Kad �ajā tālajā un senajā, mūsu uztverē eksotiskajā zemē � Birmā agros rītos vai vēlos, klusos vakaros iezvanās melodiski zvani, tie vēsti un atgādina par cilvēku labajiem darbiem (vismaz birmie�i, moni, kareni, �ini, ka�ini un citas tautas, kas te dzīvo, tam svēti tic). Un patiesi Birmā, kura atrodas dienvidaustrumu Āzijā un aizņem Indoķīnas pussalas visu rietumu daļu, ir bezgala daudz lielu un mazu zvanu, tie sastopami gan neskaitāmajos tempļos, gan turpat vai katrā mājā. Ne velti tūrisma literatūrā, grāmatās par vēsturi un mākslu Birmu dēvē par �zvanu zemi�. Ir pat radu�ās iedvesmojo�as leģendas. Viena no tām stāsta: �Kad deviņpadsmitajā gadsimtā angļi, kuri tolaik saimniekoja Birmā, nolēma aizvest nacionālo lepnumu � lielo Mingūna zvanu, to iekraujot, kuģis sasvērās un zvans ieslīdēja upē. Tad birmie�i centās panākt vieno�anos ar koloniālajām varas iestādēm par zvana paturē�anu dzimtenē. Saņēmu�i angļu piekri�anu, viņi izvilka �o deviņdesmittonnlgo milzeni un novietoja to iepriek�ējā vietā.� So leģendāro notikumu ar zvanu vienmēr piemin un atceras, jo tas spilgti parāda birmie�u dzimtenes un savas tautas mīlestību.

Arī folklora ir glu�i kā zvans, kura skaņas nāk no tāliem laikiem, vienojot miru�os un dzīvos, atgādinot un vēstot par senu, varbūt laika gaitā nedaudz aizmirstu savas tautas domā�anas veidu, pasaules izpratni. Jebkuras tautas folklorā atmirdz tautas dvēsele gudri un īpatni. Un, jo vairāk cienām citas tautas, jo smalkjūtīgāk un saudzīgāk izturamies pret to at�ķirībām un īpatnībām. Tajās ta�u bie�i slēpjas lielas cilvēciskas vērtības, tautas gars. Tālab, pirms isumā raksturojam Birmas tautu pasakas, jāsaka da�i vārdi par �is zemes vēsturi, para�ām, kultūru, at�ķirībām.

Pēc atbrīvo�anās no angļu koloniālisma 1948. gada 4. janvāri nodibinājās Birmas Savienības Sociālistiskā Republika. Tā ir liela daudznacionāla zeme ar 33 miljoniem iedzīvotāju, no kuriem birmie�u ir 24 miljoni. Ta�u viņiem lidzās dzīvo arī kareni (2,6 milj.), �ani (ap 2,3 milj.), �ini (600 tūkst.), ka�ini (400 tūkst.), moni (400 tūkst.), palauni (200 tūkst.) un citas tautas; tām ir kopiga, brī�iem gan asu sadursmju pilna pagātne, kura sniedzas tūksto�iem gadu dziļā senatnē. Birmie�i apdzīvo pussalas dienvidu un centrālo daļu (birmie�u valoda ir valsts valoda), bet ap tiem pakavveidīgi izvietoju�ās nacionālās mazākumtautības: kareni un moni � dienvidaustrumu daļā un Iravadi upes deltas rajonā, �ani � ziemeļaustrumos, ka�ini un palauni � ziemeļos, �ini � rietumdaļā. Birmas tautas galvenokārt nodarbojas ar lauksaimniecību, zvejniecību, amatniecību, me�saimniecību. Tā kā te ir subekvatoriālais klimats ar lielu nokri�ņu daudzumu, tad tas sekmē risu audzē�anu, parasti te iegūst divas ra�as gadā. No senseniem laikiem rīss ir galvenā lauksaimniecības kultūra. Tāpēc arī �ajā grāmatā jūs atradīsiet vairākas pasakas, kurās ar cieņu un mīlestību runāts par rīsu, piemēram, intu tautas pasakā �Zelts un rīss�, kur nabadzīgais zemnieks gudri saka: �Mūsu dzīvē nav nekā vērtīgāka par rīsu. Visa dzīvā radība meklē sev iztiku. Mēs, cilvēki, pārtiekam no rīsiem. Rīsi dod mums spēku un veselību. Es dziļi paklanos rīsa priek�ā.�

Birmā daudz kas ir at�ķirīgs, kaut vai tas, ka Birmas iedzīvotāji dod priek�roku kolorītajiem nacionālajiem tērpiem (eiropie�u drēbes valkā pavisam reti). Viņi nēsā svārkus, kurus vīrie�iem sauc par �lond�i�, bet sievietēm � �tamein�. Par virsdrēbēm vīrie�iem noder vienkrāsainas, visbie�āk baltas, īsas jakas ar garām piedurknēm � tā saucamās �taipoun ind�i�, turpretī sievie�u jakas, arī ar garām piedurknēm, dēvē par �emboun ind�i�. Svētku dienās vīrie�i uzliek parādes galvassegu �gaungbaung�, kas veidota no balta vai sārta zīda un sasieta mezglā labajā pusē. Vīrie�i un sievietes parasti staigā sandalēs, kuras atstāj ārpusē, ieejot templī.

Savdabīgs arī tas, ka birmie�iem nav pastāvīgu uzvārdu, kurus, piemēram, pie mums nodod no paaudzes uz paaudzi. Kad piedzimst bērns, viņi izdomā, vienalga, kādu uzvārdu. Tikai pēdējā laikā radusies tendence dot bērnam vārdu, kurā ietilpst kāda daļa no tēva uzvārda. Piemēram, dēlu nosauc par Ke, pievienojot no tēva uzvārda � U Ba Mins daļu (Mins), līdz ar to dēlu sauc par Ke Minu. Lasot birmie�u pasakas �Skauģa liktenis� vai �Augļotājs un zemnieki�, jūs sastapsietles ar vārdu � Maun Tins. Izrādās, Birmā pusaud�us sauc par �jaunākajiem brāļiem� (�Maun� to nozīmē), jaunekļus � par �Ko� (vecākais brālis), toties padzīvoju�u, cienījamu cilvēku vārdu priek�ā liek �U�. Ja, piemēram, vīrie�a vārds ir Tans Seins, tad atkaribā no viņa vecuma un stāvokļa sabiedrībā mainās viņa vārds � Maun Tans Seins, Ko Tans Seins, U Tans Seins. Ja viņam ir virsnieka pakāpe, pievieno � �Во� (Во Tans Seins). Meiteņu vārdu priek�ā liek �Ma�, precētu sievie�u � �Do�.

Ja nu esam sāku�i runāt par at�ķirībām, vēl atzīmēsim, ka Birmā gadu skaitī�ana notiek pēc tā saucamā Saules�Mēness kalendāra. Tāpēc Birmā Jaungadu svin aprīļa vidū. Jaungada priek�vakarā pēc senas tautas para�as notiek krā�ņi un savdabīgi ūdens svētki (�Tind�ans�), kas turpinās trīs �etras dienas. Tad visur valda līksmība, svētdienīgi ģērbu�ies ļaudis iet ar krūzēm rokās, lej cits citam ūdeni. Tiek uzskatīts, ka tāda rumulē�anās (nosacīti var pat lietot �o mūsu vārdu) �ķīsta miesu un dvēseli. Birmā galvas mazgā�ana arī ir īpa�s rituāls ar savu simbolisku nozīmi (palasiet karenu tautas pasaku �Mikeitari�). Jaungadā ļaudis grib atbrīvoties no visa ļaunā un nomāco�ā, sākt laimīgāku dzīvi (tāpat kā to jaungados vēlas visas citas tautas, tikai to izpau� citādi). Turklāt Birmā krūze ar ūdeni ir miera un laimes, dāsnu lietu, tātad labas risu ra�as simbols.

Birma ir viena no senākajām pasaules zemēm, tāpēc arī tās kultūra ir senaf īpa�i skaista un izslavēta ir mūzika un dejas. Birmie�i lepojas ari ar ievērojamiem arhitektūras �edevriem. Rakstītā dzeja, proza un drāma sākusi attīstīties jau Paganos valsts laikā (XI�XIII gs.). Mutvārdu daiļrade pierakstīta vēlu, lielu darbu paveicis Birmas folkloras vācējs Ludu U Hla.

�ajā pasaku krājumā, ko sakārtojusi un tulkojusi Ausma Sprīvule, pārstāvētas gandrīz visu lielāko Birmas tautu pasakas. Visbie�āk krājumā sastopamies ar brīnumu pasakām, jo to �īm tautām ir visvairāk (tiesa gan, reizēm tām piejauku�ies klāt atsevi�ķi sadzīves vai dzīvnieku pasaku elementi). Jāatzīst, ka visu �o tautu pasakām ir daudz kas kopīgs, pat līdzīgi si�eti un tēli, varoņu riciba un situācijas. �ī līdzība izskaidrojama ar to, ka daļa Birmas tautu ir savstarpēji radniecīgas (birmie�i, kareni, �ini, ka�ini, kaji, nagi pieder pie tibetbirmie�u valodu grupas, moni, palauni � pie monkmeru valodu grupas), turklāt lielu ietekmi atstājis budisms, kas te ir visizplatītākā reliģija. �eit pastāv tā saucamais sen�u kults. Budisti uzskata, ka cilvēks nepārtraukti pārdzimst (tāpēc nāve nav nekāda traģēdija) un katram jācen�as nodro�ināt sev labāku pēcnāves pārdzim�anu. Labais te ir idents ar kārtību, ko nosaka sen�i. No sen�u labajiem darbiem atkarīgs dzīvo cilvēku liktenis. Kā zināms, latvie�u (un vispār eiropie�u) pasakās ir asa ļaunā un labā sadursme. Turpretī Birmas tautu pasakās nav tik spēcīgi izteiktas labā un ļaunā cīņas idejas. Bie�i vien ļaunais pretinieks nav nemaz tik stiprs, pret to nav pat vajadzīgi palīgi (piemēram, burvji). Budisma ietekme jau�ama visu tautu, mazāk birmie�u, pasakās.

Kas tad ir at�ķirīgais �o tautu pasakās? Ka�iniem pārsvarā ir brīnumu pasakas, labo un ļauno garu spēks un ietekme apmēram līdzīgi. Viņu pasakas mazāk iespaidojusi rakstītā literatūra, tāpēc tajās jūtams liels svaigums. Ar budismu ir saistīts arī gudrības un zinā�anu kults, tāpēc �o tautu pasakās bie�i vien prin�i brauc mācīties, nevis dodas veikt kādus varoņdarbus. Sevi�ķi tas redzams monu un karenu pasakās (piemēram, �Karaļa gudrais�, �Gudro pat iesnas izglābs� utt.). Palaunu pasakas �ajā grāmatā ir vissenākās (vēl senākas ir nagiem, bet tās �eit nav pārstāvētas). Tomēr arī viņu folkloru jau iespaidojis budisms un kaimiņu monu augstā kultūra. Palaunu brīnumu pasakās (at�ķirībā no citiem) ir ļoti sare�ģīts un bagāts si�ets. Birmie�u pasakās manāma spēcīga pilsētas kultūras ietekme, tāpēc to si�eti vienkār�āki, mazāk mitu elementu, vairāk anekdotisku un novelistisku pavērsienu.

Folklora ir kā zvans, kura dzidrajās skaņās atmirdz tautas gars. Arī Birmas tautu pasakas zvana, cilvēcisko mūs un vēr� gudrākus. Pirmoreiz latviski tiek izdots Birmas tautu pasaku krājums.

Uldis Auseklis

Tas atgadījās neatminamos laikos. Bieza me�a vidū atradās būda, kurā dzīvoja veca māte ar trim meitām.

Kādu dienu māte teica:

� Meitas! Es ie�u me�ā pēc malkas. Kamēr manis nebūs, sēdiet mājā, bet durvis turiet aiz�autas. Pa�as nekur ārā neejiet un iek�ā nevienu nelaidiet. Lai arī kas nelūgtos, durvis nevienam neatveriet. Vienīgi man tās atdariet, kad atgriezī�os mājās. Atcerieties, ka mūsu me�ā dzīvo liels un nikns tīģeris � no viņa jābaidās!

Tā meitas pamācījusi, māte aizgāja uz me�u. Pēc neilga laika pie būdas jau klāt tīģeris. Nopratis, ka saimnieces nav mājā, tīģeris izlikās par māti.

� Meitiņas, � viņ� norēcās pie aiz�autajām durvīm, � jūsu māmiņa pārnākusi mājās. Taisiet nu a�i durvis vaļā! Vecākā meita nebija aizmirsusi, ko pirms aizie�anas pieteica māte. Izdzirdusi aiz durvīm sve�u balsi, kas nemaz nebija līdzīga mātes balsij, viņa iesaucās:

� Tā nav mūsu māmiņas balss! Viņa tā nerunā! Velti nelūdzies, mēs tev durvis vaļā nevērsim!

� Kas tad es būtu, ja ne jūsu māmiņa! � tīģeris ņēmās viņu pārliecināt. � Tikai pa ceļam es nokļuvu cieminieku svētkos, palīksmojos un kopā ar �iem tiku daudz dziedājusi, un tā arī aizsmaku.

� Tad parādi mums savas acis! � pieprasīja vidējā meita. � Paskatīsimies, vai tās līdzīgas mūsu māmiņas acīm.

Tīģeris pielika pie spraugas savas dego�ās, asins pieplūdu�ās acis.

� Nē, nē! � iekliedzās vidējā meita. Mūsu māmiņai nekad nav biju�as tik briesmīgas, sarkanas acis. Tu gan neesi mūsu māmiņa!

Arī viņa neatvēra tīģerim durvis.

� Es, jūsu māmiņa, tikai pa ceļam noplūcu sarkano piparu, � tīģeris nedomāja padoties, � pipara drupatas iekļuva man acīs, tāpēc tās sasarka.

� Labi, � teica jaunākā meita, � varbūt tā arī bija. Bet nu parādi mums savu roku. Paskatīsimies, vai tā ir līdzīga mūsu māmiņas rokai.

Tīģeris pacēla spalvaino ķepu, visu vienos dubļos, un pielika to pie durvju spraugas.

� Tā nav mūsu māmiņas roka! � jaunākā meita nobijās.

� Ceļā uz mājām, � tīģeris atkal melsa, � es, jūsu māmiņa, ieraudzīju, ka cilvēki ceļ būdu. Nu kā lai nepalīdz? Tur, triepjot sienas ar māliem, kas bija sajaukti ar govju mēsliem, es nosmērēju rokas.

Tīģeris atkal lūgtin lūdza māsas, lai atverot �im durvis.

Māsas nodomāja: �Tas viss varētu būt patiesība. Varbūt tā tie�ām ir mūsu māmiņa.�

Un viņas gāja taisīt durvis vaļā. Tiklīdz durvis pavērās, tīģeris lauztin ielauzās būdā. Māsas tikko paguva izlēkt pa otrām durvīm ārā. Nākamajā mirklī viņas turpat pagalmā uzrāpās kokā un paslēpās.

Tīģeris pārmeklēja būdā un ap būdu visus kaktus un spraugas, tikai tad pamanīja koka galotnē noslēpu�ās māsas.

Tīģeris joprojām izlikās par māti:

� Meitiņas, es, jūsu māmiņa, gribu pie jums! Kā lai uzrāpjos kokā?

� Paņem mājā podu ar eļļu, � ieteica vecākā māsa, � un apzied stumbru, tad smiedamies uzrāpsies.

Tīģeris noticēja, iegāja būdā, atrada tur eļļas podu un apzieda ar eļļu koka stumbru. Un katru reizi, kad mēģināja uzrāpties, viņ� noslīdēja zemē.

Te vidējā meita neizturēja. Viņa, aizmirsusi mātes pamācības, no koka uzsauca:

� Ei! Vai tad nu grūti kokā uzrāpties? Būdā ir cirvis, paņem to un ik pa solim iecērt robus, tad arī tiksi aug�ā.

Tīģeris nopriecājās. Viņ� paņēma no būdas cirvi, iecirta kokā robus un pa tiem viegli sāka kāpt pa stumbru uz aug�u.

Māsas pamanīju�as, ka tīģeris kuru katru mirkli būs klāt, pacēla galvas pret debesīm un sāka lūgties:

� О debesu nat[1]! Glāb mūs!

Debesu natam kļuva nelaimīgo meiteņu �ēl. Viņ� piesēja pie virves milzīgu zelta krūku un nolaida to pie māsām. Māsas ielēca zelta krūkā, un debesu nats lēnām vilka virvi uz aug�u, līdz krūka sasniedza debesis.

Arī tīģeris sāka lūgties, lai ņemot viņu uz debesīm. Debesu nats arī viņam nolaida māla krūku vecā, sadilu�ā virvē. Tīģeris ielēca krūkā un sāka celties uz aug�u.

Māla krūka ar tīģeri bija sasniegusi tikai pusceļu līdz debesīm, kad sadilusī virve pārtrūka, un tīģeris kā akmens nokrita zemē un uz vietas bija beigts.

� Debesīs katram ir savs pienākums. Ko jūs gribētu darīt?

� Mēs ne no viena darba nebaidāmies! � visas trīs reizē atsaucās.

Tad debesu nats teica:

� Tu, vecākā māsa, dienā apgaismosi un sildīsi zemi, un tavs vārds būs Saule. Tu, vidējā māsa, apgaismosi zemi naktī, un tevi sauks par Mēnesi[2]. Pa�ai jaunākajai un mazākajai es do�u vārdu Zvaigzne. Kad vidējā māsa piekusīs un viņai gribēsies nosnausties, tu parādīsies pie debesīm viņas vietā un spīdēsi visiem.

Tā debesu nats iedeva darbu katrai māsai. Kop� tā laika cilvēkiem vajag tikai pacelt galvu pret debesīm, lai ieraudzītu kādu no trijām māsām: māsas vēl �obrīd kārtīgi dara darbu; ko viņām toreiz uzticēja debesu nats.

Notikums, kuru gribu pastāstīt, atgadījās tik sen, ka nav pat zināms, vai tas notika dienā vai naktī. Starp citu, tas arī nebūtu tik svarīgi, jo tajos senajos laikos saule un mēness pastaigājās pa debesīm, kā vien tiem ienāca prātā, gan pa vienam, gan kopā. Arī gaiļi dziedāja, kad pagadījās, bet cilvēkiem nekas cits neatlika, kā norunāt: kad liekas gulēt, tad ir nakts, kad ceļas aug�ā, lai strādātu, tad sākas diena.

Tolaik pasaulē dzīvoja kāda vecenīte. Visiem ēdieniem, ko gatavoja, viņa lika klāt kaut ko sevi�ķi asu: aromātisko kanēli, pikantās krustnagliņas, kodīgo ingveru, dedzino�o muskatu, smar�īgo safrānu, saldās ķimenes, rūgtās sinepes, reibino�ās piparmētras un ugunīgos piparus, kā sarkanos, tā ari melnos.

Visu mū�u viņa rīvēja un grūda �īs gar�vielas lielā vara piestā. Kādu dienu, kad vecenītei apritēja apaļ� simts gadu, viņa nolēma sagrūst kanēli lielam pīrāgam, ar ko vēlējās pacienāt abus savus mīļotos mazmazdēlus. Kolīdz viņa tikai vienu reizīti iesita ar piestalu, piesta, �ēli ieskanoties, pārplīsa. Tas cienījamo sirmgalvi gau�i sarūgtināja. �Nē,� viņa nolēma, �es negribu ne dienu ilgāk dzīvot par piestu, kura uzticīgi un nesavtīgi man kalpojusi tik daudz gadu. Ja man vairs nav piestas � tas nozīmē, ka arī manis pa�as drīz vairs nebūs.�

Kad atnāca mazmazdēli, vecenīte viņiem lūdza piedo�anu par nepatik�anām, kādas tuvākā laikā sagaidāmas, un, novēlējusi vienam saplīsu�o piestu, otram � saliekto piestalu, �ķīrās no dzīves.

Jaunie ļaudis viņu apraudāja, un pēc tam viens no viņiem teica:

� Laba bija mūsu vecīte, paldies viņai par piestu. Ta�u ko es ar to darī�u?

To teikdams, viņ� savu piestu aizmeta pa roku galam un vairāk to nepieminēja. Bet otrs mantinieks smago piestalu uzsēja sev kaklā un kop� tās reizes to nenoņēma ne dienu, ne nakti, kaut arī viss ciemats par viņu smējās.

Kādu dienu viņ� devās uz me�u pēc �agariem un tur sastapa milzīgu �ūsku. Jaunais cilvēks pārbijās, uzrāpās kokā, bet �ūska viņu uzrunāja �ādiem vārdiem:

� Nebaidies no manis, jaunekli! Es tevi visur meklēju, lai ielūgtos lielu pakalpojumu. Esi tik labs un atdzīvini manu vīru, kur� vakar nomira. Vienīgi tu vari to izdarīt.

� Varbūt varu, � jauneklis atbildēja, � tikai nezinu, kas man būtu jādara.

� Es tevi pamācī�u, � teica �ūska un veda viņu uz savu alu, kur atradās beigtais pūķis. � Noņem, � �ūska sacīja, � piestalu sev no kakla un pavicini to manam cienījamam nelaiķim gar degunu.

Jauneklis izdarīja, kā �ūska lika, � un kas nu notika?

Kas to pateiks, vai nu �ī bija brīnumpiestala, vai arī pa simt garajiem kalpo�anas gadiem tajā bija iesūcies pārāk daudz gar�vielu. Ta�u pēk�ņi beigtais pūķis pakustināja degunu, no�ķavājās, uzmodās un� atkal no�ķavājās.

� Uf! � pūķis nosēcās. � Neizgulējos� Aizvāciet no manis �o piestalu � tā tik stipri smird pēc pipariem, ka pat miru�ajam jāpamostas.

�ūska pateicās jauneklim par palīdzību, bet jauneklis �ūskai � par atklājumu, ka piestala atdzīvina. Ejot uz mājām, viņ� ceļmalā redzēja beigtu suni. �Izmēģinā�u,� viņ� prātoja, �savu piestalu.� Pavicināja piestalu beigtajam deguna galā � un kas notika� Suns no�ķavājās, piecēlās, sāka riet, lēkāt, vārdu sakot, atdzīvojās.

Jauneklis aicināja suni sev līdzi un nosauca to par Trupeno.

Drīz par jaunekli izplatījās vēsts kā par lielisku dziednieku, kur� pieceļ kājās pat miru�os. Jauneklis nevienam neliedza palīdzību un atgrieza dzīvē visus, kas bija nomiru�i. Un to viņ� iespēja darīt tikai ar savas smar�ojo�ās piestalas palīdzību. Varbūt neticat? Cilvēki arī lāgā neticēja, bet aug�āmcelties no miru�iem gan neviens neatteicās.

Gadi gāja, un kaimiņi sāka ievērot, ka slavenais dziednieks nemaz nekļūst vecāks. Laikam piestalas smar�a, ko viņ� katru dienu ieelpoja, pieveica ne tikai nāvi, bet stājās pretī arī vecumam. Vēsts par to izplatījās pa visu zemi, un no zemes līdz debesīm arī nav tālu. Par jaunekli bija padzirdējis Mēness debesīs un gau�i sadusmojās.

� Tā tik vēl trūka! � Mēness teica. � Līdz �im tikai es biju mū�īgi jauns un skaists. Bet tagad diez kāds tur dziednieks ieguvis mū�īgās jaunības noslēpumu. Vajadzētu uzzināt kaut ko tuvāk�

Jaunais Mēness sagaidīja nakti un izpeldēja debesīs. Viņ� iemeta acis lakstīgalas ligzdā. Lakstīgala tajos tālajos laikos vēl neprata dziedāt un aizgrābt ļau�u sirdis, tāpēc naktis gulēja saldā miegā.

� Eh, lakstīgala, lakstīgala, � Mēness �ai teica, � tu esi vispieticīgākais un vispelēkākais putns pasaulē. Ja tu man palīdzētu dziļajās bēdās, es tev uzdāvinātu balsi � un vēl kādu balsi�

� Kas man būtu jāizdara? � lakstīgala vaicāja.

� Uzzini slavenā dziednieka, kur� prot uzcelt nomiru�os un atvairīt vecumu, noslēpumu.

Lakstīgala, ne mirkli nekavējoties, lidoja pie dziednieka, nokrita viņam pie kājām zemē un vārgā balsī nopīkstēja:

� Glāb mani, es mirstu!

To pateikusi, viņa sastinga putekļos kā beigta.

� Nabaga putniņ, � iesaucās labsirdīgais dziednieks, � tūlīt tu atgūsi dzīvību.

To teikdams, viņ� pavicināja lakstīgalai pie knābja savu piestaļu. Ta�u lakstīgala, gulēdama neziņā, vai viņai būtu vai vēl nebūtu laiks celties aug�ā no miroņiem, dro�ības labad nolēma neizrādīt ne mazāko dzīvības zīmi.

� Savādi gan, � dziednieks teica. � Vai tie�ām piestala vairs neiedarbotos?

Un viņ� atkal pavicināja vairākas reizes piestalu lakstīgalai gar knābi.

Kad lakstīgala nojauta, ka dziednieks netaisās dot nekādas zāies un neteiks arī nekādus buramos vārdus, viņa a�i izplēta spārnus un � spūk�! � uzlaidās debesīs, lai dotos tie�i pie Mēness. Tam nu lakstīgala zināja stāstīt, ka dziednieks, lai viņu atdzīvinātu, esot ņēmies vienīgi ar piestalu.

Mēness nepagalam negribēja ticēt, ka dziedniekam nekā cita nebūtu, tomēr doto vārdu turēja.

� Vai redzi to rasas pilienu? � viņ� teica lakstīgalai.

� Manā gaismā tā dzirkstī un vizuļo kā īsts sudrabs. Iedzer to ātrāk!

Lakstīgala nekavējās, lai norītu rasas pilienu, un Mēness

sudrabs pārklāja viņas balseni. Kop� tās nakts nevienam pasaulē nav skanīgākas un dzidrākas balss par lakstīgalu.

Bet Mēness lakstīgalai nebija noticējis un lūdza palīdzību kaķim.

� Klusies, kaķi, � Mēness teica, � tu esi visveiklākais radījums pasaulē un, ja tu vēl spētu redzēt tumsā, tad varētu izkāpelēties pa jumtu jumtiem ne tikai gai�ā dienas laikā, bet arī vistum�ākajā naktī.

� Kā lai es spēju redzēt tumsā? � kaķis vaicāja.

� Tiklīdz tu uzzināsi slavenā dziednieka noslēpumu un pastāstīsi to man, tūlīt arī redzēsi tumsā, � atbildēja viltīgais Mēness.

Arī kaķim neizdevās uzzināt nekā jauna.

� Viņam ir tikai vienas zāles � piestala, kas stipri dvako gan pēc pipariem, gan pēc kanēļa, gan pēc krustnagliņām, gan sazin pēc kā vēl, � kaķis stāstīja.

Mēness arī �oreiz nenoticēja, bet savu vārdu turēja.

� Skaties neatlaidīgi uz mani, � viņ� teica.

Kaķis skatījās ar abām acīm, līdz Mēness pavēlēja:

� Aizver acis! A�i!

Kaķis tik ātri aizvēra acis, ka mēnesnīcas atspīdums, nepaguvis izlēkt, tajās arī palika. Kop� tās reizes kaķis var redzēt tumsā, tad viņam acis spīd kā divi mazi mēnestiņi.

Mēness atkal nenoticēja un atkal lūdza palīdzību � �oreiz viņ� izraudzījās briedi.

� Tu esi visstaltākais dzīvnieks uz zemes, � Mēness teica.

� Bet kur ir robe�a pilnībai, un vai tad pats sevi nevar pārspēt? Es tev palīdzē�u tapt vēl staltākam.

Kad arī briedis atnesa Mēnesim tādu pa�u ziņu, viņ�, lai atlīdzinātu, lika briedim izpeldēties naktī ezerā, kad ūdens virmoja mēnesnīcas sudrabā. Pēc peldē�anās ūdens gan notecēja briedim no muguras, bet skaistie, lāsumainie plankumi uz laiku laikiem palika, lai staltkāji greznotu.

Saņemot tre�o reizi vienu un to pa�u ziņu, Mēness beidzot noticēja. Sagaidījis rītu, tas parādījās pie debesīm kopā ar Sauli. Karstajā dienas vidū viņ� piemānījās pie slavenā dziednieka mājas, kur� tobrīd pēc pusdienām atpūtās. Brīni�ķīgā piestala atradās uz palodzes, bet uzticamais suns to sargāja. Tā kā spīdēja spo�a Saule, suns nesaskatīja bālo Mēnesi. Arī tā vāro smar�u viņ� nevarēja sajust, jo piestalas smar�a katrā ziņā to pārmāca.

Mēness �igli paķēra piestalu un metās prom. Suns, beidzot viņu pamanījis, dzinās pakal. Bet ne jau velti saka: �Nav viegli aizsniegt Mēnesi pat tad, ja esi pacēlies pirkstgalos.�

Vēl �obaltdien suns Trupenais neatlaidīgi seko Mēnesim, bet tas tagad pie debesīm parādās tikai naktī, kad visi gul. Ta�u notiek tā, ka Trupenais nakts vidū, lakstīgalas pogo�anas vai kaķa ņaudē�anas pamodināts, metas virsū zaglim, sagrābj to un mēģina norīt. Bet vai nu sunim norīt Mēnesi. Tas ir par lielu, un tāpēc Trupenais katru reizi to izspļauj atpakaļ debesīs. Un tad pakaļ skrie�ana sākas no jauna�

Lūk, tāpēc, iestājoties mēness aptumsumam, birmie�i saka: �Trupenais norijis Mēnesi.� Kad aptumsums beidzas, viņi saka: �Nu, rau, Trupenais atkal izspļāvis Mēnesi.�

Vecos laikos kādā ciematā dzīvoja divas māsas. Vienu sauca par Nokhudi, otru � par Nokhuvu. Jau agrā bērnībā viņām nomira māte, un kop� tā laika abas audzināja tēvs.

Māsām bija vecmāmiņa, vārdā Phi Na. Phi Na bija izdaudzināta burve, un viss ciemats no viņas baidījās un diez kā neieredzēja.

Vecmāmiņa no abām mazmeitām mīlēja tikai jaunāko � Nokhuvu, bet vecāko �- pat labprāt negribēja redzēt.

Katru reizi, kad Nokhudi mājās kļuva garlaicīgi, viņa devās uz upmalu, lai pabarotu savas divas iemīļotās zivtiņas.

Kamēr Nokhudi staigāja uz upi un, ar dziesmu pieaicinājusi zivtiņas, tās baroja, jaunākā māsa Nokhuva apdarīja mājas darbus. Viņa mīlēja savu vecāko māsu. Bet vecmāmiņai Phi Na nepatika, ka Nokhudi katru dienu iet uz upi pie zivtiņām un veltīgi iz�ķie� laiku.

�Zivtiņu dēļ Nokhudi mājās nekā nedara. Ja turpretī zivtiņu nebūtu, meitene strādātu� � tā pie sevis prātoja Phi Na.

Un viņa nolēma zivtiņas nobeigt. Bet to izdarīt paslepus nebūt nebija tik viegli, jo zivtiņas piepeldēja tikai tad, kad izdzirdēja Nokhudi balsi.

Kādu dienu Phi Na aizzagās meitenei pa pēdām un noklausijās, kā Nokhudi pieaicina zivtiņas.

Nokhudi, kā vienmēr, atnāca upmalā, apsēdās pie ūdens un sāka aicināt zivtiņas.

� Mana svītrainā skaistule! Mana mirdzo�ā zvaigznīte! Es atnesu jums ēdienu. A�i peldiet �urp pie manis!

Tiklīdz zivtiņas izdzirdēja Nokhudi balsi, tās ātri atpeldēja.

Phi Na labi iegaumēja Nokhudi vārdus.

Nako�ajā dienā viņa ieradās upmalā krietni agrāk par Nokhudi, piegāja pie ūdens un sāka aicināt zivtiņas, atdarinot Nokhudi.

Ta�u ne viena, ne otra zivtiņa neparādījās. Viņas labi pazina Nokhudi balsi.

Kad Phi Na saprata, ka zivtiņas neatpeldēs, jo balss pa�ai bija pārāk rupja, viņai iekrita prātā, ka jaunākās māsas Nokhuvas balss ir apbrīnojami līdzīga Nokhudi balsij. Vajadzēs likt, lai viņa pasauc zivtiņas.

Un viņa teica Nokhuvi:

� Vecmāmiņa grib redzēt zivtiņas, kuras baro mazmeitiņa. Ta�u uz manu balsi tās nerādās. Atnāc tu, mazmeitiņ, un pasauc.

Nokhuva, nenojautusi nekā ļauna, aizgāja Phi Na līdzi uz upmalu un pasauca zivtiņas.

Zivtiņas, izdzirdēju�as Nokhuvas balsi, nodomāja, ka saucēja ir Nokhudi, un peldēja uz krastu.

Kolīdz zivtiņas tuvojās malai, Phi Na sagrāba vienu no tām un sāka sist.

To pa�u brīdi upmalā ieradās arī Nokhudi, lai pabarotu zivtiņas. Ieraudzījusi, ka Phi Na sit zivtiņu, viņa iesaucās:

� O, Phi Na, Phi Na! Nenosit manu zivtiņu! Nenosit!

Viņa a�i izrāva no Phi Na rokām zivtiņu, ta�u bija jau par vēlu. Nokhudi sāka rūgti raudāt. Meitene gau�i pārdzīvoja �ādu Phi Na cietsirdību un negribēja vairs mājās atgriezties.

Otrai zivtiņai, kura bija palikusi dzīva, Nokhudi teica:

� �eit iu vairāk nedzīvo. Cilvēki ir kļuvu�i ne�ēlīgi. Ja tu te paliksi, arī tevi nobeigs. Labāk dodies pa upi uz leju, viņpus augstajiem kalniem, tur neviens tevi netraucēs. Arī es mājās vairs nedzīvo�u.

Zivtiņa tā arī izdarīja. Viņa aizpeldēja lejup pa upi uz mierīgākām vietām.

Līdz pat �im laikam nelielos strautos un mazās upītēs, kas tek starp kalniem un ielejām, dzīvo �īs zivtiņas.

Nokhudi paņēma beigto zivtiņu, uzkūra uguni un sāka cept. No zivtiņas pilēt pilēja tauki. Nokļuvu�i uz zemes, tauki ātri sacietēja un mazpamazām pārvērtās par akmeni. Tauki pilēja vienā pilē�anā, un �ajā vietā radās milzīgs akmens bluķis.

Nokhudi uzrāpās uz �ā akmens, bet tas kļuva lielāks un lielāks, līdz pārvērtās par augstu kalnu. Nokhudi visu laiku sēdēja uz �ī milzīgā zivs tauku kalna. Kad viņa piecēlās kājās un paskatījās uz aug�u, tad redzēja, ka kalns sniedzas līdz mēnesim.

�ajā brīdī dieviete � mēness sargātāja vaicāja Nokhudi:

� Kāpēc tu, meitenīt, uzrāpies uz �ā kalna un ieradies pie manis?

� O, mēness dieviete! � Nokhudi atbildēja. � Jūtos pārāk nelaimīga. Esi tik laba, atļauj man palikt pie tevis.

Mēness dieviete atbildēja:

� Es atļautu tev palikt. Ta�u es nedzīvoju mū�īgi. Katru mēnesi man jāmirst. Kad es nomir�u, tu būsi viena. Padomā � vai tev ir vērts te palikt?

Nokhudi atkal vaicāja:

� Labā mēness dieviete, pasaki � pie kā lai es palieku?

Mēness dieviete ar roku norādīja uz lietus mākoni un atbildēja:

� Rau, tur, uz mākoņa, dzīvo varenais un drosmīgais zibens. Palūdz, lai viņ� tevi pieņem.

Kad mākonis bija pavisam tuvu, Nokhudi pacēla roku un jautāja zibenim:

� O, zibeni! Palīdzi man! Vai tu neatļautu palikt pie tevis?

Zibens uzliesmoja un atbildēja:

� Tu, ; meitenīt, vari palikt pie manis, ja vien izturēsi stipro pērkonu, kas dārd un ārdās, kad es zibeņoju.

Nokhudi palika pie zibens, bet pēc mēne�a apprecējās ar viņa mazdēlu pērkonu.

Kādreiz viņa kopā ar vīru nokāpa uz zemes pa to pa�u kalnu, kas bija izveidojies no zivs taukiem, lai apciemotu savu tēvu.

Visu ciematu pārsteidza un satrauca vēsts, ka Nokhudi ieradusies ciemos pie tēva kopā ar varenā zibens mazdēlu pērkonu.

Phi Na apskauda Nokhudi un nolēma nobeigt gan mazmeitu, gan tās vīru.

Viņa zināja, ja abus paēdinās ar veca suņa gaļu, zudīs viss viņu dievi�ķais spēks. Ja jau tā, Phi Na nebija slinka, nosita vecu suni, izvārīja un ar tā gaļu sāka cienāt Nokhudi un viņas vīru.

Ta�u pērkons, ieraudzījis tādu cienastu, briesmīgi sadusmojās, paķēra sievu un kopā ar viņu atgriezās debesīs.

Viņi visu izstāstīja zibenim. Zibens vēl briesmīgāk sadusmojās, sagrāva kalnu, pa kuru Nokhudi bija uzkāpusi debesīs. Kalns sa�ķīda gabalu gabalos; līdz pat �im laikam karenu zemē mētājas lieli laukakmeņi � milzu kalna lauskas.

No �ī brī�a Nokhudi vairs nevarēja atgriezties pie cilvēkiem. Bet zibens vēl ilgi �ķiltin �ķīla baltus uguņus.

�etrus mēne�us vēlāk pēc Nokhudi lūguma tas beidzot aprima.

Pienākot laikam, kad Nokhudi ar pērkonu atgriezās no zemes, kur viņus bija apvainojusi vecā burve, katru gadu, kā stāsta, zibens to labi atceroties un atkal sākot dusmoties un ārdīties pa debesīm.

Kādā ciemā dzīvoja cilvēks, kuram bezgala patika kaitināt natu. Cieminieki viņu lūdza tā nedarīt, bet �is kā uzburts � to vien domā, kā atkal natu paķircināt. Ciema iedzīvotāji turēja godā savu aizstāvi natu un pienesa viņam dāvanas � dzīvas vistas. Ar katru dienu natam vistu skaits pieauga. Vistas �akli dēja, bet olām neviens nedrīkstēja ne pirkstu piedurt, jo tas piederēja natam.

Viendien cilvēkam, kuram patika ķircināt natu, sakārojās olu.

�Ja es tāpat aizie�u un atklāti no nata paņem�u olas, tad Cieminieki uz mani noskaitīsies,� viņ� nodomāja. �Ari nats var stipri sadusmoties un man atriebties.�

Tad cilvēks nolēma natu piemānīt. Izvārīja olu un ar to devās pie nata. Atnācis viņ� natam dziļi paklanījās un teica:

� O, lielais nat! Atļauj pārbaudīt, cik ola ir stipra, atļauj paņemt vienu no tavējām un iesist �ai te. Ja mana ola ieplīsīs, es to ziedo�u tev, ja tava � es to paņem�u sev.

Pēc tam viltnieks tik ņēma no nata olu pēc olas un sita tās pret savējo, katru reizi teikdams:

� Redzi nu, lielo nat, tava ola ieplīsa, es to paņemu sev.

Tā tas notika katru dienu, un katru dienu viltnieks aiznesa sev līdzi piecas, bet da�reiz pat desmit olas, līdz bija pievācis visas natam piedero�ās olas.

Tad viņ� izdomāja kaut ko citu, kā piemānīt natu. Nopirka tirgū gaili, kas paredzēts gaiļu cīņām, atnesa to un uzrunāja natu �ādiem vārdiem:

� Palaid, o, nat, savas vistiņas, lai pacīnās ar manu gailīti. Ja uzvarēs tava vista, ziedo�u tev gailīti, ja uzvarēs mans gailītis, tava vista piederēs man!

Tā pateicis, viltnieks izvilināja nata vistu un uzlaida tai savu gailīti. Nata vistas neviens nebaroja, visas bija vājas un vārgas; gailītis tās viegli pieveica katru dienu citu pēc citas. Bet gailī�a saimnieks vislabākā noskaņojumā paziņoja natam, ka vista pienākoties viņam kā uzvarētājam sacensībā. Drīz natam nebija vairs ne aklas vistas.

Viltnieks par to vien galvu lauzīja, kā vēl varētu natu saērcināt. Un izdomāja arī:

�Nats izgatavots no koka, tāpēc viņ� ūdenī negrimst. Tātad, ja es ar viņu noslēdzu derības, kur� var dziļāk ienirt, nats katrā ziņā zaudēs.�

Viltnieks no tuvākā kaimiņa aizņēmās piecdesmit monētu un atkal devās pie nata un viņu uzrunāja:

� O, visuvarenais! Saderēsim � kur� no mums dziļāk ienirs. Vai redzi �īs piecdesmit monētas? Ja uzvarēsi tu, es tās ziedo�u tavā labā, ja uzvarē�u es, tev būs tikpat daudz jāatmaksā man.

Tad viltnieks paņēma nata figūriņu un devās pie dīķa.

� Nu, ienirsim! �,viņ� teica un ar natu rokās pazuda zem ūdens. Tur pēc laiciņa cilvēks izlaida natu no rokām, un no koka izgrieztais nats uzpeldēja kā likts virs ūdens. Brītiņu pagaidījis, viltnieks iznira, ieraudzīja peldo�o natu un priecīgs iesaucās:

� Ahā, tu izniri ātrāk par mani, � tātad esi zaudējis! Tagad tu paliec man parādā piecdesmit monētas!

Tad viņ� aiznesa natu atpakaļ un nolika savā vietā, bet pats atgriezās mājās. Kad saule bija norietējusi, ciema vecākā mājā ieradās nats � pārģērbies viltnieks � un pārvērstā balsī runāja:

� Es saderēju ar kādu ciema iedzīvotāju, kur� no mums dzijāk ienirs ūdenī, un paspēlēju viņam piecdesmit monētas. Lūdzu, izsniedz �o naudu uzvarētājam.

Vecākajam vajadzēja no ciema iedzīvotājiem savākt �o summu un atdot viltniekam, kuram patika ērcināt natu. Tad ciema vecākais teica viltniekam:

� Lūdzu, uz priek�dienām ne uz ko nesaderi ar natu. Ja paklausīsi, mūsu ciema iedzīvotāji tevi katru dienu bez maksas pabaros ar gar�īgu ēdienu.

Tad �is cilvēks beidzot nomierinājās, vairāk natu nekaitināja, bet cieminieki katru dienu pēc kārtas �o bez maksas paēdināja ar gar�īgu ēdienu.

Sensenos laikos kādā ciemā dzīvoja visai nabadzīgi ļaudis � vīrs, sieva un viņu vienīgais dēls. Kad dēlam palika trīs gadi, kāds gudrais pareģoja, ka se�padsmit gadu vecumā viņ� kjū�ot karaļa znots.

Ļaudis par to runāja aizgūtnēm, un �īs valodas nāca ausīs karalim. Viņam tāds pareģojums nepavisam nebija pa prātam. Karalis gan izlikās, ka �ādas runas viņam biju�as nebiju�as, bet patiesībā zaudēja mieru un par to vien lauzīja galvu, ko vajadzētu darīt, lai meitu neapprecētu nabags.

Kādu dienu pārģērbies, lai viņu neviens nepazītu, karalis devās uz ciemu, kur dzīvoja puisēna vecāki, un ieradās viņu mājās. Teica vecākiem, ka viņu esot sūtījis pats karalis un vēlējis nopirkt no �iem dēlu. Nelaimīgais tēvs un māte no karaļa pavēles gan nobijās, ta�u savu dēlu negribēja atdot, turklāt viņi vienmēr atcerējās gudrā pareģojumu. Karalis ne�ēloja tēvam un mātei ne zeltu, ne sudrabu, ne dārglietas, bet puisēnu aizveda sev līdzi ar varu.

Kad notiku�o uzzināja gudrais, viņ� mierināja vecākus, sak. nekas nespēj aizkavēt nolemto, ja zēnam pareģots kļūt par karali, tad tas arī notik�ot.

Pa to starpu karalis iesēdināja puisēnu lielā �ķirstā un paslepus, lai neviena acs neredzētu, palaida �ķirstu straumē.

Ta�u puisēnam nebija lemts aiziet bojā. �ķirsts peldēja pa upi uz leju, un pēc neilga laika to panāca kāds kuģis. Kuģa saimnieks pavēlēja �ķirstu izzvejot. Kad to pacēla uz klāja un atvēra, visi tur ieraudzīja glītu puisēnu. Kuģa saimnieks paņēma viņu pie sevis un aprūpēja kā aud�udēlu.

Karalis bija tādā pārliecībā, ka puisēna sen vairs nav starp dzīvajiem. Reiz karalis apceļoja savu valsti un nejau�i apstājās ciemā, kur dzīvoja kuģa saimnieks. Sagadījās tā, ka puisēns, kur� pa �o laiku jau bija kļuvis iznesīgs jauneklis, ciemā pirmais pagadījās karalim acīs.

Karalim tūlīt likās, ka �is jauneklis ir līdzīgs zēnam, kuru viņ� kādreiz tika ielicis �ķirstā un palaidis upē. Karalis ņēmās izklau�ināt, un kuģa saimnieks vaļsirdīgi izstāstīja, ka viņ� atradis puisēnu �ķirstā, kas peldējis pa upi.

Karalis jutās pārsteigts, uzzinot, ka puisēns nav aizgājis bojā. Neko neteicis un neizrādījis savu pārsteigumu, viņ� atkal sāka prātot, kā tālāk rīkoties. Tad karalis piedāvāja kuģa saimniekam daudz naudas, ja viņ� atdo�ot savu aud�udēlu. Saimnieks piekrita.

Karalis paņēma jaunekli sev līdzi un deva viņam �ādu rīkojumu:

� Te būs vēstule. Ņem to, aiznes uz pili un tur vēstuli atdosi karalienei.

Vēstule karalis pats ar savu roku bija rakstījis: �Jauneklis, kar� atgādās �o vēstuli pili, nolemts nāvei.�

Jauneklis paņēma vēstuli un devās uz pili. Ceļ� veda garām daudziem ciemiem, un kādā no tiem viņ� nolēma apstaties un pārnak�ņot. Iegāja ceļmalas mājā, kur dzīvoja vientuļa vecenīte.

Vecenītei jauneklis bija pa prātam, un viņa teica:

� Mūsu ciems, dēliņ, nav tāds kā citi. �e dzīvo laupītāji. Ja te nejau�i ieklīdīs sve�inieks, tam plāni klāsies. Ne tikai pēdējo skrandu tev novilks, bet vēl piekaus līdz nāvei. Labāk gan nepaliec �eit, bet paejies to gabaliņu līdz nākamajam ciemam.

Jauneklis bija tā noguris, ka nespēja kājas pavilkt, par tālāk ie�anu ne domāt negribēja.

� Lai notiek kas notikdams! � viņ� atbildēja vecenītei.

� Atļauj man pārnak�ņot tepat.

Nolika sev blakus karaļa vēstuli, tūlīt pat laidās gar�ļaukus un aizmiga.

Kad satumsa, laupītāji klāt gan. Ne vārda neteiku�i, tie metās pie guļo�ā jaunekļa, ta�u pirmo viņi ieraudzīja vēstuli blakus gulētājam. Laupītāji vēstuli pievāca un izlasīja. Uzzināju�i, ka karalis pavēl �o jaunekli nogalināt, laupītāji vēstuli saplēsa sīkās driskās, bet tās vietā atstāja citu vēstuli. Uzrakstīja, atdarinādami karaļa rokrakstu: �Jauneklis, kur� atnesīs �o vēstuli, jāapprecina ar mūsu meitu.�

Otrā rītā jauneklis a�i pielēca kājās, paņēma vēstuli, kura atradās turpat, kur vakar nolikta, pateicās vecenītei par naktsmājām un devās tālāk ceļā. Drīz viņ� sasniedza pili un nodeva karalienei vēstuli.

Karaliene izlasīja vēstuli, sapulcināja savus padomniekus un paziņoja, ka pēc karaļa pavēles princese jāizprecina jauneklim, kur� ieradies pilī ar vēstuli. Savīk�a varenas kāzas. Princese jaunekli iemīlēja no pirmā acu uzmetiena.

Drīz atgriezās karalis un uzzināja, ka meita izdota par sievu jauneklim, nabadzīgu ļau�u dēlam.

Karalis nevarēja savu znotu ieraudzīt un domāja: �Tik un tā par karali tu, kankarbiksi, netiksi!� Viņ� i neiztincināja, kā tas noticis, ka princesi apprecināju�i ar jaunekli, kuru viņ� bija pavēlējis nogalēt, bet kala tikai plānus, ka znotu dabūt pie malas.

Tie�i �ajā laikā valsti parādījāt briesmīgs un ļauns nats. Un karalis nolēma sūtīt savu znotu, lai viņ� atnestu �ā nata trīs zelta matus.

Jauneklis noklausījās karaļa pavēli un devās pēc nata matiem. Ceļā viņam nācās iet garām ne vienam vien ciemam. Kādā ciemā sargs viņu apturēja un sāka iztaujāt, kā viņu saucot un uz kurieni iedams. Jauneklis nekā neslēpa, izstāstīja jo sīki savu dzīves stāstu. Sargs noklausījās un ievaicājās:

� Varbūt zini, kālab mūsu ciematā izsīcis avots? Vienmēr no tā plūda ūdens, bet tagad stāv sauss, un neviens nezina, kāpēc tas tā.

Tūlīt atbildēt sargam viņ� nevarēja.

� Kad nāk�u atpakaļ, palīdzē�u, � jauneklis apsolīja.

� Bet tagad atļauj man iziet cauri jūsu ciemam.

Sargs atļāva, un jauneklis devās tālāk.

Ceļā viņam gadījās vēl kāds ciems. Arī �eit ciema sargs izvaicāja, kas viņ� tāds, no kurienes nāk un kurp dodas. Jauneklis atkal visu pastāstīja, un sargs ievaicājās:

� Varbūt zini, kālab vairs nedod zelta augļus koks, kas aug mūsu ciemā? Netiekam gudri, kāpēc gan tā.

Jauneklis sargam nosolījās palīdzēt atpakaļ nākot un lūdza tagad viņu izlaist cauri ciemam. Sargs viņam to atjāva, un jauneklis devās tālāk.

Pa ceļam viņ� gāja garām upes pārceltuvei, trn viņu apturēja laivinieks.

� Paklausies, � pārcēlājs teica. � Esmu nabaga cilvēks, un man sen apnicis �is darbs. Varbūt tu zini, kā man tikt no tā vaļā?

Jauneklis nevarēja laiviniekam tūlīt atbildēt, bet nosolījās palīdzēt atpakaļceļā.

Tā, daudz rei�u apstādamies, jauneklis beidzot sasniedza vietu, kur mitinājās ļaunais nats.

Nata tobrīd nebija mājās. Pagalmā sēdēja tikai veca vecenīte, kurai piemita spējas nolasīt cilvēku domas. Viņa tūlīt noprata, kāpēc jauneklis te atnācis. Jauneklis vecenītei iepatikās, un viņa nolēma tam palīdzēt. Lai nats, atgriezies mājās, nevarētu jauneklim nodarīt neko ļaunu, viņa to pārvērta par skudru.

Drīz no tālām aizjūras zemēm pārradās nats. Viņ� tūlīt sāka kliegt:

� Te jūtama cilvēka smaka! Kālabad �is te nācis?

� Tā tev tikai liekas, � atbildēja vecenīte, kura laipnajam jauneklim vēlēja tikai labu. � Vai nu kāds cilvēks iedro�inātos �e savu kāju spert?

Ļaunajam natam i prātā nenāca, ka vecenīte viņu varētu mānīt. Ne vārda vairāk neteicis, viņ� tūlīt laidās slīpi un aizmiga, nolicis galvu vecenītei uz ceļiem.

Vecenīte, jaunekli jau ieraugot vien, zināja, kāpēc viņ� te bija ieradies. Kad nu nats aizmiga, viņa tam a�i izrāva no galvas zelta matu. Ļaunais nats, tikko iekritis dziļā miegā, lielās bailēs pielēca kājās.

� Kāpēc tu man izrāvi matu?

� Gribēju tev �o to pajautāt, � vecenīte atbildēja. � Es iesnaudos, un man rādījās, ka kādā ciemā izsīcis avots. Vai tu nezini, kālab tā?

Nats, dzirdētajam noticēdams, teica:

� �ajā ciemā liela varde uztupusies uz akmens, no kura apak�as izplūst avots. Kamēr �ī tur tupēs, ūdens nebūs. Avots sāks atkal plūst, ja vardi aizdzīs.

Nats no jauna aizmiga, bet jauneklis skudras izskatā dzirdēto lika aiz auss.

Brītiņu pagaidījusi, vecenīte izrāva natam no galvas otru matu. Nats atkal trakās bailēs pielēca kājās, bet vecenīte viņu nomierināja, teikdama:

� Es tev gribēju pavaicāt par koku kādā ciemā. �im kokam vienmēr ienācās zelta augļi, bet tagad tas stāv tuk�s. Vai nezini, kāpēc?

