Brīnumzeme. Pasaules tautu pasakas. Laimes luteklis. Albāņu tautas pasakas

Jānudien, albāņu tauta nav laimes lutināta - tās zeme ir klin�aina un akmeņaina, bet vēsture asiņaina. Albāņi dzivo Balkānu Skipērijā. Tā ir neauglīga zeme, ta�u to nācies aizstā�vēt gan pret turkiem, gan pret itāļiem. Albāņi alla� biju�i pazīs�tami kā labi karotāji, tomēr starp viņiem nekad nav bijis vien�prātības � gan ticības (starp islama piekritējiem un grieķu ka�toļiem), gan savstarpējo attiecību, gan citos jautājumos. Nekad nav izdevies iznīdēt asinsatriebības likumu. Varbūt tāpēc viņiem ilgi nav bijis iespējams apvienoties un aizstāvēties pret kaimi�ņiem. Albāņu valoda ir viena no indoeiropie�u valodām, albāņu dziesmas un pasakas vācis un izdevis ievērojamais albāņu 19.�20. gs. dzejnieks Jeronīms De Rada. Vēsturiski albāņu tauta ir pretrunu plosīta, ta�u savā domā�anā tā palikusi ļoti neatkarīga. Dzelk�ņaina kā �īs zemes dzeloņkrūmi, tā ilgsto�i dzīvojusi izolācijā, paļaudamās tikai uz sevi pa�u. Un, protams, savu laimi � jo tie�i laimes nelutinātas tautas nekad nerimst sapņot par to. Laime ir jānopelna -p, to nevar saņemt, ja tā nav nopelnīta, pacietīgi un neatlaidīgi, nesūdzoties un nesūrojoties. Durvis neatveras, pirms nav noslaucīti sliek�ņi. Da�as pasakas mums varētu likties cietsirdīgas (kādu ļaundari valdnieka ben�des atkal un atkal atdzīvina, lai no jauna sodītu, saraustot ga�balos), bet turpat līdzcietības vārdā negantais vilks �ķiras no saviem zobiem, ari citi zvēri ziedojas citu labā � katrs atdod visdārgāko, kas viņam ir (pasakā �rKocamici�). Tāda � pret�runu pilna � ir �i tauta, tādas ari tās pasakas.

Mums, kas tāpat neesam laimes lutekli, te daudz kas būs tuvs un pazīstams � gan zirneklis, kas prot tikai tīklu sapiņķe�rēt, bet ne atpiņķerēt, gan trīs vērsēni, kuri pa vienam ļaujas apēsties, cits citu neaizstāvot. Ir ari Stikla Kalns (Kristālkalns) ar savu Saulcerīti�Zemes Skaisti �, ta�u tajā nevar uzjāt, var tikai uzlaisties ar gudrības putna ūpja spārniem.

Jācer, ka iepazī�anās ar �o tautu un tās kultūru ir tikai sā�kums. Sliek�ņi ir noslaucīti, durvis veras. Iesim iek�ā, kājas no�slaucīju�i. Un mācīsimies pelnīt savu laimi kā albāņu laimes algād�i.

Dagnija Dreika

Reiz kādā ciemā dzīvoja spēkonis � otru tādu būtu grūti sa�meklēt. Ja �is spēkonis pasvieda akmeni gaisā, bija jāgaida labu Jaiku, kamēr tas atkal nokrita zemē. Spēkonis domāja, ka stiprāka vira par viņu nav visā pasaulē un nemū�am neizdosies satikt nevienu, ar ko pacīkstēties.

Reiz spēkonis sēdēja piesaulē un tērzēja ar saviem paziņām. Viņi labu laiciņu pārrunāja �o un to. Te spēkonim nāca ausis nedzirdēta vēsts � viens paziņu paziņa nupat bija mērojis ceļu no tālām zemēm, tur redzējis visādus brīnumus un sacījās matī�jis arī kādu stiprinieku, kuram tīrais nieks pacelt uz plaukstas veselu ciemu, itin kā tur būtu nevis māju, lopu un lau�u kopa, bet tikai nieka gulbja dūna. Visi, kas �o stāstu dzirdēja, sve�inie�kam noticēja. Spēkonim tapa smagi ap sirdi � ja tā, tad viņ� nav vienīgais stiprinieks �ajā pasaulē, ir vēl kāds stiprāks par viņu. To viņ� nevarēja paciest, �ī doma spēkoni gumdīja un tra�cināja, līdz viņ� nosolījās doties ceļā un neatgriezties savās mā�jās, kamēr nebūs atradis stiprinieku, kur� spēj pacelt visu ciemu uz plaukstas, it kā ciems būtu tikai gulbja dūna. Domāts � da�rīts. Spēkonis savīk�ās ceļam un devās pla�ajā pasaulē. Desmit dienas un desmit naktis viņ� gāja tik uz priek�u pa kalniem un lejām, ta�u nesatika nevienu dzīvu dvēseli. Vienpadsmitajā dienā spēkonis ieraudzīja arāju, kur� ara zemi ar arklu se�u pēdu garumā. Kad lemesis apvērsa velēnu, vagā bira_ milzīgi akmeņi. Spēkonis pastāvēja un pavēroja, kā arājs strādā, pēc tam sacīja:

���� Dievs palīdz, darbarūķi!

�� Dievs dod ari tev veselību � un laimīgu ceļu! � arājs 3 tsaucās.

�� Es nesen padzirdēju, ka esot kāds cilvēks, kur� spējot pa�celt uz plaukstas veselu ciemu kā gulbja dūnu. Vai tu par viņu neko nezini? � spēkonis pra�ņāja.

�� Tā ir taisnība, � arājs apliecināja, � tāds cilvēks ir. Viņ� tie�ām pacej uz plaukstas veselu ciemu kā gulbja pūciņu.

�� Vai tu nevari parādīt, kur �is spēkavīrs meklējams? � spēkonis lūdza.

�� Tas nav tālu no �ejienes. Vai redzi tur tos divus ozollus kalnā? Tur ir viņa mājas.

To pateicis, arājs norādīja, uz kuru pusi iet. Kad viņ� pacēla roku, arī arkls ar visu vēr�u divjūgu pacēlās līdzi gaisā.

���������� Ehē! � to redzēdams, sacīja spēkonis. � Tu ari esi gana stiprs! Nebūtu slikti, ja tu nāktu man līdzi. Liec nost to arklu, un iesim apskatīties, kas pasaulē notiek.

���� To var, � arājs sacīja. Viņ� izjūdza vēr�us, nosita tos ar vienu dūres zvēlienu, salauza arklu, no atlūzām sakūra ugunskuru, nodīrāja vēr�us un izcepa. Abi paēda, sakraudami pie apdzisu�ā ugunskura veselu kaudzi apgrauztu kaulu. Kādu nieku iestiprināju�ies un atpūtu�ies, viņi devās meklēt stipri�nieku, kam pa spēkam pacelt ciemu uz plaukstas kā gulbja dūnu. Stiprinieks dzīvoja netālu, viņa mājas bija turpat pie ozo�liem. kalna galā. Stiprinieks stāvēja pie savas mājas un turēja uz plaukstas ciemu ar visām mājām, mantību un Topiem.

���� KādēJ tu tā dari? � abi pienāku�ie vaicāja.

������������� Gribu pārmācīt �itos negantniekus! � stiprinieks atbild.

��� Visas manas kazas un aitas apēdu�i. Citu sodu �iem nejau�dāju izdomāt.

����� Ek, labo cilvēk, ļauj tiem nelādzniekiem mieru! Noliec ciemu, kur tas agrāk bija, un dosimies pasaulē laimi meklēt, pa�lūkoties, kā cilvēki dzīvo!

Stiprinieks noklausījās viņu sacīto un darīja, kā abi tei�ku�i, � nolika atpakaj ciemu, kur tas bijis, un kopā ar viņiem devās ceļā. Viņi gāja un gāja, dienu un nakti, līdz nonāca kādās kalnu ganībās. Tur piestāja atpūsties. Augas dienas rindas kārtībā divi gāja medīt, bet tre�ais vārīja visiem gaļu milzīgā katlā.

Pienāca akmeņu metēja reize vārīt ēdamo. Viņ� sagrieza gaļu un iemeta to katlā, iekūra ugunskuru, tad pats apsēdās pie uguns uzmanīt katlu un aizpīpēja milzum garu pīpi divpadsmit pēdu garumā gsē� un pak�ķina, sev par baudu un patik�anu. Pagāja kāds laiciņ�, te pēk�ņi kalns pavērās un no tā iznāca vīrelis � pats apaļ� kā krūka, bārda no lūkiem. Vīrelis pienāca pie uguns un noprasīja:

���� Kas tev tur, tajā katlā?

� Gaļa! � stiprinieks atbild.

