Brīnumzeme. Pasaules tautu pasakas. Laimes puķe. �igānu tautas pasakas

�igāni. Jau gadu tūksto�iem �ī-savādā, mums neizprotamā tauta klejo pa pasauli. Uz apkārtējo neuzticību atbildēdami ar neuzticību, viņi dzīvo sve�u tautu vidū, mū�am palikdami savrupibā.

Vēsture pau�, ka jau senajā Indijā �igāni uzskatīti par klai�doņiem, pārijiem, jau sensenos laikos pelnīju�i iztiku ar dzies�mām, dejām, burvju mākslu, zeltkaļu amatu vai arī, apstrādā�dami ādas, gatavodami zirglietas. No Indijas, savas tēvutēvu zemes, �igāni izklīda pa visu pasauli, dodamies uz rietumiem kā visas klejotāju tautas. 12. gs. tie minēti kāda gruzīnu mūka piezīmēs, 14. gs. beigās jau mīt Balkānos, 15. gs. ierodas Han�zas pilsētā�, �veicē, Francijā, Itālijā, drīz vien ir sastopami visā Eiropā, mājo �lrijā, Persijā, Arābijā.

Klejojumi atstāju�i ietekmi ari uz �igānu valodu. Da�ādās pasaules malās tā ir at�ķirīga, jaukta ar vietējās valodas vār�diem. Vārds �rom�, ar kuru sevi apzīmē Eiropas �igāni, ir idents ar Sīrijas �igānu �dom�, ko tulko kā �cilvēks�. Sanskritā ar vārdu cdoma� apzīmēti ļaudis, kuri pelna maizi ar dziesmām un dejām.

Tautas garu var sākt iepazīt, ņemot palīgā tās folkloru. �i�gānu pasakas ir kā raibi, reibino�i un noslēpumaini ziedi. Tajās ir daudz tāda, kas varētu pārsteigt un mulsināt citas tautas pār�stāvi. Senākajās pasakās valda pirmatnēja ne�ēlība un tie�ums; tajās jau�ama gan seno gadsimtu, gan mītnes zemes seno tikumu atblāzma, palaikam visai sve�a latvie�u uztverei. Da�a pasaka atgādina krāsainu un brī�am baisu sapni, kur viena aina negaidot pāriet citā.

Pasakās mēs ieraugām savdabīgo �igānu sadzīvi, attiecī�bas starp radiniekiem, raksturīgākās īpa�ības � pārdro�ību, lepnumu, apķērību. Raibā mū�a noslēgumā cilvēks dodas uz aizsauli; tajā valda baltā un melnā krāsa, laiks ir sastindzis, da�i soļi ilgst deviņus �īszemes gadus. Miru�ajam līdzās tiek nolikts trauks ar pienu (atcerēsimies, ka Indijā, �igānu senajā dzimtenē, govis ir svēti dzīvnieki), lai dvēseles varētu spirdzi�nāties pirms tālā ceļa. Vārti uz aizsauli ir ala vai nu pasaules galā, vai augstu kalnos, rietumos, kur noiet saule.

Ļoti svarīga loma �igānu pasakās ir zirgam; bez viņa nav iespējams dzīvot, kur nu vēl veikt varoņdarbus.

Pasaku teicējiem ir paticis pasmieties gan par citiem, gan par sevi. �igāns tiek pie lielas bagātības un � tu brīnums � nezina, ko ar to iesākt. Ari ķēniņa godā necik ilgi neiznāk notu�rēties. Tomēr attapības viņam pietiek, lai apvestu ap stūri vai pa�ii, velnu.

Klejojumi ir pie�ķīru�i savu nokrāsu ari �igānu pasakām. Pazīstami motīvi ieskanas Vācijas un Krievijas �igānu pasakās. Toties tajās, ko Latvijā savācis �igānu folklorists Jānis Leimanis, mums paveras pazīstamas dabas ainas, pats stāstījuma plū�dums liekas tuvāks.

�igānu sakāmvārdi koncentrētā formā pau� �īs tautas dzī�ves izjūtu un pieredzi. Ticējumi balstās iļz cie�o saikni ar dabu. no kuras apstākļiem gadsitfiiiem ilgi bijusi atkarīga klejotāju dzīve.

Ļoti interesanta ir �igānu mitoloģija, kas mums glu�i nepa�zīstama. Pazemē veselas pilsētas apdzīvo phuvusi � mazi, ne�glīti cilvēciņi, kuru dzīvība paslēpta melnas vistas olā. Ja olu kāds iemet ūdenī, phuvu�s mirst. Ar phuvu�a matu akmeņus var pārvērst zeltā. Phuvu�i sargā lielos dārgumus, kas paslēpti pa�zemē. Viņi palaikam var kļūt neganti un virszemē nolaupīt sie�vietes.

�igānu likteņfejas ir urmes, kuras pa trim dzīvo augstu kal�nos. Pirmā ir ļlabā urme�, sargātāja; otra ir ģaukstā urme�, kura darbojas kā starpniece starp fejām un cilvēkiem; tre�ā, ļaunā urme�, nes ļaudīm vienīgi bēdas un ļaunumu. Visas trīs urmes ierodas pie jaundzimu�ā pirmajā naktī un lemj viņa lik�teni. Urmju karaliene ir Matuija.

�igāniem pazīstams ari Visu Sēklu koks. kuri dod pasaulei ārstnieciskus augus, slimības dēmoni ar brīnumainiem vārdiem, fcilvēkēdājs milzis Ma�murdalo, ūdens gari nivaii. milzu putns

Carana, kur� dzivo 999 gadus un kalpo Matuijai �Ja var runāt par patstāvīgiem folkloras tēliem �igānu pasakās, tad tādi. �ķiet�ir Vaida un Ru�a. Ari Latvijas ligānu pasakās pieminēti Frai-

dinkus un Roze.

Sai krājumā iepazīstināsim jūs ar pavisam niecigu daļu no �igānu folkloras, tomēr jācer, ka tas sagādās iespēju ielūkoties� neparastā un valdzino�ā pasaulē.

�Tulkotāja

Kādam fellaham[1] piederēja divi vēr�i. Reiz, kad viņ� ar tiem ara, viens vērsis izrāvās no aizjūga un aizmuka. Fellahs tam pakaj nedzinās, bet devās mājās, draudēdams:

�� Ja es tevi, vērsi, rit te ieraudzī�u, tad ar �o pa�u dūci pa�darī�u tev galu!

Vērsim tas necik nerūpēja, �is tik joza tālāk. Nonācis pļavā, kur lekna zāle, vērsis apstājās un sāka ganīties. Pēk�ņi viņa priek�ā nostājās Abu Hasans, lapsa kūmiņ�, un vaicāja:

��� Kāpēc tu, vērsi, ganies �eit? �ī pļava ta�u pieder panterai. Lai tik viņa satiek tevi te, tūliņ metīsies virsū un salauzīs tev ribas!

Pēc tam lapsa devās pie panteras un stāstīja tai:

��� Vai zini, tavā pļavā ganās vērsis!

Lapsa paslēpās, bet pantera aizgāja pie vēr�a un noprasīja:

��� Kāpēc tu, vērsi, ganies �ai jaukajā pļavā?

Vērsis atteica:

������������ Saimnieks lika man vilkt arklu. Biju glu�i izvārdzis aiz bada, kad pamanīju �o pļavu un nolēmu tajā paganīties. Bet tagad esmu tavos nagos.

Pantera atstāja vērsi pļavā. Ta�u pēc desmit dienām vērsis no labās barības bija kļuvis milzīgs kā kamielis. Te pie viņa atkal ieradās lapsa. Vērsis jautāja:

��� Kas nu atkal?

Lapsa atbildēja:

��� Pantera ļaus tev �e palikt vienīgi tikmēr, kamēr tu kļūsi

gana trekns. Tad tā ar savu ķetnu tevi nogalēs un aprīs. Tā�pēc, � lapsa skaidroja, � kad atnāks pantera, iedur ragus zemē un nikni paskaties uz viņu. Bet pēc tam ņem un nobadi.

Nu Abu Hasans, lapsa kūmiņ�, atkal devās pie panteras.

����������� Tu atstāji vērsi leknajā pļavā, � viņ� uzrunāja panteru.

�� Aizstaigā nu uz turieni, un es paskatī�os, kā tu tiksi ar viņu galā!

��� Kas noticis? � pantera brīnījās.

Abu Hasans atbildēja:

�� Vērsis tagad ir tik brangi nobarojies, ka, sastapis tevi, tiks galā viens un divi!

Pantera devās pie vēr�a. Bet �is acumirklī iegrūda ragus zemē, niknām acīm paskatījās uz panteru, metās tai virsū, pa�ķēra uz ragiem un saplosīja. Tomēr arī pantera paguva sagrābt vērsi nagos un saplosīt to. Pagalam bija abi, gan vērsis, gan pantera. Nu atskrēja arī Abu Hasans, �igli pasauca vēl sievu un bērnus, lai notiesātu vērsi un panteru. Kad pāri paliku�i bija vairs tikai kauli, kūmiņ� ielūdza uz dzīrēm arī savas dzimtas piederīgos. Tie apēda kaulus un aizgāja.

Pēc kāda laiciņa Abu Hasans beduīnu1 apmetnē uzgāja ait�ādas ka�oku. Viņ� iebāza tajā galvu un uzvilka ka�oku sev ple�cos. Tā saposies, viņ� ielīda kādā alā un tur uzdūrās panteras māsai. Viņa sakampa kūmiņu un noprasīja:

, � Abu Hasan, kādēļ tu nomaitāji manu māsu?

Kūmiņ� atcirta:

��� Es jau neesmu vērsis!

��� Tomēr tu biji tas, kas abus sarīdīja!

Te pantera pamanīja aitādas ka�oku lapsai mugurā un jau�tāja:

�� Vai tu nevarētu pagatavot tādu arī man?

��� Par ko ne, � lapsa atteica. � Ja tu sarūpēsi un noko�dīsi �etras brangas aitas, tad es tev pagatavo�u tādu tērpu.

Pantera aizgāja un itin drīz atgriezās ar �etrām aitām. Gaļu lapsa apēda, bet ādas iemeta akā. Kad pantera atkal bija klāt un vaicāja, kur ka�oks, Abu Hasans paskaidroja, ka pietrūkstot vienas aitādas. Tad nu pantera atnesa viņam vēl vienu aitu.

ļ Klejotāji arābi.

Abu Hasans to nogalēja un, saviem bērniem piepalīdzot, apēda. Adu kūmiņ� atkal iesvieda akā.

Pantera ieradās un jautāja:

. Kur ir ka�oks, Abu Hasan?

Lapsa uzsauca, lai pagaidot, tūliņ atnesī�ot, un metās prom, bet pantera drāzās pa pēdām. Kūmiņ� teju teju grasījās nozust kādā alā, kad pantera to notvēra aiz astes. Abu Hasans dīdījās un raustījās, līdz aste palika panteras ķetnās,; uņ tad viņ� bez astes laidās lapās. Pantera vēl nosauca viņam pakaļ: jv�T^.;Nu tu esi bezastains, Abu Hasan, tagad-esc tevi pazī�u, līdzko satik�u!

Tā nu abi �ķīrās.

Lapsa aizgāja uz vīnadārzu un pamielojās ar vīnogām. Tad saaicināja kopā visu savu dzimtu.

��� Nāciet līdzi! � viņ� sauca. .

��� Uz kurieni? � radi jautāja.

������������ Ēdīsim vīnogas! � kūmiņ� paskaidroja un aizveda visus uz vīnadārzu. Ta�u tad piebilda:

������������� Nevaru Jaut jums mieloties, pirms nebū�u sasējis kopā jūsu astes.

Pārējās lapsas bija ar mieru. Bet Abu Hasans aizsteidzās pie vīnadārza īpa�nieka un kaut ko ie�ukstēja tam ausī. īpa��nieks atdrāzās uz dārzu un iz�āva uz sasietajām lapsām. Nu visām astes bija nost.

Abu Hasans atkal saposās ceļā un devās pie panteras. Pan�tera iesaucās:

��� Tūliņ grāb�u tevi ciet!

��� Kas tev prātā? � kūmiņ� brīnījās. -

��� Tu paņēmi un apriji aitas, bet solīto ka�oku nepa�uvi! � pantera atbildēja.

SIS��! ne biju es, � Abu Hasans apgalvoja.

��� Kā nu ne, tu gan! � pantera rūca.

��� Nezinu, kāpēc tu iedomājies, ka tas esot bijis es.

~ Pati ta�u norāvu tev asti! IJ pantera atcirta.

��� Man visi radi ir bezastaini, � lapsa cienīgi paskaidroja.

��� To nu es gribētu redzēt, sauc viņus �urp!

Abu Hasans saaicināja radus. Kad tie ieradās, pantera re�dzēja, ka astes patiesi nav nevienam, un netika gudra, kur� apēdis aitas.

Drīz pēc tam lapsa ielūdza panteru ciemos. Kūmiņ� bija uzklājis pītu paklājiņu uz akas un lika panterai tur apsēsties. Pantera to pa�u bridi iegāzās akā. Tad uzlēca aug�up pa akas sienu, sagrāba lapsu un ierāva akā ari to. Nu abi bija lejā. Ta�u pēc divām dienām pantera nobeidzās aiz bada, un Abu Hasans turpat akā viņu aprija.

Pa ceļu garām gāja divas zemnieces, kas grozos nesa uz tirgu cāļus. Saule jau laidās uz rietu, un abas, pamanīju�as aku, ierīkojās tai blakus pārnak�ņot. Pirms tam sievas ielaida grozus ar cāļiem akā, lai tiem nakti dro�āka gulē�ana. Abu Ha�sans neatstāja pie dzīvības nevienu pa�u cāli. Kad sievas otrā rītā izcēla no akas grozu, tajā aizmidzis gulēja kūmiņ�. Tomēr, ticis virszemē, tas zibens ātrumā laidās lapās. Bet sievas raudā�damas atgriezās mājās.

Abu Hasans nogrima domās un teica pats sev: �Tagad po�sī�os svētceļojumā uz Meku, lai izpirktu grēkus.� Te viņ� sa�stapa kādu beduīnu, kur� devās tādā pa�ā ceļojumā. Abu Ha�sans ieķērās viņa kamielim astē. Beduīns atskatījās, ieraudzīja nelūgto ceļabiedru, pakampa zobenu un cirta lapsai, bet nocirta vien savam kamielim asti. Abu Hasans atkal izspruka sveikā un laidās atpakaļ. Viņ� pamanīja zvirbuļiem, kas bija izperējusi bērnus. Zvirbuliene lūdzās:

��� Abu Hasan* esmu tavā varā, neēd jele manus bērniņus!

Lapsa atteica:

� Neēdī�u, ja tu mani sasmīdināsi.

- Ar ko lai es tevi smīdinu? - putns vaicāja.

��� Tur, ar tiem pļāvējiem,'-lapsa teica.

- Tad stāvi un skaties, � zvirbuliene sacīja. Viņa aizli�doja un nometās uz galvas vienam no zemniekiem. Klāt pieskrēja otrs un, gribēdams ar sirpi nogalēt zvirbuli, nocirta galvu vī�ram. Nu Abu Hasans laida vaļā smējienu un bija mierā. Bet, kad viņ� atkal gribēja uzklupt zvirbulēniem, putnēnu māte jau�tāja:

��� Ko tad vēl tu vēlies?

��� Mute pagalam izkaltusi. Es gribu padzerties ūdeni, ko krūzē nes tur tā sieva, : lapsa atbildēja.

Zvirbuliene ņēmās lēkāt pa ceļu sievai pie kājām. Sieva no�lika krūzi zemē un lūkoja zvirbuli noķert. Tikmēr Abu Hasans piezagās pie krūzes un priecīgs izdzēra to tuk�u.

Reiz dzīvoja kāds vīrs, kur� uzbūvēja trīsmastu kuģi, samek�lēja kuģiniekus un tad devās ceļojumā no baltās jūras uz melno jūru. Kādu dienu viņ� izkāpa krastā, lai pasmeltu dzeramo ūdeni, un pamanīja rotaļājamies �etrus piecus puikas. Viens no zēniem bija plikgalvis. Vīrs pasauca plikgalvi un pavaicāja:

V?Kur te ir aka?

Zēns parādīja aku, un vīrs pasmēla ūdeni. Tad pajautāja zēnam:

��� Vai brauksi man līdzi?

Puisēns atbildēja:

��� Es jau -gribētu gan, bet man ir māte.

��� Nu, tad aiziesim pie tavas mātes.

Abi devās pie zēna mātes. Kuģa īpa�nieks viņai jautāja:

��� Vai tu laidīsi man līdzi savu zēnu?

-Laidī�u gan.

Vīrs iedeva viņai naudu vairāku mēne�u iztikai un aizveda zēnu sev līdzi. Viņi izbrauca jūrā un aizkuģoja līdz kādam lie�lam ciemam. Tur nolēma atpūsties un sagādāt dzeramo ūdeni.

Bet �ai ciemā dzīvoja ķēniņ�. Pirms da�ām dienām ķēniņa dēls pastaigādamies bija sastapis dervi�u[2], kur� pārdeva gleznu. Tā bija dervi�a meitas ģīmetne. Ķēniņdēls to nopirka, jo meite�nes attēls bija brīnumskaists. Dervi�s, meitenes tēvs, bija dari�nājis meitas ģīmetni veselus septiņus gadus. Ķēniņdēls lika no�vietot ģīmetni pie akas. Varbūt kāds, kur� atnāktu padzerties, reiz zinātu teikt: �So meiteni es jau esmu redzējis!� No akas ūdeni smēla arī kuģa īpa�nieks. Pacēlis acis, viņ� ieraudzīja daiļavu un nobrīnījās: �Kāda skaistule!� Atgriezies uz kuģa, viņ� stāstīja saviem ļaudīm:

������������ Tur, ciemā, ir brīnumskaistas meitenes ģīmetne, neko līdzīgu es vēl neesmu redzējis.

Plikgalvis teica:

��� Ie�u un paskatī�os.

Viņ� devās uz ciemu, bet, ieraudzījis ģīmetni, iesmējās un sauca:

'uti Tā jau dervi�a meita! Kur jūs ņēmāt viņas ģīmetni?

Tiklīdz viņ� izrunāja �os vārdus, viņu sakampa un aizveda uz pili. Plikgalvis nosprieda, ka pēdējā stundiņa klāt. Pēc di�vām dienām viņam pārvaicāja:

��� Tu tie�ām pazīsti �o meiteni?

���� Kā nu nepazī�u; mēs augām vienā ciemā. Viņas māte tagad jau mirusi. Kad bijām mazi, �īs meitenes māte mūs abus zīdīja.

Tad sargi teica:

��� Ja nu tevi vedīs pie ķēniņa, nebaidies ne no kā!

Un pēc īsa brītiņa viņu patiesi aizveda pie ķēniņa. Valdnieks jautāja:

��� Tu pazīsti �o meiteni, mans dēls?

��� Jā, pazīstu gan; mēs kopā augām.

��� Vai vari atvest viņu �urp?

Plikgalvis atbildēja:

���� Atvedī�u, tikai dod man trīsmastu kuģi, pilnu zelta ga�baliem. Un vēl iedod man divdesmit dziedātāju un muzikantu. Arī tavu dēlu es ņem�u līdzi. Ta�u, kamēr atgriezī�os, paies septiņi gadi.

Viņu apgādāja ar maizi un vīnu tā, lai pietiktu septiņiem gadiem. Kuģis izgāja jūrā un nonāca meitenes dzimtenē. Gais�mai austot, plikgalvis vadīja kuģi tie�i gar meitenes māju, jo tā atradās pa�ā jūras krastā. Viņ� piekodināja kuģa ļaudīm: Es tagad izie�u uz klāja un staigā�u pa to �urpu turpu, bet jūs neviens nerādieties.

Viņ� izgāja uz klāja un ņēmās staigāt �urpu turpu.

Kad dervi�a meita pamodās, saule jau apspīdēja gan kuģi, gan viņas māju. Meitene izgāja ārā, izberzēja acis un pama�nīja uz klāja staigājam kādu puisi. Paskatījusies cie�āk, viņa pazina plikgalvi. Kas tam te meklējams?

��� Kāds vēj� tevi �urp atpūtis? � viņa uzsauca.

--�Atbraucu tevis dēļ. Pagājis tik daudz gadu, kop� redzēju tevi pēdējo reizi. Un tagad ierados, lai palūkotos uz tevi vēlreiz. Vai tu uz brītiņu neuzkāptu uz kuģa? Jā, un kur ir tavs tēvs?

���� Vai tad tu nezini, ka tēvs darināja manu ģīmetni? Tagad viņ� lūko to pārdot. Un es gaidu viņu atgrie�amies.

��� Nāc �urp pie manis, patērzēsim brītiņu.

Meitene saposās. Bet jauneklis aizgāja pie kuģa ļaudīm un

teica: ,

���� Paslēpieties, lai neviena neredz. Ta�u/tiklīdz ēs ievedī�u viņu kajītē un mēs sāksim tērzēt, cērtiet pu�u kuģa tauvas!

Meitene atnāca uz kajīti. Abi apsēdās un sāka runāties. Bet kuģis pa to laiku izgāja jūrā.

Tad jauneklis lika ķēniņdēlam iznākt no paslēptuves.

���� Kas tas tāds? izbrīnījusies vaicāja meitene un pie�bilda: � Nu gan es labāk ie�u prom!

����� Vai tev prāts, mana māsa! Nāc, nogar�osim vēldrusku no �iem saldumiem!

Viņ� piedāvāja saldumus meitenei, un viņa (āvās apmuļķo�ties. Plikgalvis ieminējās:

��� Tagad muzikanti varētu mums ko uzspēlēt.

Viņ� aizgāja, atveda muzikantus, un tie sāka spēlēt.

Meitene atkal sacīja:

� � Man jāiet, drīz pārnāks tēvs.:

��� Paliec nu vēl mazu brīdi, lai zēni tey vēl uzspēlē. �

Ta�u, kamēr muzikanti spēlēja, meitene nedzirdēja, ka ku�ģis jau slīd uz priek�u.

�� Nu gan man jāiet! � viņa pēdīgi noteica, izgāja uz klāja un paskatījās uz savas mājas pusi.

��� Mans brāli! � viņa iesaucās. � Ko tu man esi nodarījis!

�� Vai gribi zināt, kas būs tālāk? Paskaties � vīrs, kas sēd tev blakus, ir ķēniņdēls, un es ierados, lai vestu tevi pie viņa!

Ta�u meitene sāka raudāt un zūdīties:

���� Ko lai es tagad iesāku! Vai lai metos jūra?^

Viņa vaimanādama piegāja pie ķēniņdēla un apsēdās tam līdzās. Mūzika skanēja, netrūka ne ēdienu, ne dzērienu. Toties plikgalvis viens pats bija uz klāja, nekustīgi stāvēja liz kap�teiņa tiltiņa, kamēr pārējie līksmojās.

Viņi jau bija cejā divas vai trīs dienas. Te kādā rītausmā uz kuģi atlidoja trīs putni. Uz klāja bija vienīgi plikgalvis. Divi putni sāka taujāt:

���� Putniņ, putniņ, kas jauns, putniņ?

Tre�ais atbildēja:

�� Dervi�a meita ēd un dzer kopā ar ķēniņdēlu un nenojau�, kadas nedienas viņai gaidāmas.

��� Tad pastāsti mums, � lūdzās abi pārējie�putni.

������ Tiklīdz viņi būs pārbrauku�i mājās, atpeldēs laiviņa, lai aizvestu viņus krastā. Ta�u �ī laiviņa apgāzīsies, un dervi�a meita un ķēniņdēls noslīks. Bet tas, kur� izdzirdēs �os vārdus uri brīdinās abus, līdz ceļgaliem pārvērtīsies par akmeni.

Plikgalvis visu noklausījās, un neviens cits nenieka nedzir�dēja.

Nākamajā dienā, rīta agrumā, putni atkal salidoja uz kuģa un sāka runāties. Divi vaicāja tre�ajam: s� Putniņ, putniņ, kas jauns, putniņ?

� Paklausieties vien: dervi�a meita ar ķēniņdēlu tagad vēl ēd un dzer, un nezina par briesmām, kas viņiem draud. Tiklīdz abi izkāps krastā un ieies pils vārtos, vārti sabruks, nospiedīs un nogalēs viņus. Bet tas, kur� izdzirdēs �os vārdus un izpļā�pāsies citiem, līdz viduklim pārvērtīsies par-akmeni.

Arī nākamajā dienā putni ieradās atkal. Un plikgalvis vēl�reiz dzirdēja viņu sarunu.

���� Putniņ, putniņ, kas jauns, putniņ?

Tre�ais atbildēja:

� Ak vai, dervi�a meita ēd un dzer, un nezina, kas ar viņu notiks. Kāzu vakarā atbrāzīsies septiņgalvu pūķis un aprīs gan ķēniņdēlu, gan meiteni. Bet, kur� izdzirdēs �os vārdus un nodos mūs, tas līdz pat galvai pārvērtīsies par akmeni.

Tad plikgalvis nodomāja: �Es aizkavē�u mazo laiviņu iera��anos.� Ta�u, kad viņ� stūrēja uz pils pusi, laiviņas jau tuvojās, lai uzņemtu meiteni.

� Atpakaļ! Laivas man nav vajadzīgasl � viņ� sauca. Lai�vas pagriezās atpakaļ, un kuģis pilnās burās stūrēja uz krastu. Tie, kas redzēja notieko�o, brīnījās:

���� Kāpēc viņ� tī�uprāt grib sapostīt kuģi?

Ari ķēniņ� teica:

���� Kuģis ta�u ietrieksies krastā un sasprāgs gabalos!

Kuģis patiesi bija pagalam. Bet jauneklis sacīja:

������ Vai tad, kad tu liki atvest meiteni, es tev nesolījos, ka vienmēr rīko�os, kā pats atradī�u par labu? Tāpēc lai neviens nerunā man pretī.

Nu plikgalvis kopā ar ķēniņdēlu un meiteni piegāja pie vār�tiem.

���� Plēsiet tos nost! � viņ� pavēlēja.

������������� Kālab lai mēs nopostām vārtus? � galminieki acis vien iepleta.

��� Vai es jums neteicu, lai jūs nerunājat man pretī?

Tad ļaudis noplēsa vārtus. Visi devās pilī, ēda un dzēra, smē�jās un tērzēja. Ta�u plikgalvi māca rūpes. Pienāca nakts. Jauno pāri salaulāja. Plikgalvis nu jaunajiem paziņoja:

��� Es gulē�u turpat, kur jūs.

Ķēniņ� negribēja to ļaut un iebilda:

������������ Tu ta�u nevari pavadīt nakti tur, kur atdusēsies jaun�laulātie!

'� Kā skanēja mūsu noruna? � jauneklis noprasīja.

��� Ak, dari, kā zini, � ķēniņ� padevās.

Tad nu visi trīs iegāja guļamistabā un nolikās gulēt. Bet plikgalvis pie miera devās ar zobenu rokā un pārvilka sev pār galvu segu. Pusnaktī viņ� izdzirda nākam pūķi. Puisis izrāva zobenu, nocirta pūķim galvas un noglabāja tās zem spilvena. Ta�u ķēniņdēls uztrūkās no miega, ieraudzīja plikgalvim rokā zobenu un iesaucās:

��� Plikgalvis grib mūs nogalināt!

Atsteidzās arī viņa tēvs un vaicāja:

��� Kāpēc tu tā kliedz, mans dēls?

������������� �is puisis grib mūs nogalināt! � dēls atteica. Plikgal�vim sasaistīja rokas.

Kad uzausa diena, ķēniņ� lika atvest plikgalvi pie sevis un jautāja:

�������� Kas tev bija prātā? Septiņus gadus tu klīdi pa pasauli, lai atvestu meiteni �urp, un nu tu gribēji nomaitāt gan viņu, gan viņas vīru!

��� Ko man bija darīt? Citādi rīkoties es nevarēju.

������������ Tu gribēji nogalināt manu dēlu, bet tagad es nogalinā�u tevi!

������������ Tas ir tavā ziņā! � bija jaunekļa atbilde. Tad viņu iekala va�ās un aizveda, lai nonāvētu. Iedams plikgalvis sev teica: �Nu man tikpat nocirtīs galvu, tad jau es varu izpaust savu no�slēpumu, kaut arī pārvērstos par akmeni.�

Viņ� pagriezās pret sargiem un uzsauca:

�� Aizvediet mani vēlreiz pie ķēniņa, man viņam vēl pāris vārdi sakāmi!

Viņu aizveda pie ķēniņa.

���� Kālab jūs viņu atvedāt?

���� Viņam vēl kas sakāms.

���� Tad runā, mans dēls!

����� Vedot dervi�a meitu �urp, es uz klāja biju viens pats. Tavs dēls kopā ar meiteni ēda un dzēra. Kādu rītu atlidoja trīs putni un sāka runāties. �Kas jauns?� � �Dervi�a meita ēd un dzer ar ķēniņdēlu; ta�u viņa nezina, ka draud nelaime. Bet tas, kur� izdzirdēs �os vārdus un izstāstīs citiem, līdz ceļgaliem pār�vērtīsies par akmeni!� Ta�u es biju vienīgais, kas to dzirdēja.

Tiklīdz plikgalvis to pateica, viņ� līdz ceļgaliem pārvērtās par akmeni. To redzot, ķēniņ� iesaucās:

���� Klusē, mans dēls, nerunā tālāk!

����� Es tomēr runā�u, �; jauneklis atteica. Izstāstījis par vār�tiem, viņ� pārvērtās akmenī līdz viduklim, tomēr turpināja:

����� Putni atlidoja tre�oreiz, un es atkal noklausījos to sarunu. Tie�i tāpēc es gribēju gulēt vienā istabā ar jaunpāri � naktī ieradās septiņgalvu pūķis, lai abus aprītu. Bet, ja tu netici, pa�skaties zem spilvena!

Viņi aizgāja un atrada galvas. Plikgalvis vēl piebilda:

����� Es viņu nogalināju. Bet tavs dēls ieraudzīja zobenu man rokā un nosprieda, ka esmu gribējis nogalēt viņu pa�u. Ta�u savu noslēpumu es nedrīkstēju izpaust.

Te puisis līdz pat galvai pārvērtās par akmeni, un viņu gul�dīja kapa. Bet ķēniņdēls devās pasaulē, pateicis �ādus vārdus:

���� Viņ� veselus septiņus gadus manis dēļ cieta ceļojuma grūtības. Arī es viņam par godu klejo�u septiņus gadus.

Kādu dienu ķēniņdēls nonāca pie ūdens. Padzēries viņ� ap�gūlās un aizmiga. Sapnī viņam parādījās plikgalvis un teica: ji � Paņem no �ejienes sauju zemes un uzmet uz mana kapa. Tad akmens no manis atkritīs.

Ķēniņdēls gulēja ilgi, tad piecēlās, paņēma zemi un uzmeta to uz kapa. Te plikgalvis piecēlās un vaicāja:

���� Cik ilgi es gulēju?

��� Manis dēļ tu klīdi septiņus gadus, un arī es septiņus ga�dus klejoju tevis dēļ, � ķēniņdēls atteica, ieveda plikgalvi savā pilī un iecēla augstā amatā.

Reiz dzīvoja ķēniņ�, un �im ķēniņam bija trīs dēli un trīs meitas. Ķēniņ� juta, ka tuvojas pēdējā stundiņa, un lika dēliem, lai izdod savas māsas par sievām tiem, kas lūgs viņu roku, � nevienam viņi nedrīkstot atteikt. Tad ķēniņ� nomira.

Trīs brāļi nosprieda:

���� Apseglosim zirgus un dosimies pasaulē.

Ta�u jaunākais brālis deva padomu:

���� Vispirms izprecināsim māsas un tikai tad laidīsimies ceļā.

Pēc vecākās māsas ieradās vilks. Vecākais brālis teica:

���� Es māsu nedo�ul

Vidējais brālis piebalsoja:

��� Arī es māsu nedo�u!

Bet jaunākais iesaucās:

���� Ak, brāļi, mūsu tēvs ir mums pavēlējis, es viņa pavēli nepārkāp�u.

Un atdeva māsu vilkam.

Pēc vidējās māsas ieradās ērglis. Vecākais brālis māsu ne�deva, vidējais ne tik, bet jaunākais tomēr atdeva māsu ērglim.

Pēc jaunākās māsas ieradās lācis. Gan vecākais, gan vidē�jais brālis liedzās māsu dot, bet jaunākais atdeva viņu lācim.

���� Nu laiks ir klāt, kāpsim zirgos un dosimies pasaulē.

Vecākais brālis skubināja:

���� Ak, brāļi, jāsim tik prom, varbūt mūsu jaunākais nav rīkojies pēc taisnības.

Brāļi lēca zirgos, jāja tik un jāja, līdz nonāca kādā pļavā. Tur viņi nokāpa no zirgiem, viens uzcēla telti, otrs savāca iekuru, lai varētu uzvārīt kafiju. Kad brāļi bija apsēdu�ies, lai ieturētu vakariņas, nezin no kurienes gadījās kāds vīrs, vārdā Cordilend�is[3], un lūdzās:

���� Ai, brālī�i! Esiet man tēva un brāļu vietā! Iedodiet gaba�liņu maizes! Trīs dienas un trīs naktis neesmu baudījis ne mil�tumiņa.

Vecākais brālis atteica:

��� Esmu ta�u ceļinieks. Man līdzi ir vienīgi tik daudz, lai pietiktu pa�am.

Ari vidējais brālis neko nedeva. Bet jaunākais sacīja:

��� Atdodiet viņam manu tiesu, �odien man negribas ēst.

Satumsa vakars, un vienam bija jāstājas sardzē. Vecākais

brālis pievilka galdu sev tuvāk, aizdedzināja lākturi un pakāra to sev galvgalī. Tad nolika uz galda dunci, paņēma grāmatu un sāka lasīt. Te, kur gadījies, kur ne, pie viņa pienāca briesmonis un teica:

��� Celies aug�ā un pasaki man, kurp ved �is ceļ�, jo es esmu apmaldījies.

Jauneklis atbildēja:

��� Es nepazīstu nedz �o ceļu, nedz �o kalnu. Kop� ierau�dzīju pasauli, esmu klejotājs.

Ta�u briesmonis neatlaidās:

���� Celies aug�ā un parādi man ceju, citādi es tevi apri�u!

�������������� Kazi, vai tikai tu jaudāsi mani aprit, hjauneklis at�trauca. Briesmonis metās viņam virsū, bet puisis pakampa dunci un nocirta briesmonim galvu. Ausis viņ� nogrieza un iebāza savā maisā. Rītausmā viņ� devās pie brāļiem un pamodināja tos, ta�u par briesmoni neteica ne vārda.

Pienāca cits vakars. Kad brāļi apsēdās, lai ieturētu vakari�ņas, �ordilend�is atkal bija klāt.

- Ai, brālī�i! Trīs dienas neesmu baudījis ne miltumiņa. Iedodiet jele �ovakar kādu kumosu!

Vecākais brālis viņam nedeva neko, ari vidējais tāpat, bet jaunākais brālis sacīja:

���� Atdodiet viņam �ovakar manu tiesu, man negribas ēst. Vecākais brālis iebilda:

��� Ak, mans brāli, atdod tik �im zellim savu maizi, un viņ� vēl izspēlēs ar mums kādu nelāgu joku!

�Gan es tad iecirtī�u viņam pliķi un aizbāzī�u muti, � nosolījās jaunākais.

Satumsa nakts. �oreiz sargāt posās vidējais brālis. Ari viņ� pievilka sev klāt galdu, aizdedzināja lākturi, pakāra to sev galv�galī, nolika uz galda dunci un grāmatu un sāka lasīt. Te, kur radies, kur ne, klāt bija divgalvains briesmonis un uzsauca vi�ņam:

����� Celies aug�ā un saki man, kā sauc �o ceļu un �o kalnu, jo es esmu apmaldījies!

���� Kop� ierados �ai pasaulē, es klejoju un nepazīstu nedz �o ce]u, nedz kalnu, kas paceļas manā priek�ā.

���� Vai nu celies aug�ā un parādi man ceļu, vai arī es tevi aprī�u! � briesmonis uzbrēca.

���� Kazi, vai tik tu jaudāsi mani aprīt! � jauneklis attrauca.

Tad briesmonis metās viņam virsū, bet jauneklis pakampa

dunci un nocirta briesmonim abas galvas. Visas �etras ausis viņ� paslēpa savā maisā. Rītausmā viņ� devās pie brāļiem, pa�modināja tos, un visi patērzēja par �o un to.

Atkal pienāca vakars, un brāļi sēdās pie vakariņām. Paskat vien, Cordilend�is bija klāt vēlreiz. Vecākais brālis viņam ne�deva neko, arī vidējais tāpat, bet jaunākais palūdza:

���� Ak, brāļi! Atdodiet viņam �ovakar manu tiesu! Es neko negribu, lai ēd viņ�.

Abi pārējie iebilda:

���� Mīļo brāl, tu taisies atdot �im zellim savu maizi, bet viņ� mūs vēl apvedīs ap stūri!

Ta�u jaunākais atteica:

���� Nu, gan es tad iecirtī�u viņam pliķi un aizbāzī�u muti.

Satumsa nakts, un sargāt posās jaunākais brālis. Viņ� aiz�dedzināja lākturi, pakāra to galvgalī, pievilka sev klāt galdu, uzlika uz tā dunci, paņēma grāmatu un sāka lasīt. Un, raugi � parādījās trīsgalvains briesmonis un uzsauca:

���� Celies aug�ā un pasaki man �ī ceļa un �ī kalna vārdu!

���� Kop� pa�as dzim�anas es esmu klejojis un nezinu, kas tas ir par ceļu un kas tas par kalnu, � jauneklis atbildēja.

���� Vai nu celies aug�ā un parādi man ceļu, vai arī es tevi aprī�u! � briesmonis piedraudēja.

Ta�u puisis attrauca:

���� Kazi, vai tikai tu jaudāsi mani aprīt.

Briesmonis metās viņam virsū, lai aprītu. Te jauneklis pa�kampa dunci, nocirta briesmonim visas trīs galvas, paņēma se��as ausis un iebāza tās savā maisā. Ta�u, savicinājis dunci, viņ� netī�ām pārgrieza auklu, kurā karājās lākturis; tas nokrita zemē un nodzisa. Puisis nodomāja: �Ak debestiņ! Ja uzrau�u sērko�ciņu, brāļi pamodīsies un sacīs: �Vai tik mūsu mazais nav ko ieraudzījis un izbijies? Aiz bailēm viņ� būs izdzēsis lākturi.�

Palūkojies apkārt, jaunākais brālis samanīja tālumā uguns blāzmu. Viņ� paņēma lākturi un sāka iet uz uguns pusi, lai aiz�degtu lākturi no jauna.

Puisis nonāca pie kādas vecenītes un uzrunāja viņu:

���� Ei, ve�iņ, ko tu te dari?

��� Raugi, mans dēls, es turu ciet nakti un ļauju gaismai brivu vaļu, � viņa atbildēja.

��� Laid labāk vaļā nakti un paturi ciet gaismu! � puisis lūdzās.

Ve�iņa palaida nakti vaļā un saturēja gaismu ciet; tapa tik tum�s, ka ne savu plaukstu nevarēja saskatīt. Puisis piesēja vecenīti pie koka un noteica:

��� Redzi, tā, ve�iņ, piesie�u tevi pie koka, līdz bū�u aizde�dzis savu lākturi.

Un devās pie ugunskura.

Ko gan viņ� tur ieraudzīja? Ap ugunskuru gulēja �etrdesmit viens zaglis, bet virs liesmām karājās katls, kurā vārījās �etri auni. Puisis aizdedza savu lākturi un dieba prom, ko kājas nes. Vēja ātrumā noskrējis pusi ceļa, viņ� ieprātojās: �Kungs Dievs, to uguni man vis nebūs bijis brīv ņemt!� Viņ� nopūta liesmiņu, tad atgriezās un pamodināja gulētājus. Zagļi, viņu ieraudzīju�i, brīnījās:

������������� Ko tu te meklē? �urp neviens nemēdz nākt. Tu nu gan esi drosminieks, ja uzdrīksties nākt uz �ejieni!

����� Tad palūkojiet manu drosmi! � jauneklis iesaucas, ar abiem mazajiem pirkstiņiem nocēla katlu no trijkāja un nolika zemē, tad atkal pacēla ar mazajiem pirkstiņiem un nolika atpa�kaļ uz trijkāja.

Zagļi iesaucās:

_ � Ko tu neteiksi! Mēs esam īsti vīri, bet tu arī esi vīrs! Mēs cīnāmies, lai Iegūtu trīs daiļavas. �etrdesmit gadu tas mums nav izdevies. Bet nu esi klāt tu, vīrs kā klints, un ari mēs, bra�i vīri, esam �e; tagad mums laimēsies viņas iekarot.

Viņi saposās ceļam, gāja un gāja, līdz nonāca pie liela nama. Zagļi vaicāja cits citam:

���� Kā lai izvilina viņas ārā?

��� Kā lai izvilina? � ierunājās jauneklis. � To es jums pa�teik�u. Atnesiet man �etrdesmit naglu.

Tad viņ� iesita visas naglas mūrī līdz pa�ai dzegai.

��� Nāciet nu! Vispirms iek�pusē nolaidi �os es, ļums tikai jāapsien man virve, un tad cits pēc cita nolaidīsieties jūs.

Tā arī notika. Bet jauneklis nobeidza visus zagļus, citu pēc cita. Pēdējais palika laupītāju virsnieks, un jauneklis nobeidza arī to.

Nu viņ� piegāja pie nama, atvēra durvis un ieskatījās iek�ā.

Vecākā māsa jautāja:

��� Ko tu te meklē? Surp neviens nemēdz nākt; ja tevi ierau�dzīs mana tante, viņa tevi aprīs.

Un visas trīs māsas brīdināja:

���� Pielūko, ved mūs no �ejienes prom, cik ātri vien varē�dams, citādi atnāks mūsu tante un aprīs tevi!

���� Oja! � puisis iesaucās. � Tad būs jāmodina brāļi. Tūliņ posieties, pēc mirkļa bū�u atpakaļ.

Nu viņ� gāja taisnā ceļā pie vecenītes. Puisi ieraudzījusi, viņa teica:

���� Pasteidzies nu, mīlīt, esmu tā nosalusi, ka vai mirstu no aukstuma!

���� Es tevi atsvabinā�u, bet nakts tev jāsavāc un gaisma jā�atlai� lēni lēnītēm, jo pirmīt tu par ātru savāci nakti un atlaidi gaismu; dari to pamazītēm! Ja diena atausīs vienā rāvienā, es gan zinā�u tevi atrast un nobeigt, lai kurp tu ietu.

Jauneklis aizgāja pie brāļiem un pamodināja viņus.

���� Ei, brāļi! Saiņojiet �igli mantas, kāpsim zirgos un visi kopā jāsim prom! Esmu atradis trīs māsas, tās mēs ņemsim līdzi!

Viņi jāja un jāja, līdz nonāca pie māsām. Jaunākais brālis nolēca no zirga, satvēra vecāko māsu un uzsēdināja zirgā aiz sava vecākā brāļa, satvēra otro un uzsēdināja zirgā aiz sava

vidējā brāļa. Pēdīgi satvēra savu meiteni, jaunāko, uzcēla zirgā sev aizmugurē, un visi devās cejā.

Viņi jāja un jāja, bet te pēk�ņi jaunākā brāja meiteni sa�kampa Cordilend�is. Vecākais brālis sacīja:

� Vai es tevi nebrīdināju, brāl, ka viņ� reiz izspēlēs ar mums nelāgu joku? Bet ko atbildēji tu? �Nu, gan es tad iecirtī�u viņam pliķi un aizbāzī�u muti!�

Jaunākais brālis uzsauca:

������������ Uz priek�u, brāji! Palieciet veseli un tālāk jājiet bez ma�nis, es griezī�os atpaka].

Un viņ� devās pie savas vecākās māsas.

Māsa, viņu ieraudzījusi, ievaimanājās:

� Vai, brālīti Tu atdevi mani vilkam, tūliņ viņ� būs klāt un aprīs tevi!

Viņa iesita brālim knipi, pārvērta viņu par slotu un nometa malā. Te atnāca vilks un ierūcās: ..

��� Vadzi, siev, es sao�u gaļu!

ūja! � sieva atcirta. � Tu nule būsi saplosījis kādu cil�vēku un, mani ieraudzījis, arī gribi aprīt.

Tad viņa ievaicājās:

Ko tu izdarītu ar manu vecāko brāli, ja viņ� ierastos? Es viņu aprītu un atkal izspļautu.

HE3 armanu vidējo brāli?

��� Aprītu arī viņu.

--Bet jaunāko?

Zvēru pie savas galvas, viņu es vienmēr sagaidītu ar

prieku!

Tad māsa iesita slotai knipi un atkal pārvērta to par cilvēku. Vilks vaicāja:

��� Kas tev atgadījies, j�a esi atnācis?

��� Klausies! � jauneklis atbildēja. � Cordilend�is nolau�pīja manu meiteni.

� Ak tā? Mēs dzīsimies viņam pakaļ dienu un nakti, un, kad es viņu atradī�u, tad aprī�u! Bet tagad dodies pie savas vidējas māsas un ērgļa.

Jauneklis devās ceļā. Māsa, viņu ieraudzījusi, sāka vaimanāt:

�� Ak, brālīt, tu atdevi mani ērglim, un atnācis viņ� sagrābs tevi savos nagos un izskrāpēs tev acis!

jģ-Viņa iesita brālim knipi un pārvērta viņu par adatu, ko pie�sprauda sev pie krūtīm. Te pārnāca ērglis un iesaucās:

��� Vadzi, siev, es sao�u cilvēka ga\ul

; � Ūja, � meitene atteica, � tu nule būsi saplosījis kādu cilvēku un, mani ieraudzījis, arī gribi saplosīti Bet, ja nu ieras�tos mans vecākais brālis, ko tu darītu ar viņu?

���� Izskrāpētu viņam acis un ieliktu tās tev rokās.

��� Bet, ja ierastos mans vidējais brālis?

, � ē, viņam klātos tāpat.

���� Un ja nu ierastos mans jaunākais brālis?

��� Viņu es vienmēr sagaidītu ar priekul

Māsa iesita adatai knipi un atkal pārvērta to par cilvēku.

���� Kālab esi atnācis? � ērglis vaicāja.

������������ Redzi, � puisis atteica, � Cordilend�is nolaupīja manu sievu.

������������ Ak tā? Nu, ja neliksi viņam trūkties, viņ� tev sagādās ne�patik�anas. Cordilend�is lido divreiz ātrāk par mani. Ja es viņu atrastu, tad izskrāpētu viņam abas acis un padarītu aklu, � ērglis sacīja.

Tad puisis devās pie jaunākās māsas, un viņa iesaucās:

�: Vai, brālīti Tu atdevi mani lācim. Pārnācis viņ� tevi ap�risi

Viņa iesita brālim knipi, pārvērta to par ābolu un nolika uz skapja. Lācis pārnācis ierūcās:

� Vadzil Es sao�u cilvēkul

������������� Nu,: vai zini, � sieva atbildēja,ļļ� tu tikko būsi aprijis kādu cilvēku, un nu atgriezies gribi aprīt arī manil Bet ko tu darītu, ja ierastos mans vecākais brālis?

���� Aprītu viņu un pēc tam izspļautu atkal.

���� Un, ja tas būtu vidējais?

���� Aprītu un izspļautu arī viņu.

-��� � Un kā ar jaunāko?

jtefeViņu es vienmēr sagaidītu ar priekul

Tad māsa iesita ābolam knipi un atkal pārvērta to par cil�vēku. Lācis jautāja:

���� Kas tevi atvedis �urp?

������������� Tā nu man izgāja, � puisis atbildēja. � Cordilend�is nolaupīja manu sievu.

/ � Ak tā! Tad dzīsimies viņam pakal dienu un nakti un pa�nāku�i saplosīsim gabalos! Bet vai tu arī zini, kas tev darāms? Kāp zirgā un skaties � tur ir lieli vārti. Dzen zirgu, cik jaudas, tev vēja ātrumā jātiek vārtiem cauri, citādi tie aizvērsies un samals gan tevi, gan zirgu. Iek�ā pa labi atrodas stallis, un tajā karājas sakas. Tās tev jāpaņem un jāpaceļ gaisā. Kad pie tevis pienāks zirgs, kur� iebāzīs galvu sakās, liec tās viņam kaklā. Tā ari notika.

Te jaunāko brāli ieraudzīja viņa meitene. Puisis pamāja, lai meitene nāk tuvāk. Tad uzlēca zirgā, a�i uzsēdināja meiteni sev aizmugurē un jāja prom. Viņi traucās arvien tālāk.

Sai brīdī Cordilend�a zirgs iezviedzās:

� Saimniek, saimniek! Mei�a ir prom!

� Cik tagad pulkstenis?

��� Pieci.

������������� Līdz se�iem Jausim viņiem jāt, � Cordilend�is noteica. Tad uzkāpa savā zirgā, paskubināja to ar pātagu un panāca bēgļus.

������������� Klausies nu, � viņ� uzsauca jauneklim. Es ēdu tavu maizi un trīs naktis liku tev ciest izsalkumu. Tāpēc es tev pie�dodu. Bet, ja tu ieradīsies otrreiz, es tēvi nogalinā�u.

To sacījis, Cordilend�is paķēra meiteni un aizveda atpaka] uz savu māju.

Tad jauneklis aizgāja pie lā�a un pastāstīja:

������������� Biju jau atbrīvojis savu meiteni, te mani panāca Cordi�lend�is un teica: �Es trīs naktis ēdu tavu maizi un liku tev ciest izsalkumu. Bet, ja tu ieradīsies otrreiz, es tevi nogalinā�u.�

Lācis pamācīja:

���� Neej vis otrreiz un neliec uz spēles savu dzīvību nieka skuķa dēj.

���� Ie�u gan^rrjauneklis attrauca, � lai jau nogalina mani, ja grib.

���� Nu, ej arjt�lācis pielaidās. � Tikko iegājis pa vārtiem, tu ieraudzīsi kumeļu. Ja vari, lec tam mugurā. Citādi tev nekas neizdosies.

Jauneklis satvēra kumeļu pie iemauktiem, uzleca tam mu�gurā un uzcēla zirgā ari meiteni. Viņ� iecirta zirgam ar pātagu, un viņi laidās bēgt. Bet veca ķēve, kumeļa māte, iezviedzās:

���� Saimniek, saimniek! Jaunava ir prom!

���� Cik pulkstenis? � Cordilend�is atkal noprasīja�

__ Mums nav laika kavēties, � ķēve attrauca. Cordilend�is

vēl pārjautāja, vai tā tie�ām esot, un sēdās seglos. Viņ� visvi�sādi izmēģinājās panākt bēgļus, ta�u tas neizdevās.

Nu ķēve sauca savam kumeļam:

���� Ei, dēls, vai tad es būtu tev nodarījusi ko ļaunu? Tu ta�u dzēri manu pienu! Kāpēc tad tu tagad nemet puisi zemē un ne�sabradā viņu?

To padzirdējis, kume]� nometa puisi zemē un sabradāja gabalgabalos. Cordilend�is savāca gabalus, ielika tos seglu somā un somu uzsvieda mugurā jaunek]a zirgam. Zirgs devās taisnā ce]ā pie māsas � ērgļa sievas. Ieraudzījusi, kas noticis, māsa sāka raudāt. Toties ērglis vēja ātrumā aizlidoja uz Zemzema avotu1 . Sasniedzis avotu un strauji laizdamies lejup pēc ūdens, ērglis salauza spārnu, tomēr atgriezās un apslacīja jaunekli ar ūdeni.

���� Vai! � jauneklis ierunājās. � Es biju aizmidzis.

I � Jā, un varen cietā miegā! Nebūtu pamodies, lai vai pa�saulei gals! Bet tagad gan paēd un padzeries. Biju aizlidojis uz Zemzema avotu pēc ūdens un � paskat, kā tevis dēļ salauzu spārnu!

Tāds nu ir �is stāsts. Uz jūsu veselībām!

Reiz dzīvoja nabaga �igānu puisis, kuram vienā pa�ā nedēļā nomira gan tēvs, gan māte, gan mīļotā. Noskumu�u sirdi viņ� tos apglabāja, ta�u bēru mielastu savīk�t nevarēja -rviņ� bija tik nabags, ka �odien nezināja, kā iztiks rītu.

Nedēļu pēc bērēm viņ� naktī piepe�i uztrūkās no miega, jo likās � kāds purina viņa telti.

--Kas tur ir? -tt puisis iesaucās. Te viņ� izdzirda sava tēva balsi sakām:

--Tu mani apglabāji, ar pienu nepadzirdījis!

Nākamajā naktī puisis pamodās atkal, jo likās � kāds pu�rina telti.

Svētavots, Hagaras aka Mekā, Kaabas tempļa pagalmā.

����� Kas tur ir? � viņ� jautāja un tad izdzirda savu māti atbildam: � Tu mani apglabāji, ar pienu nepadzirdījis!

Ari nākamajā naktī kāds purināja telti, un puisis vaicāja:

���� Kas tur ir?

Atbildēja viņa mīļotās balss:

���� Tu mani apglabāji, ar pienu nepadzirdījis!

Nu puisim sirds kļuva pagalam smaga, un viņ� izgāja no telts. Nakts bija tum�a, un redzēt nevarēja nenieka, bet mīļotās balss atskanēja atkal:

��� Ja gribi dot mums mieru, tad uzkāp kalnos. Tur tu atra�dīsi alu, tajā būs trīs olas. Ņem un pārsit tās, ja vien spēj, bet viegli vis tev tas nenāksies!

To sacījusi, mirusī meitene nozuda.

Agri otrās dienas rītā nabaga puisis devās ceļā. Augstu kal�nos viņ� sastapa vecu sieviņu, kura ar pūlēm nesa uz muguras lielu maisu. Puisim sametās vecītes �ēl, un viņ� sacīja:

���� Dodiet maisu man, es panesī�u!

Vecīte atdeva maisu puisim. Viņ� uzcēla to plecā un pavai�cāja, ko vecīte tur glabājot, � viņam maiss rādoties pagalam viegls.

������������� Tur ir nedzīvu dzimu�o bērnu dvēseles, � vecīte atteica.

��� Es tās alla�iņ nesu aug�up, uz Veļu valstību.

Viņi nebija aizgāju�i ne pārdesmit soļu, kad vecīte apstājās pie kādas alas un sacīja:

���� Mēs esam klāt.

���� Kā tā, � puisis brīnījās, � tik ātri?

���� Tev tas liekas ātri,� vecā māmiņa pasmējās, � kaut arī tu nes maisu plecā jau deviņus gadus.

Te puisis izbijās, bet vecīte turpināja:

���� Veļu valstībā laiks paiet brīnum ātri, un taisni tur'mēs, draudziņ, esam! Lai gan tā vēl nav īstā Veļu valstība, robe�u mēs jau esam pārkāpu�i. Es zinu ari, kādēļ tu esi devies �urp. Ņem, iedo�u tev gabalu gaļas, krūzi piena, atslēgu un auklu. Ar �īm mantām tu varēsi tikt tālāk un drīz sasniegsi alu, kurā vēlies nokļūt!

Vecīte iedeva puisim tarbiņu un nozuda. Puisis devās tālāk un itin drīz nonāca pie tum�as alas ieejas. Viņ� gāja tik iek�ā. Jau pēc da�iem soļiem visapkārt, atspīdēja gaisma, un priek�ā puisis ieraudzīja lielu namu. Viņ� atvēra vārtus un iegāja

pagalmā, bet tur viņam negaidot metās virsū deviņi nikni, balti suņi. Puisis pakampa no tarbiņas gaļu un pasvieda to suņiem. Iedams uz priek�u, viņ� atrada aku, no kuras ūdeni smēla kāda sieviete, vilkdama no akas spaini, piesietu pa�as bizēs. Puisis pameta viņai auklu, kurā iesiet spaini, un pavaicāja, kam viņa smeļot tik daudz ūdens.

���� Veļiem, � sieva atbildēja, � tiem, kurus radinieki ap�glabāju�i neapmazgātus.

Tad puisis devās tālāk, ar savu atslēgu atdarīja nama dur�vis un iegāja istabā, kur ieraudzīja trīs olas. Viņ� pārsita pirmo. Istaba acumirklī pieplūda pilna ar miglu, tajā parādījās pui�a tēvs un sacīja:

��� Vai, cik es esmu izsalcis un izslāpis!

� Nāc pagalmā, � puisis aicināja, ļļg aiz durvīm stāv pilna krūze piena!