� Kā gan citādi � zinu, � nats atbildēja. � Zem �ī koka saknēm �urka ierīkojusi sev alu. Ja �urku padzīs, kokā atkal ienāksies zelta augļi.

Nats no jauna iemiga, bet jauneklis skudras izskatā teikto labi iegaumēja.

Tagad vēl vajadzēja dabūt tre�o zelta matu, un vecenīte labu bridi gaidīja. Kad nats atkal krāca cietā miegā, vecenīte izrāva arī �o matu. Ta�u nats pamodās, kā dzelts uzlēca aug�ā un jautāja, kāpēc viņa tā darījusi.

� Es nosapņoju, � vecenīte atbildēja, � ka uz upes laiviniekam apnicis būt par pārcēlāju. Tāpēc es tevi modināju, lai pavaicātu, kā viņam rīkoties.

� Gau�i vienkār�i � jāatdod kādam sava laiva un airis, � nats teica. � Vīrs, kas tos saņems, kļūs par pārcēlāju, bet �is būs brīvs.

Jauneklis, pārvērsts par skudru, uzmanīgi noklausījās nata un vecenītes sarunu un dzirdēto paturēja prātā. Otrā rītā, gais�mai svīstot, nats aizgāja, bet vecenīte skudru pārvērta atkal par cilvēku. Viņa tam iedeva trīs nata matus un palaida uz mājām.

Jauneklis devās atpakaļ pa to pa�u ceļu, pa kuru bija nācis. Pirmo viņ� sastapa laivinieku un izstāstīja, kas būtu jādara, lai atbrīvotos no pārcēlāja darba. Pēc tam nonāca ciemā, kur koka zaros vairs nebrieda zelta augļi, un pateica ciema sargam, kas te jādara. Tuvojoties dzimtajai vietai, viņam atkal vajadzēja iet cauri ciemam, kur bija izsīcis avots. Viņ� sargam pateica, ka jāpadzen lielā varde, kura tup uz akmens, no kura apak�as izplūst avots.

Beidzot jauneklis atgriezās karaļa pilī ar nata trim zelta matiem. Karalis pabrīnījās, ka znotam izdevies iegūt ļaunā nata trīs zelta matus. Karalis ņēmās jaunekli iztaujāt, kā viņ� ieguvis �os matus, bet �is nedomāja patiesību atklāt. Viņ� karalim melsa, ka matus savācis upmalā pie pārceltuves.

Karalis noticēja, un pats steidzīgi devās turp. Viņ� bija pārlieku mantkārīgs un nolēma, tāpat kā znots to teicās darījis, sameklēt upmalā zelta matus � tikai krietni vien vairāk.

Pie pārceltuves karalis sastapa laivinieku.

� Vai tu neesi �e manījis zelta matus?

Laivinieks gan pirmo reizi par tādiem dzirdēja, bet to neizrādīja.

� Ņem tik manu laivu un airi, � viņ� atvēlēja, � un pabrauc uz aug�u pa upi. Tur jau tādi mētājas.

Laivinieks � kur tas laiks! � to vien bija gaidījis, lai varētu kādam atdot laivu un airi!

Karalis iesēdās pārcēlāja laivā, paņēma airi un aizīrās meklēt zelta matus. Viņ� pat nenojauta, ka no �ā brī�a viņam būs lemts uz laiku laikiem kļūt par pārcēlāju.

Karalis pilī vairs neatgriezās, un visi atzina jaunekli par jauno karali. Kop� tā laika nabadzīgo ļau�u dēls sāka taisnīgi pārvaldīt valsti kopā ar sievu princesi. Savus vecākus jauneklis neaizmirsa, ataicināja viņus dzīvot pili, ietērpa dārgās drānās un vecumdienās labi aprūpēja.

Kādā me�a ciematiņā reiz dzīvoja veca un nabadzīga sieviete. Viņai bija skaista un tikumīga meita. Tāpēc viņu nosauca par Nomua, kas nozīmē �tā � ar tīro dvēseli�.

Parasti māte strādāja rīsa lauka, bet meitene palika mājās un apdarīja mājas darbus.

Katru vakaru ar spainīti rokās viņa nokāpa lejā pie strauta, lai iesmeltu ūdeni. Meitenei ļoti patika savs mazais spainītis. Iesmēlusi ūdeni, Nomua nolika spainīti nomaļākā vietā krūmos, lai kāds klaidonis to neaiznestu. �o spainīti bija taisījis meitenes tēvs, tāpēc tas viņai bija tik dārgs. Viņa nesauca to citādi kā vienīgi par �zelta spainīti�, kaut tas bija meistarots no visparastākā bambusa.

Meitenei nepatika, kad kaimiņi taujāja:

� Kas tev iedeva �o bambusa spainīti?

Ta�u pa prātam bija vaicājums:

� Ei, Nomua, kur tu dabūji savu zelta spainīti?

Meitene bija pieķērusies savam mazajam spainītim.

Reiz, paņēmusi spainīti, meitene nokāpa pie strauta pēc ūdens. Straume tobrīd bija spēcīga. Tikko meitene iesmēla ūdeni, spainītis izslīdēja viņai no rokām un aizpeldēja lejup pa straumi.

Meitene līdz jostasvietai Iebrida ūdenī un mēģināja spainīti noķert. Bet tas viņai neizdevās. Spainītis tika pārāk ātri nests uz leju. Meitene izrāpās no ūdens un sāka rūgti raudāt. Tad viņai ie�āvās prātā: �Spainītis tak var aizķerties aiz koku zariem strauta līkumā, tur es varbūt to atrastu.�

Meitene sāks skriet straumi lIdzi. Viņa jau skrēja krietnu laiku, bet spainītis joprojām nebija manāms. Viņai ceļā gadījās apdedzis celms.

� Ei, vectētiņ, � meitene uzrunāja celmu, � vai tu neesi redzējis manu spainīti? To satvēra straume un aizrāva sev tidzi, tikko es biju iesmēlusi ūdeni. Ja tiki redzējis, tad pasaki| mīļo vectētiņ!

� Redzēju tavu spainīti, � celms atbildēja. � Tas ir aiznests tālu. Ja tu, mazmeitiņ, ātri skriesi, varbūt pagūsi to noķert.

� Paldies, vectētiņ, � Nomua pateicās celmam. � Atļauj man iet tālāk. Vai var tev pāri pārkāpt vai labāk apiet apkārt?

� Dari, kā nu pati zini, mazmeitiņ1 . Ja velies, kāp pāri, ja velies, ei apkārt.

Pieklājīga un labsirdīgā meitene neuzdrīkstējās kāpt pāri celmam, bet apgāja tam apkārt.

Meitene, ledaina gar upes malu, nonāca dziļā me�ā, bet spainītis joprojām nebija redzams. Ceļā viņai gadījās apdegu�a bambusa sakārnis.

� Ei, vettētiņ, bambusa sakārni, � meitene laipni uzruna ja, � vai tu neesi redzējis manu zelta spainīti?

� Ka ne, redzēju spainīti, � sakārnis viņai atbildēja.

� Zinājis, ka tas tavējais, būtu to izzvejojis. Skrien tik ātrāk gar strautu, varbūt pagūst to noķert.

� Paldies, vectētiņ, � meitene teica, � Vai varu tev pāri pārkāpt vai labāk apiet apkārt?

� Kā vēlies, mazmeitiņ, � atbildēja bambusa sakārnis.

� Ja velies, kāp pāri, ja vilies, ej apkārt.

Pieklājīgā meitene kautrējās kāpt pāri sakārnim, viņa ap~gāja tam ar likumu un devās tālāk.

Jau bija satumsis, kad viņa tznāca me�a klajumiņā. Te dzīvoja kada burve. Meitene apvaicājās, vai viņa nebūtu redzējusi zelta spainīti. Burve atbildēja:

� Redzēju spainīti, meitenīt. Gāju uz strautu pēc ūdens, skatos � tos peld. Izvilku un atnesu uz māju. Ja tas ir tavs � dabūsi. Varbūt zini, es �eit dzīvoju viena, un man ir pārlieku garlaicīgi. Paliec pie manis pa nakti, bet rīt es tevi, mazmeitiņ, ar visu spainīti palaidī�u uz māju.

To dzirdrt, meitene kļuva priecīga. Meitene vecajai sievai, kura notvērusi viņas iemīļoto spainīti, no sirds pateicās un piekrita pārgulēt te nakti. Burve aizveda meiteni uz māju un pabaroja ar gar�īgu ēdienu. Lādzīgā un laipnā meitene burvei iepatikās.

Vēlu vakarā burve aizdedzināja koka eļļas gaismekli un lūdza, lai meitene viņai izsukājot galvu. Nomua kvēpenes gaismā to izdarīja jo rūpīgi. Redzēdama meitenes centību, burve bija apmierināta.

Agri no rīta vecā tieva uzmodināja meiteni, iedeva ceļam līdzi ēdamo, bet spainiti piebēra pilnu ar zelta naudu. Tā burve pavadīja meiteni atpakaļceļā.

Nomua priecīga devāt uz māju, Ejet viņa dziedāja jautru dziesmiņu. Dziesmiņa bija gau�i vienkār�a:

Ai, burve, labā me�a māt,

no tavat rokat devīgās

ir zelta spainītis man dots!

No sirds tev mīļi pateicos.

Drīz meitene nonāca pie apdegu�ā bambusa sakārņa un pastāstīja, ka atradusi spainīti. Tas viņai iesvieda spainīti da�as sudraba monētas, bet vecais celms iemeta spainitī pilnu sauju ar rubīniem.

Priecīga un laimīga meitene pārnāca mājās.

Drīz visi cieminieki zināja, cik labi viņai veicies. Nomuai kaimiņos dzīvoja kāda cita meitene. Tā bija skaudība un nenovīdīga. Lai tiktu pie bagātības, viņa nolēma rīkotiet tāpat kā Nomua.

Arī viņa nokāpa pie strauta un tī�uprāt palaida straumē savu tpainiti, bet pēc tam skrēja tam pakaļ gar malu, Ceļā viņa sastapa apdegu�o celmu.

� Vai tu, vecais, neesi redzējis manu spainīti? � viņa jautāja.

Celms atbildēja, ka spainītis aizpeldējis lejup pa straumi.

� Vai varu tev pārkāpt pāri vai labāk apiet apkārt? � meitene jautāja.

� Kā pati zini, tā dari. Ja vēlies, kāp pāri, ja vēlies, ej apkārt, � celms atbildēja.

Meitene pārlēca pāri celmam un joza tālāk.

Pēc tam viņa ieraudzīja bambusa sakārni un vaicāja, vai �is neesot manījis strautā spainīti. Sakārnis atbildēja, ka redzējis gan.

� Vai es varu tev pārkāpt pāri vai labāk apiet apkārt? � meitene jautāja.

� Dari, kā pati zini. Ja vēlies, kāp pāri, ja vēlies, ej apkārt, � sakārnis teica.

Meitene pārlēca pāri sakārnim un joza tālāk.

Drīz viņa sasniedza me�a klajumiņu, kur mita burve. Meitene burvei taujāja, vai �ī neesot redzējusi viņas spainīti.

� Redzēju tavu spainīti, mazmeitiņ, � vecā sieva atbildēja. � Es to pārnesu mājās. Man �eit vienai pārlieku garlaicīgi. Pārguli nakti pie manis, rītrītā dabūsi savu spainīti.

Vakarā burve aizdedzināja koka eļļas gaismekli un teica:

� Man dikti niez galva. Izsukā to!

Meitene ņēmās sukāt burvei galvu. To viņa darīja negribīgi un nevī�īgi. Plēsa matus vienā plē�anā, ja bija kaut drusciņ savēlu�ies. Burvei gau�i sāpēja, un viņa uzbrēca, lai ātrāk beidzot.

Nākamajā rītā sadusmotā burve ielika spainītī indīgas �ūskas un aizvadīja meiteni uz mājām.

Meitene, nekā nenojautusi, priecīga devās projām. Viņa bija pārliecināta, ka spainītis ir piebērts ar zelta naudu. Un ejot viņa uzvilka jautru dziesmiņu:

Daudz mantu vecenītei,

bet prāta dots tai ļoti maz;

To veikli piemānī�u

un atlēks arī man kaut kas!

Atpakaļceļā viņa gāja garām bambusa sakārnim, un tas spainītī iemeta akmeņus. Bet vecais celms iesvieda pāris skorpionu.

Drīz meitene sasniedza ciematu. Visiem dzirdot, viņa izlielījās, ka nule esot kļuvusi bagāta. Ta�u spainītī pati nebija ne aci iemetusi. Kad iegāja mājā, tūlit noņēma spainītim vāku un cerēja, ka no tā birs zelts un sudrabs. Ta�u no spainī�a izvēlās �ūskas un skorpioni un sakoda mantrausīgo meiteni līdz nāvei.

To uzzināju�i, cieminieki daudz sprieda un pārsprieda, līdz nosprieda, ka katrs cilvēks jau saņemot to, ko pats pelnījis.

Sensenos laikos kādā nomaļā ciemā dzīvoja puisis. Viņ� dikti labi �āva ar loku un varēja trāpīt acī putnam, kas pa krietnu gabalu tupēja augsta koka galotnē. Tāpēc arī kaimiņi viņu iesauca par �āvēju.

Viņ� pats uzskatīja, ka ir vienīgais, kas tā prot �aut, un nolēma paklejot pa pasauli, parādīt citiem savu māku. Tā varētu, sak, sev iztik�anu nopelnīt un kļūt pat bagāts. Viņ� paņēma līdzi loku, bultas un devās uz galvaspilsētu. Ceļā satika līkām kājām cilvēku, kas gāja, balstīdamies uz bambusa nūjas.

� Uz kurieni tad nu klundurē? � �āvējs taujāja.

� Bet tu uz kurieni? � savukārt taujāja līkkājis.

� Esmu ceļā uz galvaspilsētu, gribu parādīt savu māku loka �au�anā. Visā zemē nav otra, kas �autu trāpīgāk par mani. Gribu ar loka �au�anu nopelnīt sev iztiku. Ja zini uz galvaspilsētu ceļu, parādi man to.

� Draugs, arī es eju meklēt laimi, � līkkājis atbildēja.

� Manu vārdu tu dro�i vien būsi dzirdējis. Mani sauc par Skrējēju. Kaut arī man ir līkas kājas, ta�u tās skrien ātrāk par vistaisnākajām un visslaidākajām kājām. Es skrienu nepasakāmi � kolīdz metos skriet, tā vairs nespēju apstāties. Es varu vienā dienā pārkļūt pāri kalnu grēdai un traucos tik ātri, ka kājas tik tikko skar zemi. Bet �obrīd es dodos uz galvaspilsētu. Tur būs skrie�anās sacensības. Iesim abi kopā!

Tā viņi arī nolēma � parādīt galvaspilsētā savu prasmi loka �au�anā un skrie�anā. Ja nu izdodas kļūt vēl bagātiem, tad viņi atgriezīsies dzimtajā pusē un varēs dzīvot mierīgi un laimīgi.

Tā sarunādamies, viņi nonāca līdz mazam ciemam. Bija karsts laiks, un saule svelmēja. Abi jutās noguru�i, un viņus njocīja slāpes. Nolēma ieiet tuvākā mājā, lai padzertos ūdeni.

Te viņi ieraudzīja savādu vīru. Tam galvā bija liela platmale, kas pīta no bambusa atvasēm. Tādas platmales parasti uzliek, kad dodas ceļā, lai paglābtos no svelo�ās saules. Kad draugi iegāja, saimnieks tikai nedaudz, atstūma platmali, lai labāk dzirdētu, un teica:

� Labdien, ceļinieki, kurp tad steidzaties tādā sveloņā? Dro�i vien esat dikti noguru�i, sēdieties un daudzmaz atvelciet elpu manā mājā!

Abi iepriecināti iegāja iek�ā un palūdza saimniekam ūdeni. Tas iesmējās un atteica:

� Es neturu mājā ūdeni. Zinu, ka ir patīkami karstā laikā atveldzēties ar aukstu ūdeni. Ta�u man tas nav vajadzīgs. Es nekad negribu dzert. Citi cilvēki cie� slāpes, bet man nekad nav karsti. Uzliekot galvā �o platmali, mani nemoka ne slāpes, ne nomāc karstums, kļūst viegli un patīkami. Tāpēc es nekad nenoņemu savu dārgo platmali. Ja maniem draugiem iegribas dzert � es viņiem īsu brītiņu uzlieku galvā �o platmali.

Saimnieks noņēma platmali un pasniedza to viesiem. �āvējs uzlika platmali, un viņam kļuva vēsi. Arī dzert vairs negribējās. Pēc tam viņ� padeva platmali Skrējējam, un arī viņ� tobrīd sajuta vēsumu.

�āvējs uzaicināja saimnieku pievienoties viņiem un kopā doties uz galvaspilsētu, lai tur ļaudīm parādītu platmales brīni�ķīgās spējas. Platmales īpa�nieks ar prieku piekrita. Tagad viņi bija trīs. Gāja un savā starpā jautri sarunājās.

Drīz visi trīs nonāca pie kalnu pārejas. Tur viņi sastapa apbrīnojami stipru cilvēku. Viņ� stāvēja me�a malā un rāva no zemes laukā resnus kokus. Stiprinieks kokus rāva ar kailām rokam. Tas bija neparasti spēcīgs vīrs, tāpēc �ie trīs Viņu uzaicināja iet kopā uz galvaspilsētu. Stiprinieks bija ar mieru un gāja viņiem līdzi.

Tagad viņi jau bija �etri. Pa ceļam visi nolēma atpūsties un apsēdas zem augsta, kupla koka.

Pēk�ņi no tuvākā paugura atbrāzās tāda viesuļvētra, ka gandrīz visus �etrus aizrāva līdzi. Tā nebija parasta vētra, kādu gadījies �ad un tad pieredzēt. �oreiz likās, ka kāds pūstu divās milzīgās caurulēs. Pat koks, zem kura sēdēja ceļinieki, salīgojās, un, lai tas nenogāztos, �iem nācās to atbalstīt ar pleciem.

Viesulis aizvien pieņēmās un pieņēmās. Liels bija ceļinieku pārsteigums, kad, paskatīju�ies uz paugura pusi, no kurienes brāzās vētra, viņi ieraudzīja savādu cilvēku. Pie katras izelpas spēcīgs viesulis rāvās laukā no viņa abām nāsīm. Kamēr viņi nopētīja �o vīru, vētra pēk�ņi pierima. Vīrs a�i noskrēja no paugura un satraukts teica:

� Labadiena, vīri! Es jūs netiku pamanījis un tāpēc elpoju ar pilnu krūti. Ja būtu zinājis, ka kāds �eit sē�, nekādā gadījumā nebūtu to darījis. Piedodiet man! Jums laikam liekas, ka esmu slikts cilvēks. Tā nu nav. Tikai es nedrīkstu elpot ar pilnu krūti, tad saceļas viesulis. Cieminieki lūdz mani apvaldīt elpo�anu, lai �iem nenodarītu ļaunu. Kad man uznāk vēlē�anās paelpot ar pilnu krūti, aizeju uz lauku vai me�u, bet ciemā ta elpot neuzdro�inos. Arī pa�laik biju iznācis klajumā, lai brīvi paelpotu. Jūs pamanīju tikai tad, kad nokāpu no paugura.

Tad platmales īpa�nieks � Platmalnieks � uzaicināja �o vīru nākt kopā ar viņiem uz galvaspilsētu. Viņ� teica:

� �āvējs veiklāk par visiem �auj ar loku. Skrējējs sacensībās uzvarēs kuru katru sāncensi. Platmalnieks pierādīs, ka viņu nebaida karstums. Stiprinieks pacels pat ziloni. Tevi no�sauksim par Viesuli. Nu esam jau pieci un, ja katrs pratīsim parādīt to, ko protam, tad izkulsimies no nabadzības un kļūsim bagāti.

Viesulis priecīgs piekrita: viņ� nepavisam negribēja dzīvot ciemā, kur neļāva ar pilnu krūti elpot.

Tā nu visi pieci devās ceļā. Nonāku�i galvaspilsētā, viņi apmetās kādas vecenītes mājā pilsētas nomalē. Viņi vecenītei palīdzēja visos darbos. Stiprinieks nesa graudus no rīsa lauka. �āvējs un Platmalnieks pļāva, Skrējējs lobīja rīsu, bet Viesulis ar savu vareno elpu to izvētīja.

Vecenīte par saviem palīgiem nespēja vien nopriecāties un vēlēja viņiem laimi. Kādu dienu viņi izdzirdēja gonga skaņas, kas atskanēja pilsētā. Vecenīte zināja teikt, ka tur skanot karaļa gongs.

� Karaļa meita ir nepārspējama skrējēja. Viņai patīk sacensties skrie�anā, un, ja viņa ar kādu iet skrieties, tad izlai� savus matus un �aujas kā bulta. Viņa jo� a�āk par visstraujāko kumeļu! Tāpēc karalis pavēlējis izziņot, ka tas, kur� skrie�anā princesi uzvarē�ot, kļū�ot viņas vīrs. Līdz �ai dienai nevienam pa�am nav laimējies princesei tikt līdzi; aizskriet garām � nav ko sapņot, � stāstīja vecenīte.

�āvējs teica Skrējējam:

� Pienākusi reize, lai tu parādītu, ko spēj. Neaizmirsti tikai mūs, kad kļūsi karaļa znots.

Skrējējs, daudz nedomādams, palūdza, lai vecenīte aiziet uz pili un paziņo karalim, ka viņ� vēlas piedalīties sacensībās. Vecenīte, nezinādama Skrējēja apbrīnojamās spējas, ceļā uz pili satraucās.

Galminieki viņu pavadīja tie�i pie karaļa. Vecenīte pastāstīja, ka viņas mājā dzīvojot puisis, kur� vēloties sacensties ar princesi. Viņ� gan esot līkkājis, ta�u apgalvojot, ka skrienot ātrāk par citiem. Karalis briesmīgi noskaitās.

� Te kāds līkkājains kroplis, � viņ� uzkliedza, � sadomājis mēroties ar manu meitu! Nedzirdēta nekaunība! Ņu labi, esmu ar mieru. Lai tavs līkkājis parāda, ko �is spēj. Ja viņ� manu meitu nenoskries, tad kopā ar viņu mirsi i tu, i visi tavi mājas ļaudis. Lai tavs kroplis ierodas pilī rīt no rīta. Tā arī pasaki tam nekauņam!

Vecenīte nobēdājās, ka viņus visus sagaida dro�a nāve. Pārnāca mājās ne dzīva, ne mirusi. Skrējējs viņu uzklausīja un iesmējās:

� Saimniecīt, tu jau nezini, kā es skrienu. Es varu princesi uzvarēt kau�u simt rei�u pēc kārtas, �viņ� mierināja vecenīti.

Nākamajā dienā agri no rīta Skrējējs, ieradās sacensību vietā. Gar� gabals bija jānoskrien līdz galamērķim, kuru tālumā tikko varēja samanīt. Pārējie �etri draugi izvietojās gar visu ceļa malu un sāka gaidīt. Sacensības bija neparastas. Katram skrējējam uz galvas bija jānotur trauks ar ūdeni. Ja kaut pilīte izlija, skrējējs skaitījās zaudētājs, tas nekas, ka bija jozis ātrāk par citiem.

�os noteikumus karalis paziņoja pirms pa�a sacensību sākuma. Atskanēja gongs. Līkkājis Skrējējs strauji metās uz priek�u un aizbrāzās kā zibens. Tikko viņ� gatavojās �ķērsot pauguru, kad tālu aizmugurē pamanīja princesi. Skrējējs īsti labi to nesaskatīja un nolēma: �Es tik un tā skrienu ātrāk nekā viņa. Brītiņu pagaidī�u, lai princese pieskrien tuvāk, tad redzē�u, vai viņa ir skaista.� Skrējējs nocēla no galvas ūdens trauku un izstiepās gar�ļaukus zem koka, zem galvas palika koka kluci. Te viņu pārmāca snaudiens; un viņ� ieslīga saldā miegā.

Princese skrēja, cik ātri vien spēja, pūļu netaupīdama. Pēc brītiņa viņa atkļuva pie guļo�ā Skrējēja. Princese iespēra ar kāju ūdens traukam, to apgāza un strauji metās tālāk. Bet Skrējējs gulēja, kā gulējis. Tad �āvējs uzvilka loku un raidīja bultu koka klucim, kas Skrējējam atradās pagalvī. Klucis tika izsists gulētājam no galvas apak�as un aizvēlās.

Nu pamodās Skrējējs, paskatījās uz trauku un redzēja, ka tas ir tuk�s. Tad viņ� sev priek�ā ieraudzīja princesi, kura jau tuvojās mērķim. Skrējējs paķēra trauku, milzīgiem lēcieniem sasniedza strautu, piesmēla ūdeni, diedza tālāk un aizjoza princesei garām.

Karalis nezināja, aiz kauna kur dēties, ka viņa varenā meita zaudēja nez kādam tur līkkājim. Lai par karali nesmietos, viņ� nolēma meitu Skrējējam par sievu neatdot, bet piecus savādniekus sagūstīt un uz sārta dzīvus sadedzināt.

Pēc karaļa pavēles apsardze sagrāba visus piecus vīrus, piesēja pie stabiem un apkārt sakūra uguni. Sārti liesmoja, ta�u Platmalnieku un pārējos �etrus uguns neskāra. Viņi pēc kārtas uzlika burvju platmali un atradās it patīkamā vēsumā.

Kad dienas beigās ieradās apsardzes vīri, lai savāktu sadedzināto kaulus, viņi ieraudzīja, ka draugi jautri triec un pļāpā, sēdēdami sārta vietā. Apsardzes vīri pārbijās un redzēto paziņoja karalim. Karalis pavēlēja visus piecus atvest uz pili.

� Kāpēc jūs ieradāties manā pilsētā? � viņ� jautāja.

Tad vecākais no viņiem, �āvējs, atbildēja:

� Jūsu augstība, mēs atnācām �urpu, lai parādītu savu māku un nopelnītu naudu iztikai.

� Labi, karalis teica, � ja tā, ņemiet no manas kases tik daudz zelta, cik spējat panest, un ejiet savu ceļu.

� Es jau no sākuma nemaz nekāroju princesi sev par sievu, � atbildēja Skrējējs. � Tagad, ja nu mēs saņemsim nedaudz sudraba un zelta, ir pavisam labi. Es neko neiebilstu.

� Valdniek, � Stiprinieks piebilda, � mēs neiesim visi ņemt no tevis zeltu. Paņem�u es viens, bet tad to sadalīsim savā starpā.

Karalis nodomāja: �Kaut ar �iem te bija ne mazums rai�u, tomēr tādi lādzīgi pui�i!� Un pavēlēja atvērt dārgumu krātuvi un atļāva Stipriniekam paņemt tik daudz sudraba un zelta, cik viņ� spēs aiznest. Stiprinieks kā jau stiprinieks paņēma milzīgu maisu un sāka to pildīt ar zeltu un dārglietām, tā nu karaļa mantnīca kļuva manāmi tuk�āka. Ta�u maiss joprojām vēl nebija pilns. Beidzot Stiprinieks iztuk�oja visu dārgumu krātuvi, uzvēla maisu plecos un kopā ar pārējiem �etriem devās atceļā uz mājām.

Karalis sūtīja viņiem pakaļ veselu karapulku, lai �os piecus pieveiktu. Pamanījis tuvojamies karavīrus, Viesulis sāka pūst no visa spēka, un karapulks pajuka kā putekļi.

Bet pieci draugi sadalīja vienlīdzīgās daļās bagātību un dzīvoja laimīgas dienas katrs savā dzimtajā pusē.

Sensenos laikos kādā nomaļā ciemā dzīvoja nabadzīgs jauneklis. Viņ� kalpoja gan pie bagātiem zemniekiem, gan strādāja �o vai to, kas gadījās pa rokai, bet reti izdevās paēst pilnu vēderu.

Jauneklis bija godīgs un taisnprātīgs cilvēks.

Viņam mājas priek�ā auga liels banjans, un jauneklis, pirms sēdās pie azaida, nekad neaizmirsa pacienāt banjana koka natu, kaut arī pats jo bie�i palika pusēdis.

Par vēlību un sirsnību banjana koka nats nabadzīgo jaunekli iemīļoja un nolēma viņam palīdzēt.

Reiz, kad jauneklis atnāca ar kārtējo velti, nats teica:

� O, jaunekli, esmu nolēmis tev pateikties. Tu vienmēr savā nabadzībā dalies ar mani. Es iedo�u tev krūzi: tā būs brīnumkrūze. Ko tikai vēlēsies, to krūzē atradīsi.

Tā teikdams, nats iedeva nabagam brīnumkrūzi.

Jauneklis tūlīt pat nolēma krūzi izmēģināt. Sākumā viņ� vēlējās lielu, gar�īgu plāceni. Iedomājies otru reizi, nabags izvilka no krūzes veselu bagātību zelta un sudraba monētu. Tre�o reizi viņ� izbēra no krūzes sauju mirdzo�u dārgakmeņu � rubīnu, smaragdu un briljantu.

No prieka jauneklis nezināja, kur dēties. Viņ� prātoja: �Vienmēr esmu dzīvojis pusbadā, bet tagad, pateicoties brīnumkrūzei, nekas pasaulē mani vairs nebaida. Esmu varenāks par pa�u karali. Drīz kļū�u visbagātākais cilvēks zemes virsū.�

Aiz pārmērīga prieka jauneklis sāka mētāt savu brīnumkrūzi pa gaisu. Kā gadījās, kā ne, krūze izslīdēja no rokām un saplīsa sīkās drumslās.

Reiz kādā me�a ciemā mita veca, nabadzīga sieviņā, vārdā Phitouna. Viņai nebija ne vīra, ne bērnu, ne arī radinieku, kas grūtā brīdī sniegtu palīdzīgu roku. Sieviņa tuvējā paugurā apstrādāja nelielu rīsa lauciņu un no tā arī pārtika.

Phitouna bija lādzīga un �ēlsirdīga vecenīte � pat skudrai pāri nenodarīs.

Lietainā dienā, ieraudzījusi mazu sunīti, kas aiz aukstuma un slapjuma trīcēja, viņa to atveda uz savu māju, pie uguns sasildīja un paēdināja. Sunītis, pie uguns at�irdzis, luncināja asti un pateicīgi skatījās sieviņai acīs. Laikam jau viņai bija laba sirds.

Phitounas māja atradās pie neliela ezera. Kādu dienu viņa sēdēja ezermalā un pamanīja, ka pēk�ņi mazs putniņ� kā akmens iekrita ūdenī. Putniņu bija ievainojusi mednieka bulta. Sieviņai kļuva putniņa �ēl, un viņa to izvilka no ūdens. Putniņ� aiz bailēm drebēja viņas rokās ne dzīvs, ne miris. Viņ� jau grasījās ieknābt, bet Phitouna to mierināja, teikdama:

� Nebaidies no manis, putniņ, es tev pāri nedarī�u. Man mīļi visi putni un zvēri. Cilvēki mani vajā, bet ari uz viņiem es neturu ļaunu prātu. Nemaz nebaidies, es tevi izdziedinā�u, un tu atkal varēsi lidot.

Sieviņa aiznesa ievainoto putniņu uz savu būdu. Izmazgāja viņam brūces un uzlika tām dziedino�as zālītes. Pēc tam viņa uztaisīja bambusa būrīti un ievietoja tajā putniņu. Katru dienu ve�iņa sameklēja me�ā augļus un baroja ar tiem putniņu.

Pēc laba laika putniņam brūces sadzija, un viņ� varēja lidot. Tad Phitouna teica:

� Putniņ, tagad tu esi vesels. Palīdzēju tev, kā pratu. Esi brīvs. Vari lidot, kur vien vēlies. Tikai neaizmirsti mani!

To teikusi, sieviņa izlaida putniņu no būra. Putniņ� pateicīgi paskatījās uz Phitounu, savicināja spārnus un aizlidoja uz me�u. Pēc da�ām dienām viņ� atgriezās pie savas labdares, atnesdams knābī lielu augli. Nometa to sieviņai pie kājām un laidās atpakaļ uz me�u.

Sieviņa paņēma putniņa atnesto savādo augli un sāka to ēst. Phitouna ar pateicību pieminēja putniņu, jo auglis bija sulīgs, gar�īgs un smar�īgs.

�Zvēri un putni spēj novērtēt labu, ko viņiem darīju�i cilvēki,� sieviņa pie sevis nodomāja.

Augļa kauliņu viņa iestādīja zemē savas būdas priek�ā. Drīz tur izauga koks, un tajā nogatavojās lieli augļi. Phitouna vienu no tiem paņēma, pārgrieza un pabrīnījās. �ajā auglī nebija sulīgā mīkstuma, toties tajā atradās neparasti skaists, pasakaini dārgs rubīns.

Kop� tās reizes Phitouna katru dienu atrada augļos rubīnus un tos pārdeva. Tā viņa piedzīvoja labas dienas.

Pie viņas biezi viesojās ciema ļaudis. To vidū bija kāda ļauna sieviete, kura Phitounu apskauda. �ī sieviete necieta labus cilvēkus un, kā vien varēja, tiem sarieba.

Tiklīdz sieviete uzzināja, ka Phitouna atrod augļos dārgus rubīnus, sāka viņu klusībā ienīst. Ļaunā sieviete sadomāja noplūkt vairākus augļus un tos nozagt, kad Phitounas nebūs mājās. Bet � tavu nedienu! � nāc kad nākdams � Phitouna kā piesieta sē� mājās. Tad ļaunā kaimiņiene palūdza, lai Phitouna atļaujot viņai noplūkt augli. Sieviņa pati viņai iedeva vairākus brīnumskaistus rubīnus, ta�u �ai tas bija daudz par maz: viņa gribēja noplūkt visus augļus un kļūt visbagātākā valstī.

Kādu dienu, kad Phitouna bija kaut kur aizgājusi, kaimiņiene ielīda dārzā un brīni�ķīgajam kokam noplūca visus augļus, atstādama glu�i kailus zarus.

Mājā sieviete lielā alkatībā sāka griezt augļus, bet tajos nebija ne miņas no dārgakmeņiem. No augļiem laukā līda indīgas �ūskas. �ņākdamas tās locījās un snaikstījās ap |auno sievieti un viņu līdz nāvei sakoda.

Ne velti saka: kāds darbs, tāda alga!

Sirmā senatnē kādā ciematā dzīvoja divi vīri. Viens bija godīgs un labsirdīgs, viņu sauca par Phatalunu. Otrs bija viltīgs un ļauns, viņu sauca par Phatakainu. Phataluns patie�ām bija vienkār�s un labs cilvēks, visi cieminieki viņu mīlēja un cienīja godīguma un taisnīguma dēļ. Un kaut arī Phataluns dzīvoja nabadzībā, katrs centās viņam palīdzēt, tāpēc viņ� arī bēdu nepazina.

Turpretī Phatakains patiesi nebija labs cilvēks. Viņ� ne ar vienu nedraudzējās, ciemata iedzīvotāji nebija no viņa labu vārdu dzirdēju�i � viņam tas tik prātā stāvēja, kā varētu izblēdīties. Viņ� bija pārticis, bagāts un ar savu mantību pārmērīgi lepojās. Nekad nevienam nepalīdzēja, un cieminieki viņam atdarīja ar to pa�u. Nejau�i pamanīju�i bagāto uz ceļa, cieminieki mīļuprāt meta �im līkumu apkārt. To redzēdams, Phatakains neganti dusmojās. Sevi�ķi viņ� apskauda nabaga Phatalunu, kuru visi mīlēja un cienīja.

Un bagātais nolēma nabago iegrūst postā. Gan jau, viņ� cerēja, ciemata iedzīvotāji ātri vien aizmirsīs �o plikadīdu un sāks cienīt viņu, Phatakainu.

Kādu dienu bagātais atnāca pie nabagā un teica:

� Uzklausi mani, Phatalun! Es redzu, kā tu dzīvo, un man ir tevis �ēl: tu ta�u esi pārpārēm nabags. Gribu tev palīdzēt. Pēc trim dienām es kuģo�u uz sve�ām zemēm tirgoties. Vai tu nevēlētos braukt man līdzi? Pēc tam jau peļņu sadalīsim.

Kad nabagais to dzirdēja, viņ� teica:

� Cienījamo Phatakain! Teik�u patiesību, man nav ne plika gra�a. Tā vien liekas, ka gribi par mani pasmieties, sakot, ka peļņu sadalīsim.

� Kāpēc tu netici? � bagātais brīnījās. � Man tak no sirds tevis ir �ēl. Es nevaru noskatīties, kā tu dzīvo trūkumā, un gribu tev palīdzēt.

Nabagais kā jau nabagais � bija lētticīgs cilvēks un piekrita braukt kopā ar Phatakainu.

Pēc trim dienām abi uzkāpa uz kuģa, kas bija pielādēts ar precēm, un devās uz sve�ām zemēm.

Drīz kuģis izbrauca atklātā jūrā, un bagātais nolēma, ka pienācis laiks Phatalunu pazudināt. Ta�u nabago nokaut viņ� baidījās, tāpēc iecerēja viltīgu un nekrietnu plānu. Viņ� vairs nerunāja ar kaimiņu, bet pats galvenais � nedeva �im ne ēst, ne dzert un ari matro�iem aizliedza padot viņam ēdienu.

Pirmajā dienā nabagais nodomāja, ka viņu aizmirsu�i uzaicināt pusdienās. Ieraudzījis, ka Phatakains ēd viens, bet viņu neaicina, nabagais piegāja bagātam klāt un lūdza ēst.

Tad bagātais viņam atcirta:

� Klausies, Phatalun! �is kuģis ir mans īpa�ums. Un ne tikai kuģis, arī visas preces, pat visi ļaudis. �eit viss ir pakļauts man. Tev uz �ā kuģa nepieder nekas. Es tevi aicināju līdzi, lai parādītu laipnību, un tu biji gatavs to izmantot un iedzīvoties sve�ā mantā. Mūsu ceļ� ir tāls, ēdiens jātaupa. Tu esi �eit lieks, un tevi barot es nevaru.

Padomājis vientiesīgais Phataluns nolēma, ka bagātajam ir taisnība, � viņ� pats vainīgs, ka atrodas uz kuģa. �Acīmredzot esmu agrāk daudz grēkojis, tāpēc arī padevos kārdinājumam!� viņ� domāja.

Divas dienas nabagais varēja izciest, bet tre�ajā dienā jutās tā izsalcis, ka nekādi vairs novaldīties. Viņ� devās pie bagātā un lūdza:

� Dzirdi mani, Phatakain! Cilvēki aiz labas sirds baro pat zvērus. Vai tie�ām tu pieļausi, ka es nomir�u bada nāvē?

Bagātais atbildēja:

� Klausies, Phatalun! Kāda man daļa par tavu dzīvību un nāvi. Ja es tevi sāk�u ēdināt, man ātri vien izsīks krājumi. Un es nevarē�u aizbraukt līdz paredzētajai vietai. Vienu reizi es tev tomēr iedo�u ēst. Ne jau nu tāpat, bet ar stingru noteikumu; ja tu esi ar mieru zaudēt vienu aci.

Nabagais noskuma, bet vēders pārāk ne�ēlīgi prasīja savu tiesu. Un viņ� iz�ķīrās, ka pacietīs, vienalga, kādas mocības.

Tad bagātais viņam izrāva aci. Aiz sāpēm Phataluns zaudēja sajēgu. Atguvis samaņu, sev blakus ieraudzīja bagāto. Tas turēja rokā bļodu ar gar�īgu ēdienu.

Nabagais alkatīgi metās virsū, ēdienam. Viņ� vairākas dienas nebija ne kripatiņu ēdis un tāpēc sākumā ēdienu nevarēja pat lāgā norīt. Beidzot Phataluns paēda un pēk�ņi sajuta, ka aiz sāpēm svilst tuk�ais acu dobums.

Pagāja vēl trīs dienas. Phatalunu atkal sāka mocīt izsalkums un slāpes.

Un atkal viņ� devās pie bagātā un lūdza, lai ap�ēlojas un iedod viņam ēst. Bet Phatakains teica, ka pabaros tikai tad, ja viņ� atteiksies arī no otras acs. Nabagais nespēja vairāk paciest izsalkumu un piekrita.

Tā Phataluns zaudēja abas acis un kļuva glu�i akls. Viņ� nodomāja, ka labāk būtu nomirt kādā tuksnesīgā salā nekā ciest badu uz kuģa, un teica bagātajam:

� Dzirdi, Phatakain! Es nekā vairs neredzu, un tev nav jēgas turēt mani uz kuģa. Atstāj mani labāk uz kādas salas.

Bagātais priecīgs piekrita un izsēdināja Phatalunu tuksnesīgā saliņā pa�ā okeāna vidū.

Uz salas Phatalunu labu laiku mocīja karstums, bads un sāpes acu dobumos. Tad viņ� zaudēja samaņu.

�ajā laikā jūras valdnieks nats pamanīja uz tālās saliņas nelaimīgo Phatalunu un aizsūtīja pie viņa trīs savus jaunākos natus, lai tie uzzinātu: vai �is cilvēks ir cienīgs saņemt palīdzību?

Viens no natiem bija Anj��a, otrs � Dukkha, tre�ais � Anatta.[1]

� Lieciet �im cilvēkam nosaukt jūsu vārdus, � jūras valdnieks deva padomu. � Ja viņ� nosauks pareizi, palīdziet viņam. Ja turpretī kļūdīsies, lai iet bojā!

Nati nolaidās uz salas, pārvērtās par trim melniem suņiem un piegāja pie Phataluna.

Nats, vārdā Ani��a, notupās cietējam pie kājām, nats Dukkha � aiz muguras, bet nats Anatta � pie galvas. Nats Ani��a paraustīja Phatalunu aiz kājas. Mirsto�ais Phataluns atcerējās varenā Būdas trīs �patiesības� un tāpēc suni, kas bija ieķēries viņam kājā, zināja nosaukt par Ani��u. Nats Dukkha iegrūda purnu Phatalunam mugurā, viņ� no�ukstēja: �Dukkha.� Tikko nats Anatta aplaizīja Phatalunam galvu, nelaimīgais nopū�oties izdvesa: �Anatta.�

Tad melnie suņi vienā mirklī atkal pārvērtās par natiem. Ar savu brīnumaino spēku viņi izdziedināja novārgu�o: viņ� kļuva atkal redzīgs, atguva spēkus un aizmirsa visas pārciestās mokas.

Tad nati teica:

� Pie tevis mēs ieradāmies pēc mūsu pavēlnieka � jūras valdnieka � pavēles. Mēs tevi no visām kaitēm izdziedinājām, bet tagad nogādāsim tevi dzimtajā ciemā.

Phataluns nepaguva ne acu pamirk�ķināt, kad atradās jau savā mājā. �eit nati viņam iedeva ķirbja sēklas un teica:

� Aizej uz lauku un iekaisi �īs sēklas zemē. Kad ķirbji ienāksies, tu kļūsi bagāts.

To pateiku�i, nati nozuda kā zemē iegrimu�i.

Phataluns tā arī izdarīja: viņ� iesēja sēklas zemē, un drīz no tām izauga vareni ķirbji. Tie nebija parasti ķirbji: viens bija pilns ar zelta monētām, otrs � ar sudraba monētām.

Phataluns kļuva turīgs vīrs.

Kad bagātais atgriezās mājās un ieraudzīja Phatalunu dzīvu un veselu, ļaundaris no tiesas pārbijās. Kolīdz viņ� uzzināja par Phataluna bagātību, alkatība pārspēja bailes. Gribēdams uzzināt visu no sākuma līdz beigām, Phatakains devās pie Phataluna un teica:

� Uzklausi mani, Phatalun! Kādreiz es pret tevi slikti izturējos. Kop� tā laika sirdsapziņa man nekur nedod mieru. Tāpēc es tagad atnācu izlūgties no tevis piedo�anu.

Lādzīgais Phataluns atbildēja, ka viņ� uz savu kaimiņu pat nedomājot turēt ļaunu prātu: pateicoties kaimiņam, viņ� ta�u kļuvis bagāts.

Tad Phatakains sāka tincināt, kā tad īsti, nabagajam izdevies tikt pie tādas turības. Phataluns savā labsirdībā ļaundarim visu sīki jo sīki izstāstīja.

Phatakainam tūlīt padomā: kālab lai arī viņ� nepavairotu savu bagātību, tāpat visu izdarot? Jau pēc da�ām dienām bagātais atkal devās ar kuģi jūrā. Ceļā viņ� ne kumosu nebāza mutē. Tre�ajā dienā, no bada zaudēdams spēkus, pasauca kalpu un teica:

� Esmu pārlieku izsalcis. Pabaro mani, bet vispirms izrauj man kreiso aci.

Kalps izpildīja saimnieka vēlē�anos. Phatakainam neizturami sāpēja, bet viņ� sakoda zobus un sevi domās mierināja ar gaidāmo bagātību.

Pagāja vēl trīs dienas. Un Phatakains atkal pasauca kalpu un pavēlēja:

� Pabaro mani, bet vispirms izrauj man labo aci.

Kalps izpildīja pavēli. Kļuvis akls, Phatakains cieta nepasakāmas mokas, ta�u alkatība pēc naudas pārmāca visas sāpes.

Vēl pēc trim dienām bagātais pavēlēja viņu izmest tuksnesīgā salā okeāna vidū. Matro�i tā ari izdarīja: izsēdināja aklo Phatakainu uz salas un pa�i brauca tālāk.

Tad jūras valdnieks nats pamanīja uz vientuļās salas Phatakainu. Viņu mocīja bads un slāpes, brūces smeldza, bet viņ� visu pacieta. Jūras valdnieks nats aizsūtīja uz salu trīs savus padotos uzzināt, kas tur guļ un vai būtu sve�ajam jāpalīdz. Pārvērtu�ies par trim melniem suņiem, nati piegāja pie Phatakaina. Nats Ani��a sagrāba �o aiz kājas, ta�u Phatakains viņu rupji nolamāja. Tad otrs nats Dukkha iegrūda Phatakainam purnu mugurā. Phatakains aiz dusmām uzspļāva natam. Pēc tam tre�ais nats Anatta uzpūta Phatakainam savu elpu, un saniknotais Phatakains svieda viņam ar akmeni.

Nu natiem bija skaidrāks par skaidru, ka te guļ ļauns cilvēks. Tādam jau nu nati nepalīdzēs. Kā nāku�i, tā aizgāja.

Bet Phatakains briesmīgās mokās pēc da�ām dienām atstāja �o pasauli.

Pa to laiku Phataluns kļuva bagātāks un bagātāks, izņemdams no saviem ķirbjiem zelta un sudraba monētas.

Senos laikos kadā ciemā dzīvoja atraitne. Viņa apstrādāja lauku kalna nogāzē un no tā pārtika.

Atraitnei bija dēls, vārdā �a Tans Pho. Viņam jau nāca se�padsmit gadu, ta�u viņ� ne ar vienu nedraudzējās, nestrādāja uz lauka, kā to darīja māte, bet augām dienām spēlēja flautu.

�a Tans Pho apelēja flautu tā, ka ikviens, kas dzirdēja viņa spēli, aizmirsa visu citu pasaulē, pat ēst un dzert.

Ne tikai cilvēki, bet āri me�a zvēri labprāt klausījās flautas skaņās.

�a Tanam Pho piederēja gudrs suns. Suns saprata visu, ko puisis tam teica, un izpildīja katru vēlē�anos. Kad puisis gāja uz lauku strādāt, suns arvien viņu pavadīja.

Kādu rītu �a Tans Pho devās uz lauku un pamanīja tur neredzētu dzīvnieku. Tas bija tik liels kā bifelis. Kad �a Tans Pho tuvāk aplūkoja �o milzi, tad izrādījās, ka tas ir varens kurmis.

Puisis ar izbrīnu sāka apskatīt savādo kurmi, ta�u dzīvnieks flautistam nepievērsa ne mazāko uzmanību, tikai ēda uz lauka rīsu.

�a Tans Pho stipri noskaitās, jo kurmis iznīcināja viņa rīsu, paķēra nūju un metās tam virsū. Kurmis sāka bēgt uz me�u. Puisis �im pakaļ. Beidzot viņi atradās starp diviem milzīgiem kalniem. Pēk�ņi atvērās plata ala. Kurmis tajā iemuka un nozuda. Kad �a Tans Pho pieskrēja pie alas, kur bija paslēpies kurmis, viņam kļuva baisi. Tā jau nebija parasta ala. Pat visspēcīgākie ziloņi nerādījās alas tuvumā: pie tās ieejas mū�īgi griezās negants viesulis. Kad kāda dzīva būtne tuvojās alai, viesulis to rautin ierāva alā, un nelaimīgais nekā vairs nevarēja no tās tikt laukā.

�a Tans Pho gribēja noķert kurmi, lai notiktu, kas notikdams, un viņ� pieskrēja pie alas. Viesulis viņu sagrāba un ierāva alā. Puisis sākumā mēģināja pretoties un pat pieķērās tuvumā augo�ā koka zaram. Bet drīz spēki viņu pameta, viņ� palaida zaru vajā un uz vietas zaudēja samaņu.

�a Tans Pho nezinaja, cik ilgi viņ� bija gulējis. Kad atguvās un atvēra acis. redzēja, ka gul starp akmeņiem un ir saistīts ar virvēm tā, ka nevar ne pakustēties.

Puisis aplūkoja virves. Tās bija tik smalkas kā zirnekļa tīkla pavedieni, bija arī resnākas � kā �ujamie diegi. Turpat sev blakus viņ� izdzirdēja tādas kā balsis. Tās bija tikko saklausāmas. Pēk�ņi viņ� pamanīja, ka pa viņa krūtīm skraidelē sīki, sīki vīriņi. �a Tans Pho nevarēja saprast, kas te notiek. Viņ� pagriezās un paskatījās uz otru pusi un izbrīnījās vēl vairāk: sīki, pirkstu gari vīriņi rosījās ap viņu. Tie ņēmās vaiga sviedros, lai viņu sasaistītu ar virvēm.

Sīkvīriņu bija vairāk nekā simts. Uz akmens stāvēja vīriņ�, tērpies spo�ās drānās. Tas acīmredzot bija viņu valdnieks.

Puisis uz visu noraudzījās ar izbrīnu, un viņam nāca pat smiekli. Pēk�ņi viņ� izdarīja strauju rāvienu un pielēca kājās. Virves, ar ko viņ� bija saistīts, pārtrūka, un vīriņi pajuka uz visām pusēm � cits aizmuka, cits paslēpās, da�i tūdaļ izrāva iero�us un sagatavojās cīņai.

�ajā brīdī tas, kuru �a Tans Pho bija uzskatījis par valdnieku, iekliedzās smalkā un griezīgā balsī:

� Ei, kas tu tāds esi? Kāpēc ieradies mūsu zemē?

Puisis skaļā un mierīgā balsī izstāstīja, ka viņ� esot cilvēks, kas dzinies pakaļ milzīgam kurmim. Tuvojoties alai, viesulis viņu sagrābis un atnesis �urp.

Sīkvīriņu valdnieks pabrīnījās un teica, ka savu mū�u neesot redzējis tādu milzi. Viņ� arī pastāstīja, ka brīnumlielais kurmis atrodoties valdnieka dienestā. Kurmis esot ļoti spēcīgs, un tikai viņ� vienīgais spējot pārvarēt viesuli un izkļūt virszemē. To visu valdnieks pastāstīja jauneklim.

� Ja tu esi cilvēks, � valdnieks piebilda, � un mēs arī esam cilvēki, tad dzīvosim kopā. Ja tu mums ļaunu nedarīsi, mēs ar prieku tevi pieņemsim.

� Uz mū�īgiem laikiem �eit palikt es nevarē�u, � neslēpdams patiesību, �a Tans Pho atbildēja valdniekam. � Ta�u tikt projām no �ejienes nav joka lieta. Tā man kādu laiciņu vajadzēs padzīvot pie jums.

Kad sīkvīriņi pārliecinājās, ka �a Tanam Pho nav padomā nekas ļauns, viņi no tā vairs nemaz nebaidījās.

Katru dienu no da�ādām vietām sanāca sīkie cilvēciņi, lai pa�i savām acīm redzētu �o milzi. Puisis saņēma no viņiem dāvanas un apēda viņu krājumus. Ta�u visā sīkviriņu zemē viņ� vienīgais bija tik milzīgs.

�a Tans Pho pūlējās, kā prata, sīkaliņiem palīdzēt. Viņ� ar īk�ķi un rādītājpirkstu paņēma milzīgus baļķus un tos nesa. Viegli izpildīja darbu, kas sīkvīriņiem nebija pa spēkam. Un viņi puisi no sirds iemīlēja.

Nodzīvojis daudz dienu sīkvīriņu zemē, �a Tans Pho sāka domāt, kā varētu atgriezties dzimtajā pusē.

Reiz viņ� ieminējās sīkaliņu valdniekam, ka sailgojies pēc mājām, un lūdza palīdzību. Valdnieks mēģināja �a Tanu Pho pierunāt, lai neejot no viņiem projām, ta�u puisis bija stingri nolēmis atgriezties mājās. Viņ� ta�u esot vienīgais apgādnieks sirmajai mātei, �a Tans Pho teica, un tad valdnieks viņam atļāva doties projām.

