu malām, gan gudrus zvaig�ņu tulkus, bet neviens karalim nenieka nevarēja palīdzēt.

Kādu ritu karalis agri pamodās un stāstīja, ka sapnī viņam parādījies vecs ubags un teicis, ja viņ� iedzer�ot sarkanās sav�vaļas kazas pienu un apmazgā�ot tajā acis, tad kļū�ot atkal vesels un redzīgs.

To dzirdēja vecākie znoti un devās meklēt dzīvino�o pienu, bet jaunāko znotu neparko negribēja ņemt līdzi.

Bet Fetfrumoss pasauca savu spārnoto zirgu un izjāja sūnekļu sūnekļus un purvu purvus. Viņ� uzgāja veselu sarkano savvaļas kazu baru, tās izslauca, bet atpakaļceļā uzvilka gana drēbes un iznāca pretī svaiņiem ar pilnu piena krūku. Ta�u �ajā krūkā bija aitas, nevis sarkano savvaļas kazu piens.

Svaiņi ieraudzīja ganu un vaicāja:

��� Vai tev krūkā nav sarkanās kazas piens?

Gans atbildēja:

���� Jā, piens gan.

Fetfrumoss, pārģērbies par ganu, izlikās, ka savus svaiņus nemaz nepazītu. Viņ� teica, ka nesot pienu uz pili, lai ārstētu karalim acis.

Svaiņi piesolīja par pienu lielu naudu. Bet viņ� atteica, ka pienu nepārdodot. Ja viņiem tas vajadzīgs, viņ� atdos tāpat, lai tikai �ie sevi nosauc par viņa vergiem, un viņ� tiem uzliks uz muguras savu zīmogu. Viņ� jau nu pats pie karaļa neie�ot un vairāk ar �iem nesastap�oties.

Karaļa znoti brīdi padomāja un piekrita. No kā gan viņiem �ai pasaulē būtu jābaidās, ja pa�i ir karaļi un pie tam vēl kai�miņu karaļa znoti? Gans viņiem uzspieda uz mugurām zīmogus, viņi paņēma krūku ar pienu, taisnā ceļā gāja uz pili un savā starpā sarunājās.

���� Ja �is stulbais gans iedomāsies mums to atgādināt, teik�sim, ka viņ� ir plānprātiņ�, un mums ta�u ticēs vairāk nekā viņam.

Tā abi vecākie znoti pārnāca pilī, atdeva krūku ar pienu kara�lim. Viņ� krietni padzērāspienu, izmazgāja acis, bet viss palika, kā bijis, piens neko nepalīdzēja.

Tad pie karaļa ienāca viņa jaunākā meita un teica:

-���������� Tētiņ, saņem pienu, ko atnesa mans virs. Apmazgā tajā acis, es tevi gau�i lūdzu!

Karalis viņai pikti atteica:

-��� Vai var gaidīt brīnumu no tava dumjā vīra, ja viņ� līdz �ai dienai tik kā melns aiz naga nav pratis izdarīt. Abi vecākie znoti man palīdzēja nedienā, grieza krūti pretī ienaidniekiem, ta�u atdot man acu gaismu nebija viņa spēkos. Vai tad nu �is, mujķis, to iespēs? Pie tam esmu tev stingri noteicis, ka tu nedrīk�sti man acīs rādīties! Kā tu iedro�inājies nepaklausīt?

-�� Esmu vainīga, tētiņ. Izcietī�u katru sodu, tikai no visas sirds tevi lūdzu: izmazgā acis sarkano savvaļas kazu pienā, kuru atsūtījis tavs padevīgais kalps.

To dzirdot, karaļa vaigs atmaiga, viņ� nenoraidīja meitas lūgumu un paņēma pienu. Izmazgāja tajā acis vienu dienu, otru cienu un. sev par lielu pārsteigumu, juta, ka sāk pamazām redzēt. Vēl tre�ajā dienā izmazgāja, un acis pilnīgi atguva redzes spēju.

Atveseļojies un kļuvis redzīgs, karalis sarīkoja pilī greznas dzīres. Saaicināja visus savus padomniekus un augstmaņus un au lielas �ēisirdības atjāva ierasties arī jaunākajam znotam, tikai pavēlēja �o nosēdināt galda tālākajā galā. Viesi dzēra, līk�ās. un tad no savas vietas piecēlās Fetfrumoss un, izlūdzies karalim atļauju, vaicāja:

-��� Sakiet, jūsu augstība, vai vergi var sēdēt pie viena galda ar savu pavēlnieku?

-�� Nekādā gadījumā! � karalis atbildēja.

Ja tā. tad esi �ēlīgs, izspried pēc tiesas un taisnības un paven piecelties diviem viesiem � tiem, kuri sē� tev pa labai rokai un pa kreisai rokai. Viņi abi ir mani vergi. Ja tu man netici, paskaties un viņiem uz muguras redzēsi zīmogu.

Karaļa vecākie znoti to dzirdēja, ne pa jokam nobijās un i/stastija taisnību. Uz karstām pēdām abiem pavēlēja aiziet no galda un stāvēt malā.

Kad dzīres tuvojās beigām, Fetfrumoss izņēma to pa�u laka�tiņu. kuru karalis viņam bija iedevis pēc kaujas.

Ka mans lakatiņ� varēja nonākt tavās rokās? � karalis liela nesapra�ana vaicāja. � Es to iedevu drosminiekam, kur� mums palīdzēja karalaukā.

���� Nē, jūsu augstība, to jūs iedevāt man.

���� Tad jau sanāk, ka tu esi tas drosminieks?

���� Es pats, jūsu augstība.

����������� Tam es nevaru ticēt, � karalis teica, � iekams tu nestā�vēsi manā priek�ā tādā pa�ā tērpā kā tur karalaukā.

Fetfrumoss piecēlās no galda, aizgāja ietērpties visgreznā�kajā tērpā, izlaida savus zelta matus pāri pleciem un tad nostā�jās karaļa un viņa viesu priek�ā. Viesi par tādu neredzētu spo��umu bija gau�i pārsteigti, visi pielēca kājās un palika stāvot.

�obrīd Fetfrumoss bija tik skaists un varens, ka uz viņu, tāpat kā uz sauli, ar atvērtām acīm nevar paskatīties � ap�ilbs acis.

Karalis uzteica savu jaunāko meitu par krietna vīra izvēli, atteicās no karaļa troņa un tajā nosēdināja jaunāko znotu.

Fetfrumoss, kolīdz kļuva par karali, vispirms piedeva abiem saviem svaiņiem un dāvāja viņiem brīvību. Tad visā karaļvalsti sākās liela līksmo�anās un bagātīgas dzīres.

Ko domā, es arī tajās dzīrēs biju, no smiltīm resnu virvi viju, ar sietu ūdeni laistīju, ar pilnām riek�ām jokus bārstīju. Mani tur vareni apdāvināja: iedeva pīrāga kriksīti, tik lielu kā zvir�buļa biksīti, un piedevām par to, ka mānos, simtreiz simt dunku dabūju sānos.

Tas notika sensenos laikos, kad kāds karalis savu dēlu nosauca par Sperli. Kad es pasaku dzirdēju, man gau�i bija jābrīnās par �o vārdu, pametu visus darbus un nedarbus un skrēju uzmeklēt vecmāmiņu, lai apvaicātos par savādo vārdu.

Vecmāmiņa, ko jūs domājat, mani aizsūtīja pie vectētiņa, bet vectētiņ� itin mierīgi noņēma no plaukta baznīcas kalendāru, pār��ķirstīja to no vieņa gala līdz otram un atkal

atpakaj, .pārlasīja visu svēto, ievērojamo un mazāk ievērojamo viru vārdus, bet Speries vārdu tā i neatrada. Tikai tad, kad vectē�tiņ� bija noslaucījis acenes un atlicis baznīcas kalendāru atpakaļ plauktā, kur tas iepriek� stāvēja, viņ� man pateica, ka Sperle � citādi 1as nevarot būt � laikam esot bijis karaļa dēls, pie tam dro�i vien slinks kā maiss. Visi jau zina, ka vārds ��perle�, rak�stīt� ar mazo burtu, nav nekas cits kā izkvēloju�as ogles, un, ja tā � kā lai sauc to, kur� no agra rīta līdz vēlam vakaram kvern jle krāsns un ar ogļu stangām maisa un jauc pelnus? Nu vie�nīgi par Sperli! Man viss kļuva skaidrs, un es teicu, ka tā tas, protams, būs bijis.

Ja jau tā, vai tad vēl jāpaskaidro, kāpēc Sperlem patika plun��āties dīķi kopā ar pīlēm un zosīm, vai pat sivēnu barā vārtīties dubjos līdz acīm.

Es to visu stāstu, lai lasītājs saprastu, kāpēc Sperli nemīlēja ne karalis, ne galminieki: viņi to uzskatīja par dulburu, par nekur liekamu cilvēku, kur� to vien zina, kā maisīties citiem pa kajam. Kurā gan viņ� tāds atsities, � nudien nezinu, jo karalis un karaliene bija cilvēki kā jau da�dien cilvēki, un ar abiem

vecākajiem brāļiem Sperlem bija tikpat maz līdzības kā naktij ar dienu, ja ne vēl daudz mazāk. Vecākie brāļi bija stalti no�augu�i kā ozoli un tik spēcīgi, ka, liekas, varēja visu zemi ar vienu cirtienu uz pusēm pār�ķelt. Turklāt viņi bija tādi gudri�nieki, ka zināja uz zemes visus noslēpumus kā savus piecus pirkstus.

Ta�u �is bija tikai ievadījums, pasaka nule sākas.

Karalim, tāpat kā katram viņa pavalstniekam, bija savs lauks, kur viņ� rudenī un pavasarī kaisīja sēklu zemē, kā visi to dara, ja tikai ir sēkla pie rokas, bet vasarā novāca ra�u, kā visi novāc, ja tikai ir ko novākt. Tikai karaļa lauks ar kaut ko at�ķī�rās � mūsu laukos aug usnes un kokaļi un kvie�u ra�u nereti bojā melnplauka, karaļa laukā gan to nemanīja � kvie�u stiebri bija no tīra zelta, vārpas no dārgakmeņiem � nejau�i pametīsi uz tām acis, un tās sāks no spo�uma asarot.

Karalim viss labi gāja no rokas, un itin drīz viņ� kļuva stā�vus bagāts � gan lopu pilnum pilnas kūtis, gan graudi apcirk�ņos ar kaud�u kaudzēm piebērti, gan krietns naudas �ūksnltis nebaltai dienai atlikts. Ir gan cilvēkam uzsmaidījusi laime! Ta�u laime ir tāda, ja varētu teikt, diezgan nepastāvīga. Pēk�ņi sadomā, ņem kājas pār pleciem un aiziet, teiksim, no manis pie tevis, bet da�u labu reizi apmet mums abiem krietnu līkumu un vico prom, ej nu sazini, uz kurieni.

Kādas jaukas dienas rītā karalis pamodās tik bēdīgs, ka ne izteikt.

Ai, bēdas, bēdas! Kad tad nu? Palīgā! Kas noticis? �onakt kāds nelabais uzradies kvie�u laukā � ej nu sazini, no kurienes, varbūt no zemes izlīdis! � un nomīdījis visus karaļa kvie�us. Eh, labāk nerunājiet! Tā tas ir! Kur tad sargiem acis bija? Sargi? Ko gan viņi spēj?

Tie�i tagad karalim nu nepavisam neveicās.

��� Dodiet padomu, ko man darīt? � karalis grie�as pie padomniekiem, tāpēc jau viņi galmā tiek turēti.

Padomnieki visi pēc kārtas izsaka savas domas.

Viens teica:

��� Nebūtu par ļaunu, jūsu augstība, karali, noturēt dievkal�pojumu.

Otrs iebilst:

-������ Bet es, jūsu augstība, karali, lūk, ko ieteiktu � citu gadu neparko nevajadzētu sēt � tas arī būtu viss mans sakāmais!

-������ Pēc tava prāta tad nu sanāk, � karalis rauca pieri, � lai peles iznīdētu, jānodedzina māja?

Kad apspriede tuvojās beigām, piecēlās kāds padomnieks ar gai�āku galvu un teica:

-������ Ja mums, karali, būs krietni sargi, nebūs ne no kā jābaidās.

Labs padoms alla� liekams aiz auss! Bet kur sameklēt tādus sargus? Protama lieta, mēs jau nu neiesim sargāt un jūs arī neie�sit � i mums, i jums jau pa�iem savu rūpju gana. Bet kas tad

Pavei, visiem priek�ā iznāk karaļa vecākais dēls � viņ� pie�sakās nosargāt lauku, un lieta darīta.

-����� Tas ir labi! � tēvs nopriecājās. � Ej, dēliņ, un atceries, ka �onakt paies tie�i gads, kop� manu lauku nomīdīja.

Karaļa vecākais dēls devās uz kvie�u lauku kā uz kaujas

ogalvas līdz kājām viss bija ietērpts bruņās, rokā smaga kaujas vāle, pie sāniem maksts ar saindētām bultām.

Vai te vēl teikt, ka galminieki ļoti ticēja karaļa vecākajam r.'.m. ta�u ne velti tautā pazīstama paruna: �Pie izdaudzinātas bumbieres ar lielu tarbu neej.�

Turpretī man par to vēderu turēdamam jāsmejas un vēlreiz jāsmejas. Ja kāds no jums grib zināt, kāpēc, lai brītiņu pacie�as: no tālākā stāstījuma jau pats visu sapratīs.

Nu labi, tātad karaļa vecākais dēls �drosminieks kas dros-

���� aizgāja līdz lauka vidum, aplaida acis visapkārt, izraudzījās sev labāko vietiņu un paslēpās aiz dzelk�ņiem kā nakti mednieks sardzē: saplūca un izklāja sev guļvietu ar mīk�stu zālīti, novilka plikādas ka�oku, palika to zem galvas un, kā sargi to dara, nolikās gar�ļaukus.

Tā nu viņ� gul�ņā, acis tur plati vaļā, skaita pie debesīm zvaigznes un gaida. Pēk�ņi ap pusnakti dzird, ka blakus viņam kads krauk�ķina, skram�ķina.

teju nosmacēs. Viņ� iebāza roku makstī, izņēma bultu, uzlika to uz loka stiegras, uzvilka, grasījās jau iz�aut. Bet uz ko? Uz to, kas tepat blakus viņam skram�ķina. Pa to starpu uzlēca pilns mēness, un karaļa-vecākais dēls savā priek�ā pamanīja mazu mazītiņu pelīti. Pamanīja un iebļāvās:

��� Stāvi, no�au�u!

��� Ne�auj/ne�auj vis!

��� Sausu gan, jo tu ta�u izmīdīji visus mana tētiņa sēju�mus!

Dro�s paliek dro�s, pelīte iemuka biezos krūmos. Tur ielīda veselu asi dziļi zemē, jo nebija jau no muļķu mājām, ka ar pa�a karaļa dēlu iesāktu ķildoties.

Karaļa vecākais dēls maz pamazām nomierinājās, piecēlās vēl reizi kājās, pameta acis visapkārt, nosprieda, ka briesmas jau sen garām un, daudz neprātodams, atkal likās uz auss un aizmiga cietā miegā.

Tā, lūk, mani draugi!

Tajos aizlaikos � varbūt jūs to zināt, varbūt arī nezināt pa naktīm visur, kur tikai �ām ienāca prātā, ieradās divpadsmit debesu ķēves un sev līdzi veda brīnumērzeli. Brīnumērzelis un divpadsmit debesu ķēves nodarīja uz zemes cilvēkiem daudz ļauna, jo tās novaldīt nebija neviena spēkos. Kolīdz divpadsmit debesu ķēves devās ceļā uz zemi, tūlīt sāka pūst pieglaudīgs un maigs vējiņ�. Nekas pasaulē tā neprata iemidzināt cilvēku kā �is pieglaudīgais un maigais vējiņ�.

Tonakt, kad karaļa vecākais dēls sargāja zelta kvie�u lauku, ne no �ā, ne no tā sacēlās vējiņ�, jo ceļā uz zemi devās div�padsmit debesu ķēves un brīnumērzelis �ām pa priek�u. Viss notika tāpat kā iepriek�ējā gadā. Ar vārdu sakot, karaļa vecākais dēls gulēja cietā miegā, redzēja saldus sapņus, bet no rīta pamo�dās un skatās � uz lauka ne vārpiņa nav palikusi, it kā tās ar izkapti būtu nopļautas. Karaļa dēls atgriezās pilī un vispirms skrēja pie tēva.

���� Nu, manu bra�o jaunekli, vai var apsveikt tevi ar veik�smi? � karalis vaicāja.

���� Kur nu ar veiksmi! Ar lielām bēdām. Tā un tā � � Viņ� izstāstīja par pelīti un visu citu.

Karalis brītiņu pavaidēja, grūti nopūtās par tādu neizdo�a�nos, tomēr cerības nezaudēja: kas zina, varbūt nākamajā gadā otrs dēliņ� tiks labāk galā!

Neko nesaki � dzīvē daudz nozīmē cerība. Vienīgi es esmu mazs cilvēciņ�, bet varu pateikt � arī vidējam karaļa dēlam nogāja greizi.

Tre�ajā gadā karaļa galmu pārņēma liels satraukums. Ko darīt, kā rīkoties, lai nelabais atkal sējumus nenopostītu, ja uz �o nakti nenoliks krietnu sargu. Bet kas nosargās? Kas to iespēs? Nav neviena tāda.

Uz malu malām auļoja ziņne�i un apziņoja visu karaļvalsti, ja kāds drosminieks atradīsies, tad tam izsniegs desmit zelta gabalus, dos drēbes, kā pienākas, un vēl da�neda�ādas citas ēāvanas.

Atnāca viens, atnāca otrs, atnāca jau krietni daudz, ta�u, kolīdz padzirdēja par pelīti un vēl visu citu, tad pēc izsolītā atal�gojuma nemaz vairs netīkoja, bet bija ar mieru labāk no sava pēdēja krekla �ķirties, lai tikai ar godu projām tiktu.

Protama lieta, ari es aizgāju uz pili pie karaļa un teicu:

-���� Jūsu augstība, pavei, tā un tā, es jums palīdzē�u.

Tad karalis man vaicāja:

����� Kā tu man vari palīdzēt?

-������ Uzklausiet mani. Kad mēs savā ciematā redzam, ka sējumi � dari, ko gribi! � aizies postā � varbūt no debesu put�niem, varbūt no pārmērīga karstuma vai sausuma, � nopļaujam tos pirms laika un izbarojam lopiem. Kāpēc ari jūs nevarētu sējumus nopļaut: tā vismaz salmus saglābsiet.

Karalis brītiņu padomāja un atkal vaicāja:

����� Un tas tev bija viss sakāmais?

���� Viss gan.

-������ Ja tā, tad ej mierīgs mājā, sveicini no manis sievu un dēlus, visus cieminiekus un savu kungu, ja tev gadīsies viņu sastapt pa ceļam.

Bet es arī nepalieku karalim parādā:

-������ Palieciet sveicināts, jūsu augstība, un visu to labāko novēlu jums jūsu grūtā valdī�anas darbā.

Kā rādās, neesmu īstā laikā ieradies, par baltu velti nezin cik verstu esmu nokātojis. Lai kā tas arī nebūtu, es sevi mieri�nāju: savu esmu padarījis. Un, kas padarīts, tas padarīts. Arī

labi.. .

Toreiz es aizgāju ar garu degunu, bet pārējo uzzināju krietni vēlāk. Tad nu paklausieties.

Tajā vakarā, kad atkal bija sagaidāmas debesu ķēves, pie karaļa ieradās Sperle un lūdza, lai atjauj sargāt lauku. Bet kara�lis tā nu aizsvilās dusmās:

' � Tpū, kaut tu izputētu! Prom no manām acīm!

��� Atļaujiet, augsto karali, atļaujiet!

�� Ātrāk projām, vējgrābsli, citādi vēl manas dūres matīsi.

���������� No visas tiesas lūdzu jūsu augstību, atļaujiet iet man Jauku sargāt. Ja rīt no rīta jūsu zelta kvie�u lauka nebūs, varat mani uz priek�u pat vārdā nesaukt.

����������� Eh, kaut tu izputētu, Sperle, kaut tevi nelabais parautu! Vai nu tu būsi tas, kas kvie�us nosargās?

I � Kālab gan ne?

-������� Ha-ha-ha � � Karalis pilnā kaklā iesmējās, kaut arī prāts uz smiekliem nemaz nenesās.

Neko darīt. Savu tēva svētību, protama lieta, karalis Sperlem nedeva, kaut klusībā it kā piekrita, jo citu gribētāju iet sargāt zelta kvie�u lauku tik un tā nebija. Krēslā Sperle aizzagās uz lauku un paslēpās pie tā pa�a krūma, kur citus gadus lauku bija sargāju�i abi vecākie brāļi.

Pēc kādas stundas, kad jau bija pavisam satumsis, viņ� dzird � kāds krauk�ķina, kāds skram�ķina.

Sperle paskatījās un pamanīja sev priek�ā mazu pelīti. Sperle iebāza roku kabatā un salasīja mamaligas drupatas, tās izvilka un uz plaukstas pasniedza pelītei.

-������� Nu, mazā, pagrauz, pagar�o! Neesi nu muļķīte, nāc �u pie manis, pacienājies!

Pelīte domāja, ka ari Sperle nav labāks par tiem diviem, kuri pagāju�ā un aizpagāju�ā gadā sargāja lauku, un jau gatavojās mukt projām.

-�������� Nu, ņem ta�u, nebaidies! Nāc �u, es tevi ar vīna lāsīti pacienā�u. tad abi pagudrosim, padomāsim, man vienam bezgala garlaicīgi.

Sākumā pelīte tikai pakustināja ūsas, bet pēc ilgas pierunā��anas sagrieza asti gredzenā un tecēja pie Speries:

���� Laba diena?

����� Laba dienat

����� Kā tev klājas?

���� Nevar �ēloties, itin brangi.

Pelīte paņēma Sperlem no rokas drupatiņu, pagrauza un aplaizījās. Kā redzams, ar mājas labumiem viņa nebija pārāk i/lutināta, un mamaliga viņai likās gar�īgāka par zemē nobiru��ajiem graudiem.

Attapīgais Sperle viņu pacienāja ar mamaligu, tad sev uz plaukstas uzlēja trīs pilienus vīna un sniedza pelītei. Pelīte

-��� viens divi! � trīs pilieni vīna bija viņai

vēderā.

����� Vai labs vīns, pelīt?

���� Labs gan, būtu tikai bijis vēl, � �ī atteica.

���� Kālab lai nebūtu!

Un pelīte ar mēli atkal nolaizīja trīs pilienus, un vēlreiz trīs, un pēc tam vēl trīsdesmit trīs, kamēr galīgi apreiba. Nu glu�i kā cilvēks!

Pelīte kļuva jautra, sāka vaikstīties, tad aplaizīja sev ūsas un purniņu, atbalstījusies uz astes, pacēlās pakaļkājās, pārmeta kūleni un iedziedājās:

Paldies tev, krietnais vīndari, mans draugs,

Vīns tie�ām stiprs un pēc gar�as jauks�

��� Par vīnkopi daudz nedomā, � Sperle pavīpsnāja, � tā nav tava bēda. Labāk iedzer vēl uz savu veselību. Paliec brītiņu mierā, lūdzu, jo es gribu tev kaut ko pajautāt. Varbūt tu vari pateikt, kas te notiek uz tēva lauka, kas noposta zelta kvie�u tīrumu?

���� Kā nu es to nezinā�u.

���� Ko lai dara, kādu padomu tu man dosi?

���� Kādu padomu do�u? Tas nav tik grūti� Neliedz man vēl lāsīti vīna, es tev visu izlik�u kā uz delnas.

Sperle, skops nebūdams, pacienāja arī, un pelīte savukārt neliedza viņam labu padomu. Pelīte izdzēra pēdējo pilienu uz Speries veselību un teica:

���� Tagad tu zini, kas tev jādara, turi tikai acis un au�is vaļā, bet es ie�u nosnausties. Man tā kā galva mazliet grie�as un dzie�dāt gribas. Es nu eju, bet tu esi modrs. Ar labu nakti!

���� Ar labu nakti! Un, ja viss labi izdosies, nāc pie manis ciemos, negaidi nemaz aicinā�anu!

Ap pusnakti no lauka sāka pūst maigs vējiņ�. Sperle, kā pelīte bija ieteikusi, paslēpās dzeloņainajā krūmā un sāka gai�dīt. Tikko Sperlem acis aiz miega sāka lipt ciet, tā galva liecas uz leju un duras dzeloņos, viņam jāceļ galva atkal aug�ā un jāiz�berzē acis. Un tā atkal, un tā atkal� Tā cīnoties, miegs Sperli arī nepieveica, un viņ� palika nomodā līdz pa�ai pusnaktij, kad uz lauka nolaidās divpadsmit debesu ķēves un brīnumērzelis. Sperle, daudz neprātodams, sagrāba ērzeli aiz iemauktiem. i

���� Stāvi, citādi mani pieminēsi!

����� Nedari tāl Paņem sev iemauktus, bet mani atlaid. Arī ķēves es aizvedī�u, un tavs tēva lauks paliks neskarts. Ja tev kaut kā ievājadzēsies, papurini tikai iemauktus � es bū�u klāt un tev godam alla� pakalpo�u.

Sperle bija ar mieru, paņēma iemauktus un devās uz mājām. Tur nolikās uz krāsns un uz vietas aizmiga. Pamodās viņ� otrā dienā krietni vēlu un ari tikai tāpēc, ka gribējās ēst.

Viss galms priecājās kopā ar karali.

���� Celies, Sperle, celies, dēliņ, celies aug�ā, dārgo stipriniek, kāp ātrāk no krāsns lejā, sēdies pusdienot pie svētku galda, � tas tev par godu klāts. �odien pie galda tava vieta būs man pie labās rokas. Lūk, paskaties: kādu dārgu tērpu gribu tev dāvināt! Nāc! � aicināja pats karalis.

Ta�u Sperle i nepakustējās � acīmredzot slinkums ir piedzi�mis agrāk par viņu.

Beigu beigās viņ� vareni izstaipījās, no�āvājās tā, ka gandrīz �okļus izme�ģīja, un apsēdās pie svētku galda � dzēra, ēda, priecājās un klausījās, kā visi viņu slavē.

Pagāja laiciņ�, un uz karaļa dārzu sāka lidot kāds ērmīgs putns ar zelta spalvām. Neviens nezināja, kas tas par putnu; vienīgi Sperle, kolīdz putnu pamanīja un izdzirdēja tā dziedā��anu, visu saprata. Sperle ietērpās dārgās drānās, izņēma no lādes iemauktus un tos sapurināja. Nākamajā mirklī viņa priek�ā jau stāvēja brīnumērzelis. Sperle uzkāpa tam mugurā, iecirta pie�us sānos un brīni�ķīgais putns � ko tu neteiksi! � Sperlem rokā gan. Un ne jau nu putns, bet, ieskaties labi, daiļa meitene, pie tam tik daiļa, ka ne pasakā izstāstīt, ne grāmatā aprakstīt. Uz tādu skaistumu tāpat kā uz sauli skatoties, �ilbst acis. Es dzirdēju, ka arī prāta viņai bijis tiku tikām, vai nu tā taisnība, vai nē, grūti zināt.

Karaļa dēls Sperle ir neizvaicāja, no kurienes viņa, �ī dai�ļava, radusies, i pūra tiesu ne ar vārdiņu nepieminēja, bet tikai pavaicāja:

����� Vai nāksi pie manis par sievu?

���� Būs jau jāiet, � viņa atbildēja.

-��� Māmiņ un tētiņ, neliedziet man savu svētību!

-���� Neliedzam jau, neliedzam, jums mūsu svētību.

Viņi apprecējās, brīnum jaukas kāzas nosvinēja. Kāzās kā jau kāzās bija klāts svētku galds; vienā galda galā � es, otrā � karalis, pa�ā vidū � līgavainis ar līgavu, bet viņiem pretī � pelīte atnākusi no pasakas.

Varat man dro�i ticēt, ka viss tā bija. Ja jau es visu to nebūtu pats savām ausīm dzirdējis un pats savām acīm redzējis, kā tad es jums to varētu pastāstīt?�

Sajās dienās es pie sevis ciemos gaidu Sperli. Viņ� atnāks, kā pie mums pieņemts, līdzi nesdams veģus un dāvanas. Kolīdz at�nāks Sperle, es ari jūs pie sevis uzaicinā�u, lai jūs viņu vaigu vaigā redzētu. Tad gan stāstī�u visu, ko zinu par attapīgo Sperli � karaļa dēlu, kur� ja ne �odien, tad rit, pats karaļa tronī sēdēs.

Bija tas vienreiz, bet nebija divreiz, ja mēs nebūtu tur klātu, it nenieka nezinātu.

Kādreiz dzīvoja bagāts un varens karalis, un viņam bija trīs dēli. Kad dēli izauga lieli, karalim nebija miera ne dienu, ne nakti, viena doma pa galvu jaucās � kā dēlus apprecināt un darīt laimīgus. Grūti pateikt, kādu sapni vienreiz naktī karalis redzēja, tikai nākamajā dienā pa�ā agrumā viņ� pasauca visus trīs dēlus, uzkāpa kopā ar viņiem tornī, kas atra�dās turpat dārzā, lika katram paņemt loku, bultu un teica:

���� Iz�aujiet, dēli, no loka, un, kur bulta nokritīs, tur ari būs jūsu laime.

Dēli neko neiebilda, jo ticēja, ka tēvs tuk�u nerunā. Pirmais iz�āva vecākais dēls, un viņa bulta aizsniedza kaimiņu karaļa pili; vidējā dēla bulta trāpīja bagāta augstmaņa māju, bet jau�nākajam dēlam uzlidoja augstu jo augstu padebe�os. Viņi visi vai kaklus izme�ģīja, bultai pakaļ skatoties, bet tā tikai traucās augstāk un augstāk un gandrīz jau vairs nebija saredzama, tad pēk�ņi iekrita biezā me�ā un ietriecās lielā kokā.

Vecākais dēls posās ceļā pie kaimiņu karaļa, apņēma sev līgavu � kaimiņu karaļa meitu � un kopā ar viņu atgriezās sava tēva pilī.

Tad ceļā devās vidējais dēls � un arī atgriezās tēva pilī kopāar savu skaisto līgavu.

Pienāca reize ceļā doties arī jaunākajam dēlam. Viņ� pār�staigāja visu pasauli, kamēr nonāca tajā biezajā me�ā, kur bija nokritusi bulta. Princis ilgi maldījās, lauzās cauri biezokņiem, laipoja pāri slīk�ņām, līdz beidzot uzgāja koku, kurā bija ietriekusies viņa raidītā bulta. Koks bija augsts un varens un auga te me�ā kop� neatminamiem laikiem. Viņ� apķēra ar abām rokām koku, iekārās zarā un sāka rāpties aug�ā. Tā no zara uz zaru � brī�am paliek gan rokās karājamies, gan ar kājām atspe�ras, gan ķeras ap stumbru � kamēr uzrāpās līdz pa�ai galot�nei, pastiepās, cik tālu varēja, un bulta bija rokā. Lejā laizda�mies, princis visu laiku sūri bēdājās: kāds viņ� gan neveiksmi�nieks � vai nu laime meklējama me�ā, kokā?

Vēl acīmraugot par maz, ka viņ� nav atradis sev nolemto, vēl par maz, ka veltīgi nostaigājis tādu gabalu, jau atkal viņu jauna liksta piemeklēja: tikko soli spēra prom no koka, � kur bijusi, kur nebijusi � uz muguras viņam uztupās lielacaina pūce. Princis to gribēja dabūt nost, dzina projām gan tā, gan �a, bet nekā tikt vaļā. Tā ieķērusies viņam drebēs ar asajiem nagiem kā nekauņa vārna, un ne ar kādu spēku tikt no viņas vairs va|ā.

Princis grozījās uz vienu pusi, grozījās uz otru pusi � jādabū pūce no savas muguras nost � bet nekā. Izdomājās, izgudrojās, beigu beigās samierinājās, būs vien ar visu nastu jāatgrie�as mājās. Viņ� iet atpakaļ pa me�u un pēk�ņi redz � vēl veselas se�as pūces nāk viņam pa pēdām. Tā karaļa jaunākais dēls nāca ar visu savu svītu: labi vēl, ka paguva pārnākt mājās pa nakts melnumu, būtu tas noticis dienas laikā, delverīgie puikas viņu ņemtu uz zoba.