'ļjp Tencinu, � tēvs atbildēja, � bet nu jau ir par vēlu. To�ties man tagad būs miers, un es varē�u aizkļūt tālāk Veļu val�stībā.

To teicis, viņ� nozuda. Nu puisis pārsita otro olu. Parādījās viņa māte un sacīja:

� Vai, cik es esmu izsalkusi un izslāpusi!

������������� Nāc pagalmā, -puisis aicināja, � aiz durvīm stāv pilna krūze piena!

������ Tencinu, � māte atbildēja, � bet nu jau ir par vēlu. To�ties man tagad būs miers, un es varē�u aizkļūt tālāk Veļu val�stībā.

To teikusi, viņa nozuda. Nu puisis paņēma tre�o olu, izne�a to pagalmā un pārsita turpat blakus krūzei. Tagad parādījās viņa mīļotā un sacīja:

� Vai, cik es esmu izsalkusi un izslāpusi! ģ � Te būs piens, mīļā, � puisis teica un steig�us pasniedza viņai krūzi. Meitene padzērās un kļuva tik daiļa kā Saules ka�raļa visdaiļākā meita. Izdzērusi pienu, viņa iesaucās:/

: � Mīļais, tu atpestīji mani no nāves, tagad es kopā ar teVi atgriezī�os pie dzīvajiem un bū�u tava!

Tā arī notika. Abi pārnāca mājās no baismajiem kalniem un dzīvoja laimē un saticībā, līdz ari viņiem uz mū�īgiem laikiem bija jāpārceļas uz Veļu valstību.

Tas notika toreiz, kad notika. Reiz dzīvoja divi zagli, viens bija no laukiem, bet otrs � no pilsētas. Abi sastapās. Un viens vaicāja otram, no kurienes �is nākot un kas �is tāds esot. Lauci�nieks teica pilsētniekam:

���� Nu, ja jau tu apgalvo, ka esot zaglis, tad mācēsi izzagt vārnai olas, un tikai tad es ticē�u, ka tu tie�ām esi zaglis.

Otrs atteica:

���� Skaties vien labi cītīgi, kā es zag�u.

Viņ� lēnītēm uzrāpās kokā, pabāza roku vārnai apak�ā un, tai nemanot, izzaga olas. Ta�u, kamēr viņ� zaga vārnai olas, laucinieks nozaga viņam bikses, turklāt pilsētnieks to ir nepaģida. Nokāpis lejā un ieraudzījis, ka palicis pliks, viņ� uzrunāja laucinieku:

����� Es, brāl, nudien nejutu, ka tu man nozagi bikses! Zini ko, sabrā]osimies!

Un viņi sabrāļojās. Tad apspriedās, ko iesākt. Vispirms abi devās uz tirgu un sameklēja sev sievu. Ta�u pilsētnieks iebilda:

�� Tas ir grēks, brāl, ka mums, diviem brāļiem, ir viena sieva. Būs labāk, ja viņa piederēs tev vienam.

� Lai notiek, � otrs bija ar mieru. -t-^Un uz kurieni lai es tevi tagad vedu iedzīvoties mantā? ļL r� Ejam tik, brāl, ja vien zini, kur to dabūt.

Abi devās pie ķeizara un ņēmās pētīt, kur ir viņa mantnīca. Pilsētnieks ierosināja:

����� Klau, brāl, uzlauzīsim mantnīcas jumtu un viens pēc otra ielīdīsim iek�ā. Gāju�i!

Viņi uzrāpās aug�ā un izplēsa jumtā caurumu; laucinieks ielīda mantnīcā, pievāca divsimt naudas zutņu, izlīda atkal ārā, un abi laidās mājās. Agri no rīta ķeizars piecēlās, ieskatījās mantnīcā un atklāja, ka divsimt zutņu trūkst. Viņ� tūdaļ devās uz cietumu, kur sēdēja kāds vecs zaglis. Ķeizars lika to pasaukt un sacīja:

����� Klausies, vecais zagli, es nezinu, kas ir iekļuvis manā namā un nozadzis man divsimt naudas zutņu. Nezinu, kā viņ� ticis iek�ā, jo mantnīcai nekur nav neviena caurumiņa.

���� Gan jau ir kāds caurums, tikai tu to neredzi, � vecais zaglis atteica. � Ta�u tagad dodies mājās. Sakur namā uguni, izej ārā un paskaties uz jumtu � kur redzēsi stīdzam dūmus, pa turieni arī būs lodāju�i zagļi. Un tad noliec tie�i zem cau�ruma piķa mucu, jo zaglis, kur� pievāca naudu, nāks atkal.

Ķeizars sakūra uguni un ieraudzīja gan caurumu jumtā, gan no mantnīcas stīdzo�os dūmus. Tad viņ� paņēma piķa mucu un nolika to zem jumta cauruma.

Naktī zagji atkal bija klāt, un laucinieks laidās iek�ā pa jumta caurumu, ta�u iegāzās piķa mucā.

������ Nu man gals klāt, brāl, � viņ� sauca. � No �ejienes es vairs neizspruk�u. Bet negribētos vis sagādāt ķeizaram prieku, tāpēc nāc �urp un nocērt man galvu, lai tad esmu beigts un pa�galam.

Otrais zaglis nolaidās lejā, nocirta viņam galvu un apraka to me�ā.

Rīta agrumā ķeizars piecēlās un devās uz mantnīcu. Mucā viņ�_ieraudzīja zagli bez galvas. Ko nu iesākt? Ķeizars atkal aizgāja pie vecā zagļa un stāsta:

����������������������� Vecais zagli, es gan noķēru to naktslo�ņu, bet tam nav galvas.

����������������������� Redzi, ķeizar, � vecais sacīja, � tas gan ir, gan nav zaglis. Klausies, kas tev darāms. Ņem līķi un pakar ārpusē pie savam durvīm. Tas, kur� nozaga galvu, atnāks zagt arī līķi pa�u. Noliec zaldātus, lai sargā.

Ķeizars paklausīja � piekāra līķi pie durvīm un nolika pie tā sargus.

Zaglis nopirka baltu ķēvi, mazus rateļus un divdesmitspaiņu mucu vīna, bet pēc tam pārvērta savu izskatu, lai liktos vecāks nekā patiesībā. Mucu viņ� iecēla rateļos tin brauca taisnā cejā uz turieni, kur bija pakārts viņa biedrs. Un tad nu notika tā, ka tie�i tur rateļi salūza un muca nogāzās zemē. Zaglis ņēmās raudāt un plēst matus, dīca un vaimanāja, ka nu palicis pliks un nabags un ka saimnieks viņam sado�ot sutu. Zaldāti, kuri apsargāja līķi, sacīja cits citam:

����� Palīdzēsim vecim iecelt mucu ratos, tīri vai �ēļ viņa me�tas. Ei, vecais, � viņi uzsauca, mēs iecelsim tavu mucu ra^ tos. Iedod mums par to kādu nieku iedzert!

���� Labs ir, iedo�u.

Zaldāti iecēla mucu atpakaļ ratos, un vecis aicināja:

����� Ņemiet un dzeriet, jo man nav nekā cita, ar ko jums atlīdzināt.

Zaldāti dzēra, cik vien jaudāja, bet vecis, pamanījis līķi, iz�likās nekā nezinām un apvaicājās:

���� Kas tad tas tāds?

� Tas ir zaglis,,� zaldāti atbildēja.

����� Ak vai, tad jau es nevarē�u te pārnak�ņot, jo zaglis pa nakti vēl ņems un nozags manu ķēvi.

� Tu gan laikam esi glu�i bez prāta, vecais, � zaldāti smē�jās. � Kā tad �is lai varētu nozagt ķēvi!

���� Nozags gan. Vai tad viņ� nav zaglis?

����� Apklusti, vecais, viņ� nezags tavu ķēvi! Bet, ja tomēr nozags, tad mēs tev par to samaksāsim.

Nozags, nozags, viņ� tak ir zaglis!

����� Nu, paskaties jele, vecais, viņ� ir beigts un pagalam. Mēs uzrakstīsim tev papīru, ka samaksāsim trīssimt leju, ja viņ� tev nozags ķēvi.

����� Labi, lai nu tā būtu, � vecais pēdīgi piekrita un palika tur pārnak�ņot. Tad sakūra ugunskuru un kāvās ar miegu, ta�u patiesībā tikai izlikās snau�am. Zaldāti ķērās pie vīna, izdzēra visu mucu un noreiba kā mu�as. Viņi nogāzās gar�ļaukus un aizmiga kā beigti. Tad vecais, kur� bija tikai izlicies guļam, pie�cēlās, nozaga pakārto, uzlika zirgam mugurā, aizveda uz me�u un apglabāja. Arī ķēvi pameta turpat, tad atgriezās pie uguns�kura un atkal izlikās aizmidzis. Bet zaldāti pamodu�ies neva�rēja vien nobrīnīties, ka pakārtā vairs nav un nozudusi arī ķēve.

� Redziet, vecajam tomēr bija taisnība, ka zaglis nozags viņa ķēvi. Nu gan esam ķezā.

Un, pirms pamodās vecis, zaldāti savāca �etrsimt leju, at�deva viņam un raidīja viņu prom, lūgdamies, lai jele nestāstot nevienam par notiku�o.

Ķeizars pamodās, ieraudzīja, ka zaglis vairs nekarājas valgā, aizsteidzās pie sava vecā zagļa un sauca:

���� Rau, pat pakārtais garnadzis nozagts! Ko nu man iesākt?

����� Vai es tev, ķeizar, neteicu, ka �is gan ir, gan arī nav zaglis? Bet klausies nu, kas tev darāms: aizliedz pilsētā kaut lopus un griezt gaļu, sūti uz tirgu pie gaļas grie�anas savus ļaudis, liec pārdot tikai divas mārciņas gaļas par dukātu, tā ka

neviens nevarētu nopirkt vairāk, lai cik naudas viņam būtu. Jo ilgāk par trim dienām zaglis badoties nespēs.

Tā ķeizars ari izdarīja, un tai dienā neviens nenāca un gaļu nepirka. Ta�u nākamajā dienā zaglis vairs nevarēja izturēt, iejūdza zirgu ratos un dzīrās braukt pēc gaļas. Viņ� atkal bija pārģērbies, un rateļi salūza tāpat kā viņreiz, un viņ� vaimanāja, ka �im neesot cirvja, ar ko ratus salabot. Miesnieks viņam teica:

��� Se, ņem manu cirvi un salabo ratus.

Cirvis gulēja turpat blakus cūkas liemenim, un zaglis, ņem�dams cirvi, paķēra ari krietnu stilbu un pabāza to zem saviem zemnieka svārkiem. Tad pasvieda cirvi miesniekam un a�i brauca mājup. Nākamajā dienā ieradās ķeizars un jautāja mies�niekiem:

��� Vai pārdevāt kādam gaļu?

-- Nē, nevienam, -Tie atteica.

Ķeizars lika galu nosvērt un atrada, ka �etrdesmit mārciņu trūkst. Viņ� aizgāja pie vecā zagļa un sūdzējās:

���� Nu re, nozagtas �etrdesmit mārciņas gaļas, un zagli ne�viens nav redzējis.

��� Vai es tev neteicu, ķeizar, ka tas, ko nevar pieķert, nav nekāds zaglis?

��� Jā jau, jā, vecais, bet palīdzi man tikt laukā no �īs ķe�zas. Kā lai es to izdaru?

���� Izsludini, ka pie�ķirsi zagļa atradējam balvu, ieguldi balvā vairāk naudas, nekā tev ir, un vēl paziņo, ka tas, kur� uzrādīs zagli, būs ķeizars tavā vietā.

Ķeizars uzrakstīja lielu sludinājumu, kā vecais zaglis bija licis, un piesprauda to ārpusē pie durvīm. Atnāca pats meklēja�mais, izlasīja sludinājumu un sāka lauzīt galvu, kā tikt pie bal�vas. Tad saņēma dū�u, devās pie ķeizara un teica:

� Ķeizar, tas zaglis esmu es. ļggj Tu?

���� Jā, es.

���� Ja tu tas ēsi,ļ=ļ ķeizars sacīja, � tad izzodz zemniekam, kur� tur nāk, vērsi no aizjūga, bet tā, lai zemnieks nemana. Tad es noticē�u, ka tu esi zaglis.

���� Labi, ķeizar, izzag�u. Skaties tik �urp!

Viņ� sāka iet zemniekam pa priek�u, klaigādams, da�ādi ērmodamies un saukdams:

���� Sanāk, sanāk uz kumēdiņiem!

Zemnieks nosprieda: �Cik esmu bijis tirgū un dzirdējis iz�saucam visādas ērmības un muļķības, nekad neesmuaizgājis paskatīties; ek, ņem�u un pametī�u aci, kādi tie kumēdiņi īsti ir!� Viņ� pameta ratus un pa krūmāju gāja uz tirgus laukuma pusi; zaglis nemitējās klaigāt, līdz zemnieks bija krietnu gabalu prom no sava vēr�a. Tad zaglis atgriezās pie pajūga, nogrieza vienam vērsim asti un iebāza to mutē otram. Bezastaino vērsi viņ� aizveda ķeizaram. Tas nu smējās tik gardi, ka vai gals klāt. Toties zemnieks atgriezies sāka raudāt. Ķeizars pasauca viņu pie sevis un noprasīja:

���� Kāpēc tu raudi?

���� Ak, ķeizar, kamēr gāju uz kumēdiņiem, viens vērsis ap�rijis otru!

Ķeizars atkal nosmējās un lika, lai kalpi iedod zemniekam divus labus vēr�us. Viņ� tam atdeva ari bezastaini un jautāja:

���� Vai pazīsti savu vērsi?

���� Kā nu nepazī�u, ķeizar.

���� Tad ņem to un ej mājās.

Zaglim ķeizars teica:

���� Ja gribi dabūt manu meitu par sievu un tikt manā vietā par ķeizaru, tad izzodz popu no baznīcas!

Zaglis aizgāja uz tirgu, nopirka trīssimt vē�u un trīssimt sve�u, devās uz baznīcu un paslēpās bēniņos. Kamēr pops dzie�dāja, zaglis laida lejā pa vienam vēzim ar sveci uz spīles. Un pops teica savai draudzei:

���� Skatieties, es esmu pie mīļā Dieva, jo Dievs sūta savus svētos taisni pie manis!

Tā zaglis pa vienam vien nolaida lejā visus vē�us ar sveci uz spīles un iesaucās:

���� Cienīts kungs, Dievs aicina tevi ar visām grāmatām, jo tev ir taisnība.

���� Bet kā lai es tieku pie tevis?

���� Lien �ajā maisā!

�igāns nolaida lejā maisu, pops ielīda tajā, zaglis uzvilka viņu aug�ā, pats nokāpa lejā pa kāpnēm, vilkdams sev paka] maisu, tā ka popam galva pret pakāpieniem rībēja vien.

. � Turieties, cienījamais, � zagli� uzsauca, � jūs nu esat pie debesu griestiem!

Viņ� uzsvieda maisu mugurā un aiznesa pie ķeizara. To redzedams, ķeizars sirsnīgi nosmējās, atdeva zaglim savu meitu un iecēla to savā vietā par ķeizaru.

Kādam ķēniņam bija trīs dēli. Lieli izaugu�i, tie reiz devās pie tēva un sacīja:

��� Tēvs, mēs gribam precēties.

�Mani bērni! � tēvs atbildēja. � Ņemiet savus �ķēpus un raidiet tos pret debesīm. Kur tie nokritīs, tur meklējiet sievas.

Trīs brā)i devās mest �ķēpus. Vecākā brāļa �ķēps nokrita ķeizara valstī, vidējā brāļa �ķēps � ķēniņa valstī, un viņiem bija jāņem par sievām valdnieku meitas. Bet jaunākā brāļa �ķēps iekrita purvā. Visi trīs brāli atkal sanāca pie tēva. Viņ� tiem vaicāja:

���� Nu, mani bērni, kā jums veicās?

Piecēlās vecākais un teica tēvam:

������������� Mans �ķēps nokrita pie ķeizara, un viņa meitu es ņem�u par sievu.

Tēvs viņu uzslavēja. Tad ierunājās vidējais:

���� Mans �ķēps nokrita pie ķēniņa.

Arī viņu tēvs uzslavēja. Nu sāka runāt jaunākais:

Mans �ķēps iekrita purvā.

Te nu tēvs iesaucās:

Pazudi no manām acīm! Tu esi nelaimes putns, bet mani vecākie dēli ir laimesbērni. Viņus es apprecinā�u, ēdī�u un dzer�u viņu kāzās.

Pēc tam ķēniņ� sarīkoja kāzas, glu�i kā tas pie mums, �igā�niem, parasts, un visi dancoja un lēca, līdz kāzas bija galā. Tad dēli savāca visus paklājus un drānas un kopā ar sievām atgrie�zās mājās pie tēva, kur�, ieraugot jaunos tik bagātīgi izgrezno�ju�os, varen priecājās līdz ar viņiem. Tēvs pavēlēja ienest mājā

visu mantu, ko bērni atnesu�i līdzi, jo tie bija pārvedu�i bagātas līgavas.

Bet jaunākajam dēlam ķēniņ� sacīja:

���� Ej pasaulē un nerādies man acīs, jo tu esi tīrais dienas�zaglis!

Dēls paņēma savu �ķēpu, atvadījās no brāļiem un devās uz purvu, kur �ķēps bija iekritis. Tur nonācis, puisis nosprieda: �Te jāmeklē mana laime,� un palika purvā, uzcirta sev arī būdu, kur mitināties. Ticis ar to galā, viņ� prātoja, ko nu lai iesāk. Tad saposās, paņēma bisi un gāja medīt putnus un vilkus. Sa�medījis krietni daudz, viņ� tos savāca, lai savā būdā izceptu. Izsalcis un noguris viņ� atgriezās būdā un pārsteigts ierau�dzīja, ka galds jau klāts. Sēdās tik klāt un ēda, un .dzēra, cik sirds kāroja. Paēdis jauneklis piecēlās, pārmeta krustu un sauca:

��� Ja es varētu ieraudzīt to, kur� bijis pret mani tīk labs, tad atdotu tam visu, ko vien tas vēlētos.

Nākamajā dienā jaunākais dēls atkal devās medībās, .ta�u pa visu dienu nomedīja vienu vienīgu paipalu un izsalcis un noguris gāja uz savas būdas pusi; Ta�u, tiklīdz viņ� to rīta ag�rumā bija atstajis, no purva izkāpa sudraba meitene, novilka savas kārklu lūku drānas un sāka post būdu. Viņa nomazgāja traukus, pagatavoja jauneklim ēdienus � ne par karstu, ne par aukstu, bet gan pa�ā reizē. Tikmēr atgriezās princis. Kad mei�tene gribēja paslēpties, princis viņu pamanīja, satvēra un no�mutēja, lūgdams, lai viņa kļūstot �im par sievu. Meitene atteica:

� Ak tu, negantniek! Tu jau visviens pēc Jsa laiciņa būtu dabūjis mani par sievu.

Tad viņa deva jāvārdu, un abi sāka saticīgi dzīvot būdiņā. Kādu dienu, kad prin�a atkal nebija mājās, jaunā sieva aiz�gāja, pasauca savu brāli, Dzelzu vīru, un teica:

� Mīļo brālīt, uzcel man skaistu māju, tikai tai jābūt gata�vai, pirms pārnāk mans vīrs.

Brālis to apsolīja, pamāja ar roku, un Vecās būdas vietā pa�cēlās krā�ņa pils. Vīrs atgriezies nobrīnījās un nopriecājās, un sāka pilī dzīvot. Pēc kāda laiciņa viņam sagribējās atgriezties pie tēva, un viņ� pastāstīja to sievai. Ta�u sieva brīdināja:

������ Ak, vīriņ, tev vis neklāsies labi, ja tu no �ejienes kopā ar mani dosies pie sava lāva!

Bet vīrs netika vaļā no savas vēlē�anās, un abi saposās ceļā.

Ķēniņ�, ieraudzījis dēlu un viņa sudraboto sievu un noģidis, ka vedekla nav tāda kā citi cilvēki, iedegās naidā pret dēlu un no�lēma viņu nogalēt. Tēvs pasauca viņu pie sevis un sacīja:

���� Ja tu nepaēdināsi visu manu karaspēku ar vienu vienīgu kāpostgalvu, tad zini, ka lik�u nocirst tev galvu un paņem�u tavu sievu sev.

Princis noskuma un raudādams pārnāca pie sievas. Sieva sacīja:

��� Es ta�u tevi brīdināju un teicu, ka tev neklāsies labi, bet esi vien mierīgs; aizej pie sava svaiņa, mana brāļa, un sauc: Dzelzu vīrs, izdari to, ko es vēlo�i

Princis aizgāja un pasauca svaini. Parādījās Dzelzu vīrs un vaicāja:

� Ko tu vēlies?

���� Māns tēvs paģēr, lai es paēdinu visu viņa karaspēku ar vienu vienīgu kāpostgalvu.

Tad Dzelzu vīrs pamācīja:

��� Ej un atved man divdesmit �etrus vēr�us, ka varam iz�raut �o kāpostgalvu no zemes, jo tā aug jau divdesmit �etrus gadus.

Princis aizsteidzās pie tēva un prasīja divdesmit �etrus vēr��us, lai izrautu kāpostgalvu. To padzirdīs, tēvs iedeva dēlam divdesmit �etrus vēr�us, un viņ� aizdzina tos pie svaiņa. Dzelzu vīrs iejūdza visus vēr�us ķēdēs, kuras bija apmestas ap kāpost�galvu, tad uz�āva vēr�iem ar milnu, tie izrāva kāpostgalvu un aizvilka pie ķēniņa. To redzēdams, ķēniņ� nopriecājās un atvē�lēja dēlam:

���� Ej nu atpūties!

Kāpostgalvu viņ� atdeva savam karaspēkam, un zaldāti ne�paguva notiesāt ne pusi.no puses, kad bija jau paēdu�i.

Nu tēvs prātoja, kā gan lai nogalē dēlu un dabū tā sievu sev. Pēdīgi viņ� atkal lika pasaukt dēlu un pavēlēja:

��� Atnes man gredzenu, kuru es kāzu dienā uzvilku pirkstā ķēniņieneil

���� Bet kur tad lai es atrodu ķēniņieni?

���� Kop� viņa pirms astoņpadsmit gadiem nomira, gredzens joprojām ir viņai pirkstā; no turienes tas tev arī jāatnes!

��� Bet kā tad lai es to atnesu, ja viņa jau tik sen mirusi? r� princis iebilda.

Ķēniņ� noskaities paskatījās uz dēlu un uzkliedza:

���� Ja neatnesīsi man gredzenu, tad zini, ka lik�u tevi nonā�vēt un paņem�u tavu sievu sev!

Princis raudādams aizgāja pie sievas, un tā viņu tūliņ aiz�sūtīja pie sava brāļa. Pasaucis Dzelzu vīru, princis izstāstīja viņam par tēva iegribu un par to, ka citādi viņ� lik�ot dēlu no�nāvēt. Dzelzu vīrs atteica:

���� Nebaidies, gan izdarīsim to, ko viņ� grib, ej nu pie tēva un prasi divus apkaltus gai)us.

Princis atveda gaiļus; abi kāpa gaiļiem mugurā un nojāja pazemē. Viņi jāja aizvien tālāk, līdz ieraudzīja govis, kuras ganījās leknās pļavās auglīgās salās, ūdens malā, ta�u tām uz kauliem nebija ne tik daudz gaļas, cik satilpst uz adatas smai�les. Princis vaicāja svainim, kāpēc govis esot nevis treknas, bet gan tik ļoti kārnas. Dzelzu vīrs atteica:

���� Izstāstī�u atce]ā.

Viņi jāja tālāk un atkal sastapa govis; �īs, lai gan ganījās smil�u klajumā, bija tik resnas un taukas, ka aiz tauku pārpil�nības vai izjuktu, tiklīdz tām piedurtos ar pirkstu. Princis atkal sāka taujāt, kā tad �īs govis sausā smil�u klajumā varot būt tik treknas un brangas, kamēr pirmītējās, leknās ganībās ganoties, esot tik izkāmēju�as, ka vai kājās neturoties. Arī �oreiz svainis solījās visu izstāstīt atceļā, un abi jāja tālāk, līdz nonāca Veļu valstībā. Tur dejoja prin�a māte, ķēniņiene, rokā tai bija lakats un pirkstā gredzens. Dzelzu vīrs pamācīja:

���� Klusēdams pieej pie savas mātes, noņem viņai lakatu un novelc gredzenu no pirksta, tikai nebilsti ne vārda, citādi tev būs jāpaliek pie veļiem. Es labprāt dotos tev līdzi Veļu valstībā, ta�u pa�laik nevaru, jo esmu sanīdies ar erceņģeli. Tiklīdz gre�dzens būs tev rokā, taisies ka tiec atpakaļ pie manis; māte tevi sauks, ta�u neatdod viņai gredzenu. Tad viņa sāks raudāt un rāties, bet tu nebaidies, jo te esmu es, un pār mani viņai nav varas.

Princis drosmīgi devās iek�ā Veļu valstībā, kur viņa māte ēda un dzēra, un dejoja. Viņ� noņēma mātei lakatu un novilka viņai gredzenu no pirksta. Tad māte sāka saukt, bet dēls neklau�sījās, atgriezās pie sava svaiņa, Dzelzu vīra, un abi, savu panā�ku�i, devās atceļā.

Kad viņi atkal bija nonāku�i pie govīm, princis vaicāja Dzelzu vīram:

���� Ko nozīmē �īs govis?

Dzelzu vīrs atteica:

����� Treknās govis liesajās ganībās ir tie (audis, kas ar visu sirdi strādāju�i savu bērnu labā, bet kārnās govis leknajās ga�nībās ir nekristītie un skauģi.

Nu abi jāja tālāk, līdz tika virszemē, pie ķēniņa.

Agri nākamajā rītā princis devās pie tēva, kuru sastapa, vēl rītasvārkos tērptu. Tēvs, dēlam ienākot, uzmeta tam niknu ska�tienu un noprasīja:

���� Kādēļ atkal esi ieradies? Ko tu vēl no manis gribēsi?

����� Atnesu tev to, ko gribēji tu, � princis attrauca un pa�sniedza ķēniņam savas mātes gredzenu un lakatu. Bet ķēniņam vēl nebija gana.

���� Man ir vēl viena vēlē�anās, un, ja tu to neizpildīsi, tad zini � es tevi nonāvē�u. Atved man Dzelzu vīru! Citādi ieme�tī�u tevi �ūsku bedrē, lai apgrau� tavus kauliņus.

Princis raudādams aizgāja pie sievas, un viņa taujāja:

���� Kam nu tu atkal raudi?

���� Kā lai neraudu, ja tēvs paģēr no manis Dzelzu vīru. Ja es tādu neatvedī�ot, viņ� mani nonāvē�ot un pasviedī�ot �ūskām.

����� Par to tak nav tik gau�i jābēdājas un jāraud! Man ir liels spēks, un es darī�u tavā labā visu, kas manā varā. Ej pie mana brāļa, gan viņ� tev palīdzēs.

Princis pasauca savu svaini, Dzelzu vīru, un izstāstīja tam, ka ķēniņ� aicinot pie sevis viņu pa�u. Dzelzu vīrs noskaitās un iesaucās:

���� Lai Dievs viņu soda! Ne dienu viņ� neliek man miera, kaut gan esmu jau tik daudz paveicis viņa dēļ!

Svainis aizgāja uz savu pili, paņēma dzelzs trepes un dzelzs krēslu, iebāza tos kabatā, un abi devās pie ķēniņa. Kad Dzelzu vīrs iegāja ķēniņa pilī un grasījās kāpt aug�ā pa kāpnēm, tās sabruka zem viņa svara, jo bija no koka. Tad Dzelzu vīrs uz�slēja savas līdzpaņemtās dzelzs trepes un kāpa aug�ā. Ķēniņ� varen izbijās un attapa, kādu ļaunumu vēlējies. Dzelzu vīrs uz�kāpa aug�ā un noprasīja ķēniņam:

���� Kālab tu mani sauci?

���� Aicināju tevi sēsties pie mana galda.

Visapkārt tika salikti krēsli, ta�u Dzelzu vīrs salauza katru, kurā apsēdās; tad viņ� sadabūja savu pa�a dzelzs krēslu, ap�sēdās tajā un atkal jautāja ķēniņam, kālab tas viņu saucis?

��� Aicināju tevi ieturēt maltīti kopā ar mani.

������� Kad tu nākamreiz sēdēsi ar mani pie viena galda, tad arī atkal kļūsi par dzīvu cilvēku, � Dzelzu vīrs attrauca un ar savu dzelzs roku cirta ķēniņam tādu p]auku, ka �is uz vietas nogāzās zemē bez dzīvības. Nu Dzelzu vīrs aizgāja pie māsas un svaiņa, atstāstīja tiem notiku�o, lika abus vēlreiz salaulāt un trīs dienas, trīs naktis svinēja lepnas kāzas. Tad viņ� cēla jaunlaulātos tronī un turklāt parādīja svainim, ka tā sudrabo�tajai sievai ir zelta mati. Pēc tam viņ� atvadījās, teikdams:

����� Tagad ir izbeigusies mana vara kā �ajā, tā viņā saulē; nu es vairs nevaru kaitēt nevienam nedz virszemē, nedz pazemē.

To sacījis, viņ� nozuda. Bet princis ar savu sievu dzīvoja laimīgi, un, ja nav nomiru�i, tad dzīvo vēl �obaltdien.

Reiz dzīvoja nabadzīgs vīrs ar savu sievu, un viņiem ilgi nebija bērnu. Te kādu dienu gadījās, ka sieva aizgāja uz me�u un sastapa tur vecenīti, kura pamācīja:

�Ej mājās, pār�ķel ķirbi, ielej tur pienu un izdzer to. Tad tev piedzims dēls, kur� taps laimīgs un bagāts.

To sacījusi, vecenīte nozuda, bet sieva steidzās mājās un darīja, kā likts.

Pēc deviņiem mēne�iem viņai piedzima skaists puisēns. Ta�u sievas laime nebija ilga; drīz viņa saslima un nomira. Nomira arī viņas vīrs, kad dēlam apritēja divdesmitais gads. Jauneklis nodomāja: �Ko nu man darīt? Do�os pla�ajā pasaulē laimi mek�lēt.� Tā nu viņ� klīda no ciema uz ciemu, no pilsētas uz pilsētu, bet laimi nekur nevarēja atrast. Reiz viņ� nonāca lielā pilsētā, kur dzīvoja bagāts ķēniņ�, kam bija brīnumdai]a meita. Tēvs gribēja atdot viņu par sievu tikai tādam vīram, kur� prastu da�rināt kaut ko vēl nekad pasaulē neredzētu. Jau daudzi tika iz�mēģināju�i laimi, ta�u ķēniņ� tos visus bija pakāris, jo tie ņespēja pagatavot neko tādu, ko viņ� jau agrāk nebūtu redzējis.

To padzirdējis, jauneklis aizgāja pie ķēniņa un teica:

���� Gribu ņemt tavu meitu par sievu! Saki, kas man jādara!

Ķēniņ� noskaities atcirta:

������ Tu vaicā, kas tev jādara? Tu ta�u zini, ka manu meitu par sievu dabūs tikai tas, kur� varēs pagatavot kaut ko tādu, ko neviens visā pasaulē vēl nebūtu redzējis. Par savu muļķīgo pra�ņā�anu tu mirsi cietumā!

Ķēniņa kalpi iemeta jaunekli tum�ā cietumā. Tiklīdz tie bija aizslēgu�i durvis, k]uva gai�s un parādījās Matuija, feju kara�liene. Viņa uzrunāja jaunekli:

������������� Neskumsti vis, tu vēl apprecēsi ķēniņmeitu. Te tev būs maza kārbiņa un kociņ�; izrauj man da�us matus un uzvelc tos uz kārbiņas un kociņa!

Jauneklis darīja, kā Matuija likusi. Kad viņ� bija ticis galā, feja sacīja:

���� Pārlaid ar kociņu pār uzvilktajiem matiem!

Jauneklis paklausīja. Matuija noteica:

�������������� Sī kārbiņa taps par vijoli un pēc tavas vēlē�anās darīs cilvēkus līksmus vai skumīgus.

Viņa paņēma kārbiņu un iesmējās tajā, pēc tam sāka rau�dāt un iebirdināja kārbiņā savas asaras. Tad feja lika jauneklim:

���� Pārvelc nu pār matiem!

Jauneklis paklausīja, un no kārbiņas sāka plūst dziesmas, darīdamas sirdi te skumīgu, te līksmu. Kad Matuija bija nozu�dusi, jauneklis pasauca sargus, lika aizvest sevi pie ķēniņa un sacīja tam:

���� Klausies nu un skaties, ko esmu darinājis.

Viņ� sāka spēlēt, un ķēniņ� kļuva vai negudrs aiz prieka. Viņ� atdeva jauneklim savu skaisto meitu par sievu, un nu viņi visi dzīvoja laimē un priekā. Tā pasaulē radās vijole.

Reiz dzīvoja nabadzīga, veca māmiņa ar savu vienīgo dēlu. Gulēdama uz nāves gultas, māte gau�i raudāja par dēlu un teica:

Manu mīļo dēliņ, ej pasaulē laimi meklēt, es drīz mir�u, un tad tev �ai ciemā nepaliks neviena, kas pateiktu labu vār�

diņu, jo tu esi nabaga ļau�u bērns. Bet, kad būsi mani apglabā�jis, atnāc pusnaktī pie mana kapa un noplūc puķi, kas uz tā augs, un sargā to kā aci pierē, jo tā tev parādīs ceļu uz laimi.

Drīz māmiņa nomira, un dēls viņu apglabāja. Kad pienāca pusnakts, viņ� devās uz kapsētu un uz mātes kapa kopiņas ieraudzīja ziedam brīnumskaistu zilu puķi. Viņ� to noplūca un saudzīgi paslēpa tarbiņā.

Nākamajā dienā jauneklis devās pasaulē un satika klibu vilku, kur� lūdzās:

��� Mīļo cilvēk, izvelc man no kājas lodi!

Jauneklis paklausīja, un vilks sacīja:

���� Pagaidām es vēl nevaru atmaksāt tev par labo sirdi, ta�u izrauj vienu matu no mana ka�oka, un, ja tev kādreiz būs va�jadzīga mana palīdzība, uzpūt tik matam!

Jauneklis izrāva vilkam matu, noglabāja to tarbiņā pie zilās puķes un gāja tālāk pasaulē. Viņ� jau ilgi klīda apkārt, bet laimi nekur nevarēja atrast. Te viņ� atcerējās mirsto�ās mātes vārdus un izņēma no tarbiņas zilo puķi. Noskumis viņ� nolika to zemē, un paskat! puķe pacēlās gaisā un aicināja:

Nāc, seko man! Mani neredz neviens cits kā tikai tu, tāpēc seko man dro�i, es aizvedī�u tevi pie tavas laimes!

Puķe lidoja pa priek�u, un jauneklis tai visur sekoja. Pret vakaru viņi nonaca me�ā, tur jauneklis ieraudzīja lapsu, kura teica:

���� Mīļo cilvēk, man ausī ielīdusi lapsene un dara man gau��as sāpes. Izvelc to ārā!

Jauneklis paklausīja, un lapsa sacīja:

������� Par tavu labo sirdi es atmaksā�u, kaut ko tev izpauz�dama. Tu meklē savu laimi, ta�u, pirms to atradīsi, tev jākalpo pie ļaunās urmes, kur trīs dienas pēc kārtas būs jāved ganībās zeltradze govs un cie�i jāraugās, lai govs nepārnāk mājās bez tevis, citādi urme tevi ras. Ja tev izdosies noturēt govi ganībās, tad kā maksu par kalpo�anu prasi cepuri, kas karājas uz vad�a aiz krāsns. Kur� uzliek �o cepuri, top visu acīm neredzams.

To sacījusi, lapsa nozuda, bet jauneklis paņēma zilo puķi, noglabāja to tarbiņā un likās gulēt.

Nākamajā dienā viņ� atkal izņēma puķi no tarbiņas un, re�dzēdams to lidojam sev pa priek�u, sekoja tai. Drīz viņi nonāca pie lielas dzelzs majas, un puķe pamācīja:

����� Tagad liec mani tarbiņā un ņem ārā tikai tad, kad tevi pasauk�u!

Tiklīdz jauneklis bija noglabājis zilo puķi tarbiņā, atvērās dzelzs mājas durvis un uz sliek�ņa nostājās neglīta ve�a.

���� Ko tu te meklē? � ve�a noprasīja.

���� Gribu tev kalpot, � jauneklis atbildēja.

���� Labi, � ve�a atteica, � ņem�u tevi par kalpu. Tev būs jāved ganos mana zeltradze govs, bet nevienu pa�u reizi tā nedrīkst pārskriet mājās pirms vakara un bez tevis, citādi man būs tevi jānonāvē. Ta�u, ja tu trīsreiz pēc kārtas pārnāksi ar visu govi, tad varēsi izvēlēties manā mājā to, kas tev vislabāk patiks.

Jauneklis visam piekrita un izdzina zeltradzi govi ganos. Tiklīdz abi tika ganībās, govs jau grasījās skriet mājās. Tad jauneklis paņēma vilka matu, uzpūta tam, un vilks bija klāt līdz ar daudziem tūksto�iem vilku, kuri ielenca govi un nelaida to ne no vietas. Vakarā jauneklis pārdzina govi mājās un likās gulēt. Otrajā dienā notika tāpat, un, kad tre�ajā dienā jauneklis pārveda govi pie urmes, tā ļāva viņam izvēlēties savā mājā kādu lietu. Viņ� izvēlējās cepuri un noņēma to no vad�a. Urme iekliedzās un gribēja izraut cepuri jauneklim no rokām, bet viņ� to veicīgi uzlika galvā, un urme viņu vairs nevarēja noķert. Ticis dro�ībā, viņ� noglabāja cepuri tarbiņā un izdzirda puķi saucam:

���� Ņem mani ārā!

Jauneklis izņēma puķi un sekoja tās lidojumam. Ta viņ� dienām ilgi klaiņoja pa pasauli un bija jau pagalam izmisis, kad nonāca kalnos. Viņ� piekusis apsēdās un dzirdēja puķi sakām:

���� Noglabā mani tarbiņā!

Viņ� paklausīja un pats atlaidās koka ēnā.

Jau sen bija pienācis vakars, bet jauneklis vēl aizvien gulēja. Gai�i spīdēja mēness, apmirdzēdams pelēkās kalnu klintis. Ne�dzirdēja ne troksnī�a, kalni kā izmiru�i slīga dzijā miegā. Te atskanēja kliedziens, un jauneklis uztrūkās no snaudas. Izbīlī paskatījies apkārt, viņ� ieraudzīja lielu krupi, kur� vilka aiz kājas mazu, divus sprī�us garu vīriņu. Jauneklis pielēca kājās un svieda krupim ar prāvu akmeni. Tas palaida vīriņu vaļā. Vīriņ�, ko kājas nes, pieskrēja pie jaunekļa un lūdza, lai tas

paceļot �o rokās. Jauneklis paklausīja, un mazais vīriņ� teica:

�� Tu izglābi mani, bet kur lai mēs tagad paslēpjamies? Krupis patiesībā ir ļaunā urme, viņa sasauks daudzus simtus krupju, un tie mūs nogalēs.

Jauneklis a�i izvilka cepuri un uzlika to galvā. Tiklīdz tas bija izdarīts, salasījās daudzi tūksto�i krupju un meklēja jau�nekli, ta�u nevarēja viņu ieraudzīt.

Jauneklis kopā ar mazo vīriņu devās tālāk, un, kad viņi rīta agrumā nonāca pie kādas alas, vīriņ� teica:

-� Noliec mani zemē un seko man! Es padarī�u tevi bagātu un laimīgu.

Viņ� ieveda jaunekli alā, kur trīsreiz pieklauvēja pie klin�u sienas un sauca:

���� Brāļi, durvis atveriet,

Nāciet, viesi saņemiet!

Atvērās durvis, un vīriņ� sacīja:

���� Noglabā cepuri, lai mani brāļi var tevi Saredzēt.

Jauneklis noglabāja cepuri tarbiņā, un viņi iegāja, skaistā

koka istabā. No turienes abi pārgāja dzelzs istabā, kur bija daudzas jo daudzas bises. Nākamā bija sudraba istaba, pilna sudraba bla�ķēm. Tad viņi atvēra vēl vienas durvis un iegāja zelta istabā. Tur daudzi mazi vīriņi bija sapulcēju�ies ap savu ķēniņu, kur� bija tikpat mazs kā pārējie, turklāt ar garu sud�raba bardu. Vīriņ� pieveda jaunekli pie ķēniņa un teica:

������������� Mans �ēlīgais kungs un ķēniņ! Urme, kas mīt. kalnos, bija pārvērtusies par krupi un gandrīz nogalēja mani.

Ķēniņ� pavērās jauneklī un sacīja:

��� Tu izglābi dzīvību manam krietnākajam kalpam. Es tevi par to atalgo�u un do�u tev dāvanas, kuras darīs tevi laimīgu.

Viņ� izrāva no bārdas sudraba matu un iedeva to jauneklim, teikdams:

���� Ja tev pienāk gau�i nebaltas dienas, tad uzpūt �im ma�tam, un es ar savu tautu nāk�u tev palīgā.

Tad viņ� ieveda jaunekli sudraba istabā, iedeva tam sudraba bla�ķi un sacīja:

���� Ja ar �o ūdeni, kur� nekad neiet mazumā, apslacīsi ak�meni, tas tūdaļ pārvērtīsies tīrā zeltā.

Nu viņ� ieveda jaunekli dzelzs istabā, iedeva tam bisi un teica:

����� No �īs bises tu trāpīsi visam, uz ko tēmēsi. Bet nu dzīvo vesels, jo neviens zemes dēls nedrīkst kavēties pie mums ilgāk.

Mazais vīriņ� izveda jaunekli ārā un sacīja:

����� Drīz tu nonāksi pie stikla kalna, kur pūķis tur ieslodzītas trīs daiļākās jaunavas pasaulē. Ja tev tur uzbruktu kāda liksta, sauc mūs palīgā.

Tad viņ� trīsreiz nomutēja jaunekli un atgriezās alā.

Atkal ierunājās puķe:

���� Ņem mani ārā!

Jauneklis paklausīja un sekoja lidojo�ai puķei. Pret vakaru viņ� nonāca pie ezera un apmetās krastmalā. Atlaidies zālē, viņ� piepe�i ieraudzīja ezerā peldam trīs zelta zosis. Viņ� a�i satvēra bisi un tēmēja uz vismazāko zosi; divas izbiedētas aizlaidās, bet mazākā pārvērtās par daiļu jaunavu un teica:

���� Tu atdevi man cilvēka izskatu, kuru man un abām manām māsām stikla kalnā atņēma pūķis. Es labprāt kļū�u par tavu sievu, ja atdosi cilvēka izskatu arī manām māsām.

Nākamajā dienā abi nonāca pie stikla kalna, kurā mita pū�ķis un abas māsas. Jauneklis noglabāja tarbiņā puķi, izvilka sudraba matu un uzpūta tam. Tai pa�ā acumirklī parādījās daudzi tūksto�i mazo vīriņu, un to ķēniņ� uzsauca:

����� Es zinu, ko tu gribi. Tu vēlies iekļūt stikla kalnā, bet nevari. Gan mēs tev palīdzēsim.

Un mazie vīriņi ņēmās kalt, cirst un urbt un īsā laikā iz�lauza stikla kalnā lielu caurumu. Pabeigu�i darbu, tie nozuda tikpat �igli, kā nāku�i. Bet stikla kalna iek�ienē atskanēja brīk��ķi un dārdoņa, un ārā izlidoja divas zelta zosis. Jauneklis pa�ķēra bisi, notēmēja, zosis nokrita zemē un pārvērtās par divām daiļām jaunavām. Ta�u nu ārā izlīda arī pūķis un metās jau�neklim virsū, bet viņ� notēmēja uz pūķi ar savu bisi, un pūķis pārvērtās putekļos un dūmos, ko aizpūta vēj�.

Kad viss bija galā, gaisā pacēlās zilā puķe un sacīja:

����� Paliec sveiks, mans bērns! Es esmu tavas miru�ās mātes dvesele, un nu man jāatgrie�as debesīs, no kurienes esmu nā�kusi.

Zilā puķe nozuda, bet puisis apprecēja jaunāko no trim mā�sām. Itin drīz apprecējās arī pārējās divas, un nu viņi visi dzī�voja laimīgi, bagāti un apmierināti.

Reiz dzīvoja kāds nabadzīgs �igāns. Ik nedējas viņ� gāja pie bagātiem saimniekiem ubagot. Gadījās, ka viņ� aizgāja pie kādas atraitnes un ubagoja maizi. Atraitne atteica:

��� Maizi es neesmu cepusi, man ir tikai kvie�i.

��� Tad iedod man kvie�us! � nabaga �igāns lūdza.

������ Se tev kvie�i! � sieva noskaitusies atcirta un pasvieda viņam kvie�u graudu. �igāns iebāza to kabatā un devās prom. Atraitne smējās, bet �igāns ar visu kvie�u graudu aizgāja pie cita saimnieka un palūdza:

���� Mījo saimniek, es iedo�u tev kvie�u graudu. Paglabā to, es pats tūliņ bū�u atpakaļ.

Kad �igāns atgriezās, kvie�u graudu bija uzknābājusi vista.

���� Nu vista ir manapЈ-:5�igāns iesaucās. � Kamptā apēda manu kvie�u graudu?

Saimnieka vista bija vien jāatdod �igānam.

�igāns aizgāja pie kaimiņa un teica:

�������������� Mīļo kaimiņ, es atstā�u pie tevis �o vistu, uzmani to, kamēr pārnāk�u!

Bet, kad viņ� pārnāca, vistu bija apēdis mājas saimnieka kaķis. Nabaga �igāns sacīja:

���� Kaķis apēda manu vistu, tāpēc nu tas ir mans!

Un viņ� laidās prom ar visu kaķi, ko saimnieks bija atdevis bez vārda runas.

Tad �igāns aizgāja pie cita kunga un lūdza:

���� Mīļais kungs, pieskati manu kaķi, es tūliņ bū�u atpakaļ. Kad viņ� pārnāca, kaķi bija saplosījis kunga suns.

���� Suns nu ir mans! � �igāns noteica un ar visu suni devās prom.

�igāns atstāja suni pie kāda cita kunga un palūdza:

���� Mīļais kungs, pieskati manu suni, es tūliņ bū�u atpakaļ. Ta�u, kad �igāns pārnāca, suns bija pagalam. To bija no�badījis bagātā kunga vērsis. �igāns apgalvoja:

���� Vērsis nu ir mans!

Kungam nācās vērsi atdot, un �igāns ar to devās prom.

Viņ� nonāca pie kāda bagāta lielkunga un sacīja:

���� Mīļais kungs, es atstā�u tev savu vērsi un tūliņ atkal bū�u klāt.

Kad viņ� pārnāca, vērsi bija nospēris zirgs.

���� Nu zirgs ir mansl � �igāns uzsauca un ar visu zirgu laidās prom.

Te atnāca ķēniņ� un paņēma �igāna zirgu, jo pa�a zirgs bija slims. Viņ� steig�us aizjāja �igāna zirga mugurā. Kad �i�gāns ieradās ķēniņa pilsētā, zirgs bija nooeidzies, un ķēniņ� teica:

���� Mīļais �igān, tavs zirgs ir nobeidzies, bet par beigto zirgu es do�u tev daudz, daudz naudas.

Un ķēniņ� iedeva �igānam veselu lērumu naudas. �is nu kļuva bagāts un, atgriezies mājās, vairs neubagoja, bet gan laimīgi dzīvoja varen skaistā mājā un apprecēja atraitni, kura toreiz bija iedevusi viņam kvie�u graudu�

Reiz dzīvoja divi brāļi, tie abi devās sve�umā, uz tālām ze�mēm. Viens brālis ceļā nomira, bet otrs kļuva di�s un bagāts, tik di�s un bagāts, cik vien var iedomāties. Ta�u viņu piemeklēja liela nelaime '-^nebija dēla, kas varētu mantot valsti. Tāpēc viņ� kādu dienu aizsūtīja ziņu savam radiniekam � lai �e iero�doties brāļadēls. Ko nu brāļadēlam bija darīt? Puisis devās vien pie tēvo�a. Ceļā viņam gadījās kāds bezbārdains vīrs, kur� vai�cāja:

���� Kurp tu dodies, manu zēn?

���� Pie sava tēvo�a sve�umā, tālā zemē, � puisis atteica.

���� Vadzi, tad es ie�u tev līdzil

Nu abi' ceļoja tālāk � puisis zirgā, Bezbārdis kājām. Pēc vairākām dienām viņi nonāca drūmā, brik�ņainā me�ā. Puisim gribējās dzert, un pēdīgi viņi uzgāja dziļu aku. Puisis lūdza: s vnt Pasniedz man mazliet ūdens!

Ta�u Bezbārdis attrauca:

���� Nokāp lejā pats un padzeries!

Bezbārdis to tik vien gaidīja. Neko ļaunu nenojauzdams.

puisis nokāpa akā. Bet, kad viņ� gribēja tikt atkal aug�ā, Bezbārdis aizcirta lūku un iesprostoja puisi akā. Puisis lūdzās, lai lai�ot jele ārā, bet Bezbārdis tikai pasmējās � tas �im nenākot ne prātā. Puisis lūdzās gan �ā, gan tā, bet viss velti.

Kāpēc tad tu negribi laist mani ārā?

����� Es tevi palaidī�u brīvībā tikai ar vienu norunu � ja tu salīgsi pie manis par kalpu. Es bū�u kungs un jā�u tavā zirgā, bet tu iesi kājām.

Puisis nozvērējās, ka tā arī bū�ot -^-viņ� nelīg�ot nekādā citā darbā un par notiku�o nebildī�ot nevienam ne pu�plēsta vārda, pat ja Bezbārdis nomirtu. Bet, ja puisis pats nomir�ot un atkal atgū�ot dzīvību, tad gan drīkstē�ot visu izpaust.

�Tas jau nu nemū�am nenotiks,� nodomāja Bezbārdis.

Tā nu abi atkal devās cejajpBezbārdis kā kungs, bet bagātā vīra brāļadēls kā viņa kalps. Pēdīgi viņi nonāca pie tēvo�a, ķeizara. Izdzirdējis par brāļadēla iera�anos, ķeizars izgāja to sagaidīt ar mūziku un visu savu karaspēku.

Jo tuvāk Bezbārdis nāca ķeizaram, jo vairāk trenkāja savu kalpu � izdari to, izdari �ito! � baidīdamies, ka pusis visu iz�stāstīs tēvocim. Lai glābtu savu ādu, Bezbārdis lika puisim at�vest pilnu ori zaļa siena. Ta�u �o pavēli izpildīt nebija iespē�jams � rudenī sienu vairs nesameklēsi. Bet, ko lai dara, � puisis iejūdza orē zirgu un laidās ceļā, gau�i raudādams: kur gan ņemt sienu? Te pie viņa, tik noskumu�a, pielidoja mazs putniņ� un vaicāja:

.-- Kas tad tev lēcies, puisīt? Kālab tu raudi?

Puisis izstāstīja putniņam, kas noticis.

���� Nebaidies, es visu izdarī�u tavā vietā.

Kamēr puisis gulēja, ore pildījās ar sienu. Priekā starodams, viņ� nu varēja atgriezties pie Bezbār�a. Ķeizars varen nobrī�nījās par neparasto kalpu, neslēpa savu izbrīnu arī no Bez�bār�a, uzsauca puisim: �Bra�i, manu zēn!� un vēl bagātīgi at�līdzināja viņam par paveikto.

Bezbārdis vai plīsa no dusmām, jo pa�am �ādi brīnumi ne�bija pa spēkam. Tāpēc viņ� atkal sāka lauzīt galvu, kā drīzāk varētu tikt vaļā no ķeizara brāļadēla. Vismīļāk pats būtu puisi nomaitajis, tomēr nolēma vēlreiz pamēģināt citādi. Bezbārdis sūtīja savu kalpu pie trim daiļām meitenēm, kuras vēl neviens

nebija spējis atrast, jo tās bija trīs ļaunas fejas, pūķu meitas. Kalpam nu vajadzēja nolaupīt vienu no fejām.

Puisis atstāja pili un ceļā sastapa skudras. Tās vaicāja:

��� Kurp tu tā iedams?

��� Man jāatved me�a feja.

Skudras ie�ēlojās par puisi un katra iedeva viņam pa spārniņam, sacīdamas:

tev kas būs vajadzīgs, iemet �os spārniņus ugunī un saki, ko vēlies. Tad tava vēlē�anās piepildīsies.

Puisis jāja� un jāja, līdz nonāca pie pa�as Donavas. Krasta smiltīs viņ� pamanīja spirināmies lielu zivi. Zivs lūdzās:

������������ Mīļo puisi, iemet mani atpakaļ ūdenī, tad ari es tev iz�darī�u daudz laba!

Puisis pacēla zivi, iemeta to ūdenī, un zivs pateikdamās iedeva viņam brīnuma zvīņu.

������������ Ja tev kas būs gau�i vajadzīgs, tad iesvied tik ugunī �o zvīņu. Es acumirklī nāk�u tev palīgā.

Puisis jāja tālāk un pēdīgi nonāca pie daiļajām.meitenēm, Viena no tām tobrīd iznāca no pūķa pils un, pār nemēru izbrī�nījusies, sauca:

Ko tad tu te meklē, puis?

��� Esmu ieradies, lai pārvestu tevi sev par sievu!

Mani tu nekur nevari aizvest. Bet-� pag! Es do�u tev divus uzdevumus, un, ja tiksi ar tiem galā, tad piederē�u tev. Man ir spīķeris, kur kopā sajaukti kvie�i, kukurūza un mie�i. Ja spēsi nodalīt visus trīs-katru par sevi un nobērt atsevi�ķi, tad ie�u tev līdzi.

Te puisis paslepen izvilka skudras spamiņu, iemeta to ugunī � un paskat! � to pa�u bridi sanāca skudras kā melna debess. Puisis tām pastāstīja, ka �onakt visi graudi spīķeri jānodalot katrs par sevi un jānoberot trijās kaudzēs. Nu tik bija ko redzēt, kad skudras drūzmu drūzmām �akli nesa kopā grau�diņu pa graudiņam, ka ņudzēja vien.

Rīta agrumā, kad puisis pamodās, darbs bija padarīts. Mei�tene, to redzēdama, sacīja:

���� Vareni, tas tev izdevās. �e būs vēl viens uzdevums. Maza būdama, es mēdzu braukt jūrā vizināties, un reiz �ādā brau�cienā ūdenī iekrita mans gredzens. Ja tu to atradīsi, tad no tie�sas ie�u tev līdzi.

Padzirdis, kas darāms, puisis atcerējās zvīņu, ko bija iede�vusi zivs. Viņ� iesvieda zvīņu ugunī, un zivs acumirklī bija klāt.

Zivs izmeklējās pa visu jūras dibenu, meklēja un meklēja, līdz beidzot atrada gredzenu un ielika to puisim plaukstā. Nu viņ� kā vēja spārniem steidzās pie daiļās meitenes un pasniedza tai gredzenu.

���� Te būs gredzens.

� Tagad es ie�u tev līdzi, � meitene bija ar mieru, un abi devās ceļā.

Bezbārdis aiz brīnumiem un izbīļa vai valodu zaudēja, re�dzēdams, ka varoņdarbs puisim izdevies arī �oreiz. Ko nu vi�ņam bija darīt, lai tiktu vaļā no necie�amā un bīstamā sān�cen�a? Zils aiz dusmām, Bezbārdis pielēca kājās, iecirta puisim divas briesmīgas pļaukas, tad izrāva zobenu un nogalināja viņu, bet līķi aizmeta prom.

Ta�u meitene bija to redzējusi. Viņa savāca visus kaulus, atkal salika tos kopā, kā biju�i, apslacīja ar dzīvības ūdeni, un paskat vien � puisis piecēlās un noteica:

� � Ak, man bija uznācis tik dziļ�, smags miegs.

���� Tu negulēji vis, � meitene stāstīja. � Tevi nonāvēja Bezbārdis, un es tevi atkal atdzīvināju.

