Sestdienas ūdens

Moldāvu Tautas Pasakas

.

� Sensenos laikos karaļdēls Drago�s medibās pamanījis sumbru un dzinies tam pa pēdām. Drago�am bijusi kucīte, vārdā � Molda. Ķur vien sumbrs tik neslēpiesl Bet Molda to visur uzgājusi, lidz beigu beigās Dragoi�s sumbru nogalējis. Bet pa to laiku viņi nonāku�i pavisam sve�ā malā, kur tecējusi upe. Molda, nabadzīte, iekritusi upē un nosllkusL Kop� tā laika ij upi, ij zemi ap to sauc par Moldovu, bet ļaudis, kas tur apmetu��ies uz dzīvi, par � moldāviem.

Tā teikās stāstīts par moldāvu zemes un tautas izcelsmi. Paraugoties kartē, mēs Moldovu uziesim mūsu zemes dienvid�rietumos, viscaur zaļā krāsā iekrāsotu, glu�i kā vlnogķekaru, kur� lēzenu pakalnu �ūpās nogūlis starp Dņestras (moldāvi to sauc par � Nistru) un Prutas upēm.

�Uz vienas pakalnu pēdas,

Uz vienas paradīzes mutes� �.

tā sākas ari pati pazīstamākā moldāvu tautas balāde �Miorica�. Tik tie�āml No Moldovas ziemeļiem lidz dienvidiem brauk�us iespējams nokļūt nepilnas dienas laikā, bet attālumu starp Dņestru un Prutu var pārvarēt vēl ātrāk. Moldovas ziemeļpu�se � kalnaināka un me�aināka, kaut gan tādu me�u kā Latvijā nesastapt, un tos tur sauc par kodriem. Galvenokārt tajos aug lapu koki � ozoli, kļavas, apses, di�skābar�i. Mūsu Jaungada egles Moldovā ir liels retums, parasti tās aizstāj priedes. Uz dienvidiem no Moldovas galvaspilsētas Ķi�iņevas lidz pat Mel�najai jūrai senāk pletās Bud�akas stepe. Tagad, kop� Bud�aka apūdeņota, tā kļuvusi par galveno Moldovas maizes klēti. Ūdens Moldovā ir lielā vērtē, ar to vis ne�ķieias, kā pagadās, sarga un taupa katru lāsīti. Tie�i tāpēc, braucot cauri Moldovai, ceļinieku gan te, gan tur sagaida rūpigi iekoptas un glu�i kā svētkiem sapostas akas.

Daudzu tautu, ari latvie�u tautas pasakās nereti sastopams dzivais ūdens, kur� spēj darit brīnumus un pat miru�os izdzie�dēt, ta�u moldāvi to �ķir ari pēc nedēļas dienām. Var būt gan otrdienas, gan piektdienas, gan sestdienas dzīvais ūdens. Tie�i sestdienas ūdens esot pats jaunākais, veselīgākais un skaistā�kais. Tālab tas izvēlēts par �īs grāmatas nosaukumu.

Zeme ir Moldovas un moldāvu lielākā bagātība: to mīl, ar to lepojas un saudzē. Pa�i moldāvi joko, ka nedrīkstot zemē no�mest pat zīmuli, jo tas tūdaļ pat salapo�ot. Jānudien, tā vien gribas paņemt rokās kvie�u maizes �ķēli un to noziest ar biezu jo biezu melnzemes kārtu, kas ir glu�i vai kā sviests, smar�īga un garda. Laikam tāpēc � pirmais, kas pārsteidz, nokļūstot Moldovā, � nekur neuziet nevienu novārtā atstātu zemes ga�balu, jo viss te likts lietā. �osejas un ceļus cie�i jo cie�i apstāj tīrumi, mājas ciemos drūzmējas cita pie citas.

Dāsna ir Moldovas saule, ta�u � vai tas būtu vīnakalns vai augļu dārzi, kvie�u, kukurūzas, tomātu vai cukurbie�u lauki � viss te darba roku aprūpēts, sviedru pārmazgāts un apmīļots. Ļaudis Moldovā ir strādīgi, degsmes un apņēmības pilni. Darba tikums stāv pāri visiem citiem tikumiem, un to kā īpa�u vērti izcēlu�as ari moldāvu pasakas. Bet, kā mēdz teikt, kur īsts darbs, tur ari vieta īstam priekam. Daba apveltījusi moldāvus ari ar neparastu sirsnību, atsaucību un viesmīlību. Par ikvienu ciemiņu �eit priecāt priecājas, un ikviena moldāva mājās svēts un ikdienā neaizskarts ir tā saucamais godagals � kasamare � pati labākā, skaistākā un saulainākā istaba, pie kuras durvīm nereti piesprausts bazilika pu�ķītis. Baziliks � �ī vienkār�ā, bet neparasti smar�īgā pļavu puķīte ar baltiem, ro�ainiem vai mēļiem ziediem � moldāviem ir skaistuma un krietnuma sim�bols, tālab tas kļuvis ari par moldāvu pasaku galvenā varoņa Fetļrumosa pavārdu.

Un vēl kas Moldovā pārsteidz � gadskārtu ritums un iera��as te vēl aizvien stipri savītas kopā ar cilvēka mū�a gājumu.

Jaungada ķekatās iet veci un jauni, svētkus un cilvēka dzives svarīgākos notikumus svin viss ciems. Un kur nu vēl tautas�dziesmas un tautas dejas � tās prot izdziedāt un izdejot visi bez kādas īpa�as skubinā�anas. To pa�u var teikt ari par pasa�kām, un ari �o rindu autoram nācies dzirdēt ne vienu vien, � sie�vām pie vērpjamā ratiņa sē�ot un ar muti mietu tē�ot�.

Moldāvu, tāpat kā jebkuras tautas pasakas, stāstot par brī�numainiem un �ķietami neticamiem notikumiem, vienlaikus caur fantastiska tēlojuma krāsaino stikliņu ataino ari tautas dzivi un vēsturi sirmā senatnē, stāsta par cilvēku jūtām un pārdzī�vojumiem, viņu ilgām un centieniem, kuri vēl aizvien ir tuvi un saprotami ikvienam no mums un vēl joprojām turpina mūs sa�viļņot. Daudz ko mēs nezinām, daudz ko mēs esam aizmirsu�i, un daudz kas aizmirsts ari pasakās, tām glu�i kā zvirgzdiem upē gludinoties un gadusimtiem ilgi ejot no viena teicēja mutes otrā. Ta�u, lidz ar pasaku varoņiem ceļojot pāri trejdeviņām jūrām, mēs kaut netie�i iepazīstam pasauli un ari pa�i sevi, mā�cāmies pārvarēt grūtības un uzvarēt ļaunumu, briedinām sevī ticību labajam, krietnajam un skaistajam.

Moldāvu pasaku galvenais varonis ir stiprinieks Fetfrumoss, kas tulkojumā nozīmē � Skaistais puisis.

Kā tas varonim piedienas, ari viņa nāk�ana pasaulē ir brī�numaina un neparasta. Reizēm Fetfrumoss dzimst pat no vīn�ogas, pat no kvie�u vārpas un asaras, kas moldāvu tautas iz�pratnē saistās ar kaut ko ļoti skaistu, svētu un istu. Tālab mēdz teikt: avots ir tik dzidrs kā asara � vai: tas cilvēks pēc savas dabas ir tik krietns kā asara. Tāpat kā mūsu Kurbads vai Lā�plēsis, ari viņ� tautas izpratnē iemieso pa�as labākās un kriet�nākās rakstura īpa�ības un, pārvarot milzum daudz grūtību, uzmeklē sestdienas ūdeni, pūķu nolaupītos debess spīdekļus un karaļmeitas un visbeidzot apņem sev par sievu Iļanu Kosinzjanu, kura savukārt personificē jaunību, skaistumu un tiklību. Nereti Fetfrumoss kļūst par pavārdu ari citiem drosmīgiem un krietniem pui�iem\ bet Iļanu Kosinzjanu aizstāj daiļā Ru�a Ru�alina vai Iļana Rozoļana. Fetfrumosam pailgos nāk gan mil�i un stiprinieki (Izslāpulis, Izsalkulis, Izsaltulis, Akmeņuplēsējs), gan ari lādzīgas un mīļas ve�iņas � Svētā Tre�diena, Svētā Piektdiena, Svētā Svētdiena. Ari mūsu folklora �ķir �baltās�

*

*

no �nebaltām� dienām. Moldāvu foklorā tās savukārt personi�ficētas kā labās laumas vai fejas. Laiku pa laikam moldāvu pa�sakās ņem dalibu karaļi � visbie�āk Zaļais un Sarkanais Ka�ralis, bet �ad un tad ari Baltais, Dzeltenais un Melnais Karalis. Viņi vis neiemieso konkrētas personas, bet gan debess puses. Tā, piemēram, Zaļais Karalis valda austrumos, bet Sarkanais � rietumos. Fetfrumosam nākas cinities gan ar pūķiem un raga�nām, gan citiem mo�ķiem un so�ķiem, ta�u pats bīstamākais viņa pretinieks ir ļaunais punduris Spridis virā-Olekts bārdā, kuru daļēji varētu pielīdzināt mūsu pasaku Misiņbārdim.

Kaut gan mūs no Moldovas �ķir apmēram divi tūksto�i kilo�metru, mūs saista daudzi � gan redzami, gan neredzami pave�dieni. Ari �ajā grāmatā ne vienu vien lapaspusi izlasīsim glu�i kā pazīstamu, jo kopīgā visda�ādāko � pat visai attālu tautu dzīvē un likteņos aizvien ir vairāk nekā at�ķirīgā. Ta�u gribē�tos cerēt, ka �l grāmata kaut nedaudz ļaus iepazīt ari moldāvu tautai vien raksturīgo un iezīmīgo, izjust gan moldāvu sadzī�ves, gan ari dienvidnieciskā temperamenta sullgumu un ko��umu, moldāvu dabas dāsnumu un pla�umu, tādējādi bagātinot mūsu priek�status un zinā�anas par moldāvu tautu.

Bet, tā kā pasakas pa�as nesākas, tad pār�ķirsim lapaspusi un ķersimies pie zelta kamolī�a �ķetinā�anas. Veseli lasīju�it

LEONS BRIEDIS

.

Tas, redz, notika tajos laikos, kad blusai mēdza apkalt vienu kāju ar deviņdesmit deviņām mārciņām dzelzs, bet otru ar de�viņdesmit deviņām mārciņām tērauda, un ij tad vēl to vēj� nesa pa gaisu.

Tolaik kādam karalim bija gau�ām �irgts un palaidnīgs dēls. Kādu dienu karaļdēls iznāca pils vārtos un sāka svaidīt akmeņus. Tie�i tobrīd garām gāja ve�iņa, nesdama krūzi ūdens. Kara|dēls iesvieda ar akmeni pa krūzi. Krūze saplīsa, ūdens izlija, bet ve�iņa, pagriezusies pret puisi, dusmās izsaucās:

���� Kaut jel tev kājām nāktos izstaigāt visu zemi, nekur sev miera nerodot, līdz tu nonāksi valstībā, kurā nav nāves, bet ari tur tev nebūs nedz miera, nedz atpūtas.

Puisis pārradās pilī un pēc trim dienām kļuva pagalam do�mīgs. Viņ� bija sailgojies doties pasaulē un uzmeklēt valstību, kurā nav nāves. Tā nu karaļdēls cietās, cietās, līdz kādu rītu aizgāja pie karaļa un izlūdzās ceļanaudu, drēbes, zobenu un vāli, jo.no visas tiesas bija nospriedis doties pasaulē. Tā kā ne�viens viņu nespēja atturēt, drīz vien karaļdēls devās ceļā. Viņ� izstaigāja malu malas, līdz nonāca pie kādas būdiņas. Karaļ�dēls pieklauvēja, un no būdiņas iznāca laukā vientuļnieks.

���� Ko tu, puis, �eit meklē? � viņ� jautāja.

���� Meklēju valstību, kurā nav nāves,�� karaļdēls atbildēja.

-Vientuļnieks izbrīnījās.

���� Lai nu ko, bet par tādu līdz �im neesmu pat dzirdējis, � viņ� sacīja.�-rit;. .r*

To dzirdot, karaļdēls noskuma.

����� Ko nu man iesākt? � viņ� vaicāja. � Atpakaļ iet es vairs nevaru.

Bridi padomājis, vientuļnieks sacīja:

����� Ej caur �o biezo un tum�o me�u. Tik nepiemirsti pasvei�cināt zvērus, kurus tu sastapsi ceļā. Drīz vien tu nonāksi pie pils, un tās priek�ā, nolicis galvu uz sliek�ņa, gulēs pūķis. Pa�dod ari viņam labdienu, un pūķis, priecādamies, ka nav glu�i piemirsts, pagriezīs galvu sāņus, tad tu netraucēti tiksi tam ga�rām. Tur ari uzzināsi, kur tev tālāk jāiet.

Karaļdēls izdarīja tā, kā tam tika teikts. Viņ� izgāja cauri me�am un pagodināja visus putnus, zvērus un rāpuļus, kuri tam gadījās ceļā. Necik ilgi, klāt bija ari pils. Pils priek�ā, noli�cis galvu uz sliek�ņa, gulēja pūķis. Karaļdēls viņam jau iztālis paklanījās un teica:

����� Labdien, zeltzvīņoto pūķi!

Pūķis nopriecājās, pagrieza galvu sāņus un atteica:

���� Ja tu, puis, būtu man piemirsis padot labdienu, tad tev plāni klātos.

Puisis, ticis pāri pils slieksnim, atbildēja:

���� Bet, ja tu būtu meties man virsū, ari tev pa�am neklātos labāk.

Tā nu karaļdēls iegāja pilī un ieraudzīja tur vecum vecu sirmgalvi.

����� Kā tu �eit gadījies, drosminiek? � tas izbrīnījies jau�tāja.

����� Es meklēju valstību, kurā nav nāves, � karaļdēls atbil�dēja.

���� Ehē, puis! � to padzirdis, sirmgalvis iesaucās. � Tā atrodas talu jo tālu. Neviens tajā līdz �im vēl nav spēris kāju, tālab arī neviens nezina turp ceļu. Bet, tā kā tu nepiemirsi pa�sveicināt manus zvērus, tad es tev iedo�u zelta kamolu � tas tev parādīs ceļu. Ej turp, kurp ritēs kamols.

Atvadījies no sirmgalvja, puisis nometa kamolu zemē, un tas sāka ripot pāri kalniem un lejām, pāri tīrumiem un atma�tām. Kamolam ritot, no tā palēnām at�ķetinājās tik tievs zelta pavediens kā zirnekļa tīmeklītis.

Karaļdēls gāja ilgi jo ilgi. Vēlu vakarā viņ� nonāca pie ozola un apsēdās zem tā atpūsties. Kā tas bija gadījies, kā ne, bet karaļdēls uzsēdās tie�i virsū ozolzīlei( kurai jau bija aizme�ties zaļ� asns.

����� Kas tu, drosminiek, esi un kurp iedams? � zīle apvai�cājās.

����� Esmu karaļa dēls un eju uzmeklēt valstību, kurā nav nāves, jo vēlos dzīvot tik ilgi, cik vien lemts pastāvēt �ai pasau�lei, � puisis atbildēja.

To noklausījusies, zīle atteica:

����� Pasēdies nost, jo es nupat esmu uzdīgusi. Man bail, ka tu mani, tik trauslu un vārgu, saspiedīsi. Ļauj man augt un, ja vēlies, paliec �eit. Tu dzīvosi tikām, kamēr es izaug�u par lielu un zaļoksnu ozolu, un vēl otrutik, kamēr es piedzīvo�u sirmu vecumu. Tik vien tad, kad es novel�os zemē un manos putekļos pērsies zvirbuļi, tev pienāks mū�a gals.

Karaļdēls piecēlās kājās, aprausa ozolzīli ar zemi, lai tā varētu augt, atvadījās un devās tālāk. Tā nu viņ� gāja tik un gāja nopakaļus kamolam, līdz nonāca pie vīnakoka, kur� bija nolīcis no sulīgo ķekaru smaguma. Karaļdēls apsēdās zem vīna�koka atpūsties, norāva ķekaru un to apēda. Pēc tam, kad karaļ�dēls bija klusinājis izsalkumu, vīnakoks apvaicājās:

����� Kurp tu, drosminiek, iedams?

����� Eju uz valstību, kurā nav nāves un kur es varē�u dzīvot tikām, kamēr lemts pastāvēt �ai pasaulei.

Vīnakoks viņam sacīja:

����� Ieroc vienu odziņu zemē, lai tā izaugtu un dotu ra�u, un, ja vēlies, paliec �eit, jo tu dzīvosi tikām, kamēr vīnakoki savai�rosies tā, ka zem zemes vairs nebūs vietas to saknēm, bet zem saules � to lapām. Tad tev vienmēr būs ij vīnogas, ij vīns.

Karaļdēls ieraka vienu odziņu zemē un sacīja:

����� Paldies tev, vīnakok, par cienastu. Paliec sveiks, audz un vairojies, es nu ie�u tālāk.

����� Paliec sveiks, un lai ari tev labi klājas, � vīnakoks atteica.

Karaļdēls devās tālāk un drīz vien ieraudzīja ērgli. Viņ� jau gribēja uzvilkt loku, lai to no�autu, bet te piepe�i ērglis iesaucās:

����� Drosminiek, ne�auj mani! Labāk izdziedē un pabaro mani, jo varu tev lieti noderēt. Kad tev uzbruks lielas bēdas, iedomājies par mani, un es tūda) pat bū�u klāt.

Karaļdēls ērgli kā mācēdams aprūpēja � pārsēja viņa rētas, baroja un, kad ērglis atlaba, � devās tālāk, līdz nonāca upes malā. Tā nu iedams gar krastu, viņ� ieraudzīja sev priek�ā kaut ko mirdzam un laistāmies un nodomāja:

���� Nez kas tur tāds varētu būt par neredzētu brīnumu?

Karaļdēls vēl labu laiku gāja un, kad pienāca klāt, skatās

un nespēj ticēt pats savām acīm. Jūra bija atkāpusies, un kar�stajās smiltīs divpadsmit soļu gar� un divpadsmit soļu plats gulēja pats zivju ķēniņ� ar zelta zvīņām un sudraba spurām, kādas līdz �im karaļdēls vēl nekad nebija redzējis.

����� Ehē! � karaļdēls nopriecājās. � Nu gan es gods godam pamielo�os!

To padzirdis, zivju ķēniņ� iesaucās:

����� Drosminiek, kas tev no tā tiks, ja tu mani apēdīsi? La�bāk iemet mani atpakaļ jūrā, un, kolīdz tu par mani iedomāsies, es tūdaļ pat bū�u klāt.

Karaļdēls sameklēja garu kārti un iestūma ar to zivju ķēniņu atpakaļ jūrā.

Pēc tam puisis devās tālāk, un mēle nogurtu stāstot, cik karaļvalstīm viņ� izgāja cauri, līdz pamanīja lapsu, kurai pa�kaļ dzinās suņi. Karaļdēls atkal uzvilka loku, lai lapsu no�autu, bet te lapsa piepe�i iesaucās:

���� Drosminiek, nenogalē mani! Labāk paglāb no suņiem, izdziedē, un grūtā brīdī es tev nāk�u palīgā.

Karaļdēls aiztrenca prom suņus, aprūpēja lapsu kā vien mā�cēdams, līdz tā atlaba, un tad ļāva tai vaļu. Atvadoties lapsa viņam sacīja:

����� Paldies tev, karaļdēls, ka neļāvi suņiem mani saplosīt. Tad, kad tev klāsies grūti, iedomājies par mani, un es tūdaļ pat bū�u klāt.

Karaļdēls devās tālāk, un, kamēr viņ� gāja, zelta kamols pamazām �ķetinājās vaļā un tapa aizvien mazāks.

Necik ilgi, karaļdēls nonāca pie vīksnas, kurai bija izaugu�i divi stumbri. Starp vīksnas stumbriem bija noausts zirnekļa

tīkls, kurā iepinies svaidījās ods. Ieraudzījis karaļdēlu, ods iesaucās:

����� Karaļdēls, klau, karaļdēls! Paglāb mani, jo es tev lieti noderē�u. Es zinu, ka tu ej uz valstību, kurā nav nāves. Palīdzi man, un arī es tev reiz atdarī�u ar labu.

Karaļdēls apstājās, atbrīvoja odu no zirnekļa tikla, paba�roja un palaida vaļā.

�������������� Paldies, ceļiniek, ka biji pret mani labs, � ods sacīja.

����� Kad tev klāsies grūti, iedomājies par mani, un es tūdaļ pat bū�u klāt. Bet nu ej laimīgi tālāk, jo ilgi iet tev vairs nenāksies. Drīz jo drīz tu nonāksi pie pils, un bez kavē�anās dodies taisni pie karaļa un lūdz sev par sievu viņa visjaunāko meitu, jo, ka�mēr tu nebūsi precējies, nespēsi nokļūt valstībā, kurā nav nāves.

Tā gan.

Karaļdēls gāja tālāk, gāja tik un gāja, bet kamols tikām saruka aizvien mazāks � iesākumā tas tapa kā ābols, tad kā Tiekstu kodols, bet pēc tam kā zirnis, un tad jau arī karaļdēls ieraudzīja savā priek�ā zelta pili, tik brīnumskaistu, kādai ne�viena cita zemes virsū vairs nespētu līdzināties.

Karaļdēls devās taisni uz pili un pieklauvēja pie vārtiem.

Karalis aizsūtīja sargus izvaicāt, kas tur atnācis, no kurie�nes un kādā nolūkā.

���� Tā un tā, � karaļdēls nelikās daudz lūgties un sargiem visu izstāstīja.

Necik ilgi, iznāca laukā arī karalis, un drosminieks viņam sacīja:

���� Visaugsto karali, es gribētu, lai tava visjaunākā meita kā līgava sēdētu goda vietā pie galda, bet es kā līgavainis tai blakus, jo, raugi, esmu atnācis lūgt tev viņas roku. Vai tu man viņu dosi?

Do�u jau, do�u, �1 karalis atteica. � Ja tu paslēpsies tā, ka neviens tevi neatradīs, mēs rīkosim kāzas, un tu varēsi dzīvot �ai pilī tikām, kamēr vien lemts pastāvēt �ai pasaulei, jo tu, redz, esi nonācis valstībā, kurā nav nāves. Bet, ja ne, � galva tev nost.

Nabaga puisi nu pārņēma dziļas bēdas. Labi, ka viņ� laikus iedomājās par ērgli, un vienā acumirklī tas bija klāt.

���� Par ko tu, saimniek, tā bēdājies? � ērglis jautāja. ^

����� Rau, kāda nelaime man uzbrukusi, � tā �is � un izstās�tīja ērglim, ko tam licis izdarīt karalis.

���� Tad ta bēda! � ērglis atteica. � Nebēdājies nu!

Ērglis uznesa karaļdēlu līdz pat debesu aug�ai un paslēpa viņu aiz deviņām mākoņu rindām.

Karalim bija trīs meitas, kuras cita citai izskatījās līdzīgas kā trīs ūdens piles. Paņēmis rokā zobenu, karalis izveda uz pils sliek�ņa savu vecāko meitu un cie�i jo cie�i pieteica viņai uz�meklēt paslēpu�os kara|dēlu, citādi viņ� tai nocirtī�ot galvu.

Meita aizgāja uz samteņu dārzu, noplūca tur vienu samteni un, iespraudusi to matos, nostājās uz pils sliek�ņa paskatīties* kur noslēpies kara|dēls.

Viņa pārlūkoja zemes virsu, bet karaļdēlu nekur neredzēja, palūkojās jūrā � arī tur karaļdēla nebija, paskatījās debesīs un, ieraudzījusi karaļdēlu, iesaucās:

����� Nāc laukā no mākoņa, jo es tevi redzu!

Vienā acumirklī ērglis karaļdēlu nonesa lejā uz zemes.

���� Nu gan es tev nocirtī�u galvu! � karalis drosminiekam sacīja.

Bet karaļmeita metās puisi aizstāvēt:

����� Tēt, tam, kas nogrēkojies pirmoreiz, ta�u mēdz piedotf

Karalis drosminiekam piedeva.

����� Labi, pirmoreiz es tev piedodu, � viņ� sacīja. � Bet, ja mana vidējā meita tevi uzies otrreiz, es tev nocirtī�u galvu.

Karalis iegāja pilī, lai atvestu savu vidējo meitu. Puisis tikām no bēdām nezināja, kur dēties.

Tā nu viņ� bēdājās, līdz nevi|us iedomājās par zivju ķēniņu. Kolīdz karaļdēls par viņu iedomājās, tā tūdaļ pat pie pils sie�nām sāka viļņoties jūra un no tās pabāza laukā galvu pats zivju ķēniņ�.

����� Kas tev, saimniek, par bēdām? �. zivju ķēniņ� puisim apprasījās.

���� Tā un tā, � karaļdēls atteica un izstāstīja zivju ķēni�ņam, ko karalis tam licis izdarīt, turklāt vēl piedraudējis tam nocirst galvu.

��������������� Ko nu par to daudz bēdāties! � zivju ķēniņ� atteica.

���� Es tevi paslēp�u jūras dzelmē tā, ka tevi tur neviens nemū��am neatradīs.

Zivju ķēniņ� norija karaļdēlu glu�i kā graudiņu un kopā ar to paslēpās jūras dzelmē.

Karalis ar vidējo meitu iznāca no pils, izvilka no maksts zobenu un tai pavēlēja:

���� Uzmeklē karaļdēlu, citādi � galva tev nostl

Karaļmeita izmazgāja acis spodras jo spodras, iesprauda

sev matos samteni un sāka raudzīties, kur karaļdēls paslēpies. Viņa izmeklējās to zemes virsū, bet nekur neatrada, palūkojās debesīs viņpus saules un mēness, ta�u arī tur karaļdēla nebija, paskatījās jūrā � un ieraudzīja karaļdēlu.

Karalis nu iesaucās:

���� Nāc, drosminiek, laukā, jo mana meita tevi ir atradusi!

Zivju ķēniņ� iznesa karaļdēlu no jūras dzelmes, un karalis

sacīja:

���� Neko darīt, nāksies vien tev nocirst galvu!

Bet vidējā meita pasteidzās iemest starpā:

���� Piedod viņam, tēt, jo arī otrais grēks ta�u top piedots. Bet, ja karaļdēlam neveiksies arī tre�oreiz, tad gan cērt tam galvu nost.

���� Labi, � karalis karaļdēlam sacīja. � Es tev piedodu arī otro reizi. Bet, ja arī tre�o reizi tu nespēsi noslēpties tā, lai tevi neviens neuzietu, tavas dienas būs skaitītas.

Karaļdēls nu bija tādās sprukās, ka vai nu.

���� Man nocirtīs galvu, un ar to pa�u būs cauri, � viņ� klu�sībā ņēmās vaimanāt. � Ko man darīt, lai mani karaļmeita neuzietu? Kur� man līdzēs no �īs nelaimes tikt sveikā ar veselu ādu?

Kamēr karaļdēls tā vaimanāja, viņ� neviļus iedomājās par lapsu, un, rau, lapsa klāt kā saukta.

���� Par ko tu, saimniek, tā gaudies? � lapsa apvaicājās.

���� Tā un tā, � puisis atteica un lapsai visu izstāstīja.

���� Ciet klusu! Tad ta bēda! � lapsa viņam atteica. � Nelie�cies par to ne zinis! Ja reiz tā tev bijis pieteikts, tad nāc man līdzi � gan es zinā�u, ko darīt.

Lapsa gāja pa priek�u, karaļdēls tai nopakaļus. Necik ilgi � viņi nonāca samteņu dārzā. Lapsa apgriezās karaļdēlam trīs�reiz riņķī apkārt, un, kolīdz tam piesita ar savu asti, puisis pār�vērtās par samteni � pa�u skaistāko visā samteņu dārzā.

Karaļa visjaunākā meita izmazgāja acis spodras jo spodras, aizgāja uz samteņu dārzu un noplūca tie�i to samteni, jo tā viņai patika visvairāk, un iesprauda sev matos.

Karalis ar zobenu rokā iznāca pils priek�ā, pasauca pasta�rīti un pavēlēja tai puisi uzmeklēt, ja ne � galva �ai nost.

Karaļmeita izmeklējās zemes virsū, bet karaļdēlu nekur ne�manīja, paskatījās jūrā � arī tur pui�a nebija, paskatījās debe�sīs, bet arī tur no tā ne vēsts. Viņa vēlreiz cie�i jo cie�i pārlū�koja gan zemes pla�umus, gan jūras dziļumus, gan arī debesu augstumus � veltas pūles.

Tad nu karalis sacīja:

����� Paraugies, meit, labāk! Vai tik tu pati viņu netaisies noslēpt?

Meita atbildēja:

Tēt, esmu izlūkojusi malu malas, ta�u karaļdēla nekur nav. Viņa ēnu redz, bet pa�u ņe.,

Karalim nekas cits neatlika kā iesaukties:

����� Nāc, drosminiek, laukā no turienes, kur esi paslēpies, jo mana meita tevi nespēj atrast.

Puisis izlēca no karaļmeitas matu .sprogas un sacīja:

����� Rau, karali, te es esmu!

����� Labi, drosminiek, redzu, ka tu esi varen dū�īgs! � kara�lis atteica un pavēlēja ierasties ; pilī spēlmaņiem, bet puisim nākt viņam līdzi un uzrādīt viņa visjaunāko meitu. Ja karaļ�dēls to starp citām māsām sazīmēs, tiks rīkotas kāzas, ja ne,� galva nost.

Puisim bija licies, ka viņ� laimīgi ticis ar visiem pārbaudī�jumiem galā, bet � �e tev! |� no vilka bēgot, taisni lācim ķet�nās. Ņēmās nu karaļdēls raudāt un turpat vai visu acu gai�umu izraudāja, jo atskārta, ka �oreiz vairs tam galā netikt. Lai vai kā, bet �oreiz gan karalis tam no visas tiesas nocirtīs galvu. Kamēr puisis tā vaimanāja, viņ� neviļus iedomājās par odu. Kolīdz karaļdēls par to iedomājās, tā ods arī tūdaļ bija klāt.

����� Kas tev, saimniek, par likstu piesitusies, jatu tā vai�manā? � ods apprasījās.

��������������� Kā man, nabadziņam, negausties, � karaļdēls atteica,

���� jo, raugi, kad man likās, ka esmu ar visiem pārbaudījumiem

laimīgi ticis galā, karalis man tī�uprāt sameklējis glu�i nevei�camu darbu. Kā gan es varu iz�ķirt karaļmeitas, ja tās cita citai tik līdzīgas kā trīs ūdens piles?

���� Nebēdājies nu, saimniek, � ods atteica. � Neliecies par to ne zinis. Es labi pazīstu karaļmeitas. Zinu, kura no viņām vecākā, kura � vidējā un kura � pastarīte. Kā nekā esmu kopā ar viņām uzaudzis. Kad karalis viņas visas trīs izvedīs tavā priek�ā, es visjaunākajai meitai uzmetī�os uz degungala � uz viņu tu arī norādi.

Kad karaļmeitas nostājās pui�a priek�ā, tās cita citai izska�tījās līdzīgas kā trīs ūdens piles. Skaties, kā gribi, � nekādi neat�ķirsi! Ods tikām, palidinājies starp karaļmeitām, nometās vienai no tām uz degungala. Karaļmeita pacēla roku, lai odu padzītu, bet kara|dēls tūdaļ pat satvēra meiteni aiz rokas un iesaucās:

���� Rau, karali! Tā ir tava visjaunākā meita!

Tiesa kas tiesa, � karalis atteica.

Karaļmeita no prieka laistījās kā pati saulīte rītos, kā nupat uzziedējis baziliks.

Arī karalis bija ļoti apmierināts, iesauca līgavaini pilī, nosē�dināja to goda vietā pie galda un sacīja:

���� Es tev dodu savu meitu par sievu un savu valsti piede�vām, cik vien man tās ir. No �ī brī�a tu dzīvosi kopā ar mums un nekad vairs nezināsi, kas ir nāve. Dzīvosi tikām, kamēr vien* lemts pastāvēt �ai zemei. Vari iet un staigāt pa manu valsti,, kur vien tu vēlies, tik neej atpakaļ pie vārtiem, pa kuriem �eit" ienāci, jo tad tev klāsies slikti.

Karajdēls aplaida skatu apkārt un ieraudzīja gan zelta dār�zus, kuros auga da�neda�ādi neredzēti koki, kuru zari līka līdzpat zemei, gan zelta un sudraba pilis, izrotātas ar dārgakme�ņiem, gan marmora akas ar sudraba krūzēm, gan upes, kurās tecēja piens un medus, gan birzis ar visvisādiem dziedātājput�niem, gan arī ganības, kurās auga zaļa zāle trejiem akotiem � kupla jo kupla, kā bērtin nobērta pērlēm. Kaut ko tādu viņ� līdz �im nekad netika redzējis. Kā visa gan tur nebija! Lai toizstāstītu, mēle nogurtu un vārdu aptrūktos.

Drīz vien tika rīkotas lepnas kāzas, kurās valdīja nepa�rasta līksme un prieks. Kāzas tika dzertas ilgi jo ilgi, grūti pat. pateikt, cik ilgi, jo saule tai pusē nekad neuzlēca un nekad ne�norietēja � vienmēr stāvēja tie�i dienvidū.

Pēc kāzām karaļdēls apmetās uz dzīvi pilī un dzīvoja tur cepuri kuldams. Pēc kāda laika, paņēmis loku un bultas, viņ� devā� medībās. Kad karaļdēls iz�āva bultu, tā nokrita viņpus valstības vārtiem. Piemirsis karaļa teikto, puisis devās bultu uzmeklēt. At�āva aizbultni un atdarīja vārtus, un tai brīdī karaļdēlam pat prātā nenāca, ka ar viņu varētu kaut kas atgadī�ties. Bet, pamanījis sev priek�ā mirdzam zelta kamola dzītiņu, karaļdēls piepe�i atcerējās dzimto māju, tēvu un māti, un viņam ļoti iegribējās doties tos apraudzīt. Drīz vien viņ� sāka posties ceļā.

���� Pag, draudziņ, � karalis pūlējās karaļdēlu atrunāt.

����� Tev ta�u vairs nav kur iet, jo pagājis milzum laika. Tavs tēvs un māte jau sen miru�i, pat viņu bērnubērnu vairs nav starp dzīvajiem.

Ta�u karaļdēls tam nespēja noticēt. Viņ� saposās ceļā, atva�doties paklanījās visiem līdz zemei un devās prom.

Karalis un viņa visjaunākā meita bija gau�i nobēdāju�ies. Karaļdēls tikām gāja pa zelta dzītiņu atpakaļ, gāja tā tik �un gāja, līdz nonāca pie vīnogulājiem, kuriem jau neredzēja tne gala, ne malas. Vīnakoki, karaļdēlu uzpazinu�i, ierunājās: Nāc �urp, karaļdēls! Atvelc elpu mūsu pavēnī!

����� Vārds vietā! ~ karaļdēls atbildēja. � Tik es steidzos drīzāk nokļūt mājās.

Viņ� devās tālāk, līdz nonāca pie sirma ozola. Ozols, karaļ�dēlu uzpazinis, ierunājās:

����� Nāc �urp, karaļdēls! Atvelc elpu manā pavēnī! Senāk, iedams garām, tu man ļoti izpalīdzēji. Redzi, cik liels esmu izaudzis no zīles, kuru tu toreiz aprausi ar zemi!

Karaļdēls, to dzirdot, izbrīnījās, jo viņam pat prātā nebija nācis, ka pagājis jau tik daudz laika.

Karaļdēls gāja tālāk, līdz nonāca pie pils, no kuras viņ� pēc zelta kamola dzītiņas bija uzsācis iet, un ieraudzīja tur pūķi, kas no vecuma bija glu�i sakaltis. Karaļdēls padeva pūķim lab�dienu, pūķis nopriecājās, pagrieza galvu sāņus un sacīja:

� Es tevi, puis, jau taisījos aprit, bet, tā kā tu mani pasvei�cināji, tad es to nedarī�u.

Karaļdēls netraucēti iegāja pilī un ieraudzīja tās saimnieku. Pa �o laiku tam bija izaugusi tik gara bārda, ka pusi bārdas viņ� varēja paklāt uz zemes, bet ar otru pusi apsegties. Sirm�galvis ar ķeģīti atcēla nokāru�ās skropstas no acīm, paraudzī�jās uz karajdēlu un sacīja:

����� Atpakaļ nākdams, tik un tā tu �eit vēl iegriezīsies.

Karaļdēls no viņa atvadījās un devās tālāk, jo daudz vairs

�nebija atlicis, ko iet, bet, nonācis pie vientuļnieka būdiņas, viņ� ieraudzīja tur tik vien kā biezu jaunaudzi. Karaļdēlam nu uz�mācās neizsakāmas skumjas, labi vēl, ka ilgas drīzāk nokļūt mājās viņu skubināja turpināt ceļu. Karaļdēls ilgi nekavējās, gāja tālāk, līdz nonāca dzimtajā pusē. Pavēras gan turp, gan -�urp, te uz vienu, te atkal uz otru pusi, bet neko neredzēja. No�jauta gan, ka pārnācis mājās, tālab devās uzmeklēt vecāku pili, bet tās vietā uzgāja tik drupas. Kādā gravā karaļdēls pama�nīja būdiņu un steidzās turp apvaicāties, kas un kā. Būdiņā mitinājās kāds vecītis, kuram bija trīssimt gadu. Viņ� karaļ�dēlam izstāstīja, ko no sava tēvutēva esot dzirdējis: �eit senāk slējusies karaļa pils, un karalim, lūk, esot bijis dēls, kur�, kā runā, esot devies uzmeklēt valstību, kurā nav nāves, un jau�nību bez vecuma, jo gribējis dzīvot tikām, kamēr vien lemts pastāvēt �ai zemei. Pēc tam �ajā pusē uzradies mēris, kur� ne��ēlojis nedz cilvēkus, nedz lopus, nedz arī mājputnus.

Karaļdēls gau�i nobēdājās, ta�u, laikus atcerējies sava sie�vastēva vārdus, steidzās atpakaļ uz valstību, kurā nav nāves. Bet, nokļuvis tai vietā, kur senāk slējās tēva pils vārti, karaļ�dēls ieraudzīja vīnkoka durteni. Viņ� iespēra tam ar kāju, un no tā apak�as izlīda gau�ām samelnējusi un no vecuma izkal�tusi nāve ar izkapti pār plecu. Ak, vai! Te tev nu bija!

���� Ahā, mīļumiņ! � nāve iesaucās. �� Tik tagad Vien tu esi ieradies, bet es tevi jau izsenis gaidu! Nespēju pati bez tevis �nomirt.

Karaļdēls, ko kājas nes, pa galvu pa kaklu metās skrie�us atpakaļ, lai pēc iespējas drīzāk nokļūtu tur, no kurienes bija �lācis.

Nāve, to redzot, dzinās puisim pakaļ.

Ar pēdējiem spēkiem karaļdēls aizskrēja līdz sirmgalvja pilij, padeva labdienu pūķim, tas nopriecājās, pagrieza galvu sāņus, un puisis netraucēti iegāja pilī. Viņ� bija tā aizelsies un pārguris, ka ar pūlēm spēja parunāt.

���� Palīdzi man, vectētiņ, neatstāj mani nelaimē vienut � lcarajdēls lūdzās. � Saki jel, ko lai es daru, jo nāve man jau min uz papē�iem!

Sirmgalvis sniedza karaļdēlam jostu un sacīja:

���� Ņem iedod to nāvei! Piekodini, lai viņa nēsā �o jostu likām, kamēr uz tās diegs pie diega vairs neturēsies kopā, un tad lai nāk tev paka|.

Nonākusi pie pils un ieraudzījusi pūķi, nāve atvēzējās ar izkapti, lai tam cirstu. Pūķis pielēca kājās, atplēta rīkli, un no tās sāka versmot uguns un piķis, kas nejāva nāvei pienākt tuvāk.

���� Rimsties nu, kaulainā! � pūķis nāvei draudīgi uzsauca.

��� Ko tu kā bez prāta skrien virsū jaudīm!

���� Ne jau tu man esi vajadzīgs, � nāve atteica. � Ļauj man ieiet pilī!

���� Tad tev vajadzēja mani pasveicināt, � pūķis sacīja.

���� Bet nu � taisies kā tiec, ja tev vēl sava dzīvība dārga, jo, kolīdz es tevi grāb�u ciet, tev vairs labi neklāsies.

Redzot, ka pūķis no visas tiesas taisās nāvi pazudināt, nāve pakāpās atpaka] un iztālis uzsauca:

���� Vectētiņ, ļauj karaļdēlam iznākt ārā, jo citādi es izplūk�u tavu bārdu pa vienam matiņam.

Karaļdēls ar jostu rokā iznāca no pils un sacīja:

���� Se, nāve, ņem �o jostu. Apjozies ar to un nēsā tikām, kamēr uz tās diegs pie diega vairs neturēsies kopā, un tad nāc man pakaļ.

Nāve apjozās ar jostu, bet karaļdēls tikām steidzās tālāk, līdz nonāca pie ozola.

���� Nāc, drosminiek, atvelc elpu manā pavēnī! �ļ ozols pui�sim sacīja.

���� Nevaru, jo man jau nāve min uz papē�iem.

���� Nebīsties nu! � ozols atteica. � Iebāz roku dobumā un azveļc no tā dzelzs spieķi.

Karaļdēls tā arī izdarīja.

� Kad nāve atkal būs klāt, � ozols puisim sacīja, � iedod viņai �o spieķi panēsāt un piesaki to nēsāt tikām, līdz viņa spieķi būs sagrauzusi tā, ka nebūs vairs ko turēt rokā, un tad lai nāk tev' pa ka).

Karaļdēls atvadījās no ozola un steidzās tālāk. Tā nu viņ� gāja tik un gāja pāri laukiem bez takām un pāri ūdeņiem bez brasliem, līdz kādā jaukā dienā karaļdēlam ce|ā nostāja nāve.

��� Pag, uzgaidi, pui�i � nāve tam uzsauca. � Nu jau esi diezgan dzīvojis.

���� Ja tu tiesām gribi mani nomaitāt, tad dari to, � karaļ�dēls atteica, � bet papriek� panēsā �o dzelzs spieķi un, kad tu to būsi sagrauzusi tā, ka nebūs vairs ko turēt rokā, � nāc man paka|.

Nāve paņēma spieķi un devās tālāk kājām, jo kā gan citādi spieķi sagrauzīsi.

Karajdēls nu jutās tik svabadi, it kā būtu iemantojis spār�nus. Viņ� steidzās uz priek�u, līdz nonāca pie vīnogulājiem. Vīnakoki, puisi ieraudzīju�i, to jau no tālienes paaicināja pie sevis;

��� Nāc, puis, paēd vīnogas un iedzer vīnu!

�������������� Es labprāt te uzkavētos, � karaļdēls atteica. � Bet man priek�ā vēl tāls ceļ�, un ari nāve, raugi, jau min man uz papē��iem.

���� Nebīsties nu! � vīnakoki atteica. � Darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai tev palīdzētu.

���� Tad sakiet � ko man iesākt? Kā man no nāves paglāb�ties?

����� Kad nāve atkal būs klāt, nomet zemē savu zobenu un saki tai: �Rau, nāve, te mans zobens. Nēsā to tikām, līdz tas sarūsēs tā, ka no zobena nekas vairs nepaliks pāri, un tad nāc man paka|.�

����� Paldies! Kolīdz es nāvi sastap�u, tā arī viņai pateik�u,� karaļdēls atbildēja un, ko kājas nes, steidzās tālāk.

Necik ilgi, nāve atkal nostāja viņa ceļā un sacīja:

���� Stāvi nu! Tava beidzamā stundiņa klāt!

����� Ja nu tādas tās lietas, � karajdēls atteica, � tad ne�ie�u ar tevi daudz strīdēties. Bet man vēl ir zobens. Ņem to un nēsā tikām, līdz tas sarūsēs tā, ka nekas vairs nepaliks pāri, un,

ja ari tad tu mani vēl spēsi panākt, � es tev piederē�u, bet, ja ne, vaino pati sevi, jo es eju uz turieni, no kurienes esmu atnācis.

Karaļdēls atdeva nāvei savu zobenu un gāja tālāk. Pēc tam kad zobens sarūsēja, nāve vēja spārniem glu�i kā doma trau�cās puisim paka|. Bet karaļdēls tikām jau bija nonācis pie pils un atvēris vārtus. Visjaunākā karaļmeita, izsteigusies viņam pretī, saņēma puisi aiz rokas, bet te, kur gadījusies, kur ne. uzradās ari nāve un sakampa karaļdēlu aiz kājas.

���� Nu gan tu no manis nekur vairs nespruksi! � nāve iesaucās.

���� Nē, karaļdēls ir mans! � karaļmeita iebilda.

���� Nē, mans! � sauca nāve.

To dzirdot, karaķneita sacīja:

��� Ja nu tā, tad es pārvērtī�u karaļdēlu par zelta ābolu, uzmetī�u viņu debesīs, un tam, kur� viņu uzmeklēs, viņ� ari piederēs.

Karaļmeita uzmeta zelta ābolu debesīs, un tas pārvērtās par rieteklīti. Karalis un viņa abas meitas pienāca pie pils vār�tiem un, uzzināju�i, kas noticis, pārvērta ari visjaunāko meitu par zelta ābolu, uzmeta to debesīs un pieteica tai uzmeklēt ka�raļdēlu un kopā ar viņu atgriezties atpakaļ uz zemes, lai nāvei vairs nebūtu ko iesākt Ābols uzlidoja debesīs un pārvērtās par auseklīti.

To redzot, nāve sadusmojās un pārvērta karali un viņa abas meitas par akmens stabiem vārtos. Kops tā laika pie debesīm mirdz vakara un rīta zvaigznītes, bet pils vārtos stāv akmens stabi.

Reiz sensenos laikos dzīvoja divi kara|i, kuri bija brālēni Viens valdīja austrumos, un viņu sauca par Zajo Karali, otrs � rietumos, un viņu sauca par Sarkano Karali. Jaunībā uzkāpu�i tronī, viņi pēc tam vairs nebija tiku�ies un retu reizi viens otram par sevi padevu�i kādu ziņu.

Tā nu Zaļais Karalis valdīja un audzināja trīs dēlus � za�ļoksnus kā ozolus. Kad pienāca laiks dēlus apprecināt un izda�līt tiem īpa�umu, no vakaru valsts ieradās sūtnis ar vēsti no Sarkanā Karaļa. Sarkanais Karalis lūdza, lai Zaļais Karalis atsūtot tam vienu no saviem dēliem, kuram viņ� atdo�ot troni, jo viņa nāves stunda, redz, vairs neesot aiz kalniem un viņ�. negribot, lai viņa īpa�umi un mantība tiktu kādam sve�iniekam.

Dabūjis to zināt, Zaļais Karalis dēliem apprasījās:

���� Kur� no jums vēlas doties pie Sarkanā Karaļa?

���� Es, tēt! � atsaucās Zaļā Karaļa vecākais dēls.

����� Lai tev labi sokas! � Zaļais Karalis atteica un, saposis dēlu greznās drēbēs un izraudzījies tam krietnu zirgu, izvadīja puisi ceļā.

Tā nu karaļdēls jāja tik un jāja pāri laukiem un pļavām,, cauri me�iem un gravām, līdz nonāca pie zelta tilta. To ierau�dzījis, viņ� nosprieda, sak �|nebūtu slikti atlauzt no tilta ga�balu, jo zelts ceļā alla� lieti noder.

Nokāpis no zirga, karaļdēls, daudz neprātodams, atlauza no tilta gabalu un paslēpa to azotē. Bet to vien tik vajadzēja!* Tilts sāka līgoties un sagāzās, un tūdaļ pat nez no kurienes uzradās kāds vecis, kur� nebija neviens cits kā zelta tilta saim�nieks.

� Kam tu, karaļdēls, posti manu tiltu? Tas, redz, kalpo ne tikai tev vien, bet arī visiem citiem ļaudīm! � vecis iesaucās.

Te karaļdēla ceļam ari pienāca gals. Vecis metās puisim virsū, atņēma zirgu un, nemitīgi zvetēdams karaļdēlu ar pā�tagu, aizdzina to uz savu pili un nosodīja ar grūtām cie�anām. Tā pagāja mēnesis, divi, bet no vecākā dēla ne vēsts.

�� Tēt, nu mana kārta jāt pie Sarkanā Karaļa, � sacīja vidējais dēls. � Vecākais brālis laikam kaut kur būs apmaldī�jies. Gan jau viņ� rīt vai aizparīt pārradīsies.

Zaļais Karalis deva vidējam dēlam savu svētību, ieģērba viņu goda drēbēs, piebēra pilnas kabatas ar zeltu un dārgakme�ņiem un izvadīja ceļā. Ta�u nelaime uzglūnēja arī vidējam dēlam.

Nonācis pie zelta tilta, ari vidējais dēls iegribēja atlauzt no tā gabalu. Kā tas gadījās, kā ne, � tilts sāka zvāroties un nogāzās dziļā bezdibenī. Bet no tā iznāca laukā vecis.

����� Kam tu posti tiltu?! � vecis iesaucās. � Es ta�u to uz�cēlu tālab, lai (audis ietu tam pāri un man pateiktos!

Kara|dēls turpat vai uz līdzenas vietas pārakmeņojās. Vecis viņu sasēja un aizveda sev līdzi, lai karaļdēls cie�anās un mo�kās izpirktu savu vainu.

Pēc kāda laika, nesaņēmis no vidējā dēla nekādas ziņas, Zaļais Karalis gau�i nobēdājās.

����� Tēt, dod man savu svētību, jo nu ir pienācis laiks man �doties pie Sarkanā Kara|a, � ierunājās viņa jaunākais dēls, vārdā Alimans.

����� Paliec vien labāk mājās, � Za|ais Karalis pūlējās viņu atrunāt. � Citādi ari tu nez kur apmaldīsies un neviens vairs tevi nekur nespēs sameklēt.

Ta�u Alimans neatstājās.

���� Tēt, ļauj iet! � viņ� lūdzās. � Es tev ne vien pārvedī�u vēsti no Sarkanā Karaļa, bet arī uzzinā�u, kur paliku�i mani vecākie brāļi.

Glu�i kā vēj� Alimans uzlēca zirgā, paņēma sev līdzi ceļā nepiecie�amās drēbes un naudu un prom bija. Tā nu viņ� jāja, jāja, līdz arī nonāca pie zelta tilta, kas stiepās pāri bezdibenīgai gravai. Tādus brīnumus redzot, Alimans noņēma no galvas cepuri un, pārjājis pāri tiltam, sacīja:

���� Lai gods un slava tam, kur� �o tiltu uzcēlis! Cik gan daudzi dabūtu galu �ajā bezdibenī, ja �ī tilta nebūtu!

Alimans uz�āva zirgam ar pātagu un, atstājis tiltu sev aiz muguras, jāja tā veselu nedē|u vai pat vēl ilgāk, līdz nonāca me�ā pie kādas būdiņas. Ap būdiņu slējās tik cie�a sēta, ka pat vēj� nespētu izspraukties cauri zedeņiem. Alimans apturēja zirgu un pieklauvēja pie vārtiem.

�������������� Kas tur ir? � Uz būdiņas sliek�ņa nostājās vecene.

��� Ko tu �eit meklē?

���� Krustmāt, klau, krustmāte� Alimans sacīja, � ielaid mani iek�ā atvilkt elpu, jo ceļā esmu gau�i izvārdzis.

���� Ja esi labu ļau�u, atdari vārtus un nāc iek�ā, bet, ja sliktu, � mūc pa galvu pa kaklu prom un nerādies ne tuvu, jo man ir kucīte ar dzelzs zobiem un tērauda nagiem. Tā tevi uz līdzenas vietas saplosīs gabalu gabalos, � vecene atteica.

����� Labu ļau�u, kā gan citādi! � Alimans atsaucās.

Ienācis pagalmā, viņ� paklanījās vecenei, un ari kucīte ņē�mās it mīļi luncināties karaļdēlam pie sāniem glu�i kā saim�niekam, jo, raugi, bija atnācis labs cilvēks.

Vecene tikām, ieraudzījusi karaļdēla zirgu, plaukstas vien sasita un ieminējās:

����� Paklau, drosminiek, pati Laime man tevi, kā �ķietas, būs atsūtījusi, jo, raugi, jau tre�o dienu mani bērni neēdu�i klimst pa me�a biezokņiem. Atdod man savu zirgu, es to sakapā�u smalkos gabaliņos un pabaro�u savus bērnus.

Alimans ne pa jokam sadrūma. Viņ� attapa, ka bija nokļu�vis pie Svētās Tre�dienas � lapsu, vilku, lā�u, e�u un citu ne�skaitāmo me�a radību saimnieces.

Bet pamēģini tik Svētajai Tre�dienai neizdarīt pa prātamf

����� Labi, krustmāmiņ, � Alimans piekrita. � Ņem manu zirgu, jo turp, kurp eju, es nokļū�u ari kājām.

Svētā Tre�diena pabaroja savus bērnus un, no prieka nezi�nādama, kur likties, uzņēma Alimanu tā, ka ne iedomāt. Uz atvadām viņa sameklēja ceļasomu, apvārdoja to un sacīja:

����� Ed no tās ar patiku un sātu septiņus gadus, ko vien sirds tev kāro.

Uz apvārdotās ceļasomas bija rakstīts: �Septiņi gadi ēzdams, neapēdīsi.�

Alimans ar kūju rokā devās tālāk. Tā nu viņ� gāja tik un gāja pāri kalniem un lejām, cauri neskaitāmām birzīm un me��iem. Kolīdz Alimanam sagribējās ēst, viņ� ielūkojās somā un to, ko kāroja, tūdaļ tajā ari sameklēja.

Tā nu iedams, Alimans nonāca biezā me�ā. Me�a malā viņ� pamanīja alu, un no tās sadzirdēja balsi:

����� Dodiet man nodzerties lāsīti ūdens, lai es vēl kaut gadu redzu dienas gaismu!

Alimans iegāja alā un ieraudzīja tur sirmgalvi, kur� tikāt ar pūlēm spēja noturēt galvu plecos un atcelt pār acīm noslī�gu�os plakstiņus.

����� Labdien, vectētiņ! � Alimans viņu sveicināja.

����� Lai ari tev, ceļiniek, labi klājas! � tas atsaucās. j� Kādu |au�u tu esi un ko �eit meklē?

����� Esmu Alimans, Zaļā Karaļa dēls. Vai tu man neparādītu ceļu uz Sarkanā Karaļa pili?

����� Labprāt, ja tik man būtu pa spēkam, � sirmgalvis at�teica. � Esi nu tik labs, iedod man malciņu ūdens, lai es atkal atdabūtu spēku, varētu iznākt ārā no alas un papriecāties par dienas gaismu.

Alimans atsēja pie jostas piesieto bla�ķi ar ūdeni un iedeva to sirmgalvim. Nodzēris krietnu malku, sirmgalvis tūdaļ pat atspirga, bet uz bla�ķes nu bija rakstīts: �Septiņi gadi dzer�dams, neizdzersi.�

����� Paldies tev, drosminiek, ka ļāvi man vēl vienu gadu prie�cāties par sauli, � sirmgalvis sacīja un, ar vienu roku balstī�damies uz savas kūjas, ar otru atcēla pār acīm noslīgu�os plak�stiņus un iznāca laukā no alas.

�1 Vai redzi to pauguru? � viņ� Alimanam jautāja. � Kad tu tajā uzkāpsi, pamanīsi tālumā ugunskuru. Dodies turp un tam, kuru pie ugunskura satiksi, pavaicā ceļu.

Alimans steidzās turp, kurp sirmgalvis bija teicis un, uz�kāpis paugurā, tālumā pamanīja blāvojam gunsniņu. Jo tuvāk viņ� nāca, jo redzēja, ka tā nav vis gunsniņa, bet gan vesels ugunsgrēks, kurā deg deviņi vezumi malkas. Pie ugunskura zvilnēja milzis.

ļg Labdien, milzi! � Alimans tam uzsauca.

���� Priecājos tevi redzēt, ceļiniek! � milzis atsaucās. � Ja tu nebūtu man padevis labdienu, es tevi nudien miltos samaltu.

���� Bet, ja tu man neatbildētu ar to pa�u, ari es tevi būtu saberzis putekļos! � Alimans sacīja.

Milzis uzslējās kājās. Viņ� bija tik liels kā kalns un, kad no�āvājās, uztramdīja spārnos visus me�a putnus.

���� Kālab tu atnāci �urp? � milzis vaicāja.

� Neba nu ķīviņu meklēt, bet gan Sarkanā Karaļa pili, � Alimans drosmīgi atteica.

���� Nelāga lieta, drosminiek, � milzis atteica. � Pat es ne�zinu, kur tā atrodas. Es tev no visas tiesas izpalīdzētu un aiz�vestu tevi pie sava brāļa, kur� ir par mani vecāks un zina vai�rāk, un varbūt viņ� tev mācēs to pateikt, tikai man nav spēka, jo septiņus gadus es neesmu ņēmis mutē ne kumosiņa.

����� Ja tā, � Alimans atbildēja, � tad �e tev, milziL mana soma. Ēd no tās, cik lien, tikai aizgādā mani pie sava brāļa.

����� Labi, ceļiniek! � milzis noteica un, kolīdz paņēma somu, tā vienā rāvienā to izēda tuk�u.

Pēc tam milzis uzlika Alimanu sev uz labās rokas plauk�stas, uzpūta tam, un puisis vairs negāja, kā gājis, bet gan aiztraucās pa gaisu vēja ātrumā. Kad Alimans attapās, viņ� pama�nīja, ka nokļuvis uz krūtīm milzim, kur� tobrīd saldi gulēja.

Milzis pamodās un, ieraudzījis Alimanu, izbrīnījās:

����� Kur tu te, knisli, gadījies?

����� Nāku taisnā ceļā no tava brāļa, � Alimans atteica.

����� Ja tā, tad pasaki man, kā �im klājas, jo neesmu viņu redzējis jau veselu mū�ību.

����� Tavs brālis mani �urp neatsūtīja vis tuk�us salmus kult, bet gan pieteica, lai tu man parādītu, kā nokļūt pie Sarkanā Karaļa.

����� Es tev to ne vien parādī�u, bet taisni tur tevi arī aiz�nesī�u, � milzis sacīja, � jo es zinu ceļu, tikai man nemaz nav spēka, jo septiņus gadus neesmu dzēris ne pilumiņa.

����� �e tev, milzi, mana bla�ķe! � Alimans sacīja. � Dzer no tās, kamēr atveldzēsi slāpes.

Milzis paņēma bla�ķi un, kolīdz viņ� to pielika pie lūpām, tā pāris kluncienos izdzēra sausu, ka nebija ko redzēt.

����� Nu es jūtu sevī agrāko spēku, � milzis noteica, uzlika Alimanu uz labās rokas plaukstas, un, kolīdz papūta, tā Ali�mans glu�i kā vēja spārnos sāka traukties uz priek�u.

Kad Alimans attapās, viņ� jau stāvēja pie Sarkanā Karaļa pils sliek�ņa. Daudz neprātodams, Alimans iegāja pilī, zemu paklanījās un novēlēja karalim stipru veselību. Ehē! Karalis priecīgs sasauca spēlmaņus, padomdevējus, galminiekus un mil�zums ļau�u, jo viņa karaļvalsts bija tik liela, ka ar domu to neaptvert. Tad nu sākās tādas dzīres un valdīja tāda līksmība, ka pat debesīs atbalsojās. Alimans tika kronēts par karali, un Sarkanais Karalis viņu visu priek�ā apsēdināja savā tronī.

Kad nu dzīru līksme mitējās, Alimans mazpamazām sāka apskatīt, kas kur pilī atrodas. Tā nu, klīzdams pa Sarkanā Ka�raļa pili, Alimans nonāca kādā apzeltītā un apsudrabotā istabā,

kurā gulēja brīnumdaiļa meitene. Jauneklis cietās, cietās, līdz beigās vairs neizturēja � ņēma un noskūpstīja meiteni uz vaiga. Meiteni �urp bija atvedusi un uzaudzinājusi karaliene, jo viņai pa�ai, redz, bērnu nebija.

Necik ilgi � Alimans ieradās pie Sarkanā Karaļa un sacīja:

����� Man nu laiks doties atpaka) un aiznest vēsti savam tē�vam, atvadīties no viņa, un tad es varē�u ķerties pie valdī�anas.

����� Laimīgu ceļu, Alimanl � Sarkanais Karalis atteica, ap�veltīja Alimanu ar visvisādām dāvanām un izvadīja puisi ceļā.

Alimans jāja cauri bezgalīgiem me�iem un neskaitāmām valstīm, līdz nonāca pie zelta tilta. Kolīdz viņ� pārjāja tam pāri, tā pamanīja savus vecākos brāļus. Alimanam no prieka sirds krūtīs iepukstējās straujāk.

���� Cik labi, ka es jūs atkal sastapu, brālī�i! � Alimans iesaucās.

����� Bet kā tu �eit gadījies? � brāļi izbrīnījās.

���� Nāku no Sarkanā Karaļa, � Alimans atteica.

Abi vecākie brāļi, būdami pēc dabas skaudīgi, slepus ar naidu palūkojās uz jaunāko brāli.

���� Bet kur jūs visu �o laiku klīdāt? � Alimans brāļiem ap�prasījās.

���� Arī mēs jājām pie Sarkanā Karaļa, � brāļi atteica.

���� Nabadziņi, jūs laikam ceļā apmaldījāties! � Alimans iesaucās. � Nekas, jāsim vien mājās un pateiksim tēvam, ka mēs visi trīs tur bijām. Kuram no mums tēvs dos priek�roku, tam arī tiks Sarkanā Karaļa tronis.

Abiem vecākajiem brāļiem tādas valodas gau�i nepatika. Viņi paklusām sāka savā starpā �ukstēties:

|p� Ko, vai tad mums ļauties apsmieties, vai? Ja tēvs dabūs zināt, ka mēs pie Sarkanā Karaļa neesam biju�i, mums labi ne�klāsies. Labāk nokausim jaunāko brāli, atņemsim tam visas Sarkanā Karaļa veltes, bet tēvam pateiksim, ka mēs bijām pie Sarkanā Karaļa, un tam, kuru no mums tēvs izraudzīsies, arī tiks Sarkanā Karaļa tronis.

Domāts � darīts. Vecākie brāļi metās jaunākajam virsū, atņēma �im veltes, norāva nost greznās drēbes un dzīrās jau nabadziņu nokaut.

Alimans ievaimanājās:

���� Mīļie brālī�i, nenogaliniet manil Ļaujiet man iet, kurp .acis rāda, tikai apzvēriet, ka manis dē| jūs vairs ij asariņu neno�gurdināsiet.

Vecākie brāļi ar tādu valodu bija glu�i mierā un, pametu�i Alimanu likteņa varā, devās mājup. Viņiem pat prātā jnenāca, tka tie kādreiz varētu par Alimanu ie�ēloties un viņa dēļ nobir�dināt kādu asariņu.

Ta�u mēdz teikt: meliem īsas kājas. Nostāju�i tēva priek�ā, vecākie brāļi gari un pla�i izlielījās, kā �iem pie Sarkanā Ka�raļa gājis. Tēvs viņiem noticēja, sarīkoja lepnas dzīres un no�lika dienu, kurā vienu no brāļiem viņ� sūtīs pārņemt Sarkanā Karaļa troni.

No bēdām un rūgtuma Alimans sāka raudāt tā, ka vai pa�saulei gals klāt. Tikai ilgi, rokas klēpī salicis, viņ� vis nesē�dēja. Mazpamazām Alimans attapa, ko darīt, un, drīz vien no�gājis karaļa pilī, salīga pie tā par kalpu: gan lopus ganīja, gan slaucīja pagalmu, jo, kā mēdz teikt, blēdība pati sev rīkstes grie� un taisnība nav noslēpjama.

Pa to laiku Sarkanā Karaļa meitai, kura no Alimana skūp�sta bija kļuvusi grūta, piedzima brīnumskaists puisēns, īsts va�ronis. Tik, cik citi izaug pa gadu, viņ� izauga pa vienu dienu.