���� Pacienā arī mani ar kādu nieku! � vīrelis palūdz. Spēkonis, skops nebūdams, ielēja vīrelim pilnu bļodu viruma^ arī gaļu ielika � viesim uz kārā zoba. Ta�u vīrelim ar bārda no lūkiem tāda bļoda bijusi nebijusi |pf izstrēba vienā rā�vienā.

���� Ielej man vēl vienu bļodiņu! � vīrelis prasa.

Spēkonis vēlreiz ielēja virumu ar visu gaļu, ta�u vīrelis at�kal izstrēba bļodu vienā mirklī. Un tūda]_ ar bļodu pie katla, lai dodot vēl. Te spēkonis apskaitās un dusmīgi sacīja:

Nupat būs diezgan! Vairāk neko nedabūsi, taisies, ka tiec!

Viņ� vēl nebija paspējis pateikt sakāmo, kad vīrelis ar lūku bārdu jau bija pie katla, ielēja visu katla saturu sev mutē un metās kalnā atpakaļ. Stiprinieks dzinās pakaļ, svieda vīrelim ar akmeņiem un siekstām, ta�u viss velti. Kalns atvērās, apalītis nozuda spraugā, un kalns atkal aizvērās.

Vakarā pārnāca no medībām abi pārējie stiprinieki un redz � katls apgāzts, gaļa pazudusi, bet virums izlaistīts pa zemi.

����� Kas noticis? � viņi vienā balsī vaicāja tam spēkonim, kura gaisā mestais akmens nokrīt zemē pēc ilga laika.

����� Posts un nelaime! � sacīja akmens sviedējs. Un izstās�tīja visu, kā bijis.

����� Kāds kauns! � arājs pukojās.Vai tie�ām tu nevarēji nosargāt mūsu gaļu? Rīt es pats vārī�u viru un uzmanī�u katlu!

Nākamajā dienā divi pārējie aizgāja medībās, bet arājs pa�lika vārīt ēdamo. Viņ� sagrieza gaļu, iemeta to katlā, iekūra uguni un apsēdās pie ugunskura, turēdams pa ķērienam pama�tīgu vēzdu. Pagāja kāds brītiņ�, tad atvērās kalns, izlēca laukā vīrelis kā krūka ar bārdu no lūkiem � un metās pie katla. Ta�u, redzēdams, ka pie uguns sē� stiprinieks ar lielu vēzdu, apstājās.

���� Ko tu te dari? � vīrelis vaicāja.

���� Vāru gaļu.

����� Ielej man arī kādu bļodiņu viras.

Stiprinieks ielika bļodā gaļu un ielēja viru, ta�u vīrelis iz* strēba virumu vienā malkā.

����� Ielej vēl!

Arājs vēlreiz ielēja vīrelim viru, neizlaizdams �o no acīm. Vīrelis aprija viru vienā mirklī un prasīja vēl. Ta�u stiprinieks pielēca kājās un uzkliedza:

���� Nekā nebija! Vairāk ne kriksī�a nedabūsi!

Vīrelis kā krūka ar bārdu no lūkiem metās pie katla, ielēja katla saturu sev mutē un sāka bēgt. Arājs svieda vīrelim ar vēzdu, ta�u netrāpīja. Kalns atvērās, vīrelis iebēga spraugā, un tā aizvērās.

Vakarā pārnāca abi pārējie stiprinieki. Akmeņsviedējs uz�reiz saprata, kas atgadījies, ta�u nelikās neko manām.

����� Kur varēja palikt visa gaļa? � gremzās tre�ais stipri�nieks, kas spēja pacelt ciemu kā gulbja dūnu.

Arājs, gau�ām apkaunējies un satraucies, izstāstīja, kā bi�jis, � kā viņ� sargājis katlu, kā ieradies apalītis ar lūku bārdu, izēdis visu un aizmucis.

����� Ak tu brīnums! � teica ciema cilātājs. � Arī tu nespēji nosargāt gaļu? Viss vējā, nav pāri palicis ne krikumiņ�! Kāds kauns un negods! Rīt es pats vārī�u gaļu un sargā�u katlu. Gan jūs redzēsiet, kā es tik�u ar to rīmu galā!

Nākamajā dienā divi citi devās medībās, bet stiprinieks, kur� spēja pacelt ciemu kā gulbja dūnu, palika pie ugunskura vārīt viru. Viņ� sagrieza gaļu, sameta to katlā, aizkūra uguni, pa�ņēma milzīgu milnu un ņēmās staigāt �urpu turpu, ne mirklīti neapsēzdamies. Vīrelis kā krūka ar bārdu no lūkiem drīz vien bija klāt. Kalns atvērās, apalītis iznāca laukā, tik nevainīgi smaidīdams, it kā iepriek� neko nelāgu jau nebūtu pastrādājis. Un sacīja:

� � Ielej man bļodiņu viras!

����� �odien tu neko nedabūsi! � stiprinieks atbild, turēdamies pie milnas.

���� Dabū�u gan! � iesaucās vīrelis ar lūku bārdu.

����� Nedabūsi vis!

Kas lai zina, cik ilgi viņi tā strīdētos, ja vīrelis negaidot ne�būtu stiprinieku pagrūdis tā, ka tas apmeta kūleni un nogāzās zemē kā salmu kūlis. To pa�u brīdi vīrelis ielēja sev mutē katla saturu, uzliedams daļu karstās viras arī stipriniekam, un prom bija. Stiprinieks pielēca kājās apsvilis un vienos zilumos un me�tās pakaļ. Teju teju panāca, svieda vīrelim ar milnu, ta�u kalns atvērās, vīrelis iespruka spraugā, un tā aizvērās.

Kad abi pārējie stiprinieki vakarā pārnāca no medībām, ne�veiksminieks pagājās viņiem pretī un sacīja:

���� Arī man klājās tie�i tāpat kā pirmāk jums. Esmu nolēmis izzināt, kas tas par vīreli un kur slēpjas viņa spēks un apsviedība. Palieciet te un gaidiet mani atpakaļ. Vai nu visu izzinā�u un atgriezī�os, vai bū�u pagalam.

Stiprinieks gāja, gāja, līdz ieraudzīja avotiņu un pie avo�tiņa sē�am ganu.

��� Labdien! Labi, ka tevi satiku, � stiprinieks sacīja.

��� Priecājos, priecājos! � gans atsaucās.

Stiprinieks apsēdās ganam līdzās pie avota, un viņi sāka tērzēt. Vārds pa vārdam, līdz beidzot gans ņēmās pukoties, ka viņu ciema ganiem vairs neesot ganību � visas kalnu ganības pievācis vīrelis kā krūka ar bārdu no lūkiem. Viņ� tur ganot me�kuili, bet me�kuilī slēpjoties viss viņa spēks un spars, ta�u kuili nevienam vēl neesot izdevies nedz noķert, nedz nokaut.

Atvadījies no gana, stiprinieks devās uz ciemu un pieklau�dzināja pie visvecākā gana durvīm. Vecais gans kalnu ganībās ganīja visa ciema lopus.

��� Vai saimnieks mājās? � spēkonis vaicāja.

��� Te es esmu, nāc iek�ā! � vecais gans aicināja.

��� Vai ielaidīsi mani pārnak�ņot, ja neesmu jums par nastu? � stiprinieks vaicāja.

������������� Kāpēc lai tu būtu mums par nastu? Mūsu mājā viesim alla� vietas diezgan. Laipni lūdzu, nāc iek�ā un apmeties, kurā kaktā gribi! � vecais gans ielūdza.

Viesis ar saimnieku apsēdās pie pavarda, aizpīpēja pīpes, padzēra kafiju. Viņi sāka tērzēt, un drīz vien saimnieks ņēmās gausties, ka vīrelis kā krūka ar bārdu no lūkiem neļaujot viņiem ganīt lopus kalnu ganībās.

��� Vai gribi salīgt mani par ganu? � spēkonis piedāvāja.

�� Nekādu maksu man nevajag, strādā�u par vēdera tiesu.

Vecais gans nezināja, ko iesākt, ta�u viesis drīz vien viņu pierunāja. Un jau nākamajā rītā dzina aitas kalnos, vecā gana stingri nobrīdināts nedzīt tās uz kalnu ganībām, kur vīrelis ka krūka ar bārdu no lūkiem gana savu kuili.

Stiprinieks dzina aitu baru tie�i turp. Redzēdams, ka ganī�bas apjo� dzelzs �ogs, viņ� atspērās, kā nākas parāva, izcēla �ogu no zemes, aizsvieda sāņus un dzina aitas pļavā iek�ā. Tās, nabadzītes, sen nebija tiku�as pie tik suKgas zāles un sāka prie�cīgi krimst. Drīz vien parādījās arī kuilis un, redzēdams savās ganībās veselu aitu baru ganāmies, trakā niknumā metās virsū ganam.

���� Kas tu tāds esi? Kas tev ļāvis dzīt �os stulbos kustoņus uz manām ganībām? � kuilis �ņāca.