���� Tad redz, kā! � puisis iesaucās, aizgāja pie sava tēvo�a un visu viņam izpauda. H Tēvoc, tavs brāļadēls esmu es un nevis �is bezbārdainais vīrs, ko tu te redzi. Viņ� mani iespros�toja me�a akā un piespieda zvērēt, ka par krāp�anu nebildī�u nevienam ne vārda. Citādi viņ� nebūtu laidis mani vaļā. Es no�zvērējos un arī neteicu nevienam ne vārda līdz pat savai nāvei, ta�u tagad man ir brīv lauzt zvērestu, jo es biju miris, bet �ī meitene mani atkal atdzīvināja.

Un puisis pamāja uz feju, kuru bija atvedis Bezbārdim.

Kad ķeizars uzzināja, kur� ir īstais brāļadēls, tad apkampa un nomutēja puisi, aiz prieka nezinādams, kur likties. Tad viņu sagrāba nāves dusmas par Bezbār�a izrīcību, � ķeizars paķēra zobenu un sacirta nelieti gabalu gabalos. Bet puisim viņ� at�deva meiteni par sievu, un to pa�u dienu viņi svinēja lielas, krā�ņas kazas. Puisis palika dzīvot pie sava tēvo�a, kļuva par ķeizaru un valdīja līdz pat nāvei.

Reiz dzīvoja ķeizars, un �im ķeizaram bija tik daudz nau�das, ka viņ� nezināja, ko ar to iesākt. Tomēr ar visu savu ba�gātību viņ� nebija laimīgs, jo viņam nebija bērnu. Tāpēc viņ� teica savai ķeizarienei:

���� Sieviņ, tu jau zini, kas mūs nomāc.

���� Mīļais vīrs, � viņa atsaucās, � atlaid mani izpriecas braucienā.

���� Pagaidi vēl kādu laiciņu, es lik�u uzbūvēt tev kuģi.

Un ķeizars pavēlēja uzbūvēt tik skaistu kuģi, kāda otra nav visā pasaulē. Drīzāk varēja pavērties saulē, acīm neap�ilbstot, nekā uz �o kuģi, � tik skaists tas bija. Kad tas tika gatavs, ķeizars sacīja sievai:

���� Mana mīļā, rīt tu vari doties ceļā, kuģis ir gatavs.

Un vēl piebilda:

��� Ja tu neatgriezīsies pie manis, būdama mātes cerībās, tad vairs nevarēsi �e palikt, tad nerādies vairs man acīs.

Ķeizariene devās tālu jūrā. Viņai līdzi bija tikai divas kal�pones, un divus mēne�us ilgā jūrasbrauciena laikā viņa nere�dzēja neviena cita cilvēka kā tikai tās abas.

Kādu dienu savilkās bieza migla un sāka plosīties nikna vētra, kura svaidīja kuģi �urpu turpu. Rītam austot, kad migla bija izklīdusi un vētra rimusies, ķeizariene pamodās un jūras tālumā ieraudzīja di�u pili. Nu uz klāja iznāca arī abas kalpo�nes, un ķeizariene parādīja viņām lielo namu:

���� Paraugieties tik uz �o di�o pilil

Tā kā kuģa pārtikas krājumi gāja uz beigām, kuģis pietau�vojās krastā pie pils. Tūliņ no pils iznāca divas kalpones, un ķeizariene tām vaicāja:

���� Kas te dzīvo?

Viņai atbildēja, ka te dzīvojot dievmāte. To izdzirdu�as, ķei�zarienes kalpones neuzdrīkstējās pils pagalmā ne kāju spert. Toties pati ķeizariene gāja iek�ā un ieraudzīja ābeli ar zelta ābo�liem. Viņai sakārojās apēst vienu �ādu ābolu.

��� Ja jūs nenozagsiet vienu ābolu, es nomir�u, � viņa teica abām savām kalponēm. Kalpones lūkoja tuvoties ābelei, ta�u ap koku stāvēja sargi, un nekas viņām neizdevās. Pēc tam ķei�

zariene smagi saslima. Tad nu kalpones nogaidīja, līdz sargi noliekas gulēt, �igli pieskrēja pie ābeles, norāva ābolu un, cik vien ātri spēdamas, aiznesa to ķeizarienei. Un, rau, kāri apēdusi ābolu, ķeizariene piepe�i sajutās tā, it kā jau se�us mēne�us būtu mātes cerībās. Aiz prieka vai noreibusi, viņa sacīja:

����� Tūliņ pat brauksim mājās, jo ir piepildījusies mana kar�stākā vēlē�anās!

Pa to laiku dievmāte bija piecēlusies un pamanīja, ka ābelē trūkst viena no visskaistākajiem āboliem.

������ Kas nozadzis ābolu no manas ābeles? � viņa iesaucās un izkliedza lāstu: � Ja tai, kura apēdusi ābolu, piedzims mei�tene, viņa būs daiļa kā saule. Drīzāk varēs lūkoties saulē, acīm ne�ilbstot, nekā �ai meitenē. Ta�u savā septiņpadsmitajā dzī�vības gadā viņa pārvērtīsies par kaķi. Viņa tik ilgi paliks ap�burta kopā ar visu savu pili, kamēr kādu dienu ieradīsies ķei�zara dēls un nocirtīs kaķei galvu;, tikai tad viss galms atkal pārvērtīsies par dzīviem cilvēkiem. Līdz tam laikam meitenei jāpaliek kaķes izskatā.

Ķeizariene atgriezās mājās pie vīra. Tas, redzēdams viņu mātes cerībās, kļuva vai negudrs aiz prieka. Un, kad laiks bija klāt, pasaulē nāca tik daiļa meitene, ka itin visi par viņu prie�cājās. Saulē gan varēja palūkoties, acīm ne�ilbstot, ta�u, pave�roties meitenē, acis ap�ilba aiz daiļuma. Vienā dienā viņa iz�auga tik, cik parasts bērns izaug vienā gadā.

Pagāja laiks, un meitenei apritēja septiņpadsmit gadu. Kādu dienu, kopā ar tēvu sēdēdama pie pusdienu galda, viņa piepe�i pārvērtās par kaķi un nozuda kopā ar visu galmu.

Tai pa�ā laikā tālā zemē dzīvoja ķeizars, kuram bija trīs dēli. Pec sievas nāves viņ� bija gau�i nodevies dzer�anai. Gri�bēdams tikt vaļa no saviem bērniem, viņ� visus trīs pasauca pie sevis un sacīja:

���� Es do�u jums uzdevumu. Kur� no jums spēs sagādāt man audeklu, kas būtu tik plāns, ka tam cauri varētu izpūst elpu un ka to varētu ievērt adatā? Lai katrs no jums atved man kādu davanu. Gribu redzēt, kur� no jums ir vislielākais varonis.

Visi trīs posas ceļā, paturēdami prātā tēva vēlē�anos. Vis�pirms viņi devās uz lielu pili me�ā un sarīkoja tur atvadu balli, jo visi trīs nu bija kopā pēdējo reizi. Svētki ilga trīs dienas un trīs naktis, tad brāļi �ķīrās. Katrs izvēlējās ceļu, pa kuru iet.

Vecākais aizjāja pa ceļu, kurā viņam nācās ciest badu, jo visu laiku nebija ko ēst. Viņa vienīgais ceļabiedrs bija zirgs, un ceļa viņ� nesatika nevienu dzīvu dvēseli kā vien mazu, skaistu sunīti. Tā nu vecākais brālis jāja jau divus mēne�us.

Otrajam brālim iznāca iet pa ceļu, kurā gan atradās ko ēst viņam pa�am, toties pietrūka viņa zirgam. Otrais brālis bija jājis jau divus mēne�us un nebija atradis neko citu kā vien audekla gabalu, kuru, ja gribēja, varēja izvilkt caur lielas ada�tas aci vai tūksto� rei�u.

Jaunākajam brālim ceļā gadījās liels, tum�s me�s. Kad jau�neklis atradās me�a vidū, uznāca briesmīga lietusgāze, tik stipra, ka ne pa�a pirkstus nevarēja saskatīt. �Ak Dievs,� viņ� domāja, �te es bū�u pagalam, te es atradī�u savu nāvi! Nudien vairs nezinu, uz kuru pusi griezties, lai izbēgtu no tās.� Tā bez mitas bija lijis jau trīs dienas un trīs naktis, un nu valdīja vis�melnākā nakts tumsa. Un, rau, pret tre�ās dienas ritu debesīs nozibsnīja, un zibens gaismā jaunais varonis ieraudzīja pili. �Ak, Dievs, kā es tev pateicos!� viņ� klusībā iesaucās. �Visā garajā ceļā es neredzēju nedz kādu dzīvu dvēseli, nedz māju, kurā varētu patverties. Ie�u tik taisnā ceļā uz �o namu; lai kas mani gaidītu, es vairs nejaudāju!� Ta�u pils vārti bija aizslēgti, un visapkārt slējās augsts mūris, tik augsts, ka iesniedzās debesīs.

-- Ak, es mirstu badā!,,-^jauneklis sauca �ai vientulībā, bet neviens viņu nedzirdēja.

Pametis skatienu aug�up, viņ� sev par lielu izbrīnu ierau�dzīja uz vārtiem karājamies gaļas stilbu un nodomāja: �Pa�ņem�u �o stilbu, esmu glu�i izbadējies, veselu mēnesi neesmu ēdis ne miltumiņa.� Ta�u stilbs nemaz nebija no gaļas, bet gan izveidots no dārgiem akmeņiem. Jaunais varonis visiem spēkiem centās uzrāpties pa mūri. Beidzot, kad viņ�, pagalam nomocī�jies, bija ticis aug�ā, kāja pielipa viltus gaļai un nekādi nebija izbrīvējama. Mazliet attapies no pārbīļa, viņ� izdzirda iedimdamies zvanu un izbijies nogāzās lejā.

Tai mirklī, kad jauneklis pieskārās zemei, atvērās vārti, bet neviena neredzēja. Jauneklis nosprieda: �Lai notiek, kas notik�dams, es tomēr mēģinā�u,� un iegāja pagalmā, ta�u, lai cik lūkotos apkārt, neredzēja nevienas dzīvas dvēseles. Jauneklis iegāja pilī un ieskatījās kādā istaba, bet ieraudzīja tikai vienu vienīgu galdu, sve�turi un gultu.

����� lesu iek�ā, � viņ� noteica, � un atpūtī�os, jo lietus mani izmērcējis līdz pēdējai vīlītei.

Kad viņ� iegāja istabā un jau dzīrās apsēsties guļvietā, pie�pe�i parādījās desmit rokas, saķēra jauno varoni, briesmīgi sa�dauzīja viņu un noplēsa viņam drēbes. Viņ� nezināja, kur cē�lu�ās �īs rokas, jo neviena neredzēja, un izmisumā iesaucās:

���� Ak Dievs, kas gan ir tas, kas mani tik neganti sit?

Un, rau, rokas atlaidās, pamezdamas viņu glu�i kailu, bez mazākās drēbju skrandiņas.

Jauneklis stāvēja kā sastindzis, kad viņa priek�ā negaidot parādījās ēdiens un uzvilk�anai gatavas drānas. Viņ� tūdaļ uzklupa ēdienam, jo bija ļoti izbadējies, un kari ēda, līdz bija remdējis izsalkumu. Nu viņam atgriezās drosme un piemirsās saņemtie sitieni.

Otrā dienā viņ� pārgāja citā istabā, jo gribēja izbēgt no belzieniem, kurus baidījās saņemt otrreiz. Ta�u arī te izgāja tāpat kā iepriek�ējā dienā. Rokas atkal bija klāt un norāva vi�ņam drēbes. Atkal tika pasniegts ēdiens un jaunas drānas.

Tre�ajā dienā ķeizariene pavēlēja vienam no saviem daudza�jiem kaķiem aizvest jauno varoni uz lielo svinību zāli, kura vis�notaļ bija izgreznota ar zeltu. Viss, kas tajā atradās, bija no tīra zelta. Atkal parādījās desmit rokas. �oreiz tās atnesa tērpu no vistīrākā zelta, uzvilka to mugurā jaunajam varonim un aiz�veda viņu uz svinību zāli. Iegājis zālē, viņ� ieraudzīja simt kaķu, kuri brīni�ķīgi dziedāja un spēlēja. Jaunais varonis tika nosēdināts tronī no vistīrākā zelta. Pie sevis nodomājis: �Nu�dien nezinu, kura �eit ir valdniece,� viņ� izbrīnījies pamanīja brīnumskaistu mazu kaķīti, kura gulēja zelta groziņā. Kaķu ķeizarienei iepatikās jaunais varonis, un ap pusnakti, kad lielie svētki tuvojās beigām, kaķe izkāpa no groziņa un teica:

���� No �īs dienas es vairs neesmu jūsu valdniece. Jūsu vald�nieks ir viņ�.

Nu visi kaķi saskrēja ap jaunekli, skūpstīja viņam roku un sauca: � Lai dzīvo mūsu valdnieks!

Balle bija galā, visi svētku dalībnieki aizgāju�i mājās. Kaķu ķeizariene paņēma jauno varoni pie rokas, apkampa un ieveda savā kambarī, kur vaicāja:

����� Mans mījais varoni, kālab tu esi atnācis pie manis uz pili?

����� Mīlā, labā kaķe, � viņ� atteica, � Dievs ved cilvēku pa visda�ādākajiem ceļiem; mans tēvs sūtīja mani pēc simt met* riem audekla, kuram jābūt tik plānam, lai to varētu ievērt adatā un izpūst tam cauri elpu. Esmu devies ceļā, lai meklētu �ādu audeklu.

Abi viņa brāļi jau bija atgriezu�ies mājās. Visi trīs bija no�zvērēju�ies gadu klejot pa pasauli un tad satikties. Ta�u, redzē�dami, ka jaunākais brālis nepārnāk, abi pārējie devās vien mājup.

Vecākais pārveda sev līdzi mazo sunīti, kuru bija atradis pa ceļam. Tēvs par to ]oti priecājās. Vidējais brālis pārveda simt metrus audekla, kuru varēja izvilkt caur lielas, resnas ada�tas aci. Tēvs viņam jautāja, kur esot jaunākais brālis. Vidējais atbildēja:

���� Tēvs, es neesmu viņu redzējis, kop� �ķīrāmies. Viņ� aiz�gāja tādu ceļu, no kura diezin vai pārnāks.

Tēvs nosprieda, ka pastarītis ir pagalam, ie�ēlojies raudāja un gau�i skuma.

Ta�u, rau, jaunākais brālis vēl aizvien bija pie kaķes. Kādu dienu viņa ieprasījās:

--�Mans mījais, vai tad tev nemaz negribas uz mājām? Nu jau ir pagājis vesels gads, un tu biji norunājis satikties ar brā�ļiem.

���� Nē, nē, es vairs neie�u mājās, ko es tur iesāk�u, kas tad man tur meklējams! Manas mājas ir te, un te es arī palik�u līdz mū�a galam.

����� Nē, to tu nedrīksti, � kaķe atteica. � Ja gribi palikt te, tad tev vispirms vēlreiz jātiek savās mājās un jāaiznes tēvam solītais.

�Bet kur tad lai es atrodu tik plānu audeklu, kas austs no brīnumsmalkiem pavedieniem? � jaunais varonis vaicāja. Kaķe mierināja viņu, teikdama, lai nu nelauzot par to galvu, viņam par to neesot jārūpējas. Tad puisis jautāja:

����� Saki man, mīļo kaķīt, vai tas tiesa, ka trīs dienas pie tevis ilgst veselu gadu?

���� Jā gan, pat vēl vairāk; no turienes, no kurienes tu nāc, līdz manam namam ir deviņu gadu ce]�.

Jaunais varonis neticēja savām ausīm, un, pagalam izbrīnī�jies, taujāja:

����� Bet kā tad ir iespējams, ka rīt paiet gads, kop� esmu �ķīries no brāļiem? Kādēļ tad man vēl būtu jādodas mājās, ja paies deviņi gadi, līdz tur nonāk�u?

���� Padod nu ādas pātagu, ugunspātagu, kas karājas tur pie sienas! � kaķe uzsauca. Paņēmusi pātagu, viņa trīsreiz cirta ar to uz trim pusēm, un, rau, tūdaļ atripoja zibens rati. Viņi iekāpa tajos, un, kad varonis trīsreiz cirta ar pātagu uz trim pusēm, kāda balss aicināja, lai rati lai�oties lejā. Tai pa�ā acumirklī rati nolaidās lejā no debesīm.

���� Vai tu esi gatavs iet? � kaķe jautāja puisim.

���� Jā gan, esmu, � viņ� atteica.

���� Nu, tad ņem līdzi �o riekstu, bet neiedro�inies vērt to vaļā, pirms būsi nonācis mājās. Tikai tad, kad būsi pie tēva, pārsit riekstu un atdod tēvam audeklu, kuru viņ� lūdza.

Kad nu no skaidrām debesīm nolaidās rati, brāļi un tēvs varen izbijās, jo domāja, ka pastardiena klāt. Jauneklis atkal ieraudzīja tēvu un brāļus, kuri gan bija sapīku�i par viņa pār�nāk�anu. Tēvs viņam noprasīja:

���� Mans dēls, vai tu atvedi man to, ko es lūdzu?

--�Jā, tēvs, atvedu gan.

To teicis, dēls pārsita riekstu. Un, rau, riekstā bija kukurūzas grauds; viņ� pārsita to un atrada tajā kvie�u graudu. To ierau�dzījis, jauneklis saskaitās, jo nosprieda, ka kaķe būs viņu ne�krietni piekrāpusi, un iesaucās:

Lai velns parauj to kaķi, viņa laikam būs apvedusi mani ap stūri!

Tiklīdz dabūjis �os vārdus pār lūpām, viņ� sajuta savā rokā kaķa nagu cirtienu un pamanīja, ka roka asinīs. Tad viņ� pār�sita arī kvie�u graudu un atrada tajā ceļmalas nezāles sēkliņu. Beidzot viņ� pārsita arī to un, rau, izvilka no tās simt metrus brīnum plāna, smalka audekla.

���� Ļauj tev paklanīties, tēvs, esmu paveicis savu darbu.

����� Lieliski, mans dēls! Tev jādzīvo, tu esi pelnījis kroni. Topi manā vietā par ķeizaru! � tēvs sauca.

Bet jaunais varonis atteica:

�������� Nē, tēvs, man jau ir pa�am savas bagātības, man jau ir ķeizarvalsts. Man jādzīvo, es atkal atgriezī�os tur, no kurienes esmu nācis.

���� Nē, mans dēls, � tēvs iebilda, � tu nedrīksti to darīt, pirms katrs no jums nebūs apņēmis par sievu kādu meiteni. Es ta�u arī gribu redzēt, ko jūs apprecēsiet. Nu labi, tad es no�lem�u tā: kur� no jums pārvedīs visdaiļāko meiteni, tas arī kļūs manā vietā par ķeizaru.

���� Labi, mēs esam ar mieru, � brāli atbildēja un devās mek�lēt sievas.

Jaunākais brālis atkal iesēdās ugunīgajos ratos un brauca atpakaļ pie kaķes. Viņam ierodoties, kaķe jautāja:

���� Nu, kā tev klājās?

Viņ� pastāstīja, ka atdevis audeklu tēvam, ka tēvs par to gribējis uzlikt viņam galvā valsts kroni, ka viņ� tomēr no tā atteicies un ka tagad visi dēli esot aizsūtīti meklēt sev sievu. Visdaiļākā tik�ot kronēta par zemes valdnieci.

Kaķe uzmanīgi klausījās, ta�u nebilda ne pu�plēsta vārda. Jaunais varonis nodzīvoja pie kaķes vēl mēnesi, bet viņa pat nepieminēja �os notikumus. Te viņa kādu dienu ierunājās:

���� Nu, vai tagad tev atkal negribas uz mājām?

���� Ak, kādēj ttļ es tagad dotos uz mājām, man ta�u nav nekāda iemesla.

Ar laiku abi bija iemīlēju�i viens otru. Reiz jaunais ķeizardēls jautāja kaķei:

���� Kāpēc gan tu esi kaķe?

Bet viņa atteica:

���� Tagad vēl ne, pajautā citreiz. Man tīri vai ap�ķebinājies dzīvot pasaulē, labāk abi kopā dosimies pie tava tēva.

Viņa atkal paņēma ādas pātagu, trīsreiz cirta uz trim pu�sēm, un atripoja ugunīgie rati. Tā jauneklis nonāca pie tēva.

Brāli jau bija klāt un priecājās, redzēdami, ka jaunākais ierodas viens un nav atvedis sievu. Tēvs, to pamanījis, jautāja:

���� Nu, vai tad tu neesi apņēmis sievu, neesi apprecējies? Ja ne tā, kas tad ir tava sieva?

Tad jaunais ķeizardēls pamāja uz kaķi un sacīja:

���� Sī ir viņa! Sī-te kaķīte!

Kaķe tupēja zelta groziņā.

���� Vai manu, ko tad tu iesāksi ar kaķi, vai tad tu maz va�rēsi ar to sarunāties?

Kaķe tā noskaitās par �iem vārdiem, ka izlēca no groziņa un iegāja citā istabā. Tur tā pārmeta kūleni un pārvērtās par brīnumdaiļu meiteni, tik skaistu, ka drīzāk varēja vērties saulē, acīm ne�ilbstot, bet ne mei�as daiļumā. Iznākusi no istabas, viņa piegāja pie jaunā ķeizardēla un apkampa viņu. To redzē�dami, tēvs un brāļi turpat vai pārakmeņojās. Daiļā meitene tā sajūsmināja tēvu, ka viņ� teica dēlam:

���� Tiesa kas tiesa, tu esi atradis visdaiļāko sievu, tāpēc tev jātop par ķeizaru. Kļūsti visas manas ķeizarvalsts valdnieks!

Ta�u meitene nevarēja ilgi palikt �ai izskatā. Varonis teica tēvam:

���� Nē, tēvs, tur nekas neiznāks, man jau ir ķeizarvalsts un kronis. Atdod visu manam vecākajam brālim.

Bet meitene pārmeta kūleni, atkal pārvērtās par kaķi un saritinājās savā zelta groziņā. Tad ķeizars paņēma kroni un uzlika to galvā savam vecākajam dēlam.

Nu jaunais varonis kopā ar kaķi atkal aizgāja no tēva pils. Viņ� bija krietni noskaities, jo kaķe nebija palikusi daiļās mei�tenes izskatā.

���� Ak, mans mīļais, kādreiz vēlāk es tev pateik�u, kāpēc to nespēju. Mani nospie� lāsts.

Tā viņi atgriezās savā valstī un dzīvoja, kā dzīvoju�i.

Kādu dienu jaunais varonis devās medībās. Pa to laiku kaķe asi uztrina divus lielus jatagānus[6]. Kad jauneklis pārnāca no medībām, abi apsēdās pie galda un ieturēja maltīti. Paēdu�i viņi iegāja savā istabā patērzēt. Pēc brītiņa kaķe izlikās savārgusi.

���� Kas tev kai�, mana mīļā?� jauneklis vaicāja.

���� Ak, esmu pavisam slima. Ja tu mani mīli un gribi darīt man labu, tad nocērt man asti! Tā ir pārāk liela un smaga, es vairs nespēju to nest.

Jaunais varonis sāka vaimanāt:

����� Nē, tu nedrīksti mirt, tad jau labāk mir�u es! Man ir ziede, ar to es tevi atkal izārstē�u.

Ta�u, kad kaķe nelikās mierā un aizvien �ēlāk lūdzās, lai nocērtot tai asti, jauneklis beidzot paklausīja. Un, rau, kas no�tika ar kaķi! Tā pārvērtās par meiteni, bet � tikai līdz pusei. To redzēdams, varonis gau�ām nopriecājās, ta�u kaķe nerimās lūgties. Viņa vairs negribot dzīvot �inī pasaulē, viņai esot ap�nikusi dzīve, kādu līdz �im dzīvojusi.

> � Es tevi lūdzu, nocērt man galvu! Tev piederēs viss, ko tu te redzi, visa �ī ķeizarvalsts.

� � Kā tu vari man prasīt, lai es tev nocērtu galvu?

� Ja tu mani mīli un gribi darīt man labu, tad nocērt!

Tik daudziem lūgumiem un mudinājumiem jauneklis nespēja turēties pretī, satvēra otro jatagānu un nocirta viņai galvu. Un, rau, tai pa�ā mirklī kaķe pārvērtās par brīnumdaiļu mei�teni, un visi kaķi, kuri bija pilī, pārtapa par cilvēkiem, un visa pilsēta atkal kļuva tāda, kā bijusi. Nu visi sauca:

�� Lai dzīvo mūsu ķeizariene!

Jaunais ķeizardēls apkampa un noskūpstīja daiļo meiteni. Bet viņa tam sacīja:

����� No �ī brī�a tu esi mans vīrs, jo es biju dievmātes nolā�dēta, kamēr atradās ķeizardēls, kur� nocirta man galvu, un tas biji tu. Tagad dosimies pie tava tēva, tikai piesargies no saviem brāļiem, viņi kāro pēc tavas dzīvības.

Kad abi nonāca pie tēva, viņ� aiz priekiem nezināja, ko iesākt. Viņa sirds vēl vairāk iekvēlojās mīlā pret dēla daiļo sievu. Tad ķeizars nolēma nogalēt dēlu, lai iegūtu skaistuli, un kādu dienu sacīja tam:

���� Ej nu medībās, man kārojas medījuma cepe�a.

Tiklīdz dēls bija aizgājis, ķeizars steidzās uz daiļās sievas

istabu. Ejot uz turieni, viņam pār ceļu pārskrēja kaķis. Ķeizars sāka uzplīties vedeklai, lai tak tā �o iemīlot, bet meitene iecirta ķeizaram krietnu pļauku.

Ko gan tu iedomājies, vecais lempi? � viņa iesaucās un, kad mājās pārnāca vīrs, izstāstīja tam, kas vīratēvam prātā.

����� Mums uz pēdām jātiek prom no �ejienes un jāatgrie�as mājās!

Dēls izlikās laipns pret tēvu, izturējās tā, it kā sieva neko nebūtu stāstījusi, un teica:

���� Tas gan ir jauki, ka tu parunājies ar manu sievu.

Tēvs nu nolēma atņemt meiteni ar varu un piedraudēja:

���� Ja neatdosi viņu man, es lik�u tevi pakārt!

����� Pat ja man līdz vakaram būtu jānomirst, ir tad neceri, ka mana sieva to pieļaus!

Nu tēvs pavēlēja dēlu kopā ar sievu iemest cietumā. To pa�dzirdēju�i, abi metās bēgt no pils. Dēls vēl uzsauca tēvam:

���� Tad zini, tēvs, nepaies necik ilgs laiciņ�, un mana sieva tevi sodīs! J ^ ,v

Nonāku�i savā valstī, viņi sapulcēja lielu karaspēku un pie�teica tēvam karu, lai atriebtos. Ko nu vecajam ķeizaram bija iesākt? Gribot negribot nācās cīnīties ar kaķu ķēniņu. Triju dienu laikā ķeizars jau bija sapulcējis karaspēku; ta�u dēls pie�veica tēvu un izdeldēja visu viņa karaspēku. Dzīvs palika vie�nīgi tēvs pats. Redzēdams, ka ir uzvarēts un palicis bez spēka, viņ� teica dēlam:

���� Piedod man, mīļais dēls! Visā mū�ā neesmu izdarījis ne�vienu citu kļūdu, tāpēc spried taisnu tiesu! Manu ķeizarvalsti tu pārvaldīsi taisnīgi.

Reiz dzīvoja nabadzīgs �igāns. Viņam bija vesels lērums bērnu. Ko nabaga �igāns lai iesāk? Neviens viņu nelīga darbā. Nopelnīt viņ� nevarēja neko, un bērni gandrīz vai mira badā. Tad �igāns teica sievai:

��� Paklau, siev, es do�os pla�ajā pasaulē un nenāk�u mā�jās tikmēr, kamēr nebū�u kļuvis bagāts.

Viņ� paņēma tarbu, iemeta tajā pāris sīpolu un laidās pa�saulē. Pa ceļam viņu sastapa svētais Pēteris un mīļais Dievs. Pēteris uzrunāja nabadzīgo �igānu:

���� Kurp iedams, ve�ukiņ?

��� Vai, kungs, es dodos pla�ajā pasaulē, jo man ir se�i bērni, kas mirst badā.

��� Man no sirds viņu �ēl, � Pēteris noteica un vērsās pie mīļā Dieva: � Iedod viņam kaut ko! Tas nabaga vīrs tak arī grib dzīvot.

Mīļais Dievs lika, lai Pēteris paaicina �igānu tuvāk, un sa�cīja viņam:

��� Re, ve�ukiņ, te tev būs nūja, tā tev iedos visu, ko vien sirds kāro.

Tad nabadzīgais �igāns griezās atpaka) uz mājām, bet sieva, viņu ieraudzījusi, sāka �ķendēties:

����������� Nu, ko tu esi ievārījis, kāpēc atvilkies atkal, nekrietneli? � Turi muti, es tagad esmu bagāts!

. Un viņ� uzsita pa nūju.

� Ko tu gribi, saimniek? Vēlies kaut ko!

�������������� Uzklāj galdu, saliec uz tā visvisādus ēdienus un dzērie�nus!

Un, raugi � galdā parādījās cepe�u cepe�i. Nu vīrs uzsauca saviem bērniem:

--�Nāciet, ēdiet un priecājieties!

Tā nu gāja gan vienu dienu, gan citu dienu, jo nabadzīgais �igāns bija kļuvis bagāts. Ta�u ]aunā pasaule trina mēles un brīnījās par viņa bagātību.

� Kā tas vecis tik ātri varēja tikt bagāts?

� Kā varēja? Tāpat kā kur� katrs tiek bagāts! � sieva at�cirta mējotājiem, toties vīram pikti sacīja: � Ļaudis brīnās un nevar vien nobrīnīties. Ņem to savu nūju un nes atpakaļ uz tu�rieni, no kurienes paņēmi!

Vīrs paklausīja sievai, paņēma nūju un nu nesīs atpakaļ. Vecajā vietā viņ� atkal sastapa mīļo Dievu un Pēteri.

�������������� Ūja, ve�ukiņ, kālab tad tu to nūju svied prom? � Pēte�ris vaicāja.

� E, tā man vairs nav vajadzīga, es tak tagad esmu bagāts! Mīļais Dievs sacīja Pēterim:

�������������� Te tev nu bija, bagātība viņam nav pa zobam. Viņ� ir pieradis dzīvot nabadzībā. Lai tad ar paliek tikpat nabags kā bijis. Un kā nabags lai arī nomirst!

Tā nu �igānam ne todien, ne nākamajā un aiznākamajā dienā vairs neatradās ko ēst, un viņ� palika nabags kā bijis. Viņ� nonāca tik briesmīgā trūkumā kā vēl nekad. Nūjas, kas gādātu ēdienu, jau vairs nebija. Vīrs diem�ēl paklausīja sievu un tāpēc bija un palika nabags.

*��� �' Redzi nu, siev, ko tu pastrādāji!

�������������� Oja, vīrs, tā jau bija tava iedoma, tās dēļ mēs tagad cie��am trūkumu!

�igāns vēlreiz devās ceļā un lūgtin lūdzās Pēteri:

���� Atdod jele manu nūju!;

����� Man domāt, tu esi gana bagāts. Par ko tad tu neturējies pretī sievas gribai? Tāpēc jau Dievs tev atņēma nūju. Pats esi vainīgs, neklausīji mani, tāpēc tagad paliec tikpat nabags kā bijis. .�r !

���� Un nevajag ar. Dievs ir liels, gan jau izdarīs, ko lūdzu. Viņ� devās pie mīļā Dieva.

���� Dievs, iedod man ko ēdamu, bērni pagalam izsalku�i. Tad mīļais Dievs iedeva viņam galdiņu, kur� pats klājās ar

visvisādiem ēdieniem, un sacīja:

��� Re, �is galdiņ� tev iedos visu, ko vien gribēsi.

�igāns paņēma galdiņu un gāja mājās. Galā nonācis, viņ� uzsauca galdiņam:

*Galdiņ, klājies!

Un uz galdiņa, kur radu�ies, kur ne, parādījās visvisādi ēdieni un dzērieni, vīns un brandavs. Bērni sēdās tik klāt, ēda un līksmojās.

Nu vīrs teica sievai:

���� Paskat, siev, Dievs manis vis neatstāj nelaimē!

Sieva izlielījās kaimiņiem, ka �iem esot tāds galdiņ�, kas pats klājoties un tad atkal noridājoties. Kad to padzirdēja ķei�zars, viņ� aizsūtīja �igānam pakaļ un pavēlēja atdot galdiņu, jo viņam, raug, esot viesi. Ieraudzījis, kas tas par varenu gal�diņu, ķeizars vairs nedeva to atpakaļ, bet gan lika darināt jaunu un aizsūtīt uz �igāna māju.

Nabaga vīrs redzēja, ka tas nav viņa galdiņ�, jo �is vairs neklājās ne ar ēdieniem, ne dzērienm. Nu viņ� bija postā un devās vien pie mīļā Dieva. Dievs brīnījās:

���� Kā, tu jau atkal klāt?

��� Jā, kungs, atkal esmu ieradies pie tevis.

.. rUn ko tad tu gribi?

Iedod man ko neko, mani bērni mirst badā!

Mīļais Dievs iedeva viņam gaili, kur� dēja dukātus.

���� Ņem �o gaili un ej mājās.

�igāns paņēma gaili un apsēja tam ap kaklu saiti. Mājās nonācis, iesita gailim knipi un sacīja:

��� Mīļo gailīt, dēj nu dukātus!

Gailis ņēma un piedēja ar zelta dukātiem veselu ģi*ozu, uri nabadzīgais vīrs nu bija tik bagāts, ka netika gudrs, ko ar zeltu iesākt. Aprunājies ar sievu, viņ� tai teica:

� Vadzi, siev, es ie�u uz tirgu, pa ņem�u gaili līdzi un iedo�u to kādam apzeltīt.

Viņ� aizgāja pie zeltkaļa un lūdza:

� Zeltkali, apzeltī manu gaili, tikai pielūko, ka nesamaini ar citu, jo �is dēj naudu!

To padzirdējis, zeltkalis pievāca gaili sev, bet �igānam'at�deva citu, kur� nekādus dukātus vis nedēja. �igāns atnācisr paņēma apzeltīto gaili un gāja mājās.

��� Mīļo gailīt, dēj nu dukātus!

Bet gailis nedēja nenieka. Tikai tad �igāns pamanīja, kaltas nav viņa gailis. Nu viņ� bija nabags un devās pie Dieva.

� Tu nāc atkal? � Dievs noprasīja.

� Jā, nāku gan.

Tad Dievs iedeva viņam pātagu.

:� Ņem �o pātagu!

� Un ko tad lai es ar to iesāku?

�������������� �ī pātaga� Dievs paskaidroja, nopērs tevi zili melnu, ja sacīsi tai �dod�, bet, ja otrreiz pateiksi �dod�, tā mitēsies.

Atceļā �igānu sagrāba tik briesmīga ziņkāre, ka vai traks, un viņ� nolēma palūkot, vai sacītais maz ir tiesa.

� Dod, pātaga!

Te nu pātaga metās viņam virsū un slānīja tā, ka dzirkste�les vien �ķīda. Tīrā nelaime � �igāns bija aizmirsis vajadzīgo vārdu! Ta�u aiz sāpēm viņam pār lūpām paspruka:

���� Oja, dod ka dod!

Un pātaga mitējās sist

��� Vaimandieniņ, cik tur trūka, un es būtu pagalam!

Sieva mājās vaicāja, ko Dievs iedevis.

���� Paskat, �ito pātagu.

Un ar to �igāns nu devās pie zeltkaļa, kas bija nozadzis gaili.

��� Atdosi manu gaili vai ne?

���� Es tavu gaili neesmu zadzis! � zeltkalis atcirta.

������������� Atdosi manu gaili? � Un �igāns uzsauca savai pātagai:

�� Dod tik, dod!

Pātaga metās zeltkalim virsū, un tas sāpēs brēca:

���� Atdo�u, atdo�u gaili, tikai liec, lai pātaga mitējas, ka* mēr nav vēl mani nositusi!

Tā �igāns atdabūja savu gaili un apmierināts gāja mājās. Tad viņ� atkal saposās ceļā � pie ķeizara, kur� bija atņēmis galdiņu.

��� Aizie�u un atdabū�u no ķeizara savu galdu.

��� Vai tad es tev neatdevu galdiņu? � ķeizars brīnās.

���� Dod, pātaga!

Un pātaga noslānīja ķeizaru turpat vai beigtu. Bet �igāns paņēma galdiņu un gāja mājās. Tā viņ� kļuva bagāts un ir tāds vēl �obaltdien. Bet es � kā bijis, tā paliku nabadziņ�.

Kādam vecam vīram bija vesels bars bērnu, un viņi visi mi�tinājās me�a zemnīcā. Kādu dienu vīrs teica sievai:

���� Izcep man kukuli maizes, es ie�u peļņā.

Tā nu viņ� laidās iet pa me�u, līdz nonāca pie avota. Avota malā bija galds; uz tā vecais nolika savu maizes kukuli. Bet, kamēr viņ� gulēja, atlidoja vārnas un maizi apēda. Pamodies un ieraudzījis mu�as, kuras rāpoja pa maizes drupatām, vecais cirta tām ar plaukstu un nosita veselu simtu. To izdarījis, viņ� uzrakstīja uz galda, ka ar vienu dūres cirtienu nositis veselu simtu, tad atkal likās uz auss un gulēja tālāk.

Te, kur gadījies, kur ne, atnāca pūķis ar ādas maisu, lai iesmeltu tajā ūdeni, un ieraudzīja, kas rakstīts uz galda � gu�lētājs esot nositis veselu simtu! Pamanījis ve�uku, pūķis varen pārbijās. Toties, kad pamodās vecais, bailes pārsviedās pie viņa.

Pūķis viņu uzrunāja:

���� Salīgsim brālību!

Un abi nozvērējās dzīvot kā brāļi.

Pūķis iesmēla ūdeni un sacīja vecajam:

���� Nāc man* līdzi uz manu pili!

Abi nu gāja, vecais pa priek�u. Un ikreiz, kad pūķis izpūta dva�u, tā pagrūda veco uz priek�u, bet ieelpojot vilka atpakaļ.

Tad pūķis vaicāja: � Brāl, kāpēc tu brī�am skrien uz priek�u un brī�am atpakaļ?

�Man visu laiku uzmācas Jauna iegribā tēvi nogalināt, _ ve�uks attrauca. ļ

�������������� Klau, brāl, � pūķis ierosināja, � es ie�u pa priek�u un tu aiz manis, varbūt tad tev prātā ienāks citas domas.

Tā abi nonāca pie ķir�u kokiem.

��� Brāl, � pūķis aicināja, � iekodīsim ķir�us!

Pūķis uzkāpa kokā, bet vecais lasīja ogas apak�ā. Tad pū�ķis sauca:

B ļ�j Kāp tu arī aug�a, te labāki ķir�i!

Nav vis labāki, � ve�uks atteica, 111 tos tak putni apķērnāju�i.

��� Pieķeries pie �ī zara!

Vecais paklausīja. Tad pūķis zaru atlaida, un vecais uzlidoja tam līdzi gaisā. Lejā krizdams, viņ� uzgāzās virsū zaķim un noķēra to. Pūķis brīnījās:

���� Kas tev gadījies, brāl, vai tik tu nenogāzies no zara? Es pats nolēcu zaķi ķert ļ�ļ nebija vairs laika dzīties �im

pakaļ. Tad nu kritu tik virsū.

Pūķis norāpās lejā un kopā ar veco gāja uz savu māju. Tur ve�uks jautāja pūķa sievai:

��� Vai vēlies dāvanu, svainien?

���� Lielais paldies, svaini.

Pūķis bija paguvis viņai slepus pa�ukstēt:

�� Nevēlies neko, citādi viņ� mūs nogalēs, jo ar vienu dū�res cirtienu ir nositis veselu simtu.

Tad pūķis sūtīja veco pēc ūdens:

��� Aizej nu, brāl, atnes ūdeni!

Sis paņēma ādas maisu un lāpstu un ies uz aku. Ap aku viņ� sāka rakt grāvi. Pūķis atnācis brīnījās:

���� Ko tu te dari, brāl?

���� Gribu izrakt visu aku un aiznest mājās.

� Ļauj nu, � pūķis uztraucās, � es pats iesmel�u ūdeni, sabojāsi vēl man visu avotu.

Iesmēlis ūdeni, pūķis paņēma veco pie rokas un aizveda mājās.

Kādu citu reizi pūķis sūtīja veco uz me�u pēc baļķa, �is noplēsa liepai lūkus, pataisīja no tiem virvi un sasēja kopā ve�selu puduri koku. Pūķis atkal bija klāt.

���� Ko tu te dari, brāl?

���� Gribu izcirst visu me�u un aiznest mājās.

����� Nopostīsi manu me�u, brāl! Tad jau labāk es pats pār�nesī�u to baļķēnu.

Pūķis uzcēla baļķi plecos un devās mājās. Tur viņ� teica sievai:

����� Ko nu iesāksim, siev? Viņ� vēl ņems un dusmās nobeigs mūs!

����� Paņem mūsu tēvo�a lielo milnu un gāz �im pa galvu! � sieva deva padomu.

Ta�u vecais bija to noklausījies. Naktī viņ� vis nelikās gu�lēt uz sola, kā parasti, bet gan paņēma miezera stampu, nogul�dīja uz sola, ietina drānās, uzlika galvgalā cepuri, bet pats tikām apgūlās solapak�ā. Pūķis, sataustījis cepuri, trieca pa to ar milnu. Vecais piecēlās, nolika stampu solapak�ā, pats apsē�dās uz sola un paberzēja pakausi.

���� Lai Dievs tevi izputina līdz ar visu māju, brāl! Man galvā blusa iekoda!

����� Klau, siev, es domāju, ka bū�u viņu nositis ar milnu, bet nu �is saka � blusas kodienu vien jutis. Ko lai mēs da�rām, siev?

����� Iedod viņam maisu zelta, lai iet prom.

����� Ko tev iedot, brāl, lai tu ietu prom? Do�u tev maisu zelta, un ej.

���� Labs ir, esmu ar mieru.

Pūķis iedeva vecajam maisu, pilnum pilnu zelta.

���� Ņem, brāl, un ej prom!

���� Savu dāvanu es atnesu pats, nes nu tu savējo!

Pūķis uzcēla maisu plecos un ņēmās nest. Kad viņi nonāca pie zemnīcas, vecais teica:

���� Pagaidi te, brāl, es ieie�u mājā piesiet suņus, citādi tie tevi saplosīs.

Ve�uks iegāja zemnīcā pie saviem bērniem un izdrāza tiem koka na�us. Tad pamācīja tos � kad'ieraudzī�ot pūķi, lai sa�kot: �Māt, mūsu tēvs ved pūķi, ēdīsim �o nost!� To izdzirdējis, pūķis nosvieda maisu un metās bēgt. Bēgot viņ� satika lapsu.

���� Kurp tu mūc, pūķi?

���� Vecais grasījās mani nosist.

���� Nebaidies! Nāc man līdzi, es viņu nogalē�u, � tāds vār�gulis vien ir.

So zemnīcas izskrēja bērni un sauca:

��� Māt, lapsa nes mums pūķa ādu, varēsim apsegt zemnīcu! Nu pūķis laidās mukt, sagrāba lapsu un trieca to pret zemi tā, ka pagalam �f bija.

Bet vecais atveda no ciema ratus, iekrāva tajos zeltu, pārcēlās uz ciemu, uzbūvēja sev vairākas mājas un sapirka vēr�us un govis.

Reiz dzīvoja nabadzīgs puisēns, kur� devās meklēt sev amata meistaru. Ceļā viņ� sastapa priesteri.

���� Kurp tu dodies, manu zēn?

���� Gribu atrast kādu amata meistaru.

���� Klau, zēn, oie manis tev atradīsies vieta. Man ir vēl viens tāds pats puika kā tu. Un vēl man ir se�i vēr�i un arkls. Sa�līgsti pie manis, varēsi apart un apstrādāt lauku.

Zēns aizgāja viņam līdzi, paņēma arklu, iejūdza vēr�us, de�vās uz tīrumu un ara divas dienas no vietas. Turpat garām gāja Laime un Saprāts, un Saprāts teica Laimei:

���� Ej viņā iek�ā!

Bet Laime nebija ar mieru. Tad zēnā iegāja Saprāts. Tai pa�ā mirkli zēns pameta arklu, nosvieda savas opankas[7] un lai�da� bēgt prom pa tīrumu. Bet otrais puika joza viņam paka).

���� Nebēdz, brālīt, nebēdz prom!

���� Ak, liec man mieru ar to ar�anu!

Zēns nonāca kādā pilsētā, kas bija tik liela kā Bukareste. Tur viņam gadījās iet garām pulksteņdarbmcai. Viņ� ieskatījās darbnīca un ieraudzīja puikas, kuri strādāja pie pulksteņmeis�tara . Kāds no zeļļiem viņam uzsauca:

���� Ko tu tur stāvi un ķīķerē?

Zēns atbildēja:

���� Patīk, un stāvu. Skatos, cik veikli jus strādājat.

Te atnāca saimnieks un sacīja:

��� Ef, puis, salīgsti pie manis uz trim gadiem� tad tu visa izmācīsies un būsi tāds pats meistars ka es!

Vēl viņi piemetināja:

--�Pirmajā gadā tu vienīgi skaldīsi malku, kurināsi krāsni, sēdēsi pie galda un skatīsies, kā strādā citi zelli.

Pie� pulksteņmeistara jau piecpadsmit gadu glabājās ķeizara pulkstenis. Neviens nemācēja to salabot. �urpu bija brau�ku�i pulksteņmeistari gan no Parīzes, gan no Vīnes, ta�u salabot pulksteni nebija izdevies ari tiem. Tad ķeizars paziņoja, ka atdo�ot pusi valsts tam, kuri iedarbinā�ot pulksteni. Tomēr nevienam tas neizdevās. Pulkstenis prata spēlēt divdesmit �etras dziesmas, un, kad tas spēlēja kādu no tām, ķeizars kļuva jaunāks.

Pienāca Lieldienas. Pulksteņmeistars ar saviem bērniem aiz�gāja uz baznīcu, un mājās palika tikai veca sieviņa un zēns. Kā parasti, viņ� skaldīja malku, plēsa skalus un pēdīgi apsē�dās pie galda, kur mēdza strādāt zeļļi. Viņ� nepieskārās ne vis�mazākajam pulkstentiņam. Toties lielo pulksteni viņ� paņēma rokās un nolika uz galda. Zēns izskrūvēja no pulksteņa divas skrūves, nospodrināja tās, ielika atpakaļ vietā, un � tavu brī�numu! � pulkstenis atkal sāka iet un spēlēt savas divdesmit �etras dziesmas. Zēns nobijies paslēpās, bet ļaudis, izdzirdu�i pulksteņa dziesmas, steidzās no baznīcas �urp.

Mājās pārnāca ari pulksteņmeistars un noprasīja:

���� Māt, kas man tik labi pakalpojis un salabojis pulksteni?

Vecīte atbildēja:

���� Neviena te nav bijis, tikai zēns tur staigāja gar galdu.

Meistars sāka zēnu meklēt, atrada viņu zirga redelēs un ap�kampa, cik spēka.

�� Ak tad tu tas biji, manu zēn! Tu esi lielāks meistars par mani. Bet es tevi neturēju nekādā vērtē un liku Lieldienās skal�dīt malku!

Nu ieradās skroderi un pa�uva pulksteņmeistaram trīs tēr�pus. Rita agrumā piebrauca kariete ar �etriem zirgiem. Pulksteņ�meistars paņēma pulksteni un devās ce)ā pie ķeizara. Padzirdē�jis priecīgo vēsti, ķeizars nokāpa lejā pa pils kāpnēm, satvēra savu pulksteni rokās un atkal kļuva jauns. Tad viņ� sacīja pulk�steņmeistaram:

���� Atved pie manis ari to, kur� salaboja manu pulksteni!

Bet �is nu teiks:

���� Es pats to salaboju.

���� Ko niekus, tas vis nebiji tu. Ej un atved pie manis to, kur� salabojis pulksteni!

Meistars aizgāja un atveda zēnu. Ķeizars viņu uzrunāja:

���� Ej paņem trīs grozus, pilnus ar dukātiem, un atdod tos

pulksteņmeistaram.

Bet meistaram pa�am ķeizars sacīja:

��� Zēnu es tev atpakaļ nedo�u. Katru gadu maksā�u viņam desmittūksto� dukātu � lai pieskata pulksteni, ja nu tas atkal sabojājas.

Zēns palika pie ķeizara veselus trīspadsmit gadus. Ķeiza�ram bija meita, un nu tā jau bija izaugusi tik liela, ka varēja precēties. Viņa uzrakstīja vēstuli un iedeva to savam tēvam. Kas tur bija rakstīts?

�Tēvs, es izlik�os par mēmu un kļū�u par sievu tam, kur� piedabūs mani runāt.�

Nu ķeizars izsludināja � kas varē�ot piedabūt viņa meitu runāt, tas ņem�ot viņu par sievu, bet, kur� to neiespē�ot, tam galva nost. Ieradās daudz jaunekļu. Tomēr neviens nepanāca, lai ķeizara meita sāk runāt. Ķeizars viņus visus nonāvēja, un nu nenāca vairs neviens. Pēdīgi pie ķeizara atnāca pulksteņ�meistara zellis un sacīja:.

��� Ķeizar, ļauj man aiziet pie savas meitas; es piedabū�u viņu runāt!

��� Manis pēc ej, bet vai tu zini, kas rakstīts tai vēstulē tur uz galda? Esmu nozvērējies nogalināt katru, kam tas neizdosies.

��� Ja man neizdosies, tad tu, ķeizar, varēsi nogalināt arī mani.

���� Kad nu tu tik stūrgalvīgi paliec pie sava, tad ej vien.

Puisis saposās skaistās drānās un iegāja princeses istabā.

Meitene darbojās ar iz�uvumu. Puisis sveicināja:

���� Labdien!

������������� Pateicos tev, pulksteņmeistar. Pasēdi vispirms, atpūties un paēd.

Visus �os vārdus viņ� sacīja pats, un, brītiņu pasēdējis, taisījas prom.

���� Ar labunakti, mans kroņlukturi!

���� Lai tev labi klājas, pulksteņmeistar!

Otrā dienā pret vakaru puisi pasauca ķeizars un grasījās viņu nogalināt. Bet puisis lūdzās:

�Laid mani �ovakar vēlreiz pie viņas!

Tā nu puisis vēlreiz aizgāja pie princeses un sacīja:

� Jauki, ka atrodu tevi labā omā!

�������� Priecājos, ka esi atnācis, pulksteņmeistar! Kad nu esi klāt, paliec un pakavējies, sēdies pie galda.

Ta�u to visu puisis joprojām runāja viens pats un beigās teica:

��� Ar labunakti!

���� Lai tev labi klājas, pulksteņmeistar!

Nākamajā dienā viņu pasauca ķeizars.

� Nu gan man tevi jānogalina, jo tavs laiks ir beidzies.

�������� Tu tak zini, ķeizar � Dievs Cilvēkam piedod trīs rei�zes, � puisis atteica.

���� Nu, labs ir, ej �ovakar vēlreiz pie viņas.

Vakarā puisis aizgāja pie princeses un sacīja:

���� Labvakar, mans kroņlukturi!

��� Paldies, ka atnāci, pulksteņmeistar; sēdies tik pie galda.

�������� Pagaidi, pagaidi! Vai redzi �o nazi man rokā? Es tevi sagriezī�u gabalu gabalos, ja neatbildēsi uz manu jautājumu.

���� Kā tad nu neatbildē�u, pulksteņmeistar!

��� Tad saki, kroņlukturi, vai tu pazīsti ķeizara meitu?

���� Kā nu nepazī�u, pulksteņmeistar!

,v � Un vai tu pazīsti arī trīs ķeizara dēlus?

���� Pazīstu gan, pulksteņmeistar.

ļipil Tas ir jauki, ka pazīsti. Visiem trim brāļiem patika ķei�zara meita, ta�u brāļi nezināja, ka visi trīs mīl vienu un to pa�u meiteni. Bet � ko darīja meitene? Viņa gan zināja, ka tie ir brāļi. Kādu vakaru ciemos atnāca vecākais brālis. Meitene pa�mieloja viņu ar vakariņām, atstāja pie sevis un ieslēdza kādā istabā. Naktī atnāca vidējais brālis; arī to viņa atstāja pie sevis un ieslēdza citā istabā. Pēdīgi atnāca jaunākais brālis, un ari to viņa atstāja pie sevis. Nākamajā rītā viņa ļāva brāļiem sa�tikties. Visi trīs metās cits citam virsū, bet meitene sacīja: �Ap�stājieties, brāļi, nenogaliniet cits citu! Dodieties mājās, paņe�miet katrs desmittūksto� dukātu un ejiet uz trim tirgus lauku�miem. Kas man atnesīs visskaistāko mantu, tam es piederē�u.�

Vecākais brālis devās uz Bukaresti un atrada skaistu spo-

guli. �Ei, tirgotāj,� viņ� vaicāja, �cik �is spogulis maksā?� ^ �Nu, desmittūksto� dukātu.� � �Ak tā. Vai^ tas nav par dārgu?� � �Apskati vien labāk, kas tas par brīni�ķu spoguli Ieskaties tajā, un tu ieraudzīsi gan miru�os, gan dzīvos.�

Nu bija vidējā brāļa kārta. Viņ� aizgāja uz citu pilsētu un atrada kaftānu. �Ei, tirgotāj, cik �is kaftāns maksā?� � �Nu, desmittūksto� dukātu.� � �Ko tu runā_, tirgotāj! Kaftāns lai maksātu desmittūksto� dukātu?� � �Jā gan; paraugies vien, kas tas par kaftānul Tiklīdz tu uz tā apgulsies, tas tevi aizne�sīs, kur vien tu vēlies. Nu tu sapratīsi, ka nav par dārgu pra�sīts.�

Visbeidzot jaunākais brālis aizgāja uz citu pilsētu un no�nāca pie kāda �īda. No tā viņ� nopirka ābolu. Ābols bija brī�numains � ja to apēda miris cilvēks, tad viņ� atkal atdzīvojās. Ar �o ābolu puisis atgriezās pie saviem brāļiem. Kad visi pār�nāca pie princeses, viņi atrada to miru�u. Tad jaunākais iedeva viņai apēst ābolu, un viņa tūliņ atdzīvojās, Bet kuru nu lai ņem par vīru? Viņa ņēma jaunāko brāli. Un ko par to teiksi tu?

Te ķeizara meita ierunājās, pulksteņmeistars dabūja viņu par sievu un rīkoja kāzas.

Kādam ķeizaram bija trīs dēli. Reiz ķeizars sarīkoja svētkus, uz kuriem sanāca visi Bukovinas iedzīvotāji. Te pēk�ņi satumsa melna nakts, pa gaisu atlaidās pūķis un nolaupīja ķeizarieni. Viņ� to aiznesa uz kādu kalnu dziļi me�os un tad kopā ar savu gūstekni nozuda pazemē, jo tur atradās viņa pils.

Jaunākais ķeizardēls bija gai�reģis, bet vecākie brāļi ap�galvoja � �is esot ģeķis. Jaunākais nu aicināja:

�Brāļi, iesim meklēt mūsu māti pa visu valsti!

Visi trīs saposās ceļā un gāja, līdz nonāca pie krustcelēm. Jaunākais vaicāja:

���� Brāli, uz kuru pusi jūs gribat iet?

Vecākais atteica:

� Es ie�u taisni.

Vidējais nogriezās pa labi, bet jaunākais � pa kreisi. Tā nu vecākā brāļa ceļ� veda uz pilsētām, vidējā � uz ciemiem, bet jaunākā � uz me�iem. Kad visi jau bija labu gabalu no�gāju�i, jaunākais ķeizardēls pasteidzās atpakaļ un uzsauca brāļiem:

�� Pagaidiet! Kā mēs uzzināsim, ja kāds būs māti atradis? Nopirksim trīs taures, un tas, kur� atradīs māti, pūtīs taurē, lai pārējie dzird un atgrie�as mājās.

Jaunākais ķeizardēls nonāca dziļi me�ā, un viņam sāka gri�bēties ēst. Viņ� uzgāja ābeli; pilnu āboliem. Ta�u, tiklīdz jaunek�lis apēda vienu ābolu, viņam pierē izauga divi brie�a ragi. Viņ� klusībā nosprieda: �Ko Dievs man devis, to arī nesī�u.�

Jauneklis gāja tālāk, bet, brienot pāri kādai upei, viņam no kauliem nokrita visa miesa. Un atkal viņ� nodomāja: �Ko Dievs man lēmis, to nesī�u; lai Viņam paldies.� Tālāk klīzdams, ķei�zardēls uzgāja citu ābeli un nolēma: �Apēdī�u vienu ābolu, lai vai man izaug vēl otri ragi.� Ta�u, līdzko jauneklis apēda ābolu, ragi nokrita. Drīz viņ� nonāca pie otras upes un iesaucās:

��� Ak Dievs, pirmīt nokrita mana miesa, un tagad dro�i vien sabruks visi kauliņi. Tomēr es bridī�u pāri.