Valdnieks uzdāvināja �a Tanam Pho brīnumspieķi. Sīkaliņiem �is spieķis bija pārāk gar� un smags. Tikai divatā ar pūlēm viņi to spēja atnest. Turpretī puisim spieķis bija maza, viegla nūjiņa. Brīnumspieķis spēja atdzīvināt nomiru�u cilvēku, bet dzīvu cilvēku varēja nonāvēt. Iesitīsi ar vienu spieķa galu � cilvēks būs beigts, iesitīsi ar otru � miru�ais pielēks kājās dzīvs. Tāds, rau, spēks piemita brīnumspieķim!

Sīkvīriņu zemē bija daudz �ādu spieķu. Un pateicoties tiem, �īs zemes iedzīvotāji nepazina nāvi. Tāpēc viņu zemē mita neskaitāmi daudz iedzīvotāju: kas piedzima, tas dzīvoja mū�īgi.

Ar milzīgo kurmi bija tā � tiklīdz viņ� nobeidzās, sīkvīriņi �im pieskārās ar brīnumspieķi, un viņ� atkal atdzīvojās, katru reizi kļūstot lielāks un lielāks. Arī rūpju ar katru reizi �im kļuva vairāk.

Lai atgrieztos dzimtajā pusē, �a Tanam Pho bija jāpārvar viesuļa spēks un jāiznāk no pazemes, ta�u viņ� pats to nekādi nespēja. Tad sīkvīriņu valdnieks ieteica �a Tanam Pho nostāties milzenīgā kurmja priek�ā tā, lai tas no aizmugures viņu izstumtu ārā.

Runāts � darits! Bet, kad �a Tans Pho jau bija gandrīz pie izejas, kurmis viņu nespēja vairāk pastumt uz priek�u, jo viesulis plosījās pārāk spēcīgi.

�a Tans Pho stāvēja pie alas izejas. Pui�a spēkos nebija tikt uz priek�u ne soli, un tik tikko ar pūlēm noturējās, lai viņu neatgrūstu atpakaļ. Viņ� jau bija tuvu izmisumam un baiļojās, ka viesulis �o atkal atsviedīs atpakaļ alā, un viņam visu mū�u vajadzēs nodzīvot pie sīkaliņiem. Te pēk�ņi puisis pamanīja savu uzticamo, gudro suni. Suns tupēja netālu no ieejas alā bambusa audzē, turēdamies tālāk no viesuļa. �a Tans Pho, suni ieraudzījis, nopriecājās. Viņ� tam uzsauca, lai a�i aizskrien uz mājām un atnes flautu.

Suns izlēca no bambusu audzes un joza uz ciematu. Drīz viņ� atgriezās ar flautu un pasvieda to savam pavēlniekam.

�a Tans Pho saķēra flautu un. sāka spēlēt.

Izdzirdēju�i flautas skaņas, atlidoja no malu malām me�a putni un satupās bambusu galotnēs. Putnu bars kļuva aizvien lielāks un lielāks. Zem putnu smaguma bambusa galotnes noliecās, un tagad �a Tans Pho varēja tās aizsniegt. Ieķēries galotnēs, viņ� skaļi iekliedzās. Visi putni vienā mirklī pacēlās spārnos. Tā, pateicoties putnu noliektajam bambusam, �a Tans Pho izkļuva no alas. Viņ� pasauca suni, un abi kopā atgriezās mājās.

Ieraudzījusi pazudu�o dēlu, māte aiz prieka raudāja. Viņ� izstāstīja, kā nokļuvis sīkvīriņu zemē un kā no turienes ticis ārā.

Kamēr māte un dēls sarunājās, no karaļa pils puses atskanēja gonga skaņas. �a Tans Pho apvaicājās, kālab skan gongs.

Māte viņam pateica, ka pirms pāris dienām karalim nomirusi meita un tagadīt viņu apglabā�ot. Karalis paziņojis, ja kāds princesi atdzīvinātu, viņ� apsolot glābējam meitu atdot par sievu.

To dzirdot, �a Tans Pho lūdza, lai māte steidzas uz pili un paziņo karalim, ka viņ� varētu princesi atdzīvināt. Ta�u māte dēlam lāgā nenoticēja un negribēja iet uz pili. Dēls neatlaidās, un beidzot māte devās pie karaļa.

Uzklausījis veco māti, karalis kļuva priecīgs un pavēlēja atsaukt dēlu.

�a Tans Pho paņēma brīnumspieķi, kuru viņam bija uzdāvinājis sīkvīriņu valdnieks, un steidzās uz pili. Kolīdz viņ� pieskārās princesei ar to spieķa galu, kas atdzīvina miru�os, princese atvēra acis un cēlās aug�ā.

Karalis bija laimīgs un, kā solījis, atdeva savu meitu par sievu �a Tanam Pho.

Kad karalis nomira, �a Tans Pho sāka pārvaldīt valsti.

Kad viņ� nāca karaļa godā, neviens netika dzirdējis, ka viņ� būtu lietojis brīnumspieķi. Ta�u katru reizi, kad �a Tans Pho iznāca dārzā, viņ� ņēma līdzi flautu un to jauki spēlēja.

Kādreiz pasaulē dzīvoja vecītis ar vecenīti. Skaitījās bagātu lau�u, bet viņiem nebija ne bērnu, ne radinieku, kas uz lauka palīdzētu vai pieliktu roku mājas darbos. Ta�u vecī�i bija alkatīgi un skopi, viņi nevēlējās izdot lauku rentniekam; vecītis pats to apstrādāja, bet vecenīte apdarīja mājas darbus, lai tik nebūtu jācie� zaudējumi. Visā mū�ā vecī�iem izdevās sakrāt divus podus ar zelta un sudraba monētām. Viens pods bija mazs, otrs � lielāks. Vecī�i garus gadus krāja naudu, pat pa�u vajadzībām nedrīkstēja tērēt, to darīja tikai sevi�ķas nepiecie�amības spiesti un arī tad iztika ar mazumiņu.

Gadījās tā, ka kaimiņu ciemā dzīvoja visā apvidū pazīstams viltnieks un krāpnieks. Gan �e, gan te viņ� noklausījās sarunas par skopo vecī�u bagātību. Tad viņ� nolēma aiziet uz kaimiņu ciemu, lai izkrāptu vecī�iem naudu. Viņ� pienāca pie lauka, kur vecītis tobrīd strādāja. Krāpnieks izlikās, ka būtu nomaldījies un izsalcis, ņēmās lūgt vecītim kaut ko ēdamu.

� Man nekas daudz nav palicis pāri, � vecītis atbildēja, � pa�ā poda dibenā, jo līdzi paņēmu tikai mazo podiņu. Ja gribi, aizej uz māju, lai sieva tev iedod citu podu.

Vecītis gan tā pateica, bet pats cerēja, ka dro�i vien nelūgtajam viesim būs slinkums doties uz ciemu un viņ� būs ticis no sve�ā vajā.

Bet viltnieks �ādu piedāvājumu tik bija gaidījis.

� Paldies, saimniek, � viņ� mundri atbildēja un a�iem soļiem devās uz vecī�a māju.

� Vecmāmiņ, � viņ� sauca, tuvodamies mājai, � tavs vecais strādā uz lauka, viņ� lika tev atdot man podu ar monētām.

Vecenītei tādiem vārdiem ne nu ticēt, ne neticēt, nolēma pārbaudīt, vai sve�ais runā patiesību. Viņa izgāja no mājas un dusmīgi uzsauca vecītim:

� Kuru podu tad? Lielo vai mazo?

Domādams, ka vecenīte jautā par rīsu podu, par kuru viņ� bija bildis atnācējam, vecītis atrūca:

� Atdod viņam lielo, lielo!

Vecenīte pabrīnījās, ka vīrs liek atdot podu ar monētām glu�i sve�am cilvēkam, � bet ko tu darīsi? Sameklēja lielo podu un atdeva sve�ajam. Viltnieks gan izlikās, ka dodas pie vecī�a uz lauka, ta�u skrēja prom uz savu ciemu.

Ko te lai saka? Ja viltība un skopums satiekas, tad nekā laba negaidi.

Sensenos laikos kādā nomaļā ciemā dzīvoja bārene. Vecāki nomira, kad viņa bija vēl pavisam maziņa. Meitene auga labsirdīga un lādzīga. Ciematā visi viņu mīlēja un iesauca par Mephju, kas nozīmē �meitene ar skaidru dvēseli�.

Sasniedzot pilngadību, meitene apprecējās ar jaunu tirgotāju Maun Tu no sava ciema.

Maun Tu arī bija bārenis. Viņu bija uzaudzinājusi kāda vecenīte. Kad jauneklis pieauga, viņ� kļuva par apkārtklejojo�u tirgotāju un ar �o darbu sagādāja sev iztiku.

Maun Tu un Mephju bija grūta dzīve, bet ne velti mēdz teikt, ka tad, ja liktenis vienāds, ari dzīvot kopā ir vieglāk.

� Maun Tu, � Mephju teica vīram, � no tā laika, kop� mēs sevi atceramies, ne reizi neesam teiku�i vārdus �tēvs� un �māte�. Kā es vēlētos, lai man būtu īstā māte!

� Ja tu to vēlies, � Maun Tu atbildēja, � atrodi kādu, kas tev pa prātam un kas tev aizstātu īsto māti.

Drīzumā vīrs devās savās tirgoņa gaitās uz tuvējiem ciemiem. Palikusi mājās viena, Mephju ilgi prātoja, kuru pieņemt mātes vietā.

Pienāca svētku diena. Viņa izgāja pastaigāties un pēk�ņi uz zemes vaļņa, kas apjoza risa lauku, pamanīja lielu salmu lelli. Acīmredzot bērni te rotaļāju�ies un to bija aizmirsu�i. Mephju par lelli gau�i priecājās. ��ī lelle būs man mātes vietā,� viņa nodomāja, saķēra ar abām rokām lelli un skrēja uz mājām.

Mājās Mephju ietērpa lelli skaistās, jaukās drēbēs un nosēdināja gultā. Kad pienāca laiks ēst pusdienas, Mephju salika lellei priek�ā da�ādus ēdienus un sāka to cienāt.

� Ed, dārgo māmiņ, te būs saldumi un te � kāds stiprāks kumosiņ�.

Pienāca vakars. Mephju goddevīgi paklanījās salmu lellei un nolika viņu gulēt.

Nākamajā dienā mājās pārradās Mephju vīrs. Abi bija laimīgi, atkal redzoties. Mephju teica vīram:

� Es Varu tevi iepriecināt, dārgo Maun Tu. Mūsu mājās ir atradusies māmiņa. Viņa ir laba. Sēd istabā un gaida tevi, iesim ātrāk pie viņas.

Vīrs bija apmierināts un steidzīgi iegāja iek�ā. Te Mephju ari viņam parādīja salmu lelli, kas sēdēja gultā. Maun Tu sa�uta.

� Vai tu no prāta esi �ķīrusies? � viņ� uzkliedza sievai, � ka salmu lelli sauc par māti? Uz karstām pēdām met to ārā, iai es viņu �eit vairs neredzētu.

Mephju bija �ēl �ķirties no �māmiņas�, un viņa sāka lūgt vīru, lai atļauj lelli atstāt. Ta�u tas vīru saērcināja vēl vairāk.

� Vai nu tu izmetīsi lelli, vai pati iesi projām no mājas, � viņ� uzbrēca.

Mephju negribēja aizmest lelli. Raudādama viņa izgāja no mājas, nesdama veco salmu lelli rokās. Mephju ilgi klīda ar lelli apkārt, nezinādama, kur palikt. Drīz sāka līt, un viņa izmirka līdz pēdējai vīlītei. Jau bija satumsis, kad Mephju ielīda vecā alā upes krastā, lai tur pārlaistu nakti. Viņa novilka sev un lellei slapjās drēbes un tās izkāra, lai izkaltētu.

� Dārgo māmiņ, � Mephju uzrunāja lelli, � mēs ar tevi esam paliku�as glu�i vienas. Rīt atkal līs lietus, kur lai mēs ejam? Uz kuru pusi doties? Parādi ceļu, māmiņ, ie�u tev līdzi, vienalga, kurp.

�ajā brīdī alai tuvojās laupītāju banda. Viņi tikko bija salaupīju�i daudz zelta un dārgakmeņu un grasījās līst alā, lai tur sadalītu dārgumus. Pēk�ņi viņi izdzirdēja cilvēka balsi. Laupītāji briesmīgi pārbijās, jo bija pārliecināti, ka viņiem pakaļ dzenas aplaupītie. Tāpēc pameta zeltu, sudrabu, dārglietas un bēga, kur acis rāda.

Nākamajā rītā Mephju kopā ar lelli iznāca no alas. Gāza stiprs lietus, un viņa bija apjukusi. Nezināja, uz kuru pusi doties. Pēk�ņi viņa ieraudzīja dārgumus, kas bija pamesti pie ieejas alā. Mephju tūlīt nodomāja: �Laikam jau māmiņa nolēmusi mani mierināt un apdāvinājusi. Ie�u uz mājām un pastāstī�u vīram, kādu bagātību man sagādājusi māmiņa.�

Un Mephju steidzās uz mājām. Agrā rīta stundā Maun Tu ieraudzīja sievu ar lielu saini uz galvas, viņ� nopriecājās un steidzās pretī.

� Vai redzi, �os dārgumus man uzdāvināja māmiņa, � sieva gavilēdama viņam teica. � Kaut arī tu viņu nevarēji ieredzēt un visādi apsaukāji, viņa to neņēma ļaunā, bet, tie�i otrādi, iesauca mani alā un apdāvināja ar dārglietām. Tagad mums to pietiks līdz mū�a galam.

Maun Tu neiebilda. Kop� �īs dienas salmu lelle alla� sēd goda vietā, bet vīrs un sieva viņu godā un cienī.

Sensenos laikos mazā ciemā kalna pakājē, kas bija apaudzis ar vērmelēm, dzīvoja mednieks, vārdā Phavo.

Phavo nebija tāds mednieks, kas izseko zvērus un nogalina tos ar bultām vai �ķēpu. Parasti viņ� uz zvēru takām izlika cilpas un ķēra sīkos zvēriņus.

Kādreiz Phavo izlika cilpas me�a biezoknī un aizgāja uz mājām. Nākamajā dienā agri no rīta viņ� atnāca paskatīties, kāds zvērs noķerts. Neaprakstāms bija mednieka pārsteigums, ieraugot, ka cilpā sapinies milzīgs zilonis.

Phavo nodomāja: �Zilonis tiek uzskatīts par vislielāko zvēru. Bet mūsu pasaule ir bezgala pla�a un daudzveidīga. Katra ziņa tajā jābūt kādam zvēram, kas vēl lielāks par ziloni. Zilonis, kas iekļuvis manās cilpās, nemaz nav tik liels, kā man labpatiktu. Būtu jānoķer dzīvnieks, kas ir krietni lielāks par ziloni.�

Ar �ādām domām Phavo atvēra lamatas un izlaida ziloni brīvībā. Pēc tam viņ� pielūdza natu � kalna sargātāju, lai tas iesūtītu viņa cilpās dzīvnieku, kas būtu prāvāks par ziloni. Parasti Phavo, dodamies uz me�u, katru reizi nesa natam ziedojumu � ēdienu un dzeramo. Tāpēc nats � kalna sargātājs � mīlēja mednieku un gādāja, lai Phavo cilpas nekad nebūtu tuk�as.

Tā kā �oreiz mednieks nebija apmierināts pat ar ziloni, tad nats uz Phavo sadusmojās.

Phavo pārlika cilpas citā vietā un devās uz mājām. Nākamajā dienā viņ� atnāca pārbaudīt cilpas, ta�u milzīgā, par ziloni lielākā dzīvnieka vietā viņ� atrada jaunu briedēnu. Phavo bija pārlieku neapmierināts. Viņ� nodomāja: �Kalna sargātājs gan katru dienu mīļu prātu pieņem ne�ļavu, bet manu vēlē�anos i nedomā izpildīt.�

Bet nats sadusmojās vēl vairāk. Viņ� ta�u bija iesūtījis mednieka cilpās pa�u lielāko dzīvnieku � ziloni, bet Phavo tas vēl likās par maz. Kad nats iesūtīja viņam mazu briedēnu, Phavo ne tikai nenāca pie prāta, bet vēl uzdro�inājās kurnēt.

Phavo izlaida arī briedēnu brīvībā un atkal pārlika cilpas citā vietā. Nākamajā dienā mednieks atnāca paskatīties, kas iekļuvis viņa cilpās. Tur spārdījās mazs zaķēns.

Phavo. sadusmojās vēl vairāk. Viņ� pat uzkliedza natam: Ei, nat � kalna sargātāj! Es katru dienu nesu tev ēdienu, dzērienu, bet tu nevari izpildīt manu vēlē�anos � iesūtīt manās cilpās par ziloni lielāku dzīvnieku! Kāpēc tu man sūti �os kni�ļus? Ja neizpildīsi manu vēlē�anos; es tev vairāk nenieka nenesī�u.

Phavo atkal pārlika cilpas citā vietā un devās uz mājām.

Nākamajā dienā Phavo atnāca pārbaudīt cilpas. Ta�u viņ� tajās neatrada ne lielu, ne mazu dzīvnieku; cilpā bija tikai gabals svaigas gaļas.

Te no me�a atskanēja balss. Runāja nats � kalna sargātājs:

� Ei, Phavo! Tu gribēji iegūt dzīvnieku, kas būtu lielāks par ziloni. Paņem �o gaļas gabalu, izvāri un apēd. Tad tu ieraudzīsi par ziloni lielāku dzīvnieku.

Phavo gan pabrīnījās, bet izdarīja tā, kā nats pavēlēja. Tiklīdz mednieks sāka ēst gaļu, viņ� sajuta, ka ar viņu notiek kaut kas neparasts. Viņ� pats auga un auga, līdz kļuva tik liels, ka nevarēja ne pakustēties. Drīz Phavo jau bija tik milzīgs kā augsts kalns. Nu viņ� arī atcerējās nata vārdus: �Tad tu ieraudzīsi par ziloni lielāku dzīvnieku.� Mednieks saprata, ka nats viņu sodījis par alkatību un godkārību, ta�u nekā vairs nevarēja līdzēt.

Beidzot Phavo tā uzblīda un piepūtās, ka pārsprāga un bija uz vietas beigts. Bet kalnu, kura tuvumā mednieks bija dzīvojis, ļaudis sāka saukt par Phavo kalnu.

Neatminamos laikos kādas zemes karalim bija septiņas meitas, bet dēla � neviena. Meitas izauga un cita pēc citas apprecējās ar bagātiem vīriem. Pienāca laiks izdot pie vīra arī pa�u jaunāko meitu, kuru sauca par Ikarulveju. Viņa paziņoja, ka nevēloties iziet pie vīra, kuru izraudzītos vecāki, kā tas noticis ar vecākām māsām, bet pati noskatī�ot sev vīru. Viņa pārģērbās par vienkār�u zemnieci un devās pasaulē prom no karaļa pils.

Princese staigāja no ciema uz ciemu: Tad kādreiz ciema nomalē viņa sastapa nabadzīgas atraitnes dēlu � ganu Ari. Princese ar ganu iepazinās un viens otru iemīlēja. Iemīlējis meiteni, Ari gribēja viņu precēt, bet vispirms nolēma lūgt padomu mātei. Nabaga atraitnei bija grūti dēlam kaut ko ieteikt, jo viņiem ta�u nebija ne mantas, ne naudas. Beidzot viņa nodomāja: �Ja nu tā ir noticis, ka princese un mans dēls viens otru iemīlēju�i, man viņiem jāpalīdz.�

� Tev princese jānozog, � atraitne ieteica dēlam.

Dēls, daudz neprātodams, devās pie savas iemīļotās un izstāstīja, ko izdomājusi māte.

� Ja tu mani patie�ām mīli, tev jāpiekrīt, � Ari pārliecināja princesi.

Ikarulveja tūlīt arī piekrita un apsolījās ierasties norunātajā vietā, lai Ari viņu varētu nozagt. Pienāca diena, kad Ari dzina savus bifeļus turp, kur ar princesi bija norunāts satikties.

Nabaga atraitne pēk�ņi nobijās no tā, ko pati bija izdomājusi. Viņu biedēja karaļa dusmas, kad tas uzzinās, ka princesi nozadzis viņas dēls. Atraitne aizsteidzās pie kaimiņiem, izstāstīja par Ari un princesi un lūdza to darit zināmu karalim.

Tad abi kaimiņi ieradās pilī un paziņoja karalim. Karalis, uzzinājis, ka pati jaunākā no septiņām meitām grib būt gana � nabaga atraitnes dēla � sieva, gau�i noskuma.

� Ja jau mana meita vēlas saistit savu likteni ar �o jaunekli, es viņu neatturē�u, � karalis nolēma.

Viņ� pavēlēja, lai jauneklis, kur� gribot kļūt viņa znots, atnesot uz pili pilnu grozu ar zelta monētām. Ar �ādu karaļa atbildi abi kaimiņi atgriezās ciemā.

Padzirdējusi karaļa teikto, atraitne nevarēja neko domādama izdomāt. Visa viņas bagātība bija divas vara monētas. Viņa prātoja, prātoja, līdz izprātoja. Pielikusi grozu pilnu ar tabakas lapām, virsū novietoja savas divas monētas.

Atkal abi vecie kaimiņi devās pie karaļa. Viņi pastāstīja, ka princeses līgavainis esot gans un viņa māte nabadzīga atraitne, un ar naudu viņi nesvaidoties. Ta�u viņi neesot uzdrīkstēju�ies nepaklausīt karaļa pavēlei un atsūtīju�i to mazumiņu, kas �iem esot. To pateiku�i, vecie vīri nolika karalim priek�ā grozu ar tabakas lapām un divām monētām. Karalis pameta acis uz dāvanu un nopriecājās, redzams, ka nākamais znots gan ir nabadzīgs, ta�u gudrs un attapīgs. Tā karalis deva piekri�anu meitas precībām ar ganu. Ikarulveja un Ari nodzīvoja ilgu un laimīgu mū�u.

Vecos laikos kādā ciemā dzīvoja ļoti bagāts cilvēks. �im bagātniekam piemita dīvainība: visu viņ� labprāt darīja savādāk nekā citi cilvēki. Un �im savādniekam bija viena vienīga meita, kuru viņ� neprātīgi mīlēja.

Citi bagātie ļaudis centās savas meitas ātrāk izprecināt un aicināja uz mājām cienījamus jaunus cilvēkus. Bet �is vecais bagātnieks uzskatīja, ka viņa meitai par precībām vēl nav jādomā.. Visiem, kas ieradās precībās, viņ� atteica, atrunādamies, ka meita esot vēl pārāk jauna. Meitas draudzenes jau visas bija izgāju�as pie vīriem: bagātās � pie bagātiem, nabagās pie nabadzīgiem. Beigu beigās arī vecais bagātnieks nolēma izprecināt savu meitu. Bet � tavu nelaimi! � viņam nebija pa prātam parasts znots. Viņ� gribēja meitai izvēlēties nevis bagātu, bet gudru vīru, pie tam tādu, kas būtu gudrāks par visiem citiem gudrajiem.

Kādu dienu meita atnāca pie tēva un teica:

� Visas manas draudzenes jau sen apprecēju�ās, bet es joprojām sē�u meitās. Kad tu man beidzot atradīsi līgavaini?

Vecais vīrs nevarēja ciemā atrast meitai līgavaini, kādu vēlējās. Viņ� nolēma doties pasaulē meklēt sev piemērotu znotu. Apstaigāja daudzas pilsētas un ciemus, bet nekur nelaimējās atrast znotu sev pa prātam.

Kādreiz vecais nonāca laukos, un ceļā viņu pārsteidza krēsla. Griezties atpakaļ bija par vēlu, bet ieiet tumsā sve�ā ciemā, kas atradās vēl priek�ā, negribējās. Ta�u viņam laimējās: netālu ceļmalā stāvēja būdiņa, kur patverties ceļiniekiem, bet tai apkārt pletās pamesta kapsēta. Vecais steidzās uz turieni.

Būdiņā, izņemot kādu ubagu, neviena cita nebija. Vecais bagātnieks nolikās gulēt uz grīdas. Tā kā apkārt būdai bija kapsēta, tad viņam lāgā nenāca miegs. Viņ� izgāja ārā. Un te pamanīja, ka ubags, vēl jauneklis, arī negul, bet, sēdēdams uz sliek�ņa, raugās debesīs. Vecais bagātnieks pagāja garām, bet jauneklis nepievērsa viņam ne mazāko uzmanību. Bagātnieks nodomāja: ��is jauneklis laikam nebūs parasts cilvēks. Varbūt viņ� nemaz nav arī ubags?�

Vecais paskatījās uz debesīm, kurp, acu nenolaidis, vērās jauneklis, ta�u ne nieka nesaskatīja.

Beidzot bagātnieks sadū�ojās un apvaicājās:

� Klausies, jaunekli, � kāpēc tu �ajā vēlajā laikā neguli, bet veries naksnīgajās debesīs? Ko tu domā: par valsts vai parastām ikdienas lietām?

� Pagaidiet, vecotēv! Jums tas tik un tā nebūs saprotams! � jauneklis atbildēja un atkal pievērsa savas acis debesīm.

Vecais bagātnieks tincināja jaunekli neatlaidīgi, bet vienmēr saņēma vienu un to pa�u atbildi. Tad viņ� nodomāja: ��is jauneklis acīmredzot, skatīdamies uz zvaigznēm, aizņemts ar kaut ko svarīgu un ievērojamu. Bet atbildēt negrib, jo baidās, ka es nesapratī�u. Varbūt viņ� ir gudrs un izglītots, ta�u to slēpj, uzskatīdams mani par galīgu nepra�u. Tiesā, tam ir gudra galva uz pleciem. Lūk, tāds cilvēks man ari būtu vajadzīgs. Liekas, viņ� varētu būt piemērots vīrs manai meitai. Kad viņi apprecēsies, gan jau tad es uzzinā�u, par ko �is prāto.�

Un vecais vīrs nolēma piedāvāt ubagam savas meitas roku.

Nākamajā rītā bagātnieks piegāja pie jaunekļa un teica:

� Vai tu nevēlētos precēt manu meitu? Esmu bagāts un atdo�u tev un meitai pusi savas mantas.

Jauneklis bez atrunām bija ar mieru, un viņi kopā devās uz ciemu. Drīz nosvinēja ari kāzas.

Pagāja savs laiks, un bagātnieks nolēma, ka pienācis īstais brīdis pārliecināties par znota gudrību. Viņ� joprojām, kā paradis, katru vakaru izgāja no mājas un, acu nenovērsis, skatījās naksnīgajās debesīs.

Kādā vakarā vecais piegāja pie znota un vaicāja:

� Kāpēc tu tik savādi izturies? Kāpēc katru vakaru veries debesīs? Pasaki atklāti man, savam sievastēvam, � par ko tu īsti domā: par augstām valsts lietām vai par parastām ikdienas rūpēm?

Tad znots atbildēja:

� Ko jūs, tēv! Par ko mani īsti turat? Es no tādām lietām nekā nesaprotu. Es tikai domāju, kāpēc dienā zvaigznes nav redzamas, bet naktī tās spīd? Kāpēc zvaigznes nekrīt no debesīm zemē? Par to es domāju, raudzīdamies debesīs. Bet vai jūs, tētiņ, zināt, kāpēc tas viss tā?

Tad nu vecais bagātnieks apjauta, kā viņ� gan kļūdījies � gudra vīra vietā atradis pēdējo muļķi.

Senos laikos dzīvoja kāda nabadzīga atraitne. Dienu dienā viņa strādāja uz lauka.

Atraitnei bija pieaudzis dēls, bet viņ� negribēja mātei palīdzēt. Bija tāds sliņķis, ka no rīta līdz vakaram pavarda priek�ā vien vārtījās. Ciemā viņu tāpēc iesauca par Slaistu. Ta�u viņ�. par savu iesauku nekaunējās un vaļojās, kā vajojies. Ja māte kādreiz lūdza palīdzēt, tad dēls atbildēja:

� Māmiņ, man itin nekā negribas darīt! Gan jau izdomā�u, kā mēs kļūsim turīgi. Tad tik mēs sāksim dzīvot! Pagaidām gan tev jāstrādā, lai abi nenomirstam badā.

Tā māte arī nevarēja viņu pierunāt, ka būtu jāķeras pie darba.

Kādreiz ciemā atskanēja gonga sitieni. Tur mājās atgriezās zvejnieki, kuri bija brauku�i jūrā. Viņi zināja stāstīt, ka tālu jūrā uz kādas salas augot milzīgs banjans. �ajā banjanā dzīvojot neredzēti liels un briesmīgs bilu[1]. Pie bilu glabājoties brīni�ķīga grāmata. Ja �o grāmatu atverot, tad tajā uzzīmētie me�i, kalni, upes, lauki, mājas, da�ādi ēdieni un dzērieni pēk�ņi kļūstot īsti un brīnumdaiļas meitenes � dzīvas. Un viss tas, kas esot grāmatā, pietiekot veselai valstij. �īs grāmatas ieguvējam karalis apsolījis atstāt visas tās bagātības, turklāt vēl pieņemt par savu mantinieku.

Tiklīdz Slaists padzirdēja �īs valodas, viņ� pacēla galvu un teica mātei:

� Māmiņ, liekas, ir pienācis laiks kaut ko darīt.

Viņ� taisnā ceļā devās uz karaļa pili un pieteicās, ka brauks pēc brīnumgrāmatas. Vecā māte bija izmisumā. Ta�u jau nākamajā rītā pienāca pa�a karaļa ielūgums.

Nostājies karaļa priek�ā, Slaists lūdza kuģi ar matro�iem un ēdienu daudzām dienām.

Karalis pavēlēja ministriem sagatavot visu, kas jauneklim nepiecie�ams.

Pēc trim dienām kuģis izgāja jūrā un devās uz salu, kur auga milzīgais banjans.

Piecas dienas kuģoja pa jūru, bet gaidītā sala kā nerādījās, tā nerādījās. Tikai septītajā dienā matro�i pamanīja smil�u sēkli. Uz sēkļa sāpēs locījās milzīga zivs ngadana. Tā bija smagi savainota, un asinis tecēja smiltīs. Slaists pavēlēja kuģi stūrēt uz sēkli, lai paņemtu lielo zivi.

Nākamajā dienā uz līdzīga sēkļa jūrnieki ieraudzīja ievainotu krokodilu. Slaists arī �o paņēma uz kuģa. Viņ� nenogalināja ne zivi, ne krokodilu, bet izdziedēja tos un palaida atpakaļ jūrā.

Zivs un krokodils par izglāb�anu bija jauneklim gau�i pateicīgi un nosolījās palīdzēt, kad vien bū�ot vajadzība.

Kuģis devās tālāk. Desmitajā dienā viņi ieraudzīja salu. Slaists teica matro�iem:

� Tūlīt izkāpsim krastā un paskatīsimies, vai �ī ir tā sala, kuru mēs meklējam. Ja nebūs, sagādāsim ēdamo un dzeramo pa pilnam un dosimies tālāk.

Viņi piebrauca pie salas.

Sākumā jauneklis nokāpa krastā viens. Tālumā viņ� pēk�ņi ieraudzīja brīni�ķīgu dārzu un tajā nelielu būdiņu. Cilvēkus nekur nemanīja.

Slaistu sagrāba ziņkārība, un .viņ� nolēma uzzināt, kas būdiņā mājo. Viņ� iegāja iek�ā un ieraudzīja guļvietā brīnumdaiļu meiteni. Viņa neelpoja un likās mirusi.

Blakus meitenei atradās skaists zizlis, un uz tā bija uzrakstīts: �Ja kādam pieskaras ar zi�ļa vienu galu, tad �is cilvēks tūlīt nomirst. Ja turpretī pieskaras ar zi�ļa otru galu, tad viņ� atkal atdzīvojas.�

Slaists nolēma pārbaudīt burvju zizli. Ar galu, kas cēla aug�ā miru�os, viņ� pieskārās meitenei. Skaistule tūlīt pat sakustējās un izbailēs atvēra acis. Viņ� vaicāja, kā meitene atkļuvusi uz �o neapdzīvoto salu.

Meitene pastāstīja, ka viņa esot karaļa meita. Bērnībā viņu nozagusi jūras ragana un paņēmusi sev līdzi. Tā viņa arī sākusi dzīvot uz �īs salas kopā ar raganu.

� Kad ragana aiziet pēc laupījuma, viņa baidās atstāt mani vienu un tāpēc ar �o zizli nonāvē. Kad pārnāk, tad atkar mani atdzīvina.

Jauneklis un daiļava viens otram stipri iepatikās. Slaists viņai izstāstīja, ka meklē brīnumgrāmatu, kas glabājoties pie bilu uz tās salas, kur augot milzīgs banjans. Viņ� vaicāja, vai meitene nezinot, kur �ī sala atrodas. Meitene zināja pastāstīt, kā nokļūt līdz salai un kā iegūt �o grāmatu.

� Ja kuģis brauks tie�i uz rietumiem, tad pēc trim dienām sasniegsiet salu. Jau pa krietnu gabalu redzams milzīgais banjans. Banjana galotnē guļ bilu, zem galvas viņam atrodas �ī brīni�ķīgā grāmata. Bilu guļ augu dienu, bet, tiklīdz satumst, atver grāmatu un tīksminās ar visiem tur redzamajiem dārgumiem. Tāpēc grāmata jāpaņem dienā, kamēr bilu guļ. Kad izvilksi grāmatu, paliec �im zem galvas kaut ko citu un ņem kājas pār pleciem. Kad bilu dzīsies tev pakaļ, viņ� padarīs zemi bedrainu, lai tu nevarētu tālu aizbēgt. Tad tu nomet zemē, lūk, �īs zāles, zeme tūlīt kļūs līdzena, bet tev aiz muguras tā pār�ķelsies, un tur sāks plūst plata upe. Bilu netiks tai pāri un apstāsies.

Tā visu izstāstīja daiļava un iedeva jauneklim zāles.

Slaists apsolījās atpakaļceļā piebraukt pie salas un paņemt meiteni līdzi. Tad viņ� atgriezās uz kuģa un brauca tālāk. Kā jau meitene bija teikusi, tre�ajā dienā viņi ieraudzīja salu. Uz salas kā augsts kalns pacēlās banjans.

Slaists pavēlēja apturēt kuģi netālu no salas, un viņi sasniedza krastu laivās. Nogaidīju�i, kad pienāks dienasvidus, visi devās pie banjana. Slaists pavēlēja saviem ļaudīm paslēpties, bet pats piesardzīgi kāpa kokā. Pa�ā galotnē viņ� ieraudzīja bilu, kur� gulēja cietā miegā. Slaists izvilka grāmatu un palika bilu zem galvas tuk�u somu, ko tie�i �im nolūkam bija paņēmis līdzi. Pēc tam viņ� a�i norāpās no banjana, un visi skrēja uz laivām.

Viņi nebija paspēju�i tikt līdz laivām, kad bilu pēk�ņi pamodās un atklāja, ka grāmata nozudusi. Lai aizkavētu vainīgos, bilu pārklāja zemi ar pauguriem un bedrēm.

Tad jauneklis nometa zemē zāles, un zeme atkal kļuva līdzena, bet viņiem aiz muguras pēk�ņi sāka plūst plata upe. Bilu nekā netika upei pāri un nevarēja dzīties pakaļ cilvēkiem.

Visi uzkāpa uz kuģa un brauca atpakaļ.

Pa ceļam jauneklis paņēma līdzi skaisto meiteni, burvju zizli un devās mājup.

Uz kuģa atradās karaļa galvenais ministrs. Viņ� zināja, ka tas, kur� atgādās karalim brīnumgrāmatu, kļūs troņmantnieks. Un ministrs sadomāja jaunekli dabūt pie malas.

Reiz naktī viņ� kopā ar vairākiem sev labvēlīgi noskaņotiem vīriem sagrāba Slaistu un iegrūda jūrā. Jūra stipri viļņojās, un neviens nedzirdēja nelaimīgā kliedzienus.

Slaists sāka slīkt un gandrīz zaudēja samaņu, kad pēk�ņi atcerējās zivi un krokodilu, kurus kādreiz bija izglābis. Viņ� sāka tos saukt palīgā.

Zivs un krokodils, sadzirdēju�i jaunekļa kliedzienus, ātri atpeldēja pie viņa. Krokodils paņēma slīksto�o sev uz muguras, aiznesa uz smil�ainu sēkli un tur nolika. Kad krokodils Slaistu uzmanīgi apskatīja, noprata, ka viņ� jau ir �ķīries no dzīves.

Tad krokodils teica zivij:

� Draudzene zivs! Kādreiz tiku dzirdējis, ka jūrā dziļi zem ūdens atrodas divi akmeņi. Laiku pa laikam �ie akmeņi viens otram piesitoties, un tad starp tiem pārlecot dzirkstele. Ja paņemot ūdeni tur, kur rodas �ī dzirkstele, un ap�ļakstot ar �o ūdeni miru�o, tas tūlīt apdzīvojoties. Tu, zivs, esi ātra peldētāja. Tad nu peldi, cik a�i vien vari uz �iem akmeņiem.

Zivs pasita asti un nozuda ūdenī.

Atpeldējusi pie akmeņiem, viņa sāka gaidīt. Pa�ā dienvidu viņa pamana, ka akmeņi atsitas viens pret otru, un starp tiem uzplaiksni dzirkstele. Tad akmeņi atkal stāv, kā stāvēju�i.

Zivs ieslīdēja starp akmeņiem un ieņēma mutē tik daudz ūdens, cik spēja aiznest. Zivs jau gatavojās aizpeldēt, kad akmeņi atkal pēk�ņi sakustējās un iespieda viņas asti. Aiz sāpēm tikko dzīva zivs uzpeldēja virs ūdens. No tā laika visām �īs sugas zivīm uz astes redzams sarkanīgs plankums.

Zivs apslacīja jaunekli ar ūdeni, un viņ� tajā pa�ā mirklī atguva dzīvību, bet krokodils viņu pārnesa uz sauszemi.

Kad jauneklis atgriezās dzimtenē, tad uzzināja, ka visu atalgojumu par brīni�ķīgo grāmatu saņēmis viltīgais ministrs. Jauneklis ieradās pilī un atklāja karalim visu patiesību. Karalis tūlīt pat pavēlēja sodīt ministru ar nāvi, bet Slaistu pieņēma par savu mantinieku. Atklājis, ka meitene, kura viņam bija palīdzējusi iegūt brīnumgrāmatu, ir karaļa miesīgā meita. Karalis meitu tagad atdeva Slaistam par sievu. Kad Slaista kļuva par karali, viņ� kopā ar visiem savas zemes iedzīvotājiem, paņēmis līdzi brīnumgrāmatu, devās uz neapdzīvotu aizu. Tur viņ� atvēra grāmatu, un viņi visi pārcēlās uz milzīgu pilsētu, kāda bija redzama �ajā grāmatā.

Kop� tā laika vecā galvaspilsēta nozuda.

Tagad no Mulazeja[2] kalna virsotnes var redzēt pilsētu, kur dzīvo daudz ļau�u. Cilvēku tur esot tik daudz, ka putna spalvai nav kur nokrist. Ta�u �ī pilsēta redzama tikai sevi�ķi labiem cilvēkiem.

Da�i izsaka minējumus, ka tā esot pilsēta, uz kurieni pārcēlās Slaists kopā ar savu tautu. Kareni savādo pilsētu sauc par apslēpto pilsētu.

[1] Bilu � briesmonis, milzis cilvēkēdājs.

[2] Mulazeja kalns atrodas Birmas dienvidu daļā.

Agrākos laikos kādā zemē valdīja karalis, vārdā Mudeila. Valsts lietas karalim nepavisam nebija pie sirds, tāpēc visu varu nodeva ministriem, toties viņ� aizrāvās ar bifeļu audzē�anu. Savus bifejus karalis pats baroja, mazgāja un pat ganīja. Sevi�ķi viņam patika balti bifeļi, un karaļa aplokiem tika atlasīti visi bifeļi ar baltu spalvu.

Kādu dienu karaļa ganāmpulku gani ar �ausmām pamanīja, ka gandrīz puse balto bifeļu noslēpumainā kārtā nozudusi. Gani metās uz visām pusēm pazudu�os bifeļus meklēt, bet kur nu �os atradīsi. Tad viņi, bailēs drebēdami, atnāca pie karaļa un ziņoja par bifeļu pazu�anu. To dzirdot, karalis uz ganiem pārlieku noskaitās, ka �ie, kā sacīt, nespējot nosargāt ganāmpulku. Viņ� tos nosunīja, un pats devās meklēt bifeļus, bet tie � kā ūdenī iekritu�i.

�ajā laikā apkārt pilij klīda zemnieks no kāda attāla me�a ciemata, bet nevarēja sadū�oties, lai ieietu pilī. Galminieki ieveda to pie valdnieka.

� О, di�o karali! � zemnieks teica. � Uzdro�inos teikt, ka man būtu zināms, kur atrodas jūsu pazudu�ie bifeļi. Es dzīvoju pa�ā attālākajā ciematā uz tavas zemes robe�as. Pie mums ciematā ir burve. Viņai mājā ņudzēt ņudz �ūskas, kaķi un da�ādi zvēri. Nesen viņas pagalmā es pamanīju veselu baru bifeļu. Citādi tak nav, �ī būs nozagusi tavus bifeļus!

To dzirdējis, karalis paņēma līdzi miesassargus un devās pie burves. Ja bifeļus tie�ām atradīs pie burves, zemniekam viņ� nosolījās atlīdzināt.

Karalis uzmeklēja burvi un pavēlēja atdot viņam nozagtos bifeļus.

� Pat redzējusi tavus bifeļus neesmu, � burve taisnojās. � Tie ir mani bifeļi, bet, ja netici, vari pats pārliecināties.

� Visiem maniem bifeļiem ir sniegbalta spalva, citādu man nebija.

� Nē, mani bifeļi nav līdzīgi karaļa bifeļiem. Manējie visi ir melni. Ja netici, ej un paskaties.

Tie�ām burves aplokā neredzēja neviena balta bifeļa, visi tikai melni vien. Neviens neuzdrīkstējās apvainot burvi zādzībā. Karalis apbēdināts atgriezās pilī. Pagāja tikai da�as dienas, kad atkal ieradās karaļa gani.

� Vai atradāt pazudu�os bifeļus? �karalis �os tincināja.

� Nē, jūsu āugstība, � gani atbildēja. � Pazudu�i vēl citi bifeļi. Mēs rūpīgi pārmeklējām aplokus, tuvāko apkārtni un tagad esam pārliecināti, ka bifeļus aizdzinusi burve. Bet kā viņu pieķert zādzībā?

Karalis iegrima domās: �Burve nozagusi gandrīz visus manus bifeļus. Acīmredzot viņa pieprot tos pārvērst no baltiem par melniem vai ar burvestības palīdzību liek cilvēku acīm redzēt tos melnus.�

Atkal karalis sasauca savus galminiekus un devās pie burves. Burve pati sagaidīja karali:

� O, valdniek, tu laikam atkal pie manis? Un aizvien vēl savu bifeļu dēļ? Iznāk, ka tu man joprojām netici? Bet zini, es nekad neuzdrīkstē�os iekārot karaļa īpa�umu. Pasaki vēl reizi � kādi izskatījās tavi bifeļi?

� Visi mani bifeļi bija balti, � karalis atbildēja. � Bet tu ar burvestībām esi pratusi tos pārvērst melnus. Ja es pierādī�u, ka esi mani apzagusi, pavēlē�u tevi nogalēt un iemest upē.

� Kādi ragi tad bija taviem bifeļiem? � burve atkal taujāja.

� Maniem bifeļiem bija apbrīnojami taisni ragi.

� Pavei, nu, bet manējiem visiem ir izliekti ragi. Ja netici, apskaties pats.

Karalis tūlīt nojauta burves viltību, ta�u nolēma pārbaudīt. Skaties, kā gribi, burves bifeļiem visiem ragi izliekti. Karalis arī �oreiz nespēja burvi pieķert zādzībā un atgriezās pilī tuk�ām rokām.

Viņ� tūlīt pat izsauca ganus un pavēlēja pārējiem bifeļiem uz nagiem iecirst slepenas zīmes. Drīz pazuda arī �ie bifeļi. �oreiz karalis nedusmojās, bet, paņēmis sev līdzi karavīrus, devās atkal pie burves. Viņ� bija pārliecināts, ka �oreiz burvi pieķers zādzībā un pavēlēs sodīt ar nāvi. Tie�ām, uz bifeļu nagiem atrada zīmes, kas bija iecirstas pēc karaļa pavēles. Karalis paziņoja, ka zagle atrasta, un pavēlēja burvi sasiet. Viņa sāka raudāt un lūdzās:

� O, karali, ja gribi mani nogalēt, nu nogalē. Esmu jau diezgan dzīvojusi �ajā saulē un nevienam neesmu vairs vajadzīga. Tiesa, man ir meita, jauna un skaista, viņa gan paliks glu�i viena. Un vēl es tev teik�u: burvestības spēku es neturu sev klāt. Tas atrodas me�ā, koka auglī. Kur� iegūs �o augli, tas varēs paveikt brīnumainākās lietas, pat pārvērst vienu cilvēku simt vai tūksto� cilvēkos. Tu, protams, gribēsi iegūt �o augli. Tad ta�u tava slava un vara kļūs simtreiz varenāka. Ja tu apsolies būt cēlsirdīgs un saglabāt manu dzīvību, es tev to atnesī�u.

� Vecā burve, es neticu nevienam tavam vārdam, � viņai uzkliedza karalis. � Un tevi vaļā arī nelaidī�u! Pavēli savai meitai atnest burvju augli, tad es tev dāvā�u dzīvību.

� Labi, karali, � burve piekrita, � ja tu man netici, lai tad uz me�u dodas mana meita, bet es viņu mājā gaidī�u.

Tā arī nolēma. Karalis pavēlēja kalpiem aizvest burvi uz māju. Pēc tam karavīri apsargāja visas ieejas un izejas, lai viņa nevarētu pazust.

Drīz no mājas iznāca apbrīnojami daiļa meitene. Viņa paklanījās karalim un aiztecēja uz me�u. Karavīri savā starpā sarunājās: � Acīmredzot meitene ir pārāk kautrīga un bailīga. Vina no mums nobijās un paslēpās mājā, bet uzdrīkstējās iznākt tikai pēc mātes pavēles, jo mātei draud nāve.

Karalis arī jutās apmierināts. Tagad viņ� varēs darīt brīnumu brīnumus un viņa slavu daudzinās tuvās un tālās zemēs.

Pagāja ilgs laiks, bet meitene neatgriezās. Burve arī nespēra ne soli no mājas laukā. Tad karalis pavēlēja karavīriem burvi izvest. Karavīri pārmeklēja visu māju, izjauca kaktu kaktus, ta�u nekur �o neatrada. Tikai tagad karalis aptvēra, kas ir noticis.

Burve, pieņēmusi jaunas un skaistas meitenes izskatu, bija piemuļķojusi karali un viņa kalpus. Ko tagad varēja darīt karalis? Viņ� pievāca savus bifeļus un atgriezās pilī.

Bet burve? Dro�i vien dzīvo �obaltdien!

Senos laikos kādā nelielā ciemā dzīvoja vīrs un sieva. Viņi apstrādāja savu rīsa lauku upes malā un no tā arī pārtika. Kad sievai piedzima dēls, vīrs pēk�ņi nomira. Tā kā sievai nebija pa spēkam apstrādāt lauku, tad zemes pleķīti ņēma un pārdeva kaimiņiem. Ar saņemto naudu atraitne iztika pāris gadus. Pēc tam bija jādomā, ko darīt tālāk � no zila gaisa jau nedzīvosi.

Tad māte sāka cept un pārdot plāceņus un tā pelnīja sev un dēlam maizi.

Bet dēls bija padevies apbrīnojami slinks. Nāca jau divpadsmit gadu, bet viņ� pirkstu nepakustināja, lai palīdzētu mātei. Bija tāds nevī�a, ka pat banānu nepaņems, lai apēstu, bet gaida, kamēr māte būs tam nolobījusi mizu. Gadījās, ka māte ievaicājās: �Dēliņ, gribi banānu?� � bet �is atbildēja: �Vai tu jau to nolobīji?�

Ciemā dēlu citādi nesauca kā par Miguzi. Nekādu darbu darīt, ne arī mācīties viņ� negribēja � tikai ēda un gulēja.

Tā Miguzis nāca jau jaunekļa gados, ta�u savus paradumus pat i nedomāja mainīt. Viņ�, tāpat kā agrāk, dzīvoja tikai pateicoties savas mātes grūtajam darbam. Beigu beigās mātes pacietība bija galā, un viņa teica:

� Mans dēls! Ja tu tā laiskojies, no tevis dienās nekas neiznāks. Jāstrādā vaiga sviedros, kā tas vīrietim pienākas. Atrodi tak sev kādu darbu! Arī es, tava māte, kļūstu dienu no dienas vecāka.

Bet dēls bezrūpīgi atbildēja:

� Ai, māmiņ! Kā bagātība, tā nabadzība var pa�as ierasties pie cilvēka, bet var arī aiziet.

� Citu jau tu nezini, kā savu mēli kulstīt! � māte atmeta ar roku. � Vai nu tādam guļavam kā tev kādreiz bagātam tikt?

� Nekas! � Miguzis mierināja māti. � Ja �obrīd man netici, gan pēcāk redzēsi, ka viss būs labi.

Pa �o laiku naudas vairs nepietika: Miguzis bija izaudzis un ēda krietni daudz. Māte atkal ņēmās, pierunāt dēlu:

� Kāpēc tu, dēls, negribi pielikt roku pie darba, kā to dara visi cilvēki? Gan uz lauka, gan kalnos ienākas augļi un labība, bet upēs un ezeros dzīvo zivis, me�ā � medījami zvēri. Kusties tak un gādā iztiku!

Reiz māte visu dienu noņēmās Miguzim pārmezdama, un viņ� beidzot teica:

� Labi! Tikai tāds darbs man nemaz nav pa prātam. Ja es kaut ko gribētu darīt, tad tikai tirgoties.

� Dēliņ! � māte teica. � Ar kādām gan precēm un ar kādu naudu tu tirgotos? Mēs ta�u dzīvojam, kā saka, no rokas mutē, da�u dienu pat iztiekam ar pustuk�u vēderu.

� Neraizējies, māmiņ! Gan es kaut ko izdomā�u! � Miguzis atbildēja un likās atkal uz auss.

Kādu dienu Miguzis tie�ām izdomāja, kā uzsākt tirgo�anos. Piecēlās agri no rīta, paņēma lielu, īsu dunci un devās uz me�u. Tur viņ� sacirta bambusus, saplēsa tos skalos un nopina divus prāvus grozus. Mājās izklāja grozus ar sausu bambusu, tad savāca no krāsns, kur māte cepa plāceņus, pelnus un ar tiem piebēra abus grozus. Virsū viņ� rūpīgi uzsedza vēl sausus bambusa stiebrus un, uzvēlis grozus uz muguras, slāja uz pilsētu.

Pilsētā Miguzis ieradās vēl pirms saules rieta. Iegājis kāda bagātnieka mājā austrumu nomalē, teica, ka viņ�, rau, esot tirgonis, nākot no tālienes, un lūdza naktsmājas. Bagātnieks viņam neliedza pārlaist nakti zem sava jumta. Pajautāja viesim, ar kādām precēm �is tirgojoties. Bet Miguzis augstprātīgi atbildēja:

� Tās ir pārlieku dārgas preces. Nav aizskaramas ar rokām, nav ēdamas un nedrīkst arī ostīt.

Bagātnieks bija labi audzināts cilvēks un, kaut arī nesaprata, kas tās varētu būt par precēm, tuvāk neiztaujāja. Kā mājas saimnieks viņ� pavēlēja meitai pacienāt viesi ar vakariņām, bet pats aizgāja uz savu istabu.

Bagātnieka meita paēdināja viesi, bet Miguzis pēc veca ieraduma turpat uz grīdas nolikās gulēt blakus saviem groziem.

Bagātnieka meita, apdarījusi mājas darbus, devās gulēt uz savu istabu un gāja garām Miguzim. �Savāds viesis!� viņa nodomāja. �Nepagaidīja, kamēr �im uzklāj guļasvietu, bet nolicies tepat uz grīdas pie mantu groziem. Teica, ka esot vērtīgas preces: ne ēst, ne aiztikt nevarot, pat paostīt nedrīkstot. Kas gan tas varētu būt?�

Meitene kļuva ziņkārīga un klusiņām sāka atstumt sānis bambusa stiebrus, ar ko bija nosegti grozi.

�ajā mirklī Miguzis pamodās un kā dzelts pielēca kājās.

� Ai, ai, saimniecīt! � viņ� pilnā rīklē iebļāvās, sagrābdams meiteni aiz rokas. � Tu nozagi manas dārglietas! Taisnā ceļā prom pie tiesne�a!

Migu�a bļaustī�anos izdzirdēja mājas saimnieks. Viņ� ātri atsteidzās un sāka iztaujāt, kas �e notiek. Bet Miguzis tik kliedz:

� Re, �ī skuķe mani apzaga! Es viņu nupat uz vietas noķēru! Tūlīt ejam uz tiesu, lai tiesnesis izlemj, ko ar viņu darīt!