���� Es � tas esmu es. Kas cits lai es būtu? � stiprinieks nelikās traucēties.

Kuilis nāca tuvāk un nopētīja stiprinieku ar savām mazajām a�elēm. Nepazīdams viņu, tas sacīja:

��� Kā rādās, tu nāc no tālienes un nezini �ejienes para�as, tāpēc �oreiz vēl tev piedo�u. Ja vēlreiz atdzīsi savas kraupainās aitas �urp, tad tev klāsies plāni.

Vakarā gans pārdzina aitas mājās, un ,visi redzēja, ka tās labi paēdu�as.

��� Kur tu viņas ganīji? � vecais gans vaicāja. � Kur mūsu avitiņas tik labi paēdu�as?

��� Tur, kaut kur! � stiprinieks pameta ar roku,nekādu tie�u virzienu nenorādīdams.

Nākamajā dienā stiprinieks atkal dzina savas aitas uz kalnu ganībām. Aitas ar lielu prieku sāka krimst mīksto un kuplo zāli. Te �ņākdams dipināja �urp kuilis un metās ganam, virsū.

��� Tu atkal esi te? � kuilis kvieca. � �oreiz �ēlastības ne�būsi Es tiku tevi brīdinājis! Tagad saturies, ja tev ir vīra dū�a!

������������ Man tava �ēlastība bijusi nebijusi! � stiprinieks atcirta.

�� Nācu �urp, lai tevi sagūstītu!

Kuilis bruka ganam virsū, abi sāka cīkstēties un cīkstējās līdz krēslas stundai, ta�u neviens no viņiem tā arī neguva virs�roku.

������������ Uff! � kuilis nostenēja. � Vajadzētu izzvejot no ezera zuti un apēst, tad es vienā mirklī tiktu ar tevi galā!

������������ Tfu! � stiprinieks atsaucās.- Derētu apēst gabalu pī�rāga ar aitu sieru, tad es tiktu ar tevi galā vēl ātrāk!

Kad viņ� vakarā atgriezās ciemā, vecais gans un viņa mājnieki nosprieda, ka sve�inieks tomēr dzinis aitas uz kalnu ga�nībām, jo nekur citur aitas nebūtu tik pamatīgi paēdu�as.

Nākamajā rītā stiprinieks atkal piecēlās pa�ā rītsvīdā un dzina aitas uz kalnu ganībām. Vecais gans, ne vārdiņa nebil�dis, klusītēm sekoja viņam. Redzēdams, ka sve�inieks sadzen aitas kui]a ganībās, viņ� paslēpās turpat krūmos un, aiz bailēm trīcēdams, gaidīja, kas notiks.

Pēc laiciņa atskrēja kuilis, ilkņus klabinādams un neganti kviekdams, gau�i pārskaities. Stiprinieks ar kuili sāka cīkstēties un cīkstējās līdz vakara stundai, tad beidzot abi, spēkus zaudē�ju�i, pakrita gar zemi.

����� Uff! Vajadzētu izzvejot zuti un apēst, tad es tev parā�dītu! � sacīja kuilis.

���� Tfu! Kā derētu kāds gabals pīrāga ar aitu sieru! � sa�vukārt sacīja gans. � Tad es tev gan rādītul

Vecais gans visu noklausījās. Viņ� uzmanīgi izspraucās no krūmāja, kur bija slēpies, un atgriezās ciemā, stiprinieka nepa�manīts.

Nākamajā rītā stiprinieks atkal dzina aitu baru uz kalnu ga�nībām, bet vecais gans nemanīts gāja viņam pa pēdām. Viņa gana somā slēpās se�i pīrāgi un se�i aitu siera rituļi.

Ausa diena, atbrāzās kuilis, un viņi abi ar stiprinieku at�sāka cīkstēties. Ta�u, lai cik sparīgi viņi cīkstējās, ne viens, ne otrs nespēja gūt virsroku.

������������� Uffl Kā derētu izzvejot un apēst zuti! � kuilis dvesa.

�� Tad es tevi beidzot piebeigtu!

���� Tfu! Kā derētu apēst pīrāgu ar aitu sieru! � gans iesau�cās. � Tad es tevi nobeigtu vēl ātrāk!

Te no krūmiem iznāca ve�uks ar somu un sacīja:

���� Ed veselsl Te tev pīrāgi un siers, ēd un sasparojies!

Stiprinieks saēdās pīrāgus ar sieru un nosita kuili vienā pa�ņēmienā.

Kad vecais gans nokāpa lejā ciemā un pastāstīja cieminiekiem, kā beigusies stiprinieka cīņa ar kuili, visi gani ļoti noprie�cājās. Tagad viņi varēja ganīt savus lopus kalnu ganībās, cik tik gribēja, nenieka nebaidoties. Vīrelis kā krūka ar bārdu no lūkiem pēc kuiļa bojāejas zaudēja spēkus, iegūla slimības gultā un visbeidzot nomira aiz bēdām. Stiprinieks atvadījās no ga�niem un devās atpakaļ pie saviem ceļabiedriem pastāstīt visu, kā bijis. Viņi visi kopā vēl mazliet pakliaidoja pa pasauli, pēc tam griezās atpakaļ, atgriezās savās mājās un dzīvoja tur laimīgi kā īsti laimes lutekļi.

Reiz dzīvoja kāds jauns mednieks. Augām dienām viņ� klīda kalnos, medīja un pārdeva samedītos zvērus � tā viņ� tik tikko savilka galus kopā. Kādudien mednieks noķēra brīnumskaistu, raibu putniņu. Nekad vēl viņam nebija gadījies tādu ieraudzīt.

Mednieks pārnesa putniņu mājās un ielika būrītī. Viņ� aplūkoja gūstekni, nopriecājās un sacīja:

���� So te es dārgi pārdo�u un par to naudiņu, ko saņem�u, sarīko�u kāzasl Man jau sen laiks sievu lūkot, lai būtu, kas māju sakopj un vada saimniecību. Gribu apņemt visskaistāko zelteni par sievu.

Putns noklausījās mednieka runāto un pēk�ņi cilvēka bal'sī sacīja:

��� Palaid mani vaļā, tad noskatī�u tev līgavu, kādu vien tava sirds var vēlēties.

Mednieks nemaz nebrīnījās, jo bija sapratis, ka Jtas ir viedais putns, nevis kāds parasts putniņ�. Viņ� atvēra būri, izlaida putnu un teica:

����� Laimīgu ceļu, laidies un dziesmo, varbūt tev tie�ām lemts noskatīt man piemērotu līgavu. Es jau esmu apstaigājis visus apkārtējos ciemus, bet nekur nevarēju atrast zelteni, kas manai sirdij mīja, � vai bija par īsu, vai par garu, vai deguns par lielu, vai lūpas par biezām. Laidies un lūko, cerēsim, ka tev veiksies.

Putniņ� izplēta spārnus un aizlaidās. Viedais putns laidās pār daudzām pilfeētām un ciemiem, ielūkodamies katrā pagalmā, ta�u meklēto neatrada. Beidzot viņpus kalniem kādā mazā cie�matiņā ieraudzīja sētu un sētā nabadzīgu atraitni ar trim mei�tām. Viņas �uva un iz�uva ar zīdu skaistas segas un apsegus, ko māte vēlāk nesa uz tirgu pārdot, tā tiekot pie iztikas. Divas meitas bija gana skaistas un mīlīgas, bet jaunākā glu�i nere�dzēta skaistule � pat saulīte aizkavējās debesīs, lai viņu pa�matīgāk aplūkotu. Putniņ� uzmetās kokā, zem kura meitenes strādāja, aplūkoja visas trīs un noskatīja jaunāko. Tobrīd putns ierunājās un sacīja:

������ Vecākā ies pie vīra, jaunākā nogaidīs, visjaunākā � aiz�runāta.

Māte, to dzirdējusi, tikai pakratīja ,galvu un neko neatbil�dēja. Putniņ� laidās atpaka] pie mednieka pasacīt, ka nolūkojis viņam tik daiļu līgavu, kādu pasaule vēl nav redzējusi.

������ Acis kā zvaigznes, lūpas kā ķir�i, mati kā zelts, bet augums kā ciprese� Pagaidi brītiņu, tad teik�u, kurp tev jā�dodas sievas lūkoties.

Nākamajā dienā putniņ� atkal aizlaidās atraitnes sētā un �i�vināja to pa�u:

���� Vecākā ies pie vīra, jaunākā nogaidīs, visjaunākā � aiz�runātai

Māte atkal neko neatbildēja, un putniņ� aizlaidās.

Tā vienu dienu, tā otru, līdz beidzot atraitnei apnika putniņa dziesma. Viņa aizgāja pie kaimiņienes un izstāstīja, ko viedais putniņ� teicis, un lūdza padomu.

���� Ko tu viņam atbildēji? � kaimiņiene vaicāja.

