Arata un lauva

mongoļu pasakas

brīnumzeme

PASAULES TAUTU PASAKAS

.

.

Reiz� Jā, jā, tas bija pasakaini sen � gandrīz pirms diviem gadu desmitiem. Dzestrā priek�pavasara dienā ar mūslaiku brīnumputnu Ilu es lidoju uz tālo Mongoliju. Sī zeme manā iztēlē �ķita glu�i teiksmaina. Bargās vēstures lappuses, kas stāsta par pagātnē aizgrimu�ajiem hanu laikiem, mijās ar leģendām par Suhe Batoru un �odienas vēstīm par so�ciālisma celtniecību Mongolijā. Gribējās pa�a acīm redzēt, kāda īsti ir �ī zeme, kādi ir tās ļaudis un kā viņi dzīvo.

Zem lidma�īnas spārna aizzalgoja sniegiem un lediem klātas kalnu grēdas, pēc tam skatienani?*pavērās dzeltenbrūni pauguraini stepju pla��umi ar tum�u punktiņu lielākiem un mazākiem puduriem. Prāvāko pun�ktu�jurtu mazās skupsnas bija aīli � lopkopju apmetnes, sīko punktu lielās plētnes bija aitu, govju, kamieļu ganāmpulki� Kādā ielejā pavī�dēja lāsmaina upes �autra, gai�u māju kvartāli ar jurtām nomalēs. Tā bija Ulanbatora � Mongolijas galvaspilsēta, un tad no debesu augstu�miem mēs strauji sākām tai tuvoties.

Vairākas dienas aizritēja Ulanbatorā. Iepazinos ar rakstniekiem, ap�meklēju koncertus, biju pionieru pilī, staigāju pa pla�ajām, taisnajām cen�trālajām ielām un iegriezos nomalēs, kur jurtu virknes pamazām nomai�nīja nami. Noskatījos zirgu jā�anas sacīkstes, kurās mclnacaini puikas uz ņipro mongoļu zirdziņu mugurām demonstrēja apbrīnojamu veiklību. Ar aizrautību sekoju jauno cīkstoņu finālsacensībām. Muskuļoti zēni tra�dicionālajā cīkstoņu tērpā un mazajos stulmenī�os ar atliektiem purnga�liem, rokas iepletu�i, viens otru kā divi kareivīgi vanagi brīdi vēroja, tad saķērās cīņai�

. Kādudien mans pavadonis, jaunais rakstnieks Migmars, pavēstīja, ka nākamajā rītā agri dosimies ekskursijā uz vienu no rajona centriem � Cecerlegu.

� Tas nav tālu, � viņ� teica, � ap �etrsimt piecdesmit kilometru.

�oferi mums vispār ļoti labi, turklāt mēs brauksim ar pieredzes bagatu braucēju. Ceļ� tikai būs tāds pavasarīgs �

Izbraucām ar gaziku vēl pirms rītausmas. Pie stūres sēdēja kalsns ve�uks, kam spēcīgi rādījās vienīgi vaigu kauli. Nudien, biju noba�ījies, vai viņ� spēs izturēt tālo braucienu. Ceļ� turpretī man nemaz nelikās �au�bīgs: zilgam ritam austot, kādu stundu braucām pa glu�i cie�amu asfaltu.

Domāju: ja tik vien to'bēdu ceļā kā tās nedaudzās bedrītes, tad veltīgi Migrnars uztraucas. Apkārtne kļuva arvien samanāmāka, arvien zilgmaināka � Te pēk�ņi mūsu stūrestētiņ� laida pāri kādam lēzenam grāvim tādā kā tīrumā. �Tā!� man ie�āvās prātā, �jau aizmidzis!�� Bet Mig�rnars nopūzdamies sacīja: � Esam tiku�i uz ceļa �

��� Kā?. Kur tad te ceļ�?

��� Pieci kilometri � tā un pieci � tā. Un �etri simti � �itā � � Mig�rnars pameta ar roku uz priek�u.

Desmit kilometru plats ceļ�? Brauc, kā gribi? Izrādījās �jā �

Kur bija manāma kaut cik iebraukta rise, pa to arī ripoja mūsu gaziks. Ripoja vienu stundu, divas� Rīts plauka kā fantastiska rudzupuķe. Stepe, pakalnu kumpās muguras, ieplakas un gravas � zeme un debess tinās zilzilā plīvā.

Rītsvīda zilums pēc kāda laika sāka bālēt un lēnām gaist. Skatienam pavērās arvien pla�āki tālumi.

Domāju: �Kādas gan ainavas paveras Mongolijas tuksnesīgajos ap�vidos un kādas varenajos kalnos? Kāda izskatās Orhonas ieleja ar Cingishana rezidences pilsdrupām? Mongolijas Altajā di�enākās kalnu virsotnes sniedzas vairāk nekā 4000 metru augstumā, Gobi Altajā, Hangaja kalngrēdās arī ir turpat vai 4000 metru augsti milzeņi. Liela, īpatna, daudzveidī-ga, da�ās dienās neaptverama zeme� Gandrīz divdesmit piecas reizes lie�lāka par Latviju ��

Pēk�ņi nokauca bremzes. Es ietriecos panelī, Migmars � manā skaustā. Bet gar vējstiklu aug�up uz�āvās plando�a ēna.

�� Vanags!�stūresvīrs pikti pagrozīja stūri un arī galvu. � Tik tikko stiklu neizsita pagāns �

Pēc kāda laika viņ� pamanīja lēzenā nokalnē sirojam lapsu un, lai�kam nespēdams pārvarēt mednieka kārdinājumu, piedeva gāzi un dzinās labu gabalu rudastei pakaļ, kamēr tā nozuda vērmeļu puduros.

Brokastojām kādā somonā � lauku ciemā. Dzērām tēju ar pienu. Vis�caur bija jau�ams neatvairāms jēru smārds. Man tā vien likās, ka pat tēja smar�oja pēc aitām � Bet neviens, �ķiet, to nemanīja. Un es arī sāku aprast. Centos uztvert mājokļu veidolu, telpu iekārtojumu, ielūkojos cil�vēku sejās, viņu ģērbā, ieklausījos valodā, kas man �ķita skaidra un lab�skanīga.

Melnīgsnējie mongoļu bērni �aurām, ie�ķībām, spridzīgām acīm lū�kojās ceļavīros vai savā nodabā skraidīja, rotaļājās. Dzirdēju viņu ska�nīgo skaitāmo dziesmiņu, kas mazliet atgādināja mūsu rotaļpantus:

Erhe, merhe, Coktima, An�ik, vati�ik, Cootima!

Pat pilnīgi nejau�i sarunu biedri bija ļoti atsaucīgi, parādīja lielu cieņu man kā draugu zemes pārstāvim, stāstīja par savu ikdienu, para�ām. Aizbraucot no somona, piezīmju grāmatiņā tapa dzejolis:

MONGOĻU IERA�A

Somons �Lauku ciems � vai viss jāapstaigā!

No jurtas uz jurtu sauc doties,

Un te jāskūpsta tikai uz viena vaiga

Atvadoties.

Ciemiņ� aizbrauc ar zilu ritu,

Debess un saule to pavada spodra.

Viņ� atbrauks vēl kādreiz,

�Lai noskūpstītu

Uz otra.

Braucām drīz vien garām iespaidīgajai, vientuļajai Tahira klintij. Spraucāmies cauri lieliem aitu bariem. Nogriezāmies pie kamieļu gana, un viņ�, tāpat arī milzīgie kupraini, ļāva mums fotografēties. Migmars pat uzkāpa uz viena �tuksne�u kuģa komandtiltiņa� starp abiem kupriem. Es neuzdro�inājos. Man likās, ka, pajutis sve�inieku, lāga kustonis aiz�nesīs mani vēl Cecerlegai garām �

Apmēram pusceļā �oferis kādas gravas malā pieturēja, lika mums izstaipīt kaulus un pats atstatu no budurganiem � stepes sauszāles kum�ķiem � uzkūra ugunskuru, lai drīz vien sauktu mūs pusdienās.

Gaļa gar�oja lieliski, tā bija sulīga, ar tīkamu dūmu piegar�u. Koka katlā gatavota gaļa vienmēr labi gar�ojot, �oferis paskaidroja. �Koka katls� � tas esot iesms� Novākdams traukus, viņ� izteica no�ēlu, ka nevarot |aut mums pasēdēt uz melnā paklāja � jāsteidzoties, tāls ceļ� vēl priek�ā.

��� �Melnais paklājs�, � paskaidroja Migmars, � tā ir nomelnējusī, no pelniem un oglēm attīrītā ugunskura vieta �

No gravas gaisā pēk�ņi cirtās me�a pīļu bars; ve�uks noelsās vien:

��� Unega! Lapsa!

Kā pirmīt, saskrējies ar vanagu, viņ� izskatījās tīri vai izmisis: bise viņam bija palikusi mājās!

Pēcpusdienā uzspīdēja rēna saulīte. Un saulgozēs ceļ� bie�i vien ieņirbējās. Domāju: varbūt man acis noguru�as.

��� Migmar, kas tas? � rādīju uz ņirbo�o ceļu.

�� Peles, � viņ� mierīgi atbildēja, � jūt ma�īnu tuvojamies, steidz pazust alās.

��� Tik daudz peļu? �

��� Nudien netrūkst, � Migmars atmeta ar roku. � Te dzīvās radības diezgan!

Mēģināju pierakstīt da�us zvēru, putnu un kukaiņu nosaukumus mongoļu valodā: buga � briedis, �andaga � baltais zaķis, �ono � vilks, temē � kamielis, burged � ērglis, mogoj � �ūska �

Atceļā, pamanījis uz kāda aizsalu�a ezera pelēkā ledus klāja tum�us siluetus, vaicāju: kas tur?

Migmars atdarināja ar roku bļitkotājiem raksturīgos �estus un pie�bilda;

��� Trīsreiz �itā, un re � tāda �ķila �

Klaji izteicu neticību, un nākamajā mirklī �oferis izdarīja tikpat spēju manevru kā ceļa sākumā � mēs aizkratījāmies pa lauku kaut kur sāņus. Izrādījās, turpat aiz pakalna bija ciemats. Migmars parunājās ar pirmo sastapto sirmgalvi, un tas mūs ieveda savā malkas �ķūnītī. Uzmetu acis augstajām grēdām un apjuku � lielās, garās �ķilas grēdās bija� sasaldētas līdakas!

�oferis paņēma klēpi zivju Migmaram un sev, un mēs braucām tālāk.

Sausajās stepēs dega kūla. Liesmiņas lodāja pa zemi, vēj� nesa tālumos palsu dūmu plīvu. Tas bija ziemas pado�anās karogs. Nu varēja nākt pavasaris. Migmars un �oferis varbūt jau redzēja dzimtos pla�umus pārklājamies ar jaunās zāles zaļumu. Vasarā, jūlijā, tad te esot visjaukāk � laiks pieturoties rāms un silts, nedraudot ne lietusgāzes, ne smil�u vētras, stepju klajumi viļņojoties kā zaļa jūra �

Abi dziedāja tautas dziesmas. Tās bija daiļskanīgas, melodiskas, liegi liriskas un arī rotaļīgas. Da�as pavisam īsas, citas � bezmaz vai bez�galīgas. Par zirgiem, par sirmajiem mākoņiem, par kamielēnu, par pa�vasari un ievām, par mātes glāstu, kas jūtams, lai cik tālu aizbrauktu �

Garajā ceļā diezgan daudz uzzināju arī par mongoļu tautas pasakām. Tagad, kad nāk klajā �ī grāmata, pie mongoļu vēstītājas folkloras gribas pakavēties īpa�i.

Tāpat kā Eiropas tautu folklorā, arī �eit sastopamies ar visām trim galvenajām pasaku grupām: ar brīnumu, dzīvnieku un sadzīves pasakām. Ne mazums tajās kopēju vai līdzīgu motīvu. Savos kādreizējos sirojumos mongoļi vienotru si�etu patapināju�i no Eiropas, kā arī atstāju�i da�labu motīvu iekarotajos apvidos. Jāpiebilst, ka mongoļi �obaltdien nav sasto�pami tikai Mongolijā vien, bet arī Burjatijas APSR Baikāla ezera ap�kaimē un Kalmikijas APSR ziemeļos no Kaspijas jūras, Pievolgā un citur. Da�labs pasakas aizmetnis vai rado�s pārstāsts radies saskarē ar austrumtautu folkloru, ar Indijas vēstītāju vārda mākslu.

Bet arī aizgūtie si�eti, tāpat pārstāsti, kuru galvenie notikumi un tēli �ķiet mums glu�i pazīstami, ir ar īpatnu mongolisku iekrā�u. Mums, piemēram, ļoti pazīstama var fiTdies pasaka par suni un kaķi, par abiem uzticamajiem draugiem, kuri, gribēdami palīdzēt savam saimniekam� dodas pasaulē meklēt apburto dārgakmeni. Ta�u saskatīsim tajā daudz arī tādu īpatnību si�etā, detaļās un pat varoņu raksturā, kādas Latvijā nevarētu rasties.

Mongoļu brīnumu pasakās tautas fantāzijas lidojums aizsniedzas no pazemes būtņu lusu valstības līdz debesu valdnieka hana Hurmasta tronim. Teicēju iztēle nereti atspoguļo ūdeņu valdnieka pils daili, viņu dzejiskā izdoma aizved klausītājus varoņgaitās pāri novadu novadiem un zemju zemēm. Bet burvestības un da�ādi brīnumi pasakās nav atrauti no reālās dzīves un konkrētās vides, tie dzimst tie�i īstenībā, un nereti pasakainie brīnumi būtībā nav nekas cits kā hiperbolizēta, dzejiski sa�kāpināta realitāte.

Daudzās mongoļu brīnumu pasakās varoņiem � spēkavīriem batoriem jāpārvar vareni �ķēr�ļi. Tie ir nccaurbrienami me�i, nepārbraucamas un neapejamas jūras, nepārvaramas kalnu grēdas un stāvas klin�u sienas, ugunskalni un verdo�i ūdeņi.

Mongoļu pasaku varoņiem pretī stājas ne vien citi spēkavīri vai mil�i, bet arī pārdabiski spēki, da�ādi nezvēri un briesmoņi: daudzgalvainie mangasi, pūķi, vampīri, kas suc asinis, �ulami jeb garpurņi, kas spēj pārvērsties par jebkuru priek�metu, dzīvnieku vai nezvēru.

Varoņiem vienmēr rodas labi palīgi, vispirms jau viņu uzticamie līdzgaitnieki zirgi, kas prot ierunāties cilvēka balsī un dot labus pa�domus. Hunana rūsganais kumeļ� pasauc palīgā savus brāļus � stepes vēju un negaisa mākoni. Vēj� pārnes varoni pāri nāves upei, negaisa mākonis glu�i kā burvju paklājs � pāri baismīgajai jūrai. Rūsganais kumeļ� zina arī, kā uzveikt daudzgalvaino mangasu.

Labsirdība, nesavtība tiek dāsni atalgota ne vien ar naudu, dārg�lietām, bet arī ar brīnumainām veltēm: ar nedziesto�u oglīti, kura var visu stepes kūlu acumirklī nodedzināt, var likt jūrai vārīties, ar visspē�cīgu gana nūju vai bozi, kas pieveic veselu karaspēku, pārmāca jebkuru ienaidnieku, ar ādas maisu, kurā kumiss neizsīkst.

Vēl vairāk par burvjiem, brīnumputniem, gai�reģiem un apburtajiem zirgiem palīdz varoņiem viņu pa�u attapība un gudrība.

Mongoļu sadzīves pasakās ar lielām simpātijām notēlots veiklais, apsviedīgais asprātis badar�s � apkārtklejojo�ais ubags. Viņam nav māju, bie�i vien nav ko likt uz kārā zoba, bet viņ� ir brīvs un nekad nenokar galvu. Ļaudis viņu labprāt uzņem un izmitina, jo badar�s zina pastāstīt daudz interesanta, nereti var arī bēdās palīdzēt. Blakus asprātīgajam klaidonim badar�am darbojas vientiesīgais sliņķis, kuram uzsmaida laime. Vienmēr viņ� pamanās nokļūt briesinpilnos apstākļos, un katrreiz laimīga nejau�ība nāk viņam talkā.

Mongoļu tautas pasakās sastopams ne tikai spilgts pozitīvais pie�mērs, bet arī asprātīgi hiperbolizēts pretpols, kūtrības, neizdarības un nejēglības a^s nopēlums. Tikpat nesaudzīgi kā muļķība, cietsirdība, var�mācība un nesaticība atmaskota arī nenovīdība. Pelnīto atmaksu saņem arī ikviens, kur� netur doto vārdu. Aizmirstais solījums arvien tiek at�gādināts, bet � ak vai, ja nu to atgādina nevis ar vārdiem, bet ar bozi, kas ne ar kādām lūg�anām nav atvairāma �

Ļoti asi izsmiets slinkums un negausība.

Kā spilgtākie negatīvie varoņi mongoļu sadzīves pasakās notēloti zemes valdnieki, hani, noijoni un citi augstmaņi un viņu pakalpiņi. Par vienu no saviem pavēlniekiem kādā pasakā vienkār�ie ļaudis saka: �Mūsu hans kā tāds aptaukojies zirgs: daudz ēd, strādāt nemaz negrib.�

Hani, izkalpinādami spēkavīrus, dod viņiem pārcilvēciskus, brīnumpilnus uzdevumus, cen�as nomaitāt, lai spēkavīri viņu varenību neaizēnotu.

Bet aizvien notiek ta,ka tautas varoņi ne tikai veic visus uzdevumus, bet beigu beigās atdara tautas mocītājiem, kļūst viņu vietā par valdniekiem.

Mongoļu pasakās bie�i notēlots nekautrais dīkdienis klejojo�ais mūks lama. Viņ� aizvien ir negatīvais pasaku' varonis, jo arī pieder pie tautas paverdzinātājiem un izsūcējiem. Pirmsrevolūcijas laika Mongolijā liela loma bija reliģijai budismam. Pastāvēja Būdas garīdznieku lamu klos�teri, kas vienkār�ajai tautai bija jāuztur. Būdas kalpi lamas skaitījās aratu aizgādņi, skolotāji un dziednieki. Viņi klaiņoja no aīla uz aīlu, no jurtas uz jurtu un arī bija uzturami. Tie drīzāk gan bija kā lāsts, jo ne�kautri jaucās vienkār�o ļau�u dzīvē, izvazāja slimības, pauda tuinsonīgus uzskatus un bie�i vien atņēma nabaga mājniekiem pēdējo kumosu. Lama vienmēr notēlots kā nekrietns viltnieks, vienkār�o ļau�u izmantotājs, kura: gudrība ir tikpat ap�aubāma kā viņa svētulība.

Ne vienā vien mongoļu pasakā notēlota arī �avganea � vecā, lieku�līgā mūķene, kas drīzāk atgādina raganu, nevis dievbijīgu sievu.

Saisto�as ir arī mongoļu tautas dzīvnieku pasakas. Tajās darbojas tīģeris, lauva, jaks, vilks, lapsa, zaķis, aita, suns, kaķis un citi pazīstami pasaku varoņi ar zināmu iedabu. Bet mongoļiem ir ari savi iemīļoti dzīvnieku pasaku varoņu pāri? vērsītis un tīģerēns, vērsītis un kazlēns. Uzticama draudzība un attapība pasargā viņus no ļaundariem, glābj visās briesmās. Bez �agatas, bezdelīgas, balo�a, zvirbuļa notēlots arī krauklis un ērglis. Vietumis parādās zilonis un antilope. Ne vienā vien pasakā notēlotas peles un arī �ūskas. Tās palīdz varoņiem pārvarēt grū�tības, veikt iz�ķirīgus uzdevumus. Mongoļu dzīvnieku pasakās, tāpat kā mūsu folklorā, bie�i vien blakus dzīvniekiem darbojas cilvēks.

Mongoļu folklorā zaķim tāds pats raksturs un loma kā klasiskajās pasakās, bet vairāk izcelta attapība; zaķis parādās nereti'interesantās, savdabīgās situācijās un ar izmaņu pasargā ne vien sevi, bet ari citus bēdubrāļus, kas daudz lielāki un stiprāki par vjņu.

Kamielim, tāpat kā zirgam, ļoti liela loma mongoļu tautas dzīvē un arī folklorā. Viena no skaistākajām pasakām ir �Bārenītis baltais kamielēns�, kurā ar lielu sirsnību notēlotas mazā, baltā kamielēna ilgas pēc savas mātes, kas ne�ēlīgi no�ķirta un aizdzīta uz sve�u malu pie ciet�sirdīga saimnieka.

Mongoļu tautas sadzīves pasakas cildina uzticamu draudzību � vienu no lielākajiem dārgumiem pasaulē. �Pasaka par draudzību� beidzas ar vārdiem: posts un bēdas baidās ienākt tāda cilvēka jurtā, kam ir uzticami, draugi.

Ko māca mongoļu pasakas? Krietnumu, godīgumu, �aklumu, atsaucību un vērību.

Kā laime rodama? Ne jau savu labumu meklējot, bet palīdzot citiem. �Domājiet par citiem, tad jums pa�iem labi klāsies!� saka tevs vecākajiem dēliem, kuri darīju�i pāri jaunākajam brālim, pametot viņu likteņa varā. Kāda ir arata dēla Anandas trīskār�ā laime? Viņ� tēvu paklausījis, labus darbus iemācījies, turklāt prot vērst ļaunus cilvēkus par labiem.

Mongoļu pasakās visai bie�i iedarbīgi izmantots raksturu komisms. Veiksmīgā sliņķa, svētulīgā lamas, it īpa�i atjautīgā badar�a notēlojumā aizvien ievīta humora stīga. Protams, neizpaliek arī satīra, dzēlīga ironija. It bie�i izmantots arī situāciju komisms.

Mongoļu pasakās līdztekus tradicionāliem izteiksmes līdzekļiem un pazīstamām pasaku norisēm sastopamas da�as īpatnības, kuras saistītas ar mongoļu tautas dzīves apstākļiem. Tas, pirmkārt, attiecas uz kolorītu, pasakās notēloto dabu: pla�ajām stepju klajotnēm, pauguriem un kalniem, liellopu ganāmpulkiem, zirgu un kamieļu tabūniem, aitu bariem. Tā kā mongoļu straujie un izturīgie zirdziņi ir mazi, jā�anas sacensībās pie�dalās nevis pieaugu�ie, bet gan piecus līdz divpadsmit gadus veci bērni. Bie�i pieminēts argals � �govs plāceņi�, ar kuru vāk�anu nodarbojas �aklas, gudras meitas, saimnieces un cienījami dēli; tas ir ierasts kurināmā veids Mongolijā, un tāpēc ceļo�ana pāri jūrai uz �govs plāceņiem� kļūst glu�i saprotama kā izdomas rotaļa. Nereti pasakās figurē baltā jurta, jurta ar rotājumiem, �koka katls�, �melnais paklājs�, pavīd da�ādi ti�cējumi. Piemēram, laimi ceļiniekam varot pieburt; slacinot viņa iemītās pēdas ar pienu. Ūdens turpretī, īpa�i melns, esot ļauna zīme un ūdensnesējs � nelaimes vēstnesis.

Līdz Cecerlegai un atpakaļ ap tūksto� kilometru. Braucām turpat vai trīsdesmit stundas. Viņā galā �oferis izskatījās tikpat �irgts kā iz�braucot.

Visu ceļu mēs ar Migmaru bijām runāju�ies, un vecais, nenogur�dināmais �oferis ne vien vērīgi klausījies, bet manu pavadoni daudzreiz papildinājis. Ceļu īsinot, viņ� bija dziedājis mongoļu tautas dziesmas, kamēr pavisam sabiezēja vakarkrēsla.

Ulanbatorā atvadoties, norāvu cepuri no galvas aiz cieņas pret sīksto vīru. Viņ� bija man atklājis savu dzimteni tādu, kāda tā ir, � ārēji paraupju, daudzviet pirmatnīgu, neskartu, ra�enu un dāsnu, bagātu un savdabīgi krā�ņu arī garamantu ziņā.

Viss Mongolijas brauciens kopumā toreiz ilga deviņas dienas. Katra diena iespiedās reljefi atmiņā. Daudzkārt jutos kā parādnieks tālo draugu priek�ā. Nebiju tur aizmirsts, saņēmu sirsnīgas vēstules.

Pa �o laiku esmu divkārt ticies ar Migmaru. Vienreiz pavisam ne�gaidīti Krakovā, otrreiz Maskavā bērnu rakstnieku starptautiskajā kon�ferencē. Abiem jau sirmi deniņi, bet atmiņas joprojām dzīvas un spilgtas.

�� Kā mūsu �oferim klājas?

�� Nekādas vainas. Turas kā līdz �im.

�� Pasveicini! Pasaki, ka mongo|u pasaku grāmatu esmu pārtulkojis.

�� Katrā ziņā! Viņ� ļoti priecāsies.

Pārlasu pasakas, un man liekas: redzu austam brīnumzilu rītu. Krēsla kļūst palsāka, gaisīgāka, un acu priek�ā paveras stepes pla�umi, pavīd pakalni un kalngrēdas. Ganāmpulki� Jurtas� Uz ņipra zirdziņa auļo jātnieks ar sveicienam paceltu roku. Bet, rau, tur pamalē aiz tum�zaļas automa�īnas uzvirmo palsa putekļu svītra! Vai tas nav mūsu iztu�rīgais gaziks ar nenogurdināmu mongoļu vīru pie stūres? �

Esi sveika, zilo rītu zeme!

** Jāzeps Osmanis

i

Kādā novadā dzīvoja vīrs, ko sauca par batoru Sedkiltu, par Dro�sirdi. Turpat dzīvoja kāds cits vīrs, ko sauca par Aimhaju � Bailuli.

Reiz �im novadam uzbruka ienaidnieks. Bators Sedkiltu pa�ņēma zobenu, �aujamo loku, bultas, uzkāpa zirgā un aizjāja savu zemi aizstāvēt.

Bet Aimhajs apraka zemē savu mantību un paslēpās no ie�naidnieka kalnos.

Spēkavīrs Sedkiltu ilgi kāvās ar ienaidnieku, daudzas brūces tika cirstas viņa miesā, tomēr kaujas lauku viņ� nepameta. Dro��sirdis aizvien atradās kaujinieku pirmajā rindā. Viņu ieraugot, pretinieki pagrieza savus zirgus un bēga.'

Pienāca uzvaras diena, bet līksmajās dzīrēs Dro�sirdis ne�ieradās. Turpretī pirmais bija klāt no�ēlojamais Bailulis. Kauji�nieki aizsteidzās, lai uzmeklētu batoru Sedkiltu, un uzgāja viņu stepē, kur norisa pēdējā kauja. Dro�sirdis gulēja zālē un ne�kustējās.

Kaujinieki satrūkās.

���� Kas tev kai�? � viņi jautāja. � Vai esi dzīvs? Kāpēc nenāc uz uzvaras dzīrēm?

Dro�sirdis trausās kājās un skumji sacīja:

���� Nekad mana roka vairs necilās zobenu, nekad vairs uz�varas svētkos nedzīro�u. Ienaidnieka bulta laupījusi man acu gaismu, akls esmu kļuvis, neko vairs neredzu . ..

Kaujinieki atveda batoru Sedkiltu uz viņa jurtu, Bailulim

sacīdami:

���� Tu esi viņa kaimiņ�, palīdzi viņam nelaimē.

Aimhajs atbildēja:

. � Es viņu kā tēvs savu dēlu pieskatī�u. Akls spēkavīrs ir nevarīgāks par mazu bērnu, tāds pat tēju sev nevar uzvārīt.

Tā Aimhajs sacīja, visiem dzirdot. Bet klusībā nodomāja: �Kāpēc lai sve�am cilvēkam palīdzu?.Vai es viņu aklu esmu pa�darījis? Vai es viņu karā esmu sūtījis?�

Tā nodomājis, Aimhajs atlaidās uz sava mīkstā tūbas paklāja un aizmiga.

Ciets miegs bija Aimhajam. No rīta viņ� pamostas, atver acis, bet neko neredz. Acu gaisma pa nakti bija zudusi.

Aimhajs, izbaiļu pārņemts, sauca palīgā. To padzirdot, bators Sedkiltu nodomāja: �Laikam Aimhaju piemeklējusi kāda nelaime. Varbūt es viņam varu līdzēt?�

Paņēma bators Sedkiltu kūju un, cik vien ātri varēdams, stupāja pie kaimiņa. Netālu no Aimhaja jurtas viņam ceļā gadījās kāds sve�s vīrs. _

���� Kurp iedams? � �is vaicā.

���� Eju pie Aimhaja. Viņu laikam nelaime piemeklējusi, jāiet palīgā.

Vīrs saka: � Neraizējies! Es viņam palīdzē�u. Bet saki � kur tu savas acis esi zaudējis?

���� Naidnieka bulta sagandēja man acis. Neredzu vairs sauli, neredzu dzimto stepi, savu draugu sejas neat�ķiru vairs!

Sve�ais brīdi klusēja. Pēc tam uzlika roku uz batora Sed�kiltu pleca, sacīdams:

���� Kur� savu zemi ienaidniekam atkarojis, tam jāredz saule pāri tās pla�umiem. Klausies, ko teik�u: ej vien taisni pa �o ceļu, nekur nenogriezies. Kad nonāksi pie liela akmens, piedur pirkstu pie tā un gaidi. Pats redzēsi, kas notiks. Ej a�i un nekavējies!

Bators Sedkiltu gāja, kā vēlēts. Gāja ilgi jo ilgi, pēdīgi at�dūrās pret di�u akmeni, kas aiz�ķērsoja ceļu, tālāk neļau�dams iet.

Dro�sirdis piedūra pirkstu pie tā, un topa�brīd labā acs viņam kļuva redzīga. Piedūra pirkstu atkal � kreisā acs kļuva redzīga.

Bators Sedkiltu aiz prieka pieplaka pie zemes un mutēja to, skatījās saulē un raudāja aiz laimes�

Kad bators dzīrās iet mājās, viņ� pamanīja tuvējā kalnā pla�u dārzu, dārza vidū � lielu māju. Viņ� gribēja paraudzīties, kas tur dzīvo, un kāpa kalnā. Necik tālu Dro�sirdis vēl nebija ticis, kad satika kādu sve�inieku. Tas nopūlējās ap klintsbluķi, gribē�dams to izkustināt. Bators Sedkiltu vaicāja, ko �is tā pūloties, ko ar to bluķi gribot darīt.

Vīrs atbildēja:

���� Visi mūsu strauti izsusēju�i, cilvēki mirst aiz slāpēm. �is klintsbluķis aizsprostojis kalnavotu.

Bators Sedkiltu sacīja:

���� Tādu milzeni pat simt cilvēku nepakustinās, bet tu viens pats gribi to novelt!

���� �is klintsbluķis ir apburts! � atbildēja sve�ais. � Pat tūksto� stiprinieku to neizkustinās. Bet, ja tam piedursies kau�jinieks, kuram gods ir vairāk vērts nekā dzīvība, tad klintsbluķis uzreiz sadrups. Visi mūsu zemes kaujinieki jau raudzīju�i te cits pēc cita, bet kā nekā, tā nekā. Pamēģini arī tu, varbūt būsi īstais.

Bators Sedkiltu piedūrās pie klintsbluķa, bet tas palika, kur bijis.

���� Kā redzams, arīdzan tu neesi tas, kur� �o klintsbluķi var sadrupināt, � skumji sacīja sve�ais. � Ej vien savu ceļu�

Bators Sedkiltu devās tālāk un drīz vien aizsniedza kalna virsotni. Te viņ� ieraudzīja māju ar dārzu un mājas pagalmā lielu paklāju. Uz paklāja bija izlikti visvisādi gardumi, augļi, kādi vien pasaulē rodami.

To pamanījis, Dro�sirdis sajuta milzīgu ēstgribu. Viņ� jau pastiepa roku pēc trekna jēra gaļas gabala, tomēr neņēma. �Kā tad es viens pats bez saimnieka ēdī�u?� viņ� nodomāja. �Jā�pagaida, kamēr namatēvs pārnāks un pacienās.�

Gaida, gaida � saimnieka kā nav, tā nav. Bet ēst gribas, ka vai traks!

Pēk�ņi debesīs kaut kas nogranda, no�vīkstēja un dārzā pa�rādījās cilvēkēdājs mangass ar trim galvām.

���� Ko tu te dari? � briesmonis vaicā.

��� Gaidu namatēvu. Trakoti ēst gribas!

Trejgalvis atple� visas trīs rīkles un ierēcas:

���� Namatēvs ar savējiem tikai rīt pārradīsies, ņem, ko gribi, un ēd � viens kumoss vairāk vai mazāk!

���� Nē, sve�ās mājās tā darīt neklājas! � atsaka bators Sedkiltu.

Trejgalvis saskaitās:

���� Ņem, kad tev saka! Ja neēdīsi, pa�u dzīvu aprī�u!

Bet Dro�sirdis nenobijās, palika, kur bijis, un savas domas nemainīja.

��� Ja rīko�os pēc tava prāta, � viņ� trejgalvim teica, � tad bū�u bezgodis. Gods man vairāk vērts nekā dzīvība!

Briesmonis ierēcās, metās virsū dro�sirdīgajam kaujiniekam. Bet �im ne �aujamā loka, ne zobena, nekā. Ko nu glu�i kailām rokām padarīsi? Rāva priedi ar visām saknēm no zemes laukā, savicināja un zvēla briesmonim. Tas iekaucās, izpūta uguns liesmas no savām trim rīklēm. Bet Dro�sirdis arī no uguns ver�smes neizbijās.

� Tavs prāts nenotiks! � viņ� iesaucās un belza vēlreiz.

No briesmoņa'rīklēm sāka mutuļot melni dūmi, kalns iegrima tumsā. Zeme ar debesīm saplūda kopā. Bators Sedkiltu neredzēja, kā trejgalvis bija pielavījies klāt. Nogāzis Dro�sirdi zemē, viņ� �ņāca pie auss:

���� Ēd, citādi tevi dzīvu aprī�u!

Bators Sedkiltu juta, ka gals klāt. Pēdējo reizi piespiedās viņ� pie dzimtās zemes un ska|i iesaucās:

�Kas ar godu mirst, to ļaudis godāt neaizmirst! Kas neprot kaunu, to pat savējie piemin ar ļaunu!

Siem vārdiem izskanot, melnie dūmi pa�ķīrās un parādījās kāds vecs vīrs.

' � Celies aug�ā! Celies! � viņ� labsirdīgi skubināja.

Bators Sedkiltu pielēca kājās, raudzījās sve�ajā vīrā.

���� Es tev parādīju ceļu uz lielo akmeni, � vecais saka. � Nu, vai esi to atradis?

Dro�sirdis paklanījās vecajam līd� zemei.

���� No sirds tev pateicos, labais burvi! Bet kur gan palicis mangass?

�■ Es pats biju pārvērties par mangasu, gribēju pārbaudīt,

kas tev dārgāks � gods vai dzīvība. Redzu, ka savā godprātībā tu esi taisns kā bulta lidojumā. Lai tev labi klājas!

Bators Sedkiltu gāja mājās, bija tik izsalcis, ka tikko kājas varēja pavilkt. Nonāca pie apburtā klintsbluķa, atspiedās pret to, iai atpūstos.

Tiklīdz piedūrās pie klintsbluķa, tas uzreiz sadrupa. Un no zemes tai vietā iz�ļācās varens kalnavots. Ūdens brāzās lejup, kur cilvēki mira aiz slāpēm.

Dro�sirdis nopriecājās, ka bija citiem nestundā līdzējis. Gāja uz savu jurtu. Satika kaimiņu Aimhaju. Tas nāk, ar kūju ceļu taustīdams. Pasper soli, patausta, pasper soli, atkal patausta.

���� Kas tev lēcies? � jautā bators Sedkiltu. � Ko tu ej taus�tīdamies?

���� Ak bēdu, manu bēdu! Manas acis ir pagalam! Nekad vairs neredzē�u ne savus treknos aunus, ne savu jauno jurtu, ne sud�rablietas!�

Bators Sedkiltu saka:

���� Ej pa �o ceļu taisni uz priek�u un nekur nenogriezies! Nonāksi pie di�a akmensfPiedur tam pirkstu, tad redzēsi, kas notiks. Ej a�i, nekavējies!

Aimhajs paklausīja kaimiņa padomam. Gāja, gāja, līdz no�nāca pie lielā akmens. Piedūra tam pirkstu, uzreiz labā acs kļuva redzīga.. Piedūra pirkstu atkal <� kreisā acs kļuva redzīga.

Ak vai, cik nu Aimhajs kļuva priecīgs! Sāka di�oties:

���� Vai re, kas es par vīru! Acu gaismu protu atdot! Ja gri�bē�u, tad tre�o aci pierē sev ielik�u!

Un viņ� piedūrās vēlreiz pie akmens. Pierē tik tie�ām viņam radās vēl tre�ā acs.

Aimhajs aiz prieka iespiedzās.

���� Nevienam cilvēkam nav triju acu, bet man ir! Tagad, skat, ka bators Sedkiltu aiz skaudības atkal nekļūst.akls!

Aimhajs gribēja jozt uz mājām, palielīties ar savām trim acīm, bet kalna virsotnē ieraudzīja skaistu dārzu. Viņam radās vēlē�anās paskatīties, kas tur dzīvo, un viņ� uzkāpa kalnā. Dārzā bija māja ar lēzenu jumtu, mājas priek�ā atritināts pa�klājs. Uz paklāja � visvisādi ēdieni, brīnumaini augļi�

Aimhajs pameta skatienu visapkārt, saimnieks nekur nebija manāms.

���������� Ko tad vēl vairāk! � Aimhajs nopriecājas. � Pieēdī�os, ik lien!

Viņ� sāka mieloties. Pagar�oja visus ēdienus, kādi vien uz aklāja bija rodami. Saule jau laidās uz rietu, bet Aimhajs aizvien 'ēl nebija mitējies. Kad viņ� tiesāja pēdējo jēra stilbu, kur bijusi, :ur ne, pēk�ņi atlidoja �agata. Apsēdās uz paklāja, ieknāba ābolā.

redzēdams, Aimhajs svieda viņai ar jēra stilbu:

���� Ti�, projām, zagle! Ne tev te galds klāts!

�agata nez kur aizlaidās, bet Aimhajs tagad ķērās pie augļiem.

Ēda, ēda, kamēr uznāca nakts. Bail bija pa nakti iet mājās. Tad nu �is uzrāpās uz mājas lēzenā jumta un tur cie�i iemiga. Memaz nedzirdēja, kā, rītam austot, dārzā sapulcējās visādi zvēri. Ieraudzīju�i uz paklāja apgrau�as vien, tie sa�uta:

������ Kas apēdis musu brokastis?! Lai tikai zaglis tiek mūsu nagos � gabalu gabalos saplosīsim!

Vilks pao�ņāja gaisu, iegaudojās:

���� Nudien te o� pēc viena ne�ķīsta cilvēka!

Bet lācis, pacēlies pakaļkājās, palūkojās uz jumtu un sacīja:

���� Re, kur viens guļ! Dro�i vien tas būs tas izēdājs!

Lūsis nogaudās:

������ Vai cik �ēl! �ogad tīģeris noliedza mums aiztikt cilvēkus. Kur� tad uzdrīkstēsies mūsu pavēlnieka tīģera pavēli nepildīt!

���� Neviens pats! � zvēri atsaucās.

Pēk�ņi no tuvējā koka spārnos pacēlās �agata, apmeta loku ap jumtu, uz kura gulēja Aimhajs, un iekliedzās:

���� Tas jau nav cilvēks! Tas ir kaut kāds mo�ķis!

������� Ko tu, �agata, mels? � sacīja vilks. � Vai tad tu neredzi, ka viņam ir divas rokas un divas kājas? Kas tad viņ� par mo�ķi? Cilvēks!

������ Nē, nav vis! Re, ka nav! � �agata palika pie sava. � Vi�siem cilvēkiem ir divas acis, bet �im trīs! Vai esi redzējis cilvēku ar trim acīm?

Tad saslējās pakaļkājās lauva, paskatījās uz guļo�o Aimhaju, redz � �agatai, nudien, taisnība.

������ Grābiet ciet! � ierēcās lauva. � Tas nav cilvēks! Viņam ir trīs acis!

Zvēri uzlēca uz jumta un saplosīja Aimhaju gabalu gabalos.

TRĪSKĀR�Ā LAIME

Stepē viena otrai blakus bija uzceltas divas jurtas. Vienā dzīvoja nabaga arats � vienkār�s lopkopis, otrā � bagāts. Aratiem bija dēli. Nabaga arata dēlu sauca par Anandu, bagātā -arata dēlu � par Bumburu.

Kad nabaga lopkopja dēlam apritēja desmit gadu, tēvs viņu pasauca un sacīja:

���� Dodies uz pilsētu, topi par kalpotāju bagātam cilvēkam. Pa dienu kalpo viņam, pa nakti mācies lasīt un rakstīt. Mācītam cilvēkam vieglāka dzīve, viņu bēdas nepiemeklē.

Pirms aizie�anas no dzimtās jurtas, Ananda iegāja pie kai�miņa, vaicāja, vai Bumburs negribētu nākt līdzi uz pilsētu mā�cīties.

Bumburs atmeta ar roku un uzgrieza muguru.

���� Nevis gudrība nes laimi, bet gan bagātība, � viņ� sa�cīja. � Manam tēvam ir tūksto� aitu. Kāpēc man būtu jāmācās? Es tāpat esmu laimīgs: vēdj^s man vienmēr pilns.

Ananda aizgāja uz pilsētu, sāka kalpot kādam ierēdnim. Pa dienu apdarīja mājas darbus, pa nakti, kad visi gulēja, mācījās lasīt un rakstīt.

Pagāja divi gadi, Ananda jau pavisam teko�i lasīja un itin glīti rakstīja. Mājās pārnācis, sacīja tēvam:

��� Jūsu vēlējums izpildīts. Es māku tagad lasīt un arīdzan rakstīt.

Tēvs uzteica dēlu par centību, bet, gulēt iedams, sacīja:

��� Rīt atkal dodies uz pilsētu. Gribu, lai tu iemācītos spēlēt flautu. Labs spēlmanis iespēj vairāk nekā burvis: viņ� var ļaun�dari vērst par labu cilvēku un cietsirdim var likt atmaigt.

Puisim gan nenesās prāts �ķirties no tēva jurtas, bet nevarēja jau nepaklausīt vecāka cilvēka padomam.

Ananda atkal iegriezās pie Bumbura, atkal vedināja sev līdzi.

���� Kam man tā flautas spēle? � sirdīgi atsaucās Bumburs. � Es varu vai desmit spēlmaņus pasaukt un likt sevi uzjautrināt, man zelta un sudraba diezgan!

Ananda atgriezās pilsētā, atsāka kalpotāja darbu. Kad saule norietēja un saimnieks likās gulēt, Ananda devās uz pilsētas otru ilu. Tur dzīvoja vecs spēlmanis. Viņ� mācēja labi spēlēt flautu, t neprata ne lasīt, ne rakstīt. Spēlmanis sacīja:

���� Iemāci man lasīt, bet es iemācī�u tev spēlēt flautu.

Se�simt rei�u Ananda pusnaktī nāca mājās no vecā spēlmaņa.

e lietus, ne sals, ne vētra � itin nekas nespēja viņu aizkavēt, ad pienāca diena, kad vecais flautists cītīgajam māceklim sā�ja:

���������� Nu tu spēlē labak par mani, vari pie sava teva atgriezties, 'aldies tev par lasītmāku!

Ananda pārnāca mājās; tēvs paklausījās viņa spēli un bija ipmierināts. Bet, gulēt iedams, sacīja:

������������ Rīt atkal dodies uz pilsētu! Gribu, lai tu iemācītos spēlēt sahu.

Rītausmā Ananda atkal atvadījās no dzimtās stepes. Bumburs padzirdējis gardi nosmējās:

������� Tam nu gan tēvs dikti ne�petns gadījies, trenkā vienā trenkā�anā!

Se�simt dienu Ananda mācījās �aha spēli un iemācījās tik labi, ka bija neuzveicams.

Ananda starodams pārradās mājās. Bet te viņu gaidīja lielas bēdas. Pa viņa mācību laiku bija saslimis un nomiris tēvs. Tur�klāt tēva jurtā bija iemitināju�ies laupītāji. Tie, ieraugot Anandu, sacīja:

������������ �onakt iesim zirgus zagt. Tev būs jānāk mums līdzi par palīgu. Ja nenāksi � no�miegsim!

Rīta gaismai svīstot, laupītāji devās zirgus zagt. Krietnajam puisim bija jāpiebiedrojas. Ceļā viņ� atskatās, redz � Bumburs nopakaļ velkas. Arī �o laupītāji bija savaņgoju�i. Jāja, jāja, ap�metās ezermalā atpūsties. Ananda uzlūkoja laupītājus un nodrebinājās: viņu sejas bija tik ļaunas! Tad viņ� atminējās tēva pa�domu: �Labs spēlmanis iespēj' vairāk nekā burvis: viņ� var ļaun�dari vērst par labu cilvēku un cietsirdim var likt atmaigt.�

Paslepen Ananda nogrieza niedri, iztaisīja no tās flautu un sāka pūst grūtsirdīgu melodiju.