�Ko darīt?� bagātnieks nodomāja. �Lai nu kā tur būtu bijis, bet �obrīd mana meita tie�ām stāv pie tirgoņa groziem. Kas tur īstenībā noticis, to es nezinu, ta�u iet uz tiesu gan ir liels negods. Tad jau labāk raudzī�u �im viesim �ā vai tā izdabāt!�

� O, cienījamo viesi! � viņ� uzrunāja Miguzi. � �ī meitene ir mana meita. Lūdzu, nerunā un nedomā par tiesu. No tās maz labuma, būs tikai negods. Labāk pasaki man, cik tad maksā tavas preces, un es atlīdzinā�u to vērtību.

� Manas preces nav nopērkamas! Ar tādām neviens vēl nav tirgojies! � Miguzis kliedza pret! bagātniekam. � Es nesūdzē�u tiesnesim tikai tad, ja tu man pret! dosi divus grozus ar sudrabu!

Bagātnieks nekavējoties pasauca kalpus un pavēlēja piebērt ar sudrabu divus tādus pa�us grozus, kādi bija Miguzim. Tad viņ�, piedo�anu lūgdams un labu vēlēdams, atdeva grozus viesim. Miguzis paķēra grozus ar sudrabu, savējos atstājis bagātniekam, un nakts tumsā mudīgi devās ceļā.

Agrā rīta stundā Miguzis jau bija ciemā. Viņ� nolika pie mājas zemē divus grozus ar sudrabu un pasauca māti:

� Nu, māmiņ, ko es tev teicu? Re, kur nauda!

Pats viņ� iegāja iek�ā un tūlīt likās uz auss.

Migu�a ciemā atradās tikai trīsdesmit sētas, un cieminieki tajā pa�ā rītā jau zināja, ka viņ� atgriezies mājās ar diviem groziem sudraba. �ie nu tincināja, kur viņ� ņēmis tik daudz naudas. Miguzis visiem atbildēja, ka pārdevis pilsētā pelnus un par tiem dabūjis divus grozus naudas. Cieminieki pa�i savām acīm bija redzēju�i, ka Miguzis uz pilsētu aiznesa pelnus. Kālab tad nu neticēt, un visiem vīriem radās vēlē�anās ātrāk doties uz pilsētu pārdot pelnus un nopelnīt tikpat daudz naudas kā Miguzis. Miguzis neliedza vīriem vēl labu padomu: tādi pelni, kādi biju�i viņam, neesot sevi�ķi augstā vērtē. Visdārgāk maksājot par pelniem, kas paliekot pāri, kad pats nosvilinot savu māju.

To dzirdēju�i, visi trīsdesmit vīri, cits citu apsteigdami, metās nodedzināt savas mājas un savākt pelnus, kas no tām palika pāri. Viņi bija pārliecināti, ka par �iem pelniem saņems daudz naudas un veco būdiņu vietā varēs uzcelt jaunas, labas mājas. Ātri piebēru�i lielus grozus ar nodedzināto māju pelniem, visi steidzās uz pilsētu.

Tā trīsdesmit Ko�veinas ciema vīri sāka staigāt pa pilsētu, skaļi piedāvādami preci � savu māju pelnus. Ta�u visā pilsētā neatradās neviens pats, kas vēlētos pirkt �o preci. Sarūgtināti viņi griezās uz māju pusi, stiepdami grozus ar pelniem atpakaļ.

Vīri nojauta, ka Miguzis viņus izjokojis. Tā slamsta dēļ bija paliku�i bez jumta virs galvas. Viņi jau tā dzīvoja trūcīgi, bet tagad draudēja galīga nabadzība. Atpakaļceļā visi nolēma, ka Miguzis, kur� vainīgs viņu nelaimē, jānogalē.

Ciema vīri iebruka Migu�a mājā un sagrāba gulo�o slamstu. Viņi aizstiepa �o uz upi un no krasta svie�us iesvieda atvarā, kur mājoja milzīgs krokodils.

Krokodils, pamanījis Miguzi, kas ūdenī ķepurojās, panira zem viņa un uzpeldēja tā, ka Miguzis atradās �im uz muguras, un aiznesa viņu uz smil�u sēkli. Tur krokodils Miguzi nolika smiltīs un piegrūda ar galvu. Paskatījās un redzēja, ka Miguzis zaudējis samaņu. Atkal, sagrābis viegli zobos, uzmeta Miguzi sev uz muguras un ienira zem ūdens. Tad krokodils atkal izvilka Miguzi uz sēkļa un atkal piegrūda ar galvu. Krokodils vēlējās ziedot savu guvumu natam, un to vajadzēja atdzīvināt.

Tāpēc krokodils vēl reizi ievilka Miguzi ūdenī, ienira kopā ar viņu, pēc tam atkal stiepa uz sēkli. Uz sēkļa krokodils tre�o reizi iesita Miguzim ar galvu un paskatījās uz viņu.

Tikai tagad Miguzis atguva samaņu. Viņ� a�i uztrūkās kājās, nolēca no krokodila muguras un diedza pa sēkli. No �ausmām kājas viņu nesa tik ātri, ka viņ� nākamajā mirklī atradās pie kāda liela koka saknēm un uzrāpās tajā.

Pēk�ņi Miguzis atklāja, ka kokā jau tup kāds cilvēks.

� Ko tad tu tā � vienā stiepienā līdz pa�ai galotnei? � sve�ais vaicāja.

� Negribas i runāt, draugs! � Miguzis atteica. � Bet ko tu �eit dari?

� Es ganu bifeļus, � cilvēks ņēmās pacietīgi klāstīt.

� Man �eit ir se�desmit bifeļi. Neiesi tak �iem visiem pakaļ skraidīt! Labāk sē�u kokā un redzu visu kā uz delnas, kad bifeļi aiziet �urp vai turp. Pie vakara ievēroju, kur �ie atrodas, kāpju no koka zemē, dodos taisnā ceļā turp un dzenu ganāmpulku mājās. Vai redzi tajā pusē bifeļus? Tas ir mans ganāmpulks.

� Viss, ko tu, draugs, stāsti, ir man pa prātam! � Miguzis atsaucās. � Es nomanu, ka mēs abi esam viens otram līdzīgi � mainies kaut vietām. Mani ciemā sauc par Miguzi. Bet te, vai saproti, karalim nezin kas iekritis prātā: nolēmis mani saprecināt ar savu meitu un nu mani meklē malu malās. Bet man, taisnību sakot, bail precēties � vēlāk, gribi vai negribi, būs jākļūst par karali. Tāpēc es ari devu kājām ziņu un ne dzīvs, ne miris uzrausos �ajā kokā, lai te noslēptos. Ja mani atradīs, tad �eit pēc manis ieradīsies kara|a padomnieki. Klausies, draugs, varbūt tev nav nekas pretī kļūt par karali? Tad man ar tevi vienkār�i jāapmainās vietām. Kad �urpu atnāks padomnieki, tu nosauc sevi par Miguzi. Bet es aizdzī�u tavu ganāmpulku uz mājām. Nu ko tu saki par to?

Nabaga ganam jau sen bija apnicis pieskatīt savus bifeļus. Protams, viņam nekas nebija pretī kļūt par karali, un viņ� Miguzim piekrita. Miguzis nokāpa no koka, sacēla kājās bifeļus un dzina ganāmpulku cauri me�am aug�up gar upi uz savu ciemu. Tā viņ� atgriezās mājās, it kā nekas nebūtu noticis, sev pa priek�u dzīdams bifeļus.

Kad cieminieki redzēja, ka Miguzis atgrie�as ar bifeļu ganāmpulku, viņi palika ar vaļējām mutēm � sliņķis nebija vis noslīcis atvarā, bet iemantojis prāvu bifeļu ganāmpulku! Cieminieki sanāca viņam apkārt un sāka iztaujāt, kā tas varējis notikt.

� Miru�o valstībā zem lielā atvara ganās tūksto�u tūksto�iem bifeļu, � sāka plātīties Miguzis. � Bet neviena lielā krokodila, kur� ēd cilvēkus, tur nemana. Es, tiklīdz nokļuvu zem ūdens ieraudzīju bifeļus. �ēl, ka nevarēju uzreiz vairāk atdzīt,, paņēmu tikai se�desmit un nācu �urp. Ja gribat, varat kaut tūlīt turp doties. Līdz saules rietam paspēsit tikt atpakaļ. Es ta�u nesen tur biju. No rīta tur nokļuvu, mazliet atpūtos, bet tagad, kā redzat, esmu jau mājās. Pasteidzieties, ja vajadzīgi bifeļi!

Migu�a kaimiņi, padzirdēju�i, ka varētu tikt pie bifeļiem,, daudz nedomāja. Visi trīsdesmit ciema vīrie�i ar skubu metās prom uz upi, un visi salēca atvarā. Sākumā viņi grūstījās, kur� tiks pirmais, bet tad aizrijās, sāka ķerties cits pie cita � un galu galā visi noslīka.

Bet Miguzis? Viņ� dzīvo ciemā cepuri kuldams. Kālabad lai viņ� nedzīvotu, Ja te palika tikai viņ� un trīsdesmit atraitnes ar saviem bērniem?

Stāsta, ka sensenos laikos ļaudis, kas dzīvoju�i Inleja ezera krastā, neesot gribēju�i apstrādāt zemi. Viņiem patiku�i da�ādi amati un vilinājusi tirgo�anās. Tas noticis tāpēc, ka lielākā daļa zemes bija applūdusi. Sausu tīrumu bija atlicis pavisam maz.

Tajos tālajos laikos ezera novadu pārvaldīja nodokļu ievācējs, kuram zemes valdnieks bija pavēlējis papla�ināt tīrumus un sēt vairāk rīsa, lai tā pietiktu visiem līdz jaunai ra�ai. Ta�u Inleja iedzīvotāji joprojām nodarbojās ar tirdzniecību un amatniecību. Turpretī rīsu sēja tik maz, ka tā pietika labi ja pāris mēne�iem.

Nodokļu ievācēju tas sarūgtināja un satrauca. Kādu dienu viņ� izsauca pie sevis divus ezera novada iedzīvotājus: bagātu tirgoni un nabadzīgu zemnieku. Abus pieņēma ar pienācīgu godu un vaicāja:

� Kas pasaulē ir vērtīgāks � zelts vai rīss?

Bagātais tirgonis atbildēja tā:

� Mūsu dzīvē nav nekā vērtīgāka par zeltu. Ar zelta palīdzību cilvēks kļūst ievērojams. Cilvēks, kuram pieder zelts, dzīvo ne vien lielā pārticībā, bet bauda citu cieņu, viņ� iegūst varu. Es dziļi paklanos zelta priek�ā.

Bet nabagais zemnieks atbildēja:

� Mūsu dzīvē nav nekā vērtīgāka par rīsu. Visa dzīvā radība meklē sev iztiku. Mēs, cilvēki, pārtiekam no rīsiem. Rīsi dod mums spēku un veselību. Jāsēj vairāk rīsa. Tad necietīsim badu un nepazīsim trūkumu. Es dziļi paklanos rīsa priek�ā.

Nodokļu ievācējs sarauca uzacis. Viņ� saprata, ka taisnība zemniekam, bet gribēja pārliecināt arī tirgoni.

� Tātad tev svarīgs zelts, bet tev � rīss. Mūsu runās nav vienprātības. � Nodokļu ievācējs dusmīgs piecēlās no savas vietas. � Arī es nevaru pieņemt pareizu lēmumu. Norunāsim, ka pēc septiņām dienām abi atnāksiet pie manis kopā ar savām ģimenēm. Paņemiet katrs līdzi to, kas jums ir visvērtīgākais. Lai tad jūs iztiesā pati dzīve!

To teikdams, viņ� abus atlaida. Katrs atgriezās savā mājā un saka gatavoties. Bagātnieks, kur� augstāk par visu vērtēja

zeltu, savāca zelta stieņus, gredzenus, saktas, krelles, auskarus. Viņ� pavēlēja sievai un meitām izgreznoties ar zelta rotaslietām, bet pārpalikumu uzlika uz paplātes. Septītajā dienā tirgonis kopā ar ģimeni, līdzi ņemot visu bagātību, ieradās pie nodokļu ievācēja.

Nabadzīgais zemnieks arī nesēdēja, rokas klēpī salicis: viņ� samala visus rīsu graudus, no to miltiem sacepa plāceņus un maizītes. To visu viņ� salika uz paplātēm, pavēlēja sievai un meitām ņemt paplātes sev uz galvām un iet uz nodokļu ievācēja māju. Bet pats salika grozā vārītus rīsus ar lielu, lielu kaudzi, lika grozu uz pleca un devās sievai un meitām pakaļ.

Kad abi Inleja iedzīvotāji ar savām ģimenēm ieradās pie nodokļu ievācēja, viņ� paskatījās, ko �ie atnesu�i līdzi, un pavīpsnāja, bet nekā neteica. Tad viņ� pasauca savus kalpus un tiem pavēlēja ieslēgt katru ģimeni kopā ar viņu mantām atsevi�ķā būdā. Ja �ie ko lūdz, padot viņiem vienīgi ūdeni, citu itin neko.

Kalpi teikto izpildīja. Būdā nebija nekā, izņemot podu ar ūdeni. Drīz visiem sagribējās ēst. Zemnieks, kur� bija ēdamo paņēmis līdzi, neskopojās sievas un meitu priek�ā. Bet bagātniekam nebija itin nekā, ar ko ģimeni paēdināt � zeltu ta�u vēderā nebāzīsi. Viņ� lūdza zemnieku dalīties ar viņu.

Bet zemnieks atbildēja:

� Ko es darī�u ar tavu zeltu? Ar to paēdis nebūsi!

Pēc pāris dienām nodokļu ievācējs pavēlēja abas ģimenes izlaist no būdas. Tad viņ� savām acīm redzēja, ka nabadzīgais zemnieks ar sievu un meitām ir paēdu�i un priecīgi, bet ar zeltu apkāru�ies bagātnieki izsalku�i un nikni kā zvēri uz visu pasauli.

� Kas tad ir vērtīgāks � rīsi vai zelts? � vaicāja nodokļu ievācējs.

� Rīsi ir vērtīgāki. Jāsēj rīss, � nosēcās izbadējies tirgonis. Zemnieks tikai pavīpsnāja.

� Nu, ja tagad abi esat vienis prātis � ejiet mājās! � teica nodokļu ievācējs un visus atlaida.

Kop� �īs reizes Inleja iedzīvotāji sāka sēt daudz rīsa: gan lietus laikā pārplūdu�ajās zemēs, gan tanīs tīrumos, kas atradās ezerā uz peldo�ām saliņām. Rīsu izauga papilnam, un visi zemes iedzīvotāji bija paēdu�i.

Reiz kādā lielā ciemā, kas atradās netālu no galvaspilsētas, dzīvoja mednieks. Kādreiz, izsekodams zvēru, mednieks nomaldījās un, krietnu laiku klīstot pa biezu me�u, iznāca pie vientuļnieka mītnes.

Vecajam vientuļniekam bija neiedomājami gar� deguns. Ieraudzījis tādu degunu, mednieks nevarēja vien nobrīnīties.

� Ai, kāds tev gar� deguns! � mednieks iesaucās.

Vecais vīrs vērīgi paskatījās uz viņu.

� Lai tava mēle nekad nebūtu garāka par manu garo degunu, � vecais teica, aicinādams mednieku pie sevis uz mājām.

Nākamajā dienā mednieks posās atpakaļceļā. Lai viņ� atkal nenomaldītos, vecais iznāca viņu pavadīt. �ķiroties viņ� teica medniekam:

� Gar� deguns nav tik liela nelaime kā gara mēle. Liec to aiz auss! Gara mēle slēpj daudz briesmu.

Mednieks pēc dabas bija pārāk pļāpīgs cilvēks un, pārnācis savā ciemā, tūlīt visiem kaimiņiem ņēmās stāstīt par veco vīru ar garo degunu. �īs runas riņķoja no mājas uz māju, no ciema uz ciemu un drīz nāca ausīs pa�am karalim.

Karalis ataicināja mednieku uz pili un apvaicājās, vai taisnība, ko ļaudis runājot. Mednieks izstāstīja karalim visu, ko bija redzējis. Karalis pats savām acīm gribēja redzēt vientuļnieku ar garo degunu, tāpēc pavēlēja medniekam atgādāt to uz pili. Karaļa pavēle ir jāpilda, un mednieks devās uz me�u pēc vecā vīra.

Nonācis līdz tai vietai, kur viņi bija �ķīru�ies iepriek�ējā reizē, mednieks atcerējās vārdus, kurus vecais atvadoties tika teicis. Un viņam kļuva tā savādi. Vientuļnieks iznāca medniekam pretī un laipni sasveicinājās.

� Vai karalis man pavēlēja ierasties pilī? � viņ� vaicāja.

� Jā � mednieks atbildēja, � karalis ielūdza tevi pilī.

� Saprotu, karalis grib redzēt manu degunu. Citādi jau nevar būt. Un tas viss tava pļāpīguma dēļ, � vecais vīrs teica.

� Ja karalis pavēl, es katrā ziņā ieradī�os pilī, tikai man ir pārāk grūti iet, jo garais deguns ejot traucē. Ja nu tev pavēlēts, lai es dodos uz pili, tad aiznes mani uz saviem pleciem.

Mednieks nekā nevarēja iebilst, viņam vajadzēja vien celt veco vīru plecos un aizgādāt pie valdnieka.

� Cienījamo sirmgalvi, � karalis uzrunāja vientuļnieku, kad tas bija ieradies pilī, � man nekādas sevi�ķas vajadzības pie tevis nav, gribēju tikai redzēt tavu ērmīgo degunu. Pārsteidzo�i! Tagad tu atkal vari doties atpakaļ uz savu mītni.

� Es pats nevaru paiet, � vecais vīrs atbildēja. � �urp mani uz pleciem atnesa mednieks. Lai viņ� mani ari aiznes.

To dzirdot, karalis nekavējoties pavēlēja medniekam aiznest veco vīru atpakaļ. Bija vien medniekam jāņem vecais sev uz pleciem un jādodas ceļā. Kad viņi nonāca galā, vientuļnieks teica medniekam:

� To, ka man ir gar� deguns, tu redzēji. Bet vai esi pamanījis, ka tev pa�am ir gara mēle?

� Jā, cienījamais, � mednieks atbildēja, � tagad es sapratu, ka pļāpas itin labi noder par jājamzirgiem.

Senos laikos kāds jauneklis devās klejot pa apkārtējiem ciemiem. Kādā ciemā viņ� noskatīja meiteni, apprecējās un apmetās tur uz dzīvi. Meitenei, ar kuru jauneklis apprecējās, viņ� likās esam gudrais. Jaunekļa izskatā bija kaut kas neparasts, un viņa sāka pret to izturēties ar lielu cieņu. Ta�u īstenībā jauneklis nemācēja pat ne lasīt, ne rakstīt.

Pēc kāzām jaunais vīrs sāka dzīvot sievas vecāku mājā. Nekādu darbu viņ� nestrādāja, arī īpa�u zinā�anu viņam nebija. Augu dienu tikai ēda un gulēja. Sievastēvs un sievasmāte jau sāka ap�aubīt, vai viņu znots ir gudrais. Cik ilgi lai dzīvo tādā neziņā?

Kādu rītu sievas vecāki, nolēma znotu pārbaudīt. Piecēlās agri un sāka eļļā cept plāceņus. Znots ap �o laiku jau bija pamodies un no savas istabas labi varēja dzirdēt, kā �urkst eļļa. Kad plāceni iemeta eļļā, sākās sevi�ķi skaļa �urkstē�ana. Katru reizi, kad virtuvē atskanēja �āda �urkstē�ana, znots savā istabā aizlauza garu �agaru, ko viņ� bija izvilcis no sienas. Kad virtuvē viss apklusa, znots saskaitīja, ka �agars aizlauzts veselas divpadsmit reizes.

Kad saule jau bija pakāpusies krietni augstu, znots piecēlās no gultas.

� Mēs piecepām plāceņus, � sievasmāte viņam teica.

� Kādi se�i vai septiņi sanāca. Paēdīsim, kamēr vēl silti.

� Labi, � znots atbildēja. � Lai nu vispirms sievastēvs ar sievasmāti paēd. Ņemiet katrs pa trim plāceņiem un savai meitai, manai sievai, arī iedodiet tikpat daudz, atliku�ie trīs būs man. Bet es vispirms aizie�u nomazgāties.

Un viņ� devās pie ūdens trauka, bet sievastēvs, sievasmāte un sieva no pārsteiguma palika stāvam atplestām mutēm. Viņ� ta�u savā istabā bija gulējis kā nosists un nekā nevarēja redzēt! Bet te, paskat, uzminēs, ka izcepti ne mazāk un ne vairāk kā divpadsmit plāceņi! Tātad viņ� patie�ām ir gudrais un gai�reģis. Visi trīs par to nopriecājās, bet sievasmāte, kurai mēle niezēt niezēja palielīties, tūlīt aiztecēja pie kaimiņiem un klāja vaļā, kāds viņai esot znots.

No vienas mutes otrā �is jaunums izplatījās pa visu ciemu. Drīz vien cieminieki zināja, ka jauneklis, kur� te atnācis dzīvot un apprecējis viņu ciema meiteni, ir gudrais un gai�reģis.

Kādreiz pie viņa atnāca kaimiņiene. Uz galvas viņa turēja trauku ar puķēm. Kaimiņiene nolika puķes jaunā vīra priek�ā un griezās pie viņa ar pazemīgu lūgumu. Jau divas dienas esot apkārt, viņa sūrojās, kop� pazudusi un pagalam govs. Viņa lūdzot, lai gudrais pa�ēlojot un norādot, kur tā meklējama.

��oreiz gan esmu sprukās!� jaunais vīrs nosprieda. �Ko lai te izdomā?�

Aiz bailēm viņam asinis pieplūda sejā, un, lai kaut nedaudz atgūtos, viņ� teica sievietei:

� Uzgaidi �eit Es drīz bū�u atpakaļ.

Viņ� metās prom no mājas un diedza, kur deguns rāda. Tuvumā bija redzams me�s. Un pēk�ņi pa�ā ceļa malā, biezoknī zem liela koka, viņ� pamanīja govi. Saite un ragi bija sapinu�ies, un govs stāvēja krūmos, it kā viņu tur kāds būtu piesējis.

Gudrais nu devās atpakaļ uz māju un izstāstīja sievietei, kur atrodama govs un ka neviens to nav nozadzis, bet govs pati biezoknī tā sapinusies, ka nespēj tikt mājās. Kaimiņiene gudrajam goddevīgi paklanījās un gāja projām. Viņa pasauca citus cieminiekus un kopā devās uz to vietu, kuru bija norādījis gai�reģis. Visi pārliecinājās, ka gudrais visu pateicis pareizi līdz pat niecīgākajam sīkumam.

Pēc �ī atgadījuma valodas par gudro gāja no mutes mutē. Tās nonāca arī karalim ausīs. Tie�i pirms neilga laika karalienei, peldoties upē, bija pazudusi dārga kaklarota. Karalis aizsūtīja galminiekus, lai atved uz pili gai�reģi.

Galminieki ieradās ciemā, kur dzīvoja gudrais, un darīja viņam zināmu karaļa pavēli � nekavējoties ierasties pilī. Bet viņa sievai galminieki atstāja tēriņam maisu ar monētām.

Gudrais nemaz nevēlējās iet uz pili, jo apzinājās, ka viņam nekādas pārdabiskas spējas nepiemīt. Bet karaļa pavēlei jau nedrīkst pretoties, un viņ�, pie visām miesām drebēdams, gāja galminiekiem līdzi.

Karalis pavēlēja gai�reģi ievest savos apartamentos, un, kad tas ieradās, valdnieks teica:

� O, gudro gai�reģi! Mana karaliene nesen, ejot peldēties, atstāja krastā savu dārgo kaklarotu. Kad viņa nopeldējusies iznāca no ūdens, tad atskārta, ka drēbes un rotas stāv, kur noliktas, bet nav dārgās kaklarotas. Tev nu jāpasaka, kur� uzdro�inājies nozagt karalienei kaklarotu. Kur tagad meklēt zagli? Kā dabūt atpakaļ kaklarotu? Ja tu atradīsi karalienes kaklarotu, es tevi bagātīgi apbalvo�u. Ja ne � tevi piemeklēs taisnīgs sods.

Gudrais briesmīgās bailēs svīda aukstus sviedrus. Viņ� nolēma, ka pēc iespējas ātrāk jāņēm kājas pār pleciem un tā jāglābj sava āda.

Turpretī skaļi viņ� goddevīgi atbildēja karalim:

� Esmu tavs kalps, lielo valdniek! Man būs vajadzīgas trīs dienas, lai uzzinātu, kur atrodama karalienes kaklarota. Tāpēc atlaid mani no pils uz trim dienām.

� Labi, gudro gai�reģi, � karalis piekrita. � Lai notiek tā, kā tu vēlies.

Gudrais izgāja no pils un taisnā ceļā joza prom uz me�u: vienīgi tur viņ� cerēja atrast paslēptuvi un paglābties.

Drīz viņ� skrienot piekusa un, lai uz mirkli atvilktu elpu, sāka iet ātriem soļiem. Pēc brītiņa pat ātri paiet viņ� vairs nejaudāja, �ā tā klunkurēja uz priek�u. Kad spēki galīgi apsīka, viņ� nogāzās zemē zem milzīga banjana koka.

Sagadījās tā, ka zaglis karalienei nozagto dārgo kaklarotu apraka tie�i zem �ī banjana. Viņ� tikko bija beidzis rakt, kad pamanīja tālumā nākam cilvēku. Zaglis nobijās, a�i uzrāpās kokā un tur paslēpās. No savas slēptuves viņ� labi redzēja, ka pie koka ar pēdējiem spēkiem atvilkās cilvēks un nokrita zemē.

Gudrais, nedaudz atvilcis elpu, gulēdams zem banjana, gau�i nelaimīgs sāka runāt pats ar sevi:

� Jā, jā, no karaļa jau nekur neaizbēgsi! Tikai veltīgi nomocīsies, bet nāve tepat deguna galā, ja reiz karalis nolems sodīt ar visaugstāko soda mēru. Slēpies, kā gribi, bet glābiņa nekur nebūs. Arī �oreiz karalis tik un tā savu gribu izpildīs!

Zaglis, kur� slēpās kokā un to visu dzirdēja, bija pilnīgi pārliecināts, ka runa ir par viņu, un nobijās kā diegs.

�Acīmredzot karalis nolēmis mani sodīt ar nāvi par karalienes kaklarotas nozag�anu!� viņ� nodomāja. �Acīmredzot tas vīrs, kur� sē� zem koka, jau ir nojautis, ka es slēpjos banjanā, tāpēc tā arī runā, lai es zinātu, ka preto�anās būtu veltīga. Tagad acīmredzot drīz aiz viņa klāt būs karaļa sardzes vīri. Labāk tad pats nokāp�u zemē, atzī�os zag�anā un izlūg�os piedo�anu.�

Zaglis klusām norāpās no banjana zemē un sāka lūgties:

� O, cienījamais! Dāvā man dzīvību! Es tev visu mats matā izstāstī�u � karalienes kaklarotu apraku zemē pāris lanu[1] attālumā no tevis.

�Tātad mana nāves stunda nav vēl situsi!� gudrajam ie�āvās galvā pirmā doma, un viņ� teica:

� Ei, tu, zagli, ja gribi vēl dzīvot � laidies ātrāk lapās! Bet viss pārējais � tā jau būs mana darī�ana.

Kad zaglis bija aizjozis, gudrais atraka zem koka zemi un tur tie�ām atrada karalienes kaklarotu. To paņēmis, viņ� devās uz pili.

Nākamajā dienā, kad karalis pieņēma galminiekus, gai�reģis iznāca priek�ā un pasniedza karalim pazudu�o dārglietu.

� Lielo valdniek! � viņ� uzrunāja karali. � Es atņēmu zaglim karalienes kaklarotu. Ta�u atļauj man neminēt zagļa vārdu � tāds nu reiz ir mūsu, gudro, paradums.

� Tu esi varens gai�reģis! � karalis viņu uzteica, bagātīgi apdāvināja ar vērtīgām dāvanām un iecēla savā galmā par galveno gai�reģi.

Drīz slava par gudro nāca ausīs kaimiņzemes karalim, kur� visās lietās centās būt pārāks. No �ī karaļa ieradās ziņnesis ar vēstījumu. Tajā bija teikts:

�Di�ciltīgo kaimiņ un lielo valdniek! Vai mūsu cienījamais kaimiņ� nevēlas sarīkot mūsu galma gudro sacensības, lai viņi parādītu, kur� labāk prot atminēt lietas un notikumus. Mēs nosūtām savu gudro un septiņus kuģus līdz pusei pielādētus ar dārglietām. Ja sacensībā uzvarēs mūsu di�ciltīgā kaimiņa gudrais, tad visi septiņi kuģi ar kravu piederēs viņam. Ja turpretī viņ� cietīs sakāvi, tad lai mūsu di�ciltīgais kaimiņ� piepilda ar dārglietām atsūtītos kuģus līdz aug�ai un nosūta atpakaļ.�

Karalis pasauca sava galma gudro un parādīja viņam �o vēstījumu.

� Nu, ko teiksi, manu gai�reģi? � karalis vaicāja.

�Vēlāk �o vai to izdomā�u!� galma gudrais klusībā izlēma, bet karalim bra�i atbildēja:

� Esiet mierīgs, jūsu augstība! Gan es pēc septiņām dienām kaimiņvalsts gudrajam pratī�u atbildēt.

Karalis bija priecīgs, ka ir izredzes atstāt sāncensi kaunā, un bagātīgi apdāvināja galma gudro.

Galma galvenais gai�reģis steidzās uz māju un jau pa gabalu sauca:

� Karaļa gudrā sieva! Tavam vīram steidzami jāaizbrauc svarīgās darī�anās. Atgriezī�os parīt. Mierīgi gaidi mājās.

Viņ� uzvilka mugurā vecas, noskrandu�as drēbes un devās prom no mājas. Nonācis jūras malā, domāja: ��oreiz jau nu gan piedzīvo�u briesmīgu negodu. Arī karali pievil�u. Bet, ja manis nebūs, tad sacensības nevarēs notikt�.

Izmisumā karaļa gudrais skrēja, ko kājas nes. Bija kļuvis jau tum�s, viņ� neapjauta, ka atskrējis pie pa�as jūras kraujas. Sperot soli tālāk, viņ� iegāzās jūrā, viļņi viņu apņēma un nesa.

Viņ� atguvās uz kāda kuģa, blakus stāvēja cienījama izskata vīrs un matro�i. Pamanījis, ka slīcējs nācis pie samaņas, cienījamais cilvēks laipni apvaicājās:

� Vai jūties labāk?

Tad, brītiņu klusējis, viņ� jautāja:

� Kā tu nokļuvi jūrā?

� Biju nonācis izmisumā, � karaļa gudrais atbildēja un metos ūdenī.

� Vai tad nabaga ļaudis, pie kuriem piederi arī tu, izmisumā metas jūrā? � mierīgi iebilda sarunu biedrs. � To dara tie, kas pacēlu�ies augstā godā, bet tad pēk�ņi gaidāms negods un nopulgojums. Ja nu kāds kritīs izmisumā, tad tas būs karaļa gudrais tajā pilsētā, kur mēs rīt no rīta piestāsim. Tu vaicāsi, kāpēc? Tāpēc, ka viņ� gan nevarēs atminēt miklu, kuru mēs viņam sagatavojām.

Mūsu karaļa gudrais jau bija pilnīgi atguvies, tūlīt arī aptvēra: ��is laikam būs tas varenais gai�reģis no kaimiņzemes!

Bet mani noskrandu�o drēbju dēļ viņ� uzskata par ubagu. Ja nu es �inī pavaicātu, kāda ir tā mīkla? Un viņ� goddevīgi uzrunāja kaimiņzemes gudro:

� O, cienījamais! Kas gan tā par mīklu, kura varētu novest kapā karaļa gudro?

� Tā nav katram saprotama! � augstprātīgi atteica kaimiņzemes gudrais. � Nu, lai notiek, varu jau izstāstīt. Es paņem�u simt�ķautņu rubīnu un ielik�u to zelta lādītē, bet zelta lādīti savukārt ievieto�u sudraba lādīte. Sudraba lādīti ietī�u samta audumā septiņās kārtās. Pieņemsim, ka viņ� varētu uzminēt, kādas lādītes atrodas zem samta, bet nekādā gadījumā viņ� nepateiks, kas atrodas pēdējā lādītē, jo kaimiņu valstī nav pazīstami simt�ķautņu rubīni � neviens tur par tādiem nav pat dzirdējis.

Gudrais nabaga skrandās labi iegaumēja visu, ko dzirdēja. Bija jau tum�a nakts, un kaimiņzemes gai�reģis, novēlējis izglābtajam labunakti, devās pie miera.

No rīta, tikko svīda gaisma, kuģis pietauvojās piestātnē. Karaļa gudrais, tērpies nabaga drēbēs, pateicās saviem glābējiem, izkāpa krastā un joza uz māju.

Pienāca sacen�anās diena. No rīta visi sapulcējās karaļa lapenē. Sanāca ministri, padomnieki, karavadoņi, galminieki. Ieradās sūtņi un viesi no tālām zemēm.

Karaļa gudrais pārģērbies, lai viņu nevarētu pazīt, ieradās lapenē. Viņ� paņēma rokās kaut ko sarkanā samtā ietītu un vaicāja kaimiņzemes gudrajam:

� Kas �eit atrodas?

Kaimiņzemes gai�reģis lika lietā visas savas spējas un, brītiņu klusējis, atbildēja:

� Zem sarkanā samta atrodas kāds auglis. Kad tas nogatavojas, tā mīkstums kļūst sarkans. Izņemot augli, zem samta nekā cita nav.

Ta�u viņ� nespēja pateikt, kādā krāsā �is auglis ir no ārpuses. Viņ� nezināja arī �ā augļa nosaukumu, jo samtā bija ietīts arbūzs, bet viņa zemē arbūzi neauga, un neviens �īs zemes pavalstnieks nekad tos nebija redzējis.

Tad savu sarkanā samta vīstokli parādīja kaimiņzemes gudrais. Sāncensis atcerējās visu, ko bija dzirdējis no viņa pa�a mutes uz kuģa, un to atkārtoja vārds Vārdā:

� �eit, zelta lādītē, atrodas simt�ķautņu rubīns. Zelta lādīte ievietota sudraba lādītē, bet sudraba lādīte ietīta septiņās samta kārtās, kuru visi redz.

� Tu esi varenāks par mani! � atzina savu sakāvi kaimiņzemes gudrais. � Uzvara ir tava!

Karalim pienācās dārglietas no septiņiem kuģiem, bet dārgumus, kas atradās uz diviem kuģiem, viņ� atdāvināja savam galma gudrajam.

Kop� �īs reizes karalis pavēlēja saukt gai�reģi līdz pat mū�a galam par karaļa gudro.

Vecos laikos kādā valstī valdīja karalis. Viņam bija neredzēti skaista meita, vārdā Maidouna, kas nozīmē �ziediņ� no tālās zemes�.

Kad princese nāca jaunavas gados, tēvs viņai atvēlēja atsevi�ķu pili. Reiz princese sadomāja iet pastaigāties pilsētas

apkārtnē, un viņa lūdza tēvam atļauju. Karalis, raizēdamies par meitu, negribēja lāgā viņu laist. Viņa tik ilgi lūdzās, ka tēvs beigās piekāpās. Ta�u piekodināja, lai princese nekādā gadījumā neejot tālu prom no savām pavadonēm.

Princese pastaigājās, lasīja puķes un, pa�ai nemanot, bija aizgājusi krietnu gabalu uz priek�u. Viņa atradās pla�as, skaistas upes malā. Princesei �ī vieta iepatikās. Viņa nolēma upmalā atpūsties, padzerties ūdeni un izmazgāt galvu.

Pēk�ņi viņa ieraudzīja, ka pa upi peld beigts zilonis, bet uz tā tup grifs un rij vienā rī�anā gaļu. To redzēdama, princese sajuta riebumu un teica:

� Cilvēka acīm derdzas redzēt, kā līķus aprij �is pretīgais radījums � grifs. Nevaru uz to ne paskatīties.

� Princese, es tak ziloni nenogalināju, � grifs viņai atbildēja. � Neesmu pastrādājis nekādu noziegumu, ne pārkāpis likumu. Beigtais zilonis, uz kura es tupu, ir tīrāks par tīru; to nomazgājis upes ūdens. Kāpēc tad tu mani uzskati par pretīgu radījumu? Es ta�u esmu grifu karalis. Man piemīt desmit pārdabiskas spējas. Tu, karaļa meita, mani nicini tāpēc, ka nezini, kas es esmu. Tu nopaļā grifu, kaut gan drīzumā pati kļūsi viņa sieva.

Grifs pateica �os vārdus, pacēlās gaisā un aizlidoja. Maidouna stipri nobijās un steidzās uz mājām. Pārnākusi pilī, viņa nodomāja: �Netiku paklausījusi tēvam un tāpēc tik dikti sadusmoju grifu valdnieku. Grifs savus draudus var izpildīt.� Un viņu pārņēma briesmīgas bailes.

Pēc kāda laika grifs, pārvērties par brīnumiznesīgu princi, ieradās pie Maidounas tēva greznas svītas pavadībā. Viņ� atveda bagātīgas dāvanas un bildināja princesi. Maidounas tēvam nebija ne miņas par notikumu pie upes. Viņ� ar prieku deva savu piekri�anu. Turpretī Maidouna noģida, ka iznesīgais bildinātājs būtībā ir grifu karalis. Lai kā viņa centās tēvu atrunāt, ta�u viņ� no �ī znota nedomāja atteikties.

Tagad Maidounai, kura reiz bija aizmirsusi paklausību, zem kājām stāvēja ceļ� uz grifu valsti. Viņa nojauta, ka nekas labs tur nav sagaidāms, un lūdza, lai tēvs viņai iedod līdzi da�da�ādus iero�us. �o viņas vēlē�anos tēvs izpildīja.

Karalis lika piekraut ar iero�iem pilnu veselu kuģi, un Maidouna daudzu apsardzes vīru pavadībā ieradis grifu zemē. Tad grifs princesei teica:

� Tu pagaidi �eit, upes krasti, bet es ie�u uz pili un pavēlē�u kalpiem, lai tie visu gods godam sagatavo tavai sagaidī�anai.

Tiklīdz princis bija aizgājis, pie debesim parādījās neskaitāmi grifu bari. Tie riņķu riņķiem lidinājis virs Maidounas galvas un grasījās viņai uzbrukt.

Princese nebija ar pliku roku ņemama. Viņa deva pavēli saviem apsardzes vīriem cīnīties ar grifiem.

Apsardzes vīri raidīja grifiem bultu pēc bultas. Daudz grifu gāja bojā, viss krasts bija kā nosēts to līķiem. Ta�u kritu�o vietā atlidoja aizvien jauni un jauni grifu bari.

Drīz Maidounas karotāji zaudēja spēkus. Viņi tika uzvarēti tin kļuva par plēsīgo putnu laupījumu. Beigu beigās krastmalu klāja cilvēku kauli un galvaskausi.

Pa to starpu Maidouna paslēpās pie sava kuģa masta un apsedzās ar buru.

Princese bija palikusi glu�i viena un nolēma izmantot pēdējo iespēju glābties. Viņa uzrakstīja vēstuli ar lūgumu palīdzēt, ielika to pudelē un iemeta upē. Maidouna cerēja, ka vēstule nokļūs pie tēva vai pie kāda cita viņas zemes cilvēka.

Vēstule nejau�i nokļuva prin�a Thunmja rokās, kur� ceļoja ar tirdzniecības kuģi. Uzzinājis par nelaimi, kas bija piemeklējusi princesi Maidounu, viņ� nolēma steigties palīgā.

Princis sagatavoja iero�us un brauca uz vietu, kāda bija norādīta vēstulē. Drīz viņ� piebrauca pie kuģa, uz kura slēpās .Maidouna. Princese nodomāja, ka pie viņas ieradies grifu karalis cilvēka izskatā, un dikti izbijās. Viņa nokrita ceļos un sāka lūgties, lai viņ� to saudzējot.

� Princese, es neesmu vis ienaidnieks, bet draugs, � princis atbildēja. � Es neesmu grifu karalis, bet gan princis Thunmja un steidzos �urp, lai tevi glābtu. Tiklīdz izlasīju tavu sūtīto vēstuli, nekavējoties kuģoju �urp, lai tevi pasargātu no jaunajiem grifiem.

� Ja tā, tad mums ātrāk jābēg no �īs briesmu pilnās zemes.

� Neuztraucies, princese. Esmu sagatavojis bultas, kas nonāvēs tavu niknāko ienaidnieku � grifu karali.

Tad princese nolēma ar godu apbērāt savus kritu�os. Viņa savāca karavīru kaulus un sakrāva bēru sārtā. Arī princis piedalījās svinīgajā bēru ceremonijā.

Grifu karalis pa gabalu pamanīja dūmus. Viņ� noprata, ka tie ir bēru sārta dūmi, un gribēja uzzināt, kas to kurina. Tiklīdz viņ� pielidoja pie sārta, princis uzvilka loku. Vairākas prin�a raidītās bultas caururba grifu, un viņ� novēlās zemē. Maidouna dusmās aizspēra grifu, iegrūzdama to tie�i ūdenī. Mirsto�ais grifs, cie�i uzlūkodams princesi, teica:

� Lai gan es tevi nespēju uzvarēt, bet atriebties tev atrieb�os. � Ar �iem vārdiem viņ� izlaida garu.

Maidouna bija laimīga, ka reiz tikusi vaļā no bīstamā ienaidnieka. Viņa kvēli pateicās princim. Princis bija iemīlējis Maidounu no pirmā acu uzmetiena un tagad laimīgs viņu apprecēja.

Princis turpināja savu ceļojumu uz kuģa kopā ar Maidounu. Viņ� pārdeva preces piekrastes pilsētās un ciematos, un viņi dzīvoja mierīgi un laimīgi. Pēc gada Maidounai piedzima meitenīte, bet pēc tam arī puisēns. Tie�i ap �o laiku princis bija pārdevis visas preces un posās atpakaļceļā uz dzimteni.

Grifu karalis, kuru nonāvēja prin�a raidītās bultas, bija pārvērties par bilu � upes sargātāju. Viņ� nespēja piedot Maidounai un visu laiku prātoja, kā viņai atriebties.

Tad bilu � upes sargātājs � pārvērtās par skaistu, milzīgu ūdensrozi un uzpeldēja kuģa priek�galā. Viņ� cerēja, ka Maidounas bērni pamanīs ziedu.

Tie�ām, meita palūdza, lai māte to noplūcot. Tikko Maidouna noliecās un pieskārās ziedam, tas tūlīt pārvērtās par melnām aļģēm. Aļģes apvijās Maidounai ap rokām un ievilka viņu ūdenī. Te bilu ar savu burvju varu pārvērta princesi par pērtiķi, bet pats vienā mirklī pieņēma Maidounas izskatu un, it kā nekas nebūtu noticis, atgriezās uz klāja. Turpretī pērtiķis pārpeldēja upi un nozuda me�ā. Tas viss notika tik zibenīgi, ka neviens nebija paguvis pamanīt burvju pārvērtības.

Bet bilu, pieņēmis Maidounas izskatu, satvēra uz rokām mazo dēlēnu un izlikās, it kā barotu viņu ar krūti. Ta�u viņa krūtīs piena nebija, un bērns sāka skaļi brēkt. Princis Maidounas uzvedībā pamanīja kaut ko nelāgu un nolēma viņu stingri uzmanīt.

Beidzot prin�a kuģis sasniedza dzimtās zemes krastus. Princis nebija atmetis savas aizdomas, tāpēc nolēma galvaspilsētā ierasties vēlāk, bet tagad apmetās nelielā klosterī upes krasta.

Maidouna, kaut arī tika pārvērsta par pērtiķiem, ta�u nezaudēja cilvēciskās jūtas un pieķer�anos. Viņa gau�i skuma pēc vira un bērniem un apraudāja savu sūro likteni. Galu galā viņa nolēma sekot princim un drīz sasniedza to vietu, kur viņ� bija apmeties.

Kad vīrs un bērni pagāja viņai garām, viņa metās tiem pakaļ, tad atcerējās, ka tagad viņa ir pērtiķiene, nokrita zemē un rūgti raudāja. Maidounai bija neizsakāmi skumji. Viņa sāka dziedāt, cerot, ka princis dzirdēs un tā uzzinās, kas noticis ar viņa sievu:

� Mans mīļais vīrs, mans kungs un pavēlniek!

Es tava sieva, � liktens nolēmētā �

nu esmu pārvērsta par pērtiķieni.

Nekad starp cilvēkiem man nebūt vairs,

mans mājoklis � vien me�a biezoknis,

kur visu karalis ir tīģeris.

Mans vīrs, nu sargi mūsu bērnus viens

no ļaunas acs, no jaunas rokas glāb!

Bet, kad tu dzirdi, pērtiķi brēc me�os,

lūdz dievu, lūdz par nelaimīgo sievu!

Noklausījies pērtiķa dziesmu, princis noskuma. Tagad viņ� saprata, ka pērtiķiene ir viņa mīļotā sieva Maidouna, kuru būs nobūris ļaunais bilu. Vīrs aizveda bērnus nomaļā me�a klajumiņā, lai pērtiķiene varētu ar viņiem satikties. Pērtiķiene a�i piesteidzās pie bērna, paņēma rokā dēlu, kur� aiz izsalkuma brēca, un sāka to barot ar krūti. Meita nobijās. Viņa ņēmās raudāt un kliegt. Tad pērtiķiene meitai teica:

� Neraudi, meitiņ! Esmu tava māte Maidouna. Bilu ir pārvērtis mani par pērtiķieni, bet pats pieņēmis manu izskatu. Zini, ka tas, kur� pa�laik izskatās pēc tavas mātes, ir ienaidnieks un no viņa jāpiesargās.

� Ja nu tā noticis, kā gan tu varēsi atkal atgūt cilvēka izskatu un atgriezties pie mums? � meitenīte iesaucās.

� Manu meitiņ! � pērtiķiene atbildēja. � Lai es atkal būtu cilvēks, vajag, lai tēvs izliek upmalā dukuru, iesēdina tur tevi un tavu brālīti. Es ierāp�os tajā un ar krūti baro�u dēliņu. Lai tēvs ar kalpiem mani izvelk un notriepj ar ļaunā bilu, kur� pieņēmis manu izskatu, asinīm. Tad es atkal kļū�u jūsu māte, princese Maidouna, un atgriezī�os pie jums. � To pateikusi, pērtiķiene ieskrēja me�ā.

Drīz klajumiņā pēc saviem bērniem atnāca princis. Meitene viņam izstāstīja visu, ko bija teikusi māte pērtiķienes izskatā. Princis, ne mirkli nekavējoties, ķērās pie darba. Viņ� ielika bērnus dukurā, bet pats netālu paslēpās. Drīz atskrēja pērtiķiene, paņēma rokās dēlu un sāka barot. Princis ar kalpiem viņu izvilka no dukura. Pēc tam viņ� pavēlēja atvest viltus Maidounu un nogalēt, tad notriept pērtiķieni ar bilu asinīm. Kalpi tā arī izdarīja.

Un visu acu priek�ā pērtiķiene pārvērtās par skaisto un labo princesi Maidounu! Princis tagad kopā ar mīļoto sievu un bērniem devās uz galvaspilsētu. Tur viņus gaidīja karalis. Par godu �im gadījumam tika sarīkotas greznas dzīres, un visa pilsēta līksmojās.

Princis ar Maidounu un bērniem laimīgi dzīvoja zelta pilī. Kādu dienu Maidouna atnāca pie vīra un lūdza, lai atlai�ot viņu uz dzimteni, satikties ar veco tēvu. Princis teica:

� Labi, mana dārgā sieva. Es tev atļauju apciemot tēvu, bet negribu laist tevi vienu. Tavs tēvs jau nezina, kas notika pēc tam, kad viņ� atdeva tevi par sievu grifu karalim. Lai viņ� tevi labāk saprastu un viņā rastos līdzcietība, ņemsim bērnus līdzi, pārģērbsimies par ubagiem un bez svītas, tikai mēs pa�i, dosimies uz tavu dzimteni.

Viņi tā arī izdarīja. Pārģērbās ubagu drēbēs un devās tālajā ceļā.

Natu valdnieks, būdams sajūsmināts par dzīvesbiedru mīlestību un uzticību, nolēma vēlreiz viņus pārbaudīt. Nats radīja viņiem ceļā platu upi, pats pārvērtās par laivinieku un upmalā �os mierīgi gaidīja.

Princis piegāja pie laivinieka un lūdza pārcelt viņu ar visu ģimeni uz otru krastu. Laivinieks teica:

� Varētu to izdarīt, bet, raugi, esmu jau vecs, un man nav bērnu. Tad nu tā � ja jūs esat ar mieru par pārcel�anu atdot man savus bērnus, ņemu airus un ce|u jūs pāri uz viņu krastu.

Princis atbildēja:

� Ai, laiviniek! Kā gan mēs varam atdot tev savus bērnus, kurus tā mīlam? Lūdz jebkuru citu dārgumu, tikai ne bērnus.

Bet laivinieks palika stingri pie sava. Virs un sieva gau�i noskuma. Maidounai gribējās redzēt savus vecākus un saņemt viņu svētību, ta�u nekādi nespēja �ķirties no saviem bērniem. Tad princis teica mīļotajai sievai:

� Mūsu bērni ir pavisam mazi. Man ir tāda nojauta, ka, pateicoties labam liktenim, viņi drīz atgriezīsies pie mums. Mūsu mīlestība un uzticība vienam pret otru izturēs kuru katru pārbaudījumu.

Tā nospriedu�i, princis un princese atdeva savus bērnus laiviniekam, un viņ� abus pārcēla uz otru krastu. Pēc tam natu valdnieks pārvērtās par ērgli un rādīja vīram un sievai ceļu uz Maidounas zemi. Princese pārlieku skuma pēc saviem bērniem un visu laiku raudāja vienā raudā�anā.

Beidzot princis un princese sasniedza galvaspilsētu. Ap viņiem sanāca tauta un līksmi sveicināja. Cauri pūlim izlauzās kāds pils kalpotājs un, goddevīgi paklanījies, teica:

� Karalis, princeses Maidounas tēvs, jūs gaida pils apartamentos.

Tāda ziņa princi un princesi pārsteidza. Galminieku pavadībā viņi iegāja pilī un ieraudzīja karali, bet blakus viņam � savus mazos bērnus. Bērni metās mātei un tēvam pretī. Visi bija priecīgi un laimīgi. Karalis lūdza viesus uz svētku mielastu. Tajā natu valdnieks teica:

� �ie abi, vīrs un sieva, piedzīvoju�i smagas cie�anas, ta�u nav zaudēju�i mīlestību un uzticību viens otram. Lai katrs līdzinās �iem cildenajiem cilvēkiem un cen�as dzīvot tāpat kā viņi. Kad princis un princese nāca uz �ejieni, es, pārģērbies par laivinieku, pieprasīju, lai viņi par pārcel�anu man atdod savus bērnus. Viņi, rūgti raudot, man tos ar smagu sirdi atdeva.

Es atvedu bērnus pie karaļa un pavēstīju par meitas un znota drīzu iera�anos.

Princis un princese pastāstīja karalim, ko viņi pārdzīvoju�i un izcietu�i. Karalis meitu un znotu bagātīgi apdāvināja, un viņi atgriezās savā zemē.

Viņi dzīvoja ilgi un laimīgi.

Kādā ciemā dzīvoja mednieks. Caurām dienām viņ� klejoja pa d�ungļiem, medīdams me�a zvērus. Medniekam bija ļoti gudrs putns. Tas vienīgi neprata runāt, bet citādi bija tikpat gudrs kā cilvēks. Putns parasti sēdēja medniekam uz pleca un diendienā bija kopā ar viņu. Mednieks dro�i staigāja pa biezajiem d�ungļiem, kur mitinājās tīģeri, lauvas un citi plēsīgi zvēri, jo putns tad laidās pa priek�u un pārliecinājās, vai ceļā nedraud briesmas. Mednieks savu putnu gau�i mīlēja, labi zināja tā ieradumus, sātīgi viņu ēdināja un dzirdināja.

Kādreiz, kad ne�ēlīgi svilināja saule, me�ā izcēlās ugunsgrēks. Mednieks augu dienu bija klejojis pa me�u un jutās noguris, turklāt viņu vēl mocīja slāpes. Ugunsgrēka dēļ medībās nebija veicies, bet mednieks par medījumu nemaz vairs neprātoja; viņ� domāja vienīgi par to, kā atrast ūdens lāsi un kripatu ēdamā. Gudrais putns nojauta, ka saimnieku moka slāpes. Viņ� pacēlās no mednieka pleca gaisā un laidās meklēt ūdeni. Putns gau�i nopūlējās, ta�u nekur ūdeni neatrada. Pēk�ņi viņ� pamanīja kobru, kas arī meklēja ūdeni.

� Cienījamā kobra! � putns uzrunāja �ūsku. � Ja tu zini, kur atrodas ūdens, pasaki to, lūdzu, man!