Pēc kāda laika dēls mātei prasa:

����� Saki, māt, � kur ir mans tēvs, ja reiz es viņu nekur ne�redzu un arī tu man par viņu neko nestāsti?

To padzirdusi, māte tīri vai satrūkās.

Mīļo dēliņ, � viņa atteica, � tavam tēvam drīz vien Jāpārnāk.

Naktī, kad puisēns gulēja, karaļmeita iznāca uz pils sliek�ņa �un skumji pavērās uz austrumiem. Kolīdz viņa vienreiz papūta, tā uzreiz līdz pat Zaļā Karaļa pilij uzradās zelta ceļ�, abpus �kura trejās rindās izauga zelta koki, bet koku zaros sāka dzie�dāt zelta putni. Karaļmeita pasauca ērgli un pieteica tam aizfiest vēsti, lūgdama Zaļā Karaļa dēlu steigties �urp.

Saņēmu�i vēsti, vecākie brāļi nopriecājās un nosprieda, ka jau nāko�ajā rītā viens no viņiem dosies pie Sarkanā Karaļa. Agri no rīta vecākais brālis uzlēca zirgā, atvadījās, bet, līdzko

viņ� nonāk uz zelta ceļa, netiek no vietas � ceļ� viņu kā grū�us grū� atpakaļ. Karaļdēls sit zirgam ar pātagu, piecērt pie�us, bet � nekā! Zirgs atpakaļ vien kāpjas un ne soli uz priek�uJo, raugi, zelta ceļ� bija apburts, izraudzīts tik vien Alimanam..

Nu iet vidējais dēls izlūgties no tēva svētību.

����� Staigā vesels! � tā tēvs.

Bet, kad vidējais dēls nok|uva uz zelta ceļa, arī viņam ne�klājās labāk. Viņ� devās uz priek�u pa aplinku ceļiem, un, kad nonāca pie Sarkanā Kara|a pils, viņam pretī ar bērnu rokāsiznāca karaļmeita.

����� Kas tu tāds esi? � viņa apprasījās.

����� Esmu Zaļā Karaļa dēls, � karaļdēls atsaucās.

����� Melo, tu tas neesi! � karaļmeita atteica un iecirta karaļ�dēlam divas pļaukas.

Vidējais brālis nokaunējies pārjāja mājās, un nu viņi ar vecāko brāli sāka gau�i raudāt. Viņi bēdājās par to, ka zelta ceļ�, redz, nebija domāts vis viņiem, bet gan Alimanam. Te pie�pe�i brāļi atcerējās par Alimanam doto zvērestu.

����� Ehē! � viņi nosūkstījās. � Tā, lūk, mēs sevi visu ļau�u priek�ā apkaunojām. Nelāga lieta, nudien! Ja �obrīd kaut kur tuvumā gadītos Alimans, viņ� mūs tā nolādētu, ka mēs uz mū��īgiem laikiem vairs nespētu |audīm acīs rādīties.

Nepaguva brāļi to izteikt, kad jau Alimans ar zobenu rokā klāt.

����� Labdien, brāļi! � Alimans ierunājās, �r Neba velti mēdz. teikt, ka draudzība dārgāka par ienaidu. Redziet nu, ari jūs foez& tās nespējat iztikt.

To teicis, Alimans pasvieda zobenu gaisā, un tas uzkrita vecākajiem brāļiem tie�i virsū. Krizdams lejā, zobens pār�ķēla katru brāli uz pusēm, un no katra brāļa iznāca divi. Tie abr bija glu�i kā izlieti, tikai viens bija balts kā sniegs, bet otrs � melns kā piķis.

Alimans atvēzējās ar zobenu un melnos brāļus sacirta sīkos gabalos un izsēja vējā, lai neviens nekad tos vairs neuzietu.

Bet baltie un mirdzo�ie brāļi ielīksmojās, metās pie Alimana un viņu cie�i apkampa. To redzot, Zaļais Karalis nobraucīja bārdu un apraudājās.

Pēc tam, paņēmu�i dārgas veltes, viņi devās pie Sarkanā Karaļa. Un zelta ceļ� viņus pieņēma un visā savā mirdzumā izklājās viņu priek�ā.

Tika rīkotas tādas kāzas, kādas līdz tam vēl nebija piere�dzētas.

Arī es tais kāzās biju,

Saldu vīnu nobaudīju.

Vārtu staba galā stāju,

Sote visu satērgāju.

Reiz sensenos laikos dzīvoja kāda sieviņa, kurai bija dēls. Kādu pavasari viņa kopā ar dēlu aizgāja uz Sarkanajiem Me��iem sēņu lauzt. Te viņa uzgāja vienu sēni, te otru un nemaz nemanīja, ka nez kur pazaudējusi savu dēlu. Puisēns me�ā ap�maldījās un sāka raudāt. Raudāja vienu dienu, raudāja otru � līdz viņu atrada kāds vecītis.

���� Kam tu, puisīt, raudi? � vecītis apjautājās.

��������������� Tā un tā, vectētiņ,^� puisēns �ņukstēdams atteica un izstāstīja vecītim visu, kā bijis.

���� Un kas tev vārdā? -^ vecītis puisēnam apprasījās.

���� Petrja.

Vecītis paņēma Petrju uz rokām un pārnesa mājās.

����� Klau, siev! � viņ� uzsauca savai ve�iņai. � Es tev pārnesu puiku. Izslauc nu sarkano kaziņu, pabarosim viņu.

����� Labi gan, ka tu pārnesi mājās dēlu. Tagad būs, kas ve�cumdienās par mums parūpējas! � vecenīte nopriecājās, a�i izslauca kaziņu, uzvārīja pienu, un, kad puisēns to padzērās, �viņ� tapa tik stalts un dū�īgs kā pusaugu briedēns.

���� Nu ir mana kārta iet ganīt kazas, � puisis sacīja.

����� Mīļo dēliņ, � vecītis atbildēja. � Mūsu kazas ganās pa�as.

����� Tik un tā ie�u tās paganīt, � puisis neatstājās.

Viņ� pataisīja sev kūju, izvārīja ceļam krūzi sarkanās kazas piena un aizdzina kazas ganīties.

��� Mījo dēliņ, � vecītis, tam aizejot, vēl pieteica, � ja nu tā, ej, kur tev tīk � tik vien nesper kāju vilka īpa�umos.

���� Labi, tēt, � puisis nosolījās.

Bet, kā gāja, tā taisni vilka īpa�umos iek�ā, kur auga varazāle un slējās vara koki. Nepaguva Petrja pat lāgā attapties,, kad viņam pretī iznāca vilks � viens �oklis tam slējās debesīs,, otrs bija atkāries līdz pa�ai zemei.

���� Ehē, Petrja! � vilks nopriecājās. � Nu gan es apēdī�u sarkano kazu, kura tevi izbarojusi.

���� Pamēģini tik, vilciņ, kazu apēst! Es tev tūdaļ pat nodī�rā�u ādu, -�rPetrja atbildēja.

Vilks, daudz neprātodams, metās kazai virsū, bet Petrja sa�tvēra vilku aiz kājas, nodīrāja tam ādu un palaida, lai skrien,, kur acis rāda.

Vakarā vecītis un vecenīte sagaidīja Petrju mājās ar klātu galdu. Petrja ienāca istabā, bet vilkādu nobāza aiz sijas. Vecenīte, to redzot, iebikstīja vecītim sānos.

���� Rau, vecais, mūsu dēls pārnesis vilkādu.

���� Kas nu tā par vilkādu, � vecītis iebilda. � Kazi, būs nodīrājis kādu āpsi vai sesku un ādu nobāzis aiz sijas.

Nāko�ajā rītā vecenīte pamodu�ies uzmeklēja aiz sijas aizbāzto ādu un, pielikusi to./vecītim pie deguna, iesaucās:

�������������� Vai tad es tev, vecais, neteicu, ka mūsu dēls pārnesisvilkādu! Viņ� mūs paglābis no vilka, pie tam pārņēmis savā īpa�umā vara me�u.

�������������� Kas tur ko brīnīties! Mums ta�u mājās aug dēls, � vecī�tis noteica un, kad Petrja atkal dzīrās vest ganīt kazas, tam pie�kodināja. � Ej, kur vēlies, tik vien nesper kāju lā�a īpa�umos.

���� Labi, tēt, nespertu.

Aizdzina Petrja kazas, izstaigāja ar tām visus laukus un ganības, līdz nonāca sudraba me�ā, kur zāle bija savilnījusi kuplin kupla, jo neviens to nep|āva. Kolīdz Petrja tur nonāca, tā lācis tūda| klāt: viens �oklis tam slējās līdz debesīm, bet otrsvilkās pa zemi.

����� Petrja! � lācis iesaucās. � Nu gan es apēdī�u sarkano� kazu, kura tevi izbarojusi!

����� Ja tu to uzdrīkstēsies darīt, es tev dzīvam nomauk�u ādu! � Petrja atteica.

Lācis par pui�a vārdiem ij zināt nelikās un metās kazai virsū. Petrja sakampa lāci aiz kājas, nodirāja tam ādu un pa�laida dzīvu vaļā.

Vakarā Petrja uzmauca lā�ādu uz kūjas un pārradās mājās. Kad nu kazas bija izslauktas, viņ�, ienācis istabā, nobāza lā�ādu aiz sijas, paēda un likās gulēt.

Vecenīte, ieraudzījusi lā�ādu, atkal iebikstīja vecītim sānos:

���� Vadzi, vecais! Mūsu dēls pievārējis arī lāci.

���� Tas tik ir stiprinieks! Tāds ir no pa�as Me�a Ve�as ne�nobīsies! � vecītis nopriecājās.

Nāko�ajā rītā, kad Petrja atkal dzīrās vest kazas ganīt, ve�cītis viņam piekodināja:

����� Tik neej uz Drūmajiem Me�iem, jo tur mitinās Me�a Ve�a!

����� Neie�u, tēt, neie�u! � Petrja atbildēja un dzina kazas prom, izstaigāja ar tām malu malas, līdz nonāca pie kādas valsts robe�ām.

Bet tās, redz, bija Me�a Ve�as īpa�uma robe�as.

Atcerējies vecī�a teikto, Petrja apstājās.

����� Ņem�u un �oreiz paklausī�u tēvam, citādi vēl iekul�os kādā ķezā, � Petrja nosprieda, un tas bija prātīgi darīts, jo, raugi � ja kāds teic, ka labāk |auns nekā labs, tad tas ir ap�lam teikts.

Kamēr Petrja tur grozījās, tikām Me�a Ve�a, izkaltusi kā piepe, � uzreiz redzams, ar ko darī�ana, � klāt kā saukta. Ieraudzījusi Petrju ar kazām, no dusmām tapa zili melna un pie sevis nodomāja:

Kam �urp nāci kazas ganīt?

Tālab, lai es, Me�a Ve�a,

Tevi, Petrja, pievārētu?

Jeb�u tālab, lai tu mani,

Stiprais Petrja, pievārētu?

Domāja, domāja, līdz nosprieda Petrju aizsūtīt uz stikla �kalnu, lai no viņa nepaliktu ne miņas. Tūdaļ pat vecene tapa gau�ām mīļa un labiņa un ņemas teikt Petrjam: iļiļ Skaists un stalts puisis tu esi, bet, ja tu apņemtu sev par sievu Iļanu Kosinzjanu, tu kļūtu vēl otrutik skaists.

Kolīdz Me�a Ve�a to bija izteikusi, tā Petrjam sirdsmiers pagalam. Nāko�ajā dienā viņ� atkal ieradās tai pa�ā vietā.

Ļaunā ragana pagāja Petrjam pretī un, negribēdama, lai puisis nāktu �urp, mīlīgā balsī sacīja:

���� Skaists puisis tu esi, visa kā tev gana, bet vēl labāk tev klātos, ja tu apņemtu sev par sievu Iļanu Kosinzjanu, kam no matpīnēm puķes ris, kuras rets tēvadēls ir no zemes uzcēlis.

Pārradies mājās, Petrja vecītim un vecenītei sacīja:

���� Tā un tā, mīļais tēt un mīļo māt, redz, ko man �odien pateica kāda sieviņa.

���� E-hē, mīļo dēliņi � vecītis nobēdājās. � Noticis taisni tas, no kā es visvairāk baidījos. Tā bija Me�a Ve�a, kas grib tevi pazudināt. Kur gan tu iesi? Kur tu Iļanu Kosinzjanu mek�lēsi? Labāk paliec mājāsl Mēs tev salūkosim daiļu un �aklu meiteni un apprecināsim tevi ar to.

Nāko�ajā rītā Petrja vairs nedzina kazas ganīt. Visu dienu skumj� un sadrūmis viņ� sēdēja mājās, bet nāko�ajā rītā vecī�tim un vecenītei sacīja:

���� Ie�u kaut vai līdz pasaules galam, nolaidī�os kaut vai pa�os zemes dziļumos, bet uzmeklē�u Iļanu Kosinzjanu, kam no matpīnēm puķes ris, kuras rets tēvadēls ir no zemes uzcēlis.

Vecītis un vecenīte apraudājās, bet beigu beigās deva Pet�rjam savu svētību.

Petrja nu devās ceļā un izstaigāja malu malas, kurām nav nedz sākuma, nedz gala. Tā nu iedams, viņ� ieraudzīja sagāzu��os klinti, zem kuras gulēja �ūska, kas tik gau�i mocījās un vaimanājat ka, to redzot, sirds no �ēlabām vai pu�u plīsa. Ierau�dzījusi ceļinieku, �ūska cilvēku valodā ierunājās:

���� Labo cilvēk, atcel nost klinti, palīdzi man izkļūt laukā, un es tev atdarī�u ar labu.

Petrja atcēla klinti, un �ūska izlīda laukā. Kad Petrja vēl�reiz turp paskatījās, viņ� ieraudzīja, ka klintī bija rakstīts: �Petrja, ej pie Melnā Karaļa un atbrīvo no cietuma SuguruMuguru. Viņ� tev palīdzēs apņemt Iļanu Kosinzjanu par sievu.�

Necik ilgi � Petrja nonāca pie Melnā Karaļa pils, pieklau�vēja pie vārtiem un apprasījās:

���� Vai kalpu nevajag?

���� Kā nu ne, vajag gan! Taisni kalpu mums trūkst.

Tā nu Petrja salīga pie Melnā Kara|a par kalpu un veselu gadu strādāja tam par vēdera tiesu, līdz no pui�a pāri palika kauli un āda.

Kad gads bija pagājis, Petrja devās pie kara]a prasīt sa�maksu.

���� Ko tu no manis vēlies? � karalis tam vaicāja.

���� Izlaid no cietuma Suguru-Muguru, � Petrja atteica.

��� Tad tālab tu pie manis strādāji veselu gadu?! � karalis Petrjam dusmīgi uzkliedza. � Sī slepkavnieka un ļaundara dēļ? Nē, nēl Par to tev būs man jāatstrādā vēl viens gads.

Petrja nokalpoja vēl vienu gadu un atkal atnāca pie Melnā Karaļa.

���� Kādu atalgojumu tu gribi? � Melnais Karalis viņam jautāja.

���� Suguru-Muguru, � Petrja atteica.

���� Es pat nezinu, vai Sugurs-Mugurs vēl dzīvs, jo būs jau pagāju�i divdesmit gadi, kop� es viņu ieslodzīju pazemē, � Melnais Karalis sacīja. � Pa to laiku virs viņa būs izaudzis vesels me�s.

��� Ja nu Sugura-Mugura vairs nav starp dzīvajiem, tad ļauj man vismaz tai vietai acis uzmest, � Petrja lūdza.

Karalis pavēlēja iejūgt divpadsmit pāru vēr�u, lai atvestu cietuma atslēgu. To padzirdis, Petrja izbrīnījās un sacīja:

��� Liecies nu, karali, mierāl Gan es pats tik�u galā.

To dzirdot, karalim sametās salti.

Petrja viens pats pacēla atslēgu, atslēdza cietuma durvis un uzsauca:

���� Sugur-Mugur, teic nu � vai tu vēl esi dzīvs?

Sugurs-Mugurs atbildēja:

���� Ak, Petrja, Petrja! Esmu gan, bet tik tikko dzīvību velku. Ja tu būtu aizkavējies par vienu vai divām dienām, tad atrastu mani jau miru�u.

��� Nāc nu, Sugur-Mugur, laukā! � Petrja uzsauca.

��� Nevaru, � Sugurs-Mugurs atbildēja.

Viņ� bija sakalts ar divdesmit �etrām ķēdēm, un katra ķēde svēra divdesmit �etrus pudus. Petrja atsvabināja Suguru-Muguru no ķēdēm, iznesa to no pazemes un apjautājās:

���� Dro�i vien zini, ka tevis dē| esmu nokalpojis Melnajam Karalim divus gadus?

���� Zinu gan, tikai labāk tu to nebūtu darījis, jo nu man tevis dēļ nāksies iet caur uguni un ūdeni.

Kad Sugurs-Mugurs iznāca no cietuma, viņ� bija pagalam novājējis, izdilis kā maikste. Vecumdienas kā smags slogs bija uzgūlu�as Sugura-Mugura pleciem un padarīju�as viņu gau��ām slābanu.

Ko nu Petrjam darīt? A�i vien viņ� pagādāja Suguram-Muguram treknus govs gaļas cepe�us un neskaitāmus vīna biķe�rus. Sugurs-Mugurs trīs dienas no vietas ēda un dzēra, pēc tam iznāca laukā no pils, un, kolīdz iekliedzās, tā ielejas notrīcēja un ūdeņi saviļņojās.

Sugurs-Mugurs atkal piesēdās pie galda un sacīja:

����� Petrja, ēdīsim un dzersim vēl trīs dienas un trīs naktis, jo necik stiprs es neesmu.

Viņi ēda ceptus vēr�us un aunus, piekozdami klāt uz ies�miem apbrūninātus jērus un uzdzerdami virsū vīnu. Pēc trim dienām Sugurs-Mugurs iznāca laukā no pils, un, kolīdz ieklie�dzās, tā sagāzās sirmie kalni un klintis iegrima zemē.

Sugurs-Mugurs atkal apsēdās pie galda un sacīja:

���� Vēl man nav agrākā spēka. Ēdīsim un dzersim vēl trīs dienas.

Pēc trim dienām Sugurs-Mugurs iznāca laukā no pils, un, kolīdz viņ� iekliedzās tre�o reizi, tā zeme salīgojās, mēness bā�lais vaigs noplūda asinīm, zaļie dārzi nolīdzinājās līdz ar zemi, pakalni tapa par lejām, bet me�i izbrīvēja ceļu, pa kuru iet.

���� Nu gan, Petrja, laiks posties ceļā, jo esmu kļuvis tikpat stiprs kā senāk, � Sugurs-Mugurs sacīja.

Viņi devās uz stalli un izveda no tā divus izkāmēju�us �ķimeļus, kurus pat vēja pūsma varētu nogāzt gar zemi.

���� Ko mēs ar tādiem kleperiem iesāksim? � Petrja izbrīnī�jies jautāja.

Sugurs-Mugurs iedeva katram zirgam pa klēpim kvēlojo�u ogļu, zirgi paēda, un, kolīdz tie noskurinājās, zeme tiem zem kājām salīgojās, un tie pārvērtās par diviem dū�īgiem trīsgadu ērzeļiem ar garām un kuplām krēpēm, izrotātiem iemauktiem un tik naskām kājām, ka vai pa debesīm ar tādiem aidiniekiem traucies. Viens no ērzeļiem bija melnā pļaukā, glu�i kā krauklis, un Sugurs-Mugurs to nosauca par A�o Melnīti, otrs � bērs, un Sugurs-Mugurs to iedēvēja par Dū�īgo Bērīti.

���� Bet nu aizved tos pie �igāna Redoices, kur� māk veikli cilāt āmuru, un palūdz tam zirgus apkalt � tikai tā, lai katrs pakavs svērtu divdesmit �etrus pudus. Bet es pa to laiku drusku nosnaudī�os, � Sugurs-Mugurs sacīja.

Petrja ar zirgiem devās pie kalēja, bet Sugurs-Mugurs, ap�gūlies uz zemes, apsedzās ar debesim un aizmiga cietā varoņa miegā.

Petrja paņēma zirgus aiz iemauktiem un aizveda tos pie �igāna Redoices.

���� Labadiena, kalēj!

���� Labadiena, puis! � tas atteica. � Kālab nākdams?

���� Nācu apkalt zirgus.

���� Ved tik �urp!

Petrja pieteica apkalt zirgus ar pakaviem, kuri svērtu div�desmit �etrus pudus katrs.

To dzirdot, kalējs izbrīnījās.

��� Tikai Suguram-Muguram līdz �im esmu apkalis zirgus ar tādiem pakaviem, � viņ� sacīja.

���� Bet tie jau arī būs Suguram-Muguram, � Petrja atteica.

���� Ja tā, dod man gadu laika.

�igāns Redoice salūkoja tīru un ārdētu dzelzi, kaldināja pakavus � katru divdesmit �etrus pudus smagu � un piesita tos ar biezām pakavu naglām, lai tie uz akmens tik ātri nenodiltu.

Kad zirgi bija apkalti, Petrja uzmodināja Suguru-Muguru, un viņi uzlēca zirgos; Petrja jāja uz Dū�īgā Bēri�a, bet SugursMugurs � uz A�ā Melnī�a, un, kolīdz abi palaida zirgus auļos, glāzes uz Melnā Karaļa galda dancot iedancojās.

Tā nu viņi auļoja nez cik ilgi un nez cik tālu, līdz nonāca pie akmens kalna.

Kamēr ceļinieki tika tam pāri, pakavi bija jau atkalu�ies. Sugurs-Mugurs aizsūtīja Petrju pie kalēja un pieteica apkalt zirgus ar vislabāko dzelzi un tēraudu.

Petrja aizveda zirgus uz kalvi me�a vidū*.

���� Labadiena, kalēj! � viņ� apsveicinājās.

����� Esi sveiks, ceļinieki Kālab nākdams? � tā kalējs.

���� Atnācu apkalt zirgus.

���� Apkal�u.

���� Cik prasi par apkalumu?

���� Trīs zutņus dālderu par pakavu.

���� Esmu ar mieru. Tikai izkal man tādus pakavus, kādus tev lik�u.

���� Lai notiek!

������ Izkal man pakavus no vislabākās dzelzs un tērauda � . katru divdesmit �etrus pudus smagu.

���� Ehē! � kalējs iesaucās. � Cik esmu cilājis rokā āmuru, tik vien Suguram-Muguram līdz �im man nācies apkalt zirgus ar pakaviem, kuri sver divdesmit �etrus pudus. Stiprāku un drosmīgāku vīru līdz �im man nav nācies nedz redzēt, nedz sastapt. Ja Sugurs-Mugurs ir miris, lai viņam vieglas smiltis, bet, ja dzīvs, lai dzīvo cepuri kuldams.

���� Dzīvs, vecotēv, dzīvs! � Petrja atteica.

To padzirdis, kalējs ar skubu vien nokaitēja dzelzi un tē�raudu, norūdīja to, kā nākas, un izkala katru pakavu divdes�mit �etrus pudus smagu, lai tie uz krama kalna nenodiltu.

Kad zirgi bija apkalti, Petrja pārveda tos pie Sugura-Mugura, viņi uzlēca tiem mugura un jāja tālāk, līdz vēlu vakarā nonāca pie krama kalna. Ceļinieki uz�āva zirgiem ar pātagām, un tie kā vēja spārnos nesa vīrus aug�up kalnā. Tur, kur zirgi piesita ar pakaviem, zeme dega deviņdesmit asis dziļi. Kad nu krama kalns palika aiz muguras, pakavi atkal bija atkalu�ies.

Sugurs-Mugurs aizsūtīja Petrju pie kalēja un �oreiz pieteica apkalt zirgus ar dimanta pakaviem, kas svērtu divdesmit �et�rus pudus katrs.

Petrja paņēma zirgus aiz iemauktiem, ieveda tos me�ā un, uzgājis kalvi, salīga ar kalēju, ka tas par trīs zutņiem dālderu pakavā apkals zirgus. Padzirdis, kādus pakavus ceļinieks vēlas, kalējs izbrīnījās:

���� Ehē-hē! Tik vien Suguram-Muguram līdz �im esmu ap�kalis zirgus ar tādiem pakaviem, bet kur tas laiks, kop� Melnais Karalis viņu ieslodzījis pazemē. Es pat nezinu, vai SugursMugurs �obrīd maz dzīvs.

���� Dzīvs, vecotēv, dzīvs! � Petrja atteica.

To padzirdis, kalējs salūkoja āmuru, un, kolīdz viņ� ar to uzsita pa laktu, tā tūda] pat saradās milzums kalēju. Ņēmās nu visi apkalt zirgus, kā tiem bija teikts. Drīz vien ceļinieki atkal varēja kāpt zirgos. Tā nu viņi jāja tik un jāja no agra rīta līdz vēlam vakaram bez atpūtas. Cik ilgi viņi jāja � gadu, divus, trīs vai vēl vairāk �, kas to vairs zina, gana teikt, ka pēc bezgala gara ceļa viņi tālumā ieraudzīja pili, kādu līdz �im nekad nebija redzēju�i. Ap pili bija apliekusies varavīksne, izrotāta tūksto�iem zvaig�ņu, kas naktī mirdzēja tikpat spo�i kā pats dienas vidus. Tā bija I]anas Kosinzjanas pils.

Pēc brī�a, nonāku�i stikla kalna pakājē, ceļinieki nespēja ticēt savām acīm, jo no zemes līdz debesīm aug�up slējās uguns stabs.

���� Nez kālab gan �is uguns stabs slejas no zemes līdz pat debesīm? � Petrja izbrīnījies jautāja.

Bet tas nebija vis uguns stabs, tie bija brīnumdai|ās Iļanas Kosinzjanas mati, no kuru pīnēm puķes ris, ko rets tēvadēls ir no zemes uzcēlis. Mati sniedzās jaunavai līdz pa�iem papē��iem, un tie�i tajos bija apslēpts viņas spēks.

Ceļinieki, savilku�i pavadas cie�āk, iecirta pa divi lāgi zir�giem sānos pie�us un traucās aug�up stikla kalnā. Kad viņi tur nonāca, zirgu pakavi jau bija pa pusei atkalu�ies. Jādami tālāk, ceļinieki nonāca pie pils vārtiem un abi reizē nolēca no zirgiem. Sugurs-Mugurs iedeva Petrjam savu zobenu un sacīja:

���� Ej dro�i pilī iek�ā. Tur tu redzēsi divpadsmit istabas. Tajās tu uziesi zelta ābolu, kuru paslēp azotē. Kad Iļana Kosinzjana aizmigs, pieej tai klāt, nomauc no pirksta gredzenu un ar zobenu nocērt pusi no viņas matiem, un viņa klausīgi ies tev pakal. Bet nu � ej, tikai pielūko, nepiemirsti, ko es tev sacīju.

To teicis, Sugurs-Mugurs maķenīt pabūrās un, uzpūtis Pet�rjam savu dva�u, padarīja puisi neredzamu.

Neviena nemanīts Petrja iegāja pilī, atbultēja visas divpa�dsmit istabas un, uzmeklējis zelta ābolu, paslēpa to azotē. Saju�tusi, ka viņas pilf nez kas notiek, Iļana Kosinzjana uzsauca sargiem:

���� Ei, �iglāk! Noķeriet zagli un atnesiet man zelta ābolu, citādi āda pār kārti!

Sargi metās kur nu kurais, izmeklēja visu pili, bet neuz�gāja pat mu�u. Kad nu pilī atkal iestājās klusums un I|ana Kosinzjana bija aizmigusi, Petrja �igli nomauca jaunavai no pirksta gredzenu un uzvilka to sev pirkstā, bet savu gredzenu uzmauca pirkstā Iļanai Kosinzjanai. Kad Petrja paskatījās uz meitenes gredzenu, viņ� ieraudzīja uzrakstu: �Iļana Kosin�zjana, kam no matpīnēm puķes ris, kuras rets tēvadēls ir no zemes uzcēlis.�

Tikām Iļana Kosinzjana pamodās un sacēla kājās visus sargus.

����� �iglāk �urp! � viņa iesaucās. � Kamēr es gulēju, kāds ar mani samij ies gredzeniem!

Sargi izskraidīja malu malas, izvandīja visus kaktiņus, bet velti. Petrja neredzams savā nodabā netraucēti pastaigājās pa pili.

Iļana Kosinzjana noskaitusies padzina sargus un ņēmās pili sargāt pati. Bet viņa nepaguva pat attapties, kad viņas matpīni kāds bija nocirtis līdz pusei. Protama lieta, ka Petrja.

To redzot, Iļana Kosinzjana sacīja:

����� Teic � kas tu tāds, ja tev bijis pa spēkam to izdarīt? Iznāc, jo gribu uz tevi paskatīties. Ja tu esi sirmgalvis � būsi mans tēvs, ja ve�iņa � mana māte, ja meitene � mana māsa, bet, ja puisis, � līdz pat mū�a beigām sauk�u tevi par savu vīru.

Petrja tikām aizsteidzās pie Sugura-Mugura, tas uzpūta puisim savu dva�u, pabūrās, un Petrja atkal tapa redzams.

Necik ilgi � Petrja bija atpakaļ. Ieraudzījusi puisi, Iļana Kosinzjana to apkampa un nomutēja.

����� Kop� �ī brī�a tu uz mū�īgiem laikiem būsi mans vīrs, � viņa sacīja.

Un tālāk? Tālāk, raugi, bija klāts galds, pie kura jaunais pāris nosēdināja arī Suguru-Muguru. Kad nu viņi gods godam bija mieloju�ies, Iļana Kosinzjana pamāja ar roku pret pili, un tā pārvērtās par zelta ābolu. Pēc tam viņi uzkāpa zirgos: Sugurs-Mugurs jāja uz A�ā Melnī�a, Petrja uz Dū�īgā Bērī�a, bet Iļana Kosinzjana uz tik balta ērzeļa kā sniegs, � un viņi devās mājup. Pa dienu viņi jāja, bet pa nakti atpūtās. Jaunie likās gulēt un aizmiga cie�ā miegā, bet Sugurs-Mugurs tos ti�

kām apsargāja: Tā viņi jāja vienu gadu, jāja otru, bet sirmgal�vim miegs nenāca ne lūdzams. Lai nakts bija, cik gara būdama, viņ� ij aci_ neaizdarīja. Kad vēl palika, ko jāt, trīs nedēļas, petrja nosūtīja tēvam un mātei ziņu, lai raidot pretī saprecinātāju � �os saderināt.

Vakarā_ce|inieki apmetās zem kāda koka. Jaunie devās pie miera un tūdaļ aizmiga, bet Sugurs-Mugurs palika �os sargāt. Necik ilgi, nakts vidū sirmgalvis dzirdēja, kā kokā tris putni sarunājās cilvēku valodā. Viens putns bilda tā:

�� Klusu iele! Klusu, klusu!

Netraucējiet jauniem dusu!

Lai no rīta tie, kā klājas,

Divtik skaisti celtos kājās,

Jo tos sen jau gaida mājās.

Otrs putns atteica:

���� Kas par to, ka viņi ir jauni un skaisti. Pēc trim dienām viņiem pretī iznāks saprecinātājs, kuram krūkā būs saindēts vīns, un, tiklīdz Petrja un I|ana Kosinzjana to iebaudīs, tūda( būs pagalam.

Te bija laiks tre�ajam putnam ierunāties:

���� Tas, kur� to dzirdēs un izstāstīs Petrjam, pārvērtīsies par akmens bluķi līdz pat ce]iem.

Tā, redz. Kā Petrjas vēsts bija gājusi, kā ne, tomēr tā no�nāca pie Me�a Ve�as. Dabūjusi zināt, ka Petrja ved mājās līgavu, ragana salūkoja precinātāju un ielēja tam krūkā sain�dētu vīnu, lai jaunos noindētu. Noģida vecā: ja reiz Petrja pie�vārējis vilku un lāci, tad arī viņai nekas labs nav gaidāms.

Pēc trim dienām ceļiniekiem pretī iznāca saprecinātājs ar vīna krūku rokā, lai jaunos uzcienātu un saderinātu. SugursMugurs ieteicās:

���� Petrja, �obrīd nav laika tūļāties un cienāties, jo mums priek�ā vēl tāls ceļ�. Dod man krūku ar vīnu, un iesim tālāk.

Petrja atdeva Suguram-Muguram krūku ar vīnu, bet va�karā, kad viņi apmetās atpūsties, Sugurs-Mugurs tī�ām izmeta krūku no rokām. Tur, kur vīns izlija, zeme pārvērtās putās, bet zāle � pelnos. To redzot, Petrja izvilka no maksts zobenu un nocirta saprecinātājam galvu.

Pēc trim dienām Petrja atkal nosūtīja tēvam un mātei ziņu, lai raidot �urp līgavas vedējus un līgavaiņa panāksniekus, lai visi vienā kāzu gājienā nonāktu mājās.

Vakarā ceļinieki apmetās atpūsties zem kāda koka. Jaunie devās pie miera un tūdaļ aizmiga, bet vecais Sugurs-Mugurs palika viņus apsargāt. Pusnaktī atkal atlaidās trīs putni, nosē�dās kokā, un sirmgalvis noklausījās visu, ko tie runāja. Viens putns bilda tā:

��� Klusu jelel Klusu, klusu!

Netraucējiet jauniem dusul Lai no rīta tie, kā klājas,

Divtik skaisti celtos kājās,

Jo tos sen jau gaida mājās.

Otrs putns atteica:

����� Kas par to, ka viņi ir jauni un skaisti? No vienas nelai�mes viņi paglābās, bet jau otra tiem min uz papē�iem. Rīt viņi satiks kāziniekus ar puķēm, bet puķēs būs paslēpti vilku ilkņi un lā�u dzerokļi. Kad jaunie piespraudīs puķes pie krūtīm, viņi būs pagalam.

Bet tre�ais putns beigās noteica:

���� Tas, kur� to dzirdēs un izstāstīs Petrjam, pārvērtīsies par akmens bluķi līdz pat vidum.

Tā, redz. Kā Petrjas vēsts bija gājusi, kā ne, bet tā atkal nonāca pie Me�a Ve�as. Dabūjusi zināt, ka jaunie ir dzīvi un dodas uz mājām rīkot kāzas, Me�a Ve�a sasauca visvisādus mo�ķus un so�ķus, pārģērba tos, iedeva �iem priek� līgavas un līgavaiņa puķes, bet puķēs paslēpa vilku ilkņus un lā�u dzerok�ļus. Kolīdz Petrja un Iļana Kosinzjana puķes piespraustu pie krūtīm, viņi uzreiz būtu beigti un pagalam.

Nāko�ajā dienā ceļinieki devās tālāk. Necik ilgi, diedami glu�i kā kāzās, viņiem ceļā nostāja vedēji un panāksnieki. Kad viņi dzīrās Petrjam un ijanai Kosinzjanai piespraust pie krū�tīm puķes, Sugurs-Mugurs piepe�i ieteicās:

���� Iera�a prasa, lai puķes jaunajiem pie krūtīm piespraustu vedējtēvs un vedējmāte. Dodiet, es tās līdz tam laikam pagla�bā�u.

Sugurs-Mugurs paņēma puķes, un, kolīdz viņ� tās nosvieda zemē, tajā vietā sazēla tik vien ērk�ķi un dad�i.

Nojautis, kas par lietu, Petrja satvēra zobenu un metās kā�ziniekiem virsū � kuram viņ� tika klāt, tam galva nost krauk�ļiem par barību. Mo�ķi un so�ķi metās bēgt, ko kājas nes. Pa�glābās tikai viens, bet tas pats tik tikko dzīvs pārskrēja pie Me�a Ve�as un izstāstīja visu, kas ar �iem atgadījies.

Tikām Petrja, Iļana Kosinzjana un Sugurs-Mugurs gāja tālāk un, kad pienāca nakts, apmetās zem kāda koka. Jaunos atkal pievārēja miegs, un viņi aizmiga, bet Sugurs-Mugurs, no�sēdies tiem galvgalī, palika nomodā. Pret rītu, gaismiņai svīs�tot, atlaidās trīs putni un sāka sarunāties cilvēku valodā:

��� Klusu jele! Klusu, klusu!

Netraucējiet jauniem dusu!

Lai no rīta tie, kā klājas.

Divtik skaisti celtos kājās,

Jo tos sen jau gaida mājās!

Otrs putns atteica:

���� Kāds labums, ka viņi ir jauni un skaisti? Tie pat neno�jau�, kas tos gaida. Nāko�ajā naktī ieradīsies pati Me�a Ve�a ar divpadsmit pūķiem un sacirtis viņus smalkos gabalos.

Tre�ais putns beigās piezīmēja:

���� Tas, kur� to dzirdēs un viņiem pastāstīs, pārvērtīsies par akmens bluķi līdz pat matu galiem.

Sugurs-Mugurs, noklausījies putnu valodas, visu cie�i jo cie�i ielāgoja.

No rīta ceļinieki piecēlās un gāja tālāk, līdz nonāca mājās.

���� Ak tavu prieku! � Vecītis un vecenīte, nostāju�ies uz sliek�ņa, plaukstas vien sasita.

���� Arī mēs priecājamies jūs redzēt sveikus un veselus! � ceļinieki �iem atteica.

Tikai kāds tur prieks, ja atnācēji nepaguva lāgā pat pie galda apsēsties, jo, redz, pienāca nakts, un, tā kā ceļinieki no tālā ceļa bija gau�ām noguru�i, tad viņi tūdaļ pat devās pie miera. Kamēr citi gulēja, Sugurs-Mugurs salūkoja zobenu un to, kā nākas, uztrina. Nakts vidū sacēlās tāda uguns vētra, ka jj nepateikt, vai debesis kauc vai zeme vārās. Surp traucās Me�a Ve�a ar divpadsmit pūķiem, kuri nemitīgi plīk�ķināja ar savām astēm un kuriem pa mutēm �āvās laukā liesmas. SugursMugurs ar zobenu rokā iznāca tiem pretī un visus pūķus ap�

kāva. Necik ilgi, klāt bija arī Me�a Ve�a, ar uguni apāvusies, ar uguni apjozusies, ar uguni apģērbusies. Sugurs-Mugurs ņē�mās cirst arī viņu. Bet, cik vien cirta, zobens tam rokā kustin kusa. Tā nu Sugurs-Mugurs tur cirtās, līdz no zobena pāri pa�lika tik vien kā na�a gals. Bet Me�a Ve�ai nekādas vainas. Kad Sugura-Mugura zobens pavisam izkusa, viņ� iebelza Me�a Ve��ai ar zobena spalu, ragana novēlās zemē kā tāds pupu kūlis, un tai vietā palika tik vien piķa ezers.

Tā, redz.

Sugurs-Mugurs aizsvieda zobena spalu, tas aizlidoja līdz Petrjas rokai un to savainoja.

Petrja samiegojies pielēca kājās un iesaucās:

����� Ko tu, Sugur-Mugur, dari. Gribi mani nomaitāt?

����� Nē, Petrja! Labāk paraugies, cik pūķu esmu apkāvis! � Sugurs-Mugurs atteica.

����� Tad nu gan � liela lieta! � Petrja pikti atteica. � Es tevi no cietuma izbrīvēju, es tevi tajā arī sapūdē�u.

To dzirdot, Sugurs-Mugurs nosprieda izstāstīt Petrjam visu taisnību, jo viņam no pui�a nebija ko slēpt.

���� Ja tā, � Sugurs-Mugurs sacīja, � tad pasauc �urp sa�vus vecākus un IJanu Kosinzjanu. Es jums pastāstī�u visu, kā bijis, jo redzu � tu netici, ka es tevi negribēju nomaitāt. Bet, kad mans stāsts būs galā, man būs jāmirst.

����� Mirsti vien, tik izstāsti mums visu patiesību! � Petrja no sava neatstājās.

Kad nu visi bija sanāku�i, Sugurs-Mugurs sāka stāstīt, kā viņi nāku�i mājās no stikla kalna, kā apmetu�ies uz naktsguļu zem koka un, kamēr Petrja un Iļana Kosinzjana gulēju�i, viņ� dzirdējis kokā sarunājamies trīs putnus. Viens putns teicis, ka jaunajiem skaistuma ziņā neesot līdzinieku, otrs iebildis, ka Me�a Ve�a sūtī�ot pie viņiem saprecinātāju ar saindētu vīnu, lai tos nomaitātu, bet tre�ais putns bildis tā: �Tas, kur� to dzir�dēs un pateiks Petrjam, kļūs par akmens bluķi līdz pat ceļiem.� To izteicis, Sugurs-Mugurs pārakmeņojās līdz pat cejiem. Pēc trim dienām naktī atkal atlaidu�ies putni un sarunāju�ies cil�vēku valodā. Viens teicis, ka pasaulē vairs neesot daiļāku cil�vēku par Petrju un IJanu Kosinzjanu. Otrs iebildis, sak, kāds

labums no tā, ka viņi ir jauni un skaisti, ja nāko�ajā dienā vi�ņiem jāmirst, jo puķēs, kuras viņi piespraudis sev pie krūtīm, Me�a Ve�a paslēpusi vilku ilkņus un lā�u dzerokļus. Bet tre�ais putns bildis tā: �Tas, kur� to dzirdēs un pateiks Petrjam, pār�akmeņosies līdz pat vidum.� Kolīdz Sugurs-Mugurs to bija iz�teicis, viņ� pārakmeņojās līdz vidum. Dienu pirms ceļinieku pārnāk�anas mājās, kokā atkal sarunāju�ies trīs putni. Viens no tiem teicis, ka Petrjam un llanai Kosinzjanai atlicis ko dzī�vot tikai vienu dienu, jo naktī ieradī�oties Me�a Ve�a ar div�padsmit pūķiem un visus sakapā�ot smalkos gabalos. Kolīdz Sugurs-Mugurs bija beidzis savu stāstu, tā piepildījās tas, ko bija teicis tre�ais putns, jo Sugurs-Mugurs pavisam pārakme�ņojās.

To redzot, Petrja un Ilana Kosinzjana sāka rūgti raudāt, arī vecītis un ve�iņa apraudājās. Tā nu viņi trīs dienas no vie�tas bēdājās, asaras acīs tiem ne brīdi neno�uva, tikai akmens 'bluķis stāvēja, kā stāvējis.

Tre�ajā naktī viņi likās gulēt, un visi nosapņoja vienu un to pa�u sapni. Vecītis pamodās pirmais un sacīja:

���� Vai zināt, kādu sapni es nosapņoju? Ja mēs nokausim sarkano kaziņu un apslacīsim akmens bluķi ar tās asinīm, Sugurs-Mugurs atkal atdzīvosies.

���� Arī mēs redzējām tādu pa�u sapni! � Petrja un Ijana Kosinzjana atsaucās vienā balsī.

Daudz neprātodami, visi norunāja tā:

���� Nokausim sarkano kazu, jo pie jaunas kazas mēs vēl tik�sim, bet otra tāda Sugura-Mugura mums nekad vairs nebūs.

Viņi nokāva sarkano kazu, gaļu izcepa, bet ar asinīm apsla�cīja akmens bluķi. Akmens bluķis tūdaļ pat sabirza, it kā tas būtu no pelniem, un Sugurs-Mugurs sveiks un vesels nostāja viņu priek�ā.

���� Kas par dziļu miegu mani bija pievārējis! � izberzējis �no acīm miegu, viņ� iesaucās.

���� Tu būtu gulējis vēl dziļāku miegu, ja mēs laikus neat�taptu nokaut sarkano kazu, � Petrja atteica.

���� Nav tiesa! � Sugurs-Mugurs iesaucās. � Kas sarkanai fcazai vainas?! Rau, skatieties!

Kad viņi noņēma no krāsns mutes aiz�autai, ogļu spelts vietā ieraudzīja za]u ganību atālu, kurā ganījās sarkanā kaza, turklāt tai līdzās vēl ņipri spriņģoja divi kazlēni.

Tad nu viņi ielīksmojās tā, kā līdz �im nekad vēl nebija līksmoju�i. Sameklējusi zelta ābolu, Iļana Kosinzjana to no�svieda zemē, un viņu priek�ā pacēlās tik brīnumskaista pils, kādai neviena cita pasaulē vairs nespētu līdzināties. Arī Petrja salūkoja azotē zelta ābolu, un tur, kur viņ� to nosvieda, tūda] uzradās brīnumskaists dārzs ar visvisādiem neredzētiem kokiem.

Drīz vien tika dzertas kāzas. Ļaudis saradās no malu ma�lām. Visgarām pilij tika uzklāti galdi, spēlēja spēlmaņi, un val�dīja neaprakstāms prieks un līksme. Kam vien nācās iet tur ga�rām, tas tika gods godam pacienāts. Arī man deva no sieta dzert vīnu un no bla�ķes ēst auksto ga|u � lūpas vien nejau�dāju apslaucīt, bet kaulus, redz, vienu pēc otra sviedu gravā.

Reiz, kā gadījies, kā ne, satumsa saule, un paklīda valodas, ka vainīgi esot pūķi, jo, lūk, viens no tiem, divpadsmitgalvis, nozadzis sauli. Karaļi ne pa jokam sabijās, sanāca kopā un sāka spriest, kā no �īs nelaimes tikt vaļā. Te kādam no karaļiem ienāca prātā izsūtīt uz visām savas valsts pusēm sūtņus un uz�meklēt drosminieku, kur� apņemtos atsvabināt pūķa nolaupīto sauli. Sūtņi izstaigāja malu malas, bet tādu drosminieku nekur neatrada. Nekas cits tiem neatlika kā doties atpakaļ, līdz, raugi, kādā ciemā viņi uzgāja vīru, kuram bija trīs dēli: divi vecākie tīri nekas, tikai pastariņ�, niekkalbītis, spēlējās aizdurvē pelnos.

���� Teic nu, � ienāku�i mājā, sūtņi vīram apjautājās, � vai starp taviem dēliem nav kāda īsteni drosmīga?

����� Bet kam jums tas jāzina? � vīrs prasa.

���� Tā un tā, karalis mums licis uzmeklēt drosminieku, kur� ņemtos atsvabināt pūķa nolaupīto sauli, � sūtņi atteica.

���� Tik vien man ir kā �ie dēli, bet viņi vēl gau�ām mazi, � vīrs atbildēja. � Nez vai jūs tādu drosminieku kaut kur atra�dīsiet.

Te pastariņ�, kur� aizdurvē spēlējās pelnos, pielēca kijā� un sacīja:

����� Es atbrīvo�u saulil

To padzirdis, tēvs iesmējās.

���� Pavej tik! Pats kā knislis, bet mēle versti gara. Pulka* ūdeņiem vēl strautā jāaiztek, līdz no tevis iznāks lietaskoks. Bet tu, ko domājies, jau taisies cīkstēties ar pūķi!

���� Neraizējies, tēt, � pastariņ� atbildēja. � Tuk�u vis es nerunāju.

Arī sūtņi, to dzirdot, no brīnumiem mutes vien ieplēta, bet beigu beigās nosprieda pastariņu ņemt sev līdzi. Ņēma un aiz�veda pie kara|a. Un puika izauga pa vienu dienu tik, cik da�s labs gada laikā. Pāris dienās pastariņ� pārtapa staltā un* skaistā puisī, ka ir ne pazīt. Karalis izraudzīja viņam par sko�lotājiem Kozmu un Damijanu. Un puisis mācījās tik labi, ka1 visi galminieki par viņu brīnīt brīnījās. Drīz vien karalis no�sprieda izmēģināt pui�a spēku. Viņ� lika kalējiem nokalt div�simt mārciņu smagu vāli. Kad puisis atvēzējās un trieca vāli� pret zemi, tā iegrima tik dziļi, ka to pat nevarēja redzēt.

���� Tas tik ir stiprinieks! � karalis apmierināts iesaucās.

Ta�u karalim ar to vēl nebija gana. Viņ� nosprieda izmē�ģināt pui�a spēku cīkstē ar me�onīgo vērsi, no kura visi citi stiprinieki jau pa gabalu bēga prom. Puisis satvēra vērsi aiz ragiem un trieca to pret zemi tā, ka vērsis iegrima tajā līdz vidum. Ari �oreiz karalis no brīnumiem muti vien plātīja, jo* tādu stiprinieku viņam līdz �im vēl nebija nācies redzēt. Kara�lis nosauca puisi par Drosminieku Pelnru�ķi, ataicināja pie se�vis un sacīja:

���� Bet nu, puis, stiprinies! Tev tagad nāksies cīnīties ar pūķi.

Papriek� Drosminieks Pelnru�ķis gribēja izvēlēties karaļa ganāmpulkā sev zirgu. Karalis bija ar mieru. Apskatījis zirgus*, puisis izraudzījās tik nopluku�u un izkāmēju�u �ķimeli, ka taisni vai jāsmej. Ta�u tas nebija parasts, bet gan burvju zirgs. Puisis to apsegloja, apjozās ar zobenu un devās cīnīties ar pūķi.

Tā nu puisis jāja tik un jāja, līdz nonāca pie milzu klintīm, un viņa priek�ā sāka krist akmens bluķi, it kā no debesīm �obrid lītu dzīvs akmeņu lietus. Puisis pameta skatu aug�up � un ko viņ� tur redz? Klints galā stāv kāds vīrs, kur� skalda akmeņus. Drosminieks Pelnru�ķis sāka klusībā pie sevis pār�likt, kas tas tāds varētu būt, ņēma un nosauca sve�o par Ak�neņu plēsēju.

����� Akmeņuplēsēj! � viņ� tam uzsauca. � Kāp lejā! Būsim brāļi!

Akmeņuplēsējs nokāpa lejā no klints, viņi noslēdza zvērestu un abi kopā devās tālāk. Tā nu viņi gāja tik un gāja, līdz no�nāca me�ā, kurā visi koki bija apvērsti ar saknēm aug�ā. Neat�tapdami, kālab tas tā, viņi devās tālāk, līdz uzgāja me�ā vīru, kur� rāva kokus ar saknēm laukā. Viņi sve�o iesauca par Kokurāvēju un glu�i kā miesīgie brāļi devās tālāk.

����� Es eju uz pūķu valstību atbrīvot nolaupīto sauli, � Drosminieks Pelnru�ķis vīriem sacīja. � Nāciet man līdzi!

Akmeņuplēsējs un Kokurāvējs bija ar mieru. Tā nu viņi gāja tik un gāja, līdz nonāca pūķu valstībā, kurā līdz �im vēl ne�viens cilvēks nebija spēris savu kāju. Kad nu vajadzēja �ķērsot pūķu valstības robe�u, Akmeņuplēsējs un Kokurāvējs ieteicās, ka labāk palik�ot �eit un, kad Pelnru�ķim viņu vajadzē�ot, lai tik padodot ziņu, tūdaļ pat bū�ot klāt. Drosminieks Pelnru�ķis atvadījās no saviem ceļabiedriem un devās tālāk viens pats. Kolīdz viņ� pārkāpa pūķu valstības robe�u, tā viņa priek�ā pa�vērās tik neizsakāms skaistums, ka galva reiba skatoties. Drīzvien Pelnru�ķis nonāca pie tilta. Viņ� jau dzīrās jāt tam pāri, te zirgs piepe�i saslējās pakaļkājās un sāka sprauslot.

� Kas nu, zirdziņ? � Pelnru�ķis tam apvaicājās. � Gribi man sprandu lauzt, vai?

����� Nē, saimniek, � zirgs atteica. � Gribu tevi brīdināt, ka tilts ir salauzts.

Tajā pa�ā brīdī atskanēja briesmīga kaukoņa: tur laidās trejgalvainais pūķis.

Nonācis pie tilta, pūķis jautāja:

^ � Kur� gan varēja tiltu salauzt, ja tikai es vien mēdzu �eit staigat? Vai tik �urp nebūs atnācis Drosminieks Peln�ru�ķis?

To padzirdis, Drosminieks Pelnru�ķis no patiltes atsaucās:

���� Ja tu viņu meklē, tad, reku, viņ� ir!

pūķis satrūkās un iesaucās:

���� Nāc laukā spēkoties!

Drosminieks Pelnru�ķis izlīda no patiltes un, līdzko atvēzē�jās ar zobenu, tā vienā rāvienā no�ķibīja-pūķim visas trīs gal�vas. Pēc tam Drosminieks Pelnru�ķis atkal nolīda patiltē un sāka gaidīt ierodamies se�galvaino pūķi. Necik ilgi, tas klāt, un Drosminieks Pelnru�ķis arī tam ar vienu cirtienu noripināja nost visas se�as galvas. Pēc tam Drosminieks Pelnru�ķis atkal paslēpās patiltē un sāka gaidīt ierodamies divpadsmitgalvaino pūķi. Un, raugi, tre�ās dienas vakarā tas beidzot bija klāt. Tad nu sākās varen sīvs cīniņ�, no pūķa mutes nāca laukā baltstvaiks, bet no Drosminieka Pelnru�ķa mutes � sarkans. Pa�ā cīņas karstumā virs viņiem piepe�i parādījās ērglis.

���� Ērgli, mans ērgli! � pūķis to pasauca. � Steidz nu uz avotu, iemērc tajā savu spārnu un nāc mani atvēsināt. Pēc tam aizlido pie manas mātes, palūdz viņai taukus un apzied ar tienu Drosminieku Pelnru�ķi.

Arī Drosminieks Pelnru�ķis bilda ērglim:

���� Ērgli, mans ērgli! Steidz nu uz avotu, iemērc tajā savu spārnu un nāc mani atvēsināt. Bet pēc tam aizlido pie maniem� brāļiem Akmeņuplēsēja un Kokurāvēja, palūdz viņiem taukusun apzied ar tiem pūķi.

Ērglis tā arī izdarīja. Viņ� iemērca avotā spārnu un apsla�cīja Drosminieku Pelnru�ķi ar ūdeni, bet pūķi apzieda ar tau�kiem. Drosminieks Pelnru�ķis tūdaļ pat atspirga, bet pūķim nu svila otrutik. Tad Pelnru�ķis trīsreiz cirta pūķim ar zobenu urr to pievārēja kā nieku. Pēc tam viņ� devās uz pūķa pili. Kādā istabā Pelnru�ķis pamanīja lādīti, kurā kaut kas spo�i laistījās.. Viņ� to pavēra vaļā un ieraudzīja tajā sauli. Ieslēdzis sauli atkal lādītē, Drosminieks Pelnru�ķis steidzās atpakaļ. Nonācispie pūķu valstības robe�ām, puisis visu izstāstīja saviem krustabrāļiem, un viņi devās atceļā. Bet drosminieki vēl nebija lāgā' saposu�ies ceļā, kad viņiem nopakaļus jau sāka dzīties vecā pūķiene. Viņa traucās tā, ka zeme zvērot zvārojās. Panākusi Akmeņuplēsēju, pūķiene to aprija līdz ar visu zirgu. Drosmi�nieks Pelnru�ķis un Kokurāvējs skrēja tā, ka tiem kājas piezemes neskārās, bet pūķiene Kokurāvēju panāca un aprija ari to. Paglābās, vien Drosminieks Pelnru�ķis, kura zirgs traucās naskāk par domu. Necik tālu no mājām pūķiene teju, teju sa�kamps ari �o. Redzot, ka joki mazi, Pelnru�ķis lūdza Kozmu un Damijanu �iglāt atdarīt durvis un iemuka viņubūdā iek�ā ar visu zirgu. Pūķiene, pieskrējusi pie durvīm, ņēmās saukt:

����� Ļaujiet man uz Drosminieku Pelnru�ķi paskatīties, jo viņ� nav nekāds cilvēku bērns, ja reiz spēja pievārēt manus trīs dēlus. Ļaujiet man uz Pelnru�ķi paskatīties un viņu kaut reizīti aprit, jo viņ� pēc tam kļūs vēl skaistāks. �Tad nu Damijans un Kozma, Drosminieka Pelnru�ķa skolotāji, sacīja:

���� Re, �eit durvīs ir caurums. Iebāz tajā savu galvu un ska�ties uz Drosminieku Pelnru�ķi, cik tev lien.

Pūķiene iebāza caurumā savu galvu. Kozma un Damijans viņai trīsreiz tā iebelza, ka pūķienei tūdaļ pat dū�a saplaka pa�pē�os. Kad viņi pūķienei iesita pirmoreiz, no tās iznāca laukā Akmeņuplēsējs, kad otrreiz � Kokurāvējs. Drosminieks Peln�ru�ķis uzsvieda sauli atpakaļ debesīs, lai tā tagad tur spīdētu uz mū�īgiem laikiem, atvadījās no saviem krustabrāļiem un devās uz karaļa pili.

Ieraudzījis pie debesīm atkal starojam sauli, karalis ļoti no�priecājās, bet pēc tam, apjautis Drosminieka Pelnru�ķa spēku un saprātu, ne pa jokam sabijās, ka Pelnru�ķis tam vēl var at�ņemt troni, tālab nosprieda puisi pazudināt.

� Tu esi gan stiprs, gan saprātīgs, gan ari skaists, � kara�lis Pelnru�ķim sacīja.j|p Tikai tev nav sievas, tikpat skaistas un gudras kā tu pats.

Un karalis ieteica Pelnru�ķim apņemt par sievu Lauku Zeltainīti, kura esot brīnumskaista un nekad netopot veca. Vienu gan karalis Pelnru�ķim nezināja pateikt: kā pie Lauku Zeltainītes nokļūt.

Drosminieks Pelnru�ķis devās aprunāties ar saviem skolo�tājiem Kozmu un Damijanu.

������� Mīļie skolotāji, � viņ� vaicāja, � sakiet � kā man uz�meklēt Lauku Zeltainīti?

������� Viņu uzmeklēt nav nemaz tik grūti, � Kozma un Dami�jans Pelnru�ķim atbildēja. � Tikai ielāgo: lai kas ari notiktu, nekādā ziņā neatskaties atpakaļ, jo citādi tev klāsies slikti.

Tā, lūk, Drosminieks Pelnru�ķis devās meklēt Lauku Zeltai�nīti. Kur vien viņ� gāja, tur aiz muguras tam tūdaļ uzziedēja

skaistas jo skaistas puķes. Pelnru�ķis cietās gan, ta�u nespēja nociesties un atskatījās. Bet, kolīdz viņ� pagrieza galvu, tā Sprī�dis vīrā-Olekts bārdā to tūdaļ nocirta. Burvju zirgs trīsreiz uz pūta Pelnru�ķim savu dva�u, uzcēla viņu aug�ā no miroņiem

veda tālāk. Tā nu Pelnru�ķis jāja tik un jāja, līdz atkal atskatījās un ieraudzīja aiz sevis ēnainu p|avu, kurā tecēja dzidrs kā asara strauts. Bet Sprīdis vīrā-Olekts bārdā � �ņākti � otrreiz nocirta Pelnru�ķim galvu. Zirgs Pelnru�ķi at�dzīvināja arī �oreiz, tikai cie�i jo cie�i pieteica:

��� Atceries, drosminiek: ja Sprīdis vīrā-Olekts bārdā vēl�reiz tev nocirtīs galvu, neviens tevi vairs nespēs atdzīvināt.

Drosminieks Pelnru�ķis nosolījās neatskatīties. Cietās gan, bet tas, ko Pelnru�ķis ap sevi redzēja, tam �ķita otrutik skaists nekā pirmīt, viņ� neizturēja un atkal pagrieza galvu. Sprīdis vīrā-Olekts bārdā pienāca Pelnru�ķim klāt un sacīja:

���� �oreiz es tev galvu vairs necirtī�u, vien pasaki man �

kurp tu jāj?

. � Jāju pie Lauku Zeltainītes, � Drosminieks Pelnru�ķis atbildēja. � Esmu dzirdējis, ka viņa esot brīnumskaista, tālab gribu to apņemt sev par sievu.

To padzirdīs, Sprīdis vīrā-Olekts bārdā brīdi padomāja un sacīja:

���� Labi, jāj vien, tikai atdod Lauku Zeltainīti man. Gan tu �sev dabūsi vēl skaistāku sievu, jo, kā nekā, esi varen izskatīgs.

Neko darīt, ja gribi palikt dzīvs, jāsola vien ir.

���� Labi, � Pelnru�ķis sacīja. � Es tev Lauku Zeltainīti atvedī�u.

Tā nu Pelnru�ķis jāja tālāk, līdz redz: pie ugunskura, kura ļiesmas sniedzas vai pa�ās debesīs, lēkā kāds vīrs un vienā laidā kliedz, ka �im traki salstot. Drosminieks Pelnru�ķis, to redzot, brīnīt brīnās:

���� Nu jā, kā tad tev sals, ja pa�am blakus kuras uguns?

Sve�ais paskatījās uz Drosminieku Pelnru�ķi un atteica:

���� Tālab jau mani sauc par Izsaltuli. Ņem mani sev līdzi, jo grūtā brīdī es tev lieti noderē�u.

Drosminieks Pelnru�ķis bija ar mieru.

Tā nu, iedami tālāk, viņi nonāca pie upes, kuras malā stā�vēja kāds vīrs, īsts biedēklis, un sauca, ka �is mirstot nost aiz

slāpēm. Drosminieks Pelnru�ķis paskatījās uz viņu un izbrīnī�jies jautāja:

���� Nu jā, kā tad tev slāps, ja pa�am līdzās tek upe?

Vīrs atteica:

���� Tālab jau mani sauc par Izslāpuli. Ņem mani sev līdzi, jo grūtā brīdī es tev lieti noderē�u.

Drosminieks Pelnru�ķis bija ar mieru. Tā nu viņi trijatā devās tālāk, līdz sastapa vīru, kur� sauca, ka mirstot no bada, bet pa�am līdzās ēdamā vesels kalns.

Drosminieks Pelnru�ķis paskatījās uz viņu un izbrīnījies vaicāja:

���� Nu jā, kā tad tu mirsi no bada, ja pa�am līdzās ēdamā, cik uziet?

Vīrs atteica:

����� Tālab jau mani sauc par Izsalkuli. Ņem mani sev līdzi, jo grūtā brīdī es tev lieti noderē�u.

Drosminieks Pelnru�ķis bija ar mieru.

Iedami tālāk, ceļinieki sastapa vīru, kuram bija tikai viena acs un ij tā pierē. Ta�u vīrs ar to spēja redzēt tālu jo tālu. Tas bija Simtjūd�uredzētājs. Ceļinieki pieņēma savā pulkā arī Simtjūd�uredzētāju un piecatā devās tālāk. Gāja, gāja, līdz nonāca pie pils. Nezinādami, kam tā pieder, ceļinieki par to apvaicājās kalpiem un, dabūju�i zināt, ka �ai pilī dzīvojot Lauku Zeltainīte, aizgāja pie karaļa.

�������������� Tā un tā, karali, � Drosminieks Pelnru�ķis tam bilda.

��� Esmu ieradies lūgt tavu meitu sev par sievu.

To padzirdis, karalis sacīja:

����� Labi, tikai papriek� mums, kā nākas, jāaprunājas.

Karaļa meita, Lauku Zeltainīte, bija ļoti viltīga un pamā�cīja tēvu, lai tas liekot Drosminiekam Pelnru�ķim minēt mīklas. Ja Pelnru�ķis mīklas atminēs, viņa izies pie tā par sievu, ja ne � Pelnru�ķim galva nost. Kad Drosminieks Pelnru�ķis vi�sas mīklas bija uzminējis, karalis pavēlēja kalpiem uzcelt vara māju, sakurt uguni un, kad māja būs izkurināta sarkana, ieslēgt tajā preciniekus. Ja viņi no tās izkļūs laukā dzīvi, tad arī tiks dzertas kāzas.