Bet, brienot pār upi, uz kauliem izauga jauna miesa, un pui�sis kjuva vēl skaistāks nekā agrāk.

Nu ķeizardēls sāka kāpt kalnā. Pa�ā galā, kailā virsotnē, pacēlas klints. Jauneklis izstiepa roku, pastūma klinti malā un ieraudzīja zemē caurumu. Viņ� atstūma klinti atpakaļ vietā, lai�dās atceļā un padeva norunāto zīmi, pū�ot savu tauri. Brāļi, to dzirdēdami, atsteidzās pie viņa.

���� Vai esi atradis māti? � brāļi sauca.

���� Jā, nāciet tik man līdzi.

Visi trīs uzkāpa kalnā pie klints.

���� Paceliet klinti malā, � jaunākais ķeizardēls mudināja.

���� Ūja, to mēs nespējam.

���� Labi, tad to izdarī�u es.

Jaunākais ar mazo pirkstiņu pastūma klinti malā un sacīja:

���� Mūsu māte ir te. Kur� nu laidīsies lejup?

Ta�u abi pārējie brāļi atteica:

���� Es negribu vis.

Tad jaunākais aicināja:

� Nāciet man līdzi uz me�u, plēsīsim liepu lūkus.

Brāļi saplēsa lūkus, novija no tiem virvi un nopina grozu.

���� Es grozā nolaidī�os lejā, bet, tiklīdz paraustī�u virvi, velciet mani aug�ā.

Tā nu jaunākais brālis nolaidās pazemē un uzgāja tur māju, kurā atrada ķeizara meitu, ko pūķis bija nolaupījis un ieslē�dzis �ai namā. Meitene vaicāja:

���� Kālab tu atnāci? Ja pūķis tevi atradīs, tad uz vietas no�maitās.

Bet jauneklis jautāja:

���� Saki, vai pūķis nav atnesis �urp arī kādu vecāku kundzi?

���� Nezinu, � meitene atbildēja,,^ bet aizej uz otro māju. Tur dzīvo mana vidējā māsa.

Jauneklis aizgāja pie vidējās māsas, un arī viņa iesaucās:

���� Kālab tu atnāci? Ja pūķis tevi atradīs, tad uz vietas no�maitās.

Ķeizardēls jautāja:

���� Saki, vai te nemīt arī kāda vecāka kundze?

Meitene atteica:

���� Es nezinu, aizej uz tre�o māju. Tur dzīvo mana jaunāka māsa.

Arī tre�ā meitene uzdeva jauneklim to pa�u jautājumu, bet viņ� savukārt vaicāja:

���� Saki, vai te nemīt arī kāda vecāka kundze?

��� Mīt gan, � meitene atbildēja, � tur, ceturtajā mājā.

Jauneklis aizsteidzās pie savas mātes, un viņa iesaucās:

���� Kālab tu atnāci? Ja pūķis tevi atradīs, tad uz vietas no�maitās.

���� Nebīsties, � dēls mierināja. � Nāc tik man līdzi.

Viņ� izveda māti ārā, iesēdināja lūku grozā un sacīja:

���� Pasaki maniem brāļiem, ka aug�ā jāuzce) vēl trīs mei�tenes.

Jauneklis deva norunāto zīmi, un brāļi pacēla virszemē māti un pēc tam arī abas vecākās māsas. Ta�u, pirms ķeizardēls sē�dināja lūku grozā jaunāko meiteni, viņ� lika tai zvērēt, ka ne�precē�oties, pirms ieradīsies viņ� pats. Meitene to apzvērēja, jauneklis iecēla viņu grozā un deva brāļiem norunāto zīmi. Pēc tam viņ� paņēma akmeni, ielika to grozā un padeva zīmi, no�domājis: �Ja brāļi uzvilks aug�ā akmeni, tad būs godīgi un pacels virszemē arī mani.� Ta�u brāļi, uzvilku�i akmeni pusceļu aug�ā, pārgrieza virvi, lai nogalētu savu brāli, jo domāja, ka grozā sēd viņ�.

Atskārtis savu likteni, jaunākais princis sāka rūgti raudāt. Viņ� aizgāja uz pili, kur mita pūķis, atvēra galda atvilktni un atrada tajā sarūsēju�u gredzenu. Līdzko viņ� to paberzēja, no gredzena izlīda mazs vīriņ� un teica:

���� Kā es varu tev pakalpot, mans kungs?

Ķeizardēls atbildēja:

���� Iznes mani aug�ā, pasaulē.

Vīriņ� pacēla viņu plecos un iznesa virszemē.

���� Tagad aiznes mani mājās.

Vīriņ� aiznesa jaunekli uz dzimto pilsētu. Ķeizardēls bija paņēmis līdzi divas krūzes ar burvju ūdeni. Tiklīdz viņ� no�mazgājās vienas krūzes ūdenī, viņa seja vērtās glu�i nepazīs�tama, bet, nomazgājies otras krūzes ūdenī, jauneklis atkal bija viņ� pats.

Vīriņ� nu veda ķeizardēlu uz pilsētu pie skrodera. Princis nomazgājās pirmās krūzes ūdenī un, pārvērties izskatā, aizgāja pie skrodera, kuru ķeizars bija salīdzis darbā uz gadu, lai �is apmācītu jaunos zeļļus. Pie �ī skrodera, kuram bija jau divpa�dsmit zeļļu, princis atrada darbu, jo skroderis nepazina nedz princi, nedz viņa brāļus.

Vecākais brālis, tikko atgriezies pilsētā, bija lūdzis roku jau�nākajai no trim māsām, kuras viņa brālis bija izglābis no pūķa. Bet meitene bija atbildējusi:

����� Es neprecē�os, jo esmu zvērējusi gaidīt, līdz pārnāķs mans glābējs.

Tad viņu bildināja vidējais brālis, ta�u saņēma tādu pa�u atteikumu. Nu vecākais ķeizardēls nolēma precēt vecāko no mā�sām, bet otrais � vidējo. Viņi ataicināja pie sevis skroderi, lai tas pa�ūtu kāzu tērpus, un iedeva tam audumus. Jaunākais prin�cis lūdza skroderi:

�� Ļauj man pa�ūt tērpus!

���� Nekā nebija, tu nepratīsi pa�ūt tos pēc mēra!

���� Ļauj nu vien, pa�ū�u tā, ka derēs kā uzlieti.'

Tad skroderis iedeva jauneklim audumus, puisis paberzēja savu gredzenu, mazais vīriņ� atkal bija klāt un vaicāja:

���� Kā es varu tev pakalpot, mans kungs?

���� Te būs audums, � aizej pie mana vecākā brāļa un no-

ņem mērus, lai tērps neiznāktu ne par platu, ne par �auru, bet gan lai derētu kā uzliets, un pa�uj to tā, lai vīli ne redzēt ne�varētu!

Vīriņ� darīja, kā pavēlēts. Nākamajā rītā ķeizardēls atdeva tērpus skroderim un sacīja:

���� Nes nu tos viņiem.

Prin�i, ieraudzīju�i tērpus, jautāja skroderim:

������� Kas tos �uvis? Līdz �im tev vēl nekad nav izdevies tik labs darbs.

������� Man ir jauns zellis, -� skroderis atbildēja, � tērpus pa��uva viņ�.

Nu abi brāļi nosprieda:

i�; Jaunākā māsa mūs atraidīja, atdosim viņu par sievu tam zellim, lai viņa kļūst par mūsu kalponi.

Brāļi devās laulāties. Pēc laulībām pasauca pie sevis skroderzelli, lika atnākt jaunākajai māsai un pavēstīja, ka viņai jāprecoties ar zelli. Ta�u meitene nepiekrita, jo nebija puisī pa�zinusi savu glābēju. Vecākais ķeizardēls iecirta viņai pļauku, tomēr meitene palika pie sava:

���� Neparko es ar viņu neprecē�os!

���� Precēsies gan!

���� Rauj man vai galvu nost, neprecē�os!

Tad ierunājās jaunākais brālis:

������� Vai zini, princi, kas tev darāms? Ļauj man kopā ar viņu ieiet blakusistabā un parunāties.

Jauneklis kopā ar meiteni iegāja blakusistabā, nomazgāja seju otrās krūzes ūdenī, viņa seja kļuva tāda pati kā agrāk, un meitene viņu pazina.

���� Jā, nu gan es ar tevi precē�os! �viņa iesaucās.

Puisis atkal nomazgājās pirmās krūzes ūdenī, un abi atgrie�zās pie ķeizara. Tas noprasīja:

���� Vai iesi pie viņa?

���� Jā gan, ie�u.

������� Pēc divpadsmit dienām kāzu mielastam jābūt gata�vam, � vecākais brālis sacīja, un visi izklīda.

Pagāja se�as dienas. Kāzām vēl nekas nebija sagādāts, jo princis nu bija tikai nabaga skroderzellis. Aizsteidzās desmit dienas, atliku�as bija vairs tikai divas, kad skroderis pasauca līgavaini pie sevis.

���� Ko nu iesāksim? Kāzām nekas nav gatavs.

���� Nerūpējies un neba�ījies, gan Dievs mums palīdzēs.

Atlikusi nu bija pēdīgā diena. Līgavainis izgāja laukā, pa�berzēja gredzenu, mirklī parādījās mazais vīriņ� un vaicāja:

>� Kā es varu tev pakalpot, mans kungs?

���� Uzcel man līdz rītausmai triju stāvu pili, kura atrastos uz milzu plātnes un alla� būtu pagrie�ama pret sauli. Pils jum�tam jābūt no kristāla, un uz jumta tev jāizbūvē dīķis, kurā peld un rotaļājas zivis, lai kungi, kas paskatītos aug�up, ne no�brīnīties nevarētu par tādu krā�ņumu. Ēdieni jāpasniedz zelta traukos, galdā jāliek sudraba karotes un zelta kausi dzer�anai un smel�anai.

Rītam austot, brīnumpils jau bija gatava. Nu jaunais līga�vainis teica:

����� Es vēl vēlētos karieti ar se�iem zirgiem, ar simt jātnie�kiem, kuri jātu karietei pa priek�u, un diviem simtiem, kas pa�vadītu to no abām pusēm.

Arī �ī vēlē�anās acumirklī piepildījās. Tādā greznībā līga�vainis un līgava, katrs no savas puses, rīta agrumā devās lau�lāties uz baznīcu. Kad laulības bija galā, abi atgriezās mājās. Kāzu mielastā ieradās abi brāļi, tēvs un milzum daudz lepnu kungu. Viņi ēda un dzēra, un visi apbrīnodami noskatījās uz jumtu. Pēc maltītes jaunais vīrs uzrunāja kungus:

���� Kas jādara ar to, kur� paceļ roku pret sava brāļa dzī�vību?

Viņa brāļi, to dzirdēdami, atbildēja:

U� Tāds ir pelnījis nāvi.

Tad jaunākais ķeizardēls nomazgāja seju ūdenī no otrās krūzes un atguva savu agrāko izskatu. Brāļi viņu tūliņ pazina. Bet jaunakais princis tiem sacīja:

���� Lai Dievs stāv jums klāt, brāļi. Jūs domājāt, ka esmu pagalam, bet tagad pa�i sev esat izteiku�i nāvesspriedumu. Nāciet man līdzi ārā un raidiet gaisā savus �ķēpus. Ja jums ne�bija pret mani ļauna nodoma, tad �ķēpi nokritīs zemē jums pie kājām. Bet, ja jūsu nodomi bija nekrietni, tad �ķēpi trāpīs jums galvā.

Visi trīs raidīja �ķēpus gaisā. Jaunākā brāļa �ķēps nokrita viņam pie kājām, bet abu pārējo �ķēpi trāpīja pa�iem galvā, un vecākie brāļi bija pagalam.

Reiz dzīvoja kāds ķēniņ�, tam bija meita, kura neparko ne�gribēja precēties. Tēvs visādi pierunāja meitu, lai jele izvēlo�ties sev vīru, tas tad manto�ot troni, jo �is pats esot par vecu, lai valdītu. Meita atteica:

��� Ieliec avīzēs sludinājumu � kas notrieks bumbieri no mūsu bumbieres, tas kļūs par troņmantnieku un dabūs mani par sievu.

Ķēniņ� izsludināja avīzēs, lai uz pili sanākot visi vīrie�i. Ieradās gan grāfi, gan prin�i. Tomēr bumbieri neviens nejau�dāja notriekt.

Turpat netālu dzīvoja nabadzīgs �igāns ar savu sievu. Sieva mū�dien vārīja pusdienās mannas putru. �igāns aizgāja uz pili un ieraudzīja, kā ķēniņmeitas precinieki mētā akmeņus un pū�las notriekt bumbieri, bet nekas �iem neizdodas. Tad viņ� grie�zās atpakaļ uz mājām un prasīja sievai:

��� Iedod man maķenīt mannas putras!

Ta�u sieva atbildēja:

��� Vairs jau nekā nav; putru bērni izēdu�i.

�igāns noskaitās.

��� Nu, tad es tevi pametī�u un apņem�u vācieti par sievu! To teicis, viņ� pakampa āmuru, aizdrāzās uz pili Un laida

ar āmuru pa bumbieri. Bumbieris nokrita, ka no�vīkstēja vien.

Galminieki ieveda �igānu pilī, saposa greznās drānās, un viņ� kļuva par troņmantnieku. Viņam sanesa ēdienus un dzē�rienus. Bet �igānam bija kauns ēst; viņ� labāk izskrēja dārzā un saplūca pilnas kabatas ar ērk�ķogām. Naktī, gulēt nolicies, viņ� nu krauk�ķināja savas ērk�ķogas.

��������� Ko tu tur ēd? � jaunā sievai vaicāja. r � Cukuru.

���� Iedod man ari!"

���� Nedo�u vis.

Nākamajā dienā �igāns izgāja pastaigāties pa ielu, satika amatnieka zelli un uzsauca tam:

Mainīsimies drēbēm!

��� Es jau nevaru ar tevi mainīties, � zellis brīnījās,-� tu tak esi ķēniņ�!

��� Ja nemainīsies, apgriezī�u tev sprandu!

Ko padarīsi � amatnieka zellis novilka drēbes, ķēniņ� tās paņēma un zellim atdeva savējās. Nu zellis devās uz pili un kļuva par ķēniņu. Bet �igāns pārradās pie savas sievas un snie�dza tai roku. Sieva acis vien iepleta.

���� Tu pārnāci, vīrs?

��� Pārnācu gan, ko lai es iesāku ar to vācieti? Atnes man labāk maķenīt mannas putras, siev, ka varu paēst.

Sieva atnesa putru. Bet, kad �igāns pārnāca mājās nākamo reizi, sieva sacīja:

��� Man nekā nav, bērni visu apēdu�i.

Vīrs noskaitās:

�� � Tad es atkal ie�u, apņem�u vācieti par sievu!

Un gāja prom. Bet pilī viņ� dabūja tādu kāvienu, ka turpat vai izlaida garu. Tāpēc atgriezās mājās un aiz dusmām piekāva sievu.

Ja abi nav nomiru�i, tad dzīvo vēl �obaltdien.

Kādā me�ā dzīvoja grāfs ar savām trim meitām. Vienā jaukā dienā pie viņiem ieradās velns, saposies par leitnantu. Aiziet pie grāfa un saka: �is esot leitnants, lai grāfs dodot �im vienu meitu par sievu. Grāfs atdod arī. Aizvedis mei�u aiz ceļa līkuma, velns paķēra viņu padusē, uzlidoja svētajās debesīs un aiznesa viņu uz savu māju. Ticis mājās, velns pateica, ka dodoties ceļo�jumā, iedeva sievai atslēgas un piekodināja � divdesmit trīs durvis viņa drīkstot slēgt vaļā, bet lai nesadomājot atslēgt arī divdesmit ceturtās. Promejot velns aplika meitenei ap pleciem zvērādas apmetni.

Meitene paņēma atslēgas, izgāja pastaigāties dārzā un tad sāka slēgt vaļā durvis. Kad viņa atslēdza arī visupēdējās, pa tām iz�āvās liesma un apsvilināja zvērādu.

Tre�ajā dienā velns atgrie�as mājās un redz � apmetnis ap�svilis. Viņ� sagrāba meiteni un iesvieda to uguns istabā.

Pēc tam velns pārģērbās par grāfu, nolaidās lejā pie vecā grāfa un saka:

���� Es esmu tāds un tāds grāfs.

Uzslavējis abu meitu daiļumu, velns jautāja, vai grāfs vienu no tām nedo�ot �im par sievu.

���� Ņem, kuru gribi, � grāfs bija ar mieru.

Velris paņēma meitu, aizveda līdz ceļa pagriezienam, tad satvēra meitu savos nagos un aizlidoja svētajās debesīs, uz savu māju. Ar otro māsu viss notika tāpat kā ar pirmo.

Pēc tam velns, pārģērbies par �virsmajoru�, atkal devās pie grāfa un klāstīja � �is esot dzirdējis, ka grāfam esot brīnum daiļa meita, un jautāja, vai nedo�ot meitu �im.

���� Te būs meita, ņem vien! � grāfs atbildēja.

Velns paņēma meitu un aizveda līdz krustcelēm. Tur pasita meiteni padusē un aizlidoja svētajās debesīs uz savu māju. Nu viņ� laipnu balsi teica meitenei:

���� Sieva, ņem atslēgas pie sevis, jo es dodos ceļojumā un trīs dienas bū�u prom. Te ir divdesmit �etras durvis, divdesmit trīs tu drīksti slēgt vaļā, bet visupēdējās gan ne.

Promejot velns arī viņai aplika ap pleciem zvērādas apmetni un sacīja:

���� Mīļā sieva, sagatavo kasti, lai mēs varētu nosūtīt tavam tēvam zelta gabalus.

Kad velns bija prom, sieva noņēma apmetni un nolika to uz galda. Tad izgāja dārzā un atslēdza visas divdesmit trīs dur�vis. Viņai ie�āvās prātā: �Ak kungs, ko gan viņa teiktais varētu nozīmēt? Kāpēc lai es neslēgtu vaļā divdesmit ceturtās durvis? Nu, man visviens, slēg�u tik vaļā.�

Atslēgusi durvis, viņa ieraudzīja ugunī abas savas māsas. Vienu māsu meitene izvilka no liesmām un paslēpa kastē ar zelta gabaliem.

Tre�ajā dienā mājās pārradās velns un ieraudzīja sievu uz dīvāna. Tur nu viņa gulēja, plecos zvērādas apmetnis, ne matiņ� nav apsvilis. Velns noticēja sievai, paņēma kasti ar zelta gaba�liem un laidās lejā pie grāfa. Ticis pie grāfa namdurvīm, viņ� pieklauvēja.

���� Kas tur ir?grāfs vaicā.

���� Ver vaļā, znots nes tev naudu, velns atbild. Istabā viņ� nolika zemē kasti, sacīja sievastēvam: � Pasarg Dievs, laika gan man nav, � un atkal aiz�āvās prom.

Atgriezies mājās, velns kopā ar sievu sēdās pie galda un ieturēja maltīti. Paēdis viņ� ieminējās, ka �im atkal jādodoties ceļojumā uz trim dienām, bet sieva lai gatavojot vēl vienu kasti zelta gabaliem.

Velns saposās un aizgāja. Kad viņ� bija prom, sieva noņēma apmetni, sagatavoja kasti un piebēra līdz pusei pilnu ar zelta gabaliem. Tad izvilka no uguns otro māsu, paslēpa to kastē un piekodināja, lai tikai nekustoties.

Tre�ajā dienā mājās pārradās velns un, redzēdams kasti ar zelta gabaliem jau gatavu, sacīja sievai, ka nesī�ot to viņas tēvam. Tā nu viņ� ar visu kasti atkal aizlaidās pie grāfa. Kad velns pieklauvēja, grāfs vaicāja:

���� Kas tur ir?

���� Ver vajā, te tavs znots.

Velns ienesa kasti istabā un sacīja � �im neesot laika, tūliņ pat jāsteidzoties prom.

Mājās viņ� teica sievai:

���� Es atkal dodos ceļojumā, sagatavo vēl vienu kasti ar zelta gabaliem. Tā nu būs pēdējā, jo pēc tam es vairs nekad neie�u pie tava tēva.

Kad velns bija prom, sieva ķērās pie darba � darināja kasti un piebēra to līdz pusei pilnu ar zelta gabaliem. Tad paņēma maisu miltu, salipināja no tiem sievieti, glu�i līdzīgu sev � ne par lielu, ne par mazu �nogrieza sev matus un uzlika tos miltu lellei galvā. Pati paslēpās kastē un no iek�puses aizslēdza vāku. Velnam viņa jau iepriek� bija pateikusi, ka varbūt gulē��ot aizmigusi uz dīvāna, kad pārnāk�ot vīrs; ēdiens tad bū�ot uz galda, bet �o lai nemodinot. Viņa pa miegiem varot pārbīties un nomirt. Labāk lai vīrs vispirms aiznesot kasti viņas tēvam, bet, kad atgriezī�oties, arī �ī jau bū�ot aug�ā un abi varē�ot ieturēt maltīti.

Velns tā arī darīja un nesa kasti grāfam, ir nenojauzdams, ka grāfa meita paslēpusies kastē. Noticis lejā, velns klauvēja pie durvīm. Grāfs atsaucās:.

���� Kas tur ir?

���� Ver vaļā, te tavs znotsl � velns sacīja.

Istabā viņ� nolika zemē kasti un pats aizgāja. Te meitene pieklaudzināja pie vāka � lai tēvs verot kasti vajā. Kad tēvs bija atvēris kasti, meitene lika, lai viņ� no visām pusēm ap�slacinot māju ar svētīto ūdeni.

Velns pārradās mājās un atrada meiteni guļam uz dīvāna. Redzēdams viņu vēl aizmigu�u, velns sāka prātot � modināt vai ne. Tomēr nociesties viņ� nejaudāja un pieskārās meitenei. Velna pirksti iedūrās gulētājai krūtīs, un nu viņ� attapa, ka tā nav grāfa meita. �Te tev nu bija, es esmu velns, bet tas skuķis ir vēl lielāks velns par mani!� viņ� nosprieda.

Velns nu �āvās lejā, lai nogalētu itin visus, ko vien atradīs grāfa mājā. Ta�u mājā iek�ā viņ� nemaz netika, jo tā bija ap�slacīta ar svētīto ūdeni. Trīs dienas un trīs naktis velns līda vai no ādas laukā, līdz beidzot saprata, ka neko nespēs izdarīt. Tad viņ� nokliedzās � lai �ie dzīvojot, kamēr vien pastāvē�ot pa�saule �, un laidās prom.

Reiz dzīvoja birģermeistars, kam bija deviņi dēli. Viens no tiem bija muļķis. Viņ� ēda kopā ar cūkām. Kad brāļiem vaja�dzēja iet karadienestā, muļķi neviens līdzi neņēma. Tad viņ� devās klejot pa pasauli. Ta�u drīz vien viņam sāka klāties tik slikti, ka vai badā jāmirst. Trūkuma spiests, viņ� aizrakstīja tēvam � �is nu esot unteroficieris, lai tēvs atsūtot �im simt mārku. Tēvs atsūtīja arī. Drīz muļķis atkal aizrakstīja tēvam � lai atsūtot divsimt mārku, �is esot leitnants. Tēvs atkal atsūtīja naudu. Nepagāja necik ilgi, kad muļķis rakstīja vēlreiz � lai atsūtot trīssimt mārku, �is esot majors. Te nu tēvs sāka prā�tot: �Ja jau viņ� ir majors, kālab tad lūdz man naudu? To vēs�tuli viņ� būs sūtījis tik aiz savas muļķības.� Tāpēc tēvs vairs naudu nesūtīja.

Bet dēls mira vai nost aiz bada un devās pie ķēniņa. Ķēniņ� trīs reizes izsvieda viņu pa durvīm. Tomēr muļķis gāja tik un gāja iek�ā, līdz ķēniņ� noprasīja:

���� Ko tu gribi?

���� Es gribu darbu, � muļķis atbildēja, � bet tikai tik daudz, lai no tā varētu pārtikt.

���� Kādu darbu tad tu proti? � ķēniņ� vaicāja.

�Visviens, kādu, � muļķis attrauca.

Ķēniņ� ieminējās � nez, vai puisis varētu atnest vismazāko gredzentiņu, kas jaunākajai ķēniņmeitai pirkstā. Par ko ne, �is atsaucas. Tad ķēniņ� nobrīdināja � ja neatnesī�ot gredzenu divu gadu laikā, tad galva nost.

Tā nu muļķis devās ceļā un gāja tik taisni vien � pāri upēm, cauri me�iem, pa laukiem. Ja ceļ� meta līkumu, viņ� vis nese�koja tam, bet gan soļoja taisni. Nostaigājis jau pusotra gada, muļķis nolikās ceļmalā un sāka raudāt. Te, kur radusies, kur ne, pie viņa pienāca sirma vecīte un vaicāja:

���� Kālab tu raudi?

����� Es saderēju ar ķēniņu, � jauneklis atbildēja. � Ja ne�atnesī�u gredzenu no jaunākās ķēniņmeitas pirksta, ķēniņ� mani nogalinās.

����� Neraudi vis, dēliņ, � vecīte mierināja. � No �īs pa�as vietas tev jānoiet pazemes ceļ� triju mēne�u garumā. Kad būsi galā, ieraudzīsi pie durvīm stāvam divus vīrus. Tevi ieraudzī�ju�i, tie atvērs muti, lai tevi apritu. Bet tev nav ko baidīties, izlēc tik starp abiem cauri un apgulies meitenes gultā. Kad pus�naktī atnāks meitene, arī viņa atvērs muti, lai tevi aprītu. Bet tev nav ko baiļoties; un, kad viņa sacīs, lai tu celies aug�ā no gultas, tad saki, ka necelsies, kamēr viņa tev neatdos vismazāko gredzentiņu no sava mazā pirkstiņa.

Tā viss arī notika, un ķēniņmeita atdeva savu gredzenu. Kad viņa iedeva vienu, jauneklis lūdzās:

���� Meitiņ, atdod man arī otru gredzenu!

Kad viņa iedeva otru, jauneklis nerimās:

� Dod man arī tre�o!

Viņa atdeva arī tre�o. Nu jauneklis bija dabūjis visus gredzenus, un mei�a sacīja:

����� Ja nu tu esi saņēmis no manis gredzenus, tad ņem arī mani pa�u. Jo bez gredzeniem man vairs nav dū�as.

Jauneklis ņēma meiteni līdzi atceļā. Abiem būtu bijis jāiet divus gadus, ta�u galā viņi nonāca trīs mēne�os. Kad abi iegāja pilsētā, kur dzīvoja ķēniņ�, jauneklis sacīja meitenei:

���� Paliec te, kamēr aizie�u pie tava tēva.

Nostājies ķēniņa priek�ā, jauneklis sveicināja:

Es Labdien!

��� Vai gredzenu atnesi? � ķēniņ� noprasīja.

_ Atnesu gan. Un ko tu teiktu, ja es piedevām būtu atnesis arī otro un tre�o gredzenu? Ko tu teiktu, ja es būtu atvedis arī tavu meitu?

������������� Ja tu būtu atvedis arī manu meitu, � ķēniņ� atbildēja,

��� tad tev būtu jātop par ķēniņu, bet viņai � par ķēniņieni.

Nu jauneklis aizgāja pēc meitenes un pārveda viņu mājās. Tēvs un māte, ieraudzīju�i meitu, sāka raudāt aiz prieka. Bet jauneklis kļuva par otru ķēniņu.

Nodzīvojis ar jauno sievu se�as nedēļas, viņ� aizsūtīja vēs�tuli savam tēvam un paziņoja, ka esot kļuvis par ķēniņu. Vēs�tuli izlasījis, tēvs nosmējās yien un neatbildēja dēlam. Jaunek�lis nosūtīja vēl �etras vēstules, bet atbildes nesaņēma. Tad viņ� sacīja sievai, ka �im vajadzē�ot aizbraukt pie tēva, un lika ku��ieriem, lai aizjūdz �etrus zirgus. Viņ� iesēdās karietē un par pavadoņiem ņēma līdzi �etrus kalpus un divus ku�ierus.

Braucis līdz pat pusnaktij, jauneklis nonāca pie kādas vies�nīcas. Kariete apstājās, viņ� devās iek�ā un apvaicājās, vai te varot pārnak�ņot. Viesnīcnieks atbildēja � varot gan, kā nu ne. Ta�u kalpi neatstāja karieti vāgūzī, bet gan iebrauca dārzā.

Ķēniņ� likās gultā un aizmiga. Bet viesnīcā slēpās �etrdesmit astoņi laupītāji; tie nogalēja kalpus, ku�ierus un zirgus un sa�lauza karieti. Viesnīcā mita arī kāda jauna meitene; viņa aiz�skrēja pie ķēniņa, pamodināja to un sacīja � ja �is atdo�ot vi�ņai gredzenu no sava mazā pirkstiņa, tad viņa ko pateik�ot. Ķēniņ� atdeva gredzenu, un meitene teica:

���� Celies �igli aug�ā un steidzies prom! Jo te ir �etrdesmit astoņi laupītāji, viņi nomaitāja visus tavus zirgus, ku�ierus un kalpus un nu nāks nomaitāt arī tevi pa�u!

To padzirdējis, ķēniņ� vienos kreklos izlēca pa logu no otrā stāva un laidās bēgt. Laupītāji viņu nepanāca, viņ� steidzās, līdz tika pie tēva, un tad izstāstīja, ka tagad esot ķēniņ�. To dzirdot, tēvs uzbrēca:

��� Tu, muļķi, vācies ārā cūkas ganīt, un arī ēdīsi tu kopā ar tām! Tas, ko ēdīs cūkas, būs gana labs ari tev!

Tikmēr jaunā ķēniņiene sūtīja vēstules jaunekļa tēvam: �Vai jauneklis tur ir vai nav?� Ta�u tēvs neatbildēja, un viņa dabūja gaidīt veselas se�as nedēļas. Tad ķēniņiene pavēlēja ku�ieriem, lai aizjūdz se�us zirgus, un lika ierasties zaldātu pulkam. Viņa sēdās karietē un zaldātu pavadībā devās ceļā.

; Ari ķēniņiene brauca pa to pa�u ceļu un pusnaktī nonāca pie viesnīcas, kur bija iegriezies viņas vīrs. Jautāts, vai te varot pārnak�ņot, viesnīcnieks atteica � varot gan, kā nu ne. Tad ķēniņiene uzsauca zaldātiem, lai ceļot teltis, bet pati iegāja viesnīcā un pasauca vakariņas. Ēdienu atnesa tā pati meitene, kurai ķēniņ� bija iedāvinājis gredzenu. Ķēniņiene pamanīja gredzenu meitenes pirkstā un pazina to. Tūliņ pat viņa nopra�sīja, kur meitene gredzenu ņēmusi, un uzsauca:

���� Ak tu, palaidne, atdosi man gredzenu vai ne?

Meitene novilka gredzenu un atdeva to. Ķēniņiene nu ņēmās tincināt, kā meitene tikusi pie gredzena, un vēl piebilda:

���� Ja neteiksi patiesību, es tūliņ lik�u nodedzināt viesnīcu!

Meitene izstāstīja visu patiesību. Kad stāsts bija galā, ķē�niņiene izveda meiteni sev līdzi ārā un pavēlēja zaldātiem sa��aut viesnīcu gabalgabalos, jo tur iek�ā slēpjoties �etrdesmit astoņi laupītāji. Zaldāti sāka �aut uz viesnīcu un nogalināja visus, kas tajā bija.

No rīta ku�ieri aizjūdza zirgus, un visi devās tālāk. Ce]ā ķēniņiene pārģērbās sava vīra drānās un nu izskatījās glu�i kā pats ķēniņ�. Ieradusies ciemā, kur dzīvoja jaunekļa tēvs, ķēni�ņiene apvaicājās, kur mītot tāds un tāds birģermeistars, kam esot deviņi dēli. Nonākusi pie birģermeistara, viņa to uzrunāja:

���� Birģermeistar, tev esot deviņi dēli. Vai vari savus dēlus parādīt man?

Nu birģermeistars klāstīja:

���� Astoņi dēli ir karadienestā, bet viens ir jucis un velk dzīvību kopā ar cūkām.

^� Lai būtu, kā būdams, � ķēniņiene attrauca, � ved viņu �urp!

���� Ak, ķēniņ; Ј9 birģermeistars tielējās, � nevedī�u vis, viņ� tak ir tik dumj� un man viņa dēj jākaunas.

Tomēr ķēniņiene pavēlēja saviem zaldātiem, lai ejot un ve�dot jaunekli �urp, pat ja �is būtu tik netīrs, ka ne mu�a tam negribētu piedurties.

Kad nu zaldāti atveda jaunekli, ķēniņiene viņu apskāva un lēja gau�as asaras. Tad novilka ķēniņa drānas un atdeva tās jauneklim. Nu ķēniņiene teica savam vīram:

���� Mī]ais vīrs, par to, ka tavs tēvs lika tev ēst kopā ar cū�kām, es viņu dzīvu sadedzinā�u!

���� Mīļā sieva, � ķēniņ� atteica, � ja jau viņ� tā izrīkojies ar mani, lai tad iet pie visiem velniem!

Ķēniņiene pasauca savus zaldātus, abi ar vīru iesēdās ka�rietē un brauca mājās.

Ja viņi nav nomiru�i, tad dzīvo vēl �obaltdien.

Kaut kur tālu tālu reiz dzīvoja kāds akmeņkalis. Viņ� bija vecs, un viņa sievai nebija bērnu. Ta�u beidzot viņai piedzima dēls, un visi nevarēja vien nobrīnīties, jo vīrs ar sievu jau bija gau�ām veci.

Kad tēvs nomira, viņa vietā sāka strādāt dēls. Kādu dienu atnāca vecs vīriņ�. Kad jauneklis viņu ieraudzīja, vecītis jau�tāja:

���� Vai gribi nākt man līdzi meklēt dieni�ķo maizi?

���� Jā, � Ansis piekrita.

����� Pavēli man, lai pārvēr�os par vecu zirgu, � vecītis pamacīja. Ansis paklausīja, bet zirgs ierunājās: � Kāp nu man mugurā, dosimies ceļā.

Tā vecais zirgs ar Ansi mugurā aizrik�oja pa lielceļu. Vecais zirgs teica Ansim:

���� Ja tu uz lielceļa ko ieraugi vai saklausi, tad apskati labi, kas tas īsti ir; bet, ja gadās kas darāms, tad izdari to.

Re nu, un tagad mēs kopā ar viņiem abiem pa lielceļu esam nonāku�i pie kalna. Te Ansis ierunāsies:

���� Es kaut ko dzirdu!

���� Ej paskaties, kas tur ir!

Ansis nokāpa no zirga, lai paskatītos. Viņ� ieraudzīja mazu zivtiņu spārdāmies sausumā. Ansis to pacēla un iemeta ūdenī. Un � ko tu neteiksi! Zivtiņa uznira virs ūdens un sacīja:

���� Ja tev vajadzēs palīga, tad tikai pasauc mani � zivju ķēniņu, un es visu izdarī�u.

Abi ceļinieki kāpa tālāk pakalnā.

���� Nepieskaries itin nekam, ko redzi, � vecais zirgs pieko�dināja, lai gan acīs krita visādas jaukas lietas. Bet � paskat vien! Vēj� iepūta jauneklim mutē putna spalvu. Divas tris rei�zes viņ� to izspļāva, ta�u spalva ikreiz atgriezās, kur bijusi. Tad Ansis notvēra to saujā; spalva bija skaista, un viņ� iebāza to kabatā.

Nu abi nonāca pie vecas pils, no kuras skanēja skaļi saucieni.

��� Aizej paskaties, kas tur notiek, � zirgs mudināja, un jauneklis aizgāja pie pils un pieklaudzināja pie vārtiem. Ta�u neviens nenāca. Tad viņ� atvēra vārtus pats un devās iek�ā, lai palūkotos, kas tur notiek. Viņ� ieraudzīja gultā guļam milzi, tas bija slims un glu�i vārgs. Nebija arī kalpones, kas varētu atnest viņam ēdienu.

���� Kas tev kai�, vecais? � puisis jautāja.

���� Man nav kalpa. Ej sagādā man kādu drusku ēdamā un atnes kausu alus!

Milzis nu saēdās pilnu vēderu un sacīja puisim � lai tik pasaucot �o, ja kas jāpalīdz.

Ceļinieki laidās tālāk. Vecais zirgs jautāja:

���� Ko tu redzēji kalnā?

���� Tikai vienu mazu spalviņu, ko vēj� iepūta man mutē.

��� Vai tu to spalvu paņēmi?

��� Jā, tā ir man kabatā.

���� Sī spalva nesīs mums likstas; bet paturi vien, nepalaid to vējā, � zirgs noteica.

Un, raugi! Jauneklis devās uz lielu pili prasīt darbu. Ārā iznāca kungs, lai paskatītos, cik �is krietns strādnieks, un palika apmierināts. Tad Ansis meklēja guļvietu. Kungs teica, lai gu)ot vien pilī._

���� Nē, � Ansis iebilda, � es labāk ie�u uz stalli pie sava vecā zirdziņa.

Visi brīnījās, kas Ansis par varenu strādnieku, bet spēku viņam deva burvju spalva. Kādu dienu viens no kalpiem sa�cīja kungam:

���� Pasauc viņu �urp, kungs, lai varu atņemt viņam to spalvu.

Tā kungs arī izdarīja, un, kad Ansis atnāca, kalps atņēma viņam spalvu un nolika uz galda citu.

���� Nu tā man rokā, kungs, � kalps teica, � ta�u vīrs, kur� atnesis spalvu, spēj atnest arī pa�u putnu.

Ansis pastāstīja vecajam zirgam, ka kungam nu vajadzīgs putns.

����� Ej, Ansi, un palūdz, lai kungs dod tev trīs dienas laika un trīs naudas zutņus, � zirgs pamācīja. Tad abi laidās ceļā pēc putna.

���� Ansi, dodies uz to pili, � zirgs sacīja, � un ej iek�ā. Tu redzēsi Jaudis sē�am pie klāta galda, bet nepieskaries nekam. Pa�ā kaktā tu ieraudzīsi būri ar putnu, kas izskatīsies pagalam noplucis. Nekavējies un ņem putnu ciet!

Un, raugi! Ansis ar visu putnu iznāca atpakaļ pie vecā zirga, un viņi aizveda putnu kungam. Kad kungs un kalps ieraudzīja putnu, kalps teica kungam:

����� Putns gan ir skaists, ta�u pilskundze ir vēl skaistāka. Vīrs, kas atnesa putnu, spēj atvest arī kundzi.

Un, raugi! Ansis izgāja ārā pie vecā zirga. Viņ� izstāstīja zirgam, ka kungs gribot, lai �im atvedot pilskundzi.

����� Es tevi brīdināju par to spalvu, Ansi. Ej, izlūdzies no viņa trīs dienas laika un trīs naudas zutņus, pilnus ar zeltu!

Ansis devās pie kunga, izteica savu lūgumu un saņēma gan naudu, gan trīs dienas laika.

Nu abi devās ceļā un sāka tērzēt. Zirgs sacīja Ansim:

��� Ansi, vēlies, lai es pārvēr�os par kuģi tālu jūrā!

Tiklīdz �ie vārdi bija izrunāti, kuģis bija jūrā un Ansis �

uz kuģa; tas bija pilns ar krā�ņu zīdu. Nu viņi burāja uz pili.

1 � Ansi, ej uz pili un saki, ka gribi aprunāties ar kundzi. Pie tevis kāda atnāks, bet tā vis nebūs kundze. Neliecies mierā un uzstāj, ka tev jāredz pati kundze.

Ansis aizgāja uz pili un pieklauvēja pie durvīm. Un, raugi! Pie viņa iznāca kāda kundze. Ta�u tā nebija vis īstā kundze, bet gan viņas kalpone. Ansis sacīja:

��� Es gribu runāt ar pa�u kundzi!

Kalpone iegāja atpakaļ pilī, lai paaicinātu kundzi. Un pa�tiesi! Ārā nu iznāca kundze pati. Ansis pastāstīja viņai, ka jūr�malā aiz pils esot pietauvojies kuģis; tad nu viņa devās lejā uz krastu, lai aplūkotu zīda drānas. Kad kundze tika uz kuģa, An�sis atstāja viņu vienatnē lejā pie zīda drānām, bet pats uzkāpa uz klāja. Viņ� pacēla enkuru, un kuģis traucās prom.

Drīz viņiizbrauca tālu jūrā, un kundze nu bija laimīgi sa�gūstīta. Uznākusi uz klāja un ieraudzījusi, kas noticis, viņa iz�vilka no kabatas atslēgu un iemeta to dzelmē. Odens sabango�jās milzu viļņos, un sacēlās negants vēj�. Un � skat! Viņi aizburāja atpakaļ pie An�a kunga pils.

Nu Ansis veda kundzi pie pils saimnieka. Kungs un kalps pārmija pa vārdam. Pēdīgi kalps noteica:

��� Vīrs, kur� spējis atvest kundzi, spēj atvest arī pili!

Ansis aizgāja pie vecā zirga un visu tam izstāstīja.

� Redzi nu, Ansi, es tevi brīdināju, ka tā spalva nesīs mums likstas. Ej nu atkal pilī un izlūdzies no kunga trīs dienas laika un trīs maisus, pilnus zelta.

Ansis aizgāja pie kunga un saņēma visu, ko lūdzis.

Abi atkal laidās ceļā. Vecais zirgs vaicāja Ansim:

���� Ko tev milzis toreiz teica?

��� Viņ� teica, ka palīdzē�ot man.

���� Tad kāp kalnā un teic viņam savu lūgumu! � zirgs pa�mācīja.

Ansis aizgāja uz mil�a pili un izstāstīja, kas �im atgadījies. Milzis gardi nosmējās par Ansi un sūtīja, lai puisis atnesot ķēdi, bet Ansis nejaudāja pakustināt ne ķēdes posmu. Milzis atkal nosmējās, izgāja ārā pats, paķēra ķēdi un uzsvieda sev plecā. Tad abi devās uz kundzes pili. Milzis apmeta ķēdi ap pili, pa�cēla pili plecos un aiznesa to kundzei.

Ta�u ap kundzes pili slējās augsts mūris ar aizslēgtiem vār�tiem. Tāpēc kundze teica Ansim:

���� Man vajadzīga vārtu atslēga. Citādi es nevaru atslēgt vārtus.

Ansis aizgāja un pastāstīja to vecajam zirgam.

������������ Ansi, es tevi brīdināju par to spalvu, � zirgs noteica,

�� bet ej nu vien un palūdz to un to.

Puisis aizgāja un dabūja visu, ko lūdzis ceļojumam.

Abi atkal bija uz lielceļa.

��� Ansi, ko tev teica mazā zivtiņa?

���� Tā teica: �Tavā labā es varu izdarīt itin visu, ja tev va�jadzēs palīga, pasauc zivju ķēniņu!�

Ansis un vecais zirgs devās uz to vietu, kur bija atradu�i zivtiņu, un Ansis to pasauca. Un, raugi! Zivtiņa bija klāt. An�sis pavaicāja tai par atslēgu.

���� Labi, Ansi, tūliņ pameklē�u.

Zivtiņa nozuda un nerādījās ilgu laiku. Ta�u, kad tā atgrie�zās, tad bija atradusi atslēgu un iedeva to Ansim. Zivtiņa aiz�peldēja, bet vecais zirgs un Ansis atgriezās mājās.

Ansis atdeva atslēgu kundzei, un viņa sacīja:

���� Teic nu, Ansi, ko tu gribi � lai krīt tava galva vai tava kunga galva?

Ansis prātoja, ko lai atbild. Tad viņ� lūdza:

���� Nenogalini viņu, nogalini labāk mani!

����� Labi runāts, Ansi, labi runāts! � kundze iesaucās. � Ja tu būtu runājis citādi, tad tiktu nomaitāts, bet nu tiks nomaitāts tavs kungs.

Tā arī notika. Bet Ansis apprecēja kundzi, un abi dzīvo vēl �odien.

Kādās dzirnavās dzīvoja jauns vīrs ar savu kalponi. Sis vīrs bija liels kār�u spēlmanis. Neviens nejaudāja viņu pieveikt, viņ� bija pārāks par visiem.

Reiz pie viņa iegriezās kāds kungs. Abi pārmija pa vārdam.

���� Vai gribi uzspēlēt? � kungs jautāja vīram, jo uz galda gulēja kārtis.

���� Labs ir, � vīrs piekrita.

Abi sāka spēlēt. Kad dzirnavnieks bija apspēlējis kungu, �is vaicāja:

���� Ko tu par to gribi?

���� Es labprāt gribētu pili, � dzirnavnieks Ansis atbildēja. Tiklīdz viņ� pateica �os vārdus, tā pils bija klāt, ka noskan.

Nu kungs teica Ansim:

���� Vai gribi saspēlēt vēlreiz?

���� Labs ir, � Ansis piekrita.

Abi sāka spēlēt, ta�u �oreiz vinnēja kungs un teica Ansim:

���� Tagad tev jāuzmeklē mana pils. Mans vārds ir Zaļais vīrs, kas dzīvo Aizzemē. Bet, ja tu pa vienu gadu un vienu dienu nesameklēsi manu pili, tad es tev nocirtī�u galvu.

Pagāja laiks. Ansis sēdās zirgā un meklēja Za]o vīru. Viņ� aizjāja tālum tālu, tur valdīja sals un visapkārt pletās sniega klajums. Uznāca nakts, un Ansim sagribējās ēst. Te viņ� pa�manīja mazu būdiņu lielceļa malā. Nolēcis no zirga, viņ� pie�gāja pie durvīm un pieklauvēja.

Paskat vien � ārā iznāca maza, veca sieviņa. Ansis palūdza viņai naktsmājas.

���� Kā tad, � vecīte atsaucās, � nāc tik iek�ā!

Ansis apsēdās pie pavarda un tērzēja ar vecīti, kamēr tā ga�tavoja �im vakariņas. Ansis jautāja vecītei, vai tā ko nezinot par kādu cilvēku, vārdā Zaļais vīrs, kas dzīvojot Aizzemē.

����� Nē, � vecīte atbildēja, � viņa vārda es nekad neesmu dzirdējusi. Bet rītā es tev pateik�u, vai viņu pazīst ceturtā daļa visas pasaules.

No rīta abi paēda brokastu. Tad vecīte izgāja ārā un pa�aicināja jaunekli līdzi. Ārpusē pie durvīm bija pieslietas trepes. Vecīte uzkāpa uz būdiņas jumta un iepūta ragā. Paskat vien � tūliņ sanāca pulka ļau�u. Vecīte tiem jautāja, vai tie ko zinot vai esot dzirdēju�i par tādu un tādu vīru. Nē, ļaudis atteica, tāda vārda �ie vēl nekad neesot dzirdēju�i, un devās prom.

Vecīte atkal iepūta ragā. Nu salidoja pulka putnu. Viņa jau�tāja putniem, vai tie ko zinot, vai esot dzirdēju�i par Zaļo vīru. Kad nu putni tikai nogrozīja galvu, viņa tiem uzsauca:

� Prom no �ejienes!

Un putni aizlidoja.

Nu vecīte sacīja Ansim:

���� Man vēl ir māsa. Ej pie viņas un aprunājies, jo viņai zināms vairāk nekā man. Ņem manu zirgu, bet savējo atstāj �e.

Viņa iedeva Ansim dzīparu kamolīti un lika pārmest to zir�gam pār ausīm. Ansis tā arī izdarīja un kāpa zirgam mugurā. Drīz viņ� nonāca pie būdiņas, kas izskatījās uz mata tāda, kā stāstīts. Veca sieviņa ieaicināja Ansi būdiņā un teica:

���� Kur tas laiks, kop� neesmu redzējusi savas māsas māju!

Ansis aizveda zirgu uz stalli, un ve�iņa sauca viņu vakari�ņās. Abi apsēdās pie galda un ieturēja maltīti. Paēdu�i abi sāka tērzēt, un Ansis, pateicis ve�iņai Zajā vīra vārdu, jautāja, vai viņa par tādu neesot dzirdējusi.

���� Nē, � viņa atbildēja, � tāda vārda gan man vēl nav

gadījies dzirdēt. Bet gan jau rīt no rīta tu kaut ko par viņu uz�zināsi. # i

Viņi devās pie miera. Nākamajā rītā, kad abi bija paēdu�i brokastu, ve�iņa izgāja ārā, pasauca Ansi, uzkāpa pa trepēm un iepūta ragā.

Paskat vien � saskrēja vai puse pasaules. Visi sanāca vien�kop, un sieviņa jautāja, vai tie esot ko dzirdēju�i par Zaļo vīru. Bet nekā, tāda vārda neviens nebija dzirdējis.

��� Tad prom no �ejienes! � ve�iņa uzsauca.

Viņa vēlreiz iepūta ragā. Paskat vien � pie ve�iņas salaidās puse visu pasaules putnu, un viņa jautāja, vai tie ko zinot vai esot dzirdēju�i par tādu vīru. Nē, tāda vārda �ie nekad neesot dzirdēju�i.

����� Tad prom no �ejienes! � ve�iņa uzsauca putniem. � Nāc iek�ā, Ansi, man ir vēl viena māsa, un, ja nezinās viņa, tad ne�zinās neviens. Kāp manā zirgā, Ansi, bet manas māsas zirgu atstāj �e. Paņem vēl �o dzīparu kamolīti un pārmet to zirgam pār ausīm.

Ansis tā arī izdarīja. Drīz viņ� nonāca pie vecākās māsas namiņa. Viņa stāvēja durvīs un noskatījās Ansī un viņa zirgā.

����� Tas jau manas māsas zirgs, � vecīte noteica. � Kur tas laiks, kop� neesmu to redzējusi! Ved nu zirgu stallī un padod tam barību.

Ansis paklausīja. Tad vecā sieviņa ieaicināja viņu būdiņā uz vakariņām. Abi apsēdās pie galda, paēda, cik sirds kāro, un An�sis, runādamies ar ve�iņu, pajautāja, vai tā esot ko dzirdējusi par Zaļo vīru.

����� Nē, � sieviņa atteica, ļfļ tāda vārda es vēl nekad ne�esmu dzirdējusi. Bet gan jau rīt no rīta tu kaut ko par viņu uz�zināsi.

Nākamajā rītā ve�iņa piecēlās, iekūra uguni, uzlika uz pa�varda katlu un pasauca Ansi. Viņ� apsēdās pie galda, un abi paēda brokastu. Pēc tam viņi apsēdās pie uguns; Ansis pak�ķināja pīpi un tērzēja ar veco sieviņu. Tad viņa piecēlās, izgāja ārā, pasauca Ansi, uzkāpa pa trepēm un iepūta ragā.

Un paskat vien! Pie viņas sanāca visi pasaules iemītnieki. Ve�iņa jautāja, vai tiem esot kas zināms par Zaļo vīru. Nē, tāda vārda �ie nekad neesot zināju�i.

���� Prom no �ejienes! � ve�iņa iesaucās. Un visi aizgāja.

����� Pagaidi brītiņu, Ansi, es sasauk�u visus pasaules put�nus, � ve�iņa noteica un atkal iepūta ragā.

Paskat vieni Pie viņas atlidoja visi putni. Viņa jautāja, vai tie ko zinot par tādu un tādu vīru.

���� Es jums pateik�u viņa vārdu � viņu sauc Zaļais virs.

Tomēr putni atbildēja � nē, viņa vārda tie nekad neesot

dzirdēju�i.

Nu ve�iņa nokāpa lejā, atvēra savu grāmatu, lai pārbaudītu, vai visi putni biju�i klāt, un atrada, ka viena putna trūcis. Viņa atkal uzkāpa uz jumta un iepūta ragā. Un paskat! Nu atlidoja arī vispēdējais putns. Tas bija ērglis.

���� Sasodītais, kur tu tik ilgi kavējies? � ve�iņa sirdījās.

����� Es biju pie kāda vīra, nupat esmu atgriezies no Zaļā vīra zemes.

Un ērglis izstāstīja, kur tā atrodama.

Prom no �ejienes! � uzsauca ve�iņa. � Vairāk es arī negribu zināt. Nāc nu iek�ā, Ansi, man tev kas sakāms. Atstāj manas māsas zirgu �eit un ņem manējo, bet �o dzīparu kamolīti pārmet zirgam pār ausīm!

Ansis uzkāpa zirgā, un ve�iņa pamācīja:

���� Ceļā nekam nepieskaries! Ļauj zirgam rāmu soli. Tu no�nāksi pie liela ezera un tajā ieraudzīsi trīs baltus putnus; kāp tad no zirga nost un paslēpies krastā. Tu redzēsi baltos putnus tuvojamies, nometam spalvu tērpu un peldamies. Divi reizē lai�dīsies ezerā un peldēsies, pēdējais gan kavēsies, bet pēdīgi no�metīs spalvas. Tad peldēs tie visi. Uzmanies nu, Ansi, ej turp, paņem tre�ā putna spalvas un paturi pie sevis. Putns atnāks un prasīs spalvas atpakaļ. Bet tu nedod vis un liec, lai putns aiz�nes tevi pār ezeru uz sava tēva pili.

Ansis darīja, kā pavēlēts. Viņ� devās ceļā:; atrada ezeru, par kuru bija stāstījusi ve�iņa, un, kad pēdējais putns bija ielaidies ūdenī, Ansis paņēma tā spalvas.

����� Aiznes mani pār ezeru uz sava tēva pili! � viņ� lika putnam.

���� Man nemaz nav tēva, � putns atteica.

����� Ir gan! � Ansis sauca.

���� Nav vis! � putns tiepās.

Tad putns sāka raudāt un prasīja atpakaļ savas spalvas.

���� Aiznes mani pār ezeru, tad dabūsi savas spalvas, � An�sis sacīja.

��� Tad kāp man mugurā, tikai, pilī nonācis, nestāsti manam tēvam, ka es tevi pārnesu pār ezeru.

Putns pārnesa Ansi pār ezeru, bet otrā krastā pārvērtās par jaunavu.

Nu Ansis devās uz pili un, nonācis pie vārtiem, pieklauvēja. Paskat � ārā iznāca kungs un jautāja:

: Vai tu, Ansi, pats atradi manu namu? Gan jau pie tevis būs bijusi kāda no manām meitām!

����� Ūja, kur nu, ļļj Ansis attrauca, � neesmu redzējis ne�vienu no viņām!

���� Tad nāc i ekgāaa ļ ļl kungs aicināja un padeva Ansim mal�tīti. Pēc tam pavēlēja, lai Ansis izmē�ot stalli.

��� Ja tu to nepaveiksi, tad tava galva ripos!

Ansis novilka svārkus, lai ķertos pie darba. Ta�u, cik viņ� izsvieda pa durvīm vienu lāpstu mēslu, trīs citas uzreiz radās vietā. Pēdīgi, pagalam noguris, viņ� meta darbam mieru un ap�sēdās atpūsties.

Te pēk�ņi atnāca jaunākā meita un atnesa viņam ēst.

��� Nāc, Ansi, paēd! � viņa mudināja.

Ansis ķērās pie azaida, bet, kad tika galā ar maltīti, stallis bija iztīrīts un visi mēsli izmēzti. Ta�u jaunava piekodināja:

��� Ansi, nestāsti manam tēvam, ka biju pie tevis!

Vecais kungs, iznācis ārā un ieskatījies stallī, sacīja:

��� Zinu gan, Ansi, ka pie tevis ir bijusi mana meita!

������������� Tavu meitu es neesmu redzējis. Neko es nezinu. To tavu meitu es nemaz nepazīstu, � Ansis apgalvoja. Kungs gāja vien prom. Ta�u, kad Ansis izgāja no staļļa, kungs, kur gadījies, kur ne, turpat vien stāvēja un uzsauca viņam:

��� Man ir koki, kuri tev līdz pusdienas laikam būs jānocērt!

Viņ� aizveda Ansi parādīt kokus, un tie bija īsti milzeņi.

��� Te tie būs, vai redzi, Ansi?

���� Redzu gan, � Ansis atteica.

Ansis novilka svārkus un saspļāva saujās, tak jaudāja no�cirst tikai trīs kokus.