� Dārgo putn, � kobra atbildēja, � es pati cie�u briesmīgas slāpes. Tāpēc arī lodāju te pa zāli, cerēdama atrast pilīti ūdens. Kad es krietnu laiku neesmu dzērusi, inde man iek�ā aizdegas, un tāpēc, pati, nemaz negribēdama, esmu spiesta brīdi pa brīdim to izspļaut. Kad atrodu ūdeni un padzeros, tad atgrie�os pa to pa�u vietu un iesūcu indi atpakaļ.

To teikdama, kobra izspļāva indi uz lapām un zāles.

Putns kļuva domīgs: �Ja noliektu lapu, lai inde notecētu zemē, kobra kļūs ļauna. Bet, ja atstās tāpat, tad mans saimnieks to pamanīs, domādams, ka tās ir ūdens lāses, dzers un saindēsies.�

Tie�i tobrīd putns sadzirdēja mednieka balsi. Lai viņ� nepamanītu kobras indi, putns to aizsedza ar savu spārnu. Bet mednieks tūlīt nojauta, ka putns kaut ko slēpj. Viņ� pagrūda putnu sānis un, ieraudzījis �ķidrumu, nosprieda, ka tās ir ūdens lāses.

� �is nejaukais putns tak zina, ka es cie�u slāpes. Viņ� acīmredzot vēlas, lai es nomirstu, tāpēc arī paslēpa ūdeni zem spārna, � mednieks pie sevis noteica un pacēla lapu, lai atveldzētos.

Tad putns ar savu spārnu pasteidzās aizsegt medniekam muti. Sadusmotais mednieks rupji atgrūda putnu, bet nekādi nevarēja no tā atbrīvoties: putna spalvas cie�i nosedza viņa muti.

Tas mednieku pārāk sadusmoja, un viņ� teica:

� �is nekrietnais radījums grib, lai es aiz slāpēm nobeidzos. Neko darīt, esmu spiests viņu nogalēt. � Un mednieks tik spēcīgi iezvēla putnam ar koku, ka tas uz vietas bija beigts.

To izdarījis, mednieks metās pie indes, domādams, ka tas ir ūdens, un to kāri nosūca no lapas. Nodzēris tūlīt sajuta, ka tā ir bijusi inde. Tagad viņ� visu saprata. Medniekam bija �ēl uzticīgā putna. Viņu mocīja sirdsapziņas pārmetumi. Ta�u nākamajā mirklī mednieks pats, jau miris, nogāzās zemē.

Rangunas tuvumā kādā ciemā dzīvoja bagāts un skops augļotājs. Zemnieki viņu neieredzēja ne acu galā un no viņa aizņēmās vienīgi tad, ja, kā mēdz teikt, ūdens smēlās jau mutē, jo zināja, ka viņ� kuru katru piemānīs un beigās izputinās. Kādreiz ciemu piemeklēja nera�a. Gribot negribot vajadzēja iet pie augļotāja un lūgt, lai viņ� aizdod kaut sauju rīsu.

Tad Maun Tins, tas pats, kur� kādreiz nomazgāja valdnieka pelēko ziloni baltu, pieteicās dzimtajam ciemam palīdzēt.

Ieradies pie augļotāja, viņ�, kā jau piederas, uzsāka sarunas, pieklājīgi apvaicājoties:

� Vai esi vesels, cienījamais U Во?

� Ak vai, mans draugs, tikko kājas varu pavilkt!

� Vai veseli tavi cienījamie radinieki?

� Ak vai, mans draugs, visi veseli un katru dienu ierodas зг �ādu vai tādu lūgumu.

� Bet tava naudas lāde, ceru, ir tik pilna, ka vairs ne aiztaisīt?

� Ak vai, mans draugs, tajā nav palikusi neviena vienīga monētiņa, to nu var aizvērt bez mazākās piepūles.

� Tie�ām neviena? �ēl gan, ka nevarēsi mums aizdot kādu mazumiņu un pats iegūt no tā krietnu peļņu.

� Ja es par katru monētu saņem�u divas � vai pēc tavām domām tā būtu liela peļņa?

� Divas par vienu? Ai, ai, un tev aiz kauna nesvilst vaigi, cienījamo U Во?

� Jākaunas būtu krāpniekam. Bet es tik sen neesmu nevienu piekrāpis, ka aizmirsies, kas tas kauns tāds īsti ir. Turklāt spried pats: es par savu naudu varētu nopirkt preces, kas vairotu manu bagātību. Bet es atdodu naudu ļaudīm un neko neiegūstu. Tikai ienaidniekus, kuri to vien tīko, kā man nodarīt jaunu.

� Tev taisnība, cienījamo augļotāj: par naudu pērk tikai ienaidniekus, nevis draugus. Neraugoties uz to, ja tu mums aizdosi naudu, apņemos rīt pat tev atnest parādzīmes no katra mūsu cieminieka. Tu aizdosi mums naudu ar noteikumu � ņem vērā cienījamo U Во �, ar noteikumu, ka no �īs dienas katrs tavs parādnieks lūgs dievu, lai tev pagarina mū�u.

� Smags noteikums, mans draugs. Ja es tiesā pierādī�u, ka no maniem parādniekiem kaut viens vienīgs nav lūdzis dievu par manu veselību, tev vajadzēs atdot man parādu trīskārtējā apmērā. Vai esi tā ar mieru?

� Esmu tā ar mieru, cienījamais. Trīskārtējā apmērā.

Augļotājs aizdeva Maun Tinam naudu, pie sevis smīnēdams par viņa dumjību: �Parādnieks lūdzot dievu par augļotāja veselību! Tiesnesis gan ātrāk noticēs, ka zilonis var iz�ķilties no �ūskas olas.�

Ta�u otrā dienā Maun Tins atnesa parādzīmes. Tur katrā bija rakstīts, ka parādnieks apņemas atdot visu parādu pilnā� apmērā tūlīt pēc� augļotāja nāves.

Augļotājs labu brīdi nekā nesaprata, tad Maun Tins viņam paskaidroja:

� Tu aizdevi naudu ar noteikumu, ka visi parādnieki lūgs dievu par tavu veselību. Esi dro�s, noteikums tiks izpildīts. Es paņēmu no viņiem saistībrakstu, kur minēts, ka parāds jāatdod otrā dienā pēc tavas nāves. Tagad viņi dedzīgi lūdz dievu,, lai tu dzīvotu, kā tautā saka, mū�īgi un trīs dienas. Arī es lūdzu dievu kopā ar viņiem, cienījamo augļotāj!

Tagad paklausieties pasaku par pieciem brāļiem, pieciem labiem draugiem.

Vecākais no brāļiem bija pats gudrākais un pieredzēju�ākais. Lai ko arī jaunākie neuzsāktu, viņi vienmēr palīgā aicināja vecāko brāli. Viņ� bija neliela auguma, plecīgs un spēcīgs, un viņu sauca par Sparīgo.

Otru brāli sauca par Kausli, jo viņ� visur līda pirmais, visus ķircināja un uzsāka kautiņu.

Tre�ais bija gar�, garāks par pārējiem brāļiem. Viņu tāpēc arī sauca par Visgarāko.

Ceturtais brālis bija neliela auguma, ne visai stiprs, toties piesardzīgs un taupīgs. Viņu iesauca par Mantzini.

Piektais brālis, pats jaunākais, bija vismazākais un draiskulīgākais. Viņu sauca par Īnīti.

Brāļi savā starpā bija draudzīgi un nekad ne�ķīrās. Tāpēc viņi bija iesaukti par pieciem labiem draugiem.

Pieci labi draugi ilgi klejoja pa pasauli un kādreiz iztālēm pamanīja lielu pilsētu, kur valdīja ļauns un ne�ēlīgs karalis.

Un tad Sparīgais teica:

� Mēs jau nu pa�i staigājam, bet mūsu slava dus, kā dusējusi! Izdarīsim kādu labu darbu � atbrīvosim pilsētu no ļaunā, valdnieka un tad pa�i paliksim uz vietas, lai mūsu slava apskrien pasauli �iglām kājām.

� Esam ar mieru! � brāļi piekrita, un visi pieci sasniedza pilsētas vārtus.

Priek�ā iznāca Kauslis un izaicināja ļauno karali uz kauju.

Nu sākās ne�ēlīga kauja. Pieci labi draugi cīnījās pret karali un viņa kalpiem. Kaujā sevi�ķi izcēlās Visgarākais, viņ� pieveica ne mazumu ienaidnieku. Ta�u jaunais karalis iecirtīgi pretojās. Tad Īnītis nemanīts ielavījās pilsētā un atvēra saviem brāļiem vārtus. Ļaunā valdnieka karaspēks tika sakauts un pilsēta atbrīvota.

Pieci labi draugi sāka domāt: kuram no viņiem pārvaldīt pilsētu?

� Jāpārvalda Sparīgajam, � jaunākie brāļi nolēma.

� Viņ� ir no mums visiem vecākais, un tāpēc lai notiek, kā teikts parunā: �Jaunie nes darba nastu, vecie � varas nastu.�

Bet Sparīgais atbildēja:

� Pilsēta jāpārvalda Kauslim, jo viņ� pirmais uzsāka kauju. �Galvenais ir sākums, jo gals jau pats pienāk.�

Arī Kauslis atteicās. Pēc viņa vārdiem, par valdnieku būtu jākļūst Visgarākajam, jo viņ� kāvies par visiem varenāk un izcīnījis uzvaru.

Arī Visgarākais nepiekrita. Viņ� teica:

� �Lai ieņemtu pilsētu, vajadzīga dro�sirdība, lai to noturētu, nepiecie�ams vēss saprāts.� Lai valda Mantzinis. Viņ� ir ne vien taupīgs, bet arī saprātīgs.

Arī Mantzini nevilināja vara.

� Jāvalda Īnītim, � viņ� teica..� Inītis ta�u mums atvēra pilsētas vārtus. Tiesa, viņ� gan ir pārāk jauns, bet tāpēc jau viņam visa dzīve vēl priek�ā.

Arī Inītis atrunājās, ka viņ� vēl esot pārāk nepieredzējis un parvaldīt pilsētu diez kāpēc nemaz nenesoties prāts.

Pieci labi draugi ilgi strīdējās. Beidzot nolēma:

� Pārvaldīsim pilsētu visi kopā! Kurējais no mums pilsētu viens pats atbrīvojis no ne�ēlīgā karaļa? Neviens! Vienam arī pārvaldīt pilsētu būs grūti. Bet kopīgi mēs ar kuru katru darbu tiksim galā.

Kā nolēma, tā izdarīja. Un pasaulē nebija labāku valdnieku kā pieci labi draugi.

Tagad, lasītāj, apraugi savu roku!

Tev arī ir pieci labi draugi, pieci dro�i palīgi. Skaties: tavs Īk�ķis ir Sparīgais, viņ� ir visspēcīgākais un visstiprākais. Tavs rādītājpirksts ir Kauslis: kad tu kādu ķircini, vienmēr rādi ar �o pirkstu. Tavs vidējais pirksts � tas ir Visgarākais: viņi ir garāks par visiem pārējiem pirkstiem. Zeltnesis � tas ir Mantzinis: uz tā jaudis valkā sudraba un zelta gredzenus. Bet tavs mazais pirkstiņ�, protams, ir Īnitis: viņ� ta�u ir tik sīciņ� un reizē tik jocīgs!

Redzi nu, tātad arī tev ir pieci labi draugi, kas nekad neatteiksies tev palīdzēt. Viņi tev palīdzēs iegūt arī laimi.

Sensenos laikos kādā valsti, kurā valdīja karalis �araja, karalienei piedzima meita. Katru reizi, kad princese sāka raudāt, valstī bez mazākā iegansta kāds nomira.

Karalis par to ļoti uztraucās. Viņ� ataicināja pie sevis astrologus un pavēlēja uzzināt, kāpēc tā notiek.

Drīz astrologi ziņoja karalim, ka princese piedzimusi zem nelaimīgas zvaigznes un, lai cilvēki nemirtu, no viņas jātiekot vaļā. Tikai tas esot vienīgais glābiņ�.

Karalis nolēma rīkoties tā, kā bija ieteiku�i astrologi. Paklausīdams karalienes lūgumam, viņ� pavēlēja princesi nevis nogalināt, bet uzsēdināt uz plosta un palaist lejup pa upi.

Māte-karaliene � neizsakāmi bēdājās un, pirms �ķīrās no mīļotās meitas, teica:

� O, mans bērns! Mana mīlestība pret tevi ir neizmērojama. Sirds man vai lūst. Bēdas, bēdas! Kāpēc gan liktenis mani tik ne�ēlīgi soda? Par kādiem gan grēkiem man tik drausmīgi jācie�?

Karaliene nosauca meitu par Mikeitari un pati kā nemaņā atgrūda plostu no krasta. Plosts aizpeldēja lejup pa straumi.

�ajā laikā valstī, kur kopā saplūst �etras upes, valdīja rak�ass[1]. Upju saplū�anas vietā rak�asu karalis bija uzcēlis aizsprostu, lai �o vai to noķertu azaidam.

Beidzot plosts, uz kura atradās Mikeitari, piepeldēja pie aizsprosta un apstājās.

Kad rak�ass ieraudzīja uz plosta mazo Mikeitari, viņ� no sirds nopriecājās un nolēma viņu atstāt pie sevis.

��ī meitenīte nav tāda kā es,� viņ� nodomāja. �Ta�u mazulītei ir visas tiesības, lai viņu audzinātu kā princesi. Bet ēdinā�u es viņu ar pienu.�

Pateicis �os vārdus, viņ� lika pienam plūst no sava rādītājpirksta.

Pagāja savs laiks, un Mikeitari kļuva pilngadīga. Viņa bija visai skaista meitene. Dzīvoja rak�asu karaļa pilī, galminieku un kalpu aprūpēta, un jāteic � jutās laimīga.

Viņa jau nāca jaunavas gados un, tāpat kā visas meitenes, vēlējās atrast iemīļoto, kas būtu viņas cienīgs. Un Mikeitari lūdza savu patēvu, lai atļauj viņai aiziet uz upi un izmazgāt galvu.

Izmazgājusi galvu, Mikeitari izrāva trīs matus septiņas olektis garus, ielika tos sudraba �ķirstiņā kopā ar vēstuli, kurā rakstīja:

�Es dikti gribu atrast iemīļoto, kas būtu manis cienīgs. Es zīlēju ar rīsiem un puķēm, tagad izpildu galvas mazgā�anas rituālu, bet veltīgi �ķie�u laiku � mans iemīļotais nenāk. Lai �ie mati un vēstule nonāk pie cilvēka, kur� būtu manis cienīgs!� Uzrakstījusi savu vēlē�anos, viņa nolaida �ķirstiņu ūdenī. �ajā laikā kaimiņzemes princis peldējās upē kopā ar saviem galminiekiem. Viņ� pamanīja ūdenī �ķirstiņu un pavēlēja kalpiem to dabūt rokā. Bet tie nekādi nevarēja �ķirstiņu satvert. Kad viņi �ķirstiņam tuvojās, tas kā dzīvs aizpeldēja sānis.

Tad princis teica:

� Ja �is �ķirstiņ� ir manis cienīgs, lai tuvojas man!

Tiklīdz viņ� bija to pateicis, �ķirstiņ� piepeldēja pie viņa. Princis to paņēma un sāka aplūkot. Ieraudzījis matus un vēstuli, nolēma, ka �ādu brīnumskaistu matu īpa�niece ir cienīga kļūt par karalieni. Kaut arī princis meiteni vēl nebija redzējis, viņ� nojauta, ka nevar dzīvot bez viņas.

Princis nolēma uzmeklēt �o meiteni. Viņ� to pateica tēvam, paņēma iero�us un devās pasaulē atrast Mikeitari.

Septītajā dienā princis nonāca rak�asa zemē. Naktī, kad apsardzes viri gulēja, viņ� bezbailīgi iekļuva pili. Saticis Mikeitari, viņ� meitenei parādīja matus, vēstuli un izstāstīja, kā tos atradis.

Mikeitari priecīga teica:

� Tātad tu esi man nolemtais! �obrīd es nevaru doties tev līdzi, jo rak�asu karalim apsardze ir pārlieku varena un vīri kuru katru mirkli var atmosties. Atnāc pēc piecpadsmit dienām, iepriek� izlēmis, kā mums apmānīt apsardzi.

Princis Mikeitari apsolīja, ka otrreiz ieradīsies pie viņas uz spārnota zirga.

Tiklīdz princis bija aizgājis, apsardzes vīri pamodās. Viņi sajuta cilvēka smaku un sāka tincināt Mikeitari, vai viņa nezinot, kas te nācis. Mikeitari atbildēja, ka neviens �eit neesot manīts.

Apsardzes vīri viņai nenoticēja un pasāka katru nakti pie ieejas pilī izlikt lamatas. Mikeitari par to nebija ne miņas.

Princis, atgriezies mājās, visu pastāstīja tēvam.

Karalis bija ar mieru izpildīt dēla vēlē�anos un iedeva viņam spārnoto zirgu, lai varētu pārvest Mikeitari.

Pēc piecpadsmit dienām princis uzsēdās spārnotajam zirgam mugurā un atlidoja pie savas iemīļotās. Bet tikko viņ� tuvojās pils vārtiem, tā iekļuva lamatās, ko bija izliku�i rak�asu karaļa apsardzes vīri. Princis grūti cieta aiz sāpēm, ta�u vēl moko�āka bija doma, ka Mikeitari viņu piekrāpusi un ar nodomu ievilinājusi lamatās.

Viņ� palūdza spārnotajam brīnumzirgam, lai tas pārgrau� lamatu dzelzi. Zirgs to izdarīja un atbrīvoja princi, kur� tūlīt griezās atpakaļ uz dzimto pusi, uz tēva pili.

Ieraudzījis dēla briesmīgās brūces, karalis sāka iztaujāt, kas tad noticis. Dēls izstāstīja. Tēvs viņam pārmeta neapdomību un nepiesardzību, bet princis atbildēja, ka nekad nespē�ot aizmirst �o meiteni un vēloties tik un tā ar viņu satikties.

No savainojumiem princim kļuva aizvien sliktāk, un viņ� teica tēvam:

� ans tēvs! Tuvojas mana pēdējā stunda. Kamēr vēl esmu dzīvs, gribu uzrakstīt vēstuli. Nodod �o Mikeitari.

Princis vēstulē rakstīja: �Es noticēju mīlas vārdiem un naktī stiprā vētrā ierados pie mīļotās. Trakoja viesulis, melni mākoņi aizsedza debesis, kā ļauni vēstnesi brēca putni. Patiesi, mīļotā bija mani nodevusi un pavēlējusi nogalēt�

Drīz princis aizmiga nāves miegā.

Mikeitari tikai vēlāk uzzināja, ka princis norunātajā laika ieradies, bet iekļuvis lamatās. Otrā rītā viņa pamanīja asinis pie pils vārtiem. Meitene bēdājās, ka viņas dēļ princis ticis savainots, un nolēma doties pie viņa.

Nogaidījusi izdevīgu brīdi, kad apsardzes nebija, Mikeitari izgāja no pils un devās tālā ceļā pie sava mīļota. Garu ceļa gabalu nogājusi, viņa jutās piekususi un nolēma banjana ēna atpūsties. �eit viņu pamanīja nats � koka sargātājs un iztaujāja, uz kurieni iedama un kāpēc. Mikeitari viņam izstāstīja. Nats ie�ēlojās par meiteni un teica:

� eļā tev draud briesmas. Tu ta�u esi sieviete. Labāk būtu tev pārvērsties par vīrieti. Es tev to palīdzē�u. Lai sevi aizsargātu, ņem manu burvju loku un bultas. Vēl es iedo�u tev līdzi ūdeni, kas atdzīvina miru�os.

Mikeitari tika pārvērsta par vīrieti, paņēma burvju loku un bultas, paņēma dzīvības ūdeni un devās tālāk. Viņai bija jā�ķērso zeme, kur dzīvoja briesmoņi bilu. Bilu karalis, ieraudzījis cejinieku, uzsāka ar Mikeitari kauju. Ta�u ar burvju loka palīdzību Mikeitari viegli viņu pieveica. Tad bilu karalis lūdza, lai Mikeitari ņemot viņu sev līdzi, nosolījies būt uzticams kalps.

Mikeitari viņu pārvērta par cilvēku un paņēma līdzi. Abi kopā devās uz zemi, kur dzīvoja meitenes mīļotais.

Kad viņi sasniedza �īs zemes robe�as, ieraudzīja sēru ceremoniju � miru�o princi veda sadedzināt, viņu pavadīja un apraudāja tauta.

Tiklīdz Mikeitari uzzināja, kas ir miru�ais, viņa iesaucās:

� Pagaidiet! Es viņu atdzīvinā�u! Lieciet princi zemē!

Visi izbrīnījās, bet karalis vaicāja, kālab tā būtu jādara. Tad Mikeitari kalps, tas pats bilu, kuru viņa bija pārvērtusi par cilvēku, atbildēja: ir ieradies slavens dziednieks, kura spēkos ir princi atdzīvināt. Karalis nopriecājās un pasauca abus pie sevis.

Mikeitari ar kalpu devās pie karaļa. Viņa iztaujāja, ar kādu slimību princis slimojis un kāpēc nomiris. Karalis viņai neko neslēpa un vēl parādīja dēla vēstuli.

Tā Mikeitari uzzināja, ka princis nomiris no savainojumiem un uzskata viņu par nodevēju. Ta�u nodoties bēdām nebija laika. Mikeitari ap�ļāca princi ar dzivibas ūdeni, un tajā paļā mirkli viņ� atdzīvojās.

Princis paskatījās uz savu dziednieku, un viņam likās, ka tas ir apbrīnojami līdzīgs iemīļotajai Mikeitari. Princis ievaicājas dziedniekam, vai viņi gadījumā neesot meitenes Mikeitari radinieks.

Bet Mikeitari. kuru me�a nats bija pārvērtis par vīrieti, izlēma tā: ja viņa atzīsies, tad princis, visu atcerēdamies, negribēs viņu vairs ne acīs redzēt; tikai pamazām varētu atklāt princim patiesību.

Ta�u princis nelikās mierā: pārāk pārsteidzo�a bija līdzība ar Mikeitari. Un viņ� nolēma pārbaudīt savas aizdomas.

Tajā laikā Mikeitari vīrie�a izskatā sāka dzīvot pilī. Princis vairākas reizes visda�ādākos veidos pārbaudīja Mikeitari un beidzot noticēja, ka tā nav Mikeitari, bet gan dziednieks.

Princis nolēma pateikties savam dzīvības glābējam. Viņ� piedāvāja dziedniekam daudz naudas un lūdza patikt pilī. Bet Mikeitari no visa atteicās.

Kopā ar uzticamo kalpu viņa devās atpakaļ pie sava aud�utēva rak�asa. Viņas ceļ� atkal �ķērsoja zemi, kur dzīvoja briesmoņi bilu, un Mikeitari atļāva savam kalpam palikt pie tiem.

Pēc tam viņa uzmeklēja me�a natu, kur� tik daudz viņai bija palīdzējis, un atklāja visu notiku�o. Me�ā gars ar savu burvju spēku atgrieza viņai sievietes izskatu un teica:

� Tavs iemīļotais ir uz tevi pārlieku noskaities. Mēdz jau teikt: �Jo dziļāk mīl, jo stiprāk nīst� Viņ� var ierasties un tevi nogalināt. Tāpēc, atgriezusies mājās, uztaisi vaska lelli, kura būtu tev tik līdzīga kā divi ūdens pilieni viens otram. Lellei iek�ā salej medu un noliec gultā. Pati noslēpies tuvumā un klusām pavēro, kas notiks. Pēc tam nu rīkojies, kā sirds tev liek.

Un nats meiteni atlaida.

Atgriezusies mājās, Mikeitari tūlīt devās pie aud�utēva, kur� bija gau�i noraizējies par viņu, un teica:

� Tava meita bija aizgājusi visai tālu no mājām un apmaldījusies me�ā. Bet tad palīdzēja me�a nats � banjana sargātājs. Ar viņa palīdzību atradu ceļu atpakaļ.

Tēvs noticēja un pieteica, lai nu viņa, kā nākas, atpū�oties.

Mikeitari, kā me�a gars bija licis, izveidoja vaska lelli, ielēja tajā medu, noguldīja lelli savā gultā, bet pati paslēpās.

Pusnaktī uz spārnotā brīnumzirga atlidoja princis. Viņ� bija ieradies, lai atriebtos viltīgajai Mikeitari.

� O, Mikeitari! � princis iesaucās. � Tu mani tik smagi piekrāpi! Es traucos pie tevis ar mīlestību, bet tu biji pavēlējusi mani nogalēt. Tagad pienākusi mana reize tev atdarīt. Mirsti no manas rokas! � Un viņ� izrāva �ķēpu. � Ja tu patie�ām esi mani pievīlusi un nodevusi slepkavu rokās, tad lai tavas asinis pēc gar�as ir sājas. Ja nu gadījumā būtu noticis pārpratums un tu manā priek�ā esi bez vainas, tad lai tavas asinis ir saldas kā medus.

Princis no visa spēka cirta ar �ķēpu vaska lellei. Medus, kas izplūda no lelles, tumsā izskatījās kā asinis, un princis tās nogar�oja. Mutē viņ� sajuta saldu gar�u.

Tad princis lielās sāpēs iesaucās:

� Tātad tu nebiji vainīga! Bet es aklās dusmās tevi nonāvēju. �ajā dzīvē tu esi man uz visiem laikiem zudusi. Lai tad nāve piemeklē ari mani.

Ar �iem vārdiem viņ� расеļ �ķēpu un teju, teju to trieks savās krūtīs. To pa�u brīdi Mikeitari izlec no savas paslēptuves un atvirza �ķēpu sānis.

Princis lielā nesapra�anā skatījās uz Mikeitari. Tad meitene princim atklāja, kā viss bija noticis. Viņi lūdza viens otram piedo�anu. un abu prieks bija neizsakāms.

Pēc tam princis uzsēdināja Mikeitari uz spārnotā brīnumzirga un aizveda uz savu pili.

Pa ceļam abi iegriezās pie nata � banjana sargātāja, kur� bija Mikeitari tik labprāt palīdzējis, un viņam no sirds pateicās.

Otrā rītā rak�asu karalis atklāja, ka nozudusi princese. Viņ� izsūtīja apsardzes vīrus pa malu malām sameklēt meitu.

Pa to starpu princis un Mikeitari, tencināju�i me�a garu, aizauļoja tālāk.

Ceļā viņi stipri nogura un nolēma atpūsties. Abi iegāja ceļinieku apme�anās vietā, likās gulēt un aizmiga cietā miegā. Kamēr princis un Mikeitari gulēja, viņus panāca kāds no rak�asu karaļa sardzes vīriem. Viņ� princi nemodināja, bet Mikeitari uzsēdināja uz spārnota zirga un aizveda atpakaļ pie rak�asu karaļa.

Mikeitari stājās aud�utēva priek�ā un nekā neslēpdama, izstāstīja, kā bijis. Viņa lūdza tēvu ap�ēloties par viņu un atlaist pie iemīļotā. Aud�utēvs teica:

� Labi, mana meita, lai notiek pēc tava prāta. Tu ta�u esi cilvēku bērns un spēj iemīlēt tikai cilvēku. Tāpēc ej. kur sirds tev pavēl, un esi laimīga savā dzīvē.

Mikeitari paklanījās tēvam, uzsēdās spārnotajā zirgā un kopā ar apsardzes vīru, kur� viņu bija atvedis �urpu, devās atpakaļ pie prin�a.

Princis, atmodies un atklājis, ka Mikeitari kopā ar spārnoto zirgu nozudusi, bija lielā neziņā, ko domāt Ta�u tad viņ� atkal ieraudzīja Mikeitari. Viņu pavadīja rak�asu apsardzes vīrs. Princis steidzās pretī un vaicāja, kas noticis.

Mikeitari viņam izstāstīja. Princis bija gau�i priecīgs. Viņ� pateicās apsardzes vīram, tad to atlaida, bet pats ar Mikeitari devās uz dzimteni. Kad viņi tur ieradās, karalis sarīkoja varenas kāzas. Un viņi nodzīvoja ilgu un laimīgu mū�u.

Senos laikos biezā me�ā dzīvoja vecenīte, vārdā Phikeja, ar diviem saviem mazdēliem. Viņa rūpīgi apstrādāja nelielu lauciņu kalna nogāzē un stādīja tur rīsu.

Vecmāmiņa Phikeja augas dienas strādāja tīrumā, mājās atgriezās vēlu vakarā, kad jau nācās uz nakti aizdarīt durvis. Rītos agri viņa devās uz tīrumu, bet mazdēli palika pieskatīt māju. Redzējās viņi tikai vakaros.

Mazdēli ar loku �āva vāveres, putnus un vārīja vecmāmiņai vakariņas.

Tā viņi dzīvoja. Kad mazdēli izauga, pla�ā apvidū nebija neviena, kas spētu ar viņiem sacensties loka �au�anā. Viņi �āva tik veikli, ka ar pirmo bultu jau trāpīja zvēram vai putnam.

Kādu dienu tīrumā, kur strādāja vecmāmiņa, ieradās cilvēkēdājs � briesmīgais bilu � un uzstāja, lai viņa ejot �im līdzi.

� Es nevaru to darīt, jo klāt ra�as novāk�anas laiks, rīss jau ienācies, � vecmāmiņa atbildēja.

Bet bilu nedomāja piekāpties.

� Ja nāksi man līdzi � tu dzīvosi labas dienas, ja atteiksies � nositī�u tevi un apēdī�u.

Vajadzēja vien vecmāmiņai Phikejai piekrist. Viņa gāja bilu līdzi, bet par saviem mazdēliem neuzdrīkstējās �im ne vārda bilst � baidījās, ka bilu tos nenogalē.

Kā lai padod mazdēliem ziņu, kur viņa palikusi? Tad vecmāmiņa ķērās pie viltības. Viņa palūdza bilu, lai tas pagaida, bet pati iemetās būdā. Tur Phikeja paņēma izdobtu ķirbi, sabēra tajā rīsu sēnalas un, uzkārusi ķirbi kaklā, mina bilu pēdās.

No izdobtā ķirbja pa nelielu caurumiņu uz ceļa izbira rīsu sēnalas.

Ierastajā laikā mazdēli gaidīja vecmāmiņu mājās, bet viņa nepārnāca, un abi gau�i satraucās. Mazdēli aizdiedza uz vecmāmiņas būdu kalnā, bet arī tur viņas nebija. Izstaigāja pla�u apkārtni krustu �ķērsu, klaigāja un sauca, ta�u no vecmāmiņas ne miņas.

Mazdēli bija visai noskumu�i, kad pēk�ņi uz me�a taciņas pamanīja rīsu sēnalas un devās tām pa pēdām. Viņi gāja, gāja un beidzot nonāca pie cilvēkēdāja alas.

Tie�i tobrīd vecais briesmonis atradās medībās, un vecmāmiņa Phikeja bija viena pati. Ieraudzījusi savus mazdēlus, viņa sāka rūgti raudāt, bet tad izstāstīja visu, kas un kā ar viņu noticis.

Te no medībām atgriezās bilu. Ieraudzījis puisēnus, viņ� noprasīja vecmāmiņai:

� Kāpēc �ie zaļknābji karas tev kaklā un pink�ķ?

� Tie jau ir mani mazdēli, � Phikeja atbildēja. � Kad es tovakar nepārnācu mājās, viņi nāca mani meklēt. Tagad, vei, mani atradu�i, bet baidās no tevis. Tāpēc jau raud.

� Neraudiet bērni, � bilu viņus mierināja. � Es jūs visus uzturē�u. Dzīvosim kopā �ajā alā.

Kop� �īs dienas mazdēli sāka dzīvot pie vecmāmiņas un vectētiņa bilu un jutās laimīgi.

ādu dienu, kad bilu bija nodomājis doties tālās medībās, viņ� teica zēniem:

� �odien es paie�os tālāk un mājās bū�u tikai pēc dienas. Jūs, pui�kāni, dzīvojiet paklausīgi un lieciet aiz auss � ne soli nesperiet no alas uz austrumiem.

Tā cieti noteicis, bilu aizgāja tālās medībās. Kolīdz viņ�. vairs nebija redzams, vecākais brālis teica jaunākajam:

� Vectētiņ� bilu mums aizliedza iet uz austrumiem no alas. Tur dro�i vien kaut kam vajag būt. Derētu gan turp doties un pa�iem savām acīm redzēt!

Daudz neprātodami, brāļi pakāra pie jostas lokus ar bultām un devās no alas uz austrumiem.

Drīz viņi nonāca brīni�ķīgā dārzā, kur auga un ziedēja smar�īgas puķes. Dārza vidū viļņus vēla savāds ezers. Tā virsma bija �ilbino�i balta un vizuļoja kā sudrabs.

Vecākais brālis pieliecās un ar kreiso roku pieskārās ūdenim. Tavu brīnumu! � viņa roka bija kļuvusi sudrabaina.

Jaunākais brālis pamanīja netālu otru ezeru. Tā virsma spīguļoja kā zelts. Arī viņ� ar kreiso roku pieskārās ūdenim,'un roka kā uz burvja mājienu kļuva zeltaina.

Brāļi nobijās un sāka berzt rokas: vecākais � sudrabaino, jaunākais � zeltaino, lai tās atgūtu parasto izskatu. Ne zelts, ne sudrabs nebija nober�ams. Tad brāļi aptina savas rokas ar lupatām un devās uz mājām.

� Vai tikai jūs neesat savainoju�i sevi, mani mazdēli? � tincināja bilu, pārnācis no medībām.

Brāļi negribēja mānīties un klāja vaļā:

� Vectētiņ bilu, tu gan mums aizliedzi iet uz austrumiem no alas, bet mēs nekādi nevarējām apvaldīt ziņkāri un turp aizlavījāmies. Tur atradām divus neparastus ezerus un ar kreisajām rokām pieskārāmies ūdenim. Es pasmēlu ūdeni sudraba ezerā, un mana roka sāka mirdzēt kā sudrabs, brālis pieskārās zelta ezeram, un viņa roka kļuva zeltaina. Mēs gribējām i zeltu, i sudrabu no rokām noberzt, bet nekas nesanāca, tāpēc arī apsējām ap rokām lupatas.

Bilu abus uzklausīja, bet nenoskaitās.

� O, mani mazdēli, � viņ� teica. � Jūs gan esat pārkāpu�i manu aizliegumu, bet jūs alkāt kaut ko uzzināt. Jūs drosmīgi devāties uz austrumiem. Kad es jums vaicāju, jūs nesākāt vis mānīties, bet dro�i atklājāt patiesību. Ar to jūs pierādījāt, ka esat vīri, kas cienīgi kļūt par karaļiem. Ja jums lemts pārvaldīt karaļvalstis, tad kādā kara mākslā gribiet sevi parādīt?

� Mēs esam veikli vienīgi �au�anā ar loku, � brāli atbildēja.

� Labi, es iemācī�u jums vēl citas kara mākslas � rīkoties ar dunci, pīķi un �ķēpu, � bilu apsolīja.

Ar �o dienu mazdēli sāka pie vectēva bilu mācīties kara mākslās. Beidzot pienāca laiks, kad abi bija iemācīju�ies veikli jo veikli rīkoties ar dunci, piķi un �ķēpu, dro�i un prasmīgi cīnīties. Tad bilu viņus pasauca un teica:

� O, mani mazdēli, tagad jūs esat apguvu�i iemaņas, lai kļūtu par dro�sirdīgiem karavīriem un gudriem valdniekiem. Jums katram savs ceļ� zem kājām.

Tā teica vecais bilu un norādīja vecākajam brālim, sudraba jauneklim, ceļu uz austrumiem, bet jaunākajam brālim, zelta jauneklim, ce]u uz ziemeļiem.

Brāļi devās ceļā.

Vecākais brālis ejot domāja: �Labāk būtu nepievērst garāmgājēju uzmanību ar saulē mirdzo�o sudrabu.� Un viņ� nolēma pārveidot savu izskatu. Viņ� atrada sikomora sēklas, sajauca tās ar koka oglēm, pelniem un ar to nozieda visu augumu. Viņ� izskatījās drūms un pat ļauns. Tāds nu sudraba princis gāja savu ceļu.

Tie�i �ajā laikā kādā zemē valdīja pārlieku vecs karalis. Viņam nebija vīrie�u kārtas mantinieka, auga tikai meita. Karalis raizējās � kas gan pārvaldīs valsti, kad pats nomirs.

Apspriedies ar galma gudrajiem un ministriem, karalis nolēma sarīkot svētkus, kuros izvēlētos meitai līgavaini. Lai atrastu znotu, kas būtu cienīgs pārvaldīt valsti, karalis lika izziņot par �iem svētkiem visām kronētajām personām. To uzzinājis, sudraba jauneklis arī ieradās pilī, lai piedalītos svētkos.

Karaļa meita sēdēja pils tornī. Apak�ā drūzmējās citu zemju karali, vecākie un jaunākie prin�i, bagāti precinieki un pārgalvīgi jaunekļi. Viņi meta gaisā ziedu vītnes, un princese tās uztvēra. Kad pienāca laiks, kuru bija noteiku�i galma varenie, princese no visa spēka svieda lejā, līgavaiņu barā, vainagu. Kuram uzkritīs vainags, tas ari būs princeses līgavainis. Kā tas notika, kā ne, vainags uzkrita sudraba jauneklim, kur�, kā jau zināms, bija pārveidojis savu izskatu. Tautā atskanēja pārsteiguma un sajūsmas saucieni, bet karalis bija neapmierināts. Ja jau vainags uzkrita �im ērmīgajam klaidonim bez dzimtas un cilts, tad � dari, ko gribi! � jāatdod vien viņam princese. Karalim būtu gribējies aiztriekt ratā �o netīro skrandaini, ta�u viņ� baidījās, ka valsti tad var piemeklēt nelaime, ja viņ� nepildīs solījumu.

�ajā laikā zelta jauneklis lauzās cauri me�a biezokņiem. Viņ� domāja: �Nebūs gan labi, ja cilvēki redzēs manu zelta roku,� � un tāpēc nolēma pārveidot savu izskatu. Ar bultu viņ� nogāza briedi, kuru pirmo sastapa pa ceļam, un ar tā asinīm notriepa visu savu augumu. Tad vēl uzmauca sev brie�a galvu un pats ietinās brie�a ādā.

Tāds viņ� gāja daudz dienu. Reiz, pēc ilgās ie�anas noguris, viņ� apsēdās atpūsties zem kupla banjana koka un iemiga.

�ajā laikā kādā zemē, kur nebija valdnieka, tika nolemts atrast princesei vīru. Pa ceļu ar pavēli, ka pirmajam, ko satiks ceļā, jākļūst par princeses vīru un karali, traucās ministru rati. Tie apstājās tie�i zem banjana, kur gulēja zelta jauneklis, ietinies brie�a ādā. Ministri un galminieki, viņu pamanīju�i, steidzās klāt un sāka minēt: vai tas ir cilvēks vai zvērs. Ja būtu cilvēks, tad kāpēc �im brie�a galva; ja būtu zvērs, tad kāpēc cilvēka augums. Tā kā liktenis bija norādījis tie�i uz �o, tad tam arī jākļūst par karali. Vai nu tas zvērs, vai cilvēks � jāpakļau- jas liktenim un jāizpilda tā norādījumi. Tā nospriedu�i, galminieki iesēdināja zelta jaunekli ratos un devās ar viņu uz pili. Tur arī tika nosvinētas jaunekļa kāzas ar princesi.

Tādas valodas, ka ziemeļu zemē valda puszvērs � puscilvēks, nāca ausīs austrumu zemes karalim un viņ�, sudraba prin�a sievastēvs, nolēma sagrābt �o valsti. Viņ� izsauca savu znotu un pavēlēja gatavoties karagājienam uz ziemeļu zemi, deva karaspēku un karavadoņus.

Sudraba princis, izpildīdams karaļa rīkojumu, sapulcināja karaspēku un devās uz ziemeļu zemi.

Zelta princis, ziemeļu zemes valdnieks, arī sāka gatavoties karam.. Viņ� sapulcināja karaspēļķu un gaidīja ienaidnieku aiz pilsētas robe�ām. Abi karavadoņi sastapās ar zobeniem rokās.

Zelta princis bija tērpies viscaur baltā apmetnī, vienīgi acis bija atsegtas. Sudraba princis uzvilka melnu apmetni ar iz�griezumiem acu vietās. Beidzot viņi stājās viens otram preti un sāka cīnīties ar zobeniem. Tā kā viņus kara mākslā bija apmācījis vectētiņ� bilu, tad abi prata rīkoties ar zobeniem jo zibenīgi un nekādi nevarēja viens otru pieveikt. Viņi ilgi cīnījās. un sviedri abiem plūda straumēm. Viens bija notriepies ar pelniem, bet otrs ar brie�a asinīm, un, slaukot sviedrus, vecākais brālis noslaucīja pelnus un krāsu, bet jaunākais � brie�a ainis. Brie�a āda arī noslīdēja un nokrita zemē. Tā brāļi atguva savu agrāko izskatu.

Viņi aizsvieda zobenus un priecīgi apkampās. Karavīri un iedzīvotāji, kas vēroja divkauju, gau�i izbrīnījās. Austrumu zemes ērmīgais mantinieks izrādījās stalts princis ar sudraba roku. Ziemeļu zemes valdnieks, puszvērs � puse cilvēks, arī bija glīts princis ar zelta roku. Nebija vārdam vietas � abi iznesīgi jaunekļi.

Zelta un sudraba princis paziņoja tautai, ka viņi esot brāļi. Un brāļi ta�u viens otru nenogalina. Tā abās zemēs iestājās miers.

Sudraba princis atgriezās austrumu zemē. Karalis, visu uzzinājis, atdeva viņam troni, un tā vecākais brālis kļuva par karali. Zelta princis arī atgriezās galvaspilsētā. Tauta, kura agrāk viņu nebija ieredzējusi, tagad stalto princi iemīlēja, un jaunākais brālis sāka pārvaldīt zemi mierīgi un taisnīgi.

Tā abi brāļi valdīja katrs savā valstī un bija slaveni un taisnīgi visu mū�u.

Pavisam senos laikos kādai mātei auga dēls. Kad tēvs vēl bija dzīvs, jauneklis mācījās no vecām grāmatām, kādas vien atrada pie tēva. Ne par ko citu dēls bēdu neturēja, negribēja arī strādāt tīrumā, kā to darīja viņa ciema ļaudis. Tāpēc cieminieki viņu iesauca par Laisko. Arī pēc tēva nāves viņ� lasīja, kā lasījis, vecas grāmatas � citu pēc citas caurām dienām un naktīm.

Grāmatas, kas bija piederēju�as tēvam, bija visda�ādākās. �eit bija gan raksti par dziedinā�anas mākslu, gan raksti par maģiju, gan da�ādas pamācības, gan tādas, no kurām varēja iemācīties da�ādu dzīvnieku valodu.

Kad jauneklis lasīja pamācības, gadījās kāds teiciens: �Kamēr esi nabags � grūti kaut ko izdomāt.� Laiskajam tas iepatikās, un viņ� �os vārdus bie�i atkārtoja. Da�reiz viņ� tos purpināja, iedams pa ceļu, da�reiz izrunāja, sēdēdams mājās.

Kādreiz Laiskais soļoja pa lauku un pēc paraduma dudināja savu iemīļoto teicienu. Nejau�i to noklausījās kāds bagāts vīrs. Viņ� pasauca jaunekli pie sevis un teica:

� Tas, ko tu dudini, izklausās pēc baltas patiesības. Ja tu zini tik labus vārdus, es tev iedo�u tūksto� monētu, un tu pacenties �o vai to izdomāt. Norunāsim tā � pēc mēne�a tu man �o naudu atdosi.

Laiskais ar prieku saņēma no bagātā tūksto� monētu, aizdiedza uz mājām un sāka domāt. Bet tavu postu, lai kā arī viņ� nenopūlējās, neko nevarēja izdomāt. Viņ� jau sāka ap�aubīt arī citu izteicienu, ko bija izlasījis tajā pa�ā tēva grāmatā: �Kad ir nauda � nemaz nav grūti kaut ko izdomāt.�

Tagad nauda bija, bet viņ� gandrīz visu laiku gul�ņāja, un itin nekas prātā neie�āvās. Tad Laiskais paņēma naudu un devas pastaigāties. Pa ceļam viņ� panāca vairākus cilvēkus: tie gribēja nosist suni, kas bija kaut ko nokampis. Suns jauneklim norēja savā valodā:

� Izglāb mani! Bū�u tev noderīgs.

Pateicoties tēva grāmatām, Laiskais saprata dzīvnieku valodu. Viņ� piegāja pie ļaudīm, kas grasījās suni nobendēt, un piedāvāja:

� Nenositiet suni! Es viņu no jums atpirk�u.

� Ja dosi trīs simti monētu, suns būs tavs, � �ie atbildēja.

Jauneklis noskaitīja trīs simti monētu un pievāca suni. Viņ� aizveda suni uz māju un sāka to kopt un ēdināt.

Otrā dienā Laiskais atkal paņēma naudu un izgāja pastaigāties. Viņ� cerēja, ka, ejot savā nodabā, varēs ātrāk �o vai to izdomāt.

�oreiz viņ� ceļā sastapa divus cilvēkus, kuri gribēja noslīcināt kaķi, kas bija �iem kaut ko izvilcis. Kaķis noprata, kas �im draud, un ņēmās ņaudēt jauneklim:

� Izglāb mani no viņiem � neno�ēlosi!

Laiskais atkal izvilka trīs simti monētu un atpirka kaķi no jaudīm, kas grasījās viņu noslīcināt. Laiskais aizveda kaķi uz mājām un sāka arī par viņu rūpēties.

Līdz pat �im brīdim viņ� neko nebija izdomājis, kā varētu kļūt bagāts. Tre�ajā dienā Laiskais paņēma līdzi atliku�o naudu un atkal devās klaiņot. Ceļu krustojumā viņ� ieraudzīja �ūsku dīdītāju, kur� uzstājās pūļa priek�ā. �ūsku dīdītājs izvilka no groza lielu kobru un, pūzdams savā stabulē, lika tai dancot. Kobra piepūta kaklu un dancoja, locīdamās gan pa labi, gan pa kreisi. Kobra �ņāca, un jauneklis, ieklausījies viņas �ņāk�anā, saprata:

� Man ir neizsakāms kauns dancot ļau�u priek�ā. Kur� mani atbrīvos, tam es ne�ēlo�u neizmērojamas bagātības. Ai, cik apkaunota justos mana nabaga māmiņa, ja redzētu, ka man �eit nākas uzjautrināt ļaudis!

Jauneklim kļuva �ūskas �ēl, un viņ� to atpirka no �ūsku dīdītāja par trim simtiem monētu.

Laiskais paņēma kobru ar visu grozu un sāka prātot: mājās to turēt nevarēs, būs jāpalai� vaļā. Nezinādams, kā labāk rīkoties, viņ� ievaicājās kobrai:

� Nu es tevi atbrīvoju, atpirku no tava saimnieka. Kur man tagad tevi labāk izlaist?

� To prieku! � kobra līksmi atsaucās. � Aiznes mani pie manas māmiņas, un viņa tevi bagāti apdāvinās. Bet vispirms paklausies, ko es tev teik�u. Kad mēs nonāksim pie alas, kur mitinās mana māmiņa, viņa pirmajā brīdī, nezinādama skaidrību, var nodomāt, ka esi mans ienaidnieks, un var tev uzbrukt. Tu tad nesadusmojies un pats nekā nedari. Es viņai a�i visu izstāstī�u, un viņa, uzzinājusi patiesību, piedāvās tev visu sudrabu, zeltu un dārglietas, kas vien viņai pieder. Tu nekā no tā neņem, no visa atsakies, bet lūdz vienīgi burvju gredzenu. Tad māmiņa tev iedos burvju gredzenu. Gredzenam piemīt brīnumains spēks: uzvilksi to pirkstā � tūlīt izpildīsies viss, ko tu vēlēsies, izsaki tikai pavēli.

Laiskais paņēma grozu ar �ūsku un devās pa taciņu, kuru viņam rādīja kobra. Drīz viņ� sasniedza me�malu un nonāca pie alas, kur dzīvoja �ūskas māte.

Jauneklim izlai�ot kobru no groza, viņas māte sajuta cilvēka smaku un izlīda no alas. Ieraudzījusi jaunekli blakus savai meitai, viņa sāka jau piepūst kaklu, gatavodamās uzbrukumam. Tad meita pasteidzās izstāstīt patiesību, un māte, uzzinājusi, ka jauneklis ir glābējs, ņēmās viņam sirsnīgi pateikties.

� Ņem visu zeltu un sudrabu, kas man ir! � viņa piedāvāja. � Zelta man ir desmit vezumi un tikpat daudz sudraba.

Laiskais atcerējās, ko bija teikusi kobras meita, un atrunājās, ka viņ� nekārojot ne zeltu, ne sudrabu, bet, ja nu viņa no tiesas gribot pateikties, tad lai atdāvinot burvju gredzenu. Vecā kobra atgriezās alā un atkal izlīda, turēdama zobos gredzenu.

Jauneklis to paņēma un pārnāca mājās. Naudas, lai izdomātu �o vai to jaunu, viņam vairs tikpat kā nebija, un viņ� aiz paraduma nolikās uz auss.

Tostarp apritēja mēnesis, kop� Laiskais bija vienojies ar bagātnieku, un bagātais vīrs pats nu atnāca pie jaunekļa.

� Nu, � viņ� tincināja, � vai kaut ko izdomāji? Ja ne, atdod manas tūksto� monētas: es ta�u tev iedevu naudu vienīgi tāpēc, lai tu kaut ko izdomātu.

Te jauneklis atcerējās gredzenu, ko bija saņēmis no vecās kobras, un teica mātei:

� Māmiņ, iedod �im vīram divi tūksto�i monētu, kas atrodasr manā krūkā!

Jaunekļa māte it labi zināja, ka dēls ir nabagāks par nabagu, un izlikās, ka nebūtu dzirdējusi. Ta�u Laiskais uzstāja un māte piegāja pie krūkas. Liels bija viņas pārsteigums, ka tur atrada divi tūksto�i monētu! Neticēdama pati savām acīm, viņa paņēma naudu un atdeva bagātajam.

Bagātais jutās apmierināts. Viņ� palielīja Laisko un teica, ka viņa iemīļotais teiciens patiesi izrādījies pareizs.

Jauneklis bilda, lai māte no �īs dienas vairs nestrādājot uz lauka: gan iztiku, gan naudu, cik bū�ot vajadzīgs, � visu it viegli tagad viņ� iegū�ot ar burvju gredzena palīdzību.

Viendien Laiskais palūdza, lai māte aizejot uz pili pie karaļa un pasakot, ka viņas dēls sev par sievu izraudzījis karaļa meitu. Māte vairākkārt atteicās, bet dēls tā lūdzās, ka viņa arī aizgāja.

� Man būtu darī�ana pie valdnieka! � teica jaunekļa māte vārtu sardzes vīriem. � Man jāparunā ar pa�u karali, pie tam zem �etrām acīm.

Sardzes vīri aizveda atraitni pie karaļa, un viņa tam teica:

� Tava griba, valdniek: ja vēlies, liec nosodīt ar nāvi. ja vēlies, ap�ēlo. Mans dēls iemīlējis tavu vienīgo meitu un sen plijas man virsū, sak, aizej un izlūdzies princeses roku viņa augstībai. Teitan nu esmu atnākusi un uzdro�inājos traucēt tevi, o, valdniek!

Karalis, dzirdēdams tādu valodu, gau�i saniknojās. Ta�u viņ� labi zināja, ja mājā ir meita, jāgaida precinieki � vai nu gribi, vai negribi � un ne visi tie būs meitas cienīgi, tā jau tas ir. Viņ� novaldījās, jo labāk jau sieviņai savas dusmas neizrādīt, un atbildēja:

� Tu un tavs dēls esat nabadzīgi un vienkār�i ļaudis, un jūsu lūgums ir liela pārdro�ība. Bet es jums piedodu. Ja tavs dēls grib ņemt mūsu meitu par sievu, lai viņ� tad septiņās dienās uzbūvē zelta un sudraba ceļus no tavas mājas līdz mūsu pilij. Ja viņ� to izdarīs � mana meita būs viņa sieva, ja ne � tu labi zini, pa kādu ceļu aiziet tie, kas iekāroju�i neatļauto!

Tāds bija karaļa lēmums. Atraitne lika aiz auss karaļa teikto un glu�i bēdīga snāja uz māju. Pārnākusi viņa teica dēlam.

� Redzi nu, mēs tiecāmies tur, kur nevajadzēja, bet tagad, pēc septiņām dienām, mūs piemeklēs nelaime: aiziesiet pa to ceļu, saka karalis, pa kādu aiziet tie, kas iekāroju�i neatļauto. Karalis pavēlēja tev septiņu dienu laikā uzbūvēt zelta un sudraba ceļus no mūsu mājas līdz viņa pilij. Ja to izdarīsi, viņ� atdod tev savu meitu par sievu, bet, ja pavēli neizpildīsi, � raudzīsimies abi nāvei vaigā.

