Brīnumāzis Vjetnamas tautu pasakas

� �.

.

Sensenos laikos, kad uz zemes vēl nebija ne miņas no cil�vēkiem, bet lēkāja da�neda�ādi zvēriņi un auga tikai koki, zaļoja zāle un debesīs laidelējās putni, Debesu valdnieks no�sūtīja uz zemi nepiedzīvotu sausumu. Sausums ieilga, un tam nebija paredzams gals.

Saule, sarkana kā kvēlojo�a ripa, visu pārvērta vienos pel�nos. Zeme, dienu sakarsusi, pat nakti dvesmoja karstumu. Iz�kalta dīķi un ezeri, izsīka upes un strauti. Koki pamazām pārogļojās. Putni beigti krita zemē. Izkaltu�ajos dīķos beidzās nost vardes un krupji. Augstu kalnos un me�os, tikko dva�u vilkdami, gul�ņāja zvēri.

Savā nelielajā aliņā tupēja krupis, plati atplētis muti, jo rīkle viņam bija pagalam izkaltusi. Paskatījās krupis no ali�ņas � sev priek�ā redzēja vienīgi izdegu�as augstienes, pameta acis uz debesīm un uzsāka savu �bre-ke-ke-ke-ke!�. Krupis bija uz Debesu valdnieku noskaities, būtu to vienā rāvienā aprijis, bet ko tu, mazs būdams, lielam padarīsi! Krupis nopūtās, no�vaidējās, domāja, domāja un izdomāja: �Ja jau man Debesu valdnieku aprīt nav pa spēkam, varu ta�u uzrāpties aug�ā aiz mākoņiem un uzzināt, kāpēc tik ilgi nelīst ne pilīte lietus.� Krupis izvalbīja acis, lai nomērītu ceļu līdz debesu augstu�miem. Mērī, kā gribi, � ceļ� tāls, līdz debesīm augstu. Izbāza mēli, aizvēra acis, tupēja, savu domu domādams.

� Tad ņēmās jo sparīgi kurkstēt: savus vēl dzīvos radinie�kus � krupjus un vardes, uz apspriedi aicinādams. Vardes pretī atkurkstēja vārgi, jo viņas visas bija kļuvu�as zilas aiz bada, zaļas � aiz sausuma. Krupis attupās, uz priek�ējām kājiņām atbalstījās, uzmeta mugurā kūkumu, plati atvēra muti un nokvark�ķēja:

���� Gribu Debesu valdniekam pavaicāt, kālabad viņ� mūs tik bargi soda un nesūta uz zemi ne pilīti lietus. Viss ir tā izkaltis, ja lietus vēl divas trīs dienas nelīs, tad mums, krup�jiem un vardēm, arī pēdējā stundiņa būs klāt.

Vardes kļuva vēl zilākas, vēl zaļākas un arī iekurkstējās:

���� Kva-kva! Tāds sausums nav piedzīvots! Nekad vēl nav piedzīvots! Neviens no mums savā mū�ā nav līdz Debesu vald�niekam aizkļuvis. Beidz labāk gvelzt, ka Debesu valdnieks tev nesadod, kā nākas!

���� Bre-ke-ke-ke! Tik un tā gals mums klāt, � krupis ne�bija iebaidāms. � Tad jau labāk rāpjamies aug�ā aiz māko�ņiem, kas zina, varbūt izglābjamies. Kas nāks man līdzi? De�besu valdnieka priek�ā stā�os un atbildē�u es, varat uz mani paļauties!

Vardes aizlēca krupim līdzi. Un pa priek�u tiem traucās va�lodas � rau, krupis ar visu savu radu saimi esot ceļā pie pa�a Debesu valdnieka taisnību meklēt.

Krupis lēca, ķepiņā savītu�u lapu kā karogu turēdams. Visa āda viņam aiz sausuma bija pārklājusies ar pumpām. Var�des skaļi kurkstēja, bet lēca tik ātri, ka kājas vien zibēja.

Krupis ar vardēm lēca garām bambusa audzei, kam bija apsvilu�as lapas. Tur no saules svelmes slēpās dzeltens gailis. Tas redzēja, ka garām lēca krupis ar vardēm. Gailis apvaicā�jās:

���� Ki-ke-ri-gū! Ei, krupi! Uz kurieni tādā saules tveicē ved vardes?

Krupis izvalbīja acis, atplēta plati muti, māja ar lapu kā ar karogu un atbildēja:

���� Bre-ke-ke-ke! Debesis mums uzsūtīju�as nepieredzētu sausumu. Esam ceļā pie pa�a Debesu valdnieka izlūgties lietu.

Dzeltenais gailis noskurinājās.

��� Tālu jau ir tie debesu augstumi � kā tu tur aizkļūsi?

��� Ja tikai lec un lec, var arī līdz debesu augstumiem aiz�kļūt! � krupis atbildēja.

���� Kā gan tu Debesu valdnieku pievārēsi � viņ� ta�u ir liels, bet tu, krupi, esi maziņ�? � gailis nemitējās tincināt.

���� Kas uzsūtījis zemei sausumu, ir sīks, bet, kas prasa lietu, � varens! Debesu valdnieks tagad dzirdēs taisnību. Ja negribēs ar labu zemei lietu sūtīt, mūsu lielais karotāju pulks piespiedīs viņu piekāpties.

��� Ki-ke-ri-gū! Vai tie, kas tev, krupi, nav rada, arī var iet līdzi?

���� Jo lielāks pulks mēs būsim, jo labākli

���� Man nav tavas drosmes, krupi.

���� Toties tev, gaili, ir stiprs knābis.

���� Tad ņem mani līdzi!

Nu viņi kopā devās tālāk. Vardes lēca jautrāk. Visiem pa priek�u, lapu turēdams kā karogu, lēca krupis. Kur karotāju pulks virzījās, tur putekļu mākoņi pacēlās.

. Viņi gāja cauri me�iem, kur visas lapas kokiem bija nobi�ru�as, visi ziedi novītu�i, tikai �ēli sanēja bites, vaimanāja viss spiets: kur lai viņas vāc nektāru, ja ziedi nokaltu�i? Bites, pa�manīju�as krupi var�u priek�galā, pārstāja raudāt un vaicāja:

��� Z-z-z! Ei, krupi! Kurp tad tu ar vardēm un gaili doda�mies tādā saules svelmē?

Krupis izvalbīja acis, plati atvēra muti, māja ar lapu kā ar karogu un teica:

��� Bre-ke-ke-ke! Debesis mums uzsūtīju�as vēl nepiere�dzētu sausumu. Visi esam ceļā pie Debesu valdnieka ar lū�gumu. Lai viņ� neliedz mūsu zemei lietu.

Bites lidoja apkārt krupim, zumēdamas:

��� Augstu, augstu atrodas debesu tāle, augstu� Kā gan līdz turienei aizkļūt?

��� Ja tikai lec un lec, var arī līdz debesīm aizlēkt, � krupis atbildēja.

��� Tu, krupi, esi mazs, Debesu valdnieks liels � kā gan tu viņu pievārēsi?

���� Kas zemei uzsūtījis tādu sausumu, ir sīks, kas prasa lietu � varens! Debesu valdnieks tagad dzirdēs taisnību. Ja negribēs ar labu sūtīt lietu, gan mūsu lielais karotāju pulks ar varu piespiedīs viņu piekāpties.

���� Z-z-z! Mums nav tavas drosmes, krupi.

��� Toties jums ir asi dzeloņi!

Nu visi kopā devās tālāk. Vardes lēca nepagurdamas. Dzel�tenais gailis sita spārnus un dziedāja kikerigū. Viņus dūkda�mas pavadīja bites. Pa priek�u lēca krupis, turēdams lapu kā karogu. Karotāju pulks virzījās uz priek�u, putekļu mākonī ietīts.

Visi nonāca augsta kalna galā, akmeņi te bija no karstuma melni apsvilu�i. Karotāju pulks apstājās, jo ceļa vidū gulēja svītrains tīģeris un lācis. Krupis augstu pacēla savu karogu un lēca abiem garām. Tīģeris un lācis vaidēja � teju, teju aiz karstuma un bada garu izlaidīs. Abi pavēra acis, ieraudzīja krupi un ierēcās. Tad jautāja:

���� R-r-r! Ei, krupi! Uz kurieni tu dodamies tādā saules svelmē? Tādu kņadu esi sacēlis�

Krupis izvalbīja acis, atvēra platāk muti, pamāja tīģerim un lācim ar savu karogu un atbildēja:

���� Bre-ke-ke-ke! Debesis mums uzsūtīju�as vēl nepiere�dzētu sausumu. Esam visi ceļā pie Debesu valdnieka prasīt lietu.

Dzirdot �os vārdus, tīģeris un lācis pietrausās kājas. Var�des, gailis un bites pārbijās, sāka skaļi kurkstēt, kladzināt un dūkt.

���� Bre-ke-ke-ke! � krupis teica. � Kur� grib lietu, lai nāk man līdzi. Nebaidieties cits no cita!

Tīģeris un lācis vaicāja:

��� R-r-r-r! Vai tad mums būtu pa spēkam aizkļūt līdz de�besu augstumiem?

���� Bre-ke-ke-ke! Ja tikai iet un iet, var aiziet līdz debesu augstumiem, � krupis kā skaldīt noskaldīja.

Tīģeris un lācis padomāja un atkal ņēmās tirdīt:

��� Tu, krupi, ta�u esi mazs, bet Debesu valdnieks liels � kā tu viņu domā pieveikt?

���� Bre-ke-ke-ke! Kas sūtījis sausumu uz zemi, ir sīks, kas prasa lietu � varens! Debesu valdnieks tagad dzirdēs taisnību. Ja ar labu negribēs sūtīt lietu, mūsu lielais karotāju pulks viņu ar varu piespiedīs piekāpties.

��� Varbūt arī mēs varam iet kopā ar tevi, krupi?

���� Bre-ke-ke-ke! Jo kuplāks karotāju pulks, jo labāk!

���� R-r-r-r . .. Tu, krupi, esi tik gau�i mazs, diez vai mums ar tevi būtu pa ceļam.

���� Protama lieta, ar augumu lepoties es nevaru, toties man ir drosme. Bet jūs abi, tīģeri un lāci, gan esat milzeņi, ta�u dū�a jums saskrēja papē�os, jau iedomājoties vien, ka būs jā�stājas Debesu valdnieka priek�ā.

Krupis pamāja ar savu karogu, norādot uz liesmojo�ām de�besīm. Ņēmās atkal kurk�ķēt, zemei un debesīm pavēles raidī�dams. Tikko tīģeris un lācis pamanīja, cik krupis ir bargs, sāka uz viņu skatīties ar cieņu.

��� Ja mēs pie Debesu valdnieka ieradīsimies ar milzīgu ka�rotāju pulku, � krupis teica, � viņam būs vien jāpaklausa.

���� R-r-r� Jā, tev taisnība. Agrāk mēs tevi, krupi, nicinā�jām, bet tagad par tavu drosmi cienām. Tiesa, nekāds spēkavīrs jau tu neesi, bet kopā ar tevi iet gailis un bites, un tev nav bailes pat uz debesīm vērst savas acis. Arī mēs labprāt ietu kopā ar tevi! Tikai mums nav tavas dū�as.

���� Bre-ke-ke-ke! Toties lācis prot veikli rāpties kokos, tīģe�rim ir tīģera spēks � vai tas būtu maz?

���� Esi tik labs un atļauj mums iet kopā ar tevi!

Viņi vienojās un tālāk gāja visi kopā.

Krupis pacēla augstāk karogu un uzlēca uz liela akmens. Vardes drūzmējās tam visapkārt. Gailis notupās uz liela no�gāzta koka. Virs viņiem riņķoja un dūca bites. Blakus krupim vienā pusē nostājās svītrainais tīģeris un iebiedē�anai rēca, bet otrā pusē � lācis ar paceltu ķepu: teju, teju ienaidnieku no kā�jām notrieks. Krupis plati jo plati atvēra muti, piepūta vēde�riņu, ievilka gaisu, paskatījās uz liesmojo�ām debesīm un skaļi teica:

���� Bre-ke-ke-ke! Tagad mēs esam taisnā ceļā uz pa�ām de�besīm! Debesu valdniekam būs vien jārīkojas pēc mūsu prāta, jo man, krupim, ir liela drosme, vardēm � veiklība, gailim � stiprs' knābis, bitēm � asi dzeloņi, tīģerim � varens spēks, lā�cim � prasme augstu kāpt. Vai jūs visi esat ar mieru iet pie Debesu valdnieka ar sūdzību?

��� Mēs ejam! � iekurkstējās vardes.

���� Ejam! � teica un sasita spārnus gailis.

Lidinājās un dūca bites:

���� Arī mēs ejam!

Pielēca kājās tīģeris, izlaida nagus, atņirdza ilkņus.

���� Eju kopā ar jums!

Bet lācis, lai parādītu, ko �is spēj, vienā mirklī uzrāpās augsta koka galā.

Karotāji turpināja ceļu. Visiem pa priek�u lidoja bites. Tām pakaļ lēca krupis ar lapu kā paceltu karogu. Krupim labajā pusē soļoja gailis, kreisajā � tīģeris un lācis. Tiem aiz mugu�ras trakā ātrumā lēca krupja radinieki � lielais var�u kara�pulks. Kur karotāji gāja, tur putekļu mākoņi cēlās līdz pat de�besīm.

Dienām ilgi viņi slāja, smacīgajos putekļos ietīti.

Aizvien augstāk un augstāk vijās viņu ceļ�, aizvien karstāk un ne�ēlīgāk cepināja saule. Krupim viņa karogs jau bija pa�visam sakaltis un sadzeltējis. Beigu beigās karotāju pulks no�nāca pie pa�a Debesu valdnieka mājokļa vārtiem. Visi stāvēja, acis piemiegu�i, jo te bija tāda liesmo�ana � bail, ka nesadeg.

Vārti pie Debesu valdnieka mājokļa bija augsti jo augsti, noslēgti cie�i jo cie�i. No divām pusēm mājokli sargāja vareni cietok�ņa mūri. Ne domāt tiem pāri pārrāpties.

��� Ko nu iesāksim, krupi! � sāka kurnēt vai visi karo�tāji. � Pa smieklam vis līdz Debesu valdniekam nenokļūsim. Ko nu lai darām?

Krupis plati ieplēta savas izvalbītās acis un ieraudzīja, ka uz cietok�ņa mūra tornī atrodas lielas bungas. Viņ� teica lā�cim:

��� Rāpies pa mūri aug�ā, ielien tornī un trīs reizes uzsit pa bungām, padod ziņu � sak, mēs izsaucam pa�u Debesu vald�nieku, gribam ar viņu runāt.

Kā krupis vēlēja, tā lācis arī izdarīja, ierāpās tornī, paķēra vālīti un trīs reizes uzsita pa bungām � sadrebēja cietok�ņa mūri, un pērkona dārdi aizvēlās līdz Debesu valdnieka mītnei.

Debesu valdnieks tie�i tajā brīdī spēlēja �ahu ar savu tuvi�nieku � Debesu pērkona garu. Debesu valdnieks, izdzirdējis pērkona dārdus, atvilka roku no �aha figūrām un jautāja:

��� Kur� gan uzdro�inājies traucēt mūsu Debesu pils mieru? Kur� uzdrīkstējies rībināt bungas, kad es spēlēju �ahu?

Ieskrēja pils sardze un izbailēs ziņoja, ka pils augstos mū�rus ielenku�i krupja karotāji un prasot ielaist krupi pie Debesu valdnieka uz pārrunām. Debesu valdnieks gau�i sadusmojās, trieca pret nefrīta grīdu �aha galdiņu un bargi iesaucās:

���� Krupis? Tas neglītenis, purva netīrelis ieņēmis galvā, ka Debesu valdnieks viņu pagodinās ar pārrunām!�

Bet bungas aiz pils mūra rībēja un rībēja, apkārt viss bruzdēja un dārdēja. Debesu valdnieks neizturēja, pagriezās pret Debesu pērkona garu un jo nikni pavēlēja:

��� Mūsu karaspēka augstais pavēlniek, lieku tev ar pērkonu un zibeni nomaitāt �o nieka krupi un viņa pretīgo karapūli!

Debesu pērkona gars satvēra savu kaujas cirvi � zibeni un izgāja ārpus pils vārtiem. Vardes ieraudzīja Debesu pērkona garu, izdzirdēja viņa pērkonīgo saucienu, redzēja acis, kas zi�beņus vien �ķīla, un pa galvu pa kaklu_ trakās izbailēs metās kur nu kurā, pat tīģeris no stiprā vēja pūtiena sāka piesardzīgi kāpties atpakaļ.

Vienīgi krupis turējās kā vīrs � augstu pacēla savu lapiņu-karogu, pla�āk atvēra muti, piepūta vēderiņu un iekurk�ķejas:

���� Bre-ke-ke-ke! Kāpēc kavējaties jūs, manas bites, ar asa�jiem dzeloņiem? Lidojiet a�i �urpu un netaupiet Debesu pēr�kona garu � dzeliet viņam, kur vien tiekat klāt � degunā, acīs un ausīs.

Salidoja bites un sāka dzelt, kost Debesu pērkona garam. Tam no sāpēm galvā viss sagriezās, acīs satumsa. Viņ� nepa�guva ne reizes pērkonu nodārdināt, ne ar zibeni iespert � uz�lēca uz aurojo�iem vējiem un trauca atpakaļ uz pili pie Debesu valdnieka. Tiklīdz pavēra pils vārtus, lai ielaistu Debesu pēr�kona garu, viņam līdzi pamanījās ielēkt veiklās vardes, bet aiz tām iespraucās viss krupja karapulks. Tas aiz priekiem par uz�varu kurkstēja, dūca, sita spārnus, rūca un rēca.

Debesu valdnieks, uzzinājis, ka viņa karaspēka augstākais pavēlnieks ar kaunu laidies lapās, bet krupis ielauzies pilī, briesmīgi noskaitās. Te pie viņa troņa � drakona sēdekļa pie�rāpoja burvju skolopendra un izlūdzās atļauju iet kaujā. De�besu valdnieks pamāja ar galvu un pavēlēja:

���� Krupim jāmirst! Nobeidz viņu, ne�ēlo savu indi!

Burvju skolopendra devās uzbrukumā, veikli kustinādama

neskaitāmās kājas, ar savu nāvējo�o dzeloni �ļācinot uz visām pusēm indi. Viņai sekoja tūksto�iem citu skolopendru: visap�kārt satumsa kā melnākā naktī. Vardes nobijās, no bailēm iekurkstējās, pat tīģeris pakāpās da�us soļus atpakaļ, pamanī�jis skolopendru indes pilienus arī uz sava svītrainā ka�oka.

Tikai krupis neapjuka. Viņ� pacēla vēl augstāk karogu-lapiņu un atvēra platāk muti, piepūta kā bungas apaļu savu vē�deriņu un iekurkstējās:

���� Bre-ke-ke-ke! Kur kavējas dzeltenais gailis ar stipro knābi? Saknābā visus tos, kas rāpo �urp!

Gailis skaļi iedziedājās, savicināja dzeltenos spārnus un kā bruka ar aso knābi burvju skolopendrai virsū, tā to arī veselu norija. Pēc tam viņ� knāba gan pa kreisi, gan pa labi � viens un divi izrēķinājās ar pārējām skolopendrām. Lācis torni jo spēcīgāk sāka rībināt bungas, un krupja karotāju pulks, uzvaru svinēdams, kurkstēja, dūca, sita spārnus, rūca un reca.

Debesu valdnieks, padzirdējis, ka burvju skolopendra kauju zaudējusi, gan saniknojās vēl vairāk nekā iepriek�, ta�u sirdi viņam tikko jau�ami iezagās bailes. Debesu gari, debesu kara�vadoņi, debesu karotāji nāca pie sava valdnieka troņa, nometās ceļos un izlūdzās atļauju stāties pretī krupja karotājiem. De�besu valdnieks pārskatīja savu vareno karaspēku un nomieri�nājās.

Debesu gari, debesu karavadoņi un debesu karotāji mirdzo��ās bruņās, cits ar �ķēpu, cits ar zobenu metās virsū krupja ka�rotājiem, satricinot debesis un zemi ar pērkonīgiem dārdiem.

Krupis augstāk pacēla savu karogu-lapiņu, platāk atplēta muti, kā bungas apaļu piepūta vēderiņu, ievilka spēcīgāk gaisu un iekvarkstējās:

� Nu, cienījamo tīģeri! Ko kavējies, ņem un izklīdini visu �o varzu!

Tīģeris atspērās, atieza ilkņus, izlaida nagus, ierēcās un ielēca tie�i debesu garu barā. Tā galu dabūja daudz pretinieka

karavadoņu un karotāju. Kur� cik necik bija vēl pie dzīvības, pametis savas spo�ās bruņas, neaprakstāmās bailēs deva kā�jām ziņu. Lācis tornī jo spēcīgāk rībināja bungas, krupis aug�stāk pacēla savu karogu-lapiņu, krupja karapulks, svinēdams uzvaru, kurkstēja, dūca, rūca un rēca. Krupis ielēca pilī un bez�bailīgi tuvojās valdnieka dzīvojamām telpām � drakona pa�galmam.

Viņu no labās puses sargāja dzeltenais gailis, no kreisās � svītrainais tīģeris, virs galvas lidinājās un dusmīgi dūca bites, visapkārt lēca vardes. Krupis notupās drakona pagalma vidū, pacēla savu karogu un uzsauca Debesu valdniekam:

��� Bre-ke-ke-ke! O, Debesu valdniek! Nu jau vairākus ga�dus jūs kā nesūtāt, tā nesūtāt mums uz zemi lietu, tāpēc iz�u�vu�as visas upes un strauti, izdegusi zāle un nokaltu�i koki, ne saskaitīt zvērus un putnus, kas iet bojā aiz slāpēm.

Debesu valdnieks, �ādu vēsti padzirdējis, kļuva mundrāks. �Ja tik vien tās bēdas, tad jau vajadzēs iziet pretī. Parunāsies ar krupi. Pats tāds nieka radījums, bet dū�a gan neredzēta!� Debesu valdnieks parādījās savā drakona galerijā un vaicāja:

���� Tu, krupi, vēloties redzēt manu gai�ību?

��� Bre-ke-ke! � krupis atbildēja. � O, Debesu valdniek, mums tikai viens lūgums pie jums: lai mēs visi neaizietu bojā no briesmīgā sausuma, ko jūs esat uzsūtījis, neliedziet zemei lietu!

Debesu valdnieks pasmējās un saka mat ar galvu.

��� Ak tādas tās lietas! Tad tikai tāpēc tu mēroji to ceļa gabalu? Ej mierīgi atpakaļ uz savu zemi, es tūlīt turp nosutī�u lietu.

Krupis pieliecās, paskatījās lejā uz zemi: tur sacēlās vēj�, sāka drūzmēties melni mākoņi, visās �etrās debespusēs kļuva tum�s � un lietus sāka gāzt kā ar spaiņiem.

Iedūcās un aizlidoja bites. Skaļi un vareni iedziedā�jās gailis. Aiz prieka ierēcās un atspēries taisīja lēcienu svīt�rainais tīģeris. Bungas vēl skaļāk sāka rībināt lācis.

Te krupis pagriezās un teica:

��� O, Debesu valdniek! Tagad varam doties atpakaļ, bet kā lai mēs jums paziņojam nākamo reizi, kad uz zemes atkal bus iestājies sausums?

���� Izdoma, ka to izdarīt, krupi, tikai vairs mums acīs ne�rādies, � steidzīgi atbildēja Debesu valdnieks.

���� O, Debesu valdniek, labāk vienosimies tā � tiklīdz es iekurkstē�os: �Bre-ke-ke-ke!� � jūs tūlīt sūtīsiet uz zemi lietu.

���� Labi, labi, lai notiek pēc tava prāta, � Debesu vald�nieks noteica. � Tikai vairāk manā pilī traci netaisi.

Ar to viņi �ķīrās. Un krupis vadīja savu karotāju pulku at�pakaļ. Kad viņi atgriezās uz zemes, debesis vairs neizstaroja uguni, visapkārt vēdīja patīkams vēsums, upes �alca un strau�tos burzguļoja dzidrs ūdens, visur zaļoja koki, dziedāja putni. Pa �o laiku bija savairojies arī krupja radinieku pulks, viņi visi ieradās to ar godu sagaidīt.

Mazais, neizskatīgais krupis, no ceļa noguris, atgriezās uz zemes savā klusajā miteklī un tūliņ nolikās gulēt. Elpot bija kļuvis viegli. Viņ� aizvēra acis un, klusi savā nodabā smaidī�dams, aizmiga.

Kop� tā laika krupim vajag tikai iekurkties: �Bre-ke-keke,� � un Debesu valdnieks uz karstām pēdām sūta lietu. Acīmredzot tāpēc godājamie sen�i teica: �Krupis � tas jau pa�a Debesu valdnieka radinieks,� � un piekodināja bērniem un mazbērniem nekad neaiztikt krupjus un nedarīt tiem pāri, bet vienmēr paturēt prātā viņu nopelnus un derīgumu.

Tālā senatnē notika tā, ka zaķis viltībā pārspēja tīģeri. Tīģe�ris par to noskaitās un nolēma savu piemuļķotāju nomiegt.

Pagāja krietns laiks, un kādu dienu, klaiņodams pa d�un�gļiem, tīģeris pamanīja zaķi � draiskulis tupēja kokā un mie�lojās ar bi�u medu.

� Tagadiņ tu no manis nekur nespruksi! Es ilgi gaidīju �o satik�anos . . . Kāp ātrāk zemē, reiz nu tava pēdējā stundiņa ir klāt!

Zaķis nobijās, palūkojās lejā un saprata, ka tīģerim nav joki prātā � skatās viņā naidīgi un bargi kustina savas ūsas. Zaķis sāka gudrot, kā paglābties no tīģera nagiem. Grozies, kā gribi, bez viltības neiztikt � zaķis rātni salika ķepiņas un, pazemīgi klanīdamies, sāka lūgties:

���� O, varenais tīģeri, parādiet �ēlsirdību, uzklausiet manu pēdējo lugumu: ļaujiet man vēl savu reizīti iesist pa bungām. Tad jau �

��� Labi, � norūca tīģeris, � es to atļauju.

Zaķis sāka vicināt ķepiņas virs bi�u ligzdas, it kā viņa priek�ā patie�ām būtu bungas. Iztraucētās bites, skaļi dūkda�mas lidoja ārā no dobuma. Pa to starpu tīģeris tupēja zem koka un priecājās: viņa ausīm itin tīkama likās tāda bungo��ana.

Tīģeris klausījās, klausījās, beidzot neizturēja un teica: � Vadzi, garausi, atļauj arī man bungas parībināt.

���� Katrā laikā, manu pavēlniek, � zaķis atbildēja. � Tikai es baidos, ka ar savu vareno ķepu jūs bungāsit tik stipri, kā es palik�u kurls vai zaudē�u prātu. Ļaujiet man atiet tā patālāk nost � un tad varat sist bungas tik stipri, cik vien prāts nesas.

Tīģerim tā bija sagribējies rībināt bungas, ka viņ� turpat uz līdzenas vietas aizmirsa savu nodomu sodīt zaķi. Zaķis no�lēca no koka un prom bija. Tīģeris brītiņu pagaidīja. Kad zaķis nozuda, uzrāpās kokā un sāka ar ķepu zvetēt pa stumbru. Sa�trauktās bites kā melns mākonis vēlās laukā no bi�u koka un dzēla tīģerim degunā, ausīs, acīs. Tīģerim sāpēja, viņ� atgai�ņājās ar ķepām, bet bites jau tā neaizdzīsi. Tad tīģeris aptvēra, ka zaķis viņu atkal piemuļķojis, un nezināja, aiz dusmām kur dēties.

Pagāja da�as dienas, un tīģeris bambusa audzē atkal sa�stapa garausi.

��� Ahā! Nu tu esi man rokā! � tīģeris norecās. � Tagad gan es ar tevi izrēķinā�os!

Zaķis arī �oreiz izdomāja, kā tīģeri apvest ap stūri.

���� O, varenais pavēlniek, atļaujiet man pirms nāves paspē�lēt cītaru, � viņ� lūdzās. � Jums būs patīkami paklausīties. Varat būt bez ba�ām, tagad jau nu es nekur neaizbeg�u.

���� Labi, � tīģeris kļuva �ēlsirdīgs. � Lai notiek, kā tu vēlies, paspēlē cītaru.

Zaķis ielēca brik�ņos un ar ķepiņām sāka dauzīt pa bam�busa stumbriem, it kā spēlētu cītaru. Kad vēj� atlieca resnos

bambusus, zaķis starp tiem iebāza ķepiņu, bet, kad bambusa stumbri taisījās sakļauties, a�i ķepiņu izrāva.

Bambusu vieglā �abē�ana tīģerim gau�i iepatikās.

���� Klau, zaķi, ļauj arī man kaut reizīti uzspēlēt cītaru, � tīģeris lūdzās.

��� Labprāt, varenais pavēlniek, � zaķis atbildēja.

���� Tikai uzmanīgi, nesalauziet ar savu ķepu cītaru. Ieteicu jums spēlēt nevis ar ķepu, bet gan ar asti. Pamēģiniet iebāzt asti starp bambusiem, tad jūs dzirdēsit kaut ko brīnumainu. Bet es ar jūsu laipnu atļauju paie�u tālāk, lai jūs man nejau�i neiebelztu.

To pateicis, zaķis diedza me�ā iek�ā, ka kājas vien nozi�bēja. Bet tīģeris darīja tā, kā viņam bija ieteicis zaķis � iebāza asti starp diviem milzīgiem bambusiem un nu klausījās. Pēk�ņi uznāca vēja brāzma, bambusi ar troksni sakļāvās, un no tīģera astes pāri palika īss stumbenis. Tīģeris no sāpēm iekaucās un, noplēsto asti pierāvis, metās prom, piedraudēdams savam pāri�darītājam atriebties.

Pagāja neilgs laiks, un tīģeris atkal sastapa garausi. �is tu�pēja dziļā bedrē un nekādi nevarēja no tās izrāpties. Zaķis uz�sauca vecajam paziņam:

���� O, varenais pavēlniek, vai jūs patiesi nekā neesat dzir�dējis par briesmām, kas mums visiem draud? Ātrāk paslēpie�ties, kamēr nav par vēlu!

���� Kas tās par br-r-r-iesmām? � tīģeris ierūcās. � Nu, saki ātrāk!

��� O, varenais pavēlniek, � zaķis atbildēja, � vai dzirdat, cik spalgi gaudo vēj�, un vai redzat, kā līdz pat zemei lokās palmas un bambusi? Tas tāpēc, ka drīz debesis nokritīs uz ze�mes. Kas grib izglābties, tam jāpaslēpjas, rau, �ādās dziļās bedrēs.

���� Vai tu, zaķi, tikai nemānies? � pārbiedētais tīģeris tin�cināja. � Vai es varu paslēpties turpat bedrē pie tevis?

���� Katrā zinā. Leciet tik ātrāk, pavēlniek, citādi gals būs klāt!

Tīģeris, daudz nepratodams, ielēca dziļaja bedre. Viņ� trī�cēja un drebēja un �ausmās skatījās uz debesīm. To, ka būtu jāsoda nedarbnieks, bija pat aizmirsis. Zaķis tikmēr nolēma

tīģeri paķircināt un saka viņu kutināt. Tīģerim tādi joki ne�bija pa pratam.

� Sēdi mierīgi, zaķi! � viņ� norūca. � Ko tu visu laiku grozies un knosies? Ja uzdrīkstēsies vēl reizi man pieskarties, es tevi, daudz nedomādams, izsviedī�u no bedres � debesis nokritīs un tevi saspiedīs glu�i plakanu!

Zaķis nomierinājās uz īsu brītiņu, bet tad izstiepa ķepiņu un sāka atkal tīģeri kutināt. Tīģeris gau�i noskaitās, sagrāba zaķi aiz ķepām, krietni sa�ūpoja un lingāt izlingāja no bedres. Zaķim tikai to vien vajadzēja! Viņ� aizjoza uz ciemu un pa�stāstīja par tīģeri medniekiem. Mednieki atnāca ar �ķēpiem un bultām un tīģeri pieveica.

Zaķim bija sakārojies kaut ko gar�īgu paēsties. Viņ� krietni noskraidījās pa d�ungļiem, bet kādu nu gardumu tur atradīsi. Tad viņam iekrita prātā aizskriet uz tīrumu, kur auga batātes[1], un pana�ķēties ar saldajiem bumbuļiem. Izsalku�ajam zaķim i prātā neienāca, ka saimnieks varētu sēdēt netālu būdā un sargāt lauku. Saimnieks � caps! � sagrāba zaķi, bet �is aiz�miedza abas acis un i ļipu vairs nekustināja. Saimnieks pagro�zīja zaķi gan �ā, gan tā, bet tas � beigts kas beigts.

�Būs laikam nabadziņ� aiz bailēm izlaidis garu,� zemnieks nodomāja un stiepa zaķi, lai to gabaliņu tālāk apraktu. Pa ce�ļam viņam gadījās iebraucamā sēta. Saimnieks nometa zaķi zem koka, bet pats iegāja slāpes remdēt. Tiklīdz aiz zemnieka aizcirtās durvis, zaķis pielēca kājās un diedza taisnā ceļā uz biezokni.

Vairākas dienas viņ� cilpoja ar tuk�u vēderu pa d�ungļiem un nolēma vēl reizi pamēģināt. Viņ� klusām piezagās pie batā�u lauka. Bet� ai, ai, ai! Arī �oreiz viņu sagrāba tā pati spēcīgā roka. Tagad saimnieks, zinādams, ka zaķis prot izlik�ties, to cie�i sasēja un aiznesa uz māju.

���� Ieliec �o viltnieku murdā, � viņ� teica sievai, � rīt bro�kastīs mums būs cepetis gardu gardais.

Lai būtu pavisam dro�i, saimnieks lika murdam uzvelt virsū prāvu akmeni. Zaķis grozījās, locījās, kā vien prata, ta�u iz�kļūt no murda nekā neizdevās. Pēk�ņi viņ� pamanīja, ka netālu no murda lielā stikla burkā peld milzīga zivs, sit ar asti un kustina spuras.

���� Ei, zivtiņ! � zaķis klusām uzsauca. � Vai tu zini, ka rīt tavas dienas būs skaitītas? No rīta brokastīs saimnieks tevi izceps! Labāk būtu no visa spēka situsies pa ūdeni, saplēsusi �o burku un tad prom uz dīķi. Rau, tur dīķis glu�i tuvu!

Zivs nobijās ne pa jokam, sāka pa burku tā nu sisties, tā sis�ties, ka �ūpojās ūdenī kā �ūpolēs. Burka ieplīsa, tad pār�ķēlās. Bet zivs palēkdamās prom uz dīķi. Zaķis nogaidīja, kamēr zivs aizkļuva līdz dīķa malai, tad sāka kliegt:

2'

��� Saimniek! Saimniek! Tava lielā zivs aizbēga! Tava liela zivs aizbēga!

Saimnieks sāka �audīties �urpu turpu, nezinādams, ko da�rīt, ko iesākt, bet zivs pa to starpu itin mierīgi iepiunk�ķēja ūdenī. Saimnieka dēls aizelsies paķēra murdu, izsvieda no tā zaķi un aizmetās pakaļ zivij. Zaķis to vien bija gaidījis � ko kājas nes, viņ� diedza taisnā ceļā prom uz d�ungļiem.

Zaķis skrēja, skrēja un pēk�ņi sev priek�ā pamanīja platu upi. Ūdenim pari nepārskriesi, bet nebija nekā, ar ko pārcelties. Zaķis noskuma, sāka drud�aini domāt. Skatās, pa�ā malā guļ krokodils � atpū�as.

��� Vadzi, krokodil, pārved mani pāri upei, dabūsi skaistu sievu � manu māsu.

Krokodilam zaķa vārdi gau�i pa prātam, un viņ� bija ar mieru. Zaķis uzlēca krokodilam uz muguras un drīz vien at�radās otrā krastā. Viņ� nolēca zemē un teica:

���� Neesmu jau nekāds muļķis, lai savu skaisto māsu atdotu par sievu tādam briesmonim.

Zaķis pasmējās par krokodila lētticību un nozuda d�un�gļos.

Krokodils vareni noskaitās. Lai notiktu kas notikdams, no�lēma zaķim atriebties.

Kādu dienu zaķis devās pastaigāties. Viņam likās, ka iek��ās uguns liesmotu, tā gribējās dzert. Viņ� piegāja pie upes, noliecās un sāka kāri dzert. Bet krokodils jau pa gabalu pa�zina zaķi un, piesedzis galvu ar zaļu zāles kum�ķi, uzmanīgi piepeldēja klāt. Zaķis, remdējis slāpes, pamanīja blakus saliņu, uz kuras auga sulīga zāle, un nolēma pamieloties.Ta�u nokļuva nevis uz saliņas, bet krokodilam tie�i zobos. Krokodils lielā niknumā ierēcās. Zaķis jau nebūtu zaķis, ja samulstu.

���� Tev, krokodil, gan nav sevi�ķi daudz prāta! � Garau�sis skaļi iesmējās. � Gribēji mani iebiedēt ar rēk�anu� No rēk�anas nebaidās pat bērni. Mēģini pateikt �ha-ha�, turklāt tā labi skaļi. Tas būs daudz briesmīgāk.

Krokodils paklausīja zaķim, atvēra rīkli, lai pateiktu �haha�, bet zaķis nekavējās ne brītiņu. Viņ� vienā rāvienā izlēca upes krastā un nozuda d�ungļos.

Reiz pasaulē dzīvoja vīrs un sieva. Viņi viens otru karsti mīlēja un kāzu dienā zvērēja nekad dzīvē ne�ķirties. Ja viens no viņiem nomirs pirmais, tad otrs dosies miru�ajam līdzi, lai nebutu jā�ķiras.

Gadījās, ka drīz nāve pārsteidza jauno sievu. Vīrs ilgi rau�dāja un bēdājās, gribēja padarīt sev galu, tikai piederīgie viņu atturēja un neļāva aiziet no dzīves. Pirms bērēm pie nelaimīgā vīra atnāca vecs vecītis un neskopojās ar pamācībām, kā sievu atdzīvināt. Nelaimīgais vīrs paklausīja vecajam, uzbūvēja plostu, uzlika uz tā miru�o sievu un pa lielas upes viļņiem de�vās ceļā.

Vīrs brauca un visu laiku skatījās sievas brīnum daiļajā sejā, un viņam �ķita, ka sieva tikai iemigusi dziļā miegā, bet nebūt nav mirusi, un viņam sirdī uzplauka cerība.

Kādu dienu vīrs piestāja plostu pie krasta, lai izvārītu rīsus un paēstu, un pēk�ņi redzēja, ka pie viņa nāca vecītis ar baltu bārdu, gariem sirmiem matiem, ģērbies baltās drānās. Vecītis nāca, balstīdamies uz nūjas, un it kā lasīja �agarus. Nelaimī�gais vīrs brīnījās, ka �ādā neapdzīvotā vietā, necaurejamu me�u vidū, uzradies tāds vecītis. Bet nācējs jau stāvēja nelai�mīgā vīra priek�ā un laipnām acīm vērās viņā. Un te nelaimī�gais saprata, ka viņa priek�ā stāv pats lielais Buda[2]. Nelaimī�gais vīrs Budam izstāstīja savas bēdas un sirdēstus, tad sāka lūgt palīdzību. Visu�ēlīgais Buda uzklausīja nelaimīgo, pie�gāja pie plosta, paskatījās uz miru�o sievu un pamācīja, lai nelaimīgais vīrs iegrie�ot sev pirkstā, izspie�ot trīs pilienus asins un tos atdodot miru�ajai. Nelaimīgais tā arī izdarīja, kā Buda lika. Vīrs tūliņ pamanīja, ka viņa skaistā sieva pakusti�nāja lūpas, klusām nopūtās un piecēlās sēdus, it kā būtu at�modusies no dziļa miega.

� Vīrs atdeva trīs pilienus asins, lai tu atgūtu dzīvību. Tad nu saki, o, sieva, � vai tu mīli savu vīru?

Sieviete Būdas priek�ā zemu paklanījās un zvērēja, ka pa�tiesi mīlot savu vīru.

���� Labi, es ticu tev, sieva, � Buda teica. � Bet, ja tu savu vīru vairs nemīlēsi, tad neaizmirsti, ka trīs asins pilienus tev vajadzēs atdot.. .

Vecais pateica �os vārdus, pasauca krokodilu, kas turpat upē laiski gozējās, un pavēlēja vīru un sievu nogādāt sveikus un veselus mājās.

Krokodils sāka peldēt pa upi, uz savas muguras nesdams viru un sievu. Tā ap pusdienlaiku krokodils jutās nokusis un izsalcis, lika vīram un sievai nokāpt krastā un tur pagaidīt, kamēr viņ� paēdī�ot pusdienas. Vīrs un sieva arī jutās izsal�ku�i un iegriezās ceļmalas krogā, kur taisni tobrīd bija apme�ties kāds bagāts tirgonis. Tirgonis ieraudzīja skaisto sievieti, un viņam kaut kas nelāgs ie�āvās prātā. Tirgonis piesēdās pie abiem dzīvesbiedriem, sapazinās ar viņiem un, lai piesaistītu skaistās sievas uzmanību, apdāvināja viņu ar dārgām zīda drānām un rotas lietām.

Tirgonis sāka plātīties un lielīties, ka viņam kuģī esot daudz visādu dārgu mantu, un uzaicināja vīru un sievu viņu ap�ciemot.

Vīrs nevēlējās dārgās mantas redzēt, atvadījās no tirgoņa un devās kopā ar sievu uz krastu, lai sagaidītu atgrie�amies krokodilu. Viņi iekārtojās zem kāda koka un i nepamanīja, kā abus pieveica miegs. Bagātais tirgonis, ieraudzījis, ka laulātie draugi aizmigu�i, klusām piezagās un uzmodināja skaisto sievu.

���� Aiziesim pie manis uz kuģa, � viņ� vedināja. � Es tev uzdāvinā�u neredzēti skaistas un dārgas rotas lietas. Mans kuģis stāv tepat tuvumā, tikai desmit soļu no �ejienes, tu drīz vien būsi atpakaļ.

Kārdinājums bija pārāk liels, un sieva aizgāja tirgonim līdzi. Tiklīdz skaistule uzkāpa uz klāja, matro�i nekavējoties pacēla enkuru, vēj� piepūta buras un kuģis atgāja no krasta.

Krokodils atpeldēja pie norunātās vietas un redzēja, ka zem koka guļ tikai vīrs viens pats. Krokodils viņu uzmodināja un vaicāja, kur tad palikusi sieva, kas noticis ar viņu. Vīrs vēl bija samiegojies un nekā nesaprata, skatījās uz visām pusēm, bet sievu kā neredzēja, tā neredzēja. Piekrāptais vīrs sāka turēt aizdomās krokodilu, sāka sievas nozu�anā vainot viņu, teik�dams:

��� Tātad tu viņu esi aprijis!�

���� Neesmu to darījis. Ja netici, ielien manā vēderā un pats savām acīm pārliecinies! � krokodils pagalam apvainojies teica.

Vīrs ielīda krokodila vēderā un tur redzēja tikai zivju asa�kas un upes akmeņus. Pārliecinājies, ka bija veltīgi krokodilu turējis aizdomās, viņ� izrāpās ārā, lūdza piedo�anu krokodilam un devās gar upes krastu meklēt sievu. Gāja, gāja, bet sievu tā arī neatrada, apsēdās pie kuģu piestātnes un sāka rūgti rau�dāt. Krokodilam kļuva nabaga nelaimīgā �ēl un viņ� teica:

���� Nebēdājies! Sēdies labāk man mugurā, dzīsimies laivām un kuģiem pakaļ, ko satiksim ceļā, to iztaujāsim.

Tā viņi arī izdarīja. Vīrs, sēdēdams krokodilam mugurā, vi�sus iztaujāja un no labiem ļaudīm uzzināja, ka pa upi peldot buru kuģis, bet uz tā redzēta brīnum skaista sieviete. Viņi no�jauta, ka tiku�i sievai uz pēdām, un sāka vēl ātrāk dzīties pa�kaļ.

Panaca buru kuģi, un vīrs, uz tā ieraudzījis sievu, kļuva līksms un uzsauca:

���� Sieviņ, lec ātrāk ūdenī, peldi �urp, man bez tevis grūti dzīvot!

���� Aizmirsti mani un piedod. Es pie tevis vairs neatgriezī�os, mani tu negaidi, � sieva atbildēja un sniedza viņam sauju pilnu ar zeltu, teikdama: � Ņem sev �o zeltu un uzskati, ka esmu mirusi.

Vīrs sadusmojās, lielā niknumā iemeta zeltu upē un palūdza krokodilu viņu atkal aizvest pie Būdas. Vecītis noklausījās vīra bēdu stāstu un pavēlēja krokodilam panākt buru kuģi, bet vīru pamācīja, lai pieprasa sievai atdot viņam trīs pilienus asins.

Tā nu sievai vajadzēja atdot vīram trīs pilienus asins. Tik�līdz viņa tos atdeva, tā tajā pa�ā mirklī bija jau mirusi. Lai kā tirgonis nepūlējās viņu atdzīvināt, viss bija veltīgi.

Neuzticīgo un nepateicīgo sievu Buda pārvērta par moskītu. Kop� tā laika tad arī moskīts lidinājās, aizvien metas virsū cil�vēkiem, nevarīgā niknumā viņiem dzeļ, bet trīs pilienus asins nekā nevar izsūkt.

Senos aizlaikos Kaobiņas pusē dzīvoja vecītis ar vecenīti. Bērnu viņiem nebija. Abi dzīvoja nabadzīgi. Katru dienu vecī��i devās uz me�u, cirta malku un nesa to uz tirgu, lai iemainītu pret rīsiem. No tiem abi arī pārtika. Vecī�i strādāja no agra rīta līdz vēlai naktij, nevairīdamies nekāda darba. Visiem ma�ziem un veciem, visiem trūkumcietējiem un nevarīgiem palī�dzēja.

Pats Ja�mas valdnieks[3], uzzinājis par viņu labsirdību, no�lēma vecī�iem dāvāt dēlu. Tikai viena nelaime � vecītis nesa�gaidīja mantinieka piedzim�anu � saslima un nomira.

Vecenītei nācās dēlu audzināt vienai pa�ai, bet pagāja neilgs laiks, "kad arī viņa atstāja �o pasauli. Jauneklis sāka dzīvot viens pats vecajā būdā zem kupla koka. Ļaudis viņu sauca par That Sanu, kas nozīmē: no Akmens Dzimu�ais. Visa viņa manta bija tēva atstātais cirvis. That Sans katru dienu devās uz me�u un no gaismas līdz tumsai cirta malku. Par jaunekļa centību un izveicību Ja�mas valdnieka sūtnis viņam iemācīja kara mākslu un da�ādas burvestības.

Kādu dienu garām kuplajam kokam gāja vīna tirgotājs Li Thongs. Viņ� apmetās koka ēnā atpūsties. Redzēdams, kādus milzīgus malkas saiņus itin viegli nes That Sans ar saviem nē��iem, tirgotājs nodomāja: �Redzams, �is jauneklis ir varen spē�cīgs". Ja paņemtu viņu sev līdzi, mājās būtu labu labais kalps.�

Li Thongs laipni uzrunāja That Sanu un uzaicināja to pa�dzīvot viņa mājā ar brāļa tiesībām. Sve�ais bija tik labs un pieklājīgs, ka That Sans ar prieku pieņēma uzaicinājumu.

Li Thongs noņēmās ar vīna gatavo�anu. That Sans izrādī�jās viņam krietns palīgs.

Toreiz tajā apvidū bija parādījusies briesmīga �ņaudzēj��ūska. �ņaudzēj�ūska nebija nekas cits kā viltīga burve un ap�rija milzum daudz cilvēku.

Ne viens vien dro�sirdis gribēja viņu iznīcināt, ta�u nevie-' nam tas nebija pa spēkam. Galu galā nācās �ņaudzēj�ūskai

uzbūvēt templi un katru gadu tai ziedot pa cilvēkam, lai pasar�gātu apkārtējos ciemus no tās ļaunprātībām.

Pienāca kārta Li Thongam iet pie �ņaudzēj�ūskas. Li Thongs nobijās, nezināja, ko darīt. Te māte viņam deva pa�domu:

��� Savā vietā aizsūti That Sanu. Viņam nav ne tēva, ne mātes, viņ� te ieradies nesen un vēl nezina mūsu puses para��as. Viņu piemānīt tev nebūs grūti.

Sacīts � darīts! Vakarā, kad That Sans atgriezās no me�a, Li Thongs pasniedza viņam paplāti ar vīnu un da�ādiem ēdie�niem, teikdams:

���� �onakt ir mana kārta iet templi sargāt. Gatavais posts: man ta�u �odien tik daudz darī�anu! Esi tik labs, aizej �oreiz manā vietā. No rīta pārnāksi, tad varēsi pagulēt.

That Sans nekā ļauna nenojauta un bija ar mieru. Viņ� de�vās uz templi. Pusnaktī That Sanam acis sāka lipt ciet, ta�u viņ� varonīgi atgainīja miegu. Pēk�ņi kaut kur no tempļa aiz�mugures izlocījās briesmīga �ņaudzēj�ūska. That Sans nenobijās, paķēra rokās savu cirvi un metās briesmonei virsū. Kādu tik izskatu ļaunā burve �ņaudzēj�ūska nepieņēma, ta�u That Sanu tā nenobiedēja. Drīz vien jauneklis pārcirta briesmīgo �ūsku uz pusēm. Tad paņēma �ūskas galvu un viņas zelta loku ar visām bultām un gāja mājās.

Li Thongs un viņa māte vēl gulēja cie�ā miegā. Izdzirdēju�i aiz durvīm That Sana balsi, abi no bailēm sāka drebēt un no�sprieda, ka jaunekļa dvēsele ieradusies atriebties. Kad ierau�dzīja That Sanu dzīvu un veselu, nobijās vēl vairāk. That Sans izstāstīja, ka viņ� apkārtējos ciemus atbrīvojis no drausmīgās �ņaudzēj�ūskas. Li Thongs noklausījās That Sana stāstījumu un iecerēja jaunu viltību.

���� Ko tu tagad esi izdarījis! � viņ� iesaucās. � Kop� se�niem laikiem valdnieks mums visiem ir pavēlējis rūpēties par �ņaudzēj�ūsku un nenodarīt tai neko ļaunu. Bet tu esi nogalējis valdnieka mīluli. No soda tev tagad neizbēgt. Bēdz, kamēr nav vēl gai�s, un paslēpies dro�ā vietā. Es raudzī�u padarīto griezt par labu.

Jaunekli biedēja valdnieka dusmas. Viņ� atvadījās no Li Thonga, no viņa mātes un aizgāja. Viņ� atgriezās savā būdā pie vecā kuplā koka, atsāka, tāpat kā agrāk, iet uz me�u pēc malkas. Pa to starpu Li Thongs aiznesa �ņaudzēj�ūskas galvu uz galvaspilsētu un paziņoja valdniekam, ka viņ�, rau, esot zemi atbrīvojis no briesmīgās �ņaudzēj�ūskas. Valdnieks no�priecājās un iecēla viņu par visa sava karapulka vadoni.

Valdniekam bija skaista meita precību gados. Daudz viņas cienīgu vīru no malu malām sūtīja savus preciniekus, ta�u ne�viens sve�zemju princis nebija meitenei pa prātam.

Kādu dienu princese viena pati pastaigājās pils dārzā. Skaisto princesi pamanīja garām lidojo�ais Lielais grifs � ļau�nais gars, kas mitinājās kalnos. Viņ� nolaidās zemē, sagrāba valdnieka meitu un nesa uz saviem kalniem.

Taisni tobrīd That Sans sēdēja zem kuplā koka. Pamanījis, ka lido Lielais grifs ar nagos sakamptu skaistuli, viņ� uzvilka savu loku un raidīja grifam zelta bultu. Bulta iespindzējās, nosvilpās un ieurbās Lielajam grifam spārnā. Ļaunais gars aiz sāpēm sabozās, ta�u aizstiepa princesi līdz savai alai.

That Sans devās pa pēdām, ko grifs bija atstājis uz zemes, un nonāca pie alas, kur mitinājās briesmonis.

Pa to laiku valdnieks bija uzzinājis, ka pazudusi viņa meita, un gau�i noskuma. Viņ� pavēlēja sava karapulka vadonim Li Thongam atrast princesi. Valdnieks apsolīja tam, kur� meitu atradīs, atdot valdnieka troni un piedevām princesi par sievu. Li Thongs nopriecājās par valdnieka doto uzdevumu, bet, kā to izpildīt, nezināja. Lai novilcinātu laiku, pavēlēja tautai desmit dienas priecāties un dziedāt dziesmas. Pagāja astoņas deviņas dienas, bet Li Thongam vēl neviena laba doma nebija ienākusi prātā. Desmitajā dienā Li Thongs satika That Sanu. Viņ� arī bija atnācis uz svētkiem. Tiklīdz That Sans uzzināja, ka Li Thongs meklē valdnieka meitu, viņ� izstāstīja visu par Lielo grifu. Li Thongs aiz prieka uzgavilēja un lūdza, lai That Sans viņa "karapulkam parādītu ceļu uz Lielā grifa alu.

That Sans viņus aizveda pie alas. Ta�u tā izrādījās tik dziļa, ka neviens no karavīriem neuzdro�inājās tajā ieiet. Tad That Sans apsēja sev ap vidu resnu virvi un, piekodinājis, lai to stingri turētu, devās iek�ā alā.

Lielais grifs kop� tās dienas, kad zelta bulta pārsita spārnu, bija sācis sirgt. Gulēja nepakustēdamies un lika princesei sevi

aptekāt. That Sans, nokļuvis alas dziļumā, paslēpās kaktā un sāka gaidīt, kad princese ies garām. Viņ� tai iedeva dziru un lika ar to padzirdīt Lielo grifu. Princese, nojautusi, ka jauneklis ieradies viņu glābt, kļuva mundra un priecīga.

Kad grifs aizmiga cie�ā miegā, jauneklis apsēja princesei ap vidu virvi, padeva zīmi Li Thonga karavīriem, un tie viņu izvilka no alas. That Sans nenojauta, ka Li Thongs pavēlējis saviem karavīriem aizvelt alas ieejai priek�ā milzīgu akmeni un viņu drosminieku atstāt alas dziļumā. That Sans lielās dus�mās ilgi dauzīja alas sienas, ilgi meklēja izeju, ta�u viss bija veltīgi.

Pa to laiku no reibuma atmodās Lielais grifs. Viņ� ierau�dzīja That Sanu un metās tam virsū. Ta�u That Sans izmantoja burvestību un pieveica Lielo grifu. That Sans palūkojās visap�kārt un ieraudzīja, ka lielā dzelzs būrī sēd jauneklis.

� Kas tu esi? � That Sans viņam vaicāja.

� Esmu princis, pa�a juras valdnieka dēls, � jauneklis stāstīja. � Kādu dienu izgāju pastaigāties, pēk�ņi nezin no kurienes uzkrita Lielais grifs, sagrāba mani un atnesa �urp. Drīz jau būs gads apkārt, kop� sē�u dzelzs būrī.

That Sans atcerējās savu zelta loku. Viņ� iz�āva bultu uz būri, un būris acumirklī saira. Iz�āva That Sans bultu uz ak�meni, kas aizsprostoja izeju no alas, un akmens pār�ķēlās. Princis sirsnīgi pateicās That Sanam par izglāb�anu, un viņi abi devās uz jūras valdnieka pili. Par dēla atgrie�anos jūras valdnieks nevarēja vien nopriecāties un apbēra That Sanu ar dāvanām. Kad jauneklis posās ceļā uz savu dzimto pusi, jūras valdnieks apdāvināja viņu ar zeltu un dārgām pērlēm. Ta�u That Sans no visa atteicās un paņēma tikai burvju lautu. Laiks nestāvēja uz vietas. Jauneklis atgriezās pie kuplā koka savā vecajā būdā.

Pa to laiku briesmīgās �ņaudzēj�ūskas un Lielā grifa dvē�seles, kurām neviens nebija sarīkojis bēru ceremoniju, kā ne�pieņemtas klīda apkārt pa pasauli. Gadījās, ka abas sastapās un viena otrai izstāstīja savas bēdas. Abas nolēma atriebties savam kopīgajam ienaidniekam. Viņas iekļuva valdnieka dār�gumu glabātavā, izzaga no turienes valdnieka vērtslietas un, lai uzsūtītu That Sanam nelaimi, nolika tās zem kuplā koka pie jaunekļa būdas.

Kad galma sardze atklāja valdnieka dārgumu pazu�anu un metās meklēt, tā bez lielām pūlēm tos atrada zem kuplā koka pie That Sana būdas. Sardzes vīri bez liekām runām sagrāba jaunekli un iemeta viņu cietumā.

Bija pienācis laiks valdniekam izpildīt savu solījumu: atdot Li Thongam meitu un valdnieka troni. Bet tavu nelaimi! Kā princese atgriezās pilī, tā sēdēja caurām dienām viena, nebilda ne pu�plēsta vārda, raudaja vienā raudā�anā. Ta�u līgavainis steidzās.

Li Thongs saaicināja visus brīnumdarus, kuriem pakļaujas varenie burvju spēki, visus dziedniekus, bet, lai kā viņi arī ne�nopūlējās, viss velti.

Pa to laiku līdz Li Thongam nonāca valodas, ka That Sans ieslodzīts cietumā. Li Thongs nobijās.

�Ja That Sanu izlaidīs brīvībā, viņ� var izstāstīt visu patie�sību. Tad man labi neklāsies.� Un ļaundaris nolēma jaunekli pazudināt.

Cietumā That Sans gau�i bēdājās. Viņ� paņēma burvju lautu, jūras valdnieka dāvanu, un sāka spēlēt. Lauta iedziedājās skumji un sērīgi, vēstīdama par nodarīto pārestību un bēdām, par princeses vienaldzību un par Li Thonga ļaundarībām. Tālu aizskanēja lautas skaņas, tās nonāca līdz pat pilij. Princese, tās dzirdēdama, it kā atmodās. Viņa sāka runāt, smaidīt un pa�vēlēja atvest uz pili to, kur� spēlē lautu.

Uz pili tika atvests That Sans. Jauneklis izstāstīja par vi�sām savām likstām. Valdnieks ar tuviniekiem noklausījās That Sana stāstu un pavēlēja atvest Li Thongu un viņa māti, lai That Sans pats izlemtu viņu likteni. Jaunekļa sirds vēlēja ļaunda�rus saudzēt. Ta�u viņus abus sodīja pa�as debesis. Kad viņi atgriezās mājās, spēra zibens un nosita Li Thongu un viņa māti.

Valdnieks atdeva savu meitu That Sanam par sievu un sa�rīkoja varenas kāzas, kādas līdz tam galvaspilsētā nebija ne dzirdētas, ne redzētas. Par tām runāja tuvu un tālu. Valodas nonāca līdz pat sve�zemju prin�iem, kurus princese bija atrai�dījusi. Prin�i apvainojās un ne pa jokam saniknojās. Viņi sa�vāca prāvu karapulku un devās karagājienā pret valdnieku. Kā gan valdnieks esot uzdrīkstējies princesi � ja�mas lapiņu no zelta zariņa � izdot par sievu galīgam plikadīdam. Ta�u, tikko prin�u karavīri izdzirdēja That Sana lautas skaņas, viņi no�meta �ķēpus un bultas un atteicās iet karot. Prin�iem nācās vien salīgt mieru. Bet That Sans pavēlēja sve�zemju karapulkus pa�ēdināt ar rīsiem. Atnesa katliņu. Karavīri, ieraudzīju�i tik mazu katliņu, apvainojās, pat ēdamiem irbuļiem negribēja ne pie�skarties. Tad iznāca That Sans un teica:

� Ja jūs, karavīri, izēdīsiet visus rīsus no �ā katliņa, es jūs jo dāsni apbalvo�u.

Karavīri ēda, ēda, bet katliņā rīsu cik bija, tik palika. Viņi pateicās That Sanam un devās katrs uz savu pusi.

Valdnieks atdeva That Sanam savu troni, bet debesis viņam dzīvē sūtīja tik daudz prieka, ka vārdos tas nemaz nav iztei�cams.

Senos laikos kādā bagātā mājā svinēja kāzas. Kopā bija sa�nāku�i visi līgavaiņa un līgavas radi. Viesi dzīroja, priecājās. Pēk�ņi pie viņiem ienāca nabadzīgs vecītis un lūdza dāvanas.

Bagātā saimnieka radi par tādu ubaga pārdro�ību noskai�tās � ne rīsu graudiņu, ne parastu viru vecītim nepasniedza. Nelūgto viesi ņēmās visādi izsmiet, tad trieca projām, vēl suni virsū uzrīdīja.

Vecītis steidzās jo ātrāk tikt laukā no bagātās mājas. No�nācis pie akas, apsēdās un redzēja � ar nē�iem pār pleciem �urp nāca jauna meitene. Viņa bija tik gau�i neglīta, ka pat skatīties uz viņu netikās.

Meitene nolika zemē spaiņus, izvilka sauju aukstu rīsu un, līdzko cēla tos pie mutes, pamanīja ubagu. Meitene viņam pa�sniedza rīsus un teica:

��� �odien maniem saimniekiem varenas kāzu dzīres. Ta�u man viņi nedeva nekā pat nogar�ot. Re, sakasīju no katliem ne�daudz aukstu rīsu. Uzēdiet tos pa�us, varbūt tie kaut nedaudz remdēs jūsu izsalkumu.

Vecītis paņēma sauju auksto rīsu.

���� Paldies par cienastu, mazmeitiņ, � viņ� teica. � Vai gribi, es izpildī�u tavu viskarstāko vēlē�anos. Tikai pasaki, ne�kautrējies.

Meitene brītiņu padomāja un atbildēja:

��� Man ir viena vēlē�anās, vectētiņ, bet nemaz nezinu, kā to pateikt� Es gribētu būt tikpat skaista kā manas draudzenītes.

Vecītis pamāja ar galvu, paņēma meiteni pie rokas un aiz�veda pie mazas upītes.

��� Kāp ūdenī, � vecītis teica, � nebaidies un brien pāri upītei.

Meitene izdarīja visu, kā vecītis lika. Un tavu brīnumu! Viņa nebija vēl aizbridusi līdz otram krastam, kad no atspulga ūdenī viņai pretī raudzījās īsta skaistule. Meitene nopriecājās, vecī�a priek�ā zemu paklanījās, uzmeta nē�us uz pleca un te�cēja mājup.

Daiļajā meitenē neviens vairs nepazina kalponīti.

���� Kas tā par skaistuli, kura nes ūdens spaiņus un ne ar vienu nesasveicinās, nevienam nepaklanās? � sāka klaigāt vienā mutē visi bagātā saimnieka kāzu viesi.

���� Kādu ļau�u tu būtu un kāpēc nes ūdeni uz mūsu mā�ju? � līgava tincināja meiteni.

���� Esmu ta�u jūsu kalpone, � meitene atbildēja.

Nekā nenoklusēdama, meitene izstāstīja, kā satikusi naba�ga vecīti un kādu brīnumu tas ar viņu izdarījis. Viesi meiteni noklausījās un visi lielā barā metās prom uz upīti. Redz � koku ēnā sēd vecs ubags un atpū�as. Viesi metās pie vecī�a, cits citu pārkliegdami, aicināja vecīti uz kāzu māju. Vecītis ne�atteicās � paēda, padzēra. Tad nu bagātā saimnieka viesi ņē�mās viņu lūgt un pierunāt � padarīt arī �os tikpat skaistus kā jauniņo kalponi. Vecītis pasmaidīja, piecēlās un uzaicināja vie�sus iet viņam līdzi. Nonāca visi pie upes. Vecītis lika viesiem novilkt drēbes un brist pāri upītei. Bagātā saimnieka viesi sāka vilkt nost jakas, kreklus, halātus un lēca ūdenī. Kad viņi sa�sniedza otru krastu un paskatījās ūdenī savos atspulgos, visi aiz �ausmām palika vai mēmi � viņi no galvas līdz kājām bija apaugu�i ar matiem, sejas sakrunkoju�ās kā vecas piepes un sa�ķobīju�ās nejaukās grimasēs, bet katram aizmugurē bija iz�augusi gara aste. Tā, rau, par pērtiķiem pārvērtās visi bagātie līgavaiņa un līgavas radinieki. Pie cilvēkiem ciematā viņi vairs neatgriezās, bet viss bars iebēga d�ungļos, kur dzīvo vēl �obrīd.

Tas notika senos, neatminamos laikos. Le dzimtā dzīvoja neparasti skaista meitene. Viņa gan pēc dabas bija jauka, gan ar prātu un zinā�anām citus pārspēja. Galvenais, meitenei bija zelta rokas: lai ko arī neuzsāka, viss viņai padevās. Neviena cita meitene visā pla�ā apkaimē ne ar ko nevarēja viņai līdzi�nāties. Kad pienāca laiks meitenei iziet pie vīra, valsts augst�maņu, aizjūras bagātnieku un augsti mācītu gudro vīru dēli sāka nākt pie viņas precībās. Ta�u neviens no preciniekiem ne�bija pa prātam meitenes tēvam.