Tikko princis iegāja pilī savā istabā, visas se�as pūces notu�pās, kur kurā, bet septītā, kura bija ieķērusies viņam mugurā, no�tupās uz gultas.

Viņ� krietnu brīdi palika stāvam un ilgi lauzīja galvu, ko darīt, tad nolēma visu atstāt, kā ir, paskatīties, kas te sanāks. Viņ� bija laimīgs, ka beidzot ticis no pūces vaļā.

Aiz liela noguruma princis tik tikko turējās kājās, jo garus ceļus bija izstaigājis un daudz ko pieredzējis. Viņ� nepaguva galvu ne uz spilvena nolikt, kad jau iekrita dziļā miegā.

Ko redz princis otrā dienā agri no rīta? Viņ� izberzē vienu aci, izberzē otru � skaties, kā gribi! � blakus viņam gultā sē� brinum daiļa feja � pati feju karaliene, bet tai apkārt rosās se�as fejas � karalienes pavadones, cita par citu skaistākas. Kaktā nomestas visas septiņas pū�u ādas.

Brīnīties brīnījās tētiņ� karalis, brīnīties brīnījās māmiņa karaliene, redzēdami dēlam tik brīnumdaiļu līgavu.

Pienāca karaļa vecākā dēla kāzu diena, arī jaunākais dēls neatpalika no dzīrēm, tikai viņ� ieradās viens pats: viņ� nevarēja savu feju līdzi aicināt, kaut arī tā bija viņa līgava. Kā sāka dejot riņķa deju, feju karaliene klāt kā saukta un nostājās blakus jau�najam princim. Tikko viņ� feju ieraudzīja, viņam krūtīs aiz prieka sāka dauzīties sirds kā neprātīga. Ne ar uguni nesamek�lēsi otru tādu skaistuli visā karaļa valstī, ne arī kaimiņu zemēs. Ne velti viesi uz feju vien acis met. Uz kāzām salūgtie citu zemju valdnieku dēli visu laiku lakstojās ap fejas pavadonēm, cits citu apsteigdami, aicināja tās dancot. Tā viņi līksmojās līdz pat vaka�ram. Tad feja nosēdās pie galda blakus jaunajam princim, un viņi dzīroja un priecājās līdz vēlai pusnaktij. Kad pulkstenis nosita pusnakts stundu, viesi izklīda. Savās istabās atgriezās karaļa jaunākais dēls un viņam līdzi ari feja. Viņi saldi dusēja līdz pa�am ritam. Kad otrā rītā pamodās, princim atkal acīs iekrita kaktā samestās pū�u ādas. Tās ieraugot, viņu pa�u sāka kratīt vai drudzis: viņam no atmiņas vēl nebija pagaisis, cik daudz no pūcēm nesen izcietis.

Drīz pienāca karaļa vidējā dēla kāzu diena. Atkal jaunākais dēls devās uz dzīrēm viens pats, un atkal, riņķa dejai sākoties, daiļā feju karaliene ieradās neaicināta. Sirds princim gavilēja aiz prieka un lepnuma. Kālabad lai tā nebūtu, ja citu zemju vald�nieku un augstmaņu dēli no fejas ne acu nevar atraut. Bet ko �iem bija darīt? Kā saka, ja netiec pie odziņām, iztiec vien ar podziņām. Ar vārdu sakot, nekā te nevarēja līdzēt, un di�ciltīgie viesi dejoja ar feju karalienes pavadonēm.

Vakarā atkal visi apsēdās pie galda.

.Karaļa jaunākais dēls � pats nelabais viņam tovakar bija prātu sajaucis! � kā dzelts pielēca kājās, aizdiedza uz savu istabu, paķēra kaktā nomestās pū�u ādas un � �vikt! � iesvieda ugunī, tad atgriezās pie viesiem un, it kā nekas nebūtu noticis, apsēdās atkal pie galda.

Pēk�ņi viesus pārņēma nepasakāmas izbailes, un tikai tāpēc, ka viena no fejas pavadonēm iesaucās:

-���� Mums labi neklāsies, kundze!

Otra fejas pavadone piebilda:

��� Man liekas, kundze, ka te o� pēc deguma. Tad nu mēs esam pagalam.

Bet feju karaliene atbildēja:

��� Labāk būtu klusēju�as, nav piedienīgi dziru reizē visādas aplamības gvelzt!

Pēc īsa brītiņa arī tre�ā fejas pavadone teica:

��� Mums nav vairs glābiņa, kundze, mēs esam pazudinātas, mēs esam nodotas!

Tad arī feju karaliene sarauca degunu. Līdz viņai atplūda gruzdo�as ādas smaka. Pēk�ņi viņas visas reizē � kā feja, tā viņas pavadones � pielēca kājās un tajā pa�ā mirklī pārvērtās par septiņām dūjām.

Feja teica kara|a jaunākajam dēlam:

��� Tagad redzu, ka tu esi gau�i nepateicīgs. Bez naida mēs satikāmies, bez naida arī �ķirsimies. Tikai pagaidām tev neveik�sies tāpat kā visiem citiem zem saules � tu mani vairāk neredzēsi.

Viņa pacēlās reizē ar citām dūjām augstu padebe�os un nozuda no prin�a acīm.

Viesi veltīgi lūdza jauno princi pasēdēt kopā ar viņiem pie galda, karalis, karaliene un vecākie brā|i veltīgi centās viņu nomierināt: visu laiku viņ� kā apmāts noraudzījās paka) dūjām, bet galdam ne tuvumā nenāca.

Otrā dienā jau pirms gaismas svīduma kara|a jaunākais dēls devās nezināmā ceļā meklēt savu līgavu. Tikai tagad viņ� nojauta, ka bez viņas nevar dzīvot. Atvadījās no māmiņas kara�lienes, atvadījās no tētiņa karaļa un devās pla�ajā pasaulē.

Princis pārstaigāja kalnus un lejas, lauzās cauri bieziem me�iem un laipoja pāri purvu slīk�ņām, kur vēl cilvēks kāju nebija spēris, bet dūjām uz pēdām tā arī nenonāca. Viņ� izprā�tojās pats no agra rīta līdz vēlam vakaram, iztaujāja un iztinci�nāja katru, ko pa ceļam satika, ta�u viss veltīgi. Sirds aiz skum�jām vai asiņoja, viņ� jutās drūms un nomākts, bet mīlestība viņu veda dro�i tikai uz priek�u un tikai uz priek�u. Da�u labu reizi princim galvā savērpās tum�as jo tum�as domas: kāda vērtē viņa dzīvei un visai �ai skrie�anai, vai labāk nemesties lejā no klints, sa�ķaidīt galvu pret akmeņiem un nemocīties vairāk, bet dziļi krūtīs kāda balss pretojās � katrām bēdām, cik smagas

tās ari nebūtu, reīz pienāk gals. Tad, kā grūdienu dabūjis, viņ� saņemas un atkal iet tālāk. Tā nepagurdams viņ� gāja un stipri ticēja, ka tas, kas neatlaidīgi meklē, pārvar visas likstas un galu galā panāk savu.

Gau�i noguris, princis nonāca ēnainā ieplakā. Te viņu arī miegs pieveica. Pēc brītiņa viņ� pamodās no drausmīga trok��ņa un stāvus pielēca kājās. Ko princis redzēja? Trīs velni tā nu skandalē, tā nu skandalē, cits cita priek�ā plātīdamies un kaut ko pierādīdami. Daudz negudrodams, karaļa jaunākais dēls piegāja tiem klāt un teica:

���� Skandalēt vien un neizkauties ir tāpat kā savīk�t kāzu godu bez muzikantiem.

���� Tu savu gudrību svied kā zirņus pret sienu, ar to mēs esam tev atbildēju�i, � velni teica. � Mums i prātā nav nācis skandalēt, mēs tāpat vien te savā starpā pastrīdamies.

���� Kāpēc tad jūs strīdaties? Tādu brēku esat sacēlu�i, ka pat mironi no kapa pieceltu.

���� Redzi, kas par nedienu: mūsu labais tētiņ� � visu velnu velns, �ķiroties no �ās pasaules, mums visiem trim atstāja man�tojumu � pāri jēlmītas ādas pastalu, ke�ulu[1] un pātagu, un mēs nekādi nevaram to visu savā starpā sadalīt.

��� Ko nu jūs par tādiem niekiem strīdaties?

���� Nav vis nieki, kur� �īs pastalas apauj, tas var iet pa jūru kā pa sauszemi, dibenā negrims. Kur� uzliek galvā ke�ulu, to i velns nevar saredzēt pat tad, ja �im acīs patrāpās. Bet, ja paņem pātagu rokā un to noplīk�ķina ienaidniekam gar degunu, tas sastingst un turpat uz vietas paliek par akmeni.

��� Tad gan jums ir jāstrīdas � gribi vai negribi. Katra �ī manta pati par sevi nav plika gra�a vērta. Ja mani paklausīsiet, esmu ar mieru iztiesāt jūs pēc tiesas un taisnības.

��� Paklausīsim jau, paklausīsim, � velni atbild kā vienā mutē. � Tu tikai bilsti vārdus, mēs pa�i pēc tam paskatīsimies.

��� Vai redzat tos trīs kalnus, kas paceļas tur tālu priek�ā? Tad tā: kolīdz es mā�u ar roku, katrs joziet uz savu kalnu, un, kur� ātrāk aizskries, tas arī visu saņems.

��� Tu pareizi saki. Tā arī darīsim. Galu galā atradām cil�vēku, kur� māk iz�ķirt mūsu strīdu.

Velni metās skriet, ko kājas nes � katrs jo� uz savu kalnu.

Pa to starpu princis kājās apāva pastalas, galvā uzlika ke�ulu un rokās paņēma pātagu. Visi trīs velni, uzrāpu�ies katrs savā kalna galā, gaida zīmi: bet princis kā noplīk�ķina katra velna priek�ā ar pātagu trīs reizes, tā �ie turpat uz vietas paliek par trim lieliem akmeņiem. Itin viegli ticis ar velniem galā, kara]a jaunākais dēls devās tālāk.

Viņ� nebija paspēris vēl ne desmit soļu, kad sev virs galvas augstu gaisā pamanīja dūju baru. Viņ� pavadīja visas septiņas dūjas ar acīm un novēroja, kur tās nolaidās. Uz turieni tad arī viņ� snāja, tikai dūju dēļ jau viņ� bija tik ilgi klīdis pa pasauli.

Princis gāja pāri jūrām un upēm � gan lielām, gan mazām; gāja pa sauszemi, �ķērsoja da�da�ādas zemes un smil�ainus tuk�sne�us, līdz nonāca pie milzīgi augsta kalna, kas atdūrās pa�os mākoņos. Seit nu dūjas bija zemē nolaidu�ās. Princis sāka kāpt kalnā: rāpās no klints uz klinti, no kraujas uz krauju, līda no vie�nas aizas otrā, kāpa virsotnēs, karājās pāri bezdibeņiem un bei�dzot nonāca pie kādas alas. Princis iegāja alā un no redzētā palika vai mēms: priek�ā stāv pils, turklāt tik brīnumaina, kādu uz zemes ar uguni nesameklēsi. Pilī dzīvoja viņa līgava � feju karaliene. Princis ieskatījās dārzā un redzēja: pa celiņiem staigā feja kopā ar savām se�ām pavadonēm. Fejai paka) skraida jauks puisēns, rotaļājas starp puķēm un ik pa brītiņam sauc un aicina feju, lai parādītu viņai tauriņus. Puisēnam, kā liekas, vajadzētu būt viņa dēlam.

Princis kļuva priecīgs � teju, teju metīsies pie dēla, ta�u viņ� savaldījās, baidījās bērnu nobiedēt, jo viņu pa�u jau neviens neredz � viņam galvā uzmaukta ke�ula.

Tuvojās vakars, bet princis visu laiku domā un prāto, kā lai viņ� feju karalienei parādās. Beidzot viņ� izdzirdēja, ka feju aicina pie galda, un viņ� iz�ķīrās: iegāja pilī un nosēdās starp feju un puisēnu. Galdā tika pasniegti da�ādi ēdieni. Viņ� metās virsū kā izsalcis vilks, jo krietnu laiku tuk�ais vēders bija licis sevi manīt. Feja rausta plecus un tikai brīnās: kur tie ēdieni tā pazūd? Viņa pavēlēja da�us ēdienus vēl papildināt. Arī tie nozuda.

Pa to laiku princis uz īsu mirkli pacēla ke�ulu � puisēns viņu tad ieraudzīja un iesaucās:

���� Re, kur mans tētis, māmiņ!

-����� Tavs tētis, dēliņ, mūs neatradīs, kamēr nebūs veicis brī�numaino varoņdarbu, � feju karaliene puisēnam atbildēja.

Princis uzstūma ke�ulu uz acīm un atkal nodevās ē�anai. Kad uz galda vairs nebija palikusi ne maizes drupatiņa, � ripini pa galdu kaut lodi, � feja izbrīnījās vēl vairāk un tūlīt pavēlēja atnest citus ēdienus.

Ta�u princis aiz priekiem, ka dēls viņu pazinis, parādījās viņam vēl reizi.

Atkal puisēns priecīgs apgalvo, ka redzējis tēvu, bet māte viņam netic, ka tēvs būtu varējis paveikt brīnumaino varoņdarbu un sameklējis viņus. Feju karaliene itin labi zināja, ka uz �o tālo malu pat ugunsputns nespēj atlidot. Puisēns apklusa � ko gan

citu lai viņ� darītu, ja tēvs atkal bija ke�ulu uzstūmis uz acīm un k|uvis neredzams.

Princis ēda, ēda, kamēr visu apēda. Uz galda nepaliek atkal ne drupatiņas. Feja noskuma, jo viņas pavadonēm tagad jāpa�liek ar tuk�iem vēderiem. Bet puisēns pēk�ņi atkal iesaucas:

��� Māmiņ! Saki, ko gribi, tas ir mans tēvsl

��� Kur tad viņ� ir? Vai tev tikai nerēgojas?

��� Nekas man nerēgojas. Viņ� ir �eit, sē� man blakus, rau, skaties, ņem mani aiz rokas.

Feju karaliene bezmaz vai nobijās. Ta�u puisēna tētis tūlīt arī viņai parādījās. Viņ� noņēma no galvas ke�ulu un teica:

��� Te nu es esmu. Velti tu mūsu dēlam nenoticēji, kad viņ� par mani ierunājās. Toreiz, kad ieraudzīju pretīgās pū�u ādas, nezināju, ko daru. Cerēju, ka paveik�u labu darbu, ja ādas sade�dzinā�u un jūs no tām atbrīvo�u.

��� Laikam jau liktenis bija lēmis mums ciest, � feju kara�liene viņam atbildēja. � Kas bijis, bijis, to vairāk nepieminēsim. Pastāsti, kā tev izdevās �urpu atkļūt?

Kad viņ� fejai izstāstīja visas savas likstas, visu pārdzīvoto, viņi atkal sapratās, viņ� samīļoja dēlu un palika feju karalienes pilī. Pagāja savs laiks, un viņ� sāka pierunāt feju iet atpakaļ pie cilvēkiem. Feja viņam paklausīja. Viņi visi kopā atgriezās pie vecā karaļa, un pilī tika svinētas tādas kāzas, ka vēsts par tām aplidoja vai visu pasauli.

Kad karalis kļuva vecs, visi augstmaņi un visa tauta princi izraudzījās par karali, jo viņ� bija dro�sirdīgs, prātīgs un tais�nīgs. Viņ� nodzīvoja ilgu mū�u un pārvaldīja valsti kopā ar sievu � feju karalieni. Viņus abus pavadīja laime, tāpēc arī viņi uz laiku laikiem visiem paliku�i labā atmiņā.

Bet es zirgam seglos biju un jums to visu izstāstīju.

Reiz kādam vīram nomira sieva un atstāja viņam divus bērnus � puiku un meiteni. Vīrs bija gados vēl krietni jauns un apņēma otru sievu. Viņ� apprecēja sievu, kuru stipri mīlēja. Tā mājā ienāca pamāte. Viņa pret bāreņiem izturējās bargi un vienā gabalā centās pieru�nāt vīru, lai bērnus padzen no mājas vai kaut kā citādi tiek no tiem vaļā, jo pabērni viņai bija kā dadzis acī.

Vīrs tā nebija ar mieru � viņ� neparko ne�gribēja no bērniem �ķirties. Ta�u sieva neatlaidās un neatlaidās: jātiek no bērniem vaļā, ja ne, viņa viņu uz karstām pēdām pametī�ot. Vīrs sievu mīlēja vairāk nekā savu dzīvību un tāpēc apsolījās izpildīt viņas nelietīgo vēlē�anos. Nu sāka abi dienām prātot, kā tikt no bērniem vaļā. Domāja, domāja un izdomāja bērnus aizvest uz me�u un tur pamest: ceļu atpakaļ uz mājām jau viņi neatradīs un aizies me�ā bojā.

� darīts. Kādā rītā tēvs piecēlās jau mazā gaismiņā un lika, lai sieva iedod viņam ceļamaizi � viņ� ie�ot ar bērniem uz me�u pēc malkas. Sieva sameklēja kaut ko ēdamu, bet tā

-����� tikai vienai dienai, un iesēja pauniņā. Kad pienāca laiks doties ceļā, viņa pavēlēja bērniem iet tēvam līdzi un palī�dzēt �agarus salasīt. Tā nu tas būtu, bet bērni nebija ar mieru. Un tikai tāpēc, ka meitenīte, kura bija vecākā, nojauta ar savu bērna prātu kaut ko nelāgu un atrunāja brālīti iet tēvam līdzi uz me�u. Pamāte ņēmās bērnus biedēt: ja viņi palik�ot mājā, riņiem tik un tā dzīves nebū�ot. Ko lai dara, vajadzēja vien bēr�niem doties tēvam līdzi uz me�u. Pirms viņi gāja prom, meitene slepus no krāsns pagrāba sauju pelnu un, kolīdz iegāja me�ā, tos

pabārstīja zemē gan �ur, gan tur, lai nepazaudētu atpakaļceļu. Viņi iegāja dziļi, dziļi me�ā un tur apstājās, lai iekurtu uguns�kuru un pagatavotu ēdienu. Ko tēvam bija darīt? Kā no bērniem aiziet? Viņ� sēdēja, domāja, domāja smagas domas un tad teica:

��� Mani mīļie bērniņi, uzkavējieties �eit īsu brītiņu, pagaidiet mani. Ie�u sacirtī�u malku, tad varēsim iet atpakaļ uz mājām.

Bērni, dzirdēdami, ka tēvs grib iet prom, nobijās un saka lūg�ties, lai viņus neatstāj vienus. Tēvam no �ēluma sirds plīsa vai pu�u, ta�u neko darīt � viņ� atcerējās sievas vārdus: ja viņ� bērnus atvedī�ot atpakaļ, tad viņa to uz karstām pēdām pametī��ot. Tēvs ņēmās bērnus pierunāt, lai viņi paliekot tepat, jo viņ� drīz jo drīz bū�ot atpakaļ, un tad visi kopā ie�ot uz māju. Vai bēr�niem bija neticēt tēva vārdiem? Viņi palika vieni, bet tēvs paņēma cirvi un aizgāja me�ā tik tālu, ka viņu nevarēja sare�dzēt. Viņ� piesēja pie koka divas malkas pagales: kolīdz vēj� uzpū�, pagales sitas viena pret otru � �ok! �ak! � un liekas, ka tiek cirsta malka. Bērni visu laiku dzirdēja � �ok! �ak! �ok! �ak! � un bija pārliecināti, ka tur tēvs cērt malku. Viņi pacietīgi gaidīja: tūlīt tēvs beigs darbu un atnāks viņiem pakaļ. Ta�u laiks gāja, bet tēvs aizvien vēl nenāca. Bērni sāka bēdāties, ko nu iesākt, ja viņus �ajā dziļajā me�ā pārsteigs nakts. Viņi sāka iet uz to pusi, kur tēvs zāģēja malku. Kad viņi tur nonāca, tad ierau�dzīja divas malkas pagales, kas sitās viena pret otru, un saprata, ka tēvs viņus piekrāpis, pametis me�ā, lai plēsīgie zvēri saplosītu.

Ko nu iesākt? Nobiju�ies viņi sāka gau�i raudāt un vaimanāt, tad, aiz bailēm drebēdami, atgriezās ugunskura vietā un izmi�sīgi meklēja pēdas, kur vietām, �urp nākot, bija izkaisīju�i pel�nus. Tā maz pamazām un vieglītēm līdz ar tumsu pārnāca mājās.

Pa �o laiku pamāte bija pagatavojusi da�ādus gar�īgus ēdie�nus, izcepusi pīrāgus un kliņģerus. Divatā vien ar vīru apsēdās pie galda, un, kad no vakariņām pāri bija palicis tikai tāds nieks, sieva teica:

��� Biju�i nu bērniņi mājās, viņi pana�ķotos ar to, kas pāri palicis, nebūtu ko redzēt, kā visu noēstu!

Bērni taisni tobrīd stāvēja zem logiem un baidījās ieiet istabā. Izdzirdēju�i pamātes vārdus: �Biju�i nu bērniņi mājās.

viņi pana�ķotos ar to, kas pāri palicis,� � bērni nodomāja, ka tas teikts no tīras sirds, un tūlīt abi kā vienā mutē atsaucās:

���� Mēs esam �eit, māmiņ! Mēs esam �eit, tēti!

Un abi divi pa galvu pa kaklu iemetās istabā.

To nu ļaunā pamāte nebija gaidījusi. Viņa pārskaitās, aiz niknuma kļuva glu�i sarkana un kādi tik mutē nāca vārdi, ar tādiem lamāja vīru: lai par viņu neņirgājoties un viņai pasakas nestāstot, ka �is bērnus me�ā atstājis, atstājis jau varbūt esot, ta�u ne nu me�ā, bet kaut kur tepat tuvumā, ja bērni pa�i pārnā�ku�i mājās. Un beigās piedraudēja: uz karstām pēdām viņu pametī�ot, ja norunu nepildī�ot.

Veltīgi vīrs kā prazdams taisnojās sievas priek�ā: viņa neti�cēja nevienam vīra vārdam un ņēmās apgalvot, ka pati agri vai vēlu aizies no viņa, ja bērni paliks mājā.

Lai kā pamāte arī ārdījās, bērni bija jāatstāj mājā pārnak��ņot. Tēvs piegāja pie viņiem un teica:

���� Uzēdiet, ko nu te redzat, un liecieties uz auss, rīt no rīta jāiet atkal uz me�u pēc malkas.

Ta�u bērnus nebija tik viegli pārliecināt, tie kā iespītēju�ies runāja pretī: esot bailīgi iet uz me�u, varot tā nomaldīties, ka ceļu vairs uz māju neatrodot. Tēvs vienā gabalā ņēmās taisnoties un dievoties, ka neesot vainīgs, jo meklējis �os pa visu me�u, bet neesot vairs atradis. Nodomājis, ka viņi jau agrāk atnāku�i uz māju. Beigu beigās bērni noticēja tēva melīgajai runā�anai un nomierinājās. �Neko darīt,� viņi domās mierināja sevi, lai��oties miegā, �ja tēvs atkal mūs me�ā pametīs, gan jau pa�i kā nekā atradīsim ce)u uz māju.�

Otrā rītā, kad pienāca laiks iet, meitene piegāja pie krāsns un pagrāba veselu riek�avu pelnu. To, kā par nelaimi, ieraudzīja pamāte un iesita meitenei pa rokām: pelni turpat izbārstījās pa zemi.

Iedama ārā no mājas, meitene pamanīja priek�namā toveri ar klijām, iebēra tās priek�autā un skrēja pakaļ tēvam. Iedama savā nodabā gabaliņu aiz tēva, meitene izbārstīja zemē klijas, lai paliktu kādas pēdas.

Tēvs bērnus veda pa glu�i sve�ām, nepazīstamām vietām. Beidzot nonāca tādā biezoknī, kur cilvēks savu kāju vēl nebija

spēris. Apstājās brītiņu atvilkt elpu un sakūra ugunskuru. Tēvs teica bērniem:

���� Mīļie bērniņi, palieciet �e pie ugunskura, uzsildiet pusdie�nas, bet es pa to laiku ie�u un sacirtī�u malku.

Atcerēju�ies vakardienu, bērni gan negribēja vieni palikt, ta�u tēvs atkal viņus pierunāja. Galu galā bērni viņam noticēja un palika.

Tēvs, tāpat kā vakar, iegāja vēl dziļāk me�ā, lai bērni viņu neredzētu, atkal piesēja pie koka divas malkas �ķilas, lai, vējam pū�ot, tās sistos viena pret otru un klaudzētu, it kā malku skal�dītu, bet pats pa citu ceļu slepus gāja tie�i uz māju � Kad pus�dienas bija sasilu�as, bērni sāka saukt tēvu. Sauca vienu reizi, sauca otru reizi, tre�o reizi� sauca savas reizes desmit, bet tēvs kā nenāk, tā nenāk. Tad meitene teica:

���� Man liekas, brālīt, ka tēvs mūs atkal ir pametis me�ā vienus. Ir jau tik vēls.

Bērni gan tā runāt runāja, bet lāgā negribēja ticēt, tāpēc ari �oreiz devās uz klaudzienu pusi, un, kad atnāca, tad pārliecinā�jās, ka te no tēva nav ne miņas, tikai vējā klaudz divas pie koka piesietas �ķilas. Ko lai nu iesāk? Arī nakts nāk virsū. Bērni sāka izmisīgi raudāt, tad noskumu�i devās atpakaļ uz ugunskura vietu. Viņi ilgi maldījās, kamēr atnāca atpakaļ pie ugunskura. Viņi salasīja vēl krietnu klēpi �agaru, lai uguns spo�āk degtu, un apsēdās pie tā, jo nakts kaut kā jāpavada. Kur lai melnā tumsā iet, ja nezina ceļu! Kad viņi otrā rītā pamodās, redzēja, ka uguns�kurs galīgi izdzisis. Visapkārt �alca sve�s me�s, putni brēca un plēsīgi zvēri gaudoja. Bērniem vēderi prasīja ēst. Brālītis sāka rūgti raudāt, bet māsiņa teica:

����� Nāc, iesim, brālīt! Vakar, �urp nākot, es no mājas paķēru līdzi klijas un tās pa ceļam izkaisīju. Iesim pameklēsim, varbūt atrodam ceļu un varam atgriezties mājās.

Abi sāka cītīgi meklēt un beidzot atrada izkaisītās klijas. Viņi sāka iet pa pēdām un nogāja krietnu gabalu, tad pēdas pēk�ņi izzuda, jo laikam lapsa bija klijas uzlaizījusi. Bērni metās gan �urp, gan turp � visur meklē atstātās pēdas, bet tās vairs nepa�rādās. Viņi klīda, klīda, līdz beidzot galīgi nomaldījās. Maldījās līdz vēlai pēcpusdienai, bet ne mājas, pat ne ugunskura vietu, kur tēvs viņus bija pametis, tā i neatrada. Bērniem visu laiku

gribējās ēst, bet nu izsalkums tos sāka mocit. Ta�u nekā ēdama viņiem nebija ne kripatiņas un nebija ari kur to ņemt. Pat iekurt ugunskuru viņi lāgā neprata.

Tad brālim ienāca prātā, ka būtu jāuzmeistaro loks, lai varētu putnus un me�a zvērus medīt un no tā pārtikt. Viņ� to izdomāja un teica māsai:

��� Mēs abi, māsiņ, nomirsim badā, ja nenomedīsim kādu putnu vai zvēru. Es būtu gājis medīt, bet man nav loka, no kā to lai iztaisa, arī nevaru izdomāt.

Māsa viņam atbildēja:

���� Nogriez manu bizi, brālīt, un iztaisi no tās loku.

Brālis nogrieza māsai bizi un iztaisīja no tās loku un vēl daudz putnu ķeramo cilpu. Viņ� izlika cilpas, un drīz tajās iekrita vairāki putni. Māsa tos paņēma un noplūca. Tad viņi sameklēja sausus koka gabalus un ņēmās berzt vienu pret otru; berza un berza, līdz koks aizdegās. Tad brālis ar māsu iekurināja ugunskuru, izcepa putnus un tos uzreiz apēda � tāpat bez mai�zes un sāls. Paēdu�i aprunājās un nolēma, ka māsa lasīs �aga�rus un uzmanīs ugunskuru, bet brālis dosies medībās. Tā viņi ari darīja. Māsa sakūra lielu ugunskuru, bet brālis nomedīja zaķi un kazlēnu. Viņi medījumu apstrādāja, kā nākas, un kārtīgi izcepa. Apgādāju�ies ar ēdamo, abi sāka klīst pa me�u, sak, var�būt kā nekā izdodas izkļūt laukā no biezokņa. Kamēr viņi klai�ņoja pa me�u, brālītim dikti sagribējās dzert, bet ūdens nebija. Vienīgi me�a zvēru iemītās pēdās sakrājies pa lāsītei ūdens, jo nesen bija lijis lietus. Brāli tik briesmīgi mocīja slāpes, ka viņ� nenocietās un teica māsai:

�� Mīļo māsiņ, man gau�i gribas dzert, nekur citur nav ne pilītes ūdens kā vienīgi vilka iemītās pēdās.

�� Vai tad tu patiesi domā dzert tādu ūdeni? � māsiņa brī�nījās. � Skaties tik, pats pārvērtīsies par vilku un vēl mani aprīsi.

Brālītis noturējās, nedzēra ūdeni no vilka iemītās pēdas, bet gāja tālāk. Pēk�ņi viņa priek�ā parādās citas pēdas, �oreiz tās ir lā�a pēdas. Brālis jau noliecās pār peļķīti, bet māsa ari �oreiz atturēja: ja viņ� ūdeni no lā�a iemītās pēdas iedzer�ot, par lāci pārvērtī�oties un viņu, savu māsu, aprī�ot.

Cik ilgi abi klīda, grūti pateikt, tikai brālis kļuva jo dienas vārgāks un vārgāks � netika vairs māsiņai līdzi, ik pa brīdim atpalika, lai atpūstos. Nejau�i viņ� uzdūrās brie�a pēdai, kas bija pilna kā acs ar ūdeni, un, nebildis māsiņai ne pu�plēsta vārda, vienā atņēmienā izdzēra visu ūdeni. Izdzēra un turpat uz Ildze* nas vietas pārvērtās par briedi. Māsa atgriezās un brāļa vietā ieraudzīja briedi. Ieraudzīja un teica:

���� Redzi nu, brālīt, tu mani nepaklausīji un kas nu notika. Es tev labi teicu � nedzer �o ūdeni! Ko es tagad viena pati iesāk�u? Tu mani nobadīsi.

Bet briedis viņai atbildēja:

���� Nebīsties, māsiņ, es tev pāri nedarī�u un no tevis projām neskrie�u.

Abi gāja tālāk un pamanīja me�ā pla�u un skaistu klajumu. Zāle klajumā nopļauta un sakrauta gubās. Viņi jau nopriecājās, ka me�a bie�ņa palikusi viņiem aiz muguras. Bija gan reize prie�cāties, gan arī noskumt, jo pa klajumu bija bailīgāka ie�ana � var kāds pēk�ņi briedi ieraudzīt un no�aut.

Abi īsu brītiņu me�a klajumā atpūtās, briedis paplūca sulīgo zāli. Pēk�ņi, kur gadīju�ies, kur ne, klajumā izbrauca rati ar kādu augstmani. Protama lieta, augstmanis brauca medībās un nolēmis �eit atpūsties, lai tad dotos atkal tālāk. Briedis viņu pirmais pamanīja un teica māsai:

���� Māsiņ, māsiņ, paslēpies zem �īs siena gubiņas, bet es noslēp�os me�ā un nogaidī�u, kamēr augstmanis no �ejienes aiz�brauks, viņam var vēl iekāroties mani no�aut.

Runāts � darīts. Briedis ar ragiem pacēla gubiņu un zem tās paslēpa māsiņu, bet pats aizbēga me�ā.

