Pelnru�ķis un trollis. Norvēģu tautas pasakas

..

Kad dzirdam pasakas vai nostāstus par troļļiem, tad aizvien iedomājam Skandināviju. �ķiet, ka tikai tur var sastapt �os pa�saku varoņus. Troļļi. Tos laikam ir redzēju�i ari daudzi norvēģi, jo �is tautas fantāzijā spilgti dzivo troļļa tēls.

Ievērojamie norvēģu folkloristi Pēters Kristens Asbjernsens un Jergens Mā savā bērnibā ari ir skatīju�i kādu trolli, bet tikai tas bijis trollis no pasakas, kur� ar savu teiksmainibu uz mū�u piesaistījis �o cilvēku mīlestību.

Si milestiba ir auglīga, un, lūk, norvēģu kultūras vēsturē par pagriezienu kļūst tie�i 1841. gads, patiesībā pēdējās �ī gada die�nas, kad iznāk Pētera Kristena Asbjernsena un Jergena Mū � Norvēģu tautas pasaku� pirmā burtnīca. Līdz 1844. gadam die�nas gaismu ierauga vēl trīs burtnīcas � pats svarīgākais nor�vēģu literārais darbs pagāju�ā gadsimta �etrdesmitajos ga�dos � un 1852. gadā � jau pirmais pilnais P. K. Asbjernsena un J. Mū �Norvēģu tautas pasaku� izdevums, kurā apkopotas 58 pasakas � pārsvarā no diviem Austrumnorvēģijas nova�diem � Ringerīkes un Telemarkas. Drīz vien �is pasakas pie�dzīvo pirmos tulkojumus zviedru, dāņu, krievu, angļu, fran�u un vācu valodā.

Kāpēc P. K. Asbjernsena un J. Mū pirmajam pasaku krāju�mam, kuram seko vairāki citi papildināti izdevumi, ir tik svarīga nozīme, un kāds ir �o divu ievērojamo norvēģu folkloristu dzī�ves un daiļrades ceļ�?

Jergens Mū (1813�1882) dzimis Ringerīkes novadā, viņa tēva un mātes sen�i ir senu un krietnu ringerīkie�u dzimtu pār�stāvji. Novadā dzivo vairāki tautas pasaku teicēji, no mutes mutē klīst teikas un nostāsti, tautas ticējumi apvij cilvēku dzīvi kā ikdienā, tā svētkos. Un lielā cieņā tur ir ari joki un humors. Visu mū�u J. Mū paliek ringerikietis, cie�i saistīts ar novada dabu, vidi un ļau�u dvēseli. Ceļojumu piezīmēs pasaku krājējs ir ierakstījis vārdus, kuros izpau�as viņa personības dziļākā būtība � mīlestība uz dzimto novadu:

tNeviens cits novads nav tāds kā Ringerike, kur ilgas tie�cas aug�up ziedo�u pļavu pla�umos, nevienā citā novadā neviz tik sudrabaini mirdzo�a upe, nevienā citā novadā nav tādu vēju apņemtu kalnu un sniegotu fjellu, un neviena cita novada ko�kiem apaugu�ās nokalnes nevar salīdzināt ar Ringerikes tum�o, �alco�o prie�u me�u.�

Pamatizglītību J. Mū gūst mājās, vēlāk viņ� turpat Ringerikē apmeklē divgadīgu skolu, kas sagatavo audzēkņus augst�skolas iestājpārbaudījumiem. Te J. Mū sadraudzējas ar P. K. Asbjernsenu.

Pēc tam J. Mū ar pārtraukumiem studē teoloģiju un kopā ar savu draugu P. Ķ. Asbjernsenu sāk vākt norvēģu tautas pasa�kas. Savākto materiālu viņi apkopo. J. Mū ir rakstījis ari dze�joļus pieaugu�ajiem un bērniem. Folklorista darbu kopā ar P. K. Asbjernsenu vēlāk turpina J. Mū dēls Moltke Mū.

Pēters Kristens Asbjernsens (1812�1885) dzimis Kristiānijā (tagad Oslo) stiklinieka ģimenē un, kaut gan viņ� aug pilsētā, tomēr jau no bērnības iemīl pasakas un teikas. Amatnieka mājā tajos laikos mācekļi un meistara palīgi pulcējas kopā ēdienrei�zēs un vakara atpūtas stundās un katram tad ir ko pastāstīt. Stikla meistars dēlu sūta katedrāles skolā un pēc tam, 1826. gadā, aizved uz Ringerīki un nodod tai pa�ā Norderhūves divgadīgajā skolā, kurā ir lemts mācīties J. Mū. Vēlāk P. Ķ. As�bjernsens strādā par mājskolotāju Romerlkē un pievēr�as tautas pasaku un teiku vāk�anai. Viņ� izmācās par me�a meistaru, bet darbu ar folkloras materiāliem turpina visu mū�u. Apbraukā�dams un apstaigādams me�us, viņ� no ļaudīm dzird pasakas un teikas, kādas no paaudzes paaudzē glabā tautas mutvārdu tra�dīcija.

Bez norvēģu tautas pasakām P. K. Asbjernsens ir izdevis ari vairākus norvēģu teiku un nostāstu krājumus, rakstījis stās�tus, sastādījis mācibu grāmatas, sacerējis populārzinātniskus rakstus.

Ikvienai pasakai J. Mū un P. K. Asbjernsens ir devu�i norādi, kur� no abiem to ir pierakstījis, tas ir, izveidojis pasakas galīgo variantu. Bet krājuma kopskaņa ir tik vienota un radusies tik cie�ā sadarbībā, ka nav nemaz iespējams un nav ari nepiecie��ams norobe�ot viena un otra folklorista devumu.

Pēc atbrīvo�anās no ūnijas ar Dāniju J814. gadā Norvēģijā sākas spēcīga nacionālā kustība un līdztekus tai veidojas sare��ģīta situācija ar valodu. Sekas izpau�as vēl mūsdienās, proti, Norvēģijā pastāv divas rakstu valodas � norvēģu valoda, ku�ras pamatā � rīksmols (valsts valoda) jeb būkmols (grāmatu valoda), kas veidojies no pilsētu valodas un izloksnēm, ko runā Austrumnorvēģijā, un jaunnorvēģu valoda. Tās pamatā lansmols (lauku (au�u valoda), radies no izloksnēm Rietumnorviģijā un fjellos. Divvalodības saknes sniedzas tālā senatnē. Un, kaut ari pēc politiskās patstāvības iegū�anas norvēģi savu rak�stu valodu sauc par norvēģu valodu, pēc būtības tā ir dāniska. Sākas ciņa par dāniskās rakstu valodas norvēģisko�anu, un �ai cīņā veidojas divi virzieni. Vieni iesaka dāniskās rakstu valodas pārveido�anu, ieplūdinot tajā pēc iespējas vairāk īstus un lab�skanīgus norvēģu vārdus; formas un norvēģiskojot izteiksmes veidu. Otri � dāniskās rakstu valodas aizstā�anu ar vienu no vistīrākajām norvēģu zemnieku izloksnēm un jaunas pareizrak�stības izstrādā�anu, t. i., rakstu valodas veido�anu uz īsti norvēģiskiem pamatiem.

P. Ķ. Asbjernsens un J. Mū pie pasaku vāk�anas un izdo�a�nas ķeras brāļu Grlmmu tBērnu un mājas pasaku� ietekmē, bet at�ķirībā no vācu pasakām norvēģu pasakas ir pierakstītas vien�kār�ā tautas valodā un tai atbilsto�ā stilā, atveidojot to cilvēku domā�anas veidu, kas pasakas sacerēju�i un saglabāju�i tautas atmiņā.

P. K. Asbjernsens un J. Mū izvēlas vienotu, tālaika riksmo�lam atbilsto�u pierakstu � attiecībā uz pareizrakstību un vārdu formām, bet rakstu valodas iek�ējā struktūra tiek būtiski mai�nīta. Tas panākts ar vienkār�i veidotiem teikumiem, ar īpatnēju sintaksi un teikumu ritmu, ar skarbu izteiksmi. Jaunajā rakstu valodā ienāk seni norvēģu vārdi, da�ādi sinonīmi, frazeoloģiski izteicieni, kas līdz �im ir dzīvoju�i tikai izloksnēs. P. K. Asbjern�sens un J. Mū cen�as pasakām atrast ideālu formu, saglabājot pirmatnējo pasaku veidolu, piemērot tās ieinteresētajam lasītā-

jam. Lūk, da�i salīdzinājumi, ko tauta pasakās ieaudusi no sa�vas dzīves pieredzes: �izskatās kā iezīmēta avs�, �izlec ārā no gultas kā zirnis no pāksts�, �apsēda atnācēju kā skudras kā�puru�.

Tādējādi P. K. Asbjernsena un J. Mū pasaku skarbie, vie�tumis ne�ēlīgie, ar humoru un situāciju komiku bagātie un valo�das dzirkstelēs sprēgājo�ie pieraksti ir iemācīju�i visām nāko��ajām norvēģu rakstnieku paaudzēm iekļausities tautas dzīvajā sarunā kā pilsētā, tā laukos. Un jāteic, ka vēl �odien norvēģu sabiedrībā ir jūtama spēcīga tendence aizgūtos vārdus aizstāt ar labskanīgiem norvēģu valodas vārdiem.

Tāpat kā visu citu Eiropas tautu, ari norvēģu pasaku lielākā daļa ir brīnumu pasakas, kurās visskaidrāk izpau�as �anra ipatrubas un stils. Bet norvēģiem daudz ir ari dzīvnieku pasaku, kurās dzīvnieki runā un darbojas kā cilvēki, bet tai pa�ā laikā ir saglabāju�i savu dzīvniekiem raksturīgo izturē�anos un īpa��ības.

Norvēģu dzīvnieku pasaku varoņi ir lācis, lapsa un vilks, ko dēvē arī par spīdaci. No mājdzīvniekiem izplatīti ir vista, gailis, kaķis. Joku pasakas iepazīstina ar ļoti da�ādiem cilvēku tipiem, un viltīgais un attapīgais tajās parasti gūst panākumus.

Mūsdienu proza tiecas pēc oriģinalitātes, toties pasakas, gan norvēģu, gan cittautu, paliek tradicionālas. Tās sākas ar �reiz bija� vai �reiz dzīvoja� un nobeigumā it kā pārceļ no pasaku pasaules atpakaļ īstenībā, piemēram, pavēstot, ka dzirnavas vēl �odien maļ jūras dibenā sāli. Stāstītājs pasakas nobeigumā pa�rasti mēdz pieminēt arī sevi, ka ir bijis tur klāt, ka ir dejojis ar līgavu, ka dabūjis speķrausiti. Notikumi pasakās parasti atkār�tojas trīs reizes. Piemēram, pasakā �Balto lā�u karalis Valemūns� ir trīs karaļmeitas, jaunākā meita trīs gadus dzīvo pie lā�a, abiem piedzimst trīs bērni, ceļā viņa sastop trīs sievietes un dabū no tām trīs brinumpriek�metus.

Norvēģu pasakām raksturīgas variācijas sinonīmu izvēlē un vārdu kārtībā, kā tas ir, pēc atmiņas stāstot. Pasakas iepazīs�tina ar tautas dziļo un spilgto dabas izjūtu, un vietējais kolo�rīts padara pasakas īpatnas un at�ķirīgas no citām.

Pasakās redzam gadu tūksto�us vecas klintis, stāvus fjellus, klajas kraujas, kalnus tik gludus kā stikla rūtis un stāvus kā mājas siena, eglēm apaugu�as nokalnes, kalnu aizas un kailus

kalnus, augstu kalnu pakājes un ieplakas, tālās kalnu pļavas ar leknu, kuplu zāli. Varoņi steidzas pāri kalniem un lejām, cauri purviem un me�iem, slīk�ņām un dumbrājiem. Ce(ā gadās ari līdzenas āres ar pla�iem laukiem un pļavām, vareni, kupli ozoli un di�ozolu me�i. Ieraugām ezerus, di�ezerus, jūru un fjordus. Izjūtam dabas nemainīgos ritmus un gadalaiku maiņu.

Si pasaule ir darbiem pilna. Norvēģu pasaku varoņi te ir uz�cēlu�i savas pilis, baznicas, tiltus, mājas un b ūdeles. Te cērt kokus, rok akas un nes ūdeni, cērp aitas, mazgā vilnu, vērpj linus, darina ar zeltu un sudrabu izrakstītas segas, au� smalkus audumus, �ūdina kreklus, pļauj sienu, gana kumeļus un apkal tā, lai radzes un atloki būtu asi diezgan, slauc govis, mē� kūtis, kopj mājas soli un glabā klēts atslēgas. Te nolaupa karaļmeitas un ieslēdz kalnos. Baznīca un baznickalni ir vietas, kur notiek ari laicīgās dzīves norises � nolūko līgavas un satiekas.

Norvēģu pasakās darbojas da�ādi ļaudis. Karaļi un karalie�nes, prin�i un princeses, bet tos varam sastapt ari kūti un da�ā�dus ikdienas darbus darot. Ogļudeģi, �ķiperi, bagātie un naba�gie brāļi, kam ne gra�a vairs nav pie dvēseles, atraitņi, atrait�nes, kam mājā maizes ne kumosa, nabaga viri, kas dzīvo no ro�kas mutē, �ā tā vilkdami dzīvību, un sievas, kam badā jānomirst, jo nav ne ēdamā, ne drēbju, ko vilkt mugurā, un bērni kliedz tuk�iem vēderiem. Smalki kungi un negllteņi, zagļi, divpadsmit vai trīs tēva dēli.

Atbilsto�i pasaku likumībām meitas un pui�i tajās daudzreiz ir bez vārda. Tomēr norvēģu pasakās diezgan bie�i sastopam ari varoņus ar ziemeļnieku vārdiem � Hokens, Valemūns �, un, ja tie ir trīs brāļi, vecākos parasti sauc Pērs un Pols, un tie turas kopā. Tre�ais dēls Esbens Pelnru�ķis ir melns, sodrējiem notriepies un sē� pie pavarda zem skursteņa, acīmredzot tāda, kādu varam apskatīt ari Zemgales sētā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, viņ� ru�inās pa pelniem un gaida isto laiku, lai darītu lielus darbus. Pelnru�ķis saudzīgi un ar mīlestību iz�turas pret veciem ļaudīm, kurus viņa brāļi nicina. Pameita jeb tēvameita, kas pēc savas būtības ir Pelnru�ķa radiniece, palīdz ābelei, saudzē �ogu un ieklausās sīko putniņu dziesmā. Galu galā �o abu varoņu labās īpa�ības tiek novērtētas un bagātīgi atalgotas.

Varoņu pretinieki ir viltīgi karaļi, kas netur vārdu, ļaunas pamātes, raganas, Rudais bruņinieks, velni, mil�i, pūķi, bries�moņi, bet visbie�āk daudzgalvaini troļļi, pa�i tipiskākie norvēģu pasaku nevaroņL Troļļi spļauj liesmas un indi, un tajos perso�nificēti cilvēkam naidīgi, akli un grūti valdāmi dabas spēki. Troļļi ir da�ādi, tik veci kā pati daba, mazkustīgi un neveikli, milzīgi un smagi. Trollis ir dzimis milzīgu me�u klusumā, kur it kā apstājas laika ritējums. Troļļi mīt ari kalnos un izskatās ar apsūnoju�ām klintīm saplūdu�i vai atgādina me�iem apau�gu�us pakalnus. Tiem ir rupji sejas vaibsti un da�reiz mēdz būt ari aste. Troļļu vecenēm un trollenēm ir gar�, smails deguns. Tādus vai līdzīgus troļļus ir iztēloju�ies ievērojamie norvēģu pasaku ilustratori Ēriks Vēren�jolds (1855�1938) un Teodors Kitelsens (1857�1914).

Kad troļļi sasaucas, nodun un nodārd kalni. Un vētrā arī reizumis dzird ieskanamies troļļu balsi, tomēr tre�ais tēvadēls parasti pārvar bailes � viņ� apmuļķo un uzveic lielos, bezgala dumjos un neapķērīgos troļļus.

Me�os pie Dovres kalna un arī vēl citur mīt mazi, pundurveidigi trollī�i.

No pasakām troļļa tēls ir ieceļojis skandināvu daiļliteratūrā.

Cīņa ar troļļiem un citiem ļauniem spēkiem norvēģu pasakās ir ne�ēlīga kā pati dzīve � troļļiem nocērt galvas un līst asinis, ta�u �īs pasakas atspoguļo arī tautas rado�o un humora pilno dvēseli.

Skandināvu pedagogi apgalvo, ka tie bērni, kas bērnībā klausīju�ies un lasīju�i pasakas, arī pieaugu�i ir �aklāki grā�matu lasītāji un dziļāk izprot dzeju. Pasaku pasaule cilvē�kus jau no mazotnes mudina uz labiem darbiem.

Solveiga Elsberga

..

�Kādā vakarā vistiņa uzlaidās ozola zarā un tur aptupās. Nakti viņai rādījās sapnis, ka pasaule aizies bojā, ja vien viņa nesteigsies uz Dovres kalnu. Vistiņa a�i nolēca no zara un prom bija. Gāja, gāja, satiek gaili.

� Labdien, gailīti Lielībniek! � vistiņa saka.

� Labdien, vistiņa Drostaliņal Kurp iedama rīta ag�rumā? � gailis taujā.

Ak, steidzos uz Dovres kalnu, lai pasaule neaiziet bojā, � tā vistiņa.

���� Vistiņa Drostaliņa, kas tev teica? � tā gailis.

� Sēdēju ozola zarā un redzēju sapni, � vistiņa attrauc.

���� Ie�u tev līdzi, � gailis saka.

Gāja, gāja tālutāl, satiek pīli.

���� Labdien, pīlīte Mīlītel � sauc gailis.

�� Labdien, gailīti Lielībnieki Kurp iedams rīta agrumā? � pīle taujā.

�� Steidzos uz Dovres kalnu, lai pasaule neaiziet bojā, � tā gailis.

���� Gailīti Lielībniek, kas tev teica?

���� Vistiņa Drostaliņa, � gailis atbild.

���� Vistiņa Drostaliņa, kas tev teica? � pīle taujā.

���� Sēdēju ozola zarā un redzēju sapniЈj|vistiņa attrauc.

���� Es ie�u līdzi, � pīle saka.

Gāja atkal, gāja kādu gabalu, satiek zostēviņu.

���� Labdien, zostēviņ Dro�galviņl � pīle saka.

1 Dovres kalni � kalnu grēda Norvēģijā. Augstākā smaile 2286 m. Dovres kalns norvēģu folklorā pazīstams kā da�ādu pārdabisku būtņu mājvieta.

Sis un turpmākie ir tulkotājas komentāri.

��� Labdien, pīlīte MīlīteJ � zostēviņ� atņem. � Kurp Iedama rīta agrumā?

��� Steidzos uz Dovres kalnu, lai pasaule neaiziet bojā, � tā pīle.

��� Pīlīte Mīlīte, kas tev teica? � tā zostēviņ�.

��� Gailītis Lielībnieks.

��� Gailīti Lielībniek, kas tev teica?

��� Vistiņa Drostaliņa.

��� Vistiņa Drostaliņa, kā tu to zini? � zostēviņ� taujā.

������������ Sēdēju ozola zarā un redzēju sapni, zostēviņ Dro�galviņI � vistiņa attrauc.

��� Es ie�u līdzi, � zostēviņ� saka.

Gāja atkal, gāja kādu gabalu, satiek lapsu.

��� Labdien, lapsa Kūmiņi � zostēviņ� saka.

��� Labdien, zostēviņ Dro�galviņl

��� Kurp iedama, lapsa Kūmiņ?

��� Un tu, zostēviņ Dro�galviņ?

� Steidzos uz Dovres kalnu, lai pasaule neaiziet bojā, � tā zostēviņ�.

��� Zostēviņ Dro�galviņ, kas tev teica? � tā lapsa.

��� Pīlīte Mīlīte.

��� Pīlīte Mīlīte, kas tev teica?

��� Gailītis Lielībnieks.

���� Gailīti Lielībniek, kas tev teica?

��� Vistiņa Drostaliņa.

��� Vistiņa Drostaliņa, kā tu to zini?

� Sēdēju ozola zarā un redzēju sapni, ka pasaule . aizies bojā, ja mēs nesteigsimies uz Dovres kalnu, � vistiņa attrauc.

� Ak, nieki vien, � lapsa saka. � Pasaule neaizies bojā, ja nesteigsimies turp. Labāk nāciet man līdzi uz alu � būs silti un jauki.

Sacīts � darīts. Visi gāja lapsai līdzi uz alu, un, kad bija tur nonāku�i, lapsa sakūra krietnu uguni, tā ka ciemiņiem uz�nāca miegs. Pīle ar zostēviņu apmetās kaktā, un gailis ar vis�tiņu uzlaidās uz kādas kārts.

Kad zostēviņ� ar pīli bija cieti aizmigu�i, lapsa paņēma zos�tēviņu, uzlika uz uguns un izcepa. Vistiņa jūt, ka o� pēc de�guma, uzlec uz augstākas kārts un pusmiegā nosvepst:

���� Pē, kā te o�, kā te o�!

���� Ak, nieki vien, � lapsa saka. � Dūmus tikai sit atpakaļ skurstenī. Guli un pievaldi mēli!

Un vistiņa par jaunu aizmiga. Lapsa nebija vēl lāgā apēdusi zostēviņu, bet prāts jau nesas to pa�u darīt ar pīli � paņēma, uzlika uz uguns, izcepa un iesāka ēst.

Vistiņa no jauna uzmostas un uzlec uz vēl augstākas kārts.

���� Pē, kā te o�, kā te o�! � viņa saka, paver acis un ierauga, ka lapsa izcepusi zostēviņu un pīli. Tad viņa uzlec uz pa�as augstākās kārts un lūkojas skurstenī.

���� Skat, skat, kādas treknas zosis tur lidinās! � vistiņa saka lapsai.

Kūmiņ� metas ārā pakal vēl vienam treknam cepetim. Pa to laiku vistiņa pamodina gaili un pastāsta, kas noticis ar zostē�viņu Dro�galviņu un pīlīti Mīlīti. Tad gailītis Lielībnieks un vistiņa Drostaliņa pa skursteni izlidoja ārā, un, ja tie nebūtu steigu�ies uz Dovres kalnu, pasaule nu gan aizietu bojā.

Azis un auns uzbūvēja māju Ripleheijā.

Atnāca vāvere.

���� Vai drīkstu pie jums palikt? � vāvere vaicā.

���� Bet ko tu ēd? � tie noprasa.

���� Prie�u �iekurus, un kas nu vēl pagadās, � vāvere atteica.

���� Labi, vari palikt, � tie sacīja.

Tad atnāca sermulis.

���� Vai drīkstu pie jums palikt? � sermulis vaicā.

���� Bet ko tu ēd?

����������� Peles un rāpuļus, un kas nu vēl pagadās, � tas atteica. r � Labi, vari palikt.

Atnāca mēsluvabole.

���� Vai drīkstu pie jums palikt? � tā vaicā.

���� Bet ko tu ēd?

���� Mēslus un kni�ļus, un kas nu vēl pagadās, � mēsluva�bole atteic.

���� Labi, vari palikt.

Atnāca lapsa.

��� Vai drīkstu pie jums palikt? � lapsa vaicā.

��� Be-et ko tu ēd?

��� Jērus un kazlēnus, un ko nu vēl dabūju, � lapsa teica.

��� L-a-a-bi, vari palikt.

Atnāca lācis.

��� Vai drīkstu pie jums palikt? � lācis vaicā.

��� Be-bet ko tu ēd?

��� Ā�us un aunus, un ko nu vēl dabūju, � lācis atteica.

��� Nē, tu nevari te palikt.

Nedabūjis atļauju palikt pie tiem, lācis gribēja �os apēst. Bet tad viss bars, ko āzis un auns bija pieņēmu�i savā mājā, metās lācim virsū: vāvere aug�up un lejup gar sienu kā bulta, mēsluvabole ar visiem mēsliem acīs iek�ā, un sermulis �ņaktin �ņāc lācim pie pa�a deguna. Tad tas lika pāri Ramnejūvai un nositās. Tā Sigrida Jūvija tika pie jauna ka�oka.

Lapsa ir viltniece. Bet tajā reizē, kad lapsa devās uz purvai�nām, viņa tomēr bija vientiesīga. Lapsa bija badojusies trīs ne�dējas, tāpēc ka gribēja pa likt tik viegliņa, lai me�azosu purvā varētu �iept olas. Bet, nonākusi purva vidū, �ī tomēr iestiga. Tad lapsa sacīja:

���� Es badojos trīs nedējas, bet vajadzēja badoties se�as.

Reiz kāda sieva gāja līgt ganu un satiek lāci.

���� Kurp iedama? � lācis prasa.

���� Eju līgt ganu, � sieva atbild.

���� Vai mani ņemsi par ganu? � lācis prasa.

���� Kāpēc ne, ja vien tu māki gavilēt, � sieva atsaka.

���� Hē-I! � lācis velk.

��� Nē, tas man neder, � �īs skaņas dzirdēdama, sieva no�saka un aiziet savu ce]u.

Iet, iet un satiek vilku.

���� Kurp iedama? � vilks prasa.

���� Eju līgt ganu, � sieva atbild.

���� Vai mani ņemsi par ganu? � vilks prasa.

���� Kāpēc ne, ja vien tu māki gavilēt, � sieva atbild.

���� Ūh-ūh! � vilks velk.

���� Nē, tas man neder, � sieva nosaka.

Iet, iet un satiek lapsu.

���� Kurp iedama? � lapsa prasa.

���� Eju līgt ganu, � sieva atbild.

���� Vai mani ņemsi par ganu? � lapsa prasa.

���� Kāpēc ne, ja vien tu māki gavilēt, � sieva atbild.

���� Dil-dal-hilam! � lapsa velk smalki un daiļi.

������������� Jā, tevi es ņemu par ganu, � sieva nosaka, un nu lapsai ir jāgana lopi.

Pirmajā ganu dienā lapsa apēd visas kazas. Otrajā ganu dienā lapsa notiesā visas sievas aitas. Un tre�ajā ganu dienā apēd visas govis. Kad vakarā lapsa pārnāk mājā, sieva prasa, kur paliku�i visi lopiņi.

���� Ragi upītē un nagi birzītē, � lapsa atbild.

Tobrīd sieva pagrabā kūla sviestu. Bet vajadzēja gan aiziet turp un paskatīties. Un, kamēr viņa prom, lapsa ielavās pagrabā un izēd visu krējumu. Sieva pārnāk mājās, ierauga izēsto krē�jumu un tā pārskai�as, ka pasmeļ saujā to krējuma mazumiņu, kas vēl pāri palicis, met lapsai pakaļ un trāpa pa asti. Tāpēc lapsai ir balts astes galiņ�.

Reiz lācim, vilkam un lapsai kopīgi bija jāiet pēc medījuma. Lācim bija jāmedī zirgi, vilkam � govis un lapsai � aitas un kazas. Vakarā tiem bija jāsatiekas un jāmainās. Labi. Kad tuvo�jās vakars, tie satikās uz kādas klints, kur kaud�u kaudzēm gu�lēja visi nomedītie kustoņi.

������������ Vai neatpūtīsimies brītiņu, pirms maināmies? � lapsa sacīja. � Pēc tam veiksies labāk.

Lai notiekl Citi arī gribēja atpūsties. Un visi trīs atlaidās nosnausties. Lapsa apgūlās ārmalā, vistuvāk pie kraujas, vilks vidū un lācis iek�malā.

Kad divi pārējie bija aizmigu�i un gulēja, ka �ņāc vien, lapsa piecēlās un, aizzagusies garām lācim, apgūlās iek�pusē. Pēc tam lapsa iesaucās:

��� Paej tālāk, paej tālāk, citādi es nokritī�ul To izdzirdis, vilks nu virzās, vejas un, domādams, ka tiek tālāk no kraujmalas, nokrīt no klints un nositas.

Lācis tikām gulēja tik cie�ā miegā, ka itin neko nedzirdēja, bet pa laiciņam lapsa atkal iesaucās:

��� Paej tālāk, paej tālāk, citādi es nokritī�u!

Lācis, pusmiegā to izdzirdis, virzīsies ar, lai tiek tālāk nost no malas, bet piepe�i sāk slīdēt zemē no klints. Ta�u to pa�u brīdi lācis ar priek�ķepu vēl pagūst sagrābt lapsas pakaļkāju un paliek karājamies. Nu lapsa nejaudā ne vairs uzvilkt lāci aug�ā, ne dabūt vaļā savu pakaļkāju.

Tad viņa iesaucas:

� Ķer ciet manu kāju, ķer ciet manu kāju un laid ta�u vaļā to bērza sakni, tad es varē�u tevi uzvilkt atpakaļ aug�āI

Lācis nodomāja, ka patiesi būs saķēris bērza sakni, un ga�baliņu tālāk ieraudzīja citu sakni, kuru nu domājās esam lapsas kāju. Un, palaidis vaļā �ās kāju, lācis pieķērās pie saknes, bet sakne notrūka � un lācis nokrita zemē un nositās.

Lapsai nu bija lērums zirgu un govju, aitu un kazu. Pielo�cījusi pilnu vēderu, tā apgūlās un nogulēja līdz pat gaismiņai. Ēdamā tai netrūka un medībās nebija jāiet vēl vairākas dienas.

Reiz cūkai bija apnikusi tāda dzīve, kāda tai jādzīvo, un bija ienācis prātā prasīt, lai tings1 piesprie�ot �ai citādu, tāpēc ka �ai, lai tur vai plīst vai lūst, tāpat klājoties baudīt laimi kā citiem.

���� Par ko tu �ēlojies? � rakstvedis grib zināt.

1 Tings � �eit: tiesa.

���� Ai, man ir apnikusi tāda dzīve, kāda man jādzlvo, tē�tiņ, � cūka saka. � Zirgi dabū auzas, govis miltūdeni, turklāt gu] kūtī sausos aizgaldos. Bet es nedabūju neko citu kā vien druskas un samazgas, dienā es stiegu dub]os un naktī vārtos pa slapjiem, netīriem salmiem. Vai tas ir pēc tiesas un taisnības, rakstvedi, teic? � cūka jautā.

Rakstvedis nosprieda, ka tai lietā nudien nav kaut kas kār�tībā, ieskatījās rakstos un piesprieda cūkai citādu dzīvi.

. � Nebēdā, tagad tu dzīvosi daudz smalkāk, � viņ� sacīja,

��� no �ās dienas tev dos kvie�us un zirņus un Jaus gulēt gultā ar zīdainām segām.

���� Labil � cūka tencināja, aiz prieka pati vairs nezinādama ne rīta, ne vakara.

Un mājupceļā �ī nu tikai ruk�ķ un iekviecas, ruk�ķ un iekvie�cas:

���� Dos kvie�us un zirņus un ļaus gulēt gultā ar zīdainām segām! Dos kvie�us un zirņus un |aus gulēt gultā ar zīdainām segām!

Ceļ� veda pāri akmeņainiem, ar kokiem apaugu�iem uzkal�niem, un vienā tādā uzkalnā starp kokiem gulēja un ausījās lapsa. Tu jau zini, lapsai tūlīt visādas aplamības ir prātā. At�skanēja smalks un spalgs pīkstiens:

��� Dos drupatas un atliekas un ļaus gulēt salmos!

Cūka nelikās dzirdēt un turpināja savu:

�� Dos kvie�us un zirņus un Jaus gulēt gultā ar zīdainām segām!

Bet atkal un atkal viens un tas pats:

��� Dos drupatas un atliekas un ļaus gulēt salmos! Dos dru�patas un atliekas un ļaus gulēt salmos!

Un pēdīgi cūkai tas tā pielipa, ka, nemaz neapjauzdama, �ī ņēmās atkārtot.

Kad cūka pārnāca mājā, citi �ai nu prasa, kā gājis tingā.

��� Vai piesprieda ar cik necik labāku dzīvi? � citi �ai jau�tāja.

��� Kā tad, kā tad, � cūka sacīja. � Dos drupatas un at�liekas un ļaus gulēt salmos! Dos drupatas un atliekas un ļaus gulēt salmos!

Gailis reiz stāvējis uz mēslu kaudzes, dziedājis un plivinā�jis spārnus. Pienākusi lapsa.

�� Labdien! -lapsa sveicina. � Es dzirdu, tu dziedi. Bet vai tu vari nostāvēt uz vienas kājas un dziedāt ar aizvērtām acīm?

�� To es varu pavisam labi, � gailis atbild un nostājas uz vienas kājas. Bet viņ� pievēra tikai vienu aci, tomēr di�ojās un plivināja spārnus tā, it kā būtu paveicis nezin ko.

��� Tas bija vareni, � lapsa saka. � Bet vai tu vari nostāvēt uz vienas kājas un dziedāt ar abām aizvērtām acīm? Man rādās, ka to tu nevarēsi! Bet tavs tēvs � tas gan bija meistars! � Kū�miņ� piebilst.

�� E, es tak ari tā varu! � gailis saka, nostājas uz vienas kājas, aiztaisa abas acis un dzied.

To pa�u bridi lapsa metas �im virsū, sagrābj aiz skausta, uzsvie� mugurā, tā ka gailis vairs ne iekliegties nedabū, kad lapsa jau lai� kājas va]ā un prom uz me�u, cik ātri vien var.

Aizskrējusi līdz kādai vecai, nokarenai eglei, lapsa nomet gaili uz nokalnes, uzliek ķepu �im uz krūtīm un teju, teju to no�gar�os.

������������� Bet tu, lapsa Kūmiņ, neesi tik tīrīga kā tavs tēvs, � gai�lis ieminas. � Viņ� noskaloja ķepas, pirms ķērās pie maltītes.

Kā nu ne, tad lapsa gribējusi būt tikpat tīrīga kā tēvs. Pa�laidusi va]ā gaili, lapsa nu sāks slaucīt ķepas zālē.

Spurks! Un gailis aug�ā kokā gan.

�������������� Tik viegli tu man vaļā netiksi! � Kūmiņ� pie sevis no�teicis. Pagājis gabaliņu nostāk, nāk atpaka] ar divām lielām skaidām no cirsmas. Gailis skatījies, skatījies un nevar saska�tīt, kas tas ir.

���� Ko tu tur atnesi? � gailis prasa.

������������� Romas pāvests atlaidis man vēstuli, � lapsa atbild.

��� Vai tu nepalīdzētu izlasīt, man tā lasī�ana lāgā neiet.

����� Tā jau klātos gan. Bet man nav dū�as, � gailis atsaka. �Tur nāk mednieks. No egles gala es redzu. Redzu! Redzu!

Kad lapsa dzirdējusi gaili ieklakstamies par mednieku, tūlīt pa galvu pa kaklu metusies prom.

Tajā reizē gailis viltībā pārspējis lapsu.

Vienreiz lācis satika lapsu lavāmies ar zagtu zivju nastu mugurā.

��� Kur tad tu tās dabūji? � lācis vaicā.

��� Sazvejoju, lā�atēv! � lapsa atbild.

Tad lācis arī gribēja iemācīties zvejot un lūdza, lai lapsa izstāstot, kas �im jādara.

��� Nav nekāda lielā māksla, � lapsa saka, � var iemācī�ties viens divi. Tev tikai jāuziet uz ledus, jāizcērt āliņģis, jāie�lai� āliņģī aste un jāpatur tā ilgāk. Neliecies zinis, kad sāks smelgt; tas būs no tam, ka zivis pieko�as. Jo ilgāk tu cietīsies, jo vairāk zivju dabūsi. Un tad tikai ar joni rauj ārāl

Labi, lācis darīja, kā lapsa bij pieteikusi, un tik ilgi turēja asti āliņģī, kamēr tā pavisam iesala. Tad �is ar joni rauj asti ārā � un nost ir. Un nu līdz pat �ai dienai lācis staigā ar īsu asti.

Lācis ar lapsu pa abiem reiz nopirku�i ceturtda]podu tauku ziemsvētku cienastam un paslēpu�i zem kādas kuplākas egles. Tad pagāju�i tālāk un saulainā nokalnītē atlaidusies nosnaus�ties. Laiciņu abi gulēju�i, tad lapsa iesaukusies: � Eju jau, ejul � un taisnā ceļā pie tauku poda klāt un izēd krietnu tre��daļu. Kad lapsa atgriezusies un lācis noprasījis, kur �ī bijusi un kāpēc �ai purns tā spīd, lapsa atbildējusi:

��� Tici vai netici, bet biju ielūgta kristībās!

��� Vai re! Un kā tad to mazuli sauc? � lācis vaicā.

��� Iesākumiņ�, � lapsa atbild.

Tad abi atkal noliku�ies gulēt. Pēc brītiņa lapsa atkal pielē�kusi kājās un iesaukusies: � Eju jau, eju! � un prom pie tauku poda. Un �ajā reizē atkal izēdusi labu tiesu. Kad lapsa atnākusi atpakaļ un lācis atkal prasījis, kur �ī bijusi, lapsa atbildējusi:

���� Seku atkal biju ielūgta kristībās, tici vai ne.

���� Un kā tad �ajā reizē sauc mazuli? � lācis vaicā.

��� Pusīte, � lapsa atbild.

Lācis pabrīnās, pabrīnās par tādu vārdu, bet tad sāk �āvā�ties un drīz vien atkal aizmieg. Pēc laiciņa notiek tāpat kā abas viņējās reizes. Lapsa atkal pielec kājās, iesaucas: � Eju jau, eju! � un prom pie tauku poda, kuru �ajā reizē izēdusi tuk�um tuk�u. Kad lapsa atnākusi atpakaļ, tā atkal saka, ka bijusi kris�tībās. Un, kad lācis gribējis zināt, kā sauc mazuli, lapsa atsa�cījusi:

���� Tuk�umtuk�s!

Tad abi atkal noliku�ies uz auss un nogulēju�i labu brīdi. Pēc tam gāju�i palūkoties uz savu tauku podu, bet pods bijis izēsts, un lācis nu vainojis lapsu un lapsa lāci. Lācis sacījis, ka lapsa mielojusies ap tauku podu, kamēr �is gulējis, un lapsa sacījusi, ka lācis mielojies, kamēr �ī gulējusi.

��� Pag, pag, tūliņ mēs redzēsim, kur� no mums izlaizījis taukus, � lapsa Kūmiņ� sacījusi. � Apgulsimies par jaunu uz nokalnītes, un, kuram zem astes visvairāk spīdēs, kad pamodīsimies, tas būs bijis tauku lai�a.

Lai notiek, lācis labprāt piekritis tādam pārbaudījumam un, zinādams, ka taukus nav ne pagar�ojis, apgūlies saulītē un aiz�midzis cie�ā miegā. Lapsa nu aizzagusies pie poda un sakasī�jusi kopā vēl kādu pikuci tauku, pēc tam atgriezusies, sasmērē�jusi lācim paasti ar taukiem un � ne �iku, ne grabu � noli�kusies atkal uz auss. Kad abi pēdīgi pamodu�ies, tauki saulītē biju�i izkusu�i, un neviens cits kā lācis nu bijis tas tauku lai�a.

Vērsim reiz gribējies pa�am iet pamieloties. Ceļu uz �ķūni, kas bāztin piebāzts ar sienu, viņ� zinājis itin labi. Tā vērsis devies prom no mājas un saticis aunu.

���� Labdien! � sacīja auns.

���� Labdien! � sacīja vērsis.

���� Tālu iedams? � sacīja auns.

��� Eku man gribas pamieloties, ce]u uz �ķūni, kas bāztin piebāzts ar sienu, es zinu tīri labi, � sacīja vērsis.

���� Vai ņemsi mani līdzi? � sacīja auns.

���� Ja būsi uzticīgs saimniekam, tad vari nākt.

Labs ir. Un abi gāju�i tālāk. Satiek āzi.

���� Labdien! � sacīja āzis.

���� Labdien! � sacīja vērsis.

���� Tālu iedams? � sacīja āzis.

���� Eku ceļu uz �ķūni, kas bāztin piebāzts ar sienu, es zinu

tīri labi � man tikai gribētos pamieloties, � vērsis sacīja.

���� Vai ņemsi mani līdzi?

���� Ja būsi uzticīgs saimniekam, tad vari nākt.

Jā, bū�ot gan. Un gāju�i tālāk. Satiek garausi.

���� Labdien! � sacīja garausis.

���� Labdien! � sacīja vērsis.

���� Tālu iedams? � sacīja garausis.

���� Eku man gribētos pamieloties, ceļu uz �ķūni, kas bāztin

piebāzts ar sienu, es zinu tīri labi, � sacīja vērsis.

���� Vai ņemsi mani līdzi? � sacīja garausis.

���� Ja būsi uzticīgs saimniekam, tad vari nākt.

Jā, bū�ot gan. Un gāju�i tālāk.

Satiku�i sermuli. Lai notiek, tas arī drīkstējis iet līdzi, ja būs uzticīgs saimniekam. Gāju�i tālāk. Un satiek gaili � ja būs uzticīgs saimniekam, tas arī drīkstējis iet līdzi. Atkal gāju�i tālāk.

Satiek lapsu.

���������������������� Labdien, � sacīja lapsa, � kur tad nu visi tā pulkā iedami?

Eku vērsis gribot pats pamieloties.

���������������������� Mani laikam neņems vis līdzi? � sacīja lapsa. Kūmiņam tas glu�i nejau�i izspruka.

Kāpēc ne, ja vien �ī bū�ot uzticīga saimniekam, tad lai nāk. Kūmiņ�, zināms, apsolījis, ka būs uzticīgs saimniekam. Un gā�ju�i tālāk.

Gāju�i, gāju�i, līdz nonāku�i pie �ķūņa, sagāju�i visi iek�ā, aiztaisīju�i durvis un ņemas meklēt ēdamo � gailis knābā ārā no siena sēkliņas, un sermulis ik uz soļa uziet peles. Tikai lapsa sē� �ķūņa vidū un glūn un blen� uz ēdējiem. Tad lapsa ieprasī�jusies, vai drīkst iziet ārā palūkot sev jnedījumu, jo �ķūnī tai nekā ēdama neesot, un vai citi laidī�ot �o atpakaļ iek�ā, ja pie�klaudzinās.

Jā, kāpēc ne.

Tā lapsa nu iet uz me�u meklēt sev medījumu un satiek lāci.

���� Labdien! � sacīja lapsa.

���� Labdien, � sacīja lācis, � kur nu tā iedama �ai dienā?

����� Eju meklēt ēdamo, � sacīja lapsa, � bet tu tak esi stip�rinieks, es parādī�u tev �ķūni, kas �um un mud� no kustoņiem, un tad mums vairs nebūs jāgudro, ko likt uz zoba.

Un abi gāju�i uz �ķūni.

����� Piedauzi nu tikai pie durvīm, � lapsa sacīja, pati apsē* dusies sāņus uz nokalnītes.

Labs ir, lācis piedauzījis.

Vērsis sacīja:

���� Laidīsim lapsu iek�ā.

����� Nē, pagaidi, � sacīja sermulis, � vispirms jāparaugās, kas tur aiz durvīm iri Tur stāv briesmīgi liels lācī�i To nu gan nevar laist iek�ā!

Un viņi nelaida lāci iek�ā.

����� Gan jau es kaut ko izdomā�u, � lācis sacīja. Un �is parokas tik dzi|i zem sliek�ņa, ka dabū iek�ā galvu. Bet, līdzko lācis iebāzis �ķūnī galvu, vērsis velk �im tie�i starp acīm. Un auns ar ieskrējienu no �ķūņa otras malas arīdzan velk lācim pa pieri. Un āzis ragus uz priek�u izslējis, cērt lācim purnā � katrā nāsī iedur vienu ragu un nu tikai plē� un rauj tā, ka lācim purns pu�u gan. Un tad pieskrējis sermulis un �ņāc lācim tie�i acīs. Un garausis, pagalam apjucis, ko kājas nes, �audījies apkārt pa �ķūni. Un gailis no liela izbīla uzlaidies aug�ā uz �ķērs�baļķa un kladzina un dzied tā, ka lācis pavisam pārbīstas. Tad �is pēdējiem spēkiem izspraucies atpakaļ ārā un bijis gandrīz vai pagalam. Lumpatojis projām pa ceļu un satiek lapsu. Izdzirdusi, kāds jandāliņ� iet vajā pa �ķūni, tā pamanījusies vēl gabaliņu tālāk.

������������� Ak tu, neliete tāda, kā tu mani iznerroji, � lācis sacīja,

��� esmu gandrīz beigts!

���� Kā tad tas gadījās? � lapsa vaicāja.

���� Āre, vispirms nāca kalējs pats un iesita ar savu āmuru man tie�i starp acīm. Tad viens no kalēja pui�iem sita ar lielu, lielu veseri, kam abi gali asi, daudz netrūka, ka galva man būtu uz pusēm. Un pēc tam otrs kalēja puisis iecirta man purnā ga�ras, kvēlojo�as knaibles � katrā nāsī vienu galu � un plēsa un rāva tā, ka purns man pu�u gan. Un tad pieskrēja tāds sīkaliņ�, man liekas, tas varēja būt ogļupuika, un �ņāc man tie�i acīs. Tas bija pats briesmīgākais. Tobrīd es pavisam zaudēju dū�u. Un mazs, balts �unelis skraidīja apkārt pa �ķūni un izska�tījās tik varen negants, ka būtu varējis izraut man acis ārā no pieres, ja tikai tiktu klāt. Un vēl tur kāds zvaniķis vai kas cits sēdēja uz jumta un dikti jo dikti vilka tādu kā raudu dziesmu. Tad es liku prom. Bet tagad gan tev, negantniecei, būs beigas, tāpēc ka mani tā izmuļķoji.

Nu lapsa devusi kājām vaļu, bet lācis skrien �ai pakaļ līdz pat me�am. Tur lapsa � spuktl � kādā alā iek�ā. Tomēr lācis sagrābis �o aiz vienas kājas. Tad lapsa sākusi smiet!

����� Ha, ha! Sagrābis priedes salmi un domā, ka tur lapsu aiz kājas!

Lācis nu palaidis lapsas kāju vaļā, sagrābis zobos priedes sakni un ko� un grau� to apnikdams. Tā Kūmiņ� tajā reizē ticis sveikā cauri.

Reiz kādam vīram, kam Ēriks vārdā, bijis jābrauc uz me�u pēc malkas. Saticis lāci.

���� Atdod zirgu, ja ne, līdz vasarai apēdī�u visas tavas avis, � lācis saka.

���� Ak, pasarg* dievs, � vīrs atbild, � mājā nav ne pagales malkas. Atļauj man papriek� aizvest mājā malkas vezumu, ci�tādi mēs visi nosalsim. Rītritā atvedī�u tev zirgu.

Labi, lācis atļāvis arī, tikai piekodinājis, ka līdz vasarai ap�ēdī�ot visas zemnieka avis, ja �is neatvedīs zirgu.

Virs sakrāvis vezumā malku un lai� uz māju pusi, bet par norunu, saprotams, nav bijis diez cik priecīgs. Te satiek lapsu.

���� Par ko tu tāds saducis? � lapsa klau�ina.

���� Ak, sastapu lāci, � vīrs atbild, � bija jāapsolās, ka rit ap to te pa�u laiku atdo�u �im zirgu, ja ne, tad līdz vasarai sa�plosī�ot visas manas avis.

����� Edze, nebūs tik slikti, � lapsa saka. � Ja tu man dosi savu vistreknāko āzi, es tevi izpestī�u.

Labi, do�ot. Un vīrs nosolījās lapsu nepievilt.

����� Kad tu rītā atvedīsi lācim zirgu, � lapsa saka, � es ūjinā�u te aug�ā uz nogāzes. Un, kad lācis vaicās, kas tur ūjina, tu saki, ka mednieku Pērs, pats labākais mednieks pasaulē. Un tālāk jau pats tiec galā.

Nākamajā rītā vīrs devās ce]ā, un, kad viņ� sastapa lāci, aug�ā uz nogāzes kāds sāka ūjināt.

���� Pūl Kas tad tas tāds? � lācis saka.

~ � Ak, tas ir mednieku Pērs, pats labākais mednieks pasaulē, � vīrs atbild. � Es pazīstu to ūjinā�anu.

���� Vai nemanīji tur lāci, Ērik? � atskan no me�a puses.

���� Saki, ka ne! � lācis pavēl.

�� Nē, lā�a neviena neesmu manījis, � Ēriks atbild.

� Kas tad tur stāv pie ragavām? � no me�a puses sauc atkal.

���� Saki, ka tas ir vecs, sveķains bluķis, � lācis �ukst.

� Ak, tas ir tikai vecs, sveķains bluķis.

���� Tādus bluķus veļ iek�ā ragavās, � no me�a puses sauc,

��� ja tu viens nejaudā, es ie�u talkā!

� Saki, ka pats tiksi galā, un ievel mani ragavās! � lācis izrīko.

����� Paldies, es pats tik�u galā, � vīrs atsaucas un ieveļ lāci ragavās.

���� To bluķi vajag pamatīgi piesiet, � no me�a puses atskan.

��� Vai palīdzēt?

���� Saki, ka pats tiksi galā, un piesien mani! � lācis pavēl.

����� Paldies, es pats tik�u galā, � vīrs atbild un piesien lāci ar visām virvēm, kādas vien ir līdzi, tā, ka tas vairs nevar pa�kustēt.

���� Tādos bluķos vajag iecirst cirvi, kad tie ir piesieti, � no me�a puses atkal atskan, � būs vieglāk tikt pāri lielajiem pa�kalniem.

���� Izliecies, ka tu iecērt manī cirvi, � lācis �ukst.

Te vīrs paņem cirvi un liek lācim pa pieri tā, ka tas uz vietas beigts. Un abi ar lapsu viņi roku rokā brauc mājā, bet, kad ir jau pie vārtiem, lapsa saka:

����� Es mīļuprāt ietu tev līdzi sētā, bet tavi kran�i man ne�patīk, tāpēc pagaidī�u tepat, kamēr tu atnesīsi āzi, ņem tikai tādu taukāku.

Lai notiek, atnesī�ot, vīrs apsola un tencina par palīdzību. Ievedis zirgu stallī, viņ� ies uz aitu kūti.

��� Kurp iedams? � sieva vaicā.

�������������� Are, aitu kūtī man jāparauga tāds treknāks āzis tai lāga lapsai, kas izpestīja mūsu zirgu, � vīrs atbild. � Es apsolīju.

� Ne vella tā zagle nedabūsi � sieva saka. � Zirgs mums paliek un lācis turklāt. Lapsa jau nozagusi mums daudz zosu, tas atsver veselu āzi, un, ja nav nozagusi, tad var nozagt, � viņa piemetina. � Nekā �ī nedabūsi Paņem pāri no mūsu kran��iem un uzlaid virsū tai zaglei, tad mums varbūt bus miers no �ās.

VTram tāds padoms nelicies zemē metams, viņ� paņēmis di�vus savus visniknākos suņus, iebāzis maisā un prom pie lapsas.

��� Vai āzi atnesi? � lapsa vaicā.

������������ Jā, nāc saņem pretīl � vīrs saka, atraisa maisam auklu un uzlai� lapsai virsū suņus.

���� Uhl ft� lapsa saka un ar lēcienu ir prom.

������������� Veca paruna māca, ka nepateicība ir pasaules alga. Un nu es redzu, ka tā patie�ām ir. Un taisnība ir ari tā, ka draugs draugam nedraugs, � lapsa noteic.

Pa me�u reiz gāja mednieks un satiek sloku.

�� Esi tik labs un manus bērniņus, lūdzams, ne�auj,|ļ|� sloka teica.

���� Kādi tad izskatās tavējie? � mednieks vaicā.

���� Pa�i skaistākie visā me�ā! � sloka atbild.

���� Norunāts, tos es ne�au�u, � mednieks apsola.

Bet, kad viņ� nāk atpakaļ, rokā viņam sai�ķis ar tikko no��autajām slokām.

���� Ai, ai! Kāpēc tu no�āvi manus bērniņus? � sloka jautā.

�� Tie ir tavējie? � mednieks brīnās. � Es �āvu tikai pa�us neglītākos.

�� Tā gan, bet vai tu nu nezini, ka pa�a bērni katram patīk vislabāk? � sloka atbild.

Brīnumu pasakas

Trīs āzī�i reiz gribēja iet uz kalnu ganībām baroties. Pa ce�ļam bija strauts, tam pāri veda tilts, un zem tilta mita liels, nejauks trollis � acis tam bija kā alvas �ķīvji un deguns tik gar� kā grābekļa kāts. Vispirms uz tilta, gribēdams tikt pāri, uzgāja pirmais āzltis.

Trip, trap, trip, trapi � tilts skan. ļrjt � Kas pa manu tiltu trapstina? � iebrēcās trollis.

��� E, esmu pats mazākais āzltis sprigainītis, eju uz kalnu ganībām baroties, � āzis smalkā balstiņā teica.

� Tūlīt es tevi sagrāb�u cieti � trollis atbildēja.

��� VI, negrāb vis ciet, esmu aplam maziņ�, pagaidi brītiņu, tūlīt nāks vidējais āzltis sprigainītis, tas ir daudz lielāks.

� Varu arī pagaidīt, � trollis sacīja.

Pēc brītiņa uz tilta, gribēdams tikt pāri, uzgāja vidējais āzītis sprigainītis.

Trip, trap, trip, trap, trip, trapi � tilts skan.

BKas pa manu tiltu trapstina? � iebrēcās trollis, f'r � E, esmu vidējais āzltis sprigainītis, man jāiet uz kalnu ganībām baroties; āzis sacīja, un �im te āzim nebija vairs tik aplam smalka balss.

_ Tūlīt es tevi sagrāb�u ciet! � trollis teica.

���� Vī, negrāb vis ciet, bet pagaidi vēl brītiņu, tūlīt nāks lie�lais āzis sprigainis, tas ir daudz, daudz lielāks.

��� Varu arī vēl pagaidīt, � trollis sacīja.

Te uzreiz nāk lielais āzis sprigainis, un trip, trap, trip, trap, trip, trapi � tilts skan. Sis āzis bija tik smags, ka tilts zem viņa svara trapst un rīb tavu rībē�anu.

���� Kas pa manu tiltu rībina? � iebrēcās trollis.

���� Esmu lielais āzis sprigainis, � āzis sacīja briesmīgi rupjā balsī.

����� Tūlīt es tevi sagrāb�u ciet! � trollis iesaucās.

����� Divi �ķēpi man ir. Nāc vien, nāc!

Un es tev izdur�u acis!

Akmeņi man ir. Nāc vien, nāc!

Un slapjums no tevis tik paliks! � to teicis, āzis metās virsū trollim, izdūra �im acis un, sabadījis tik stipri, ka slapjums vien paliek, iemeta troli strautā � un prom uz kalnu ganībām. Tur āzī�i uzbarojās, ka spīd, un gandrīz vairs nejaudāja mājā pār�iet. Ja tikai barojums nav nogājis, tad tie spīd vēl �obaltdien. Un � snip, snap, snauri! � nu pasaka ir cauri.

Kādam nabaga vīram bija trīs dēli. Kad vīrs nomira, vecākie dēli gāja pasaulē laimi meklēt, bet jaunāko tie negribēja ņemt līdzi.

����� Kur nu tu, � tie sacīja, � tu to vien tikai proti kā sēdēt un ru�ināties pa pelniem.

����� Tad man būs jāiet vienam pa�am, � Pelnru�ķis atteica.

Abi vecākie aizgāja pasaulē un nonāca kara]sētā. Tur tie

salīga darbu � viens pie sta||a pui�a un otrs pie dārznieka.

Pelnru�ķis arīdzan devās prom no mājas un paņēma līdzi lielu luģu1 pāri � tās bija paliku�as mantojumā no tēva un no mātes, tāpēc ka abiem vecākajiem brāļiem luģes nebija patiku��as. Nest bija smagi, tomēr atstāt negribējās.

Laiciņu gājis, Pelnru�ķis arī nonāca karaļsētā un lūdza kādu darbu. Iesākumā viņam atteica, ka nekāda darba neesot, bet, kad viņ� lūgtin lūdzās, tad dabūja ar atļauju nammeitai nest malku un ūdeni. Puisis bija �akls un mudīgs, un drīz vien visi sāka viņu labi ieraudzīt, bet vecākie brāļi bija kūtri, tāpēc itin bie�i dabūja sukas, maz nopelnīja; redzēdami, ka Pelnru�ķim klājas labāk, abi divi sāka brāli skaust.

Viņpus karaļsētai ezera otrā krastā mita trollis, kam piede�rēja septiņas sudraba pīles ezerā. Tās itin labi bija redzamas no karaļsētas. Karalis ne vienreiz vien jau bija izteicis vēlē�a-

1 Luģes � slēpes, apvidus vārds.

nos dabūt tās sev, un tālab abi vecākie brāļi tagad teica sta))a puisim:

����� Brālis sacīja, ja vien gribētu, viņ� varētu dabūt karalim tās pīles.

Skaidrs, ka necik ilgi � un sta||a puisis to pateica karalim. Tas pasauc pie sevis Pelnru�ķi un saka:

���� Tavi brāli vērpj valodas, ka tu varot dabūt rokā tās pīles, un nu tev tas ir jāizdara.

����� Ne prātā nav nācis kaut ko tādu teikt, � Pelnru�ķis atsa�cīja.

����� Tu esi teicis, � karalis paliek pie sava, � un tev ir jāizdara!

���� Jā-ā, � puisis novelk, � ja nu nekas cits neatliek, tad dodiet man sieku rudzu un sieku kvie�u � un es pamēģinā�u.

Viņ� dabū, ko prasījis, saliek visu luģē un airējas pāri uz otru krastu. Nonācis viņā malā, sāk staigāt pa krastu un kaisa graudus, kamēr pēdīgi izvilina pīles ārā no ezera, iemāna luģē un ar skubu airējas atpakaļ.

Puisis jau ticis līdz ezera vidum, te parādās trollis un ierauga viņu.

���� Tu brauc prom ar visām septiņām manām sudraba pī�lēm? � trollis iebrēcas.

���� Jā-ā! � puisis teica.

���� Panāc tik vēl kādreiz �urp!

���� Var gadīties, � puisis atteica.

No tās dienas, kad Pelnru�ķis atveda karalim septiņas sud�raba pīles, kara|sētā �o vēl labāk ieredzēja. Un pats karalis bilda, ka tas darbiņ� esot labi paveikts. Bet brāļi k]uva vēl niknāki un skaudīgāki. Te tiem ie�āvās prātā pateikt staļļa pui�sim � brālis esot sacījis, ja vien gribētu, glu�i labi varētu atvest karalim no troļļa sudrabā un zeltā izrakstīto segu. Un stalla puisis �ajā reizē tāpat jo nadzīgi vēsta to karalim. Nu karalis teic puisim, brā|i esot tērgāju�i, viņ� glu�i labi varot atvest no troļļa zeltā un sudrabā izrakstīto segu, un nu esot tas jāizdara, citādi galva nost. Pelnru�ķis atbildēja, ka ne prātā viņam nav nācis kaut ko tādu sacīt, bet, kad tas nelīdzēja, lūdza trīs dienas pārdomām. Un, kad tās bija aizritēju�as, atkal ar luģi pārīrās pāri ezeram, staigā �urpu turpu un ausās. Pēdīgi viņ� manīja, ka troļļu saime iznāk ārā no kalna un izkar segu, lai vējojas.

Un, līdzko troļļi bija atkal nozudu�i zem kalna, Pelnru�ķis pa�ķēra segu un ar skubu airējās atpakaļ.

Puisis jau ticis līdz ezera vidum, te parādās trollis un viņu ierauga.

���� Vai tu paņēmi visas septiņas manas sudraba pīles? � trollis iebrēcās.

��� Jā-āl � puisis teica.

���� Un tagad tu esi pievācis manu sudrabā un zeltā izrak�stīto segu arī?

���� Jā-ā! � puisis atteica.

���� Panāc tikai vēl kādreiz �urp!

���� Var gadīties, � puisis sacīja.

No tās dienas, kad Pelnru�ķis atgriezās ar zeltā un sudrabā izrakstīto segu, visi viņu vēl labāk ieredzēja un viņ� tika iecelts par pa�a karaļa sulaini. Toties abi brāļi kļuva vēl niknāki, un, lai viņam sariebtu, �ie aiziet pie staļļa pui�a un teiks:

���� Nupatās brālis sacīja, ka glu�i labi varot atvest karalim troļļa zelta arfu, to pa�u, kura, kad ieskanas, arī visus bēdīgos padarot līksmus.

Kā tad, staļļa puisis to tūliņ pat izstāsta karalim, un tas puisim sacīja:

���� Ja esi tā teicis, tad tev tas ir jāizdara. Un, ja tu to pa�veiksi, tad dabūsi princesi un pusi no karaļvalsts, bet, ja ne, galva nost.

. ���� Ne prātā man nav nācis kaut ko tādu sacīt, �puisis at�bild, � bet nu nekas cits vairs neatliek, būs vien jāmēģina. Bet se�as dienas man pienākas pārdomām.

Kāpēc ne, tās Pelnru�ķis dabū�ot.

Bet, kad tās dienas bija pagāju�as, viņam vajadzēja doties ceļā. Iebāzis kabatā naglu, bērza �agariņu un sveces galu, pui�sis pārairējas pāri otrā krastā un sāk staigāt �urpu turpu: glūn un ausās. Trollis iznāk ārā no kalna un viņu ierauga.

���� Vai tu paņēmi visas septiņas manas sudraba pīles? � trollis iebrēcās.

���� Jā-ā! � puisis atbildēja.

���� Un manu sudrabā un zeltā izrakstīto segu arī tu pa�ņēmi? � trollis noprasīja.

���� Jā-ā! � puisis sacīja.

Tad trollis sagrābj puisi un ienes zem kalna.

���� Redzi, meitiņ manu, � trollis sacīja, � nu es dabūju rokā to, kas paņēma visas manas sudraba pīles un sudrabā un zeltā izrakstīto segu. Iesprostosim �o aizgaldā un nobarosim, pēc tam nokausim un pamielosim saviniekus.

Trollule bija ar mieru: ielika viņu aizgaldā, un nedē|u Pelnru�ķis tur dabūja ēst un dzert, cik daudz vien sirds kāro. Kad nedēļa bija pagājusi, trollis sūtīja meitu, lai iegrie� puisim ma�zajā pirkstiņā un parauga, vai būs jau trekns diezgan. Meita nogāja pie aizgalda.

���� Izbāz ārā mazo pirkstiņu! � viņa sacīja.

Bet Pelnru�ķis izbāza no aizgalda naglu, un troļļa meita grib ie�ņāpt tajā.

���� Nekas neiznāk, viņ� ir tik ciets kā no dzelzs, � iegājusi atpakaļ pie tēva, trollule sacīja, � vēl nevar ņemt priek�ā!

Vēl pēc nedējas notika atkal gandrīz tas pats, tikai Pelnru��ķis tagad izbāza no aizgalda bērza �agariņu.

���� Drusku labāk jau ir, � iegājusi atpakaļ pie tēva, viņa sacīja, � tomēr, lai liktu uz zoba, būs ciets kā koks.

Bet vēl pēc nedēļas trollis par jaunu sūtīja meitu lejā, lai paskatās, vai puisis nu nebūs trekns diezgan, ķ � Izbāz ārā mazo pirkstiņu! � trollule sacīja, nogājusi pie aizgalda.

Un tajā reizē Pelnru�ķis izbāza ārā sveces galiņu.

���� Nupat jau der! � viņa sacīja.

���� Ak tā! Tad es eju pēc saviniekiem, bet tu pa to laiku no�kauj barokli, pusi no tā izcep un otru pusi izvāri!

Līdzko trollis prom, trollule sāk trīt lielu, garu dunci.

���� Un to tu gribi likt lietā pie kau�anas? � puisis iepra�sījās.

���� Tā gan! � troļļa meita atteica.

���� Tas duncis ir neass! � puisis sacīja. � Ie�u tev talkā un uztrī�u, lai vieglāk būtu mani nomaitāt.

�ī iedeva Pelnru�ķim dunci, un puisis nu ņemas trīt un asināt.

���� Ļauj man izmēģināt dunci pie tavas bizes, � puisis sa�cīja, � liekas, ka nu būs jau ass diezgan.