Kalpi kurināja uguni tikām, kamēr vara māja bija nokaitusi sarkana, un tad karalis lika ciemiņiem iet iek�ā. Izsaltulis pie�

teicās iet pa priek�u, lai pārējie nākot �im nopakaļus. Izsaltulis iegāja vara mājā, un, kad viņ� vienreiz uzpūta savu dva�u, kar* stums tūdaj pat mitējās, un ceļinieki vara mājā tik tikko spēja izciesties līdz rītam. Karalis domāja, ka no preciniekiem pāri būs paliku�i tik vien skrand�i, bet � necik ilgi � dzird �os kliedzam, ka �ie salstot nost. Drīz vien ari Izsalkulis novaidē�jās, ka �im griboties ēst, bet Izslāpulis � ka �im slāpstot. Ko nu karalim iesākt? Viņ� pavēlēja kalpiem atvest simt pajūgu ar maizi un atvelt simt mucu ar vīnu. Ja arī �oreiz precinieki ar visu gods godam tik�ot galā, tad viņ� bez vārda runas atdo�ot savu meitu Drosminiekam Pelnru�ķim. Kolīdz Izsalkulis ņēmās est, no maizes � ne vēsts, bet, kad Izslāpulis ņēmās dzert, vīns mucās pa�ibēja glu�i kā nebijis, un precinieki kliedza vēl trakāk, ka mirstot no bada un slāpēm.

Redzot, ka nekādā galā ar �iem netikt, karalis nosprieda atdot savu meitu Pelnru�ķim par sievu. Tā nu vīri devās atce|ā, un Drosminieks Pelnru�ķis viņiem izstāstīja, ka �o gaidot Sprī�dis vīrā-Olekts bārdā, kuram viņ� esot apsolījis savu līgavu. To padzirdis, Simtjūd�uredzētājs sacīja:

���� Neraizējies, brāli Mēs viņam Lauku Zeltainīti neatdosim.

Tā nu ce|inieki gāja, līdz Simtjūd�uredzētājs jau pa gabalu pamanīja Sprīdi vīrā-Olekti bārdā. Pamanīja un pievārēja kā nieku. Pēc tam viņi mierīgi gāja tālāk.

Un, lūk, pievakarē ce|inieKi beidzot nonāca kara|a pilī. Re�dzot Drosminieku Pelnru�ķi sveiku un veselu, pie tam vēl ar tik brīnumskaistu līgavu, karalis no dusmām nezināja, kur lik�ties. Viņ�, redz, pats tīkoja apņemt Lauku Zeltainīti sev par sievu, ta�u, nojautis, ka Drosminieks Pelnru�ķis viņam to ar labu neatdos, izsauca Pelnru�ķi spēkoties.

Viņi cīkstējās no agra rīta līdz pat vēlam vakaram, un, sau�lei rietot, Drosminieks Pelnru�ķis karali beidzot pievārēja.

Drīz vien tika dzertas kāzas, un tajās bija tik daudz ēdienu un dzērienu, ka pat Izsalkulim un Izslāpulim nenācās gausties.

Pēc kāzām Drosminieks Pelnru�ķis pateicās saviem krustabrāļiem par palīdzību un viņi �ķīrās. Izslāpulis, Izsalkulis, Izsaltulis un Simtjūd�uredzētājs aizgāja katrs savu ce)u, bet Drosminieks Pelnru�ķis sāka dzīvot kopā ar Lauku Zeltainīti, un varbūt viņi dzīvo vēl �obaltdien, ja tik vien nav miru�i.

Reiz dzīvoja kāda ve�iņa, kurai bija trīs dēli. Viņas dēli neauga vis kā parasti cilvēku bērni, bet gan kā īsteni varoņi � cik da�s labs izauga pa veselu gadu, tik viņi pa vienu dienu.

Kad vecākais dēls pirmoreiz iznāca no mājas, viņ� ierau�dzīja vardi un sāka to medīt Varde bēga prom pa visu pla�o pasauli, līdz nonāca debesīs. Bet ari puisis no vardes neatstā�jās, uzkāpa debesīs un lūkoja to sa�aut ar bultu.

Vidējais dēls, iznācis no mājas, ieraudzīja pīli. Ari viņ� sāka to medīt gan pa pļavām, gan pa me�iem, gan pa mākoņiem.

Visjaunākais dēls, kuru sauca par Draganu, iznācis no mā�jas, ieraudzīja vāveri un metās to medīt. Vāvere lēca no koka uz koku, no koka uzlēca uz mēness, bet no mēness uz saules.

Tā nu visi trīs brāļi medīja, viens par otru ne zināt nezi�nādami.

Bet tajā karaļvalstī, kurā mitusi ve�iņa ar saviem trim dē�liem, dzīvojis ari karalis, kuram biju�as trīs meitas. Kādu pēc�pusdienu debesis aizsedzis liels mākonis, sācis smidzināt lietus un no viņas saules ieradu�ies trīs pūķi. Viņi nolaupīju�i karaļ�meitas kopā ar sauli, mēnesi un zvaigznēm un aiznesu�i prom uz savu valstību. Tā, lūk, karaļvalstī iestājusies dziļa tumsa. Ko nu karalim bija darīt? Viņ� izdomājās gan �ā, gan tā, līdz noteica:

��������������� Tas, kur� ņemsies atsvabināt manas meitas, kā ari atda�būs pie debesīm visus spīdekļus, mantos manu troni un karaļ�valsti piedevām.

To padzirdusi, ve�iņa nogāja kara|a pilī.

�������� Klau, karali, � viņa bilda. � Iedod man trīs spaiņus vīna, kā ari baķi sarkanās drānas piedevām, ar ko izklāt mājas jumtu, un es tev tad atdabū�u gan debess spīdek|us, gan arī tavas meitas.

Dzirdot tādas valodas, karalis nopriecājās.

������� Vecen, � viņ� teica. � Es tev do�u vēl otrutik, nekā solīju, tik lai no tiesas tā būtu, kā tu saki.

��������������� Ja reiz esmu tā teikusi, tad tā arī būs, � ve�iņa attrauca,

��� neie�u jau velti muti dzesināti

������ Tad pielūko: ja solīto neizdarīsi, es lik�u tev nocirst galvu, � karalis piekodināja un pavēlēja saviem kalpiem iedot ve�iņai trīs spaiņus vīna, kā arī baķi sarkanas drānas piede�vām, ar ko izklāt mājas jumtu.

Ve�iņa izklāja ar drānu jumtu, un tas kā degtin aizdegās � glu�i kā ugunsgrēkā. To izdarījusi, ve�iņa apsēdās pie loga un sāka gaidīt.

Necik ilgi, dzīdams pēdas vardei, pa debesīm garām gāja ve�iņas vecākais dēls. Paraudzījies lejā, viņ� tīri vai sabijās.

����� Kaut tu, varde, iz�ibētu! � viņ� iesaucās. � Jo, raugi, deg manas mātes māja!

Viņ� �igli nokāpa lejā no debesīm, bet, pienācis tuvāk, ierau�dzīja, ka māja vien nojumta ar sarkanu drānu.

����� Ak, vai, māt, ko tu izdarīji! � vecākais dēls sāka gaus�ties. � Nu es paliku bez medījuma!

�������������� Ciet klusu, dēliņ, negremzies nu! � māte viņu mierināja.

���� Es, redz, biju pēc tevis gau�ām noilgojusies. Nāc apsēdies pie galda un iedzer glāzi vīna, jo dro�i vien būsi noguris.

Ve�iņa salūkoja vīnu un uzcienāja ar to savu vecāko dēlu. Tas padzērās, apgūlās aizkrāsnē un aizmiga.

Necik ilgi, pa debesīm garām gāja vidējais dēls, kur� dzina pēdas pīlei. Palūkojies lejup, viņ� ieraudzīja, ka mātes māju apņēmu�as liesmas, un nosprieda, ka tā aizdegusies.

����� Kaut tu, pīle, iz�ibētu! � vidējais dēls iesaucās. � Jo, raugi, deg manas mātes māja!

Arī vidējais dēls, nokāpis lejā no debesīm un ieraudzījis, ka māja vien apjumta ar sarkanu drānu, sadusmojās:

����� Ak, vai, māt! Kālab tu mani tī�uprāt atstāji bez medī�juma?

����� Mīļo dēliņ, � māte viņu mierināja, � ciet klusu un ne�bēdājies! Es, redz, biju pēc tevis gau�ām sailgojusies.

Ve�iņa salūkoja vīnu, vidējais dēls padzērās un nolikās aiz�krāsnē gulēt.

Nu ve�iņa sāka gaidīt Draganu � savu pastariņu.

Necik ilgi, dzīdams pēdas vāverei, ar loku rokā pa debesīm garām gāja arī Dragans. Paskatījies lejup, viņ� ieraudzīja, ka mātes māju apņēmu�as liesmas. Dragans ne pa jokam satrūkās un iesaucās:

����� Kaut tu, vāvere, iz�ibētu, jo, raugi, deg manas mātes māja!

Nokāpis lejā no debesīm un ieraudzījis, ka māja vien ap�jumta ar sarkanu drānu, arī Dragans nosūkstījās:

���� Ak, vai, māt! Kālab tu tā izdarīji, jo nu es paliku bez medījuma!

����� Nebēdā nu, dēliņ! � māte attrauca. � Es, redz, biju pēc tevis gau�i noilgojusies.

Viņa salūkoja vīnu, Dragans padzērās un nolikās aizkrāsnē gulēt.

Pēc kāda laika dēli pamodās. Tā kā viņi sen nebija redzē�ju�ies, tad tumsā viens otru nepazina un sāka runāties.

����� Kā tu gadījies manas mātes mājā? � tā viens.

���� Un kā tu? � otrs pretī.

Vārds pa vārdam, un izcēlās ķīviņ�. Labi, ka māte �os lai�kus apsauca:

����� Ku�, neķī vēj ieties! Jūs ta�u esat brāļi!

����� Ko, brāļi?

���� Rau, tas te no jums ir vecākais, tas tur � vidējais, bet �is, lūk, pastarītis.

���� Bet kālab tu, māt, mūs pasauci?

���� Tālab, ka apsolīju karalim uzmeklēt viņa trīs meitas un vēl debess spīdekļus piedevām, kurus nolaupīju�i pūķi, � māte atteica. � Ja es to neizdarī�u, karalis man nocirtīs galvu.

To dzirdot, vecākie brāļi sabijās.

���� Māt! � viņi iesaucās. � Ko tu esi izdarījusi?!

���� Nudien grūtu darbu tu esi mums salūkojusi, � ari Dra�gans bilda savu vārdu. � Bet gan jau mēs sveiki un veseli ar to tiksim galā. Aizej nu, māt, pie karaļa un palūdz, lai viņ� tev iedod divpadsmit pudu visdārgākā zīda auduma.

Ve�iņa aizgāja pie karaļa un drīz vien pārnesa divpadsmit pudu visdārgākā zīda auduma. Brāļi no zīda novija garu virvi un nopina grozu, kurā pa�iem iesēsties.

Bridi vēl pie mātes sabiju�i, viņi sāka posties ceļā.

���� Paliec nu, māt, sveika! Mums laiks iet, � dēli atvado�ties noteica un devās prom.

Tā nu viņi veselus trīs gadus gāja tik un gāja no ciema uz ciemu, no pilsētas uz pilsētu � gan pa gaisu kā vēj�, gan pa

zemes virsu kā doma, līdz nonāca pa�ā zemes vidū. Drīz vien brāļi uzgāja dziļu caurumu, kas veda uz viņsaules valstību.

Vecākais brālis sacīja:

����� Izlemsim, kam laisties lejā pirmajam.

���� Tu esi vecākais, tev arī priek�roka, � abi jaunākie brāļi atteica un piesēja zīda virvi pie groza.

Vecākais brālis iesēdās grozā, satvēra virvi un sacīja:

����� Ļaujiet virvei svabadi ritēt, bet, kad es to paraustī�u, velciet mani aug�ā.

Vecākais brālis nolaidās �etrdesmit asu dziļi, parāva virvi, un brāļi viņu uzvilka aug�ā.

����� Kas noticis, brāl? � viņi apprasījās.

���� Nespēju izturēt �ūsku �ņāk�anu, var�u kurkstoņu un ze�mes saltoņu, � vecākais brālis nokaunējies atteica.

Vidējais brālis iesēdās grozā, nolaidās simt asu dziļi, pa�rāva virvi, un brāļi viņu izvilka laukā.

����� Nu, kā tev tur, brāl, gāja? � viņi tam apprasījās.

���� Ehē! Tīrās �ausmas! � vidējais brālis izsaucās. � Ne�spēju izturēt �ūsku �ņāk�anu, var�u kurkstoņu un zemes sal�toņu.

����� Klau, brāļi! � tā Dragans. � Nu mana kārta laisties lejā, bet, lai cik es virvi raustītu, ritiniet to vaļā. Kad es pār�trauk�u virvi raustīt, mitējieties to ritināt un gaidiet mani ti�kām, līdz es atgriezī�os un atkal to paraustī�u, un tad velciet mani aug�ā.

Dragans ierāpās grozā un, laizdamies lejā, raustīja virvi vienā laidā, bet vecākie brāļi ritināja to tālāk. Kamēr Dragans laidās lejā, paslēpās gan �ūskas, gan arī vardes aizbēga kur nu kurā un no zemes dziļumiem aug�up cēlās tvaiks, jo, raugi, Dragans bija stiprs bez mēra.

Nonācis beidzot lejā, Dragans palūkojās visapkārt un, glu�i tāpat kā �aisaulē, ieraudzīja gan me�us, gan pakalnus, gan arī tīrumus. Daudz nedomādams, Dragans apmeta kūleni, pārvēr�tās par sirseni un laidās pāri me�iem un pļavām, pāri tuksne��iem un gravām, līdz nonāca pie kādas būdiņas. Tajā dzīvoja to treju pūķu māte, kuri bija nolaupīju�i debess spīdekļus un karaļmeitas.

Sirsenis ielaidās būdiņā, paslēpās aiz sijas un sāka klausī�ties. Pūķiene tobrīd sarunājās ar savām vedeklām.

���� Teic nu � cik stiprs ir tavs vīrs? � viņa vaicāja ve�cākā dēla sievai.

���� Mans vīrs ir tik stiprs, ka vakarā, kad viņ� jāj pāri vara tiltam, pa viņa zirga nāsīm jau divpadsmit verstis attālu nāk tvaiks, un man ar skubu tad jāgādā vīram vakariņās divpadsmit ceptas govis un divpadsmit mucas vīna, � vedekla atteica.

���� Bet cik stiprs ir tavs vīrs? � pūķiene apprasījās vidējādēla sievai.

����� Kad mans vīrs vakarā jāj no medībām mājās pa sudraba tiltu, � vedekla atteica, � tad pa viņa zirga nāsīm jau divdes�mit �etras verstis attālu nāk tvaiks. Tūda) pat pārrodas arī mana vīra vāle un, pirms nokrīt, trīsreiz apgrie�as mājai riņķī, un man ar skubu tad jāgādā vīram vakariņās divdesmit �etras ceptas govis un divdesmit �etras mucas vīna.

����� Bet cik stiprs ir tavs vīrs? � pūķiene apprasījās sava jaunākā dēla sievai.

����� Kad mans vīrs vakarā jāj no medībām mājās pa zelta tiltu, � vedekla atteica, � tad pa viņa zirga nāsīm jau piec�desmit verstis attālu nāk tvaiks. Tūdaļ pat pārrodas arī mana vīra vāle un, pirms nokrīt, trīsreiz apgrie�as mājai riņķī, un man viņ� jāsagaida vakariņās ar glāzi avota ūdens un klaipiņu maizes.

To padzirdis, Dragans � sirr! � izlaidās pa durvīm laukā.

���� Vai dzirdējāt, kā tur aizlaidās sirsenis? � ragana, pūķu māte, satrūkusies iesaucās.

���� Dzirdējām, � vedeklas vienā balsī atteica.

���� Tas bija Dragans, � pūķiene sacīja. � Vecās grāmatās rakstīts, ka viņ� cīkstēsies ar pūķiem un tos visus pievārēs.

Padzirdis pieminam savu vārdu, drosminieks Dragans atkal ielaidās būdiņā un noslēpās aiz sijas.

Pūķienes vecākā vedekla tad sacīja:

���� Bet es Draganu nomaitā�u!

���� Kā tad tu viņu nomaitāsi? � pūķiene izbrīnījās.

���� Es pārvērtī�os par aku, kas būs līdz malām pilna ar tik dzidru kā asara ūdeni, un, kad Dragans padzersies, viņ� būs pagalam, � vedekla atteica.

����� E! � pūķiene tik pasmējās. � It kā Dragans nespētu aku krustu �ķērsu sacirst ar zobenu un netraucēti tikt tai garām!

Te nenocietās pūķienes vidējā vedekla.

����� Es nu gan Draganu nomaitā�u! � viņa iesaucās.

����� Kā? � pūķiene izbrīnījās.

����� Es, redz, pārvērtī�os par ābeli, kurā augs brīnumskaisti un sulīgi āboli un zem kuras zels zaļa zāle. Bet pēc tam es uz�sūtī�u Draganam tik cie�u miegu, ka viņam acis pa�as pār vari lips ciet, un, kad Dragans atgulsies ābeles pavēnī atpūsties un apēdīs ābolu, � viņ� būs pagalam, � vedekla atteica.

����� E, it kā Dragans nespētu ar zobenu ābeli sacirst un ne�traucēti tikt tai garām! � pūķiene pasmējās.

Te bija kārta ierunāties pūķienes visjaunākajai vedeklai.

����� Bet es Draganu dzīvu sadedzinā�u, � viņa sacīja.

����� Kā? � pūķiene no brīnumiem ieplēta muti.

����� Es pārvērtī�os par ugunskuru, kas kurēsies no vienas zemes malas līdz pat otrai, un, kad Dragans ies tam garām, viņ� sadegs kā nebijis, � vedekla atteica.

����� E, � to dzirdot, pūķiene atmeta ar roku. � Dragans cir�tīs ar zobenu gan pa labi, gan pa kreisi un netraucēti tiks ga�rām. Tik es viņu no tiesas nomaitā�u.

����� Kā tad tu to izdarīsi? � vedeklas izbrīnījās.

����� Es at�iep�u vienu �okli līdz debesīm, bet otru līdz zemei, un, kolīdz Dragans gadīsies man pa ķērienam, es viņu aprī�u un nelaidī�u vaļā tikām, līdz Dragans būs pagalam, � pūķiene sacīja.

To padzirdis, Dragans � sirr! � kā sirsenis izlaidās no būdiņas laukā.

����� Vai dzirdējāt? � pūķiene izbijusies apprasījās. � Tas bija Dragans.

Bet drosminieks Dragans tikām gāja pa pasauli bez gala un malas, līdz nonāca pļavā, kur ganījās vēr�i. Ieraudzījis vēr�u ganu, Dragans tam pajautāja:

����� Teic nu, labo cilvēk, � vai nezini, kur atrodas vara tilts, pa kuru vakaros no medībām mājās jāj pūķis?

����� Kā nu ne, � vēr�u gans atteica. � Pūķis mani, redz, atstāja �eit un pieteica: ja kāds gribē�ot nokļūt pie vara tilta, papriek� lai apēdot divdesmit �etrus ceptus vēr�us, pieko�ot klāt

divdesmit �etrus cepienus maizes un piedevām lai vēl izdzerot divdesmit �etras mucas vīna.

Ja nu tā, neies jau ilgi cīrēties.

����� Dod tik to visu �urp! � Dragans vēr�u ganam uzsauca.

Kolīdz galds bija klāts, tā uzradās ari pūķis un padeva Dra-

ganam apsveicināties roku. Kad pūķis paspieda Dragana rokur drosminieka pirksti bezmaz satrai�ķījās, bet, kad Dragans paspieda pūķa roku, tam no pirkstu galiem iztecēja laukā asiņu pilītes.

����� Ja nu esi pie manis atnācis, tad papriek�, kā nākas, pana�ķēsimies, � pūķis noteica.

����� Vārds vietā! � Dragans nelikās daudz lūgties.

����� Darīsim tā, � pūķis sacīja. � Kur� pirmais noēdīs vēr�a cisku līdz kaulam, tas ar to belzīs otram pa pieri.

Tā, redz, tas pie pūķa bija ierasts.

Pūķis apsēdās pie galda, �igli noēda vēr�a kāju līdz kau�lam, un, kad viņ� ar to iebelza Draganam pa pieri, puisim zils za)� gar acīm saskrēja. Ari Dragans naski noskrubināja savu vēr�a cisku, un, kad viņ� ar to iebelza pūķim pa pieri, tas pagāja zem zemes tā, ka pat pakau�a galu nevarēja manīt. Dragans steig�us paķēra zobenu un nocirta pūķim galvu. To redzot, pūķa kalps nopriecājās un sacīja:

����� No sirds tevi tencinu par to, ka tu mani atsvabināji no vergo�anas pūķim.

����� Kop� �ī brī�a tu būsi te saimnieks, � Dragans viņam at�teica.

Tai brīdī, kad pūķim no skausta noripoja galva, viņam no azotes izkrita laukā auseklītis un rieteklītis. Dragans tos pa�slēpa azotē, atvadījās no pūķa kalpa un devās tālāk.

Tā nu viņ� gāja cauri me�iem un tuksne�iem, līdz nonāca pie sudraba tilta. Kolīdz Dragans dzīrās iet tam pāri, tā viņam pretī iznāca pūķa kalps, kur� te ganīja zirgus.

� ļ Kurp iedams, drosminiek? � kalps apvaicājās.

����� Eju cīkstēties ar pūķi, � Dragans atteica.

H Pag, uzgaidi brītiņu! � pūķa kalps viņam sacīja. � Pū�ķis man pieteica, ka tam, kur� gribot pie �ānokļūt, papriek� jāapseglojot ērzelis un ar to jāapskrienot trīsreiz pasaulei riņķī.

Zirgu ganāmpulkā drasēja kāds ērzelis, kuri bija deviņdes�mit deviņus gadus vecs un kuram krūtis sitas veselas deviņdes�mit deviņas sirdis, Dragans satvēra ērzeli aiz krēpēm, un, kad viņi tam uzlēca mugurā, ērzelis līdz potītēm iegrima zemē.

��������������� Kā man tevi, drosminiek, nest? � ērzelis apvaicājās.

���� Kā vējam vai kā domai?

���� Ja mēs jāsim kā doma, abi būsim pagalam. Labāk jāsim 4cā vēj�, kuri zemi tricina spēji, � Dragans atteica.

Kad viņi ņēmās jāt, ērzelis sev nopakaļus dzina dzi|u vagu. Tā nu Dragans apjāja pasaulei trīsreiz riņķi, un, kad viņi pārradās atpaka), no ērze|a aumām plūda putas. Ērzelis iezviedzās, un tūda| pat pūķis bija klāt.

Jādams pāri sudraba tiltam, pūķa zirgs paklupa.

����� Kaut tevi krauk|i noknābātu! � pūķis sadusmojies tam uzsauca. � Slienies nu kājās, jo ieit Dragana nav! Bet, ja ari viņi būtu, es Draganu uz līdzenas vietas nokautu, jo viņi, redz, tjlu�i kā nieku pievārējis manu brāli.

����� Rej vien, pūķa suns, rej! � To padzirdis, Dragans no�stāja pūķa ce|ā. � Te nu es esmu!

Pūķis tūda| pat izvilka no maksts zobenu un iesaucās:

����� Nāc cīkstēties!

����� Bet kā tu gribi cīkstēties? � Dragans pūķim apprasījās.

����� Izvēlies: vai nu kausimies ar zobeniem, vai ari �ausimies ar kramenīcām!

Dragans bridi padomāja un atbildēja:

���� Zobens piedienas augstmaņiem, kramenīca � laupītā�jiem. Labāk cīkstēsimies kā īsteni stiprinieki.

Tā nu viņi sāka lauzties. Te Dragans ņem virsroku pār pūķi, te atkal pūķis pār Draganu. Beigu beigās Dragans svieda pūķi tik stipri, ka tas pagāja zem zemes, pat pakau�a galu nevarēja cnanft. Kolīdz Dragans nocirta pūķim galvu, tam no azotes izri�poja laukā mēnestiņi. Dragans paņēma mēnesi un paslēpa to sev azotē līdzās auseklītim un rieteklītim. To redzot, zirgu gans nopriecājās un sacīja:

���� No sirds tevi tencinu par to, ka tu mani atsvabināji no vergo�anas pūķim. Līdz iim man bez atpūtas nācās aprūpēt zirgus un darīt visu, ko neģēlīgais pūķis lika.

��� Kop� �ī brī�a tu būsi te saimnieks. � Dragans noteica. � Paliec sveiksi Man laiks doties tālāk.

Tā nu drosminieks Dragans gāja tik un gāja. līdz nonāca pie zelta tilta.

Necik ilgi, viņam pret! iznāca pūķa kalps.

��� Pagaidi, drosminiek! � tas ieteicās. � Pūķis lika man sargāt tiltu un piekodināja: kuri gribot ar viņu spēkoties, tam papriek� jāapēdot sieks plūmju.

��� Ja nu tā, tad gādā tik plūmes �urp! � Dragans viņam atteica.

Kolīdz kalps salasīja plūmes, no me�u biezokņiem izjoņoja pūķis. Viņ� brāzās tā, ka tilts zem viņa zirga ligojās kā kār�u namiņ�. Uzjājis uz tilta, pūķa zirgs paklupa.

��� Kaut tevi, nolāpīto, suņi gabalos saplosītu! � pūķis sa�dusmojies tam uzsauca. � Slienies nu kājās, jo Dragana te nav. Un. ja arī viņ� būtu, es no Dragana nebīstos. Tiesa, esmu dzir�dējis pieminam viņa vārdu, ta�u pa kuru laiku gan Dragans varēja piedzimt, uzaugt un atnākt �urp?

��� Rej vien, pūķa suns, rej! � to padzirdis, Dragans nostā* jās pūķa priek�ā. � Jo, raugi, esmu gan piedzimis, gan uzau�dzis, gan arī atnācis ar tevi spēkoties.

Viņi apsēdās pie plūmju sieka, un, kamēr pūķis apēda riek��avu, Dragans � veselas divas. Kad nu plūmes bija apēstas, pūķis sacīja:

��� Nu mēs varam cīkstēties!

Dragans ar zobenu rokā metās virsū pūķim, bet ari pūķis bija gana stiprs un nepalika puisim iepakaļ. Tad viņi sāka auk�stēties. Cīkstējās tā varen ilgi, bet neviens nespēja ņemt virs�roku^ Tad viņi pārvērtās par auniem, nostājās katrs uz sava paugura, un, kad saskrējās ar pierēm kopā, zeme kā līgot nolī�gojās. Gana stiprs bija Dragans, bet ik brīdi vēl stiprāks tapa. Gana stiprs bija pūķis, bet arī viņa spēks ik brīdi auga augumā.

���� Kā mums vēl �ikstēties? � Dragans pūķim apprasījās.

��� Pag, atvilksim maķenīt elpu, � tas atteica.

Dragans tūdaļ pārvērtās par stiprinieku ar zobenu rokā un apsēdās zālīte atpūsties, bet pūķis no auna tapa par se�galvi pūķi. Kamēr viņa trīs galvas gulēja, pārējās trīs bija nomodā, un tā, lūki pūķa galvas cita citu pamī�us nomainīja un pūķis varēja netraucēti atpūsties. Dragans nogaidīja brīdi, kad pūķa trīs galvas laidās miegā, bet pārējās trīs tikai vēl lūkoja uzmos�ties, un � �vikt! � nocirta pūķim ar zobenu visas galvas: gan tās, kuras gulēja, gan tās, kuras bija nomodā.

Tai brīdī pūķim no azotes izkrita saule un aizripoja pa zāli. Dragans paņēma sauli, paslēpa to azotē un pārgāja pāri zelta tiltam. Pūķa kalps, viņu ieraudzījis, nopriecājās un sacīja:

���� No sirds tevi tencinu par to, ka mani atsvabināji no ver�go�anas pūķim.

Bet Dragans tikām gāja tālāk. Gāja tā tik un gāja cauri me�u me�iem, pāri ūdeņu ūdeņiem, leju lejām un kalnu kalniem, līdz nonāca pie akas, kura bija līdz malām pilna ar tik dzidru kā asara ūdeni. Draganam piepe�i uzmācās tādas slāpes, ka pat mēle mutē sarāvās �okurā. Bet, kolīdz viņ� noliecās pār akas grodiem padzerties, atcerējās pūķienes vārdus un, daudz neprā�todams, cirta ar zobenu krustu �ķērsu pa aku. No cirtuma vie�tām sāka tecēt asinis, un Dragans netraucēti varēja iet tālāk. Necik ilgi, Dragans savā priek�ā ieraudzīja ābeli, kurā auga brīnumskaisti un sulīgi āboli, bet zem tās bija sazēlusi zaļa zāle. Draganam piepe�i uzmācās tāds miegs, ka viņ� vai no kā�jām gāzās nost. Puisis teju, teju dzīrās jau noraut ābolu un atgulties zālītē atpūsties, bet, laikus atcerējies pūķienes vārdus, cirta ar zobenu krustu �ķērsu pa ābeli un netraucēti gāja tālāk. Tā nu iedams, Dragans bezmaz vai uzskrēja virsū milzu uguns�kuram. Izrāva no maksts zobenu, un, kolīdz iedūra to uguns�kurā, no tā iztecēja asinis.

Drosminieks Dragans gāja tālāk. Gāja tā tik un gāja, līdz piepe�i sajuta, ka viņam muguru traki svilina. Tā, raugi, bija puķiene, kura dzinās Draganam paka], lai puisi nomaitātu. Viens �oklis tai sniedzās debe�os, bet otrs bija atkāries līdz ze�mei. Dragans steidzās tālāk, cik �igli vien varēdams, līdz atce�rējās, ka mātei viņsaulē dzīvo brālis, kuru sauc par KozmuDimiru. Dragans, ko kājas nes, steidzās pie viņa.

Kozmam-Dimiram viņsaulē bija kalve. Padzirdis nākam māsasdēlu, viņ� ar skubu atdarīja Dragana priek�ā kalves dur�vis. Kad Dragans jau kāpa pāri slieksnim, pūķiene vēl paguva sakampt viņu aiz papē�a un atkost no tā gabalu. Kop� tā laika cilvēkam, redz, ir iedobts papēdis. Lai nu kā, bet Dragans pa�

glābās no pūķienes kalvē. Kozma-Dimirs aizdarīja durvis, aiz��āva tām priek�ā aizbultni, bet pūķienei pieteica tā:

���� Ja tu Draganu līdz �im neesi nomaitājusi, tad tagad ij ne tiki

����� Nomaitā�u gani � pūķiene neatlaidās.

����� Nenomaitāsi visi

Pūķiene nostājās pie kalves durvīm un sāka gaidīt, bet Dragans tikām Kozmam-Dimiram palūdza:

���� Nokal man vāli, kas svērtu deviņdesmit deviņus pudus.

Kozmam-Dimiram piepalīgos kalvē strādāja divpadsmit ka�lējiViņi salūkoja dzelzi, nodedzināja to baltu un izkala Draganam prasīto vāli.

Redzot, ka Dragans no kalves ārā nākt netaisās, pūķiene sāka gau�i lūgties:

����� Ak, vai, Kozma-Dimir, di�o meistari Es tevi apveltī�u ar visiem pasaules labumiem, vien izsit durvīs caurumu, lai es varu kaut vai ar vienu aci paskatīties uz Draganu, ja reiz viņ� glu�i kā nieku pievārējis manus trīs dēlus, nomaitājis manas trīs vedeklas un piedevām man vēl atņēmis visus debess spī�dekļus.

Kozma-Dimirs izsita durvīs caurumu, un pūķiene ar vienu aci palūkojās uz Draganu.

���� Nudien bra�s puisis, nav vārdam vietas! � pūķiene iz�saucās. |p Kozma-Dimir, es tev do�u, ko vien vēlies, tik izsit caurumu lielāku, lai es varu paskatīties uz Draganu ar abām acīm.

Kozma-Dimirs izsita caurumu lielāku, lai pūķiene varētu pa�lūkoties uz Draganu ar abām acīm.

����� Ak, vai, cik Dragans gan ir stalts un skaists! � pūķiene iesaucās. � Kozma-Dimir, es tev do�u tik daudz zelta, cik saiet tavu īpa�umu robe�ās, vien izsit caurumu lielāku, lai es tajā varu iebāzt galvu un Draganu, kā nākas, apskatīt no galvas līdz kājām.

Kozma-Dimirs ņēmās izsist durvīs caurumu vēl lielāku, bet arī vāli nepiemirsa ielikt ugunī. Kad caurums durvīs beidzot bija izsists, arī vāle bija nodedzināta glu�i sarkana. Pūķiene iebāza caurumā galvu un atplēta rīkli, lai Draganu aprītu.

Kozma-Dimirs ar divpadsmit kalējiem metās pūķienei virsū un to satvēra. Se�i vīri pūķieni turēja, bet pārējie se�i viņu tikām mietēja ar vāli. Nokāva �o, sadedzināja ugunī, bet pelnus izkai�sīja vējā, un to, ko neaiznesa vēj�, savā klēpī uzņēma zeme.

Dragans no visiem atvadījās un devās tālāk. Tā nu iedams, viņ� savā priek�ā ieraudzīja vara dārzu. Tas piederēja visve�cākajai karaļmeitai, kuru �urp bija atnesu�i pūķi.

�Ko nu es ie�u kā sievi�ķis!� Dragans pie sevis nodomāja. �Ie�u tā, kā vīram pieklājas.�

Tad nu viņ� trieca vāli pret zemi ar tādu sparu, ka dārzā tūda] apbira visas ogas.

Karaļmeita, izsteigusies Draganam pretī, iesaucās:

����� Klau, brālīt! Kam tu notrauci dārzā visas manas ogas?

������� Eh, māsiņ, � Dragans atteica, � labāk būtu man iede�vusi glāzi ūdens un riecienu maizes.

����� Tad nāc uz pili!

Dragans iegāja pilī. Karaļmeita iedeva viņam padzerties un paēdināja.

����� Vai zini ko? � Dragans ieteicās.

����� Ko, brālīt?

�� Es tevi nosaucu par māsu, bet tu mani par brāli. Tu būsi mana vecākā brāļa sieva.

Dragana brāļi, redz, viņu virszemē jau bija gaidīt izgaidī�ju�ies.

Labi!

Dragans devās tālāk, līdz nonāca pie sudraba dārza. Tas piederēja vidējai karaļmeitai. Iedams pa dārzu, Dragans pie sevis nodomāja:

�Ko nu es ie�u kā sievi�ķis! Ie�u tā, kā vīram pieklājas.� Tad nu viņ� trieca savu vāli pret zemi tā, ka dārzā apbira visas ogas.

��� E-hē, brālīt, ko tu esi pastrādājis! � Karaļmeita nobē�dājusies izsteidzās viņam pretī. � Labāk tu būtu taisnā ceļā atnācis uz pili, � un es tad tev trīs dienas un trīs naktis dotu gan ēst, gan dzert, � nekā padarījis �os grēka darbus.

��� Ciet klusu, māsiņ, nesūrojies! � Dragans atteica. � La�bāk iedod man glāzi ūdens un riecienu maizes.

Karaļmeita viņu pacienāja ar maizes riecienu un glāzi ūdens un apprasījās:

����� Ko nu mēs, brālīt, darīsim?

����� Tu mani nosauci par brāli, bet es tevi par māsu. Tu būsi mana vidējā brā|a sieva, � Dragans atteica.

Viņ� devās tālāk pie visjaunākās karaļmeitas, kurai piede�rēja zelta dārzs. Iedams pa dārzu, Dragans trieca savu vāli pret zemi tā, ka apbira visas ogas.

Necik ilgi � karaļmeita izsteidzās viņam pretī un iesaucās:

����� Ak, vai, mīļais! Labāk tu būtu ieradies pie manis ar visu savu karadraudzi nekā nodarījis man �o postu!

��������������� Ciet klusu, mīļotā, nebēdājies! � Dragans atteica.

���� Iedod man glāzi ūdens un riecienu maizes.

����� Tad nāc uz pili!

Karaļmeita puisi uzņēma kā pa�u dārgāko ciemiņu, pacie�nāja viņu un apprasījās:

� Ko nu, mī|ais, mēs darīsim?

����� Tu mani nosauci par mī|o, bet es tevi par mīļoto � tad nu mums visu mū�u būs jādzīvo kopā, � Dragans atteica.

Viņ� trīsreiz trieca vāli pret zemi, un karaļmeitas pils pār�vērtās par zelta ābolu. Dragans to paslēpa azotē, un viņi devās pie vidējās māsas. Arī tur Dragans trīsreiz trieca vāli pret zemi, un sudraba pils pārvērtās par sudraba ābolu. Viņi devās pie vecākās māsas un pārvērta vara pili par vara ābolu. Pēc tam uzmeklēja caurumu, pa kuru atgriezties virszemē. Dragans iesēdināja grozā visvecāko karaļmeitu un tai pieteica:

����� Kad tu nonāksi aug�ā, saki, ka esi vecākā brāļa sieva.

Dragana brāļi, izvilku�i karaļmeitu, tai apprasījās:

����� Kas tu tāda esi?

����� Esmu vecākā brāļa sieva, � karaļmeita atbildēja.

��������������� Pavej tik, kāds mums brālis! � vecākais brālis izbrīnī�jies iesaucās. � Pat sievas mums salūkojis!

Nu labi.

Viņi nolaida grozu lejā, un tajā iesēdās vidējā karaļmeita.

��������������� Bet tu pasaki, ka esi vidējā brāļa sieva, � Dragans viņai pieteica.

Tur, aug�ā, brāļi karaļmeitai apprasījās:

����� Kā līgava tu esi?

����� Esmu vidējā brāļa līgava, � karaļmeita atbildēja.

Kad grozs atkal nonāca lejā, visjaunākā karaļmeita sacīja:

����� Dragan, sēdies tagad tu grozā, jo tu mani no �ejienes paglābsi, bet es tev nekā nespē�u līdzēt.

����� Nē! � Dragans cie�i palika pie sava. � Sēdies pati! Mani brāļi nu ir tiku�i pie savām sievām. Kālab gan lai viņi arī mani no �ejienes neizvilktu?

����� Tagad uzklausi mani, � karaļmeita viņam sacīja. � Ne�sēdies grozā vis pats, bet ieliec tajā akmeni. Ja tavi brāļi ak�meni izvilks, viņi nepiemirsīs ij tevi pa�u.

Kad arī tre�ā karaļmeita bija nonākusi virszemē un pienāca kārta izcelt Draganu, vecākais brālis ieteicās:

����� Klau! Ja mēs Draganu izvilksim, viņ� pārnesīs pūķu mantu un būs par mums bagātāks. Visi ļaudis tad teiks, ka ne�vis mēs, bet gan Dragans ir atsvabinājis karaļmeitas.

Brāļi sāka apspriesties.

����� Ņemsim un virvi pārgriezīsim, � viņi nolēma. � Dra�gans nokritīs lejā un pazemē aizies bojā, bet mēs ļaudīm pateik�sim, ka virve pārtrūka.

Karaļmeitas nedzirdēja, ko vecākie brāļi bija izlēmu�i darīt.

Dragans ielika grozā akmeni, kas bija cilvēka smagumā, un pat cepuri uzstūķēja tam virsū. Pamanīju�i Dragana cepuri, vecākie brāļi � �ņikt! � pārgrieza virvi. Akmens nogāzās lejā, ka putekļi vien pajuka.

Dragans sāka rūgti raudāt.

��������������� Redz nu, ko mani brāļi izdarīju�i! � viņ� novaidējās.

���� Nu man no �ejienes vairs neizkļūt.

Draganam nekas cits neatlika kā doties atpakaļ pie Kozmas-Dimira. Puisis tam visu izstāstīja un lūdza padomu, kā nokļūt virszemē.

Kozma-Dimirs sacīja:

����� Ej un uzmeklē vecā Odoļana īpa�umos zelta ābeli. Jāņu dienā tā uz neilgu brītiņu iznāk virszemē, lai pēc tam atkal �eit atgrieztos. Tikai ielāgo: kad sastapsi veco Odoļanu un viņ� gri�bēs tev paspiest roku, padod viņam paspiest arkla lemesi.

Kozma-Dimirs iedeva Draganam arkla lemesi, ko pats savā kalvē bija nokalis. Dragans sirmgalvim pateicās, paņēma arkla lemesi un devās ceļā. Tā nu viņ� gāja tik un gāja pa pasauli

bez galā un malas, līdz nonāca pie zelta ābeles, kuras virsaunīte sniedzās debesu augstumos. Necik ilgi, stikla rateļos, ku�riem priek�ā bija piejūgts kaķis un gailis, pie ābeles piebrauca vecā Odoļana kalpone.

����� Ko tu, meitiņ, ar �iem rate|iem �eit dari? � Dragans viņai izbrīnījies pavaicāja.

���� Vedu tajos vecajam Odolanam ābolus, � kalpone atteica.

To padzirdis, Dragans iesmējās.

���� Ja gribi, kāp tajos iek�ā. Izvizinā�u arī tevi, � kalpone sacīja.

Dragans iekāpa ratejos, un kalpone uzsauca:

����� Nū, gailīt! Nū, kaķīt!

Kolīdz gailis un kaķis ņēmās rateļus vilkt, tā vienā rāvienā noveda Draganu taisni pie vecā Odoļana, kur� papriek� simt gadu mēdza būt vecs vīrs, bet pēc tam simt gadu � mazs bērns un tālab ne zināt nezināja, kas ir nāve.

����� Esi sveiks, veco Odoļan! � Dragans tam sacīja.

����� E-hē, Dragan! � vecais Odoļans, puisi ieraudzījis, iesau�cās. � Tu pievārēji manus trīs dēlus, nomaitāji manas vedek�las un nogalēji arī pūķieni. Dod, paspiedī�u tavu roku, jo gribu zināt, cik ilgi man vēl atlicis, ko dzīvot.

Vecais Odoļans pastiepa savu roku, bet Dragans viņam pa�deva arkla lemesi. Kad Odoļans to paspieda, viņa pirksti nokrauk�ķēja un no tiem iztecēja trīs asiņu pilītes. Tiklīdz tās no�pilēja zemē, gaisā uz�āvās uguns liesma, Odoļans sadega un pārvērtās par puķi, kura vēl �obaltdien rodama pļavās.

To redzot, kalpone nopriecājās un jautāja:

����� Kā man tev, drosminiek, atdarīt par to, ka tu mani pa�glābi no vergo�anas Odoļanam?

���� Aizved mani pie zelta ābeles, jo drīz arī Jāņu diena būs klāt, � Dragans viņai palūdza.

�Nū, gailīt! Nū, kaķīt! � kalpone, tāpat kā pirmīt, uz�sauca gailim un kaķim, un tie vienā rāvienā aizveda Draganu pie zelta ābeles.

Dragans apsēdās tās pavēnī, un Jāņu dienas rītā viņu pie�vārēja dziļ� miegs. Drīz vien Dragans cie�i jo cie�i aizmiga. Puisis pat nejuta, ka zelta ābele viņu iznesa zemes virsū.

Pamodies Dragans ieraudzīja, ka atrodas jau �aisaulē. Daudz neprātodams, viņ� piecēlās un devās ce]ā. Pēc brītiņa Dragans atskatījās, bet zelta ābeli nekur vairs nemanīja. Tā atkal bija pagājusi zem zemes.

Drosminieks Dragans taisnā ceļā aizgāja pie karaļa.

�� Tā un tā, � viņ� karalim sacīja. � Esmu ieradies lūgt tavas visjaunākās meitas roku, jo es viņu atsvabināju no pū�ķiem.

�� Bet kā tu pierādīsi, ka esi manu meitu glābējs? � kara�lis Draganam vaicāja.

Dragans salūkoja azotē auseklīti, rieteklīti, mēnesi un sauli, uzsvieda tos debesīs, un visa karaļvalsts atkal sāka spo�i lais�tīties.

�������������� Jānudien! � karalis iesaucās. � Tu esi bijis gan pūķu valstībā, gan debesu spīdekļus atdabūjis, tikai manas meitas neesi atvedis, tālab es tev nevaru dot savu visjaunāko meitu par sievu.

������������� Ak, vai! � Dragans nobēdājās. � Ie�u pie saviem brā�ļiem un mātes. Ja ari tur tavu meitu nebūs, tad es nezinu, kur tās meklēt.

Tā nu iedams, Dragans ce)ā sastapa puiku, kur� ganīja cūkas.

������������� Teic nu, puisīt, � kā dēls tu esi? � Dragans viņam jau�tāja.

��� Ehē, ceļiniek! Es tev varu to pateikt, bet diez vai tu par manu tēvu būsi jebkad dzirdējis, � cūkganītis atteica.

���� Kā dēls tad tu esi? � Dragans nelikās mierā.

���� Stiprinieka Dragana, � cūkganītis atbildēja.

���� Un kur tavs tēvs?

���� Palicis viņsaulē.

���� Vai tu vēi gaidi viņu pārnākam?

���� No turienes vairs neviens nepārnāk, � cūkganītis at�teica.

Tā, redz. Kamēr stiprinieks Dragans klīda pa viņsauli, vi�ņam bija piedzimis un uzaudzis dēls, un nu tas ganīja cūkas.

���� Bet kam, puisīt, pieder cūkas? � Dragans jautāja.

���� Dragana vecākajiem brāļiem.

����� Un vai viņi tev par cūku ganī�anu ēst ari dod?

��� Ak, vai! � puika nosūkstījās. � Kad vakarā es pārnāku mājās, kungs man pamet kukurūzas plāceni. Ja man laimējas to satvert, tad es to apēdu, bet, ja suns ir par mani naskāks, tad plāceni apēd viņ� un es palieku neēdis.

.� Bet ko dara tava māte?

���� Kalpo kungiem.

���� Ak tā?! � Dragans sadusmojās. � Tad dzen cūkas uz mājām!

���� Man bail, jo saule vēl augstu. � Cūkganitis ne pa jokam satrūkās.

���� Nebaidies! Es tev nejau�u darīt pāri! � Dragans viņam nosolījās.

Puika atdzina cūkas mājās. To redzot, Dragana vecākie brāli tūda| izsteidzās puikam pretī.

���� Kam tu pārnāci? Saule vēl augstu! � viņi uzsauca un atvēzējās ar pletnēm, lai cūkganītim sistu.

���� Pag, nesitiet! � Dragans brāļus atturēja. � Vai tad jūs mani vairs nemaz nepazīstat?

Pazinu�i Draganu, vecākie brāli tūdaļ pat krita tam pie kā�jām un lūdzās �ēlastību. Dragans tikām sasauca ļaudis un tiem sacīja:

���� Izspriediet nu, kāds sods pienākas maniem brāļiem, jo viņu dē) man bijis tik daudz jāpārcie�!

Vieni ieteicās, ka brāļiem esot jānocērt galva, citi, ka tie jāpadzenot no karaļvalsts, vēl kādi, ka jāieslogot cietumā.

Dragans lika atvest divus neiejātus ērzeļus un piesēja brā�ļus pie zirgu astēm. Kolīdz viņ� ērzeļiem uz�āva ar pletni, tie sāka auļot un saplēsa brā)us gabalu gabalos.

Tā, lūk.

Kā nu tur bija, kā ne, bet, ja nebūtu tā bijis, diez vai es jums to būtu pastāstījis.

Reiz kādā malā, pasaules galā, dzīvoja vīrs un sieva, bet tik gau�ām veci, ka ar pūlēm jaudāja vilkt uz priek�u savu

gadu nastu. Vienīgais viņu atspaids vecumdienās bija dēls Alistars. Tā kā vecī�u mirstamā stunda jau vairs nebija aiz kalniem, sirmgalvji pasauca dēlu un izteica tam savu novēlē�jumu:

����� Mī|o Alistar, kolīdz tu būsi mūs izvadījis pēdējā gaitā, sameklē aiz sijas aizbāztajā bazilika pu�ķītī zaļu stiebriņu un to trīsreiz pasmar�o.

����� Neraizējieties, tēt un māt, izdarī�u visu, kā teicāt, � Alistars viņiem nosolījās.

Dziļās �ēlabās izvadījis vecākus pēdējā dusā, Alistars pār�nāca mājās un sameklēja bazilika pu�ķītī zaļo stiebriņu. Tas bija sīciņāks pat par adatas galu, bet, kolīdz Alistars to pa�smar�oja pirmo reizi, tā sajuta, ka viņa spēks trīskār�ojas, pa�smar�oja otro reizi � vēl tikpat daudz spēka nācis klāt, bet, kad Alistars pasmar�oja zaļo stiebriņu tre�o reizi, viņa dzīslās sāka tecēt glu�i jauna asins un viss, par ko puisis iedomājās, tūdaļ pat nostājās viņa acu priek�ā.

Kaut gan Alistars strādāja vaiga sviedros, bads rēgojās gar visiem pak�iem. Tālab viņam nekas cits neatlika kā doties pa�saulē meklēt sev darbu.

Tā nu Alistars gāja, gāja, līdz beidzot ieraudzīja sev priek�ā greznu pili. Kā gan viņ� varēja zināt, kas tā par pili un kam tā pieder! Laimīgs, ka vismaz kāda pajumte ceļā gadījusies!

Alistars priecīgs pieklauvēja pie vārtiem, un, kur gadījies, kur ne, viņa priek�ā uzradās briesmīgs pūķis.

����� Labdien, pūķi! � ceļinieks apsveicinājās.

����� Labdien! � tā pūķis.

����� Saki, pūķi, � vai tev kalpu nevajag? � Alistars viņam pavaicāja.

����� Kā nu ne! � to padzirdis, pūķis nopriecājās. � Taisni kalpu man trūkst. Nāc iek�ā!

Iegājis pagalmā, Alistars ieraudzīja tur gan klētis vienu aiz otras, gan kūtis rindu rindām, bet ilgi tās apbrīnot viņam ne�nācās. Pūķis tūdaļ pat ņēmās puisim klāstīt, kas tam jādara, bet pats tikām domā: kaut ātrāk pienāktu vakars un varētu Alistaru nokaut un apēst!

Tā nu Alistars, daudz neprātodams, ķērās pie darba un pat nemanīja, ka pienācis vakars. Drīz vien mājās pārradās arī

pūķa dēls. Viņi apsēdās pie galda un, paēdu�i vakariņas, devās pie miera.

Dēlam pūķis uzklāja gu|vietu uz pavi|as un, apsedzis viņu ar sarkanu segu, nolika tam līdzās aizdegtu sveci, bet Alistaru apguldīja uz paviļas otrpus mājas un apsedza puisi ar melnu segu. Sveci viņam līdzās pūķis neaizdedza.

Sprie� nu tā kalps pie sevis:

�Nez ko gan briesmīgais pūķis sadomājis darīt? Neba velti �is tā cen�as!�

Miegs Alistaram nenāk ne acu galā, visādas domas māktin mācas virsū, bet pūķi apgūlu�ies drīz vien sāka krākt tā, ka logu stikli d�inkstēja.

Grozās nu stiprinieks no vieniem sāniem uz otriem, ta�u velti � miegs kā nenāk, tā nenāk.

�Ņem�u un apgul�os pūķa dēla vietā�, Alistars beidzot no�sprieda.

Domāts � darīts! Alistars �igli pielēca kājās, pienāca pie paviļas, kur gulēja pūķa dēls, pacēla �o vieglītēm uz rokām � bet tas ir nepakustējās � un, apguldījis pūķa dēlu uz savas paviļas, apsedza to ar melno segu. Pēc tam Alistars apgūlās pūķa dēla vietā un tūdaļ pat aizmiga.

Tikām nakts, kā gribēdama, lai pūķu miegs būtu vēl dziļāks un rāmāks, paslēpa mēnesi aiz pauguriem. Necik ilgi � vecais pūķis uzmodās un, paņēmis zobenu, klusiņām izlavījās pa dur�vīm laukā. Pienācis pie pavijas, kur vakarā bija apguldījis Alistaru, pūķis atvēzējās ar zobenu, un � �vikt! � kā viņam jau �ķitās, Alistaram galva nost. Tik pūķis, redz, bija nokāvis pats savu dēlu. Bet kā viņ� to varēja zināt, ja visapkārt bija tum�s kā peklē!

Nu pūķis ar skubu iekūra pavardā uguni un vienā laidā pie�meta klāt malku, lai līdz rītam pagūtu Alistaru izcept.

To redzot, Alistaram dū�a saskrēja papē�os. Tad lūk, ko briesmīgais pūķis bija nodomājis ar viņu izdarīt! Ilgāk vairs nekavēdamies, Alistars pielēca kājās, satvēra sveci un � fu! fū! � lūkoja to nopūst, ta�u kur nu! Viņ� no dusmām trieca sveci pret zemi, bet atkal nekā. Svece bija kā liptin pielipusi Alistaram pie pirkstiem un dega vienā deg�anā. To redzot, Alistars, ko kājas nes, metās bēgt. Skrien, un svece viņam vēl ceļu apgaismo.

Kad pūķis aplaida acis apkārt, viņ� redzēja nevis zvaigzni krītam, bet gan sveci bēgam, sadusmojās un iekliedzās:

��� Ak, tu svecīt, manu svecīti

Kurp tu melnā naktī teci?

Nāc vien atpakaļ uz mājām,

Viesi apgaismo, kā klājas!

Bet svece neapstādamās bēga aizvien tālāk un tālāk. Pūķis pagriezās pret paviju, kur gulēja viņa dēls, un trakās dusmās ierēcās:

��� Ehe-hē! Dēls, netūļājies!

Slienies tūdaļ kājās!

Zirgam seglos leci,

Atved atpakaļ man sveci!

Bet dēls nebilda ne pu�plēsta vārda. Un kā gan viņ� �obrīd varēja parunāt, ja bija beigts un pagalam!

Pūķis izmeklējās dēlu gan pilī, gan pagalmā, izsaucās to vienā sauk�anā, bet veltas pūles.

����� Pag, � pūķis nosprieda. � Papriek� uzmauk�u Alistaru uz cepamā iesma un pēc tam pārvedī�u sveci atpakaļ.

Bet, kolīdz pūķis nonāca krāsns priek�ā, tā pamanīja, ka nokautais nav vis Alistars, bet gan pa�a dēls. Ak, vai! Viņ� sakampa rokā zobenu un metās bēgļiem pakaļ. Pūķis traucās kā viesulis, un, kur viņ� brāzās, tur klintis gāzās, koki ar saknēm vēlās ārā un zeme tam zem kājām zvārojās. Tā nu viņ� nāca bēgļiem aizvien tuvāk un tuvāk.

Alistars tikmēr paguva aizskriet līdz lielai un dziļai upei, ielēca tajā un sāka peldēt. Kad Alistars jau bija ticis viņā krastā, arī pūķis beidzot pieskrēja pie upes, ta�u, neprazdams peldēt, ņēmās skaļi kliegt un Alistaru nolādēt:

��� Ehē! Alistar, suns!

Sveci nolaupīt man spēji,

Manu dēlu nogalēji!

Alistars no viņa krasta pūķim atsaucās:

��� Ehē! Pūķi, suns!

Ja no manis neatstāsies,

Ij tev pa�am slikti klāsies!

Pūķim nekas cits neatlika kā griezties atpakaļ, bet Alistars tikām gāja uz priek�u pa takām nestaigātām, ar puķēm klā�tām, caur druvām, vārpās rietinātām. Laiku pa laikam Alistars palūkojās uz sveci un, pūlēdamies to nodzēst, uzpūta tai savu dva�u, bet svece nedziest vis, glu�i otrādi � iedegas vēl stip�rāk. Alistars raudzīja sveci apdzēst ar plaukstu, bet kur nu: nedz tā apdziest, nedz arī roku dedzina. Pielika sveci pie krekla, bet ij krekls neaizsvilstas. Tāda, lūk, bija tā svece � nedz de�dzināt dedzināja, nedz svilināt svilināja, vien gaismot gais�moja. Alistars ielika sveci aizsainītī un gāja tālāk.

Tā nu, gan pa ce|iem, gan pa takām iedams, Alistars no�nāca kāda kunga mui�ā, kur atrada sev patvērumu. Redzot, ka puisis ir gana strādīgs un izmanīgs, kungs viņu iecēla par ve�cāko zirgu puisi un ierādīja tam istabiņu kā citiem kalpiem.

Viss jau būtu labi, ja starp kalpiem negadītos kāds aplam nenovīdīgs kalps, un, lūk, kādu dienu kalps aiziet pie kunga un saka:

����� Vadzi, kungs! Tu pat nevari iedomāties, ko pirmīt teicās izdarīt Alistars!

���� Ja pateiksi, tad zinā�u.

����� Tā un tā, ja tu lik�ot �im atvest pūķa zirgu, viņ� to izda�rī�ot kā nieku.

����� Pūķa zirgu?! � kungs izsaucās. � Sauc Alistaru �iglāk �urp!

Kalps aizsteidzās Alistaram pakaļ, un kungs tam uz kar�stām pēdām pavēlēja:

���� Atved man pūķa zirgu! Ja ne, āda pār kārti!

Neko darīt, Alistars zemu jo zemu paklanījās kunga priek�ā un devās ceļā. Gāja, gāja, līdz vēlu naktī nonāca pie pūķa pils. Klusiņām ielavījās stallī, bet pūķa zirgs, sajutis Alistaru, trīs�reiz skaļi nozviedzās. Pūķis teciņiem vien pie staļja durvīm klāt.

Alistars tikām trīsreiz apgriezās uz papē�a ap sevi riņķī, pārvērtās par mu�u un apsēdās uz sijas.

Pūķis izmeklējās malu malās, pa�amdīja ar roku pat zem redelēm � neviena pa�a. Nomierinājies viņ� aizslēdza stalli un aizgāja.

Alistars nolaidās no sijas lejā un jau grasījās ķerties zir-

garo klāt, bet � kur nu! Tas sāka spārdīties un zviegt vēl otrutik nekā pinnīt.

Atkal atsteidzās pūķis, izmeklējās malu malās, bet neko ne�atrada.

����� Tfū, tu rou]ķa zirgs! Kam velti zviedz un ne]auj man gulēt? � pūķis noskaities tam uzsauca, paķēra pātagu un sāka zirgu miecēt. � Pamēģini tik vēlreiz iezviegties, tūda| pat no�dīrā�u tev ādu!

Tiklīdz pūķis atgriezās pilī un iestājās klusums, Alistars nolaidās no sijas lejā un atkal atguva cilvēka izskatu. Kad viņ� pienāca pie zirga, tas pat neiezviedzās.

Alistars a�i izveda zirgu no staļļa, uzlēca tam mugurā, un pūķis to vien dzirdēja kā pakavus nodipam.

Pūķis pārskaities metās bēgļiem pakaļ.

Alistars, stiprinieks, tik dzen un dzen zirgu bez stājas, bet ari pūķis, briesmonis, neatstājas. Līdzko Alistars paguva pār�peldēt pāri lielajai upei, tā ari pūķis klāt. Pamanījis Alistaru izjājam viņā krastā, pūķis iekliedzās:

��� Ehē! Alfstar, suns!

Manu sveci piejaucēji!

Manu dēlu nogalēji! <

Manu zirgu aizdrasēji!

Alistars viņam atsaucās:

�� Ehē! Puķi suns!

Ja no manis neatstāsies,

Ij tev pa�am slikti klāsies!

Pūķis, no dusmām sev pirkstā kozdams, devās atpakaļ, bet Alistars kā vēj� traucās uz kunga pili. Nonācis pie tās, viņ� nolēca no zirga un pieveda to kungam klāt, bet tas no prieka nezināja, kur likties.

Ta�u visiem zināms, ka suns zaķi jau pa gabalu jau�, va�nags virs vistas augstu debesīs cilpas au�, un labo ļaunais ne�manāmi kā tārpiņ� grau�.

Necik ilgi, skaudīgais zirgu puisis atkal atnāca pie kunga un �im saka:

���� Vadzi, kungs, tu esi gan bagāts, gan varens, gan arī izmaņam gudrs, tikai to, kas tev acu priek�ā notiek, neredzi.

����� Ko tu te babule? � kungs tiri vai saskaitās. � Runa

skaidrāki

���� Tā un tā, � zirgu puisis atteica. � Alistars pinnīt lieli* jās. ka viņ� tev varot sadabūt ari pūķa cepuri.

����� Sauc viņu �urp!

Atsauca �urp Alistaru, un kungs puisim pavēlēja:

����� Atnes man pūķa cepuri! Ja ne, āda pār kārti!

Seko darīt, Alistars atkal posās ceļā, jo zināja: ja viņ� ne�pagādās kungam pūķa cepuri, tad viņam nudien vairs labi ne�klāsies.

Tā nu Alistars gāja tik un gāja, līdz, pienācis pie pūķa pils, ieraudzīja, ka pie debesim savilku�ies melni jo melni mākoņi. Drīz vien sacēlās briesmīga vētra un sāka līt tik negants lie�tus, kādu Alistars līdz �im vēl nekad netika pieredzējis. Aug�ā zibeņi un pērkoni graizīja un drupināja mākoņus, lejā ūdeņi vagoja zemi.

Bet drosmīgo Alistaru neatturēja nedz lietus, nedz negaiss. Nostājies uz papē�a, viņ� trīsreiz apgriezās ap sevi riņķī, pār�vērtās par kaķi un, piegājis pie pūķa pils durvīm, sāka ņaudēt un skrāpēties ar nagiem, lai �o lai�ot iek�ā. Pūķis tobrīd gulēja cie�ā miegā, bet pūķa sieva pamodusies �im iebukņīja sānā:

���� Slienies, vīrs, aug�ā un atver durvis, citādi nabaga kaķis lietū dabūs galu.

Pūķim nekas cits neatlika kā līst no gultas ārā. Kolīdz viņ� pavēra durvis, tā kaķis �igli slieksnim pāri un pie krāsns klāt. Pūķis piegāja pie kaķa, ieskatījās tam cie�i acīs, noskaitās un iekliedzās:

���� Tas ir Alistars! Ahā, nu tu beidzot esi man rokā!

�������������� Kas tev, vīriņ, lēcies? � pūķiene tīri vai izbrīnījās.

��� Tu, redzams, pavisam esi prātu izkūkojis, ja gribi nomaitāt tik jauku un mīlīgu kaķīti!

���� Es pēc acīm pazīstu, ka tas ir Alistars! � pūķis lūkoja sievai iebilst.

���� Liecies labāk gulēt un izmet �īs blēņas no galvas!

Kolīdz pūķis aizmiga, kaķis klusiņām pielavījās tam klāt un

lēnītēm pavilka uz savu pusi pūķa cepurL Velk nu tā, velk, tik nekā nevar to novilkt pūķim no galvas. Neko darīt, Alistars

no kaķa pārvērtās atkal par cilvēku, bet neviļus pieskārās pū�ķim. Tas tūdaļ pamodās un ķer Alistaru � caps! � ciet.

���� Vai tad es tev neteicu, ka tas ir Alistars! �pūķis sievai uzsauca. � Celies, siev, iekur pavardā uguni 1 Mēs viņu izcep�sim!

Bet, kad pūķiene iekūra pavardā uguni, viņi ieraudzīja, ka nekādas iztik�anas no Alistara nav � kauli un āda vien.

����� Ehē! � pūķis sūkstīdamies iesaucās. � Kas tad tā par gaļu � cīkaras vien! Izdzēs, siev, pavardā uguni, papriek� mēs viņu nobarosim.

Nu abi ņēmās Alistaru barot ar kvie�u plāceņiem, riekstu kodoliem un saldu pienu. Mēne�a laikā Alistars apvēlās miesās tā, ka acu vietā viņam vīdēja vien spraugas.

����� Rau, tagad gan Alistaru var likt uz pannas! � pūķis nopriecājās. � Siev, izkurini vara krāsni labi sarkanu un izcep viņu, bet es tikām pasauk�u ciemiņus.

Domāts � darīts. Pūķiene iekurināja vara krāsni un, kad tā bija nokaitēta sarkana, nolika krāsns priek�ā lizi, pasauca Alistaru un tam uzsauca:

����� Gulsties nu! Bāzī�u tevi krāsnī.

Alistars, daudz nedomādams, uzkāpa lizei virsū.

����� Gulsties ta�u! � pūķiene viņam uzkliedza.

Alistars apsēdās uz lizas, bet kājas pārkāra pāri malai.

����� Gatavais nejēga! � pūķiene tīri vai apskaitās. � Gul�sties uz lizes, kā pienākas!

����� Bet kā? � Alistars izlikās nesaprotam. � Es to nemāku. Papriek� parādi man, kā tas darāms.

���� Ja tā, tad rāpies nost! � pūķiene Alistaram uzkliedza un, uzraususies uz lizes, nogūlās uz tās visā garumā.

Bet Alistars to tikai gaidīja.