Pa to starpu augstmanis piebrauca gandrīz klāt pie siena gubiņas, izlēca no ratiem un sāka barot suņus. Pasvieda katram sunim pa maizes rikai, bet viens no suņiem paķēra riku, aiznesa to pie gubas, nolika zemē un jau grasījās to apēst, bet kas to deva! Meitene, pamanījusi maizi, a�i izbāza roku, paķēra riku un apēda. Suns atkal skrien pie saimnieka un luncina asti, sak, iedod vēl. Augstmanis pabrīnījās, ka suns tik ātri maizi notie�sājis. Bet vai nu augstmanim maizes nebūtu! � iedeva sunim otru riku. Atkal suns to aiznesa pie tās pa�as gubas, atkal nolika zemē, pat nokoda gabalu, bet otra puse nejau�i izkrita no mutes. Meitene to vien gaidīja � izbāza roku un paķēra maizi. Suns atkal skrien pie saimnieka un tik luncina asti � prasa, vai vēl neiedos. Iedeva arī. Ar �o maizes riku notika tas pats, kas ar divām iepriek�ējām. Kad suns atkal lūdza maizi, augstmanis nevarēja vien nobrīnīties, kur suns pēk�ņi kļuvis tik rijīgs, cit�reiz ne pusi rikas neapēda. Viņ� pavēlēja saviem kalpiem iet sunim līdzi un paskatīties, vai tik kāds neslēpjas zem gubas, pie kuras suns skraida skraidīdams. Kalpi aizgāja, pacēla gubu, atrada meiteni un atveda viņu pie augstmaņa. Viņ� vērīgi noska�tīja, ka meitene tāda jauka un piemīlīga � prieks acis pamie�lot, � un ņēmās meiteni itin laipni iztaujāt: no kurienes un kā �ajā pusē atkļuvusi? Redzams, meitene viņam gau�i iepatikusies.

Meitene viņam atbildēja:

����� Izstāstī�u visu patiesību, ja tu izpildīsi vienu manu vēlē�anos.

Augstmanis, redzēdams, cik prātīgi meitene runā, teica:

���� Vari izstāstīt man visu bez bailēm. Darī�u tā, kā tu gribēsi.

Meitene viņam izstāstīja, kas un kā bija noticis, un lūdza brālītim, briedim, pāri nedarīt. Augstmanis viņu uzmanīgi uzklausīja, pa�ēloja abus un vaicāja meitenei:

���� Kur tad pa�laik atrodas tavs brālītis? Atved viņu pie manis.

Lai augstmaņa lūgumu izpildītu, meitene devās me�ā, lai uzmeklētu briedi. Kad viņa izveda klajumā briedi un augstmanis izdzirdēja, ka tas runā cilvēka balsī, viņ� varen nopriecājās un paņēma abus sev līdzi, � meiteni iesēdināja ratos, bet briedis skrēja ratiem blakus.

Kad pārbrauca mājās, augstmanis briedi ielaida dārzā pie dīķa, bet meiteni ieveda savā lepnajā namā, ieģērba dārgās drē�bēs un pēc neilga laika viņu apprecēja.

Augstmaņa mājā dzīvoja kāda sieviete, kas visu laiku veltīgi cerēja, ka augstmanis viņu apņems par sievu. Turpretī tagad viņai vajadzēja būt augstmaņa jaunajai sievai par kalponi. Tāpēc kalpone sāka savu pavēlnieci ne�ēlīgi ienīst � nevarēja viņu ne acu galā ieredzēt. Ja tikai uzdrīkstētos, viņa būtu augstmaņa sievai sliktu vien darījusi. Kalpone no agra rīta līdz vēlam vakaram par to vien galvu lauzīja, kā nogalēt un tikt no savas pavēlnieces vaļā.

Augstmanis laimīgi nodzīvoja ar sievu veselu gadu, un sievai piedzima bērniņ�. Tas bija jauks un patīkams bērns, un vecāki, uz to raudzīdamies, nevarēja vien nopriecāties. Kādu dienu augst�manis devās tālā pastaigā, bet sievu ar bērnu atstāja mājās. Tas notika vasarā, kad diena bija karsta. Pēc pusdienām augst�maņa sieva aicināja kalponi līdzi uz dīķi, lai palīdz viņai nomaz�gāties.

Kalpone augstmaņa sievu mazgāja uz laipas, jo dīķis bija krietni dziļ�. Viņa to nomazgāja, bet klusībā domāja: �Pienākusi ari mana reize kļūt par kundzi.� Sī doma vairs no kalpones neat�stājās, un viņa ņēma un iegrūda augstmaņa sievu dīķī pa�ā dzi�ļākajā vietā. Pēc tam pati pārģērbās biju�ās pavēlnieces drēbēs un gāja uz māju. Viņas abas � kalpone un augstmaņa sieva bija tik līdzīgas kā divi ūdens pilieni viens otram, tāpēc neviens nekā nemanīja un nenojauta, vienīgi briedis tajā brīdī bija pie dīķa un visu redzēja.

Kad augstmanis vakarā pārradās mājās, arī viņ� neko nepa�manīja, jo kalpone bija tik līdzīga savai kundzei. Viltus sieva, it kā bēdādamās, viņam saka:

��� �odien man notika liela nelaime. Pēc pusdienas es gāju uz dīķi mazgāties un paņēmu līdzi kalponi, bet tai uz laipas paslīdēja kāja, viņa iekrita pa�ā dziļākajā vietā ūdenī un noslīka.

Vīrs savu viltus sievu mierina, teikdams:

��� Nebēdājies, sieviņ, tur nekā vairs nevaram līdzēt.

Tā pagāja vairākas dienas. Bet bērns visu �o laiku � viņ� vēl zīda krūti � raud aizvilkdamies, jo tagad nebija neviena, kas viņu barotu. Vīrs savai viltus sievai apvaicājās:

���� Kāpēc bērns visu laiku tik gau�i raud?

-������ Netieku gudra, � viņa atbildēja. � Kā lai zinu, kas viņam kai�, viņ� pat krūti vairs neņem. Diez vai nebūs mazliet apslimis, no mazuļiem jau nekā daudz nevar saprast.

Vakarā augstmanis ar viltus sievu izgāja dārzā pastaigāties un redzēja, ka briedis neganās vis pļaviņā kā parasti, bet guļ noskumis labu gabaliņu nostāk. Tad augstmanis apvaicājās: kas te noticis, kāpēc briedis neganās vairs pļaviņā?

-������������� To nu gan nemāku pateikt, � viltus sieva atbildēja.

�� Kas to lai zina, kas �im nav pa prātam? Varbūt vajadzētu

viņu nokaut, mans mīļais? Man nekas nebūtu pretī nogar�ot brie�a gaļu.

Vīrs viņai nekā neatbildēja, tikai novirzīja sarunu uz citu pusi. Viņi atgriezās mājās, bet bērns visu laiku raud kā raudā�jis � protama lieta � mirst stāvus badā. Vīrs viltus sievu iztaujā:

� Varbūt bērnam kā vajag?

Bet �ī pati tikai rausta plecus � nezinot un nekā nevarot saprast, sak, labāk jau būtu nomiris nekā tā mocījies.

Vīrs, tādu runu dzirdēdams, pabrīnījās un gāja uz dārzu pie dārznieka, lai apvaicātos, kas briedim kai�. Varbūt aizmirsu�i dzert iedot, bet varbūt pāri nodarīju�i?

Dārznieks augstmanim tad nu pateica:

���� Nezinu, kālabad briedis tāds saskumis, esmu tikai novē�rojis, ka katru dienu pēc pusdienas viņ� atnāk pie dīķa, tā skumji uz to noraugās un savā nodabā noskaita:

Ai, māsiņ, manu mā�elīt,

Tver saules stariņu;

Uz ūdenszāļu pinumiem Tev jādus ezerā.

Bet mazulis, tavs dārgumiņ�,

Mans mīļais māsasdēls,

No bada jau puspamiris Pie ļaunās pamātes�

Augstmanis, to visu dzirdēdams no dārznieka mutes, nolēma pats briedi novērot. Otrā dienā pēc pusdienas viņ� slepus brie�dim sekoja līdz pat dīķim un noklausījās pats savām ausīm jau no dārznieka dzirdētos vārdus. Tad nu augstmanis pavēlēja ūdeni no dīķa izlaist, lai pārliecinātos, vai briedis teicis taisnību vai melojis.

Kad kalpi ūdeni dīķī nolaida, pa�ā dīķa dibenā ieraudzīja augstmaņa sievu. Viņu klāja zaļas gļotas, ta�u viņa vēl elpoja.

Kalpi paņēma savu pavēlnieci uz rokām, nomazgāja, apģērba un ienesa mājā. Augstmanis, sievu ieraudzījis, kļuva dikti prie�cīgs, bet ļauno viltus sievu pavēlēja jo bargi sodīt.

Viss tika izdarīts tie�i tā, kā augstmanis pavēlēja.

Kop� tā laika augstmanis ar sievu nodzīvoja kopā ilgus gadus. Viņi dzīvoja mierā un saticībā un izaudzināja kuplu bērnu pulciņu: bērnus izmācīja par gudriem cilvēkiem, un visi bija laimīgi. No tiem tad, pavei, arī cēlu�ies mūsu �odienas mācītie ļaudis.

Pats mie�u graudu segloju,

Par trejiem mēmiem salēju,

Nu maksājiet man ragā!

Tas notika tajos sen senajos laikos, kad, kā pasaka stāsta, visu pla�o pasauli pārvaldīja Melu karalis. Tajos aizlaikos dzīvoja kāda sieviete. Viņa bija tik nabadzīga, ka otru tādu ne ar uguni nesameklēsi. Viņa dzīvoja tepat netālu, rau, tajā ciematā, bet tie�i kurā, neva�rē�u vis pateikt, jo kop� tiem laikiem ir pagā�jis daudz gadu, un man arī bez visa tā darbu bijis gana. Dro�i vien būsiet dzirdēju�i, ka vakar vakarā manam sivēnam atskrēja cūka, bet teļam � govs. Pa�i saprotat: man tagad domas me�ģījas, galva tā riņķī vien grie�as, un tāpēc nebrīnieties, ka nosaukums ciematam, kurā �ī sieviete dzīvoja, galīgi izkritis no prāta.

Lai savu stāstījumu neievilktu nevajadzīgi garumā, pateik�u jums tūliņ jau pa�ā sākumā, ka �ai nelaimīgajai atraitnei � neņemiet nu ļaunā: aizmirsu piebilst, ka viņa palikusi atrait�nēs,� nebija visā pla�ajā pasaulē neviena, kā tikai mazs dēliņ�, bet nu tik jauks un piemīlīgs puisēns, ka otru tādu ne tuvu, ne tālu neatrast. Un �o puisēnu sauca par Ageranu. Kādu dienu garām sievietes mājiņai gāja divi lādzīgi ceļinieki un palūdza naktsmāju. Ieraudzīju�i puisēnu, ceļinieki nevarēja vien par viņu nopriecāties un par mū�īgu piemiņu no sevis iedāvināja burvju bisi. Man domāt, vai viņi pa�i tik arī nebija no burvjiem.

Visiem ļaudīm par lielum lielu brīnumu Agerans auga nevis dienām, bet gan stundām: pa vienu pa�u dienu viņ� pastiepās garāks nekā cits pa veselu gadu, bet pa gadu izauga tik liels kā cits � deviņos gados!� Kad puisēns kļuva divus gadus vecs, viņ� bija tik izveicīgs un spēcīgs, ka neviens nespēja ar viņu mēroties spēkiem.

Kā māte ar savu dēliņu lepojās � to ne izstāstīt, ne pateikt � pat uz brītiņu acu atraut no viņa nespēja.

Ta�u mātes laime nebija ilga. Kādā agrā rītā Agerans paņēma mai�eli, uzmeta to sev uz muguras, uzkāra plecā bisi un devās ceļā. Viņ� neklausījās kaimiņu atrunās un nepadevās mātes lūg�anām. Māte solīja katru dienu cept viņam plāceņus un pīrāgus, kā ari neliegt biezpienu ar pienu. Viņ� neuzklausīja nevienu, bet, dro�u prātu saņēmis, devās pla�ajā pasaulē.

�Ko te padarīsi, laikam viņam tā nolemts,� ciemata sievietes smagi nopūtās.

Agerans gāja, gāja, līdz beidzot nonāca tik lielā un biezā me�ā, ka tam ne gala, ne malas saskatīt. Viņ� iegāja dziļāk me�ā un redzēja, ka te nav neviena taisna koka, visi tādi līki un greizi vien. Agerans pabrīnījās un lauzās cauri biezoknim. Pēk�ņi dzird kādu �ēlu balsi. Viņ� sāka iet ātrāk, steidzas uz to pusi, no kurie�nes dzirdama balss. Balss skan aizvien tuvāk. Tad Agerans ieraudzīja milzi, pie tam tik lielu un milzīgu, ka galva �im teju, teju vai mākoņus grūsta.

Tas bija slavenais Ozolrāvējs. Viņ� vaidēja vienā vaidē�anā un pūta vienā pū�anā, nolādēja likteni, ka me�ā neesot vairs staltu koku, ar ko �is lai sev laiku pakavējot. Kolīdz milzis pama�nīja Ageranu, paspēra platu soli viņam pretī, nostājās ceļam priek�ā, laba vārda pāri lūpām nelaida, bet kā sadedzis izaici�nāja paspēkoties. Agerans nenobijās � viņ� nebija no bailīga�jiem, � bet stingri noprasīja:

-������ Kā tu gribi ar mani spēkoties � lauzties, kauties ar zobe�niem vai �auties?

���� Lauzīsimies, tā ies ātrāk! � Ozplrāvējs atbildēja.

Abi saķērās un lauzās visu garo vasaras dienu līdz pa�am vakaram un vēl otru dienu līdz vēlai pēcpusdienai, bet viens otru pieveikt tā i nespēja. Agerans kļuva zili melns aiz dusmām, sagrāba Ozolrāvēju klēpī un iedzina viņu līdz pat ceļiem zemē. Saniknojās ari Ozolrāvējs, saņēma visus spēkus kopā un iedzina Ageranu līdz jostas vietai zemē. Agerans izrāvās, palēcās, sagrāba milzi un trieca viņu tā pret zemi, ka tas bezmaz vai zemei cauri izskrēja. Labi vēl, ka Agerans, būdams pēc dabas labestīgs un cēlsirdīgs, nevēlējās Ozolrāvēju nāvē aizraidīt:

saķēra viņu aiz matiem, noturēja uz vietas un a�i izvilka no zemes. Abi stiprinieki salīga mieru un tālāko ceļu snāja kopā.

Viņi bija nokātoju�i pavisam īsu ceļa gabalu, pēk�ņi redz: no kaut kurienes kā bultas �urp lido milzīgi akmeņi. Viņi pagrie�zās un aci pret aci satikās ar milzīgu briesmoni. Tas bija savas deviņas reizes briesmīgāks un savas deviņas reizes atbaido�āks nekā Ozolrāvējs. �is milzis katrā rokā turēja pa milzīgai klin�tij un dauzīja tās vienu pret otru, turklāt ar tādu spēku, ka no tām plīsa nost lielāki un mazāki akmeņi un lidoja uz visām �et�rām debess pusēm trīs verstis tālu. Akmeņplēsējs � tā sauca briesmoni � pamanīja atnācējus, mazliet nobijās, savas bailes neizrādīja, bet trieca dūri pa akmeņu pauguru tik stipri, ka to saberza smalkā jo smalkā pulverī, tad pagriezās pret Ageranu un aicināja viņu pacīnīties.

Tādu stiprinieku kā Ageranu, protama lieta, nebija nogurdi�nājis ne garais cej�, ne cīņa ar Ozolrāvēju. Viņ� jutās pat vēl daudz spēcīgāks nekā agrāk.

��� Labi, ja tev uzkritusi kāre kauties, lai notiek! � viņ� bija ar mieru. � Tikai pasaki, kā tu gribi ar mani spēkiem mēroties � lauzties, kauties ar zobeniem vai �auties?

���� Lauzīsimies, tā ies ātrāk! � Akmeņplēsējs izlēma.

Ne viens, ne otrs vairs nebilda ne vārda, bet saķērās un lauzās.

Divarpus dienu viņi cīnījās viens ar otru, un tikai tre�ās die�nas vēlā pēcpusdienā Agerans pieveica milzi. Viņ� par to ap�ēlo�jās, neaizraidīja uz viņpasauli, tikai lika zvērēt mū�īgu uzticību un tad ar viņu sadraudzējās.

Tagad nu viņi bija trīs; visi naski so|oja tālāk, nepiekusdami, nepagurdami visu ceļu jokus plēsa un brīnumainas dziesmas dziedāja. Viņi gāja, gāja un pēk�ņi ieraudzīja divus milzīgus kalnus. Kalni stāvēja viņu priek�ā un kalnu gali sitās viens pret otru. Neviens no trim stipriniekiem tādu brīnumu vēl nebija savām acīm redzējis.

���� Vai jūs zināt, kas tas par brīnumu? � ievaicājās Ozolrāvējs. � Ja nezināt, varu jums pastāstīt. Tur dro�i vien ir kāda burvestība, un mums būtu labāk izvēlēties citu ceļu, apiet ar līkumu �ai nolādētai vietai, lai nebūtu tur jāatstāj sava miesa kraukļiem un savi kauli vilkiem par barību.

Ierunājās arī Akmeņplēsējs. Viņam liekoties, ka �ie nemie�rīgie kalni neesot nekas cits kā Zemes mātes ausis. Tāpēc tās arī kustoties. Agerans, it kā nemaz nedzirdētu, par ko sprieda viņa ceļabiedri, soļoja tikai tālāk, atpakaļ nepaskatījies. Pie pa�a vakarā, kad gaisma ar nakts tumsu mijās, viņi nonāca pie kal�niem, kuriem visu laiku virsotnes kopā vien sitās.

Te nu visi trīs arī pamanīja, ka kalnu gali nevis pa�i no sevis sitas kopā, bet kāds ar tiem kā ar paijām rotaļājas. Kas tas būtu? Kas nu cits, ja ne milzis, kur� ir savas desmit reizes lielāks par Akmeņplēsēju un savas simt reizes varenāks par Ozolrāvēju: �is briesmonis bija pats Kalnustūmējs.

Nepaspēja trīs stiprinieki necik tuvu pieiet, Kalnustūmējs pārstāja rotaļāties ar kalnu galiem, pagriezās pret Ageranu un saka niknā balsī kliegt: kas �im esot pazudis uz viņa zemes?

Ozolrāvējs aiz pārbijā turpat vai zemē nokrita bez samaņas, bet Akmeņplēsējs paslēpās Ageranam aiz muguras: dro�s paliek dro�s, nebūs viņ� pirmais milzim pa grābienam.

Bet ko bija darīt Ageranam?

Viņ�, liels gudrinieks, itin labi apzinājās ne tikai savu spēku, bet arī dāvinātās bises spēku, tāpēc bailes viņam nebija ne prātā, pat roka nedrebēja, sākot ar Kalnustūmēju cīkstēties.

Viņi cīnījās trīs dienas un trīs naktis no vietas, līdz Agerans pieveica savu pretinieku. Pieveica un piespieda viņu mū�īgu uzticību un paklausību zvērēt. Tikai tad visi �etri sadraudzējās.

Stiprinieki vairākas dienas kārtīgi atpūtās, fo spēkojoties bija gana nokusu�i, tad visi �etri devās atkal ceļā. Un jūs, lasī�tāj, tāpat kā stiprinieki apgādājaties ar pacietību, jo pasaka nav vēl galā un beigas tai vēl tālu. Kas to lasa, tas daudz ko iemācī�sies, bet, kas lasot aizmigs, arī nebūs peļami, jo vismaz labi atpū�tīsies. Tātad visi �etri gāja, gāja, kamēr kaut kur nonāca � dzīvē ta�u alla� tā notiek: cilvēks kaut kur iet, iet un, pats par sevi saprotams, kaut kur arī nonāk.

Stiprinieki nonāca biezā me�ā, kur medījamo zvēru un putnu bija papilnam. Pa�ā me�a vidū redzams liels izcirsts klajums. Visi �etri apstājās un nolēma �ai vietā uzcelt sev māju. Runāts � darīts. Akmeņplēsējs sanesa akmeņus un uzmūrēja mājai sienas, Ozolrāvējs uzcēla jumtu un to apjuma, bet Kalnustūmējs, lai vis�apkārt varētu labāk redzēt, kā slaucīt noslaucīja no zemes visus paugurus un kalnus, kas atradās mājas priek�ā. Nepagāja ne trīs dienas, kad māja jau gatava. Nevienam tas nav noslēpums, ka arī visskaistākajā mājā ir jārūpējas par to, ko celsi galdā. Bads nav brālis � un stiprinieki slāja uz medībām, bet Ozolrā�vēju atstāja mājās, lai �is visiem pusdienas vārītu, kā tas pienākas.

Medībās Agerans ar bisi tik daudz zvēru un putnu no�āva, ka Akmeņplēsējs un Kalnustūmējs tos tikko spēja atstiept uz māju, kaut arī spēka abiem bija atliku likām. Kāpēc lai Ageranam medībās neveiktos, ja viņam bija burvju bise, ko pat pielādēt nevajadzēja? Viņ� varēja �aut vienā �au�anā, līdz rokas sāka tirpt, bet bise kā bija, tā palika uzlādēta.

Arī Ozolrāvējs bija rāvies vaiga sviedros: gan cepis, gan

vārījis katlu katlus jau no pa�a rīta un tagad gaidīja pārroda�mies no me�a mājā mil�us, lai visu to celtu tiem priek�ā.

Nule viņ� atpūtās savā nodabā, neko nedomādams un ne par ko nerūpēdamies, un, lai īsinātu laiku un izklaidētos, lieca un locīja kokus, kas tikai trijiem vīriem bija aptverami. Pēk�ņi, kur gadījies, kur ne, viņa priek�ā nostājās pats pūķu valdnieks Sal�kote. Bārda viņam deviņdesmit deviņas a�is gara. Valdnieks Salkote bija sajutis kairino�u ēdienu smar�u un ieradies notie�sāt pusdienas, kas gatavotas mil�iem. Viņu ieraudzīja Ozolrāvējs, tam aiz bailēm dū�a saskrēja papē�os. Viņ� veikli ielavījās tum�ākā kaktā un tur pamira kā cūka kukurūzā, nespēdams ne vārda bilst. Bet pūķu valdnieks Salkote pielika pilnu vēderu un aizgāja stenēdams projām.

Tikko pūķu valdnieks bija nozudis no acīm, Ozolrāvējs lielā steigā grasījās kaut ko likt katlā un vārīt, bet mil�i jau bija klāt. Tie izsalku�i pie galda piesēdās, izsalku�i no galda piecēlās, tā sadusmojās uz Ozolrāvēju, ka �o tik tikko nepiekāva.

Ozolrāvējs nokaunējās un nolīda maliņā. Ta�u par pūķu valdnieka Salkotes apciemojumu nebilda ne vārda.

Otrā dienā mājās palika Akmeņplēsējs, bet pārējie slāja uz medībām. Akmeņplēsējs, nav vārdam vietas, godam pūlējās, lai daudz neatpaliktu no labākā pavāra � tādas pusdienas pagata�voja, ka tās kaunu nedarītu pa�a karaļa galdam. Bet pūķu vald�nieks Salkote atkal klāt kā saukts � nebija ko redzēt � visu līdz pēdējai kripatiņai notiesāja un ar milzīgo bārdu savas pēdas aiz�slaucīja. Mil�i atgriezās mājās, bet pusdienu kā nav, tā nav arī �oreiz: atkal �iem jāpaliek tuk�iem vēderiem, un viņi lielās dusbezmaz vai Akmeņplēsēju piekāva. Tas aiz kauna un negoda nezināja, kur acis likt. Ta�u par �alkoti arī viņ� nebilda ne pu�plēsta vārda.

Tre�ajā dienā mājās palika Kalnustūmējs. Pārējie paļāvās uz viņu: varbūt �is cik necik pienācīgi pabaros. Tikko pārējie bija aizgāju�i uz me�u, Kalnustūmējs tūlīt ķērās pie pusdienu gata�vo�anas. Tādas pusdienas pagatavoja, ka nebūtu bijis kauns pat jauko saulīti ielūgt ciemos un pacienāt. Te atkal ne saukts, ne aicināts ieradās Salkote, bet Kalnustūmējs tā nobijās, ka aiz�muka aiz kokiem un paslēpās. Salkote, nebija ko redzēt, visu, kas bija pagatavots, aprija un, kā nācis, tā aizgāja.

Kad Kalnustūmējs ieraudzīja, ka Agerans ar pārējiem mil��iem atgrie�as no medībām, bet nav nekā ko dot ēst, viņ� gau�i noskuma. Agerans sarauca uzacis, noskaitās uz Kalnustūmēju, bet tas, it kā ūdeni būtu mutē ieņēmis, par notiku�o nelaida ne vārda pār lūpām.

Ceturtajā dienā Agerans nolēma pats palikt mājā un vārīt pusdienas, bet pārējos aizsūtīja uz me�u medībās. Viņ� uzlika uz uguns �etrus katlus, katru deviņi simti deviņdesmit deviņus pudus smagu, pievārīja tos pilnus ar gaļu, izcepa deviņi simti deviņdesmit deviņus savvaļas vēr�us un kādas trīssimt me�a cūkas. Vai nu ilgi, vai ne ilgi noņēmās, bet pusdienas viņ� pa�gatavoja karaliskas. Tikko viņ� bija ticis ar visu galā, atdrā�zās pūķu valdnieks Salkote. Viņ� iebruka mājā, ne vārda nebilda, pat neapsveicinājās, bet vienā rāvienā visu ēdienu no katla izrija. Ta�u Agerans neapjuka, a�i sagrāba viņu aiz apkakles un izgrūda pa durvīm, bet pagalmā ieķērās viņa garajā bārdā, pār�ķēla uz pusēm resnu di�skābardi un �ķē�lumā iespīlēja Salkotes bārdu. Aiz bailēm Salkote nepaguva ne atjēgties.

Viņ� atguvās krietni vēlāk, kad no medībām atgriezās mil�i, un tad viņu pārņēma vēl nepazītas bailes. Viņ� saņēma pēdējos spēkus, tā rāvās, ka no zemes izrāva ar visām saknēm di�skā�bardi un metās bēgt, ko kājas nes.

Stiprinieks Agerans attapās pirmais un kopā ar mil�iem sāka dzīties pūķu valdniekam pakaļ. Ozolrāvējs necaurredzamos me�os attīrīja ceļu, uz visām pusēm atsviezdams kokus kā vieg�lus skangalus. Akmeņplēsējs �ķaidīja kā niekus cietās, robainās klintis, bet Kalnustūmējs itin viegli pastūma no ceļa nost kalnus. Lielā niknumā viņi visi drāzās pakaļ Salkotem, ka zeme zem viņu kājām trīcēja un drebēja. Viņi bezmaz jau panāca bēgli, bet tas aizjoza līdz ieejai pazemē un a�i iemanījās savā pūķa valstībā, bet Agerans un mil�i palika ar gariem deguniem un tuk�ām rokām, stāvot pie ieejas. Viņi apspriedās un nolēma: lai Agerans iet pakaļ pūķu valdniekam pa pēdām. Viņi � viens un divi! novija garu virvi. Agerans ieķērās virves galā un bez steigas nolaidās pazemē.

Trīs dienas un trīs naktis viņ� gāja pa pazemes valstību, ta�u nevienu dzīvu radību, pat ne mazu pelīti savā ceļā nesastapa.

Ceturtajā dienā viņ� nonāca pie pūķu lielkunga Vara pils. Pilij apkārt bija vara cietoksnis ar vara vārtiem un vara tiltiem.

Kad Agerans iegāja cietoksnī, tur neviena cita nemanīja, kā vienīgi lielkunga meitu Vārīti. Viņa, izdzirdējusi, ka no Agerana dūres trieciena sagruva pils vara vārti, a�i iztecēja pretī un pastāstīja, ka tēvs aizsaukts pie pūķu valdnieka Salkotes. Tur visi pūķu lielkungi apsprie�oties, kā pieveikt stiprinieku Ageranu un piespriest viņam ne�ēlīgu nāvi. Vēl viņa Ageranam pateica, ka līdz Salkotes pilij esot divpadsmit gadu gar� ceļ� mērojams.

Varite cēla Ageranam galdā cienastu, viņ� krietni paēda un gāja atkal tālāk, turklāt tik ātri, ka dienā nogāja vairāk, nekā cits noiet veselā gadā. Pēc trim dienām viņ� nonāca valstī, kur visi staigāja tikai pa sudraba ceļiem un ari mājas bija celtas no sudraba. Se valdīja pūķu lielkungs Sudrabs. Viņa pilī arī neviena cita nebija, kā vienīgi lielkunga meita Sudrabīte. Sudrabīte izdzirdēja, kā no Agerana rokas sagruva pils sudraba vārti, izte�cēja viņam pretī un pateica, ka tēvs esot aizsaukts pie pūķu vald�nieka Salkotes uz padomi, kur nolems, kā pieveikt stiprinieku Ageranu un piespriest viņam ne�ēlīgu nāvi. Agerans nojauta, ka �e viņam nav ko uzkavēties. Mazliet uzēda un padzēra un devās tālāk. Atkal viņ� trijās dienās nogāja vairāk nekā cits noiet �et�ros gados un tā itin drīz samanīja sev priek�ā Zelta pili.

Agerans piegāja pie pils vārtiem, zvēla ar dūri, un tie sa�ķīda gabalu gabalos. Viņ� iegāja pilī, bet tur sastapa tikai lielkunga meitu skaisto Zeltīti. No Zeltītes Agerans uzzināja, ka viņas tēvs ar visu karapulku aizauļojis pie pūķu valdnieka Sal�kotes, lai nolemtu, kā pieveikt stiprinieku Ageranu un piespriestu viņam ne�ēlīgu nāvi. Zeltīte Ageranu labi pacienāja, un viņ�, ilgi neuzkavēdamies, steidzās uz priek�u.

Pēc trim dienām viņ� atkal nonāca pie pils, turklāt pie tādas pils, ka acis sāpēja, uz to paskatoties, jo tā visa mirdzēja un spī�guļoja. �ī bija Dimantu lielkunga Briljantu pils.

Pilī Agerans sastapa vienīgi Dimantu lielkunga meitu brīnum skaisto Spodrīti un viņas pamāti veco raganu Grumbaini.

Taisni tajā brīdī, kad Agerans pārkāpa pāri pils slieksnim, ragana metās virsū Spodrītei un sāka viņu sist un dauzīt, tā ka dzirksteles vien �ķīda uz visām pusēm. Grumbaine, pamanījusi

Ageranu, pārsteigta sāka uz viņu blenzt, un tik pla�i atvēra savu neglīto muti, ka aug�lūpa sniedzās Ifdz pils jumtam, bet apak��lūpa � līdz pagraba dziļumam. Viņa jau bija gatava Ageranu dzīvu aprīt un būtu to arī izdarījusi, ja �im pa rokai nepagadījies liels dimanta tornis. Viņ� to sagrāba abās rokās un ar tādu spēku trieca raganai, ka i tornis, i pati ragana sa�ķīda gabalu gabalos. Pirms ragana izlaida garu, viņa tik neganti iekaucās, ka no �ā kauciena nodrebēja visa pazemes valstība.

Bet Spodrīte priecīga metās Ageranam ap kaklu un nu tik viņu skūpsta un apmīļo. Kā lai viņa nepriecājas, ja Agerans viņu atbrīvojis no ļaunās pamātes Grumbaines. Spodrīte no sirds pateicās savam glābējam un tūlīt lika iet uz stalli, lai apseg�lotu astoņkājaino zirgu un a�i trauktos prom, kur acis rāda, lai tikai pa ceļam nesatiktu pūķu valdnieku ar visu viņa kara�pulku, jo citādi Ageranam labi neies, no dro�as nāves viņam nepaglābties.

��� Mans tēvs aizauļoja pie pūķu valdnieka Salkotes, lai apspriestos, kā tevi pieveikt un kādu ne�ēlīgu nāvi tev nolemt. Tagad viņi būs izdzirdēju�i Grumbaines kauk�anu un pa kaklu pa galvu drāzīsies �urp un, ja tevi �eit sastaps, gabalu gabalos sakapās.