Lai notiek, trollule atļāva. Bet, sagrābis troļļa meitu aiz bizes, puisis nogrieza �ai galvu un, vienu daļu izvārījis un otru daļu izcepis, sakrauj gaļu galdā. Pēc tam viņ� saģērbās troļļa

meitas drēbēs un apsēdās kādā notālākā kaktā. Kad trollis pār�nāca kopā ar saviniekiem, �is teiks meitai � domāja tak, ka tur sē� trollule, � lai �ī arīdzan nākot pie galda.

���� Nē, man negribas, � puisis atbildēja, � �odien tāds drūms un bēdīgs prāts.

�������������� Pavei, tu tak zini, kā pret to var līdzēt, � trollis teica,

��� paņem zelta arfu un uzspēlēt

���� Jā, bet kur tad tā stāv? � puisis vēl noprasa.

���� Vai tu nu nezini, pati vēl nesen spēlēji, � karājas turpat virs durvīm 1

Divreiz tas puisim nebija jāsaka. Paņēmis arfu, viņ� spēlē�dams sāk staigāt iek�ā un ārā, bet tad viens divi iestumj ūdenī luģi un airē prom no krasta tik a�i, ka ūdens puto vien. Pēc brī�a trollim sāk likties, ka meita par daudz ilgi kavējas ārā, �is izies paskatīties, kas tur notiek, un ierauga puisi ar luģi jau tāltālu ezerā.

���� Vai tu paņēmi visas septiņas manas sudraba pīles? � trollis iebrēcās.

���� Jā, � puisis teica.

���� Un paņēmi manu zeltā un sudrabā izrakstīto segu ari?

���� Jā, � puisis atteica.

����� Un nupatās tu esi paņēmis vēl arī manu zelta arfu? � trollis kliedza.

���� Jā, to arīdzan, � puisis sacīja.

���� Un es nemaz neesmu tevi apēdis?

����� Nē, tā bija tava pa�a trollule, � puisis atbildēja.

To izdzirdis, trollis aiz dusmām pārsprāga. Bet Pelnru�ķis aizairējās atpakaļ pie krasta un paņēma sev vēl veselu kaudzi zelta un sudraba � tik daudz, cik luģē var sabērt.

Atvedis uz karajsētu zelta arfu, viņ� dabūja kara]meitu par sievu un pusi karaļvalsts pūrā, kā jau karalis bija solījis. Un pret saviem brāļiem viņ� bija lādzīgs, tāpēc ka domāja, tie vēr�pu�i valodas, viņam tikai labu vēlot.

Reiz bija zvejnieks, kas dzīvoja pils tuvumā un zvejoja ka�raļa galdam zivis. Kādudien, aizgājis zvejot, viņ� nevarēja itin

neko noķert � dari ko darīdams un pūlies kā pūlēdamies, āķa galā nav ne asakas. Bet, kad diena jau griezās pret vakaru, virs ūdens iznira kāda galva un saka:

���� Ja man tiek tas, ko tava sieva klēpī nēsā, zivju tev būs, cik uziet.

Vīrs uz vietas piekrita, jo nenojauta, ka sieva ir cerībās. Pēc tam viņ� sazvejoja lērumu zivju. Bet, kad vakarā aiziet uz māju un izstāsta sievai, kā ticis pie zivīm, sieva sāk vaimanāt, lej gau�as asaras un lūdz dievu, lai ap�ēlojas par viņiem un vēr� par labu vīra doto solījumu, tāpēc ka viņa, rau, staigājot ar bērnu klēpī. Valodas par zvejnieksievas nedienām aizklīda līdz pa�ai kara]pilij, un, dabūjis to dzirdēt un izdibinājis iemeslu, karalis apsolīja, ka ņems bērnu pie sevis un mēģinās pasargāt. Laiks gāja savu gaitu, un, kad tā diena bija klāt, sievai piedzima puika. Karalis aizveda to uz pili un audzina kā pa�a dēlu, ka�mēr puika ir liels. Tad kādudien puisis lūdz, lai lai�ot viņu tēvam līdzi uz jūru pazvejot zivis. Gau�i griboties, viņ� teic. Karalis lāgā nevēlējās atļaut, bet galu galā tomēr atjāva. Pui�sis ar savu tēvu aizgāja zvejot, un visu dienu tiem veicās itin labi. Vakarā bija jāpārbrauc krastā. Dēls bija aizmirsis mut�autu un ielec atpakaļ laivā tam paka]. Bet to pa�u bridi, kad viņ� po�as kāpt ārā, laiva sāk slīdēt prom no krasta tik ātri, ka viļņi vien �ķīst, un, lai kā puisis arī būtu cīnījies ar airiem, ne�kas nelīdz. Laiva peldēja tikai uz priek�u visu garu nakti un pēdīgi piestāja pie tāltālas, baltas zemes. Tur puisis izkāpa krastā un, gabalu pagājis, sastop vīru ar garu, baltu bārdu.

���� Kā sauc �o zemi? � puisis vaicā.

���� Baltāzeme, � vīrs atsaka un lūdz, lai puisis pastāsta, no kurienes nākdams un kurp iedams, un puisis ņemas visu stāstīt.

���� Tā ja, � vīrs teica, � turies tikai gar krastu � un tu nonāksi pie trīs princesēm, kas ir tik dziļi zemē iek�ā, ka gal�vas vien ārā. Pirmā, pati vecākā, vaimanās un lūg�us lūgsies, lai tu pieej pie tās un palīdzi tikt ārā, un otrā darīs tāpat. Bet nevienai no tām tu nedrīksti iet klāt, steidzies tik garām, it kā tu neko ne redzētu, ne dzirdētu. Bet tre�ajai gan pieej klāt un dari tā, kā viņa vēlas, tāpēc ka viņa tev nesīs laimi.

Kad puisis nonāk pie pirmās princeses, tā uzsauc �im un ņemas jo sirsnīgi lūgt, lai pieejot klāt, bet puisis tikai iet tālāk,

it kā nebūtu nemaz to redzējis. Un tāpat viņ� aizgāja garām arīdzan tai otrajai, bet pie tre�ās piegāja klāt.

���� Ja darīsi tā, kā es tev vēlē�u, tu no mums visām trim par sievu varēsi ņemt to, kuru gribēsi, � princese teica.

Labi, viņ� piekrita. Un tad princese puisim izstāstīja, ka zemē tās visas trīs esot iedzinu�i trīs tro||i, bet pirms tam prin�ceses mitu�as tai tur pilī aiz me�a.

���� Un nu tev būs jāiet uz pili un jājaujas, lai troļļi tevi mizo � par katru no mums savu nakti, � viņa sacīja, � ja spēsi to izturēt, tad mēs būsim glābtas.

����� Labi, � puisis atteica, viņ� mēģinā�ot.

����� Kad iesi iek�ā, � princese turpina, � pie vārtiem stāvēs divi lauvas, bet ej tikai dro�i vārtiem cauri, tad tie tevi neaiz�tiks. Turpat netālu no ieejas būs mazs, tum�s kambaris, ej tikai iek�ā un liecies gulēt. Drīz vien atnāks trollis un nomizos tevi, bet, kolīdz tu paņemsi krūku, kas karājas pie sienas, un apzie�dīsi sadauzītās vietas, tu atkal atspirgsi. Tad mudīgi paķer zo�benu, kas karājas blakus krūkai, un sacērt trolli gabalos.

Puisis rīkojās, kā princese bija vēlējusi: viņ� iziet cauri vār�tiem, it kā lauvas nemaz neredzētu, un iet taisni iek�ā kambarī un noliekas gulēt. Pirmo nakti atnāca trollis ar trim galvām un trim rīkstēm rokā un pamatīgi puisi savicoja, bet tas izturēja, kamēr trollis met mieru. Tad paņēma krūku un, apziedis brūces, sacirta trolli gabalos. Kad viņ� no rīta izgāja no pils, princeses jau bija līdz jostasvietai ārā no zemes. Nākamajā naktī notika gandrīz tāpat, tikai trollim, kur� tonakt atnāca, bija se�as gal�vas un se�as rīkstes rokā un tas puisi savicoja vēl negantāk nekā pirmais. Bet, kad puisis izgāja no pils, princeses jau bija līdz ceļgaliem laukā no zemes. Tre�o nakti atnāca deviņgalvains trollis, un �im deviņas rīkstes bija rokā, un nu kuls puisi tik ilgi, kamēr tas pēdīgi paģībst. Un tad trollis to sagrābj un svie� pret sienu, bet krūka pa tam nokrīt no āķa un ziede izlīst tie�i puisim virsu, un no tā viņ� atkal at�irgst. Nu viņ� vairs nekavējas ne mirkli � sagrābj zobenu un sacērt trolli gabalos. Kad viņ� torit izgāja ārā no pils, princeses jau bija pavisam laukā no zemes. Jaunako no viņām puisis apņēma par sievu un laimē un saticībā nodzīvoja ar viņu labu laiku.

Te puisim sagribējās aizbraukt mājā un pasērst pie tēva un mātes. Viņa karalienei tas gan nebija pa prātam, bet, tā kā pui�

sis bija gau�i noilgojies un posās tomēr ceļā, karalienei cits nekas neatlika kā teikt:

����� Tev jānosolās, ka darīsi tikai to, ko tēvs tev vēl, bet to, ko māte vēl, nedarīsi.

Labi, viņ� nosolījās. Un tad viņa iedeva vīram gredzenu. Tas, kam gredzens pirkstā, varēja divreiz kaut ko vēlēties. Tū�daļ viņ� vēlējās būt mājās, un tēvs ar māti nu nevarēja vien nobrīnīties, cik grezni un cik lepni dēls ir saposies.

Kad pāris dienu viņ� bija ciemojies pa māju, māte gribēja, lai dēls ejot uz pili � karalim esot jāredz, kāds vīrs no �ā iznā�cis. Tēvs toties sacīja:

����� Labāk neej vis, tāpēc ka to laiku mums no tevis nebūs nekāda prieka.

Bet tas nelīdzēja. Māte lūdzās un diedelēja tik ilgi, kamēr dēls devās ceļā. Nonācis tur aug�ā, pilī, viņ� izskatījās grez�nāks un lepnāks par pa�u karali. Karalim tas nepavisam nebija pa prātam, un viņ� teica:

����� Tā ja, bet tagadīt paskaties, kāda man ir karaliene. Lai gan tavējo man nudien nav lemts redzēt. Bet es neticu, ka tava karaliene varētu būt tikpat daiļa.

_� Ja ar dieva palīgu viņa tagad stāvētu �e, tad gan tu redzētu!_ �jaunākais karalis noteica un karaliene tūlīt pat jau stāvēja viņa priek�ā. Bet viņa bija pārpārēm noskumusi un teica viņam:

����� Kāpēc tu man nepaklausīji un palaidi gar ausīm, ko tēvs tev saka? Man tūlīt pat jāsteidzas atkal mājā, bet tu esi izteicis jau abas savas vēlē�anās.

Tad, iepinusi jaunajam karalim matos gredzenu, uz kura bija lasāms viņas vārds, viņa izteica vēlē�anos doties atkal uz mājām.

Jaunais karalis nu gau�i noskumis dienām un naktīm lauzīja galvu, kā tikt atpakaļ pie savas karalienes. �Būs jāmēģina iz�dibināt, vai kāds nezina, kur Baltāzeme atrodas,� viņ� no�sprieda un devās prom pasaulē. Labu laiku gājis, viņ� nonāk pie kalna, un tai kalnā mita visu me�azvēru pavēlnieks. Me�azvēri tam klausīja un pulcējās kopā, tiklīdz tas sāka pūst savu ragu. Un nu karalis tam vaicā par Baltozemi.

����� Pats es tādu zemi nezinu, � me�azvēru pavēlnieks atbil�dēja, bet pavaicā�u saviem zvēriem.

Viņ� sapulcināja visus zvērus kopā un prasa, vai kāds no tiem nezina, kur atrodas Baltāzeme. Bet neviens to nezināja.

Tad me�azvēru pavēlnieks iedeva jaunajam karalim slēpju pāri.

����� Uzkāpis uz �īm slēpēm, tu nonāksi pie mana brā|a, kur� dzīvo simt jūdzes no �ejienes un ir visu putnu pavēlnieks. Pa�vaicā tam! Tiklīdz nonāksi tai malā, tā slēpes tikai pagriez at�pakaļ, tad tās pa�as atkal atskries mājā.

Nonācis tai vietā, karalis pagrieza slēpes, kā zvēru pavēl�nieks bija vēlējis, un tās aizskrēja atpakaļ.

Viņ� nu atkal vaicāja pēc Baltāszemes. Putnu pavēlnieks ar ragu sapulcināja kopā visus putnus un jautā, vai kāds no tiem nezinot, kur Baltāzeme atrodas. Bet nekā, neviens to nezināja. Krietni vēlāk pēc citiem putniem atlidoja kāds vecs ērglis � tas bijis prom apaļus desmit gadus, bet tāpat nezināja.

����� Nekas, nekas, � vīrs teica, � es tev aizdo�u slēpju pāri. Uzkāpis uz tām, tu nonāksi pie mana brāja, kur� dzīvo simt jūdzes tālāk no �ejienes un ir visu zivju pavēlnieks. Tikai neaiz�mirsti pagriezt atpakaļ slēpes!

Karalis pateicās, uzkāpa uz slēpēm un, nonācis pie visu jū�ras zivju pavēlnieka, pagrieza slēpes. Tās tūdaļ aizskrēja atpa�kaļ tāpat kā pirmās. Te viņ� atkal taujāja pēc Baltāszemes.

Vīrs ar ragu sasauca kopā zivis, tomēr neviena nezināja pa�doma. Visupēdīgi, kad vīrs jau vairākkārt bija pūtis, atpeldēja kāda veca, veca līdaka. Tā atbildēja:

���� Kā nu ne, to zemi es labi pazīstu, desmit gadus sabiju tur par virēju. Rītu man atkal turp jādodas, jo karaliene, kurai karalis ir aizklīdis tālumā, dzers kāzas ar kādu citu.

� Ja nu tā, tad es tev do�u padomu, � vīrs teica. � Tur tālajos purvos trīs brāļi jau simt gadus plē�as platmales, ap�metņa un zābaku pāra dēļ. Kam tās mantas pieder, tas var tapt neredzams un nokļūt tur, kur vēlas. Teic brāļiem, ka gribi to mantas izmēģināt, lai pēc tam sadalītu tās visiem trim.

Karalis pateicās, devās prom un darīja visu, kā vēlēts.

���� Par ko jūs te mū�u dienu plē�aties, � viņ� uzrunāja brā�ļus, � ļaujiet man izmēģināt jūsu mantas, un es. izspriedī�u, kas kuram pienākas.

Tie labprāt bija ar mieru, un, dabūjis platmali, apmetni un zābakus, viņ� vēl piebilda:

����� Kad nākamreiz tiksimies, spriedums būs gatavs!

Un tad viņ� izteica vēlē�anos doties prom.

Pacēlies gaisā, viņ� panāca Ziemeļvēju.

����� Kurp tu dodies? � Ziemeļvēj� vaicā.

����� Uz Baltozemi, � karalis atbild un izstāsta, kas ar viņu ir noticis.

����� Tā, tad steidzies man drusku pa priek�u, � Ziemeļvēj� saka. � Tāpēc ka man te vēl jāizpū� un jāizvējo visi kakti. Bet, nonācis galā, tu paliec ārpusē uz lieveņa, es atbrāzl�u ar tādu svelpoņu, it kā visu pili grasītos sagāzt. Uny kad tas princis, kur� grib precēt tavu karalieni, iznāks ārā paraudzīties, kas no* ticis, sagrāb to aiz apkakles un nomet lejā no lieveņa, bet es mēģinā�u dabūt to tālāk prom no pagalma.

Karalis darīja, kā Ziemeļvēj� noteicis. Viņ� apstājās uz lie�veņa, un Ziemeļvēj� svilpdams, �ņākdams metās pret pils sienu un nodrebināja to; princis iznāca ārā paskatīties, kas noticis. Bet, tiklīdz viņ� parādījās, karalis sagrāba to aiz apkakles un nometa no lieveņa. Un tad Ziemeļvēj� viņu aiznesa prom. Uz�veicis princi, karalis iegāja pilī. No ilgās klejo�anas apkārt pa pasauli un no bēdām viņ� bija vāj� un bāls no vaiga. Iesākumā karaliene viņu nemaz nepazina. Bet viņ� parādīja gredzenu, un tad viņa kļuva līksma jo līksma, un pēc tam tika taisītas īstās kāzas, kuras nebeidz vien daudzināt.

Sensenos laikos reiz dzīvoja divi brāļi: viens bagāts, otrs nabags. Kad tuvojās ziemsvētku vakars, nabagajam nebija vairs ne drusciņas ēdamā mājās: nedz maizes, nedz aizdara. Viņ� nu aizgāja pie brāļa un dieva vārdā lūdza no �ā kādu kumosu uz ziemsvētkiem. Neba pirmo reizi brālis lūdza no brāļa dāvanas. Un te nu viņ� atkal stāvēja � bagātajam arī �ajā reizē nebija par to nekāda prieka.

���� Ja klausīsi manam padomam, dabūsi veselu cūkas �ķiņķi, � tā bagātais.

Un nabagais uz vietas apsolās klausīt un vēl pateicas.

���� Se! Un vācies prom uz elli! � bagātais saka un pasvie� brālim �ķiņķi.

���� Lai notiek, kā esmu solījies, tā arī darī�u, � nabagais brālis sacīja, paņēma �ķiņķi un prom bija.

Gāja, gāja visu garu dienu un pret vakaru nonāca tādā malā, kur spīd spo�a gaisma. �Jāparaugās, kas tur tā spīd,� nabagais brālis nodomāja. Turpat �ķūnītī kāds vecītis ar garu, baltu bārdu skaldīja malku.

���� Labs vakars! � sveicināja tas ar �ķiņķi padusē.

���� Labs vakars tev ari! Kurp iedams tik vēlu vakarā? � tā vecītis.

��� Mani sūta uz elli, ja vien nebū�u apmaldījies, � naba�gais atbild.

���� Neesi jau, neesi apmaldījies � tepat vien būs, � vecītis saka. � Kad ieiesi iek�ā, �ie gribēs atpirkt no tevis �ķiņķi, jo cūkgaļu ellē nemaz tik bie�i neceļ galdā, bet tu nepārdod, iekams neesi dabūjis rokas dzirnaviņas no aizdurves. Kad iz�nāksi ārā, es tev ierādī�u, kā dzirnaviņas apturēt, tad varēsi tās likt lietā.

Labi, vīrs ar �ķiņķi pateicās par padomu un klaudzina pie elles durvīm.

Kad viņ� iegāja tur iek�ā, viss notika, kā vecais vīrs bija paredzējis: nelabie � gan lieli, gan mazi � apsēda atnācēju kā skudras kāpuru un nu tik diedelēs pēc �ķiņķa.

���� Mums ar sievu tas domāts ziemsvētku galdam; ja nu jums tik varen kārojas, lai notiek ar! � vīrs sacīja. � Bet es jums to pārdo�u vienīgi par rokas dzirnaviņām � tām, kas aiz�durvē.

No dzirnavām nelabais nepavisam negribēja �ķirties � lū�dzas un gau�as, bet vīrs palika pie sava, un pēdīgi nelabais pa�devās.

Iznācis atpakaļ pagalmā, nabagais brālis vaicā vecajam malkas cirtējam, kā dzirnaviņas apturamas, un, �o mākslu ap�guvis, viņ� pateicās un ar skubu devās prom. Tomēr mājās viņ� nonāca tikai ziemsvētku naktī � tai brīdī, kad pulkstenis jau sit divpadsmit.

pt� Ak, pasaulīt, kur tu tik ilgi sabiji? � tā sieva. � Stun�dām es te kvernu, tevi gaidīdama, un mājā nav ne �agara, ko pabāzt zem svētku putras kastroļa.

���� Agrāk atnākt es nevarēju, bija jāiet pakal tādai mantai, kas mums noderēs. Un cej� bija tāls. Palūk nu, � vīrs sacīja, nolika uz galda dzirnavas un lūdz izmalt vispirms sveces un galdautu, tad ēdamo un alu � visu, kas liekams svētku galdā. Un dzirnavas izmala, kā vēlēts.

Sieva nu ņemas vīru izpra�ņāt, gribēdama izdibināt, kā viņ� ticis pie dzirnavām, bet to viņ� negribēja teikt.

���� Vai nav visviens, kā esmu pie tām ticis, pati redzi, dzir�navas ir labas, nav nemaz jābaidās, ka ūdens aizsals, � tā vīrs.

Nu viņ� izmala ēdienus un dzērienus, un gardumus visiem ziemsvētkiem. Uz tre�ajiem svētkiem vīrs salūdza radus un drau�gus un ņemas cienāt.

Kad bagātais brālis ieraudzīja visus tos cienastus, kas galdā, tas bija sa�utis un pārskaities.

Ziemsvētku vakarā �is vēl bija tik trūcīgs, ka nāk lūgt no manis �ēlastības dāvanas, un nule rīko tādas godības kā pats grāfs vai karalis, � bagātais brālis sacīja. � Bet teic � no kādas elles tu izrāvi visus tos labumus? � viņ� vaicāja brālim.

���� No aizdurves, � atbildēja tas, kuram pieder dzirnavas, un sīkāk neko neklāstīja.

Tomēr pret vakaru, kad dzirnavu īpa�niekam drusku �vingu�lis galvā, viņ� nespēj vairs novaldīties un parāda dzirnavas.

� Re, kas man palīdzēja tikt pie bagātībasl � viņ� sacīja un lika dzirnavām izmalt �o un to.

Tādus brīnumus redzēdams, bagātais brālis uz karstām pē�dām gribēja dzirnavas dabūt sev, un pēdīgi viņam tās tika ari apsolītas uz pļaujas laiku, bet trīs simtus dālderu nācās par tām aizmaksāt.

���� Ja dzirnavas man līdz tam laikam kalpos, es bū�u pagu�vis izmalt sev ēdamo daudzus gadus uz priek�u, � nabagais brālis nosprieda.

Dzirnavas nedabūja rūsēt bez darba, un, kad pienāca pļau�jas laiks, bagātais brālis tās aiznesa � otrs tikai nebija papū�lējies iemācīt brālim, kā dzirnavas apstādināmas.

Novakarē bagātais pārnesa dzirnavas mājā un no rīta lūdz sievu, lai tā ejot paārdīt sienu, viņ� pats salūko�ot brokastis.

Kad nāca brokastlaiks, viņ� nolika dzirnavas uz saimes galda.

����� Izmal siļķi un piena putru, turklāt labi ātri! � virs pa�vēlēja.

Un dzirnavas bez apstājas mala siļķi un piena putru �vis�pirms visas bļodas un podi pilni, pēc tam gāja pāri malām un pa grīdu, ka pludo vien. Vīrs nu visādi izmēģinājās dzirnavas apturēt, bet nekā � dzirnavas maļ vienā mal�anā. Un pēc lai�ciņa putra jau bija sakāpusi tik augstu, ka vīram draudēja no�slīk�ana. Tad viņ� pūlējās atraut vaļā ārdurvis, bet tas nebija nemaz tik viegli izdarāms � dzirnavas bija piemalu�as pilnu istabu un vīram tikai ar lielām pūlēm izdevās piena putras vēr�petēs sataustīt durvju kliņķi. Dabūjis vajā durvis, viņ�, zināms, ne mirkli vairs nepalika istabā, bet posās ārā, kamēr siļķes un putra pāri pagalmam un laukiem ar straumi tecēja �im pakaļ.

Sieva pa tam ņēmās ar siena ārdī�anu. Tad �ī nosprieda, ka nule brokastīm jābūt jau galdā.

���� Iesim vien, kaut arī saimnieks vēl nesauci Nav nekāds putras vārītājs, būs man vēl jāiet talkāl � sieva teica.

Sacīts � darīts. Visi posās uz māju. Bet, pakāpu�ies pa�kalnā, ierauga, ka straumēm vien pretī plūst siļķes, putra un maize un vīrs pats skrien tai straumei pa priek�u.

����� Kaut katram no jums bijis simt vēderu! Tikai paraugiet, ka nenoslīkstat tais putras blāķos! � vīrs sauca un liek tiem garām, cilpo lejup uz brāļa mājas pusi, it kā pats nelabais mītu uz papē�iem. Aizposis turp, viņ� lūdza, lai brālis pievāc dzir�navas, turklāt � ar steigu.

-�Ja tās mals vēl stundu, tad viss ciems noslīks siļķēs un putrā, m viņ� sacīja.

Bet brālis negrib ņemt dzirnavas atpakaļ, kamēr tas otrs nav aizmaksājis viņam vēl trīssimt dālderus, un, neko darīt, jā�maksā vien bija.

Nu nabagajam bija nauda un dzirnavas arī; drīz vien tam piederēja vēl lepnāka sēta nekā bagātajam brālim. Ar dzirna�vām viņ� izmala sev tik daudz naudas, ka ap�uva savu māju ar tīru zeltu. Un, tā kā māja stāv pa�ā jūras krastā, tad mirdz tālu pāri fjordam1 . Visiem, kas burā garām, nu bija jāpiestāj krastā

1 Fjords (norv. fjord) � �aurs, stipri izstiepts, dziļ� jūras līcis ar stāviem un augstiem krastiem. Fjordi raksturīgi Skandināvijai (it īpa�i Norvēģijai) un Grenlandei.

un jāapciemo tas bagātais vīrs zelta mājā, un visi gribēja ap�skatīt ari brinumdzirnavas. Tās bija izdaudzinātas tuvu un tālu, tā ka visi par tām bija jau dzirdēju�i.

Pēdīgi atnāca kāds �ķiperis1 un arīdzan gribēja redzēt dzir�navas, un vaicā, vai sāli tās maļot.

���� Kāpēc ne, var izmalt arī sāli, � dzirnavnieks atteica.

To izdzirdis, �ķiperis par varītēm gribēja dabūt dzirnavas sev,

lai maksā, ko maksādams. Jo, ja �im piederētu tādas dzirnavas, tad nebūtu vairs jābrauc pāri tālām jūrām pēc sāls kravām. Iesākumā vīrs neparko negribēja dzirnavas atdot, bet �ķiperis plijās un lūdzās tik ilgi, kamēr galu galā vīrs pārdod arī un dabū par tām daudzus, daudzus tūksto�us dālderu.

Kad nu �ķiperim dzirnavas bija uz muguras, tas necik ilgi tur vairs nekavējās, tāpēc ka bija bail � vīrs var vēl pārdomāt. Pavaicāt, kā dzirnavas apstādināmas, �im nekādi neatlika laika; viņ� posa lejā uz kuģi, kājas pie zemes nejauzdams, un, iebraucis kādu gabalu jūrā, paņēma priek�ā dzirnavas.

����� Izmaliet sāli, turklāt labi ātri!� �ķiperis teica.

Sacīts � darīts. Dzirnavas sāka malt sāli tā, ka �ķīst vien. Kad kuģis �ķiperim bija ar sāli pilns, �is gribēja dzirnavas apstādināt, bet, dari ko darīdams, dzirnavas ma] vienā mal��anā � un sāls kaudzes aug lielākas un lielākas. Beigu beigās kuģis nogrima. Dzirnavas nu ma) jūras dibenā dienām un nak�tīm, un tāpēc jūra ir sāļa.

Reiz kādam bagātam vīram ar sievu bija divpadsmit dēli. Kad jaunākais dēls bija paaudzies, viņ� vairs negribēja palikt mājās, bet posās pasaulē laimi meklēt. Vecāki teica, ka mājās visa kā esot gana un viņ� varot palikt, kur bijis. Bet jaunāka�jam dēlam tomēr nebija miera � ceļ� vilktin vilka, un tēvam ar māti nekas cits neatlika kā laist dēlu projām. Viņ� gāja, gāja,

1 �ķiperis (hol. schipper) � novecojis pre�u kuģa pārziņa un stūr�maņa nosaukums.

līdz nonāca pie karaļpils. Tur puisis lūdza kādu darbu un da�būja arī.

Karaļa vienīgā meita bija nolaupīta un ieslēgta kalnā. Tā* pēc visi skuma un bēdājās un karalis bija apsolījis princesi un pusi no valsts tam, kas spēs princesi izpestīt. Bet itin neviens to nejaudāja, kaut gan gribētāju bija liels pulks.

Sabijis tur kādu gadu vai vairāk, puisis posās uz mājām pa�sērst pie tēva un mātes. Bet, kad atnāca mājā, tēvs ar māti jau bija miru�i un brāļi visu mantu sadalīju�i savā starpā tā, ka jaunākajam brālim nekas nebija palicis pāri.

� Vai es neko nedabū�u mantojumā no tēva un mātes? � viņ� jautāja.

���� Kam bija zināt, ka tu, tāds pasaules staigulis, vēl esi starp dzīvajiem? � brāļi atbildēja. � Bet nekas, aug�ā, kaila�jos kalnos, mums klīst divpadsmit ķēves, kuras vēl nav sadalī�tas; ja gribi, ņem tās sev.

Labi. Puisis ar to bija mierā. Viņ� sacīja paldies un tūliņ posās prom uz kailajiem kalniem, kur ganās divpadsmit ķēves. Uzkāpis aug�ā un sameklējis ķēves, viņ� redzēja, ka katrai ir mazs kumeliņ�, bet vienai bija prāvs, palss kumeļ�. Tas bija tā apvēlies, ka spīd vien.

���� Tavu skaistu kumeliņu! � puisis sacīja.

. � Jā, bet, ja tu nokautu visus citus kumeļus, tā ka es gadu dabūju zīst no visām ķēvēm, tad gan tu redzētu, cik liels un skaists es varu izaugt, � kumeļ� teica.

Sacīts � darīts. Puisis nokāva visus citus kumeļus un iet mājā.

Kad pēc gada viņ� atkal atnāca uzmest acis kumeļam un ķē�vēm, kumeļ� bija tik apvēlies, tik apvēlies, ka spalva spīd vien, un tik liels izaudzis, ka puisis ar pūlēm tikai uzrāpās tam mu�gurā. Un katrai ķēvei no jauna bija pa kumeliņam.

���� Atalgojās gan man tas, ka lāvu tev zīst no visām ķē�vēm, � puisis teica gadu vecajam kumeļam, � bet tu esi jau liels diezgan, nāc tagad man līdzi!

|� Nē, atstāj mani te vēl gadu, � kumeļ� sacīja, � un no�kauj visus citus kumeļus, lai es vēl �o gadu dabūju zīst no vi�sām ķēvēm, tad tu redzēsi, cik liels un skaists es bū�u nākam�vasar!

Sacīts � darīts. Un, kad puisis citu gadu uzkāpa kailajos kalnos, lai uzmestu acis kumeļam un savām ķēvēm, tām atkal bija katrai pa kumeļam. Bet palsais kumeļ� bija tik liels, ka puisis netika klāt kumeļam pie kumbra, kad gribēja aptaustīt, cik brangs tas ir. Un kumeļ� bija tik spo�s, ka spīd un laistās.

���� Kumeliņ manu, liels un skaists tu biji jau pērn, bet �ogad esi vēl skaistāks, � puisis teica. � Tāda zirga nav pat karalim. Nu gan nāc man līdzi!

���� Nē, atļauj man palikt te vēl gadu, � palsais kumeļ� at�kal teica. � Nokauj tikai vēlreiz visus citus kumeļus, lai es da�būju zīst no visām ķēvēm vēl �ogad ari, un paskaties uz mani nāko�vasar!

Labi. Puisis ari �oreiz paklausīja kumeļam. Viņ� nokāva visus citus kumeļus un tad gāja atkal mājup.

Un, kad pēc gada viņ� no jauna atnāca uzmest acis palsajam kumejam un savām ķēvēm, tad tīri vai izbijās. Viņ� nebija do�mājis, ka zirgs var izaugt tik liels un di�ens. Lai puisis tiktu tam mugurā, palsajam kumeļam vajadzēja nomesties zemē uz visām �etrām. Un tad ari puisis tikai ar pūlēm tika aug�ā. Zirgs bija tik labi barots, ka spīdēja un laistījās kā spogulis. Sajā reizē gan palsais kumeļ� vairs neatteicās iet līdzi puisim. Pui�sis uzkāpa zirgam mugurā, un, kad bija pārjājis mājā pie brā�ļiem, tie aiz brīnumiem sasita plaukstas un pārmeta krustu, tā�pēc ka nebija nedz redzēju�i tādu zirgu, nedz dzirdēju�i par tādu valodas.

���� Ja esat ar mieru dabūt manam kurnējām pa�us labākos pakavus, kādi vien ir, pa�us labākos seglus un iemauktus, tad es jums atdodu visas savas divpadsmit ķēves no kailajiem kal�niem ar visiem divpadsmit kumeliņiem � jo �ogad katrai ķēvei atkal bija pa kumeļam.

Brāļi labprāt bija ar mieru. Un tā puisis dabūja savam zir�gam tādus pakavus, ka, jājot pa kailajiem kalniem, dzirkstis vien �ķīst, un tādus zelta seglus un zelta iemauktus, kas spīd un mirdz jau pa lielu gabalu.

���� Tagad mēs dosimies uz karaļpili, � teica Brinumkumeļ� (tā kumeļ� bija nosaukts). � Tikai, lūdzams, neaizmirsti pa�teikt karalim, ka man vajag labu stalli un labu barību.

Puisis nosolījās, ka neaizmirsīs. Viņ� izjāja no sētas un, sa�protams, ar tādu zirgu drīz vien bija pie karaļpils.

Kad viņ� iejāja pagalmā, karalis, kur� stāvēja ārā uz lie�veņa, acis vien ieplēta.

���� Vai die! Vai, die! � karalis teica. � Tāds jātnieks un tāds zirgs savu mū�u nav redzēts!

Un, kad puisis prasīja kādu darbu, karalis kļuva tik līksms, ka teju, teju jau grasījās sākt dancot turpat uz lieveņa. Un darbs puisim, zināms, tika apsolīts.

���� Jā, bet labu stalli un labu barību gan manam zirgam va�jag, � puisis teica.

Labi. Smalka siena un auzu palsajam kume|am bū�ot, cik uziet, un visi citi bruņinieki izvedī�ot ārā savus zirgus no stalJa, lai Brīnumkume]am pietiek vietas.

Bet nepagāja necik ilgs laiks, kad citi pils ļaudis sāka ne�ieraudzīt puisi un būtu gribēju�i viņam nez ko nodarīt, ja vien uzdrīkstētos. Pēdīgi tiem ienāca prātā pateikt karalim: puisis esot lielījies, ka ir gatavs izpestīt karaļmeitu, ko trollis jau ilgu laiku vārdzina ieslēgtu kalnā. Karalis tūliņ pasauca puisi pie sevis un sacīja, ka �im esot zināms, kam puisis ir gatavs. Lai tik izdarot! Ja tik�ot galā, tad, kā solīts, pēc tiesas un taisnības dabū�ot tā meitu un pusi no valsts pūrā, bet, ja ne, tad tik�ot sodīts ar nāvi. Puisis liedzās gan, ka būtu lielījies. Bet nekā. Karalis nemaz neklausījās, un tad vairs nebija cita padoma � puisis apsolīja, ka pamēģinās.

Skumj� un nobēdājies viņ� nogāja stallī. Un Brīnumkume]� vaicāja, kam viņ� esot tik sērīgs. Puisis izstāstīja un teica, ka nezinot, ko iesākt, jo izpestīt princesi nav nevienam pa spēkam.

���� Gan būs labi, � Brīnumkumej� atbildēja. � Ie�u tev talkā. Tikai apkal gan mani tā pamatīgi. Pakaviem vajadzēs divdesmit pudus dzelzs un divpadsmit pudus tērauda un vienu kalēju pakavu izkal�anai un otru piekal�anai.

Labi. Puisis to visu lūdza karalim, un viņam netika atteikts. Viņ� dabūja kā dzelzi un tēraudu, tā kalējus. Tie Brinumkumelu apkala gods godam, un puisis aizjāja prom no kara]pils, ka putekli vien kūp.

Tā nu viņ� nonāk pie kalna, kurā ieslēgta princese, un grib tikt aug�ā līdz tai vietai, kur var ieiet kalna iek�pusē, bet klints ir tik stāva kā siena un tik gludena kā stikla rūts. Puisis pirmo reizi jāj aug�ā, bet pajāj tikai mazu gabaliņu; palsajam kurnē�jām paslīd priek�kājas, un abi ir atkal zemē, tā ka kalns tikai

nodimd vien. Kad viņ� jāj otro reizi, viņi tiek jau mazliet aug�stāk, bet zirgs paklūp ar vienu priek�kāju, un abi atkal ir zemē ar tādu troksni, ka zeme nodreb. Bet tre�ajā reizē palsais ku�meļ� teica:

����� Nu, tad aiziet!

Un viņi metās uz priek�u ar tādu sparu, ka akmeņi lido pa gaisu līdz pat debesīm, un aug�ā ir gan. Puisis pilnos auļos iejāj iek�ā kalnā, paķer princesi, ieceļ seglos un aizjāj prom, kamēr trollis nepagūst vēl ne kājās uzslieties. Nu princese iz�pestīta.

Kad puisis atgriezās pilī, karalis, saprotams, bija līksms un apmierināts, ka ir atdabūjis meitu. Bet, kā tur bija, kā ne, tomēr galminieki arī �ajā reizē mācēja sakūdīt karali pret puisi.

����� Lai tev paldies par to, ka izpestīji manu meitu! � kara�lis teica, kad puisis princesi bija atvedis uz pili. Un karalis pa�griezās uz promie�anu.

����� Mana viņa tagad ir tikpat daudz kā tava, ja vien tu turi vārdu, � puisis teica.

����� Labi, labi, tu viņu dabūsi, kā tiku apsolījis, � karalis teica, � bet visupirms tev jāpanāk, ka saule iespīd karaļpilī.

Ta�u pils logiem priek�ā stāvēja liela, augsta klints, kas aiz�sedza sauli.

����� Tā gan nebija runāts, � puisis teica. � Bet es ne�ēlojos un darī�u, ko varē�u, tāpēc ka princesi gribu dabūt par sievu.

Viņ� atkal nogāja lejā pie palsā kumeļa un izstāstīja, ko karalis paģēr, un Brinumkumeļam likās, ka varēs tikt galā. Ti�kai �im vajadzē�ot atkal jaunus pakavus no divdesmit pudiem dzelzs un divpadsmit pudiem tērauda turklāt. Un divus kalējus ari vajadzē�ot � vienu, kas izkaļ, un otru, kas piekaļ pakavus. Tad varē�ot nokārtot, ka saule iespīd karaļpilī.

Puisis prasīja to visu karalim un dabūja tūliņ. Jo tādās lie�tās karalis kauna dē| nekādi nevarēja puisim atteikt. Tā Brīnumkumeļ� dabūja jaunus pakavus � un kādus vēl! Puisis ap�sēdās zirgam mugurā un jās klintī. Un ar katru Brīnumkumeļa lēcienu klints iegrimst zemē par piecpadsmit olektīm*. Tā viņi jāj un jāj, kamēr no klints vairs ne ziņas, ne miņas.

1 Olekts � sens garuma mērs, atbilst 0,6275 rii.

Kad puisis atgriezās karaļpilī, viņ� jautā karalim, vai nu varē�ot apņemt princesi par sievu, jo saule bez kavēkļiem jau spīd pils logos. Bet galminieki par jaunu bija apvārdoju�i ka�rali, un �is atbild, ka dabū�ot jau, dabū�ot princesi, tur neesot divu domu, bet pirms lai gādājot līgavai tikpat krā�ņu zirgu, kā pa�am jau ir.

Puisis iebilda, ka par to pirmāk nav bijusi runa un princesi viņ� nu jau esot nopelnījis. Tomēr karalis palika pie sava. Ja puisis nesagādā�ot zirgu, tad tik�ot sodīts ar nāvi, karalis teica.

Puisis atkal nogāja stallī un, jāsaka, bija skumj� un nobēdā�jies. Viņ� izstāstīja Brīnumkumeļam, ka nu karalis paģēr līga�vai tikpat skaistu zirgu, kā līgavainim pa�am jau ir, ja ne, so�dī�ot ar nāvi.

� Bet tas nebūs viegli, � puisis teica, � tāpēc ka otra tāda kā tu nav pasaulē.

����� Būt jau ir, � Brīnumkumeļ� atbildēja. � Tikai dabūt rokā būs grūti, tāpēc ka tas ir peklē. Bet raudzīsim ko darīt. Tev būs jāiet pie karaļa un jāprasa man jauni pakavi. Un tiem atkal vajadzēs divdesmit pudus dzelzs un divpadsmit pudus tērauda un divus kalējus � vienu, kas izkaļ, un otru, kas piekaļ pakavus. Tikai pieraugi, lai radzes un atloki būtu asi diezgan. Un divpadsmit mucas rudzu un divpadsmit mucas mie�u, un vēl divpadsmit kautus vēr�us mums vajadzēs līdzi. Un visas divpadsmit vēr�u ādas ar divpadsmit simtiem naglu katrā tu ari prasi. To visu mums vajadzēs un vēl darvas vāti ar div�padsmit mucām darvas iek�ā.

Puisis aizgāja pie karaļa un prasīja visu, kā Brīnumkumeļ� noteicis. Kauna dēļ karalis atkal nevarēja atteikt � un puisis dabūja itin visu.

Viņ� apsēdās Brīnumkumeļam mugurā un jāja prom no pils. Jāja, jāja tāltālis pāri kalniem un lejām. Te palsais kumeļ� jautā:

���� Vai dzirdi?

����� Kā tad, tur gaisā tik traki �vīkst, ka vai bail metas, � puisis atbild.

���� Tie ir plēsīgie me�a putni. Atsūtīti mums pretī, lai netie�kam tālāk, � Brīnumkumeļ� saka. � Iztaisi labības maisos caurumus, tad tiem prātā būs tikai graudi, nevis mēs. *�

Sacīts � darīts. Puisis iztaisīja labības maisos caurumus, tā ka rudzi un mie�i skrien ārā uz visām pusēm. No malu ma�lām steidzas plēsīgie me�a putni tik lieliem, lieliem bariem, ka aizsedza sauli, bet, līdzko ierauga graudus, nevar vairs noturē�ties � metas pie zemes un knābā vienā knābā�anā rudzus un mie�us, tad savā starpā sāk plūkties.

Puisis un Brīnumkume|� putniem nemaz vairs nav prātā, un viņi abi tiek sveikā cauri.

Nu puisis jāj atkal tāltālis pāri kalniem un lejām, pāri pa�kalniem un liekņām. Un Brīnumkumeļ� par jaunu sāk ausīties un jautā puisim, vai �is nu dzirdot.

����� Kā tad, tur me�ā pa visiem kaktiem tā brīk�ķ un brāk�ķ, ka vai bail metas, � puisis atbild.

����� Tie ir plēsīgie me�a zvēri, � Brīnumkumeļ� saka. � At�sūtīti mums pretī, lai netiekam tālāk. Pamet tos divpadsmit vēr��us tiem priek�ā, tad zvēriem tie būs prātā, nevis mēs.

Labi, puisis pametīs vēr�us. Saskrēja visi plēsīgie me�a zvēri � lā�i un spīda�i, un lauvas, un vēl citi neganti zvēri. Bet, ieraudzīju�i vēr�us, sāka ap tiem savā starpā plēsties tā, ka asinis �ķīst, un puisis ar Brīnumkumeļu bija pavisam aiz�mirsti.

Tad puisis jāja atkal tālāk. Necik ilgi, tu vari man ticēt, � un abi ar Brīnumkumeļu viņi nonāk aiz trejdeviņiem kalniem. Te palsais kume]� iezviedzas.

���� Vai dzirdi? � tā kumeļ�.

���� Jā, lielos tālumos vieglītēm iezviedzās tā kā mazs, mazs kumeliņ�, � puisis atsaka.

�������������� Tas ir pavisam liels zirgs, � Brīnumkumeļ� atbild.

��� Tikai gaisa gabals līdz tam jājams, tāpēc tik vieglītēm likās zviedzam.

Jāja, jāja un atkal nonāca aiz trejdeviņiem kalniem. Te Brī�numkumeļ� no jauna iezviedzās.

���� Vai dzirdi? � tā kumeļ�.

���� Nu es pavisam skaidri dzirdēju zirgu iezviedzamies, � puisis atbild.

���� Jā, un tu to zirgu dzirdēsi vēl reizi zviedzam, � Brīnum�kumeļ� saka. � Un tad tikai apjautīsi, cik stipra tam balss.

Jāja, jāja atkal līdz ziliem tālumiem un vēl tālāk. Te Brī�numkumeļ� iezviedzās tre�o reizi. Un, iekams tas paguva pa�

vaicāt puisim, vai �is dzird, kad no kalniem atskanēja tāds zvie�dziens, ka puisim jau likās � kalni sagāzīsies.

���� Tas ir viņ�, � Brīnumkumeļ� teica. � Uzmet nu a�i man virsū vēr�u ādas ar naglām iek�ā, darvas vāti novel zemē un pats uzrāpies tur, tai lielajā eglē. Kad zirgs nāks tuvāk, no nā�sīm tam iz�ausies liesmas un aizdegsies darvas vāts. Liec tikai vērā: ja liesmu mēles ceļas, uzvara ir manā pusē, bet, ja krī�tas, � esmu pieveikts. Ja tu redzi, ka uzvara ir manā pusē, uzmet tam otram zirgam virsū apau�us, ko būsi paņēmis no manis, un tas k|ūs rāms kā jērs.

Līdzko puisis bija uzmetis Brīnumkumeļam virsū naglām pilnās ādas, novēlis zemē darvas vāti un uzrāpies eglē, tā at�skrēja otrs zirgs � liesmas plandījās tam apkārt, un darvas vāts aizdegās viens divi. Brīnumkume]� iesāka ar to otru zirgu tādu cīniņu, ka akmeņi lido stāvus pret debesīm. Tie koda viens otram un spēra ar priek�kājām un pakaļkājām. Un puisis ska�tījās te uz kumeļiem, te atkal uz darvas vāti, un pēdīgi liesmu mēles sāka kāpt. Lai cik neganti tas otrs zirgs arī būtu kodis un spēris � pret naglām vien atdūrās un bija spiests padoties. To redzēdams, puisis no koka zemē un ar skubu uzmet otram zirgam apau�us. Un nu tas ir tik rāms kā ar diegu novaldāms. Tas otrs zirgs tāpat ir palss un tik līdzīgs Brīnumkumeļam, ka tos abus nemaz nav iespējams at�ķirt.

Puisis apsēdās mugurā tam otram palsajam zirgam, kuru bija noķēris, un jāja atpakaļ uz karaļpili. Viņam pa pēdām savā vaļā slcrēja Brīnumkumeļ�. Kad viņi nonāca pie pils, karalis stāvēja pils pagalmā.

���� Pasaki nu man � kuru zirgu es nupat noķēru un kur� man jau bija? � puisis sacīja. � Ja nevarēsi pateikt, tad tava meita pieder man � un cauri.

Karalis pienāca tuvāk un ņemas apskatīt abus zirgus no aug�as un no apak�as, no priek�as un no muguras, bet ne spal�viņa neat�ķiras.

��� Nekā, nevaru vis pateikt,ļ� karalis sacīja. � Un, tā kā tu esi sarūpējis manai meitai tik skaistu zirgu uz kāzām, tad ņem arī viņu par sievu. Pirms tikai vēl viens pārbaudījums � viņa paslēpsies divi lāgi un pēc tu � divi lāgi. Un, ja tu viņu abas reizes atradīsi, bet viņa tevi tavā slēptuvē � ne, tad lai notiek � tu būsi izturējis pārbaudījumu.

��� Tā nemaz nebija runāts, � puisis teica. � Bet lai nu būtu, pamēģināsim.

Un princesei pirmajai vajadzēja slēpties.

Viņa pārvērtās par pīli un peld prom pa ezeru, kas turpat pie pils. Bet puisis nogāja stallī un vaicā Brīnumkumeļam, kur nozudusi princese.

��� Ak, paņem tikai bisi, noej lejā pie ūdens un nomērķē uz pīli, kas tur peld, � Brīnumkumeļ� teica, � tad princese atkal atradīsies.

Puisis paņēma bisi un nogāja lejā pie ūdens.

���� Gribu tik nokniebt to tur pīli, � viņ� teica un sāk mēr-

��� Nē, nē, ne�auj vis, mīļais draugs! Es tā esmu! gg prin�cese sacīja un tajā reizē bija puisim rokā.

Otru reizi princese pārvērtās par maizes klaipiņu un apme�tās uz galda pie �etriem citiem klaipiņiem. Un bija tik līdzīga tiem citiem, ka ne at�ķirt. Bet puisis atkal nogāja lejā uz stalli pie Brīnumkumeļa un teica, ka princese par jaunu esot paslēpu�sies un viņ� nepagalam nezinot, kur �ī palikusi.

��� Ak, iztrin tikai tādu pamatīgāku tuteni un posies griezt pu�u tre�o klaipu no kreisās puses namā uz galda. Tad princese tūliņ atradīsies, � Brīnumkumeļ� teica.

Labi. Puisis aiziet uz namu un iztrin pa�u lielāko tuteni, kāds ir atrodams, paņem tre�o klaipu no kreisās puses un uzliek nazi, it kā grasīdamies griezt.

���� Nogriezī�u sev kādu riku, � tā puisis.

�������������� Nē, negriez vis, mīļais draugs! Es tā esmu!,� princese atkal teica un pa otri lāgi arī bija puisim rokā.

Nu bija puisim kārta slēpties. Viņ� jau laikus bija pateicis Brīnumkumeļam, ka atkal nezina padoma. Bet jāslēpjas bija, un viņ� pārvērtās par aklo dunduru un ielīda Brīnumkumeļa krei�sajā nāsī. Princese staigā apkārt, meklē un osta visās malās un pēdīgi ies iek�ā arī Brīnumkumeļa steliņģī. Bet tas sāk kost un spert tik neganti, ka princesei sametās bail. Tā viņa puisi neva�rēja atrast.

������ Nevaru tevi atrast, nāc pats laukā! �| viņa teica, un pui�sis tūliņ turpat stallī nostājās viņas priek�ā.

Otru reizi Brīnumkumeļ� arī pateica puisim, par ko pārvēr�sties. Un �ajā reizē viņ� pārtapa par zemes piku un ielipa bedrītē

kurnēja kreisās priek�kājas pakava vidū. Karaļmeita no jauna staigā apkārt, meklē, meklē visuriņ un pēdīgi nonāk stallī un ies iek�ā Brīnumkumeļa steliņģī. Labi, lai nāk vien. Un prin�cese skatījās no aug�as un no apak�as, bet zem pakaviem ta�u nevarēja redzēt � Brīnumkumeļ� stāvēja kā zemē iemiets. Un princese nevarēja puisi atrast.

���� Nāc vien pats laukā, nevaru tevi atrasti � viņa teica, un puisis turpat stallī nostājās viņai blakus.

���� Nu es ņemu tevi par sievu, � viņ� sacīja princesei un karalim vēl piebilda: � Redzi, tā tam bija jānotiek!

��� Ja tā bija jānotiek, tad lai notiek arīl � karalis atbil�dēja.

Un drīz tika rīkotas kāzas. Puisis apsēdās Brīnumkumeļa mugurā un karaļmeita � tā līdzinieka mugurā. Un tu pats sa�pratīsi, ka necik ilgs laiks ceļā uz baznīcu viņiem nepagāja.

Reiz kādam vīram bija pazudis zirgs. Viņ� gāja to meklēt. Gāja, gāja pa laukiem un pa pļavām, bet zirgu nevarēja atrast. Uznāca vakars. Te uzreiz vīrs ierauga uguntiņu kādā me�a būdelē. Vīrs iegāja tur iek�ā. Būdelē veca sieva cepa maizi.

���� Labvakar 1 � vīrs sveicināja.

���� Labvakarl � sieva atņēma. � Paskaties pats, kur apsēs�ties.

���� Tencinu, � vīrs saka un apsē�as uz klu�a. � Vai neesi manījusi kādu zirgu?

�������������� Kā ne, es tev pateik�u, kur ir tavs zirgs, � sieva atbild.

���� Tas klīst tepat pa laukiem. Bet esmu dzirdējusi, ka tu esot bez sievas. Tu varētu ņemt mani � kā tev liekas? � sieva saka.

��� Tur nekas neiznāks, � vīrs atbild. � No pirmās sievas man ir divi lieli dēli, nebūs lāgā vest viņiem pamāti mājā.

���� Dari nu, kā zini, � sieva atsaka. � Bet projām no klu�a tu netiksi, kamēr nebūsi pateicis, ka gribi mani ņemt.

Sī bija ragana, kā redzams.

Nē, un tomēr viņ� negribēja �o ņemt.

Bet, labu laiku tā nosēdējis un nevarēdams tikt va|ā, nezi�nāja vairs cita padoma � bija vien jāpiekrīt.

Kad kāzas bija nosvinētas, sieva posās uz kalniem pasērst pie savām māsām. Kalnos tai mita trīs māsas. Sieva paņēma līdzi Melnmelno � vienu no saviem padēliem � un ari savu īsto dēlu, kuram Jermunds vārdā. Bet pirms do�anās ce|ā Melnmelnais izurbināja uz sliek�ņa bedrīti un teica:

����� Kamēr tā ir pilna ar ūdeni, es esmu dzīvs. Bet, kad tā būs pilna ar asinīm, tad es esmu pagalam.

Kad nu tie bija iegāju�i tai kalnā, kur dzīvo pirmā māsa, Melnmelnais apgūlās gultā.

����� Neesmu tāds kā citi, � viņ� teica. � Kad man acis ir va]ā, tad esmu aizmidzis. Un, kad man acis ir ciet, esmu no�modā.

Un viņ� turēja acis vaļā. Sās domāja, ka viņ� guļ.

����� Kā tev patika kāzas? � māsa jautāja.

����� Pavisam labi, � otra atbildēja. � Tikai tos divus dēlus es neieraugu. Un visvairāk to, kur� man ir līdzi.

����� Es zinu padomu, � māsa teica. � Mēs to nomaitāsim. Man ir briesmīgi neganta cūka. Es lūg�u, lai viņ� to nokauj. Un cūka puisi pieveiks.

Labi, lai notiekl

No rīta māsa saka Melnmelnajam:

����� Lūdzams, nocērt galvu manai cūkai. Liekas tāda kā ne�vesela, un man nav neviena cita, kas to varētu izdarīt.

����� Lai Jermunds nokauj! � Melnmelnais atsaka.

����� Kur nu tas, tāds vārgulis! � �ās atsaucas.

Labi, Melnmelnais paņēma �ķēpu, un, kā cūka nāk viņam virsū, tā viņ� jau gaida un nocērt tai galvu.

Tad atkal viņi gāja, gāja pa me�iem un pa pjavām. Un no�nāca pie cita kalna, kurā mita raganas otra māsa.

Iegājis kalnu kambarī, Melnmelnais tūdaļ apgūlās gultā.

����� Neesmu tāds kā citi, � viņ� teica, � esmu paradis aiz�migt ar vaļējām acīm. Kad man acis ir ciet, tad esmu nomodā.

Un viņ� turēja acis vaļā.

����� Kā tev, māsiņ, patika kāzas? � otra māsa jautāja.

���� Pavisam labi, � �ī atbild. � Tikai es neieraugu tos di�vus savus padēlus. Un visvairāk to, kur� man ir līdzi.

��� Nekas, tur padoms atradīsies. Man ir negants vērsis,

māsa saka, � es palūg�u, Jai tavs padēls nocērt tam galvu' un man liekas, ka līdz ar to mēs būsim tiku�as ar puisi galā. �

No rīta tā ne�ķīstene nāca un lūdza, vai Melnmelnais ne�varot nokaut �ai vērsi.

���� Tam piemetusies kāda kaite, un man nav neviena, kas to varētu nokaut, II �ī teica.

��� Lai Jermunds nokauj! � Melnmelnais atbildēja.

���� Jermunds! Kur nu �itas aitasgalva! Nē, Jermunds netiks galā, � tās atteica.

Labi, Melnmelnais paņēma savu �ķēpu un nokāva vērsi arī. Tad viņi atkal devās ce|ā un gāja pa kalniem un lejām un ipa augstkalnu klajumiem, kamēr nonāca pie tre�ās māsas.

Tur Melnmelnais par jaunu apgūlās gultā.

������������ Es neesmu tāds kā citi, un man par to dikti kauns, H viņ� teica. � Es guļu tikai tad, kad man ir acis vaļā. Un pamostos, tiklīdz man acis ir ciet.

Un viņ� gulēja ar vajā acīm.

���� Kā tev patika kāzas?tre�ā māsa vaicāja,

� Pavisam labi. Tikai, es neieraugu tos divu^ ļJadplusAin visvairāk to, kur� man ir līdzi, � sieva atbildēja. m � Ak, ar to es tik�u galā! Kad iesim ārā, tu''atstāj:riek�ā cimdu un palūdz Melnmelnajam, lai ieskrien pakaļ. Es stāvē�u aizdurvē ar indes kausu rokā un uz�ļakstī�ij viņam virsū indj.

Labi. Kad sieva no rīta gāja projām, viņa atstāja iek�ā vienū cimdu.

Kad tie bija gabalu pagāju�i, vecā sieva saka:

��� Vai, aizmirsu cimdu! Melnmelnais, aizteci nu pakaļ.

��� Nē, lai Jermunds aiztek! � padēls atbild.

�� Jermundam nav tik vieglas kājas kā tev, aizskrien vien tu pats, � �ī atsaka.

Labs ir, aizskries arī. Tur nonācis, puisis tik sparīgi grūdā vajā durvis, ka ragana, kas stāvēja aizdurvē, tūlīt aug�pēdus un visa inde pa�ai virsū. Puisis paņēma cimdu un jo� atpakaļ.

Tad tie gāja ilgi jo ilgi un vēl ilgāk par �o �ilgi�, kamēr nonāca pie karajpils. Karaļmeita bija nolaupīta, un bēdu un �ēlabu tur nu bez sava gala. Karalis bija apsolījis karajmeitu par sievu tam, kas meitu izpestīs.

-������ � Iesim uz kalniem, � ragana saka Melnmelnajam, � un jūs par abiem ar Jermundu raugiet izpestīt karaļmeitu.

����������� Man nav dū�as iet kopā ar jums abiem, � Melnmelnais atbild. � Kad man draudēs briesmas, jūs bēgsiet prom.

Ne uz to pusi. Par bēg�anu nevarot būt runas, lai padēls ne�maz nebaidoties.

Tad viņi aizgāja pie kalna, un Melnmelnais pieklaudzināja.

Te uzreiz nodārdēja tā, ka ausis aizkrīt ciet. Tie divi liek ļekas vaļā � oļi un zemes pikas vien tikai �ķīst. Un Melnmelnajam priek�ā nostājas trollis ar trim galvām.

����������� Kumeliņ manu un sunīti manu, nāciet nu palīgāl � Melnmelnais teica. Un kumeļ� un suns tūlīt bija klāt.

Un kumeļS ko� un sper,

Un suņa zobi te lieti der.

Viņ� �kipu ceļ bez steigas �

Un trollim pienāk beigas.1 .

Visas galvas trollim noripoja dancodamas.

Kā tad, nu tie abi � Jermunds un �ā māte � ir atkal �urp kā �urp!

Te uzreiz nodārdēja vēl briesmīgāk nekā pirmo reizi. Parā�dījās trollis ar �etrām galvām. Tie abi atkal dod kājiņu vaļu!

. � Kumeliņ manu un sumti. manu, paciet nu palīgāl � Melnmelnais teica.

Un kumeļ� ko� un sper,

Un suņa zobi te lieti der.

Viņ� �ķēpu ceļ bez steigas �

Un trollim pienāk beigas.

Kā tad, tie abi nu atkal ir atpakaļl

Te uzreiz nodārdēja tre�oreiz � un tik stipri, ka �ķita, kalns tūlīt pār�ķelsies. Parādījās trollis ar pieci galvām � un tie abi metās prom.

������������� Kumeliņ manu un sunīti manu, nāciet nu palīgāt � Melnmelnais teica.

1 Seit un turpmāk atdzejojusi Solveiga Elsberga.

Un kume|� ko� un sper,

Un suņa zobi te lieti der.

Viņ� �ķēpu ceļ bez steigas �

Un trollim pienāk beigas.

Pievārējis tre�o trolli ari, Melnmelnais iegāja zem kalna un izveda ārā kara]meitu.

Kā tad, tie abi divi � Jermunds ar māti � jau stāv un gaida. Tikko Melnmelnais iznāk no kalna � tie izrauj viņam no rokām kara]meitu un liek prom.

Melnmelnais nu nemaz vairs nezināja, ko iesākt. Viņ� iegāja tum�ā, biezā me�ā, bet tā sieva bija uzsūtījusi viņam vadā�tāju � un viņ� vairs nezināja ceļu. Kad satumsa vakars, Meln�melnais sakūra lielu ugunskuru un apsēdās pie tā. Piepe�i viņa priek�ā nostājās jaunava � tik skaista kā saule un ar tādiem zelta matiem, ka apmirdz visu me�u.

����� Pasēdi nu te un sasildies, � jaunava teica.

���� Jau sildos, � viņ� atbildēja.

����� Vai es ari drīkstu pasildīties pie tevis? � jaunava vai�cāja.

����� Lai notiekl � viņ� atbildēja.

Tad jaunava ielika galvu viņam klēpī.

����� Vai tu mani paieskāsi? � viņa lūdza.

Labi, paieskās.

����� Izrauj man matu no galvas un apvij savam kumeļam, būs ko nenoskatītiesl � viņa sacīja.

Viņ� paņēma jaunavas matu un apmeta kumeļam.

����� Izrauj man matu no galvas un apvij savam sunim, būs ko nenoskatīties! � viņa atkal teica.

Labi, viņ� paņēma matu un apmeta sunim.

Un jaunava saka tre�i lāgi:

����� Izrauj man matu no galvas un apvij savam �ķēpam, būs ko nenoskatīties!

Labi, viņ� izdarīja, kā vēlēts.

Tad �ī sāka augt, izauga līdz koku galotnēm un top tik ne�daiļa un riebīga, ka �ausmas. Un tagad tā ir viņa pamāte.

����� Kumeliņ manu un sunīti manu, nāciet nu palīgā! � Melnmelnais sacīja.

���� Mats tur ciet, � viņa sacīja.

���� Mans �ķēp, nāc nu palīgāl � viņ� sacīja un grib pacelt �ķēpu.

���� Mats tur ciet, � viņa teica.

Un Melnmelnais nevarēja pacelt �ķēpu. Tad ragana nomai�tāja Melnmelno, viņa kumeļu un suni.

Bet Baltbaltais ierauga, ka bedrīte uz sliek�ņa ir pilna ar asinīm.

������������� Mans brālis ir pagalam, � viņ� sacīja, paņēma savu ku�meļu un suni un ies meklēt brāli.

Bet pamāte gādāja, lai viņ� arī apmaldās tai pa�ā me�ā. Uznāca nakts, Baltbaltais sakūra uguni un apsēdās pie uguns�kura.

Kā tad, �ī atkal parādījās tās pa�as jaunavas izskatā � tik daiļum daiļa, ka nenoskatīties, un ar tik zeltainiem matiem, ka spīd un mirdz cauri me�am.

���� Pasēdi nu un sasildies, � �ī saka.

���� Re, sildos jau, � viņ� atbild pavisam cietā balsī.

������������� Vai drīkstu apsēsties blakus un arī pasildīties? � jau�nava jautā.

���� Drīksti, � Baltbaltais atbild.

������������� Vai tu mani paieskāsi? � �ī vaicā un ieliek galvu Baltbaltajam klēpī.

���� Kā nu mācēdams, � viņ� atsaka.

�������������� Izrauj man matu no galvas un apvij savam kumeļam, būs ko nenoskatītiesl � �ī vedina.

Baltbaltais paņēma �ās matu un iemeta ugunī.

���� Vī, vī! Kas �e tā o�? � �ī pra�ņā.

���� Me�ā daudz kas o�, � viņ� atbild.