����� Būtu es mājās, vismaz nomirtu tur, bet nu man jānomirst sve�umā, � viņ� gaudās, tad apsēdās zemē un sāka rau-

dāt. Te pie viņa atnāca jaunava, pusdienu tiesu nesdama, un sacīja:

���� Nāc, Ansi, paēd pusdienas.

Ansis ķērās pie maltītes.

������������� Paskaties nu �urpl � jaunava pēc brī�a aicināja. Viņ� ieraudzīja, ka visi koki nocirsti.

������������� Ansi, nestāsti manam tēvam, ka biju pie tevisl Tēvs tev to vaicās, bet tu � nē un nē!

Un jaunava aizsteidzās.

Drīz atnāca vecais kungs un teica:

������������ Ansi, es zinu gan, pie tevis ir bijusi'viena no manām meitām!

������������� Salti meli! Par tavām meitām es nenieka nezinu! � An�sis apgalvoja, un abi atgriezās pilī.

������������ Man vajadzīgs �ķūnis, un tas jāuzce], rau, tur, � kungs nu sacīja. � Tu, Ansi, uzcelsi �o �ķūni un paņemsi no katra pasaules putna pa spalvai, lai darinātu jumtu.

�ķūni Ansis gan uzcēla, bet no jumta vēl nebija ne vēsts. Viņ� noķēra mazu, sarkanu putniņu, izrāva tam vienu spalvu un atlaida sarkano putniņu brīvē. Ta�u tad apsēdās un vairs nezi�nāja, ko iesākt. Tā nu viņ� tur sēdēja, kad atnāca jaunava, nes�dama tēju.

���� Celies aug�ā, Ansi, un padzer tēju, � viņa aicināja.

Ansis pielēca kājās, izdzēra tēju un notiesāja maltīti.

������������ Tavs uzdevums nu ir paveikts � �ķūnis apjumts. Tikai saki manam tēvam, Ansi, ka tev nerūp ne viņ� pats, ne viņa meitas!

Vēl jaunava izpauda Ansim:

������������ Ezerā ir kalns � jūdzes attālumā no krasta. Turp aiz�laidīsies putns un izdēs olu. Mans tēvs to rīt pastāstīs tev. Un tu saki, ka esi ar mieru atnest olu. Tad ej tik dro�i pie ūdens. Es tur jau gaidī�u.

Pienāca rīts. Vecais kungs uzdeva Ansim jauno darbu.

��� Ūja! � Ansis iesaucās.Tas nu gan ir netīkams darbs!

Tomēr viņ� aizgāja pie ezera un apsēdās krastmalā. Pēk�ņi

atnāca jaunava un atnesa brokastu.

��� Te būs tavs brokasts, Ansi.

Kad viņ� bija visu notiesājis, meitene sacīja;

���� Novelc zābaku, Ansi, un vēlies, lai zābaks pārvēr�as par kuģi!

Tā arī notika. Abi uzkāpa uz kuģa un aizburāja pie kalna. Ta�u Ansis nespēja uzrāpties tajā.

��� Vēlies, lai mani pirksti pārvēr�as par pakāpieniem, un tu tiksi kalnā!

Tiklīdz Ansis bija izteicis savu vēlē�anos, trepes bija gata�vas. Jaunava viņam teica:

����� Kāpdams aug�ā, ņem nost pakāpienus citu pēc cita, tikai pielūko � nepamet neviena pa�a!

Tomēr vienu pakāpienu Ansis nepamanīja, un jaunavai sa�lūza viens pirksts. Pēdīgi viņi paņēma olu un griezās atpakaļ.

���� Ansi, kad nonāksi pilī. un mans tēvs tev jautās, vai es biju pie tevis, atbildi � �nē, es neko nezinu ne par tevi, ne par tavām meitām!�.

Vecais kungs uzsauca:

���� Pie tevis ir bijusi kāda no manām meitām!

���� Nē, � Ansis liedzās, ig es nevienu pat acīs neesmu re�dzējis.

���� Tev būs vēl tāds mazs rīta darbiņ�^-rkungs sāk atkal.

�^ Labs ir; kas man darāms? -^�Ansis vaicā.

Arā Ansi ieraudzīja jaunava un teica:

��� Ansi, man ir divas māsas. Rīt tēvs mūs pārvērtīs par trim baltiem putniem. Mēs lidosim pār pili. Tobrīd tēvs būs pie tevis un liks, lai tu trīs reizes parādi vienu un to pa�u māsu. Klau�sies nu -Tikad mēs lidosim pār pili, parādi pirmo, kad lidosim atpakaj, parādi vidējo, un, kad lidosim pēdējo reizi, parādi tre�o.

Pienāca rīts. Vecais kungs kopā ar savu sievu un Ansi no�stājās pie namdurvīm. Un, rau, pār pili laidās trīs putni.

���� Es izvēlos pirmo! � Ansis iesaucās.

Putni laidās atpakaļ.

���� Es izvēlos vidējo!

Nu tie laidās vēlreiz.

���� Un kuru tagad?

���� Es izvēlos pēdējo, � Ansis teica kungam.

���� Labi, Ansi, to tu arī dabūsi, viņa būs tava sieva.

Pēc tam Ansis svinēja kāzas ar jaunāko meitu. Bet, kad ve�cais kungs un kundze nomira, Ansis arsavu sievu palika dzīvot pilī. Te nu stāsts ir galā.

TRĪS BRĀĻI UN PUNDURIS

Reiz dzīvoja trīs brāļi. Viņi devās ceļā, lai meklētu darbu. Uznāca nakts, un brāļi netika gudri, kur atrast naktsmājas. Tā nu viņi tumsā soļoja pa ceļu, kas vijās caur me�u.

Te brāļi pamanīja atspīdam gaismiņu, un piekusu�i, izsal�ku�i nonāca pie kādas būdiņas. Pa durvju spraugu viņi ierau�dzīja galdu, uz kura viss bija sagatavots vakariņām.

���� Ej iek�ā! � skubināja vecākais brālis.

���� Nekā, es negribu, ej vien pats!

���� Nē, man arī nav dū�as!

���� Kas jūs abi gan esat par muļķiem, � noteica Ansis, jau�nākais brālis.

Ansis iegāja būdiņā, apsēdās pie galda un saēdās pilnu vē�deru. Abi pārējie gan noskatījās, ta�u iet būdiņā iek�ā neuz�drīkstējās. Pēdīgi viņi tomēr saņēma drosmi, gāja tik iek�ā un arī paēda, cik sirds kāro.

Te, kur gadījusies, kur ne, atnāca maza sieviņa.

���� Daudz gadu pagājis, kop� neesmu �e redzējusi nevienas dzīvas dvēseles, � viņa sacīja. � Kā tad jūs �urp tikāt?

���� Mēs meklējam darbu.

����� Rīt es jums darbu sameklē�u, � sieviņa apsolīja. Tad visi devās pie miera.

Rītā pamodu�ies, brāli atrada uz uguns lielu katlu, pilnu ar auzu putru, un pienu. Visi trīs ieturēja brokastu.

Nu sieviņa lika, lai vecākais brālis paņemot �ķūnī cirvi, ejot uz me�u un sacērtot kokus. Brālis aizgāja uz me�u, novilka svārkus un ķērās pie darba. Te pie'viņa pienāca mazs, vecs vī�riņ� un vaicāja, kas �im licis kokus cirst. Bet vīriņ� bija tik nie�cīgs, ka puisis nejaudāja viņu saredzēt. Vai visas acis izska�tījis, viņ� pēdīgi pamanīja zālē vecīti. Bet vecītis metās puisim virsū, sadauzīja zili melnu un pameta guļam zemē. Drīz kal�pone atnesa pusdienu maizi. Viņa tūliņ steidzās atpakaļ un sauca abus pārējos brāļus, lai nākot un nesot vecāko mājās. Tie pārnesa brāli mājās un nolika gultā.

Nākamajā rītā uz me�u posās vidējais brālis. Vecākais gan bija brīdinājis, ka tur mītot mazs vīriņ�, kas sadauzījis �o zili

melnu, bet vidējais brālis tik smej vien. Līksmu prātu viņ� lai�dās uz me�u, novilka svārkus un nu cirtīs kokus.

Bet � paskat vien! Kāds viņam bargi noprasīja, kas �im atjāvis te cirst kokus. Puisis skatas apkārt, ta�u neviena ne�redz. Tikai pēc krietna laiciņa viņ� zālē pamanīja vecīti.

� Taisies, ka tieci! ļļļ viņ� tam uzsauca, tomēr arī viņu vecītis izpēra mīkstu.

Atkal atnāca mazā kalponīte ar pusdienu maizi. Brālis pa�ēda, cik nu varēdams, bet kalponīte steidzās mājās un aicināja brāļus, lai nākot un nesot puisi mājās. Viņi pārnesa brāli, bet Ansis pasmējās par abiem pārējiem un noteica:

���� Nu, rītā es ie�u pats!

Nākamajā rītā Ansis aizgāja uz me�u un sāka cirst kokus. Pēk�ņi viņ� kaut ko sadzirdēja un paskatījās lejup. Ieraudzījis zālē mazo vīriņu, Ansis paspēra to ar kāju.

' � Bijis tev vairāk prāta, tu būtu licies mierā, ;Јrpunduris nosīca un metās Ansim virsū. Ansis nogāzās zemē, un vīriņ� turpat vai samala viņu miltos.

Tā Ansis gulēja, kad atnāca kalponīte ar pusdienu maizi. Viņa tūliņ steidzās atpaka] un aicināja brā)us palīgā. Brāli nu gāja pēc An�a.

Nē, � Ansis neļāvās, � atstājiet mani tepat un ejiet vien prom!

Brāļi atgriezās mājās, bet Ansis vēroja punduri un pamanīja, ka �is palien zem kāda akmens. Tad Ansis piecēlās, devās mā�jās un lika brāļiem, lai izved no staļļa �etrus zirgus. Paņēmu�i līdzi stipru virvi, brāļi aizjāja uz me�u un apmeta virvi ap ak�meni. Zirgi izvilka akmeni no iedobuma, bet tajā atradās avots.

���� Kāp lejā! � viens skubināja.

���� Es nu nē, � otrs atsaucās, � es nekāp�u!

�������������� Tad kāp�u es, � sacīja Ansis. ^4 Piesieniet stingri virvi un laidiet mani lejā. Kad sauk�u �Velciet aug�ā!�, tad velciet mani virszemē, bet, ja sauk�u �Laidiet lejā!�, tad laidiet mani dziļumā.

Abi brāļi apsēja Ansim virvi un laida viņu lejā. Jau pēc maza gabaliņa punduris atkal metās viņam virsū.

���� Velciet aug�ā! � Ansis iebrēcās.

Pēc laiciņa viņ� no jauna laidās dziļumā. Aizmirsis uzsaukt

�Velciet aug�ā!�, viņ� nonāca brīni�ķā zemē un tur atkal ierau�dzīja mazo vīriņu. Tas viņu uzrunāja:

__ Kad nu tu esi nonācis �ajā zemē, tad es tev ko pateik�u.

Tu uziesi trīs pilis. Pirmajā dzīvo divgalvains milzis. Tev būs ar viņu jācīnās, bet, liec aiz auss � izvēlies veco zobenu! Es tev stāvē�u blakus.

��� Man tak būs no viņa bail, � Ansis ieminējās.

������������ Ej vien mierīgi un nebaidies ne no kā, � vīriņ� dro�i�nāja. U Es tev palīdzē�u.

Nu Ansis nonāca pie pils. Viņ� pieklaudzināja pie vārtiem, ārā iznāca kalpone, un viņ� vaicāja, kur esot saimnieks. Kal�pone atbildēja:

��� Viņ� ir namā. Vai gribi viņu apciemot?

��� Jā, � Ansis atbildēja, � un vēlos ar viņu cīnīties.

��� Viņ� tevi nogalēs, � kalpone brīdināja.

Bet Ansis attrauca:

��� Ej un palūdz, lai viņ� nāk ārā.

Mei�a devās pie sava saimnieka un lūdza, lai �is nākot ārā.

��� Vai tu negribi ēst? � milzis jautāja Ansim.

������������ Nē, � Ansis atbildēja, � nāc tik �urp. Es gribu cīnīties ar tevi.

������������ Tad izvēlies sev zobenu, � milzis aicināja. Ansis izvēlē�jās sarūsēju�u, vecu zobenu.

-ii iļi Kam tu ņem to sarūsēju�o, veco zobenu? Sis spo�ais būs labāks!

���� Nē! Sis pats būs man labs diezgan, � Ansis attrauca. Abi izgāja vārtu priek�ā un sāka cīnīties. Milzim noripoja

viena galva.

������������ Atstāj mani pie dzīvības, Ansi, es tev atdo�u visu savu naudu! � milzis sauca.

������������ Nē, 0 Ansis nepielaidās un nocirta arī otro galvu. Tas notika pie pils, kuru ļaudis dēvēja par vara pili.

Tad Ansis devās uz otru pili, kas bija no sudraba. Tajā dzī�voja trejgalvu milzis. Ansis atkal izvēlējās sarūsēju�u zobenu un nocirta milzim divas galvas.

� .Nenogalē mani, Ansi, saudzē manu dzīvību! Es tev at�do�u pils atslēgas!

������������ To nu es nedarī�u, � Ansis attrauca, un noripoja ari tre�ā galva.

Tad Ansis devās uz nāko�o l�ļ zelta pili. Tur mita �etrgalvu milzis.

��� Vai tu nāc cīnīties ar mani? � tas jautāja.

. . �i. jā, M Ansis atbildēja. Milzis lika izvēlēties zobenu, un Ansis izvēlējās sarūsēju�u un vecu. Tad abi izgāja ārā. Kad trīs galvas milzim bija noripoju�as, tas lūdzās:

��� Nenogalē mani, Ansi, es atdo�u tev savas atslēgas!

�� Nē, -rAnsis attrauca un nocirta ari ceturto galvu. Nu viņam piederēja visas trīs pilis un visa nauda.

Bet katrā pilī dzīvoja daija kundze. Ansis pa�ureiz posās atcejā, un zelta pils kundze gāja viņam līdzi. Tāpat Ansis paņēma sev līdzi arī kundzes no sudraba un vara pils. Visi �etri devās uz to vietu, kur Ansis bija nonācis pazemē.

Tur sēdēja punduris un gaidīja Ansi. Ansis aizsūtīja visas trīs kundzes pie saviem brāļiem, kas paliku�i virszemē. Bet ve�cītis nu lūdzās, lai viņu pamielojot ar gaļu. Ansis atgriezās piļī, un izvārīja gāju. Paēdis vecītis pavadīja Ansi mazu ceļa gaba�liņu, ta�u tad atkal apstājās kā iemiets un par jaunu .prasīja pēc gaļas. Ansis iedeva viņam kādu kumosu, abi kāpa aug�up vēl mazu laiciņu, bet vecītis jau atkal dīca pēc gaļas. Vēl pēc brītiņa punduris vairs nekustēja ne no vietas un lūdzās: �

-- Iedod man maķenīt gaļas!

Bet Ansim gaļas vairs nebija. Līdzpaņemtais krājums bija izsīcis, un Ansis nu nezinaja, ko iesākt. Tad paķēra nazi, iz�grieza kadu nieku gaļas pats no savas kājas un iedeva to veca�jam. Tad nu pēdīgi Ansis atkal tika virszemē.

Abi brāļi kopā ar divām kundzēm jau bija aizgāju�i, bet Ansim atstaju�i pa�u neglītāko. Vecākais brālis bija paņēmis sev visskaistāko, vidējais otru, bet visneglītākā, ko neteiksi, atstāta Ansim!

Ansis noprasīja, kurp tad �ie devu�ies. Kundze to pastāstīja, Ansis steidzās tiem nopakaļ un panāca pie kādas baznīcas* kur tie tobrīd dzīrās laulāties. Visskaistākā kundze atskatījās uz Ansi, un viņ� nodomāja: �Viņa būs mana!� Ansis gāja tik baz�nīcā iek�a un apprecēja visskaistākoJ<undzi. Otru viņ� atstāja vecākajam brālim, bet vidējam palika visneglītākā. Tā nu tur bija ar tiem trim brāļiem un trim kundzēm.

Pēc tam visi saposās doties lejup, uz pilīm. Ansis lūdza, lai mazais vīriņ� �os atkal novedot pazemē.

.� Labs ir, aiznesī�u jūs, � tas atteica, � bet, kad būsim lejā, tev mani krietni jāpamielo!

���� Kā tad, � Ansis piekrita. � Dabūsi ēdienu, cik tik ne�gribas!

Tad vecītis visus nonesa pazemē.

Kop� tā laika punduris vairs ne soli neatkāpās no An�a. Vienu brāli un tā sievu Ansis iemitināja vara pilī, otru � sud�raba pilīPats viņ� apmetās zelta pilī un veco vīriņu paturēja pie sevis līdz pat mū�a galam.

Nu mans stāsts ir galā.

Mazā būdiņā dzīvoja veca sieviņa ar savu dēlu. Dēls bija īsts milzenis un spēka mitriķis. Kaimiņos atradās kungu māja, turp vecā sieviņa devās vai ik mīļu dienu, lai izubagotu mie�u kara�u un lielu krūzi paniņu. Tā tas gāja jau trīs gadus. Ta�u kādu rītu mui�as īpa�nieks teica vecītei:

���� Kas gan tev aprūpējams, ja tu mū�dien lūdz tik nemēr daudz ēdamā?

--�Es pati un mans dēls, tik vien to aprūpējamo.

��� Vairs es tev nedo�u nekā, sūti nu to savu dēlu �urp, es gribu viņu redzētļ

Vecīte atgriezās būdiņā un sacīja dēlam: � Kungs man vairs nekā nedo�ot, bet tev nu jāiet turp � �is gribot tevi redzēt.

� Ko gan viņ� ,no manis var gribēt? � dēls nobrīnījās un devās uz kunga namu.

Mui�nieks tobrīd stāvēja durvju priek�ā un ieraudzīja puisi nākam.

��� Vai strādāt tu māki? � viņ� tam noprasīja.

��� Ko tas nozīmē � strādāt? � milzu vīrs netika gudrs.

-�� Nāc tik �urp, parādī�u!

Un kungs ieveda viņu stallī. Paņēmis mēslu dak�as, kungs skaidroja: � Sitā tas darāms, � un izsvieda pa durvīm kādu nieku mēslu.

��� Tas būs tavs darbs.

���� Tāds sīkums vien ir, � milzenis norūca; sakampa dak�as un vienā rāvienā izmēza visus mēslus. Kungam aiz brīnumiem mute palika vajā,

���� Aiz upes ganās manas govis, ej turp un pārdzen tās visas mājās. Tikai pielūko, lai, brienot pār upi, neviena nesamērcētu nagus!

Milzenis paņēma maisu un lielu dūci, pārbrida pār upi, me�tās govīm pakaļ un vienu noķēra. Tai viņ� nogrieza visus �et�rus nagus un sameta tos maisā. Tāpat viņ� izrīkojās ar pārē�jām govīm. Visas palika bez nagiem.

Tad puisis dzina govis pa ūdeni uz mājām. Kungs jau stā�vēja durvju priek�ā. Nu milzenis paņēma savu maisu un izbēra visus govju nagus taisni mui�niekam pie kājām.

���� Re nu, � viņ� rādīja, � vai jele viens no tiem ir sa�mircis?

Ieraudzījis nagus, kungs sacēla lielu brēku. Tomēr beigās abi atkal nomierinājās.

���� Tagad, � mui�nieks sacīja,.-� es vēlos, lai tu paveic tādu mazu darbiņu. Tur me�ā man ir rati un trīs zirgi. Ļaudis pa�laik krauj ratos baļķus, bet tev tikai jāaiziet un jāuzsauc zirgiem � nū, velciet!

Puisis aizgāja uz me�u un uzsauca zirgiem �velciet!�, ta�u �ie ir nedomā kustēties. Tad puisis izjūdza priek�ējo zirgu, sa�sēja tam visas �etras kājas un iesvieda to vezumā. �Nū, vel�ciet!� viņ� uzsauca pārējiem diviem. Bet zirgi nespēra ne soli uz priek�u. Puisis izjūdza arī �os, sasēja tiem visas �etras kājas un iesvieda tos vezumā. Pats iejūdzās ratos un aizvilka tos uz mui�u līdz ar baļķiem un trim zirgiem.

Mui�nieks iznāca pagalmā un, ieraudzījis tādu pajūgu, ne�varēja vien nobrīnīties. Bet stiprinieks pameta ratus pie dur�vīm un ķērās pie savas maltītes � paniņām un mie�u kara�as. Vecais mui�nieks pra�ņāja:

���� No kurienes tev tāds spēks?

Ta�u puisis neizpauda nenieka.

Tad mui�nieks sacīja:

��� Tur, aiz tiem laukiem, ir liels ezers. Es gribu, lai tu to nosusini.

Milzenis nocirta lielu koku. Ar to viņ� aizgāja pie ezera, iz�dūra ezera dibenā caurumu, un viss ūdens aiztecēja prom.

No rīta kungs devās paskatīties uz ezeru. Un, ko domā � viss ūdens bija pazudisl Kungs atkal tincināja:

��� No kurienes tev tāds spēks?

Bet puisis atbildes vietā sacīja:

��� Es tev parādī�u, kas ir īsts spēksl

Paņēmis varenu dzelzs ķēdi, viņ� apmeta to ap mui�u, pa�cēla namu gaisā ar visiem tā iemītniekiem un nolika zemē bla�kus savai no�ēlojamai būdiņai.

No rīta mui�nieks viņam teica:

����������� Ja tu man pateiksi, no kurienes tev tāds spēks, es tev uz�dāvinā�u visas savas aitas, govis un zirgus.

Ta�u milzenis neizpauda nenieka, vienīgi iebāza roku ka�batā, izvilka mazu, baltu pogu un sniedza to mui�niekam.

���� Se, ņeml

Mui�nieks no tiesas noticēja, ka spēks ir pogā, paņēma to un noglabāja kabatā. Atdevis visu savu mantu stipriniekam, viņ� pārcēlās dzīvot tālu prom.

Bet, kad pēc trim dienām no spēka joprojām nebija ne vēsts, kungs nosprieda: �Tas lamzaks būs mani piekrāpis, viņam dro�i vien ir līgums ar pa�u velnu. Tūliņ pat ie�u pie viņa vēlreiz!�

Tā nu viņ� atgriezās un klusu pieklauvēja pie pui�a durvīm. Stiprinieks iznāca ārā, un kungs viņam uzsauca:

��� Tu jau esi pats velns!

jā, � stiprinieks atbildēja, � es esmu pats velns.

Un nogrūda kungu lejā pa trepēm.

Velns vēl aizvien dzīvo turpat.

Bet tagad par to, ka es tev izstāstīju �itādus melus, tu man dosi vienu lielu desu.

Kādā senā Krievijas pilsētā, nu, kaut vai tai pa�ā Maskavā,

dzīvoja slavens �igāns Pihta. Viņu pazina daudzās pilsētās, un

�igāni it visur viņu daudzināt daudzināja. Pihta bija izslavēts

par to, ka dzīvoja bagātībā un greznībā, lai gan ne reizi mū�ā nevienam neko nebija nozadzis. Viņ� dzīvoja uz vietas un dar�bojās ar zirgiem: pārdeva tos, mainīja gadatirgos un zirgu tir�gos. Tā viņ� arī bija sakrājis savu lielo bagātību. Pihta laimīgi dzīvoja ar savu sievu Rubinu, tikai bērnu gan viņiem nebija

Toties kādā klejotāju taborā mita divi brāļi: vecāko sauca par Helado, bet jaunāko � par Botu. Arī �ie brāļi bija varen izdaudzināti � par to, ka nemēr daudz zaga: aizdzina zirgus veseliem bariem, izlaupīja ciemus un bodītes un ne reizes netika notverti. Zag�ana brāļiem Helado un Botam veicās vareni.

Reiz brāļi aizveda uz gadatirgu zirgus, pārdeva tos ar krietnu peļņu, bet pēc tam iegāja traktierī � aiz priekiem iemest kādu glāzīti. Te jaunākais brālis saka vecākajam:

���� Manu brālīt Helado, visi �igāni mūs daudzina un ciena par izmaņu un veiksmi. Visā pasaulē neatradīsies �igānu, kuri līdzīgi mums.

���� Ak tu, manu brālīti, � vecākais atteica, � vai tad tā kāda slava? Esmu dzirdējis, ka Maskavā dzīvojot �igāns Pihta � nezogot, bet esot bagātāks par mums vai desmit rei�u.

���� Paklau, brālīt, brauksim paskatīties uz to �igānu! Vai �is tie�ām ir tik slavens un bagāts, kā par viņu runā?

Runāts, darīts. Brāļi apsegloja zirgus, aizjūdza tos ratos ar visādiem labumiem un devās ceļā. Nonāku�i pie pilsētas mūra, jautā:

���� Sakiet, labie ļautiņi, kur te dzīvo �igāns Pihta?

Un visi kā viens, no bērna līdz ve�ukam, rādīja viņiem ceļu. Brāļi nobrīnījās vien.

Abi piebrauca pie Pihtas mājas. Kad viens �igāns ierodas pie otra, tad jāizrāda viesmīlība, kaut arī tā pati mazākā. Pie �igāniem viesis ir cieņā: dabūs-maizes gabalu, pat visupēdējo, dabūs kaktiņu, kur pārnak�ņot.

Kad brāļi ienāca namā, Pihta uzreiz nosēdināja viņus pie galda un sāka cienāt. Un pie cienasta aizsākās arī saruna. Bet kāds �igānu sarunā ir vispirmais jautājums?

����� Kas jūs par �igāniem? No kādas dzimtas? No kurienes braukdami? � Pihta vaicāja.

Tā �igāniem pieņemts iepazīties.

��� Varbūt tu, more*, būsi dzirdējis par diviem brāļiem � Helado un Botu �, kuri dzīvo bagāti, visu mū�u zog un nekad neiekrīt?

��� Jā, � Pihta atbildēja, � esmu gan dzirdējis, un ne reizi vien. Sie �igāni tālu izdaudzināti.

��� Nu re, mēs jau esam �ie brāļi! Bet �urpu braucām, lai apraudzītu tevi, jo tevi daudzina vēl vairāk nekā mūs.

Uzzinājis, kādi viesi ieradu�ies, Pihta tūliņ lika saviem kal�piem uzklāt bagātīgu galdu. Nu sākās dzīres.

Par ko �igāni sarunājas pie galda? Tie, kuri darbojas ar zir�giem, runā par zirgiem, par gadatirgiem, par cenām un visu ko tādu, bet tie, kuri zog � risina valodas par zag�anu. Tā nu brāļi uzņēma sarunu par zag�anu. Pihta klausās, klausās un tad saka:

��� Vadzi, �hāvale, es te zinu vienu tādu vietu. Redz, ja jūs aizietu turp zagt, tad ne vien jums, bet ari jūsu bērniem līdz pat mū�a galam netrūktu mantas.

Ja zaglim tā pasaka � vai tad �is vairs liksies mierā? Brāļi nu sāka taujāt: l �.Kas tā par vietu?

Brāļi vis nevaicāja vientiesīgi, bet gan aplinkiem. Viņi bija viltīgi un zināja � ja prasīs tie�i, sak, kur var sazagties vairāk bagātības, tad neviens viņiem tādu vietu neparādīs.

Tā nu viņi nolēma sākt iztālīm, bet pēc tam pamazām, pa�lēnām ķerties pie lietas, un ne jau tāpat vien, bet gan ar nolūku pielauzt arī Pihtu, lai gan zināja, ka tas savu mū�u nav noza�dzis pat ne maizes gabaliņa.

Kā nu tur bija, kā nebija, bet brāļi vārdoja Pihtu tikmēr, kamēr �is piekrita iet abiem līdzi.

���� Nu, kur tad tā bagātība apslēpta?

��� Tepat vien, pilsētā, � Pihta atbild, � es te pazīstu katru kaktiņu. Tiklīdz pienāks nakts, iesim.

Satumsa nakts. Brāļi nejaudāja ne nociesties, ne mierā no�sēdēt, tik gau�i gribējās drīzāk ķerties pie lietas.

���� Nu, pui�i, ņemiet katrs pa maisam, un gāju�i!

Viņi paņēma maisus un devās ceļā. Arā tum�s, pilsēta sve�a,

1 Precēts vīrietis ap gadiem 40; jaunākus un neprecētus vīrie�us sauc �hāva (daudzskaitlī � �hāvale).

brāļiem nav ne jausmas, kurp Pihta viņus ved. Viņ� tos aizveda pie sena klostera. Ieraudzīju�i klosteri, zagli izbijās.

���� Kurp tu mūs esi atvedis?!

���� �ajā klosterī ta�u ir tik daudz zelta, ka desmit mū�iem pietiks, un paņemt var tik, cik vien cilvēks spēj aiznest.

Brāji apstājās un sacīja:

���� Klausies, mīļais draugs, uz klosteri mēs neiesim. Sit kaut nost, bet uz klosteri neiesim. Liec nozagt mātei bērnu � nozagsim! Bet klosterī savu kāju nespersim. Vai tev prāts!

Senāk bija tāds likums. Ja zaglis tika pieķerts, viņu meta cietumā vai sūtīja katorgā uz Sibīriju, bet, ja zagli notvēra baz�nīcā, tad tūliņ bez kādas tiesas lika tam cilpu kaklā. Par zag��anu baznīcā bija tikai viens � nāvessods! Tāpēc, lai kā Pihta pierunāja brāļus, �ie tikai � nē un nē. Pihta noskaitās un pats devās pie vārtiem.

����� Kas jūs par zagļiem? � viņ� kliedza. � Es ne reizi mū�ā neesmu zadzis, tomēr eju, bet jūs� Kas nu jūs par zag�ļiem?!

Ko lai dara, brāļiem bija vien jāiet.

Viņi atlauza no vārtiem smagās klostera atslēgas un gāja iek�ā. Pihta aizdedza sveces un sāka likt maisos zeltu. Viņ� labi zināja, kur zelts stāv, daudzkārt bija to redzējis, iebraucis klosterī darī�anās. Varbūt �ie nemanīti būtu tiku�i prom, ja zeltu maisos būtu metu�i visi trīs, ta�u brāļi aiz pārbīļa stāvēja kā zemē iemieti. Un te viņus pamanīja sargs, bet pamanījis tū�liņ sacēla trauksmi. No visām pusēm saskrēja mūki un saņēma �igānus ciet. Iemeta viņus tum�ā cellē un aizslēdza durvis, bet ārpusē nolika sardzi.

Tagad Botu un Helado pārņēma �ausmas un skumjas. Viņi saprata, ka atmaksa tuvu, un pagalam sadrūvējās.

���� Ko tad jūs tā degunu nokāru�i, �hāvale? Pagaidiet vien, pienāks rīts � atpirksimies, man te visa priek�niecība pazīs�tama un naudas arī pietiks, nav ko bēdāties par savu dzīvīti�

���� Slikti tu, more, zini likumus -� un vēl pilsētā dzīvo! Tā�pēc jau mēs baidījāmies iet uz klosteri, ka par �o zādzību nāk�sies samaksāt ar dzīvību. Redzēsi, rītā mūsu galvas ripos!

Brāļi bēdājās, bēdājās, un tad viens saka otram:

� Re nu, brālīti manu, daudz mēs savā mū�ā �agām,

netrūka ne bagātības, ne slavas, bet nu gan laikam pēdējā stun�diņa klāt! ~

Tad brāli aizmiga. Bet Pihta, beidzot aptvēris brāļu sacīto, saķēra galvu un sāka plūkt matus.

���� Ak Dievs! Kas gan lika man iet zagt? Pats savu bagātību ne visā mū�ā nejaudā�u notērēt. Kāpēc gan nelabais sajauca man prātus un ievilka tādā bū�anā?!

Ar �īm rūgtajām domām viņ� arī iemiga. Bet sapnī ar viņu notika liels brīnums. Pihta sapņo: viņ� aizmidzis guļ cellē, bet pie viņa pienāk kāda sieviete un sāk modināt, kratīt aiz pleca.

���� Celies, Pihta, celies, paklausies, ko es tev teik�u!

Pihta piecēlās.

���� Tu savā dzīvē esi izmetis pamatīgu līklo�i. Tāpēc tava dzīve tagad mainīsies. Rīt no rīta atvērsies durvis, ienāks ben�des un vedīs tevi uz pieresvietu kopā ar brāļiem zirguzagļiem. Es vienīgā varu tev palīdzēt. Padomā labi, do�u tev piecas mi�nūtes laika: vai nu tava galva ripos, vai arī tu ņemsi mani par sievu. Savu sievu pametīsi un apņemsi mani�

Tādus vārdus padzirdējis, Pihta ilgi nedomāja. �Vai nu la�bāk nebūs apprecēties par jaunu, nekā pazaudēt dzīvību?� viņ� nosprieda.

���� Tad klausies, ko teik�u. Rīt viss notiks tā, kā es tev tū�liņ izstāstī�u. Jūs vedīs uz pieresvietu, bet, pirms tu iesi citiem līdzi, atdod sargiem vēstuli, kuru tūlīt saņemsi no manis. So vēstuli nodos priek�niecībai, Un tā ies aizvien tālāk un augstāk, līdz nonāks pie pa�a cara. Ielāgo: tev jā apsola sadabūt caram visu, kas ierakstīts vēstulē. Palūdz vienīgi, lai viņ� tevi atlai� brīvē taisni uz divām nedējām. Bet brāļi lai pasē� cellē, kamēr tu atgriezīsies. Cars noteikumiem piekritīs un tevi atlaidīs. Tad tu dodies pie savas sievas Rubinās un paliec pie viņas trīs nak�tis. Tikai atceries: tās būs pēdējās trīs naktis, kuras tu pavadīsi ar viņu. Bet pēc tam brauc ārā no pilsētas, tur pie upes ir vecas dzirnavas, viens spārns salauzts. Piebrauc pie dzirnavām un gaidi mani�

Sacīju�i �os vārdus, sieviete glu�i kā ūdenī iekrita, it kā vi�ņas nemaz nebūtu bijis. Pihta aiz izbīļa pamodās un metās mo�dināt brāļus:

���� Celieties, pui�i, celieties, es redzēju brīnum savādu sapni!

���� Kādu sapni?

�� Nu re, kā bija, kā nebija, sapnī pie manis atnāca �igāniete un apsolījās � ja es ņem�ot �o par sievu, viņa mūs izpestī�ot no soda. Solīja kādu tur vēstuli iedot�

Brāļi �ausmās paskatījās uz Pihtu un redz � viņam rokās vēstule, bet uz vēstules kaut kas rakstīts zelta burtiem. Brāli pārmija skatienu un saprata, ka tas vis nav bijis nekāds sap�nis *

Pienāca rīts, un viss notika tā, kā stāstījusi �igāniete. Atvē�rās celles durvis, un ienāca bendes. Līdzko viņi grasījās vest �igānus ārā, Pihta viņus apturēja un pasniedza viņiem vēstuli. Bendes izlasīja uzrakstu, atkal ieslēdza �igānus un devās prom.

Tā nu vēstule gāja aizvien tālāk un tālāk, aizvien augstāk un augstāk, līdz nonāca pie pa�a cara. Cars izlasīja, kas vēstulē rakstīts, un palēcās vai līdz griestiem. Bet rakstīts tur bija, lūk, kas: �Ne cara tēvatēvam, bet gan desmitu desmitajā sen�u pa�audzē cara dzimtai piederēja burvju brīnumzobens. Ja zobenu pavicināja vienu reizi � desmit cilvēku nokrīt bez dzīvības, ja pavicināja otru reizi � pulks zaldātu guļ kā nopļauti, ja pavi�cināja tre�o reizi � visa armija sakauta! �is zobens uzticīgi kalpoja sen�u paaudzei un kalpotu arī tev, car, ja to senlaikos nebūtu pazaudēju�i. Tikai es vienīgais, �igāns Pihta, zinu, kur un kā sadabūt �o zobenu. Bet par to tev ir jāap�ēlojas un jāat�lai� mani un manus biedrus��

Cars nobrīnījās, ta�u nenoticēja vēstulei, lika pārmeklēt vi�sus senos arhīvus un izdibināt, vai tāds brīnumzobens pasaulē bijis. Tā nu cara gudrinieki ņēmās rakties pa arhīviem. Pārla�sīja grāmatas par veseliem trim gadsimtiem un pēdīgi atrada, ka tāds burvju zobens patiesi bijis. Viņi to paziņoja caram. Cars brīnījās:

���� Kā tad tā! Es, cars būdams, to nezinu, bet kaut kāds �i�gāns zina! Tūliņ vediet viņu �urp! Varbūt no tiesas mācēs at�dabūt burvju zobenu?

Pihtu atveda pie cara. �igāns paskatījās visapkārt, nobrī�nījās par cara bagātībām.

���� Vai tas tiesa, ka tu varot sameklēt burvju zobenu? � cars noprasīja.

��� Tīra patiesība, jūsu cariskā augstība. Dodiet man divas nedēļas laika, un es jums to atvedī�u. Man tikai ir viens notei-

kums: ja atvedī�u jums zobenu, tad apsoliet atlaist brīvē mani un divus manus biedrus.

Cars nespēja turēties pretī tādam kārdinājumam un apsolīja par zobenu atlaist brīvībā gan Pihtu, gan brāļus zirguzagļus, bet beigās piemetināja:

���� Liec aiz auss � ja laikā nesameklēsi zobenu vai piekrāpsi mani, jūs visus trīs gaida briesmīga nāve.

To pa�u brīdi cars izdeva pavēli: ��igānus zirguzagļus Botu un Helado apsargāt, bet �igānu Pihtu atlaist valstiskās darī��anās.�

Pihta atminējās, ko piekodinājusi �igāniete, un uz trim die�nām un trim naktīm aizbrauca mājās pie savas sievas Rubinās. Līdzko viņ� bija klāt, Rubina metās viņam ap kaklu.

���� Kā gan tev izdevās pārnākt?!

Viņa jau zināja, kas noticis ar vīru.

Pihta izstāstīja, kas un kā, neslēpa nenieka. Rubina bija gudra un uzreiz visu saprata.

ļ � Kālab jums visiem iet nāvē, � viņa teica.�Labāk tad apprecies ar citu sievieti un dzīvo ar viņu. Būsi dzīvs un, Dievs dos, arī mani neaizmirsīsi.

Trīs naktis Pihta nak�ņoja pie savas sievas, bet, kad laiks bija galā, agri no rīta savāca savu iedzīvi un aizbrauca aiz pil�sētas, pie vecajām, salauztajām dzirnavām, kurp bija likusi ierasties sapnī redzētā sieviete.

Kas zina, �ik laika aizritēja, te Pihta skatās: ceļa putekļi savērpu�ies grīstē, un zirgu pakavi klaudz. Uz viņa pusi, triju zirgu vilkta, brauca ore, bet orē sēdēja tā pati �igāniete. Daudz zirgu Pihta savā mū�ā bija redzējis, pa�am piederēja tādi rumaki, ka nenoskatīties, ta�u līdzīgus �igānietes zirgiem viņ� vēl nekad nebija matījis. Ore, pilna visvisādiem labumiem, pie�brauca pie dzirnavām un apstājās. Kad nu Pihta dienas gaismā palūkojās uz �igānieti, tad acis vien iepleta � kas tā bija par skaistuli!

Ja arī nāve nebūtu draudējusi, viņ� visviens būtu daiļavu precējis.

���� Sēdies nu uz bukas, mans mīļotais vīrs, tagad mums ko�pīgi gro�i. Un, lai gan pie �igāniem pieņemts, ka sievai itin vi�sās lietās jāpakļaujas vīram, tomēr tagad, līdz paies �īs divas nedēļas, tev nāksies izpildīt visu, ko es lik�u.

Neko darīt, Pihta piekrita. Tad �igāniete pavēlēja:

�1 Griez zirgus apkārt, brauksim atpakaļ!

Abi brauca vienu dienu, brauca otru. Pa ceļam cēla telti, kura ugunskuru � viss, kā klājas. Tre�ajā rītā �igāniete saka Pihtam: _ .

���� Klausies, mans dargais virs, es zinu, ka tu esi bagāts �igāns, ka vienmēr esi dzīvojis pārticībā pats savā mājā. Tagad mēs braucam pie mana tēva, es viņam esmu vienīgā meita. Mans tēvs ir divdesmit rei�u bagātāks par tevi. Pusversti pirms mājas mūs sagaidīs viņa kalpi, tu dzīrosi pie viņa veselu nedēļu, bet, līdzko tā būs galā � tu posīsies ceļā. Tēvs tevi pavadīs un ba�gātīgi apdāvinās, neko ne�ēlos, ņem kaut vai piecdesmit zirgu, viņ� neatteiks, un visi zirgi � ar ratiem, pilniem mantu. Tikai tu neņem nenieka, saki viņam tā � mīļo sievastēv, turi jele savu znotu tikpat dārgu kā meitu! Man nevajag tavas bagātības, pie�tiek pa�am savas. Labāk iedāvini man, lūk, to zobenu, kur� ka�rājas pie sienas virs gultas! Tēvs nespēs tev atteikt, un, ja pie�kritīs, tad tava dzīvība būs glābta, jo tas arī ir tas pats zobens, kuru tu nosolījies atvest caram.

Kā viņa teikusi, tā arī notika. Beidzot abi piebrauca pie tēva mājas. Kur nu māja � īsta pils! Pretī izskrēja kalpi, sagaidīja, palīdzēja izkāpt no ores, izjūdza zirgus, izkrāva mantas. Te pa trepēm nokāpa tēvs; ve�ukam gadu astoņdesmit, sirma bārda līdz pa�ai jostasvietai.

��� Sveicināta, Zāra, manu vienīgo meitiņ, sveicināts, Pihta, mīļotais znots! Lai godināts dārgais viesis! Nāciet nu namā.

Pihtu paņēma zem rokas un aizveda pie galda. Un sākās dzī�res� kā nekā. vienīgās meitas vīru sagaidīju�i!

Tā dzīrēs un līksmībā aizritēja nedēļa. Pienāca laiks atvadī�ties. Vecais vīrs izgāja pavadīt znotu un meitu un uzsauca: EgjpEi, kalpi, jūdziet tik daudz zirgu, cik Pihta pavēlēs, un kraujiet vezumā visu manu bagātību! Man, vecim, tā nav vaja�dzīga. Lai visu dabū jaunie.

Te Pihta atcerējās, ko likusi Zāra, un lūdza:

���� Uzklausi, manu mīJo sievastēv, � man nevajag tavas bagātības, pa�am ir tik daudz, ka divatā visam mū�am pietiks un vēl pāri paliks. Uzdāvini man labāk to zobenu, kas karājas pie sienas.

Vecais vīrs sāka rūgti raudāt.

��� Ak, dārgo znotiņ, labāk tu būtu atstājis mani vienā kreklā, aizvedis visu manu mantu, nevis prasījis pēc zobena! Bet �lai nu notiek, vienīgās meitas dēļ atdo�u, tik tīkams tu esi viņas sirdij. ~ *

Pihta kopā ar Zāru atkal brauca uz Maskavu un nonāca pie dzirnavām, kur reiz bija satiku�ies.

���� Tagad, Pihta, tev mani jāatstāj. Es te uzslie�u telti un gaidī�u tevi. Bet tu dodies taisnā ceļā pie cara, aiznes viņam zobenu un atgādini solījumu, lai neaizmirst atlaist brīvē �igā�nus zirguzag]us. Pēc tam ej pie savas sievas, pavadi pie viņas trīs naktis un atgriezies pie manis vecajās dzirnavās, � �oreiz uz visiem laikiem.

Pihta tā arī darīja. Ieradās pilī, bet sargi nelai� viņu iek�ā. Vai tad pie cara tik vienkār�i tiksi? Viņa cariskajai augstībai paziņoja, ka pēc viņa vaicājot kāds �igāns, esot dabūjis �ēlīga�jam caram kādu tur zobenu. To padzirdējis, cars tūliņ lika laist Pihtu iek�ā. Pihta nostājās cara priek�ā. Cars ieraudzīja burvju zobenu, neticēja savām acīm un pavēlēja pasaukt savus gudros padomniekus. Gudrinieki trīs dienas noņēmās ar zobenu, lasīja uzrakstus uz tā un salīdzināja rakstīto ar senām grāmatām. Bet pēdīgi iznāca � jā, tas pats burvju zobens vien ir. Viņi paziņoja to caram. Cars nopriecājās:

��� Tu esi turējis vārdu, �igān, tāpēc arī es neatkāp�os no savējā. Es dāvinu brīvību tev un taviem biedriem. Ejiet, kurp gribat, tikai pasaki brā]iem zirguzagļiem, lai vairāk neiekrīt, citādi � re, kur zobens!

Pateicoties cara �ēlastībai, Botu un Helado palaida vaļā. Viņi uzlēca zirgos, un � putekļi vien sagriezās. Kop� tā laika neviens par viņiem neko vairs nedzirdēja.

Pihta devās pie savas sievas Rubinās, bet kājas negrib viņu uz māju pusi nest � tik ļoti Zāra iekritusi sirdī, ka Pihta ne�spēj viņu izmest no prāta. Ta�u vārds jātur. Sā tā pacietis trīs naktis, viņ� skrie�us metās uz vecajām dzirnavām, uz telti, kur gaidīja Zāra.

��� Visu izdarīju, kā tu man liki, mīļotā sieva. Ko nu iesāk�sim tālāk?

Zāra atbild:

��� Tagad, dārgais vīrs, dzīvosim, kā pie �igāniem parasts gl tu nu esi mans saimnieks, tāpēc izlem, ko darīt tālāk. Ja: gribi �

klejo apkārt, kur vien tīk, ja negribi � uzcelsim lepnu mēju. Dzīvo, kā dzīvojis, tikai mani nepamet.

Visu mū�u Pihta bija dzīvojis uz vietas, bet nu viņam tik ļoti bija iepaticies klejot pa pasauli, ka viņ� nolēma kļūt par klejotāju.

���� Zāra, tikai brauksim gan uz tādām vietām, kur �igāni mūs nepazīst. Sajā novadā es nespēju klīst apkārt. Ko ļaudis par mani teiks? Ka esmu atstājis veco sievu un apņēmis jaunu, ka savu mū�u neesmu zadzis, bet te pēk�ņi pieķerts zādzībā? Nē, �ajā novadā klejot nevar. Brauksim uz dienvidu zemēm, tūksto� verstu prom no �ejienes.

Runāts, darīts. Viņi aizjūdza zirgus un devās tālumā, kur neviens viņus nepazina. Ceļā abi sastapa daudz �igānu taboru. �igāni apskauda Pihtu viņa sievas dēl � tādu skaistuli neviens vēl nebija redzējis. Brīnījās arī, cik vareni zirgi aizjūgti ratos. Ieraudzīju�i slējās kājās, iepleta acis, un katrs domāja � tas �igāns noteikti ir zaglis un zirgi zagti, nevar būt, ka viņ� tos būtu ieguvis, pateicoties pa�a prātam un izmaņai. �igāni sāka vērot Pihtu. Pagāja laiks, un viņi saprata: �cilvēks dzīvo pats ar savu prātu, nezog, bet maina zirgus. Vienreiz samij, otrreiz samij, un � skaties vien, kā bagātība aug augumā. �igāni nu sveicināja Pihtu jau pa gabalu, un viņ� atkal kļuva gau�i sla�vens. Pihta bija labs cilvēks, un nabadzīgie ļautiņi mū�dien tu�rējās viņa tuvumā.

Pagāja gads. Pihtas sievai uznāca sāpes � klāt bija laiks laist pasaulē bērniņu. Kad piedzima dēls, Zāra pasauca vīru un sacīja:

���� Redzu, ka tu posies kristīt dēlu. Piedod man, mīļo vī�riņ, patlaban man pavisam vārga veselība, nevaru braukt uz baznīcu. Iedosim viņam vārdu pa�i � pagaidām. Bet, kad es atspirg�u, tad arī nokristīsim.

��� Labi, lai notiek pēc tava prāta, � Pihta piekrita,

�� tikai � kādu vārdu lai viņam dodam?

Pihta sāka prātot, bet, lai kādu vārdu viņ� nosauktu, Zārai tas netīk un netīk. Jau simt vārdu pārspriedu�i, bet sievai neiet pie sirds. Pihta savu sievu mīlēja un cienīja tik loti, ka alla� klausīja tai.

��� Nu, tad dod zēnam vārdu pati, � viņ� pēdīgi teica.

�� Kādu vārdu liksi, tāds arī būs.

���� Zini ko, Pihta, � Zāra ieminējās, � sauksim savu dēlu par Bengu.

���� Labs ir, lai būtu Bengs, kas vainas �igāna vārdam.

Tā viņi ari izlēma. Tai pa�ā vakarā Zāra pasauca viru un sacīja:

���� Uzklausi, Pihta, ko tev teik�u! Tikai ielāgo � ja izpildīsi manu lūgumu, viss mums būs labi. Redzi, cik es esmu slima un kā mokos. Lūgtin lūdzu � trīs dienas nenāc pie manis teltī, ej kur citur un atpūties. Bet man trīs dienas nepieskaries, pat mir�kli neuzdrīksties mani uzlūkot.

Pihta apsolīja izpildīt lūgumu. Aizgāja uz citu telti un no�likās atpūsties. Kad pagāja diena, Pihta vairs nevarēja nocies�ties. �Kā gan klājas manai sievai Zārai?� viņ� domāja. �Varbūt viņai vajag ko palīdzēt, ko atnest?� Viņ� jau saposās iet pie sie�vas, bet tad atcerējās savu solījumu. Pagāja otra diena. Pihtam laiks velkas vēl garāks. Kaut vai mazu mirklīti varējis sievu uzlūkot! Pienāca tre�ā nakts. Nu Pihtas pacietība bija galā.

����� Kas vēl nebūs! � viņ� dusmās iesaucās. � Es vairs nedrīkstē�u skatīties uz savu pa�a sievu?

Un viņ� devās pie Zāras. Pavēra telts priek�karu, paskatījās un sastinga kā sālsstabs. Zāra sēd teltī, noliekusies pār ūdens bļodu, un kaut ko �ukst, bet uz galvas viņai rēgojas radziņi. Pihta pārbijās un iekliedzās, bet Zāra �ausmās pieleca kājās.

�^Ko tu izdarīji?! Kāpēc neturēji vārdu? Būtu sagaidījis rītu, un mēs abi nez cik gadu dzīvotu bez bēdu. Bet tagad es tev vairs neesmu sieva. Nespēju nomazgāt burvju lāstu. Tev paliks mūsu dēls, Bengs. Tikai pielūko sS sargā viņu. Paies laiks, un viņ� kjūs par slavenu �igānu. Par tik slavenu, ka ļau�dis dziedās par viņu dziesmas. Bet palikt kopā ar tevi liktenis man nav lēmis.

Arī tad, ja Pihta sievai uz galvas būtu ieraudzījis divdesmit ragu, viņ� tikpat no tās neatstātos.

���� Zāra, manu dārgo sieviņ, neej prom, es nebaidos burvju lāsta, nebaidos ragu uz tavas galvas. Dzīvosim abi kā agrāk!

--�Nē, Pihta, nē, no likteņa neizbēgsi!

Zāra izgāja no telts un devās uz me�u, bet Pihta nelikās mierā un skrēja viņai pakal, saukdams:

���� Neej prom, Zāra, pagaidi!

�� Ak, Pihta, ja tu trīs dienas nebūtu gājis teltī, viss būtu citādi.

Me�s kļuva aizvien biezāks un biezāks. Piepe�i Zāra apstā�jās un pagriezās pret viru.

���� Uzklausi, Pihta, manus pēdējos vārdus. Ej atpakaļ uz telti, ņem dēlu un atgriezies pie savas sievas Rubinās. Lai viņa palīdz izaudzināt Bengu.

To teikusi, Zāra nozuda kā nebijusi. Pihta ilgi klīda pa me�u, kliedza, sauca savu sievu, ta�u viņam atsaucās vienīgi atbalss. No rīta, palicis glu�i bez spēka, Pihta atgriezās teltī. Iejūdza zirgu, sakrāva ratos iedzīvi, paņēma mazo Bengu un laidās ceļā uz dzimto novadu, pie Rubinās.

Rubina nopriecājās par viņa pārnāk�anu. Un, tā kā bērnu viņai nebija, tad viņa iemīlēja Bengu glu�i kā pa�as dēlu. Tikai vārds gan viņai gau�ām nepatika, tāpēc viņa aizveda bērnu uz baznīcu kristīt, kur viņam deva vārdu Vaida. Puisēns auga skaists, prātīgs un veselīgs. Kad viņam apritēja divi gadiņi, no visas apkaimes sāka braukt �igāni, lai paskatītos uz tādu skais�tuli. Bet, kad Rubina aizgāja uz gadatirgu un Vaida-Bengs pēc �igānu iera�as sēdēja viņai pikpaunā, ]audis salasījās veseliem pū)iem, lai paraudzītos uz skaisto �igānēnu. Gadu no gada Vaida pieņēmās spēkā un skaistumā. Pihta dēlu no bērna kā�jas bija radinājis pie zirgiem, un visi �igāni brīnījās, ka �igānēnam klausa pat nevaldāmākie zirgi.

Pēdīgi zēnam apritēja astoņpadsmit gadu. Reiz Vaidas tēvs piebrauca pie liela �igānu tabora. Viņ� uzslēja telti, bet, kad sāka krēslot, piegāja pie ugunskura, kur bija sapulcēju�ies veci �igāni. Viņ� apsēdās pulciņā un ieklausījās sarunā. Spriests tika par zirgiem. Te sāka stāstīt kāds vecs �igāns.

���� Esmu dzirdējis par kādu zirgu, � viņ� teica. � Otra tāda nav visā pasaulē. Itin neviens vēl nav sēdies �im zirgam mugurā. Cilvēku viņ� nelai� sev ne tuvumā.

�igāni sarosījās un sāka runāt visi reizē.

ģp Kur tad atrodams tāds zirgs?

���� Kā tad tā?

���� Kur lai to zirgu sameklē?

���� Sameklēt viņu nevar, � vecais �igāns atbildēja. � Par naudu arī nenopirksi, bet nav tik veiksmīga cilvēka, kur� spētu viņu nozagt.

�igāni satraukti pacēla balsis.

��� Tas nevar būt, ka viņu nav iespējams nozagt.

����� Kad es jums saku, to zirgu neviens savu mū�u nenozags. Bet klīst baumas, ka pasaulē dzīvojot kads �igāns, kuram esot dēls, vārdā Bengs. Tad, lūk, �is Bengs esot vienīgais, kuram pa spēkam nozagt to zirgu.

Pihta piecēlās kājās.

���� Kālab tu zobojies par manu dēlu? Kā tu zini, ka �is zirgs lemts viņam? Kāpēc tu domā, ka viņ� spēs to nozagt? Mans dēls savu mū�u nav nozadzis ne maizes doniņu.

���� Bet vai tad Bengs ir tavs dēls?

��� Mansl

���� Pasauc viņu �urp.

Pihta pasauca dēlu un saka:

����� Klausies, dēliņ, tas ve�uks apgalvo, ka tu varot nozagt nez kādu brīnumainu zirgu un ka neviens cits to izdarīt nespējot.

--�Bet kur tas zirgs ir? S Bengs izbrīnījies jautāja.

���� Cara zirgu stallī, � ve�uks atteica. � Jau trīs gadus �im zirgam nevar sameklēt jātnieku. Tikai tu vienīgais tiksi ar viņu galā.

�igāni nenoticēja un nosmējās, sak, kā tad tā, pieaugu�ie nespēj nosēdēt zirgā, bet tāds pui�elis nu aizies, savaldīs un vēl nozags zirgu. Turklāt � zirgu no cara staļļa! Tur tak kalpu vien būs veseliem tūksto�iem.

Ve�uka vārdi iespiedās Bengam sirdī, prāts kļuva nemie�rīgs.

���� Tēvs, � viņ� sacīja, -^jja sūtīsi mani, do�os ceļā, ja ne�sūtīsi � visviens aizbēg�u!

Vai tad Pihta varēja laist dēlu tādos darbos? Pats tikai reizi mū�ā bija lūkojis zagt un tūdaļ iekritis. Bet te � vienīgais dēls, kauls no pa�a kaula!

Pihta sakliedza uz dēlu, sāka raudāt un pierunāt, draudēt, ka neparko nelaidī�ot, bet kur tev viņu noturēt!

������������� Tikai dod man, tēvs, savu sirmo zirgu un �erkesu seglus, kas apkalti ar zeltu, un vēl iedod sudraba iemauktus, brokāta kreklu un safjānādas zābakus.