���� Neko, cietu klusul � sacīja atraitne.

���� Tā nedari. Nākamreiz, kad putns atlidos, paprasi tam, kā būt ar visjaunāko.

Atraitne paklausīja kaimiņienes padomam. Nākamajā dienā, kad putniņ� atkal dziedāja savu dziesmiņu, māte vaicāja:

����� Paklau, labulīt! Kam tad tā visjaunākā būtu aizrunāta? Viņai ta�u nebūs jāpaliek vecmeitās?

���� Tā ir, kā saku, � viņa ir aizrunāta un saderēta manam saimniekam, kas dzīvo aiz kalniem. Mans saimnieks ir visādā ziņā bra�s, tava meita būs viņam īstais pāris. Rītu ietin viņu apsegā un uzved kalnā, saimnieks ieradīsies un viņu aizvedīs.

To no�ivinājis, putniņ� laidās pie mednieka un pieteica ga�tavoties kāzām.

Atraitne ievīstīja visjaunāko meitu nabadzīgā apsegā un, baidīdamās viņu vienu atstāt kalnos, lūdza kaimiņienes meitu nākt un izvadīt draudzeni tautās. Kaimiņiene bija ar mieru laist savu meitu līdzi. Agri rītā abas meitenes palika vienas kalnos. Nekur līgavaiņa neredzēdamas, abas apsēdās atpūsties.

Kāpēc tā notika? Mednieks pamanīja, ka viņa zirgs sācis klibot, un pa ce]am iegriezās pie kalēja. Kamēr kalējs uzpūta uguni smēdē, kamēr apkala zirgu, pagāja kāds laiciņ�. Ar to pietika, lai līgavainis taptu apkrāpts.

Ko pa to laiku darīja kaimiņienes meita? Jau iztālēm pama�nījusi, ka tuvojas bra�s jauneklis zirgā, viņa nolēma rīkoties, jo viņas sirdī bija iezagusies nikna skaudība. Aizvedinājusi līgavu pie bezdibeņa malas, ]aundare viņu spēcīgi pagrūda. Nabadzīte ne iesaukties nepaguva un nogāzās lejā. Ta�u viņai palaimējās iekrist kādā dziļā akā, ne drusciņas nesasitoties. Tur viņa apme�tās uz kāda akmens izciļņa un sāka gaidīt kādu atnākam, lai palūgtu izvilkt sevi laukā.

Aka atradās pils pagalmā. Pilī dzīvoja tās zemes valdniece, melnā pilskundze. Viņa bija loti bagāta un izrīkoja daudzus jo daudzus ]audis. Vfsi pilskundzes Jaudis bija tikpat melni kā viņa, ta�u ar dzīvi apmierināti � lai gan viņiem bija melnas sejas, toties baltas sirdis.

Torīt valdniece sūtīja kādu no savām kalponēm uz aku pēc ūdens. Kalpone aizgāja uz aku un nolaida spaini lejā. Kad viņa mēģināja spaini izvilkt, spainis nebija pace]ams, kaut kas smags turēja to ciet. Kalpone apskatījās un redzēja, ka lejā sē� balta meita un tur spaini. Kalpone pārbijās un brēkdama metās pie valdnieces.

��� Pavēlniec, � viņa kliedza, � ūdensmeita sē� akā un ne�lai� spaini aug�ā!

Valdniece aizgāja pie akas apskatīties, pārkārās pār grodu un vaicāja:

��� Vai tu esi ūdensmeita vai mirstīgs cilvēks? Ko tu tur lejā dari? Kāpēc ne]auj iesmelt ūdeni?

���� Es neesmu ūdensmeita, esmu nabaga sērdlenīte, � mei�tene atbildēja, � lūgtin lūdzu, izvelciet mani ārā, tad es jums visu pastāstī�u!

Valdniece pasauca kalpus un lika izvilkt sve�inieci no akas. Tie darīja, kā vēlēts, un ieveda slapjo daiļavu pilī. Tur viņai iedeva sausas drānas un karstu ēdienu. Kad viņa bija atguvu�sies, tūda] izstāstīja visu piedzīvoto un lūdza, lai atjaujot palikt pilī valdniecei par kalponi. Valdniece noskatīja meitenes balto seju un zelta matus, redzēja viņas daiļumu un ie�ēlojās par na�badzīti. Viņa atļāva meitenei palikt pilī un drīz vien tik ļoti pie�ķērās savai aizbilstamajai, ka uzticējās tai itin visā � atdeva glabāt visas atslēgas no lādēm un �ķirstiem, kuros slēpās mil�zīgas bagātības. Mūsu skaistule sāka dzīvot pilī, juzdamās dro��ībā, pasargāta no visiem rūpestiem.

Bet palūkosim, kas notika ar mednieku un kādas jaunas nelādzības pa to laiku pastrādāja kaimiņienes meita.

Kad mednieks nonāca norunātajā vietā, viņ� atrada tur gai�dām jaunavu, kā norunāts, ta�u viņa nepavisam nebija tāda, kādu to bija aprakstījis viedais putniņ�. Sī zeltene medniekam nepavisam nepatika, ta�u viņ� to neizrādīja, padevās liktenim un veda viņu uz savām mājām.

Vispirms negantniece gribēja tikt vaļā no putniņa. Līdzko

viņa ienāca pagalmā, tūliņ salūkoja akmeni un, kamēr līgavai�nis noņēma zirgam seglus, svieda ar to putniņam. Nabadziņ� aizlidoja kalnos ar savainotu spārnu un nerādījās vairs sētai tuvumā.

Mednieks apprecēja atvesto zelteni, Un jau pirmajās dienās to rūgti no�ēloja. Jaunā sieva bija skaudīga un ka�ķīga, tiepīga un stūrgalvīga � vīram nekādi neizdevās viņai izdabāt. Nabadziņ� pagalam nomocījās, lūkodams ar strīdnieci sadzīvot, un pikti purpināja ūsās: �Ek, putniņ, viedo putniņ, kādu nastu tu man esi uzkrāvis, kādu slogu!�

Tā pagāja vairāki gadi. Reiz ka�ķe pabāza spilvenu zem priek�auta un sacīja vīram:

���� Vīriņ, drīz mums piedzims pirmdzimtais.

Mednieks nopriecājās un nodomāja: �Varbūt bērniņ� spēs ķildnieci ie�ēlināt un sasildīs arī manu sirdi.� Viņ� sacīja:

���� Ko lai tev uzdāvinu par �o priecīgo vēsti?

Bet sieva to vien bija gaidījusi:

���� Gribu, lai tu man dāvini zelta sprādzes, tad kaimiņiene manā priek�ā nelepotos ar savām sudraba sprādzēm!

Mednieks ņēma da�as iekrātās zelta naudiņas, kuras bija nolicis nebaltai dienai, un aiznesa zeltkalim.

���� Izkal no �īm naudiņām manai sievai sprādzes! � viņ� palūdza.

��� Zelta ir par maz, � zeltkalis sacīja, � tur sprādzes ne�iznāk.

Vīrs atgriezās mājās un sacīja sievai, ka sprādzēm nepietiek zelta. Ta�u ķildniece tūdaļ sacēla traci un sāka spiegt:

���� Kā tev, tādam nabagam, nāca prātā precēties? Pie savas mātes es dzīvoju kā karaliene, nekā man netrūka! Ej un sadabū zelta naudiņas, tu man apsolīji sprādzes! Citādi bērns piedzims akls! To es tev saku!

Mednieks sadrūvējās, nomocījās ar nelāgām domām, bet vēl vairāk viņu satrauca, ka bērns varētu piedzimt akls. Viņ� devās pie kaimiņiem palūgt zeltu. Ta�u ari kaimiņi bija nabaga ļau�dis. Ja ari viņiem bija kāda zelta naudiņa, neviens ir nedomāja to aizdot vēj grābsies zelta sprādzēm.

���� Ej nu ej! � viņi sacīja. � Kurai sievai te būtu zelta sprādzes? Ja nu vienīgi valdniecei. Lai tava sieva rotājas vien nabagu rotām!

Vīrs pārnāca mājās ar nokārtu galvu. Bet sieva tikai savu:

������� Tu man solīji! Solīji! Solīji! Pārdod zirgu, pārdod vēl kaut ko! Ja nevari nopelnīt, tad nozodz, bet ar tuklām rokām mājās nerādies!

Mednieks pārdeva �o un to, pārdeva ari zirgu. Ta�u nevarēja sagrabināt tik daudz zelta, lai iznāktu sprādzēm. Viņ� apstai�gāja kaimiņu ciemus un pilsētas. Ta�u neviens negribēja zeltu aizdot, nezinot, vai kādreiz saņems to atpaka].