Ananda spēlēja brīnum jauki, tik jauki, ka laupītāji pat aiz�mirsa savu ļauno nodomu. Viņi klausījās grūtsirdīgo dziesmu, un viņu sejas kļuva aizvien labsirdīgākas un vēlīgākas. Līdzko Ananda beidza pūst flautu, laupītāji paģērēja:

���� Spēlē vēl! Spēlē, cik jaudas! Tāda mūzika līdz �im nav dzirdēta!

Ananda turpināja spēlēt. Spēlēja, kamēr saule uzkāpa stāvus debesīs. Tad laupītāju virsaitis sacīja:

���� Par to, ka tik labi spēlēji, tevi atbrīvojam. Ko gribi, to prasi.

Ananda norādīja uz Bumburu:

���� Atbrīvojiet arī viņu un iedodiet mums labus zirgus.

Laupītāji vaicāja Bumburam:

���� Bet ko tu proti?

���� Itin neko, � Bumburs atbildēja.

Laupītāji nopriecājās:

���� Tad gan tevi vaļā nelaidīsim. Nepra�am nekas cits neatliek kā iet zagt.

Ananda uzlēca zirgā, aizjāja uz kādu lielu apmetni, bet ne�zināja, ko iesākt: naudas viņam nebija un nebija arī ko ēst.

Apmetnē atradās liela, balta jurta ar pārtiku simt cilvēkiem. Jurta piederēja bagātniekam, kur� visā apmetnē vienīgais prata rakstīt. Tam, kas nedēļu ^ļ�ar velti bija nostrādājis, viņ� uzskrīpāja zīmi. To uzrādot, baltajā jurtā varēja saņemt mazumiņu gaļas, pikuci tauku, �ķipsnu sāls un tējas zāles.

To uzzinājis, Ananda uzskrīvēja simt tādu zīmju un izdalīja visiem izsalku�ajiem aratiem. Arati aizgāja uz balto jurtu, pa�rādīja zīmes un paņēma visu ēdamo. Todien nabadziņi pirmo reizi mū�ā paēda, kā nākas. .

Labie ļautiņi savam labvēlim sacīja:

���� Paldies par tavu dāsnumu! Bet nu nekavējies vis ilgāk! Citādi negantais bagātnieks tevi notvers un liks piesiet zirgam pie astes!

Ananda paklausīja padomam. Aizgāja uz kaimiņu novadu, redz: tur visi noskumu�i staigā � ne smejas kāds, ne par lāgu uzsmaida.

Apvaicājās, kas viņus tā sadrūvējis. Ļaudis atbild: .

��� Mūsu hanam patīk �aha spēle. Katru dienu zaldāti � ciriķi grābj kādu ciet un ved pie hana spēlēt �ahu. Kas zaudē, tam beigas. Hans pats �im no�ņāpj galvu.

Ananda vaicāja:

���� Bet, ja hans zaudē, kas tad?

��� Tas vēl nekad nav piedzīvots, � pavalstnieki atbildēja.

���� Hans spēlē labāk par visiem.

Ananda pienāca pie hana jurtas, redz: tās tuvumā sē� kādsnelaimīgais un raud tavu raudā�anu. Ananda ielūkojās viņa vaigā � tas ta�u Bumburs!

���� Ko raudi? � Ananda jautā.

���� Dievi netur uz mani labu prātu! � Bumburs novaidējās.

���� Tik tikko dzīvs no laupītāju nagiem izspruku. Bet nu mani hana ciriķi nogrāba! Vai es hanam �aha spēlē kāds pretinieks?

���� Jā, bēdu lietas! � Ananda sacīja. � Nu tava galviņa ripos!

Bumburs ļāva atkal asarām vaļu, sāka lūgties:

���� Iemāci mani spēlēt �ahu, kazi, hanu uzvinnē�u.

Ananda atbildēja:

��� Var redzēt, parunu esi aizmirsis: slinkot viegli, mācīties grūti.

Tobrīd no jurtas iznāca hans, lika jurtas priek�ā iznest �aha galdiņu un sāka ar Bumburu spēlēt. Bumburs izdarīja vienu ap�lamu gājienu, pēc tam vēl vienu un pēc tre�ā zaudēja spēli.

Hans izrāva no maksts zobenu, atvēzās, lai Bumburam galvu no�ņāptu. �ai mirklī Ananda sacīja:

���� Pagaidiet brīdi, vēl viņu nesodiet! Es ie�u jums pretiniekos. Ja zaudē�u, cērtiet nost galvas abiem.

�� Labi, � negantais hans iesmējās. � Acīmredzot tev ap�nicis galvu uz pleciem nēsāt. Sēdies pretī!

Ananda apsēdās, jautāja hanam:

���� Ja pazaudē�u, cērtiet galvu nost, bet, ja jūs zaudēsiet, kas tad būs?

Hans atkal iesmējās:

���� Neviens vēl nav mani uzvarējis, kur nu tu to izdarīsi,, zaļknābis tāds! Ja tomēr uzvarēsi, tad apsolu izpildīt jebkuru tavu lūgumu.

Abi sāka spēlēt. Visriņķī sapulcējās ļau�u, ka biezs � gan zirgos, gan bez zirgiem. Nepagāja ne stunda, Ananda bija hanu uzvarējis.

Hans pielēca no paklāja zaļ� aiz dusmām, bet solīts paliek solīts: jebkur� uzvarētāja lūgums jāizpilda.

��� Man ir tikai viens lūgums, � Ananda sacīja, � lai tavā novadā turpmāk nekad vairs cilvēki netiktu sodīti ar nāvi.

Ļaudis, to izdzirdu�i, sauca:

���� Pareizi! Pareizi! To tu labi pateici!

Hanam nekas cits neatlika kā visiem paziņot:

��� Aizliedzu manā valstī nāvessodus!

Bumburs metās savam glābējam ap kaklu.

��� Tu nu gan esi laimīgs, ka hanu uzvarēji!

Ananda atbildēja:

��� Esmu trīskārt laimīgs! Vispirmām kārtām paklausīju tēvam, otrkārt, kop� bērna kājas iemācījos labus darbus darīt un, tre��kārt, ļaunos cilvēkus varu vērst par labiem.

Kādam tēvam bija trīs dēli. Divi � gudri, tre�ais � muļķītis. Viņu sauca par Davadof�u. Varbūt Davador�s nemaz nebija tāds tuk�prātis, bet brāļi vienmēr viņu izsmēja. Lai Davador�s darītu ko darīdams, viss tiem likās smejams un zākājams. Pa�zaudē sve�s ceļavīrs savu naudas zutni, Davador�s atrod un dzenas vai līdz saulrietam sve�ajam pakaļ, lai naudu atdotu. Vecākie brāļi smej:

��� Muļķis! Atrod laimi un notriec zirgu, lai no tās tiktu vaļā.

Atklīst pie viņu jurtas sve�a aita, Davador�s aizved to saim�niekam.

Brāļi errojas:

���� Kāds muļķis! Būtu aitu nokāvis, ticis pie gaļas, bet ko �is!

Reiz brāļi iedod Davador�am sudraba naudas gabalu, saka:

���� Brauc uz tirgu, pērc, ko vēlies.

Aizjāj Davador�s uz tirgu, brāļi berzē rokas slepenā priekā:

���� Redzēs, redzēs, ko muļķis sev nopirks! Varbūt tuk�u tējas turzu.

Pret vakaru Davador�s pārrodas mājās; brāļi vaicā:

���� Nu, ko nopirki?

Davador�s saka:

���� Neko nenopirku. Izstaigāju visu tirgu, nav tur nekā tāda� ko būtu gribējis. Ņemiet vien savu naudu atpakaļ.

Nu brāļi no tiesas apskaitās.

��� Tas dulburs jau nekur vairs nav liekams! Vācies projām un ej, kur acis rāda!

Tēvam kļuva �ēl jaunākā dēla.

���� Kāpēc jūs dzenat viņu prom no mājām? Viņ� ta�u viens sve�umā pazudīs!

���� Kazi, nepazudī�u vis, �'Davador�s ierunājās, � dzirdēju ļaudis runājam, ka rietpusē dzīvojot kāds vecs viszinis. Pavaicā�u viņam, kur lai bez jurtas palieku, ko lai bez lopiem, bez zirga iesāku.

Uzmauca cepuri galvā, atvadījās un devās pla�ā pasaulē.

Pēc necik ilga laika nonāk viņ� kādā kaimiņnovadā un redz: pie jurtām aitas guļ un nekustas, zirgi tikko kājas velk un cil�vēki izdēdēju�i, nomērēju�i staigā.

Davador�s vaicā:

���� Kas jums vainas?

Ļaudis viņam atbild:

���� Drīz būs jau mēnesis apkārt, kop� mūsu strauts izsu�sējis. Mums nav ar ko slāpes dzesēt. Bez zelta var iztikt, bez ūdens � ne. Drīz vien visi būsim pagalam.

Davador�s saka:

���� Es eju uz rietiem pie vecā visziņa padomu prasīt, kā laime rodama. Pavaicā�u arī, kālab jūsu strauts izsusējis.

Pēc tam Davador�s gāja tālāk.

Saulītei aiz pamales lai�oties, nokļuva viņ� pie kādas jurtas pakalnā. No jurtas iznāca daiļa meita un veca sieva. Davador�s paklanījās vecajai sievai, un viņa atņēma laipno sveicienu. Pēc tam viņ� paklanījās "jaunajai daiļavai, bet viņa to neievēroja.

Tad vecā sieva sacīja:

���� Nedusmo uz manu meitu. Viņa ir akla. Jau no bērna kājas viņu apņem mū�īgā'tumsa.

To sacījusi, sieva apraudājās.

���� Neraudi, � sacīja Davador�s. � Es eju pie vecā visziņa, gribu pavaicāt, kā laime rodama, pajautā�u viņam arī, kā tava meita varētu acu gaismu atgūt.

Davador�s gāja atkal tālāk uz rietiem. Gāja vienu dienu, gāja otru, gaja tre�u, septītajā dienā nonāk kalnu pakājē � pie,alas, kurā dzīvo viszinis.

Vecais, ieraugot jaunekli, vaicā:

���� Kas tev uz sirds, manu zēn?

Davador�s atbild: �

���� Vienā novadā strauts izsīcis. Tur lopi beidzas nost un ļaudis cie� no slāpēm. Un kādu daiļu jaunavu piemeklējusi liela bēda. Jau se�padsmit gadu viņu apņem melna tumsa. Saki, kas jādara, lai strauts atkal tecētu un lai aklā daiļava taptu redzīga!

Viszinis sacīja:

���� Tā novada ļaudīm jāiet uz strauta izteku. Tur viņi pa�i redzēs, kas jādara. Aklā daiļava kļūs redzīga, kad viņas kreisajai rokai pieskarsies jauneklis, kuram lemts kļūt par viņas vīru. Ja pagūsi rīt līdz saullēktam aiznest manu atbildi, viņi būs glābti. Ja nepagūsi, viss paliks, kā bijis.

Davador�s patencināja viszini un steig�us devās atceļā.

���� Pagaidi, � viņu aizturēja vecais, � tev tāls ceļ� ejams. Vai nepaņemsi zirgu?

Davador�s atskatījās �^ai tu re, ko, palss, apseglots rumaks viņa priek�ā dī�ājas. Davador�s uzlēca zirgā un prom bija. Cik ilgi jāja, cik ne, te pēk�ņi atģidās, ka bija aizmirsis pavaicāt vis�zinim, kā lai dzīvo bez jurtas, bez lopiem, bez naudas. Gribēja jau griezties atpakaļ, bet nodomāja: �Ja jā�u atpakaļ, nepagū�u rīt līdz saullēktam aiznest visziņa atbildi. Tad daiļā meita neatgūs acu gaismu un daudzi ies bojā aiz slāpēm. Labi,� nodomāja pie sevis Davador�s, �pajautā�u citreiz.�

Viņ� piejāja atkal pie jurtas pakalnā, pretī iznāca tā pati vecā sieva ar savu ,aklo meitu.

���� Klausies, ko teica viszinis! � sacīja Davador�s. � Tava meita kļūs redzīga, tiklīdz viņas kreisajai rokai pieskarsies jau�neklis, kuram būs lemts kļūt par viņas vīru.

���� Lielo paldies! � vecā sieva sacīja. � Tikai es nezinu, kura roka viņai labā, kura kreisā.

����� Rau, �ī roka ir kreisā, � norādīja Davador�s un pieskārās jaunavas kreisajai rokai.

Jaunava uzreiz iesaucās:

���� Es redzu, redzu! Redzu sauli, redzu stepi, redzu debesis � visu redzu! Ak, cik es esmu laimīga!

Māte apkampa Davador�u, pēc tam atģidās un sacīja:

��� Tātad tev lemts kļūt par viņas viru! Paliec �eit! Mums ir laba jurta, govis, aitas. Ik dienas būsi sātīgi paēdis.

��� Patlaban nevaru palikt. Man līdz saullēktam jāpagūst no�kļūt kaimiņnovadā. Citādi tur lopi un ļaudis aiz slāpēm ies bojā.

Tad daiļā meita sacīja.

��� Negribu laist tevi vienu! Ņem mani līdzi!

Davador�s uzsēdināja sev aiz muguras uz palsā zirga līgavu un laida auļos. Atjāja kaimiņu novadā, redz, ka tur ļaudis vairs ne paiet nevar: guļ jurtās, nāvi gaidīdami.

Davador�s viņiem uzsauca:

���� Dodieties uz strauta izteku, tad jūsu posta dienas beigsies.

Ļaudis viņam atbild:

��� Mums nav spēka piecelties. Laikam būs aiz slāpēm jāno�mirst!"

Davador�s uz�āva palsajam zirgam un pats devās uz strauta izteku. Atjājis redz � beigts zilonis uzgāzies iztekai virsū, ūdens tek uz citu pusi projām. Davador�s atbīdīja snuķi sānis, ūdens sāka tecēt pa veco gultni.

���� Nu jāsim pie mana tēva, � Davador�s sacīja līgavai. � Lai redz, kādu sievu sev esmu atradis. Lai redz arī mani brāļi, cik tu laba un skaista!

Viņi atjāja pie upes, pārcēlās viņā krastā un nokāpa no palsā zirga atpūsties. Pēk�ņi Davador�s pamanīja smiltīs pusdzīvu zivtiņu, sārtspurīti, guļam. Dro�i vien vilnis viņu krastā bija izmetis.

Davador�am �ēl kļuva zivtiņas. Viņ� saudzīgi paņēma to un ielaida upē.

Zivtiņa atpeldēja gabaliņu no krasta un cilvēka balsī ieru�nājās:

���� Paliec, neej nekur projām!

Un nozuda dzelmē.

Pēc brī�a no upes izjāja jātnieks uz balta zirga, pieauļoja pie Davador�a un skaļi sacīja:

��� Tevi aicina ūdeņu valdnieks! Steigsimies!

���� Nevar būt! � Davador�s izsaucās. � Kas man pie viņa meklējams?

���� Nobijies gan? No ūdeņu valdnieka tev bail?

���� Kāpēc lai es no viņa bītos? � Davador�s atsaucās. � Braucam! Paskatī�os, kā �is dzīvo.

Davador�s pavēlēja līgavai ar palso zirgu jāt pie tēva un gaidīt viņu mājās. Kad līgava bija prom, Davador�s apsēdās dzelmes jātniekam aiz muguras, un baltais zirgs acumirklī nozuda viļņos. Davador�s nepaguva ne atskatīties, kad bija jau klāt dzelmju pils. Davador�s iegāja pilī, pretī viņam steidzās pats valdnieks, zivtiņu, sārtspurīti, rokās turēdams.

���� Esi sveicināts, draugs! � viņ� izsaucās. � Tu izglābi no nāves manu mīļoto meitu.

Tiklīdz valdnieks to pateica, zivtiņa pārvērtās par skaistuli ar sudrabotu seju un zeltsarkaniem matiem.

���� Paliec pie mums, � valdnieks sacīja. � Atdo�u tev meitu par sievu, ierādī�u lielu jurtu, uzdāvā�u daudz jūras zirdziņu. Do�u tev uzticamus un izdarīgus kalpus.

Davador�s atbildēja:

���� Nevaru pie tevis palikt. Mani mājās gaida līgava un tēvs. Kas cits par viņu vecumdienās gādās?

��� Ja tā, tad nekavēju tevi, � valdnieks teica. � �ķiroties do�u tev trīs dāvanas. Liec tās lietā pēc sava prāta. Te būs ce�pure. Kad uzvilksi to galvā, kļūsi neredzams. Te būs zelta āmurs. Septiņas reizes pa zemi uzsitīsi, parādīsies zelta jurta. Un te tev būs aunādas ka�oks. Tiklīdz uzvilksi mugurā, trīs reizes nopu�rināsies, sāks lietus līt.

To sacījis, ūdeņu valdnieks pavēlēja aizvadīt Davador�u līdz krastam.

Davador�s uzlēca baltajā zirgā un acumirklī izjāja krastā. Nokāpa no zirga; tas tūdaļ nozuda ūdenī, kā nebijis.

Davador�s steidzās uz mājām ar aunādas ka�oku plecos, bur�vju cepuri piedurknē un zelta āmuru azotē.

Pievakarē Davador�s tuvojās tēva mājām, uzmauca cepuri galvā, kļuva neredzams. Skatās: blakus viņu vecajai jurtai uz�slieta jauna. Pienāk klāt, dzird vecāko brāli sakām:

-� �ajā stepē dzīves vairs nav. Saule izdedzinājusi visu zāli, visi lopi nobeigu�ies, pat kamieļi ir jau uz sprāg�anu. Palsais zirgs vien dzīvs palicis�tas, ar kuru muļķī�a līgava pie tēva atjāja. Dosimies projām, kamēr vēl laiks!

Otrs brālis atbildēja:

��� Vai tad var uz viena zirga gan tēva, gan mūsu jurtu aiz�vest projām? Bez tam vēl muļķī�a līgava līdzi vedama.

'Vecākais brālis nikni atcirta:

���� Kāda joda pēc tēvs jāņem līdzi? Viņ� jau tik vecs, ka pat aitas vairs nespēj ganīt. Tā muļķī�a līgava arī jāpamet. Vakarā, tiklīdz �ie aizmigs, paņemsim savu jurtu un jāsim upes ieleju meklēt.

Davador�s brāļus nekavēja. Naktī �ie nozaga palso zirgu un nozuda. Bet Davador�s nemanīts iegāja tēva jurtā, apgūlās pie ieejas un apsedzās ar aitādas ka�oku.

Otrā rītā, saulei austot, Davador�s pamodās un noņēma burvju cepuri.

Tēvs un līgava steidzās viņu apkampt. Abi aiz prieka nevarēja ne parunāt. Mutēja Davador�u, cēla galdā tēju ar pienu.

Davador�s dzer tēju, tēvs viņam saka:

���� Labi, ka pārradies, dēls! Mūs piemeklēju�as posta dienas. Jau divus mēne�us lietus nav lijis. Visa zāle izdegusi. Ganības iznīku�as, lopi apsprāgu�i. Jābēg no �ejienes projām. Ie�u, teik�u taviem brāļiem, lai po�as ceļā.

Davador�s sacīja:

���� Neej nekur! Viņi naktī,uz mana palsā zirga jau aizmanījās projām un pameta jūs likteņa varā.

Tēvs sadrūma, pēcj tam pārmeta nepateicīgajiem dēliem:

���� Būtu jel gabalu tūbas pametu�i, ar ko jurtu pielabot, tā jau galīgi savecējusi.

��� Nav liela bēda, � sacīja Davador�s.

Viņ� izgāja no būdas, spēra septiņus soļus, izņēma no azotes zelta āmuru un septiņas reizes uzsita pa zemi. Re, uzreiz tanī vietā parādījās zelta jurta! Staro tā, ka acis �ilbst.

Vispirms tēvs nopriecājās par zelta jurtu, bet pēc tam sacīja:

���� Ko mēs ar skaisto jurtu iesāksim, ja visi kaimiņi bēg kur kurais. Te jau viss iet uz galu_� redzi: visa zāle izdegusi � lopus nav kur ganīt.

Davador�s, uzklausījis tēva vārdus, neko neteica, apvilka ait�ādas ka�oku, trīsreiz to papurināja, un uzreiz sākās lietus gāze. Trīs stundas lija kā no spaiņa. Bet, kad lietus bija mitējies, zāle stepē sāka zaļot, aitas ieblējās, govis iemaurojās.

���� Eku, � tēvs ieteicās, � būtu bijis mums tikai zirgs!

Viņ� nepaguva to izteikt, kad jau iedunējās zeme, �urp no tā�lumiem atauļoja baltais zirgs. Pamanījis Davador�u, zirgs prie�cīgi iezviedzas un apstājās tie�i pie zelta jurtas.

Bet otrā dienā brāļi pārradās tikko dzīvi. Viņi pastāstīja, ka zirgs stepes vidū nosviedis �os nost un aizjoņojis atpakaļ .. .�iem nācies stepē savu jurtu pamest un kātot atpakaļ. Labi, ka ceļā galu neesot dabūju�i!

Davador�s saka:

���� Labi! Dzīvojiet pie mums. Visiem vietas būs gana.

Tēvam vaigs apmācās, tomēr viņ� neliedza abiem dēliem pa�jumti, tikai piebilda:

���� Lai jau! Varbūt reiz prātā pieņemsies.

Tad viņ� paņēma ta�uru � nūju, kurai galā piesieta ādas sloksne, un ņēmās �os pārmācīt, sacīdams:

���� Ne sava labuma pēc cilvēks nāk pasaulē, bet lai citiem pa�līdzētu. Domājiet par citiem, tad arī jums pa�iem labi klāsies! Tad zināsiet, kā laime rodama!

Reiz kādā hana valstī dzīvoja nabadzīgs gans ar savu sievu. Viņiem piedzima dēls, ko nosauca pa Hunanu. Zēns auga acīm re�dzami. Jau otrā dienā viņu vairs nevarēja vienā aitādā ietīt: tā bija par mazu. Pēc divām dienām � divu aitādu nepietika. Piek�tajā dienā � piecu aitādu bija par maz.

Lūk, kas par di�enu vīru veidojās!

Tēvs uzdāvināja Hunanam rūsganu kumeļu, pataisīja seglus, loku ar bultām, iedeva iemauktus. Hunans sāka medīt. No medī�bām aizvien pārveda lapsādas, � vairāki zaķi, pie segliem pie�sieti, kuļājās.

Viendien cauri savai valstij jāja pats valdnieks. Viņ� padzir�dēja, kā ļaudis slavē Hunanu:

� Tas tik ir bators! Viņ� dienās kļūs par hanu! Mūsu hans kā tāds aptaukojies zirgs: daudz ēd, strādāt nemaz negrib.

Hans apskaitās, nolēma Hunanu nomaitāt. Pavēlēja atvest gana dēlu pie sevis. Kad pavēle bija izpildīta, sacīja:

��� Dzirdēju ļaudis runājam, tu esot vislielākais dro�sirdis manā vilstī. Bez tam dzirdēju � tavs rūsganais kumeļ� esot visātrākais zirgs pasaulē. Jāj taisni uz dienvidiem, uzmeklē tur desmitgalvaino mangasu un atgādā uz manu jurtu.

���� Labi, � Hunans atbildēja, � gatavojiet tikai �im briesmo�nim labi dziļu bedri!

Bators apsegloja rūsgano kumeļu, paņēma simt pēdu garu ukrjuku� nūju ar jēlmītas ādas cilpu zirgu ķer�anai � un aiz�jāja uz dienvidiem. Kur citi būtu jāju�i gadu, viņ� jāja mēnesi, � mēne�a tiesu kumeļ� noskrēja vienā dienā.

Bators auļoja pa stepi, vēj� vien gar ausīm svilpoja. Piepe�i kumeļ� ceļa vidū apstājās, saminstījas, saslējās pakaļkājās.

Hunans jautāja:

���� Kamdēļ apstājies? Ko tālāk neauļo?

Zirgs atbild:

���� Vai redzi melnu punktu, rau, tur pamalē, kur debess ar zemi saplūst?

���� Redzu , � Hunans atbildēja. � Tas būs kāds liels kalns.

���� Nē, nav vis kalns. Mangass tur sē� savā zirgā � desmitgalvainais cilvēkēdājs.

���� Auļo turp! � uzauca Hunans un norāva no pleciem loku.

���� Nē, kamēr mangass sē� zirgā, tikmēr viņ� ir neuzveicams. Viņ� jānodabū no zirga. Klausies, ko teik�u. Paņem simtpēdu garo ukrjuku un paslēpies kokā.

Hunans tā arī izdarīja. Uzrāpās kokā, sē�, ukrjuku rokās tu�rēdams, un gaida, kas tālāk notiks.

Mangass, pamanījis kumeļu pa stepi rik�ojam, uz�āva savam �ķimelim, � tas minūtē triju dienu tiesu noauļoja.

Rūsganais kumeļ� pieskrēja pie koka, stāv, nekust ne no vie�tas.

Mangass nokāpa no zirga, noņēma no jostas apau�us un mē�ģināja tos kumeļam galvā uzmaukt. Bet Hunans acumirklī uz�meta cilvēkēdājam ukrjuku, nolēca no koka � taisni savam ku�meļam mugurā un aiz�āvās pa stepi ātrāk par liesmu sausā zālē.

Vilkdams aiz sevis mangasu, Hunans auļos tuvojās hana jurtai.

Drīz vien hana jurtā atskanēja tāda dunoņa, ka visi zirgi saslējās pakaļkājās, govis iemaurojās, aitas ieblējās, tuvējie kalni gruva.

Hans izbijās, bet viņa vecais padomnieks vaicāja:

��� Vai zini, valdniek, kas sacēlis �o dunu tavā valstī?

��� Dro�i vien � zemestrīce! � hanfe atbildēja. � Vai redzi, kalni līgojas!

���� Nē, � sacīja vecais padomnieks. � Tavai jurtai tuvojas mangass!

Padomnieks nepaguva pateikt līdz galam sakāmo � jurtas priek�ā jau kārpījās mangass. Briesmonis kārstīja savas desmit galvas, �ņāca, bet nekur nevarēja sprukt. Spēkavīrs Ilunans viņu turēja ukrjukā kā dzelzs spīlēs.

Mangasu iegrūda trīsdesmit pēdu dziļā bedrē, un hans sacīja Hunanam:

���� Nevienam hanam nav tāda batora. Paliec manā jurtā, iecel�u tevi par noijonu. Do�u tev veselu ganāmpulku zirgu, govju un aitu baru, kamieļus un savu meitu par sievu.

Hunans hanam atbildēja: . . -

���� Hana jurtā ir labi, vecāku pajumtē vēl labāk. Bagātība laba, brīvība vēl labāka.

To sacījis, Ilunans ar savu rūsgano kumeļu aizjāja uz vecāku jurtu. Tur viņ� nodzīvoja piecas dienas, sestajā atauļoja hana ciriķi.

���� Tevi sauc hans, seko mums!

Hunans uzlēca rūsganajā kumeļā, atjāja pie hana.

Hans saka:

���� Manā valstī nav otra tik drosmīga batora kā tu. Tavs rūs�ganais kumeļ� ir a�āks par visiem zirgiem pasaulē. Esmu nolū�kojis sev sievu � varenā hana Iribsina meitu. Atved man viņu! Tad pasludinā�u tevi par savu mantinieku. Ja neatvedīsi, lik�u tevi suņiem saplosīt!

Hunans apgrieza kumeļu, aizjāja pie tēva pirms tālā ceļa at�vadīties. Vecais gans saka:

���� Līdz hana Iribsina valstībai tev neaizkļūt. Ceļu aiz�ķērsos nāves upe. Nāves upi nevar pārpeldēt ne cilvēks, ne zirgs. Viens pats piliens �īs upes ūdens ir nāvējo�s. Aiz nāves upes ple�as

sarkana jura. Viens pats piliens �īs juras ūdens var jātnieku ar zirgu sadedzināt.

Hunans tomēr neizbijās. Uzlēca savam kumeļam mugurā un aizjāja. Kur citi būtu gadu jāju�i, viņ� par mēnesi aizkļuva, � viena mēne�a tiesu kumeļ� vienā dienā nojoņoja.

Drīz vien Hunans ieraudzīja nāves upi. Viņ� iemeta meldrus ūdenī, � tie uzreiz nodzeltēja, vienā mirklī sakalta.

���� Tavs tēvs teicis taisnību, � sacīja kumeļ�, � �ai upei ne�var pāri pārkļūt.

Ilunans noskuma.

Neskumsti! � kumeļ� viņu mierināja. � Pasauk�u savu brāli. Viņ� mums palīdzēs!

��� Kas ir tavs brālis? � Hunans jautāja.

Nevienam to neesmu teicis, tev pasacī�u: mans brālis ir stepes vēj�.

Rūsganais kumeļ� pagrieza galvu uz austrumiem, iezviedzās

Atskrēja vēj�, ar vienu elpas pūtienu pacēla gaisā rūsgano kumeļu kopā ar visu jātnieki* un pārnesa nāves upes otrā krastā.

Hunans jāja tālāk. Kur citi būtu gadu jāju�i, viņ� jāja tikai vienu mēnesi, � viena mēne�a tiesu kumeļ� vienā stundā nojo�ņoja.

Drīz vien viņ� sasniedza sarkanās jūras krastu. Norāva mel�dru kum�ķi, iemeta to jūrā; meldri uzliesmoja un vienā mirklī sadega.

���� Tavam tēvam bijusi taisnība, � sacīja kumeļ�, � �o jūru nevar pārpeldēt.

Hunans noskuma.

Kumeļ� atkal pagrieza galvu uz austrumiem, iezviedzās ska�ļāk nekā iepriek�.

Paiet viena stunda, vecākā brāļa aizvien vēl nav. Paiet otra stunda, palīga kā nav, tā nav.

Pēk�ņi Hunans pamanīja pie debesīm tālumā milsto�u māko�nīti. Mākonītis peldēja �urp un auga augumā.

���� �o mākonīti mums sūta vecākais brālis�negaiss, �sa�cīja rūsganais kumeļ�.

Melnais mākonis piepeldēja pie Hunana, nolaidās krastā un noklāja to glu�i kā ar biezu tūbas paklāju. Hunans un kumeļ� uzlēca uz mākoņa, vēj� tos pacēla augstu debesīs un pārnesa pāri sarkanajai jūrai.

Jūras viņā malā mākonis nolaidās uz stepes ceļa, un Hunans aizjāja tālāk. Pret rītu viņ� sasniedza hana Iribsina valstību, ieraudzīja milzum daudz jurtu un lielu ļau�u pūli.

���� Kas �eit par svētkiem, kāpēc ļau�u tik daudz? � jautā Hunans.

Ļaudis viņam atbild:

���� Mums lieli svētki. �odien mērosies spēkiem divi batori � �amdagajs un Urtu. Kur� uzvarēs, tam hans Iribsins savu meitu atdos par sievu.

Hunans piejāja pie hana jurtas, iegāja iek�ā.

���� Ko tu te meklē? � hans Iribsins ar nepatiku jautā. � Kā�pēc traucē manu mieru?

���� Gribu ar taviem balorieni pacīkstēties, � Hunans atbild.

���� Vai tu re! � hans izbrīnījās. � Lai notiek!

Dienas vidū sākās spēko�anās. Visupirms bija loka �au�ana. Ozola celmā iedūra dzelzs adatu, atjāja mēne�a tiesu nostu no celma un sāka �aut.

Pirmais tēmēja �amdagajs. Divas dienas viņ� vilka stiegru, tre�ās dienas rītā palaida bultu. Pietrūka tik viena sprī�a, bulta mērķi nesasniedza. �amdagajs iekaucās aiz niknuma, salauza uz ceļgala savu loku.

Nu sāka Urtu tēmēt. �etras dienas viņ� vilka stiegru, piektās dienas rītā palaida bultu vaļā. Vienu sprīdi aiz�āva par tālu. Bulta nokrita aiz celma. Urtu iegaudojās aiz niknuma, salauza loku uz ceļgala.

Tad savu loku paņēma Hunans. Trīs dienas viņ� vilka stiegru, ceturtai dienai austot, iz�āva. Hunana bulta trāpīja taisni adatas acī.

Pēc tam sākās cīkstē�anās. �amdagajs ar Urtu mērojās spē�kiem trīs dienas, trīs dienas viņi viens otru pūlējās piespiest pie zemes. Tanī vietā, kur �amdagajs piespieda Urtu pie zemes, radās piecu pēdu dziļa dobe. �amdagajs staigā dobei riņķī un lielās:

���� Es esmu visstiprākais bators. Es dabū�u hana meitu par sievu.

Hunans viņam saka:

���� Gribu ar tevi pacīkstēties, paraudzīt, vai esi tāds spēkavīrs, kā lielies.

Sāka abi spēkoties. Piecas dienas pūlējās, viens otru pievārēt. Hunans neviļus piesita ar kāju pie zemes, un tanī vietā radās plaisa. Samdagajs iegāzās plaisā, Hunans tik tikko paguva �o aiz ma�tiem ara izraut.

Pienāca svētku pēdējā diena.

Samdagajs, Urtu un Hunans no rīta izjāja katrs savā zirgā stepes pla�umā. �amdagajam zirgs tik strauj�, ugunīgs � no acīm karstas dzirkstis lec. Urtu zirgs tik negants, me�onīgs � no nāsīm uguns liesmas �aujas. Bet Hunans sē� savā rūsganajā kumeļā � mazītiņā, lēnīgā.

Ļaudis smej par Hunanu:

��� Ar tādu zirģeli tik aitām var pakaļ dzīties!

Ieradās arī hans Iribsins ar savu meitu � daiļo Cecegu � Puķīti.

Gana dēls ieraudzīja Puķīti un iemīlējās viņā no pirmā acu skata. Hana meita, ieraugot Hunanu, sacīja tēvam:

���� Gribu iziet par sieVTf pie tā batora, kur� jās ar rūsgano kumeļu.

Hans sabozās, uzkliedza meitai:

���� Ne jau tu sev vīru izraudzīsi! Kur� pirmais līdz kalnam aizauļos, tas arī būs tavs vīrs!

Hans pamāja ar piedurkni, un trīs batori aizjoņoja kalna virzienā. Priek�ā izrāvās losais zirgs, aiz viņa auļoja bērais, bet rūsganais kumeļ� atpalika.

Cecega, pamanījusi, ka Hunans atpaliek, rūgti ieraudājās un ieskrēja jurtā.

Hunans pieliecās kumeļam pie auss un saka:

���� Losais un bērais tevi apdzina. Nu Cecegu man par sievu nedabūt, bet bez viņas es negribu dzīvot!

Rūsganais kumeļ� atbildēja:

���� Neskumsti un nerauc pieri grumbās! Būs labi!

To pasacījis, viņ� pagrieza galvu uz austrumiem un iezviedzās.

Acumirklī no stepes tālumiem uzbrāzās viesulis. Tas iegriezās taisni losajam un bērajam krūtīs. Samdagajs un Urtu pātagoja savus zirgus, bet tic netika ne no vietas. Rūsganais kumeļ� aizjoņoja abiem garām un pirmais sasniedza kalnu. Visi uzga�vilēja. Padzirdējusi ļau�u jūsmīgos saucienus, no jurtas iznāca Cecega, lai paraudzītos, kam viņa lemta par sievu � Samdagajam vai Urtu. Un ko viņa ieraudzīja? Hanam tuvojās uz sava rūsganā kumeļa Hunans, bet viņa sāncen�i vēl nemaz līdz kal�nam nebija tiku�i.

Hanam vaigs nomācās. Viņ� sacīja Hunanam:

r� Tu, bator, esi sve�zemnieks. Tavu ciltskoku nepazīstu. Bet doto vārdu vis nedomāju lauzt � ņem manu meitu par sievu. Tikai ievēro � pūrā tai gan nedo�u līdzi ne zeltu, ne sudrabu, ne apģērbu, ne zirgus, ne govis, ne kamieļus, ne aitas, ne ganības. Visu citu prasi, to tik ne!

Hans, to sacīdams, klusībā nodomāja: �Bez pūra jau nu �is sievu neņems.�

Hunans uzsēdināja līgavu aiz sevis seglos un hanam atbildēja:

���� Man nevajag ne zeltu, ne sudrabu, ne apģērbu, ne ganības. Zirgu vietā dod man tikai jaunos kumeļus. Govju vietā dod man tikai teļus. Kamieļu vietā dod man tikai kamielēnus. Aitu vietā dod man tikai jērus.

Hans deva rīkojumu izpildīt znota prasību.

Cecega un Hunans atvadījās no hana un, dzīdami sev pa priek�u kumeļu, teļu, kamielēnu un jēru baru, devās ceļā. Necik tālu vēl nebija tiku�i, kad aiz muguras izdzirda dunoņu. Atska�tījās � �iem seko visi hana mājlopi.

Cecega izbrīnījās, bet Hunans sacīja:

���� Gana dēls dzīvniekus labāk pazīst nekā hans. Tā ta�u mēdz būt aizvien: kur jēri, tur aitas, kur kamielēni, tur kamieļi, kur teļi, tur govis, kur kumeļi, tur zirgi. Viss milzīgais bars seko mazuļiem. Hanam neizdosies to atgriezt.

Hunans ar līgavu devās uz tāliem novadiem, kur hani vēl vispār nevaldīja. Tur viņi abi dzīvoja laimīgi.

Kad iestājās rudens pirmais mēnesis, Hunans uzlēca rūsga�najam kumeļam mugurā un aizjāja vecākus apraudzīt. Pamanījis pie vecās jurtas tēvu un māti, viņ� sacīja:

���� Posieties ceļā, vedī�u jūs pie sevis dzīvot.

Vecāki Hunanam paklausīja, devās līdzi. Un līdz mū�a galam abi tur dzīvoja cieņā un mīlestībā.

Bet Hunans un viņa sieva pieskatīja, lai rūsganajam kumeļam nekad auzu netrūktu un leknas zāles vienmēr būtu gana.

Sensenos laikos kādā valstī dzīvoja skops, cietsirdīgs mūks � lama. Turpat mita arī viens galdnieks.

Reiz lama sastop galdnieku un saka:�

�� Visiem cilvēkiem jābūt izpalīdzīgiem. Tu man uzbūvē māju, es palūg�u dievu, lai viņ� dara tevi laimīgu.

Galdnieks saka:

���� Kamēr varē�u pats savās rokās cirvi noturēt, tikmēr bū�u laimīgs.

To pasacījis, viņ� pagriezās un aizgāja.

Lama ņēma �os vārdus ļaunā. Viņ� bija radis, ka citi viņa vietā strādā. Lama ilgi prātoja, kā pazudināt nepaklausīgo gald�nieku. Domāja, domāja, beidzot izdomāja.

Atnāk viņ� pie pa�a zemes valdnieka un saka:

���� Pagāju�onakt biju debesīs. Redzēju tavu nelaiķa tēvu. Tavs tēvs � biju�ais valdnieks � vēlēja tev pavēstīt savu gribu.

To sacīdams, lama pasniedza valdniekam vēstuli, ko pats bija sacerējis.

Valdnieks paņēma vēstuli un lasīja:

�Es gribu debesīs uzbūvēt svētnīcu, bet �eit nav 'galdnieka. Atsūti man savējo. Kā atrast ceļu pie manis, pateiks Tev lama.�

Valdnieks ataicināja pie sevis galdnieku.

Mans tēvs grib, lai tu viņam debesīs uzceltu svētnīcu.'Te ir viņa pavēle.

Galdnieks, uzmetis acis vēstulei, jautā:

���� Kā lai nokļūstu debesīs?

���� Pavisam vienkār�i, � lama steidz paskaidrot. � Cara tētiņ�, kur� tur aug�ā atpū�as, pavēl tevi ieslodzīt �ķūnī un �ķūnim pielaist uguni. Tad ar uguns stabu tu uz�ausies stāvus debesīs.

Pārnāk galdnieks mājās, stāsta sievai:

Nekrietnais lama grib mani sadedzināt. Nāc man palīgā!

Visu nakti galdnieks ar sievu raka pazemes eju no �ķūņa uz māju. Līdz rītam eja bija gatava.

Dienas vidū pie galdnieka ieradās valdnieks ar savu pavadoņu pulku, lama un sargkareivji.

Karavīri sagrāba galdnieku un ieslodzīja �ķūnī. Lama at�stiepa klēpi sausas zāles un pielaida uguni.

Kad �ķūnis ietinās dūmos, galdnieks pa apak�zemes eju ielīda mājā un pa spraugu noraudzījās, kā �ķūni apņēma liesmas. Bet valdnieks ar svītu skatījās, baidīdamies acis pamirk�ķināt, lai nepalaistu garām mirkli, kad galdnieks uz�ausics debesis.

Viltīgais lama arī atgāza galvu.

���� Re, re, kur galdnieks lido! � viņ� iekliedzās. � Dūmu stabs nes to taisni uz debesīm!

Tad visi devās projām, novēlēdami galdniekam labi izpildīt zemes valdnieka nelaiķa tētiņa vēlējumu debesu valstībā.

� Veselu mēnesi galdnieks tupēja mājās, laukā nemaz nerā�dījās. Trīs reizes diena mazgaja kumisā seju un rokas un kļuva vēl baltāks par pavasara mākoni.

Kad mēnesis bija apritējis, galdnieks uzvilka baltas zīda ūzas un kreklu, ieradās pie valdnieka un teica:

���� Tavs tētiņ� atlaida mani mājās, vēlēja tev nodot, rau, �o vēstuli.

Valdnieks paņēma vēstuli, izlasīja:

�Galdnieks man uzbūvēja labu svētnīcu. Atlīdzini viņam �o krietno darbu. Atsūti tagad pie manis uz trim dienām lamu. Svēt�nīca bez lamas ir tikpat kā tuk�a jurta. Lai lama brauc pa to pa�u ceļu, pa kuru pie manis ieradās galdnieks.�

Valdnieks uzdāvināja galdniekam kamieli, kas bija apkrauts ar visādām mantām, un lika atsaukt lamu.

Lama, ieraudzījis galdnieku izbalēju�u baltiņ baltu, brīnījās nenobrīnīdamies: �Kā? Vai tad �is dzīvs?� No �ķūņa pelni vien bija paliku�i pāri.

Valdnieks parādīja lamam sava nelaiķa tētiņa sūtīto vēstuli un pavēlēja nekavējoties posties ceļā.

Lama klusībā sprieda: �Ja jau vienkār�s galdnieks prata nokļūt debesīs un dzīvs atgriezties uz zemes, tad man �i debes�brauk�ana izdosies vēl labāk nekā viņam.�

Otrā dienā, kad saule bija uzkāpusi pa�ā debesu viducī, pie lamas ieradās valdnieks ar saviem pavadoņiem, galdnieks un sargkareivji. Kareivji ieslodzīja lamu �ķūnī, galdnieks atnesa sausas zāles klēpi un pielaida uguni.

Lama dūmos nosmaka.

Tā bie�i vien mēdz atgadīties: kas otram nāvi vēl, to nāve pirmo piemeklē.

Reiz kādam aratam bija divas daiļas meitas. Vecāko sauca Narana, jaunāko � Sarana. Kad jaunākā kļuva piecpadsmit ga�dus veca, tēvs uzdāvināja viņai sudraba krūzīti.

Abas māsas satika ļoti labi, viņu jurtā vienmēr gāja jautri.

Netālu no viņām dzīvoja noijons. Noijonam arī bija meita � neganta, skaudīga. Viņu sauca Othona. Viņa aizvien dusmojās par to, ka arata meitas bija priecīgas, laipnas, ka tām labpatika apstāties pie viņu jurtas, patika pasērst un padzert karstu tēju ar sāli vai pienu.

Reiz Othona ienāca arata jurtā un teica:

���� Narana, paņem savu zelta krūzīti, Sarana, paņem savu sudraba krūzīti, iesim uz upesrnalu rotaļāties!

Arata meitas paņēma krūzītes un gāja uz upesmalu. Gabaliņu pagāju�as, viņas atskatījās un pamanīja, ka nopakaļ tek jēriņ�.

��� Mē-ē! Mē-ē! � sprogainītis blēja.

���� Kāds preteklis! � iesaucās Othona. � Vajadzētu viņu nokaut!

���� Tas ta�u ir mūsu raibais jēriņ�, � sacīja Narana. � Viņ� mūs visur pavada, lai nāk arī tagad.

Meitenes nonāca pie upes. Noijona meita izvilka no azoteskoka krūzīti un sacīja:

��� Metīsim krūzītes upē. Kuras krūzīte visātrāk tiks krastā izskalota, ta no mums visilgāk dzīvos.

Meitenes iemeta savas krūzītes upē. Zelta un sudraba krūzītes nogrima, bet Othonas koka krūzīte peld, negrimst dibenā.

Narana un Sarana izbijās. Viņas bija pazudināju�as tēva dāvanu. Abas raudāja, mājup iet baidījās.

Noijona meita saka:

��� Neraudiet! Aizie�u pie jūsu tēva, pielabinā�u viņu.

Māsas izslaucīja acis un lūdza:

��� Pajautā tēvam, kas viņam dārgāks: sudraba un zelta krūzītes vai meitas!

Othona atnāca pie arata un jautā:

���� Kas tev ir dārgāks: meitas vai sudraba un zelta krūzītes?