Pihta redzēja, ka neatrunās dēlu, piekrita un izdarīja visu, kā Bengs lūdzis. Un Vaida-Bengs devās uz.cara pili.

Kas zina, cik laika pagāja, līdz viņ� piejāja pie cara pils.

Uz balkona tobrīd sēdēja divas cara meitas � Milana un Belana. Viņas ieraudzīja skaistuli �igānu, un vaigi abām iekvēlo* jās sarkansārti. Viņas metās pie sava tēva, cara.

���� Tētiņ mīļais; paskaties, kāds skaistulis jāj zirgā! Savu mū�u neesam tādu redzēju�as. Kā lai uzzina, no kurienes viņ� nāk un kādēļ ieradies pie mums?

���� Aizkavē viņu, tētiņ, un paaicini �urp!

Cars mīlēja savas meitas un tāpēc pavēlēja kalpiem, lai aizkavē �igānu un atved uz pili. Skaistuli atveda pie cara, un �is nu vaicā:

���� No kurienes tu esi ieradies, jaunekli, kura tirgoņa un liel�kunga dēls esi? Kāds ir tavs godavārds?

�igāns atbildēja:

��� Es esmu nevis tirgoņa vai lielkunga, bet gan vienkār�a cilvēka dēls no �igānu dzimtas, un da�i mani sauc par Vaidu, bet citi � par Bengu.

���� Nebūtu gan domājis, ka tu esi no vienkār�as �igānu dzimtas. Pārlieku stipri tu izskaties pēc lielkunga. Bet lai nu paliek. Es tevi sauk�u par Vaidu, tas vārds man patīk labāk.

Cars lika sarīkot balli par godu Vaidam. Viņ� ielūdza cie�nījamus viesus: aizjūras karajus, kņazus ar sievām un meitām. Lai paskatās un papriecājas, cik varen skaists �igāns dzīvo viņa valstī. Kad viesi sāka sēsties pie galda, cara meitas Milana un Belana gandrīz vai saplūcās par to, kura nu sēdēs Vaidiņam blakus. Un, lai neviena neapvainotos, Vaidu nosēdināja vidū starp abām. Bet, ballei sākoties, atkal tīrā ķeza: kurai sievietei gan negribēsies padejot ar tādu skaistuli? �ai gribas, tai gri�bas. Neraus tak �igānu gabalos. Beidzās balle, sākās dzīres. Viesi ņēmās risināt sarunas. Un gadījās, ka sākās valodas par zirgiem. Arī cara dzimtā ir cilvēki, kuriem patīk zirgi. Bet Vai�dam to tik vien vajadzēja.

����� Klausieties, jūsu cariskā augstība, � viņ� teica, � esmu dzirdējis, ka jūs turot savā stallī brīnumainu zirgu, par kuru labāka neesot visā pasaulē, un trīs gadus nevarot sameklēt jāt�nieku, kas kaut mirkli spētu nosēdēt tam zirgam mugurā. Bet ja nu es pamēģinātu?

Viesi nu sauc cits caur citu:

�������� Pavēliet, jūsu cariskā augstība! Visiem ta�u zināms, ka

�igāni prot apieties ar zirgiem, ka viņi ir lieliski braucēji un jātniekil ' ' ļ�ļgN&33

���� Varbūt tie�ām atļaut �im �igānam, lai sēstas mugurā brīnumainajam zirgam? Lai izmēģina savu laimi. Bet mums būs varena izprieca.

Arī carameitas ņēmās lūgties. Sīm gan gribas paskatīties, kā skaistulis sēdēs zirga mugurā, gan bail par viņu � ja nu kas notiek, ja nu viņ� nokrīt un nositas. Tomēr ziņkārība ņēma virsroku. Lai nu kā, cars lika izvest zirgu no staļļa. Viesi izgāja sētā, iekārtojās labi ērti un gaida, kas nu būs. Vaida devās pie zirga, bet cars kliedz �im nopakaļ:

���� Tikai pielūko, �igān, pa sētu vari pajādelēt, bet aiz vār�tiem izjāt neiedrīksties! Es jūs pazīstu!

Vaidam pamira sirds. Zināms tak, kāda �igāniem daba � strauja un nevaldāma. Pārbrauks mājās, izstāstīs, ka jājis cara zirgā, � valodu pietiks vai simt gadiem! Bet lai nu paliek.

Pirms sē�anās zirgā Vaida pavēlēja uzlikt tam savus ar zeltu apkaltos seglus un tēva dotos sudraba iemauktus, bet rokā satvēra �igānu sērmūk�ļa pātagu. Tikai tad viņ� lēca zirgam mugurā. Palaida zirgu ap sētu vienu reizi, otru, bet tre�ajā � savicināja pātagu un aizdrāzās prom pa vārtiem.

Visi viesi kā vienā balsī iesaucās:

��� Vai manu, vai! �igāns zirgu nozaga!

Bet vai nu no cara tik lēti aizbēgsi? Ne jau ciema stallī zirgs nozagts. Vaidam pretī metās tūksto�iem kalpu, aiz�ķēr�soja ceļu, norāva Vaidu no segliem, atlauza rokas aiz muguras un aizveda viņu pie cara.

�Ek,� Vaida domā, �ve�uks mani piemānījis, tīrā nelaime, ka noticēju viņam, �o zirgu nozagt man nav lemts.�

Cars drūmi sarauca uzacis, bet Milana un Belana nokrita viņa priek�ā ceļos.

� Tētiņ mīļo, pa�ēlo Vaidiņu! Tu tak trīs gadus nevarēji sameklēt savam zirgam jātnieku, bet Vaidu zirgs klausa tā, it kā taisni viņam būtu audzēts. Nedzen viņu postā! Labāk parādi savu cara �ēlsirdību un uzdāvini Vaidam brīnumaino zirgu!

Ko nu caram iesākt? Dusmojies vai nedusmojies, bet viesi skatās � kā cars izturēsies. Ja nocirtīs �igānam galvu, izies runas, ka cars ir cietsirdīgs un netaisns, nemīl savas meitas. Ta�u arī no zirga �ķirties �ēl.

�� С, lai notiek, kam jānotiek! Ņem zirgu. Vaida, tikpat nav, kas spētu to valdīt!

��� Ņem, Vaida, ņem! � Milana un Belana sauca, sajūsmā plauk�ķinādamas rokas. � Tā ir mūsu dāvana. Tikai pielūko � neaizmirsti mūs, apmeklē kaut vai retu reizi. Lai vai stundiņu, būs patīkami ar tevi pasēdēt.

Carameitas bija iemīlēju�as �igānu, bet tētiņam par to ne iepīkstēties neuzdrīkstas. Kur tas redzēts, ka carameitas precē�tos ar vienkār�u �igānu?

Rakstve�i pierakstīja cara pavēli par zirgu, noskaitīja visus tā radurakstus, lai zirgu neviens nesadomātu atņemt, un labu prātu atlaida Vaidu.

Vaida piesēja tēva sirmīti pie sava cariskā zirga, bet pats domā: �Tikpat man nozags brīnumaino zirgu, neskatīsies uz cara papīriem, nozags aiz tīrās skaudības. Labāk ņem�u un pār�krāso�u to!� Domāts, darīts. Un brīnumainais zirgs pēc izskata� pārvērtās panīku�ā kleperī. Vaida aizjāja uz tirgu, pārdeva tēva sirmi un laidās mājās.

Pusceļu pieveicis, viņ� sastapa �igānu taboru. Pie pa�as upes pļaviņā pacēlās teltis. Vaida piejāja pie visgreznākās telts un redz � tai līdzās sēd veca �igāniete. Vaida nolēma neatklāt, ka ir �igāns.

��� Sveicināti, � Vaida padeva labdienu.

��� Sveicināts, jaunekli, � ve�iņa atņēma, sveicināts, di��ais kungs. Redzu, ka tu gribi uzzināt savu likteni. Ei, Ru�a, panāc nu �urp! Di�s kungs atbraucis, grib, lai viņam pazīlē.

Telts priek�kars pavērās, un ārā iznāca Ru�a. Tiklīdz Vaida viņu ieraudzīja, tā gandrīz novēlās no segliem. Tādu skaistuli viņ� savu mū�u nebija redzējis. Ru�a sāka viņam zīlēt un tad paprasīja naudu. Cik viņa prasīja, tik viņ� deva. Ru�a iestei�dzās teltī pie brā]a un teica:

�� Manu brālīt, cik bagāts kungs gadījies! Cik naudas prasu, tik uzreiz dod bez kaulē�anās!

Bet brālis atbildēja:

��� Klausies, Ru�a, neņem no viņa daudz naudas, bet paņem brokāta kreklu, varen jau skaists, man noderēs. Gau�ām gribas tajā uzposties un padi�oties.

Ru�a atkal sāka zīlēt, bet, kad Vaida sniedza viņai naudu, ņēmās lūgties:

��� Nevajag man tavas naudas, di�ais kungs, labāk uzdāvini savu brokāta kreklu manam brālim.

Vaida klusē un liek tik naudu kaudzē.

Ru�a atkal aizskrēja pie brāļa, bet tas neatlai�as:

���� Neņem naudu, māsiņ! Kā gribi, bet dabū no viņa to bro�kāta kreklu.

Kad nu Ru�a apsēdās, lai zīlētu Vaidam tre�o reizi, viņ� ierunājās �igāniski:

��� Ne jau zīlēt esmu pie tevis atbraucis, skaistulīt Ru�a. Pa�dzirdēju par tavu skaistumu un atbraucu precībās.

���� Brālis mani neatdos. Daudzi �igāni jau brauku�i �urp, bet viss velti. Dro�i, ka liktenis lēmis man palikt vienai.

���� Neskumsti, Ru�iņ, pasaki tikai -'=�*>vai tu mani mīli vai

ne?

Ru�a neteica ne vārda, tikai seja viņai pietvīka un acis iekvēlojās.

���� Vai esi ar mieru bēgt man līdzi?

���� Ko tu runā, Vaidiņ, no brāļa mēs neaizbēgsim, viņ� dzī�sies paka] un nogalinās gan mani, gan tevi. Brālim ir tāds zirgs � vēl neviens nav spējis to noskriet. Un arī mēs neiz�spruksim.

���� Kāds tas zirgs izskatās?

��� Melns. Brālis ar viņu jāj uz pilsētu un. piedalās sacīkstēs. Tur pulcējas daudz ļau�u � bagātnieku bagātnieki ar aizjūras rumakiem. Bet vēl neviens nav varējis pārspēt manu brāli.

���� Uzklausi, Ru�a, ko tev sacī�u. Es tūliņ; ie�u pie tava brāļa un uzaicinā�u viņu uz sacensību. Ja viņ� uzvarēs mani, tad es atpirk�u no viņa zirgu, lai vai desmitkārtīgu cenu pra�sītu, bet, ja mans zirgs atauļos pirmais, tad nostājies apļa malā � es tevi pacel�u seglos un aizvedī�u.

Ru�a piekrita. Viņa bija iemīlējusi Vaidu no visas sirds un bija gatava doties viņam līdzi kaut vai uz pasaules malu. Tikai viens darīja viņu nemierīgu: viņa baidījās, ka brālis sadomās Vaidam atriebties.

Ru�a aizgāja pie brāļa un pasauca:

���� Ej, brālīt, kungs pats tevi aicina, esot ar tevi runā�ana.

Brālis iznāca pie Vaidas.

���� Sveicināts, ciemiņ, ko tad gribēji?

__ Esmu dzirdējis, ka jums esot vareni zirgi, vareni un

izslavēti.

���� Ir, ir man kumeļi, jaudis runā patiesību.

__ Vai tu man kādu nepārdotu? Bet tikai tādu, ar kuru es

sacīkstēs varētu savākt visas godalgas�

���� Var arī tādu, � Ru�as brālis noteica un atveda skaistu, bēru zirgu. � Paskat, kāds skaistulis!

���� Nekā, dārgais draugs. � Vaida nogrozīja galvu. � Tādi kleperi man nav vajadzīgi.

���� Labi, tad ņem citu. � Brālis saīdzis saviebās un atveda sirmu zirgu. Kas tas bija par zirgu! Tāds, ka nenoskatīties: stalts, krēpes līdz ceļiem, viļņu viļņiem, pats nevis skrien, bet lidot lido.

���� Klausies, draugs, es skatos, ka tu esi nolēmis apvest mani ap stūri, � Vaida noskaities teica. � Tādus zirgus vari piedāvāt nabagiem, bet man atved varenu zirgu, kur� man pie�dienētu.

���� Ak varenu, tu saki, � brālis pavīpsnāja. � Ir jau gan tāds zirgs, bet tev nepietiks naudas, lai to nopirktu.

��� To tad arī ved �urp.

Ru�as brālis atveda melni. Zirgs piecērt kāju � dzirksteles lec, iezviedzas � koki lokās.

,� Labs zirgs, � Vaida sacīja. � Saki cenu, es to pērku!

Te nu Ru�as brālis nosauca tādu cenu, par kuru varētu no�pirkt veselu baru tādu zirgu. Tad Vaida viņam teica:

���� Vai tu domā, ka es neziņu zirgiem cenu?! Tavs zirgs maksā desmit rei�u mazāk, nekā tu saki. Tomēr es to pirk�u, tikai ar vienu noteikumu. Tagad abi izjāsim aplī, un, ja tavs zirgs noskries manējo, es samaksā�u tavu cenu, bet, ja mans zirgs pieveiks tavējo � tad tāda zirga man no Dieva puses ne�vajag.

��� Parādi nu man savu zirdziņu, � Ru�as brālis palūdza, un, kad Vaida atveda savu zirgu, �igāns aiz smiekliem pakrita pie zemes un vārtījās kā negudrs: savu mū�u viņ� nebija redzē�jis tādu ērmu. Spalva zirgam salek�ķējusi, krāsu ne iz�ķirt ne�var, stalts tad nu būtu, bet citādi � kleperis kas kleperis.

���� Un tu gribi tādā zirgā skrieties ar mani? Es tevi trīs reizes pievārē�u!

Tā arī norunāja. Abi izjāja aplī. Ru�a pamāja ar lakatiņu, un zirgi brāzās uz priek�u. Kamēr brālis lieca pirmo apli, Vaida jau bija paguvis apauļot trīs reizes, bet ceturto reizi vairs ne�sāka, pietraucās pie Ru�as, uzsvieda viņu seglos un �igānu va�lodā iesaucās:

���� Brauc pie manis pēc brokāta krekla, savam sievasbrālim es neko ne�ēlo�ul

Bet brālis kliedz nopaka]:

���� Ko tu vigu sagrābi kā vilks avi, un prom� E, ļautiņi! Dzenieties paka]�

Ta�u pakaļdzī�anās nebija ilga, jo �igāni saprata, ka brī�numaino zirgu nepanāks. Griezās vien atpakaļ tuk�ā.

Bet Vaida pārjāja mājās cara rik�otāja mugurā un atveda skaistuli sievu. Vēl ilgi pēc tam viņu daudzināja visi �igāni. Vaida-Bengs ar savu sievu Ru�u nodzīvoja laimīgu un brīnu�mainu dzīvi, ta�u par to �igāni ir sacerēju�i citas pasakas un dziesmas.

Reiz dzīvoja �igāni. Viņi bija bagāti, viņiem piederēja pulka naudas un labi zirgi. To vidū sevi�ķi izcēlās skaistulis Samuila. Tas bija varens zirgs, kuru nejaudāja noskriet nedz �igānu, nedz visādu citu bagātnieku zirgi. Samuila pieveica visus. Tā�pēc viņ� arī bija izdaudzināts tālu jo tālu.

�ie �igāni mitinājās kņaza piedarbā un bija varen sadrau�dzēju�ies ar savu saimnieku. Kņazs ta�u bija viņu kūms, kris�tījis �igānu vienīgo dēlu � Vaidu.

Aiztecēja laiks, un Vaida izauga par skaistu, staltu �igānu. Reiz viņ� atnāk pie tēva un saka:

��� Tēvs, kālab es dzīvoju viens kā pirksts? Vai man nebūtu laiks precēties? Dod man savu svētību, tēvs!

��� Dievs tevi svētī, dēls, �. tēvs atbildēja, � un svētījam arī mēs. Tikai saki, dēliņ, kuru tad tu vēlies ņemt par sievu?

Vaida nu lūdza padomu:

�������� Tēvs, tu esi braukājis pa pasauli vairāk nekā es un labi pazīsti �igānus. Tad pastāsti man, kur dzīvo bagāti �igāni, lai varu braukt precībās.

��� Jā, tādus �igānus es pazīstu, � tēvs Vaidam atbildēja.

_ Viņi dzīvo tālu no �ejienes, aiz Dņepras upes. Siem �igāniem

ir skaista meita, Ru�a vārdā. Bet, liec aiz auss, dēls � grūti būs tikt pie �īs mei�as, jo viņu nelai� ne soli ārā no telts. Dau�dzi jau brauku�i precībās � gan kņazi, gan tirgoņi, gan �i�gāni �, tikai visus viņa atraidījusi.

��� Taisni tādas sievas man vajag. Dod nu, tēvs, svētību man, manam ceļam un mūsu zirgam Samuilam.

��� Brauc Dieva vārdā, dēliņ, tikai pielūko � Ru�ai ir brāļi, kuri ļoti mīl savu māsu, sargā to un nevienam neļauj darīt tai pāri. Sargies no Ru�as brāļiem!

��� Labi, tēvs. Mēs piedzimstam tikai vienreiz, un tikai vienu reizi arī mirstam. Es jā�u prom.

Vaida saposās visdārgākajās drānās, tikpat kā bagāts kungs, tad apsegloja Samuilu un devās ceļā. Dievs vien zina, cik ilgi viņ� jāja, bet tad klāt jau bija Dņepra. Vaida nokāpa no zirga, piegāja pie krasta un teica Samuilam:

���� Ko nu darīsim?

Bet zirgs saprata �igānu valodu. Samuila apvainojās, ka Vaida viņam neuzticas, un aizgriezās. Vaida pasmaidīja, visu sapratis, un ielēca seglos.

��� Ko niekus, Samuila, snaudulīt, mirstam tikai vienu reizi!

Vaida paskubināja zirgu, un viņi laidās peldus.

Bet otrā krastā atradās bagāts �igānu tabors. Sai taborā arī dzīvoja Ru�a. �igāni skatās � jāj bagāts kungs, kungam skaists zirgs dārgiem segliem. Arā iznāca Ru�as brāļi un uz�sauca:

��� Skat tik, kāds kungs ieradies! Kā tu �urp atkļuvi? Kas tu esi, no kādas dzimtas?

��� Uja, romale\ ne padzirdīju�i, ne pabaroju�i manis ne�esat, bet jau izpra�ņājat! Vai neredzat � esmu pagalam izmir�cis. Iedodiet vispirms tasīti tējas un pēc tam runājiet.

Vaida iz�āvēja drānas pie ugunskura. �igāni nosegloja Sa�muilu un palaida pļavā, savā vaļā. Nu �igāni aizsāka sarunas ar Vaidu. Tobrīd no telts iznāca arī Ru�a. Tiklīdz Vaida paska-

L �igāni. (�igānu vai.)

tījās uz Ru�u, acis viņam aizmiglojās un pakausis notērpoja. Vaida nevarēja vien nobrīnīties: tādu skaistuli viņ� savu mū�u nebija redzējis. Ru�a pameta acis uz Vaidu un uz vietas iemīlē�jās viņā. �Te nu laikam būs ieradies mans liktenis,� meitene nodomāja. Bet tēvs Ru�ai uzsauca:

��� Uzliec nu, meit, patvāri, pacienāsim kungu!

Viņi uzlēja tēju, padzēra, paēda. Tēju dzerot, Vaida un Ru�a pārmija skatienus, bet pie pirmās izdevības Vaida mei�ai pa��ukstēja:

��� Tiklīdz piecelsimies no galda, paved mani malā, it kā gribētu man pazīlēt.

Ru�a paklausīja. Tiklīdz visi bija beigu�i dzert tēju, viņa piecēlās un sacīja:

��� Jaunekli, varbūt jūs vēlētos, lai es jums pazīlēju?

��� Pazīlē gan, mīļā; esmu dzirdējis, ka �e labi zīlējot. Taisni tādē] es esmu ieradies. Man atgadījusies liela nelaime, un es gribu uzzināt, ko iesākt tālāk.

��� Nāc, izstāstī�u tev visu patiesību.

Jāpasaka vēl � Vaida negribēja izpaust, ka ir �igāns, lai Ru�as brāli neko nenojaustu par agru, un tādēļ viņ� ne vārda nebilda �igāniski.

Ru�a veda Vaidu teltī, bet viņu apturēja brālis un teica:

��� Māsiņ Ru�a, paskat vien, cik kungam krā�ņa veste, būs laikam dikti bagats.

���� Brālīt manu, � Ru�a atsaucās, � ja jau tev tik ļoti tīk tā veste, tad es to kungam novilk�u.

Ru�a pagriezās pret Vaidu un vaicāja:

���� Kungs, vai tu neatdotu man savu vesti, kad nu tā ma�nam brālim tik gau�i iepatikusies?

Vaida novilka vesti un sacīja:

��� Ņem, skaistulīt, atdod to savam brālim, lai nēsā vesels.

To teikdams, viņ� sniedza vesti Ru�ai.

Ru�a nu sāka zīlēt. Taisnību sakot, viņa gan vairāk izlikās, ka zīlē. Vaida viņu pārtrauca:

������ Vai taviem brāļiem ir labi rik�otāji?

�Labi gan, � Ru�a atbildēja. � Mūsu zirgus neviens ne�var pārspēt � ne bagāto, ne nabago, ne citu �igānu zirgi.

���� Tad klausies, Ru�a, � Vaida sacīja. � Es kopā ar ta�viem brājiem izjā�u aplī, bet tu stāvi turpat maliņā. Atpakaļ

jādams, es tevi paķer�u un uzcel�u zirgā. Nezinu, vai satver�u tevi aiz matiem vai aiz pleciem, � neņem Jaunā, tikai atceries, ka būsi manos seglos. Bet par savu Samuilu es esmu dro�s.

Ru�a devās pie tēva un teica, ka kungs gribot mainīt zir�gus. Vecais �igāns piegāja pie Samuilas.

��� Es esmu vecs un zirgus pazīstu krietni. � To teicis, viņ� ņēmās pētīt Samuilas zobus. � Nu, nav vārdam vietas, zirgs ir labs. Viss kā nākas -h krēpes, kājas, augums� Esmu ar mieru, varam mainīties.

��� Jauki, � Vaida nopriecājās. � Tikai darīsim tā. Apseg�lojiet savu zirgu, es apseglo�u savējo. Jūsu zirgā lai sē�as viens no brāļiem, es sēdī�os savējā, apjāsim divus apļus un paskatī�simies, kur� vinnēs.

Labi. Viņi apsegloja zirgus un izjāja pirmajā aplī. Sākumā Samuila atpalika, piemērojās pretiniekam, bet, kad klāt bija otrais aplis un viņi griezās atpakaļ, Samuila aiz�āvās pretinie�kam garām kā zibens. Vaida piedrāzās pie Ru�as, satvēra viņu aiz matiem, pārsvieda pāri segliem un pazuda kā nebijis.

. � Vai, vai! � �igāni kliedza, bet Vaida jau bija viņpus Dņepras.

Brāļi laidās peldus pār upi, un jaunākais sauca:

���� Ru�a, manu māsiņ, kādas gan domas tavā jaunajā gal�viņā?

��� Ak, manu brālīt, � Ru�a atsaucās, � mēs mīlam tikai vienreiz!

Abi pārpeldēja pār Dņepru, sakūra uguni, iz�āvēja drānas. E, par to nu pietiks.

Vaida un Ru�a pārbrauca mājās, pie Vaidas vecākiem. Dievs vien zina, cik ilgi bija cejā. Pretī iznāca tēvs un māte � sagai�dīt, dēlu un vēdekļu apskatīt. Tiklīdz viņi paraudzījās uz Ru�u, acis abiem aizmiglojās un pakausis notērpoja.

Vārdu sakot, Vaidu ar Ru�u salaulāja, tad vedeklu ietērpa visdārgākajās drānās, un. visi kopā devās pie Ru�as vecākiem. Tikpat nekur nespruksi. Un Vaidas tēvs jau arī negribēja palikt kaunā. Tā nu viņi sarīkoja un nodzēra kāzas.

Jaunie dzīvoja gadu, dzīvoja, divus. Ru�ai pienācis laiks laist pasaulē bērniņu. Vaida sievu vai uz rokām nēsā, izpilda katru viņas lūgumu. Bet vīramāte skatās un ņem Jaunā. �Kā

tad tā?� �f domā. �Kur tas redzēts, ka vīrietis darītu sievie�u darbus?� D

Reiz Ra�a teica Vaidam:

�� Vaidiņ, mīļo vīriņ, man gau�i zivtiņas sakārojies.

������������ Tūliņ atnesī�u, Ru�a. Tikai saki, kādu tu gribi � vai kā citādi?�

�� Ak, kādu atnesīsi, tāda būs laba.

Vaida apsegloja zirgu un aizjāja. Uz kurieni � Dievs vien zina.

Bet vīramāte bija dzirdējusi abu sarunu. Tas nu viņai nepa�tika. Viņa aizgāja uz strautu, pārnesa indīgu �ūsku, izvārīja to un iedeva Ru�ai. Ru�a nokoda gabaliņu �ūskas un uzreiz saju�tās nelāgi.

�� Vai, māmiņ, bū�u laikam saslimusi no tās zivs.

�� Atgulies, mīļā, atgulies, atpūties!

��� Nē, māmiņ, es labāk ie�u sagaidīt savu saimnieku.

Ru�a devās gaidīt VaiduL piegāja pie vārtiem, bet, līdzko

spēra soli aiz tiem, tā pārvērtās par pīlādzi � lapu lapās, ziedu ziedos.

Vaida atgriezās mājās, skatās � nav Ru�as.

��� Kur mana sieva? � viņ� vaicāja mātei.

�� Aizgāja tevi sagaidīt, � māte atbildēja.

Vaida piegāja pie vārtiem, skatās kas tad tas? Cik rei�u nav te staigāts, nekad nav redzēts neviens pīlādzis, bet nu aug pie pa�iem vārtiem.

� Ai, ai, � Vaida nopūtās. � Nolauzī�u pīlād�a zariņu, aiznesī�u savai sieviņai Ru�ai.

Bet pīlādzis cilvēka balsī saka:

���� Vaida, mans jaunais vīrs, nelauz jele manus kauliņus! Vaida nobijās, izstiepa rokas pret pīlādzi un pārvērtās par

kuplu ozolu. Samuila iezviedzās, sacēlās pakaļkājās un pārtapa vir�u laukā. Segli nokrita zemē un pārvērtās par irbenāju.

Tēvs ar māti gaida, kad atgriezīsies dēls un vedekla. Nav un nav. Sāka viņus meklēt. Tēvs piegāja pie vārtiem un izbrī�nījās:

� Nupat bū�u vecs palicis. Sai vietā savu mū�u nekas nav audzis, bet nu � paskat, siev, � kuplo ozols un pīlādzis, bet blakus vir�i un irbenājs.

Tēvs skatījās, skatījās, līdz saprata, ka notikusi nelaime.

Ko nu darīt? Vedekla pagalam, dēls pagalam. Viņ� padeva ziņu Ru�as vecākiem. Sabrauca �igāni, sarīkoja �igānu tiesu. Vīramāte neparko negribēja atzīties, tikai pie �igānu zvēresta neizturēja un visu izstāstīja: kā �ūsku noķērusi, kā to Ru�ai iedevusi un kas noticis pēc tam.

�igāni piesēja vīramāti zirgam pie astes, uz�āva tam ar pā�tagu un palaida klajā laukā. No ļaundares nekas nepalika pāri.

Tā nu no tiem laikiem pie vārtiem aug pīlādzis � Ru�a, ozols � Vaida, vir�i � zirgs Samuila, un irbenājs � �igānu segli-

Reiz dzīvoja bagāts �igāns. Viņ� tirgojās ar zirgiem un bija iedzīvojies lielā bagātībā. Sim �igānam nomira sieva un atstāja vīram mazu dēliņu. Ko nu darīt? Kā izaudzināt bērnu? �igāns apprecēja citu sievieti, bet laimes gan viņam vairs nebija. Viņ� skuma pēc pirmās sievas un visu mīlestību veltīja mazajam dē�lēnam � tik ļoti tas bija līdzīgs mātei. Pamātei tas nepatika, un viņa iedegās naidā pret padēlu. Aizgājusi pie savas mātes, viņa sūdzējās:

���� Iedomājies! Tiklīdz vīrs pārbrauc no tirgus, tā neskrien vis pie manis, bet gan pie bērna, it kā manis nemaz nebūtu pasaulē.

Reiz �igāns posās tirgoties un pirms prombrauk�anas sacīja dēlam:

���� Teic nu, dēliņ, kādu dāvanu tev atvest? Ko tu palūgsi, to arī sameklē�u.

Bet dēls atbild:

��� Man nekā nevajag, tēvs, es lūdzu tikai vienu: kad iebrauksi pilsētā un ieraudzīsi pirmo, kas pārdodams, to ari nopērc man!

���� Labi, dēliņ, �tēvs smaidīdams atbildēja. � Lai notiek, pirmais pirkums būs tev/

�igāns iejūdza zirgu un devās ceļā. Iebraucis pilsētā, ska�tās: zirgā jāj zemnieks, bet zirgam pie astes piesiets mazs ēze-

Mis. �igāns atminējās dēla vārdus, piegāja pie zemnieka un vaicāja:

��� Saimniek, cik tu prasi par savu ēzelīti?

���� Dod pusotru rubli un ej ar Dievu.

��� Ūja, dārgi!

��� Ja dārgi, tad nepērc.

��� Nu nē, dēls man lika nopirkt to, kas pirmais tiks pār�dots. Labs ir, ja pusotru, tad pusotru.

�igāns iztirgojās pa tirgu un atgriezās mājās. Ienācis istabā viņ� sacīja:

��� Nu, dēliņ, ej apskati savu pirkumu! Kā tu liki, tā es arī darīju, pie pa�iem pilsētas vārtiem nopirku �o ēzelīti.

Dēls paraudzījās uz tēva dāvanu un nopriecājās. Viņ� no�paijāja ēzelīti, pabaroja un padzirdīja, un kop� tā laika viņu no ēzelī�a ne rautin nevarēja atraut.

Cigānēns izauga par skaistu un stipru jaunekli. Jo skaistāks viņ� kļuva, jo vairāk pamāte viņu necieta. Reiz tēvs aizbrauca no mājas, bet pamāte aizgāja pie savas mātes, lielas meistarienes burvestībās, un teica:

: Ko lai es daru ar vīra dēlu? Viņa dēļ man visa dzīve pagalam.

. ~ Labi, e� tevi pamācī�u, � ve�a nosolījās.

Viņa paņēma indi, iejāva mīklu, izcepa apalī�us, iepildīja tajos indi un sacīja:

���� Iedod viņam �os apalī�us, lai paēdas. Bet, tiklīdz apēdīs, tūliņ aizlaidīsies uz viņpasauli.

Pamāte atgriezās mājās, pasauca padēlu un teica:

��� Te tev ceļam būs apalī�i, piens un gabals maizes, ej uz me�u pēc malkas!

�igāns saposās iet pēc malkas, te dzird: stallī iebrēcas ēzelītis. �igāns iegāja stallī, bet ēzelītis cilvēka balsī uzrunā viņu:

��� Pienu izdzer, maizi apēd, bet apalī�us atdod suņiem!

�igāns paklausīja ēzelīti un visu izdarīja tā, kā tas licis. Te

skatās � suņi apēdu�i apalī�us un nobeigu�ies.

�igāns saprata, kas noticis, neteica nevienam ne vārda, bet ēzelīti kop� tā laika mīlēja vēl vairāk. Pamāte ieraudzīja sētā beigtos suņus un atkal aizsteidzās pie savas mātes.

��� Tā un tā, tā un tā, pats neēda, atdeva suņiem. Sie ņēma un nobeidzās.

Burve nosprieda:

������������ Citādi nebūs, viņu izglābis pats nelabais. Nu, tad lūko�sim izdomāt kaut ko viltīgāku.

Viņa iedeva �igānietei kreklu un pamācīja:

����� Tas nav parasts krekls. Kas to uzvelk. uz vietas sadeg Pamāte pārnāca mājās un pasauca padēlu:

--�uzsildīju ūdeni, � ej nu nomazgājies, bet te tev būs tīrs krekls, pārģērbsies.

Tikko �igāns grasījās mazgāties, stallī iebrēcās ēzelītis. �i�gāns aizskrēja uz stalli, bet ēzelītis cilvēka balsī uzrunā viņu:S � Nevelc jauno kreklu � iemet krāsnī, uzvelc veco!

Tā �igāns arī darīja. Tiklīdz viņ� iemeta jauno kreklu krāsnī krāsns no briesmīgā karstuma sasprāga gabalu gabalos, fp To ieraudzījusi, pamāte tre�o reizi drāzās pie vecās burves savas mātes.

�� Nu es esmu pagalam, tam �igānam neko nevar padarīt!

�Pagaidi, es tūliņ uzzinā�u, kāds nelabais viņam pa�līdz, � burve atbildēja, sakūra uguni un sāka burties.

Ā, nu es redzu, kas tev traucē, � viņa pēdīgi iesaucās, gl Aizvāc ēzeli no staļļa, un viss būs labi.

Pamāte pārskrēja mājās, bet tobrīd atgriezās vīrs.

� Mīļo vīriņ, � �igāniete metās tam klāt, � aizvāc to ēzeli, no viņa nav miera � sper un ko��

Ko nu vīram darīt? Gan dēla �ēl, gan ar sievu negribas strī�dēties. Tēvs teica dēlam:

��� Ko iesāksim? Viņa negrib paturēt ēzelīti sētā.

Dēls aizgāja uz stalli, bet ēzelītis ierunājas:

1 � Viss būs labi. Pasaki tēvam, ka esi ar mieru aizvest mani prom, tikai palūdz, lai atļauj tev pavizināties ar mani pēdējo reizi. Dzīves vecāku mājā tev tikpat nebūs, pamāte tevi bries�mīgi ienīst un nomaitās ja ne �odien, tad rīt. Bet, līdzko tu uz�sēdīsies man mugurā, mēs abi uzlidosim augstāk par visaugstā�kajiem kalniem un trauksim meklēt laimi.

Kā sacīts, tā darīts. Tēvs atļāva dēlam pavizināties uz at�vadām. Līdzko puisis uzsēdās ēzelītim mugurā, tas uzlidoja aug�stāk par visaugstākajiem kalniem un nozuda skatienam�

Daudz visa kā �igāns un ēzelītis redzēja pasaulē, daudzās likstās iekūlās, nabadziņi.

Reiz viņi nonāca tālā cara valsti. Abi nolaidās pie pilsētas mūra, un ēzelītis teica �igānam:

��� Uzklausi mani. Noķer aitu, novelc tai ādu, bet aitas galvu uzvelc pats sev, lai neviens tevi nepazītu. Ja kāds vaicās, kas tu tāds un no kurienes, atbildi: �Nezinu!�

Viņi devās pilsētā iek�ā, bet pie vārtiem abus apturēja sargi. Skatās � kas tie par brīnumiem? Iet ēzelītis, bet tam blakus ne īsti cilvēks, ne zvērs: aitas galva, cilvēka rumpis. Par to pa�ziņoja caram. Cars padzirdis vaicā:

��� Kas �is tāds ir?

Cara kalpi atbild:

��� Prasījām, jūsu augstība, bet �is uz visiem jautājumiem atbild, ka neko nezinot. Mēs �o tā arī iesaucām � par Nezini.

��� Sūtiet �o uz virtuvi strādāt! � cars pavēlēja.

Tā arī izdarīja.

Reiz pavāri sūtīja Nezini pēc malkas. Viņ� paņēma auklu, virvi un devās ceļā. Iegājis me�ā, redz: aug milzu ozols, zem kura zariem satilptu vesels �igānu tabors. Ilgi neprātojis. Nezi�nis pakampa cirvi un saskaldīja ozolu sīkās skaidās. Saskaldījis aiznesa malku uz virtuvi. Pavāri galvu vien saķēra.

��� Kur tu dabūji tik daudz malkas?

��� Tur un tur auga ozols, es to ņēmu un saskaldīju.

Pavāri pārbijās.

, � ,Kā tu iedrīkstējies sacirst cara iemīļoto ozolu?

��� Es nezinu! Kā es varu zināt? � �igāns attrauca.

Pavāri aizskrēja paziņot caram. Cars saprata, ka Nezinis

nav parasts cilvēks, ka viņam piemīt neizmērojams spēks, un pavēlēja neaizskart spēkavīru.

Bet jāpastāsta vēl, ka �ī cara valsts cieta no (auna lāsta. Jūrās, kuras apskaloja valsti, mita trīs pūķi. Kā izpirk�anas maksu trīs briesmoņi bija pieprasīju�i no cara trīs meitas sev par sievām. Tuvojās laiks, kad pirmajai carameitai bija jāiet uz jūras krastu. Cars, dziļās skumjās nogrimis, staigāja pa savu pili, nezinādams, ko iesākt, kā paglābt meitas no briesmoņiem. Viņ� aizsūtīja vēstne�us uz visām pasaules malām un lika iz�sludināt, lai ierodoties tāds cilvēks, kur� spētu izpestīt viņu no briesmīgā posta. Visā pasaulē atradās tikai trīs tādi spēka�vīri. Viņi piekrita izlīdzēt caram nelaimē.

Te ēzelītis atlidoja pie �igāna un sacīja:

���� Rīt vecāko carameitu vedīs pie pūķa. Tev jāiet un jā�glābj viņa.

Nākamajā dienā vecāko carameitu aizveda jūras krastā, no�sēdināja baznīciņā un atstāja vienu. Aiz baznīciņas paslēpās trīs spēkavīri. Visi gaida, kad no ūdens iznāks pūķis. Odens jūrā sāka vārīties, un krastā izlīda se�galvu pūķis, � no nāsīm veļas dūmi, zeme zem kājām līgoties līgojas. Tiklīdz spēkavīri ieraudzīja tādu briesmoni, tā acumirklī pajuka kur kurais, un arī cara apsardze aizmuka, itin kā vēja aizpūsta.

Pēk�ņi, kur gadījies, kur ne, taisni no debesīm lejā drāzās ēzelītis, bet tam mugurā sēdēja �igāns Nezinis. Pūķis sāka smieties:

���� Paldies, car, paldies, esi gan man labi pakalpojis! Es tev prasīju sievu, bet tu man vēl arī vakariņas kāzu galdam esi novīdējis! Būs man uz kārā zoba.

���� Pielūko, pūķi, ka neaizrijies! �I Nezinis, uzsauca � Ne�esmu nācis �urp tādēļ, lai tiktu tavos zobos, bet gan tādēļ, lai nocirstu tev visas se�as galvas un lai tu izbeigtu mocīt cilvēkus.

Pūķis ieaurojās:

���� Visā pasaulē ir viens vienīgs cilvēks, kur� var mani pie�vārēt, � tas ir bagāta �igāna dēls, kur� dzīvo tādā un tādā cara valstī, tikai viņ� vēl ir par mazu, lai ar mani cīnītos. Nesen piedzimis un par spēkavīru vēl neder.

���� Ne jau vārna spēkavīru atnes, bet gan viņ� pats iero�das, � Nezinis uzsauca pūķim, savicināja milnu un notrieca tam trīs galvas. Pūķis nu sita �igānam � iedzina viņu zemē līdz krūtīm, bet �igāns vēlreiz atvēzēja milnu, un pēdējās trīs pūķa galvas aizripoja pa zemi.

�igāns satina pūķa galvas drānā, ieraka tās zemē un vēl uzvēla virsū milzīgu akmeni.

Nu Nezinis piegāja pie baznīciņas un teica vecākajai carameitai tādus vārdus, kādus bija iemācījis ēzelītis:

����� Ej pie tēva un saki, ka tevi izglābu�i trīs aizjūras spēka�vīri, kuri sēd aiz kalna.

Vecākā carameita pateicās Nezinim, novilka no pirksta dārgu gredzenu un atdeva to viņam. Nezinis paslēpa gredzenu sev matos, zem aitādas, bet carameitu aizsūtīja mājās. Tad viņ� aizgāja pie trim spēkavīriem un sacīja:

���� Man cara �ēlastība nav vajadzīga, ejiet uz pili un stās�tiet, ka pūķi esat pieveiku�i jūs.

Pilī sākās dzīres. Trīs aizjūras spēkavīri sēd goda vietās, cars �os cienā un cildina. Kā gan citādi? Sie tak izglābu�i no nelaimes vecāko cara meitu.

Labs ir, pagāja laiks. Pienāca diena, kad vidējai meitai jā�iet par sievu pie otrā pūķa. Ezelītis atlidoja pie Neziņa un teica:

���� Sis pūķis būs stiprāks par pirmo. Nebaidies, tiksi ar viņu galā. Ej dro�i cīnīties.

Vidējo meitu aizveda uz jūras krastu, apsēdināja baznīciņā un tur atstāja. Trīs spēkavīri atkal paslēpās aiz kalna, lai gai�dītu pūķi, bet, līdzko krastā parādījās deviņgalvainais bries�monis, visi �ausmās aizbēga kur kurais. Tiklīdz pūķis sāka tuvo�ties baznīciņai, no debesīm sava ēzelī�a mugurā nolaidās Nezi�nis un metās pūķim klāt.

���� Kālab tu ieradies �eit? � pūķis baismīgā balsī noprasīja Nezinim.

���� Nebiedē mani par agru, pūķil Kad sacirtī�u tevi gabalos un notriek�u tev visas deviņas galvas, tad arī varēsi klaigāt.

Iesākās varena cīņa. �igāns savicināja savu milnu un no�trieca pūķim trīs galvas. Pūķis iebelza �igānam un iedzina viņu līdz krūtīm zemē. �igāns atvēzējās vēlreiz � vēl trīs pūķa gal�vas aizripoja pa zemi. Pūķis otrreiz zvēla �igānam, un tas iegrima zemē līdz pat kaklam.

���� Ei, briesmoni, � �igāns uzsauca, � paskaties, aiz kalna gaida trīs spēkavīri, tūliņ tie nocirtīs tev pēdējās galvas!

Pūķis atskatījās, bet, kamēr viņ� skatījās, kamēr meklēja spēkavīrus, �igāns izrāvās no zemes un notrieca pūķim pēdējās trīs galvas. Pūķis nu izlaida garu. �igāns savāca visas deviņas galvas, ieraka līdzās pirmā pūķa galvām un uzvēla virsū smago akmeni. Nu viņ� piegāja pie baznīciņas, izlaida no tās vidējo carameitu un teica viņai, kā mācījis ēzelītis:

���� Ej pie cara, sava tēva, un saki viņam, ka tevi atbrīvoju nevis es, bet gan trīs aizjūras spēkavīri. Bet mani ij nepiemini.

Vidējā carameita pateicās Nezinim un iedāvināja viņam savu pērļu kaklarotu. Nezinis paslēpa kaklarotu sev matos, zem ait�ādas, un devās pie spēkavīriem.

������� Ne jau pateicības dēļ es kāvos ar pūķi, cara �ēlastība man nav vajadzīga. Ejiet uz pili un sakiet, ka pūķi uzvarējāt jūs, bet mani pat nepieminiet.

Pilī atkal sarīkoja dzīres, un visi cildināja spēkavīrus. Kā gan citādi? Viņi ta�u bija izglābu�i vidējo carameitu no posta.

Ta�u dzīru laiks aizskrēja vēja spārniem, bet nelaime atkal pie durvīm: jaunākā carameita jāatdod par sievu pa�am galve�najam un pa�am briesmīgākajam � divpadsmitgalvainajam pūķim.

Ezelītis teica Nezinim:

���� Viss, kas bijis līdz �im, ir tikai pusbēda. Ar vecāko pūķi cīnīties būs grūtāk, bez manis galā netiksi. Kur es uzsitī�u ar nagu, tur arī cērt�

Bet spēkavīri tikmēr bija sazvērēju�ies nobeigt Nezini. Tie no viņa baidījās.

��� Ja nu viņ� visu izstāsta caram?!

���� Cars visu uzzinās un atņems mums dārgās dāvanas.

���� Iebērsim Nezinim dzērienā miegazāles. Pūķis atnāks un nogalēs viņu miegā�

Runāts, darīts. Spēkavīri it kā netī�ām satika Nezini un iedzirdīja ar aizjūras zālēm.

Uz baznīciņu jūras krastā aizveda jaunāko carameitu. Viņa nu sēdēja un gaidīja sitam savu stundiņu. Pēk�ņi jaunākā ca�rameita redz: parādās Nezinis ēzelī�a mugurā. Nezinis nolēca no ēzelī�a, piegāja pie baznīcas un saka carameitai:

���� Nebēdājies, carameita, paraugies: aiz kalna gaida trīs spēkavīri, kuri izglābu�i tavas māsas. Viņi izglābs arī tevi. Un es viņiem palīdzē�u.

Nezinis mierina carameitu, kā mācēdams, bet pa�am jau acis krīt ciet.

��� Nezin kāpēc miegs nāk. Pamodini mani, tiklīdz ieraudzīsi pūķi.

To sacījis, Nezinis nolika galvu carameitai uz ceļiem un aiz�miga dziļā miegā.

Nezinis gulēja, bet jaunākā carameita glāstīja viņam galvu. Pēk�ņi carameita skatās: aitāda noslīd Nezinim no galvas, zem aitādas kuplo melnās �igāna cirtas, un tajās paslēpts ve�cākās māsas gredzens un vidējās māsas pērļu kaklarota. Tad carameita atskārta, kur� izglābis viņas māsas no posta, visu saprata un atkal sakārtoja aitādu uz Neziņa galvas. Sēd un gaida.

Pēk�ņi jūra sabangojās, ūdens saputoja, un no viļņiem pa�rādījās briesmīgais divpadsmitgalvainais pūķis. Carameita sāka modināt Nezini, bet tas nemostas. Gan viņa to dunkāja, gan dūra ar savu matusprādzi, bet �is pat nepakustas, tik neganti viņu pārmāku�as aizjūras zāles. Pūķis nāk tuvāk un tuvāk. Nu jau tepat blakus baznīciņai. Tad carameita sāka rūgti raudāt, un pirmā asariņa, nokritusi uz Neziņa sejas, apsvilināja viņu karstāk par liesmu. Nezinis pietrūkās kājās un redz � vēl mazu brītiņu, un būtu par vēlu.

���� Ek jūs, spēkavīreļi, gan es ar jums pēcāk nokārto�u rēķinus!

Nezinis izdrāzās no baznīciņas, un viņam ar pūķi sākās milzu cīņa. Kāvās stundu, kāvās otru � neviens nevar uzvarēt. Tiklīdz Nezinis nocērt pūķim galvu, tās vietā tūliņ izaug cita. Tā abi būtu cīnīju�ies, līdz pūķis būtu pieveicis Nezini, bet te pie briesmoņa pielidoja ēzelītis un ar nagu sāka sist tam pa asti.

�� Sit te, sit te, te viņam viss spēks! � ēzelītis sauca.

Nezinis metās pie pūķa un ar vienu vēzienu nocirta tam asti. Nu pūķim vairs neauga jaunas galvas nocirsto vietā, un Ne�zinis pievārēja pūķi, citu pēc citas notrieca visas divpadsmit galvas.

Nezinis nu piegāja pie baznīciņas, izlaida ārā carameitu un teica tai:

v � Re, kur guļ pūķa galvas. Es uzvarēju briesmoni. Bet es tevi lūdzu � kad aiziesi pie tēva, nesaki, ka tas ir mans darbs. Saki, ka pūķi pieveiku�i trīs aizjūras spēkavīri.

To piekodinājis, Nezinis savāca pūķa galvas un paslēpa zem smagā akmens, kur jau glabājās pirmā un otrā pūķa galvas. Nu Nezinis devās pie spēkavīriem. Spēkavīri pārbijās un sāka trīcēt aiz bailēm.

��� Ak tad necerējāt vis mani ieraudzīt dzīvu? Nebaidieties, jūs man neesat vajadzīgi. Ejiet un pasakiet, ka pūķi pieveicāt jūs.

Spēkavīri nopriecājās un, ko kājas nes, metās uz pili.

Cars sarīkoja tādas dzīres, kādas �aizemē vēl nebija redzē�tas. Uz �īm dzīrēm paaicināja itin visus, tikai Nezini aizmirsa.

Bet jaunākā carameita, redzējusi Neziņa seju, bija viņā iemīlē�jusies no pirmā acu uzmetiena.

������������ Tēvs, � jaunākā meita vaicā, � bet kāpēc uz dzīrēm nav paaicināts pavārs Nezinis?

������������� Baidos, meitiņ, ka viņ� ar savu briesmīgo izskatu visus viesus iztrūcinās.

Jaunākā carameita sāka tēvu pierunāt, un �is lika meklēt Nezini rokā. Viņu apsēdināja vissliktākajā vietā, priek�ā nolika vissliktāko ēdienu.

Nule dzīres bija pa�ā karstumā. Viesi sāka izpra�ņāt spēka�vīrus, kā �iem izdevies tikt galā ar pūķiem, un tie nu sāks plā�tīties cits cita priek�ā un lielīt savu spēku un izmaņu. Jaunākā carameita klausījās, klausījās un pēdīgi teica:

Bet vai jūs neparādītu mūsu viesiem un mums, kur pa�slēptas pūķu galvas?

Visi devās uz jūras krastu. Spēkavīri bija redzēju�i, kā Ne�zinis slēpj galvas zem akmens, un uzreiz parādīja to vietu.

������������� Tētiņ, � jaunākā carameita ierunājās atkal, �. liec, lai viņi parāda pūķu galvas � lai visi redz, cik �ausmīgu preti�nieku viņi pieveiku�i.

Spēkavīri piegāja pie akmens, bet, lai kā stīvējās, tomēr ne�jaudāja izkustināt akmeni no vietas. Tad priek�ā izgāja Nezi�nis, ar plecu pagrūda spēkavīrus nost un ar vienu roku pastūma akmeni malā kā spalviņu. Tad izraka pūķu galvas un parādīja tās caram.

Cars sadusmojās, lika atņemt spēkavīriem dārgās balvas, ar kurām bija tos apveltījis.

������������� Un es vēl gribēju atdot jums savas meitas par sievām! Ei, sargi, trieciet viņus laukā no manas pils!

Sargi padzina spēkavīrus no pils, un tad cars sacīja:

������������� Kā tad būs, manas mīļotās meitas, kura no jums ies par sievu pie �ī jaunekļa?

Vecākā carameita paskatījās uz Nezini un aizgriezās, � kurai meitenei gan gribēsies precēties ar cilvēku, kam galva kā aitai! Aizgriezās arī vidējā meita.

���� Piedod mums, tētiņ, mēs pie viņa neiesim!

���� Bet kāpēc klusē tu? � cars vaicāja jaunākajai meitai.

Meitene nodūra acis.

���� Esmu gatava laulāties ar viņu kaut vai tūlīt, � jaunākā

carameita atbildēja, piegāja pie Neziņa un novilka viņam ait�ādu. Visi noelsās vien, ieraudzīju�i tik skaistu �igānu, ka ne pasakā izstāstīt, ne ar spalvu aprakstīt.

Cars deva viņiem savu svētību, un abi dzīvoja laimīgi, bet savu ēzelīti neaizmirsa nekad.

Reiz dzīvoja meitenīte, �igāniete bārenīte. Viņa mitinājās pie vecas burves mājiņā uz vistas kājām. Burvei par viņu nenopriecāties: meitenītei bija laba sirds, un viņa padarīja itin visu, ko vecīte lūdza. Burve bēdājās tikai par vienu, � bārenīte bija neglīta, kā bāls ziediņ�. Burve redzēja, kā meitene tādēļ skumst, un nolēma viņai palīdzēt. Noskaitījusi burvju vārdus, viņa ielika bārenītei acu vietā divus smaragdus, lūpu vietā � koraļļus un tad teica:

��� Apgriezies nu, mīļā.

Bārenīte apgriezās apkārt un uzreiz pārvērtās partādu dai�ļavu, ka ne pasakā izstāstīt, ne ar spalvu aprakstīt. Bārenīte tik gau�i patika burvei, ka tā klusībā nolēma ierādīt meitenei burvestību mākslu. Burve tikai gaidīja, kad meitene izaugs.

Tolaik gadījās tā, ka mājiņai garām brauca kņazs. Ska�tās � pie lieveņa stāv meitene un vēl tik daiļa, ka ne acu no�vērst.

������������� Ieej mājā, daiļaviņ, atnes ūdeni, 3 kņazs palūdza.

�� Ļoti gribas dzert.

Bārenīte iesteidzās mājiņā, iesmēla kausiņā ūdeni un atnesa kņazam. Te kņazs ievēroja, cik slikti un nabadzīgi meitene ģēr�busies: mugurā tādas skrandas, ka teju teju izirs.

��� Mīļo meitenīt, vai gribi � apģērb�u un apau�u tevi?

� Paldies, labo cilvēk, � meitene atteica, � paldies par labo sirdi un rūpēm, bet man nekā nevajag.

Ta�u kņazs neliekas mierā.

��� Bet varbūt tu gribi pavizināties manā trijjūgā?

Meitene paskatījās uz kņaza karieti un nejaudāja noturēties.

���� Tikai ilgi ne, labo cilvēk, � viņa palūdza, � citādi � drīz pārnāks mana krustmāmiņa, sāks mani meklēt un ba�īties.

Ku�ieris novicināja pātagu, zirgi salēcas un drāzās taisni uz kņaza lepno namu. Ieraudzījusi tādu bagātību un greznību, mei�tene uzreiz aizmirsa gan krustmāmiņu burvi, gan mājiņu uz vistas kājām, gan dzīvi, kādu dzīvojusi līdz �im. Bārenīti ap�stāja kalpones, apteksnes un aukles, ņēmās viņu post. Nomaz�gāja, sasukāja, ietērpa meiteni dārgās drānās, un viņa kļuva vēl daiļāka nekā agrāk.

���� Viņa būs mana mīļotā meita, � kņazs iesaucās.

Pārnāk burve, skatās � nav vairs meitenītes, �igānietes bā�renītes. Sauca, sauca, ūjināja nekā. Tad burve sāka burties un uzzināja, ka viņas prombūtnē mājiņā bijis kņazs; un aizve�dis �igānbērnu uz savām mājām. Burve apvainojās un nolēma doties pie kņaza. Ieradusies klaudzina pie vārtiem, bet vārti aiz�slēgti. Burve sauc kalpus, bet tie nelai� �o namā.

���� Kur līdīsi, vecā ragana? Kur tas dzirdēts, ka ubagi nāktu pie kņaza�

���� Bet pie viņa tak ir mana bārenīte! Viņ� to man nolaupījis.

���� Vai tu traka, vecen! Par tādiem vārdiem tevi var pakārt. Vācies prom, kamēr āda vesela!

Tā nu burve aizgāja tuk�ā. Gāja prom apvainojusies, ļaunu prātu turēdama.

Pagāja laiks. Bārenīte uzplauka kā tulpe pavasarī, pārvēr�tās par īstu daiļavu. Kņazs nevar vien noskatīties uz viņu. Un tad kņazs apņēma viņu sev par sievu, bezgala mīlēdams par skaistumu un labo sirdi. Viņi dzīvoja draudzīgi un saskanīgi, priekā un mierā. Pagāja gads, un bārenītei piedzima dēls. Kņazs aiz priekiem nolēma sarīkot dzīres. Sasauca viesus no visas apkaimes, godājamus un bagātus. Kņazam gribējās pa�rādīt savu mantinieku.

Par dzīrēm uzzināja arī burve. Tiklīdz pienāca vakars, viņa izteica burvju vārdus, apcirtās riņķī un pārvērtās: par aizjūras skaistuli. Burve izgāja no mājiņas uz vistas kājām, nosvilpās, un tūliņ piebrauca melnu brīnumzirgu trijjūgs ar karieti� Burve aizbrauca uz dzīrēm, bet tās jau pa�ā karstumā. Viesi dzer, līksmojas, apbrīno saimnieci, nevar vien noslavēt kņaza dēlēnu.

Dzīres jau tuvojās beigām. Bārenīte, nogurusi no trok�ņa un līksmības, izgāja no nama un devās uz dīķi, kur viņai va�karos patika pastaigāties. Te pie viņas piegāja burve un teica:

���� Tev karsti, daiļaviņ? Ej izpeldies, paliks vieglāk.

Bārenīte paklausīja burvei, izņēma savas smaragdu acti�ņas, lai nepazaudētu, un metās ūdenī.