Kādudien, iedams mājup pa kalniem un domādams, kā viņu saņems nelādzniece sieva, vīrs ieraudzīja viedo putniņu. Viņ� uzvilka loku, gribēdams putniņu no�aut, jo visas viņa bēdas �ķita esam putniņa vaina. Ta�u putniņ� sacīja:

��� Tā nedari, manu saimniek! Ko esmu tev nodarījis?

��� Ko tu esi man nodarījis, nelāga putns? Velneni, nevis sievu esmu pārvedis, tavam padomam paklausīdams. Tu mani piemānīji. Teici, ka esi noskatījis visskaistāko un vislabāko zelteni. Bet �ī te, kuru es ievedu savā mājā, nav ne skaista, ne laba.

��� Sī nav tā zeltene, kuru es tev nolūkoju! � putniņ� at�teica. � Tu pats esi vainīgs. Precībās jājot, viss ir jāparedz. Vai atminies, tavs zirgs nebija lāgā apkalts, tu devies pie kalēja. Tava aizkavē�anās visu izjauca. Ko lai dara? Kas noticis, noti�cis. Bet varbūt vēl' varam ko labot, ja tu mani paklausītu.

Un viedais putniņ� pamācīja mednieku � vēlēja viņam iet un uzmeklēt pilsētu, kur mīt melnā pilskundze.

�Viņa ir ļoti bagāta un nav skopa. Viņa iedos tev naudi�ņas, � sacīja putniņ� un aizlaidās.

Nelaimīgais mednieks steidza pāri kafriiem un ielejām, gāja un gāja, līdz nonāca melnās pilskundzes pilsētā un devās pie viņas.

������ Augstcienītā pilskundze, � viņ� sacīja, � visi runā, ka tu esot ļoti bagāta. Un saka tevi dāsnu un līdzcietīgu esam. Gribu tev lūgt uz parāda da�as zelta naudiņas, no kurām uz�taisīt sprādzes manai sievai, kura nupat dzemdēs pirmdzimto. Man jāizpilda, ko solīju, citādi nedrīkstu mājās rādīties. Strā�dā�u melnās miesās, līdz atdo�u tev parādu.

Valdniece nopētīja sve�o un nosprieda, ka viņ� ir godīgs cil�vēks. Viņa pasauca meiteni ar atslēgām un pavēlēja:

��� Atnes man vienu naudas maisiņu no dzelzs tīnes!

Meitene ātri atgriezās ar maisiņu, kurā bija zelta naudiņas, un pasniedza to valdniecei. Pilskundze iedeva to medniekam. Ta�u mednieks, kas bija mērojis tik tālu ceļu zelta naudiņas dēļ, bija to glu�i aizmirsis, jo lūkojās sejā meitenei, nevarēdams acu atraut, tik skaista viņa bija: acis kā zvaigznes, lūpas kā ķir�i, mati kā zelts, augums kā cipresei Sl zeltene izskatījās tāda, kādu viedais putniņ� bija solījis nolūkot viņam par sievu. Mednieks valdniecei vaicāja:

��� Valdniec, kā �ī meita ar balto seju nonāca tavā kalpībā, ja jūs visi esat melni?

���� Lai viņa pati tev to pastāsta, � valdniece atbildēja.

Meitene izstāstīja visu, kas ar viņu atgadījies, no sākuma

līdz galam. Gan par viedo putniņu, gan par viltīgo kaimiņmeitu. Un mednieks tagad noprata patiesību. Viņ� teica:

��� Tātad tu esi tā, kas man aizrunāta! Ja tu esi ar mieru, gribu ņemt tevi par sievu.

Un viņ� izstāstīja visu, kas noticis iepriek� un pēcāk, � par viedā putniņa solījumu un savu necie�amo dzīvi jpie krāp�nieces sāniem. Daiļava bija ar mieru iet pie viņa par sievu. Abi metās ceļos pie valdnieces kājām un lūdza ļaut viņai iet. Vald�niece, kas labi ieredzēja meiteni, vēlēja viņai labu. Un sacīja:

���� Tu man neesi verdzenes, bet māsas vietā. Tu esi brīva un vari iet, kurp vēlies. Bet vispirms gribu tevi apbalvot par uzti�cīgo kalpo�anu un laipnību.

Nu valdniece vēlēja apseglot viņiem divus skaistus zirgus un seglu somas piekraut dārgām dāvanām. Kad viss bija saga�tavots, viņa kopā ar saviem kalpiem un saimes ļaudīm abus iz�vadīja pa pilsētas vārtiem.

Drīz vien � kā jau pasakās mēdz notikt � abi tika pāri kalniem un nonāca mednieka būdā. Sieva, piedurknes uzrotījusi, metās viņam pretī, sagatavojusies uz ķildo�anos. Ta�u, redzē�dama viņam līdzās meiteni, pārbijās un kāpās pār slieksni at�pakaļ. Atpakaļ kāpjoties, viņai aizķērās kāja, spilvens izkrita no priek�auta apak�as, un viņa nogāzās abiem ienāku�ajiem pie kājām. Te nu mednieks redzēja visu patiesību un uz vietas pa�dzina melīgo sievu.

Drīz vien tika svinētas līksmas un bagātas kāzas. Valdnie�ces dotā nauda jaunlaulātajiem noderēja, lai pamielotu visu ciemu. Ta�u nekādas bagātības nespēja Ildzināties viedā put�niņa dziesmām. Par tām ciema ļaudis vēl �obaltdien stāsta sa�viem bērniem. Jo tādas neviens nekad vēl nebija dzirdējis un nav domājams, ka vēl kādreiz dzirdēs. Pēc kāzām spārnotais dziedonis aizlidoja kalnos un vairs neatgriezās. Bet mednieks un daiļava sāka dzīvot kopā mīlestībā un saticībā � un dzīvo vēl �obaltdien, ja nav nomiru�i.

Mazā būdiņā reiz dzīvoja vientuļa ve�a. Visa ve�as manta bija viņas cisumaiss un vecs kaķis. Ve�a ik dienas gāja uz me�u un l'asīja �agarus iekuram.

Reiz viņa aizgāja uz me�u un salasīja sausus zarus, nemanī�dama, ka tajos ielīdis mazs pūķēns. Ve�a cēla �agaru nastu ple�cos un nesa mājās, kur, kā parasts, nometa nastiņu kaktā. Te pūķēns izlīda no �agaru kaudzes un sāka spēlēties ar kaķi. Ve�a nelikās traucēties � lai spēlējas veseli. Viņai nebija bērnu, tā�pēc ve�a labprāt pieņēma pūķēnu.

�Viņ� man būs dēla vietā,� ve�a nodomāja.

Gāja laiks, pūķēns auga, pieņēmās miesās � līdz izauga par lielu, resnu pūķi. Reiz viņ� sacīja savai aud�umātei:

���� Māmuliņ, aizej pie valdnieka un saki viņam, l!ai dod savu meitu man par sievu.

��� Apsver visu labi, dēls, � ve�a iebilda, � kāpēc lai vald�nieks dotu tev par sievu savu vienīgo meitu? Tev, kas esi pūķis?

Ta�u aud�udēls nelikās mierā:

���� Neba�ījies, māmuļ, neraizējies! Aizej pie valdnieka un saki, ko vēlēju. Tad redzēsim, ko viņ� teiks.

Neko iesākt � ve�a devās uz pili. Ta�u sardzes vīri nelaida ve�u garām, likdami viņai papriek� paskaidrot, ko viņa vēloties no valdnieka. Vecā atteicās paskaidrot, runādama tikai to vienu:

���� Man jātiek pie valdnieka, man viņam kas sakāms. To, kas man sakāms, varu pateikt tikai viņam pa�am.

Beigu beigās sardzei apnika ar ve�u noņemties un sardzes vīri ielaida tiepīgo veceni pil!.

Ve�a uzkāpa pa platajām kāpnēm un iegāja valdnieka ista�bās. Troņa zālē uz troņa sēdēja valdnieks.

Piegājusi pie valdnieka, ve�a paklanījās.un sacīja:

��� Valdniek, man kauns sacīt to, ko es tev tagad teik�u, bet, ja nu man uzdots pateikt, tad jāsaka vien ir. Esmu nākusi tev sacīt, ka mans dēls pūķis � grib ņemt par sievu tavu meitu.

To dzirdējis, valdnieks apskaitās ne pa jokam un lika nomest ve�u pa kāpnēm lejā. Sardze darīja, kā pavēlēts. Ve�a, pa kāp�nēm la�ītot, pārsita kāju. Vaidēdama un stenēdama viņa kliboja mājup. Pārnākusi savā būdā, nelaimīgā ņēmās pūķi bārt:

������������� Es tevis dēļ, negantniek, dabūju kaunu un negodu pie�dzīvot! Ir gau�i sabijos, ir kāju pārsitu! Tagad visu atliku�o mū�u bus jaklibo!

Pūķis vienā mierā atbildēja:

������������� Neba�ījies, māmuj, neraizējies! Tavu kāju es izdziedi�nā�u.