Kolīdz pūķiene bija nogūlusies, viņ� � �ip! � satvēra lizi un vienā rāvienā iegrūda to krāsnī, bet pēc tam � blauks! � aizcirta ciet krāsns durtiņas.

Paņēmis pūķa cepuri, Alistars steidzās prom.

Pa to laiku pūķis kopā ar ciemiņiem atgriezās mājās, apsē�dināja tos pie galda, bet pats pienāca pie vara krāsns. Tiklīdz pūķis atvēra durtiņas un ieraudzīja pūķieni, viņ� gandrīz vai pa ļima.

pūķis sakampa zobenu un, atstājis viesus pie galda vienus pa�us, metās Alistaram pakaļ. Viņ� traucās ka zibens. No acīm viņam dzirksteles �ķīda, pa nāsim versmoja tvaiks, bet no ausim vēlās dūmi, un, kur pūķis brāzās, tur pauguri kukuriski gāzās. Kad pūķis nonāca pie upes, Alistars jau bija tāltālu. pūķis saniknojās un ierēcās:

�� Ehēl Alistar, suns!

Manu sveci piejaucēji!

Manu dēlu nogalēji!

Manu zirgu aizdrasēji!

Manu sievu nozūmēji!

Cepuri prom aiznest spējil

/Uistars pagriezās pret viņu un atbildēja:

�� Ehē! Pūķi, suns!

Ja no manis neatstāsies,

lj tev pa�am slikti klāsies!

Tā nu Alistars pārradās pie kunga un atdeva viņam pūķa cepuri, bet ilgi atpūsties Alistaram nenācās, jo drīz vien kungs atkal pasauca puisi pie sevis.

���� Ja reiz tu man atvedi pūķa zirgu un atnesi viņa cepuri, tad atgādā man arī pa�u pūķi, � kungs Alistaram pavēlēja.

Alistars salūkoja cirvīti, kaltu, rokas zāģīti un devās ceļā.

Netālu no pūķa pils viņ� pārvērtās par sirmu vecīti ar baltu bārzdiņu � un nu ņemas skaļā balsī saukt:

���� Godātie saimnieki un turīgie ļaudis! Kam vajag mucas, lai nāk �urp! Es taisu gan mucas, gan toverus, gan ari baļļas labu labās, kurās visu ko var glabāt!

To padzirdis, pūķis iesauca vecīti savas pils pagalmā, un drīz vien viņi salīga, ka mucinieks iztaisīs pūķim pāris jaunu mucu, bet pārējās pielabos.

Meistars tūdaļ pat ķērās pie darba un da�u dienu laikā iz�taisīja tādu ozolkoka mucu, ka prieks skatīties.

To redzot, pūķim krūtīs sirds iepukstējās straujāk.

����� Nu manas mucas vairs netecēs! � viņ� muciniekam sa�cīja.

����� Netecēs vis, � tas atteica, � ja vien tu man nāksi talkā, jo manas acis vairs lāgā nerāda un es neredzu visas spraugas, kas būtu ar pakulām jāaizdrīvē.

���� Kas tad man, vecais, jādara?

������ Lien mucā! � Alistars pūķim uzsauca. � Un pasaki, vai starp mucas galdiņiem nav palikusi_ kāda sprauga.

Pūķis �igli ierāpās mucā un acīgi pārlūkoja visus galdiņus, tik nevienu spraudziņu neuzgāja.

������ Nē, vecais! � pūķis atteica. � Tu esi mucas galdiņus noēvelējis un tos pielāgojis tā, ka starp tiem nemana nevienu spraugu!

������ Pag! � Alistars pūķim uzsauca. � Tūlīt es pielik�u mu�cai dibenu. Paraudzīsim, vai ari tas piegulst, kā nākas.

Tā nu Alistars pielika mucai dibenu, bet pēc tam ari vāku.

���� Kā nu? � Alistars pūķim apprasījās.

���� Ne �ķirbiņas! � tas atsaucās.

��������������� Bet nu, pūķi, piepūties no visa spēka! Paraudzīsim, vai muca ir gana stipra.

Pūķis dara, kā �im teikts.

���� Stiprāk! � mucinieks sauc. � Cik vien tev spēka!

Tik nesalīgojas neviena stīpa, neviens mucas galdiņ� neiz�kustas no vietas, un pūķis no iek�as sauc:

���� Stiprāk es vairs nejaudāju!

���� Ja tā, tad sit saujā!

Tikai tagad pūķis saprata, ka nokļuvis Alistara rokās, bet no mucas laukā izkļūt viņ� vairs nespēja.

Alistars ņēmās mucu ripināt, un pūķis pa iek�u riņķī vien griezās līdz pa�am kunga namam.

Padzirdīs troksni, kungs izsteidzās �iem pretī, jo vēl nekad nebija redzējis dzīvu pūķi.

��� Alistar, izņem mucai vāku! Es gribu uz pūķi paskatī�ties! � kungs iesaucās.

��� Nē, kungs, � Alistars iebilda. � Ja es mucu attaisī�u, tad pūķis mūs visus nomaitās. Viņ� �obrīd iesvēlies tādās dus�mās, ka labāk tam nenākt ne tuvu.

Alistars sameklēja svārpstu, izurba mucā caurumiņu, un, kolīdz kungs pielika pie tā aci, lai paskatītos, negantais pūķis piepūtās un ierāva mucā ari pa�u kungu glu�i kā tādu krislīti.

��� Te tev nu bija! � Alistars pasmējās. � Ko gribēja, to ari dabūja!

Alistars paņēma mucu, uzsvieda to uz malkas grēdas, kas bija sakrauta pagalmā, un aizdedzināja.

Pūķis un kungs sadega tā, ka pat pelni no �iem nepalika pāri.

Pēc tam Alistars devās uz savu istabiņu atpūsties. Tiklīdz viņ� atvēra durvis, tā sveces liesma, kas tur visu laiku lipinā�jās, sa�ūpojās, uzliesmoja vēl spo�āk, un � tavu brīnumu! � no tās iznāca tik jauna un skaista meitene, ka ij ne acis atraut.

����� Mīļo meitenīt, � Alistars izbrīnījies tai vaicāja, � kas tu esi, un kādēļ tev bijis tā jācie�, ja reiz-tu nedz staigā, nedz runā, tik dedz vienā deg�anā, pati nezinot, kālab?

���� Manu mīļo Alistar Fetfrumos! � meitene atteica. � No�kaujot neganto pūķi, tu mani atsvabināji no visām mocībām.

Meitene nu Alistaram pastāstīja, ka pūķis viņu nolaupījis, lai apprecinātu ar savu dēlu, bet viņa to nav gribējusi, tālab pūķis to nolādējis, teikdams: �Kamēr vien tu dzīvosi, būsi svece, kura deg bez apstājas, nevienu nesildīdama un neaizdeg�dama.�

�������������� Tā man vēl ilgi būtu bijis jāmokās, � meitene piebilda,

��� ja neatnaktu tu un mani no pūķa lāsta neatsvabinātu.

Alistars meiteni apskāva, nomutēja, sasauca visus apkai�mes ļaudis, un drīz vien viņi dzēra kāzas. Ai, kas tās bija par kāzām!

Ļau�u sanāca, ka ne apredzēt. Arī es biju starp kāzinie�kiem � ēdu un dzēru, tikai neatminos, cik ilgi. Varbūt vēl �o�baltdien būtu ēdis un dzēris, ja man nebūtu jāatnāk pie jums un jāizstāsta, ko Alistars Fetfrumoss reiz tika piedzīvojis.

Kas pasakai vainas � izstāstī�u jums to vārds vārdā, kā man to tika stāstīju�as sievas, vakaros pie vērpjamā ratiņa sē��ot un ar muti mietu tē�ot.

Reiz dzīvoja vīrs un sieva, tādi pa�i nabaga ļaudis kā visi citi. Kad viņi jaunībā apprecējās, tiem piedzima meita. Meita

izauga tik brīnumdaija kā saulīte, tik �irgta kā avota ūdentiņ�. Tie, kuriem precību laiks vairs nebija aiz kalniem, vilcinājās kā vien prazdami, jo visi klusībā uz meiteni cerēja, sak, ari viņai ta�u reiz nāksies izraudzīt sev līgavaini.

Bet, kā mēdz teikt: cik viegli sēkla uzdīgst un sazaļo, tik grūti tā uzzied un ienākas. Kur gadīju�ās, kur ne, uznāk lītavas, atbrā� vēji, piespie� stādiņu pie zemes, izrauj to ar visām saknēm laukā, un pēcāk tam grūti attapties un atkal pastiepties pret sauli.

Tā, lūk, pienāca grūtas dienas arī nabaga meitenei. Ne no �ā, ne no tā viņas māte savārga un nogūla nāves gultā. Tik vien paguva kā izvilkt no azotes gredzenu, atdot to meitai un pateikt:

���� Vai redzi �o gredzenu? Glabā to kā savu acuraugu un, kad pie tevis nāks precinieki, papriek� to katram piemērī. Ja gredzens kādam derēs kā uzliets � precies ar viņu, ja ne � atsaki.

Apglabājusi māti, meitene paraudāja, pabēdājās, bet ilgi sē�rot tai nepienācās, jo drīz vien pie viņas jau sāka braukt preci�nieki. Meitene visiem piemērīja gredzenu, bet nevienam pirkstā tas neuzgāja, tāpēc preciniekiem nācās braukt prom tuk�ā.

Bet tajos laikos dzīvoja arī Sprīdis vīrā-Olekts bārdā, un viņam bija mazdēls, tik nejauks un briesmīgs, ka vai nu. Nez kā gadījies, kā ne, bet Sprīdis vīrā-Olekts bārdā dabūja zināt gredzena mēru. Viņ� sakūra pamatīgu ogļu sārtu un lika sa�vam mazdēlam deviņas dienas un deviņas naktis turēt roku uguns liesmā. Kad nu mazdēla roka bija tapusi mīksta kā vasks, Sprīdis vīrā-Olekts bārdā ņēmās to uz laktas apkalt ar deviņiem āmuriem. Kala, kala, līdz pielāgoja mazdēla pirkstu gredzena mēram.

Sprīdis vīrā-Olekts bārdā apģērba savu mazdēlu drēbēs, kas bija ar zeltu un sudrabu �ūdinātas, visvisādiem dārgiem akme�ņiem klātas, un aizsūtīja viņu pie meitenes precībās. Pūķis pa�klanījās meitenei līdz pa�ai zemei, pastiepa pirkstu, un, redzot, ka gredzens tam der kā uzliets, meitene sāka rūgti raudāt. Viņai pat prātā nebija nācis, ka pienāksies iziet par sievu pie tāda mo�ķa. Bet, ja nu māte uz nāves gultas tā bija pieteikusi, �

neko darīt. Ta�u velti meitene raudāja un bēdājās, jo neviens viņai vairs nespēja līdzēt. Viņa izdomājās gan �ā, gan tā, līdz, paslepen izlavījusies no mājas, aizsteidzās pie mātes kapa un sāka vaimanāt:

��� Ak, tu melno zemes valnīt, melnim melno kapu kalnīt!

Kaut jel vēji tevi izsijātu!

Kaut jel lieti tevi pārmazgātul Varbūt manas asariņas nonāktu pie māmuliņas, jo kop� agra rīta tirdī dziļas bēdas manu sirdi.

����� Kas tev, mīļo meitiņ, lēcies? � no zemes dzijumiem dobji atvaidējās māte.

������ Ak, māmulīti � meitene gaudās. � Glu�i kā par nelaimi tu man atstāji gredzenu, jo nevienam preciniekam tas neuzgāja pirkstā, vien briesmonim pūķim. Pamāci man, māmiņ, kā no viņa paglābties, jo labāk es pati gulstos tev līdzās kapā nekā izeju par sievu pie pūķa.

������ Mīļo meitiņ, � māte atbildēja, � ej uz mājām un pasaki savam līgavainim tā: ja viņ� pa�us tev kleitu, tik daiļu kā de�besi saules lēkta, sauli dienasvidū un dienu novakarē, tu pie viņa iziesi par sievu, ja ne � lai taisās ka tiek.

Meitene pārradās mājās un pūķim cie�i jo cie�i pieteica:

����� Ja tu man pa�ūsi kleitu tik daiļu kā debesi saules lēktā, sauli dienasvidū un dienu novakarē, es pie tevis izie�u par sievu, ja ne � taisies ka tiec!

Sprī�a vīrā-Olekts bārdā mazdēls ar �o ziņu aizsteidzās uz savu valstību, sasauca pūķus, un tie no zelta un dārgakmeņiem, cik vien viņiem to bija, pa�uva kleitu, par kuru skaistākas līdz �im vēl pasaulē nebija bijis.

Necik ilgi, pūķis ar kleitu klāt, un, kad meitene to uzģērba, kleita viņai piegūla tā, it kā viņa tajā būtu pat uzaugusi. Gana skaista bija pati meitene, bet jaunajā kleitā viņa izskatījās vēl septiņreiz skaistāka. Tā vien �ķitās, ka pati saule rītausmā, die�nasvidū un norietā atmirdzētu meitenei uz krūtīm, pleciem un kleitas malām.

To redzot, pūķa sirds līksmot līksmoja, bet meitene no-

skuma vēl gau�āk. Viņas seja, kas bija zeltaina, nu tapa pelnu pelēka. Redzot, ka pūķis jau vik�as kāzām, meitene atkal aiz�steidzās pie mātes kapa un sāka vaimanāt tā, it kā viņai tūdaļ pat gals būtu klāt:

�� Ak, tu melno zemes valnīt, melnim melno kapu kalnitl Atdaries nu, velēnit, uz leju, lai es varu skatīt mātes sejul Lai es varu viņas nēzdodziņi noslaucīt rūgrūgtās asariņas, uzklausīt, ko saka māmulīte, atdusoties apak� vel�nītes, jo kop� agra rīta tirdi dziļas bēdas manu sirdi.

���� Mīļo meitiņ, � zemes dziļumos atkal atskanēja mātes dobjā balss, � kādas bēdas nospie� tavu sirdi, ja tu tik �ēli vai�manā?

���� Ak, māmulīt, māmulīt! � meita izsaucās. � Pūķis man pa�uva kleitu un nu skubina rīkot kāzas.

To padzirdusi, māte sacīja:

����� Pasaki savam līgavainim, lai viņ� pa�uj tev vēl vienu kleitu un lai tā būtu tikpat skaista kā puķes rītausmā, un lai tajā būtu lauku puķes un ne tikai tās vien, un lai tās būtu rasas pieliju�as, un lai tad, kad tu tās pasmar�osi, tev apreibtu galva. Ja viņ� tev �o kleitu pa�ūs, precies ar viņu, ja ne � saki, lai nerādās ne tuvu.

Meitene pārradās mājās un pūķim pieteica:

���� Ja tu, pūķi, mani mīli un gribi mani apņemt par sievu, tad pa�uj man kleitu, kas būtu tikpat skaista kā puķes rītausmā un lai tajā būtu lauku puķes un ne tikai tās vien, un lai tās būtu rasas pieliju�as, un lai tad, kad es tās pasmar�o�u, man ap�reibtu galva, bet ja tu man �o kleitu nepa�ūsi�

Viņa pat nepaguva savu sakāmo izteikt līdz galam, kad Sprī�a vīrā-Olekts bārdā mazdēls jau bija pārskrējis savā pilī un izrīkojis darbā gan drēbniekus, gan zeltkaļus � visus pras�mīgos amata meistarus. Trīs dienas viņi lasīja visskaistākās puķes, trīs dienas vērpa no tām zīda diegus, pēc tam trīs dienas vāca dārgakmeņus un zeltu, un, kad kleita beidzot bija gatava, putni, to uzskatot, ievīterojās, bet ļaudīm, uz to paskatoties,

sirds ielīksmojās un vaigs apskaidrojās. Un, kad meitene kleitu apģērba � eh, brālīt, ja tu to būtu redzējis, uzreiz saprastu, kas ir lejas bez gala un malas, kas ir uzziedējis, saules apspī�dēts dārzs un kas ir Moldovas kodri, rīta gaismai svīstot! Tā nebija vis kleita, bet gan dziesma, tas bija sapnis. Neviens vairs no meitenes nespēja atraut skatu, bet viņa sadrūma un sāka rūgti raudāt.

Nevienam neredzot, meitene atkal aizsteidzās uz mātes kapu un ievaimanājās:

��� Ak, tu melno zemes valnīt, melnim melno kapu kalnīt!

Gana smaga tava velēnīte, vēl jo smagāka ir mana nelaimīte.

Gana rūgti klājas māmulītei, vēl jo rūgtāka ir dzīve bārenītei.

Apvērsies nu, velēnīt, uz acīm,

Jauj kaut vārdu māmulītei sacīt, varbūt arī �oreiz viņa dzirdēs, kādas bēdas nospie� manu sirdi.

����� Kas tad nu, mīļo meitiņ? � zemes dziļumos atkal atska�nēja mātes balss.

���� Ak, vai! � meita izsaucās. � Pūķis man pa�uva kleitu un nu nevar vien sagaidīt, kad es beidzot tam snieg�u savu roku.

����� Manu daiļaviņ, � māte atbildēja. � Pasaki pūķim, lai viņ� tev pa�uj tre�o kleitu � tik skaistu kā debesis spodrā nak�sniņā, kad tajās laistās milzums zvaig�ņu un staro pilns mē�ness. Ja pūķis tev �o kleitu pa�ūs un tā patiks ne tikai tev vien, bet visiem, kas tai brīdī būs klāt, rīko kāzas, smej un līksmo�jies no visas sirds, bet, kad pūķim pienāks laiks tevi izvest no mājas, pieskaries ar roku pie puķes, kas tev būs piesprausta pie krūtīm, un saki: �Gaismiņa pa priek�u, tumsiņa nopakaļus.� Ej tad, kurp acis rāda, jo būsi brīva kā putns debesīs, kā vēja pūsma pla�ā laukā, un neviens tad nezinās, kur tu būsi pali�kusi.

Meita to izstāstīja pūķim, bet tas, ne�ķīstenis, neteica ne varda,' jo zināja, ka tādu kleitu pa�ūt tam tīrais nieks. Pūķis priecājās, ka drīz vien daiļā meitene piederēs viņam un viņ� kopā ar citiem pūķiem varēs līksmot pie kāzu galda.

Pūķis pārskrēja savā pilī un pa�uva ari tre�o kleitu. Tā bija tik skaista, ka to aprakstīt � dienas būtu par maz, kur nu vēl nedēļas, tik nav laika tuk�us salmus kult, jo Sprī�a vīrā-OIekts bārdā mazdēls jau bija ar kleitu klāt. Meitene ap&ērba kleitu, un nu neviens vairs nezināja ij izteikt, cik dai|a tā izskatījās: divi dārgakmeņi mirdzēja meitenei uz pleciem kā divas zvaig�znītes, josta bija izrotāta ar rubinu un smaragdu, bet uz krū�tīm tai staroja pilns mēnestiņ�. Un, kaut gan tas spulgoja tik�pat spo�i kā pie debesīm, meitenes daili pārspēt tas tomēr ne�spēja.

Necik ilgi � tika rīkotas ari kāzas. Sanāca (audis no malu malām, valdīja līksmība, skanēja mūzika un smiekli, un nevie�nam pat prātā nenāca, ka no sākuma nav tālu ari beigas.

Tā nu, raugi, pienāca laiks līgavai atstāt tēva mājas. Ļaudis izbrīvēja vietu, lai stātos riņķa dejā, bet līgava ar roku pieskā�rās pie puķes, kas tai bija piesprausta pie krūtīm, un sacīja:

���� Gaismiņa pa priek�u, tumsiņa nopakaļus!

Kolīdz viņa �os vārdus izteica, sacēlās tāda migla, ka ne�viens pat neredzēja, kur meitene bija palikusi. Bet viņa tikām steidzās aizvien tālāk un tālāk, līdz nonāca me�ā, kur auga milzu koki, un, tā kā tuvojās vakars, uzmeklēja koku puduri vietu, kur pārlaist nakti.

Saule, rītā uzlēkusi, vakarā noriet, bet negaiss un lietus uz�nāk jebkad.

Kad Sprī�a vīrā-OIekts bārdā mazdēls atsteidzās ar �o ziņu pie pūķiem, tie vis ilgi netū|ājās, sasvilpa divus negantus su�ņus, kuri, ostīdami zemi, astes gaisā izslēju�i, ņēmās dzīt bēg�lei pēdas. Suņi skrēja pa priek�u, bet nopakaļus tiem ar zobe�niem rokā slaja pūķi, lai daiļo meiteni nomaitātu.

Drīz vien suņi nonāca me�ā un, pieskrēju�i pie koku pudura, kurā slēpās meitene, sāka riet. Meitene no �ausmām nezināja, kur likties. Tikām kāds pūķis satvēra viņu aiz rokas un dzīrās meiteni izvilkt laukā no pudura, bet nabadzīte turējās tam pretī visiem spēkiem. To redzot, cits pūķis, ilgi nedomādams � �vikt! � ar zobenu nocirta meitenei abas rokas līdz pat elko�ņiem. Nokritusi zemē, vārgdienīte sāka rūgti vaimanāt, bet Sprī�a vīrā-OIekts bārdā mazdēls pameta meitenes roku stum�

beņus suņiem, pamāja pārējiem pūķiem, un tie aizgāja, no kurie�nes bija nāku�i.

Palikusi viena, meitene no bēdām un sāpēm nezināja, kur likties. Tā nu viņa klīda pa me�u, līdz sacēlās baismīgs_ negaiss, kur� kokus ar saknēm rāva no zemes laukā. Vēj� nogāza zemē ari kādu koku, kura galotnē bija ligzda ar mazuļiem. Nabaga putnēni brēca tā, ka pat akmens, par viņiem ie�ēlodamies, ap�raudātos. Meitenei putnēnu k|uva �ēl. Viņa tos �igli savāca vienkop ar roku stumbeņiem, apsedza ar savu augumu un ne�gāja prom tikām, līdz negaiss mitējās. Piecēlusies kājās, mei�tene piepe�i saklausīja starp kokiem ie�vīkstamies putna spār�nus, bet putnēni līksmi iespiedzās un palēkdamies traucās pretī savai mātei.

Putns, uzgājis savus mazu|us dzīvus, nopriecājās un mei�tenei vaicāja:

����� Kā man tev atdarīt par tavu labo sirdi?

����� Ko tu man dosi, to ari es ņem�u par labu, � meitene atteica.

����� Es tev labprāt atkal atdotu rokas, � putns sacīja. � Ti�kai man �obrīd nav tā ūdens, kur� ir tik dzidrs kā asara un kuru var iesmelt vien tai avotā, kas sitas zem pūķu klints. Bet ij tad, ja es tev to gribētu sadabūt, man no tā nekas neiznāktu, jo līdz turienei nespēj aizlidot neviens putns. Tālab kop� �ī brī�a es par tevi rūpē�os tāpat kā par saviem mazuļiem.

To teicis, putns izplēta savu spārnu, pavicināja ar to virs meitenes un pārvērta viņu par glu�i tādu pa�u putnēnu kā visi citi. Kop� tā brī�a putns rūpējās gan par meiteni, gan saviem mazuļiem, baroja viņus tikām, līdz tie paaugās un varēja ap�dziedāt saules lēktus un pa�i lidināties virs pla�iem laukiem. Putnēni alla� turējās cie�i kopā, pa�i meklēja sev iztiku, pa�i gāja pie miera.

Netālu no me�a, kurā putnēni mitinājās, pletās liels un skaists dārzs, kas piederēja Zaļajam Karalim. Kop� kāda laika jaunie putni bija pasāku�i tur lidināties. Viņi uzknābāja dārzā tārpiņus un kukainī�us, līdz kādu dienu uzgāja tur smuidru un skaistu ābeli, kura rītos saplauka, pēcpusdienā ziedēja, bet va�karā jau ienesa ābolus � saldus un sulīgus, par kādiem līdz �im pat dzirdēt nebija nācies. Āboli bija tik gardi, ka tos varētu

vai ar visu mēli norit. Protama lieta: uzgāju�i ābeli, putni ap to vien snaikstījās.

Noģidis, ka tā pie āboliem netikt, Za|ais Karalis kādu dienu pasauca savus trīs dēlus un tiem sacīja:

�� Mani dēli! Ja jūs gribat ēst ābolus, pasargājiet ābeli no putniem.

����� Labi. tēt! � dēli vienā balsī atsaucās.

Pirmajā naktī gāja sargāt vecākais dēls, bet drīz vien viQU pievārēja miegs un viņ� aizmiga tik cie�i, ka pat saullēkts to nespēja uzjundīt aug�ā.

Karaļdēls no kauna nezināja, kur likties, jo nu viņu izsmēja gan tēvs, gan pārējie brā|i, gan ari galminieki.

Otrajā naktī gāja sargāt vidējais dēls. Kādu laiku viņ� turē�jās itin bra�i, bet, kad satumsa, aizmiga vēl cie�āk nekā vecā* kais brālis. Nāko�ajā dienā citiem nu bija par ko smiet un zo�boties.

Tre�ajā vakarā gāja sargāt jaunākais dēls. Viņ� paņēma sev līdzi kramenīcu, paslēpās zāle un sāka gaidīt. Gaida nu, gaida, nakts arī klāt, līdz, rau � �vīks, �vīks! � lido bariņ� putnu un nometas tie�i ābeles zaros. Puisis notēmēja ar kramenīcu uz kādu putniņu, un, kolīdz viņ� dzīrās nospiest gaili, tā putniņ� piepe�i ierunājās:

����� Ne�auj vis, puisīt! Ja tu mani nogalēsi, tev no manis nebūs nekāda labuma.

Kara|dēls satrūcies nolaida kramenīcu lejā, bet putniņ� ti�kām lēca no zara uz zaru un, nok|uvis uz zemes, pārvērtās par brīnumdaru meiteni. Karaļdēlam, to uzskatot, sirds krūtīs iepukstējās straujāk. Meitene viņam izstāstīja visu savu �ēlabu pilno dzīves stāstu.

���� Man nav �ēl pat savas dzīvības, tikai lai tev atkal at�augtu rokas! � to padzirdīs, karaļdēls izsaucās.

����� Vai zini, ko man sacīja putns, pārvērzdams mani par putnēnu? � meitene karaļdēlam ieminējās. � Ja kāds atnesī��ot ūdeni, kas esot tik dzidrs kā asara un ko varot iesmelt vien tai avotā, kur� sitoties zem pūķu klints, tad, ar to apslakoties, man atkal ataug�ot rokas.

Kara|dēls aplaida acis apkārt un, pamanījis dārzā nule uz�

ziedēju�u magoni, noplūca to un piesprauda meitenei pie krūtīm.

���� Ņem �o magoni, � viņ� tai teica. � Bet es tikām do�os tālā ceļā. Kad tu pēc manis sailgosies, iemet magoni strautā. Ja magone noies dibenā, tad negaidi mani vairs pārnākam, ja tā peldēs pa ūdens virsu, gaidi mani visu mū�u, bet, ja magone izpeldēs krastā, gaidi mani vienu gadu.

����� Kurp tad tu, puisīt, posies? � meitene noba�ījusies ap�vaicājās.

���� Ie�u uz pūķu klinti pēc avota ūdens, � karaļdēls atbil�dēja.

���� Neej vis! � meitene izbijās. � Tur pat putns nespēj nokjūt, kur nu vēl cilvēks!

���� Bet, ja man tomēr būs lemts no turienes pārnākt sveikam un veselam, kur lai es tevi meklēju?

����� Ik rītus, saulei lecot, es atlaidī�os uz �o dārzu padzie�dāt, � meitene atbildēja.

Atvadījusies no Zaļā Karaļa dēla, viņa uzlēca uz zara un atkal pārvērtās par putniņu. Ar magoni knābī viņa aizlaidās uz strautu un iemeta to ūdenī. Zieds mazlietiņ pa�ūpojās viļņos, piepeldēja pie krasta un tā arī tur palika glu�i kā pieaudzis. Putniņ� nopriecājās un �igli vien atlaidās atpakaļ uz dārzu, bet karaļdēls tikām jau bija ceļā uz pūķu valstību. Viņ� gāja tik un gāja cauri me�u me�iem, pāri leju lejām, līdz kādu dienu nonāca pie dziļas un baismīgas gravas, kuras dibenā plū�cās trīs velni. Viņi ķīvēdamies sacēla tādu troksni, ka vai pa gabalu mūc prom. Pamanīju�i ceļinieku, velni bilda:

���� Cilvēk mīļo, ja reiz liktenim labpaticies tevi �urp attrenkt, atpestī mūs no ķibeles, jo mēs pa�i saviem spēkiem nekā netie�kam galā. Mūsu tēvs mirdams atstāja mums mantojumā trīs labas lietas, kuras mēs nekā nespējam sadalīt.

����� Kādas lietas? � karaļdēls apprasījās.

����� Pastalu pāri, cepuri un stabuli, � velni atteica. � Tikai tās nav vis parastas lietas, bet burvju. Apvelkot kājās pasta�las, ar tām var iet pa ūdeni kā pa sausu zemi. Uzliekot galvā cepuri, var iet pa ce|u bez kādu bēdu, jo neviens tevi tad neredz, bet, papūzdams stabuli, acumirklī esi tur, kur vēlies būt.

Nomanījis, ka velniem prātiņ� tāds paplāns, karaļdēls ieteicās

���� Grūts darbiņ�, neko teikti Un kāds no tā labums, ja katrs no jums dabūs savu lietu? Viens, redz, ies pa ūdeni, otrs � sazin kur, bet, ja lūk, kāds no jums dabūtu visas trīs lietas uzreiz, tas nudien jau būtu kaut kasi Tālab nu es lauzu savu galvu, kā man izdarīt, lai visas trīs lietas tiktu vienam no jums. Pag, uzklausiet manil Atstājiet visas trīs lietas �eit un aizjoziet līdz tam pauguram, kas redzams, vej, tur. Tam, kur� vis�iglāk līdz turienei aizskries un atsteigsies atpakaļ, �īs lietas arī piederēs.

���� Lai notiek! � velni bija ar mieru.

���� Tad tik stājieties strīpā � un aiziet!

Kolīdz velni ņēmās skriet, aiz viņiem sacēlās briesmīgs pu�tekļu mākonis, bet karaļdēls tikām a�i apāva kājās pastalas, uzlika galvā cepuri, pielika pie lūpām stabuli un vienā rāvienā atradās pie pūķu klints, zem kuras sitās avots, kura ūdens bija tik dzidrs kā asara.

Noģidu�i, ka no viņu avota kāds grasās iesmelt ūdeni, sa�skrēja gan veci, gan jauni pūķi, sastājās cie�i apkārt klintij, bet nevienu neredzēja.

Viens no pūķiem pārliecās pār avotu, un neredzamais karaļ�dēls � blaukt! � �im no mugurpuses ar zobenu pa skaustu.

���� Ei, ei! Kur� man sita?! � pūķis dusmās iekaucās un � blāk�! � tam, kas �im stāvēja aiz muguras, pa sprandu, domā�dams, ka tas pie visa vainīgs, bet tas, daudz neprātodams, � blīk�! � pa sprandu nāko�ajam pūķim.

Nu gāja vajā ļirum ļerum, pūķi kāvās tā, ka �īkstēja vien, līdz viņi nokusu�i bez apjēgas atkrita aug�pēdus. Dzīvs palika tikai viens pats pūķis, jo �im neko nespēja padarīt nedz zobens, nedz ari vāle.

�Ja reiz pūķi nespēja pievārēt nedz zobens, nedz vāle, tad cietuma sienas un pazemes tumsība nu gan viņu nomaitās,� karaļdēls pie sevis nosprieda.

Jauneklis pielika pie lūpām stabuli un vēlējās, kaut jel viņ� kopā ar pūķi tūdaļ pat nokļūtu Zaļā Karaļa pilī. Nepaguva ka�raļdēls pat lāgā pastabulēt, kad jau tur atradās. Ieslēdzis pūķi

pazemē aiz septiņām atslēgām un nolicis pie durvīm sargus, viņ� aizsteidzās uz dārzu. Karaļdēlu ieraugot, kāds putniņ� sāka lēkt no zara uz zaru un, nonācis zemē, pārvērtās par mei�teni. Karaļdēls trīsreiz apslacīja viņai ar avota ūdeni atcirsto roku stumbeņus, un rokas tūdaļ pat atauga vietā, bet meitenes vaigs no laimes iemirdzējās. Daiļa ir saule, kad tā paglābusies no mākoņiem, daiļa ir puķe, kad veldze atspirdzinājusi tās sak�nes un tai tie�i sejā smej saule, un daiļa ir arī zeme maijmēnesī, kad uzziedējis lauks un to glāsta vēj�. Tikpat daiļa bija ari jaunava ar nule ataugu�ajām rokām un prieka pilno sirdi.

Abi kopā viņi devās uz pili pie Zaļā Karaļa, un tas, priecā�damies, ka dēls beidzot pārnācis un turklāt sev līdzi atvedis brīnumdaiļu līgavu, metās jaunajiem pretī. Ta�u Zaļais Karalis nepaguva viņus, kā nākas, apskaut. Tai brīdī sargi no �ausmām iekliedzās, jo cietuma sienas sagāzās un no pazemes tumsības izlauzās laukā briesmīgais pūķis.

Karaļdēls nu �igli uzlika galvā cepuri un, kolīdz negantais pūķis pagājās tam pretī, tā � blauktl � �im ar vāli pa galvu un to gar zemi. Ari meitene sadū�ojusies pienāca pūķim klāt un, to pazinusi, �ausmās nodrebēja. Briesmīgais pūķis ar pēdējiem spēkiem vēl dzīrās meiteni sakampt, bet, pamanījusi pūķim pirk�stā savu gredzenu, viņa to steig�us norāva. Tai pa�ā brīdī pūķis sabirza pī�ļos, un no tā pāri palika vien kaulu �upiņa � tik sen jau pūķim bija laiks nomirt!

Zaļais Karalis pavēlēja kalpiem pūķa kaulus sadedzināt, bet pelnus izkaisīt vējā, lai no viņa nepaliktu pāri ne miņas.

Necik ilgi � tika rīkotas ari kāzas. Skanēja nedzirdēta mū�zika, galdi lūztin lūza no neredzētiem ēdieniem. Viesi sabrauca no malu malām. Uz kāzām ieradās ari meitenes tēvs, kuram pakaļ aizsūtīja karieti ar divpadsmit zirgiem.

Tās tik bija kāzas � vārdu trūkst izteikt! Kas vien sēdās pie galda, tas nepieēdis un nepiedzēris aug�ā vis necēlās.

Arī mani liktenis aizveda tur. Edu, dzēru un līksmoju uz nebēdu, un redzēju, kā jaunie mierā un saticībā uzsāka dzīvot.

Kā nu tur bija, kā ne, bet, ja tā nebūtu bijis, diez vai es jums to būtu pastāstījis.

Reiz dzīvoja kāds karalis un karaliene, kuriem nebija bērnu. Te, nez kā gadījies, kā ne, pils priek�ā izauga vīnkoks ar zelta lapām. Kop� tā brī�a karaliene k|uva grūta. Pirmajā vasarā vīnkokā aizmetās trīs ogu ķekari, un, kad tie jau bija ienāku��ies, nez no kādas sve�as un drūmas malas, kur pat zāle neaug un avoti neiztek, uzradās briesmīgs pūķis, kur� visus tris ķeka�rus vienā kampienā aprija. Karaliene nobēdājās un nedzem�dēja. Nāko�ajā gadā vīnkokā aizmetās se�i ogu ķekari no vis�tīrākā zelta, un, kolīdz tie sāka ienākties, karalis gan dienu, gan nakti lika tos apsargāt, lai neviens vīnkokam nespētu pie�nākt ne tuvu. Bet, kad vīnogas bija ienāku�ās, kādā jaukā dienā atkal uzradās pūķis, apkāva sargus un visus se�us vīnogķekarus rī�us aprija. Karaliene nobēdājās vēl gau�āk un atkal ne�dzemdēja. Bet nu arī bērniņ� viņas miesās sāka raudāt un rau�dāja tā, ka neviens to nespēja apklusināt. Karaliene kā mācē�dama ņēmās bērniņu labināt.

���� Neraudi nu, mī|ais! � viņa tam sacīja. � Es tev do�u piena un medus upes, zeltu un dārgakmeņus, tik lielu karaļ�valsti, cik vien tu vari ar skatu aptvert, � vien mitējies raudāt!

Ta�u bērniņ� raudāja aizraudamies.

Ko vien karaliene tam nesasolīja: gan ra�enus tīrumus un staltus zirgus, gan dārgas drēbes un rotas, pārnestas no tir�gus, � viss velti, bērniņ� pat netaisījās rimties.

Kādu dienu pilī ieradās sirms vecītis un bilda karalienei tā:

���� Apsoli bērniņam, ka tad, ja viņ� piedzims par puiku, tu to nosauksi par Jonu Stiprinieku.

Karaliene vecītim paklausīja, un, kolīdz viņa bērniņam ap�solīja, ka to nosauks par Jonu Stiprinieku, tas sāka raudāt uz pusi mazāk.

Karaliene nopriecājās un lika kalpiem vecīti apdāvināt ar dārgām veltēm. Vecītis tās pieņēma un atkal pamācīja kara�lieni:

����� Apsoli bērniņam, ka tad, kad viņ� izaugs liels, tu to ap�precināsi ar dai|o Ru�u Ru�alinu.

Karaliene vecī�a labo padomu uzklausīja, un,^ kolīdz viņa bērniņam apsolīja, ka to apprecinās ar daiļo Ru�u Ru�alinu, visas raudas un gaudas tam tūdaļ pat kā ar roku noņēmās.

Tre�ajā gadā vīnkokā aizmetās deviņi ogu ķekari. Acis �ilba, uz tiem skatoties, un tā vien kārojās drīzāk paņemt tos rokās.

����� �oreiz es vīnkoku sargā�u pats kopā ar visu savu kara�spēku, � karalis noteica.

Viņ� nostādīja karavīrus rindu rindās vienu aiz otra tā, ka pat mu�a nespētu pielidot vīnkokam klāt.

Kad vīnogas bija ienāku�ās un karaliene ar zelta paplāti rokās iznāca tās novākt, kur gadījies, kur ne, atkal klāt pūķis. Kolīdz viņ� pavicināja savu abpus aso zobenu, tā vienā rāvienā apkāva pusi karaļa karaspēka. Necik ilgi, ķersies arī ogām klāt. To redzot, karaliene nostājās pūķa priek�ā un iesaucās:

����� Pag, pūķil Izspriedīsim nevis ar spēku, bet gan pēc tais�nības.

Kamēr pūķis minstījās, karaliene viņam bilda tā:

����� Ja esi atnācis iz�īkstēties, tad, rau, stājies pretī karaļa karaspēkam, bet vīnogas atstāj man, jo es, redz, jau trīs gadus gaidu un nevaru vien sagaidīt, kad beidzot tās varē�u nogar�ot.

Karaliene salasīja vīnogas, iegāja pilī un, kolīdz tās pagar��oja, tā laida pasaulē puiku. Ja reiz tā, ņēma un nosauca to par Jonu Stiprinieku, kā vecītis bija vēlējis.

Pūķis tikām pameta skatu pret karavīriem � un kā jums �ķiet, kas notika tālāk? Aizpūta �os gan pa labi, gan pa kreisi ar savu dva�u vien, visus nomaitāja, pat karali nepa�ēloja.

����� Nu es bū�u valdnieks! � pūķis noteica, pakāra savu zo�benu uz vad�a un apsēdās tronī.

Puika tikām auga tik dū�īgi kā briedēns. Pa trim dienām viņ� izauga tā kā citi bērni pa trīsdesmit gadiem. Kad viņ� ievilka dva�u � ārā satumsa, kad to izpūta � ārā atausa diena.

To redzot, pūķis ne pa jokam satrūkās, aizsteidzās uz pūķu valstību pie Vecās Hadiras un pa�ēlojās tai:

����� Kā es karaļpilī ienācu, tā es no tās arī aizie�u.

����� Ko tu, pūķi, tik aplam mels? � Vecā Hadira brīnījās.

������ Kā nu ne! � pūķis nosūkstijās. � Man, redz, nedod miera puikas spēks. Kad �im apritēs septiņi gadi, viņam pretī nespēs stāties pat septiņas valstis.

����� Ja tev no tā ķirķa bail, tad nomaitā �o, � Vecā Hadira puķi pamācīja.

Pūķis pārjoza pilī un naktī, salūkojis uz vad�a pakārto zo�benu, piezagās pie �ūpuļa un kā cirta � tā �im jau likās, ka būs puiku pārcirtis tie�i uz pusēm, bet pūķis Jonam bija atcir�tis vien kājas. Pēc tam pūķis puisēnu ar visiem autiņiem pār�svieda pār pils sienu. Trīs dienas un trīs naktis Jons sagulēja cie�ā stiprinieka miegā. Uzmodies aug�ā, viņ� atģidās nez kādā gravā tālu jo tālu no pils. Jons lī�us aizlīda līdz avotam un padzērās, un tajā pa�ā brīdī autiņi viņam kļuva par maziem. Jons Stiprinieks tos nosvieda nost un devās tālāk, līdz nok|uva lielā me�ā. Jons apmetās uz dzīvi zem kāda koka, ap kuru viņ� nespēja apiet pat divās stundās. Tā nu Jons tur mitinājās vienu dienu, mitinājās otru, līdz pagatavoja sev loku, bultas un sāka medīt zaķus, stirnas un putnus. Ga|u viņ� apēda, bet no zvēru ādām pa�uva sev drēbes.

Reiz Jons, kā parasti, raidīja bultu paka| medījumam, tikai �oreiz tā atgriezās tuk�ā. Aizskrēja bulta smiedamās, bet pār�nāca, asaras liedama.

����� Ehē! � Jons izbrīnījies iesaucās. � Nez kas tur tāds varētu būt?

Daudz neprātodams, viņ� raidīja bultu vēlreiz, bet atkal tas pats.

Jons Stiprinieks tre�oreiz uzvilka loku, bet bultai cie�i jo cie�i pieteica:

����� Visviens, kas tev gadīsies priek�ā � vilks, lācis, suns, putns, � sa�auj to un pārnes �urp!

Un � �vikt! palaida bultu vajā. Bulta izskrēja cauri vi�sam me�am, līdz nonāca pie sirma ozola. Pie tā ar ķēdēm bija piekalts kāds vīrs, un katrs ķēdes gredzens svēra divdesmit �etrus pudus. Bulta trāpīja pa ķēdi, tikai nespēja to pārcirst pu�u. Slīdot bulta netī�ām norāva vīram abas rokas, un tā, lūk, to atsvabināja.

����� Lai svētīts tas, kur� mani atsvabinājis! � vīrs izsaucās un gāja bultai nopakaļ tikām, līdz satika Jonu Stiprinieku.

Vai tu raidīji bultu? � vīrs tam apprasījās.

���� Es gan! � Jons Stiprinieks atteica.

���� Tad lai tev labi klājasl � vīrs sacīja. � Arī uz priek�dienām dari tāpat, jo es, redz, septiņus gadus biju piekalts pie ozola ar ķēdēm bez ūdens pilumiņa un maizes rieciena līdzās. Ja nebūtu bijis tevis, turpat laikam arī mana pēdējā stundiņa būtu klāt.

���� Bet kas tu tāds esi, ja tev bijis tā jācie�? � Jons Stiprinieks sve�ajam apprasījās.

���� Esmu Jons Haiduks, � sve�ais atteica. � Bet pie ozola mani piekala Za|ais Karalis, jo es, redz, uzdrīkstējos lūgt viņa meitu sev par sievu.

���� Tev, rau, ir kājas, bet man, vej, rokas, � Jons Stiprinieks ieteicās. � Iesim par brāļiem!

���� Lai notiek! � Jons Haiduks bija ar mieru. � Dzīvosim glu�i kā miesīgi brāli visiem citiem par apbrīnu.

Viņi apkampās un viens otru nomutēja. Pēc tam Jons Stip�rinieks uzrausās Jonam Haidukam uz pleciem un viņi devās tālāk, savu bēdu un likstu norūpināti, nekur �ai pasaulē neraz�dami nedz pajumti, nedz sirdsmieru.

Stiprinieki gāja trīs dienas, līdz nonāca pie pils, kurai bija deviņdesmit deviņi logi un durvis uz visām �etrām debesu pu�sēm. Ienāku�i pilī, viņi uz galda atrada vecas grāmatas, un tajās bija rakstīts, rau, tā: �Mēs �e bijām �etrdesmit �etri pūķi, bet mūs visus pievārēja Pūķiene. Tam, kur� �e atnāks un nodo�mās palikt, �ī pils arī piederēs.>

To izlasījis, Jons Haiduks sacīja:

���� Tie vis nav biju�i nekādi pūķi, bet gan tīrie kni�ļi, ja reiz �os kā nieku pievārējis nez kāds sievi�ķis.

Nu ņēmās abi dzīvot pilī. Pa dienu gāja medībās, bet va�karā pārradās pilī pārlaist nakti. Viņi tur nodzīvoja gadu vai pat vēl ilgāk. Bet drīz vien Jons Haiduks atkal sailgojās pēc Zaļā Karaļa meitas. Viņ� tā panīka un novārga, ka acīm redzot izkritās miesās, jo mīlestība, redz, no visas tiesas ir kā uguns pakulās � nedz ēst, nedz gulēt negribas.

���� Klau, brāl! � Jons Stiprinieks, to redzot, ieteicās. � Ne�bēdā nu tik aplam daudz! Iesim labāk un atvedīsim Zaļā Karaļa meitu �urp, lai viņa dzīvo kopā ar mums un mūs aprūpē.

����� Lai notiek! � Jons Haiduks atteica. � Kas zin, varbūt �oreiz mums paveiksies!

Jons Stiprinieks uzrausās Jonam Haidukam uz pleciem, un, tiklīdz tas paspēra divpadsmit soju, tā nogāja ceļu, kas ejams divpadsmit gadus. Necik ilgi � viņi nonāca pie Za|ā Kara|a valsts robe�ām. Kad vēl atlika ko iet septiņus Kalnus un septi�ņas lejas. Jons Stiprinieks pastiepa rokas, satvēra karaļmeitu, kura sēdēja pils tornī, un viņi vienā rāvienā bija atpakaļ.

Trijatā pilī viņiem viss �ķirtin �ķīrās. Karaļmeita stiprinie�kiem gatavoja ēst un gaidīja viņus vakaros mājās, bet Jons Stiprinieks un Jons Haiduks tikām augām dienām medīja. Ta�u viņu laimei nebija lemts ilgs mū�s, jo kādu dienu, kad karaļ�meita mājās bija viena, zeme tai zem kājām salīgojās un iznāca laukā Pūķiene.

����� Dai]o meitiņ, liec nu vārīties podu ar ūdeni! � viņa ka�raļmeitai pavēlēja.

Kad ūdens uzvārījās, Pūķiene ar to apslacīja karaļmeitu un ņēmās tai nosūkt asinis. Pēc pāris dienām, pamanīju�i, ka Zaļā Kara)a meita sākusi noliesēt, stiprinieki tai apprasījās:

����� Kas tev, mīļo meitiņ, lēcies, ja tu esi sākusi tā izkristies miesās? Varbūt tev trūkst ēdamā un dzeramā jeb�u kļuvis �ēl mājās paliku�o?

����� Nē, man netrūkst nedz ēdamā, nedz dzeramā, un arī mā�jās paliku�o nav �ēl, tikai tāda nu man tā daba, � karaļmeita atteica un nebilda par Pūķieni ne pu�plēsta vārda.

Redzēdams, ka meitene nevēlas atbildēt, Jons Stiprinieks ieteicās:

���� Te kaut kas nav lāgā! Paslēpsimies un paskatīsimies pa�i savām acīm.

Domāts � darīts. Jons Haiduks paslēpās pilī, bet Jons Stip�rinieks ārā, un tā nu viņi �etrām acīm ņēmās karaļmeitu uzma�nīt. Un, ko domājies, pēc brī�a Jons Haiduks redz, ka zeme pilī salīgojas un, kur gadījusies, kur ne, plāna vidū nostāj Pūķiene.

����� Liec nu, meit, vārīties podu ar ūdeni! � tā �ī.

Kolīdz ūdens uzvārījās, Pūķiene ar to apslacīja karaļmeitu un atkal ņēmās nosūkt tai asinis.

To redzot, Jons Haiduks iznāca no savas paslēptuves un uzsauca:

����� Ahā, Pūķien! Nebēdz visi Nu tavas mū�a dienas ir skai�tītas!

Bet Pūķiene trakās izbailēs metās ar galvu pret sienu un, izlauzusi tajā caurumu, izmuka laukā no pils. Un tik nu skrēja tā, ka pat papē�i pie zemes neskārās. Tādu, rau, skrējienu Pū�ķiene skrēja!

����� Jon Stipriniek! � Jons Haiduks uzsauca. � Dzīsimies Pūķienei paka]!

Stiprinieki metās Pūķienei paka] un izskrēja cauri trejdevi�ņām zemēm un trejdeviņām jūrām, līdz iekūlās lielā purvā � papriek� Pūķiene, pēcāk abi stiprinieki. Iestiga tā, ka nedz uz priek�u, nedz atpakaļ. Jons Stiprinieks paliecās maķenīt uz priek�u � un to vien tik puisim vajadzēja, lai viņ� cie�i satvertu Pūķieni ar rokām. Tiklīdz Jons Stiprinieks Pūķieni, kā nākas, samurcīja, tā pilnā balsī iebļāvās:

����� Laid mani, stipriniek, vaļā! Es tev pateik�u, kas jādara, lai tev atkal ataugtu kājas.

Jons Stiprinieks pārstāja Pūķieni murcīt, un viņa bilda:

����� Rau, tur purva malā slejas divas klintis: viena � melna, otra � balta. Zem tām iztek avoti. Melnās klints avotā mēdz mazgāties pūķi un top tik stipri, ka neviens tiem nespēj stāties pretī. Ja gribi, lai tev ataugtu kājas, nomazgājies melnās klints avotā.

To dzirdot, Jons Stiprinieks nopriecājās un pastiepa roku, tikai nespēja līdz melnajai klintij aizsniegties. Viņ� nolauza za]u zaru, iemērca to avotā, kas iztecēja zem melnās klints, un zars tūdaļ pat sabirza pelnos.

Nu Jons Stiprinieks attapa, ko Pūķiene bija gribējusi ar vi�ņiem izdarīt. Viņ� satvēra Pūķieni ar abi rokām un salocīja to deviņos līkumos � tā ka Pūķiene bezmaz vai garu izlaida. Ar pūlēm paspēru�i pāris soļu uz priek�u, stiprinieki nokļuva pie melnās klints un nu ņēmās Pūķieni mērcēt avotā.

Pūķiene gaudoja tā, ka zeme ar debesīm sagāja kopā. Kolīdz stiprinieki Pūķieni iemērca melnās klints avotā, viņa acīm re�dzot sadila un pār vari kā �ūska tiecās aizrāpot un apmazgā�ties baltās klints avotā, un tad, lūk, Pūķiene atkal tapa tikpat stipra un neganta kā pirmīt.

Redzot tādus brīnumus, arī stiprinieki apmazgājās baltās klints avotā, un vienā mirklī Jonam Stipriniekam atauga abas kājas, bet Jonam Haidukam � abas rokas.

Nu viņi jutās tik stipri kā vēl nekad, metās Pūķienei virsū un to cie�i satvēra.

��� Turi nu to, brāl Haiduk! � Jons Stiprinieks uzsauca.

���� Nebīsties! � tas atteica. � Nu man var nākt virsū kaut vai trīsdesmit karaļvalstis, tik un tā neviens man Pūķieni vairs no rokām neizraus.

Kolīdz viņi Pūķieni, kā nākas, sa�ņaudza, tā �ī kājas vien notirināja.

���� Atnes klēpi malkas, un sadedzināsim Pūķieni! � Jons Haiduks uzsauca.

Jons Stiprinieks ieplēta rokas un saņēma tajās tik daudz me�a, cik trejās dienās var apiet. Vienā acumirklī viņ� izrāva kokus no zemes ar visām saknēm, sakūra uguni, un tā kurējās deviņas dienas. Tā, lūk, Pūķiene arī sadega, bet viņas pelnus stiprinieki izkaisīja vējā, lai no tās zemes virsū nepaliktu pāri ne miņas.

Nu stiprinieki devās tālāk un izgāja cauri trejdeviņām ze�mēm un trejdeviņām jūrām, līdz ieraudzīja zajo ozolu, pie kura senāk Zaļais Karalis bija piekalis ar ķēdēm Jonu Haiduku. Ska�tās un nespēj ticēt pa�i savām acīm. Visapkārt kokam, cik tālu vien var redzēt, līkņā milzums ļau�u � gan ar lāpstām, gan kapļiem, pat ar cirvjiem rokās.

���� Esiet sveiki, labie ļaudis! � tā stiprinieki.

���� Labdien, ceļinieki!

���� Ko jūs �eit darāt?

���� Zaļais Karalis mums lika izrakt �o ozolu no zemes un uzgāzt to virsū Jona Haiduka pilij. Tā nu mēs te nopūlamies jau trīs gadus, un, kas zin, varbūt mums nāksies rakt vēl otrutik, bet tik un tā nekādā galā mēs netiksim.

���� Ehē! � to dzirdot, Jons Haiduks iesaucās. � Paejiet malā, lai es kādam netī�ām nenodaru pāri!

Ļaudis atgāja nost, bet Jons Haiduks un Jons Stiprinieks tikām satvēra ozolu. Drīz vien viņi to izkustināja no vietas un gāza tie�i virsū Zaļā Karaļa pilij. Apjautis, ka ozols tenteru venteriem gā�as virsū pilij, Zaļais Karalis ar skubu ielēca ka�

rietē un, uz�āvis zirgiem ar pātagu, prom bija. Vēl �obaltdien viņ� nav pārradies, bet ozols krītot samala pili putekļos, un no tās pāri nepalika ne kripatiņas.

Ļaudis nopriecājās un metās Jonu Stiprinieku un Jonu Haiduku apdāvināt, bet beigu beigās viņi �ķīrās ar labu vārdu, jo neba samaksas dēļ stiprinieki to bija darīju�i.

Pārnāku�i savā pilī, stiprinieki nodzīvoja tajā vienu dienu, nodzīvoja otru un tā, rau, veselas deviņdesmit deviņas.

Te kādu dienu Jons Stiprinieks nokāpa pils pagrabā un ņē�mās tur pārlūkot lādes un �ķirstiņus, līdz pagraba pa�ā dibenā kādā �ķirstiņā uzgāja daiļās Ru�as Ru�alinas ģīmetni. Arī pūķi, kuri senāk �ai pilī saimniekoja, bija par daiļo Ru�u Ru�alinu dzirdēju�i un klusībā cerēju�i to reiz atvest �urp, lai tā vi�ņiem pakalpotu. Kolīdz Jons Stiprinieks ieraudzīja daiļās Ru�as Ru�alinas ģīmetni, viņ� nekur vairs nerada miera. Tā nu puisis cietās, cietās, līdz neizturēja un Jonam Haidukam bilda:

����� Paklau, brāl, mums pienācis laiks �ķirties, jo esmu nolē�mis precēties.

���� Ar ko tad tu gribi precēties?

���� Ar daiļo Ru�u Ru�alinu.

���� Ja tā � lai tev labi sokas!

����� Tā kā mums pienācis laiks �ķirties, tad papriek�, brāl, pasaki man � cik stiprs tu esi? � Jons Stiprinieks tam apvaicājās.

���� Man, redz, ir tāds spēks, ka tad, kad tu būsi nonācis rietos un es tev no rītu puses uzsauk�u, tu tūdaļ pat sadzir�dēsi, � Jons Haiduks atteica. � Bet kāds ir tavs spēks?

���� Man, rau, ir tāds spēks, ka tad, kad es iesauk�os, koki me�ā izgāzīsies ar saknēm ārā, bet zeme pārtaps gravās, � Jons Stiprinieks atteica.

����� Esi arī uz priek�dienām tikpat stiprs! � Jons Haiduks viņam novēlēja. � Grūtā brīdī mani pasauc, un es tūdaļ pat bū�u klāt.

Viņi apkampās un atvadījās.

Nu Jons Stiprinieks sāka iet. Gāja tik un gāja, bet pasaulei neredzēja ne gala, ne malas. Vēlu vakarā viņ� nonāca pie kā�das būdiņas un, nospriedis tajā pārlaist nakti, pieklauvēja pie

durvīm. No būdiņas iznāca sirms vecītis, kuram skropstas snie�dzās līdz pat jostas vietai.

����� Labvakar, vectētiņi � Jons Stiprinieks sirmgalvi sveicināja.

����� Labvakar, puis!

����� Vectētiņ, ja tu kādam esi darījis labu, tad izpalīdzi �oreiz arī man! � Jons Stiprinieks ņēmās viņu lūgt. � Varbūt tu kaut ko zini par dai]o Ru�u Ru�alinu?

����� Nē, nezinu vis! � vecītis atteica. � Bet uzgaidi brītiņu. Man ir septiņas bites, kuras vāc medu septiņās pasaules malās. Tūdaļ es tās pasauk�u un izvaicā�u. Varbūt viņas kaut ko zina.

Iesvilpās vecītis septiņreiz pret visām septiņām pasaules malām, un � necik ilgi � septiņas bites klāt.

����� Bitītes strādīgās, mīļās un gādīgās! � vecītis tām bilda.

��� Vai jūs, malu malās tekādamas, neesat kaut ko dzirdēju�as par daiļo Ru�u Ru�alinu?

����� Neesam vis, saimniek! � bites atteica.

����� Redzi nu! � vecītis Jonam Stipriniekam sacīja. � Es tev nekā nespēju līdzēt. Ej pie mana vidējā brāļa. Viņ� par mani vecāks, varbūt viņ� kaut ko zinās par daiļo Ru�u Ru�alinu.

����� Paliec sveiks, vectētiņ! � Jons Stiprinieks sirmgalvim sacīja.

����� Laimīgu ceļu, puis!

Jons Stiprinieks gāja tik un gāja, līdz atkal nonāca pie kā�das būdiņas. Viņ� pieklauvēja, un laukā iznāca sirms vecītis, kuram skropstas sniedzās līdz pat ceļiem.

����� Labvakar, vectētiņ! � tā Jons Stiprinieks.

����� Priecājos tevi redzēt, puis!

����� Vectētiņ, ja tu kādam esi darījis labu, tad izpalīdzi �o�reiz arī man! gļf Jons Stiprinieks ņēmās viņu lūgt. � Varbūt tu kaut ko zini par daiļo Ru�u Ru�alinu? Teic jel � kā man pie viņas nokļūt?

����� Nudien neattopu pat, ko tev teikt! � vecītis atbildēja.

���� Bet pagaidi brītiņu. Man ir deviņas bites, kuras vāc medu deviņās pasaules malās. Tūdaļ es tās pasauk�u un viņām to pa�vaicā�u.

Iesvilpās nu vecītis deviņreiz pret visām deviņām pasaules malām, un atlaidās deviņas bites.

����� Bitītes strādīgās, mīļās un gādīgās! � vecītis tām bilda. �Vai, medu vākdamas, neesat kaut ko dzirdēju�as par daiļo Ru�u Ru�alinu?

���� Neesam vis, saimniek! � bites atteica.

���� Redzi nu! � vecītis Jonam Stipriniekam sacīja. � Es tev nekā nespēju līdzēt. Ej pie mana vecākā brāļa. Varbūt viņ� kaut ko zinās.

Jons Stiprinieks devās tālāk. Gāja tik un gāja cauri pasau�lei, kurai nebija nedz gala, nedz malas. Kur viņ� spēra soli. tur ceļā negadījās nedz kalns, nedz leja, tālab Jonam Stipriniekam nācās iet kā pa galda virsu, līdz viņ� atkal nonāca pie kādas būdiņas. Kolīdz Jons Stiprinieks pie tās pieklauvēja, no būdi�ņas iznāca laukā sirms vecītis, kuram skropstas sniedzās līdz pat zemei.

����� Labdien, vectētiņ! � tā Jons Stiprinieks.

���� Labdien, Jon Stipriniek!

����� Bet kā tu mani pazīsti? � Jons Stiprinieks izbrīnījās.

���� Pazīstu gan, stipriniek! � vecītis atteica. � Vecās grā�matās teikts, ka vienīgi Jons Stiprinieks spēs nokļūt �ajā pusē. Esmu par tevi jau ganā dzirdējis, bet, lūk, redzēt tevi vēl ne�kad man nebija nācies.

To teicis, sirmgalvis atcēla no acīm skropstas, lai uz puisi paskatītos.

���� Kurp tad tu, Jon Stipriniek, iedams?

���� Tā un tā, meklēju daiļo Ru�u Ru�alinu, tikai nekur to nespēju atrast.

���� Ar ko tad es tev, Jon Stipriniek, varu izlīdzēt? � vecītis puisim apprasījās. � Rau, man ir divpadsmit bites, kuras vāc medu divpadsmit pasaules malās. Tūdaļ es tās pasauk�u un, kā nākas, izvaicā�u. Varbūt tās kaut ko zina.

Iesvilpās nu vecītis divpadsmit reizes, un atlaidās divpa�dsmit bites.

����� Sakiet nu, bitītes strādīgās, mīļās un gādīgās, � vai jūs, divpadsmit pasaules malās medu vākdamas, neesat kaut ko dzirdēju�as par daiļo Ru�u Ru�alinu? � vecītis bitēm apvai�cājās.

���� Neesam vis, saimniek! � bites atteica.

Bet, kad vecītis ieskatījās labāk, viņ� ieraudzīja tikai vien* padsmit bites.

���� Bet kur tad vēl viena? � viņ� izbrīnījies iesaucās.

���� Nezinām, saimnieki � bites atteica.

Vecītis iesvilpās vēlreiz, un � necik ilgi � klibodama iera�dās arī divpadsmitā bite.

���� Kur tad tu tik ilgi biji? � vecītis sadusmojies tai vai* cāja.

���� Es biju aizlaidusies vākt medu uz daijās Ru�as Ru�alinas dārzu, � bite atteica. � Bet, kad es laidos atpakaļ, mani pamanīja pūķis un man ar savu vāli salauza kāju.

���� Vai ceļu turp zini?

���� Zinu gan!

���� Tad aizved uz daiļās Ru�as Ru�alinas dārzu Jonu Stip�rinieku! � vecītis bitei pieteica.

���� Man sāp kāja, saimniek! � bite sāka gausties.

Vecītis apslacīja bites kāju ar dziedino�ām zālēm, un tā tūdaļ sadzija.

���� Steidzies nu! � vecītis bitei sacīja. � Tikai raugi, lai Jons Stiprinieks sveiks un vesels nokļūtu daiļās Ru�as Ru�a�linas pilī.

Jons Stiprinieks vecītim pateicās, uzsēdās bitei mugurā, un viņi devās ceļā. Viņi laidās gan pa debesu augstumiem, gan tecēja pa zemes virsu, līdz nonāca pie zelta pils.

Bite nolaidās lejā un Jonam Stipriniekam sacīja:

���� Rau, tā ir daiļās Ru�as Ru�alinas pils.

Jons Stiprinieks pieklauvēja pie vārtiem, un pēc īsa brī�a tos atdarīja Baltais Karalis � meitenes tēvs.

���� Esi sveiks, karali! � Jons Stiprinieks tam bilda. � Esmu izstaigājis malu malas un iztaujājis milzums ļau�u, pirms at�radu pie tevis ceļu. Gribu izlūgties daiļās Ru�as Ru�alinas roku.

���� Priecājos tevi, stipriniek, redzēt! � Baltais Karalis at�teica. � Tikai man tev jāpavēsta bēdu ziņa � tavas izredzētās te nav.

���� Bet kur tad viņa ir?

�� Nez no kurienes uzradās trīs briesmīgi pūķi, nolaupīja

daiļo Ru�u Ru�alinu un aiznesa viņu uz savu valstību, � Bal�tais Karalis atteica.

���� Ja tā, tad es do�os daiļo Ru�u Ru�alinu uzmeklēt, � Jons Stiprinieks sacīja. � Ja pēc trim dienām es nebū�u atpakaļ, tad gaidi mani vēl trīs gadus.