���� Nepiedienas manai meitai būt par sievu valsts augstma�nim vai bagātniekam, � viņ� teica. � Viņa būs sieva tam, kur� savā amatā ir nepārspēts meistars. Tāpēc tas, kur� no jums amatu nav pilnībā apguvis, lai veltīgi ne�ķie� laiku.

Vēsts par vecā Le lēmumu aplidoja zemes, kas stiepās uz visām �etrām debespusēm. Pie viņa mājas sāka pulcēties prasmīgi meistari, ta�u neviens ar savu maku nespēja pārsteigt veco vīru. Vecais Le, skatīdamies, kā precinieki savu māku un izveicību cen�as parādīt, galvu vien pa�ūpoja:

���� Reti, gau�i reti gan pasaulē var sastapt īstus meistarus!

Kādā rītā pie vecā vīra ieradās trīs bra�i pui�i. Visi trīs bija

glīti no vaiga un staltiem augumiem. Vecais Le iztaujāja, kas viņi tādi un kādu amatu protot. Viens bra�ulis teica, ka esot meistars loka �au�anā un varot trāpīt mērķī, vienalga, cik tālu tas arī nebūtu. Otrs teica, ka viņ� esot neparasti labs nirējs, varot nedēļām ilgi atrasties zem ūdens, nebaidoties no jūras briesmoņiem, un varot saskatīt okeāna dibenā pa�u sīkāko nie�ciņu. Tre�ais puisis teica, ka viņ� esot brīni�ķīgs dziednieks un varot izdziedināt no jebkuras kaites un, ja vajadzīgs, pat mi�ru�u atdzīvināt.

Vecais Le kļuva priecīgs un ieveda pirmo puisi pagalmā, norādīja uz augstu jo augstu koku pie �oga.

���� Es pavēlē�u kalpam uzkāpt pa�ā galotnē, � viņ� tei�ca. � Lai viņ� vienu lapiņu notriepj ar kaļķiem. Tev �ī lapiņa būs jānotriec zemē mūsu acu priek�ā ar vienu �āvienu.

�āvējs paņēma savu loku ar bultām. Viņ� iz�āva tikai vienu vienīgu bultu � un visu acu priek�ā zemē noplivinājās ar kaļ j ķiem iezīmētā baltā lapiņa.

Vecais Le nolēma pārbaudīt otru puisi. Viņ� to aizveda uz jūras malu, parādīja gredzenu un teica:

��� Es pavēlē�u kādam no saviem kalpiem ar laivu iebraukt tā patālāk jūrā un iemest gredzenu dzelmē. Tev �is gredzens būs jāatrod un jāatnes man.

Nirējs nevilcinājās � nometa drēbes un ielēca jūrā. Tie, kas stāvēja malā, nepaguva ne beteli[4] pazelēt, kad puisis jau iznira no ūdens. Priecīgi pavicināja roku un visiem parādīja atrasto gredzenu.

Pienāca kārta tre�ajam bra�ulim. Viņu aizveda uz tirgu. Ve�cais Le parādīja viņam mirsto�u ubagu un teica:

���� Izdziedini to.

Puisis rūpīgi apskatīja slimo ubagu. Veikli pagatavoja lapu un zāju novārījumu un deva ubagam to izdzert. Pēc da�iem mirkļiem slimais piecēlās un lūdza ēst, it kā būtu pamodies no ilgas gulē�anas.

Vecais Le pārliecinājās, ka visi trīs bra�ie pui�i ir sava amata meistari, un nu viņ� apjuka. Kuram dot savu meitu, ku�ram nedot?

��� Jūs visi trīs esat man pa prātam, � vecais Le teica.

Atdot meitu par sievu jebkuram no jums būtu liela laime.

Ta�u jūs esat trīs, bet meita man ir tikai viena. Kā �ajā gadī�jumā rīkoties?

Kamēr meitas tēvs un jaunekļi neziņā lauzīja galvas, no mājas izskrēja cilvēks un sauca:

���� Skaistā Le tīrumā ravēja, pēk�ņi atlidoja grifs, pakampa viņu un aiznesa.

To izdzirdēju�i, jaunekļi aizskrēja uz lauku un redzēja, ka grifs ar visu meiteni jau lai�as pāri jūrai. Meistarīgais �āvējs vienā mirklī pielāgoja bultu, uzvilka loku � un nebija ko re�dzēt, ka grifs ar sa�autu spārnu iegāzās jūrā, aizraudams sev līdzi meiteni. Daudz neprātodams, jūrā ielēca nirējs un tūlīt pat i/.nesa meiteni malā. Ta�u nabaga meitene no visa pārdzīvotā bija mirusi. Tad nu pie darba ķērās dziednieks, un viņ� mei�teni � viens divi! � atdzīvināja.

���� Ja es nebūtu sa�āvis briesmoni, � vecajam Le teica pir�mais puisis, � neviens pat nezinātu, kur meklēt skaistuli. Saki, ko gribi, � meitene pieder man.

Nē, nē, nekādā gadījumā, � iebilda otrais, � ja es nebutu meiteni atradis dzelmē un izvilcis krastā, tad, lai cik trā�pīgs arī nebūtu �āvējs, mēs meiteni tik un tā nebūtu izglābu�i.

���� Bet, ja nebūtu bijis manas dziednieka mākas, tad tagad jusu priek�ā gulētu līķis. Tāpēc būs taisnīgi, ja meitene kļūs mana sieva, � pārliecināts par savu taisnību, apgalvoja tre��ais. ' "

Neviens no trijiem pui�iem negribēja piekāpties. Vecais Le kļuva bēdīgs. Viņ� nezināja, kā rīkoties, kuram no bra�uļiem

atdot meitu, kuram ne. Beigu beigās nolēma visi kopā iet pie valdnieka, lai tas iz�ķir strīdu pēc tiesas un taisnības.

Valdnieks ilgi domāja, kādu lēmumu pieņemt, līdz beidzot izdomāja. Viņ� pasauca pie sevis veco Le ar meitu un trīs pras�mīgos meistarus un paziņoja:

� Jūs visi trīs esat vienādi labi meistari. Katrs no jums lī�dzēja novērst nelaimi. Ta�u, lai kā arī nebūtu, dziednieks nevar dabūt meiteni par sievu, tāpat kā viņ� nevar pieprasīt sev par sievu katru to sievieti, kuru viņ� izglābis no nāves. Le meita dziedniekā redz vienīgi labdari, nevis vīru. �āvējs iz�āva uz putnu un neapdomāja, ka arī meitene iekritīs jūrā. Tas nav se�vi�ķi saprātīgi. Ja blakus nebūtu stāvējis nirējs, neviens neva�rētu meiteni izvilkt no jūras dzelmes. Viņa tur būtu palikusi uz visiem laikiem. Tādēļ pēc tiesas un taisnības skaistajai Le jākļūst nirēja sievai. Abi laulātie draugi savus labdarus � �ā�vēju un dziednieku, lai uzskata par saviem brāļiem.

Trīs bra�ie pui�i noklausījās valdnieka padomu un izdarīja, kā viņ� vēlēja. Visi trīs kļuva par brāļiem, turklāt tik draudzī�giem, kādi tikai retumis ir īstie brāļi. Meistarīgais nirējs ap�precēja skaisto Le. Stāsta, ka viņi vēl �obaltdien dzīvojot mī�lestībā un saderībā.

Vecos laikos dzīvoja kāds saimnieks, un viņam bija brīnum daiļa meita. Bija viņam arī kalps. Lai to vairāk izdzītu, saim�nieks apsolīja kalpam izdot par sievu savu brīnum daiļo meitu.

Kalps par to gau�i nopriecājās, strādāja, miegu negulējis, spēkus netaupīja. Karstā tveicē un aukstā miglā, jau mazā gaismiņā viņ� bija tīrumā.

Pagāja kādi trīs gadi. Saimnieks kļuva jo bagāts. Sāka skatīties uz kalpu no aug�as. �Vai nu tas kur der,� viņ� do�māja, �izdot skaistu meitu no bagātas mājas par sievu kaut kā�dam tur plikadīdam? Ko gan ļaudis par to teiks, sāks rādīt ar pirkstiem, izsmies.�

Saimnieks nolēma paslepus no kalpa saderināt savu meitu ar ciema visbagātākā saimnieka dēlu.

Kāzu dienā saimnieks pasauca kalpu un teica:

���� Aizteci nu, draudziņ, uz d�ungļiem un atnes simts posmu bambusu. Kāzās ta�u rīsus ēd tikai ar irbuļiem, kas izga�tavoti no tāda bambusa. Tad mēs arī sarīkosim kāzas.

Kalps nesaprata, ka saimnieks viņu izsmej, un teciņiem vien aizjoza uz d�ungļiem. Viņ� ilgi klīda pa me�onīgiem brik�ņiem, ta�u � skaties, kā gribi, � nekur neatrast tādu bambusu, ku�ram būtu simts mezglu, simts posmu. Kalps noskuma, apsēdās un sāka raudāt.

Pēk�ņi viņa priek�ā nostājās vecītis.

���� Kālab tu, dēliņ, tik bēdīgs? Izstāsti man, nekā neslēp.

Kalps viņam visu izstāstīja, nekā neslēpa. Vecītis noklausī�jās un teica:

���� Neskumsti. Es tev palīdzē�u. Aizej sacērt un atnes man �urp simts bambusa nūjiņu, tikai skaties, lai katra būtu ar mezglu.

Kalps izdarīja tā, kā vecītis viņam teica. Drīz vien simts bambusa nūjiņu ar simts mezgliem tika atnestas pie vecī�a.

Tad vecītis uzsauca:

��� A�i kopā! A�i kopā! A�i kopā!

Un simts bambusa nūjiņas pa�as cita ar citu savienojās. Iznāca simts posmu bambuss.

Kalps kļuva priecīgs, uzvēla bambusu sev uz pleca un snāja uz māju. Bet � ak tu negals! � vai nu biezoknī ar tik garu bambusu izgrozīsies. Kalps netika biezoknim cauri. Viņ� apsē�dās un gau�i noskuma. Un atkal parādījās sirmais vecītis.

���� Kālab tu atkal tik bēdīgs? � vecītis vaicāja.

��� Bambuss ir tik gar�, � kalps atbildēja, � ka es ar to nekādi nevaru iztikt laukā no biezokņa.

��� A�i vaļā! A�i vaļā! A�i vaļā! � vecītis uzsauca.

Pēc �iem brīnumvārdiem simts posmu bambuss vienā mirklī sadalījās simts atsevi�ķās nūjiņās.

Kalps vecītim pateicās, nūjiņas sasēja un devās uz saim�nieka māju.

Ieiet kalps pagalmā un brīnās: kāzu dzīres rit pilnā sparā � teju, teju līgavainis vedīs līgavu uz savu māju. Tikai tagad kalps noskārta, ka saimnieks viņu piemānījis. Viņ� nekā neteica, nolika bambusa nūjiņas zemē, trīs reizes no�ukstēja: �A�i kopā! A�i kopā! A�i kopā!� � un bambusa nūjiņas vienā mirklī savienojās. Iznāca gar� bambuss, kas sastāvēja no simts posmiēm. Saimnieks, to redzot, palika vai mēms, pieskrēja tu�vāk, lai uz brīnumu paskatītos, bet kalps no�ukstēja: �A�i kopā! A�i kopā! A�i kopā!�

Saimnieks saņēma rokās bambusu un tā pielipa, ka nekādi spēki nevarēja viņu atraut. Viņam palīgā atskrēja līgavaiņa tēvs: �Nu, dod es�� Bet kalps, nogaidījis, kamēr tas pienāca bambusam tuvāk, �ukstēja: �A�i kopā! A�i kopā! A�i kopā!�

Arī līgavaiņa tēvs pielipa pie stumbra. Vairāk neviens ne�uzdro�inājās bambusam tuvoties. Abi piesaistītie iūdzās, lai kalps ap�ēlojas un viņus atlai�.

���� Esi tak cilvēks, atlaid mani! � lūdzās līgavaiņa tēvs.

��� Es ar visiem saviem radiem tūlīt pat no �ejienes aizie�u.

���� Esi tak cilvēks, atlaid mani! � saimnieks �ēli vaidēja,

���� Es turē�u savu vārdu un atdo�u tev meitu par sievu.

Kalps noticēja, trīsreiz noteica: �A�i vaļā!�

Simts posmu bambuss kā lūztin salūza sīkos gabalos. Saim�nieks un līgavaiņa tēvs atviegloti nopūtās.

Kalps apprecēja skaisto saimnieka meitu. No tā laika ne�viens vairs nedrīkstēja viņu mānīt. Stāsta, ka abi joprojām dzī�vojot saderībā un saticībā, bet tauta dzied �ādu dziesmiņu:

Tu, bagātniek, smējies, nu jāraud tev būs, Un tava meita par sievu man kļūs! Lai esmu es kalpa vīrs nabadzīgs, Manā būdiņā laime ienāks drīz.

Pirms daudz, daudz gadiem dzīvoja divi brāļi. Jo agri abi palika bez tēva un mātes. Vecākais brālis bija alkatīgs un skops, pievāca sev visu mantu, jaunākajam brālim atstāja tikai tuk�u būdu.

Jaunākais brālis ar sievu bija lādzīgi, labsirdīgi ļaudis un par savu nabadzību daudz nesūrojās. No gaismas līdz tumsai abi strādāja saimnieka tīrumā un bez tam vēl nolīga nastas nest. Savas zemes viņiem bija tik daudz, kā kaķim kur nogul�ties, toties ar lielu prieku abi kopa brīni�ķīgu karambolas koku, kas auga tie�i pie viņu būdas. No gar�īgajiem, saldajiem ka�rambolas augļiem vīrs un sieva tad arī pārtika.

Ta�u kādā dienā, kad augļi jau bija nogatavoju�ies, pie koka atlidoja milzīgs krauklis. Tā katru dienu � tikko atausa gaisma � krauklis klāt. Notupās uz zara un knābāja augļus. Lai kā jaunākā brāļa sieva nenopūlējās, to dzīdama projām, krauklis nekustēja ne no vietas, tupēja uz zara un kāri ēda augļus. Nabaga sieviete galīgi nomocījās un sāka gau�i raudāt.

��� Ak bēdas, bēdas! �is koks ta�u ir mūsu vienīgais baro�tājs. Kā mēs tagad dzīvosim, o, kraukli? Jūs visu noknābāt. Mums ar vīru nāksies nomirt bada nāvē.

Pēk�ņi krauklis no koka galotnes viņai atbildēja cilvēka balsī:

���� Par katru apēsto augli do�u zelta gabalu! Pa�ujiet di�vus trīs olektis garus maisus!

Sieva pabrīnījās, ta�u saprata, ka �is krauklis ir burvju putns. Aizskrēja pie vīra un viņam to izstāstīja.

Vīrs un sieva nosprieda, ka jādara tā, kā krauklis licis, un katrs uz�uva savas trīs olektis garu maisu. No tās reizes krauk�lis lidoja �urp katru dienu un ēda, cik gribēja. Pirms savicināja spārnus, lai aizlidotu, uzsauca:

��� Par katru augli do�u zelta gabalu! �ujiet divus trīs olek�tis garus maisus!

Pienāca diena, kad krauklis noknābāja pēdējo augli, izplēta spārnus, nolaidās pagalmā un skaļi uzsauca:

��� Par katru augli maksāju zelta gabalu! Nesiet �urp divus trīs olektis garus maisus!

Jaunākais brālis atnesa abus pa�ūtos maisus. Krauklis pa�vēlēja viņam sēsties sev mugurā, uz�āvās ar viņu gaisā un lai�dās prom. Viņi nolidoja desmittūksto� reiz desmittūksto� zemu[5]un nolaidās uz kādas vientuļas salas zilas jūras vidū.

Jaunākais brālis palūkojās visapkārt, aiz brīnumiem ieplēta acis. Ne nu ticēt, ne neticēt � visapkārt kā smiltis vai oļi strauta malā spīguļo pērles un zelts, dārgakmeņi un sudrabs.

��� O, cilvēk, tu vari savākt ar �o bagātību pilnus abus maisus.

Jaunākajam brālim acu priek�ā viss sāka ņirbēt. Viņ� sa�vāca pilnus abus maisus, uzrāpās krauklim mugurā un laidās atpakaļ uz mājām.

Kop� tās reizes jaunākais brālis ar sievu sāka dzīvot pārti�ku�i, uzcēla jaunu būdu un nopirka zemi.

Pagāja gads, kādā dienā jaunākais brālis ielūdza vecāko brāli ciemos. Vecākais brālis ar sievu greizi pavīpsnāja, uz na�badzīgā brāļa māju nevēlējās iet un atteica:

��� Ja ar krāsainiem paklājiņiem noklāsi ceļu no mūsu mā�jas līdz savai būdai un apzeltīsi savus vārtus, tad mēs varbūt aiziesim.

Jaunākais brālis kļuva priecīgs, pavēlēja sievai nopirkt sar�kanas apmales paklājiņus un ar tiem izklāt ceļu. Pats sagādāja zelta krāsu un apzeltīja vārtus.

To visu ieraudzīju�i, vecākais brālis ar sievu nobrīnīties vien nevarēja. Atskrēja pie jaunākā brāļa un ņēmās tincināt, kā viņ� kļuvis bagātāks par �iem. Jaunākais brālis viņiem visu izstās�tīja, neko nenoklusēja. Vecākais brālis no alkatības sāka trīcēt un drebēt un piedāvāja mainīties. Visu savu bagātību un māju atdeva par būdu blakus karambolas kokam. Vecākais brālis ar sievu sāka dzīvot būdā un gaidīja kraukli. Beidzot krauklis at�lidoja, notupās kokā un sāka knābāt augļus. Bet skopulis to tik gaidīja. Sāka vaidēt, vaimanāt un sūdzēties par savu naba�dzību. Krauklis klausījās, klausījās un teica:

� Par katru augli dabūsi zelta gabalu! Pa�uj divus trīs olektis garus maisus!

Tūlīt pat skopais vīrs un sieva uz�uva divus milzīgus mai�sus. Otrā dienā krauklis aiznesa vecāko brāli uz to pa�u vien�tuļo salu jūras vidū, kur jau bijis jaunākais brālis. Skopulim � vecākajam brālim nenopriecāties. Acis viņam iegailējās, rokas sāka drebēt. Piebēra ar zeltu pilnus divus milzīgus maisus. Ietina zeltu vēl kreklā, sabāza biksēs, pamanījās iebāzt pat de�gunā un ausīs.

Krauklis laidās virs jūras, ar pūlēm tikko nesdams lielo dārgakmeņu smagumu. Lai atpūstos, sakļāva spārnus, bet sko�pulis kā akmens iekrita jūrā un noslīka. Ne velti ļaudis saka: zini visam savu mēru, sien maisu ciet, pirms to līdz aug�ai esi pilnu piebēris.

Sirmā senatnē dzīvoja mācīts vīrs. Visas augstās grāmatu gudrības viņ� bija sekmīgi apguvis, bet, rau, kāda neveiksme: neprata nokārtot neviena pārbaudījuma, tāpēc nevarēja saņemt ne apbalvojumus, ne zinātniskos nosaukumus, ne ieņemt kādu amatu. Turklāt mācītais vīrs bija tik gau�i neglīts, ka neviena meitene negribēja iet pie viņa par sievu, � lai kuru arī bildi�nāja, visas kā norunāju�as atteica.

Reiz viņ� padzirdēja, ka esot tāds augsts kalns, kurā Debess un Zeme satiekoties, savā starpā apsprie�oties un cilvēku lik�teņus izlemjot. Mācītais vīrs sagatavoja veltes un devās ceļā.

Metās jau vakars, kad viņ� kādam labam cilvēkam palūdza naktsmājas. Saimnieks viņu ielaida istabā, paēdināja ar rī�siem, padzirdīja ar tēju un tad apvaicājās:

��� Sakiet, cienījamais, � no kurienes jūs nākdams un uz kurieni iedams tik vēlā stundā?

���� Esmu visu mū�u mācījies un apguvis grāmatu augstās gudrības, bet eksāmenos man neveicas, � ceļinieks atbildēja. � Neesmu arī vairs jauns, pēc vaiga esmu neglīts, un neviena meitene negrib nākt pie manis par sievu. Tad nu nolēmu doties ar lūgumu pie pa�as Debess, varbūt tā ie�ēlosies un atvieglos manu likteni.

Saimnieks noklausījās viesa bēdu stāstu un nopūtās:

��� Arī mani ir piemeklējusi līdzīga nelaime: man ir meita, visas viņas draudzenes jau sen pie vīriem, bet uz manu meitu neviens-i nepaskatās. Un tas tikai tāpēc, ka viņa no dzim�anas ir mēma. Cienījamais, jūs ejat ar lūgumu pie Debess � vai tur pie viena neizstāstītu arī manas bēdas?

Ceļa gājējs bija ar mieru un no rīta devās tālāk. Viņ� gāja, gāja līdz vēlai tumsai, bet, kad saule nogrima aiz kalniem, at�kal lūdza naktsmājas. Mājas saimnieks iedeva viņam ēst un dzert, iztaujāja, kas viņ� tāds esot un uz kurieni iedams. Mācī�tais vīrs nekā neslēpa, viesmīlīgajam saimniekam visu izstās�tīja. Saimnieks nopūtās un teica:

���� Godājamais, jūs ejat ar lūgumu pie Debess � vai jūs nebūtu ar mieru pie viena viņai pastāstīt arī par manu nelaimi? Dārzā man aug trīs apelsīnu koki, viens no tiem dod brīni�ķī�gus augļus, bet divi pārējie � nekā. Pazemīgi paklanieties De�besij un apvaicājieties, kas te būtu darāms.

Ceļa gājējs bija ar mieru un no rīta, atstājis viesmīlīgo māju, devās tālāk. Nepagāja ne diena, kad viņ� nonāca pie pla�tas upes. Upmalā neredzēja ne laivas, ne prāmja. Mācītais vīrs pamanīja, ka upes vidū plunk�ķinās milzīga zivs. Vīrs zivij uzsauca, tā izpeldēja malā un vaicāja:

���� No kurienes un uz kurieni iedams, cienījamais?

Ceļa gājējs viņai izstāstīja, uz kurieni iet, nekā nenoklusēja.

���� Jā, � zivs nopūtās, � arī man ir lūgums pa�ai Debesij. Man varen sagribējies kļūt par drakonu[6]. varu jums palīdzēt

pārcelties pāri upei, bet jūs tad neaizmirstiet aizlikt par mani kādu vārdiņu Debesij!

Ceļinieks bija ar mieru, uzsēdās zivij mugura un pārcēlās pāri upei uz otru krastu. Viņ� ilgi gāja, kamēr nonāca pie pa�a augstākā kalna. �eit mācītais vīrs izlika savas veltes, zemu pa�klanījās un apsēdās, pazemīgi gaidīdams Debess sūtņus.

Drīz parādījās trīs Debesu iemītnieki.

���� O, mirstīgais, kādas darī�anas tevi atvedu�as pie mums?

Mācītais vīrs vispirms sāka stāstīt par citu bēdām, kuras

bija pa ceļam dzirdējis. Vispirms viņ� pastāstīja par lielās zivs vēlē�anos.

��� Lielā zivs jau sen staigātu drakona ādā, � viņam atbil�dēja Debesu iemītnieki, � ja to netraucētu dārgakmens, kas zi�vij iesprūdis zobā.

Mācītais vīrs neaizmirsa pastāstīt ari par apelsīnu kokiem, kuri nedod augļus.

��� �ie koki tāpēc nedod augļus, ka zem katra no tiem pa�rakta krūze ar zeltu. Kad saknes vairs netraucēs krūzes ar zeltu, koki sāks ziedēt un tajos nobriedīs augļi.

Mācītais vīrs sāka aizlūgt arī par mēmo meiteni.

���� Viņa klusē tāpēc, � teica Debesu iemītnieks, � ka ne�viens mācīts vīrs vēl nav ar viņu runājis.

Tikko mācītais vīrs gribēja Debesu iemītniekiem izsūdzēt savas bēdas, tie pēk�ņi � kā nāku�i, tā pazuda. Viņam vaja�dzēja doties atpakaļ, nekā savā labā nepanāku�am.

Atpakaļceļā viņ� nonāca atkal pie upes, piepeldēja lielā zivs un apvaicājās:

���� Vai manu lūgumu pateici Debesij?

���� Visa tava nelaime ir dārgakmens, kas iestrēdzis tev zobā, � mācītais vīrs atbildēja. � Ļauj, es palīdzē�u tev to iz�vilkt, un tu kļūsi drakons.

Mācītais vīrs nonāca līdz mājai ar apelsīnu kokiem. Viņu sagaidīja saimnieks un vaicāja:

���� Ko tad Debess atbildēja uz manu lūgumu?

���� Pie visa vainīgas ir divas krūzes ar zeltu, kas paraktas zem kokiem. Iedodiet lāpstu� �ī krūze � jums, tā � man. Tagad jūsu apelsīnu koki dos katru gadu augļus.

Mācītais vīrs pienāca pie mājas, kurā dzīvoja tēvs ar mēmo meitu.

O, brīnums! Viņam pretī izsteidzās meitene, smaidīja un ap�sveica ar laimīgu atgrie�anos. It kā mēma nekad nebūtu bijusi.

Tēvs nopriecājās un tūlīt pat izdeva meitu par sievu �im go�dājamam cilvēkam. Un jaunais pāris sāka dzīvot laimīgi. Kad pienāca laiks mācītajam vīram kārtot pārbaudījumus, viņ� ieguva augstu zinātnisko nosaukumu. Tā pieticīgais mācītais vīrs kļuva laimīgs, bagāts un slavens.

No �ejienes arī cēlusies paruna: �Mazumu lūdza, trīsreiz vairāk saņēma.�

Ne visai senā pagātnē dzīvoja kāds skolnieks. Katru dienu ceļā pie sava skolotāja viņ� gāja garām akmenī izcirstam su�nim. Pa �o ceļu staigāja daudz ļau�u, ta�u vienīgi, kad parā�dījās skolnieks, akmens suns piecēlās, it kā par viņu priecāda�mies.

Skolnieks brīnījās, nezināja, ko par to domāt. Kādreiz viņ� apstājās pie akmens suņa un vaicāja:

��� Daudz skolnieku iet �eit garām, ta�u tu nevienam nepie�vērs uzmanību bet, tiklīdz ieraugi mani, tūlīt piecelies. Kā�pēc tā?

��� Neviens no skolniekiem, � suns atbildēja, � negūs pa�nākumus nākamajos pārbaudījumos galvaspilsētā. Tikai tu iz�pelnīsies apbalvojumu un augstu zinātnisko nosaukumu. Tāds ir Debess lēmums. Lūk, tāpēc es pret tevi izturos ar tādu cieņu.

Skolnieks atgriezās mājās un visu izstāstīja tēvam un mā�tei. Tēvs no �īs dienas kļuva iedomīgs, nesagājās vairs ar drau�giem, nemaz neievēroja kaimiņus. Kādu dienu viņ� ar bifeli tīrumā ara, ņēma un palaida lopiņu kaimiņu rīsa stādījumos. Viņam teica, ka tā rīkoties neklājas, bet viņ� nelikās to dzir�dam. Otrā dienā darīja atkal tāpat. Atskrēja kaimiņi, sāka klaigāt un trenca bifeli projām, bet tēvs, izvalbījis acis, sabozās un teica:

��� Mans dēls drīz dabūs augstu zinātnisko nosaukumu, gan tad es jums parādī�u!

Kaimiņi nobijās, neuzdrīkstējās viņam vairāk neko pārmest.

Nākamajā dienā skolnieks gāja garām akmens sunim, bet suns viņu nemaz neievēroja. Nāca skolnieks atpakaļ � suns i ausi nepakustināja. Skolnieks pabrīnījās un vaicāja:

��� Citkārt tu cēlies kājās, mani jau pa gabalu ieraudzījis. Kāpēc �odien tu mani nemaz neievēro?

��� Tavs tēvs kļuvis iedomīgs, ar kaimiņiem nevēlas saieties, citiem tīrumus nogana, � akmens suns atbildēja. � Debess ir no tevis novērsusies. Nākamajos pārbaudījumos galvaspilsētā tevi piemeklēs neveiksmes. Tāpēc arī es pret tevi nejūtu cieņu.

Skolnieks atgriezās mājās un visu izstāstīja tēvam. Tēvs no�ēloja, atzina kaimiņu priek�ā savu vainu un lūdza piedo��anu. No tās reizes viņ� vairs nebija iedomīgs.

Sākumā skolniekam galvaspilsētā pārbaudījumos veicās labi, ta�u beigās godu izcīnīja citi. Viņ� degunu nenokāra, bet sāka mācīties vēl uzcītīgāk. Arī tēvs pūlējās izpirkt savu vainu ar krietniem darbiem.

Laiks gāja, un, rau, kādā dienā akmens suns, tāpat kā ag�rāk, priecīgi piecēlās kājās, skolnieku ieraugot. Skolnieks pieskrēja tam klāt un jautāja, ar ko izpelnījies �ādu uzmanību. Akmens suns tam atbildēja:

��� Tava ģimene trīs gadus darīja tikai labus darbus un savu vainu izpirka. Debess tev atkal dāvā veiksmi.

Skolnieks, to dzirdējis, atgriezās mājās, bet neteica ne pu��plēsta vārda tēvam, tikai vēl cītīgāk sēdēja pie grāmatām. Un tie�ām nākamajos pārbaudījumos galvaspilsētā viņ� saņēma augstus pagodinājumus un apbalvojumus.

Sensenos laikos dzīvoja kāds kalps, kur�, būdams pēc dabas vieglprātīgs, nekad netika vaļā no parādiem. Kādu rītu kalps iejūdza bifeli un devās uz tīrumu art.

Pēk�ņi ieradās augļotāji un par parādiem atņēma kalpam gan bifeli, gan arklu, kuri piederēja nevis kalpam, bet gan viņa saimniekam.

Kalps, palicis ar tuk�ām rokām, sāka bēdāties, skumt, no�krita turpat uz e�as � gulēja ne dzīvs, ne miris no tāda likteņa sitiena. Pēk�ņi, nezin kur gadīju�ies, kur ne, uz tīrumu atlidoja divi kraukļi, pamanīja uz e�as kaut ko nekustīgu guļam un jau grasījās krist virsū ar saviem asajiem knābjiem. Tiklīdz kraukļi nolaidās un notupās kalpam uz muguras, tā viņ� a�i sagrāba vienu kraukli aiz spārna.

��� Tu, kraukli, cerēji, ka es esmu jau miris? � kalps no�skaities teica. � Nekā nebija. Tagad tu esi manās rokās!

Krauklis nobijās un sāka lūgties.

��� Atlaid mani, cilvēk, es tev par to uzdāvinā�u kaut ko vērtīgu�

���� Kur ta ir tava dāvana? � kalps, joprojām noskaities, bargi uzkliedza.

Krauklis izmeta no knābja dārgakmeni un teica:

��� Lūk, tev brīnumakmens, tas izpildīs kuru katru tavu vē�lē�anos.

Kalps paņēma dārgakmeni un nolēma izmēģināt tā brīnu�maino spēku.

��� Uz manu vēlē�anos, uz manu pavēli, lai �eit būtu bifelis, kuru es varētu atdot savam saimniekam!

Kalps nepaspēja izteikt �os vārdus līdz galam, kad nezin no kurienes uzradās bifelis, pienāca pie viņa, palika stāvam un kuļāja asti gar sāniem. Kalps atlaida kraukli brīvībā, bet pats aizveda bifeli uz saimnieka māju.

���� Saņem savu bifeli, � kalps teica saimniekam. � Es vairs pie tevis nestrādā�u.

Kalps aizgāja atpakaļ uz tīrumu, izņēma brīnumakmeni un teica:

���� Uz manu vēlē�anos, uz manu pavēli, lai te manā priek�ā būtu skaista pils, izrotāta ar kokā grieztiem drakoniem un pā�viem.

Viņ� nepaguva sakāmo līdz galam izteikt, kad viņa priek�ā radās brīni�ķīga pils, izrotāta ar kokā grieztiem drakoniem un pāviem.

Kalps iegāja pilī un atkal izņēma brīnumakmeni.

���� Uz manu vēlē�anos, uz manu pavēli, lai man būtu rīsa lauki tik pla�i, ka cekulainais gārnis tiem apkārt nespētu ap�lidot�

Viņ� nepaguva izrunāt pedejo vardu, kad aiz viņa pils loga sāka zaļot rīsa lauki, bet pa tiem lēkāja cekulainie gārņi un arāji dzina bifeļus, kas bija iejūgti arklos un ecē�ās.

Tā kalps kļuva bagāts.

Viņ� dzīvoja, nesūrojās, dienas un mēne�us neskaitīja, līdz kādā dienā viņam kļuva garlaicīgi. Viņ� atkal izņēma savu brīnumakmeni.

���� Uz manu vēlē�anos, uz manu pavēli, lai man butu tik ■daiļa sieva kā Debesu iemītniece, ar mirdzo�ām acīm un plan�do�ām skropstām kā tauriņi.

Viņ� nepaguva galvu pagriezt, kad viņa pilī uzradas brī�numaina skaistule � apvidū visbagātākā cilvēka meita. Viņi nosvinēja kāzas un sāka dzīvot laimīgi.

Reiz jaunajai sievai ienāca prātā apvaicāties:

���� Kā tev, vīriņ, izdevās tik ātri kļūt bagātam?

Vīrs no sievas nedomāja nekā slēpt un izstāstīja visu par kraukli un brīnumakmeni, kas izpilda katru viņa vēlē�anos.

Sieva nogaidīja, kad vīrs aiziet uz tīrumu pārlūkot darbus, uzmeklēja brīnumakmeni un, paķērusi to līdzi, aizbēga pie ve�cākiem. Vīrs atgriezās, bet māja tuk�a � nav ne sievas, ne brinumakmens. Vīrs bēdīgs uzkāpa kalnā, apsēdās un sāka rūgti raudāt. Pēk�ņi pie viņa pienāca Buda:

���� Kāpēc raudi, cilvēk, ko esi pazaudējis?

��� Man bija brinumakmens, bet sieva to nozaga un aiz�bēga no mājas.

��� Neskumsti, paklausi manam padomam � un brinum�akmens atkal būs tavs.

To teikdams, Buda pasniedza vīram divus zariņus: vienu ar baltiem ziediem, otru � ar sarkaniem un teica:

���� Sākumā iemet sava sievastēva dārzā zariņu ar baltiem ziediem, bet tad zariņu ar sarkaniem ziediem. Kas notiks pēc tam, gan pats redzēsi � i pasmiesies, i dabūsi atpakaļ savu burvju akmeni.

Vīrs devās uz sievastēva māju, izdarīja, kā Buda bija mā�cījis: iesprauda zemē zariņu ar baltiem ziediem, bet pats atgrie�zās savā mājā un sāka gaidīt. Baltie ziedi dārzā tik varen jauki smar�oja, ka sievastēvs, sievasmāte un arī sieva izskrēja no mājas un ņēmās tos ostīt, raudami zariņu cits citam no rokām laukā.

Sievastēvs saostījās baltos ziedus un juta, ka viņam deguns kļuvis gar� jo gar�. Paostīja sievasmāte un juta, ka deguns vi�ņai sācis augt. Paostīja no vīra aizbēgusi sieva, paskatījās sud�raba spogulītī un sāka rūgti raudāt: deguns viņai bija izaudzis garāks nekā zilonim snuķis.

Sievastēvs, sievasmāte un no vīra aizbēgusī sieva nolēma, ka visu ģimeni piemeklējusi ļauna slimība, un sāka ārstēties. Pie kādiem dziedniekiem viņi tikai nebija, kādas tikai zāles ne�dzēra � viss veltīgi! Kādi bija, tādi arī palika ar gariem de�guniem, tikai savu mantu ārstēdamies iz�ķieda.

Pēc da�ām dienām vīrs atnāca sievastēvu un sievasmāti apciemot. Viņ� uz tiem paskatījās � deguns jau nav betele, lakatiņā nepaslēpsi! � un sāka aiz smiekliem pa grīdu valstī�ties. Tā smējās, ka nevarēja rimties.

Sievastēvs un sievasmāte raudāja un gaudās:

���� Ko sliktu mēs esam izdarīju�i, kāpēc mūs tāda nelaime piemeklējusi?

���� Nelaime jūs piemeklējusi tāpēc, � meitas vīrs viņiem atbildēja, � ka sieva man nozaga burvju akmeni un atnesa uz jusu māju. Pavēliet savai meitai atdot man burvju akmeni, un es jūs uz karstām pēdām izdziedinā�u.

Sievastēvs un sievasmāte viņam atbildēja kā vienā mutē:

Kas bagātība? Dubli tikai!

Gods, pienākums stāv zeltam pāri.

Mēs zinām, kādēļ ciest mums liki:

Par nodevību sods mūs skāris.

Jel izārstē, jel glāb nu mūs!

Par muļķību ciests gana bus!

Vecāki tūlīt pasauca meitu, un viņa atdeva vīram dārgak�meni. Viņ� paņēma savu akmeni un pasniedza sievastēvam, sievasmātei un sievai zariņu ar sarkanajiem ziediem. Visi pēc kārtas paostīja ziedus � un viņu deguni kļuva tādi pa�i kā agrāk.

Vīrs kopā ar sievu atgriezās savā mājā. Kop� tās reizes sieva nekad vairs nepieskārās burvju akmenim. Un abi dzīvoja laimīgi un saticīgi. Drīz viņiem piedzima dēls un meita, abi skaisti � kā ja�ma un tik prātīgi, ka visiem jāapbrīno.

Kad pienāca laiks kalpam mirt, nezin no kurienes mājas priek�ā uzradās divi kraukļi, notupās un sāka ķērkt:

���� Ātrāk atdod, veiklāk atdod mūsu dārgakmeni!�

Tūlīt pat gaisā iemirdzējās brinumakmens un nozuda�

Jau iepriek� paredzu, ka teiksiet: �Tā jau gan nenotiek.�

Viss kas, cienījamie lasītāji, pasakā var būt, nedzirdēti brīnumi var notikt.

Tas notika tālā senatnē, grūti pat atcerēties, kur� impera�tors toreiz valdīja, dzīvoja kāds augstmanis, un viņam bija trīs sievas. Kādā lietainā dienā viņ� saaicināja visas sievas kopa.

���� Kam jums jāpateicas par savu labo dzīvi? � viņ� tinci�nāja pirmo sievu.

���� Jums, o, augstais pavēlniek. Kam nu vēl citam?

Tincināja otru sievu � tā atbildēja tāpat kā pirmā. Augst�manis aiz labpatikas vai starot staroja. Viņ� pievērsās tre�ajai sievai:

���� Un kam tev jāpateicas par savu labo dzīvi?

Augstmanis staroja, gaidīt gaidīja, ka atkal izdzirdēs patī�kamos vārdus, bet tre�ā sieva ne no �ā, ne no tā teica:

��� Man, augstais pavēlniek, par visu jāpateicas Debesīm.

To dzirdot, augstmanis no niknuma kļuva zils, melns un

uzbrēca:

��� Ārā no �ejienes! Ja par visu tev jāpateicas Debesīm, tad arī dzīvo tie�i zem �īm debesīm!

Nabaga tre�ā sieva savāca mantas sainītī un, kaut lietus gāza kā ar spaiņiem, aizgāja no mājas. Lauka malā pamanī�jusi būdu, nelaimīgā devās tajā no lietus paglābties. Ta�u būdā dzīvoja kāds nabadzīgs cilvēks. Viņ� ieraudzīja dārgās drēbēs tērpu�os sievieti un pieklājīgi teica:

���� Iekārtojieties, cienītā, ērtāk un nogaidiet, kamēr lietus pārstās.

Sieviete viņu izvaicāja, kā viņ� dzīvo, un cilvēks izstāstīja:

��� Māmiņa un tētiņ� sen jau aizgāju�i aizsaulē, brāļu un māsu, sievas un bērnu man nav. Zemes, ko apstrādāt, un mā�jas, kur dzīvot, man nav, cauru gadu mitinos �ajā būdā un applūdu�ajos tīrumos ar murdu zvejoju zivteles.

Sievietei kļuva zvejnieka �ēl. Viņa izstāstīja zvejniekam arī savas bēdas un nolēma kļūt viņa sieva.

Abi sāka labi un saticīgi dzīvot, centīgi strādāja, un ar katru dienu viņu pārticība auga.

Kādu dienu sieva vīram teica:

���� Dzīvojam mēs uz lauka � ne mums radinieku, ne draugu. Ja notiek kāda nelaime, nav neviena, kas mums palī�dzētu. Ej tu pie ļaudīm, pacenties atrast draugu � labu cil�vēku, bet es pa to laiku aptecē�u mājas soli.

Zvejnieks saprata, ka sievas runa ņemama vērā, bet kā lai viņ� labu cilvēku no ļauna at�ķir, ja visu mū�u viens pats uz lauka nodzīvojis.

��� Man jau nebūtu iebildumu pret draugu, � viņ� teica sievai. � Bet kā lai zinu, vai viņ� ir labs cilvēks?

Sieva atbildēja:

� Labs cilvēks nemīl daudz runāt. Vairāk klusē.

Zvejnieks nu arī devās ceļā. Viņ� gāja, gāja no ciemata uz ciematu, no viena tirgus uz otru tirgu, ta�u labu cilvēku tā arī neatrada, nekur klusētāju nesatika. Vīrs apsēdās atpūsties. Viņ� redzēja, ka netālu pie miru�o piemiņas tempļa ieejas kāds stāvēja un pa visu garo dienu neviena pa�a vārdiņa nepasacīja.

Zvejnieks nopriecājās un sadraudzējās ar �o akmens sargu.

Priecīgs viņ� atgriezās būdā un ņēmās sievai stāstīt, kādu labu cilvēku atradis, tik labu, ka tas pa visu garo dienu ne pu��plēsta vārdiņa nebilstot. Sieva nopriecājās, ka vīrs atradis draugu un atļāva viņam to apciemot.

Tagad nu zvejnieks katru brīvāku brīdi gāja pie drauga � akmens sarga un stāstīja tam par savu sūro dzīvi. Ta�u draugs klusēja, visu pacietīgi noklausījās, ne vārda nebilda, bet visu it kā saprata.

Kā nu tas bija noticis, kā ne � kādu rītu akmens sargu ļaudis atrada nogāzu�os zemē turpat tempļa priek�ā. Sanāca

ciema spēcīgākie pui�i, visādi nopūlējās, bet pacelt viņu ne�spēja. Pa to laiku atnāca zvejnieks. Redzot, ka draugs guļ zemē, viņ� pielēca klāt, papliķēja sargam pa muguru.

��� Celies, draugs! � viņ� teica.

Draugs tūlīt bija kājās.

Ļaudis izbrīnījās. No tās reizes ciema ļaudis sāka uz zvej�nieku skatīties ar cieņu, un viņam radās jauni draugi.

Kādā dienā izplatījās vēsts, ka valdnieks pavēlējis sameklēt gudro, kur� varētu tēvzemei novērst nelaimi un atvairīt sve��zemju iebrucējus. Zvejnieks ilgu laiku lauzīja galvu, kā dzim�tajai zemei palīdzēt, ta�u nekā nevarēja izdomāt. Tad sieva vi�ņam ieteica:

���� Būtu tu, vīriņ, aizgājis pie sava drauga. Raugi, varbūt viņam labs padoms pie rokas.

Akmens sargs � uzticamais draugs neliedza zvejniekam labu padomu un izglāba dzimteni no iebrucējiem, bet valdnieks, atalgodams zvejnieku, iecēla viņu par Visugudrāko kara lietās.

Valdnieks uzaicināja Visugudrāko kara lietās ar sievu uz galvaspilsētu un pavēlēja tautai viņu kā dzimtenes glābēju sa�gaidīt ar neredzētu godu. Uz sagaidī�anu ieradās arī augstmanis.

Kolīdz viņ� pamanīja, ka goda vietā blakus Visugudrākajam kara lietās sēd viņa nepateicīgā sieva, viņ� aiz niknuma un kauna metās prom uz dīķi un ņēma tur galu.

Tas atgadījās krietni senos laikos. Kāds cilvēks no Hatejas dzirdēja, ka Hadongā augot milzīgi liela batāte, un nolēma do�ties uz turieni, lai pats ar savām acīm redzētu �o brīnumu. Bet kāds cits cilvēks no Hadongas uzzināja, ka Matejā uzbūvēts līdz �im neredzēti augsts brīnumains tilts, un gribēja to katrā ziņā redzēt.

�ie abi cilvēki ceļā sastapās, iegāja traktierī, lai dzesētu slā�pes un aprunātos.

Cilvēks no Hadongas vaicāja cilvēkam no Hatejas:

��� Uz kurieni iedams, cienījamais, kādas darī�anas jūs ceļā aicināju�as?

��� Eju uz Hadongu, lai pats savām acīm redzētu neparasti lielo batāti, � atbildēja cilvēks no Hatejas.

��� O, cienījamais, kāpēc gan jums mērot tādu ceļa gaba�lu, � teica cilvēks no Hadongas, � ja es par �o batāti varu jums visu izlikt kā uz delnas. Batāte Hadongā ir tik liela, ka nudien nezinu, ar ko man to salīdzināt! Desmittūksto� kareivju veselu mēnesi ēda �o batāti, bet tikai nelielu maliņu noēda � lūk, tāda ir �ī Hadongas brīnumbatāte!

Cilvēks no Hatejas visu noklausījās un savukārt vaicāja:

��� Bet uz kurieni jūs, cienījamais, iedams, un kādas darī��anas jūs atvedu�as uz �o pusi?

��� Esmu ceļā uz Hateju, lai tur redzētu augsto tiltu, � at�bildēja cilvēks no Hadongas.

��� Ja jau tā, tad jums, cienījamais, uz turieni nav ko iet. Es pats nāku no Hatejas un varu jums izstāstīt. �is tilts ir tik augsts, ka nevienam nav pa spēkam to pat izmērīt. Kādu dienu pa tiltu pastaigājās tēvs ar mazu dēlēnu uz rokām un kā nu no�tika, kā ne � tēvs savas neveiklības dēļ izlaida bērnu no ro�kām un tas krita lejā no tilta. Tēvs aizsteidzās uz upes krastu, veselu mēnesi būvēja laivu un, kad aizīrās līdz upes vidum, tad redzēja, ka viņa dēls aizvien lido lejā no tilta, vēl nav ūdenī iekritis� Tēvs uzķēra dēlu uz rokām un atgriezās mājās. Kop� tās reizes abi dzīvo laimīgi.

��� Laikam jau gan man tagad nav ko mērot ceļu uz Ha�teju, � teica cilvēks no Hadongas.

��� Jums taisnība! � viņam atbildēja hatejietis. � Tagad mēs varam mierīgu prātu abi griezties atpakaļ uz savām mā�jām. Ta�u �ādus brīnumus jau katru dienu nedzirdēsi.

Ceļinieki sāka atvadīties un pirms do�anās atpakaļceļā viens otru pacienāja ar beteli. Tikai nezināja, kur� no abiem ir vecāks un kuram pirmajam pienākas ņemt cienastu.

��� Sakiet, cienījamais, � cik jums gadu? � vaicāja ceļi�nieks no Hadongas.

���� Nemaz nevaru atcerēties, � atbildēja hatejietis. � Man tikai zināms, ka toreiz, kad māte mani nēsāja savā klēpī, viņa paslepus norāva persiku no koka, kas zied vienu vienīgu reizi trīstūksto� gados. Kauliņu no �ā persika māte iestādīja. No kauliņa izauga koks, tā sēklas atkal iestādīja un izauga vēl citi koki. Tagad mūsu pusē persiku koku ir tik daudz, ka tos ne saskaitīt. Bet cik jums, cienījamais, būtu gadu?

Man atmiņa nav tik laba kā jums, � atbildēja cilvēks no Iladongas. � Es tādus sīkumus nekādi nevaru atcerēties. Zinu vienīgi to, ka katru manu nodzīvotu gadu atzīmē uz plāk�snītes, kura ir tik liela kā zobu bakstāmais. �obrīd ar �ādām plāksnītēm bāztin piebāztas veselas septiņas mājas, daļa to glabājas kopienas namā un Būdas templī. Alla� esmu apkrauts ar darbiem, nevaru saņemties saskaitīt, bet cits jau netiks ne�kādā galā.

��� Kā lai mēs uzzinām, kur� no mums vecāks? � neiz�pratnē teica hatejietis. � Pavaicāsim, cik pavasaru un rudeņu uz zemes piedzīvojusi �ī vecīgā tirgone.

Ceļinieki pavaicāja vecajai tirgonei, bet viņa atbildēja:

��� Esmu gau�i neizglītota, tāpēc nezinu, cik man gadu. Varbūt manam jaunākajam brālim būtu tas zināms.

��� Kur tad meklējams jūsu jaunākais brālis un kā viņu sauc?

���� Kur viņ� ir, to es nemāku teikt, bet viņu sauc par Banko1 .

��� Tātad Banko ir jūsu jaunākais brālis? � reizē iesaucās abi ceļinieki. � Tad katrā ziņā jūs esat no mums visvecākā un jums pirmajai pienākas betele.

Pa�ā jūras malā dzīvoja vecs vīrs, un viņam bija brīnum skaista meita. Gadījās tā, ka pie viņas atnāca reizē divi preci�nieki � zintnieks un zvejniekpuisis. Zvejniekpuisis agri bija palicis apaļ� bārenis. Viņ� bija stalta auguma, spēcīgs, strā�dīgs un izveicīgs. Neviens par viņu tālāk neprata aizmest tīklu. Turpretī zintnieks bija vāj� un bāls, pie tam izlikās gudrāks nekā patiesībā bija. Augām dienām viņ� slinkoja un slaistījās pa māju. Vecajam vīram un viņa meitai �is precinieks nemaz nebija pa prātam, bet kā nu uzreiz tā atteiksi, bez tam viņ� ta�u bija laivu saimnieka dēls.

Vecais vīrs prātoja dienām un naktīm, līdz beidzot pasauca abus preciniekus un teica:

���� Jūs abi tīkojat manas meitas roku. Viens no jums ir cen�tīgs darbā, otrs � izslavēts zintnieks. Es nospriedu tā: kur� no jums darbā un gudrībā gūs virsroku, tam es arī savu meitu par sievu atdo�u.

Abi precinieki neko neiebilda.

Tajā pa�ā dienā vecais vīrs nolēma pārbaudīt, kur� no abiem tas gudrākais. Visi trīs gāja pa ciemu un redzēja, ka zos�tēviņ� ar zosi ved zoslēnus ganībās. Zostēviņ�, izstiepis kaklu, teica �gā-gā!�. Vecais vīrs pagriezās un vaicāja zintniekam:

���� Vai tu, draudziņ, nezini, kāpēc zosij maza rīkle, bet skaļa balss?

���� O, cienījamais, grāmatās ir rakstīts: �Gar� kakls � va�rena balss,� � atbildēja mācītais precinieks.

Tad vecais vīrs vērsās pie zvejniekpui�a:

���� Bet ko tu teiksi?

Jaunais zvejnieks dzirdēja no kopienas mājas bungu rīboņu un atbildēja:

���� Balss ir varena ne jau tāpēc, ka gar� kakls. Bungām kakla nemaz nav, bet, kad pa tām uzsit, kā tad skan.

Vecais vīrs pamāja ar galvu, puisi uzteica, bet zintnieks kļuva vai zaļ� aiz dusmām. Pagāja vēl gabaliņu un redzēja � no klints plaisas tecēja ūdens.

���� Pasaki man � kur tas te radies? � vecais vīrs vaicāja zintniekam.

���� O, cienījamais, � teica mācītais precinieks, � gramatās ir rakstīts: �Spēkavīrs pār�ķēla klinti,� � rau, ūdens no klints arī tek.

���� Bet ko tu teiksi? � vecais vīrs vērsās pie zvejniekpui�a.

���� Ūdens tek no kalniem uz zemieni, ieplakās uzkrājas, bet, kad tām iet pāri, meklē ceļu vēl zemāk. Jūs, tētiņ, paskatieties, kas notiek bēguma laikā pie jūras. Neviens stiprinieks tam pretī lai nestājas.

Vecais vīrs pamāja ar galvu un uzteica zvejniekpuisi. Viņi devās atpakaļ. Mācītais precinieks slāja aizmugurē pavisam sagumis. Tuvojoties mājai, redzēja � peld pīles. Vecais vīrs jautāja, kāpēc tās ūdenī negrimstot.

��� O, cienījamais, grāmatās ir teikts: �Kas pats mazs, bet, kam daudz spalvu, tas negrimst,� � atbildēja mācītais preci�nieks.

��� Tā vis nebūs. Zvejnieku laivas un tirgoņu kuģi ir lieli un tiem nav spalvu, ta�u grimt negrimst! � teica zvejnieks.

Vecais virs jutās apmierināts, sasita plaukstas un iesmējās. Mācītais precinieks saprata, ka no viņa tāds �plānā galdiņa ur�bējs� vien sanācis. Sacensties ar zvejniekpuisi darbā viņ� ne�pavisam neuzdrīkstējās. Tā viņ� ar tuk�ām rokām arī mājās atgriezās.

Reiz agrākos laikos dzīvoja bagāts augļotājs un turpat ne�tālu mitinājās pārlieku nabadzīga ģimene. Mū�īgi tā bija pa�rādos, nekā nevarēja atdot augļotājam trīsdesmit kuanu[7]. daudz rei�u augļotājs nāca, pieprasīja atdot parādu, bet trūcī�gajiem ļaudīm nebija ne plika kuana pie dvēseles, tāpēc katru reizi viņi lūdzās, lai atļauj parādu atdot vēlāk.

Te kādu dienu augļotājs atnāca pēc parāda, bet ne tēva, ne mātes nebija mājās, tīl-cai mazais puika rotaļājās pagalmā.

���� Kur tavi vecāki aizgāju�i? � augļotājs vaicāja.

Puika izlikās, ka jautājumu nebūtu dzirdējis, un klusēja.

Augļotājs noskaitās un ņēmās tincināt:

��� Kur tavs tēvs? Kur tava māte? Varbūt viņi no manis slēpjas? Nu, saki patiesību!

Puika paskatījās uz nelūgto viesi un teica:

��� Mans tēvs aizgāja galvas cirst dzīvajiem un stādīt bezgalvainos. Mana māte devās pirkt irbuļus un tirgoties ar vēju.

Augļotājs noklausījās, nekā nesaprata un sāka izjautāt, bet puika vairāk neteica ne vārda, tikai smējās.

Tad augļotājs nolēma puiku pielabināt un piesolīja:

��� Ja tu man pateiksi patiesību, ko dara tavi vecāki, atlai�dī�u viņiem visu parādu.

��� Jums labpatīk ar mani jokot, � puika atbildēja, � nav labi bērnus mānīt.

���� Nē, es runāju baltu patiesību, � augļotājs apgalvoja.

���� Patiesību? � puika brīnījās. � Tad es tūlīt pasauk�u liecinieku un viņa klātbūtnē arī pateik�u.

�Puika, kā rādās, nav ar pliku roku ņemams,� augļotājs pie sevis nodomāja.

Tie�i tobrīd viņ� ieraudzīja termītu, kur� rāpoja pa ēdamo irbuli. Augļotājs nolēma puiku piemānīt.

��� Skaties: rāpo termīts. Tas būs mūsu liecinieks. Stāsti veicīgāk!

���� Ja liecinieks ir, lai notiek, klausieties. Teikdams, tēvs aizgāja galvas cirst dzīvajiem, bet bezgalvainos stādīt, es do�māju, ka tēvs pļauj rīsu un stāda rīsa stādus. Teikdams, māte aizgāja pirkt irbuļus un tirgoties ar vēju, es domāju, ka māte tirgojas ar vēdekļiem.

Augļotājs, to dzirdējis, negaidīja vairs puikas vecākus, bet devās uz mājām.

Pēc da�ām dienām augļotājs atkal bija klāt un pieprasīja atdot parādu. Tēvs lūdzās, lai vēl kādu laiciņu pagaida, bet augļotājs i dzirdēt negribēja. Te ieskrēja puika un teica:

��� Neuztraucies, tēt! �is kungs mums parādu atlaida, viņ� pats man to pateica.

���� Ej prcm, mazais, nemelo! � augļotājs sadusmojās. � Kas tev kaut ko tādu varēja teikt?

��� Nav godīgi pa�am savus vārdus noliegt, kungs! Mums ta�u arī liecinieks bija, � puika viņam dro�i atbildēja.

Lielās dusmās augļotājs izlēca no nabaga vīra mājas, gāja prom un draudēja:

��� Nekas, nekas, gan jūs man vēl samaksāsit. Parādu, kā nākas, atdosit!

���� Kas tie tev par lieciniekiem, dēliņ, kas viņi tādi? � pār�biedētie vecāki izvaicāja dēlu. � Kā tu pierādīsi, ka augļotājs mums parādu atlaidis?

��� Neuztraucies, tēt, � dēls atbildēja. � Parādu neatdod, paļaujies uz mani. Kad aiziesim pie augstā tiesne�a, piemini manus vārdus � kungs pats atzīsies.

Nepagāja ne trīs dienas, kad tēvu izsauca pie augstā ties�ne�a.

��� O, augstais tiesnesi, � tēvs teica, � biju aizņēmies no �ā cilvēka trīsdesmit kuanu. Vispirms lūdzu, lai viņ� vēl kādu laiciņu pagaida, bet tagad biju nodomājis naudu atdot. Ta�u mans dēls teica, lai es neatdodot, jo augļotājs liecinieka klāt�būtnē esot mums parādu atlaidis.

���� Puika melo! � augļotājs sauca. � Nekādu parādu ne�esmu atlaidis, un nekādu liecinieku arī nebija. Pasauciet puiku, augstais tiesnesi, lai viņ� visu izstāsta.

Augstais tiesnesis pavēlēja pasaukt nabagā vīra dēlu. Puika ienāca, pieklājīgi paklanījās un izstāstīja, kā bija noticis.

��� Saki, � teica augstais tiesnesis, � vai tev tie�ām ir lie�cinieks, kur� var apstiprināt �ā cilvēka teikto?

��� Protams, o, augstais tiesnesi, � puika atbildēja, � pats augļotājs izraudzījās termītu, kur� rāpoja pa stabu, un teica, ka termīts arī bū�ot liecinieks.

��� Termīts ta�u rāpoja pa ēdamo irbuli! � augļotājs ieklie�dzās. � Bet uz staba neviena termīta tobrīd neredzēju!

Augstais tiesnesis izdzirdēja �os vārdus, sāka smieties un teica:

� Iznāk, ka tu patie�ām esi parādu atlaidis. Izrādās, ka ari liecinieks jums ir bijis. Tev nav vairs par ko sūdzēties. Tu cerēji puiku piemānīt, bet viņ� tevi pārspēja.

Un augstais tiesnesis nosprieda, ka parāds ir atlaists. Aug�ļotājam nācās vien piekāpties. Lai kā viņ� uz puiku dusmojās, ta�u bija jāatzīst, ka puika izrādījies par viņu gudrāks un ap�ķērīgāks.

Ne velti saka: �odien bērni pārāki par gudrajiem ve�iem.

Senos laikos dzīvoja kāds vīrs un viņam bija kaķis, kuru viņ� uzskatīja par tik gudru, par tik neparastu, ka iesauca to par Debesi.

Reiz pie kaķa saimnieka atnāca kaimiņ�, dzirdēja �o iesauku, pabrīnījās un apvaicājās:

���� Kāpēc jūs, cienītais, parastu kaķi saucat par Debesi?

���� Sis kaķis nebūt nav parasts kaķis, � saimnieks atbil�dēja. � Tik apbrīnojams kaķis pasaulē vēl nekad nav dzīvojis. Tāpēc viņam piemērots tikai vārds � Debess, jo pasaulē tak nav nekā varenāka par Debesi.

���� Vai tad jūs nezināt, � ciemiņ� teica, � ka Debesi var aizklāt mākoņi?

���� Taisnība gan! Turpmāk sauk�u savu kaķi par Mākoni.

���� Bet mākoņus dzenā vēj�, kur vien tam labpatīk, � teica ciemiņ�.

���� Taisnība! Taisnība gan! � saimnieks atbildēja. � Sauk�u savu kaķi par Vēju.

���� Jūs acīmredzot aizmirsāt, ka vējam ceļu var aiz�ķērsot cietok�ņa mūris?

���� Tad sauk�u savu kaķi par Cietoksni.

���� Ta�u cietok�ņa mūri ir bezspēcīgi pret pelēm?�

���� Lai tad manu kaķi sauc par Pelīti.

���� Kaķim ta�u tīrais nieks noķert �o pelīti?

���� Lai tad manu kaķi sauc par Kaķi, � teica saimnieks.

Ciemiņ� sāka smieties un sita plaukstas.

���� Tā ari iznāca, kā mūsu parunā teikts: �Kaķis ir un paliek kaķis!..,�

Sirmā senatnē, grūti pat atcerēties, kur� imperators toreiz zemi pārvaldīja, dzīvoja kāds vīrs. Viņa muļķībai nebija gala. Kādu dienu saslima viņam sieva. Vīrs sievu gau�i mīlēja, ta�u nezināja, kā viņu iepriecināt.

���� Ko tu gribētu? Varbūt gaļu? Pasaki tikai, es ie�u un no�pirk�u visgar�īgāko.

Sieva nejutās labi, un viņai nepavisam negribējās daudz runāt, bet vīrs, kā par spīti, taujāja un taujāja. Sieva sadus�mojās un teica:

���� Tu vaicā � ko es gribētu? Kādu gaļu es būtu ēdusi? No�pērc man kādu nieku!

Vīrs pabrīnījās, viņ� vēl nekad par tādu zvēru nebija dzir�dējis. Viņ� paņēma astoņas monētas un devās uz tirgu. Apstai�gāja visas pārdevēju rindas un visiem jautāja, vai kāds nepārdodot nieku, ta�u ar tādu zvēru neviens netirgojās.

Diena jau sliecās uz vakarpusi. Muļķa vīrs noskuma: ne�viens nekur nieku nepārdeva. Viņ� devās atpakaļ uz mājām. Pa ceļam viņ� pamanīja upi un tajā tīru, dzidru ūdeni. Vīrs sadomāja izpeldēties, noņēma gurnu apsēju un ielēca ūdenī.

Nopeldējās, izkāpa malā, bet gurnu apsējs, kā teikt, kaut arī bez spārniem, bija aizlidojis. Muļķis slāja meklēt savu ap�sēju. Pienāca pie kāda ciema. Redz � ļau�u pūlis lēnām kustas, kādu bērē, bet pa priek�u nes karogu. Muļķa vīrs nez kādēļ iedomājās, ka karoga vietā nes viņa gurnu apsēju. Pieskrēja nesējam klāt un kliedza:

���� Ne�ķīstie! Kā jūs uzdro�inājāties ar manu gurnu apsēju pavadīt miru�o?

Ļaudis sa�uta un par tādu izlēcienu muļķa vīru krietni iekaustīja. Viņ� pārskrēja mājās, raudāja un sūdzējās sievai:

���� Es paņēmu astoņas monētas un nolēmu: nopirk�u tev nieku, nokau�u, izvārī�u un pacienā�u tevi gods godam. Ta�u nieku nopirkt neizdevās. Atpakaļceļā man ienāca prātā upē nopeldeties. Izkāpu no ūdens, skatos � nav mana gurnu apsēja, �is kā gaistin pagaisis. Domāju � sak, gan jau tuvējā ciemā atradī�u, bet kur nu, mani tikai piekāva�

��� Ai tavu postu! Kāpēc tad tevi piekāva? � sieva taujāja.

Vīrs noslaucīja asaras un stāstīja:

��� Es domāju, ka viņi no mana gurnu apsēja iztaisīju�i ka�rogu un ar to iet miru�o apglabāt. Pieskrēju, viņus apsaukāju, pieprasīju apsēju atpakaļ.

��� Ai tavu postu! � sieva iesaucās. � Vai tad ar gurnu apsēju iet miru�o apglabāt? Ja miru�o nes un kāds iedomājas klaigāt, tad tādu nekauņu piekaut arī nav nekāds grēks. Kad citā reizē redzēsi, ka ļaudis iet barā, pieej klāt un trīs reizes skaļi, ar skumjām balsī pasaki: �O-ho! O-ho! O-ho!� Tad tev neviens pat pirkstu klāt neliks, bet vēl uz bēru mielastu ielūgs.

Muļķa vīrs no�ēloja savu rīcību un klusām pie sevis atkār�toja: �O-ho! O-ho! O-ho!� Viņam �ie vārdi likās gau�i jocīgi.

Gaismai austot, muļķa vīrs piecēlās un atkal devās uz tirgu pirkt nieku. Viņ� staigāja, staigāja, bet arī �oreiz nenopirka. Viņ� jau bija nodomājis iet mājās, kad viņam pretī nāca kāzi�nieki. Viņ� labi atcerējās vārdus, kurus sieva viņam bija iemā�cījusi, izstumdīja kāzu viesus un ar skumjām balsī trīs reizes skaļi noteica: �O-ho! O-ho! O-ho!�

Kāzinieki nodomāja, ka �is cilvēks nav pie pilna prāta, viņu ielenca un kārtīgi nomizoja.