Agerans gan labi dzirdēja brīnum skaistās Spodrītes vārdus, bet aiziet no viņas nevarēja: laikam jau sirds neļāva, jo viņ� mei�teni bija iemīlējis. Viņa tomēr to pierunāja, karsti lūdza, un beigu beigās Agerans viņai padevās. Viņ� uzlēca burvju zirgam mugurā un sāka to dzīt, cik jaudas, ta�u nevis atpakaļ uz mājām, kā bija meitene teikusi, bet uz priek�u � pretī pūķu valdnieka karapulkam.

Agerans uz sava astoņkājainā zirga traucās ātrāk par domu. ātrāk par zibeni un pēk�ņi pamanīja, ka viņam tie�i virsū nāk milzīgs mākonis, no debesīm līdz pa�ai zemei tum�us vālus veldams.

Tur viņam pretī auļoja pats Dimantu lielkungs ar savu nepār�redzamo karapulku. Viņ� bija nojautis lielu nelaimi tuvojamies un ātrāk par vēju drāzies uz mājām. Ar lielām pūlēm Agerans putekļu virpuļos pamanīja pūķu karapulkus, daudz neprātodams, piesvieda savu burvju bisi pie pleca un �āva. Pūķi viņa priek�ā krita kā zāle no izkapts, un pēc pusstundas dzīvs bija palicis

tikai pats Dimantu lielkungs, ta�u arī ar viņu Agerans ātri tika galā: iezvēla viņam ar bises laidi, un viņ� atstiepa kājas.

Ta�u nepagāja necik ilgs laiks, kad Ageranam uzbruka vēl veselas trīs pūķu armijas. Viņ� līdz vēlam vakaram cīnījās ar pūķiem, kamēr tos visus līdz pēdējam pieveica. Pret vakaru, uz kuru pusi arī neskaties, visur mētājās nogalinātie pūķi.

Agerans, pieveicis pūķus un viņu lielkungus, dzina zirgu tālāk, nekur ne brītiņu neapstājās, kamēr aizauļoja līdz pūķu valdnieka Salkotes pilij. Salkote, aiz bailēm trīcēdams un drebē�dams pie visām miesām, paslēpās aiz krāsns, jo viņ� nojauta, ka ieradies stiprinieks Agerans no zemes. Pūķu valdnieks Salkote itin labi zināja, ka stiprinieks Agerans ir pieveicis visus viņa karapūjus un teju, teju būs klāt pēc viņa pa�a.

Kolīdz pūķu valdnieka priek�ā aci pret aci nostājās stipri�nieks Agerans, Salkote aiz lielām bailēm nevis sarāvās, kā tas notiek virszemē ar cilvēkiem, bet pampa un pampa resnumā, līdz pārplīsa kā pūslis, sa�ķīzdams lēveru lēveros. Ta�u Agerans tīkoja vienīgi pēc pūķu valdnieka bārdas, jo �ī nebija vis parasta bārda, bet slēpa sevī brīnumainas spējas. Agerans to nogrieza, pārmeta sev pār plecu un auļoja atpakaļ virszemē, bet pa ceļam ņēma līdzi visas �etras daiļavas � visu �etru pazemes lielkungu meitas.

Pa to starpu pārējie ceļabiedri �Kalnustūmējs, Akmeņplēsējs un Ozolrāvējs � gaidīt gaidīja Ageranu, lai izvilktu viņu no pūķu valstības virszemē. Agerans atauļoja līdz izejai virs�zemē, piesēja pie virves lielu pītu grozu, iesēdināja tajā Vārīti un paraustīja virvi � tā dodams ziņu, lai velk grozu aug�ā. Vārīti viņ� uzsūtīja Ozolrāvējam.

Pēc trim garām dienām grozs nonāca atkal pazemē. Tagad Agerans tajā iesēdināja Sudrabīti un uzsūtīja viņu aug�ā Akmeņplēsējam. Pēc otrām trim dienām aug�ā tika uzvilkta Zeltfte � līgava Kalnustūmējam. Kā pēdējā grozā tika iesēdināta un virszemē uzvilkta Spodrīte, kuru Agerans bija noskatījis pats sev par līgavu.

Kad grozs nolaidās pēdējo reizi, lai Ageranu uzvilktu zemes virsū, viņ� nolēma pārbaudīt savu ceļabiedru uzticību. Viņ� ievietoja grozā savu astoņkājaino zirgu un blakus viņam vēl

ielika vairākus lielākus un smagākus akmeņus: lai �iem tur uz zemes nebūtu ne mazāko �aubu, ka velk aug�ā viņu, Ageranu.

Pa �o laiku Ozolrāvējs, Akmeņplēsējs un Kalnustūmējs bija labi noskatīju�i, ka par viņu līgavām skaistāka ir Spodrīte, viņi gau�i noskaitās, lika visi trīs prātus kopā un nolēma, ka Ageranam saules gaismu vairs neredzēt.

Viņi vilka grozu uz aug�u un, domādami, ka tajā atrodas Agerans, it kā nejau�i palaida virves galu vaļā. Grozs nogāzās lejā, un no astoņkājainā zirga pāri palika tikai kauli.

Agerans pazemē bija palicis glu�i viens. Viņ� gau�i noskuma un visu laiku prātoja, kā izkļūt virszemē. Viņam ienāca prātā no Salkotes bārdas nopīt garas kāpnes un pa tām izrāpties virs�zemē.

Viņ�, noguruma nepazīdams, pina kāpnes, tās nopina, tad laimīgi noķēra kādu putniņu, kur� bija iemaldījies pazemē un knābāja pūķu maitas.

Tā nu Agerans, noķēris mazu putniņu, to labi apmācīja. Kad putniņ� paaugās, piesēja tam pie kājas kāpņu vienu galu un pasvieda putniņu uz aug�u. Putniņ� izspurdza virszemē, lidoja starp kokiem un iepinās to zaros kopā ar visām kāpnēm. Taisni to Agerans bija cerējis. Kolīdz viņ� sajuta, ka kāpņu aug�gals iekāries kokā un pie tam tik pamatīgi, ka kāpnes pat ne�ūpojas, viņ� sāka kāpt pa tām uz aug�u un pēc ilga un grūta ceļa atkal ieraudzīja saules gaismu. Nokļuvis virszemē, viņ� vispirms atbrīvoja nabaga putniņu, kur�, zaros iepinies, bija bezmaz vai nobeidzies badā. Agerans palaida putniņu brīvībā un devās meklēt savu līgavu.

Spodrīti viņas skaistuma un piemīlības dēļ apskauda pārējās tris pazemes lielkungu meitas un, kā vien prazdamas, darīja tai pāri. Tās bija uzņēmu�as Spodrīti par kalponi. Spodrīte skrai�dīja no agra rīta līdz melnai naktij: te pagalmu slaucīja, te ūdeni nesa, te tīrumā pieskatīja cūkas. Est viņai deva tikai mamaligu rī tikai iepelēju�u. Spodrīte bija galīgi nomocījusies, par to domāja, kā atgriezties savā dzimtajā pazemē, bet nezināja uz turieni ceļu.

Aperans viņu atrada gau�i noraudāju�os, vienās asarās mirk�stam. jo taisni tobrīd viņa me�ā ganīja lielu cūku baru. Agerana irds iekvēlojās spīvās dusmās un naidā pret pāri darītājiem un viņu sievām. Viņ� devās uz māju, ko kādreiz bija kopā uzbūvē�ju�i, un, daudz nedomādams, nogalēja savus neuzticamos ce|a biedrus, bet viņu sievas pārvērta par monētām: Vārīti � par vara monētu, Sudrabīti � par sudraba monētu un Zeltīti � par zelta monētu. Tad viņ� ņēma sev līdzi Spodrīti un abi kopā devās ce|ā uz dzimto ciematu pie savas mīļās mātes, kura aiz vecuma un bēdām tikko vairs spēja paiet.

Tur viņi savīk�a varenas kāzas, saaicināja uz tām labus ļau�dis no visām malu malām, un Agerans kāzu viesiem izdāļāja naudas monētas � vieniem vara, otriem � sudraba, bet tre�iem � zelta. Sajās kāzās labie (audis dancoja nakti un dienu veselus trīs gadus no vietas, un visur valdīja tāda jautrība, ka pat Agerana vecā māmu|a, pat viņa laidās dancī ar kādu izne�sīgu karaļa dēlu. Es, uz dancotājiem skatoties, vai acis izskatīju, beigu beigās gandrīz pats vai pietupienu dancī metos, ja tikai mani nebūtu netī�ām pagrūdis kāds sve�zemju augstmanis. Es to ņēmu gau�i pie sirds un gāju prom taisnā ceļā uz savām mājām: lai nu kāzinieki dzīro un priecājas bez manis.

Tāpēc jau arī nemāku teikt, vai Agerans un Spodrīte �odien vēl dzīvi vai miru�i. Kur� to par varītēm grib zināt, lai nav slinks un ielūkojas pie viņiem, un pats savām acīm pārliecinās.

Kādreiz dzīvoja nabadzīgs vīrs, un viņam bija trīs dēli; kā divus vecākos dēlus sauca, nekā nevaru atcerēties, bet jaunāko godāja par Toaderu, jaunībā � par Toderini vai Todera�u. Dēli izauga lieli un bija izveicīgi med�nieki: viņi gāja pamedit vienu dienu, gāja pamedīt otru dienu � tā nu iepatikās medī�bas, ka vairs ne brīdi mājās nosēdēt, augām dienām pa me�iem un siliem, pa me�iem un siliem vien ar bisi plecos klaiņo.

Vienreiz visus trīs me�ā pārsteidza nakts. Viņi pagājās gaba�liņu sānis no ceļa, nolūkoja lielu koku, zem tā sakūra ugunskuru un apsēdās ēst vakariņas. Paēdu�i aprunājās un nolēma, ka prā�tīgāk būtu diviem likties uz auss, bet tre�ajam iet pie ceļa un stāvēt sardzē. Ej nu sazini, kas citādi vēl var notikt � vai nu kāds aiznes bises, vai varbūt arī apdraud dzīvību. Runāts � darīts. Jaunākie brāļi nolikās gulēt, bet vecākais brālis pielādēja bisi un gāja sargāt. Tā viņ� mierīgi stāvēja līdz pa�ai pusnak�tij, itin nekā nemanīja. Tie�i pusnaktī dzird � kāds brauc: pie debesīm spīd pilns mēness, un vecākais brālis pamana ratus, kuriem priek�ā aizjūgti �etri bēri zirgi.

���� Stāt! Kas tur brauc? � vecākais brālis uzsauca.

Neviens neatsaucās.

Viņ� vaicāja otru reizi, un atkal neviens neatbildēja. Vecā�kais brālis neatlaidās un uzsauca vēl tre�o reizi:

��� Stāvi! Ja neklausīsi � �au�u!

Kāda balss atbildēja:

Ne�auj vis! Kolīdz būsim tev blakus, apstāsimies.

Ja tā, tad tā � vecākais brālis ne�auj ar. Drīz rati apstājās, pie viņa pienāca kāds sve�inieks, pasniedza ragu un teica:

��� Tev te būs rags. Ja gadās nok|ūt nelaimē, papūt tik ragā, un tavā priek�ā kā uz burvja mājienu stāvēs nepārskatāms un varens karapulks, pat zeme no tā nodrebēs. Ja pūtīsi ragā no otra gala, viss karapulks vienā mirklī nozudīs kā nebijis.

Sve�inieks viņam iedeva ragu un kā atbraucis, tā aizbrauca savos ratos tālāk. Vecākais brālis, palicis atkal viens, prāto: sak, derētu pārbaudīt, vai sve�ais runājis taisnību vai baltus melus gvelzis, un sāka pūst ragā. Kaut kas neredzēts! � viņa priek�ā nostājās ierindā nepārskatāms un varens karapulks. Viņ� iepūta raga otrā galā, un viss karapulks tajā pa�ā mirklī pazuda kā nebijis.

Līdz ar gaismas svīdumu vecākais brālis atgriezās pie abiem jaunākajiem brā|iem, viņus uzmodināja:

��� Labrīt, mī|ie brāļi! Kā labi gulējāt?

��� Labi, brālīt, labi. Kā tu bez miega pārlaidi nakti, vai nejau�i neiesnaudies, varbūt kaut ko redzēji?

��� Snaust gan netaisījos, miegs pat prātā nebija. Ne jau tāpēc cilvēks stāv sardzē, lai gulētu. Bet redzēt gan nekā neredzēju.

Brā|i iekurināja ugunskuru, uzcepa zaķa gaļu, ieturēja kriet�nas brokastis un sāka savā nodabā klīst pa me�u, � varbūt palaimējas iznākt pie kādas cilvēku mītnes, jo sāls vairāk ne graudiņa un arī pulvera atlicis gau�i maz. Viņi klīda un klīda pa me�u, bet tam ne gala, ne malas. Pie vakara � skaties un brīnies! � atkal tajā pa�ā vietā, kur no rīta bija sāku�i iet. Ko nu lai dara? Jāpārlai� atkal nakts me�ā zem klajas debess.

Uz ugunskura brāļi pagatavoja vakariņas, pielika pilnus vēderus un nolēma, ka vienam no viņiem tāpat kā pagāju�ajā naktī jāiet stāvēt sardzē. �oreiz bija kārta vidējam brālim. Viņ� uzmeta plecā pielādētu bisi, uzpīpēja pīpi, lai aizdzītu miegu. Līdz pat pusnaktij arī vidējais brālis nekā ne redzēja, ne dzir�dēja, kaut gan mēness spīdēja tik spo�i, ka pat naudu, ja tikai tāda būtu, varētu itin labi pārskaitīt.

Pusnaktī vidējais brālis izdzirdēja aizdomīgu troksni un drīz pamanīja ratus, kam priek�ā iejūgti �etri bēri zirgi.

��� Stāt! Kas tur brauc?

Nekādas atbildes.

Vidējais brālis nedomāja atlaisties.

���� Stāt!

Joprojām neviens neatbildēja.

Vidējais brālis iesaucās tre�o reizi:

���� Stāvi! Ja neklausīsi � �au�u!

���� Ne�auj vis, � atsaucās cilvēks, kur� sēdēja ratos, � kolīdz būsim tev blakus, apstāsimies.

Tā arī notika. Rati piebrauca viņam klāt un apstājās.

���� Tev te būs naudas maks, � sve�inieks teica. � Lai cik daudz naudas tu no tā izņemsi, vienalga, mazāk tās makā nepaliks.

Rati aizbrauca tālāk, bet vidējais brālis, daudz nedomādams, nolēma pārbaudīt, vai sve�inieks nav viņu tikai mānījis. Viņ� izņēma no maka pilnu sauju zelta naudas gabalu, bet makā nau�das. cik bija, tik palika.

Vidējam brālim par tādu maku nenopriecāties, bet mazā gais�miņā jau atgriezās pie brā]iem un viņus pamodināja: lai �ie tagad gādājot brokastis, viņ� pēc bezmiega nakts esot izsalcis kā vilks.

���� Vai tu ko redzēji? � brāļi viņam jautāja.

����� Nekā neredzēju. Es noguru, bet nakti izturēju negulējis un tagad gribu ēst. Paēdīsim brokastis un paklejosim pa biezo me�u, varbūt laimējas tikt no tā ārā.

Tā arī izdarīja. Brāļi sakūra ugunskuru, uz oglēm izcepa gaļu, brangi paēda un devās pa me�u klaiņot, sak, varbūt atrod klajāku vietu. Jo vairāk brāļi staigāja, jo dzi)āk me�ā ieklīda. Pie vakara � skaties un brīnies! � atrodas tajā pa�ā vietā, kur no rīta bija sāku�i iet.

Brāļi atkal sakūra ugunskuru, pagatavoja vakariņas un pie�ēdas, cik vēderā līda. Tad abi vecākie brāļi nolikās gulēt, bet Todera�s palika sardzē. Viņ� mierīgi stāvēja savā nodabā līdz pa�ai pusnaktij un pak�ķināja pīpi. Pusnaktī viņ� saklausīja zirgu kāju dipoņu un ratu rīboņu. Todera�s tā nu ieklausās, nakts tumsā ieskatās, tur bisi gatavībā un pamana, ka brauc rati, kam priek�a aizjūgti �etri bēri zirgi.

Todera�s, to visu redzēdams, uzsauca:

-� Stāt! Kas tur brauc?

Nekādas atbildes, nevienas skaņas. Viņ� uzsauca vēlreiz, un atkal neviens neatbildēja. Todera�s redz � rati tuvojas. Viņ� jau uzlika pirkstu, lai nospiestu bisei gaili, un vēlreiz iesaucās:

��� Stāvil Ja neklausīsi � �au�u!

No ratiem atsaucās:

��� Ne�auj vis. Kolīdz būsim tev blakus � apstāsimies.

Todera�s pagaidīja. Rati piebrauca viņam klāt un tie�ām

apstājās. Viņ� ratos pamanīja divus sve�iniekus. Viens no tiem viņam sniedza platmali un teica:

��� Tā kā tu uz mums ne�āvi, tad saņem platmali. Kolīdz to uzliksi galvā, nākamā mirklī būsi tur, kur vēlējies, un neviens tevi neredzēs. Ja sadomāsi kopā ar karali pasēdēt pie mielasta galda, nedabūsi ne apskatīties � jau tur sēdēsi. Paēdīsi, saskan�dināsi ar karali un viņa viesiem, bet tevi neviens i nepamanīs.

Sve�inieki savos ratos kā atbrauku�i, tā aizbrauca, bet Tode�ra�s nevar vien nopriecāties par dāvanu. Uzlika platmali galvā un teica pie sevis:

��� Lai es sēdētu pie kara|a galda!

Viņ� tā pateica un nākamā mirklī atradās jau karaļa pilī. Tur pilnā sparā rit greznas dzīres: raugi, bija sabrauku�i preci�nieki kara)a meitu bildināt. Todera�s apsēdās pie galda, paēda, padzēra, cik vēderā līda, noklausījās, ko augstmaņi runāja: viņ� redzēja it visus, bet viņu � neviens pats. Todera�s pamanīja, ka kara]a meita ir gau�i skaista no vaiga. Pats galvenais, ka viņ� nejau�i noklausījās princeses vārdus, kurus tā kādam teica, proti, viņa izie�ot par sievu tikai pie tā, kur� viņu apspēlē�ot kār�tīs. Todera�s nelaida ne vārda pāri lūpām, bet klusībā vēlējās: �Lai es būtu me�ā pie saviem brāļiem!�

Un tūlīt pat viņ� bija me�ā. Bija jau pavisam gai�s, bet brāļi vēl krāca saldā miegā, jo vasaras naktis ir pārlieku īsas. Tode�ra�s brā)us uzmodināja, un viņi apvaicājās:

��� Vai naktī kaut ko redzēji, brālīt?

Todera�s atbildēja:

���� Itin nekā es neredzēju!

Brāļi vēl paklejoja pa me�u, vai nu ilgi, vai neilgi, beigu bei�gās uzgāja taciņu, un tā viņus izveda uz ceļa. Visi trīs gāja, gāja, kamēr nonāca ciematā. Tur vecākie brāļi apprecējās, iekār�toja saimniecību un palika uz dzīvi. Tikai Todera�s viens pats diendienā klīda apkārt un nebija pat sievu noskatījis.

Līdz tam laikam neviens no brāļiem nedabūja zināt, ka, stā�vēdami naktī sardzē, arī pārējie divi no sve�iniekiem saņēmu�i pa dāvanai. Tā jau nu bija, ka mēle niezēt niezēja, lai ar kādu jaunumu palielītos. Kad nu palielījās, tad nevarēja vien nobrīnīties.

��� Klausies, � Todera�s teica vidējam brālim, � tu tagad esi precējies, bet es ne. Es pats savām ausīm dzirdēju karaļa meitu sakām, ka izie�ot par sievu pie tā, kur� viņu uz kārtīm apspēlē�ot. Atdod man naudas maku, bet es tev do�u savējo plat�mali. Ar tavu naudas maku viņa mani nekādā gadījumā nepieveiks, bet, ja es uzvarē�u un kļū�u par karali, neaizmirsī�u jūs abus � būsiet augstmaņi I

Vidējais brālis bija labestīgs un atdeva Todera�am savu nau�das maku, bet pretī saņēma platmali.

Todera�s taisnā ceļā devās uz pilsētu, lai tur iegādātos sev labas drēbes, kādas valkāja tikai valdnieku dēli. Nu dū�a liela, iet bildināt karaļa meitu.

Princese uzklausīja Todera�u un atbildēja:

��� Redzu, tu esi godājams cilvēks, un man tu būtu itin pa prātam, tikai esmu stingri nolēmusi iziet pie tā, kur� mani kār�u spēlē uzvarēs.

��� Lai notiek! � Todera�s piekrita.

�Viņi sāka spēlēt kārtis. Trīs dienas un trīs naktis no vietas īja. Karaļa meita kārtīs saspēlēja veselas trīs mucas pilnas la naudu, bet Todera�am makā nauda kā bijusi, tā palikusi, �vadz vien. Abi pagura, apkusa. Bet princese nevar acu atraut lainā maka, no kura Todera�s tik pagrābj un pagrābj saujām naudu, vienalga � cik arī būtu paspēlējis.

Beigu beigās karaļa meita viņam teica:

�zini ko, Todera�? Pietiks spēlēt. Tu man īsti labi patīc, ir mieru iziet pie tevis par sievu. Tagad � raudi vai dziedi! � esmu tava līgava.

Viņi beidza spēlēt, apsēdās pie galda paēst un padzert. Todenogura. Viņ� nogar�oja dārgos aizjūras vīnus, kļuva mie�gains, uz brītiņu iesnaudās un iemiga cietā miegā.

Princese paņēma viņa naudas maku un nolika tā vietā savējo. Kad Todera�s pamodās, viņa teica:

��� Uzspēlēsinļ./vēl kārtis, varbūt tev labāk laimēsies nekā iepriek�.

Viņi sāka atkal spēlēt, un Todera�s paspēlēja visu līdz pēdē�jam, jo viņam vairs nebija burvju naudas maka. Tad princese �o izmeta aiz apkakles no pils ārā.

Todera�s pārnāca mājas, izstāstīja visu, kas noticis, vecāka�jam brālim un lūdza aizdot ragu, lai sakautu karali un viņa karapulku un dabūtu atpakaļ savu naudas maku.

Vecākais brālis bija labestīgs un atdeva ragu; Todera�s to paslēpa kabatā un devās ceļā. Nonācis pie karaļa pils, viņ� iepūta ragā � un uz karstām pēdām uzradās nepārredzams un nesaskaitāms karapulks. Karalis, redzēdams, ka joki nebūs, teica Todera�am:

���� Runāsim kā vīrs ar vīru. Līgstam mieru � tu aizved savu karapulku prom no manas pils un ņem manu meitu sev par sievu.

Todera�s, būdams godīgs jauneklis, noticēja karaļa vārdiem. Iepūta raga otrā galā, un viss milzīgais karapulks nozuda kā nebijis. Karalis, karaliene un, protama lieta, arī pati karaļa meita ielūdza Todera�u pilī, nezināja, kā viņu uzņemt un kā pacienāt, un aizsūtīja it kā pēc mācītāja, lai varētu Todera�u ar princesi salaulāt.

Kā lai Todera�s neticētu valdnieka vārdiem? Gaidīdams mācītāju, viņ� itin labā omā tikai ēd un iemet pa glāzītei.

Laikam bija patrāpījies iedzert vairāk, nekā līgavainim pienāktos, jo viņu itin driz pārmāca miegs, un viņ� aizmiga kā nosists. Pa to laiku karatis ar princesi, daudz neprātodami, samainīja burvja ragu ar citu, parastu ragu. Tad uzmodināja Todera�u un teica:

Tādam vīram kā tev karaļa meita nepiedien, ej vien prom, kur acis rada!

Todera�s ne pa jokam noskaitās, izvilka no kabatas ragu un pūta. Pū�, cik vien jaudas, bet ne miņas no karapulka. Todera�s noskuma un sāka karali lūgt: ja jau negribot, meitu varot nedot, nevajagot ar, viņ� pat (aunu prātu neturē�ot, lai tikai atdodot viņam brīnumaino ragu un naudas maku. Ta�u karalis nekā dzirdēt negribēja, izdzina Todera�u no pils, turklāt vēl uzrīdīja suņus, tā ka viņam vajadzēja bēgt ne tikai tālāk no pils, bet arī tālāk no pilsētas.

Ticis laukā no pilsētas, Todera�s gāja pa ce|u, bet krūtīs viņam virda trakas dusmas. Gāja, gāja un lauzīja galvu, kā sodīt pāridarītājus, līdz nonāca ciematā, kur dzīvoja viņa vidē�jais brālis. Izstāstīja brālim, kā viņam atgadījies, un lūdza atdot platmali: kazi, ar tās palīdzību izdosies atgūt brīnumaino naudas maku un ragu.

Brālis, būdams pēc dabas labestīgs, viņam atdeva platmali, Todera�s to uzlika galvā un iesaucās:

��� Hop! Hop! Es gribu atrasties karaļa pilī, sēdēt ar karali un viņa meitu pie viena galda!

Kolīdz viņ� bija �os vārdus laidis pār lūpām, nākamā mir�klī jau sēdēja pilī pie karaļa galda. Viņ� redzēja visus, bet viņu neredzēja neviens pats. Todera�s ēda un dzēra, cik vēderā līda, tad it kā nejau�i nometa zemē platmali. Visi, kas sēdēja pie karaļa galda, nule ieraudzīja Todera�u un nevarēja vien nobrī�nīties, kad un kā viņ� iekļuvis pilī. Tad Todera�s atkal uzmauca platmali galvā un kļuva visu acīm neredzams, kaut arī sēdēja tie�i blakus pa�ai princesei.

Paēdis viņ� apkampa karaļa meitu, bet neviens to ne mana, ne jūt, tikai karaļa meita pilnā kaklā spiedz un lūdzas, lai lai�ot viņu vaļā. Tad Todera�s noteica:

��� Hop! Hop! Es ar visu princesi gribu atrasties tajā pa�ā me�ā, kur klīdu kopā ar brāļiem.

Nākamajā mirklī Todera�s ar princesi atradās jau me�a kla�jumā, turklāt tik jaukā vietā, ka te varētu mū�u nodzīvot un tikai priecāties. Todera�s noņēma platmali no galvas, un princese viņu pazina. Viņa izlikās, ka dikti priecātos, un teica:

��� Esi gan tu vējgrābslis! Kāpēc tūlīt mani neatvedi �urp? Tu man patīc, bet tēvs ar māti man neļauj iziet pie tevis par sievu. Labi, ka nu reiz no viņiem tikām vaļā. Tagad dzīvosim te, me�ā, es tev pamācī�u, kā brīnumaino naudas maku un ragu atgūt, un tad tu izrēķināsies ar saviem pāridarītājiem.

Karaļa meita noskūpstīja Todera�u un runāja tālāk:

��� Esi gan tu blēdis, Todera�! Veikli esi pratis izrīkoties, ja mēs �obrīd esam �eit divatā.

Todera�s, aiz lieliem priekiem aizmir�is visu citu pasaulē, viņai atbildēja:

����� Sen es būtu atvedis tevi �urp, ja man bijusi �ī platmale. Kad to uzlieku galvā, k|ūstu neredzams, neviens pats mani neredz. Ja pasaku: �Hop! Hop! Es gribu nokļūt tur un tur,� � tajā pa�ā mirklī esmu arī tur. Tāds brīnumains spēks slēpjas �ajā platmalē.

Princese to vien bija kārojusi dzirdēt. Viņa sāka Todera�u skūpstīt un glāstīt, kamēr jaunekli pieveica salds miegs. Pati izlikās, it kā gulētu, bet, kad Todera�s iekrita cietā miegā, uzmauca a�i sev galvā viņa platmali un klusām teica:

����� Hop! Hop! Es gribu atrasties tēva pilī savā istabā!

Tajā pa�ā mirklī karaja meita atradās tēva pilī, bet Todera�s palika krācot me�ā.

Viņ� atmostas un redz: platmales nav.

Viņ� visu saprata un gau�i noskuma. Kā tu cilvēks atgrie�zīsies mājās pie brā|iem, ja viņu dāvanas esi vējā palaidis.

Todera�s kā apmāts klīda riņķu riņķiem apkārt pa biezo me�u.

�Kaut nu labāk nācis kāds me�a zvērs,� viņ� domā, �būtu mani saplosījis ��

Drīz viņu sāka mocīt i izsalkums, i slāpes.

Viņ� iet pa me�u, domās nogrimis, un pēk�ņi savā priek�ā pamana lielu ābeii Āboli tajā dūres lielumā, sarkani kā uguns pagales � ne acu no tiem atraut.

' Todera�s metas piu ābeles un apēda divus ābolus, bet, kolīdz tas apēda, viņam pierē izauga � ka manīt nemanīja! � divi Jieli. lieli, uz aug�u izliekti ragi � nu taisni kā ungāru vērsim.

*Tā tik vel trūka! � Todera�s pats sev teica. � Tā man 9/1 vajag. Ragus esmu pelnījis Tagad man jāsāk badīties, ja Ieara]* m itas dej esmu pazaudējis tik vērtīgas dāvanas. Ak, mana muļķa galva! iekārot karaļa meitu!

Viņi vairs neuzdrīkstējās ēst apburtos ābolus un klīda pa me�u tālāk.

Todera�s tā gaja krietnu laiku. Pēk�ņi ierauga sev priek�ā uuīnbierkoku. bet bumbieri tajā skaisti, zeltaini un lieli kā zoss olu.

Viņam tā sagribējās bumbieru, ka ne soli tālāk paspert. Ta�u arī grūti iz�ķirties: nogar�ot bumbieri vai labāk ne.

� Kas būs, būs, � beidzot noteica Todera�s un apēda bumbieri.

Tavu brīnumu! � viņam no pieres pazuda kā nebijis viens rags. Viņ� pateicās par to liktenim, apēda otru bumbieri, un pazuda arī otrs rags.

Todera�s nu kļuva priecīgs. Sāka klusībā prātot, kā viņam rīkoties. Viņ� domāja, domāja un tad devās pie ābeles. Viņ� tur salasīja tik daudz ābolu, cik varēja aiznest, tad paņēma līdzi vēl da�us bumbierus. Viņ� uz labu laimi gāja tik tālāk un drīz atrada ceļu. Kolīdz iznāca no me�a laukā, tālumā pamanīja pilsētu. �Uz turieni es arī ie�u,� viņ� nolēma.

Iegāja pilsētā, bet taisni tobrīd ļaudis nāca ārā no baznīcas. Todera�s izlika brīni�ķīgos ābolus tādā vietā, kur garām plūda ļaudis un ap viņu sāka pulcēties visi baznīcēni � kā uz izrādi. Neviens savā mū�ā vēl nebija redzējis tik lielus un skaistus ābolus. Ļaudis ņēmās iztaujāt, par cik viņ� tos pārdod, bet Tode�ra�s lepni atbildēja:

� �etri simti par ābolu!

Cilvēki brīnīt brīnījās: par tādu naudu ta�u var nopirkt veselu pāri vēr�u.

Runas par skaistajiem un dārgajiem āboliem atklīda līdz karaļa pilij. Princese iedeva kalponei se�padsmit simtus un pavē�lēja nopirkt �etrus ābolus: vienu �-.karalim, otru � karalienei, bet pārējos divus � viņai pa�ai.

Kalpone drīz atgriezās ar āboliem un tos atdeva princesei. Viga piedāvāja ābolu tēvam, piedāvāja mātei, divus ābolus atstāja sev un aizgāja ar tiem uz savām istabām. Karalis apēda ābolu, un viņam pierē izauga rags kā vērsim; karaliene apēda ābolu, un tūlīt rags pierē � neko sliktāks par tiem, kādi grezno kuru katru brūnaļu. Ta�u princese pati lielā kārē apēda uzreiz divus ābolus, un viņai pierē izauga uzreiz divi ragi, turklāt tik vareni, it kā tie būtu no Saksijas buļļa patapināti.

Neviens � ne meita, ne māte, ne tēvs � nejuta un nezināja, ka kļuvu�i ragaini.

Visi trīs sastapās pie pusdienu galda un nobijās.

-����� Tētiņ, � karaļa meita teica, � jums ta�u pierē rags, māmiņai tāpat!