Vecā māte sāka rūgti raudāt, bet dēls viņu mierināja:

� Nebēdājies, māmiņ! Septiņās dienās abi ceļi būs gatavi, ka prieks!

Septītās dienas rītā Laiskais ar burvju gredzena palīdzību uzbūvēja no savas mājas līdz karaļa pilij divus ceļus � vienu zelta, otru sudraba.

Kad tajā rītā karalis pameta acis pa pils logu, viņ� ieraudzīja divus saulē mirdzo�us ceļus.

�Ko tu neteiksi, �is atraitnes dēls laikam ir varens vīrs!� karalis nodomāja un sāka gatavoties princeses un jaunekļa kāzām. Tajā pa�ā dienā viņi arī kļuva vīrs un sieva.

Laiskais nu bija karaļa znots.

Pa �o laiku kāds padomnieks, galma gudrais, domāja atkal tā: ��is jauneklis ir neparasti slinks � ne velti ciematā viņu visi sauca par Laisko. Viņ� nav savā mū�ā ne pirkstu pakustinājis, bet pārticis tikai no tā, ko sarūpējusi viņa nabaga māte. Diezin, diezin vai pats ar saviem spēkiem �is būtu spējis uzbūvēt zelta un sudraba ceļus. Dro�i vien viņam ir palīdzējis kāds pārdabisks spēks. Man �ī mikla jāatmin!�

Kop� tās reizes padomnieks jo neatlaidīgi sāka sekot visam, ko darīja Laiskais. Kādu dienu, kad Laiskais nodarbojās ar galma rotājām, padomnieks nejau�i pamanīja viņam pirkstā gredzenu. Gredzens likās savāds. Tādus galmā neviens nenēsāja; gredzens nebija rūpīgi apstrādāts, viss vienos robos. Padomnieks nosprieda pie sevis, ka derētu to tuvāk un pamatīgāk apskatīt.

Drīz pēc tam padomnieks pils dārzā sastapa kara|a meitu, kura tobrīd pastaigājās viena. Viņi vienmēr bija biju�i draudzīgi, un padomnieks princesi ņēmās tirdīt;

� Vai viņas augstais laulātais draugs mīl princesi?

� Pārlieku mīli � princese atbildēja. � Bet kāpēc, padomniek, tu to vaicā?

� Ja viņ� patie�ām mīl princesi, tad jau gan nenoraidīs viņas lūgumu tuvāk apskatīt savu gredzenu?

� Labi, padomniek! � princese teica. � Ja tu vēlies apskatīt �o gredzenu, es to no prin�a dabū�u un tev parādī�u.

Princese iegāja pilī un devās pie vīra.

� Princi, � viņa to uzrunāja, � ja tu mani mīli, tad iedod man uz brīdi savu gredzenu, es gribu to tuvāk apskatīt.

Princis pastiepa sievai roku ar gredzenu un teica:

� Nu, novelc un apskati!

Dabūjusi gredzenu, princese aizskrēja pie padomnieka un viņam teica:

� Vai es neteicu, ka princis mani mīl! Te arī pierādījums � gredzens, kuru es novilku viņam no pirksta, kā tu to lūdzi.

Un princese pasniedza padomniekam gredzenu.

Viltīgais padomnieks, acis uzmetis, pazina, ka tas ir burvju gredzens, kas spēj izpildīt jebkuru vēlē�anos. Viņ� ķertin paķēra gredzenu princesei no rokām un metās prom.

Ar burvju gredzena palīdzību padomnieks uzbūvēja lielu plostu, kas peldēja pa jūru, bet uz plosta atradās brīni�ķīga pils. Pēc padomnieka vēlē�anās radās kalpi un galminieki, un viņ� sāka dzīvot lielā pārticībā.

Līdzko padomnieks tika piesavinājies gredzenu, kā uz burvja mājienu nozuda zelta un sudraba ceļi, kas bija radu�ies pēc Laiskā gribas, kuram tobrīd bija piederējis gredzens.

Laiskais krita izmisumā. �Tagad visam beigas! Pat pa�a sievai nevar uzticēties,� viņ� domāja.

Par visu notiku�o uzzināja arī karalis. Sapratis, ka Laiskais viņu piemānījis ar burvestības palīdzību, karalis stipri noskaitās. Vienīgi meitas dēļ nelika Laisko sodīt ar nāvi, bet kopā ar princesi padzina no pils.

Laiskais ņēma sievu līdzi un abi atgriezās mātes, vecās atraitnes, būdiņā. Visi trīs tur sāka dzīvot no rokas mutē. Karaļa meita no�ēloja, ka nelaime bija notikusi viņas vainas dēļ, un pazemīgi rūpējās par vīru, kā to mēdz darīt visas nabadzīgu vīru sievas.

Suns un kaķis, kuri bija atnāku�i saimniekam līdzi, nojauta, ka bēdas un raizes nospie� viņu pavēlnieku. Abi ņēmās saimnieku iztaujāt, kālab viņ� staigājot tāds drūms un bēdīgs. Laiskais izstāstīja. Pateica arī to, ka padomnieks, kur� nozaga gredzenu, tagad dzīvojot jūras vidū uz plosta, lepnā pilī ar torni.

� Nebēdājies nemaz, saimniek! � mierināja suns un kaķis.

� Tu izglābi mums dzīvību, un tagad pienākusi mūsu reize tev palīdzēt. Vari būt mierīgs � mēs tavu gredzenu atdabūsim.

Pēc tam suns un kaķis diedza prom uz jūras malu. No spuras viņi sameistaroja nelielu plostu un ar to aizīrās līdz padomnieka pilij. Tur abi paslēpās klusā vietā un nogaidīja.

Tie�i tajā laikā padomnieks ēda vakariņas. Lai nenotraipītu gredzenu ar mērci, viņ� to bija novilcis un uzlicis blakus uz paplātes. Neviena nemanīts, kaķis pielavījās pie galda, vienā mirklī sagrāba gredzenu un metās bēgt. Kaķis un suns joza, ko kājas nes, uz savu plostu.

Tikko abi uzlēca uz plosta, pils, kura bija uzcelta pēc padomnieka gribas ar burvju gredzena palīdzību, nogrima jūrā un kopā ar to noslīka arī padomnieks.

Bet suns un kaķis ar plostu piepeldēja malā un abi nesās pie sava saimnieka. Kaķis turēja gredzenu, bet suns to apsargāja, Ja �is vai tas pagadītos ceļā.

Pārskrēju�i mājās, kaķis un suns atdeva Laiskajam gredzenu un izstāstīja, kā to atdabūju�i no padomnieka. Laiskais viņus uzteica, bet tad nolēma: kaut arī �ie abi ir draugi, tomēr labāk viņiem darīt da�ādus darbus. Lai suns paliek par sargu.

No �ī brī�a, lai dzīvo pagalmā un apsargā māju. Bet kaķim padodas visādi stiķi un ir sava sapra�ana mājas darbos, tāpēc lai dzīvo kopā ar cilvēkiem mājā.

Atdabūjis burvju gredzenu, Laiskais pārvērta savu māju par milzīgu pili. No tās līdz karaja pilij atkal veda divi ceļi: zeltā un sudrabā mirdzo�i.

Karalis, pārliecinājies par znota spēku un varenību, pasludināja Laisko par troņmantnieku.

Laiskā draugi, suns un kaķis, bija apmierināti ar savu dzīvi. Suns dzīvoja zem pils un modri uzraudzīja, vai tikai netuvojas .kāds nedraugs. Bet kaķis pilī pa naktīm negulēja un, izdzirdējis aizdomīgu �abē�anu, joza izlūkot, kas tur īsti notiek.

Kādam sirmam skolotājam bija piecdesmit skolnieku. Viņi izcēlās ar uzcītību un priecēja skolotāju ar labām sekmēm. Ļaudis zināja teikt, ka cienījamā skolotāja atzinība neesot vienīgā balva, pēc kuras viņi visi tā tiecoties. Lieta tā, ka vecajam vīram bija meita, tik daiļa, ka pat saulei viņa būtu varējusi teikt: �Neuzspīdi, es uzspīdē�u!�

Kādu dienu skolotājs sapulcināja skolniekus un teica:

� Mani bērni! Pat aklajam redzams, kurp vērstas jūsu acis, pat kurlais sadzirdēs jūsu nopūtas. Tāpēc es jums saku: nelieg�u meitas roku tam, kuram viņa pati atdos savu sirdi. Tad nu pacentieties iekarot viņas labvēlību. es jums kaut ko ieteiktu: paņemiet mājās, vecākiem nezinot, vērtīgas rotaslietas un atnesiet kā dāvanu manai meitai.

Otrā dienā skolnieki nolika meitenei pie kājām veselu kaudzi kaklarotu, gredzenu, apro�u, piesprau�u. Un tikai viens jauneklis, vecā skolotāja mīļākais skolnieks, neatnesa nekā,

� Skolotāj, � viņ� teica, � vakar tu man devi padomu, kas krasi at�ķiras no visām tavām agrākajām pamācībām. Es ilgi meklēju tavos vārdos kādu apslēptu jēgu, bet atradu tikai klaju bezjēdzību. Ja tagad es apzag�u pats savu māiu, vai tad priek�dienās pratī�u saviem bērniem ieaudzināt godīgumu un cieņu pret vecākiem?

�ie vārdi meitenei likās dārgāki par visām dāvanām, un vecais skolotājs atzinīgi novērtēja viņas izvēli. Viņ� bija ieteicis jaunie�iem apzagt vecākus ar īpa�u nolūku � pārbaudīt savu skolnieku godīgumu.

Sen, sen atpakaļ Birmā valdīja gudrs jo gudrs karalis. Nevarētu teikt, ka viņ� būtu bijis pats gudrākais no cilvēkiem, bet gudrākais no karajiem gan. �ī karaļa valdī�anas laikā kādreiz pie Birmas krastiem piestāja plosts, uz kura sēdēja divi vīrie�i un viena sieviete. Sievietei uz muguras bija dēlītis ar uzrakstu � Burve. Arī vīrie�iem uz mugurām bija uzraksti: vienam � Zaglis, bet otram � Tenkotājs.

Visus trīs atgādāja pie gudrā karaja, un tie vajsirdīgi izstāstīja, ar ko katrs savā dzimtenē nodarbojies. Sieviete noņēmusies ar bur�anu, viens vīrietis � ar zag�anu, otrs � ar tenko�anu. Par to viņi sodīti � uzsēdināti uz plosta un tādā veidā nolemti dro�ai bada nāvei.

Karalis tūlīt paaicināja savu galveno padomnieku un teica:

� Te mūsu priek�ā stāv trīs noziedznieki. Savā dzimtenē tie uzskatīti par kaitīgiem ļaudīm, jo tās zemes valdnieks jau �os pazina labāk nekā mēs. Tātad arī Birmai viņi var nodarīt vienīgi jaunu. Skaidrs, visi trīs būtu pelnīju�i, ka viņus sodītu ar nāvi, bet kur tad ir mūsu karaliskā gudrība, ja mēs neprotam pa�i nekā cita izdomāt? Tad nu esi tik labs, līdz rītam izlem, ko ar �iem sala�ņām darīt.

Nodevis �o gudro pavēli, gudrais karalis jo apmierināts devās pie miera. Bet padomnieks? Viņam miegs pat prātā nebija. Viņ� domāja, domāja, domāja augu dienu un nakti un uz rīta pusi bija izdomājis.

� Zaglis, � viņi teica karalim, � zaga tāpēc, ka viņam nebija ko ēst. Viņam būtu jāiedod māja un zeme, un viņi kļūs godīgs un valstij derīgs cilvēks. Burve noņēmās ar burianu tāpēc, ka bija bagāta un nevarēja izdomāt nekā cita. ko darit. Viņai būtu jāatņem dārgās rotas, bet to vietā jādod māja un zeme. Lai viņa godīgi strādā, apgādā sevi un dod labumu valstij. Bet tagad par tenkotāju�

Par to padomnieks nekā nebija varējis izdomāt un nolēma atstāt viņu brīvībā, cerot, ka arī tas atradis sev derīgu darbu. Drīz padomniekam tika ziņots, ka zaglis tagad ne tikai nezog, bet pats baidās no zagļiem, ka burve ar godīgu darbu nopelna sev iztiku un viņai ne prātā nenāk noņemties ar burianu, bet tenkotājs�

Par tenkotāju ļaudis sūdzējās. Viņ�, rau, esot apmeties uz dzīvi kādā ciemā un īsā laikā paguvis jau kaimiņus nozākāt, aprunāt un ievilkt tenkās. Tagad vīrie�i satiku�ies izliekoties, ka cits citu nepamanītu, sievietes gan cita citu pamanot, bet nepazīstot.

Padomnieks atkal sāka domāt, domāt, domāt� �oreiz viņam neveicās, jo tenkotājs paguva ne tikai kaimiņus, bet visu ciematu iepīt savā tenku tiklā. Tagad ij ciemata vīrie�i cits citu sveicināja ar neglītiem vārdiem un dunkām, bet sievietes vispār neapsveicinājās.

Ta�u padomnieks domā�anai nebija velti tērējis laiku. Beigu beigās viņ� izdomāja. Viņ� izsauca pie sevis iedzīvotājus no ciemata, kur uz dzīvi bija apmeties tenkotājs, un pavēlēja, ņemot tenkotāja tenku tīklu kā paraugu, pēc tā raksta noaust tiklus, ar ko upē zivis zvejot.

Cieminieki tā arī izdarīja, un viņi noauda tik sare�ģītus un smalkus tīklus, ka no tiem nevarēja izsprukt neviena pati zivs.

Tenkotājs sadusmojās, bet ko viņ� varēja iesākt, ja Birmā tolaik ļaudis prata pat tenkas izmantot savā labā! Tad viņ� visiem par spīti izlēma nomirt. Kā sacīja, tā arī izdarīja: nomira. Viņu apbedīja, ierokot dziļi zemē.

Tāda nu laikam tajos aizlaikos bija Birmas zeme, ka tur pat tenkotāja kauli velti nebaloja. No kauliem izauga augsts koks � kokospalma, kura savus augļus vēl �odien sniedz ļaudīm. Agrāk �o palmu sauca par tenku koku. Ar laiku �o koku iesauca par kokospalmu. Ja kokosriekstu pakrata un pēc tam pieliek pie auss, tad skaidri var dzirdēt tādu kā kludzē�anu un purpinā�anu. Nav grūti iedomāties, ka'tur tenkotājs joprojām nopūlas ar savām tenkām.

Pirms daudziem gadiem Birmā tiesāja, piesprieda sodu vai attaisnoja ar burvju knaibļu palīdzību. Cilvēkiem, kas atnāca tiesāties, bija jāatbild uz tiesne�a jautājumiem, turot labās rokas pirkstus knaiblēs. Ja cilvēks slēpa savu vainu vai runāja nepatiesību, tad knaibles pa�as aizcirtās un noknieba viņam pirkstus. Tāpēc neatradās neviens, kas mēģinātu tiesne�us apmānīt, un cilvēku dzīve bija laba un bezrūpīga. Laikam jau no tiem laikiem pazīstama paruna: �Tiesāties ir grūti, notiesāt � viegli.�

Tad reiz kāds tirgotājs, dodamies tālā ceļojumā, iedeva savam draugam paglabāt gabalu tīra zelta. Draugs bija izslavēts ar savu godīgumu, bet nav metāla, kas būtu netīrāks par zeltu � skaidrāko dvēseli aptraipīs. Kad tirgotājs aizbrauca, draugs par to vien domāja, kā iegūt otra bagātību. Beidzot izdomāja. Viņ� paņēma nūju, izdoba tai vidu, izkausēja zeltu un ielēja nūjā, bet caurumu aizzieda ar vasku.

Atgriezies no ceļojuma, tirgotājs pieprasīja atpakaļ savu zeltu, bet draugs atbildēja:

� Kādu zeltu? Ko es būtu darījis ar tavu zeltu? Es tev visu esmu atdevis.

Tirgotājs draugu iesūdzēja tiesā.

Noliktajā dienā sanāca tauta � cilvēki no laika gala labprāt vēlas paklausīties, kā tiesā citus. No kļūdām jau mācoties. Muļķi � no savām kļūdām, gudrie � no citu�

Visai tautai redzot, tiesnesis pieveda prasītāju un atbildētāju pie burvju knaiblēm.

Tirgotājs ielika pirkstus knaiblēs un teica:

� Es iedevu �im cilvēkam paglabāt zeltu, bet atpakaļ to neesmu saņēmis.

Ļau�u acis bija kā piekaltas knaiblēm, bet tās pat neiedrebējās.

Tad, balstīdamies uz nūjas, priek�ā iznāca apsūdzētais.

� Mans draugs, � viņ� teica tirgotājam, � paturi, lūdzu, manu nūju, lai es varētu ielikt pirkstus knaiblēs.

Tirgotājs, neko nenojauzdams, paņem nūju un, protams, reizē ar to savu zeltu, un viņa draugs paziņo:

� Patie�ām, draugs man iedeva paglabāt gabalu zelta, ta�u es viņam atdevu to atpakaļ. Zelts atrodas pie īpa�nieka.

Visi skatās uz knaiblēm, bet tās stāv, kā stāvēju�as, � mierā!

Tiesnesis gau�i izbrīnījās, bet ļaudis sāka par tiesnesi un knaiblēm smieties:

� Nekur neder tādas knaibles! Viens no viņiem jau nu katrā ziņā runā nepatiesību.

Neko darīt, vajadzēja vien tiesnesim pa�am papūlēties� palauzīt galvu pie �īs sūdzības. Viņ� ne pa jokam nopūlējās, līdz nāca pie skaidrības.

�Viens no �iem, pats par sevi saprotams, blēdās,� tiesnesis klusībā sprieda. �Bet kur�? Kālab gan atbildētājs, ejot pie knaiblēm, gudri aizbildinoties, atdeva nūju otram? Vai tik nūja neslēpj blēdību? Būtu �ī jāapskata tuvāk!�

Tā izprātojis, tiesnesis teica:

� Nu, padod man to nūju!

Tiesnesis jo uzmanīgi aplūkoja nūju un pamanīja ar vasku aizziesto caurumu. Tā blēdība tika atklāta.

Tirgotājs saņēma atpakaļ savu zeltu, bet blēdi pienācīgi nosodīja. Ta�u knaibles pēc �ā gadījuma zaudēja savu burvestību. Tiesne�iem vajadzēja vien pa�iem, iztiesājot lietas, palauzīt galvas bez brīnumknaibļu palīdzības. Laikam jau toreiz radies izteiciens, kas pazīstams vēl �obrīd:

�Cilvēkam pa�am jādomā!�

Senos, aizsenos laikos kādā ciemā netālu no pilsētas dzīvoja vecītis un vecenīte. Vecīti sauca par Athimi, vecenīti � par Meigili. Viņiem bija dēls. Kad puisēns izauga, vecī�i to nosauca par Kunsanu. Vecītis un vecīte pārtika, vācot un pārdodot malku.

Reiz tēvs kopā ar dēlu devās uz me�u. Me�ā viņi apmaldījās un ieklīda necaurejamā biezoknī. Tur atradās liels ezers, kas bija aizaudzis ar lotosiem. Tēvs un dēls ezerā izpeldējās, bet pēc tam apsēdās krastmalā atpūsties. Te abi pārsteigti ierau�zīja, ka pāri ezeram lai�as milzīga kamene. Tā nesa lielu ziloni un lidoja kalna virzienā, kas atrodas ezeram otrā malā.

� Tie nu gan ir brīnumi, tēti � dēls iesaucās. � Pat iedomāties nevarētu, ka kamene stiepj ziloni!

� Me�os un kalnos ne tādi vien brīnumi notiek, dēliņ, bet da�kārt daudz kas pat briesmīgāks, � tēvs atbildēja. � Mēs ar tevi redzējām �o kameni. Kad pāriesim mājās, nedomā nevienam bilst ne vārda. Kaut arī tas, ko redzējām, ir tīra patiesība, tev neviens nenoticēs. Tāpēc labāk turēt mēli aiz zobiem, dēls!

Tēvs ar dēlu atpūtās, apsvēra, kurā pusē atrodas viņu ciems un devās atpakaļ. Mājās viņi pārnāca vēlā naktī.

Jau nākamās dienas rītā Kunsans ņēmās lielīties saviem draugiem. Viņ� izstāstīja, ka vakar ar tēvu me�ā nomaldīju�ies un iekļuvu�i necaurejamā biezokni, kur atradies liels ezers, aizaudzis ar lotosiem, tur viņi redzēju�i milzīgu kameni, kura nesusi ziloni. Draugi viņam nenoticēja.

� Tam, ka jūs nomaldījāties, � viņi teica, � mēs ticam. Tas var notikt kuram katram. Bet, ka kamene nestu ziloni, to mēs neticam. Tā nu nevar notikt!

Kunsans, pats visu redzējis savām acīm, nenocietās.

� Labi! � viņ� teica. � Saderam! Mums mājās ir telīte. Ja man būs taisnība, jūs dabūsiet tādu pa�u telīti un atdosiet man. Ja taisnība būs jums, atdo�u jums savu telīti. Tiesnesis būs mans tēvs � viņ� ta�u arī redzēja milzīgo kameni.

� Esam ar mieru! � draugi atbildēja. � Lai par tiesnesi būtu tētiņ� Athime, kaut viņ� ir tavs tēvs. Visi cieminieki zina, ka sava mū�ā viņ� nav pateicis neviena nepatiesa vārda, nav izdarījis neviena slikta darba. Lai mūsu strīdu iz�ķir �is cienījāmais cilvēks.

Kunsans ar draugiem devās pie tēva, un draugi vaicāja:

� Tētiņ Athime! Vai Kunsans runā taisnību, ka vakar, me�ā nomaldīju�ies, jūs esot redzēju�i kameni, kas pāri ezeram, aizaugu�am ar lotosiem, nesusi ziloni?

� Nē! � Athime mierīgi atbildēja. � Ne es, ne mans dēls neko tādu neesam redzēju�i. Manuprāt, kaut kas tāds dzīvē vispār nevar notikt.

Draugi nopriecājās, dzirdot Athimes atbildi, bet Kunsanam vajadzēja izvest no kūts telīti un atdot, kā viņ� bija solījis.

Kunsans jutās pārlieku sarūgtināts. Viņ� nekādi nevarēja samierināties, ka tēvs nebija apstiprinājis viņa stāstīto.

� Neskumsti, dēliņi � Athime teica. � Ja es būtu pateicis patiesību, tad daudzi sāktu runāt, sak, Athime jau vienkār�i aizstāvēja dēlu, jo tāds brīnums nevar notikt, ka kamene nestu ziloni. Paklīstu valodas, ka es neesmu bijis patiess.

Tēvam bija �ēl dēla, un viņ� piedāvāja:

� Ja gribi atspēlēties, noslēdz derības vēl reizi, � tavai mātei Meigilei un man arī ir pa mūlim. Es tevi pamācī�u, kā noslēgt derības. Aizej pie saviem draugiem un pastāsti, ka vakar tavs tēvs bijis me�ā un ar loku uz vietas noguldījis briedi, jo bulta tam trāpījusi pakaļējā kājā, pēc tam izurbusies cauri ausij un izlidojusi pa degunu ārā. Viņi iebildis, ka nekas tamlīdzīgs nevar notikt, bet tu �iem piedāvā derības. Saderi uz mūļu aizjūgu � mātes mūli un manu mūli, bet par �ķīrēju atkal iesaki mani.

Nākamajā dienā Kunsans devās pie saviem draugiem un izstāstīja visu tā, kā tēvs bija ieteicis.

� Vai tad tā var notikt? � draugi negribēja ticēt. � Tai jābūt brīnumbultai, kas trāpītu pakaļējā kājā, pēc tam ieurbtos ausī un izlidotu pa degunu. Tā vien liekas, ka tu stāsti atkal blēņas.

� Ja neticat � saderami � Kunsans teica. � Es ķīlā lieku mūļu aizjūgu.

Pēc sprieduma atkal devās pie taisnīgā Athimes.

� Viss ir pareizi, kā jums teica mans dēls, � Athime atbildēja, kad Kunsana draugi sāka viņu iztaujāt par vakarējām medībām. � es ieraudzīju guļo�u briedi un iz�āvu bultu. Tie�i tobrīd briedim ieniezējās auss. Viņ� atgāza galvu un sāka ar pakaļējo kāju kasīt ausi. Bulta viņam trāpīja �ajā kājā, izgāja kājai cauri, izgāja ausij cauri, pēc tam ieurbās tie�i uz aug�u paceltajā degunā un izspindza ārā.

Kunsana draugi, kaut viņi �oreiz bija zaudētāji, nevarēja vien nopriecāties par Athimes paskaidrojumu. Viņi nosprieda,, ka tā kaut kas varējis gan notikt.

Draugiem nācās vien atdot Kunsanam mūļu aizjūgu. Vecais Athime atkal paaicināja dēlu un ņēmās pamācīt:

� Re, tikko tu vinnēji mūļu aizjūgu tāpēc, ka nepatiesību uzdevi par patiesību. Kāpēc gan tā? Dzīvē bie�i atgadās, ka patiesībai, ja tā neizklausās pēc patiesības, netic, bet nepatiesībai, ja tā izklausās pēc patiesības, notic. Paturi to prātā, dēls!

Netālu no Rangunas pirms daudz gadiem dzīvoja kāds jauneklis, vārdā Maun Tins. Viņ� pelnījās kā veļas mazgātājs, izcēlās ar darba mīlestību un lādzīgu raksturu, un tāpēc viņam vienmēr bija daudz pasūtītāju. Ir zināms, ka mājā, kur mīl darbu, trūkums tikai ieglūn pa �ķirbu, bet nekad neatver durvis līdz galam un neienāk iek�ā. Kaimiņos dzīvoja podnieks, slinks, ļauns un skaudīgs cilvēks. Viņ� sadomāja savu kaimiņu pazudināt un ar �o domu ieradās pie valdnieka.

� Augsti godājamais pavēlniek! � podnieks uzrunāja valdnieku. � Kad vakar tu jāji caur tirgu, manās acīs, redzot tavu ziloni, riesās rūgtas asaras. Ar ko tavs zilonis gan at�ķiras no peles? Tikai lieluma ziņā, bet ne ar krāsu. Tev kā valdniekam tak piederētos nevis pelēks, bet gan balts zilonis. Lai tādu dabūtu, tev atliek tikai pavēlēt manam kaimiņam, kur� izslavēts kā visai prasmīgs mazgātājs, lai nomazgā tavu ziloni glu�i baltu.

Valdnieks nebija visai apķērīgs un izglītots cilvēks. Viņ�. tūlīt pat ataicināja pie sevis Maun Tinu un pavēlēja nomazgāt savu ziloni, pie tam tik tīru, lai tas no pelēka kļūtu glu�i balts.

Maun Tins tūliņ uztvēra, kas �e par lietu, un teica:

� Valdniek! Lai veļa kļūtu tīra un balta, to saziepētu vāra. Jūsu augstības zilonis arī kļūs balts tikai tad, ja viņu mazliet pavārīs. �im nolūkam būs vajadzīgs tik liels māla pods, kurā varētu ievietot valdnieka ziloni.

Otrreiz tas valdniekam nebija jāsaka, viņ� tūlīt pavēlēja podniekam:

� Ei, tu! Es tev pavēlu izgatavot podu, kurā varētu novietot manu, valdnieka, ziloni.

Podnieks neapjuka. Viņ� saaicināja visus savus radiniekus un, tiem piepalīdzot, uztaisīja tik milzīgu podu, ka tajā varēja ievietot ziloni.

Neapjuka arī Maun Tins. Viņ� mierīgi saziepēja valdnieka ziloni, aplēja viņu ar ūdeni, bet pēc tam zem poda pakūra uguni. Kad ūdens sāka karst, zilonis kļuva nemierīgs un sāka mīdīties. Māla pods to, zināms, neizturēja un saplīsa gabalu gabalos.

Podniekam nu nācās izgatavot otru, izturīgāku podu. Jaunajam podam sieniņas izrādījās pārāk biezas, tāpēc ūdens tajā nemaz nesakarsa.

Podnieks atkal ķērās pie darba, ta�u katru reizi pods iznāca vai nu nestiprs, vai pārāk biezs. Taisīdams valdniekam podus citu pēc cita, skauģis vairs nespēja izpildīt pārējos pasūtījumus, pārāk ātri viņ� izputēja un nomira bada nāvē.

Ne velti saka: �Kas otru skau�, pats sevi noskau�.�

Divi jauni cilvēki atnāca pie slavena mūzikas skolotāja ar lūgumu, lai viņiem iemācot spēlēt arfu.

� Vai jūs agrāk jau esat mācīju�ies? � skolotājs gribēja zināt.

� Es vairāk nekā divus gadus spēlēju pats uz savu roku, � viens lepni atbildēja.

� Neesmu arfai pat pieskāries, � mulsi atzinās otrs.

� Tādā gadījumā pirmais par mācī�anu maksās divkārtīgi, � skolotājs noteica.

� Tas nu nav taisnīgi! � uztraucās pirmais jauneklis.

� Es jau daudz ko esmu iemācījies, divus gadus spēlēdams tātad no manis nāktos nevis lielāka, bet gan mazāka samaksa!

Skolotājs atbildēja tā:'

� Tu gribi mācīt skolotāju � tā jau ir pirmā zīme, ka ar zinā�anām neesi sevi�ķi apveltīts. Bet galvenais, spēlējot uz savu roku, tu neap�aubāmi pielaidi ne vienu vien kļūdu, un, tā kā tev nebija skolotāja, kas kļūdas izlabotu, tās palika. Mān vieglāk sākt mācīt tavu biedru no sākuma nekā tevi mācīt ar visām tavām kļūdām.

Kaut kad Kungakalajas ciemā dzīvoja vīrs un sieva. Kad viņiem piedzima dēls, sieva nomira, un dēls kļuva bārenis.

Tēvs rūpējās par dēlu, kuru nosauca par Kunbalainu, kā nu prazdams, un dēls auga, nepazīdams rūpju un trūkuma.

Tad tēvs nolēma otrreiz apprecēties. Viņam iepatikās kaimiņiene, un viņ� to apņēma par sievu. Ta�u �ī sieviete bija burve.

Pagāja savs laiks, un pamāte sāka ņurdēt un gudrot, kā varētu izdzīvot padēlu no mājas.

� Mājā no �ā nav nekāda labuma! � viņa teica vīram.

� To vien tikai zina kā rotaļāties! Ed rīsus un nomīda zemi! Aizved viņu uz me�u un tur pamet! Ja to negribi darīt, tad padzen mani!

Jaunā sieva bārās, bet tēvs, kā bija sācis rūpēties par dēlu kop� mātes nāves, tā arī joprojām rūpējās, jo Kunbalainu gau�i mīlēja. Tēvam bija sāpīgi, ka pamāte dēlu neieredzēja un vienmēr �o vai to pārmeta. Lai nebūtu jāķildojas un kaut kā nomierinātu sievu, viņ� parasti mēdza atrunāties: �Nu labi jau, labi!� Ta�u viņ� neuzdro�inājās ne sievai pretī runāt, nedz asāku vārdu pateikt savam dēlam.

Kādu dienu pamāte uzkliedza vīram:

� Tu tak man apsolīji, ka aizvedīsi dēlu uz me�u! Bet izskatās, ka savu solījumu jau esi aizmirsis. Tad nu tā � ja rīt to neizdarīsi, es eju prom! Kad ieraugu to puiku, man asinis sāk vārīties!

Bezgala apbēdinātais tēvs atkal atbildēja: �Nu labi jau, labi!�

Nākamajā dienā viņ� pasauca dēlu, lai ietu uz me�u pēc malkas. Kad abi bija iegāju�i biezā me�ā, tēvs apstājās zem liela kokvilnas koka un teica dēlam:

� Manu dēliņi Es atvedu tevi uz me�u, lai �eit pamestu � to pieprasa tava pamāte. Man ir sāpīgi, ka me�ā jāpamet pa�am savs dēls, kuru tiku audzinājis visu �o laiku, kop� nomira māte. Vai nu es būtu varējis kaut ko tādu. Bet es ar tevi nedrīkstu dzīvot zem viena jumta, jo pamāte mūs sunīs dienu un nakti. Tāpēc man vajadzēs tevi pamest �eit, zem �ī koka. Uzrāpies tā galotnē! Tur atrodas liela pelikānu ligzda, tajā arī ierāpies, pelikāns ir labs putns, un tu varēsi viņam palīdzēt audzēt mazuļus.

Tēvs iedzina koka stumbrā vienu mietiņu, pēc tam otru, tre�o, lai varētu vieglāk uzrāpties, palaida dēlu pa priek�u, bet pats kāpa pakaļ. Tā abi sasniedza koka galotni un tur atrada varen pla�u pelikānu ligzdu. Tēvs atstāja ligzdā Kunbalainu, bet pats, aiz sevis izraudams mietiņus, nokāpa lejā.

Kunbalains mierīgi sēdēja ligzdā, kad no medībām atgriezās pelikāna sieva. Viņa pabrīnījās, ieraudzījusi savā miteklī cilvēku.

� Tev jāmirst, cilvēka dēls, ja bez atļaujas esi ierāpies manā ligzdā! � klaigāja pelikāna sieva. � Es tevi aprī�u! Kā tu varēji ielīst sve�ā mājā, nepalūdzis saimniekam atļauju?

� Cienītā! � atsaucās Kunbalains. � Ne jau es pats aiz brīvas gribas ierāpos jūsu ligzdā. Mana pamāte, ļaunā burve, pavēlēja tēvam atvest mani uz me�u un pamest, un tēvs mani iesēdināja �eit. Viņ� vēl teica, ka pelikāni esot labi putni un man nekā ļauna nenodarī�ot. Bet es jums varē�u arī pakalpot. Kad jūs iedēsiet olas, es sargā�u, lai tās kāds nepaņemtu. Kad no olām iz�ķilsies putnēni, es uzraudzī�u, lai tie neizkrīt no ligzdas.

�Jauki,� nodomāja pelikāna sieva, �tagad man būs cilvēks, kas pieskatīs mazos, un es varē�u būt mierīga par saviem putnēniem.�

� Ja viss, ko tu runā, ir patiesība, � teica, pelikāna sieva, � arī es tev neļau�u pāri darīt. Vienīgi mans vīrs, pelikāns, var sadusmoties. Kad viņ� tevi ieraudzīs tūlīt tev klups virsū, un tev klāsies plāni. Tāpēc pagaidām paslēpies man zem spārna. Es pati ar viņu parunā�u un centī�os nomierināt, un tikai tad tu parādīsies.

Tikko Kunbalains bija paslēpies zem pelikāna sievas spārna, no medībām atgriezās pelikāns.

� Jūtu cilvēka smaku! � viņ� iebrēcās, tiklīdz nolaidās ligzdā.

� Nepievērs tam uzmanību! � atbildēja sieva. � Man ir svarīgāki jaunumi.

� Kādi tad tie būtu? � pelikāns vaicāja.

� Es drīz sāk�u dēt, teica pelikāna sieva, � Pēc tam, kā jau tas pienākas, sāk�u perēt, līdz no olām iz�ķilsies putnēni. Rotaļāsimies ar saviem mazuļiem. Tas jau vecākiem ir vislaimīgākais laiks! Jābūt tikai piesardzīgiem, lai kāds nedraugs olas nesabojātu. Kad iz�ķilsies mazuļi, būs citas briesmas: bērni maziņi, viņi visu laiku grozās un, kamēr mēs lidosim pēc barības, var vēl izkrist no ligzdas. Tāpēc es nolēmu, lai cilvēku bērns . uzraudzītu olas un pieskatītu mazuļus. Ne velti tu sajuti cilvēka smaku. �is cilvēku bērns jau atrodas �eit, un viņ� ir mūsu draugs. Viņ� būs mūsu kalps, darīs visu, ko mēs viņam uzticēsim.

To dzirdot, pelikāns skaļi un apmierināti iesmējās.

� Parādi man �o cilvēku bērnu! � viņ� lūdza.

Pelikāna sieva pacēla spārnu un no turienes izstūma puisēnu. Pelikānam puisēns gau�i iepatikās, un viņ� atkal apmierināti iesmējās.

� Esi paklausīgs, cilvēku bērns, manai sievai, � viņ� tcica. � Es tev nesī�u augļus, zivis, gaļu.

Tā Kunbalains sāka dzīvot kopā ar pelikāniem viņu ligzdā kokvilnas koka galotnē. Kad pelikāna sieva sadēja olas, viņ� pieskatīja, lai neviens tās neaiztiktu, kad iz�ķīlās putnēni, viņ� uzraudzīja, lai tie neizkristu no ligzdas. Pelikāni savukārt viņu baroja, nesa da�neda�ādu ēdamo, un viņi dzīvoja draudzīgi.

Kādu dienu Kunbalains teica pelikāniem:

� Es sargāju olas, kuras bija izdējusi mana saimniece, un no tām jau ir iz�ķīlu�ies putnēni. Es viņus uzraudzīju, lai neizkristu no ligzdas, un tagad mazuli jau ir izaugu�i lieli un skaisti putni. Pa visu �o laiku es ne reizes neesmu nokāpis lejā. Tāpēc jūtos noguris, un kājas man ir notirpu�as. Es jūs lūdzu, ja pa�laik nav nekāda darba, atļaujiet man nokāpt zemē.

Pelikāniem Kunbalaina vārdi patika. Viņi skaļi iesmējās, bet tad pelikāns uzsēdināja jaunekli sev uz muguras un kopā ar viņu nolaidās no koka galotnes uz zemes.

Ticis zemē, Kunbalains sameistaroja sev nelielu lingu. Ar to viņ� medīja mazus putnus un tā pārtika. Kādreiz viņ� nomedīja balodi. Balodim guzā Kunbalains atrada rīsa graudus un tos iestādīja zemienē.

Pagāja savs laiks, parādījās asni, bet pēc tam ienācās arī vārpas. Savācis graudus � to bija krietni daudz � Kunbalains atkal iesēja rīsu. Tā viņ� darīja vairākas reizes, un pēc kāda laika viņam jau viļņoja pla�s lauke. Tagad daļu ra�as viņ� varēja atstāt ē�anai. Blakus rīsa laukam Kunbalains uzcēla sev būdu. Pa �o laiku viņ� bija krietni paaudzies, kļuvis jau jauneklis.

Kādreiz Kunbalaina laukam pāri slāja ziloņu bars. Daļu viņi apēda, daļu samīdīja, tā puse ra�as aizgāja bojā. Kunbalainu tas gau�i sarūgtināja. �Ja �ie parādīsies vēl reizi, dzīvi prom neaizies!� viņ� nolēma. Jauneklis izgatavoja loku, bultas, apkārt rīsa laukam izraka dziļus, grāvjus, lai ziloņi tajos iekristu un tos noķertu dzīvus, un sāka gaidīt.

Kādā naktī liels ziloņu bars atkal nāca uz Kunbalaina lauku. �oreiz ziloņi nepaguva nokļūt rīsa laukā, jo visi iekrita izraktajās bedrēs.

No rīta, kad atausa gaisma, Kunbalains paņēma loku, bultas un gāja skatīties, cik ziloņu būs viņa bedrēs. Izrādījās, ka bedrēs iekritu�i savs simts ziloņu un kopā ar tiem pats karalis, baltais zilonis. Jauneklis piegāja pie baltā ziloņa un viņam pārmeta, teikdams:

� O, ziloņu karali! Es daudz nopūlējos, lai no da�iem rīsa graudiem, kurus atradu balo�a guzā, iekoptu �o lielo lauku. Tu neesi man ienaidnieks, bet izrīkojies kā ienaidnieks: izposti, ko esmu sastrādājis godīgā un smagā darbā. Tā jau ir vislielākā netaisnība! Ko tu man atbildēsi? Rau, mana bulta, kas var izurbties cauri tavam vēderam, kuru esi pielicis pilnu ar maniem rīsiem.

Ziloņu karalis un pārējie ziloņi sāka lūgt �ēlastību. Viņi nosolījās visu mū�u izpildīt jebkuru rīsa lauka saimnieka pavēli, vienalga, kādu viņam labpatiktos izteikt.

Baltais zilonis uzdāvināja Kunbalainam divus ilkņus. Kad Kunbalains tos paņēma rokās, no garākā ilkņa izlēca brīnumskaista meitene. Tā bija baltā ziloņa meita, kuru tēvs nēsāja līdzi ilknī.

Ieraugot skaisto meiteni, Kunbalains dāvāja dzīvību baltajam zilonim un ari pārējiem ziloņiem un palīdzēja tiem izrāpties laukā no bedrēm.

Kop� tās dienas ap Kunbalainu vienmēr rosījās simt ziloņu. Viņ� un skaistā meitene laimīgi dzīvoja sava rīsa lauka malā, un visi zvēri atzina Kunbalainu par savu valdnieku. Slava par viņu izplatījās tuvu un tālu, un visi Kunbalainu sauca par Simt .ziloņu valdnieku.[1]

Kādreiz divi tirgoņi devās uz pilsētu, lai iegādātos jaunas preces. Cejā uznācā nakts, un viņi nolēma pārnak�ņot tuvējā klosteri.

Kad tirgoņi tur ieradās, vecākais mūks ņēmās iztaujāt, uz kurieni un kādās darī�anās �ie dodoties. Tirgoņi viņam izstāstīja, ka viens tirgojoties ar rīsiem, bet otrs � ar palmu vīnu toddi, un abi esot ceļā uz pilsētu pēc precēm.

Viņus uzklausījis, mūks pasauca klostera kalpu un pavēlēja, lai rīsu tirgotājam saklājot mīkstu gultu no bambusa paklājiem, bet vīna tirgotāju lika noguldīt uz kailas grīdas.

Otrā rītā abi tirgotāji klosteri atstāja. Pilsētā viņi sapirka vajadzīgās preces un devās atpakaļcejā. Arī �oreiz nakts viņus pārsteidza netālu no klostera, un rīsu tirgotājs ieteica pavadīt nakti tā sienās. Ta�u viņa ceļabiedrs atteicās, un nebija arī ko brīnīties: pagāju�o reizi mūks viņu bija uzņēmis pārāk skarbi.

Ta�u rīsutirgotājs nolēma apstāties klosterī, bet vīna tirgotājs neuzdro�inājās naktī viens pats turpināt ceļu un tāpēc sekoja vien savam biedram.

Liels bija abu izbrīns, kad mūks, iztaujājis par pirkumiem, norīkoja sagatavot mīkstu gultu vīna tirgotājam, bet otru lika noguldīt uz kailas grīdas.

Redzot abu ceļinieku pārsteigumu, mūks teica:

� Kad jūs devāties iepirkt preces, rīsu tirgotājs to vien tīkoja, lai tirgū būtu pa pilnam rīsu un lai tas maksātu lētāk. �ī vēlē�anās nav peļama, visi cilvēki tā gribētu. Runājot par vīna tirgotāju, jāteic, ka viņ� vēlējās, lai tirgū pārpārēm būtu stipri dzērieni un pie tam pavisam lēti. �ī nav laba vēlē�anās, jo tāda pārpilnība nodara tautai daudz ļauna. Tāpēc arī es noguldīju ērtā guļvietā rīsu tirgotāju, jo viņa vēlē�anās ir visu ļau�u vēlē�anās.

Tagad, kad jūs atgrie�aties ar precēm un prātojat, kā tās varētu pārdot pēc iespējas dārgāk, rīsu tirgotājs to vien tīko, lai rīsa lauki visā apvidū būtu izdegu�i, iznīku�i, apslīku�i, izpostīti � tad viņam būtu dro�as izredzes iepirktos rīsu krājumus pārdot trīskārt dārgāk. Lai tad ar viņ�, grēkagabals, �onakt pagrozās uz cietās grīdas un pārdomā savu vēlē�anos. Bet vīna tirgotājs sapņo, lai pēk�ņi visas vīna krūkas saplīstu, lai pla�ā apvidū vīns saskābtu. Kaut arī viņam prātā tikai savs labums, bet, ja viņa vēlē�anās brīnumainā kārtā piepildītos, tā nāktu ļaudīm vienīgi par labu. Lai tad arī viņ� labi izguļas mīkstajā guļvietā.

Agrākos laikos kādā ciemā dzīvoja atraitne, kurai bija divas meitas. Lielo meitu sauca par Drukno, mazo � par Sīkaļu. Abas bija atraitnei dārgas, ta�u vecāko meitu viņa mīlēja vairāk nekā jaunāko. Māsas bija da�ādas pēc dabas un pēc izturē�anās. Druknā bija rupja un ļauna, turklāt arī mantkārīga. Bet Sīkaļa pret visiem izturējās laipni un bija lēnīgas dabas.

Reiz māte aizsūtīja Sīkaļu pēc ūdens uz aku, kas atradās krietni patālu no ciema. Sīkaļa aiztecēja nekurnēdama. Viņa nonāca pie akas un sāka jau smelt ūdeni, pēk�ņi tuvumā ieraudzīja skrandainu ubadzi. Īstenībā tā nebija ubadze, bet gan natami[1]. Natami vēlējās uzzināt, vai meitenei laba sirds, un tāpēc, izlikdamās par ubadzi, to uzrunāja:

� Mīļā meit, man dikti gribas dzerti Neliedz man, vecam cilvēkam, lāsīti ūdens.

� Mazliet pagaidi, vecmāmiņ, � Sīkaļa atsaucās. � Izvilksim tikai spaini.

Meitene pasmēla ūdeni un iedeva ubadzei nodzerties.

� Tev ir laba sirds, mījā meit! � padzērusies teica sieviņa. � Par to es do�u tev dāvanu. No �ā brī�a, kad tu smiesies, lai tev no mutes birst tikai pērles!

Ubadze tā pateica un nozuda kā nebijusi. Sīkaļai kop� tās reizes, kolīdz viņa smējās, no mutes laukā bira pērles. Tā ļaudis viņu iesauca par Pērlīti.

Druknā sīki iztincināja jaunāko māsu, kā bijis, kā noticis, un viņu pārmāca skaudība. Kādu dienu viņa pati nolēma doties uz aku pēc ūdens. Arī �oreiz pie akas ieradās natami, lai pārbaudītu, vai meitenei laba sirds. Natami atkal bija pārģērbusies par vecu ubadzi un lūdza padzerties. Ta�u vecākā māsa nebija vēlīgas dabas un nejuta �ēlumu pret cilvēkiem. Kad ubadze griezās pie Druknās ar lūgumu, viņa to pikti noraidīja:

� Tā nu vēl trūka � ie�u es katrai ubadzei ūdeni dot! I nedomāju! Nenāc nemaz man tuvumā!

� Tu esi Jauna un cietsirdīga meitene! Bez tam tu esi arī nenovīdīga � apskaudi savu jaunāko māsu. � Un natami ubadzes drēbēs nolādēja vecāko meitu: �Katru reizi, kad tu smejies, lai tev no mutes lec laukā vardes!�

Ubadze nozuda kā nebijusi, bet viņas teiktais piepildījās: vajadzēja Druknajai iesmieties, lai no mutes laukā lēktu vardes.

Druknā nezināja, kur dēties no cieminieku zobgalībām, jo tagad visi viņu sauca par Vardi.

Pasaulē kādreiz dzīvoja nabadzīgi malkas cirtēji � vīrs un sieva. No saules lēkta līdz saules rietam abi strādāja me�ā. Kad pavisam satumsa, tad, uzvēlu�i malkas nastas plecos, devās uz pilsētu. Pilsētā viņi iemainīja malku pret rīsiem, eļļu, sāli un tā dzīvoja.

Kādu rītu vīrs un sieva, kā parasti, piecēlās agri jo agri, paņēma cirvjus, rīsu tīstokli, pudeli ar ūdeni un devās uz me�u. Lai sagatavotu vairāk malkas, viņiem vajadzēja ieiet dziļi me�a biezoknī. Todien malkas cirtēji bija nogāju�i garu ceļu un jutās pagalam piekusu�i. Saulei slīdot uz rietu, viņiem necik daudz nebija padarīts.

Abi uzcēla plecos visu, ko bija paguvu�i sacirst, un gāja atpakaļ uz pilsētu. Sasniedzot pilsētas vārtus, bija jau krietna tumsa. Lielie vārti bija aizvērti un aizslēgti, un pilsētā nebija dzirdama ne skaņa. Noguru�ie malkas cirtēji labu laiku klaudzināja, lai tiktu ielaisti pilsētā, bet velti � neviens nenāca. Ko nu darit? Vajadzēja vien nak�ņot aiz pilsētās mūriem.

Vīrs un sieva nolikās gulēt uz koka paaugstinājuma, kas atradās turpat netālu no pilsētas mūra. Blakus �im paaugstinājumam auga kupls banjans, kur uz naktsguļu bija iekārtoju�ies gaiļi, �urp atlidoju�i no da�ādām vietām. Pārguru�ie un izsalku�ie malkas cirtēji gaiļus nemanīja. Vīrs un sieva atgūlās, ta�u tik ātri aizmigt nevarēja. Abus mocīja smagas domas par savu trūcīgo un neveiksmīgo dzīvi. Pusnaktij tuvojoties, viņi pēk�ņi izdzirdēja neparastu sarunu. Tuvējā banjana kokā sarunājās divi gaiļi.

� Ei, kaimiņ, kā tu iedro�inies no aug�as man kaut ko sviest virsū? Tūlīt savāc! � iesaucās gailis, kur� tupēja uz zemākā zara.

� Ar ko tu tur runā? � atsaucās gailis no aug�ējā zara.

� Ar mani, vai? Skaitos augstdzimu�ais un esmu di�ciltīgs, tālabad arī dzīvoju par tevi augstāk. Tev, vientiesi, nav ar ko pat palepoties!

� Man ir ar ko palepoties! � atbildēja pirmais gailis.

� Vīrietis, kur� apēdīs manas aknas, kļūs ievērojams karavadonis un karaļa varas mantinieks. Sieviete, kura apēdīs manu sirdi, būs karaliene. Un tas, kur� sagrauzīs manus kaulus, kļūs bagāts. Re, kāds es neparasts gailis!

Otrajam gailim arī mēle niezēt niezēja, un viņ� iesaucās:

� Vienalga tu dzivo zemāk par mani, un tev mani neaizsniegt. Dzi, ko es teik�u: vīrietis, kur� apēdīs manu galvu, pēc septiņām dienām kļūs karalis, bet sieviete, kura apēdīs manu sirdi, pēc septiņām dienām būs karaliene.

Gulēdami zem banjana, malkas cirtēji noklausījās gaiļu lielīgās runas un nobrīnījās vien.

� Mēs ta�u ar tevi esam tik nabadzīgi! � vīrs teica sievai.

� Ja tā taisnība, ko �eit pļāpāja gaiļi, kas gan mums liedz kļūt par karali un karalieni. Būtu tikai jāuzrāpjas banjanā un jānoķer �ie gaiļi.

Malkas cirtēji tā arī izdarīja. Uzkāpa kokā un noķēra gaiļus. Pa to laiku atausa rīts. Pilsētas vārti tika atvērti. Vīrs un sieva vēla plecos malku, paņēma gaiļus un devās uz savu būdu. Tur viņi gaiļus nokāva, izvārīja un apēda.

Pagāja septiņas dienas. Nomira karalis tajā zemē, kur dzīvoja malkas cirtēji. Vecajam karalim nebija bērnu, ne radinieku kas varētu kļūt viņa mantinieki. Tāpēc pa visu valsti sāka meklēt cilvēku, kur� būtu cienīgs mantot karaļa troni. Mūzikai skanot, no pils izbrauca rati, kur atradās visas karaļa regālijas. �iem ratiem bija jāapstājas pie tās mājas, kur mīt nākamais karalis.

Notika tā, ka rati virzījās tie�i uz būdu, kur dzīvoja nabadzīgie malkas cirtēji, un pie tās arī apstājas. To uzzināju�i, ministri pavēlēja malkas cirtēju pāri iesēdināt ratos un atgādāt pilī.

Ticis karaļa godā, nabadzīgais malkas cirtējs taisnīgi pārvaldīja valsti, labi izturējās pret padotajiem.

Būdami karalis un karaliene, viņi ne vienu reizi vien atcerējās savu agrāko � malkas cirtēju dzīvi. Abi saprata � ja gaiļi tovakar nebūtu lielīju�ies, viņi tā arī nomirtu kā nabadzīgi malkas cirtēji.

Runājot par gaiļiem, karalis un karaliene lieku reizi pārliecinājās, ka plātī�anās un di�o�anās pie laba gala nenoved pa�u lielībnieku. Tāpēc abi alla� bija atturīgi un taisnīgi un to pa�u prasīja no saviem pavalstniekiem.

Vecos laikos kādā tālā zemē vecītim un vēcenītei bija septiņi bērni. Se�as meitas, bet pati jaunākā, septītā, bija vardīte. Vecāki to ielika lielā toverī un pieskatīja, tāpat kā pārējās meitas. Un varde iemācījās runāt cilvēku valodā.

Kādreiz tās zemes karalis sarīkoja savā pilī lielu balli, lai nolūkotu līgavu. Karaļa dēls, princis, bija jau pieaudzis, un pienāca laiks viņam sameklēt līgavu. Pēc senas para�as visas �īs zemes meitenes divas dienas nā.ca uz pili. Ja kāda no viņām princim iepatikās, viņ� to izraudzījās sev par sievu.