Muļķa vīrs, saķēris galvu rokās, joza uz mājām. Raudāja un sūdzējās sievai:

���� Es gāju pirkt tev nieku, skatos � nāk kāzinieki pretī. Atcerējos, ko tu man vakar mācīji, un trīs reizes skaļi pateicu: �O-ho! O-ho! O-ho!� Bet, zini, es gan nedzirdēju, ka mani kāds būtu aicinājis uz mielastu, ta�u piekaut gan piekāva pama�tīgi � galva vienos zilumos, tikko līdz mājām atvilkos.

Sieva sāka smieties un teica:

��� Cilvēki svin kāzas, priecājas, bet tu sauc kā bērēs savu �o-ho!�, protama lieta, ka par to var piekaut. Nākamajā reizē, ja tu sastapsi kāziniekus, paņem beteli, pasniedz to līgavainim ar līgavu un saki: �Lai �āda laime jums dzīvē ne reizi vien uz�smaida.�

Muļķa vīrs labi iegaumēja sievas teiktos vārdus, visu va�karu un pat naktī atmodies tos atkārtoja. No rīta atkal devās meklēt nieku. Nopirkt gan to nenopirka un nāca uz mājām. Ceļ�malā, ļaudis kopā salasīju�ies, ņēmās dzēst ugunsgrēku. Muļ�ķis neapjuka, paņēma beteli, pieskrēja pie mājas saimniekiem un tos apsveica: �Lai �āda laime jums dzīvē ne reizi vien uz�smaida!� Nelaimes piemeklētais saimnieks, kuram jau tāpat bēdu bija gana, nodomāja, ka �is pats būs arī dedzinātājs, sa�grāba muļķa vīru un gribēja stiept pie tiesas, bet pārdomāja � pats viņu pamatīgi piekāva. Muļķa vīrs pārbijās un sāka lūgt piedo�anu. Ļaudis beigu beigās nojauta, ka viņ� ir muļķa prātā un palaida vaļā, lai iet savu ceļu tālāk. Muļķa vīrs atgriezās mājās, raudāja un sūdzējās sievai:

��� �odien es atkal devos nieku pirkt. Skatos � ļaudis sa�nāku�i ugunsgrēku dzēst. Atcerējos, kā tu mani vakar mācīji, paņēmu beteli un gāju pie saimnieka. �Lai �āda laime jums dzīvē ne reizi vien uzsmaida,� es viņam saku, bet viņ� mani ne domāt nedomāja aicināt uz dzīrēm, toties pamatīgi iekaustīja.

��� Cilvēkus piemeklējusi liela nelaime, izcēlies ugunsgrēks, bet tu lien viņus apsveikt. Ja vēl kādreiz redzi tādu nelaimi, pa�ņem grābekli vai kapli, palīdzi cilvēkiem, tad tev pateiksies par palīdzē�anu.

Nākamajā dienā muļķa vīrs pamodās paagrāk un atkal de�vās uz tirgu. Gāja gar lauku un redzēja � divi plē�as, viens ar otru saķēru�ies, bet blakus zemē mētājas grābeklis un kaplis. Muļķa vīrs paķēra kapli un sāka kau�ļus dauzīt. Tie pārstāja kauties, abi metās virsū muļķim un to stipri piekāva. Viņ� pār�skrēja mājās, visu izstāstīja sievai. Sieva smējās:

��� Ja cilvēki kaujas, bet tu viņus vēl ar kapli slānī, tad nav ko �ēloties, ka arī pats dabū. Citā reizē, ja redzi divus kauja�mies, met �iem apkārt līkumu.

Muļķis klausījās, mādams ar galvu. No rīta atkal devās uz tirgu. Gāja, gāja, ieraudzīja � kaujas divi me�a balo�i. Muļķis atcerējās, ko sieva viņam vakar bija mācījusi. Nobijās, ka iekul�sies nepatik�anās, un, mezdams lielu līkumu, diedza uz mājām. Atskrējis elsdams pūzdams stāsīja sievai:

�� Kādas briesmas! Es eju uz tirgu nieku pirkt, skatos � divi me�a balo�i plūcas!* Nobijos, kaut tikai man nepatik�anas nesanāktu, skrie�us metos uz mājām, tikko izglābos!

Sieva smējās un teica:

���� Kādas tur nu nepatik�anas var būt, ja divi me�a balo�i plūcas. Lai �ie villojas! Tu varēji tiem klusi piezagties klāt, sa�ķert un atnest uz māju. Cepts balodis ar jauniem bambusa dzi�numiem ir liels gardums.

Muļķa vīram kļuva palaistā medījuma �ēl, viņ� aizskrēja paskatīties, vai balo�i vēl nekaujas. Ta�u balo�u vairs tur nebija. Toties kalna pakājē viņ� pamanīja tīģerieni ar tīģerēnu. Viņ� atcerējās, ko sieva bija ieteikusi, nopriecājās, ka �oreiz būs veiksme. Muļķa vīrs piezagās tīģerienei klāt, gribēja jau to sa�grābt, bet tā briesmīgi ierēcās. Ja nebūtu piesteigu�ies med�nieki, zvērs būtu muļķa vīru saplosījis.

Pieklibodams un pusdzīvs muļķa vīrs pārvilkās mājās. Trīs dienas sagulēja, līdz no pārbīļa atguvās. Ceturtajā dienā pie�cēlās un atkal gāja nieku pirkt, lai sievu iepriecinātu. Viņ� staigāja, staigāja, meklēja, meklēja � nekur neviens tādu nieku nepārdeva. Muļķis noskuma. Pēk�ņi pamanīja � pretī viņam nāk neveiksmīgs tirgonis: no pa�a agra rīta gribējis pārdot kaķi, bet neatradies neviens, kas pat par cenu apjautātos.

Muļķa vīrs piegāja pie tirgoņa un vaicāja:

��� Tēvocīt, ko jūs tur pārdodat?

Tirgonis nodomāja, ka viņu izsmej, noskaitās un atkliedza:

��� Vai tad neredzi? Nieku pārdodu!

No prieka muļķa vīrs uz aug�u palēcās. Viņ� atdeva tirgo�nim bez kaulē�anās visas savas astoņas monētas, paņēma kaķi un diedza uz mājām. Bet tirgonis par muļķi nosmējās un no sirds nopriecājās, ka beigu beigās izdevies kaķi pārdot.

Muļķa vīrs, stiepdams kaķi uz mājām, steidzās un izmirka vienos sviedros. Pamanījis dīķi ar dzidru ūdeni, viņ� sadomāja izpeldēties. Nekā muļķis nevarēja izdomāt, kur atstāt savu dārgo pirkumu. Tad viņ� noņēma savu gurnu apsēju, apsēja to kaķim apkārt un atstāja dīķa malā, bet pats ielēca ūdenī. Nopel�dējās, izkāpa malā � ne vairs nieka, ne gurnu apsēja. Savā mū�ā muļķa vīrs nebija tādu nelaimi piedzīvojis. Viņ� vaima�nāja, raudāja, skraidīja gar dīķa malu, visus tuvējos krūmus izlodāja. Ļaudis apstājās, neviens nekā īsti nevarēja saprast.

Muļķa virs skraidīja �urpu turpu un klaigāja: �Nieks un nieks!� Ļaudis neziņā saskatījās un paraustīja plecus. Cilvēks noskai�ties, bēdīgs, bet atbild, ka viss ir nieks.

Garāmgājēji brītiņu pastāvēja, pastāvēja un gāja tālāk. Muļķis tikai skraidīja un vaimanāja. Pēk�ņi pameta acis uz dīķi un tā skaidrajā ūdenī ieraudzīja savu nieku. Brida atkal dīķī, sāka tvarstīt nieku, bet nekā neizdevās saķert. Par laimi, ga�rām skrēja kāds puika, pamanīja kokā kaķi un ievaicājās:

���� Kas tur kokā tup?

Muļķa vīrs pacēla galvu un ieraudzīja kokā tupam savu nieku. Viņ� no prieka iebrēcās un sāka rāpties kokā. Muļķa vīrs saķēra kaķi, piespieda to cie�i sev pie krūtīm un joza uz mājām. Jau pie vārtiem pilnā balsī viņ� sauca sievai:

��� Sieviņ! Skaties, es tev �odien nopirku nieku un tūlīt tevi pacienā�u!

Dzirdot muļķa vīru klaigājam, ārā palūkojās kaimiņi. Viņi ieraudzīja kaķi un sāka skaļi smieties.

���� Kaķis! Kaķis!

Arī sieva iznāca pagalmā. Viņai bija gan kauns ļau�u priek�ā par savu dumjo vīru, bet reizē arī priecīgs prāts, ka vīrs viņu tik gau�i mīļo.

Laikam jau ļaudīm taisnība, sakot, pret muļķību diez vai zāles atradīsi.

Reiz divi draugi kopā ceļoja. Visa nauda bija sīktin izsīkusi, bet abiem vēl tāls ceļ� zem kājām. Prātoja viens, prātoja otrs, kā izdzīvot, kā iztikt, līdz abi nolēma ķerties pie viltības. Viens no draugiem iegāja ceļmalas krogā, kas bija iekārtots vieglā palmu lapu nojumē, arī otrs iegāja blakus tie�i tādā pa�ā krogā. Abi pasūtīja dārgas pusdienas.

Tas, kur� pirmais paēda pusdienas, piecēlās un teica krodzi�niekam:

� Cienījamais, es uz mirkli ieie�u kaimiņu krogā un pa�lūg�u, lūk, tam kungam beteli.

Viņ� tā arī izdarīja � iegāja blakus krogā un kopa ar be-

teli paņēma sava drauga lakatiņu, kurā betele bija ievīstīta, un nagoja, ko kājas nes, prom.

� Nozaga! Nozaga! Lakatiņu nozaga! Nu, pagaidi! Tu no manis nekur neaizmuksi! � pilnā kaklā iebļāvās otrs draugs un diedza pirmajam pakaļ.

Padzirdēju�i klaigā�anu, ārā izmetās abi krodzinieki. Viens nosodīja zagli, otrs �ēloja cietu�o. Ne vienam, ne otram i prātā neienāca, ka viņus piemānīju�i divi viltnieki.

Kad abi krodzinieki attapās un atcerējās, ka jaunie cilvēki nav samaksāju�i par pusdienām, no draugiem vairs nebija ne miņas.

Senum senos laikos pasaulē dzīvoja kāds galdnieks. Reiz viņ� par veselām simts monētām nopirka daudz labu koku. Sak, meistaros arklus un pārdos.

Galdnieks atvēra savu darbnīcu liela ceļa malā. Kur� ies �vai brauks garām, tas iemetīs acis arī darbnīcā.

Pirmais, kas gāja garām, ieskatījās darbnīcā un teica:

���� Man vajadzīgs augstāks un smagāks arkls, ar tādu la�bāk art.

Galdnieks uzklausīja un sāka taisīt augstākus un smagākus arklus.

Gāja garām otrs ceļinieks, ieskatījās darbnīcā un saviebās.

��� Arkli ta�u jātaisa zemāki un vieglāki, tad būs, kā nākas.

�Laikam gan taisnība,� galdnieks nolēma. Tagad viņ� tai�sīja zemākus un vieglākus arklus.

Darbnīcā ieskatījās tre�ais garāmgājējs un teica:

���� Vai esi dzirdējis, ka kalnos sāku�i uzplēst jaunas zemes, darbs veicoties itin labi. Bet kalnus, pats zini, klāj d�ungļi, tur tikai ziloņus jūdz arklam priek�ā. Būtu taisījis trīs reizes aug�stākus un trīs reizes lielākus arklus nekā �ie, tad varētu zilo�ņus iejūgt. Ja tādus arklus taisīsi, no pircējiem neatkausies.

Galdnieks, to dzirdēdams, sāka taisīt piecas reizes lielākus arklus nekā parasts. Izgatavotos arklus viņ� salika rindā un sāka gaidīt pircējus. Gāja dienas un mēne�i, bet neviens pat neapjautājās, cik tādi arkli maksā. Galdnieks sāka bēdāties: �Velti esmu pūlējies un izniekojis tik daudz labu koku.� Tikai tagad viņ� saprata, ka nevar klausīt katram garāmgājējam. Bet bija daudz par vēlu.

Kop� tā laika par katru, kas dzīvo ar sve�u gudrību, tauta saka: �Ceļa vidū arklu taisa.�

Un, lūk, vēl viena pasaka par galdnieku, kur� �ceļa vidū arklu taisīja�.

Senos laikos dzīvoja �akls galdnieks. Kādu dienu viņ� pa�ņēma lielu koka kluci, nosēdās pa�ā ceļa malā un ķērās pie darba. Pēk�ņi viņam blakus apstājās garāmgājējs.

���� Ko jūs, tēvocīt, taisāt?

���� Arklu taisu, � galdnieks, acu nepaceldams, atbildēja.

Galdnieks nepaguva kluci ne labi aptēst, kad pienāca otrs

garāmgājējs.

���� Ko jūs, tēvocīt, te taisāt?

���� Piestalu drā�u, � galdnieks nomurmināja, galvu nepa�celdams.

Galdnieks jau bija sācis arklu aptēst, kad atkal dzirdēja:

���� Ko jūs, tēvocīt, tur taisāt?

���� Irbuli rīsu ē�anai, � galdnieks norūca, acu nepaceldams no darba.

Kad arkls jau nāca pa pusei gatavs, atkal kāds garāmgājējs

vaicāja:

���� Ko jūs, tēvocīt, te tādu taisāt?

Galdnieks, neizlaidis no rokām cirvi, noskaities atbildēja:

���� Drā�u zobu bakstāmo.

Kad arkls bija gandrīz vai gatavs, tincināja kāda sieviete:

���� Ko gan jūs, tēvocīt, te tādu varētu taisīt?

���� Drā�u skaidiņas, � smaidīdams atbildēja arklu meis�tars.

Vēl pāris tēsienu līdz arkls bija gatavs, un tā neviens vai�rāk nepaguva meistaru izvaicāt.

Sen, sen atpakaļ kādā ciemā dzīvoja vīrs, kuram vairāk par visu pasaulē patika plātīties. Kādu dienu viņ� atgriezās mājās un teica sievai:

���� Tu neticēsi, kādu es �odien d�ungļos redzēju �usku! Ne�vienam citam tāda nav vēl ceļā gadījusies! Divdesmit thioku1 resna, bet garumā savus simts divdesmit thiokus!

Sieva nolēma lielībnieku vīru pārmācīt. Viņa neticīgi pa�smaidīja un teica:

���� Tas nu nevar būt!

���� Tu netici? Teikdams, simts divdesmit thioku, bū�u pār�spīlējis, bet savs simts nu gan bija.

���� Arī simts thioku ir pārāk daudz, � sieva iebilda.

���� Ja nu ne simts, tad astoņdesmit bija dro�i!

���� Nē, � sieva pagrozīja galvu, � arī tik gara �ūska ne�var būt.

���� Ai, cik tu nepiekāpīga! Bet ja nu se�desmit? Tad ta�u tu ticēsi?

1 T h i o k s � vjetnamie�u garuma mērs, apmēram 43 cm.

���� Neticē�u.

��� Nu, tad �etrdesmit?

��� Arī neticē�u.

��� Labi, lai būtu tev taisnība! �ūska bija ne vairāk kā div�desmit thioku gara!

Sieva nenovaldījās un sāka skaļi smieties.

��� Kas tad tā par �ūsku? Gan divdesmit thioku gara, gan divdesmit thioku resna! Tad �odien tu būsi redzējis �ūsku tik�pat garu, cik resnu.

Pavisam senos laikos uz Vjetnamu atbrauca kāds cienījams ķīnie�u ierēdnis un sāka lielīties, ka viņ�, lūk, esot pats ātrākais zīmētājs visā pasaulē.

To izdzirdēja vjetnamietis, vārdā Kins, atnāca pie ierēdņa un teica:

���� Kungs, es gribētu ar jums sacensties. Paskatīsimies, kur� no mums abiem zīmē ātrāk. � Ierēdnis uzklausīja vjetna�mieti, augstprātīgi pavīpsnāja un atbildēja:

��� Lai tikai reizi uzsit pa bungām: vēl nebūs apklususi bungu skaņa, bet es jau bū�u uzzīmējis zvēru.

���� Kādu zvēru? � Kins gribēja zināt.

�Kuru katru, � ierēdnis atbildēja.

��� Vai tad tas ir ātri � kamēr nebūs noklususi bungu ska�ņa, uzzīmēt tikai vienu zvēru? � teica Kins. � Es pa �o laiku ne tikai vienu, bet veselus desmit zvērus uzzīmē�u.

Tad kalpi atnesa abiem tu�as trauciņus, otas un papīra la�pas.

Tiklīdz uzsita pa bungām, Kins iemērca visus desmit pirk�stus tu�as trauciņā, un tūlīt pat uz papīra lapas parādījās des�mit līkumainas līnijas.

Ierēdnis pa �o laiku bija paguvis uzzīmēt putnu. Viņ� pa�griezās un jautāja:

���� Ko jūs tur uzsmērējāt?

���� Desmit zvērus.

���� Kas tie būtu par zvēriem?

��� Vai tad neredzat? Drakoni.

���� Drakoni?! � brīnījās ierēdnis.

��� Ja ne drakoni, tad sliekas.

Ierēdnis vēl vairāk izbrīnījās � stāvēja, acis blisinādams.

Bet Kins atkal teica:

���� Jūs jau nezināt, ka sliekas ir tie pa�i drakoni, tikai dzīvo zemē.

Ierēdnis, to dzirdēdams, goddevīgi salika rokas, palocījās un atzina, ka Kins ir gan attapīgāks, gan zīmē�anā veicīgāks.

No tā laika tautā pazīstams izteiciens: �Strādā tik naski, kā Kins sliekas zīmē.�

t i

Reiz, kad jau tuvojās vakars, sēdēja �etri cienījami sirm�galvji un stāstīja cits citam par brīnumainiem notikumiem tā�lās zemēs.

Viens no sirmgalvjiem teica:

���� Kādu dienu es pastaigājos gar Bodes upes krastu, ska�tos � milzīgs bifelis, tik liels kā kalns, stāv upes vienā malā, bet kaklu izstiepis līdz upes otrai malai un, varat iedomāties, vienā ņēmienā ar mēli noplūca trīs rīsa laukus.

Otrs sirmgalvis pasmaidīja un teica:

���� Kas tad nu tas! Es redzēju tādu Indijas niedri, ka nenobrīnīties! Tā bija tik gara kā Ciong�ona kalnu grēda.

Pirmais sirmgalvis smīnēja un nevarēja nociesties, nepiebil-

dis:

���� Nu, bet resnumā �ī niedre bija kā kopienas māja? Vai ne, cienījamais?

���� Tie�i tā, � nesatricināmā mierā viņam atbildēja otrais. � No kā tad citādi pavēlēsiet novīt virvi, ko ievērt tam bifelim nāsīs!

Te sarunā iejaucās tre�ais sirmgalvis:

���� Un jums �ādi nieki izliekas brīnumi, cienījamie? Man jums jāsaka � reiz es redzēju tik augstu koku, ka tā galotne iesniedzās debesīs, bet pats koks bija tik milzīgs, ka mēne�a laikā nedomā tam apkārt apiet.

��� Tas nu nevar būt! � visi trīs klausītāji reizē iesaucās.

��� Jūs neticat? � apvainojās stāstītājs. � Tad pasakiet � pie kāda staba lai piesien jūsu bifeli, cienījamie?

Te ceturtais sirmgalvis, kur� mazliet raustīja valodu, no�teica:

��� J-jūs, visi, c-cienījamie, r-runājat vistīrāko p-patiesību� B-beidziet ķildoties. Ta�u teik�u jums godīgi � tie vēl nav nekādi brīnumi. Es gan tiku redzējis milzīgas bungas, tā�das, kurām dārdot drebēja veselas valstis!

Trīs sirmgalvji pabrīnījās un ņēmās ceturto iztaujāt:

��� Cik lielas tad bungas bija, ja to dārdoņa sadrebina vese�las valstis?

���� Spriediet pa�i, cienījamie: lai apvilktu �īs bungas, tik tikko pietika tā pa�a Bodes upes bifeļa ādas, bungas tika izga�tavotas no koka, kura galotne sniedzās līdz pat debesīm, un Indijas niedre, kura bija tik gara kā Ciong�ona kalnu grēda, lieti noderēja par stīpu.

Pirmie trīs sirmgalvji nojauta, ka ceturtais izrādījies par viņiem gudrāks.

���� Bet sakiet, cienījamais, � viņi dzēlīgi jautāja, � kur uzkarina jūsu bungas, kad gatavojas pa tām uzsist?

Ceturtais sirmgalvis apjuka � nezināja, ko atbildēt.

�ajā brīdī priek�ā iznāca puika, kur� te kalpoja, un teica:

��� Jūsu kalps to zina, atļaujiet, cienījamie, man atbildēt.

Vecie vīri pagriezās, uzlūkoja puiku, piekrītot vis�ēlīgi pa�māja ar galvām.

Puika pakasīja aiz auss un sāka:

���� �īs bungas karājas uz tilta, pa kuru es kopā ar tēvu bie�i tiku gājis. Reiz mēs apstājāmies, paskatījāmies no tilta lejā, bet tilts tik augsts, ka bifelis, par kuru jums labpatika stāstīt, mums likās pavisam niecīgs, ne lielāks par krietnu blusu, Indi�jas niedre, kas tik gara kā Ciong�ona kalnu grēda, neizskatījās garāka par matiņu, bet koks, kura galotne debesīs iesniedzās, nebija augstāks par sēni. Te mans tēvs aizsapņojās, viņam ap�reiba galva, un viņ� krita no tilta. Trīs gadus es apraudāju tēvu. Kad sēras beidzās, atkal aizgāju pie tilta, skatos � tēvs vēl joprojām krīt lejup.

Sirmgalvji, �o stāstu dzirdot, mutes ieplēta, pat mēles kus�tināja, bet pateikt ne vārda nespēja.

Agrākos laikos kādā ciemā dzīvoja vīrs ar jaunu un skaistu sievu. Visus -pārsteidza sievas skaistums. Uz viņu acis sāka mest Būdas tempļa priek�nieks, ciema vecākais un kāds mā�cīts vīrs. Sievai tas nepatika, viņa izstāstīja vīram, un abi no�lēma ar viltību visus trīs pienācīgi pārmācīt.

Tikko nākamajā dienā sieva pārkāpa savas mājas slieksni, tempļa priek�nieks, kur bijis, kur ne, �ķērsielā pastaigājās. Iz�likās, ka dara kaut ko citu, bet pats no skaistules ne acu neno�laida. Jaunā sieva smējās un runājās. Beigu beigās ielūdza pie sevis ciemos. Drīz sieva sastapa arī ciema vecāko un mācīto vīru. Arī tos ielūdza ciemos tajā pa�ā laikā.

Pirmais ieradās tempļa priek�nieks. Saimniece viņu priecīgi sagaidīja un aicināja istabā. Viņi nepaguva pat apsveicināties, kad bija dzirdama klauvē�ana pie durvīm. Tempļa priek�nieks sāka �urpu turpu �audīties, nezināja, kur paslēpties. Bet saim�niece viņam teica:

���� Kāpiet, lūk, tajā lielajā grozā, kas pakārts pie durvju stenderes, un sēdiet tur klusām. Ja kāds taujās, kas tas, teik�u, ka zvans.

Tempļa priek�niekam nācās paslēpties grozā. Otrs atnāca ciema vecākais. Tikko viņi paguva sasveicināties, atkal pie dur�vīm pieklauvēja. Ciema vecākais pārbijās, bet saimniece viņam teica:

���� Lieniet, cienījamais, zem gultas. Ja kādam radīsies aiz�domas, teik�u, ka pagultē guļ suns, bet jūs neesiet slinks un parejiet.

Ciema vecākajam nekas cits neatlika kā līst pagultē. �o�reiz saimniece atvēra durvis mācītajam vīram. Mācītais vīrs nepaguva ne muti paplēst, kad atskanēja skaļa klauvē�ana. Mācītais vīrs, to dzirdot, sāka drebēt kā lapa vējā. Saimniece, nekā neteikdama, paslēpa viņu drēbju lādē starp kleitām un svārkiem.

Ienāca vīrs un redzēja, ka sieva smaida. Viņ� saprata, ka viss izdevies labāk par labu. Vispirms vīrs paskatījās zem gul�tas. Ciema vecākais izlikās par suni un trīs reizes �ēli ierējās.

���� No kurienes ta mums suns? � vīrs bargi sievai nopra�sīja.

���� Es to, vīriņ, �odien nopirku, � sieva atbildēja.

_ � Kāpēc tad suns mājiniekus rej? Padod man resnāku nūju, es to pārmācī�u.

Vīrs paņēma nūju un ņēmās ciema vecāko slānīt. Tas sā�kumā vauk�ķēja, bet tad neizturēja, izlīda no pagultes un sāka lūgties piedo�anu.

Vīrs piesēja viņu pie staba, bet pats sāka lūkoties uz durvju stenderi.

���� Kas ta te? � viņ� vaicāja, norādīdams uz grozu.

��� Vai tad neredzi, vīriņ? Tas ir zvans no Būdas tempļa.

���� Dod, pamēģinā�u, vai skan! Gribu dzirdēt, kā tas skan.

Vīrs paķēra pamatīgu nūju un sita. Vīrs iesit, bet tempļa

priek�nieks atbild kā zvans �bimm-bamm!�. Sitieni sāka birt cits aiz cita, bet tempļa priek�nieks kliedz, kā kliedzis:

���� Bimm-bamm! Bimm-bamm!

Beidzot viņ� no sāpēm iegaudojās, sāka lūgt �ēlastību. Vīrs arī viņu piesēja pie staba. Tad teica sievai:

���� Rīt mums jāiet uz svētkiem. Jāpaskatās, vai mūsu goda drēbes ir kārtībā.

Piegāja pie lādes, to atvēra un redzēja, ka kleitās un brun��os ieracies mācītais vīrs.

���� Vai tu re! Kaķis laikam visas drēbes sajaucis. Padod man, sieviņ, nazi, es ar viņu ātri tik�u galā.

Nabaga mācītais vīrs sāka drebēt, ar mokām izlīda no lā�des. Paklanījās, atzinās un pats devās pie kauna staba.

Senos laikos dzīvoja krāpnieks.

Kādu dienu krāpnieks jāja pa ceļu, bet pretī viņam nāca sieviete, steidzās uz tirgu. Viņ� nācēju apturēja un uzrunāja: � Tuvojas jau pusdienlaiks, bet līdz tirgum vēl tāls ceļ�. Ja vēlaties, es ar zirgu jūs par vienu monētu a�i jo a�i aiz�rau�u.

Sieviete nopriecājās, pasniedza krāpniekam naudu, Det viņ�, naudu saņēmis, uzlēca zirgā un aizauļoja.

Citā reizē krāpnieks jāja garām kāda cienījama cieminieka mājai un dzirdēja, ka sieva teica vīram:

��� Mēs ar tevi esam jau veci. Ja nu kāds cilvēks mūs iemā�cītu, kā dzīvot bez darba, mēs tam atdotu mūsu skaisto meitu par sievu.

Krāpnieks aizņēmās no kāda bagātnieka pret ķīlu zelta stieni un atgriezās pie cienījamā cieminieka mājas. Tur nogai�dīja, kad zirgs skaļi iezviedzas un tad ņēmās kaut ko pa zemi meklēt. Iznāca vecais cieminieks un apvaicājās:

���� Ko tu �eit meklē?

��� Mans zirgs, � atbildēja krāpnieks, � ir neparasts zirgs. Tiklīdz iezviedzas, tūlīt izmet zelta stieni. Es, lūk, to tad arī meklēju.

To teikdams, viņ� pabāza roku zirgam zem lau�ņiem un tie�ām izvilka zelta stieni.

Tikko vecais cieminieks ieraudzīja zeltu, viņam raibs vien gar acīm sametās. Viņ� uzaicināja krāpnieku ienākt mājā un teica:

��� Man ir skaista meita, bet tev � neparasts zirgs. Mainī�simies?

��� Labi, � krāpnieks atbildēja, � esmu ar mieru. Kur� gan no skaistules atteiksies.

Cieminieks un viņa sieva nopriecājās, tūlīt aizveda zirgu uz �ķūni, bet meitai pavēlēja posties līdzi vīram.

Otrā rītā zirgs skaļi jo skaļi iezviedzās. Cieminieks un sieva to dzirdēja, izmetās ārā, sāka staigāt apkārt �ķūnim un mek�lēt, ta�u nekur ne miņas no zelta. Pēk�ņi pavada kļuva vaļīga, zirgs izrāvās un aizauļoja uz znota māju.

�� -Kā tad tā? � iebrēcās vecā sieva. � Gan mūsu meitu aizveda, gan zirgs atpakaļ aizbēga.

Apmānijis bija krāpnieks cieminieku un viņa sievu.

Citreiz krāpniekam gadījās iejāt kaimiņu novadā. Viņ� pie�gāja pie tonga[8] priek�nieka mājas un teica:

���� Pārdodu lielisku zirgu. Vai negribat pirkt?

Tonga priek�nieks apskatīja zirgu un bija ar mieru to no�pirkt.

Abi vienojās par cenu. Tiklīdz tonga priek�nieks bija no�skaitījis naudu, krāpnieks to paķēra, uzlēca zirgam mugurā un aizauļoja kā vēj�.

Ta�u ar pliku roku nebija ņemams arī tonga priek�nieks. Krāpniekam pa pēdām viņ� tūlīt aizsūtīja savu kalpu. Atauļo�jis pie kroga, kalps redzēja, ka krāpnieks iek�ā sēdēja, ēda, dzēra un jautri sarunājās.

Kalps pasauca sardzes vīrus, viņi sasēja krāpnieku un at�veda atpakaļ pie tonga priek�nieka.

���� Iekriti, blēdi! Sadomāji mani piemānīt? Nekā nebija! �o�reiz tu no soda neizbēgsi.

Lai kā arī krāpnieks nelocījās, viņam nācās atzīties. Aiz�veda viņu pie tiesne�a. Tiesnesis pavēlēja krāpniekam uzskaitīt (rīs desmitus nūjas sitienu un uz trim mēne�iem ietupināt cie�tumā.

Reiz uz cietumu viru apciemot atnāca sieva un teica:

� Tu viegli piemānīji savu sievu, bet apdomā labi � vi�sus ta�u nepiemānīsi!

Krāpnieks ne vārda neatbildēja. Novērsās, bet klusībā no�domāja: laikam jau taisnība vien būs � krāp�anai agri vai vēlu seko sods.

Reiz bagātnieks nolēma izvēlēties sev znotu � cilvēku ar laimīgu likteni, nevis kaut kādu tur nelabojamu blēdi.

Bagātnieks izgāja pastaigāties un redzēja � nāk pretī noskrandis un netīrs klaidonis. Klaidonis gāja garām kopienas mājai. Te pēk�ņi, no savas vietas nokāpis, laukā iznāca koka elks, lai ar klaidoni sasveicinātos. Bagātnieks to visu redzēja un pie sevis nodomāja: �Laikam puisim laimīgs liktenis, ja jau pats dieveklis viņam pretī iznāca, varbūt viņ� ir kāds augstmanis vai pat valdnieks.�

Bagātnieks uzaicināja klaidoni pie sevis mājā un atdeva viņam savu meitu par sievu. Klaidonis tagad varēja labi ap�ģērbties un paēst. Bet bagātniekam mēle niezēt niezēja radi�nieku priek�ā palielīties un izstāstīt par koka elka izdarību. Radinieki nenoticēja: pa�i gribēja savām acīm tādu brīnumu redzēt. Bagātnieks pavēlēja znotam grezni apģērbties un pa�staigāties kopienas mājas priek�ā. Znots staigāja �urpu turpu, bet koka elks stāvēja, kā stāvējis, ne no vietas neizkustējās. Visi sāka bagātnieku izsmiet. Bagātnieks to neizturēja, sa�dusmojās, ieskrēja kopienas mājā un uzkliedza:

���� Ei tu, koka bluķi! Atbildi � kāpēc tu �odien nenokāpi no savas vietas? Todien kad mans znots netīrs un skrandains gāja garām, kāpēc tad tu ar viņu sasveicinājies, bet tagad, kad mans znots ir paēdis, kārtīgi nomazgājies un labi apģērbts, tu neizkusties no savas vietas?

Dieveklis sāka smieties un atbildēja:

�� Tu, būdams bagāts, reizē esi nabags � daudz ko nesa�proti � Kad tavs znots bija klaidonis un nāca te garām, es visu laiku baidījos, ka tikai viņ� man nepaņem vara kvēpināmo trauku, tāpēc arī piecēlos. Kāpēc lai es tagad pieceltos? Tavs znots �obrīd ir paēdis un naudas viņam pilnas kabatas, lai viņ� �eit staigā laimīgs.

Pirms daudz gadiem dzīvoja muļķa puisis. Lai ko viņ� teica, lai ko darīja � nekas prātīgs neiznāca. Muļķa puisis sadomāja precēties. Māte viņam deva padomu, teikdama:

���� Kad redzi, ko sāk darīt sievastēvs, arī tu dari to pa�u, nedomā stāvēt malā! Citādi ļaudis sāks par tevi smieties.

Pa�ā pirmajā dienā muļķa puisis, ieraudzījis, ka sievas�tēvs kaplē zemi, atcerējās mātes pamācību, pieskrēja klāt, sa�ķēra kapli un teica:

���� Es, es to izdarī�u �

Sievastēvs labprāt atdeva kapli znotam, bet pats ķērās pie cita darba � sāka stādīt banānu palmas. Znots pamanīja, ka sievastēvs sācis darīt ko citu, atkal pieskrēja klāt un teica:

���� Dodiet, dodiet man �

Sievastēvs atļāva znotam stādīt palmas, bet pats devās cirst bambusus. Necik ilgi, znots atkal klāt un izrauj viņam cērtamo no rokām. Sievastēvs uz znotu noskaitās: visur viņ� ķeras klāt, bet nevienu darbu līdz galam nepadara. Sievastēvs no dusmām nezināja, ko tālāk pasākt, un gāja uz mājām. Pa ceļam i nepamanīja, ka nozaudēja galvas apsēju. Tas bija pa�licis dzeloņainā krūmā karājamies. Znots gāja bez galvas ap�sēja sievastēvam nopakaļ, ta�u neapjuka: novilka savu kreklu un uzkāra krūmā.

Sievastēvs dusmīgi iegāja mājā un rāja sievu:

��� Esi gan tu dumja sieviete! Izvēlējies znotu � nu ga�tavo muļķi. Viņa dēļ man �odien puse dienas izniekota, puse darbu nepadarītu.

Znots ienākdams dzirdēja, ka sievastēvs lamā sievasmāti, un arī darīja to pa�u.

Reiz dzīvoja tik liels muļķis, kāds pasaulē vēl nebija re�dzēts. Draugi kādu dienu sadomāja muļķi izjokot: viņu no�skuva, aiznesa uz Būdas templi un tur pameta.

Muļķis atguvās un, .redzēdams, ka guļ Būdas templī, ap�taustīja savu galvu � noskūta. Muļķis nu nesaprata, vai tas ir viņ� vai mūks.

��� Vai tas esmu es vai mūks? � pēc garas domā�anas muļ�ķis skaļi vaicāja.

Protama lieta, neviens viņam neatbildēja. �Labi,� viņ� no�lēma, �ie�u uz mājām, tur tik�u skaidrībā. Ja mans suns mani neries, tad skaidrāks par skaidru, ka esmu es pats.�

Muļķis tuvojās savai mājai. Suns, pamanījis cilvēku ar no�skūtu galvu, nepazina savu saimnieku un sāka riet. Muļķis nu nolēma, ka viņ� nav viņ�, un no tā laika savā mājā vairs acu nerādīja.

Kaut kad dzīvoja cilvēks, par kuru dumjāku pasaulē būtu grūti atrast. Redzēdams, ka veci cilvēki � vecī�i un vecenī�tes � lasot uzliek brilles, arī viņ� nolēma tās iegādāties. Aiz�gāja pie tirgoņa un palūdza brilles. Uzlika brilles uz deguna, paņēma kalendāru, skatījās tajā, bet nekā nevarēja izlasīt. Pa�lūdza citas brilles. Tirgonis, būdams pakalpīgs, izlika muļķim priek�ā veselus se�us pārus, bet nevienas nebija piemerotas. Tad tirgonis atnesa vislabākās brilles, kādas vien viņam bija veikalā. Muļķis arī tās uzlika uz deguna, paskatījās kalendāra, pagrozīja galvu � dari, ko gribi! � neder.

Tirgonis pabrīnījās, paskatījās uz muļķi verigak, bet �is ta�u turēja kalendāru sev priek�ā otrādi apgrieztu � ar apak�u uz aug�u.

Tirgonis, to redzēdams, ievaicājās:

���� Bet kā tad tā, cienījamais, nevienas brilles nav jums piemērotas?

��� Jūs tirgojaties ar sliktām brillēm, � muļķis atbildēja. � Iedodiet labas, es visu varē�u izlasīt.

��� Atjaujiet, cienījamais, pavaicāt � vai jūs lasīt pro�tat? � tirgonis jautāja muļķim.

��� Ja jau būtu pratis lasīt, vai tad es brilles pirktu, � muļ�ķis atbildēja.

Dzīvoja reiz jauneklis, vārdā Sjens. Kādu dienu viņ� no�ķēra cekulaino gārni un atnesa uz mājām. Gārni pamanīja ba�gātnieka dēls un mācās virsū tēvam: nopērc un nopērc. Bagāt�nieks piekrita, aizgāja pie Sjena lūgt, lai gārni pārdod.

���� Labi, � Sjens teica, � ja dosi man veselus piecus kuanus,. tad pārdo�u.

Bagātniekam aiz pārsteiguma mute palika vaļā.

��� Lai nu viens cilvēks saka, ka tu esi pie pilna prāta. Kur tas dzirdēts, ka par aiz�autu gārni kāds dotu piecus kuanus?

Bet Sjens nebija uz mutes kritis, atbildēja:

��� Man nav vis parasts gārnis, bet tāds, kas prot runāt.

Bagātnieks tik lēti nenoticēja, nolēma pārspēt Sjenu viltībā

un teica:

���� Nu, pajautā gārnim �o vai to. Ja atbildēs, do�u tev pie�cus kuanus, ja neatbildēs � atdosi par velti.

Jauneklis piegāja pie gārņa un vaicāja:

���� Gārni, gārni, saki man � vai tu proti runāt?

Jautāja, bet pats gārnim kaklu ar roku saspieda.

��� Ja-ja-ja, � noguldzināja gārnis.

Jauneklis nopriecājās un iesaucās:

Nu vai tagad tici, ka man ir gārnis, kas runā?

Tā nu bagātniekam bija vien jauneklim jādod pieci kuani par aiz�autu gārni.

Vecos laikos dzīvoja cūka. Viņa gul�ņāja saulītē, pielika pilnu vēderu, klaiņoja, kur gribēja. Ta�u pienāca diena, kad saimnieks pavēlēja cūku nokaut (kā to dara ar visām cūkām). Aizvainotā cūkas dvēsele stājās Elles Valdnieka priek�ā.

Valdnieks �ai vaicāja:

���� Kā tu, cūka būdama, nokļuvi manā valstībā? Ja tev no�darīts pāri, tad stāsti man visu pēc kārtas.

���� O, valdniek! Mani saimnieks nokāva gaļai� Vispirms mani sasēja, aplēja ar karstu ūdeni un noplūca sarus. Pēc tam aiznesa uz virtuvi. Uzlika uz pannas taukus, ierīvēja ar ķip�loku, apbārstīja ar sāli, pielika gar�vielas �

���� Pietiek! Diezgan! � ierēcās Elles Valdnieks.

���� Beidz klabināt, nelaimīgā! No tavām runām man tā sa�gribējās ēst, ka velni pa vēderu sāk dancot�

MIENGU PASAKAS

;

Vai zināt, kāpēc zutim acis �auras kā spraudziņas, bet zi�vij Tai un karūsai � sarkanas? Nezināt? Tad paklausieties. �o brīni�ķīgo pasaku tēvocis bruņurupucis pastāstīja krevetei. Bet no krevetes uzzināja visi citi ūdeņu iemītnieki. Varbūt pa�sakā nebūs viss tie�i tā, kā to stāstīja bruņurupucis, bet pagā�jis ta�u tik daudz gadu! Tie�i cik gadu � kas nu to var atce�rēties!

Gau�i senos laikos visu nepārskatāmo Bjo krā�u novadu pārvaldīja lielais bruņurupucis. Ne jau tāpēc, ka viņ� būtu gud�rāks vai stiprāks par citiem, bet gan tāpēc, ka viņam bija �et�ras kājas un viņ� varēja dzīvot te ūdenī, te uz sauszemes. Vienu reizi gadā visa upes tauta � krevetes, krabji, zivis � sapul�cējās vienuviet, lai svinētu svētkus. �ajā dienā viņi pārgalvīgi lēca pāri Bjo krācēm, lai no pa�iem veiklākajiem un spēcīgā�kajiem izvēlētu palīgu lielajam bruņurupucim. Bruņurupucis uztrausās uz milzīgās stāvās klints upes malā un no turienes kā no debesu augstumiem tiesāja sacensības. Neviens cits, tikai viņ� tur spēja uzrāpties.

Tie bija labi un jauki laiki. Visi Bjo krā�u iemītnieki dzī�voja lielā mierā un labā saticībā. Ta�u vissirsnīgākā draudzība bija zivij Tai ar zuti.

Zutis savu draugu bāreni Tai �ēloja, kur vien varēja. Bā�renim klājās grūti, bet nebija neviena, kas viņam palīdzētu. Tai līga par kalpu, darīja jebkuru darbu, lai nopelnītu iztiku. Vai nu nabaga Tai varēja par tērpiem domāt! Tai visu gadu staigāja vienā un tai pa�ā apskrandu�ā gurnu apsējā.

Blakus nabaga Tai zutis alla� jutās neērti savā skaistajā tērpā, ko rotāja sārta lente. Kad tuvumā gadījās kāzas vai

bija gaidāms tirgus, zutis aizdeva savu skaisto tērpu draugam Tai, lai viņam �ādā reizē nebūtu jāsēd mājā. Rūpēdamies par draugu, zutis viņam ieteica vingrināties Bjo krācēs, � ja nu pēk�ņi palaimējās un viņ� sacensībās uzvarētu, tad lielais bru�ņurupucis viņu ieceltu virsai�a godā.

Ar labu prātu Tai paklausīja zutim un sāka peldēt pa upi uz Bjo krācēm, lai vingrinātos veiklībā un augstā lēk�anā.

Kādu dienu Tai, lecot pāri krācēm, nejau�i pamanīja pie�krastes meldros spīdam melnas acis � kas gan viņu tur tā novēro? Tai ieskatījās uzmanīgāk un pazina skaisto ka�rūsu.

Viņam iegribējās karūsas priek�ā ar savu māku paspīdēt: te viņ� traucās lejā uz dūņaino dibenu, te iz�āvās no ūdens un lidot 'lidoja virs tā, te slīdēja līdzi straumei, te peldēja pret straumi. Skaistā karūsa no viņa ne acu nenovērsa.

Beidzot Tai nokusa. Viņ� piepeldeja pie meldriem, kur ka�rūsa slēpās, un sāka dziedāt:

Pret debesim vērsts mans skats. Zvaigzne vientuļa kā es pats. Viena tvīkst ilgās un skumjās Sudraba zivtiņa mana. Ir mīļa �ī kautrība gan, Sudraba zivtiņa mana � Ņemtu tīklu, pie upes nestu, No krasta to ūdeni mestu. Un noķertu, satvertu tevi, Sudraba zivtiņa mana!

Tai nojauta, ka karūsai �ī dziesmiņa gāja pie sirds, un viņ� iedziedājās vēl skaļāk:

Bet no krokodila man bail Un no drakona skatiena gailo�a, Sudraba zivtiņa mana �

Karūsa meldros nopūtās un teica:

���� Tu jauki dziedi! Tikai to es nevaru saprast: kā tu zini, ka zvaigzne, kas spīd pie debesīm, ir vientuļa?

Tai nopriecājās, ka karūsa viņa dziesmā ir ieklausījusies, un vaicāja:

���� Kas tur meldros runā? Vai tikai tā nav skaistā karūsa?

Karūsa bija tik kautrīga, ka no meldriem iznākt neuzdro��inājās. Tikai pakustināja sārto muti un klusām teica, lai vie�nīgi Tai viņu dzirdētu:

��� Tai! Tai! Kad pienāks svētki un notiks sacensības upes krācēs, tu apģērbies tā greznāk. Es tevi tur gaidī�u!

���� Vai tu no tiesas tā runā? � atsaucās Tai. � Tie�ām tu mani gaidīsi?

Karūsa vairs nekā neatbildēja, pasita ar asti un aizpeldēja tālāk meldros. Tai noskuma, palika stāvot uz vietas, noskatī�jās pakaļ jaunavai. Pēk�ņi viņ� dzirdēja, ka no tāluma atska�nēja viņas mīļā balss:

Kaut jāgaida būtu man gadus trīs � Nekad tevi neaizmirsī�u. Kaut jāgaida būtu �etrus gadus � Tevi nebeig�u gaidīt nekad.

Lai gadi skrien, Nāks laimīgas dienas, � Es gaidī�u tevi, mīļais!

Tai noklausījās �o dziesmiņu, nopriecājās, sāka upē plunk�ķināties, bet, tiklīdz atcerējās, ka karūsa viņam bija pieteikusi greznāk apģērbties, tūlīt noskuma. Kur lai viņ� ņem skaistu tērpu! Zutis, ieraudzījis draugu Tai noskumu�u, apvaicājās:

���� Kas tev noticis, draugs?

Tai klusēja, neatbildēja.

���� Laikam esi nokusis, lēkādams pāri krācēm?

Tai pa�ūpoja galvu, neteica ne vārda.

��� Vai tikai neesi kādā skaistulē ieskatījies? � zutis neat�laidās.

Tai noskurinājās un atbildēja:

���� Esi uzminējis, draugs.

Tai izstāstīja zutim, ka viņ� saticis karūsu, ka abi dziesmas dziedāju�i un ka viņa apsolījusies to gaidīt svētkos.

���� Bet tavu nedienu! Karūsa pieteica, lai es skaistāk ap�ģērbjoties. Tad nu tu, draugs, man izpalīdzi, aizdod pa svētku laiku savu tērpu. Pēc trim dienām es tev to atdo�u.

Zutis padomāja, padomāja un teica:

���� Labi, Tai, ņem manu tērpu. Vai nu draugam var at�teikt? Tikai neaizmirsti pēc trim dienām atdot.

* * *

Trīs svētku dienas Tai līksmojās kopā ar karūsu. Kas uz viņiem paskatījās, nevarēja nopriecāties vien � skaists un sa�derīgs pāris.

Ātri pagāja trīs dienas. Visi upes iemītnieki izklīda pa sa�viem mitekļiem. Pienāca laiks Tai atdot draugam viņa tērpu, bet Tai negribēja par to i domāt. Ko tad viņ� vilks mugurā, ejot pastaigāties ar karūsu? Tai nolēma piesavināties zu�a drē�bes un devās ar karūsu tālā ceļojumā.

Visas trīs svētku dienas zutis nogulēja savā mājoklī, pat degunu ārā neizbāzis. Savu vienīgo tērpu viņ� bija atdevis Tai. Zutis gulēja, garlaikojās. Viņu priecināja tikai tas, ka labais draugs Tai līksmojas. Dro�i vien viņa � zu�a tērps būs

palīdzējis, un draugs Tai ar karusu drīz svinēs kazas! Tas tik būs jauks pāris!

Bet pagāja svētki, pagāja vēl diena, tad divas dienas, ta�u Tai joprojām neatgriezās un tērpu neatdeva. Zutis kļuva ne�mierīgs. Ēdamā krājumi izsīka � jāiet būtu medībās, bet ne�bija nekā, ko uzvilkt mugurā: viņ� bija kails kā zīdtauriņa koj kons! Zutis reizē dusmojās uz draugu, bet reizē par viņu arī uz-ļ traucās: �Vai tikai Tai nebūs nelaime piemeklējusi?�

Zutis dzīvoja badā un sala. Beigu beigās viņ� izraka sev krasta dūņās aliņu un pa nakts melnumu sāka iziet medībāsJ Tiklīdz kādu pa gabalu pamanīja, a�i kā zaglis paslēpās ūdens�zālēs.

Nu jau krietnu laiku neviens zuti nebija redzējis, un visi no�lēma, ka viņ� nomiris vai arī aizceļojis uz tālām, nezināmām zemēm.

Pat lielais bruņurupucis izsvītroja viņa vārdu no savām grāmatām.

Pagāja kāds gads, Tai iegribējās izmēģināt laimi. Viņ� kopā ar karūsu ieradās uz svētkiem pie Bjo krācēm. Tai, uz�zinājis, ka zuti neviens nekur nav manījis, nodomāja, ka zutis vairs nav starp dzīvajiem, un klusībā nopriecājās: �Tagad jau nu zu�a skaistais tērps uz visiem laikiem kļuvis manējais. No�svētīsim svētkus un abi ar karūsu apmetīsimies uz dzīvi zu�a mājoklī!�

Tai ar karūsu devās taisnā ceļā uz zu�a māju. Piepeldēju�i klāt, dzirdēja � kāds viņiem no krasta alas skaļi uzsauca:

���� A! Tas esi tu, nelietīgo Tai! Kur tu visu gadu klīdi? Es savas acis esmu izskatījis, tevi gaidīdams. Nāc tūlīt �urp, velc nost manu skaisto tērpu!

Tai, pazinis zu�a balsi, turpat vai sastinga. Viņam kļuva kauns un reizē bija bailes. Nezināja, ko darīt. Viņ� paskatījās! vērīgāk un redzēja: zutis vairs neizskatījās pēc zu�a � pavi�sam pārvērties, glu�i novājējis. Te Tai ie�āvās galvā viltība, viņ� pagriezās pret zuti un iesaucās:

��� Ak tu, no�ēlajamo meli! Tev, es skatos, nemaz nav kauna. Vai tad tu, tāds plikadīda, kādreiz butu redzējis tik skaistu tērpu?

Lai nu ko, bet �ādu atbildi nabaga zutis nebija gaidījis. No aizvainojuma viņ� sāka trīcēt, gandrīz metās virsū apvaino�tājam. Ta�u gai�ā dienas laikā kaunējās līst ārā no savas alas.

Bet Tai, manīdams, ka zutis pieklusis, kļuva jo nekaunīgāks.

���� Ei tu, no�ēlajamo zuteli! Ak tad apklusi? Proties kaunu! �oreiz mēs tev vēl piedodam. Bet citā reizē �ēlastību negaidi!

���� Iesim mīļā, � Tai teica karūsai. � Uz balamutēm, kas mitinās tik no�ēlojamās alās, nav daudz ko klausīties.

Nabaga zutis saērcināts ielīda vēl dziļāk aliņā. Visu nakti acu neaizvēra, bet otrā rītā jau agri viņ� bija pie lielā bruņu�rupu�a mājas.

Zutis izstāstīja bruņurupucim visu no sākuma līdz beigām. Bruņurupucis nabaga zuti pa�ēloja un nolēma nekaunīgo Tai sodīt. Tai bija pārkāpis labos draudzības likumus.

Lielais bruņurupucis pavēlēja atvest pie viņa nelietīgo Tai un sapulcināt visus upes iemītniekus, lai izspriestu taisnīgu tiesu.

Bruņurupucis visus iepazīstināja ar zu�a un Tai ķildu, bet pēc tam skaļi pateica:

���� Es pavēlu tev, Tai, nekavējoties atdot skaisto tērpu zu�tim!

Zutis uzvilka savu tērpu, bet tavu nelaimi � viņ� bija tā novājējis, izstiepies garumā un kļuvis glum�, ka pa�a tērps � dari, ko gribi! � karājās, kā citam no muguras novilkts.

Te visas zivis sāka ap�aubīt, vai taisnība, ka �is būtu bijis zu�a tērps. To pamanīja karūsa un metās draugam palīgā, teik�dama:

���� Paverieties, kaimiņi, uz �o melīgo zuti! Kur� gan ticēs, ka tas ir viņa tērps? Paklausies, zuti, � varbūt tu kādam citam aizlienēji savu tērpu, bet tagad esi to aizmirsis?

Karūsu pārtrauca krustmāte karpa:

���� Lai Tai �o tērpu pielaiko, paskatīsimies, kā viņ� tajā izskatās.

Tai uzvilka tērpu � tas stāvēja kā uzliets. Kaut arī zutis bija cietējs, tā nu iznāca, ka pierādīt nekā nevarēja. Bruņu�rupucim zu�a bija �ēl, bet nebija neviena pierādījuma zutim par labu. Vajadzēja vien krāpnieku atlaist.

Tā Tai ieguva sievu un uzvarēja prāvu. Viņ� zuti vairs

citādi nesauca kā par upes �ūsku, par no�ēlojamo no tum�ā mi�dzeņa.

Zutis, atgriezies alā, ne vairs ēda, ne dzēra, visu laiku galvu lauzīja, kā pāridarītājam atdarīt.

Te kādu dienu straume atnesa pie zu�a aliņas jaunu pītu murdu ar divām ieejām. Zutis tajā redzēja zivi Tjuoi ar no�brāztām spurām un zvīņām.

Zutis izlīda no alas un sāka Tjuoi iztaujāt, un viņa teica:

��� Es ieraudzīju �o murdu, mani pārņēma ziņkārība. Ielīdu, bet izlīst vairs neprotu. Visas spuras un zvīņas esmu nobrā�zusi. Palīdzi man izkļūt laukā no murda, labo zuti!

Zutim, tik veiklam un glumam, tīrais nieks ielīst murdā un no tā atkal izlīst. Bet izvilkt no murda zivi Tjuoi � to gan viņ� nekādi nevarēja. Tā viņa tur arī izlaida garu.

Zutis apbedīja Tjuoi asakas, bet pats ar visu murdu aizpel�dēja pie lielā bruņurupu�a un teica:

���� Palīdzi man atriebties biju�ajam draugam Tai.

Zutis un lielais bruņurupucis ilgi savā starpā apspriedās. Beidzot viņi norunāja svētkos sarīkot sacensības: kur� ielīdīs murdā un pats saviem spēkiem izlīdīs no murda ārā, tas kļūs lielā bruņurupu�a vietā par visa Bjo krā�u novada valdnieku.

Pienāca svētki. Pie lielā bruņurupu�a mājas sapulcējās visi upes iemītnieki � krabji, krevetes, zivis, iznāca pats Bjo krā�u novada valdnieks un teica:

���� Esmu kļuvis vecs, mani draugi. Gribu pirms nāves maz�liet atvilkt elpu. Pēc manis �o novadu pārvaldīs nevis mani bērni vai mazbērni, bet gan tas no jums, kur� trīs reizes ielī�dīs �ajā murdā un pats saviem spēkiem atkal izlīdīs no tā. Vai esat mierā ar �ādu manu lēmumu?

���� Esam, esam! � vienprātīgi atsaucās visa upes tauta.

Lielais bruņurupucis iznesa murdu, nolika pie tā divus sar�gus � divus bruņurupu�us, lai straume murdu neaiznestu. Upes tauta sāka drūzmēties ap murdu � sa�ukstējās un pētīja murda ieejas.

Tikai neviena zivs negribēja parādīt savu drosmi, jo bai�dījās no divām asām smailēm murdā. Ja ar galvu spēcīgi triek�tos, iek�ā ielīst nebūtu liela māka. Bet kā no murda laukā tiksi?

Lielais bruņurupucis redzēja, ka neviens neuzdro�inās, un vaicāja:

���� Kur� pirmais uzdrīkstēsies? Kur� no jums ir pats veik�lākais? Kur� ir visdrosmīgākais?

Visi stāvēja un klusēja, cits uz citu skatījās. Pēk�ņi no pūļa izspraucās zutis:

���� Atļaujiet man!

���� Nu, zuti, sāc, � viņam teica lielais bruņurupucis.

Zutis bez ieskrējiena ieslīdēja murdā, apmeta tajā loku un

a�i izlīda ārā. Te upes tauta sāka klaigāt, brēkt. Zivs Tai, re�dzot, cik viegli zutis no murda izlīda, nobijās. �Ja nu notiek, ka zutis patie�ām kļūst par visu Bjo novada valdnieku,� do�māja Tai, �tad man labi neklāsies. Izmēģinā�u laimi arī es. Vai nu zutis būtu drosmīgāks par mani?� Tai pieteicās rādīt savu prasmi.

Viņ� krietnu gabalu ieskrējās, peldēja, viļņus �ķeldams, tad spēcīgi atgrūdās � v-viens! � un murdā iek�ā gan. Upes tauta iespiedzās, iebrēcās. Zivs Tai murdā apmeta vienu loku, otru, tre�o. Kolīdz viņ� gribēja no murda izlīst, tā uzdūrās uz asās smailes. No sāpēm apreiba galva. Viņ� saņēma visus spēkus, atgrūdās � bāc � virsū otrai smailei.

Upes tauta satraucās, iestājās klusums, cits uz citu skatī�jās. Pēk�ņi dzirdēja � kāds aizmugurē skaļi smējās. Pagrie�zās � lielais smējējs nebija neviens cits kā zutis. Acis piemie�dzis �auras, �auriņas, nevarēja vien norimt. Zutis smiedamies teica:

���� Draugi, Tai pārkāpa draudzības likumu un gribēja iz�vairīties no soda. Ta�u sods viņu tomēr piemeklējis! Tā viņ� arī paliks murdā un tur savu nāvi sagaidīs.

Zutis tā pateica un smējās, kā smējies. Jo vairāk viņ� smē�jās, jo �aurākas kļuva viņa a�teles. Tai nojauta, ka zutis viņu pārspējis viltībā. Tai rāvās atkal uz priek�u, lai izlauztos no murda, bet nobrāza tikai sev spuras un zvīņas. Tad krāpniekam Tai sāka birt asaras.

Karūsa, redzot, ka vīrs raud, arī pati sāka skaļā balsī rau�dāt. Tā abi raudāja augu dienu, līdz acis viņiem kļuva sarka�nas.

Lielajam bruņurupucim kļuva Tai �ēl, viņ� pavēlēja to iz�laist no murda.

Ta�u kop� tā laika visi Tai un karūsas pēcnācēji staigā ar sarkanām saraudātām acīm. Zutim acis uz visiem laikiem pali�ku�as �auras kā spraudziņas. Ko nu es jums te stāstu, pa�i ta�u ne reizi vien esat �īs zivis mūsu upītē redzēju�i.

Tālā, sirmā senatnē dzīvoja kāds viltnieks, vārdā Kuoijs.

Reiz viņ� apveda ap stūri lielu augstmani un izmānīja no tā desmit sudraba monētas. �īs monētas viņ� sabēra aiz sava vecā halāta sadriskātās oderes un, it kā nekas nebūtu noticis, devās uz tirgu.

Kuoijs apstājās pie tirgoņu rindas, kur pārdeva gongus un bungas, vara katlus un pannas. Viņ� pamanīja, ka netālu stā�vēja vecais un cienījamais augstmanis un izvēlējās preci. Ku�oijs spraucās cauri pūlim tuvāk godājamam vīram un lūdza tirgonim, lai viņam parādot nelielu gongu. Kuoijs painteresē�jās par cenu, izskata pēc pakaulējās, tad vienā mierā novilka savu apdriskāto halātu, to papurināja � atskanēja sudraba �ķindoņa, vēl reizi papurināja � un pa zemi aizripoja divas sudraba monētas. Kuoijs pieliecās, pacēla naudu un pasniedza to tirgonim.

Apkārt eso�ie ļaudis izbrīnā bolīja uz Kuoiju acis, bet �is nepievērsa tam ne mazāko uzmanību, interesējās, cik maksā vara katliņ�. Vienojies par tā cenu, atkal novilka halātu, papu�rināja � bija dzirdama naudas gabalu �ķindoņa, un atkal pa zemi cita pēc citas aizvēlās piecas sudraba monētas.

Lielais augstmanis, būdams ziņkārīgs, nenocietās un Kuoijam ievaicājās:

���� Saki, lūdzams, � kas tas tev par neparastu halātu? Pēc izskata būtu vecs un skrandains, bet, tiklīdz tu to papurini, no tā birst monētas! Kā tā?

���� O, �o halātu, kas dāvā naudu, man atsūtīja dievs Thens. Viņ�, vis�ēlīgais, uzzinājis, ka esmu pliks nabags un man nav naudas, ar ko nopirkt ne vara gongu, ne vara katliņu, ap�ēlojās

par mani un uzdāvāja �o brīni�ķīgo halātu. Vajag tikai to pa�purināt � un nauda birst no visiem caurumiem. Pie tā pa�a dievs Thens mani brīdināja, ka nevajagot skopoties, jo citādi halāts zaudē�ot burvju spēku.

Tiklīdz cienījamais augstmanis izdzirdēja, ka no burvju ha�lāta birst nauda, tā viņu pārņēma neiedomājama alkatība un viņ� � plīst vai lūst � gribēja iegūt halātu savā īpa�umā.

���� Varbūt tu man pārdotu savu halātu? � viņ� laipnā balsī vaicāja. � Es tev par to labi samaksā�u. Tev būs daudz nau�das, un tu nopirksi visu, ko tikai gribēsi.

Ta�u Kuoijs palika nelokāms.

��� Varbūt tu gribētu halātu apmainīt pret �o brokāta tēr�pu? � Lielais augstmanis piedāvāja un rādīja savu iz�ūto ap�ģērbu.

Bet Kuoijs no visa atteicās:

��� Jūsu tērps, cienījamais, ir gan grezns. Ta�u tas netiek ne tuvu manam apvalkātajam halātam. Ja man ir �is halāts mugurā, man nav nauda jānēsā līdzi. Ja sadomā�u, nopirk�u

bifeļus, nopirk�u zirgus. Nopirk�u visu, ko tikai sirds kāro. Nē, : mainīt halātu man nenāk ne prātā.

Lielais augstmanis saīga un nolēma nabagam piedraudēt:

��� Ja ar labu nesarunāsim, raugi, ka neieslogu tevi cie�tumā!

Viņam par pārsteigumu, Kuoijs pat no cietuma nedomāja nobīties.

��� Manuprāt, labāk cietumā pasēdēt nekā zaudēt tādu brī�ni�ķīgu halātu, � viņ� mierīgi atbildēja.

Augstmanis saprata, ka ar iebiedē�anu te neko nepanāks, un atkal ņēmās Kuoiju pārliecināt un pierunāt.

���� Paklausies, draugs, � vai tev tie�ām nav ne mazākās kripatiņas cieņas pret manu stāvokli un amatu? Es ta�u tevi lūdzu � mainīsimies! Piedevām do�u tev vēl riek�avu sudraba monētu un āzi. Rau, te ir āzis, ko es tikko nopirku.

Kuoijs paskatījās uz riek�avu sudraba monētu, uzmeta acis bārdainajam āzim un izlikās, ka pārdomā.

��� Tikai aiz cieņas pret jums, cienījamais, es iz�ķiros par �ādu maiņu, � viņ� beidzot noteica. � Patie�ām � kur� gan agrāk par nodriskātu halātu būtu devis greznu tērpu un vēl āzi piedevām?� Protama lieta, �o halātu man dāvāja pats dievs Thens. Tāpēc, cienījamais, ja jums ar halātu �is vai tas gadī�sies, neturiet uz mani ļaunu prātu! Tikai ar �ādu noteikumu es mainu.

Alkatīgais augstmanis visam piekrita, un turpat uz vietas godīgās tautas priek�ā Kuoijs atdeva savu novalkāto halātu, bet saņēma dārgo augstmaņa tērpu un piedevām vēl āzi.

Lielais augstmanis, ieguvis burvju halātu, no prieka vai prātu zaudēja � tīksminājās; glaudīja, spieda to pie krūtīm, tad uzmeta uz pleciem un cienīgi soļoja pa tirgu, meklēdams piemērotu preci. �No �ā brī�a esmu visbagātākais cilvēks pa�saulē!� viņ� pie sevis �ukstēja.

Pie zirgu rindas augstmanis apstājās. Cik maksā katrs at�sevi�ķs zirgs, nemaz netaujāja, uzreiz noprasīja, cik gribot par visiem zirgiem kopā. Arī kaulēties nesāka. Lepni tikai pamāja ar galvu, ka piekrīt. Pēc tam noņēma no pleciem nodriskāto halātu un, tāpat kā Kuoijs, to papurināja vienreiz, otrreiz, tre��oreiz� Cik rei�u viņ� skrandas arī nepurinātu, ne sudrabs ie�ķindējās, ne kāda monēta izkrita, vienīgi vesels putekļu mā�konis ap pa�u augstmani pacēlās�

Viņ� nu apjuka, nobālēja, uz pieres izspiedās auksti sviedri. Bet ļaudis visapkārt skaļi smējās, rādīja uz viņu ar pirkstiem.