���� Laimīgu ceļu, drosminiek! � Baltais Karalis atvadoties tam sacīja. � Staigā vesels un pārrodies mājās kopā ar manu meitu 1

Jons Stiprinieks devās ceļā, gāja cauri me�iem un lejām, līdz kādā jaukā dienā nonāca pie vara pils.

Jons Stiprinieks pieklauvēja pie vārtiem un tūdaļ pat pa�dzirda gaisā nosvelpjam vāli, kura pūķim pa priek�u pārradās mājās. Iebelzusi pa vārtiem, vāle tos atdarīja, bet pati nokrita drosminiekam pie kājām. Vara pilī, redz, dzīvoja viens no tiem pūķiem, kuri bija nolaupīju�i daiļo Ru�u Ru�alinu. Daudz ne�prātodams, Jons Stiprinieks sakampa vāli un aizsvieda to pāri deviņdesmit deviņām zemēm un deviņdesmit deviņām jūrām, un, nokritusi zemē, vāle tur sa�ķīda �ķēpelēs. To redzot, pūķis sabijās.

�Tāds ciemiņ� nav vis nekāda joka lieta,> viņ� pie sevis no�domāja. �Vai tik nebūs atnācis Jons Stiprinieks.�

Pamanījis pie vārtiem ceļinieku, pūķis jau iztālis tam appra�sījās:

����� Labdien, puis! Kā �ķiet, tu vis neesi Jons Stiprinieks, jo pa kuru laiku gan viņ� varēja piedzimt, uzaugt un atnākt �urp?!

����� Ehē! �SJbns Stiprinieks iesaucās. � Bet es jau arī esmu Jons Stiprinieks!

���� Tad saki, drosminiek, � ko tu gribi: kauties ar zobeniem vai sēsties kopā ar mani pie mielasta galda?

����� Gribu, lai tu man pateiktu, kur atrodas daiļā Ru�a Ru�alina, � Jons Stiprinieks pūķim atbildēja.

���� Ja reiz Ru�a Ru�alina neizsteidzās tev pretī saukt pie mielasta galda, tad viņa ir pie mana vidējā brāļa, � pūķis atteica.

Jons Stiprinieks sakampa pūķi, pasita to padusē, lai tas vi�ņam rādītu ceļu, un kopā ar to devās pāri kalniem un lejām, cauri pļavām un me�iem. Gāja, līdz no pūķa pāri palika tik vien

galva. Vēlu vakarā Jons Stiprinieks nonāca pie sudraba pils. Kolīdz viņ� pieklauvēja pie vārtiem, tā padzirda gaisā nosvel�pjam vāli, kura pūķim pa priek�u pārradās mājās. Iebelzusi pa vārtiem, vāle tos atdarīja, bet pati nokrita drosminiekam pie kājām.

���� Ehē! � Jons Stiprinieks iesaucās un, daudz neprāto�dams, hopl � aizsvieda vāli pāri deviņdesmit deviņām zemēm un deviņdesmit deviņām jūrām, un, nokritusi zemē, vāle tur sa�ķīda �ķēpelēs.

Necik ilgi, pūķis klāt. Pamanījis, ka no viņa brāļa palikusi pāri tik vien galva, pūķis no bailēm turpat vai atstiepa kājas.

���� Teic nu, pūķi, kur ir daiļā Ru�a Ru�alina! � Jons Stip�rinieks tam uzsauca.

���� Ja reiz Ru�a Ru�alina neizsteidzās no pils tev pretī ar izmeklētiem ēdieniem un dzērieniem, tad viņa ir pie mana ve�cākā brāļa, � pūķis atteica.

Jons Stiprinieks no dusmām trieca pūķa galvu pret zemi, sakampa otro pūķi un pasita to sev padusē, lai tas viņam parā�dītu ceļu, un devās tālāk. Tā nu viņ� gāja no agra rīta līdz pat vēlam vakaram un nonāca pie zelta pils. Kamēr Jons Stiprinieks gāja, arī no otrā pūķa bija palikusi pāri tikai galva. Kolīdz viņ� pieklauvēja pie pils vārtiem, atkal padzirda gaisā nosvelpjam vāli, kura pūķim pa priek�u pārradās mājās. Iebelzusi pa vār�tiem, vāle tos atdarīja, bet pati nokrita drosminiekam pie kā�jām. Kad Jons Stiprinieks ar to atvēzējās, vāle aizgāja kauk�dama un, atsitusies pret debess apjumu, sa�ķīda �ķēpelēs.

Uz pils sliek�ņa Jons Stiprinieks ieraudzīja daiļo Ru�u Ru�alinu.

���� Labdien, daiļaviņ! � viņ� to sveicināja.

���������� Esi sveiks, ceļiniek! � daiļā Ru�a Ru�alina atteica.

��� Tu esi gan skaists, gan stiprs, bet pūķis tevi tik un tā no�maitās, jo ir par tevi otrutik stiprs.

��� Kamēr es cīkstē�os ar pūķi, tu posies ceļā, � Jons Stip�rinieks meitenei pieteica. � Iesim pie Baltā Karaļa rīkot kāzas.

Kamēr viņi tā runājās, raugi, arī pūķis klāt. Pamanījis Jo�nam Stipriniekam padusē sava brāļa galvu, pūķis bilda:

���� Stipriniek, cērt nost arī manu galvu, jo es negribu ska�tīties uz savu beigto brāli!

Jons Stiprinieks nelikās daudz lūgties. Kolīdz viņ� trieca pūķi pret zemi, tas kājas vien notirināja. Pēc tam puisis pagrie�zās pret daiļo Ru�u Ru�alinu un, viņu apkampis, saldi jo saldi nomutēja. Jaunie jau dzīrās doties ceļā, lai sveiki un veseli atgrieztos pie Baltā Kara|a un arī es pats varētu ielīksmoties un �o pasaku jums gods godam izstāstīt, jo arī mani, rau, pie vārtiem jau gaida ciemiņi ar cepe�iem, plāceņiem un vīnu�

Pag, bet tuk�ām rokām ceļā viņi vis nedevās! Daiļajai Ru�ai Ru�alinai bija josta, un, kolīdz viņa to pavicināja, tā pūķa pils pārvērtās par zelta ābolu. Kolīdz dai|ā Ru�a Ru�alina pavici�nāja jostu otrreiz, tā līdz pat Baltā Kara|a pilij uzradās sud�raba tilts, bet, kad viņa pavicināja jostu tre�oreiz, ceļa malā trīs rindās izauga vara koki, kuros dziedāja visvisādi putni. Tā nu jaunie gāja pa sudraba tiltu, klausīdamies putnu dziedā�anā un apbrīnodami neparastos kokus, līdz nonāca Baltā Kara|a pilī.

��� Esi sveiks, sievastēv! � Jons Stiprinieks Baltajam Ka�ralim sacīja. � Priecājamies tevi redzēt sveiku un veselu!

��� Arī es priecājos jūs redzēt abus kopā! � Baltais Karalis jaunajiem atteica.

Tūda] pat Baltais Karalis izsūtīja vēstis par gaidāmajām kāzām uz visām debesu pusēm, bet, kamēr kāzas tika vīk�tas, Jons Stiprinieks devās paka) savai mātei. Viņ� traucās glu�i kā vēj�. Jo tuvāk Jons Stiprinieks nāca mātes pilij, jo pūķis, kur� tur tagad valdīja, ar katru brīdi tapa aizvien tramīgāks.

�Tā vien raugi, ka Jons Stiprinieks būs uzcēlies aug�ā no miroņiem un nāk �urp mani nomaitāt,> pūķis pie sevis nodo�māja.

Pūķis cietās, cietās, līdz uzrausās uz pils jumta paskatīties, no kurienes Jons Stiprinieks nāk. Kolīdz pūķis uzkāpa uz pils jumta, tā arī Jons Stiprinieks bija klāt. Viņu ieraudzījis, pūķis iesaucās:

���� Ehē, Jon Stipriniek! Ja es spētu paņemt rokā zobenu, tad saberztu tevi pī�|os!

��� Ehē, pūķi! Saki paldies, ka man tik lādzīga sirds un es uz tevi ar mierīgu prātu vēl noskatos, citādi arī no tevis nekas nepaliktu pāri! � Jons Stiprinieks atteica.

Tiklīdz viņ� trieca puķi pret zemi, tā tas uz vietas bija beigts, bet pūķa asinis uz�]āca līdz pat mēnesim.

Kop� tā laika, redz, uz mēness ir plankumi, bet uz zemes � ielejas un gravas.

Ieraudzījusi savu dēlu sveiku un neskartu, māte krita tam ap kaklu, un abi apraudājās. Ilgi nekavēdamies, viņi saposās ceļā, jo bija jāsteidz uz kāzām. Kad abi ieradās Baltā Karaļa pilī, tur valdīja tādas bēdas un vaimanas, kādas līdz �im nekur vēl nebija pieredzētas. Baltajam Karalim raudot, asaras aumēm plūda.

���� Labdien, karali! � Jons Stiprinieks viņu sveicināja.

���� Esi sveiks, stipriniek, bet labāk tu nemaz nebūtu �urp nācis! � Baltais Karalis viņam atteica. � Kālab tev vaja�dzēja pret mani sadumpot visus pūķus? Lai tiktu no viņiem vajā, es tiem atdevu savu vienīgo meitu, bet tu daiļo Ru�u Ru�alinu atsvabināji, tālab pūķi man tagad mācas virsū no visām pusēm. Raugi, jau trīs dienas karoju ar tiem, bet netieku nekādā galā. Pirmajā dienā sūtīju pūķim pretī karavīrus ar zobeniem, bet viņi tos visus apkāva. Otrajā dienā � zemniekus ar izkap�tīm, bet arī tos pūķi nomaitāja. Tre�ajā dienā sūtīju vecenes ar krāsns kruķiem, bet arī tās nu ir pagalam.

���� Sauc nu, sievastēv, �urp spēlmaņus, bet kalpiem liec klāt dzīru galdus! � Jons Stiprinieks atteica. � Es tikām ataici�nā�u savu brāli.

Iznācis pils priek�ā, viņ�, cik spēka, iekliedzās:

���� Ehehē, brāl Haiduk! Steidzies drīzāk man palīgā!

Jons Haiduks tobrīd ēda plāceni. Viņ� pat nepaguva, kā nā�kas, kumosu sagremot, kad jau bija klāt.

���� Kas lēcies, brāl? Kam tu mani tik traki sauci? � Jons Haiduks apprasījās. � Tur, kur pāri gāja tava balss, visi koki izgāzās ar saknēm laukā, bet uz zemes palika vien gravas.

���� Tā un tā, � Jons Stiprinieks viņam atteica..� Visi pūķi nāk pret mani ar karu.

���� Tad ta bēda! � Jons Haiduks pasmējās.

���� Bet kā mēs ar pūķiem cīkstēsimies?

���� Notēsīsim no tā ozola, kuru mēs ar tevi nogāzām, kār�tīgas milnas, � Jons Haiduks sacīja.

Jons Haiduks uzvēla sev plecos ozolu, un viņi devis kari. Kad viņi nonāca pie tilta. Jons Haiduks ieteicās:

���� Tev, brāl, pa �o laiku jau pienācies gana izciest. Biji gan pie daiļās Ru�as Ru�alinas, gan ari cīkstējies ar pūķiem. Tālus tin garus ceļus staigādams, dro�i vien esi pamatīgi noguris, tālab liecies tepat patiltē uz auss un atpūties, bet es do�os karā viens pats. Ja pēc trim dienām es nepārnāk�u, guli bez kādām ba�ām veselus trīs gadus.

Jons Haiduks devās tālāk viens pats un trejās dienās ap�kāva visus pūķus. Neviens no tiem nepaglābās dzīvs. Drīz vien Jons Haiduks atgriezās pie tilta un uzsauca:

���� Ehē, brāl! Vai tu mosties nemaz netaisies?

I� Kas tad nu? � Jons Stiprinieks samiegojies apprasījās.

���� Slienies kājās, jo kop� �ī brī�a zemes virsū vairs nav pa�licis neviens pūķis.

Jons Stiprinieks uzcēlās aug�ā un kopā ar Jonu Haiduku aiz�gāja pie Baitā Karaļa.

���� Klau, sievastēvi � tā �ie. � Nu tu vari dzīvot bez bē�dām, jo mēs apkāvām visus pūķus.

���� Dodu jums savu svētību arī uz priek�dienām veikt tikpat lielus varoņdarbus, � Baltais Karalis atteica un pavēlēja spēl�maņiem spēlēt, bet kalpiem klāt dzīru galdus un rīkot skaistas un lepnas kāzas.

Arī es biju tais kāzās, ēdu un dzēru atliku likām.

Kolīdz sniedzos pakal rausim.

Tā man sadeva pa ausīm.

Vārtu staba galā stāju,

So te visu satērgāju.

Kā nu bija, kā ne, bet, ja nebūtu tā bijis, diez vai es jums to būtu pastāstījis.

Reiz dzīvoja kāds vīrs un sieva, un viņiem bija meita � tik skaista kā ausmiņa rītos, izdarīga un spridzīga kā pavasara

vēsmiņa. Tiem, kuriem kaut reizīti nācās redzēt, kā darbs mei�tenes rokās �ķiras, kā laistās viņas acis un sārtojas vaigi, � meitene uz visiem laikiem iegulās sirdi. Bet tiem, kuriem bija laiks izraudzīt sev sievu, jaunuvītes dēļ sirds krūtīs sitās neno�rimdamas.

Kādu dienu, paņēmusi divas krūzes, meitene aizgāja uz aku pēc ūdens. Iesmēlusi krūzēs ūdeni, viņa vēl nosprieda pie akas mazdrusciņ uzkavēties un atvilkt elpu. Pamanījusi uz grodiem bazilika stiebriņu, meitene to pasmar�oja un tā, lūk, kļuva grūta.

Dabūju�i to zināt, vecāki nu vienā baltā gabalā ņēmās meitu bārt un nosodīt, līdz, nespēdama to vairs izturēt, nabaga mei�tene, ne vārda neteikusi, devās prom, kur acis rāda.

Meitene neatskatīdamās gāja uz priek�u, līdz nonāca me�a bie�ņā, kur pamanīja alu. Gribēdama atpūsties, viņa iegāja alā un ieraudzīja tajā sirmgalvi.

���� Kādu ļau�u tu, meitiņ, būdama, un kā tu �eit nokļuvi? � sirmgalvis, atcēlis ar ķeģīti savus nokāru�os acu plakstiņus, apvaicājās.

Meitene apraudājās, nopūtās un izstāstīja sirmgalvim visu, kā bijis, kā viņa �eit nokļuvusi.

To padzirdis, sirmgalvis neļāva meitenei iet tālāk un pieru�nāja viņu palikt.

Tā nu abi tur mitinājās � meitene, vieglinot bēdu nospiesto sirdi, bet sirmgalvis |� savas vecumdienas. Ik rītus pie alas pieskrēja trīs kaziņas. Sirmgalvis tās izslauca, un viņi no kazu piena pārtika.

Noliktajā reizē meitenei piedzima dēls.

Sirmgalvis papriek� apmazgāja puisēnu rīta rasā, lai to ne�noskau� ļauna acs. Pēc tam viņ� apvilka puisēnam apkārt ar aizdegtu lāpu un zobenu loku, lai to uz priek�dienām nepievārētu nedz uguns, nedz zobens un lai puisēns augtu tik skaidrs un svētīts kā sidrabā vētīts. Tad vēl māte noskaitīja buram�vārdus, bet sirmgalvis salūkoja savu zobenu un vāli un atdā�vināja tos puisēnam. Rauguļos netika nedz daudz ēsts, nedz arī daudz dzerts, toties prieka, līksmības un laimes vēlējumu tajos netrūka. Tad nu sirmgalvis puisēnu nosauca par Baziliku �

bazilika stiebriņa dē], bet māte par Fetfrumosu � tik skaists viņai �ķitās pa�as dēls.

Kad Baziliks Fetfrumcss pieauga, viņ� sāka iet medibās, izstaigāja me�u me�us un leju lejas, reizumis aizklīzdams tālu prom no alas.

Reiz Baziliks nokļuva kādfi sve�ā malā, un, paraugoties tā�lumā, viņam likās, ka priek�ā guļ ezera zaļganie ūdeņi, kuros rotājas pati saule. Ta�u, pienākot tuvāk, Baziliks ieraudzīja pili, kas bija celta no tīra zelta un smaragda un laistījās pār bezgala pla�o un za|o me�u � tik biezu kā suseklis. Līdz �im Bazilikam nekad nebija nācies redzēt tādu daili. Aizbāzis aiz jostas cie�āk savu zobenu un vāli. Baziliks, daudz neprātodams, devās turp un drīz vien pārkāpa pāri pils slieksnim. Pils durvis un logi bija līdz galam va|ā, bet nekur nemanīja nevienu dzīvu dvēseli. Izstaigājis, kā nākas, pils istabas, Baziliks iznāca ārā un aplaida acis apkārt. Bet tai brīdī me�s iedimdējās, sāka brak�ķēt koki un no me�a biezumiem iznāca septiņi briesmīgi pūķi � ā�galvaini, vilkspalvaini, suņu ķetnām, pīļu pleznām. Pamanīju�i Fetfrumosu, viņi pa galvu pa kaklu metās tam virsū.

Baziliks izrāva aiz jostas aizbāzto zobenu, un, kolīdz viens no pūķiem pārkāpa pāri pils slieksnim, tā � �ņākt! � �im galva nost. Fetfrumoss no�ķibīja galvas se�iem pūķiem pēc kārtas, bet septītajam viņa zobens neko nespēja padarīt. Cirta Baziliks pūķim gan tā, gan �itā, gan plakaniski, gan pa kaklu, gan pa krūtīm � nekā! Tad nu Baziliks, daudz neprātodams, izvilka vāli, un pūķis, manīdams, ka gals klāt, aizbēga un paslēpās pils deviņdesmit devītajā istabā akmens piestiņā.

Baziliks Fetfrumoss pūķi ieslēdza, atslēgu noglabāja azotē un apmierināts devās prom.

Atgriezies alā, viņ� mātei teica:

���� Kop� �īs dienas, māt, mēs vairs �eit nepaliksim. Esmu uzgājis lielu un skaistu pili.

Māte nopriecājās, un viņi pārcēlās uz dzīvi pilī.

���� Tā un tā, � Baziliks Fetfrumoss mātei sacīja. � Tagad viss te pieder mums. Tikai pielūko � neslēdz vaļā pēdējās ista�bas durvis, jo tur vēl palicis viens pūķis.

���� Esi bez ba�ām, dēliņ! � māte atteica. � Ja reiz pūķis gribēja tevi nomaitāt, gan es mācē�u durvis vienmēr turēt aiz* slēgtas.

Māte paņēma atslēgu, iesēja to ar desmit mezgliem lakatiņā un paslēpa lakatiņu tā, lai uz mū�īgiem laikiem neviens nespētu atrast.

Kop� tā laika dzīve viņu kā no pilnības raga bērtin apbēra ar visādiem labumiem un jaukumiem. Nu viņiem bija gan dro�a pajumte virs galvas, gan medību vietas labu labās, gan arī neredzēts skaistums visapkārt. Tā viņi nodzīvoja daudzus gadus.

Bet, raugi, glu�i tāpat kā pavasaris reizēm necerēti dāvā siltu sauli, tā reizumis � gadās � pār zemi nelūgtas atbrā�as vēja aukas un sagrie� visu ar kājām gaisā.

Tie septiņi pūķi �ajā pusē bija ieradu�ies no kādas sve�as malas. Viņus bija izaudzinājusi ragana � melna kā sodrēji un tik aplam ļauna un ne�petna, ka tur, kur ragana uzmeta acis, � zeme izdega. Viens �oklis tai sniedzās debe�os, otrs bija atkāries līdz zemei. Kādu dienu ragana savīk�ķījās un devās uz pili apraudzīt savus dēlus.

Dabūjusi zināt, kas ar tiem lēcies, ragana saķēra galvu. Dusmās degdama, viņa metās virsū Bazilika Fetfrumosa mātei, atņēma tai atslēgu, izlaida no istabas pūķi un ieslodzīja tur Bazilika Fetfrumosa māti. Pēc tam viņa ar pūķi sāka pārlikt kā Baziliku Fetfrumosu nomaitāt.

���� Izsauc viņu uz �īksti! � ragana dēlu pamācīja.

���� Man bail! � pūķis iesaucās. � Baziliks Fetfrumoss par mani ir stiprāks. Labāk bēgsim no �ejienes prom un nerādīsi�mies viņam acīs, citādi mums klāsies plāni.

���� Ja tik vien tās bēdas, tad pajaujies uz mani! � ragana atteica. � Es izdarī�u tā, ka Baziliks Fetfrumoss pats no laba prāta būs gatavs līst iek�ā �ūskas alā un tī�uprāt meklēs sev nāvi.

To teikusi, ragana paslēpa pūķi un, sagriezusies virpulī, pie�ņēma Bazilika Fetfrumosa mātes izskatu. Pēc tam, izlikdamās nāvīgi slima, sāka gaidīt Fetfrumosu.

Pagāja viena diena, pagāja otra � un, rau, Baziliks Fet-

frumoss no medībām mājās. Kolīdz viņi pār slieksni pāri. tā ragana nu ņemas vaidēt un vaimanāt:

��� Ak, vai, manu puisīt! Aizgāji un glu�i kā ūdenī iekriti. Tev pat prātā nenāca steigties atpakaļ uz mājām, jo, raugi, esmu smagi apslimusi un nav neviena, kas man varētu sniegt palīdzīgu roku. Ja man �obrīd būtu kaut lāsīte putna piena, es tā vis nemocītos.

Noklausījies mātes gau�anos. Baziliks Fetfrumoss pagalam nobēdājās, paņēma krūzi un, nosolījies drīz pārnākt, devās mek�lēt putna pienu.

Tā nu viņ� gāja tik un gāja pa kalniem un lejām, līdz bei�dzot nonāca pie kādas pils. Pieklauvēja pie vārtiem, un iek�ā atskanēja balss:

��� Ja esi labu |au�u, nāc dro�i iek�ā, bet, ja sliktu, bēdz, atpakaļ neskatīdamies, jo man ir suns ar dzelzs spalvu un tē�rauda zobiem. Tas tevi kā nieku saplosīs skrimalu skramalās.

���� Nudien, labu lau�u, kā gan citādi! � Baziliks Fetfru�moss nelikās daudz lūgties.

Vārti viņa priek�ā atdarījās, un Fetfrumoss ienāca pilī, ku�ras logi un durvis bija līdz galam va]ā, bet iek�ā dega milzums sve�u. Pilī dzīvoja brīnumdara lauma � skaista kā saulīte: piere mēness baltumā, vaidziņi ro�u sārtumā, lūpas asins sar�kanumā.

���� Ko tu, labo cilvēk, �ai pusē meklē? � lauma Bazilikam apjautājās.

��� Tā un tā, � Fetfrumoss atteica. � Meklēju putna pienu.

���� Neba pirmo dienu �ai pasaulē dzīvoju, bet par kaut ko tādu dzirdu pirmo reizi, � lauma atbildēja. � Bet, tā kā tu esi labs cilvēks, tad es raudzī�u izpalīdzēt. Tev gan nāksies maz�drusciņ uzgaidīt. Pievakarē aizie�u pie sava brāļa Saules. Viņ� nudien zina, kur kas atrodas.

Nu Baziliks Fetfrumoss attapa, ka nokļuvis pie Iļanas Kosinzjanas, Saules māsas.

Tiklīdz noguru�o ceļinieku pievārēja miegs, Ilana Kosinzjana aizsteidzās pie sava brā]a un nu ņemas �o izvaicāt:

��� Vai tu, brālīt, nezini, kur dabūjams putna piens?

��� Tālu jo tālu no �ejienes, māsiņ. Turp jāiet vairākas nedē�ļas � uz austrumiem vien, uz Vara kalnu. Ta�u tik un tā ne�

viens putna pienu nespēj dabūt, jo tas pieder milzīgam putnam, kuram katrs spārns ir kā mākonis. Un, ja kāds putnam gadās pa tvērienam, tas tiek noķerts un tūda] pat aiznests uz ligzdu, kur drīz vien nokļūst mazuļu knābī�os.

Saules māsai, iedomājoties par ceļinieka likteni, sametās pui�a �ēl, un viņa nosprieda tam palīdzēt. Nāko�ajā rītā Kosinzjana izveda no sta]Ja zirgu, kuram bija divpadsmit spārnu, un atdāvināja to Bazilikam.

���� Ņem �o zirgu, � viņa teica. � Tas tev ceļā lieti noderēs. Sēdies tam mugurā un jāj taisni uz rītiem, līdz nonāksi pie Vara kalna. Visviens, vai tev veiksies vai ne, bet atce|ā iegrie�zies pie manis.

Baziliks Fetfrumoss no sirds patencināja laumu un aizjāja pāri neskaitāmiem bezdibeņiem un gravām, cauri neizbrienamiem me�iem un pļavām.

Vēl nenokļuvis līdz galam, redz � priek�ā slejas vara cinī�tis. Bet, jo tuvāk Fetfrumoss tam nāk, jo lielāks cinītis kļūst � sākumā kā pakalns, pēc tam jau kā milzīgs kalns. Kad Baziliks nonāca tā pakājē, viņ� pamanīja, ka Vara kalna virsotne snie�dzas līdz pa�ām debesīm. Nudien, kaut ko tādu bie�i redzēt vis negadās! Pārlaidis kalnam skatu, Baziliks Fetfrumoss pama�nīja arī milzīgo putnu, par kuru viņam bija stāstījusi Iļana Kosinzjana, un tik tie�ām katrs spārns tam bija mākoņa lie�lumā.

Baziliks Fetfrumoss savilka zirga pavadu cie�āk un vienā rāvienā atradās kalna virsotnē. Skatās � un ko viņ� tur redz? Vara ligzdā knosās vēl neapspalvoju�ies putneji vēr�u lielumā un izbadēju�ies brēc pilnā rīklē. Aplaidis skatu apkārt un pa�manījis klintī iedobumu, Baziliks Fetfrumoss �igli paslēpās tajā ar visu zirgu.

Necik ilgi, no debesu augstumiem nolaidās lejā arī pats putns un ņēmās barot savus mazuļus ar putna pienu. Kad putns pielaidās pie ligzdas, kur slēpās Baziliks Fetfrumoss, puisis sadū�ojies iznāca laukā no savas paslēptuves, pastiepa uz priek�u krūzi, un putns tajā ielēja savu pienu. Kad nu tā, tad Fetfrumoss �igli uzlēca zirgam mugurā un metās bēgt.

Padzirdējis, ka putnēni aizvien vēl izbadēju�ies brēc, putns paraudzījās apkārt un pamanīja Fetfrumosu.

Kā tāds pūķis putns metās Fetfrumosam pakaļ, tikai nespēja puisi panākt, jo putnam bija tikai viens spārnu pāris, kamēr Bazilika zirgam veseli se�i, tālab tas traucās se�tik ātri nekā putns.

Atceļā Fetfrumosam atkal nācās jāt pāri neskaitāmiem bez�dibeņiem un gravām, cauri neizbrienamiem me�iem un pļavām, līdz viņ� nonāca pie Iļanas Kosinzjanas, kura puisi sirsnīgi sa�gaidīja un ieaicināja savā pilī atvilkt elpu. Baziliks Fetfrumoss paēda, padzērās un devās pie miera, bet Kosinzjana tikām putna pienu paslēpa un tā vietā krūzē ielēja govs pienu.

Kad Baziliks Fetfrumoss pamodās, viņ� paņēma krūzi un atvadoties teica:

���� Gana labi tu mani, māsiņ, uzņēmi un pacienāji, bet, lai cik labi būtu pie tevis, labāk tomēr es do�os ceļā, jo mani gaida un nevar vien sagaidīt slimā māte.

���� Ja tā, tad laimīgu ceļu! � Iļana Kosinzjana atteica.

��� Nepiemirsti mani arī citureiz apciemot.

Baziliks Fetfrumoss viņai atvadoties paklanījās, uzlēca zirgā un aizjāja. Kolīdz viņ� piejāja pie pils, ragana, to saju�tusi, sāka griezties riņķī tā, it kā �o būtu caururbu�as uguns bultas. Ta�u laikus saņēmās un, izlikdamās pagalam slima, bilda:

���� Cik labi, mīļo dēliņ, ka tu beidzot pārradies! Gaidu tevi un nevaru vien sagaidīt. Vai putna pienu atnesi?

���� Atnesu, � Baziliks Fetfrumoss atteica un iedeva raga�nai krūzi.

Ragana pielika krūzi pie mutes un vienā kampienā to iz�dzēra. Pēc tam apgūlās gultā, bet pati visu laiku domā, kur vēl varētu Baziliku Fetfrumosu aizsūtīt, lai no viņa pāri nepaliktu ne miņas. Tā nu viņa domāja, domāja, līdz, izlikdamās vēl sli�māka, nopūtās un sāka vaimanāt:

���� Ak, vai, mīļo dēliņ! Mani atkal pievārējusi ļaunā slimība. Bet redz, ko es nosapņoju: ja apēdī�u me�a cūkas gaļu, man kļūs labāk.

���� Labi, māt, ie�u un tev to sadabū�u, � Baziliks atteica.

��� Kaut tik tu no visas tiesas atlabtu!

To teicis, viņ� uzlēca zirgā un devās ceļā. Puisis jāja, jāja, līdz nonāca pie Iļanas Kosinzjanas.

,� Vai ciemiņus gaidīji? � viņ� tai apprasījis.

���� Kā nu ne! � Iļana Kosinzjana atteica.

Fetfrumoss ienāca pili atpūsties un izsūdzēja Iļanai Kosinzjanal savas likstas.

.� Vai tu nezini, kur man sameklēt me�a kuili? � viņi ap�jautājās. � Manu māti atkal pievārējusi slimība, un tikai me�a cūkas gala viņu spē�ot atdabūt uz kājām.

���� Es nezinu, � Iļana Kosinzjana atteica. � Bet atpūties un ne par ko nebēdā. Vakarā aizie�u pie sava brāļa Saules un viņam pajautā�u. Lai nu kam, bet viņam gan tur debesis viss redzams un zināms.

Fetfrumoss devās pie miera. Drīz vien pienāca vakars, un arī brālis Saule pārradās mājās.

Iļana Kosinzjana aizgāja pie brāļa un sāka �o mīlīgiem vār�diem izjautāt:

���� Dzirdēju ļaudis runājam par me�a cūkām. Vai nezini, kurā pasaules malā tās mitinās?

���� Tālu jo tālu no �ejienes, māsiņ. Jāiet uz ziemeļiem vien � uz pļavu, kur zāle zeļ trejakotaina, uz me�u, kur vien ēnas klaiņo. _

��� Bet kā me�a kuili noķert?

���� Tur nu gan, māsiņ, es tev nekā nespēju līdzēt. Tajā me�ā pat mani stari nespēj iespraukties, kur nu vēl iestaigāt cilvēka kāja. Es me�a cūkas redzu vien tad, kad tās dienvidū iznāk pa�vārtīties purva slīk�ņās. Bet neviens tām nespēj pienākt tuvu. Me�a kuiļiem ir asi ilkņi, un tie saplosa gabalos ikvienu, kas tiem gadās pa ķērienam.

Iļana Kosinzjana visu atstāstīja Bazilikam. Uzzinājis, kur tam jādodas un kas to gaida, drosminieks uzkāpa zirgā un aiz�jāja.

Tā nu viņ� jāja, jāja pāri ūdeņiem un pļavām, pāri pakal�niem un bezdibenīgām gravām, līdz nonāca pļavā, kur zāle zeļ trejakotaina, pie me�a, kur vien ēnas klaiņo. Kolīdz Fetfrumoss iejāja me�ā, visapkārt kļuva tik tum�s, it kā viņ� būtu nokļuvis pazemes valstībā.

Zirgs pacēlās gaisā, viņi uzlidoja augstāk par koku galot�nēm, un tālumā Baziliks Fetfrumoss ieraudzīja purvu.

Saule jau bija uzkāpusi pa�ā dienvidū, un me�a cūkas iz�nāca purva slīk�ņās pavāļāties.

Baziliks Fetfrumoss tikām nolūkoja sev vienu kuili, satvēra to, uzvēla zirgā un traucās prom. Me�a cūkas �im paka]. Ja Bazilikam Fetfrumosam nebūtu tik naska zirga, diez vai viņ� tiktu sveikā ar veselu ādu. Zirgs gāja klipadu dapadu, bet pats Baziliks Fetfrumoss dziedādams � priecīgs, ka ticis galā arī ar �o darbu.

Atceļā Fetfrumoss atkal iegriezās pie IJanas Kosinzjanas, un, kamēr viņ� atpūtās, Saules māsa apmainīja me�a kuili pret mājas cūku un, it kā nekas nebūtu noticis, izvadīja drosminieku ceļā.

Baziliks Fetfrumoss pārjāja mājās. Ragana, viņu redzot, grieza zobus tā, ka dzirksteles pa gaisu lēca, bet� neko darīt, saņēmās un sagaidīja puisi tik vārga un slima, ka ne izteikt.

��� Ak, vai, mījo dēliņ! Cik labi, ka tu beidzot pārradies! Nokauj nu �iglāk me�a cūku un dod man nobaudīt tās gaļu.

Baziliks Fetfrumoss nokāva me�a kuili, apcepa to brūnu uz oglēm un iedeva raganai nobaudīt.

���� Rau, tagadiņ gan man k]uvis labāk! � Ragana izlikās, ka nu pavisam atlabusi.

Bet, kolīdz ragana me�a kuili apēda, tā sāka vaimanāt otrutik skaļi nekā pirmīt:

����� Ak, vai, manu mīļumiņ, manu nabaga puisīt! Tev jau tik daudz moku bijis jāizcie�, tālus ceļus staigājot, bet, ja gribi, lai es no visas tiesas atlabtu, posies vēlreiz ce]ā. Mani atkal pievā�rējusi slimība, un, ja tu neatnesīsi man dzīvo un miru�o ūdeni, tu mani nāvei no nagiem vairs neizrausi.

���� Ja reiz tā, tad jāiet vien būs, māt, � Baziliks Fetfrumoss atteica un devās ceļā.

Viņ� jāja, jāja, līdz nokļuva pie Saules māsas.

����� Mīļo, māsiņ, � Fetfrumoss tai sacīja, � nekādas zāles manai mātei nepalīdz, tālab viņa man lika atnest dzīvo un mi�ru�o ūdeni. Vai nezini, kur to uzmeklēt un kā to iemantot?

����� Pagaidi brītiņu, atvelc elpu. Ja vien būs manos spēkos, palīdzē�u tev arī �oreiz.

Pievakarē, kad sāka krēslot, Iļana Kosinzjana devās pie

krāja Saules, kur� nule bija apsēdies uz savas mājas sliek�ņa atpūtināt noguru�ās kājas.

���� Brāli Saule, � viņa teica, � tev no debess pārredzama visa zeme. Vai tu nezini, kur rodams dzīvais un miru�ais ūdens?

���� Tālu jo tālu no �ejienes, māsiņ, aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņām zemēm pie Lauku Mātes. Tikai neviens no turie�nes vēl dzīvs nav pārnācis, tāpēc ka uz robe�as stāv pūķis. Viņ� visiem ļauj ienākt, bet ārā nevienu nelai�. Pie tam pūķis ne vien izdzer ūdeni, bet nokauj arī pa�u drosminieku.

Rau, tā Baziliks Fetfrumoss uzzināja, kur viņam jāiet un kas viņu gaida. Ta�u viņ� nenobijās, uzkāpa zirgā un, atvadi* jies no Iļanas Kosinzjanas, devās ce|ā. Ceļ� bija tāls. Baziliks bez atpūtas izjāja cauri trejdeviņām zemēm, līdz nokļuva kādā brīnumainā valstī. Tajā viss bija trīsreiz skaistāks nekā citur.

Baziliks Fetfrumoss jāja aizvien tālāk, līdz nonāca pie divām klintīm, zem kurām sitās avoti.

�Tie�i tos es arī meklēju!� Baziliks Fetfrumoss nodomāja, bet, dro�s paliek dro�s, papriek� noķēra tauriņu un saspaidīja to pirkstos. Pēc tam iemērca tauriņu vienā avotā, un tauriņa spārni atkal saauga kopā, iemērca otrā avotā, un tauriņ� sāka lidināties, it kā nekas nebūtu bijis.

Fetfrumoss tūdaļ piesmēla avotos divas krūzes ūdens, uz�lēca zirgā un steidzās atpakaļ. Bet, kolīdz, viņ� nonāca pie Lauku Mātes valstības robe�as, tā neganta auka sāka brīk�ķināt kokus, debesis satumsa un drosminieka priek�ā, �ņākdams un asti viļādams, nostājās divpadsmitgalvu pūķis.

Baziliks Fetfrumoss satvēra vienā rokā zobenu, otrā � vāli un, līdzko pūķis pastiepa pret viņu galvu, iebelza pa to ar vāli, bet ar zobenu � �ņākt! �to kā sprūti nost. Redzot, ka joki mazi, pūķis pacēlās gaisā, bet Bazilika Fetfrumosa zirgs uzli�doja vēl augstāk, un Fetfrumoss ņēmās cirst nost vienu galvu pēc otras. Tā viņ� nocirta visas galvas, un pūķis novēlās zemē beigts.

Nu Fetfrumoss bez kādām ba�ām jāja tālāk un nonāca pie Iļanas Kosinzjanas. Pēc tik grūta cīniņa un tāla ceļa noguris, viņ� apgūlās atpūsties, bet Iļana Kosinzjana tikām apmainīja krūzes pret citām tādām pa�ām, kurās viņa ielēja avota ūdeni.

Bazilikam Fetfrumosam pat prātā nenāca turēt I|anu Kosinzjanu aizdomās, jo viņa tam jau tik daudz rei�u bija izpalīdzē�jusi. Kā nākas, atpūties, Fetfrumoss apsegloja zirgu un devās mājup.

Ragana, viņu redzot, kļuva glu�i melna. No dusmām un sarūgtinājuma viņai tīri vai apskrējās �ults. Izdzērusi ūdeni, ragana nedaudz attapās un atkal sāka domās pārcilāt, kā viņai Baziliku Fetfrumosu nomaitāt.

Viņa jāva tam pēc ce]a nedaudz atvilkt elpu, tad pasauca pie sevis un mf]i jo mT|i bilda:

���� Mīļo dēliņ, garus un tālus ce)us staigājot, dro�i vien būs izsīcis tavs spēks. Paraudzīsim nu, dēliņ, vai tu vari saraut �o zīda diegu.

Ragana sameklēja zīda diegu un sasēja ar to Baziliku Fet�frumosu.

���� Saņem visus savus spēkus, dēliņ! � ragana puisim uz�sauca. � Paskatīsimies, vai, klīzdams pa pla�o pasauli un ne�ietus cejus staigādams, tu neesi tos iz�ķiedis.

Baziliks Fetfrumoss sasparojās un pārrāva diegu pu�u.

���� Bet nu � paraudzīsim, vai tu vari saraut divi diegus.

Baziliks sarāva arī tos.

���� Nudien, dēliņ, tavs spēks nemaz nav gājis mazumā! � ragana iesaucās. � Bet nu � paraudzīsim, cik daudz tā spēka ir!

To teikusi, ragana apvija Fetfrumosu treji kārtām ar zīda diegu.

Baziliks Fetfrumoss saņēma visus savus spēkus un pūlējās diegus saraut, bet viņam nekas nesanāca; lūkoja raut otrreiz � diegi ap�ņaudza viņu vēl stiprāk, lūkoja raut tre�oreiz � bet nekā, diegi iegriezās viņa miesā līdz pat kaulam.

Ragana no priekiem vai gaisā palēcās un iesaucās:

���� Klau, pūķi, � kur tu esi? Steidzies �urp un nomaitā Baziliku Fetfrumosu!

Pūķis izlīda no savas paslēptuves, paķēra zobenu un sacirta Fetfrumosu gabalos. Salika tos ceļasomā, piesēja somu pie zirga un, uz�āvis zirgam ar pātagu, uzsauca:

���� Ei, dulnais zirgs! Kur līdz �im tu esi nēsājis Fetfrumosu dzīvu, tur tagad panēsā to arī miru�u!

Zirgs glu�i kā rēgs aizauļoja pāri laukiem un lejām � turp. kur tas bija izaudzināts, izbarots un izlolots, un apstājās tie�i iepretī 1 Janas Kosinzjanas pilij.

liāna Kosinzjana iznāca uz sliek�ņa un ieraudzija nevis jāt�nieku, kur� ieradies atpūsties, bet gan savu zirgu, putas nodze�nātu un asinīm klātu.

Viņa metas pie zirga, noraisīja ceļasomu un ieraudzīja tajā Bazilika Fetfrumosa mirstīgās atliekas.

��� Ak. vai, tad lūk, ķidā nāvē viņi tevi aizraidīju�i! � IJana Kosinzjana vaimanājot izsaucis.

Ilgi nekavēdamās, viņa saka likt gabalu pie gabala, līdz salika Baziliku Fetfrumosu atkal tādu, kāds viņ� bija senāk.

Pēc tam I|ana Kosinzjana aizsteidzās uz pili un atnesa no turienes dzīvo un miru�o ūdeni, me�a cūku un putna pienu.

Kur ap trūkās kāda miesas gabala, tur viņa pielika gabalu me�a cūkas, pēc tam apslacīja visu ar miru�o ūdeni, un Bazi�lika miesa saauga kopā, apslacīja to ar dzīvo ūdeni, un dros�minieks atdzīvojās. Atdzīvojās un smagi jo smagi nopūtis.

���� Eh, ilgi gan es gulēju!

��� Ak, vai, mī|ais, tu gulētu vēl ilgāk, ja nebūtu bijis ma�nis! � I|ana Kosinzjana viņam atteica un pielika puisim pie lupām krūzi ar putna pienu.

Padzēries putna pienu. Baziliks Fetfrumoss nu jutās tik stiprs kā nekad. Krama klinti � ij to viņ� ar vienu vāles sitienu varētu tagad putekjos saberzt.

Uzslējies kājās un notraucis sev nost nespēku. Baziliks Fet�frumoss ar zobenu rokā taisnā ce|ā devās uz pili.

Kolīdz puisis tur nonāca, skatās � un ko viņ� redz? Pūķis un ragana sē� pie bagātīgi klāta dzīru galda un līksmi mielo�jas, bet turpat nostātus stāv Bazilika Fetfrumosa māte ar dvieli uz elkoņa un �iem pakalpo.

Līdzko Baziliks Fetfrumoss ienāca pilī, tā ne�ķīstajiem zem kājām it kā zeme pa�ķīrās. Drosminieks iekūra vara krāsni un raganu un pūķi sadedzināja tā, lai no tiem nekas nepaliktu pāri nedz ūdeņos, nedz debesīs, nedz arī zemes virsū.

Pēc tam Fetfrumoss apskāva savu māti un mī]I jo mī|i to nomutēja.

Drīz vien viņu tik�anās priekam nāca klāt vēl lielāks prieks.

Baziliks Fetfrumoss bildināja IJanu Kosinzjanu, un nu tika rīkotas kāzas. Sanāca milzums lau�u no malu malām, un val�dīja neaprakstāma līksme. Bet goda vietā pie galda sēdēja-pats brālis Saule un tuk�oja kausus līdz dibenam, vēlēdams ikvie�nam gan laimi, gan prieku, gan rocību pilniem siekiem līdz pat mū�a galam.

Pēc kāzām Baziliks Fetfrumoss un Iļana Kosinzjana sāka dzīvot laimē un saticībā, un, kas zin, varbūt viņi dzīvo tā arī vēl �obaltdien, ja vien nav miru�i.

Kā nu tur bija, kā ne, bet, ja tā nebūtu bijis, diez vai es jums to būtu pastāstījis.

Kādam ķēniņam bija trīs meitas un viens pats dēls. Dēls auga skaists, apķērīgs un drosmīgs, tālab viņu nosauca par Fetfrumosu. Bet ķēniņa meitām pēc tēva nāves bija jāiziet par sievām pie pūķiem. Kad ķēniņam pienāca laiks mirt, viņ� pa�sauca pie sevis dēlu un teica:

���� Pēc trim dienām, kad es nomir�u, tavām māsām atnāks paka] pūķi. Atdod viņiem tās bez vārda runas.

Pēc trim dienām ķēniņ� nomira un tika apbedīts. Nākamajā naktī ieradās trej galvu pūķis un iesaucās:

���� Klau, svaini, izved manu savu vecāko māsu, jo esmu at�nācis tai paka]!

Fetfrumoss atteica:

����� Pag, pūķi! Tā vis neklājas! Ienāc papriek� pilī! Gribu ar tevi patērzēt un uzzināt, kādu ]au�u tu esi. Bet pēc tam es tev atdo�u savu vecāko māsu.

Bet kā gan pūķis, briesmonis, lai ienāktu pilī? Ņems vēl un visus līdz nāvei pārbiedēs, tālab pūķis ietiepās.

���� Ne nu nāk�u, nekā! � �is sacīja. � Ved vien savu māsu �urp, jo man nav laika tū]āties!

Labi, ka Fetfrumoss laikus atminējās, ko tēvs mirdams tam bija pieteicis, izveda no pils savu vecāko māsu un atdeva to pūķim.

Nāko�ajā naktī ieradās se�galvu pūķis un iesaucās:

��� Nāc nu, svaini, laukā! Izved man savu vidējo māsu, jo esmu ieradies tai pakal!

Fetfrumoss izveda laukā savu vidējo māsu un atdeva to se�galvu pūķim.

Bet tre�ajā naktī ieradās divpadsmitgalvu pūķis, vismazākais un visdū�īgākais, un iesaucās:

��� Sveiks, svaini! Ved nu laukā savu pastarīti, jo esmu iera�dies tai paka]!

Bet Fetfrumoss tikām pie sevis sprie�: atdevu pūķiem gan savu vecāko, gan vidējo māsu, nu man palikusi vien pastarīte, un viņu es nevienam neatdo�u. Tā izlēmis, Fetfrumoss pūķim teica:

��� Nāc iek�ā! Pasēdēsim, patērzēsim, izrunāsim visu, kā nākas.

Ta�u pūķis negribēja iet iek�ā, jo bija tik briesmīgs, ka, uz viņu paskatoties, �ermuļi skrēja pār kauliem. Pūķis vēlreiz lū�dza Fetfrumosu izvest laukā pastarīti, bet, redzot, ka puisis to pat netaisās darīt, pārskaities uzrāpās uz pils jumta un pili kopā ar brāli un māsu iedzina dzi]i zem zemes. Tā nu puisim un meitenei trīs dienas un trīs naktis nācās pavadīt pazemes tumsībā, bet ceturtajā dienā māsa sacīja:

��� Brālīt, kam tu tā darīji? Pasauc �iglāk pūķi un saki, lai tas mūs atkal izce] saules gaismā, un pēc tam atdod mani viņam.

Fetfrumoss sadū�ojās un skaļi iesaucās:

��� Nāc nu, pūķi, maitas gabals, izcel mūs atkal saules gaismā! Es tev atdo�u savu pastarīti, ja reiz tā bijis lemts.

Pūķis klāt kā likts, izcēla pili no pazemes, paņēma pastarīti un prom bija. Tā, redz.

Palicis viens, Fetfrumoss sāka apstaigāt pili, lai apskatītos, kur kas atrodas. Viņ� atslēdza visas istabas, pārlūkoja karaJa pils pagrabus un mantnīcas, līdz, atvēris kādas istabas durvis, gandrīz uz mutes nokrita zemē. Istabā pie sienas karājās ģī�metne, un zem tās bija rakstīts: �l]ana Rozoļana, kam no matpīnēm puķes ris, kuras rets tēvadēls ir no zemes uzcēlis.� Fetfrumosam krūtīs sirds iepukstējās straujāk. Viņ� noņēma jjjp

metni no sienas, paslēpa to azotē un devās uzmeklēt I|anu Rozo]anu.

Tā nu Fetfrumoss gāja tik un gāja no rīta līdz pat vaka�ram � bet katra diena tolaik bija gada garumā �, līdz nonāca vara me�ā, kur auga vara koki un vara zāle. Me�a vidū slējās vara pils. Fetfrumoss pieklauvēja pie durvīm, un laukā iznāca viņa vecākā māsa.

���� Labdien, māsiņl � Fetfrumoss viņu sveicināja.

���� Priecājos tevi redzēt, brālīt! � māsa atsaucās.

Tūdaļ pat uz sliek�ņa nostājās ari trejgalvu pūķis un, ierau�dzījis savu svaini, aicināja viņu iek�ā. Tur viņi trīs dienas un trīs naktis mielojās pie bagātīgi klāta galda, līdz karaļdēls pū�ķim ieprasījās:

���� Saki, svaini, � vai, staigādams pa pasauli, nezini, kā man nokļūt pie Iļanas Rozojanas?

���� Ap�ēliņ! � pūķis iesaucās. � Tas ir tālu jo tālu! Tur�klāt Iļanai Rozoļanai esot divdesmit �etri brāļi, kuri cīkstoties gan ar lauvām, gan ķēniņu karapulkiem un visus uzveicot. Esmu nolādēts un nedrīkstu viņas valstij pienākt tuvāk kā de�viņu robe�u atstatumā. Un, ja par teikto padzirdēs Iļanas Rozoļanas brāļi, viņi neliksies daudz lūgties un tūdaļ pat mani sa�mals miltos.

��� Ja reiz esmu devies turp, � Fetfrumoss atteica, � tad ie�u vien tālāk.

��� Tā kā tu esi cilvēks, tad es tev aizdo�u drusciņu sava spēka, lai tev ceļā būtu vieglāk, � trejgalvu pūķis atvadoties sacīja un iedāvāja Fetfrumosam savu spēku.

Fetfrumoss devās tālāk. Viņ� gāja tik un gāja pa zemes lejām, cauri vēju vējiem pēc upju gaitas un zvaig�ņu ņirbas pie debesīm, līdz nonāca sudraba me�ā, kur auga sudraba koki un sudraba zāle. Me�a vidū slējās sudraba pils. Fetfrumoss pie�klauvēja pie durvīm, un laukā iznāca viņa vidējā māsa. Ari se�galvu pūķis nosēdināja Fetfrumosu pie bagātīgi klāta galda. Pēc tam kad viņi bija gana ēdu�i un dzēru�i, karaļdēls izvilka no azotes Iļanas Rozoļanas ģīmetni un parādīja to pūķim, bet tas no �ausmām sarāvās melns un maziņ�.

���� Tūdaļ pat to paslēp, citādi es no bailēm uz līdzenas vie�tas zemē iegrim�u! � pūķis iesaucās.

���� Tad pasaki � kā man pie Iļanas Rozoļanas nokļūt? � Fetfrumoss viņam jautāja.

���� To gan es nevaru tev pateikt! � pūķis atteica. � Reiz es iedro�inājos pāriet viņas valsts robe�u, un Iļana Rozoļana mani nolādēja. Teicās � ja es vēlreiz turp atnāk�ot vai par �o bildī��ot kaut pu�plēsta vārda, viņa mani miltos samal�ot. Ej pie mana vismazākā brā|a. Varbūt viņ� spēs tev izpalīdzēt.

Arī se�galvu pūķis iedāvāja Fetfrumosam savu spēku, un ka�raļdēls devās tālāk. Tā nu viņ� gāja tik un gāja pāri neskai�tāmu valstu robe�ām � nedz tās prātā paturēt, nedz visas vārdā nosaukt �, līdz nonāca zelta me�ā, kurā auga zelta koki.

Me�a vidū slējās pils no vistīrākā zelta. Fetfrumoss pieklau�vēja pie pils durvīm, un laukā iznāca viņa visjaunākā māsa. Beidzot viņ� bija nokļuvis pie vismazākā un visstiprākā pūķa. Arī tas apsēdināja Fetfrumosu pie bagātīgi klāta galda. Viņi tik ēda un dzēra, bet, kad Fetfrumoss apprasījās par Iļanu Rozoļanu, pūķis neko negribēja teikt. Trīs dienas un trīs naktis pūķis vārdzināja Fetfrumosu glu�i tāpat, kā karaļdēls reiz bija vārdzinājis viņu pa�u, negribēdams tam atdot savu māsu. Kad nu trīs dienas un trīs naktis bija pagāju�as, pūķis sacīja:

���� Paklau, svaini, tai pusē neviens nekad vēl nav spēris savu kāju. Pat mēs, pūķi, neesam tur biju�i. Tev nāksies iet trīs gadus, līdz nonāksi biezā un tum�ā me�ā, un tur tevi pārņems neizsakāmas skumjas un �ēlabas, līdz tavā priek�ā nostāsies Vaimanuvai. Viņ� tev pateiks, kurp iet.

Un, raugi, arī divpadsmitgalvu pūķis apdāvāja Fetfrumosu ar savu spēku. Karaļdēls nu jutās tik stiprs, ka, ja zemei būtu osiņa, viņ� to � viens divi! � apvērstu otrādi.

Fetfrumoss devās tālāk. Viņ� gāja trīs gadus, līdz nonāca biezā un tum�ā me�ā, bet, kolīdz tur nokļuva, uzmācās tik neiz�sakāmas skumjas un �ēlabas, ka karaļdēls vairs nezināja, ko iesākt, un trīs reizes smagi nopūtās. Kur gadījies, kur ne, viņa priek�ā tūdaļ pat nostājās Vaimanuvai un apprasījās:

�Ko tu vēlies? Un kā tu �eit nokļuvi? Te pat putni nespēj atlaisties, kur nu vēl cilvēks!

��� Tā un tā, � Fetfrumoss atteica. � Meklēju Iļanu Rozoļanu.

���� Ja tā, � Vaimanuvai atteica, � es tev palīdzē�u. Te tev būs divi bazilika stiebriņi. Ja pamāsi ar tiem pa kreisi � kļūsi par mu�u, bet, ja pa labi, � atkal atgūsi cilvēka izskatu. Kad nonāksi pie Iļanas Rozoļanas pils, pārvērties par mu�u un ielai�dies tajā. Pilī tu ieraudzīsi divdesmit �etras durvis, un pie tām stāvēs sargi, kuri apsargā I|anu Rozoļanu.

Nonācis pie pils, Fetfrumoss pārvērtās par mu�u, ielaidās iek�ā un uzmetās uz sienas. Zāles vidū ar puķēm izpu�ķotā gultā gulēja Iļana Rozoļana. Viņai kājgalī dega divas sveces, divas viducī un vēl divas galvgalī. Ilana Rozoļana bija tik skaista, ka acis �ilba, uz viņu skatoties, un sirds krūtīs lēkāja kā negudra. Fetfrumoss �igli apmainīja galvgalī noliktās sve�ces pret tām, kas dega viducī. Ilana Rozoļana pamodās un, ieraudzījusi, ka sveces samainītas vietām, izbijās. Viņa atsauca pie sevis divdesmit �etrus brāļus un iecirta katram pa pļaukai.

-r Kur� bijis tik izmanīgs, ka, jums neredzot, spējis ap�mainīt sveces galvgalī pret tām, kas viducī? � viņa brāļiem bargi vaicāja. � Tūdaļ pat ar skubu ij vēju izsijājiet, ij jūru izkāsiet, bet atvediet viņu �urp!

Divdesmit �etri brāļi aizsteidzās uz divdesmit �etrām pu�sēm, izsijāja divdesmit �etrus vējus un izkāsa divdesmit �etras jūras, bet neko neatrada. Atgriezās atpakaļ un sacīja:

���� Māsiņ, mēs gan jūras izkāsām, gan vējus izsijājām, tik neko neatradām.

Iļana Rozoļana atkal apgūlās gultā. Kad viņa aizmiga, mu�a nolaidās zemē no sienas un apmainīja viducī dego�ās sve�ces pret tām, kas līpinājās galvgalī. Iļana Rozoļana pamodās un atkal izbijās. Izpļaukājusi savus divdesmit �etrus brāļus, viņa tiem pavēlēja:

���� Ejiet un izmeklējiet visu zemes virsu un visu debess pla��umu un atvediet viņu �urp. Bet, ja jūs viņu man neatvedīsiet, es jums nocirtī�u galvas un uzspraudī�u tās uz mietiem.

Divdesmit �etri brāļi pārmeklēja gan zemes virsu, gan de�besu pla�umu, tik neko neatrada. Pārnāca atpakaļ tuk�ām ro�kām.

���� Vai atradāt? � Iļana Rozoļana brāļiem noprasīja.

���� Nē, neatradām vis, � brāļi atteica.

Ijana Rozojana atkal likās gulēt un aizmiga. Fetfrumoss tikām paņēma galvgali dego�ās sveces un tas aizmeta, llana Rozojana pamodās, nocirta galvas visiem divdesmit �etriem sargiem, uzsprauda tās uz mietiem un vaicāja:

���� Kas tu esi, ja spēji pastrādāt tādus brīnuma darbus?

Karaļdēls klusēja kā ūdeni mutē ieņēmis.

���� Atbildi jel! � llana Rozolana viņu tincināja. � Ja tu esi sirmgalvis, tad būsi man tēva vietā, ja ve�iņa � mātes vietā, ja meitene � mana māsa, bet, ja tu esi jauneklis, tad būsi mans brālis.

To padzirdējis, karaļdēls sacīja:

���� Nē, nē! Tavs vīrs!

Iļana Rozolana bridi padomāja un piekrita:

���� Labi! Tu būsi mans vīrs! Nāc �urp!

���� Es jau nāktu gan, � Fetfrumoss atbildēja. � bet baidos, ka tu arī man nocirtīsi galvu. Zvēri pie saviem brīnumzirgiem, tad nāk�u.

���� Lai tad izput mans melnais zirgs, ja es tev kaut mazo pirkstiņu pieduru klāt! � llana Rozojana iesaucās.

���� Zvēri ari pie sava baltā zirga, kur� tevi nēsā gan pa ze�mes virsu, gan debesu pla�umiem.

llana Rozolana to apzvērēja. Fetfrumoss nolaidās lejā un atguva cilvēka izskatu. Kad viņi sadevās rokās, zeme trīs die�nas un trīs naktis līgojās � tik stipri abi bija. Viņi apsēdās pie galda, ēda un dzēra, līdz llana Rozolana sacīja:

���� Kamēr mēs te dzīrojam, pasaulē viss nīkst laukā. Man jādodas prom, jo, raugi kvie�i pakalnos izdegu�i saules svelmē un ūdens akās izsusējis. Bet tu tikām paliec pilī! Te būs atslē�gas. Vari atslēgt visas istabas. Tik vien to neatslēdz, kurai priek�ā vismazākā slēdzenīte, jo tad tev klāsies slikti.

To teikusi, Ijana Rozolana aizgāja. Tā kā viņa bija auglības devēja zemei, tīrumu rota un pa�a Saules māsa, tad, kur vien llana Rozojana spēra kāju, tūdaļ pat sazaļoja me�i, sakuploja pjavas un dzidrinājās ūdeņi.

Tā, lūk. Palicis viens, Fetfrumoss izstaigāja pili un iepazina visas llanas Rozoļanas bagātības. Beidzot viņ� nonāca arī pie tās istabas, kurai priek�ā bija sīciņa jo sīciņa slēdzenīte. Kad

Fetfrumoss to atslēdza, viņ� ieraudzīja pūķi ar divdesmit �et�rām galvām. Tur to bija ieslēgu�i divdesmit �etri sargi, jo pūķis bija gribējis I]anu Rozo]anu nolaupīt.

Ieraudzījis Fetfrumosu, pūķis sacīja:

���� Nāc nu, Fetfrumos, iek�ā! Es jau sen par tevi tiku dzir�dējis, vien līdz �im man nebija nācies tevi redzēt. Labi gan, ka tu ieradies mani atsvabināt.

���� Ko tu, pūķi no manis gribi? � Fetfrumoss jautāja.

���� Atnes man trīs klēpjus siena un trīs spaiņus ūdens, � pūķis atteica.

���� Tu ta�u neesi zirgs, lai ēstu sienu! Es tev labāk atnesī�u maizi un avota ūdeni.

���� Man nevajag nedz maizi, nedz avota ūdeni, � pūķis at�teica.

Fetfrumoss atnesa pūķim trīs klēpjus siena un trīs spaiņus avota ūdens. Pūķis paēda, padzērās un tad uzmilza tā, ka ķē�des, ar kurām viņ� bija saķēdēts, sasprāga gabalu gabalos.

���� Bet nu, Fetfrumos, iedzersim un uzkodīsim, jo, raugi, es jau divdesmit �etrus gadus neesmu licis uz zoba ne kumo�siņa, � pūķis sacīja.

Kā tāds negau�a pūķis ķērās pie ē�anas, un viņam nebija gana nedz vēr�u ganāmpulka, nedz divpadsmit maizes klē�u.

To redzot, Fetfrumoss ne pa jokam sabijās. Pūķis nu bija kļuvis tik stiprs, ka tur, kur viņ� spēra kāju, kalni iegrima zemē, bet no zemes izauga kalni. Ienācis pilī, pūķis sacīja:

���� Fetfrumos! Tev pienācis laiks doties prom. Ņem sev zirgu, drēbes, naudu un staigā vesels, jo es, redz, gribu IJanai Rozojanai par savām mocībām atmaksāt. Pilī palikt tu vairs nedrīksti, jo tā tagad pieder man.

Fetfrumosam gribot negribot nācās apseglot melno zirgu, salūkot ceļam drēbes un naudu un doties prom. Tā nu viņ� jāja tik un jāja, līdz nonāca zelta me�ā pie savas visjaunākās mā�sas. Divpadsmitgalvu pūķis, ieraudzījis Fetfrumosu, apvaicājās:

���� Kur tu, Fetfrumos, jāj bez Iļanas Rozoļanas?

���� Jāju pla�ā pasaulē sev laimi meklēt, jo Iļanu Rozoļanu man atņēma pūķis ar divdesmit �etrām galvām, � Fetfrumoss atbildēja.

���� Tādam drosminiekam kā tu neklājas bēgt no pūķiem, � sacīja divpadsmitgalvu pūķis un atdāvāja Fetfrumosam visua savus divpadsmit spēkus.

Fetfrumoss tūdaļ pat steidzās atpakaļ, un to ceļu, ko senāk viņ� bija pievārējis trīs gados, karaļdēls nojāja trīs dienās.

Ilana Rozoļana viņu sagaidīja uz pils sliek�ņa.

���� Nepaklausīji vis tu mani, Fetfrumos, un nu mēs abi esam sprukās, � viņa sacīja. � Ko mums tagad darīt?

���� Bēgsiml

���� Tik un tā pūķis mūs noķers.

Bet, lai karaļdēlam izdarītu pa prātam, Iļana Rozoļana uzlēea melnajā zirgā, un viņi steidzās prom.

Arī pūķim bija zirgs, bet pa to laiku, kamēr pūķis sēdēja aiz atslēgas, no zirga pāri bija paliku�i vien kauli un āda. Tik tikko tajā vēl dzīvība turējās. Zirgs piecirta ar kāju pie zemes un iezviedzās:

���� Saimniek, nāc no pils laukā, jo I|ana Rozoļana aizbēga ar Fetfrumosu!

��� Vai bēgļus vēl var panākt? � pūķis apprasījās.

���� Gana laika gan ēst, gan dzert, gan bēgļus panākt, � zirgs atteica.

Viņi trīs dienas un trīs naktis ēda un dzēra, vēl trīs dienas atpūtās, līdz zirgs sacīja:

��� Celies nu, saimniek, ilgāk kavēties vairs nedrīkst! Sēdies man mugurā, un dzīsimies bēgļiem pakaļ!

Pūķis uzslējās kājās, sakampa milnu, un, kolīdz viņ� to aiz�svieda, milna kaukdama aizgāja pa gaisu, trīsreiz apgriezās virs Fetfrumosa riņķī un, nokritusi zemē, neļāva tam iet tālāk. Fetfrumoss izrāva milnu no zemes un svieda to atpakaļ tā, ka milna_ aizgāja pa mākoņiem un nokrita pūķa priek�ā.

Pūķis uzkāpa zirgam mugurā, un zirgs tam vaicāja:

īgi Saimniek, kā man tevi nest? Kā vējam vai kā domai?

�Ja tu mani nesīsi kā vēj�, es nokritī�u zemē, bet, ja tu mani nesīsi kā doma, mēs tūdaļ pat būsim galā, � pūķis at�teica.