Arats atbildēja:

�� Zelta un sudraba virs zemes nav mazums, bet tādas meitas man ir divas vien. Meitas man ir dārgākas par zeltu un sudrabu. Paņem manu zirgu pie jurtas, atved manas meitas drīzāk mājās!

Othona uzkāpa zirgā, atjāja pie upes, saka arata meitām:

����� Kā vien varēdama pulējos mīkstināt jūsu tēva cieto sirdi. Arats atkārtoja vienu un to pa�u: bez krūzītēm lai meitas mājās nerādās. Viņ� jums atsūtīja savu zirgu, lai jūs jātu no dzimtās jurtas projām.

Arata meitas ievaidējās aiz bēdām, bet Othona turpināja:

���� Es jūs nelaimē nepametī�u. Jā�u jums līdzi.

Viņa uzkāpa zirgā, uzsēdināja aiz sevis arata meitas un aiz�jāja pla�ajā pasaule.

Zirgam pa pēdām tecēja raibais jēriņ�, laiku pa laikam �ēli ieblēdamies:

���� Mē-ē! Mē-ē!

����� Ej uz mājam!�uzsauca Othona. � Nokau�u tevi, ja neatstāsies!

Jēriņ� skrien pakaļ, neatpaliek.

���� Neaiztiec viņu! � māsas saka. � Viņ� pie mums pieradis, nevar bez mums iztikt.

Zirgs auļoja divas dienas, tre�ajā meitenes sastapa .stepē jaunu batoru. Bators apturēja savu zirgu, skatās uz Naranu, tālāk jāt nespēj.

Skaudīgā Othona neizturēja, saka:

�� Es esmu bagātā noijona meita, bet tās ir manas kalpones. Vai gribi � es tev vienmēr gatavo�u ēdienu.

Bators norādīja uz Naranu, sacīja:

���� Gribu, lai viņa dzīvotu manā jurtā, lai viņa uz pavarda man ēdienu aizvien gatavotu.

Tad Othona apmainījās ar Naranu vietām un atkal jautāja:

���� Nu un tagad kuru no mums tu par savu virēju izraudzīsies?

Bators atkal norādīja uz Naranu.

���� Tu esi saulē ap�ilbis! � Othona saērcināta iekliedzās. � Manam tēvam aunu un govju vairāk nekā smil�u tuksnesī, bet Naranai nav vairs pat savas jurtas.

���� Lai manu likteni iz�ķir bulta, � sacīja bators. � Kurai pie kājām bulta nokritīs, tā būs mana virējiņa, tā būs mana sieva.

Atjāja bators vienas dienas tiesu, uzvilka loku un palaida bultu. Bulta nokrita Naranai pie kājām. Iz�āva otrreiz � un atkal bulta nokrita Naranai pie kājām.

Noijona meita, neizrādīdama dusmas, sacīja:

��� Mūsu zirgs ir piekusis, jāj uz savu māju, posies līgavas saņem�anai. Vakarā būsim klāt.

Bators ar savu straujo zirgu aizauļoja, viņam pakaļ lēnā riksī devās Othona. Nopakaļ joprojām, neatpalikdams ne soli, tecēja raibais jēriņ�. Netālu no batora jurtas noijona meita ierau�dzīja ezeru, nogriezās pie tā. Piejāja pie stava krasta un it kā neviļus nogrūda Naranu no zirga. Sāncense pazuda ezera dzelmē.

Sarana iekliedzās un pārplūda asarām, bet Othona viņai piedraudēja:

��� Ja sacīsi batoram taisnību, tad es pateik�u, ka tu aiz skaudības māsu noslīcināji. Man bators drīzāk noticēs: mans tēvs ir valstī visbagātākais noijons.

Bators, sagaidot abas pie jurtas, jautāja:

���� Kur ir mana līgava?

��� Narana negribēja ifākt pie tevis, � Othona atbildēja. � Viņa devās atpakaļ pie tēva.

Bators sadrūma.

Noijona meita viņu mierināja:

���� Es apmetī�os tavā jurtā, es tev ēst gatavo�u, es tavas govis slauk�u.

Noijona meita apmetās pie batora, bet Saranai pavēlēja aitas ganīt.

Katru dienu Sarana atdzina ganāmpulku pie ezera tanī vietā, kur negantā noijona meita Naranu no kraujas dzelmē bija nogrūdusi. Visām aitām pa priek�u tecēja raibais jēriņ�. Kamēr aitas ezerā padzērās, Sarana krastā dziedāja skumju dziesmiņu:

Vienai ir tik ļoti grūti man,

Tāpēc dziesma skumji skan.

Miļo māsiņ, kur gan esi tu?

Ai, es labprāt tevi redzētu!

Kādudien, tiklīdz Sarana bija �o dziesmu nodziedāju�i, pēk�ņi no ūdens parādījās viņas māsa.

���� Ūdens valdnieks rnant atlaidīs virszemē, � sacīja Narana, � bet tikai tad, kad noijona meita sāks blēt kā aita.

��� Nabaga rnā�elīt! � izsaucās Sarana. � Nekad noijona meita neblēs kā aita, � tātad tu nekad vairs neizkļūsi virszemē!

Reiz Othona jāja gar ezeru un ieraudzīja, ka Sarana ar dziesmu izsauca no dzelmes savu māsu.

Otrā dienā noijona meita Saranai sacīja:

���� �odien pati ie�u aitas ganīt, bet tu slauksi govis!

Othona atdzina aitas pie ezera, apsēdās krastā un skumjā

balsī iedziedājās:

Vienai ir tik grūd man,

Tāpēc dziesma vienmēr skumji skan.

Miļo masiņ, kur gan esi tu?

Ai, es labprāt tevi redzētu!

Narana nepazina Othonas balsi, nodomāja, ka viņu atkal sauc māsa. Tiklīdz Narana parādījās virs ūdens, Othona iesita viņai pa galvu no visa spēka ar pātagas kātu. Narana pazuda ezerā, nedzirdēdama �ēlabaino raibā jēriņa blē�anu.

Velti nākamajā dienā Sarana pūlējās izsaukt no ezera savu māsu. Narana vairs neparādījās: dro�i vien baidījās sajaukt Saranas balsi ar viltnieces balsi.

Aiz skumjām un bēdām Sarana pārstāja ēst un nevarēja gulēt.

Tad raibais jēriņ� viņai sacīja:

���� Neej vairs ganīt aitas. Es pats tās izvedī�u ganībās, va�karā atdzī�u atpakaļ.

Raibais jēriņ� sāka ganīt aitas. Veselu mēnesi viņ� tās labi ganīja, pēc tam atnāca pie Saranas un lūdza:

���� Pasaki noijona meitai, ka raibais jēriņ� grib pazudināt aitu ganāmpulku, viņ� tās gana kalnos vai pie ezera, kur zāles nav.

Sarana tā arī izdarīja.

Othona saka batoram:

���� Iesim rīt slep�us paskatīsimies, kā jēriņ� ganīs aitas.

Runāts, darīts. Bators un Othona devās raibajam jēriņam pa

pēdām. Turklāt Saranai bija jānāk līdzi.

Sākumā raibais jēriņ� aizveda ganāmpulku kalnos, bet, kad saule pacēlās virs galvas, aizdzina aitas pie ezera.

Ganāmpulks pienāca pie krasta, raibais jēriņ� ielēca ūdeni un sastindzis palika tur stāvam. Ari visas aitas stāvēja krastā neēdu�as.

Bators nikni iekliedzās:

���� Raibais jēriņ� grib pazudināt mūsu aitas!

Othona nopriecājās, ka bators sadusmojies, un sacīja:

���� �o jēru vajag tūlīt nokaut, citādi viņ� mums nodarīs lielu ļaunumu.

���� Kā tu viņu nokausi, ja nenāk no ūdens ārā. Nepeldē�u ta�u �im pakaļ!

���� Es viņu izmānī�u krastā! � Othona sacīja.

Viņa pienāca pie ūdens, raudzīja pievilināt jēriņu.

Raibais jēriņ� palika, kur bijis.

���� Ir nu gan spītīgs! � bators sacīja.

���� Nekas! � sacīja Othona. � Es tūlīt viņu izvilinā�u.

Viņa paslēpās piekrastes krūmos un aitas balsī ieblējās:

��� Mē-ē! Mē-ē! ^

Tiklīdz Othona ieblējās, ezers uzreiz saviļņojās un no ūdens izkāpa Narana.

Bators un Sarana metās viņai klāt, vai prātu zaudēdami aiz prieka. Arī raibais jēriņ� izskrēja no ezera, spiedās klāt pie Naranas kājām.

To ieraudzījusi, Othona pamira aiz bailēm un nevarēja pār�stāt blēt. Blēja tik un blēja:

��� Mē-ē! Mē-ē!

Bators jautāja Naranai:

���� Kur tu biji pazudusi? Kāpēc toreiz nejāji uz manu jurtu?

Narana izstāstīja visu par noijona meitas ne�petnumu. Bators

sadusmojās, izvilka no krūmiem Othonu.

Noijona meita gribēja kaut ko teikt, bet, tiklīdz pavēra muti, atskanēja:

��� Mē-ē! Mē-ē!

���� Dzi, dzi! � iesaucās Sarana. � Othona pārvērtusies par aitu!

Jā, patiesi! Visu acu priek�ā noijona meita pārklājās ar aitas vilnu, no pieres viņai izlīda ragi, uz rokam un kajam izauga nagi.

Bators uz�ava viņai ar pletni. Othona aitas izskatā aizbēga stepē, paslēpās zālē. Neviens viņu pēc tam vairs netika redzējis.

Stāsta, ka aitu esot vilki saplosīju�i.

Bet Narana apmetās batora jurtā kopā ar savu māsu un raibo jēriņu. Drīz vien pie viņiem pārcēlās arī arats, blakus batora jurtai uzslēja savu jurtu. Un tā viņi laimīgi dzīvoja līdz mū�a galam.

Kādam noijonam bija kalps. Viņ� augudien staigāja vienos zilumos, tādēļ ka saimnieks bija ļoti nejauks un viņu vienmēr pelnīti vai nepelnīti kulstīja.

Reiz noijons aizbrauca darī�anās uz Urgu un paņēma kalpu sev līdzi. Noijons uz sava labā zirga jāja pa priek�u, kalps ar savu drēberīti klidzināja nopakaļ.

Nez cik ilgi viņi tā bija jāju�i, kad debess pēk�ņi apmācās un tālumā noducināja pērkons.

Noijons bija īsts diegabiksis, no visa kā baidījās un, protams, arī no negaisa. Izdzirdis pērkonu, �is iztrūcies lūkojās apkārt, kur varētu paslēpties. Bet kur tu stepē no negaisa glābsies!

Noijons apturēja zirgu, uzsauca kalpam:

���� Neatpaliec no manis ne soli! Jāj blakus!

Kalps, piejājis klāt, saka:

���� Kā lai neatpalieku, ja mans zirdziņ� tavam līdzi netiek.

���� Tu viņu slikti baro, sliņķis tāds! � noijons iebrēcās un gāza kalpam ar bozi pa skaustu tik stipri, ka tas tik tikko no zirga nenovēlās.

Tanī brīdī nozibsnīja zibens un noijons izbailēs aizmiedza acis. Kalps, pamanījis, ka viņa saimnieks tur acis ciet, atvēzējās un ari iebelza viņam ar bozi. Noijons nodomāja, ka zibens viņam iespēris, pārbīlī iespieda galvu zirga krēpēs, sē� un nekustas. Bet kalps pie katra pērkona grāviena vai zibens uzplaiksnījuma gāza saimniekam ar smago bozi pa muguru. Pēdīgi pēc desmitā belziena tas novēlās no zirga.

Kalps nesteigdamies nokāpa no sava zirga un apsēdās blakus nevarīgajam saimniekam. Pamanījis, ka noijons sāk atģisties, viņ� nokrita gar zemi un izlikās, ka guļ bezmaz vai beigts.

Noijons pablisināja acis, ieraudzīja, ka negaiss jau pāri, trausās kājās. Visas maliņas viņam tā sāpēja no bozes belzie�niem, ka viņ� katru soli spēra stenēdams un vaidēdams.

Ieraudzījis kalpu zemē guļam, noijons viņu ņēmās bikstīt. Kalps, pavēris acis, ievaidējās:

���� Līdzko uznāca negaiss, man iespēra zibens. Taisni brī�nums, ka dzīvs esmu palicis!

Noijons pasmīnēja un lielīgi sacīja:

���� Tu nu gan esi bailīgs, pirmo reizi redzu tik mazdū�īgu kalpu. Paskaties uz savu saimnieku: es dabūju desmit zibens spērienus un pat acis neaizmiedzu! Bet tu no viena pa�a spēriena jau gar zemi! Ek tu! Zaķpastala!

Kādam nabaga aratam bija dēls Damdins. Kad Damdins paaugās, tēvs viņam teica:

� Tu neko lāgā nemāki darīt. Ej pasaulē, ļaudīs pamācies, kā vajag dzīvot.

Damdins aizgāja no tēva jurtas, trīs gadus sabija projām, ceturtajā pārradās mājās.

Tēvs vaicāja:

���� Nu, ko tu esi iemācījies? Pastāsti! /

���� Iemācījos spēlēt divstīgu vijoli � huru, � atbildēja Dam�dins.

Tēvs sapīka.

���� Citiem dēli māk dzelzi kalt, zirgus iejāt, bet tu tikai huru spēlē! Kāds no tā labums?

Damdins atbildēja:

���� Kas klausās' manā spēlē, tam dzīvot kļūst vieglāk, tam sirds sit priecīgāk.

���� No tavas spēles saimniecībai nav nekada labuma, � sacīja tēvs. � Ej un iemācies kādu derīgu darbu!

Damdins atkal pameta dzimto māju. Gāja, gaja, nonāca-pie jūras. Tur viņ� apsēdās uz piekrastes akmens un sāka spēlēt. Kas lai zina, cik ilgi puisis spēlēja. Te vienbrīd redz: no juras iznāk daiļa jaunava baltās drānās. Pienākusi Damdinam klāt, saka:

���� Mans tēvs tevi gaida. Viņam iepatikusies tava spēle. Nāc, iesim!

Jaunava bija tik daiļa, ka Damdins nevarēja no viņas acis novērst. Bet ūdens valdnieka meita, pastiepusi roku, steidzināja:-

���� Iesim drīzāk, tēvs dusmosies, ja ilgi kavēsimies!

Damdins satvēra jaunavas roku.

���� Iesim arī! Ticu, ka tu man ļaunu nevēli!

Jaunava lika viņam aizvērt acis un veda sev līdzi jūrā. Pēc kāda brī�a jaunava spēlmanim sacīja:

��� Atver acis!

Damdins atvēra acis un savā priek�ā ieraudzīja krāsainu stikla pili. Pilī uz zaļa paklāja sēdēja ūdens valdnieks.

Jaunava ieveda Damdinu pilī pie tēva, un tas sacīja:

��� Man ļoti patīk, kā tu spēlē. Gribu paklausīties.

Damdins sāka spēlēt huru, un visi klausījās kā apburti.

Viņ� spēlēja vienu dienu, spēlēja otru, tre�ajā apgura, nolika

huru pie kājām.

�� .Tādā spēlē simt gadu var klausīties! � iesaucās ūdens valdnieks. � Tev visu mū�u būs man jāspēlē. Par to es tev do�u pili un veselu kaudzi dārgakmeņu.

���� Laid mani brīvē, valdniek! � Damdins lūdzās. � Man nav vajadzīga ne pils, ne dārgakmeņi. Gribu dzīvot zemes virsū un ar savu spēli ļaudis priecināt.

���� Nelaidī�u! � ieaurojās valdnieks. � Pats gribu klausīties tavu spēli!

Damdins piespieda huru pie krūtīm.

��� Tik un tā es no tevis aizbēg�u.

Sadusmotais valdnieks kodīgi iesmējās:

���� Kur� tad tev atceļu parādīs? Neviens! Aizmirsti mājas un cilvēkus! Dzīvosi te līdz pēdīgai stundiņai un priecināsi mani!

Nakti Damdins palika viens. Viņ� sēdēja un spēlēja skumīgas dziesmas. Piepe�i atskanēja jaunavas balss:

���� Nebedā, es tev palīdzē�u.

Nākamajā mirkli viņa priek�ā nostājās valdnieka meita.

���� Aizver acis un dod man savu roku! Es tevi atpakaļ virs�zemē izvedī�u.

Damdins aizvēra acis un sekoja ūdens valdnieka meitai. Gāja, gāja, vispēdīgi iznāca jūras krastā.

���� Dzīvo te, ja tev tā patīk, � valdnieka meita sacīja un ieraudājās.

���� Kāpēc tu raudi? � Damdins jautāja.

���� Man �ēl no tevis �ķirties, � viņa sacīja. � Es gribētu visu mū�u tavā spēlē klausīties.

���� Tad paliec zemes virsū, � sacīja Damdins. � Dzīvosim abi viena jurtā, topi mana sieva!

Abi devās uz stepi un tur ieraudzīja veselu jurtu puduri. Viena jurta, tā, kas pie akas, bija tuk�a.

Damdins ar sievu apmetās �ajā jurtā un sāka saimniekot.

Damdins visur bija gaidīts viesis. Ja kādam kas atgadījās, Dam�dins iegriezās viņa jurtā un ar brīnum jauko spēli aizdzina bēdas. Kam bija grūta sirds, to Damdins ielīksmoja.

Pagāja kāds laiks, stepē ieradās hans ar saviem ciriķiem medībās. Nomedījis divas paipalas, viņ� paaicināja pie sevis galveno noijonu un pavēlēja:

��� Aizjāj uz tuvējo jurtu, uzcep paipalas!

Noijons atjāja pie Damdina jurtas. Patlaban uguns pavardā kurējās. Noijons lika paipalas uz uguns, pavērās visapkārt un pamanīja Damdina sievu. Viņa bija tik neparasti daiļa, ka noijons glu�i vai apstulba.

Noijons skatījās uz daiļavu, nevaredams ne acu no viņas atraut. Paipalas pavisam bija izkritu�as no prāta. Kad viņ� atģidās, tās jau bija sagruzdu�as. Noijons, baiļu pārņemts, ievai�manājās:

���� Vai, vai! Ko nu lai daru? Hans man galvu nocirtīs!

���� Nebaidies, � sacīja Damdina sieva. � Man ir divas pai�palas. Es tās tūdaļ uzcep�u, varēsi hanam aiznest.

To sacījusi, viņa 'uzcepa paipalas un atdeva tās noijonarn. Hans ilgi mielojās � nevarēja paipalas notiesāt. Pasauca tūksto�ciriķu un sāka cienāt; tūksto� ciriķu nevarēja divas paipalas apēst.

Hans noprata, ka tās nav parastas paipalas, pasauca noijonu un vaicāja:

���� Kur ņēmi �īs paipalas?

Noijons izbijās, izstāstīja taisnību: gan to, kā viņ� nomaļaja jurtā skaistuli pamanījis, gan to, kā �ī skaistule viņam uzcepusi savas paipalas.

Hans noijonam pavēlēja:

��� Jāj atpakaļ un atved �urp �īs skaistules vīru!

Daiļava, uzzinājusi, ka hans atsūtījis noijonu pēc viņas vīra, Damdinam teica:

���� Hans pavēlēs, lai tu viņam mani par sievu atdotu. Teic, ka atdosi, ja viņ� divas reizes tevi mūsu jurtā varēs atrast. Bet, ja neatradīs, lai tūksto� zirgu tev uzdāvina.

Damdins atjāja pie hana, hans prasa:

���� Kas tā par Skaistuli, kas tavā jurtā dzīvo?

��� Tā mana sieva, � atbild Damdins.

���� Lai viņa nāk uz manu jurtu dzīvot!

���� Labi, � Damdins piekrīt. � Tikai visupirms atrodi mani divas reizes mūsu jurtā. Atradīsi, lai notiek tavs prāts, bet, ja neatradīsi, tad tev būs jāuzdāvina man tūksto� zirgu.

Atrast cilvēku jurtā nav nekāda māka! Pat aklais atradīs. Hans piekrita un pavēlēja Damdinam, lai jāj atpakaļ uz savu jurtu un paslēpjas.

Damdins iesteidzās jurtā un sacīja sievai:

��� Tūdaļ hans būs klāt, kur lai tveros?

Sieva pavēdīja ar labo roku, pasacīja burvju vārdus, un Damdins pārvērtās par koka stampiņu. Sieva iebēra piestiņā graudus, paņēma rokā stampiņu un sāka graudus grūst.

Hans iedrāzās jurtā, sāka meklēt Damdinu. Meklēja, meklēja, bet �ā kā nav, tā nav.

Hans izgāja no jurtas un sauca:

���� Es tevi nevarēju atrast, tagad tu mani meklē. Ja neatradīsi, bū�u uzvarējis!

Sieva Damdinam sacīja:

���� Hans arī māk burt, viņ� var pārvērsties, par ko vien vēlas.

Damdins izgāja no jurtas, meklēja tavu meklē�anu � hans

kā ūdenī iekritis. Pēk�ņi viņ� ievēroja, ka pie akas izaudzis za�ļoksns koks. Damdins atģida, kas tas par koku. Pienācis pie akas, skaņā balsī sacīja:

Re, kas par lietaskoku! Izgriezī�u no tā pletnes turekli.

Damdins tvēra pēc dun�a, bet koks uzreiz iesaucās:

���� Neaiztiec, es esmu hans!

Koks acumirklī pārvērtās par hanu.

��� Es tevi atradu, dod tūksto� zirgu! � Damdins sacīja.

Hans nebija ar mieru.

���� Slēpies otrreiz, tagad tevi atradī�u!

Damdins iegāja jurtā; sieva viņu pārvērta par mu�iņu. Mu��iņa uzmetās hanam uz cepures un sēdēja tur mierīgi, kamēr hans grieza jurtu apkārt. Meklēja, meklēja, neatrada Damdinu.

Tad viņ� izgāja no jurtas un atkal ieaurojās:

���� Es tevi nevarēju atrast! Tagad tu mani meklē. Ja neatra�dīsi, būsi zaudējis!

Sieva Damdinu pamāca:

���� Saulei rietot, pie ezera atnāks simt baltu aitu un viens melns āzis. Azis būs hans. **

Damdins atnāca ezermalā un gaidīja. Izdzirda aitas blējienu. Liels ganāmpulks nāca padzerties. Pa�ā priek�ā steberēja melns āzis.

Saķēris āzi ai7, ragiem, Damdins iesaucās:

���� Es jau sen meklēju kazas ādu zābakiem! �is āzis nāk kā saukts! Nu tik jākauj nost!

Āzis iemek�ķējās:

���� Laid mani vaļā! Es esmu hans!

Melnais āzis acumirklī pārvērtās par hanu.

���� Es tevi atradu, � Damdins sacīja. � Dāvini man tūksto� zirgu.

Hans vēl nebija ar mieru.

��� Vispapriek�u paskatīsimies, kam zirgi ātrāki. Kura zirgs noauļos triju dienu jājienu trijās stundās, tas būs uzvarējis.

Damdins atnāca mājās un bēdpilnu balsi vaicāja:

Ko nu lai daru? Hanam tūksto� zirgu, visi a�i kā viesulis. Bet man pat kumeļa.nav.

Sieva saka:

��� Kamēr vari dzīvot, tikmēr nemirsti, kamēr vari priecāties, tikmēr nebēdā. Iesim pie jūras!

Abi nonāca jūras malā, Damdins sāka spēlēt huru. Jūra sabangojās, no dzelmju dziļumiem iznira jūras valdnieks. Meita sacīja:

���� Tēv, uzdāvini mums �iglkāji kumeliņu!

���� Labi, uzdāvinā�u, � jūras valdnieks atbildēja. � Tikai lai tavs vīrs spēlē man līdz saulrietam.

Visu dienu, kamēr pamale sāka zvērot blāzmas ugunīs, Dam�dins spēlēja. Kad debesmala apsārta rieta blāzmā, no jūras iznira mazītiņ� astoņkājis kumeliņ�.

Damdins uzmauca viņam galvā apau�us, ieveda jurtā. Ku�meliņ� tik tikko varēja paiet, daudzās kājas viņam juka un ķērās.

Damdins nobēdājies sievai sacīja:

���� �is kumeliņ� nav nekāds skrējējs. Viņ� hana zirgiem nav pretinieks!

Sieva viņam atbildēja:

���� Kamēr vari dzīvot, tikmēr neskumsti, kamēr vari priecāties, tikmēr nebēdā! Jāj rīt no rīta ar kumeliņu uz ezermalu un gaidi tur hanu ierodamies.

Damdins citrīt aizjāja uz ezermalu, sagaidīja hanu. Hans atjāja uz ugunīga meļņa, kur� lidot lidoja, kājām gandrīz zemi neskardams.

Hans, ieraudzījis Damdina neveiklo astoņkāji, nievīgi iesmē�jās. Tūksto� hana ciriķu arī smējās, vēderus turēdami:

��� Tad jau labāk uz govs jāt nekā uz tāda zirnekļa!

Aprāvis smieklus, hans sacīja:

���� Rik�o pa priek�u un pamūc malā, kad auļo�u tev garām!

���� Jāj vien tu pa priek�u, � Damdins atsacīja. � Es laidī�u nopakaļ!

Hans uz�āva savam ugunīgajam melnim ar pletni un aiz�joņoja.

Damdins pagaidīja, kamēr hans izzuda skatienam, tad parāva kumeļu aiz pavadas. �iglāk par zibeni aiz�āvās pa gaisu astoņ�kājis kumeļ� glu�i kā smil�u graudiņ� viesuļvētrā. Damdins aiz�lika līdz stepes viņai malai un drīz vien jau bija atpakaļ pie ezera. Bet hans vēl nebija pamalē samanāms. Viņ� tikai pret dienas vidu atgriezās.

���� NU vai tagad man atdosi tūksto� zirgu? � Damdins vai�cāja.

��� Ja varēsi likt ūdenim �ajā ezerā vārīties, tad jā, � hans atbildēja. � Bet, ja nevarēsi, tad tev savu sievu vairs neredzēt.

Damdins atgriezās jurtā, izstāstīja visu sievai.

���� Iesim pie jūras, � viņa sacīja.

Atkal abi nonāca jūras malā. Damdins sāka spēlēt huru. Jūra sabangojās, un no dzelmju dziļumiem iznira valdnieks.

Meita sacīja:

��� Tu esi visu ūdeņu valdnieks. Pavēli, lai rīt ezers vārītos. Un pasargā manu vīru, lai viņ� neapbrucinātos.

Jūras valdnieks atbildēja:

���� Tavs vīrs tik jauki spēlē, ka es gribu viņam palīdzēt, lai vai kas būtu darāms. Ņem divus akmentiņus � vienu baltu, otru melnu. Iemetīsi balto akmentiņu ezerā, ūdens vārīsies. Pa�slēpsi aiz vaiga melno akmentiņu, nekāds bruceklis nebūs bīs�tams.

Damdins atnāca ezera malā. Tur hans jau bija priek�ā ar tūksto� ciriķiem ugunīgos zirgos.

���� Nu, vai varam tālaK cīkstēties? � hans vaicāja. � Vai vari likt ezeram vārīties?

Damdins slep�us iemeta ezerā balto akmentiņu, un ezers pēk�ņi sāka burbuļot un vārīties.

Hans, ieraudzījis, ka atkal būs zaudētājs, sacīja:

���� Ja tu tūlīt pārpeldēsi ezeru, es uzdāvinā�u tev tūksto� zirgu.

Damdins paslēpa aiz vaiga melno akmentiņu un ielēca ūdenī. Aizpeldēja līdz viņam krastam un atpeldēja atpakaļ sveiks un vesels. Ciriķi brīnījās nenobrīnīdamies, bet Damdins hanam sacīja: Es divas reizes ezeru pārpeldēju. Tagad pārpeldi tu kaut vienu reizi.

Hans savā prātā apsvēra: �Ja jau �is nabaga spēlmanis varēja, kāpēc es, hans, nevarē�u! Vai mani ciriķi būtu vārgāki par �o ubagu?�

Hans pavēlēja visiem ciriķiem nokāpt no zirgiem un lēkt viņam pakaļ ezera. Ciriķi uz vārda paklausīja. Ta�u viņi nepa�guva ne desmit soļu nopeldēt, kad bija jau pagalam un nogrima dibenā.

Krastā bija palicis Damdins viens pats. Viņ� saskaitīja hana zirgus � to bija apaļ� tūkstotis.

Damdins uzlēca hana melnim mugurā un laida pa taisnāko ceļu mājās.

No tā laika viņi abi ar sievu dzīvoja bez bēdām, un kaimiņi ielīksmoti varēja klausīties, kā Damdins skandina huru.

Sensenos laikos, diezin kad īsti, esot dzīvojis kāds viltnieks. Viņ� bijis pavisam mazītiņ� vīrelis, bet ar garu, garu bārdu. Tālab visi sauku�i viņu par Mazo Garbārdi.

Pīpi viņ� tīrīja ar ukrjuku, tabakmaks viņam bija pa�ūts no veselas kamieļādas. Vjņa losais zirgs spēja panest jebkuru sma�gumu un kuru katru viesuli varēja apsteigt. Mazajam Garbārdim bija pieci nahaga brāļi.

Ne jurtas, ne lopu viņiem nebija. Viņi nak�ņoja stepē, ēdienu gatavoja uz ugunskura.

Reiz Mazais Garbārdis, padzirdējis, ka necik tālu hans uz�slējis di�enu jurtu, sacīja:

��� Vai nu hanam jurtu trūkst. Bet mēs dzīvojam zem klajas dcbe'Ss, lietus mūs liedē, saule cepina, vēj� acis ar smiltīm piepū�. Paņem�u hana jurtu, lai mums būtu kur dzīvot.

Mazais Garbārdis uzķepurojās uz sava losā zirga, aizbāza aiz jostas arkānu, piesēja pie segliem kamieļādas tabakmaku un aiz�jāja.

Ceļa gadījās zaķis. Tas vaicaja:

���� Kurp jādams?

��� Jāju atņemt hanam jurtu.

Zaķis iesmējās.

���� Neiespējama iegriba pazudina jātnieku ar visu zirgu!

���� Ne tava bēda! � Mazais Garbārdis atsaucās un, izmanīgi uzmetis arkānu zaķim kaklā, iebāza garausi tabakmakā.

Jāja tālāk.

Ceļā gadījās lapsa.

���� Kurp jādams? � �ī vaicā.

��� Jāju atņemt hanam jurtu!

���� Neiespējama iegriba pazudina jātnieku ar visu zirgu!

���� Nav tava bēda! � Mazais Garbārdis atsaucās un, notvēris lapsu ar arkānu, iestūma kūmiņu tabakmakā.

Jāja tālāk.

Ceļā'gadījās vilks.

���� Kurp jādams? � �is vaicā.

��� Jāju atņemt hanam jurtu.

���� Neiespējama iegriba pazudina jātnieku ar visu zirgu!

���� Nav tava bēda! �Mazais Garbārdis atsaucās un, notvēris ar arkānu vilku, iestūķēja pelēci tabakmakā.

Jāja tālāk.

Drīz viņu pamanīja hana kalpi.

���� Ko tāds te blandās, kam nav ne lopu, ne jurtas? � �ie vaibstījās. � Uzrīdīsim �im suņus!

Sacīts, darīts. Kalpi uzrīdīja Mazajam Garbārdim suņus. Suņu varza klupa virsū losajam zirgam, bet Mazais Garbārdis izlaida no tabakmaka zaķie�Zaķis aizjoza stepes pla�umā, un suņi aizlika �im pakaļ, aiz paugura nozuzdami.

Tad visi hana kalpi salēca zirgos un devās viltniekam pretī. Kad bija jau klāt piejāju�i, Mazais Garbārdis no tabakmaka iz�laida lapsu. Lapsa muka uz me�u. Hana kalpi, lokus satverdami, nozuda me�ā.

Hans palika viens pats bez kalpiem. Būdams dro�sirdīgs, bet ne visai gudrs, viņ� uzlēca savā zirgā, satvēra zobenu un devās jātniekam pretī.

Kad hans jau bija klāt piejājis, Mazais Garbārdis no tabak�maka izlaida vilku. Vilks muka prom uz kalniem, hans neiztu�rēja, iespiedzās, norāva loku no pleciem un aiz�āvās vilkam pa�kaļ, drīz vien kalnos nozuzdams.

Bet Mazais Garbārdis piejāja pie jurtas, uzmeta tai arkānu un uz�āva savam losajam zirgam.

Atgriezās hana kalpi, pats hans atjāja atpakaļ, bet no jurtas ne miņas!

Viņi noprata, kur jurta bija palikusi, bet ko nu vairs! Loso zirgu pat viesulis nepanāktu.

Reiz tīģerēns satikās ar vērsēnu. Tīģerēns sacīja:

��� Dzīvosim kopā!

Vērsēns atsaucās:

���� Labi.

Viņi sāka dzīvot kopā un iedraudzējās.

Kādudien tīģerēns atrada uz ceļa zvaniņu, uzkāra to vērsēnam kaklā un teica:

��� Ja kāds tev manā prombūtnē gribēs darīt pāri, tad es, izdzirdējis zvaniņu, steig�os tev palīga!

Viņ� atvadījās no vērsēna un devās medībās. Nonācis tuvējo kalnu pakājē, dzird zvaniņu �ķindam.

Tīģerēns metās atpakaļ, atskrēja, redz � vērsēns mierīgi pastaigajas pa pļavu, zālīti plūkā.

���� Kas noticis? � tīģerēns jautāja. � Kas tev uzbruka?

��� Mu�a man uz pieres uzmetās, � vērsēns atbildēja. � Es, protams, izbijos un saucu tevi palīgā.

Tīģerēns nomierinājās un atkal devās medībās. Necik ilgi ne�bija medījis, kad vēj� atkal atnesa zvaniņa �ķindu.

Tīģerēns, ko kājas nes, metās savam draugam palīgā. At�skrēja, � un ko viņ� ieraudzīja? Vērsēns gul�ņā ēnā un zelē zāli.

���� Kas tev nodarījis pāri? � tīģerēns jautāja.

��� Neviens,�vērsēns atbildēja. � Man kļuva karsti, un es purināju galvu.

Tīģerēns tre�o reizi devās medībās un atkal izdzirda zvaniņa �ķindu. Bet �oreiz viņ� neskrēja vērsēnam palīgā, nodomādams, ka �is atkal no mu�as būs izbijies.

Pret vakaru tīģerēns atgriezās mājās, skatās � vērsēna nav. Mednieki viņu bija nokāvu�i, gaļu apēdu�i, ādu līdz paņēmu�i, kauli vien zalē mētājās.

Tīģerēns aiz bēdām ierēcās:

����� Es esmu vainīgs, es esmu vainīgs, neatskrēju palīgā, kad viņ� mani sauca!

Tīģerēns ļoti noskuma. Negāja vairs medībās, neko neēda, ne�mitējās domāt par vērsēnu. Tā pagāja vairākas dienas, tīģerēns aiz bada un �ēlabām kļuva pavisam vārgs.

Viņ� juta savu nāves stundu tuvojamies, lī�us atlīda pie drauga kauliem, nogulās blakus un vakarpusē nobeidzās.

Un tad pāri stepei atskanēja vēja balss:

���� Pat nāve nespēj īstus draugus �ķirt.

Aizritēja daudzi mēne�i, gads apritēja no ta laika. Kur savā nāves stundā bija apgūlies tīģerēns, tur baloja vairs tikai kauli.

Kādudien tai vietai garām hana gans dzina aitu baru. Viņ� ieraudzīja zālē kaulus balojam, izraka bedri, apraka tos un dzina ganāmpulku talak.

Kop� abu draugu � tīģerēna un vērsēna nāves bija aizritē�ju�i divi gadi, un virs viņu kapavietas bija izaugu�i divi slaiki, kupli koki. Ik rītu, saulei lecot, no koku lapotnes zemē nolaidās divi līksmi puisēni. Līdz pat saulrietam viņi zālienā rotaļājās un, kad saule paslēpās aiz kalnu kumpās muguras, atkal nozuda lapotnē.

Rudenī hana gans atkal �urp atdzina aitas.

Kad uzlēca saule, viņ� ieraudzīja, kā no koku lapotnes nolaidas pļaviņā divi puisēni. Gans brīnījās � kā tie kokā varēja ga�dīties? -p*

Vakarā viņ� izstāstīja savai sievai, ko bija redzējis, bet sieva izstāstīja kaimiņienei un kaimiņiene � savam dēlam, dels � ga�rāmbrauco�am noijonam, un ziņa par savādajiem puisī�iem no�nāca līdz hanam.

Hans pavēlēja savam palīgam � tu�imelam paņemt ciriķu pulku un atgādāt viņam abus rotaļu biedrus. Tu�imels devās ar ciriķiem izpildīt hana pavēli.

Rītsvīdā viņi aplenca smuidros kokus un sāka gaidīt saul�lēktu. Tiklīdz parādījās saule, no koka zemē nolēca viens puisēns. Ciriķi viņu sagrāba un dzīrās sasaistīt. Bet tu�imels iesaucās:

���� Pag! Ko jūs esat izdarīju�i! Vajadzēja otru pagaidīt! Tagad otrais neparko vairs nerāpsies lejā!

Bet tu�imels alojās. Otrais puisītis savu draugu nepameta nelaimē. Viņ� nolēca no koka zemē un metās draugam palīgā. Viens viņ� tomēr nevarēja uzveikt daudzos uzbrucējus. Ciriķi sa�grāba ari viņu urt sasēja.

Tanī pa�ā dienā tu�imels atveda puisēnus pie hana. Hans uzlukoja abus un sacīja:

�� Manas valsts apsargā�anai vajag daudz karavīru. �ie zeņķi dienās izaugs par labiem karotājiem. Bet pagaidām, lai viņi palīdz ganiem ganīt manas aitas, zirgus un kamieļus.

Tā puisī�i nokļuva hana kalpībā. Vienu no viņiem nosauca par Altanu Gu, otru � par Mungunu Gu. Desmit gadus draugi ganīja hana ganāmpulkus un nemanot vērtās bra�os jaunekļos. Viņi bija plecīgi, lokani, spēcīgi, viņiem patika jāt ar zirgiem, �aut mērķī, cirsties zobeniem. Un aizvien viņi visur turējās kopā, ēda no viena katla, gulēja vienā jurtā uz vienas ko�mas.

Reiz pie draugu jurtas atauļoja hana gaitnieks un iesaucās:.

���� Di�ais hans pavēl Altanam Gu �odien pat doties karā! Seko man!

Karavīrs ceļā po�as a�i. Altans Gu nekavējās apkampt savu draugu, uzlēca zirgā un jāja gaitniekam pakaļ.

Daudz mēne�u aizritēja, un nebija tāda brī�a, kad Munguns. Gu neatcerētos Altanu Gu.

Reiz pie Munguna Gu atjāja vecais tu�imels un sacīja:

���� Mūsu hans�lai viņam tūksto� gadu ilgs mū�s�pavē�lēja tev doties uz austrumiem, uz Hana Hargerta valstību, nozagt viņa desmito meitu un atvest �urp. Mūsu hans grib viņu ņemt par sievu. �e, ņem trīs naudas zutņus! Ja neizpildīsi mūsu hana pavēli, tevi iemetīs verdo�ā katla!

���� Kā zinā�u, kura ir desmitā meita? � jautāja Munguns Gu.

��� Tas ir pavisam vienkār�i: visām hana Hargerta meitām mati ir melni, bet desmitajai meitai bizē viz trīs zelta stīgas.

Munguns Gu apsegloja zirgu un devās uz hana Hargerta val�stību.

Viņ� jāja ilgi, daudzas naktis pārlaida stepe pie ugunskura un kādudien sastapa nabaga ganu.

���� Kurp dodies, vecotēv? � jautāja Munguns Gu.

Vecais atbildēju:

��� Es ganīju neganta saimnieka aitas, viena avs aizbēga. Nu mekleju to. Ja neatradī�u, saimnieks mani nositīs.

���� Nebēdā, � sacīja Munguns Gu. � Te tev būs naudas zutnis � par to tu varēsi vai veselu ganāmpulku nopirkt.

Vecais paklanījās.

���� Paldies tev, bator! Ņem manu gana nūju, varbūt tā tev noderēs.

Munguns Gu aizbāza aiz jostas gana nūju un jāja tālāk. Nā�kamajā dienā viņ� sastapa vēl vienu ve�uku.

���� Kurp dodies, vecotēv?�jautāja Munguns Gu.

���� Eju pie dēla. Laikam jau man neaizkļut līdz viņa jurtai. Ceļā man nobeidzās zirgs, bet kājām diezin vai pietiks spēka aiziet.

Es tev palīdzē�u, � sacīja Munguns Gu. � Ņem �o nau�das zutni, � varēsi nopirkt sev vai veselu zirgu ganāmpulku.

Vecais virs paklanījās.

���� Paldies tev, bator! Ņem �o jēra stilbu! Varbūt tas ceļā no�derēs.

Munguns Gu ielika jēra stilbu somā un jāja tālāk.

Pret vakaru viņ� ieraudzīja stepē tre�o ve�uku. Tas sēdēja pie ugunskura un skumji skatījās uguni.

Munguns Gu pajautāja:

���� Kādēļ tu, vecotēv, stepes vējā drebinies un nesēdi pie pa�varda jurtā?

���� Esmu nabags, nav man jurtas, � sacīja vecais. � Laikam jau būs man laukā zem kruffia jānomirst.

���� Lai tavi vārdi aizskrien līdzi vējam! Ņem �o naudas zutni, nopērc sev ērtu jurtu.

Ve�uks trausās kājās, izvilka no ugunskura apdzisu�u oglīti, pasniedza to Mungunam Gu.

���� Ņem, varbūt tev noderēs!

Munguns Gu paslēpa oglīti azotē un jāja tālāk uz austrumiem.

Daudz diennak�u viņ� pavadīja seglos, jāja un jāja, kamēr ieraudzīja hana Hargerta pili.

Munguns Gu nogaidīja, kamēr iestājās nakts, tad klusītēm tuvojās pilij. Pēk�ņi, skaļi riedams, viņam uzklupa milzīgs suns.

Munguns Gu atminējās jēra stilbu, pasvieda to sunim, un tas tūlīt likās mierā.

Munguns Gu iegāja pilī, ieraudzīja hana Hargerta meitu � skaistuli Ojunu ar trim zelta matiem melnajā bizē.

���� Es atjāju tev pakaļ, � sacīja Munguns Gu. � Vecais hans grib tevi ņemt par sievu.

���� Es negribu būt sieva nejaukam vecim! � iesaucās Ojtina. � Paglāb mani no viņa, un es dzīvo�u tavā jurtā līdz mū�a ga�lam.

���� Lai notiek! � iesaucās Munguns Gu. � Es neļau�u tevi sāpināt!

��� Bēgsim �iglāk no �ejienes projām! � skubināja Ojuna. � Ja mans tēvs tevi �eit ieraudzīs, viņ� liks mūs abus nogalēt.

Viņi izskrēja no pils un drīz vien sasniedza me�u, kur ganījās Munguna Gu zirgs.

Munguns Gu uzlēca zirgā, nosēdināja sev priek�ā Ojunu un auļoja projām.

Augu dienu un cauru nakti auļoja a�ais Munguna Gu zirgsr tikai pievakarē apstājās.

Munguns Gu un Ojuna cie�i iemiga, bet citrīt pamodu�ies ieraudzīja, ka viņus ielenku�i hana Hargerta ciriķi. Munguns Gu norāva no pleciem loku, �āva bultu pēc bultas. Ciriķi slēpās aiz vairogiem un līda arvien tuvāk un tuvāk. Tad Munguns Gu no�lēca no zirga, izrāva zobenu no maksts un cirta pa labi un pa kreisi. Vienam galvu no�ņāpa, otram galvu no�ņāpa, divdesmit ciriķu pievārēja, divdesmit pirmais palika dzīvs, jo zobens batoram pārlūza pu�u. Munguns Gu pamanīja tuvojamies ciriķi, īstu milzeni, kas dzirās uzmest viņam ukrjuku. Munguns Gu iz�rāva gana nūju, kas bija aizbāzta aiz jostas un svieda ar to mil�zim. Un � kas to būtu domājis! � visi hana ciriķi novēlās gar zemi bez dzīvības.

Munguns Gu uzreiz atskāra, ka �ī nav parasta nūja, pacēla to aug�ā, uzlēca atkal zirgā un aizauļoja ar Ojunu tālāk.

Naktī viņi nolikās gulēt, bet citrīt pamodu�ies ieraudzīja, ka viņus ir aplencis jauns ciriķu pulks. Acīmredzot hans Hargerts par visu vari gribēja atgūt savu meitu un saņemt Mungunu Gu gūstā.

Jauneklis tvēra atkal pēc sava loka, bet attapās, ka visas bul�tas bija jau iepriek� iz�āvis un tēraudkalto zobenu salauzis. Viņ� nu gribēja izraut aiz jostas aizbāzto nūju, bet tās tur nebija. Dro�i vien straujajos auļos bija pazaudējis.

���� Mirt es nebaidos, � Munguns Gu sacīja hana Hargerta meitai, � bet baidos tevi pazaudēt!

Tiklīdz viņ� bija to pateicis, sajuta pie sirds neizturamu kvēli. Viņam iedāvinātā oglīte pēk�ņi bija iegailejusies glu�i sarkana.