Viņ� izņēma gredzentiņu, uzpūta tam un nopurpināja:

Lai manai māmuļai kāja top vesel'a!

Un ve�as kāja to pa�u brīdi sadzija.

Nakamajā dienā pūķis atkal sūtīja ve�u uz pili.

����� Katrs sākums ir grūts, � viņ� sacīja, � māmuliņ, esi tik laba un aizej vēlreiz! Ja jau esi to lietu sākusi, tev tā jāved galā.

Ve�a vilkās uz pili, un viss sākās no sākuma. Sardze negri�bēja laist ve�u iek�ā, ta�u beigās viņai izdevās sargus pierunāt. Toties valdnieks, otrreiz noklausījies ve�as sakāmo, saskaitās vēl negantāk. Un lika ve�u ar dunkām un spērieniem padzīt no pils. Ve�u sadunkāja, saspārdīja un nometa pa kāpnēm.

Mājās pārnākusi, ve�a lamāja pūķi, raudāja un vaimanāja, un nozvērējās nemū�am vairs uz pili neiet.

Ta�u pūķis atkal izvilka savu gredzentiņu, uzpūta tam un nopurpināja:

����� Lai manai māmuļai sadzīst visi sasitumi un zilumi pa�zūd kā nebiju�i!

To pa�u mirkli visi zilumi un sasitumi pazuda kā nebiju�i, ve�a nomierinājās un likās gulēt.

Tre�ajā dienā pūķis atkal sūtīja ve�u pie valdnieka.

����� Neparko neie�u! � ve�a liedzās.

���� Aizej vēl pēdējo reizi, māmuliņ, � sacīja pūķis, � vai�rāk es tevi nesūtī�u.

Ve�a ilgi tiepās, ta�u pūķis lūdzās, līdz pielūdzās. Kad viņ� nozvērējās ve�u vairāk uz pili nesūtīt, viņa beigu beigās pie�kāpās.

Sardze atkal negribēja laist ve�u iek�ā, ta�u viņa tikmēr gaudās un raudāja, līdz sardzesvīri ie�ēlojās un ielaida.

����� Augstība, � viņa sacīja valdniekam, � dari, ko gribi, bet man par katru cenu jādabū tava meita savam dēlam par sievu, citādi viņ� mani nomocīs līdz nāvei.

Valdnieks �oreiz nenocietās, sāka smieties un sacīja:

; � Labs ir, lai notiek. Atdo�u savu vienīgo meitu tavam pū�ķim par sievu. Bet lai tava būda līdz ritnoritam būtu tāda pati pils kā manējā! Ceļam no tavas būdas uz pili jābūt noklātam ar zīdu un samtu. Līgavainim par pavadoņiem vajadzīgi �etrsimt vedēju zirgos, tiem jābūt ģērbtiem greznās drānās, visās krāsās, kādas vien pasaulē atrodamas. Ja viss būs tā, kā es saku, tad mana meita ies pie tava dēla par sievu!

Ve�a uzmanīgi noklausījās valdnieka sacīto, pateicās, pa�klanījās un devās mājup, priecādamās no visas sirds par to, ka �oreiz tikusi cauri sveikā, bez kāviena. Mājās viņa izstāstīja pū�ķim visu, ko valdnieks teicis.

Pūķis, gau�ām apmierināts, noteica:

���� Par visu tiks gādāts, māmulīti

Kad iestājās pusnakts, pūķis izvilka gredzentiņu, uzpūta tam un nopurpināja:

����� Lai manas aud�umātes būda top par pilli, tikpat lielu un skaistu kā valdnieka pilsl

To pa�u bridi būdas vietā slējās tāda pati pils kā valdnie�kam, bet ve�a, kas gulēja uz sava cisumaisa, attapās lepnā guļ�vietā.

Pūķis vēlreiz uzpūta un sacīja:

����� Lai ceļ� no manas māmuļas mājas līdz pat valdnieka pi�lij noklājas ar zīdu un samtu!

To pa�u brīdi dārgu audumu baķi izritinājās un noklājās no vienas pils vārtiem līdz otras pils vārtiem. Ceļ� bija ar zīdu un samtu klāts.

Pūķis vēlreiz uzpūta gredzenam un sacīja:

����� Lai manā priek�ā nostājas �etri simti jātnieku un vedēju drānas mirdz visās krāsās, kādas vien pasaulē atrodamas!

Pils priek�ā parādījās �etrsimt jātnieki. Pūķis izlocījās pa�galmā, lika viņiem ierīkoties uz naktsguļu, bet pats devās at�pūsties.

Nākamajā dienā valdnieks pamodās, piecēlās, izberza acis, piegāja pie loga un redz: taisni pretī viņa pilij stalta un skaista pils.

�Kas tā par pili un kam tā pieder?� viņ� brīnījās un sūtīja pēc valdnieces.

Atsteidzās valdniece, un valdnieks viņai vaicāja:

���� Ko tas nozīmē, siev, vai tur ir jauna pils vai man rēgojas?

����� Tur ir jauna pils, un tajā dzīvo ve�a, kurai turpat bija nabadzīga būdelte.

Te valdnieks atminējās, ka ve�a trīsreiz bijusi lūgt viņa meitu savam dēlam par sievu un kādus noteikumus viņ� licis izpildīt. Valdnieks pastāstīja valdniecei visu, kā bijis. Abi sāka raudāt un vaimanāt, �ēlodami savu vienīgo meitu un apraudā�dami viņas briesmīgo likteni, gauzdamies, ka nāk�oties atdot viņu pūķim par sievu, jo doto vārdu pienākoties turēt.

Tikām ve�as un viņas aud�udēla pūķa pilī vedēji modās un sāka posties ceļā. Viņi uzsēdināja pūķi zirgā, bet pie segliem piestiprināja somu ar skaistām veltēm. Pa ceļu, kas bija noklāts ar zīdu un samtu, precinieki jāja uz valdnieka pili. Jātnieku drā�nas laistījās visās pasaules krāsās, viņi dziedāja dziesmas un svinīgi virzījās uz priek�u. Pie valdnieka pils jātnieki nocēla pūķi no zirga un pavadīja viņu uz troņa zāli, kur jau gaidīja valdnieks ar valdnieci. Pūķis devās bu�ot roku sievasmātei ar sievastēvu, kā pieņemts, precībās jājot. Ta�u valdnieks ar vald�nieci pārbijās un nesniedza pūķim roku. Viņi nespēja priecāties un līksmoties, tādu līgavaini sagaidot, bet sāka raudāt un skaļi gausties:

��� Viņ� ta�u no�ņaugs mūsu meitiņul Kāda nelaime, par ko tā mūs piemeklējusil? Kā lai saradojamies ar pūķu cilti?

Vedēji paņēma līgavu un devās atpakaļ uz pūķa pili.

Vakarā pūķi atveda pie līgavas un aiztaisīja durvis. Līgava, pūķi ieraudzījusi, tā pārbijās, ka sāka kliegt nebalsī, ta�u pūķis nometa zvīņaino ādu un pārvērtās par brīnumskaistu jaunekli. Valdnieka meita tā apmulsa, ka turpat vai zaudēja valodu.

Jauneklis viņai sacīja:

��� Nebrīnies par to, ko redzi, siev, es tie�ām esmu cilvēks. Ti�kai tu nevienam to nedrīksti stāstīt. Es pa dienu esmu pū�ķis, bet pa nakti topu par cilvēku. Ja tu kādam to pastāstīsi, es pazudī�u un tu mani neatradīsi, kamēr nenonēsāsi pāri dzelzs tupeļu.

Valdnieka meita atbildēja:

��� Nemū�am es nevienam to neteik�u, bet tu vismaz pasaki man, kā tevi sauc.

���� Mans vārds ir Speits, � skaistais jauneklis sacīja.

Nākamajā dienā valdnieks sūtīja savu galmakungu uz kai�miņu pili apvaicāties, kā klājas viņa meitai, vai nel'aimīgā vēl dzīva. Galmakungs atgriezās un iepriecināts stāstīja:

��� Neuztraucieties, augstība, meita ir dzīva un vesela, pat ļoti priecīga, un viņai klājas labi.

Valdnieks pabrīnījās, nopriecājās, ta�u nespēja noticēt galmakungam. Pagāja kāds laiciņ�, un viņ� sūtīja karieti pakaļ meitai un znotam, aicinādams viņus pie sevis paciemoties. Kad valdnieka meita ar vīru ieradās valdnieka pilī, meitenes māte sāka raudāt un sacīja:

��� Vai, vai, manu meitiņl Viņ� agri vai vēlu tevi no�miegs! Kāda nelaime! Par ko tevi piemeklējis tik nelaimīgs liktenis?

���� Man klājas labi, māmiņ, � meita atbildēja. � Es esmu ļoti laimīga un apmierināta ar savu likteni.