Tad jaunava teiks:

�������������� Izrauj man matu no galvas un apvij savam sunim, būs ko nenoskatīties!

Labi, viņ� paņēma vēl vienu matu un sadedzināja.

���� Vī, vī! Kas �e tā o�? � �ī pra�ņā.

���� Me�ā daudz kas o�, � Baltbaltais atbild.

_� Izrauj man matu no galvas un apvij savam �ķēpam, � �ī lūdza, � būs ko nenoskatītiesl

Un tre�oreiz viņ� iemeta matu ugunf.

���� VI, vl! Kas �e tā o�? � jaunava vaicā.

���� Me�ā daudz kas o�, � Baltbaltais atsaucas.

Tad �ī sāka augt un izauga tik liela un gara kā pa�i augstā�kie koki,

����� Kumeliņ manu, sunīti manu un mans �ķēp, nāciet nu pa�līgā! � Baltbaltais teica.

���� Mati tur ciet, � �ī saka.

����� Tavi mati deg ugunī, � viņ� atbild.

Un kume]� ko� un sper,

Un suņa zobi te lieti der.

� Viņi �ķēpu ceļ bez steigas �

Un raganai ir beigas.

Kad Baltbaltais bija �o pieveicis, viņ� sāka pārmeklēt me�u. Nu kā tad, tur jau tie gulēja, beigti � brālis, kumeļ� un suns. Bet notālāk pamātei blakus stāvēja vairākas krūkas.. Gribē�dams pārbaudīt, kas tur ir jek�ā, Baltbaltais. iemērca vienā krūkā pirkstu. Un pirksts viņam nokrita riost. Tā bija raganas kai�u krūka. Tad viņ� iemērpa, pirkstu,otrā ķfūkā -�.un pirksts atkal pieauga kljīt,, kā bijis,1 Tā bija dziedinātāja krūka. Balt�baltais iezieda savu brāli no �īs krūkas un tā zirgu uņ suni .arī, Un drīz vien tie pamodās un bija atkal sveiki im; veseli.

Un tad A^elnmelnais pastāstīja, kā viņam bija klājies: par pamāti, par karaļmeitu un par trolli.

����� Tagad mēs abi dosimies uz karaļpili, � Baltbaltais sa�cīja.

Lai notiek! Un zirgi un suņi kopā ar viņiem.

Kad Melnmelnais iegāja pilī, karaļmeita viņu tūdaļ pazina.

���� Viņ� ir mans glābējs, � karaļmeita sacīja, izstāstīja visu, ka bija noticis, un parādīja, kā savu glābēju iezīmējusi. Tas laikam bija gredzens ausī, cik es atceros.

Nu viņi sagrāba Jermundu un iemeta �ūsku bedrē. Pēc tam taisīja kazas � ēda, dzēra un priecājās. Un �āva gaisā tik ilgi, kamēr bija lodes un pulveris, bet, kad to aptrūka, tad iestūķēja mani bises stobrā un at�āva �urp pie jums. Tāpēc jau es tik labi zinu par tiem stāstīt.

Reiz kāda sieva cepa maizi. Sai bija puika � apaļ� un tukls un liels kārumnieks, tāpēc māte viņu sauca par Taukupodu. Un vēl �ai bija suns. To sauca Zeltazobs. Piepe�i suns iesāk riet.

�������������� Izej nu ārā, Taukupodiņ manu, paskaties, ko tas Zelta�zobs tā rej! � sieva vedina.

Puika izskrien ārā, bet drīz ir atkal atpakaļ un saka:

�������������� Vai manu, vai, tur nāk liela, gara vecene ar galvu pa�dusē un maisu uz muguras!

���� Lien pakrāsnē un paslēpies! � māte uzsauc.

' Lielā troļļu vecene ienāk iek�ā.

���� Laba diena! � �ī sveicina.

���� Ar dieva palīgu! � Taukupoda māte atņem.

���� Vai Taukupods �odien ir mājā? � troļļu vecene jautā.

�������������� Nav gan, aizgāja tēvam līdzi uz me�u irbes ķert, � māte atbild.

�������������� Ak tu negals!*� trollene saka. � Man te bija tāds skaists sudraba nazītis, gribēju atdot viņam. .

|P� EkUj eku tees esmu!.� Taukupods uzsauc no pakrāsnes un izlien laukā.

I � Tavu vecu, stīvu muguru! � troļļu sieva sūdzas. � Ielien pats maisā un pameklē!

Kad Taukupods bija ielīdis maisā, troļļu � vecene uzmeta maisu mugurā un ārā pa durvīm. Gāja, gāja, līdz piekusa un jautā:

���� Cik tālu vēl jāiet, lai tiktu nosnausties?

���� Puse no ceļa, � Taukupods atbild.

Tad troļļu sieva nolika maisu ceļmalā, aizgāja aiz krūmiem un apgūlās. Pa to laiku Taukupods pamanījās sameklēt savu nazi, izgrieza maisam caurumu, izlien laukā, ieveļ lielu bluķi vietā un prom uz māju pie mātes. Kad troļļu vecene pāriet mājā un ierauga, kas ir maisā, �ī top nikna jo nikna.

Otrā dienā sieva atkal cepa maizi. Piepe�i suns sāka riet.

�������������� Izskrien nu ārā, Taukupodiņ manu, un paskaties, ko tas Zeltazobs tā rej! � māte vedina.

������������� Ak vai, ak vai, tas neradījums ir atkal klāt! � Taukupods atbild. � Nāk ar galvu padusē un lielu maisu uz muguras.

���� Lien pakrāsnē un paslēpies! � māte uzsauc.

����� Laba diena! � tro||u vecene sveicina. � Vai Taukupods �odien ir mājā?

����� Tad nē jau, nē, � māte atbild. � Aizgāja me�ā tēvam līdzi irbes ķert.

���� Ak tu negals! � trollene saka. � Man te bija tāda skaista sudraba dak�iņa, gribēju atdot viņam.

����� Eku, eku te es esmu! � Taukupods uzsauc un iznāk priek�ā.

����� Tavu stīvu muguru! � troJ|u vecene �ēlojas. � Ielien pats maisā un paņem!

Kad Taukupods bija ielīdis maisā, trol|u vecene uzmeta maisu mugurā un prom bija. Gāja, gāja, līdz piekusa un jautā:

���� Cik tālu vēl jāiet, lai tiktu nosnausties?

����� Puse jūdzes, � Taukupods atbild.

Tad tro]]u sieva nolika maisu ce]malā, ieiet me�ā un nolie�kas gulēt. Kamēr �ī gul, Taukupods iztaisa maisā caurumu un, izlīdis ārā, ieliek vietā lielu akmeni. Kad nu troJlu vecene pāriet mājā, �ī sakur pavardā krietnu uguni, uzliek uz uguns biezu grāpi un nu vārīs Taukupodu. Paņem maisu un metīs Taukupodu grāpī, bet izkrīt akmens un pārsit grāpim dibenu, ūdens iztek ārā un apdzē� uguni. Tad trollu vecene sadusmojās un teica:

����� Lai nu kā, bet es viņu tomēr dabū�u ciet!

Tre�o reizi viss notika tie�i tāpat kā divas pirmās. Zeltazobs sāka riet, un māte Taukupodam sacīja:

����� Izskrien nu ārā, Taukupodiņ manu, un paskaties, ko tas Zeltazobs tā rej!

Puika izskrēja ārā, bet drīz bija atkal atpaka] un teica:

���� Vai manu dieniņ, vai manu dieniņ! Tur nāk trollene ar galvu padusē un maisu uz muguras.

����� Lien pakrāsnē un paslēpiesl � māte uzsauca.

����� Laba diena! � troļļu vecene sveicināja un nāk iek�ā pa durvīm. � Vai Taukupods �odien ir mājā?

����� Tad nē jau, nē, � māte atbildēja. � Aizgāja me�ā tēvam līdzi irbes ķert.

���� Ak tu negals! � trollene teica. � Man te bija tāda skaista sudraba karotīte, gribēju atdot viņam.

����� Eku, eku te es esmu! � Taukupods uzsauca un izlien no pakrāsnes.

���� Tavu stīvu muguru! � troļļu vecene �ēlojās. � Ielien pats maisā un paņem!

Kad Taukupods bija ielīdis maisā, troļļu vecene uzmeta maisu mugurā un prom bija. Sajā reizē �i nemeklēja noma|u vietiņu, kur pagulēt, bet kājoja tik uz māju ar Taukupodu maisā. Kad �ī pārradās mājā, bija svētdiena. Un troļļu vecene teica savai meitai:

���� Kamēr pārnāk�u, nokauj Taukupodu un izvāri viru. Es brauk�u uz baznīcu, salūg�u ciemiņus.

Kad citi mājinieki bija aizbrauku�i, meita posās kaut Tauku�podu, bet nezināja lāgā, kā jādara.

�������������� Paga, es tev parādī�u, kā jādara, � Taukupods sacīja,

��� apgulies te, uz bluķa, tad tu redzēsi.

Sacīts � darīts. Nabadzīte apgūlās, Taukupods paņēma cirvi un nocirta �ai galvu kā cālim. Tad viņ� �ās galvu ielika gultā un no rumpja izvārīja viru. Kad tas bija padarīts, puika uzrāpās uz istabaug�as, paņēmis līdzi malkas kluci un akmeni. To vienu viņ� nostiprināja virs durvīm un to otru ielika troļļu vecenes mājas skurstenī.

Kad baznīcēni pārradās un ieraudzīja galvu gultā, tie no�sprieda, ka meita gul ar miegu. Nu tie posās nogar�ot viru.

���� No Taukupoda vira uz goda! � troļļu vecene teica.

���� No troļļu skuķes vira labi smēķē! � Taukupods teica, bet neviens neklausījās.

Trojļu vecene paņēma pavārnīcu un grib pagar�ot.

���� No Taukupoda vira uz goda! � �ī teica.

���� No troļļu skuķes vira labi smēķē! � Taukupods sauca no skursteņa.

Tad tie sāka ausīties, kas tur runā, un ies laukā skatīties. Bet, kad tie bija priek�iņā, Taukupods uzmeta tiem virsū malkas kluci un akmeni � un beigti tie bija. Viņ� paņēma visu troļļu zeltu un sudrabu un bagāts gāja mājā pie mātes.

Reiz bija veca atraitne, kas ar savām trīs meitām dzīvoja nomaļā vietā augstu kalnu pakājē. Atraitne bija tik nabaga, ka viņai nepiederēja nekas cits, vien vistiņa, un to viņa turēja kā

savu acuraugu. Ar to viņa tērgāja, un to viņa kopa no rīta līdz vakaram.

Te uzreiz vienu dienu vistiņa pazuda. Sieva staigāja apkārt pa māju meklēdama un saukdama, bet vistiņa kā bija, tā bija pazudusi.

����� Ej nu raugi tu atrast mūsu vistiņu, � sieva teica vecā* kajai meitai. � Atpakaļ mums tā ir jādabū kaut vai no kalna apak�as.

Labi, vecākā meita ies un raudzīs atrast. Meita staigāja �urpu turpu, meklēja un sauca, bet vistiņas kā nebija, ta nebija. Te pēk�ņi no kalna iek�puses atskanēja kāda balss:

���� Vistiņa tipina zem kalna!

Vistiņa tipina zem kalna!

Meita gāja paskatīties, kas tur runā, bet, nonākusi pie kalna kraujas, viņa pa kādu caurumu iekrita dzijā, dzijā pazemē. Tur apak�ā viņa izstaigāja cauri daudziem kambariem � tie bija cits par citu greznāki � un pa�ā dzi]ākajā kambarī sastapa milzīgu, neglītu kalnu trolli.

���� Vai gribi būt mana mīļotā? � tas jautāja.

Viņa atteica, ka nepavisam to negribot. Vēloties tūliņ tikt atpakaļ aug�ā, lai raudzītu sameklēt vistiņu, kas nozudusi.

Tad kalnu trollis tā saniknojās, ka norāva viņai galvu un iemeta pagrabā kā galvu, tā rumpi.

Māte mājās gaidīja, gaidīja, bet meita nenāca un nenāca. Māte pagaidīja vēl laiku, bet, kad no vecākās meitas nebija ne ziņas, ne miņas, teica vidējai meitai, lai ejot un raugot atrast māsu.

����� Un vistiņu ari pameklē pie viena, ii viņa sacīja.

Labi, otrā māsa ies ari, bet ar viņu notika tie�i tāpat. Viņa staigāja apkārt, meklēja un sauca, te pēk�ņi no kalna iek�puses atkal atskanēja kāda balss:

���� Vistiņa tipina zem kalna!

Vistiņa tipina zem kalna!

Vidējai māsai tas likās savādi � ies apskatīties, kas tur runā. Un viņa tāpat pa kādu caurumu iekrita dziļā, dziļā pa�zemē. Tur viņa izgāja cauri visiem kambariem un pa�ā dzijākajā sastapa kalnu trolli, kur� jautāja, vai viņa gribot būt �ā mījotā. Viņa atteica, ka nepavisam to negribot. Vēloties tūliņ tikt atpaka] aug�ā, lai raudzītu sameklēt vistiņu, kas pazudusi.

Tad kalnu trollis pārskaitās: tas norāva Viņai galvu un iemeta pagrabā kā rumpi, tā galvu.

Kad nu māte ari otru meitu bija izgaidījusies dienām un naktīm, bet no meitas nebija ne ziņas, ne miņas, māte sacīja jau�nākajai meitai:

����� Nupat tev jādodas ce)ā un jārauga sameklēt māsas. Ne�lāgi gan, ka vistiņa nozuda. Bet vēl daudz sliktāk būs, ja neda�būsim rokā tavas māsas. Un vistiņu vari pasaukt pie vienai

Labi, jaunākā meita ies ari. Viņa staigāja �urpu turpu mek�lēdama un saukdama, bet neatrada ne vistiņu, ne savas māsas. Pēdīgi viņa tāpat nonāca pie kalnu kraujas. Un te viņa izdzirda kādu balsi:

���� Vistiņa tipina zem kalna!

Vistiņa tipina zem kalna!

Jaunākajai māsai tas likās dīvaini � ies paskatīties. Un tad viņa arī pa kādu caurumu iekrita dziļā, dziļā pazemē. Tur apak�ā viņa izstaigāja cauri daudziem kambariem, kas cits par citu greznāki. Bet jaunākā māsa nebija nemaz tik pārbijusies. Viņa gāja bez steigas, skatījās apkārt un pamanīja arī pagraba lūku. Pametusi acis tur iek�ā, jaunākā meita ieraudzīja savas māsas pagrabā gu]am beigtas. To pa�u brīdi, kad viņa bija ielū�kojusies pagrabā, viņai pretī nāca kalnu trollis.

���� Vai gribi būt mana mīļotā? � tas jautāja.

���� Jā, kāpēc rie! � meita sacīja, nopratusi, kā ir izgājis viņas māsām.

Kad trollis to izdzirda, tas iedeva meitai skaistas jo skaistas drēbes un visu citu, ko vien sirds kāro, � priecīgs, ka meita ii5 ar mieru būt par �ā mī|oto.

Kādu laiku nodzīvojusi pazemē, meita kfuva skumjāka nekā parasti. Te kalnu trollis vaicā, par ko viņa bēdājas.

���� Ai, tas ir tāpēc, ka netieku mājā pie mātes. Viņa tur aug�ā laikam salkst un slāpst, un mājā nav neviena pa�a.

���� Iet pie viņas es tev nudien nevaru ļaut, � trollis teica.

��� Bet saliec maisā ēdamo, es aiznesī�u.

Meita sacīja paldies. Labi, viņa darī�ot, kā trollis vēlējis. Bet maisa dibenā viņa sakrāva labi daudz zelta un sudraba un tikai virsū uzlika kādu mazumiņu ēdamā. Un tad viņa sacīja trollim, ka maiss esot gatavs, �im tikai neesot brīv skatīties, kas maisā iek�ā. Un trollis nosolījās, ka neskatīsies.

Kad kalnu trollis gāja prom, meita nolūkojās tam paka] pa kādu �ķirbu, kas bija lūkā. Gabalu pagājis, trollis teica:

������������� Sitas maiss ir par daudz smags. Jāpalūko, kas tur ir iek�ai

Un sies vaļā auklu.

Bet meita �im uzsauca:

���� Es tevi redzu vēli Es tevi redzu vēl!

� Sasper jods, ir nu gan acis! � trollis sacīja un maisā ieskatīties vairs neuzdrīkstējās.

Nogājis līdz atraitnes mājai, viņ� iemeta maisu iek�ā pa durvīm.

� Te tev būs ēdamais no meitas. Viņai nekā netrūkst! � trollis teica.

Kad meita vēl labu laiku bija nodzīvojusi zem kalna, kādu�dien pa lūku iekrita iek�ā āzis.

�� Kas tevi te sūta, tu, pinkainais neradījums! � trol�lis sacīja pārskaities, sagrāba āzi, norāva tam galvu un iemeta pagrabā.

� Ak vai, kamdēļ tu tā izdarīji? � meita teica. � Man būtu bijis ar ko paspēlēties te, apak�ā.

�� Netaisi nu tik skābu ģīmi! � trollis atbildēja. � To āzi es varu padarīt atkal dzīvu.

Viņ� paņēma krūku, kas karājās pie sienas, uzlika āzim galvu un iezieda no krūkas. Un āzis bija atkal sveiks un vesels.

Tā, tā. Tāda krūka esot kaut ko vērts, meita nosprieda. Nodzīvojusi pie troļļa vēl labu laiku, meita nogaidīja dienu, kad troļļa nav mājā, uzlika savai vecākajai māsai atpakaļ galvu un iezieda no krūkas, kā bija redzējusi trolli darām. Un māsa viens divi atkal atdzīvojās. Meita iebāza māsu maisā, sakrāva virsū kādu mazumiņu ēdamā un, kolīdz trollis bija pārradies mājā, teica �im:

������ Mīļais draugs, nu tev atkal būs jāaizstaigā pie manas mātes ar kādu drusciņu ēdamā. Viņa, nabadzīte, tur aug�ā lai�kam slāpst un salkst viena pati. Tikai maisā iek�ā gan neska�ties!

Labi, maisu �is aiznesī�ot un iek�ā neskatī�oties, trollis ap�solīja. Bet, gabaliņu pagājis, trollis nosprieda, ka maiss ir briesmīgi smags, un, pagājis vēl brīdi, sacīja sev, ka bū�ot jā�paskatās, kas maisā iek�ā.

���� Lai kādas acis viņai biju�as, nupat jau mani vairs nere�dzēs, � trollis pie sevis noteica.

Bet to pa�u brīdi, kad �is jau grasījās atsiet auklu, māsa no maisa teica:

���� Es tevi tomēr redzu vēli Es tevi tomēr redzu vēl!

���� Sasper jods, ir nu gan tai acis! � trollis teica, nodomājis ka runā tā meita, kas zem kalna. Un trollis vairs nemēģināja ielūkoties maisā, bet, ko kājas nes, steidzās aizstiept to pie jau�nākās meitas mātes un iemest iek�ā pa durvīm.

���� Tev te būs ēdamais no meitas. Viņai nekā netrūkst! � trollis teica.

Nodzīvojusi zem kalna vēl labu laiku, meita tāpat izdarīja ar vidējo māsu. Viņa uzlika māsai galvu, iezieda no krūkas un tad iebāza māsu maisā. Un �ajā reizē sakrāva maisā vēl zeltu un sudrabu, cik bija vietas, un tikai pa�ā virsū uzlika kādu ma�zumiņu ēdamā.

���� Mījais draugs, � viņa trollim teica, � nu tev atkal būs jāaizstaigā pie manas mātes ar kādu drusciņu ēdamā. Tikai maisā iek�ā gan neskatiesl

Labi, trollis darī�ot pēc viņas prāta un maisā iek�ā solo�ties neskatīties. Bet, gabaliņu pagājis, trollis nosprieda, ka maiss ir briesmīgi smags, un, pagājis vēl brīdi, nejaudāja it ne�maz vairs maisu panest � bija jānoliek zemē un jāatpū�as. Un tad tas grasījās atsiet auklu un pamest aci iek�ā. Bet māsa no maisa uzsauca:

���� Es tevi tomēr redzu! Es tevi tomēr redzu!

���� Sasper jods, ir nu gan tai acis! � kalnu trollis teica un neuzdrīkstējās vairs ielūkoties maisā, bet, ko kājas nes, steidzās tik ar maisu prom pie mātes. Nonācis līdz mājas slieksnim, �is iemeta maisu iek�ā pa durvīm.

���� Te tev būs ēdamais no meitas. Viņai nekā netrūkst! � trollis teica.

Kad meita bija nodzīvojusi tur vēl labu laiku, viendien trol�lis atkal posās prom no mājas. Tad meita izlikās, ka ir sasir�gusi, un ņemas tik �ēloties un gausties.

���� Nenāc mājā agrāk par divpadsmitiem, nebūs nekāda la�buma, � viņa sacīja, � ēdiens man ātrāk nebūs gatavs, jūtos tik vārga un nevesela.

Kad trollis bija aizgājis, meita piebāza savas drēbes ar sal�miem un nolika �o salmu lelli stūri pie pavarda ar pavārnīcu rokā tā, lai izskatītos, ka tur stāv viņa patit Tad viņa steidzās mājup un paņēma līdzi kādu mednieku, lai tas būtu mājā pie mātes.

Kad pulkstenis bija kādi divpadsmit vai pāri, pārradās trollis.

���� Liec galdā ēdienu! � �is uzsauca salmu lellei.

Nekādas atbildes.

���� Liec galdā ēdienu, kad es tev saku! � trollis sauca otr�reiz. � Ēst gribas!

Nekā. Neatbild.

��� Liec galdā ēdienu! � trollis sauca tre�oreiz. � Vai dzirdi, kad es tev saku! Jāmodina būs, vai!

Nekā. Meita stāv, kā stāvējusi, un nekustas.

Tad kalnu trollis saniknojās, un, kā spēra meitai, tā salmi pajūk uz visām pusēm. To redzot, trollim radās nelaba nojauta. Tas sāka pārmeklēt visas malas un pēdīgi nokāpa arī pagrabā. Tur vairs nebija nevienas no māsām, un tad kalnu trollis uzreiz aptvēra, kā viss ir noticis.

���� Par to viņa man samaksās! � tas teica un prom uz at�raitnes māju. Bet tur stāvēja mednieks un iz�āva, kad parādījās trollis. Un trollis baidījās iet iek�ā, nodomājis, ka tur rūc pēr�kons. Ko nagi nes, tas lika atpaka] uz māju, bet, kad bija nonā�cis pie lūkas, tie�i tobrīd uzausa saule � un kalnu trollis pār�sprāga.

Zem kalna, saprotams, vēl �obaltdien ir kaudzēm zelta un sudraba, ja vien kāds zinājis, kur ir lūka!

Reiz kādam vīram aug�ā kalnu ieplakā bija pļava, un p]avā stāvēja siena �ķūnis. Bet jāteic, ka beidzamos gados �ķūnī nekā liela nebija iek�ā, tāpēc ka ik gadus Jāņu naktī, kad zāle ir vis�skaistākā un viskuplākā, p]ava tika nograuzta tik pamatīgi, it kā vesels bars lopu tur būtu ganījies. Tā notika vienu gadu, un tā notika otru gadu, bet tad vīram bija diezgan un viņ� teica dēliem � to bija trīs, un tre�ais, zināms, bija Pelnru�ķis �, ka vienam no viņiem Jāņu naktī jāejot gulēt tālās p|avas �ķūnī un

jāraugot, lai zāle atkal netiktu nograuzta līdz melnai zemei tāpat kā viņus gadus. Un tas, kur� ie�ot, lai turot acis vaļā, vīrs teica.

Labi, tad vecākais dēls ie�ot sargāt pļavu. Viņ� uzmanī�ot zāli tā, ka ne cilvēks, ne zvērs, ne pats velns netik�ot tai klāt.

Vakarā viņ� aizgāja uz �ķūni un nolikās gulēt. Bet nakts vidū sacēlās tāda dimdoņa un dārdoņa, ka sienas un griesti dreb; puisis nu, ne apkārt nepaskatījies, ņem kājas pār pieciem, cik ātri vien var. Un zāle tajā naktī bija noēsta tāpat kā viņus gadus.

Pēc gada Jāņu vakarā tēvs atkal teic: to vairs nevarot pie�ļaut, ka tie gadu pēc gada zaudējot visu zāli tālajā pļavā, vie�nam no dēliem jāejot to sargāt un acis jāturot vaļā. Nu bija vidējā dēla kārta. Viņ� aizgāja uz siena �ķūni un nolikās gulēt tie�i tāpat kā brālis. Bet nakts vidū sacēlās vēl lielāka dimdoņa un dārdoņa nekā viņu Jāņu nakti, un, to izdzirdīs, puisis izbijās un ņēma kājas pār pleciem tik ātri, it kā �im par to būtu aiz�maksāts.

Pēc gada pienāca Pelnru�ķa kārta. Bet, kad viņ� posās ceļā, abi vecākie brāli viņu apsmēja.

���� Tu nu būsi tas īstais, kas pļavu nosargās, tu, kas nemāki neko citu kā vien sēdēt un ru�ināties pa pelniem! � tie teic.

Bet Pelnru�ķis par tādām runām nelikās zinis. Novakarē viņ� devās uz p|avu. Tur viņ� iegāja �ķūnī un apgūlās. Bet pēc kāda laika sāk tik neganti dimdēt un dunēt, ka bail. �Tas nekas, ja nenāks vēl kas ļaunāks, tad es izturē�u,� Pelnru�ķis no�sprieda. Pēc brī�a zeme atkal sāka tā dimdēt un drebēt, ka siens lido pa gaisu. �Tas nekas, ja nenāks vēl kas ļaunāks, tad es iz�turē�u,� Pelnru�ķis nosprieda. Bet te pēk�ņi zeme sāka dimdēt un drebēt tre�oreiz � puisim jau likās, ka sienas un jumts tūlīt sagāzīsies. Kad tas nu bija pāri, visapkārt iestājās liels, liels klusums.

�Nāks laikam vēlreiz?� Pelnru�ķis nodomāja. Bet nē, vairs nenāk, un, kā bijis, klusums valda visapkārt. Tad, brītiņu gulē�jis, Pelnru�ķis izdzirda tā kā zirgu ganāmies turpat ārpusē aiz �ķūņa durvīm. Puisis piezagās pie durvju �ķirbas un paskatīsies, kas tur īsti ir. Tā gan, tur ēd zāli zirgs, turklāt tik liels un krā�ņs zirgs, kādu Pelnru�ķis nekad mū�ā nav redzējis. Segli un pavada, un jātnieka bruņutērps arī bija turpat � viss no vara un tik spo�s, ka spīd vien. �Ak �itāl Tu nu būsi tas, kas noēd mūsu zāli,� puisis nodomāja. �Bet es tev vairs to neat�ļau�u!�

Steig�us paķēris savu krama gabalu, viņ� uzmeta to zirgam uz muguras, tā ka tas nevarēja vairs pakustēt ne no vietas � tapis tik rāms, ka puisis nu darīs ar to, ko vien grib. Puisis ap�sēdās zirgam mugurā un aizjāja uz kādu vietu, par kuru citiem nav ne jausmas. Un viņ� atstāja tur zirgu.

Kad viņ� pārgāja mājās, brāļi tik irgojās, tik smēja vien un taujā, kā �im esot klājies.

���� Ilgi jau tu tai siena �ķūni nepaliki, ja vispār esi bijis līdz tālajai pļavai, � tie teica.

���� Nogulēju siena �ķūnī līdz saullēktam, bet neko ne re�dzēju, ne dzirdēju, � Pelnru�ķis teica. � Dievs vien zina, no kā jūs abi tik aplam pārbijāties.

���� Nu redzēsim, redzēsim, kā tu esi to pļavu sargājis, �brāļi atbildēja.

Bet, turp nogāju�i, tie redzēja, ka zāle aug tikpat kupla un lekna, kā augusi.

Pēc gada Jāņu naktī gadījās tie�i tāpat. Nevienam no vecā�kajiem brāļiem nebija dū�as iet sargāt tālo pļavu, bet Pelnru�ķim bija. Un notika tas pats, kas citās Jāņu naktīs: papriek� sāka dimdēt un drebēt zeme � reizi, tad otru un tre�o. Un visa tā dimdoņa un dreboņa tambrī�am bija daudz, daudz stiprāka. Tad visapkārt atkal iestājās liels, liels klusums un puisis iz�dzirda, ka ārpusē aiz �ķūņa durvīm kāds ēd zāli. Cik klusu vien varēdams, viņ� piezagās pie durvīm. Kā tad! Turpat pie �ķūņa atkal ganījās zirgs � vēl lielāks un krā�ņāks par pirmo. Mu�gurā tam bija segli, turpat bija pavada un bruņutērps jātnie�kam � viss no spo�a sidraba un tik grezns, ka nenoskatīties. �Ak �itā! Tu esi tas, kas naktī noēd mūsu zāli,� puisis nodomāja. �To es tev vairs neatļau�u!� Paķēris savu krama gabalu, viņ� pārmeta to pāri zirga krēpēm � un zirgs kļuva rāms kā jērs. Lai notiek! Puisis aizjāj uz to pa�u vietu, kur viens zirgs jau stāv, un pēc tam iet atkal uz māju.

���� �odien gan za]ajā pļavā laikam izskatās skaisti, � brāļi saka.

���� Nūja, � Pelnru�ķis atbild.

Tiem par jaunu bija jāiet turp, un zāle auga tikpat krā�ņa un kupla, kā augusi. Bet pret Pelnru�ķi brāļi aiz tam nekļuva laipnāki.

Kad tre�o gadu pienāca Jāņu vakars, nevienam no vecāka�jiem brāļiem atkal nebija dū�as gulēt tālās pļavas �ķūnī un sar�gāt zāli. Tik gau�ām pārbiju�ies tie bija tai viņā naktī, ka neva�rēja un nevarēja to aizmirst, bet Pelnru�ķim bija dū�a. Un viss notikās tāpat kā divas pirmās naktis. Trīs reizes drebēja zeme � ar katru reizi stiprāk un stiprāk. Tre�ajā reizē Peln�ru�ķi jau mētāja no vienas �ķūņa sienas pret otru. Bet piepe�i iestājās liels klusums. Tad, brītiņu gulējis, Pelnru�ķis izdzirda kādu ganāmies turpat ārpusē aiz �ķūņa durvīm. Viņ� atkal pie�zagās pie durvju �ķirbas � turpat netālu stāv zirgs, daudz, daudz lielāks un krā�ņāks par diviem pirmajiem, ko viņ� bija jau noķēris. �Ak �itā! Tu nu būsi tas, kas �ajā reizē noēd mūsu zāli,� puisis nodomāja. �Bet es tev vairs to neatļau�u!�

Viņ� paķēra savu krama gabalu un pārsvieda pāri zirgam. Zirgs nu stāvēja kā pie zemes piekalts, un puisis varēja ar to darīt, ko grib. Viņ� aizjāja uz to pa�u vietu, kur divi zirgi jau bija, un pēc tam gāja atkal uz māju. Tur brāļi no jauna irgojās un apsmēja viņu tāpat kā citas reizes. �onakt gan �im bū�ot paveicies ar sargā�anu, brāļi teic, ja jau staigājot apkārt kā aiz�midzis. Bet Pelnru�ķis par tādām runām nelikās zinis, viņ� teica tikai, lai tie, lūdzams, aizejot paskatīties.

Labi. Un zāle arī �ajā reizē stāvēja kupla un lekna.

Tās zemes karalim, kurā brāļi dzīvoja, bija meita, un karalis negribēja meitu atdot nevienam citam kā tikai tam, kas spēj uzjāt stikla kalnā. Kalns bija augsts, augsts, spo�s kā ledus un tie�i blakus karaļpilij. Karaļmeita sēdēs pa�ā kalna galā ar trīs zelta āboliem rokā. Tas, kas uzjās kalna galā un paņems trīs zelta ābolus, dabūs viņu par sievu un pusi no karaļvalsts pūrā. To karalis lika pasludināt no baznīckalniem pa visu zemi un citās karaļvalstīs arī turklāt.

Princese bija tik daiļum daiļa, ka visi, kas vien viņu redzēja, iemīlējās viņā, vienalga, grib to vai ne. Saprotams, ka visi prin�i un bruņinieki gribēja iegūt princesi un pusi no karaļ�valsts pūrā. Tāpēc tie jāja �urp no malu malām tik grezni, ka spīd un laistās, un uz tādiem zirgiem, kas dejodami vien iet. Un ikviens cerēja, ka viņ� būs tas, kas dabūs princesi.

To dienu, ko karalis bija nolicis, stikla kalna pakājē bruņi�nieku un prin�u bija, ka biezs. Un katrs, kas vien var paiet vai pakustēt, gribēja būt tur klāt, lai redzētu, kur� dabū kara]meitu. Abi vecākie brāļi arī posās ceļā, bet Pelnru�ķi līdzi ņemt negri�bēja. Ja viņu pulkā bū�ot tāds te gaudenis, turklāt melns un netīrs pēc visas tās ru�inā�anās pa pelniem, ļaudis �os tikai ap�smie�ot vien, tie teic.

���� Ja tā, ie�u viens pats, � Pelnru�ķis saka.

Kad abi brāļi nonāca pie stikla kalna, prin�i un bruņinieki jau jāja tik dū�īgi, ka zirgi bija putās. Bet skaidrs, ka no tā nebija nekāda labuma: tiklīdz zirgi bija pie stikla kalna, tā tū�līt slīd zemē, un neviens netika kalnā ne pāris olek�u augstu. Kas tur arī par brīnumu � kalns bija tik gluds kā stikla rūts un tik stāvs kā mājas siena. Bet karaļmeitas un puses no valsts visiem dikti gribējās, tāpēc tie jāja tik un slīdēja, jāja tik un slīdēja. Pēdīgi zirgi bija tā pārguru�i, ka vairāk nejaudāja un putas no tiem tecēja aumaļām. Bruņinieki bija spiesti mest mieru. Karalis teju, teju gribēja pasludināt, ka jā�ana turpinā�sies nākamajā dienā, ja vien tad veiktos labāk, kad pēk�ņi parā�dījās bruņinieks tik skaistā zirgā, kādu neviens vēl redzējis ne�bija, vara bruņās un ar vara pavadu � viss tik spo�s, ka spīd un laistās. Citi viņam uzsauca, lai labāk pietaupot spēkus, tāpēc ka mēģināt uzjāt stikla kalnā neesot nemaz vērts. Bet bruņi�nieks nepakustināja ne ausu � piejāj pie stikla kalna, jāj aug�ā pavisam viegli un uzjāj labu gabalu, vismaz tre�o daļu, tad pagie� zirgu un jās atkal zemē. Bet princesei bruņinieks �ķita tik neredzēti skaists, ka, sēdēdama un skatīdamās, kā �is tur jāj, viņa prātoja: �Lai dievs dod, ka �is tiek aug�ā!� Un, redzēdama, ka bruņinieks apgrie� zirgu, viņa pasvieda pakaļ zelta ābolu � tas iekrita jātniekam kurpē. Nojājis zemē no kalna, viņ� aizjāja savu ceļu tik a�i, ka neviens nemaz nemanīja, uz kuru pusi.

Vakarā visiem prin�iem un bruņiniekiem bija jāstājas karaļa priek�ā, lai tas, kur� uzjājis tik augstu kalnā, varētu parādīt karaļmeitas pasviesto zelta ābolu. Bet ābola nevienam nebija. Tie nāca cits pēc cita un neviens nevarēja parādīt ābolu.

To vakaru Pelnru�ķa brāļi pārnāca atkal mājā un gari un pla�i ņemas stāstīt par jājienu stikla kalnā � ka iesākumā ne�viens ne soli neesot jaudājis uzjāt.

����� Bet tad parādījās kāds jātnieks vara bruņās un ar vara

pavadu � viss tik spo�s, ka spīd jau no tāluma,'4 � brāļi teica.

���� Tas puisis prata jāt. Viņ� pieveica tre�o daļu no stikla kalna un būtu uzjājis pavisam aug�ā, ja tik gribējis. Bet viņ� pagrie�zās atpakaj, jo domāja, ka tai reizei pietiks.

���� Ai, to gan man būtu bijis liels prieks redzēt! -^'-Pelnru�ķis teica, kā alla�, sēdēdams zem skursteņa un ru�inādamies pelnos.

��� Kur nu! � brāji atbildēja. � Tādam neglītenim kā tu gan būtu īstā vieta starp tiem smalkajiem kungiem!

Nākamajā dienā brāļi atkal posās ceļā, un Pelnru�ķis arī �ajā reizē lūdza, lai atļaujot �im iet līdzi � griboties paskatīties uz jātnieku. Bet nekā, atļauju viņ� nedabūja � esot par neglītu un netīru, �ie teic.

���� Ja tā � tā, tad ie�u viens pats,-� Pelnru�ķis saka.

Kad brāļi nonāca pie stikla kalna, visi prin�i un bruņinieki

par jaunu bija sāku�i jāt pl apkalu�i laikam savus zirgus, bet tas neko nedeva. Tie jāja tik un slīdēja, jāja tik un slīdēja tapat kā pirmajā dienā un neviens netika daudz augstāk par olekti. Kad zirgi bija nodzīti līdz pēdējam, visiem atkal bija jāmet miers. Karalis teju, teju gribēja pasludināt, ka jā�ana beidzamo reizi vēl turpināsies pēc dienas, ja vien tad ietu labāk, bet ap�domājās: mazliet vēl pagaidīs, varbūt arī �odien parādās tas jātnieks vara bruņās. Tas �oreiz nebija redzams, bet pēk�ņi pa�rādījās bruņinieks uz zirga, kas bija daudz, daudz skaistāks par vara bruņinieka zirgu. �im bruņiniekam bija sidraba bruņas, sidraba segli un sidraba pavadā arī � viss tik spo�s, ka spīd un laistās jau no liela tāluma. Citi viņam atkal uzsauca, lai la�bāk nemaz nemēģinot uzjāt stikla kalnā, tās esot veltas pūles, bet jātnieks nelikās zinis � piejāj pie stikla kalna un jāj aug�ā vēl lielāku gabalu nekā tas vara bruņās. Bet, nojājis savas di�vas tre�daļas, apgrie� zirgu un jās atkal lejā.

Sis princesei patika vēl labāk, un, tur sēdēdama, viņa vēlē�jās, kaut nu �is tiktu aug�ā. Bet, redzēdama, ka bruņinieks ap�grie� zirgu, viņa pasvieda pakaļ otru zelta ābolu, un tas ieripoja �im kurpē. Nojājis zemē no stikla kalna, bruņinieks nozuda tik a�i, ka ne ziņas, ne miņas.

Vakarā atkal visiem vajadzēja stāties karaļa un princeses priek�ā, lai tas, kuram ir zelta ābols, varētu to parādīt. Tie nāca cits pēc cita, tikai zelta ābola nevienam nebija.

Tāpat kā pirmajā dienā, divi brāļi tovakar pārnāca mājā un stāsta, kā gājis, kā visi jāju�i un nav varēju�i tikt aug�ā.

���� Bet piepe�i parādījās kāds jātnieks sidraba bruņās, tam bija sidraba pavada un sidraba segli, � brāļi saka. � Un �is mācēja jāt. Pieveica savas divas tre�daļas no kalna, bet tad pa�griezās atpakaļ. Tas tik bija puisis! Un princese �im pasvieda otru zelta ābolu, � brāļi piebilst.

���� Ai, to man patiesi būtu gribējies redzēt! � Pelnru�ķis saka.

���� Kā tad! Bija tie�i tik spo�s kā pelni, kuros tu, netīrelir ru�inies! � brāļi atsaka.

Tre�ajā dienā viss notika tāpat kā divās iepriek�ējās dienās. Pelnru�ķis gribēja iet līdzi un paskatīties, kā tie tur jāj. Bet brāļi neņēma viņu savā pulkā. Un, kad �ie nonāca pie stikla kalna, neviens nebija ticis ne olekti augstu. Visi gaidīja jāt�nieku sidraba bruņās, bet no tā ne ziņas, ne miņas. Te piepe�i parādījās jātnieks uz tik skaista zirga, kādu neviens vēl nebija redzējis. Jātniekam bija zelta bruņas, zelta segli un zelta pa�vada � viss tik spo�um spo�s, ka spīd un mirdz jau pa lielu, lielu gabalu. Citi bruņinieki un prin�i neattapās pat viņam uz�saukt, ka nav vērts mēģināt, tik pārsteigti visi bija par skaistozirgu un jātnieku. Viņ� piejāj pie stikla kalna un lido aug�ā pa�visam viegli, tā ka princese nemaz nepagūst vēlēties, lai �is būtutas, kas pieveic kalnu. Uzjājis stikla kalnā, viņ� paņem no prin�ceses rokām tre�o ābolu, pagrie� zirgu un jāj atkal lejā. Pēc tam jātnieks pazūd no acīm tik ātri, ka citi ne mutes atplest nedabū.

Pārnāku�i tovakar mājā, brāļi gari un pla�i stāstīja, kā �o�dien gājis ar jā�anu, un pēdīgi ieminējās par jātnieku zelta bruņās.

���� Tas gan bija puisis! Otra tik skaista bruņinieka nemaz, nav pasaulē! � brāļi stāstīja.

���� Ai, to man būtu bijis prieks redzēt! � Pelnru�ķis teica.

���� Nūja, ogļu kaudze, pa kuru tu, melnais su�ķi, mū�dien ru�inies, tik spo�i nespīd vis, � brāļi sacīja.

Nākamajā dienā visiem bruņiniekiem un prin�iem bija jāstā�jas karaļa un karaļmeitas priek�ā � jādomā, ka iepriek�ējā va�karā bijis jau vēls, � lai tas, kuram ir zelta ābols, varētu to pa�rādīt. Tie nāca cits pēc cita vispapriek� prin�i, tad bruņi�nieki �, bet ābola nevienam nebija!

���� Jā, bet pie kāda tam tomēr jābūt, � karalis teica. � Mēs visi redzējām, ka viens jātnieks tika aug�ā un paņēma ābolu.

Un karalis pavēlēja visiem saviem pavalstniekiem nākt uz pili, lai atrastu to, kuram ir zelta ābols. Visi nu nāca cits pēc cita, tikai nevienam nebija zelta ābola, un beigu beigās uz pili aizgāja arī abi Pelnru�ķa brāļi. Tie bija pa�i pēdējie, un karalis vaicāja, vai vairāk neviena pavalstnieka neesot.

���� Kā ne, mums ir brālis, � tie saka, � bet zelta ābola gan �im nav. Dienām �is neizkāpj no pelnu kaudzes.

���� Nekas, � karalis saka, � ja visi ir nāku�i uz pili, tad lai atnāk viņ� arī.

Un tā Pelnru�ķim bija jāiet uz pili.

���� Vai tev nav zelta ābols? � karalis jautā.

���� Jā, te būs viens, un te būs otrs, un te būs tre�ais arī, � Pelnru�ķis saka un izņem no kabatas visus trīs zelta ābolus. To pa�u brīdi viņ� nomet savas sodrējainās skrandas un nu stāv tur zelta bruņās, kas tā vien spīd.

���� Labi. Tu dabūsi manu meitu un pusi no valsts pūrā. Esi nopelnījis kā vienu, tā otru, � karalis saka.

Tad tika rīkotas kāzas un Pelnru�ķis dabūja karaļmeitu. Un kāzās, saprotams, tika diets un smiets, jo to visi prata, kaut arī nebija pratu�i tikt aug�ā stikla kalnā. Un, ja vien nav pabeigu�i, tie dej un smej vēl �obaltdien.

PUPURĪTIS

Kādreiz dzīvoja nabadzīgu ļau�u pāris. Tie mita no�ēlojamā būdelē. Tur valdīja tik liels trūkums, ka nebija ne ko mutē bāzt, ne ar ko krāsni kurināt. Nekā cita �iem ļaudīm nebija, bet bērnu gan � dieva svētība, piedevām katru gadu nāca vēl klāt. Atkal viens nu bija gaidāms, ta�u vīrs par to diez ko vis nepriecājās. Viņ� staigāja apkārt rūkdams un burk�ķēdams un sacīja, ka �o dieva dāvanu tiem, viņaprāt, vienreiz nu esot gana. Kad sievai tuvojās radības, vīrs aizgāja uz me�u pēc malkas. Viņ� teica, ka negrib nemaz redzēt to jauno brēkuli, gana dabū�ot pārklau�sīties, kā �is brēc, ēst prasīdams. .

Vīrs aizgāja, un sievai piedzima bra�s puika. Tikko nācis pasaulē, tūlīt aplaida acis apkārt kambarim.

�� Ak, mīļo māt, � puika sacīja, � iedod man tikai kādu vecu drēbju gabalu, kas brāļiem vairs neder, un ēdamo pāris dienām, es do�os pasaulē laimi meklēt. Redzu, ka bērnu tev tā�pat jau gana.

���� Dievs pasarg�, puikiņ, � māte atbildēja, � par mazu tak esi. Nevari vēl iet.

Bet puika palika pie sava un lūg�us lūdzās, kamēr māte iedeva ar viņam vecas skrandas un iesēja kādu mazumiņu ēdamā drāniņā. Tad līksms un rimts puika devās pasaulē.

Līdzko viņ� bija prom, mātei piedzima vēl viens puika. Viņ� tāpat apskatījās apkārt un sacīja:

��� Ak, mīļo māt, iedod man tikai kādu vecu drēbju gabalu, kas brāļiem vairs neder, un ēdamo uz pāris dienām, es do�os pasaulē meklēt savu dvīņubrāli. Redzu, ka bērnu tev tāpat jau gana.

��� Dievs pasarg�, manu nabadziņ, par mazu tak �|gE| sieva sacīja. � Nevari vēl iet.

Bet nekā darīt. Puika lūg�us lūdzās, kamēr dabūja ar kādas vecas skrandas un drāniņā iesietu ēdamo. Un tad dro�u soli de�vās pasaulē meklēt savu dvīņubrāli.

Viņ� gāja, gāja un, pa gabaliņu priek�ā ieraudzījis savu ve�cāko brāli, uzsauca tam, lai pagaida.

��� Vai, tu joz kā saderēts, � viņ� sauca, � būtu vismaz uzmetis acis savam jaunākajam brālim, pirms dodies prom pa�saulē!

Vecākais brālis apstājās un atskatījās. Panācis viņu, jaunakais nu izstāstīja, ka viņi ir brāļi, un tad piebilda:

��� Apsēdīsimies un palūkosim, ko māte mums ir iesējusi drāniņā.

Sacīts � darīts.

Tad abi gāja atkal tālāk, kamēr nonāca pie strauta zaļas pļa�vas vidū, un tai vietā jaunākais brālis teica, ka viņiem klātos vienam otru nokristīt.

���� Nokārtosim to tepat, mājās mums bija dikti jāsteidzas un neatlika laika, � Jaunākais brālis teica.

�| Kādu vārdu tu sev gribi? � vecākais brālis prasa.

�������������� Gribu, lai mani sauc par Pupurīti, � jaunākais atbild.

��� Un tevi? Kā tevi lai dēvē?

���� Mani par Karali Sīkvīriņu, � vecākais atbild.

Labi. Nokristīja viens otru un gāja tālāk. Gāja, gāja un pēc brītiņa nonāk pie krustaceļa. Tur abi vienojās, ka tālāk ies katrs savu ceļu. Sacīts � darīts. Bet drīz abi atkal satiekas. Tad viņi iz�ķīrās otrreiz un atkal gāja katrs pa savu ceļu. Bet pēc brī�tiņa atkal � kā bijis, kā ne � vēlreiz satiekas. Un vēl tre�o reizi tāpat. Tad abi brā|i norunāja, ka ies katrs uz savu pusi � viens uz rītiem un otrs uz vakariem.

���� Ja tev reiz uzbrūk liels posts un nedienas, pasauc mani trīs reizes � un es nāk�u tev palīgā, � vecākais brālis teica�

��� pielūko, sauc tikai tad, kad glābiņa nav.

���� Tad mēs tik drīz vis neredzēsimies, � Pupurītis atsacīja.

Abi teica viens otram ardievas, un Pupurītis devās uz rītiem,

kamēr Karalis Sīkvīriņ� uz vakariem.

Pupurītis nu labu brīdi gāja viens, līdz satiek brīnumvecu, salīku�u vecenīti, kurai ir tikai viena acs.

Pupurītis izce| �ai aci;

���� Au, au! � vecenīte kliedz. � Kur mana acs?

���� Ko tu man dosi, lai dabūtu to atpakaļ? � Pupurītis prasa.

���� Do�u tev zobiņu, ar kuru var uzveikt lielum lielu kara�pulku, � vecenīte atbild.

����� Dod �urp!

Vecenīte iedeva Pupurītim zobiņu un dabūja atpakaļ savu aci.

Pupurītis devās tālāk un, brīdi pagājis, atkal satiek brīnumvecu, salīku�u vecenīti, kurai ir viena acs. Ne �iku, ne grabu, Pupurītis pievāc vecenītes acis.

����� Au, au! Kur mana acs? � vecenīte kliedz.

���� Ko tu man dosi, lai dabūtu to atpakaļ? � Pupurītis prasa.

���� Do�u tev kuģi, kas peld pāri jūrām un ezeriem, pāri kal�niem un dziļām lejām, � vecenīte atbild.

����� Dod �urp!

Vecenīte iedeva puikam tik mazu mazītiņu kuģīti, ka to var iebāzt kabatā. Vecenīte dabūja atpakaļ aci, un katrs aizgāja savu ce]u.

Gāja, gāja labu brīdi un pa tre�am lāgam satiek brīnumvecu* salīku�u vecenīti, kurai ir tikai viena a'cs. Pupurītis atkal to pie�

vāc, un, kad vecenīte kliedz un spārdās, un grib zināt, kur pali�kusi �ās acs, Pupurltis saka:

� � Ko tu man dosi, lai dabūtu to atpakaļ?

���� Es tev iemācī�u alu darīt no simt mucām iesala uzreiz.

Labi, par to vecenīte dabūja atpakaļ aci, un katrs aizgāja

savu ceļu.

Brīdi vēl pagājis, Pupurītis nolēma, ka laiks izmēģināt kuģi. Izvilcis to no kabatas, uzlika uz kuģa vienu kāju, tad otru. Līdzko viņ� bija ar vienu kāju kuģī, kuģis sāka augt augumā, un, kad puika ir iekāpis tajā arī ar otru kāju, tas bija jau tādā lielumā, kādi pa jūrām brauc.

Pupurītis teica:

����� Skrien nu pa jūrām un ezeriem, pa kalniem un dziļām lejām un neapstājies, kamēr nebūsi ticis līdz karaļpilij!

Vēja ātrumā kuģis tūlīt traucās tālumos un apstājās tikai karaļpils priek�ā. Pa pils logiem ļaudis jau bija redzēju�i Pupurīti tuvojamies un bija tik gau�ām izbrīnīju�ies, ka metas lejā skatīties, kas tur ar kuģi lido pa gaisu. Bet, kamēr tie skrēja lejā, Pupurītis jau bija izkāpis no kuģa un iebāzis to atpakaļ kabatā. Līdzko viņ� bija izkāpis, kuģis tūlīt sarāvās tikpat mazs mazītiņ� kā tobrīd, kad vecā sieva to viņam iedeva. Pils ļaudis krastmalā neatrada neko citu kā vien noskrandu�u puikiņu. Karalis vaicā, no kurienes �is esot, bet puika atsacīja, ka nemā�kot teikt un nezinot arī, kā �e nonācis. Viņ� pazemīgi lūdza, lai dodot viņam pilī kādu darbu, bet, ja neesot cita, tad viņ� kalpo��ot pie nammeitas par namiķi. Tas puikam netika liegts.

Pupurītis uzgāja aug�ā pilī un redz, ka sienas, jumts un griesti � viss tur ir ar melnu pārklāts kā no ārpuses, tā iek��puses. Viņ� nu jautā nammeitai, ko tas varot nozīmēt.

����� To tu tūdaļ dabūsi zināt, � nammeita saka un pastāsta, ka karaļmeita jau izsenis esot apsolīta trīs troļļiem un nāko�o ceturtdien viens no tiem nāk�ot �ai pakaļ. Rudais bruņinieks gan esot solījis princesi pasargāt, bet sazini nu, vai spē�ot maz. Saprotams, ka pilī valdot lielas bēdas.

Kad pienāca ceturtdienas vakars, Rudais bruņinieks noveda princesi lejā pie krasta, kur �ai bija jātiekas ar trolli; bruņinie�kam pa�am arī tur bija jāpaliek un princese jāsargā. Trollim nu gan nebija no �ā jābīstas, tas skaidrs, tāpēc ka, līdzko princese bija apsēdusies krastmalā, Rudais bruņinieks tūdaļ uzrāpās lielā kokā turpat netālu un, cik vien labi varēdams, paslēpās starp zariem. Princese sāka raudāt un �ēli lūdzās, lai neatstājot viņu vienu, bet Rudais bruņinieks nelikās par to zinis.

����� Labāk tomēr, ka tikai viens no mums zaudē dzīvību, ne�vis abi, � Rudais bruņinieks saka.

Pa to laiku Pupurītis lūg�us lūdza nammeitu, lai atļaujot �im noiet lejā līdz krastmalai.

����� Vī, kas tev tur darāms? � nammeita prasa. � Tev tur nekas nav meklējams.

������ Ir gan, ir, mana labā, palaid tikai mani, ■� Pupurītis saka, � man dikti gribas pakūleņot tur kopā ar citiem bērniem!

������ Labi, vari iet, � nammeita saka, � tikai pieraugi, ka nepaliec ilgāk par to brīdi, kad būs jāliek vārīties vakariņu putra un gailis jāmauc uz iesma. Un atpakaļnākot paķer līdzi kādu prāvāku malkas klēpi.

Labi, Pupurītis apsolījās visu darīt, kā vēlēts, un skrien lejā uz krastmalu.

To pa�u brīdi, kad viņ� bija nonācis tur, kur sē� karaļmeita, �ņākdams, rūkdams atbrāzās trollis ar piecām galvām un tik briesmīgi liels un drukns, ka bail.

����� Sargies! � trollis iebļāvās.

���� Pats tu sargies! � Pupurītis teica.

���� Vai kauties māki? � trollis uzsauca.

���� Ja nemāku, tad iemācī�os! � Pupurītis sacīja.

Trollis gāza viņam ar lielām, smagām dzelzs stangām, kas �im bija rokā, tā ka smiltis uzvirpuļo piecas olektis augstu gaisā.

�������������� Pī! Ir nu gan! � Pupurītis noteica. � Paskat, kā es cir�tī�u!

Te viņ� sagrāba zobiņu, ko bija dabūjis no salīku�ās vece�nītes; kā cērt trollim, tā �im visas piecas galvas noripo smiltīs.

Princese nu redz, ka ir atpestīta, un aiz prieka nemaz nezina, ko iesākt, lēkā tikai un danco vien.

���� Paguli brītiņu man uz klēpja, � viņa saka Pupurītim un, kamēr viņ� guļ, uzvelk �im mugurā vara svārkus.

Bet Rudais bruņinieks nomana, ka nekādas briesmas vairs nedraud, un tūlīt lejā no koka. Un ņemas draudēt princesei, ka�mēr viņa pēdīgi apsolījās ar darīt tā, kā �is liek, un teikt visiem, ka Rudais bruņinieks viņu izpestījis.

������������ Ja neklausīsi, es tevi nomaitā�u, � Rudais bruņinieks saka.

Bruņinieks izgrieza trollim plau�as un mēli, iesēja savā mut�autā un ved karaļmeitu atpakaļ uz pili. Tur nu �im tika parādīts tāds gods kā vēl nekad. Karalis raudzīja visādi �im izdabāt, un pie galda bruņinieks tagad pastāvīgi sēdēja karalim pie labās rokas.

Pupurītis papriek� uzkāpa uz troļļa kuģa, paņēma tur krietnu grābienu zelta un sudraba stipu un tad tecēja atpakaļ uz kara\sētu. Ieraudzījusi visu to lērumu zelta un sudraba, nammeita pagalam izbijās un jautā:

I � Bet manu mīļo Pupurītl Kur tad tu to ņēmi? � Viņai nudien bija aizdomas, ka tas nav vis iegūts godīgā ceļā.

I � Re, mazuliet biju aizskrējis uz māju, tās stīpas tur bija no mucām nokritu�as, paķēru līdzi priek� tevisl

To izdzirdusi, nammeita vairāk neko nepra�ņā, saka Pupurītim paldies, un viss bija atkal, kā nākas.

������� Nāko�ās ceturtdienas vakarā notika tāpat: pilī atkal bija lie�las bēdas. Nu Rudais bruņinieks teica, ka, izpestījis karaļmeitu no viena troļļa, �is izpestī�ot viņu vēl no otra ari, un ved tikai karaļmeitu lejā uz krastmalu. Bet trollim nepavisam nebija no �ā ko baidīties, jo, līdzko varēja gaidīt parādāmies trolli, bru�ņinieks teica tāpat kā viņu reizi:

��� Labāk, ka tikai viens no mums zaudē dzīvību. � Un at�kal kokā aug�ā.

Pupurītis par jaunu lūdza nammeitai atļauju noiet lejā līdz krastmalai.

���� Vai, kas tev tur darāms? � nammeita prasa.

��� Nu palaid vien, mana labā, � Pupurītis saka, � dikti gribas pakūleņot ar citiem bērniem!

Lai notiek! �ai reizē ar viņam tiek atļauts iet, tikai ar no�runu, ka būs atpakaļ uz to laiku, kad jāgroza gailis uz iesma. Un pie viena esot jāuznes kāds prāvāks malkas klēpis.

Līdzko Pupurītis bija lejā pie krasta, ka �ņāc un rūc, atbrāzās trollis, divtik liels kā pirmais un ar desmit galvām.

I � Sargies! � trollis iebļāvās.

���� Pats tu sargies! � Pupurītis teica.

���� Vai kauties māki? � trollis uzsauca.

���� Ja nemāku, tad iemācī�os! � Pupurītis atbildēja.

Trollis gāza viņam ar savām dzelzs stangām.� tās bija vēl lielākas nekā pirmajam trollim �, un smiltis uzvirpuļoja des�mit olektis augstu gaisā.

�������� Pī! Ir nu gan! � Pupurītis noteica. � Paskat, kā es ciriī�ul

Te viņ� sagrāba zobiņu; kā cērt trollim, tā �im visas desmit galvas noripo smiltīs.

Nu karaļmeita atkal Pupurītim bilda:

�� Paguli brītiņu man uz klēpja, � un, kamēr Pupurītis guļ, aizvilka viņam mugurā sudraba svārkus.

Tiklīdz Rudais bruņinieks redzēja, ka nekādas briesmas vairs nedraud, tā bija lejā no koka. Un ņemas draudēt princesei, ka�mēr viņa atkal apsolījās darīt tā, kā �is liek, un teikt visiem, ka �is viņu izpestījis. Pēc tam bruņinieks izgrieza trollim mēli un plau�as, iesēja mutautā un ved karaļmeitu atpakaļ uz pili. Tur nu valdīja līksmība un prieks, karalis kā vien varēdams raudzīja izrādīt bruņiniekam cieņu un godu.

Tikmēr Pupurītis paņēma klēpi zelta un sudraba stīpu no troļļa kuģa. Kad viņ� atgriezās karaļsētā, nammeita aiz pārstei�guma sasita plaukstas un gribēja zināt, kur viņ� to visu ņēmis. Bet Pupurītis atteica, ka mazuliet aizskrējis uz māju un ka stī�pas tur nokritu�as no mucām, viņ� paķēris tās līdzi, lai atdotu nammeitai.

Pienāca tre�ais ceturtdienas vakars, un viss notika tie�i tā�pat kā divas citas reizes: visa karaļsēta bija melnā tērpta, un visi staigāja skumji un nomākti. Bet Rudais bruņinieks teica, ka daudz nemaz nevajagot baiļoties � izpestījis karaļmeitu no �diviem troļļiem, �is viņu izpestī�ot no tre�ā arī. Un bruņinieks noveda karaļmeitu lejā pie krasta. Bet uz to laiku, kad varēja gaidīt trolli parādāmies, bruņinieks atkal uzrāpās kokā un pa�slēpās. Princese raudāja un lūdzās, lai tā vis nedarot, bet nekas nelīdzēja. Sis palika pie sava.

�������� Labāk tomēr, ka tikai viens no mums zaudē dzīvību, ne�vis abi, � Rudais bruņinieks teica.

To vakaru tāpat Pupurītis lūdza atļauju noiet lejā līdz krast�malai.

���� Vai die\ kas tev tur darāms? � nammeita saka.

Bet Pupurītis lūg�us lūdzās, kamēr dabūja atļauju, tikai ar norunu, ka būs atpakaļ, kad uz iesma jāgroza gailis.

i i Līdzko Pupurltis bija lejā pie krasta, ka �ņāc un rūc, atbrā2ās trollis, daudz lielāks par abiem pirmajiem un ar piecpadsmit galvām.

����� Sargies! � trollis ieb|āvās.

����� Pats tu sargies! � Pupurītis teica.

�■ Vai kauties māki? � trollis uzsauca.

���� Ja nemāku, tad iemācī�os! � Pupurītis atbildēja.

, � Nu tad mācies! � trollis uzkliedza un gāza Pupurītim ar savām dzelzs stangām tā, ka smiltis uzvirpuļo piecpadsmit olekitis augstu.

1 � Pī! Ir nu gan! � Pupurītis teica. � Paskat, kā es cirtī�u!

Tajā brīdī viņ� saķēra zobiņu; kā cērt trollim, tā �im visas piecpadsmit galvas noripo smiltīs.

Princese nu bija atpestīta un pateicās Pupurītim par izglāb��anu un vēlēja visu labu.

�������� � Paguli brītiņu man uz klēpja, � viņa teica un, kamēr viņ� guļ, uzvilka viņam mugurā zelta svārkus.

����� Bet kā mēs visiem pavēstīsim, ka tu esi mani izglābis? � karaļmeita vaicā.

����� Es tev tūlīt pateik�u, kā, � Pupurītis atbild. � Kad Ru�dais bruņinieks pārvedīs tevi atkal mājā un uzdosies par tavu glābēju, tad, kā tu jau zini, viņ� dabūs tevi par sievu un pusi no valsts pūrā. Kāzu dienā tev liks izraudzīties to, kur� piepilda l<ausus. Tad tu saki: �Es ņemu to nabaga puiku, kas nammeitai ■nes malku un ūdeni.� Pildīdams kausus, es nopilinā�u kādu pi�lienu uz Rudā bruņinieka �ķīvja, bet uz tava nevienu. Bruņi�nieks sadusmosies un sāks mani kult � tā notiks trīs reizes pēc �kārtas. Bet tre�ajā reizē tu saki: �Kaunies kult manu sirdsmīļoto! Viņ� mani izpestīja, un viņu es gribu sev par vīru!�

Pēc tam Pupurītis, tāpat kā iepriek�ējās reizēs, tecēja atpa�kaļ uz pili. Bet pirms tam viņ� bija uzkāpis uz kuģa un paņēmis no turienes zeltu un sudrabu, un nammeitai viņ� atkal iedeva 'krietnu klēpi zelta un sudraba stīpu.

Līdzko Rudais bruņinieks redzēja, ka visas briesmas ir pāri, �tā bija lejā no koka. Un ņemas draudēt karaļmeitai, kamēr viņa apsolījās sacīt, ka �is viņu izpestījis. Viņ� aizveda princesi at�pakaļ uz pili. Tur nu bruņiniekam tika izrādīts tāds gods kā vēl -nekad: karalim nekas cits vairs nebija prātā, viņ� tikai visvisādi Taudzīja izdabāt tam vīram, kas atsvabinājis viņa meitu no trīs troļļiem. Karalis teica, ka bruņinieks, zināms, dabū�ot princesi sev par sievu un pūrā vēl pusi no valsts. Bet kāzu dienā prin�cese lūdza, lai pie līgavas galda kausus piepildīt nākot tas puikiņ�, kas nammeitai nes malku un ūdeni.

����� Ko tev no tā melnā skrandaiņa vajag? � Rudais bruņi�nieks jautā.