Munguns Gu nevarēja tādu karstumu izturēt, nometa oglīti zālē. Acumirklī stepes sausā kūla uzliesmoja un vēj� liesmu meles dzina taisni virsū uzmākņām. Tie lika kājas pār pleciem. Tikai da�iem no uguns izdevās paglābties.

Kad ienaidnieki bija izzudu�i skatienam, oglīte acumirklī ap�dzisa. Munguns Gu to atkal noglabāja azotē, bet pēc tam devās meklēt pazaudēto nūju. Drīz vien viņ� to atrada, aizbāza aiz jos�tas un atkal jāja ar Ojunu uz rietumiem.

Cik ilgi viņi bija ceļā, kas to lai zina, bet kādudien lauka malā abi bēgļi ieraudzīja pamestu jurtu un apmetās tanī.

Jauka dzīve sākās Mungunam Gu un Ojunai. Munguns Gu ik rītu jāja medībās, bet viņa daiļā virejiņa iekūra pavardā uguni un gatavoja ēdienu.

Reiz Munguns Gu sievai sacīja:

Uzdāvini man vienu savu zelta matu! Es to vienmēr nē�sā�u pie sirds.

Ojuna iz�ķetināja no bizes vienu zelta matu un iedeva to vī�ram. Munguns Gu noglabāja dārgo dāvanu un priecīgs devās medībās. Divas dienas viņ� laimīgi medīja, tre�ajā dienā griezās uz mājām. Atpūzdamies apsēdās stepe uz akmens un atcerējās sievu. Viņ� uzmeklēja zelra matu un sāka to aplūkot. Pēk�ņi sa�griezās viesuļvēj�, izrāva Mungunam Gu matu no rokām un aiz�nesa kaut kur prom stepē.

Munguns Gu nobēdājies ilgi stāvēja, kā zemē iemiets, un ap�raudāja lielo zaudējumu. Pēc tam viņ� atcerējās, ka Ojunai ir vēl divi zelta mati.

�Palūg�u viņai otru zelta matu,� viņ�, sevi mierinādams, no�domāja.

Bet viesulis tikmēr bija aiznesis Ojunas zelta matu uz hana dārzu. Hans ieraudzīja matu, saniknojās, pavēlēja pasaukt tu�i melu.

Tu�imels atskrēja aiz bailēm glu�i mēms. Hans parādīja vi�ņam zelta matu un neganti iebrēcās:

Munguns Gu nozadzis man Hargerta meitu, bet tu nevari viņu atrast! Ja līdz pavasara mēne�a beigām brīni�ķā Ojuna nebūs manā jurtā, pavēlē�u tevi dzīvu ierakt zemē!

Tu�imels paņēma simt ciriķu un aizjāja meklet hana Har�gerta meitu.Ceļu ceļus viņi izjādelēja,nekur nevarēja uziet Oju�nas pēdas. Jau tre�ais pavasara mēnesis tuvojās beigām, kad beidzot tu�imels pamanīja Mungunu Gu. Viņ� sēdēja stepē ceļa malā uz akmens un priecājās par savas sievas zelta matu. Viltī�gais tu�imels pavēlēja ciriķiem noslēpties augstaja zālē, bet pats izlikās par apkārtklīsto�u vārgdieni.

���� Lai tev simt gadu ilgs mū�s, dro�sirdīgais bator! � sacīja viņ�, līdz zemei klanīdamies. � Manas kājas paguru�as, netieku ne soli tālāk. Ļauj tavā jurtā atpūsties.

���� Laime uzsmaida tai jurtai, kurā noguris ceļinieks atrod pajumti, � sacīja Munguns Gu. � Seko man!

Munguns Gu aizveda tu�imelu uz savu jurtu. Bet viņiem pa pē�dām slep�us sekoja ciriķi. Tiklīdz viņ� bija iegājis jurta, ciriķi bruka viņam virsū. Daudzus Munguns Gu sakapāja ar zobenu. Jurtā cits uz cita kaudzē gāzās nogalinātie ienaidnieki. Tu�imels redzēja, ka Mungunu Gu dzīvu neizdosies notvert, tālab iekliedzās.

���� �aujiet ar bultām! Tik un tā hans viņu butu licis nogalēt!

Ojuna saprata,.ka vīram draud nāves briesmas, izrāva viņam

no rokām zobenu un iemeta to pavardā. Tiklīdz zobens pieskārās pavardam, Munguns Gu acumirklī sabruka zemē bez dzīvības.

Tad tu�imels sacīja Ojunai:

��� Tev jābrauc man līdzi pie hana. Di�ais pavēlnieks grib tevi ņemt par sievu!

Viņ� uzsēdināja Ojunu uz zirga un veda pie hana.

Bet tie�i tanī dienā, kad tu�imels bija atvedis Ojunu hanam, no kara atgriezās mājās drosmīgais Altans Gu.

Altans Gu, uzzinājis, ka viņa draugs pazudis bez vēsts, uzlēca zirgā un aizjāja meklēt Mungunu Gu.

Daudz dienu viņ� jadeleja pa taku takām un ceļu ceļiem, izjautāja katru pretimnācēju, vai kāds nebūtu redzējis bra�o batoru. Bet neviens viņu ar atbildi nevarēja iepriecināt.

Tad Altans Gu izlaida no rokām pavadas, aizklāja izmisumā seju ar rokām un iesaucās:

���� Ja mana drauga vairs nav starp dzīvajiem, tad arī es nevēlos vairs dzīvot!

To pasacījis, viņ� aizjāja pasaulē, nelikdamies zinis, kurp zirgs viņu nes. Diezin cik ilgs laiks bija pagājis, kad piepe�i zirgs apstājās un klusi nogrudzinājās.

Altans Gu atņēma plaukstas no vaiga un ieraudzīja, ka zirgs bija viņu atvedis pie novārtā pamestas jurtas.

�Varbūt �ajā jurtā mana drauga liktenis ļaudīm ir zināms.�

Viņ� nolēca no zirga, iegaja jurla un uzreiz ieraudzīja miru�o] Mungunu Gu.

Altans Gu ievaidējās aiz �ēlabām, un no viņa vaida kalnu virsotnes nobruka.

Kad asaras mitējās plūst un Altana Gu acis bija izsusēju�as, viņ� ieraudzīja uz pavarda drauga zobenu.

���� Es atradī�u .slepkavu, � iesaucās Altans Gu, � un no�galinā�u viņu ar �o zobenu!

To teicis, viņ� paķēra drauga ieroci. Bet, tiklīdz pieskārās zobenam, Munguns Gu uzreiz atvēra acis un pielēca kājās.

���� Palīdzi man izglābt Ojunu! � viņ� lūdza draugu. � Viņu aizveda pie hana.

��� Mēs viņu izglābsim vai arī abi mirsim! � sacīja Altans Gu.

Draugi uzlēca zirgos un no�mīkstināja pletnes.

Viņi traucās nakti, traucās dienu, vēl vienu nakti un tad

nākamajā rītā ieraudzīja hana pili. Bet tai nevarēja piekļūt, ceļu aiz�ķērsoja plata upe, tik plata, ka neviens zirgs nespētu to pārpeldēt.

Draugi sāka siet plostu. Sēja trīs dienas, bet, kad plosts bija gatavs, no dzelmes iznira milzīga zivs un aprija plostu.

Batori iz�āva bultas, bet tās atlēca no zivs zvīņām glu�i kā no akmens. Zivs vārstīja �aunas un to vien gaidīja, vai �ie abi nelaidīsies upei pāri peldus, lai arī viņus tad aprītu.

Tad Altans Gu ar bultas �āvienu no�ņāpa kalna virsotni, uzvēla klints bluķi uz kamie�iem, pienāca pie upes un iesvieda vareno radzi zivs atvērtajā rīklē, un tā tur iestrēga.

Draugi nopriecājās: nu �ī dzelmju briesmone vairs nevienu nevarēs aprīt.

Viņi atkal sasēja plostu, bet, tiklīdz bija atstūmu�ies no krasta, zivs ar asti sakūla ūdeni. Upē sacēlās viļņi glu�i kā milzu kalni. Kā lai liek viņā krastā pāri tādiem viļņiem!

Munguns Gu kļuva bēdīgs, arī Altans Gu noskuma. Piepe�i Munguns Gu sajuta kaut ko svelo�u uz savam krūtīm. Viņ� iegrūda roku azotē un izvilka kvēlojo�o oglīti. Nespēdams noturēt pirkstos karsto oglīti, viņ� izlaida to no rokām, un oglīte iekrita upē. Tanī pa�ā acumirklī ūdens upē sāka vārīties. Lai arī kā zivs centās izglābties, nekas nelīdzēja, ta dzīva upē izvārījās.

Tad batori atkal uzkāpa uz plosta un pārcēlās upei pāri. Naktī draugi piebrauca pie hana pils, ieraudzīja pie vārtiem deviņgalvainu mangasu. Viņ� apsargāja ieeju pilī, nevienu nelaida iek�ā.

Altans Gu cirta ar zobenu un nolidināja mangasam vienu galvu, Munguns Gu cirta ar zobenu, un vēl par vienu galvu mangasam kļuva mazāk. Divas galvas mangass bija zaudējis, bet vēl septiņas tas kārstīja. Un no katras dva�oja elles versme, mutuļoja dūmi un �āvās laukā uguns liesmas.

Zirgi sāka drebēt, kārpījās atpakaļ, prom no briesmoņa, slējās pakaļkājās. Jātnieki uz�āva viņiem ar pletnēm, no jauna uzbruka mangasam, atkal no�ņāpa tam divas galvas. Nu vairs tikai piecas galvas bija paliku�as mangasam. Tas iegaudojās baisa balsī, zeme nodrebeja zem batoru kājām, bet draugi neizbijās, uz�āva zirgiem un bruka virsū briesmonim. Un atkal divas man gasa galvas noripoja zālē.

Tagad vairs tikai trīs galvas bija mangasam, bet Mungunam Gu salūza zobens, un viņ� nevarēja turpināt cīņu. Tad Altans Gu sacīja: **

� Kamēr es cīnī�os, steidzies uz pili un atsvabini Ojunu.

To sacījis, Altans Gu vēl niknāk uz�āva savam zirgam un kliegdams devās virsū mangasam.

Kamēr Altans Gu cīnījās ar briesmoni, Munguns Gu iestei�dzās pilī un uzmeklēja Ojunu, satvēra viņu, iecēla seglos un gavilēdams traucās atpakaļ.

Bet Munguns Gu par agru bija sācis priecāties. Viņa draugu bija piemeklējusi neveiksme. Viņ� bija paguvis nocirst vēl divas galvas, bet tre�o nepaguva � mangass notrieca viņu no kājām, piespieda ar ķetnu pie zemes un grasījās aprīt.

Munguns Gu pamanīja, ka Altans Gu tūlīt ies bojā, un, ne mirkli nekavēdamies, izrāva aiz jostas aizbāzto gana nūju, zvēla ir to briesmonim pa galvu. Acumirklī mangasa pēdējā galva novēlās no pleciem.

Altans Gu, Munguns Gu un Ojuna bezgala laimīgi atgriezās nomaļajā jurtā. Un līdz pat mū�a galam viņi tur dzīvoja bez bēdu.

Posts un bēdas baidās ienākt tāda cilvēka jurtā, kuram ir uzticami draugi.

Reiz kāds jautrs, viltīgs badar�s � trūcīgs klaidonis � stepēļ sastapa aratu. Arats nobēdājies iet un tur rokās zirga asti.

���� Kālab tu tik bēdīgs? � vaicāja badar�s.

���� Mani piemeklējusi nelaime, � atbildēja arats. � Vilki] nokoda un apēda manu pēdējo zirgu, asti vien pameta. Ko lai ] tagad bez zirga iesāku?

���� Dod asti man, � sacīja badar�s, � un gaidi mani �eit. Dabūsi vēl labāku zirgu.

Arats atdeva badar�am zirga asti, pats palika stepē un gai�dīja, kas nu būs. Bet badar�s iegriezās aīlā,kur slējās kāda skopa un nekrietna noijona jurta. Netālu no viņa jurtas badar�s uzgāja lapsas alu. Viņ� iebāza asti alā, pats apsēdās blakus un abām rokām ieķērās astes galā.

Pēc neilga brī�a garām auļoja noijons uz sava labākā zirga. Noijons, ieraudzījis badar�u, apturēja zirgu un vaicāja:

���� Ko tu �eit dari, kāpēc zirga astē esi ieķēries?

���� Es �eit palaidu zirgu paganīties, bet tas, rau, ielīda alā, � badar�s atbildēja. � Labi, ka paguvu aiz astes saķert, citādi būtu zirgu pazaudējis. Mazliet atvilk�u elpu, tad pestī�u pagānu no alas laukā.

���� Kas tev tas ir par zirgu? � jautāja nenovīdīgais noijons. � Vai ātrs?

���� Septiņas reizes pa dienu viņ� mani apnes zemei visriņķī!" Krēpes viņam kā sniegs kalnu korēs; auļo tik brāzmaini, ka seglu kāp�ļi lūst pu�u; starp ausīm viņam var novietot desmit kamieļu; kad saslejas pakaļkājās, ar krēpēm aizsniedz mākoņus!

Noijons sāka drebēt aiz skaudības, nolēca zemē, atgrūda nost badar�u un pats ieķērās astē.

���� Kas tev atļāva ganīt zirgu pie manas jurtas? � viņ� kliedza. � Vācies tūlīt projām!

���� Man noberztas kājas, � badar�s sacīja. � Nevaru paiet. .

���� Labi! Dod, paturē�u tavu zirgu aiz astes, bet tu kāp manā zirgā, un lai es tevi pie manas jurtas vairs neredzētu! Pazūdi!

Badar�s aizauļoja ar noijona zirgu stepē un atdeva lielisko auļotāju nabaga aratam, bet pats devās tālāk.

Dienas vidū viņ� sastapa kādu bagātnieku, kas nesa gaļas katiu uz galvas. �is vīrs bija tik skops, ka, iziedams laukā no jurtas, vienmēr ņēma ēdienu sev līdzi, baidīdamies, ka cits varētu to viņa vietā apēst.

Ieraudzījis badar�u, bagātnieks pavilka �o uz zoba:

��� Stāsta �"tu mākot visādus muļķus izāzēt. Bet gudru cilvēku vis ncpiemuļķosi. Nu pamēģini mani apmānīt!

��� Nav vaļas mānīties, � badar�s atbildēja. � Visa debess liesmās, bet tu nemaz neredzi!

Bagātnieks atgāza galvu, lai paskatītos uz debesīm, � katls nokrita zemē un saplīsa. Bet badar�s sacīja:

���� Tad jau, re, arī tu esi tuk�pauris, ja man izdevās tevi piemuļķot.

To pasacījis, viņ� gāja savu ceļu tālāk.

Drīz vien viņ� sastapa hanu.

���� Kas tu tāds esi? � hans jautāja. � Kur tava jurta, ko tu

proti?

��� Man nav jurtas, � badar�s atbildēja. � Bet dabūt māku, ko vien gribu. ^

Hans noskaitās:

���� Ko nu mels! Es, hans būdams, nevaru dabūt, ko gribu.

Bet badar�s saka:

��� Tu nevari, bet es varu!

��� Ja tu tik vārīgs, � hans saka, � tad izdari tā, lai es tūdaļ nokāptu no zirga.

Badar�s, brīdi padomājis, saka: � Es nevaru pavēlēt hanam nokāpt no zirga. Toties, ja tu nolēksi zemē, tad lik�u tev ielēkt atpakaļ seglos.

���� Nu pamēģini! � sacīja hans un nokāpa no zirga.

���� Redzi nu, � iesmējās badar�s, � tu gribēji, lai liktu tev nokāpt no zirga, es to arī izdarīju.

���� Hm! Nu vairāk tu mani gan neaptīsi ap pirkstu! � hans iekliedzās un uzlēca zirgā.

���� Re, arī savu otro apņem�anos es izpildīju: liku tev ielēkt atpakaļ seglos, � sacīja badar�s un devās savās klaidoņa gaitās tālāk.

Reiz viens nabadzīgs cilvēks padzirdēja � kalnos esot atro�dami dārgakmeņi. Viņ� atvadījās no saviem vecākiem un aizgāja kalnos laimi meklēt. Tre�ajā dienā nabagam laimējās atrast brīni�ķu akmeni. Nāk mājās un priecājas: �Nu*maniem vecākiem nebūs vairs jābadojas, un pats bū�u paēdis pēc sirds patikas. Sapirk�u zirgus, iegādā�os aitas, govis man jurtas priek�ā ga�nīsies.�

Netālu no mājas viņ� satika lamu. Lama jautā:

���� No kurienes nāc un kurp ej? Kāpēc esi tik priecīgs?

Nabags izstāstīja, kas viņam par laimi gadījusies.

Lama saka:

���� Burhani � dievi tev palīdzēju�i atrast dārgakmeni. Dod man savu akmeni, aiznesī�u to taviem vecākiem. Bet pats ej uz svētnīcu un veselu mēnesi pateicies burhaniem par viņu laipnību. Mājās nāc tikai pēc mēne�a!

Nabags paklausīja lamam, devās uz klosteri un sāka skaitīt lūgsnas.

Pēc mēne�a viņ� pārnāca mājās. Skatās � nekas nav mai�nījies: stāv tā pati vecā jurta, jurtā karājas tuk�i ādas maisi. Nav tajos ne rūgu�piena, ne kumisa, ne sviesta. Nekā nav.

��� Kāpēc jūs joprojām dzīvojat trūkumā? � viņ� jautā ve�cākiem.� Vajadzēja pārdot dārgakmeni, uzcelt sev jaunu jurtu, sapirkt govis, aitas�

��� Par kādu akmeni tu runā? � brīnās vecāki. � Kur mēs būtu ņēmu�i dārgakmeni?

���� Vai lama jums to neatnesa?

���� Mēs lamu neesam redzēju�i, � saka tēvs. � Arī tāds akmens nav manīts.

Tad nabags atģida, ka lama viņu piekrāpis. Viņ� aizgāja meklēt neģēli, ilgi meklēja, pēdīgi atrada kādā klosterī. Satiek un prasa, lai atdod viņa dārgakmeni.

Lama saka:

���� Tu man neko neesi devis. Man ir gan viens dārgakmens, bet to es pats atradu! Vācies projām, citādi ar suņiem tevi aiz�rīdī�u!

Nabags aizgāja pie hana un pa�ēlojās. Hans pasauca lamu jn jautāja:

��� Vai no �ā cilvēka ņēmi dārgakmeni?

Bezgodis atbild:

���� Nē. Man ir gan akmens, bet to es pats atradu.

Hans jautā nabagam:

���� Kas redzēja un var apliecināt, ka tu atdevi lamam savu atradumu?

��� Man nav neviena liecinieka, � atbild nabags.

���� Nu, ja tā, tad nedzisini muti! Ej mājās un neapgrūtini mani vairs!

Nabags devās mājās, iet un raud. Pretī nāk badar�s.

���� Kamdēļ raudi? � viņ� jautā.

Nabags izstāstīja, kā lama izkrāpis viņam atradumu un kā hans atteicies palīdzēt, nevarējis iz�ķirt strīdu.

Badar�s noklausījies saka:

���� Kas viņ� par hanu, ja nevar iz�ķirt ikdieni�ķu strīdu! Tādam jāiet govis slaukt, nevis jānodarbojas ar zemes pārval�dī�anu.

�os vārdus dzirdēja tusimels, kas tobrīd jaja garām, un pastāstīja hanam.

Hans pavēlēja notvert nekaunīgo badar�u un nekavējo�i at�vest pie viņa.

��� Ja nepierādīsi, ka lama izkrāpis akmeni, pavēlē�u piesiet tevi savam trakajam ērzelim pie astes.

Lama, to padzirdējis, iesmējās.

���� Atvadies nu no dzīves! Tu vairs neņirgāsies par bagātiem ļaudīm un godīgiem dieva kalpiem!

Badar�s lamam saka:

���� Pierādi, ka pats atradi akmeni.

���� Pierādī�u! � lama atbild. � Man ir liecinieki. Veseli trīs!

��� Labi! � badar�s sacīja. � Ierodies rit pusdienlaikā pie hana jurtas ar saviem lieciniekiem.

Nākamajā dienā ap pusdienlaiku lama ar trim lieciniekiem Ieradās pie hana jurtas.

Hans iznāca no jurtas un pavēlēja, lai badar�s sāk tiesu.

Badar�s aizveda lieciniekus katru uz savu pusi, nostādīja tā, lai viņi stāvētu cits pret citu ar muguru, pats aizgāja uz upmalu un atnesa piecus vienādus māla kamus. Badar�s iedeva katram lieciniekam vienu māla kamu, ceturto kamu iedeva la�mam, piekto � nabagam. Pēc tam viņ� sacīja:

���� Skaitī�u līdz simtam. Pa to laiku katram no jums māla kams jāizmīca tāds, lai tas atgādinātu atrasto dārgakmeni.

Badar�s, izskaitījis līdz simtam, savāca no visiem māla pikas un nolika tās hanam priek�ā. Hans ieraudzīja, ka vienādas figūras izveidoju�i tikai lama un nabags, bet trīs lamas liecinieki iztipināju�i katrs citādu pikuci.

Tad badar�s sacīja:

���� Nabags zināja un bija iegaumējis akmens apveidu, tādēļ ka viņ� to atrada. Lama izveidoja pareizu formu tādēļ, ka viņ� �o akmeni bija piesavinājies un daudzkārt aplūkojis. Bet lieci�nieki nekad �o akmeni nav redzēju�i. Tādēļ arī viņiem piku�i iznāku�i da�ādi. Lama �urp atvedis nepatiesus lieciniekus, � tātad viņ� nav atradis, bet gan ir piesavinājies �o akmeni.

Hanam kļuva kauns, ka badar�s izrādījies gudrāks par viņu. Viņ� atdeva nabagam akmeni un lamu padzina ar visiem viņa lieciniekiem.

Stāsta, ka senos labos laikos hana Ēzeļauss valstībā dzīvoju�i septiņi bagāti plikpauri un viens nabags, vārdā Sigsegirs. Sep�tiņi plikpauri aizvien dusmojās uz nabagu: viņiem nepatika, ka �im ir biezi, melni mati, bet viņiem, bagātniekiem, pauri kā akmeņi piekrastē � gludi un spīdīgi. Visvairāk viņi nabagu ne�ieredzēja par to, ka �is bie�i izsmēja viņu dumjību.

Reiz, kad Sigsegiram bija jāgana sve�i zirgi, bagātnieki ņēma un aizdedzināja viņa jurtu.

Sigsegirs pārnāk mājās, redz � mājokļa vairs nav. Nabags saprata, ka plikpauri to nodedzināju�i. Sigsegirs neko neteica. Viņ� iebēra maisā pelnus un ogles, uzmeta to plecos un devās uz tuvējo pilsētu.

Sigsegirs iet pa pilsētu, maiss kūļājas uz pleciem, aizķerot katru pretimnācēju.

Gadījās viņam ceļā kāds lielbagātnieks. Sigsegirs pagrūda viņu ar maisu, tas apskaitās un uzkliedza:

���� Kas tev tur maisā? Rādi, ko nes!

��� Man maisā sudrabs un zelts. Dāvinā�u to hanam. Bet, ja kāds ielūkosies maisā, sudrabs uzreiz pārvērtīsies par pelniem, zelts � par oglēm. Tālab nevaru tev parādīt, kas manā maisā.

Lielbagātnieks parāva maisu un iebrēcās:

���� Melo! Rādi, kas maisā! Ja tur tik tie�ām būs pelni un ogles, piebēr�u tavu maisu pilnu ar sudrabu un zeltu.

���� Nu tad �e paskaties arī! � sacīja Sigsegirs.

Lielbagātnieks ielūkojās maisā un ieraudzīja, ka pelni un

ogles vien bija iek�ā.

���� Es ta�u tev teicu � nevajag skatīties! � iekliedzās Sig�segirs. � Ie�u tūlīt hanam �ēloties, ka tu viņa zeltu pārvērti oglēs un pelnos!

Lielbagātnieks izbijās, piebēra viltniekam maisu pilnu ar sudrabu un zeltu. ^

Sigsegirs uzvēla maisu plecos, atgriezās savā mājvietā un sāka, plikpauriem redzot, zeltu un sudrabu pārskaitīt. Plikpauri aiz skaudības plīsa vai pu�u. Atjēgu�ies prasa:

���� Kur ņēmi tādu bagātību?

Sigsegirs atbild:

���� Piebēru maisu pilnu ar pelniem un oglēm, gāju pa ielām, saukdams: �Mainu nodeguļus pret zeltu! Mainu pelnus pret sud�rabu!� Visi stāvgrūdām mani aplenca. Pelnu vietā deva man sudrabu, ogļu vietā � zeltu!

To padzirdēju�i, bagātie plikpauri aizskrēja katrs uz savu māju un pielaida uguni. Kad mājokļi bija nodegu�i, viņi sabēra maisos pelnus un ogles un devās uz pilsētu. Gāja pa ielām un sauca:

���� Mainām nodeguļus pret zeltu! Mainām pelnus pret sudrabu!

To padzirdēju�i, ļaudis tā apskaitās, ka metās plikpaurus kulstīt. Tik zvetē, piemetinādami:

���� Te jums būs sudrabs par pelniem! Te jums būs zelts par oglēm!

Bagātnieki atģida, ka Sigsegirs viņus piemuļķojis. Nogaidī�ju�i, kamēr iestājas nakts, kad Sigsegirs bija izdzinis sve�us zirgus stepē ganīties, ņēma un nokāva viņa vienīgo govi.

Nabags pārnāca uz rīta pusi mājas, uzreiz noprata, kas no�kāvis viņa piena devēju.

Sigsegirs tomēr neko neteica, ielēja vēr�a pūslī nedaudz sarkanās krāsas, paņēma pūsli padusē un devās stepē. Saulei rietot, viņ� sasiapa septiņus kamieļus ar baltiem lāsumiem uz pieres. Sigsegirs notriepa baltos lāsumus sarkanus un devās tā�lāk. Drīz vien pretī nāca kāds vīrs.

���� Vai neesi manījis septiņus kamieļus ar baltu pieri? � �is vaicāja.

���� Nē, � nabags atbildēja. � Kamieļus ar baltu pieri neesmu manījis, bet ar sarkanu gan. Rau, tur tie ganās.

��� Tie ta�u ir mani kamieļi! � vīrs priecīgi iesaucās. � Tikai iu maldies: viņiem ir balts, nevis sarkans lāsums uz pieres!

Tad Sigsegirs sacīja:

���� Ja lāsumi tiem uz pieres būs balti, tad do�u tev pilnu maisu sudraba un zelta. Bet, ja lāsumi būs sarkani, tad kamieļus paturē�u sev. Vai esi ar mieru?

���� Protams! � nopriecājās kamieļu īpa�nieks.

Viņi pienāca pie kamieļiem un uzreiz ieraudzīja, ka tiem uz pieres ir nevis balti, bet gan sarkani lāsumi.

Nabags uzkāpa vislielākajam kamielim mugurā un pārējos dzina sev pa priek�u.

Plikpauri, ieraudzīju�i Sigsegiru ar veselu kamieļu baru, gan�drīz vai iekaucās aiz skaudības.

���� Kur tu ņēmi tik daudz kamieļu? � viņi jautā.

Sigsegirs atbild:

��� Staigāju pa pilsētas ielām un saucu: �Mainu septiņus vēr�u pū�ļus pret septiņiem kamieļiem.� Un tā arī iemainīju.

���� Vadzi, arī mēs izdarīsim tāpat! � bagātie nolēma.

Viņi nokava visus savus vēr�us, ari govis, aizgāja uz pilsētu un ņēmās klaigāt:

��� Mainām vēr�u pū�ļus pret kamieļiem! Mainām vēr�u pū��ļus pret kamieļiem!

Ļaudis, padzirdēju�i �os saucienus, sa�uta:

���� Ko? Vai jūs mūs par muļķiem turat?

Un sāka �os kulstīt, piemetinādami:

���� �e jums būs kamieļi par vēr�u pū�ļiem! �e jums būs kamieļi par vēr�u pū�ļiem!

Tik tikko plikgalvjiem izdevās aizmukt, citādi būtu bijis vai gals klāt. Pārskrēju�i mājās, nolēma:

���� Ņemsim un nozūmēsim Sigsegiru, lai viņ� vairs nevarētu tik nekaunīgi mūs āzēt!

Plikgalvji notvēra nabagu un aizstiepa uz me�u, piesēja augstu koka galotnē, bet pa�i aizskrēja uz septiņām debespusēm, lai salasītu sausus zarus iekuram.

Sē� nabags koka galotnē, savu galu gaidīdams. Te pēk�ņi redz � uz losa zirga auļo noijons, kuram viņ� lopus kādreiz, ganījis. Noijons bija cietsirdīgs, skops un ne vienu reizi vien bija Sigsegiru iekaustījis.

Noijons, ieraudzījis kokā nabagu, apturēja straujo zirgu uni apvaicājās:

���� Kāpēc sēdi tur sasaistīts?

Sigsegirs atbildēja:

��� Ārstēju smagu slimīgi

���� Kādu slimību?

���� Acis sasāpējās, � paskaidroja viltnieks. � �is koksdziedē acis. Nu man redze atkal kā stepes vanagam, bet vakar govi no kamieļa nevarēju at�ķirt.

Noijons iekliedzās:

���� Tūliņ uzrāp�os pie tevis kokā. Man acis aizvien asaro. Ar katru dienu redze top vājāka un vājāka!

Sigsegirs jautāja:

���� Bet kurp jūs tā steidzāties?

��� Man pazuda septiņi zirgi, nu es tos meklēju, � �is atbild.

���� Kāp aug�ā, es pameklē�u tavus zirgus, � sacīja Sigsegirs.

���� Kā lai uzkāpju? � noijons saka. � Redzi, kāds man dārgs, ka�oks mugurā � ar zīdu ap�ūts, lapsādās ka�oks. Rāpdamieskokā, varu vēl saplēst.

Novelc ka�oku un noliec pie koka, � Sigsegirs ieteica.

Noijons tā arī izdarīja un uzkāpa koka galotnē, atraisīja Sigsegiru, un tas savukārt pieseja viņu stingri pie stumbra unpats nokāpa zemē, uzvilka, ar zīdu ap�ūto dārgo lapsādas ka�oku,, uzkāpa losajā zirgā un aizjāja.

No visām pusēm saradās septiņi plikgalvji ar iekuru un aiz�dedzināja koku, kurā sēdēja noijons.

Vakarpusē bagātie pārradās mājās un netic pa�i savām acīm: stāv Sigsegirs lepnu ka�oku mugurā, turpat piesiets loss zirgs ar dārgiem segliem .

���� Mēs ta�u tevi sadedzinājām! � plikgalvji iekliedzās. � Kā tu te gadījies?

Nabags atsaka:

���� Kad jūs mani dedzinājāt, es uzlidoju līdz ar dūmiem debesīs. Tur pastaigājos pa mākoņiem un nonācu pie drakonu hana pils. Pilī, izrādās, katram ceļiniekam dod zirgu, kas prot lidot pa gaisu, un vēl arī lapsādas ka�oku. Zēl, ka arī jūs tur nebijāt! Bet nebēdājiet! Pāri jūrai lidodams, no aug�as redzēju jūras dibenā zirgu pulku bez gana un bez saimnieka ganāmies.

To padzirdēju�i, plikgalvji sarosījās, cits caur citu Sigsegirani vaicāja:

���� Kur tu to redzēji? Kur tu to redzēji?

���� Nāciet man līdzi, � sacīja Sigsegirs.

Nonācis jūras malā, viņ� pa�am tuklākajam plikgalvim sacīja:

���� Ņem nūju un kap ūdenī. Tiklīdz ieraudzīsi zirgus, pamāj �ar nūju. Tad arī pārējie metīsies tos gūstīt.

Tuklais plikgalvis paņēma nūju un iebrida jūrā. Paspēris piecus se�us soļus, viņ� uzdūrās bedrei un, nūju pavēzējis, no�zuda zem ūdens.

Sigsegirs iesaucās:

��� Metieties �igli pakaļ, citādi viņ� vēl pievāks visus zirgus!

Plikgalvji metās jūrā un noslīka. Kop� tā laika neviens

viņus nav manījis.

Lūk, pie kā noved ļauna nenovīdība!

Reiz dzīvoja vecs arats ar savu sievu. Izgāja arats rītausmā no jurtas, redz � tuvumā lauva klaiņo, meklē, ko likt uz kārā zoba. Arats iespruka jurtā, sacīja sievai:

� Lauva atnācis. Aprīs kā tevi, tā mani! Ko darīt?

Sieva atbild:

���� Ne tas ir stiprs, kas augumā liels, stiprs ir tas, kas gudrs. Paņem ukrjuku, ej lauvam pretī. Ja viņ� pajautās, kurp ej, saki, ka gribi lauvu noķert pusdienām.

Vecais izdarīja, kā sieva bija likusi.

Lauva pabrīnījās:

���� Kā tad tu mani varēsi noķert? Es ta�u esmu par tevi simt�kārt stiprāks. Lik�u vienreiz ar ķepu � būsi uz vietas beigts.

Bet arats saka tālāk, ko sieva viņam samācījusi:

��� Pamērosimies spēkiem! Ja tu izrādīsies stiprāks, bū�u tavs kalps, bet, ja es bū�u stiprāks, tad tev būs man jākalpo.

Lauva bija ar mieru. Viņi devās uz stepi. Arats pacēla no zemes nelielu akmeni un sacīja:

���� Izspied no �ī akmens sulu!

Lauva sāka ar ķepu spaidīt akmeni. Spieda, spieda, putekļi pajuka, bet neviens piliens neparādījās.

Tad arats izņēma no azotes piles olu.

���� Skaties, � viņ� sacīja, � re, cik es stiprs! Ar vienu pirkstu saspiedī�u �o akmeni.

Viņ� ar vienu pa�u knipi pār�ķēla olu, un no tās iztecēja �olbaltums.

���� Redz, kā sula tek! � iesaucās vecais arats.

Neko nevarēja darīt, lauva sāka kalpot vecajam.

Arats ievēra viņam nāsīs buili � nūjiņu, ko tādā pa�ā kārtā lieto kamieļa savaldī�anai, uzlika iemauktus un jāja ar lauvu mājās.

Lauva vadāja veco vienu dienu, otru, tre�u. Ceturtajā dienā arats jau bija aizmirsis savu strīdu ar lauvu, aizjāja uz me�u izmeklēt zaru loka izgatavo�anai. Atrada, bet, lai arī kā nopūlējās, tomēr nespēja zaru nolauzt � spēka bija par maz.

Lauva, vezdams veco aratu uz mājām, ceļā ierunājās:

���� Kur tad tavs spēks iz�ibējis? Nieka zaru nevarēji noliekt!

Arats pārbijās, ieskrēja jurtā, sacīja sievai:

���� Lauva tagad zina, kas es par spēkavīru. Nu viņ� mani -aprīs!

���� Nebaidies! � sieva atbildēja. � Rīt, kad lauva pienāks pie jurtas, pajautā man, ko tev vakariņās esmu pagatavojusi. Tad redzēsi, kas notiks.

Arats izdarīja, kā sieva bija vēlējusi. Tiklīdz lauva citrīt pienāca pie jurtas, arats dusmīgi iesaucās:

��� Dzi, siev! Ko tu man �odien vakariņās esi pagatavojusi? Ko liksi galdā?

��� Nedusmojies! � sieva atbildēja. � Kā gribēji, tā izdarīju: uzvārīju pārpalikumu no vecā lauvas, uzvārīju vēl arī jaunā lauvas lāpstiņu. �odien tev pietiks!

To dzirdot, lauva izbijās:

�Ja tā turpināsies, tad viņ� pēdīgi arī mani var notiesāt! Jābēg, kamēr nav par vēlu!�

Lauva aizbēga no arata, apmetās uz dzīvi me�ā. Reiz viņ� satika lapsu. Lapsa vaicā:

���� Kurp steidzies? Kādēļ tev nāsis ievērts builis glu�i kā kamielim?

Lauva izstāstīja, kā vecais arats ar vienu pa�u knipi pārsitis akmeni un kā piespiedis lauvu sev kalpot.

Lapsa ilgi par to smējās, pēc tam sacīja:

���� Arats tevi piemuļķojis. Cilvēkam jau nav nekāda lielā spēka. Skriesim uz viņa junu! Nomiegsi veco un viņa sievu un man gabaliņu pusdienām iedosi!

Lauva aizskrēja uz jurtu, lapsa�viņam pakaļ. Arats, ieraudzījis lapsu ar lauvu, noprata abu nodomu un sāka kliegt pilnā balsī:

��� Ak tu lapsa � viltniece! Es tev liku atvilināt man treknu lauvu, bet tu, nekrietnā, atkal esi atvedusi pavisam izkāmēju�u!

��� Ak tāda tu esi! � lauva ierēcās un zvēla ar ķepu lapsai tā, ka viņa uz vietas bija pagalam.

Bet pats lauva neatskatīdamies metās u'z me�u un kop� tā laika vairs nerādījās cilvēka jurtas tuvumā.

Tātad arata sievai bija taisnība:

�Stiprs ir nevis tas, kas augumā liels, bet gan tas, kas gudrs!�

Reiz viena aita noklīda no ganāmpulka, apmaldījās un uz�kūlās stepē vilkam. Vilks, protams, bija izbadējies. Viņ� nekavē�joties gribēja saplosīt aitu, bet pārdomāja: �Ja saplosī�u ;iilu stepē, tad man nāksies to pa�am stiept līdz savam midzenim. Labāk aizdzi�u viņu uz me�u un tur apskrubinā�u.�

Vilks dzina aitu uz me�u. Viņi gāja vienu stundu, divas, gan�drīz bija nonāku�i līdz vilka midzenim. Aita jūt, ka nāve viņai jau astes galā, bet, kā izglābties, nezina. Pēk�ņi no kādas pa�krūmes �iem ceļā izlēca zaķis.

���� Ai, zaķīt! � ieblējās aita. � Vilks mani dzen uz savu midzeni, tur viņ� mani apēdīs.

���� Zināms, ka apēdī�u! � vilks ierēcās. � Mans midzenis, rau, tur aiz tās gravas! Tur tevi saplosī�u.

Zaķis pakasīja ar ķepiņu aiz savas garās auss un sacīja:

��� Ja jau vilks solās tevi apēst, tad apēdīs arī. Beigas tev, sprogainā, nekur tu neglābsies. Jūs tikai pagaidiet mani te mazu brīdi, aizjozī�u uz gravu, paskatī�os, vai tur nav mednieku.

���� Prātīga doma! � vilke nopriecājās. � Aizteci, paskaties!

Vilks nebija paguvis līdz galam pēdējo vārdu izrunāt, kad

zaķis jau bija aizcilpojis. Tikai viņ� nejoza vis uz gravu, bet gan uz pamestu apmetni, kur atrada tūbas gabalu un sarkanu ietinamo papīru. Paķēris tūbas gabalu un sarkano papīru, garausis lēk�oja atpakaļ.

���� Nu, vai tur nav mednieku? � vilks jautā.

���� Mednieku tur nav, � zaķis atbildēja. � Bet, rau, kādu hana rīkojumu es tur atradu!

To pasacījis, zaķis cienīgi apsēdās uz tūbas gabala, atritināja sarkano papīru un izlikās, ka lasa hana pavēli:

���� �Hans pavēl pa�ūt viņam ka�oku no septiņdesmit sep�tiņām vilku ādām. Ka�oks tikpat kā gatavs. Pietrūkst tikai vienas vilka'ādas apkaklei. Di�ais hans pavēl nekavējoties darīt zināmu viņam vilka atra�anās vietu.�

Beidzis lasīt, zaķis lika kājas pār pleciem. Bet pelēcis no�domāja, ka �is aizjo� pie hana, lai pateiktu, kur vilks atrodams.

���� Nu pagaidi! � spigacis ierēcās. � Velti ceri, ka hana mednieki mani nokniebs!

Kā aizsvilies viņ� metās uz tuvējo me�u. Tiklīdz pelēcis bija nozudis, zaķis atkal izlīda no pakrūmes un sacīja aitai:

���� Ej, sprogainā, mājās! Un atceries, ka nav vajadzīga liela gudrība, lai aita varētu starp aitām dzīvot, bet, lai zaķis liktu vilkam bēgt, tur gan vajag drusku aiz auss pakasīt.

Reiz vērsēns sastapās ar tīģerēnu, un viņi sāka me�ā dzīvot kopā un iedraudzējās. Ne dienu abi nevarēja nodzīvot, viens otru Tieredzēiu�i.

Diena sekoja dienai, un tā pagāja gads. Tīģerēns izauga par milzīgu tīģeri. Izdzirdot viņa rēcienu, visi drebēja. Bet vērsēns izauga par lielu jaku. Ar ragu viņ� varēja izdurt cauri simtga�dīgas priedes stumbram.

Tīģeris un jaks mīlēja viens otru kā brāļi. No rītiem pa�modies, tīģeris paskripstināja ar nagiem zemi un skrēja tūdaļ pie jaka. Bet jaks, tiklīdz pamodās, pasvieda asti gaisā, pabadīja ar ragu zemes klonu un steidzās tīģerim pretī.

Tā bija katru rītu.

Visi me�a zvēri par �o draudzību priecājās. Vienīgi nekrietnā viltniece lapsa gremzās un bija neapmierināta. Viņai no �īs draudzības nekas neatlēca.

Reiz lapsa atnāca pie tīģera, nolaida asti un ausis un ie��ņukstējās. ^

���� Kāpēc raudi? � tīģeris jautāja.

��� Man tevis �ēl! � lapsa elsoja. � Tavs draugs grib tevi nogalināt, bet tu to nezini.

Tīģeris atbildēja:

���� Kamēr man draugos ir jaks, es neviena nebaidos. Divatā mēs jebkuru ienaidnieku varēsim pieveikt.

��� Vai dieniņ, taisni jaks ir tavs ienaidnieks! Viņ� ir tas, kur� tīko tevi nogalināt! � iesvepstējās lapsa.

Tīģeris neticēja:

��� Melo! Jaks ir mans draugs.

Lapsa ieraudājās skaļāk:

��� Kāpēc tu man netici? Vai es tev kāda sve�iniece? Pati dzirdēju, jaks sacīja �ūskai: �Rīt no rīta pamodī�os, pavēcinā�u asti, pabadī�u zemi ar ragu un tad klup�u virsū tīģerim!�

���� Labi! � tīģeris norēcās. � Pārbaudī�u, ko tu man stāsti. Ja tie izrādīsies meli, tava āda putēs!

Pēc tam lapsa aizmanījās pie jaka, nolaida asti un ausis un ie�ņukstējās.

���� Kāpēc raudi? � jaks jautāja.

���� Man tevis �ēl! Tavs ienaidnieks grib tevi nogalināt, bet tu to nezini.

Jaks viņai neticēja:

���� Nē! Kamēr man draugos ir tīģeris, es neviena nebaidos. Divatā mēs jebkuru zvēru varēsim pieveikt!

���� Taisni tīģeris jau ir tavs ienaidnieks! Viņ� ir tas, kur� grib tevi nogalināt!

���� Ej projām! � jaks sadusmojās. � Tīģeris man ir tikpat kā brālis.

Tad lapsa iesvepstējās skaļāk:

���� Kādēļ tu man netici? Vai es tev kāda sve�iniece? Pati savām ausīm dzirdēju, tīģeris �ūskai teica: �Rīt no rīta pamodī�os, izstaipī�u locekļus, paskripstinā�u ar nagiem zemes klonu un tad klup�u virsū jakam!�

���� Nu pieraugi tu man! � sacīja jaks. � Pārbaudī�u, vai tā ir taisnība. Ja būsi mani mānījusi, uzdur�u tevi uz raga!

Atausa rīts. Draugi pamodas, vēroja viens otru, uzmanīja katru kustību. Tīģeris ieraudzīja, ka jaks pavēcina asti un pabada zemi, bet jaks ieraudzīja, ka tīģeris izstaipās un ar nagiem zemi skrāpē.

Tad katrs pie sevis nodomāja: �Lapsa taisnību teikusi, tūlīt viņ� mani nogalinās!�

Un draugi niknās dusmās metās viens otram virsū.

Tīģeris iekodās jakam rīklē, bet jaks iegrūda ragus tīģerim krūtīs.

Abi sabruka pie zemes un bija pagalam.

Tad no krūmiem izlīda lapsa ar lapsēniem un priecīgi ievauk�ķējās.

���� Nu mēs visu gadu ar gaļu mielosimies, � viņa sacīja saviem bērniem. � Pa�i būsim paēdu�i un vēl draugus varēsim pacienāt!

Tā, lūk, dzīvē atgadās: noticēsi ļaundarim, arī draugu nonā�vēsi un pats sevi pazudināsi!

Sensenos laikos kamielim galvu rotāju�i lieliski ragi, bet briedim ragu nav bijis. Kamielis ļoti lepojies ar savu �uburaino galvasrotu un vienmēr un visur ar to di�ojies.

Visvairāk viņam paticis kaitināt briedi. Satiek �o un neliekas mierā:

��� VI, tu jau nemaz pēc zvēra neizskaties, drīzāk gan pēc no�ēlojuma kropļa! Pretīgi uz tādu plikpieri skatīties!