Pēc kāda laika netālu no valdnieka pils tika rīkotas kāzas, arī valdnieks bija aicināts tajās piedalīties. Bet pūķis sacīja sa�vai sievai:

���� Siev, tu vari iet kopā ar vecākiem, bet es palik�u pilī, j0 �obrīd vēl nevaru rādīties cilvēka izskatā. Naktī es atnāk�u. Ta�u negribu, lai mani tur pazītu, tāpēc nestāsti nevienam neko, citādi, kā jau teicu, es pazudī�u.

Valdnieks ar sievu un meitu devās uz svinībām, bet pūķis, vakaru sagaidījis, nometa zvīņaino pūķādu, ietērpās greznās drānās un devās pie viņiem. Kad pūķis ieradās svinību mājā, visi brīnījās nenobrīnīdamies, kas tas par skaistu, iznesīgu jau�nekli. Saimnieks un viesi pat cēlās kājās, lai labāk viņu aplū�kotu. Sāka spēlēt muzikanti, viesi dejoja, un pēc brītiņa arī jaunpienācējs pievienojās viņiem. Jauneklis dejoja tik izveicīgi, ka apkārtējie nevarēja vien noskatīties. Viesi sacīja cits citam:

���� Viņ� izskatās kā ne no �īs zemes, bet no pa�as debesu valstības nolaidies.

Valdniece, sē�ot blakus meitai un slaukot asaras, sacīja:

���� Vai, meitiņ, cik laimīga es būtu, ja tavs vīrs līdzinātos �im jauneklim!

Te meita nenocietās un atbildēja:

���� Tas ta�u mans vīrs, māmiņ, mans mīļais vīrs Speits!

Tikko viņa bija �os vārdus izteikusi, skaistais jauneklis tapa

neredzams. Kāzu viesi nesapratnē lūkojās apkārt, ta�u viņ� bija un palika pazudis.

���� Kur mūsu viesis palika? Kur viņ� tik pēk�ņi varēja pa�zust? � viesi brīnījās.

Valdnieka meita, Speitu vairs dejotāju pulkā neredzēdama, sāka raudāt un atzinās:

Vai, vai, ak, es nelaimīgā! Māmiņ, mani piemeklējusi ne�laime! Kāpēc es tev pateicu, ka tas ir viņ�? Vīrs ta�u man pie�kodināja nevienam neteikt, un tagad viņ� ir pazudis! Dodiet man pāri dzelzs kurpju, tarbu un vēzdu, es ie�u meklēt savu mī�ļoto vīru!

Valdnieks un valdniece iedeva meitai visu, ko viņa lūdza, at�vadījās no viņas un raudādami izvadīja ceļā. Tā valdnieka meita devās tālumā meklēt savu mīļo vīru Speitu.

Viņa gāja un gāja, līdz beidzot nonāca pilī, kur mita Saule, pa�a Saulesdēla nebija mājās, ta�u pie vārtiem sēdēja Saulesmāte ar bērneļiem, kuri, redzēdami valdnieka meitu nākam, me�tās viņai virsū, sacīdamies saraustīt nelaimīgo gabalos. Ta�u Saulesmāte aizdzina mazos resgaļus un aicināja valdnieka meitu ienākt. Viņa apsēdināja piekusu�o ceļinieci pie pavarda un sāka izvaicāt:

����� Ko tu meklē mūspusē? Kā tu �e nokļuvi?

Valdnieka meita izstāstīja Saulesmātei visu, kā bijis. Un pie�metināja:

f � Es gribu pavaicāt tavam dēlam, vai viņ� nav redzējis Speitu. Saulesdēls ta�u visu cauru dienu staigā pa debesjumu un visus redz.

Saulesmāte sacīja:

�* Mans dēls vēl nav pārnācis. Kad viņ� pārnāks, es viņam pavaicā�u par tavu vīru. Ta�u es baidos, ka viņ� varētu tevi sa�dedzināt. Dēls parasti pārnāk noguris un nokaitis, viņ� tūlīt manīs, ka �eit bijis kāds sve�s.

Valdnieka meita noteica:

���� Ja tu to nepieļausi, Saulesmāt, tad viņ� man neko ļaunu nenodarīs.

Saulesmātei kļuva viņas �ēl. Viņa paslēpa valdnieka meitu Saules istabās.

Kad Saulesdēls piekusis un nokaitis pārnāca un apsēdās pie pavarda pavakariņot, viņ� sajuta sve�u smaku. Un vaicāja mātei:

���� Te bijis cilvēks, māt, es jūtu cilvēka smaku! Kā man gri�bas ēst!

Saulesmāte sacīja:

���� Te neviena nav, dēliņ. Kas gan lai atmaldītos �urp, tādā tālumā?

Saulesdēls tomēr nelikās mierā, noskaizdamies aizvien vai�rāk:

���� Nekā nebija, māt, te kaut kur ir cilvēks! Nestrīdies, bet rādi, kur viņ� paslēpies!

���� Te neviena nav un nevar būt,; -rSaulesmāte tiepās.

���� Labi, labi, � Saulesdēls izlikās piekāpjamies, � izvelc viņu laukā no turienes, kur esi noslēpusi. Es viņam neko neda�rī�u, tikai gribu zināt, ko viņ� te meklē.

Ta�u Saulesmāte, zinādama dēla viltīgo iedabu, atbildēja*

� Zvēri, ka nesadedzināsi, tad izvilk�u. Ja nezvērēsi, savāni acīm viņu neskatīsi.

Neko iesākt � Saulesdēls nozvērējās viesi neaiztikt. Tad Saulesmāte parādīja viņam valdnieka meitu. Saulesdēls brīnī�ties brīnījās, viņu redzēdams. Un vaicāja:

��� Ko tu meklē mūspusē? Kā te nokļuvi?

Valdnieka meita viņam visu izstāstīja. Un piebilda:

� Nācu �urp pavaicāt tev, Saultesdēls, vai tu neesi redzējis manu vīru Speitu? Tu ta�u cauru dienu staigā pa debesjumu un redzi visu, kas notiek uz zemes.

Ta�u piekusu�ais Saulesdēls tikai atmeta ar roku.

� Staigāju jau gan, tikai man nav nelāgā paraduma bāzt degunu citu darī�anās. Es nezinu, kur tavs vīrs atrodams. Var�būt Mēness zinās, kur viņ� ir.

Valdnieka meitai nācās aiziet tāpat kā nāku�ai. Viņa gāja un gāja, līdz nonāca Mēness mājoklī. Ta�u ari Mēness neko ne�varēja viņai pateikt.

������������ Es tikai naktīs izeju pastaigāt, � Mēness taisnojās,

�� neesmu tavu vīru redzējis. Aizej pie Vēja, viņ� lai�as pa zemesvirsu gan dienu, gan nakti � varbūt viņ� zina.

Nabaga valdnieka meita, pagalam nomocījusies garajā ceļā, kluburoja tālāk. Viņa rāpās pa stāvām kalnu takām un nokāpa ielejās, gāja pa upju kraujajiem krastiem � līdz beidzot nonāca Vēja mājoklī. Pa�a Vēja nebija mājās, tikai Vējmāte sēdēja uz lieveņa, bet viņai apkārt draiskojās mazie vējiņi. Vējēni, vald�nieka meitu ieraudzīju�i, sagriezās ap viņu virpulī, pūta, ko mā�cēja. Ta�u Vējmāte padzina resgaļus, ieveda valdnieka meitu mājā, apsēdināja pie pavarda un sāka izvaicāt.

��� Ko tu te meklē? Kā nonāci �eit?

Valdnieka meita Vējmātei visu izstāstīja, piebilzdama, kur visur viņa jau pabijusi. Vējmāte sacīja:

��� Viss jau būtu labi, es tikai baidos, ka Vēj� varētu tevi sa�raustīt gabalos, kad pārnāks. Viņ� mēdz pārrasties noguris un saērcināts, ja manīs sve�u smaku, tad tev klāsies plāni.

Ta�u valdnieka meita atbildēja:

��� Ja tu ne|ausi, tad viņ� man neko sliktu nedarīs.

Vējmātei kfuva valdnieka meitas �ēl. Un viņa meiteni pa�slēpa Vēja istabās.

Rīta agrumā atskrēja Vēj� un jau uz sliek�ņa sauca, ka jū�tot sve�u smaku.

���� Cilvēka smakai � viņ� sacīja mātei. � Rādi, kur te no�slēpies cilvēks! Esmu noguris un jokus neprotu!

Bet Vējmāte atbildēja:

���� Ko tu runā, dēls? Kā te var būt cilvēks?

Vēj� skraidīja no vienas istabas citā, lidinājās �urpu turpu, ielūkojās visos kaktos, ta�u neko neatrada. Un atkal lūdza Vējmāti parādīt, kur paslēpies cilvēks. Vējmāte tikai atmeta ar roku, bet dēls nelikās mierā, līdz māte piespieda viņu nozvērēties, ka ciemiņu neaizskars.