Tik vien kā domu iedomāt � kad pūķis jau atradās pie Fet�frumosa, kur� tobrīd bija nonācis pie sudraba me�a. Kolīdz Fetfrumoss taisījās iejāt me�ā, tā viņa ce]ā nostājās pūķis.

���� Uz ko tu, brāl, cerēji, nolaupīdams man Iļanu Rozoļanu? � pūķis karaļdēlam apjautājās. � Tava laime, ka atslē�dzi durvis un izlaidi mani no cietuma. Par to es tev atdarī�u ar labu un atstā�u dzīvu, citādi tepat tev arī gals būtu klāt.

Pūķis paņēma Hanu Rozoļanu un devās atpakaļ, bet Fetfru�moss jāja uz priek�u pa sudraba me�u, līdz nonāca pie sudraba pils. Vidējā māsa, ieraugot Fetfrumosu, viņu uzrunāja:

���� Kur tu, Fetfrumos, jāj bez Iļanas Rozoļanas?

���� Jāju pasaulē laimi sev meklēt, jo Iļanu Rozojanu man atņēma pūķis ar divdesmit �etrām galvām, � Fetfrumoss atbil�dēja.

���� Tādam drosminiekam kā tu neklājas bēgt no pūķiem, �| to padzirdis, sacīja se�galvu pūķis un atdāvāja Fetfrumosam visus savus se�us spēkus. � Dodies nu atpakaļ!

Fetfrumoss jutās tik stiprs, ka tur, kur viņ� jāja, zeme zem viņa līgot līgojās. Fetfrumoss nosēdināja Iļanu Rozojanu uz baltā zirga, jo. melnajam viņus noturēt vairs nebija pa spēkam, un bēgļi atkal steidzās prom. Viņi jāja cauri neskaitāmiem me��iem, cik vien ātri varēdami, lai pūķis tos nepanāktu, bet pūķa zirgs atkal visu nojauta, iezviedzās un sacīja:

���� Saimniek, nāc no pils laukā, jo IJana Rozoļana aizbēga ar Fetfrumosu!

���� Vai gana laika ēst un dzert, un bēgļus panākt? � pūķis viņam pajautāja.

���� Gana, pūķi.

Trīs dienas un trīs naktis pūķis ēda un dzēra un pēc tam vēl trīs dienas un trīs naktis sagulēja cie�ā miegā.

���� Celies nu, saimniek! � zirgs pūķi skubināja. � Citādi mēs bēgļus nepanāksim, jo viņi jau aizjāju�i gana tālu.

Pūķis uzslējās kājās, sakampa milnu un meta to pa gaisu. Milna lidoja, mākoņus plucinādama un debess jumu pu�u plēs�dama, bet virs vara me�a trīsreiz apmeta riņķi un, nokritusi Fetfrumosam priek�ā, neļāva tam tikt garām.

Fetfrumoss satvēra milnu, ie�ūpoja to, cik spēka, un laida turp, no kurienes tā bija nākusi. Teju, teju � milna iebelzīs pūķim pa galvu, bet tik tālu tā vis neaizlidoja un nokrita pus�ceļā zemē.

Ari pūķis uzlēca zirgam mugurā, un zirgs tam jautāja:

���� Saimniek, kā man tevi nest � kā vējam vai kā domai?

���� Ja tu mani nesīsi kā vēj�. mēs ce|ā vēl apmaldīsimies, � pūķis atteica, � bet, ja tu mani nesīsi kā doma, mēs vienā mir* klī būsim galā.

Tik vien kā domu iedomāt � kad pūķis jau atradās Fetfrumosam priek�ā.

���� Es tev, Fetfrumos, piedo�u ari �oreiz. � viņ� karaļdēlam sacīja, � jo, izlaidis mani no cietuma, tu devi man gan ēst, gan dzert. Bet, ja tu ieradīsies I|anai Rozo|anai pakal ari tre�oreiz, dzīvs vairs nepaliksi.

Pūķis paņēma I|anu Rozo|anu, bet Fetfrumoss jāja tālāk caur vara me�u, un vecākā māsa, viņu ieraugot, apprasījās:

���� Kurp tu, Fetfrumos, jāj bez I|anas RozoJanas?

��� Jāju pasaulē laimi sev meklēt, jo I|anu Rozo Ja nu man atņēma pūķis ar divdesmit �etrām galvām, � Fetfrumoss atbil�dēja.

���� Tādam drosminiekam kā tu neklājas bēgt no pūķiem, � sacīja trejgalvu pūķis un atdāvāja Fetfrumosam visus savus trejus spēkus.

Nu Fetfrumosam bija divdesmit pieci spēki � par vienu vai�rāk nekā briesmīgajam pūķim.

Viņ� atgriezās atpakaļ un pieklauvēja pie pūķa pils vārtiem. Uz sliek�ņa nostājās Ilana Rozojana.

���� Kam tu pārradies? � viņa izbijās. � Pūķis ta�u tevi nokausi Kur lai es tevi paslēpju?

���� Izved �iglāk no sta]la balto zirgu, un bēgsim prom! � Fetfrumoss viņu skubināja.

Viņi uzlēca baltiņam mugurā un bailēs trīco�ām sirdīm de�vās cejā tre�o reizi. Tā nu viņi jāja tik un jāja pāri pla�iem ūdeņiem, laukiem un gravām, lai beidzot tiktu no pūķa vajā, bet pūķis to jau bija nojautis. Viņa zirgs iezviedzās un sacīja:

���� Saimniek, nāc laukā no pils, jo IJana Rozojana aizbēga ar Fetfrumosu!

��� Vai vēl gana laika ēst un dzert, un bēgļus panākt? � pū�ķis apprasījās.

Nav vis, pūķi! � zirgs atteica. � Bēgļi traucas uz priek�u glu�i kā vēj�, pie zemes pat neskardamies.

To dzirdot, pūķis sakampa milnu un laida ar to pa gaisu. Milna lidoja, maurodama kā vērsis, un, ieraugot Fetfrumosu, nokrita zemē un neļāva tam tikt garām. Bet arī Fetfrumoss ilgi netūļājās. Viņ� satvēra milnu, un, kolīdz to aizsvieda, pūķis dzirdēja milnu vien nosvelpjamies. Ta�u pūķis nesatrūkās un iesaucās:

���� Hā, zirgs, es no Fetfrumosa vis nebaidos! Tūdaļ es viņu panāk�u un samal�u miltos!

Pūķis pat nepaguva �os vārdus izteikt līdz galam, kad jau nostājās Fetfrumosa priek�ā.

���������� Izvēlies nu, Fetfrumos! � pūķis karaļdēlam uzsauca.

��� Vai nu cirtīsimies ar zobeniem, vai arī cīkstēsimies.

���� Labāk cīkstēsimies, jo tā piedienas spēkavīriem, � Fet�frumoss atteica.

Viņi sāka cīkstēties un cīkstējās tā trīs dienas un trīs naktis. Te virsroku ņem pūķis, te Fetfrumoss. Brītiņu atpūtu�ies, viņi no jauna sāka cīkstēties un cīkstējās tā no rīta līdz pat vaka�ram � bet tolaik diena vēl bija gada garumā � un ij tad viens otru nespēja pievārēt. Sajutis, ka viņam zūd spēki, pūķis iesau�cās:

����� Iļana Rozoļana, iedod man labajā rokā izceptu vērsi, bet kreisajā � spaini ūdens, lai es varu atgūt spēkus, citādi man Fetfrumosu nepievārāt!

Arī Fetfrumoss iesaucās:

����������� Iļana Rozoļana, iedod man glāzi vīna un riecienu mai�zes, lai es varu atgūt spēkus un notriekt pūķi zemē!

IJana Rozoļana iedeva Fetfrumosam glāzi vīna un riecienu maizes. Stiprinieks nu satvēra pūķi un iedzina to līdz kaklam zemē. Pēc tam karaļdēls sameklēja zobenu, nocirta pūķim visas divdesmit �etras galvas un sadedzināja tās, bet pelnus izkai�sīja vējā, lai no pūķa zemes virsū nepaliktu nekādu pēdu.

Iļana Rozoļana un Fetfrumoss atgriezās pilī un sarīkoja lepnas un skaistas kāzas. Ari es biju viņu kāzās, sēdēju pie ba�gātīgi klāta galda lāpu gaismā un cilāju pilnas glāzes.

Kamēr rausi apēst steidzu,

Pasaka �ī arī beidzās.

Kā nu tur bija, kā ne, bet, ja tā nav bijis, tad es esmu jums māņus pastāstījis.

Reiz dzīvoja kāds karalis un karaliene. Viņi kopā bija aiz�vadīju�i daudzus gadus, bet tikai vecumdienās tiem piedzima meita � Tudora vārdā � tik brīnumdaija kā pati saulīte. Kara�lis un karaliene meitu loloja, kā jau valdnieku atvasei tas pie�dienas, �ūpoja zelta �ūpulī, baroja pat ar putna pienu un centās izdabāt jebkurai tās vēlmei, jo meita bija viņu vienīgais prieks un atspaids vecumdienās. Bet arī meita auga rātna, mīla un �akla un tā priecēja savu vecāku sirdis, ka viņi pat jutās daudz jaunāki.

Kad meitai pienāca laiks apprecēties un vecāki sāka prātot, kādu karaļdēlu izraudzīties sev par svaini, kā gadījies, kā ne, karalis pazaudēja savu spiedogu.

Ja karali kāds grasītos uzdurt uz pīķa vai sacirst ar zobenu, viņ� tā nebēdātos, kā pazaudējis spiedogu. Karalis ta�u bija valdījis visu mū�u un, tronī sēdot, piedzīvojis sirmu galvu, bet nu viņam ikviens varēja stāties ce]ā un padzīt no karaļvalsts, jo bez spiedoga karalim vairs nebija nekādas noteik�anas.

Gau�i nobēdāju�ies, karalis, karaliene un viņu meita ieslē�dzās pilī un nu ņēmās raudāt un vaimanāt par �o likteņa so�dību, kas pār viņiem bija nākusi.

���� Kas gan mums, tēt, tagad varētu līdzēt? � meita ievai�cājās.

���� Vien tad, ja man būtu dēls, viņ� mūs no �īs likstas pa�glābtu, � karalis atteica. � Viņ� aizietu uz viņsauli pie tava vectētiņa un atnestu gredzenu, uz kura ir mana spiedoga zīme.

-�. Tēt, � meita piepe�i ieteicās. � Ie�u es!

���� Manu meitiņ, � karalis nopūtās, � izmet �īs domas no galvas! Tā vietā, lai tu viņsaules tumsībā sev nez kur dabūtu galu, labāk visi kopā padomāsim, kā mums dzīvot tālāk.

���� Nē, tēt, � meita iespītējās. � Ja reiz esmu nolēmusi, tad tā tam arī būt.

Lai kā karalis un karaliene pūlējās meitu atrunāt, viņa cie�i turējās pie sava, un beigu beigās iznāca pēc karaļmeitas prāta.

Kara]meita ietērpās pui�a drēbēs, apjozās ar jostu un zo�benu, paņēma �ķēpu un milnu un, atvadījusies no vecākiem, devās ceļā. Iznākusi no tēva pils, viņa sāka pie sevis pārlikt, pa kuru ceju iet, kurp doties, lai nokļūtu viņsaulē.

Karaļmeita devās uz ziemeļiem un gāja pāri kalniem un pļavām, un neskaitāmām gravām, līdz nonāca biezā un tum�ā me�ā. Me�a vidū karaļmeita izdzirdēja briesmīgu �ņāk�anu un mauro�anu. Pienākusi tuvāk, viņa ieraudzīja pūķi, kur� bija sakampis zobos briedi, bet ragu dēļ nespēja to aprīt. Pūķis �ņāca un dauzīja ar asti pa zemi tā, ka no kokiem skaidas vien �ķīda. Bet briedis svaidījās pūķa rīklē un mauroja tik �ēli, ka koku lapām asaras plūda aumēm.

Pamanīju�i karaļmeitu, abi uz brīdi mitējās cīkstēties.

���� Drosminieki � pūķis sāka lūgties. � Aplauz briedim ra�gus, lai varu viņu aprīt, un es tev par to, kā nākas, atlīdzinā�u.

Karaļmeita brīdi padomāja un jau dzīrās ķerties pie sava zobena, bet arī briedis, uzmetis ceļiniekam �ēlu skatu, sāka lūg�ties:

���� Drosminiek, klau, drosminiek! Nokauj pūķi un atsvabini mani, jo es zinu, kurp tu ej. Tu ej uz viņsauli pēc sava vectēva gredzena. Sacērt pūķi ar zobenu, jo es tev ceļā lieti noderē�u.

Viņ�, raugi, nebija vis parasts briedis, bet gan brīnumbriedis.

Tudora izvilka zobenu un vienā rāvienā sacirta pūķi gaba�los, atstājot to me�a zvēriem saplosī�anai un debesu putniem noknābā�anai, lai no pūķa zemes virsū nepaliktu pāri ne miņas.

Briedis tūdaļ pat pielēca kājās, noskurinājās un atguvies ņēmās ceļiniekam pateikties, jo viņa sirds pateicībā kūsāt kū�sāja.

Ilgāk tur vairs nekavēdamies, viņi devās ceļā. Tā nu ceļi�nieki gāja tik un gāja pa garu līklo�u taku, grūtu un smagu, līdz nonāca gravā, kuras dibenā bija ala. Ienāku�i alā, viņi, taustīdamies gar sienām un vērīgi cilādami kajas, drīz vien atdūrās nez kādos melnum melnos vārtos. Pie tiem viņi apstā�jās, un briedis Tudorai tad sacīja:

���� Ej pa �iem vārtiem, un drīz vien tu nonāksi pie melnum melnas pils. Kad ieiesi pilī, izskaiti tajā deviņdesmit deviņas durvis, kurām priek�ā būs aizbultņi. Pie deviņdesmit devītajām

durvīm trīsreiz pieklauvē, un tās pa�as atdarīsies. Istabā uz galda gulēs tava vectēva gredzens. Paņem to, tikai, kāpjot pāri slieksnim, nepieskaries tam ar kāju, jo tad tu vairs nespēsi no pils tikt laukā. Tūdaļ pat saskries visādi mo�ķi un so�ķi. Tie tevi bez vārda runas satvers un uz mū�īgiem laikiem ieslodzīs savā valstībā.

Labi. Ielāgojusi brie�a vārdus, karaļmeita izgāja cauri vār�tiem un, iedama taisni uz priek�u, drīz vien nonāca pie melnum melnas pils. Vien pa durvju apak�u un caur logu slēģiem tajā varēja nomanīt gaismu spīdam. Iegājusi pilī, karaļmeita izskai�tīja deviņdesmit deviņas durvis, kuras visas bija aizbultētas; pie pēdējām durvīm viņa trīsreiz pieklauvēja, un tās atdarījās. Tudora iegāja istabā un, ieraudzījusi uz zelta paplātes gre�dzenu, to paņēma un devās atpaka|. Kolīdz karaļmeita iznāca no istabas, durvis aiz viņas atkal aizdarījās un tām priek�ā aiz��āvās aizbultnis. Nākot ārā no pils, karaļmeita ar kurpju galiem aizskāra slieksni. Tūdaļ pat pils sienas sāka liesmot un zvāro�ties, nez no kurienes saradās visvisādi mo�ķi un so�ķi, metās karaļmeitai virsū, to satvēra, atņēma gredzenu, bet viņu pa�u atveda pie Zvanunāves.

Zvanunāve sēdēja uz troņa, kas bija uzsliets no �ķēpiem, un no dusmām viņam acis bija tapu�as pagalam glā�ainas, mati saslēju�ies gaisā kā dzeloņdrātis, bet deguns izstiepies uz priek�u glu�i kā pīķis.

��� Teic nu � kādu ļau�u tu esi un ko tu meklē manā val�stībā? Zvanunāve karaļmeitai pikti uzsauca.

Tudora viņa priek�ā zemu paklanījās un, saņēmusi dū�u,, sacīja:

��� Tā un tā, jūsu visaugstā tumsība. Nāku no tādas un tādas karaļvalsts un esmu tāda un tāda karaļa dēls. Kop� kara�lis pazaudējis savu spiedogu, viņ� vairs nespēj nedz lemt, nedz. pavēlēt, nedz izsūtīt vēstis kaimiņu karaļiem. Cita spiedoga ka�ralim vairs nav, tālab vienīgā cerība, kā saglabāt troni, � pār�nest no tavas valstības miru�ā tēva gredzenu, uz kura ir spie�doga zīme.

���� Nudien drosmes tev atliku likām, ja reiz uzdro�inājies nākt �urp, � Zvanunāve atteica, � ta�u tu nezināji, ka tas� kur� ienācis manā valstībā, no tās vairs nespēj izkļūt. Kop� �ī

brī�a tu uz mū�īgiem laikiem paliksi �eit, jo uz �ejieni ved dau* dzi ceļi, bet no �ejienes prom � neviens.

To dzirdot, Tudora dusmās aizdegās un stājās Zvanunāvei pretī. Bet viņsaules pavēlnieks pameta acis pa labi � un tūdaļ pat simt mo�ķu atvēzējās pret Tudoru ar cirvjiem, paraudzījās pa kreisi � un simt so�ķu ķērās pie saviem zobeniem, bet citi nostāk jau ņēmās kurināt zem piķa katla uguni.

����� Bet nu, drosminiek, izvēliet! � Zvanunāve Tudorai sa�cīja. � Vai gribi tikt sakapāts ar cirvjiem, sacirsts ar zobeniem vai arī izvārīts piķa katlā. Bet, ja vēlies tikt sveikā ar veselu ādu un pārnest mājās gredzenu, tad papriek� dodies pie Sar�kanā Karaļa un atved man viņa Balto zirgu.

Tā nu Tudorai nekas cits neatlika kā Zvanunāvei pakļauties. Viņa tam paklanījās un apsolīja bez Baltā zirga no Sarkanā Karaļa neatgriezties.

Atstājusi melnum melno pili, karaļmeita atgriezās pie vār�tiem, kur viņu gaidīja briedis, un izsūdzēja tam savas bēdas. Iznāku�i no gravas, viņi uzkāpa kalna galā, un no turienes brie�dis, kur� zināja visus ceļus un takas, veda Tudoru pāri kalniem un lejām, cauri neskaitāmām valstīm uz Sarkanā Karaļa pili. Drīz vien tālumā jau iemirdzējās pils zelta torņi.

����� Ej nu, puis, uz Sarkanā Karaļa pili, � briedis Tudorai sacīja. � Dārzā tu ieraudzīsi zirgu, kur� ganās nepiesiets un nesapīts. Pieej tam klāt un neņem neko citu kā vien iemauktus, citādi tev klāsies slikti.

Ja nu tā, tad Tudora gāja arī, pārkāpa pāri pils zaļajam dzīv�ogam un nokļuva dārzā, kur auga visvisādi koki, cits par citu karaliskāki, bet dārza viņā malā cēli ganījās Baltais zirgs. Ieraudzījusi zirgu, Tudora no tā vairs nespēja atraut acis un piemirsa visu, ko viņai bija teicis briedis.

Kolīdz Tudora zag�us pienāca zirgam klāt, viņai ietrīsējās sirds � gan no bailēm, gan arī no zirga daiļuma. Neko citu karaļmeita vairs nedomāja kā vien uzlēkt zirgam mugurā, un tad vai visa karaļvalsts varētu Tudorai dzīties pakaļ � neviens viņu vairs nepanāktu.

Ta�u viltīgs un mānīgs ir ūdens, kuram neredz dibena.

Kad Tudora pakāpās kāp�ļos un ar roku pieskārās iemauk�tiem, zirgs satrūkās un, saslējies pakaļkājās, sāka zviegt tā, ka

tūdaj pat saskrēja sargi. Necik ilgi � Tudora bija saķerta un aizvesta Sarkanā Karaļa priek�ā.

���� Jūsu augstība! � sargi cits caur citu sauca. � Mēs no�ķērām zagli!

���� Pag, uzgaidiet! � Sarkanais Karalis viņiem atteica. Ļaujiet man zagli iztaujāt. Ja viņ� ir ļaunu ļau�u, tad es viņu lik�u pakārt, bet, ja labu ļau�u, � apskau�u un lūg�u nākt man talkā. Kas tu, puis, esi?

Tā un tā, Tudora nelikās daudz lūgties un visu, kā nākas, izstāstīja.

���� Bet kālab tev ievajadzējies mans zirgs? � Sarkanais Karalis Tudorai jautāja.

���� Neba man tā ievajadzējies, bet gan Zvanunāvei, � Tu�dora atbildēja. � Viņ� man apsolīja par zirgu atdot mana vec�tēva gredzenu, jo mans tēvs, redz, pazaudējis savu spiedogu un, ja es nepārnesī�u gredzenu ar spiedoga zīmi, vairs nespēs paturēt savu troni.

To dzirdot, Sarkanajam Karalim atmaiga sirds, un viņ� Tudorai sacīja:

���� Redzu, ka tu esi ne vien labu .ļau�u, bet arī drosmīgs. Ja gribi, lai es tev atdotu zirgu un tu par to varētu iemantot gre�dzenu, tad atved man Iļanu Kosinzjanu, kas mīt aiz trejdevi�ņām zemēm un trejdeviņām jūrām.

Tudora gau�i nobēdājās.

���� Kas tev, saimniek, lēcies? � briedis viņai vaicāja.

���� Tā un tā, � Tudora atbildēja. � Nelaime nelaimes galā, jo Sarkanais Karalis mani saķēra un apsolīja man atdot savu zirgu vien tad, ja es viņam atvedī�ot Iļanu Kosinzjanu.

���� Redzi nu, kāda liksta tevi piemeklējusi, ja reiz tu mani neklausīji! � briedis atteica. � Nu mūs gaida dro�a nāve. Sar�kanais Karalis pazudinājis milzum daudz karaspēka, pūlēda�mies iegūt Iļanu Kosinzjanu, bet nav to varējis. Ja arī �oreiz tu mani neklausīsi, tad pat es tev vairs nespē�u līdzēt.

Tudora un briedis devās ceļā un mazpamazām izstaigāja trejas zemes un trejas jūras, līdz nonāca pie kādas būdiņas. Tudora pieklauvēja pie durvīm, un tās atvēra vecenīte, kas bija pati Svētā Tre�diena.

���� No kurienes jūs nākdami un kurp dodamies? � Svētā Tre�diena ceļiniekiem vaicāja.

���� Bēgam no vienas nelaimes otrā, � Tudora atbildēja un, lai atvieglotu sev sirdi, izstāstīja vecenītei visu, ko bija piedzī�vojusi.

Svētā Tre�diena par ceļinieku ie�ēlojās un, to pacienājusi, uzklāja tam vietu naktsguļai, bet no rīta atvadoties iedeva Tudorai lādīti.

���� Ņem �o lādīti, � viņa teica. � Sargā to kā savu acu�raugu, jo grūtā brīdī tā tev lieti noderēs.

Tudora pateicās un kopā ar briedi devās tālāk, izgāja dau�dzas p]avas un gravas un pārcēlās pāri neskaitāmām upēm. Aiz trejām zemēm un trejām jūrām viņi atkal nonāca pie kādas bū�diņas, pieklauvēja pie durvīm, un tās atdarīja ve�iņa. Tā, redz, bija Svētā Piektdiena.

���� No kurienes nākdami, un kurp dodamies? � Svētā Piekt�diena ceļiniekiem apvaicājās.

���� Bēgam no vienas nelaimes otrā, � Tudora atbildēja un izstāstīja Svētajai Piektdienai visas savas bēdu likstas.

Arī Svētā Piektdiena, būdama pēc dabas lādzīga, uzņēma Tudoru, cik labi vien mācēdama, un gods godam to pacienāja. Ceļinieka bēdas arī viņai bija iekritu�as dziji sirdī, tālab vece�nīte Tudoru gan apmījoja, gan pa�ēloja, bet �ķiroties iedeva tai ķemmi un pieteica:

��� Glabā to kā savu acuraugu, jo grūtā brīdī �ī ķemme tev lieti noderēs.

Tudora paslēpa ķemmi azotē, pateicās un devās tālāk. Tā nu viņa kopā ar briedi izgāja vēl trejas zemes un trejas jūras, līdz novakarē atkal nonāca pie kādas būdiņas. Nospriedu�i tur pārlaist nakti, ceļinieki pieklauvēja pie durvīm, un tās atvēra ve�iņa grumbainu un savecēju�u vaigu, bet gau�ām lādzīgu sirdi. Tā bija Svētā Svētdiena.

��� Labvakar, krustmāmiņl � Tudora viņu sveicināja.

��� Labvakar, ceļiniek! � Svētā Svētdiena atteica.

S Ļauj man pie tevis pārlaist nakti.

��� Ar prieku. Bet no kurienes tu, varoni, nākdams un kurp dodamies?

��� Bēgam no vienas nelaimes otrā, � Tudora atbildēja.

Ienākusi būdiņā un apsēdusies uz lāvas, Tudora izstāstīja Svētajai Svētdienai visu savu bēdu stāstu, bet ve�iņa viņu kā mācēdama apmī]oja un pa�ēloja. Neba velti mēdz teikt, ka rasa spirdzina novītu�u puķi, bet labs un mīļ� vārds � bēdu sa�grauztu sirdi.

Pēc tam kad cejinieks bija klusinājis savu izsalkumu, Svētā Svētdiena uzklāja tam vietu naktsguļai, bet no rīta, izvadīdama ceļā, uzdāvāja Tudorai lakatu.

���� Ņem to, drosminiek, un sargā kā savu acuraugu, � Svētā Svētdiena piekodināja. � Grūtā brīdī �is lakats tev lieti node�rēs.

Tudora pateicās Svētajai Svētdienai un kopā ar briedi atkal gāja tālāk pa nestaigātu taku, grūtu un smagu, un tā soli pa solim, līdz viņi nonāca kādā sve�ā valstībā.

���� Nu jau vairs nav tālu, � briedis Tudorai sacīja. � Drīz mēs nonāksim pie treju raganu pils, kurā raganas ieslēgu�as Iļanu Kosinzjanu un apsargā viņu tā, ka neviens drosminieks vēl nav spējis piekļūt jaunavai klāt un aizvest sev līdzi. Raga�nas to tūdaļ pat sajutu�as un drosminiekam uzsūtīju�as mok�pilnu nāvi. Ja tu gribi tikt sveikā ar veselu ādu, tad uzklausi� ko es tev teik�u. Katru pēcpusdienu divas raganas dodas medī�bās, bet tre�ā, visvecākā, palikusi pilī, tikām ripina pa apaļu galdu riekstu. Tas nav vis parasts rieksts, bet par riekstu pār�vērstā Iļana Kosinzjana. Ielavies uz pirkstgaliem pilī, apmaini raganas riekstu pret citu un tad, ko kājas nes, steidzies atpakaļ.

Labi.

Tudora cie�i ielāgoja visu, ko briedis viņai bija teicis. Viņa salūkoja riekstu un pēcpusdienā, pārgājusi pāri kalnam un le�jai, nonāca pie brīnumskaistas pils, kura griezās līdzi saulei. Ar bailēs trīco�u sirdi Tudora pārkāpa pāri pils slieksnim un ieraudzīja līku un kaulainu veceni, kura pa apaļu galdu ripi�nāja riekstu. Pielavījusies raganai no mugurpuses klāt, Tudora manīgi apmainīja raganas riekstu pret savu un, ko kājas nes, izsteidzās laukā no pils.

���� Vai riekstu, drosminiek, atnesi? � briedis pajautāja.

���� Atnesu gan, briedīt! � Tudora atteica.

���� Tad bēgsim. Kolīdz raganas to pamanīs, mums vairs labi neklāsies.

Nu abi metās bēgt, jo nekas cits tiem vairs neatlika k& pa* ļauties uz savu kāļu �iglumu, un drīz vien raganu pils palika tālu aiz muguras.

Bet neba visi ūdeņi bez traucēkļiem nokļūst līdz jūrai.

Pārnākot no medibām, raganas mēdza uzsaukt: �Riekstiņ, atdaries!� � un tad no tā iznāca liana Kosinzjana, lai paņemtu medījumu un to vakarā uz iesma izceptu. Ta�u �oreiz raganas izsaucās glu�i velti, jo rieksts neatdarījās. Un kā gan rieksts varēja atdarīties, ja tas vairs nebija apburts, bet gan glu�i pa�rasts?

����� Riekstiņ, atdariesl � raganas uzsauca vēlreiz, bet atkal nekā.

Nu sauca visas trīs vienā balsi, ka nodunēja vien. Bet kur nul Visi zemes dziļumi atbalsojās, bet rieksts kā nevērās, tā nevērās vaļā.

Raganām tīri vai apskrējās dū�a, iedomājoties, ka viņām kāds nolaupījis Iļanu Kosinzjanu. Tenteru venteriem izvēlu�ās no pils, raganas palūkojās visapkārt un pamanīja pēdas, bet, paskatīju�ās tālumā, ieraudzīja iemitu taku. Nu raganas no�skaitu�ās zili melnas kā viesulis metās bēgļiem pakaļ, un, kur tās brāzās, tur koki gāzās, zāle dega un zeme zem kājām bēga.

Necik ilgi � Tudora pamanīja, ka aiz viņiem no zemes līdz pat debesīm savērpies melnum melns negaisa mākonis, bet mu�guru neganti svilina.

����� Tā vien �ķiet, ka taisītos uz lietu, � Tudora briedim sa�cīja, � bet man nez kāpēc svilina muguru.

Briedis atskatījās, ieraudzīja raganas un iesaucās:

����� Met �iglāk sev pār plecu ķemmi, jo ļaunās raganas jau min mums uz papē�ieml

Tudora pārmeta sev pār plecu ķemmi. Kolīdz ķemme pieskā�rās, pie zemes, no tās izauga biezs un necaurejams me�s. Atdū�ru�ās tajā, raganas vairs nezināja, kurp iet, jo gan pa labi, gan pa kreisi � visur, cik tālu vien acis redz, pletās me�s. Ņēmās nu raganas ar zobiem grauzt kokus, lai izbrīvētu sev caur me�u taku, un drīz vien tā bija jau gatava. Tiklīdz raganas tika me��am cauri, tās kā negaisa mākoņi metās pakaļ Tudorai un brie�dim.

���� Ak, vai, kā man svilina muguru! � Tudora atkal iesau�cās.

Briedis atskatījās.

���� Met nu, drosminiek, zemē lādīti, jo raganas jau min mums uz papē�iem! � viņ� iesaucās.

Tudora salūkoja Svētās Tre�dienas lādīti un nometa to zemē. Kolīdz lādīte pieskārās pie zemes, no tās izauga augsts kalns, kura virsotne slējās līdz pa�ām debesīm, bet nogāzes saskārās ar zemes malām.

Kalnu apiet raganām nebija laika, pāriet tam pāri � nepie�tika spēka, tālab raganas ņēmās krama kalnu grauzt un grauza tā, ka �ok]i vien krakstēja.

Raganas grauza, grauza, līdz izgrauzās kalnam cauri un kā pats negaiss uz deviņdesmit deviņiem mākoņiem, deviņdes�mit deviņus zibeņus zib�ņodamas, metās bēgļiem pakaļ. Tāpat, kā neapturēt ūdeni plūstam un bultu lidojam, nebija pa spēkam novaldīt arī raganas skrējām. Necik ilgi � tās atkal bija bēgļus panāku�as. Sajutusi, ka tai atkal svilina muguru, Tudora brie�dim uzsauca:

���� Nupat man svilina muguru tā, ka uguns iet līdz pa�iem kauliem!

Briedis atskatījās un ieraudzīja raganas.

���� Met �iglāk zemē lakatu, jo raganas jau min mums uz papē�iem! � viņ� uzsauca.

Tudora salūkoja lakatu, nometa to zemē, un no tā izauga dziļi un plati ūdeņi, kuriem tuvojoties �ermuļi pār kauliem skrēja.

Raganas metās gan turp, gan �urp, bet � nekā. Lūkoja pel�dēt, bet ūdens bija apburts un vilka dziļumā glu�i kā akmens.

Redzot, ka viņām glābiņa vairs nav, raganas vēl paraudzī�jās bēgļiem nopakaļus un vienā balsī tos nolādēja:

���� Ja tas, kur� mums nolaupīja Iļanu Kosinzjanu, ir mei�tene, kop� �ī brī�a lai top par puisi, bet, ja puisis, � par mei�teni!

Tajā pa�ā brīdī Tudora pārvērtās par jaunu un skaistu puisi. Drēbes nu viņam piegūla glu�i kā �ūtas, bet �ķēps un zobens iederējās otrutik, un Tudorai pat prātā vairs nenāca, ka viņa kādreiz bijusi meitene. Tik stipra bija raganu burvestība.

Tikām Tudors un briedis bez ķidām ba�ām gāja tālāk, lai drfzāk nokļūtu tur, no kurienes viņi bija nāku�i.

Pēc kāda brī�a briedis ieteicās:

���� Klau, puisi Pasaki jel: riekstiņ, atdaries!

Tudors salūkoja riekstu, paskatījās uz to un noteica: � Riek�stiņ. atdaries!

Un ko jūs domājat? Rieksts tūdaļ pat atdarījis, un no tā iznāca meitene, līksma un jauka, tik dai|a kā zemenite, un, kur vien viņa pavērās, tur zeme kā ziedēt uzziedēja.

Redzot tādu daili, Tudors glu�i vai uz vietas sastinga, un sirds krūtīs viņam iepukstējās straujāk.

Līdz �im Tudors bija vēlējies pēc iespējas ātrāk nokļūt mā�jās, ta�u �obrīd viņ� nespēja vien izdomāt, kā �o bridi novilci�nāt. Tudoru bija apbūris I(anas Kosinzjanas daiļums, tālab viņ� ieteicās:

���� Vai zini ko, briedīt? Man vairs nav vajadzīgs nedz Bal�tais zirgs, nedz vectēva gredzens ar spiedoga zīmi, nedz arī kara]a tronis, jo tik dai]u meiteni kā I]ana Kosinzjana es nevie�nam nevēlos atdot.

Bet arī briedis, kur� bija apņēmies vienmēr un visur būt Tudoram par palīgu un atbalstu, nevēlējās puisi pamest vienu likteņa varā, jo Tudors, redz, bija briedi paglābis no pūķa. Un, kā ]audis mēdz teikt, lai ne]autu strautam savus ūdeņus nest, kur pagadās, viņ� drosminiekam sacīja:

����� Iesim vien, Tudor, tālāk, jo tādam drosmīgam puisim kā tu vis neklājas tā darīt. Līdz �im es tev vienmēr esmu palīdzējis un pacentī�os būt tev noderīgs arī uz priek�dienām, lai tu gods godam tiktu ar visu galā. Kolīdz mēs pienāksim pie Sarkanā Kara]a pils, es apmetī�u kūleni un nostā�os tavā priek�ā IJanas Kosinzjanas izskatā. Tā vietā, lai Sarkanajam Karalim atdotu īsto I)anu Kosinzjanu, tu viņam atdosi mani. Tiklīdz tu no Sar�kanā Karaļa dabūsi Balto zirgu, steidzies bez kavē�anās prom, lai kā Sarkanais Karalis tevi lūgtu palikt. Bet par mani nerai�zējies. Ja būs vajadzīgs, es izlīdī�u pat caur adatas aci un tevi atkal panāk�u.

To teicis, briedis trīsreiz apmeta kūleni un pārvērtās par brīnumdaiļu meiteni � mats matā kā Iļana Kosinzjana. Viņas

tik ļoti līdzinājās viena otrai, ka pat saule diez vai spētu tās at�ķirt.

Nu, labi. Ja reiz tāda bijusi noruna, tad arī Tudors noteica:

���� Riekstiņ, aizdariesl

Kolīdz rieksts aizdarījās, Tudors to paslēpa azotē, un viņi devās uz Sarkanā Kara]a pili. Izgāju�i cauri deviņām zemēm un deviņām jūrām, ceļinieki nonāca pie Sarkanā Karaļa pils.

Sarkanais Karalis nopriecājās, jo viņ� jau sen tīkoja apņemt IJanu Kosinzjanu par sievu. Viņ� pavēlēja saviem galminie�kiem un karadraudzei ciemiņus sagaidīt gods godam. Drīz vien sāka skanēt mūzika un tika klāti dzīru galdi. Drosmīgais Tu�dors Sarkanajam Karalim paklanījās un teica:

���� Es tev atvedu Iļanu Kosinzjanu, bet par to dod man savu Balto zirgu, jo man laiks doties tālāk.

���� Ņem manu Baltiņu, � Sarkanais Karalis sacīja, � tikai papriek� apsēdies pie galda, atvelc elpu un kopā ar mums pa�līksmojies!

���� Visaugsto karali, � Tudors atteica, � tava viesmīlība izdaudzināta malu malās, tikai man nudien vairs nemaz nav vaļas. Tēvs un māte mani jau sen gaida mājās.

Lai kā Sarkanais Karalis lūdzās, Tudors viņā pat neklau�sījās. Paņēmis Balto zirgu, puisis atvadījās un steidzās uz Zvanunāves valstību.

Sarkanais Karalis tikām pavēstīja par savām kāzām ar Iļanu Kosinzjanu visu �etru debesu pu�u karaļiem un ar skubu vien sēdās pie dzīru galda.

Ta�u Sarkanā Karaļa priekam nebija lemts ilgs mū�s. Necik ilgi � Iļana Kosinzjana viņam sacīja:

���� Es gribu pastaigāties pa tavu dārzu un saplukt puķu pu�ķi.

���� Es ie�u tev līdzi kopā ar savu karadraudzi, � Sarkanais Karalis piesolījās.

���� Nē, karali, es gribu iet viena.

Ak, vai! Uz ko gan nav gatavs līgavainis, izdabājot savai līgavai!

Tā nu Iļana Kosinzjana savā nodabā klīda pa ro�u tekām, līdz, nonākusi koku biezoknī, apmeta trīsreiz kūleni un pārvēr�

tās par bezdelīgu. Uzskrēja debesis un traucās tik ilgll, ka pat viņas ēna pie zemes neskāris.

Kad aiz muguras bija palikuii neskaitāmi kalni un meli� bezdelīga panica Tudoru un, pieskārusies pie zemes, atkal pār* vērtās par briedi.

Tā nu viņi gāja tik un gāja, llds Zvanunāves valsta ari vaira nebija aiz kalniem.

Drosmīgais Tudors nespēja vien nopriecātiea, ka viņam azotē gu) rieksts ar l|anu Kosinzjanu, bet puisis priecātos otrutik, ja varētu paturēt sev ari Balto sirgu, jo viņam priek�ā vēl bija tāls ceļ�.

Briedis, kur�, kā zināms, bija brlnumbriedis, drosminieka domas nolasīja tam no acīm un sacīja:

���� Nudien, Tudor, Baltais zirgs tev ceļā lieti noderētu, jo neba nu ar kājim tidu gaisa gabalu mēroti

��� Vārds vietā, bril briedi! � Tudors atteica. � Bet Zvanunāve no mana vectēva gredzena ne�ķirsies, ja es tā vietā ne�do�u Sarkanā Karaļa zirgu.

��� Tāpat, kā es piemānīju Sarkano Karali, es pievil�u ari Zvanunāvi, � briedis puisi dro�ināja. � Kad mēs nonāksim pie viņa valstības robe�ām, es pārvērtī�os par baltu zirgu. Bet tu nokāp no Sarkanā Kara|a zirga, noņem tam iemauktus un palaid, lai ērzelis iet, kur tam tīk. Vien sargi iemauktus un, kad tev Balto zirgu atkal ievājadzēsies, trīsreiz tos paskandini un uzsauc: �Baltiņi�

Kā teikts, tā arī notika.

Drosmīgais Tudors paslēpa gan riekstu, gan iemauktus, bet briedis tikām apmeta trīsreiz kūleni un pārvērtās par vēl stal�tāku zirgu nekā Baltiņ�, ar tik gludu un spo�u spalvu kā mēnes�nīca. Nonāku�i gravā, viņi iegāja alā un � necik ilgi � atdū�rās melnum melnajos vārtos. Kolīdz viņi ienāca Zvanunāves valstības robe�ās, tā visi mo�ķi un so�ķi, sajutu�i, ka Tudors pārvedis Baltiņu, izsteidzās viņiem pretī un nu ņēmās ceļinieku aicināt uz pili:

��� Nāc nu, varoni, uz pili! Uzcienājies un atvelc elpu!

��� Ņemiet zirgu, bet vietā dodiet man gredzenu. Es lāgā neatminos, cik ilgi jau klīstu pa pasauli, � Tudors atteica un

nemaz netaisījās kāpt pāri pils slieksnim, jo, raugi, viņ� sevī sprieda tā: ja reiz mo�ķi un so�ķi mani gribēju�i sakapāt ar cirvjiem, sacirst ar zobeniem un izvārīt piķī, tad, arī sūtot pēc Baltiņa, viņi nav man labu vēlēju�i.

Zvanunāves kalpi ilgi vairs nekavējās un atnesa Tudoram uz zelta paplātes viņa vectēva gredzenu. Tudors to paņēma un �igli vien steidzās prom.

Tikām mo�ķi un so�ķi sanāca ap zirgu, bet Zvanunāve uz�lēca tam mugurā un iecirta sānos pie�us, gribēdams izrādīt savu jā�anas māku.

Zirgs saslējās uz pakaļkājām un sāka auļot. Apskrējis vien�reiz ap pili, Baltiņ� pacēlās gaisā. Necik ilgi � tas glu�i kā zibens izjoņoja cauri mākoņiem, un, kad Zvanunāve atsitās ar pieri pret debess jumu, viņ� vienas zemes vietā lejā ieraudzīja veselas septiņas. Zirgs, kā nākas, bija izpurinājis Zvanunāves smadzenes, tik vien dzīvības dva�a elles pavēlniekā vēl turējās. Nu Baltiņ� kā vēj� traucās lejup, un, kolīdz Zvanunāve ar galvu atsitās pret zemi, tā iegrima dziļi tajā. To redzot, mo�ķi un so�ķi no �ausmām nodrebēja, baidīdamies, ka nu paliku�i bez sava pavēlnieka.

Kamēr viņi pūlējās Zvanunāvi izdabūt no zemes, zirgs pār�vērtās par mu�iņu un pa melnum melnajiem vārtiem izlaidās saules gaismā. Pieskārusies pie zemes, mu�iņa atkal pārvērtās par briedi, un, kolīdz drosmīgais Tudors paskandināja iemauk�tus, lai atsauktu Baltiņu, arī briedis bija klāt.

Nu viņi devās ceļā un gāja tikām, līdz nonāca me�ā, kur drosmīgais Tudors bija paglābis briedi no pūķa.

� Ej nu, drosminiek, tālāk viens pats! � briedis Tudoram sacīja. � Lai arī uz priek�dienām tev vienmēr viss sokas, bet es palik�u �eit.

� Nē, nē! � Tudors iesaucās. � Tu nāksi man līdzi un no �ī brī�a varēsi dzīvot manas karaļvalsts dārzos.

���� Nē, drosminiek! � briedis atteica. � Mēs viens otram izpalīdzējām un kopīgi pievārējām milzum daudz briesmu. Grūtā brīdī mēs atkal tiksimies. Bet nu, tāpat kā tu priecājies, ka beidzot esi pārradies mājās, arī es priecājos, ka esmu atgrie�zies savā dzimtajā pusē, kur man vairs neuzglūn pūķis.

Atvadījies no brie�a, Tudors uzlēca Baltiņam mugurā, un zirgs puisim apprasījās:

���� Kā man tevi, drosminiek, nest � kā vējam vai kā domai?

���� Nes mani labāk kā doma. jo, nesdams kā vēji, tu vari mani nomest zemē, � Tudors atteica.

Tudors bija noilgojies pēc l|anas Kosinzjanas un. salūkojis riekstu, uzsauca:

���� Riekstiņ, atdaries!

Tajā pa�ā brīdī Tudora priek�ā nostāja I|ana Kosinzjana � tik jauna un skaista kā pati saulīte debesīs.

Ap pusdienlaiku Tudors piejāja pie tēva pils. Karalis un karaliene, iznāku�i pils vārtos, nevarēja vien nopriecāties, jo bija Tudoru tiku tikām izgaidīju�ies un milzum daudz asaru �ēlabās izraudāju�i.

Kolīdz viņi ieraudzīja gredzenu, visas bēdu likstas veca* jiem kā ar roku atņēmās, bet, meitas vietā satiku�i staltu un bra�u puisi, sirmgalvji jutās daudz jaunāki. Ta�u, kad viņi pa�skatījās uz Iļanu Kosinzjanu un ieraudzīja, cik tā dai|a un mī|a, viņi vairs ilgāk nekavējās un ar skubu vien vīk�a kāzas � tā�das kāzas, ka, kāziniekiem dancojot, zeme līgojās, bet ēdieni tin dzērieni galdā bija cits par citu izmeklētāki.

Arī es biju tais kāzās un dzirdēju, kā kāzinieki cits caur citu �slavē Tudora drosmi. Gan no viena, gan no otra �o to pa ausu galam saklausījis, necik ilgi � devos tālāk pasaulē dzirdēto atstāstīt. To, ka esmu to dzirdējis, varu apzvērēt, vien pats sa�vām acīm neko neesmu redzējis.

Reiz dzīvoja karalis un karaliene. Visa kā viņiem bija gana, tikai bērnu nebija. Vien tad, kad karalpārim apritēja apaļi simt gadi, Laimes māte tiem beidzot dāvāja dēlu. Ta�u karalis un karaliene gau�i nobēdājās, jo kur� gan, viņiem tik veciem un vārgiem esot, nu spēs dēlu izaudzināt, apprecināt un vēlāk auk�lēt mazbērnus. Tālab karalis, ataicinājis pie sevis savus padom�niekus, tiem apprasījās, ko tālāk iesākt. Viens no padomnie�kiem, visgudrākais, ieteicās:

��� Jūsu augstība, senāk runāja, ka tas, kur� izpeldoties sest�dienas ūdenī, kļūstot atkal jauns un skaists.

Karalis, dzirdēto klusībā pie sevis apdomājis un apspriedies ar karalieni, nolēma atstāt puisēnu aukles aprūpē, bet pats kopā ar sievu iekāpa karietē un devās meklēt sestdienas ūdeni. Tā nu viņi brauca veselus divus gadus, līdz nonāca galā. Ku�ieris iz�jūdza zirgus, lai tos pabarotu, bet karalis un karaliene tikām izpeldējās sestdienas ūdenī un abi kļuva jauni un skaisti. Viņi iznāca no ūdens, apģērbās un nevarēja vien nopriecāties par notiku�o. Karalis pirmais aizsteidzās uz karieti, karaliene nāca viņam nopakaļ, bet pa to laiku nez no kurienes izlīda pūķis, sa�grāba karalieni un taisījās nozust. Karalis vēl paguva pūķim uzsaukt:

���� Klau, pūķi! Kālab tu gribi nolaupīt manu sievu? Un kurp tu viņu taisies aiznest?

Pūķis atbildēja:

���� Karaliene man pienākas kā maksa par to, ka jūs izpeldē�jāties sestdienas ūdenī un atkal kļuvāt jauni. Ja tu no manis neatstāsies, aizrau�u arī tevi sev līdzi.

Jo, raugi, tā nu tas bija nolikts: kur� izpeldas sestdienas ūdenī un atkal top jauns, tam par to jāsamaksā jeb�u ar savu, jeb�u kāda cita cilvēka dzīvību.

Pūķis tikām savērpās par viesuli un pazuda pa caurumu zemē. Karalis tajā ieskatījās gan, tik neko tur neredzēja. Viņ� saklausīja tur tik vien var�u kurkstē�anu un �ūsku �ņāk�anu, sabijās, iekāpa karietē un tūdaļ pat brauca prom.

Tā nu karalis atgriezās pilī bez karalienes. Viņu dēls pa to laiku bija jau krietni paaudzies, jo, kamēr karalis brauca mek�lēt sestdienas ūdeni un pārradās mājās, bija pagāju�i �etri vai pat pieci gadi. Kop� tā brī�a karalis no dēla neatgāja ne soli, rūpējās par viņu Kā vien prazdams, un dēls auga brīnumātri. Drīz vien viņ� kļuva tik stiprs kā dzelzs un tik zaļoksns kā ozols. Karalis uzdāvināja dēlam milnu, tas atvēzējās � un, kā svieda to, tā vēj� vien nosvilpa. Milna lidoja caur debe�u debe�iem trejas dienas un trejas naktis, un tajā vietā, kur tā

nokrita, zemes virsū iznāca avots. To redzot. kara|a padomniek! sacīja:

��� Nudien, ja tāds stiprinieks nokļūtu pūķa valstībā, viņ� noteikti atbrīvotu mūsu karalieni.

Dēls, padzirdējis tādas valodas, taisnā celā pie tēva prom:

��� Tēt, saki � kas ir mana māte?

��� Tava māte, dēliņ? � karalis atvaicija un pasmējās.

��� Rau, tā baltā puķe laukmalē!

Karaļa dēls uz brīdi iegrima domās:

�Ja ir tā, kā saka tēvs, tad kāpēc es nelīdzinos vis puķei, bet gan cilvēka bērnam?�

Kop� tās dienas viņ� tēvu ne bridi nelika mierā: gan lūdzās tam, gan visādi to tincināja. Ta�u karalis cieta klusu, jo baidī�jās, ka, uzzinājis patiesību, dēls tūdaļ pat dosies uzmeklēt sest�dienas ūdeni un tad pūķis arī viņu nogalēs vai aizraus sev līdzi pazemes tumsībā. Redzot, ka tēvs cie� klusu un neko nevēlas teikt, dēls no bēdām gau�i noskuma un drīz vien smagi saslima. Karalis atsauca uz pili visvisādus dziedniekus un pū�ļotājus, ta�u neviens no tiem nespēja vājinieku izdziedēt. Cik tur trūka, ka dēls nomirtu! Tad nu karalis ņēmās dēlu iztaujāt, ko viņam sadabūt, ko uzdāvāt.

Dēls atbildēja:

����� Tēt, �onakt es redzēju sapnī, ka, padzeroties no avota, ēkas tek zem pils pamatiem, es atkal atlabtu.

��� Bet kā pie avota tikt? � Tēvs neziņā rokas vien ieplēta.

��� Kur� pili pacels?

��� Es to izdarī�u! � dēls atsaucās.

Karalis sameklēja zelta kausiņu, un viņi izgāja laukā. Dēls pacēla vienu pils stūri aug�ā, un � patiesi! � apak�ā strūkloja avots. Kamēr karalis pastiepa roku, lai iesmeltu kausiņā ūdeni, dēls nolaida pili vecajā vietā.

��� Dēliņ, paceļ �iglāk pili aug�ā, citādi man roka paga�lam! � karalis iesaucās.

��� Tad pasaki, kas ir mana māte! � dēls neļāvās pieru�nāties.

��� Teikts ta�u: balta puķe pļavā.

To dzirdot, dēls pagriezās, lai ietu prom.

� Vai, dēliņi � karalis sāka vaimanāt. � Tev manas ro�kas nemaz nav �ēl?

���� Saki � kur ir mana māte?

Karalis brīdi vēl tielējās, bet beigu beigās atskārta, ka tā viņ� neko nepanāks.

���� Labi, pacel pili aug�ā, lai es varu izvilkt laukā savu roku, un nāc man līdzi uz troņa zāli. Es tev pateik�u, kas ir tava māte, � viņ� sacīja.

Dēls tā arī izdarīja. Karalis steig�us izbrīvēja savu roku, un viņi atgriezās pilī. Vien tad, kad viņi trīs dienas un trīs nak�tis bija ēdu�i un dzēru�i, karalis beidzot ierunājās:

���� Mīļo dēliņ, mēs ar tavu māti nodzīvojām kopā turpat vai visu mū�u, bet bērnu mums kā nebija, tā nebija. Kad mums ap�ritēja apaļi simt gadi, Laimes māte mums beidzot dāvāja tevi* bet, tā ka mēs bijām jau gau�ām veci, devāmies uzmeklēt sest�dienas ūdeni, lai, tajā izpeldoties, atkal kļūtu jauni. Tā, lūk* tava māte tur arī palika.

���� Un pie kā viņa tur mitinās? � dēls jautāja.

���� Pie pūķa � Kaut �is izputētu!

���� Būtu man uzreiz tā teicis! � dēls iesaucās.

Uzzinājis, kur viņam jāiet, dēls tēvam vēl pajautāja:

���� Vai tavā stallī nav zirga, kur� traucas kā vēj� un ir tik spēj� kā vārds?

���� Reiz sensenos laikos, kad es apņēmu tavu māti par sievu, man tāds zirgs bija, � karalis atteica.

���� Un kur tas tagad?

���� Jūrā.

���� Kā man to no jūras izsaukt? Kā pazīt?

Karalis sameklēja iemauktus, kas bija apkalti ar zvārgulī��iem, un teica:

���� Ej uz jūru. Kad tu paskandināsi iemauktus, no viļņiem izpeldēs zirgs, kuram sānos būs vilka koduma rēta. Kāp zirgam mugurā, tas arī būs īstais.

Karaļa dēls izgāja jūras malā, paskandināja iemauktus, un pēc brī�a, ar pūlēm vilkdams kājas, no viļņiem iznāca vecs un izkāmējis kleperis. Puisis viņam no dusmām iesita ar iemauk�tiem pa galvu un padzina atpakaļ jūrā, bet, kad kleperis pagrie�zās, lai slātu prom, karaļdēls piepe�i ieraudzīja kleperim sānos

vilka kodiena rētu un nu atcerējis tēva teikto. Karaļdēls vēl�reiz paskandināja iemauktus, un kleperis no jauna iznāca krastā � tik vāj� un noliesējis, ka taisni vai kauns uz to ska�tīties.

Karaļdēls sadū�ojies aplika zirgam iemauktus un pajautāja:

���� Saki jel, saki, kleperit, � vai arī vecumdienās tu vari paskriet tikpat naski kā savā jaunībā?

Kleperis ska|i nozviedzās un atteica:

���� Savā jaunībā �igli paskriet es spēju, bet �obrīd � ve�cumdienās apsteig�u ij pa�u vēju, jo jaunībā mana miesa bija putas un mani kauli � vasks, bet nu mana miesa ir dzelzs un kauli � dzīvsudrabs nasks.

Kleperis noskurinājās, un tūda| pat karaļdēla priek�ā, nā�sīm versmojot, dī�āt dī�ājās lepns aidinieks. Karaļdēls nadzīgi uzlēca zirgam mugurā, un tas kā vēj� pacēlās gaisā � tik spēji, ka jātnieks ar galvu atsitās pret devīto debesu jumu un teju, teju nenovēlās zemē. Bet zirgs kūleniski traucās lejup � uz pa�u zemes viduci. Karaļdēls pēdējā brīdī paspēja cie�i savilkt pavadu un uzsaukt:

���� Tprūl Es jau tevi neizraudzījos tālab, lai tu man atdau�zītu galvu pret debesu augstumiem vai nosviestu zemes dziļu�mos, bet gan lai mani aiznestu pie sestdienas ūdens.

���� Zinu jau, drosminiek, zinu! � zirgs atteica. � Es tevi aiznesī�u, kur vien tev vajag, tikai es gribēju tev parādīt, ko es protu, jo tu man pirmīt iesiti ar iemauktiem pa galvu un mani padzini.

Karaļdēls atvadījās no tēva, padomniekiem un galminiekiem un devās ceļā. Karalis �ķīrās no dēla ar asarām acīs. Tā nu karaļdēls jāja tik un jāja, līdz nokļuva kādā sve�ā malā, kur visapkārt pletās neizmērojami zemes pla�umi, bet virs galvas slējās neizmērojami debesu augstumi. Bet karaļdēls turpināja jāt tālāk, līdz nonāca pie sestdienas ūdens. Viņ� nokāpa no zirga un sāka meklēt ieeju pazemes valstībā, pa kuru bija nozu�dis pūķis. Drīz vien karaļdēls uzgāja zemē dziļu jo dziļu plaisu, kurai nevarēja redzēt ne gala, ne malas. Viņ� uzkāpa zirgā, un tas kā vēja spārnos drosminieku sveiku un veselu nonesa pa�zemē. Karaļdēls aplaida skatu apkārt un tālu sev priek�ā ierau-

dzija pūķa pili, kas bija gan zeltā, gan sudrabā liedināta un ar pāva astes ko�ajām spalvām izrotāta.

Daudz negudrodams, vip� devās turp un, ap pusdienlaiku nonācis pie pils vārtiem, pieklauvēja, un tos atvēra karaliene. Ieraudzījusi zirga sānos vilka koduma rētu, viņa atcerējās ka�rali un savu dēlu un sāka raudāt.

���� Nudien nezinu, vai tas tiesa vai arī man tik �ķiet, bet* kad karalis mani taisījās apņemt par sievu, viņam bija glu�i tāds pats zirgs ar vilka koduma rētu sānos, � karaliene sacīja.

���� Tas pats zirgs vien ir, � dēls atteica un izstāstīja māte� visu, ko viņam bija teicis tēvs.

Dabūjusi zināt, ka viņas priek�ā stāv dēls, karaliene to ap�skāva un nespēja novaldīt prieka asaras.

| � Ko man ar tevi darīt? � viņa vaicāja. � Kur tevi pa�slēpt? Ja pūķis pārnākot saodīs cilvēka smaku, viņ� tevi izdabūs laukā pat no �ūskas alas un tūdaļ pat aprīs.

���� Bet kur nelietīgais pūķis ir pa�laik? � dēls jautāja.

���� Aizgāja medībās.

�Tas labi, � dēls nopriecājās. 9 Arī man jāatvelk elpa un jāatgūst spēks, citādi pūķi nepievārēt un tevi nepārvest mājās.

���� Mīļo dēliņ, velti tu esi mērojis tik tālu ceļu, jo tev mani no �ejienes neaizvest, � māte sacīja. �� Pūķis ir briesmīgi stiprs.

���� Cik tad stiprs viņ� ir? � dēls pajautāja.

���� Pūķis ir tik stiprs, ka tad, ja zemei būtu osiņa, viņ� to apgrieztu otrādi, � māte atteica.

���� Un kur pūķis glabā savu spēku?

���� Tikai viņ� viens to zina.

���� Pamēģini, māt, to izdibināt. Ja tu uzzināsi, kur pūķis glabā savu spēku, mēs viņu pievārēsim, ja ne � nekas neiz�nāks.

Ko nu karalienei darīt? Viņa uzveda dēlu pils bēniņos, pa�slēpa to bi�u stropā un apsedza ar linu izsukām.

Necik ilgi, pūķis klāt. Jau pa gabalu saoda cilvēka smaku un iesaucās:

���� Tfū, o� pēc cilvēkal Teic � vai kāds �eit nav gājis ga�rām?

Karaliene atbildēja:

���� Vai tad tu nezini, ka uz �ejieni pat putni nespēj atlidot, kur nu vēl atnākt cilvēks. Dro�i vien. krustām �ķērsām pa zemi staigādams, būsi kaut ko nelabu apēdis, tālab ari tev tā smaka piesitusies.

Pūķis nomierinājās. Karaliene tikām viņam uzklāja vaka�riņu galdu. Tā nu viņi ēda un runājās, un karaliene, nogaidī�jusi izdevīgu brīdi, pūķim pajautāja:

-� Ak, vai, pūķi! Kop� mēs dzīvojam kopā, man vienādiņ gribējies tev pavaicāt, kur tu glabā savu spēku.

���� Kam tev tas jāzina? � pūķis izbrīnījās.

���� Gribu to pasargāt, jo reizēm, kad tu uz ilgāku laiku do�dies prom, man bail, ka tik ar tevi kaut kas |auns neatgadās.

To dzirdot, pūķis pasmējās un atteica:

���� Mans spēks glabājas pilī zem galda.

Pēc kāda laika pūķis atkal devās uz medībām. Karaliene nu skrie�us vien pie dēla prom.

���� Ko tev pūķis pateica? � dēls viņai vaicāja.

���� Teicās, ka viņa spēks glabājoties pilī zem galda.

���� Ne nu bija, nekā! Pūķis, māt, tev sameloja, � dēls at�teica. � Bet tik un tā � ņem un nozeltī to vietu!

Karaliene pagaldi nozeltīja, nomazgāja un nospodrināja grīdu tā, ka istaba sāka laistīties mēness spodrumā.

Necik ilgi, pūķis atkal klāt. Ieraudzīja istabu mēness spod�rumā un sacīja:

���� Velti tu tā pūlējies un pagaldi nozeltīji, jo mans spēks glabājas paslieksni.

Apdarījis darbus pilī, pūķis atkal devās prom. Karaliene �igli vien uzkāpa pils bēniņos un atvēra stropu.

���� Ko nu pūķis tev teica? � dēls viņai vaicāja.

���� Tā un tā, -^karaliene atteica un viņam visu izstāstīja.

���� Nozeltī, māt, slieksni, � dēls tai pieteica. � Izrotā to ar dārgakmeņiem, bet pati nosēdies uz tā un sāc raudāt, jo pū�ķis negrib tev teikt taisnību.

Karaliene nozeltīja slieksni, izrotāja to ar dārgakmeņiem, izpu�ķoja durvju aplodas un, kad nu slieksnis un durvis bija izrotāti tā, ka acis �ilba, uz tiem skatoties, ņēmās raudāt. Viņa

raudāja veselu dienu un veselu nakti, līdz pils priek�ā radās avots.

Necik ilgi, pūķis pārradās mājās. Ieraudzījis nozeltīto sliek�sni, viņ� raudo�ajai karalienei apvaicājās:

������ Kāda liksta tad tevi piemeklējusi, ja reiz tu tik �ēli raudi?

��� Kā man neraudāt, ja reiz tu mani moki un negribi mar� teikt, kur glabājas tavs spēks? � karaliene atteica. � Es nu�dien to mācētu pasargāt gods godam.

To padzirdis, pūķis ierunājās:

��� Klausies nu! Mans spēks glabājas tik tālu, ka tu to ne�spēsi nedz apsargāt, nedz arī ar zeltu nozeltīt.

��� Teic nu, lai man sirds kļūtu mierīga, � karaliene neat�stājās.

����� Tad klausies! � pūķis sacīja. � Mans spēks glabājas aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņām zemēm piena ezerā, kas ar asinīm sajaukts� Tajā ezerā mitinās me�a kuilis ar tē�rauda ilkņiem, bet kuilī divi auni viens ar otru sitas tā, ka tiem no ragiem dzirksteles lec. Tur un ne īsti tur glabājas mans spēks. Klausies tālāk! Tajās dzirkstelēs, kuras �ķiļas auniem no ragiem, slēpjas paipala, bet paipalā ir �ķirstiņ�, un tai �ķirstiņā ir trīs sienā�i. Ja kāds tos trīs sienā�us nogalinās, mir�u arī es. Ta�u neviens pie tiem nespēj tikt klāt, jo visus nokauj me�a kuilis. Un, ja me�a kuilis drosminieku nepieveic, tad viņu sama) miltos divi auni. Tālab es dzīvo�u tikām, kamēr pastāvēs �ī zeme un pasaule.

Karaliene to vien tik gaidīja. Kolīdz pūķis aizgāja uz medī�bām, viņa �igli uzkāpa bēniņos un atvēra stropu.

��� Un ko nu tev nelietīgais pūķis pateica? � idēls viņai vai�cāja.

���� Rau, ko pūķis man teica! � karaliene atbildēja. � Viņa spēks glabājoties aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņām zemēm piena ezerā, kas esot sajaukts ar asinīm. Tajā ezerā mitinoties me�a kuilis, me�a kuilī esot divi auni, kuri sitoties viens ar otru tā, ka tiem no ragiem dzirkstis lecot, dzirkstīs slēpjoties pai�pala, bet paipalā esot �ķirstiņ�, un tai �ķirstiņā � trīs sienā�i. Kur� tos nonāvēs, tas arī pūķim darīs galu.

��� Lūk, nu gan pūķis tev pateica taisnību! � dēls sacīja, iznāca no savas paslēptuves, apsegloja zirgu un uzlēca tam mugurā.

Karaliene viņu izvadīja ceļā, pieteikdama:

��� Jāj vesels un atgriezies sveiks un neskarts!