Reiz vakarpusē, kad kamielis priecājies par savu atspulgu ezerā, no me�a izskrējis briedis. Kamielis, viņu pamanījis, atkal di�ojies:

���� Nevienam nav tādu ragu kā man! Mani pat jaks apskau�!

Briedis pienāca pie kamieļa, nolieca galvu un grūtsirdīgi

sacīja:

��� Mani uzaicināja pie sevis ciemos tīģeris. Kā lai es, plikpieris, tik neglītā izskatā viņam acīs rādos? Aizdod man uz vienu vakaru savus ragus! Rīt, kad atnāksi ezermalā padzerties, es tev tos atdo�u. ^

Kamielis aizdeva uz vienu vakaru savus krā�ņos ragus, un briedis devās ciemos. Citrīt kamielis ieradās ezermalā, skatās � brie�a nav. Kamielis nolieca galvu, lai padzertos, pamanīja ezerā savu atspulgu, mirkli atsprāga atpakaļ: tik neglīts viņ� sev rādījās bez lepnajiem ragiem.

�Kaut jel drīzāk briedis atdotu manus ragus,� viņ� nodomāja. �Citādi man pretīgi uz sevi skatīties.�

Palaka vēl mazliet ūdeni un atkal atmeta galvu, sāka lūkoties te pa labi, te pa kreisi: vai nenāk briedis ar palienētajiem ragiem.

Visu dienu kamielis nogaidījās veltīgi, briedis tā arī neatnāca un ragus neatdeva.

Nākamajā dienā kamielis atkal ieradās ezermalā, atkal gaidīja atnākam briedi. Nepārtraukti snaikstīja galvu, lai neredzētu savu atspulgu ūdenī, un lūkojās apkārt: vai tuvumā nav manāms briedis.

Bet briedis neparādījās arī �oreiz.

Todien, kad viņ� nesa ragus kamielim atpakaļ, viņam bija uzklupu�i neganti vilki.

Briedis tik tikko paglābās kaimiņu me�ā un palika tur uz visiem laikiem.

Nu jau ir daudz ūdeņu aiztecējis, kop� kamielis pazaudējis savus ragus. Bet vēl aizvien, tiklīdz viņ� ierauga ūdenī savu atspulgu, atmet galvu gaisā un snaiksta to pa labi un pa kreisi, it kā skatītos, vai nenāk briedis ar piesavinātajiem ragiem.

Vilks un lapsa atrada uz ce|a speķa gabalu.

���� Ņemsim un apēdīsim! � sacīja vilks.

��� Nē, � lapsa iebilda, � neuzkavēsimies �eit: redzi, te ļaudis braukā. Skat, ka mūs nenokniebj!

���� Bet ko lai dara?�vilks kļuva bēdīgs. � Nevar ta�uspeķn gabalu mest projām!

���� Uznesīsim to kalngalā, � sacīja lapsa. � Tur būs klusi un mierīgi, cilvēki mūs netraucēs, pamielosimies pēc sirds pa1ikas.

Uzkāpis kalngalā, vilks ieminējās:

���� Sadalīsim atradumu!

��� Ak! Nav ta�u vērts tādu mazumiņu dalīt, � lapsa atru�nāja vilku. � Labāk lai vismaz vienam no mums kaut cik tiek!

Vilks sacīja:

���� Pareizi! Dod man, es apēdī�u.

���� Kur� no mums ir vecāks, tas lai arī apēd! � lapsa sacīja. � Cik tev gadu?

�Nu,� vilks nodomāja, �tagad piemānī�u rudo viltnieci.�

�� Es esmu dikti vecs, māsiņ, � vilks ievāvuļojās. � Pat nezinu, cik īsti man gadu, jo skaits jau sen sajucis. Atminos tikai: tad, kad piedzimu, �is kalns bija mazāks par purva cini, bet okeāns � glu�i kā peļķe ielejā.

�Nu es gan esmu aptinis rudasti ap ķepu!� vilks nopriecājās. �Raudi vai neraudi, bet speķis ir mans!�

���� Kas tev kai�, māsiņ? � viņ� ievaicājās. � Kāpēc tu raudi?

� Kā lai neraudu! � lapsa elsoja. � Tu nupat pamodināji manī sāpīgas atmiņas. Atcerējos nelaiķi, savu pirmdzimto dēiiņu. Viņ� bija taisni tavos gados, jo piedzima ar tevi vienā gadā.

To sacījusi, lapsa sakampa speķa gabalu un sāka mieloties. Bet piemuļķotais vilks ar kurksto�u vēderu vilkās uz savu midzeni.

Sensenos laikos negantais putnu valdnieks reiz nolēma iz�dibināt, kāda gaļa pasaulē ir visgardākā. Viņ� ataicināja pie sevis lapseni un bezdelīgu un sacīja:

���� Dodieties uz zemi, uzziniet, kāda gaļa ir visgardākā.

Lapsene un bezdelīga aizlidoja uz zemi. Diena bija saulaina

un klusa, bezdelīga pavisam aizmirsa, ko hans bija licis. Viņa �audījās �urp un turp, priecīgi vid�ināja un sildījās saulītē.

Bet ne�petnā lapsene steidzās izdibināt, ko valdnieks bija licis. Katram, ko satika, iecirta savu dzeloni.

Un, rau, saule laidās u^rietu. Pienāca laiks atgriezties pie putnu valdnieka. Atceļā bezdelīga jautāja:

���� Nu, vai uzzināji, kam tā visgardākā gaļa?

���� Uzzināju, � atbildēja lapsene. � Cilvēkam visgardākā gaļa. Tagad putnu valdnieks ēdīs tikai cilvēka gaļu.

Bezdelīga kļuva bēdīga. Lidodama viņa nemitējās domāt, kā varētu glābt cilvēku no draudo�ajām briesmām.

���� Klau, kā tu to uzzināji? � bezdelīga jautāja.

Lapsene atbildēja:

���� Kamēr tu lidinājies un vid�ināji, es centos kā vien varē�dama. Visus pārbaudīju ar savu dzeloni � kamieli, vērsi, zirgu, �ūsku, suni, lapsu, lauvu, cilvēku, izrādījās � cilvēkam gaļa visgardākā.

Bezdelīga vēl vairāk noskuma.

���� Pagaidi! � viņa sacīja. � Esmu piekususi. Nespēju tālāk lidot. Kādu brīdi atpūtīsimies!

Viņas nolaidās uz kāda zara, bezdelīga jautāja:

���� Parādi man, lūdzu, savu dzeloni! Nekad lapsenes dzeloni neesmu redzējusi.

Lapsene atplēta muti, un bezdelīga � �ņips! � iecirta savu aso knābi dzelonī. Lapsene aiz sāpēm iekliedzās, bet neviens �o kliedzienu nesadzirdēja, jo atskanēja tikai izmisīga �ņākoņa: ����. .. �����

Tad viņas atlidoja pie putnu valdnieka.

Lapsene riņķoja ap troni, �u�ināja, cik skaļi vien varēdama, bet pateikt neko nespēja, jo mēle bija pu�u un pagalam.

��� Neko nevaru saprast, � putnu valdnieks sadusmojās. � 2�, ��! Runā tu, bezdelīga, pasaki, kā gaļa ir visgardākā!

��� Visgardākā ir �ūskas gaļa, � sacīja bezdelīga. � Kas to vienreiz pagar�os, tas neko citu vairs neēdis!

Putnu valdnieks noticēja bezdelīgai un sāka medīt �ūskas.

Tagad no putnu valdnieka dzimtas dzīvajos palicis vairs tikai ērglis. Tiklīdz pamana �ūsku, uzreiz paķer un nes uz savu ligzdu. Viņ� ir pārliecināts, ka tas pasaulē ir vislielākais gardums.

Reiz balodis un zvirbulis lidoja uz Tibetu. Ceļā abi nolaidās uz kādas jurtas jumta atpūsties. Mazliet pasēdēja, atvilka elpu, gribēja jau lidot tālāk, te pēk�ņi sadzirdēja jurtā kādu sievieti vaidam.

Balodis saka:

���� Būtu cilvēkam jāpalīdz�

���� Man nav laika, � zvirbulis atsaucās. � Gribu paskatīties, kā Tibetā lamas dzīvo, kā �ie tur dievu lūdz.

Viņ� uzspurdza gaisā un aizlidoja. Bet balodis palika pie�skatīt slimnieci.

Nokļuvis Tibetā, zvirbulis apmetās klosterī un vēroja, kā lamas dievu lūdz.

Pēc mēne�a balodis un zvirbulis atkal satikās, sāka runāties, bet viens otru nevarēja saprast: balodis visu laiku vaidēja: ū-ū, ū-ū� Bet zvirbulis bez apstājas �iepstēja: �iv-�iv, �iv-�iv�

Balodis arvien vēl nevarēja aizmirst slimās sievietes vaidus, bet zvirbulim visu laiku ausīs skanēja lamu lūg�anas: viņi no rīta līdz vakaram tāpat vien �ivina � �iv-�iv, �iv-�iv. ..

Tā vēl �obaltdien balodis un zvirbulis nesaprot viens otra valodu.

Sensenos laikos dzīvoja astoņus gadus vecs un brīnum gudrs zēns, vārdā Nand�i. Gudrajam Nand�i bija septiņus gadus veca māsa Dond�i. Viņa bija ļoti skaista un arī liela gudrgalve.

Necik tālu no viņu jurtas atradās hana pils. Reiz viens no hana miesassargiem, izpildīdams sava kunga pavēli, devās me�dībās un pa ceļam iegriezās pie Nand�i. Ieraudzījis daiļo Dond�i, viņ� nevarēja � ne acu atraut. Savaldzinātais mednieks nosēdēja līdz vēlam vakaram Nand�i jurtā, apbrīnodams skaistuli.

Hans briesmoti saskaitas, ieraudzīdams savu miesassargu pārrodamies no medībām tuk�ām rokām.

���� Ai, nedusmo, di�o pavēlnieki Neesmu vainīgs, ka medības bija neveiksmīgas. Netālu no mums dzīvo astoņus gadus vecs puika Nand�i. Tas ir liels gudrinieks un viltnieks. Viņ� iemānīja mani savā jurtā un, lai es nemedītu viņa medību laukos, nelaida mani ārā līdz vēlam vakaram.

Hans noticēja kalpa nekrietnajiem meliem un lika karakalpiem atvest Nand�i uz pili. Ivad mazais asprātis bija klāt, niknais hans viņam pavēlēja:

���� Atnes man krūzi ar tievo kakliņu pilnu dego�as tējas; jā, � liesmās dego�as, citādi tev galva nost!

Nand�i noskuma.

�No nāves neizbēgt,� viņ� nodomāja, �kā lai izpildu hana pavēli, ūdens ta�u nedeg.�

Nand�i izsūdzēja bēdas māsai. Dond�i kļuva domīga, bet pēc brītiņa sacīja:

���� Dodies pie hana pēc trim diennaktīm, ne ātrāk.

Nand�i paklausīja māsas padomam un trīs dienas slapstījās pa stepi, lai hana karakalpi viņu neuzietu.

Izvadīdama brāli pie hana, Dond�i piekodināja:

���� Nand�i, atceries: tevi var izglābt tikai tava attapība.

Bet pa to laiku pilī jau viss bija sagatavots Nand�i sodī�anai.

Tiklīdz viņ� ieradās, divi sardzes vīri atvēza zobenus.

���� Pagaidiet! � Nand�i iesaucās. � Pirms nāves gribu runāt ■ar hanu.

Sardzes vīri uzklausīja lūgumu un ieveda zēnu pilī. Hans

vaicāja:

����� Kādēļ neieradies, kad bija vēlēts? Kur krūze ar dego�u tēju?

��� Ai, di�o pavēlnieki Es nevarēju ierasties noliktajā dienā. Manai mīlulei aitu barā uzglūnēja pelēkais vilks un svītrainaistīģeris. Man vajadzēja ar viņiem cīkstēties.

���� Kā tad viss beidzās?

��� Es viņus abus pieveicu un apēdu.

��� Bet kāpēc neieradies nākamajā dienā?

Nand�i hanam atbildēja:

��� Ai, di�o pavēlniek, nevarēju atnākt arī nākamajā dienā. Nabaga cīruli gribēja saplosīt vanags un ērglis. Man vajadzēja �os pārmācīt.

���� Nu, un kā tad tas beidzās?

��� Es pieveicu abus negantniekus un tos apēdu.

���� Kādēļ neatnāci tre�ajā dienā?

Nand�i hanam atbildēja:

���� Ai, di�o valdniek! Es nevarēju atnākt arī tre�ajā dienā. Mazo zelta zivtiņu gribēja aprit haizivs un valis. Man vajadzēja arī ar viņiem tikt galā.

��� Nu, un kāds tad bija iznākums?

���� Noķēru haizivi un vali un abus apēdu.

�O, �is puika ir ko vērts,� nodomāja hans, �viņ� man palī�dzēs visus ienaidniekus pievārēt!�

Hans pavēlēja tūliņ saņemt ciet mēlnesi miesassargu, aizvest viņu prom me�onīga stepē un tur sodit ar nāvi.

Turpretī astoņgadīgais asprātis Nand�i tika iecelts par hana pirmo padomnieku. No tā, laika Nand�i un Dond�i dzīvoja pār�tiku�i un bija laimīgi.

Reiz stepē sastapās divi ceļinieki � jauneklis un dzīvē daudz pieredzējis sirmgalvis. Abi apstājās un sāka runāties. Jauneklis sūrojās par savu likteni:

� Vecotēv, esmu nelaimīgs! Vecāki man nav atstāju�i ne�kādu mantību, un man nav neviena, no kā es varētu ko aizņemties.

Ja, bet cik jauki gan būt bagātam! Man nemū�am netikt piebagātības. Esmu visnabagākais un visnelaimīgākais cilvēks pa�saulē!

���� Uja, dēliņ! � sirmgalvis iesaucās. � Neskumsti vis!

���� Kā lai neskumstu, � esmu glu�i nabags, pliks kop� dzim��anas. Nekā man nav pie dvēseles, � viņ� nebeidza gausties-

��� Ko nu, dēliņ! Tev pieder tāda bagātība, bet tu birdini: asaras.

���� Kāda bagātība? Man nav nenieka!

Sirmgalvis, pagrozīdams galvu, sacīja:

��� Vai tev nav ienācis prātā, kāds dārgums ir tavas acis? Atdod man vienu aci un ņem, ko vien vēlies.

���� Ko? Atdot aci? � jauneklis izbijās. � Nē, to gan ne! Ne par kādu naudu savu aci neatdo�u.

��� Nu labi, � sirmgalvis turpināja, � tad atdod man vienu; roku un vietā ņem zeltu un sudrabu, cik vien vēlies.

��� Ko? Par zeltu un sudrabu atdot roku? � jauneklis sa��utis iesaucās. � Nē, ne prātā nenāk! Ne par kādu naudu!

��� Redzi nu, dēliņ, cik tu bagāts, � sacīja sirmgalvis. � Tā�pēc ne�ēlojies vis! Tici man � vislielākā bagātība ir pats. cilvēks! Ja cilvēks ir vesels, ja viņam gai�s prāts, ja spēks kaulosun darbi sokas, tad viņ� var iegūt visu, ko vien vēlas.

Reiz sensenos laikos uznāca dziļa ziema. Ļaudis novāca jurtas un pārcēlās uz citu apvidu.

Kādā apmetnē sniegs ieputināja kazlēnu un vērsēnu. Abi aiz. bada bija tā izkāmēju�i, ka nevarēja ne soli paspert.

Atnāca pavasaris, kļuva silts. Kazlēns un vērsēns pusdzīvi izķepurojās no kupenas un devās meklēt savu ganāmpulku.

Ceļā viņi ieraudzīja mētājamies pelēkā vilka ādu un paņēma, to līdzi. Iet, iet, nonāk pie baltas jurtas. Atstāju�i pie ieejas vilka ādu, kazlēns un vērsēns iegaja jurtā. Un ko viņi tur ierau�dzīja! Jurtā dzīroja septiņi milzīgi pelē�i. Barvedis, sēdēdams pie pavarda, jautāja vērsēnam:

���� Kas tu tads esi?

���� Es-e Gue-ihts, briesmīgā hana Hurmasta armijas virspa�vēlnieks.

���� Bet kas tu tāds esi? � vilks jautāja kazlēnam.

���� Es-e ragainis Sengebators, � kazlēns atbildēja.

Vilki aiz brīnumiem mutes iepleta.

���� Kurp iedami, cienījamie viesi? � barvedis vaicāja tālāk.

��� Valdnieks Hurmasts pavēlēja mums pa�ūt viņam segu no septiņdesmit vilku adām, � kazlēns sacīja. � Ceļā mums jau pagadījās viens kraupjains pelēcis. Mēs viņu nodīrājām. Laimīgā kārtā nu esam tiku�ies ar jums.

��� Atvainojiet, uz -mirkli izie�u ārā, � barvedis sacīja un izsteberēja no jurtas.

Ieraudzījis pie ieejas nomesto vilka ādu, viņ� deva kājām .ziņu.

Nevarēdami barvedi sagaidīt, vilki cits pakaļ citam izlavījās no jurtas. Reizē ar pēdējo vilku ārā izgāja arī kazlēns. Vilks tūlīt lika kājas par pleciem, ka putekļi vien aiz viņa nostiepās.

Kazlēns gabaliņu paskrēja jēru zaglim pakaļ, un tas joza tālāk, ko nagi nes.

Ta kazlēns un vērsēns aiztrenca vilkus un atgriezās baltajā jurtā.

Saimnieks izlīda no slēptuves un sēdināja abus pie mielasta galda.

Reiz sirmsenos neatminamos laikos okeānā sacēlusies milzīga vētra un bangas izmetu�as tuksne�ainajā krastā gliemezi.

Nu gliemezim klājās grūti. Tas pat nezināja, uz kuru pusi doties. Mocīja slāpes un izsalkums. Gliemezis galīgi pagura, jo nebija radis pārvietoties pa sauszemi. Pēdīgi viņ� sasniedza aku, kurā dzīvoja neredzīga varde

��� No kurienes tu nākdams? � varde vaicāja.

��� No okeāna. Tur sacēlās milzīga vētra, un bangas mani izmeta krastā. Gāju gāju, un te nu es esmu, � atbildēja gliemezis.

��� Tātad tu ej uz mājām?

���� Jā, bet ceļ� ir briesmīgi tāls. Pat nezinu, uz kuru pusi jāiet. Vai nevarētu pie tevis kādu laiku padzīvot?

Varde sadalīja aku trīs daļās un, norādīdama uz akas tre�daļu, jautāja:

���� Vai tavs okeāns ir lielāks?

���� Lielāks gan, � gliemezis atbildēja.

���� Vai arī par akas divām tre�daļām lielāks? � jautāja varde.

���� Daudz lielāks. Manu okeānu ar tavu aku nemaz nevar salīdzināt. Tas ir milzīgs, � atbildēja gliemezis.

Varde apvainojās un piepūzdamās teica:

���� Tavs okeāns nevar būt lielāks par manu aku. Tu tikai mani apsmej. Ej labāk projām!

Sīkajam lielo nesaprast.

Sensenos laikos pasaulē dzīvoja kāda ve�iņa. Visu mū�u viņa bija kalpojusi bagātajiem. Bet tad aptrūka barības lopiem. Arati � klejojo�ie lopkopji � nolēma pārcelties uz jaunām ganībām. Slimajai, vientuļajai sievietei tālais ceļ� bija par grūtu, un viņa palika turpat bez maizes rieciena, bez oglītes pavardā.

Nelaime, kā mēdz teikt, nenāk viena. Ve�iņai sāka neklausīt kājas, Drīz vien ēdamā kulītē varēja sagrabināt vienu vienīgu sauju putraimu, bet pie pavarda varēja saraust kaudzīti argala. Ve�iņa savārga pavisam un nespēja tikt ārā no mājas.

Kādudien jurtā ienāca meitenīte.

��� Vecmāmiņ, ļaujiet man sasildīties, � viņa lūdzās.

���� Vai, bērniņ mīļo, pati salstu nost. Redzi � kājas man neklausa, nespēju argalu savākt. Bet paliec vien! Vienai reizītei iekura pietiks. Tūlīt varēsi sasildīties.

Drīz vien pavardā iegailējās uguns.

���� No kurienes nākdama, kur tavi vecāki? � ve�iņa jautāja.

���� Esmu bārenīte. Stepē mani pārsteidza sniegputenis. Skrēju klupdama krizdama un tikko nenosalu. Nebūtu jūsu jurtu uz�gājusi, būtu pagalam. Paldies par siltumiņu! Bet, vecmāmiņ, ēst arī man gribas.

��� Vai redzi, meitiņ, tur to veco lādi? Atver vāku un iek�ā atradīsi ēdamā kulīti. Tajā vēl ir kāda sauja putraimu.

Meitenīte sameklēja kulīti, izbēra putraimus un iemeta kulīti atpakaļ lāde.

��� Kazi, vēl noderēs, � sacīja ve�iņa. � Nākamreiz pa�u kulīti izvārī�u.

Meitenīte uzvārīja putraimu biezputru un paēda.

Pēc tam viņa izgaja laukā, ienesa pilnu priek�autu ar ak�meņiem un izbēra tos pie pavarda.

��� Līdz pat pavasarim, vecmāmiņ, līdz pirmajām karavānām jusu pavardā visu laiku gailēs uguns, � sacīja meitenīte un nozuda.

Drīz vien akmeņi aizdegās un jurtā kļuva pavisam silti. Ve��iņai iegribējās ēst, un viņa nodomāja:

�Tā kā putraimu vairs nav, izvārī�u putraimu kulīti. Kaut kāds miltumiņ� tajā bus palicis.�

Ve�iņa izkumuroja laukā, ienesa no āra pilnu trauku ar sniegu un uzlika to uz uguns.

Tad atvēra lādi. Skatāg; kulītē vēl ir putraimi � cik bijis, tik ir. It kā bārenīte nemaz nebūtu ņēmusi. Ve�iņa nopriecājās, izbēra putraimus traukā, kur sniegs jau bija izkusis, un ielika kulīti atpakaļ lādē.

Otrā rīta viņa atvēra lādi � kulītē atkal putraimi.

No tā laika ve�iņai sākās cita dzīve: pavardā pastāvīgi kurējās uguns, un kulītē nekad netrūka putraimu.

Labam laba alga.

Sensenos laikos dzīvoja kāds brīnumdaris. Reiz viņu atai�cināja pie sevis hans. Hans bija ļoti cietsirdīgs. Viņu pa�u nekad nebija piemeklēju�as ne bēdas, ne cie�anas.

Tā nu brīnumdaris atnāk pie hana, un �is viņam saka:

��� Stāsta � tev esot nags uz brīnumiem. Nu, ja tas tiesa, tad parādi man kādu brīnumu!

���� Ko tu vēlētos redzēt, visaugstais han?

��� Man vienalga, rādi tikai kaut ko, ja vari, � hans nepa�cietīgi atsaucas.

���� Labi. Ielej sev krūzītē karstu tēju, noliec �eit un pats izej ārā.

Hans izdarīja, kā vēlēts, un, izgājis ārā, ieraudzīja brīni�ķīgu melni. Ogļmelnais zirgs hanam ļoti iepatikās. Viņ� ielēca seglos un aizauļoja.

Auļo, auļo, kamēr nokļūst pavisam sve�ā malā, stepes vidū. Te straujais skrējējs nosvieda jātnieku zemē un prom bija. Mans palika viens kā smil�u graudiņ� stepes bezgalīgajā pla�umā. Ska�tās visapkārt � nevienas dzīvas dvēseles. Ko nu? Jākļūst sev pa�am par palīgti, citādi gals klāt.

Lietus paltīs hans nu remdēja slāpes, ķēra siseņus un sienā�us un no tiem arī pārtika.

Izvārdzis un izsalcis viņ� ķeimeru ķeimeriem vilkās uz priek�u, barību meklēdams. Iet, iet, satiek divus kuslus puisēnus. Aiz viņiem ar pēdējiem spēkiem nāca abu māte.

Viņa izstāstīja hanam, ka hana nodevu vācēji atņēmu�i itin visu mantību. Nu viņai ar bērniem draudot bada nāve. %

Sāka visi dzīvot kopā. Viens no puisī�iem pavasari nesagai�dīja � saslima un nomira. Hanam viņa bija ļoti �ēl. Atspiedies uz akmens, viņ� gau�i raudāja.

Un piepe�i hans atģidās, ka sē� atkal savā tronī, galvu bal�dahīnam piespiedis. Teja krūzītē vēl bija glu�i silta.

���� Nu, ka tev patika �is redzējums? � vecais brīnumdaris vaicāja.

��� Tas bija kaut kas �ausmīgs! � iesaucās hans.

���� Redzi nu, tev pa�am par savu cietsirdību jābrīnās!� ve�cais brīnumdaris sacīja aiziedams.

Sirmsenos laikos dzīvoja lapsa, briedis un krauklis. Ik rītu viņi devās katrs uz savu pusi, lai uzmeklētu ko ēdamu, un vakarā atkal sapulcējās un pastāstīja, kur kas labs rodams.

Reiz lapsai nemaz nebija veicies. Izok�ķerējusi visu apkārtni, viņa atgriezās ar tuk�u vēderu. Rudastei nu bija pavisam greizs prāts uz briedi, kas ik uz soļa varēja plūkt zāli un tālab arvien bija paēdis. Viltniece nolēma pazudināt briedi un �im nu izgudrēm saka:

���� Dzi, briedi, kas nu tā tev par barību, ko tu te, no bada bēgdams, pa skum�ķītim plūkā. Rau, rietumpusē � tur gan ir leknas ganības. Aiziesi ritu turp, mū�am mani par labo padomu tencināsi.

Citrit briedis devās uz rietiem, kā lapsa bija ieteikusi. Gāja, gāja, nonāca lielas druvas malā. Gribēja jau sākt mieloties, kad piepe�i kajas iesprūda slazda dzel�ainajā kampienā. Rāvās pa labi, rāvās pa kreisi � kur spruksi!

Vakarā lapsa un krauklis pārradās mājās, bet brie�a kā nav, tā nav. Krauklis norūpējies jautāja lapsai:

���� Uz kuru pusi briedis aizgāja?

Lapsa norādīja uz rietiem, un krauklis steidzās uzmeklēt �etrkājaino draugu. Atlidojis līdz lielajai druvai, redz � briedis iekļuvis slazdā. Ko nu darīt?

Padomājis krauklis briedim sacīja:

���� Aizlido�u pie saimnieka, uzmetī�os uz tono � dūmtvera un iesauk�os: �Meklē tik striķi!� Vecais atjozīs �urp, bet tu iz�liecies beigts: guli un nekusties. Tad viņ� nodomās, ka tu no tiesas galu esi dabūjis, atbrīvos tevi no slazda un pats apsēdīsies līdzās, aizkūpinās pīpi, uzvilks dūmu un skatīsies tālumtālumos. Tad trausies aug�ā un dod kājām ziņu.

Krauklis aizlidoja uz saimnieka jurtu un darīja, kā bija no�domājis. Zemnieks izmetās no jurtas un skrēja pārbaudīt slazdu. .la, tur viņ� ieraudzīja brango medījumu. Briedis gulēja zemē un, kā rādījās, bija beigts un pagalam. Vecais nopriecājās par veiksmi un steig�us atvēra slazdu, tad noslaucīja pieri un aiz�pīpēja. Te nu briedis vairs nekavējās, pielēca kājās un aizskrēja. Vecais nosodījās, to redzēdams, un gāja mājās tuk�ām rokām, pats sevi vainodams: būtu bijis uzmanīgāks, tad briedis nebūtu vis pasprucis.

Lapsa gaida, gaida � briedis ar kraukli kā nerādās, tā ne�rādās. Ies skatīties: vai abi nav vienā slazdā iekritu�i, vai arī �ai netiks kāds kumosiņ�. Atskrien, skatās, meklē, kamēr � caps! � pati iekrīt tuk�ajā slazdā.

Draugiem ļaunu vēlēdama, pati galu dabūja.

Reiz dzīvoja pasaulē pelēks putniņ�. Savā guzniņā tas noglabāja sēkliņas un graudus nebaltām dienām. Putniņ� baidījās no aukstas un dziļas ziemas: tad putniņiem grūti klājas.

Kādā vakarā pelēcītis nolaidās stepē uz līgas, lai atpūstos. Smaila līga nelaipni sacīja:

��� Ja ilgi te tupēsi, es tev guznu pārdur�u!

Putniņ� izbijās, aizlidoja pie kazas un teica:

��� Cienījamā kaza, līga grib man guznu pārdurt. Ej, lūdzu, un apēd ligu!

���� Ko vēl negribēsi, � kaza atmek�ķēja, � kāpēc man jā�grau� sausā līga, ja sulīgas zāles papilnam. Nē, nē!'

Putniņ� apsviedās riņķī, aizlidoja pie vilka un teica:

���� Cienījamais vilks, kaza negrib grauzt ligu, bet līga draud pārdurt man guznu. Ej, lūdzu, un saplosi nejauko kazu!

��� Ko vēl negribēsi, � vilks iekaucās, � es lai noņēmos ar izkāmēju�u kazu, kad man trekna medījuma gana. Nē, nē!

Putniņ� apsviedās riņķī, aizlidoja pie hana un teica: ,

���� Visuvarenais valdniek, vilks atsakās saplosīt kazu, kaza negrib grauzt līgu, līga draud pārdurt man guznu. Lūdzams, pārmāci vilku!

���� Ko vēl negribēsi, � hans nosvepstēja, � man vēders apaudzis ar tik biezu tauku kārtu, ka nevaru pakusteties, kur nu vēl vilku pārmācīt! Nē, nē!

Putniņ� apsviedās riņķī, aizlidoja pie peles un teica:

���� Cienījamā pele, hans negrib pārmācīt vilku, jo esot tik resns, ka nevarot pakustēties. Vilks negrib saplosīt kazu, kaza negrib līgu grauzt, bet līga draud, ka pārdur�ot man guznu. Esi tik laba un pārgrauz hanam vēderu!

���� Ko vēl negribēsi, � pele atpīkstēja, � es lai ietu ar hana vēderu noņemties, kad man graudi ziemai vācami. Nē, nē!

Putniņ� apsviedās riņķī, aizlidoja pie jaunā aitu gana un teica:

���� Cienījamais aitu pavēlniek, pele negrib pārmācīt hanu, hans negrib pārmācīt vilku, vilks atsakās saplosīt kazu, kaza negrib līgu grauzt, bet līga draud pārdurt man guznu. Lūdzams, nosif nejauko peli!

���� Ko vēl negribēsi, � gans atņurdēja,� es lai ietu trenkāt peli, kad man aitas pieskatāmas! Nē, nē!

Putniņ� apsviedās riņķi, aizlidoja pie jaunā pui�a vecākiem un teica:

���� Cienījamie vecāki, jūsu dēls atsakās peli miegt, pele ne�grib pārgrauzt hanam vēderu, hans atsakās vilku nomedīt, vilks negrib kazu saplosīt, kaza nevēlas līgu grauzt, bet līga man draud pārdurt guzniņu. Lūdzu, lūdzu, pārmāciet savu dēlu!

���� Ko vēl negribēsi, � vecāki atsaucās, � mēs lai ietu dēlu pārmācīt, kad mums tuba veļama. Nē, nē!

Putniņ� apsviedās riņķī, uzlidoja kalngalā un pasauca talkā vēju.

Vēj� sagrie�as neganta virpulī, aiznesa pa gaisu vilnu, no kuras vecī�i vēla tūbu. Nu �ie, vēju pielabinādami, ņēma priek�ā dēlu. Dēls iztrūcies grasījās peli grābt. Pele, savu ādu glābdama, iespruka hana mājoklī. Hans, savu vēderu sargādams, ķērās pie bises. Vilks, baiļu pārņemts, klupa virsū kazai. Kaza izbīlī ķērās pie līgas. Līga trīcēdama un drebēdama nozvērējās, ka nemū�am vairs nedraudē�ot mazajam^elēkajam putniņam un viņa guznu neaiztik�ot. Nē, nē! Lai dzīvo sveiks un vesels!

Sirmsenos laikos dzīvoja divi brāļi. Vecākais apprecējās, viņa ģimene pieauga, radās bērniņi. Drīz vien viņ� tika arī pie ba�gātības un bija uz zaļa zara. Bet jaunākais brālis netika un ne�tika pie turības, nabags bija, nabags palika.

Reiz vecākais brālis sarīkoja lielas dzīres, ielūdza augstmaņus no visas pla�ās apkaimes. Jaunākais brālis cerēja, ka vecākais arī viņu atcerēsies, bet cerības bija veltas. Pēc kāda laika ba�gātais brālis atkal sarīkoja dzīres un atkal par jaunāko nelikās ne zinis. Tad nabadziņ� nolēma pakārties. Aizgāja uz me�u, noskatīja pamatīgāku koku un sāka jau raisīt vaļā savu jostu, lai sasietu cilpu. Te pēk�ņi izdzirda kādu balsi:

� E, ko tu tur dari?

Nabags pacēla galvu, redz kokā sē�am septiņus pūķus.

Viņ� tomēr neizbijās un izstāstīja tiem savas bēdas.

Rau, man ir viens miesīgs brālis. Viņ�, bagāts būdams, divas reizes sarīkoja dzīres un abas reizes mani aizmirsa ielūgt, toties augstmaņus saaicināja no visas pla�ās apkaimes. Es, redz, esmu nabags. Man nekā nav. Kas man cits atliek kā cilpu mest kaklā.

Pūķi uzklausīja nabadziņu, un vecākais, visbriesmīgākais, kur� bija uzrausies visaugstākajā zarā, sacīja:

���� Pagaidi, vēl nemirsti! Panāc jel tuvāk! Paņem, rau, �o veseri! Cik rei�u ar to uzsitīsi pa zemi, tik stāvu nams tajā vietā pacelsies.

To sacīdams, viņ� iedeva nabaga brālim veseri. Otrs pūķis uzdāvināja nabadziņam lielu ādas maisu un piebilda:

���� Saki tikai: �Lai rodas ganāmpulks!� � un tev būs tik daudz lopu, cik vien vēlēsies.

Tre�ais pūķis iedeva nabaga brālim fajansa krūzi:

���� Saki tikai: �Kur ēdiens, kur dzēriens?� � un tev netrūks ne ēdamā, ne dzeramā.

Pārējie pūķi uzdāvināja viņam mazu �ķirstiņu un garu ceļa spieķi, pamācīdami:

��� Saki tikai: �Surp, dārglietas!� � un tev būs dārglietu vai cik! Bet, ja kāds darīs pāri, palūdz spieķi: �Nāc palīgā!� � un tas katram dos kūlienu, kādu nu kur� būs pelnījis.

Nabaga brālis pateicās pūķiem par dāsnajām veltēm un devās atpakaļ uz aīlu, kur dzīvoja viņa bagātais brālis. Apstājies pie viņa jurtas, nabagais divas reizes uzsita ar veseri pa zemi. Kla�jumā uzreiz izauga divstāvu māja. Pēc tam viņ� paņēma ādas maisu un sacīja:

���� Lai rodas ganāmpulks! Tik liels, ka piepildītu visu stepi.

Acumirklī stepē parādījās govis, zirgi, aitas, kazas un ka�mieļi. To bija tik pulka � ne saskaitīt, ne pārredzēt. Pcc tam nabaga brālis palūdza krūzei pagādāt ēdienu un dzērienu, �ķir�stiņam � zeltu, sudrabu un visādas dārglietas.

Otrā rītā bagātā brāļa sieva pacēla urbu � dūmlūkas pār�segu un iepleta acis: blakus viņu jurtai pa nakti bija uzcelta divstāvu māja un visa stepe � pilna lopu!

��� Celies aug�ā, � viņa grūda vīram dunku sānos, � ej paskaties, kas mums kaimiņos uzradies.

Uzzinājis, ka pa�a brālis tas bagātais kaimiņ�, �is gāja lūkot, kas mi kā. Biju�ais nabadziņ� vēlīgi sauca ciemiņu iek�ā.

���� Kā tu tiki pie tādas bagātības? � vecākais brālis vaicāja� jaunākajam.

Tas izstāstīja, kas me�ā bija gadījies.

Pārnācis mājās, bagātais brālis pastāstīja sievai, ko bija uzzinājis. Nu sieva aizdegās nenovīdībā.

������ Mēs gan afī esam bagāti, � viņa teica, � bet mums nav mājas, ir tikai jurta, ganāmpulks mazs � un cik mums to dārg�lietu. �is, ko domājies, re, saujām smej! Ej uz me�u pie pūķiem un saki, ka tu arī gribi kārties.

Bagātais paklausīja. Aizgāja uz me�u, uzmeklēja to pa�u> koku un grasījās tā kā cilpu mest kaklā.

���� E, ko tu tur dari? � pūķi jautāja.

��� Jaunākais brālis neielūdza mani dzīrēs, � �is izlikāspavisam sagrauzts, � jākaras tik nost!

������ Pagaidi, vēl nemirsti! � pūķi viņam sacīja. � Panāc tuvāk! Vai tad tā bija, kā tu saki? Mēs zinām, ka nevis tavs brālis tevi, bet tu brāli biji aizmirsis pie sevis ielūgt. Kāpēc krāpies?

Bagātais brālis nepaguva ne muti atvērt, kad vecākais nopūķiem jau sagrāba �o aiz deguna un iesēja degungalā mezglu. Pārējie darīja to pa�u. Bagātais joza uz mājām un krita guitā. Sauca visādus dziedniekus � nekas nelīdzēja: ar tādu degunu nekur nevarēja rādīties. Mezgli kā neraisījās vaļā, tā neraisījās.

Reiz viens viszinis deva bagātajam padomu:

��� Palūdz, lai tavs jaunākais brālis uzsit ar savu brīnumveseri pa mezgliem, varbūt atspruks vaļā.

Atskrēja bagātā brāļa sieva pie sava jaunā kaimiņa un, asaras liedama, lūdzās, lai izdziedina viņas nelaimīgo vīru.

��� Mēs tev atdosim pusi no savas mantas, ja iztaisnosi viņam degunu, � sieva solīja.

��� Man jūsu manta nav vajadzīga, � viņ� atbildēja,'� tāpat vien palīdzē�u savam brālim.

Uzsita ar āmuru pa vienu mezglu, tas pazuda, uzsita pa otru � ta^ arī atraisījās.

To redzēdama, bagātā brāļa sieva nodomāja:

�Vai tu re, cik vienkār�i! Tad jau labāk pati savu vīru at�pestī�u no briesmīgās likstas. Citādi brālis vēl pārdomās, un tad puse solītās mantas pagalam.�

Viņa izrāva no jaunākā brāļa rokām brīnumveseri, atvēzējās <un kā lika vīram pa pieri � tā �is sēdus.

Nu vīrs pārskaities grāba sievu ciet un pamatīgi iekaustīja.

Tā abi par savu nenovīdību viens otru sodīja.

Skaud nu otram!

Reiz sensenos laikos dzīvoja tēvs ar dēlu. Viņi uzlasīja �argalu � saules rau�us un, tos pārdodami kā kurināmo, gādāja sev iztiku. Kad tēvs kļuva vecs un pavisam savārga, viņ� pa�aicināja pie sevis dēlu un sacīja:

����� Esi vienmēr laipns un pieklājīgs! Palīdzi nabagiem un nelaimīgajiem! **

Tie bija viņa pēdējie vārdi.

Apglabājis tēvu, jauneklis sāka dzīvot viens pats. Viņam klājās ļoti grūti. Bija jāpārtiek no zāļu stiebriem un saknēm. Reiz, meklēdams saknes, viņ� uzrāpās liela kalna virsotnē url ieraudzīja tur dziļdziļu aku. Gribēdams dzesēt slāpes, viņ� no�liecās pēc ūdens un ieraudzīja akā ķepurojamies lapsu, vilku un r�agatu. Pamanīju�i jaunekli, tie sauca palīgā:

���� Izvelc mūs laukā! Mēs tev labi atlīdzināsim.

Atcerēdamies tēva padomu, labsirdīgais jauneklis ie�ēlojās

par zvēriem un �agatu. Viens, divi � un tie bija no akas laukā.

Iestājās ziema. Zeme sasala. Nu saknes bija jāaizmirst. Bet jauneklis atcerējās dzīvniekus, kuriem bija palīdzējis nelaimē, un devās uz augsto kalnu cerībā kādu no viņiem sastapt. Sa�sniedzis virsotni, redz � pretī lēk�o vilks.

���� Labdien, vilciņ! � viņ� pelēci uzrunāja. � Tu man ap�solīji grūtā brīdī palīdzēt. Vai atceries?

Bet vilks pat nedomāja labdari uzklausīt.

���� Vācies projām, kamēr vēl esi dzīvs, � viņ� nikni atrūca.

Jauneklis gāja tālāk un satika lapsu.

���� Lapsiņ, palīdzi! � jauneklis lūdzās. � Tu man reiz ap�solīji nākt talkā�

��� Vācies projām, kamēr vēl esi dzīvs, � viņa nikni iesaucās.

Jauneklis gāja tālāk. Gāja, gāja, redz � priedes galotnē tup

�agata.

���� Zagatiņ, palīdzi, � jauneklis lūdzās, � man iet grūti. Atceries, kādreiz es tev palīdzēju � izvilku tevi no akas. Bet man patlaban nav ko ēst.

�agatai bija mīksta sirds. Viņa ie�ēlojās par nabaga jaunekli un iedeva viņam tuk�u ādas maisu, sacīdama:

��� Tas nav parasts maiss. Tanī nekad neizsīkst kumiss.

Jauneklis bēdīgs skatījās uz tuk�o ādas maisu un domāja,

ko ar to iesākt.

�agata, pamanījusi viņa apjukumu, piebilda:

���� Apsēdies tam blakus un saki: �Maisiņ, pildies!� � un tava vēlē�anās taps ievērota.

Jauneklis kļuva priecīgs, paņēma �agatas dāvanu un, pār�nācis mājās, sacīja:

��� Maisiņ, pildies!

Re, un ādas maiss pierietēja pilns ar gar�īgu kumisu! Nu bada dienas bija beigu�ās.

Par jaunekļa brīnumaino barotāju uzzināja hans, ataicināja viņu pie sevis un slepus apmainīja brīnumaino ādas maisu ar citu. Jauneklis stundām ilgi lūdzās, lai tas pildītos, bet velti.

Reiz, pa apkaimi klīzdams, jauneklis sastapa �agatu un iz�stāstīja tai savas bēdas. �agata iedeva jauneklim pamatīgu ādas saitē iesietu bozi.

���� Kam man �ī boze? � jauneklis brīnījās.

��� Ņem vien, � �agata atbildēja. � Tiklīdz tu iesauksies: �Boze, boze, uzbozē!� � taviem ienaidniekiem klāsies plāni.

Jauneklis nopriecājās, paņēma bozi un devās ceļā. Saticis vilku un lapsu, viņ� laida bozi darbā, un tad nu nepateicīgais bēdubrālis un bēdumāsa no�ēloja savu neatsaucību, bet bija jau par vēlu.

Pēc tam jauneklis ar savu brīnumaino bozi gāja medībās un nekad nepārnāca mājās tuk�ā.

Par brīnumaino bozi uzzināja hans un atkal pasauca jaunekli pie sevis. Jauneklis ieradās hana mājoklī. Norādīdams uz ap�sardzi, viņ� uzsauca: �Boze, boze, uzbozē!� � un pats iegāja pie hana. Drīz vien ārā atskanēja skaļas vaimanas:

� Palīgā! Glāb mūs! Mēs atdosirn tavu brīnumaino kumisa maisu!

Jauneklis pavēlēja bozei mitēties, paņēma ādas maisu un devās uz mājām.

Nu viņ� varēja dzīvot laimīgi, bez bēdām, kā saka, cepuri kuldams.

Tāltālos laikos dzīvoja jauneklis, vārdā Carca Nam�ils. Vecāki nodeva viņu pie lamas mācībā. Pagāja trīs gadi, bet visi dievvārdi puisim gāja gar ausīm. Lama sadusmojās uz biezausi un raidīja viņu no klostera projām.

���� Ej, no kurienes esi nRfcis! � viņ� sacīja.

���� Kā lai atgrie�os mājās, � Carca Nam�ils noskumis sacīja, � man kauns, ka neko neesmu iemācījies.

���� �ķiroties do�u tev labu padomu, � lama par viņu ie�ē�lojās. � Atceļā turi acis vaļā, uzmanīgi vēro visu notieko�o, tā iegūsi vairāk, nekā dievvārdus skaitīdams.

Carca Nam�ils cie�i sajoza savu aitādas svārku, uzāva kājās padilu�os gutulus � zābakus ar atliektiem purngaliem � un devās uz mājām.

Gāja, gāja. Ieraudzīja augstu koku, kurā tupēja kāds milzīgs melns putns un skaļi sauca:

���� U-a! O-a!

Carca Nam�ils. skatījās, klausījās un �o gari stiepto saucienu aizlika aiz auss: kas zina, kādreiz var noderēt. Vairākkārt at�kārtojis: �U-a, ū-a!� � viņ� devās tālāk. Pēk�ņi garām aiztraucās divas antilopes, kliegdamas: �Zoron, �oron!� Carca Nam�ils ari �o saucienu iegaumēja, sak, varbūt kādreiz var noderēt. Drīz viņ� pamanīja divas peles. Skaļi pīkstēdamas, tās raka alu.