Bet burvei to vien vajadzēja. Viņa pakampa smaragdu acti�ņas un koraļļu lūpiņas, apcirtās apkārt un atkal pārvērtās par veco burvi. Bārenīte izkāpa no ūdens, skatās � nav ne sma�ragdu actiņu,, ne koraļļu lūpiņu. Viņa ielūkojās dīķī un sagrī�ļojās: no ūdens viņā raudzījās neglīta seja. Meitene sāka raudāt.

����� Kā lai es tagad rādos acīs kņazam? Viņ� mani nemaz nepazīs, bet, ja pazīs, tad vairs nemīlēs.

� Neskumsti, manu bārenīt, � vecā burve viņai teica.

�� Nāc man līdzi.

Un te bārenīte atcerējās, ka kaut kur ir jau redzējusi �o veco sieviņu. Viņa devās tai nopakaļ, un burve aizveda viņu uz savu mājiņu.

Kņazs pamanīja, ka sievas nekur nav. Pazudusi, glu�i kā zemē iegrimusi. Viņ� sasauca kalpus. Tie sāka skraidīt pa visu apkaimi, meklēdami kņaza sievu, ta�u nevarēja to atrast. Kņazs izsūtīja ziņne�us uz malu malām, apsolīja milzīgu balvu tam, kur� atradīs viņa sievu. Ta�u ari ziņne�i atgriezās tuk�ā. Tad kņazs aizgāja pie slavena zintnieka un izstāstīja tam par savām bēdām.

s � Ja tu man palīdzēsi, es tev bagātīgi atlīdzinā�u � pie�tiks gan taviem bērniem, gan bērnubērniem.

�ļ Es tev, kņaz, iedo�u dzijas kamolīti, � zintnieks atbil�dēja, � nomet to zemē, dzīpars ritināsies vaļā, bet tu seko tam nopakaļ. Kamolītis aizvedīs tevi uz turieni, kur atrodas tava sieva.

Kņazs paņēma kamolīti no zintnieka rokām un devās ceļā. Kamolītis ripo, ripo, dzīpariņ� ritinās vajā^ bet kņazs seko un neatpaliek. Kamolītis pār lauku � un kņazs tam pakal, kamolī�tis caur me�u � kņazs pakaļ, kamolītis pār upi � kņazs lai��as peldus. Kņazs noplēsa zābakus, sāka iet basām kājām, tās jau asinīs, bet kamolītis tikai ripo un ripo. Un, kad kamolītis bija pavisam izritinājies, kņazs izskrēja pļaviņā un ieraudzīja mājiņu uz vistas kājām. Aiz noguruma viņ� turpat nokrita kā beigts.

No mājiņas izsteidzās burve un bārenīte. Ieraudzījusi kņazu, bārenīte sāka rūgti raudāt un saprata, ka vīrs meklē viņu.� Bārenīte nometās burves priek�ā ceļos un sāka lūgties:

���� Krustmāmiņ, atdod man manu vīru, es viņu mīlu vairāk par dzīvību. Padari mani tādu, kāda biju agrāk.

Burvei sametās meitenes �ēl. Viņa apsēja tai priek�autiņu, ielika tajā smaragdu actiņas un koraļļu lūpiņas, no�ukstēja bu�ramvārdus un teica:

���� Ņem nul

Bārenīte paņēma actiņas, paņēma lūpiņas.

���� Bet tagad divreiz apgriezies!

Bārenīte apgriezās un pārvērtās par daiļavu � vēl skais�tāku nekā agrāk. Drānas mirdz zeltā, ap rokām sprādzes, ausīs dārgi auskari.

Burve apslacīja kņazu ar dzīvo ūdeni, un viņ� piecēlās sveiks un vesels. Paskatījās apkārt un redz: tepat stāv sieva. Abi metās viens otram ap kaklu un uz vietas aizmirsa visu citu pasaulē. Tā abi aizgāja uz kņaza mājām � apskāvu�ies, nepa�teiku�i burvei ne vārda. Burve uz viņiem apvainojās un saņēma pagalam ļaunu prātu.

Kņazs ar sievu dzīvo priekā un līksmībā. Dēlēns pamazām aug lielāks. Viss gāja labi, līdz kādu dienu kņaza sieva sa�sirga. Kņazs sasauca pasaules labākos dziedniekus � nekas ne�līdz. Burve bija nobūrusi bārenīti ļaunām zintīm � un tā viņa arī nomira.

���� Dzīva tu negribēji mitināties pie manis, � burve no�teica, � tad es nāk�u pie tevis nomiru�as.

Kņazs ilgi sēroja, ta�u ar asarām nevienu nepiecelsi. Viņ� uzbūvēja savai sievai kristāla kapli�u, tajā zelta ķēdēs iekāra zārku, bet, kad kļuva pagalam skumji, gāja turp, ilgi sēdēja pie miru�ās sievas un nolūkojās viņā. Arī mirusi viņa gulēja kā dzīva, it kā uz brītiņu būtu iemigusi un tūdaļ modīsies, un viss būs pa vecam. Ta�u laiks ritēja, bet bārenīte necēlās.

Kamēr kņaza un bārenītes dēlēns bija mazs, tēvs viņam ne�ļāva iet uz kapli�u un skatīties uz māti, ta�u pienāca laiks, kad kņazs vairs nevarēja liegi zēnam kaut vai īsu mirklīti palūko�ties uz viņu. Zēnam kņaza namā nekas netika liegts. Kņazs bija piekodinājis kalpiem, lai nerunā dēlam pretī, � ko tas grib, lai ņem.

Reiz kņaza dēls aizgāja uz virtuvi un redz � stāv grozs ar olām. Viņ� sāka ar tām rotaļāties un visas saplēsa. Palika viena vienīga. Kņaza dēls paskatījās uz �o olu, bet tā spīd cauri, it kā būtu no kristāla. Te zēnu pārņēma briesmīgas skumjas.

��� Tēvs, brauksim pie māmiņas, es gribu viņu redzēt!

Neko darīt, bija vien jāpiekrīt. Kņazs lika iejūgt pāri zirgu.

Viņi aizbrauca uz kapli�u, atvēra durvis, un zēns uzreiz stei�dzās pie mātes. Bet viņa guļ glu�i kā dzīva. Kņaza dēls sāka ripināt kristāla olu pa mātes seju: pārripina pār vienu aci, tā atveras, pārripina pār otru � atveras arī otra. Pārripina olu pār roku � roka paceļas. Pēc tam viņ� pārripināja olu pār mā�tes sirdi, un sirds sāka pukstēt. Bārenīte piecēlās no zārka, it kā nemaz nebūtu bijis to gadu, ko viņa nedzīva nogulējusi zārkā.

Vecās burves zintis pagaisa. Te parādījās pati burve.

I � Labi, manu meitenīt, vairāk es tevi nemocī�u, dzīvo, kā dzīvojusi, ja jau tavs dēls tevi atradis.

Bārenīte nokrita burves priek�ā ceļos.

���� Piedod man, krustmāmiņ, es tak pati esmu vainīga, ka visu laiku aizmirsu tevi, priecādamās par savu laimi. Tagad tā vairs nenotiks!

Kņazs aiz priekiem sarīkoja neredzētas dzīres.

No visām zemes malām saaicināja kņazus un carus, bet pa�ā goda vietā nosēdināja veco burvi. Bet �ī, lai nebiedētu ļaudis ar savu izskatu, divreiz apcirtās riņķī un pārvērtās par aizjūras skaistuli � tādu, ka pats cars ballē viņu aplidoja.

Visi palīksmojās, palīksmojās un izklīda, bet kņazs ar sievu un dēlu sāka dzīvot, cepuri kuldami. Veco burvi viņi atstāja savā namā un vairs nelaida atgriezties mājiņā uz vistas kājām.

Me�ā bija iemitinājies �igānu tabors. Sai taborā dzīvoja �i�gāniete. Viņai bija viens vienīgs dēls � �igānēns ap gadiem divpadsmit. Pirms daudziem gadiem �igāniete bija zaudējusi vīru � tas reiz aizgāja �igānu darbos un neatgriezās. Sieva nosprieda, ka vīrs ir pagalam. Tomēr daudzi �igāni viņai ne�piekrita, un taborā klīda baumas, ka �igāns pārdevis dvēseli nelabajam.

Kādā jaukā dienā uz �o taboru atbrauca tirgonis. Viņ� sāka staigāt pa teltīm un runāties ar �igāniem. Pienāca arī tās �igā�nietes kārta. Tirgonis ieraudzīja �igānpuikū, un acis viņam iezvērojās. Bet jāpasaka � �is �igānēns bija izmanīgs, stiprs un apķērīgs. Te nu tirgonis uzrunāja zēna māti:

���� Atdod man savu dēlu! Tu tikpat dzīvo nabadzībā, bet pie manis tavam dēlam nebūs nekādu rūpju. Bērnu man nav, tā ka pēc manas nāves visu mantos viņ�. Turklāt tavs dēls man nav sve�s, es pazinu viņa tēvu, bijām lieli draugi,: es tak kristīju tavu zēnu, tātad esmu tavs kūms�

Tirgonis vārdoja, vārdoja �igānieti, bet pierunāt nespēj. Tad viņ� noskaitās, nozibināja acis, un �igāniete nojauta ko nelabu. Patiesi, nākamajā dienā nelaime bija klāt: �^ viņas dēls aiz�gāja uz me�u un vairs neatgriezās.

Bija noticis tā. Kad �igānēns izgāja no :me�a pļaviņā, tur viņu jau gaidīja tirgonis.

���� Kas ir, puis, vai gribi pavizināties ar zirgu?

Kur� �igānēns no tā atteiksies? Tad tirgonis iesvilpās, un pļaviņā iedrāzās divi melni zirgi. �igānēns skatās uz zirgiem un ne acu nespēj atraut, tik varen skaisti tie abi.

' Sēdies, �igānēn, vienā zirgā, es kāp�u otrā, un jāsim.

Abi sēdās zirgos un auļoja prom. Ciganēns skatās: viņa zirgs nevis skrien pa zemi, bet gan lido pa gaisu. Tad zēns at�skārta, ka sapinies ar pa�u nelabo, ka �is tirgonis ir burvis.

Dievs vien zina, cik laika pagāja, līdz abi nonāca pie augsta kalna un nolaidās pa�ā virsotnē. Burvis pavēlēja �igānēnam: B jgi Ej pameklē malku, kursim ugunskuru.

�igānēns salasīja �agarus, un viņi iekūra uguni. Burvis sa�dabūja mazu oliņu un iesvieda to liesmās. Tiklīdz viņ� to iz�darīja, zeme atvērās, atklādama �auru aku.

���� Klausies, puis, ko tev teik�u. Es esmu visā apkaimē pa�zīstams burvis. Tu jau būsi to nopratis. Te, �ajā kalnā, ir ap�slēpti visi mani dārgumi. Es pats tos dabūtu rokā, bet �ai akā nejaudā�u ielīst. Se tev burvju gredzens. Uzvelc to pirkstā, tikai nepazaudē, citādi tev gals klāt. Tiklīdz tu nolaidīsies pazemē, tev virsū metīsies indīgas �ūskas. Nebaidies, pavicini gredzenu,

un �ūskas pārvērtīsies akmeņos. Iedams pa pazemi, tu ierau�dzīsi durvis, kuru priek�ā sēdēs lauva. Pavicināsi gredzenu �. un lauva pārvērtīsies akmenī. Tālāk būs otras durvis, tu iesi iek�ā un ieraudzīsi savu māti. Viņa lūgs, lai tu viņu apskauj bet tu netici. Tā ir nevis tava māte, bet gan nelabais. Ja tu viņai noticēsi, viņa saplosīs tevi gabalos. Pamāj uz viņas puS i ar gredzenu, un viņa pārvērtīsies par akmeni. Tālāk būs tre�ās durvis, un aiz tām � visa mana bagātība� Piesien lādi virvē es izvilk�u ārā to un pēc tam arī tevi! Mēs abi būsim bagāti� �igān, tikai neaizmirsti, izdari visu tā, kā es tev liku.

Cigānēns apsēja virvi sev ap vidu un nolaidās pazemē. Viņ� ilgi laidās lejupr līdz pa�ai kalna dzīlei. Līdzko viņ� nokļuva lejā, viņam virsū metās indīgās �ūskas. Cigānēns pavicināja gredzenu � un �ūskas pārvērtās akmenī. Arī tālāk notika tā, kā bija teicis burvis: atradās trīs istabas, vienā sēdēja lauva, ot�rajā parādījās �igānēna māte, bet tre�ajā stāvēja lāde ar naudu.

Cigānēns pievilka lādi pie virves, bet vilkdams tā piekusa, ka apsēdās uz lādes atpūsties.

�Nekā nebija, burvi,� viņ� nodomāja, �es tevi pazīstu! Lādi tu izvilksi, bet mani pametīsi tepat, lai nevajadzētu dalīt dār�gumus. Tas nu tev neizdosies.�

Bet burvis no aug�as sauc:� � Ei, puis, sien ātrāk lādi virvē!

�� Vispirms izvelc mani, � cigānēns atsaucas, � bet lādi es piesie�u sev klāt.

� Nē, vispirms es izvilk�u lādi un tikai pēc tam � tevi! Abi stīvējās un ķīvējās, un cigānēns tā arī nesēja lādi virvē. Tad burvis noskaitās un iesvieda virvi pazemē. i � Lai tad tavi kauli sapūst tai pazemē! � viņ� uzkliedza un nozuda.

Cigānēns sēd uz lādes vāka un bēdājas: �Kāpēc man vaja�dzēja sapīties ar to burvi! Kas man lika vizināties ar viņa zir�giem? Esi nolādēts, burvi, ar visu savu burvju gredzenu!�

Zēns dusmās norāva gredzenu no pirksta un nosvieda zemē. Te zeme nodrebēja, un parādījās milzu Pūķis.

Pūķis paskatījās uz �igānēnu un jautāja:

���� Dēliņ, kā tu te gadījies? Ko tev vajag?

Cigānēns nobijās no Pūķa briesmīgā izskata un sāka kāp�ties atpakaļ, bet Pūķis saka:

���� Nebīsties no manis, dēliņ, es esmu tavs tēvs. Pirms dau�dziem gadiem �is pats burvis mani piekrāpa, nobūra ar ļaunām zintīm un piespieda sargāt savus dārgumus. Nebijis tev �ī gre�dzena, tevis jau sen nebūtu starp dzīvajiem. Kad uzsitīsi ar gredzenu pa zemi, es ikreiz bū�u klāt un izpildī�u katru tavu vēlē�anos. Lūdz, dēliņ, ko gribi.

��� Tēvs, aiznes mani mājās uz taboru pie manas mātes, un arī dārgumus paķer līdzil

���� Labi, dēliņ, viss būs tā, kā tu vēlies, tikai neaizmirsti paņemt līdzi gredzenu � gan vēl noderēs.

Cigānēns attapās savā taborā, bet tur pie ugunskura telts priek�ā sēdēja māte un lēja asaras par dēlu. Viņa bija noveco�jusi un nosirmojusi. Zēnam bija licies, ka viņ� nav bijis mājās tikai trīs dienas, bet patiesībā bija pagāju�i gadi.

Māte nopriecājās:

��� Vai, dēliņ, es jau vairs necerēju tevi dzīvu redzēti Kur tad tu biji, pastāsti nul

Cigānēns mātei izstāstīja visu, kā bijis, neko neslēpa. Kop� tā laika viņi sāka dzīvot bagātībā un laimē.

Tomēr Jaunais burvis bija uzzinājis, ka cigānēns izkļuvis no pazemes, un nolēma atdabūt savas bagātības. Reiz viņ� at�kal ieradās taborā pie �igānēna un saka:

���� Atdod manu gredzenu, puis, atdod ar labu, citādi at�ņem�u ar varu!

Cigānēns nosvieda gredzenu zemē, un parādījās Pūķis � viņa tēvs.

���� Skaties, tēvs! � zēns iesaucās. � Re, kur viņ� ir, tas burvis, kur� tevi pārvērta par Pūķi un izpostīja visu tavu dzīvi.

Pūķis metās burvim virsū un vienā mirklī no�ņaudza to. Tiklīdz burvis bija pagalam, viņa zintis pagaisa, un �igānēna priek�ā atkal stāvēja tēvs.

Reiz dzīvoja bagāti �igāni vīrs, sieva un vienīgais dēls Ta�u tad mātei pienāca pēdējā stundiņa. Pirms nāves viņa pgt kodināja vīram un dēlam, lai bēres svinotj veselu gadii. Tā llf arī darīja. Pagāja kāds laiks, un nomira arī tēvs, pirms nāves piekodinājis dēlam, lai svinot bēres veselu gadu. Dēls paklau�sīja. Un � kas gan notika? Viņi bija dzīvoju�i jo bagāti, ta�u kamēr dēls svinēja tēva un mātes bēres, visa nauda bija vējā,� ne gra�a vairs no bagātības. Nav jau nekāds joks � divus ga�dus svinēt bēres!

Kādā jaukā dienā dēls pamostas un redz: kabatās nav ne gra�a, mājā ne garoziņas maizes, pati māja brūk kopā. Ko nu iesākt? Dēls paņēma tarbu un devās uz pilsētu laimi meklēt. Tā nu �igāns soļo pa pilsētu, redz, ka bodītes vai lūst no pre�cēm, bet pa�am nav par ko tās nopirkt. Tā viņ� stāvēja, skatī�damies un siekalas rīdams, līdz pie viņa pienāca lepns tirgonis greznās drānās.

������ Klau, �igān, vai nāksi pie manis par strādnieku?;� tir�gonis jautā.

-�������� Ie�u gan, � �igāns piekrīt, �ļļvisvfens, nav kur palikt. Tirgonis aizveda �igānu uz savu māju, bet pretī izskrēja tir�goņa meita � daiļa jaunkundze, piens un medus.

�������������� Tēvs, ko tad tu esi atvedis? � tirgoņa meita iesaucās.

���� Paskaties vien uz viņa skrandām, paskaties, cik viņ� bries�mīgs, cik netīrs!

-r* Paga, meit, � tirgonis atteica, � tūliņ mēs viņu no�mazgāsim un pataisīsim par cilvēku.

Nu �igānu savā ziņā ņēma tirgoņa kalpi � berza un maz�gāja, apcirpa matus, nodzina bārdu. Kad tas bija padarīts, tir�gonis aizveda �igānu pie meitas un noprasīja:

���� Paskaties tagad � vai nu būs labs?..v.

Tirgoņa meita paskatījās uz �igānu un samulsusi novērsa skatienu � tik ļoti puisis viņai patika.

Tā �igāns palika dzīvot tirgoņa namā. Nelaime tikai, ka viņ� savu mū�u nebija mācījies nevienu darbu, tāpēc arī te vi�ņam nekas negāja no rokas. Tirgoņa kalpi visādi vilka viņu uz zoba:

��� Ak tu mūlāps tāds!

Tirgonis jau sen būtu padzinis tādu strādnieku, ja �o neaiz�stāvējusi pa�a meita. Sapratis, ka mājas darbos no tāda palīga nekāda labuma nesagaidīs, tirgonis aizsūtīja �igānu uz bodi. �igāns patirgojās vienu vienīgu dienu, bet aizlaida vējā tik daudz naudas, ka tirgonis galvu vien saķēra.

1 � Vai manu dieniņ! � tirgonis kliedza. � Tu tak mani iz�putināsi! Labs ir, ja par tirgo�anos tev nav nekādas sajēgas, tad es paskatī�os, vai spēsi ko prātīgu nopirkt.

ļ Nākamajā dienā viņ� sūtīja �igānu uz tirgu, iedeva līdzi naudu un piekodināja:

lHB Nopērc ziemai malku, bet pielūko, ka labi degtu!

Tā �igāns arī izdarīja ,� aizgāja uz tirgu, nopirka desmit vezumus malkas un saka zemniekiem:

Vediet malku uz tāda un tāda tirgoņa sētu, sakraujiet kaudzē un aizdedziniet. Paskatīsimies, kā degs.

Kas zemniekiem bēdas? Dara, ko liek. Aizveda malku, sa�krāva grēdā un pielaida uguni. Malka deg, ka prieks! Pat ne stunda nepagāja, kad nenieka vairs nebija palicis pāri. �igāns savāca ogles un pelnus un rāda tirgonim: ļļ � Visu izdarīju, kā tu' liki. Nopirku malku, pārvedu sētā, sakrāvu, kā nākas, un tad pārbaudīju, vai labi deg. Re E sa�degusi pa tīro!

Tirgonis saķēra galvu.

��� �igān, kas tu esi par cilvēku! Vai nu prāts ir un naudas nav, vai nauda ir un prāta nav! Ko lai es ar tevi iesāku? Vaja�dzētu dzīt prom, kamēr nav par vēlu�

Ta�u te ieskrien tirgoņa meita un ņemas lūgties:

��� Tētiņ, cik rei�u es neesmu teiku�i, lai tu neaiztiec �igānu! Dod nu viņam vēl pēdējo uzdevumu, un, ja viņ� arī �oreiz ne�tiks galā, tad dari, kā zini, es viņa vairs neaizstāvē�u.

Tirgonis piekrita.

--�Tikai liēc vērā, meitiņ, tādās runās es vairs neielaidī�os. 1 Nākamajā dienā bija pienācis laiks, kad tirgonim jāsūta sa�vas preces uz aizjūras zemēm. Viņ� pielādēja kuģus un pavē�lēja �igānam:

���� Te tev, puis, būs palīgi, brauksi kopā ar viņiem uz aizjū�ras zemēm, pārdosi tur manas preces, bet par ieņemto naudu sapirksi citas. Aizjūras zemēs izvēlies tādas preces, par kurām

visi �eit ne nobrīnīties nevarētu. Bet, lai tu nesadarītu muļķī, bas, es uzdevu palīgiem tevi pieskatīt.

�igāns uzkāpa uz kuģa un laidās ceļā. Nepagāja necik ilgs laiks, kad viņa palīgi sāka klusībā kalt plānus:

����� Kam mums vajadzīgs tas muļķa �igāns? Izmaitās vēl visu tirgo�anos.

��� Mēs arī bez viņa tiksim galā.

���� Ņemsim un pametīsim �o vientuļā salā, lai nemaisās pa kājām, bet atpakaļceļā paķersim līdzi.

Tā viņi arī izdarīja � izsēdināja �igānu vientuļā salā, at�stāja ēdienus un dzērienus veselam pusgadam un pa�i kuģoja tālāk.

�igāns sakūra krastā ugunskuru, paēda un likās uz auss. No rīta pamodies, devās klaiņot pa salu � vajadzēja ta�u ap�skatīties pēc kāda mitekļa. Viņ� gāja, gāja, līdz pamanīja kalnā alu.

��� Ahā, � �igāns pie sevis noteica. � Tie�i tas man vaja�dzīgs.

Viņ� ielīda alā, grasījās jau likties gulēt, te skatās � kas tad tas? Lāde! �igāns piegāja pie lādes, pacēla vāku � un gan�drīz vai ap�ilba. Lādē bija dārgumu bez skaita: dārgakmeņi, zelts, smaragdi un briljanti. �igānam uzreiz padoms rokā. Viņ� samīcīja mālus un ņēmās taisīt ķieģeļus, bet katrā ķieģelī pa�slēpa dārglietas. Iznāca vienpadsmit ķieģeļu. �Nav līdzens skaits,� viņ� nodomāja. �Jāuztaisa vēl viens ķieģelis, lai sanāktu ducis.� Pēdējo ķieģeli �igāns atstāja tuk�u un visus divpadsmit nobēdzināja dro�ā vietā.

Tikmēr tirgoņa ļaudis jau bija iztirgoju�i visas preces, sa�pirku�i vietā jaunas un nu devās atceļā. Viņi piestāja pie salas, lai paņemtu līdzi �igānu.

���� Kas tad tev tur? � viņi vaicāja, redzēdami, ka �igāns liek maisā ķieģeļus.

���� Kā � kas? Pārbraucis cel�u sev māju!

Tirgotāji nosmējās � ko tur, muļķis paliek muļķis.

Vārdu sakot, kuģis atgriezās pilsētā. Bet pēc likuma bija

tā � ja pārnāk tirgoņa kuģis, tad tirgotājiem jāatved dāvana caram. Tā nu tirgoņa ļaudis saposās ar dāvanām pie cara. Arī �igāns iet �iem līdzi ar visu maisu. Bet pa priek�u visiem soļo

tirgonis pats. Tirgonis pasniedza caram, dāvanas, un cars bija gau�i apmierināts. Ta�u tad viņ� pamanīja �igānu un vaicāja: ļ'� Bet tu, �igān, ko tu man atvedi no tālajiem ceļojumiem?

��������������� Raug, �e, jūsu cariskā augstība, ķieģeļus� � �igāns atbildēja un izvilka no maisa ķieģeļus.

Visi smējās, vēderu turēdami. Tirgonim bija kauns par savu strādnieku.

Neklausieties, jūsu augstība, viņ� jau man tāds pamuļ�ķis. Tāpat vien joka pēc turu pie sevis.

Tomēr �igāns neliekas mierā.

Hjsļ Se, jūsu augstība, ņem vien manu dāvaniņu, � viņ� teica un pasniedza caram to pa�u divpadsmito ķieģeli, kur� bija pa�licis tuk�s. � Lauz tik pu�uT^

Cars pārlauza, ķieģeli, bet iek�ā � liekā.

������������� Taisies, ka tiec no �ejienes! � tirgonis uzkliedza. � Ne�dari man kaunu valdnieka priek�ā!

S H Ak tad tev manu pre�u nevajag? � �igāns vaicā.

� Lasies tik prom ar visām savām precēm!

������������ Aizie�u jau, aizie�u, tikai uzraksti man zīmi, ka atsakies no manām precēm.

Nu iejaucās arī cars:

������������� Dzi, tirgoni, �igānam taisnība � ja tev tie ķieģeļi nav vajadzīgi, tad raksti zīmi.

Neko darīt, bija vien jāraksta.

Hgjjg Bet tagad skatieties, � �igāns teica, izķēris zīmi tirgo�nim no rokas. � Pamielojiet acis ap manām precēm!

Tiklīdz �igāns pārlauza ķieģeli, no tā sāka birt dārglietas, un acis visiem kļuva apaļas aiz brīnumiem. Tirgonis saprata, kāda bagātība aiziet �im gar degunu, un tūliņ nolēma dabūt to atpakaļ.

f paskat vien, �igān, tāds muļķis tu nemaz neesi, par kādu izlikies.

Vārdu sakot, tirgonim nenācās ilgi mēli deldēt, jo �igānam jau sen patika tirgoņa meita � viņa bija ne tikai skaistule, bet arī ne reizi vien palīdzēja �igānam izkulties no ķezas.

Nodzēra kāzas, un �igāns kļuva par tirgoņa znotu.

Reiz dzīvoja �igāns. Viņ� bija ilgi klejojis pa pasauli un redzējis tik daudz visādu brīnumu, ka nebaidījās ne no kā. Spēka viņam bija, cik tik nevajag. Viens pats stājās pretī lācim un pieveica to. Bet arī lā�i bija atstāju�i uz viņa ādas ne ma�zumu zīmju � visa miesa �igānam bija vienās �vīkās no lā�a n agiem. �igāns bija melns un briesmīgs, pēc izskata velns kas velns. Tikai ragu trūka. Uz vecumu �igāns mitējās klejot un ap�metās ciemā, pa�ā ciema malā. Zemnieki no viņa baidījās, ne�spēra ne kāju viņa namiņā, un arī radi viņu apciemoja loti reti.

Reiz vecais �igāns nolēma izkurināt pirti. Sanesa no upes ūdeni, iekūra uguni, apsēdās uz lāvas un sāka pērties. Bet laiks jau tuvojās pusnaktij. �igāns peras, peras, vico ar pirtsslotu sev pa sāniem un muguru, te pēk�ņi dzird � kāds pienāk vi�ņam klāt un saka:

��� Paraujies malā!

�igāns parāvās malā, nospriedis, ka atbraucis kāds rada�gabals. Pirtī tvaiks tik biezs, ka redzēt nevar nenieka.

� Sēdies, � �igāns aicināja, � te tev būs brīva vieta.

����� Nekā nebija, raujies tuvāk pie loga, � sve�ā balss at�cirta.

���� Vai tad tev vēl vietas maz? � vecais �igāns nobrīnījās, tomēr pavirzījās tuvāk lodziņam.

� Tagad būs.labi. Noper nu mani! Man pirtī tik gau�i patīk.

� Bet kur tu esi? � vecais �igāns vaicāja. � Es tevi tais tvaikos nevaru saredzēt..

��� Nu tepat tak, guļu uz lāvas!

Ve�uks nu sāka kādu pērt ar pirtsslotu, bet, ko per,� to pats nemaz nezina.

��� Ei, vecais, piesvied oglītes, uzmet garu! Pasmel no katla!

Vecais �igāns apvainojās. ..

���� Ja tev vajag, tad pats arī celies. Man vairs nav spēka. Un jaunāks par mani arī esi.

����� He, he! � balss nosmējās. � Jaunāks? Esmu vienos ga�dos ar tevi.

�igāns noskaitās.

����� Kur tad tu slēpies? Kāpēc es neredzu tevi vaigā?

����� Kam tev redzēt mani vaigā? Es esmu tavs dubultnieks!

����� Kas nu tu par dubultnieku, � �igāns nosmējās un nola�mājās. Bet tas, kur� sēdēja viņam blakus, sāka tik briesmīgi smieties, ka visa pirts nodrebēja. Tad vecais �igāns saprata, ka te iejaukts nelabais. Kad viņ� pieliecās saru�ināt ogles, tad ieraudzīja: uz katla kāds sēd, bet tepat deguna priek�ā karājas viņa kājas � nevis kājas, bet nagi!

���� Lēnāk, lēnāk, vecais, neaizķeries aiz manām kājām!

�igāns pacēla acis un ieraudzīja velnu. Tāds nu �is tur tu�pēja: augumā neliels, astīte apliekta, uz pleca uzmesta, uz gal�vas rēgojas radziņi. Izbāza vēl mēli un sāka mēdīties. Velns kas velns! Bet ģīmis velnam uz mata tāds pats kā vecajam �igānam.

����� Runā, ka tu esot stiprs vīrs.

���� Tu manu spēku gribi pārbaudīt, vai? � vecais �igāns noprasīja.

Bet velns atbild:

�� Pārbaudīt vai nē, bet izpērt tevi gan gau�ām gribas. Tu mani pēri, tagad nu es papēr�u tevi.

����� Pazīstu tavu velna pēr�anu! Bet �lai nu notiek, per ar, velns tevi rāvis!

Velns vienā stiepienā nolēca no katla vecajam uz pleciem un sāka trenkāt viņu pa pirti. Kur tik �is viņu neraustīja: skurstenī iedzina, izrāva skurstenim cauri, iegrūda zem lāvas, gandrīz iemeta katlā. Vecais grib �o nosviest, bet velns tā pieķēries, ka nekādi nevar dabūt nost. Pēdīgi velnam apnika vizināties uz �igāna. Tad nu �is saka:

����� Ei, vecais, spēkosimies! Tu tak esi stiprs. Vai arī tas tikai izmelots?

�igāns sadusmojās. Viņam varen sagribējās pārmācīt velnu.

����� Labs ir, spēkosimies. Tikai te ir par �auru. Iziesim ārā, pļaviņā.

Velns bija ar mieru. Abi izgāja no pirts pļaviņā un sāka cīkstēties. Sāka tā pamazītēm, bet pēc tam iekarsa ne pa jokam. Velns ar nagiem saskrāpēja �igānam visu muguru, vienās strī-

pās un pu�umos. Pret ritu velns veco jau bija galīgi nokausē�jis un, kad tas sāka gurt, izrāva tam zobu un teica:

����� Sitā, tagad tu zināsi, kā ar mani spēkoties! Tavu zobu es ņem�u par ķīlu. Būsi mans kalps, kamēr vien dzīvosi.

Velns ar nagu izurba �igāna zobā caurumu, izvēra tam cauri zirga astru un pakāra zobu sev kaklā.. Tobrīd iedziedājās tre�ie gaiļi.

� Nu, paliec sveiks, vecais, drīz tiksimies, � velns uzsauca un nozuda.

Vecais ilgi gulēja bez atmaņas, tik briesmīgi viņu bija no�mocījis nelabais, bet at�irbis aizrāpās pie upītes, lai attaptos un sakoptos.

�igāns nevienam nestāstīja, kas naktī noticis, tomēr uz pirti vairs negāja ne lūdzams. Bet velns nelika viņu mierā. Iepati�cies �igāns velnam, vai? Bet varbūt �ie patie�ām ir dubultnieki? Lai nu kā, bet, tiklīdz pienāca nakts, tā velns ieradās vecā �i�gāna mājā. Abi sēd, dzer tēju, uzspēlē kārtis, itin kā savu mū�u nebūtu naidoju�ies.

Reiz velns ieminējās:

� Ko nu mēs tāpat vien tās kārtis spēlēsim? Labāk saspēlē�sim uz noteikumiem. Ja tu vinnēsi* es izpildī�u tavu vēlē�anos; ja vinnē�u es, tu izpildīsi manējo.

Abi nu sāka spēlēt. Tomēr velns apveda �igānu ap stūri un vinnēja.

���� Labs ir, ģg �igāns sadrūmis teica, saki savu vēlē�anos.

���� Ak tu, muļķa �igān, es tev pateik�u tādu vēlē�anos, ka tu visu mū�u būsi man pateicīgs. Tad nu klausies: ņem lāpstu un taisies uz me�u.

���� Ko tad mēs tur darīsim? ��igāns jautāja.

���� Ņem tik, ņem, nepra�ņā. Esi zaudējis, tad dari, ko liek, un neizrunājies.

Neko darīt. �igāns saģērbās, paņēma lāpstu un gāja vel�nam nopaka]. Abi gāja pa me�u, pārbrida pāri upei, tika ga�rām gravai un atkal nokļuva me�ā. Viņi iznāca me�a pļaviņā, bet tās vidū atrada aku. Velns nu apstājas ūn saka:

����� Lien akā, vecais! Un sāc tur rakt. Ko atradīsi, viss būs tavs!

�igāns ielīda akā un ņēmās rakt. Mazdrusciņ paka�ņāja

zemi� bet tur � zelta monētas. �igāns piegrāba pilnas kabatas ar monētām, bet velns smejas:

*���� � Ņem, ņem vairāk, priek� tevis man nav �ēl�

Kop� tā laika �igāns sāka dzīvot bagātībā. Uzcirta jaunu mājiņu, nopirka dārgu zirgu, vārdu sakot � dzīvo bez bēdu. Bet katru nakti viņ� kopā ar velnu gāja uz burvju aku un tik raka naudu. Nakti rok, dienu izguļas. Un reiz vecais �igāns redzēja sapni. Sapnī viņam parādījās velns, bet tam blakus � velna vecāmāte. Sie abi sarunājas.

� Nu, vai �iģānis drīz nāks tavā vietā? � velna vecāmāte jautā.

� �onakt �is aizraksies līdz pīpei, � velns atbild. � Tik�līdz paņems pīpi un ievilks no tās dūmu, tā paliks uz visu mū�u piekalts pie akas. Izaugs �im ragi un nagi. Bet pēc sejas �is man ir tik līdzīgs, ka ne at�ķirt.

����� Saprotu jau, saprotu, mazdēliņ, kā tev apnicis sargāt to nolādēto aku!

�igāns pietrūkās vienos sviedros un domā: �Ak jūs, ra�gaiņi, �itā mānīties sadomāju�i! Nu, pagaidiet tik, gan es jums parādī�u!�

Pienāca nakts. Velns atkal atnāca pēc �igāna, un abi devās uz me�a aku. �igāns sāka laisties lejā pa virvi. Ta�u nepagāja necik ilgi, kad �is jau rāpjas ārā no akas. ļ � Kas noticis? � velns jautāja.

����� Nu, vai zini, dārgais, cik tad ilgi �itā var? Roku vienā rak�anā jau veselu menesi, virve kļuvusi par īsu!

Velns sāka lauzīt galvu.

���� Bet ko tad lai iesāk?

����� Pavisam vienkār�i: noņem no kakla zirga astru, piesie�sim to pie virves, un taisni labi būs.

Velns paskatījās uz �igānu, vai tik �im kāda viltība nav pa�domā, bet �igāns stāv, vientiesis kas vientiesis, un ko�ļā smilgu.

� Ko tad darīsim, siesim klāt vai iesim mājās? � �igāns vaicāja. � Citādi mēs �itā nostāvēsim līdz tre�ajiem gaiļiem.

����� Labi, velns tevi rāvis, ,sien klāt, � velns nikni uzsauca un noņēma no kakla zirga astru.

�igāns piesēja astru pie virves un atkal ielīda akā. Tikko sācis rakt, skatās � pīpe, tik neparasta, izgriezta velna iz�skatā. Acu vietā ielikti rubīni, zvēro kā liesmas. Un �ķiet, ka

�is velns viltīgi smaidītu. �igāns paņēma pīpi un izlīda laukā.

���� Paskat, velns, ko es atradu!

���� Nu taisni to mums arī vajadzēja! � velns nopriecājās.

��� Būsi nokusis. Sapīpēsim!

��� Var jau, kālab ne, � �igāns piekrita.

Viņ� sakūra mazu ugunskuru. Abi apsēdās līdzās, piebāza pīpes ar tabaku.

���� Nu, �igān, aizpīpē pirmais!

Bet �igāns paslepus bija uzbēris tabakai virsū bērza prau�lus un aizdedzināja tos, tā nu �ie kvēlo. Pats tikai izliekas, ka

pīpē-

���� Ek, kas par stipru tabaciņu! � �igāns saka klepot.

��� Ņem tu, velns, man jau elpa aizrāvusies.

Velns paņēma pīpi un teica:

���� Labs ir, �igān, pēc tevis ari es varu paniekoties ar ta�baciņu!

Velns iesmējās un ievilka dūmus labi dziļi.

���� Par agru priecājies, � �igāns iesaucās. � Gribēji ap�vest mani ap stūri, bet neizdevās vis!

�igāns sakampa velnu, piesēja to ar virvi pie akas un tur ari atstāja. Bet savu zobu novilka no astra un iesvieda ugunī. Zobs uzliesmoja, un tai pa�ā mirklī nozuda gan aka, gan velns. �igāns paskatījās apkārt � un ieraudzīja, ka ir pats savā mājā. Kop� tā laika viņ� velnu vairs netika redzējis.

Reiz dzīvoja bagāts �igāns. Viņam piederēja liela mui�a, ciemi, me�i, lauki, un viņ� tam visam bija par saimnieku. �im �igānam bija viens vienīgs dēls � Vasja, iesaukts par Baltkājīti. Kur tāda iesauka cēlusies? Visi �igāni no dzim�anas ir mel�nīgsnēji, bet �is piedzima balts, nepavisam ne kā �igāns. Tāpēc viņu iedēvēja par Vasju Baltkājīti.

Bagātais �igāns nomira, un Vasja saņēma visu tēva manto�jumu, jo vairāk jau mantinieku nebija � tikai viņ� un māte. Jau bērnībā Vasja bija prātīgs un piemīlīgs, bet paaudzies kļuva

varen gudrs un stalts. Vasjam apritēja divdesmit gadu. Viņ� aizgāja pie mātes un sacīja:

���� Mēs, māt, dzīvojam pārticībā, trūkuma nepazīstam, bē�das met mūsu mājai līkumu. Man tikai �ēl, ka esmu jau pie�audzis; bet no dzīves vēl neesmu redzējis nenieka. Vajadzētu pabraukāt pa pasauli, palūkoties uz cilvēkiem, pamācīties dzī�ves gudrības.

Māte neiebilda, jo viss, ko dēls teica, bija patiesība.

�� Ej, dēliņ, pamācies no ļaudīm, kā maize jāpelna.

Vasja Baltkājītis pārģērbās noskrandu�ās drānās, paņēma vecu apmetni, cauru kā siets, divus gra�us naudas, iebāza azotē gabalu saziedēju�as rupjmaizes un devās ceļā.

Kas zina, cik laika aiztecēja, līdz Vasja nokļuva pie kāda tabora. Skatās � stāv teltis, pļaviņā ganās zirgi sapītām kājām, deg ugunskuri, �igānietes dzied dziesmas, bet vīrie�i sarunājas par darī�anām.

Vasja Baltkājītis izlikās par vientiesi un devās pie �igāniem. Agrāk viņ� bija balts, bet garajā ceļā nosmērējies, nomelnējis, noķēpājies, �igāns kas �igāns! Vasju Baltkājīti pieņēma taborā. �igāni nosprieda � ļaunuma no viņa nekāda, bet tērzējot būs, par ko pasmieties. Kop� tā laika taborā vairs nesmējās ne par vienu citu kā tikai par Vasju Baltkājīti � sak, cik �is dumj� un lempīgs.

Reiz vakarā �igāni sapulcējās pie ugunskura, sāka dziedāt, dejot, spēlēt ermoņikas un ģitāru. Vasja pienāca pie ermoņiku spēlmaņa un palūdza:

���� Paklau, more, ļauj man arī uzspēlēt! Dikti jau gribas.

I � Vai tad tu māki spēlēt, Vasiņ? Citādi atkal tikai ļaudis

izsmīdināsi.

���� Kā lai es zinu, māku spēlēt vai ne?

�igāni sāka smieties.

���� Ļauj, ļauj viņam uzspēlēt!

��� Tūliņ Vasja mums parādīs�

���� Baltkājītis uzmetīs garu, tā skanēja no visām pusēm.

Spēlmanis pasmaidīja, noņēma ermoņikas no pleca un iedeva

Vasjam. Vasja pārbrauca ar roku pār taustiņu rindu, pirksti sāka �audīties pa podziņām, atskanēja ugunīga �igānu deja, un visi �igāni aiz brīnumiem palika stāvam kā iemieti. Tātad Vasja Baltkajītis nav vis nekāds vientiesis! No tā laika Vasja pavi�sam labi iedzīvojās taborā. Dienā viņam sevi�ķu uzmanību ne�pievērsa, bet vakaros, kad �igāni pulcējās pie ugunskura, Vasja bija vai pats galvenais: visi lūdza, lai �is uzspēlējot.

Tomēr Vasja dzīvoja pie �igāniem kā aplamnieks, kā a�gārnis � visiem uzslietas teltis, kā klājas, bet Vasjam Baltkājītim telts vietā uz krūma uzsviests apmetnis, pats guļ uz plikas zemes, zābakus palicis zem galvas, apsedzies ar noskrandu�iem svārķeļiem.

Reiz pie �igāniem paklīda baumas, ka netālu gaidāmas ba�gātas kāzas, ka precinieki atbrauku�i pie bagātās un skaistās �igānietes Rozes, kura bija izdaudzināta visā apkaimē. Bet vēl �igāni valodoja, ka Roze necik nepriecājoties par līgavaini, pie kura viņu grasoties izdot par sievu. Ta�u Rozes tēvs bija stūr�galvīgs �igāns un necieta, ka viņam runā pretī.

Vasja, to padzirdējis, nākamajā rītā piecēlās agrāk par vi�siem un aizgāja no tabora uz savu mui�u. Ieradies pie mātes, viņ� teica:

���� Paklau, māt, sameklē manas vislabākās drānas, brokāta kreklu, safjānādas zābakus, dod man vislabāko zirgu, bet es pa to laiku ie�u nomazgāties.

���� Kas noticis, dēliņ?

���� Paklīdu�as baumas, ka skaistuli Rozi tēvs ar varu taiso�ties izdot pie bagāta, bet nemīlama vīra. Gribu aizbraukt turp un savām acīm paskatīties uz Rozi � vai viņa no tiesas ir tik daiļa, kā ļaudis runā.

Māte, visu sapratusi, noskuma, tomēr nesāka Vasju atrunāt un vienīgi pateica:

���� Pielūko, dēliņ, dari, kā vēlies, tikai sargā savu galvu. Ja aizdosi Rozes tēvam dusmas un viņ� dabūs tevi rokā � tad �ē�lastības negaidi.

���� Neba�ījies, māt, viss būs labi!

Un Vasja devās palūkoties uz �igānieti Rozi, bet līdzi pa�ņēma savu iemīļoto vijoli. Vasja Baltkājītis piebrauca pie ta�bora, kur mita Roze, bet tur jau viss gatavs kāzām un viesu, ka biezs. �igāni palūdza, lai Vasja uzspēlē: par viesiem un turklāt vēl muzikantiem kāzās vienmēr priecājas. Un Vasja ņēmās spē�lēt. Sāka plūst maigas un skumjas skaņas, bet Rozei pār vai�giem ritēja asaras, it kā viņa tikai tagad būtu apjautusi savu likteni. Viņa paskatījās uz vijolnieku, un sirds iesmeldzās: tik stalts un skaists kungs sēdēja viņai iepretim. Un Roze iemī�lēja Vasju Baltkājīti no pirmā acu uzmetiena. Bet viesi jau līk�smojas un priecājas, vairs nedomā par līgavaini un līgavu, ne�liekas zinis ne par ko pasaulē. Nogaidījis izdevīgu brīdi, Vasja piegāja pie Rozes un klusu pa�ukstēja viņai:

���� Bēgsim, Roze, es redzu, ka tevi izdod pie nemīlama vīra. Tu man uzreiz iekriti sirdī, es tevi nemīlamam neatdo�u. Bēg�sim, kamēr nav par vēlu! Tepat netālu me�ā gaida mans sir�mis. Viņ� mūs aizvedīs.

Roze neko neatbildēja Vasjam, tikai pameta ar acīm, lai iet uz me�u, bet pati slepus sekoja viņam.

Taborē būtu līksmoju�i līdz ritam, nemanīju�i zudības, ja vien, kā parasts, nevajadzētu guldināt līgavaini un līgavu. Tad arī attapās, ka Roze pazudusi. Neatrada ari vijolnieku, kur� sazin no kurienes bija ieradies taborā. Rozes tēvs pārskaitās, aiz�sūtīja simt jātnieku, lai dzenas bēgļiem pakaļ, bet kur tu Vasju panāksi!

Vasja atveda Rozi mājās pie mātes un saka:

���� Tā ir mana sieva. Mīli viņu kā pa�as meitu!

���� Viss būs labi, dēliņ, tikai viens neliek manai sirdij miera � gribētos nodzert kāzas, kā ļaudīm pieņemts.

� Esmu ar mieru, tikai jāielūdz �igāni, kā pieklājas.

Nākamajā rītā Vasja Baltkājītis atkal pārģērbās skrandās, izgāja uz ceļa, izvārtījās putekļos un soļoja uz taboru, kurā bija dzīvojis. Aiziet, bet tur � troksnis un klaigas: �igāni uz�zināju�i, ka nez kāds drosminieks aizvedis skaistuli Rozi no pa��as kāzām. Kas tas par varoni? Vai tad tādam tēvam var no�laupīt meitu?

���� Ei, muļķīti Vasja, varbūt tu zini, kur� kāzās nolaupījis Rozi?

�� Zinu gan, kā nu nezinā�u, ja pats viņu nozagu?�

�igāni sāka smieties.

--�Hahahā, kā tad tā? Vai no tiesas tu?

���� Kā tad tu viņu aizvedi? Pats uz savas muguras?

���� Kājām no jātniekiem aizmuki?

�� Un par ko gan viņa tevi iemīlēja?

���� Velti smejaties, brāļi, labāk būtu saģērbu�ies vislabāka�jās drānās un nāku�i pie manis uz kāzām.

����� Kur tad tu, Vasja, taisies tās kāzas dzert? Zem sava no* skrandu�ā apmetņa, vai?

����� Ne jau zem apmetņa, bet pie sava drauga � bagāta �i�gāna, kur� tepat netālu dzīvo. Māja viņam kā pils, saimniecībā nekā netrūkst, viņ� dos jums ēst un dzert, cik sirds kāro.

����� Patie�ām, romale, � ierunājās tabora vadonis, � vai mums gabals nokritīs, ja noticēsim Vasjam Baltkājītim? Ja būs samelojis, pasmiesimies, ja runā taisnību � tas mums arī tikai par patik�anu. Braucam!

Un tabors laidās ceļā. Pa priek�u iet Vasja Baltkājītis, bet aiz viņa � pārējie �igāni. Vasja atveda taboru pie savas mā�jas, bet pats aizsteidzās pa priek�u, a�i nomazgājās, pārģēr�bās � vairs ne pazīt. Tad iznāca taboram pretī un jautā va�donim:

���� Vai jūs Vasja Baltkājītis atveda?

���� Jā, m vadonis pamāja ar galvu.

�Nu, tad nāciet iek�ā, dārgie viesi, sen jau jūs gaidām.

�igāni ieiet pa vārtiem, bet sētsvidū deg ugunskurs. Vasja pieveda katru �igānu pie ugunskura un novilka tam drēbes: no�rauj cepuri, iesvie� ugunī, norauj svārkus un iemet ugunī, bet vietā piedāvā jaunu, dārgu tērpu^^4 vadmalas uzvalkus, zīda kreklus, cepures ar nagu, visu, kā pieklājas. �igāniem izkuri�nāja pirti, apcirpa tiem matus, noskuva bārdas � un lauka kungus vairs ne pazīt nevarēja, pēc izskata tīri kā pilsētnieki. Bet te jau lūdz pie galda, un kā tikai tur nav � ēdienu un dzē�rienu kalnu kalniem.

Vasja piecēlās kājās un sacīja:

���� Nu, brāļi, tagad iedzersim uz jauno veselību � par Vasju Baltkājīti un viņa sievu, skaistuli Rozi.

���� Bet kur tad ir tas tavs draugs, Vasja Baltkājis? Kāpēc viņu neredz?

Tad Vasja piegāja pie tabora muzikanta, izņēma tam no ro�kām ermoņikas, pārbrauca ar roku pār taustiņu rindu, pirksti sāka �audīties pa podziņām, un atskanēja ugunīga �igānu deja�

�igāni saprata, pie kā ieradu�ies viesos, viņiem kā zvīņas nokrita no acīm, visi nodrebēja un gandrīz izlaida glāzītes no rokām.

���� Tad redz, kāds tu esi, Vasja Baltkājīti

����� Nebaidieties, brāli, es no jums neesmu pieredzējis ļau�numa, jūs mani pabarojāt, izmitinājāt, kaut arī no manis ne�kāda labuma nebija. Bet par zobgalībām es jums piedodu. Smī�dināju jūs tī�ām: smieklos bēdas aizmirstas�

�igāni dzīroja trīs dienas, ceturtajā rītā aizjūdza zirgus un devās tālāk � klejot pa me�iem un lielceļiem, maizi pelnīt. Bet Vasja ar Rozi palika dzimtajā namā. Dzīvoja nedēļu, dzī�voja otru, līdz Vasju pārņēma smeldzīgas ilgas.

����� Kas noticis, dārgais, par ko tu bēdājies? � Roze jau�tāja.

-������� � Viss jau man ir, mana labā, un par tevi nevaru vien no�priecāties, un dzīvojam mēs bagāti. ,Ta�u es veselu gadu pa�vadīju, klejodams kopā ar �igāniem, un sirds mani sauc atpa�kaļ pie viņiem, āra pla�umos. Vilktin velk pasēdēt pie uguns�kura, paklausīties dziesmas. Bet �eit mēs abi sē�am vieni pa�i�

���� Ak, Vasja, arī man, taisnību sakot, dzīve uz vietas nav pa prātam.

Runāts, darīts. Otrā rītā viņi iejūdza kulbā trīs zirgus, sa�vāca savu iedzīvi un steidzās pakal taboram.

Reiz pret vakaru �igāni skatās � uz lielceļa putekli grīstē savērpu�ies. Visi nobijās, samuka teltīs.

1 � Kārtībnieks brauc! Bēdziet, kur patapdami�

Bet, kad. Vasja piebrauca tuvāk, �igāni viņu pazina un me�tās sagaidīt. Kop� tā laika Vasja Baltkājītis ar savu sievu, skais�tuli Rozi, palika dzīvot taborā. Bet, kad nomira vadonis, �igāni viņa vietā izvēlēja Vasju Baltkājīti.

Svētais Juris zirgā jāja pa ceļu, bet viņam pretī brauca �i�gānu kulba. Uz bukas sēdēja melns �igāns un turēja gro�us.

�� Kurp braukdams, �igān? Īgi svētais Juris vaicāja. fij&S Rau, tepat netālu gribu uzsliet telti, �ļ �igāns atteica.

��� Un tu?

--�Es dodos uz Jeruzālemi, � atbildēja svētais Juris, � lai palūkotos, kā dzīvo Dievs Kungs.

���� Ak, mīļo, dārgo, atceries nu ari mūs, �igānus, pastāsti Dievam, ka tādi ļaudis dzīvo pasaulēl Lai Dievs pasaka � kā lai mēs dzīvojam, ko lai darām.

����� Labi, � svētais Juris bija ar mieru. � Es viņam visu izstāstī�u, bet atpakaļceļā iegriezī�os pie jums, lai paustu Dieva vārdus.

���� Nekā, dārgais, � �igāns no�ūpoja galvu. � Mēs esam mazi ļautiņi, un tu mūs aizmirsīsi.

����� Ko niekus, neaizmirsī�u vis.

���� Aizmirsīsi gan, kā likts.

Jāpastāsta vēl, ka svētajam Jurim bija tīrasiņu zirgs, tam iemaukti sētiņ nosēti ar dārgakmeņiem, bet kāp�ļi � no tīra zelta. �igāns paskatījās uz greznajiem iemauktiem un saka: Zini ko, dārgais, atstāj man vienu kāpsli! Ja būsi to at�stājis, tad, zirgā sēzdamies, ikreiz atminēsies mūs. Skaidri at�minēsies, ka jāapprasās par to, kā lai �igāni dzīvo, ko lai tie dara.

���� Esi nu gan tu viltnieks, �igān,;� svētais Juris smaidī�dams teica. � Lai notiek, atstā�u tev kāpsli. Ņem ciet! Tikai liec aiz auss: kad atgriezī�os, kāpslis būs jāatdod.

����� Ko nu, dārgais, kāda runa! Viss būs labi. Tikai neaiz�mirsti mūs.

Tā nu viņi �ķīrās. Svētais Juris jāja tālāk. Ceļā gadījās ciems, kur zemnieki cirta guļbaļķu māju. Bet viens baļķis gadī�jies par īsu, sienā paliek sprauga. Nu zemnieki pakampa virves un ņēmās stiept baļķi garumā. Svētais Juris nobrīnījās, piejāja tuvāk un jautāja:

����� Ko tad jūs te darāt, zemnieciņi?

���� Redz, kungs, maķenīt nepietiek, jāstiepj baļķis garāks, bet �is nepagalam nestiepjas. Varbūt tu dosi mums kādu pa�domu?

���� Es jūsu vietā pārzāģētu to baļķi pu�u, ieliktu sienā un spraugu aizbāztu. Bet sīkāk es izprasī�u Dievam, jo pa�laik do�dos uz Jeruzālemi apraudzīt Dievu Kungu.

���� Izprasi gan, godātais, parūpējies par mums, aplamnie�kiem!

Svētais Juris jāja tālāk un pēk�ņi ieraudzīja divas akas, starp kurām �urpu turpu staigāja sievas ar nē�iem un spaiņiem.

No vienas akas ūdeni smeļ, otrā lej iek�ā. Sievas uzsauca jāt�niekam:

�� Kurp jādams, skaistulīt?

��� Uz Jeruzālemi, mūsu Dievu apraudzīt.

�� Vai, mīļais, nu tad pavaicā Dievam, par ko mums uzbru�cis tāds posts! Un kad viņ� pēdīgi ap�ēlosies par mums? Citādi mēs staigājam no vienas akas pie otras un lejam ūdeni vienā lie�anā.

-��� � Labi, pavaicā�u.

� Neaizmirsti gan, mītais, mū�am būsim tev pateicīgas.

Beidzot svētais Juris nonāca Jeruzalemē. Viņ� aizgāja aprau�dzīt Dievu Kungu un pie viena izstāstīja tam brīnumaino atga�dījumu ar zemniekiem, kuri ar virvēm stiepu�i baļķi garāku.

�� Tas man zināms," rDievs sacīja. � Es pats aptum�oju viņiem prātu � par to, ka �ie tikai blēdījās un mānījās, bet prātā nepieņēmās ne par naga melnumu. Sadomāju�i māju celt un malku ziemai sagādāt. Un tad es viņiem pateicu � stiepiet, cik gribat, tikpat to baļķi nemū�am neizstiepsiet. Es viņus sodīju par alkatību un muļķību. Pasaki nu zemniekiem, Juri, ka es at�lai�u viņu grēkus, bet lai turpmāk viņi tiek vaļā no savas alka�tības.