Bet princese atbildēja, ka grib, lai puikiņ� piepilda kausus, vairāk neko. Pēdīgi atļauja tika dota. Te nu viss notika tie�i tā, kā Pupurītis ar karaļmeitu bija norunāju�i: viņ� uz�ļaksta kādu pilienu uz Rudā bruņinieka �ķīvja, bet uz līgavas �ķīvja nevienu. Bruņinieks ik reizes sadusmojās un kūla puiku. Pie pirmā kū�liena Pupurītim nokrita skrandas, kādās viņ� staigā pa namu. Pie otrā kūliena nokrita vara tērps un pie tre�ā kūliena � sud�raba tērps. Tur nu viņ� stāvēja zelta tērpā, kas bija tik krā�ņs, ka spīd un laistās. Karaļmeita nu teica:

����� Kaunies kult manu sirdsmīļoto! Viņ� mani izpestīja, un viņam es esmu apsolījusies 1

Rudais bruņinieks zvērēja un dievojās, ka viņ� esot glābējs.

Te karalis teica:

����� Manas meitas glābējam tak atradīsies kāds pierādījums.

Patiesi, Rudais bruņinieks tūlīt aizskrēja pēc sava mutauta,

kurā bija troļļu plau�as un mēles, bet Pupurītis atnesa visas tās zeltlietas, sudrablietas un dārgumus, ko bija paņēmis no troļļa kuģa. Katrs nolika karalim priek�ā savus pierādījumus.

����� Trolli ir nokāvis tas, kuram ir tik daudz zelta, sudraba un dimantu, � karalis sacīja. Pie tik dārgām mantām citādi nemaz nevar tikt.

Rudo bruņinieku iemeta bedrē pie �ūskām, un Pupurītis va�rēja ņemt princesi par sievu un dabūt pusi no karaļvalsts pūrā.

Reiz karalis ar Pupurīti bija izgāju�i pastaigāties. Te Pupu�rītis sāk taujāt karalim, vai tam neesot vēl citi bērni.

����� Bija gan, � karalis teica, � bija vēl viena meita, bet viņu aizveda trollis, tāpēc ka neatradās neviens glābējs. Nu tu dabūsi vienu manu meitu, bet, ja tu varētu izpestīt vēl to, kuru trollis aizveda, es tev dotu viņu arī un vēl otru pusi no karaļ�valsts.

����� Es pamēģinā�u, � Pupurītis sacīja, � bet līdzi man va�jadzēs piecsimt olektis garu dzelzs tauvu, piecsimt vīrus un ēdamo piecpadsmit nedēļām, jo mums būs jābrauc tālās jūrās.

To visu viņ� dabū�ot. Vienīgi tik lielu kuģi, kurā viss saiet, karalis diez vai varē�ot sagādāt.

���� Kuģis man ir pa�am, � Pupurītis teica, izņēmis no kaba�tas to, kuru bija dabūjis no vecās vecenītes.

Karalis pasmaidīja, nodomājis, ka Pupurītis dzen jokus.

Bet Pupurītis teica, lai gādājot �urp prasīto, tad jau karalis pats redzē�ot. Nu viss tika sagādāts, un Pupurītis lika, lai vis�pirms iece] kuģī tauvu. Neviens nejaudāja tauvu pacelt, bet vai�rākiem vīriem uzreiz pie mazā kuģī�a nemaz nebija vietas. Tad Pupurītis pats paņēma tauvu aiz viena gala un sāk ritināt kuģī iek�ā. Līdzko tauva bija pieskārusies kuģim, tas pletās lielāks un lielāks, kamēr pēdīgi bija tik liels, ka tajā gan tauvai un piecsimt vīriem, gan ēdamajam un Pupurītim pa�am � visam pietika vietas.

����� Skrien nu pa jūrām un ezeriem, pa kalniem un dzi|ām le�jām un neapstājies, kamēr nebūsi ticis līdz tai malai, kur mīt kara]meita, � Pupurītis sacīja kuģim.

Kuģis tūlīt traucās prom pāri kalniem un jūrām.

Un, kad tie bija aizkuģoju�i lielos, lielos tālumos, kuģis apstājās pa�ā jūras vidū.

���� Tā, klāt nu mēs būtu, � Pupurītis teica, � bet vēl mums būs jātiek no �ejienes projām.

Viņ� paņēma dzelzs tauvu un vienu galu apsēja sev ap vidu.

���� Nu es laidī�os dibenā, � viņ� sacīja, � bet, kad gribē�u tikt atpakaļ aug�ā un stingri parau�u tauvu, jums visiem kā viens jāķeras klāt un jāvelk, citādi ne jums, ne man nav izredzes palikt dzīviem.

Pie �iem vārdiem Pupurītis ielēca jūrā tik strauji, ka sagrie�zās dzeltenas �auvls. Viņ� grima un grima, kamēr pēdīgi nonāca pa�ā jūras dibenā. Tur viņ� redz lielu kalnu, un kalnā iek�ā ved durvis. Pupurītis iegāja pa tām durvīm. Zem kalna viņ� ierau�dzīja otru princesi. Viņa sē� un �uj, bet, pamanījusi Pupurīti, sasit plaukstas.

���� Vai manu dieniņ, � viņa iesaucas, � kop� �eit mītu, te nav redzēta neviena dzīva dvēsele!

���� Jā, bet es nāku tev paka|, � Pupurītis saka.

���� Ak vai, mani nu gan tu prom nedabūsi, � karaļmeita at�bild, � nav nemaz ko domāt! Ja trollis tevi pamanīs, tad tu būsi pagalam.

����� Labi, ka tu par �o ieminējies, � Pupurītis saka, � kur tad �is ir? Tiktos uzmest acis.

Tad karaļmeita pastāstīja, ka trollis esot aizgājis meklēt meistaru, kas prot alu darīt no simt mucām iesala uzreiz, jo trollis po�oties rīkot dzīres un ar mazāk mucām �im nepietik�ot.

����� Es ar to tik�u galā, � Pupurītis saka.

����� Ja trollis nebijis tik nikns, es varētu �im pateikt, � prin^ cese atbild, � bet man bail, ka trollis saplēsīs tevi gabalos, līdzko būs pāri slieksnim. Tomēr es pamēģinā�u. Paslēpies pie�liekamajā, un lūkosim, kā ies.

Labi. Pupurītis paslēpās, un, tiklīdz viņ� bija ielīdis pielie�kamajā, tā trollis klāt.

����� Pū! Es sao�u cilvēku smaku! � trollis saka.

����� Tiesa, pāri jumtam skrēja putns ar cilvēka kaulu knābī, � karaļmeita atbild. � Kauls iekrita skurstenī. Es to steig�us aizmetu prom, bet smaka laikam būs palikusi.

����� Tā būs gan, � trollis piekrīt.

Nu princese vaicāja, vai �is esot dabūjis rokā meistaru, kas prot alu darīt no simt mucām iesala uzreiz.

����� Nē, nav tāda meistara, � trollis atsaka.

����� Pirms brī�a te viens bija ienācis, kas teicās protam, � karaļmeita saka.

����� Kur tev bija galva? � trollis vaicā. � Kāpēc laidi pro�jām? Nezināji vai, ka es meklēju tādu meistaru?

����� Ak, projām jau es to nemaz neaizlaidu, � karaļmeita atbild, � bet mans pavēlnieks mēdz būt sirdīgs, tāpēc es meis�taru paslēpu pieliekamajā kambarī. Ja mans pavēlnieks citu ne�vienu nav atradis, tad var salīgt to tur.

����� Lai nāk iek�ā! � trollis saka.

Kad Pupurītis ienāca, trollis noprasīja, vai esot tiesa, ka viņ� prot alu darīt no simt mucām iesala uzreiz.

����� Tiesa, � Pupurītis atbild.

����� Labi, ka dabūju tevi rokā, � trollis saka. �| Ķeries tūlīt pie darba. Bet lai dievs tevi sargā, ja alus nebūs stiprs diezgan!

����� Būs stiprs diezgan, � Pupurītis atbild un tūliņ sāk darīt alu. � Tikai ūdens ne�anai dod man vēl labi daudz troļļu pa�līgā. Tie, kas te jau ir, netiek galā.

Labi. Pupurītim saradās vēl tik daudz palīgu, ka �um un murd vien. Tad nu gāja vaļā alus darī�ana. Kad misa bija gatava,

skaidrs, ka visiem vajadzēja nogar�ot, vispirms trollim pa�am un pēc tam pārējiem. Bet Pupurltis misu bija sabrūvējis tik stipru, ka, iemalkoju�i no tās, cits pēc cita tie nokrita no kājām kā beigtas mu�as. Pēdīgi aizkrāsnē gujam bija palikusi vairs tikai kāda vārga troļļu ve�a.

���� Ak tu, nabadzīte, tev arī gribas nogar�ot, � Pupurītis saka un, aizgājis pie kubla, gar pa�u dibenu sasmalsta vēl kādu malku un iedod ve�ai. Un nule viņ� ar visiem ir ticis galā.

Te uzreiz Pupurītis pamet acis apkārt un ierauga lielu lādi. Paņēmis lādi, viņ� to piekrauj pilnu ar zelta un sudraba lietām, tad apsien sev ap vidu tauvu, piesien vēl klāt princesi un lādi un nu no visa spēka parauj tauvu. Un tos sveikus un veselus izceļ ārā uz klāja. Ticis atpakaļ kuģī, Pupurītis saka:

����� Skrien nu pāri jūrām un ezeriem, pāri kalniem un dziļām lejām un neapstājies, kamēr nebūsi nonācis atpakaļ karaļsētā.

Kuģis tūlīt traucās uz priek�u, tā ka dzeltenas putu vērpe�tes vien tikai grie�as.

Pa karaļpils logiem ieraudzīju�i kuģi tuvojamies, visi stei�dzās to sagaidīt ar dziesmām un dejām. Visi bija līksmi par Pupurī�a atgrie�anos. Bet vislīksmākais no visiem bija pats ka* ralis, nu atdabūjis arī savu otro meitu.

Tikai Pupurītim vairs nebija nekāds priecīgais prāts, jo abas princeses gribēja viņu sev par vīru, bet viņ� pats negribēja ne�vienu citu kā tikai jaunāko, kuru pirmo bija izglābis. Pupurītis staigāja apkārt un tikai gudro un gudro, kā lai dabū to, kuru grib, nenodarīdams pāri arī otrai. Te kādudien, tā staigājot �urpu un turpu, viņam iekrīt prātā brālis Karalis Sīkvīriņ�, kur�viņam tik līdzīgs, ka neviens tos nevar at�ķirt. Otru princesi un pusi no valsts var ņemt tas, jo pa�am viņam, saprotams, pilnīgi pietiek ar vienu pusi. Tūlīt viņ� izgāja pils priek�ā un sāka saukt Karali Sīkvīriņu. Bet nekā � neviens nerādījās. Tad Pupurītis sauca vēl reizi un mazliet skaļāk. Bet nekā � neviens tomēr nerādījās. Tad Pupurītis sauca tre�o reizi � nu jau no visa spēka. Un brālis nostājās viņa priek�ā, i: � Teicu tev, ka tu drīksti mani saukt tikai tad, kad citādi glābiņa vairs nav, � brālis sacīja Pupurītim, � bet te pat ods tev nedara pāri.

Un vecākais brālis metas Pupurītim virsū un nogā� viņu no kājām.

���� Būtu kaunējies mani sist! � Pupurītis teica. � Vispirms es izkaroju sev vienu princesi un vienu pusi no karaļvalsts un pēc tam otru princesi un otru pusi no valsts � un nu gribu atdot to otru princesi un otru pusi no valsts tev. Tev liekas, ka par to neesmu pelnījis neko citu kā tikai kāvienu?

To izdzirdis, Karalis Sīkvīriņ� lūdza savam brālim piedo��anu, un tūlīt pēc tam starp abiem atkal valdīja draudzība un saticība.

��� Tu zini, mēs esam tik līdzīgi, ka neviens nevar mūs at��ķirt, � Pupurītis teica, � apvelc manas drēbes un ej aug�ā uz pili. Princeses nodomās, ka es nāku iek�ā, un tā, kura pirmā ievi nomutēs, būs tava, bet es ņem�u otru.

Zinādams, ka vecākā karaļmeita ir stiprākā, Pupurītis bija izprātojis, kā viss notiks.

Labi. Karalis Sīkvīriņ� tūlīt bija ar mieru, samaina ar brāli drēbes un iet aug�ā uz pili. Kad viņ� iegāja kambarī pie prin�cesēm, viņas nodomāja, ka nāk Pupurītis, un abas tūlīt steidzās viņam pretī. Bet vecākā, lielāka un stiprāka būdama, pastūma māsu sāņus, aplika rokas Karalim Sīkvīriņam ap kaklu un viņu nomutēja. Un tā viņ� dabūja vecāko karaļmeitu un Pupurītis jaunāko. Saprotams, ka tur nu tika dzertas tādas kāzas, kuras daudzina pāri trejdeviņām zemēm.

Reiz kādam vīram bija viens vienīgs dēls. Vīrs bija nabags un ar vārgu veselību, un, kad tuvojās beidzamā stundiņa, viņ� sacīja dēlam, ka cita nekā viņam neesot, vienīgi zobens, vadma�las metelis un kāds maizes kumoss ||� to visu dēls dabū�ot man�tojuma. Kad tēvs nomira, zēns posās pasaulē laimi meklēt. Viņ� apjoza zobenu un celamaizei iebāza mēteļa kabatā maizes ku�mosu, tāpēc ka mita aug�ā uz me�ainas nokalnes un ceļ� pie citiem Jaudīm bija tāls. Vajadzēja tikt pāri lielam fjellam1 . Zēns

1 Fjelli (norv. fjeld, zviedr, fjāll) � klin�ainas reljefa formas Skandi�nāvijas augstienē, augstlīdzenumi ar maigi viļņotu vai vairogveidīgu vir�smu; vairāk vai mazāk noapaļotas augstumu muguras, kupoli un kupri.

bija uzkāpis jau tik augstu, ka atklājās pla�s skats; viņ� ierau�dzīja lauvu, ērgli un skudru plē�amies ap beigtu zirgu. No lau�vas viņam sametās tik briesmīgi bail, ka k|uva nelāgi ap dū�u, tomēr viņ� uzsauca lauvam, ka iz�ķirs strīdu un sadalīs zirgu tā, lai katrs dabū savu tiesu.

Zēns paņēma zobenu un sadalīja zirgu, cik vien labi praz�dams. Lauva dabūja prāvu da|u no rumpja, ērglim tika iek�as un vēl viens otrs gards kumosiņ�, un skudra dabūja galvu. Kad tas nu bija padarīts, zēns sacīja:

. � Man liekas, sadalīts viss ir pēc tiesas un taisnības. Lau�vam pienākas visvairāk, tāpēc ka tas ir pats lielākais un pats stiprākais zvērs. Ērglim pienākas visgardākais kumoss, tāpēc ķa tas ir pats cēlākais un pats kārākais putns. Un skudrai pienākas pauris, tāpēc ka tai patīk visur līst un lo�ņāt.

Nudien, katrs ar savu tiesu bija mierā un nu vaicā zēnam, ko gribot pretī par tik taisnīgu dalī�anu.

���� Ja esmu izdarījis jums pakalpojumu un jūs visi ar to esat mierā, tad pats es ari esmu apmierināts, � zēns atteica. � Ne�kādas maksas man nevajag.

Kā ne, kaut ko tomēr vajagot, �ie teic.

���� Ja negribi neko citu, tad vismaz izsaki trīs vēlē�anās, � lauva sacīja.

���� Bet zēns nezin, ko lai vēlas. Tad lauva vaicāja, vai viņ� pie gadījuma nevēloties pārtapt par lauvu, un divi pārējie vaicāja, vai nevēloties pārtapt par ērgli un skudru. Zēnam tas �ķitās itin labi un skaisti, un viņ� izteica tādu vēlē�anos.

Viņ� nu nometa zobenu un mēteli, pārvērtās par ērgli un pa�cēlās gaisā. Lido, lido, kamēr nonāk pie di�ezera. Viņ� lido pāri ezeram, bet piepe�i jūtas tik pieguris, ka nemaz vairs nevar pa�lidot, un, ieraudzījis ezera vidū stāvu kalnu, apmetās tur at�pūsties. Kalns �ķita brīnum neparasts, un viņ� apmeta kādu līkumu.

Atpūties zēns atkal pārvērtās par ērgli un lido tālāk. Lido, lido, kamēr nonāk pie kara]pils. Tur viņ� apsēdās kokā tie�i ka�raļmeitas logu priek�ā. Ieraudzījusi putnu, karaļmeita gribēja to noķert. Viņa pievilina ērgli tuvāk, un, kad putns ielido istabā, klakt! � logs ciet. Tad viņa ērgli noķēra un iesprostoja būrī.

Naktī zēns pārtapa par skudru, izlīda no būra, tad pārtapa atpakaļ par to, kas bija īstenībā, un apsēdās karaļmeitai pie

gultas. Kara]meita nu aiz bailēm tā iekliedzās, ka pamodās ka�ralis, ienāca viņas kambarī un vaicā, kas noticis.

���� Kāds ir manā istabā! � viņa sauc.

To pa�u brīdi zēns pārtapa par skudru, ielīda būrī un pār�tapa atkal par ērgli. Karalis nevar ieraudzīt neko tādu, no kā būtu jābīstas. Un karalis sacīja karaļmeitai, ka �o būs mocījis lietuvēns. Bet, līdzko viņ� bija aiz durvīm, tā atkal notika tāpat. Zēns kā skudra izlīda no būra, pārvērtās par to, kas bija īste�nībā, un apsēdās karaļmeitai pie gultas.

Viņa spalgi iekliedzās, un karalis ienāca paskatīties, kas tur notiek.

�� Kāds ir manā istabāl � karaļmeita sauc.

Bet zēns atkal ielavījās atpakaļ būrī un sē� tur ērgļa izskatā. Karalis meklē un meklē pa visām malām, bet, kad neko nevar ieraudzīt, sadusmojas, ka �im traucē naktsmieru, un teiks, lai meita pārstāj ģeķoties.

���� Ja kliegsi vēl reizi, tad gan dabūsi just, ka tavs tēvs ir karalis! � tas teic.

Bet, līdzko karalis aiz durvīm, tā zēns par jaunu ir pie ka�raļmeitas. Nu viņa vairs nekliedz, kaut arī aiz bailēm nezina, kur likties.

Tad zēns vaicāja, no kā �ī tik dikti baidoties.

Kā nu ne, esot apsolīta kalnu trollim, viņa teic, un, tiklīdz viņa sper�ot kāju zem klajas debess, �is bū�ot klāt un aizrau��ot viņu prom, un, kad zēns atnācis, viņa domājusi, ka tas ir trollis. Katru ceturtdienas rītu no kalnu troļļa uz pili nāk ziņ�nesis pūķis, kuram karalis ik reizes ir spiests atdot deviņus ba�rokļus, un karalis tāpēc ir pasludinājis, ka atvēlēs karaļmeitu un pusi no valsts tam, kur� atpestīs �o no pūķa.

Zēns sacīja, ka viņ� to izdarī�ot, un, kad atausa rīts, karaļ�meita aizgāja pie karaļa un teica, ka nupat esot atradies kāds, kas grib atbrīvot �o no pūķa un no barokļu nodevas. To izdzirdis, karalis tapa līksms, tāpēc ka pūķis jau bija notiesājis tik daudz barokļus, ka visā valstī gandrīz nebija neviena pa�a. Tas notika tie�i ceturtdienas rītā, tālab zēns devās uz to vietu, kur pūķis mēdz pievākt barokļus, un pils ļaudis rādīja ceļu.

Kā tad, pūķis ar deviņām galvām klāt kā likts. Un, neatra�dis savus barokļus, tas tapa tik varen nikns, ka spļāva liesmas un uguņus un metās virsū zēnam, it kā dzīvu aprīt gribēdams.

Bet � spukt! � zēns pārtop par lauvu, iesāk cīniņu ar pūķi un rauj tam nost galvas citu pakal citai. Bet pūķis arīdzan bija stiprs un sp]āva liesmas un indi. Tomēr pēc kāda laika tam bija palikusi vairs tikai viena galva. Ta�u tā bija pati sīkstākā. Pē�dīgi zēns dabūja nost arīdzan to, un nu pūķis bija beigts. Tad zēns nogāja pie karaļa, visā pilī beidzot valdīja lielum lielie prieki, un zēns posās precēt karaļmeitu, ļ Bet vienu dienu, kad viņi bija izgāju�i dārzā, atdrāzās pats kalnu trollis, saķēra karaļmeitu un aizrāva prom pa gaisu. Zēns uz vietas gribēja mesties pakaļ, bet karalis lūdza, lai tā neda�rot vis, tāpēc ka esot pavisam viens tagad, kad meita nolaupīta. Tomēr nelīdzēja ne lūg�anās, ne draudi. Zēns pārtapa par ērgli un prom bija. Bēgļus nekur neredzēja, un tad zēns atcerējās to brīnumstāvo fjellu, kur bija nometies atpūsties, kad pirmoreiz lidoja pa gaisu. Viņ� nolaidās uz fjella, pārvērtās par skudru un pa kādu spraugu ielīda iek�ā klintī. Rāpo, rāpo labu brīdi un nonāk pie aizslēgtām durvīm. Bet zēns zināja padomu � viņ�ielīda iek�ā pa atslēgas caurumu. Kambarī sēdēja kāda cita ka�raļmeita un ieskā trolli ar trim galvām.

�Esmu nonācis īstajā vietā,� zēns klusībā nodomāja, jo viņ�zināja � karalim troļļi jau agrāk bija nolaupīju�i divas meitas.

�Varbūt es atrodu tās citas arī,� viņ� pie sevis noteica un ielien iek�ā pa atslēgas caurumu vēl pa vienām durvīm.

Tur sēdēja kāda cita karaļmeita un ieskā kalnu trolli, kuram se�as galvas. Tad zēns ielīda pa vēl vienu atslēgas caurumu. Tai kambarī sēdēja pati jaunākā karaļmeita un ieskāja kalnu trolli ar deviņām galvām. Viņ� uzrāpoja karaļmeitai uz kājas un iedzeļ. Viņa tūdaļ noģida, ka zēns grib viņai ko teikt, un lūdza trollim atļauju iziet uz brīdi no kambara. Kad viņa izgāja ārā, zēns bija pārtapis par to, kas ir īstenībā, un viņ� saka ka�raļmeitai, lai pavaicājot trollim, vai viņa nekad vairs netiks projām no kalna un atpakaļ uz tēva mājām. Tad viņ� no jauna pārtapa par skudru un uzrāpoja viņai uz kājas. Karaļmeita iegāja kambarī un atkal ieskā trolli.

Ieskā, ieskā un te uzreiz iegrimst domās.

���� Tu nemaz mani vairs neieskā. Par ko tu gudro? � trollis vaicā.

���� Man ienāca prātā, ka es laikam nekad vairs netik�u pro�jām no kalna un atpakaļ uz tēva mājām, � karaļmeita sacīja.

���� Tiesa kas tiesa, netiksi vis, � trollis piekrita. � Netiksi tik ilgi, kamēr kāds neuzies smil�u graudiņu.devītajā galvā zem devītās mēles tam pūķim, kas vāc nodevas no tava tēva. Bet ne�viens jau to neuzies. Ja tas smil�u graudiņ� nonāktu uz �ī te kalna, tad visi kalnu troļļi pārsprāgtu, kalns pārvērstos par zeltītu pili un di�ezera ūdeņi par pļavām.

To izdzirdis, zēns izlīda cauri visiem atslēgas caurumiem un pa �ķirbu ārā no klints. Tur pārtapa par ērgli un aizlidoja uz to vietu, kur guļ pūķis. Viņ� meklēja tikām, kamēr atrada smil�u graudiņu zem devītās mēles devītajā galvā, un pēc tam lidoja atkal prom. Bet, nonācis līdz di�ezeram, bija tik gau�ām nogu�ris, ka nolaidās lejā pie krasta un apsēdās uz akmens atpūsties. Tā sēdēdams, viņ� uz brīdi iesnaudās; smil�u graudiņ� izkrita viņam no knābja un pazuda krastmalas smiltīs. Viņ� meklēja trīs dienas, kamēr no jauna to atrada. Bet, kad smil�u graudiņ� bija atrasts, viņ� ar to taisnā ceļā lidoja uz stāvo fjellu un tur pa spraugu iemeta graudiņu iek�ā. To pa�u brīdi visi kalnu troļļi pārsprāga, kalns atvērās � un tā vietā stāvēja zeltīta pils, krā�ņāka par visām citām pilīm. Un di�ezers pārvērtās par tik skaistiem laukiem un zaļām pļavām, ka prieks bija skatīties. Tagad zēns ar visām trim karaļmeitām devās atpakaļ uz karaļpili, un tur sākās lieli prieki un līksmība. Zēns ar jaunāko ka�raļmeitu bija lemti viens otram, un kāzas tai karaļvalstī svinēja veselas septiņas nedēļas. Un, ja nu viņiem tagad neklājas labi, tad lai tev klājas labāk!

Reiz, kā jau tam jābūt, dzīvoja karalis. Divas meitas �im bija nejaukas un spītīgas, bet tre�ā bija mīļa un tik jauka kā saulaina diena, tāpēc karalis un visi citi viņu mīlēja. Vienreiz sapnī �ai parādījās tik skaists zelta vainags, ka vairs ne dzīvot negribējās, ja tādu vainagu sev nedabū. Bet, tā kā viņa tomēr nevarēja sev tādu vainagu dabūt, tad sāka bēdāties un aiz bē�dām nemaz vairs muti nevēra vajā. Dabūjis zināt, ka meita lej asaras pēc vainaga, karalis liek uzzīmēt tādu, kādu karaļmeita ir redzējusi sapnī, un aizsūta ziņu zeltkaļiem tuvās un tālās ze-

mēs, lai atrastu kādu, kas vainagu prot izkalt. Zeltkali strādā dienām un naktīm, bet karaļmeita par da�u vainagu tikai nopū��as un citam ne virsū skatīties negrib. Bet tad reiz, staigādama pa me�u, karaļmeita ierauga balto lāci � ķepās tas groza tie�i tādu vainagu, kādu viņa redzējusi sapnī. Karaļmeita .nu grib vainagu no lā�a atpirkt. Naudas nevajagot, vienīgi viņas pa�as.

Bez vainaga nudien neesot dzīvo�ana, karaļmeita teic. Viņai esot vienalga, no kurienes un kurp ved ceļ�, ka tikai tiek pie vai�naga. Tie norunāja, ka lācis nāks viņai paka] pēc trīs dienām, un tas iekrita ceturtdienā.

Kad karaļmeita pārnesa mājā vainagu, visi kļuva tikpat līk�smi kā viņa. Un karalis nosprieda, ka nebūs nemaz tik grūti tikt va]ā no baltā lā�a. Tre�ajā dienā visapkārt pilij lācim pretī tika nostādīta karadraudze. Bet, kad baltais lācis tuvojās, neviens nespēja turēties tam pretī un nespēja to aizkavēt � lācis visus nogāza gar zemi, un tur nu tie gulēja kaud�u kaudzēm. Karalis ap�ēlojās par karadraudzi un sūta pie lā�a savu vecāko meitu. Lācis paķēra to uz muguras un prom bija. Kad lācis ar meitu jau bija aiz kalniem un vēl tālāk, lācis vaicā:

���� Vai esi sēdējusi mīkstākos sēdek|os, vai esi redzējusi skaidrākām acīm?

���� Kā nu ne, mātes klēpī bija mīkstāka sēdē�ana, un tēva sētā bija skaidrāka redzē�ana, � meita atbild.

���� Tad tu nemaz neesi īstā, � lācis teic un aizraida viņu atpakaļ uz māju.

Nākamajā ceturtdienā lācis atnāca atkal un viss notika tie�i tāpat. Karadraudze izgāja lācim pretī, bet to nespēja aizkavēt ne dzel�i, ne tērauds. Lācis nop|āva tos visus kā zāli, un karalim bija jālūdz, lai met vien mieru. Un tad karalis aizsūtīja pie lā�a vidējo meitu. Lācis to paķēra uz muguras un prom bija. Kad tie abi jau bija aiz kalniem un vēl tālāk, baltais lācis vaicā:

��� Vai esi redzējusi skaidrākām acīm, vai esi sēdējusi mīk�stākos sēdekļos?

���� Kā nu ne, � viņa atbildēja, � tēva sētā bija skaidrāka redzē�ana, un mātes klēpī bija mīkstāka sēdē�ana.

���� Tad tu nemaz neesi īstā, � baltais lācis teic un aizdzen meitu atpakaļ uz māju.

Tre�ajā ceturtdienā viņ� atnāca par jaunu. Tagad lācis kā�vās vēl negantāk nekā citas reizes. Karalim likās, ka nevar

tomēr |aut apkaut visu savu karadraudzi. Un ar dievpalīgu viņ� atdeva lācim savu tre�o meitu. Lācis paķēra meitu uz muguras un bija prom aiz kalniem un vēl tālāk. Un, kad lācis ar meitu bija jau prom tāltālos me�os, viņ� vaicāja viņai tāpat, kā bija vaicājis �ās divām māsām, vai viņa esot sēdējusi mīkstākos sē�dekļos un vai esot redzējusi skaidrākām acīm.

����� Nē, nekad, � viņa sacīja.

���� Jā, tu esi īstā, � baltais lācis teica.

Beidzot viņi nonāca pie tik krā�ņas pils, ka tēva pils salīdzi�nājumā ar to izskatījās pēc nabaga būdeles. Te nu viņai bū�ot miteklis un jumts virs galvas. Un darba tikai tik vien kā rau�dzīties, lai uguns pavardā neizdziest. Pa dienu lācis bija pro�jām, bet pa nakti bija mājā un tad pārvērtās par cilvēku. Mierā un saticībā aizritēja trīs gadi. Katru gadu meitai piedzima pa bērniņam, un, tiklīdz tie bija nāku�i pasaulē, viņ� tos tūliņ aiz�veda prom. Tad karaļmeita arvien vairāk sāka bēdāties un lūdz atļauju pasērst pie tēva un mātes. Kāpēc ne, tam nekas nestāv cejā, tikai viņai bija jānosolās, ka darīs, ko tēvs liek, un nedarīs, ko māte liek. Karaļmeita nu devās uz mājām un, palikusi vie�natnē ar tēvu un māti, izstāstīja, kā viņai klājas. Māte nu gra�sās iedot meitai līdzi sveci, lai varot apskatīt, kāds vīrs izskatās. Bet tēvs sacīja, lai nedarot vis tā:

����� Tas būs uz Jaunu, nevis uz labu.

Bet, kā tur bija, kā ne, sveces galiņ� meitai tomēr tika līdzi, kad viņa devās prom. Un, tiklīdz vīrs bija aizmidzis, meita aiz�dedzināja sveci un ņemas �o aplūkot. Viņ� bija tik skaists, kādu viņa nekad vēl nav redzējusi. Bet, kamēr viņa to apskatīja, no sveces viens tauku piliens nopilēja viņam tie�i uz pieres, un viņ� pamodās.

����� Ko tu esi izdarījusi! � viņ� teica. � Pataisīji mūs abus nelaimīgus. Bija atlicis vairs tikai viens mēnesis, un, ja tu to būtu izcietusi, tad es būtu glābts � mani ir apbūrusi ragana, tāpēc pa dienu es esmu baltais lācis. Bet tagad mums ir beigas. Man jāiet pie raganas un jāņem �ī par sievu.

Karaļmeita raud un vaimanā, bet nekas nelīdz � viņam ir jādodas prom. Tad viņa lūdza atjauju iet līdzi.

Viņ� atteica, ka nekas neiznāk�ot. Bet, kad viņ� pārvērtās par lāci un steidzās prom no pils, viņa tomēr ieķērās viņam ka��okā un uzlēca mugurā. Tad abi metās lejup un aug�up pa kal-

niem un cauri me�u me�iem, kamēr drēbes viņai bija skrandās un aiz nespēka viņa vairs nezināja, ko dara, un palaida va|ā ro�kas. Meita pamodās biezā me�ā un iet tikai tālāk, pati nemaz nezinādama, kurp ved ce]�. Gāja, gāja un nonāk pie namiņa. Namiņā mīt veca sieva un pavisam jauna meitenīte.

Karaļmeita vaicā, vai �īs abas nav redzēju�as balto lā�u ka�rali Valemūnu.

����� Kā ne, rīta agrumā viņ� aizskrēja te garām, bet skrēja tik ātri. ka tu nemū�am viņu nepanāksi, � �is atbild.

Meitenīte spēlējās ar zelta grieznēm � grie� tuk�u gaisu, bet zīda un samta gabali tā vien kņud �ai apkārt. Kam tādas griez�nes,-tam drēbju vienmēr gana.

���� Sai sievai tāli ce|i ejami, un drēbes nodilst viens divi, � meitēns sacīja. � Grieznes �ai noderēs daudz vairāk nekā man, lai pataisa sev drēbes.

Meitenīte lūdz at|auju atdot grieznes sve�ajai sievai. Labi, lai dodot vien.

Un karaļmeita devās prom cauri me�u me�iem, kam nav ne gala, ne malas. Gāja dienu un gāja nakti, kamēr nākamajā rītā atkal nonāk pie namiņa. Namiņā mita veca sieva un pavisam jauna meitenīte.

����� Labdien! � karaļmeita sveicināja. � Vai neesat redzē�ju�as balto lā�u karali Valemūnu?

���� Vai tu esi �im varbūt nolemta? � vecā sieva jautāja.

Tā esot gan.

���� Kā ne, vakar viņ� aizskrēja te garām. Bet skrēja tik ātri, Ica tu nemū�am viņu nepanāksi, � vecā sieva teica.

Meitēns spēlējās ar krūku. Tā bija tāda krūka, ka no tās var padzerties, ko vien tikai grib. Un, kam tāda krūka pieder, tam dzeramā netrūkst nekad.

����� Sai nabaga sievai tāli ceļi ejami, man liekas, �ai būs jā�cie� slāpes un citi grūtumi, � meitenīte sacīja. � Viņai krūka �daudz vairāk noderēs nekā man.

Meitenīte lūdza at]auju atdot krūku sve�ajai sievai. Labi, lai �dodot vien.

Kara|meita paņēma krūku un devās prom cauri tiem pa�iem me�iem. Gāja bez rīta un bez vakara. Tre�ajā rītā nonāk pie na�miņa, un tai namiņā arī mīt veca sieva un jauna meitenīte.

���� Labdien! � karaļmeita sveicināja.

���� Labdien, labdien! � vecā sieva atņēma.

���� Vai neesi redzējusi balto lā�u karali Valemūnu? � karaļmeita vaicāja.

����� Vai tu esi �im varbūt nolemta? � vecā sieva jautāja.

Tā esot gan.

���� Kā ne, vakarvakarā viņ� aizskrēja te garām. Bet skrēja tik ātri, ka tu nemū�am viņu nepanāksi, � vecā sieva sacīja.

Meitēns plāna vidū spēlējās ar galdautu. Ar tādu galdautu, kuram tikai jāpasaka: �Galdautiņ, klājies gardumiem pilns!� � kad tā ari notiek, un, kam pieder tāds galdauts, tam garda ēdiena nekad netrūkst.

��������������� Bet �ai nabaga sievai tāli ceļi ejami, � meitēns teica,

���� nāksies badoties un ciest, tā ka galdauts �ai vairāk noderēs nekā man. � Un meitēns lūdza at|auju atdot galdautu sve�ajai sievai. At|auja netika liegta.

Tad karaļmeita paņēma galdautu, pateicās un devās prom tāltālu un vēl tālāk cauri tiem pa�iem tum�iem me�iem. Gāja cauru dienu un nakti un no rīta nonāk pie kalnu kraujas � tā ir tik stāva kā siena un tik augsta un plata, ka ne gala, ne malas saskatīt. Pie kraujas arī stāvēja namiņ�, un, kad viņa iegāja tur iek�ā, tad tūliņ pat vaicāja:

���� Labdien, vai balto lā�u karalis Valemūns nav skrējis te garām?

����� Labdien, labdien! � vecā sieva atņēma. � Vai tu esi var�būt �im nolemta?

Tā esot gan.

���� Kā ne, pirms trīs dienām viņ� uzskrēja te aug�ā kalnā. Bet bez spārniem neviens cits tur aug�ā netiek, � viņa teica.

�is namiņ� bija ar bērneļiem pilns, un visi tie raustīja māti aiz brun�iem un prasīja ēst. Sieva uzlika uz uguns ar maziem olī�iem pilnu putras grāpi. Karaļmeita vaicāja, kamdēļ �ī tā darot. Sieva atteica, ka nabadzības dēļ � neesot ne ēdamā, ne drēbju, ko vilkt mugurā, nevarot klausīties, kā bērni kliedz tuk��iem vederiem. Bet, kad ar vārdiem �Nu ābolī�i drīz būs izvā�rīju�ies� uzliekot grāpi uz uguns, tad izsalkums it kā pierimstot un uz bridi esot miers. Saprotams, ka karaļmeita drīz vien iz�klāja galdautu un lika galdā krūku, un, kad bērneļi bija paēdi�nāti un līksmi, viņa ar savām zelta grieznēm piegrieza tiem vi�siem drēbes.

���� Tā ja, � saimniece sacīja, � tā kā tu biji tik pārmērmīļa pret mums, tad kauns un negods būtu nedarīt to, kas ir mūsu spēkos, un nepalīdzēt tev tikt aug�ā kalnā. Mans vīrs ir meistarkalējs. Tagad vari atpūsties, kamēr viņ� pārnāk mājā, un tad es lik�u, lai viņ� izka) tev tādus nagus pie rokām un kājām, ka tu tiec aug�ā kalnā.

Kad kalējs pārnāca mājā, viņ� tūda| sāka kalt karaļmeitai nagus, un otrā rītā tie bija gatavi. Nu karaļmeita vairs nekavē�jās ne mirkli, viņa teica paldies, pielika sev dzel�u nagus un tik lien un rāpo uz aug�u visu garu dienu un nakti. Un, kad viņa bija tā piekususi, tā piekususi, ka ne pakustēt vairs, ne noturē�ties, tad bija jau kalna galā. Tur pletās līdzenas āres ar pla�iem laukiem un pļavām, un turpat netālu stāvēja pils un visvisādu kalpu |au�u rosījās tik daudz kā skudru pūznī.

���� Kas �eit notiek? � karaļmeita vaicāja.

Are, te dzīvojot ragana, tā pati, kas nobūrusi balto lā�u ka�rali Valemūnu, un pēc trīs dienām raganai bū�ot ar to kāzas. Karaļmeita vaicāja, vai neesot brīv ar raganu parunāt. Nē, to nu ne. Tad karaļmeita apsēdās pils logu priek�ā un grie� ar zelta grieznēm tā, ka samta un zīda gabali viļņo kupenām vien. To redzēdama, ragana gribēja atpirkt no karaļmeitas grieznes.

���� Lai kā pūlas skroderi, tie netiek galā, � �ī teica. � Tik aplam daudzi man te ir jāsaģērbj.

���� Par naudu es tās nepārdodu, � karaļmeita sacīja. Griez�nes ragana dabū�ot tikai tad, ja do�ot karaļmeitai atjauju gulēt pa nakti pie �ās mīļotā. Labi, lai guļot, ragana piekrita, tikai pati �ī mīļoto apguldī�ot un pati tāpat arī pamodinā�ot. Un, kad Valemūns bija apgūlies, ragana iedeva tam miega dziru, tā ka viņ� neparko nevarēja vairs pamosties, lai karaļmeita sauc un vaimanā kā vaimanādama.

Nākamajā rītā karaļmeita par jaunu apsēdās logu priek�ā un lej no krūkas. Alus un vīns tecēja straumēm, bet krūka kā nav, tā nav tuk�a. To redzēdama, ragana gribēja krūku no karaļmei�tas atpirkt.

���� Lai kā mani ļaudis steidzas ar alus darī�anu, tie netiek galā � tik aplam daudzi būs. jāpadzirda, .-f�ī sacīja.

Par naudu tā krūka neesot pārdodama, karaļmeita teica, bet, ja tiekot dota atļauja pa nakti gulēt pie raganas mīļotā, tad �ī krūku dabū�ot. Labi, lai guļot, tikai �ī pati mīļoto apguldī�ot un

pati pamodinā�ot ari. Un, kad Valemūns posās iet pie miera, ragana atkal iedeva viņam miega dziru, tā kā to nakti negāja labāk. Viņ� neparko nevarēja atmosties, lai karaļmeita sauc un vaimanā kā vaimanādama. Bet to nakti blakusistabā strādāja kāds amatnieks. Tas dzirdēja karaļmeitas vaimanas un noģida, kas noticis. Un otrā dienā amatnieks pastāstīja princim, ka lai�kam atnākusi karaļmeita, kurai lemts ir viņu atpestīt.

Todien ar galdautu notika tāpat, kā bija noticis ar grieznēm un krūku. Ap pusdienlaiku karaļmeita izgāja pils priek�ā, iz�ņēma galdautu un teica: � Galdautiņ, klājies ar gardumiem pilns! � Un ēdienu tur tūliņ bija tik daudz, ka simt vīriem būtu gana, bet karaļmeita sēdēja pie galda viena pati. Ieraudzījusi galdautu, ragana gribēja to atpirkt.

����� Lai kā mani ļaudis cep un vāra, tie netiek galā. Aplam daudzas mutes būs jāpabaro, � �ī sacīja.

Par naudu tas galdauts neesot pārdodams, karaļmeita teica. Bet, ja viņai tiekot dota atļauja pa nakti gulēt pie raganas mī�ļotā, tad �ī galdautu dabū�ot. Labi, lai guļot, ragana sacīja, tikai pati �ī mīļoto apguldī�ot un pamodinā�ot arī. K>d Vale�mūns bija apgūlies, ragana atnesa miega dziru, bet �ai reizē viņ� bija piesardzīgs un raganu apmānīja. Ragana �oreiz viņam arī lāgā vairs neticēja � lai redzētu, vai Valemūns ir cie�i aiz�midzis, �ī paņem lāpāmo adatu un iedur viņam rokā. Lai cik gau�i tas ari būtu sāpējis, viņ� pat nepakustējās, un tad karaļ�meitai tika dota atļauja iet pie viņa istabā.

Nu bija jātiek vaļā no raganas � un Valemūns bija glābts. Viņ� pierunāja namdarus, lai tiltam, pa kuru jābrauc pāri līga�vai ar pavadoņiem, ieliek da�us vaļīgus baļķus, jo tai pusē bija paradums, ka līgavai jābrauc pirmai. Kolīdz ragana uzbrauca uz tilta, vaļīgie baļķi sa�ķiebās � un �ī ar visām savām līgavas māsām nogrima dzelmē. Bet karalis Valemūns ar karaļmeitu un citiem kāzu viesiem aizbrauca atpakaļ uz pili un paņēma raga�nas dārgumus tik daudz, cik var sakraut ratos, un tad tie stei�dzās prom no tās tur pils un brauca pa�i uz savu zemi, kur va�jadzēja notikt īstajām kāzām. Bet pa ceļam karalis Valemūns ■apstājās un paņēma līdzi trīs mazos meitēnus. Tikai tagad ka�raļmeita aptvēra, kamdēļ viņ� bija aizvedis prom viņas pa�as bērnus � tiem bija jāpalīdz karaļmeitai panākt balto lāci. Un tad tika dzertas lepnas jo lepnas kāzas.

Reiz dzīvoja kāds nabadzīgs virs ar sievu. Viņiem nebija nekā cita kā tikai trīs dēli. Kā sauc abus vecākos, to es nemāku teikt, bet jaunākajam bija Pērs vārdā.

Kad tēvs ar māti bija nomiru�i, dēliem vajadzēja saņemt mantojumu, bet mantot varēja tikai kastroli, pannu un kaķi � citu neko.

Vecākais dēls, kuram pienācās labākā da]a, paņēma kastroli.

���� Kad es aizlienē�u kādam savu kastroli, man tiks, ko pa�laizīt, � viņ� teica.

Otrais dēls paņēma pannu.

���� Kad es aizlienē�u kādam pannu, man tiks plācenītis, ko pagar�ot.

Jaunākajam vairs nebija izvēles. Ja gribēja ko ņemt, tad bija jāņem kaķis.

���� Kad es aizlienē�u kādam kaķi, man nekas par to ne�tiks, � viņ� teica. � Ja kaķim kāds iedos piena lāsi, viņ� pats to izlaķs. Un tomēr es ņemu kaķi sev līdzi. Zēl pamest postā.

; Tad^brāļi devās pasaulē laimi meklēt. Un katrs no tiem aiz�gāja savu ceļu.

Kad jaunākais brālis kādu brīdi bija gājis, kaķis ierunājās:

���� Tu dabūsi algu par to, ka nepameti mani postā. Es aiz�ie�u uz me�u un raudzī�u sadabūt kādu smalku zvēru, lai tu vari aiziet uz karaļpili, kas rēgojas tur tālumā, un pateikt ka�ralim, ka esi atnesis dāvanu. Un, kad karalis taujās, no kā tā ir, teic, ka no Pēra kunga.

Sacīts � darīts. Un nebija nemaz ilgi jāgaida, kad kaķis atdzina no me�a briedi. Uzlēcis briedim uz galvas un apmeties ragu starpā, kaķis teica:

���� Ja tu tagadīt rātni neiesi uz karaļpili, es tev acis izskrā�pē�u!

Briedim neatlika nekas cits kā iet.

Nonācis līdz karaļpilij, Pērs ieiet ar visu briedi namā un saka:

���� Es te nāku ar mazu dāvaniņu karalim, ja vien viņ� to nenoniecina.

Karalis iznāca namā un, ieraudzījis lielo, skaisto briedi, kļuva varen priecīgs.

����� Bet labais draugs! Kas man sūta tik lepnu dāvanu? � karalis vaicā.

���� Rau, tā ir no Pēra kunga, � puisis atbild.

���� No Pēra kunga? � karalis saka. � Bija man zināt, kur viņ� tagad dzīvo! � Jo karalim ir kauns, ka viņ� nepazīst tādu krietnu vīru.

Bet puisis karalim neteica, jo saimnieks esot noliedzis.

Karalis iedeva Pērām lielu dzeramnaudu un lūdza aiznest uz māju mīļus sveicienus un lielo paldies par dāvanu.

Otrā dienā kaķis atkal aizgāja uz me�u, uzlēca uz galvas staltradzim un, apmeties tam uz pieres, vēlēja iet uz karaļpiH. Tur Pērs atkal ar visu staltradzi iegāja namā un teica, ka nāk ar mazu dāvaniņu karalim, ja vien karalis to nenoniecina. Par staltradzi karalis tapa vēl priecīgāks nekā par briedi un atkal taujā, kas tad viņam sūta tik lepnu dāvanu.

����� Rau, tā ir no Pēra kunga, � puisis atbild.

Bet, kad karalis grib zināt, kur tas Pēra kungs dzīvo, viņ� dabū to pa�u atbildi, ko viņdien. Un �ajā reizē karalis iedod Pē�rām vēl lielāku dzeramnaudu.

Tre�ajā dienā kaķis atved alni. Kad Pērs nu iegāja karaļpils namā, viņ� teica, ka nāk ar mazu dāvaniņu karalim, ja vien karalis to nenoniecina. Karalis tūlīt iznāca namā un, ieraudzījis lielo, skaisto alni, kļuva tik līksms, ka dej vien, un tajā dienā �is iedeva Pērām vēl daudz, daudz lielāku dzeramnaudu � tur, zināms, bija kādi simt dālderi. Un, pa visu vari gribēdams izdi�bināt, kur Pēra kungs dzīvo, karalis nu iztaujā puisi gan �ā, gan tā. Bet puisis atbild, ka nedrīkst teikt, jo saimnieks viņam uz visstingrāko to ir noliedzis.

����� Tad lūdz Pēra kungu, lai atnāk pie manis pasērst, � ka�ralis saka.

Labi, puisis apsolās saimniekam to pateikt.

Bet, izgājis ārā no pils un saticies atkal ar kaķi, Pērs saka:

����� Bet nu gan tu būsi iedzinis mani sprukās. Karalis grib, lai eju pie viņa pasērst. Un man nav nekā cita, ko vilkt mu�gurā, kā vien �īs te skrandas.

����� Ak, nemaz nebaidies! � kaķis atbild. � Pēc trīs dienām dabūsi zirgus un karieti un tik greznas drēbes, ka zelts pil zemē, un tad tu varēsi sērst pie karaļa. Bet, lai karalis tev rādītu ko

rādīdams, tev ir jāsaka, ka mājā tev ir vēl lielāka greznība un bagātība. To liec vērāl

Lai notiek, Pērs to neaizmirsī�ot.

Kad trīs dienas bija pagāju�as, kaķis klāt ar karieti, zirgiem, drēbēm un ko nu Pērām vēl vajag. Tas viss bija tik krā�ņs, kādu neviens vēl nav redzējis. Pērs devās ceļā, un kaķis skrēja nopakaļus. Karalis viesi saņēma atplestām rokām. Lai karalis viņu cienātu ar ko cienādams un lai rādītu viņam ko rādīdams, Pērs sacīja, ka esot jau labi, bet mājās viņam vēl lielāka grez�nība un bagātība. Karalim tas lāgā nepatika, bet Pērs paliek pie sava, un pēdīgi karalis tā noskaitās, ka nemaz vairs nevalda pār sevi.

���� Brauk�u tev līdzi uz māju, lai redzētu, vai tiesa, ka tev tur ir vēl daudz lielāka greznība un bagātība, � karalis teica.

��� Bet, ja tu būsi melojis, tad sargies! Vairāk es tev kā karalis nesaku ne vārda!

���� Nupat gan tu būsi iedzinis mani sprukās, � Pērs teica kaķim, � karalis grib braukt man līdzi uz māju, bet māju ne�būs nemaz tik viegli atrast.

���� Ak, nebēdā nenieka, � kaķis atbild, � brauc tikai pakaļ tur, kur es skrie�u pa priek�u!

Tagadiņ tie devās ceļā. Priek�galā Pērs, kur� brauc tur, kur kaķis skrien pa priek�u, un aiz Pēra karalis ar savu svītu.

Brauca, brauca un nonāk pie milzīgi liela avju bara; vilna tām tik gara, ka bezmaz sniedzas līdz zemei.

���� Ja uz karaļa vaicājumu tu atteiksi, ka �is aitu bars pie�der Pēra kungam, tad dabūsi �o te sudraba karoti, � kaķis teica ganuzēnam.

Karoti viņ� bija paņēmis līdzi no pils.

Labi, gans bija ar mieru.

Piebraucis klāt, karalis ganuzēnam saka:

JP� Nekad vēl neesmu redzējis tik lielu un skaistu aitu baru! Kam �is bars pieder, puikiņ?

���� Pēra kungam, � ganuzēns atbild.

Pēc brī�a tie nonāk pie liela jo liela sarkanbrūnu govju bara, kurā govis ir tik brangas, ka spīd un laistās vien.

I� Ja uz karaļa vaicājumu tu atteiksi, ka �is lopu bars pie�der Pēra kungam, tad dabūsi �o te sudraba pavārnīcu, � kaķis teica ganumeitai.

Pavārnīcu tāpat viņ� bija paņēmis līdzi no pils.

��� Labi, lai notiek! � ganumeita sacīja.

Piebraucis klāt, karalis bija gau�ām izbrīnījies par lielo krā�ņo lopu baru. Viņam likās, ka tik skaistas govis viņ� nekad vēl nav redzējis. Un tad viņ� pavaicāja meitai, kura ganīja govis, kam pieder �ie sārtbrūnie lopiņi.

��� Pēra kungam, � meita atbild.

Vēl brīdi pabrauku�i, tie nonāk pie liela jo liela zirgu bara. Tie bija visskaistākie zirgi, kādus vien var iedomāties, lieli un spo�i, un pa se�i no katras nokrāsas � dūkanbēri, melni un peīeki�

��� Ja uz karaļa vaicājumu tu atteiksi, ka �is zirgu bars pie�der Pēra kungam, tad dabūsi �o te sudraba kausu, � kaķis teica zirgu ganam.

Kausu tāpat viņ� bija paņēmis līdzi no pils.

Kāpēc ne, viņ� esot ar mieru, puisis sacīja.

Piebraucis klāt, karalis bija gau�ām izbrīnījies par lielo, krā�ņo zirgu baru. Tādus zirgus viņ� neesot nekad vēl redzējis! Pēc tam karalis pavaicāja ganam, kam tie dūkanbērie, melnie un pelēkie zirgi piederot.

��� Pēra kungam, � puisis atbild.

Vēl krietnu gabalu brauku�i, tie nonāk pie kādas pils. Pilij priek�ā vispirms bija misiņa un pēc tam sudraba, un pēdīgi zelta vārti. Pati pils bija no zelta un tik spo�a, ka grie� acīs, jo tie�i tobrīd, kad tie piebrauca, pili apspīdēja saule. Tie iegāja tur iek�ā, un kaķis Pērām pieteica,^ lai sakot, ka tai pilī viņ� dzīvo. No iek�puses pils bija vēl krā�ņāka nekā no ārpuses. Viss no zelta � krēsli un galdi, un soli. Kad karalis bija visu apstai�gājis un apskatījis kā no aug�as, tā no apak�as, viņ� gandrīz bija nokaunējies.

��� Tiesa gan, Pēra kungam te ir vēl lielāka greznība nekā pie manis, to nevar noliegt, � viņ� teica un po�as uz prom�brauk�anu.

Bet Pērs lūdz karali palikt uz vakara mielastu, un karalis paliek ar, tomēr visu laiku ir īgns un sabozies.

Kamēr tie abi tur sēdēja pie galda, pārrodas trollis, kam pils pieder, un sāk klaudzināt pie vārtiem.

��� Kādi ķēmi tur iek�ā tiesā nost manu maltīti un dzer manu medaļu? � trollis iebrēcas.

To izdzirdīs, kaķis tūliņ pieskrien pie vārtiem.

�� Esi rāms, un es tev izstāstī�u, kā zemnieks kopj ziemas rudzus, � kaķis teica. Un gari un pla�i viņ� sāk klāstīt par zie�mas rudziem. � Vispirms zemnieks uzar savu tīrumu, � kaķis teica, � tad samēslo un pēc tam uzar vēlreiz.

Tajā brīdī uzlēca saule.

� Ja gribi redzēt dai|u jaunavu sev aiz muguras, tad pa�griezies tūlīt apkārti � kaķis trollim uzsauc.

Trollis pagriezās, ieraudzīja sauli un sasprāga gabalu ga�balos.

������������� Nu tas viss pieder tev, � kaķis sacīja Pēra kungam,

��� un man tu tagad cērt nost galvu. Tā ir vienīgā maksa par to, ko tavā labā esmu paveicis.

���� Nē, to nu gan es nedarī�u, � Pēra kungs teica.

���� Darīsi, jo citādi es tev izskrāpē�u acis, � kaķis atbild.

Tad Pēra kungam, lai gan ar smagu sirdi, tomēr bija jāpa�dodas. Un viņ� nocirta kaķim galvu. Bet to pa�u brīdi kaķis pārvērtās par pa�u dai|āko princesi, kādu vien var iedomāties. Un Pēra kungs viņā glu�i vai iemīlējās.

��� Rau, visa �ī bagātība reiz piederēja man, � princese sa�cīja, � bet trollis mani apbūra un pārvērta par kaķi, kas dzī�voja tava tēva mājās. Nu tu vari darīt, kā vien vēlies: vari ņemt mani sev par karalieni un vari neņemt, vienalga, tev pieder ka�raļvalsts, � princese teica.

Laikam jau notika tā, ka Pēra kungs paņēma skaisto princesi sev par karalieni. Un nedēju nu tur svinēja kāzas un mieloja viesus, bet pēc tam es devos prom no Pēra kunga un viņa kara�lienes.

Reiz kādam vīram ar sievu katram bija sava meita. Mātesmeita bija laiska un kūtra un nekad negribēja neko darīt. Tur�pretī tēvameita bija naska un �akla, tomēr nekad nevarēja izda�rīt mātei pa prātam, un kā māte, tā meita gribēja tikt no �ās vaļā. Vienreiz abām bija jāvērpj pie akas. Mātesmeitai bija lini vērpjami, bet tēvameitai nekas cits kā vien pakulas.

���� Tu vienmēr esi tik �akla un izdarīga, � mātesmeita teica,

��� bet es tomēr zinu, ka man veiksies labāk nekā tev.

Lai notiek! Un viņas norunāja, ka tai, kura pirmā pārraus pavedienu, jālec akā. Tēvameita drīz vien parrāva, un viņai bija jālec akā. Bet, tikusi akas dibenā, viņa nemaz nebija beigta un redz, ka tur visapkārt ple�as skaista, zaļa pjava.

Gāja, gāja un nonāk pie statiņu �oga, kuram jātiek pāri.

���� Ai, tikai nekāp man virsū par daudz smagi, � statiņu �ogs sacīja, � tad es citreiz tev arī izlīdzē�u.

Viņa centās būt viegla kā pūciņa un kāpa tik vieglītēm, ka gandrīz nemaz nepieskaras �ogam.

Gāja, gāja atkal kādu gabalu un nonāk pie govs, kas staigā piesieta, un slaucene tai uzkārta uz ragiem. Liela, branga govs, un tesmenis pierietējis pavisam ciets.

���� Ai, esi tik laba un izslauc mani, � govs sacīja, � esmu stipri pierietējusi. Padzeries, cik tev kārojas, bet ar pienu, kas paliek pāri, ap�ļaksti man nagus, tad es tev arī kādreiz izlī�dzē�u.

Tēvameita darīja, kā govs bija lūgusi. Tiklīdz viņa pieskā�rās pupiem, piens strūkloja slaucenē. Viņa padzērās, cik slāpst, ar atliku�o pienu ap�ļakstīja govij nagus un slauceni uzkāra atpakaļ uz ragiem.

Gāja, gāja vēl kādu gabalu pa p|avu un satiek lielu aunu. Tam bija tik bieza un gara vilna, ka velkas gar zemi, un uz viena raga aunam karājās lielas dzirkles.

���� Ak, apcērp mani, � auns teica, � savā vilnas ka�okā es slāpstu nost aiz karstuma. Paņem, cik tev kārojas, un to vilnu, kas paliek pāri, aptin man ap kaklu, tad es tev kādreiz ari izlī�dzē�u.

Labi, viņa tūdaļ ķērās pie darba; auns pats apgūlās viņai klēpī un gul pavisam rāmi. Un tēvameita cirpa �o tik rūpīgi, ka pat ne reizltes neieskrambāja. Tad viņa paņēma sev tik daudz vilnas, cik gribēja, un atliku�o aptina aunam ap kaklu.

Vēl gabaliņu tālāk viņa nonāca pie ābeles, un tā bija tik pilna ar āboliem, ka zari liecas pie zemes. Pie ābeles bija pie�slieta neliela sklanda.

���� Ai, esi tik laba un nolasi man ābolus, � ābele teica,

���� lai varu atkal izsliet zarus, man nav spēka vairs nostāvēt ar tik smagiem zariem. Tikai ar sklandu gan rīkojies vieglītēm

un saudzīgi, tā, lai man dikti nesāp. Ēd, cik tev kārojas, un atli�ku�os ābolus ieru�ini man pie saknēm, tad es tev kādreiz arī izlīdzē�u.

Labi. Tēvameita nolasīja tos, kurus varēja aizsniegt, pēc tam paņēma sklandu un saudzīgi nodauzīja citus ābolus. Viņa pieēda pilnu vēderu un atlikumu rūpīgi ieru�ināja pie saknēm.

Viņa atkal gāja, gāja tāltālu, kamēr nonāk pie lielām mā�jām, kur mita trollene ar savu meitu. Tēvameita iegāja sētā un vaicā pēc darba.

���� Ak vai, tur nekas neiznāks, � trollene teica, � ne viens vien te ir jau bijis, bet labuma nekāda.

Bet tēvameita lūg�us lūdzas un pēdīgi tomēr tiek salīgta. Labi, lai notiek! Trollene iedod viņai sietu, lai atnesot tajā ūdeni. Tēvameitai likās, ka ūdeni ar sietu nevar atnest. Tomēr viņa nogāja pie akas, un, kad bija tur, sīki, mazi putniņi sāka dziedāt:

��� Mālus zied Virsū sarieml Mālus zied Virsū sariem!

Labi, lai notiek! Tagad viņa ar sietu glu�i labi varēja atnest ūdeni. Bet, kad viņa atnesa ūdeni un trollene paskatījās uz sietu, �ī saka:

����� Pa�ai tev tas nebūs ienācis prātā!

Nu trollene lika, lai tēvameita izmē�ot kūti un izslaucot go�vis. Bet, kad viņa nogāja turp, liek�ķere bija tik liela, ka ne pakustināt, ne pacelt. Viņa atkal nezināja, ko iesākt, bet put�niņi dzied, lai paņemot slotu un izslaukot kādu nieku laukā, tad vjss pārējais izlido�ot pats. Sacīts jg darīts, un drīz vien kūts bija tik tīra kā galds. Tagad bija jāslauc govis, bet tās bija tik dīdelīgas, ka spārdās un �ņāc vien un tēvameita nekā nedabū tās izslaukt. Bet putniņi kūts priek�ā dzied:

�� Sīkiem putniņiem Lāsi lejl

Labi. Viņa izlēja kādu piena lāsi putniņiem. Un govis tūlīt palika tik rāmas, ka ne spārdās vairs, ne �ņāc un tēvameita va�rēja tās visas izslaukt. Neviena vairs nepakustināja ne kājur neko.

Kad trollene redzēja viņu nākam iek�ā ar pienu, �ī teica:

����� Pa�ai tev tas nebūtu ienācis prātā! Bet tagad paņem �ito melno vilnas kodeļu un izmazgā baltu.

Meita nezināja, kā to izdarīt, jo savu mū�u nebija redzējusi, ka melnu vilnu kāds varētu izmazgāt baltu. Tomēr pretī viņa neko neteica � paņem vilnas kodeļu un noiet pie akas. Tur put�niņi dzied, lai samērcot vilnu lielajā toverī, kas turpat stāv, tad tā tik�ot balta.

���� Nu nē, � trollene teica, redzēdama, ka tēvameita nāk iek�ā ar vilnas kode|u, � no tevis man nav nekāda prieka, tu ta�u ar visu tiec galā un pēdīgi pavisam sagandēsi man dzīvi, labāk do�u tev vilkapasi.

Trollene atnesa trīs �ķirstiņus � sarkanu, zaļu un zilu. Tē�vameita par algu sev drīkstēja ņemt to, kuru grib. Viņa nu ne�zināja, kuru lai ņem, bet sīkie, mazie putniņi dziedāja:

�� Zaļo neņem,

Un sarkano neņem!

Zilo tikai ņem,

To, ar krustiņiem, ņem!

Viņa paņēma zilo, kā putniņi bija dziedāju�i.

���� Pē, ir nu gan! � trollene sacīja. � Par to tu man vēl samaksāsi!

Kad tēvameita nu posās prom, trollene meta viņai pakaļ nokaitu�u krāsns kruķi, bet tēvameita a�i izmuka ārā pa durvīm un paslēpās, jo putniņi jau bija pateiku�i, kā jādara, un kruķis viņai netrāpīja. Cik ātri vien varēdama, viņa nu steidzās prom, bet, kad bija tikusi līdz ābelei, tad dzird uz ceļa �ņākoņu. Trol�lene ar savu meitu dzenas viņai pakaļ. Tēvameita tā pārbijās, ka nemaz vairs nezina, ko iesākt.

ļ � Nāc �urp pie manis, es tev palīdzē�u, � ābele sacīja.

���� Paslēpies te, zem maniem zariem. Ja tās abas uzkritīs tev virsū, tad atņems �ķirstiņu un saplēsīs tevi gabalos.

Labi, viņa paslēpās. Ko nagi nes, atskrēja trollene ar savu meitu.

���� Vai kādu meitu neesi redzējusi te garām ejam? � trol�lene prasa.

�� Kā tad, � ābele atbild, � pirmiņ te aizskrēja viena ga�rām, bet �ī būs jau tik tālu, ka jūs nekad nepanāksiet.