� Citādi nebūs, �is teitan sajucis prātā! � ļaudis klaigāja. � Ātrāk, ātrāk �urpu, paskatieties uz �o muļķi!�

Tikai tagad augstmanis saprata, par ko viņ� atdevis savu dārgo tērpu un āzi piedevām. Viņ� metās skriet, ļau�u smieklu pavadīts, aizskrēja līdz savam zirgam, uzlēca seglos un laidās mukt � tālāk no kauna.

Reiz kāda ciema augstmanis izdeva savu meitu pie vīra. Viņ� saaicināja uz kāzu mielastu visus draugus, augstmaņus no tuviem un tāliem ciemiem, �o priecīgo notikumu uzzināja arī jautrais Kuoijs. Viņ� uzvilka iz�ūtu tērpu, izveda no pagal�ma āzi un devās ceļā uz svinībām pie augstmaņa.

Drīz Kuoiju panāca kāds jātnieks � liels augstmanis. Viņ� ieraudzīja Kuoiju iz�ūtā tērpā un nolēma, ka tas varētu būt viņa aprindu cilvēks.

���� Esiet sveicināts, cienījamais, � augstmanis teica. � Uz kurieni nu āzi tā vezdams?

���� Dodos uz kāzām, � Kuoijs atbildēja.

���� Uz kāzām? � nopriecājās lielais augstmanis. � Tad jau mums pa ceļam, divatā vienmēr jautrāk. Bet sakiet � kā jūs kājām tādu gabalu aiziesiet, ja vēl āzis jāved? Līdz turie�nei puse dienas, ko jāt, vien ir!�

Kuoijs skaļi iesmējās un atbildēja:

���� Par to nebūtu ko bēdāties. Vienīgi uz kāzām varu ieras�ties pārāk agri! Negribu no jums, cienījamais, slēpt � man ir brīnumāzis, kas joņo ātrāk par vēju. Bet jums, cienījamais, jā�pasteidzas, citādi jūs ar savu zirgu varat arī laikā nepagūt. Kas tad man! Ja es kau�u pēc pusdienas izjā�u, tik un tā bū�u laikā.

Lielais augstmanis skatās uz savu ceļabiedru un brīnās: vai �is cilvēks greznajā tērpā ir pie pilna prāta vai nav � pa�visam jau nu ērmīgi runā Kur tas redzēts, ka jāj ar āzi!�

Augstmanis jau sarosījās Kuoiju apdzīt, bet ziņkārība guva virsroku, un viņ� Kuoijam vaicāja:

���� Ntvaru tikt lāgā gudrs, kā ar āzi jāj. Ja jau jums ir brīnumāzis, varbūt iesim skrieties! Esat ar mieru?�

���� Vai tad jūs man tā kā neticat, cienījamais? Būs vien jums jātic � vakarpusē tiksimies jautrās dzīrēs!

���� Ja jau derības, tad derības. Ja es zaudē�u, tad mans zirgs piederēs jums, bet, ja jūs zaudēsit, tad jums āzi vajadzēs atdot man. Norunāts?

���� Es jums jau tagad pasaku, cienījamais, ka derības esat zaudējis!� � Kuoijs smējās. � Zirgs jums ir pavāj� � kur nu tāds manu āzi noskries! Ta�u saderēt esmu ar mieru; kāpēc lai mēs nesacenstos?

���� Nu, saturieties! � lielais augstmanis iesaucās, gribē�dams liehbnieku pārmācīt. � Mans zirgs ir gatavs skrieties ar jūsu brīnumāzi.

Abi ceļinieki nolēma, ka uzvarētājs būs tas, kur� pirmais ieradīsies kāzās. Viņi sastādīja līgumu, parakstīja to un tad �ķīrās.

Augstmanis uzlēca zirgā un, pātagu vicinādams, aizjāja pilnos auļos. Tiklīdz viņ� nozuda no acīm, Kuoijs paķēra āzi padusē un diedza, ko kājas nes, pa labi zināmajām taciņām taisni cauri d�ungļiem. Vai nu tas bija ilgi, vai neilgi, bet at�tapīgais Kuoijs paguva aizkļūt līdz līgavas tēva mājām, kad augstmanis vēl nebija nojājis ne pusceļu. Kuoijs piesēja āzi pie mājas pāļa, uzkāpa aug�ā, apsēdās un vienā mierā sāka ze�lēt beteli, dzert tēju un gaidīt augstmani. Kamēr tas pa kaklu pa galvu auļoja �urp, Kuoijs pievāca izzelētās beteles, kas mē�tājās pa grīdu, un nolika sev blakus. Tikai pret vakaru beidzot parādījās augstmanis. Zirgu viņ� bija nodzinis līdz nāvei, arī pats sviedros izmircis un tikko turējās kājās, kad nokāpa no zirga. Viņ� nopurināja ceļa putekļus un vilkās pa kāpnēm aug�ā, būdams pārliecināts, ka atjājis pirmais un derībās, pats par sevi saprotams, uzvarējis. Liels bija augstmaņa pārsteigurns, kad viņ�, uzkāpis uz pāļu grīdas, izdzirdēja laipno Kuoija balsi:

���� A-ā, arī jūs, cienījamais! Ceļā krietni aizkavējāties, es jau sāku uztraukties. Pavei, cik beteļu garlaikodamies nozelēju! Kā ar mūsu norunu? Jūsu zirgs nu kļuvis manējais!� Vai ne tā?

Augstmanis skatījās, savām acīm neticēja. Aiz dusmām pu�rināja galvu � viņam bija gau�i �ēl sava zirga. Ta�u nekā ne�varēja darīt. Un, lai nebūtu jāpaliek kājniekos, viņ� lūdza Kuoiju, lai pārdod viņam brīnumāzi.

��� Mans āzis nav samaksājams! � Kuoijs viltīgi atbildēja. � Kāpēc gan lai es viņu pārdodu? Ja es viņu arī pārdotu jums, cienījamais, tik un tā nebūtu tik daudz naudas.

Bet augstmanis iekarsis palika pie sava. Sameklēja desmit sudraba stieņus un atkal ņēmās Kuoiju pierunāt. Kuoijs ilgi pretojās, bet tad beigu beigās it kā ļāvās sevi pierunāt un āzi augstmanim pārdeva. Pats uzlēca zirgam mugurā un aizauļoja kā trenkts.

Apmierināts ar pirkumu, augstmanis palika dzīrot, un, kā saka, jo vairāk vīna, jo vairāk skaļu vārdu. Viņ� sāka, visiem dzirdot, lielīties ar savu dārgo brīnumāzi. Augstmanis neno�cietās, lai uz sava brīnumā�a visu priek�ā jā�us nepadi�otos. Viņ� nedro�ā gaitā iznāca pagalmā un grasījās āzi apseglot, bet tas kā pasitās sānis, tā lamzacīgais augstmanis izstiepās zemē visā augumā. Ļaudis stāvēja visapkārt un smējās vai plīsdarni. Augstmanis piecēlās un, aizsedzis ar rokām seju, slāja projām.

Klīst valodas, ka senatnē, iestājoties sausajam gadalaikam, ciemu vecākie dzinu�i ļaudis medībās. Vienkār�ajiem ļaudīm �īs medības biju�as gatavais posts. Ilgu laiku nācies pavadīt tālos me�os, bet nomedītos zvērus vajadzējis atdot ciema vecā�kajam. Tāda kārtība nu reiz bijusi, un neviens nav uzdrīkstējies to neievērot.

Vienīgi jautrajam Kuoijam varēja ienākt prātā doma ciema vecāko izjokot. Nakti pirms medībām Kuoijs a'znesa uz med�nieku atpūtas vietu bambusa nūju, piepildītu ar vārītiem rīsiem, krietnu gabalu ceptas gaļas un to noslēpa krūmos. Tad netālu no vietas, kur ciema vecākais atņem ļaudīm medījumu, Kuoijs paslēpa savu noķerto briedi.

Tikko ausa diena, gongs uzmodināja ciema ļaudis. Un visi � cits ar �ķēpu, cits ar loku � devās uz sapulcē�anās vietu. Vienīgi Kuoijs gulēja, kā gulējis, saritinājies zem segas ka�molā. Ciema vecākais, pamanījis, ka starp medniekiem nav Kuoija, sadusmojās un aizauļoja uz viņa māju. Ieskrējis mājā, ciema vecākais grūda Kuoijam sānos, bet viltnieks i nedomāja celties, lūdza, lai viņu liekot mierā. Ciema vecākais viņu gan piecēla kājās, bet Kuoijs runāja tikai savu:

���� Kā lai es dodos uz medībām, ja neesmu tām sagatavo�jies, �■' ne rīsus esmu izvārījis, ne �ķēpus uzasinājis.

Ciema vecākais nekā negribēja dzirdēt. Izvilka Kuoiju no mājas un dzī�us dzina uz medībām.

Kuoijs gāja, galvu nokāris, kaut ko �ēli pie sevis murmi�nāja, uz visiem jautājumiem atbildēja vienu un to pa�u.

��� Man uzkrita tāds miegs, es aizmigu, visu aizmirsu, ne�paguvu pat rīsus ceļam izvārīt, nepaguvu �ķēpu vai loku ar bultām no kaimiņiem palūgt. Laikam jau no soda neizbēg�u.

Ceļ� veda garām dieva Thena templim, un Kuoijs izlēca no mednieku bara un ieslīdēja tempļa vārtos. Ciema vecākais, do�mādams, ka viltnieks nolēmis aizmukt, metās viņam pakaļ, ieskrēja templī un redzēja, ka Kuoijs, noliecies pār dūmojo�o kvēpināmo trauku, kaut ko �ukstēja�

��� Ei, Kuoij, vai esi sadomājis aizmukt? � ciema vecākais bargi uzkliedza.

��� Jūs, cienītais, man labu nevēlējāt, neatstājāt mani mā�jās, lai es ceļam rīsus izvārītu, �ķēpu vai loku sagatavotu. Tad es arī ienācu dievam Thenam sūdzēties. Tikai tagad man no jums nav bail! Lūk, Thens man atsūtījis brīnumnūju! � Un Kuoijs augstu pacēla bambusa nūju, uzmeta to plecā un prie�cīgs izgāja no tempļa.

�ādus vārdus dzirdēdams, ciema vecākais vēl vairāk pārskaitās, pavēlēja medniekiem, lai tie Kuoijam nedod rīsus un medībās viņam nemaz nepalīdz.

�Paskatīsimies, kā tevi tā bambusa nūja glābs,� pārskaities domāja ciema vecākais. �Pagaidi tik, drīz tu manus nagus ma�tīsi ��

Mednieki drīz sasniedza to vietu, kur parasti apstājās, at�pūtās un paēda. Ciema ļaudīm Kuoija bija �ēl, katrs gribēja vi�ņam iedot rīsus, bet ciema vecākais neatļāva, modri visus uz�raudzīja, lai neviens Kuoijam ne tuvumā nepieietu.

Vienīgi pats Kuoijs nenoskuma � sēdēja un uzdziedāja pa dziesmai. Ciema vecākais to nevarēja izturēt, pieskrēja pie Kuoija un pavēlēja tūlīt pat, kaut vai no zemes apak�as, sada�būt sev rīsus, bet, ja viņ� pavēli neizpildī�ot, tad plāni klā�o�ties. Ciema ļaudīm kļuva �ēl jautrā Kuoija, viņi nobijās un sadrūma, bet Kuoijs tikai smaidīja un teica:

��� Man ē�ana vēl nemaz nav prātā. Ta�u, tiklīdz iegribēsies ēst, brīnumnūja man a�i visu sagādās.

��� Tad nekavējoties liec sagādāt vārītus rīsus! � ciema ve�cākais uzkliedza un ķērās pie �autenes. � Dzirdēji, ko tev saka, ja ne � no�au�u uz līdzenas vietas�

Kuoijs nemaz nenobijās, mierīgi piecēlās, pacēla savu spieķi un pateica �ādus burvju vārdus:

��� O, brīnumnūja! O, brīnumnūja! Atsūti man rīsus, atsūti man rīsus!i � Un no visa spēka aizsvieda bambusa nūju krū�mos.

Kuoijs brītiņu nogaidīja, metās iek�ā biezoknī, kur bija ie�metis savu bambusa nūju, un drīz nāca no krūmiem ārā, nes�dams nūju, kuras dobums bija piepildīts ar vārītiem rīsiem un ceptu gaļu. Cieminieki, redzēdami tādus brīnumus, aiz prieka sāka sist plaukstas un klaigāt. Vienīgi ciema vecākais klusēja, acis viņam no niknuma bija pieplūdu�as asinīm � tā vien rau�gies, ka pats nepārplīst.

Kuoijs visus pacienāja ar rīsiem un gaļu. Mednieki paēda, atpūtās un sāka gatavoties medībām. Vienīgi Kuoijs ne par ko nebēdāja, iekārtojās tikai ērtāk zem koka, sakūra ugunskuru un sildīja te vienu sānu, te otru.

Ciema vecākais vairs nebilda ne vārda, bet klusībā pie se�vis nosprieda: �Labi, labi, sēdi tik un sildies! Kad pienāks laiks nodot medījumu un tu būsi tuk�inieks, vainosi pats sevi! ��

Tuvojoties vakaram, sāka pulcēties mednieki, nesdami ciema vecākajam medījumu � viens lapsu, otrs zaķi �, vienīgi Kuoijs nekā nenesa.

��� Ei, Kuoij!� � ciema vecākais uzkliedza. � Vai tu dumpoties esi sadomājis, vai? . ..

��� O, cienījamais, man nav ne zirga, ne loka, � lēnprātīgi atbildēja Kuoijs. � Jūs ta�u pats pavēlējāt, lai medībās neviens man nekā nepalīdz. Vai tad es viens pats varu zvēru noķert? Tāpēc man arī nav nekā, ar ko jūs iepriecināt.

���� Kur tad palikusi tava brīnumnūja? � ciema vecākais vaicāja.

���� Paldies jums, cienījamais! Es ta�u nūju biju galīgi pie�mirsis, � Kuoijs priecīgs atbildēja. � Tūlīt es sadabū�u medī�jumu, kādu tikai vēlatiesL..

Kuoijs pacēla savu nūju, skaļā balsī izrunāja burvju vār�dus:

��� O, brīnumnūja! O, brīnumnūja! Atsūti man treknu brie�di! � un iesvieda bambusu, cik tālu vien varēja, krūmos.

Te cieminieki, izdzirdēju�i �ēlu brie�a brēcienu, metās krū�mos, bet tur gulēja jau sasiets briedis.

Mednieki no prieka sāka klaigāt, ielenca Kuoiju, apsveica viņu ar medījumu. Vienīgi ciema vecākais stāvēja, muti atplē�tis, ne vārda nevarēja dabūt pāri lūpām, tikai acis bolīja � te paskatījās uz briedi, te � uz bambusa nūju.

Ciema vecākajam iekārojās dabūt brīnumnūju savā īpa�umā. Kur tas dzirdēts, ka tādam vienkār�am cilvēkam kā Kuoijam piederētu tik brīni�ķīga nūja?

���� Paklausies, � ciema vecākais pieglaimīgā balsī uzru�nāja Kuoiju, � tev ir gau�i paveicies. Bet kam tev nūja? Ko tu ar to darīsi? Atdod man, bet es tev do�u pretī, rau, �o bisi.

Kuoijs saprata, ka ciema vecākais uzķēries uz āķa, purināja galvu, nebija ar mieru. Viltīgais Kuoijs nogaidīja, kamēr ciema vecākais lika visiem cieminiekiem viņu pierunāt, tikai tad ne�gribīgi piekrita.

���� Labi, lai notiek, aiz cieņas pret sava ciema ļaudīm at�do�u savu brīnumnūju. Bet jūs, cienījamais ciema vecākais, izpildiet divus manus noteikumus: atdodiet visiem medniekiem viņu medījumus un zvēriet neturēt uz mani ļaunu prātu, ja pēk�ņi nūja sadomātu jums nepaklausīt.

��� Jūs visi esat liecinieki, ka es pieņemu abus tavus notei�kumus.

Tā nu ciema vecākais dabūja bambusa nūju, bet Kuoijs tika pie bises. Ciema vecākais, turēdams savās rokās brinumnuju, kļuva varen uzpūtīgs.

���� Es atdodu jums, ļaudis, atpakaļ visu, ko jūs atnesāt! � viņ� iesaucās. � Man nav vairs vajadzīgi jūsu no�ēlojamie pie�nesumi. Tagad man ir brīnumnūja, un no �ī brī�a es medī�u vislielākos zvērus un visveiklākos putnus. �inī pa�ā acumirklī es vēlos iegūt tīģeri. Skatieties, o, mana ciema ļaudis!

Ciema vecākais, darīdams tāpat kā Kuoijs, pacēla nūju, pēr�konīgā balsī nokliedza brīnumvārdus:

���� O, brīnumnūja! O, brīnumnūja! Atsūti man, ciema vecā�kajam, labi lielu tīģeri! � un svieda bambusa nūju krūmos, cik vien tālu varēja �

Nūja krūmos no�abēja, bet tīģera rēciens neatsķanēja � ne tuvu, ne tālu.

Ciema vecākais paskatījās uz krūmiem, piejāja zirgā tuvāk,

pa�ķīra zarus � nekā! Tikai vāveres un zilās lapsas metās katra uz savu pusi.

Ciema ļaudis noģida, ka Kuoijs piemuļķojis vecāko, un tie nevarēja novaldīt savus skaļos smieklus.

Ļaudis smējās, gar zemi krizdami, par ciema vecāko, ku�ram no trakām dusmām trīcēja rokas un seja tum�i piesarka.

Ciema vecākais iebrēcās, prasīja atdot bisi un medījumus, dzina ļaudīm virsū savu zirgu. Ta�u mednieki nenobijās, izstie�pa uz priek�u �ķēpus, pacēla lokus un nevarēja vien beigt smie�ties. Ciema vecākais, to redzēdams, nobijās un aizauļoja, neuz�drīkstēdamies pat atpakaļ atskatīties�

Jautrais Kuoijs ar savām izdarībām bija augstmaņus tā nokaitinājis, ka viņi no tiesas turēja ļaunu prātu, ne pa jokam noskaitu�ies, pavēlēja viltnieku grābt ciet. Augstmaņi ilgi sprieda un pārsprieda, līdz nolēma savu pāridarītāju upē no�slīcināt, un, lai cieminiekiem būtu mācība, kā nav jādara, uz nāves soda vietu sadzina ļaudis no tuvas un tālas apkaimes.

Pēc augstmaņu pavēles sulaiņi nopirka lielu grozu, salika tajā akmeņus un tiem virsū uzsēdināja sasieto Kuoiju. Tad su�laiņi grozu ar visu Kuoiju aizstiepa uz upmalu, kur jau bija sapulcēju�ies ļaudis.

Jokuplēsējs Kuoijs sēdēja grozā un smējās, zobus rādīdams, bet apkārt drūzmējās ļaudis, �ēloja savu mīluli, tikai palīdzēt viņam nekā nevarēja.

Augstmaņi ar nāves soda izpildī�anu nesteidzās � viņiem bija prātā kārtīgi iebiedēt tautu un reizē pa�iem patīksmināties par sava upura nāves bailēm.

Kas tad tas � no groza atskan skaļi Kuoija smiekli, visi brīnās, rausta plecus.

��� Kas tad ir, Kuoij? � viņam vaicā. � Kā tu vari, nāvei acīs skatīdamies, vēl smieties?

��� Es smejos par augstmaņu dumjo izrīcību, � no groza atbildēja jautrais Kuoijs. � Viņiem prātā mani noslīcināt, bet laikam aizmirsu�i sakāmvārdu: �Akmeņi paliek, apelsīni aiz�

peld.� Tā ka neuztraucieties, drīz es atkal bū�u kopā ar jums, ciema ļaudis!

Ļaudis nojauta Kuoija attapību un sāka skaļi klaigāt:

��� Akmeņi paliek, apelsīni aizpeld! Akmeņi paliek, apelsīni aizpeld!

�os vārdus izdzirdēja arī augstmaņi, viņi savā starpā ap�spriedās un pavēlēja kalpiem akmeņu vietā grozā a�i jo a�i sa�likt apelsīnus. Tad kalpi grozu sa�ūpoja un iesvieda upē, grozs nozuda zem ūdens, ka nomurdēja vien. Augstmaņi nosprieda, ka Kuoijs noslīcis, un apmierināti atgriezās mājās. Upmalu atstāja arī cieminieki, viņi noskumu�i pārgāja mājās, bet katra sirdī kvēloja neliela cerība, ka arī �oreiz nebēdnim Kuoijam iz�dosies piemuļķot augstmaņus.

Pa to laiku grozs nogrima upē, bet tad uzpeldēja un strau�me to aizrāva uz priek�u. Kuoijs tupēja grozā sasiets � neva�rēja ne roku, ne kāju pakustināt, ne pie krasta piestāt. Straume viņu tā nesa krietnu laiku, līdz upe kļuva �aurāka un grozs pie�peldēja tuvu krastam, kur puikas ganīja bifeļus.

���� Ei, zēni! � Kuoijs no groza viņiem uzsauca. � Vai jums apelsīnu nekārojas, man �eit grozā to papilnam. Izvelciet tik grozu malā.

Puikas piepeldēja pie groza un to izvilka krastā. Tā Kuoijs izglābās no dro�as nāves.

Viņ� pacienāja zēnus ar apelsīniem, uzmeta grozu ar atli�ku�ajiem augļiem plecā un snāja uz tuvāko ciemu. Kuoijs pie�klauvēja pie ciema vecākā mājas un teica:

��� Cienījamais kungs, mans saimnieks sūta jums kā dāvanu �o grozu ar apelsīniem un lūdz uz da�ām dienām jūsu labāko bifeli.

Ciema vecākais nekā nenojauta, pieņēma apelsīnus kā dā�vanu un bija ar mieru uz da�ām dienām aizdot savu labāko bi�feli.

Kuoijs savā ciemā atgriezās slepus, pārģērbās labākajās drēbēs, uzkāpa bifelim mugurā un aizjāja pie sava ciema ve�cākā. .

Ciema vecākais, ieraudzījis Kuoiju uz melna bifeļa, neva�rēja atģist � ticēt vai neticēt savām acīm � un pāri viņa lū�pām nenāca ne skaņa.

���� Kuoij, vai tas esi tu? � beidzot viņ� vārgā balsī izmo�cīja. � Bet es domāju, ka tevi jau zivis noskrubināju�as� Kā tad tev izdevās atgriezties sveikam un veselam? Un bifelis arī tev ir?

Kuoijs jautri iesmējās.

��� Ai, kāds es muļķis biju! Ja es toreiz būtu klusējis, mans grozs paliktu pilns ar akmeņiem un tad es būtu kļuvis bagāts. Bet par tiem apelsīniem man tikai vienu vienīgu bifeli iedeva!

Ciema vecākais, dzirdot tādus brīnumus, sāka lūgt, lai vi�ņam visu sīki izstāsta no pa�a sākuma līdz beigām.

���� Kad cienījamie augstmaņi pavēlēja mani iemest upē ar apelsīnu grozu, es padevos liktenim, sapratu, ka nāve nenovēr��ama. Ūdeni sarijies, iekritu nemaņā, bet pēc tam pamodos un skatos: -sēdu pilī pie pa�a ūdens valdnieka. Ūdens valdnieks grib zināt, uz kurieni es apelsīnus vedot. Es laikus attopos un atbildu, ka tie ir dāvana ūdens valdniekam un viņa godāja�miem augstmaņiem. Ūdens valdnieks man sirsnīgi pateicās, brangi pacienāja, iedeva man jaunu tērpu un pavēlēja atvest jums kā dāvanu, rau, �o bifeli. Es uzkāpu bifelim mugurā, un viņ� mani � nebija ko redzēt! � iznesa krastā. Ūdens vald�nieks vēl lūdza pateikt jums, cienījamiem augstmaņiem, ka vi�ņam tur apak�ā esot gan daudz ūdens, bet akmeņu maz. Tāpēc, ja pie viņa ierastos grozā ar akmeņiem, viņ� ne tikai bifeli, bet pat veselu ganāmpulku ziloņu dotu pretī.

Kolīdz ciema vecākais to dzirdēja, tūlīt nolēma pats doties pie ūdens valdnieka. Viņ� pavēlēja Kuoijam un ciema ļaudīm sagatavot grozu ar akmeņiem. Būdams alkatīgs un cerēdams iegūt savā īpa�umā jo prāvu ganāmpulku ar ziloņiem, viņ� pavēlēja grozā salikt tā pavairāk akmeņu. Atvadījies no sievas un bērniem, ciema vecākais ierāpās grozā un pavēlēja grozu aiznest uz to pa�u vietu, kur Kuoiju meta upē. Ciema vecākais tupēja grozā, kliedza uz ļaudīm, steidzināja, lai �ie netūļājas.

Kuoijs deva ciema ļaudīm zīmi, tie visi reizē ie�ūpoja grozu un, cik vien tālu varēja, iemeta to upē. Grozs noplunk�ķēja, tikai apļi aiztrauca pa ūdens virsu. Tā, lūk, ņēma galu ļaunais un mantrausīgais augstmanis.

.

Sensenos laikos pasaulē dzīvoja karalis, un viņam nebija bērnu. Kādā dienā viņ� pavēlēja saaicināt uz pili pareģus no visas savas karaļvalsts. Zīlnieki atvēra smagās grāmatas, pa��ūpoja gudrās galvas un beidzot uzrunāja karali �ādiem vār�diem:

��� Ja valdnieks grib, lai viņam būtu dēls, tad uz visām e�ām, uz visiem tīrumiem valstī jāizliek �ēlastības dāvanas nabagiem. Bet ņem vērā, karali, dēls tev sagādās tikai bēdas un nabadzību, nevis prieku un bagātību. Esam tev visu patei�ku�i. Tagad nu valdnieks lai rīkojas, kā pats vēlas.

Ta�u karalis bija kā uzburts uz dēlu, un viņ� nolēma: lai notiktu kas notikdams � ja nabadzība, lai nabadzība, ka tikai būtu dēls � Viņ� pavēlēja atvērt valsts kasi un savus karaļa dārgumus � visu zeltu, sudrabu, dārgakmeņus izlikt uz e�ām un tīrumiem, atdot nabagiem. Drīz karalienei piedzima dēls. Kad princis bija septiņas dienas vecs, viņam iedeva trīs karo�tītes rīsu. Princis vienā paņēmienā rīsus norija un sāka raudāt. Viņam atnesa veselu bļodiņu rīsu, arī tos viņ� apēda un atkal sāka raudāt. Izēdis veselas trīs bļodiņas rīsu, viņ� cik necik nomierinājās.

Mazuļa milzīgā ēstgriba karali gau�i pārsteidza un darīja nemierīgu, un viņ� atkal pavēlēja no visas valsts saaicināt pareģus. Gudrie vīri atnāca un teica:

��� Ja mantinieks daudz ēdīs, tad viņ� izdzīvos, ja ne, � nomirs.

Viens no pareģiem piebilda:

��� Līdz vienpadsmit gadu vecumam gatavojiet princim pa vistai brokastīs un vakariņās, lai viņ� varētu izaugt spēcīgs.

Visi gudrie vīri noklausījās �os vārdus un piekrizdami maja ar galvam.

Valdnieks, to dzirdēdams, noskuma, devās pēc padoma pie karalienes.

��� Debesu gari mums ir atsūtīju�i dēlu, � karaliene teica. � Mūsu pienākums ir pateikties viņiem un priecāties.

Ta�u princis auga nevis dienām, bet stundām � kā sēne pēc lietus. Gudrie vīri nebija kļūdīju�ies: viņ� ēda gau�i daudz, un tāpēc karaļa kase tuk�ojās, rīsi apcirkņos manāmi plaka, ganāmpulki kļuva retāki. Karalis tapa jo dienas nabagāks, bet karaliene par to daudz nebēdāja. Vienpadsmit gadu vecumā princis vienā ēdienreizē apēda veselu kazu, bet piecpadsmit gadu vecumā brokastīs, pusdienās un vakariņās viņ� notie�sāja pa veselam bifelim. Trūkuma piemeklētais karalis nezi�nāja, ko darīt, un viņ� sāka pierunāt karalieni, lai dēlu noga�linātu. Karaliene krietnu laiku atteicās, beidzot bija ar mieru. Karalis izdomāja aizvest princi uz d�ungļiem un uzgāzt tam virsū kādu lielāku un smagāku koku, bet ļaudīm pateikt, ka noticis nelaimes gadījums un viņ� zaudējis mantinieku.

Tā kādu dienu karalis uzaicināja princi paklaiņot pa d�un�gļiem, noskatīja milzīgu mango koku un teica princim:

���� Nostājies, dēliņ, tuvāk pie �ā koka, bet es a�i uzrāp�os aug�ā un nometī�u pa�us gatavākos augļus. Tikai pielūko, sa�ķer tos!

Princis sāka aplūkot mango koku, bet karalis pa to laiku aizcirta stumbru. Koks nogāzās un piespieda princi pie zemes.

Karalis steidzās uz pili, visiem stāstīja, ka milzīgs mango koks uzgāzies princim virsū un to nospiedis.

Nāko�ās dienas pievakarē ļaudis ieraudzīja neparastu skatu: smagi sperdams soļus, uz karaļa pili lamzāja princis un nesa milzīgu mango koku � izrautu ar visām saknēm. Princis nolika koku pils priek�ā zemē un teica karalienei:

���� Pavēliet to iestādīt pagalmā, māmiņ! Karstā pusdienas laikā tas pasargās no svelmes, bet vasarā dos gar�īgus augļus.

Tad princis izlūdzās no karalienes sudraba stieni, milzīgu dzelzs bluķi un nolīga daudzus kalējus, lai tie viņam izkaltu kara cirvi. Ta�u izrādījās, ka izkalt tādu kara cirvi pat dau�dziem kalējiem nebija pa spēkam.

Bija vien princim pa�am sev jāizkaļ kara cirvis. Princis, to izdarījis, atvadījās no vecākiem, pārmeta kara cirvi pār plecu un devās pla�ajā pasaulē. Visur, kur princis gāja, ļaudis brīnīt brīnījās par viņa spēku un jaunekli iesauca par Stipri�nieku.

Tā iedams, princis sastapa jaunekli, vārdā Tasa. Tasa viens pats pa ceļu vilka milzīgu vezumu. Princis viņam ievaicājās:

��� Kāpēc tu viens pats tik smagus ratus velc? Kāpēc dari pāri saviem spēkiem?

��� Man ir varens spēks, � Tasa viņam atbildēja. � Varu pats bez bifeļiem pavilkt kuru katru smagumu.

��� Ja tu esi tik spēcīgs, kā sakies, � princis teica, � tad pacelt manu kara cirvi tev dro�i vien būs tīrais nieks.

Tasa cēla, cēla kara cirvi, ta�u no vietas neizkustināja. Tasa atzina sevi par uzvarētu, bet princis Stiprinieku � par savu vecāko brāli. Kop� �ī brī�a Stiprinieks un Tasa sāka abi klejot kopā.

Kādreiz Stiprinieks un Tasa pamanīja cilvēku, kur� neno�guris cirta Indijas niedres. �o cilvēku sauca par Havihavu.

���� Ko tu ar tik daudz niedrēm darīsi? � princi viņam taujāja.

���� �īs te Indijas niedres es cērtu un cērtu vienā gabalā jau gadus piecus un nesu tās karalim, � Havihava atbildēja.

��� Esmu piecirtis to tik daudz, ka sakrauti pieci augsti kalni. Ta�u man tas vedas viegli, jo spēks man ir milzīgs.

��� Ja esi tik spēcīgs, � Stiprinieks teica, � tad bez pūlēm pacelsi manu kara cirvi. Ja tev tas izdosies, sauk�u tevi par vecāko brāli.

Havihava piepūta vaigus un saņēma visus spēkus, ta�u kara cirvis i no vietas nepakustējās. Tad princis Stiprinieks sagrāba Indijas niedres un uzsvieda tās visu piecu kalnu vir�sotnēs. Havihava tikai pabrīnījās par Stiprinieka spēku un prasmi.

���� Es ar prieku sauk�u tevi par vecāko brāli, � Havihava teica un lūdza, lai princis viņu ņem līdzi.

Tā nu visi trīs kopā devās ceļā. Drīz viņi sastapa ērmīga izskata pui�us. Viens bija astains, otrs � ar garu, līku degunu, bet tre�ajam kājās bija kā pīles pleznas ar peldplēvēm. �ie dīvainie pui�i zvejoja jūrā zivis. Blakus viņiem katram tīklos spārdījās milzīgas zivis, tik lielas kā tīģeris vai zilonis. Stip�rinieks �os sveicināja un palūdza zivis. Bet Astainis atbildēja, ka to vajagot vaicāt nevis viņam, bet Gardegunim, savukārt Gardegunis sūtīja princi pie Astaiņa.

���� Par labiem ļaudīm nevajag irgāties, � beidzot sarunā iejaucās Pleznainis. � Ja esat devēji, dodiet, ja neesat, tad tūlīt pat atsakiet.

Pleznainis sagrāba pilnas riek�avas zivju un sniedza prin�cim Stipriniekam un viņa ceļabiedriem. Zivju bija milzīgs lēve�nis. Visi trīs patencināja Pleznaini, uzvēla zivis mugurā un snāja uz tuvējo zvejnieku ciemu. Cieminieki savāca pa malu malām visus �agarus � par maz, nesa no me�a klēpju klēp�jiem � arī par maz. Tad visi trīs nolēma iet ar zivīm uz me�u un tur cept, bet, kā par nelaimi, līdzi nebija uguns. Sēdēja un domāja, ko darīt. Pēk�ņi pamanīja � kalna virsotnē paspī�dēja uguntiņa un sāka celties dūmu strūkliņa.

��� Aizskrien, Tasa, uz būdu kalna galā pēc uguns, � pa�lūdza princis.

Kalna galā būdā dzīvoja vecs burvis un burve. Burve, ierau�dzījusi ciemiņu, vaicāja:

��� Pēc kā ta esi atnācis, mazdēliņ?

���� Pēc uguntiņas, vecmāmiņ, � Tasa atbildēja.

Burve lūdza Ta�u pienākt tuvāk stellēm, kurās pati sēdēja, izrāva burvju atspoli un svieda ar to jauneklim. Tasa bez dzī�vības iekrita milzīgā katlā ar ūdeni.

Princis Stiprinieks ilgi gaidīja Tasu atgrie�amies. Nesa�gaidījis aizsūtīja uz kalnu Havihavu. Vecā burve arī ar Havihavu izrīkojās tāpat.

Princis, nesagaidījis ne Tasu, ne Havihavu, nolēma iet pats uz būdu. Vecene grasījās arī viņu nogalināt, bet nekas nesa�nāca. Kolīdz Stiprinieks pieskārās dzelzs atspolei, tā pār�ķēlās uz pusēm. Princis sagrāba burvi un ņēmās purināt, prasīdams: �Atdod manus brāļus, atdod manus brāļus!�

��� Nenogalini mani, � lūdzās burve. � Atlaid mani, man

ir zāle, kas miru�os atdzīvina. Es atdo�u tev brāļus sveikus un veselus.

Burve solījumu turēja � atdzīvināja Tasu un Havihavu. Tad Princis Stiprinieks viņu stingri sasēja, aiz�uva viņai muti un acis un pameta būdā.

Paņēmu�i līdzi zāli, kas atdod dzīvību, visi trīs devās tālāk.

Pret vakaru būdā atgriezās vecais burvis: viņ� atnesa pār plecu pārmestus divus sasietus ziloņus, bet tre�o ziloni turēja rokā. Ilgi viņ� stāvēja durvju priek�ā, sauca veco burvi, bet neviens neatsaucās, neviens neiznāca pretī viņu sagaidīt. Tad burvis izsita būdas durvis, sāka atsiet vecenei rokas un atārdīt diegus, ar kuriem bija aiz�ūta mute un acis. Vecā burve iz�stāstīja vīram visu, kas te bija noticis. Burvis pārskaitās, iz�vārīja vienu ziloni, apēda to un metās trim stipriniekiem pa�kaļ.

�ie visi trīs iet nodaba, sūkā cukurniedres, saldos stiebrus izspļauj uz taciņas. Iedams pa �īm pēdām, vecais burvis viņus arī panāca.

Nu, Tasa, pamērojies spēkiem ar veco burvi, � Stipri�nieks teica.

Bet Tasa izrādījās daudz vājāks par burvi. Burvis uzklupa un no visa spēka blieza Tasam. Tasa līdz kaklam ietriecās zemē. Tad ar burvi kauties sāka Havihava, ta�u arī viņu vecais burvis uzvarēja kā nieku. Tad burvim metās virsū princis Stip�rinieks. Viņ� cirta tik stipri, ka nocirta burvim galvu un tā aiz�lidoja līdz pa�ai Ķīnai.

Visi trīs aizgāja uz Ķīnu un skatās � ap burvja galvu drūz�mējas tūksto�iem ļau�u, bet nevar to izkustināt no vietas. Lai atbrīvotu zemi no �īs galvas, imperators apsolīja tam, kur� galvu aiznesīs, atdot savu meitu par sievu. To padzirdēja prin�cis Stiprinieks, piegāja, atvēzējās un kā grūda, tā vienā mirklī galva atradās jau Siāmas karaļvalstī. Imperators bija prie�cīgs, ka ticis no galvas vaļā, pavēlēja izprecināt princim savu meitu. Ta�u princis atteicās un lūdza Tasam, lai viņ� apprec ķīnie�u princesi. Stiprinieks atvadījās no Tasa, uzdāvināja vi�ņam brīnumzāli, kas atdod dzīvību, un teica:

� Iestādi �o brīnumzāli imperatora dārzā, tā daudziem atdos dzīvību, tikai neielaid dārzā sve�us ļaudis, citādi pienāks mana reize atvadīties no �īs pasaules.

Stiprinieks kopā ar Havihavu aizgāja uz Siāmu. Skatās � arī �eit ļaudis baru bariem rosās ap burvja galvu, bet izkusti�nāt no vietas to nevar. Princis atvēzējās un kā grūda � tā galva ieripoja tie�i jūrā. No prieka Siāmas karalis pavēlēja at�dot Stipriniekam par sievu savu meitu � Siāmas princesi. Ta�u Stiprinieks atteicās arī no Siāmas princeses, atdeva to Havihavam, bet sev izlūdzās no valdnieka kā dāvanu vienu kalnu, lai ar tā akmeņiem nobruģētu ceļu uz dzimteni, uz tjamu zemi.

Pa to laiku princim Stipriniekam uzbruka nelaime. Tasa aiz�mirsa, ko Stiprinieks bija cie�i piekodinājis, un atļāva ienākt dārzā sve�iem ļaudīm. Brīnumzāle, kas spēja atdot dzīvību, acu�mirklī nozuda, kā zemē iekrita, un princis nomira. Tasa un Havihava ilgi skuma pēc prin�a. Viņi pameta Ķīnu un Siāmu, atgriezās savā dzimtajā tjamu zemē un tur nodzīvoja līdz mū�a galam. Acīmredzot no viņiem arī tjamu zemē cēlu�ies stipri un spēcīgi, uzticami un drosmīgi ļaudis.

Agrākos laikos dzīvoja kāds vecs malkas cirtējs ar savu meitu. Abi lasīja d�ungļos �agarus, pārdeva tos un tā ari iz�tika. Pienāca laiks meitenei iziet pie vīra, ta�u viņai bija �ēl �ķirties no tēva, tāpēc visiem preciniekiem viņa atteica.

Kādu dienu vecais vīrs ar meitu piecēlās rītausmā, paņēma ratus, groziņu ar vārītiem rīsiem, ķirbja pudeli ūdenim, lielu līku nazi un devās uz d�ungļiem. Atnāca, ieturēja azaidu, bet, pirms sāka darbu, abiem stipri sagribējās dzert. Un meitene aizgāja meklēt ūdeni. Staigāja, staigāja, pēk�ņi redz � avots. Ūdens tajā dzidrs, dzidrs, iztecēja no zemes un aiztecēja alā. Alā no �ā ūdens sakrājies neliels ezeriņ�. Meitene padzērās, noģērbās un izpeldējās.

Gribēja aiznest tēvam ūdeni, bet nekur vairs atrast ķirbja pudeli. Meitene nodomāja, ka aizmirsusi to paņemt līdzi. Viņa atgriezās pie tēva un pastāstīja par brīni�ķīgo avotu. Tad nu abi kopā devās pēc ūdens. Staigāja, staigāja, bet neatrada ne piliena. Neko darīt. Sakrāva ratos �agarus un atgriezās mājās.

Drīz malkas cirtēja meitai piedzima bērniņ�. Tas bija bērns, ne bērns, riekstiņ�, ne riekstiņ�, tāds apaļ�, apaļ� � ne roku, ne kāju. Vecais vīrs paskatījās un teica:

� Tā nav liela nelaime. Nosauksim viņu par Kokosriekstiņu, lai tikai dzīvo un aug!

Rieksts auga nevis pa dienām, bet stundām. Septiņu mē�ne�u vecumā viņ� sāka runāt. Gadu vecs viens pats gāja uz d�ungļiem, bet triju gadu vecumā sāka kazas ganīt. Ciema ļaudis viņu iemīlēja, jo viņ� bija �akls un labsirdīgs. Izskats gan viņam tāds neparasts, bet bērni no viņa nebaidījās, lab�prāt kopā rotaļājās.

Tajā laikā Tjampā valdīja bagāts un varens valdnieks. Bi�feļu vien viņam bija trīsdesmit rei�u pa desmittūksto�. Simtiem ganu tos ganīja. Valdnieks pārlieku lepojās ar saviem ganām�pulkiem, to pat grūti izstāstīt, ta�u vēl vairāk viņ� lepojās ar savām trijām meitām � trijām daiļavām. Paraugās uz viņām putns lidojumā � kā akmens krīt no debesīm zemē. Paska�tās zivs � kā bulta nolai�as jūras dzelmē. Valdnieks ar vald�nieci nezināja, kā savas meitas lolot un lutināt.

Kādu dienu Kokosrieksts teica mātei:

��� Aizstaigā, māmiņ, pie valdnieka, lūdz, lai pieņem mani par ganu! Es gribu bife|us ganīt.

Māte sāka smieties un atbildēja:

���� Kur tad tu, dēliņ, tāds, bez kājām un rokām, iesi pie valdnieka par ganu līgt? Tu ta�u velies kā rieksts, bet staigāt nevari. Ne tikai bifeļi, bet arī visas kazas tev pazudīs. Valdnie�kam nav joki prātā, to tu ņem vērā.

Dēls uzklausīja māti, bet mierā nelikās, lūdzās vienā ga�balā � aizej un aizej. Pasaki valdniekam, ka es viens pats tik�u galā ar visiem viņa ganāmpulkiem. Mātei kļuva dēla �ēl un viņa' beigu beigās aizgāja pie valdnieka. Piegājusi pie pils vārtiem, viņa pieklauvēja. Pretī iznāca sardzes vīrs un apvai�cājās:

���� Kādā lietā tu esi atnākusi?

Māte atbildēja:

��� Es atnācu lūgt valdniekam, lai viņ� ņem manu dēlu par ganu.

Sardzes vīrs apgriezās, aizgāja pie valdnieka un noziņoja dzirdēto. Valdnieks pavēlēja ieaicināt sievieti pilī un vaicāja:

��� Tavs dēls gribot nolīgt pie manis par ganu?

��� Jā, o, valdniek, � sieviete atbildēja un atstāstīja vald�niekam vārdu pa vārdam visu, kā dēls viņai bija pieteicis.

Valdnieks, visu uzklausījis, skaļi iesmējās un teica:

��� Manos ganāmpulkos ganās trīsdesmit rei�u pa desmittūksto� bifeļu, trīs simti ganu netiek ar tiem galā. Te viens bifelis nobeidzas, te otrs pazūd. Tavam dēlam izklīdīs viss ga�nāmpulks.

Valdnieks tā gan pateica, bet nolēma pats parunāt ar Ko�kosriekstu. Kokosrieksts atvēlās pie valdnieka, nosolījās bife�ļus nosargāt, turklāt tik labi uzraudzīt, ka neviens neaizbēgtu. Valdnieks nolēma pārbaudīt, vai tie�ām Kokosrieksts ir tik varens un drosmīgs, kā pats saka. Nākamajā rītā sardzes vīri atvēra visas kūtis, izdzina bifeļus, uzsēdināja jauno ganu bar�vedim mugurā, izstāstīja, kā cauri d�ungļiem var nokļūt vald�nieka ganībās, bet pa�i smējās un plātīja rokas: kur tas re�dzēts, ka viens tāds nieka Kokosrieksts noganīs valdnieka ga�nāmpulkus! Visi bifeļi no viņa aizbēg�ot. Tad nu Kokosriek�stam un viņa mātei no valdnieka cirvja gan neizbēgt.

Dienas vidū valdnieks lika jaunākajai meitai aiznest ganam rīsus un pārējo, kas pusdienās pienākas. Princese, nonākusi ganībās, redzēja � bifeļi mierīgi ganās, bet pats gans nekur ieraugāms. Princese sāka viņu saukt:

��� Ei, Kokosriekstiņ, kur tu esi?!

���� Esmu �eit, � Kokosrieksts atsaucās un pievēlās prin�cesei tie�i pie kājām.

Princese atstāja viņam ēdienu un gāja atpakaļ uz pili.

Tiklīdz saule sāka laisties uz rietu, Kokosrieksts uzrāpās vecajam bifelim � barvedim mugurā un dzina ganāmpulku uz valdnieka kūtīm. Pats valdnieks pārskaitīja bifeļus � bija visi līdz pēdējam. Visi valdnieka augstmaņi un pils ļaudis � kā veci, tā jauni � brīnījās, jo tāds gans vēl nebija redzēts. Vai�rāk par visiem brīnījās pats valdnieks.

�Trīs simti ganu nespēj ganāmpulku, kā nākas, uzraudzīt, katru dienu pazūd pa bifelim. Bet tāds te Kokosrieksts, bez rokām, bez kājām, viens pats tiek galā, visus bifeļus līdz pēdē�jam vakarā pārdzina! Brīnumi, tad ta brīnumi! Lai tur plīst vai lūst, jāuzzina, kas �eit ir par noslēpumu.�

Nākamajā dienā Kokosriekstam atkal jādzen ganāmpulks cauri d�ungļiem uz valdnieka ganībām. Tiklīdz viņ� bija sa�taisījies rāpties bifelim mugurā, valdnieks viņam teica:

��� Vadzi, Kokosriekst, paņem līdzi �o līko nazi un sacērt d�ungļos liānas! Būsi tak ievērojis, ka �ogs ap pili brūk kopā. Vajadzēs daudz liānu, tā ka tu nedomā slinkot.

Kā lai Kokosrieksts nepaklausītu valdniekam? Viņ� paņēma līdzi nazi un dzina ganāmpulku uz ganībām.

Pusdienas laikā valdnieka jaunākā meita atnesa ganam rīsus un pārējo, kas pusdienās pienākas. Viņa tūlīt neaizgāja, bet nolēma slepus noskatīties, kā īsti Kokosrieksts viens pats tiek galā ar tik milzīgu ganāmpulku un vēl paspēj sacirst liā�nas. Princese klusām piezagās tuvāk ganībām, paskatījās caur krūmiem un nezināja � ticēt vai neticēt savām acīm. Ganībās, rokas nenolaizdami, skaistās drēbēs ģērbu�ies, rosījās kalpi � gan jauni, gan veci. Vieni cirta liānas, otri pieskatīja bifeļus.

Princese, to visu redzot, nojauta, ka Kokosrieksts apveltīts ar brīnumainām spējām. Viņa ilgi stāvēja kā apburta, tad klusām iesaucās:

� Kokosrie-iekst!

Kalpi nozuda, kā zemē iegrimu�i, tikai bifeļi bez steigas gremoja, kā gremoju�i. Princese bija tik gau�i pārsteigta, ka neatcerējās, kā atgriezās pilī, stingri apņēmusies nevienam nekā par redzēto nestāstīt. Valdnieks gan tika pamanījis, ka princese pārāk vēlu atgriezās no ganībām, bet uz viņa jau�tājumiem, kur bijusi, mulsi atbildēja, ka nomaldījusies no ceļa.

Kolīdz princese aizgāja, Kokosrieksts atkal pasauca kal�pus un, kad viņi bija sagriezu�i tik daudz liānu, cik vajadzēja, pavēlēja tās sasiet un piestiprināt bifeļiem pie ragiem.

�ajā vakarā ganāmpulka pārdzī�ana mājā atgādināja svi�nīgu gājienu, jo gandrīz vai visu bifeļu ragus greznoja liānu sai�ķi. Lai visas liānas pārvestu, būtu vajadzīgi ne mazāk kā simts rati. Valdnieks vakarā atkal pārskaitīja bifeļus: tagad to bija trīsdesmit rei�u pa desmittūksto� un vēl desmit, jo bifeļu mātēm �ajā dienā bija piedzimu�i desmit bifelēni. Valdnieks un viņa tuvinieki no brīnumiem mutes vien ieplēta.

Nākamajā rītā Kokosrieksts atkal aizdzina bifeļus cauri d�ungļiem uz ganībām. Dienas vidū princese, kā parasti, nesa viņam rīsus un visu pārējo, kas pusdienās pienākas. Nonākusi līdz ganībām, viņa paslēpās krūmos.

Kalpu un kalpoņu bija krietni vairāk nekā vakar, un tie visi strādāja pārlieku centīgi. Pēk�ņi princese pamanīja, ka pie Kokosrieksta pienāca un viņu pazemīgi sveicināja ziloņi, tīģeri, panteras, brie�i, savvaļas bifeļi un pat degunradzis. Jautri dzie�dāja un dejoja pāvi, feniksi, papagaiļi, pērļu vistiņas, strazdi. Tādu vārdos nepasakāmu skaistumu princesei ne reizi dzīvē nebija laimējies redzēt. Tad sāka stabulēt stabules un fleites, dārdēt bungas, skanēt gongi. Visus savā varā sagrāba vētrainsprieks.

Princese labi ieklausījās, un �ajā brīdī nezin no kurienes atskanēja suņu rejas, gaiļu dziesmas, kaķu ņaudē�ana, smiekli, spriganas balsis. D�ungļu mieru nomainīja cilvēku kņada. Princese par to priecājās un a�i uzkāpa augstākajā kokā, lai

visu labāk redzētu. Pēk�ņi Kokosrieksts atbrīvojās no savas rieksta �aumalas un turpat princeses acu priek�ā pārvērtās par jaunekli � tik skaistu kā debesu iemītnieks. Viņ� staigāja, vingri spēra soļus mūzikas taktī, nevis staigāja, bet slīdēja kā pilns mēness pie debesīm, kad tas lej savu gaismu pār zemi. Un princesei kļuva ap sirdi tik priecīgi, tik līksmi, ka vārdos to grūti izteikt: viņa iemīlējās.

Kokosrieksts acīmredzot, atcerējies, ka drīz var atnākt prin�cese, ar rokas mājienu pavēlēja ļaudīm un zvēriem pazust, bet pats atkal ielīda atpakaļ rieksta �aumalā. Ganībās palika tikai bifeļi, kas mierīgi plūca zāli. Princese nolēca no koka un, it kā nekā nebūtu redzējusi, sāka maigā balsī runāt:

��� Kokosriekst, manu vecāko brāli, nāc ātrāk, es atnesu tev ēdienu!

Kokosrieksts � nebija ko redzēt! � pievēlās princesei pie kājām. Princese ar cieņu nolika viņa priek�ā ēdienu.

Kokosrieksts teica:

��� Mīļo princes, nesauc mani par vecāko brāli. Sauc, tāpat kā agrāk, par kalpu. Kalpoju ta�u pie tava tētiņa par ganu.

���� Nevaru dabūt tādu vārdu pāri lūpām, � princese atbil�dēja. � Agrāk bija citādi, es tevi nepazinu, bet tagad mēs esam draugi. Agrāk trīs simti ganu nevarēja tikt galā ar mana tētiņa ganāmpulkiem, bet tagad tu gani tos viens, pie tam sagriez vēl �ogam liānas. Jo centīgāk tu strādā, jo stiprāk es tevi mīlu kā brāli.

Izdzirdējis princeses teikto, Kokosrieksts sakautrējās un nevarēja ne vārda izrunāt. Tad sasparojās un teica:

���� Kalpot pilī ir liels gods, bet būt par tavu vecāko brāli ir tāda laime, ka nemaz nezinu, kā par to pateikties!

Tajā dienā viņi abi daudz tika runāju�i. Saule jau slīdēja uz rietu, kad princese atgriezās mājās. Valdnieks stingri no�prasīja, kur viņa tik ilgi kavējusies, bet princese aizbildinājās:

��� Nomaldījos d�ungļos.

Viņa nevienam nebūtu atklājusi Kokosrieksta noslēpumu.

Nākamajā dienā valdnieks pavēlēja iet uz ganībām abām vecākajām meitām, bet jaunākajai pieteica palikt mājās. Jau�nākā princese par to noskuma. Bet abām vecākajām princesēm netikās iet uz d�ungļiem � un viņas atrunājās:

���� Mums bailes no tā kropļa: Kokosrieksts ta�u nav cil�vēks. Soli �is nevar paspert � veļas no vienas vietas uz otru. Lai iet jaunākā māsa un aiznes pusdienas, viņa jau pieradusi, citādi �is vēl badā nomirs.

Valdniekam nekas cits neatlika � bija vien jāpiekrīt un jāsūta atkal jaunākā meita. Princese kļuva priecīga, paņēma groziņu ar ēdienu un teciņiem vien devās uz d�ungļiem. Ganī�bās rosījās brīnum skaists jauneklis kā pats debesu iemītnieks, apkārt viņam kalpu bari. Mūzika spēlēja, mūzikas taktī stai�gāja staltais jauneklis un izstaroja tādu mirdzumu kā pilns mēness. Princese paslēpās aiz krūmiem, acu no jaunekļa neno�vērsa, skatījās un skatījās kā brīnumā. Tad klusām viņu pa�sauca. Jauneklis, izdzirdējis princeses balsi, pamāja ar roku � visi kalpi nozuda, kā nebiju�i. Pats veikli ielīda rieksta �au�malā un pievēlās princesei pie kājām.

Vakarā nezin no kurienes uzbrāzās taifūns, melni mākoņi aizsedza debesis. Vēj� gaudoja, lietus gāza kā ar spaiņiem. Taisni tobrīd abas vecākās princeses virtuvē vārīja zaļo tēju.

Kokosrieksts dzina kūtīs bifeļus. Viņ� izmirka slapj� līdz ādai, ieskrēja virtuvē apsildīties, bet princeses sāka kliegt un spiegt:

��� Vācies ātrāk projām no �ejienes, kropli! Tu izskaties briesmīgāks par tīģeri! � un izgrūda nabadziņu no virtuves.

Kokosrieksts pārvēlās pāri prince�u kājām un aizrituļoja projām. Princeses vēl ilgi ņēmās viņu zākāt, nekā nevarēja nomierināties. Padzirdējusi vecāko māsu klaigā�anu, atskrēja jaunākā princese, sāka māsas kaunināt, teikdama:

��� Jums, māsiņas, gan nemaz nav sirds, Kokosrieksts jums nekā slikta nav nodarījis.

Pa to starpu valdnieku aizvien vairāk nodarbināja kāds jautājums. Kā gan Kokosrieksts viens pats var tikt galā ar tik milzīgu ganāmpulku, turklāt vēl paspēj sacirst tik daudz liānu? Valdnieks nolēma vēlreiz pārbaudīt savu ganu.

No rīta, tikko Kokosrieksts bija saposies iet bifeļus ganīt, valdnieks piegāja viņam klāt un teica:

��� Tu dro�i vien būsi ievērojis, ka apkārt pilij �ogs sagā�zies. Lai to salabotu, liānu tu esi sacirtis pietiekami, vēl jāsacērt bambusa nūjas. Sacērt un turpat ganībās arī sakrauj. Gan jau ar pārējo citi tiks galā.

Kokosrieksts uzklausīja valdnieku un neko neiebilda. Tad nu valdniekam kļuva skaidrs, ka viņa gans ir apveltīts ar brī�numainām spējām. Ja tādu nebūtu, vai tad piekristu visiem �iem darbiem.

Jaunākajai princesei Kokosrieksts iepatikās aizvien vairāk un vairāk. Viņa smalki iz�uva lakatiņu, ietina tajā betcli un nesa jauneklim. Viņa gāja uz ganībām, jau pa gabalu dzirdēja cirvjus klaudzam � cirta bambusu. Tiklīdz princese parādījās, tūlīt viss apklusa. Apkārt redzami sakrauti milzīgi bambusa blāķi, bet Kokosrieksts mierīgi pieskata bifeļus. Princese at�deva jauneklim ēdienu un pasniedza lakatiņu ar beteli. Jaunek�lis attina lakatiņu un vaicāja:

���� Kāpēc tu, princese, atnesi man tādu dāvanu?1

��� Tev, mans vecākais brāli, es dāvinu �o beteli, � prin�cese atbildēja. � Tikai, lūdzu, nevienam par to nestāsti. Kad tu būsi apprecējies, paskatīsies uz �o lakatiņu, mani atcerē�sies. � Princese tā pateica un nokaunējusies nosarka kā per�sika zieds.

Gans uzklausīja princesi un atbildēja:

���� Nemū�am es tevi neaizmirsī�u.

Princese piesarka vēl vairāk un uzņēma citu valodu, teik�dama:

��� Tu veikli cērt bambusus. Nocērt man tādu nelielu nū�jiņu. Ar to būs vieglāk iet.

Princese ar pirkstu parādīja uz bambusu saiņiem. Gans ap�mulsa. Kā lai princesei nocērt nūjiņu, ja viņ� savā �aumalā var tikai velties. Viņ� padomāja un atbildēja:

��� Izvelc nūju no saiņa, ņem, kāda tev patīk. Cirst tagad necirtī�u, jo esmu stipri piekusis.

Princese pasmaidīja un priecīga atgriezās pilī.

Bet Kokosrieksts atkal pasauca savus kalpus. Sāka skanēt skaļas balsis, klaudzēt klaudzēja cirvji. Vienā mirklī tika sa�cirsts vesels kalns bambusu � labi ja simts vēr�u aizjūgu tos aizvestu. Kokosrieksts vakarā ieradās pilī un teica valdniekam, ka bambusi sakrauti ganībās, tos jau rītdien pat varot vest mājās.

Otrā rītā valdnieks pavēlēja sardzes vīriem ar diviem ra�tiem braukt uz d�ungļiem pēc bambusa. Kāds gan bija brau�cēju pārsteigums, kad viņi redzēja, ka sacirstos bambusus di�vos ratos nevar aizvest � vajadzīgs vesels simts ratu. Sardzes vīri atgriezās pilī pie valdnieka un viņam to paziņoja. Arī vald�nieks par tādu sacirsto bambusu kalnu nevarēja vien beigt brī�nīties � ir nu gan tas Kokosrieksts! Tad valdnieks pavēlēja savākt ratus no visa apvidus, un to sanāca tie�i apaļ� simts. Tālu izplatījās Kokosrieksta � valdnieka gana varenā me�a cirtēja slava.

Piecpadsmit dienas nokalpojis pie valdnieka par ganu, Ko�kosrieksts izlūdzās viņa augstībai atļauju apciemot māti.

Kokosrieksts pārnāca mājās un teica mātei:

��� Aizej uz pili, palūdz valdnieku, lai viņ� atdod man prin�cesi par sievu.

Māte ne pa jokam nobijās un jautāja:

�� Vai tu, dēliņ, prātu esi izkūkojis, vai? Vai nu valdnieks

būs ar mieru? Ari princese pati tevi negribēs. Izmet nu tādas domas no galvas, pēc tam pats nezināsi, no kauna kur dēties.

��� Nebaidies, māmiņ, � dēls atbildēja. � Ej dro�i uz pili. Princesei es bū�u pa prātam, arī valdnieks neko neiebildīs. Aizej, lūdzu!

Māte beigu beigās piekrita un devās uz pili, jo viņa gau�i mīlēja savu dēlu. Gāja, gāja, bet domas jaucās pa galvu: �Ko gan man teikt, kā sākt ar valdnieku runāt? Bet tad jau redzēs, kā rīkoties un ko darīt. Kaut tikai valdnieks uz mani nesadus�motos. Pasaulē nav nekā briesmīgāka par valdnieka dusmām.� Viņa gāja un gāja, līdz nonāca pie pils vārtiem. Tur viņu aptu�rēja sardzes vīrs un ņēmās tincināt:

���� Kālab esi atnākusi?

Kokosrieksta māte atbildēja:

��� Atnācu pie valdnieka. Dēls uzdomājis princesi precēt, tad nu arī lūdza mani pie valdnieka atnākt. Viņ� par ganu pie valdnieka kalpo. Tā nu, cienījamie, ielaidiet mani pilī.

Sardzes vīri, to izdzirdēju�i, sāka smieties, vēderus turē�dami, tomēr viens aizgāja ar ziņojumu pie valdnieka. Vald�nieks pavēlēja sievieti ielaist. Viņa nostājās valdnieka priek�ā, zemu paklanījās un vārdu vārdā pateica visu, kā dēls bija vēlējis.

Valdnieks uzklausīja gana māti, pamāja ar galvu un teica:

��� Man ir trīs meitas. Kuru no viņām tad tavs dēls gribētu ņemt par sievu? Rau, ko es tev teik�u: atnāc labāk kopā ar dēlu.

Nebija ko redzēt, ka māte un dēls abi nostājās valdnieka priek�ā. Valdnieks pavēlēja ataicināt visas trīs savas meitas. Vecākās princeses nicīgi noskatījās uz ganu, neļāva valdnie�kam pat muti pavērt, kad sāka jau tark�ķēt:

���� Paraugieties uz viņu: ne roku, ne kāju, pats apaļ� kā kokosrieksts. Kura būs tāda muļķe, ka ies pie viņa par sievu?!

Tad valdnieks vaicāja jaunākajai meitai, vai viņa būtu ar mieru ņemt ganu sev par vīru.

Princese kļuva priecīga un atbildēja:

���� Es mīlu mūsu jauko ganu un labprāt kļū�u viņa sieva.

Valdnieks princesi uzklausīja un teica:

��� Man arī pa prātam mūsu gans. Neiebilstu, ja viņ� kļūst mans znots.

Valdnieks pavēlēja zīlniekiem izraudzīties kāzām vislaimī�gāko mēnesi un vislaimīgāko dienu un pa visu valsti izziņot �o priecīgo vēsti. Tad nu gan vīk�a kāzas! Medīja tru�us, stir�nas, brie�us, pāvus un citus me�a iemītniekus, zvejoja krevetes, krabjus un zivis. Sutināja, cepa un vārīja dienām un nak�tīm. No tuvām un tālām zemes malām sanāca ļaudis palīksmot princeses kāzās, sanesa dārgas dāvanas. Bija nolemts dzīrot simts dienu un simts nak�u no vietas.

Valdnieks pārlaida acis visiem sanāku�ajiem, pa�ūpoja galvu un teica:

��� Nebūtu domājis, ka man tik daudz pavalstnieku.

Ļaudis līksmojās nepagurdami. Kokosrieksts vēlās starp

galdiem, visus dāsni pacienāja. Pagāja trīs dienas, bet cetur�tajā dienā valdnieks pasauca jaunāko meitu un vaicāja:

���� Saki � kā tavs vīrs tevi aizsargās, ja viņam nav ne roku, ne kāju?

��� Saki � kā tavs vīrs tev palīdzēs, ja viņam nav ne roku, ne kāju? � vīram piebalsoja valdniece.

Bet princese neapjuka un atbildēja:

��� Viņ� mani aizsargās, viņ� man palīdzēs.

Tad pieliecās pie valdnieces auss un ie�ukstēja:

��� Viņ� izlīdīs no savas rieksta �aumalas un pārvērtīsies par brīni�ķīgu jaunekli. Kāda viņam balta āda, kā viņam mirdz acis!

Valdniece to tālāk pastāstīja valdniekam. Abas vecākās princeses slepus noklausījās un reizē iesaucās:

���� Kas to būtu domājis! � un viņas nolēma paslēpties un noskatīties, kas notiks naktī. Tiklīdz jaunlaulātie devās uz sa�vām istabām, abas vecākās princeses pielavījās pie durvīm un pa spraudziņu sāka lūrēt. Skatījās, skatījās � te pēk�ņi no savas �aumalas izkāpj Kokosrieksts, pārvērties par skaistu jaunekli, it kā no debesīm būtu nokritis. Apsēdās līdzās savai jaunajai sievai � ne acu atraut, cik abi skaisti! Vecākās prin�ceses skatījās, līdz viņām sāka uzmākties nelāgas domas, vi�ņas sāka sev pārmest:

���� Bijām gan mēs muļķes! Ko tu neteiksi � jaunākā māsa tā gudrākā! Edz, kādu vīru sev atradusi!

Vecākās princeses smagi nopūtās, tad katra klusībā nolēma ar viltu skaisto jaunekli dabūt sev.

Simts dienu aizlidoja, simts nak�u aizmirgoja � un kāzu dzīres tuvojās beigām. Pat tiem, kam vairāk par visu patika labi paēst, sāka gribēties parasto rīsu, kas aizdarīti ar zivju mērci. Ciemiņi izklīda, pilī atgriezās klusums.