Tā nu karaļdēls jāja caur neskaitāmām zemēm un tikām ne�kur neredzēja nedz cilvēka pēdu, nedz taku. Drīz vien karaļdēls nokļuva biezā un tum�ā me�ā. Tajā slējās apdegu�i koki, bet zem apdegu�ajiem kokiem viņ� ieraudzīja trīs ērglēnus. Ierau�got kara]dēlu, visi trīs ērglēni sāka skali brēkt un lūgties:

��� Drosminiek, neatstāj, lūdzams, mūs te vienus, jo nāks Leija-Paleija un mūs apēdīsi

Karajdēls apturēja zirgu, un tūdaļ pat Leija-Paleija arī bija klāt. Viens �oklis tai sniedzās debesīs, otrs bija atkāries līdz pa�ai zemei, bet no mutes versmoja tik ugunīgs tvaiks, ka tur, kur Leija-Paleija gāja, visu savā ceļā sadedzināja.

Ieraudzījusi karaļdēlu, Leija-Paleija izspļāva uz to savu uguni un sacīja:

���� Ko tu vēlies � maizi vai sāli, vai �īksti uz dzīvību un nāvi?

��� �īksti uz dzīvību un nāvi, � drosminieks atbildēja.

Abi nu saķērās tādā cīkstē un cīnījās tā, ka viss me�s sajuka vienās skaidās. Redzēdams, ka citādi galā netikt, karaļdēls at�vēzējās ar vāli un, kā sita, tā no Leijas-Paleijas pāri palika vien trīs blāķi gaJas.

Ērglēni tikām, pielēku�i kājās, sāka spriest:

��� Ko nu mums ar drosminieku iesākt? Kur to paslēpt? Ko�līdz atlaidīsies mūsu māte, viņa no prieka vēl ņems un aprīs to!

Viņi gribēja paslēpt karaļdēlu vislielākā ērglēna guzā, bet karaļdēls tajā negāja iek�ā, mēģināja paslēpt vidējā ērglēna guzā � ari nekā, bet, kad iebāza to vismazākā ērglēna guzā, tad karaļdēls tajā bija iek�ā gan.

Drīz vien atlaidās ari Ergliene.

��� Mīļie bērniņi, kur� jūs izglāba no Leijas-Paleijas? � viņa vaicāja.

��� Kāds drosminieks, kura �ai pasaulē vairs nav, � ērglēni atbildēja.

��� Un kur tad viņ� �obrīd ir?

��� Teicās, ka ie�ot uz saules lēktiem, � ērglēni atbildēja. Ergliene tūdaļ pat steidzās turp, aizlidoja līdz pa�am pasau-

Ies galam, bet karaļdēlu neatrada. Viņa pārradās atpakaļ, no dusmām pārskaitusies.

��� Sakiet jel, mīļie, uz kurieni karaļdēls devās! Ja jūs to man nepateiksiet, es no dusmām pārplīsī�u!

��� Teiksim jau, teiksim! � ērglēni atsaucās. � Viņ� devās uz saules rietiem.

Ergliene nu steidzās uz saules rietiem, aizlidoja līdz pa�am pasaules galam, bet arī tur karaļdēlu neatrada. Viņa pārradās atpakaj tikko dzīva.

�Sakiet man taisnību, mīļie! � Ergliene uzstāja. � Ja ne�teiksiet, es nomir�u.

Te nu abi vecākie ērglēni vaicāja:

��� Bet, ja mēs tev drosminieku parādīsim, ko tu ar viņu darīsi?

��� Es to tūdaļ sakamp�u un no prieka aprī�u.

Tad vecākie ērglēni ieteicās:

���� Māt, mēs tev karaļdēlu uzrādīsim tikai tad, ja tu pie vismazākā no mums apzvērēsi, ka neko ļaunu karaļdēlam neno�darīsi.

��� Zvēru!--Ērgliene izsaucās.

Ja reiz tā, ērglēniem nekas cits neatlika kā izbrīvēt karaļ�dēlu no vismazākā ērglēna guzas. Ergliene no priekiem puisi aprija, bet tūdaļ pat izvēma to laukā otrutik skaistu, norija otr�reiz un izvēma karaļdēlu vēl drosmīgāku un stiprāku. Kad viņa jau dzīrās karaļdēlu aprīt tre�o reizi, mazuļi iesaucās:

��� Pag, nenorij viņu, jo tā tu vēl to pazudināsi!

Tad nu Ergliene karaļdēlam vaicāja:

���� Kā man tev, drosminiek, pateikties par izpalīdzē�anu? Karaļdēls atbildēja:

����� Negribu nekādu pateicību, jo ne jau tādēļ es izglābu tavus mazuļus. Ja vari, palīdzi man drīzāk nok|ūt aiz trejdevi�ņām zemēm un trejdeviņām jūrām pie piena ezera, kas sajaukts ar asinīm. Tajā ezerā mitinoties me�a kuilis ar tērauda ilkņiem, kurā divi auni sitoties tā, ka no to ragiem dzirkstis �ķīstot, bet

dzirkstīs slēpjoties paipala, un �paipalā esot �ķirstiņ� ar trim sienā�iem.

��� Ehē! � Ergliene, to padzirdusi, iesaucās. � Tas ir gau��ām tālu, bet es tevi turp aiznesī�u, jo tu man ļoti izpalīdzēji.

Trīs dienas karaļdēls sabija pie Grglienes.

Tre�ajā dienā Ergliene viņam sacīja:

���� Sēdies man mugurā, tikai aizsien sev acis, lai ar tevi ceļā neatgadītos kaut kas jauns un vēl nepieredzēts.

Kolīdz Ergliene pacēlās spārnos � �ķitās, it kā zeme ap�sviestos otrādi. Tā nu viņi laidās tik un laidās, līdz nosēdās jūras vidū uz kāda kalna. Karaļdēls noraisīja acu apsēju, un Ergliene viņam jautāja:

J�J1| Paskaties � vai tālumā kaut ko jau nemana?

Karaļdēls paraudzījās uz visām pusēm, bet neko neredzēja. Kad viņi bija atpūtu�ies un atguvu�i spēkus, karaļdēls atkal aizsēja sev acis un viņi lidoja tālāk. Necik ilgi lidoju�i, viņi nolaidās uz vēl augstāka kalna.

���� Paraugies nu � vai tālumā kaut kas jau nav manāms? � Ergliene jautāja.

Karaļdēls paskatījās un atbildēja:

. Neredzu itin neko.

���� Tad sēdies man mugurā un aizsien sev acis, � Ergliene sacīja. � Es tevi nesī�u tālāk, jo jūras vidū slejas vēl viens kalns, un, ja arī no tā tu neko neredzēsi, tad pat es vairs nezinu, kurp lidot.

Karaļdēls uzsēdās Erglienei mugurā, un viņi lidoja tālāk, līdz nonāca pie tre�ā kalna. Kad viņi uz tā nolaidās, Ergliene karaļdēlam teica:

���� Atsien sev acis un paskaties, vai tālumā kaut ko jau nemana!

Karaļdēls noraisīja acu apsēju, pavērās tālumā un bilda:

���� Tā vien �ķiet, ka tur kaut kas vīd � vai nu ciems, vai pilsēta �

���� Nedz pilsēta, nedz ciems, bet gan akmens kalns, un no tā vairs nav tālu arī līdz piena ezeram. Bet turp tev būs jādo�das vienam, jo man laiks steigties atpakaļ pie ērglēniem. Ņem �o spalvu un, kad tev klāsies grūti, pavicini to virs uguns lies�mas, un es tūdaļ pat bū�u klāt, � Ergliene sacīja.

Uzlēcis zirgam mugurā, karaļdēls traucās turp, kur bija vē�lējies nok]ūt. Drīz vien viņ� jau atradās pie akmens kalna. Tā pakājē kara|dēls ieraudzīja ganu.

��� Esi sveiks, aitganiņ! � karaļdēls apsveicinājās.

��� Labdien, drosmīgais karaļdēls! � aitgans atteica.

��� Nudien tu man izdarītu pa prātam, ja pacienātu mani ar ceptu jēra ga|u un saldu pienu, � karaļdēls ganam sacīja.

��� Tālus un grūtus ce|us staigādams, esmu gau�ām izsalcis un izslāpis.

To padzirdējis, aitgans nobēdājies atteica:

��� Ar mī|u prātu es tev pavēnī uzklātu lepnu galdu, bet man vairs nav nevienas aitiņas, jo mūspusē, redz, uzradies me�a kuilis, kur� aizraidījis prom manus suņus un apēdis visas aitas. Man palikusi vairs tikai viena kaziņa, kas ganās kalnu birztalās, tai bail nokāpt lejā aplokā. Arī es baidos, ka to var apēst me�a kuilis.

Redzot, ka aitganam no bēdām sirds vai pu�u plīst, karaļ�dēls sacīja:

��� Ie�u nu kalnos uzmeklēt kazu un to pārvest uz aploku.

Tā nu kara|dēls devās ce|ā, izmeklējās kazu gan kalnu pļa�vās, gan birzītēs, līdz to beidzot arī uzgāja. Ieraudzījusi karaļ�dēlu, kaza metās prom pa stāvām līklo�u takām, līdz, nonākusi pie piena ezera, ņēmās dzert saldo pienu. Karaļdēls, gribēdams kazu noķert, zag�us lavījās tai klāt, bet te, kur cēlies, kur ne* no ezera izlīda me�a kuilis un metās puisim virsū. Nu abi saķē�rās cīkstē un cīkstējās tā, ka zeme tiem zem kājām līgojās. Kui�lis metās karaļdēlam virsū, lai to ar ilkņiem saplosītu, bet ka�raļdēls izmanījās kuili cie�i satvert, un, kolīdz puisis to trieca pret zemi, kuilis iegrima dziļi zemē, ta�u pēc brī�a izlīda ārā un tapa vēl otrutik negants. Viņi cīkstējās labu laiku, līdz kui�lis, redzēdams, ka ar karaļdēlu tam galā netikt, iemuka piena ezerā un vairs nebāza laukā pat galvu.

Kara|dēls aizveda kazu uz aploku, un gans to izslauca. Pa�dzēries pienu, kara|dēls, kā jau tas stipriniekam pieklājas, aiz�miga un sagulēja cie�ā miegā trīs dienas un trīs naktis. Pamo�dies kara|dēls ieraudzīja aitganu pagalam sadrūmu�u.

��� Ko tu, aitganiņ, tāds sadrūmis? � viņ� tam apvaicājās-

��� Tā un tā, � aitgans atteica. � Kaziņa atkal aizgāja paganīties un nenāk vairs atpaka]. Cik tur trūkst, lai kuilis to saplosītu!

Kara]dēls ar skubu vien devās kazu uzmeklēt. Bet kaza, te�cēdama pa stāvām līklo�u takām, aizskrēja uz piena ezeru un atkal sāka dzert saldo pienu. Kad karaļdēls nonāca ezera malā, no tā izlīda laukā me�a kuilis un metās puisim virsū. Saķērās nu abi cīkstē un cīkstējās no rīta līdz vakaram, līdz abi pagura un novēlās kur kurais aug�pēdus zemē.

��� Ja kāds man atnestu bļodiņu piena, � kuilis elsodams izsaucās, � es atkal atgūtu spēkus un karaļdēlu pievārētu!

Arī karaļdēls iesaucās:

���� Bet, ja man kāds atnestu skutuliņu salda siera, viņ� man no visas tiesas izpalīdzētu! Es tad atgūtu spēkus un atsvabinātu visus no briesmīgā kuiļa.

Aitgans, kur� bija devies kazu meklēt, to padzirda, aizstei�dzās uz aploku un atnesa karaļdēlam skutuliņu salda siera. Kad puisis to apēda, viņ� atkal atguva spēkus, saķēra savu milnu, un, kolīdz ar to iebelza, tā kuilis bija uz vietas beigts.

Pūķi pilī tajā pa�ā brīdī pievārēja smaga slimība, un viņ� nolikās gultā.

Karaļdēls sameklēja zobenu, uz�ķērda kuilim vēderu, un no kui]a izlēca laukā divi auni. Kamēr auni kāpās atpaka], lai sa�badītos, drosminieks gan vienam, gan otram iebelza ar savu milnu; tūdaļ pat pa�ķīda dzirkstis un tajās sāka lidināties pai�pala. Karajdēls cirta tai ar zobenu, un no paipalas izkrita �ķir�stiņ� ar sienā�iem. Daudz neprātodams, karaļdēls iebāza �ķir�stiņu azotē, atvadījās no aitgana un steidzās atpakaļ pie savas mātes, jo bija jau pēc tās gau�ām sailgojies.

Nonācis pie kalna, karaļdēls izvilka Erglienes spalvu, pavi�cināja to virs uguns liesmas, un pēc acumirkļa Ergliene bija klāt.

���� Kālab tu mani, drosminiek, sauci? � tā apvaicājās.

���� Palīdzi man drīzāk tikt atpakaļ, jo arī es tev izpalīdzēju, kad tev klājās slikti! � karaļdēls atteica.

Ergliene lika puisim ar visu zirgu sēsties tai mugurā, pie�kodināja aizsiet acis, un nu viņi traucās pa debess jumu tā, ka mākoņi vien stirk�ķēja un debesis zvārojās uz visām .pusēm.

Viņi lidoja tik un lidoja, līdz nonāca pie Erglienes mazuļiem. Tur viņi trīs dienas un trīs naktis ēda un dzēra, līdz bija gana atpūtu�ies, tad Ergliene karaļdēlam sacīja:

��� Ej nu tālāk viens pats bez kādām ba�ām. Kolīdz nonāksi pie pūķa pils, uzsauc: �Vai dziednieka nevajag?� Tā kā pūķis nogūlis slimības gultā, tad viņ� tevi aicinās iek�ā. Prasi no viņa par samaksu burvju pletni. Gribot negribot pūķim tā tev būs jāatdod, jo tu, redz, esi par viņa dzīves dienām noteicējs.

Kara|dēls pateicās Erglienei par padomu, atvadījās, uzkāpa zirgā un devās uz pūķa pili. Zirgs nu traucās, zemi ar pakaviem otrādi apvērsdams. Tā nu viņi jāja tik un jāja, līdz, rau, pūķa pils klāt. Nonācis pie pils vārtiem, kara|dēls sāka ska|ā balsī saukt:

��� Aizjūras dziednieksl Aizjūras dziednieksl

To padzirdis, pūķis karalienei apvaicājās:

���� Kas tur pie vārtiem, siev, klaigā?

��� Atnācis kāds dziednieks.

��� Tad sauc viņu �urp!

Karaļdēls ienāca pūķa pilī.

��� Ko tu no manis par ārstē�anu gribi? � pūķis karaļdēlam vaicāja.

��� Burvju pletni, � karaļdēls atteica.

To padzirdis, pūķis pielēca kājās tā, it kā gulētu uz karstām oglēm.

��� E-he-hē! � viņ� iesaucās. � Prasi no manis, ko vien gribi, tik ne tol

Karaļdēls izgāja ārā no pils, izvilka no azotes �ķirstiņu un apgrieza kaklu vienam sienāzim. Necik ilgi � pūķi sāka kratīt nāves drebuļi, viņ� nenocietās un iesaucās:

��� Sauciet dziednieku �urp!

Karaļdēls acumirklī bija klāt.

��� Ko tu no manis par ārstē�anu gribi? � pūķis tam apvai�cājās.

��� Burvju pletni, � tas atteica.

To padzirdis, pūķis trīco�ām rokām uzslējās gultā sēdus un drebo�ā balsī iesaucās:

��� Prom no manām acīm! Tad jau labāk mirstu nost nekā

atdodu tev burvju pletni, ko esmu mantojis no saviem tēvu tē�viem!

Karaļdēls izgāja ārā no pils un apgrieza kaklu vēl vienam sienāzim. Kad nu divi sienā�i bija pagalam, pūķis jutās tik vārgs, ka viņu pat vēja pūsma varētu aiznest prom. Redzot, ka pēdējā stundiņa klāt, pūķis iesaucās:

���� Sauciet dziednieku �urp!

Karaļdēls ienāca pilī tre�o reizi, un pūķis tam noprasīja:

���� Ko tu par ārstē�anu gribi?

���� Burvju pletni.

Ņem to, tikai izdziedē mani! � pūķis iesaucās un atdeva karaļdēlam savu burvju pletni.

Karaļdēls izņēma no �ķirstiņa tre�o sienāzi un apgrieza tam kaklu. Kad viņ� paskatījās uz pūķi, no tā bija palikusi pāri pelnu kaudzīte. Daudz neprātodams, karaļdēls paņēma pelnus un izkaisīja tos vējā, lai no pūķa zemes virsū nepaliktu ne pēdas.

Nu karaļdēls apkampa savu māti, un viņi priekos un līk�smībā aizvadīja trīs dienas un trīs naktis. Ceturtajā dienā ka�raļdēls uz�āva ar pletni pa zemi un iesaucās:

���� Pletnīt manu, pletnulīt!

���� Dzirdu un paklausu, saimniek! � pletne atteica.

���� Mēs ar māti nu dosimies pie miera un atpūtīsimies, bet tu pa nakti atved �urp manu tēvu, lai, no rīta pamostoties, mēs visi būtu kopā, � karaļdēls pletnei piekodināja.

���� Ej vien, saimniek, dro�i pie miera un guli bez ba�ām. Izdarī�u visu, kā liki, � pletne atteica.

Kad karaļdēls un karaliene no rīta pamodās, viņi savā priek�ā ieraudzīja karali. Nu viņi ielīksmojās tā, kā līdz �im nekad vēl nebija līksmoju�ies, apkampās, saskūpstījās, un kara�lis bilda tā:

���� No �ī brī�a, dēls, tu valdīsi manā vietā, jo nu mēs par savām vecumdienām varam neba�īties.

Tā, lūk, karaļdēls uzkāpa tronī, gods godam nopelnītā un visu cienīta, un sāka valdīt. Kas zin, varbūt viņ� valda arī �o�baltdien, ja vien vēl ir dzīvs.

Vārtu staba galā stāju,

So te visu satērgāju.

Tur, kur vakaros pie debesim saulei apraujas ceļi un tā vairs neliekas ne zinis, kādas blēņas ļaudis mel�, kādā karaļ�valstī dzīvoja karalis un karaliene. Viņu iauniba jau sen bija aiz kalniem, bet viņiem vēl aizvien nebija bērnu, kas vecumdie�nās būtu par atspaidu un remdējumu. �is bēdas abus nospieda vēl gau�āk nekā vecuma nasta. Bet, raugi, uzradās kāds sirms vecītis, kur� no pļavu zālēm mācēja pagatavot visvisādas dzie�dino�as dziras. Tā nu vecītis atnāca uz kara|a pili remdēt ka�raļa un karalienes bēdas.

Sirmgalvi aizveda pie troņa, un, nometies ceļos, viņ� iedeva karalienei vīnogu ķekaru, kas bija izaudzis kraujas malā kalna galā. Kolīdz karaliene to apēda, tā kļuva grūta.

Karaļa sirds nu līksmot līksmoja. Viņ� atkal atguva prieku gan darbiem, gan dzīvei. Kādu dienu karalis sasauca piķierus un dzinējus un viņi devās uz medībām. Ko tikai viņi nesamedīja � gan vilkus, gan lapsas, gan zaķus! Un medīdami nemaz nemanīja, ka nonāku�i tālu viņpus karaļvalsts robe�ām. Atta�pu�ies skatās un redz � no visām pusēm slejas biezi un drūmi cietok�ņa mūri. Sāka nu mednieki svaidīties pa cietoksni gan turp, gan �urp glu�i kā putni, kas iepinu�ies tīklā, tikai � nekur glābties. Tā viņi tur sabija vienu dienu un vienu nakti, līdz nā�ko�ās dienas rītā redz � pa cietok�ņa mūriem, pīpīti ļuļķēdams, cierē velns.

��� Visaugstā ne�ķīstība, ko mēs tādu esam sagrēkoju�i, ka tu mūs esi ieslodzījis �ai cietoksnī? � mednieki velnam prasa.

��� Neba es jūs �eit ieslodzīju! Jūs pa�i �urp atnācāt, � velns no aug�as smejas.

��� Ko man tev dot, lai tu mūs no �ejienes izlaistu laukā? � karalis velnam apvaicājās.

��� Atdod man to, kas tev jauns mājās, ko neesi ne redzējis, ne dzirdējis, un es jūs tūdaļ atsvabinā�u, � velns sacīja.

Karalis brīdi padomāja un piekrita:

���� Lai notiek!

��� Tikai papriek� noraksti man dāvinājuma zīmi, � velns pieprasīja.

Kolīdz velns to dabūja, tā cietok�ņa mūri kā ūdeni iekrita. Ļaudis nu priecīgi steidzās mājup, un, kad karalis nonāca savos īpa�umos, viņa sirdi pārņēma neizmērojams prieks un laime. Karaliene pa to laiku, redz, bija laidusi pasaulē ņipru puiku, kur� auga acīm redzot, un nosaukusi to par Dafinu. īsā laikā Dafins jau bija izaudzis par staltu puisi.

Te, kur gadījies, kur ne, pie karaļa pils vārtiem pieklauvēja velns un uzstāja, lai �im atdodot Dafinu. Karalis un karaliene �ausmās pat nespēja attapties, kad velns jau bija sakampis jaunekli aiz �upra un kā viesulis kopā ar to nez kur pagaisis.

Dafins nezināja, uz kurieni viņu velns bija aiznesis. Bet ilgf domāt puisim nenācās, jo velns to tūdaļ pat izrīkoja darbā. Ko tik nabaga jauneklim nenācās piedzīvot! Gan badu un bez�miegu, gan mokas un cie�anas. Bet jauneklis cieta klusu, jo kur tu no velna nagiem spruksi! Tā nu īsā laikā Dafins iemācījās visvisādas valodas � gan putnu, gan zvēru, gan arī kukaiņu.

Reiz, kad velns atkal bija nez kur aizklīdis, Dafins, palicis mājās viens, aizgāja uz avotu. Padzēries viņ� atlaidās zaļok�snas papeles ēnā atpūsties. Bet te, lūk, trīs putni nosēstas pape�les virsaunītē, un viens no tiem, pamanījis jaunekli, bilst:

���� Rau, te zem papeles guļ puisis, kuru no sve�as malas �urp atnesis velns. Bet, ja puisis zinātu, kādas mocības jāiz�cie� nabaga Morim, viņ� nudien tūdaļ pat steigtos turp, atlaistu Morim visus grēkus un nabaga sirmgalvi atsvabinātu no velna lāsta. Jau simt astoņdesmit gadu Moris no neizsmeļamas akas smeļ ūdeni un lej to ielejā, uz kurieni iet peldēties daiļā Vestra, kuru velns nolaupījis un nobūris, gribēdams, lai arī viņa būtu ar to uz vienu roku.

To padzirdis, Dafins nekavēdamies steidzās turp. Tā nu viņ� gāja tik un gāja bez atpūtas, līdz ceturtās dienas rītā nonāca pie milzum liela ezera, kuram neredzēja ne gala, ne malas. Skatās � tālumā stāv aka, bet pie tās līkņā sirmgalvis, un akas vinda bez mitas iet gan aug�ā, gan lejā.

���� Dievs palīdz, vectētiņ! � pienācis Morim klāt, Dafins sacīja.

Tencinu, dēliņ! � tā Moris. � Bet kas tu tāds esi un no kurienes nākdams?

��� Es, vectētiņ, nāku no tālienes. � Dafins atteica. � Mani �urp atnesa velns, un nu es lauzu galvu vieni lauzī�anā, ne�spēdams izdomāt, kā man no velna valstības aizkļūt projām.

Moris atsēdās uz akas grodiem un sāka pie sevis klusībā spriest, kā jaunekli no velna atsvabināt

��� Klau, puis! � Moris beidzot ieteicās. � Tevi var izglābt vien Vestra, kuru velns �urp atnesis pāri trejdeviņām zemēm un trejdeviņām jūrām. Vestrai ir gan velna spēks, gan ari velna izmaņa, tikai sirds viņai vēl ir skaidra kā bērnam. Apej apkārt ezeram un nogaidi, kad Vestra nāks peldēties. Tad paķer viņas drēbes un bēdz, ko kājas nes, tik sargies atskatīties, jo tūdaļ pat zaudēsi pār meiteni savu varu. Dodu jums savu svētību. Dzīvojiet laimē un saticībā, cik vien liktenis jums būs vēlējis dzīvot.

Tā nu Dafins devās gar ezera malu turp, kur Vestra parasti mēdza nākt peldēties, un, paslēpies biezā zālē, sāka gaidīt.

Skaists ir rieteklītis, kad tas uzlec vakara zilajās debe�sīs, bet vēl daiļākā bija Vestra, kad tā pa nokalni lejup nāca uz ezeru.

Kolīdz Vestra nometa krastā savas drēbes un iebrida ūdenī, tā pārvērtās par sniegbaltu gulbi. Viņa, rau, plun�ājās ezerā, vēcināja spārnus un nira. Daudz neprātodams, Dafins paķēra meitenes drēbes un metās bēgt.

Iznākusi krastā, Vestra pamanīja, ka viņas drēbes pazu�du�as. Izbīlī viņai uz brīdi pat pamira sirds. Vestra paskatījās visapkārt un, ieraudzījusi Dafinu, metās tam pakal un; lai puisi apturētu, sāka dziedāt, bet Dafins pat nedomā apstāties. Vestra nu centās, cik spēja, lai ar dziesmas burvību puisi aizturētu:

�� Dafin manu, smukpuislti kā ra�enu ozoliti!'

Nebēdz jele, apstājies un uz mani atskaties!

Tā kā divas bites stropā būsim mū�am abi kopā.

To dzirdot, Dafins gau�i nopūtās, asaras aumēm plūst pui�sim pa vaigiem, cik ļoti gribas atskatīties atpakaļ, ta�u Dafins laikus saņēmās un steidzās tālāk. Moris pie akas viņu jau gai-

dīja, un, kolīdz sirmgalvis uzlika puisim uz pleca roku, tā arī Vestra bija klāt.

Sirmgalvis abiem deva savu svētību, pēc tam sameklēja divus gredzenus un uzvilka tos viņiem pirkstā. Jaunie veco patencināja, bet Dafins, atcerējies putna teikto, iesaucās:

���� Kop� �ī brī�a, vectētiņ, lai tiek piedoti visi tavi grēki!

Kolīdz Dafins to izteica, tā vecais Moris līdz ar aku un

vindu kā ūdenī iekrita. Acīmredzot tiem jau sen bija laiks pa�zust no zemes virsas.

Dafins, kā jau līgavainis, starot staro, vien Vestra raudā�dama teic:

���� Bez velna atvēlēs mums viņa valstības robe�ām pāri netikt. Ej pie velna un palūdz tam manu roku.

Nekas cits Dafinam neatlika kā iet uz velna pili, pieklauvēt pie durvīm un teikt:

���� Labdien, visaugstā ne�ķīstība!

���� Labdien! � tā nelabais. � Kāds vēj� tevi �urp atpūtis?

���� Tā un tā, � Dafins atteica. � Gribu tev lūgt Vestras roku.

���� Labi, � velns bija ar mieru. � Tu Vestru dabūsi tikai tad, ja padarīsi trīs manus darbus.

���� Esmu ar mieru, visaugstā ne�ķīstība! � Dafins atteica.

���� Tad atnāc vakarā.

Vakarpusē Dafins atkal gāja pie velna. Velns, iznācis no pils, paskatījās uz rietiem un jautāja:

���� Ko tu tur redzi?

���� Zemes malu, � Dafins atbildēja.

���� Ja gribi dabūt Vestru, tad līdz rītam �o lauku uzar, ap�sēj to ar kvie�iem, izaudzē tos, nopļauj, saliec statos, izkul grau�dus, aizved tos uz sudmalām, samal miltos un saules lēktā atnes man siltu maizi, � velns pieteica.

To padzirdis, Dafins ar bēdīgu prātu pārradās pie Vestras un nu ņemsies tai pārmest, ka �ī viņu, redz, tī�uprāt sūtījusi dro�ā nāve, jo kur� gan tādu darbu varot padarīt.

���� Neraizējies vis! � Vestra Dafinam atteica. � Kas tādu nieka darbu ko nepadarīt!

Vestra paskatījās pāri pakalniem tālumā un, cik spēka, iesvilpās. Necik ilgi, nez no kurienes saradās velni, ka vai mud�.

���� Bet nu � uzklausiet mani! � Vestra velniem bilda. �Laino viņa visaugstās ne�ķīstības pils līdz pat zemes malai viss būtu uzarts un apsēts ar kvie�iem, kvie�i izaudzēti, no�pļauti, izkulti un samalti un saules lēktā jūs man atnestu siltu maizi! Vai skaidrs?

��� Skaidrs! Kā nu ne! � velni visi kā viens iesaucās.

Kad viņi ķērās pie darba, tur tik biia ko redzēt!

Vieni ara, otri ecēja, tre�ie sēja, bet citi rāpoja tiem nopa�kaļus un ar savām dva�ām sildīja kvie�u saknes. Kvie�i auga acīm redzot. Līdz rītam tie jau bija ienāku�ies, un velni nu ņē�mās � vieni p]aut, otri kult, tre�ie vest graudus uz sudmalām, līdz, dienas gaismai svīstot, maize jau bija izcepta. Dafins iesēja maizes klaipu drāniņā un aiznesa to velnam.

��������� Tā un tā, visaugstā ne�ķīstība, � Dafins velnam sacīja,

�� tavs vēlējums izpildīts.

Paraudzījies uz savu kvie�u druvu, velns sadrūma, bet mai�zes klaipu tomēr paņēma. Nu velns aizveda Dafinu uz savu iero�u kambari un sacīja:

��� Izraugies sev ieroci, kāds vien tev tīkas. Rīt pēcpusdienā tev manas pils dārzā būs jānomedī zaķis. Tikai ielāgo � zaķis jāno�auj manas pils dārzā. Vai skaidrs?

��� Skaidrs, visaugstā ne�ķīstība! � Dafins nelikās daudz lūgties un, priekā starodams, pārradās pie Vestras.

��� Kam tu tā priecājies? � Vestra prasa.

��� Kā man nepriecāties, ja velns pavisam izkūkojis sev prātu! � Dafins atteica. � Vai nu tas kāds darbs � no�aut pils dārzā zaķi!

��� Nepriecājies vis, Dafin, lai pēcāk nenāktos raudāt, � Vestra atbildēja. � Tas nav parasts zaķis, bet gan pats velns. Rītdien tu vis nedzenies tam paka] ar kramenīcu rokās, bet no�sēdies pils durvīs uz sliek�ņa un gaidi. Es pārvērtī�os par dzi�nējsuni, dzī�os zaķim paka] un ne|au�u tam nekur paslēpties. Kad zaķis būs pagalam nokusis, viņ� mēģinās patverties pilī, un tu viņu tad grāb ciet un, cik spēka, triec to ar galvu pret pils pakāpieniem.

Nāko�ajā dienā Dafins paslēpās aizdurvē, bet dzinējsuns sāka trenkāt zaķi � teju, teju saķers �o un saplosīs. Zaķis, juz�dams, ka �im ar veselu ādu sveikā netikt, metās pilī, bet to vien

Oafins bija gaidījis, satvēra aiz ausīm, paņēma aiz pakaļkājām un � blaukt! � ar galvu pret pils pakāpieniem. Zaķis vēk�, ka vai nu.

Padzirdusi troksni, no pils izsteidzās velna sieva. Redzot tādus grēka darbus, viņa vai prātu zaudēja, saķēra galvu rokās un nu vaimanās, ta�u laikus apķērās un Dafinam uzkliedza:

���� Paklau, Dafin, kālab tu dauzi zaķi ar galvu pret pils pakāpieniem?

���� Kā citādi? � Dafins izliekas, ka neko nezinātu. � Viņa visaugstā ne�ķīstība man, redz, pieteica noķert cepetim zaķi.

���� Pag, nenogalē tol � velna sieva nelikās mierā. � Dod man zaķi �urp! Gan es pati �o nodīrā�u un izcep�u.

���� Nē, nē! � Dafins nav pierunājams. � Man pa�am zaķis jāiedod viņa ne�ķīstībai rokās.

���� Kā tu to izdarīsi, ja viņ� tikai vakarā pārnāks mājā? �. arī velna sieva neatstājās. � Dod man zaķi �urp, es to vakari�ņās izcep�u, un arī tu kopā ar mums varēsi nobaudīt cepeti.

Dafins atdeva velna sievai zaķi un ar mierīgu prātu devās prom. Vakarā viņ� ieradās pilī nobaudīt zaķa cepeti.

Velns izliekas, ka nekas nebūtu noticis, cienā Dafinu un rāda tam priecīgu ģīmi, bet pa�am galva nosaitēta un acs zili melna. Ar pūlēm mēli locīdams, velns Dafinam pateica, ka esot ar mieru atdot �im Vestru, tikai rīt Dafinam atkal jāatnākot uz pili un Vestra starp citām meitenēm jāsazīmē.

���� Lai notiek! � Dafins atteica un, priecādamies, ka tik lēti ticis no velna va|ā, ar mierīgu sirdi pārradās pie Vestras.

���� Kālab tu tā priecājies? � Vestra viņam vaicāja.

���� Kā lai nepriecājos, ja velns man atļāva tevi paņemt un iet, kur acis rāda! � Dafins smiedamies atteica.

��� Ak, vai, Dafin! � Vestra nopūtās. � Tu pat nevari iedo�māties, cik grūtu darbu velns tev sameklējis. Drīzāk tev par to pienāktos raudāt nekā smieties. Rīt velns tev liks mani sazīmēt starp simt meitenēm, kuras cita citai izskatīsies līdzīgas glu�i kā ūdens pilītes. Kā tu mani starp viņām pazīsi?

��� Arī tad, ja jūsu būtu tik, cik zvaig�ņu pie debesīm, es tevi pazītu! � Dafins izsaucās.

���� Nerunā vis tā, labāk uzklausi, ko es tev teik�u, � Vestra

sacīja. � Rītdien ieskaties visām meitenēm pēc kārtas cie�i acis un norādi uz to, kuru redzēsi raudam.

Kā teikts, tā arī notika. Nāko�ajā dienā Dafins ieradās pilī, lai uzrādītu Vestru, un velns puisi ieveda istabā, kur stāvēja simts meiteņu, kas cita citai izskatījās līdzīgas kā simts ūdens pilītes.

Dafins skatījās, skatījās un nekādi nespēja iz�ķirt, kura ir Vestra. Un kur� gan to spētu pateikt, ja meitenes cita citai izskatījās neparasti līdzīgas.

Tā nu nemanot bija aiztecējis labs laiks, un Dafinam no �ausmām bezmaz vai pamira sirds. Te piepe�i viņ� pamanīja, ka vienai no meitenēm pa vaigu norit asara.

��������� Visaugstā ne�ķīstībai � jauneklis līksmi iesaucās.

�� Rau, tā ir Vestra!

Velns nojauta, ka jaunie visu jau iepriek� norunāju�i, tālab ieslēdza abus pazemē aiz divpadsmit dzelzs durvīm, kur tik vien pa �auru lodziņu iespīdēja dienas gaisma.

Dafins gau�i noskuma, bet Vestra piesita pie zemes savu gredzenu, un, pārvērtu�ies par mu�ām, viņi izlaidās laukā pa lodziņu. Kolīdz, tas bija noticis, tā Dafins un Vestra metās bēgt pāri kalniem un lejām. Bet velns to nojauta. Viņ� paraudzījās visapkārt un, pamanījis tālumā bēg|us, pavēlēja saviem kal�piem tos tūdaj pat sadzīt rokā un atvest uz pili.

Vestra atskatījās un, ieraudzījusi ķērājus, iesaucās:

��� Velna kalpi dzenas mums paka]!

��� Ko nu darīt? � Dafins satrūkās.

��� Nebīsties! � Vestra atteica. � Es pārvērtī�os par augļu dārzu, bet tevi pārvērtī�u par vecu dārznieku. Kolīdz velna kalpi būs klāt un tev prasīs, vai neesi manījis garām paskrejam puisi un meiteni, teic, ka esi gan, tikai gau�ām sen, kad �o dārzu vēl stādīji.

To teikusi, Vestra pārvērtās par augļu dārzu, kurā auga vis�visādi koki, bet dārzā līkņāja vecumvecs dārznieks.

Necik ilgi, velna kalpi klāt un dārzniekam prasa:

��� Vai neesi redzējis garām paskrejam puisi un meiteni?

��� Esmu gan, � dārznieks atteica, � bet tas bija gau�ām sen � kad es �o dārzu vēl stādīju. Kop� tā laika neviens �eit vairs nav rādījies ne tuvu.

To padzirdu�i, velna kalpi griezās apkārt.

���� Visaugstā ne�ķīstība, � viņi velnam sacīja. � Mēs bijām tur, kur tu mūs sūtīji, bet nevienu neredzējām � tik vien augļu dārzu un vecu dārznieku.

���� Bet tie jau bija viņil � velns iesaucās. � Skrieniet turp un atvediet bēgļus �urp!

Velna kalpi, ko kajas nes, metās atpakaļ.

Vestra atskatījās un iesaucās:

���� Velna kalpi atkal mums min uz papē�iem! Teic �iem to pa�u, ko pirmīt, tikai �oreiz mēs vairs nebūsim dārzs un dārz�nieks, bet gan kvie�u druva un pļāvējs.

���� Lai notiek! � Dafins atteica un tūdaļ pat pārvērtās par sirmgalvi, kur� ar sirpi rokā bija nostājies pie kvie�u druvas un grasījās sākt pļauju.

Līdzko viņ� norāva pāris vārpu un saberzēja tās plaukstās, lai paraudzītu, vai graudi jau gana labi, velna kalpi klāt.

���� Klau, vecais! � tā �ie. � Vai nemanīji garām paskrejam puisi un meiteni?

���� E-hē! � sirmgalvis atteica. � Redzēju gan, tikai gau��ām sen, kad es vēl �os kvie�us sēju. Kop� tā laika �ai pusē ne�viens vairs nav rādījies.

To padzirdu�i, velna kalpi griezās apkārt.

���� Visaugstā ne�ķīstība! � viņi velnam paklanījās un sa�cīja. � Mēs izmeklējāmies malu malās, bet bēgļus nekur neuz�gājām. Ceļā sastapām tik vien kādu sirmgalvi, kur� taisījās pļaut kvie�us, un viņ� mums pateica, ka esot tos redzējis � bet gau�ām sen, kad vēl sējis kvie�us. Tālab mēs pārnācām atpakaļ. Kas to zin, kur bēgļi paliku�i!

Velns no dusmām teju, teju plīsīs pu�u.

���� Bet tie ta�u bija viņi! � viņ� iesaucās un glu�i kā viesu�lis traucās bēgļiem pakaļ.

Pamanījusi, ka velns viņiem jau min uz papē�iem, Vestra piesita ar gredzenu pie zemes, pārvērta Dafinu par platu un strauju upi, bet pati kļuva par pīli, kas tajā plun�ājās.

Nonācis pie upes un ieraudzījis pīli, velns noprata, ka tā ir Vestra. Ņēmās nu vilkt sevī gaisu, līdz sacēlās briesmīgs vēj� � un pēc tam savērpās tāds viesulis, kas ne�ūs nesa pīli

velnam klāt. Bet ari upe savēlās viļņos un dzina Vestru uz viņu krastu.

Redzot, ka tā neko nepanāks, velns ņēmās lakt ūdeni. Lok tik un lok, līdz beidzot pārsprāga pu�u.

Glu�i tāpat kā ceļinieki, kuri, apmaldīju�ies tum�ā me�ā, piepe�i uziet taku, arī Dafins un Vestra savā priek�ā ieraudzīja mājupceļu.

Rokās saķēru�ies, viņi līksmi devās uz priek�u un, izgāju�i cauri trejdeviņām zemēm un trejdeviņām jūrām, nonāca Dafina karaļvalstī.

Necik ilgi � viņi nosvinēja kāzas un pēc tam sāka valdīt un; kas zin, varbūt valda vēl �obaltdien, ja vien vēl ir dzīvi.

Kā nu tur bija, kā ne, bet, ja tā nebūtu bijis, diez vai es jums �o pasaku būtu pastāstījis.

Reiz dzīvoja kāds vīrs un sieva. Viņi kopā bija nodzīvoju�i daudz gadu, tikai bērnu viņiem nebija.

Kādu vakaru sieva vīram saka:

��� Dodies nu, vīrs, pla�ajā pasaulē, izstaigā gan ciemus, gan gadatirgus un salūko kādu bērniņu, kuru mēs pa diviem va�rētu uzaudzināt. Ja reiz liktenis mums nav devis pa�iem savu, tad uzaudzināsim vismaz sve�u bērnu, lai vecumdienās būtu kāds atspaids.

No rīta mazā gaismiņā, kad zāle vēl mirka rasā, vīrs devās ceļā. Viņ� izstaigāja divpadsmit ciemus, sabija divpadsmit ga�datirgos, bet velti � nekur viņ� neuzgāja nevienu bērnu, kuru varētu pieņemt aprūpē. Mājās nākdams, vīrs kviesainē atrada �ūskulēnu. Ņems vien to pa�u un jautrā omā ķimerēs mājup. Ij tad labāk nekā be�ā. Sieva tikām, uz sliek�ņa nostājusi, viņu jau gaidīja. Ieraudzījusi vīru pārrodamies tuk�ām rokām, viņa jau iztālis ņēmās to bārt:

��� Āre, velti vien tu esi pa pasauli ridājis apkārti

���� Tā gan, � vīrs nokaunējies atteica. � Bet, rau, pārnesu tev �ūskulēnu.

���� Labi arī tā, � sieva noteica. � Un kur tu to atradi?

���� Kvie�a inē.

Sieva nopriecājās un, �ūskulēnu apmīļojusi, nosauca to par Stanu Pozolanu, kur� dzimis no kvie�u vārpas.

Vecī�i ienesa �ūskulēnu istabā, apguldīja to niedru �ūpulītī, baroja ar pienu un turēja aizkrāsnē. Necik ilgi, naktī � plauk�! R niedru �ūpulītis pajūk kā nebijis. Vīrs ielika �ūsku�lēnu diegu kamolītī, bet � necik ilgi � arī diegu kamolītis satrūkst pu�u. Vecī�i ielika �ūskulēnu kubliņā � un tik nu to barot, līdz �ūskulēns paaugās un kubliņu saspēra. Tad vecī�i ielika �ūskulēnu sviesta ķērnē, bet arī no sviesta ķērnes drīz vien nekas nepalika pāri, jo �ūska bija nobarojusies kā veļas baķis. Vecī�i ielika �ūsku mucā, bet tā saspēra ari mucu. Nu vecī�i ielika �ūsku būdiņā un baroja to septiņus gadus.

Pēc septiņiem gadiem �ūska sacīja:

|� Tēt un māt, pienācis laiks mani sūtīt skolā.

Vai akls! To padzirdu�i, vecī�i no prieka nezināja, kur likties.

Vīrs iejūdza ratos divus vēr�us, ielika �ūsku siena skramstā un nu brauc meklēt skolu. Tā viņ� brauca trīs dienas, līdz no�nāca zaļā ganību atālā. Tur tekāja kaza, kurai ik uz soļa atne�sās pa kazlēnam. Bet tajās ganībās siroja vilks, kur� visus kaz�lēnus tūdaļ pat aprija. Kazai nopakaļus teciņiem vien joza kāds sirms vecītis, kur� pūlējās kazlēnus no vilka saglābt, ta�u velti. Redzot netālu nostājamies ratus, vecītis piesteidzās braucējiem klāt.

���� Ehē, Stan Pozolan! � viņ� iesaucās. � Esmu par tevi jau gana dzirdējis, tikai ne reizi vēl man nebija lemts tevi skatīt vaigā. Nāc un aizdzen vilku, jo citādi es nespēju izaudzināt nevienu kazlēnu.

To padzirdu�i, �ūska izlēca no ratiem, apvijās vilkam apkārt un, triekdama to pret klintīm un pakalnu korēm, aiznesa vilku dziļā lejā vidū vēja, iemēja to zemē un tā nobiedēja, ka vilks, cik nu �im vēl atlika, ko dzīvot, par kazlēniem pat dzirdēt vairs negribēja. Pēc tam �ūska pārradās pie vecī�a, un tas, nezinā-* dams, kur no prieka likties, teica:

���� Nezinu pat, kā tev pateikties, jo tu man |oti izpalīdzēji. Vilks arī mani pa�u būtu apēdis, ja tu to nenogalētu. Daudzus gadņs nespēju izaudzināt nevienu kazlēnu, jo vilks tos tūdaļ pat rī�us aprija. Tik vien tā prieka kā kazas piens, ko padzerties.

Viņi uz brītiņu piesēda zālē atpūsties, padzēra kazas pienu, un, kad pienāca laiks doties tālāk, vecītis ceļiniekiem sacīja:

���� Tā kā jūs man izpalīdzējāt, arī es jums atdarī�u ar labu. Es jums parādī�u, kur atrodas skola. Griezieties nost no ceļa un brauciet taisni pakalnā aug�ā. Tur jūs redzēsiet skolu, un jums pretī iznāks mācīts vīrs. Viņ� par mācī�anu gadā ņem trīssimt zelta dālderu. Atdod viņam Stanu Pozolanu, jo mācītais vīrs tam iemācīs visvisādas burvestības. Bet pēc gada, kad brauksi dēlam pakaļ, nepiemirsti mani.

Viņi atvadījās, un vīrs brauca tālāk. Drīz vien viņ� nonāca pie skolas un satika tur mācīto vīru. Tam jau bija divi skolnieki, bet viņ� pieņēma ari Stanu Pozolanu.

Tā, lūk.

Vīrs pārbrauca mājās, bet pēc gada, pārdevis tirgū par trīs�simt zelta dālderiem vēr�u pāri, devās pakaļ Stanam Pozolanam. Kad vīrs nonāca zaļajā ganību atālā, viņ� par vecīti, kur� tur ganīja kazu, pat neiedomājās.

Tā nu. virs nostājās mācītā vīra priek�ā, bet tas, redz, zinā�dams, ka vīrs ieradies pēc dēla, pārvērta visus trīs skolniekus par balo�iem, kuri cits citam izskatījās neparasti līdzīgi.

��� Vai skolas naudu atnesi? � mācītais vīrs apprasījās.

��� Atnesu gan, E vīrs atteica.

Pārskaitījis zelta dālderus, mācītais vīrs teica:

���� Nāc un parādi, kur� no tiem ir tavs dēls. Ja tu viņu man uzrādīsi, varēsi ņemt sev līdzi, ja ne, tev nāksies man samaksāt vēl trīssimt zelta dālderu un atstāt savu dēlu pie manis vēl vienu gadu.

Vīrs nu skatījās, skatījās, glu�i vai acis izskatīja, bet savu dēlu pazīt nespēja. Neko darīt, jābrauc vien mājās. Bet mājās sieva vaimanā, ka dēls pagalam.

Vecī�i izaudzēja vēl vienu pāri vēr�u, pārdeva tos tirgū par trīssimt zelta dālderiem, un pēc gada vīrs atkal brauca pakaļ savam dēlam. Kad vīrs nonāca zaļajā ganību atālā, viņ� par

vecīti, kur� tur ganīja kazu, pat neiedomājās un pabrauca tam ar ratiem garām.

Mācītais vīrs iznāca vīram pretī un apvaicājās:

���� Vai prasītos dālderus atnesi?

���� Atnesu gan.

Mācītais vīrs paņēma dālderus un teica:

���� Nāc un parādi man savu dēlu.

Kad viņi iegāja skolā, mācītais vīrs savus skolniekus pār�vērta par trim suņiem zelta pļaukā, kuri cits citam izskatījās neparasti līdzīgi. Tā nu vīrs skatījās, skatījās, glu�i vai acis izskatīja, bet savu dēlu pazīt nespēja.

���� Būs vien tev Stans Pozolans jāatstāj pie manis ari vēl tre�o gadu, � mācītais vīrs noteica, un viņi norunāja tā: ja pēc gada, kad vīrs atkal brauks dēlam paka], viņ� arī tre�oreiz to nepazīs, tad Stans Pozolans uz visiem laikiem paliks pie mācītā vīra.

Virs, gau�i nobēdājies, pārradās mājās, bet sieva tikām pilnā balsī vaimanā, ka nu vairs dēlu neredzē�ot kā pa�i savu ausu.

Pārdevis vēr�us un ieņēmis par tiem trīssimt zelta dālderus, vīrs pēc gada atkal devās cejā. Nobraucis za]ajā ganību atālā, viņ� atminējās vecīti, kur� tur ganīja savu kazu.

��� Eh, ja tas sirmais vecītis būtu tepat tuvumā, viņ� nudien man izpalīdzētu! � vīrs paklusām izsaucās.

Te, kur gadījies, kur ne, vecītis ar savu kaziņu klāt.

���� Kas tev, mīļo cilvēk, lēcies? � viņ� apprasījās.

��� Redzi nu! � vīrs nosūkstījās. � Tevis dēļ esmu iekūlies lielā ķezā.

���� Nebēdā vis! Labi, ka tu mani neatcerējies agrāk, jo tre�jos gados Stans Pozolans iemācījies vēl vairāk par pa�u mācīto vīru. �oreiz mācītais vīrs savus skolniekus pārvērtīs par trim zirgiem, kuri cits citam izskatīsies neparasti līdzīgi. Bet Stanam Pozolanam viņ� liks nostāties vidū. Kad mācītais vīrs tev prasīs: �Vai naudu atnesi?� � tu �im atsaki: �Atnesu jau, at�nesu! Kālab tu bīsties, ka man nav naudas?� Dod viņam naudu, un mācītais vīrs tad teiks: �Nāc nu, es tev parādī�u, kur� ir tavs dēls!� Bet tu �im saki: �Liecies nu mierā! Es pats tev uzrā�dī�u savu dēlu.�

Vīrs brauca tālāk. Drīz vien viņam pret! iznāca mācītais virs un apvaicājās:

��� Vai naudu atnesi?

��� Atnesu jau, atnesu! � vīrs dro�i atteica, ki tam bija pie�teikts. � Kālab tu bīsties, ka man nav naudas?

��� Tad dod to �urp, un es tev parādī�u, kur� ir tavs dēls, � mācītais vīrs sacīja.

��� Liecies nu mierā! � vīrs tam atteica. � Es pats viņu tev uzrādī�u.

Vīrs piegāja pie zirga, kur� stāvēja vidū, un bilda:

��� Mīļais Stan Pozolan. gana tev atrasties mācītā vira pa�vadā. Nāc man līdzi uz mājām!

Zirgs acumirkli pārvērtās par jaunekli, un virs, to ieraudzī�jis, brīdi nespēja noticēt pats savām acīm � tik |oti dēls pa �o laiku bija pieņēmies spēkā un prātā.

���� Labi gan, tēt, ka tu mani pazini! � Stans Pozolans teica.

��� Ja tu mani arī �oreiz nepazītu, es būtu aiztraucies nez kur mākoņos.

Samaksāju�i mācītajam vīram skolas naudu un no tā atva�dīju�ies, viņi devās mājup. Tā nu viņi brauca pa ce|u, brauca, līdz redz, ka tiem pretī karietē, kurai priek�ā aizjūgti �etrēji zirgi, klidzina kungs.

��� Vai redzi, tēt, to kungu? � Stans Pozolans vaicā.

��� Redzu gan.

��� Gribi, es tev nopelnī�u veselu maisu ar naudu?

��� To tik ne! � vīrs sabijās. � Dzīvu cilvēku nomaitāt es tev vis ne]au�u!

��� Kas tev, tēt, nāk prātā! � Stans Pozolans iesaucās.

��� Es pārvērtī�os par suni, un kungs mani gribēs nopirkt Ņem un pārdod viņam mani bez kādu bēdu par maisu zelta naudas, jo es, redz, esmu tev pieburts un mani nesaturēs ciet nekāda kunga vara. Tu pat nepagūsi uzbraukt tai kalnā un nolaisties no tā lejā, kad es jau bū�u atpakaļ.

Vīrs ar vienu prātu tā kā ticētu gan, bet ar pārējiem di�viem � ne, bet beigu beigās tomēr bija ar mieru.

Stans Pozolans apmeta kūleni, pārvērtās par medību suni un metās skriet, ko kājas nes, līdz piesita ar ķepu pie kukur�ņa. Kukurznis � �pukt! � par zaķi prom, bet medību suns �o �

caps! � pārnesa vīram. Pēc tam medību suns piesita ar ķepu pie cita kukur�ņa un, kolīdz tas pārvērtās par zaķi, tā attrenca to pie kunga karietes un viņa acu priek�ā zaķi noķēra. Necik ilgi � medību suns jau bija noķēris kādus piecus zaķus un tos pārnesis vīram.

To redzot, kungs uz karstām pēdām pie vīra klāt.

���� Tā un tā, vecais, � �is saka. � Vai nepārdosi man suni?

���� Pārdo�u gan.

��� Cik tu par to gribi?

���� Maisu zelta.

Kungs priecīgs dod arī prasīto maisu zelta, ņem suni un tūdaļ pat paģēr tam ķert zaķus. Suns piesita ar ķepu vienam kukurznim � un zaķis rokā, piesita otram kukurznim � un vēl viens zaķis ciet. To redzot, kungs no prieka nezināja, kur likties. Necik ilgi � suns pārnesa arī tre�o zaķi. Kungs sameta zaķus karietē un sūtīja suni medībās ceturto reizi. Bet suns aizjoņoja cauri krūmiem un briksnājiem un, panācis vīru, ielēca ratos un pārvērtās par jaunekli. Kungs tikām gaida, bet suņa kā nav, tā nav. Izkāpa no karietes, izmeklējās malu malās, raudzīja sasvilpt � kur nu!

Pārskaities brauca mājās, bet ceļā sastapa vīru.

��� Vai suni neredzēji? � kungs tam prasa.

���� Neredzēju vis.

Nekas cits kungam neatlika kā braukt mājās. Redzot, ka �im slikta oma, kundze vaicā:

� Ko tu tāds sapūties?

���� Kā nu ne! � kungs atteica. � Es, redz, paliku bez nau�das. Nopirku medību suni, paģērēju tam ķert zaķus, bet suns ņēma un pa�ibēja. Labi vēl, ka pārvedu karietē trīs zaķus! Gribi paskatīties?

Bet, ielūkoju�ies karietē, viņi tur ieraudzīja tik vien trīs ze�mes kukur�ņus. To redzot, kungs no bēdām vai galu dabūja.

Tikām vīrs un Stans Pozolans laimīgi aiztika mājās, kur tos ar klātu galdu līksmi sagaidīja ve�iņa.

Tā nu viņi dzīvoja mierā un saticībā, līdz kādu dienu Stans Pozolans bilda:

���� Tēt, brauksim uz tirgu. Es pārvērtī�os par staltu zirgu.

un tu mani pārdosi. Tikai pielūko � iemauktus neatdod, lai kā tev tos prasītu.

Stans Pozolans apmeta kūleni un pārvērtās par tik skaistu un staltu zirgu, kādu vīrs līdz �im vēl nekad nebija redzējis.

Vīrs aizveda zirgu uz tirgu. Ļaudis ap to vien grozījās, bet kur� cits gan to uzdrīkstēsies pirkt, ja ne kungs, kas nezina skaitu savai naudai.

Necik ilgi � viens tāds kungs klāt un vīram prasa:

���� Vai zirgs pārdodas?

���� Pārdodas gan.

���� Un cik tu par to gribi?

��� Apber zirgu ar naudu, un tas tev piederēs.

Kungs sit saujā un pērk zirgu.

���� Tikai vienosimies, � vīrs saka. � Iemauktus es tev ne�do�u.

���� Kā tā � nedosi? � kungs brīnās un paģēr saviem kal�piem tos vīram atņemt ar varu.

Nu vīri sagāja krogā sadzert līkopus, bet, kamēr viņi tur līksmoja, krodzinieka meita iznāca pagalmā. Viņu ieraugot, zirgs ierunājās:

���� Mīļo meitiņ, palaid nu iemauktu siksnas svabadāk, jo tās man spie�.

Meitene palaida iemauktu siksnas svabadāk, un zirgs, iz�maucies no iemauktiem, tūdaļ pat pārvērtās pa balodi un uzspurdza gaisā. Kungs paskatījās pa logu un, ieraudzījis balodi, acumirklī pārvērtās par vanagu un metās balodi gūstīt. Balodis cie�i sakļāva spārnus un kri�us nokrita zemē. Bet, kolīdz tas pieskārās pie zemes, tā pārvērtās par kvie�u druvu. Ta�u kungs pārvērtās par pļāvēju un steig�us sāka ar sirpi pļaut kvie�us un tos siet kūļos. Stans Pozolans pārvērtās par maizes klaipu un ielēca krāsnī, domādams: ja kungs metīsies tam pakaļ, tad tur arī sadegs, bet kungs pārvērtās par lizi ar dzelzs kātu un izvilka maizes klaipu laukā. Maizes klaips novēlās uz grīdas un pārvērtās par magoņsēklu riek�u, bet kungs kļuva par cīruli un sāka sēkliņas naski uzknābāt. Stans Pozolans paslēpās starp sēkliņām un, sagaidījis izdevīgu brīdi, � hop! � pārvērtās par kaķi un, satvēris cīruli ķetnās, to vienā kampienā aprija. Pāri palika viena cīruļa spalviņa. Kur gadījies, kur ne, no tās iznāca

vilks un metās kaķim virsū, lai to saplosītu. Kaķis atbēga pie krodzinieka meitas un pārvērtās par gredzenu, kuru meita sev uzvilka pirkstā. Vilks, gribēdams gredzenu noraut, metās kro�dzinieka meitai virsū, un tā sāka kliegt. To dzirdot, no visām pusēm ar dak�ām, cirvjiem un mietiem rokās saskrēja ļaudis un vilku padzina.

Nu meita gribēja gredzenu, kā nākas, apskatīt, tālab no�mauca to no pirksta, bet gredzens tai izkrita no rokām un, pie�skāries pie zemes, pārvērtās par jaunu un skaistu puisi. Kolīdz viņi saskatījās, tā tūdaļ pat viens otrā samīlējās.

Meita kopā ar Stanu Pozolanu devās uz mājām saderinā�ties, bet, kolīdz Stans Pozolans pārkāpa pāri slieksnim, tā kļuva par briesmīgu �ūsku. Meita sabijās un iesaucās:

���� Stan Pozolan, lien �iglāk laukā no �ūskas ādas, jo man bail!

�ūska pārmeta kūleni un pārvērtās par skaistu jaunekli, bet savu ādu izmeta pagalmā, un no tās izcēlās pils, kas griezās līdzi saulei. Nu nekas cits vairs neatlika kā dzert kāzas. Ari es tajās biju, ēdu un dzēru, cik sirdij kārojās, � pa bārdu jau tecēja gan, tik mutē netika.

Kā nu tur bija, kā ne, bet reiz sensenos laikos no tiesas tā esot bijis. Daudz laika kop� tās reizes pagājis. Kas zin, cik ūdens Nistru aiztecējis, cik zvaig�ņu no debess nokritu�as un cik lapu me�os nopurināju�i vēji.

Reiz dzīvoja kāds vīrs un sieva, un viņiem bija dēls. Dēls auga acīm redzot � tik, cik da�s labs izauga pa gadu, viņ� mēne�a laikā, cik kāds pa mēnesi, tik viņ� pa vienu dienu. Tā nu īsā laikā puika glu�i kā pasakā par īstu milzeni k)uva, un vārdā viņam bija � Fetfrumoss.

Kad Fetfrumoss nāca pui�a gados, nomira viņa māte. Drīz vien tēvs apprecējās otrreiz, bet par sievu sev apņēma īstu ra�ganu, ļaunāku un negantāku par pa�u nāvi. Vecenei bija trīs meitas, tik pūcīgas un ērcīgas, ka vien nelabais variētu tām

izdarīt pa prātam un ar tām kopā sadzīvot. Nabaga vīram nu sāka klāties gau�ām plāni. Kop� tā laika viņ� lāgā netika nedz maizes kumosiņu nobaudījis, nedz avota ūdeni nomalkojis, nedz arī radis brīsniņu miera, lai pa nakti atpūstos.

Vīrs cietās, cietās, līdz kādu dienu vairs neizturēja un vece�nei bilda:

���� Paklau, siev! Kālab tu mani turi pusbadā? Izvāri man pusdienās zupu, bet vakariņās izcep rau�us, lai es reiz atēstos pilnu vēderu!

���� Labi, vecais! � vecene atteica. � Ja tu man ļausi no�maitāt tavu dēlu, es tevi ēdinā�u tā, ka dzīve tev �ķitīs ne vien salda un tauka, bet arī brīnumjauka.

Ļaunā vecene, redz, bija nospriedusi puisi nokaut un neat�stājās tikām, kamēr piespieda vīru darīt pēc sava prāta.

Tā nu, raugi, vecene sūtīja Fetfrumosu ganīt lopus, bet aizsainītī viņam ielika pelavmaizi.

Puisis izveda lopus ganībās. Kad pienāca pusdienlaiks, viņ� attaisīja aizsainīti un, uzgājis tajā pelavmaizi, ņēmās rūgti raudāt. Tikām viņam klāt pienāca baltais vērsis un apprasījās:

���� Kālab tu, saimniek, raudi?

���� Kā lai neraudu, ja pamāte man iedevusi tik vien pelav�maizi, � Fetfrumoss atteica.

��� Ciet klusu, saimniek, un neliecies ne zinis! � vērsis viņu mierināja. � Ņem manu ragu, un tev ēdienu būs atliku likām.

Fetfrumoss paņēma vēr�a ragu, apsēdās koka pavēnī, un tūdaļ pat viņa priek�ā uzradās galds, kas lūztin lūza no visā�diem ēdieniem un dzērieniem.

Kad Fetfrumoss paēda, viņ� nolika ragu vietā, bet vakarā, pārnācis mājās, nosvieda aizsainīti pagultē. Vecene to salūkoja un uzgāja tajā pelavmaizi neaiztiktu.

Tā tas bija vienu dienu, tā tas bija arī otru dienu, un pēc pāris nedēļām vecene nomanīja, ka puisis nemaz nekļūst vār�gāks.

�Nez ko �is tur ganībās ēd, ja nemaz netaisās izkristies mie�sās?� vecene tīri vai pabrīnījās. �Nē, nēl Tur kaut kas nav lāgā!�

Tā izspriedusi, viņa sūtīja savu vecāko meitu apskatīties� ko Fetfrumoss ganībās ēd.

Meita gāja ari, paslēpās krūmos un nu tik skatās, tik skatās, līdz neviļus ņēma un aizmiga.

Pusdienlaikā Fetfrumoss attaisīja aizsainīti un, uzgājis tajā tikai pelavmaizi, atkal sāka raudāt.

Baltais vērsis tūdaļ pat at�ķīrās no ganāmpulka, pienāca puisim klāt un apprasījās:

���� Ko tu, saimniek, raudi?

���� Kā lai neraudu, ja pamāte mani grib dzīvu nomaitāt! � Fetfrumoss atteica. � Ari �odien viņa man aizsainītī ielikusi tikai pelavmaizi.

����������� Ciet klusu, saimniek! � baltais vērsis viņu mierināja.

��� Ņem manu ragu un ēd, cik tev kārojas!

Puisis paņēma ragu, un viņa priek�ā atkal kā pēc burvja mājiena uzradās bagātīgs galds. Fetfrumoss paēda un nolika ragu vietā. Bet vecenes meita tikām gulēja un neko neredzēja.

Vakarā Fetfrumoss pārradās mājās un � �vikt! � nosvieda aizsainīti pagultē. Vecene atkal uzgāja tajā pelavmaizi neaiz�tiktu un pasauca pie sevis meitu.

���� Tā un tā, � vecene ņēmās �o tincināt. � Ko Fetfrumoss �odien ganībās ēda?

���� Mīļo māmiņ! � meita taisnojās. �i Nudien netiku redzē�jusi, ka Fetfrumoss �odien ganībās kaut ko ēstu!

To dzirdot, vecene no dusmām sāka kliegt un ārdīties tā, ka neviens �o nespēja vairs apklusināt.

Nāko�ajā dienā vecene sūtīja savu vidējo meitu.

���� Pieraugi, meit, � viņa tai piekodināja, � noskaties labi, ko Fetfrumoss ganībās ēd, citādi es tev galvu norau�u!