Tad trollene griezās atpaka] uz māju.

Tēvameita pagāja vēl kādu gabalu, bet, kad bija tikusi līdz aunam, tad dzird tādu �ņākoņu, ka aiz izbija un baismām ne�maz vairs nezina, ko iesākt; viņa nojauta � trollene ir pārdo�mājusi!

������������� Nāc �urp pie manis, es tev palīdzē�u,� auns sacīja,

��� paslēpies zem manas vilnas, tad �ās tevi nepamanīs. Citādi atņems tev �ķirstiņu un saplosīs tevi gabalos.

Ko nagi nes, atdrāzās trollene.

�� Vai kādu meitu neesi redzējis te garām ejam? � �ī vaicā aunam.

��� Kā tad, � auns atbild, � pirmiņ redzēju gan vienu, bet viņa skrēja tik ātri, ka tu nedabūsi rokā.

Tad trollene griezās atpakaļ uz māju pusi. Kad tēvameita bija tikusi tik tālu kā līdz govij, tad dzird uz ceļa �ņākoņu.

Nāc �urp pie manis, � govs teica, � es tev palīdzē�u. Paslēpies man zem tesmeņa. Gitādi trollene atņems tev �ķirstiņu un pa�u saplosīs gabalos.

Nepagāja necik ilgs laiks, kad trollene bija klāt.

������������� Vai kādu meitu neesi redzējusi te garām ejam? � trol�lene prasa govij.

�������������� Kā tad, pirmiņ redzēju gan, bet �ī jau būs gabalā, tāpēc ka skrēja nemēr ātri. Rokā vairs nedabūsi.

Nu trollene pagriezās atpakaļ un devās uz māju.

Kad tēvameita bija nogājusi vēl lielu, lielu gabalu un nebija vairs tālu no statiņu �oga, viņa dzird, ka ceļ� dimd, un atkal jūt baismas un izbīli; meita noprot � trollene ir pagriezusies atpakaļ.

���� Nāc �urp pie manis, es tev palīdzē�u, � statiņu �ogs teica. � Palien te, zem statiņiem, tad �ās tevi neredzēs. Citādi atņems �ķirstiņu un pa�u saplosīs gabalos.

Labi, viņa ar skubu palīda zem statiņiem.

���� Vai kādu meitu neesi redzējis te garām ejam? � trollene prasa �ogam.

����� Nē, neesmu redzējis nevienu meitu, � �ogs nikni no�ņā�cās un top tik liels, ka tikt tam pāri nav ko domāt.

Un trollenei neatlika nekas cits kā griezties atpakaļ un do�ties uz mājām.

Kad tēvameita laimīgi bija pārnākusi mājā, sve�māte ar savu meitu tapa pret viņu vēl nenovīdīgākas nekā agrāk, jo nu viņa bija vēl jaukāka un tik daiļa, ka prieks skatīties. Viņai vairs nebija brīv palikt istabā, �ās viņu izdzina ārā uz cūkkūti, un tur viņai bija jādzīvo. Tēvameita tur visu izmēza un iztīrīja, pēc tam pavēra �ķirstiņu, lai apskatītos, kādu algu ir nopelnī�jusi. Tiklīdz tas bija vaļā, tā izbirst ārā tāds lērums zelta un sudraba, un visādu greznumlietu, ka sienas un griesti ir jāno�klāj no vienas vietas � un cūkkūts nu izskatās lepnāka pat par vislepnāko kara|pili. Kad sve�māte ar savu meitu to dabūja redzēt, tās nemaz vairs nezināja, kur likties, un sāk tēvameitu izpra�ņāt, kā viņa to nopelnījusi.

� Ak vai, jūs ta�u varat iedomāties, ja jau man tāda alga ir aizmaksāta. Tie bija tādi (audis un tāda saimniece, kādas otras nav nemaz pasaulē.

Labi, tad mātesmeita pēdīgi arī gribēja iet darbā, lai nopel�nītu sev tādu pa�u zelta �ķirstiņu. Viņas abas par jaunu apsē�dās vērpt. Bet nu mātesmeitai bija jāvērpj pakulas un tēvameitai lini un tai, kura pirmā pārraus pavedienu, bija jālec akā. Saprotams, ka nepagāja necik ilgi, kad mātesmeitai pavediens bija pu�u, un viņa ielēca akā.

Un viss notika tāpat. Viņa nokrita akas dibenā, bet nebija beigta un nonāca skaistā, zaļā pļavā.

Gāja, gāja un apstājas pie statiņu �oga, kuram jātiek pāri.

������ Nekāp man virsū par daudz smagi, tad es tev arī izlī�dzē�u, � �ogs teica.

���� Uh, kas man daļas gar mietu �upu! � �ī atsaka un tik smagi uzmin �ogam, ka tas noknakst vien.

Pēc laiciņa mātesmeita nonāca pie govs, kas staigā pierie�tējusi.

ļgfķEsi tik laba un izslauc mani, � govs sacīja, � tad es tev arī kādreiz izlīdzē�u. Padzeries, cik tik gribi, bet ar pienu, kas paliek pāri, aplaisti man nagus.

Labi, lai notiek! Mātesmeita izslauca govi, padzērās, cik tik lien, bet, govij uz nagiem ko uzliet, vairs nebija atlicis. Slau�ceni viņa aizmeta pa roku galam un devās prom.

Gāja, gāja un nonāk pie auna, kam vilna velkas gar zemi.

������� Ak, esi tik laba un apcērp mani, tad es tev arī kādreiz izlīdzē�u, � auns teica. � Paņem sev vilnu, cik daudz gribi, bet to. kas paliek pāri, aptin man ap kaklu.

Lai notiek! Bet viņa strādāja nevī�īgi, izcirpa kum�ķu kum��ķiem un visu vilnu paņēma sev līdzi.

Pēc laiciņa mātesmeita nonāca pie ābeles, kurai āboli liec zarus pavisam gar zemi.

�� Esi tik laba un nolasi man ābolus, lai varu atkal izsliet zarus; man nav spēka vairs nostāvēt ar tik noliektiem za�riem, � ābele teica. � Tikai esi uzmanīga, lai man dikti nesāp. Ēd, cik tev kāro, un atlikumu rūpīgi ieru�ini man pie saknēm, tad es tev kādreiz arī izlīdzē�u.

Mātesmeita noplūca tos, kas bija pa rokai, un tos, ko neva�rēja aizsniegt, nodauzīja ar sklandu, bet saudzīga nebija itin nemaz � aplauzīja lielus zarus, pieēda pilnu vēderu un tos ābo�lus, kas palika pāri, atstāja mētājamies zem koka.

Pagājusi vēl gabaliņu, mātesmeita nonāca pie mājām, kur dzīvo trollene. Tur viņa prasīja darbu. Trollene sacīja, ka viņai neviena palīga nevajagot, tāpēc ka meitas vai nu nekur nederot, vai atkal esot tik aplam izveicīgas, ka izputinot �o. Mātesmeita nelikās un nelikās mierā, sacīdama, ka viņai tomēr vajagot darba, un tad trollene atbildēja, ka ņem�ot to darbā � varbūt ir tomēr kur liekama.

Vispirms mātesmeitai bija jāatnes sietā ūdens. Labi. Viņa aizgāja pie akas un iesmēla sietā ūdeni, bet tikpat ātri, kā iesmelts, ūdens atkal iztecēja ārā. Tad putniņi sāka dziedāt:

�� Mālus zied Virsū sarieml Mālus zied Virsū sariem!

Bet mātesmeita par putniņu dziesmu nelikās zinis, viņa iemeta putniņiem ar kādu māla piku, tie aizlaidās tālu projām, un mātesmeitai bija jāiet mājā ar tuk�u sietu. Pārnākusi viņa dabūja no trollenes sukas. Tagadiņ viņai bija jāizmē� kūts un jāizslauc govis, bet tam darbam viņa �ķitās par daudz smalka esam. Uz kūti viņa tomēr devās. Bet, tur nogājusi, viņa nevarēja pakustināt liek�ķeri � tik liela tā bija. Putniņi �ai sacīja to pa�u, ko tēva meitai, lai izslaukot ar slotu laukā kādu nieku, tad viss pārējais izlido�ot pats. Bet māte&meita paķēra slotu un met ar to putniņiem. Kad �ai nu vajadzēja ķerties pie slauk&anas, govis bija tik dīdelīgas, ka spārdās un �ņāc vien, un, tik�līdz kāds mazumiņ� piena bija slaucenē, tā govis slauceni ap� gāza.

Putniņi ņemas dziedāt:

�� Sīkiem putniņiem

Lāsi lej!

r Bet mātesmeita slāni un mizo govis, met putniņiem ar visu, kas gadās pa rokai, un plosās tā, ka tīri vai bail. Ne viņa ko izmē�, ne izslauc. Iegājusi istabā, dabūja no trollenes kāvienu un tika ari nozākāta. Un nu viņai melnā vilna bija jāizmazgā balta. Bet ar to negāja nemaz labāk. Tad trollenei bija diezgan, �l atnesa trīs �ķirstiņus � sarkanu, za|u un zilu � un teica, ka mātesmeitu �ai vairs neesot kur likt, jo tā nekam nederot, bet algai lai tomēr paņemot vienu �ķirstiņu, to, kuru pati grib. Tad putniņi sāka dziedāt:

� Zaļo neņem,

Un sarkano neņem!

Zilo tikai ņem,

To, ar krustiņiem, ņeml

Mātesmeita ne ausis nepakustināja par to, ko dzied putniņi, un paņēma sarkano, kas visvairāk zvīļo. Viņa posās ceļā un iet mājup � un varēja soļot mierīgi, bez kādas steigas. Pakaļ ne�viens neskrēja. Kad viņa pārradās mājā, mātei bija lielum lielie prieki. Abas tūlīt ieiet goda istabā un noliek tur �ķirstiņu, tāpēc ka domāja � tur iek�ā nav nekas cits kā zelts un sudrabs. Sie�nas un griesti tiks apzeltīti � tā �īs cerēja. Bet, kā paver �ķir�stiņu, tā veļas ārā �ūskas un krupji. Un, kolīdz mātesmeita pa�vēra muti, notika tas pats � vēlās ārā �ūskas un krupji, un vēl citi mūd�i, kādus tik var iedomāties. Pēdīgi ar �o nemaz vairs nevarēja kopā dzīvot. Tādu algu mātesmeita bija nopelnījusi par kalpo�anu pie trollenes.

Reiz kādam atraitnim no pirmās sievas bija dēls un meita. Tie abi bija rātni bērni un silti mīlēja viens otru. Pēc kāda laika atraitnis apprecējās otrreiz. Par sievu viņ� apņēma atraitni, kurai ir meita no pirmā vira. Tā bija neglīta un ļauna, un māte bija tāda pati. No tā laika, kad jaunā sieva rīkojās pa māju, vīra bērniem nekur vairs nebija miera, un puisis devās pasaulē pats sev maizi pelnīt.

Gāja, gāja un nonāk pie karaļpils. Tur viņu pieņēma staļļa puisim par palīgu. Puisis bija �akls un izdarīgs, un zirgi, kurus viņ� aprūpēja, bija tik brangi, ka spīd un laistās vien.

Bet māsai, kas palika mājās, klājās sliktāk par sliktu. Pa�māte un mātesmeita staigāja viņai pa pēdām, mū�īgi rādamas un nievādamas, un viņai nemaz vairs nebija miera. Pa�i grūtā�kie darbi bija viņai uzkrauti. Bāriens bija vietā, nevietā un vē�ders tuk�s.

Viendien viņu aizsūtīja atnest ūdeni no strauta. Te pēk�ņi virs ūdens parādījās nejauka briesmoņa galva.

���� Nomazgā mani, vai dzirdil � galva teica.

���� Labi jau, labi, nomazgā�u! � tēvameita sacīja un ņēmās berzt un mazgāt nejaukā briesmoņa viepli. Skaidrs, ka nekāds patīkamais darbs tas nebija. Kad viņa bija to paveikusi, virs ūdens parādījās vēl daudz nejaukāka briesmoņa galva.

���� Sasukā mani, vai dzirdi! � galva teica.

���� Labi jau, labi, sasukā�u! � meita sacīja un ar skubu ķērās klat matu pinkām, bet arī tas nebija nekāds patīkamais darbs, to tu vari saprast. Kolīdz viņa bija ar to galā, virs ūdens parādījās vēl cita � daudz, daudz nejaukāka briesmoņa galva.

���� Dod man mutes, vai dzirdi! M galva teica.

���� Labi jau, labi, do�u mutes! �� tēvameita sacīja un iedeva arī, bet viņai tas �ķita pats sliktākais darbs mū�ā.

Te visas trīs briesmoņu galvas sāka apspriesties, kā samak�sāt par tādiem krietniem darbiem.

���� Lai viņa top par visskaistāko meitu pasaulē un ir tik gai�a kā sauldiena! � pirmā galva teica.

���� Lai no matiem viņai sijājas zelts ik reizes, kad viņa tos sukā! � otrā teica.

������������� Lai no.mutes viņai birst zelta gabali-ik reizes, kad viņa runā! � tre�ā galva teica.

Tēvameita pārgāja mājās tik skaista un gai�a kā sauldiena, u n pamāte ar savu meitu, to redzēdamas, kļuva vēl negantākas. Vēl sliktāk bija, kad viņa sāka runāt, un tās abas nu ierauga, ka no mutes viņai birst zelta naudas gabali. Pamāte lielās dus�mās aizdzina tēvameitu uz cūkkūti, lai sē� tur ar visu zeltu un istabā kāju vairs nesper.

Necik ilgi � un māte sūtīja īsto meitu uz strautu pēc ūdens, pieiet meita ar spaiņiem pie krasta, un virs ūdens parādījās pirmā briesmoņa galva.

���� Nomazgā mani, vai dzirdi! � galva teica.

���� Pats velns lai tevi mazgā! � īstā meita atbild.

Te parādījās otrā briesmoņa galva.

���� Sasukā mani, vai dzirdi! � galva teica.

���� Pats velns lai tevi sukā! � īstā meita atbild.

Otrā galva aizgāja dibenā, un parādījās tre�ā galva.

���� Dod man mutes, vai dzirdi! � galva teica.

���� Pats velns lai dod mutes tādam purnam! � meita atbild.

Te visas trīs briesmoņu galvas atkal sāka apspriesties, kā

samaksāt par tādu nelāgu apie�anos. Visi trīs briesmoņi vieno�jās, ka īstajai meitai jādabū �etras olektis gar� deguns, trīs olektis garas lūpas un brik�ņu puduris uz galvas. Un no mutes �ai lai birstot kvēpi ik reizes, kad runā.

Nonākusi līdz ārdurvīm ar saviem ūdensspaiņiem, �ī mātei uzsauca:

���� Attaisi durvis!

���� Pati attaisi, meitiņ manu! � māte atteica.

���� Deguns nejauj, � meita atbild.

Kad māte iznāca ārā un ieraudzīja meitu, tu dro�i vien vari iedomāties, kā �ī jutās, kā kliedza un kā uzvedās. Bet ne deguns, ne lūpas no tā nekļuva mazākas.

Tēvameitas brālis, tas pats, kas kalpoja karaļpilī, bija uzzī�mējis savu māsu. Zīmējums viņam bija līdzi, un katru ritu un vakaru viņ� nometās ceļos �īs bildītes priek�ā un lūdza to kungu par savu māsu, kas viņam gau�ām mīļa. Citi zirgu pui�i bija to dzirdēju�i, pa atslēgas caurumu tie pavērās iek�ā istabā un redz, ka viņ� tup uz ceļiem kāda attēla priek�ā. Tie izlaida valo�das, ka puisis katru rītu un vakaru tup uz ceļiem kāda elka

priek�ā, un pēdīgi tie aizgāja pie pa�a karaļa un vedina, lai nākot paskatīties pa atslēgas caurumu, tad pats redzē�ot.

Karalis negribēja tam lāgā ticēt. Bet visbeidzot tie viņu ap�vārdoja, karalis uz pirkstgaliem pielavījās pie durvīm un palū�rēja. Nudien, viņ� redz puisi ar saliktām rokām tupam uz ce�hiem, un pie sienas karājas attēls.

����� Taisi vaļā durvis! � karalis uzsauc, bet puisis nedzird.

Tad karalis sauca otrreiz, bet puisis lūdz tik kvēli, ka atkal nedzird.

����� Taisi vaļā durvis, kad es tev saku! � karalis sauc vēl�reiz. � Es tas esmu!

Te nu puisis pieskrēja pie durvīm un attaisīja vaļā, bet steigā bija aizmirsis par attēlu.

Kad karalis ienāca iek�ā un to ieraudzīja, viņ� palika stā�vam kā apburts � tik brīnumjauks viņam �ķita attēls.

����� Tik daiļas jaunavas pasaulē nemaz nav, �karalis teic.

Tad puisis izstāstīja, ka tā ir viņa māsa, ko viņ� ir uzzī�mējis.

����� Un, ja viņa nav pat vēl skaistāka kā zīmējumā, tad ne�glītāka ari nav, � viņ� sacīja.

�Labi, ja viņa ir tik daiļa, tad es gribu viņu par savu ka�ralieni, � karalis teica un vēlēja puisim uz karstām pēdām braukt uz mājām viņai pakaļ un nekavēties nekur. Puisis noso�lījās steigties ātri, ātri un atstāja karaļpili.

Kad brālis pārradās mājās un gribēja vest prom savu māsu, pamāte un īstā meita ari posās līdzi. Tad visi �etri devās ceļā, <un tēvameitai bija līdzi skrīne ar zelta gabaliem un suns, kuram Putenītis vārdā. Skrini un suni viņa bija mantojusi no mātes.

Brauca, brauca un nonāk pie ezera, kuram jātiek pāri. Brā�lis apsēdās laivas pakaļgalā pie stūres un māte ar īsto meitu tin pameitu priek�ā. Un nu tie burāja tik un burāja.

Pēc kāda laika pamana krastu.

����� Tur pie tā baltā krasta mēs kāpsim malā, �ļ brālis saka �un rāda pāri ezeram.

����� Ko brālis teica? � tēvameita vaicā.

���� Viņ� teica, lai skrini tu metot ūdenī, � pamāte atsaka.

����� Kad jau brālis tā vēl, tad lai notiek! � tēvameita atbild �un izmet skrini pāri malai.

Burāja vēl kādu bridi, un te brālis atkal rāda pāri ezeram.

���� Tur uz to pili mums jādodas, � viņ� saka.

���� Ko brālis teica? � tēvameita vaicā.

���� Nupat viņ� teica, lai savu suni tu metot ūdeni, � pamāte

atbild.

Tēvameita bēdājās un raudāja, tāpēc ka par Putenlti mīļāka viņai nekā nebija pasaulē, bet pēdīgi viņa to tomēr izmeta pāri bortam.

������������� Kad jau brālis tā vēl, tad lai notiek ar, bet dievs ir mans liecinieks, cik smagu sirdi es no tevis �ķiros, Putenītl � viņa saka.

Tad tie burāja vēl krietnu gabalu.

, � Redz, kur karalis nāk tev pretī, � brālis saka un rāda uz krastu.

���� Ko brālis tagad teica? � tēvameita vaicā.

������������� Nupat viņ� sacīja, ka tev pa�ai tagad ar skubu jālecot ūdenī, � pamāte atbild.

Viņa vaimanāja un lēja asaras, bet, kad jau brālis tā esot noteicis, tad lai notiekot ar. Un viņa ielēca ezerā.

Kad nu tie nonāca karalpilī un karalis ieraudzīja nedaiļo līgavu ar �etras olektis garu degunu un trīs olektis garām lū�pām, un brik�ņu puduri uz galvas, tas aplam izbijās. Bet kāzām jau viss bija sabrūvēts un sacepts un kāzinieki arī sēdēja un gaidīja, tāpēc karalim bija jāņem tā pati.

Bet negants viņ� bija, un kur� ņemsies viņu par to nosodīt? Tāpēc puisi viņ� lika iemest �ūsku bedrē.

Ceturtdienas vakarā tūlīt pēc kāzām dai]a jaunava ienāca kara)pils namā un lūdza no nammeitas matu suku. Dabūjusi suku, viņa sāka sukāt matus � un zelts sijājās zemē. Viņai pa pēdām staigāja �unelis, un viņa tam sacīja:

���� Ej, Putenīt, paskaties, vai drīz svīdīs gaismai

Tā viņa teica trīs reizes, un, kad tre�ajā reizē suns tika izva�dīts ārā, nāca jau diena. Tad viņa. posās prom, bet aiziedama vēl sacīja:

�� V7, brik�ņu meita nedaiļā Guļ karaļgultā nu apskauta,

Kad man vieta jūras dibenā Un brālim �ūsku bedrē dziļajā!

Es nāk�u vēl divi reizes un pēc vairs nekad, � viņa pie�bilda.

No rīta nammeita izstāstīja, ko ir redzējusi un dzirdējusi, un karalis atbildēja, ka nākamās ceturtdienas vakarā viņ� pats palik�ot namā, lai redzētu, vai nammeita runā taisnību.

Un toceturtdien, kad bija sācis jau krēslot, karalis iznāca namā pie meitas. Bet, lai kā viņ� berzēja acis un pūlējās palikt nomodā, nekas tomēr nelīdzēja. Tāpēc ka brik�ņu pudura līgava trillināja un vīteroja tā, ka karalim acis pa�as no sevis aizkrita ciet. Un, kad atnāca daiļā jaunava, viņ� gulēja un pat krāca. Tāpat kā pirmo reizi, viņa patapināja suku, sukāja matus � un zelts sijājās zemē. Un treji lāgi viņa lika sunim iziet ārā, un, kad svīda gaisma, viņa posās prom. Aiziedama viņa sacīja tos pa�us vārdus, ko viņu reizi.

���� Es nāk�u vēl vienu reizi un pēc vairs nekad, � viņa pie�bilda.

Tre�ās ceturtdienas vakarā karalis atkal gribēja palikt no�modā. Viņ� nosēdināja sev katrā pusē pa vīram un lika, lai tie krata un knaiba viņu ik reizes, kad viņ� gribēs aizmigt. Un di�vus vīrus viņ� pielika par sargiem pie brik�ņu pudura līgavas. Bet novakarē brik�ņu pudura līgava par jaunu iesāka trillināt un vīterot tā, ka acis karalim aizkrita ciet un galva noslīga uz sāniem.

Te atnāca daiļā jaunava, dabūja suku, sukāja matus � un zelts sijājās zemē. Un viņa lika sunim iet ārā paskatīties, vai neaust jau diena, un darīja to treji lāgi. Tre�ajā reizē bija sā�kusi svīst gaisma, un tad viņa teica:

�� Vī, brik�ņu meita nedaiļā Guļ karaļgultā nu apskauta,

Kad man vieta jūras dibenā Un brālim �ūsku bedrē dziļajāl

Un nu es nenāk�u vairs nekad�; .� viņa piebilda uņ posās prom.

Bet tie divi vīri, kas turēja karali zem padusēm, pamanījās ielikt viņam rokā nazi, un viņ� paguva ieskrambāt viņai mazo pirkstiņu � tik vien, lai sāktu nākt asinis. Tad burvības vara bija lauzta un karalis uzmodās. Viņa izstāstīja karalim, kā viss bija noticis un kā pamāte un īstā meita bija viņu pievīlu�as.

Viņas brālis ātri vien tika izlaists ārā no �ūsku bedres � �ūskas viņam neko sliktu nebija darīju�as. Un viņa vietā �ūsku bedrē iemeta pamāti un īsto meitu.

Nav izstāstāms, kas tie bija par priekiem, kad karalis tika vajā no nejaukās brik�ņu pudura līgavas un dabūja atpakaļ savu karalieni, tik skaistu kā sauldiena.

Nu tika taisītas īstās kāzas, un tās daudzināja pa septiņām karaļvalstīm. Karalis ar savu līgavu brauca uz baznīcu, un Putenītis arīdzan sēdēja karietē. Kad laulības bija noslēgtas, visi atkal brauca uz māju, bet manis viņu pulkā tad vairs nebija.

Reiz mazā mājelē dziļdziļi me�ā mita nabaga ļau�u pāris. Vīrs ar sievu dzīvoja no rokas mutē, �ā tā vilkdami dzīvību. Bet viņiem bija trīs dēli, un jaunāko sauca Pelnru�ķis, tāpēc ka viņ� nedarīja neko citu kā tikai sēdēja un ru�inājās pa pelniem.

Kādudien vecākais dēls pateica, ka grib doties pasaulē maizi pelnīt. Ātri vien dabūjis atjauju, tas devās prom. Gāja, gāja visu garu dienu un pret vakaru nonāk pie karajpils. Karalis stā�vēja uz lieveņa un vaicā, kurp �is iedams.

���� Are, eju darbu meklēt, � puisis atbild.

���� Varbūt tu apņemsies ganīt manus septiņus kumeļus? � karalis vaicā. � Ja noganīsi visu dienu un vakarā pateiksi man, ko tie ēd un dzer, dabūsi princesi par sievu un pusi karaļvalsts pūrā, bet, ja nenoganīsi, tad es izgriezī�u no tavas muguras trīs sarkanas siksnas.

Puisim likās, ka tas nav nekāds grūtais darbs. Viņ� tik�ot galā, �is teica.

No rīta līdz ar saullēktu staļļa puisis izlaida no steliņģiem septiņus kumeļus. Tie auļoja prom un puisis tiem pakaļ � pāri kalniem un lejām, cauri me�iem un purviem. Labu brīdi tā joņo�jis, viņ� sāka piekust. Kādu gabalu vēl izturēja, bet tad tik ap�lama ganī�ana viņam jau bija līdz kaklam. Necik ilgi � un viņ� iznāca pie kalnu aizas. Aizas priek�ā ar vārpstiņu rokās sēdēja veca vecenīte un vērpa. Ieraudzījusi puisi joņojam pakaļ kume�ļiem tik ātri, ka sviedri līst aumaļām, vecenīte viņam uzsauca:

���� Panāc �urp, dēliņ mīļo, es tevi paieskā�ul

Kālab ne, puisis bija ar mieru. Viņ� apsēdās blakus vecenī�tei un nolika galvu viņai uz ceļiem: nu vecenīte sāka to ieskāt un ieskāja visu cauru dienu, tikām puisis laiskojās.

Kad tuvojās vakars, puisis posās projām.

�Laikam būs jālaipo uz māju pusi, � viņ� teica, � uz karaļpili vairs nelon iet.

���� Paliec līdz tumsiņai, � vecenīte teica, � tad karaļa ku�meļi nāks te atkal garām. Tu varēsi skriet tiem pakaļ uz pili, jo neviens jau nezina, ka tu visu savu ganu dienu esi nogulē�jis te.

Kad parādījās kumeļi, vecenīte iedeva puisim ūdens krūku un ķērpju ku�ķi. Lai parādot karalim un sakot, ka septiņi kumeļi no tā ēdu�i un dzēru�i.

���� Vai godam ganīji visu garu dienu? � karalis vaicā, kad puisis vakarā pārrodas pilī.

���� Kā tad, � puisis atbild.

��� Tad tu man varbūt pateiksi, ko mani septiņi kumeļi ēd un dzer? � karalis vaicā.

Labi, un puisis parāda karalim ūdens krūku un ķērpju ku�ķi, ko dabūjis no vecenītes.

���� Te ir tas, ko tie ēd un dzer, � viņ� saka.

Bet karalis tūdaļ noprata, kā puisim ir gājis ar ganī�anu, un tik dikti noskaitās, ka pavēlēja �o uz karstām pēdām dzīt prom, bet pirms tam izgriezt �im no muguras trīs sarkanas sik�snas un apkaisīt tās vietas ar sāli.>

Kad puisis pārradās mājās, tad, zināms, nebija nekāds prie�cīgais. Viņ� teica, ka vienreiz devies pasaulē maizi pelnīt, citu�reiz gan nekad vairs neie�ot.

Otrā dienā vidējais dēls pateica, ka grib doties pasaulē laimi meklēt. Vecāki liedza, sacīdami, lai apskata brāļa muguru, bet vidējais dēls nepadevās un, pēdīgi dabūjis atļauju, devās ceļā. Iet viņ� tik un iet visu cauru dienu, līdz tāpat nonāk pie karaļpils. Karalis stāv ārā uz lieveņa un vaicā, kurp viņ� iedams, un, kad puisis atbild, ka iet darbu meklēt, karalis nu prasa, vai �is bū�ot ar mieru ganīt septiņus kumeļus. Un noteic to pa�u sodu un to pa�u algu, ko brālim. Labi, vidējais dēls bija ar mieru. Viņam likās, ka varēs noganīt kumeļus un pateikt karalim, ko tie ēd un dzer. Tā viņ� salīga pie karaļa par ganu.

Pelēkā rītausmā sta||a puisis izlaida ārā septiņus kumeļus. Tie atkal tik prom pāri kalniem un lejām;� un puisis pakaļ. Bet viņam izgāja tāpat kā brālim. Krietnu bridi tā joņojis pakaļ kumeļiem, viņ�, sasvīdis un noguris, nonāca pie kalnu aizas, ku�ras priek�ā sēdēja veca vecenīte ar vārpstiņu rokā un vērpa. Viņa uzsauca vidējam brālim:

����� Panāc �urp, dēliņ mīļo, panāc �urp, es tevi paieskā�u! Puisim tas bija pa prātam. Viņ� ļāva, lai kumeļi skrien savu ceļu, un apsēdās aizā pie vecenītes. Un tur nu viņ� gul�ņāja un laiskojās visu cauru dienu.

Kad novakarē karaļa kumeļi atgriezās, viņ� tāpat dabūja ķērpju ku�ķi un ūdens krūku, ko parādīt karalim. Karalis vai�cāja vidējam dēlam:

���� Nu, tu varbūt pateiksi, ko mani septiņi kumeļi ēd un dzer?

Un vidējais dēls atkal parādīja ķērpju ku�ķi un ūdens krūku un teica:

���� Te ir tas, ko tie ēd un dzer.

Tad karalis atkal dikti noskaitās un pavēlēja izgriezt puisim no muguras trīs sarkanas siksnas, apkaisīt tās vietas ar sāli un dzīt �o uz karstām pēdām prom.

Pārradies mājās, vidējais dēls tāpat izstāstīja, kā �im gājis, un teica, ka vienreiz devies pasaule maizi pelnīt, citureiz gan nekad vairs neie�ot.

Tre�ajā dienā Pelnru�ķis posās ceļā. Viņ� ari gribot pamē�ģināt noganīt tos septiņus kumeļus. Citi par viņu tikai smēja vien.

������ Rau, kā mums izgāja! Bet �is vēl domā tikt galā, atradies tas īstais! Tu jau neko citu nemāki kā tikai ru�ināties pa pel�niem! � tie teica.

����� Lai bijis kā nebijis, es tomēr do�os ceļā, � Pelnru�ķis saka, � ja reiz esmu to ieņēmis galvā!

Lai citi brāļi smēja kā smiedami un tēvs ar māti lūdzās kā lūgdamies, nekas nelīdzēja � Pelnru�ķis devās prom. Cauru dienu gājis, ar tumsu viņ� tāpat rionāca pie karaļpils. Karalis stāvēja ārā uz lieveņa un vaicā, kurp �is iedams.

���� Eju darbu meklēt, � Pelnru�ķis atbild!

����� No kurienes nākdams? � karalis turpina, gribēdams ta�gad vairāk izdibināt, ko līgst darbā.

Pelnru�ķis izstāstīja, no kurienes nāk, un, pateicis, ka ir brā�lis tiem diviem iepriek�ējiem karaļa kume|u ganiem, lūdza, lai viņam ari ļaujot tos vienu dienu paganit.

���� Ak, tie tādi! � karalis iesaucās, kļuvis pikts tikai no at�miņām vien. � Ja tu esi tiem diviem brālis, tad no tevis ari ne�būs nekāda labuma. Tādi gani man jau apniku�i!

���� Ja reiz esmu atnācis �urp, tad gribētu tomēr pamēģi�nāt, � Pelnru�ķis saka.

���� Nu, ja tev savas muguras nemaz nav �ēl, tad manis dēļ mēģini ari, � karalis piekrīt.

���� Es drīzāk gribu princesi par sievu, � Pelnru�ķis atbild.

Līdz ar pelēku rītausmu staļļa puisis atkal izlaida ārā sep�tiņus kumeļus. Un tie tik prom pāri kalniem un lejām, cauri me�iem un purviem � un Pelnru�ķis pakaļ. Krietnu bridi tā joņojis, viņ� tāpat nonāca pie kalnu aizas. Tur sēdēja vecā ve�cenīte ar vārpstiņu rokā un vērpa. Un viņa uzsauca Pelnru�ķim:

���� Panāc �urp, dēliņ mīļo, panāc �urp, es tevi paieskā�u!

���� Iepūt man! Iepūt mani � Pelnru�ķis uzsauca un vicoja tikai tālāk, turēdamies kumeļiem uz pēdām. Kad viņ� godam bija ticis kalnu aizai garām, pats jaunākais kumeļ� viņu uzru�nāja:

���� Sēdies man mugurā, mums vēl tāls ceļ� ir priek�ā.

Pelnru�ķis apsēdās kumeļam mugurā. Un viņi jāja ilgi jo

ilgi.

���� Vai tu kaut ko redzi? � kumeļ� vaicā.

I � Nē, � Pelnru�ķis atsaka.

Un viņi jāja vēl kādu bridi.

№� Vai nu tu kaut ko redzi? � kumeļ� vaicā.

���� Neredzu neko, � puisis atbild.

Un, kad viņi bija nojāju�i vēl tālu, tālu gabalu, kumeļ� atkal vaicā:

���� Vai nu tu kaut ko redzi?

��� Jā, man liekas, tur rēgojas kaut kas balts, � Pelnru�ķis atbild, � tāds kā liels, resns bērza celms, vai.

���� Turp mums jādodas, � kumeļ� saka.

Kad viņi nonāca pie celma, pats jaunākais kumeļ� pastūma celmu sāņus; aiz celma pēk�ņi parādījās durvis, kas ved iek�ā mazā mājelē. Mājelē nebijā nekā cita kā skurstenis un pāris

solu, bet aizdurvē karājās liels, sarūsējis zobens un maza krū�tiņa.

���� Vai zobenu vari pavicināt? � kumeļ� prasa.

Pelnru�ķis pamēģināja, bet nekā. Tad viņam bija jāiedzer

malks no krūtiņas � vienu reizi, otru reizi un vēl tre�o reizi. Beidzot viņ� cilāja zobenu, ka vai nu.

���� Zobenu tu ņem līdzi, � kumeļ� teica, � ar to savā kāzu dienā nocirtīsi mums visiem septiņiem galvas � un mēs pār�vērtīsimies atkal par prin�iem un būsim tādi pa�i kā agrāk. Pa�tiesībā mēs esam brāļi tai princesei, kuru tu dabūsi par sievu, kad būsi pateicis karalim, ko mēs ēdam un dzeram. Kāds ne�gants trollis mūs apbūra. Kad nocirtīsi mums galvas, raugi tās nolikt atpakaļ katru savā vietā � tad burvestībai vairs nebūs varas pār mums.

Labi. Pelnru�ķis apsolījās, un viņi jāja tālāk.

Garu, garu ceļa gabalu nojāja, un tad kumeļ� prasa:

���� Vai tu kaut ko redzi?

���� Nē, � Pelnru�ķis atbild.

Tad viņi jāja vēl labu bridi.

���� Un nu? � kumeļ� jautā. � Vai tagad kaut ko redzi?

���� Neredzu neko, � Pelnru�ķis atbild.

Un viņi jāja pāri kalniem un lejām vēl daudzas, daudzas jūdzes.

���� Un nu? � kumeļ� vaicā. � Vai vēl tu neko neredzi?

���� Nu jau gan, � Pelnru�ķis atbild, � tur lielā tālumā es redzu tādu kā zilganu svītru.

���� Jā, tā ir upe, � kumeļ� saka, � un tai mums jātiek pāri.

Pāri upei veda gar�, skaists tilts. Tiku�i otrā krastā, viņi

jāja vēl krietnu gabalu, un tad kumeļ� atkal jautāja, vai Peln�ru�ķis kaut ko redzot.

Kā nu ne! Sajā reizē Pelnru�ķis lielā tālumā redzēja kaut ko tumsu, un tas izskatījās pēc baznīcas torņa.

���� Turp mums jādodas, � kumeļ� teica.

Baznīckalnā kumeļi pārvērtās par cilvēkiem un bija atkal karaļdēli tik krā�ņos tērpos, ka spīd un laistās. Viņi iegāja baz�nīcā un altāra priek�ā no mācītāja saņēma dievmaizi un vīnu. Pelnru�ķis bija baznīcā līdz ar citiem. Bet, kad viņi, dabūju�i svētību, gāja ārā no baznīcas, Pelnru�ķis pievāca vīna krūku un dievmaizi. Uz baznīckalna septiņi karaļdēli pārvērtās atkal

par kumeļiem, Pelnru�ķis uzsēdās pa�am jaunākajam kumeļam mugurā, un viņi devās atpakaļ pa to pa�u ceļu, pa kuru bija at�jāju�i, tikai daudz, daudz a�ākā solī.

Vispirms viņi pārjāja pāri tiltam, tad garām celmam un pēc tam garām vecenītei, kas sēdēja aizas priek�ā un vērpa. Viņi jāja tik ātri, ka Pelnru�ķis nevarēja sadzirdēt, ko �ī kliedz vi�ņiem nopakaļus, bet tik daudz gan noprata, ka tā ir briesmīgi nikna.

Bija jau gandrīz tum�s, kad viņi atgriezās karaļpilī, bet ka�ralis stāvēja ārā uz lieveņa un viņus gaidīja.

��� Vai godam ganīji visu cauru dienu? � karalis Pelnru�ķim noprasa.

���� Pūlējos no visa spēka, � Pelnru�ķis atbild.

��� Tad tu man varbūt pateiksi, ko mani septiņi kumeļi ēd un dzer? � karalis klau�ina.

Pelnru�ķis nu parāda karalim dievmaizīti un vīna krūku.

���� Te ir tas, ko tie ēd un ko tie dzer, � viņ� saka.

��� Tiesa gan, tu esi godam ganījis, � karalis atbild, � tu dabūsi princesi par sievu un pūrā pusi no valsts.

Pilī sāka posties uz kāzām, un karalis teica, ka tās jārīko> tik krā�ņas un lepnas, lai nebeidz vien daudzināt tuvu un tālu. Bet, kad visi jau sēdēja pie kāzu galda, līgavainis piecēlās un gāja lejā uz stalli � viņ� teicās tur kaut ko aizmirsis esam, kam jāaizejot pakaļ. Nogājis lejā, viņ� izdarīja, kā kumeļi vēlē� ju�i, � nocirta visiem septiņiem galvas: papriek� vecākajam, tad pēc vecuma visiem citiem. Un Pelnru�ķis arī gādāja, lai katra nocirstā galva stāvētu savā vietā īstajam kumeļam pie kakla. Kad tas bija izdarīts, kumeļi pārvērtās par prin�iem. Pelnru�ķis nu atveda visus septiņus pie kāzu galda. Ieraudzījis* savus dēlus, karalis kļuva tik līksms, ka apskāva un nomutēja Pelnru�ķi, bet līgava vēl vairāk iemīlēja savu izredzēto.

���� Pusi no valsts tu esi jau dabūjis, � karalis teica, � otru pusi tu dabūsi pēc manas nāves. Bet mani dēli lai gādā zemes un valstis sev pa�i tagad, kad ir atkal prin�i.

Un kāzās, zināms, valdīja prieks un līksmība. Es arī tur biju, bet par mani neviens nelikās zinis. Man tika vien speķa rausītis. Ie�āvu krāsnī. Rausītis apsvila, tauki iztecēja ārā, un man � nekā.

Reiz dzīvoja karalis. Viņ� bija dzirdējis daudzinām kuģi, kas pa sauszemi skrien tikpat ātri kā pa ūdeni. Karalim sagri�bējās tādu kuģi, un tam, kas to uzbūvēs, viņ� apsolīja karaļ�meitu un pusi no valsts pūrā. Ziņne�i to pasludināja no visiem baznīckalniem pa visu zemi. Izmēģinājās daudzi � kur� gan negribēs pusi no valsts, visi to gribēja un karaļmeitu turklāt! Bet lielajam vairumam izgāja slikti.

Dziļdziļos me�os dzīvoja trīs brāļi. Vecāko sauca Pērs, vi�dējo Pols un jaunāko Esbens Pelnru�ķis, tāpēc ka viņ� pastāvīgi ru�inājās pelnos. Bet tosvētdien, kad pasludināja par kuģi, kuru karalis grib lai viņam uzbūvē, bija gadījies tā, ka Pelnru�ķis arī stāv baznīckalnā. Kad viņ� pārnāca mājā un izstāstīja, ko dzirdējis, Pērs lūdza mātei ceļakuli, jo posās pamēģināt, vai ne�varēs uzbūvēt kuģi un iegūt karaļmeitu un pusi no valsts.

Uzmetis mugurā maizeskuli, viņ� devās prom no mājas. Ceļā Pērs satiek vārgu un salīku�u vecīti.

����� Kurp iedams? � vecītis taujā.

���� Jāiet uz me�u iztaisīt tēvam sili, negrib ar mums citiem vairs ēst no vienas bļodas, � Pērs atbild.

����� Lai sile vien tad iznāk! � vecītis saka.

���� Un kas tev ir kulē? � vecītis vēl grib zināt.

� Mēsli, � Pērs atbild.

����� Lai tad mēsli vien iznāk! � vecītis saka.

Pēc tam Pērs iegāja ozolu me�ā, cērt kokus un būvē tik, cērt kokus un būvē tik bez rimas. Bet, cērt kā cirzdams un būvē kā būvēdams, � siles vien iznāk. Kad tuvojās pusdienlaiks, viņ� posās kaut ko iekost un paņem priek�ā maizeskuli. Bet kulē ne kripatas no ēdamā. Ēdamā nebija, un darbs arī nevedās, un vi�ņam bija diezgan � metīs cirvi un maisu pār plecu un ies atpa�kaļ uz māju pie mātes.

Tad izmēģināt laimi posās Pols jārauga, vai nevar uz�būvēt kuģi un iegūt karaļmeitu un pusi no valsts. Viņ� lūdza mātei ceļakuli un, kad bija to dabūjis, uzmeta mugurā un gāja projām no mājas. Ceļā viņ� satika vārgu un salīku�u vecīti.

����� Kurp iedams? � vecītis taujā.

���� Jāiet uz me�u taisīt mazajiem sivēniņiem sili, � Pols atbild.

���� Lai cūku sile vien tad iznāk! � vecītis saka.

���� Un kas tev ir kulē? � vecītis grib zināt.

.. � Mēsli*,.?�Pols atbild.

���� Lai tad mēsli vien iznāk! � vecītis saka.

Pols iegāja me�ā un cērt kokus un tē� tik bez rimas. Bet, cērt cik cirzdams un tēs cik tēsdams, neiznāk nekas cits kā tikai dēļi silei un cūku sile vien. Tomēr viņ� nemeta vis mieru un nopūlējās līdz pat vēlai pēcpusdienai, iekams posās mazliet iekost. Gau�ām izsalcis, viņ� nu ņēma priek�ā maizeskuli, bet tur nebija ne kripatas ēdamā iek�ā. Pols tik aplam sadusmojās, ka, izgriezis kuli un āru, liek pret celmu, paķer cirvi un tūlīt prom uz mājām.

Kad Pols pārnāca no me�a, ceļā posās Pelnru�ķis un lūdz mātei maizeskuli.

��� Varbūt man laimējas uzbūvēt kuģi un es dabū�u karaļ�meitu un pusi no valsts, � viņ� saka.

���� Tu jau nu būsi tas īstais, � māte sacīja, � tu, kas ne�dari neko citu kā tikai ru�inies pa pelniem! Nekādu maizeskuli tu nedabūsi!

Pelnru�ķis nelikās mierā, bet lūg�us lūdzās, kamēr pēdīgi dabūja atļauju. Maizeskule viņam netika, tas nekas � paķēris līdzi pāris -auzu plāceņu un krūku ar kādu novadēju�os alus malku, viņ� devās prom no mājas.

Gāja, gāja un satiek to pa�u vārgo un salīku�o vecīti.

���� Kurp iedams? � vecītis taujā.

���� Āre, eju uz me�u un, ja paveiksies, uzbūvē�u kuģi, kas tikpat labi kā pa ūdeni, tā pa zemi skrien, � Pelnru�ķis teica.

��� Karalis ir pasludinājis, ka tas, kas uzbūvēs tādu kuģi, dabūs karaļmeitu un pusi no valsts pūrā.

1 � Un kas tev ir kulē? -^vecītis grib zināt.

����� Reku, nekas jau tur lāgā nav, tikai ceļamaize, � Pelnru��ķis atbild.

����� Iedod man kādu kumosu no savas ceļamaizes � un es tev ie�u talkā, � vecītis saka.

■������ II Labprāt, � Pelnru�ķis atbild. � Tikai man nav nekā cita kā pāris auzu plāceņu un krūciņa ar novadēju�os alu.

Lai būtu cik būdams, ja atdo�ot viņam, viņ� visviens ie�ot talkā.

Kad viņi nonāca di�ozolu me�ā, vecītis teica:

�� Tagad izgriez vienu skaidu un pēc tam ieliec atkal atpa�kaļ vietā, un, kad būsi to izdarījis, vari likties gulēt.

Labi, Pelnru�ķis izdarīja, kā vēlēts, un nolikās gulēt. Un pa miegam viņam likās, ka dzird cir�anu un tē�anu, zāģē�anu un ēvelē�anu, bet pamosties viņ� nevarēja, kamēr vecītis nemodi�nāja. Tad blakus ozolam stāvēja jau pavisam gatavs kuģis, u Nu tikai kāp iek�ā un visus, ko satiec, ņem līdzi, � vīrs teica.

Labi, Pelnru�ķis apsolās klausīt padomam, pateicas par kuģi un burās prom.

Burāja, burāja, te ierauga tievu, garu biedēkli stāvam pie kalna un rijam laukakmeņus.

���� Kas tu tāds esi, ka rij laukakmeņus? � Pelnru�ķis vaicā. Rau, esot tik izsalcis, ka nekā nevarot dabūt pilnu vēderu,

tāpēc esot jāēd vien tie pa�i laukakmeņi, �is atsaka un lūdz at�jauju kāpt kuģī.

������������ Ja gribi braukt līdzi, tad kāp tikai iek�ā, � Pelnru�ķis saka.

Labi, gribot gan, un biedēklis cejamaizei paķēra līdzi pāris lielu akmeņu.

Burāja, burāja vēl labu gabalu, te ierauga saulainā nokal-

-��� nltē kādu vīru zī�am tapu.

�� Kas tev ir noticis? � Pelnru�ķis vaicā. � Kam tu te vāļājies un zīd tapu?

�������������� Edze, kad nav mucas, tad jāiztiek ar tapu, � vīrs atbild,

���� tik briesmīgi dzert gribas, ka nekad nedabūju atdzerties ne alus, ne vīna. � Un vīrs lūdza atļauju kāpt kuģī.

�� Ja gribi braukt līdzi, tad kāp tikai iek�ā, � Pelnru�ķis teica.

Labi, gribot gan, un vīrs iekāpa kuģī un slāpju dzesē�anai paķēra līdzi tapu.

Burāja, burāja vēl labu gabalu, te ierauga kādu guļam un klausāmies ar ausi pie zemes.

�� Kas tev ir noticis? Kam tu te guli ar ausi pie zemes? � Esbens Pelnru�ķis vaicā.

�� Man ir tik labas ausis, ka es klausos, kā dīgst zāle, � vīrs atbild. Un tad lūdz atļauju kāpt kuģī. Viņam tas netiek liegts.

���� Ja gribi braukt līdzi, tad kāp tikai iek�ā, � Pelnru�ķis teica.

Labi, gribot gan. Un tas vīrs arī iekāpa kuģī.

Burāja, burāja vēl labu gabalu, te ierauga kādu, kas skatās tikai un skatās.

����� Kas tev noticis, kam tu tā skaties un skaties? � Peln�ru�ķis vaicā.

���� Man ir tik asas acis, ka redzu līdz pasaules malai, � viņ� atbild un lūdz atļauju kāpt kuģī.

���� Ja gribi braukt līdzi, tad kāp tikai iek�ā, � Pelnru�ķis saka.

Labi, gribot gan. Un vīrs iekāpj kuģī.

Burāja, burāja atkal labu gabalu, te ierauga kādu, kas lec uz vienas kājas, un pie otras kājas tam ir septiņus kuģapudus' smaga svara bumba.

����� Kas tev noticis? � Pelnru�ķis vaicā. � Kam tu lēkā uz vienas kājas, kamēr pie otras tev ir septiņus kuģapudus smaga svara bumba?

���� Man ir tik vieglas kājas, un, ja es ietu ar abām kājām, tad piecās minūtēs būtu pie pasaules malas, � viņ� atbild un lūdz atļauju sēsties kuģī.

L� Ja gribi braukt līdzi, tad kāp tikai iek�ā, � Pelnru�ķis saka.

Labi, gribot gan. Un viņ� tāpat iekāpa kuģī pie Pelnru�ķa un viņa ceļabiedriem.

Burāja, burāja atkal labu gabalu, te ierauga kādu, kas tur sev ciet muti.

���� Kas tev noticis? � Pelnru�ķis vaicā. � Kam tu stāvi un turi ciet muti?

���� Edze, man ir septiņas vasaras un piecpadsmit ziemas iek�ā, � viņ� atbild, � tāpēc ir jātur ciet mute. Ja tās visas tiktu ārā, pasaule saietu grīstē. � Un viņ� lūdza atļauju sēsties kuģī.

I � Ja gribi braukt līdzi, tad kāp tikai iek�ā, � Pelnru�ķis saka.

Jā, gribot gan, un viņ� iekāpa kuģī pie citiem.

Burāja, burāja vēl labu gabalu un nonāk pie karalpils.

1 Sipunds jeb kuģapuds � sens norvēģu svara mērs � 159 kg.

Pelnru�ķis taisnā ceļā iegāja pie karaļa un teica, ka kuģis stāv turpat durvju priek�ā un viņ� grib karaļmeitu par sievu, kā karalis esot apsolījis.

Bet karalim prāts bija grozījies: Pelnru�ķis nebija nekāds skaistais � tādam melnam, sodrējainam lupatlasim karalis ne�maz negribēja savu meitu dot. Tāpēc karalis teica, ka bū�ot ne�daudz jāpagaida. Karaļmeitu nedabū�ot, pirms nebū�ot iztuk��ojis karaļa gaļas klēti ar trīssimt mucām gaļas.

���� Ja līdz rītrītam tu tiksi ar to galā, tad dabūsi karaļ�meitu, � karalis teica.

���� Es pamēģinā�u, � Pelnru�ķis atbildēja. � Bet vai vienu no saviem ceļabiedriem es drīkstu ņemt palīgā?

Jā, tas viņam tiekot atjauts, varot ņemt kaut visus se�us, karalis teica, jo domāja, ka pat ar se�iem simtiem palīgu nav cerību tikt galā ar to gaļas blāķi.

Pelnru�ķis paņēma līdzi tikai to, kur� grau� laukakmeņus un pastāvīgi ir varen izsalcis. Viņi aizgāja uz klēti, un tas vīrs visu notiesāja, atstādams tikai piecas nelielas speķa �ķēles � katram ceļabiedram pa vienai. Tad Pelnru�ķis iegāja pie karaļa un teica, ka klēts nu esot tuk�a un viņam pienākoties karaļ�meita.

Karalis nogāja uz klēti, un klēts bija tuk�a, nudien. Tomēr Pelnru�ķis bija melns un sodrējains � pavisam nelāgi, ka tā�dam lupatlasim jādabū karaļmeita. Tāpēc karalis teica, ka viens pagrabs �im esot pilns ar alus un vīna mucām � trīs simti no katra dzēriena � un tās vispirms vajagot izdzert.

���� Un, ja tu līdz rītrītam tās izdzersi, tad dabūsi manu meitu, � karalis sacīja.

���� Es pamēģinā�u, � Pelnru�ķis sacīja. � Bet vai vienu no saviem ceļabiedriem es drīkstu ņemt palīgā?

���� Kāpēc ne, ņem vien,� karalis atbildēja, būdams pārlie�cināts, ka alus un vīna viņam pietiks un atliks arī priek� visiem septiņiem.

Pelnru�ķis paņēma līdzi tikai to, kas zī� tapu un mū�dien ir varen izslāpis. Un karalis viņus abus ieslēdza pagrabā. Iz�slāpu�ais nu tuk�oja mucu pēc mucas, kamēr nebija vairs ne�vienas pilnas, bet pēdējā atstāja kādu malku iek�ā, lai katram ceļabiedram iznāk pa kausam.

No rīta karaļa ļaudis atslēdza vaļā pagrabu, un Pelnru�ķis tūlīt gāja pie karaļa un sacīja, ka mucas nu esot tuk�as un viņam pienākoties karaļmeita, kā solīts.

���� Jā, bet vispirms man jānoiet pagrabā un jāpaskatās, � karalis teica, tāpēc ka nespēja ticēt.

Karalis nogāja pagrabā, un tur patie�ām bija tikai tuk�as mucas. Bet Pelnru�ķis bija melns un sodrējains, un karalis ne�maz negribēja sev tādu znotu. Tagad viņ� sacīja, ka vispirms lai Pelnru�ķis tomēr atnesot no pasaules viņas malas karaļ�meitai ūdeni priek� tējas � tad gan dabū�ot kā karaļmeitu, tā pusi no valsts pūrā. Karalis domāja � to nu Pelnru�ķis nemū��am neizdarīs.

h|� Es pamēģinā�u, � Pelnru�ķis teica.

Viņ� pasauca to vīru, kur� lec uz vienas kājas, kamēr pie otras tam karājas septiņus kuģapudus smaga svara bumba. Un svaru bumba tam nu bija jānoņem nost, lai abas kājas naski vien var likt pie zemes, tāpēc ka karaļmeitai priek� tējas desmit minūtēs vajadzēja atnest ūdeni no pasaules viņas malas.

It Vīrs noņēma svaru bumbu, dabūja spaini, devās ceļā un no�zuda viens divi. Pagāja vesela mū�ība, bet vīrs kā nenāk, tā ne�nāk vairs atpakaļ. Pēdīgi tikai trīs minūtes bija paliku�as � tad laiks būs cauri. Un karalis jau staigāja tik starojo�s, itin kā pie jaunas zemes ticis.

Bet Pelnru�ķis nu pasauca to, kas dzird zāli dīgstam, lai pa�klausās, kas noticis.

Vīrs pie akas ir aizmidzis, � tas ar labajām ausīm teica.

��� Es dzirdu, �is krāc un trollis �o ieskā.

Tad Pelnru�ķis pasauc to, kur� redz līdz viņai pasaules malai, un liek, lai sa�auj trolli. Labi, tas ie�auj trollim vienu lodi tie�i starp acīm. Trollis iekaucās tā, ka ūdensnesējs pamo�dās un paguva tikt atpakaļ pilī, kad no tām desmit minūtēm bija vēl palikusi viena minūte pāri.

Pelnru�ķis iegāja pie karaļa un teica, ka ūdens ir atnests, lai nu dodot karaļmeitu bez garām runām. Bet karalim Pelnru��ķis vēl arvien likās melns un sodrējains un �is tādu nemaz ne�gribēja sev par znotu. Tagad nu karalis sacīja, ka pirtī �im esot trīs simti asis1 malkas, kas domāta graudu �āvē�anai.

1 Ass � garuma mērs, parasti 7 pēdas.

�� Un, ja tu varēsi izturēt tur iek�ā un visu sadedzināsi, tad �dabūsi karaļmeitu bez garām runām^� karalis teica.

�� Es pamēģinā�u, � Pelnru�ķis sacīja. � Bet vai vienu no saviem ceļabiedriem es drīkstu ņemt palīgā?

�� Jā, kaut vai visus se�us, � karalis atbildēja, tāpēc ka domāja � karstuma pietiks atliku likām.

Pelnru�ķis paņēma līdzi to, kuram piecpadsmit ziemas un septiņas vasaras iek�ā, un aizgāja vakarā uz pirti. Bet karalis bija sakurinājis tādu spelti, ka akmeņi kvēlo vien. Ārā viņi vairs netika, jo, tiklīdz kurinātāji bija tur iek�ā, karalis lika aizslēgt pirts durvis ar vairākām piekarināmām atslēgām.

To redzot, Pelnru�ķis teica:

�� Palaid nu ārā kādas se�as septiņas ziemas, lai valda tāds patīkams vasaras vēsumiņ�!

Tā arī notika, un nu viņi varēja izturēt, bet ap pusnakti kļuva stipri pavēss. Tad Pelnru�ķis lika izlaist ārā kādas divas trīs vasaras, un viņi abi nogulēja līdz lielai dienai. Bet, kad izdzirda karali ārpusē grabināmies, Pelnru�ķis teica:

������������� Izlaid vēl kādas pāris ziemas laukā un pēdējo laid tie�i �im virsū!

Labi, lai notiek! Un, kad karalis slēdza vaļā pirts durvis, domādams, ka tie guļ tur apsvilu�i, abi sēdēja sarāvu�ies un klabināja zobus un tas, kuram piecpadsmit ziemas iek�ā, pēdējo uzlaida tie�i karalim virsū, apsaldēdams tam degunu un vaigus.

��� Vai nu dosi karaļmeitu? Pelnru�ķis vaicā.

��� Vari ņemt karaļmeitu un pusi no valsts arī, � karalis sacīja, jo �im vairs nebija dū�as teikt �nē�.

Nu taisīja kāzas, līksmoja un �āva gaisā ar lielgabaliem. Un, rīkodamies ar lādējamiem iesmiem, tie mani arī iestūķēja stobrā un at�āva �urp, lai varu jums pastāstīt, kas tur notika.

Reiz kādai sievai bija viens vienīgs dēls � īk�ķa garumā. Tāpēc viņam bija īkstītis vārdā.

Kad īkstītis bija ticis līdz jaunekļa gadiem, māte viņam sa�cīja, ka jāejot līgavas meklēt. Mātei likās, ka dēlam laiks domāt par precē�anos.

To izdzirdis, īkstītis kļuva glu�i līksms. Sajūdza zirgu, un abi posās ceļā uz karaļpili, kurā dzīvo kāda lepna princese, īkstītis bija tik maziņ�, ka māte apsēdināja viņu sev uz plauk�stas. Bet, kad tie bija kādu bridi brauku�i, īkstītis pazuda. Māte meklē un sauc un, nevarēdama �o nekur atrast, sāk gau�i raudāt.

I � Pī, pl! � īkstītis iepīkstas un izlien zirgam no krēpēm, kur bija paslēpies.

Un nu viņam ir jānosolās, ka citreiz tā nedarīs. Bet, kad tie ir vēl gabalu pabrauku�i, īkstītis pazūd otrreiz. Māte meklē un sauc, un sāk raudāt, bet īkstī�a kā nav, tā nav.

���� Pī, pī!^ īkstītis iepīkstas, un māte noprot, ka dēls smej bārdā, bet atrast viņa to tomēr nekur nevar.

���� Pī, pī, re, kur es esmu! � īkstītis saka un izlien zirgam no auss.

Un tad viņam ir jānosolās, ka vairs neslēpsies. Bet, kad tie ir gabalu pabrauku�i, īkstītis nevar nociesties un pazūd par jaunu. Māte meklē un raud, un sauc īkstīti, bet, meklē, cik gribi, puikas kā nav, tā nav.

���� Pī, pī, re, kur es esmul � īkstītis saka.

Bet mātei nav ne jausmas, kur viņ� varētu būt, jo balss skan pavisam neskaidri.

���� Pī, pī, re, kur es esmu! � īkstītis atkārto. Māte meklē un nekādi nevar atrast, un īkstītis par to tikai uzjautrinās. Bet tad zirgs spēji no�ķaudās � un īkstītis izlido ārā, jo ir tupējis zirga nāsī. Neko darīt, māte iesprosto īkstīti kādā mai�elī, tāpēc ka nojau� � citādi nekāda klausī�ana neiznāks.

Kad tie nonāk karaļpili, drīz tiek pasludināta saderinā�anās, jo princesei īkstītis �ķiet bra�s pui�elis. Un tad nav nemaz ilgi līdz kāzām.

Kāzu mielastā īkstītis apsē�as pie galda princesei blakus, bet, kaut tu iz�ibētu, viņ� netiek klāt ēdienam un nebūtu dabū�jis nobaudīt ne skripatas, ja princese neuzcēlusi viņu uz galda. Nu viss rit gludi, kamēr īkstītis var ēst tie�i no �ķīvja. Bet tad galdā nāk liela, liela putras bļoda � un īkstītis atkal netiek klāt ēdienam. Tomēr īkstītis zina padomu. Viņ� uzrāpjas bļodai uz malas. Bet putrai vidū ir sviesta acs. īkstītis to nevar aiz�sniegt, un viņam ir jāapmetas pie pa�as bļodas maliņas. Te uzreiz princese pastiepj lielu karoti, gribēdama putras piku pamēr�cēt sviestā. Princese ar karoti pagrū� īkstīti, viņ� ieveļas sviestā un pagalam ir.

Reiz kādam karalim bija divpadsmit dēli. Kad tie bija izau�gu�i, karalis sūtīja dēlus pasaulē līgavas meklēt, bet tikai tā�das, kas pa vienu dienu jaudā savērpt, noaust un sa�ūt kreklu, citādas ne. Katram dēlam karalis iedeva zirgu un jaunas bru�ņas. Tie nu devās pasaulē līgavas meklēt. Bet, gabalu pajāju�i, vecākie brāji nosprieda, ka Pelnru�ķi tālāk vairs neņems līdzi, tāpēc ka �is nekur neder.

Neko darīt. Pelnru�ķim bija jāpaliek turpat, cits nekas neat�lika. Viņ� nu bija bez padoma un nezināja, ko tālāk iesākt. Gau��ām noskumis nokāpa no zirga, apsēdās zālītē un sāk rūgti raudāt.

Raud un raud, te uzreiz viena asara zālē sakustas, no tās iz�ķepurojas kaut kas balts un nāk Pelnru�ķim tuvāk. Pelnru�ķis nu redz, ka tā ir maza, balta sieviņa. Maza, maza. Viņa pienāk Pelnru�ķim klāt un lūdz, vai �is negribot aiziet un uzmest acis Zāles meitiņai.

Lai notiek! Aizies ar.

Aizgājis viņ� redz, ka Zāles meitiņa sē� krēslā dai]a un ko�a. Un viņa vaicā Pelnru�ķim, kurp iedams un ar kādu nolūku.

Pelnru�ķis izstāstīja, ka viņi pavisam esot divpadsmit brāļi un karalis iedevis �iem katram zirgu, iero�us un bruņas un pie�teicis doties pasaulē līgavas meklēt. Līgavai esot jāsavērpj, jā�noau� un jāsa�uj krekls pa vienu dienu.

������ Ja tu to varētu izdarīt un gribētu būt man par sievu, tad es nekur tālāk vairs nejātu, � Pelnru�ķis teica Zāles meitiņai.

Kāpēc ne! Un viņa steidzās vērpt un aust, un sa�ūt kreklu, bet tas iznāca tik mazs maziņ�, ka bail.

Ar to nu Pelnru�ķis posās mājā, kaut arī krekls bija tik mazs, ka grūti saskatīt.

Bet karalis sacīja, ka līgava tomēr būs īstā. Un Pelnru�ķis nu līksmu prātu steidzās atpaka) pie savas mījotās.

Aizjājis tai malā, viņ� grib uzcelt Zāles meitiņu savā zirgā, bet nekā, viņa nebija tā ar mieru.

Zāles meitiņa sacīja, ka gribot braukt pati savā sudraba ka�rotē, � tā bū�ot viņas kariete � divi balti zirdziņi �ai esot, ko aizjūgt karietei priek�ā.

Tā viņi devās ceļā � Pelnru�ķis uz zirga un viņa savā sud�raba karotē. Un abi zirdziņi, kas viņu velk, bija divas baltas peles.