Jauneklis paturēja prātā arī peļu pīkstienus.

Pēc kāda laika kūtrais lamas māceklis ceļā sastapa svc� zemniekus, kuri tirgojās ar ceptu cūkgaļu. Jau cepeti ieraugot vien, jauneklis sāka rīt siekalas. Neprazdams sve�zemnieku va�lodu, viņ� mēģināja ar zīmēm noskaidrot, cik maksā gabals cepe�a. Sve�zemnieki tāpat ar rokām vaicāja, kuru gabalu �is vēloties: cēla īk�ķi uz aug�u un mazo pirkstiņu nolieca uz leju, atkārto�dami: ��o vai to?� Carca Nam�ils netika gudrs, ko viņi jautā, bet �estu paturēja prātā. Drīz vien viņ� nonāca hana mītnē.

Hans, uzzinājis, ka jauneklis trīs gadus mācījies klosteri-, nodomāja: �Tad jau �im tagad jābūt lielam gudriniekam.� Un viņ� pavēlēja Carcam Nam�ilam atrast zelta gredzenu, kas nesen pilī bija nozagts.

���� Ja atradīsi, apbalvo�u, � hans sacīja, � ja neatradīsi � sodī�u.

Jauneklis jau gribēja krist izmisumā, bet tad, paļaudamies uz likteni, nolēma novilcināt soda dienu. Pēc ilgā ceļa viņ� bija noguris un izsalcis.

���� Ierādi man, � viņ� sacīja hanam, � atsevi�ķu jurtu un liec tur atnest labākos ēdienus un dzērienus. Trīs dienas vienatnē zīlē�u, un ceturtās dienas rītā saņemsi atbildi.

Jauneklim ierādīja lielu, baltu jurtu, sanesa smalku smalkos ēdienus un dzērienus. Pieēdies līdz kaklam un nobaudījis pasa�kainos dzērienus, jauneklis ērti atzvēlās mīkstajā zvilnī un skaļi savā nodabā atkārtoja putna saucienu: �Ū-a, ū-a!� Pa to laiku hans bija ataicinājis pie sevis otro padomnieku un licis slepus palūkoties, kā viesim veicas ar zīlē�anu. Padomnieks, piespiedis ausi pie jurtas sienas, cauri tūbas kārtām sadzirdēja Carcu Nam<�ilu sakām: �U-a, ū-a!�

Padomnieks atsprāga no sienas.

���� Tas nu gan ir manīgs! � viņ� ziņoja hanam.

Nākamajā rītā hans izlūkos sūtīja savu sievu un princesi.

Abas sadzirdēja izsaucienus: �Zoron, �oron!� � un, arī nopra�tu�as, ka jauneklis viņas pamanījis, steidzās pie hana, visdzi�ļākās apbrīnas un bijības pārņemtas.

Tre�ajā rītā izlūkot devās pats hans kopā ar savu pirmo padomnieku. Jurtā valdīja mēms klusums.

�Jā, tas gan ir gudrgalvis!� hans nodomāja, �Klusē aiz cie�ņas pret mani.� Bez mazākā troksnī�a hans ieglūnēja jurtā.

Carca Nam�ils sēdēja uz cisu maisa un rādīja savādas

zīmes � īk�ķi slēja uz aug�u, bet mazo pirkstiņu lieca uz leju. Te piepe�i viņ� iesaucās: � Pele rok alu: pī, pī!~

Hans nolēma, ka ir pamanīts, un a�i aizlavījās prom.

Pienāca ceturtās dienas rīts. Carca Nam�ils klusībā nodomāja:

�Tik un tā gals klāt, tad jau labāk nobeig�os no pārē�anās.�

Viņ� izēda veselu katlu miltu, iedabūja iek�ā trīs krūzes sāls un sāka gaidīt, kad vēderā atbrīvosies vietiņa nākamajai porcijai. . Glaudīdams vēderu, neveiksmīgais reģis sacīja:

���� Turies, vēderiņ, turies! Nu tev gals klāt!

Bet taisni tajā brīdī jurtai garām gāja kalpone, kura bija uz grūtām kājām, turklāt arī īstā vainīgā. Padzirdējusi �os vārdus, viņa noprata, ka acīgais jauneklis uzminējis, kas noza�dzis hanam zelta gredzenu. Iegājusi jurtā, viņa lūgtin lūdzās pasaudzēt viņas un gaidāmā bērniņa dzīvību.

���� Labi, dod �urp gredzenu, � sacīja Carca Nam�ils, � bet pieraugi � nekad vairs nezodz!

Tiklīdz kalpone bija izgājusi, ieradās hans.

���� Nu, vai manu gredzenu atradi? � viņ� jautāja.

���� Rau, te tas ir, di�o lwi! � atbildēja jauneklis un sniedza gredzenu.

Hans nevarēja vien nobrīnīties par tādām visziņa spējām un, lai vēlreiz pārliecinātos par jaunekja viedību, lika trim galma zintniekiem pārbaudīt �o gudrībā. �ie vīri jau divdesmit gadu bija būru�ies cauri visādām grāmatām. Visā hana valstī nebija par viņiem neviena lielāka gudrgalvja. Viņi tad nu Carcam Nam�ilam jautāja:

���� Saki mums, jaunekli, � cik liela ir pasaule?

Carca Nam�ils ilgi grozīja pirkstus gan uz aug�u, gan uz leju, tāpat kā to bija darīju�i sve�zemnieki.

�Viņ� grib teikt, ka pasaulei nav ne gala, ne malas,� gudrie vīri nolēma un uzdeva nākamo jautājumu:

���� Tu, bez �aubām, esi iekalis galvā visus svētos rakstus?

Carca Nam�ils klusēdams pacēla uz aug�u lielo pirkstu, bel

mazo pirkstiņu nolaida uz leju.

���� Oho, � mācītie vīri sāka sa�ukstēties, � viņ� izburies tiem cauri no aug�as līdz apak�ai.

Un viņi ziņoja hanam: �is cilvēks ir īsts viszinis.

Tad hans lika jaunekli atvest pie sevis. Taisni tajā brīdī

uz hana zābaka stulma uzmetās sisenis � carca. Mans divas reizes kampa to ciet, bet noķert izdevās tikai tre�ajā reizē. Pa�lūkojies uz jaunekli, viņ� smiedamies sacīja:

���� Uzmini, kas man saujā?

Carca Nam�ils nomurmināja.

���� Pirmajā reizē Carea Nam�ils tev izspruka, arī otrajā reizē tas tika sveikā cauri, bet tre�ajā reizē viņam no tavām rokām neizkļūt.

���� Pilnīgi pareizi! � iesaucās hans un atvēra plaukstu. � Redzi, carca ir jau pagalam. Vairs nespirinās.

Un hans iecēla jaunekli par galma viszini. No tā laika Carcam Nam�ilam klājās tā, ka labāk vairs nevarēja vēlēties.

Sensenos laikos kādas pilsētas nomalē mita zilonis.

Katru dienu viņ� gāja uz upi padzerties.

Upes krastā dzīvoja pele.

Padzēries zilonis draiskojās � slīcināja peli viņas pa�as alā. Pele lūgtin lūdzās, lai zilonis ap�ēlojas un neposta viņas mitekli. Bet cietsirdis neklausīja un ļauni jokojās tālāk.

Kādudien peles pacietība bija galā, viņa zilonim teica:

���� Ja tu nemitēsies mani mocīt un neliksi mierā manu māju, es pieteik�u tev karu.

Peles dusmīgie pīkstieni tā uzjautrināja milzeni, ka viņ� ilgi nevarēja beigt smieties. Bet pele aiztecēja pie cilvēkiem, kuri strādāja upes malā, un sacīja:

���� Es pieteicu zilonim karu. Ja līdz rītam nebūsiet aizgāju�i bēgļu gaitās, arī jums var klāties bēdīgi.

Nabadziņi devās uz stepi, bagātnieki pavīpsnāja:

���� Ko �ī pīkst? Atradusies pretiniece zilonim!

Un viņi pelei neklausīja, prom negāja.

Citrīt zilonis atkal at�āpoja pie upes un padzēries ņēmās nabaga peli slīcināt. Bet, tiklīdz viņ� iebāza snuķi alā, pele iespruka �im nāsī un ielavījās �ā sirds kambaros. Zilonis aiz sāpēm me�onīgi ieaurojās un deva kājām ziņu. Viss upes krasts līgojās zem viņa smagajiem soļiem. Mājas pajuka uz visām pusēm. Bet pele neatlaidās. Viņa ar saviem nadziņiem tik ilgi skrāpēja ziloņa sirdi, kamēr negantnieks saļima un nobeidzās. Tad pele atgriezās upmalā, saveda kārtībā savu mitekli un dzīvoja, bēdas nepazīdama.

Savulaik kopā ar māti dzīvoja nabaga jauneklis, vārdā Banga. Viņam nebija itin nekādas mantības, cirvis vien. Puisis cirta malku un, apstaigādams ciemus, to nesieniem pārdeva.

Reiz Banga, me�ā ienācis, iebelza ar cirvi pa koku. Topa�brīd nez kur no�ķinda zvaniņ�. Banga pameta acis apkārt un sāka meklēt mīklaino zvanītāju. Redz: uz klints sē� lama.

���� Tad nu pēdīgi esmu sagaidījis tevi, dēliņ, � �is jauneklim saka.

���� Klausies, ko teik�u. Pēc da�ām dienām uznāks briesmīgi plūdi. Sasien plostu, uzsēdini uz tā māti un laidies pa straumi uz leju, kamēr ceļā gadīsies vecā �avganca, ka arīdzan �ūska un vairākas peles. �ūsku un peles paglāb, bet veceni neparko nelaid no plosta.

Pēc trim dienām tik tie�ām uznāca neredzēti plūdi. Paklau�sīdams lamas padomam, Banga sasēja plostu un kopā ar māti laidās pa straumi uz leju. Vienbrīd pie plosta piepeldēja �ūska un sāka lūgties, lai �o paglābj. Malkas cirtējs palīdzēja bēdumāsai izkļūt no ūdens. Pec tam pie plosta piepeldēja vesela peļu. dzimta. Arī �oreiz jauneklis sniedza palīdzīgu roku. Tad atska�nēja �avgancas palīgā saucieni. Jauneklim kļuva �ēl vecās sievas � posta piemeklētā bija tikpat veca un vārga kā viņa māte. Arī �avgancai Banga palīdzēja uzrausties uz plosta. Nepagāja necik ilgs laiks, kad pasaulīgie plūdi noplaka, un visi, ko Banga bija paglābis briesmās, izklīda kur nu kurais.

Viendien jauneklis ar smagu nesienu malkas gāja pa me�u. Piepe�i no ziemeļiem uzpūta brāzmains vēj� un glu�i kā milzis ar negantu tvērienu izrāva jauneklim no rokām gan malkas sai�ķi, gan cirvi. Kad viesulis bija mitējies, jauneklis pamanīja cirvi guļam zemē asinīm notraipītu. Turpat bija redzamas asi�ņainas pēdas. Iedams pa tām, Banga nonāca kādā alā, kura veda kalnam cauri. Izejot no alas, skatienam pavērās kalnu ieleja ar daudzām jurtām. Iegājis vienā no tām, malkas cirtējs ieraudzīja divus vīrus ar vara bumbām galvu vietā un antilopes kājām. Abi uz jaunekli tik dzedri paskatījās, ka viņ�, gandrīz vai zaudēdams valodu, izmetās laukā. Atģidies Banga palūkojās visapkārt un pamanīja divas mūra mājas ar lielām dzclzu atslēgām priek�ā. Vienā mājā bija dzirdamas izmisīgas vaimanas. Puisis ar cirvi atsprūdīja durvis un gāja iek�ā. Tur viņ� ieraudzīja daudz cil�vēku.

���� Kur esmu nokļuvis? � Banga jautāja.

���� Vampīru zemē, � ļaudis atbildēja. � Vampīri mūs nolau�pīja un tagad sūc mūsu asinis.

���� Kur viņi patlaban?

���� Viņi apstaigā jurtas un nolūko upurus. �odien vampīru virsaitis salauza sev kāju, tālab gul�ņā savās cisās. Parasti vam�pīri sapulcējas, rau, tur tanī otrajā mājā, tiklīdz atskan vara �ķīvju �ķinda.

Banga izgāja laukā no mājas un izdzirda �ķīvju �ķindu. Briesmoņi, līdzīgi tiem, kādus viņ� bija redzējis jurtā, pulcējās otrajā akmens mājā.

���� Vai visi sanāku�i? � jauneklis noprasīja.

���� Visi gan. Tikai virsai�a nav.

���� Kātā?

��� Viņ� ir slims.

Jauneklis izskrēja laukā, aizslēdza no ārpuses māju, apkrāva to no visām pusēm ar malku un aizdedzināja. Pēc tam viņ� at�svabināja visus vampīru gūstekņus un kopā ar visu pulku devās pie slimā virsai�a. Tas trausās no cisām laukā un dzīrās jau mukt, bet klibklibis nogāzās zemē. Vienā cirtienā Banga �im nolidināja galvu, paņēma visas dārglietas, rotaslietas un pārradās savās mājās.

Te, kur bijusi kur ne, uzradās �avganca, ko malkas cirtējs plūdu laikā bija paņēmis uz plosta. Tā bija visu �o ļauno vampīru māte. Viņa aizgāja pie hana sūdzēties. Banga �im esot nozadzis dārglietas. Hans lika jaunekli iemest tum�ā bedrē. Tur viņ� būtu nomiris aiz bada, ja izglābtās peles nebūtu nāku�as palīgā. Tās sanesa ēdamo. Bet �ūska ielavījās hana guļamistabā un, kad viņ� iemiga, apvijās ap kaklu un tikko neno�ņaudza. Otrā rītā hans atsauca gudro lamu, kas mita klints virsotnē, un palūdza pa�skaidrot, kālab �ūska grib viņu no�ņaugt.

� Tālab, ka iemeti tum�ajā bedrē nevainīgu cilvēku, � at�bildēja lama. � Izlaid viņu, un �ūska liks tevi mierā.

�Kaut tikai nabaga puisis nebūtu jau pagalam,� hans klu�sībā ba�ījās, steigdamies uz bedri.

Ak, cik viņ� bija priecīgs, ieraudzīdams jauno vaņģinieku: sveiku un veselu, turklāt vēl apaļākiem vaigiem nekā pirmsbargā rīkojuma. Hans atsvabināja jaunekli, atdeva viņam atņemtāsvdārglietas, piemezdams arī no savām tīnēm pa riek�avai klāt.

Kop� tā brī�a �ūska lika hanu mierā, bet Banga atgriezās mājās un dzīvoja kopā ar māti laimīgas jo laimīgas dienas.

Aizlaikos dzīvoja vecs vīrs ar sievu un dēlu. Viņiem piederēja trīssimt zirgu.

Dēls paaugās, laiks bija iet mācībā. Vecāki aizveda viņu pielamas un par dēla skolo�anu atdeva simt zirgu. Pēc gada, iemā�cījies spēlēt �ahu, dēls pārradās mājās. Vecāki norāja viņu, ka nebija iemācījies neko derīgu, un aizveda pie lamas mācībā uz vēl vienu gadu. Tagad dēls iemācījās dziedāt un lama dabūja otrus simt zirgus. Kad dēls pārradās mājās, vecāki atkal viņu. kārtīgi sabāra un nosūtīja atpakaļ. Tre�ajā mācību gadā dēls iemācījās mongoļu rakstu prasmi, bet par lamu tā arī nekļuva. Pārradies mājās, dēls ieraudzīja, ka vecāki kļuvu�i nabagi. Pēdē�jos simt zirgus viņi bija atdevu�i lamam par dēla skolo�anu. Vecāki bija ļoti sarūgtināti, ka dēls nebija varējis kļūt par lamu. Bet viņ� sacīja:

� Nebēdājiet nenieka! Es parak�os zem mūsu hana mantnī�cas, kur glabājas viņa dārgumi, un paņem�u kādu dārgakmeni. Jūs to pārdosiet un atkal varēsiet dzīvot, ka prieks.

Tā viņ� arī izdarīja: parakās zem hana mantu glabātavas, pie�vāca dārgakmeni, tikai nepaguva aizbēgt � viņu sagrāba hana

sargi. Hans iedegās negantās dusmās un lika zagli sodīt. Sargi iejūdza jaunekli vēr�a iejūgā un aizdzina uz soda vietu. Ceļ� veda caui" aiļu. Tur patlaban notika kāzas � precējās kāds saimniekdēls.

Sargi ļiegāja jurtā, bet gūstekni atstāja ārā. Palicis vienatnē, jauneklis sāka dziedāt. Viņ� dziedāja tik skaisti, ka visi kāzu viesi lūdza, lai dziedoni aicina pie mielasta galda. Hana kalpiem nācās piekāpties. Jaunekli aicināja iek�ā, un viņ� nodziedāja daudz brīni�ķīgu dziesmu.

Bet kalpi pa to laiku sadzērās vīnu, apreiba un pakrita zem galda. Tad gūsteknis uzmanīgi izvilka no azotes vienam kalpam pavēli par soda piesprie�anu un uzrakstīja to no jauna. Nu pavēlē bija lasāms: �Jaunekli nozīmēt par uzraugu un kalpus, kuri viņu pavada, sodīt.� Jauneklis veikli atdarināja hana parakstu un iebāza atpakaļ pavēles rulli kalpam azotē.

Otra rītā kalpi nogādāja gūstekni soda vietā. Soģi izlasīja pa�vēli un izpildīja to vārds vārdā: sodīja uzticamos hana miesas�sargus un jaunekli nozīmēja par uzraugu. Bet � ar �ādu notei�kumu: **

� Pēc mūsu para�as katram jaunajam uzraugam jāizspēlē �aha partija ar mūsu ezera karalieni. Ja uzvarēsi, tevi iecelsim par virsuzraugu, ja paspēlēsi, sodīsim.

Jauneklis bija ar mieru. Viņ� spēlēja ar ezera karalieni trīs diennaktis. Likās � nupat, nupat jau spēle būs zaudēta. Te pie�pe�i jauneklis izdarīja negaidītu gājienu un uzvarēja. Tā viņ� kļuva par virsuzraugu �ajā apvidū, paņēma pie sevis tēvu un māti, un visi trīs tur sagaidīja laimīgas vecumdienas.

Reiz kalnos dzīvoja divi milzīgi lauvas. Viņiem patika lēkt no vienas kalna virsotnes uz otru. Aizā starp �iem abiem sla vājiem kalniem mājoja peles. Kādudien vecākā un gudrākā pele sacīja pārējām:

� Lauvas jau kļūst veci. Drīz pienāks laiks, kad viņiem nepietiks spēka pārlēkt no vienas virsotnes uz otru. Tad viņ� iekritīs aizā un mūs nospiedīs. Mums jāmeklē cita dzīves vieta.

���� Tik drīz jau tas nebūs! � peles bezbēdīgi atbildēja. � Vai tādēļ vērts mocīties ar pārcel�anos?

Bet vecā pele nepiekrita un viena pati devās projām. Viņa citā vietā izraka sev alu un dzīvoja tur bez raizēm.

Pienāca diena, kad lauvas pārvērtēja savus spēkus. Viņi lēca abi reizē katrs no savas virsotnes un gaisā sadūrās. Iekrizdami aizā, viņi nospieda ļoti daudz peļu.

Drīz �ajā aizā, patvērumu meklēdami, iemaldījās �etri laupītāji un, pamanīju�i veselu gaļas kalnu, priecīgi saberzēja rokas.

�Nu gan pieēdīsimies!� viņi nodomāja.

Divi ķērās pie lauvu dīrā�anas un sadalī�anas, divi aizgāja pēc ūdens. Tie, kuri aizgāja pēc ūdens, nolēma otrus divus pazu�dināt, lai pa�iem tiktu visa gaļa. Viņi ūdeni saindēja. Bet tie otrie bija tādi pa�i viltnieki. Nolēmu�i biedrus nozūmēt, lai pievāktu visu gaļu sev, viņi saindēja ūdens nesējiem paredzētos gabalus. �iem tāda blēdība prātā neienāca, viņi savu tiesu apēda un bija pagalam. Lauvu dīrātāji izvārīja gaļu atnestajā ūdenī, pielika pilnus vēderus un arī atstiepa kājas.

Saodusi laupījumu, atskrēja lapsa.

�Oho, kas �eit par gaļas kalniem! No kuras vietas sākt?� viņa prātoja.

Lapsa ilgi o�ņāja gaļas lēveni, gardāko kumosu meklēdama, un pēdīgi, izlēmusi sākt ar cietāko cīpslu, cirta zobus laupītāju loka stiegrā. Tā pēk�ņi pārtrūka, loks, atsprāgdams vaļā, trāpīja Tapsai pa galvu, un arī kārumniece uzreiz izlaida garu.

Pēc kāda laika vecā pele atskrēja uz aizu, lai vēlreiz mēģi�nātu pierunāt ciltsmāsas pārcelties uz citu � dro�āku vietu. At�skrien, skatās � peles pagalam. Tad gudrā pele sacīja:

���� Kas neklausīs vecāko biedru padomam, to piemeklēs tāds pats gals kā �īs muļķa peles.

Kas vecumdienās neatteiksies no savām jauno dienu rotaļām, tam klāsies tāpat kā �iem pa�pārliecīgajiem lauvām.

Kas pret citu perinās ļaunas domas, tas mirs nelabā nāvē tāpat kā �ie laupītāji.

Kas nespēs pārvarēt savu alkatību, tas atradīs tikpat aplamu galu kā �ī lapsa.

Sensenos laikos dzīvoja divi nabaga brāļi. Jaunākajam bija jākalpo pie kāda bagātnieka. Reiz �is jaunākajam brālim saka:

��Ja� nokalposi man līdz pavasarim, kamēr dzeguze sāks kū�kot, un ne reizes nesadusmosies, tad iedo�u tev tūksto� tugriku1. Bet, ja sadusmosies, tad tev būs jādod man tūksto� tugriku.

Sirmos neatminamos laikos reiz dzīvoja kāds hans. Viņam bija viens vienīgs dēls. Hanam pienāca vecumdienas, tronis bija jāatdod dēlam. Bet troņmantinieks bija tāds muļķis, ka par valsts pārvaldī�anu nevarēja būt runas, jo, ieiedams aīlā, neprata ar ļaudīm ne sasveicināties.

Hans sasauca savus padomniekus un teica:

���� Esmu jau vecs, valdnieka amats man par grūtu, bet dē�lam valsts lietas nekādi nevar Uzticēt. Padomājiet, ko lai savā vietā sēdinu tronī!

Sapulcējās padomnieki, sprieda un gudroja, kamēr nonāca pie �āda lēmuma: tāpēc jau kājas nav jāgrie� nost, ja tās svīst, un mantinieks arī nav jāgalē tāpēc vien, ka viņ� dumj�.

���� Lai jūsu dēls sē�as tronī, tikai viņam jāapprec gudra sieva. Ja sievai būs galva uz pleciem, tad valsts bojā neaizies, � tā sa�cīja padomnieki.'�Lieciet, valdniek, tī�uprāt aplami uzzīmēt da��ādus dzīvniekus, augus, sauli, mēnesi un zvaigznes, pavēliet no�vietot �os zīmējumus lielceļa malā blakus lūgsnas vārdiem un dodiet rīkojumu visiem pavalstniekiem ierasties un pazemībā pie�lūgt �os attēlus. Kur� būs gudrs, tas mākslinieku kļūdas uzreiz pamanīs.

Hans piekrita, sasauca savus labākos māksliniekus, māklerus., gravierus un lika kalnu pārejā, kur apgrozās visvairāk ļau�u, no�vietot tāfeli ar lūgsnas vārdiem. Blakus pavēlēja uzbūvēt suburganu � kapu piramīdu, kurā uz trim dienām iesēdināja divus rakstve�us, lai tie pierakstītu katru dzirdēto vārdu. Visā valstī tika izziņota hana pavēle: �Katram īstticīgajam triju dienu laikā bez ierunām jāierodas pie kalnu pārejas, kur izlikta lūgsna, un tā jānoskaita. Kas nenoskaitīs lūgsnu, tiks stingri sodīts.�

Visi godprātīgie pavalstnieki izpildīja hana pavēli. Trīs dienas no vietas kalnu pārejā skanēja lūgsnas vārdi. Bet � ne vārda vairāk. Neviens neko neiebilda un neko arī nepiebilda.

Rakstve�i jau gatavojās rakstīt hanam atskaiti, kad uz ceļa parādījās vēl divi nācēji. Rakstve�i nolika spalvas malā, nolēma pagaidīt, kamēr �ie noies garām. Suburganam tuvojās astoņ�desmitgadīgs sirmgalvis ar bezragu vērsi pie rokas. Vērsim uz muguras bija piesieta noskrandusi jurta. Aiz vēr�a nāca gadus septiņpadsmit veca meitene.

Ieraudzīdams tāfeli ar lūgsnas vārdiem, sirmgalvis sacījameitai:

���� Izjūgsim vērsi un noskaitīsim lūgsnu.

Meita izlasīja rakstu un sacīja:

���� Nav vērts, tētiņ, iesim vien savu ceļu tālāk!

Vecais vīrs sadusmojās:

��� Man jau drīz jāmirst, tālab gribu izlūgties grēku piedo��anu. Kāpēc tu spītējies?

Meita atbildēja:

Nav vēris te dārgo laiku velti kavēt, �

Vien nejēga �os attēlus var slavēt.

Ja vismaz pareizi �ie zīmējumi būtu.

Bet paskaties, cik daudz tur rupju kļūdu!

Vai tāds ir mēness? Drizāk � apgrauzts rausis.

Re, zaķis uzzīmēts, bet kur tam ausis?

Re, zirgs ar ragiem! Un kas tas te?

Tā laikam cūka. Bet kur cūkai aste?

Un tad �ie ķeburi! Kas izlasīt var tos?

Kādēļ lai muļķībai mēs zemotos?

Sirmgalvis piekrita: nudien, tādu attēlu priek�ā nav jāzemo�jas.

Rakstve�i atzīmēja visu, ko meita bija sacījusi, un katrs viņas vārds kļuva zināms hanam. Hans sarosījās: kas �ī tāda?

���� Viņas tēvs uzslējis jurtu dienvidu upes krastā.

Hans gribēja pats savām acīm redzēt, kāda �ī jaunava izska�tās. Pavēlēja apseglot zirgu. Kalpi ziņoja, ka jaunava vācot argalu. Hans ieradās pie viņas tēva. Parunājies ar veco vīru, viņ� pirms aizie�anas sacīja:

��� Rīt no rīta līdz manai atnāk�anai tev, vecais kraķi, jāsa�gādā man taraks: jāizslauc vērsis un vēr�a piens tūdaļ jāsa�raudzē rūgu�pienā. Ja to nevarēsi, gals tev klāt.

Sirmgalvis izbijās un ievaimanājās: vai tad vērsis ir slau�cams? Kā neslauktu pienu pārvērst rūgu�pienā?

Atnāca meita, vaicāja, kāpēc tēvs vaimanājot, un, kad tēvs visu bija izstāstījis, noteica:

��� Cilvēku nevar tik viegli nonāvēt. Par tādiem niekiem nā�ves sodu nepiesprie�.

Otrā rītā meita uzvārīja tēvam tēju, izkaisīja mēslus jurtas dienvidu pusē, pēc tam paklāja maisu, apguldīja uz tā tēvu un pie ieejas jurtā iedzina zemē divus mietus un nostiepa starp tiem matu kodaļu[2].

Kolīdz ieradās hans un pieprasīja taraku, meita iznāca no jurtas un sacīja, ka jurtā nav brīv ienākt, tēvam kuru katru brīdi varot atskriet bērniņ�.

���� Kur tas redzēts, ka vīrietim dzimtu bērni? � jautāja hans, un meita atbildēja:

Vai jūs būtu tas vēr�u slaucējs, Kuram labpatīk rūgu�piens � Tāds, kas pēc slauk�anas raudzēts, Un ko neredz un nedzer neviens. Ja jau gribēt var kaut ko tādu, Tad nav brinumu vairs it nekādu � Viss var notikt, kas nebij lidz �im: Ari vīrietim bērni var dzimt!

Hanam bija mute ciet, sadudzis viņ� atgriezās mājās.

Kad meita citudien atkal bija aizgājusi vākt argalu, hans vēl�reiz ieradās pie vecā vira un teicg tā:

��� Savij man pinekļus no pelniem! Rītu atjā�u pakaļ un sapī�u ar tiem savu zirgu. Ja neizpildīsi manu pavēli, tev gals klāt?

Vecai� sāka vaimanāt. Meita, pārnesusi mājās savākto ar�galu, vaicāja, ko �is raudot, un uzzinājusi iemeslu, saka:

���� Neuztraucies, tēv, par tādiem niekiem!

Otrā rītā viņa piecēlās, uzvārīja tēvam tēju un savija nosiena pinekļus. Tiklīdz ieradās hans, meita aizdedzināja sienu, un tā radās pelnu pinekļi. Hans, tos ieraudzījis, neteica ne pu�plēsta vārda, pagrieza zirgu un aizauļoja atpakaļ. Meita aizgāja vākt argalu. Hans atkal klāt.

���� Dzirdi, vecais kraķi, rītu, kad atnāk�u, tu savu meitu ne�drīksti ne ārā izlaist, ne jurtā paturēt. Ja atradī�u ārā vai jurtā, tev gals klāt!

Vecais atkal sāka trīcēt pie visām miesām. Atnāca meita,: uzzināja hana jauno bargo pavēli un mierīgi sacīja:

���� Labi, lai nāk vien!*�

Otrā rītā viņa piecēlās, pavērās ārā no jurtas, skatās: hans jau ar saviem kalpiem tuvojas. Vecais, bargos viesus ieraudzījis, ne dzīvs, ne miris, gaida, kas nu būs.

��� Meitiņ, nu mana pēdējā stundiņa ir klāt!

Trīcēdams un drebēdams sirmgalvis gāja saņemt hanu ar viņa pavadoņiem, atskatījās: kur tad meita? Nav meitas. Sāka visi pārmeklēt jurtu, meklēja ārā, meklēja iek�ā � nekur nav. Cik ilgi var meklēt? Hans nu saka tā:

��� Jurtā nav, ārā nav, uz zemes pēdas neredz, gaisā arī vilt�niece nav manāma. Labi, beidz slēpties, meitēn, parādies!

Meita bija paslēpusies starp jurtas iek�ējo un ārējo tūbas sienu. Hans paslavēja viņu par attapību un aizjāja atpakaļ uz savu pili.

Kolīdz meita bija aizgājusi vākt argalu, hans atkal ierodas un dod tēvam jaunu uzdevumu:

���� Apseglo divgalvainu zirgu un ierodies pie manis dienas un nakts mijā starp �odienu un rītdienu. Tikai nejāj pa ceļu,, citādi tev gals klāt!

Nu gan mana galviņa ripos! � vecais gaudās, -fDiezin vai �oreiz meita man varēs palīdzēt.

Pārnāk meita mājās, vaicā, kādas bēdas sirdi spie�. Tēvs stāsta: tā un tā. Meita noklausās, saka:

��� Ej, tēv, uzmeklē kādā zirgu ganāmpulkā grūsnu ķēvi, kulai pavisam drīz gaidams kumeliņ�, un atved man viņu �urp!

Tēvs paklausīja meitas padomam, uzmeklēja hana zirgu ga�nāmpulkā baltu, grūsnu ķēvi un atveda mājās. Kad pienāca va�kars, meita ķēvi apsegloja un sacīja:

��� Jāj, tēv, pie hana! Kad aizjāsi, saki: �Pie mums patla�ban saule riet, pie jums te jau iestājusies nakts, bet rietzemē aust rīts.� Kad hans vaicās, pa kādu ceļu esi atjājis, saki: �Jāju pa zāli starp diviem ceļiem.� Kad jautās: �Vai tavam zirgam divas galvas?� � atbildi: �Jā.� Kad �is sāks tavu ķēvi pētīt, vi�ņai būs jau divas galvas. Tikai steidzies, jaj a�i un, kad aizjāsi pie hana, neļauj ķēvei apgulties, piesien viņu!

Tēvs atjaj pie hana. Hans jautā, �is atbild, kā meita mācījusi.

��� Vai tavam zirgam divas galvas?

���� Divas gan. Ja netici, pārbaudi!

Hans skatās: ka tad � kumeliņa galva arī jau redzama. Hans pavēlēja veco grābt ciet.

���� Stāsti taisnību � vai pats visu izdomāji, vai kāds tevi samācīja?

���� Nē, pats to neizdomāju vis, meita mani samācīja, � tēvs atzinās.

���� �ī meita tev jāatdod manam vienīgajam dēlam par sievu. Jāj atpakaļ un atved �urp savu meitu.

Vecais vīrs nevarēja vien nopriecāties: tu re, kāda laime mei�tai uzsmaidījusi! Steidzās uz māju, cik vien ātri varēdams.

Sasniedzis veco jurtu, saka:

���� Velc nu, meit, pa�as tīrākās drēbes. Izprecinā�u tevi hana dēlam. Tagad tu vari būt laimīga!

Bet meita nekādu prieku neizrādīja un nemaz nesteidzās.

■� Jāj pie hana, tēv, un pasaki, ka pēc pavēles mēs neesam radu�i precēties,� viņa saērcināta sacīja. � Mums ir savas iera��as, un nevienam nav tiesības tās neievērot.

Tēvs aizjāja pie hana un pasacīja, ko meita bija likusi.

��� Tavai meitai taisnība: līgavainim jābrauc precībās. Es ap�lamā kārtā to pavisam biju aizmirsis.

Tad nu hana dēls ar saviem kalpiem devās pie iecerētās līga�vas un lūdza viņas roku.

Meita sāka dzīvot hana pilī, bet tēvs palika vecajā jurtā viens pats. Pamujķais hana dēls bija dabūjis gudru sievu, hans � gudru vedeklu, kas rītos viņus modināja, saukdama pie brokastgalda, un vakaros ap�ubināja.

�Ar tik gudru sievu dzīvodams, dēls varbūt arī prātā pieņem�sies,� hans klusībā nodomāja. Gribēdams pārbaudīt, vai labās cerības piepildās, hans pēc kāda laika aizjāja ar dēlu medībās. Ceļā viņ� dēlarn sacīja:

��� Jāj, dēliņ, man pa priek�u tā, lai zirgam aste kustētu.

�is nokāpa no zirga un ņēmās zirgam asti kustināt. Tēvs sa�kliedza uz dēlu, iekaustīja viņu un jāja tālāk. Nomedījis zvēru, hans to sadalīja un lika dēlam sakurt ugunskuru un koka katlā medījumu uzcept,. Dēls sakūra uguni, nogāza resnu koku, nozā�ģēja tam apak�galu un sāka tanī cirst dobumu.

���� Ko tu tur dari? � tēvs jautāja.

��� Taisu koka katlu, � dēls atbildēja.

Hans atkal uzbudinājās un iekaustīja dēlu.

Abi jāja tālāk un drīz tika pie jauna medījuma. Hans to sa�dalīja un lika dēlam sakurt ugunskuru, uzcept gaļu un noklāt tē�vam melno paklāju. Dēls sakūra uguni, izcepa gaļu uz iesma un, nekādu melno paklāju neatradis, izplēsa no segliem tūbas gabalu un noklāja to zemē. Tēvs atkal deva dumiķim pa skaustu.

Pārradies mājās, dēls pa�ēlojās sievai, ka tēvs viņu esot iepē�ris, bet �is tā arī neesot sapratis, par ko.

���� Viss skaidrs, � sieva sacīja, uzzinājusi, par ko vīrs iekaus�tīts. � Jādomā ar galvu! � Un viņa pastāstīja, kā vajadzējis rīkoties.

Drīz hans ar dēlu atkal aizjāja medībās. Kolīdz bija izjāju�i klajumā, tēvs sacīja:

��� Jāj man pa priek�u, bet tā, lai zirgam aste kustētu.

Dēls atcerējās sievas padomus un aizjāja tēvam pa priek�u lēnā riksītī.

Kad zvērs bija nomedīts, tēvs lika dēlam sakurt ugunskuru un gādāt par koka katlu. Dēls sakūra uguni, izgatavoja koka

iesmu un izcepa gaļu. Tēvs paēda, devās tālāk un nomedīja vēl vienu zvēru.

���� Sakur, dēls, uguni, izcep gaļu un pēc tam noklāj tēvam melno paklāju.

Dēls sakūra'uguni, izcepa gaļu un, kad zeme ugunskura vietā bija kļuvusi melna, aizvāca pelnus, lai tēvs tur varētu apsēsties. *

Tēvs paēda, apsēdās uz siltās zemes un teica:

���� Agrāk tu to nezināji, tagad zini. Sieva tevi samācīja vai pats nāci pie sapra�anas?

���� Pats nācu pie sapra�anas, tētiņ! Hana kārtā esmu kļuvis gudrāks.

Tēvs viņam neticēja, bet savas �aubas skaļi neizpauda.

���� Labi, dēls, lai nu tā būtu. Es vēl mazliet pamedī�u, bet tu jāj mājās! Tikai pieraugi, ka ncapmaldies!

Tēvs iestāstīja dēlam ceļu, bet viņ� tik un tā aizklīda sāņus, aizjāja pilij garām un apmaldījās. Pagalam noraizējies, hana -dēls ieraudzīja sve�u, vientuļu zirgu. Sekodams tam, viņ� no�kļuva pie zirgu ganāmpulka, apmetās pa nakti pie zirgu gana un otrā rītā lika aizvest sevi i� pili.

Ieraudzījusi hana dēlu dzīvu, un veselu, jaunā sieva noprie�cājās:

���� Tagad jau nu gan mans vīrs var būt par hanu.

Bet vecais hans tonakt arī pats pazaudēja īsto ceļu, ieklīda sve�ā valstī un tur tika saņemts gūstā. Nelīdzēja ne atvaino�a�nās, ne lūgumi. Trīs gadus viņ� tika noturēts neuzkoptā jurtā un bija vairs tikko dzīvs.

Sve�ās valsts valdnieks nolēma gūstekni sodīt. Tas izlūdzās, lai ļaujot viņam pirms nāves vēstuli mājniekiem uzrakstīt. Vald�nieks piekrita, bet ar vienu noteikumu:

���� Ja uzrakstīsi labu vēstuli, tad to nosūtīsim, ja ne, uz glā�biņu neceri!

Gūsteknim iedeva papīru, un viņ� uzrakstīja:

Sveiks, vesels un pilns pacilātu jūtu Jums, mani miļie, labdienas es sūtu, Visnotaļ, vēstīdams: man jauki klājas te, � Ai, kādu pajumti man deva sve�atne! Vai kādreiz atgriezī�os savās mājās,

Par to pat domāt man �eit nepieklājas. Mans nepieejamais un stiprais nams Ir katram mirstīgajam apskau�ams. Se mitu netraucēts un nepazīdams bēdu: Nekas nav jādara, tik guļu, dzeru, ēdu, Ko pienes klāt. Man sargu pulks ir dots. Es labi pieskatīts un laipni apkalpots. Te mani godina ne tā kā viesi, draugu, Bet uzlūko par savu acuraugu. Ja gribat pa�i redzēt, ko man lēmis dievs, Tad �urp ar ganāmpulkiem dodieties. Bet nenāciet, kā teikt, ar pliku riek�u: Lai ragaiņi visnotaļ nāk pa priek�u: Tāpat kā man, ij jums �e godu dos. Lai tālab mantas netrūkst vezumos! Vai! Gandrīz aizmirsu� Ar gudru ziņu Sev līdzi ņemiet a�o, bero kumeliņu, Kur� atskries pēdējais. Bet, ja jums �ķiet, Ka tas bus kraupjains, tad to nokaujiet, Lai nepinas pa kājām. Zeltcepures abas Var ņemt, var neņemt. Diez vai tās bus labas. Bet mana zelta lāde gan ir jāņem līdz � Kā vienmēr tai būs atkal jāpalīdz. Es paļaujos uz jums un zeltnesiti manu Un novēlu jums drīzu atnāk�anu!

Tiklīdz gūsteknis bija beidzis rakstīt, valdnieks izlasīja vēs tuli un teica:

Hei, ziņne�i, ar skubu projām jājiet! Hei, karakalpi, hanu apsargājiet! Sis darbiņ�, varat ticēt, nebūs velts � Drīz te tiks savests lādēm sudrabs, zelts. Kad sagaidīsim lielo karavānu, Tad sve�os novāksim ar visu hanu!

Cietsirdīgais valdnieks nosūtīja divus ziņne�us ar vēstuli pieteikdams atgādāt atbildi un vest līdzi arī visus bagātā gūs tekņa lopus un mantību.

Ziņne�i nodeva vēstuli dumiķītim, un viņ� to milzumpriecīgs parādīja mātei, padomniekam un nekavējoties deva rīkojumu:

���� Posieties ceļam! No�ķiriet ragulopus no pārejiem. Savāciet kopā visus zirgus, tikai dābolaino ķēvi ar viņas kraupjaino kumeļu neņemiet līdzi! No zcltcepurēm vienu paņemiet, otru atstājiet, bet zeltu � visu līdzi! Tur otrā valstī mums būs vel labāka dzīvo�ana.

Hana kalpi sāka vāķīties ceļam, bet jaunā sieva, kas nebija lasījusi vīratēva vēstuli, pajautāja vīramātei:

���� Kurp visi tā po�as? Kādēļ ganāmpulku no�ķir divās da�lās?

���� No tava vīratēva vēstulē pienākusi. Vai tad tu to neesi lasījusi? � vīramāte brīnījās.

Meklēja vēstuli, nevarēja atrast. Tā bija kā ugunī pagaisusi. Pēdīgi bērni atrada to mēslainē izmestu. Gudrā vedekla izlasīja un iztulkoja visiem tās patieso saturu. Lūk, ko rakstīja hans:

Jūs sveicu, mani mīļie, dzimtās mājās! Es kritis nelaimē, man gau�i slikti klajas. Es esmu savaņģoT� un iemesls cietumā. Diezin vai kādreiz izklā�u nu tā.' Es tieku apsargats un slapēs, badu cie�u, Bez jūsu palīdzības drīz �e boja ie�u. Ja gribat mani glābt, tad jums ir jāsteidzas, Un pieraugiet, lai jūsu pulks nav mazs� Pa priek�u sūtiet vīrus apbruņotus, Un pa�i bruņoti vien varat līdzi doties, Ja gaitnieks, vēstuli kas atnesīs, Jums �ķitis kaitīgs, nogaliniet drīz, Lai paliek mājās dels ar vecomāti, Jo bargā ceļā tiekat aicināti. Bet dela viedo sievu ņemiet līdz, Ķā vienmēr viņai būs mums jāpalīdz/

Hana vedekla sapulcēja karaspēku, sūtīja to pa priek�u un pali sekoja aiz tā. Vienu no ziņne�iem nogalināja, otram lika būt par ceļvedi. Pusnaktī ieņēma sve�ā valdnieka valsti un otrā rītā, sau�lei lecot, izlaida no cietuma un atsvabināja no gūsta veco hanu. Bet cietsirdīgo sve�zemes valdnieku saņēma gūstā.

Sengadus tuvu, tālu pazīstams �is stāsts Par viedo jaunavu no tautas vienkār�ās. Uz ciņu mācēja tā vīrus iedvesmot Un prata padomus pat padomniekiem dot, No nāves vīratēvu savu paglābt spēja, Ar attapību /aunu varu uzvarēja. Par varoni ne velti viņu tauta sauc, � Ar viņas svētību tai brīvai dzīvot ļauts.

Reiz dzīvoja vecis ar ve�u. Sieva bija �akla, skubīga, bet pats � slinks, rijīgs, īsts badakāsis. Drīz vien no viņu ganām�pulka palika pāri vairs tikai �etras kazas, bet pēc �etrām dienām vecis arī tās jau bija notiesājis. Vēl bija palikusi viena vienīga gotele. Pa to laiku, kamēr sieva gāja pēc ūdens, vecais dīkonis. nokāva govi, gaļu izcepa un apēda. Tad sieva vairs nespēja dus�mas apvaldīt.

���� Nudien labāk mirstu nekā ar tevi kopā dzīvoju, � viņa' izsaucās, paņēma govs tesmeni un aizgāja kalnos. Tur viņa pa�kāra tesmeni zem klints atradzes un ņēmās to slaukt. No tā arīpārtika.

Pēc kāda laika sieva atcerējās savu vīru un ap�ēlojās par viņu. Sak, aiznesīs vecajam tupēksnim mazdrusciņ siera un kādu svies�ta pikuci, ja �is jau badā nebūs nomiris. Piezagusies pie jur�tas, sieva slep�us ieglūnēja iek�ā. Redz, sē� viņas vecais un zelē' pelnus. Nolika zemē sieru ar sviesta pikuci un aizmanījās pro�jām. �is tā arī neatģida, kas viņu no bada nāves atpestījis.

No tā laika sieva pienesa vecim ēdamo. �is drīz vien viņu izsekoja un noskatījās, kā tiek slaukts pie klints radzes piesietais tesmenis.

Otrā dienā, kad sieva bija aizgājusi pēc ūdens, negausis pie�vāca tesmeni, izcepa to un apēda. Sieva atgriezusies nu sa�uta ne pa jokam.