Pa visu zemi tika izsūtīti saucēji, kas sita gongu un paziņoja, kad notiks līgavas lūko�ana. Pienākot noteiktai dienai, visas zemes meitenes sanāca kopā karaļa pilī.

Se�as māsas arī posās uz pili. Jaunākā māsa, varde, sāka viņas lūgt:

� Māsiņas, vai es varu iet kopā dr jums?

To nu māsas negribēja ne dzirdēt.\

� Tas jau mūs tikai apkaunos, � viņas sa�uta, ja kopā ar mums būs mūsu māsa � varde! Sāks vēl mūs citi ķircināt: �Vardes ģimenīte!� Taisnību sakot, doties uz karaļa līgavas lūko�anu nu gan vardei nepiedien.

Katra no māsām, protams, gau�i vēlējās, lai princis izvēlētos tie�i viņu un nevienu citu. Viņas saposās savās visdārgākajās drānās, kādas nu bija, un devās uz pili.

Kad māsas aizgāja, varde izlēca no tovera un pa nezināmām takām un taciņām arī steidzās uz pili. Pa ceļam viņa iegriezās biezā bambusu birztalā un tur nometa vardes ādu. Tajā pa�ā mirklī viņa pārvērtās par brīni�ķīgu meiteni, nu, neredzētu skaistuli. Un kā skaistule jaunākā māsa devās uz pili.

Kad karaļa troņmantnieks � princis � ieraudzīja pilī ienāko�o brīnumdaiļo meiteni, par kuru skaistākas nevienas citas nebija, viņ� pirmā acu uzmetienā viņu iemīlēja un klusībā sauca par savu līgavu. Ta�u princis savaldījās, kā tas viņam piedienas, un nesāka uz karstām pēdām izzināt, kādu ļau�u daiļava un no kurienes. Princis nolēma, ka to pagūs izdarīt vēlāk.

Tā pirmajā līgavu lūko�anas dienā princis vēl nepaziņoja savu izvēli. Viņ� uzņēma visas meitenes kā dārgas vie�ņas, uzcienāja ar gar�īgiem ēdieniem, un ar to beidzās pirmā ceremonijas diena.

Varde pēc dzīrēm nemanāmi nozuda un atkal pa nezināmām me�a takām devās atpakaļ ceļā. Sasniegusi bambusa birztalu, kur bija atstājusi vardes ādu, to uzvilka un pārvērtās par vardi. Vecākās māsas vēl nebija pārnāku�as, kad varde jau tupēja, kā tupējusi, savā toverī.

Nākamajā dienā princim turpinājās līgavas lūko�ana no visas valsts. Se�as vecākās māsas atkal posās uz pili, lai izmēģinātu laimi. Jaunākā māsa varde atkal lūdza, lai ņemot viņu līdzi, ta�u arī �oreiz māsas atteica.

Tiklīdz māsas aizgāja, varde bez vilcinā�anās izlēca no tovera un pa cilvēkiem nezināmām me�a taciņām lēca uz karaļa pili. Tāpat kā iepriek�ējā reizē, viņa atstāja vardes ādu bambusa birztalā, pārvērtās par brīnumskaistu meiteni un tāda iegāja pilī.

Kad princis �oreiz ieraudzīja skaisto meiteni, viņ� cie�i apņēmās izdibināt, kas viņa tāda.

Līgavas lūko�anas otrā diena tuvojās beigām, bet princis vēl nepaziņoja, kuru no meitenēm viņ� izvēlējies sev par sievu. Meitenes cita pēc citas sāka izklīst. Daiļava arī steidzās atpakaļceļā. Pa slepenām, cilvēkiem nezināmām me�a taciņām viņa nonāca bambusa birztalā, paņēma un uzvilka vardes ādu un atkal kļuva varde. Kad, vecākās māsas atgriezās mājā, varde jau tupēja, kā tupējusi, savā toverī.

Varde bija vairāk kā pārliecināta, ka neviena acs nav redzējusi, kā viņa spraucās pa me�a �aurajām taciņām. Ta�u tā nebija: kāds cilvēks noskatījās visu, ko viņa darīja no sākuma līdz beigām. Un tas bija pats princis, karaļa troņmantnieks. Viņ� bija slepus sekojis skaistajai meitenei no mirkļa, kad viņa atstāja pili un redzēja � pat to, ka viņa ielēca savā toverī. Tagad viņ� bija uzzinājis visu un noprata, ka meitene ir varde.

Pēc nedēļas mājās, kur dzīvoja vecītis, vecenīte un viņu septiņas meitas, ieradās karaļa padomnieki un ministri, bet tiem sekoja kalpi ar karaļa palankīnu. Se�u māsu sirdis sāka nevaldāmi dauzīties: kuru no viņām gan princis būs izvēlējies? Bet padomnieki nepievērsa ne mazāko uzmanību nevienai no meitām. Viņi paņēma toveri ar vardi, iecēla to palankīnā un devās atpakaļ uz pili.

Ļaudis valstī brīnīt brīnījās un smējās, uzzinot, ka līgavas lūko�anas dienās princis nav izvēlējies nevienu no meitenēm bet uz pili paņēmis parastu vardi, jaunāko no septiņām māsām!

Kad ņirgā�anās par princi nāca karalim ausīs, viņam kļuva kauns par savu dēlu. Viņ� atņēma princim troņmantnieka titulu un padzina pa�u no pils.

Princim, kā karalis noteica, nācās atstāt pili. Paņēmis līdzi toveri ar vardi, viņ� apmetās uz dzīvi pilsētas tuvumā, dzīvoja tur klusi un vientuļi.

Turpretī varde no tā brī�a, kad viņu tika izvēlējies karaļdēls, ne reizes nebija parādījusies cilvēka izskatā. Katru nakti kad princis gulēja, sapnī pie viņa atnāca skaista meitene, skaistāka par skaistu, un viņ� bija laimīgs. Tā nu varde dzīvoja divas dzīves: dienā viņa bija varde, bet naktī � pati daiļākā meitene.

Ta�u princis ar to nevarēja samierināties un prātoja klusībā, ko darīt, lai meitene arī dienā būtu meitene.

Kādu vakaru princis tikai izlikās, ka ir aizmidzis, bet gaidīt gaidīja daiļavu.

Pēc pusnakts viņ� redzēja, ka no tovera izlēca varde, nometa savu vardes ādu un pārvērtās par brīnumskaistu meiteni. Kad tas bija noticis, jau nākamajā mirklī princis pielēca no gultas, paķēra vardes ādu un iesvieda ugunī. Vardes āda sadega spo�ās liesmās. Nu daiļā meitene, gaismai austot, neatradusi vardes ādu, palika par meiteni.

Kop� �ī brī�a princis kļuva laimīgākais cilvēks pasaulē. Viņ� tagad vienmēr redzēja savu iemīļoto kā skaistu meiteni.

Vēsts par �o neparasto notikumu sasniedza arī karali. Viņ� no sirds priecājās un atsauca dēlu ar vedeklu uz pili.

Nav vārdu, lai izteiktu, cik brīnumskaista bija princese. Vēl tagad Birmā moni visdaiļāko meiteni sauc par jaunāko: ar to gribēdami pateikt, ka meitene ir tikpat skaista kā jaunākā no septiņām māsām.

Notika tā, ka slavenā Kentungas pilsēta bija palikusi bez valdnieka. Iepriek�ējais valdnieks nomira, sev vietnieku neatstājis. Pilsētu un tai piedero�ās zemes tagad pārvaldīja augstmaņi un karavadoņi � iepriek�ējā valdnieka padotie. Pārvaldīja, ķildojās savā starpā un ar nepacietību gaidīja jaunu valdnieku.

Tajā laikā tuvējās ganībās lopus pieskatīja kāds gans. Viņ� bija jauns un nabadzīgs, pa�am savu govju nebija. Viņ� ganīja citu ]au�u lopus. Katru dienu, dzīdams govis uz ganībām, viņ� paņēma sainītī līdzi ēdamo. Zināmā laikā viņ� iekoda un nekad neaizmirsa pacienāt arī vārnas. Gadījās, ka pats vēl nav sācis ēst, bet vārnām jau padrupina. Kad beidz ēst, visu pārpalikumu arī nober �īm. Tāpēc virs ganībām dienu dienā riņķoja liels bars vārnu.

Jāpiebilst, ka vārnas jutās ganam gau�i pateicīgas. Zemnieki un pilsētnieki viņas ne visai ieredzēja, bie�āk jau trieca prom. Tad vārnas nolēma ganam atmaksāt labu ar labu. Kādā jaukā dienā vārnu vecākā atlidoja pie gana un ievaicājās:

� Ei, gans, vai tu negribētu kfūt par valdnieku?

� Kāpēc gan ne, � gans atsmēja pretī, � neiebilstu.

� Nu, ja tā, tad pin lielu grozu. Tik lielu, lai pats varētu tajā iesēsties. Kad nopīsi, kāp tik iek�ā un iekārtojies ērtāk. Mēs tad grozu paņemsim un aiznesīsim tevi uz Kentungas pilsētu, kur nav valdnieka! � tā pateica ganam vārnu vecākā un aizlidoja pie citām.

Gans nopina lielu grozu, iekāpa un ērti tajā iekārtojās. Pēk�ņi vārnu bars klāt. Paķēra grozu ar ganu un pacēlās augstu debesīs. Pariņķoja brītiņu virs ganībām un tad laidās taisnā ce]ā uz Kentungas pilsētu, kur tobrīd nebija valdnieka.

Lidoja krietnu laiku. Beidzot parādījās pilsēta, un vārnu vecākā teica ganam:

� Mēs tevi nolaidīsim zemē tie�i valdnieka pils dārzā, un tu sāksi pārvaldīt pilsētu. Skaties tikai, draugus neaizmirsti!

Vārnu vecākā nepaguva visu līdz galam pateikt, kad bars jau laidās lejā un nometa grozu tie�i valdnieka pils dārzā zem milzīga saules juma. Saskrēja augstmaņi, ielenca grozu, ieraudzīja tajā cilvēku, un tūlīt visiem bija skaidrs, ka �is ir ilgi gaidītais valdnieks. Visi par to priecājās. Nebija ko kavēties � sasauca pilsētas iedzīvotājus un pasludināja ganu par valdnieku.

Vai nu labi, vai slikti valdīja Kentungā jaunais valdnieks, neviens to vairs neatceras. Zināms vienīgi tas, ka sākumā viņ� stingri pildīja vārnu norādījumu: katru dienu pilsētā nokāva desmit labi barotu bifeļu un desmit govju, lai vārnām būtu barība. Sātīgi cienāja vārnas, un tās jutās apmierinātas. Laiks gāja, un valdnieks nebija vairs tik devīgs: agrāko desmit bifeļu vietā tagad kāva tikai piecus, desmit govju vietā � piecas. Arī tā tas neturpinājās ilgi: valdnieks kļuva jo dienas nepateicīgāks. Drīz pienāca diena, kad nokāva ne vairāk kā vienu bifeli un vienu govi. Pagāja savs laiciņ�, un vārnas vairs nesaņēma itin nekā. Valdnieks bija �īs pavisam aizmirsis. Vārnas cieta. Lielais bars kļuva retāks, ne viena vien vārna jau atstiepa kājas. Vārnu vecākā sāka uztraukties un nodomāja: �Valdnieks vairs neatceras, ka ir mums pateicību parādā. Pārmācīsim bezgodi!�

Kādā jaukā dienā vārnu vecākā atlidoja pilī un teica valdniekam:

� O, slaveno valdniek! Tavām uzticamajām kalponēm kļuvis zināms, ka netālu no �ejienes auglīgā ielejā atrodas bagāta valsts ar daudz pilsētām. �ai valstij vajadzīgs valdnieks. Vai gribi, mēs tevi tur nogādāsim? Tad tu būsi veselas zemes karalis, nevis vienas pilsētas valdnieks.

Valdnieks domāja un izlēma. Kāpēc lai viņ� nekļūtu par karali? Apskau�ami liela bagātība, spo�a slava, neierobe�ota vara � ko vairāk vēlēties? Pēc slavas, bagātības un varas viņ� jau alktin alka.

Valdnieks pavēlēja atgādāt lielo grozu, ar kuru viņ� bija atnests Kentungas pilsētā, iesēdās tajā un pasauca vārnas. Tās visas ķērās klāt un pacēla grozu gaisā. Viņas laidās projām no pilsētas. Ceļ� bija tāls. Viņas lidoja pāri okeānam. Vārnu vecākā pamanīja okeānā mazu saliņu un deva zīmi savām ciltsmāsām. Brītiņu pariņķoju�as virs salas, tās nolaida zemē grozu ar valdnieku.

Valdnieks, kādreizējais gans, sēdēja grozā, līdz apnika, tad izrāpās no tā laukā. Skatās, vārnas jau aizlidoju�as. Viņ� nomests tuk�ā, akmeņainā saliņā okeāna vidū. Uz salas nav itin nekā � nevienas būdiņas, nevienas dzīvas dvēseles. Nav arī trūcīgākās iztikas. Trīs dienas zelēja �ādus tādus asus dzelk�ņus. Ceturtajā dienā nomira bada nāvē.

Tā tika nosodīts alkatīgais gans, kas vēlējās kļūt karalis.

Kādreiz pasaulē dzīvoja trīs sovbas � vietējie mui�nieki. Viņu īpa�umi atradās tuvu kopā, un sovbas dzīvoja savā starpā visai draudzīgi. Pēc senas para�as reizi gadā visi trīs sanāca kopā pie kāda paugura Inleja ezera malā. �ajās satik�anās reizēs viņi pārrunāja, kā veicas darbi, kāda padevusies ra�a un vēl daudz ko citu. Pēc �īm runām varēja patērgāt par �o un to, lai tad, izlocīju�i mēles pēc sirds patikas, katrs atgrieztos savās mājās.

Arī �oreiz, kā jau parasti, apspriedu�i izdarīto un vēl darāmo, sovbas nodevās jautrām sarunām. Pēk�ņi vecākais no viņiem uzņēma �ādu valodu:

� Pasaulē nabadzība ir tikai tāpēc, ka neviens i pirkstu nepakustina, lai nabagiem palīdzētu. Ja kāds tiem pasniegtu palīdzīgu roku, nabadzību sen vairs nepazītu.

� Es tev nepiekritu, � otrs sovba atbildēja. � Vai nabagam kāds palīdz vai nepalīdz, tas itin neko negroza. Viss atkarīgs no likteņa, vienīgi tas spēj cilvēkam palīdzēt.

Tre�ais sovba uzmanīgi noklausījās abu biedru sarunu, ta�u nebilda ne vārda.

� Par likteni labāk nerunāsim, � pirmais sovba turpināja.

� Kā lai zinām, vai tas cilvēkiem palīdz vai ne? Bet cilvēka palīdzība ir redzama kā uz delnas, vai ne tā? Vienīgi tam, ko dara cilvēki, ir jēga! � viņ� secināja un pievērsās tre�ajam, meklēdams viņa atbalstu, bet tas nebilda ne vārda, tikai klusēdams smaidīja.

Te atkal sarunā iesaistījās otrais sovba:

� Ko te velti runāt par cilvēku palīdzību! Lai kā nabagam gribētu palīdzēt, viņ� �o palīdzību izmantos vienīgi tad, ja liktenis viņam to būs vēlējis.

� Ja tā tu domā, tad ņemsim un pārbaudīsim, � ieteica pirmais.

� Kā tad lai to izdarām? � vaicāja otrs.

� Darīsim tā, � pirmais sovba atbildēja, � iesim un uzmeklēsim nabadzīgu cilvēku. Tādu atradu�i, iedosim viņam simt monētu. Pēc gada atkal aiziesim pie �ā cilvēka uzzināt, vai viņ� ir tikpat nabadzīgs, kā bijis, vai kļuvis bagāts.

Visiem trim �is priek�likums ļoti iepatikās. Uzvilku�i vecas drēbes un mazliet pārmainīju�i savu izskatu, viņi sāka klīst pa ciemiem, lai sameklētu nabagu. Viņi krietnu laiku gan staigāja kājām, gan brauca laivās no ciema uz ciemu. Katrā vietā sastapa ne vienu vien tuk�inieku. Beidzot viņi nonāca pie gau�i nabadzīgas būdas. Tik vecas un pussagruvu�as, ka tā neaizsargāja ne no saules, ne no vēja. Būdā mitinājās nabadzīgs vīrs ar sievu, bērnu viņiem nebija. Nekur nemanīja pat trūcīgāko iedzīvi, vienīgi pie durvīm stāvēja stelles, bet tik sagrabēju�as, ka aust ar tām nu gan vairs nevarēja. Sovbas iegāja būdā.

� Saimniek, vai tu mums neiedosi nodzerties? � pirmais sovba uzrunāja nabagu. � Ir tik pārmērīgi karsts.

� Lūdzu, dzeriet! � viņus aicināja nabags, pasniegdams kausu ar ūdeni. � Būtu tā kā tālu ceļu nāku�i. Kurp tad iedami?

� Jā, mēs neesam �ejienie�i, � otrais sovba atbildēja. � Nākam no pilsētas. Ieradāmies Inleja ezeru apskatīt.

� Es redzu, saimniek, ka tev ir au�amās stelles, � sarunā iejaucās tre�ais sovba, � bet bērnu nav. Laikam labi dzīvo, un tev vienmēr turas naudā.

� Velkam savu bada dzīvi, un liekas naudas mums nav, � būdas saimnieks atbildēja. � Kaut arī esam ar sievu divi vien, naudas mums labi ja pietiek ēdamam, pāri nepaliek neviena lieka monēta.

� Ja jums pietiek tikai ēdienam, ar ko tad iegādājaties drēbes? � tincināja pirmais sovba.

� Mēs jau arī nekā negādājam, � nabags atbildēja. � Izlūdzamies �ādas tādas skrandas no kaimiņiem, tās salāpām un valkājam. Arī nodokli par mums samaksā mūsu labie kaimiņi: mums ta�u pa�iem nekā nav.

� Kāpēc tad jūs esat tik nabagi? � tirdīja otrais sovba.

� Kā tu pats domā � vai jūs spētu dzīvot labāk, ja jums kāds mazliet palīdzētu?

� Esam nonāku�i galīgā trūkumā, jo mums nav ne monētas, ar ko salabot au�amās stelles, � nabags teica. � Un arī tāpēc, ka pasaulē nav cilvēka, kur� gribētu mums palīdzēt.

� Bet es esmu ieradies, lai tev sniegtu palīdzīgu roku, � pirmais sovba iesaucās. � Es tev iedo�u simt monētu, par tām tu varēsi salabot savas au�amās stelles.

Nabags ciemiņam dedzīgi pateicās, paņēma naudu, bet sovbas nu devās katrs uz savu māju, norunāju�i pēc gada satikties, lai pa�i savām acīm redzētu, kas noticis ar �o nabadzīgo vīru.

Tiklīdz sovbas bija aizgāju�i, nabags metās būdas kaktā un noslēpa monētas novalkātu segu skrandās.

Visu �o laiku nabaga sievas nebija mājās. Tāpēc viņa neko nezināja ne par ciemiņiem, ne par naudu, ko tie bija iedevu�i vīram.

Nākamajā dienā, kad savukārt nabaga nebija mājās, pie būdas piestāja vecu mantu uzpircēja laiva.

� Pērku vecas lupatas un nevajadzīgas mantas! Mainu pret ēdienu un saimniecībā noderīgām lietām!

Izdzirdējusi uzpircēja balsi, nabaga sieva iznāca no būdas.

� Ko tu pērc, ko maini? � viņa izvaicāja.

� Pērku un pieņemu apmaiņai vecas segas, � no laivas atsaucās uzpircējs.

� Man ir vecas segas � vai tās ņemsi? � sieviete taujāja.

� Kālab gan ne? � uzpircējs atbildēja un izkāpa no laivas.

� Nes tik veicīgāk �urp!

Nabaga sieva sagrāba būdas kaktā vecu segu kaudzi, iznesa tin nometa tirgotājam priek�ā. Nepaskatījies uz skrandām, viņ� pasvieda sievietei divas monētas, bet segu kaudzi aizstiepa uz laivu.

Kad pārradās vīrs, sieva ņēmās stāstīt, ka ieradies vecu mantu uzpircējs un viņa par divām monētām pārdevusi noskrandu�ās segas.

� Ko tu esi izdarījusi?! � vīrs iesaucās.

� Es aizdevu projām visas vecās lupatas, lai tās mājā nevajadzīgi nemētātos, � sieva atbildēja.

� Tu pārdevi segas, kas bija sasviestas �ajā kaktā! � vīrs iesaucās, rādīdams uz kaktu, kur bija paslēpis naudu.

� Nūja, ka tās!

� Ko tu esi izdarījusi! � nabags izmisis iesaucās un sievai izstāstīja par triju sve�inieku iera�anos un simt monētām, kuras tie viņam iedevu�i.

� Tu ta�u man ne pu�plēsta vārda netiki bildis, � sieva pārmeta vīram. � Ja es būtu to zinājusi, vai tad �īs segas aiztiktu? Abi ilgi bēdājās, bet tad vīrs teica:

� Izlieto ūdeni vairs nesasmelsi! Laikam jau mums tāds liktenis. Lai arī cilvēkam kāds palīdzētu, palīdzība ies labumā vienīgi tad, ja �im cilvēkam būs laimīgs liktenis.

Pagāja gads, sovbas atkal satikās pie zināmā paugura Inleja ezera malā. Viņi pārsprieda savas darī�anas, bet pēc tam atcerējās nabagu, kuram pirms gada bija iedevu�i simt monētu. Un nolēma paskatīties, kā �is tagadīt dzīvo.

Pienāku�i pie nabaga būdas, visi trīs viņam paklanījās, un tad pirmais sovba apvaicājās:

� Kā nu svie�as, saimniek? Tagad tu dro�i vien dzīvo labāk.

� Dzīvoju, kā dzīvojis, � bēdīgi atbildēja nabags. Un atnācējiem pastāstīja, kā bija noticis ar naudu, kuru viņi iedevu�i. To dzirdot, sovbas izbrīnā saskatījās.

� Tas ir gau�i bēdīgi, � atguvās pirmais sovba. � Pamēģināsim vēl reizi. Te tev būs vēl simt monētu. Skaties, lai �oreiz tās tiktu izmantotas, kā nākas.

Atkal nabaga pateicības plūdiem bija grūti sagaidīt galu. Sovbas, iedevu�i naudu, atgriezās savos īpa�umos.

�Kur lai �oreiz paslēpju tik lielu bagātību?� sāka prātot nabags, kad ciemiņi bija aizgāju�i.

Viņa skatiens apstājās pie veca, caura poda, kas atradās uz plaukta.

�Tā nu būs dro�a vieta, ieplīsis trauks tak nevienam nav vajadzīgs,� viņ� klusībā nolēma un sabēra naudu podā.

Otrā dienā, kad vīra nebija mājās, sieva nolēma uzkopt būdu. Uz plaukta viņa pamanīja vecos podus. Tie bija cauri, saplaisāju�i, savu mū�u nokalpoju�i un tagad nekam vairs nederīgi. Noņēmusi no plaukta, saimniece podus pa roku galam aizmeta me�ā, kas sākās turpat pie būdas.

Vakarā, kad vīrs pārnāca mājās, sieva steidzās stāstīt, ka visu dienu kopusi būdu un izsviedusi ārā nevajadzīgos podus, kas ieplīsu�i stāvēju�i uz plaukta.

� Kur tu aizsviedi �os podus? � satraucies iesaucās vīrs.

� Kas tad noticis? Kam tev vajadzīgi �ie vecie podi? � pārsteigta taujāja sieva. � Es tos aizmetu me�ā.

Atkal vīram bija jāizstāsta sievai, ka atnāku�i trīs sve�inieki un iedevu�i viņam simt monētu, kuras viņ� paslēpis vienā no vecajiem podiem. Iztincinājis sievu, kurā vietā viņa podus izmetusi, nabags skrēja uz me�u. Ta�u nekā tur neatrada un sarūgtināts atgriezās būdā.

Tie�i pēc gada sovbas atkal ieradās pie nabaga.

� Kā svie�as? � pirmais sovba vaicāja. � Vai gada laikā ir pārmainījusies tava dzīve?

� Man pat kauns jums atzīties, � nabags bēdīgi atbildēja, � Naudu, ko jūs man iedevāt, es paslēpu dro�ā vietā, vecā, ieplīsu�ā podā. Kad es nebiju mājās, sieva, uzkopdama būdu, izsvieda �o podu me�ā. Es aizgāju uz turieni un krietnu laiku nomeklējos, ta�u ne monētas vairs neatradu.

� Nu, vai zini, saimniek, ja tev nepalīdz sudraba monētas, tad, rau, te svins, � teica pirmais sovba un izbēra nabagam priek�ā savus pāris kilogramus svina.

Nabags bēdīgs paskatījās uz svina kaudzīti, ienesa būdā, nometa un drīz to pat aizmirsa.

Kādu dienu pie nabaga būdā iegriezās viņa kaimiņ� zvejnieks.

� Kaimiņ, vai tev nebūtu svins? � viņ� jautāja. � Es sadomāju iemest tīklu, un tad man vajadzīgs svina atsvars, bet nevaru to atrast. Ja tev ir, tad iedod vai pārdod to man.

� Jā, svins man ir, � nabags atbildēja. � Es tikai nezinu, ko ar to darīt. Ņem svinu, ko nu naudu par tādu nieku maksāsi, bet, ja noķersi zivis, tad atnes man pa�u lielāko.

Zvejnieks paņēma svinu un devās uz ezeru. Kad metās jau tumsa, zvejnieks atnesa nabagam milzīgu zivi. Nabags atdeva zivi sievai, lai viņa to pagatavotu vakariņām. Sievai, uz�ķēr�ot zivij vēderu, zem rokām brīni�ķīgi iemirdzējās liels akmens. Viņa to parādīja vīram.

� Liekas, ka tas ir dārgakmens, � vīrs teica. � Paslēp to labā vietā! � viņ� pavēlēja sievai.

Nākamajā dienā, kad vīra nebija mājās, pie viņu būdas piestāja laiva, kurā sēdēja tirgotājs. Viņ� apvaicājās nabaga sievai, vai viņa nevēloties pirkt zīda audumus vai gredzenus ar dārgakmeņiem.

� Es nekā nespēju nopirkt, � nabaga sieva atbildēja,� bet es varu kaut ko pārdot.

� Parādi mantu, kuru tu gribi pārdot, � tirgotājs teica.

� Ja cena būs pieņemama, es to nopirk�u.

Nabaga sieva parādīja tirgotājam akmeni, kuru bija atradusi zivij vēderā.

Paturējis akmeni rokā un apskatījis, tirgotājs uzreiz noprata, ka tas ir īsts nefrīts.

� Cik tad tu par to prasi? � tirgotājs vaicāja.

� Nezinu, � nabaga sieva atbildēja, � cik tu maksātu?

� Es tev do�u desmit monētas, � tirgotājs piedāvāja.

� Nē, par desmit monētām gan es to nepārdo�u, � nabaga sieva atbildēja. � Lai tad labāk �is akmens paliek pie manis.

� Tad atdod to par simt monētām.

� Nē, arī par simtu nepārdo�u, vispirms es aprunā�os ar vīru, � nabaga sieva stingri noteica.

� Cik ilgi tad es gaidī�u? � sapīcis iesaucās tirgotājs.

� Es tev dodu tūksto� monētu.

Tagad nabaga sieva viņam atdeva akmeni. Kad vīrs atgriezās mājās, sieva izstāstīja, ka pārdevusi akmeni par tūksto� monētām. Izdzirdējis tādu labu vēsti, nabags pārlieku nopriecājās.

� Nabaga cilvēkam svins palīdz. Cik mums bija naudas, tā visa kā nākusi, tā izkūpēja, bet pēc izskata tāda nieka manta kā svins palīdzēja.

Vīrs ar sievu nu sāka dzīvot lielā pārticībā. Un dienu dienā abi gaidīja, kad atkal ieradīsies trīs sve�inieki paskatīties, ka �ie dzīvo.

Vecos laikos suns dzīvoja savvaļā. Viņ� mitinājās me�ā un darīja, ko gribēja. Bet, kolīdz pienāca nakts, viņu pārņēma nemiers. Suns gan iemiga, cie�i piekļāvies zemei, ta�u vajadzēja tuvumā �im vai tam ie�abēties, lai viņ� uz rāvienu pamostos, pamodies pielēca kājās un nu ņēmās riet.

Sunim drīz apnika dzīvot vienam. Suns nolēma atrast sev spēcīgu draugu, kur� spētu viņu aizsargāt un dzīvotu ar viņu kopā. Suns devās me�a biezoknī, un tur pretī nāca stalts briedis.

�Briedis ir liels un spēcīgs, arī ragi viņam ir stipri,� suns nodomāja. �Ar tādu būtu dro�i dzīvot kopā.�

Suns izteica briedim savu vēlē�anos.

� Kopā dzīvot mēs, protams, varam, � briedis atbildēja. � Tikai tu pielūko, naktīs neplosies.

Naktī sunim likās, ka kaut kas �abētu, un, pielēcis kājās, viņ� sāka riet. Tas briedim nebija pa prātam.

� Klausies, suni, tu nevari dzīvot kopā ar mani. Es neesmu nekāds stiprinieks, kaut gan augumā padevies liels. Naktī ielienu dro�ā vietā un tur mierīgi guļu. Bet tu esi pārāk nemierīgs. Meklē labāk sev citu draugu.

Suns padomāja un nolēma, ka savvaļas bifelis jau nu katrā ziņā ir spēcīgāks par briedi. Un suns devās meklēt bifeli. Viņ� ieradās pie bifeļa un teica:

� Draugs, es gribētu dzīvot kopā ar tevi.

� Dzīvo vesels! � laiskā mierā at]āva bifelis.

Atkal naktī suni uzmodināja tāda kā graboņa, un viņ� ņēmās riet, līdz aizsmaka. Rītausmā bifelis tincināja suni, kāpēc �is rējis.

� Tu esi varen spēcīgs, � suns atbildēja. � Vai tad pasaulē kāds ir vēl varenāks par tevi? Bet arī pie tevis mani sagrābj bailes, tāpēc naktī sāku riet. Piedod, es negribēju traucēt tavu nakts mieru.

� Ir vēl daudz spēcīgāku zvēru par mani, � bifelis piemetināja, � kaut vai tīģeris. Naktīs viņ� iziet me�ā medībās. Ja viņ� būtu sadzirdējis tavu rie�anu, mūs abus nogalētu. Ja tu nevari mierīgi gulēt, meklē sev citu draugu. Bet no manis atstājies.

Suns devās meklēt tīģeri. Tīģeris uzklausīja suņa lūgumu tāpat kā bifelis nekā neiebilda un �ēlīgi piekrita, lai suns ar dzīvojot pie �ā.

Suns bija par to priecīgs un sev nozvērējās gulēt naktīs tikpat klusi, kā citi zvēri to dara. Tumsā suns atkal pamodās, pats nezināja, kas bija satraucis. Viņam par vārītām gribējās ierieties. Ta�u sevi savaldīja: ja �is vai tas atgadīsies, tad gan viņ� paries. Bet viss bija klusu, un itin nekas neatgadījās. Suns vairs nevarēja gulēt, tik gau�i gribējās riet. Beidzot rītausmā suns neizturēja: strauji pielēca kājās un da�as reizes ierējās. Tikai tad uznāca miegs � viņ� nolikās zemē un mierīgs aizmiga.

Otrā rītā tīģeris suni uzmodināja.

� Kāpēc tu neļāvi man naktī gulēt? � viņ� bargi noprasīja.

� O, varenais, tu esi tik spēcīgs un varens! Es rēju, lai visi zinātu, ka �eit atpū�as pats me�a valdnieks, � suns atbildēja.

� Tev taisnība: esmu spēcīgs, un no manis visi baidās, � tīģeris piekrita, � ta�u ir vēl ziloņi, kuriem spēka vairāk nekā man. Ja zilonis būtu nojautis, ka esmu �eit, viņ� mani nonāvētu un arī tevi ne�ēlotu. Ej labāk pie ziloņa, meklē aizsardzību pie viņa! � Tā tīģeris suni padzina.

Suns devās pie ziloņa. Ieraudzījis, ka zilonis ir milzīgs un spēcīgs, suns nopriecājās: beidzot viņ� būs atradis aizstāvi, kādu sen meklējis. Viņ� aiz prieka gribēja tūlīt riet, bet laikus attapās. Suns tuvojās zilonim un lūdza atjauju apmesties uz dzīvi pie viņa. Zilonis neiebilda, un suns laimīgs iekārtojās pie ziloņa.

Pienāca nakts. Suns atkal nomocījās līdz rīta gaismai, tad vairs nespēja novaldīties un ņēmās riet. No rīta zilonis viņam pārmeta:

� Mīļo kaimiņ, tu mūs naktī varen nobiedēji ar savu rie�anu. Ja tu dzīvosi kopā ar mums, rai�u tev būs papilnam. Mēs, ziloņi, esam miermīlīgi un rāmi dzīvnieki. Mums nepatīk tra�i un mēs baidāmies no briesmām. Kop� tu esi pie mums, nav vairs miera. Uzzinājis, kur mēs atrodamies, lauva var uzbrukt visam baram un nobendēt mūsu mazos. Lasies prom no mums un meklē citus kaimiņus!

� O, ziloni! � suns lūdzās. � Jūs, ziloņi, esat milzīgi kā kalni un spēcīgi kā viesuļvētras. Jums ne no viena nav jābaidas. Atļauj man dzīvot pie jums!

� Tu nezini, ko runā. � zilonis sadusmojis. � Lauva ir visu �etrkājaino valdnieks. Viņa balss vien liek nodrebēt ikvienam zvēram, un katru viņ� spēj nogalināt. Ja tu nevari nakti mierīgi gulēt, ej pie lauvas.

Suns gāja pie lauvas, un tas viņam atļāva palikt pie sevis.

�Ja lauva ir me�a zvēru valdnieks, tad viņ� ne no viena nebaidās,� suns prātoja. �Pie viņa dzīvojot, es varē�u riet, cik man patiksies.� Un iepriecinātais suns ņēmās jo laimīgi riet.

Pienāca nakts. Sunim atkal miegs nebija prātā. Viņ� pielēca kājās un sāka skali riet. Lauva pamodās un rēca uz suni:

� Kāpēc tu naktī rej?

� O, varenais lauva, visu �etrkājaino zvēru valdniek, es reju aiz prieka, jo tu tak esi pats spēcīgākais un bezbailīgākais, pie tevis man ne no viena nav jābaidās.

� Tiesa kas tiesa, esmu �etrkājaino valdnieks, � lauva teica. � Bet pasaulē ir kāda radība, no kuras es baidos. Tas ir cilvēks. Viņam ir tikai divas kājas, bet viņ� panāks jebkuru �etrkājaino. Viņ� mūs visus ķer un nogalina, viņ� ēd me�a zvēru galu. Un mēs visi no viņa baidāmies kā no uguns. Tāpēc ej pie cilvēka, tikai kopā ar viņu tu būsi pilnīgā dro�ībā!

� Tātad cilvēks ir spēcīgāks par visiem? � suns vaicāja.

� Jā, cilvēks ir visspēcīgākais, � lauva atbildēja.

Suns devās pie cilvēka un teica, ka gribot dzīvot kopā ar viņu.

� Labi, � cilvēks teica, � dzīvo, ja tā gribi. Dienā vari būt mierīgs, bet naktī ieklausies katrā �aboņā un, tiklīdz �o vai to jūti vai dzirdi, rej, cik jaudas, pilnā balsī, netaupi rīkli!

Suns bija varen apmierināts, aiz prieka lēkāja un rēja. Cilvēkam suņa rie�ana bija pa prātam, un viņ� teica:

� Lūk, tāpat tu rej ari naktī!

Kop� tā laika suns katru nakti modās aug�ā un skaļi rēja. Suņa rie�ana visiem atgādināja, ka �eit dzīvo cilvēks, ka viņ� ir spēcīgāks par visiem un ne no viena nebaidās.

Tā suns noticēja cilvēka spēkam. Kop� tiem senajiem laikiem līdz pat mūsdienām suns vienmēr dzīvo pie cilvēka un viņam kalpo kā visuzticamākais draugs.

Kādu dienu cālītis teica māmiņai vistai:

� Māmiņ, izcep man pīrāgu.

Māmiņa savu cālīti gau�i mīlēja.

� Labi, � viņa teica, � aizej salasi malku, bet es gatavo�u mīklas iejavu.

Cālītis nopriecājās un aiztecēja pēc malkas. Kad cālītis ar malkas klēpi atgriezās, viņam ceļā nostājās vecais kaķis un teica:

� Miauf�

Cālītis nobijās un trīco�ā balsī atbildēja:

� Esiet tik labs, neliedziet laipnību, palaidiet mani, lūdzu, garām!

� Pieklājīgo cālīt! � kaķis nerimās. � Patīkami klausīties, bet kā būtu, ja tevi liktu uz zoba? Varētu tūlīt pamēģināt �

� Nedariet to ar mani, � cālītis atbildēja. � Labāk es jums iedo�u gabalu no sava pīrāga..

Kaķis brītiņu padomāja, aplaizījās un teica:

� Labi. Kad pīrāgs būs gatavs, es pēc tā atnāk�u.

Cālītis aizsteidzās uz mājām un izstāstīja māmiņai savu briesmīgo piedzīvojumu.

Dēliņ, nemaz nebaidies! māmiņa vista mierināja.

� Es izcep�u lielu, lielu pīrāgu. Pietiks gan tev, gan man, gan vecajam kārumniekam, i brokastīm vēl atliks.

Patiesi, pīrāgs tika izcepts tik liels un tik gar�īgs! Tik gar�īgs, ka cālītis kā piesēdās, tā arī visu līdz pēdējai kripatai notiesāja. Visu! Uzreiz! Pat drupatiņas uzknābāja. Cālītis apēda pīrāgu, bet tad aizskrēja pie māmiņas vistas un ie�ņukstējās:

� Ko nu darīt? Es visu pīrāgu apēdu! Es tak neesmu vainīgs, ka tas bija tik gar�īgs!�

Vista ne pa jokam uztraucās.

� Ko darīt? Ko darīt? � viņa sāka kladzināt. � Atnāks vecais kārumnieks un pīrāga vietā apēdīs i tevi, i mani!�

Tiklīdz viņa bija to pateikusi, pagalmā ie�āpoja kaķis.

� Skrien man līdzi! � iekladzinājās vista un metās virtuvē.

Cālītis � viņai ракаļ. Virtuvē uz grīdas stāvēja tuk�s vara katls. Tajā nu cālītis kopā ar vistu paslēpās. Kaķis labi redzēja, ka �ie bēga, un noskaitās � patiesi briesmīgi! � noskaitās.

� Kur pīrāgs? � kaķis iebrēcās. � Apēsts, un vairs nav. Kur tad cālītis? Arī viņa nav, ja atradīsies, tiks apēsts!

Tādus vārdus runādams, kaķis ielavījās virtuvē, bet tur neviena nebija.

�Viņi ir �eit,� kaķis nosprieda. �Nekur �ie nepaliks. Pats savām acīm redzēju, ka abi �eit ienesās, un durvis te vienas. Lai kur būtu paslēpu�ies, agri vai vēlu jau pa�i iznāks.�

Kaķis notupās pie sliek�ņa, nomazgāja muti, lai nebūtu velti jākavējas, kad būs pa rokai ēdamais, un sāka pacietīgi gaidīt.

Cālītis un vista tupēja katlā un aiz bailēm pie visām miesām trīcēja. Ta�u laiks gāja, kaķis tupēja nepakustējies, un mazais cālītis kļuva dro�s un sāka katlā grozīties.

� Māmiņ, � viņ� vistai ie�ukstēja ausī, � man nāk �ķaudas.

� Ko vēl ne! � vista bargi atbildēja. � Kaķis izdzirdēs!

Cālītis nomierinājās, bet pēc brītiņa atkal pa�ukstēja:

� Lūdzu, at]auj man no�ķaudīties. Klusiņām!

� Nē, nē, i nedomā!

� Māmiņ, es vairs nevaru� Nu tā klusītiņām!

Vista galīgi zaudēja pacietību.

� Sķaudi! � viņa teica, bet pati no visa spēka aizspieda cālītim knābi.

Kā zināms, daudz ko var aizturēt, tikai ne �ķavas.

�ķavai gan vajadzēja būt klusai, tomēr atskanēja:

� P�i!�

Cāļa � audiens tuk�ajā vara katlā pārveidojās un atbalsojās virtuves klusumā kā bargs pērkona grāviens: � Pcī! Sķic!�

Kaķis, dzirdot tādu skaņu, �ausmīgi pārbijās un drāzās prom.

Tad nu cālītis un vista dzīvi un veseli pavisam mierīgi iznāca no virtuves un aizgāja savās gaitās.

Kop� tās reizes kaķiem nepagalam nepatīk, kad �iem uzsauc �Sķic�!

Sensenos laikos, kad viss nebija tā kā tagad, arī tīģeris bija glu�i citāds. Spēcīgs viņ� skaitījās jau toreiz, � pie tam � ai! ai! � cik spēcīgs! Toties prāta, veiklības un apsviedības viņam nebija nu itin nemaz. Par vienu otru stiprinieku � un tajā skaitā ari tīģeri � var teikt: kam ir kājās, tam nav galvā.

Visi d�ungļu iemītnieki apsmēja nabaga tīģeri, bet bifelis, viņu sastapis, vienmēr teica savai bifelienei:

� Paskat, kur tīģeris! Brīnums gan, ka �is nav vēl atstiepis kājas.

� No kā gan viņ� pārtiek? � bifeliene brīnījās.

� Laikam jau ganās, � bifelis atbildēja. � Mēs plūcam zāli, kāpēc lai �is neplūktu, vai būtu sliktāks par mums?

Tīģeris tādas runas pacieta. Viņ� zināja: ja sāks dzīties pakaļ tenkotājam, pats neglābjami ietrieksies ar pieri celma, iestigs purvā, �ur vai tur aizķersies ar asti, un tad, pērtiķi velsies zemē no kokiem, aiz smiekliem locīdamies.

Tīģeris bija pārlieku nelaimīgs. Tad kādu dienu pie upes dzerot, viņ� sastapa krokodilu, un tas viņam deva labu padomu:

� Būtu aizgājis pie kaķa un palūdzis, lai pieņem tevi mācībā. Stāsta, ka �is esot varen gudrs. Tev viņ� neatteiks, jūs jau esot tuva rada.

� Aha, � tīģeris teica. � Kā nekā brālēns.

Tīģeris devās pie kaķa. Kaķis uzmanīgi viņu uzklausīja, pārbaudīja prāta spējas un teica:

� Tu, brālēn, esi spēcīgs zvērs, bet saprāts gan tev tāds pavāj�. Ta�u gan jau būs labi, jo tev ta�u pietika prāta griezties pie manīs pēc palīdzības.

Tā tīģeris uz trim gadiem iestājās mācībā pie sava brālēna. Viņ� darīja visu, kas no senseniem laikiem jādara māceklim: skraidīja visās kaķa gaitās, slaucīja grīdas, vārīja putru un, kad bija vajadzīgs, pakasīja skolotājam aiz auss.

Par to kaķis ņēma viņu līdzi medībās un uz katra soļa pamācīja.

Tā, piemēram, kad viņi izgāja no mājas, kaķis teica:

� Ejot vienmēr ievelc nagus! Citādi tie, pirmkārt, ātri kļūs neasi un, otrkārt, tu ta�u neesi nekāds suns, lai staigājot klaudzinātu nagus.

Kad viņi nonāca me�ā, kaķis atkal deva derīgu padomu:

� Bie�āk aplaizi savu degunu, lai tas turētos vēss un tirs. Paturi prātā, ka ar vēsu degunu labāk var saost medījumu.

Un pat mājā, azaida laikā, viņ� neaizmirsa tīģerim dot labas pamācības, teikdams:

� Kad ēd vai dzer, pieglaud ausis, lai dzirdētu, vai no aizmugures ne zogas klāt ienaidnieks. Un, lūdzu, strebjot ne�āpstini! Loc ar mēli nesteidzīgi, bet �igli!

Tīģeris bija dikti uzcītīgs māceklis. Viņ� uztvēra katru vārdu, izpildīja visas pamācības un drīz guva labus panākumus. Jā, tīģeris visās zinībās guva tik slavējamas sekmes, ka kaķis sāka pat uztraukties:

�Kas tad te būs? Tīģeris ir stiprāks par mani, lielāks par mani. Ja nu viņ� vēl pārspēs mani visās manās viltībās, visās izdarībās, kas tad atliks man? Otrā vieta? ��

Kaķis bija attapies pārāk vēlu. Tīģera trīs mācību gadi pagāja, un viņ� bija kļuvis kaķim cienīgs sāncensis. Ko kaķis vairs te varēja darīt? Atņemt tīģerim visas tās zinā�anas, kuras pats bija rūpīgi dienu dienā viņam mācījis, nekā nebija iespējams. Galva jau ir dro�a krātuve, kur var tikai ielikt, bet neceri neko izņemt.

Bet kaķis arī �oreiz atrada izeju. Un ko viņ� darīja?

Kad tīģeris, beidzis mācības, aiz pateicības pasniedza cienījamam skolotājam dāvanas, kaķis viņam deva pēdējo padomu:

� Ja gribi skolotājam sagādāt prieku, pacenties kļūt viņam ne tikai līdzīgs, bet arī viņu pārspēt.

Pateicis �os vārdus, kaķis nolēma tīģeri pēdējo reizi pārbaudīt. Viņ� aicināja to uz sacensībām: kur� veiklāk no abiem uzrāpsies augstā kokā.

Viens, divi, trīs!�

Kaķis � nebija ko redzēt! � uzrāpās pa�ā galotnē. Un tīģeris ne par mata tiesu no viņa neatpalika.

� Bra�ulis! � kaķis neskopojās ar uzslavu. � Bet tagad � kur� no mums ātrāk tiks zemē�

Un pats no galotnes viegli nolēca � kā pūciņa lidināt nolidinājās. Tīģeris, gribēdams skolotāju pārspēt, � bāc! � metās tam ar visu sparu pakaļ, bet palika krietnu brīdi pie koka guļot. Kāpēc gan tā?

Kaķis, būdams maziņ� un veikls, mīksti nokrita uz visām �etrām ķepām, bet milzīgais tīģeris ar savu smagumu triecas pret zemi kā akmens�

Kad tīģeris atguva samaņu, kaķi nekur vairs neredzēja. Baidīdamies no tīģera atriebības, viņ� uz visiem laikiem bija pametis me�u un pārnāca dzīvot pie cilvēkiem. Tagad par kaķi rūpējas cilvēki, viņu ēdina, dzirdina ar pienu un pat piedod viņam ne vienu vien me�onīgu un plēsonīgu ieradumu. Tā vēl mūsu dienās viņ� nav atradinājies izvilkt purniņus no būra, noķert zivtiņas baseinā vai pamieloties pie krējuma poda. Tomēr kaķis ir un paliek tīģera brālēns. Cilvēki pacie� viņa nedarbus. Viņi gau�i pateicīgi kaķim par to, ka tīģeris, toreiz krītot sasities, vairs nekāpj kokos un nevar piekļūt cilvēkam, ja tas kokā meklē glābiņu.

Reiz pa�ā me�a biezoknī augstā zālē mitinājās trusis. Tas bija pārlieku gudrs un arī viltīgs trusis. Viņam bija tīrais nieks piemānīt jebkuru zvēru me�ā.

Kādu dienu trusis tupēja zem krūma un prātoja, kuru zvēru derētu izjokot. Taisni, tobrīd me�malā iz�āpoja lācis. Trusis pieskrēja �im klāt un uzsāka sarunu:

� No kurienes ta nākdams, cienījamais? Cik tu esi liels? Es vēl nekad savā mū�ā neesmu sastapis tik varenu un skaistu lāci.

Ķepainim tāda tru�a uzslava gāja pie sirds; viņ� lepni paskatījās visapkārt. Tobrīd pēk�ņi uzpūta vējiņ�, sakustējās un salīgojās prie�u zari, atgādinot tālu ūdenskrituma �alkoņu. Trusis, sadomājis lāci izjokot, ievaicājās:

� Dzi, kas tur �alc?

� Nezinu, � glupais lācis atņurdēja. � Nekad agrāk neesmu neko tādu dzirdējis.

� Tur �alc ūdenskritums, kuru man vectētiņ� atstāja mantojumā, � trusis melsa.

� Vai liels tev mantojums? � ķepainis taujāja.

� Liels gan, nu tik liels, ka nemaz nevar izstāstīt, � trusis atbildēja un aizlēca projām.

Lācim gribējās uzzināt kaut ko vairāk par tru�a mantojumu, un viņ� klunkuroja tam pakal.

� Pastāsti man, draudziņ, par to vectētiņa mantojumu! � viņ� lūdza.

� Es varētu tev parādīt tikai vienu mantu no man atstātā mantojuma, � trusis piekrita, � tas ir lielais zvans, kas noslēpts dro�ā vietā. Ja gribi paskatīties, nāc līdzi.

Pēc krietna laika lācis un trusis pienāca pie kupla koka. Koka zarā bija redzams prāvs bi�u pūznis.

� �is ir tas zvans, kuru man atstāja vectētiņ�, � teica trusis un norādīja uz bitēm, � ta�u tas nav parasts zvans: ja klusām trīs reizes pa to iesit, tad iegūst visu, ko esi vēlējies.

Lācis pameta acis uz bi�u pūzni, kas bija tik liels kā ratu ritenis, un noticēja, ka tas ir zvans. Viņam vai na'gi niezēja, kā gribējās iezvelt �im brīnumzvanam.

� Atļauj man trīs reizes pa to iesist, � lācis lūdza.

� Nē, nedrīkst, � trusis atbrēca.

Bet lācis to nemaz nedzirdēja. Viņ� veikli sāka rāpties kokā. To redzot, trusis klusībā nopriecājās, bet, lai prieku neizrādītu, sāka kliegt uz lāci:

� Ja tu iesitīsi pa zvanu bez manas atļaujas, tev ne mazākā labuma nebūs. Pagaidi, kamēr es atļau�u! Tad piepildīsies gan tavas, gan manas vēlē�anās. Nesteidzies!

Pateicis �os vārdus, trusis aizlēca tālāk no koka un paslēpās zālē.

� Tagad, lai notiek, atļauju tev, sit pa zvanu! � trusis uzsauca no paslēptuves.

Lācis pacēla ķepu un trīs reizes zvēla pa bi�u pūzni. Pūznis nokrita zemē, bites iz�āvās laukā un nikni uzklupa miera traucētājam. Bites apsēda lāci kā biezs mūris un dzēla viņam sāpīgi no visām pusēm. Da�as pat ielīda �im degunā. Aiz sāpēm un bailēm lācis, aizmirsis visu pasaulē, metās mukt. Bet trusis mierīgi izlīda no augstās zāles un kāri apēda medu.

Kādreiz vārna, lidodama gar upes malu, ieraudzīja peldam beigtu ziloni. �Ir nu gan laimējies!� nopriecājās vārna, nolaidusies uz milzīgā dzīvnieka. �Tagad man vairs nebūs nekādu rūpju. �eit ēdamā ta�u pietiks visam mū�am.�

Arī citas vārnas, pamanīju�as peldo�o, ziloni, uzklupa tam un sāka to knābāt. Nu gan sadusmojās �ī vārna!

� Z-z-zag-ļi! � viņa ieķērcās. � L-l-laupa!�

Vārna metās virsū savām draudzenēm un tās padzina. �Sis gaļas blāķis pieder tikai man,� viņa nosprieda. �Nav nekādas vajadzības izdāļāt citiem savu bagātību.�

� Ko nu skopojies? � vārnas �ai pārmeta. � Tik un tā tu nepagūsi visu apēst � straume to aiznesīs okeānā.

� Nekas nekaitēs. Sāļā ūdenī gaļa ilgāk saglabāsies.

Upes ūdeņi pa �o laiku ziloni tie�ām aizrāva okeānā. Bet vārna pat nedomāja no ziloņa atkāpties � tīrais nieks ta�u te vēl bija apēsts.

� V-v-vai t-t-tad v-v-vel-ti k-k-kāvos? � vārna ķērca, pat nepamanīdama, ka krasts sen no redzesloka bija izzudis.

Tad milzīgi okeāna viļņi sāka ap�ļākt ziloni, tie jau vēlās tam pāri.

Tikai tagad vārna pacēlās gaisā, lai lidotu atpakaļ uz tālo krastu. Ta�u vārnai nebija kur uzmesties un atpūsties, viņa iekrita ūdenī un noslīka.