Bet Pelnru�ķis visu laiku turējās ceļa otrā malā, tāpēc ka gau�i baiļojās samīt tos citus braucējus, kuri bija tik aplam mazi.

Pēc kāda brī�a viņi nonāca pie liela ezera. Tur Pelnru�ķa zirgs satrūkās, pārskrēja ceļa otrā pusē un apgā� karoti, tā ka Zāles meitiņa iekrita ezerā.

Pelnru�ķis nu bija izmisis un nemaz nezināja, kā lai dabū Zāles meitiņu ārā no ūdens.

Bet te uzreiz no ezera iznāk ūdensvīrs un iznes krastā Zāles meitiņu � un nu viņa ir tapusi tikpat liela kā visi citi cilvēki, tikai vēl dai]āka nekā agrāk.

Pelnru�ķis uzcēla viņu sev priek�ā uz zirga, un tad abi jāja mājup.

Kad Pelnru�ķis pārjāja mājā, visi citi brāli arī bija pārra�du�ies ar savām līgavām. Ta�u tās visas bija tik briesmīgi ne�glītas un riebīgas, it kā aiz matiem būtu vilktas pa ce]u. Galvā tām bija ar darvu un sodrējiem notrieptas cepures. Un netīrumi bija tecēju�i lejā pa seju, padarīdami līgavas vēl nejaukākas. Kolīdz brāļi ieraudzīja Pelnru�ķa iecerēto, tiem sametās greiza sirds. Bet karalis bija tik līksms par Pelnru�ķi un viņa līgavu, ka aizraidīja visus citus brāļus prom. Tad Pelnru�ķis svinēja kāzas ar Zāles meitiņu. Pēc tam viņi ilgi jo ilgi dzīvoja laimē un saticībā un, ja vien nav nomiru�i, dzīvo vēl �obaltdien.

Reiz dzīvoja tik lepna un uzpūtīga princese, ka neviens pre�cinieks viņai nebija labs diezgan. Citu pēc cita viņa tos izner�roja un iedeva tiem vilkapasi. Bet, lai kā viņa izrīkojās, preci�nieki tomēr nāca un nāca, jo tā nejaukā ragana bija daiļa.

Lai princesi bildinātu, kādudien ieradās atkal viens karaļ�dēls, Hokens Palssbārdis vārdā. Bet jau pirmajā naktī, ko viņ� pavadīja pilī, princese lika galma nerram, lai tas nogrie� vie�nam karaļdēla zirgam ausis un otram atplē� muti vaļā līdz au�sīm. Kad princis otrā dienā posās pavizināties, princese stāvēja uz lieveņa un noskatījās.

����� Vai, kaut kas tāds nu gan nav redzēts! � viņa iesaucās.

���� Asais ziemelis, kas te pū�, ir nogriezis vienam tavam kume�ļam ausis, un otrs, to redzēdams, ir tik dikti zviedzis, ka mute pu�u līdz pat ausīm! � pilnā kaklā smiedamās, viņa ieskrēja iek�ā, un princis varēja iet, no kurienes nācis.

Viņ� devās mājup, bet bija nodomājis atmaksāt. Princis iz�taisīja sev kuplu bārdu no ķērpjiem, ietērpās pinkainās ādās kā pēdējais ubags, no zeltkaļa nopirka zelta vērpjamo ratiņu un tad posās ceļā. Un kādurīt sē� karaļmeitas loga priek�ā un ņe�mas ap zelta ratiņu, tāpēc ka tas nav vēl pavisam gatavs � trūkst spoļu.

Pienākusi pie loga, karaļmeita izliecas ārā, uzrunā sve�o vīru un jautā, vai tas nepārdotu viņai zelta ratiņu.

����� Nē, pārdo�anai tas nav, � Hokens Palssbārdis atsaka,

���� bet, ja tu man atļauj �onakt pārgulēt pie tava sliek�ņa, tad es tev ratiņu atdodu.

Labi. Karaļmeitai tāds darījums �ķita izdevīgs, un neko bīs�tamu viņa nemanīja. Viņa dabūja ratiņu, un Hokens Palssbārdins vakarā apgūlās viņas kambara durvju priek�ā. Bet pēc pus�nakts Hokenam Palssbārdim sāka neizturami salt.

���� Hūtetū, tetū, tetū, salst tik briesmīgi, ka � tu varētu ielaist mani iek�ā, � viņ� ūjāja.

����� Sajucis esi, vai? � princese atsaucās.

���� Hūtetū, tetū, tetū, man briesmīgi salst, jel ielaid gan iek�ā! � Hokens Palssbārdis ūjāja.

����� Ku�, ku�! Rimsties! � princese teica. � Ja izdzirdēs tēvs, ka te ir kāds puisietis, tad esmu pagalam.

���� Hūtetū, tetū, tetū, es salstu nost, jel ielaid mani iek�ā un neliedz gulēt uz grīdas! � Hokens Palssbārdis ūvoja.

Jānudien, cita padoma nebija, un princese ielaida viņu iek�ā. Ticis kambarī iek�ā, sve�ais vīrs apgūlās uz grīdas un gulēja bez bēdu.

Pēc kāda laika Hokens atnāca vēlreiz, un tagad viņam bija zelta vērpjamā ratiņa spoles līdzi. Viņ� par jaunu apsēdās ka* raļmeitas loga priek�ā un ņemsies ap spolēm, tāpēc ka tās nav vēl pavisam gatavas.

Izdzirdusi kādu tur vīlējam, princese izliecis pa logu, uzru�nāja viņu un jautāja, ko viņ� tur dara.

���� Re, kur spoles tam ratiņam, ko princese nopirka, jo man likās, ka viņai vajadzēs arī spoles, ja ratiņ� jau ir.

���� Ko tu par tām gribi? � princese jautā.

Pārdo�anai tās tāpat neesot domātas, bet, ja viņam tiekot at]auts pa nakti pārgulēt princeses kambarī uz grīdas, tad viņa spoles dabū�ot.

Labi, tas viņam tik�ot atļauts, tikai lai viņ� gu|ot mierīgi un nesākot atkal salt un ūjāt savu �hūtetū�.

Hokens Palssbārdis apsolījās gan, bet drīz pēc pusnakts sāka stipri trīcēt un drebēt un lūdzās, lai jel neliedzot viņam gulēt uz grīdas princeses gultas priek�ā. Cita padoma nemaz ne�bija, princesei vajadzēja viņam to at|aut, kamēr karalis vēl nav izdzirdējis. Nu Hokens Palssbārdis apgūlās uz grīdas princeses gultas priek�ā un gulēja bez kādu bēdu.

Tad pagāja labs laiks, iekams Hokens Palssbārdis atnāca par jaunu, bet nu viņam bija zelta tītavas līdzi. No rīta viņ� ņēmās tās vīlēt princeses logu priek�ā. Un notika tāpat kā viņas reizes. Izdzirdusi troksni, princese pienāca pie loga, pasveici�nāja viņu un jautā, ko viņ� gribot par tītavām.

���� Par naudu es tās nepārdodu, bet, ja drīkstu nakti pārgu�lēt tavā kambarī un galvu atsliet pret gultas malu, tad tītavas ir tavas, � Hokens Palssbārdis teica.

Labi, viņ� drīkstē�ot, ja apņemoties gulēt mierīgi un necelt nekādu troksni, princese pieteica, un viņ� apsolīja, ka darīs, cik būs viņa spēkos.

Bet drīz pēc pusnakts viņ� sāka trīcēt un drebēt, un klabināt zobus.

���� Hūtetū, tetū, salst tik briesmīgi! Ui, ņem mani pie sevis gultā un ļauj sasildīties cik necik! � Hokens Palssbārdis teica.

���� Traks esi, .vai? � princese atsaucās.

���� Hūtetū, tetū, tetū, � Hokens Palssbārdis ūjāja, � ui, ņem mani pie sevis gultā, hūtetū, tetū, tetū!

���� Ku�, ku�! Dieva dēļ, rimsties! � princese teica. � Izdzir�dēs tēvs, ka te ir kāds puisietis, tad es nudien esmu pagalam, man liekas, viņ� nobeigs mani tepat uz vietas.

���� Hūtetū, tetū, tetū, ņem mani gultā! � Hokens Palssbārdis ūjāja un drebēja tā, ka sienas līgojas.

Cita padoma vairs nebija, princesei vajadzēja ielaist viņu gultā, un nu viņ� gulēja bez kādu bēdu.

Bet pēc kāda laika princesei piedzima mazs bērniņ�, un kara�lis tā pārskaitās, tā pārskaitās, ka gandrīz nogalēja ir princesi, ir bērniņu.

Pa mazu brīdi, itin kā garām iedams, tur iegriezās Hokens Palssbārdis un sē� virtuvē kā ubags.

Karaļmeita iznāk ārā, ierauga viņu un teiks:

���� Ak, pasarg� dievs, kādā ķezā tu esi mani iedzinis! Tēvs vai plīst aiz dusmām! Atļauj jele man iet tev līdzi!

ļ'.* � Tu esi par smalku, lai ietu vienu ceļu ar mani, � Hokens atbild. � Man nava nekā cita kā vien skuju būda, kur apmes�ties. Un ej nu zini, kā es tevi vēl pabaro�u, ja pa�am reizumis nepietiek ēdamā.

���� Ak, lai bijis, kā bijis, � karaļmeita saka, � atļauj man tikai iet vienu ceļu ar tevi, jo tēvs var mani nogalēt, ja es te vēl ilgi kavē�os.

Viņa dabūja atļauju iet līdzi klaidonim, kā karaļmeita viņu dēvēja.

Viņi gāja, gāja, un karaļmeitai nepavisam nebija viegli tikt galā ar ceļu. Pēdīgi viņi bija ārā no tēva valsts un nonāca kādā citā. Princese vaicāja, kam tā zeme pieder.

���� Rau, tā pieder Hokenam Palssbārdim, �7 viņ� atbildēja.

��� Ak �itā, � princese sacīja. � Nūja, man vajadzēja iet pie viņa par sievu, tad nebūtu jāvazājas apkārt kā lupatlasei.

Un, kad viņi gāja gar skaistām jo skaistām pilīm un mājām, un me�iem, princese par jaunu taujāja, kam tas viss pieder.

���� Rau, tas viss pieder Hokenam Palssbārdim, �klaidonis atbildēja.

Un princese gau�i no�ēloja, ka nav izgājusi par sievu pie Hokena Palssbār�a, kuram tik daudz kas pieder.

Visupēdīgi viņi nonāca pie kādas karaļpils. Klaidonis teica, ka viņu tur pazīstot un tāpēc esot cerība sarunāt viņai -kādu

darbu, lai iznāk maizes kumosam. Me�a klajumiņā viņ� uzcēla skuju būdu, kur apmesties. Pats teicās iet uz karaļpili ķēk�ai malku skaldīt un ūdeni nest. Kad viņ� atnāca atpakaļ, kāds ku�moss ēdamā bija līdzi, bet ilgi ar to nevarēja iztikt.

Vienreiz viņ� atkal pārnāca no pils.

���� Rītu es palik�u pie bērna, bet tev būs jāiet uz pili, � viņ� teica, � princis vēlēja līdzēt pie cep�anas.

���� Man pie cep�anas? � karaļmeita atbildēja. � Es nemaz neprotu cept, ne reizes neesmu to darījusi.

���� Bet tev ir jāiet, � Hokens Palssbārdis sacīja, � reiz princis tā ir noteicis. Ja neproti cept, tad iemācīsies, noskaties tik, kā citi dara. Tur nogājusi, tu varēsi nolavīt kādu maizes gabalu priek� manis.

���� Zagt es neprotu, � karaļmeita sacīja.

���� Gan iemācīsies, � Hokens Palssbārdis atteica, � tu zini, maizes mums nepietiek! Tikai no prin�a gan piesargies, viņ� ir acīgs.

Līdzko princese bija aizgājusi, Hokens pa taciņu steidzās prom uz pili un nonāca tur labu brīdi pirms viņas. Viņ� nometa skrandas, noņēma ķērpju bārdu un saģērbās prin�a drēbēs.

Karaļmeita līdzēja pie cep�anas, viņa darīja, kā Hokens bija vēlējis, un piebāza visas kabatas pilnas ar maizi. Kad vakarā viņa posās prom, princis teica:

���� �ito klaidoņsievu mēs diez ko nepazīstam, būs jāpaska�tās, vai nav ko pievākusi.

Viņ� sāka griezt uz āru visas viņas kabatas un, uzgājis maizi, kļuva pikts un sacēla lielu traci.

Karaļmeita rūgti raudāja un sacīja:

���� Klaidonis man vēlēja tā rīkoties, un man bija jāklausa.

��� Jānudien, plāni tev būtu klājies, � princis teica, � bet lai nu paliek, tā klaidoņa dēļ tev tiks piedots!

Kolīdz karaļmeita aizgāja, viņ� nometa prin�a drēbes, ietēr�pās ādās, pielika ķērpju bārdu un pirms viņas jau bija skuju būdā.

Kad karaļmeita pārradās, viņ� vāca bērnu.

������������� Tu mani pavedināji darīt to, ko neklājas, � viņa teica.

��� Es zagu pirmo un pēdējo reizi!

Un karaļmeita izstāstīja, kā viņai gājis un ko princis sa�cījis.

Pēc kādām dienām Hokens vakarā pārnāk skuju būdā. i� �� Rītā man būs jāpaliek mājā vākt bērnu, � viņ� saka,

�� tev jāiet līdzēt pie lopu kau�anas un desu taisī�anas.

���� Man pie desu taisī�anas? � karaļmeita jautā. � Es ne�maz1 neprotu. Desas esmu vien ēdusi, bet taisījusi � ne reizītes!

Hokens atteica, ka viņai tomēr esot jāiet, reiz princis tā no�teicis. Lai skatoties tik, kā citi dara, un darot pakaj. Un Hokens vēlēja, lai viņa nolavī priek� viņa kādu desas līkumu.

1 � Nē, zagt es neprotu, � karaļmeita teica, � atminies, kā viņreiz man gāja.

p' Gan iemācīsies zagt, � Hokens atbild. � Nav teikts, ka vienmēr izies greizi.

Līdzko princese bija aizgājusi, Hokens Palssbārdis pa ta�ciņu steidzās prom uz pili un nonāca tur labu brīdi pirms viņas. Viņ� nometa ādas un ķērpju bārdu un, kad viņa ienāca virtuvē, stāvēja tur jau prin�a drēbēs. Karaļmeita līdzēja pie kau�anas un desu taisī�anas. Viņa darīja, kā Hokens bija vēlējis, � pie�bāza pilnas kabatas. Kad vakarā viņa posās prom, princis teica:

I � Sitā klaidoņsieva viņreiz palaida nagus, būs jāpaskatās, vai nav ko pievākusi. � Un ņemas griezt uz āru visas viņas ka�batas. Uzgājis desas līkumus, viņ� par jaunu kļuva pikts, sacēla negantu traci un piedraudēja viņai ar lensmani1 .

���� Ar dieva svētību, ļaujiet man iet! Klaidonis man vēlēja tā rīkoties, � karaļmeita teica, rūgti raudādama.

1 � Jānudien, plāni tev būtu klājies, bet klaidoņa dēļ tiks pie�dots, � Hokens Palssbārdis teica.

Kolīdz karaļmeita aizgāja, viņ� nometa prin�a drēbes, pie�lika ķērpju bārdu un prom pa taciņu. Un, kad viņa pārradās mā�jās, princis bija jau priek�ā. Karaļmeita izstāstīja, kā viņai gā�jis, un svēti nosolījās, ka tā būs beidzamā reize, kad viņ� pie�dabū viņu uz tādiem darbiem.

Pēc laiciņa klaidonis kādudien atkal nogāja uz karaļpili.

���� Mūsu princim būs kāzas, � viņ� teica, pārnācis vakarā mājā, � bet līgava ir sasirgusi, tā ka skroderis nevar noņemt

1 Lensmanis (norv. lensmanti, zviedr, lānsman) � policijas priek��nieks laukos Norvēģijā, Zviedrijā un Somijā.

mēru kāzu tērpam, un princis liek tev aiziet uz kara|pili. Tev noņems mēru līgavas vietā, jo tu esot tai līdzīga kā ūdens pile. Bet, kad skroderis ir tevi nomērījis, neej vēl prom. Paliec un skaties, kā viņ� tērpu piegrie�, un pamanies nolavīt kādu prā�vāku gabalu un pārnes mājā, lai man iznāk cepure ar pu�ķīti.

���� Nē, zagt es neprotu, � karaļmeita sacīja, � atminies, kā viņreiz man gāja.

���� Gan iemācīsies zagt, � Hokens atbildēja. � Nav teikts, ka par jaunu izies greizi.

Karaļmeitai gan �ķita, ka nebūs lāgā, bet viņa gāja un da�rīja, kā vēlēts. Viņa stāvēja un noskatījās, kā skroderis piegrie� tērpu, nolavīja prāvākos gabalus un sabāza kabatās. Kad viņa posās prom, princis teica:

���� Būs jāpaskatās, vai �itā sieva atkal nav palaidusi na�gus, � un ņemas griezt uz āru visas viņas kabatas. Uzgājis drānas gabalus, viņ� kļuva pikts un �ķendējās, un ārdījās kā vēl nekad. Rūgti raudādama, karaļmeita sacīja:

���� Ak, klaidonis man vēlēja tā rīkoties, un man bija jā�klausa.

���� Jānudien, plāni tev būtu klājies, bet tā klaidoņa dēļ tev tiks piedots, -tHokens Palssbārdis teica.

Nu notikās tāpat kā viņas reizes. Kad karaļmeita iegāja skuju būdā, Hokens bija jau priek�ā.

���� Ak, lai dievs stāv man klāti � viņa teica. � Tevis dēļ es pēdīgi iekļū�u nelaimē, tu vedini mani tikai uz sliktiem dar�biem. Princis bija tik pārskaities un negants, ka draudēja man ar lensmani un cietumu.

Pēc kādām dienām Hokens vakarā pārnāk skuju būdā.

�������������� Princis grib, lai tu ej uz pili par līgavu, II viņ� teica,

���� viņa līgava ir sasirgusi un vēl joprojām guļ gultā, bet prin�cis grib svinēt kāzas. Un tu esi līgavai tik līdzīga, ka neviens nevar jūs at�ķirt, tāpēc ritritā tev jāpo�as uz pili.

���� Man liekas, jūs abi vairs neesat pie pilna prāta^ne tu, ne princis, � karaļmeita atbildēja, � vai tad es izskatos pēc līgavas? Neviena klaidoņsieva neizskatās sliktāk par mani.

���� Tomēr tev būs jāiet, reiz princis ir noteicis,.,^Hokens Palssbārdis sacīja.

Cits padoms neradās, bija vien jāiet. Karaļpilī viņa tika sa�ģērbta un saposta kā visdaiļākā princese, tad ar princi aiz�

brauca uz baznīcu un salaulājās, un, kad atbrauca atpakaļ, pili sākās dejo�ana un līksmība. Bet, dejojot ar princi, viņa pama�nīja blāzmu logā un redzēja, ka skuju būda liesmo.

���� Ak vai! Skuju būda deg! Mans klaidonis un bērniņ�! � viņa kliedza un bija tuvu bezprātam.

' � Te ir tavs klaidonis un tavs bērniņ�. Lai nodeg tā skuju būda! � Hokens Palssbārdis teica.

Pēdīgi viņa pazina princi. Tad pirmo reizi sākās īsts prieks un līksmība. Bet kop� tā laika es neesmu par viņiem vairs dzir�dējis ne vārda.

Reiz dzīvoja pavisam nabaga atraitne, kurai bija viens vie�nīgs dēls. Viņa puisi uzturēja tikām, kamēr tas bija beidzis iet iesvētības mācībā, bet pēc tam teica dēlam, ka ilgāk to vairs nebaros un nu tam jālūkojot pa�am sev maizi pelnīt. Puisis de�vās pasaulē un, kādu dienu gājis, sastop sve�u vīru.

���� Kurp iedams? � sve�ais vīrs vaicā.

��� � Dodos pasaulē darbu meklēt, � puisis atbild.

���� Vai negribi nākt pie manis?

���� Kāpēc ne, pie tevis tikpat kā pie cita, � puisis atbild.

���� Nudien, tev pie manis labi klāsies, � vīrs saka, � vaja�dzēs tikai būt ar mani uz vienu roku un nebūs jādara itin ne�kas cits.

Puisis aizgāja par kalpu pie sve�ā vīra, bija paēdis un pa�dzēris, un �im gandrīz nekas nebija jādara, tikai cilvēku gan nevienu viņ� neredzēja pie �ī vīra.

Kādu dienu sve�ais vīrs viņam saka:

; � Nupat man uz nedēļu jādodas prom. Pa to laiku tu vari dzīvot viens, tikai tamos �etros kambaros tev gan nav brīv iet iek�ā! Ja tur spersi kāju, tad galva būs nost, līdzko atgriezī�os.

Nē tak, puisis nosolījās, ka to viņ� nedarī�ot. Bet, kad vīrs bija jau kādas trīs �etras dienas projām no mājas, puisis vairs nevarēja novaldīties un iegāja vienā no kambariem. Viņ� ska�tās apkārt, bet neredz neko citu kā vien plauktu virs durvīm un dzeloņplūmes vicu uz tā.

�Un tas nu bija tik gau�ām jāsargā no manām acīm!� puisis nodomāja.

Pagāja nedēļa, un vīrs pārradās mājā.

���� Nebūsi tak gājis iek�ā kādā no maniem kambariem? � �is prasa.

���� Nē jel, nē, � puisis atsaka.

���� Nu, to mēs tūlīt redzēsim. � Un vīrs ieiet tai pa�ā kam�barī, kurā puisis ir bijis iek�ā.

���� Nudien, tu tomēr esi bijis te iek�ā, � vīrs nosprie�, � un tagad tev ir beigas.

Puisis raudāja, lūgtin lūdzās, un dzīvība tam netika at�ņemta, bet pamatīgas sukas gan �is dabūja. Kad nu tas bija izciests, abi atkal satika tikpat labi kā agrāk.

Pēc laika vīrs no jauna devās ceļā un tajā reizē gribēja pa�likt projām divas nedēļas, bet pirms tam tas atkal pieteica pui�sim, lai neiet kādā no tiem kambariem, kuros vēl nav spēris kāju. Bet tajā, kurā bija jau reiz iegājis, nu varēja iet, cik tik grib. Un notika tāpat kā viņu reizi, tikai puisis noturējās un ne�gāja kambarī veselu nedēļu. Un tanī kambarī viņ� tāpat nere�dzēja neko citu kā vienīgi plauktu virs durvīm, un uz plaukta bija akmens un ūdens krūze.

�Un par to nu bija tā jābaidās!� puisis atkal nosprieda.

Kad vīrs bija pārnācis mājās, tas noprasīja, vai puisis nav bijis iek�ā kādā no kambariem.

Nē, nudien, neesot vis bijis.

���� Nu, to mēs tūdaļ redzēsim. � Un, ieraudzījis, ka puisis tomēr ir bijis tur iek�ā, vīrs teica:

���� Tagad gan es tevi vairs ne�ēlo�u, nu tev ir beigas!

Puisis no jauna sāka raudāt, lūgtin lūdzās un atkal tika

cauri ar pērienu, bet tik pamatīgu gan, ka ne pakustēt vairs. Tomēr viņ� atlaba, viņam atkal gāja viegli un abi ar vīru tie dzīvoja pa draugam.

Pēc kāda laika vīrs par jaunu posās ceļā un nū gribēja pa�likt projām trīs nedēļas. Puisim atkal tika noliegts ieiet tre��ajā kambarī � ja tur sper�ot kāju, tad lai zinot, ka beigas �im kā likts.

Līdzko pagāja divas nedēļas, puisis vairs nevarēja nocies�ties un ielavās tur iek�ā. Bet viņ� tur neredzēja neko citu kā

tikai lūku grīdā. Pacēlis lūkas vāku un pavēries lejup, redz lielu vara katlu vārāmies, bet zem tā � ne liesmiņas.

�Jāpalūko, vai ir maz silts,> puisis nosprieda un iemērc katlā pirkstu. Kad izvilka to atkal ārā, viss pirksts bija apzel�tīts. Puisis nu trina un mazgāja, bet zeltījums neiet nost, un viņ� aptina ap pirkstu drāniņu. Kad vīrs pārradās mājā un vaicā, kas vainas �ā pirkstam, puisis atsacīja, ka esot tā krietni iegriezis. Bet vīrs norauj viņam no pirksta apsēju un redz, kas noticis. Iesākumā vīrs nu gribēja puisi nomaitāt, bet, kad �is atkal sāka raudāt un lūgtin lūdzās, vīrs ņēma un tā �o noslā�nīja, ka puisis trīs dienas sagulēja slims. Tad vīrs noņēma no plaukta kādu podu, iezieda no tā puisi � un puisis tūdaļ atkal atlaba.

Pēc laika vīrs atkal posās ceļā un �ai reizē negrib atgriez�ties agrāk kā pēc mēne�a. Tagad vīrs pieteica puisim, ka �im nu neesot nekādu cerību palikt dzīvam, ja ieie�ot ceturtajā kam�barī. Divas vai trīs nedēļas puisis novaldījās, bet tad ilgāk gan vairs nespēja � bija tomēr jāieiet tanī kambarī, un viņ� iegāja tur iek�ā. Steliņģī stāvēja liels, melns kumeļ� ar nokaitētu sili priek�ā un siena grozu pie astes. Puisim likās, ka tā nav lāgā, viņ� apmainīja tos vietām: siena grozu nolika kumeļam priek�ā, bet nokaitēto sili pie astes.

Tad kumeļ� bilda:

���� Redzu, tev ir laba sirds un tu gribi mani pabarot, par to tevi izpestī�u. Kad trollis pārnāks mājās un redzēs, kas noticis, tas tevi uz vietas nomaitās. Tāpēc uzej aug�ā tai kambarī, kas ir tie�i virs �ī, un izvēlies sev bruņas. Ņem no tām, kas karājas pie sienas. Tikai ne no spo�ajām, bet pa�as sarūsēju�ākās, kā�das vien ir, un tāpat izraugies sev arī �ķēpu un zobenu.

Puisis izdarīja, kā vēlēts, kaut arī panest to visu smagumu viņam bija grūti.

Kad puisis bija atpakaļ, kumeļ� sacīja, ka nu esot jāizģērb�jas kailam un jāiekāpj katlā, tai pa�ā, kas vārās blakuskambarī, un dū�īgi jāapmazgājas. �Nekas labs mani tur negaida,> puisis nosprieda, tomēr izdarīja, kā bija vēlēts. Bet nomazgājies viņ� kļuva tik daiļ� un ziedo�s, tik balts un sārts kā piens un asinis, turklāt daudz stiprāks, nekā bijis.

���� Vai nomani ar kādu pārvērtību? � kumeļ� prasa.

���� Jā, � puisis atbildēja.

���� Tad mēģini mani pacelt, � kume|� teica.

Nudien, puisis to varēja, un zobenu ari viņ� tagadīt vicināja kā nieku.

���� Labi, tad uzliec man seglus, � kumeļ� teica, � un pats sev uzliec bruņas, paņem dzeloņplūmes vicu, akmeni un ūdens krūzi, un ziedes podu. Mēs dosimies prom.

Kad puisis bija uzsēdies kumeļam mugurā, tie metās uz priek�u tik ātri kā vēl nekad.

Pēc kāda laika kumeļ� sacīja:

���� Man liekas, aiz muguras es dzirdu tādu kā rīboņu. Pa�veries atpakaļ � vai kaut kas nav redzams?

��� To tur ir aplam daudz, nudien, vesels lēvenis, � puisis sacīja.

���� Tad jau tas būs trollis ar savu varzu, � kumeļ� noteica.

Abi jāja vēl kādu brīdi, kamēr pēdu dzinēji mina jau uz pa�pē�iem.

���� Svied tagad dzeloņplūmes vicu prom pāri plecam, cik tālu vien vari, � kumeļ� sacīja.

Puisis aizsvieda, un to pa�u brīdi viņiem aiz muguras iz�auga pamatīgs dzeloņplūmju biezoknis. Puisis nu varēja tikt lielu, lielu gabalu uz priek�u, kamēr trollim bija jāgrie�as at�pakaļ uz māju pēc kāda rīka, lai varētu izlauzties cauri bie�zoknim.

Bet pēc kāda laika kumeļ� atkal bilda:

���� Paveries atpakaļ � vai kaut kas nav redzams?

���� Nudien, tur nāk vesels bars, � puisis atteica, � tik liels kā draudze.

���� Tas atkal būs trollis, un tam vēl vairāk palīgu līdzi. Met prom akmeni, tikai labi tālu uz aizmuguri!

Tiklīdz puisis izdarīja, kā kumeļ� noteicis, viņiem aiz mu�guras izauga liels, liels akmeņains kalns. Trollim nu bija jāiet uz mājām pēc kāda rīka, ar ko kalnam cauri izcirsties. Un, ka�mēr trollis ar to bija aizņemts, puisis atkal aizjāja prāvu gabalu uz priek�u. Bet tad kumeļ� no jauna lika pavērties atpakaļ, un puisis ieraudzīja tur tik lielus pulkus kā veselu karadraudzi bruņās, kas spīd vien un laistās.

���� Kā tad, trollis, � kumeļ� sacīja, � un visi savinieki tam nu ir līdzi. Tagad izlej aiz muguras ūdens krūzi, tikai pieraugi, ka neap�ļaksti mani!

Puisis izdarīja, kā bija vēlēts, bet, lai kā viņ� sargājās, kāds piliens tomēr tika arī kume|am uz gurna. Tad viņiem aiz muguras izpletās liels, liels ezers. Un no tiem pāris pilieniem, kas izpilēja, kumeļ� labu gabalu bija ūdenī, tomēr tam paveicās izpeldēt krastā. Tiku�i līdz ezeram, trolli apmetās ūdensmalā un grib izdzert ezeru sausu. Dzēra, dzēra, kamēr pārsprāga pu�u.

| � Ar tiem nu esam tiku�i galā, � kumeļ� sacīja.

Tad viņi jāja ilgi, ilgi, kamēr nonāca za]ā silavā me�a vidū.

���� Tagad noņem sev bruņas, � kumeļ� teica, � un man no�ņem seglus, un laid mani paganīties. Bruņas un iero�us paglabā tur tās liepas dobumā. Uzliec sev ķērpju matus un ej uz karajpili, kas tepat tuvumā. Tur prasi kādu darbu. Un, kad tev manis ievajagas, tad atnāc �urp, parausti pavadu � es tūlīt bū�u klāt.

Labi. Puisis darīja, kā kumeļ� bija noteicis. Viņ� uzlika sev ķērpju matus un pārvērtās līdz nepazī�anai, tapis tik neglīts un bāls, ka �ēl skatīties. Aizgājis uz pili, viņ� iesākumā gribēja palikt turpat namā pie pavāra par namiķi. Bet nammeita no�prasīja:

���� Kāpēc tev ir tik aplam nejauka parūka galvā? Tūlīt pat ņem to nost, tādu briesmoni es te negribu redzēti

I � Nevaru, � puisis atbildēja, � man nav tik tīra galva.

���� Iedomājies tikai, un tāds tu domā staigāt gar ēdie�niem, � pavārs teica, � nē, ej labāk lejā pie staļļa pui�a, stalli tīrīt tev labāk piederēsies.

Bet staļļa puisis tāpatās paģērēja, lai noņem parūku, un, dabūjis to pa�u atbildi, arīdzan negribēja puisi paturēt.

��� Vari noiet pie dārznieka, pa zemi rakņāties tev labāk pie�derēsies.

Pie dārznieka puisis varēja palikt, tikai neviens cits kalps negribēja gulēt ar �o kopā, tāpēc vienam pa�am bija jāgul tējas namiņa patrepē � tas stāvēja uz stabiem un bija ar augstām trepēm. Izklājis sev guļvietu ar sūnām, puisis tur iekārtojās, cik nu labi varēdams.

Puisis jau kādu laiku bija nokalpojis karaļpilī, te vienu rītu ap saullēktu iegadījās tā, ka, noņēmis parūku, puisis mazgājās un bija tik daiļ�, ka prieks skatīties.

Princese pa logu ieraudzīja dai|o dārzniekpuisi, un �ai likās, ka savu laiku vēl nav redzējusi neko tik brīnumskaistu. Viņa vaicā dārzniekam, kāpēc puisim jāguļot patrepē.

�������� Neviens no kalpiem negrib gulēt ar �o vienā kambarī, � dārznieks atbildēja.

�������� Liec, lai vakarā viņ� apgu|as pie mana kambara sliek��ņa, � princese sacīja. � Pēc tam neviens no kalpiem vairs ne�būs par lepnu, lai dzīvotu ar viņu zem viena jumta.

Dārznieks izstāstīja puisim, ko princese sacījusi.

���� Tu domā, man būtu jādara, kā vēlēts? � puisis jautā.

��� Tad tie varēs mē]ot, ka esmu bijis pie princeses.

���� Tiesa, tādas runas tev neies secen, � dārznieks atbildēja,

��� tāpēc ka esi tik dai]um daiļ�!

�� Nu, ja jau ir tā noteikts, tad vajadzēs vien paklausīt, � puisis teica.

Kad vakarā viņ� nu iet aug�ā pa trepēm, tad klumpā un stampā tā, ka citi dabū viņam aizrādīt, lai eitot ta�u klusāk, tāpēc ka karalis nedrīkst neko zināt. Iegājis pie princeses, pui�sis tūliņ pat apgūlās pie durvīm un sāka �ņākt. Princese sacīja savai kalponei:

���� Pielavies �im klāt un noņem ķērpju matus.

Kalpone darīja, kā vēlēts. Bet tie�i tobrīd, kad viņa grasījās noraut puisim parūku, viņ� pietur to ar rokām un teic, lai tā gan nedarot. Pēc tam viņ� tūliņ atkal apgūlās un iesāk �ņākt. Princese no jauna deva zīmi kalponei, lai rīkojas, un �ajā reizē tā paguva noraut parūku. Un nu puisis gulēja tur tikpat sārts un balts, un daiļum daiļ�, kādu princese �o bija redzējusi rīt�ausmā. No tās dienas puisis ik nakti gulēja princeses kambarī.

Bet nepagāja necik ilgi, un karalim tika izpausts, ka dārzniekpuisis pa nakti guļ princeses istabā. Par to karalis tik gau�i apskaitās, ka teju, teju liks puisi nomaitāt. Tā tomēr neno�tika � viņ� tikai iemeta puisi torņa cietumā un pa�a meitu iespundēja kambarī � viņai nebija brīv nākt ārā ne dienu, ne nakti. Lai arī kā viņa lēja asaras un lūg�us lūdza ap�ēlot viņu un puisi, nekas nelīdzēja. Karalis tikai vēl vairāk apskaitās.

Pēcāk tai zemei nāca virsū kari un nemieri. Karalim vaja�dzēja celt iero�us pret kādu citu karali, kur� grib atņemt tam valsti. To padzirdīs, puisis prasa sargam, lai lai�ot �o iet pie karaļa izlūgties bruņukreklu un zobenu, un atļauju iet līdzi

karagājienā. Galminieki smej vien, kad sargs ir izteicis savu vajadzību, un lūdz no kara|a kādu vecu krāmu puisim bruņu vietā, lai visi varētu pavīpsnāt, redzot �o nabadziņu karotāju vidū. Labi, tas nu puisim netika liegts, turklāt �is dabūja vēl ari vecu, no�ēlojamu kleperi, kas steberē uz trim kājām un ce�turto velk gar zemi.

Nu tie devās naidniekam pretī. Necik tālu no karalsētas tiku�i, bet puisis ar savu kleperi jau iestidzis slīk�ņā. Viņ� nu ņemas kleperi stumt un mudināt:

� Heijā, nū! Heijā, nūl

Citiem par to bija lielum lielie prieki, un, jādami tur garām, tie puisi visvisādi apsmēja. Līdzko visi bija prom, puisis pie�skrien pie liepas, uzliek bruņas un parausta pavadu. Tūdaļ parā�dījās kumeļ� un teica:

B Pūlies nu no visa spēka, un es darī�u tāpat,!; i Kad puisis nojāja karalaukā, cīņa jau ritēja pilnā sparā un karalim klājās plāni. Bet puisis viens divi aiztrieca ienaidnieku tālu prom. Karalis ar saviem vīriem nu nevar; ,vien nobrīnīties, kas tas tāds varēia būt, kur� bija. nācis palīgā. Tomēr neviens nebija ticis �im tik tuvu, lai varētu pārmīt kādu vārdu. Un, kad kauja bija beigusies, sve�ais jau bija prom. Kad karapulks jāja atpakaļ, puisis tai pa�ā slīk�ņā vēl ņemas stumt un mudināt savu triskājaino kleperi. Visi nu atkal viņu apsmēja:.

���� Paskat, tas ķēms tup vēl turpat!

Otrā dienā karapulks atkal devās uz kaujaslauku; puisis tup, kur tupējis. Tie atkal viņu apsmej un paļā. Bet, līdzko visi ga�rām, puisis tūdaļ pieskrien pie liepas. Un viss notika tāpat kā viņdien. Visi taujāja, kas ir tas sve�ais bruņinieks, kur� bija nā�cis tiem talkā. Tomēr itin neviens nebija ticis sve�ajam tik tuvu, lai pārmītu kādu vārdu, un skaidrs, ka par puisi jau nu neiedo�mājās itin neviens.

Kad vakarā karapulks jāja mājā un redz puisi arvien vēl tūļājamies ap savu kleperi, tie atkal viņu apsmēja. Un viens karotājs uzvelk bultu un ie�auj puisim kājā. Puisis nu kliedz un vaimanā tik gau�i, ka karalis pasvie� �im savu mutautu, lai ap�sien kāju.

Kad tre�ajā dienā tie jāja uz karalauku, puisis tāpat vēl tu�pēja slīk�ņā.

���� Heijā, nū! Heijā, nū! � viņ� mudināja savu, kleperi.

������ Paskat, paskat, tas jau tupēs tur, kamēr nosprāgs badā! � karotāji jāj garām, irgojas un smej tik dikti, ka vai no zirgiem krīt zemē. Kolīdz visi garām, puisis atkal pieskrien pie liepas. Un uz kaujaslauku atjoņo pa�ā grūtākajā brīdī. Todien viņ� nokāva ienaidnieka karali, un kar� līdz ar to bija izkarots.

Kad kauja beigusies, karalis ierauga sve�ajam karotājam ap kāju savu mutautu, un tad jau vairs nebija grūti pazīt puisi, un ar lielum lieliem priekiem karotāji nu ved puisi sev līdzi uz karajsētu. Un princese, tiklīdz ierauga viņu pa logu, top tik līk�sma kā vēl nekad.

���� Rau, tur nāk mans mī]otais! � viņa iesaucās.

Puisis paņēma ziedes podu, iezie� vispirms sev kāju un pēc tam citus savainotos tāpat, tā ka visi viens divi top atkal veseli. Tad nu viņ� varēja ņemt princesi par sievu.

Bet, kad kāzu dienā puisis nogāja lejā uz stalli pie kume]a, kumeļ� stāv ar bēdīgi nokārtu galvu un negrib neko vairs pat mutē ņemt.

Jaunais karalis � viņ� nu bija k]uvis karalis un dabūjis pusi no valsts � uzrunā kume]u un vaicā, kas �im kait; kumeļ� sacīja:

����� Esmu gana tev līdzējis, nejaudāju vairs ilgāk dzīvot. Pa�ņem zobenu un nocērt man galvu!

����� To nu gan ne, � jaunais karalis teica. � Tu dabūsi visu, ko vēlies, un varēsi dzīvot vienā mierā.

����� Ja nedarīsi, kā es saku, tad tavas dienas ir skaitītas, � kumeļ� sacīja.

Karalim bija jāpadodas. Bet, pacēlis zobenu cirtienam, viņ� bija tik izmisis, ka aizgrie� prom galvu, lai nebūtu jāredz, kas notiek. Un, līdzko viņ� bija nocirtis kumeļam galvu, tanī pa�ā vietā nu stāvēja daiļ� princis.

���� Kāds vēj� tad tevi te atpūtis? � karalis vaicā.

�������� Tas kumeļ� biju es, � princis atteica. � Senāk es val�dīju tai zemē, kuras karali vakar tu nokāvi kaujā. Tas karalis mani bija apbūris un aizvedis pie troļļa. Ļaunais karalis nu ir beigts, es dabū�u atpakaļ savu valsti, mēs būsim kaimiņi un ne�kad nesāksim karu viens pret otru.

Un viņi patiesi ne reizes neiesāka karu, bet palika draugi, kamēr vien dzīvoja pasaulē, un ik pa laikam brauca ciemos viens pie otra.

Reiz kādam karalim bija vairāki dēli, nezinu īsti, cik to va�rēja būt. Bet pa�am jaunākajam mājās nebija miera, par visu vari viņ� alka iet pasaulē laimi meklēt. Visupēdīgi karalis vi�ņam to atļāva.

Viņ� gāja, gāja vairākas dienas, nonāk pie mil�a mājām un salīgst tur par puisi. No rīta milzim jāiet kazas ganīt, un promiedams �is karaļdēlam piesaka, lai izmē�ot stalli.

����� Kad būsi ticis ar to galā, �odien tev nekas cits vairs nav jādara, tāpēc ka tavs saimnieks ir lāga vīrs, � milzis teica.

���� Bet, ko esmu licis tev darīt, tas jāizdara, kā pieklājas; bez tam tu nedrīksti spert kāju citos kambaros, tikai tajā vien, kur pārlaidi nakti. Ja ieiesi citos kambaros, tas tev maksās dzīvību.

����� Lāga vīrs, jānudien! � karaļdēls pie sevis sacīja un tral�linādams nu danco tikai apkārt pa istabu. Viņam likās, gan jau pagūs stalli vēl izmēzt. �Bet velk nu gan pamest acis tais citos kambaros arī. Tur jābūt kaut kam paslēptam, ja reiz man nav brīv iet,� viņ� prātoja � un bija jau pirmajā kambarī iek�ā. Pie sienas tur karājās katls, un tajā kaut kas vārījās, bet nekādas liesmas apak� katla karaļdēls nemanīja.

�Kas tur varētu būt iek�ā?� viņ� gudroja, iemērca katlā matu �ķipsnu � un mati tūlīt sāka izskatīties kā no vara.

����� Nudien, savāda vira! Ja kāds to iestrēbtu, tam sāktu spī�dēt mute, � puisis sacīja � un bija jau nāko�ajā kambari iek�ā. Pie sienas tur arīdzan karājās katls � tajā kaut kas bur�buļoja un vārījās, bet liesmas apak�ā tāpat nemanīja.

���� Jāparauga tas ari, � karaļdēls teica, iemērca katlā matu �ķipsnu � un mati tūlīt bija apsudraboti.

jr� Mana tēva mājās tik dārgus virumus vis nevāra, � ka�raļdēls teica, � kā tāds gar�o? � Un viņ� bija jau tre�ajā kam�bari iek�ā. Tur arīdzan katls karājās pie sienas, un, tie�i tāpat kā citos kambaros, tanī kaut kas vārījās. Karaļdēlam kārojās vēl to ari pārbaudīt. Viņ� iemērca matu �ķipsnu � un mati bija apzeltīti tik brinumspo�i, ka spīd vien.

���� �Gatavais posts,� vecā sieva sacīja, kad bija jāsaka: �Tavu laimi!� � karaļdēls teica. � Bet, ja te �is zeltu vāra, diez kas tad vēl tur vārās?

Tas nu bija jāpalūko, un viņ� iegāja pa durvīm, kas ved uz ceturto kambari. Nevienu katlu tur gan nemanīja, bet uz sola sēdēja meita un izskatījās pēc karaļmeitas. Lai kas viņa ari būtu, nevienas citas tik daiļas meitas karaļdēls savu mū�u ne�bija redzējis.

���� Ak debestiņ, kas tev te meklējams? � meita teica.

���� Vakar es salīgu te par kalpu, � karaļdēls atbildēja.

����� Lai dievs tev stāv klāt �e, kur esi nonācis! � viņa teica.

����� Klau, bet man liekas, ka esmu ticis pie laba saimnieka,� karaļdēls sacīja, � neuzkrāva man nemaz milzums darba �ai dienai � kad bū�u izmēzis stalli, man vairāk nekas nav jādara.

���� Un kā tu ar to tiksi galā? � meita vaicāja. � Ja tu da�rīsi, kā parasti ļaudis dara, tad par katru mēslu �ķipeli, ko būsi izmetis ārā, desmit nāks atpakaļ iek�ā. Bet es tev iemācī�u, kā vajag darīt: apgriez lāpstu ar kātu uz leju un sāc lāpstot, tad mēsli pa�i no sevis kā lidot izlidos ārā.

Lai notiek! Viņ� apsolījās ņemt to vērā. Tā karaļdēls nosē�dēja kambari pie meitas visu dienu, jo viņ� un karaļmeita drīz vien bija sarunāju�i, ka precēsies abi divi, un pirmā diena, ko puisis kalpo pie mil�a, abiem nu, saprotams, nemaz nelikās gara.

Kad diena nu gāja uz vakara pusi, meita teica, ka vajagot izmēzt stalli, iekams milzis pārrodas mājās. Viņ� nogāja stallī, un prāts nesās izmēģināt, vai tiesa, ko meita sacījusi..Un viņ� sāka mēzt, kā bija redzējis zirgu pui�us sava tēva mājās stalli mē�am. Bet drīz vien tam, nudien, bija jāmet miers, jo pēc maza laiciņa viss bija tik pilns ar mēsliem, ka nav gandrīz, kur kāju likt. Tad viņ� klausīja karaļmeitas padomam un pagrieza lāp�stu ar kātu uz leju, un, tā lāpstojot, stallis viens divi bija tīrs kā izslaucīts. Kad tas padarīts, viņ� atgriezās tai kambarī, kur milzis bija viņam atļāvis palikt, un trallina un danco apkārt pa istabu.

Pārnāca milzis ar kazām.

. � Vai stalli izmēzi? � milzis jautāja.

���� Tīrs kā galds, saimniek! � karaļdēls atteica.

���� Gribu redzēt! � milzis atbildēja un prom uz stalli.

Bet tur izskatījās tā, kā karaļdēls teicis.

���� Tu, zināms, esi runājis ar manu gudro meitu, jo pats ar to nebūtu ticis galā, � milzis teica.

���� Ar Gudromeitu? Kas tad tas tāds par radījumu? � ka�raļdēls sacīja, izlikdamies dumj� kā zābaks. � Gribētu redzēti

���� Gan jau ar laiku redzēsi! � milzis atteica.

Otrā rītā milzim atkal bija jāiet kazas ganīt. Un pirms prom* ie�anas tas noteica karaļdēlam, ka tajā dienā jāiedzenot iek�ā zirgs no ganībām. Un, kad tas bū�ot padarīts, tad varot atpūs�ties līdz pat vakaram.

���� Tavs saimnieks ir lāga vīrs � to liec vērā! � milzis par jaunu teica. � Bet, ja tu spersi kāju kādā no tiem kambariem, par kuriem es vakar tiku minējis, tad tev būs galva nost! � milzis piebilda un prom bija ar savu kazu baru.

^ IrLāga vīrs, jānudien! � karaļdēls sacīja. � Bet es tomēr ie�u parunāties ar gudro meitu. Man viņa varbūt drīz piederēs tikpat daudz kā milzim. � Un viņ� iegāja pie gudrās meitas:

Viņa vaicāja, kas viņam tai dienā esot jādara.

������������ Nav nekas briesmīgs, kā liekas, � karaļdēls atteica,

��� man tikai jāaiziet uz ganībām un jāatved mājā mil�a zirgs.

���� Nu, un kā tu ar to tiksi galā? � karaļmeita vaicāja.

� Ak, pārjāt mājā zirgu nav nekāda lielā māksla, � karaļ�dēls teica, � ar straujiem kumeļiem es, saprotams, esmu jājis ne vienu reizi vien.

���� Sito kume]u nebūs vis tik viegli atjāt mājā, � gudrā meita teica, � bet es tev pamācī�u, kā vajag darīt. Tikko tu ieraudzīsi kumeļu, tas skries tev klāt ar tādu joni, ka no nāsīm kā lāpas �aujas ārā liesmas. Tikai pieraugi, ka paņem līdzi iemauktus, kas karājas aizdurvē, un lau�ņus dabū kumeļam mutē, tad tas taps tik rāms, ka tu ar to varēsi darīt, ko vien gribi.

Labi. Viņ� ņem�ot to vērā. Karaļdēls atkal nosēdēja kam�barī pie meitas visu dienu, un abi trieca un valodoja par �o un par to, bet visupirms jau par to, cik brīnumjauki būs, kad tie apprecēsies un tiks vaļā no mil�a. Kara|dēls būtu pavisam aiz�mirsis ganības un zirgu, ja vien gudrā meita, kad tuvojās va�kars, nebūtu viņam par to atgādinājusi, sacīdama, ka nu gan lai ejot pēc kumeļa, kamēr milzis vēl nav pārnācis.

Labi. Viņ� paņēma no āķa iemauktus un prom uz ganībām. Tūliņ kumeļ� klāt, tā ka dzirksteles un sarkanas liesmas �aujas ārā no nāsīm, bet puisis nenokavēja to bridi, kad zirgs bija vi�ņam blakus ar atvērtu muti, un dabūja lau�ņus �im mutē. Kumēļ� tūdaļ k|uva rāms kā jērs, un aizvest to uz stalli, sapro�tams, nebija vairs nekāda māksla. Pēc tam puisis par jaunu iegāja savā kambarī un nu tik trallinās un dziedās.

Vakarā milzis pārnāca mājā ar kazām.

����� Vai kumeļu pārvedi no kalnu ganībām? � milzis jautāja.

����� Kā tad, pārvedu, saimnieki Patīkami būtu bijis ar tādu kumeļu izmest kādu līkumu, bet es tomēr jāju tie�i uz stalli, � karaļdēls teica.

����� Gribu redzēti � milzis sacīja un prom uz stalli.

Un tie�ām � kumeļ� tur stāv, kā karaļdēls teicis.

����� Tu, zināms, esi runājis ar manu gudro meitu, jo pats ar to nemū�am nebūtu ticis galā, � milzis par jaunu sacīja.

���� Vakar jau saimnieks minēja kaut kādu tur Gudromeitu, un �odien atkal tās pa�as valodasl Āre, ar dieva palīgu saim�nieks būtu varējis man parādīt to radījumu, man briesmīgi pa�tiktos uzmest aci, � karaļdēls teica, par jaunu izlikdamies neat�tapīgs un dumj� kā zābaks.

����� Gan jau ar laiku redzēsi, � milzis teica.

Tre�ās dienas rītā milzim atkal bija jādodas ar kazām uz me�u.

����� �odien tev jāiet uz elli pēc uguns nodokļa, � �is sacīja karaļdēlam, � kad būsi ticis ar to galā, vari līdz vakaram at�pūsties, tāpēc ka tavs saimnieks, redzi, ir lāga vīrs. � Un prom uz me�u tas bija.

����� Lāga vīrs, jānudien, tikai sliktus darbus tu liec man da�rīt, � karaļdēls teica; � Raudzī�u tomēr atkal uzmeklēt tavu gudro meitu. Tu saki, viņa piederot tev, bet varbūt dos man tomēr kādu padomu. � Un puisis iegāja viņas kambarī.

Kad gudrā meita nu vaicāja, kas viņam tai dienā jādara, viņ� pastāstīja, ka jāejot uz elli pēc uguns nodokļa.

����� Un kā tu tiksi ar to galā? � gudrā meita jautā.

����� Jā, tu nu varētu to man pateikt, � karaļdēls sacīja, � tā�pēc ka ellē agrāk nekad neesmu bijis un, pat ja zinātu ceļu, tad nemaz nezinu, cik lielu nodokli prasīt.

����� Labi, es tev to pateik�u. Aizej līdz fjellam tur aiz kalnu ganībām, paņem milnu un pieklaudzini pie klints, � gudrā meita sacīja. � No klints iznāks ārā viens tāds, no kura lec dzirksteles, un tam tu pasaki, ko tev vajag. Un, kad �is vaicā, cik daudz tev vajag, tad saki, ka tik daudz, cik var panest.

Labi. Ņem�ot to vērā. Karaļdēls atkal nosēdēja kambarī pie meitas visu dienu līdz pat vakaram. Un sēdētu vēl tagad, ja vien gudrā meita nebūtu viņam atgādinājusi, ka jāiet uz elli pēc uguns nodokļa, kamēr milzis vēl nav pārnācis.

Tad viņ� devās ceļā un darīja mats matā, kā gudrā meita bija pieteikusi: aizgāja pie klints sienas, paņēma milnu un pie�klaudzināja. Parādījās viens tāds, kuram no acīm un deguna skrien ārā dzirksteles.

1 � Ko gribi? � �is vaicā.

���� Milzis mani atsūtīja pēc uguns nodokļa, � karaļdēls at�bild.

��� Cik daudz tev vajag? � tas otrais turpina.

���� Tikai tik vien, cik var panest, � karaļdēls atsaka.

���� Labi gan, ka tu neprasi veselu vezumu, � saka tas, kur� bija parādījies no klints. � Nāc man līdzil

Sacīts � darīts. Un, tici vai netici, karaļdēls dabūja tur re�dzēt zelta un sudraba kalnus. Kalna iek�pusē tā visa bija tikpat daudz, cik akmeņu uz nokalnes. Viņ� dabūja sev mugurā nastu, tie�i tik lielu, cik var panest, un gāja savu ceļu.

Kad milzis pārnāca mājā ar kazām, karaļdēls kambarī ņe�mas trallināt tāpat kā citus vakarus.

���� Vai uz elli pēc uguns nodokļa biji? � milzis jautā.

���� Kā citādi, saimnieki � karaļdēls atbild.

���� Kur ir?

�� Zelta maiss stāv uz sola, � karaļdēls atsaka.

���� Gribu redzēti � milzis saka un prom pie sola.

Bet maiss bija savā vietā un tik pilns ar zeltu un sudrabu, ka nāk pāri malām, tiklīdz milzis bija atsējis vaļā galu.

����� Tu, zināms, esi runājies ar manu gudro meitu, � milzis saka, � un, ja tā ir, tad es tev norau�u galvu.

���� Ar Gudromeitu? � karaļdēls brīnās. � Vakar jau saim�nieks pieminēja kaut kādu tur Gudromeitu, un �odien atkal tās pa�as valodas, un aizvakar arī bija tāpat. Man gribētos gan re�dzēt to radījumu, � viņ� saka.

Labi, labi. Pagaidi tik līdz rītrītam, tad es pats tevi ieve�dī�u pie viņas, � milzis saka.

����� Ak, lielais paldies, saimniek, bet vai tas nebūs joks vien? � karaļdēls taujā.

Nākamajā dienā milzis ieveda viņu pie gudrās meitas.

������ Nokauj nU �ito un izvāri tai lielajā katlā, tu jau zini, kurā. Kad virums būs gatavs, uzsauc man, � milzis teica, ap�gūlās uz sola un viens divi sāka krākt tik stipri, ka fjelli du�nēt dun. :

Tad gudrā meita paņēma nazi, iegrieza puisim mazajā pirk�stiņā un uzpilināja trīs asins pilienus uz krāģa1 . Pēc tam Viņa savāca vecas pazoles, lupatas un skrandas, kas gadījās pie ro�kas, un sagāza to visu katlā. Pēc tam piebēra sieku pilnu ar maltu zeltti; paņēma sālsakmeni un' ūdens krūku, kas karājās pie durvīm. Viņa paņēma līdzi arīdzan vienu zelta ābolu, zelta vistu un gaili. Un abi ar karaļdēlu viņi tad aizgūtnēm steidzās prom no mil�a mājas. Gāja, gāja ūn pēc laiciņā nonāk pie jūras, tad brauca pāri jūrai, bet, kā �ie dabūja kuģi, to es neesmu iz�dibinājis.

Labu bridi nogulējis uz sola, milzis sāka staipīties.

����� Vai drīz būs izvārījies? � tas noprasa.

����� Nupat tikai sāka, � pirmais asins piliens no krāģa at�saucas.

Labi. Milzis par jaunu nolikās gulēt un nogulēja vēl labu bridi. Tad sāka atkal grozīties.

����� Vai nu drīz būs izvārījies? � tas noprasa, nemaz nepa�cēlis galvu un būdams vēl pusmiegā tāpat kā pirmo reizi.

����� Pusvārījles jau iri � otrais asins piliens saka, un milzis notic, ka atkal atsaucas gudrā meita.

Tad milzis pagriezās uz otriem sāniem un aizmiga no jauna. Nogulējis atkal vairākas stundas, tas sāka knosīties un staipī�ties.

����� Nu gan būs izvārījies? � milzis saka.

����� Gatavs iri � tre�ais asins piliens atsaucas.

Milzis sāka celties un berzēt acis, bet nevar saskatīt, kur ir gudrā meita, un nu tik sauks viņu. Bet atbildes kā nav, tā nav.

����� Eku, būs laikam drusku izgājusi laukā, � milzis no�sprieda, paņēma pavārnīcu un grib nogar�ot virumu. Bet katlā

Krāģis (arī kraģis, skraģis, skrāģis) � sākotnēji � koka trijkājis sēdē�anai, mūsd. sar. vai. � neliels sols, ari ķeblis.

nav nekā cita kā vecas pazoles, lupatas un skrandas � viss sa�vārījies vienā putrā, ej nu sazini, vai tas ir virums vai nav. Kad milzis to redzēja, tad tūlīt noģida, kas noticis, un kļuva tik ne�gants, ka nevar vairs savā ādā rimties � vēja ātrumā dzenas paka] karaļdēlam un gudrajai meitai. Bet drīz vien �is nonāca pie jūras un nevarēja tikt pāri.

� Paga, paga, padoms tūliņ atradīsies, man tikai jāpasauc �urpu mans upju sūcējs, � milzis teica.

��� Sacīts-� darīts. Milzis atsauca upju sūcēju, tas izstiepās guļus pie krasta un iedzer kādus divus trīs malkus. Un ūdens jūrā tūda] tik stipri nokritās, ka milzis ierauga gudro meitu un karaļdēlu uz kuģa.

���� Met nu ūdenī sālsakmeni, ~ gudrā meita teica.

Labi. Kara]dēls iemeta. Sālsakmens pārvērtās par lielu aug�stu klinti �ķērsām pāri visai jūrai � milzis nejaudāja tikt pāri, un upju sūcējs ūdeni ar vairs nedabūja prom.

� Paga, paga, padoms tūliņ atradīsies, � milzis teica un aizsūtīja pēc sava kalnu urbēja, lai izurbjot klintī caurumu, tā ka upju sūcējs no jauna var izdzert jūru. Bet, tiklīdz klintī bija radies caurums un upju sūcējs sāka dzert, gudrā meita teica, lai karaļdēls no krūkas iepilinot pāris pilienu jūrā, un jūra tūlīt atkal bija pilna līdz malām. Un, kamēr upju sūcējs paguva no�dzert vēl vienu malku, viņi jau bija tiku�i krastā un izglābu��ies.

Nu viņi posās uz karaļdēla tēva mājām, tikai karaļdēls ne�gribēja atļaut, ka gudrā meita ietu kājām, viņam likās � tas nepiedien ne viņai, ne viņam pa�am.

���� Pagaidi te mazu bridi, kamēr es aizie�u uz tēva mājām pēc tiem septiņiem kumeļiem, kas man stāv stallī, � viņ� teica.

��� Ceļ� nav necik tāls, un drīz es bū�u atpakaļ. Es negribu, ka mana sirdsmī]otā kājām nāk uz pilil

���� Ai, neej vis proml Aizgājis uz pili, tu mani aizmirsīsi, to es zinu jau tagad, � gudrā meita sacīja.

���� Kā es varu tevi aizmirst pēc visām tām nedienām, ko esam kopā pārcietu�i, turklāt vēl iemīļodami viens otru? � ka�raļdēls teica.

Bet, lai tur plīst vai lūst, viņam tomēr bija jāiet mājā pēc karietes ar septiņiem zirgiem priek�ā un gudrajai meitai vaja�

dzēja palikt jūras krastā. Pēdīgi gudrajai meitai nekas cits ne�atlika kā piekrist, tāpēc ka karaļdēls lūg�us lūdzās.

������ Bet, nonācis karaļsētā, netērē lieki laiku un nesasveici�nies ne ar vienu, ej tikai taisnā ce]ā uz stalli, sajūdz zirgus un brauc atpaka], cik ātri vien vari. Visi pils ]audis gan saskries tev apkārt. Bet tu neliecies zinis un nogar�ot arī neko neņem. Ja paņemsi � būs par nelaimi mums abiem, � viņa teica.

Labi. Kara]dēls apsolīja.

Bet, kad viņ� nonāca karalpilī, viens no viņa brā]iem posās svinēt kāzas un līgava ar panāksniekiem jau bija klāt. Visi nu sanāca viņam apkārt, iztaujā par �o un par to un aicina iek�ā. Viņ� nelikās par tiem zinis, bet gāja tikai uz stalli, izved ārā zirgus un jūdz priek�ā karietei. Kad karajdēls neparko nebija da�būjams līdzi iek�ā, tie iznesa ārā ēdienus, dzērienus un visvi�sādus kāzu gardumus. Karaļdēls tomēr neko i mutē neņēma un steidzas tikai jūgt zirgus. Te pēdīgi līgavas māsa aizripina pāri pagalmam pie viņa ābolu.

����� Ja negribi nogar�ot neko citu, tad pagrauz vismaz ābolu, būsi ta�u izslāpis un izsalcis pēc garā ce]a, � �ī sacīja.

Labi. Karaļdēls paceļ no zemes ābolu un ieko�. Bet, tiklīdz ābola gabaliņ� bija mutē, viņ� aizmirsa kā gudro meitu, tā arī to, ka jābrauc viņai paka].

-I Sajucis esmu, vai? Kam man zirgi un kariete? � viņ� sacīja, ieved zirgus atpakaļ stallī un iet citiem līdzi uz pili. Un notika tā, ka viņ� po�as precēt līgavas māsu, to pa�u, kura bija atripinājusi ābolu.

Gudrā meita sēdēja jūras krastā un gaida vienā gaidī�anā, bet no karaļdēla ne ziņas, ne miņas. Tad viņa devās prom. Gāja, gāja un nonāk pie mazas mājiņas nomajā me�a klajumā netālu no pils. Viņa iegāja tur iek�ā un lūdz pajumti. Mājiņa piederēja kādai vecai sievai; �ī bija nikna un īgna ragana un iesākumā nemaz negribēja gudro meitu pie sevis pieņemt, bet pēc mīļas lūg�anās un solījuma labi samaksāt galu galā pieņēma tomēr. No iek�puses mājiņa bija melna un nemājīga kā cūkkūts, tāpēc gudrā meita sacīja, ka uzposī�ot māju tiktāl, lai vismaz izska�tās kā pie citiem ļaudīm. Vecajai sievai tas nebija pa prātam, �ī gaudās un niknojās, bet gudrā meita neliekas par to zinis. Viņa paņem sieku un iemet ugunī pusmuciņu zelta putekļu; zelts, ka sprak�ķ vien, iz�āvās pa visu istabu un apzeltīja mājiņu no

iek�puses un no ārpuses. Bet to pa�u bridi, kad zelts bija sācis sprak�ķēt, vecā sieva tā pārbijās, ka metās ārā, it kā pats nela�bais dzītos �ai paka). Durvīs �ī aizmirsa pieliekt galvu un no�sitās pret stenderi.

Nākamajā rītā tai vietai garām brauca lensmanis. Cik viņ� bija gau�ām izbrīnījies, redzot zelta mājiņu, kas spīd un lais�tās me�a klajumā, to tu vari iedomāties. Vēl vairāk viņ� brīnī�jās, kad iegāja iek�ā un ieraudzīja dai|o jaunavu, kas tur sē�. Lensmanim gudrā meita tā iepatikās, ka viņ� viņu bildināja to pa�u brīdi un lūdz jo daiļi un pazemīgi, lai k|ūstot par lensmaņa madāmu.

ļ � Nu, ja tev ir dikti daudz naudas, tad jau� � gudrā meita teica.