����� Nudien labāk mirstu nekā ar tevi kopā dzīvoju! � viņa. .izsaucās un atkal pameta veco gatavē�u vienu.

Gāja, gāja, nonāca pie kādas klints, kuras pakājē antilopei nupat kā bija atskrējis mazulis. Vecā sieva a�i pielavījās anti�lopei klāt un sāka atslaukt viņas pienu. Bet vecais bija gājis pa sievas pēdām un drīz vien viņu panāca.

Kad antilopei atkal vajadzēja barot mazuli, vecā stingri pie�kodināja vīram uzvesties klusu un ne vārdu nerunāt. Viņa jau grasījās antilopi slaukt, kad vecais nejēglis skaļi ievāvuļojās:

���� Dzi, vai tik slaucene nebūs par mazu?

Antilope satrūkās un aizmuka. Sieva uz vīru atkal sadusmo�jas un pameta viņu vienu. Gāja, gāja, bet �is no viņas neatstā�jās, turpat vien ai^muguras lo�ņāja.

Nonāca abi pie lielas, baltas jurtas. Skatās: iek�ā nav ne�viena pa�a cilvēka, bet ēdamā un dzeramā vai cik! Vecā sieva no�brīnījās un gaidīja pārnākam saimnieku. Pienāca nakts, un sāka jau uzmākties miegs, kad jurtā pēk�ņi saskrēja me�a zvēri.

���� Kas �eit tik nelabi o�? � nikni jautāja lapsa un vilks lā�cim. Topa�brīd visi trīs ieraudzīja nelūgto vie�ņu.

���� Neaiztieciet mani, esmu veca, nabaga sieva,� viņa ie�ņukstējās, � gatavo�u jums ēdienu un nebū�u par slogu.

Labi. Lai notiek! Un zvēri atstāja ve�u mierā.

Otrā rītā, kolīdz zvēri aizklīda kur kurais, vecis bija klāt.

Sieva sabijās un ņēmās viņu pierunāt laikus iet projām:

���� Paņem labi daudz ēdamā un bēdz, citādi zvēri tevi ierau�dzīs un saplosīs. Rītu atnāksi atkal.

Bet vecajam slunduram pēc sātīgām brokastīm bija uznācis tāds kūtrums, ka viņ� negribēja kustēt ne soli no mājas. Sievai nekas cits neatlika kā miegapū�ņi paslēpt un piekodināt, lai tikai skaļi nekrāc.

���� Ja zvēri tevi atradīs, labi nebūs ne tev, ne man, � viņa ■brīdināja vīru.

Nakts melnumā pārradās zvēri, bet vecajam dīkonim slēp�tuvē uznāk drebuļi. �is.sāk knosīties:

���� Dzi, vai nav ar ko apsegties, man tā kā auksti metas.

Nu zvēri at�iepa zobus, izrāva veco badakāsi no slēptuves un saplosīja. Gtasījās jau uzklupt arī vecai, bet tad pārdomāja:

���� Lai paliek par saimnieci!

Sensenos laikos dzīvoja kāda atraitne ar dēlu. Dēls bija nācis pasaulē tik dū�īgs, ka jau pirmajā dienā pēc dzim�anas uz izritinātas aitādas viņam nepietika vietas. Otrajā dienā divu aitādu bija par maz, tre�ajā � triju, ceturtajā � �etru, piek�tajā � piecu, sestajā � se�u, bet septītajā dienā mātei nepietika pat septiņu aitādu, lai varētu dēlu ievīstīt. Tāds bija �is jaundzimtais! Ne vīstenis, iie rāpa�a, ne tekainītis. Bet nudien kā tāds milzenis. Māte deva viņam vārdu Buidars.

Dēls paaugās un sacīja mātei: %

���� Ie�u pie hana �orgol�ina un pamēģinā�u viņu uzveikt �aha spēlē.

Māte galvu vien nogrozīja: � Kad tavs tēvs bija dzīvs, viņ� bie�i spēlēja �ahu ar hanu Sorgol�inu, un tēvs vienādiņ zaudēja. Diezin vai tev klāsies labāk.

���� Kāpēc tēvs nomira?

���� Slimība pievārēja. Bet jau labu laiku pirms mir�anas viņ� ielika lādē seglus, bruņas un vēlēja tev atdot.

Dēls nopriecājās.par novēlētajām mantām un devās pie hana �orgol�ina.

Vakarā viņ� pārnāca mājās un sacīja mātei, ka hanu uz1 varējis.

Māte nenoticēja. Nākamajā dienā dēls atkal uzveica hanu Sorgol�inu, un, kad pateica mātei �o prieka vēsti, viņa nodomāja:

�Jā, mans dels nu ir pieaudzis.�

Pagāja laiks. Buidars izvērtās par bra�u jaunekli un nolēma precēties. Kādudien viņ� apsegloja zirgu, paņēma loku un bultas un teica mātei:

���� Jā�u pie hana Narandana un ņem�u viņa meitu �urendenu par sievu.

���� Jāj vien, dēliņ! Ēs tev ceļā nestā�os. Tikai atceries, ka tev būs jāpārvar trīs �ķēr�ļi. Ja pārvarēsi, pārjāsi mājās ar sievu, � sacīja māte un, asaras slaucīdama, pavadīja dēlu.

Buidars bija aizjājis jau labi tālu, kad piepe�i sev priek�ā ieraudzīja me�u, kas bija tik biezs, ka mu�a netika cauri. Veselu dienu Buidars spraucās cauri blīvajai bie�ņai, bet netika ne no vietas. Tad zirgs viņam sacīja:

��� Iz�auj bultu, sacīdams: �Lai rodas ceļ�, pa kuru varētu jāt cilvēks uz apseglota kumeļa.�

Buidars iz�āva bultu, kā zirgs bija vēlējis, un, re, priek�ā izstiepās taisna un plata stiga. Ko nu vairāk! Jāja tik tālāk. Jāja, jāja, kamēr priek�ā izpletās verdo�a jūra. Ko nu? Te atkal zirgs ierunājās cilvēka balsī:

���� Es lēk�u jūrai pāri, bet tu turies kā vīrs!

Zirgs pārlēca pāri verdo�ajai jūrai, bet applaucēja pakaļkāju. Buidars apzieda zirgam kāju ar dziedēkli, kur� ātri visas brūces dziedē, un jāja tālāk.

�Māte teica, ka ceļā bū�ot jāpārvar trīs �ķēr�ļi, tātad vēl viens �ķērslis palicis,� Buidars nodomāja un piepe�i ieraudzīja kumpu pakalnu. Aug�ā kaut kas kumuroja.

���� Kā tu domā, kas tas varētu būt? � jautāja zirgs.

���� Nezinu gan. Tāds kā mākonis, tāds kā kalns, � Buidars atbildēja.

��� Vai re, tad jau tu esi neattapīgāks par mani, � zirgs brīnījās. � Tas ta�u ir mangass Inderme ar deviņdesmit piecām galvām. Stāsta �� viņ� i/j+ulējot visu, kas vien ceļā gadoties.

To dzirdēdams, Buidars izvilka no kabatas stipru tabaku, bet nepaguva aizsmēķēt, jo rnangass bija jau pielēk�ojis klāt un klupa virsū. Viņi spēkojās tik ilgi, kamēr zeme visapkārt bija izmeņģēta bedru bedrēs. Tad mangass ieelsās:

���� Es esmu vecāks par tevi, tālab piekusu. Turpināsim cīniņu citrīt saullēktā.

����� Labi, � Buidars piekrita, bet zirgs uzreiz viņam pa��ukstēja:

��� Ja ļausi mangasam aiziet, viņ� aprīs desmit ķēves no sava ziemeļu ganāmpulka un divdesmit ķēves no dienvidu ganāmpulka, sasparosies un rīt tevi pievārēs. Turpini cīniņu neatlikdarns!

Buidars paklausīja zirga padomam, piegāja pie mangasa melnās jurtas, kas spriedās padebesī, un iesaucās:

���� Vadzi, mangas! Man tāls ceļ� priek�ā, nav laika. Nāc tūliņ!

Mangass negribīgi izkūņojās laukā. Pēc neilga cīniņa Buidars nolika viņu yz abām lāpstiņām, apmeta otrādi, septiņdesmit trīs reizes nosvieda no kalna un pēc tam sadedzināja. Ta no briesmoņa nepalika pāri ne skrimslī�a, ko lapsām paostīt.

Pievārējis mangasu, Buidars jāja tālāk un drīz vien ieraudzīja priek�ā zvīļojam ■ hana Narandana zelta pili. Pagalmā piesieti dī�ājās daudzi zirgi: acīmredzot tur tika svinēti kaut kādi svētki.

Buidars nobūra savu zirgu par kraupjainu kumeļu un pats pārtapa par no�ņurku�u skrandaini. Atjāja pie hana un, turē�dams rokās kalimu, sacīja, ka esot atjājis lūgt viņa meitu �urendenu sev par sievu.

���� Te jau pirms tevis ieradies cits precinieks � milzis Rudiķis. Tamlabad, rau, sarīkota spēko�anās � kur� uzvarēs, tam tiks mana meita, � hans atbildēja.

Buidars nolēma piedalīties nākamdien paredzētajās jā�anas sacensībās un pavaicāja hanam, kā tās ritē�ot. Hans padomāja un teica, ka jāveic trīs mēne�u ilgs attālums, bet labākajam spē�kavīram � deviņu mēne�u ilgs ceļ�.

����� Dodiet man attālumu, kas veicams gada laikā, � sacīja Buidars.

Nu ņēmās meklēt jātniekus, bet neviens no bērniem[3] negri�bēja jāt ar no�ņurku�ā lauka kraupīti. Pēdīgi viens puika bija ■ar mieru.

���� Pieraugi, brālīt, nepievil, � sacīja viņam Buidars, � pa�ņem sev līdzi divus maisus smil�u un nazi. Dodies ceļā pēdējais. Kad tavs zirgs apsteigs divus hana zirgus, tad izber smiltis.

Kad jātnieki bija jau skatienam pagaisu�i, sākās cīkstē�anās. Milzis Rudiķis bija tik jaudīgs, ka svaidīja savus pretiniekus uz visām pusēm kā skangalus. Bet Buidars bija par viņu manī�gāks � sakampa �o aiz gurna un ietrieca līdz padusēm zemē.

Hana kalpi kliegdami brēkdami grāba lau�ņus un lāpstas, lai palīdzētu nabagam izkārpīties.

���� Vai tad jūsu pusē tā ceļ aug�ā pakritu�o? � pavīpsnāja Buidars. � Pie mums to dara, rau, tā! � Un viņ� ar mazo pirkstiņu izrāva savu pretinieku no zemes. Pēc tam Buidars pie�gāja pie hana un jautāja:

���� Nu tad saki � vai esmu uzvarējis vai ne?

���� Paskatīsimies, kur� zirgs būs pirmais, � atbildēja hans.

Tanī dienā, kad vajadzēja beigties jā�anas sacensībām,

Rudiķis ar hanu pakāpās uz augstām statnītēm un pārmaiņus lika tālskati pie acīm.

��� Ja nemaldos, mans rūsganais ir priek�ā.

���� Blēņas, tas ir mans sainis, � hans strīdējās.

Tad Buidars palūdza hanam:

���� Iedodiet to tālskati man! Ja acis mani nevij, manējais nāk visiem pa priek�u!

���� Ko nu dīdies! � hans iesmējās. � Tavs kraupītis jau sen būs ceļā nosprādzis.

Buidars pielika tālskati pie acīm un sacīja:

���� Reka, nē! Es jau teicu � manējais!

Viņ� izrāva no sava matu ērkuļa divas matstīgas, sapina tās virvē un, kad viņa necilais kumeļ�, visus apsteidzis, atau�ļoja pirmais pie mērķa, piesēja viņu.

���� Nu, kā tad tev ceļā gāja, brālīt? � spēkavīrs pajautāja jauniņajam jātniekam.

���� Es visu izdarīju, kā jūs man likāt.

Tad Buidars piegāja pie hana un jautāja:

���� Tad nu, rau, arīdzart�oreiz es esmu uzvarējis.

Visi bija tam liecinieki, un hanam gribot negribot par uz�varētāju līdz�inējās sacensībās bija jāpasludina Buidars.

Pēc tam sāncen�i apsprieda sacensību noteikumus �au�anā ar loku.

���� �ausim tā, lai no se�desmit malkas vezumiem nepaliktu ne skaidas pāri, lai no se�desmit akmeņu vezumiem ne drumslas nepaliktu pāri un lai bulta, izurbusies cauri mērķa vairogam, izskrietu vēl caur lielo lielakaulu, � Rudiķis ierosināja.

Bet Buidars piebilda:

���� Un lai bulta, izskrējusi arī caur lielās adatas aci, aiz�dedzinātu �agaru kaudzi.

Pirmais �āva hans. Viņa bulta izskrēja caur lielo lielakaulu un nokrita.

Rudiķa bulta izskrēja caur adatas aci un nokrita. Bet, kad' iz�āva no sava loka Buidars, bulta, izskrējusi caur visiem �ķēr�ļiem, aizdedzināja �agaru kaudzi.

���� Deg! 'Deg! Ugunsgrēks! � izbīlī iekliedzās ļaudis un aizskrēja dzēst uguni.

���� Vai tad jūsu pusē tā dzē� ugunsgrēku? � pasmīkneja.

"Buidars. � Pie mums to dara, rau, ta! � Un viņ� ar vienu elpas pūtienu uguni nodzēsa.

Hanam nācās tre�o reizi atzīt necilo precinieku par uzvarētāju.

��� Tad nu es ņem�u tavu meitu �urendenu par sievu, � sa�cīja Buidars.

��� Vispirms atved balto lauvu no sniega kalna, � atbildēja hans.

Buidars neiebilda, tikai aizsūtīja kalpu pie hana meitas pēc tabakas. �ī atnesa tabaku un, ieskatījusies puisī vērīgāk, pa�manīja viņa īstos vaibstus. Tas jau nebija nekāds no�ņurcis skrandainis, bet gan īsts skaistulis, jauns spēkavīrs.

��� Laimīgu ceļu tev, bra�ais puisi! � sacīja hana meita un palaistīja aiz muguras viņa pēdās pienu, tā viņam laimi ceļā pieburdama.

Buidars gāja, gāja, kamēr nonāca pie lielā sniega kalna. Piesējis loku tin stopu pie jostas, viņ� rāpās kalna virsotnē. Skatās: vanags dzenas pakaļ kādam skaistam putnam. Puisis notēmēja un iz�āva, caururbdams ar savu trāpīgo bultu neganto plēsoņu. Tā viņ� izglāba brīnumputnu. Tas pielidoja klāt un teica:

��� Paldies tev, labo cilvēk! Ko tu �e, sve�ā malā meklē? Teic, ko vēlies, � visu izpildī�u.

Buidars pastāstīja, pēc kā ticis sūtīts, un brīnumputns sacīja:

��� Zinu, kur uzturas sniega kalna baltais lauva; es viņu atvedī�u pie tevis.

Brīnumputns izpildīja doto vārdu, un Buidars aizveda balto lauvu hanam. Ieraudzījis balto lauvu, hans izbijās un palīda zem galda.

��� Ved to lauvu projām un ņem, ņem manu meitu! � viņ� iekliedzās.

Jauneklis atbrīvoja lauvu, paņēma hana meitu ar visu pūru un jāja pie savējiem. Ceļā viņ� sievai teica:

��� Man ir veca māte. Jā�u ātrāk, pabrīdinā�u viņu par tavu iera�anos un atgriezī�os pie tevis. Bet tu pārnak�ņo tanī vietā, kur es bū�u apvilcis apli, un pusdieno tur, kur bū�u atstājis līku līniju.

Buidars atauļoja dzimtajā malā. Skatās: viss nopostīts un .ar nātrēm aizaudzis. Apstaigādams gruve�us, viņ� pamanīja kādā

peles alā iebāztu zīmīti. Atritināja to un izlasīja: �Tavu māti nolaupīja ziemeļzemju valdnieks piecpadsmitgalvainaismangass.�

�Lai vai jāiet pazu�anā, savu māti es atsvabinā�u. Bet, ja viņas vairs nav starp dzīvajiem, tad viņas nāvi atrieb�u,� ap�ņēmās Buidars un aizauļoja uz ziemeļiem.

Ceļā viņ� sastapa vecu zirgu ganu ar lielu ganāmpulku.

���� Ko tu meklē? � jautāja gans.

���� Mangass nolaupījis manu māti, un es nu viņu meklēju. Vai tev, vecotēv, nav kas ēdams?

���� Aiz trejiem pakalniem ieraudzīsi treknu ķēvi, vari to apēst, � sacīja vecais gans.

Buidars uzmeklēja viņam atvēlēto ķēvi un to notiesāja. Pēc tam jāja tālāk un sastapa vecu sievu, kas ganīja aitas. Vaicāja viņai, vai nezina, kur meklējams ziemeļzemju valdnieks piecpadsmitga 1 vainais mangass.

���� Mangasu neviens nevar pieveikt, � vecā sieva sacīja. � �odien viņ� atgriezīsies no medībām. Ja būs saērcināts, uz�spers ar kāju gaisā akmeni vēr�a lielumā un izsauks lietus gāzi. Ja biīs labā omā, tad spers^aisā baltu aitas kaulu, izsaukdams nelielu vēju un sīku lietutiņu. Nu labu ceļu, dēliņ! � viņa sacīja atvadīdamās. � Kaut tu to ļaundari pievārētu! Vai tava nabaga māmuļa vēl ir dzīva, par to gan ļoti �aubos.

Buidars nozvērējās pieveikt mangasu, atriebt mātes nāvi un � jāja tālāk.

Pārvērties par no�ēlojamu vientiesi, viņ� iegāja mangasa jurtā un apsēdas viņa vietā. Kalpones pajuka uz visām pusēm, nezināja, ko iesākt. Sacēla brēku un kņadu, bet �is nelikās zinis. Kad uzprasīja ēst, atnesa sūkalas suņa sile. Buidars paoda un izgāza cienastu uz grīdas.

���� Ko tu dari! Kas vēl nebūs! � brēca kalpones cita caur citu un ņēmās �o kulstīt, bet Buidars neteica ne pu�plēsta vārda. Kad pienāca vakars un sabiezēja jau tumsa, kalpones pēdīgi rīmās un iedeva nelūgtajam viesim ko neko ēdamu.

Drīz pārradās mangass. Viņ� bija pagalam saērcināts, nāca, milzu akmens bluķi spārdīdams.

���� Vadzi, piecpadsmitgalvainais melnais mangas! � iesau�cās Buidars. � Tūliņ es tevi nogalinā�u, teic, kamēr esi pie dzī�vības, kur liki manu māti!

9-5-19 * 129

Mangass nebija vis tik lēti pieveicams. Vienā grābienā viņ� sakampa jaunekli kā spīlēs. Sākās cīniņ�. Buidars drīz vien ņēma virsroku. Viņ� jau bija piespiedis briesmoni pie zemes un gra�sījās nomiegt, kad tas sāka lūgties:

���� Nenogalini vis mani, labo stipriniek! Tap�u par mutes dzel�iem tavam lēnajam zirgam un par pinekļiem tavam strau�jajam zirgam. Nozudī�u, kad pavēlēsi, un parādī�os, kad vien liksi.

���� Pagaidi, man jāuzklausa ļau�u domas, � sacīja Buidars un, sizdams pa vairogu, sapulcināja visus apkārtnes ļaudis vien�kop.

���� Kas pēc jūsu prāta jādara ar mangasu? � viņ� vaicāja.

��� Viņ� jānogalēl � vienā balsī visi atsaucās.

Tad Buidars nogalināja mangasu un kopā ar visiem ziemeļ�zemes ļaudīm pārcēlās uz savu dzimto malu. Tur viņu jau gai�dīja sieva �urendena.

Viņi sarīkoja varenas dzīres un pēc tam dzīvoja vienā mierā un laimē.

Aizkūkos reiz dzīvoja tāds sliņķis, kas nevī�oja pat no jurtas iziet lauka. Kādudien viņa sieva atstāja Rieta kalna virsotnē plēvmaisiņu ar kausētu sviestu. Pārnākusi mājās, viņa lielajam dīkonim teica:

���� Kas gan tu par vīrieti, ja gul�ņā caurām dienām. Izej svaigā gaisā, aizstaigā līdz Rieta kalnam. Kazi, ko atrodi.

Sliņķis paklausīja sievai, uzkāpa kalnā un uzgāja tur atstāto sviestu. Priecīgs pārnāk mājās, saka sievai:

���� Vai tu re, staigāju, staigāju, kaut ko atradu arī!

Otrā rītā sliņķis piecēlās agri, paņēma savu kramenīcu, uz�kāpa zirgā, pasauca rudspalvaino suni un aizjāja medībās. Necik tālu nebija aizjājis, kad pēk�ņi ieraudzīja lapsu, sāka viņu trenkāt, bet �ī iespruka alā. Tad nu mednieks piesēja kramenīcu pie segliem, pameta zirgu un suni klajā lauka, aizsedza alu ar cepuri un pats aizgāja vākt argalu. Lapsa, pagaidījusi, kamēr

mednieks aiziet, izlīda no alas un ar cepuri galvā metās bēgt. Viņai pakaļ aizskrēja suns, sunim sekoja zirgs. Sliņķis apjuka, gribēja ķert zirgu rokā. Kur tu �o kājām panāksi! Mājup iet bija kauns. Vislabakais būtu ņemt un nomirt.

Gaidīdams nāvi, sliņķis klīda pa stepi riņķī apkārt un uzkūlās virsū hana pilij. Ielavījās pils pagalmā, paslēpās, lai hana kalpi viņu nepamanītu, un gaidīja, kas būs, kas nebūs. Pēc kāda laika no pils iznāca hana sieva, noņēma no pirksta zelta gredzenu, nolika to zeme un mazgājās. Nomazgājusies viņa iegāja atpakaļ pilī un gredzenu aizmirsa. Te, kur gadījusies, kur ne, pienāca melna govs un uzlika taisni gredzenam virsū pamatīgu plāceni. Pec tam atnāca kalpone un ņēmās apziest laidara sētu � ha�anu � ar to pa�u govs cepienu.

Necik ilgi, re, hana sieva, atcerējusies gredzenu, saceļ kājās kalpus un kalpones. Sie skrien, grie� visu ar kājām gaisā, meklē tavu meklē�anu, nevar atrast. Tad arī sliņķis izlīda no savas slēptuves un lika pieteikt sevi hanam. Hans, nodomājis, ka pie viņa ieradies lama, godbijīgi sacīja:

���� Cienījamais lama, nļ^nai sievai pazudis zelta gredzens, vai jūs to nevarētu atrast?

���� Pacentī�os, � sacīja sliņķis, � tikai uzcel man jurtu.

Sliņķim uzcēla īstu templi. Sis nu iet iek�ā un skaļā balsī

ņemas skaitīt lūgsnu. Noskaita un saka:

���� Zelta gredzens atrodas ha�ana austrumu malā zem piektā stumbeņa.

Hans ar sievu aizskrēja, kur teikts, noskrāpēja izkaltu�o zieķi un ieraudzīja meklēto gredzenu.

���� Ē, e, svētais vīrs, tu mums vareni izlīdzēji! � hans viņu uzslavēja! � Bet tagaditās varbūt tu mums vēl mazdrusciņ nāktu talkā? Es esmu pazaudējis savas lug�anu krelles, kuras bija darinatas no pērlēm un koraļļiem. Vai tu tās arīdzan nepapūlētos atrast?

Sliņķis sarāvās melns un maziņ�.

�Ko darīt? Nu laikam gals klāt!�

Iesprucis savā lepnajā mājokli, viņ� ielikās gultā un gaidīja pēdējo stundiņu. Ienāca iek�ā hans un vaicāja, ko viņ� vislab�prātāk ēstu.

9'

�Ja saēdī�os pusvārītus mie�us �un treknu, pusjēlii cūkgaļu,

vēders uzpūtīsies un es nomir�u,� sliņķis klusībā nodomāja un skaļi teica:

���� Dodiet man pusvārītus mie�us un treknu, pusjēlu cūkgaļu!

Hans pavēlēja izpildīt lamas vēlē�anos.

Naktī viltus lamam ne vienreiz vien nācās skriet ārā. Vēderu turēdams, nabags joza, ko kājas nes, un kaut ko pie sevis murmināja. Sienmalē, kur visbiezākā tumsa, bija apsēdu�ās un klusītēm tērgāja divas meitas. Abām likās, ka lama atkārto viņu vārdus.

�Tas svētulis ir briesmīgi gudrs, viņ� tak, nudien, laikam zina, ka mēs tās krelles nozagām,� meitas nodomāja.

Bet lama murmināja arvien skaļāk un skaļāk. Tad meitas neizturēja, pieskrēja klāt un atzinās savā grēkā:

��� Mēs paņēmām hana dārgās krelles un pārākām tās zem staba. Lūdzu, lūdzu, nesakiet nevienam, ka mēs esam tās vainīgās.

Lama apsolījās viņas nenodot un likās uz auss.

Otrā rītā hans ar sievu pasauca viņu pie sevis, un sliņķis sacīja, lai izrokot stabu. Hans ar sievu ķērās pie rak�anas, un,, ko domā, krelles, jānudien, atradās!

Pēc kāda laika saslima hana sieva un lopiem uzbruka sērga. Hans lūdza atkal savu viszini lamu, lai glābj, kas glābjams.

�Nu jau vairs laime man neuzsmaidīs!� nodomāja sliņķis un lika, lai viņam atkal atnes pusvārītus mie�us un pusjēlu cūkas treknumu.

Naktī, protams, �im atkal bija vieglas kājas. Izmeties pagalmā, sliņķis izdzirda niknas balsis: pūķis ar vara rīkli strīdējās par kaut ko ar melno, bezragaino vērsi.

Brīdi paklausījies, sliņķis atskārta, ka �ie abi uzsūtīju�i sērgu.

Otrā rītā viņ� lika hanam nokaut melno vērsi. Un, vai tu re, � tiklīdz padoms bija likts lietā, lopi atspirga un hana sieva izveseļojās.

Hans ar sievu nezināja, kā nu pateikties visgudrajam viesim, un apsolīja visu, ko vien viņ� vēlētos.

Sliņķim ie�āvās prātā, ka viņa sievai patīk vīt astru �ņores,, un palūdza trīs vezumus ar zirga astriem. Atvadoties no lamas,, hans pavaicāja, kā tad �o saucot. Sliņķis ilgi minstinājās, ne�varēja vien izdomāt, kāds vārds labāk piestāvētu, un visbeidzot sacīja:

� Viedais Dziednieks.

Tad ar trim astru vezumiem laiskulis pārradās mājās. Sieva, uzzinājusi, ko vīrs bija piedzīvojis, ņēmās laimes lutekli neganti bārt un lika doties atpakaļ. �oreiz viņ� pārveda daudz vērtīgu mantu un atdzina mājās lielu ganāmpulku. No tā laika sliņķim un viņa sievai sākās laimīgas dienas.

Tāltālos laikos reiz dzīvoja divi zirgi. Viņi bija pārdoti sve��umā un jau sen ilgoties ilgojās pēc dzimtās malas. �Mums jātiek mājās,� viņi nolēma un, neviena nemanīti, devās ceļā. Ceļ� bija ļoti tāls. Vecākais no viņiem savecēja pavisam un ne�spēja nemaz vairs paiet. Tad viņ� deva jaunākajam padomu:

���� Turies, mans jaunākais brāli! Vēlu tev laimīgi atgriezties mājās! Man laiks mirt. Neej pa aizliegtu ceļu! Un, ja ceļā gadīsies pelēks maiss, neraisi to vaļāj.

Bet jaunais zirgs brāļa padomu aizmirsa. Viņ� devās tālāk, ceļus ne�ķirodams, un pēc kāda laika ieraudzīja pelēku maisu, kurā kaut kas kustējās.

�Vajadzētu paskatīties, kas tur iek�ā!� zirgs nodomāja, ne�nocietās un atraisīja maisu vaļā. No maisa izlēca liels izkāmējis vilks.

���� Vai cik labi, ka tu mani atbrīvoji! � pelēcis nopriecājās. � Es �iepu aitas vienā aīlā. Saimnieks, auļodams uz tikpat bra�a zirga, kāds esi tu, mani noķēra un iebāza �ajā maisā. Tūliņ tevi apēdī�u.

Vilks jau atieza zobus, te, kur gadījies, kur ne, atcilpoja zaķis.

���� Kas �eit notiek? � jautāja garausis. Viņ� a�i aptvēra, ka zirgs nokļuvis briesmās, un nolēma to izglābt. � Kā tad tik lielu un skaistu jēru zagli kāds varēja ietupināt maisā! � viņ� neticīgi iesaucās. � Ja jums, cienītais vilk, izdosies man pierādīt, ka tas patie�ām tā noticis, tad kaut vai mani ēdiet nost.

���� Tas tā bija, tas tā bija, � vilks ņēmās apgalvot, � es biju ietupināts, rau, �ajā maisā.

Bet kā tad jūs, cienītais vilk, varējāt iek�ā ielīst? Maiss jums daudz par mazu! Es tam neticē�u, kamēr nebu�u pats savām acīm redzējis.

Negausība lika vilkam aizmirst piesardzību. Viņ� pats ielīda atpakaļ maisā, galvu vien paturēdams ārā.

� Re, ka galva nelien iek�ā! � zaķis iesaucās. � Es jau teicu, ka maiss par mazu!

Nākamajā mirklī vilks paslēpa ari galvu, bet zaķis veikli aizsēja maisam galu ciet.

Tā attapīgais zaķis paglāba zirgu no neizbēgamas nāves un pats palika dzīvs. Bet zirgs atgriezās mājās un dzīvoja vienā mierā un bez bēdu.

Aita bija atpalikusi no sava ganāmpulka un uzkūlās virsū vilkam.

���� Es tevi apēdī�u, � sacīja vilks.

Te, kur bijis, kur ne, atjoza zaķis.

���� Esiet sveicināts, cienītais vilk! Esiet sveicināta, cienītā aita! K,o jūs te darāt?

���� Es esmu atpalikusi no ganāmpulka un tagad eju mājās, bet, -re, vilks grib mani apēst, � atbildēja aita.

���� Nu brīni�ķīgi! Cienītais vilk, vai jūs atļautu ari man pa�mieloties? � zaķis jautāja un, kad vilks piekrita, sacīja:

��� Pagaidiet mazu brītiņu, vēl neēdiet. Tūliņ atgriezī�os.

Nākamajā mirklī zaķis jau bija prom. Drīz vien viņ� atgriezās,

pakāra pie koka raibu papīra lapu un skaļi nolasīja:

�Di�ais valdnieks Dalailama paziņo, ka grib pa�ūt sev seģeni no septiņdesmit vilku ādām.

Vilks izbijās.

�Tad jau arī es varu nokļūt starp tiem septiņdesmit, no ku�riem Dalailama grib sev pa�ūt seģeni,� viņ� nodomāja un metās bēgt. Bet aita atgriezās mājās.

Tā zaķis piemānīja vilku un izglāba aitu, turklāt izpelnījās arī brāļu uzslavu.

Reiz dzīvoja kaķis, kas bija iemācījies apzagt savu saimnieku lamu. Viņ� no�iepa pat saimnieka lūg�anu krelles. Lama dzinās kaķim pakaļ un panāca nekaunīgo zagli tajā brīdī, kad tas jau bija iesprucis alā, tikai aste vien rēgojās arā. Svētais vīrs tik nikni graba �o ciet aiz astes, ka tā notrūka.

Kaķis, ciezdams sāpes, aplika lūg�anu krelles un neizgāja no alas vairākas dienas. Sadrūvējies viņ� sēdēja nepakustēdamies, it kā ārpasauli un visus vecos paradumus būtu aizmirsis. Viena pele, kaķi tāda izskata pamanījusi, ta pārbijās, ka jau grasījās bēgt,

���� Nebaidies no manis, � svētulīgā balsī ierunājas kaķis, pa�rādīdams viņai lūg�anu krelles. � Redzi, esmu nozvērējies, ka nevienam vairs nedarī�u pāri. Lūdziet dievu arī jus, peles, tāpat kā es!

Peles noticēja kaķim un sāka lūgt dievu.

Kad lūg�ana bija galā, kaķis sacīja pelēm:

���� Tagad ejiet cita aizsitas man riņķī � un lai jums jūsu mājās labi klājas!

Kad kaķim garām tecēja pēdējā pele, viņ� to sakampa un apēda. Ta pēc katras lūg�anas peļu kļuva arvien mazāk. Peles satraucās, pūlējās uzminēt, kālab-viņu skaits sarūk.

Vienai vecai pelei radās aizdomas, ka vainīgais ir kaķis. Viņa sasauca kopā visas māsas un teica:

���� Pakārsim kaķim kaklā zvaniņu. J'a pēc lūg�anas izklīzdamasjūs sadzirdēsiet zvaniņu ie�ķindamies, paskatieties atpa�kaļ, tad redzesiet, ktfdara mūsu svētais gars.

Peles sameklēja zvaniņu un uzkāra to pirms kārtējās lūg�anas kaķim kaklā.

���� Tas jums, mūsu svētais tēvs! Nēsājiet pats sev un mums par prieku!

Kaķis dāvanu neatraidīja.

Pēc lūg�anas mazās dievlūdzējas sāka izklīst. Te pēk�ņi ie�ķindējās zvaniņ�. Viņas atskatījās, un, ak vai, ko viņas ieraudzīja! Kaķis patlaban tiesāja pelēnu, kur� bija palicis pēdējais.

� Svētais tev, jus esat pārlieku nobarojies, � sacīja vecaka jpele. � Acīmredzot � ne jau no lūg�anām.

Peles nekavējoties pārvācās uz citu vietu, kur kaķis tām vairs netika klāt.

Reiz pirms daudziem gadiem kādā pla�ās Mongolijas nostūrī dzīvoja akls spēlmanis.

Trīssimt se�desmit piecas dienas gadā viņ� klaiņoja pa ap�metnēm, apstaigāja jurtas, spēlēja divstīgu vijoli huru, dziedāja �dziesmas, stāstīja teiksmas.

Aklais muzikants ļoti rūpīgi valkāja savas drēbes un atlika katru lieku mungu1 nebaltām dienām. Savu iekrājumu viņ� vien�mēr nēsāja līdzi maisiņā, ko glabāja azotē.

Kādudien, kad spēlmanis muzicēja prāvam ļau�u pulkam un skandēja savas dziesmas, pie viņa pienāca klāt grezni ģērbies sve�inieks. Ar elkoņiem pabīdot klausītājus, viņ� izspraucās cauri, notupās spēlmaņa priek�ā un urbās viņā savām lielajām, melnajām acīm. Sve�iniekam mugurā bija zīda svārks un tam virsū bija uzvilkts ko�zaļ� plī�a uzsvārcis kurma. Kājās spīdēja izskatīgi ādas gutuli. Melnā zīda cepure bija nobīdīta uz vienas auss.

Kad spēlmanis beidza savu priek�nesumu un ļaudis izklīda, sve�ais zaglīgi pameta skatienu visapkārt un tad piepe�i ie�āva roku spēlmanim azotē. Aklais izbijās, saķēra zagli aiz rokas un sauca palīgā.

���� Ļautiņi! Skaidrā dienas laikā aplaupa cilvēku!

Laupītājs nepaguva izraut roku no spēlmaņa azotes, kad

saskrēja ļaudis un viņu sagrāba.

���� Tik labi ģērbies un, re, aplaupa nabadziņu! � ļaudis vērsa pret viņu savu sa�utumu. � Aklu, nevarīgu spēlmani! Vai kauna nemaz nav?

Bet sve�ais pat nedomāja izlaist zuteni no rokām un skaļi sauca:

���� Ko jūs mani apvainojat! Kur �im lupatlasim var būt tik daudz naudas? Nevis es, bet viņ� man atņēma �o naudu!

Ļaudis sa�uta vēl vairāk.

�� Ak tu nekauņa! �is gribēs vēl nabaga spēlmani apmelot! � viņi sauca cits caur citu un aizstiepa sve�inieku pie noijona.

Noijons uzklausīja ļau�u apsūdzību, lika aklajam spēlmanim apsēsties un pratināja nekaunīgo biedi.

���� Uz ceļiem! Meties manā priek�a uz ceļiem! Tu nelietīgais zagli, skaidra dienas laikā gribēji aplaupīt nabaga aklo spēlmani. Kā tu uzdro�inies, apgrēkodamies pret mūsu vis�ēlīgo valdnieku, kaut ko tādu atļauties? � noijons viņu strosiēja.

���� Jūsu augstība! � veiklais blēdis atbildēja. � Nāku no di�ciltīgas ģimenes. Mans tevs ir visnotaļ pazīstams. Vai tad man pieklātos darīt tādu kauna darbu? Kālab lai, aplaupīdams no�ēlojamu spēlmani, es apkaunotu savu dzimtu!

���� Ka tu, bezgodi, uzdro�inies apgalvot, ka esi cēlies no di�ciltīgas dzimtas? � noijons kliedza ar putām uz lūpām.

���� Di�ciltīgs cilvēks neies aplaupīt nabadziņu!

���� Dārgais kņaz! Nemelo�u, ja teik�u, ka manam tēvam ir gandrīz tikpat augsts tituls kā jums, � blēdis neapmulsa.

���� Visās �etrās zemes malās neatradīsies tāds cilvēks, kas nepa�zītu manu tēvu.

Noijons aizsvilās vēl vairāk.

���� Kas tā par augstdzimtību, kurai var būt tik nekrietns dēls! � viņ� brēca.

���� Dārgais kņaz! Arī jūs pazīstat manu tēvu.

��� Tad jau nāksies atbildēt arī tavam tēvam. Kā viņu sauc? � kliedza noijons.

Zaglis paskatījās uz noijonu, slepus piemiedza viņam ar aci un teica:

���� Vaigs manam tēvam rievains, mugura uzkurnpusi. Viņu sauc par �Veco Sudrabgabalu�.

Augstais soģis pārtrauca pratinā�anu un kļuva domīgs. Viņ� ilgi klusēja, pēc tam pasmaidīja un teica:

���� Turpināsim rīt izskatīt �o mīklaino lietu.

Tad noijons pavēlēja ieslodzīt aklo spēlmani un zagli katru savā cietumtelpā.

Naktī zaglis ieradās pie noijona un iedeva viņam kukuli � trīsdesmit sudraba gabalus ar rievotu kalumu aug�pusē.

Otrā rītā noijons lika atvest abus apcietinātos un tagad visu savu niknumu izgaza pār nelaimīgo aklo spēlmani.

���� Ak tu nelieti, kā tu uzdrīkstējies pārkāpt likumu un apzagt krietnu, augstdzimu�u cilvēku. Atzīsties, kāpēc apmeloji �o go�dīgo, cienījamo cilvēku, mūsu pavalstnieku!

Aklais spēlmanis neko neatbildēja, sēdēja nepakustēdamies, cītīgi ka�ņāja ar rokām zemi un laiku pa laikam pielika pie tās ausi.

�Ko tas aklais velns tur dara?� noijons klusībā brīnījās un skaļi pavaicāja:

���� Ei, zagli, vai traks esi kļuvis?

���� Jūsu augstība, � aklais spēlmanis atbildēja, � vakar gan �eit bija spēkā likums, bet �odien par trīsdesmit sudraba gaba�liem likums apiets ar līkumu. Man diem�ēl nav naudas, ar ko nopirkt sev taisnību. Tālab^rī ka�ņāju zemi, kazi, izrak�u sud�raba lādi.

Noijons kļuva zils aiz dusmām un aiztrieca aklo spēlmani projām: naudu �im sagribējies! Vai tu re ko!

Tāltālos laikos reiz pasaulē dzīvoja kāds vecs vīrs, vārdā Boldogguibors. Viņam bija septiņas aitas pelēcītes un divi ābo�laini zirgi, viens a�kājis, otrs lidonis. Vecais vīrs dzīvoja sagra�bēju�ā jurtā Bolzotu kalna virsotnē. Izvezdams savas aitas ganī�bās, viņ� lidoni piesēja jurtas rietumu pusē, bet a�kāji � aus�trumu pusē.

�Ja manām aitām atskries pelēki jēriņi, tad dāvinā�u tos viņa augstībai valdniekam, ja melni, tad � hanam,� vecais no�lēma.

Un, lūk, vienai aitai atskrēja melns jēriņ�. Kad vecais virs jau dzīrās doties ar dāvanu pie hana, piepe�i atlidoja hana niel nais krauklis un izknāba jēram acis. Vecis sanīgrojās, uzlēca savā spārnotajā zirgā, panāca kraukli un izdūra viņam acis. To uzzinājis, hans kļuva nikns un pavēlēja diviem vilkiem spārnoto zirgu saplosīt. Bet vecais apmainīja zirgus vietām: lidoni piesēja jurtas austrumu pusē, bet a�kāji � rietumu pusē. Atdrāzās hana vilki un saplosīja a�kāji gabalu gabalos, bet vecais ar spārnoto zirgu panāca viņus un samizoja tā, ka tie nevarēja vairs paskriet. Hans saniknojās ne pa jokam un uzsūtīja vecim divus pūķus, lai tie �o pārmācītu. Vecais vīrs, to uzzinājis, aizdzina aitas nevis uz Bolzotu kalnu, kā to aizvien mēdza darīt, bet gan pavisam uz citu vietu. Atlidoja pūķi un nolīdzināja Bolzotu kalna virsotni � pelni vien pajuka. Vecais ar savu spārnoto zirgu panāca pūķus un no�cirta tiem astes. Hans sadusmojās vēl vairāk un uzsūtīja vecim divus velnus. Vīrs, ne�ķīstos gaidīdams, vārīja katlā vilku saplo�sītā zirga iek�as. Velni piezagās pie jurtas un pa spraugu glū�nēja, ko vecais iek�ā dara. Bet �is it kā netī�ām ap�ļāca tos ar brucekli. Hans nu briesmīgi sadusmojās un nosūtīja ziņnesi, lai atsauktu ne�petno veci pie sevis un sodītu. Vecais vīrs nenobijās un pats devās pie hana.

���� Kāpēc izdūri krauklim acis? � hans jautāja.

���� Es jau sen biju nolēmis: ja manām aitām atskries melns jēriņ�, atdāvinā�u to savam hanam. Tā arī liktenis bija lēmis: vienai aitai atskrēja melns jērs. Nopriecājos, posos jau ceļā, lai aizvestu jums dāvanu, te pēk�ņi atlidoja krauklis un izknāba jē�riņam acis. Man uznāca dusmas, ņēmu un izdūru krauklim acis, � vecais vīrs atbildēja.

���� Tas bija labi darīts, bet kāpēc samizoji manus vilkus?

���� Kāpēc tad jūs sūtījāt vilkus, lai tie saplosītu manu a�kāji?

���� Es liku saplosīt lidoni.

���� Bet viņi saplosīja a�kāji, un es viņiem to nevarēju piedot.

���� Tev atkal taisnība, � sacīja hans, � kāpēc tad nocirti astes pūķiem?

���� Bet ko jūs viņiem pavēlējāt sodīt? Mani, veco Boldogguiboru, vai simttūksto�gadīgo Bolzotu kalna virsotni? � vecais vīrs jautāja.

���� Tevi.

���� Bet viņi pārvērta pelnos Bolzotu kalna virsotni. Par to es viņus pārmācīju, nocirzdams �iem astes.

���� Tu to labi darīji. Bet kāpēc apbrucināji velnus?

����� Kālab jūs viņus sūtījāt�man ieriebt vai pa spraugu glūnēt?

���� Tev ieriebt.

���� Bet viņi glūnēja, un tālab es viņiem uzgāzu brucekli.

���� Tev, vecais, taisnība, � hans atkal sacīja.

No tā laika Boldogguibors dzīvoja mierīgi un laimīgi, savas aitas ganīdams un spārnoto zirgu � lidoni lolodams.

Sensenos laikos dzīvoja pasaulē kāds badar�s � nabaga klaidonis. Kādudien, būdams izsalcis, viņ� nonāca lielā aīlā, tur�klāt īsta brīdī. Jurtā kurējās uguns un milzīgā katlā vārījās rīsi. Viesis pamanīja, ka saimniece ieber katlā septiņas saujas sāls. Badar�s iztrūkās. �Nu būs pārsālīts! Pārcentās glupiķe,� viņ� klusībā errojās. ^

Klāt bija vakariņu laiks, un viesim pasniedza bļodiņu, pilnu ar rīsiem. Badar�s pagar�oja: salds kā medus. Paldies dievam, saimniece bija bērusi katlā nevis sāli, bet gan cukuru. Viesis ap�ēda savu tiesu un palūdza vēl. Tā viņ� izēda vairākas bļodiņas, un vēders viņam kļuva apaļ� jo apaļ�. Bet acis joprojām pauda izsalkumu. Kad visi bija paēdu�i, saimniece ēdiena parpalikumu savāca garkaklainā fajansa krūzē. Badar�s noskatījās, kur viņa krūzi noliek, un, kad naktī visi jurtā bija iemigu�i, klusītēm pieza�gās un iebāza roku iek�ā. Iegrābis saujā atdzisu�os rīsus, badar�s vilka roku laukā, bet nu kakliņ� izrādījās par �auru. Kārumnieks izmēģinājās gan �ā, gan tā � veltīgi: roka �aurajā kakliņā iesprūda un ārā netika, grozi kā grozīdams. Tad viņ� redzēja, ka nekas cits neatliek kā krūzi sadauzīt, un, pametis skatienu visriņķī, pamanīja tumsā balsnījam sienmalē apaļu akmeni. Ba�dar�s nopriecājās: sak, jāgā� tik pret akmeni nolādētā krūze, lai sa�ķīst gabalu gabalos, tad bū�u beidzot atpestīts.