��� Es redzēju arī citus brīnumus, � svētais Juris stāstīja.

��� Sievas lēja ūdeni no vienas akas otrā.

��� Arī tas man ir zināms. Sievas es sodīju par to, ka �īs at�ķaidīja pienu ar ūdeni un nesa uz pilsētu pārdot. Labs ir, es piedodu arī viņām, tikai pasaki, lai vairāk tā nedara.

< � Izstāstī�u visu, kā tu teici,svētais Juris sacīja, gri�bēja jau lēkt zirgā, bet kāja noslīdēja gar zirga sānu, un svē�tais Juris gandrīz nogāzās gar�ļaukus. Te nu viņ� atcerējās kāp�sli, ko bija atdevis �igānam.

���� Tik tikko neaizmirsu, kungs. Es apsolīju �igānam, ka pa�vaicā�u tev, kā lai �igānu cilts pasaulē dzīvo tālāk.

���� �igāniem tu pasaki tā, � Dievs atbildēja. � Lai dzīvo pēc saviem likumiem. No viena izlūgsies, no otra izprasīs, no tre�ā paņems bez atļaujas � tā viņu pa�u darī�ana. Taisni tā arī pasaki.

Svētais Juris devās atceļā. Saticis sievas, izstāstīja, ko Dievs licis. Sievas nopriecājās, ka Dievs �īm piedevis, un nosolījās savu mū�u vairs nejaukt pienu ar ūdeni.

Svētais Juris nu ieradās pie zemniekiem, kuri bija cirtu�i māju. Viņ� pastāstīja par to, ka Dievs �iem piedevis, tikai licis, lai �ie tiekot vaļā no skopuma. Zemnieki nopriecājās, ka nu nedienām gals.

Svētais Juris atkal devās ceļā. Pēdīgi viņ� piejāja pie �i�gānu tabora. No kulbas kā zirņi pabira �igānbērni, saukdami:

���� Svētais Juris klāt, svētais Juris klāt!

Arā iznāca arī pieaugu�ie.

����� Nu, ko labu Dievs lika mums pateikt? � vaicāja �igāns, kur� bija paņēmis zelta kāpsli.

���� Viņ� lika pateikt tā: no viena izlūdzieties, no otra izpra�siet, no tre�ā bez atļaujas paņemiet � viss būs jūsu!

����� Paldies Dievam, ka viņ� �igānus neaizmirst, ka tik labu vēlējumu atsūtījis!

����� Pateicies vien Dievam, �igān, bet mani arī nepiemirsti. Atdod manu zelta kāpsli, man jājāj tālāk!

���� Ko tu runā, mīļo, dārgo? Kādu kāpsli? Mēs no tevis ne�esam ņēmu�i nekāda kāp�ļa, Dieva goda vārds! Lai mūs pērkons sasper, ja esam ko no tevis ņēmu�i! Lai mūsu bērni laimes ne�redz, ja mēs no tevis ņēmu�i�

Tā nu zelta kāpslis palika pie �igāniem, jo tā jau Dievs bija licis: no viena izlūdzieties, no otra izprasiet, no tre�ā bez atļau�jas paņemiet!

Dzīvoja �igāns. Viņ� bija loti nabadzīgs. Bet ģimene liela � sieva un bars bērnu. Kā lai tādu gūrumu pabaro?

�igāns sēd pie telts un lauza galvu: �Ko lai es, nabags, iesāku?> Pēk�ņi viņ� ieraudzīja, ka pie viņa nāk kungs. �Kā lai apvedu kungu ap stūri?� �igāns ieprātojās. Bet uz ugunskura �igānam vārījās putra. Ūdens burbuļus vien mētā. �igāns pa�kampa bļodu ar verdo�o putru un nolika smiltīs. Pats apsēdās bļodai blakus un murmina nesaprotamus vārdus. Kungs pie�nāk tuvāk. Kas tie par brīnumiem? Smiltīs stāv bļoda, uguns nav, bet putra vārās, ka prieks.

���� Ko tu te dari, �igān? � kungs jautāja.

-� Kā � ko daru? � �igāns attrauca. � Vai tad tu ne�redzi? Putru vāru.

����� Kā tā? Kādu putru? Uguns tak nav! Vai tad bez uguns var vārīt putru?

���� Re, ka vāru. Jo tā ir nevis parasta, bet gan burvju bļoda. Es tik pasaku �igānu buramvārdus, un putra vārās pati.

����� Klau, �igān, pārdod man to burvju bļodu, es tev labi samaksā�u. Cik tu par to gribi?

���� Tas tev, kungs, dārgi maksās. Un man jau arf nemaz netīkas �ķirties no burvju bļodas.

���� Ko niekus, �igān, ja jau tu zini buramvārdus, tad izgrebsi tādu bļodu vai cik. Bet es tos nezinu. Pārdod savu bļodu man!

' � Pārdot jau pārdo�u, bet viena pati bļoda nekā nevārīs. Vai redzi �o nūjiņu man rokās? Ar to es maisu putru. Bez �īs nūjiņas tev nekas neizvārīsies. Tā ka pērc arī nūjiņu piedevām.

���� Labi, � kungs bija ar mieru. � Saki, cik maksā.

���� Dod divsimt rubļu un ej ar dievpalīgu.

Kungs noskaitīja naudu, paņēma bļodu un nūjiņu un stei�dzās mājās, ko kājas nes. Bet �igāns ari netūļājās. Savāca savu mantību, iesēdināja sievu un bērnus ratos un laidās tālāk prom no tās vietas, kur nule bija piekrāpis kungu. �Jābrauc �iglāk prom,� �igāns nodomāja, �citādi kungs apķersies, ka vazāts aiz deguna, liks dzīties man pakal, un tad nu man plāni klāsies.�

Bet �igāna zirdziņ� bija pagalam noliesējis, ar pūlēm spēja pavilkt vezumu. �igāns �ā tā aizkļuva līdz tuvākajam ciemam. Tur sapirka visvisādas mantas, jaunu, brangu zirgu, apmainīja telti, saģērba bērnus labākās drēbītēs un pabaroja tos. Tad atkal nostājās klajā laukā un prātoja: �Bet kungs tak mani atradīs, nudien, atradīs!� Tikko �igāns bija tā nodomājis, te ari kungs klāt. Bet �igānam rokā bija pātaga. Viņ� kaut ko ie�ukstēja ausī savai sievai un nu tik vico tai ar pātagu pa muguru. Itin kā sistu sievai, bet patiesībā blakām vien, blakām vien. Sieva brēc, cik jaudas, lokās zemē kā �ūska. Ieraudzījis �igānu, kungs iekliedzās:

��� Ak tu, tāds un �itāds, kā tu uzdrīkstējies mani piekrāpt?!

�igāns nolaida pātagu un panācās tuvāk.

���� Kas noticis? Kā tad es tevi piekrāpu, kungs?

���� Es noliku bļodu smiltīs, maisīju ūdeni ar nūjiņu, bet t kā auksts, tā auksts. � as

���� Bet vai tu �igānu vārdus noskaitīji?

���� Kādus vārdus?

���� Redzi nu, par vārdiem tu man nepavaicāji, bet tagad nat uz mani kliedz. v

���� Tad saki man, �igān, kas tie par �igānu vārdiem?

���� Pagaidi, kungs, ļauj man pabeigt, kas aizsākts, un ru nāsim pēc tam, � �igāns atteica, atkal sakampa pātagu un nē mās vicot sievai pa muguru.

���� Ko tu dari, �igān, tā jau tu viņu nositīsi!

���� Redzi, kungs, man gadījusies nepaklausīga sieva, vajag viņu maķentiņ pārmācīt. Tūliņ iekaustī�u, bet pēc tam uzsitī�u ar pātagu �ķērsām, un �ī piecelsies sveika un vesela. Un klau�sīs mani kā �igānu �unelis.

To sacījis, �igāns uzsita ar pātagu �ķērsām. Sieva tūliņ pa t pielēca kājās, it kā nekas nebūtu noticis, apkampa �igānu un sauca:

���� Manu mīļo vīriņ, saki, kas jādara? Visu, visu izdarī�u ko vien tu liksi!

���� Ej iekur ugunskuru, izvāri pusdienas, pabaro bērnus, no�liec tos gulēt, pēc tam pati sēdīsies pie ugunskura un līdz aus�mai dziedāsi man dziesmas!

���� Itin visu izdarī�u, kā tu pavēlēji, manu mīļo vīriņ, � �igāniete noteica un aizgāja uz me�u pēc �agariem.

Bet kungs domā: �Ek, bijusi man tāda pātaga, ar ko pār�mācīt sievu, citādi �ī vai uz galvas kāpj.�

���� Klau, �igān, pārdod man to pātagu.

���� Pārdot jau pārdo�u, bet tev, kungs, tas dārgi iznāks.

���� Nekas, maksā�u, cik prasīsi. Saki nu cenu.

��� Dod trīssimt rubļu un ej ar dievpalīgu!

Kungs noskaitīja naudu, paņēma pātagu un grasījās jau iet prom, bet tūliņ pat apcirtās atkal.

��� E, nekā nebija, �igān, �oreiz tu mani neizmuļķosi. Saki nu laukā savus buramvārdus!

�igāns ie�ukstēja kungam ausī divus vārdus, un �is aizgāja savu ceļu. Bet �igāns aizjūdza zirgu un atkal brauca uz citu vietu � tālāk no kunga. Nopirka sev vēl pāri zirgu un kļuva pavisam bagāts.

Bet kungs, mājās braukdams, visu laiku atkārtoja �igāna vārdus. Atkārtoja, atkārtoja, kamēr aizmirsa. �Nav liela ne�laime,� kungs domā, �pātaga sievu izmācīs arī bez �igāna vār�diem.� Pārbraucis mājās, kungs tūdaļ aizsteidzās pie sievas, paķēra pātagu un nu tik zvetē ka zvetē. Sieva, nabadzīte, brēc, cik spēka, bet kungs nerimstas.

� Nebaidies, saimniec, � �is sauc, � tūliņ uzcirtīsu tev �ķērsām ar pātagu, un tu piecelsies sveika un vesela, vīram paklausīga.

Kungs cirta sievai �ķērsām pār vēderu, bet viņa ņēma un izlaida garu. Kungs nu saķēra galvu un metās meklēt krāpnieku �igānu. Divus gadus meklēja, līdz pēdīgi atrada gan.

�igāns ieraudzīja kungu un domā: �Tagad man gals klāti� Ko nu darīt?

Patlaban bija ziema. Valdīja negants sals. �igāns ieskrēja teltī, noģērbās pliks, paņēma rokās kreklu, izsteidzās ārā un basām kājām sāka skraidīt pa sniegu, ar kreklu vēdinādamies.

��� Vai,� �igāns kliedz, r� kas par karstumu!

��� Nu tu man esi rokā, �igān, � kungs noteica. � Tagad tev gals klāt, vairāk tu nevienu neapkrāpsi!

�� Nesteidzies, kungs, draudēt ar nāvi, [auj man pirms tam pirtī izpērties! Vai, cik karsti, vai, cik karsti!

Bet pats skraida pa sniegu un vēdinās ar kreklu.

Kas tie par brīnumiem? Sals ne�ēlīgs, kungam lapsādas ka��okā auksti, bet �igāns skraida glu�i pliks un vēl vēdinās ar kreklu.

��� Kur tad tev, �igān, tik karsti? � kungs vaicā.

���� Redz, man ir burvju krekls. Ar to man nekāda sala nav jābaidās. Jau tagad karsti, bet, ja uzvilk�u kreklu, tad vai gals klāt.

��� Klausies, �igān, pārdod man savu kreklu.

Bet pats domā: �Kam lai es pērku zvērādas un siltās drā�nas? Labāk nopirk�u no �igāna kreklu. Tajā būs silti un viegli.�

��� Pārdot jau pārdo�u, bet tas tev dārgi maksās.

�� Prasi, cik gribi.

��� Dod tūksto� rubļu un ej ar dievpalīgu.

Kungs noskaitīja naudu, paķēra kreklu un steidzās mājās. Pārbraucis mui�ā, sasauca ļaudis un sāka lielīties:

���� Skatieties, ļautiņi, kādu burvju kreklu es nopirkul Tajā man nekāda sala nav jābaidās.

Kungs novilka dārgo ka�oku un visas drānas, sāka pliks skraidīt pa pagalmu un vēdināties ar kreklu.

Ļaudis brīnās:

���� Vai tu traks palicis, kungs? Ziemassvētki pie durvīm, bet tu pliks skraidelē.

Kungam kauns atzīties, ka �igāns viņu atkal piekrāpis, un �is izliekas, ka viss kārtībā.

�������������� Vai, cik man karsti, vai, cik karsti! � kungs kliedz.

��� Vai, tāds karstums, ka nevar ciest!

Klaigāja, klaigāja, klaigāja, klaigāja, kamēr nosala.

Bet �igāns par to naudu, ko bija saņēmis no kunga, kopā ar savu ģimeni visu mū�u dzīvoja, cepuri kuldams.

�igāns atnāca pie zemnieka un jautā:

���� Vai tu gribi bagāts tikt?

���� Kur� tad negrib? � tā zemnieks. � Tikai � nezinu, kā to darīt!

���� Es tev iemācī�u, � �igāns teica. � Iesim uz tīrumu, pa�ņemsim līdzi zelta naudiņas un iedēstīsim tās zemē. Redzēsi, nākamajā dienā jau ra�u varēs vākt!

Zemnieks nopriecājās, izvilka no paslēptuves zelta naudiņas un kopā ar �igānu devās uz tīrumu. Abi apraka monētas. Otrā dienā atnāku�i, skatās � naudiņu jau divreiz vairāk!

���� Zili brīnumi! � zemnieks iesaucas, -rLielais paldies* �igān, ka izskoloji mani! Nu mēs abi būsim bagāti.

���� Oja, zemniek, vai tad tā kāda bagātība? Dēsti a�i vēl, ka�mēr laiks pieturas labs!

Zemnieks vēlreiz iedēstīja visas naudiņas, cik vien �im bija. Otrā dienā atnācis, skatās � naudiņu divreiz vairāk! Zemnieks vai gaisā lec no priekiem.

���� E, �igān, es drīz bū�u kungs, paskat vien, cik zelta iz�audzis!

������ Ko tu pļāpā, zemniek! Lai kļūtu par kungu, vajag simt�reiz vairāk naudas. Nē, tā nekas neiznāks. Ej mājās, savāc visu zeltu un sudrabu, cik vien tev ir. Tad gan ra�a izdosies labu labā.

Zemnieks aizdrāzās uz mājām, visu apgrieza kājām gaisā, savāca visu naudu, atgriezās tīrumā pie �igāna un nu tik raks, nu tik dēstīs.

Otrā rītā zemnieks aizgāja uz tīrumu agrāk par �igānu � ne nociesties nevarēja, kā gribējās redzēt, cik �oreiz liela ra�a. Rok, rok, bet nevar atrast nevienu pa�u naudiņu. Arī �igāns jau nāca pa tīrumu �urp. Zemnieks metās tam klāt.

���� Vai, �igān, kāds posts! Visa mana nauda pazudusi!

������ Par ko tu brīnies? � �igāns noprasīja. � No vakardie�nas nav lijis ne lāsītes lietus, vai neredzi, kāds sausums? Tāpēc arī visa sēkla pagalam�

Zemnieks gāja vien mājās, bet �igāns pilnām kabatām nau�das laidās uz savu taboru.

Tas bija sensenos laikos. Kāds �igāns ar visu savu saimi brauca pa ceļu. Zirdziņ� viņam vārgs, izkāmējis. Toties mantu ratos vai cik. Ģimene �igānam liela, bērnu vesels lēvenis. Kā lai tādu saimi pabaro? Un zirgs arī grib ēst, bet kur ņemsi sienu? Nākas zagt, bet ar zag�anu ne vienmēr laimējas. Tā nu �igāns braukāja pa pasauli, rūpes un raizes ciezdams, un kulbā neviena nesēdināja, vienīgi mazos bērneļus, citādi zirģelis mil�zīgo smagumu ij nepavilktu. Vecākie �igāni gāja ratiem nopa�kaļ. No mantām un bērniem kulba tikusi plata jo plata, bet slie�ces kulbai �auriņas � kā lai tādu kulbu novalda? Te tā sa�ūpo�jas pa kreisi, te pa labi, te katliņ� izripo ārā un nokrīt zemē, te kāds baskājis bērnelis izveļas. Dienā, kad gai�s, vēl var gan mantu pacelt, gan bērnu savākt, bet, tiklīdz satumst, netiec vairs nekādā galā. Un kā lai tiktu galā, ja �itāds ņūklis bērnu? Kā lai visus saskaita? Bet �igāns tik uz�auj ķēvītei un tik brauc tālāk.

Tā nu arī iznāca: te viens atpaliek no kulbas, te otrs. �igāns izklejojās pa pasauli, apbraukāja visas zemes, un, kur viņ� gājis, tur palika viņa bērni. Kop� tā laika �igāni ir izklīdu�i pa visu pasauli.

Manam vectēvam, pie simtu gadu vecam, �o teiku stāstījis �igāns, kur� kopā ar viņu alla� mājojis me�ā.

Kādreiz asarās peld prieks, un no bēdām dzimst laime. Sis �igāns pirms daudziem gadiem mita me�ā netālu no kādas lau�cinieku mājas. �igāna bērni, kā parasti, skraidelēja me�ā, bet, neilgi skraidīju�i, atgriezās pie ugunskura pagalam pārbiju�ies un stāstīja:

���� Nāc, tētīt, nāc ātrāk un klausies, kāds tur me�ā ir vēj�, tāds vēj�, ka liekas � vai kokus ar visām saknēm izgāzīs!

Tēvs negribēja bērnus klausīt, bet māte viņu mudināja:

���� Vadzi, ej skaties, kas tur ir! Vai tad neredzi, kā bērni pārbiju�ies?

���� Kādēļ lai es eju? Tagad tak vēja nav, un diena tik rāma, ka vai dūnas var laist ārā.

Tomēr bērni bija tik izbiedēti, ka nezināja, kur likties. Viņi slēpās, kur patapdami, un baiļu pilnām acīm skatījās turp, no kurienes nupat bija atskrēju�i. �igāniete, bridi padomājusi, pie�cēlās un sāka klausīties. Viņai �ķita, ka dzirdama kāda balss, kāds savāds troksnis. Nu viņa teica vīram:

��� Vīrs, tiesa kas tiesa, es arī kaut ko dzirdu. Ej; ātrāk, un paskaties, kas tur ir!

Tad vīrs piecēlās un sauca bērnus līdzi. Bērni gāja pa priek�u, viņ� tiem pakaļ. Pēc neilga gājiena kaut kas likās sa�klausāms. Vēl da�us soļus pagājis, �igāns apstājās un uzsauca bērniem, lai nebaidoties. Apstājās ari bērni. �igāns labu brīdi ieklausījās, grasījās iet tālāk un vaicāja bērniem, cik tālu �ie pirmīt biju�i. Bērni atteica:

��� Mēs bijām daudz tālāk. Nāc mums līdzi, mēs tev parādī�sim to vietu, līdz kurai bijām aizgāju�i.

Vēl pēc brī�a tēvs atkal jautāja, vai bērni biju�i vēl daudz tālāk. Tālāk gan, bērni atbildēja. Tad tēvs lika mazākajiem pa�likt uz vietas, vienu no lielākajiem paņēma sev līdzi un gāja uz to pusi, no kurienes bija dzirdams savādais troksnis � glu�i kā stipra vēja �ņākoņa. Te zēns apstājās un sacīja:

��� Manu tētīt, mēs tik tālu nebijām. Bet paskat � kas tur tā kust?

��� Manu bērniņ, � tēvs atbildēja, � es redzu gan, bet man gribētos pieiet tuvāk, lai būtu labi redzams, kas tie un cik viņu.

Zēns, bailēs trīcēdams, sekoja tēvam. Pēc da�iem so)iem viņi redzēja, ka vienuviet �ņākdamas lodā neskaitāmas �ūskas, un to �ņāk�ana ir dzirdama tālāk nekā liela vētra.

Tēvs savāca savus bērnus un steig�us atgriezās pie uguns�kura. �igāniete, redzēdama, ka vīrs un bērni pagalam pārbiju��ies, jautāja:

��� Kas tur bija? Teic jele ātrāk!

�igāns sievai atteica:

��� Liec nu mudīgi drēbes ratos, mums jābēg prom!

Sieva paklausīja, viens divi sakrāva ratos drēbes, vīrs tik�pat �igli aizjūdza zirgu, iecēla ratos bērnus un skubināja sievu, lai sē�oties ratos arī �ī. Bet sieva vēl ratos nesēdās un atkal vaicāja:

��� Teic man, kas tur bija?

Tad vīrs izstāstīja:

���� Tur ir tik daudz �ūsku, ka tu ne iedomāties nevari, un viņas tā �ņāc, it kā diezin kāds vēj� būtu sacēlies.

Sieva nu sacīia:

��� Redzi, vīriņ, ja laimi gribi rast, tad no nelaimes nebai�dies, ja nelaimi uzvarēsi, tad laimi panāksi. Tagad nebēdz no �īs vietas, varbūt taisni te savu laimi panāksi, un, ja ne laimi, tad nelaimi. Ko tu labāk vēlies?

;ļ � Es gribu laimi sasniegt, �vīrs atteica.

���� Labi, tad klausi mani, saki bērniem, lai nekust no ratiem nost.

�igāniete izvilka no ratiem linu maisiņu, izņēma no tā lielu, baltu palagu, iedeva to vīram un pieteica:

Pagaidi �epat, es ie�u salasīt mazliet sarkanu ogu un tūliņ bū�u atpakaļ.

Vīrs, zinādams, ka sieva ir gudra un dara labi, pavēlēja bēr-

niem sēdēt ratos un nekur neiet, kamēr viņ� nejaus. Sieva at�griezusies uzsauca vīram:

��� Tagad steigsimies pie �ūskām, nāc un nebaidies, es ie�u tev līdzi.

Vīrs un sieva gāja uz to vietu, kur �ņāca �ūskas. Viņi piegāja tik tuvu klāt, ka labi varēja saredzēt �ūskas, un arī �ūskas redzēja vīru un sievu. Sieva izklāja un nogludināja palagu un tad sacīja vīram:

�� Ej un saliec uz palaga tās ogas, kuras es tev iedevu, un liec tā, lai ogas būtu atstatu, bet pēc tam steidzies �urp.

Vīrs paņēma ogas un izlika uz palaga citu no citas attālāk, bet pēc tam atgriezās pie sievas.

Pēc kāda brī�a visas �ūskas pagriezās uz vienu pusi. No viņu bara izslīdēja paliela balta �ūska[8], atlīda uz palaga un sāka ēst ogas, kuras �igāns bija uzlicis uz baltā palaga. Apēdusi ogas, �ūska nolieca galvu, nometa no tās zelta kroni un aizlīda, kā nākusi, pie citām �ūskām, kuras viņu jau gaidīja. �igāns ar �i�gānieti, to redzēdami, piesteidzās pie izklātā palaga, kur �ūska bija ēdusi sarkanās ogas un klanīdamās nolikusi savu zelta kroni. Abi �igli savāca palagu līdz ar visu, kas uz tā, un klup�dami krizdami skrēja uz ratiem. �igāns pakampa gro�us un pā�tagu un, atpakaļ neskatīdamies, bēga no me�a ar visu savu saimi. Tā viņi bēga stundas divas un nemanīja, ka no ratiem izkrita viens no bērniem. Tiku�i tik tālu, ka nebija vairs ko bai�dīties, viņi beidzot apstājās, bet bērni raudādami izstāstīja, ka viens no viņiem nokritis, bet �ūskas, asti mutē satvēru�as, ritenī mezdamās, nāku�as tam pakaļ tik daudz kā lapas kokā, kā smil�tis pie jūras. Kad zēns pusceļā nokritis, �ūskas metu�ās tam virsū tik biezi, ka zēns vairs nebijis saredzams.

Nu māte raudādama sacīja:

�� Laime nāk raudādama, nelaime Īli smiedamās. Mans mī�ļais dēliņ, kāpēc tu skatījies atpakaļ vairāk par citiem? Tāpēc tu atdevi savu dzīvību �ūskām. Kas atpakaļ skatās, tas pāri pār

galvu krīt. Un jūs, bērni, ja jūs aiz bailēm būtu skatīju�ies at�pakaļ, tad tāpat būtu izkritu�i no ratiem un mēs jūsu acis vairs neredzētu, tāpat kā jūsu brālī�a acis vairs neredzēsim un viņa vārdus nedzirdēsim. Un, ja mēs būtu stāvēju�i uz vietas, tad visi būtu aizgāju�i tāpat. Ja brālītis atpakaļ nebūtu skatījies un nebūtu baidījies, tad no ratiem zemē nebūtu kritis. Dzir�diet � sargieties atpakaļ skatīties! Lai cilvēks iet, kurp iedams, atpakaļ nevajag skatīties. Tā ir zīme, ka pa pēdām nāk nelaime.

Pēc tam māte sāka bērnus dro�ināt � lai nu nebaidoties, viņa ar tēvu kopā ie�ot skatīties, kur brālītis palicis un kas ar viņu noticis. Turpat pie me�a ceļa viņi izjūdza zirgu, noglabāja baltās �ūskas kroni un tad gāja skatīties, kas noticis ar mazo zēnu. Patiesi, pusceļā viņi nokritu�o zēnu atrada, bet grūti nā�cās pazīt, ka tas ir cilvēks. �ūskas viņu bija apgrauzu�as līdz kaulam.

Kad vecāki bija atgriezu�ies pie ratiem, māte bērnus dro�i�nāja, lai neraudot, � brālīti esot paņēmis stārķis, un stārķis viņu atnesī�ot atkal atpakaļ, tikai mazu maziņu un smuku.

Ne mazumu māte ar tēvu raudāja par �ūsku nomaitāto zēnu. Baltās �ūskas zelta kroni viņi glabāja, kamēr dzīvoja, un bija bagāti un laimīgi.

(1389, 126)

Vienreiz bija un nebija viens �igāns. Bērnu viņam daudz, veca māte un tēvs. Nabadzība viņam bija liela. Sieva aizvien bārās uz vīru, ka bērnu gan daudz, bet ēst nav ko dot. Kad �i�gāna sieva nāca mājā no sētām, tad vīrs taisījās prom me�ā, pie saviem zirgiem, jo sieva alla� bargi rājās.

Zirgi �igānam bija slikti un vāji. Iedams pie saviem zirgiem me�ā, �igāns ieskatījās skaistu sērmūk�ļa krūmu. Viendien viņ� paņēma līdzi nazi, nogrieza sērmūk�ļa zaru un uztaisīja sev nūju. Labi apskatījis savu nūju, �igāns atminējās, ko viņam vecā mātesmāte bija stāstījusi � ar sērmūk�ļa nūju varot velnu un visus ne�ķistus garus sasist. Tikai vajagot zināt, kā sist: nūju vajagot turēt kreisajā rokā, sist krustām, bet pie beidzamā sitiena pagriezt sērmūk�ļa nūju uz kreiso pusi.

Virs paņēma savu sērmūk�ļa nūju un aizgāja pasaulē laimi meklēt. Gāja tuvu un tālu. Reiz vīram gadījās iet gar kādu ezeru. Ezermalā vīrs redz � ganās melns ērzelis, tikko izbridis no ezera. �igāns piegāja pie zirga, bet tas nosvilpās, cirta priek��kāju pie zemes un ierunājās:

���� Nāc ātrāk un sēdies man mugurā! Es tevi nesī�u turp, kur zelta kalni ir un medus upes tek, tur laime pati tev pretī laidīsies.

�igāns noskatās uz zirgu � tas tāds neredzēts. Pa nāsīm dūmus lai�, pa muti uguns nāk, krēpes �im līdz pat pineklim, līdz pat zemei, kakls ar riteni, krūtis kā vārti, viens pats kājas nags tik liels kā ugunskura vieta, aste līdz pat zemei � ar klēpi nesaņemsi. �igāns padomāja, padomāja un klusībā nosprieda: �Sēdī�os tik zirgam mugurā un aizjā�u mājā pie sievas, un ne�dzīvo�u vairs, kā agrāk, bet ie�u pie saviem radiem un parādī�u, kas man par zirgu.�

�igāns piegāja pie ērzeļa, uzlika tam savus iemauktus un ar vienu lēcienu bija melnajam zirgam mugurā. Zirgam mu�gurā lēkdams, �igāns iemauktu pavadas uzsvieda tam kruste�niski. Tikko �igāns dabūja saķert pavadas rokās, kad zirgs sāka skriet tik dikti, ka vēj� norāva �igānam cepuri un tūliņ pēc tam � arī zābakus. Tālāk zirgs sāka laisties pa gaisu. �igāns, redzēdams, ka zirgs vairs neskrien pa zemes virsu, sāka to griezt gan uz vienu, gan uz otru pusi; un; zirgs arī ļāvās. Ta�u �igānu pārņēma briesmīgas bailes, jo viņ� nojāuta, ka zirgs nes viņu uz viņpasauli.

Nu �igāns atkal atminējās, ka vecā mātesmāte stāstījusi � ar sērmūk�ļa nūju varot daudzas lielas lietas darīt pret ne�ķīs�tiem gariem. Tā kā �igāns tagad skaidri redzēja pats savām acīm, ka zirgs, ko viņ� jāj, nav nekas cits kā velns, tad paķēra savu sērmūk�ļa nūju un ar visiem spēkiem sāka zvetēt zirgam starp ausīm. Ar katru sitienu zirgs laidās zemāk un zemāk. �i�gāns jau sāka piekust, kad pēk�ņi atcerējās, ko teikusi vecā mātesmāte. Tad viņ� saņēmās pēdējos spēkus, cirta melnajam ērzelim krustām starp ausīm un reizē pavilka sitienu uz kreiso pusi. Tikko �igāns tā bija izdarījis, kad zirgs tai pa�ā acumirklī

atradās uz zemes. Tas skrēja, ko vien varēja, līdz atskrēja pie tā pa�a ezera. �igāns ar vienu lēcienu bija nost no sirga mu�guras. un zirgs taisnā ceļā ieskrēja ezerā. Skriedams ezerā, zirgs

iesaucās:

__ Vai pazīsti zirgu?

Bet �igāns atkliedza:

Vai pazīsti jājēju?

Vietā, kur ērzelis bija nolaidies zemē, �igāns atrada savu cepuri un zābakus. Blakus zābakiem gulēja daudz zelta naudas, to �igāns pacēla un gāja mājā. Pārnācis mājā, �igāns sapirkās pulka mantas un lepnus zirgus. Dzēra un ēda, un, ja nav miru�i, tad �odien vēl dzīvo.

ļ (1389, 169)

Bija vienreiz kāds �igāns. Paņēmis savu mak�ķeri, viņ� aiz�gāja uz upi zivis ķert. Sagatavojis mak�ķeri, saplūcis pilnu sauju zāles, trīsreiz uzspļāvis tai, �igāns iemeta zāli upē un saka:

���� Dod, Dievs, tik daudz zivju �odien saķert!

Pēc �iem vārdiem viņ� pacēla mak�ķeri, lai mestu to ūdenī, bet tai pa�ā brīdī ieraudzīja ūdenī skaistu sievieti. Tikko mak��ķere iekrita ūdenī, skaistā sieviete nozuda, bet �igāns izdzirda, ka no aizmugures kāds tuvojas. �igāns atskatījās � �urp nāca kāda augsta dāma, visa tērpusies melnā. Dāma pienāca pie upes un, ne vārda nerunājusi, iegāja upē līdz ceļiem. Tad pagriezās pret �igānu un teica:

J?.�.. Ņem mani sev mugurā un nes pāri �ai upei!

�igāns, to dzirdēdams, nobijās, jo upe bija plata un dziļa. Bet dāma atkal saka:

, � Nebaidies, nāc un nes mani pāri upei. Man nav laika gaidīt.

Nu �igāns tūliņ piegāja dāmai klāt un taisījās celt sev mu�gurā. Dāmas kājas, kuras �igāns nesdams saķēra zem savām padusēm, abas bija baltas � kā zeķes, tā kurpes. Bet baltas tās bija tikai līdz tai vietai, līdz kurai ūdenī mirka pa�a �igāna kājas. �igāns, to pamanījis, nobrīnījās un nosprieda, ka nāk�sies ar visu dāmu upē peldēt. Viņ� gāja dro�i ūdenī, bet ūdens netika un netika augstāk par ceļiem � kā pa�a sākumā, kad viņ� bija uzcēlis dāmu sev mugurā. Ūdens bija tikpat dziļ�, cik augstu dāmai bija baltas kājas.

�igāns pārnesa dāmu upes otrā malā un nolika zālē. Nu viņa teica �igānam:

������ Klausies, ko tev sacī�u. Ja tu esi vīri�ķīgs un vēlies pa�nākt laba, tad atnāc nāko�u vakaru pie �īs upes, tikai nedaudz zemāk, tur, kur alla� mēdz peldināt zirgus, tur, kur upe ir plata un dzija. Tev jāatnāk tajā laikā, kad saulīte riet.

�igāns pārgāja mājā bez nevienas zivs. Viņ� visu dienu domāja par pieredzēto brīnumu. Pienāca vakars. �igāns paņēma savu mak�ķeri un atkal devās pie upes � uz to vietu, kur dāma bija norādījusi. Saulīte taisījās rietēt, un, tikko �igāns bija pie upes, viņ� dzirdēja aiz sevis kādu nākam. Atnāca tā pati dāma, ģērbusies viscaur melnā tērpā. �igāns, ne vārda neteikdams! iebrida upē līdz jostai. Tur jau stāvēja dāma un gaidīja viņu! Tikko paņēmis dāmu sev mugurā, �igāns ieraudzīja, ka tā pali�kusi balta līdz jostas vietai. Upe tālāk bija dziļa kā akā, bet, kad �igāns sāka brist, tad ievēroja, ka ūdens necejas augstāk kā* tikai līdz jostas vietai � tik tālu, cik dāma bija palikusi balta. Tā �igāns pārnesa viņu otrā krastā, un tur viņa sacīja:

����� Tagad es redzu, ka tu gribi panākt laba. Nāko�u nakti atnāc upes krastā pulksten divpadsmitos naktī, tikai drusku ze�māk, tur, kur upē visplatākā vieta un kur tai, kā runā, nemaz neesot dibena. Nāc un neaizmirsti. Bet nu palieci ar Dievu.

Cigans pārnāca mājā, bet gulēt negulēja, prātā viņam bija augstā dāma un brīnums pie upes.

Rīts pienāca, bet vakaru �igānam bija grūti sagaidīt. Viņ� vairākas reizes aizgāja uz turieni, kur dāma bija likusi ierasties pusnaktī. Pirms pa�as pusnakts �igāns devās turp atkal un sa�gatavojās uz visu ko.

Pusnaktī atnāca dāma un nostājās uz upes krasta, lai �igāns nestu to pāri pa pa�u dziļāko un platāko vietu. Tur ūdens

�igānam bija līdz padusēm, turklāt dzidrs un melns. �igāns jau gribēja celt dāmu sev mugurā, bet viņa ierunājās:

����� Klausies, ko tev teik�u. Tagad turi dro�u sirdi un piesauc Dievu palīgā. Pa�ā upes platumā tu ieraudzīsi vara katlu un katlā -^�ūskas galvu, bet nebaidies, viņa tev nekā nevarēs pa�darīt. �ūskas mute būs atvērta, zobi, acis un visa galva izska�tīsies �ausmīgi, bet tu nebaidies. �ūskas mutē būs daudz skaistu atslēgu. Tikko tu ieraudzīsi atslēgas, tūliņ tver tās ciet. Tad tu redzēsi, ka tev būs liels labums un �igānu tautai � svētība.

Celdams dāmu sev mugurā, �igāns pamanīja, ka tā ir balta līdz pat padusēm � tikpat tālu, cik dziļi �igāns stāvēja ūdenī. �oreiz �igāns brida upē pa platāko un dziļāko vietu. Ūdens dzi�ļuma viņ� nebaidījās, jo iepriek�ējās reizēs bija redzējis, ka ūdens neceļas augstāk kā līdz tai vietai, līdz kurai dāmai balts tērps. Tomēr �igānam �ajā reizē bija tādas bailes, ka viņ� ne�zināja, kur dēties. Sirds juta, ka labi neies. Jo tālāk �igāns brida ūdenī, jo baismāk viņam metās. Te ūdenī kā spogulī pa�rādījās �ūskas galva ar atvērtu platu muti. �igāns gan nevarēja labi saprast, vai tā ir īstā galva vai tikai atspoguļojums. �ūs�kas mute viņam likās tik liela un plata, ka varētu aprīt_ viņus abus. Zobi �ūskai bija tik lieli, ka no lielākiem �igāns varētu pa�taisīt sev pātagas kātu, bet acis � milzīgas kā vērsim.

Nonācis upes vidū, �igāns patie�ām ieraudzīja �ūskas galvu. No nāsīm tai nāca dūmi un no mutes milzu liesmas. �ūskas mutē atradās daudz atslēgu, un no tā �igānam bija vēl vairāk bail. Dāma, redzēdama, ka �igāns stipri baidās, uzsauca:

ļgļ Palaidies uz Dievu, tad viss būs labi!

�igāns nu gribēja teikt kādus vārdus, bet, kā gadījās, kā ne, � viņam paspruka: �Velns zina, kas tas ir!� Tiklīdz �ie vārdi bija atskanēju�i, viss nozuda, bet �igāns pats atradās upes krastā un sadzirdēja dāmas balsi:

� Tā kā tu neklausīji mani un piesauci pa�u velnu, paļau�damies uz viņa zinā�anu, par to jums, �igāniem, nebūs savas baznīcas daudzus simtus gadu. Kad �igāni atgriezīsies pie Dieva ar visu sirdi un garu, tad Dievs man pavēlēs nākt pie jum�c Es esmu jūsu baznīca. Ja tu būtu paļāvies uz Dievu, turējis dro�u sirdi, ar dro�u roku ņēmis atslēgas iz �ūskas mutes un atdevis tās man, tad es būtu atdarījusi �igānu tautai zinības, un �igā�niem no �īs dienas būtu darinājusies baznīca. Tagad ej. paturi visu savā sirdī un stāsti savai tautai.

�igāns gāja mājā pie sava ugunskura, nevarēja vairs naktīs gulēt un mieru rast, alla� raudāja savu grēku dēļ, ko bija pa�strādājis tanī naktī pie upes, neizpildīdams dāmas uzdevumu.

(1389, 414)

Bija tas kādus gadus astoņdesmit atpakaļ, kad dzīvoja �i�gāns Tālis ar savu dēlu, Balto Jani. Kad viņiem gribējās ēst un nebija ko, viņi naktīs gāja pamedīt. Tālis ar savu dēlu aizgāja uz tuvējām mājām, kuras bija netālu no viņu nometnes, ielīda stallī, izvilka labu aunu un padeva dēlam, lai nes uz nometni. Pārnesa aunu mājā, nokāva un iesāka vārīt, bet tur jau ļaudis bija pamanīju�i un nu nāca pie Taļa, lai ņemtu savu aunu at�pakaļ. Aunu atrada nokautu un jau grāpī. Laucinieki ķēra ciet Tali un viņa dēlu, Balto Jani, sasēja viņus un veda uz mui�u. Ceļā bija krogs, un laucinieki nosprieda iet iek�ā un atpūsties. Bet, tā kā nevienam negribējās palikt ārā uz ceļa un sargāt �igānus, tad tos arī ieveda krogā.

�igāni bija paņemti ciet ar visām sievām, bērniem, zirgiem un ratiem. Vainīgie �igāni bija sasieti un nolikti krogā zem lielā galda. Sievas ar bērniem neviens neaiztika, bet pagasta vecim gribējās visus �igānus aizvest uz mui�u pie lielkunga. Pagastvecis bija pacienājis lauciniekus ar degvīnu, �ie bija ieskurbu�i un sāka jau diet. Nekādas dziesmas un dejas gan tur neiz�nāca iflļ tikai tāda iedzēru�o trok�ņo�ana. Noskatījies, ka �igā�niem ir viena liela meita un vēl citi bērni, pagastvecis uzsauca vīriem, lai paliek mierā, un sacīja, ka nu lik�ot dziedāt un dejot �igānu bērniem, �igāni to labi mākot. �igānu meita iesāka dzie�dāt ar saviem maziem brālēniem, dziedāja viņi diezgan skaisti.

Baltais Jānis bija tai �igānu meitai brālis. Ieraudzījis māsai acīs asaras, viņ� pacēla galvu, pasauca pie sevis pagastveci un lūdza, lai atvēlot �im ar māsu nedaudz padziedāt un padejot � vienu priecīgu bridi, pēc tam varē�ot darīt ar �o, ko gribē�ot.1 Pagastvecis nu aprunājās ar ļaudīm, sak, tas aitu zaglis lūdzo�ties, ka vēl vienu reizi gribot padziedāt un padejot kopā ar savu māsu, bet pēc tam lai darot ar �o, ko vēloties. Visi vīri bija ar mieru un lūdza, lai pagastvecis lai�ot �igānu va]ā, lai �is ar māsu padziedot un padejojot, viņiem arī griboties paskatīties. Nu pagastvecis pavēlēja lauciniekiem, lai palai� �igānu vaļā.

Tiklīdz Balto Jani palaida vaļā, �igānu pulciņā bija noma�nāms prieks un acīs uzstaroja labsajūta. Baļtais Jaņis bija pilns prieka un uzrunāja māsu:

����� Manu mīļo māsiņ, dari nu tā, lai mēs un jūs visi varētu atcerēties �o vietu un �o brīdi! Uzdziedi man to jautro, jautro dziesmiņu, lai mana sirds sajustu prieku, un aizmirsīsim bēdas un sēras. Vai tad cilvēks pats sev nevar darīt kā labu, tā ]aunu?

i �H Nu klausies, manu brālīt, � māsa atteica,;mēs, �i�gāni, priekam esam radīti un priekā augu�i, un, ja man �ai brīdī būtu jāmirst, tad es bēdas nejustu.

Kad māsa ar brāli sāka dziedāt, daudziem acīs parādījās prieka asaras. Pagastvecis sāka pirkt degvīnu gan �igāniem, gan lauciniekiem. Baltais Jānis un viņa māsa nu lūdza, lai pa�lai�ot vaļā arī viņu tēvu. Vīri to arī palaida uz kādu mazu bridi. �igāni tagad sajuta īsto prieku, un starp �igāniem un laucinie�kiem sacēlās tāds prieks, ka tie aizmirsa, kas īsti noticis. Tad pagastvecis uzrunāja lauciniekus:

���� Jā, kas tad būtu, ja mēs tos �igānus atlaistu brīvē?

Un laucinieki kā vienā balsī atbildēja:

����� Jā, citādi tas nevar būt, un, ja tu viņus vaļā nelaidīsi, tad tu mūs drīz dabūsi saistīt!

To dzirdējis, pagastvecis teica Tālim un viņa dēlam:

���� Nu klausaities, ko es jums tagad sacī�u, kas mums nemū��am ij galvā nebūtu nācis. Mēs jūs tagad atlai�am brīvās kā�jas, bet, ja vēlreiz pie zag�anas notversim, tad palūgsim val�dību, lai izsūta jūs no mūsu zemes.

�igāni nu apgrieza savus zirgus un ratus un aizbrauca prom dziedādami.

Kad �igāni bija tālu projām un Taļa sirds tikusi mierīga, viņ� sacīja savam dēlam, Baltajam Jānim:

� Redzi nu, mans dēls, ko es tev teicu, iedams pēc zirga?

Es sacīju, ka mana sirds baidās un brēc un ka nebūs labi. Es to zinu no sen un sen gadiem, veci jo veci runā un zin: ja sirds �ēlojas un brēc, tad nebūs labi. j Kop� tā laika ar! Baltais Jānis ticēja tam.

(1389, 276)

Dievs redz visu, bet nestāsta to nevienam.

Ja strauts neseko tev, seko tu strautam.

Kā pasaule mainās! �odien medus, rit � sīpols.

Ne jau viss, kas apaļ�, ir ābols.

Ja zirgs ir beigts, vari mest projām arī seglus.

Neviena diena nav tik gara, ka beigās neatnāktu nakts.

Ko vēj� atnesis, to tas drīz aiznesīs.

Veselība ir labāka par naudu un godu.

Divas acis, lai redzētu, divas ausis, lai dzirdētu, un viena mute, lai klusētu.

Ja kāds tev glaimo, tad zini � viņ� ir tevi apkrāpis vai grasās to darīt.

Neviens nezina, vai viņa svece degs līdz pusnaktij.

Ja nekas neplīstu, nebūtu podnieku.

Zivij upē nav vērtības.

Novēli savam kaimiņam govi, lai Dievs tev iedotu divas. Labāk var� kabatā nekā zelta pogas pie kaimiņa svārkiem.

Vai gribi dot kaķim pieliekamā atslēgas?

Sniedz viņam roku sveicienam, bet pēc tam pārskaiti savus pirkstus.

Viņi tērpjas skrandās, bet brēc pēc paklājiem.

Skopuļa zupa nedod sātu.

Mīli un glaimo atklāti; nīsti un paturi to pie sevis.

Viens zaglis apzaga otru, un Dievs debesīs nobrīnījās vien. Kas zog olas, zags arī vistas.

Melim īss mū�s.

Trakie ari ir cilvēki.

Ja vēj� izrauj koku, saskrien daudz cirtēju. .

Labāk pieredzējis velns nekā nepieredzējis eņģelis.

Dievam būtu daudz darba, ja viņ� klausītos arī ēzeļa brēk�anā. Nekad neslavē savu draugu, jo tā tu slavēsi tikai pats sevi.

Kas slavē pats sevi, apkauno savus draugus.

Vai tu krop]a priek�ā klibot taisies?

Gods ir kā piens � top netīrs no vismazākā puteklī�a.

Ķirbis ari izvārīts nekļūst par meloni.

Tuk�ais vēders negrib dejot, pilnais nejaudā.

Kas tur suņus, lai sagādā arī desu.

Suns arī bez zobiem paliek suns.

Ēzelis māk peldēt septiņos veidos, bet, ieraudzījis ūdeni, aizP mirst visus septiņus.

Tas, kur� tur trepes, ir tāds pats zaglis kā tas, kur� zog. Aklajam vienalga, cik maksā svece.

Mirt ir grūti, dzīvot vēl grūtāk.

Ko zina trīs, to drīz uzzina trīsdesmit.

Labāk tuvs kaimiņ� nekā tāls radinieks.

Pasaule ir kāpnes; viens kāpj aug�up, cits � lejup.

Odenī lietuslāses nebaidās cita no citas.

Labu vērsi pazīst aizjūgā, labu māti � pie �ūpuļa.

Mīlestība ir sirds zobusāpes.

Kur� iemīlas, ir piedzēries, kur� apprecas, ir nelga.

Naids ir dvēseles dilonis.

Ar karoti viņ� dod man ēst, ar kātu izdur man aci.

Vēj� ir velna �ķavas.

Kas vāra indi, tam tā jānogar�o.

Kas dienu vecāks par tevi, tas par gadu gudrāks.

Ja ap galvu apmetis loku sikspārnis, cilvēkam jāuzmanās, jo visdrīzākajā laikā ienaidnieks sagādās viņam nepatik�anas. No tām var izvairīties, ja cilvēks neturpina ceļu un grie�as at�pakaļ vai arī sāk iet, ja ir stāvējis uz vietas. Ja sikspārnis pie�lido pie loga vai pat ielai�as istabā, ģimene kāds saslims vai nomirs.

Ja naktī redz zogamies kaķi, pret to jāpagrie� īk�ķis, jo �is kaķis var būt ragana vai pārvērties velis, kas var nodarīt cil�vēkam ļaunu.

Ja kaķis mazgājas uz sliek�ņa, nāks labi ciemiņi. Ja kaķis kasās pie durvīm, nāks nepatīkami_ ciemiņi.

Kad suns izka�ņā zemi pie durvīm vai telts, priek�ā, tad drīz kāds mirs, ja ar �o zemi neapbērs kvēlo�as ogles.

Neparastā vietā saticis vilku, drīz piedzīvosi lielu prieku.

Ja tālumā redz aizskrienam lapsu, skaļi jāpasaka vēlē�anas. Tā piepildīsies, ja lapsa pēk�ņi mainīs virzienu.

Ja sastop zebieksti, kad līdzi ir kas ēdams, tad to vairs .ne�drīkst' ēst, citādi slimība klāt.

Ja vāveri redz pirms saullēkta vai naktī, tad tā ir laba zīme. Ta�u, ja to ierauga dienā, tad gaidāma neveiksme.

Peles un �urkas vienmēr vēsta nelaimi un nāvi. Ja pele vai �urka pārskrien pāri gulo�am cilvēkam, tas saslims. Ja gulētājs bijis slims, tad drīz mirs.

Zaķis nes sliktus jaunumus.

Ja zirgs naktī zviedz, viņ� redz ļaunos garus. Zirgam, kas nule izpeldējies teko�ā ūdenī un iznācis krastā, nedrīkst uzreiz

tuvoties, jo tas nes sev līdzi niva�u siekalas, kuras atņem cil�vēkam prātu.

Ēzelis alla� nes laimi. Ja kāzu gājienam ceļā gadās ēzelis, tad laulībā būs daudz bērnu.

Ja pie telts apstājas govs, drīz gaidāma priecīga vēsts. Ja pie telts apstājas vērsis, gaidāmas nepatik�anas.

Satikts aitu ganāmpulks nes laimi. Ja aitas mūk no.ceļi�nieka, viņa iecere neizdosies.

Ja ierauga lidojam plēsīgu putnu ar laupījumu nagos, trīs�reiz jāspļauj gaisā, citādi kaut ko pazaudēsi.

Ja �agata aizlido pa labi, tas nozīmē laimi; ja tā aizlido pa kreisi, tas vēsta nelaimi. Lai no nelaimes izvairītos, �agatai jā�met nopakaļ kvēlo�as ogles.

Ja lakstīgala naktī dzied tuvu pie telts, ārā jāiznes bļodiņa ar pienu, jo ap teltīm staigā velis un ilgojas pēc palicējiem.

Ja slimnieka istabā ielido bezdelīga, viņ� drīz izveseļosies.

Kas atrod pupuķa ligzdu, drīz dabūs daudz naudas.

Ja bērns guļ uz zemes un izdzird dzeguzi kūkojam, viņ� tū�liņ jāpaceļ, lai �ai gadā nesaslimtu.

Gaiļa dziesma aizbiedē ļaunos garus. Ja ceļinieks dzird gaili dziedam, ceļa galā gaidāms liels prieks.

Ja stārķis, pavasarī pirmoreiz ieraudzīts, lido, tad �ai gadā viss ies no rokas; ja stārķis stāv uz vienas kājas, gaidāmi lieli zaudējumi, un, ja tas park�ķina, būs daudz nepatik�anu strīdu dēļ.

Ja ierauga lidojam dzērvju kāsi, rokas jāsabā� kabatās, ci�tādi būs jāzaudē nauda.

Ieraugot ķirzaku, kādu gabaliņu jāpaskrien tai pakal, lai nepazaudētu savu laimi.

Kas nosit �ūsku, to pamet veiksme. Ja �ūska pārrāpo pār ceļu, pēc daudzām nepatik�anām gaidāma liela laime.

Kas tī�i nosit krupi, tam deviņus gadus neveiksies.

Ja ieraugā krupi, tam apkārt jāsaliek salmi vai zāles stiebri, pie katra kaut ko iedomājoties. Pār kuru stiebru krupis pārrā�pos, tā vēlē�anās piepildīsies.

Ja tuvu ūdens virsmai redzi daudz zivju, drīz satiksi drau�gus; viena pati zivs ir skumju zīme.

Kas pusnaktī ēd zivis, tas redz sapni, kas agri vai vēlu pie�pildīsies.

Kur daudz dievgosniņu, tur labi augs labība.

Ja dievgosniņa nolai�as uz rokas, saņemsi dāvanas.

Kur mīt jāņtārpiņi, tur aprakts zelts, un jāņtārpiņ� pats mir�dams pārtop zeltā.

Kas tī�i nosit biti, tas saslims. Ja bite ielido istabā, drīz gai�dāma slikta vēsts. Ja bite nometas uz zīdaiņa, tam būs laimīga dzīve.

Lapsenes un kamenes ir phuvu�u pavadones, tāpēc tām nav jā]auj dzīvot tuvu pie cilvēku mītnēm, jo tās nes ģimenei strī�dus.

Ja skudras ieperinās cilvēku mītnē, mājas mieru drīz iztrau�cēs sve�inieki.

Andreja naktī velnābola sēklas pamet ārā un nākamajā rītā iesvie� ugunī. Ja tās sadeg, skaļi sprak�ķēdamas, gaidāma sausa, bet loti auksta ziema.

Izdzirdot pirmo pērkonu, no kāda koka jānogrie� gabaliņ� mizas: ja tā iek�pusē mitra, vasara būs lietaina, ja sausa, va�sara būs jauka.

Lietus līs,

ja zosis un pīles ūdenī ātri un bie�i nirst,

ja vistas agri iet gulēt,

ja putni peras smiltīs,

ja kurmji naktī uzrok daudz zemes,

ja bezdelīgas lido zemu,

ja dzērves lido kliegdamas un pa vienai,

ja dzeguze kūko tuvu ciemam,

ja ir daudz uzmācīgu mu�u,

ja blusas stipri ko�,

ja sliekas nemierīgi rāpo �urpu turpu,

ja sienā�i iesisinās tikai reizi pa reizei,

ja vakarā daudz krupju,

ja zivis lēni peld tuvu ūdens virsmai,

ja taureņi rāmi sēd uz ziediem,

ja skudras nemierīgi pārnēsā kūniņas.

Jauks laiks gaidāms, ja putni mundri laidelējas �urpu turpu, ja balo�i dūdo skaļi un ilgi, ja bezdelīgas un cīruļi lido augstu gaisā, ja vakarsaules gaismā odi sijājas baros, ja redzams daudz mēslu vaboļu, ja skaļi kurkst vardes.

Ja suņi ēd zāli, laiks būs slikts.

Ja kaķis paceļas uz pakaļkājām un ar nagiem kaut ko skrāpē, drīz snigs vai līs.

Ja kraukļi atgrie�as ligzdās vēlu un pa vienam, var cerēt uz skaidru laiku.

Ja zvirbuļi skaļi un ilgi �ivina, gaidāms lietus vai sniegs.

Ja putni no rīta agri dzied, cik spēka, pēcpusdienā līs.

Ceļavēju nestais noslēpums ;

Lapsa kūmiņ� ; Uzticīgais plikgalvis (Turcija) ; Cordilend�is (Bulgārija) ; Ceļojums uz Vēju valstību (Transilvānija) ; Divi zagļi (Rumānija) ; Dzelzu virs (Rumānija) ; Vijoles radī�ana (Transilvānija) ; Laimes puķe (Transilvānija) ; Nabaga �igāns (Transilvānija) ; Bezbārdis (Rumānija) ; TOC \o "1-5" \h \z Kaķe (Rumānija) ; Mīļais dievs un nabadzīgais �igāns (Rumānija) ; Piekrāptais pūķis (Bukovina) ; Pulksteņmeistars (Rumānija) ; Gai�redzīgais ķeizardēls (Bukovina) ; �igāns par ķēniņu (Vācija) ; Velns un trīs grāfa meitas (Vācija) ; Muļķis kļūst par ķēniņu (Vācija) ; Brīnumu kalns (Velsa); Zaļais virs (Anglija) ; Trīs brāļi un punduris (Skotija) ; Pasaka par velnu (Anglija) ; Par Vaidu � bagāto lielkungu, par viņa sievu, skaistuli Ru�u, un par to, kas notika ar viņiem un pirms viņiem (Krievija); Vaida un Ru�a (Krievija); Burvju ēzelītis (Krievija)� ; Apburtā bārenīte (Krievija); Burvis un �igānēns (Krievija);Zelta ķieģeli (Krievija); Kā velns gribēja atstāt �igānu savā vietā (Krievija); Vasja Baltkājītis (Krievija); Svētais Juris un �igāni (Krievija); �igāna nedarbi (Krievija); Kā �igāns un zemnieks naudu dēstīja (Krievija); Kā �igāni pa pasauli izklīdu�i (Krievija); Teika par balto �ūsku� (Latvija); Kā �igāns jājis uz velna* (Latvija) ; Teika par �igānu baznīcu*(Latvija) ; Kā �igāns savu prieku var iedvest citiem ; �igānu sakāmvārdi ; �igānu ticējumi