Kāds mazumiņ� bū�ot gan, lensmanis teica. Un viņ� tūlīt brauca uz māju naudai pakaļ. Vakarā viņ� bija atkal klāt, un maisā līdzi pusmu�ele naudas, ko tūda| nomet turpat uz sola.

Labi, ja jau lensmanim esot tik daudz naudas, gudrā meita viņu gribot gan par vīru. Un abi nu posās uz gulē�anu. Bet, tiklīdz viņi bija gultā, gudrā meita atkal celsies aug�ā.

���� Aizmirsu sabikstīt uguni, � viņa teica.

�������������� Ūja, vai tev nu jālec tādēļ aug�ā! � lensmanis atbildēja.

��� Es sabikstī�u.

Viņ� izlēca no gultas un vienā rāvienā prom pie skursteņa.

���� Tikai uzsauc man, kad kruķis tev būs rokā! � gudrā meita teica.

����� Nu man kruķis ir rokā! � lensmanis sacīja.

����� Tad lai tu turētos pie kruķa un kruķis pie tevis � biksti nu uguni un karsējies svelmē līdz pat gaismiņai! � gudrā meita teica.

Un lensmanim bija jāpaliek tur visu nakti, jābiksta uguns un jākarsējas svelmē. Lai kā viņ� brēca un lūdzās, ugunssvelme no tā netapa vēsāka. Bet, kad atausa diena un lensmanis tika vajā no kruķa, viņ� tur, zināms, vairs nepalika ne mirkli un lika prom, itin kā fogts1 vai pats velns būtu viņam uz papē�iem. Un visi, ko viņ� satika ceļā, pavēra mutes un ieplēta acis, tāpēc ka lensmanis skrēja kā jucis un izskatījās, it kā būtu dabūjis

1 Fogts (vēsturiski) � amatpersona, piemēram, pils un pils novada pārvaldītājs, tiesnesis, soģis.

pa ādu. Ļaudis nu gribēja zināt, kur viņ� ir bijis, bet aiz kauna viņ� neko neteica.

Nākamajā dienā garām tai vietai, kur gudrā meita dzīvo, brauca skrīveris. Viņ� redz, ka mājiņa me�a klajumā spīd un laistās, un tāpat posās iek�ā apskatīties, kas tur dzīvo. Kad viņ� iegāja istabā un ieraudzīja daijo jaunavu, viņam meita iepati�kās vēl vairāk nekā lensmanim. Viņ� bildina meitu uz karstām pēdām. Kā tad, gudrā meita deva viņam tie�i tādu pa�u atbildi kā lensmanim, sak, ja viņam esot dikti daudz naudas, tad jau�

Kāds mazumiņ� bū�ot gan, skrīveris teica, un viņ� tūlīt po�sās uz māju naudai paka). Vakarā bija atkal klāt ar lielu, platu naudas maisu � domājams, ka naudas tur iek�ā bija vesela muca,.� un noliek to gudrajai meitai priek�ā uz sola. Tad vaja�dzēja notikties tā, ka skrīveris dabū gudro meitu par sievu un viņi apgūlās gultā. Bet tovakar gudrā meita bija aizmirsusi aiz�taisīt ārdurvis.

����� Ūja, vai tev nu tas jādara! � skrīveris teica. � Paliec vien gultā, es aiztaisī�u.

Viņ� izlec ārā no gultas tik a�i kā zirnis no pāksts un prom uz vējtveri.

����� Tikai uzsauc man, kad kliņķis tev būs rokā, � gudrā meita teica.

����� Nu man kliņķis ir rokā! � skrīveris sauc no vējtvera.

����� Tad lai tu turētos pie durvīm un durvis pie tevis � un virinieties vaļā un ciet līdz pat rītausmai! � gudrā meita teica.

Un jādomā, ka skrīveris visu to nakti gan dabūja dancot. Tādu valsi viņ� agrāk nekad vēl nebija piedzīvojis un citreiz arī vairs negribēja piedzīvot. Te durvis gāja līdz sienai, te atkal viņ�, te durvis, te viņ� � un skrīveris bezmaz tika sadauzīts. Papriek� viņ� lādējās, pēc sāka raudāt un lūgties. Bet durvis nelikās par to zinis un tikai darīja savu, kamēr atausa diena. Kad viņ� tika vaļā no durvīm, tad joza prom tā, it kā par to viņam būtu aizmaksāts. Nebija vairs prātā ne nauda, ne precī�bas, un viņ� bija priecīgs, ka ārdurvis nevirinās pakaļ. Visi, ko skrīveris satika, pavēra mutes un ieplēta acis, tāpēc ka viņ� jogoja kā jucis un izskatījās, it kā visu nakti viņu būtu badī�ju�i auni.

Tre�ajā dienā tur garām brauca fogts un arī ierauga zelta mājiņu me�a klajumā. Viņam tāpat sagribējās ieiet iek�ā un ap�skatīties, kas tur dzīvo. Kad fogts ieraudzīja gudro meitu, meita viņam tā iepatikās, ka viņ� meitu bildināja, tikko labdienu pa�devis. Gudrā meita atbildēja tāpat kā tiem diviem pirmajiem, sak, ja fogtam esot dikti daudz naudas, tad viņa ņem�ot �o par vīru.

r Kāds mazumiņ� bū�ot gan, fogts teica un tūlīt po�as uz māju naudai paka]. Un, kad vakarā viņ� bija atkal klāt, līdzi bija vēl lielāks naudas maiss nekā skrīverim � naudas tur iek�ā, zināms, bija kādas pusotras mucas �, un viņ� noliek maisu uz sola. Neko darīt, tad vajadzēja notikties tā, ka fogts dabū gudro meitu par sievu.

. Bet, tiklīdz viņi bija apgūlu�ies, gudrā meita saka, ka esot aizmirsusi ielaist teju kūtī, bū�ot jāce|as aug�ā un jāielai�.

Ūja, vai viņai nu tas jādarot, viņ� ielaidī�ot, fogts saka. Tu�mīgs un tauks � �is aug�ā no gultas un ārā kā tāds jauns puika.

����� Tikai uzsauc man, kad esi saķēris teju aiz astes, � gudrā meita teica.

Labi.

. � Nu es turos tejam pie astes! � fogts sauc.

����� Tad ar dieva palīgu lai notiek tā, ka tu turies tejam pie astes un teja aste pie tevis, � un skrieniet nu abi apkārt, kamēr uzausīs dienai � gudrā meita teica.

Un fogts nudien dabūja izkustināt kājas. Klupdami krizdami abi skrēja pāri kalniem un dzijām lejām, un, jo skajāk fogts lā�dējās un brēca, jo vairāk tej� laida kājas vajā. Kad sāka svīst gaisma, fogts bija bezmaz pārrāvies un, ticis vajā no teja astes, tapa tik priecīgs, ka aizmirsa savu naudas maisu un visu citu. Tiesa, uz māju viņ� gāja drusku lēnāk nekā lensmanis un skrī�veris, bet, jo lēnāk viņ� gāja, jo vairāk jaudīm bija laika viņu apskatīt, un tie nudien pavēra mutes un ieplēta acis � tik no�vārdzis un noskretis viņ� izskatījās pēc tās danco�anas apkārt pa pasauli tejam aiz astes.

Nākamajā dienā karajpilī vajadzēja notikt kāzām un uz baz�nīcu posās kā vecākais brālis ar savu līgavu, tā arī tas otrs, kur� bija kalpojis milzim un nu precēja līgavas māsu.

Kad tie bija sasēdu�ies karietē un gribēja braukt ārā no pa�galma, aizjūgam salūza tapa, un, kad tie ielika otru un tre�o vietā, tās tāpat salūza, un nekas nelīdzēja � taisi tapas, no kāda koka vien gribi. Laiks gāja, tie netika ne no vietas un sāka bē�dāties.

Bēt tad lensmanis � viņ�, zināms, ari bija ielūgts kāzās � pastāstīja, ka me�a klajumā dzīvojot kāda jaunava.

��� Ja jūs patapinātu viņas krāsns kruķi, ar ko viņa biksta uguni, tas turētu uz galvo�anu, � viņ� teica.

Labi. Karalis aizsūtīja ziņnesi uz mājiņu me�a klajumā un lika lūgt jo pazemīgi, lai jaunava aizdodot tiem krāsns kruķi, par kuru lensmanis bija stāstījis. Nēvārds tur netika teikts, un nu tiem tik tie�ām bija tapa, kas nelūst. Bet to pa�u bridi, kad tie gribēja sākt braukt, izkrita ratu dibens. Tie mudīgi ieliek jaunu, bet, ņem, kādu koku vien gribi, nekas nelīdz, un, kā brauks ārā no pagalma, tā ratu dibens atkal pū�u gan. Visi nu bija nobēdāju�ies vēl vairāk nekā par aizjūga tapu. Te uzreiz skrīveris saka, jo, ja reiz lensmanis bija ielūgts kāzās, tad skrī�veris, bez �aubām, arī:

��� Tur me�a klajumā dzīvo kāda jaunava. Ja vien jūs pata�pinātu viņas vējtvera durvis, tās turētu uz galvo�anu.

Labi. Karalis par jaunu aizsūtīja ziņnesi uz mājiņu me�a klajumā un lika lūgt jo pazemīgi, lai jaunava aizdodot tiem sa�vas apzeltītās ārdurvis, par kurām skrīveris bija stāstījis. Dur�vis tie tūlīt dabūja un nu brauks prom. Bet zirgi nejaudā pavilkt karieti. Se�i zirgi jau bija karietei priek�ā. Nu tie aizjūdza as�toņus, desmit un divpadsmit, bet, jūdz, cik daudz zirgu jūg�dams, un pātago tos, kā gribi, � nekas nelīdz. Kariete nekus�tēja no vietas. Diena jau gāja uz otru pusi, un uz baznīcu tiem gau�ām vajadzēja tikt, tāpēc visi, kas bija karaļpilī, sāka stipri bēdāties.

Un tad fogts ieminējās, ka apzeltītajā iebūvie�a mājiņā dzī�vojot kāda jaunava un, ja vien no viņas tiktu patapināts teļ�, tad�

��� Tas uz galvo�anu pavilktu karieti, kaut ari tā bijusi tik smaga kā klints, � fogts teica.

Braukt uz baznīcu ar teļu diez cik piemēroti gan nelikās, bet, neko darīt, karalim par jaunu vajadzēja sūtīt ziņnesi un

lūgt jo pazemīgi, lai jaunava aizdodot to teļu, par kuru fogts bija ieminējies. Gudrā meita ari �ai reizē neteica �nē� un tūlīt iedeva teļu. Kad tas tika aizjūgts ratiem priek�ā, tad, zināms, tūlīt gāja, ka vai nu. Un tie drāzās pāri ceimainēm un akmenā�jiem ar tādu joni, ka zib vien, brī�iem pieskardamies zemei un brī�iem lidodami pa gaisu. Bet, kad baznīca bija klāt, rati sāka iet riņķī kā tītavas un braucēji tikai ar lielām pūlēm varēja iz�kāpt. Un atpakaļ kariete skrēja vēl straujāk, tā, ka tie ne attap�ties nedabūja, kad bija jau pilī.

Kad visi bija sasēdu�ies ap galdu, karaļdēls, tas pats, kur� bija kalpojis pie mil�a, ieminējās, ka no mājiņas me�a klajumā pieklātos ataicināt uz pili to jaunavu, kas aizdevusi viņiem krāsns kruķi, ārdurvis un te]u.

i � Nebijis mums to trīs lietu, mēs vēl tagadiņ nebūtu ārā no pagalma, � viņ� teica.

Jā, karalim ari �ķita, ka tas būtu pareizi darīts, un viņ� aiz�sūtīja uz apzeltīto iebūvie�a mājiņu piecus savus krietnākos vī�rus. Tie gudrajai meitai sacīja, ka karalis sūtot viņai mīļus Sveicienus un lūdzot, vai viņa nebūtu tik laipna un neatnāktu uz pili pusdienās.

■� Aiznesiet karalim sveicienus un pasakiet tā: ja viņ� pats ir par smalku, lai atnāktu pie manis, tad es tāpat esmu par smalku, lai ietu pie viņa, � gudrā meita teica.

Tad pa�am karalim vajadzēja doties ce]ā, un nu gudrā meita uz karstām pēdām posās līdzi. Karalis noprata, ka viņa ir kaut kas vairāk nekā tā, par kuru uzdodas, un pie kāzu galda apsē�dināja viņu augstā krēslā blakus jaunākajai līgavai.

Pēc maza laiciņa gudrā meita izlika sev priek�ā uz galda gaili un vistu, un zelta ābolu, ko bija paņēmusi līdzi no mil�a mājas. Gailis ar vistu tūlīt sāka plūkties ap zelta ābolu.

■������������������ * � Re, kā tie cīnās ap zelta ābolu! � karaļdēls teica.

��� Jā, mēs abi tāpat cīnījāmies, kad gribējām tikt prom no mil�a mājas, � gudrā meita atbildēja.

Tad karajdēls viņu pazina un, skaidrs, bija priecīgs. Bet to raganu, kas atripinājusi viņam ābolu, viņ� lika saraut gaba�los starp diviem desmitiem un vēl �etriem zirgiem tā, lai nekas no tās nepaliek pāri. Nu tikai sākās īstās kāzas. Un, kaut arī stipri cietu�ii lensmanis, skrīveris un fogts.arīdzan ņēma kāzās dalību un izturēja līdz galam.

Reiz kādai sievai bija dēls, tik liels sliņķis un lētdabis, ka savu mū�u neķērās klāt nevienam darbam. Toties uz dziedā�anu un danco�anu gan tam puikam bija nags � to viņ� darīja visu garu dienu un kādu nostundu naktī arī vēl iek�ā. Jo dienas jo tai sievai sliktāk klājās. Puika auga lielāks un ēst gribēja dū��īgi. Un drēbēm tāpat izgāja arvien vairāk � jādomā, ka ilgi tās vis neturēja, tāpēc ka puika dancoja apkārt pa me�iem un lau�kiem.

Galu galā tā sieva apskaitās. Kādudien viņa sacīja puikam, ka nu �im gan jāķeroties pie kāda derīga darba, citādi abiem bū�ot badā jānomirst. Bet puikam lāgā negribējās. Viņ� sacīja, ka labāk bildinā�ot nostūra māmuļas meitu un, dabūjis to par sievu, mū�a dienu varē�ot dzīvot cepuri kuldams, dziedāt tik un dancot, par darbu nebū�ot vairs nekādu rūpju.

Tādas valodas dzirdēdama, sieva nosprieda, ,ka iet precībās nebūtu nemaz tik slikti, un viņa saposa puiku, cik labi vien va�rēdama, lai ir izskatīgs, kad noies pie nostūra, māmuļas, un puika devās prom no mājas, i

Kad viņ� izgāja laukā, silti un jauki spīdēja saule, bet naktī bija lijis, tāpēc zeme mitra un visas slīk�ņas ar ūdeni pilnas. Puika noskatīja pa�u īsāko ceļu, kas ved pie nostūra māmuļas, un cilpoja prom dziedādams kā arvienu. Tā lēkādams un die�dams, puika bija nonācis pie dumbrāja � tam pāri veda laipas. No vienas laipas puikam nācās lēkt pāri akatei1 , lai tiktu uz ciņa un nesamērcētu kurpes. Kad puika bija uz ciņa, zem kājām no�jūkstēja � plump! Ar visu cini viņ� nu brauca uz leju, ka�mēr nebija nonācis nejaukā, tum�ā alā. Iesākumā puika itin neko tur neredzēja. Bet pēc brī�a samanīja �urku luncināmies un lo�ņājam pa alu ar atslēgu sai�ķi uz astes.

����� Klāt esi, manu zēn! � �urka sacīja. � Paldies, ka atnāci pasērst! Sendienām jau tiku tevi gaidījusi. Skaidrs, ka tu posies mani bildināt. Tu negribi kavēties, cik es noprotu. Tomēr tev būs vēl kādu laiciņu jāpacie�as, jo man būs liels pūrs un vēl ēs'

1 Akate (arī akata) � akacis.

neesmu saposusies uz kāzām, bet es raudzī�u, lai drīz viss būtu, kā nākas.

To pateikusi, viņa tai modē, kā �urkas mēdz ēst, cēla puikam priek�ā vairākas olu �aumalas ar visādām ēdiena drupstalām un sacīja:

���� Pabaudi jele kaut kol Būsi ta�u noguris un izsalcis.

Bet puikam lāgā nevilka baudīt tādu ēdienu. �Tiktu vismaz

prom no �ejienes un atpakaļ aug�ā,� viņ� prātoja, tomēr neko neteica.

���� Varu iedomāties, ka tagad tev gribas atkal uz māju, � �urka sacīja. � Es zinu, tu tvīksti pēc kāzām, un es steig�os, cik jaudas. Paņem līdzi �ito linu pavedienu un, ticis aug�ā, ne�skaties vairs atpakaļ, bet ej taisni uz māju. Pa ce]am nesaki neko citu kā vien: �Priek�ā īss un gar� aizpusē,� � un viņa ielika puikam saujā linu pavedienu.

� Paldies dievam, � puika sacīja, ticis aug�ā, � te nu es vairs ne reizes nenāk�u.

Bet pavediens viņam bija rokā, un viņ� cilpoja prom dzie�dādams kā arvienu. Pat nedomādams vairs par �urku alu, puika tomēr skandināja:

���� Priek�ā īss un gar� aizpusēl

Priek�ā īss un gar� aizpusē!

Nonācis pie lieveņa, puika atskatījās: tur gulēja daudzas, daudzas olektis gari un balti jo balti linu audekli � tik smalki, ka pati veiklākā audēja nemācētu noaust smalkākus.

���� Māmuļa, klau, māmuļa, panāc �urp! � puika sauca.

Sieva izmetās ārā un vaicā, kas noticis. Pamanījusi audek�lus, kas stiepās tik tālu, cik acis rāda, un vēl mazu gabaliņu tālāk, �ī negribēja ticēt, iekams puika nebija pastāstījis, kā tas noticis. Bet, to visu izdzirdusi un iz�amdījusi audeklu ar rokām, sieva kļuva tik līksma, ka dziedās un dancos, nudien, viņa arī.

Tagad viņa paņēma audeklus, izgrieza un sa�uva kreklus puikam un pati sev. Un ar citiem aizgāja uz pilsētu, pārdeva un dabūja naudu. Par to abi kādu laiku dzīvoja zaļi. Bet, kad nauda bija cauri un mājās maizes vairs ne kumosa, sieva sacīja dēlam, ka nu �im beidzot jāķeroties pie kāda derīga darba, citādi abiem bū�ot badā jānomirst.

Bet puikam prāts vairāk nesās noiet pie nostūra māmuļas un bildināt tās meitu. Sieva nosprieda, ka tas nemaz nebūtu tik

slikti �. puikām tagadiņ bija lepnas drēbes mugurā un viņ� iz�skatījās tīri labi. Viņa puiku apkopa un saposa, kā nu labi va�rēdama. Viņ�! paņēma savas jaunās kurpes un nospodrināja tās tik spo�as'kā' spoguli. Ticis ar to galā, puika devās prom no mājas.

Viss bija uz mata tāpat kā viņreiz. Kad viņ��izgāja! laukā, silti un jauki spīdēja saule, bet naktī bija lijis, tāpēc zeme slapja un dub]aina .un visas: slīk�ņas ar ūdeni pilnas. Puika noskatīja pa�u īsāko ce)u, kas ved pie nostūra māmu|as, un cilpoja dzie�dādams kā aiVienu. Viņ� gāja pa citu ce|u nekā pirmo reizi. Bet lēkādams un diedams atkal nonāca uz. laipām pāri dumbrājam. No vienas laipas puikam nācās lēkt pāri akatei, lai tiktu' uz ciņa un nesamērcētu' savas kurpes. No�ļūkstēja 9* plump! 1 � un ar visu cini viņ� brauca uz leju, kamēr nonāca nejaukā,'tum�ā-alā. Iesākumā puika itin neko tur neredzēja. Bet pēc laiciņa sama�nīja �urku luncināmies un lo�ņājam ar atslēgu sai�ķi uz astes.

���� Klāt esi, manu zēni � �urka sacīja. � Sveicināts mūs�mājās! Labi gan, ka tu mani atkal apciemo. Cik noprotu, tu kaisti un tvīksti pēc manis, tomēr tev būs vēl laiciņu jāpacie�as, jo pūrs vēl nav pavisam gatavs. Kad tu atnāksi vēl reizi, viss būs, kā klājas.

To pateikusi, viņa tai modē, kā �urkas mēdz ēst un kā tām gar�o, cēla puikam priek�ā olu �aumalas ar ēdiena drupstalām. Bet puikam tās izskatījās pēc ēdiena atliekām un uz ē�anu prāts nemaz nenesās. �Tiktu vismaz prom no �ejienes un atpaka) aug�ā,� viņ� prātoja, tomēr neteica neko.

Pēc brītiņa �urka sacīja:

��� Varu iedomāties, ka tagad tev gribas atkal uz māju. Ar kāzām es steig�os cik varēdama. Paņem tikai līdzi �ito vilnas dzijas pavedienu un, ticis aug�ā, neskaties vairs atpaka], bet ej taisni uz māju. Pa ce)am nesaki neko citu kā vien: �Priek�ā īss un gar� aizpusē,� � un viņa ielika puikam saujā vilnas dzi�jas pavedienu.

�������������� Paldies dievam, ka tiku laukā, � puika pie sevis sacīja,

���� te es, nudien, vairs ne reizes nenāk�u. � Un viņ� cilpoja prom dziedādams kā arvienu. Par �urku alu puika vairs nedo�māja, un tomēr viņ� skandināja visu ce)u:

����� Priek�ā īss un gar� aizpusē!

Priek�ā īss un gar� aizpusē!

Pie sliek�ņa viņ� atskatījās: tur gulēja visskaistākā vilnas drāna � simtiem olektis gara, nudien, pat pāri par pusjūdzi, un tik smalka, ka neviens pilsētas lepniķis nevarētu vēlēties smal�kāku saviem svārkiem.

������ Māmuļa, klau, māmuļa, panāc �urpl � puika sauca.

Sieva sasita plaukstas un, redzēdama visus tos smalkās drā�nas blāķus, bija kā bez prāta aiz priekiem. Puikam nu bija jā-, stāsta no viena gala līdz otram, kā viss noticis.

No tā, zināms, nāca lielum liela labklājība. Puika dabūja jaunas, lepnas drēbes, sieva vēl aizgāja uz pilsētu un pārdeva pa gabalam, un dabūja par to �ūksni naudas. Tagad viņa uz�posa māju un pati uz vecumdienām tapa tik ko�a, glu�i kā liel�māte. Abi nu kādu laiku dzīvoja zaļas dienas, bet pēdīgi arī tā nauda bija cauri un pienāca diena, kad mājā vairs nebija ne ku�mosa maizes. Sieva nu sacīja dēlam, ka �im beidzot jāķeroties pie kāda kārtīga darba, citādi abiem bū�ot badā jānomirst.

Bet puika nosprieda, ka labāk ies pie nostūra māmuļas un bildinās tās meitu. Sieva arī �ajā reizē bija mierā un neteica puikam neko pretī, tāpēc ka tagadiņ viņam bija jaunas, lepnas drēbes mugurā un viņ� izskatījās tik labi, ka būtu tīrais neprāts, ja tik skaists puisis dabūtu �kurvīti�. Viņa puiku apkopa un sa�posa, cik vien labi varēdama. Pats viņ� paņēma savas jaunās kurpes un nopucēja tās tik spo�as kā spoguli. Ticis ar to galā, viņ� gāja prom no mājas.

Sajā reizē viņ� nenoskatīja pa�u taisnāko ceļu, bet gāja līkumu līkumiem, jo negribēja vairs laisties lejā pie �urkas � tās luncinā�anās un lī�ņā�anas, tāpat kā mū�īgo runu par kā�zām viņam jau gana. Laiks un ceļ� bija mats matā tāds pats kā viņas reizes. Dubļi un slīk�ņas laistījās saulē, un puika cilpoja dziedādams kā arvienu. Bet, tā lēkādams un diedams, ne attap�ties nedabūja, kad atkal bija uz tām pa�ām laipām pāri dum�brājam. Un no vienas laipas puikam nācās lēkt pāri akatei, lai tiktu uz ciņa un nesamērcētu savas spo�ās kurpes. No�ļūkstēja � plumpl � un ar visu cini viņ� brauca uz leju un neap�stājās, kamēr nebija atkal tum�ā, nejaukā alā. Iesākumā puika bija priecīgs, tāpēc ka itin neko tur neredzēja. Bet pēc laiciņa samanīja to pa�u briesmīgo �urku ar atslēgu sai�ķi uz astes, kura viņam bija apnikusi līdz kaklam.

����� Labdien, manu zēn! � �urka sacīja. � Esi sveicināts atkal mūsmājās! Redzu, ka tu nespēj ilgi bez manis iztikt; par to tev paldies. Bet tagad uz kāzām viss ir sarūpēts, un tūliņ mēs brauksim uz baznīcu.

�Skaidrs, ka no tā nekas neiznāks,� puika prātoja, tomēr ne�teica neko.

Tagad �urka iepīkstējās � un no visiem nostūriem, ka �um un mud�, nāca ārā mazākas �urkas un peles, se�as lielas �urkas atvilka milzīgu cepe�pannu. Divas peles apsēdās aizmugurē par sulaiņiem un divas priek�ā par ku�ieriem, pāris iesēdās iek�ā un �urka ar atslēgu sai�ķi vidū.

�urka nu puikam sacīja:

���� Ceļ� te ir maķenīt pa�aurs. Tev būs jāiet ratiem blakus, manu zēn, kamēr cej� kļūs platāks un tu varēsi apsēsties man pie sāniem.

�Tas nu gan būs vareni!� puika prātoja. �Ja vien-,es4i-ktu ar veselu ādu aug�ā, tad laistu pekas va|ā un prom no visas tās varzas.� Bet teikt viņ� neko neteica.

Viņ� turējās līdzi kā nu spēdams � da�ubrīd līda rāpus un da�ubrīd pielieca muguru, tāpēc ka ceļ� vietumis bija pavisam �aurs, bet, kad tas metās platāks, puika steidzās pa priek�u un lūsinājās, kā tikt no tā bara vaļā, lai ņemtu kājas pār pleciem. Piepe�i viņam aiz muguras atskanēja dzidra, skaista balss:

���� Tagad ceļ� ir labs. Nāc nu sēdies ratos, draugs!

Puika steig�us pagriezās atpakaļ un aiz brīnumiem gandrīz pazaudēja degunu un ausis: tur stāvēja vislepnākā kariete, kāda jebkad redzēta, ar se�iem baltiem zirgiem priek�ā, un karietē sēdēja jaunava, tik gai�a un skaista kā saule, un viņai apkārt citas � tik mīļas un maigas kā zvaigznes. Tā bija karaļmeita ar savām rotaļu biedrenēm, kas visas bija noburtas. Bet nule viņas bija atpestītas, tāpēc ka puika bija bijis pie viņām lejā, neteikdams neko pretī.

����� Nāc nu! � karaļmeita vedināja.

Puika nu iekāpa karietē un brauca līdzi uz baznīcu.

Kad abi atstāja baznīcu, karaļmeita sacīja:

���� Visupirms brauksim pie manis un pēcāk aizsūtīsim pakaļ tavai māmuļai.

�Tas nu gan būs vareni!� puika prātoja, bet arī �ajā reizē viņ� neko neteica, kaut arī labāk būtu gribējis laist uz māju,

nevis uz nejauko �urku alu. Bet te uzreiz viņi bija pie krā�ņas pils. Viņi iegāja iek�ā, un tur viņiem bija jāpaliek, bet lepnā ka�riete ar se�iem zirgiem priek�ā aizbrauca pakaļ puikas māmu�ļai. Kad viņa ieradās pilī, tad tika taisītas kāzas. Tās ilga divi nedēļas.

Un varbūt viņi tur dej un smej vēl �obaltdien. Ja pasteigsi�mies, var gadīties, ka mēs ari laikā tur vēl nokļūstam, lai varētu saskandināt ar līgavaini un padancot ar līgavu.

Reiz kādam tēvam bija trīs dēli � Pērs, Pols un Esbens Pelnru�ķis. Dēli vien, cita nekā, jo viņ� bija tik nabags, ka ne gra�a pie dvēseles. Tāpēc viņ� dēliem ne vienu reizi vien tika sacījis, lai tie ejot pasaulē sev maizi pelnīt � mājā tikai bada nāvi vien varot sagaidīt.

Labu gabaliņu no �ī nabaga vīra mājas bija karaļpils, un tie�i pils logiem priek�ā bija izaudzis ozols, tik varens un kupls, ka aizēno gaismu. Karalis bija apsolījis aizmaksāt lielu, lielu naudu tam, kas nocirtīs ozolu. Bet neviens to nejaudāja, jo, tik�līdz stumbram izcirta �ķilu, tās vietā ieauga divas jaunas. Bez tam karalis vēl gribēja, lai viņam izrok tādu aku, kurā cauru gadu būtu ūdens, � visiem kaimiņiem bija tādas akas, bet �im ne, un karalis to uzskatīja par negodu. Tam, kas mācētu izrakt tādu aku karalis bija apsolījis kā naudu, tā citus labumus. Bet neviens netika ar to darbu galā, jo karaļpils stāvēja augstā, augstā kalnā un, paraku�i tikai nedaudzas collas dziļi, racēji atdūrās pret klintīm. Bet karalis bija ieņēmis galvā, ka viņam vajag kādu, kas to visu paveic, tālab viņ� lika pasludināt no visiem baznīckalniem uz visām �etrām debespusēm: tas, kas va�rēs nocirst vareno ozolu karaļpils priek�ā un izrakt aku, kurā visu gadu turas ūdens, dabūs princesi un pūrā pusi no valsts.

Ka gribētāju netrūka, to tu vari iedomāties, bet, cērt kā cirz�dams un roc kā rakdams, � nekā un nekā. Ozols ar katru cir�tienu* tiek arvienu resnāks, un klints mīkstāka ari nepaliek.

Pēc kāda laika trīs brāļi arī posās ceļā, lai izmēģinātu laimi,, un tēvs nevarēja vien nopriecāties, sak, ja nedabūs princesi un

pusi no karaļvalsts, salīgs vismaz darbā pie kāda krietna vīra � un labi vien būs. Kad brāļi bija nolēmu�i doties uz pili, tēvs tū�liņ deva piekri�anu. Tā arī Pērs, Pols. un Esbens Pelnru�ķis gāja projām no mājām.

Gāja, gāja un nonāk pie eglēm apaugu�as nokalnes, virs ku�ras ir klaja kalnu krauja. No kraujas puses skan klaudzieni.

���� Kas tur uz kalna varētu tā klaudzināt? � Esbens Pelnru�ķis brīnās.

����� Ir nu gan gudrinieks, mū�am atrod, par ko brīnīties, � Pērs un Pols atbild, � kāds me�a cirtējs dro�i vien klaudzina cirvi.

riji Man tomēr gribas apskatīties, kas. tas ir, � Esbens Pelnru�ķis saka un prom ir.

ļTāds kā bērns, nu viņam staigāt ar vēl būs jāmācās! � brāli nosauc paka], bet Esbens neliekas dzirdot..

Aug�up pa nogāzi Esbens rāpās uz to pusi, no kurienes skan klaudzieni, un, nonācis tur, ieraudzīja cirvi, kas bez rimas cērt tikai un cērt vienu un to pa�u priedes stumbru.

���� Labdien! � Esbens Pelnru�ķis sveicināja. � Tu cērt te un cērt?

jļhfb" Jā, gadu gadiem jau cērtu tikai un cērtu, tevi gaidī�dams, � cirvis atteica.

�������������� Te nu es esmu! ļg3 Esbens teica, izsita cirvi no kāta un iebāza kā cirvi, tā kātu savā kulē.

Kad viņ� bija nogājis lejā pie brāļiem, tie sāk.� viņu apsmiet.

������������� Nu, kādus lielos brīnumus tad tu tur aug�ā kalnā re�dzēji? � tie jautāja.

���� Ak, tikai cirvis vien jau bija.VEsbens atbildēja.

Gāja, gāja atkal kādu laiku un nonāk pie kraujas. Dzird, ka aug�ā uz kraujas kāds klabina un kaļ.

���� Kas tur aug�ā uz kraujas varētu klabināties un kalt? � Esbens Pelnru�ķis brīnās.

����� Ir nu gan gudrinieks, mū�u dienu atrod, par ko brīnī�ties, � Pērs un Pols par jaunu saka. � Putnus neesi dzirdējis kokos klabinām un kaļam?

����� Man tomēr gribas apskatīties, kas tas īsti ir! � Esbens Pelnru�ķis saka. Lai arī kā brā|i viņu apsmej, neliekas par to zinis un prom ir. Viņ� kāpj aug�ā uz kraujas un, nonācis tur, redz, ka tas ir kaplis.

�� Labdien! � Esbens Pelnru�ķis sveicināja. � Tu viens pats te klabinies un kal?

�� Jā, gadu gadiem jau klabinos un kaļu, tevi gaidīdams, � kaplis atbildēja.

�� Te nu es esmu! � Esbens atkal teica, izsita kapli no kāta, paslēpa kulē un ies lejā pie saviem brājiem.

�� Nu, kādus lielos brīnumus tad tu tur uz kraujas re�dzēji? � Pērs un Pols jautāja.

��� Ak, tikai kaplis vien jau bija.

Gāja, gāja atkal labu laiku visi kopā, kamēr nonāk pie strauta. Visi trīs bija izslāpu�i pēc ceja un notupās pie strauta padzerties.

�� Nez no kurienes sitas strauts tek? � Esbens Pelnru�ķis brīnās.

��� Tev laikam ar galvu kaut kas nav kārtībā, � Pērs un Pols atbild. � Un, ja tu vēl neesi jucis, tad no tās lielās brīnī��anās drīz vien patie�ām nojuksi. Vai tad ūdeni no avota sūca�mies nekad neesi redzējis?

���� Un tomēr man gribas paskatīties, no kurienes tas tek! � Esbens saka un prom ir. Iet aug�up gar strauta krastu: Un, lai kā brāļi sauc viņu atpakaļ un apsmej, nekas nelīdz. Viņ� iet savu ceļu. Jo tālāk viņ� gāja, jo strauts metās sīkāks un sīkāks* un vēl pēc kāda gabaliņa Esbens ieraudzīja lielu valriekstu, no kura straumītē tek ārā ūdens.

��� Labdien! � Esbens par jaunu sveicināja. � Tu viens pats te pili un teci?

������������� Jā, gadu gadiem jau pilu un teku, tevi gaidīdams, � val�rieksts atbildēja.

�������������� Te nu es esmu! � Esbens teica. Ar sūnu vīk�ķi viņ� aiz�bāza valriekstam caurumu, lai ūdens netek ārā, un ielika val�riekstu kulē. Tad gāja atkal atpakaļ pie brāļiem.

������������� Nu, vai redzēji, no kurienes tek ūdens? Bija lielum lielie brīnumi, vai ne? � Pērs un Pols teica.

������������� Tikai caurums vien bija, � Esbens atbild, un abi brāļi ņēmās Esbenu apsmiet un zobot, bet viņ� nelikās par to zinis.

���� Man tomēr gribējās redzēt, � viņ� teica.

Atkal viņi gāja, gāja un nonāk pie karaļpils. Bet, tā kā visi pavalstnieki zināja, ka dabūs princesi un pūrā vēl pusi no valsts, ja vien nocirtīs vareno ozolu un izraks karalim aku, tad

daudzie laimes meklētāji ozolu bija padarīju�i divtik lielu un resnu nekā iesākumā. Tas tāpēc, ka, vienu �ķilu tam izcērtot, divtik, kā zināms, ieauga vietā. Un nu karalis bija noteicis sodu: katrs, kas mēģinās un nespēs nogāzt ozolu, ar apgrieztām ausīm tiks aizsūtīts prom uz salām.

Bet brā]us tas nebiedēja. Tie cerēja, ka spēs tikt galā ar ozolu, un Pērs, vecākais būdams, pirmais ķērās pie darba. Bet viņam izgāja tāpat kā visiem citiem, kas bija pūlēju�ies nocirst koku. Katrai �ķilai, ko Pērs izcirta, divas ieauga vietā, un ka�raļa kalpi sagrāba Pēru, apgrieza �im ausis un aizsūtīja prom uz salām.

Nu ķērās klāt Pols, bet viņam klājās tie�i tāpat. Kad bija izcirstas divas trīs �ķilas, tūlīt k|uva redzams, ka ozols aug, � karaJa kalpi viņu tāpat sagrāba un aizsūtīja uz salām. Un ausis viņam tika apgrieztas vēl īsākas, sak, vajadzēja ņemt vērā brāļa mācību.

Tad savu laimi gribēja izmēģināt Esbens Pelnru�ķis.

���� Ja tu arī gribi izskatīties kā iezīmēta avs, mēs nogriezī�sim tev ausis tūliņ pat, nevajadzēs nemaz pūlēties, � karalis teica, noskaities uz Esbenu brāļu dē|.

ļfeMan tomēr gribas vispirms pamēģināt, � Esbens sacīja, un viņam atjāva arī.

Izņēmis no kules cirvi, viņ� ielika to kātā.

��� Cērt nu pats! � viņ� cirvim uzsauca, un tas ņemas cirst, ka skaidas �ķīst vien, un drīzi jau ozols bija gar zemi.

Kad tas bija padarīts, Esbens izņēma kapli un ielika kātā.

���� Kal nu pats! � viņ� teica kaplim, un tas ņemas lauzt un rakt, tā ka zeme un akmeņi lido uz visām pusēm. Zināms, aka drīz vien bija izrakta. Tiklīdz tā bija liela un dziļa diezgan, Es�bens Pelnru�ķis izņēma valriekstu, ielika akas dibenā un izrāva sūnu vīk�ķi no cauruma.

���� Teci nu tecēdams! � Esbens sacīja, un ūdens sāka plūst strūklām vien, tā ka aka drīz tika pilna līdz malām. Tā nu Es�bens bija nocirtis ozolu, kas aizēno karalim logus, un izracis pie karaļpils aku. Tāpēc viņ� dabūja par sievu princesi un pūrā vēl pusi no valsts � tie�i tā, kā karalis bija apsolījis. Un labi gan, ka Pērām un Polam nebija vairs ausu, citādi viņiem augu dienu būtu bijis jādzird ļau�u valodas, ka Esbena Pelnru�ķa brīnumi biju�i uz laimi.

�..

Vienreiz kāds vīrs aug�ā ziemeļos � Finmarkā � bija noķē^ ris lielu balto lāci. Viņ� gribēja aizvest to Dānijas karalim. Sa�gadījās tā, ka ziemsvētku vakarā vīrs nonāca pie Dovres kalna. Tur viņ� iegriezās kādās mājās pie viena cita vīra, kam Halvors vārdā, un lūdza naktsmājas sev un savam baltajam lācim.

����� Pasarg� dievs, � Halvors teica, � nupat mēs itin nevie�nam nevaram dot naktsmājas, jo ik ziemsvētku vakaru te sanāk tik pulka troļļu, ka biezs, � pa�iem mums jāiet prom no mājas un jāpaliek bez pajumtes.

����� Nekas, dod man tomēr naktsmājas, � vīrs sacīja. � Lā�cis apgulsies pakrāsnē un es pats � pieliekamajā kambarī.

Vīrs tā lūdza, ka dabūja arī atļauju. Halvors ar visu savu saimi aizgāja prom no mājas, un troļļiem palika pilnum pilni galdi � ar krējuma putru, ar kaltētām zivīm, ar desas līkumiem un visvisādiem citiem labumiem � kā uz lieliem godiem.

Te uzreiz sanāk troļļi ~ citi lieli* citi mazi, garastaini un bez astēm,_ un vēl ar gariem, gariem deguniem. Tie ēstin ēda un dzertin dzēra, un mielojās ap visu to bagātību.

Te kāds mazs trollītis pamana balto lāci guļam pakrāsnē. �is paņem desas gabalu, uzdur uz iesma, apcep un nu ies un piebāzīs baltajam lācim tik tuvu, ka tas apsvilina purnu. Un trollītis vēl uzsauc:

���� Vadzi, kaķi, vai desu negribi?

Bet baltais lācis pielec kājās un rūkdams aizgaiņā prom no mājas visu to baru � kā lielus, tā mazus.

Pēc gada ziemsvētku priek�pusdienā Halvors aizbrauc me�ā, pēc malkas, tāpēc ka atkal gaida troļļus. Viņ� cērt malku, te uzreiz dzird me�ā saucam:

���� Halvor, ei, Halvor!

���� Nu? � Halvors atsaucas.

���� Vai tev tas lielais kaķis vēl ir mājā?

� Kā tad, guļ vēl arvienu pakrāsnē, � Halvors atsaka. Bļ Apbērnojies ari � septiņi mazuļi nāku�i klāt � vēl lielāki un niknāki par pa�u.

� Tad mēs pie tevis nemū�am neiesim! � trollis no me�a dziļuma saka.

Kop� tās dienas pie Dovres Halvora neviens trollis ziemsvētku putru nav vairs nācis ēst.

Zaķis reiz ganījās pļaviņā.

� Heijā, heijā, hop! � viņ� klaigāja un lēkāja un pēk�ņi, apmetis kūleni, nostājās uz pakaļkājām.

Luncinādamās pienāca lapsa.

������ Labdien, labdien! � zaķis sveicināja. � Es �odien esmu tik priecīgs, tik priecīgs, tāpēc ka biju precējies, vai saproti? � viņ� teica.

���� Tad nu gan ir labi, � lapsa sacīja.

����� Tik labi nemaz nav, tāpēc ka sieva stipri �ķielēja un bija tīrā ragana, � zaķis atteica.

�� Tad gan tev ir gājis slikti, � tā lapsa.

����� Tik slikti nemaz negāja, � zaķis atteica, � es tiku pie mantas � viņai piederēja namiņ�!

�� � Tad gan tev ir labi gājis, � tā lapsa.

����� Tik labi nemaz negāja, � zaķis atteica, � jo namiņ� no�dega un tam līdzi sadega viss, kas mums piederēja.

���� Jad nudien ir slikti, � tā lapsa.

�� Tik slikti tomēr nav, � zaķis atbildēja, � tāpēc ka sieva ari sadega.

Reiz kādam ogļudeģim bija dēls � tāpatās ogļudeģis. Kad tēvs bija viņā saulē, dēls apprecējās, bet pie darba ķerties lāgā tomēr nevēlas. Ogļubedri arī viņ� uzraudzīja tikai pa roku ga�lam, un pēdīgi neviens vairs negribēja viņam uztiĢēt dedzināt

ogles. Bet vienu bedri viņ� tomēr bija izdedzinājis, tāpēc aiz�brauca uz pilsētu un pārdeva pāris ogļu vezumu. To paveicis, klaiņo pa ielu un skatās apkārt. Mājupceļā, saticies ar kaimi�ņiem un novadniekiem, iesāk priecāties un plītēt un triec par visu, ko pilsētā redzējis. Visērmīgākais esot bijis tas, viņ� teic, ka tur staigāju�i apkārt tik aplam daudzi mācītāji un visi ļau�dis tos sveicināju�i un cilāju�i cepures to priek�ā.

���� Es arīdzan gribētu būt mācītājs, mani varbūt tāpat svei�cinātu, kaut gan tagad neliekas nemaz redzot, � viņ� saka.

���� Kā tad, ja ne citādi, tad tikpat melns kā mācītājs tu vis�maz jau esi, � kaimiņi ogļudeģim atbild. � Bet nu gan mums jādodas ceļā, lai paspējam uz ūtrupi vecā mācītāja mājās; tur dabūsim ieķert vēl kādu kraķīti, kamēr tu būsi aizņemts ar uz�svār�a un apkaklītes pirk�anu.

Sacīts � darīts. Un, kad viņ� pārbrauca mājās, kabatā vairs nebija ne �iliņa.

���� Nu būsi atvedis ir ēdamo, ir naudu? � sieva pra�ņā.

��� Jā, ēdamā mums tagad netrūks, māt, � ogļudeģis atbild,

��� esmu pārvērties par mācītāju. Rau, te man būs uzsvārcis un apkakle!

���� Nestāsti nu! Stipram alum liela mute, � sieva sacīja.

���� Tu man esi tāds balamute, ka visu sagriez ar kājām gaisā.

���� Raudi vai smejies savā bedrē, nekas nelīdz, kad ogles jau melnas, � ogļudeģis attrauca.

Tad vienu dienu pa ceļam uz karaļpili gar ogļudeģa namiņu gāja garām tik daudzi mācītāju uzsvār�os tērpti vīri, ka varēja noprast � tur kaut kas ir gaidāms. Ogļudeģis gribēja iet līdzi, nudien, viņ� arī, un tāpēc ietērpās mācītāja uzsvārcī. Sieva sprieda, ka tikpat labi �is būtu varējis palikt mājā, jo, ja arī dabūs pieturēt kādam smalkākam kungam zirgu un par to tiks kāds grasis, viss būs saliets rīklē.

���� Visi runā tikai par dzer�anu, bet neviens nepiemin slā�pes, siev, � vīrs sacīja, � jo vairāk dzer, jo vairāk slāpst, � viņ� vēl piebilda un po�as prom uz karaļpili. Visus sve�os vīrus tur iesauca iek�ā pie karaļa, un ogļudeģis iegāja tiem līdzi, nu�dien, viņ� arī. Tad karalis sacīja, ka esot pazaudējis savu vis�dārgāko gredzenu un esot pārliecināts, ka to kāds nozadzis. Tā�pēc karalis saaicinājis kopā visus gudros mācītājus, varbūt kāds spēj uzrādīt zagli. Karalis apsolīja bagātīgi atalgot to, kas uz�

rādīs. Ja gudrais vīrs vēl tikai mācījās, tad tik�ot iecelts par mācītāju, ja bija mācītājs, tad tik�ot par virsmācītāju, ja bija virsmācītājs, tad tik�ot par bīskapu, bet, ja bija bīskaps, tad tik�ot karalim par pa�u tuvāko vīru. Karalis apstaigāja tos citu pēc cita un iztaujā, un, nonācis pie ogļudeģa, viņ� prasa:

���� Kas tu tāds esi?

���� Esmu no gudrajiem mācītājiem un patiesajiem sludinā* tājiem, � ogļudeģis atbildēja.

���� Tad tu varēsi man pateikt, kas ir paņēmis manu gre�dzenu, � karalis sacīja.

��� Jā, kaut gan, kas ir noticis tumsā, tas nemaz tik viegli nenāk gaismā, � ogļudeģis teica. � Bet la�i jau tāpatās ik ga�dus nelēkā pa kokiem, � viņ� vēl piebilda. � Esmu mācījies un mocījies sevis un savējo labā jau septiņus garus gadus, bet mā�cītāja godā vēl neesmu ticis, tā ka zaglim ir jānāk gaismā.

Lai tikai dodot laiku un labi daudz papīra, jo vajadzē�ot vest rēķinu&unozrakstīties cauri zemju zemēm.

Lai notiek, �im tik�ot dots laiks un papīru dabū�ot, cik tik grib, lai tikai uzrāda zagli.

Karaļpilī viņam iedeva pa�am savu kambari, un drīz vien visi noģida, ka viņ� zina daudz vairāk par tēvreizi, tāpēc ka pa�pīru aprakstīja kaud�u kaudzēm. Un itin neviens neprata izlasīt ne vārda no tā, kas tur stāvēja rakstīts, � kaut kādi ķek�i un kā�i tikai vien. Bet laiks gāja � un no zagļa ne vēsts. Visbei�dzot karalim tas apnika, un viņ� noteica, ka trīs dienās jāuzrāda zaglis, ja ne, tad lai atvadās no dzīves.

��� Ja grib veikt, tad nedrīkst steigt. Es nelāpsto�u ārā og�les, kamēr ogļubedre nav apdzēsta, � ogļudeģis sacīja.

Bet karalis palika pie sava, un ogļudeģis noprata, ka viņa dzīvība te nav nekādā vērtē.

Trīs sulaiņi katrs savu dienu pēc kārtas apkalpoja ogļudeģi � un visi trīs kopā tie bija arī nozagu�i gredzenu. Kad viens no �iem nu vāca nost vakariņu galdu un posās iet ārā no istabas, ogļudeģis smagi nopūtās un, pavadījis to ar skatienu, teica:

���� Sitais ir pirmais, � domādams pavakaru, kas jau pienā* cis vienai no trīs vēl atvēlētajām dienām.

��� Tas mācītājs gan pieprot �o to vairāk nekā tikai ēst vien, � sulainis teica saviem biedriniekiem, kad tie bija pali�

ku�i vieni, un izstāsta, ka mācītājs bildis: �Sitais sulainis^ ir pirmais.� Otram sulainim, kas apkalpos nākamajā dienā, nu vajadzēja labi iegaumēt, ko mācītājs �im teiks. Kā tad, kad su�lainis vāca nost vakariņu traukus, ogļudeģis platām acīm pa�vērās uz to un ar dziļu nopūtu saka:

���� Sitais ir otrais.

Nu tre�ajam sulainim bija jāvēro, ko mācītājs darīs tre�ajā dienā, � un nekas labāks, pat vēl sliktāk, tāpēc ka tobrīd, kad sulainis jau gāja ārā ar vakariņu traukiem, mācītājs salika ro�kas un saka:

���� Sitais ir tre�ais, � un nopūtās tā, ka sirds plīst pu�u.

Viņ� iznāca ārā tik pārbijies, ka ne elpu atvilkt, � skaidra

lieta, ka mācītājs zina. Tie nu iegāja viņa kambarī, nokrīt ceļos oģļudeģa priek�ā un padevīgi lūdz, lai tikai nesakot* ka tie pie�vāku�i gredzenu: do�ot viņam pa simt dālderiem katrs, ja vien viņ� ir ar mieru pasargāt tos no nelaimes.

Tas bija uz galvo�anu � neviens te nenonāks nelaimē, ja ogļudeģis dabū naudu, gredzenu un krietnu pikuci biezputras. Biezputrā viņ�, kā nākas, paslēpa gredzenu un lika, lai viens no sulaiņiem izbaro to visdū�īgākajam karaļa veprim un pierauga, ka apēsts tiek līdz pēdējam.

No rīta atnāca karalis. Viņ� gribēja tiesāt zagli.

���� Jā, esmu te vedis rēķinus un izrakstījies cauri zemju ze�mēm, � ogļudeģis teica, � bet no ļaudīm neviens to gredzenu nav pievācis.

���� Pū! Un kas tad? � karalis vaicāja.

���� Karaļa lielais vepris, � ogļudeģis atteica.

Labi. Ņems un nokaus to vepri. Un patiesi � gredzens bija �im vēderā.

Tad ogļudeģis tika iecelts mācītāja godā, turklāt karalis bija tik līksms, ka pie�ķīra �im vēl zirgu, mājas un simt dāl�deru. Ogļudeģis bez kavē�anās devās prom no pils, un pirmajā svētdienā pēc iecel�anas mācītāja godā viņam vajadzēja baz�nīcā nolasīt rulli par savu stā�anos amatā. Bet pirms do�anās ceļā nācās ieturēt rīta maltīti. Viņ� uzmet rulli uz plāceņu bļo�das, bet, kā gadījās, kā ne, pamērcē vēl buljonā un, tā kā �ķiet tāds pasīksts, pasvie� to sunim, un suns norij rulli viens divi.

Nu viņ� nezināja, ko iesākt. Uz baznīcu tomēr vajadzēja do�ties � draudze gaida. Nogājis baznīcā, viņ� tūdaļ kāpj kancelē.

Un di�ojas tā, ka visi nosprie�: tas nu gan būs varen lepns mā�cītājs! Bet pēdīgi tik lepni vairs nemaz negāja.

I� Tiem vārdiem, kurus �odien draudzei būtu bijis jādzird, ne suns vairs pakaļ neries. Bet atnāc atkal citsvētdien, mana mīļā'draudze, tad būs jaunas runas. Un ar to nu mans sprediķis �ai reizē ir galā.

Draudze nosprieda, ka tas būs neparasts mācītājs, tāpēc ka tādssprediķis vēl ne reizes nebija dzirdēts. Viņ� noteikti ies pla�umā, bet, ja ne, tad gudrosim, ko darīt, tie sprieda. Nākam�svētdien atkal bija dievkalpojums uri baznīca bāztin piebāzta ar baznīcēniem, kuri visi nu grib dzirdēt, ko teiks jaunais mācītājs. Rau, tur jau viņ� nāk un tūdaļ.pat kāpj kancelē. Tur viņ� stāv labu brīdi un nesaka ne Vārda. Bet tad nodārdina pa visu baz�nīcu:

Vadzi, vecā Buku Bērita, kamdēļ tu sēdi tik tālu, citiem aiz muguras?;.

� Vī, tētiņ, man vecas kurpes kājā, � viņa atteic.

� Edze, paņem kādu stingrāku cūkādu un iztaisi sev jau�nas, tad varēsi nākt tikpat tuvu priek�ā kā visas citas gaspa�as. Katram visnotaļ ir jādomā, kādus ceļus staigā. Tāpēciņ ka es redzu, kā kurais nāk uz baznīcu: citi nāk no tuk�umiem un citi atkal no dienvidiem, un tas pats notiekas, kad ļaudis stūrē prom no �ejienes. Bet tie apstājas, un tad nu ir jāvaicā: kas tagad būs? Nudien, ej nu sazini, kas ar mums visiem būs! Un tagadīt es gribu darīt jums zināmu par to melno ķēvi, kas bija noklīdusi vecā mācītāja gaspa�ai. Tai bija plu�ķainas kājas un vēl �is tas tāds, ko es negribu �e minēt. Un manu veco ūzu ķe�ā iraid caurums � es zinu, bet citi to nezina. Bet, vai kādam pie rokas ir lupata, kas der tie�i tam caurumam, IS to nezina tie citi un nezinu ari es.

Ar tādu sprediķi draudze bija pārpārēm mierā. Sis mācītājs esot labs un īstajā laikā atsūtīts, vieni sprieda. Bet otri bija tais domās, ka tas itin nekur neder, un, kad sprediķot bija iera�dies virsmācītājs, tie otri sāk �ēlpties par savu mācītāju un saka, ka tādi sprediķi pasaulē vēl neesot dzirdēti. Un pēdējais spredi�ķis vienam tā bija iespiedies atmiņā, ka tas atstāstīja to virsmācītājam.

Glu�i labs sprediķis, virsmācītājs teica, un, kā rādās, līdzī�bās viņu mācītājs esot runājis par tiek�anos uz gaismu un vai�

rī�anos no tumsas. Un no tumsas izrīcībām ar tiem, kas staigā vai nu pa platiem, vai pa �auriem ceļiem. Un īpa�i skaista viņam liekoties tā līdzība, kurā mācītājs sludinājis par melno mācītāj ķēvi, rādīdams ar to, kā mums visiem galā izies, virsmācītājs teica. Caurā ķe�a apzīmējot trūkumu un ielāps bija upuri un �ēl�sirdības veltes, ko mācītājs gaida no saviem baznīcēniem, virs�mācītājs nobeidza.

���� Tiesa, tik daudz mēs pa�i arī noģidām, ka tā ķe�a būs ķesele, � sūdzētāji secināja.

Beigās virsmācītājs vēl sacīja, viņam liekoties � draudze tikusi pie tik laba un prātīga baznīckunga, ka nav pamata �ēlo�ties. Un citu mācītāju tie nedabūja.

Bet tiem otriem �ķita, ka ar sprediķiem iet arvien sliktāk, un tad tie sūdzēja bīskapam.

Nūja, pēdīgi tas arī saposās uz to pusi � un tika izsludināts bīskapa dievkalpojums. Bet dienu pirms tam ogļudeģis, nevie�nam nezinot, bija ielavījies baznīcā un aizzaģejis kanceli tik�tāl, ka tā ar dievu uz pusēm vēl turējās, ja, kancelē kāpjot, soļus lika vieglītēm. Kad draudze bija sanākusi un ogļudeģim bija jā�sludina pirms bīskapa, viņ� uztip�ināja kancelē un liek vaļā � kā jau parasti. Kādubrid tā turpinājis, viņ� pacēla balsi un, ro�kas izpletis, nodārdināja:

���� Ja te atrastos kāds, kuru nospie� slikta sirdsapziņa un nelabi darbi, tad lai tūdaļ pat iet ārā, citādi te uz vietas notik�sies kaut kas tāds, kas nav pieredzēts no pa�iem pasaules sāku�miem, � un viņ� cirta pa kanceles malu tā, ka nodun. Un kan�cele ar visu mācītāju nobrauc lejā no baznīcas sienas ar tādu būk�ķi, ka draudze metas ārā no baznīcas, itin kā pastarā diena bijusi jau klāt.

Bet bīskaps sacīja draudzei, viņ� nevarot vien nobrīnīties, ka baznīcēni �ēlojas par baznīckungu, kuram ir tik izcilas spē�jas un tik gai�s prāts paredzēt uz priek�u. Viņ� teica, ka �im mācītājam jātop par virsmācītāju. Un drīz vien mācītāju arī iecēla par virsmācītāju. Nu nekas cits vairs neatlika � visiem jābūt ar �o mierā.

Bija iegadījies tā, ka tās zemes karalim ar karalieni nav bērnu, un, kad nu karalis padzirda, ka viens laikam tomēr būs gaidāms, tad aplam gribējās zināt, vai būs mantinieks zemei un valstij vai tikai princese vien. Visus gudros nu sasauca pilī, lai

pasaka, kas nāks pasaulē. Bet, tā kā neviens no tiem nevarēja neko pateikt, karalis ar bīskapu iedomāja ogļu degi � ātri vien tas bija to abu pulkā un tiek izvaicāts. Nē, viņ� ari nezinot, tā�pēc ka neesot lāgā centies izdibināt to, ko itin neviens nezina.

. � Tiesa kas tiesa, � karalis sacīja, � priecīgs es esmu tā�pat, vienalga, vai tu zini vai nezini, bet, tā kā tu esi gudrais mācītājs un gai�reģis, kas redz tālāk par citiem, ta�u teikt man neko negribi, tad tev tiks atņemts kā uzsvārcis, tā ari apkaklīte. Iepriek� es tevi tomēr vēl pārbaudī�u, � karalis piebilda.

Viņ� paņēma pa�u lielāko sidraba krūzi, kāda �im pieder, un iet lejā pie krasta.

������������ Ja tu zināsi pateikt, kas man krūzē, � karalis sacīja,

��� tad zināsi pateikt vēl citu ko arī, � un viņ� noņēma krūzei vāciņu.

Bet ogludeģis tikai lauza rokas un vaimanā:

��� Ak vai, tavu nelaimīgu rāpuli, kā tāds vēzis vien uz �īs zemītes � cik uz priek�u, tik atpakaļ.

���� Te nu bij, tātad tu zini gan! � karalis sacīja, jo sidraba krūzē �im bija liels vēzis.

Tad ogļudeģim bija jāiet uz di�istabu pie karalienes. Viņ� paņēma krēslu un apsēdās plāna vidū, kamēr karaliene staigāja �urpu turpu pa istabu.

���� Nav lāgā taisīt aizgaldu, iekams teļ� vēl nav mājā, tāpat kā meklēt vārdu bērnam, kamēr tas nav vēl pasaulē, � ogļudeģis sacīja. � Kaut kas tāds nav ne redzēts, ne dzirdēts, � viņ� turpināja. � Kad karaliene nāk uz manu pusi, tad man vairāk izskatās, ka būs princis, bet, kad viņa pagrie�as prom, tad atkal �ķiet, ka būs princese.

Piedzima dvīņi, tā ka ogludeģis ari �ai reizē bija trāpījis. Un tāpēc, ka viņ� bija varējis pateikt to, ko neviens nezina, viņ� dabūja vezumu naudas un kļuva pats augstākais vīrs tūlīt pēc karaļa. Triku, treku, tralka, viņ� tika vēl augstāk, nekā alka.

Vienreiz karalim bija meita, tik aplam liela mele, kāda otra nav redzēta. Tad karalis pasludināja, ka tas, kur� pratīs prin�cesi pārmelot, dabūs viņu par sievu un vēl pusi no karaļvalsts

pūrā. Gribētāju bija daudz � kur� gan nekāros princesi un pusi no valsts pūrā! Bet nevienam nevedās.

Trīs brāji ari posās izmēģināt laimi. Vispapriek� ceļā devās divi vecākie, bet tiem negāja labāk par citiem. Tad Pelnru�ķim bija kārta doties ceļā, un princesi viņ� sastapa kūti.

����� Labdien! � Pelnru�ķis sveicināja. � Un paldies par viņu reizi!

���� Labdien! � princese atņēma. � Tev tāpat paldies par viņu reizi! Bet jūsmājās kūts gan nebūs tik liela kā mūsmā�jās, � viņa teica, � ja katrā mūsējās kūts galā stāv pa ganam un pū� ragu � tie nevar viens otru sadzirdēt.

����� Tomēr, tomēr, � Pelnru�ķis atsaucās, � mūsējā ir vēl daudz lielāka. Kad vienā kūts galā govi aplec bullis, otrā galā tā nonāk tikai tad, kad ir jau laiks atnesties.

���� Ak �itā! � princese atsvieda. � Bet tik liela vēr�a kā mums jums ta�u nav. Pats redzi! Kad uz katra raga sē� pa jāt�niekam, tie nevar viens otru aizsniegt pat ar kārti.

����� Pū! � Pelnru�ķis atteica. � Mūsējais vērsis ir tik liels, ka ne izteikt, un, ja uz katra raga tam sē� pa jātniekam un pū� tauri, tie viens otru nevar sadzirdēt.

����� Ak �itā! � princese atsvieda. � Bet jums nav tik daudz piena kā mums. Mēs pieslaucam milzīgus toverus, sanesam iek�ā, pielejam milzīgus grāpjus un sienam milzīgus sierus.

���� Ak, bet mēs pieslaucam milzīgas vātis1 , ievelkam tās iek�ā ar vēr�iem, salejam alus vārāmajos kublos un sienam tik milzīgus sierus kā mājas. Un ķēve, ābolaina kā alnis, mums stampā to sieru. Bet vienu dienu ķēve tie�i siera rituli atnesās. Kad bijām ēdu�i no tā jau septiņus gadus, izēdāmies līdz lielam, ābolainam zirgam. Kādudien es po�os braukt ar to uz sudma�lām � te uzreiz zirgam mugura pārlūst pu�u. Bet es zināju pa�domu � izrāvis mazu eglīti, iespraudu to zirgam muguras vietā. Un kop� tās dienas citas muguras zirgam nebija. Egle toties auga auguma un izauga tik liela, ka es uzkāpu debesīs un izstai�gājos. Un, kad biju tur nonācis, jaunava Marija sēdēja un vērpa no putraimu dziras virvi. Te uzreiz egle nolūza, un es nevarēju vairs nokāpt lejā. Bet jaunava Marija nolaida mani lejā ar virvi,

1 Vāts (ari vāte) � liela koka muca.

un es nonācu tie�i lapsas alā. Tur sēdēja mana māte ar tavu tēvu un lāpīja zābakus, un mana māte pēk�ņi tā vilka tavam tēvam, ka �im kraupis1 no galvas nost.

���� Tu melo! � princese iesaucās. � Mans tēvs savu mū�u nav bijis kraupjains!

Reiz kādam puisim vajadzēja iet līgavu lūkot. Viņa mātei patika tik sakopta māja, �ka tur ne puteklītis nav ieraugāms�, kā viņa mēdza sacīt.

Puisim ari, un tālab viņ� gribēja nolūkot sev sievu, kas ir tikpat kārtīga kā māte. Bet ej nu izdibini, vai to māju ļaudis ir kārtīgi vai nevī�īgi! Puisis labu laiku lauzīja galvu. Un pēdīgi padoms bija atrasts. Vienu roku viņ� satina autos un drānās, itin kā tā viņam gau�i sāpētu, un tad devās ceļā.

Un tais mājās, kur viņ� nonāca, viņu uzņēma, kā jau klājas uzņemt precinieku: netrūka ne alus, ne brandavīna; laiks pagāja cienājoties un runājoties. Drīz vien puisim tika vaicāts, kas no�ticis viņa rokai, kas tai kait.