Reizē ar dobju būk�ķi atskanēja baismīgs brēciens, izrādī�jās� par balto akmeni viņ� bija noturējis saimnieka sirmo galvu.

Negausis glu�i kails spērās no jurtas ārā un uzlēca pirmajam kamielim mugurā. Bet, tā kā �is kamielis vēl nebija iejadīts, tas me�onīgā izbīli salēcās un aizlēk�oja prom, it kā tīģeris būtu ieklupis krāgā. Jātnieks visiem spēkiem pūlējās kamieli apturēt, bet � kur tu dieviņ! Pārbiedētais kuprainis nesās tik tālāk, ka�mēr neg'ausis pārsalis nokūleņoja zemē. Naktis ap to laiku bija neganti saltas.

Reiz dzīvoja ve�iņa ar diviem dēliem.

Vecākais no abiem bija slinks un augām dienām gul�ņāja. Māte ar jaunāko dēlu divi vien apdarīja mājas darbus, ganīja lopus, novāca augļus un gādāja iztiku.

Kādudien jaunākais brālis vecākajam sacīja:

���� Mēs ar māti aizejam stepē lopus ganīt, tad nu, brāl, ska�ties, ka neaizmiedz, citādi uzkulsies vēl kāds nelaba�a un nozags mūsu zelta trauku.

Guļava �o piekodinājumu aizlaida gar ausīm un, kolīdz bija viens, iekrita gultā un �ņāca.

Tā nu �is guļ un redz sapni. Sapnī jurtā ienāk ļaunais gars �ulams ar milzum garu purnu un meklē paslēpto zelta trauku.

Migulis tā pārbīstas, ka acis uzreiz vaļā, skatās: nudien, iurtā ienācis briesmonīgais garpurnis.

���� Kur jūsu zelta trauks? � �is prasa. � Ja neteiksi, ādu pār acīm novilk�u!

Puisietis izbīstas vēl trakāk, tomēr mēģina glābt, kas glāb�jams.

���� Lādē, � viņ� trīcēdams maldina nelūgto viesi.

Tas pārmeklē lādi, bet zelta trauku neatrod.

���� Saki taisnību, ja dzīvot nav apnicis!

Sliņķis, drebēdams pie visām miesām, vairs nespēj liegties un parāda īsto slēptuvi.

���� Rau, tur� pavardā zem pelniem.

�ulams pagrāba zelta trauku un izgaisa.

Pamāca mājas jaunākais brālis un, uzzinājis bēdu vēsti, dziļi noskuma.

��� Nebēdājies vis, manu dēliņ, � māte viņu mierināja. � Ej labāk meklēt mūsu nolaupīto dārgumu.

Viņa saposa dēlu ceļam, ietērpa bruņās, iedeva tam labu zirgu.

���� Centies palīdzēt labiem ļaudīm un izvairies no ļaunvē�ļiem, � viņa deva dēlam padomu, � uzmanīgi vēro puķes, kādas pagadīsies ceļā. Bet �o ziediņu paņem līdzi. Kad būs ļoti grūti, ieelpo tā smar�u. Ziediņ� palīdzēs.

Un tā jaunākais brālis aizjāja meklēt zelta trauku.

Jāja jāja, skatās: melns krauklis grib saplosīt balodi. Jau�neklis atcerējās mātes padomu un kraukli no�āva.

Balodis atlaidās pie viņa un sacīja:

���� Labo cilvēk, tu man izglābi dzīvību. Kurp jādams?

���� Meklēju zelta trauku, ko mums nolaupīja �ulams. Varbūt zini, kur trauks būtu atrodams?

���� Nezinu gan, � atbildēja balodis. � Bet dodies uz zieme�ļiem. Netālu no �ejienes j^ras malā dzīvo vecs kalējs. Varbūt viņ� zinās.

Jauneklis devās uz ziemeļiem un drīz vien ieraudzīja jurtu.

Iegājis iek�ā, viņ� atrada tur cie�i aizmigu�u sirmgalvi.

���� Labdien, vecotēv,�jauneklis sveicināja.

Sirmgalvis pat nepakustējās. Jauneklis vairākkārt apvaicā�jās, vai viņam kas kai�, bet atbildi nesagaidīja.

Tad jaunākais brālis pielika sirmgalvim pie deguna mātes iedoto ziediņu, un gulētājs uzreiz pamodās.

���� Saki, labo cilvēk, � kurp un kādā vajadzībā dodies? � viņ� vaicāja.

Jauneklis izstāstīja visu, kā bijis, un vecais sacīja:

���� Tu panāksi, ko vēlies! Bet tev būs jāpārvar lielas grūtī�bas, un es tevi pamacī�u, lai tu zinātu, kas darāms. Vispapriek�u tev jāizdara, lūk, kas: ziemeļos jūras malā sē� varde plat�aune. Ja �odien tur nokļūsi un trāpīsi ar bultu melnajā dzimunizīmītē vardei uz pieres, viņa nobeigsies un izlaidīs brīvībā manu nolaupīto dvēseli.

Jauneklis nekavēdajjiies devās, kurp vecais kalējs bija teicis, un ar trāpīgu �āvienu nogalināja vardi, bet pats tajā pa�ā mirklī bez samaņas saļima.

Sirmgalvis ilgi gaidīja jaunekli atgrie�amies un nesagaidījis devās meklēt.

Jauneklis gulēja jūras krastā. Sirmgalvis iedeva viņam paos�tīt brīnumaino ziediņu, un viņ� acumirklī at�irga. Kalējs pārveda jaunekli mājās, labi paēdināja un iedeva viņam savu zobenu.

���� Tagad jāj uz dienvidiem! Tur ieraudzīsi lielus akmeņus, kuri atgādina saniknotus kumeļus. Tuvodamies akmeņiem, uzma�nīgi skaties, vai kaut kur negail uguntiņa.

Jauneklis aizjāja uz dienvidiem un drīz vien uzgāja lielus akmeņus, līdzīgus diviem saniknotiem kumeļiem. Viņ� pagāja garām �iem akmeņiem un nonāca krēslainā ielejā. Pēk�ņi priek�ā pazibēja uguntiņa. Jauneklis devās uguntiņas virzienā un drīz ieraudzīja dzelzs re�ģus. Pagājis tiem garām, jauneklis iekļuva nelielā alā, kurā gulēja kāds sve�inieks. Jauneklis viņu sveici�nāja, bet guļo�ais neatsaucās.

Tad jauneklis pielika savu ziediņu sve�ajam pie nāsīm, un tas acumirklī pamodās.

���� Paldies tev, jaunekli! Kurp un pēc kā dodies? � viņ� jautāja.

��� Meklēju zelta trauku, ko mums nolaupīja �ulams.

���� Se, ņem manas bruņas un �o ziediņu. Izkaisi ziedla � � Sve�inieks nepaguva izteikt līdz galam un nomira.

Jauneklis atskārta, ka jāizkaisa ziedlapiņas.

Tiklīdz viņ� to bija izdarījis, viņa priek�ā parādījās loss zirgs. Jauneklis uzvilka miru�ā bruņas, uzkāpa zirgā un aizjāja.

Jāja, jāja, pēk�ņi skatās: pa gaisu pāri koku galotnēm viņam �aujas virsū briesmīgs �ulams. Jauneklis cirta pie�us zirgam sā�nos, uzlidoja virs koku galiem un uzsāka ar briesmoni cīņu. Drīz vien ievainotais �ulams nogāzās zemē ceļu krustojumā, pārvērtās akmens kalnā, kas aizsprostoja visus ceļus. Tad jauneklis satvēra vecā kalēja doto zobenu, sacirta kalnu sīkās drumslās un piejāja pie �ulama alas. Tās priek�ā baloja ļoti daudz cilvēku kaulu.

Jauneklis ilgi meklēja alā zelta trauku, bet nevarēja atrast. Tad viņ� atcerējās mātes padomu un izraka puķi, kas auga alā pie pavarda. Zem puķes saknēm atradās zelta trauks.

Jauneklis pārveda trauku mājās un dzīvoja laimīgs.

KAĶIS UN SUNS

Reiz sensenos laikos dzīvoja pasaulē vecītis un vecenīte, un viņiem bija dēls. Dēis izauga un apprecējās, un, kaut ari viņi visi �etri bija strādīgi, dzīvoja no rokas mutē. Vecī�iem bija trīs zelta naftjdas gabali, kurus viņi sargāja ka acuraugu. Kādudien vecī�i tos izņēma no glabātuves un atdeva vedeklai.

��� Glaba naudiņu! Grūtā brīdī noderēs.

Vedekla pieņēma dāvanu un nolika dro�ā vietā.

Drīz vien vecī�i �ķīrās no �is pasaules. Dēls un vedekla viņus apglabāja un dzīvoja nu divi vien. Iztiku sagādāt k|uva arvien grū�tāk, bet mantas, ko viņi raudzīja pārdot, neviens negribēja pirkt. Tad sieva kādudien izņēma no slēptuves vienu zelta gabalu un sacīja vīram:

���� Ņem nu! Nopērc drēbes un kaut ko ēdamu!

Vīrs aizgāja uz tirgu un lūkoja, ko varētu nopirkt.

�ajā brīdī viņ� ieraudzīja puikas, kuri mocīja kaķi. Palaidņi bija uzmetu�i tam astru cilpu kaklā un gatavojās to no�ņaugt. Lāga vīram kļuva �ēl nabaga kaķa, taisni vai sirds sa�ņaudzās.

���� Paklau, zēni, beidziet to kaķi mocīt, � viņ� sacīja. � �e jums zelta gabals un atstājiet viņu dzīvu!

Puikas nopriecājās, labprāt atdeva kaķi un, paķēru�i naudu, aizskrēja, ka papē�i vien nozibēja.

Virs pārnesa mājās kaķi, un sieva viņam jautāja:

���� Ko nopirki tirgū?

���� Neko nenopirku. Ieraudzīju puikas spīdzinām kaķi, un man viņa kļuva �ēl. Būtu no�ņaugu�i. Ņēmu un atpirku �o par naudu, ko man iedevi.

Sieva uzklausīja vīru un nerājas.

Viņa sadalīja plānās vakariņas trīs līdzīgās daļas un paba�roja vīru un kaķi.

Pagāja vairākas dienas, un saimniecei cits nekas neatlika kā sameklēt otru zelta gabalu.

� Aizej uz tirgu un kaut ko nopērc, � viņa sacīja vīram.

Vīrs devās iepirkties, bet sieva ar kaķi aizgāja uz me�u �aga�ros. Tur viņi savāca sausos zarus, saraka saknes azaidam un va�karā pārnāca mājās. Drīz vien parradas arī vīrs, nesdams uz rokām suni.

���� Ko nopirki? � jautāja sieva.

���� Kad nonācu tirgū, viens virs sita �o suni un pēc tam dzi�rās to pakārt. Man kļuva �ēl! Es tam neģēlim atdevu naudu un izglābu suni, � vīrs stastīja.

Sieva ari �oreiz uz vīru nebārās. Sadalīja plānās vakariņas �etrās daļās un pabaroja vīru, kaķi un suni.

Ar nākamo dienu viņi strādāja vēl vairāk, bet ar iztiku jopro�jām bija bēdīgi. Pec kāda laika saimniece saslima un iegūlās vājinieces gultā.

Saimnieks, kaķis un suns nezināja, ko iesākt. Tā naudiņa, ko vīrs ar sievu bija sapelnīju�i, bija izsīkusi, un arī pēdējais zelta gabals � vecī�u dāvana � jau sen bija iztērēts. Tad kaķis un suns apspriedās.

���� Mūsu saimniekam klājas ļoti grūti, � abi sprieda, � bet mēs neko nedarām, lai palīdzētu.

Abi gudroja, ko darīt, un nolēma uzmeklēt dārgakmeni, kas izpilda jebkuru vēlē�anos. Atnāca viņi pie saimnieka un pavēsstīja savu apņem�anos.

���� Gan jau kaut kā izdzīvosim. Liktenim nevar iespītēt. Jūs abi esat tik mazi un neaizsargāti, ka jebkur� var jums laupīt dzī�vību. Dārgakmenis nav domāts vienkār�iem ļaudīm. Bez tam ari ļoti bīstami to meklēt. Neejiet nekur, mani mīļie, � atrunāja viņus saimnieks, aizbultēdams durvis un likdamies uz guļu.

Vēlā nakts stundā suns pamodās, pamodināja kaķi un sacīja:

���� Dro�am pieder pasaule. Iesim, kaķīt! Ja jau esam nolē�mu�i dabūt dārgakmeni, jāsāk tik meklēt.

Kaķis pielēca kājās, atgrūda durvju bultu, un abi devās tā�lajā, nezināmajā ceļā.

Otrā rītā vīrs un sieva pamodās, skatās: ne suņa, ne kaķa vairs nav. Bēdas un raizes viņiem sa�ņaudza sirdi. Saimniece sāka vīru bārt:

���� Tu ta�u zināji, ka abi gribēja iet projām, vajadzēja vfņus uzmanīt. Dārgakmenim var piekļūt tikai hani un noijoni, nevis vienkār�ie ļaudis, tādi ka mēs.

Bet kaķis ar suni bija jau gabalā un nemaz īsti neapjauta, cik talu atradās no mājām. Pēk�ņi priek�ā izauga ugunskalns, ko nevarēja ne apiet, nedz kuram varēja pāri tikt.

���� Vai tie�ām tu, draudziņ, neizdomāsi, kā pāriet �o kalnu!� kaķis vaicāja sunim.

���� Pamēģinā�u kaut ko izdomāt, � atbildēja suns. � Bet tu ej atpūties, tad pamedī un atgriezies pēc divdesmit vienas dienas ap pusdienlaiku, ne ātrāk!

Kaķis aizgāja, suns palika viens pats.

Noteiktajā laikā kaķis atgriezās. Skatās: sunim acis sasārtu�as, bet ugunskalns liesmo vēl spēcīgāk.

Kaķis jau gribēja vaicāt draugam, ko viņ� pa �o laiku izdo�mājis, kad pēk�ņi pamanīja ziemeļrietumu pamalē divus melnus mākoņus, tik mazus kā divas asariņas. Abi mākoņi auga au�gumā. Pēc brī�a tie jau bija tā samilzu�i, ka zeme ietinās melnā mutulī, un pār ugunskalnu brāzās lietus birga.

Lietus ļoti drīz apdzēsa ugunskalnu.

Kaķis un suns gāja tālāk un nonāca pie stāvas klin�u sienas, kurai nevarēja ne pari tikt, ne riņķī apiet.

���� Kaķi, tev jāizdomā, kā lai tiekam viņā pusē, � sacīja suns.

���� Labi, � kaķis atbildēja. � Atpūties, tad pamedī un atgrie�zies �ai vietā pēc septiņām dienām.

Kaķis aizvadīja suni medībās, bet pats sāka raukties arvien mazāks un mazāks un pieņemties spēkā. Atgriezās suns pēc sep�tiņām dienām, skatās: kaķis sarāvies pavisam maziņ�, vēl ma�zāks par pialu.

���� Apķeries man cie�i jo cie�i ap kaklu un aizmiedz acis, � sacīja kaķis, un, tiklīdz suns apķērās viņam cie�i jo cie�i ap kaklu, kaķis saspringa un taisīja milzīgu lēcienu aug�up. Vienā -acumirklī abi atradās stāvās klints virsotnē.

Abi draugi devās tālāk un nonāca pie milzīgas jūras, kurai nevarēja ne pāri pārpeldēt, ne gar krastu riņķī apiet. Tad veiklais kaķis sameklēja zirgu kankājus. Draugi sausos kankāļus sameta jūrā, tie nenogrima. Suns uzmeklēja arī da�us sakaltu�us govs plāceņus un arī tos iemeta ūdenī. Draugi uzsēdās uz peldo�ajiem govs plāceņiem un devās pāri jūrai. Viņi ilgi tā peldēja, kamēr sasniedza otru krastu.

Otrā krastā ceļ� veda lejup uz pazemes valsti.

Kaķis un suns nonāca pazemes valstī; staigā abi apkārt pilsētas vaļņiem, nevar vārtus atrast. Pēk�ņi viņi ieraudzīja, ka pele, notvērusi mazu putniņu, grib to apēst. Draugi steidzās tam palīgā. Kaķis noķēra peli, bet suns palīdzēja putniņam at��irgt. Putniņ� sacīja:

���� Paldies! Jūs mani izglābāt. Kad būs vajadzīga mana pa�līdzība, dodiet tik ziņu!

Kaķis gribēja apēst peli, bet viņa lūgtin lūdzās, lai atstāj dzīvu:

���� Mājās mani gaida peļu tēvs un peļu māte, un arī mazulī�i. Ja mani apēdīsiet, viņi nomirs badā.

��� Ja pateiksi, kur mīt jūsu valdnieks, un parādīsi, kur viņ� glabā dārgakmeni, tad laidī�u tevi vaļā, � sacīja kaķis.

���� Mūsu valdnieks tur dārgakmeni mutē. Pat aizmigdams viņ� no tā ne�ķiras. Bet to iegūt nav grūti. Es pati to varētu izdarit. Tikai kā lai tieku pilī? Kad mūsu valdnieks guļ, guļamtelpu apsargā �etri kalpotāji ar lākturiem, bet pie durvīm stāv miesas�sargi. Iekļūt pilī nav iespējams.

Noklausījies peles stāstījumu, putniņ� ie�iepstējās:

���� Bet es varu! c*

Kaķis un suns kļuva priecīgi; visi �etri apspriedās un nolēma sagaidīt nakti.

Naktī pele izraka alu zem vaļņa, iekļuva pilsētā un atvēra vārtus. Putniņ� ielidoja pilī un ar spārniņiem nodzēsa lākturus. Pele noslēpa itin visu, ar ko varētu iedegt uguni. Kad kaķis un suns ielavījās valdnieka guļamtelpā, tur valdīja milzīgs saju�kums.

���� Kāpēc tu esi nodzēsis lākturus?

��� Nevis es, bet tu tos esi nodzēsis! � kalpotāji bārās cits uz citu.

Kamēr viņi strīdējās, kaķis un suns ielēca gultā un piebāza viņa augstībai pie deguna aitas �ultspūsli.

���� Tpī, kas tā par smaku! � valdnieks sarauca degunu un izspļāva no mutes dārgakmeni.

Suns paķēra to un kopā ar kaķi izskrēja pils pagalmā. Put�niņ� un pele pavadīja kaķi un suni līdz jūras krastam.

Kad viņi uzsēdās uz sava govs plāceņa plosta, kaķis sacīja:

��� Mēs abi kopā ieguvām � dārgakmeni, bet es nemaz to vēl neesmu dabūjis paturēt. Tas nav taisnīgi.

���� Draudziņ, tu ta�u nevarēsi ķepās dārgakmeni noturēt, � sacīja suns. � Nudien baidos, ka tu dārgakmeni pazaudēsi, tā�dēļ arī tev nedodu. Bet, ja tik ļoti velies, tad nes to tikai mutē un turi muti ciet.

���� Labi, � kaķis piekrita, � darī�u tā, kā teici.

Suns atdeva dārgakmeni kaķim.

Pēk�ņi kaķis pamanīja ūdenī zivi, un viņam ļoti iegribējās to noķert. Bet viņ� laikus atcerējās, ka tur mutē dārgakmeni, un tādēļ pat nepakustējās. Ne vienreiz vien zivis piepeldēja tuvu pie plosta, bet kaķis savaldījās. Pec vairākām dienām viņ� jau bija ta saguris un noliesējis, ka, pamanījis ūdeni zelta zivtiņu, neiz�turēja: ielēca ūdenī, atplēta muti, lai saķertu zivtiņu, un palaida vaļā dārgakmeni.

Kaķis un suns sasniedza otru krastu un raudāja tavu raudā��anu. Tupēja juras malā ilgi jo ilgi, nezinādami, ko iesākt. Pa to laiku zvejnieki izvilka lielu zivi, iztīrīja to un aizveda projām.

Kaķis un suns, būdami izsalku�i, metās pie zivs iek�ām. Vis�pirms kaķis un pēc tam arī suns. Un tavu brīnumu � zivs iek�ās viņi atrada pazaudēto dārgakmeni!

Kaķis un suns, aiz prieka palēkdamies, aizskrēja uz tuvējām mājām. Lai dārgakmeni vairs nepazaudētu, suns nolēma to ie�ūt sev zem ādas pie deniņiem. Viņi iegāja jurtā, palūdza nazi, adatu un diegu. Bet abus draugus pamanīja bērni. Tie viņus saķēra, ielika grozā un ar viņiem spēlējās. Vecāki, ieraudzīju�i bērnus noņemamies ar kaķi un suni, bārās:

���� Nav brīv aiztikt nabaga dzīvniekus! Laidiet viņus vaļā!

���� Bet viņi ir ļoti jocīgi � lūdz, lai iedodam nazi, adatu un diegu, � bērni taisnojās.

���� Redzat nu, cik viņi ir gudri! Viņu lūgums jāizpilda. Iedo�diet nazi, adatu un diegu! � sacīja tēvs.

Suns ie�ņāpa sev pie deniņiem, ie�uva zem ādas akmeni, pa tencināja jurtas saimniekus un kopā ar kaķi gāja tālāk uz savām mājām.

Saimniekam un saimniecei klājās pavisam grūti�mīluļi bija pazudu�i, un iztiku pa�i vien viņi vairs sagādāt nespēja.

Ta nu pavisam sagrauzti abi sēdēja jurtā, nezinādami, ko turpmāk darīt. Te pēk�ņi iek�ā ieskrēja kaķis un suns un pa�sniedza apburto dārgakmeni.

Tas izpildīja katru vīra un sievas vēlē�anos, un viņi nu va�rēja dzīvot pārticībā un laimē. Gribot negribot bija jātic, ka ap�burtais dārgakmens var nokļūt arī nabaga arata jurtā.

Taltalos, sirmsenos laikos reiz dzīvoja lielkungs � noijons un bagātnieks. Bagātnieks nolēma saradoties ar lielkungu un tā�lab sadomāja uzdāvināt viņam simt baltu kamieļu. Savāca deviņ�desmit deviņus baltus kamieļus, simtā pietrūka. Tad bagātnieks nolēma atdot noijonam balto kamieļmāti un viņas kamielēnu sev paturēt. Kamielēns skuma bez mātes, dienu un nakti �ēli jo �ēli raudāja. Bagātnieks pavēlēja izkaisīt puķes piecsienu jurtā un ievietoja taja kamielēnu. Bet kamielēns mēk�ķēja tik ilgi, kamēr jurta sagāzās. Kamielēns iebrēcās smalkā balstiņā un, nobrāz�dams savu maigo vilnu pret akmeņu asajām �ķautnēm, aizskrēja pāri kalniem un lejām, pari stepcm un tuksne�iem � meklēt savu māti. Bagātnieka gans AK�aldajs paķēra desmit aldu1 garu, rak�stiem izrakstītu dzelzs urgu ar sniega leoparda ādas cilpu galā, uzlēca savā palsā zirga, liela ganāmpulka barve�a mugurā, aizauļoja pa kamielēna pēdām un viņu noķēra.

���� Nu pagaidi tikai tu man, atdo�u tavu pretīgo ādu suņiem par pameslu, bet tavu gaļu lik�u sacept! � gans uzsauca un no visa spēka iebelza kamielēnam ar urgu.

Gans atdzina kamielēnu atpakaļ un piesēja viņu saitē milzī�gam un negantam kamielim pie kakla. Kamielēns tekalēja at�saitē gan �urp, gan turp, un dien' un nakti gau�i raudāja.

��� Mazais, kāpēc raudi un neko neēd? � kamielis jautāja.

���� Lai saradotos ar noijonu, bagātnieks nolēma viņam uzdā�vināt simt baltu kamieļu. Viena kamieļa pietrūka, un viņ� pa�ņēma manu māti. Es iebrēcos un, apdrāzdams sānus, skrēju viņai pakaļ pāri kalniem un lejām, pāri stepēm un tuksne�iem. Te pēk��ņi gans Aksaldajs uzlēca palsajā zirgā, paņēma savu desmit 'aldu garo urgu ar sniega leoparda ādas cilpu gala un noķēra mani. Dzīdams mani atpakaļ uz mājām, viņ� draudēja novilkt man ādu pār acīm un atdot to suņiem par pameslu, bet mani pa�u�sacept. Tiklīdz viņ� bija atdzinis mani mājās, piesēja jums pie kakla. Kā lai neraudu?

���� Paēd, padzeries un guli mierīgs, � sacīja kamielis. � Pirms rītausmas pārrīvē�u pret akmeni tavu saiti un palai�dī�u tevi vaļā.

Kamielēns apklusa, un kamielis, rītam austot, iekodās ar zobiem saitē, pārrīvēja to pret akmens �ķautni un palaida kamielēnu brīvībā. Kamielēns iekliedzās smalkā balstiņā un aiz�skrēja, vilnu noberzdams, pāri kalniem un lejām, pāri stepēm un tuksne�iem. Bet vecais gans Aksaldajs atkal atdzina viņu mājās un piesēja pie kakla otram � mazam kamielim. Baltais kamie�lēns raudāja, un mazais kamielis jautāja, kāpēc viņ� raudot. Baltais kamielēns visu izstāstīja. Tad mazais kamielis rīkojās glu�i tāpat kā lielais un atvadoties sacīja:

��� Vēlu tev staigāt pa pēdām, kuras ieminusi tava mīļā māmiņa saviem zelta nagiem, vēlu tev dzert viņas gardo pienu?

Baltais kamielēns iekliedzās smalkā balstiņā un aizskrēja pāri kalniem un lejām, pāri stepēm un tuksne�iem. Un atkal Aksaldajs viņam sekoja. Viņ� gandrīz jau bija panācis bēgli, kad piepe�i Aksaldaja zirgs ierunājās:

���� Daudz visādu bāreņu esmu redzējis, bet tādu, kur� tik ļoti skumst pēc mātes, redzu pirmo reizi. � To teicis, zirgs saļima un nobeidzās.

Bet baltais kamielēns skrēja tālāk un sastapa vilku māti ar diviem vilcēniem.

���� Kāpēc tu raudi? � vilku māte jautāja. � Ņem�u un tevi apēdī�u.

Kamielēns izstastīja, ka viņam atņēmu�i māmiņu, un beigās sacīja:

���� Ja gribi, ēd mani. Te ir mans slaidais kakliņ�, te ir manas slaikās kājiņas, te ir mans gludais kuprītis un tievās ribiņas � ņem visu, ja vēlies. Māmiņas man nav, ko es viens pasaulē darī�u.

���� Daudz visādu bāreņu man nācies redzēt, bet tādu kā tu redzu pirmo reizi, � sacīja izsalkusī vilku māte, ņēma un apēda vienu no saviem vilcēniem, bet kamielēnu neaiztika.

Viņ� iekliedzās smalkā balstiņā un aizskrēja tālāk pāri kalniem un lejām, pāri stepēm un tuksne�iem. Ceļā sastapa tīģermāti ar diviem tīģerēniem. Tiģermāte pajautāja to pa�u, ko vileene, un kamielēns viņai visu izstāstīja. Tīģermātei kļuva �ēl baltā kamielēna, viņa ņēma un apēda vienu no saviem tīģerēniem, bet bārenīti neaiztika. Kamielēns iekliedzās smalkā balstiņā un aizskrēja tālāk pāri kalniem un lejām, pāri stepēm un tuksne�iem, kamēr nonāca pie bieza, melna me�a, kuram nevarēja ne cauri iziet, ne riņķī apiet. Kamielēns ieraudājās vel stiprāk, izmisis �skatījās apkārt, metās �urp un turp, un piepe�i viņa priek�ā izstiepās taisna stiga. Kamielēns devās pa to un laimīgi tika me�am cauri. Gāja, gāja, kamēr nonāca pie verdo�as jūras, ko �nevarēja ne pārpeldēt, ne riņķī apiet. Kamielēns atkal ieraudājās, skrēja �urp un turp gar krastu. Te pēk�ņi parādījās bruņurupucis, tik liels kā �etru sienu jurta, un dusmīgi sacīja:

���� Ko te skraidi un ar savu brēk�anu traucē citus?

Kamielēns izstāstīja, ka viņam atņemta māmiņa, bet bruņu�rupucis par bārenīti neap�ēlojās un nolēma viņu apēst. Tad kamielēns izstāstīja visu, l^s ar viņu bija noticis.

���� Daudz visādu bāreņu esmu redzējis, bet tādu kā tu redzu pirmo reizi!

Bruņurupucis ap�ēlojās par balto kamielēnu un palīdzēja tam tikt pāri jūrai. Kamielēns iekliedzās smalkā balstiņā un aizskrēja tālāk pāri kalniem un lejām, pāri stepem un tuksne�iem un pēc triju gadu ilga skrējiena beidzot sadzirdēja savas māmiņas balsi. Ari kamieļmāte pazina sava dēliņa balsi un aicināja sev klāt. Noijons bija ieslodzījis kamieļmāti aizrestotā trīsstāvu dzelzs namā un licis to apsargāt trim tūksto�iem sargkareivju. Bet kamieļmāte sadragāja dzelzs mājas sienu, izlauzās cauri sargu ķēdēm un satikās ar savu dēliņu. Kamielēns nu varēja skriet pa pēdām, ko ieminusi zelta nagiem viņa māmiņa, un pēc sirds �patikas dzert viņas gar�īgo pienu.

��� Atnāks noijons un mani nogalēs, � sacīja kamieļmāte.

Ej, dēliņ, uz dienvidu kalna virsotni! Tur ieradīsies man

līdzīga rūsgana kamieļmāte ar strupu asti, un tu varēsi zīst �viņas pienu.

���� Kā lai eju projām, ja man tik labi iet tavās zelta pēdās �un zīst tavu saldo pienu!

Tad kamiejmāte apslacīja kamielēna priek�kājas ar pienu no saviem priek�ējiem pupiem un pakaļkājas � ar pienu no sa�viem pakaļējiem pupiem un aizdzina viņu uz kalna virsotni.

Drīz vien atnaca bruņoti viri un nogalēja kamieļmāti. Ka�mielēns atskrēja atpakaļ, skatās: guļ viņa māmulīte ar stiklainām acīm, stīvam ausīm un sastingu�ām nāsīm. Kamielēns piespieda savu karsto sānu pie mātes galvas un aizmiga. Viņu pamodināja bende, nikni uzkliegdams:

� Atdod kamieļmātes galvu! Ja neatdosi, tevi pa�u arī nogalē�u!

Kamielēns izbijās un aizskrēja uz dienvidu kalna virsotni. No tālajiem stepju klajiem, kas atradās triju gadu ilga skrējiena attālumā, ieradās rudā strupaste kamielene, kuras balss bija līdzīga kamieļmātēs balsij. Kamielēns piegāja klat un sātīgi padzērās viņas pienu. Un tā viņi sāka dzīvot kopā klusi un draudzīgi pie viena saimnieka, kuram bija saticīga daba un krietna sirds.

Aizlaikos kādam hanam kalpoja septiņi uzraugi. Se�i bija ļauni un Viltīgi, bet septītais � krietns un labsirdīgs. Se�i ap�spieda nabagos, bet septītais nabagiem visādi palīdzēja. Tādēļ visi vienkār�ie ļaudis izturējās pret viņu ar lielu cieņu, visnotaļ bijāja viņu un godināja. Ļaunie uzraugi turpretī centās ieriebt labsirdim kā vien mācēdami un viendien nolēma viņu pavisam nomaitāt.

Viņi nomelnoja labsirdi hana acīs un, kad viņ� apmelojumiem bija noticējis, vienā balsī sacīja:

� Uzdro�ināmies jums darīt zināmu, ka novadā, ko sauc par Argolu, mīt lielais viszinis � nākotnes pareģis. Ja viņu izdotos ataicināt �urp, tad jūs uzzinātu dinastijas, valsts un savu lik�teni. Pasauciet �urp nelietīgo kalpu, par kuru mēs jums nupat stāstījām. Un, ja viņ� viszini neatvedis, pavēliet sodīt ar vis�lielāko bardzību.

Hans paklausīja ļaunvēļu padomam. Labsirdi ataicināja un pavēlēja: �Ej uz Argolu un atved �urp turienes viszini! Ja to neizdarīsi � galva nost.�

Smagās pārdomās iegrimis, labsirdis atstāja pili. Ko darīt? Doties uz tālo malu � tas nozīmētu labākajā gadījumā ceļā daudzus gadus pazaudēt, bet sliktākajā � iet bojā. Atteikties � ia būtu neizbēgama nave uz bendes bluķa: hans ir ne�ēlīgs. Dari ko darīdams � no nāves ēnas neizbēgsi. �Tad jau labāk mirt, kā vīram pienākas,� labsirdis nolēma un devās pēc visziņa.

Gāja, gāja, redz: uz ceļa notupies brīnumputns.

���� Kurp iedams? � tas jautā.

������ Pec hana pavēlēs eju uz Argolu � man jaatsauc turienes viszinis uz hana pili. Vai tu man pateiktu, ka tur nokļūt?

��� Pa �o ceļu iedams, nekad tur nenonāksi. Argola ir tālu, ari ienaidnieku ceļā gadīsies ne mazums, � atbildēja brīnum�putns. � Bet nebēdā � sēdies man mugurā, un es tevi a�i vien turp aizgādā�u.

Labsirdis nopriecājās, uzrāpās brīnumputnam mugurā, un tas pacēlās spārnos.

Pēk�ņi lejā pavīdēja t^Jts ar sarkaniem rakstiem uz sienām.

���� Kas tur dzīvo? � jautāja labsirdis.

��� Sarkano pazemes būtņu lusu valdnieks. Tūlīt nolaidīsimies lejā; piesien mani stiprā pavadā, sapin man kajas un pats ej dro�i teltī.

Viņi nolaidās lejā. Labsirdis piesēja brīnumputnu un devas pie sarkano lusu valdnieka. Namatēvs viņu laipni saņēma un vaicāja:

���� Kurp brīnumputns tevi nes?

���� Uz Argolu pēc lielā visziņa.

���� Lūdzu, iegriezies atceļā pie mums, � sacīja sarkano lusu valdnieks un, parādīdams viesim godu, pasniedza sarkanu zīda nēzdogu.

Labsirdis pateicās, uzkāpa brīnumputnam mugurā un lidoja tālāk. Skatās � lejā atkal slejas telts, tikai sienas ar baltiem rakstiem rotātas.

���� Kas tur dzīvo? � viņ� jautāja brīnumputnam.

��� Balto lusti valdnieks. Tiļlīt nolaidīsimies lejā; stipri jo stipri sapin man kājas, piesien mani cie�i jo cie�i pavadā un ej dro�i iek�a pie valdnieka.

Runāts, darīts. Balto lusu valdnieks, viesi laipni saņemdams,, vaicā:

���� Kurp brīnumputns tevi nes?

���� Uz Argolu pēc lielā visziņa.

��� Atceļā iegriezies pie mums, � balto lusu valdnieks pa�lūdza un godbijībā pasniedza viesim baltu zīda nēzdogu.

Labsirdis atvadījās un devās tālāk. Skatās: lejā atkal pavīd telts, tikai �oreiz ar melniem rakstiem uz sienām.

���� Kas tur dzīvo?

��� Melno lusu valdnieks. Arī tur tu vari ieiet, � atbildēja brīnumputns un nolaidās lejā.

Te labsirdim tika uzdāvāts zelta nēzdogs, un viņ�, apsolījisnamatēvam atceļā tur iegriezties, lidoja tālāk.

Lidoja, lidoja, kamēr lejā ieraudzīja jurtu.

���� Kas tur dzīvo? � jautāja labsirdis.

���� Lielais viszinis, � atbildēja brīnumputns un nolaidās taisni pie ieejas.

Labsirdis iegāja iek�ā, sasveicinājās un pastāstīja pareģim, kālab pie viņa ieradies. Uzklausījis viesi, viszinis apsolījās doties līdzi pie hana. Abi uzsēdās brīnumputnam mugurā un pacēlās gaisā. Pa ceļam viņi vispirms apciemoja melno lusu valdnieku. Valdnieks ar viszini aprunājās un, kad pienāca �ķir�anās brīdis, sacīja labsirdim:

���� Ņem �o melno tīnīti, tā tev noderēs!

Brīnumputns nolaidās arī pie balto lusu valdnieka. Arī viņ�. aprunājās ar viszini un �ķiroties uzdāvināja labsirdim tīnīti, tikai baltu. Beidzot viņi nolaidās pasērst pie sarkano lusu valdnieka. Valdnieks ilgi runājās ar viedo vīru, pēc tam paaicināja labsirdi un pasniedza viņam sarkanu tīnīti.

���� �ī tīnīte izpildīs jebkuru tavu vēlē�anos.

Pagāja vairākas dienas, pēdīgi labsirdis pārradās pilī un viszinis sastapās ar hanu.

Ļaunvēļi, ieraudzīju�i labsirdi sveiku un veselu, turklāt vēl ar brīnumputnu un viszini, nezināja aiz errastības, kur dēties; nu viņi nemaz vairs nelika hanu mierā, �ukstēja viņam ausī cits caur citu:

���� Pavēli savam kalpam, valdniek, triju dienu laikā uzbūvēt �uguna māju. Ja neuzbūvēs, sodi ar vislielāko bardzību.

Hans atkal paklausa ļaunvēļu padomam un liek atsaukt lab�si rd i.

��� Gribu, lai man būtu �uguna māja. Dodu tev trTs dienas iaika. Ja neuzbūvēsi � galva nost!

Labsirdis saduga.

�Es nu gan esmu nelaimes putns!� viņ�, glu�i vai sirdīda�mies, domāja. �Man pavēl izpildīt uzdevumus citu par citu grū�tākus. Un katrreiz draud ar nāves sodu.�

Nabaga vīrs bēdājās ilgi, līdz beidzot atcerējās lusu vald�nieku dāvanas.

Bet ļaunvēļi pa to laiku jau slepenā priekā berzēja rokas.

�Beidzot mēs būsim tiku�i vaļā no �ā necie�amā vientie�a!� viņi līksmoja. �\T o �uguna pat nazi nevar izkalt, kur nu vēl māju!�

Bet labsirdis sameklēja melno lusu valdnieka dāvanu � melno tīnīti � un naktī aiznesa uz to vietu, kur bija pavēlēts uz�būvēt māju.

���� Lai top �eit trīsstāvu �ugunkalts nams, � viņ� sacīja, at�vērdams tīnīti. Un tavu bfinumu! Tīnīte acumirklī pārvērtās par trīsstāvu �ugunkaltu namu.

Otrā rītā labsirdis pazemīgi ziņoja hanam:

��� Jūsu pavēle, valdniek, izpildīta � māja uzcelta.

Se�i ļaundari nevarēja vien nobrīnīties � kā gan �is nelga varēja pa vienu nakti uzbūvēt �ugunkaltu pili? Bet savus ļaunos nodomus viņi neatmeta.

��� Pavēliet savam kalpam, piedraudot ar nāves sodu, lai rīt no rīta viņ� būtu sadabūjis septiņus maisus ar zeltu, � viņi ietei�ca hanam; un hanam �is padoms patika.

Ļaunvēļi paaicināja labsirdi un nolasīja hana pavēli: �Lai rīt no rīta būtu sagādāti septiņi maisi ar zeltu. Ja nebūs � galva nost!�

Nakti lāga vīrs sameklēja balto lusu valdnieka dāvanu � balto tīniti � un, to atvērdams, sacīja:

���� Lai rodas septiņi maisi ar zeltu!

Nebija ne muti aizvēris, kad tīnīte jau izgaisa un tās vietā bija radu�ies septiņi maisi ar zeltih

Otrā rītā labsirdis pazemīgi ziņoja hanam, ka pavēle izpil�dīta: maisi ar zeltu sagādāti. Tiklīdz bija izskanējis pēdējais

vārds, hans un se�i ļaunie pakalpiņi metās laukā un graba pēc zelta. Katram tika pa maisam. Tas nu labsirdim aizdeva dusmas.

'Tad, rau, kālab viņi saskubina hanu izdot bargās pavēles! Nevis valsts, bet pa�i savā labā!� viņ� nodomāja un saniknots aizgāja mājās.

Bet se�i ļaunvēļi kopa ar hanu jau prātoja, ko vēl varētu izspiest no labsir�a. Neko prātīgu �ie tomēr nespēja izdomāt.

Un tad nelaba�as nolēma pieprasīt kaut ko neredzētu. Hans atkal pavēlēja atsaukt labsirdi un se�u ļauno padomdevēju klāt�būtnē viņam sacīja:

���� Lai ritu manā pilī būtu septiņi brīnumi! Ja ne � galva nost!

���� Tikai lai tie būtu pa�i vislielākie, nekur neredzēti brī�numi!� ļaunvēļi piebilda.

Labsirdi pārņēma nevaldāms niknums, un viņ� nolēma ļaun�vēļus un hanu iznīdēt.

Otrā rītā Iabsirdis ieradās pilī un lika sevi pieteikt hanam un viņa augstmaņiem. Kalpi ielaida labsirdi pieņemamajā telpa. Te viņ� izņēma no azotes lakatā ievīstītu sarkano lusu valdnieka dāvanu � sarkano tīnīti. Atraisīdams lakatu, sacīja:

���� Rau! Tur iek�ā ir septiņi brīnumi. Atveriet un apskatiet pa�i savām acīm. � Pēc tam viņ� vēl klusām piebilda: � No�nāvē!

Mantrausīgais hans sagrāba tīnīti. Se�i ļaunvēļi, nepacietībā degdami, saklupa cie�i riņķī. Tiklīdz hans pavēra vāku, noplaik�snīja septiņi zibeņi, un se�i ļaunvēļi kopā ar hanu bija uz vietas pagalam.

Kad alkatīgais hans un viņa ļaunie pakalpiņi bija iznīdēti, labsirdim sākās mierīga un laimīga dzīve.

..

Osmanis Jāzeps. Tik�anās ar zilo rītu zemi un tās pasakām��������..

Dro�sirdis un Bailulis . Trīskār�ā laime .�Kā laime rodama . Spēkavīrs Hunans . Debesbrauk�ana . Raibais jēriņ� �. Pelnītais kūliens . Spēlmanis Damdins . Mazais Garbārdis . Pasaka par draudzību . Viltīgais klaidonis . Ubags par tiesnesi . Septiņi plikpauri . Arats un lauva . Zaķis gudrgalvis . Tīģeris, jaks un lapsa . Neldzigais kamielis . Kur� ir vecāks? . Lapsene un bezdelīga . Kāpēc balodis dūdo, bet zvirbulis �iepst? . Mazais asprātis . Vislielākā bagātība . Kā vērsītis un kazlēns vil�kus nobiedēja . Gliemezis un varde . Labam laba alga . Vecais brīnumdaris . Lapsa, briedis un krauklis , Pelēkais putniņ� briesmās Nenovīdīgā sieva Neganta boze . Carca Nam�ils . Zilonis un pele . Malkas cirtējs Banga Virsuzraugs Gudrā pele . Gudrāks par gudru . Viedā līgava Badakāsis . Stiprinieks Buidars . Laimes luteklis . Divi zirgi . Kā zaķis izglāba aitu . Svētais kaķis . Uzpirktais soģis . Ne�petnais vecis . Negausis Zelta trauks . Kaķis, un suns . Bārenītis baltais kamielēns

Septiņi brīnumi .

Серия �Страна волшебных превращения� АРАТ И ЛЬ'В Монгольские сказки Рига �Лиесма� 1983 На латышском языке Составил п перевел с русского Язепс Османнс Иллюстрировал Том Ломопов

HB № 3855

Jaunakā skolas vecuma bērniem

^ ARATS UN LAUVA

Mongoļu pasakas

Redaktore G. Leia. Mākslinieciskais redaktors A. Sprud�s. Tehniskā redaktore L. lingere. i\o-

teklore T. Ritenberga. Nodota salik�anai 21.03.83. Parakstīta iespieSanai 22.U8.83. Formāts 70X9016. Dobspiedes papirs jN� I. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 11,70 uz.sk. Iespiedi.: 13,40 uzsk. krasu nov.; 9,53 iz�devu. 1. Metiens 15 000 eks. Pa�ūt. № 549-1. Cena 70 kap. izdevniecība �Liesma�. 220047 Rīga. Padomju bulv. 24. Izdevn. № 205:31582/B-757. Iespiesla Latvijas PSR Valsts Izdevniecību, poli�grāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitelas tipogrāfijā �Cīņa�. 220011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Vāks un apvāks iespiests Rīgas Pa�raugtipogrāfijā, 220004 Rīgā, Vienibas gatvē II

)

1 Tugriks � naudas pamatvienība Mongolijā.

[1] 12

[2] tā ir zīme, ka maja ir slimnieks vai notiek radības.

[3] ja�anas sacensībās piedalas piecus līdz divpadsmit gadus veci ;bērni.

[3] M u n g a � sīknauda, tugrika simta daļa.

[3] Alds � garuma mērvienība, apmēram tas pats, kas ass (2,13 m).