-����� Bet tev, meit, pa�ai veseli divi! � viņai kā vienā mutē atbildēja karalis un karaliene.

Tikai tagad visi trīs pamanīja, ka kļuvu�i ragaini.

No pasaules malu malām tika aicināti dziednieki, da�da�ādas zāles tika izmēģinātas, bet viss velti.

Todera�s devās uz tirgotavu un par āboliem dabūto naudu nopirka sev dziednieka drēbes, platmali tik milzīgu kā ritenis, glu�i melnas acenes un sāka staigāt gāzelēdamies � dziednieks kas dziednieks, � ne ko pielikt, ne atņemt! Ilgi nedomādams, viņ� slāja uz karaļa pili.

-����� Kas tu tāds esi un ko tev vajag? � tincināja viņu pils vārtu sargs.

-��� Esmu dziednieks, cilvēkus izdziedinu no ragu kaites, kā roku tos atņemu. Esmu ceļā pie karaļa, lai parādītu viņam

savus papīrus.

-��� īstā laikā esi ieradies, � pils vārtu sargs atbildēja.

. � Pa�am karalim izaudzis pierē rags. ola Vārtu sargs ielaida Todera�u pilī.

��� Labi gan, ka atnāci, � karalis priecājās. � Redzi, kas man atgadījies: ne no �ā, ne no tā pierē izauga rags. Tāda pati nelaime piemeklējusi arī karalieni, bet manai meitai � ko domā! � veseli divi ragi pierē. Mēs nu ar sievu vēl kaut kā samierinātos, esam jau savu mū�u nodzīvoju�i, bet nabaga mei�tiņa mums vēl izprecināma, pie krietna vīra izdodama. Ja tu mūs izdziedināsi, ar zeltu tevi no galvas līdz kājām apbēr�u.

��� Izdziedinā�u, kāpēc gan ne.

Todera�s izlikās, ka ar ziedi ieziestu karalim ragu, tad izvilka no kabatas bumbieri un teica:

��� Apēdiet �o bumbieri, jūsu augstība, kamēr es jūs dzie�dinā�u.

Karalis paklausīja un lēnām apēda bumbieri. Tad Todera�s sagrāba ar abām rokām ragu, papurināja un it kā to nolauza. Karalis atkal k|uva tāds pats, kāds bija agrāk � rags bija nozu�dis. Karalis nevarēja vien nopriecāties, iedeva dziedniekam maku pilnu ar zelta naudu un veda viņu uz karalienes istabām. Tode�ra�s izdziedināja arī karalieni un saņēma vēl otru maku pilnu ar zeltu.

Karalis un karaliene nu veda dziednieku uz meitas istabām, lai viņ� to izārstētu. Bet Todera�s laikus iebilda:

���� Ar princesi man būs grūtāk: viņai ir divi ragi, turklāt tie ir lielāki, nekā jums bija. Es, protama lieta, uzņemos arī viņu izdziedināt, bet ne tik drīz. Atstājiet mūs divatā un veselu stundu nenāciet iek�ā. Varbūt princese sāks ari kliegt, ka viņai sāp: viņai ragi vispirms jāapzāģē. Bet uz viņas kliedzieniem �urp nenāciet, ja gribat, lai meita atkal k|ūtu vesela.

���� Labi, lai notiek pēc tava prāta! � karalis ar karalieni pie�krita un izgāja no meitas istabām.

Princese kļuva pārlieku priecīga, ka uzradies tāds mācīts dziednieks, kas jau izdziedinājis abus vecākus, bet pēc stundas izdziedinās arī viņu.

Todera�s izvilka no kabatas virvi, cie�i jo cie�i to piesēja karaja meitai pie ragiem un tad nu gan rāva �

Princese sāka pilnā kaklā brēkt. Te ieskrēja karalis un kara�liene, metās virsū dziedniekam:

-� Ko tu dari! Tā ta�u mūsu meitiņu vēl nobeigsi�

��� Nē, nē, jūsu augstība, karali, jūsu augstība, karalien, es

tikai viņu dziedinu. Bet kur ir mans brīnumainais mednieku rags, kur mans brīnumainais naudas maks, kur mana brīnumainā platmale, ko viņa ar viltu no manis izkrāpa? Dodiet to visu tūlīt �urp, citādi ķer�os ari jums klāt! �

��� Atlaid viņu, mīļais, atlaid, mēs visu tev atdosim� � karalis un karaliene kā vienā mutē iesaucās.

Todera�s atsēja virvi no princeses ragiem. Princese tūlīt uz karstām pēdām atvēra vienu no savām mantu lādēm un atdeva Todera�am gan brīnumaino mednieku ragu, gan brīnumaino naudas maku, gan brīnumaino platmali.

Bet Todera�s pat neatvadījās no karaļa ģimenes. Ne no karaja, ne no karalienes, ne no princeses, kurai, kā bija, tā arī palika divi ragi pierē. Todera�s uzlika galvā brīnumaino platmali un teica:

���� Hop! Hop! Es gribu atrasties pie saviem brāļiem! � un tajā pa�ā mirklī bija pie viņiem.

Viņ� izstāstīja brāļiem par visām savām likstām, nenoslēpa pat to, ka bija kļuvis par karaļa dziednieku. Tikpat patiesi visu pastāstīja, kā es jums to stāstu.

Vai Todera�s apņēma sievu, vai nodzīvoja savu mū�u vec�puisī, nemāku pateikt. Zinu tikai to, ka viņ� vairs netīkoja bildi�nāt karaļa meitu. Ja nav miris, tad dro�i vien dzīvo vēl �obaltdien.

Pekalem' bija apnicis klaiņot bez darba apkārt pa pasauli, vazāt Jaudis aiz deguna un smie�ties par viņu lētticību. Viņ� nolēma dzīvot, kā visi dzīvo � uzcelt sev māju, kā tas piedienas kārtīgam cilvēkam, iekopt nelielu zemes stū�rīti � vārdu sakot, sākt dzīvi vienā mierā un pārticībā.

Ja viņ� rumānis, viņ� ir pārliecināts, ka pa�saulē nav nekur tik laba dzīve kā dzimtajā ciematā. Tāpēc arī Pekale atgriezās savā cie�matā un sāka dzīvot tāpat, kā dzīvo visi trūcīgie zemnieki: sūrā, grūtā darbā iekrāja da�u labu grasi, nopirka telīti un dzina to katru dienu uz ciemata ganībām ganīties. Zemnieks vienīgi tā tiek pie turības � gana mazu telīti, līdz tā izaug par teli, gana teli vienu vasaru, gana otru vasaru, līdz tā izaug par govi, gana govi, līdz tai atskrien telīte, tad nu govi un telīti pārdod un par saņemto naudu nopērk septiņas tādas telītes un atkal tās savu�kārt dzen un gana ciemata ganībās.

Tāpēc jau pie ciematiem ir ganības, lai tur ganītos zemnieku telītes.

Ganījās, ganījās Pekales telīte un, jo ilgāk ganījās, jo ātrāk auga. Visā ciematā nebija otras tādas telītes, bet, kad izauga par teli, tad pat otrā gada tele ar to nevarēja mēroties.

� Kā gan tas sanāk? � kaimiņi brīnījās. � Pekalem gadī�jusies pati labākā telīte visā ciematā. Ar ko viņ� lo baro? Kas tā par sugu, ja tik varen ātri aug?

1 Viens no iemīļotākajiem, jautrākajiem rumāņu tautas pasaku varoņiem.

Pekales telīte bija visparastākā telīte un arī barību viņai deva visparastāko, jo Pekale noņēmās ar saviem darbiem, un viņam nebija laika pieskatīt telīti, lai tā �ad un tad neielavītos kaimiņu labības tīrumos.

Pekalem telīte izauga liela un sāka sirot savā vaļā pa visiem apkārtējiem laukiem, jo neviena sēta tai nebija par augstu, neviens grāvis � par platu. Nabaga lopiņ� klaiņoja apkārt, tāpat kā kādreiz savā laikā bija klaiņojis viņa saimnieks, un vislab�prātāk atradās tur, kur neviens i sapņos nenosapņotu � te kvie��os, te kukurūzā, te � ej nu sazini, kādā laukā, kādā tīrumā.

Bet Pekale samierinājās ar pasūdzē�anos ļaudīm, ka telīte neesot nekur valdāma, jo, raugi, viņ� pats esot gau�i aizņemts cilvēks un turēt lopiņu no agra rīta līdz vēlam vakaram acīs � tas nu neesot viņa spēkos.

���� Ļautiņi mīļie, � kā vienā mutē brēca kaimiņi, � viņ�, Pekale, ar visu savu telīti ta�u mūs agri vai vēlu izputinās: viņa mums visus laukus nosliedēs un mūsu dārzus izbradās!

Bet vai tu Pekali izmācīsi? Un galu galā, kur te būtu viņa vaina? Vai nu cilvēks var pamest savus labi iesāktos darbus un cauru vasaru tikai skraidīt pakaļ telītes astei�

Kaimiņi cietās, cietās, salika prātus kopā un tad vienā jaukā dienā telīti noķēra, nokāva, gaļu pa�i apēda, bet ādu iemeta pār sētu Pekalem pagalmā.

Nav vārdam vietas, tāda kaimiņu izrīcība bija ātra un galīgi negaidīta, ta�u ciematā, kur dzīvoja Pekale, ne tādas vien lietas notika. Viņ� savā reizē prot turēt mēli aiz zobiem � nekā daudz vis neuzzināsi, lai kā arī viņam plītos virsū.

Protams, ja Pekale būtu gribējis, tiktu ar sava ciemata iedzī�votājiem �ādā vai tādā galā. Ta�u viņam ne prātā nenāca ar tiem sanīsties, alla� tiecās, ar visu sirdi tiecās sadzīvot ar sa�viem kaimiņiem pa godam, tāpat visas darī�anas nokārtot miera ceļā.

Tad nu Pekale izkāra telītes ādu kaltēties. Kad tā izkalta, to listja uz apaļa koka, kas bija nedaudz lielāks par nūju, un devās uz pilsētu pārdot..

Tā Pekale atkal kļuva par bezpajumtnieku. Viņs iet un iet neapstādamies, no agra rīta līdz pa�ai pusdienai un no pusdienas līdz vēlam vakaram. Pirms uzkrita tumsa, viņ� iegriezās kādā ciematā un sāka meklēt sev naktsmājas.

Beigu beigās pie pa�a ap�ogojuma viņ� atrada sievieti, kurai vīrs bija aizbraucis uz me�u pēc malkas. Viņa, protama lieta, centās izlocīties gan �ā, gan tā � sak, vīra neesot mājās, kā nu viņa pieņem�ot sve�u cilvēku, bet Pekale bija ar mieru pārlaist nakti, vienalga, kurā vietā � nojumē, priek�namā, kur nu viņam atrastos brīvs kaktiņ�.

Neko darīt, saimniecei vajadzēja viņam atļaut pārgulēt nakti. Tad nu viņa Pekalem ieteica daudz neprātot, likties uz auss un gulēt, bū�ot laikam ceļā gana noguris.

�Te nav kaut kas kārtībā,� Pekale apcerēja klusībā.

Lai nu kur�, bet viņ� gan labi zināja, ka sievi�ķi no laika gala mīl pakulstīt mēles, grib zināt visu, kas jau noticis un kas pa�laik notiek pasaulē. �ī ne tikai pati kā ūdeni mutē ieņēmusi tekalē � ne vārdu nelai� pāri lūpām, bet pat viņu neiztincina � kādas viņam darī�anas, no kurienes nākdams, kurp iedams. Ne, ņe, te kaut kas nav tā � Tāpēc Pekale nevis laidās miegā, bet tikai izlikās, ka gulētu, un sāka gan ar labo, gan kreiso aci paslepus vērot � viņam varen kārojās zināt, kas notiek un notiks zem �ī jumta un tur � pagalmā. Tikko satumsa, sieviete naski sāka vārīt da�neda�ādus ēdienus, sāka cept gan pīrāgus, gan sivēnu, sāka sutināt kāpostus ar jēra sānu. No kaut kurienes galdā parā�dījās da�ādi vīni, vārdu sakot, sieviete rosījās uz varenām dzīrēm.

Ta�u Pekale bija cilvēks ar lielu dzīves pieredzi, viņ� tūdaļ nojauta, ka ne jau vīriņam saimniece gatavoja visus �os ēdienus, ne jau viņa dēļ uzposās kā svētku reizē.

Patiesi � ne jau vīram, bet ciemata vecākajam viņa gatavoja cienastu. Viņa to gaidīt gaidīja � te izskrēja pagalmā, te izme�tās uz ceļa � visu laiku skatījās un ausījās, vai ciemiņ� jau nenāk.

Vecākais kā nekā skaitās pats pirmais cilvēks ciematā, vai nu viņu saņemsi tuk�ām rokām kā kaut kādu tur garāmgājēju. Turklāt dienā viņ� ir gau�i aizņemts un ne domāt, ka varētu atnākt, tāpēc viņ� tai parāda godu tā pavēlāk vakarā.

Saimniecei cienasts drīz vien gatavs: sivēns tik labi izcepts.

ka ādiņa skrauk�ķ vien, jēra sāns īstā brūnumā, sutināto kāpostu smar�a jaucas kopā ar pīrāgu smar�u, vīns dzesējas aukstā ūdenī, � nav tikai ieradusies viņa augstība � ciemata vecākais. Te pēk�ņi pavisam negaidīts mājās atgrie�as vīrs.

Vīru cejа piemeklējusi nediena � ratiem salūzusi ass, un � smejies vai raudi! � nācies vien griezties uz mājas pusi. Rīt pie dienas brauks atkal.

Kā nu visu saglābt? Labi vēl, ka saimniece sazīmoja vīra pār�brauk�anu pēc ratu �īkstē�anas, kas bija sadzirdama jau pa krietnu gabalu. Tā nu saimniece, apsviedīga būdama, paguva visu jau laikus noglabāt savā vietā.

Vispirms viņa paķēra brūni nocepto sivēnu un veiklāk par veiklu to paslēpa aiz krāsns, bet pīrāgu uzgrūda uz krāsns aug��as, jēra sānu ar sutinātajiem kāpostiem iebāza krāsnī, bet vīnu a�i pavāca zem gultas. Kad rati iebrauca pagalmā, istabā viss bija kārtībā.

Vīrs pārbrauca mājās un sāka gausties, kā to dara visi neveiksminieki, bet sieva,'kā tas uzticīgai sievai piedien, ņēmās viņu labiem vārdiem mierināt. Pekale viņ� ta�u bija kār�tīgu ļau�u � iznāca no sava kakta, iepazinās ar saimnieku, at�vainojās par traucējumu un savukārt lūdza arī saimniekam pajumti.

���� Sieva, � istabā mazliet apsildījies, zemnieks teica, � esmu izsalcis kā vilks. Cel nu kaut ko priek�ā!

Veca patiesība, ka ce]a braucējs būs vienmēr izbadējies. Kaut kas jau viņam, protams, tika iedots līdzi, bet, mājās pārbrauku��am, tam vairs negribējās virsū skatīties.

����� Ak tu nediena! � sieva sāka vaimanāt. � Kur lai es tik v�fc vakarā oemu ēdienu? Es jau tevi gaidīju tikai rīt pie dienas. Āru tev uz ātra roku pagatavot tādu gardu mamaligu ar ķip�loku mērci, to varēsi pielikt pilnu vēderu �

Ja jau mamaligu, tad mamaligu, � vīrs neko daudz pretī neturējās

Cilvēks ja viņ� ir izbadējies, priecīgs arī par vissliktāko mama ligu.

Ta�u Pekale nedzīvoja pasaulē pirmo dienu, zināja, ka arī .., tiks aicināts pie galda, lai kopā ar saimnieku ieturētu vaka-

riņas un pārmitu kādu vārdu, viņ� to zināja un klusībā jau prie�cājās. Garo ceļu mērodams, viņ� bija ne vien noguris, bet arī krietni izsalcis.

Sāka ar saimnieku runāties, bet saimniece pa to starpu cītīgi gatavoja mamaligu ar ķiploku mērci. Pekale nav nācis no muļķu mājām, savam vēderam nebūt nav ienaidnieks: sē� pie galda un klusībā prāto, kā piedabūt saimnieci, � ar savu mamaligu un visu ķiploku mērci kaut tā aizrītos! � lai galdā celtu brūni nocepto sivēnu, kam ādiņa skrauk�ķ vien, vai arī jēra sānu ar sutinātiem kāpostiem un bez tam vēl karstos pīrādziņus.

Nekas, nekas, Pekale tiks ar visu galā, kālabad tad �im dota galva uz pleciem! Ja jau jūtama smar�a, gan tad pamazām nokļūs arī uz galda! Kā katrs kārtīgs ceļinieks arī Pekale ne�ķī�rās no nūjas, uz kuras bija viņa vienīgā manta un bagātība � teļa āda. To viņ� turēja sev pie kājām.

Pēk�ņi viņ� sarauca uzacis un it kā neviļus ar nūju pabak�stīja teļa ādu.

Saimnieks to visu itin labi redzēja, bet neko neteica. Nūja ta�u pieder �im? � Sim! Teļa āda � �im? � �im! Lai tad ar dara, ko grib!

Pēc negara brītiņa Pekale atkal ādai iebikstīja, turklāt vēl uzsauca:

��� Vai stāvēsi klusu, putnu biedēkli!

Saimnieks arī �oreiz neteica neko. Pekale atkal iebikstīja ādai un �oreiz vēl bargāk tai uzbrēca.

�� Ko tev no tās ādas vajag? � saimnieks beigu beigās neizturēja un vaicāja.

Pekale sākumā tikai paraustīja plecus, izlikās, blēdis, ka būtu nesapra�anā, un it kā atvainodamies atbildēja, ka nevarot jau nemaz visu izstāstīt.

����������� Redzi ko, saimniek, � viņ� beidzot izspieda caur zobiem,

�� ādiņa kā ādiņa, tikai ne glu�i parasta ādiņa. Tā ir gai�reģe brīnumāda, kas zina nevienam nezināmo un stāsta nevienam nestāstāmo.

�� Ko tad �ī sadomājusi stāstīt? � saimnieks nevarēja vien nobrīnīties.

��� Dzi, dzi, � Pekale atbildēja un pielika ausi pie ādas.

� Tad nu gan brīnumi! Saka, lai tu pametot acis zem gultas: tur vajagot būt vīnam.

Saimniekam tas divreiz nebija jāsaka, un patie�ām � vīna krūka rokā gan!

���� Kaut kas neredzēts! Kas to te būtu paslēpis?

�� Tas ir tāds noslēpums, � Pekale atbildēja, � par kuru nedrīkst bilst ne vārda.

���� Ko gai�reģe brīnumāda vēl saka?

�� Meklē aiz krāsns, un tu atradīsi brūni noceptu sivēnu, � Pekale, it kā uzmanīgi ieklausīdamies, atbildēja.

�� Vai tas kur dzirdēts! Ko vēl tava gai�reģe brīnumāda saka?

�� Meklē krāsnī, un tu atradīsi jēra sānu ar sutinātiem kāpostiem.

Tā tas turpinājās, kamēr bija atrasts i jēra sāns, i karstie pīrādziņi. Līksmi un tīkami mielot acis pie ēdieniem bagātīgi apkrauta galda, bet vēl tīkamāk ķerties tiem klāt un mielot vēderu.

Brīnījās saimnieks, ne mazāk brīnījās saimniece, būtu brīnī�jies viss ciemats, ja bijis klāt. Vienīgi Pekale ne par ko nebrī�nījās. Viņ� labi zināja savas gai�reģes brīnumādas spējas.

��� �ī āda, � viņ� saka, �� nav vis kāda parasta, bet ir gai��reģe brīnumāda! Tā pat kurmi no zemes apak�as dienas gaismā izvilks.

Vai nu tā būtu vai nebūtu � grūti pateikt. Pa to laiku Pekale pielika tik pilnu vēderu, ka bik�u siksna vai pu�u sprāga.

��� Laba gan tāda gai�reģe brīnumāda, � saimnieks iebilda, atgāzies pie galda. � Varbūt to pārdosi, ko?

��� Vai tev prāts? � Pekale atbildēja. � Vai tik vērtīgu mantu var pārdot! Kā tu domā?

����� Bet ja par to saņemsi krietnu �ūksni naudas?

���� Kur nu! Mana gai�reģe brīnumāda ne par kādu naudu nav pārdodama.

saimniekam dikti iekārojās pamieloties ar gar�īgiem n alla� zināt, kas pa�a mājā notiek. Tāpēc viņ� arī Sākumā viņ� piedāvāja tikai vienu maku pilnu ar elia naudu, tad divus, tad jau trīs, līdz sasolīja veselus septiņus

makus pilnus ar zeltu. �I nauda nebija vis nekāda nieka nauda pat par Pekali bagātākam cilvēkam.

�� Kas ir, ir. Redzu, ka no tevis citādi va]ā netik�u, ja neat�do�u savu gai�reģi brīnumādu. Ne jau par zeltu, bet par maizi, sāli un laipnību � ņem vesels! Lai tev veicasl

Pekale tā pateica un atdeva saimniekam te|a ādu, bet no viņa saņēma septiņus makus pilnus ar zelta naudu.

Pasaulē nebija otra laimīgāka cilvēka par uzticamās sievas vīru. Tagad viņ� zinās visu, kas notiek pa�a mājā un kur piede�vām vēl rodami gar�īgie ēdieni!

Pekale, pārdevis teļa ādu un labi noglabājis naudu, likās uz auss, jo nu viņam bija priek�ā gar� un grūts ceļ� līdz dzimtajam ciematam.

Nākamajā dienā Pekale atvadījās no abiem saimniekiem un devās atpakaļ uz mājām. Viņ� gāja pa ceļu un nevarēja vien nopriecāties: tik daudz naudas viņam savā mū�ā vēl nekad nebija bijis. Pekale tāpēc nolēma vairāk neklaiņot pa pasauli apkārt, bet iet taisnā ceļā uz mājām un neviena pa�a vairs neizjokot. Tā, tā un tikai tā! Tagad viņ� kļūs kārtīgs cilvēks, cilvēks ar tīru sirdsapziņu. Beidzot viņ� aprims, ierindosies starp labā�kajiem cieminiekiem savā dzimtajā pusē.

Tā viss būtu noticis, nebijusi �ī uzticīgā sieva!

Viņa, nabadzīte, nevarēja nekur sev mieru rast. Kolīdz ienāk prātā, ka mājā atrodas gai�reģe brīnumāda, tūlīt tevi, cilvēku, pārņem tāda sajūta, it kā jumts gāztos virsū uz galvas� Sie�vietes no laika gala nav izcēlu�ās ar drosmi, viņas dzīvo vienā nemierā, ja mājā iegādāta līdzīga manta �ai gai�reģei brīnumādai.

Likusi visu savu gudrību lietā, viņa aiztaisināja atkal vīriņu uz me�u pēc malkas, bet pati � kā kura katra strādīga sieviete � aizbāza aiz jostas vērpjamo vārpstiņu un metās pakaļ Pekalem. Teciņiem vien skriedama, viņa itin ātri panāca Pekali un ņē�mās �o tincināt, kas un kā jādara, lai gai�reģe brīnumāda zaudētu spēju pareģot un kļūtu tāda pati parasta āda kā visas citas.

Ko tu cilvēks iesāksi? Grēks nav ņemt to, ko dod, tikai tas, kas ar varu ņemts, ir gra�a vērts.

Pekale no uzticīgās sievas saņēma otrus septiņus makus pil�nus ar zelta naudu un ieteica viņai gai�reģi brīnumādu applau�cēt ar verdo�u avota ūdeni, kas vēl izkāsts caur biezu sietu. Pekale viņai tā ieteica un gāja savu ceļu tālāk, it kā nekas nebūtu bijis. Viņ� pārradās savā ciematā.

�Tagad,� viņ� prātoja, �kļū�u kārtīgs cilvēks, varbūt kļū�u pat sava ciemata vecākais.�

Ticiet vai neticiet � Pekale kļuva krietns saimnieks.

Uzcēla sev māju, pie tam tādu, kas patīkami un jauki prie�cēja acis, � ar segtu paviļu uz stabiem, ar pla�u lieveni. Nopirka sev zemi, ratus, divus pārus vēr�u, jājamo zirgu, slaucamo govi, sugas aitas � ar vārdu sakot, visu kam jābūt kārtīgā mājā.

Ciematā otru tādu saimnieku ne ar uguni nesameklēsi. Viss būtu labi, bet ciemata ļaudis bija lieli muļķi. Redzēdami, ka Pe�kale būvējas, pērk vienā pirk�anā, ņem no maka tik zeltu laukā, bet atpakaļ neliek, tie sāka savā starpā sa�ukstēties. Aizrunā�jās tik tālu, ka Pekalem naudas laikam kā spaļu: vai nu viņ� to kaut kur nejau�i atradis, vai dabūjis, vai, kazi, pat kādam ar negodu atņēmis.

Ļaudīm gau�i kāroja uzzināt, kā Pekale ticis pie tik lielas bagātības.

-����� Vadzi, Pekale, � viens no viņiem tincināja, � no kurie�nes tev tāds lērums naudas? Tu tik velc un velc no maka ārā, un vēl vienmēr ir ko vilkt.

Bet Pekale sē� savā nodabā uz lieveņa, pak�ķina pīpi un acu nenovēr� no ratiem un divjūga, kas tie�i tobrīd iebrauca pla�ā, bagātā pagalmā.

man tik daudz naudas? � viņ� teica. � Mani grēki ir smagi, bet par ko lai es būtu saņēmis naudu, ja ne par savu mantu, ko pārdevu?

-��� Par kadu mantu, Pekale? Nekādas mantas ta�u tev nebija.

ebija, ne-bija�! Kam tad piederēja teļa ādiņa, kaimiņ! Vai ta� ne man? Tā, lūk, arī bija mana manta: pārdevu to, saņēmu naudu un iegādājos visu, kas vajadzīgs saimniecībā.

���� Tik daudz naudas par vienu nieka teļādu?

-����� Esi gan tu paglupj�, kā es skatos, � Pekale atbildēja. Viņ� bija cie�i apņēmies ļaudis vairs nemānīt. � Vai tev neie�nāk prātā, ka tā nebija vis parasta telīte, bet sugas telīte. Būtu vēl laiciņu piepaturējis, nāktu �ī slaucama, un telīte būtu k|uvusi govs, un, rau, tev jau divas govis kūtī. Ja atnestos divas govis, rau, tev jau būtu �etras, bet no �etrām � astoņas, no astoņām � se�padsmit, un tā ar laiku man būtu vesels ganāmpulks. Rau, kā ir jārēķina, kad ej uz tirgu ādu pārdot. Nevar ta�u par baltu velti atdot tādu lielu bagātību.

Sarunu biedrs tik pa�ūpoja galvu, galvas pa�ūpoja un dzi)ās pārdomās iegrima visi ciemata |audis. Daudziem bija sugas telī�tes. Kāpēc lai tikai Pekale prastu pārdot ādu par tādu cenu? Vai tad viņi būtu dumjāki?

Ilgi neprātodami, viņi apkāva savas sugas telītes, paēdās gāju, bet ādas, tāpat kā Pekale, veda uz pilsētu pārdot.

Ne jau katru dienu pasaulē notiek brīnumi, ne visi prot savu mantu parādīt tā, kā to prot Pekale.

Lai kā viņi runāja, lai kā centās pierādīt, ka tās nav parastu telī�u, bet gan sugas telī�u ādas, neviens pircējs pienācīgu cenu nedomāja maksāt, un ciemata |audīm vajadzēja atgriezties mā�jās ar gariem deguniem.

Cieminiekiem nu lielu lielā bēda, bet bēda neiet secen arī Pekalem. Apjautu�i, kādus zaudējumus viņi cietu�i, kādu neveiksmi piedzīvoju�i, ļaudis atkal sanāca kopā un sāka apspriesties, kā dzīvot, kā būt. Sprieda un gudroja, ko varētu darīt un kā būtu jārīkojas, lai tiktu reiz pa visām reizēm no Pekales vaļā, un nolēma: ja viņ� paliks dzīvs, visu ciematu iedzīs stāvus postā.

��� Ja nu vienā jaukā dienā viņam ie�aujas prātā, ka jāaiz�dedzina māja, lai arī mēs savas mājas aizdedzinātu? � viens izteicās, būdams piesardzīgāks par citiem.

��� Viņ� sadomā un pārlau� kāju, lai arī mēs savas pār�lauztu, � atsaucās otrs.

������ Viņ� sadomā un ielec akā, lai arī mēs lēktu viņam pakaļ! � visi sāka bļaut kā vienā mutē.

Nebija vairs nekādu �aubu � no Pekales jātiek vaļā, jo ātrāk, jo labāk.

Tikai, kā to izdarīt � pavei, tur tas āķis. Var nokaut viņam vēr�us, govi un aizvest jājamo zirgu, var nodedzināt māju un

Pekali izdzīt laukā no ciemata. Bet kur� var likt savu galvu ķīlā, ka viņ� atkal vienā jaukā dienā neatgriezīsies?

Nē, viņ� ir jānogalē: vienīgi tā un ne citādi var no viņa uz visiem laikiem tikt vaļā.

Un cieminieki nolēma Pekali nogalēt. Viņi negribēja izliet asinis, un kur nu tādu atradīsi, kas uzdrīkstētos pret viņu pacelt roku. Ta�u cieminieki kā apsēsti par to vien domāja, kā dzīvot, kā būt, beigu beigās visi lika galvas kopā un nolēma Pekali Donavā noslīcināt, pie tam visdziļākajā vietā, lai ne vien viņu, Pekali, bet pie tā pa�a āri viņa bērnus, mazbērnus un mazmaz�bērnus kā nezāli uz pasaules izdeldētu.

Bet kas notiks, ja Pekale dzīvs pārnāks arī no Donavas dzelmes?

Pavei, tur tas suns aprakts. Kas gan tad būs, ja dzīvs pār�nāks? Ko tad iesāks?

Tad ta bēda � jānodara viss, lai Pekale noietu dibenā, ka nomurd vien, un, ja to, kā nākas, nodarīs, kur tad �is nu dienas gaismu vairs ieraudzīs.

Atkal cieminiekus neatstāja domas, kā dzīvot, kā būt, tad lika visi galvas kopā un beigu beigās nolēma Pekali iebāzt maisā, tam Jo stingri aizsiet galu un pa�u maisu piesiet pie dzirnakmeņa. Dzirnakmens ir apaļ�

-��� tas tad nu velsies līdz pa�am upes dibenam un aizraus Pekali kā nieku sev līdzi dzelmē.

tā nu gudri nospriedu�i, visi cieminieki � gan jaunie, gan vecie, e, gan lielie, kā vīrie�i, tā sievietes � sanāca kopā, un, paņēmu�i līdzi maisu, patievu auklu, ar ko aizsiet maisam galu, paresnu virvi ar ko maisu piesiet pie dzirnakmeņa, tad vēl pa�u akmeni, pie tam tādu, kuru trīs dienas meklēdams nesa-

���� visi barā devās uz Pekales māju, lai viņu sagrābtu, : Donavu un tur me�us iemestu ūdenī, lai �is u podam noietu līdz pa�am dibenam.

Pekalē pa to laiku savā nodabā uz lieveņa, pak�ķina pīpi un skatās uz divjūgu ratiem, kas taisni tobrīd iebrauca pla�ajā un bagātajā pagalmā Pekale tā sē�, pak�ķina pīpi, kad pēk�ņi,

-����� kur gadījies kurne viss ciemats no maza brēku|a līdz sirmai galvai sabruka viņa pagalmā, pie tam krietna daļa cieminieku palika ārpusē jo visiem nemaz nebija vietas. Kā tu viens, nabaga

cilvēks, tiem pretī turēsies? Nekas cits Pekalem neatlika, kā ļaut vien sevi sasiet. Viņ� liels muļķis, ka, klaiņodams pa pasauli, nebija noskatījis sev citur mājas vietu. Pats nelabais viņu vilk�us atvilka atpakaļ uz dzimto ciematu, kur viņ� bija stingri noņēmies kārtīgu dzīvi dzīvot, cilvēkus aiz deguna vairs nevazāt. Kas nu būs, būs, divas nāves jau nebūs � no vienas neizbēgsi.