Princese vēlējās, lai arī dienā vīrs staigātu cilvēka izskatā. Tāpēc viņa teica:

��� Pilī neviena nav, lien laukā no savas �aumalas, ķeries pie darbiem, aizej un paskaties, kā gana bifeļus.

Princese lūg�us lūdzās, visādi centās pierunāt, bet vīrs nebija, un nebija ar mieru iznākt no savas rieksta �aumalas. Tikai naktī, kad visi pilī jau gulēja, viņ� no tās iznāca, bet rīt�ausmā atkal ielīda tajā atpakaļ. Tas princesi gau�i sarūgtināja. Kādā rītā, kad vīrs vēl gulēja cie�ā miegā, viņa paņēma �au�malu un to noslēpa. Vīrs pamodās un sāka meklēt �aumalu, bet nekur tās nav. Viņ� trīcēja un drebēja no aukstuma, ietinās cie��āk segā. Pajautāja sievai, bet viņa atbildēja, ka neesot ne jaus�mas, nekā nezinot. Vīrs gulēja zem segu segām, bet nekā sa�sildīties, no aukstuma pat vaidēja. Tā visu dienu arī nogulēja. Sieva izvilka visu, kas atradās pils lādēs un sedza vīram virsū. Dienu no dienas maz pamazītēm vīrs sāka iztikt bez �auma�las � un aukstums vairs tā nemocīja. Tad sieva arī atzinās, ka viņa �aumalu noslēpusi. Vīrs nekā neatbildēja, tikai pa�smaidīja. Sieva izsūdzēja savas bēdas:

��� Vecākās māsas par mums smējās, ar pirkstu uz mums rādīja, tāpēc es arī �aumalu noslēpu. Paklausīsimies, ko viņas tagad teiks.

Kop� �ī brī�a Kokosrieksts vairs nebija rieksts un dzīvoja tāpat kā visi cilvēki. Abas vecākās princeses viņā iemīlējās jo dienas vairāk un sāka jaunāko māsu apskaust. Katra no viņām sapņoja iegūt brīni�ķīgo jaunekli sev par vīru, bet to neizrā�dīja. Abas laipni izturējās pret jaunāko māsu un viņas vīru.

Valodas, ka valdnieka znots pametis savu rieksta �aumalu un pārvērties par brīnum skaistu jaunekli, aplidoja visu valsti. Ļaudis priecājās līdzi un vēlēja jaunajiem ilgi būt laimīgiem.

Kokosrieksts, kaut arī dzīvoja valdnieka pilī, savu māti neaizmirsa un kopā ar princesi, savu sievu, aizbrauca pie viņas ciemos. Māte sākumā dēlu nepazina. Tikai tad, kad prin�cese viņai pasniedza bļodu ar gardumiem, māte aptvēra, ka viņas priek�ā stāv dēls ar vedeklu. Jaunais pāris apciemoja arī vectēvu � veco malkas cirtēju. Arī viņ� pirmajā mirklī mazdēlu nepazina, bet pazinis priecīgs bija bez gala.

Pēc neilga laika jaunie atgriezās pilī, princeses vīrs deva pavēli uzbūvēt kuģi. Viņ� teica, ka gribot tirgoties, bet klusībā bija iecerējis kopā ar sievu paceļot, pasauli apskatīt.

Beidzot kuģis bija gatavs, un vīrs ar sievu sāka posties ceļam. Kopā ar viņiem vēlējās ceļot arī abas vecākās princeses. Princese un viņas vīrs labprāt abas ņēma līdzi. Piestātnē sa�pulcējās daudz ļau�u, ieradās apsardzes vīri un valdnieks ar valdnieci.

Pirms pacelt enkuru un iziet atklātā jūrā, jaunais vīrs no�ņēma sev no rokas dārgu aproci un aplika to sievai. Tad uz kuģa tika aicinātas abas vecākās princeses. Kad kuģis izbrauca jūrā, jaunais vīrs sāka izrīkot matro�us, bet princeses apbrī-, noja jūru un meta skatus uz jaunākās māsas aproci, kuru viņai bija dāvinājis vīrs. To pamanījusi, princese noņēma aproci un pasniedza māsām. Māsas sāka strīdēties, kurai pirmajai pie�nākas aproce � ņēma viena otrai to nost un nejau�i iemeta jūrā. Nu gan nobijās, kliedza, brēca, bet jaunākā princese, baidīdamās, ka vīrs varētu sadusmoties, ielēca jūrā aproci meklēt. Tad vecākās māsas sāka kliegt vēl skaļāk, sauca pa�līgā, bet bija jau par vēlu: jaunākā princese noslīka. Māsas to izstāstīja vīram. Viņ� aizsteidzās uz to vietu, kur tikko bija sēdējusi sieva, bet tur vienīgi �alle un lakatiņ� ar beteli bija paliku�i. Vīrs sāka rūgti raudāt: princesi viņam neizglābt. Arī vecākās māsas raudāja. Raudāt gan raudāja, bet pa�ām tas vien bija prātā kā dabūt jaunekli par viru.

Jauneklis pavēlēja irties uz krastu. Tirdzniecība viņam vairs nebija prātā, viņ� steidzās uz pili paziņot bēdīgo vēsti. Kuģis piestāja pie krasta, un jauneklis kopā ar princesēm devās pie valdnieka un valdnieces. Valdnieks un valdniece sāka gau�i raudāt, no lielām bēdām vārtījās putekļos. Znotu viņi lūdza pa�likt pilī, teikdami:

� Tu būsi mums mierinājums!

Vēsts, ka jaunākā princese noslīkusi jūrā, izplatījās pa visu

zemi. Ļaudis dziļās sāpēs �ūpoja galvas, viņi labi atcerējās ne�senās jautrās kāzas un jauko princesi. Bet valdnieka znots aiz bēdām vai prātu zaudēja. Abas vecākās princeses viņam visur izdabāja, viņu labi aprūpēja, ta�u nespēja izkliedēt viņa bēdas. Viņas pa�as tam pienesa ēdienu un dzērienu, piebāza viņam pīpi ar pīpējamām lapām, gatavoja beteli. Nekas, itin nekas nevarēja remdēt vīra bēdas. Viņa domas kavējās tikai pie savas nelaimīgās sievas, un augām dienām un naktīm viņ� viņu ap�raudāja. Viņ� kalta kā aizcirsts koks.

Visa zeme bēdājās par noslīku�o princesi, bet ar viņu pa �o starpu notika brīnums. Kad princese ielēca jūrā un atguva dārgo aproci, viņa pēk�ņi juta, ka kļūst viegla kā pūciņa. Iz�rādījās, ka tā bija burvju aproce. Tas, kur� to valkāja, spēja zem ūdens elpot. Princese jūras dzelmē pamanīja skaistu glie�me�nīcu un pēk�ņi sāka kļūt mazāka. Viņa kļuva mazāka un mazāka, līdz varēja paslēpties glieme�nīcā. Glieme�nīcu izmeta krastā. Princese izlīda no savas slēptuves un ieraudzīja bezga�līgi pla�o jūru, kas pie apvār�ņa saplūda kopā ar debesīm.

Princese nezināja, uz kurieni iet, ko iesākt, un noskuma. Atcerē�jusies savu viru, viņa sāka rūgti raudāt un, cita nekā nezinā�dama darīt, atkal ielīda glieme�nīcā.

�ajā laikā uz jūras malu bija atnācis vecītis ar vecenīti vākt glieme�vākus. Pēk�ņi viņi izdzirdēja cilvēka raudas. No�domāju�i, ka te nomaldījies kāds mazulis, viņi steidzās palīgā. Raudas pēk�ņi apklusa, bet krastā vecī�i ieraudzīja lielu un skaistu glieme�nīcu. Viņi nosprieda, ka glieme�nīcā kāds būs raudājis. Ar milzīgām pūlēm abi aizstiepa glieme�nīcu līdz sa�vai būdai un nolika visattālākajā kaktā. Kā nolika, tā glieme��nīca arī tur stāvēja, nekā īpa�a vecī�i nemanīja.

Bērnu vecī�iem nebija, un viņi dzīvoja nabadzīgi. Lasīja glieme�vākus, pārdeva un no tā arī iztika. Kādreiz, kad vecī�i aizgāja uz jūras krastu, princese izlīda no glieme�nīcas, jo viņa vēlējās �iem labajiem ļaudīm palīdzēt. Ar burvju aproces palī�dzību viņa vienā mirklī sagatavoja pilnu paplāti gar�īgu ēdienu un beteli, izvārīja smar�īgu tēju un pat piebāza pīpi. Visu �o cienastu princese nolika būdas vidū, bet pati atkal ielīda glie�me�nīcā. Atgriezās vecī�i un no pārsteiguma nevarēja krietnu brīdi ne attapties. Par varītēm gribēja uzzināt, kas ir tas labais cilvēks, kur� tā par viņiem rūpējies, bet neko neuzzināja. Abi apsēdās ēst. Ēda gan, bet baidījās. Visu apēda, un nekas neno�tika.

Nākamajā dienā vecī�i atkal aizgāja, bet princese izlīda no glieme�nīcas, pagatavoja ēdienu un uzvārīja tēju. Tā tas no�tika katru dienu � atgriezu�ies mājās, vecī�i būdiņā atrada gar�īgu ēdienu un smar�īgu tēju. Viņi ēda, dzēra un bija prie�cīgi, bet nekā neizdevās uzzināt, kas par viņiem tā rūpējas.

Kādā dienā vecī�i, kā parasti, aizgāja, bet tūlīt pat atgrie�zās un paslēpās, lai redzētu, kas te īsti notiek. Princese, neko nenojauzdama, izlīda no glieme�nīcas un ķērās pie darba. Te parādījās vecītis ar vecenīti, saņēma princesi aiz rokām un vai�cāja:

� Kas tu tāda esi un kāpēc tu slēpies glieme�nīcā?

Princese sāka raudāt un izstāstīja vecī�iem visu no pa�a sākuma līdz beigām � kā viņa iekrita jūrā, kā paslēpās glie�me�nīcā, kā pēc tam glieme�nīcu izmeta krastā. Tikai to no�klusēja, ka viņa ir valdnieka meita un Kokosrieksta sieva.

Vecī�i pierunāja princesi glieme�nīcā vairs neslēpties un pieņēma viņu par savu aud�umeitu. Gāja dienas, bet princese visu laiku skuma un bēdājās. Vecī�i nopūlējās meiteni uzjautri�nāt, bet viņai prātā stāvēja tikai vīrs, tēvs un māte. Tad vecī�i sāka aicināt ciemos meitenes un jaunekļus no visa apvidus, ta�u princese kā bija bēdu nomākta, tā arī palika, vienatnē skuma un lēja asaras. Vecī�iem redzot, viņa centās neraudāt, lai tos nesarūgtinātu.

Kādā dienā princese ievaicājās vecī�iem:

��� Vai jūsu zemē ir valdnieks?

���� Kā nu ne, meitiņ, ir gan, � vecī�i atbildēja.

��� Vai viņam daudz bērnu?

���� Bija trīs meitas, � vecī�i stāstīja. � Abas vecākās vēl tagadiņ dzīvo neprecētas. Jaunākā meita izgāja par sievu pie Kokosrieksta, bet paklīda valodas, ka esot noslīkusi, jo gribē�jusi dabūt rokā dārgu aproci, kura iekritusi jūrā.

Princese tikko noturējās, lai nesāktu raudāt.

���� Bet vai jauneklis otrreiz apprecējies vai arī visu laiku skumst pēc pirmās sievas? � princese gribēja zināt.

Jauneklis no agra rīta līdz vēlai naktij lejot asaras, gads jau pagājis, bet viņ� vēl neesot nomierinājies. Vecākās prince�ses viņam visādi izdabājot, bet viņ� nevarot aizmirst jaunāko, savu sievu, un domas par otrreizēju precē�anos i galvā neņe�mot.

To dzirdot, princese neizturēja un sāka skaļi raudāt. Vecī�i izbrīnījās un jautāja:

���� Kam tu tā raudi, meit?

��� Tik bēdīgs notikums, tāpēc arī raudu, � princese atbil�dēja. � Reti var sastapt tik uzticīgu un mīlo�u vīru kā �is Kokosrieksts.

Princese tā pateica un tūliņ uzņēma citu runu, lai vecī�i nekā nenojaustu.

Pēc negara laika princese palūdza, lai vecenīte viņai no�pērk diegus, un teica:

��� Es protu pa�ūt glītas cepurītes. Es tev tās iedo�u, tu aiznesīsi uz tirgu un pārdosi.

Vecenīte nopirka diegus, princese pa�uva divas skaistas cepurītes un iedeva vecenītei kopā ar aproci.

���� Aiznes cepurītes uz valdnieka pili, � princese teica. � Par tām tu dabūsi daudz naudas. Bet aproce tevi sargās. Ja kāds vaicās, kur tev tāda aproce gadījusies, tad saki, ka �ī aproce pieder tavai meitai, kura prot �ūt skaistas cepurītes.

Vecenīte, nekā nedomādama, aizgāja uz pili, lai nopelnītu naudu. Aizgāja un ņēmās lielīt savu preci. Sardzes vīri par to ziņoja valdniekam. Valdnieks pavēlēja vecenīti ielaist pilī. Pa�ņēma no viņas cepurītes un tās apskatīja. Skatījās, skatījās, pēk�ņi kļuva nemierīgs, lika pasaukt valdnieci, meitas un znotu.

���� Tas ir viņas darbs, viņa ir pa�uvusi �īs cepurītes, mēs viņas darbu pazīstam! � visi reizē iesaucās, gau�i raudādami.

Vecenīte pārbijās. Netika gudra, kāpēc visa valdnieka ģi�mene raud. Pats valdnieks viņu uzrunāja:

���� Pasaki, vecomāt, � kas �īs cepurītes pa�uva?

��� Mana meita pa�uva, valdniek, � vecenīte atbildēja.

��� Vai tā ir tava īstā meita? � valdnieks noprasīja.

���� Nav vis īstā, bet aud�umeita, � vecenīte teica un izstās�tīja visu: kā viņa ar vecīti atradu�i apbrīnojamu glieme�nīcu, kā tajā slēpusies meitene un kā galu galā meitene kļuvusi vi�ņiem par aud�umeitu.

Valdnieks uzklausīja vecenīti, pabrīnījās, lika cepurītes pa�slēpt dro�ā vietā, bet vecenītei pieteica meitu nekavējoties at�vest uz pili. Vecenīte zemu palocījās, goddevīgi salikusi rokas, un te valdnieka znots pamanīja viņai aproci. Viņ� lūdza, lai vecenīte parāda aproci, paņēma to, aplūkoja un pazina � tā ta�u bija viņa kāzu dāvana sievai. Vecākās princeses arī pazina aproci. Kokosrieksts ātri saposās un devās vecenītei līdzi uz viņas būdu. Viņ� vairs ne�aubījās, ka vecenītes aud�umeita ir viņa sieva.

Princese abus nācējus pamanīja jau pa gabalu un iestei�dzās būdā.

��� Meit, atver! � vecenīte sauca. � Man līdzi atnācis vald�nieka znots, lai tevi redzētu.

��� Māmiņ, � princese atbildēja, � ja valdnieka znotam labpatīk mani redzēt, lai nāk vien iek�ā. Meitenei nepiedien skriet vīrietim pretī.

Kokosrieksts tūlīt pazina savas mīļotās balsi un, palūdzis vecenītei atļauju, iegāja būdā. Tiklīdz viņ� pārkāpa pāri sliek�snim, princese nokrita zemē un sāka raudāt. Viņa raudāja un caur asarām stāstīja vīram visu pārdzīvoto. Arī viņ� nevarēja novaldīt asaras. Tikai tagad vecī�i saprata, kas bija noticis. Skumji viņiem bija �ķirties no aud�umeitas, ta�u reizē viņi priecājās līdzi un novēlēja jaunajiem laimīgu dzīvi.

Kokosrieksts ar sievu pārradās pilī. Valdnieks un valdniece ar asarām acīs apkampa meitu. Arī abas vecākās princeses raudāja: viņas juta līdzi māsai, kurai bija nācies pieredzēt tā�das nedienas, un reizē priecājās, ka māsa sveika un vesela at�griezusies viņu vidū.

Visā zemē pavalstnieki priecājās, ka princese laimīgi un ne�cerēti izglābusies. Ielīksmots par princeses atgrie�anos, vald�nieks sarīkoja dzīres. Uz tām viņ� uzaicināja arī vecīti un vece�nīti un karaliski abus apbalvoja: uzdāvināja simts vezumus rīsu, veselu vezumu cinka monētu[9] un divas cepurītes, tās pa��as, kuras princese bija uz�uvusi.

Pēc daudziem gadiem, kad valdnieks bija kļuvis vecs, valsti sāka pārvaldīt Kokosrieksts. Ar savu jauko sievu viņi abi no�dzīvoja garu un laimīgu mū�u.

Tālā senatnē dzīvoja kāda māte ar divām meitām: īsto meitu un pameitu. Pameitu sauca Mugazo, pa�as meitu � par Muhaloku. Abas bija dzimu�as zirga gadā[10] vienā un tanī pa�ā dienā un bija viena otrai līdzīgas kā divas ūdens piles. Neviens neva�rēja pateikt, kura ir vecākā, kura � jaunākā māsa. Arī mātei tas alla� sagādāja raizes.

Kādu dienu māte teica īstajai meitai:

���� Es tevi lūdzu, sauc Mugazo par vecāko māsu.

Muhalokai tas nemaz nebija pa prātam un viņa atbildēja:

��� Gan pēc vaiga, gan pēc auguma viņa ir tāda pati kā es.

Kālabad lai es viņu sauktu par vecāko? Neparko nesauk�u, dari ar mani, ko gribi!

Māte nezināja, ko iesākt. Viņa ilgi domāja, līdz izdomāja un teica:

��� Zini ko? �odien tu viņu sauc par vecāko māsu, bet rīt � viņa tevi sauks. Tad ne viena, ne otra nebūsit aizvainota.

Ta�u Muhaloka, nenogaidījusi, ko teiks Mugazo, nekaunīgi atbildēja:

���� Tā nu neder! Ja Mugazo ir ar mieru mani saukt par ve�cāko māsu, lai sauc vienmēr. Bet, ja vienu dienu sauks mani, otru � viņu, tad ļaudis sāks par mums smieties, nezināsi pati, kur no kauna dēties.

Tad vecā sieva pavisam apjuka � lai notiek kas notik�dams � iedeva abām meitenēm vienādus murdus un teica:

���� Ejiet abas uz dīķi zivis zvejot. Kura vairāk sazvejos, tā arī būs vecākā māsa.

Meitenes aizgāja uz dīķi, bet zivju tur, ka biezs, un da��da�ādas. Mugazo veikli iebrida ūdenī, bet slinkā Muhaloka tikai slaistījās gar malu.

���� Ko tu gaidi? � Mugazo viņai uzsauca. � Ņem murdu un brien ūdenī!

Ta�u Muhaloka, it kā nemaz nedzirdētu, pastaigājās savā nodabā. Pēc brī�a Mugazo priecīgi iesaucās � murdā viņai bija krietni daudz zivju. Tad arī Muhaloka iebrida ūdenī.

���� Ai, cik auksts, � viņa iekliedzās, izbiedēdama zivis, un teica: � Paklausies, Mugazo, ūdens ir auksts kā ledus. Tev laiks brist malā. Atpūties un pasildies saulītē, citādi vari vēl saaukstēties.

Mugazo, nekā ļauna nenojauzdama, paklausīja Muhalokas padomam, klusībā priecādamās: �Murds jau man ir gandrīz pilns.� Viņa izkāpa no ūdens, atsēdās zem koka, ietinās lakatā un i nejuta, ka aizmiga. Murds ar zivīm palika ūdenī pie pa�a krasta.

Kamēr Mugazo gulēja, Muhaloka skaudīgi aplūkoja pilno murdu. �Mugazo ir pameita,� viņa prātoja, �neparko es viņu nesauk�u par vecāko māsu. Ta�u māmiņa teica: kura vairāk sazvejos, tā arī būs vecākā māsa. Edz, cik viņa daudz nozve�jojusi� Tātad viņa būtu vecākā māsa? Nu nē! Tādu kaunu es nepārdzīvo�u. Ņem�u un pārlik�u viņas zivis savējā murdā.�

Domāts � darīts! Muhaloka pārlika savā murdā visas Mu�gazo sazvejotās zivis. Viņa jau grasījās iet uz mājām, kad pēk��ņi pamodās Mugazo. Pieskrēja pie murda, bet tajā nebija ne�vienas, pat ne vismazākās zivtiņas. Meitene noskaitās un tau�jāja:

��� Vai tu, Muhaloka, paņēmi manas zivis?

Muhaloka noliedza, ka būtu paņēmusi zivis, un sāka māsu zākāt:

��� Vai tev nemaz nav kauna? Pati esi slinka, bet gribi, lai mani par slinku uzskata? Murdā ir manas zivis, bet, kur ta�vējās, � nemāku teikt.

Mugazo bija pārliecināta, ka zivis paņēmusi Muhaloka, � kur� gan cits to būtu darījis, un gau�i noskuma. Ta�u vairāk neko netaujāja, baidījās sadusmot Muhaloku, jo Muhaloka bija īstā meita, bet viņa, Mugazo, pameita. Tāpēc Mugazo tikai nobēdājās.

Atgriezties mājās ar tuk�ām rokām viņa neuzdrīkstējās, zi�nāja, ka dabūs rājienu, varbūt pat pērienu. Raudādama mei�tene atkal iebrida aukstajā ūdenī. Krietnu laiku zvejoja, ta�u �oreiz loms bija gau�i niecīgs: trīs nelieli sami un pavisam sīks grundulītis. Pa to starpu Muhaloka aizsteidzās pirmā mājās un atdeva mātei murdu ar visām zivīm un neaizmirsa palielīties ar savu bagātīgo lomu. Turpretī Mugazo atnesa trīs samiņus. Māte pameitu izrāja un pavēlēja no �ī brī�a Muhaloku saukt par vecāko māsu, bet Mugazo par sodu vēl aizsūtīja kazas ganīt.

Mazo grundulīti Mugazo mātei neatdeva, viņa to pa�ēloja, ielaida akā. Tagad Mugazo katru mīļu brītiņu, tiklīdz izdzina ganos kazas, apsēdās ar rīsu bļodu pie akas un iemeta tur kādu graudiņu, klusām piebilzdama:

��� Grundulīt, grundulīt! Atpeldi �urp, mīlulīt! Do�u tev rīsus.

Grundulītis auga lielāks un pieķērās labajai meitenei. Ta�u Muhaloka ievēroja, ka jaunākā māsa sākusi izturēties nepa�rasti � izdzen kazas ganīties, ņem savu bļodiņu un apsē�as pie akas ēst. Muhaloka nenocietās un izsekoja Mugazo. Uzzinā�jusi, ka māsa baro grundulīti, Mugazo sirdī iezagās ļaunums. Nākamajā dienā, kad Mugazo aizskrēja izdzīt kazas no kai�miņu sakņu dārza, Muhaloka paņēma bļodiņu ar rīsiem, pie�gāja pie akas un, tāpat kā māsa, pasauca:

��� Grundulīt, grundulīt! Atpeldi �urp, mīlulīt! Do�u tev rīsus.

Grundulītis domāja, ka viņu sauc Mugazo un uzpeldēja. Tad Muhaloka cirta viņam ar nazi, sacirta trijās daļās, noslē�pās klētī un apēda. Mātei ne pu�plēsta vārda neteica.

Pa to laiku atgriezās Mugazo, paņēma rīsu bļodiņu un skrēja pie akas: viņas grundulītis būs izsalcis � un tas, lūk, au�īgās kazas dēļ! Mugazo atskrēja pie akas un sāka saukt grundulīti. Sauca, sauca, ta�u tas nerādījās. Tad Mugazo no�jauta, ka ar viņas mīluli notikusi nelaime, un sāka raudāt.

No tās dienas viņa staigāja skumīga � ne vairs ēda, ne dzēra, pat gulēt negulēja. Atcerējās grundulīti un tikai raudāja.

Ta�u kādā naktī Mugazo uz īsu brīdi pieveica miegs un sapnī viņai parādījās grundulītis.

��� Māsiņ, � viņ� teica, � neskumsti un neraudi. Ja mani mīli, sameklē manas asaciņas, kuras noglabātas dobā bambusa nūjā, ieliec tās kokosrieksta �aumalā un apglabā krustcelēs. Katru dienu, kad dzīsi uz ganībām kazas, tu iesi garām. Ļaunā Muhaloka ar viltu mani nomaitāja un apēda, bet manas asaci�ņas iemeta bambusa nūjas dobumā un apraka pie lielās māla ūdens krūkas.

Mugazo pamodās un viņu pārņēma nemiers. Viņa tūlīt pat aizskrēja uz to vietu, kur stāvēja lielā māla krūka ar ūdeni, un sāka rakt. Tie�ām � drīz vien viņa uzgāja bambusa nūju, bet tajā � zivs asakas. Meitene izvilka asakas no bambusa nūjas dobuma, ielika tās kokosrieksta �aumalā un apraka pie krust�celēm. Katru dienu, dzīdama kazas uz ganībām, Mugazo gāja garām un vienmēr �ai vietā apstājās. Viņa kopa grundulī�a kapa kopiņu, kā to dara ar tuva cilvēka kapu.

Kādā dienā, pienākusi pie grundulī�a kapa kopiņas, meitene pārsteigumā apstājās: tur stāvēja neredzēti skaista zelta kur�pīte. Mugazo paņēma kurpīti un paslēpa tā patālāk, lai neviens nepamanītu. Kapa kopiņai pāri lidoja krauklis, arī pamanīja uz zemes kaut ko spo�u, nolaidās un ieraudzīja zelta kurpīti,

tie�i tādu pa�u, kādu bija paņēmusi Mugazo. Krauklis satvēra kurpīti knābī, aizlidoja uz valdnieka pili un nometa to valdnie�kam tie�i pie kājām.

Tajā dienā grundulī�a asakas pazuda.

Valdnieks, kur� atpūtās savā pilī, pārsteigts redzēja, ka no gaisa nokrita neparasti skaista zelta kurpīte. Tāda kurpīte, valdnieks nodomāja, var piederēt tikai apbrīnojami skaistai un smalkai meitenei. Un viņ� izdeva pavēli � visām �īs zemes meitenēm ierasties pilī, lai pielaikotu kurpīti. Tā, kurai kurpīte būs pa kājai, kļūs par valdnieci. Drīz pilī ieradās meitenes no visām zemes malām. Katra cerēja, ka tie�i viņai kurpīte derēs un viņa kļūs valdniece. Ta�u vienai kurpīte izrādījās par lielu, otrai � par mazu. Vēsts, ka meitenes no visām valsts malām tiek aicinātas uz pili, nonāca arī līdz Mugazo pamātes ausīm. Lieki nekavēdamās, viņa sāka post Muhaloku ceļā. Arī Mugazo lūdza atļauju iet uz pili, ta�u māte viņai pavēlēja palikt mājās. Te nelīdzēja nekāda lūg�anās. Ko gan varēja darīt nabaga Mugazo? Liet asaras. Un viņa sāka raudāt. Bet māte, paņēmusi

milzīgu grozu, sabēra tajā zemesriekstus, rīsus un sezama sēk�las, pasauca pameitu un teica:

��� Man izgadījās, ka sabēru vienā grozā zemesriekstus, rīsus un sezama sēklas. Tev nu viss jāsa�ķiro. Kad to izdarīsi, es tevi laidī�u uz pili pie valdnieka.

Vecā sieva domāja, ka ar �ādu darbu jau nu Mugazo galā netiks. Mugazo pati arī tā domāja, tomēr naski ķērās pie darba. Par laimi, Bhagavata[11] Mugazo pa�ēloja, atsūtīja viņai palīgā spārnotās skudras: nebija ko redzēt, ka tās izlasīja visas se�zama sēklas. Tad Bhagavata atsūtīja vanagus: tie a�i tika galā ar zemesriekstiem. Tā darbs, kuru cilvēka rokas diez vai veiktu, tika izdarīts. Mugazo priecīga skrēja pie mātes un teica:

��� Paskatieties, māmiņ, te ir zemesrieksti, rīsi un sezama sēklas � viss, kā jūs likāt, sa�ķirots.

Māte gan redzēja, ka darbs gods godam paveikts, bet Mu�gazo uz pili nelaida, samud�ināja milzīgā kamolā satītus zīda pavedienus un teica:

��� Ja vēlies, vari iet. Ta�u vispirms at�ķetini �o kamolu un to pārtin.

Mugazo gau�i noskuma, bet pie darba ķērās, kaut arī no acīm asaras bira kā pupas. Bhagavatai arī �oreiz ie�ēlojās sirds par nabaga meiteni. Viņa atsūtīja palīgā lielu spārnoto skudru. Skudra sāka tekalēt pa kamolu un rādīt norautos pavedienu galus. Tā, pateicoties skudrai, Mugazo tika ar darbu drīz galā, devās pie mātes, nolika viņai priek�ā pārtīto kamolu un teica:

��� Māmiņ, es diegus at�ķetināju, visu kamolu pārtinu.

Vecajai sievai ar smagu sirdi nācās pameitu atlaist uz pili.

Kā putns no krātiņa meitene izspurdza brīvībā, metās pie

sargtorņa tīruma malā, kur bija paslēpusi zelta kurpīti, ietina to tērpa stērbelē un devās uz pili. Atnākusi uzāva kurpīti, kuru valdniekam bija atnesis krauklis, un visi galminieki tikai pa�brīnījās vien, ka zelta kurpīte kā nomērīta viņas kājai.

Valdniekam meitene patika, un viņ� priecīgs pavēlēja sākt gatavoties kāzām un iecēla Mugazo valdnieces godā. Mugazo tad izņēma savu zelta kurpīti un pasniedza valdniekam. Vald�nieks pats savām acīm nenoticēja. Kurpīte izrādījās pāris tai, kura jau atradās pilī.

���� Kas tev uz�uva tik brīni�ķīgas kurpītes? � valdnieks vaicāja.

Mugazo sāka savu stāstu no pa�a sākuma � kā viņa ar Muhaloku zvejoja zivis, kā viņai murdā iekļuva grundulītis, kā viņa par to rūpējās, bet grundulītis aizgāja bojā, kā viņa to pie krustcelēm apglabāja un kā uz tā kapa kādā dienā pēk�ņi pa�rādījās zelta kurpīte. Valdnieks noklausījās meitenes stāstu un teica:

��� Tik tie�ām pati Bhagavata ir tevi atvedusi pie manis uz pili.

Uzzinot, ka pameitai un nevis pa�as meitai uzsmaidījusi laime un ka Mugazo tagad kļuvusi valdniece, jo tie�i viņai kur�pīte bijusi pa kājai, veco sievu sāka plosīt trakas dusmas un pārņēma tāda nenovīdība, ka nekur vairs dēties.

Otrā dienā viņa devās uz pili. Aizgāja un uzrunāja vald�nieku �ādiem vārdiem:

���� O, gudrais valdniek! Tu apņēmi par sievu manu meitu Mugazo. Krītu tev pie kājām: atlaid viņu uz da�ām dienām pa�ciemoties dzimtajās mājās. Viņa drīz atgriezīsies un tev atkal uzticīgi kalpos.

Valdnieks bija ar mieru, piesacīja tikai vecajai sievai pēc da�ām dienām atvest Mugazo atpakaļ tie�i uz pili.

Vecā sieva visu ceļu klusēja. Mājās neuzaicināja Mugazo ne ēst, ne dzert; nolika gulēt tie�i uz kailas zemes, neiedeva ne paklājiņu, ne segu. Otrā rītā, tikko svīda gaisma, viņa aiz�sūtīja Mugazo novākt kokosriekstus, kas auga pie pa�a dīķa. Mugazo neuzdrīkstējās nepaklausīt. Pa�as meitai māte vēlēja ņemt cirvi un sekot pameitai.

��� Tu nogaidi, kad viņa uzrāpsies tā augstāk kokā, un aiz�cērt stumbru, � māte pa�ukstēja.

Nekā ļauna nenojauzdama, Mugazo uzrāpās palmā. Tiklīdz viņa bija pa�ā galotnē, Muhaloka ņēmās cirst stumbru. Pēdējā mirklī, kad aizcirstā palma jau gāzās zemē, Mugazo paguva pārlēkt uz otru palmu. Tad Muhaloka sāka cirst otru palmu. Mugazo laimējās pārlēkt uz tre�o palmu. Kad Muhaloka sāka cirst arī �o pēdējo palmu, Mugazo nebija vairs kur glābties � palma nogāzās, Mugazo ievēlās dīķī un noslīka.

Pēc nāves Mugazo pārvērtās par zelta bruņurupuci un pa�lika dzīvot dīķī.

Pa to laiku Muhaloka aizskrēja uz māju un izstāstīja visu mātei. Abas priecājās par notiku�o. Tagad jau nu gan īstā reize par valdnieci kļūt Muhalokai. Viņa ta�u ir gau�i līdzīga Mugazo. Māte ar meitu devās uz pili un stājās valdnieka priek�ā:

���� O, gudrais valdniek, � zemu klanīdamās, teica vecā sieva. � Tajā dienā, kad tu atlaidi Mugazo uz mājām, viņa pusceļā aizbēga. Es viņu nomeklējos pa malu malām, bet nekur atrast. Baidīdamās no tavām dusmām, valdniek, es atvedu uz pili savu otru meitu. Skaistumā viņa neatpaliek ne par mata tiesu no Mugazo. Lai nu pagaidām viņa priecē tavu sirdi. Tik�līdz Mugazo atradīsies, es viņu tūlīt atgādā�u pie tevis.

Viltniece metās valdniekam pie kājām, un asaras �ķīda uz visām pusēm, it kā viņai no sirds būtu Mugazo �ēl. Valdniekam vecās sievas runā�ana diez kā nepatika un viņ� teica:

���� Ja jau esi atvedusi savu meitu, atstāj viņu �eit. Tikai to gan tev piesaku � atrodi Mugazo! Dzirdēji?

Vecā sieva nosolījās valdnieka pavēli izpildīt, zemu pakla�nījās un devās no valdnieka pils projām. Pagāja labs laiks, bet viņa tā arī pilī nerādījās. Valdnieks kļuva jo dienas skum�jāks un, lai kaut nedaudz izklaidētos, nolēma doties medībās. Sardzes vīriem un pils ļaudīm bija pavēlēts sagatavot lokus, bultas un �ķēpus, palaist dzinējsuņus. Valdnieks ar visu svītu krietnu laiku jāja pa me�iem, pa ielejām, pa līdzenumiem, ka�mēr nokļuva pie tā dīķa, kura malā vēl nesen bija augu�as trīs kokospalmas un kurā noslīka Mugazo. Te pēk�ņi valdnieku sagrāba tādas skumjas, ka viņ� negribēja tālāk jāt ne soli, visu laiku domāja par savu Mugazo. Valdnieks nevēlējās, ka kāds redzētu viņa dziļās skumjas, bet asaras neatturami viņam ritēja pār vaigiem.

���� Nezinu, kāpēc, bet �eit, pie dīķa, man kļuva sevi�ķi bē�dīgi, � valdnieks teica. � Varbūt �eit ir kāds noslēpums?. Labi jāapskata dīķis!

Karavīri tūlīt ielēca dīķī, ienira, visu dīķi līdz pat dibenam

pārmeklēja, bet, izņemot zelta bruņurupuci, nekā cita neatrada. Viņi paņēma bruņurupuci un svinīgi pasniedza valdniekam. Va�jadzēja valdniekam tikai pieskarties bruņurupucim, lai tas ie�ņukstētos. Arī valdniekam �ajā mirklī sāka no acīm līt asa�ras. Tas viss viņam likās neparasti. Viņ� pavēlēja svītai at�griezties pilī un pats paņēma līdzi zelta bruņurupuci. Ieradies pilī, valdnieks pavēlēja bruņurupuci ielaist zelta baseinā un katru dienu nāca to apraudzīt. Tiklīdz valdnieks parādījās, bru�ņurupucis sāka �ēli kunkstēt, it kā sūroties par likteni. To dzir�dot, valdnieka sirdi plosīja neremdināmas skumjas.

Muhaloka pamanīja, ka valdnieks katru dienu iet uz ba�seinu un, ieraugot bruņurupuci, ļaujas skumjām. Viņā uzvirda dusmas. Viņa nogaidīja, kad valdnieks ar savu svītu atkal aiz�jāja medībās, noķēra zelta bruņurupuci un apēda, bet bruņu�rupu�a bruņas aizmeta prom saimniecības pagalmā.

Tikko atgriezies no medībām, valdnieks tūlīt devās uz zelta baseinu, bet �ausmās atkāpās: bruņurupu�a tur vairs nebija. Pajautāja Muhalokai, kur palicis bruņurupucis, bet tā atbildēja, ka nekā nezinot. Valdnieks sadusmojās, pavēlēja uz karstām pēdām ataicināt valsts visgudrāko gai�reģi, lai uzzinātu, kas pastrādājis ļaundarību. Te Muhaloka nojauta, ka ilgāk liegties nebūtu labi, un atzinās.

Valdnieks noklausījās, ko Muhaloka stāstīja, sadusmojās un teica:

��� Tu esi negodīgi rīkojusies. Vistu, zosu, kazu un cūku pilī ir gana. Kāpēc tev bija jāapēd nelaimīgais bruņurupucis? Atbildi man!

Muhaloka sāka taisnoties, izdomāja da�ādus ieganstus un teica:

��� Man, valdniek, tā sagribējās nogar�ot bruņurupu�a gaļu, ka nekā nepratu kārdinājumam turēties pretī.

Tas valdnieku sadusmoja vēl vairāk, no dusmām viņ� pat piesarka.

Arī �oreiz ļaundare izbēga no soda.

Bruņurupu�a bruņas, kuras Muhaloka bija izsviedusi saim�niecības pagalmā, pārvērtās par dziedātājputnu. Putns nolai�dās uz pils jumta un sāka dziedāt. Viņ� dziedāja tik skumji, ka visiem, kas viņu dzirdēja, sirdis vai lūza. Valdnieks izdzirdēja tā dziedā�anu, noskuma un teica:

��� Ja tu, mana mīļotā Mugazo, esi pārvērtusies par putnu, uzlaidies man uz rokas!

To teikdams, valdnieks pielika roku pie sejas. Putns vienā mirklī uzlaidās valdniekam uz delnas. Valdnieks pavēlēja uz�taisīt putnam zelta krātiņu un izrotāt to ar dārgakmeņiem. Valdnieks stipri pieķērās putnam, un putns savukārt � vald�niekam. Putna dziesma valdnieka sirdī alla� viesa skumjas. Muhaloka to atkal pamanīja, un putns viņai bija kā dadzis acī. Nogaidījusi, kad valdnieks bija no pils projām, viņa putnu sagrāba un apēda. Valdnieks atgriezās, ieraudzīja, ka putna krātiņā nav, un sirds viņam sa�ņaudzās dziļās sāpēs.

��� Kas tad tas? � viņ� jautāja Muhalokai. � Kur palicis putns?"

�oreiz Muhaloka izrādījās viltīgāka un teica:

��� Krītu pie jūsu kājām, valdniek. Lūk, kā tas gadījās. Es gatavoju virtuvē pusdienas, pēk�ņi redzu: putns izspraucies no krātiņa, lidinās pie pa�a loga, bet uz pavarda vārās katls. Viņ� lidoja �urp un iekrita katlā. Ko man bija darīt? Noplūcu tam spalvas, izvārīju un tagad pasnieg�u jums.

To teikdama, Muhaloka pasniedza valdniekam bļodu, ta�u bļodā atradās pavisam cits putns, nevis skumjais dziedātājs. Valdnieks putnam i nepieskārās. Muhalokai vairāk neteica ne vārda, tikai sāka turēt uz viņu ļaunu prātu�

Muhaloka putnam noplūktās spalvas bija izmetusi saim�niecības pagalmā. Pēc kāda laika no dziedātājputna spalvām izauga skaists, slaids bambuss. Kādu dienu valdnieks izgāja saimniecības pagalmā, ieraudzīja bambusu un iesaucās:

��� Neviens �eit tādu bambusu nav stādījis! No kurienes gan tas radies, turklāt tik skaists, slaids?

Muhaloka dzirdēja, ko valdnieks teica, un nodomāja: �Va�jadzēs man �o bambusu nocirst un iemest ugunī.�

Nogaidījusi, kad valdnieks aizjāja medībās, Muhaloka pa�ņēma cirvi, izgāja saimniecības pagalmā, nocirta bambusu un to sadedzināja. Bambusa saknes izkārpīja un ieraka dziļi zemē, divu dienu gājuma attālumā no valdnieka pils.

Ta�u saknes atkal sāka augt, �oreiz izauga brīnumskaists

kupls koks � smar�īga hurma un zaļoja tie�i ceļa malā. Zem koka, kas meta labu ēnu, kāda cienījama vecenīte uzcēla sev mazu mājiņu un sāka tur dzīvot. Viņa cerēja, ka koks, tāpat kā visi koki, vispirms uzziedēs, tad dos augļus, bet viņas cerī�bas nepiepildījās. Reiz vecenīte brīnījās un klusībā noteica:

� Savādi .. . Tāds varens, tāds kupls koks, bet augļu nav.

Kolīdz viņa �os vārdus bija laidusi pāri lūpām, kad uz viena zariņa parādījās gatavs auglis oran�ā krāsā un tik skaists, ka ne acu atraut. No augļa izplūda brīni�ķīga smar�a.

�Bijis man tik brīni�ķīgs auglis,� vecenīte nodomāja, �es jau nu gan zinātu, ko darīt.� Viņa jau kuro reizi pacēla galvu un paskatījās uz hurmu.

Te auglis atrāvās no zariņa un iekrita vecenītei tie�i grozā. Viņa jau grasījās to nogar�ot, bet pārdomāja, jo auglis bija pārāk skaists. Viņa to paslēpa krūkā, kurā glabāja rīsus.

Kop� �ī brī�a vecenīte sāka ievērot: vajag tikai viņai kaut soli spert laukā, kad pa to laiku kāds uzkopj māju, izvāra pus�dienas, uzklāj galdu.

Sākumā vecenīte par to daudz galvu nelauzīja, ēda un dzēra pēc sirds patikas, bet tad viņu sāka mocīt ziņkārība, kas te � viņas pa�as mājā � par brīnumiem notiek.

Kādu dienu viņa savāca savus grozus, piesēja pie nē�iem, izgāja no mājas, ta�u itin drīz atgriezās, paslēpās un sāka gai�dīt, kas nu būs. Pēk�ņi redz, ka mājā sāk saimniekot skaista meitene, kārtīgi izslauka grīdu, visu uzkopj un ņemas gatavot pusdienas. Vecenīte nobrīnīties vien nevarēja: �No kurienes manā mājā uzradusies tik skaista meitene? Vai tikai nebūs iznākusi no smar�īgās hurmas?� Tā prātodama, vecenīte klu�sām ieslīdēja mājā, piegāja pie krūkas, skatās: no hurmas tikai miza palikusi. Vecenīte mizu paņēma un paslēpa. Tad uzrunāja meiteni, kas tobrīd rosījās pie pavarda. Meitene izbailēs metās pie krūkas, bet mizas tur vairs nebija. Viņa apjukusi palika stā�vam. Vecenīte pasmaidīja un vaicāja:

��� Kā tad tev ienāca prātā izlīst no tik brīni�ķīgi smar�īgas hurmas un palīdzēt man, vecai un vientuļai sieviņai?

Meitene izstāstīja savu dzīvesstāstu. Vecenītei viņa palīdzot tāpēc, ka viņai esot vecenītes �ēl.

Vecenīte nevarēja vien nobrīnīties un taujāja:

���� Ko tad tu ēdi, kad tupēji hurmā?

Meitene smaidīdama atbildēja:

���� Neēdu nekā, jo man negribējās, bet vajadzēja man tikai vēlēties � un es būtu mielojusies ar visgar�īgākajiem ēdieniem.

Vecenīte noklausījās, ko meitene stāstīja, un bilda, ka gri�bot pieņemt viņu par aud�umeitu. Tā Mugazo arī palika dzīvot pie vecenītes.

Pēc kādām dienām Mugazo teica:

���� Aizej, māmiņ, pie valdnieka un aicini viņu ciemos. Ja valdnieks vaicās, kālabad tā, tad atbildi � uz kāzām.

���� Ko tu, meit, esi izdomājusi! � vecenīte iesaucās. � Mums tāda no�ēlojama, nabadzīga būdiņa. Valdnieks uz �e�jieni jau nu gan nenāks. Ja arī nāktu, ko mēs viņam varētu celt galdā?

���� Neuztraucies, māmiņ, � Mugazo viņu mierināja, � iz�dari vien, kā es saku. Es visu nokārto�u, par visu parūpē�os.

Ko tu darīsi? Vecītei bija vien jāņem nūja rokā un jāklibo uz pili. Klupu klupām viņa ieradās pie valdnieka un uzaicināja ciemos. Valdnieks sākumā negribēja iet, ta�u beidzot vecenīte viņu pierunāja. Viņ� teicās iet ciemos, bet tikai tad, ja no pils līdz pat vecenītes mājai bū�ot noklāts paklājs. Vecenīte uz�klausīja valdnieku, zemu palocījās un devās atpakaļceļā. Gāja un bēdājās � ko nu viņai iesākt, ko darīt? Pārnāca mājās. Liels bija viņas pārsteigums, kad caurās būdas vietā viņa ieraudzīja brīni�ķīgu pili, kādu pa visu galvaspilsētu nesameklēsi. Pilī spīdēja un mirdzēja, viss bija sagatavots jautrām dzīrēm. Mugazo izskrēja vecenītei pretī un taujāja:

��� Vai esi apmierināta, māmiņ? Vai valdnieks apsolījās pie mums atbraukt?

Vecenīte visu izstāstīja, izlika kā uz delnas � kā klumzājusi uz pili, kā pierunājusi valdnieku atbraukt ciemos, pieme�tināja arī par paklāju, kas jānoklājot no pils līdz pa�as mājai.

Mugazo pasmaidīja un teica:

��� Aizej, māmiņ, vēlreiz pie valdnieka, pasaki, ka paklājs būs noklāts no pils līdz pat mūsu mājai.

Vecenīte atkal devās ceļā. Kolīdz viņa pārkāpa pāri sliek�snim, jau redz: tie�i no mājas pa ceļu klājas izcili skaists pa�klājs. Vecenīte tipināja pa paklāju, bet klusībā domāja: �Mu�gazo nav parasta meitene, viņa ir debesu iemītniece.� Vecenīte ieradās pilī un valdniekam teica:

���� Lielo valdniek, no pils līdz pat mūsu mājai noklāju pa�klāju un vēl uzcēlu nojumi, lai neviens saules stars neskartu tavu seju. Lielo valdniek, nenonicini mūs, pagodini ar savu ap�ciemojumu!

Valdnieks paskatījās un pats savām acīm pārliecinājās, ka uz zemes tie�ām noklāts izcili skaists paklājs. Valdnieks pabrī�nījās: kā gan vecenīte to iespējusi? Bija pats dienasvidus, saule ne�ēlīgi cepināja, tāpēc valdnieks pavēlēja vecenītei iet atpa�kaļ uz māju, bet pats apsolījās ierasties pievakarē, tiklīdz kar�stums mitēsies. Vecenīte atgriezās. Mugazo viņu sagaidīja un vaicāja:

��� Māmiņ, vai tu valdniekam par mani nebildi?

���� Nē, � vecenīte atteica, � es nevienam par tevi neesmu teikusi ne pu�plēsta vārda.

Tad Mugazo lūdza uzaicināt uz dzīrēm visus piederīgos un paziņas. Ļaudis sanāca no malu malām. Tie brīnīt brīnījās, kā gan nabadzīga vecenīte paēdinās tik daudz viesu. Ieraugot bagatigi klāto galdu, kas bija piekrauts ar visizmeklētākiem ēdie�niem, ļaudis ņēmās brīnīties:

���� Kas to te visu sagatavojis?

Vecenīte atbildēja, ka viņa pati sagatavojusi, par Mugazo neteica ne vārda. Mugazo klusa kā pelīte sēdēja blakustelpā.

Tad saule sāka sliekties uz rietumiem un parādījās vald�nieka palankīns. Vajadzēja valdniekam tikai pārkāpt pāri sliek�snim, un viņu pārņēma viņam jau pazīstamās skumjas. Vece�nīte valdnieku sagaidīja un pavadīja līdz aizkaram, kas bija piekārts, gaidot augsto viesi. Valdnieks apsēdās, bet domās ka�vējās tālumā. Kā gan viņ� varēja zināt, ka aiz aizkara stāv viņa mīļotā Mugazo, ar kuru viņ� kopā bija nodzīvojis tikai vienu dienu.

Mugazo piebāza pīpi ar tabakas lapām un palūdza vecenī�tei to pasniegt valdniekam. Ja gadījumā valdnieks sāktu iztau�jāt, kas sagatavojis pīpi, vecenītei vajadzēja teikt, ka to izdarī�jusi kāda meitene. Vecenīte uzlika pīpi uz zelta �ķīvja un pa�sniedza valdniekam. Pamanījis, cik prasmīgi pīpē satītas lapas, valdnieks satraucās; vienreiz viņ� bija pīpējis tikpat labi un rūpīgi sagatavotu pīpi � toreiz viņam to bija pasniegusi mīļā Mugazo.

���� Kas sagatavoja pīpi? � valdnieks vaicāja.

Vecenīte atbildēja tā, kā Mugazo viņai bija vēlējusi. Vald�nieks iegrima skumjās pārdomās. Pēc brī�a paziņoja: ja kāda no meitenēm, kas ieradu�ās uz dzīrēm, pratī�ot tikpat labi sa�gatavot pīpi, viņ� �o meiteni apņem�ot par sievu un tā kļū�ot valdniece. Ko nu meitenēm kavēties � viņas centīgi ķērās pie darba, ta�u neviena no viņām nevarēja ar savu māku līdzinā�ties tai, kura bija sagatavojusi pīpi, kas atradās uz �ķīvja. Pa �o laiku Mugazo izcepa pīrāgu un lūdza vecenītei to pasniegt valdniekam. Valdnieks nogar�oja pīrāgu, vēl vairāk izbrīnījās, pieaicināja vecenīti un vaicāja:

���� Pasaki man � kas sagatavoja pīpi un izcepa pīrāgu?

Vecenīte atbildēja tā, kā Mugazo viņai bija likusi.

Tad nu valdnieks nenocietās un dusmās uzkliedza:

��� Nav taisnība! Tikai mana mīļotā valdniece Mugazo prot izcept tādus pīrāgus un tā satīt tabakas lapas!

Dzirdot �ādus vārdus, Mugazo, kas stāvēja aiz aizkara, nopūtās. Valdnieks sadzirdēja viņas skumjo nopūtu un metās aiz aizkara. Tur viņ� ieraudzīja Mugazo, saņēma viņas rokas un sāka raudāt. Valdnieks pavēlēja atgādāt visskaistāko palankīnu un ar godu pavadīt valdnieci uz pili.

Pagāja vai visa nakts, iekams Mugazo valdniekam izstās�tīja savu bēdu stāstu. Izstāstīja, cik daudz viņai nācies pār�ciest viltīgās Muhalokas un ļaunās pamātes dēļ.

���� O, valdniek, � Mugazo teica, � Muhaloka mani ne acu galā neieredz! Viņas naids mērojams ar ceļa garumu no dzīvo pasaules līdz drūmajai miru�o valstībai!

Uzklausījis Mugazo vārdus, valdnieks saprata, cik ļaunas un viltīgas ir Muhaloka un viņas māte.

To pa�u brīdi Muhaloka ne no �ā, ne no tā pamodās savā istabā, izdzirdēja Mugazo balsi un satrūkās: �Ko lai es nu daru? Mugazo ir dzīva un tagad ieņem pilī manu vietu.� Viņa piecēlās tā paagrāk, devās tie�i pie Mugazo, mīlīgi viņu par visu iztaujāja, tad teica:

���� Es vairs necerēju tevi ieraudzīt dzīvu un saskaņā ar para�u ieņēmu pilī tavu vietu.

Mugazo neteica neko. Muhaloka kā prazdama sāka cildināt Mugazo skaistumu, bet pa�u tirdīja doma, kā izdibināt skais-' tuma noslēpumu, lai iekarotu valdnieka mīlestību.

��� Mugazo, tu man kā māsai varēji atklāt, kas jādara, lai arī mana seja kļūtu tikpat balta un skaista kā tavējā? � tin�cināja Muhaloka.

Bet Mugazo pa jokam arī atbildēja:

���� Ņem palielāku katlu, ielej tajā tādu karstāku ūdeni un nopeldies. Uzreiz kļūsi skaistāka par skaistu.

Muhaloka ņēma viņas vārdus nopietni, aizskrēja uz savām istabām un ņēmās vārīt ūdeni.

Muhaloka kā apmāta cerēja � jo karstāks būs ūdens, jo viņa kļūs skaistāka.

Ūdens katlā vai virda, Muhaloka tajā ielēca un ņēma galu.

To dabūja zināt Muhalokas māte. Juzdamās Mugazo priek�ā vainīga un bīdamās no taisnīgas atmaksas, viņa metās no pils projām, kur acis rādīja. Kop� tās dienas viņa vairs nav redzēta.

Senum senos laikos dzīvoja vīrs un sieva. Viņi bija bagāti ļaudis un izaudzināja divus dēlus. Vecāko dēlu sauca par Ka Dopu, jaunāko � par Ka Deku. Pienāca laiks, tēvs un māte aizgāja aizsaulē, atstādami dēliem daudz zelta, sudraba un dārgakmeņu. Dēli sarīkoja varenas bēres, ta�u uz kapsētu aiz�gāja tikai jaunākais dēls, bet vecākais palika mājās. Nezau�dēdams ne mirkli, viņ� savāca visu vecāku atstāto bagātību un tā patālāk noslēpa.

Jaunākais dēls atgriezās no kapsētas, bet māja tuk�a kā izslaucīta. Jautāja brālim, kur visa manta palikusi, bet �is pa�raustīja tik plecus un norūca:

���� Nekā nezinu.

Ka Deks ne vārda vairāk nebilda un strādāja, kā strādājis, �akli un godīgi.

Pēc da�ām dienām vecākais brālis pasauca jaunāko brāli un teica:

��� Dzi, ko es tev teik�u. Tēvs ar māti nekā neatstāja, tikai māju un nelielu zemes pleķīti. Māja un zeme pienākas man kā vecākajam, jo man ir sieva un bērni. Tu vēl esi jauns, rokas tev prasīt prasās darba, ne sievas, ne bērnu arī nav. Pēdējais laiks pa�am savu dzīvi uzsākt.

Vecākais brālis jaunākajam iedeva kaķi, suni un neiestrā�dātu akmeņainas zemes strēlīti pie pa�a kalna.

Jaunākais brālis nu saprata, cik skops ir vecākais brālis. Viņ� neteica ne vārda, bet klusībā nodomāja: �Labi. Man pa�tiesi ir stipras rokas, gan jau tik�u pie savas iedzīves.�

Ka Deks samierinājās, paņēma kaķi un suni un, negauzdamies par likteni, devās uz kalna piekāji.

Tur viņ� naski ķērās pie darba, uzcēla būdu un sāka ap�strādāt zemi. Ka Dekam nebija ne bifeļa, ne vēr�a, vajadzēja art zemi ar kaķi un suni. Ta�u kaķis un suns no laika gala nav radu�i iet aizjūgā, un Ka Deks lai kā gribēdams nekā neva�rēja uzart zemi. Lai kā jaunākais brālis ar suni un kaķi noņē�mās, viss veltīgi. Tad viņ� jutās nelaimīgs un izmisis, jau gra�sījās suni un kaķi pārmācīt.

Visu to redzēja netālu stāvo�ā klints, nenocietās un sāka

skaļi smieties, plati atvērusi savu milzīgo rīkli. Ka Deks dzir�dēja smieklus, pagriezās un ieraudzīja klints atvērtajā rīklē mirdzo�us zelta gabalus. Viņ� kļuva mundrāks, pieskrēja pie klints un, kamēr tā smējās, paguva savākt ne mazumu zelta. Par to viņ� uzcēla māju, nopirka zemi, iegādājās bifeļus, no�algoja kalpus. Tagad viņ� bija daudz bagātāks par vecāko brāli.

Vecākais brālis varēja tikai pabrīnīties. Kāddien viņ� at�nāca pie jaunākā brāļa un ņēmās tincināt:

��� No kurienes tev tāda bagātība?

Godprātīgais Ka Deks klāja visu vaļā:

��� Centos ar suni un kaķi uzart to pa�u zemes strēmelīti kalna pakājē, kuru tu man atvēlēji. Bet kaķis un suns nav arkla vilcēji! Es ar viņiem nopūlējos, noņēmos, viss veltīgi. Tad mani pārmāca izmisums un es grasījos suni un kaķi pārmācīt. To visu redzēja klints un sāka skaļi smieties. Es pagriezos un klintij rīklē ieraudzīju zeltu, pagrābu krietnu saujiņu un no tās reizes arī sāku dzīvot kā cilvēks.

Vecākais brālis, to dzirdot, sāka jaunāko brāli kaunināt:

��� Kāpēc tad tu mani nepasauci? Es arī būtu sev pagrābis zeltu!

���� Pārāk tālu tu man biji zemes gabaliņu ierādījis, � jau�nākais brālis sāka taisnoties. � Vai tad tik a�i es būtu varē�jis aizskriet līdz tavai mājai?

Tad nu vecākais brālis kļuva glu�i nikns, sāka dūres vīs�tīt un visu, ko bija jaunākajam brālim atmetis, atņēma: gan suni, gan kaķi, gan zemes strēmelīti kalna piekājē.

Ka Dekam kļuva ap sirdi smagi, viņ� sāka rūgti raudāt un nevarēja vien nomierināties.

Pa to laiku vecākais brālis nolīga desmit ratus, piebrauca tos tie�i pie burvju klints un sāka ar kaķi un suni art. Viņ� par to vien baiļojās, vai izdosies klinti sasmīdināt, tālabad ne�laimīgos dzīvniekus tik ne�ēlīgi sita, ka tie skali brēca un kauca. Beidzot klints sāka smieties, plati atvērusi rīkli. Vecā�kajam brālim no alkatības tum�s sametās gar acīm: nekad savā mū�ā viņ� nebija redzējis tik daudz zelta. Ko kājas nes, viņ� metās pie klints. Tikko iebāza atvērtajā rīklē roku. klints aizcirtās. Lai kā skopulis pūlējās roku izvilkt, ta�u neizvilka. Turpat pie klints arī savu pēdējo stundiņu sagaidīja.

Viņos laikos pasaulē dzīvoja kāds gudrs, spēcīgs un stalts jauneklis. Tikai viena nelaime: acis pierē viņam bija gan kā kuram katram cilvēkam, tikai tās nekā neredzēja. Jauneklis bija akls. Ciemā visi viņu �ēloja, meitenes un jaunekļi nekad ne�aizmirsa viņu visur līdzi paaicināt.

Reiz draugi viņu paņēma līdzi uz kaimiņu ciemu. Pa�priecājās, palīksmojās, kad posās uz mājām, aklo tur aiz�mirsa.

Viņ� atpakaļceļu nezināja, ta�u uz draugiem nedusmojās. Palēnām, taustīdamies soli pa solītim, viņ� virzījās uz mājas pusi viens. Viņ� �apināja, �apināja un nejau�i ieklīda kādā mājā, kur ļaudis pilnā sparā līksmojās. Aklais jauneklis no�jauta, ka visi skatās uz viņu, ta�u viņ� izlikās, ka mērī sienas garumu, bet pats taustījās un meklēja durvis. Te saimnieks vi�ņam ievaicājās:

���� Saki, jaunekli, � ko tu �e dari?

���� Es, rau, mēru jūsu māju, saimniek, � neredzīgais vi�ņam atbildēja. � Gribu uzzināt, vai tā ir tikpat liela kā manas mātes māja.

Saimnieks iesmējās un atkal vaicāja:

���� Kura māja tad ir lielāka?

���� Liekas, ka jūsējā ir par pieciem �aiiem[12] garāka, saim�niek, � aklais jauneklis itin mierīgi atbildēja.

Aklais sarunājās ar saimnieku, bet pats visu laiku meklēja durvis. Gar sienu grābādamies, viņ� nokļuva līdz vietai, kur sēdēja saimnieks. Saimnieks piecēlās, aizgāja salūkot beteli, ar ko viesi pacienāt. Ka jauneklis būtu akls, neviens i nenoģida. Kamēr saimnieks bija prom, aklais sev blakus sataustīja koka nūju un dzelzs grābekli. Saimnieks, kā rādās, bija grā�beklim taisījis kātu, bet nepaguvis darbu pabeigt. Aklais pui�sis ņēma un uzdzina grābekli kātā. Atgriezās saimnieks ar be�teli, redzēja, ka grābeklis stingri uzdzīts kātā, kāts gludi no�drāzts � spīdēja vien, bet grīda pilna ar skaidām. Viņ� bija pavisam piemirsis, ka pats tika kātu apstrādājis, un nu do�māja, ka to visu izveicīgi un ātri padarījis ciemiņ�.

��� Vai tu tik glītu grābekli sameistaroji? � saimnieks tau�jāja.

���� Es, kas gan cits? � aklais atbildēja.

Saimniekam ciemiņ� iepatikās: prasmīgs darbā, glīts pēc izskata. Un viņ� piedāvāja jauneklim savu daiļo meitu par sievu.

Aklais palika dzīvot sievas mājā. Agri no rīta viņ� iz�gāja ārā, paklupa un iekrita akā. Labi, ka akā nebija daudz ūdens. Noslīkt aklais nenoslīka, bet tikai izmirka līdz ādai kā pele plūdu laikā. Tupēja bēdīgs akā, kā tikt laukā � nezināja.

Par laimi, sieva nāca uz aku pēc ūdens. Viņa ieraudzīja vīru akā, pabrīnījās un jautāja:

���� Kāpēc tu, vīriņ, akā ierāpies?

Aklais nebija uz mutes kritis, tūlīt zināja, ko teikt:

��� Skatījos, skatījos � akā sakrājies daudz dubļu. Tad arī nolēmu to cik necik patīrīt. Tu, sieviņ, būtu man kāpnes at�nesusi, manējās kāds uz brīsniņu aizņēmās, bet kā gāja, tā aizgāja ar visām kāpnēm.

To teikdams, aklais pieliecās un izsvieda no akas da�as riek�avas dubļu. Sievai kļuva vīra �ēl: viņ� tak bija tik strā�dīgs, visur darbu vien meklēja.

Viņa aizskrēja, atnesa kāpnes un teica:

���� Gana, vīriņ, kalps to bez tevis izdarīs, kāp tik a�āk ārā, citādi vēl saaukstēsies.

Aklajam tā sala, ka zobs uz zoba neturējās, ta�u viņ� izli�kās, ka. negrib darbu pamest, negribīgi izkāpa no akas.

Pēc da�ām dienām aklā vīra sieva aizgāja uz tirgu, bet sievasmāte mājās sutināja rīsus. Viņa piekrāva pilnu bļodiņu, uzlika uz paplātes un ienesa znotam. Ne vārda neteikusi, viņa nolika ēdienu un aizgāja darīt citus darbus. Pa to starpu at�skrēja kāds suns un izēda no bļodas visus rīsus. Sievasmāte atgriezās un redzēja � bļoda tuk�a.

��� Vai jau apēdi? Varbūt vēl gribi rīsus? � viņa vaicāja znotam.

Aklais, dzirdot par rīsiem, noprata, kāpēc suns blakus �makstinājis, un ātri atbildēja:

�* Paldies, māt. Paēdu.

Otrā dienā sieva atkal aizgāja uz tirgu. Sievasmāte izsu�tināja rīsus un atnesa tos neredzīgajam, bet bļodiņu bija aiz�mirsusi. Viņa aizskrēja uz virtuvi pēc bļodiņas, uzlika to uz paplātes un sniedza znotam. Aklais, dzirdot, ka blakus kaut kas kustas, nodomāja, ka atkal atnācis suns ar rīsiem pana�ķēties. Viņ� gribēja suni aizdzīt, atvēzējās un kā sita, tā trā�pīja sievasmātei pa galvu. Sievasmāte nokrita zemē, vaidēja, kliedza un sauca ļaudis palīgā. Topa�brīd no tirgus atgriezās sieva. Māte viņai visu izstāstīja un nosauca znotu par nekau�nīgu un rupju cilvēku. Sieva uz vīru bija dusmīga. Ta�u ak�lais viņai mierīgi teica:

���� Pēc mūsu para�ām tikai sieva var vīram pasniegt .rī�sus. Pirmo reizi es pacietu, bet viņa atļāvās arī otru reizi pār�kāpt para�u. Kas man cits atlika kā cienījamai sievietei iesist.

To dzirdot, sieva un sievasmāte nolēma, ka viņam taisnība, vairāk uz viņu nedusmojās un salaba.

Pēc da�ām dienām sieva sūtīja vīru ar kalpiem uz me�u pēc koka, no kā arklu iztēst.

���� Ejot uz me�u, � aklais teica kalpiem, � pa ceļam dzie�dāsim dziesmas un sasauksimies, lai nebūtu bail.