��� Ak vai, tajā esot iemeties kāds nelabums, par slapjo puvi to mēdzot saukt, � puisis atbildēja. Viņ� esot gājis pie dzied�niekiem un riebējiem, bet padoma nav.

��� Padomu jau visās lietās var atrast, tikai pret nāvi ne, � sacīja to māju ļaudis.

���� Jā, viens padoms esot gan, � puisis atsacīja.

���� Un kāds tad tas ir?

��� Vajagot septiņus gadus vecu biezputru, bet kur tu tādu dabūsi? � tā puisis.

���� Ūja, un tik vien? � tie iesaucās. � Tad jau glābiņ� ir rokā, jo mūsu grāpjos un putras bļodās ir ne tikai septiņus, bet ari divreiz septiņus gadus vecas kārtas.

Are, kur tīrīgi ļaudis!

i Kraupis � lipīga ādas slimība (ka�ķis, nieze); no slimības rodas virsmas nelīdzenums.

Reiz kādam puisim bijis jāiet līgavu meklēt. Gājis, gājis un nonāk kādās mājās, kur valda viens vienīgs posts un nabadzība. Bet, kad precinieks atnācis, skaidrs, ka to māju (audis par varītēm nu grib izskatīties pārtiku�i. Saimnieka kamzolim bijusi pie�ūta viena jauna piedurkne.

����� Piesēdi, � �is preciniekam saka, � ir nu gan te viss vie�nos putekļos! � Un ņemas tik berzt un slaucīt solus un galdus ar jauno piedurkni, kamēr otra roka tikusi turēta aiz muguras.

Saimniecei bijis viens jauns puszābaks kājā. Sī nu staigā apkārt, stumdīdama un spārdīdama ar to pēc kārtas visus ķeb�ļus un krēslus.

���� Tad ta maisās pa kājām, tad ta piekrāmēts! � �ī saka.

Un tie sāku�i saukt meitu, lai nāk un piekopj māju. Meitai

bijis jauns vainags galvā, tāpēc tā pabā� tikai galvu pa durvīm un �ūpo �urpu turpu.

���� Nevaru tak visur būt vienā laikā! � �ī saka.

Kā nu ne, ar pārtiku�iem ļaudīm preciniekam te ir bijusi da�rī�ana.

Reiz kādam puisim vajadzējis iet līgavas līgt, un tas bijis tālā nokalnē. Iegriezies kādā sirmā sētā. Tur bijusi dūmistaba, kur pavarda dūmi krājas aug�ā pie jumta un gaisma arī nāk iek�ā pa lūku jumtā. Tajā sētā bijusi viena meita precību ga�dos. Jautāta, kā viņu sauc, �ī atbildējusi itin silti. Bet tomēr �ai bijusi kāda vaina.

Precinieks uzņemts glu�i labi. Krāmējot galdā plāceņus un plātsmaizes, krējuma putru un pamatīgu sviesta pikuci, ieplīsis kāds bruncis, un nu to ar skubu vajadzējis aizraut ciet. Vaja�dzējis adatas, bet neviena nav bijusi atrodama.

Saimniece uzsaukusi:

���� Meklē tu arī, meitiņ manu, tev ta�u ir tik labas acis!

Sacīts � darīts. Meita arī meklējusi pa malu malām. Pēdīgi �ī ieurbjas ar acīm lūkas sklandā.

����� Re, kur adata, � meita saka, � pa�ā aug�ā pie lūkasl Kā tad, adata tikusi dabūta lejā, ieplīsums aizlāpīts ciet, viss bijis atkal, kā nākas, un meita di�ojusies plāna vidū. Bet istabā �iem bijis dzeltenraibs kaķis. Meitai licies, ka kaķis uz�kāpis uz galda, bet par kaķi �ī noturējusi sviesta kampu. Un meita pasit ar roku uz sviesta kampas pusi, tā ka noskan vien: 1 � Skic, lejā no galda, �kicl Tai meitai nu gan biju�as labas acis.

Kādam bagātam saimniekdēlam reiz vajadzējis iet līgavu derēt. Viņ� noskatījis meitu, kas bijusi gan daiļa un mīlīga, gan �akla un rūpīga, kad mājas solis kopjams un ēdiens gādājams. Viņ� gājis tur tāpēc, ka tā meita bijusi tie�i tāda, kādu viņ� grib. To māju ļaudis tūdaļ aptvēru�i, kālab viņ� ir atnācis. Tie nu ar skubu lūgu�i viņu apsēsties kambarī uz sola, tērzēju�i ar viņu par �o un par to pēc veca paraduma un kavēju�i �im laiku ar sīkiem cienastiem, kamēr ēdiens tiek galdā. Mājinieki stai�gāju�i iek�ā � ārā, tā ka preciniekam bijis laiks arī aplaist acis kambarim apkārt. Kādā kaktā puisis pamanījis vērpjamo ratiņu, un sprēslenīca bijusi ar liniem pilna.

����� Kas ar to ratiņu vērpj? � puisis prasa.

���� Are, tak jau mūsu meita, � saimniece atbild.

����� Tik milzīgi liela linu kodaļa, � puisis saka, � būs ko norauties vairākas dienas, kamēr tos visus savērps.

����� Nekā nebija, � saimniece atbild, � nepaies ne cēliens, kad viss būs jau savērpts.

Saimniekdēls nospriedis, ka tik īsā laikā neviens ar tādu darbu galā tikt nevar.

Tā kā posu�ies klāt galdu, visi mājinieki reizē uz brīdi izgā�ju�i no nama, un saimniekdēls palicis viens pats. Pamanījis uz palodzes lielu, vecu atslēgu, viņ� paņēmis to, iebāzis aiz sprēs�lenīcas un kārtīgi paslēpis linos. Tad ar lielu sirsnību ticis ēsts un dzerts, un, kad puisim �ķitis, ka nu jau būs gana ciemoties, viņ� tencinājis un gājis savu ceļu. Tomājie�i lūgu�i viņu atnākt

atkal, un viņ� apsolījies, bet bildinājumu nav vēl izteicis, kaut arī meita �im patikusi glu�i labi.

Pēc ilgāka laika viņ� atkal nogājis �omājās. Un ticis uz�ņemts pat vēl labāk nekā pirmajā reizē. Kad iesāku�i tērzēt, saimniece saka:

����� Viņreiz, kad tu biji mūsmājās, notika kaut kas glu�i ne�redzēts � nozuda klēts atslēga �, un līdz pat �ai dienai mēs ne�varam to atrast.

Ne vārda neteicis, puisis piegājis pie ratiņa, kas stāv kaktā un gaida ar tikpat lielu linu kodeļu kā viņreiz, un pabāzis roku aiz sprēslenīcas.

����� Seku atslēga, � viņ� saka, � kas tā par vērp�anu, kad viens darba cēliens ilgst no Miķeļdienas1 līdz pat lieldienām!

Tad puisis posies prom un �ajā reizē ar nav izteicis bildi�nājumu.

Reiz kāds karaļdēls saderinājies ar meiteni. Bet, kad tapu�i labi draugi un visu norunāju�i, karaļdēls nodomājis, ka viss var palikt, kā bijis, un nav vairs gribējis meiteni precēt � �ī neesot smalka diezgan. Visbeidzot karaļdēls nospriedis, ka viņam jā�tiek no meitenes vaļā, tāpēc sacījis meitenei, ka ņems �o par sievu tikai tad, ja viņa mācēs nokļūt pie viņa ne brauk�us un ne jā�us, ne kājām ejot un ne kamanās, ne izbadējusies un ne paēdusi, ne kaila

un ne apģērbusies, ne dienu un ne nakti.

*� Miķeļdiena Norvēģijā � 29. septembris.

Viņam �ķitis, ka meitene to nespēs.

Meitene nu apēdusi trīs kvie�u graudus, tā ka bijusi ne pa�ēdusi, ne ari pavisam neēdusi. Un tad pārmetusi sev pāri vil�nas �ķidrautu, tā ka bijusi ne kaila un ne apģērbusies.

Pēcāk uzsēdusies mugurā aunam, tā ka kājas velkas pa zemi, un tenterējusi uz priek�u, bet tas bijis ne brauk�us un ne jā�us, ne kājām ejot un ne kamanās.

Bijusi krēslas stunda. Nonākusi līdz pils sargiem, viņa lū�gusi atļauju parunāt ar princi. Tie negribēju�i laist meiteni iek�ā, tāpēc ka �ī izskatās pēc rēga. Bet princis no trok�ņa pa�modies un piegājis pie loga.

Pa to starpu meitene aiztenterējusi līdz logam, nomaukusi aunam vienu ragu, tad pakāpusies aunam uz muguras un ar ragu pieklaudzinājusi pie loga. Tad beidzot viņai (āvu�i iet aug�ā pie prin�a � un viņa k|uvusi par princesi.

Vienreiz divas meitas jaunās dienās bija lieliski turēju�ās kopā. Drīz pēc apprecē�anās tās abas reiz satiekas baznīcas priek�ā un vaicā viena otrai, kā viņām patīk pa�u vīri.

����� Re, manējais man ir kā vēj� karstā laikā, � tā viena.

����� Bet manējais kā audekla sākuma un beigu gals, � tā otra sieva.

Vīri bija to noklausīju�ies, un pirmais varen noskaitās, tāpēc ka viņam �ķita � viņ� ir bijis pret sievu tik labs, cik vien var. Pa taisnāko ce(u viņ� aizskrien mājās, sasien lielu paunu un steigsies prom.

To laiku, kad viņ� izgāja uz ce(a ar smago paunu uz mugu�ras, bija neganti karsts. Viņ� nosvīda, tāpēc apsēdās un gribēja brīdi atpūsties. Uzpūta vēss vēj�, un tas bija tik patīkami, ka vīrs sāka pārlikt.

����� Nu, ja reiz tā tas ir domāts, tad es eju atpakaļ uz māju,� viņ� teica. Un sacīts � darīts.

Tas otrs � tas bija apmierināts, tāpēc ka domāja � audekla sākuma un beigu gals esot pats labākais. Bet, saprotams, tas ir pats nedaiļākais.

Reiz kādai sievai bijis pakurls vīrs, liels mūlāps turklāt, un �ai tāpēc labāk paticis kaimiņ�, kuru sauc par Viņmāju Polu. Kurlā vīra puisis to nomanījis un kādudien saka saimniecei:

����� Saderam uz desmit dālderiem, ka es jūs pa�u piedabū�u atklāt savu negodu, maizesmāt!

����� Lai notiek! Saderam! � saimniece atbild.

Sacīts � darīts. Viņi saderēju�i.

Kādudien, kad puisis ar kurlo vīru piedarbā kuļ labību, pui�sis redz, ka Viņmāju Pols ieiet pie saimnieces. Viņ� nesaka ne pu�plēstu vārdu. Bet labu bridi pirms brokasta pagrie�as pret piedarba durvīm un iesaucas:

���� Jā jau, jā!

���� Jāiet uz māju? � vīrs prasa, tā kā nav neko manījis.

���� Jāiet ir, kad maizesmāte sauc, � puisis atsaka.

Kad viņi iegāju�i vējtverī, puisis sāk klepot un rīstīties, lai saimniece pagūst paslēpt Viņmāju Polu. Kad nu viņi ieiet istabā, uz galda stāv bļoda ar krējuma putru.

�������������� Skat, skat, maizesmāt, � vīrs saka, � tu mums �odien liec galdā krējuma putru!

����� Ēdiet vien, ēdiet! � saimniece atbild zaļa aiz dusmām.

Kad puisis ar kurlo vīru paēdu�i iziet atkal ārā, viņa Polam

saka:

�������������� Tā būs mūsu pui�a vaina, tas velns ir kaut ko uzodis. Bet nu gan taisies, ka tiec, vēlāk es tev aiznesī�u launagu uz pļavu.

Bet puisis stāv vējtveri un visu noklausās.

�������������� Maizestēv, mums vajadzētu noiet ielejā un salabot �ogu, ko vēj� ir sagāzis, citādi viņmāju cūkas nāk un izrakņā mūsu pļavu.

���� Jā, kāpēc ne! � vīrs atbild, jo dara visu, ko tam pasaka priek�ā.

Ap launaglaiku saimniece palēkdamās nāk lejā uz pļavu, un kaut kas viņai ir zem priek�auta.

����� Skat, skat, maizesmāte! Nemaz pēc viņas neizskatās, � vīrs saka. � Launagu ar mēs vēl dabūsim, vai?

����� Ēdiet vien, ēdiet, � viņa atbild vēl zaļāka un niknāka nekā pirmīt.

Abi nu krietni ieturas � paēd plāceņus ar sviestu un uzdzer brandvlnu virsū.

���� Aiznesī�u Viņmāju Polam ar kādu kumosu, maizesmāt,� puisis saka, � citādi launagu nemaz nedabūs.

���� Aiznes gan, � saimniece piekrīt, ar reizi atmaigusi.

Pa ceļam puisis drupina pirkstos plāceni un tik pamet �ur un tur.

Viņmāju Polam puisis saka:

����� Tev vajag sargāties, mūsējais ir manījis, ka tu bie�i ap�ciemo viņa sievu. Viņ� nevar to vairs ciest un solās sacirst tevi gabalos, tiklīdz tiks klāt.

Pols nu ne pa jokam izbijies un nokaunējies. Un puisis gā�jis atpakaļ pie saimnieka.

�������������� Polam ar arklu kaut kādas nedienas, � puisis saka,

��� viņ� lūdz saimnieku paņemt cirvi un iet viņam drusku palīgā.

Labi, vīrs paņēmis cirvi un ies ar, bet Viņmāju Pols, kā �o ierauga, tā ņem kājas pār pleciem.

Vīrs izgroza un izcilā arklu, apskata no visām pusēm, bet, nekādas vainas tam neatradis, iet atpakaļ. Un pa ceļam viņ� lasa aug�ā plāceņa gabalus, ko puisis ir izmētājis.

Saimniece labu bridi stāv un nevar apjēgt, ko vīrs tur lasa aug�ā.

���� Ak vai, maizestēvs lasa akmeņus, � puisis saka, � ir manījis, ka tas Viņmāju Pols pie mums tik bie�i piestaigā! Viņ� nevar to vairs ciest un solās tevi, maizesmāt, ar akmeņiem no�mētāt.

Nu saimniece metusies prom, ko kājas nes.

����� Kam maizesmāte tur tā aizskrien? � vīrs jautā, pienācis pie pui�a.

���� Ak vai, no krāsns pasprukusi uguns, � puisis atsaka.

Virs meties saimniecei paka), bet sieva skrien pa priek�u un bļauj:

���� Nenomētā mani ar akmeņiem, nenomētā tikai, un es ne* kad vairs neļau�u Viņmāju Polam pie mums nākti

����� Nupat tie desmit dālderi ir mani! � puisis iesaucies.

Reiz kāds virs dzīvojis starp dziļiem me�iem. Viņam bijis daudz aitu un kazu, bet spldacis tam nelicis un nelicis mieru.

����� Es to pelēci piemānī�u, � pēdīgi vīrs teica un ņemas rakt vilku bedri. Kad bedre bija dziļa diezgan, viņ� bedres vidū iesprauda mietu, mietam galā uzmauca ripuli, uz ripuļa uzsē�dināja �uneli, bedrei pāri pārsedza zarus, uzkaisīja skujas un gru�us un uzbēra virsū sniegu, lai me�ainis nemana, ka apak�ā ir bedre.

Kad tuvojusies nakts, mazajam �unelim bijis apnicis stāvēt savā vietā. � Vau, vau, vau! � �is sācis vauk�ķēt un ņavina1 uz mēnesi.

Lūsinādamās tuvojusies lapsa, nodomā, nu gan būs gards kumosiņ�, un taisa lēcienu � tie�i vilku bedrē iek�ā.

Kad bijusi vēl dziļāka nakts, mazais �unelis, gau�i apnicis un izsalcis, sācis ņavināt un vauk�ķ uz mēnesi:

���� Vau, vau, vau!

Te uzreiz klunduru klunduriem tuvojies spldacis. Nodomā, nu gan būs trekns kumosiņ�, un taisa lēcienu � tie�i vilku bedrē iek�ā.

Pirms gaismas ziemelis atpūtis sniegu un sācis tā salt, ka mazais �unelis trīc un dreb vien pārguris un izbadējies.

| � Vau, vau, vau! � tas vauk�ķ vienā vauk�ķē�anā.

Gāzelēdamies �urp lampā lācis, nodomā, būs gards kumosiņ� rīta reizei. Uzlampā virsū zariem � un tie�i vilku bedrē iek�ā.

Dienai austot, ies garām kāda veca vazanda2 , kas klīst no sētas uz sētu ar kuli uz muguras. Pamanījusi mazo �uneli, kas

1 Ņavināt � vienveidīgi, �ēli riet (arī ņaudēt).

*� Vazanda � apkārtstaigule, klaidone.

tur ķaukst, �ī skrien skatīties, vai pa nakti vilku bedrē būs ticis iek�ā kāds zvērs. Nometas uz ceļiem un �ūrē iek�ā.

���� Esi sprostā, kūmiņ? � �ī teiks lapsai, tāpēc ka to samana pirmo. � Tā tev vajag, zosu zagle! Un tu ari, spldaci, � �ī saka vilkam. � Tu ēd aitas un kazas, par tavu postu bēda man maza. Eku lācis! Tu ari sēdi kambari, ķēvju plēsēj? Tevi mēs dīrāsim � gaļu baļļā iek�ā un ādu pār kārti! � vecā sieva uzbrēca un draud lācim.

Te uzreiz � kule pār galvu, un pati �ī ari iebrauc tie�i iek�ā vilku bedrē.

Tup nu visi �etri un blen� cits uz citu katrs no sava kakta: lapsa no viena, spīdacis no otra, lācis no tre�ā un vecā vazanda no ceturtā.

Kad bijis jau pavisam gai�s, lapsa sāk lēkāt un �audīties apkārt � raudzīs tikt ārā.

Bet vecā sieva sacījusi:

���� Vai nevari palikt mierā, dīdekle, ko tu te mētājies �urpu turpu! Paskat, kā pats saimniektēvs kambari sē� tik cienīgs kā mācītājs, � �ī nu grib ar lāci būt lielos draugos.

Bet tad atnācis vīrs, kam vilku bedre pieder. Vispirms izvil�cis ārā veco sievu, pēc tam nositis visus zvērus � nav �ēlojis ne pa�u saimniektēvu kambarī, ne spīdaci, ne lapsu-dīdekli. Un nospriedis, ka to nakti �im bijis labs ķēriens.

Reiz dzīvoja atraitnis, un tam bija kalpone, Jiske vārdā. Jiske karsti kāroja, lai saimnieks viņu prec, un, rīts vai vakars, kārās �im kaklā. Saimniekam tas tik aplam bija apnicis, ka tas nemaz vairs nezina, ko lai iesāk un kā lai no meitas atkratās.

Starp siena laiku un labības pļauju, tolaik, kad kaņepes ga�tavas, vajadzēja iet uz lauku. Jiskei arvienu bija licies, ka viņa ir varen daiļa un izdarīga, un viņa nu tā plūc, tā plūc tās kaņe�pes, ka no stiprās smar�as sagriezās galva, un, nokritusi aug��pēdu, Jiske paliek kaņepju laukā guļam. Kamēr viņa tur tā gu�lēja, atnāca saimnieks ar grieznēm, nogrieza viņai svārku stēr-

beli un nozieda meitu vispirms ar taukiem un pēc tam ar sodrē�jiem. tā ka nu viņa izskatījās pēc pa�a velna.

Kad Jiske pamodās un redz, cik nejauka izskatās, viņa pati sevi vairs nepazina.

� � Vai tā būtu es? � Jiske prasa. � Nudien, es tā neesmu, būs laikam pats velns.

Bet viņa gribēja zināt, kas un kā, tāpēc iet uz māju pie saimnieka, paver durvis un taujā:

����� Vai jūsējā Jiske mājās, saimniektētiņ?

����� Kā tad, mājās gan, � saimnieks atbild, gribēdams tikt no viņas pavisam vajā.

�Are, tad es vis neesmu viņējā Jiske,� meita nodomā un ma�nās prom, bet saimnieks nevar vien nopriecāties, ka ticis no viņas vaļā.

Jiske gāja, gāja un nonāk pie liela me�a, tur satiek divus zagļus, �le�u pie viņiem,� Jiske nodomā, �ja reiz esmu pats velns, tad zagļu pulkā man īstā vieta.�

Bet zagļi tā vis nedomāja. Ieraudzīju�i Jiski, tie ar skubu ņēma kājas pār pleciem, domādami, ka pats nelabais grib tos paraut.

Bet bēg�ana zagļiem nelīdzēja, tāpēc ka Jiske bija ar garām, mudīgām kājām un ātri vien tos panāca.

�������������� Gribu iet jums talkā, kad posīsieties zagt, � Jiske saka,

��� es labi pazīstu apkārtni.

To izdzirdu�i, zagļi nosprieda, ka tāds palīgs tiem lieti no�der, un bailes bija kā ar roku atņemtas.

Tiem esot padomā zagt aitu, nezinot tikai, kur lai atrod, ļj; � Tas būs lēti nokārtojams, � Jiske saka, � es labu laiku tiku kalpojusi pie saimnieka tur viņpus me�a un aitu kūti varu uziet kaut vai nakts vidū.

Pēc zagļu domām, tas nemaz nebija peļami, un visi trīs de�vās turp. Jiske ielīda kūtī, lai izdzītu ārā aitu, un zagļi palika ārpusē pie durvīm. Aitu kūts bija pie pa�as mājas, kur kambari guļ saimnieks, tāpēc, lavīdamās iek�ā kūti, Jiske lika solus viegli jo viegli. Bet no kūts viņa zagļiem uzsauca:

���� Vai lai ņemu teķi vai ai�u? Tās mantas te ir atliku likām!

���� Cst, cst! Ņem ciet tādu treknāku � un cauri! � zagli �ukst.

���� Labi, labi, bet vai gribat teķi vai ai�u? Teķi vai ai�u? Jo te tās mantas ir atliku likām! � Jiske sauc.

��� Cst tak, cst! � zagļi saka. � Ņem tik ciet tādu treknāku, alga viena, teķis vai aita!

���� Kā tad, kā tad, bet vai gribat teķi vai ai�u? Teķi vai ai�u? Te tās mantas ir atliku likām! gf Jiske nerimstas.

���� Pievaldi �aunas un ņem tik ciet tādu treknāku, vienalga, teķis vai aita! � zagļi saka.

No trok�ņa kambari pamodās saimnieks un vienā kreklā iz�nāk ārā skatīties, kas tur notiek.

Zagļi liek ļekas vaļā, un Jiske jo� pakaļ ar tādu joni, ka uz�skrien virsū saimniekam un nogā� �o no kājām.

���� Pag, pag, tēvaiņi! � Jiske kliedz.

Saimnieks nav redzējis neko citu kā vien melno nezvēru un, nodomājis, ka pats nelabais bijis �ā aitu kūtī, tā pārbīstas, ka ar pūlēm tikai uzslienas kājās.

Sis nu nezina cita padoma � modina saimi un liek visiem kopā skaitīt pātarus, tāpēc ka ir dzirdējis, tā esot aizdzenams nelabais.

Otru vakaru zagļiem bija padomā zagt treknu zosi, un Jiske bija par ceļvedi. Kad visi trīs nonāca pie kūts, Jiske ielīda iek�ā, lai iznestu zosi ārā, tāpēc ka pazina tur katru kaktu, un zagļi palika ārpusē pie durvīm.

���� Vai lai ņemu zosi vai zostēviņu? Tās mantas te ir atliku likām! � Jiske sauc, tikusi kūtī iek�ā.

���� Cst, cst! Ņem tik ciet tādu treknāku! � zagļi �ukst.

���� Kā tad, kā tad, bet vai ņemt zosi vai zostēviņu? Zosi vai zostēviņu ņemt? Tās mantas te ir atliku likām! � Jiske sauc.

���� Cst, cst! Ņem tik ciet tādu treknāku, alga viena, zostē�viņ� vai zoss, un izbeidz �vankstēt! �■ tā zagļi.

Kamēr Jiske ar zagļiem apsprie�as, viena zoss sāk gāgināt, tai iet talkā otra, un te ar reizi visas jau gāgā pilnā kaklā. Saimnieks skrien ārā skatīties, kas tur notiek. Zagļi, ko nagi nes, liek prom un Jiske pakaļ tik ātri, ka saimnieks viņu notur par melno velnu, jo bēglei ir garas kājas un brun�i tajās ne�pinas.

���� Paga, tēvaiņi! � Jiske sauc. � Varējāt tak dabūt, ko gribat, � kā zosi, tā zostēviņu!

i Tiem vairs ne prātā nenāk apstāties, bet mājās, kur tie ir piestaigāju�i, gan lieli, gan mazi � visi nu skaita pātarus, do�mādami, ka tas nudien ir bijis pats velns.

Kad tre�ā diena gāja uz vakaru, tie visi trīs � abi zagli un Jiske � bija tik gau�ām izsalku�i, ka nemaz vairs nezināja, kur sprukt. Un tie nosprieda, ka ies pie di�saimnieka turpat me�a ielokā un raudzīs �ā klētī atrast kaut ko ēdamu. Sacīts � darīts. Visi trīs nogāja turp, un Jiskei vajadzēja līst klētī iek�ā, zagļiem bija bail, tie palika gaidīt ārpusē. Jiske ielīda klētī, bet tur visa kā bija papilnam � gaļa un �ķiņķis, desa un plāceņi. Zagli bija piekodināju�i, lai Jiske daudz nerunā un svie� tikai ārā ēdamo. Un lai neaizmirst, kā �ai pirmo un otro nakti gājis.

Bet Jiske iesāk atkal savu:

���� Ko jūs gribat � gaļu vai �ķiņķi, desu vai plāceņus? Ta�vus skaistus plāceņus! � viņa sauc pilnā rīklē. � Varat dabūtr ko vien gribat, te visa kā ir papilnam! Visa ir papilnam!

Saimnieks, no tā trok�ņa pamodies, iznāk ārā palūkot, kas tur notiek. Zagli pa galvu pa kaklu liek prom. Piepe�i no klēts melna un nedaiļa izmetas Jiske.

���� Paga, paga, tēvaiņi! � viņa sauc. � Varat dabūt, ko vien gribat, te visa kā ir papilnaml

Kad saimnieks ierauga briesmīgo nezvēru, tas arīdzan no�domā, ka uzradies pats velns, jo viņ� atceras, kas noticis divus citus vakarus. Un viņ� sāk skaitīt pātarus tāpat kā citās mā�jās tai apvidū, kur visi zina � velnu var aizdzīt ar dievvārdiem.

, Sestdienas vakarā zagļi sagudro nozagt treknu āzi svētdie�nas maltītei. Un kā nu ne � vairākas dienas tie jau ir bado�ju�ies, bet Jiski ņemt līdzi tie �oreiz negrib. Ar savu mutes viri�nā�anu �ī tiem esot tikai par traucēkli.

Svētdienas rītā zagļus pārnākam gaidīdama, Jiske bija pa�galam izsalkusi. Jau trīs dienas viņa nebija gandrīz neko bau�dījusi. Iegājusi rāceņu laukā, viņa izrauj pa rācenim un iesāk grauzt. To māju saimnieks svētdienas rītā iznāca pagalmā, ur> viņam sametās tik nemierīgs prāts par rāceņu lauku, ka vilktin vilka uzmest tam acis. Labi. Iekāps biksēs un aizstaigās līdz purvam � tur blakus uzkalnā ir rāceņu lauks. Nonācis galār saimnieks redz: kaut kas melns kust un lokās pa rāceņu lauku. Te nu atkal bija jādomā, ka tur ņemas pats velns. Saimnieks,.

kājas pie zemes nejauzdams, metas prom uz māju un sacīs, ka pats velns staigā pa �ā rāceņu lauku. To izdzirdusi, saime pa�galam izbīstas, un tiek nolemts sūtīt ziņu mācītājam, lai tas savalda nelabo.

������� Nekas tur neiznāks, � saimniece saka, � svētdienas rītā pēc mācītāja nav ko iet, viņ� nav vēl uzcēlies un, ja ar būtu uz�cēlies, tad pārdomā savu sprediķi un �urp neparko nenāks.

������ Nekas. Es apsolī�u �im treknu jēra cepeti, tad nāks, � saimnieks atbild.

Saimnieks po�as projām pie mācītāja, un, kad ir tur nonācis, mācītājs tomēr nav vēl piecēlies. Meita aicina saimnieku istabā un pati iet aug�ā pie mācītāja teikt, ka lejā gaida zemnieks, kam vajag padoma. Padzirdis gaidītāju esam mantīgu vīru, mācītājs uzreiz aug�ā no gultas un steidzas lejā tāpat �ībām kājās un naktskreklā.

Saimnieks izteic �im savu vajadzību, sak, velns esot paspru�cis un staigājot pa tā rāceņu lauku, bet, ja mācītājs nāk�ot saimniekam līdzi un velnu savaldī�ot, tad �im tik�ot atsūtīts trekns jēra cepetis.

Kā nu ne, cepe�a mācītājam gribas, un �is tūdaļ uzsauc pui�sim, lai apseglo zirgu, kamēr pats ies aug�ā saģērbties.

������ Nē, tētiņ, tā nebūs lāgā, � saimnieks saka,Pvelns ilgi tur nestāvēs, un, ja būs ticis prom, tad ej nu sazini, kur atkal var parādīties. Labāk nāciet tūliņ pat man līdzi.

Un mācītājs posās tam līdzi tāds, kā stāv, � vienā nakts�kreklā un �ībām kājās. Bet, kad �ie nogāja pie purva, tas bija tik aplam slapj�, ka mācītājs ar �ībām kājās nekā nevar tikt pāri. Saimnieks nu paņem �o pikupaunā un stieps pāri. Un laipo no celma uz celmu, no cinatas uz cinatu. Bet pa�ā purva vidū tos samana Jiske un domā � zagļi tur nāk ar āzi.

������� Vai ir gana trekns, ir gana trekns, trekns? � Jiske uz�sauc tā, ka viss me�s noskan.

���� Velns viņu zina, trekns �is vai liess? Gribi zināt, nāc �urp un paraugi! � saimnieks atsaucas un pats tūdaj tā pār�bīstas, ka turpat purva vidū nomet mācītāju un ņem kājas pār pleciem. Un mācītājs tur vāļājas vēl �obaltdien, ja vien nav iz�bridis malā.

Reiz puisis gājis pa ce]u, riekstus kozdams. Tad rokā gadī�jies tārpains rieksts, un to pa�u bridi puisis saticis velnu.

������������� Vai tiesa valodām, � puisis vaicā, � ka velns varot sa�rauties, cik mazs vien grib, un izlīst caur adatas aci?

���� Tiesa, � velns atbild.

������������� Tad parādi man, kā to dara, un ielien te tai riekstā! � puisis uzsauc.

Un velns ielien.

Bet, kad velns ir ielīdis, puisis tārpu izēsto caurumu aizbā� ciet ar puļķīti.

| � Nu tu man esi rokā, � viņ� nosaka un ieliek riekstu ka�batā.

Puisis iet tālāk un nonāk pie smēdes. Viņ� ieiet iek�ā un lūdz kalēju, vai tas nevarot pārsist viņam vienu riekstu.

������������� To nav grūti izdarīt, � kalējs atbild, paņem mazāko āmuriņu, noliek riekstu uz laktas un sit. Bet nekā. Rieksts ne�grib iet pu�u. Tad viņ� paņem mazliet lielāku āmuru, bet ari tas ir par vieglu. Tad paņem vēl lielāku, bet tas ari neder. Un nu kalējs saskai�as un paķer veseri.

������������� Es tevi tomēr dabū�u pu�ul � viņ� iesaucas un gā� no visa spēka.

Tad nu gan rieksts pār�ķeļas ar tādu sparu, ka puse no smē�des jumta aizlido pa gaisu un troksnis ir tik liels, it kā visa ēka taisītos sagrūt.

����� Pats velns vai būs bijis tur iek�ā, � kalējs nosaka.

���� Tiesa kas tiesa, � puisis atbild.

Reiz dzīvoja prāmnieks, tāds kurlausis, ka ne lāgā dzird, ne saprot, ko �im saka. Viņam bija sava ve�a un divi dēli, un meita, bet tiem maza bēda par �o � dzīvo tik cepuri kuldami, kamēr bija no kā dzīvot. Pēc tam ņēma uz parāda pie iebraucamās sē�tas saimnieka � dzīro ķildojas ik dienas.

Kad uz parāda neviens vairs nedeva, lensmanim vajadzēja nākt un apķīlāt �o mantu par tiem pa�iem parādiem un tēri�ņiem. Tad ve�a ar bērniem aizsteidzās pie saviniekiem, lai kurlausis vīrs viens pats sagaida lensmani ar palīgu.

Vīrs staigāja apkārt pa māju, �o to piekopdams, un prāto, ko lensmanis �im jautās un ko �is lensmanim atbildēs.

��������������� Ņem�os ap kaut ko darboties, � viņ� pie sevis nosprieda,

���� tad lensmanim būs ko jautāt. Sāk�u tēst cirvim kātu. Lens�manis vaicās, kas tur iznāks. Un es sacī�u: �Cirvja kāts.�

Pēcāk lensmanis vaicās, cik gar� tas būs. Es teik�u: �Līdz �itam zaram.�

Tālāk lensmanis vaicās man par prāmi. Un es teik�u: �Tas prasās darvojams. Stāv lejā pie krasta, ieplaisājis no abiem ga�liem.�

Tad lensmanis prasīs: �Un kur ir tava palsā ķēve?� Es at�bildē�u: �Stāv stallī grūsna.�

Visbeidzot lensmanis prasīs: �Kur stāv tavi lopi, un kur ir vasaras laidars?� Un es atteik�u: �Tas nav nemaz tālu. Kad uzkāpsi pakalnā, turpat jau būs.�

Kā rādās, tad viss bija labi un pamatīgi pārdomāts.

Pēc brī�a atnāca lensmanis � viņ� nelika ilgi uz sevi gai�dīt. Bet palīgs gan bija iegriezies iebraucamajā sētā � sēdēja tur un dzēra.

����� Labdien, puisietil � lensmanis sacīja.

���� Cirvja kāts, � prāmnieks atbildēja.

���� Ak tā, � lensmanis teica. � Cik tālu ir līdz iebrauca�majai sētai? � viņ� jautāja.

����� Līdz �itam zaram, � vīrs sacīja un nomēra vienu gabalu no kāta.

Lensmanis nogrozīja galvu un platām acīm pavērās uz prāmnieku.

����� Kur ir tavs sievi�ķis, puisieti? � viņ� jautāja.

���� Tas prasās darvojams. Stāv lejā pie krasta, ieplaisājis no abiem galiem.

���� Un kur tava meita?

���� Stāv stallī grūsna, � prāmnieks atteica, domādams, ka atbild labi un pamatīgi.

����� Tāds kā prātā salauzies, ak, ej tu uz� � lensmanis teica.

����� Tas nav nemaz tālu. Kad uzkāpsi pakalnā, turpat jau būs, � prāmnieks atbildēja.

Reiz bijis kāds īgns un negants vīrs, kam alla�iņ licies, ka sieva mājā nekā nedara. Pārnācis vakarā no pļavas, �is ņemas ieviest kārtību un nevar vien beigt �ķendēties.

���� Mīļo draudziņ, neesi nu tik sirdīgs, � sieva saka, � rītā apmainīsimies ar darbiem � es ie�u uz pļavu sienu pļaut un tu saimniekosi pa māju.

Vīrs mierā, nudien, viņam ne prātā nenāca iebilst.

Agri no rīta sieva uzmeta plecā izkapti un aizgāja uz pļavu sienu pļaut, un vīram bija jāpaliek kopt mājas soli. Vispirms viņ� gribēja sakult sviestu, bet, laiciņu pakūlis, sāka just slāpes un noiet pagrabā pēc alus. Kamēr krūzē tecēja miestiņ�, viņ� dzird, ka sivēns ielavījies namā. Ar spundi rokā viņ� nu, ko māk, metas aug�ā pa pagraba trepēm, lai sivēns nedabū apgāzt sviesta ķērni. Bet, ieraudzījis, ka sivēns jau ir apgāzis ķēmi un vanda iek�ā krējumu, kas iztecējis pa grīdu, viņ� tik varen ap�skaitās, ka, pavisam aizmirsis par alus mucu, ar joni metas virsū sivēnam. Durvīs vīrs sivēnu nogrāba un ievilka tam tik pamatīgi, ka tas turpat palika guļam. Tad, pamanījis sev rokā spundi, vīrs lika atpakaļ uz pagrabu, bet muca jau bija tuk�a.

Par jaunu nogājis uz piena klēti un sagrabinājis vēl cik necik krējuma, lai ķērne tiek atkal pilna, vīrs nu ņēmās kult sviestu uz pusdienām. Brītiņu pakūlis, viņ� atcerējās, ka mājas govs vēl stāv kūtī un nav dabūjusi ne ēst, ne dzert, kaut arī saule jau gabalā. Iet ar govi uz ganībām likās par daudz tālu, un viņ� no�lēma uzlaist lopiņu uz jumta � mājai bija ar lielu, kuplu zāli apaudzis velēnu jumts. Māja slējās pie stāvas nogāzes, un, pie�licis pie jumta planku, viņ� cerēja govi uzdabūt pa to_aug�ā. Bet ķērni vīrs vairs neuzdrīkstējās atstāt bez uzraudzības^ � rāpodams un dzīvodamies pa grīdu, bērnelis varēja nejau�i to apgāzt. Tāpēc ķēmi viņ� uzsēja sev uz muguras, bet, iekams

vilka govi aug�ā uz jumta, to vēl vajadzēja padzirdīt. Kā gan citādi � paņēmis spaini, vīrs gāja uz aku pēc ūdens, bet, kad viņ� bija pārliecies pāri akas malai, krējums sāka tecēt ārā un aizlija aiz apkakles.

Drīz jau pusdienlaiks, bet sviests viņam vēl nebija sakults. Tad vīrs nolēma uzvārīt biezputru un pakāra virs pavarda grāpi ar ūdeni. Ticis ar to galā, vīrs iedomājās, ka govs var nokrist no jumta un salauzt sev kājas vai nolauzt kaklu, tāpēc viņ� uz�kāpa uz jumta un gribēja govi piesiet. Striķa galu viņ� aplika govij ap kaklu un tad, nolaidis striķi lejā caur skursteni, otru galu apsēja sev ap vidu, jo ūdens grāpī jau bija sācis vārīties un viņam vajadzēja maisīt putru. Un, kamēr viņ� noņēmās ar biezputru, govs tik tie�ām gāzās zemē no jumta un ierauj vīru skurstenī. Tur viņ� iesprūda, bet govs palika karājamies pie mā�jas sienas un, nevarēdama tikt ne atpakaļ aug�ā, ne arī lejā, �ū�pojās starp debesīm un zemi.

Sieva līdz apnikumam izgaidījās, kad vīrs pēdīgi sauks pus�dienās, bet nekā un nekā. Beigās viņa nosprieda, ka laiks ir jau pāri, un iet uz māju. Ieraudzījusi govi tik nelāgi karājamies, viņa piegāja tai klāt un ar izkapti pārcirta striķi. Vīrs nu izkrita ārā no skursteņa, un, kad sieva iegāja istabā, viņ� ar galvu uz leju bija iestidzis biezputras grāpī.

Reiz dzīvoja kāds vīrs, Gūdbrands vārdā. Augstu kalnu ielejā viņam piederēja mājas, un tāpēc viņu sauca par Gūdbrandu no Kalnu ielejas. Sieva viņam bija tik krietna un tik pa�devīga, ka itin viss, ko vīrs dara, �ai likās labāk par labu. Vīrs varēja darīt tā un �itā � sievai vienalga viss sagādāja tikai prieku. Viņi kopa savu zemi, simt dālderu viņiem glabājās lādes dibenā un kūtī stāvēja divas govis.

Bet te kādudien sieva sacīja Gūdbrandam:

���� Man liekas, būtu tā kā jānoiet pilsētā un jāpārdod tā viena govs, lai dabūjam vēl kādu mazumiņu naudas klāt, esam tak krietnu ļau�u, tāpēc mums nāktos vēl kādu �iliņu turēt ka�batā, tāpat kā citi tur. Tos simt dālderus, kas stāv lādes dibenā.

nebūtu lāgā aiztikt, bet tā otra govs mums ir tikpat kā lieka. Turklāt būs vēl tāds labums, ka man paliks tikai viena kopjama govs un nebūs vairs jābaro divas un divām jāsien aste ar sal�miem.

Gūdbrandam tāda doma �ķita itin pareiza un prātīga. Pa�ņēmis govi saitē, viņ� veda to uz pilsētu pārdot. Bet, nogājis pilsētā, neatrada savai govij neviena pircēja. Neko darīt, un Gūdbrands nosprieda, ka būs vien jāiet ar govi atpakaļ uz māju, kur tai, zināms, ir savs kakts un savs valgs, kaut arī atpakaļ�ceļ� iznāk tikpat gar� kā �urpceļ�. Un Gūdbrands devās,uz māju pusi.

Gāja, gāja un satiek vīru, kuram zirgs pārdodams. Tad Gūd�brands nosprieda, ka zirgs viņam labāk noderēs, un iemainīja zirgu pret govi.

Gāja, gāja atkal un satiek vīru, kas dzen sev pa priek�u cūku. Nospriedis, ka trekna cūka viņam labāk noderēs nekā zirgs, Gūdbrands iemainīja cūku pret zirgu.

Pagājis vēl gabalu tālāk, viņ� sastop vīru ar kazu. Un, no�spriedis, ka kaza viņam nudien noderēs labāk par cūku, viņ� dabū pret cūku sev kazu.

Pēc tam atkal gāja un gāja, kamēr satiek vīru ar aitu. Un ar to vīru viņ� arīdzan samainījās, pārlicis, ka aita viņam nu�dien noderēs labāk par kazu.

Atkal bridi gājis, Gūdbrands sastop vīruļar; zosi un aiz�maina prom aitu pret zosi.

Tad nu gāja tik un gāja, kamēr satiek vīru ar gaili. Ar to vīru atkal samainījās, nospriedis, ka gailis viņam nudien node�rēs labāk par zosi.

Tā nu viņ� gāja, gāja, kamēr diena jau grie�as uz vakara pusi un sevi liek manīt izsalkums. Nu Gūdbrands pārdeva savu gaili par divpadsmit �iliņiem un nopirka par tiem ēdamo. Jo pa�glābt sevi no bada nāves ta�u ir prātīgāk nekā paturēt gaili, Gūdbrands no Kalnu ielejas sprie�.

Tad viņ� par jaunu turpināja mājupceļu, kamēr nonāk līdz kaimiņmājām. Tur viņ� iegriezās pasērst.

����� Kā tev gāja pilsētā? � tomāju ļaudis vaicā.

����� Nu, tā un �itā, � Gūdbrands atbild, � nevaru nedz īpa�i debesīs celt, nedz pelt savu laimi. � Un no|viena gala līdz otram viņ� izstāstīja kaimiņiem, kā viņam gājis.

���� Tad nu gan tevi saņems ar atplestām rokām, � kaimiņ� sacīja. � Lai dievs tev palīdzi Tavā ādā būt es negribētu.

����� Liekas, man varēja iziet vēl sliktāk, � Gūdbrands no Kalnu ielejas atbild. � Bet, lai man būtu klājies slikti vai labi, sieva man ir tik krietna, ka nemū�am mani nenopels, lai es da�rītu ko darīdams.

���� Zinu jau, zinu, un tomēr �ai reizē es tam neticu, � kai�miņ� teica.

���� Saderam? � Gūdbrands no Kalnu ielejas saka. � Man lādes dibenā glabājas simt dālderi, vai vari likt tikpat daudz pretī?

Labi. Saderēja. Gūdbrands palika kaimiņmājās līdz vaka�ram, kad sāk jau mesties tum�s, un tad abi kaimiņi kopā iet uz Gūdbranda māju. Tur nu �omāju saimnieks paliek ārpusē aiz durvīm klausīties, bet Gūdbrands iet iek�ā pie sievas.

����� Labs vakars! � iegājis istabā, Gūdbrands no Kalnu iele�jas sveicināja.

���� Labs vakars! � sieva atņēma. � Paldies dievam, ka esi pārnācis!

Patiesi, mājās gan. Pēc tam sieva prasīja, kā gājis pilsētā.

�� Nu, tā un �itā, � Gūdbrands atbildēja, � nav ar ko lie�līties. Kad biju ticis līdz pilsētai, govi neviens negribēja pirkt, un tad es to iemainīju pret zirgu.

����� Par to tu nudien esi pelnījis paldies, � sieva teica,

���� mēs esam tik krietnu ]au�u, ka mums uz baznīcu klājas braukt tāpat kā citiem, un, kad nu mums tagad ir zirgs, mēs varēsim likt to lietā. Ved zirgu stallī, mīļais!

���� Are, bet zirga man vairs nemaz nav, � Gūdbrands teica.

��� Gabalu pagājis, es iemainīju to pret cūku.

����� Klau, bet tas ta�u ir tik pareizi, ka es būtu tie�i tāpat darījusi, � sieva atsaucās. � Tu par to esi pelnījis paldies! Nu mums mājā būs gala tāpat kā citiem, varēsim to celt galdā cie�miņiem. Ko gan mēs iesāktu ar zirgu? Ļaudis valodotu, ka esam kļuvu�i bramanīgi un vairs nevī�ojam aizstaigāt līdz baz�nīcai kājām. Ej un ved cūku kūtī, mīļais!

���� Bet cūkas man arī vairs nemaz nav, � Gūdbrands teica,

pagājis vēl gabalu tālāk, es to iemainīju pret pienīgu kazu.

����� Paskat, paskat, cik labi tu ar visu tiec galā! � sieva at�saucās. � Kad tā padomā 3 kur tāda cūka der? Ļaudīm tikai

būtu ko kult mēles, ka mēs apēdam visus savus kustoņus. Bet tagad man būs gan piens, gan siers un pati kaza ar vēl paliks. Ved nu kazu kūtī, mīļais!

����� Are, bet kazas ar man vairs nemaz nav, � Gūdbrands teica. � Gāju, gāju un tad aizmainīju kazu prom un dabūju tās vietā dū�īgu aitu.

������ Paklau, bet tu esi darījis glu�i kā pēcmana prāta, tas izskatās itin kā manis pa�as roku darbs, � sieva iesaucās, � ko mēs būtu iesāku�i ar kazu? Man nāktos skraidīt tai pakaļ pa kalniem un lejām un vakarā vēl būtu jāvelk tā kaza uz mājām. Bet no aitas būs vilna un drāna, un pavalgs ar turklāt. Ved nu aitu kūtī, mīļais!-

. � Bet aitas man ar vairs nemaz nav^JGūdbrands teica.

��� Gāju, gāju un tad iemainīju to pret zosi.

����� Paldies tev par to, � sieva sacīja, gg lielais paldies! Ko es iesāktu ar aitu? Man nav ne ratiņa, ne sprēslenīcas un netī�kas nemaz noņemties ar au�anu, drānas mēs;; varam nopirkt tā�pat kā līdz �im. Bet tagad būs zoss cepetis, pēc kura jau sen aplam kārojas. Un būs vēl dūnas spilventiņam^ Laid zosi kūtī, mīļais! |H S *

����� Are, bet zoss ar man vairs nemaz naiv�� Gūdbrands teica. � Vēl kādu gabalu pagājis, es to iemainīju pret gaili!

����� Dievs vien zina, kā tu visu tik labP izdomā, � sieva at�saucās. � Viss notiek tie�i tā, kā es pati būtu darījusi. Gailis! Glu�i tas pats, itin kā tu būtu nopircis mums modinātājpulk�steni: gailis ik rītu dzied �etros, un nu mēs bū^m kājās pa�ā laikā. Ko mēs iesāktu ar zosi? Zoss cepe�a man nemaz vairs nekārojas, un spilventiņu es varu piebāzt arī [arfzāles pūkām. Ej nu ielaid gaili kūtī, mīļais!

����� Āre, bet gaiļa ar man vairs nemaz nav, � Gūdbrands teica. � Vēl gabalu pagājis, es jutos tik briesmīgi izsalcis, ka gaili man nācās pārdot par divpadsmit �iliņiem, lai paglābtu sevi no bada nāves.

����� Un paldies dievam, ka tā izdarīji,!�| sieva iesaucās.

���� Lai tu darītu kā darīdams, tev alla� iznāk tie�i tā, kā es pati būtu rīkojusies. Ko mēs iesāktu ar gaili? Pa�i' esam sev notei�cēji un varam no rītiem gulēt, cik ilgi mums tīk. Paldies dievam, ka tu pats, kas visu izdara tik labi, esi atgriezies, tad man vairs nevajag ne gaiļa, ne zoss, ne cūkas, ne govs �heko!

Tad Gūdbrands attaisīja ārdurvis.

����� Nu, vai man pienākas tie simt dālderi? � viņ� jautāja. Un kaimiņam bija jāpiekrit, ka pienākas gan.

Reiz dzīvoja karalis, kuram bija meita ar tik asu un lokanu mēli, ka neviens nejaudā to aizrunāt. Tad karalis izsludināja, ka viņa meitu par sievu un vēl pusi no karaļvalsts klāt dabūs tas, kas meitu aizrunās. To izdzirdu�i, trīs brā|i arī posās izmē�ģināt laimi. Uzskatīdami sevi par lielākiem gudriniekiem, ce|ā vispirms devās divi vecākie brā|i. Bet netika ar princesi nekādā galā un saņēma sodu. Tad no mājas aizgāja tre�ais dēls. Kādu gabalu pagājis, viņ� ieraudzīja uz ce)a kārklu vicu un paceļ to. Vēl gabalu pagājis, puisis ieraudzīja krūzes lausku un pace| ari to no ce|a. Un, vēl mazliet pagājis, viņ� atrada beigtu �agatu un gabaliņu nostāk līku ā�a ragu. Vēl kādu gabalu no tās vietas � otru tādu pa�u. Iedams jau pa kara]a tīrumiem, kur bija izvesti mēsli, viņ� atrada vecu pazoli. Visas �īs mantas viņ� paņēma līdzi uz pili un tad gāja iek�ā pie princeses.

���� Labdien! � viņ� sacīja.

����� Labdien! � princese atņēma un novaibstās.

���� Vai drīkstu uzcept savu �agatu?

����� Baidos, ka tā nepārsprāgst.

���� Nekā nebija, es to aptī�u ar kārkla vicu, � puisis sacīja un parāda kārkla vicu.

���� Tauki iztecēs ārā, � princese sacīja.

� Paturē�u apak�ā to te, � puisis teica un parāda krūzes lausku.

���� Tu proti izlocīties, � princese sacīja.

���� Ko nu par mani, bet tas te gan ir izlocīts, � puisis teica un parāda vienu ragu.

���� Nē, otru tik līku ragu es neesmu redzējusi! � princese iesaucās.

���� Un te nu tu redzi otru, � puisis teica un parāda otru ā�a ragu.

����� Man rādās, tu esi nonācis galā � būsi mani aizrunā�jis, � princese sacīja.

���� Nē, es vēl neesmu nonācis galā, bet tā gan ir galā, � puisis teica un parāda pazoli.

Uz to princesei vairs nebija ko sacīt.

����� Nu tu esi mana, � puisis teica.

Tā viņ� dabūja princesi un pusi no karaļvalsts.

Fjēlstadē, Ringerīkes novadā, sensirmos laikos kādam saimniekam bijusi varen lepna govs � par Dramboti saukta. Starp ragiem �ai bijis tāds gaisa gabals, ka ne izteikt, un, ja uz katra raga sē� pa ganam, tie nav dzirdēju�i, ko taurē viens otram. Kad govs iemāvusies Retlā pie Krūkskūgenes, mājās Fjēlstadē nodrebējis durvju kliņķis. Un piena �ī �devusi jūru. No kalnu ganībām vajadzējis ietaisīt reni, lai piens tek mājās.

Kad kūlu�i sviestu, krējums bijis jālej kalnu.aizā, un, sieru sienot, bijusi jāņem palīgā ieplaka, bet pie mīcī�anas � darba zirgs. Vienreiz iegadījusies ķēve, un, sieru mīcot, tai atskrējis kumeļ�. Bet siera bijis tik daudz, ka saimnieks .kumeļu uzgā�jis tikai pēc gada, kad paņēmis ceļamaizei kādu rituli. Sviestu saimniece krāvusi kaudzē kalna malā. Kad gribējusi notirgot, uzkāpusi kaudzes galā un brauc lejā. Kājstarpēfbijis noteikts svars.

Drambote bijusi liela skrējēja, tāpēc saimnieks Bēruma fab�rikā nopircis kuģapudu smagu svara bumbu un piekāris govij pie kakla, bet �ī skraidījusi tikpat neganti un ^nogāzusi krietnu lērumu me�a, tā ka iznāku�i lieli līdumi. Savilku�i celmus kau�dzē un dedzināju�i līdumdegas. Tad sasēju�i Āidzus, un tie iz�augu�i tik pamatīgi, ka uz māju nācies vest^ziemā ar baļķu ra�gavām. Graudi biju�i tik rupji, ka vajadzējis pārcirst �etriniski, pirms lai� iek�ā dzirnavās. Ziemu tur pa ledt� pāri uz tirgiem brauku�i hallingdālie�u1 vezumnieki. Iebrauku�i iek�ā kādā salmā, kas palicis zemē, un brauc trīs dienasikamēr tiek ārā.

1 Hallingdāles novada iedzīvotāji.

Gailis ar vistu reiz aizgāju�i uz lazdulienu riekstot.

Pēk�ņi vistai riekstu �aumala ieskrējusi nerīklē. Viņa apgū�lusies zemē un spārnus vien cilā. Gailim bijis jāatnes viņai ūdens. Viņ� aizskrējis pie avota un saka:

���� Avotiņ mī|o, iedod man ūdeni, ūdeni es do�u vistiņai sa�vai, kas, lazdulienā pakritusi, ar nāvi cīnās.

Avots atbild:

���� Odeni tu no manis nedabūsi, kamēr es nedabū�u no tevis lapas.

Tad gailis aizskrēja pie liepas:

���� Liepiņ mīļo, iedod man lapas, es do�u avotam lapas, avots dos man ūdeni, ūdeni es do�u vistiņai savai, kas, lazduiienā pakritusi, ar nāvi cīnās.

Liepa atbild:

���� Lapas tu no manis nedabūsi, kamēr es nedabū�u no tevis zeltsārtaino lenti.

Tad gailis aizskrējis pie jaunavas Marijas:

���� Marijiņ mīļo, iedod man zeltsārtaino lenti, es do�u liepai zeltsārtaino lenti, liepa dos man lapas, es do�u avotam lapas, avots dos man ūdeni, ūdeni es do�u vistiņai savai, kas, lazdu�lienā pakritusi, ar nāvi cīnās.

���� Zeltsārtaino lenti tu no manis nedabūsi, kamēr es neda�bū�u no tevis kurpes, � jaunava Marija atbild.

Tad gailis .aizskrējis pie kurpnieka:

���� Kurpnķciņ mīļo, iedod man kurpes, es do�u jaunavai Ma�rijai kurpes, jaunava Marija dos man zeltsārtaino lenti, es do�u liepai zeltsārtaino lenti, liepa dos man lapas, es do�u avotam lapas, avots dos man ūdeni, ūdeni es do�u vistiņai savai, kas, lazdulienā pakritusi, ar nāvi cīnās.

���� Kurpes tu no manis nedabūsi, kamēr es nedabū�u no te�vis suku, � kurpnieks atbild.

Tad gailis aizskrējis pie cūkas:

���� Cūciņ mīļo, iedod man suku, es do�u kurpniekam suku, kurpnieks dos man kurpes, es do�u jaunavai Marijai kurpes, jau�nava Marija dos man zeltsārtaino lenti, es do�u liepai zeltsār�taino lenti, liepa dos man lapas, es do�u avotam lapas, avots dos

man ūdeni, ūdeni es do�u vistiņai savai, kas, lazdulienā pakri�tusi, ar nāvi cīnās.

���� Suku tu no manis nedabūsi, kamēr es nedabū�u no tevis graudus, � cūka atbild.

Tad gailis aizskrējis pie kūlēja:

����� Kūlējiņ mīļo, iedod man graudus, es do�u cūkai graudus, cūka dos man suku, es do�u kurpniekam suku, kurpnieks dos man kurpes, es do�u jaunavai Marijai kurpes, jaunava Marija dos man zeltsārtaino lenti, es do�u liepai zeltsārtaino lenti, liepa dos man lapas, es do�u avotam lapas, avots-dos man ūdeni, ūdeni es do�u vistiņai savai, kas, lazdulienā pakritusi, ar nāvi cīnās.

����� Graudus tu no manis nedabūsi, kamēres nedabū�u no tevis plāceni, � kūlējs atbild.

Tad gailis aizskrējis pie maiznieces:

����� Maizniecīt mīļo, iedod man plāceni, es do�u kūlējam plā�ceni, kūlējs dos man graudus, es do�u cūkai graudus, cūka dos man suku, es do�u kurpniekam suku, kurpnieks dos man kurpes, es do�u jaunavai Marijai kurpes, jaunava :Marija dos man zelt�sārtaino lenti, es do�u liepai zeltsārtaino lentMliepa dos man lapas, es do�u avotam lapas, avots dos man ūdeni, ūdeni es do�u vistiņai savai, kas, lazdulienā pakritusi,uar nāvi cīnās.

����� Plāceni tu no manis nedabūsi, kamēr es iedabū�u no te�vis malku, � maizniece atbild.

Tad gailis aizskrējis pie malkas cirtēja:

����� Malkas cirtējiņ mīļo, iedod man malkuļ esļdo�u maiznie�cei malku, maizniece dos man plāceni, es do�ii kiaējam plāceni, kūlējs dos man graudus, es do�u cūkai graudus, cūka dos man suku, es do�u kurpniekam suku, kurpnieks dds man kurpes, es do�u jaunavai Marijai kurpes, jaunava Marija dos man zeltsār�taino lenti, es do�u liepai zeltsārtaino lenti| liepa dos man lapas, es do�u avotam lapas, avots dos man ūdeni, ūdeni es do�u vis�tiņai savai, kas, lazdulienā pakritusi, ar nāvi cīnās.

���� Malku tu no manis nedabūsi, kamēr es nedabū�u no tevis cirvi, � malkas cirtējs atbild.

Tad gailis aizskrējis pie kalēja:

����� Kalējiņ mīļo, iedod man cirvi, es do�u malkas cirtējam cirvi, malkas cirtējs dos man malku, es do�u maizniecei malku, maizniece dos man plāceni, es do�u kūlējam plāceni, kūlējs dos

cnan graudus, es do�u cūkai graudus, cūka dos man suku, es <lo�u kurpniekam suku, kurpnieks dos man kurpes, es do�u jau�navai Marijai kurpes, jaunava Marija dos man zeltsārtaino lenti, �s do�u liepai zeltsārtaino lenti, liepa dos man lapas, es do�u avotam lapas, avots dos man ūdeni, ūdeni es do�u vistiņai sa�vai, kas lazdulienā pakritusi, ar nāvi cinās.

����� Cirvi tu no manis nedabūsi, kamēr es nedabū�u no tevis ogles, � kalējs atbild.

Tad gailis aizskrēja pie ogļudeģa:

����� Ogļudeģīt mīļo, iedod man ogles, es do�u kalējam ogles, kalējs dos man cirvi, es do�u malkas cirtējam cirvi, malkas cir�tējs dos man malku, es do�u maizniecei malku, maizniece dos man plāceni, es do�u kūlējam plāceni, kūlējs dos man graudus, �es do�u cūkai graudus, cūka dos man suku, es do�u kurpniekam suku, kurpnieks dos man kurpes, es do�u jaunavai Marijai kur�pes, jaunava Marija dos man zeltsārtaino lenti, es do�u liepai zeltsārtaino lenti, liepa dos man lapas, es do�u avotam lapas, avots dos man ūdeni, ūdeni es do�u vistiņai savai, kas, lazdu�lienā pakritusi, ar nāvi cīnās.

Tad ogļudeģis ap�ēlojās par gaili un iedeva �im ogles. Un kalējs dabūja ogles un malkas cirtējs cirvi, un maizniece malku, un kūlējs plāceni, un cūka graudus, un kurpnieks suku, un jau�nava Marija kurpes, un liepa zeltsārtaino lenti, un avots lapas, un gailis ūdeni, un ūdeni viņ� iedeva vistiņai savai, kas lazdu�lienā ar nāvi cīnās. Un tad vistiņa atkal atlaba.

Elsberga S. Nedaudz par zemi, kur mīt troļļi

Dzīvnieku pasakas

Vistiņa, kas steidzās uz Dovres kalnu, lai pasaule neaizietu boiā ;�Kā āzis un auns uzbūvēja māju Ripleheijā ; Lapsa me�azosu purvā ; Lapsa gana lopus ;�Lācis, vilks un lapsa medībās ; Kāda cūkai dzīve ;�Gailis un lapsa ;�Kāpēc lācim īsa aste ;�Lapsa vaino lāci ; Vērsis, kas gāja pamieloties ; Nepateicība ir pasaules alga�; Katram savi bērni patīk vislabāk .

Brīnumu pasakas

Trīs āzī�i sprigainī�i iet uz kalnu ganībām baroties ; Par Pelnru�ķi, kas nozaga trollim sudraba pīIes, segu un zelta arfu ; Baltāszemes trīs princeses ; Dzirnavas, kas maļ jūras dibenā ; Brīnumkumeļ� ; Melnmelnais un Baltbaltais ; Taukupods ; Trīs māsas, kas bija zem kalna ; Jaunava stikla kalna galā ; Pupurītis ; Zēns, kas pārvērtās par lauvu, ērgli un skudru ; Balto lā�u karalis Valemuns ; Pēra kungs ; Tēvameita un mātesmeita� ; Brik�ņu pudura līgava ; Septiņi kumeļi ; Pelnru�ķis un viņa krietnie palīgi ; Īkstītis ; Zāles meitiņa ; Hokens Palssbārdis ; Atraitnes dēis ; Gudrā meita ; Puika, kas posās bildināt nostūra māmuļas meitu ; Pērs, Pols un Esbens Pelnru�ķis

Joku un formulu pasakas

Dovres kaķis ; Zaķis, kas bija precējies ; Ogļudeģis ; Pelnru�ķis, kas princesi pārmeloja \; Septiņus gadus veca biezputra ;�Kad precinieks mājā ; �Skic, lejā no galda!� ; Klēts atslēga sprēslenīcā ; Ne brauk�us un ne jā�us ;�Kā vēj� karstā saulē ; Viņmāju Pols ; Pats saimniektēvs kambarī ; Jiske ; 'Puisis un velns ; �Labdien, puisietil� � �Cirvja kāts� .; Vīrs, kuram bija jāsaimnieko pa māju . Gūdbrands no Kalnu ielejas ; Skrejmēlītes ; Drambote ; Gailis un vista lazdulienā

Серия �Страна волшебных превращений� АСКЕЛАДДЕН И ТРОЛЛЬ Норвежские народные сказки Рига �Лиесма� 1987 На латышском языке Автор предисловия, составитель и переводчик Солвейга Элсберга Художник Илзе Рамане

ИБ № 4750

Jaunākā skolas vecuma bērniem PELNRUSĶIS UN TROLLIS Norvēģu tautas pasakas

Redaktore S. Naumova. Mākslinieciskais redaktors A. Lamsters. Tehniskā redaktore L. Engere. Ko�rektore I. Kalniņa Nodota salik�anai 31.12.86. Parakstīta iespie�anai 22.05.87. Formāts 70X90/16. Dobspiedes papīrs № 1. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 15,21. uzsk. iespiedi.; 17,11 uzsk. krāsu nov.; 12,54 izdevn. 1. Metiens 50 000 eks. Pasūt № 1691-1. Cena 75 kap. Izdevniecība �Liesma�, 226256 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. № 165(32660)B-959. Iespiesta Lat�vijas PSR Valsts Izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā �Ciņa�, 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Vāks un apvāks iespiests Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11.