������������ Laikam jau man tā nolemts, � Pekale pie sevis noteica,

����� jānomirst savā dzimtajā ciemā, kā visiem kārtīgiem cilvēkiem pieklājas.

Ta�u mirt �obrīd nepavisam negribas, kad pa�am ir gan savs jumts virs galvas, gan bagātīgi klāts galds, gan rati ar �etriem vēr�iem priek�ā, gan pla�s pagalms. Ak, kaut varētu kā nekā izglābties! Nu, protama lieta, tikai godīgā ceļā, jo viņ� ta�u ir cie�i nolēmis ļaudis vairāk nemānīt. Bet kur nu te izglābsies? Dzimtā ciemata ļaudis ir ļauni un viltīgi.

Neko darīt � Pekale samierinājās. Viņu kā kaķi iebāza maisā, tam aizsēja galu, pacēla un nesa prom, lai izpildītu ne�ē�līgo sodu. Pa�ā gājiena priek�galā tika nests Pekale, aiz viņa stiepa smago dzirnakmeni, tad nāca ciemata bagātākie jaudis. pēc tam � visi citi cieminieki, to vidū arī pavisam mazi bērni un veci sirmgalvji. Tā viņi izgāja pa pla�ā pagalma vārtiem, izgāja cauri visam ciematam un devās taisnā ceļā pāri smiltājam uz pla�o, dziļo Donavu.

��� Pagaidiet, pagaidiet! � iesaucās pats prātīgākais cie�mata iedzīvotājs.

Visi � gan mazie, gan lielie, gan vecie, gan jaunie, kā vīrie�i, tā sievietes apstājās un palika kā zemē iemieti.

�� Mēs vienu lietu esam aizmirsu�i, � prātīgais cieminieks teica.

���� Ko mēs esam aizmirsu�i? � pārējie nesapra�anā vaicāja.

���� Kārti, ar ko izmērīt dziļāko vietu.

������������� Pareizi gan, � visi cieminieki kā vienā mutē atsaucās,

�� kārti aizmirsām. Dziļākā vieta jāizmēra.

Patiesi: kā lai �o iemet, ja skaidri nezina dziļāko vietu, kur jāmet?

Tad nu visi gāja atpakaļ uz ciematu, no garajām kārtīm izmeklēja to visgarāko un atkal nāca uz Donavu: �oreiz priek�-

galā nesa kārti, tikai tad � Pekali maisā, aiz viņa stiepa smago dzirnakmeni, tad nāca ciemata bagātākie ļaudis, pēc tam visi citi cieminieki, to vidū arī pavisam mazi bērni un veci sirm�galvji.

����� Pagaidiet, pagaidiet! � atkal iesaucās pats prātīgākais ciemata iedzīvotājs.

Atkal visi apstājās.

����� Viņ� būtu laikus jāpiesien pie dzirnakmeņa, lai neaizbēg, kamēr mēs ar kārti mērīsim dziļumu!

���� Jāpiesien, jāpiesien, lai neaizbēg! � visi sāka klaigāt. Pekali piesēja pie dzirnakmeņa, pēc tam visi kopā sāka mērīt

Donavas dziļumu un meklēt dziļāko no dziļākajām vietām, lai tur iemestu Pekali.

Pats prātīgākais ciemata iedzīvotājs paķēra kārti, iezvēla ar to pa vi|ņiem, iegremdēja pēc iespējas dziļāk, bet upei dibena kā nav, tā nav.

������ Sajā vietā, � viņ� teica, � Donavai nav dibena. Jāmeklē būs citā vietā.

������ Katrā ziņā, � visi kā viens atsaucās, � jāmeklē tāda vieta, kur Donavai ir dibens!

Citādi nemaz nevarēja būt: bija ta�u visi vienbalsīgi nosprie�du�i, ka dzirnakmens velsies līdz pa�am Donavas dibenam. Kur lai dzirnakmens apstājas, ja Donavai nav dibena? Ja nav, tad ir jāuzzina, kur dzirnakmens un maiss ar Pekali paliks.

Atkal visi lielā barā skraidīja turp, skraidīja �urp un meklēja Donavai dibenu. Nevar ta�u Pekali tā iemest kurā katrā vietā, izlaist viņu tie�i no rokām tagad, kad viņ� ir noķerts un sasiets.

iminkkiVm visi prāti aizņemti ar vienu domu � kur dzirnak�mens un maiss ar Pekali paliks. v

�saistīts pie vislielākā dzirnakmeņa, kādu vien ājmna attālumā, guļ savā nodabā itin mierīgs maifģ. Kas tad �im par bēdu!

-�� iesaucās pats prātīgākais ciemata

tatfiivotāis.

Atkal visi apstājās.

Kas nu atkal?

nākas, \ cijuz j :apsprie�, jāpārsprie�, jānosprie�, rii met PekaJi ar visu dzirnakmeni Donavā.

���� Kurā vietā �o īsteni mest? Uz aug�u pret straumi, no kurienes ūdens tek, vai uz leju pa straumi, kurp ūdens aiztek?

Te nu nekā nevarēja panākt vienprātību.

Vieni uzskatīja, ka augstāk pret straumi bū�ot katrā ziņā vairāk ūdens, jo tas no turienes tekot. Ja tur tā nebūtu vairāk, kā tad �is varētu tecēt.

Otri cie�i pieturējās pie uzskata, ka vairāk ūdens ir uz leju pa straumi, jo tur satek viss ūdens no aug�as, un, ja Pekali iemestu augstāk pret straumi, viņ� vēl varot nokļūt sausumā: ūdens ta�u tekot vienā tecē�anā uz leju, citiem vārdiem, visu laiku plūstot un plūstot prom. Nonācis sausumā, Pekale izlīdī��ot no maisa, un atkal bēdu dienas nāk�ot pār viņu visu galvām.

\ isi cieminieki sanāca kopā lielā barā un ņēmās spriest gan �ā, gan tā � baidās izdarīt aplam. Viņus atkal pārmāca domas, kā dzīvot, kā būt, un beigu beigās viņi nolēma � dro�s paliek dro�s! � vietu izvēlēties uz leju pa straumi.

Atkal visi slāja gar upes malu ar kārti rokā un meklēja Donavai dibenu. Taisni pa to starpu gar pa�u upes malu uzpir�cējs dzina uz pilsētu tūksto� vēr�u lielu ganāmpulku. Viņ� dzina, dzina vēr�us gar krastu un pēk�ņi ierauga maisu ar Pekali. Uz�pircējs gau�i izbrīnījās, bet kur� gan nebrīnītos, ieraudzīdams lielu maisu un maisā Pekali,

viņ� tincināja, � kā tu tajā maisā ielīdi un ko

tu tur meklē?

jau gan pats nebūtu līdis, � Pekale atbildēja, � cie�minieki mani �ekur iebāza.

���� Kāpēc tad �ie iebāza?

���� Sadomāja iemest Donavā.

-���� Kāpēc tad tūliņ Donavā?

Redzi man ir lieli grēki. Grib, lai es eju par ciemata vecāko bet es neparko � turos �iem pretī.

���� Kāpēc tad tu tā?

� Nu tāPakule teica. � Grūti �ajā ciematā būt par vecāko

�kāpēc?

�tāpēc ka �eit ir daudz sievie�u, bet viņām vīri uz veselām nedēļām brauc prom. Tad nu vecākais paliek viens pats ar sievietēm. Bet ar �īm nekādā galā nevar tikt.

Uzpircējs klausījās, klausījās, pats savām ausīm lāgā neticēja.

��� Esi gan tu liels muļķis! � viņ� teica. � Prātīgs cilvēks to nelaistu garām, ar abām rokām �ādu amatu būtu grābis ciet.

���� Prātīgs cilvēks jau nu nekādā ziņā nav muļķis un labāk par kuru katru muļķi paveiks savu, � Pekale atbildēja. � Nu, ja uzskati, kā tiksi galā, lien maisā un, kad jutīsi, ka tevi grib mest Donavā, kliedz, ka esi ar mieru būt par ciemata vecāko.

���� Domā, viņi mani iecels par vecāko?

���� Iecels, kā likts.

Dro�sirdīgais uzpircējs tikai to vien kāroja, bet no ciemata sievietēm jau nu viņ� vismazāk baidījās.

Viņ� atsēja maisam galu, izlaida Pekali, bet pats a�i maisā iek�ā. Pekale nopūtās, maisu, kā nākas, aizsēja � un projām bija. Tik vien uzkavējās, lai sadabūtu visus vēr�us kopā, tad mierīgi aizdzina tos uz savu pla�o pagalmu � tik tikko tur sagāja!

Uzpircējs gulēja maisā un pie sevis klusībā smējās: veikli gan �im izdevies piemānīt ciemata muļķus. Tie ļautiņi ne sap�ņot nenosapņos, ka �obrīd maisā tup gudrs cilvēks, nevis tāds pats muļķis kā pa�i.

Uzpircējs vēl vairāk nopriecājās, jūtot, ka viņu paceļ un nes, lai iemestu Donavā. Tikai tad, kad maisu sāka ie�ūpot, lai to va�rētu tālāk aizsviest, uzpircējs pilnā kaklā iebrēcās:

. � Nemetiet, nemetiet, ļautiņi!

Cieminieki palika, kā zemē iemieti. Balss visiem likās sve�a.

����� Laidiet mani laukā, esmu ar mieru būt jūsu ciemata vecā�kais! � uzpircējs bļāva, ko spēja.

����� Vai tāda nekaunība ir dzirdēta? � izsaucās pats prātīgā�kais cieminieks, kur� bija arī ciemata vecākais, � tagad viņ� sāks runāt sve�ā balsī, lai mēs viņu nepazītu, un � ko domā! iekārojis vecākā godu. Varam sagaidīt, ka drīz teiks, ka viņ� nav Pekale.

����� Tiesa kas tiesa, es jau arī neesmu Pekale, � uzpircējs atsaūcās.

Izdzirdēju�i tādus vārdus, cieminieki tā sadusmojās, kā vēl nekad.

Vai tad viņiem acis pakausī būtu biju�as, kad �o bāza maisā, ta�u jau pa�i ar savām rokām maisu ciet aizsēja. Vai pu�u plīsdami aiz dusmām, viņi visi klupa klāt pie dzirnakmens, to pacēla un � viens, divi, trīs! � iek�ā Donavā, pie tam to tā nodarīja, lai ne vien Pekali, bet arī viņa bērnus, mazbērnus un mazmazbērnus kā nezāli no pasaules izdeldētu.

Cieminieku priekiem nebija gala, redzot, ka maiss ar visu Pekali kā akmens noiet dibenā un � skaidrāk par skaidru � vairs neuzpeldēs, jo ūdens ta�u no aug�as visu laiku tek un tek, krājas un krājas pāri viņam.

Pa to starpu Pekale sē� savā nodabā uz lieveņa, acu neno�vēr� no divjūgu ratiem, kas taisni tobrīd iebrauca pla�ajā pagalmā. Bet pagalmā cits pie cita, tā ka pat adatai nav vietas, kur nokrist, stāvēja vareni vēr�i.

���� Pagaidiet, pagaidiet, � iesaucās pats prātīgākais no cieminiekiem. � Apstājieties!

���� Apstājieties, apstājieties! � cieminieki cits caur citu klai�gāja, ieraudzīju�i Pekali, ko vismazāk bija gaidīju�i.

Visi palika kā zemēiemieti.

�� Ei, kā tad tu �e atkūlies? � ciemata vecākais vaicāja pekalem.

��� Kā tu �e atkūlies, kā tu �e atkūlies? � cits caur citu klaigāja.

��� Pats ar savām kājām, � Pekale atbildēja. � Tāpat kā jūs: nācu tik mierīgi �urp uz māju.

��� Tu ta�u esi beigts un pagalam. Mēs ta�u tevi svie�us iesviedām Donavā, pa�ā dziļākajā vietā.

��� Kāpēc lai es būtu beigts un pagalam, � Pekale atbil�dēja. � Donavā ir patīkami auksts ūdens, no tā kļūsti tikai maz�liet veiklāks, nekā esi bijis.

��� Saki nu viens cilvēks! � cieminieki iesaucās. � Nekādā galā ar viņu nevar tikt. Piesējām viņu pie dzirnakmens, iemetām Donavā, bet viņ�, rau, ātrāk mājās nekā mēs.

��� No kura laika tev tik daudz vēr�u? � cieminieki plijās Pekalem virsū.

��� No kura laika lai tie būtu, � Pekale atbildēja, � ja ne no tā, kad jūs mani iemetāt Donavā.

���� Kas tad tēv tos iedeva?

��� Sagaidīsi gan, lai kāds tev iedod. Pats paņēmu, un kur� katrs no jums manā vietā būtu to pa�u darījis. Atdzinu �urp, cik nu vien iespēju, bet pārējos atstāju, lai tiek arī citiem, vai nu man �ēl.

Cieminieki to vien bija kāroju�i dzirdēt. Kā stāvēja pagalmā, tā barā krizdami klupdami prom uz Donavu. Ne vārda nepār�mija, ne savā starpā apspriedās, tikai � plunk�, plunk�! � kā vardes ūdenī iek�ā, vadzi, iespēs sagrābt sev vairāk vēr�u! Bet viņu sievas palika upmalā stāvot, lai sagaidītu vīrus ar vēr�u baru atgrie�amies.

Protama lieta, visiem pa vidu rosījās arī cienīgtēvs, bet, tā kā viņam no laika gala nagi niezēt niez uz mantu, tad �is nu lēca tālāk par visiem un nogāja kā akmens dibenā visdziļākajā vietā � tikai cepure palika uz ūdens.

Sā sieva, pazīstama kā ne mazāka mantrause, arī stāvēja kopā ar citām sievām upmalā. Viņa pamanīja cepuri un nolēma, ka citādi jau nu nevar būt � cienīgtēvam nepietiek dū�as, lai ienirtu ūdenī, kamēr viņ� te tūļāsies un tikai tad nonāks līdz upes

dibenam, visi labākie vēr�i jau būs sagrābti un aizdzīti, paliec tad tuk�ām rokām.

��� Dziļāk, tēvs, � viņa kliedza, cik spēja, � lien dziļāk! Tie ar lieliem ragiem ir pa�ā dibenā �

Cienīgtēvs laidās dziļāk un dziļāk Donavas dzelmē, bet mājās gan vairs nekad nepārnāca; mājās nekad nepārnāca arī pārējie cieminieki.

Bet Pekale? Pekale �obrīd ir visstrādīgākais, viskārtīgākais, viscienījamākais savā dzimtajā ciematā, kālab lai tā nebūtu, ja te palika tikai Pekale un cieminieku sievas.

Kur� zina pasaku tālāk, tas lai arī stāsta, dro�i visu klāsta.

Tas bija senos laikos, bet varbūt pat vēl senajos aizlaikos, kad dzīvoja vectētiņ� un vecmāmiņa. Viņi bija gau�i nabadzīgi. Visa viņu manta un bagātība bija viena telīte, tur�klāt tāda pavisam nopinkājusies. Kad vecī��iem nebija vairs pie dvēseles ne plika gra�a, vectētiņ� teica:

���� Aizstaigā nu, vecenīt, ar telīti uz tirgu un raugi to pārdot.

���� Labi, vecīt, būs jau jāaizstaigā, � vece�nīte atbildēja.

Viņa apmeta telītei ap ragiem valgu un lēnām tipināja prom. Tirgū pie vecenītes pienāca trīs brāļi. Tie nebija labi cilvēki, jo pārtika no zag�anas un, kolīdz pamanīja vecenīti, nolēma izdevību garām nelaist, lai viņu apkrāptu.

Domāts � darīts.

Visi trīs izklīda katrs uz savu pusi, pēc krietna brī�a viens no brā]iem piegāja pie vecenītes:

���� Laba diena, vecmāmiņ.

���� Laba diena, dēliņ.

���� Vai pārdod āzi?

���� Pārdodu, dēliņ, pārdodu, tikai tas nav āzis, bet gan telīte.

���� Ej nu, ej, telīte?

���� Protama lieta, telīte!

���� Telīte jau nu gan tā nav!

���� Kā nu ne, telīte gan! Tev, dēliņ, acis pakausī, vai?

������������ Tas ir āzis, vecmāmiņ! Ja man netici, pavaicā, kuram gribi.

Vecenīte pārkrustījās, nospļāvās: kas tas par murgu!�

Viņa gāja tālāk.

Drīz viņai pretī nāca otrs brālis.

���� Vai pārdod āzi, vecmāmiņ?

���� Pārdodu, dēliņ, pārdodu. Tikai ta nav āzis, bet gan telīte.

����� Kas nu tā par telīti!� Vai tad nemaz nezini, kādu lopiņu esi uz tirgu atvedusi pārdot?

Vecenīte atkal pārkrustījās un slāja tālāk. Viņai pretī nāca tre�ais brālis un atkal ma] to pa�u maļamo: āzis un āzis!

Vecenīte, redzēdama, ka viņas telīti visi sauc par āzi, beigu beigās aplam apjūk. Ne nu sve�o teiktajam ticēt, ne neticēt, ta�u beidzot viņa atbildēja:

����� Ja esi pārliecināts, ka tas ir āzis, tad acīmraugot tā tam jābūt.

����� Katrā ziņā āzis, vecmāmiņ � Cik tu par to prasi? .

Viņi sāka tirgoties, tad vienojās par cenu, un tre�ais brālis

viņai skaidrā naudā samaksāja. Vecmāmiņa par �o naudu no�pirka da�ādus sīkumus, jo kaut kam lielākam nepietika naudas, un veikli snāja atpaka] uz mājām.

Viņu sagaidīja vectētiņ� un vaicāja:

���� Vai telīti pārdevi?

���� Tā jau nebija telīte, bet āzis.

����� Kā � āzis?

���� Jā gan, āzis.

Vecītis skatās uz vecenīti un netiek gudrs, kas te notiek.

Vecenīte viņam izstāstīja visu no viena gala līdz otram, tad nu vecītis saprata, ka vecenīte ir piekrāpta.

�Tādas tās lietas,� viņ� domā. �Nu pagaidiet tik man! Es jum', *�an rādī�u! Samaksāsiet man ar uzviju, krāpnieki tādi!�

Atklājas, ka vecītis itin labi pazina visus trīs nelietīgos brijus.

Viņi pastaigāja, pastaigāja pa ciemu, no viena zemnieka aizņēmus vecu un vāju kleperi, kam visas ribas izspiedu�ās, bet

otra aizņēmās zelta naudas gabalu. Vecītis pagaidīja nākamo tirgus dienu, iedeva kleperim norīt zelta naudas gabalu, uzsēdās tam mugurā un kā likts ierodas tirgū.

Atjājis viņ� apstājas pa�ā tirgus malā, tādu mazu gabaliņu 10 trim brāļiem. Stāv zirģelim pie astes un ar �agaru jaucas pa zirga mēsliem.

Brāļi, to redzēdami, netika gudri � ko vecais tur dara, gāja �im klāt un apvaicājās:

��� Ko tu, vectētiņ, pa mēsliem jaucies?

����������� Kālabad lai es nejauktos, dēli! Atjāju ar savu kleperi uz tirgu �o vai to nopirkt, bet zirgs nav vēl �odien naudu man izmetis. .

����������� No tavas runas gan gudrāks nevar tikt. Kā tad zirgs var izmest naudu?

� Tas nu ir mana zirga spēkos: katrudien viņ� man izmet pa vienam zelta gabalam, da�dien � divus zelta gabalus, bet tā pa retam arī vairāk.

��� Tu laikam ar mums jokus dzen?

��� Kādi tad te joki!

Brāji vecītim ne nu ticēt, ne neticēt, ta�u projām vis negāja, palika turpat pie vecī�a klepera.

Drīz radās jauna mēslu �upa. Vecītis a�i sāka rakņāties pa to, un � tici vai netici! � zelta naudas gabals rokā gan.

Brāļi to visu noskatījās pa�i savām acīm, un tas viņus tā apstulbināja, ka visi trīs stāvēja vaļā mutēm.

; � Vai redzēji? � viņi �āpstināja. Kas to būtu domājis! Nopērkam to zirgu no vecā!

Visi trīs pievirzījās tuvāk vecītim.

���� Klausies, vectētiņ, vai tie�ām tavs zirgs izmet zelta nau�das gabalus?

���� Jā, tas ir viņa spēkos. Es jau esmu tāds trūcīgāks, neie�spēju zirgam dot tik daudz barības, kā �is prasa. Ja būtu baro�jis, kā pienākas, ar auzām un mie�iem, viņ� ne tikai vienu, bet pat vairākus zelta naudas gabalus dienā izmestu. Pa�i ta�u redzat, ka zirgs tik tikko turas uz kājām.

���� Vai tu zirgu nepārdosi?

����� Vai jums prāts! Vai tādu zirgu kāds pārdod?

���� Pārdod gan, vectētiņ! Mēs tev itin brangi atlīdzināsim.

Brāļiem bija tāds aprēķins: pabarot kleperi tā pamatīgi un

izdotā nauda ātri vien būtu rokā, un viņi drīz jo drīz kļūtu stāvus bagāti.

Viņi pakaulējās, pakaulējās un tad sita vecītim saujā.

Vecītis saņēma pilnu cepuri zelta naudas un gāja priecīgs mājā.

Viņ� atgriezās ciemā, samaksāja vienam kaimiņam par kle�peri, otram kaimiņam atdeva zelta naudas gabalu, bet visu pārējo naudu paturēja sev.

Visi trīs brāļi pa galvu pa kaklu drāzās uz māju, ņēmās kārtīgi izmēzt stalli, piebēra pilnu sili ar auzām un tad ieveda zirgu. Viņi bija tik mantrausīgi, ka jau pa�ā sākumā gribēja iegūt pēc iespējas vairāk zelta.

Nabaga kleperis bija izsalcis un kārs uz auzām, jo tās viņ� bija dabūjis labi ja reizi pa gadu un tad arī tikai augstos svēt�kos. Te viņ� tā pieēdās un pārēdās, ka tajā pa�ā naktī pie staļļa dumm nobeidzās.

Otrā rītā viens no brāļiem klusām piezagās pie staļļa � gri�bēja pats savām acīm redzēt, cik naudas gabalu zirgs viņiem izmetis. Viņ� grasījās ieiet stallī, bet nekā nevar dabūt durvis vaļā.

Viņ� pasauca brāļus:

���� IЈi, stiepiet �urp zirga segu!

�Nevarēs jau visu zeltu aiznest bez zirga segas,� viņ� pie sevis domāja.

No majas ar zirga segu rokā izlēca abi pārējie brāļi un ņēmās viņu rat, gandrīz vai piekāva, ka �is viens pats sadomājis iet uz

stalli: viņi ta�u bija zvērēju�i pa vienam tur neiet, lai cits citu neapkrāptu.

Visi trīs brāļi kārtīgi izrājās, beidzot salīga mieru un tad visi ar pleciem triecās staļļa durvīs, lai tās dabūtu vaļā.

Atvērt jau atvēra, bet uzgrūdās virsū beigtajam zirgam. Brāļi turpat uz vietas palika vai par sālsstabiem.

Te tev nu bija!

Ar skubu jāmeklē rokā vecais ve�uks � lielais blēdis un jā�prasa no viņa nauda atpakaļ.

Visi trīs brāļi apskrēja vai puspasaules, vecīti meklēdami, un beigu beigās viņu tomēr atrada. Brāļiem palīdzēja kāds tir�gonis no tirgus, kur� labi zināja, kur viņ� dzīvo. Kamēr brāļi vecīti meklēja, viņ� ar savu vecenīti bija visu labi pārdomāju�i.

������ Sameklē, vecenīt, � viņ� teica, � vēr�a pūsli un piepildi to pilnu ar vēr�a asinīm. Kad pamani pie mums iegrie�amies trīs brāļus krāpniekus, labi veikli uzsien pūsli sev uz vēdera un ej istabā. Tikai nenobīsties, kad es paņem�u nazi un tev it kā dur�u, bet īstenībā pārgriezī�u pūsli, un no tā iz�ļāksies vēr�a asinis. Tad vēl no kukurūzas vālītēm es uztaisī�u slotiņu, paglaudī�u tevi ar �o slotiņu un teik�u:

Ai, celies, ve�iņ, vecenīt,

Ai, piecelies tūlīt!

Kolīdz tu dzirdēsi �ādus vārdus, tūlīt celies aug�ā, izberzē acis un saki: �Cie�i gan es gulēju.� Vai tu visu saprati?

����� Sapratu, vecīt, sapratu, � vecenīte pamāja.

Ta�u vecītis vēl ilgi ņēmās viņu pamācīt� kas un kā jā�dara.

Pēc da�ām dienām vecenīte redz, ka �urp nāk trīs vīri.

Viņa Ieskatījās labāk.

Tie pa�i trīs brāļi � trīs krāpnieki vien jau būs.

Vecenīte iedēja istabā un pavēstīja par redzēto vecītim, bet pati izdarīja visu tā, kā vecītis viņai bija vēlējis.

Pa to laiku vecītis bija sameistarojis kukurūzas slotiņu un nolicis uz krāsns.

Brāļi ienāca istabā, pat nesasveicināju�ies sāka uz vecīti bļaut un kliegt biedēja viņu ar tiesas vīriem, jo viņ�, lūk, esot

�os tī�ām piekrāpis

Vecītis nojauta, kāda nelaime brāļus piemeklējusi, un, pazī�dams viņu skopumu, teica:

��� Acīmraugot būsiet zirgam pārāk daudz auzu iedevu�i, viņ� pārēdās, pārāk daudz piedzērās ūdens un atstiepa kājas. Manas vainas te nav ne tik kā melns aiz naga, kas jums lika tik daudz barības dot zirgam priek�ā, viņ� jau nebija tā paradis.

Bet brāļi ieņēmu�i galvā tikai vienu � vilks vecīti uz tiesu. Bez zirga ta�u viņi paliku�i? � paliku�il Pie tiesas �iem par labu izspriedī�ot, un krietnu daļu savas naudas viņi atpakaļ dabū�ot.

Te arī vecenīte nenocietās un sāka klaigāt, ka vecītis jau nu neesot vainīgs, �ie pa�i vien � kā smejies! � gatavie nepra�as esot.

Vecītis viņai uzkliedza, pavēlēja uz vietas apklust.

���� Nē, neklusē�u vis!

��� Apklusti, ja es saku!

���� Neklusē�u visi

Tad vecītis, kā likās, gau�i pārskaitās, izrāva nazi, pielēca vecenītei klāt un viņai iedūra.

Tikko viņ� bija iedūris, kad no vēr�a pū�ļa iz�ļācās asinis un vecenīte nogāzās zemē � pēdējā stundiņa klāt.

Brāļi apstulba, bet vecītis, it kā nekas nebūtu noticis, pasku�bināja:

���� Ja jau jāiet uz tiesu, tad, pui�i, iesim!

Brā|i slāja vecītim nopakaļ.

Viņi nepaguva ne cik tālu aiziet, kad vecītis pēk�ņi apstājās.

���� Zināt ko, labie ļaudis, griezīsimies atpakaļ. Brītiņu paka�vējieties, kamēr es savu vecenīti atdzīvinā�u, -tā kā �ēl viņas, pa�a sieva paliek pa�a sieva. Uz tiesu gan vēl pagūsim.

���� Kā tu viņu atdzīvināsi, ja nogalēji?

���� Nu, tā nav liela māka.

Brāļi nāca vecītim- pakaļ, gribēja noskatīties, kā �is savu vecenīti dabūs pie dzīvības.

Visi iegāja istabā, vecītis paņēma no krāsns kukurūzas slo�tiņu un tikai glauda ar to vecenīti, un saka:

Ai, celies, ve�iņ, vecenīt,

Ai, piecelies tūlīt!

Kolīdz vecītis �os vārdus laida pāri lūpām, vecenīte sarāvās, sāka berzēt acis un glu�i kā pamodusies teica:

����� Ta nu gan gulēju saldā miegā!

Bet brāļi nekā nesaprot, cits uz citu tikai bola acis.

Beidzot �ie cik necik atguvās un tirdīja vecīti:

���� Vai tu, vecais, tā visus vari atdzīvināt?

����� Visus, visus, ja tikai tie ir miru�i.

Brāļi sāka savā starpā samirk�ķināties un sa�ukstēties: lieti derētu no ve�uka dabūt burvju slotiņu.

���� Pa�i savām acīm ta�u redzējām, � viens no brāļiem ieteicās.

Viņam dikti bija iepatikusies �ī slotiņa, un tāpēc visu laiku noņēmās skaitīdams un rēķinādams, cik daudz naudas sarausīs, ja spēs miru�us atdzīvināt.

Brāļi sāka piesolīt naudu, bet vecītis prasīja vairāk. Tā viņi ilgi tirgojās � brāļi piesolīja, vecītis uzprasīja. Beidzot vieno�jās: brāļi iedeva vecītim divas cepures pilnas ar zelta naudu, paņēma slotiņu un ar to aizgāja.

Tikko brāļi pārnāca mājās, tūlīt a�i metās prom uz stalli, lai atdzīvinātu zirgu.

Vilka ar kukurūzas slotiņu gan vienreiz, gan otrreiz, bet nekā.

To pa�u izmēģināja ar kādu zemnieku no sava ciemata� Tas, protama lieta, bija pa īstam nomiris, kā jau mirst visi cil�vēki. Kā gan viņ� būtu iespējis no miroņiem aug�ām celties! Atkal nekā �

Brāļi vēja ātrumā drāzās pie vecī�a, aiz niknuma kājas sev apak�ā nejuzdami, galvā tikai viena doma � sasiet veco un stiept prom uz tiesu!

Pa to starpu, kamēr brāļi to visu darīja � pārbaudīja slotiņu un skrēja atpakaļ, arī vecītis neturēja rokas klēpī. Viņ� izgāja no mājas, apstaigāja pēc kārtas visus krogus, kas atradās pa ceļam uz tiesu, ar visiem krodziniekiem sarunāja, kas viņiem būtu jādara, un tūlīt viņiem arī samaksāja.

Brāļi atskrēja pie vecī�a, vai trīc un dreb aiz niknuma, bet viņ� tiem teica:

-�������� Labi, ie�u uz tiesu, kāpēc lai es neietu, man nav neviena jābaidās: es jums iedevu labu mantu, bet jūs pa�i to sabojājāt

Tikai brītiņu uzgaidiet, es paņem�u līdzi ķiveri, kas man palikusi vēl no tiem laikiem, kad dienēju zaldātos.

Brā|i atļāva vecītim paņemt ķiveri, un visi devās uz tiesu. Pa ce|am viņiem pagadījās iet garām krogam.

Vecītis teica:

������ Ieiesim uz brītiņu, kaut ko uzēdīsim, esmu izsalcis un no* guris. Arī jūs kopā ar mani pasēdiet pie viena galda.

Viņi visi paēda, padzēra, nu pienākusi reize norēķināties� Vecītis paaicina pie sevis krodzinieku:

���� Ei, saimniek!

���� Ar ko varu pakalpot?

����� Attaisi mucu un uzcienā visus ar vīnu, lai iedzer uz manu veselību, es, rau, eju ar �iem ļaudīm pie tiesas.

�� Bet kur� tad maksās? � krodzinieks izlikdamies noprasa.

������ Kā � kur�? Ķivere maksās, � vecītis atbild un atdod kro�dziniekam ķiveri.

Krodzinieks ienesa ķiveri otrā istabā, ātri atgriezās, atdeva ķiveri vecītim un bez tam kā tādam augstmanim zemu pakla�nījās. Vecītis piecēlās no galda un kopā ar brāļiem izgāja no kroga.

Visi trīs brāļi atkal sāka sa�ukstēties: kas gan tā par nere�dzētu ķiveri, kas samaksā par ē�anu un dzer�anu?

Pa ceļam vecītis iegriezās vēl otrā krogā, pēc tam tre�ā, ce�turtā, un visos krogos ķivere samaksāja. To brāļi nekādi neva�rēja saprast un vaicāja vecītim:

������ Kas tā, vectētiņ, par ķiveri, kas visos krogos tavā vietā samaksā?

����� Nu, dēliņi, tas ir gar� stāsts: tā nav kāda parasta ķivere, bet� lai notiek, pastāstī�u jums par to, tikai labi īsi.

���� Pastāsti, vectētiņ, pastāsti!