Vīri tā arī darīja. Aklais tipāja kopā ar kalpiem, ieklau�sījās viņu balsīs un laimīgi nokļuva me�ā. Kalpi noskatīja piemērotu koku, to nocirta, uzvēla plecos un nesa uz māju. Pusceļā aklais sasirga. Viņ� uzdeva kalpiem stiept koku uz mājām, bet pats nolikās ceļa malā gar�ļaukus un vaidēja. Drīz uz ceļa parādījās divi jātnieki. Viņi pamanīja aklo un apjau�tājās:

���� Kas ta tev kai�?

Bet �is atbildēja:

���� Es aizgāju uz me�u nocirst koku, lai varētu arklu iz�tēst. Neko neizdarīju, bet ne no �ā, ne no tā sasirgu.

Jātnieki par sasirgu�o ap�ēlojās, nocirta koku, iztēsa no tā varenu arklu un atstāja viņam. Tad uzkāpa zirgos un aizauļoja.

Pa to starpu kalpi pārradās mājās un aklā sievai izstāstīja, ka viņas vīrs esot sasirdzis un palicis me�ā ceļa malā. Sieva paņēma zāles un steidzās pie vīra. Viņa nonāca līdz tai vietai, kur vīrs gulēja, piegāja pie viņa, bet vīrs jau sievu neredzēja un priecīgs nesagaidīja. Sieva to ņēma ļaunā un vīram pār�meta.

���� Piedod man, sieviņll � aklais taisnojās. � Es tikko beidzu arklu darināt. Aplūkoju savu darbu un nemaz nepama�nīju, ka tu pienāci.

Sieva pameta acis uz arklu: tas bija rūpīgi nostrādāts. Viņa pārstāja uz vīru dusmoties. Paņēmu�i jauno arklu, abi at�griezās mājās. Kad arklu apskatīja sievastēvs, viņ� znotu uzuzteica, un visi kaimiņi apsveica viņu ar tik darbīgu meitas vīru.

Drīz pienāca svētki, ko svinēja par godu ra�as novāk�a�nai. Aklā mājā saradās daudz ciemiņu. Katrs lika sev bļodā da�neda�ādus ēdienus, kādus tik sirds kāroja. Ta�u aklais sēdēja un nezināja, kā izturēties. Tad viņ� labu brītiņu pado�māja un teica:

� Katram sniegties pēc ēdiena un katram ielikt savā traukā � nav sevi�ķi ērti. Vai nebūtu parocīgāk un negar�otu labāk, ja ēdienus sajauktu kopā un sadalītu visiem.

Ciemiņi nolēma, ka saimniekam taisnība, samaisīja visus ēdienus kopā un sadalīja līdzīgās daļās. Aklais sēdēja un ēda kopā ar citiem. Kad aklais bija apēdis pēdējo bifeļa gaļas ga�balu, pēk�ņi viņ� tapa izdziedināts � sāka redzēt.

.

Senos aizlaikos, kad kraukļi tikko parādījās uz zemes, tie bija balti, bet pāvi � melni. Ne krauklim, ne pāvam pagalam nepatika savas spalvas.

Kādudien krauklis ar pāvu nolēma tikt pie krā�ņākiem tēr�piem. Krauklis sadabūja ko�āku krāsu un sāka krāsot pāvu. Viņ� nopūlējās gods godam � dāvāja draugam tik brīni�ķīgas spalvas, kādas neviens vēl savām acīm nebija redzējis.

Pienāca kārta pāvam parādīt savu prasmi. Viņ� sāka no�ņemties � nokrāsoja kraukli ar zaļu, melnu, dzeltenu krāsu. Kā par nelaimi, taisni tobrīd atlidoja vanagi un sāka netālu mest lokus � acīmredzot atradu�i laupījumu. Krauklis, iz�dzirdējis vanagu sasauk�anos, kļuva nemierīgs, sāka pāvu steidzināt, baidīdamies, ka tikai vanagi viņa tiesu neapēstu. Vanagi spalgi kliedza, priecājās un aicināja uz dzīrēm savu cilti. Krauklis nepacietīgi sāka lēkāt un uz pāvu ķērkt:

� Pietiek tev zīmēt un mālēt. Vairāk ne brīsniņu nevaru gaidīt! Ko niekojies, gāz visas krāsas pēc kārtas!

Pāvs sāka steigties, pa rokai pagadījās spainis ar melno krāsu un uzlēja to krauklim virsū. Krauklis vairs negaidīja, kamēr draugs paņems otru spaini, uz�āvās kā bulta debesīs un aizlidoja, lai dalītos ar vanagiem laupījumā.

Kop� tā laika kraukļi arī dzīvo melni jo melni, bet pāvi di�ojas ar savām krā�ņajām spalvām.

Senos laikos biezā me�ā mājoja zilonis. �is zilonis bija pārlieku nikns, vienalga, kādu me�a zvēru sastapa savā ceļā, tūlīt to uzdūra uz saviem ilkņiem vai samīdīja kājām, vai arī ar snuķi uzsvieda gaisā. Nevienam un nekad zilonis nedomāja griezt ceļu, un visiem me�ā bija no viņa bail. Zilonis jo die�nas kļuva uzpūtīgāks un necie�amāks.

Reiz zilonis gumzāja pa me�u un pēk�ņi pamanīja, ka dzel�teno skudru virtenīte �ķērso viņam ceļu tie�i snuķa priek�ā.

Zilonis sadusmojās � citādi jau nu nav, �īs nekaunīgās skudras par viņu ņirgājas!

���� Ei, jūs nekauņas! Kā uzdrīkstaties aiz�ķērsot man ceļu? Vai tad jūs nezināt, kas es esmu? Kā gan jūs uzdro�ināties iet ceļam pāri tie�i mana snuķa priek�ā? Vajag man tikai pie�spiest kāju, un jums visām beigas! .. .

Lai nu ko, bet to gan zilonis nebija gaidījis, ka mazās skudras, nezaudējot pa�cieņu, viņam mierīgi atbildēs:

���� Tēvoci ziloni! Mēs gau�i labi zinām, kas esam mēs un kas esat jūs. Ta�u mēs ne ar vienu radību nerunājam tik augst�prātīgi. Ja jūs draudat ar savu spēku, tad ņemiet vērā, ka mūs ar to grūti iebiedēt.

Zilonis, izdzirdējis tādu atbildi, uzskatīja to par nekau�nību, pārskaitās vēl vairāk, sāka taurēt, ka viss me�s skanēja, un mīdīja skudras, ko tik jaudāja . ..

Ta�u viss velti! Skudras izklīda katra uz savu pusi, un zilonis kā muļķis stampāja ar kājām tuk�u zemi. Tad skudras piezagās no visām pusēm zilonim klāt un rāpās pa kājām uz aug�u. Drīz zilonis bija kā nosēts ar skudrām � citas koda acīs, citas � ausīs, vēl citas ielīda snuķī un rosījās tur.

No skudru indes zilonis kļuva akls, aiz necie�amām sāpēm ausīs un snuķī viņ� sāka taurēt, kā apsvilinājies skraidīja pa me�u, no visa spēka pūta gaisu caur snuķi, lai dabūtu skud�ras ārā. Bet �ām tas tīrais nieks � aplipu�as kā melnais mā�konis zilonim apkārt un mu�īja viņu vai nost.

Zilonis nogāzās, valstījās pa zemi, taurēja un vaidēja � tik bargi skudras viņu pārmācīja par uzpūtību.

Kop� tās reizes zilonis no skudrām baidās vairāk nekā no uguns, viņ� turas no tām pa gabalu. Zilonis, pirms kādu lapiņu iebāzīs mutē, to reizes divdesmit nopētīs � ka tikai tur kāda skudra negadītos. Bet visvairāk zilonis baidās no skudras sev uz muguras!-

Vēl neatminamos laikos, netālu no kāda ciema bija ap�meties uz dzīvi savvaļas gailis. �is gailis bija liels dziesmu meistars � katru reizi dziedāja citādi. Tiklīdz iestājās pirmā nakts sardze1 , gailis iedziedājās aprauti, otru sardzi pavēstīja jau ar garāku dziesmu, tre�o � ar vēl garāku, bet, ceturto sardzi sagaidot, dziedāja jautri un krietnu laiku. Tā ciema ļaudis zināja, kad viņiem jādodas pie miera, kad jāceļas aug�ā, kad jāiet uz lauku.

Lapsa, kas mitinājās turpat tuvumā, bija �o to dzirdējusi par gaili un nolēma ar viņu iepazīties.

���� Paklausies, cienījamais, � lapsa teica me�a gailim,

���� kāpēc tu caurām naktīm kliedz savu �kikerigū�?

��� Tu, lapsa, gan esi nepra�a, � gailis viņai atbildēja.

��� Vai tad tu nezini, ka ar savu dziedā�anu es cilvēkiem daru zināmu laiku?

Lapsa glūnēja uz gaili, ik pa brī�am aplaizījās � tik gau�i viņai kārojās nogar�ot putna gaļu! � un dusmīgi teica:

��� Vai tad tev, muļķi, nav apnicis dziedāt savu kikerigū? No tavas nebeidzamās brēk�anas ta�u cilvēkiem vairs nav glā�biņa. Mierīgi gulēt nevar: tikko lai�as miegā, tu jau atkal pilnā rīklē brēc. Es aiz miega bada esmu glu�i novājējusi. Vajadzēs vien man tevi ņemt aiz dziesmas, lai ļaudīm atkal būtu miers.

To dzirdot, gailis pārbijās, bet tad viņam pēk�ņi ie�āvās prātā laba doma.

��� Pagaidi, lapsiņ, nesteidzies, gan jau mani apēdīsi. Vis�pirms pārbaudīsim, vai cilvēkiem iet pie sirds mana dziedā��ana. Es ta�u dziedu katru reizi savādāk. Ja netici, es varu tev savu māku parādīt.

���� Labi, � lapsa teica, � dziedi, es paklausī�os. Bet pati domāja: �Lai jau izbļaustās vēl pirms nāves, dumiķis tāds.�

Gailis noskurinājās, izstiepa kaklu un aprauti iedziedā�jās.

1 Agrāk Vjetnamā laiku iedalīja sardzēs: vakara un nakts sardzēs. Katra sardze ilga divas stundas. Pirmā sardze sākās pulksten astoņos vakarā.

��� Vai dzirdēji? Ar savu �kikerigū� es paziņoju pirmo sar�dzi, un ciema ļaudis dro�i var gulēt.

Patie�ām � ļaudis nomidzī dzirdēja, ka gailis pirmo sar�dzi nodziedāja, un cie�i aizmiga � visa nakts vēl priek�ā.

Tad gailis nodziedāja divas reizes.

��� Ar �o es paziņoju otro sardzi. Ir pati pusnakts, un ļau�dis var apgriezties uz otriem sāniem.

Ļaudis, izdzirdēju�i, ka iestājusies tikai otrā sardze, ap�sviedās uz otriem sāniem un krāca tālāk. Kālab lai viņi būtu cēlu�ies, ja pagalmā valdīja pusnakts tumsa?

Gailis nodziedāja trīs reizes un teica:

��� Tagad es paziņoju tre�o sardzi. Tuvojas rīts. Tūlīt ļau�dis pamodīsies, celsies aug�ā vārīt rīsus, gatavosies iziet uz lauka. .

Kolīdz cieminieki izdzirdēja gaili trīs reizes dziedam, viņi pamodās un sāka gatavot rīti�ķi. Bet lapsa visu laiku klausī�jās un laizījās, gaidīja īsto brīdi. Gailis atkal iedziedājās, �o�reiz jau ilgi un stiepti.

��� �oreiz es nodziedāju ceturto sardzi. Tūlīt ļaudis izies pie darba.

Tie�ām � ļaudis izdzirdēja gaiļa rīta dziesmu, steigā pa�ēda brokastis, paķēra kapļus un cirvjus un gāja uz lauku. Tad viņi ieraudzīja, ka lapsa grasījās pamieloties ar gaili. Ļaudis saķēra lapsu un to kārtīgi nopēra. To arī lapsa bija pelnī�jusi � kam perināja ļaunus nodomus?

Agrākos laikos dzīvoja pasaulē meitene, vārdā Ua. Viņa auga apaļa bārene � ne tēva, ne mātes nebija. Kad Ua iz�auga, viņu iemīlēja jauneklis, vārdā Go. Viņ� bija tikpat na�bags kā Ua. Jauneklis dzīvoja tik tālu, ka vajadzēja iet veselu dienu, lai satiktu savu mīļoto. Ua mita ciemā upes malā un no mazām dienām kalpoja ciema vecvecākajam. Jau agri viņa iemanījās uz muguras nest lielu pītu grozu.

Ko visu nabaga meitenei tikai nenācās darīt! Lai iekoptu tīrumu, saimnieks viņai lika cirst milzīgus kokus, kurus pie-

vārēt pa spēkam būtu tikai pa�iem stiprākajiem pui�iem. Kad nogatavojās rīsi, meitene strādāja no rīta ausmas līdz tum�sai, kamēr pie debesīm parādījās mēness. Rokas meitenei bija vienās tulznās un gau�i sāpēja. Alla� viņa jutās izsalkusi, jo ne reizi mū�ā nebija kārtīgi paēdusi. Nākdama mājās no lauka, Ua vāca dziedino�ās zāles un lika tās pie sāpo�ajām rokām, plūca me�a augļus un cik necik remdēja savu izsalkumu.

Kolīdz Ua beidza lobīt rīsus, vecākais brālis lika viņai sar�gāt klēti turpat netālu no lauka. Klēts līdz jumta korei bija piebērta ar rīsiem, bet meitene nedrīkstēja iebāzt mutē ne grau�diņu, jo labi atcerējās saimnieka vārdus:

��� Liec, Ua, aiz auss, ka rīsus sargā ne�ķīsts gars. Ja apēdīsi kaut vienu vienīgu graudiņu, pēc nāves tu pati pārvēr�tīsies par graudu un tiksi apēsta.

Reiz garām klētij gāja saimnieka dēls, pamanījis, ka Ua aizsnaudusies un saritinājusies kamolā, iespēra viņai un teica:

��� Tu te guli sarāvusies kā klaidoņa �unelis.

Ua nobijās, pielēca kājās, bet saimnieka dēls noņirdzās viņai tie�i sejā un aizgāja savu ceļu. Meitene paķēra bambusa trauku, aizskrēja uz ezeru pēc ūdens.

Pēk�ņi uzpūta viegla vēja vēsma, ūdens glāsmaini apska�loja meitenes kājas. Ua nopūtās un gribēja iesmelt ūdeni, ta�u topa�brīd ezers uzbangoja, iestrink�ķējās kā stīgas. Ua atkāpās malā un izberzēja acis, lai labāk visu redzētu. No putām iznira neredzēta daiļava. Viņas drēbes bija rotātas ar ziediem un mirdzēt mirdzēja.

Daiļava pienāca pie meitenes, paņēma viņu aiz rokas un teica:

��� Varenajam ūdens valdniekam ir saslimusi mīļotā meita. Ūdensgari zināja, ka tu, Ua, labi pazīstot zāles. Tad nu nāc un izdziedini ūdens valdnieka meitu!

���� Es gan neprotu dziedināt! � iesaucās Ua. � Ja arī prastu, neparko neietu, jo man jāsargā klēts. Ja es to neno�sargā�u, dzīves man nebūs.

���� Padomā labi, Ua! Tu nedrīksti pretoties ūdens vald�nieka gribai. Viņ� daudz varenāks par tava ciema vecvecāko. Ja nepaklausīsi, ūdensgari turēs uz tevi ļaunu prātu.

�ajā brīdī ūdens atkāpās � un daiļava aizveda meiteni sev līdzi.

Tas bija noticis pasen: ūdens valdnieka meita bija izkā�pusi krastā padraiskoties, un viņai bija iekodusi cikāde. No tās reizes viņa arī gulēja slima. Visi dziednieki � krevetes un zivis � nāca pie viņas, bet nenieka neiespēja, jo nezināja, kas par slimību ūdens valdnieka meitai uzbrukusi. Jau veselus trīs mēne�us viņa grūti cieta, neko neēda un arī aizmigt nevarēja.

Ua apskatīja slimnieci, ieteica labas zāles un tā itin drīz valdnieka meitu izārstēja.

Ūdens valdnieks kļuva priecīgs un vaicāja:

���� Kādu atlīdzību tu, Ua, vēlētos?

���� Esmu nabaga bārene, � Ua atbildēja. � Vienīgais, ko es vēlos, � kā nekā tikt vaļā no trūkuma.

Tad ūdens valdnieks pasniedza meitenei pērli un teica:

��� Ņem �o pērli! Tā izpildīs katru tavu vēlē�anos, tikai pa�lūdz.

Pēc trim dienām Ua atvadījās no ūdens valdnieka un at�griezās krastā.

Ua skatās � klēts visapkārt putnu un lidvāveru nopēdota. Putni un lidvāveres saimniekoju�i pēc patikas: rīsu klētī labi ja pusi palikusi. Ua nobijās. Te viņai pretī nāca vecītis un vaicāja:

���� Kur tad tu, Ua, biji pazudusi veselus trīs mēne�us? Re, cik skaista esi kļuvusi! Bet paraugies, ko pastrādāju�as lidvā�veres un me�a putni: tie no klēts izvazāju�i vai visus rīsus. Visvecākais izdomājis ne�ēlīgu sodu, tevi meklēt pa malu ma�lām izsūtījis ļaudis.

Vecītis aizgāja, bet nabaga Ua sēdēja, saņēmusi galvu ro�kās, baidīdamās no vecvecākā dusmām. Viņa tik dikti raudāja, ka no asarām visas drēbes kļuva slapjas. Nejau�i viņa atcerē�jās brīnumpērli, ko viņai bija uzdāvinājis ūdens valdnieks. Mei�tene izņēma pērli un teica:

��� Pērle, pērle, dod man rīsus, man gribas ēst! Pērle, pērle, putni no klēts visus rīsus aiznesu�i. Dod man rīsus!

Tikko meitene �os vārdus bija laidusi pāri lūpām, viņas priek�ā uzradās vesela bļoda ar visgar�īgākajiem ēdieniem. Ēdienu bija tik daudz, cik pasniedz pusdienās pa�am vecvecā�kajam. Nākamajā mirklī meitene pagrieza galvu un ieraudzīja klēti, kas līdz jumtam bija pilna ar vislabākajiem rīsiem. �ī klēts bija veselas trīs reizes lielāka par vecākā klēti.

Meitenei kā akmens novēlās no sirds, un nu viņa sāka rem�dēt izsalkumu, ēzdama vienu ēdienu pēc otra. Tad viņa atcerē�jās savu mīļoto Go, izņēma pērli un teica:

���� Pērle, pērle! Mans mīļais pa�laik atrodas tālu no manis. Viņ� loka muguru ciema vecākā labā Re upes grīvā. Go ir gau�i nabadzīgs, lai nu viņ� atrastos tūlīt man blakus! Un vēl es tevi lūdzu, pērle, dod man māju, vēr�us un bifeļus, vara gon�gus un krūkas pilnas ar vīnu. Lai man to būtu vairāk nekā vecvecvecākajam.

Meitene nebija paguvusi līdz galam izteikt �os vārdus, kad pa labi radās pla�a un liela māja uz pāļiem, mājā karājās gongi_, stāvēja krūkas pilnas ar vīnu, mirdzēja vara katli. Pagalma skaļi māva vēr�i un bifeļi. Ua skatījās un nevarēja vien uz �o bagātību noskatīties. Pēk�ņi parādījās viņas mīļotais Go. Abi laimīgi raudzījās viens otrā un no prieka gandrīz vai raudāja.

Otrā rītā Ua devās pie vecvecākā. Ieraudzījis meiteni, vecākais ierēcās kā me�onīgs zvērs:

��� Ā, re kur ir tā pati Ua, kas nu jāpamet cilvēkēdājam tiģerim, lai tas �o saplosa! Tā pati Ua, kura nozaga visus ma�nus rīsus! Es no tevis iztaisī�u gaļas gabalu un izbaro�u to suņiem!

Ta�u �obrīd Ua no vecvecākā nebaidījās un dro�i atbildēja:

��� Jā, esmu vainīga, ka tu zaudēji pusi savu rīsu. Bet es ar uzviju tev tos atdo�u. Atsūti ļaudis, lai saņem. Tikai ievēro � es tavas klētis vairs nesargā�u.

Vecvecākā dēls paņēma asu nazi, paspēra soli uz meitenes pusi un teica:

��� Ej! Es ie�u tev līdzi. Ja tev patie�ām ir rīsi, es tos pa�ņem�u. Ja būsi mānījusies � sargi savu ādu!

Kad vecvecākā dēls ieraudzīja lielo un skaisto Uas māju, viņ� neuzdrīkstējās tajā ieiet. Plati atplētis muti, tā arī palika uz vietas stāvot.

��� Ei, Go, � uzsauca Ua, � vecvecākā dēls atnācis! Iedod viņam rīsus, bet es aizie�u uz upi un sazvejo�u zivis.

Ua iegāja mājā, palūdza brīnumpērlei tie�i tādu tērpu, kādu valkāja ūdens valdnieka meita, izgreznojās un iznāca ārā. Kad vecvecākā dēls ieraudzīja, ka Ua ir tik daiļa kā visskaistākais d�ungļu zieds, no brīnumiem acis vien ieplēta un stostīdamies teica:

��� M-man n-nav va-j-ja-dzī-īgi r-rīsi. Ma-inan v-va-ja-jadzīga Ua, e-es ņ-ņem�u vi-viņu p-par s-sievu!

Ta�u Ua, to dzirdēdama, tikai pasmējās.

���� Es par tevi i dzirdēt negribu. Tu esi nejaukāks par ne�jauku. Ņem savus rīsus un vācies!

Vecvecākā dēls atgriezās mājās un redzēto izstāstīja tēvam.

���� Ei, mani karavīri un kalpi, � vecvecākais iebļāvās, � ņemiet �ķēpus, zobenus, lokus un bultas! Nopostīsim �īs nekrietneles māju un atņemsim mantu.

Ta�u ļaudis no ciema aizskrēja pie Uas un viņai izstāstīja, kas vecvecākajam padomā. Tad Ua izņēma brīnumpērli un pa�lūdza:

���� Pērle, pērle, pasargā mūs no ļaundara!

Tajā pa�ā mirklī ap vecvecākā māju radās milzīgi kalni.

Karavīri trīs reizes grasījās tiem pāri pārrāpties, katrā gājienā trīskārt uzlēca pilns mēness, bet līdz virsotnei aizvien vēl bija pārāk tālu. Tā viņi kalniem pāri netika.

Bet Ua ar Go laimīgi dzīvoja savā mājā.

Sen, sen atpakaļ pie Famas upes atradās Konmesu ciems, un tur dzīvoja stiprinieks Roks. No austrumiem ciemu aizsedza milzīgs kalns, aiz tā un vēl aiz pieciem kalniem un desmit kalnu pārejām mitinājās milzīgs grifs. �ā grifa spārni bija septi�ņas reizes garāki nekā kārts, ar kuru kauj bifeļus. Grifa skadrās acis redzēja vēl tālu aiz apvār�ņa. Uz viņa divpadsmit asa�jiem nagiem bija sarecēju�as daudzu upuru asinis. Cilvēkam kļuva baigi, ja tas kaut reizi paskatījās uz �o putnu.

Ik gadu, kad iestājās tveicīga vasara, grifs sāka laisties pāri ciemiem, grāba ciet pa�as skaistākās meitenes un nesa uz savu mitekli.

Kādā agrā rītā, kad bija pilns mēness, grifs atlidoja uz Konmesu ciemu. Tiklīdz kļuva dzirdami viņa skaļie kliedzieni un bija jūtama viņa smirdīgā elpa, vecās mātes pameta darbu tīrumā un sāka lūgt grifu:

���� 0, vareno grif! Ja vēlies simts bifeļu, desmit vara gongu un vīna krūku, mēs tev visu atdosim, tikai neaiztiec mūsu meitas.

Ta�u grifs, būdams pārliecināts par savu varu, pie debesīm pla�i izplēta melnos spārnus. Ja viņ� tos pavēcināja, sagruva garā māja[13] vai gaisā tika uzrauts bifelis. Briesmīgais grifs pa�manīja, ka Konmesu ciema visskaistākā meitene paslēpās mil�zīgā krūkā, nolaidās, sagrāba krūku un aiznesa.

�ajā krūkā bija noslēpusies stiprinieka Roka jaunākā māsa.

Māte, atskrējusi mājās, redzēja, ka meitas nav, un sāka rūgti raudāt.

��� Mana mīļā meitiņa, mana skaistulīte, � mati tev kā liānas, acis kā spo�ās zvaigznes. Aiznesa tevi nolādētais grifs!

Pievakarē no me�a atgriezās jauneklis Roks. Viņ� uzzināja, ka grifs aiznesis viņa māsu, un gau�i nobēdājās. Pagāja viena diena, divas dienas, trīs dienas, Roks ne ēda, ne dzēra, tikai ap�cerēja, kā izglābt māsu. Atnāca vecie vīri, lai jaunekli mieri�nātu, un pats vecākais no viņiem teica:

��� Cīnīties ar briesmīgo grifu nav joks. Ja tu pārpeldēsi pāri straujajai Famai, kas mud�ēt mud� no krokodiliem, tad zem liela vīģes koka ieraudzīsi vecīti ar garu bārdu un mirdzo��ām acīm. Viņ� noņemas ar burvestībām un varēs tev pateikt, kur meklēt māsu.

Roks, to dzirdējis, aiz prieka nevarēja cauru nakti ne acu aizvērt. Otrā rītā viņ� aizgāja uz me�u un izdoba no koka vieg�lu, nelielu laiviņu. Vēsts par to, ka Roks gatavojas cīnīties ar briesmīgo grifu, ātri izplatījās pa visu ciemu. Ļaudis uztrau�cās, baiļojās par drosmīgo jaunekli. Bet Roks bija nolēmis, lai tas maksātu ko maksādams, izglābt māsu.

Visi cieminieki sanāca pavadīt jaunekli. Tikko Roks bija atīries no krasta, sāka pūst stiprs vēj� un sacēlās nejauki viļņi. Melni mākoņi vēlās līdz pa�ai zemei. Uzbrāzās taifūns. Plaiksnīja zibens, dārdēja pērkons. Neganti viļņi salauza drumslās jaunekļa Roka laivu. Tad pēk�ņi piesteidzās glābējs vilnis, sa�tvēra jaunekli un iznesa sveiku un veselu otrā krastā. Jaunek�lis tur krietnu laiku gulēja bez atmaņas. Kad atģidās, sev priek�ā ieraudzīja milzīgu vīģes koku. Zem vīģes koka uz mu�guras gulēja vecītis un raudzījās debesīs. Jauneklis kļuva prie�cīgs un pieskrēja pie vecī�a.

���� Kālabad esi �urp nācis? � vecītis noprasīja.

Roks nometās ceļos un atbildēja:

��� Es atnācu pie jums, cienītais, lai jūs man parādītu ceļu pie grifa, kur� aiznesa manu jaunāko māsu.

��� Labi, � vecītis mierīgi atbildēja. � Tikai papriek� sa�lasi man visgatavākās vīģes.

Rokam tas otrreiz nebija jāsaka. Pēc brītiņa vecītis ar ro�kas mājienu viņu aicināja pie sevis.

���� Ei, Rok! Pietiek! Es gribēju pārbaudīt tavu pacietību. Panāc �urp! Varu tikai tevi uzteikt par to, ka gribi glābt māsu un esi saņēmis dū�u iet cīņā ar briesmīgo grifu. Lai to pie�veiktu, ir vajadzīga neredzēta drosme un neredzēta veiklība.

Tad nu klausies! �ajā apkārtnē ganās me�a cūku bars. Sari tām ir zeltaini kā apelsīni, nagi ziloņkaula krāsā. Katru pēc�pusdienu tās pārpeld pāri Famai un mielojas te ar vīģes koka augļiem. Barvedim, vecajam me�a kuilim, mutē noslēpts burvju akmens. Tāpēc me�a cūkām nav bīstami ne bangojo�ie viļņi, ne posto�ie taifūni. Burvju akmens dod viņām spēku un iztu�rību visās cīņās ar citiem me�a zvēriem. Lai �o akmeni iegūtu, jābūt gau�i izveicīgam. Un bez viltības arī neiztikt: salasi pavairāk vīģes koka augļu, izmētā tos gar taciņu, kas ved uz upi. Barvedis, vecais me�a kuilis, sajūtot vīģes, aizmirsīs visu citu pasaulē, izlaidīs no mutes burvju akmeni un metīsies virsū vī�ģēm. Tad nu pamanies un pievāc akmeni!

Roks izdarīja visu mats matā, kā vecītis viņam ieteica. Bez�gala priecīgs Roks atskrēja ar burvju akmeni pie vecī�a, un viņ� jauneklim teica:

� Tas, Rok, ir tikai sākums. Tagad paslēp burvju akmeni aiz vaiga un ej pāri viļņiem. Ticis līdz ūdens virpulim, paska�ties lejā: tur, upes dibenā, tu ieraudzīsi zobenu, kas stāvēs ar asmeni uz aug�u. Apkārt zobenam mud�ēt mud�ēs krokodili. Ja tev laimēsies iegūt brīni�ķīgo zobenu, tad jau skaidrāks par skaidru � tu briesmīgo grifu uzvarēsi.

Roks vecī�a priek�ā dziļi palocījās, sirsnīgi pateicās un snāja pāri viļņiem. Viņ� tika līdz ūdens virpulim, pameta acis uz leju, tur dibenā spīdēja zobens, bet zobenam visapkārt, mil�zīgas rīkles atplētu�i, �urp un turp �audījās krokodili. Skaties tik! � tie tūlīt gatavi jaunekli aprīt. Roks �ausmās nodrebēja un atrāvās atpakaļ. Tad atcerējās māsu, māti, saņēma sevi ro�kās un ienira.

Krokodili par. jaunekļa drosmi pabrīnījās, aiz cieņas atkā�pās viņa priek�ā, laipni astes pavicinot. Roks ar zobiem ieķē�rās asmenī un izrāva zobenu. Tad viņ� pateicās krokodiliem, augstu pacēla zobenu un gāja uz dzimto ciemu. Visi, gan mazi, gan lieli, izskrēja krastā sagaidīt Roku. Tajā naktī jauneklis pārgulēja kopienas mājā[14]. Pēk�ņi tur ielidoja vālodze un sāka lidināties virs gulētāja.

Mosties, jaunekli Rok! � vālodze sauca. � Celies un nāc man līdzi! Klāt brīdis, kad jādodas cīņā ar briesmīgo grifu. Mani atsūtīja vecītis, kur� sēd zem vīģes koka.

Roks tvēra zobenu un devās pakaļ vālodzei. Viņi �ķērsoja septiņas augstas kalnu pārejas, trīs platas upes, deviņus dzi�ļus strautus. Ceļā Rokam ne reizi vien nācās cīnīties ar satra�cinātiem ziloņiem un negantiem tīģeriem, ta�u viņ� tos visus pieveica. Tad jaunekļa priek�ā nogāzās svētais koks lele un aiz��ķērsoja ceļu. Roks gribēja izlīst kokam pa apak�u, bet tas cie�i gulēja pie zemes. Tad Roks mēģināja pārkāpt kokam pāri, ta�u zari pārvērtās par necaurejamu biezokni. Beidzot Roks lūdza palīdzību baltam cekulainam gārnim. Gārnis pa�ūpoja galvu uz garā kakla un atbildēja:

�� �is te ir apburts koks. Tam pāri nevar tikt. Labāk griez�ties atpakaļ uz mājām, Rok. Man ir garas kājas, gar� kakls, ilgu mū�u esmu nodzīvojis pasaulē: paskat, man galva kā viens sudrabs, pat es nevaru kokam tikt pāri.

Tad Roks devās pie ūdensvistiņas. Tā uzklausīja Roku un teica:

��� Gudri darīsi, ja iesi atpakaļ uz mājām, Rok. Man ir īsas kājas, īss kakls, lokana mugura, bet arī es nevaru izlīst �im kokam pa apak�u.

Roks sadusmojās, atvēzēja burvju zobenu un iesaucās:

��� O, Debesis! Būs vien man jācīnās ar tumsas spēku!

Jauneklis pacēla zobenu, jau grasījās ar to cirst pa zariem,

kad koks pēk�ņi sāka lēnām celties un nostājās, kā iepriek� stāvējis. Tā zaļajos zaros izplauka balti ziedi, ziedlapiņas lē�nām nolidinājās Rokam pie kājām, it kā viņu sveicinot.

Roks trīs reizes pamāja Ieies kokam, palocījās uz visām �etrām debespusēm un devās tālāk. Beidzot jauneklis sasniedza briesmīgā grifa alu. Alai priek�ā bija aizvelts milzīgs akmens. Jauneklis ar plecu atspiedās pret akmeni, bet tas i nepakus�tējās. Roks apsēdās un iegrima pārdomās. Redz � pār viņa galvu laidelējas me�a putniņ�, grib viņam palīdzēt.

��� Jaunekli Rok! � putnelis iesāka. � Manai mātei ir brīnumcirvis, kuru dāvinājusi Debess. �o cirvi viņa mantojusi no sava vectēva. Tikai ar �o cirvi tu iespēsi sadrupināt akmeni pie

ieejas grifa alā. Es palūg�u, lai māte iedod cirvi. Tev jānogalē briesmīgais grifs, citādi mums visiem beigas.

Roks pietrausās kājās, pacēla rokas pret debesīm un zvē�rēja me�a putniņam, ka nogalinās briesmoni grifu. Jauneklis nedabūja ne apskatīties, ka viņam rokās jau atradās brīnumcirvis. Cik vien spēka bija kaulos, jauneklis gāza pret milzīgo ak�meni. Tas sa�ķīda gabalu gabalos, it kā zibens būtu iespēris. Briesmonis nodrebēja, pamodās, kā melnum melns mākonis iz�līda no alas, gatavs ar saviem divpadsmit asajiem nagiem sa�plosīt lupatu lēveros drosminieku, kas iedro�inājies tuvoties viņa miteklim.

Ta�u Roks nenobijās, atvēzēja savu burvju zobenu un ietrieca grifam labajā spārnā. Grifs iz�ļāca tum�i zaļu uguns strūklu jauneklim tie�i sejā. Karstā liesma apsvilināja Roku. Ta�u viņ� izturēja, atvēzēja zobenu un gāza grifam pa kreiso spārnu. Briesmonis ie�ļāca Rokam sejā melnu mākoni. Bet burvju ak�mens aizsargāja jaunekli. Tā Roks cīnījās ar grifu trīs dienas un trīs naktis no vietas gan debesīs, gan uz zemes. Jauneklis

lika savainots vienās rētās, bie�i viņ� nespēkā nokrita zemē. Ta�u katru reizi burvju akmens viņu paglāba no bojāejas un deva viņam jaunus spēkus. Beigu beigās Rokam izdevās pār��ķelt briesmoņa sirdi. Tas nogārdzās un bez dzīvības iegāzās bezdibenī pie �ūskām un citiem mūd�iem.

Bet Roks metās alā, atbrīvoja savu māsu un citas jaunās meitenes � grifa gūsteknes. Kalnos izklīda tum�ie mākoņi, brālis un māsa priecīgi atgriezās mājās. Pa ceļam no visiem apkārtējiem ciemiem pretī iznāca ļaudis, lai pa�i savām acīm redzētu dro�sirdīgo stiprinieku Roku.

Reiz Debess pavēlēja zibeņu dievam zināmā stundā nonā�vēt kāda vīra Nema sievu. Nems ar sievu klusu un mierīgi dzī�voja tālā kalnu ciemā.

Izgadījās tā, ka Nema draugs nejau�i noklausījās Debess sarunu ar zibeņu dievu, aizskrēja pie Nema un tam visu izstās�tīja. Abi nolēma glābt sievu no nāves. Pagatavoja da�neda�ā�dus dzērienus, ne�ēloja labu vīnu, un pie tā ceļa, pa kuru bija jānāk zibeņu dievam ar savu svītu, uzcēla būdu un bagātīgi sanesa cienastu.

Debess noteiktā dienā un stundā zibeņu dievs aizbāza aiz jostas akmens cirvi, pieņēma parasta mirstīgā izskatu un kopā ar da�iem karavīriem devās uz Nema māju. Kad viņi gāja ga�rām ceļmalā uzceltai būdai, no tās iznāca Nema draugs un laipni uzaicināja zibeņu dievu un viņa karavīrus nogar�ot vīnu. Dievs labprāt piekrita. Nema draugs pūlējās kā prazdams: ka�ravīri un arī pats dievs krietni pieēdās un piedzērās. Debesīsviņiem nebija ne reizes gadījies tik līksmi padzīrot. Tā nu viņi aizmirsa visu pasaulē, aizmiga saldā miegā, nogulēja līdz tum�sai, Debess pavēli i neatcerējās.

Zibeņu dievs pamodās vēlā naktī, paskatījās uz debesīm, bet tur tik tum�s kā d�ungļos. Tad dievs aptvēra, ka sen laiks do�ties atpakaļ. Tā Nems ar draugu izglāba sievu no nāves.

.

Pirms daudziem gadiem d�ungļos dzīvoja negants tīģeris. Ar saviem ilkņiem un nagiem viņ� bija nogalinājis milzum daudz me�a zvēru. Zvēri no tīģera tā baidījās, ka izklīda pa malu malām. Me�s kļuva tuk�s, un tīģerim nācās badoties.

Kādu dienu viņ� d�ungļus krustu �ķērsu izskraidīja, dzī�dams pēdas medījumam, un pie vakara viņam laimējās noķert me�a cūku. Tīģeris tupēja, mielojās un baidījās, ka tikai kāds viņam neatņemtu sūri grūti iegūto medījumu. Te tuvējā kokā nolaidās izsalcis krauklis. Krauklis arī kāroja pamieloties. Viņ� skatījās, kā tīģeris ieturējās, bet pa�am siekalas tecēja. �Ja nu varētu,� krauklis klusībā domāja, �kaut mazu gabaliņu tīģerim no�iept!� Krauklis nolieca galvu uz sāniem, tupēja un domāja. Tad viņ� nolēma ķerties pie viltības. Pēk�ņi viņ� kā viesulis brāzās tīģerim virsū un sāpīgi iecirta ar knābi mugurā. No tāda negaidīta uzbrukuma tīģeris satrūkās, pielēca kājās un ierēcās tā, ka debesis nodrebēja. Bet krauklis pa to starpu pa�kampa kāroto gaļas gabalu un uzlidoja augstu kokā, tupēja un mielojās ar me�a cūkas gaļu.

Tie�i tobrīd garām gāja mednieks. Viņ� redzēja, kādu kaunu tīģeris piedzīvoja, un sāka tik skaļi smieties, ka viss me�s ska�nēja. Viņ� pat aizmirsa, ka tīģeris nav tas zvērs, ar kuru var jokot.

Tīģerim kļuva neveikli, ka mednieks bija noskatījies, kā nieka krauklis apkaunoja viņu, vareno tīģeri, un viņ� teica:

� Tu, medniek, redzēji, kā blēdīgais krauklis man ieknāba mugurā, kā mani sabaidīja, kā man no priek�as nogrāba gaļas gabalu, bet raugi, ka tu nevienam par to nebilstu ne pu�plēsta vārda. Vai dzirdi? Ja apsoli klusēt, es dalī�os ar tevi savos medījumos un pienesī�u tev tie�i pie mājas stirnu un brie�u gaļu.

��� Mana maja atrodas, vei, tur pie ta strauta, � mednieks atbildēja. � Pa�ā mājas priek�ā aug milzīgs kupls banjana koks. Pienācis pie mājas, mani tūlīt ieraudzīsi.

Tīģeris ar notiku�o nevarēja un nevarēja samierināties, gan lūdzās mednieku, gan draudēja:

��� Es doto vārdu turē�u, medniek, bet arī tu savu solījumu ! pildi. Ja to nedarīsi, vaino pats sevi. Es tevi tad saplosī�u un apri�u.

Mednieks apzvērēja klusēt par visu redzēto. Tīģeris viņam noticēja, nomierinājās un aizgāja savās gaitās, atdevis med�niekam pusi no me�a cūkas.

Kop� �īs dienas tīģeris katru reizi pienesa daļu sava me�dījuma medniekam tie�i pie mājas. Tagad medniekam bija viegla dzīve � nevajadzēja celties līdz ar gaismu un klīst pa me�iem un kalniem, lai dzītu pēdas medījumam. Ta�u med�nieks, kā par nelaimi, izrādījās liels aizmār�a. Kādu dienu pie viņa atnāca draugs � un sarunā pie labas maltītes med�nieks kļuva jautrs un klāja vaļā gadījumu ar tīģeri un kraukli. Abi sēdēja, bet tīģeris tobrīd bija atnesis medniekam treknu me�a cūku. Tīģeris dzirdēja, ka mednieks par viņu zobojās, no�skaitās, ielēca tie�i istabā un norēcās:

���� Tu esi krāpnieks un zemisks cilvēks. Tu neturēji doto vārdu un mani apsmēji. Tagad es tevi pa�u, tavu sievu un ta�vus bērnus saplosī�u un aprī�u.

Mednieks kļuva bāls aiz bailēm, ņēmās tīģeri lūgties, lai viņ� septiņas dienas vēl pagaidot. Tīģeris bija ar mieru un teica, ka atnāks astotajā dienā. Tīģeris aizgāja, bet nabaga mednieks tagad augām dienām par to vien domāja, ka drīz viņa dienas būs skaitītas. Ne ēda, ne dzēra, aiz bada un bai�lēm gau�i novājēja.

Zaķis, pamanījis, ka mednieks jau vairākas dienas ir sku�mīgs, pabrīnījās. Viņ� sastapa mednieku un apvaicājās:

��� Tēvocīt, saki man � kāpēc tu staigā tāds bēdīgs?

Mednieks viņam sāka stāstīt par savu nelaimi, stāstīja,

bet pats rūgti raudāja. Zaķis uzklausīja mednieku un iesaucās:

��� Tik vien tās bēdas? Es jau domāju, ka tevi liela nelaime piemeklējusi. Nenokar degunu, es tev palīdzē�u. Ej tagad uz mājām, izgatavo krietni lielu loku ar divām saindētām bultām un atnes �urp. Visu citu atstāj manā ziņā, gan es izdomā�u, kā tevi paglābt no nelaimes.

Mednieks kļuva priecīgs, aizsteidzās uz mājām, uzmeista�roja lielu un skaistu loku. To iz�aut varēja tikai trīs spēcīgi pui�i reizē. Tad izdrāza divas asas bultas, iemērca tās visindī�gākajā indē un visu aiznesa zaķim. Zaķis neskopojās ar pa�mācībām, kā medniekam rīkoties, un teica:

���� Kad tīģeris pie tevis atnāks, pasaki viņam, ka �im vis�pirms jāiet uz tiesu pie kalnu gara Jangkonga1 , kur� dzīvo zem resnā banjana koka, re, tur aiz tā me�a biezokņa. Kad Jangkongs būs par mums tiesu izspriedis, tad saki � dari ar mani, ko gribi. Ja tīģeris sāks tiepties pretī, pasaki, ka tāda ir kalnu gara griba un tai pretoties nedrīkst. Bet tu, tēvocīt, nebaidies � gan es tevi paglāb�u no nelaimes.

Pienāca astotā diena, mednieks sēdēja drūms un bēdīgs, gaidīja tīģeri. Tīģeris itin drīz bija klāt. Vēl istabā neienācis, jau rēca:

���� Kur tu esi, nekrietno krāpniek, tūlīt es tevi ielocī�u sa�vās ribās.

Medniekam aiz bailēm zobs uz zoba neturējās, viņ� iz�nāca no mājas un teica tīģerim:

���� Pagaidi, neēd vēl mani. Es nesen sastapu kalnu garu Jangkongu, kur� dzīvo zem resnā banjana, re, tur aiz tā me�a. Kalnu gars lika mums abiem papriek� ierasties pie viņa uz tiesu.

Tīģeris jau sen bija dzirdējis par kalnu garu Jangkongu, bet redzējis viņu netika. Tāpēc viņ� nobijās un noticēja med�niekam, ta�u, lai to pabaidītu, teica:

��� To nu tu esi izdomājis. Kur gan tu varēji te sastapt kalnu garu? Nē, dro�s paliek dro�s � es tevi aprī�u.

Bet mednieks palika pie sava. Tīģerim vajadzēja vien pie�krist un kopā ar mednieku iet uz tiesu. Abi atnāca pie resnā banjana. Redz � zem koka sē� kalnu gars, milzīgs kā māja, viss vienas lapās un ziedos. Te mednieks atskārta, ka zaķim kāda viltība prātā. Mednieks teica tīģerim:

���� Nu, vai redzi? �is pats jau ir kalnu gars Jangkongs.

Un tajā brīdī no lapu kaudzes atskanēja skaļa balss:

���� Tas esmu es, kalnu gars Jangkongs. Jūs atnācāt pie ma�nis uz tiesu? Stāstiet visu, neko neslēpiet! Es izspriedī�u jums taisnu tiesu.

Me�a zvēri, izdzirdēju�i, ka ieradies kalnu gars un sprie�dīs tiesu tīģerim un medniekam, saskrēja no malu malām. Mednieks un tīģeris, paklausīdami kalnu garam, visu notiku�o uzlika kā uz delnas. Jangkongs jo uzmanīgi noklausījās un teica:

���� No jūsu abu vārdiem grūti izlobīt, kur� vainīgs, kur� ne. Taisnīgāk būs, ja es jūs tiesā�u tā, kā to dara dievi. Man ir burvju loks un burvju bultas. Bultas trāpa tikai vainīgo un aizlido garām nevainīgajam. Ņemiet un iz�aujiet viens uz otru �īs bultas, un tā mēs uzzināsim, kur� no jums ir vainīgs un kur� ne.

To teikdams, kalnu gars sniedza pa bultai tīģerim un med�niekam, bet loks bija viens pats � un gars to iedeva vispirms cilvēkam.

���� Es tā neesmu mierā, � tīģeris ierēcās. � Viņ� jau ir mednieks un prot �aut, kā nākas. Viņ� kā likts man trāpīs, un ko tad es vairs . ..

Kalnu gars Jangkongs iesmējās un teica:

��� Nebaidies, tīģeri! �īs, kā jau teicu, ir burvju bultas: tās nekad netrāpīs tev, ja tu neesi vainīgs.

Mednieks nu galīgi pārliecinājās, ka lapu kaudzē tup ne�viens cits kā gudrais un viltīgais zaķis, kur� bija piedāvājies viņam palīdzēt. Mednieks nopriecājās un sāka vilkt stiegru. Aiz prieka viņa spēki trīskār�ojās, un viņ� uzvilka loku, kuru būtu pa spēkam uzvilkt tikai trim spēcīgiem pui�iem. Mednieks kārtīgi notēmēja un iz�āva bultu. Bulta aizspindza un iestrēga tīģerim tie�i galvā. Bet kalnu gars Jangkongs līksmi sauca:

���� Bulta trāpīja tīģerim galvā! Tātad tīģeris arī bija vai�nīgs.

Zvēri nobijās, metās mukt, cits citu apdzīdami, cits citu samldami. Ne viens vien palika zemē guļam � vāc tikai kopā. Zaķis skaļi iesmējās, izlēca no zaļās lapu kaudzes, norādīja uz bagātīgo medījumu, kas bija gan te, gan tur, un teica med�niekam:

� Es tev to dāvinu, tēvoci mednieki Nes uz mājām, dzīvo un priecājies. Tikai neaizmirsti, ka dotais vārds tomēr jātur.

Zaķis tā pateica un nozuda d�ungļos, ka ļipa vien no�kustēja. I nepagaidīja, ka mednieks patencinās.

Jā, kas gan viss nav noticis senos laikos �

Kāddien pa taku rāpoja bruņurupucis. Pretī tam steidzās tīģeris. Tīģeris skrēja uz strautu padzerties.

���� Ei, tu tūļa, � ierēcās tīģeris. � Nost no takas, dod man ceļu! Tas esmu es, tīģeris. Man nav laika gaidīt!

���� Ko es dzirdu? � brīnījās bruņurupucis. � Vai tad tu, tēvoci tīģeri, skrietu veicīgāk nekā es? Tu tikai esi lielībnieks.

Tīģeris noskaitās un ņēma to ļaunā.

���� Es esot lielībnieks! Iesim abi skrieties! Tad tu matīsi, kā es skrienu.

Bruņurupucis nolēma pārmācīt uzpūtīgo tīģeri un piekrita iet ar viņu skrieties.

���� Labi, tēvoci tīģeri, es neiebilstu. Vai redzi divpadsmit paugurus? Kur�, skriedams pāri �iem pauguriem, galā nonāks pirmais, tas arī būs uzvarētājs. Tagad ir jau vēls, bet rīt, tik�līdz ausīs gaisma, atnāc uz �o pa�u vietu, un tad sāksim skrie�ties.

Tā arī abi �ķīrās. Tajā pa�ā vakarā bruņurupucis saaici�nāja divpadsmit savus radiniekus � divpadsmit bruņurupu��us un teica tiem:

161

���� Mums, bruņurupu�iem, tīģeris jāuzvar ar viltību. Katrs no mums aizrāpos un paliks uz sava paugura. Divpadsmit pauguru � divpadsmit bruņurupu�u. Vienalga, kurā paugurā tīģeris ar uzskrietu, mēs jau būsim tur priek�ā.

11 � 814

Divpadsmit bruņurupu�i, par visu vienoju�ies, aiz�āpoja katrs uz savu pauguru sagaidīt rītausmu. Kolīdz otrā rītā uz�lēca saule, ieradās tīģeris un sacensības sākās. Tīģeri nesās uz priek�u kā vēj�, zāle un pat koki ceļa abās pusēs pie zemes noliecās. Vienalga, kurā paugurā tīģeris arī uzskrēja, visur bruņurupucis viņu jau sagaidīja. Tīģeris nagoja no paugura uz pauguru neatskatīdamies, ta�u vienmēr bruņurupucis bija atkal priek�ā. Tīģeris nogura, mēli izkāra, elsa un pūta, tā vien raugi, ka garu neizlai�. Tikko uzsvempās pēdējā paugurā. ��o�reiz jau nu gan,� viņ� cerēja, �beidzot bū�u bruņurupuci apdzinis.� Pēk�ņi priek�ā dzirdēja pazīstamu balsi:

� Vai tas esi tu, tēvoci tīģeri, es jau sen tevi gaidu � Tīģerim � gribi vai negribi! � bija vien jādomā, ka bruņu�rupucis tie�ām skrien ātrāk nekā viņ�. Tīģeris nokaunējās, no�kāra purnu un aizslāja savu ceļu.

Pērkona un zibeņu dievs Glaihs ir visbargākais no visiem dieviem. Viņ� ir tik liels kā septiņi kalni, cits citam virsū sa�krauti, un tik karsts kā uguns. Ja viņ� sadusmojas, debesis dārd, pērkons rīb, zibeņi �ķīst uz visām pusēm, straumēm gā��as lietus.

Un �im bargākajam no visbargākajiem dieviem piedzima neredzēti skaista, maiga un piemīlīga meita. Mati tai bija kā melni mākoņi, āda � kā sārti padebe�i, acis � spo�ākas par zvaigznēm. Nevienam citam dievam nebija tik daiļas meitas. Meitenei debesīs drīz vien kļuva garlaicīgi, viņu vilināt vili�nāja zeme un cilvēku dzīve.

Kādu dienu, nedaudz pa�ķīrusi mākoņus, meitene nokāpa uz zemes un nonāca augstu kalnu vidū. Kalni bija apaugu�i ar bieziem zaļojo�iem me�iem. Viņa pameta acis visapkārt un ieraudzīja māju, kurā dzīvoja cienījamā Ija Poma ar jaunekli Iritu. Skaistais Irits bija krietns un godīgs jauneklis, slavens ar savu spēku. Viņ� vēl bija pavisam mazs, kad kļuva bāre�nis � nomira vecāki. Ija Poma puisēnu bija pieņēmusi un izaudzinājusi.

Irits, iznācis no mājas, gribēja doties uz me�u pēc �aga�riem. Pacēla galvu un pēk�ņi redzēja, ka no debesīm uz zemi nolai�as mākonītis. Nepaspēja ne vārdu bilst, ka viņa priek�ā nostājās daiļa meitene. Lūpas tai kā plauksto�s ziediņ�, seja smaidīga. Irits apjuka, nevarēja ne muti atvērt, ne meitenei labdienu padot. Daiļava pati paņēma Iritu aiz rokas un teica:

� Es zinu, ka tu esi krietns jauneklis. Ja vēlies, kļū�u tava sieva, dāvā�u tev laimi.

Irits piekrita, pamāja ar galvu. Abi devās pie labās Ijas Pomas un pastāstīja, ka gribot precēties. Ija Poma paskatījās uz līgavu. Viņa nekad nebija to redzējusi un nodomāja, ka meitene ir no attālāka ciema. Neiztaujājusi viņa deva savu pie�kri�anu. Visi ciema ļaudis sanāca uz kāzu dzīrēm � līksmojās un priecājās. Katrs kā prazdams uzteica daiļo līgavu.

Kopienas mājā sita gongus, rībināja bungas, skaņas lidoja uz visām pusēm līdz pat debesīm. Kas tās dzirdēja, tas prie�cājās līdzi. Arī pērkona un zibeņu dievs Glaihs, pats bargā-

kais no visiem dieviem, izdzirdēja, ka viņa meita nokāpusi uz zemes, precas ar jaunekli Iritu un pa�laik dzer kāzas. Glaihs to ņēma ļaunā, pērkonu dārdināja un bļāva pilnā balsī:

��� Ei, Irit! Kā tu uzdrīkstējies ņemt manu meitu par sievu? Es jūs abus pī�ļos pārvērtī�u!

�os vārdus izdzirdēja Jangs Letaus, vēju dievs, un nodo�māja bargo Glaihu vest pie prāta, teikdams:

��� Tā nu nedari, Glaih. Viņiem drīz piedzims dēls.

Ta�u Glaihs, bargais pērkona un zibeņu dievs, dārdināja savu:

���� Arī viņu dēlu es nesaudzē�u! Kā mans nepateicīgais skuķis uzdrīkstējās iziet pie vīra bez manas atļaujas, turklāt vēl pie tāda plikadīdas! Gurni viņam ar lupatu apjozti, uz ple�ciem uzmestas nez kādas skrandas.

Pērkona dievs nebeidza rībināt un raidīt uz zemi savas zibeņu bultas. Tad nu Irits apķērās, ka par sievu apņēmis Glaiha meitu, un nobijās. Nobijās arī labā Ija Poma. Nobijās visi cieminieki. Tagad Iritu gaidīja dro�a nāve, jo viņ� bija saniknojis bargo Glaihu. Iritām kļuva smagi ap sirdi. Bet pēr�kons neapklusa, zibeņi neaprima, tā vien raugi � kalni ciemu apraks. Un �ajā brīdī nāca pasaulē Glaiha meitas un Irita dēls. Irits gan priecājās, bet prāts nemierīgs par sievu un dēlu, neapjauda, kā viņus pasargāt no bargā Glaiha dusmām.

Ilgi Irits prātoja, līdz nolēma kopā ar sievu un dēlu pa�slēpties biezā me�ā, lai pērkona dieva sods nenāktu pār ne�vainīgu ļau�u galvām. Vēj� gaudoja, lietus gāza kā ar spai�ņiem, pērkons dārdināja, zibeņi �ķīlās. Zibeņi pavadīja katru Irita un viņa sievas soli, laikam gribēja zināt, kur viņi paslēp�sies. Irits skrēja, skaļi raudādams; nedzirdēja, kā gaudoja vēj�, kā lietus gāza. Asaras viņam tecēja � tecēja taisnā ceļā uz strautiem; tie pārplūda un izgāja no krastiem. Irits raudāja un piesauca me�a garus, lai tie viņam palīdzētu. Irits raudāja un lūdzās, lai kalnu gari nāktu palīgā.

Ieradās Jangs Helons, stāvēja, glaudīja savu zaļo bārdu un apvaicājās:

���� Kāpēc, jaunekli, raudi?

Irits noslaucīja asaras, izstāstīja visu, kā teikt, no viena gala līdz otram. Koku dievs uzklausīja Iritu, tad nolauza sev nagu, uzpūta tam dva�u � un nags pārvērtās par lielu zaļu zaru. Koku dievs atdeva zaru Iritām un pieteica:

���� Man tevis, nelaimīgā bāreņa, gau�i �ēl. Redzu, ka tu savu sievu un dēlu mīli. Tad nu ņem �o zaru. Tas ir brīnumzars un palīdzēs tev nelaimē. Kolīdz pamani, ka pērkona un zibeņu dievs nonācis no debesīm uz zemes, pacel �o brīnumzaru labi augstu un iesaucies: �Ei, koku diev Jang Ilelon! Skrien ātrāk �urp, no nelaimes mani paglāb!� Zaļbārdainais dievs tā pateica un tajā pa�ā brīdī nozuda. Irits kļuva mun�drāks, stingri turēja rokā zaru. Viņ� kopā ar sievu un dēlu gāja tālāk. Vēj� visu laiku �ņāca un gaudoja, debesis izska�tījās melnākas par melnu. Tad pienāca nakts. Bargais Glaihs, pārliecinājies, ka ne pērkons, ne zibens, ne viesuļvētra � ne�viens no viņa palīgiem nespēs Iritu pievārēt, paķēra asu zo�benu un pats drāzās uz zemi. Viņ� iz�āva tumsā zibens bultu, visapkārt kļuva gai�s kā dienā. Zibens bulta pār�ķēla debesis uz pusēm. Irits, nojautis, ka pats Glaihs nolaidies uz zemes, augstu pacēla brīnumzaru un iesaucās:

���� Ei, koku diev Jang Helon! Skrien ātrāk �urp, no nelai�mes mani paglāb!

Nepaguva Irits līdz galam izrunāt �os vārdus, kad zeme pie viņa kājām atvērās, pa plaisu plūda dziļa, strauja upe. Tās krastos izauga milzīgi koki, tā sazaroti un ar tik biezu lapotni kā īsts mūris. Varenais Glaihs gribēja izlauzties �im biezok�nim cauri, ar zobenu cirta pa labi un pa kreisi, ta�u koki tā saviju�ies, it kā rokās sadevu�ies, aizsargāja Iritu, viņa sievu un dēlu. Glaihs trakoja un plosījās cauru nakti, bet līdz Iritām nenokļuva. Zobena no�ķeltas lejā gāzās kalnu virsotnes, zemē zvila milzīgi koki, bet to vietā tūlīt pat izauga jauni, un tā bargais Glaihs netika ne soli uz priek�u. Beigu beigās Glaihs saprata, ka viņam nepieveikt Iritu, un viņ� aizgāja savu ceļu.

Tajā pa�ā brīdī lietus pārstāja līt, aiz kalniem atspīdēja saulīte. Nebija vairs ne me�a, ne straujās upes � viss kaut kur nozuda.

�ajā agrajā rīta stundā Irits, redzēdams sev blakus sievu un dēlu, abus sveikus un veselus, jutās laimīgs.

Viņ� sirsnīgi pateicās par palīdzību koku dievam, kur� sargā laukus un banāru ciemus, pēc tam atgriezās labās Ijas

Pomas mājā. Irita sieva nekad vairs netiecās pēc debesīm. Viņa dzīvoja uz zemes starp ļaudīm, kopa kalnu tīrumus, audzēja rīsus un kukurūzu. Arī bargais Glaihs vairs netrau�cēja savu meitu.

Irits, viņa sieva un visi ciema ļaudis dzīvoja savu dzīvi klusi un laimīgi.

Vecos laikos dzīvoja divi vīri � Bots Ro un Herits. Visi bija par viņiem dzirdēju�i i tuvos, i tālos ciemos. Bots Ro bija bagātnieks. Vara katlu viņam tik daudz kā glieme�vāku ezerā, vara gongu � kā akmeņu strauta malā. Kur vien paskatījās, visur stāvēja lielu lielās krūkas. Krūkās putoja vīns. Pļavās ganījās tūksto�iem ziloņu un bifeļu, tīrumos strādāja simts rei�u pa simts vergiem. Tālu aizklīdu�as valodas par Botu Ro, bagātu un varenu vīru.

Herits bija apaļ� bārenis, mitinājās nabadzīgā būdā un cieta badu. Tik vien viņam bija mantas kā neass nazis un murds. Bagātnieks Bots Ro tika daudzināts kā neredzēts sko�pulis. Ja kāds cieminieks atgriezās no medībām ar medījumu, Bots Ro visu tam atņēma: gan zaķi, gan stirnu, lidvāveri, briedi, tīģeri, leopardu, pat kum�ķīti vilnas neatstāja. Daļu ga�ļas skopulis apēda, bet pārpalikumu saulē kaltēja, uz uguns apkūpināja � glabāja priek�dienām. Vēlāk gaļu iemainīja pret gongiem, katliem un vīnu. Par trūcīgajiem Bots Ro ņirgājās, bie�i pat viņus sita. Tāpēc ciemā visi no Bota Ro baidījās kā no uguns un viņu neieredzēja.

Trūcīgais Herits bija lādzīgs un �akls cilvēks. Visiem pa�līdzēja, savu roku pielika pie jebkura darba, bija gatavs no�vilkt sev drēbes no muguras un atdot slimiem un nabagiem, ar badacietēju dalīja pēdējo rīsu bļodiņu. Ciemā visi viņu mī�lēja un cienīja. Gan tie, kas dzīvoja pie piecdesmit strautiem, gan tie, kas bija apmetu�ies pie kalnu pārejām.

Bots Ro par godu sava vienīgā dēla pilngadībai rīkoja dzī�res un pavēlēja visiem ciema iedzīvotājiem � kā veciem, tā

jauniem, kā sievietēm, tā vīrie�iem � nest dāvanas. Da�us izkalpināja, liekot noklāt paklājiņus, raudzēt vīnu, kaut bife�ļus, vistas un cūkas. Vēl viņ� pavēlēja sist gongus � to ska�ņas aizsniedza vistālākos zemes stūrus. Ļaudis centīgi strā�dāja, cerēja, ka bagātais Bots Ro ielūgs dzīrēs visus cieminiekus. Ta�u bagātnieks uzlūdza tikai kaimiņu ciema vecāko, tikpat skopu un ļaunu cilvēku kā pats. Tiem, kas viņa labā strādāja un pūlējās, neiedeva ne tik kā melns aiz naga � ne vīna malku, ne kriksīti gaļas.

Sēdēja abi ciema vecākie pie dzīru galda � dzēra un ēda. Bet ceptas gaļas un vīna smar�a aizsniedza debesis. �ajā brīdī Jangas �rī māte, dieviete Ija Konkeha, sēdēja un vērpa. Patī�kamā gaļas smar�a sāka kutināt viņai nāsis, un Ijai Konkehai sagribējās nogar�ot gaļu un vīnu. Dieviete pārstāja vērpt, uz�sēdās uz mākonī�a, nolaidās lejā un taisnā ceļā devās uz ba�gātnieka Bota Ro māju. Nosēdās zemē pie durvīm un lūdza �ēlastības dāvanas. Bagātnieks viņu pamanīja, nodomājis, ka tā ir ubadze, nolēma viņu padzīt un sāka ap�audīt ar bultām.

Viena bulta pār�ķēla dievietes burvju spārnu. Dieviete nobijās un, cen�oties neizrādīt aizvainojumu, atgriezās debesīs. Pār�nākusi sāka gau�i raudāt un izstāstīja visu uz zemes piedzī�voto meitai.

Janga �rī noklausījās mātes stāstījumu, nenoticēja, pa��ķīra mākoņus un pati nolaidās zemē. Piegāja pie bagātnieka mājas, nostājās pie durvīm un lūdza �ēlastības dāvanas. Bots Ro viņu ieraudzīja, nolēma padzīt un atkal ķērās pie loka. �āva bultu pēc bultas, bet visas aiztrauca garām. Dieviete sadusmo�jās, ne vārda neteikusi, devās prom.

Gāja, līdz ieraudzīja nabadzīgu būdu. Būdā dzīvoja Herits. Dievietei sagribējās būdā atpūsties. Herits tie�i tobrīd sēdēja, plēsa bambusa skalus un pina grozus. Viņ� izdzirdēja, ka na�baga sieviete lūdza atpūsties, ielaida, laipni atņēma sveicienu. Dieviete bija dzirdējusi, ka Herits esot lāga vīrs, ta�u nolēma pati vēl reizi pārbaudīt viņa labestību, palūdza ēst. Heritam nekā cita nebija kā viens vienīgs sivēns, kas ru�inājās turpat pie būdas. Herits nokāva sivēnu, izcepa un paēdināja sievieti. Uzzinājis, ka mājās viņu gaida izsalkusi māte, paņēma lielu lapu, ietina tajā gaļas gabalu un iedeva vēl līdz. Janga �rī pa�ņēma gaļu, pateicās jauneklim, atvadījās un atgriezās debe�sīs.

Tur dieviete izstāstīja visu, ko pati savām acīm bija pie�redzējusi. Viņa pēla ļauno un skopo Botu Ro, bet uzteica lā�dzīgo Heritu.