Neko darīt, gāja ari vidējā meita, skatījās, skatījās, līdz aizmiga un neredzēja, kā puisis paņēma vēr�a ragu, paēda un to atkal nolika vietā.

Vakarā vecene plēsu plēsumis pie aizsainī�a klāt, lai redzētu, vai pelavmaize beidzot apēsta, bet puisis tai pat pirkstu nav piedūris klāt, pats paēdis un ij nedomā sev vakariņas prasīt.

Ņēmās nu vecene vidējo meitu strostēt, līdz tā atzinās, ka esot gulējusi un tālab neko nezinot. To dzirdot, vecene no dus�mām bezmaz vai dzīrās savu meitu no�ņaugt.

Tre�ajā dienā vecene atkal ielika puisim aizsainītī pelav�maizi un �oreiz sūtīja savu jaunāko meitu.

���� Pielūko, meit! � viņa tai piekodināja. � Noskaties ar abi acīm, ko Fetfrumoss ganībās ēdi

���� Labi, māmiņl Izdarī�u visu, kā vēlēji, � meita atteica un, lai puisim nerastos aizdomas, izlikās, ka arī viņa iet kopā ar to uz tīrumu strādāt.

Kad pienāca pusdienlaiks, puisis aizsainītī atkal uzgāja pelavmaizi un sāka raudāt.

��� Nebēdājies, saimnieki � baltais vērsis viņu mierināja.

��� Ņem manu ragu, uzklāj sev galdu, bet, kad būsi paēdis, ne�piemirsti to atkal nolikt vietā.

Tā nu Fetfrumoss uzklāja koka pavēnī galdu un paēda, bet vecenes meita visu slepus noskatījās.

Kad Fetfrumoss paēda, viņ� ragu atkal nolika vietā, bet va�karā, pārnācis mājās, � �viktl � nosvieda aizsainīti pagultē. Vecene tajā ielūkojās un pasauca savu meitu.

��� Teic nu, meit, � ko Fetfrumoss ganībās darīja? � viņa vaicāja. � Ko viņ� tur ēda, ja reiz pelavmaizi nav pat aizticis?

Meita nelikās daudz lūgties un mātei visu izstāstīja.

��� Tu, māmiņ, dro�i vien domāji, ka Fetfrumoss, no pelav�maizes pārtikdams, drīz vien nomirs badā? � viņa atjautāja.

��� Ne nu bija, nekā! Pusdienlaikā Fetfrumoss salūko sev baltā vēr�a ragu, un tūdaļ pat uzrodas bagātīgi klāts galds. Tad nu viņ� ēd tā, ka vaigi vien tauk�ķ.

To padzirdusi, ļaunā vecene, izlikdamās nāvīgi slima, likās aug�pēdus gultā.

Vīrs ataicināja visvisādus dziedniekus, sadabūja visvisādas dziedino�as zāles, bet velti. Redzot, ka sievai nekas nelīdz, vīrs apprasījās, ko �ī vēloties.

Vecene padomāja un bilda tā:

|Nokauj balto vērsi. Kolīdz es nomazgā�os vēr�a asinīs, tūdaļ pat atlab�u.

Vīrs izdomājās gan �ā, gan tā, jo viņam ļoti negribējās balto vērsi nokaut. Bet arī meitas ne brīdi nedeva patēvam mieru.

��� Ko tu vēl gaidi? � tā �īs. � Vai neredzi, ka mūsu māte kļūst aizvien .vārgāka? Varbūt tu gribi viņu dzīvu iedzīt kapā?

Beigu beigās meitas piespieda patēvu vērsi nokaut.

Kad baltais vērsis to dabūja zināt, viņ� Fetfrumosam teica:

���� Rīt mazā gaismiņā atnāc pie manis.

Nāko�ajā rītā, gaismai svīstot, Fetfrumoss aizsteidzās pie baltā vēr�a, un tas puisim sacīja:

���� Tava pamāte tik izliekas, ka ir nāvīgi slima, jo grib mani nokaut. Bet nebīsties! Kad ļaudis atnāks man pakaļ, es sāk�u maurot un badīties un neviens man netiks klāt. Tad nu tu ļau�dīm saki: �Dodiet man virvi! Es apmetī�u vērsim ap kaklu cilpu un to savaldī�u, jo vērsis ta�u mani pazīst.�

Necik ilgi, kāvēji klāt. Kolīdz viņi sastājās ap vērsi, tas ne pa jokam saniknojās, sāka maurot un-, draudīgi izslējis ragus, metās ļaudīm virsū. Tie no bailēm, ka Vērsis �os nobadīs, pa�juka kur kurais glu�i kā spaļi. To redzot, Fetfrumoss kāvējiem sacīja:

���� Dodiet man virvi! Es jums balto vērsi noķer�u, jo viņ� ta�u mani pazīst.

Ļaudis iedeva Fetfrumosam virvi, un puisis metās vērsi gūstīt.

���� Ehei, ehei, balto vērsīt! � viņ� tam uzsauca. � Ehei!

Kolīdz Fetfrumoss, kā nākas, savicinājis virvi, to svieda, tā vienā mirklī apmeta to vērsim ap ragiem.

Bet baltais vērsis to tik vien gaidīja. Viņ� tūdaļ pat satvēra puisi uz ragiem, uzmeta to sev mugurā, un viņi metās bēgt. Kolīdz bēgļi izkļuva no pagalma, tā skrēja tik un skrēja, līdz nonāca bezgala skaistās lejās, kas sirdi priecēt priecēja. Viņi devās aizvien tālāk un tālāk, līdz nonāca me�ā.

Baltais vērsis nolaida Fetfrumosu zemē un tam sacīja:

���� Pasēdi �eit un atpūties, bet es tikām ie�u paganīties.

���� Labi, lai notiek! � Fetfrumoss atteica.

Visu priek�pusdienu baltais vērsis ganījās me�u laucēs un piekrastes birzīs, bet pusdienlaikā pārradās atpakaļ. Fetfrumoss salūkoja viņa ragu, uzklāja sev galdu un paēdis nolika ragu vietā. Baltais vērsis atkal devās ganīties un pēc tam aizgāja uz avotu padzerties.

Pa to laiku pie Fetfrumosa pienāca briedis un apvaicājās:

���� Ko tu, Fetfrumos, �eit dari?

���� Atpū�os.

���� Un kur ir baltais vērsis?

��� Aizgāja uz avotu padzerties.

��� Ja tā, tad pasaki baltajam vērsim, lai viņ� �eit vairs ne* ganās un nedzer ūdeni no mana avota, citādi viņam klāsies plāni. Sls ganības un avots pieder man.

To teicis, briedis aizgāja.

Kolīdz baltais vērsis pārradās no ganibām, Fetfrumoss iz�steidzās tam pretī.

��� Nupat te bija briedis un teica, ka �eit viss piederot viņam un tev te neesot brīv staigāti � Fetfrumoss baltajam vērsim pavēstīja.

���� Esi bez ba�āml � baltais vērsis Fetfrumosam atteica.

Nāko�ajā dienā, kad baltais vērsis atkal aizgāja uz avotu

padzerties, ieradās briedis un apvaicājās:

���� Kur tad baltais vērsis?

��� Aizgāja uz avotu padzerties. '|

��� Piekodini baltajam vērsim vēlreiz, ka �īs ganības pie�der man un, ja viņ� no tām neies prom, es vērsi samal�u miltos.

Necik ilgi � baltais vērsis klāt.

��� Vai Kāds te bija? � viņ� Fetfrumosam apprasījās.

���� Atkal bija atnācis ļaunais briedis, � Fetfrumoss nobēdā�jies atteica.

���� Un ko briedis tev teica?

��� Viņ� teica, lai tu no �ejienes ejot prom, jo citādi tev klā��oties slikti.

��� Ja briedis atnāks tre�oreiz, � baltais vērsis Fetfrumo�sam sacīja, � paliec tepat un neej nekur prom. Ja briedis mani uzveiks, paņem manus ragus, paslēp tos azotē un ej tālāk, uz�meklē sve�as un neapsaimniekotas malas, nolīgsti sev aitu ga�nus, govju ganus, cūku ganus, zirgu ganus un zosu ganus, uz�cel milzu aplokus un tad atver manus ragus.

.� Izdarī�u tā, kā teici, � Fetfrumoss viņam apsolīja.

Tā nu baltais vērsis atkal bez bēdu ganījās, un, kad viņ� devās uz avotu padzerties, kā gadījies, kā ne, tam priek�ā no�stājās briedis un bilst:

���� Klau, kam tu izmin manas ganības? Vai tad nezini, ka tās pieder man?

��� Nost no ceļa! � baltais vērsis briedim uzsauca. � Ko tu maisies man pa kājām!

���� Paej pats nost!

���� Nē, nē! Paej nost tu!

Tā, rau, vārds pa vārdam, līdz abi saķērās cīkstē � tādā cīkstē, ka nav vis nekāda joka lieta. Abi cīkstējās uz dzīvību un nāvi, līdz briedis notrieca balto vērsi zemē, tam atkrita ragi un aizripoja kur nu kurais.

Fetfrumoss paņēma baltā vēr�a ragus, paslēpa tos azotē un devās prom. Viņ� gāja tik un gāja pa takām nestaigātām, ar rasu klātām, bet pa�u ziņkāre urdīt urda � gribas palūkoties, kas ragos atrodas, ja reiz baltais vērsis pieteicis viņam izstai�gāt malu malas un nolīgt milzums kalpu. Beigu beigās Fetfru�moss vairs nenocietās, izņēma no azotes ragus, piesita vienu pie otra, un � necik ilgi � no tiem sāka nākt laukā zirgi, vēr�i, aitas, kazas, cūkas un mājputni, ka ir ne saskaitīt. Fetfrumoss metās te pa labi, te pa kreisi, gan turp, gan �urp, ta�u velti � viņ� nekādi vairs nespēja lopus sadzīt kopā. No bēdām Fetfru�moss pat apraudājās. Gau�as asaras lejot, viņ� pamanīja �urp steberējam klibu vilku.

���� Kam tu, puis, tāds sadrūmis un nobēdājies? � vilks �im prasa.

���� Palūk, esmu izsējis vējos visus savus lopus un nekādi vairs tos nespēju sadabūt kopā, � Fetfrumoss vilkam pa�ē�lojās.

���� Bet ko tu man par to dosi, ja es lopus sadzī�u kopā un tos atkal ieslēg�u ragos? � vilks apprasījās.

���� Ko es tev do�u? Es tev Jau�u ēst vēr�us, zirgus un aitas tik, cik tu gribēsi.

���� Nē, nē! � vilks atteica.

���� Bet ko tad tu gribi?

���� Es, redz, gribu apēst tevi, kad tu kļūsi par līgavaini.

Brīdi Fetfrumoss nezināja, ko iesākt, bet, redzot, ka lopi

izklīst aizvien tālāk, piekrita:

���� Labi, tik sadzen lopus atkal ragos!

Klibais vilks metās gan turp, gan �urp, drīz vien savāca visus lopus kopā un sadzina tos atkal ragos.

Fetfrumoss nu devās tālāk, gāja tik un gāja cauri me�iem un pļavām, un bezdibenīgām gravām, līdz nonāca neviena ne�apsaimniekotā pusē. Drīz vien viņ� salīga aitu ganus, vēr�u

ganus, govju ganus, zirgu ganus, cūku ganus un zosu ganus, un tie viņam uzcēla milzu aplokus. Kolīdz Fetfrumoss atvēra ragus, aitas sagāja aplokos, zirgi � staļļos, mājputni � lostos. Fetfrumoss apmetās tur uz dzīvi un sāka saimniekot.

Pēc kāda laika te viens, te otrs iebilda, ka Fetfrumosam būtu laiks apprecēties.

���� Es jau labprāt apprecētos, bet manās kāzās atnāks vilks un mani apēdīs, � Fetfrumoss atbildēja un izstāstīja ļaudīm visu, kā bijis.

���� Nebīsties! � ļaudis viņu dro�ināja. � Mēs visi kā viens nāksim tev palīgā, vilku noķersim un nositīsim. Viņ� kāzu gal�dam netiks ne tuvu.

���� Paldies jums par labiem vārdiem un gudru padomu! � Fetfrumoss, ļaudis uzklausījis, tīri vai atplauka.

Drīz vien viņ� salūkoja sev līgavu � tik mīļu kā pati sau�līte un tik daiļu kā ķir�u ziediņ�. Nolīga spēlmaņus un nolika kāzu dienu.

Tosestdien vai, �ķiet, ap to laiku sanāca milzums ļau�u, kā jau kāzās. Tika uzklāti bagātīgi dzīru galdi, ieradās vedējtēvs ar līgavu, un, kolīdz Fetfrumoss ar meiteni apsēdās goda vietā, tā vilks pa durvīm iek�ā.

���� Ehē! � tas iesaucās. � Tikai tagad tu, Fetfrumos, esi savīk�ējies precēties! Man tevi jau sen vajadzēja apēst.

To padzirdīs, vedējtēvs iznāca vilkam pretī un sacīja:

���� Pag, vilciņ, uzgaidi brītiņu! Nedomā vis, ka tu tā Fetrumosu uzreiz arī apēdīsi, kā tev ienācis prātā! Vai redzi uz galda �o maizes klaipu? Tu pat nevari iedomāties, kādos vaiga sviedros mums bijis jānopūlas, pirms mēs to varam nogar�ot! Papriek� mēs aram zemi un to ecējam, pēc tam apsējam un gai�dām, kamēr kvie�i izaugs un ienāksies, pēc tam kvie�us pļau�jam, salasām vārpas un sasienam tās kūļos, pēc tam sametam kūļus stirpās, kuļam un vētām graudus, pēc tam graudus sabe�ram maisos un aizvedam tos uz sudmalām un samaļam miltos. Iejaujam mīklu, to samīcam, saveļam klaipos, ieliekam klaipus krāsnī, un, kad klaipi, kā nākas, nobrūnēju�i, tos izvelkam no krāsns, liekam galdā un tikai tad ēdam maizi. Ed nu arī tu ta�gad Fetfrumosu!

Vilks paskatījās, bet no Fetfrumosa ne vēsts. Kamēr vedēj�tēvs runāja, Fetfrumoss bija aizbēdzis tālu jo tālu cauri bieziem me�iem un bezdibenīgām gravām, kuru malās ar atplestām rīk�lēm stāv pūķi, gatavi grābt ciet ikvienu, kur� tiem ies garām. Tā nu Fetfrumoss bēga aizvien tālāk un tālāk, līdz nonāca pie kādas būdiņas. Viņ� pieklauvēja pie durvīm un apvaicājās.

��� Kam �ī būdiņa pieder?

��� Vecajai Zgiverai, � iek�ā atskanēja balss.

����� Krustmāmiņ, neliedz man savu pajumti, jo es ceļā esmu loti noguris, � Fetfrumoss sāka lūgties.

���� Ja tu esi labu lau�u, nāc dro�i iek�ā, � Vecā 2givera atteica, � bet, ja sliktu, tad bēdz pāri deviņiem novadiem, jo man ir suns ar dzelzs zobiem un tērauda ilkņiem. Kolīdz es to palaidī�u va)ā, tas tevi saplosīs gabalu gabalos.

����� Tā vietā, lai man uzrīdītu sūni un liktu tam mani saplo�sīt gabalos, dod man labāk kvie�u plāceni, ar ko remdēt izsal�kumu, un avota ūdeni nodzerties, �� Fetfrumoss atteica.

��� Gribu uz brītiņu atvilkt elpu un atgūt spēkus, jo man pakaļ dzenas dzelzs vilks.

To dzirdot, Vecā Zgivera sacīja:

��� Nāc, ceļiniek, iek�ā!

Kad Fetfrumoss bija brītiņu atpūties, Vecā Zgivera tam apprasījās:

��� Kas tu, drosminiek, esi, un kurp tu dodies?

����� Tā un tā, � Fetfrumoss ņēmās stāstīt. � Apsolīju dzelzs vilkam, ka ]au�os apēsties, kad kļū�u par līgavaini, un nu vilks atnācis man pakaļ, tālab es bēgu un gribu no viņa paglābties.

Vecā Zgivera uzņēma puisi, kā pieklājas, deva �im gan kvie�u plāceni, ar ko remdēt izsalkumu, gan avota ūdeni no�dzerties. Fetfrumoss paēda, padzērās un saposās ceļā.

Promejot Vecā Zgivera iedeva viņam savu suni.

����� Ņem to, Fetfrumos! � viņa teica. � Ceļā tas tev lieti noderēs.

��� Bet kā suni sauc?

��� �Brāl, tu, kas dzirdi!�

��� Paldies, krustmāt, un lai tev labi klājas!

���� Staigā vesels un pārrodies drīz atpakaļ!

Tā nu Fetfrumoss gāja tālāk un, izstaigājis malu malas, atkal nonāca pie kādas būdiņas.

��� Vai kāds mājās? � Fetfrumoss apprasījās.

��� Mājās gan, � iek�ā atskanēja balss.

��� Vai drīkstu ienākt?

�������� Ja tu esi labu lau�u, nāc dro�i iek�ā, bet, ja sliktu, tad bēdz pāri deviņiem novadiem, jo man ir suns ar dzelzs zobiem un tērauda ilkņiem. Kolīdz es to palaidī�u vaļā, tas tevi saplo�sīs gabalu gabalos.

�������� Tā vietā, lai man uzrīdītu suni un liktu tam mani saplo�sīt gabalos, dod labāk man kvie�u plāceni, ar ko remdēt izsal�kumu, un avota ūdeni nodzerties, � Fetfrumoss atteica.

�� Gribu uz brītiņu atvilkt elpu un atgūt spēkus, jo man pakal dzenas dzelzs vilks.

�������� Ja tā, tad nāc, lūgtumis, iek�āl � Un būdiņas durvīs, de�viņos līkumos salocījusies, bet ar mīļu jo mīlu smaidu sejā izro�tājusies, nostāja sirma ve�iņa.

Fetfrumoss bija nokļuvis pie Vecās Hadiras. Viņ� nelikās daudz lūgties un izstāstīja tai visu, kā bijis.

Vecā Hadira iedeva Fetfrumosam kvie�u plāceni, ar ko rem�dēt izsalkumu, un avota ūdeni nodzerties. Fetfrumoss paēda, padzērās un saposās ceļā.

Promejot Vecā Hadira uzdāvināja viņam savu suni un teica:

��� Kad gribēsi to pasaukt, saki tam: �Brāl, tu, kas redzi!�

�������� No sirds tencinu, krustmāmiņ. Teic � kas dzīvo tev kai�miņos?

��� Vecā Birko�a.

��� Tad paliec sveika, jo man laiks iet tālāk.

��� Staigā vesels, un lai tev ceļā viss soktin sokas!

Tā nu Fetfrumoss devās tālāk, gāja tik un gāja veselas trīs dienas, līdz nonāca pie būdiņas, kurā dzīvoja Vecā Birko�a. Fetfrumoss pieklauvēja pie durvīm un apvaicājās:

��� Vai kāds mājās?

��� Mājās gan.

��� Laid mani, lūgtumis, iek�ā!

�������� Ja tu esi labu ]au�u, nāc dro�i iek�ā, bet, ja sliktu, tad bēdz pāri deviņiem novadiem, jo man ir suns ar dzelzs zobiem

un tērauda ilkņiem. Kolīdz es to palaidī�u vajā, tas tevi saplosīs gabalu gabalos.

���� Labu ļau�u, krustmāmiņ, kā gan citādi! Laid mani drī�zāk iek�ā! � Fetfrumoss iesaucās. � Tā vietā, lai man uzrīdītu suni un liktu tam mani saplosīt gabalos, dod man labāk kvie�u plāceni, ar ko remdēt izsalkumu, un avota ūdeni nodzerties. Ceļā esmu pagalam noguris.

��� Kurp tad tu iedams?

��� Pats nezinu, kurp. Aizbēgu no kāzām, jo man pakaļ dze�nas dzelzs vilks.

Krustmāte Birko�a ielaida Fetfrumosu būdiņā un deva tam gan kvie�u plāceni, ar ko remdēt izsalkumu, gan avota ūdeni nodzerties.

Fetfrumoss paēda, padzērās un atkal saposās ceļā. Kad viņ� jau grasījās teikt ardievas, krustmāte Birko�a uzdāvināja pui�sim savu suni, kuru sauca � �Brāl, tu, kas esi smagāks par zemi un a�āks par vēju�.

��� Kas mani ceļā gaida? � Fetfrumoss promejot apvai�cājās.

��� Vien ūdeņi plati, ar putām klāti, � Vecā Birko�a atteica.

��� Ak, vai! � Fetfrumoss nobēdājās. � Es tiem, krustmāmiņ, nespē�u tikt pāri. Nāksies vien griezties atpakaļ.

��� Ko nu mels niekus! � Vecā Birko�a atteica. � Ej vien tālāk, kā drosminiekam pieklājas.

Viņa iedeva Fetfrumosam gredzenu un lakatiņu un pieko�dināja:

���� Kad nonāksi pie upes, izņem gredzenu un lakatiņu, pa�māj ar tiem gan pret debesīm, gan pret zemi, gan pret vēju vējiem, un ūdeņi pa�i tad pa�ķirsies, un tu tiem tiksi pāri.

Tā nu Fetfrumoss devās tālāk, gāja ilgi jo ilgi, līdz nonāca pie tik dziļas un platas upes, ka diez vai atrastos tāds drosmi�nieks, kur� iedro�inātos doties tai pāri. Fetfrumoss salūkoja gredzenu un lakatiņu, un, kolīdz viņ� ar tiem pamāja pret debe�sīm, pret zemi un pret vēju vējiem, ūdeņi pār�ķīrās uz pusēm, un puisis dro�i pārgāja pāri. Kad Fetfrumoss nokļuva otrā krastā, ūdeņi viņam aiz muguras atkal sakļāvās.

Fetfrumoss ar saviem suņiem gāja tālāk un, nonācis pie kādas pils, pieklauvēja pie vārtiem.

��� Vai kāds mājās? � viņ� apprasījās.

��� Mājās gan.

Tā, lūk, Fetfrumoss bija nokļuvis pie dzelzs vilka māsas.

Ielaidusi puisi pili un klusībā pie sevis visvisādi pārlikusi, kas sve�ais tāds varētu būt, vilka māsa beigu beigās iedomā�jās, vai tik Fetfrumoss nebēg no viņas brāļa. Izlikdamās brīņum jo mīla, viņa ņēmās Fetfrumosu tincināt:

��� Bet kā tu tiki pāri upei?

��� Rau, ar �o gredzenu un lakatiņu, � Fetfrumoss atteica.

To padzirdusi, dzelzs vilka māsa no Fetfrumosa vairs neat�stājas ne soli un lūdzas vienā lūg�anā.

��� Atdod gredzenu un lakatiņu man!

��� Bet ko tu ar tiem darīsi?

��������� Es tos paslēp�u dro�ā vietā un uzmanī�u, lai nepazūd, jo tās ir loti vērtīgas lietas.

Tikām dzelzs vilka māsa lūdzās, kamēr Fetfrumoss viņai gredzenu un lakatiņu arī atdeva. Dzelzs vilka māsa iesēja bur�vju lietas nēzdogā un noglabāja to dro�ā vietā.

Nāko�ajā dienā Fetfrumoss ar saviem suņiem devās medī�bās. Dzelzs vilka māsa palika mājās un � necik ilgi � pa�dzirda kādu gaudojam. Tas bija vilks, kas, nonācis pie upes, nespēja tai tikt pāri un nu kauca tā, ka malu malās skanēja. Dzelzs vilka māsa steig�us sameklēja gredzenu un lakatiņu, pamāja ar tiem, kā to viņai bija mācījis Fetfrumoss, pret debe�sīm, pret zemi un pret vēju vējiem, ūdeņi pa�ķīrās, un vilks tika tiem pāri.

��������� Kā tev, māsiņ, klājas? � vilks apprasījās. � Vai Fetfru�moss �eit nav bijis?

��� Bija gan, brālīt.

��� Un kur viņ� tagad?

��������� Nāc dro�i pilī, jo Fetfrumoss agri no rīta aizgāja medī�bās un pārradīsies atpakaļ vien vakarā.

Dzelzs vilks ienāca pilī, un viņi ar māsu sāka gudrot, kā Fetfrumosu nomaitāt. Izdomājās gan �ā, gan tā, līdz vilks sa�cīja:

��������� Izroc, māsiņ, pie pils sliek�ņa bedri, un es tajā paslēp�os. Kad Fetfrumoss uzkāps bedrei virsū, viņ� ievelsies man tie�i rīklē, un es tad viņu vienā kampienā aprī�u.

Kad bedre bija izrakta, vilks tajā paslēpās un sāka gaidīt Fetfrumosu.

Vakarā Fetfrumoss ar suņiem atgriezās no medībām, un, kad viņi pienāca pie pils, �Brāl, tu, kas esi smagāks par zemi un a�āks par vēju> ieteicās:

� Saimniek, �ovakar necel mani aug�ā, lai arī kur es ap�gultos. Skaidrs?

� Skaidrs, � Fetfrumoss atteica.

Kā teikts, tā arī notika. �Brāl, tu, kas esi smagāks par zemi un a�āks par vēju> ieskrēja pa vārtiem pils pagalmā un nogū�lās pie sliek�ņa taisni virsū vilkam un to tā saspieda, ka vilks nejaudāja pat dva�u atdabūt.

Fetfrumoss netraucēti iegāja pilī, paēda un, nolicies gulēt, aizmiga cie�ā miegā.

Vilka māsa paraudzījās uz savu brāli un pabrīnījās:

��� Ko tu tur bedrē dari?

�������� Noņem no manis drīzāk suni, citādi es te bedrē vēl da�bū�u galu/ � vilks sāka lūgties.

Vilka māsa izmēģinājās gan �ā, gan tā, bet nedz ar maizes gabaliņu, nedz rīkstīti nespēja nodabūt suni no bedres nost.

No rīta, kad Fetfrumoss ar suņiem atkal aizgāja medībās, vilks vairs bija tikko dzīvs.

Māsa viņu izvilka no bedres, paēdināja, un nu abi ņēmās spriest.

�� Zini ko, māsiņ, � vilks ieteicās. � Izroc bedri zem gul�tas, un, kad Fetfrumoss liksies gulēt, viņ� ar visu gultu ievel�sies man tie�i rīklē.

Domāts � darīts.

Viņi izraka zem gultas bedri, un vilks, tajā paslēpies, sāka gaidīt. Bet vakarā �Brāl, tu, kas esi smagāks par zemi un a�āks par vēju� nogūlās pagultē un neļāva vilkam pat pakus�tēties.

Vilka māsa Fetfrumosam uzsauca:

��� Dzen ta�u suni no pagultes laukā!

��� Padzen pati, ja vari, es to nespēju, � Fetfrumoss atteica. Nāko�ajā dienā vilks bija tikko dzīvs. Atguvies viņ� kopā

ar māsu sāka apspriesties, kā beidzot Fetfrumosu nomaitāt.

Un rau, ko �ie nosprieda! Izrakt bedri zem galda un paslēpt

tajā vilku. Kolīdz Fetfrumoss nāks vakariņot, viņ� kopā ar visu galdu ievelsies vilkam taisni rīklē.

Viņi tā arī izdarīja, tik Fetfrumosam pa priek�u atskrēja �Brāl, tu, kas esi smagāks par zemi un a�āks par vēju�, nogū�lās zem galda un saspieda vilku tā, ka tas turpat vai dabūja galu.

To redzot, vilka māsa sāka kliegt:

���� Dzen suni prom! Kam tu |auj viņam gulēt zem galda! Man bail, ka viņ� mani nesaplosa!

���������� Lai jau suns līdz rītam te pagu], � Fetfrumoss atteica.

��� Ari viņ� ta�u ir noguris un izsalcis.

���� Labi, � vilka māsa noteica. � Bet rīt gan atstāj savus suņus mājās. Gribu tos pabarot un ļaut tiem atpūsties. Redzi, viņi tā novājēju�i, ka pat nekust no vietas.

���� Lai notiek! � Fetfrumoss piekrita.

Nāko�ajā rītā Fetfrumoss paņēma loku un bultas un devās medībās viens pats. Viņa trīs suņi palika mājās. Vilka māsa, sasaukusi suņus, ieslēdza tos dzi|ā pagrabā un durvīm priek�ā aizvēla dzirnakmeni.

Dzelzs vilks tikām pa durvīm laukā un Fetfrumosam paka). Tā nu viņ� skrēja, līdz, pamanījis Fetfrumosu, iekaucās tik ne�labā balsī, ka mednieks palika glu�i vai bez valodas. Glābiņu meklēdams, Fetfrumoss uzrāpās kokā.

Pienācis pie koka, dzelzs vilks uzsauca:

���� Fetfrumos, kāp zemē, jo es gribu tevi apēst!

Redzot, ka gals klāt, Fetfrumoss vilkam saka:

���� Paklau, mīļo vilciņ, �e tev pastala, ko pagrauzt, tikai ļauj man atvadīties no saviem brāļiem. Bet pēc tam vari mani ēst, jo, redzams, man no tevis nekur vairs nesprukt.

���� Lai notiek! � dzelzs vilks piekrita. � Dod �urp pastalu un �iglāk atvadies no saviem brā]iem, jo esmu tevi jau pārāk ilgi nogaidījies.

Fetfrumoss novilka pastalu, nometa to vilkam un, kamēr tas grauza, iesaucās:

�� Brāl, tu, kas dzirdi!

Brāl, tu, kas redzi!

Brāl, tu, kas esi smagāks par zem! un a�aks par vēju!

Jūsu saimnieks iet bojā!

�Brāl, tu, kas dzirdi�, kopā ar pārējiem suņiem pagrabā sē�dēdams, to padzirdēja un sacīja:

��� Steigsimies nu, brāļi, jo mūsu saimnieks iet bojā!

Tā kā pārējie divi suņi to nebija dzirdēju�i, viņi tam nenoti�cēja, ņēma un �o par mānī�anos iedunckāja.

Vilks pa to laiku pastalu jau bija sagrauzis un apprasījās:

��� Viss?

��� Viss, vilciņ, viss! � Fetfrumoss atteica. � Se tev vēl otra pastala, ļauj man atvadīties arī no māsām.

Viņ� nometa zemē otru pastalu un iesaucās:

�� Brāl, tu kas dzirdi!

Brāl, tu, kas redzi!

Brāl, tu, kas esi smagāks par zemi

un a�āks par vēju!

Jūsu saimnieks iet bojā!

Nu dzirdēja ari �Brāl, tu, kas redzi� un metās pie pagraba durvīm, bet nespēja dzirnakmeni izkustināt no vietas.

Vilks tikām jau bija sagrauzis ari otru pastalu un ierēcās:

��� Kāp zemē!

��� Vilciņ, ai, vilciņ! � Fetfrumoss sāka lūgties.

��� Zinu, ko tu man teiksi, � tas atbildēja. � Gribi, lai es vēl mazdrusciņ paciestos, bet es nevaru gaidīt tik ilgi, kamēr tu atvadīsies no visiem saviem radiniekiem!

To teicis, vilks sāka grauzt koku, bet Fetfrumoss vēlreiz iesaucās:

�� Brāl, tu kas dzirdi!

Brāl, tu, kas redzi!

Brāl, tu, kas esi smagāks par zemi

un a�āks par vēju!

Jūsu saimnieks iet bojāl

Nu dzirdēja ari �Brāl, tu, kas esi smagāks par zemi un a�āks par vēju�. Viņ� metās pie pagraba durvīm un pagrūda dzirnakmeni tā, ka tas aizgāja kukuriski un nospieda vilka māsu. Bet dzelzs vilks tikām jau bija sagrauzis koku līdz vidum.

Nu visi trīs suņi traucās kā tādi pūķi, un, kad viņi nonāca pie koka, vilks to jau bija gandrīz vai pārgrauzis pu�u. Tik vien bija palikusi kā koka �ķēpele na�a asmens platumā. Koks līgot līgojās un teju, teju grasījās krist. Suņi nu klupa vilkam virsū.

Papriek� viņi to saplēsa trīs gabalos un pēc tam katru gabalu smalki jo smalki saplosīja. Tā, lūk.

To redzot, Fetfrumoss norāpās no koka, sameklēja gredzenu un lakatiņu, pamāja ar tiem pret debesīm, pret zemi, pret vēju vējiem, pla�ie un dziļie ūdeņi pa�ķīrās, un viņi laimīgi nokļuva upes otrajā krastā. Necik ilgi gāju�i, viņi nonāca pie krustmā�tes Birko�as. Fetfrumoss pieklauvēja pie būdiņas un sacīja:

��� Priecājos tevi redzēt, krustmāmiņ!

��� Arī es priecājos tevi redzēt, bra�o ceļiniek!

��� Paldies tev par dārgo velti, ar kuru tu mani apdāvāji! Es nu beidzot paglābos no vilka un tagad varu atgriezties pie savas līgavas.

��� Laimīgu ceļu, Fetfrumos!

Atceļā Fetfrumoss iegriezās arī pie krustmātes Hadiras un krustmātes Zgiveras un ari viņām no sirds patencināja, bet pēc tam pārradās mājās, lai turpinātu kāzas.

Veselu nedēļu valdīja neparasta līksme un prieks, lai Fetfrumosam piemirstos, cik daudz viņam nācies izciest un pie�dzīvot.

Vārtu staba galā stāju,

So te visu satērgfiju.

Kā nu tur bija, kā ne, bet, ja tā nebūtu bijis, diez vai es jums to būtu pastāstījis.

Reiz dzīvoja kāds vīrs, kuram bija trīs dēli. Bet ilgi dzīvot viņam nenācās. Drīz vien nāve vīru aizsauca pie sevis, un dēli palika bāreņi. Sanāku�i kopā, viņi nosprieda:

��� Dosimies nu pasaulē, salīgsim par algād�iem un tā, lūk, pelnīsim sev iztiku.

Visi trīs devās ceļā. Tā nu viņi gāja tik un gāja, līdz no�nāca pie akmeņu kalna. Vecākais brālis ieteicās:

��� Kaut jel �ie akmeņi kļūtu par avīm, bet es par ganu! Es tad ikvienu, kur� izsalcis ietu man garām, pacienātu ar svaigu

sieru. Bet, ja kāds vēlētos ga|u, izceptu uz iesma vistreknāko jēriņu, un ciemiņ� paēdis ietu tālāk.

Kā puisis teica, tā arī notika. Akmeņi pārvērtās par avīm, un vecākais brālis palika tās ganīt.

Pārējie brāji devās tālāk, līdz nonāca me�a klajumā. Visur, kur vien skaties, rēgojās tikai celmi. Vidējais brālis ieteicās:

��� Kaut jel �ie celmi k|Qtu par zirgiem! Es tad ikvienam, kur� noguris ietu man garām un �ēlotos, ka �im sāpot kājas, dotu tādu zirgu, kādu viņ� vēlētos, bet, ja ceļinieki būtu divi, es tiem ierādītu pa�u labāko divjūgu.

Kolīdz viņ� �os vārdus izteica, tā celmi pārtapa zirgos, un vidējais brālis palika tos aprūpēt.

Visjaunākais brālis, vārdā Isajs, devās tālāk viens pats, un ko citu puisis varēja darīt, jo nabadzība no viņa ne soli neatstājās. Isajs nu klīda pa pla�o pasauli, izstaigāja daudzus jo daudzus ciemus, izklaudzinājās gan pie vieniem,'gan otriem vārtiem, līdz beigu beigās nogāja pie kāda kunga. Drīz vien viņi salīga, ka Isajs kalpos kungam veselu gadu par telīti sa�maksā.

Isajs izraudzījās kunga ganāmpulkā visvārgāko telīti, ve�selu gadu to baroja un aprūpēja, cik labi vien mācēdams, un telīte auga tā, ka acīm prieks. Kad bija apritējis gads, telīte nosprāga.

Kungs īsajam sacīja:

��� Strādā pie manis vēl vienu gadu, un es tev do�u vietā citu telīti.

��� Nē, kungs, � Isajs atteica. � Ja reiz man nebija lemts izaudzēt �o telīti, tad es pie tevis ilgāk vairs nepalik�u. Do�os vien tālāk.

Tā nu viņ� gāja nedēju vai pat divas, līdz, raugi, pieklau�vēja pie kāda cita kunga namdurvīm.

��� Labdien, kungs! � tā Isajs.

��� Esi sveiks, puisi � kungs atteica. � Ko tu �eit meklē?

��� Vai kalpa nevajag?

��� Kā nu ne! Taisni kalpu man trūkst, jo nav kam aprūpēt lopus. Uz cik ilgu laiku tu gribi līgt � uz mēnesi vai varbūt gadu?

���� Uz gadu, kungs,, � Isajs atteica.

Viņi salīga, ka Isajs kungam nokalpos veselu gadu par te�līti samaksā. Isajs strādāja veselu gadu, un, kad noliktais laiks bija pagājis, telīte nosprāga.

Kungs nu sacīja:

���� Paliec pie manis vēl vienu gadu, un es tev do�u divas telītes.

��� Ja reiz laime no manis novērsusies, tad velti vien es no�pūlos, � Isajs atteica. � Do�os vien tālāk.

���� Staigā veselsl � kungs sacīja. � Ja tu man negribi vairs kalpot, tad ar varu tevi pie sevis es neturē�u.

Isajs atkal devās ce]ā, gāja ilgi jo ilgi, līdz nonāca pie kāda cita kunga. Kunga pagalmā pie vārtiem gulēja akmeņu kaudze, un puisis nosprieda strādāt kungam veselu gadu par �iem ak�meņiem. Kas zin, var būt no tiem viņam tiks kāds labums. Isajs pieklauvēja pie vārtiem, pretī iznāca kungs, un drīz vien viņi salīga, ka Isajs kungam nostrādās veselu gadu.

���� Bet par samaksu, � Isajs kungam sacīja, � dod man akmeņu kaudzi pagalmā.

Vienoju�ies par samaksu, viņi sita viens otram saujā. Isajs ķērās pie darba un, muguru neatliecis, strādāja veselu gadu. Kad nu gads bija pagājis, viņ� cerēja par savām pūlēm saņemt algu, bet uznāca tāds negaiss un lītavas, ka no akmeņu kau�dzes pāri palika vien tuk�a vieta. To redzot, kungs ieteicās:

���� Nostrādā pie manis vēl vienu gadu, un es tev par to do�u divas kaudzes akmeņu.

Algādzis atteica:

*���� Ja reiz laime no manis novērsusies, tad velti vien es no�pūlos. Ie�u nu, kur acis rāda, lai mani vilki apēd, laupītāji no�kauj un iemet bezdibenī. Cik ilgi gan es par pliku paldies strā�dā�u!

Tā nu sadrūmis un nobēdājies Isajs devās tālāk, gāja tik un gāja, līdz nonāca biezā me�ā. Me�a vidū koki brīkstēja un brākstēja un bija dzirdama briesmīga krāk�ana un mauro�ana.

�Eh, lai tad notiek kas notikdams!� Isajs pie. sevis noteica, un devas tālāk, līdz ieraudzīja pūķi, kur� bija sakampis zobos briedi, bet ragu dēj nespēja to aprīt.

Pūķis �ņāca un krāca, briedis mauroja, un viņi tā mocījās, it kā abiem pēdējā stundiņa būtu klāt.

Ieraudzījis puisi, pūķis iesaucās:

��� Nolauz briedim ragus, lai varu viņu aprit, un es tev par to do�u gan zeltu, gan sudrabu � tik bagātības, cik tu vari panest, jo man to pasaules labumu kā bi�u stropā.

Isajs nodomāja:

�Ja reiz man, vaiga sviedros nopūloties, nav bijis lemts iedzīvoties mantā, tad no tā, kas pats krīt rokās, bagataks ne* tap�u ne tik. Zelta, sudraba vai citas samaksas dēļ nepakusti* nā�u ne mazo pirkstiņu.�

Arī briedis, puisi ieraudzījis, ievaidējas:

��� Nokauj, puis, pūķi un atsvabini mani, jo es tev par to do�u trīs padomus un uz priek�dienām lieti noderē�u.

Isajs par briedi ie�ēlojās. Viņ� nolauza ozola zaru, izgata�voja no tā milnu un metās pūķim virsū. Kolīdz pūķis to pama�nīja, tā acumirklī viņam dū�a saplaka papē�os. Palaidis briedi va]ā, pat neskatīdamies, kas tam ce]ā, drāza prom, ko kājas nes.

Paglābies no nāves, briedis puisim sacīja:

��� Iebāz roku man labajā ausī un izvelc lakatu.

��� Rau, te tas ir! � Isajs atteica.

��� Kad tu vēlēsies kaut ko pajautāt, atritini lakatu, papurini un paraugies caur to saulē, � briedis puisi pamācīja. � Uz lakata parādīsies briedis. Tas tev pateiks, kas jādara. Tikai ielāgo � vairāk par trim reizēm jautāt nav brīv.

Isajs salocīja lakatu, paslēpa to azotē un, aizvien vēl bēdā�damies par savām likstām, devās tālāk. Tā nu viņ� klīda pa pasauli, ta�u neatrada nevienu kungu, pie kura salīgt par algā�dzi. Ko nu darīt? Isajs izvilka no azotes lakatu, atritināja to, papurināja un, kolīdz paskatījās caur lakatu saulē, ieraudzīja briedi.

��� Teic nu, briedi, � Isajs tam vaicāja, � kurp man iet? Kā man nopelnīt kumosu maizes, lai nenāktos ciest badu?

��� Dodies taisni pie karaļa, � briedis viņu pamācīja.

Uzzinājis, kurp jāiet, Isajs devās ceļā. Viņ� gāja ilgi jo ilgi,

līdz nonāca za]ā pļavā, kurā ziedēja visvisādas puķes, kas brī�numjauki smar�oja. Iedams pa pļavu, Isajs uzgāja matpīni no vistīrākā zelta un zelta zirgu skrāpi. Skatās, skatās un nezina,

ko darīt � ņemt zelta lietas vai ne. Viņ� salūkoja lakatu, papu�rināja to, paraudzījās caur lakatu saulē un ieraudzīja briedi.

-� Ko man, briedi, ar �o matpīni un zirgu skrāpi darīt? � Isajs tam vaicāja. � Ņemt vai atstāt?

���� Ja tu �īs lietas paņemsi, nespēsi no nelaimēm vairs atkauties, � briedis atteica. � Bet, ja nepaņemsi, �ā vai tā tev ik uz so]a uzglūnēs visvisādas ķibeles. Labāk ņem tās.

Isajs paņēma abas zelta lietas un, nonācis pie karaļa pils, ņēmās skaļā balsī saukt:

���� Kalps ar zelta rokām! Kalps ar zelta rokām!

To dzirdot, karalis pavēlēja sargiem puisi atvest pie sevis.

���� Ko tu, puis, proti darīt? � karalis vaicāja.

���� Visu, ko vien liksi, � Isajs atteica.

���� Ja tā, tad ej uz stalli aprūpēt zirgus, � karalis īsajam pavēlēja.

Puisis aizgāja uz stalli, salūkoja zelta skrāpi un ņēmās zir�gus sukāt. Drīz vien to muguras sāka spīdēt un laistīties vēl spo�āk par pa�u sauli.

To pamanījis, vecākais zirgu puisis nosprieda:

�Lai nu kā, bet pa�i no sevis zirgi tik skaisti kļūt vis neva�rēja.�

Viņ� paslēpās un, noskatījies visu, aizsteidzās redzēto pa�vēstīt karalim.

���� Jūsu gai�ība, vai zināt ko? � nostājis karaļa priek�ā, vecākais zirgu puisis iesaucās.

���� Ja tu man pateiksi, tad zinā�u, � karalis atteica.

���� Kalpam, kuru jūs pirmīt aizsūtījāt uz stalli aprūpēt zir�gus, ir zelta matpīne un zelta zirgu skrāpis, no kuru spo�uma viss mirdz un laistās.

Karalis tūdaļ pat lika kalpu atsaukt pie sevis.

���� Rādi nu man savas zelta lietas! � viņ� īsajam pavēlēja.

Isajs brīdi vēl tielējās, bet beigu beigās viņam nācās pie�kāpties. Kad Isajs izvilka no azotes zelta matpīni un zelta zirgu skrāpi, visa pils sāka laistīties tā, it kā pati saule būtu no�nākusi lejā no debesīm.

Karalis paņēma matpīni un īsajam pavēlēja:

���� Vai redzi �o matpīni? Atved man meiteni, kura to pazau�dējusi!

Isajs iznāca no pila ar asarām aci�. Ko nu darit, kurp iet? Pagalam sadrūmis un nobēdājies, viņ� piepe�i atcerējās brie�a dāvāto lakatu. �igli to izvilka no azotes, pavicināja unf paska�tījies caur lakatu saulē, ieraudzīja briedi.

��� Tā un tā, � Isajs briedim pa�ēlojās. � Redz, ko man pa�vēlējis karalis. Ko nu man darit?

�Vai tad es tev neteicu: ja tu zelta lietas paņemsi, tev klāsies slikti. Bet ari tad, ja tu tās nepaņemtu, tev labāk ne�klātos, � briedis atbildēja. � Nebēdā nu un nesūrojies! Pasaki karalim, ka tu viņam atvedīsi zelta matpines valkātāju, tikai prasi, lai viņ� tev iedod zirgu līdz ar segliem un iemauktiem, kas tam bijis līgavaiņa gados, un par tālāko neliecies ne zinis.

Isajs nogāja pie karaļa, zemu jo zemu tam paklanijās un sacīja:

���� Visaugsto karali, gaidi mani drīz atpakaļ ar matpines valkātāju. Tikai dod man ceļā naudu, ko tērēt, un drēbes, kuras man derēs, kā arī zirgu līdz ar segliem un iemauktiem, kur� tev bijis līgavaiņa gados.

Karalis pavēlēja vecākajam zirgu puisim nonest no pils bē�niņiem apdilu�os un putekļainos seglus un iemauktus, dot pui~ sim ceļā naudu, ko tērēt, un drēbes, kuras tam derēs.

���� Bet zirgu, � viņ� īsajam sacīja, � tu sameklēsi pie jū�ras, ja vien tas vēl dzīvs.

Isajs aizgāja pie juras, paskandināja iemauktus, un no viļ�ņiem iznāca tīk noplucis un izkāmējis kleperis, ka tam pat virsū negribējās skatīties. Isajs iesita kleperim ar iemauktiem pa galvu un to padzina.

���� Tfū tevi, �apriņ! � viņ� no dusmām izsaucās, � Kaut tev miesa no kauliem atkristu un tu tiktu vilkiem par barību, jo tāda zirga karalim līgavaiņa gados vis nebūs bijis!

Zirgs iegāja jurā. Isajs atkal paskandināja iemauktus, un no viļņiem iznaca tik noplucis un izģindis kleperis, ka, to uz�skatot, �ķērms vien ap dū�u metās. Isajs iesita kleperim ar iemauktiem pa galvu un padzina.

���� Tfū tevi, �apriņ! � viņ� no dusmām izsaucās. � Ja es sēdī�os tev mugurā, tad uz līdzenas vietas aplauzī�u sev sprandu.

Zirgs iegāja jūrā. Issjs vēlreiz paskandināja iemauktus, un � kolīdz paskatījās � tas pats kārnais kleperis atkal tam steberē klāt un bilst:

����� Sēdies, saimniek, man mugurā! Es tevi aiznesī�u, kur tu vēlies,

Isajs aplika zirgam iemauktus, izsukāja to ar zelta skrāpi, un driz vien kleperis pārvērtās par jaunu un dū�igu aidinieku, kur�, nespēdams nostāvēt uz vietas, viena laidā riņģott ringi jās.

Isajs uzsēdās zirgam mugurā, un tas vienā rāvienā aiznesa puisi pa�ā vēju vidua, un cik tur trūka, ka vēja brāzmas Isaju bulu izrāvu�as no segliem un nosviedu�as zemē. Kad viņi notai' dās lejā, zirgs Īsajam apprasījās:

���� Nu, saimniek, kā tu juties?

���� Vai manu, vai! �Isajs izsaucas, � Kad vēja brāzmas mani sāka plosīt, man jau likās, ka gals klāt.

���� Ari man neklājās labāk, kad tu man pirmoreiz iesiti ar iemauktiem pa galvu, � zirgs atteica.

Necik ilgi � aidinieks sasparojās otrreiz un aiznesa Isaju līdz pa�iem debesu augstumiem pie zvaigznēm un mēness,

����� Nu, saimniek, kā tagad tu juties? � nonesis Isaju lejā, zirgs apprasījās,

����� Ja tu būtu mani nesis vēl ātrāk, � Isajs atteica, � es jau sen būtu beigts un pagalam.

���� Ja arī tu man būtu stiprāk iesitis ar iemauktiem pa galvu, diez vai tagad man sēdētu mugurā, � zirgs atteica.

Tre�oreiz zirgs aiznesa Isaju līdz saulei, un cik tur trūka, ka puisis būtu sadedzis. Zirgs nonesa vigu atpakaļ uz zemes un apprasījās:

����� Nu, un kā tagad tu, saimniek, juties?

���� Ja tu pie saules būtu kaut mazdrusciņ ilgāk uzkavējies, es nudien tad sadegtu tā, ka no manis pat pelni nepaliktu pāri, ~ Isajs atteica.

�Arī man neklājās labāk, kad tu man ar iemauktiem lēsti tre�o reizi, � zirgs atteica, � Un, ja tu būtu atnācis man pakaļ kaut mazdrusciņ vēlāk, diez vai tu mani vairs dzīvu uzietu, jo es jau biju k|uvis pagalam vārgs. Bet nu teic � kurp tevi jāaiznes?

����������� Pie zelta matpīnes valkātājas, � Isajs atbildēja.

��� Mums tā jāpārved pilī, jo tāda, redz, bijusi karaļa griba.

���� Tad tik turies cie�i seglos! � zirgs īsajam uzsauca un uzlidoja ar to līdz pat mākoņiem.

Tā nu viņi traucās aizvien tālāk un tālāk, līdz, nonāku�i jūras vidū, ieraudzīja zaļu salu, bet uz tās � aku. Viņi lēnām nolaidās lejā un pienāca pie akas, uz kuru mēdza nākt padzer�ties zelta matpīnes valkātāja Iļana Kosinzjana.

���� Paslēpies, puis, tepat tuvumā, jo Iļana Kosinzjana ar trim laumām teju, teju būs klāt, � zirgs īsajam sacīja. � Iļana Kosinzjana sūtīs laumas mani pēc kārtas padzirdīt, bet es ietiep��os un neņem�u ūdeni ne mutē. Beigu beigās Iļana Kosinzjana pati nāks mani padzirdīt, un tad tu piesteidzies viņai klāt, sa�tver to un lec man mugurā.

Drīz vien Iļana Kosinzjana ar trim laumām bija klāt. Ierau�dzījusi pie akas zirgu, viņa sūtīja pirmo laumu to padzirdīt. Lauma gāja arī, izcēla no akas spaini ūdens, bet zirgs negri�bēja dzert.

Iļana Kosinzjana uz laumu noskaitās un izsaucās:

���� Kaut tu izputētu, cik tev ļauna sirds, ja pat zirgs negrib no tavām rokām pieņemt ūdeni!

Viņa sūtīja otro laumu, bet zirgs atkal negribēja dzert, sū�tīja tre�o laumu � tas pats.

���� Ja reiz tā, � Iļana Kosinzjana noteica, � tad ie�u pati padzirdīt zirgu. Nez vai arī pret mani tas būtu tikpat iecirtīgs?

Viņa izcēla no akas spaini ūdens un nolika to zirgam priek�ā. Zirgs nometās ceļos un tūdaļ pat sāka kāri dzert.

���� Skatieties nu! � Iļana Kosinzjana nopriecājusies uz�sauca laumām. � No manis zirgs ūdeni pieņēma, bet uz jums tas negribēja skatīties pat virsū.

Pa to laiku Isajs nemanot piezagās pie Iļanas Kosinzjanas, satvēra to un �igli uzlēca zirgam mugurā. Trīs laumas no bai�lēm aizbēga un paslēpās jūras dibenā, kur bija viņu mājoklis.

Zirgs nu traucās atpakaļ, ko kājas nes, un drīz vien viņi jau atradās karaļa pilī.

Ieraudzījis Iļanu Kosinzjanu, karalis nopriecājās � un nu tik plīties jaunavai virsū, lai nākot �im par sievu.

���� Lai notiek, � Ijana Kosinzjana piekrita. � Es izie�u pie tevis par sievu, bet papriek� tev jāatved manas ķēves, kas miti�nās jūras dibenā, un tās jāizslauc, jo es gribu nomazgāties ķēvju pienā.

Karalis sasita plaukstas, un sargi tūda] pat atveda pie viņa Isaju.

��� Tā un tā, � karalis īsajam pieteica. � Ja reiz esi atve�dis man I]anu Kosinzjanu, tad gādā �urp ari viņas ķēves, kas mitinās jūras dibenā, citādi � āda pār kārti.

Aizgājis uz stalli pie zirga, Isajs izstāstīja tam visu, ko karalis licis, un zirgs puisim sacīja:

��� Ej pie karaļa un saki, lai viņ� tev pagādā septiņsimt pudu piķa un septiņsimt olektis audekla. Pēc tam lai aptin mani ar vienu kārtu audekla un apzie� to ar vienu kārtu piķa un ti�kām, līdz nepaliks pāri nedz audekls, nedz piķis.

Karalis pavēlēja sargiem pagādāt piķi un audeklu. Sargi ar skubu vien aptina zirgu ar vienu kārtu audekla un nozieda to ar vienu kārtu piķa un tikām, līdz zirgs bija tapis tik liels kā salmu kaudze.

Isajs uzsēdās zirgam mugurā, un viņi devās uz jūru. Nonā�cis pie jūras, zirgs piesita ar kāju pie zemes, un tā atvērās.

��� Lien iek�ā un paslēpies! � zirgs īsajam sacīja.

Kolīdz zirgs piesita ar kāju otrreiz, zeme atdarījās līdz pat

jūras dibenam, kur ūdens vārīt vārījās. Arī viņ� paslēpās un, pabāzis laukā nāsi, iezviedzās tā, ka ūdeņi tūdaļ pat saviļņo�jās, un no tiem izjoņoja Ijanas Kosinzjanas ķēvju ganāmpulks. Tas traucās no kalna kalnā, no lejas lejā, bet nevienu neuzgāja. Kad ķēves atkal nozuda jūrā, zirgs vēlreiz pabāza laukā savu nāsi, un, kolīdz viņ� iezviedzās, sacēlās tāda vētra, ka jūra sāka mutujot. No tās izjoņoja ērzelis un traucās no kalna kalnā, no lejas lejā, bet nevienu neuzgāja. Kad ērzelis jau dzīrās pazust jūrā, zirgs iznāca no savas paslēptuves, un nu viņi ņēmās viens otru ar zobiem plosīt. Ērzelis plēsa nost zirgam audeklu un piķi, bet zirgs tikām pluinīja pa�u ērzeli. Drīz vien no zirga bija no�plēsts viss audekls un piķis, bet arī ērzelis bija tapis gau�ām rāms. Nu zirgs iesaucās:

��� Nāc, Isaj, �urp un apliec ērzelim iemauktusl

īsajs �igli iznāca laukā no savas paslēptuves un aplika ērze�lim iemauktus.

���� Sēdies man mugurā! � zirgs puisi paskubināja. � Uz��auj ērzelim ar pātagu desmitreiz, bet man piecreiz � un steig�simies prom!

Kā teikts, tā arī notika. Isajs uz�āva abiem zirgiem ar pā�tagu, un tie glu�i kā vēj� traucās uz priek�u. Drīz vien viņi aiz sevis saklausīja dipoņu.

���� Paraugies nu atpakaļ! � zirgs īsajam uzsauca. � Vai kaut ko jau nemana?

Isajs atskatījās, bet neko nemanīja.

Pēc kāda brī�a viņiem aizmugurē atkal bija dzirdama dipoņa.

���� Paskaties vēlreiz! � zirgs īsajam uzsauca. � Vai kaut ko jau nemana?

Isajs atskatījās un sacīja:

���� Nezinu, vai no tiesas vai arī man tikai rādās, bet tā vien �ķiet, ka mums nopakaļus laistos �agatu bars.

���� Tad uz�auj ērzelim ar pātagu desmitreiz, bet man piec�reiz, jo tās ir ķēves, kas mums dzenas pakaļ, � zirgs īsajam sacīja. � Ja ķēves mūs panāks, samīdīs glu�i kā nieku.

Tā nu viņi auļoja, cik spēka, un laimīgi nonāca pilī. Bet, ko�līdz viņi iedrāzās karaļa pils pagalmā, arī ķēves bija klāt. Nu tās vajadzēja izslaukt, ta�u ķēves bija pagalam me�onīgas, jo līdz �im tās vēl nekad nebija redzēju�as dzīvu cilvēku. Karalis atkal lika pasaukt Isaju.

��� Ja reiz tu atvedi zeltmataino Iļanu Kosinzjanu un viņas ķēves, tad tagad tās arī izslauc, � viņ� īsajam pavēlēja.

Puisis raudādams aizgāja pie zirga.

���� Kas tad tev uz sirds? � zirgs viņam apprasījās.

���� Tā un tā, � Isajs atbildēja.�^Karalis man pavēlēja ķē�ves izslaukt, bet neviens ķēvēm nespēj pienākt klāt � tās spār�dās un ko�, jo līdz �im vēl nekad nav redzēju�as dzīvu cilvēku.

���� Ņem mani līdzi uz ķēvju aploku, � zirgs sacīja.

Isajs aizveda zirgu uz ķēvju aploku un piesēja to pie �oga. Kolīdz zirgs papūta ar vienu nāsi, tā sāka aumēm līt, un ķēves līdz pat potītēm iegrima dubļos. Kolīdz zirgs papūta ar otru

nāsi, tā uznāca tāds sals, ka ķēves no aukstuma sarāvās �okurā un nespēja pakustināt ne kāju.

Isajs iegāja aplokā un sāka slaukt ķēves. Viņ� izslauca di�vus kublus piena, salēja pienu katlā, atnesa malku un ņēmās kurināt uguni. Uguns kūrās veselu gadu, bet piens pat netai�sījās vārīties.

To redzot. Hana Kosinzjana sacīja:

�� Velti vien kurināt uguni. Kamēr jūs neatnesīsiet karaļa Kipora samta nēzdodziņu, jums nekas nesanāks.

Karalis atkal lika pasaukt algādzi Isaju un tam pavēlēja:

��� Ja reiz tu man atvedi Iļanu Kosinzjanu un viņas ķēves, tad gādā �urp arī karaļa Kipora samta nēzdodziņu.

Isajs aizgāja uz stalli un visu izstāstīja zirgam.

; � Grūtu darbu gan tev karalis sameklējis, � zirgs atbil�dēja. � Bet, ja tu mani uzklausīsi, kā līdz �im to esi darījis, tad tiksi ar to galā, ja ne � vaino pats sevi.

Isajs izsukāja zirgu ar zelta skrāpi, pabaroja to un padzir�dīja. Kolīdz puisis uzlēca zirgam mugurā, tas sāka traukties tik ātri, ka uz zemes nebija redzama pat viņa ēna. Nolaidu�ies zemē, viņi savā priek�ā ieraudzīja karaļa Kipora zelta pili.

��� Ej vien dro�i iek�ā, � zirgs Isaju pamācīja. � Uzmeklē karali Kiporu un izvelc viņam no pagalvja samta nēzdodziņu. Nebīsties, jo Kipors gulēs tik cie�i, ka to pat nejutīs. Tikai vienu gan ielāgo: kamēr tu būsi pilī, neskaties nedz pa labi, nedz pa kreisi, jo tad tevi pamanīs sargi un dzīvs no turienes tu vairs * neizkļūsi.

'Isajs klusiņām iezagās pilī un, pienācis pie karaļa Kipora, izvilka tam no pagalvja samta nēzdodziņu un tūdaļ pat izstei�dzās laukā pie zirga. Drīz vien viņi jau bija lielā gabalā.

Karalis Kipors pamodās, izmeklējās savu samta nēzdodziņu, tik nekur to neatrada. Iznācis uz sliek�ņa, karalis Kipors nome�tās ceļos un dusmu pilns izsaucās:

���� Kaut jel tam, kuram �ī samta nēzdodziņa ievajadzējies un kur� to licis man nolaupīt, tas nekad nenestu nekādu la�bumu! Un lai viņ� kop� �ī brī�a vairs nekad neko nespētu pa�vēlēt!

Atgriezies pili, Isajs piesēja samta nēzdodziņu pie katla,

un piens tūdaj pat uzvārījās. Karalis, priecādamies, ka nu ar visu laimīgi ticis galā, lika pasaukt I|anu Kosinzjanu.

���� Nāc nu! � viņ� tai sacīja. � Nomazgājies ķēvju pienā un kļūsti par manu sievu!

���� Kur tas redzēts, ka karaliene ietu karalim pa priek�u! � I]ana Kosinzjana atteica. � Papriek� nomazgājies ķēves pienā tu, un tad es tev snieg�u savu roku.

To dzirdot, karalim dū�a saskrēja papē�os. Viņ� atkal pa�sauca algādzi Isaju un tam pavēlēja:

���� Lec nu, algādzi, katlā un paraugi, vai nav par karstu!

To padzirdis, Isajs noprata, ka nu viņa mū�a dienas ir skai�tītas , un sacīja:

���� Ļauj man atvest zirgu, lai arī tas redz, kā es katlā da�būju galu.

Drīz vien zirgs bija klāt. Kolīdz zirgs papūta ar vienu nāsi, tā piens k)uva glu�i remdens. Isajs ielēca katlā, nomazgājās un izlīda laukā otrutik skaists.

To redzot, arī karalis ielēca katlā, bet zirgs tikām papūta ar otru nāsi, piens acumirklī sāka vārīties, un tik vien varēja dzirdēt, ka karaļa kauli katla dibenā nograbēja.

Tā nu Isajs apprecējās ar I|anu Kosinzjanu. Drīz vien tika rīkotas kāzas, pēc kurām Isajs uzkāpa tronī uri sāka valdīt. Kas zin, varbūt viņ� valda vēl �obaltdien, ja tik vien nav miris.

L. Briedis. Sestdienas dzīvais ūdens ; Rieteklītis un auseklītis ; Pasaka par Alinanu, Zaļā Karaļa dēlu ; Sugurs-Mugurs ; Drosminieks Pelnruiķis ; Drosminieks Dragans ;� Alistars Fetfrumoss ; Gaismiņa pa priek�u, tumsiņa nopakaļus�; Pasaka par Jonu Stiprinieku un daiļo Rutu Ruialinu ; Baziliks Fetfrumoss un Iļana Kosinzjana � Saules māsa ; Fetfrumoss un IJana Rozojana ; Drosmīgais Tudors un brīnumbriedis ; Sestdienas ūdens ; Dafins un Vestra ; Stans Pozolans, kur� dzimis no kvie�u vārpas ; Fetfrumoss un dzelzs vilks ; Algādzis lsajs

Серия �Страна волшебных превращений� СУББОТНЯЯ ВОДА Молдавские сказки Литературная обработка Т. Ботезату

Рига сЛиесыа� 1985 На латышском языке Перевел с молдавского Л. Бриедис Художник А. Голтяков

Jaunākā skolas vecuma bērniem

SESTDIENAS ODENS

Moldāvu tautas pasakas

Redaktore S. Naumova. Mākslinieciskais redak�tors A. Sprūdis. Tehnlskft redaktore L. Engere.

Korektore L. Kamene.

Nodota salik�anai 17.09.S4. Parakstīta lespleSanal 05.02.85. FormBts 70X90/16. Tipogrāfijas papīrs № 1. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 15.50 uzsk. Iespiedi.; 17,26 uzsk. krSsu nov.; 12.35 Izdevn. 1. Metiens 45000 eks. Pasūt. M 1367-3. Cena 80 kap. Izdevniecība �Liesma�, 226047 Rigā, Padomju bulv. 24. Izdevn. № 70/31995/B-843. Iespiesta Latvijas PSR Valsts Izdevniecību, poli�grāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā �Ciņa�, 226011 Rīgā. Blaumaņa ielā 38/40. Vāks un apvāks Iespiests Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvS 11.