Ne velti tautā saka: �Alkatīgais visiem nodara ļaunu, bet pats padara sev � galu.�

Jūs, protams, labi zināt, ka trusis alla� tiek uzskatīts par gudrāko no visiem zvēriem un ka varde jau sen apskaudusi viņa slavu. Tad viendien viņa izdomāja, kā trusi apkaunot me�a zvēru acīs. Kādreiz pēcpusdienā trusis izgāja pastaigāties. Varde paslēpās zem banāna platās lapas un pēk�ņi briesmīgā balsī iekurkstējās: �Kvā-kvā!�

Trusis aiz �ausmām augstu palēcās, apmeta gaisā kūleni un diedza prom, ko kājas nes. Krastmalā viņ� uzdrāzās virsū ķirbim. No trieciena ķirbis notrūkst no kāta un nu tik veļas un veļas � tie�i sezama laukā iek�ā. Sezama augi sa�ūpo savas galviņas un gaisā uz�aujas smalkās sezama sēkliņas. Tie�i tobrīd garām laidās fazāns, un sīkā sēkliņa viņam iebira acī. Fazāns, nekā vairs neredzēdams, nometās uz tuvējā bambusa. Tievais bambuss noliecās un pie zemes piespieda tuvumā gulo�o �ūsku. �ūska izbailēs atlēca sānis un uzskrēja virsū me�acūkai. Me�acūka tobrīd labpatikā tiesāja gurķi. Viņa tā izbijās, ka gurķi netī�ām iemeta kaimiņu akā. Tur, akas dibenā, saldā miegā gulēja naga[1]. Kad pusēstais gurķis nokrita viņam uz galvas un drakonu uzmodināja, viņ� briesmīgi saskaitās.

Naga vienā rāvienā izlēca no akas un metās virsū me�acūkai.

� Tavas dienas zemes virsū skaitītas!

� O, mans kungs, � lūdzās me�acūka, � neesmu vainīga! �ūska man uzdrāzās virsū�

Naga sāka dzīties pakaļ �ūskai un drīz to panāca.

� Mirsti! � viņ� kliedza.

� O, kungs, man tas gadījās netī�ām! � �ūska taisnojās. � Bambuss mani piespieda pie zemes.

Naga joza pie bambusa un teica:

� Atvadies no dzīves!

� O, kungs, � novaidējās bambuss, � es neesmu vainīgs! Fazāns mani nolieca�

Naga nekavējoties uzmeklēja fazānu.

� Tev nu jābeidz �īs zemes gaitas!

� O, mans kungs, � iekladzinājās fazāns, � es to nedarīju tī�ām! Sezams man piebēra acis ar savām sēklām, un es nekā vairs neredzēju�

Naga aizkļuva arī līdz sē�amam.

� Tev jā�ķiras no dzīves!

� Man te nav nekādas daļas, � ie�abējās sezams. � Ķirbis mani satricināja.

Naga atrada ķirbi un uzbrēca:

� Tava stunda ir situsi!

� Bet, kungs, � noelsās ķirbis, � manas vainas �eit nav! Trusis skrienot mani norāva�

Naga uzmeklē ari trusi un saka:

� No nāves tu neizbēgsi!

� Es nebiju vainīgs! � trusis ieraudājās. � Vairāk tā nedarī�u! Tas briesmonis zem banāna lapas mani nobiedēja�

Naga paskatījās zem banāna lapas. Ta�u varde pa �o laiku bija aizlēkusi prom, un tur neviena nebija. Tad naga metās virsū trusim.

� Ak tu, sīciņais meli! Tur nekāda briesmoņa nav, un nāve tev jau glūn degungalā!

Nabaga trusis tupēja drakona priek�ā un viss � no galvas līdz kājām � drebēja. Pat deguns viņam aiz bailēm trīcēja. Redzot, kā trusim trīc deguns, drakons skali iesmējās, dusmas viņam noplaka, un viņ� mierīgi aiz�āpoja atpakaļ uz savu aku.

Ta�u trusim deguns trīc vēl �obaltdien.

Pa ceļu skrēja zirgs un ieraudzīja gliemezi. Redzot, ka gliemezis tik lēnām var tikt uz priek�u, zirgs sāka smieties un skaļi nozviedzās:

� I-hi-hi-hī, varens ātrgājējs! Pa simt gadiem norāposi simt solus kā likts!

Bet gliemezis atbildēja:

� Iznācu paelpot svaigu gaisu, un man nekur nav jāsteidzas. Ja nu gadījumā es ar tevi sacenstos skrie�anā, lieku savu galvu ķīlā, ka vairāk par simt soļiem no tevis neatpaliktu.

� I-hi-hi-hī! Paskat, kāds lielībnieks! � zirgs atkal nozviedzās.

Tad gliemezis teica:

� Atnāc �urp rītrītā, kad svīdīs gaisma, un mēs varēsim sākt sacen�anos. Ja es no tevis atpalik�u vairāk par simts soliem, vari mani samīdīt!

Zirgs, pats par sevi saprotams, ne vārda neiebildis, piekrita.

Gliemezis to pa�u dienu sapulcināja savus radiniekus �

viņam to bija savi desmit tūksto�i � un pavēlēja tiem paslēpties gar ceļa malu simt soļu attālumā citam no cita.

Kad ausa gaisma, zirfgs bija klāt.

� Nu, lielībniek, � viņ� teica gliemezim, � laikam esi stūrgalvīgi izlēmis beigt savu dzīvi man zem kājām! Kamēr vēl nav par vēlu, iesaku labāk no sacensībām atteikties.

Gliemezis turējās pretī:

� Tikai tādā gadījumā, ja tu baidies zaudēt, es no mūsu derībām esmu gatavs atteikties.

Te zirgs neizturēja un, iesaucies: �Skrien pakaļ!� � metās uz priek�u.

Noskrējis simt soļu, paskatījās atpakaļ un turpat netālu aizmugurē ieraudzīja gliemezi. Zirgs teciņiem devās tālāk. �oreiz viņ� strauji noskrēja divi simti soļu un neatskatījies iezviedzās: � Kur tu velcies, no�ēlojamo lielībniek?

� Pamet galvu atpakaļ, un tu mani ieraudzīsi simt soļu no savām kājām, � atskanēja mierīga balss.

Zirgs atskatījās, un patiesi � mazāk nekā simt soļu attālumā no viņa vienā mierā rāpoja gliemezis.

Pārsteigtais zirgs atkal metās skriet. Norik�ojis savus �etri simti soļus, atskatījās un atkal netālu ieraudzīja gliemezi. Neapstādamies zirgs auļoja tālāk.

Katru reizi, kad zirgs skriedams pameta acis atpakaļ, viņ� tuvumā ieraudzīja gliemezi.

Smagi elsdams, zirgs auļoja ātrāk un ātrāk. Ta�u atrauties no glieme�a zirgs nespēja: gliemezis vienmēr atradās turpat tuvumā. Beidzot nomocītais zirgs bez spēka pakrita ceļa vidū. Tālāk skriet viņam nebija spēka. Tad gliemezis pierāpoja pie zirga, iesmējās un teica:

� Tu cerēji mani uzvarēt tikai tāpēc, ka tev ir �etras kājas? Velti! Uzvar nevis veiklas kājas, bet gan gudra galva!

Neatminamos laikos lauva, būdams trīs tūksto�u me�u karalis, noprecēja lapsu. Drīz �iem piedzima dēls, pie tam tāds, ka ne lapsai bija līdzīgs, nedz arī par lauvu to varēja saukt. Ja pēc izskata vēl teiktu, lauva kas lauva, bet balss gan ne uz to pusi; tā vietā, lai rēktu kā lauva, �is vank�ķēja kā lapsa.

Kad dēls paaugās, vecais lauva viņu uzaicināja pie sevis un teica:

� Mans dēls! Augumā tu esi liels un varens, bet no savas mātes � lapsas � esi mantojis tādu sīku balstiņu. Tajā nav ne kripatas di�uma, un tā galīgi neder tādai karaliskai atvasei kā manam dēlam. Ja zvēri padzirdēs, ka tu kvank�ķi kā lapsa, viņi tevi neturēs nekādā cieņā. Tāpēc jau nu labāk ciet klusu un neizlaid ne skaņu. Tad tu varēsi mantot manus tūksto� me�us.

Dēls atcerējās tēva dotās pamācības un lika tās vērā krietnu laiku. Tad, kā notika, kā ne, reiz viņ� tās neievēroja.

Kādu dienu, kad kopā bija sanāku�i zvēri, lauvas dēls nekur nevarēja dēties, kā gribējās plēst muti vaļā. Viņ� nespēja nociesties un, aizmirsis tēva labās pamācības, pēk�ņi ievank�ķējās kā lapsa.

Zvēri sāka smieties kā neprātīgi, izdzirdot, kādā smalkā lapsas balstiņā rej tik liels un spēcīgs zvērs. Un tad lauva viņam teica:

� Ja tu, dēliņ, būtu klusējis, kā es tev piekodināju, tagad mantotu tūksto� me�u. Nule redzēju, ka neesi �o me�u cienīgs, jo neproti turēt mēli aiz zobiem.

Lauvas dēls tā arī nedabūja tūksto� me�u, bet ļaudis kop� tās reizes mēdz teikt: �Klusē�ana � tūksto� vērta.�

Kādreiz pērtiķis nokāpa pie upes, lai padzertos. Pēk�ņi no ūdens iz�āvās krokodils un sagrāba pērtiķi. Aiz necie�amām sāpēm pērtiķis at�iepa cie�i sakostos zobus. To pamanījis, krokodils nodomāja: �Savādi gan, �is no manis ne vien nebaidās, bet arī vēl smejas par mani!�

� Ei, pērtiķi � garā aste, kālab tu smejies? � viņ� vaicāja.

� Tālab smejos, ka tu, krokodil � ūdens briesmoni, esi dumj� un nekad savā mū�ā neesi ķēris pērtiķus.

� Kāpēc tu, pērtiķi � ķēmarausi, par mani tā domā?

� Tāpēc, netīrais rīma ar cauro smadzeņu podu, ka mums, pērtiķiem, vārīgākā vieta nav vis viducis, bet gan aste. Kad pieredzēju�i krokodili medī pērtiķus, viņi alla� pirmo grābs asti. Bet tu, muļķis kas muļķis, sakamp mani aiz vidu�a, es nu esmu tev �ķērsām mutē un tagad pats ar mani nekā nespēsi izdarīt. Tālab jau arī smiekli nāk, � pērtiķis atcirta.

Krokodils noticēja pērtiķim un, lai sagrābtu �o no jauna aiz astes, atplēta savus varenos �okļus. Pērtiķis, to vien gaidījis, �ajā mirklī atspērās ar kājām krokodilam pret purnu un izsprāga krastā. Paskrēja dro�ā attālumā un iesaucās:

� Ei tu, badmira, vai tagad saprati, kāpēc es smējos? Bet es jau nemaz nesmējos, tikai aiz sāpēm atiezu zobus. Nu, paliec �oreiz ar tuk�u vēderu, ja tev galvā nav smadzenes, bet tīrie salmi.

To teicis, pērtiķis kā nācis, tā nozuda d�ungļos.

Kop� tās reizes ari saka: �Atiezt zobus nav tas pats, kas smieties.�

Kādu dienu me�a zvēru karalis lauva atsauca pie sevis lāci, pērtiķi un trusi. Lauva bija nolēmis �os visus pēc kārtas apēst. Viņ� sāka prātot, ko nu darīt, lai visus ar tīru sirdsapziņu nosodītu un pēc tam saplosītu. Pa�u pirmo lauva pasauca pie sevis lāci un sāka viņu tincināt:

� Ei, lāci! Pasaki � pēc kā o� mana rīkle?

Plati atvēris rīkli, lauva pavēlēja lācim pienākt klāt un tuvāk pieliekties. Lācis pienāca, ievilka nāsīs gaisu un, kā juta, tā ari atbildēja:

� Jūsu augstībai ir gau�i smirdīga elpa!

� Kā! � lauva ierēcās. � Tu uzdro�inies apkaunot savu karali?

Un lauva uz vietas lāci saplosīja un apēda.

Tad lauva pasauca pērtiķi.

� Klausies, pērtiķi! � viņ� pavēlēja. � Pienāc tuvāk un pasaki � pēc kā o� mana rīkle?

Pērtiķis, kura acu priek�ā tika saplosīts un aprīts lācis, nolēma lauvam pieglaimoties, kā nu prazdams:

� O, valdniek! � viņ� ierunājās. � Man liekas, ka vēj� būtu atnesis krizantēmas maigo smar�u, � tik patīkama ir jūsu augstības elpa!

Lauva �obrīd netīkoja dzirdēt glaimus, viņ� meklēt meklēja ieganstu, lai varētu pērtiķi nosodīt un ietūcīt vēderā.

� Neglaimo man, nelieti! � viņ� atbildot ierēcās. � Katrs muļķis zina, ka man, tāpat kā visiem plēsoņām, ir smirdīga elpa! Bet tu uzdrīksties te melot! Acīmredzot gribi izpelnīties kādu labumu! � lauva noskaities sagrāba pērtiķi un nokoda.

Pienāca kārta trusim. Lauva viņu pasauca un teica:

� Tu, trusi, esi slavens ar savu gudrību, nāc un pasaki taisnību � pēc kā o� mana rīkle?

Trusis, kur� visu bija redzējis, kas te notika iepriek�, sāka ātri pārdomāt: ja teiksi patiesību � nosodīs, samelosi � notiks tas pats. Grozies, kā gribi, � vainīgs būsi vienmēr. Un tad galu galā viņ� izdomāja.

� O, valdniek! � teica gudrais trusis. � Nedusmojieties uz mani, bet es nekādi nevaru jums atbildēt. Vakar tiku skraidījis pa aukstu rasu un esmu apsaldējies. Tagad man tādas iesnas, ka deguns pavisam ciet, un es ne labu, ne sliktu nespēju saost.

Te nu Lauva nekā nevarēja iebilst.

Pateicoties attapībai, trusis izglāba sev dzīvību, bet ļaudis no tā laika mēdz teikt: �Gudro pat iesnas izglābs.�

Viendien lapsa iekļuva lamatās, un viņai iespieda asti. Jūtot cilvēka tuvo�anos, viņa rāvās no visa spēka, izrāvās un aizbēga, atstādama lamatās savu kuplo asti, ar kuru lepojās ne mazāk kā citas lapsas.

Augu dienu viņa neuzdrīkstējās parādīties savējo vidū tādā izskatā, tad, izdomājusi viltību, ieradās pie citām lapsām.

� Māsiņas! � viņa teica, kad lapsas sāka par viņu smieties. � Es atnācu, lai jūs pārliecinātu atteikties no kaitīgas un bīstamas greznības, kāda mums ir aste. Es pati to tikko sev nograuzu, lai tā vairs neieķertos krūmos, kad skraidu, nenovēri stu domas, kad vēroju dabas skaistumu. Iesaku jums visām darīt tāpat. Te nav runa par to, ka astes �obrīd arī nav vairs modē.

Viena otra jaunā lapsa jau. bija gatava nograuzt sev asti un būtu to arī izdarījusi, ja tuvumā negadījusies kāda veca lapsa.

Tā teica viltniecei:

� Es būtu tev noticējusi, bet vakar me�ā redzēju tavas pēdas, kuras nāca no cilvēku izliktām lamatām. Ja tad tev būtu bijusi aste, tā aizslaucītu tavas pēdas. Tātad tu nevis tikko nograuzi asti, bet jau vakar biji spiesta to atstāt lamatās, lai glābtu ādu. Savējo zaudējusi, mūs tagad apskaud un velti te centies pārliecināt, lai mēs pa�as vieglprātīgi atbrīvotos no savām astēm. Tas nu nenotiks!

Kādā me�ā zelta alā dzīvoja tīģeris. Viņ� bija �ī me�a valdnieks.

Tā vienreiz tīģeris iznāca pastaigāties un, piegājis pie ezera, sāka sevi apbrīnot ūdens spoguli.

� Kādas ugunīgas acis, kādas varenas ūsas! Un vilna!� Saki, ko gribi, arī tērps man karalisks � viss esmu zeltains!

Pēk�ņi me�a pavēlnieks izdzirdēja kādu balsi:

� Kvā! Ne nu zeltains, bet vienkār�i ruds!

Tīģeris pacēla acis un uz ezera lilijas lapas ieraudzīja zaļo vardi.

� Sīkaļa! � tīģeris ierēcās. � Tu uzdrīksties tā runāt ar mani, tīģeri, kura priek�ā visi trīc, dreb, raustās, kratās, velkas �okurā!�

� Kvā! � to visu dzirdot, mierīgi atbildēja varde.

Tīģeris kļuva tik nikns, ka nolēma vardei parādīt savu varenību. Viņ� tā ierēcās, ka no kokiem sāka birt lapas. Bet varde savukārt iekurkstējās tik jautri un izaicino�i, ka visas ezera vardes atsteidzās pie viņas, un nu �ās bez kādas goddevības sāka blenzt uz vareno tīģeri.

Tad tīģeris ierēcās vēl briesmīgāk. Tik briesmīgi, ka pat ezerā ūdens saviļņojās. Viss ezers viļņojās, bet varde nemaz neuztraucās. Viņa tik jocīgi piemiedza aci, ka visas draudzenes no smiekliem vai plīsa.

Kur� gan varētu paciest tik necienīgu izturē�anos? Laikam jau neviens! Pagrieztos un aizietu. Arī tīģeris nevarēja to paciest. Bet� tā vietā, lai aizietu, viņ� metās vardei virsū.

Nav grūti iedomāties, kā tas beidzās. Muļķa tīģeris dziļajā ezerā noslīka. Bet varde, kā stāsta, dzīvojot un kurkstot joprojām, visiem atgādinādama, ka arī valdniekam, tāpat kā kuram katram, jāzina sava vieta.

Trusis zvēru vidū visos laikos ieslavēts kā liels gudrinieks � to mēs visi jau labi zinām. Un, kā stāsta, viņ� reiz tupējis zem koka, prātodams par �o un to, vienu vārdu sakot � par dzīvi.

� Jā, �ī pasaule ir pilna briesmu, � teica gudrais trusis.

� Pirmkārt, laiku pa laikam notiek zemestrīces. Otrkārt, zemi pēk�ņi var piemeklēt bads. Un, tre�kārt, tevi var jebkurā brīdī apzagt�

Te trusis atcerējās kādu svarīgu darī�anu un aizskrēja.

Viņam nebija ne jausmas, ka trīs me�a iemītnieki noklausījās viņa runu. Tie bija putns Cibiss, slieka un pērtiķis. Visi trīs bija pārbiju�ies līdz nāvei, dzirdot tru�a vārdus.

Cibisu sagrāba �ausmas, domājot par zemestrīci. Viņ� runāja, asaras rīdams:

� Ja nu pēk�ņi man virsū uzgā�as debess? Labi vēl, ja tas notiktu dienā � tad es pagūtu aizlidot. Ja turpretī debess nokritīs naktī, kad es guļu, tā mani plakanu saspiedīs, samīcīsi�

Slieka visvairāk baidījās no bada. Arī viņa sāka rūgti raudāt un teica:

� Kas notiks, ja izbeigsies trūdi, no kuriem es pārtieku? Tad es bada nāvē nomir�u, nobeig�os!�

Pērtiķim bija bail no zagļiem un laupītājiem. Viņ� gau�i raudāja:

� Visdārgākā pasaulē man ir zeme. Bet es esmu pieradis naktī gulēt kokā. Kas notiks, ja zagli, kamēr es guļu, nozags zemi?�

Kop� tā laika Cibiss vienmēr gul uz muguras, pacēlis savas mazās kājiņas uz aug�u, lai atbalstītu debesis, ja tās pēk�ņi sadomātu gāzties lejā. Slieka izspļauj atpakaļ visu, ko apēd, lai nesamazinātos trūdu krājumi. Ta�u pērtiķis katru nakti trīs reizes norāpjas no koka un aptausta zemi, gribēdams pārliecināties, ka zagļi to nav vēl nozagu�i.

Vai jūs neko tamlīdzīgu nekad neesat dzirdēju�i? Jāatzīstas,, es to visu uzzināju nesen un vēl neesmu paguvis pārbaudīt, cik. �e patiesības, cik melu.

Senos laikos ērglis bija lēnīgs un miermīlīgs putns. Spalvas viņam bija biezas, cietas, bet uz galvas neauga ne matiņ�. Galva ērglim bija plika un gluda kā ola. Dzidrā ezera spogulr ieraugot savu atspulgu, ērglis gau�i noskuma. Augām dienām viņ� kurnēja uz dieviem, kāpēc �ie atstāju�i viņam kailu galvu. Viņ� vairs ne ēda, ne dzēra un jo dienas izdēdēja vājāks un vājāks.

Tad me�a putniem kļuva ērgļa �ēl, un katrs putns izrāva sev pa spalvai un atdeva to ērglim.

Spalvu sanesa liku likām, ka drīz ar tām varēja pārklāt ne vien ērgja galvu, bet gan visu ķermeni. Ērglis nu bija me�ā visskaistākais putns, jo viņ� vienīgais varēja lepoties ar tik daudz krāsainam spalvām. Ērglis, paskatījies uz savu atspulgu dzidrajā ezera ūdenī, kļuva lepns. Viņ� sāka lidot no me�a uz me�u, visur plātījās ar savām krā�ņajām spalvām un pie reizes apsmēja citus putnus:

� Cik jūs neglīti! Cik maz jums spalvu! Kropli gatavie, uz jums pat paskatīties pretīgi!

Dienu dienā ērglis kļuva uzpūtīgāks un nevaldāmāks. Beidzot pienāca rīts, kad viņ� sevi pasludināja par putnu valdnieku.

� No �ā brī�a, � viņ� teica, � visiem putniem mani jāgodā par karali un, nāves bailēs drebot, jāizpilda katra mana vēlē�anās.

Tad putni sadusmojās, metās kā melns mākonis ērglim virsū un izplūca visas viņam sadāvinātās spalvas. Notika, ka pie viena izraustīja ne mazumu pa�a ērgļa spalvu.

Nu ērglis kļuva vēl neglītāks, nekā bija. Tagad viņam bija plika ne vien galva, bet arī kakls.

Tā arī ērglis dzīvo: ar pliku galvu un ir niknāks par niknu, pamana �ādus vai tādus putnus un klūp tiem virsū. Atriebjas putniem par to, ka viņi �im izplūku�i spalvas.

Kādreiz dziļi me�ā auga vecs, milzīgs koks. �ajā kokā mitinājās balo�i, papagaiļi un citi putni � visi pa pāriem. Tikai divi koka iemītnieki dzīvoja vientuļi � ūpis un liela ķirzaka.

Balo�iem un papagaiļiem bija draudzīgas ģimenes; viņi audzināja bērnus un jutās laimīgi. Bet ūpim un ķirzakai ģimeņu nebija, dzīve viņiem bija skumja un garlaicīga.

Reiz koka iemītnieki, kuriem bija ģimenes, teica ūpim un ķirzakai:

� Ei, klausieties jūs abi! Vai ir labi dzīvot vientuļi, bez ģimenes un bērniem? Palūko ieties uz mums! Mēs dzīvojam draudzīgi un jautri, mums aug bērni. Jums vajadzētu apprecēties un audzināt bērniņus � garlaicība tiktu kā ar roku atņemta!

Ūpis un ķirzaka ļāvās pierunāties un nolēma kļūt vīrs un sieva.

Ta�u ģimenes dzīvē viņiem neveicās. Ūpis augu dienu snauda dobumā, bet naktī riņķu riņķiem laidās pa me�u un meklēja sev barību. Tikai rītausmā viņ� atgriezās pie sievas un uz karstām pēdām ielīda dobumā. Turpretī ķirzakai bija glu�i citi ieradumi: dienu un nakti viņa slēpās koka dobumā un izlīda āra tikai vakaros, lai saķertu kni�ļus sev vakariņu tiesai.

Ūpis nicināja ķirzaku par to, ka viņa gandrīz neizlīda ārā no koka dobuma, peldams viņu par sliņķi un muļķi. Savukārt ķirzaka uztraucās, ka ūpis naktīs pamet viņu vienu.

Vērodama putnus, kas naktis gulēja savās mājīgajās ligzdiņās, ķirzaka atskārta, ka apprecoties viņas dzīve nemaz nav pārmainījusies. Viņu tāpat nomāca garlaicība un skumjas.

Kaut arī ūpis ar ķirzaku dzīvoja ne tik sadraudzīgi un saskanīgi kā kaimiņi, tomēr drīz viņiem piedzima dēls.

Tēvs un māte vienīgo dēlu pārlieku mīlēja. Kad viņ� paaugās, katrs ņēmās viņu audzināt pēc sava prāta. Ūpis, tuvojoties naktij, teica dēlam:

� Tava māte ir pagalam slinka, dumja un nevī�īga. Raugi, nenotupi savu mū�u koka dobumā, kā viņa to dara. Labāk skaties un mācies no manis: naktis aizlido uz me�u kopā ar citiem ūpjiem, sameklē sev barību un palīksmojies brīvībā. Neaizmirsti� ka esi ūpja dēls un tāpēc tev jākliedz kā visiem ūpjiem: �U-hū, u-hū!�

Kad ūpis aizlidoja, ķirzaka nu ņēmās mācīt dēlu:

� Raugi, neuzvedies kā tavs nesaprātīgais tēvs, � nolaidies nakts laikā projām no mājām! Tāpat kā tava māte to dara, arī tev jādzīvo ar cieņu: gan dienu, gan nakti jātup koka dobumā. tikai �ad tad jāizlien ārā, lai sameklētu barību. Neaizmirsti, ka esi ķirzakas dēls un tev jākliedz tāpat, kā to darām mēs, ķirzakas: �Tau-tē, tau-tē!�

Dēlam, kuram māte mācīja �ā, bet tēvs � tā, galvā viss. sajuka, un viņ� nepagalam nespēja iemācīties izkliegt ne �u-hū�, ne �tau-tē�.

Kad dēls pieauga, viņam neklājās vieglāk. Ja viņ� kliedza �u-hū�, dusmojās māte. Kad turpretī viņ� kliedza �tau-tē�, pārlieku nikns kļuva tēvs. Tad viņ� iemanījās kliegt �tau-hū� �tau- hu�. lai ta izdabātu gan tēvam, gan mātei.

Lūk, tā mēdz būt nesaderīgās ģimenēs!

Agrākos laikos krauklis ar ūpi neesot naidoju�ies, kā to dara tagad, bet biju�i pa�i labākie draugi.

Krauklis, būdams skaists putns, bie�i vien pavilka uz zoba neglīto ūpi un apsmēja viņa izvalbītās acis. Tiesa, viņ� labi zināja, ka ūpis ir ne tikai gau�i neglīts, bet ari ātras dabas, tomēr satiekoties ņēmās ūpi ķircināt.

� Ai, draugs, man i runāt negribas, i klusu ciest nevaru. Katru reizi, kad mani sastopi, tu briesmīgi boli acis! Tās tev jau tā izvalbītas, bet, kad sāc vēl bolīt, tad kļūsti tik neglīts, ka pat paskatīties nespēju! Esmu pārliecināts, ka visā pasaulē otru tādu neglīteni ar uguni nesameklēsi!

Sākumā ūpis valdījās un draugam visu piedeva. Tā kā līdzīgas kraukļa runas bija jānoklausās pārāk bie�i, ūpis tās vairs nevarēja paciest un reiz cirta pretī:

� Tu, kraukli, visu laiku mani tikai ķircini. Būtu labāk pats sevi apskatījis: viss melns, bet balss tāda, ka ausis jābā� ciet. Ja tevi tā vērīgi nopēti, nekā ievērības cienīga gan nav. Es jau tevi labi pazīstu! Nekādas patikas nav ar tevi ķildoties, bet draudzēties arī nav viegli! Tāpēc dodu padomu: pirms sāc ņirgāties par citiem, vērīgāk paskaties uz sevi!

� Neņem nu tā pie sirds, draugs ūpi! � krauklis atbildēja.

� Ne aiz ļaunuma es tevi ķircinu. Bet, kas attiecas uz manām melnajām spalvām, par tām pats labi zinu. Tu gribēsi teikt, ka es arī esmu neglīts. Kaut gan melns, ta�u neesmu no parastajiem! Skaitos kā nekā di�ciltīgas dzimtas. Bet tu esi vienkār�as. Tāpēc jau tev acis tādas izvalbītas, ka netīk skatīties.

Tik nekautrīga runa ūpi stipri aizskāra.

� Draugs kraukli! � viņ� nedomāja palikt parādā. � Atkal tu maļ savu maļamo par manām acīm. Bet tu par mani nebūt visu nezini � citādi tā neķircinātu. Tad nu klausies! Tie, kuriem acis izspiedu�ās uz āru, arī nav no parastas, bet gan no visvaronīgākās un dro�sirdīgākās dzimtas. Nav tādu varoņdarbu, kas nebūtu viņiem pa spēkam. Liec to aiz auss!

Krauklis tikai iesmējās un atbildēja:

� Tā kā neizklausītos pēc patiesības, draugs ūpi! Labāk nu nebūtu lielījies ar savu varonīgo dzimtu! Mēs ta�u viens otru krietni sen pazīstam! Un es varu dro�i teikt, ka tev ir izvalbītas acis.

� Arī tu man nestāsti pasaciņas par savu di�ciltīgo izcel�anos! � ūpis sadusmojās, � Vai nu es nezinu, ka tavai dzimtai nav ne smakas no di�ciltības.

� Kā tu vari to zināt? � krauklis uztraucās.

� Ja tava dzimta skaitītos di�ciltīga, tev nebūtu tik pretīgu ieradumu. Es katru dienu noskatos, kā tu uzlasi un uzknābā mēslus.

� Bet ja man tie patīk? � krauklis sevi nodeva, jo aiz pārsteiguma viņ� uzreiz neattapa, ko atbildēt. � Bet tu? �- viņ� iekarsa. � Ja esi tik dro�sirdīgs, kāpēc tad augu dienu pat knābi ārā neizbāz, līdz dziļai tumsai slēpies koka dobumā?

Kad krauklis bija atzinies savos nelāgajos ieradumos, ūpis, kaut nokautrējies, arī pateica taisnību:

� Nākt dienas gaismā ārā man bail � tāpēc arī tupu.

Tad viņ�, zaudējis savaldību, sāka kraukli nejaukos vārdos apsaukāt un laida darbā pat knābi. Krauklis nedomāja palikt parādā.

Kop� tā laika krauklis un ūpis, viens par otru daudz zinādami un sen viens otru pazīdami, kļuva niknākie ienaidnieki.

Gadījās, ka pūce kādu dienu nebija pietieko�i uzmanīga un nokļuva kāda ciema puikas acīs. Viņ� to apmētāja ar sakaltu�u dubļu pikām. Kāda cieta piciņa ietriecās pūcei miesā itin dziļi un sagādāja necie�amas sāpes. Pūce nu sāka tik �ēlabaini vaidēt, ka visi me�a putni atlidoja pie viņas ligzdas un ņēmās prātot, kā palīdzēt. Kad parastās zāles nelīdzēja, nolēma izsaukt dzeguzi, kura putnu vidū bija izdaudzināta kā gudra dziedniece un likteņa pareģotāja. Seit jāpiebilst, ka atrodas arī ļaudis, kas labprāt ieklausās dzegu�u kūko�anā.

Dzeguze atteicās pūci ārstēt.

� Es zinu, kas pūce par putnu, � dzeguze aizbildinājās. � No viņas pēc tam nekādu maksu i negaidi.

Tā kā visi putni galvoja par pūci, tad dzeguze beidzot piekrita.

Apskatījusi slimnieci, viņa tūlīt noteica kaiti un reizē arī zāles.

� Ūdens, � viņa sacīja. � tikai ūdens jūs izdziedināt. A�i izvannojieties, rau tajā peļķē.

Pūce ielīda peļķi un tupēja tur tik ilgi, kamēr ūdens iz�ķīdināja dubļu piciņu, kas bija viņā ietriekusies.

Sāpes aprima, un pūce aizlidoja uz tavu ligzdu. Te viņa briesmīgās dusmās sāka plūkāt sev spalvas. �Kāda gan bija vajadzība griezties pie dziednieka!� pūce sev teica, �Pasēdēt peļķe � tad nu gan liela gudrība.�

Otrā dienā dzeguze apmeklēja slimnieci.

� Nu kā jūtaties?

� Paldies, dakter, tā nekas, � pūce atbildēja,

� Jā, �odien jau jūs jūtaties labi, � dzeguze teica, stiepdama ķepu, lai saņemtu naudu par ārstē�anu.

Pūce, it kā nekā nesapratusi, iesaucās:

� Kādi jums, dakter, skaisti, tievi pirksti!

Dzeguze bija slavena dziedniece un tāpēc uzskatīja zem sava goda runāt par naudu, Viņa deva mājienus gan �ā, gan tā, bet pūce tikai bolīja acis un izlikās, ka itin nekā nesaprot. Tad dzeguze sev klusībā teica: �Skaidrs, vajadzētu jau nu piecelties un lepni aiziet, bet vai tad viņa to sapratis?�

Nu dzeguze pūcei klaji noprasīja:

� Kā tad būs ar atlīdzību?

� Ko? � pūce brīnījās, � Kādu atlīdzību? Ne jau jūs mani izārstējāt, bet gan ūdens!

Dzeguze to ņēma ļaunā. Sasauca visus putnus un pieprasīja, lai nu �ie viņai tagad samaksājot, Putni bija sprukās, jo viņi par pūci bija galvoju�i. Tie visi kopā aizlidoja pie pūces, lai izrēķinātos ar krāpnieci.

Bet viltīgā pūce paslēpās veca koka dobumā un kop� tā laika tur arī dzīvo. Vienīgi naktis, kad visi gul, viņa uzdrīkstas atstāt paslēptuvi. Putni savukārt līdz �im laikam jūtas dzeguzes parādnieki un bez kurnē�anas izperē viņas olas un baro viņas mazuļus.

Sensenos laikos, kad mūsu zeme vēl bija pārāk jauna, no visiem putniem, kas lidoja gaisā, par visskaistāko tika daudzināta vārna.

Viendien vārna paskatījās uz savām spalvām, salīdzināja tās ar citu putnu spalvām un nosprieda, ka pa�ai ir pārākas.

�Es esmu visskaistākais putns pasaulē,� lepojās vārna. �Lai kāds pamēģina tikt man līdzi! Es pat nejūtu nekādu vajadzību saieties ar citiem. Es te tāda esmu vienīgā!�

Un vārna sāka skatīties uz visiem putniem no aug�as un izturējās pret tiem pat rupji, kā to nekad agrāk netika darījusi.

Reiz visi putni sanāca apspriesties. Viņi runāja, ka būtu jāizvēl valdnieks vai valdniece, kas pār �iem valdītu. Visi tam piekrita. Ta�u kas būs �ī goda cienīgs, lai viņu ievēlētu? Putni nolēma, ka katram, kas uzskata sevi par cienīgu, ar kaut ko jāpierāda savs pārākums. Lai katrs putns, kas vēlas pār citiem valdīt, iznāk priek�ā un parāda savas labās īpa�ības.

Putni cits aiz cita iznāca priek�ā: viens teica, ka viņ� izceļas ar �o, cits � ar to, bet neviens no tiem nepatika pārējiem putniem, nevienu no tiem viņi nevēlējās atzīt par valdnieku vai valdnieci.

Tad priek�ā, lepni izslējusies, kā peldēt izpeldēja vārna un paziņoja:

� Es vienīgā esmu cienīga valdīt pār jums! No visas putnu cilts es esmu pati skaistākā. Un, ja reiz visskaistākā, tad arī visdi�ciltīgākā. Tāpēc es bū�u jūsu karaliene!

Kad vārna beidza savu runu, putni sāka teikt cits citam: �ī: vārna jau sen lepojas un tikai tāpēc, ka viņai spīdīgas spalvas. Katru reizi, kad viņu sastopi, mals savu maļamo: es � pati skaistākā, es � pati di�ciltīgākā. Aizvien di�ojas, ceļ knābi vai debesīs. Tā vien liekas, ka �ai ar mums kauns saieties, varen uzpūtīga. Ja viņu ievēlēs par karalieni, tad jau te dzīves nebūs � tas nu pārlieku skaidrs.

Tāpēc putni neatzina vārnu par savu karalieni.

Vārna par to varen sadusmojās:

� Nu, pagaidiet tik! � viņa draudēja. � Jūs to vēl no�ēlosiet!

� Acīmredzot tā mēs valdnieku neatradīsim, � ieteicas kāds no putniem. � Jāizdomā cits veids.

Lielum liels putns ieteica:

� Uzmeklēsim piemērotu vietu un sacentīsimies lido�anā: kas visiem aizsteigsies priek�ā, tas arī būs mūsu valdnieks.

Putni piekrita. Viņi klusībā domāja, ka tie�i �is lielais putns aizlidos visiem priek�ā un tā k|ūs par valdnieku. Tad viņiem tāda vārna bijusi, nebijusi. Lielais putns vēl pa ceļam nosprieda, ka sacensību laikā vārna būtu jānoknābj. �Lai vai kur� kļūtu valdnieks,� viņ� apcerēja, �bet vārna katrā ziņā jādabū pie malas.�

Vārna it kā uzminēja lielā putna nodomu. Tādās sacensībās jau viss var gadīties. Vārna nolēma, ka viņa lidos kopā ar pārējiem un vicinās spārnus no visa spēka, un lidoja viņa ātri.

Putni izvēlējās vietu, kur viņi sacentīsies lido�anā, un norunāja nākamajā rītā visi kā viens tur sapulcēties.

Visi viņi lidoja kopā, turēdamies ap lielo putnu, centās to uzmundrināt, lai tas nepadotos vārnai. Viņi savā starpā sarunājās, smējās un bija veiku�i jau pusceļu, tikai tad atskārta, ka nav vārnas. Putni nodomāja, ka �ī atpalikusi, un norunāja brītiņu atpūsties un paknābāt ogas. Kad parādīsies vārna, tad nu gan viņi par �o pasmiesies. Visi ieklupa kokā, kas bija ar ogām kā nosēts, un sāka tās jautri knābāt.

Laiks gāja, bet vārna kā nerādījās, tā nerādījās. Putni izspurdza no koka un uzņēma ceļu tālāk. Ta�u viņi bija nokavēju�ies: lai kā centās, bet nespēja panākt vārnu, kura bija aizlidojusi tālu priek�ā. Viltniece vārna, nojautusi lielā putna nodomu, bija lidojusi pa citu ceļu, lai � dro�s paliek dro�s! � ar �o nebūtu vienā barā.

Putniem nekas cits neatlika, kā uzvarētāju atzīt par karalieni. Viņi to darīja ar grūtu sirdi, jo no �ī brī�a viņu valdniece bija vārna.

Vārna, tikusi karalienes godā, kļuva vēl uzpūtīgāka un vīzdegunīgāka. Putni neizturēja viņas dabu. Viņi savā starpā vienojās, ka sapulcēsies barā un vārnu noknābs. Tad kāds putns ieteicās:

� Ja mēs ar vārnu izrēķināsimies, tad citi me�a iemītnieki runās, ka mūsu, putnu cilts, ir nekrietna, ka mums nevar uzticēties. Vai nebūtu labāk mums vārnu.�ā vai tā pazemot? Tā mēs vieglāk ar viņu tiktu galā!

� Labi! � putni neiebilda un visi barā devās pie vārnas.

� Jūsu vārniskā augstība! � viņi uzsāka vīterot smalkus glaimus. � Visiem tak zināms, ka jūsu augstībai ir labākā balss un burvīgas spalvas. Ar jūsu augstības balsi neviens nevar sacensties. Ta�u mēs gribētu cik necik līdzināties jūsu augstībai spalvu rotā. Ap�ēlojieties par visu putnu cilti un atmetiet mums kaut pa vienai spalviņai ieaudzē�anai: mazpamazām ari mēs ietērpsimies brīni�ķā spalvu rotā.

Vārna sāka �aubīties:

� Ko jūs te runājat � spalvas ieaudzē�anai? Kas tad tur var iznākt?

� Mums vieniem pa�iem, protama lieta, nekas neiznāks, � steidzīgi metās starpā cits putns, kur� bija viltībā nepārspējams. � Ta�u jūsu vārniskā augstība ar savu karalienes varu, kas valda pār visu putnu cilti, iespēj visu.

Vārna vēl vairāk uzpūtās un teica:

� Tu pareizi saki. Es parādī�u jums �o laipnību, un manas varenības pietiks, lai jums izaugtu tādas pa�as spīdīgas spalvas, kādas es jums iedo�u!

To teikdama, viņa sāka plūkt sev spalvas un apdāvināt ar tām putnus.

Putnu bija daudz, un drīz jo drīz vārna kļuva pavisam kaila.

Piemuļķotajai vārnai nebija glābiņa no putnu izsmiekla. Viņi aizlaidās uz izdegu�u me�u, atnesa no turienes ogles un nozieda ar tām vārnu no knābja līdz kāju pirkstiem. No kauna vārna nezināja, kur sprukt.

Kop� tās reizes vārnas kļuva gau�i neglītas, bet spalvas viņam ir melnas kā ogles.

Sensenos laikos run�i un gaiļi dzīvoja me�ā un bija labi draugi. Run�i neaiztika gaiļus, ne viņu vistas, bet �ie savukārt nebaidījās no gaiļiem. Dzīvoja draudzīgi, kopā devās meklēt sev iztiku. Un viņi visi bija apmierināti un laimīgi.

Reiz kādā me�ā vistu ģimene sadraudzējās ar runci. Lai alla� viens otram varētu palīdzēt, kā tas draugiem pieklājas, runcis un gailis ar savu ģimeni mājas uzcēla blakus. Dzīvoja kā tas lādzīgiem kaimiņiem piedien: ja vienam no viņiem kaut ko ievajadzējās, viņ� jebkurā brīdī iegāja otra mājā, vai nu saimnieks bija iek�ā vai nebija, un aizņēmās vajadzīgo mantu.

Kaut gan viņi dzīvoja saticīgi, ta�u paradumi katram bija savi: viņi da�ādi ieguva barību, da�ādi ēda, da�ādi dzīvoja. Katrs savā laikā gāja ārā no mājas. Gailis un vista pārtika no ogām, lapiņām, kā arī no zirņiem, prosas, rīsiem. Viņiem bija savs lauks, kuru tie apstrādāja.

Pavisam citādi rīkojās runcis. Viņ� bija pieradis ēst tikai gaļu un zivis, tāpēc medīja me�ā. Ja gailis bija it kā zemkopis, tad runcis � mednieks. Dienā runcis gulēja mājā, bet naktī izgāja medībās. Gailis un visa viņa ģimene, tie�i otrādi, pa dienu strādāja uz lauka, bet naktī atpūtās.

Viņu dzīvē bija arī vēl cita at�ķirība: gailis centīgi kopa savu lauku, lai izaudzētu krietnu ra�u. �īs ra�as viņam pietika gandrīz veselam gadam, un tā visu �o pārējo laiku viņ� dzīvoja pārticībā un bez rūpēm. Runcis ēdienu priek�dienām negādāja, bet ieguva to tikai vienai reizei, dzīvoja, kā saka, no rokas mutē. Tāpēc viņ� katru dienu izgāja medībās un nevarēja kā gailis ilgāku laika sprīdi atpūsties.

Runcis da�reiz gaili apskauda, un viņam pa�a dzīve �ķita nepanesama. Diendienā medības un tikai medības runcīm sāka apnikt, bet, kad viņam galīgi nebija veicies, pēk�ņi radās vēlē�anās noķert un apēst savu draugu gaili.

Kādu dienu �ī vēlē�anās runcim kļuva sevi�ķi neatvairāma, pat medībās viņam nemaz vairs negribējās iet.

Todien arī gailis nojauda kaut ko nelāgu un satraucās: vai tik kaimiņam �is vai tas nav ie�āvies prātā?

� Sieva! � viņ� teica vistai. � Man liekas, ka mūsu draugs runcis kļuvis tāds glu�i ērmots. Viņam laikam apnicis medīt. Tāpēc viņ� ari pasācis mest riņķu riņķus ap mūsu māju. Mums jābūt piesardzīgiem!

� Kas nu tā runā! � vista gailim pārmeta. � Kur tie gadi. kop� mēs ar runci labos draugos. Un ne reizi neesam nekādu viņa ļaunprātību manīju�i. Par draugiem neklājas slikti domāt!

Bet gailis nedomāja padoties un teica:

� Ne jau aiz ļaunuma es tā runāju. Mēs tikai ne mirkli nedrīkstam aizmirst, ka mūsu kaimiņ� ir plēsoņa. Viņ� seko pa pēdām un nogalina tos, kas ir vājāki par pa�u. Viņ� sev neiegūst iztiku ar godīgu darbu kā mēs. Kad vēders prasa savu tiesu, viņ� sagrābj, vienalga, ko � vainīgu vai nevainīgu � un aprij. Vājiem labāk turēties tālāk no plēsoņām. Runcis medībās klusām tevi izsekos un � caps! � ciet.

Ta�u vista ietiepās:

� Eh, vīriņ, vīriņ! Nav labi tā runāti Ja reiz mūsu kaimiņ� ir plēsoņa, tad viņam tak klusām jādzen savam medījumam pēdas � tāda ir viņa dabai Vai to var saukt par ļaunprātību, ja viņ� rīkojas, kā liek daba! Negudro tuk�as tenkas! Es gan neesmu dzirdējusi, ka run�i kādreiz būtu ēdu�i gaiļus vai vistas. Labāk dzīvosim ar runci, kā dzīvoju�i, kā tas labiem draugiem piedien.

� Un tomēr, sieva, es domāju, mums jābūt piesardzīgiem, � gailis uzstāja. � Piesardzība jau nekad nenāk par ļaunu! Esi pret runci modra, kad manis nav mājās. Pa�iem vien būs sliktāk, ja pārāk uzticēsimies.

Vista vīra teikto tā arī netika ņēmusi vērā un, tāpat kā iepriek�, dzīvoja bezrūpīgi un i nedomāja piesargāties no run�a.

Tad reiz, kad runcim medībās nebija galīgi veicies, viņ� izlēma noķert un apēst vienu vai otru no saviem kaimiņiem. Viņ�. jutās tik izbadējies, ka, iedomājoties vien par medījumu, viņam sāka siekalas tecēt. Pirmo runcis nolēma apēst gaili, bet vistu � nākamajā dienā. Viņ� notupās pie ceļa, pa kuru gailis staigāja uz savu lauku, un sāka glūnēt. Kā visi plēsoņas, viņ� gribēja gailim uzbrukt pēk�ņi no mugurpuses. Tāpēc, gailim parādoties uz ceļa, runcis viņu neaiztika, bet tikai iztincināja:

� Ei, kaimiņ, pa kuru ceļu tu iesi?

Gailis kļuva piesardzīgs un atbildēja:

� Pa to ceļu, kas ved pa labi roki, sābri!

Ta�u gailis, nonācis līdz krustojumam, nenogriezās vis pa labi, bet gāja pa kreisi. Runcis, brītiņu pagaidījis, posa pa to ceļu, kas nogriezās pa labi. Kad runcis pārliecinājās, ka gailis pa �o ceļu neiet, viņ� atgriezās un sāka gaili gaidīt tā ceļa malā, kas veda no krustojuma pa kreisi.

Gailim pienāca laiks doties atpakaļ, un viņ� ņēmās prātot, pa kuru ceļu nu iet. �Tā gan izskatās, ka runcis perina pret mani �o vai to nelabu,� viņ� domāja. �Ja tā ir, tad viņ�, liekas, dzinās man pakaļ pa ceļu, kas ved pa labi roki, bet, mani tur neredzējis, uzglūnēja uz otra ceļa. Tagadīt man būtu jāiet pa ceļu, kas no krustojuma iet pa labi.�

Gailis atgriezās mājās pa ceļu, kas no krustojuma nogriezās pa labi.

Runcis izgaidījās gaili veltīgi, tad samierinājās un nolēma viņam uzglūnēt nākamajā dienā. Gailis vakarā izstāstīja vistai, kā viņu runcis ņēmis iztaujāt. Arī �oreiz vista atrunājās, ka vīrs pārspīlē, un nenoticēja.

Otrā dienā runcis atkal iztaujāja gaili:

� Pa kuru ceļu tad nu �odien kātosi uz lauku, kaimiņ?

� Pa kreiso, pa kreiso, sābri, � gailis atbildēja.

Gailis nonāca līdz krustceļiem un sāka lauzīt galvu:

�Mans draugs runcis, kur� iecerējis pret mani kaut ko nelabu, vakar laikam tika pamanījis, ka es aizgāju nevis pa to ceļu, pa kuru teicu. Tāpēc �odien viņ� visdrīzāk mani gaidīs uz labējā ceļa � ja teicu, ka. ie�u pa kreisai rokai. Tātad �obrīd man dro�āk ir iet tie�i tā, kā es runcim tiku teicis � pa kreisai rokai.�

Runcis patie�ām bija atcerējies vakardienu un gailim uzglūnēja uz ceļa, kas krustojumā nogriezās pa labi. Ta�u ari �oreiz viņ� gaidīja veltīgi: no gaiļa ne miņas.

Runcis briesmīgi noskaitās. �Ja tā �is izrīkojas, � viņ� nosprieda, � tad vispirms klup�u virsū vistai!� Viņ� aizjoza uz gaiļa māju, saķēra vistu un to nokoda.

Kamēr runcis tvarstīja vistu, viņa aiz bailēm izdēja olu. Ola, no kuras ar laiku bija jāiz�ķiļas cālim, nodomāja: �Ak tad �is runcis nokoda manu māti! Nu nekas, nekas, gan es �im vēl atrieb�os!� Ola ievēlās krāsns pelnos un tur paslēpās.

Runcis, sagrābis vistu, devās uz savu māju. �Tūlīt es viņu pagatavo�u un apēdī�u!� viņ� domāja. Viņ� grasījās vistu izvārīt, ta�u plītī uguns bija izdzisusi, un runcis posa uz gaiļa māju pēc oglēm. Saru�inājis ogles nelielā kaudzītē, ņēmās pūst, lai tās iekvēlotos. Te ola, kas bija paslēpusies pelnos, no visa spēka pārsprāga! Runcis, kuram trāpīja olas �aumalas un karstās ogles pa galvu, uz vietas izlaida garu.

Kad vakarā gailis atgriezās no lauka, viņ� atrada savā mājā pie krāsns beigtu runci, �aumalas no sasprāgu�ās olas, bet run�a mājā � nokosto vistu.

Tad viņ� pats sev teica: �Ja uzticēsies tādam, kuram ne�ēlīga daba, � ātri vari postā aiziet.�

Un gailis nolēma, ka labāk �o māju pamest. Viņ� devās pasaulē meklēt jaunu mājvietu.

Vecvecos laikos putni savā starpā nemaz nebija draudzīgi. Tiklīdz salai�as barā, iet vaļā strīdē�anās, brēk�ana, ķērk�ana un kau�anās.

� Nesaprotu, � viens iesāka, � kāds gan labums no tavas astes, kaut arī to var izplest kā vēdekli?

Otrs nepaliek atbildi parādā:

� Bet kāds skaistums no tava cekula, kaut arī �is dzirksti vai visās varavīksnes krāsās?

� Ko jūs te velti mutes dzesējat, � iejaucās tre�ais. � Es tik un tā esmu pārāks par jums abiem!

Drīz me�ā skanēja brēcieni, ķērkstieni, spiedzieni un gaisā juka pūkas un spalvas.

Kādreiz me�ā sastapās fazāns un krauklis. Neapsveicināju�ies, neapvaicāju�ies par vecāku un radinieku veselību, viņi kā dzelti metās viens otram virsū un plūcās, kamēr vien bija ko plūkt. Izcekoju�ies pēc sirds patikas, beidzot meta mieru, un krauklis teica fazānam:

� Pamatīgi es tevi apstrādāju! Tagad tu pats pēc sevis nemaz vairs neizskaties.

� Toties tu, � cirta pretī fazāns, � gan izskaties pēc sevis, pēc tāda, kas tikko no olas iz�ķīlies.

Kad krauklis ar fazānu satikās otrreiz, izplūkātās spalvas viņiem jau bija ataugu�as � un nu varētu sākt atkal plūkties. Ta�u abiem to darīt nezin kāpēc vairs negribējās.

�Iespējams, ka es arī būtu priecīgs,� krauklis nodomāja, �ja �ā ārieni izērmotu. Bet vai es priecātos, ja viņ� mani izķēmotu?�

Krauklis tā nodomāja, bet skaļi teica:

� Fazān, tu esi visskaistākais putns zemes virsū un liec mani reiz par visām reizēm mierā.

Savukārt fazāns nodomāja: �Katrā ziņā patīkami būtu �o iekaustīt. Tikai nebūs patīkami, ja es atkal jutī�u viņa aso knābi tin varenos nagus uz savas ādas.�

Bet skaļi fazāns teica:

� Kraukli, tu esi pasaulē visskaistākais putns, un salīgsim vienreiz mieru!

�Skat, cik pieklājīgs!� krauklis nodomāja. �Bet es tev arī �oreiz parādā nepalik�u.�

� Fazān, nestrīdies velti ar mani! Visskaistākais putns esi tu, bet es tikai aiz tevis, otrajā vietā.

� Taisnību sakot, � fazāns atbildēja, � tu jau neesi nekāds skaistulis, toties blakus tev kur� katrs cits putns liekas skaists. Tāpēc jau tu esi visas putnu karalistes rota!

Tā viņi gudri sarunājās labu laiku un beidzot viens otram tik dikti iepatikās, ka nolēma dzīvot kopā un nekad vairs neplūkties.

Sākumā putni �ai draudzībai lāgā nenoticēja, ta�u drīz pa�i redzēja, ka fazāns patie�ām diendienā staigā skaists, neizplūkāts un arī krauklis skatās ar abām acīm un neviena no tām nav sasista. Tad arī citi putni saprata, ka labāk ir draudzēties, nevis plēsties.

Tā nu sākās draudzība putnu starpā.