Ijai Konkehai gar�oja cūkas gaļa, it sevi�ķi aknas. Viņa uzklausīja meitu un teica:

� Bots Ro ir bagāts, bet skops un ļauns. Nedod viņam vairs rīsus, lai viņ� nomirst badā. Herits ir nabadzīgs, bet lā�dzīgs, dod viņam labi daudz rīsu, lai piedzīvo labākas dienas.

Janga �rī uzklausīja gudros mātes vārdus, apsolīja visu iz�darīt tā, kā viņa vēlējusi. Kop� tās reizes rīsu dieviete vairs ne�pameta ne aci uz bagātnieka Bota Ro laukiem. Viņ� stādīja rī�sus un kukurūzu, bet tos nopostīja siseņi. Ja nenopostīja siseņi, tad me�a zvēri izmīdīja, ja neizmīdīja me�a zvēri � karstā saule izdedzināja. Neviena pilīte lietus uz �iem laukiem neno�lija, un tie sausumā izkalta. Toties Heritam, tikko viņ� iedēs�tīja rīsus un kukurūzu, ne apgriezties nepaguva, kā jau ienā�cās. Viņa laukiem ne siseņi, ne me�a zvēri i tuvumā nenāca. Saule neizdedzināja laukus, lietus gāzes neizskaloja. Rīsu vār�pas un kukurūzas vālītes no graudu pārpilnības kļuva jo sma�gas. Tie�i no tīrumiem ra�a nonāca Herita apcirkņos. Herits ātri kļuva bagāts.

Bots Ro nevarēja saprast, kas te noticis. Galu galā sāka noģist, ka viņu ir nosodījusi rīsu dieviete. Bots Ro dusmojās, bēdājās. Sāka novājēt, līdz galīgi izdila. Iet un lūgt ļaudīm palīdzību neuzdro�inājās. Tā arī izlaida garu kā kaitīga va�bole.

Neatminamos laikos kādā ciemā dzīvoja vīrs un sieva. Abi bija lieli sliņķi. Par to runāja vai viss apvidus. Sliņķi gribēja, lai mājā būtu papilnam rīsu, gan kukurūzas, bet neparko ne�gribēja celmus lauzt un tīrumus iekopt. Vīrs un sieva bēga no darba kā no uguns un cerēja, ka vienā jaukā dienā pats rīsu dievs Zans Katu kļūs viņu draugs.

Ta�u kādu dienu, vai nu lai pielabinātos dievam, vai arī tāpēc, ka dīkā dzīve bija apnikusi, slinkais vīrs un slinkā sieva devās kopā ar visiem ciemata iedzīvotājiem kokus cirst un cel�mus lauzt. Lielie na�i, ar kuriem kokus cērt, nebija uzasināti, salauztie kapļi nebija salaboti. Uz darbu ejot, steigties, pro�tams, nesteidzās. Saule jau bija pacēlusies augstu pie debesīm, no�āvējusi rasu no platajām palmu lapām, bet sliņķi bija tikai nonāku�i līdz vietai, kur jāstrādā.

Slinkais vīrs nocirta divas trīs tievas palmas un jutās jau bezgala noguris. Darbs viņam nemaz nebija pa prātam. Viņ� iedūra savu lielo nazi zemē, apsēdās uz spala kā uz sola un sāka nesteidzīgi visu aplūkot, noraudzījās uz me�u un kal�niem. �Tik daudz koku visapkārt,� viņ� nodomāja, �cik dienu un mēne�u te jāstrādā, muguru neatlieku�am, lai iekoptu tī�rumu.� Slinkā sieva pamanīja, ka vīrs apsēdies, arī nometa kapli zemē, apsēdās blakus: rokas un kājas viņai smeldza, jo nebija radu�as pie darba, kapli viņa vairs negribēja ne redzēt. Vīrs un sieva brītiņu pasēdēja, attina vārītos rīsus, ko bija paņēmu�i līdzi, krietni paēda, uzdzēra ūdeni un atkal lūkojās, kā lūkoju�ies, uz me�u un kalniem. Saule jau bija pakāpusies augstu: cilvēka ēna izskatījās kā neliels tum�s plankums. Pēk��ņi slinkais vīrs kā dzelts pielēca kājās un nometa savu nazi plakaniski zemē.

���� Izdomāju! Kā gan agrāk man tas neie�āvās prātā? � viņ� errojās.

Slinkā sieva izbrīnā atpleta muti:

���� Ko ta izdomāji? Pastāsti!

���� Re, ko! Lai kā mēs ar tevi nestrādātu, lai kā savas mu�guras neliektu, mēs nekad netiksim līdzi mūsu ciema ļaudīm. Labāk iesim atpakaļ uz mājām, izvārīsim treknāku vistu, sa�meklēsim vīnu, pakūpināsim smar�īgās zāles un noskaitīsim rīsu dievam Zanam Katu lūg�anu.

Slinkajai sievai �ādi vārdi bija īsti pa prātam.

��� Labi, labi! � viņa priecīgi iesaucās. � Steigsimies tik ātrāk uz mājāml

Abi sliņķi, vairāk ne vārda nerunādami, paķēra na�us, kap�ļus un nu vicoja uz mājām. �ie abi skrien, steidzas, bet ceļ�malā ciema ļaudis cērt kokus, lau� celmus. Ļaudīm darbs veikli sokas. Sliņķus pamanīja kāds cienījams vecāks vīrs un ņēmās taujāt.

���� Uz kurieni tā nu steidzaties? Tagad tak pats karstākais darbalaiks, ja nepastrādāsi, kā nākas, pēcāk kārsi zobus vadzī.

Ta�u slinkais vīrs atbildēja:

���� Mēs izdomājām, cienījamo sirmgalvi, viltību, lai varētu dzīvot bez darba. Kāpēc mocīties ar tulznainām rokām un stī�vām mugurām, ja bez visa tā var māju piegāzt pilnu ar kuku�rūzu un rīsiem?

���� Kāpēc gan mums strādāt? � � vīram piebalsoja slinkā sieva. � Tāpat mums apcirkņi lūzīs no rīsiem un kukurūzas.

Ciema ļaudis noņēmās, lai vestu sliņķus pie prāta, bet �ie nekā negribēja dzirdēt.

Abi atnāca uz savu būdu, izvārīja vistu, sameklēja vīnu. aizkvēpināja smar�īgās zāles un ņēmās lūgt rīsu dievu, lai viņ� no savas bāgātības nosūta arī viņiem lejā kādu mazumu.

Kop� �īs dienas abi nekā cita nedarīja kā lūg�anas vien skaitīja.

Rīsu dievam Zanam Katu debesīs kļuva nepanesami � nā�sis visu laiku kutināja smar�īgo zāļu smārds, vīna un vistas gaļas smar�a, klusumu traucēja lūgsnas un lūgumi. Tas viss nāca kaut kur no zemes. Zans Katu sadusmojās un nolēma uz�mācīgos lūdzējus pārmācīt. Ar mākoni viņ� nolaidās uz zemes un nokļuva tie�i uz tās būdas jumta, kurā dzīvoja slinkais vīrs ar savu sievu.

Abi sliņķi tie�i tobrīd nepagurdami klanījās un �ukstēja lūg��anas. Pēk�ņi viņi pamanīja, ka cauri jumtam būdā iespīd spo�a gaisma. Abi pacēla galvas un vai sastinga: viņu priek�ā stāvēja pats rīsu dievs. Vīrs un sieva tik gau�i apjuka, ka ne�zināja, vai par to priecāties vai baiļoties. Rīsu dievs cie�i no�skatījās uz abiem un teica:

���� Kāpēc jūs bez gala piesaucat manu vārdu un kūpināt smar�īgās zāles? Es debesīs no tām bezmaz vai beidzos nost.

Te slinkais vīrs un sieva ierunājās, viens otram starpā kriz�dami:

���� Mēs raidījām tev lūg�anas, o, varenais dievs, lai tu mums dāvātu kukurūzu un rīsus. Un, rau, tu sadzirdēji mūsu lūg�anas un atnesi visu, kas mums vajadzīgs. Tik dod jel āt�rāk, mēs gaidām!

Zans Katu nolēca uz grīdas, piegāja pie vīra un sievas un teica:

��� Vispirms parādiet man savas rokas!

Abi sliņķi priecīgi uzrotīja piedurknes un pastiepa rokas rīsu dievam pretī. Dievs Zans Katu tās rūpīgi nopētīja, aptaus�tīja un skaļi iesmējās.

��� Jūsu rokas ir pārāk maigas. Vai tās būtu pelnīju�as rīsus? Lai jūsu rokas norūdās darbā, lai delnas kļūst raupjas un tulznainas. Tikai tad es dāvā�u jums rīsus un kukurūzu.

Abi sliņķi noskuma.

���� Pasaki, visuvarenais, � viņi uzrunāja rīsu dievu, � ko lai mēs tagad darām? Pēdējo, kas bija mājā, esam iztērēju�i upurē�anai. Ja tu nepateiksi, kur mums tagad ņemt rīsus, mēs nomirsim badā.

Zans Katu atbildēja:

���� Lai jūsu rokas nebaidās darba, lai jūsu delnas nebaidās tulznu, tad arī vēders badu necietīs.

��� Eh, dievs, tev viegli ta runāt, bet kā lai mes to izda�rām?

��� 0, tas ir gau�i vienkār�i. Ejiet uz me�u, attīriet zemes gabalu, uzrociet to, iedēstiet rīsus, tad rokas kļūs stipras un arī tulznas neizpaliks. Tad dāvā�u jums tik daudz rīsu un ku�kurūzas, cik vēlēsities.

To pateicis, Zans Katu uzsēdās atkal uz sava mākoņa un nozuda. Sliņķi nepaguva viņu nemaz tā īsti iztaujāt. Neko da�rīt, vajadzēja vien abiem likt rokas pie darba. Viņi sāka cirst kokus un kaplēt zemi, darīja tā, kā rīsu dievs bija ieteicis. Pir�majā dienā abi savainoja rokas � un delnās radās ūdeņainas tulznas. Otrā dienā ūdeņainās tulznas pārplīsa, delnas dega kā uz karstām oglēm. Tre�ajā dienā aiz noguruma sāpēja un smeldza viss ķermenis, it kā būtu sasists. Viņi bezmaz vai gribēja visam pamest ar roku, ta�u, tiklīdz atcerējās rīsu dievu, ķērās atkal pie darba.

Gāja diena pēc dienas, mēnesis pēc mēne�a, bet vīrs un sieva strādāja un strādāja, muguras neatlieku�i. Kad na�i kļuva neasi, viņi tos centīgi uzasināja un atkal strādāja. Tā vīrs un sieva pamazām pierada pie darba. Zeme bija pagadīju�sies auglīga, kuplas rīsu vārpas zaļoja viņu laukā. Pienākot ra�as laikam, vārpas nobrieda un kļuva zeltainas. Vīrs un sieva neviļus pameta acis uz savām delnām un tikai tagad pa�manīja tur tulznas.

Drīz pie viņu būdas uz mākoņa nolaidās rīsu dievs. Vīrs un sieva kļuva priecīgi, uzrotīja piedurknes un ņēmās dievam rā�dīt savas sastrādātās rokas, tulznainās delnas. Zans Katu pa�smaidīja un jautri teica:

��� Vai redzat, cik jums uz lauka daudz rīsu? To visu es jums atvēlēju. Nu, rīsu vārpiņas, veikli uz apcirkņiem!

Un rīsu vārpas pa�as, it kā tām kājas būtu pieaugu�as, skrietin skrēja tie�i uz vīra un sievas būdu. Tagad vīrs un sieva saprata dieva Zana Katu vārdus: kas krietni pastrādās, tas arī rīsus ēdīs.

Re, kādu notikumu vēl �odien stāsta banāru ciemā.

Stāsta, ka sirmā senatnē gari un cilvēki esot dzīvoju�i labā sadraudzībā. Cits pie cita gāju�i ciemos, vīnu un rīsus savā starpā dalīju�i. Ļaudis sevi�ķi cieņā turēju�i Jangu Keiteju un jauko Iju Kuke, kas radīju�i zemi un debesis, tāpat draudzēju��ies ar lādzīgo Iju Pomu � cīnītāju par taisnību, Jangu Poganu � dziedinātāju garu, Jangu Pleju � ciemu sargātāju, ar ūdeņu garu un rīsu dievu.

Rīsu dievs un viņa laulātā draudzene bija no vaiga neglīti, toties pēc dabas apbrīnojami lādzīgi. Maza auguma, līdzīgi diviem rīsa kūļiem � sejas, rokas un kājas tik raupjas kā rīsa graudu plēksnes. Abi cēlās agri. No rīta gaismas līdz vakara krēslai � gan saules svelmē, gan biezā miglā � ļaudis viņus redzēja �akli rosāmies. Ciema iedzīvotāji viņus godāja un cie�nīja par viņu lādzīgumu un darbīgumu.

Rīsu dieva mājā alla� apgrozījās daudz ļau�u. Tie nāca te gan rītā, gan vakarā, gan pusdienas laikā, pat vēlā nakts stundā. Vai nu saule rotājās zālēs vai ūdeņos, vai mēness gaismā vizuļoja viss, kas mita uz zemes, ļaudis baru bariem ieradās rīsu dieva mājā pēc padoma. Un katram abi dzīves�biedri atrada mierinājuma vārdus, ieteica, kā izaudzēt labu ra�u. Visi � kā vecie, tā jaunie � bija dievam un viņa sievai pateicīgi un nesa dāvanas. Ļaudis bija kļuvu�i turīgi, bagā�tāks kļuva arī rīsu dievs. Viņa klētis bija pilnas ar rīsiem, mājā skanēja daudz vara gongu, svaiga un kaltēta gaļa karājās pie spārēm. Rīsu dievam un viņa laulātai draudzenei bija tik pla�a māja, ka, iesitot pa gongu mājas vienā galā, otrā tik tikko va�rēja sadzirdēt.

Ļaudis dzīvoja pārtiku�i, bija veseli un spēcīgi. Neviens neslimoja. Ļaunie slimību un mēra sērgas gari kļuva nikni, jo ļaudis bija viņus aizmirsu�i un atstāju�i novārtā. Viņi sāka ienīst abus lādzīgos dzīvesbiedrus un sadomāja tiem uzsūtīt mēri. Rīsu dievs un viņa sieva tika aizsaukti citā pasaulē. Cie�mos ļaudis gau�i noskuma, sēroja un ilgi apraudāja abus dzī�vesbiedrus. Nezinādami, ko iesākt, ļaudis sāka saukt zemi un debesis palīgā. Ļau�u raudas un vaimanas sadzirdēja paze�mes valstībā.

Dieviete, kura pārvaldīja tumsas valstību, uzzinājusi, kā pazemē nokļuvis rīsu dievs ar savu sievu, pavēlēja abiem at�griezties atpakaļ uz zemes.

Kolīdz ļaudis ciemos uzzināja, ka labie dzīvesbiedri atgrie�zu�ies zemes virsū, kļuva jo priecīgi. Sāka skanēt vara gongi, rībēt bungas. Vecie kļuva jaunāki, slimie izveseļojās. Runā, ka vēl �odien ļaudis tur dzīvojot priecīgi un laimīgi.

.

Senos aizlaikos dzīvoja kāds valdnieks, un viņam bija di�vas meitas. Vecāko princesi sauca par Pangu, jaunāko � Pu. Jaunākā princese bija brīnum daiļa. Vecāko princesi ar viņu i salīdzināt nevarēja. Pienāca laiks meitas izprecināt, un vald�nieks sāka meklēt savām meitām cienīgus preciniekus.

Kādā dienā jaunākā princese paņēma nē�us un devās uz upi pēc ūdens. Atnāca, bet upmalā sēdēja jauneklis un zvejoja zivis. Princese gan smēla ūdeni, bet pa�ai raibs vien gar acīm,, galva vai reiba, jo jauneklis bija pārlieku izskatīgs. Arī prin�cese skaistumā no viņa neatpalika. Princese meta skatus uz jaunekli un klusi tīksminājās, arī jauneklis skatījās uz meiteni, acu nenovērsis. Viņi viens otru iemīlēja. Jauneklis bija cēlies, no drakonu dzimtas, un tāpēc viņu sauca par drakonu Damu.

Pu atgriezās mājās, aizgāja pie tēva un pateica, ka gribot iziet par sievu pie drakona. Valdnieks, to izdzirdējis, pavēlēja sarīkot dzīres un ielūgt drakonu Damu. Dams ieradās. Vald�nieks skatās un redz, ka viņa priek�ā nav vis brīnum jauks jau�neklis, bet visīstākais drakons. Valdnieks domāja: �Kaut arī drakons ir cildens radījums, ta�u radījums ir un paliek radī�jums.� Dams stāvēja, bet valdnieks negribēja uz viņa pusi i paskatīties, pazemoja viņu un apvainoja. Arī vecākā princese neskopojās ar zobgalībām. Vienīgi jaunākā princese no līga�vaiņa drakona neatteicās. Valdnieks sadusmojās un izdzina abus no pils.

Neko darīt, viņi aizgāja d�ungļos, uzcēla tur māju un sāka dzīvot.

Reiz drakons teica sievai:

� Novij stipru, garu virvi, lai būtu ar ko bifeļus piesiet-

Sieva pabrīnījās un atbildēja:

���� Bifeļu ta�u mums nav � ko tu darīsi ar virvi?

��� Bifeļi, ta nu bifeļi, bet tu dari, ko es tev saku, � dra�kons teica.

Viņ� paņēma pātagu, atvēzējās un cirta pa zemi. Tūlīt pat no pazemes iznāca simtiem bifeļu un vēr�u � nepārskatāms ganāmpulks. Tad drakons sita ar pātagu pa ceļu � un tas pārvērtās par ziloņu karavānu. Tad drakons sita pa akmeņiem, kalniem un kokiem. Kalni pārvērtās par zirgiem, akmeņi � par pavardu, koki � par rīsiem, gaļu un zāli. Vīrs un sieva nu dzīvoja pārticībā.

Kādu dienu uznāca milzīgs karstums un viņi abi aizgāja peldēties. Ūdens noskaloja drakonam visas zvīņas, viņ� pār�vērtās par staltu jaunekli. Sieva Pu, redzot, ka ūdenī peld zvī�ņas, nobijās, ka vīrs būs noslīcis, un sāka viņu saukt:

���� Kur tu esi, atsaucies!

��� Esmu �eit, nebaidies, � Dams atsaucās.

Viņi izlēca no ūdens, skrēja viens otram pretī � abi jauni un skaisti. Sadevās rokās un steidzās uz mājām.

Nākamajā dienā drakons ietērpās vislabākajās drēbēs un ■devās apciemot valdnieku � savu sievastēvu. Apseglots zirgs stāvēja pie pils vārtiem. Valdnieks, pamanījis ierodamies ba�gātu un iznesīgu viesi, to sagaidīja un uzņēma ar lielu godu. Arī Panga bija labvēlīga pret �o jaunekli. Otrā rītā viesis at�vadījās no valdnieka un viņa meitas un aizjāja, savu vārdu tā arī nepateicis.

Dams atgriezās mājās un sāka cītīgi gatavoties bifeļa upu�rē�anas svētkiem. Uz svinībām nolēma ielūgt arī valdnieku � savu sievastēvu un aizsūtīja pie viņa sievu ar ielūgumu. Ta�u valdnieks atteica tā:

��� Ja tavs vīrs nostādīs no manas pils līdz savai būdai gar visu ceļmalu ziloņus, tad es ieradī�os.

Pu atgriezās mājās pie vīra un vārdu vārdā atstāstīja, ko tētiņ�-valdnieks bija teicis.

���� Lieliski! Izdarī�u visu, kā valdnieks vēlas.

Dams izveda savus ziloņus un nostādīja gar visu ceļmalu līdz pa�ai valdnieka pilij. Bet valdnieks, uzzinājis, ka viņa

znots ir tas iznesīgais jauneklis, kur� nesen ciemojās pilī, ne�varēja vien nopriecāties. Apkampa znotu un teica:

� Māja tev pla�a, dzīvo tu bagāti. Man gribētos pie tevis apmesties uz dzīvi.

To izdzirdēju�i, znots un meita nemaz neatjauta, ko aiz laimes iesākt. Reizē ar valdnieku pie viņiem pārnāca dzīvot arī Panga. Pagāja savs laiks, vecais valdnieks nomira. Par valdnieku nu kļuva Dams, bet viņa sieva Pu � par valdnieci.

Sirmā senatnē dzīvoja kāds jauneklis, vārdā Mlans. Viņ� bija nabadzīgs, bet labsirdīgs un izpalīdzīgs.

Katru rītu, dodoties medībās, Mlans gāja garām būdiņai, kurā pielūdz garus, un nekad neaizmirsa tiem ziedot nedaudz rīsu vai me�a augļu.

Kādā pievakarē Mlans aizrāvās ar medībām un i nepama�nīja, ka sāka jau krēslot. Ceļā uz mājām viņam nācās pārnak��ņot būdiņā. Mlans pa dienu bija noguris un, tiklīdz nolikās uz auss, tūlīt arī aizmiga.

Pusnaktī jauneklis pamodās: viņ� dzirdēja savādas balsis. Likās, ka daudz ļau�u savā starpā sa�ukstētos. Mlans ieklausī�jās. Kāds viņu sauca vārdā un klusām teica: �Būdas priek�ā ir aprakta manta.� Mlans plati atvēra acis, lai saskatītu runā�tāju, bet neviena neredzēja. Ap viņu būdā valdīja necaurre�dzama tumsa. Jauneklis apgriezās uz otriem sāniem un no�gulēja cie�ā miegā līdz pat rītam.

Mlans pamodās, kad saule tikko apspīdēja koku galotnes, atcerējās noslēpumaino balsi un nolēma pameklēt aprakto mantu. Viņ� sāka būdas priek�ā rakt zemi un drīz vien uzgāja lielu krūku pilnu ar zeltu.

Nabadzīgais jauneklis kļuva priecīgs, uzvēla krūku plecos un pārnesa to mājās. Tā Mlans kļuva par visbagātāko cilvēku ciemā. No bagātības viņa labā sirds nenocietinājās, un jau�neklis vienmēr un visur palīdzēja nabagajiem.

Tajā pa�ā ciemā dzīvoja kāds bagāts vecis. Kolīdz viņ� ievēroja, ka krietnais jauneklis nezin kādā ceļā ticis pie bagā�tības, viņu pārņēma tāda skaudība, ka viņ� apņēmās, lai mak�sātu ko maksādams, pavairot arī savu bagātību. Bagātnieks sāka Mlanu izpra�ņāt un iztaujāt, un jauneklis nekā neslēpa, visu izstāstīja.

Arī bagātnieks tūlīt pat devās uz me�u, tī�ām aizkavējās tur līdz vēlam vakaram. Kad uzkrita tumsa, ielīda tajā pa�ā būdā pārlaist nakti. Bagātnieks cerēja noklausīties garu sa�runas un uzzināt, kur varēs atrast krūku ar zeltu. Viņ� nepa�guva ne apgulties, kad viņa deguns liptin pielipa pie grīdas. Nekādas balsis viņ� būdā nedzirdēja. Viņa ausis saklausīja tikai apslāpētus smieklus. Bagātnieks pārbijās, gribēja piecel�ties, bet it nekā nevarēja atraut degunu no grīdas. Kad viņam beidzot laimējās uzslieties kājās, viņ� atklāja, ka deguns kļu�vis gar� jo gar�, tie�i kā ziloņa snuķis. Bagātajam vajadzēja vien snuķi aptīt sev ap kaklu un tādā izskatā atgriezties mājās.

Ciemā ātri uzzināja notiku�o, un par skopuli un ļaunprāti ļaudis jautri pasmējās.

Bagātnieks nomocījās ar savu garo degunu un nezināja, kā no nelaimes tikt vaļā. Kādu dienu viņ� atnāca pie Mlana pēc padoma. Jauneklis atkal devās uz būdu pārnak�ņot � sak, varbūt palaimējas ko neko uzzināt. Tāpat kā iepriek�ējā reizē gari viņu uzmodināja un vēlēja saplūkt lapas no koka, kas auga pie būdas, � �īs lapas bagāto veci izdziedē�ot. Mlans nogu�lēja līdz rītam, tad saplūca lapas un devās atpakaļ uz mājām. Viņ� aizgāja pie bagātnieka un noprasīja par izdziedē�anu krietnu samaksu. Neko darīt, bagātajam bija vien jāpiekāpjas. Tad Mlans paņēma lapas, paberzēja bagātā ve�a garo de�gunu � un deguns patiesi tūlīt kļuva tāds pats kā agrāk. Naudu, ko bagātnieks jauneklim samaksāja, viņ� izdalīja sava ciema nabadzīgajiem ļaudīm.

.

Tas notika senās dienās. Kop� tiem laikiem ļaudis ir novā�ku�i ra�u tik daudz rei�u, cik kokiem me�ā lapu. Toreiz cilvēks prata sarunāties ar vardēm, prata pat palūgt saules meitai uguni no viņas pavarda.

Toreiz augstu kalnu vidū dzīvoja trīs brāļi. Kādā dienā viņi aizgāja uz aizu, saķēra pilnu grozu ar vardēm, samak�ķerēja strautā zivis, salasīja daudz glieme�u un pārnāca mājās. Vis�pirms izcepa zivis, tad sāka mieloties ar glieme�iem, bet var�des atstāja priek�dienām. Nabaga vardes tupēja �aurā grozā, gaidīja savu likteni. Beidzot kāda no vardēm vairs neizturēja un iekurkstējās:

��� Kva-kva-kva! Nekas labs mums nav gaidāms! Kāda ne�laime!

�r Kva-kva, � atsaucās otra varde. � Stāvi nu klusa, māsiņ! Rīt mūs tik un tā izceps, bet mazākās izvārīs!

Vecā varde nopūtās un teica:

���� Gau�i nepatīkami.. Tā mēs nenodzīvosim līdz lielajai zvēru sapulcei.

Te sarunā iekrita tre�ā varde:

���� Vardēm nepavisam neveicas. Tām klājas daudz bēdīgāk nekā krupjiem. Krupji dzīvo, kā dzīvoju�i, savā nodabā brīvībā.

���� Zvēru sapulcē gan ies jautri, � ierunājās ceturtā varde. � Zvēri tur tiesās cilvēku. Mēs visi cie�am no viņa.

Var�u sarunu nejau�i noklausījās brāļi. Pabrīnījās, bet pēc tam satraucās. Nākamajā dienā viņi vardes ne vārīja, ne cepa, tikai klausījās, ko tās runās. Bet vardes nebilda ne vārda. Ti�kai paretam nopūtās vai gurdeni iekurkstējās. Pagāja diena, pagāja nakts. Vardes vēl dzīvas, neviens �ās necep, neviens �ās nevāra. Izbadēju�ās gan, bet tomēr kļuvu�as priecīgākas. No rīta vecā varde vaicāja:

��� Ja jūs mūs ne cepat, ne vārāt, kāpēc tad te turat?

Vecākais brālis teica pretī:

��� Mēs padzirdējām par zvēru lielo sapulci. Ja mums iz�stāstīsi, kas tā būs par sapulci, mēs jūs visas palaidīsim brīvībā.

Vardes, to dzirdēdamas, no prieka iekvarkstējās. Vecā varde teica:

���� Lielā zvēru sapulce paredzēta rīt. Nāciet reizē ar mums, tad arī visu uzzināsit.

Brāļi ne nu ticēt, ne neticēt vardēm, tāpēc apsolīja:

��� Labi, atlaidīsim jūs brīvībā, lai tikai vecā varde mūs aizved uz zvēru sapulci.

Varde atbildēja:

���� Rīt zvēri tiesās cilvēku. Jūs visi trīs tur nedrīkstat iet � zvēri izklīdīs. Lai jau laikus kāds no jums aiziet viens un pa�slēpjas.

�Viņa prātīgi runā,� vecākais brālis nodomāja. �Būs tā jāizdara.� Viņ� pavēlēja abiem jaunākajiem brāļiem palikt mā�jās, turēt na�us un �ķēpus gatavībā, bet pats devās līdzi var�dei. Varde veda viņu pa aizām, veda pāri strautiem, veda cauri me�iem un birzīm. Kad viņi bija nonāku�i pie me�a, kur koki meta visgarāko ēnu, varde apstājās un teica:

���� �eit zvēri sanāks uz savu sapulci. Laikus uzkāp kokā un klausies, ko tie runās. Tikai acīs nevienam nepatrāpies, ci�tādi tev labi neklāsies.

Vecākais brālis tā kā baidījās, ka varde viņu nepiemāna, tāpēc viņ�, rāpjoties kokā, paķēra arī vardi līdzi. Kāpa, kāpa, pēk�ņi pamanīja milzīgu dobumu. Tur viņ� paslēpās un sāka gaidīt, kas te notiks. Kad saules stari skāra viņa ausis, me�s visapkārt atdzīvojās, skanēt skanēja da�da�ādas balsis. Un vecākais brālis sāka skatīties vēl uzmanīgāk � ņēma acis vai pirkstos. Ziloņi un tīģeri, me�a cūkas, vāveres, zaķi, zivis, skudras � visi steidzās uz zvēru lielo sapulci, sanāca tie�i pie tā koka, kurā bija paslēpies cilvēks, un satupās apkārt kokam pla�ā lokā.

Pirmais sāka runāt tīģeris.

���� R-r-r! � viņ� ierēcās. � Cilvēks jānotiesā. Viņ� noga�lina pat tīģerus, bet tīģeris ir zvēru valdnieks! Vai tas nav noziegums?!

Zvēri sāka rūkt, kaukt, brēkt, ķērkt � cits citu pārklieg�dami.

���� O, zvēru valdniek, tu zodz cilvēkam vistas un cūkas.

���� O, zvēru valdniek, tu aprij bifeļus un vēr�us.

����� O, zvēru valdniek, tu mielo savu vēderu ar pa�a cilvēka gaļu. Tāpēc cilvēks tīģeriem atriebjas.

��� To tīģeri arī pelnīju�i, � iesaucās visi zvēri. � Tā vi�ņiem vajag!

Tīģeris, to izdzirdējis, ierēcās, nozibsnīja ar acīm un no�līda vistālākajā stūrī, it kā būtu pamanījis mednieku.

Te priek�ā iznāca dambriedis un teica:

���� Zvēru valdnieks nogalina cilvēkus, bet ko es viņiem ļaunu daru? Plūcu savā nodabā lapiņas un zālīti, gremoju sal�mus. Ta�u cilvēks ar savām bultām un �ķēpiem nepa�ēlo mani.

Zvēri visi reizē skaļi iesmējās.

���� Tu plūc lapiņas un zālīti, ta�u nepaej garām arī rīsiem un batātēm, ko cilvēks audzē priek� sevis. Kā lai viņ� tevi nevajā?

Dambriedis to dzirdēja, sadusmojās, atspērās ar visām �et�rām kājām un a�i ielēca krūmos. Izstiepa kaklu, pameta acis uz visām pusēm un trīcēja, it kā mednieku būtu pamanījis.

Pienāca kārta skudrai teikt runu lielās sapulces priek�ā.

���� Esmu maza un vāja, � �ēlabaini iesāka skudra. � Kas nu es par lēmēju? Tikai liels un spēcīgs var pieveikt cilvēku. Ejiet ta�u un nogaliniet viņu!: Nekad neesmu viņam ļaunu darījusi, bet viņ� izposta mūsu pū�ņus, mielojas ar mūsu oli�ņām. Mums, skudrām, cilvēks nodara daudz ļauna.

Zvēri kļuva domīgi. Skudrai tā kā būtu taisnība. Pasaulē skudru daudz, bet cilvēks tās tiecas iznīcināt. Viņ� atnāk ar milzīgām lāpām, nodedzina kokus, lai me�u pārvērstu par tīrumu. No uguns un dūmiem iet bojā skudras un skudru bēr�niņi. Cilvēks iznīcina skudras, izjauc skudru pū�ņus, lai mielo�tos ar skudru oliņām.

Pēk�ņi zvēri atkal sāka sa�ukstēties, smīkņāt, un tad iebrē�cās pērtiķi:

���� Skudras pa�as ir caur un cauri vainīgas, ka cilvēks cen��as viņas iznīdēt, � un tā viņām ari vajag. Spriediet pa�i: tik�ko sāk smar�ot pēc ēdiena, tā skudras klāt gan, bez tam vēl ne�ēlīgi ko�. Kas rīsus no kūļiem pa graudam vien izvazā? Vai tās nav skudras?

Skudras, to dzirdot, sāka tecēt prom un meklēt dzeloņainos krūmos saviem pū�ņiem augstākas vietas, lai cilvēks tur ne�tiktu klāt. Kur neauga dzeloņaini krūmi, taisīja savus pū�ņus zem zemes, alās, klin�u plaisās.

Pēc skudras runāja zivs.

���� Jūs, zvēri, dzīvojat uz zemes un savā starpā plē�aties. Bet mēs, zivis, mītam ūdenī, cilvēkus netraucējam, viņa tīru�mus nepostām. Pat kopā ar viņu uz debesīm neskatāmies. Bet cilvēks met ūdenī tīklus, zvejo mūs. Tad nu spriediet � vai tas ir taisnīgi?!

To izdzirdēja krupis, iesmējās un teica:

���� Kā lai cilvēks jūs, zivis, nezvejo? Cilvēks ēd rīsus un augļus, kas izaudzēti uz zemes, ta�u viņam vēl vajag uzdzert tīru, teko�u ūdeni. Vai tad jūs neesat ievēroju�as, ka viņ� to smeļ pa�ās dziļākās vietās? Bet jūs duļķojat ūdeni, kas cilvē�kam jādzer. Tāpēc viņ� arī jūs tvarsta. Turklāt zivis var izvā�rīt vai pat uzcept � ai, kur gar�īgi! Ta�u pret mums, krupjiem, gan cilvēks ir netaisns, kaut arī mēs viņam ne tikai ļaunu ne�darām, bet vēl palīdzam. Mēs kurkstam, lai brīdinātu cilvēku, ka tuvojas lietus, ķeram mu�as, visu mū�u slēpjamies tum�os mitekļos. Savus kurkulēnus audzinām stāvo�ā ūdenī, kas nav cilvēkam derīgs dzer�anai. Vārdu sakot, tikai labu mēs darām, tikai labu cilvēks no mums pieredz. Un tomēr viņ� mūs ķer un ēd. O, zvēri! Drīz vien debesis uz zemi sūtīs briesmīgu lietus gāzi, no krastiem izies strauti un upes, ūdens applūdinās visu � paugurus, kalnus un pat kalnu virsotnes. Ūdens vald�nieks dosies apciemot Debesu valdnieku. Glābieties, zvēri, skrie�niet, bēdziet� Bet cilvēku es �oreiz nebrīdinā�u � un viņ� aizies bojā.

Zvēri to izdzirdēja, nobijās un metās prom. Tā zvēru tiesa arī netika nobeigta.

Vecākais brālis, tupēdams koka dobumā, visu redzēja un dzirdēja un ne pa jokam nobijās, pat sviedri viņam uz pieres izspiedās. Viņ� griezās pie vardes.

���� Ko tagad darīt, kā izglābties no plūdiem?

Varde atbildēja:

���� Ej atpakaļ uz mājām, kopā ar brāļiem uztaisi no banānu palmas plostu, paņem līdzi rīsus un pavardu arī nepiemirsti. Ūdens visu pārplūdinās, applūdinās kalnus, bet jūs sēdiet uz plosta un nogaidiet. Ja ūdens pacelsies � arī plosts pacel�sies. Ja ūdens kritīsies � arī plosts nolaidīsies. Tā jūs izglāb�sities. Kva-kva-kva!

Vecākais brālis iegaumēja vardes teiktos vārdus, steidzās uz mājām un lika brāļiem izdarīt visu tie�i tā, kā varde bija ieteikusi.

Patiesi � pēc desmit dienām vēju dievs uzsūtīja briesmīgu vētru. Tā gaudoja un auroja, drīz sākās arī nepieredzēts lietus. Tas gāza kā ar spaiņiem, nebija iespējams no mājas pat de�gunu laukā izbāzt. Lietus lija septiņas dienas un septiņas naktis no vietas. Ūdens jau sniedzās līdz kalnu pakājei, tad applūdi�nāja zemos paugurus, pēc tam arī augstākas virsotnes. Me�i, lielie akmeņi un klintis � viss bija applūdis. Ne tuvu, ne tālu nekas cits nebija redzams kā sudrabaini balts ūdens. Daļa zvēru apslīka, citus aiznesa straume. Tos, kuri paguva pieķer�ties pie koka vai stumbra, mētāja viļņi.

Plosts, uz kura bija paglābu�ies brāļi, cēlās aizvien aug�stāk un augstāk, viņi vairs neredzēja ne krastu, ne vietu pie strauta, kur mēdza smelt ūdeni, ne savu veco, ne jauno tīrumu.

Kolīdz lietus beidza gāzt, tā uz plosta uzrāpās liels krabis. Vecākais brālis jau grasījās to izcept, bet pavards izrādījās iz�dzisis, to bija applūdinājis ūdens. Tad vecākais brālis, pama�nījis, ka sārtā saulīte liesmo, kā liesmojusi, pavēlēja brāļiem dzīt plostu pie saules, lai palūgtu tai uguni, ar ko krabi izcept.

Plosts piestāja tie�i pie Debesu valdnieka pils. Vecākais brālis paņēma krabi un devās pie pavarda. Piegāja un redzēja, ka saules meita sēdēja un vērpa; dzijas vizuļoja vien. Saules meita bija tik daiļa, ka vecākais brālis nevarēja no viņas acu at�raut, aizmirsis visu citu pasaulē. Krabis pārogļojās, kļuva melns, bet vecākais brālis to i nemanīja.

Tikai tad, kad sajuta deguma smaku, vecākais brālis pa�griezās un redzēja, ka no krabja nekas nav pāri palicis, bet plosts noslīdējis lejā uz zemes. Tā vecākais brālis arī palika debesīs. Apņēma saules meitu par sievu un kļuva saules gars. Viņ� tagad tur sē� ar krabi rokā un skatās uz zemi. Palūkojie�ties vērīgi uz sauli � un varēsit saskatīt melnu krabi, kuru vecākais brālis vēl �obrīd tur rokā.

Bet jaunākie brāļi, tiklīdz pamanīja, ka ūdens krītas un plosts slīd uz leju, sāka vecāko brāli saukt. Sauca, sauca, līdz aizsmaka, bet vecākais brālis pat neatskatījās. Abi jaunākie noskuma, bet neko darīt, bija vien vecākais brālis jāatstāj de�besīs. Viņi atgriezās uz zemes, bet zemes īstenībā nemaz ne�bija, pat mazākus akmeņus nekur nemanīja. Visapkārt tikai kailas klintis. Brāļi sāka raudāt. Ko lai iesāk bez zemes, bez tīruma? Kas cits kā bada nāve viņus te sagaida.

Abi tik skaļi raudāja, tā vaimanāja, ka vecākais brālis de�besīs sadzirdēja. Viņ� nometa zemē milzīga koka stumbru, uz kura atradās divas skudras � termīti un divas sliekas. Koks

nokrita uz kailām klintīm. Termīti naski ķērās pie sava darba: koku pārvērta par smelkni, par trūdiem. Trūdos apmetās uz dzīvi sliekas, pārvērta tos par auglīgu zemi. Brāļi nu iedēstīja rīsus un atkal sāka dzīvot, cepures kuldami.

Kādudien jaunākais brālis teica vidējam brālim:

Brāli! Es ie�u pie gariem mācīties burvju māku, lai va�rētu pieveikt badu, trūkumu, jebkuru nelaimi. Var tak gadī�ties, ka debesis mums atkal uzsūta plūdus.

Vidējais brālis bija ar mieru un atlaida jaunāko brāli.

Trīs garus mēne�us jauneklis apguva burvju māku, un Gars-skolotājs viņam uzdāvināja bambusa caurulīti ar brīnumūdeni. Laiks gāja, jaunākais brālis sāka skumt pēc mā�jām, tad skolotājs viņu atlaida apciemot vidējo brāli.

Jauneklis gāja pa ceļu, te viņam pretī steberēja veca vece�nīte, redzams, nāca no tālienes. Jauneklis kļuva līksms, jo kop� plūdu laikiem viņ� vienīgi savu miesīgo brāli, neviena cita cil�vēka nebija redzējis. Jauneklis pieskrēja pie vecenītes un teica:

��� O, sieviete! Kļūsti mana sieva!

Vecenīte gandrīz vai sadusmojās, bet tad padomāja, ka visā pasaulē viņa palikusi viena pati, un atbildēja:

��� Esmu veca. Jāprecas jauniem. Ja gribi, lai es no tīruma putnus atgainītu, lai pieskatītu tavu māju, tad ie�u tev līdzi.

Bet jauneklis runāja tikai savu:

���� Es atdo�u tev tavu jaunību! Nu, kļūsti mana sieva!

Viņ� paņēma bambusa caurulīti, uz�ļakstīja vecenītei brī-

numūdeni, un viņa tajā pa�ā mirklī pārvērtās par brīnum daiļu meiteni. Kā pēc para�as pienācās, līgavainis un līgava apmai�nījās dāvanām un devās tālāk. Pārnāca mājās un redzēja, ka vidējais brālis dēstīja rīsus. Jaunākais brālis sāka vidējā brāļa priek�ā plātīties:

��� Skaties, brāli, mācīties man vēl jāmācās, bet, edz, kādu skaistu sievu sev nolūkoju. Lai viņa paliek te mājās, bet es pats ie�u atpakaļ pie skolotāja vēl gudrību smelties.

Jaunākais brālis atvadījās un devās atpakaļceļā.

Pagāja viena diena, pagāja otra, vēl nebija jauns mēness uzlēcis, bet vidējais brālis un svaine viens otru iemīlēja.

Pagāja vēl divi mēne�i, un jaunākais brālis bija apguvis burvju māku. �oreiz skolotājs viņam uzdāvināja brīnumzirgu, un jauneklis devās ceļā. Ceļ� bija krietni tāls. Jaunākais brā�lis stipri nogura un, kolīdz pārjāja mājās, tūlīt nolikās gulēt.

� Zirgs, � viņ� teica vidējam brālim, � kuru es piesēju pie kuplā koka, nav vis nekāds parastais, bet gan brīnumzirgs. Ja sadomāsi pajāties, laid viņu soļiem. Nerausti aiz pa�vadas, ar pātagu nesit, citādi viņ� tā auļos, ka pats nepama�nīsi � būsi jau sve�ā pusē.

Jaunākais brālis tā pateica, likās uz aci un tajā pa�ā mirklī aizmiga cietā miegā. Krāca tā, it kā pērkons dārdētu.

Vidējais brālis ar brāļasievu lika prātus kopā � kā viņiem rīkoties, un beigu beigās nolēma nozagt brīnumzirgu un aiz�aujot. Uzsēdās abi zirgam mugurā un, lai jaunākais brālis vi�ņus neaizturētu, ja nejau�i pamostos, palaida zirgu lēk�os un vēl uzdeva ar pātagu. Zirgs sarāvās un aulek�oja uz priek�u. Joņoja tā, ka koki un krūmi pie zemes liecās un ar liesmu aiz�degās.

Jaunākais brālis pamodās un juta � zeme līgojās, debe�sis drebēja, brīnumzirga nekur neredzēja, bet viss dega uguns�liesmās. Apskrējis mājai apkārt, neatrada ne brāli, ne sievu. Kukurūza un rīsi bija sadegu�i. Jaunākais brālis apsēdās zemē un raudāja.

Pa to starpu vidējo brāli un brāļasievu brīnumzirgs auļiem nesa aizvien tālāk un tālāk. Joņoja tā, ka zeme dega zem kājām.

Lai jaunāko brāli maldinātu, vienreiz viņi pagrie� uz vienu pusi, otrreiz � uz otru pusi. Kur zirgs cirta ar kāju, tur radās plata upe, stāva krauja vai dziļa aiza. Nolikās zemē atpūsties, starp kalnu grēdām sazaļoja ielejas. Zirgs aizauļoja līdz tai vietai, kur debesis ar zemi sagāja kopā, vienā skrējienā ieli�doja debesīs. Tur, kur ar kājām bija atspēries, radās pla�a jo pla�a jūra. Zirgs ar abiem jātniekiem pacēlās līdz pa�am mē�nesim. No tā laika viņi tur arī mājo.

Jaunākais brālis noskuma, nezināja, kur sieva, kur vidē�jais brālis palicis, raudādams acis izraudāja. Bet visapkārt � gan me�i, gan lauki dega, liesmoja. Tad jaunākais brālis atce�rējās brīnumūdeni, uz�ļakstīja ugunij un to apdzēsa. Un tad no apdegu�ās zemes, kur no deguma pat elpot bija grūti, iz�spraucās ķirbja dīgsts.

Tas auga ātri. Septiņās dienās izauga brīnum liels ķirbis � resnāks par dzelzskoku, labi ja trijiem vīriem aptverams, un tik augsts, ka putns nokusīs, kamēr līdz galotnei uzlidos. Viena pati ķirbja lapa tik liela, ka apsegtu pla�u pauguru. Nepagāja ne pusmēnesis, ka ķirbis piestīgoja visas pakalnes. Uzplauka balti un maigi ziedi. Tie bija tik lieli, ka ar to ziedlapām va�rētu nosegt vai veselu kalnu.

Ziedēt ziedēja balts vien, bet aizmetās tikai viens vienīgs auglis. Ķirbis auga un aizņēma divus kalnus � Katama un Kompli. Kad ķirbis nobrieda, jaunākais brālis paņēma lielu ak�meni un grasījās to pār�ķelt pu�u. Trieca akmeni pret ķirbi. Akmens sa�ķīda �ķembu �ķembās, tik sīkās kā rīsu sēnalas, bet ķirbis palika vesels. Tad jaunākais brālis paņēma dzelzs�koku, atvēzējās un no visa spēka zvēla pa ķirbi. Tā vien likās, ka ar banānu palmas nūju būtu pa akmeni iezvēlis. Dzelzskoks sa�ķīda gabalos, bet ķirbim nekas.

Tad jaunākais brālis sāka prātot, kā rīkoties. Beigu bei�gās sacirta milzīgu kaudzi �agaru un tie�i blakus ķirbim sa�kūra uguni. Stīga, kurā karājās ķirbis, pārogļojās un sāka gruzdēt.

Maz pamazām ķirbī veidojās caurums, kas kļuva aizvien lielāks. Jaunākais brālis to pamanīja, uzslacīja ugunskuram brīnumūdeni un kaut ko pie sevis klusu pateica. Dūmi tūlīt izgaisa, atspīdēja saule, sāka vīterot putni, aizās �aloja strauti, koki me�ā �ūpoja zarus. Uzbrāzās vēj�, ie�alcās lapas un vis�apkārt sāka plaukt un ziedēt.

Tad no ķirbja cits pēc cita nāca laukā jaunekļi, kas savā starpā bija brāļi.

Vispirms cienīgi izkāpa vecākais, kur� runāja taoie�u va�lodā. Līzdams pa caurumu ārā no ķirbja, viņ� bija notriepies ar oglēm un pelniem. Tāpēc arī taoie�iem ir tum�a ādas krāsa.

Tad izlīda otrs brālis un sāka runāt vankjeu valodā. Lie�not laukā no ķirbja, viņam apsvila mati un kļuva sprogaini, ādai pielipa pelni, un arī tā kļuva tum�a.

Pēc tam uzreiz izrāpās trīs. Pirmais un tre�ais tapa no oglēm melni, bet otrais atradās starp abiem un tāpēc palika tīrs. Ta�u karstās ogles visiem trijiem apsvilināja matus, un tie sāka sprogoties. Pirmais bija eds, otrais � sedangs, tre��ais � banārs.

Pēdējais no ķirbja izkāpa vjetnamietis, viņ� ilgāk par vi�siem bija atradies ķirbī, un tāpēc āda viņam bija kļuvusi ne�daudz dzeltenīga. Mazs un izveicīgs, viņ� tik veikli izlēca no ķirbja, ka ne ogles, ne pelni viņu nenosmērēja.

Katrs brālis turēja saujā da�ādu labību un dārzeņu sēklas. Viens nesa maniokas sai�ķus un batā�u bumbuļus. Cits bija paķēris līdzi kukurūzas graudus, zemesriekstu vai sezama sēk�las. Un visiem bija pa grozam rīsu, milzīgi graudi � katrs turpat vai apelsīna lielumā.

Visi viņi, izlēku�i no ķirbja, sastājās apkārt jaunākajam brālim, un tas kļuva par Zemes garu.

��� Visi jūs esat brāļi, � teica Zemes gars, � visi jūs iz�nācāt no viena ķirbja. No �ā brī�a uzticu jums aprūpē�anai tīrumus, me�us un zemi. Gāziet kokus, līdiet me�u aramzemei, lai jūsu bērni un mazbērni dzīvotu pārticībā. Zeme ir pla�a, lai tad jums katram ir savs novads. Lai taois un vankjeu kā ve�cākie brāļi apmetas kalnainos novados � savā sen�u zemē. Lai svēti sargā sen�u para�as, lai kalnu nogāzēs iekopj sev tīru�mus. Lai me�ā medī dambrie�us un pērtiķus.

Edam, banāram un sedangam ir stipras kājas. Lai iet uz to pusi, kur saule riet. Tur ir daudz me�u un kalnu, tur ir dzi�ļas upes. Iekopiet tīrumus un dzīvojiet, labi sargājiet dienvidu robe�u. Tu, vjetnamieti, augumā gan neesi padevies nekāds lielais, toties prāta tev gana.

Te visi pagriezās pret vjetnamieti. Viņ� patie�ām bija maza auguma, ta�u viena groza vietā, kuru katrs nesa uz muguras, viņ� turēja uz pleca nē�us ar diviem groziem, līdz malām pil�nus ar sēklām. Visi sāka sa�ukstēties, cits citam teikdami, ka mazais esot apķērīgs un krājīgs.

Un Zemes gars teica:

���� Tu, mazais, man esi gau�i pa prātam. Es tev dāvāju visauglīgākās zemes. Upe tur ir milzīga kā jūra, tajā varēsi zvejot zivis. Ir pauguri un zemienes, sausas un mitruma bagā�tas vietas. Tev zemes būs gana, kur iesēt visas sēklas.

Kolīdz Zemes gars beidza runāt, ierūcās pērkons, un Gars uzlidoja debesīs. Brāļi viņam palocījās, cits no cita atsveicinā�jās un izklīda uz visām pusēm.

Pirms daudz, daudz gadiem dzīvoja puisis, vārdā Bārenis. Dzīvoja viņ� viens pats. Putni un zvēri bija viņa vienīgie draugi. Reiz me�ā puisis sastapa vecenīti. Vecenīte pa�ēloja Bāreni un uzdāvināja viņam cāli. Bārenis par to priecājās � tagad viņ� nebūs viens. Cālis auga un drīz izauga par lielu skaistu gaili.

Kādu dienu gailis savicināja spārnus un iedziedājās: �Kike-ri-gū! Ki-ke-ri-gū! Ceļā tevi vedī�u, pa priek�u tecē�u!�

Bārenis dzirdēja, ka gailis viņu aicina doties ceļā, savāca pauniņā drēbes, paņēma grozā līdzi rīsus, sāli un devās gailim līdzi. Gailis un viņam pakaļ Bārenis snāja pa nezināmiem ce�ļiem, pa nestaigātām taciņām, pāri augstiem kalniem, cauri bieziem me�iem. Pirmo nakti viņi pārlaida alā. Bārenis apska�tījās apkārt un, pamanījis, ka ala pilna ar svinu, nopriecājās. �Tagad gan es kļū�u bagāts,� Bārenis domāja. �Apmainī�u svinu pret tīkliem, zvejo�u zivis.�

Ta�u, tikko sāka aust gaisma, gailis savicināja spārnus un iedziedājās: �Ki-ke-ri-gū! Ki-ke-ri-gū! Ceļā tevi vedī�u, pa priek�u tecē�u!� Bārenis uzlēca aug�ā, savāca mantas, gri�bēja vēl paķert līdzi nedaudz svina, lai būtu no kā tīkliem at�svarus uztaisīt, bet gailis grozīja galvu, bija ar kaut ko ne�mierā. Bārenis, svinu nepaņēmis, steidzās pakaļ gailim.

Otru nakti viņi pavadīja alā, kas bija pilna dzelzs un vara. ��oreiz jau nu es nebū�u tāds muļķis, paķer�u līdzi varu, lai varētu iztaisīt mak�ķeru āķus, un paņem�u dzelzi cirvjiem, cēr�tamiem na�iem, kapļiem.� Ta�u, tikko ausa gaisma, gailis atkal savicināja spārnus un iedziedājās: �Ki-ke-ri-gū! Ki-ke-ri-gū! Ceļā tevi vedī�u, pa priek�u tecē�u!� Bārenim � gribi vai ne�gribi � bija vien jāsteidzas gailim pakaļ.

Tre�ās dienas beigās viņi ierīkojās uz naktsguļu alā, kas bija pilna ar zeltu. Viss te spīdēja un laistījās. Bārenis pa�meta skatienu uz griestiem, uz sienām � acis ap�ilba. Savu mū�u nabadzīgi dzīvojis, Bārenis nepazina, ka tas ir zelts, jo nekad agrāk nebija zeltu savās rokās turējis. Gailis izraudzī�jās alā sev ērtāku vietu un aizmiga. Arī Bārenim laiks doties pie miera.

Bārenis ar gaili dzīvoja alā vienu dienu, dzīvoja otru dienu un iedzīvojās. Tre�ajā dienā viņi uzzināja, ka augstu kalnos mitinās pāvs un fazāns, kuri bie�i vien, nometu�i savas spal�vas, pārvērtās par skaistiem, bra�iem pui�iem. Pārvērtu�ies par jaunek|iem, viņi devās uz netālo ciemu pie strauta. Tā ciema vecākajam auga trīs daiļas mei�as. Tikai viena ne�laime � pati jaunākā, Sangara, bija mēma.

Kādu dienu pāvs un fazāns pārvērtās par skaistiem jau�nekļiem un uzaicināja Bāreni iet kopā ar viņiem uz ciemu pa�viesoties pie vecākā meitām.

��� Jūs tādi saposu�ies un skaisti, man, skrandainim, jums blakus kauns ciema vecākā mājā rādīties, � Bārenis iebilda.

��� Nebaidies! Nāc tik kopā ar mums, � pāvs un fazāns dro�ināja. � Mēs tev sadabūsim labākas drēbes, nekā mums pa�iem ir.

Bārenis jaunajiem draugiem noticēja. Viņ� no alas paķēra līdzi divus akmentiņus, lai varētu uguni uz�ķilt, un gāja kopā ar pui�iem uz ciemu. Lūk, jau arī vecākā māja klāt. Pāvs un fazāns tūlīt pat uzkāpa pie meitenēm patriekties, bet par Bā�reni nelikās ne zinis. Bārenis stāvēja pie kāpnēm, atbalstījies pret stabu, gaidīja draugus. Gaidīja jau krietnu laiku, kļuva garlaicīgi � izņēma abus akmentiņus, paspēlējās, padauzīja tos vienu pret otru. Akmentiņu klaudzienus izdzirdēja mēmā meita aug�ējā istabā, paskatījās ārā un sāka smieties.

���� Ei, puisi! Atdāvini man �os akmentiņus, � pēk�ņi sāka runāt mēmā meitene.

Bārenis, ne vārda neiebildis, atdeva abus akmentiņus mei�tenei. Viņa atbīdīja aizkaru, nometa Bārenim savu lakatiņu un teica:

���� Nākamajā reizē ietin lakatiņā vēl �ādus pa�us akmen�tiņus.

Jauneklis pamāja ar galvu un uzmeta lakatiņu uz pleciem.

Pāvs un fazāns ar meitenēm bija diezgan iztrieku�ies. At�vadījās un devās atpakaļ. Bārenis gāja kopā ar viņiem. Pēk��ņi pāvs un fazāns pamanīja Bārenim uz pleciem skaisto la�katiņu. Apstāja viņu un ņēmās iztaujāt.

���� Paklausies, draugs, � no kurienes tev �is lakatiņ�? Vai tikai tu nebūsi palaidis nagus ciema vecākā mājā?

���� Es neesmu nekāds garnadzis, � Bārenis apvainojās. � Lakatiņu man uzdāvināja.

���� Uzdāvināja? Tas nu ir joks! Kas tad? � draugi ne�domāja likt viņu mierā.

Bārenis apklusa, neatbildēja. Pāvs ar fazānu noskaitās, uz�klupa Bārenim, gribēja lakatiņu atņemt ar varu, bet nekā � Bārenis lakatiņu neparko neatdeva. Stingri rokās turēja mei�tenes dāvanu.

Nākamajā dienā pāvs un fazāns atkal aicināja Bāreni uz ciemu.

Arī Bārenim sagribējās redzēt meiteni un parunāties ar viņu. Viņ� ietina lakatiņā �etrus akmentiņus un devās drau�giem līdzi uz vecākā māju.

Nonāku�i tur, draugi atkal Bāreni pameta savā ziņā. At�stāja vienu pa�u pie kāpnēm dirnot.

Bārenis, atbalstījies pret stabu, izņēma akmentiņus un tos dauzīja citu pret citu. Meitene, izdzirdējusi, ka klaudz akmen-

tini, atbīdīja no loga pīteni, paskatījās ārā. Uzsmaidīja Bā�renim. Viņ� pasniedza meitenei �etrus zelta akmentiņus, bet viņa teica:

���� Paņem manu izrakstīto apmetni, nākamā reizē atnes atkal akmentiņus un uzkāp aug�ā, būsi mans viesis.

Meitene nopūtās, aizbīdīja pīteni un nozuda. Bārenis pa�skatījās uz savu veco gurnu apsēju, pa�ūpoja galvu un reizē ar pāvu un fazānu devās mājās. Pāvs un fazāns, pamanīju�i grezni izrakstīto apmetni Bārenim uz pleciem, sāka iztaujāt � kur �is to ņēmis, vai tikai neesot nogrābis vecākā mājā?

Bārenis, piespiedis apmetni cie�i pie krūtīm, atbildēja:

���� Es neesmu nekāds grābstoņa. Man to uzdāvināja.

Pāvs ar fazānu atkal metās Bārenim virsū. Gribēja par

varītēm apmetni atņemt. Ta�u Bārenis nedomāja padoties, iz�rāvās un metās prom, ko kājas nes, uz savu alu. Apmetni pa�slēpa, gailim nebilda ne vārda.

Pagāja diena, pāvs ar fazānu ieradās pie Bāreņa, aicināja līdzi uz ciemu. Ieraudzīju�i Bārenim ap pleciem apmetni un mugurā uzveltu smagu maisu, viņi sāka skaļi smieties.

���� Ta sadomāji apmetni atdot? Labi dari. Tā, tā.

Bārenis stiepa smago maisu ar akmentiņiem un neteica ne vārda.

Arī �oreiz pāvs ar fazānu uzkāpa pie meitenēm aug�ē�jās istabās, bet Bāreni atstāja lejā. Viņ� pacietīgi palika stā�vot pie kāpnēm un gaidīja. Maiss bija krietni smags. Bārenis tikko spēja to noturēt, bet meitene aizvien vēl pie loga neparā�dījās. Viņ� izņēma no maisa akmentiņus, sāka tos dauzīt vienu pret otru tā, ka �ķīlās ugunis. Meitene, izdzirdējusi pazīstamās skaņas, atbīdīja pīteni, nolaida kāpnes un teica:

���� Kāp aug�ā ātrāk! Es tevi jau gaidīju.

Bārenis uzkāpa, nolika maisu, jau grasījās iet atpakaļ, bet meitene laipni uzaicināja:

���� Vai tev kur jāsteidzas? Mēs viens otra vārdu vēl nezi�nām, arī cienastu neesi nogar�ojis.

Meitene atnesa paplāti ar vārītu vistas gaļu, cūkas gaļu, baltus rīsus un sāka jaunekli cienāt. Bārenim kļuva silti un labi. Viņ� paēda, padzēra, sāka posties uz mājām. Meitene viņam kā dāvanu paniedza greznas drēbes. Bārenis atteicās.

Paņēma vienīgi gurnu apsēju. Viņ� pateicās Sangarai un steidzās sagaidīt pāvu un fazānu.

Pagāja vairākas dienas, un kādu rītu pie Bāreņa atkal iera�dās abi kaimiņi � pāvs un fazāns �, ielūdza viņu uz kāzām.

Bārenis aplika jauno gurnu apsēju, apsēja ap kaklu laka�tiņu un devās kopā ar pāvu un fazānu uz kāzām. Tiklīdz Sangara pamanīja Bāreni, nolaida kāpnes un aicināja istabā. Jau�neklis uzkāpa, un meitene viņam teica:

��� �odien manām māsām un man ir priecīga diena.

Sangara pasniedza Bārenim jaunu tērpu un lūdza pārģēr�bties. Ta�u jauneklis nobijās, sakautrējās, tērpu satina, no�lika kaktā un nokāpa lejā. Bārenis atbalstījās pret pāļu mājas stabu. Stāvēja un skatījās. No apkārtējiem ciemiem bariem �urp plūda kāzu viesi. Visi kāroja redzēt abus staltos līgavai�ņus un abas brīnum skaistās līgavas. Visiem gribējās ciema vecākā mājā kāzās papriecāties.

Viesi jautrā barā devās jaunos pavadīt. Arī Bārenis neat�palika. Viņ� pamanīja, ka Sangara cauri ļau�u baram lauzās pie viņa. Nonācis līdz tai vietai, kur taciņa nogriezās uz zelta alu, Bārenis devās projām, bet Sangara no viņa neatpalika.

Ienākusi alā, meitene uzlika uz guļvietas sainīti ar drēbēm un sudraba rotas lietas. Bārenis pabrīnījās, bet Sangara pa�smaidīja un teica:

��� Manas vecākās māsas iegāja savu vīru mājās, arī es ienāku sava vīra mājā.

To dzirdot, Bāreņa priekam nebija gala, bet ātri viņa vaigs apmācās, un viņ� teica:

���� Vai tad man ir tiesības saukties par tavu vīru, ja ne�nieka neesmu tavā mājā ienesis? Re, pāvs un fazāns cik daudz vara katlu, cik spo�ā sudraba neatnesa, pirms apprecējās.

Sangara iesmējās:

��� Tu uz manu vecāku māju esi atnesis simts rei�u vairāk nekā viņi. Lūk, es redzu � tev arī gailis ir. Upurēsim viņu ga�riem, kā to prasa para�a.

Bārenis apjuka, nezināja, ko darīt, ko ne. Gailis ta�u viņam bija tikpat kā brālis. Kā lai tādu gaili nokauj? Bārenis papu�rināja galvu.

���� Nē, gaili gan nevaru nokaut. Ej tad labāk atpakaļ pie tētiņa un māmiņas.

Tiklīdz Bārenis pieskārās meitenes sainītim un rotas lie�tām, gailis pēk�ņi iedziedājās un nokrita zemē beigts.

Sangara to redzēja un teica:

���� Redzi nu, gari pa�i atļāva mums gaili upurēt.

Viņi nolika gaili alā uz paaugstinājuma, izpildīja rituālu, tad gaili izcepa un apēda.

Bet ciema vecākā mājā pamanīja, ka pazudusi jaunākā meita. Gāja diena pēc dienas, viņu meklēja pa visiem me�iem un kalniem, pa ciemiem un aizām. Nekur nevar atrast � kā zemē iekritusi. Kādu dienu pie sievastēva atnāca ciemos pāvs un fazāns, un viņi izdzirdēja putniņa �ivinā�anu uz �oga:

��� Civ-�iv-�ī! Jaunākā meita dzīvo pie Bāreņa. Civ-�iv-�ī! Pie Bāreņa alā mēmā meita dzīvo!

Viņi izstāstīja vecākajam. Vecākais sadusmojās, pavēlēja saviem ļaudīm sagrābt Bāreni un bargi sodīt. Bāreni atveda pie ciema vecākā.

��� Kālabad tu nolaupīji manu meitu? � vecākais no�prasīja.

Bārenis klusēja, nebilda ne vārda. Tas vecāko satracināja vēl vairāk. Viņ� pavēlēja Bāreni piekaut un piesiet pie mājas pāļa, lai katrs varētu to apmētāt ar ēdiena atliekām, uzgāzt viņam virsū zupu. Bet pāvs ar fazānu priecājas, ņirgājas � tad ta draugi!

Taisni tobrīd Sangara me�ā lasīja augļus un zāles. Pēk��ņi pamanīja, ka ļaudis nāca pretī no tēva mājas. Pie sevis nodomāja, ka ciemā kādi svētki. Viņa ielūkojās alā un redzēja, ka vīra tur nebija. Nolēma, ka viņ� aizgājis uz svētkiem viens pats, un arī devās uz ciemu. Iegājusi ciemā un padzirdējusi par nelaimi, Sangara metās pie tēva un vaicāja:

���� Kur mans vīrs?

Vecākais un viņa sieva, dzirdot, ka jaunākā meita sākusi runāt, no prieka gandrīz vai apraudājās.

��� Kur mans vīrs, kur Bārenis? � Sangara neatlaidās.

Vecākais apkampa meitu un teica:

��� Manu mīļo meitiņ! Bārenis ir krāpnieks. Nekā mūsu mājā neienesa, bet gribēja ar varu paņemt tevi par sievu. Par

tādu izrīcību es pavēlēju viņu piesiet pie staba visiem par ap�smieklu.