����� �ī ir burvju ķivere. Tā maksā par katru un maksā visur. To man uzdavināja pats valdnieks, kad es vēl biju jauns puisis. Mēs kopā karojām, un es viņam izglābu dzīvību, pasargāju no ienaidnieka lodes.

Tad brāļi nodomāja �o burvju ķiveri nopirkt un lūdza vecī�tim, lai viņ� to pārdod.

~ To nu gan ne, � vecītis iebilda pretī, � tad jau es varu palikt glu�i tuk�ā. Zirgu jūs nobeidzāt � aiz savas mantrausības

pārbarojāt, ar slotiņu ej nu sazini ko izdarījāt, ta�u jau sabojājāt, tad atdrāzāties pie manis un �obrīd velkat uz tiesu. Esmu nodzīvojis līdz sirmiem matiem, bet savu mū�u neesmu pa tiesām staigājis. Nē, nē, jums es gan vairāk itin nekā ne�pārdo�u. Ejam labāk uz tiesu, lai mani notiesā, ja jau nu esmu vainīgs, bet, kad iznāk�u no cietuma, būs man vismaz palikusi �ī ķivere.

-�������� Piedod mums, vectētiņ, piedod, esam smagi kļūdīju�ies, nepadomājām, � brāji taisnojās, � mēs tā vairs nedarīsim, bet tu mums pamatīgi izstāsti, kā ar ķiveri jārīkojas.

������ Vai es jums par zirgu, par slotiņu neizstāstīju, bet viss vējā.

������ Tagadiņ gan mēs visu, kā nākas, iegaumēsim, bet tev par ķiveri dosim trīs cepures pilnas ar zelta naudu.

Vecītis pakasīja pakausi, iegrima dzijās domās.

����� Varbūt es pārdomā�u.

����� Dari gan to!

����� Labi, pārdo�u jums ķiveri, bet tikai ar vienu norunu.

���� Ja tā, tad saki ātrāk.

������ Jūs man dodiet trīs cepures pilnas ar zeltu un vēl piede�vām rakstu. Tajā rakstā lai būtu minēts, ka jūs man reizi par visām reizēm liksiet mieru, nekad un nekur nepiesiesieties. Vai piekrītat?

����� Piekrītam.

���� Ja tā, tad sitiet saujā.

Viņi uzrakstīja rakstu, vecītis paņēma naudu, bet brāji � ķiveri, katrs aizgāja savu ceju un vairs nekad visā dzīvē nere�dzējās. Vecītis piemuļķoja brāļus arī �oreiz, bet viņi nekā neva�rēja iebilst, jo rakstu ta�u pa�i bija parakstīju�i. Bet vecītis brā�ļiem vēl aizlaida ziņu, ka to izdarījis atriebdamies, jo viņi ta�u bija pirmie piekrāpu�i vecenīti.

Pasaka nu ir galā, un viss tajā stāstītais ir tikpat tīra patie�sība kā �

Tās druvas, ko uzara avena arkls,

Kā ragi tai cūkai, ko redzēja akls, _

Kas gāja ar spieķi uz kaimiņu mājām Un satika vecīti glu�i bez kājām.

Tas bija sensenajos, tajos neatminamajos laikos, kad mazās zivteles rija lielās zivis, un ļaudis tās dēvēja par laupītājām.

Tolaik pasaulē dzīvoja liels un varens kara�lis. Ne vienu vien karu savā mū�ā viņ� bija izkarojis, ne vienu vien kaimiņu valdnieku un karali uzvarējis un tikai tad apņēmis sev sievu. Jaunajai karalienei piedzima trīs meitas: vienai mirdzēja sārta saulīte pierē, otrai spī�dēja spo�s mēness uz muguras, tre�ai spīgu�ļoja rīta zvaigzne virs uzacīm. Par trim princesēm skaistākas meitenes pasaulē vairs nebija, pat kalnu un me�a feju daiļums nespēja viņām līdzināties.

Viendien visas trīs princeses gāja peldēties. Tikko viņas bija iegāju�as savā peldvietā, kas bija izklāta ar baltu marmoru, kad pēk�ņi no debesīm uzbrāzās nikns viesulis un aiznesa visas trīs sev līdzi.

Kad karalis saņēma �o nelaimes ziņu, viņam spēji sa�ņau�dzās sirds un to pa�u brīdi arī apstājās pukstēt. Karalis aiz lie�liem sirdēstiem uz vietas nomira, un valdnieka troni mantoja viņa sieva � karaliene.

Kādu dienu karaliene slaucīja pilī savu istabu. Kur gadījies, kur ne, viņai uz drēbēm uzlēca pipara graudiņ�. Viņa paņēma graudiņu un nolika aiz krāsns, bet �is nebēdnieks nerimstas � tikai lēkā -tun atkal viņai uz drēbēm. Karaliene nomanīja, ka tik lēti netiks no graudiņa vaļā, tāpēc to paņēma, iemeta mutē un norija. Tikko karaliene pipara graudiņu norija, viņai piedzima dēls � tas nebija parasts puisēns bet tāds ar zeltainām cirtām.

Princis auga nevis dienām, bet stundām, un māte nepaspēja ne apskatīties, kad viņ� bija izaudzis par staltu un spēcīgu jau�nekli; viņ� bija garāks nekā kalnu egle, stiprāks nekā stepes ozols.

Fetfrumoss kas Fetfrumoss! Karaliene dēlam izraudzījās gudrus zintniekus par audzinātājiem, lai viņi princim iemācītu visas zemes gudrības. Karaliene dēlu neprātīgi mīlēja � gau�i baidījās viņu zaudēt� un tāpēc pavēlēja uzbūvēt zelta būri, un tur ieslēgtu turēja princi. Lai viņ� zelta būrī negarlaikotos, deva viņam laika kavēklim da�ādas rotaļlietas.

Kādu dienu garām būrim gāja vecene ar diviem ķirbjiem, kas bija pilni ar ūdeni. Princis jokodamies iz�āva bultu un trā�pīja abiem ķirbjiem. Vecene ne pa jokam noskaitās, paskatījās uz viņu caur pieri un dusmās iesaucās:

-���� Tevi, kā skatos, pats nelabais dīda, lai tad arī tevi, tāpat kā tavas trīs māsas, viesulis aizrauj!

Fetfrumoss izdzirdēja vecenes lāstus, pabrīnījās un izstāstīja par to karalienei.

-���� Pasaki, māmiņ, vai man patiesi kādreiz bija māsas?

-����� Nē, dēliņ, tās ir tuk�as runas, tajās tu neklausies, māsu tev nav bijis.

Neslēp no manis patiesību, māmiņ, citādi pazaudēsi arī

mani!

Karaliene ilgi liedzās, bet princis nedomāja atlaisties, visādi entās pierunāt, gan lūdzās, gan draudēja, un beigu beigās māte padevās � izstāstīja dēlam visu patiesību.

-����� Tad nu zini, dēliņ, ka tev tie�ām bija trīs māsas, skaistā�kas pēc vaiga nekā me�a un kalnu fejas, bet viņas nolaupīja

rīs Jauni pūķi, kuri dzīvo pazemes valstībā.

-������ Tagad pastāsti man par tēvu, � princis turpināja. � Kas viņ� bija par cilvēku, ar kādiem iero�iem rīkojās un uz kāda zirga jāja?

-������ Tavs tēvs bija slavens karotājs. Veselus deviņus gadus viņ� karoja ar Ugunsspļāvēju pūķi. Kad tēvs nomira, viņa iero��us aprakām zem lielās papeles, kura aug tepat mūsu dārzā. Viņa zirgs ir dū�īgs un vēl �obaltdien ganās kaut kur zaļā pļavā.

Fetfrumoss, no mātes visu to izdibinājis, devās pie vecā burvja, kur� dzīvoja netālu kaimiņos, un izstāstīja viņam visu,

ko pats nule bija uzzinājis. Burvis viņu izmācīja, kā rīkoties: vajagot paņemt zirga iemauktus, aiziet uz pļavu un tur trīs rei�zes ar tiem pamāt, turklāt tā, lai tie ie�ķindētos. Princis paklau�sīja, paņēma iemauktus un pamāja ar tiem zaļās pļavas trijās malās, turklāt tā, ka iemaukti no�ķindēja vien. Tikko viņ� tā bija izdarījis, pie viņa atklunkuroja klibs un novārdzis kleperis. Prin�cis atvēzējies kleperim tik spēcīgi iesita, ka tas aizlidoja uz pa�saules otru malu, lidoja ar kājām gaisā deviņas dienas un devi�ņas naktis no vietas.

Fetfrumoss pamāja ar iemauktiem otro un tre�o reizi, bet, kā par spīti, pie viņa atkliboja tas pats kleperis. Viņ� tā sadus�mojās, ka izrāva savu aso zobenu, lai tam cirstu, bet te kleperis ierunājās cilvēka balsī:

���� Ei, tu princi, princi � Fetfrumoss! Nenobendē mani par baltu velti, labāk dod man nodzerties pienu no trīs simtiem govju.

Fetfrumoss izdarīja kā zirgs bija teicis, bet pēc trim dienām atkal aizgāja uz to pa�u pļavu un atkal pamāja ar iemauktiem. �oreiz pie viņa atjoņoja ugunszirgs. Atjoņoja un teica:

��� Sēdies man mugurā un trīs reizes piecērt pie�us!

Fetfrumoss tā arī izdarīja: uzlēca zirgā, auļoja un trīs reizes

viņam iecirta pie�us. Te zirgs izpleta divpadsmit pārus spārnu, kā putns uz�āvās debesu zilgmē, aizjoņoja līdz trakā viesuļa īpa��umiem un tikai tad atkal nolaidās tajā pa�ā vietā, no kurienes bija pacēlies gaisā. Nolaidās un teica princim:

���� Ja gribi, lai es tev labi kalpotu, tad �oreiz dod man no�dzerties pienu no se�iem simtiem govju.

Fetfrumoss izpildīja arī �o lūgumu. Pēc trim dienām viņ� atnāca uz zaļo pļavu, tērpies dzelzs bruņās, un atkal pamāja ar iemauktiem. Zirgs acumirklī bija klāt � nostājās viņa priek�ā jau apseglots un teica:

���� Esmu klāt, pavēlniek. Izpildī�u visas tavas pavēles.

Fetfrumoss uzlēca zirgam mugurā un devās tālā ceļā. Tas

notika garā vasaras dienā. Kad saule sāka slīdēt uz rietu, viņ� bija nonācis tum�ā un biezā me�ā. Viņ� sāka lauzties cauri bie�zoknim, bet zirgs viņu apturēja:

����� Paskaties tā labi sev priek�ā un pasaki man, ko tu tur redzi.

Fetfrumoss vai acis izskata, bet itin nekā sev priek�ā nevar ieraudzīt. Zirgs to ap�aubīja, lūdza vēlreiz labi paskatīties. Prin�cis paklausīja, skatās nu abām acīm jo vērīgi un �oreiz pamanīja milzīgu pūķu kamolu, kas vijās un locījās. Viņ� to pastāstīja zir�gam, bet tas atbildēja:

���� Mums, pavēlniek, ir tikai viens cej� � dziedi vai raudi! � bet cauri jātiek �iem riebīgajiem radījumiem. Izvelc no manas labās auss loku ar bultām, kad būsim pienāku�i tuvāk, �auj pūķiem virsū nokaitētu bultu � viņi mūs tad izlaidīs cauri.

Fetfrumoss izdarīja visu tie�i tā, kā zirgs viņam ieteica: pieauļoja tuvāk un iz�āva nokaitētu bultu. Pūķi satrūkās, aiz bai�lēm nolaida galvas � taisni tobrīd princis kā vēj� izbrāzās cauri.

Viņ� devās tālāk. Jāja dienām, jāja naktīm un beidzot no�nāca tajā laimīgajā malā, kur cipre�u me�i tiecās pret debesīm, laukus klāja zīdaina zāle, avotos guldzēja kristāldzidrs ūdens, bet līdzena lauka pa�ā galā tīrā sudrabā mirdzēja un laistījās brīnumpils.

Fetfrumoss pieauļoja pie pils un pieklauvēja pie vārtiem. Vi�ņam pretī iznāca skaista jaunava, pamanīja viņam pirkstā mātes gredzentiņu un tūlīt nojauta, ka bra�ais jauneklis ir viņas miesīgais brālis. Krita viņam ap kaklu, cie�i noskūpstīja un brīdināja:

��� Ej, brālīt, ātrāk no �ejienes projām, ja pūķis tevi te pār�steigs, saplosīs gabalu gabalos �

��� Labāk man pasaki, � Fetfrumoss māsai vaicāja, � kā pūķis tev dod ziņu par savu atgrie�anos?

���� Viņ� alla� sev pa priek�u met kaujas vāli.

Fetfrumoss nedabūja ne apskatīties, kad atlidoja pūķa vāle,

trīs reizes spēcīgi ietriecās vārtos un tad pati uzkārās uz vad�a.

Fetfrumoss sagrāba vāli un svieda to pūķim pretī. Pats uz�lēca zirgam mugurā un aizauļoja pie sudraba tilta, lai zem tā paslēptos.

Pūķis nelika sevi ilgi gaidīt, bet, tikko bija ticis līdz tiltam, kad pūķa zirgs iezviedzās, sāka kārpīties un rauties atpakaļ. Pūķis iecirta viņam sānos pie�us un uzbļāva:

��� Uz priek�u, stiprā pūķa zirgs! Auļo nu uz priek�u, neviena nebīsties, es arī neviena pasaulē nebaidos, vienīgi Fetfrumosu,

bet viņ� mājo cilvēku pasaulē, un te pat krauklis neatnesīs ne viņa kauliņu, ne vēj� � viņa matiņu!

��� Varbūt viņ� pats ir te! � Fetfrumoss iesaucās un izlēca no patiltes.

Pūķis nenobijās vis, bet nostājās viņam pretī un vaicāja:

��� Kā esi nodomājis ar mani cīkstēties? Vai cīnīsimies ar asiem zobeniem vai lauzīsimies?

����� Lauzties būs godīgāk!

Pūķis sagrāba princi, pacēla viņu augstu gaisā, tad trieca un iedzina līdz pa�iem ceļiem zemē. Fetfrumoss locījās, locījās, beidzot izkārpījās no zemes, sagrāba pūķi, savicināja to virs galvas un svieda, tad ietrieca to zemē līdz kaklam un a�i nocirta viņam galvu, bet Fetfrumosa zirgs nobeidza pūķa zirgu.

Fetfrumoss izvilka pātagu, trīs reizes to gaisā noplīk�ķināja, un sudraba pils pārvērtās par riekstiņu, tad viņ� iebāza to azotē un gāja tālāk savu ceļu.

Viņ� jāja dienu, jāja nakti un nokļuva līdz otrai pilij. Sī pils bija celta no tīra zelta. Viņ� pieklauvēja pie pils vārtiem. Fetfrumosam pretī iznāca jauna meitene un, ieraudzījusi viņam pirkstā mātes doto gredzentiņu, tūlīt pazina miesīgo brāli. Viņa krita tam ap kaklu, apkampa, noskūpstīja un piekodināja:

-������ Ej, brālīt, ātrāk no �ejienes projām, ja pūķis tevi te pār�steigs, saplosīs gabalu gabalos.

-���� Kā viņ� tev dod ziņu par savu atgrie�anos?

-��� Viņ� alla� sev pa priek�u met kaujas vāli.

tfrumoss nedabūja ne apskatīties, kad atlidoja pūķa vāle, trīs reizes spēcīgi ietriecās vārtos un tad pati uzkārās uz vad�a.

Fetfrumoss sagrāba vāli un svieda to pūķim pretī. Pats

a zirgam mugurā un aizauļoja pie zelta tilta, lai zem tā paslēptos.

Pūķis atdrāzās kā viesulis, bet pie pa�a tilta viņa �irgs sāka kāpties atpakaļ un celties divkājās. Pūķis iecirta viņam sānos pie�us un uzbļāva:

-������ Uz priek�u, stiprā pūķa zirgs! Auļo nu uz priek�u, ne�viena nebīsties, es arī neviena pasaulē nebaidos, vienīgi Fetfrumosu, bet viņ� mājo cilvēku pasaulē, un te pat krauklis neatnesīs ne viņa kauliņu, ne vēj� � viņa matiņu!

���� Varbūt viņ� pats ir te! � Fetfrumoss iesaucās un izlēca no patiltes.

Pūķis nenobijās vis, tikai vaicāja:

���� Kā esi nodomājis ar mani cīkstēties? Vai cīnīsimies ar asiem zobeniem vai lauzīsimies?

���� Lauzties būs godīgāk!

Viņi saķērās un lauzās visu garo vasaras dienu no agra rīta līdz pa�am vakaram. Tikai krēslā Fetfrumoss nocirta pūķim galvu un viņu pieveica, bet prin�a zirgs nobeidza pūķa zirgu.

Tad Fetfrumoss trīs reizes noplīk�ķināja gaisā pātagu, pār�vērtā zelta pili par riekstiņu, paslēpa to azotē un jāja savu ceļu tālāk.

Princis jāja dienu, jāja nakti, kamēr nokļuva līdz topāza pilij, kurā dzīvoja viņa jaunākā māsa. �ī pils tik varen spo�i mirdzēja un laistījās, ka vieglāk bija skatīties uz sauli nekā uz to. Fetfru�moss paslēpās zem tilta un sāka gaidīt pūķi. Sagaidījis pūķi, Fet�frumoss sāka lauzties ar viņu un cīnījās visu garo vasaras dienu, bet tā arī viens otru nepieveica. Tad pūķis pārvērtās par dzeltenu liesmu, bet Fetfrumoss � par sārtu liesmu, un atkal abi metās cīņā. Cīnījās, cīnījās, ta�u visu laiku ne viens, ne otrs nepa�dodas. Pūķis pameta acis uz debesīm, pamanīja kraukli un sāka lūgties:

����� Kraukti, krauklīt! Aizlido uz kautuvi, iemērc vienu spārnu taukos, bet otru � saltā ūdenī, ap�ļāc mani ar taukiem, bet Fetfrumosu � ar ūdeni. Parādā nepalik�u � atdo�u tev Fetfrumosu, varēsi baroties ar viņa miesām un vēl ar viņa zirgu piedevām.

Kraukli pamanīja arī Fetfrumoss. Pamanīja un uzsauca viņam:

���� Kraukli, krauklīt! Aizlido uz kautuvi, iemērc vienu spārnu taukos, otru � saltā ūdenī, ap�ļāc mani ar taukiem, bet ne�ķīsto puķi ar ūdeni. Parādā nepalik�u � atdo�u tev pie�vārēto pūķi, varēsi baroties ar viņa miesām un visiem trim viņa zirgiem.

Krauklis ātrāk nekā vēj� aizlidoja uz kautuvi, nākamajā mir�klī bija jau atpakaļ un ap�ļāca Fetfrumosu ar taukiem, bet pūķi � ar saltu ūdeni. Tad nu princis pieveica pūķi un nocirta tam galvu.

Pēc tam noplfk�ķināja pātagu trīs reizes, pārvērta topāza pili par riekstiņu un noslēpa to azotē.

Princis jāja tālāk un pa ceļam ieraudzīja skaistu dārzu, kurā visi koki bija pilni ar sulīgiem augļiem. Fetfrumoss pastiepa roku, lai noplūktu bumbieri, bet zirgs neļāva.

������ Tikai nesadomā, pavēlniek, nogar�ot �os augļus. Tā ir pūķu vecākā māsa, kas visgudrēm pārvērtusies par augļu dārzu. Ja tev aiz izsalkuma vēderā vāveres danco, tad cērt trīs reizes kokam ar zobenu,tikai tad vari ēst, cik vēderā lien.

Fetfrumoss tā izdarīja, bet, kad tre�o reizi iecirta, no stumbra iz�ļācās sārtas asinis. Tad, slinks nebūdams, viņ� pielasīja sev bumbierus un brangi pieēdās.

Viņ� jāja tālāk un skatās: plūst un burbuļo avotiņ�. Princis jau grasījās nodzerties, bet te zirgs viņam iesaka darīt tāpat, kā iepriek� bija vēlējis.

Fetfrumoss cirta trīs reizes ar zobenu, līdz no turienes iz�ļā�cās sārtas asinis, un tikai tad princis padzērās, remdēdams savas slāpes. Pa ceļam viņ� gāja garām vīna kokam. Tam visas stīgas pilnum pilnas lieliem un dzelteniem kā dzintars ķekariem. Fet;s jau grasījās noraut kādu ķekaru, bet te zirgs pasteidzās iebilst: �

-�� Nerauj, pavēlniek, �īs vīnogas! Par vīna koku ir pārvērtu�s pūķa jaunākā māsa. Kad ogu apēdīsi, pēdējā stundiņa būs

tev par vari gribas vīnogas nogar�ot, nocērt ar zobenu -�k;u a; visu ķekaru un ēd no tā ogas vesels.

ioss paklausīja zirgam, nocirta vīnstīgu, un no tās s sārtas asinis. Kad asinis iztecēja, viņ� pieēdās pilnu

* ru /īnogu un devās tālāk ceļā. Bet ceļ� bija vēl tāls.

Diena sliecēs jau uz vakarpusi, kad zirgs viņam teica:

a skaties, pavēlniek, atpakaļ un pasaki, ko tu tur redzi? Fetfrumoss paskatījās atpakaļ un pamanīja mazu ugun�tiņu, tā nebija lielāka par adatas aci.

pavēlniek, par uguntiņu ir pārvērtusies pati pūķu māte. Nevaru izdomāt, kā mēs no viņas izglābsimies. Turies grak man krēpēs, bet es kā zibens apskrie�u apkārt visai zemei. Tad mēs aizjoņosim līdz Ziedoņa Zīdbār�a valstij. Vienīgi tur mums meklējams glābiņ�.

Fetfrumoss ieķērās zirgam krēpēs, zirgs izplēta visus savus

spārnus un aizlidoja ātrāk par vēju, bet nedaudz lēnāk par cil�vēka domu. Tāpēc uguntiņa ari pārvērtās par milzīgu liesmu un sāka svilināt princim muguru. Zirgs saņēma pēdējos spēkus, rāvās uz priek�u un ielidoja Ziedoņa Zīdbār�a valstī. Bet vecajai pūķu mātei bija jāpaliek ārpusē. Tā palika tur stāvot un sāka pilnā kaklā vaimanāt:

���� Fetfrumos, Fetfrumos, izsit man mūrī caurumu. Kaut ar vienu aci es gribētu paskatīties uz to, kur� pazudināja visus manus labos bērniņus.

Fetfrumoss pavēlēja izsist mūri caurumu, ta�u, tikko pūķa māte iebāza galvu, viņ� tai rīklē iegrūda dzelzs vāli, kas bija uz uguns balta nokaitēta. Vecā pūķene norija vāli, uzpūtās un tur�pat uz vietas pārsprāga.

Ziedonis Zīdbārdis uzzināja, ka Fetfrumoss atrodas viņa valstī, nosūtīja pie viņa ziņne�us un vēstne�us, uzaicināja pie sevis ciemos un nosēdināja pie klāta goda galda. Tikko Fetfru�moss ieraudzīja Ziedoņa Zīdbār�a daiļo meitu, viņ� tā iemīlējās, ka turpat uz karstām pēdām lūdza tēvam meitas roku. Tēvs deva savu piekri�anu, tikai pieprasīja, lai Fetfrumoss viņam atnes dzīvības un nāves ūdeni no tās vietas, kur kalnu gali kopā sasitas.

Fetfrumoss uzlēca zirgam mugurā un auļoja uz to pusi, kur vakaros riet saule. Viņ� sastapa ceļā vīru, kur� vienā rāvienā izdzēra sausus deviņus dzirnavu dīķus un visu laiku vēl �ēlojās, ka no slāpēm vai mirstot.

Fetfrumoss apstājās, lai paraudzītos uz tādu savādu cilvēku, bet Slāpjucietējs viņam teica:

���� Par mani jau nav ko brīnīties, jābrīnās gan ir par Fetfrumosu, kur� kaujā viens pats pieveica trīs pūķus, trīs pūķu māsas un pa�ās beigās vēl veco Skorpiju, visu pūķu ciltsmāti.

���� Tas biju es, kas visus pūķus pieveica, � Fetfrumoss atbildēja.

���� Tad jau tu pats esi Fetfrumoss. Ja tā, ņem mani līdzi, gan jau ceļā bū�u noderīgs.

Fetfrumoss paņēma līdzi Slāpjucietēju un devās tālāk. Drīz viņi sastapa cilvēku, kur� visu maizi, ko izcepa deviņās krāsnīs, vienā rāvienā aprija un joprojām gaudās, ka mirstot stāvus

badā. Fetfrumoss apstājās, lai par to pabrīnītos. Badāmirējs viņam teica:

-����� Par mani jau nav ko brīnīties, jābrīnās gan ir par Fetfrumosu, kur� cīņā viens pats pieveica trīs pūķus, trīs pūķu māsas un pa�ās beigās vēl veco Skorpiju, visu pūķu ciltsmāti.

-����� Tas biju es, kas viņus visus nogalēja, � Fetfrumoss atbild.

-����� Tad jau tu pats esi Fetfrumoss. Ja tā, ņem arī mani līdzi, gan jau ceļā bū�u noderīgs.

Fetfrumoss paņēma līdzi arī Badāmirēju un devās tālāk. Vai ilgi viņi bija gāju�i, vai neilgi, kad sastapa cilvēku, kur� lēca kā sienāzis no viena kalna uz otru, kaut viņam pie kājām bija pie�kalti deviņi dzirnakmeņi. Viņ� lēca, lēca un bēdājās, ka pasaulē vairs neesot vietas, kur lēkt.

Fetfrumoss paņēma līdzi arī Tālulēcēju, un visi gāja tālāk, līdz nonāca pie milzīgi liela lauka. Laukā bija tāda kaukoņa un dārdoņa, ka au�is krita ciet.

��� Paskaties, pavēlniek, uz to pusi, kur saule riet, � viņam teica zirgs, � un pasaki, ko tur redzēsi.

Fetfrumoss vērīgi paskatījās un pamanīja, ka tālumā divi kalnu gali visu laiku kopā vien sitas.

��� Starp �iem kalniem mums jātiek cauri, lai dabūtu dzīvī�bas un nāves ūdeni. Sākumā jāsim pavisam lēnām, kad būsim pie kalniem klāt, iecērt man sānos trīs reizes pie�us, ar vienu roku turies pie krēpēm, bet ar otru raugi iesmelt ūdeni.

Fetfrumoss piejāja pie kalniem, trīs reizes iecirta zirgam pie��us, un tas aiz�āvās ātrāk par vēju, lēnāk par domu, kā lido�dams pielidoja pie akas un pa īso brītiņu, kamēr kalni nebija sakļāvu�ies kopā, patapa atgriezties arī atpakaļ. Pietika viena acumirkļa, lai princis iesmeltu dzīvības un nāves ūdeni.

Viņ� atveda ūdeni Ziedonim Zīdbārdim un pieprasīja, lai valdnieks savukārt tur vārdu un atdod meitu viņam par sievu.

���� Ko lai dara, � Ziedonis Zīdbārdis viņam atbild, � solīts paliek solīts � meitu tev atdo�u, tikai atrodi un atgādā pie manis cilvēku, kur� uzreiz apēstu deviņus cepienus maizes un izdzertu sausus deviņus dzirnavu dīķus.

Fetfrumoss viņam atbildēja:

���� Pavēli izcept maizi deviņās krāsnīs un parādi man devi�ņus dzirnavu dīķus, tālāk nebūs vairs tava bēda: man ir cilvēki, kuri uzreiz apēdīs deviņus cepienus maizes un izdzers sausus deviņus dzirnavu dīķus.

Valdnieks deva pavēli izcept maizi un parādīt Fetfrumosam dzirnavu dīķus un arī pats atnāca paskatīties, kā tika izpildīts viņam dotais solījums. Fetfrumoss pamāja Slāpjucietējam un Badāmirējam, un nebija ko redzēt, ka deviņi cepieni maizes pazuda kā nebiju�i un deviņi dzirnavu dīķi izdzerti, ka ne pilītes pāri nepalika. Ta�u arī tagad Ziedonis Zīdbārdis vēl nebija ar mieru atdot meitu un teica Fetfrumosam:

���� Ja tu nedomā no manas meitas atlaisties, atgādā man neļķi, kuras smar�a jūtama pāri deviņām karaļvalstīm. Tad es tavu lūgumu izpildī�u.

Atkal Fetfrumoss nenpguris devās tālā ceļā, kuram galu nevarēja matīt, un jāja tik ilgi, kamēr sajuta burvju neļķes smar�u. Zirgs viņam deva labu padomu:

���� Izvelc man no labās auss ziepju gabalu, suku un tecilu, tad dodies uz priek�u bez ba�ām.

Viņ� auļoja tālāk, un smar�a k]uva aizvien spēcīgāka, aizvien stiprāka. Fetfrumosspēc neļķes smar�as aizauļoja pie stikla pils, pieklauvēja pie vārtiem, bet neviens viņam neiznāca pretī, neviens neaicināja iek�ā. Viņ�, daudz neprātodams, iegāja pilī, ieraudzīja neļķi un to a�i paņēma. Izmetās ārā, uzlēca zirgam mugurā un pilnos auļos dzina to atpakaļ. Necik tālu princis nebija paguvis aizjāt, kad viņam kā viesulis pakaļ sāka dzīties milzīgs pūķis no Stikla pils. Pūķis bezmaz būtu princi panācis, ja uzticamais zirgs viņam laikus nepateiktu:

���� Pārsvied labi a�i sev pār kreiso plecu ziepju gabalu!

Fetfrumoss tā arī izdarīja, un, kur ziepju gabals nokrita, tur

ceļ� kļuva tik slidens kā stikls. Pūķis uz tā paslīdēja un krietnu gabalu atpalika. Ta�u viņ� aizkavējās tikai īsu brīdi, tad pama�nījās pārlīst lī�us pāri ceļam un atkal sāka princim mīt uz papē�iem.

Zirgs princim ieteica pārmest pār kreiso plecu suku, un, kur suka nokrita, tur jau nākamajā mirklī izauga tik biezs me�s, ka izkļūt tik viegli vis nevarēja. Ta�u pūķis atkal pamapraukties cauri me�a bie�ņai un ātrāk par vēju traucās Fetfrumosam pakaļ � teju, teju �o sakamps.

>rincim ieteica nomest uz ceļa zemē tecilu, un, kur krita, tur viņiem aiz muguras radās tik augsta akme:ā iesniedzās pa�os mākoņos. Ta�u arī te pūķis viņ� sāka akmeni grauzt ar milzīgiem ilkņiem un tik i ņēmās, kamēr izgrauzās cauri akmeņiem. Zirgs i pūķis no viņiem nav tālu atpalicis, un teica: ļums labi neklāsies, pavēlniek! Mums pakaļ dzenas mūsu ēsies, tad laimēsies � ievelc elpu deviņas reizes, iabi daudz gaisa, es uzlido�u augstāk par padebeurienes, no aug�as, metī�os pūķim virsū, raudzī�u

�o piebeigt.

īs augstu jo augstu, tad zirgs kā akmens krita lejā tina pūķi, ka no viņa nekas pāri nepalika. Fetfrumoss jāja is pie Ziedoņa Zīdbār�a un atdeva viņam neļķi. Kā nu tagad atrunāsies, kā aizbildināsies � bija vien meita jāizdod princim par sievu.

Jaunie nosvinēja kāzas, bet Tālulēcējs lūdza Fetfrumosam atļauju pārlaist nakti viņu guļamistabā. Fetfrumoss atļāva, jo starp viņiem jau no agrākiem laikiem pastāvēja noruna, ka_viens otram nekā neatteiks. Naktī, kad princis gulēja saldā miegā, jau�najai sievai no mutes izlīda drakons un sāka rāpot uz Fetfrumosa pusi, lai viņu pieveiktu. Ta�u Tālulēcējs bija pārāk modrs, izrāva savu zobenu un sakapāja drakonu gabalos. Ar to vēl nebija gana. Pirmajam drakonam sekoja otrs drakons, Tālulēcējs arī to saka�pāja. Bet, kad parādījās tre�ais drakons, Tālulēcējs ar dzirnak�meni sa�ķaidīja tam galvu. Ticis laimīgi galā ar trim drakoniem, Tālulēcējs nolikās gulēt turpat uz grīdas un, it kā nebūtu nekas noticis, ātri aizmiga.