Jaunākā meita aizsteidzās uz savu istabu, atnesa veselu kaudzi zelta un nolika to vecākiem pie kājām. Da�i zelta gabali bija tik lieli kā kauss, citi � kā kukurūzas grauds. Tādu ba�gātību redzot, visiem sametās raibs gar acīm. Ļaudis pielēca kājās un sāka klaigāt:

��� Zelts! Zelts! īsts zelts!

Pāvs un fazāns ar savām sievām pārbijās. Cieta klusu, ar skaudību noraudzījās uz �o bagātību.

Tad Sangara teica:

��� Ta�u dārgāka par zeltu ir krietna sirds. Mani vīrs iz�dziedināja, es vairs neesmu mēma.

Vecākais ar sievu nopriecājās, apkampa meitu un pavēlēja Bāreni atraisīt. Tēvs ar māti Bāreņa priek�ā zemu paklanījās, vēlēja uz karstām pēdām sarīkot kāzas.

Ļaudis nu līksmojās un priecājās, bet jaunais pāris, neno�gaidīju�i kāzu godību beigas, atgriezās savā zelta alā.

Stāsta, ka līdz pat mū�a galam abi dzīvoju�i laimīgi un saticīgi.

Tas notika vēl tajos aizlaikos, kad cilvēki cits citam ticēja un nevienam nenāca ne prātā ap�aubīt otra teikto. To, kur� zaudēja ļau�u uzticību, bez �ēlastības izdzina no ciema.

Tajos laikos dzīvoja melīgs un viltīgs puisis, vārdā Tans � vienalga, kuru, ja tik gribēs, aptīs ap pirkstu. Tā kādu dienu viņ� teica sava ciema ļaudīm:

� Manā tīrumā atklīdis dambriedis. Visiem iznāks brangs cienasts!

Ciema ļaudis, to dzirdot, pameta iesāktos darbus un skrēja ķert dambriedi. Turpretī pats Tans uzrāpās sargtornī un sita plaukstas � it kā bambuss pret bambusu dauzītos. Ļaudis krietnu laiku noskraidījās, ta�u ne tikai dambriedi, bet i viņa pēdas neatrada.

Vecākie uz krāpnieku sadusmojās, sapulcināja cieminiekus un nolēma Tanu no ciema padzīt � lai ejot dzīvot kopā ar putniem un zvēriem. Tans gan raudāja, gan lūdza piedo�anu, bet kas nu meli �ēlos!

Tans klīda pa me�u. Vēders sāka prasīt savu tiesu, bet viņ� nezināja, kādi augļi ēdami, kādi � ne. Pēk�ņi pamanīja, ka melno pērtiķu bars sadalījās divās grupās: vieni meta no kokiem augļus zemē, bet otri mielojās. Tans nodomāja: �Ja at�ņem�u tiem augļus, man izies plāni!� Un viņ� izlīdzējās ar viltību.

���� Ei, pērtiķi! � viņ� iesaucās. � Izdarīsim tā: es uzrāp��os kokā, plūk�u augļus, bet jūs vāciet kopā, lai pēc tam tos sadalītu vienādās daļās.

Pērtiķi pret �ādu priek�likumu neiebilda. Viltīgais Tans veikli uzrāpās kokā un sauca:

���� Tagadiņās, pērtiķi, noplēsiet kokam visu mizu, jo es laidī�u augļus lejā pa glumo stumbru un tie pa�i sakritīs kau�dzē. Būs vieglāk sadalīt.

Glupie pērtiķi priecīgi ķērās pie darba � noplēsa kokam mizu, un stumbrs kļuva gluds un slidens. Tans pārliecinājās, ka pērtiķi aug�ā netiks. Viņ� nu tik plūca gatavos augļus, bet zaļos � svieda lejā pērtiķiem, pie tam vēl ņēmās �os kaitināt:

���� Gatavos ēd Tans, zaļos � pērtiķēns! Gatavos ēd Tans, zaļos � pērtiķēns!

Pērtiķi par to noskaitās, gribēja uzrāpties kokā, lai krāp�nieku pārmācītu, ta�u nekas nesanāca � visi kā viens novē�lās zemē. Pērtiķi atgāja sānis un apspriedās, kā lai pārmāca viltnieku. Bet Tans pa to laiku no�ļūca zemē � un prom bija! Viņ� aizskrēja uz strautu, saduļķoja tajā ūdeni, tad pārcēlās uz otru krastu un no turienes klaigāja:

���� Ei, jūs pērtiķi! Ātrāk rāpieties pāri pie manis. Drīz sāk�sies briesmīgi plūdi. Vai ta neredzat � ūdeņi jau saduļķoju�ies! �is krasts ir augstāks � �eit jūs varat paglābties.

Barvedis, ieraudzījis otrā krastā Tanu, iezvērojās niknumā un pavēlēja sagrābt krāpnieku. Pērtiķi, pieskrēju�i pie strauta, pārliecinājās, ka ūdeņi saduļķoju�ies � tie�ām drīz sāksies lieli plūdi. Bet Tans viņiem kliedza:

��� Ātrāk, ātrāk! Ūdens jau ceļas! Vēl mirklīti, un tas snieg�sies līdz niedru tiltam, un tad jums visiem būs beigas! Ja gri�bat palikt dzīvi, klausiet mani. Uzsieniet uz muguras pa sma�gam akmenim, lai straume jūs neaiznes.

Pērtiķi noticēja, uzsēja uz muguras smagus akmeņus un devās � cie�i cits aiz cita � pāri �aurajam niedru tiltam. Kad visi bija uzrāpu�ies uz tilta un nonāku�i jau līdz vidum, Tans tiltu a�i pārcirta, un pērtiķi iekrita dziļajā strautā, neviens pats neizglābās, visi noslīka. Tans tos izzvejoja un sakūra lielu ugunskuru. Ceptas gaļas smar�a apņēma kalnus un aizas. Tā aizplūda līdz alai, kur atpūtās dzeltenais tīģeris, un sāka kuti�nāt �im nāsis. Tīģeris piecēlās un drāzās uz to pusi, no kurie�nes nāca gaļas smar�a.

Tans izdzirdēja zvēra soļus, ta�u neizrādīja, ka ir nobi�jies kā diegs.

Pagriezās un teica:

��� Ā-ā, tas esi tu, vareno tīģeri! Laikam pērtiķu gaļas sa�gribējies?

Tans pasvieda tīģerim trīs pērtiķus, pēc tam vēl trīs.

Tīģeris, kuram vēders aiz bada kurkstēja, tos notiesāja, ka nebija ko redzēt, un atkal tuvojās ugunskuram. Tans viņam pasvieda vēl divus pērtiķus.

Tīģeris nopriecājās un apvaicājās:

���� Kas tu tāds būtu? Es esmu �ā apvidus valdnieks, ta�u man vēl nekad savā mū�ā nav izdevies noķert kaut vienu pa�u pērtiķi, bet tu acīmredzot esi noķēris veselu baru!

Tans nojauta, ka tīģeris ir liels nejēga, skaļi iesmējās un ņēmās plātīties:

��� Vai tad tu mani nepazīsti � es esmu visvarenais Tans! Zvēru ķer�anā grūti kādam ar mani mēroties. Saķert pērtiķus, kaut veselu baru, man ir tīrais nieks.

��� Ja tā, � teica tīģeris, � tad es gribētu ar tevi brāļoties.

���� Labi! � Tans iesmējās. � No �ī brī�a mēs abi esam brāļi. Nēsā mani sev uz muguras, un mēs pakļausim visus zvē�rus, kas dzīvo �ajā krastā.

Tīģeris neiebilda. Tans uzrāpās viņam mugurā, un abi de�vās ceļā. Pēk�ņi Tans pamanīja, ka pretī nāk me�a kuilis.

���� Paslēpies �eit, � Tans teica tīģerim, � bet es ie�u uz priek�u un visu uzzinā�u.

Tīģeris ielīda krūmos, bet Tans devās tie�i pretī me�a kui�lim. Tas jau grasījās viņu saplosīt, bet Tans pielika pirkstu pie lūpām, pavēlēja klusēt un tad teica:

���� Krūmos tev uzglūn tīģeris. Ja tu cirtīsies atpakaļ, viņ� tevi panāks. Ej un uzsāc cīņu! �is tīģeris ir tāds pavārgs, vi�ņam bail pat no manis, tu viegli tiksi ar viņu galā.

Me�a kuiļi ir jo nikni zvēri. Tiklīdz me�a kuilis izdzirdēja, ka viņam piedero�ā apvidū ielavījies vārgs tīģeris, kļuva bries�mīgi nikns un pa galvu pa kaklu metās cīņā. Tans pa to starpu uzrāpās augstāk kokā.

Abi zvēri cīnījās uz dzīvību un nāvi. Tā, lai me�a kuilis nedzirdētu, Tans uzmundrināja tīģeri:

��� Netaupi me�a kuili! Saplosi to!

Tad savukārt pamudināja me�a kuili, protama lieta, tā, lai tīģeris nedzirdētu, teikdams:

���� Nem uz ilkņiem tīģeri!

Viens otru tā plucināja, ka zemes pa gaisu juka, bet Tans �os abus tik kūdīja. Sacēlās tāds troksnis � it kā kalni grūtu. Tīģeris ar me�a kuili cīnījās, līdz abi pagura. Bet viens otru nekā nevarēja uzvarēt. Te viltīgajam Tanam iekārojās me�a kuiļa gaļas.

��� Zvel me�a kuilim ar abām ķetnām! Ne�ēlo viņa spran�du! � Tans teica tīģerim.

Tīģeris paklausīja. Kā belza me�a kuilim ar abām ķetnām, tā �is pagalam. Viltīgais Tans jau atkal izprātojis, kā paņir�gāties par tīģeri. Viņ� bija noskatījis izgāztu koku, kam ga�lotne gluda, bet resgalis vienos dzeloņos. Tans teica tīģerim:

���� Re, piemērota kārts, ar ko me�a kuili varētu nest. Man jau tās -jaudas nav daudz, tālabad ņem�u aiz galotnes, bet tu, spēkavīrs būdams, ķeries pie resgaļa!

Tīģeris tikai pamāja ar galvu, neko neiebilda. Abi sāka nest me�a kuili. Dzeloņi dūrās tīģerim skaustā, un viņ� no sā�pēm iebrēcās:

���� Ai-ai-ai! Nevaru panest! Pagaidi brītiņu, brālīt Tan!

���� Nekas, nekas, pacieties, � Tans mierināja. � Dro�i vien neesi radis, laikam jau pirmo reizi mū�ā nes me�a kuili.

Stiepa me�a kuili tālāk, taciņa veda kalnā, tīģeris atkal nelabā balsī iekaucās.

���� Nebrēc, � Tans viņu vārdoja. � No tavas brēk�anas me�a kuiļa gaļa vēl sasmaks, nebūs vairs gar�īga.

Tīģeris viņam noticēja � apklusa, sakoda zobus, nodūra galvu, stibīja me�a kuili tālāk. Tikai vienotrreiz, kad nemaz vairs nevarēja izturēt, klusām iesmilkstējās.

Viņi nonāca pie strauta malas. Te tīģeris paziņoja, ka viņ� ir izsalcis, un pieprasīja me�a kuiļa gaļu. Bet Tans �im atbildēja:

���� Tagad mēs ar tevi esam brāļi, un tāpēc, brāli tīģeri, tev, tāpat kā man, pieklājas ēst tikai ceptu gaļu. Cepta gaļa ta�u ir daudz gar�īgāka.

��� Neko darīt, lai notiek pēc tava prāta, � tīģeris bija ar mieru. � Tikai kur mēs uguni dabūsim?

Tans parādīja uz rieto�o sārto sauli.

���� Pavei, uguns gandrīz ar roku aizsniedzama, tur ma�nas vecmāmiņas mājās pavards liesmo. Aizdiedz labi a�i un atnes uguni. Tu tiksi ātri atpakaļ, bet, ja es ie�u, būs ar vec�māmiņu savs brītiņ� jāparunājas, aicinās vēl mani ieturēt va�kariņas. Vārdu sakot, tu nomirsi te badā, pirms mani sagai�dīsi.

Tīģeris pamāja ar galvu, uzteica saprātīgo brāli un, so�ļus neskaitīdams, drāzās pakaļ rieto�ajai saulei. Vienā elpas vilcienā viņ� bija pāri neskaitāmām aizām un pauguriem, cauri me�iem, bet saule joprojām kaut kur gau�i tālu.

Tans nopriecājās, ka ticis no tīģera vaļā, veikli paķēra di�vus akmeņus, iz�ķīla dzirksteli, aizdedzināja sausus �agarus un iekūra ugunskuru. Izcepa me�a kuili un pa gabaliņam vien notiesāja � gardākos kumosus vispirms, kas ne tik gardi � tos vēlāk.

Dumjais tīģeris dzinās pakaļ saulei visu nakti un visu dienu, bet saule � kā bija, tā palika kaut kur gau�i tālu. Viņ� noskaitās un beidzot griezās atpakaļ. Bet viltīgais Tans pa to laiku bija ieturējies gods godam � apēdis visu me�a kuili, atstājis tikai iek�as. Tās viņ� samaisīja ar zaļiem banāniem un visu to sabāza resnā un dobā bambusā. Tad paņēma me�a kuiļa ausis un paslēpa krūmos.

Atskrien tīģeris un nu izbadējies locīs iek�ā me�a kuili, bet to nekur vairs neredz. Tīģeris noskaities rēca:

���� Kur me�a kuilis? Tu, cilvēk, mani esi piekrāpis. Divas dienas un divas naktis es skrēju pāri aizām un kalniem, bet tavas vecmāmiņas māju tā arī neatradu!:

��� Tu, brālīt, laikam būsi nomaldījies, � Tans atbildēja un norādīja uz kvēlojo�ām ugunskura oglēm. � Es tevi gai�dīju, gaidīju, bet tā arī nevarēju sagaidīt. Pats aizjozu pa tais�nāko taciņu pie vecmāmiņas, palūdzu viņai uguni un nesos atpakaļ. Tavu daļu gaļas es tev atstāju.

Viltīgais Tans padeva tīģerim bambusu. Tīģeris izkratīja no tā visu, kas tur bija, un tūlīt sāka ēst. Norijis divus ga�balus, viņ� sāka rīstīties un brēca:

���� Kāpēc me�a kuiļa gaļa tāda skāba un rūgta?

��� Tā tava vaina, brāli tīģeri, � viltīgais Tans atbildēja. � Tu ar savām gaudām me�a kuiļa gaļu sabojāji. Aizmirsi jau, kā pats stenēji un vaidēji nesot.

Tīģeris, būdams vientiesīgs, noticēja, ka gaļa kļuvusi rūgta patiesi viņa vainas dēļ, aizmiedza acis un norija visu. Nāka�majā rītā tīģeris kopā ar Tanu atkal devās medībās. �oreiz viņi veltīgi klīda pa aizām un kalniem � neviens zvērs nepagadījās. Abi izsalku�i atgriezās strauta malā. Te Tans atce�rējās me�a kuiļa ausis, kuras bija paslēpis, un teica tīģerim:

���� Bads mūs piemeklējis, brāli tīģeri, būs vien jānogrie� pa�iem savas ausis un jāizvāra zupa, citādi stāvus jāmirst badā.

Tīģeris nobijās.

��� �odien griezīsim pa vienai ausij. Griez tu, brālīt, vis�pirms savējo.

Tans neiebilda, ieskrējis krūmos, spalgi iekliedzās it kā aiz'sāpēm un tūlīt pat iznāca, rokās nesdams me�a kuiļa ausis.

��� Es jau nu sev uzreiz abas nogriezu, � viņ� teica tīģe�rim. � Tāds laikam mans liktenis. Bet pievakarē būs tava kārta.

Tans un tīģeris me�a kuiļa ausis apēda. Tuvojās vakars, atkal nekāda medījuma. Pienāca laiks tīģerim �ķirties no sa�vām ausīm. Tīģeris mēģināja tās noplēst ar saviem asajiem nagiem � visu pauri asiņainu saskrāpēja un no sāpēm kauca. Tad Tans viņam teica:

��� Eh, tu neproti, nav tev pieredzes. Dod es palīdzē�u �

Tīģeris bija ar mieru. Tans tūlīt pat paņēma uzasinātu bam�busa �ķēpeli un veikli nogrieza tīģerim abas ausis. Tīģeris no sāpēm ierēcās, ielēca krūmos un tur nogulēja līdz pat vaka�ram ne ēdis, ne dzēris. Bet Tans izvārīja tīģera ausis, paēda un, kad likās atpūsties, noņēma galvas apsēju. Tīģeris, ierau�dzījis, ka Tanam abas ausis vietā, ierūcās:

�� Tu esi viltnieks, Tan! Tu esi krāpnieks, Tanī

Tans, manīdams, ka var iziet plāni, pārlēca pāri strautam un aizbēga. Tīģeris metās viņam pakaļ, skrēja un brēca pilnā rīklē:

��� Turiet Tanu, grābiet Tanu ciet!

Tans no bailēm sāka jozt vēl ātrāk. Viņam priek�ā dega me�s, Tans ieskrēja dego�ā me�ā. Tīģeris no viņa neatpalika. Degumā un dūmos smakdams, Tans nepamanīja, ka iegāzās dziļā bedrē. Tās dibenā rāpoja bruņurupucis. Pēc maza brītiņa arī tīģeris pie bedres klāt. Tans viņu ieraudzīja un teica:

���� Brāli tīģeri! Ausis ta�u man atauga, tāpēc tu veltīgi turi uz mani ļaunu prātu. Bet man tevi jābrīdina, ka gaidāma briesmīga nelaime: drīz debesis nokritīs uz zemes un visu dzīvo saspiedīs. Ja gribi izglābties, lec pie manis bedrē!

Tīģeris pacēla purnu gaisā, paskatījās uz debesīm. Tās ietī�tas melnos dūmu vālos, pauguri un kalni pat nebija redzami, toties visapkārt dega koki, ka sprak�ķēja vien. Tīģeris jau juta, ka uguns cepina muguru, nolēma, ka �oreiz melīgais Tans gan runā patiesību, un ielēca bedrē. Notupās blakus Tanam un visu laiku nenolaida acu no viņa ausīm � nekur pat rētu nemanīja. Tīģeris saprata, ka Tans viņu atkal piemānījis, ta�u izrēķinā�ties nesteidzās: sak, Tanu gan apēdīsi, bet kā ar pilnu vēderu pats tiksi no bedres laukā.

Tans, ieraudzījis sev blakus tīģeri, kļuva priecīgs, paķēra rīkstīti un sāka ar to tīģerim badīt ausi. Tīģeris aiz sāpēm iekaucās un noteica:

���� Ei, Tan! Liecies mierā, citādi tevi apēdī�u!

���� Tas neesmu es, brāli tīģeri, tas ir bruņurupucis. Izmet viņu no bedres, debesis nokritīs, saspiedīs �o plakanu � būs arī mums brangas vakariņas.

Kā tu tādai runai neticēsi? Tīģeris paķēra bruņurupuci un izsvieda no bedres. Bet Tans visu laiku ar zāles stiebriņu tik kutināja tīģeri. Tīģeris �oreiz bargi noteica:

��� Vai nedzirdēji, ka teicu � liecies mierā! Citādi tevi apri�u!

Tans izlikās, ka ir pārbijies, un ie�ņukstējās:

���� Brāli tīģeri, ja gribi mani apēst, ēd �eit pat bedrē. Tikai nemet mani ārā.

Tīģeris tūlīt pat sagrāba viltnieku un izlingoja no bedres.

Tans, nezaudēdams ne mirkli laika, sameta bedrē pagales un uzpūta uguni. No tās reizes dzeltenajam tīģerim uz ādas redzamas svītras un sviluma plankumi. Tīģeris pārlieku sanik�nojās, izlēca no bedres. Bet me�ā neizturams karstums un svelme. Tīģeris metās mukt, un Tans deva kājām ziņu uz otru pusi. Apskrēja apkārt dego�ajam pauguram un iznāca tie�i savā dzimtajā ciemā.

Pa to laiku cieminieki jau bija paguvu�i aizmirst viltnieka nedarbus, viņi nopriecājās, padzirdēju�i, ka Tans sveiks un vesels atgriezies. Ta�u Tans savu veco iedabu nemaz nebija mainījis.

Viņ� ieradās cienījamā vecākā mājā un teica:

��� Lūk, aiz tā paugura dambriedis, bēgot no me�a uguns�grēka, iekrita dziļā bedrē. Skrieniet un ņemiet viņu ciet�

Ļaudis paķēra �ķēpus un na�us, aizelsu�ies skrēja uz bedri. Tans tā kā nobijās, ka tikai ļaudis viņam par mānī�anos nesadod, tad nomierinājās un atkal ķērās pie nedarbiem. Apstaigāja mājas, no kurām ļaudis bija izskrēju�i, izzaga visus piparus, un grasījās jau ņemt kājas pār pleciem. Pēk�ņi pamanīja, ka ļaudis atgriezās. Tans uzlēca uz vecākā mājas jumta, stāvēja un skatījās. Ļaudis viņu ielenca. Vecākais iesita pa gongu un teica:

���� Ei, Tan! Liels ir tavs pārkāpums ļau�u priek�ā. Ja gribi palikt dzīvs, kāp zemē, atzīsti savu vainu visu priek�ā. Ja ne, ņemsi galu me�ā vai kalnos. Mēs neļausim tev kāju spert uz mūsu zemes, mēs neļausim, ka tu padzertos no mūsu strauta kaut vienu vienīgu malku ūdens.

Tans skaļi iesmējās � kā vilks iegaudojās, kā pantera ierē�cās. Viņ� iebāza roku grozā un sāka svaidīt uz visām pusēm sasmalcinātus piparus. Pipari, iekļuvu�i ļaudīm acīs, neļāva dienas gaismu vairs redzēt. Bērni un vecenītes sāka raudāt, vīrie�i kliegt, bet Tans nolēca no jumta un teciņiem devāsuz me�u.

��� Tans ir ļauns krāpnieks, � vecākais teica. � Viņ� ir bīstamāks nekā tīģeris me�ā, bīstamāks nekā krokodils upē. Sodīsim viņu!

Vīrie�iem pipari grauza acis, asaras plūda straumēm, ta�u viņi stingri turēja �ķēpus un na�us, lokus un bultas. Vecākais trīs reizes iesita pa bronzas gongu, visi metās pakaļ krāpnie�kam Tanam.

Tans jau bija ticis lielā gabalā. Viņ� skrēja un pēk�ņi pa�manīja, ka vecenīte un mazs bērns rosījās ap bi�u stropu resna koka dobumā. Tans apstājās un teica:

��� Vecmāmiņ, atļauj es tev palīdzē�u.

Vecenīte, ne sevi�ķi labprāt, bija ar mieru. Tad Tans vece�nītei teica:

���� Dobums atrodas pārāk augstu. Tu, vecmāmiņ, ļauj man uzkāpt tev uz muguras, un es jums dabū�u medu.

Vecenīte pieliecās. Tans uzrāpās viņai uz muguras, aizsnie�dzās līdz dobumam, vāca ārā medu un ēda pilnām mutēm, bet vecenītei teica:

��� Vecmāmiņ, pamēģini pacelt mani vēl augstāk, lai es va�rētu jums visu medu izņemt.

Vecenīte izslējās taisni � Tans stāvēja viņai uz pleciem. Viņa pacēla acis un pārliecinājās, ka Tans viņu bezkaunīgi krāpj. Tad viņa veikli pieliecās; Tana galva iesprūda dobumā, kājas palika gaisā karājamies � krāpnieks nu vienreiz bija sprukās!

Pa to laiku pieskrēja ļaudis. Viņi redzēja, kas te noticis, un vecākais skaļi teica:

��� Tans nu reiz ir beigts, bet tik nekrietnu cilvēku nevar atdot zemei!

Ļaudis tūlīt apkārt kokam sakrāva sārtu. Augstu �audījās liesmas, un koks kopā ar Tanu pēk�ņi atrāvās no zemes un pa�cēlās gaisā.

Tonakt spīdēja pilns mēness un ļaudis redzēja, ka koks ar visu Tanu cēlās aizvien augstāk un augstāk.

Vecākais parādīja uz mēnesi.

���� Lai viltnieks Tans ir uz laiku laikiem izraidīts, lai viņ� vairāk te uz zemes nekrāptu ļaudis.

Ciemā sāka dārdināt bungas un sist gongus � tā citkārt cieminiekiem pavēstīja, ka biju�as veiksmīgas medības.

Tans ar visu koku aizlidoja līdz pa�am mēnesim. Ieskaties tajā uzmanīgāk, vēl �obrīd viņ� tur ir redzams, visu laiku viņ� nopūlas, lai tiktu atpakaļ uz zemes.

.

Agrākos laikos dzīvoja vecs vīrs Zobuo. Viņam bija divas meitas � nu īstas daiļavas. Vecāko sauca par Nga, jaunāko � par Nzi. Viņi visi trīs mak�ķerēja zivis, d�ungļos izlika cilpas me�a -vistiņām, no tā arī pārtika.

Reiz viņi nozvejoja veselu kaudzi sīku zivtiņu, kas mir�dzēja kā īsts sudrabs. Meitas atgriezās mājās, bet tēvs devās uz d�ungļiem � sak, paskatīsies, vai slazdos nav iekritis kāds medījums. Aizgāja un katrā slazdā atrada pa vistiņai. Zobuo tās visas savāca � sanāca vai vesels kalns.

Vecais vīrs gāja, smagi apkrāvies ar me�a vistiņām, bet pats aiz prieka savas kājas nejuta. Pēk�ņi viņam pretī izlēca briemīgs pūķis, tik resns, ka tikai divi vīri varētu to aptvert. No rīkles tam �āvās liesmas, neiedomājamu karstumu dves�damas. Vecais vīrs nobijās, uz vietas sastinga. Bet briesmonis cilvēka balsī no�ņācās:

��� M-meitu atdos-si? C�, ���

Zobuo nobijās vēl vairāk: citādi jau nebūs � pūķis kāroja viņa meitu aprīt. Ta�u neko iebilst neuzdrīkstējās. Ko varēja zināt, briesmonis sadusmosies, visam ciemam nelaimi uzsūtīs. Un vecais vīrs pazemīgi atbildēja:

��� Labi, atdo�u tev meitu. Tikai pasaki � kura tev tīka�māka? Varbūt skaistā Nga?

��� N-negr-ribu, � pūķis no�ņācās.

Vecais vīrs atkal vaicāja:

��� Tad tu vēlies Nzi?

Pūķis pamāja ar galvu, parāpās sānis un palaida veco vīru garām, lai tas ātrāk tiktu mājās un atsūtītu savu jaunāko meitu.

Zobuo slāja pa ceļu, nevarēja atkauties no bēdīgām do�mām, sirds smeldza kā brūce. Jo ilgāk domāja, jo stiprāk sā�pēja sirds � viņam tik �ēl labsirdīgās Nzi, ka vārdos to neiz�teikt. Tikko līdz mājām aizkūņojās, bez samaņas zemē nogā�zās. Abas meitas sāka ap viņu rosīties, kaimiņi saskrēja, ar pūlēm veco vīru pie samaņas atdabūja. Tad viņ� izstāstīja ļau�dīm, ka aci pret aci saticies ar briesmoni, un neslēpa arī to, ka briesmonis kāro aprit viņa meitu, viņa mīļo Nzi. Ļaudis nobi�jās, nezināja, ko darīt, kā rīkoties.

Daiļā Nzi teica:

� Labāk lai briesmonis apēd mani nekā uzsūta nelaimi visam mūsu ciemam.

Ciema ļaudis uzteica drosmīgo meiteni, sarīkoja viņai at�vadu dzīres, sanesa bezgala daudz dāvanu. Kā visa tik te ne�bija: svārki, blūzes, segas, gongi, aproces, kakla rotas, da�ādī gardi ēdieni. Vārdu sakot, atvadījās kā no nelaiķes. Skaistā Nzi uzģērba vislabāko tērpu, ap kaklu aplika kaķla rotu, ap rokām � aproces, atvadījās no vecākās māsas, no nelaimīgā

tēva, no ciema ļaudīm, visiem zemu paklanījās un devās pie briesmoņa. Viņai pakaļ aizskrēja vecākā māsa, jo gribēja pati savām acīm redzēt, kas nu notiks ar jaunāko māsu. Nga klu�sībā priecājās, ka �is briesmīgais liktenis nav piemeklējis viņu.

Skaistā Nzi atnāca uz upmalu, bet tur viņu gaidīja bries�monis, smiltīs izlaidies �ņāca un spļāva liesmas. Nzi nenobijās, itin dro�i gāja briesmonim klāt. Vecākā māsa ilgāk neka�vējās, aiz bailēm ņēma kājas pār pleciem un uz māju prom. Pārskrējusi mājās, visiem stāstīja, ka briesmonis Nzi aprijis.

Ta�u īstenībā tā vis nenotika. Briesmīgais pūķis izrādījās ■esam ūdens valdnieks Tra�anlans, stalts, brīni�ķīgs jauneklis, da�ādu burvestību meistars. Kad Nzi dro�i piegāja viņam klāt, viņ� atguva savu parasto izskatu un maigi apskāva meiteni. Viņi kļuva vīrs un sieva.

Nakti jaunie pavadīja upes krastā. Saule jau bija krietni pakāpusies, bet viņi aizvien vēl gulēja. Pirmā pamodās Nzi, pa�ķēra pūķa ādu, atgāja sānis un apbēra to ar smiltīm. Tad at�griezās un gulēja tālāk. Drīz pamodās ari Tra�anlans, sāka meklēt savu pūķa ādu.

���� Vai nezini, kur palikusi mana pūķa āda?

���� Nezinu, � Nzi atbildēja. � Kā man to zināt? Es arī saldi gulēju � tāpat kā tu.

Te Tra�anlans iedomājās, vai viņa pūķa ādu nebūs klijas aiznesu�as, ta�u klijas apgalvoja:

�. Mēs neesam ņēmu�as tavu pūķa ādu, kas paņēma � nezinām.

Tra�anlans kļuva pikts, pieskrēja pie upes, sāka iztaujāt gan kokus, gan zāles, gan me�a dzīvniekus. Neviens nekā nezināja, papurināja tikai galvas � neesam ņēmu�i, neesam redzēju�i. Pēk�ņi kāds mazs putniņ� Tra�anlanam ie�ukstēja ausī, ka Nzi paņēmusi un noslēpusi viņa pūķa ādu. Tra�anlans atgrie�zās pie sievas un pieprasīja, lai parāda, kur noslēpta pūķa āda. Sieva paklausīja, bet piebilda:

��� Man ir bail, kad tu pārvērties par pūķi. Visu laiku par to vien baiļojos, ka tikai tu mani neapēstu.

Tra�anlans pa�ūpoja galvu un teica, ka cilvēkus viņ� nekad neēdī�ot. Tad Nzi nomierinājās.

Kādu dienu Tra�anlans uzsāka ar sievu sarunu, iztaujāja

par tēvu un māsu. Uzzināja, ka viņi dzīvo nabadzīgi. Jāteic, ka Tra�anlans bija ne tikai skaists un varens, lieliski pārval�dīja burvestības māku, bet bija arī pasakaini bagāts. Viņ� sir�snīgi vēlējās palīdzēt Nzi tēvam un māsai, vēlējās sagādāt tiem labāku dzīvi. Kopā ar sievu viņ� devās uz vecā Zobuo māju. Tra�anlans gāja pa priek�u, Nzi viņam sekoja. Tra�anlanu pirmā ieraudzīja vecākā māsa Nga un nenobrīnīties � tik staltu un glītu jaunekli savā mū�ā viņa nebija vēl redzējusi. Vecais Zobuo, kad ieraudzīja znotu, gau�i priecājās, nezināja, kur viņu sēdināt. Znots goddevīgi apjautājās par sievastēva veselību, pēc tam paņēma gongu un iesita pa to. Gongs sāka dūkt un dziedāt:

Nzi, tu mīļotā mana, Pārlieku trūcīgs tavs nams, Vien bifelis vecs un kleperis vāj�

�ai sētā ir atrodami. Kārnas vistas sētmalē ganās �

pārlieku trūcīgs tavs nams, Nzi, tu mīļotā mana. Nepiejau�u, ka trūkums �e mājo. Lai priecīgi gongi skan, Nzi, tu mīļotā mana!

Tiklīdz apklusa gonga skaņas, Nzi aizmiga cie�ā miegā. Bet Tra�anlans pieliecās tuvāk sievastēvam un teica:

� Es ceļos un dodos ceļā uz tjamu zemi, uz tirgu. Kamēr bū�u projām, lūdzu jūs, neaizejiet no mājas, bet rūpīgi pieska�tiet Nzi, nekur ārā viņu nelaidiet! Var gadīties, ka paies savs laiks, iekams es atgriezī�os.

Tra�anlans tā pateica un devās ceļā. Viņ� gāja, gāja un nonāca tjamu zemē. Tur viņu uzņēma ar neredzētu godu. Pats tjamu valdnieks pavēlēja upurēt dieviem bifeli un cūku, bet pēc tam ielūdza Tra�anlanu uz dzīrēm. Dzīru laikā Tra�anlans pēk�ņi atcerējās sievu, paņēma gongu un iesita pa to.

Gongs sāka diet un dziedāt:

Mīļā un jaukā Nzi, Celies, gulēts ir gana, Iekur pavardā uguni, Paņem rīsus un izvāri, Mīļā un jaukā Nzi,

Slieksnim pāri tu nekāp, Durvis jo cie�i aizdari, Mīļā un jaukā Nzi.

Nzi, kop� vīrs bija projām, ne reizi nespēra soli no mājas laukā. Visu laiku viņa skuma pēc vīra. Pret tēvu un māsu iz�turējās mīļi un laipni. Viņai ne prātā nevarēja ienākt, ka Nga vai svilst aiz skaudības un greizsirdības.

Kādu rītu Nzi pamodās, iekūra pavardā uguni, sāka vārīt rīsus. Tad arī Nga nolēma jaunāko māsu nonāvēt un iegūt vi�ņas vīru. Kad rīsi bija izvārīju�ies, Nga teica:

���� �odien necie�ami karsts, māsiņ, vai mums nevajadzētu aiziet nopeldēties?

���� Iesim, � ar prieku piekrita pieļāvīgā Nzi.

Vecais Zobuo, atcerēdamies znota teikto, negribēja jaunāko meitu laist. Ta�u Nzi, nevēlēdamās māsu sarūgtināt, devās vi�ņai līdzi uz jūru. Pirms peldē�anās Nzi gribēja apēst olu un apelsīnu, ta�u �ajā brīdī Nga izrāva nazi un nonāvēja māsu. Viņa novilka māsai drēbes, bet pa�u iemeta jūrā.

Uzposusies māsas drēbēs, Nga atgriezās un cerēja, ka viņu uzskatīs par Nzi un viņa kļūs Tra�anlana sieva.

Neviena dzīva dvēsele nebija redzējusi, ka Nga nogalināja māsu. To redzēja vienīgi saule, kas tobrīd spīdēja pie debesīm. Saule bija Tra�anlana sencis. Tā pavēlēja zivīm Nzi izzvejot un noslēpt.

To izdzirdēja mailīte un teica lielai zivij:

���� Es esmu pārāk maza. Tu esi krietni prāvāka, vari savā vēderā paslēpt Nzi.

Lielā zivs �oreiz paklausīja mazajai zivij un norija Nzi �■ ar visu nazi, kuru Nga bija māsas ķermenī iedūrusi. Pēc brī�a Nzi atdzīvojās un jutās itin spirgta un mundra.

Trīs dienas un trīs naktis viņa jau mājoja lielās zivs vēderā. Ceturtajā dienā Nzi piedzima dēls. Laiks uz vietas nestāvēja � dēls auga. Vēlās varens vilnis un izmeta lielo zivi krastā. Nzi dēls uz�ķērda zivij vēderu, un abi ar māti izkāpa malā. Viņiem pakaļ no zivs vēdera iztecēja cālis. Tas bija iz�ķīlies no olas, kuru Nzi pirms peldē�anās bija grasījusies apēst. Arī apelsīns bija glu�i neskarts. Cālis un apelsīns � tā bija visa bagātība, kas piederēja mātei un dēlam.

Nzi ieru�ināja apelsīnu zemē, un drīz no tā izauga tik va�rens koks kā kalns. Koka galotne iesniedzās pa�ās debesīs. Nzi ar dēlu sāka rāpties aug�ā pa koku. Nzi uzrāpās līdz galotnei un aizgāja paciemoties pie saules, bet dēls un cālis palika uz koka augstākā zara. Cālis jau bija paspējis izaugt par jaunu gailēnu un jautri dziedāja. Kokā ienācās brīni�ķīgi smar�īgi augļi, zari aiz smaguma noliecās. Spilgti oran�ais koks prie�cēja ceļinieku acis.

Tajos laikos ļaudis pa jūru brauca no koka stumbra izdob�tos vienko�os. Braukdami garām apelsīnu kokam, viņi piestāja pie krasta, lai iegādātos brīni�ķīgos un gar�īgos augļus. No tjamu zemes precēm piekrautā vienkocī atgriezās Tra�anlans. Ieraudzījis apelsīnu koku, viņ� sadomāja pamieloties ar aug�ļiem un piestāja malā. Tra�anlans tā arī neuzzinātu, ka ar apelsīniem tirgojas viņa dēls, ja pēk�ņi zibens nebūtu puiku apgaismojis un saule nebūtu ieteikusies:

� Paskaties, o, Tra�anlan, kāda puikam aproce! Viņ� ta�u ir tavs dēls. Bet skaistā Nzi, viņa māte, �obrīd sēd blakus man.

Tra�anlans satraucās. Skatās � puikam uz rokas patiesi mirdz tā pati aproce, kuru viņ�, Tra�anlans, bija uzdāvinājis savai sievai, pirms devās uz tjamu zemēm. Nu Tra�anlans rūgti no�ēloja, ka tik ilgu laiku bija �ķīries no sievas un dēla un nebija spējis viņus pasargāt no nelaimes. Kā to lika para�a, Tra�anlans paņēma sauju rīsu, svieda tos dēlam, tad pa�ņēma otru sauju un pasniedza dēlam. Abi cie�i apkampās un ne vārda aiz prieka nespēja izrunāt. Pēc tam iesēdās laivā un brauca tālāk.

Tikko bija tiku�i līdz jūras vidum, no dzelmes iznira jūras dievs un izsauca taifūnu. Jūras dievs grasījās Tra�anlana vienkoci nogremdēt. Te Tra�anlans pārvērtās par draudīgu pūķi un metās cīņā ar jūras valdnieku. Ta�u jūras valdniekam drīz vien nācās lūgties �ēlastību. Tra�anlans ar dēlu devās tālāk un bei�dzot sasniedza vietu, kur dzīvoja vecais Zobuo.

Kop� tās dienas, kad viltīgā Nga bija aizvilinājusi māsu uz jūras krastu un nonāvējusi, vecais vīrs staigāja pavisam drūms. Tikai tagad, ieraugot znotu ar kādu mazu zēnu, veca�jam vīram ap sirdi kļuva priecīgāk.

Puika iegāja iek�ā un, domādams, ka arī māte ir atgriezu�sies iesaucās:

���� Māmiņ! Dod man ātrāk ēst! Esmu ļoti izbadējies.

Nga tie�i tobrīd vārīja rīsus un nolēma izlikties, ka viņa

būtu puikas māte. Ta�u viņa nepaguva pasniegt puikam rīsu bļodu, kad viņ� pielēca kājās, izrāva bļodu mātesmāsai no ro�kām un ar to viņai iesita. Nga nokrita zemē, bet puika izstās�tīja tēvam, kādu ļaunprātību Nga pastrādājusi. Tra�anlans, būdams pēc dabas labsirdīgs, pierunāja dēlu, lai viņ� Ngai pie�dod.

Tad tēvs ar dēlu pacēla acis pret debesīm un sāka saukt Nzi. Nzi nolēca uz zemes, un viņi visi sāka dzīvot kopā.

Dzīvoja Tra�anlans sievastēva mājā, bet drīz vien viņu sāka mocīt skumjas. Viņ� ilgojās pēc savas dzimtās puses, kur mita māte un tēvs. Kopā ar Tra�anlanu ceļā posās arī sieva un dēls. Nga arī viņiem sekoja pa pēdām. Viņa vēl nebija zaudējusi ce�rību kļūt par Tra�anlana sievu. Tiklīdz viņi bija nonāku�i lielas upes malā, Nga a�i nogrūda Nzi no kraujas, un tā pazuda zem ūdens. Tra�anlans pagriezās un skatījās � sievas nekur nebija. Viņ� pabrīnījās un vaicāja:

���� Nga, kur palika Nzi?

���� Ak, nabaga Nzi, � Nga atbildēja, � viņa paklupa un ievēlās ūdenī. Mana nabaga māsa�

Tā vaimanāja ļaunā Nga, bet klusībā priecājās, ka beidzot izdevies nostumt māsu no ceļa un tagad viņa kļūs Tra�anlana sieva. Bet Tra�anlans paņēma burvju nūjiņu, iegremdēja to ūdenī � vienu, divas, trīs reizes. Nzi izpeldēja, izkāpa malā un, it kā nekas nebūtu noticis, gāja tālāk.

Viņi gāja, gāja un beidzot nonāca pie jūras. Te Nga pama�nījās un atkal iegrūda Nzi ūdenī. Topa�brīd garām peldēja hai�zivs un norija Nzi. Bet Tra�anlans atkal iegremdēja burvju nūjiņu viļņos � un ūdens atkāpās. Jauneklis haizivi noķēra un Nzi atbrīvoja.

Nga nelikās vēl mierā un pēc neilga brī�a vēlreiz iegrūda Nzi jūrā. �oreiz Nzi savā glieme�nīcā paslēpa milzu gliemezis, un gliemezis nokļuva tjamu zvejnieku tīklos.

Tra�anlans prasīja vecākajai māsai, kur palikusi viņa sieva. Nga atbildēja, ka Nzi dro�i vien bū�ot nomaldījusies. Tra�an-

lans noskuma un nolēma, lai notiktu kas notikdams, sameklēt sievu. Nga un dēlam viņ� pavēlēja atgriezties mājās, bet pats devās tālāk ceļā, jo nespēja dzīvot bez savas mī|ās Nzi. Nejau�i Tra�anlans pienāca pie būdas, kurā dzīvoja tjamu zvejnieki, kas bija izzvejoju�i milzu gliemezi. Tra�anlanam ne prātā ne�nāca, ka Nzi varētu būt paglābusies glieme�nīcā. Bet saule at�sūtīja pie viņa putnu, un tas teica:

� Zini, katru nakti no glieme�nīcas ārā iznāk Nzi. Tra�anlans sāka novērot glieme�nīcu, un kādu dienu viņam laimējās ieraudzīt, ka no tās iznāca Nzi. Jauneklis metās pie sievas un viņu apkampa. Abi tā priecājās, ka to vārdos grūti izteikt. Nedaudz paciemoju�ies pie tjamu zvejniekiem, viņi de�vās atpakaļceļā.

Beidzās lietus sezona, un ciema ļaudis varēja atsākt zveju. Visi līksmoja, ka vecā Zobuo mājā atgriezusies brīnum jaukā Nzi un viņas staltais vīrs. Nzi kopā ar citiem cieminiekiem de�vās mak�ķerēt zivis un katru dienu pārnesa mājās bagātīgu lomu.

Nga, sapratusi, ka viņai neizdosies kļūt par Tra�anlana sievu, ari sāka sapņot par burvju pūķi. Ari viņa kopā ar visiem gāja uz upi, ta�u nevis zivis zvejot, bet gan pūķi meklēt.

Meklēja, meklēja un beidzot atrada. Ta�u �is pūķis izrādījās rijīgs un nikns. Sākumā Nga viņu turēja murdā, bet pūķis ap�rija visas zivis, nobarojās tik brangs, ka murdā viņam vairs nepietika vietas. Nga viņu pārlika krūkā, ta�u arī tur pūķim drīz kļuva par �auru. Tad Nga sameklēja vislielāko trauku un pūķi ielika tajā, bet drīz arī �is trauks pārsprāga un sa�ķīda lausku lauskās.

Pienāca laiks līst kokus un ierīkot laukus. Tra�anlans ar sievu un dēlu devās uz kalna pakāji. Līdzi Tra�anlanam ap�strādāt kalnu tīrumus izgāja visi ciema ļaudis. Milzīgais pūķis ne soli neatkāpās no savas saimnieces � kur gāja Nga, turp � arī pūķis. Divas dienas viņ� izlikās labs, bet tre�ajā dienā uz�klupa savai saimniecei un to norija.

Pa to laiku Tra�anlans ar sievu centīgi irdināja zemi un i nepamanīja, ka pūķis aprija viltīgo Nga. Kad attapās, Nga nekur vairs nebija. Tra�anlans apvaicājās kokiem un zālēm:

��� Varbūt jūs redzējāt, kur Nga palika?

Ne koki, ne krūmi nemīlēja ļauno un ne�ēlīgo Nga � un visi kā viens atbildēja:

���� Nga aizgāja uz mājām rīsus vārīt.

Vienīgi kāds mazs kociņ�, kas auga pa�ā tīruma malā,

teica:'

���� Sieviete, par kuru tu jautā, atpū�as strautā.

Tra�anlans, to dzirdot, jau visu saprata. Kopā ar dēlu viņ�

nokāpa pie strauta. Tur Tra�anlans uzvilka sev pūķa ādu un ielēca ūdenī. Strauta dibenā gozējās milzīgs pūķis. Tad Tra��anlans teica:

��� Pacel galvu, es gribu tevi izrotāt ar �o skaisto kakla rotu.

Pūķis nopriecājās, izslēja galvu, Tra�anlans viņam veikli uzmauca kaklā stipru stīpu, bet pie tās piesēja resnu virvi. Tad viņ� izkāpa krastā un gribēja pūķi no strauta izvilkt. Lai kā nopūlējās, ta�u to nespēja. Nācās sameklēt divus milzīgus zi�loņus, kuri tad arī pūķi no strauta izvilka.

Tra�anlans uz�ķērda pūķim vēderu, un Nga iznāca ārā. Viņa visa bija vienās rētās. Ko Tra�anlans tikai nedarīja, lai rē�tas sadziedētu � gan mazgāja ar strauta ūdeni, gan turēja lietus gāzē, bet nekas nelīdzēja. Tra�anlans zināja, ka Nga ir viltīga un nelietīga, tomēr darīja visu, un ar burvestības pa�līdzību viņu atkal padarīja par skaistuli. Pēc tam viņ� teica:

� Tagad tu alla� būsi tāda, tikai liec aiz auss � nekad neiedomājies dienasvidū pastaigāties saulē.

Ta�u stūrgalvīgā Nga to neņēma vērā. Pa�ā karstākajā svelmē viņa izgāja no mājas un tai pa�ā mirklī pārvērtās par ķirzaku.

Te nu Tra�anlans nekā vairs nevarēja viņai palīdzēt. Ta nu Nga nodzīvoja savu dzīvi kā no�ēlojama ķirzaka.

.

Kas nu to pateiks, kuros laikos tas notika, kad Debess bija pret ļaudīm tik �ēlīga, ka ļāva tiem augām dienām sēdēt, rokas klēpī saliku�iem. Pat ēdienu viņiem atsūtīja gatavu. Ļaudis palaidās neiedomājamā slinkumā, ne ar kādu darbu sevi ne�apgrūtināja. Ja kādam iekārojās apēst augli, piegāja tikai pie koka un to noplūca. Ja kādam iegribējās pamieloties ar gaļu vai zivīm, aizgāja tikai uz me�u vai pie strauta un bez kādas pie�pūles paņēma to, ko vēlējās. Rīsu lauki zaļoja visur, bet tīru�mus, kas pletās kalnu nogāzēs, apstrādāja kaplis. Kaplis gan celmus lauza, gan me�us cirta, gan uzara zemi. Cilvēks kaplim tikai parādīja, kas tam jādara, uz kurieni jādodas, un kaplis tūlīt ķērās pie darba.

Kaplis apstrādāja laukus, nesa baļķus no d�ungļiem, bū�vēja mājas, lasīja �agarus, ar ko rīsus izvārīt vai sasildīties. Vārdu sakot, ļaudis nepazina ne mazāko rūpju, kļuva slinki un nolaidīgi. Viņi pie darbīgā kapļa pierada, un neviens to pat lāgā neievēroja. Kaplis par to daudz neko nebēdājās, uz ļau�dīm ļaunu prātu neturēja, bet ar prieku izpildīja viņu gribu un pats tiektin tiecās pēc darba. Ne brīdi mierā nestāvēja.

Ļaudis palaidās slinkumā tiktāl, ka viņiem apnika izdomāt kaplim darbu no agra rīta līdz vēlai naktij, viņi noskaitās un to aizsvieda pa roku galam. Kaplis tādu izrīcību ņēma ļaunā, ļaudīm nekā neteica, bet nozuda no viņu acīm.

Nepagāja ilgs laiks, un ļaudis visu, kas ēdams, bija noēdu�i. Gribot negribot pa�iem vajadzēja ķerties pie darba. Kādam pat laimējās dabūt rokā kapli, bet �is neparko vairs negribēja viens pats strādāt, kā to bija darījis agrāk.

Kop� tā laika cilvēkam nācās ņemt kapli rokās un pa�am strādāt, muguru neatlieku�am, gādāt sev iztiku.

.

Varbūt tas notika sen, varbūt ari nesen. Stāsta, ka reiz dzī�vojis kāds me�a gars � jautrs un �vītīgs. Viņam nekā cita nevajadzēja kā tikai papriecāties, padancot un padziedāt. Kādu dienu viņ� nolēma pieņemt pāva izskatu. Pāva zeltainās spalvas visus gau�i pārsteidza: garā aste zaigoja spo�ās vara�vīksnes krāsās, krūtis mirdzēja kā saule, bet acis zvīļoja kā divi dārgakmeņi. No rīta līdz vakaram, pats tīksminādamies ar savu skaistumu, pāvs cienīgi pastaigājās pa kalniem un me��iem un i nepamanīja tos daudzos me�a putniņus, kas tam lab�prāt būtu pakalpoju�i.

Netālu no tās vietas, kur mēdza pastaigāties zelta pāvs, dzīvoja putnu ķērājs. Katru dienu viņ� izlika cilpas un tīklus. Putnu ķērājs bija me�ā ne vienu reizi vien pamanījis grezno pāvu un, lai notiktu kas notikdams, gribēja to dabūt ciet.

Kādu dienu viņ� sagatavoja tīklu un izlika lamatas. Me�a gars pāva izskatā, uzminējis putnu ķērāja nodomu, slazdā vis neiekrita. Viņ� izspārdīja uz visām pusēm mietiņus, ar asajiem nagiem saplēsa tīklu drisku driskās un pats veikli nozuda.

Pievakarē putnu ķērājs slāja apskatīt lamatas un bija vai�rāk kā pārliecināts, ka pāvs jau spārdās viņa tīklā. Piegājis tuvāk, redzēja, ka zemē mētājas mietiņi un tīkla skrandas, bet no pāva nebija ne miņas. Putnu ķērājs noskaitās un cieti ap�ņēmās brīni�ķīgo putnu tomēr noķert.

�Varbūt zeltainais pāvs ir kāds me�a gars?� putnu ķērājs prātoja. �Tad viņam paklausa burvības spēks. Nekas, nekas, lai viņ� būtu kas būdams, sirds krūtīs tak viņam pukst. Bet kura sirds gan spēj būt vienaldzīga pret sievietes skaistumu? Sameklē�u pāvieni, un tad arī lepnais pāvs būs man rokā.�

nav nodrukātas 218, 219

Zeltainais putns jaunavas izskatā izpeldējās, izkāpa malā un lūdza puisim atdot spārnus, bet viņ� nevēlējās tos atdot. Zeltai�nais putns pārvērtās par gaili un draudīgi pielēca puisim klāt, bet �is nenobijās. Zeltainais putns pārvērtās par bifeļu māti, ta�u puisis arī �oreiz klusēja un klusēja. Tad zeltainais putns pārvērtās par milzīgu klinti, kas draudēja uzgāzties virsū. Puisis sarāvās, nobijās un atdeva putnam zeltainos spārnus.

Tre�ajā dienā puisis noslēpa raibos spārnus. Putns lūg�us lūdzās atdot tos, bet puisis i nedomāja to darīt. Tad putns pieņēma da�ādu dzīvnieku izskatu, bet puisis spārnus neat�deva. Sarkanais un zeltainais putns, nevarēju�i tre�o sagaidīt, ņēma un aizlaidās. Bet putns ar daudzkrāsainajām spalvām kļuva pui�a sieva.

Pui�a māte uzdāvināja jaunajam pārim bungas.

� Ja jums kādreiz ievajadzēsies manu palīdzību, uzsitiet trīs reizes pa bungām. � Paslepus vēl dēlam piekodināja, lai sievas pļāpā�anu lai�ot gar ausīm. Kop� �ī brī�a māte nomie�rinājās un uz zemes vairs nerādījās.

Drīz jaunajam pārim piedzima divi dēli. Vīrs un sieva abi pārmaiņus dēlus pieskatīja un pārmaiņus strādāja tīrumā. Ta�jās dienās, kad mājā palika tēvs, viņ� sameklēja spārnus un atļāva dēliem ar tiem rotaļāties. Turpretī tajās dienās, kad mā�jās palika māte, bērni tikai raudāja. Māte nejau�i uzzināja, ka tēvs dod viņiem spārnus, ar ko rotaļāties. Iztaujāja bērnus, un tie viņai arī parādīja, kur spārni noslēpti.

Mātes priekam nebija gala � viņa, kur tas laiks, kad ilgo�jās pēc tēva mājām. Pielika sev spārnus un kopā ar abiem bērniem un visu māju uzlidoja debesīs.

Vīrs atgriezās no tīruma, krietnu brīdi stāvēja kā sāls�stabs � nekā nevarēja aptvert. Nebija ne mājas, ne sievas, ne bērnu. Maz pamazām viņ� noģida, kas noticis. Vienīgi bun�gas � tās bija paliku�as. Viņ� atcerējās, ko bija teikusi pa�a māte, piegāja pie bungām un trīs reizes uzsita.

Māte tajā pat mirklī nolaidās lejā pie dēla. Dēls viņai iz�kratīja sirdi.

Māte paņēma dēlu un kukuragā uznesa debesu augstumos. Nonācis debesīs, viņ� redz, ka pretī skrien trīs puikas. Pir�mais puika bija sve�s, otrs � arī, bet tre�o tūlīt pazina � tas

bija viņa dēls. Tēva sirdī uzbangoja niknums, viņ�, aizmirsies dusmās, dēlam iesita. Puika laida vaļā raudas. Un tūlīt parā�dījās raibs putns, lai aizsargātu dēlu. Sieva ieraudzīja vīru un pabrīnījās. Aizveda vīru uz māju, paslēpa un nevienam par viņu neteica ne pu�plēsta vārda. Ta�u viņas tēvam, Debess zvaigznei, nekas nepalika nezināms, nekas nepalika neredzēts. Viņ� sāka meitu iztaujāt par nepazīstamo cilvēku. Viņai nā�cās izstāstīt, ka tas ir viņas vīrs, kas no zemes ieradies ciemos.

Debess zvaigznes kungs pavēlēja znotam ierasties pie viņa, lai kopā padzertu tēju, patērzētu. Bet pats bija nodomājis vīru nogalēt. Sieva-putns aizsteidzās uz savām istabām un teica vīram:

� Tev jāiet apciemot mans tēvs. Pielūko, nedzer tēju, tikai papūt. Es pārvērtī�os par vanagu un ielido�u pie jums. Tik�līdz ieraudzīsi vanagu, kliedz, ka atlidojis ļauns putns, kas grib nelāga darbu pastrādāt. Tēvs pielēks kājās, ņemsies

nav nodrukātas 222, 223

iegribējās, lai vīrs nomirst reizē ar viņu, un viņa uzrakstīja sūdzību pa�am Debesu valdniekam.

Valdnieks pasauca likteņu grāmatas glabātāju un uzdeva viņam ar �o jautājumu tikt galā.

Glabātājs atvēra lielo likteņu grāmatu, skatījās � jau�neklim lemts vēl ilgi dzīvot un palikt jaunam. Izglābto skudru ta�u bija bijis tik daudz, ka skaitīdams nesaskaitītu, un katra jauneklim bija pielikusi pa gadam no sava mū�a!

Tomēr Debesu valdnieks nosprieda citādi.

� Nu vienreiz pietiek! � viņ� teica. � �is cilvēks jau tā�pat ir pārāk ilgi bijis jauns.

Lielās likteņu grāmatas glabātājs ņēma un izplēsa jaunekļa mū�a lappusi, un tad arī jauneklis nomira reizē ar savu sievu.

Viņos aizlaikos dzīvoja vīrs un sieva. Viņi nodzīvoja ilgu un garu mū�u mīlestībā un saticībā, tikai viena bēda � viņiem nebija bērnu. Kādreiz vecenītei samilza kājas pirksts, un no tā izlēca varde. Varde nu vecī�iem bija dēla vietā. Kad dēliņ� paaugās, vecāki viņu nodeva skolā. Pagāja savi divpadsmit gadi, un jauneklis Varde atgriezās mājās gudrs un �akls, ne�baidījās ne pie kāda darba rokas pielikt, lai saviem vecākiem palīdzētu.

Pamanījis, ka tēvs nāca no �agaru cir�anas, tūlīt steidzās tēvam pretī un izņēma viņam no rokām cirvi. Tēvs skatās un brīnās: dēls Varde jāteniski sē� uz cirvja, bet cirvis pats skrien uz mājām. Līdz trīs nedabūja izskaitīt, kad puisis Varde jau sauc mātei, lai padzen nost vistas un atver durvis.

Dēls tagad visu darīja vecāku vietā gan mājā, gan tīrumā. Vecī�iem kļuva vieglāk dzīvot. Tikai skumji un sāpīgi viņiem bija redzēt savu dēlu vardes izskatā.

Kādu dienu dēls Varde devās apstrādāt lauku, bet tēvs palika mājās. Tēvs, piegājis pie durvīm, paskatījās uz attāla�jiem kalniem un redzēja, ka viņa tīrumu ara stalts puisis. Tēvs, savām acīm neticēdams, skrēja uz tīrumu, bet tur no pui�a

ne vēsts. Tikai dēls Varde tupēja uz arkla. Arkls pats ara. Va�gas iznāca dziļas un līdzenas.

Reiz vakarā puisis Varde teica tēvam un mātei:

��� Mīļie vecāki, esmu izaudzis liels, būtu tā kā laiks lūko�ties pēc sievas. Dzirdēju, ka valdniekam esot brīnum daiļa meita. Viņa būtu man laba sieva un krietns palīgs mājā. Mumsvisiem dzīve kļūtu priecīgāka.

Tēvs un māte pabrīnījās un nobijās. Pat meita no bagātas mājas diez vai nāktu uz viņu būdiņu dēlam par sievu, kur nu vēl valdnieka meita � Tēvs teica:

���� Dēliņ, pagaidi. Tu vēl esi pārāk jauns, lai precētos, tu vēl dzīvi lāgā nepazīsti.

Pavardā beidza kurēties uguns, iestājās nakts. Māte cen�tās dēlu visādi pierunāt, tēvs pārliecināt � viss veltīgi; dēls Varde tikai pakratīja galvu un palika pie sava.

Otrā rītā viņ� atvadījās no tēva un mātes un aizlēca prom.

Puisis Varde nonāca pie valdnieka pils nocietinājumiem. Uzlēca uz vaļņa un ņēmās kliegt � sauca pils ļaudis. Neviens viņam pretī neiznāca.

��� Valdnie-iek! Valdnie-iek! � kliedza puisis Varde. � Aiz�dzen prom vistas, lai viņas mani nenoknābā. Izliec ta�u to�veri, lai es varētu ielēkt tajā.

Valdnieks iznāca, bet � skaties, kā gribi, � neviens nebija redzams, jo Varde ta�u bija maza. Valdnieks toveri ar ūdeni tomēr izlika.

Puisis Varde ielēca toverī un pa visu valdnieka pils pa�galmu nokliedza, ka nācis pie princeses precībās.

���� Kur nu tu, tāds maziņ�, pie princeses precībās nāktu, � valdnieks viņam atbildēja. Un, lai precinieku atraidītu, deva viņam uzdevumu: � Ja gribi princesi dabūt sev par sievu, tad atstiep man tādu paresnāku baļķi.

Valdnieks domāja, ka tāds darbs puisim Vardei nebūs pa spēkam.

Ta�u valdnieks gau�i maldījās. Puisis Varde devās uz tu�vējo me�u un sameklēja visresnāko baļķi. Valdnieks nepaguva ne tēju padzerties, jau redzēja, ka baļķis pats veļas uz pili.

nav nodrukātas 226, 227

.

VJETNAMIE�U PASAKAS

�Krupis � pa�a Debesu valdnieka radinieks . Zaķis un tīģeris�Viltīgā zaķa nedarbi�; Kā radās moskīti�; That Sans�Kā radās pērtiķi ; Trīs meistari [ Bambuss ar simts posmiem ; Krauklis kokā ; Mazumu lūdza, trīsreiz vairāk saņēma .� Skolnieks un akmens suns ; Kraukļu dāvana 'Zvejnieks sadraudzējas ar akmens sargu . .Neparastā batāte un brīnumainais tilts . Divi znoti ; Apķērīgais puika ; Kaķis ir un paliek kaķis ; �Nieks� par astoņām monētām� ; Kā divi draugi pusdienas paēda �. Ceļa vidū arklus taisa; ; Neredzēta �ūska ; Kur� ātrāk zīmē ; Jūsu kalps to zina ; Kā neveiksmīgos pielūdzējus pārmācīja . ; Krāpnieks zirgā ; Apskau�amais precinieks ; Dumjais znots ; Vai tas esmu es vai mūks?�Kā muļķis brilles pirka ; Gārnis prot runāt ; Cūkas �ēlabas ;

MIENGU PASAKAS

Zutis un zivs Tai ; Burvju halāts ; Brlnumāzis ; Brīnumnūja ; Akmeņi paliek, apelsīni aizpeld� ;

TJAMU PASAKAS

Princis Stiprinieks ; Kā Kokosrieksts kļuva par valdnieka znotu� ;Zelta kurpīte ; Ka Dops un Ka Dcks ; Prātīgais znots ;

SEDANGU PASAKAS

Krauklis un pāvs ; Zilonis un skudras ; Lapsa un gailis ; Brīnumpērle ; Stiprinieks Roks ; Kā zibeņu dievs nāca uz zemi;

BANĀRU PASAKAS

Tīģeris, mednieks un zaķis ; Kā bruņurupucis ar tīģeri skrieties gāja . Pērkona un zibeņu dieva meita ; Bagātnieks Bots Ro, lāga vīrs Herits un die�viete Ija Konkeha ; Rīsu dievs Zans Katu; Rīsu dievs un ļaunie gari ;

D�ARAJU PASAKAS

Drakons Dams; Krūka ar zeltu

Brīnumāzis: Vjetnamas tautu pasakas/ No krievu vai. tulk. Br 556 A. Sprīvule; Māksi. V. Grants. � R.: Liesma, 1979. � 230. lpp., il. (�Brīnumzeme�. Pasaules tautu pasakas).

70803-442 A (Vjet)

� M 801 (11) � 79 390.79.4803010000 g4 35 yjet

6 � 814

7 � 814

1 Uzdāvinot beteli, meitene ir atzinusies mīlestībā.

8 � 814

[1] batātes � tīteņu dzimtas augs, kura miltainos bumbuļus, tā sauktos saldos kartupeļus, lieto uzturā.

[2] buda � vjetnamie�u pasakās buda parādīts kā sirms, labsirdīgs vecītis. Viņ� palīdz grūtdieņiem un cīnās par taisnību.

[3] ja�mas valdnieks � augstākā dievība vjetnamie�u folklorā. Tas ir apveltīts ar maģisku spēku, cīnās par taisnību.

[4] bctelc � no piparu lapām un palmu sēklām pagatavots tonizē�jo�s zelējamais.

[5] zems � sens vjetnamie�u garuma mērs, apmēram 500 m.

[6] drakons � valsts varas stipruma simbols.

[6] Banko (kiniski: Paņ-gu) � ķīnie�u mitoloģijā � pirmeilvēks.

[7] k u a n s � naudas vienība senajā Vjetnamā.

[8] tongs � administratīva vienība senajā Vjetnamā, tajā apvienoti vairāki ciemi.

[9] cinka monētas vjetnamā tika kaltas pirms xviii gadsimta, un tās bija apgrozībā līdztekus vara un sudraba monētām.

[10] austrumu zemēs izplatīts kalendārs, kurā katram divpadsmit gadu cikla gadam ir sava dzīvnieka nosaukums.

[11] bhagavata � indusu dieve, �ivas sieva.

[12] 5ais � garuma mērs, nedaudz lielāks par 1,5 m.

[13] garā māja � dzīvojamā ēka, kas sasniedz simts metru garumu un ir sadalīta daudzās telpās � �pavardos�.

[14] pēc para�as, lai nodro�inātu sev garu labvēlību, nakts pirms grūta darba jāpavada kopienas mājā.

[14] Jangkongs � kalnu dievs, Vjetnamā nebija sevi�ķā cieņā.