Otrā rītā, gaismai svīstot, pilī ieradās svētie tēvi, lai Fetfrumosu ar pienācīgu godu apglabātu. Viņi bija pārliecināti, ka arī Fetfrumosu ir piemeklējis tāds pats gals kā visus citus valdnieka znotus. Viņi, ieraudzīju�i Fetfrumosu dzīvu un veselu, pa�i savām acīm neticēja un klanījās viņa priek�ā līdz zemei. Drīz ieradās arī pats valdnieks, lai pārliecinātos, vai Fetfrumoss dzīvs vai miris. Valdnieks, redzēdams piebeigtos drakonus, nobi�jās ne pa jokam un sāka ļaudis iztaujāt, kas te nakti īsteni noticis.

Tālulēcējs viņam pastāstīja, ka viņ� drakonus pieveicis, jo tie gribēju�i princi saplosīt. Ziedonis Zīdbārdis kļuva priecīgs un nolēma sarīkot lieliskas dzīres. Visi ēda, dzēra un līksmoja trīs dienas un trīs naktis no vietas, bet tad Fetfrumoss sāka atvadī�ties � bija pienācis laiks viņam atgriezties savā dzimtajā pusē. Viņ� sadalīja trīs līdzīgās daļās pūķu bagātību un atdeva to saviem trim ceļa biedriem, kuri grūtā brīdī bija sniegu�i palī�dzīgu roku.

Vienīgi Tālulēcējs vēl nebija mierā. Viņ� pieprasīja, lai Fet�frumoss atdod viņam savu sievu. Tam nu princis nepiekrita. Tālulēcējs kļuva zili melns aiz dusmām, it kā lielā niknumā izrāva zobenu un tajā pa�ā mirklī grasījās pārcirst jauno sievu uz pusēm. Ziedoņa Zīdbār�a meita gau�i pārbijās, un viņai no mutes veltin izvēlās vēl viens drakons. Tālulēcējs pamanīja dra�konu un turpat uz vietas to sakapāja, tad mierīgi teica:

���� Redzi nu, Fetfrumos! Ņem savu bagātību, ņem arī savu sievu un dzīvo laimīgs, jo es no viņas izdzinu veselus �etrus

drakonus, bet atstāju viņai tikai vienu jaunu velniņu. Tā jau tai dzīvē ir � katrā sievietē snau� pa velniņam, da�ā lielāks, da�ā mazāks.

Fetfrumoss sirsnīgi pateicās Tālulēcējam, noslēdza ar viņu uz mū�īgiem laikiem draudzību un tad devās ceļā. Viņ� jāja die�nas, jāja naktis, līdz sasniedza mātes pili. �eit viņ� noplīk�ķināja trīs reizes ar pātagu un � brīnies vai nebrīnies! � trīs riekstiņi pārvērtās par trim skaistām pilīm, kurās nu dzīvoja viņa trīs māsas. Viņ� tās izdeva pie vīriem, savīk�a māsām varenas kāzas, salūdza tajās visus savus pavalstniekus, un visi nu līksmojās un priecājās no sirds. Bet es zirgam seglos biju un jums to visu izstāstīju.

Reiz dzīvoja karalis un karaliene. Ja viņi nebūtu dzīvoju�i, vai tad �o pasaku kāds zinātu? Tas viss notika tajos aizlaikos, kad papelē brieda bumbieri, bet kārklu krūms zie�dēja kā vijolītes, kad lā�i ar astēm kāvās, bet vilki ar jēriem draudzējās, apkampās un bu�o�jās, kad blusas vienam pakavam vajadzēja deviņdesmit deviņus pudus dzelzs, un, tā apkalta, blusa nu lēca līdz pa�iem padebe�iem, lai atnestu mums no turienes vēl nedzirdētas pasakas, bet māsiņa mu�a steidzās tās �akli pierakstīt, bet, kas jau nenotic mums, lai pamelo jums.

Tātad, reiz dzīvoja varens karalis un karaliene, abi jauni un skaisti, tikai viena bēda � bērnu viņiem nebija. Cik rei�u viņi negāja pēc laba padoma pie gudriem zintniekiem un tālu izsla�vētiem dziedniekiem, bet viss velti. Viņi uzmeklēja ne vienu vien zvaig�ņu pētnieku un lūdza pēc zvaigznēm noteikt, vai viņiem būs pēcnācēji; lai ko arī nedarīja, ta�u bērnu kā nebija, tā nebija.

Beidzot līdz karaļa ausīm nonāca vēsts, ka netālu kādā ciemā dzīvo vecs pū�ļotājs, un aizsūtīja pēc tā. Vecītis, izriezis krūti, lepni atteica, ja viņ� kādam vajadzīgs, lai tas nākot pie viņa. Tad ceļā saposās karalis ar karalieni un kopā ar galminiekiem, zaldātiem un kalpiem devās uz ciemu pie vecī�a. Vecītis augstos viesus pamanīja, iznāca pretī un teica:

���� Laipni lūdzam! Tikai veltīgi jūs, karaliskā augstība, esat pie manis ieradies. Ja jūsu vēlē�anās piepildīsies, jums nedienas vien būs.

���� Tā nebūs tava bēda, � karalis kļuva pikts. � Ja tev ir tāds burvju dzēriens, lai mums piedzimtu bērni, iedod to man.

-����� Man ir gan tāds burvju dzēriens, bet jums piedzims viens vienīgs dēls � Fetfrumoss, viņ� būs gan stalts, gan darbos krietns, gan �ēlsirdīgs, bet tikai ne jums.

Karalis ar karalieni izdzēra burvju dzērienu un, par lielu iepriecinājumu, viņiem drīz piedzima bērns.

Tikai, lūk, nelaime: viņ� raudāja dienu un nakti, un neviens dziednieks nevarēja viņu nomierināt. Ko nu lai iesāk? Tēvs dēlam apsolīja visus pasaules labumus, bet tas raud aizvilk�damies.

-���� Neraudi nu, dēliņ, � karalis viņam teica, � es tev atdā�vinā�u jebkuru savu zemi� Apklusti, dēliņ, salūko�u tev par sievu jebkuru princesi.

Vienalga, varēja solīt kaut zvaigzni nonest no debesīm, viss velti. Karalis, redzēdams, ka dēlu nevarēs nekā nomierināt, teica:

-����� Norimsties mans dēls, es tev do�u jaunību bez vecuma un dzīvi bez nāves.

To dzirdēdams, puisēns tūlīt pārstāja brēkt un pasmaidīja. Kalpi sāka sist bungas, pūst taures, un visa zeme līksmoja kopā ar karali veselu nedēļu.

Jo lielāks puisēns auga, jo gudrāks un dro�sirdīgāks kļuva. Viņ� gāja māc'ties pie daudz un da�ādiem gudriem vīriem. Zinī�bas, ko citi bērni labi ja iemācījās pa veselu gadu, to viņ� � vienā mēnesī. Karalis nevarēja vien par dēlu nopriecāties. Arī pavalstnieki priecājās: bū�ot viņiem tikpat gudrs un slavens valdnieks kā savā laikā ķēniņ� Zālamans. Pēk�ņi nezin kāpēc dēls sāka skumt un bēdāties. Savā piecpadsmitajā dzim�anas dienā, kad karalis dzīroja pie galda kopā ar augstmaņiem un viesiem, Fetfrumoss piecēlās un teica:

-�� Tev, tētiņ, pienācis laiks dot man to, ko apsolīji.

Tādus vārdus dzirdēdams, karalis noskuma un dēlam atteica:

-����� Kā es, dēliņ, lai savu solījumu izpildu? Ja es tiku solījis, tad vienīgi tāpēc, lai tevi nomierinātu.

-����� Ja tu man nevari dot jaunību bez vecuma un dzīvi bez nāves, tad ie�u un pārstaigā�u sve�as zemes, līdz to atradī�u, jo tādēļ esmu nācis pasaulē.

Fetfrumosa priek�ā uz ceļiem krita pats karalis un galma augstmaņi un no tiesas lūdzās, lai viņus nepamet. Augstmaņi Fetfrumosam teica:

���� Tavs tēvs jau ir krietni gados, itin drīz tu mantosi karaļa troni un par sievu varēsi izraudzīties visskaistāko princesi.

Lai kādus pasaules labumus arī nesolīja, Fetfrumoss no sava nodoma neatteicās. Viņ� bija ciets kā akmens un � dari, ko gribi! � palika pie sava. Karalis, redzēdams tādu dēla neatlai�dību, beigu beigās piekrita un sāka viņu post tālajam ceļam.

Fetfrumoss devās uz zirgu staļļiem � tur stāvēja karaļa vis�labākie zirgi, � lai izvēlētos sev zirgu. Kolīdz viņ� uzliek zirgam roku un saņem to aiz astes, zirgs jau gā�as no kājām. Tā visi zirgi cits pakaļ citam arī nogāzās. Neko darīt, Fetfrumoss jau dzīrās iet projām, atvadām pārlaida vēl stallim skatienu un nejau�i kaktā pamanīja kraupainu, vātīm klātu, galīgi nīku�līgu zirģeli. Viņ� piegāja pie tā, un, kolīdz saņēma aiz astes, zirgs pagriezās pret viņu un teica:

����� Kas tev būtu vajadzīgs, Fetfrumos? Esmu laimīgi piere�dzējis to dienu, kad man pieskaras stiprinieka roka.

Fetfrumoss izstāstīja, kālab viņ� nācis �urp, bet zirgs viņam atbildēja:

����� Lai piepildītos tava vēlē�anās, palūdz tēvam zobenu, �ķēpu, loku, bultu maku ar bultām un to apģērbu, ko viņ� valkāja jaunībā. Bez tam kop mani pats se�as nedēļas, auzas ne�ēlo un vāri tās pienā.

Fetfrumoss palūdza tēvam visu, ko zirgs bija ieteicis, un karalis pavēlēja pils pārvaldniekam atvērt mantu lādes, lai dēls varētu visu izvēlēties pēc sava prāta. Trīs dienas un trīs naktis no vietas Fetfrumoss rakņājās pa lādu lādēm, tikai pa�ās beigās kādas lādes dibenā uzgāja vecus, norūsēju�us iero�us un drēbes, ko kādreiz jaunībā bija valkājis viņa tēvs. Fetfrumoss pūļu ne�ē�loja, lai no vecajiem tēva iero�iem notīrītu rūsu, un pēc se�ām nedēļām tie laistījās kā spogulis. Arī zirgu viņ� kopa, kā tas bija ieteicis. Darbs nebija nekāds vieglais, bet Fetfrumosam tas tīrais nieks.

Kad Fetfrumoss zirgam pateica, ka tēva drēbes ir atrastas, ka iero�i nospodrināti � spīd un laistās kā jauni, zirgs tā nopu�rinājās, ka visas kreves un vātis pajuka, viņ� kļuva tāds, kāds bija nācis pasaulē � stiprs, ar �etriem spārniem uz muguras. Fetfrumoss, redzot, ka viņa zirgs pārvērties, nopriecājās un teica:

����� Pēc trim dienām dosimies ceļā.

�������������� Manis pēc kaut tūlīt, Fetfrumos, � zirgs atbildēja.

��� Tikai dod pavēli.

Pēc trim dienām viss galms un visa valsts iegrima dzi|ās skumjās. Fetfrumoss ietērpās stiprinieka bruņās, apjoza tēva aso zobenu, uzlēca zirgā, kuru pats bija noskatījis, un sāka no tēva, no mātes, no visiem lieliem un maziem augstmaņiem, no zaldā�tiem un no visiem pils kalpiem jo sirsnīgi atvadīties. Ar asaram acīs visi vēlreiz lūdza viņu palikt: ka tikai ce|ā neatgadoties kas slikts, ka tikai kaut kur nenoliekot savu galviņu. Ta�u Fetfru�moss nebija atrunājams, viņ� iecirta zirgam sānos pie�us, un tas kā vēj� lidot izlidoja pa vārtiem. Aiz viņa izbrauca vezumi ar pārtikas krājumiem, ar naudu un kādi pāris simti karavīru, kurus tēvs bija atvēlējis dēlam par pavadoņiem.

Tikko Fetfrumoss izgāja no tēva valsts un nonāca tuksne�a malā, viņ� visu mantu izdalīja zaldātiem, atvadījās no tiem un aizsūtīja atpaka) uz tēva pili. Sev viņ� atstāja no visa tikai tik daudz, cik viņa zirgs spēja panest. Princis pagrieza zirgu uz austrumiem un pēc trim dienām un trim naktīm piejāja pie liela lauka, kas bija kā nosēts ar cilvēku kauliem. Viņ� �eit apstājas atpūsties, bet zirgs viņam teica:

���� Zini, Fetfrumos, mēs esam iejāju�i raganas Genovejas īpa�umos, bet viņa ir tik gau�i neganta, ka vēl neviens, kur� pie viņas iemaldījies, nav dzīvs atpakaļ atgriezies. Agrāk viņa bijusi sieviete kā jau sieviete, ta�u vecāki stūrgalvības un ķildīgās dabas dēļ viņu nolādēju�i. Tā viņa kļuvusi ragana. �obrīd viņa sē� mājās pie saviem bērniem, bet rīt mēs viņu saslapsim, pavei, tur tajā me�ā. Viņa atjās uz slotaskāta, lai tevi nogalētu. Viņa ir briesmīga � tiesa kas tiesa, bet tu tikai nenobīsties, turi gata�vībā loku, pa rokai noliec zobenu un �ķēpu � gan jau noderēs.

Nolikās gulēt, ta�u pārmaiņus katrs savu reizi stāvēja sardzē.

Nākamās dienas agrā rītā Fetfrumoss gatavojās jāt cauri me�am. Fetfrumoss uzmauca zirgam iemauktus un uzlika seglus, pievilka stingrāk seglu siksnas, un viņi devās ceļā. Pēk�ņi bija dzirdama briesmīga dārdoņa. Zirgs jau laikus paguva brīdināt:

-���� Sagatavojies, Fetfrumos, ragana nesas �urp vēja ātrumā!

Tā nu �ī nesās! Viņas ceļā pat koki gāzās! Ta�u zirgs kā vie�sulis pāri raganas galvai uz�āvās gaisā. Fetfrumoss iz�āva bultu

un trāpīja raganai kājā � kāja beigta gan. Viņ� atkal uzvilka loku, bet nu ragana viņam uzsauca:

�� Pagaidi, Fetfrumos, nesteidzies, es tev nekā slikta nedarī�u!

Pamanījusi, ka viņ� �ai netic, deva rakstisku solījumu � pati ar savām asinīm parakstījās.

��� Ja tev nebijis tāds zirgs, � ragana teica Fetfrumosam, � tavas dienas būtu skaitītas, bet tagad izgadījās, ka tu mani bezmaz vai būtu pie�miedzis. Liec aiz auss, Fetfrumoss: līdz �im brīdim neviens mirstīgais vēl nav pārkāpis manu īpa��umu robe�u. Ja kāds bija saņēmis tik lielu dū�u, tad labi, ja attika līdz tam laukam, kuru tu redzēji cilvēku kauliem nosētu.

Fetfrumoss gāja raganai līdzi uz viņas māju. Vajadzēja tikai redzēt, cik mīji ragana Fetfrumosu pie galda sēdināja, cik viesmīlīgi viņu uzņēma. Viņi tā sēdēja pie galda, cienājās, pēk��ņi ragana no sāpēm ievaidējās. Te Fetfrumoss izņēma no savas somas raganas kāju, pielika to īstā vietā un kāja � nebija ko redzēt! � pieauga. Raganas priekiem nebija gala, viņa cienāja Fetfrumosu trīs dienas un trīs naktis, tad piedāvāja viņam par sievu vienalga kuru no savām meitām. Kaut arī tās bija nere�dzēti skaistas, Fetfrumoss tomēr no viņām atteicās un raganai' godīgi atzinās, ko viņ� meklē. Atbildot uz viņa vārdiem, ragana teica:

���� Domāju, ka tu ar savu zirgu un savu dro�sirdību to panāksi.

: trim dienām Fetfrumoss posās doties tālāk ceļā. Viņ� jāja vienu dienu, jāja otru dienu, līdz izjāja no Genovejas īpa�u�miem un nonāca pla�ā laukā. Tikai laukam vienā pusē aug aug. bet otrā � viss izdedzis. Fetfrumoss apvaicājās zir�gam, kāpēc zāle te izdegusi, un zirgs viņam pastāstīja:

Seit sākas otras raganas � Genovejas vecākās māsas Skorpijas īpa�umi. Abas raganas ir tik nevaldāmas un nesaticīe domas kopā sadzīvot. Vecāku lāsti pārvērtu�i abas par īstam briesmonēm. Viņu starpā valda ne�ēlīgs naids dēj, ko viena grib atņemt otrai. Kad S'korpija dusmojas,

; mutes tai s|ācas darva un �aujas uguns liesmas. Acīmrau-

atkal saķildojusies ar māsu un, lai to izdzīvotu no saviem

īpa�umiem, ceļā izdedzinājusi zāli. Skorpija ir ragana ar trim galvām un vēl niknāka par māsu. Tagadiņ tu atvelc elpu, bet rīt no rīta būs nikna kau�anās.

Nākamajā dienā viņi sagatavojās kaujai un palēnām devās ce|ā. Pēk�ņi dzird tādu rēkoņu un rīboņu, kādu nekad savā mū�ā vēl nebija dzirdēju�i.

���� Nezaudē tikai dū�u! � zirgs saka Fetfrumosam, � mums tuvojas Skorpija.

Ragana joņoja trakās dusmās, spļaudama dzīvu uguni. Viņa atdrāzās kā viesulis, bet Fetfrumosa zirgs ar visu jātnieku uz�ā�vās gaisā tie�i raganai virs galvas un tad nolaidās �ai blakus. Fetfrumoss iz�āva bultu un norāva raganai vienu galvu. Tikko viņ� norāva galvu, ragana sāka raudāt, lūgties �ēlastību un nosolījās nekā viņam slikta nedarīt. Lai viņ� �ai ticētu, deva rak�stisku solījumu un pati ar savām asinīm parakstījās. Skorpija uzņēma un cienāja Fetfrumosu vēl labāk nekā Genoveja. Viņ� tai savukārt atdeva galvu, kuru bija ar bultu no�āvis. Kolīdz to pielika īstajā vietā, tā tūdaļ pieauga. Pēc trim dienām Fetfru�moss devās tālāk.

Viņ� jāja vienu dienu, jāja otru dienu, līdz tika laukā no Skorpijas īpa�umiem, un jāja ilgi, varbūt neilgi, tad nonāca zie�do�ā pļavā, kur valdīja mū�īgs pavasaris. Te auga neredzēti skaistas puķes, tās smar�oja tik saldi un reibino�i, ka pat ar vis�skaistākajiem vārdiem to nemaz nevar izteikt. Pāri pļavai pūta maigs vējiņ�. Viņi apstājās atpūsties, bet zirgs teica:

����� Mēs abi esam daudz grūtību pārvarēju�i, bet visbriesmī�gākās grūtības vēl tikai priek�ā: mūs tagad gaida lielas bries�mas un, ja tās pārvarēsim, tad mēs abi ar tevi gods godam būsim stiprinieki. Netālu no �ejienes ir pils, tajā tad ari slēpjas jaunība bez vecuma un dzīve bez nāves. Apkārt pilij aug necaurejams me�s, dienu un nakti pa me�u klaiņo briesmoņi, par kuriem drausmīgāki pasaulē nav vēl redzēti: tos pieveikt tev nav pa spē�kam un me�am cauri iziet arī nav nekādi iespējams, ta�u mēs kaut kā papūlēsimies, saņemsim visus prātus un spēkus kopā un raudzīsim me�am pāri pārlēkt.

Viņi da�as dienas atpūtās, uzkrāja jaunus spēkus grūtam darbam. Zirgs saspringa un teica:

��������� Pievelc seglu jostu, cik vien stipri vari, iesēdies stingrāk seglos, ieķeries manās krēpēs un kājas cie�āk piespied man pie sāniem, lai es vieglāk un ātrāk varētu lidot.

Zirgs uz�āvās kā bulta gaisā un nākamajā mirklī bija jau pie me�a.

���� Pa�laik visi briesmoņi sanāku�i kopā pagalmā un gaida barību, � zirgs atkal teica. � Pats labākais laiks laisties pāri me�am.

���� Ja nu tā, tad tā, � Fetfrumoss viņam atbildēja. � Laidī�simies ari.

Viņi pacēlās virs me�a, pacēlās virs garām slīdo�ā mākoņa un lejā pamanīja pili. Pils mirdzēja un zaigoja spo�āk par sārto sauli. Viņi laidās pāri me�am un, kolīdz zirgs dzīrās pie pils lie�veņa mesties zemē, viņam aizķērās kāja aiz koka galotnes. Kā uz burvju mājienu me�s sāka �alkt un koki locījās līdz zemei, bet briesmoņi ierēcās, pie tam tik draudīgi, ka Fetfrumosam uz gal�vas mati stāvus sacēlās un tirpas skrēja pār muguru.

Nākamajā mirklī zirgs ar visām �etrām kājām jau stāvēja uz zemes un, ja Fetfrumosam pretī nebūtu iznākusi pils vald�niece, abiem uz karstām pēdām būtu gals klāt. Pils valdniece bija burve; taisni tobrīd viņa baroja savus dēlus � tā viņa sauca �os briesmoņus.

Pils valdniece kļuva varen priecīga, jo vēl nekad savā mū�ā nebija redzējusi tik izskatīgu un bra�u jaunekli. Viņa nomieri�nāja satrauktos briesmoņus un aizsūtīja tos projām. Nu skais�tule kas skaistule bija pils valdniece � slaida, stalta un, kā likās, pati piemīlība. Tiklīdz Fetfrumoss viņu ieraudzīja, vai par sāls�stabu palika. Bet ko burve? Viņa laipni pasmaidīja un teica:

���� Laipni lūdzu, bra�o jaunekli! Kas tev ir uz sirds?

-������� Es meklēju, � Fetfrumoss viņai atbildēja, � meklēju jau�nību bez vecuma un dzīvi bez nāves.

���� Ja tu to meklē, � burve viņam teica, � tad meklēto esi atradis.

Viņi uzkāpa pa kāpnēm un iegāja pilī. Seit viņus sagaidīja divas jaunas sievietes, un grūti bija pateikt, kura no viņām jau�nāka. Sīs abas bija daiļās burves vecākās māsas. Fetfrumoss no sirds pateicās burvei, ka viņa tam izglābusi dzīvību. Burve ar savām masām pagatavoja Fetfrumosam lieliskas vakariņas un pasniedza tās zelta traukos. Arī zirgs varēja ganīties, kur tik �im ienāk prātā. Tad viesi un zirgu parādīja visiem briesmoņiem, bet stingri jo stingri tiem piekodināja neaiztikt, tā ka abi varēja staigāt itin mierīgi pa visu me�u.

Daijā burve lūdza Fetfrumosu, lai viņ� paliek pilī, lai nejāj projām. Viņām, trim māsām, vienām esot bezgala garlaicīgi dzīvot. Viņ� nelika sevi daudz lūgties, pateicās, bija ar mieru palikt un priecājās, ka neko labāku neesot varējis pat sapņos nosapņot.

Pamazām viņi sarada cits ar citu, Fetfrumoss daiļavām izstāstīja visu, ko savā dzīvē piedzīvojis, līdz bija nok|uvis pie viņām. Itin drīz jaunākā māsa k|uva viņa sieva. Pēc kāzām māsas viņam atjāva pastaigāties, kur vien vēlas. Tikai vienu ieleju viņam parādīja krietnu gabalu iztālēm un aizliedza turp iet, jo tā saucoties Asaru ieleja, un, ja tajā ieklīdī�ot, viņu pie�meklē�ot lielas bēdas.

Fetfrumoss pilī nodzīvoja diezgan ilgi un i nepamanīja, kā diena pēc dienas, gads pēc gada aizsteidzās, jo viņ� pats kāds bija, tāds arī palika � jauns, skaists un stalts. Viņ� vadīja savas dienas dzīves rūpju nepazinis � kad iedomājās, pastaigājās pa me�u, kad sadomāja, padziedāja klusā nodabā savās zelta pils istabās. Ar sievu un sievas māsām dzīvoja mierā un saticībā, priecājās par krā�ņajām puķēm un labo, tīro gaisu.

Fetfrumoss gāja arī medībās un kādu dienu, pamanījis zaķi. iz�āva uz to bultu, bet netrāpīja, iz�āva otru � ari tā netrāpīja. Fetfrumoss sadusmojās, sāka dzīties zaķim paka), un tikai tre�ā bulta zaķi beidzot noguldīja. Ta�u Fetfrumoss nebija nemaz pamanījis, ka, dzīdamies paka] zaķim, nokļuvis Asaru ielejā. Viņ� paņēma zaķi, atgriezās pilī pie sievas, un� kas to būtu domājis? � Pēk�ņi viņu sagrāba tādas ilgas pēc tēva un mātes, ka ne vārdos izteikt. Viņam nebija dū�as ne ar pu�plēstu vārdu par to ieminēties ne sievai, ne sievas māsām, bet tās, redzēda�mas viņa skumjas un nomāktību, pa�as visu uzminēja. Saprata un ne pa jokam satraucās.

��� Ak, tu nelaimīgais, � viņas teica, � laikam jau būsi spēris kāju Asaru ielejā!

��� Tiesa, biju tur, bet netī�ām. Tagad mani māc ilgas pēc vecākiem, bet arī jūs nekādi nevaru pamest. Ilgi esmu te dzīvojis un nevaru ne par ko sūdzēties. Gribu aiziet pie vecākiem.

vēl reizi tos redzēt savām acīm, tad nāk�u atpakaļ un nekad jūs nepametī�u.

���� Neej gan no mums projām, Fetfrumos! � Sieva un sievas māsas lūdza. � Jau simtiem gadu pagājis, kamēr tavi vecāki nav vairs dzīvajo vidū. Mums bail: ja tu pēk�ņi no �ejienes aizej un mēs tevi nekad vairs neredzēsim. Neatstāj mūs, jo mēs nojau��am lielu nelaimi tuvojamies.

Sieva, viņas māsas un pat pa�a zirgs centās visvisādi Fetfrumosu atrunāt, bet viņa spēkos nebija pārvarēt ilgas pēc vecā�kiem un savas dzimtās puses. Tās Fetfrumosu galīgi nomocīja. Zirgs, to visu redzot, viņam teica:

���� Ja tu nevari man paklausīt, tad nu gan ielāgo: ja tev kas notiks, vaino pats sevi. Esmu tevi brīdinājis, bet tagad, ja būsi ar mieru pieņemt manu noteikumu, es tevi nogādā�u arī atpakaļ.

���� Kālab nu es nebūtu ar mieru pieņemt tavu noteikumu, � Fetfrumoss priecīgs atbildēja.

����� Klāj to vaļā!

���� Kolīdz mēs aizjāsim tava tētiņa pilī, es tevi ne stundu negaidī�u, tūlīt do�os atpakaļceļā.

����� Labi, � Fetfrumoss atbildēja.

Viņ� sagatavojās ceļam, apkampa sievu un viņas māsas, jo sirsnīgi atvadījās no visām trim un devās ceļā. Māsas atkal palika vienas, gau�i noskuma, lēja rūgtas asaras un bēdājās bez gala.

Fetfrumoss jāja vienu dienu, jāja otru dienu, nonāca vietā, kur agrāk bija raganas Skorpijas īpa�umi, bet tur tagad pacē�lās pilsētas. Kur agrāk auga me�i, tur tagad pletās tīrumi. Viņ� iztaujāja vienu pretimnācēju, iztaujāja otru par raganu un tās mājām, bet tie viņam atbildēja, ka tikai vectēvi no saviem vec�vectēviem tādas pasakas esot dzirdēju�i.

-������� Kā tad tā? � Fetfrumoss viņiem neticēja. � Es pats ta�u �eit nesen garām jāju.

Fetfrumoss pretimnācējiem pastāstīja, kā te viss toreiz izska�tījies. �ie tikai rausta plecus un pasmejas, it kā viņ� melstu nie�kus vai sapņotu vaļējām acīm, bet viņ� noskumis jāja tālāk, pat nepamanījis, ka viņa mati un bārda pa �o laiku nosirmoju�i.

Fetfrumoss aizgāja līdz burves Genovejas īpa�umiem, tau�jāja par viņu un saņēma tādu pa�u atbildi kā iepriek�.

Viņ� netika gudrs, kā viss tik ātri varējis izmainīties. Fetfrumoss noskuma vēl vairāk un jāja tālāk. Viņam atauga sirma bārda līdz jostas vietai, bet kājas tā vien ļodzījās. Beidzot Fetfrumoss iejāja sava tēva valstī. Seit arī sve�i /audis, sve�as pilsē�tas, bet vecās tā mainīju�ās, ka nekādi vairs pazīt Viņ� aizjāja līdz pilij, kur bija piedzimis. Nokāpa no zirga. Zirgs viņam nobu��oja roku un teica:

������� Ardievu saimniek, es griezī�os atpakaļ. Ja gribi jāt atpa�kaļ, sēdies man seglos un uz karstām pēdām dosimies atceļā.

� Ardievu, � Fetfrumoss viņam atbildēja, � varbūt arī es drīz atgriezī�os.

Zirgs aizdrāzās kā viesulis.

Fetfrumoss tikai tagad pamanīja, ka tēva pils sagruvusi un viss apaudzis ar zāli. Viņ� smagi nopūtās, viņa acis aizmigloja asaras. Viņam nāca atmiņā, kāda toreiz izskatījās pils un kā viņ� te bija pavadījis savu bērnību. Viņ� apgāja pāris reizes apkārt pils gruve�iem, apskatīja katru biju�ās pils istabas vietu, katru stūrīti, kas viņam atgādināja bērnību, tad aizgāja arī uz zirgu stalli, kur kādreiz bija sev izvēlējies zirgu. Viņ� nokāpa pat pag�rabā, kas bija pilns ar da�neda�ādām drazām. Fetfrumoss ielū�kojās visos kaktos, bet bārda viņam bija izaugusi jau līdz ceļiem,

plakstus nācās pacelt ar rokām, bet kājas tik tikko kustējās. Viņ� atrada tikai vecu, sagrabēju�u lādi, � kādreiz tur glābējās īpa�a lādīte ar dārglietām � tagad tur sen vairs nebija nekā. Fetfru�moss pacēla lādītes vāku, un pēk�ņi kāds viņam vārgā balsī teica:

���� Esi sveicināts, Fetfrumoss. Ja tu vēl brītiņu būtu kavējies, tad man gals klāt.

Tā, pavei, bija viņa Nāve. Tāda pagalam novārgusi, bezmaz vai sa�uvusi, jo kur tie gadi, kā viņai sakņupu�ai nācies tupēt lādītē. Viņa viegli iesita Fetfrumosam pa vaigu, viņ� kā nopļauts nokrita zemē, bija uz vietas miris un tūlīt pat sakrita pī�ļos.

Bet es zirgam seglos biju Un jums to visu izstāstīju.

Hana Kosinzjana ; Karalis Aleodors ; ZeltmatainaisFetfrumoss ; Attapīgais Sperle ; Feju karaliene ; Pamestie bērni ; Stiprinieks Agerans ; Todera�s dziedina princesi ; Pekalesavā dzimtajā ciematā ; Vecmāmiņas āzis ; Fetfrumoss uzvar pūķus ; Jaunība bez vecuma un dzīve bez nāves .

STIPRINIEKS AGERANS

Rumāņu tautas pasakas

Redaktors I. Lasmanis. Māksi, redaktors H. Purviņ�. Tehn. redaktore L. Engere. Korektore M. Banga. Nodota salik�anai 1975. g. 26. septembrī. Parakstīta iespie�anai 1976. g. 16. janvārī. Tipogrāfijas krīta papīrs 80 g, formāts 70 X90/16. 9,88 fiz. iespiedi.; 11.56 uzsk. iespiedi.; 8,68 izdevn. I. Metiens 45 000 eks. Maksā 65 kap. Izdevniecība �Liesma� Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. I25/27686/B339. Iespiesta Latvijas PSR Ministra Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdz�niecības lietu komitejas Rīgas Paraugtipogrāfijā Rīgā, Vienības gatvē 11. Pasūt. Nr. 502.

[1] ke�u 1 a � galvassega.