Vēj� sacīja:

���� Labi, māmiņ, es zvēru, ka nesaraustī�u cilvēku gabalos. Izvelc viņu no turienes, kur esi noslēpusi, es gribu pajautāt, kādā vajadzībā viņ� nācis �urp.

Vējmāte atveda meiteni. Vēj� pabrīnījās vien, valdnieka meitu redzēdams. Un vaicāja:

����� Kāpēc tu veici tik grūtu ceļu un nāci to gabalu līdz �e�jienei?

Valdnieka meita atbildēja:

���� Es meklēju savu vīru Speitu. Viņ� jau pasen pazuda, bet es joprojām nevaru viņu atrast. Vai tu, pa pasauli klaiņodams, neesi viņu redzējis?

Vēj� sacīja:

���� Tavu vīru nolaupīja Drausmenis. Drausmeņa miteklis ir aiz jūras, tikai tev turp nenokļūt, tas ir pārāk tālu.

Meitene iesaucās:

���� Es nokļū�u tur, lai cik tālu man būtu jāiet! Tikai lūdzu tevi � pārnes mani pār jūru, kad lidosi uz to pusi. Tālāk kaut kā aizkul�os pati.

Vēj� piekrita:

���� Es varētu pārnest tevi pār jūru, tikai baidos, ka tu neie�krīti viļņos. Es ta�u lidoju ļoti ātri.

���� Neiekritī�u, tikai nes mani labi uzmanīgi! � valdnieka meita sacīja.

Vējam kļuva viņas �ēl, viņ� sagrāba valdnieka meitu ap vidu un nopūtās:

��� Aiziet, es lido�u uzmanīgi, bet tu turies pie manas bārdas un neskaties lejup, citādi galva sareibs.

Vēj� smagi pūta, nesdams meitu, bet laimīgi pārlidoja pār jūru, nolaidās pie kāda avotiņa, tur atvadījās no meitenes un aizlidoja. Nelaimīgā valdnieka meita gribēja padzerties un at�pūsties. Ta�u pēk�ņi kalni salīgojās un sāka zvāļoties, pērkons spēra un grāva, debesīs uzvērpās putekļu stabi. Un valdnieka meita ieraudzīja Drausmeni,; kas brāzās uz avotu. Drīz vien Drausmenis bija klāt un, uzlicis viņai virsū savu nagaino ķepu, sacīja:

���� Tā, tā! Man bija viens laupījums, bet tagad būs divil

Drausmenis sakampa meiteni nagos un aizstiepa uz savu mi�tekli.

Drausmeņa mājoklī bija daudz istabu. Kādā no tām vald�nieka meita pamanīja cilvēku, bet netika palūkoties uz viņu tu�vāk, jo Drausmenis meiteni modri uzmanīja. Ta�u jauneklis � tas bija Speits � pazina savu sievu. No rīta mazgājoties, Speits iemeta krūze savu laulības gredzenu. Pēc tam gāja mazgāties valdnieka meita. Kad viņa lēja ūdeni no krūzes, gredzens iekrita viņai plaukstā. Nu viņa noprata, ka vīrs ir turpat netālu.

Kādudien Speitam izdevās pasacīt sievai pāris vārdu.

������ Drausmeņa klātbūtnē nerunā ar mani, mī|o sieviņ. Citādi viņ� mūs tūda) apēdīs.

Pagāja kāds laiciņ�, Drausmenis bija labi barojis savus gūs�tekņus un tagad nodomāja, ka pienācis īstais brīdis kādu apēst. Pirmo viņ� nodomāja likt uz kārā zoba meiteni, tāpēc sacīja:

������ Bērniņ, es kādu laiku bū�u projām, bet atgriezī�os uz va�kariņām. Pielūko, lai manā prombūtnē grīda �ur tur būtu uzslaucīta, �ur tur nebūtu.

Drausmenis aizskrēja, bet valdnieka meita apsēdās uz sola un iegrima domās. Viņa lauzīja galvu, kā izpildīt nezvēra uzde�vumu. Tobrīd parādījās viņas vīrs, redzēja sievu noskumu�u un vaicāja:

���� Kāpēc tu esi tik bēdīga? Vai vēl kāda nelaime notikusi?

Sieva viņam pastāstīja, ko Drausmenis licis darīt. Un pie�bilda:

������ Nekādi nevaru izdomāt, kā to izdarīt, lūkoju tā, lūkoju �ā, bet nekas nesanāk.

Speits sacīja:

������ Kas tur ko domāt? Tūlīt es tev pateik�u, kas jādara. At�nes lizi, uz kuras maizi �auj krāsnī, noliec kaut kur un ar slotu apslauki tai apkārt. Pēc tam noliec kur citur � un atkal apslauki apkārt. Dari tā, līdz būsi visu māju izslaucījusi. Tādā kārtā �ur tur būs uzslaucīts, �ur tur nebūs.

Valdnieka meita darīja, kā vīrs mācījis. Vakarā Drausmenis pārradās vakariņās un jau no sliek�ņa sauca:

���� Kā gāja, bērniņ, vai izdarīji, ko liku?

���� Izdarīju gan! � meitene atbild. � Protams, izdarīju!

Drausmenis izo�ņāja kaktu kaktus. Redzēdams, ka �ur tur

izslaucīts, �ur tur nav, sapiktojās un norūca:

����� Nemū�am neticē�u, ka tu pati to izdomāji! Zinu gan, kas tevi samācīja. Nekas, nekas, gan es viņam rādī�u!

Nākamajā dienā Drausmenis sacīja valdnieka meitai:

������ Bērniņ, es skrienu prom, bet uz vakariņu laiku bū�u at�pakaļ. Te tev divi lieli katli. Līdz manai pārnāk�anai pieraudi tos pilnus. Ja neizdarīsi, tev gals klāt � apēdī�u kā likts!

Drausmenis aizskrēja. Valdnieka meita apsēdās uz sola, no�lika sev priek�ā katlus un sāka raudāt. Raud un raud, ta�u katli kā nepildās, tā nepildās. Asariņas, katlu dibenā ieritēju�as, drīz vien iz�uva.

�Driz pamodās Speits. Ieraudzījis raudo�o sievu, viņ� norai zējies vaicāja:

��� Kas noticis? Kāpēc tu raudi?

Sieva atbildēja:

��� Drausmenis lika man līdz vakaram pieraudāt pilnus abus katlus, citādi ēdī�ot mani nost.

Speits tikai pasmējās.

��� Muļķīte, kur tev prāts? Vai tad var pieraudāt katlus?

Ņem krūzi, atnes ūdeni un pielej tos pilnus, pēc tam ieber katrā sauju sāls un samaisi. Tad varēsi atpūsties līdz pat vakaram.

Valdnieka meita darīja, kā vīrs licis.

Vakarā atskrēja Drausmenis un jau uz sliek�ņa apprasījās:

��� Vai izdarīji, kā vētēju, bērniņ?

���� Izdarīju, kā tad, ka izdarījul � valdnieka meita līksmi atbild.

Drausmenis devās aplūkot grāpjus. Redzēdams, ka tie pilni līdz malām, briesmonis pieliecās un pagar�oja ūdeni. Tas patie��ām bija sā|�. Drausmenis noskaitās un tā iebrēcās, ka visa māja noskanēja:

���� Nemū�am neticē�u, ka tu pati to izdomājil Speits būs tevi samācījisl Tūlīt es viņu apēdī�ul

Un Drausmenis metās meklēt Speitu. Meklēja, meklēja � ta�u neatrada.

Speits bija apvilcis vecas skrandas, paņēmis cirvi un aizgā�jis uz tuvējo me�iņu.

Drausmenis skraidīja apkārt, �ukstīdams un �udīdams, kur Speits palicis, un viendien izdzirdēja me�ā cirvja klaudzienus.

Viņ� tūda) lika prom me�cirtēju lūkot, ta�u nabadzīgi ģērbtajā skrandainī nepazina Speitu. Un dusmīgi uzkliedza:

���� Kas tu tāds esi? Kā tu drīksti cirst kokus manā me�ā?

Ta�u Speits nenobijās no satracinātā drausmoņa un mierīgi

atbildēja:

���� Esmu nabaga vīrs, man lika uztaisīt zārku vienam jau�neklim, kas �odien nomira.

Drausmenī pamodās ziņkārība.

��� Vai tu nezini, kas viņ� ir? Kā viņu sauca?

Speits atbildēja:

���� Ļoti patīkams jauneklis bijis. Esot saucies par Speitu.

Drausmenis iebrēcās:

� Priecājos dzirdēt, tie tik ir jaunumi! Tad tik cērt, cik sirds kāro! Uztaisi miroņsili, kā pienākas!

Un briesmonis tuvojās zārkam, lai to labāk apskatītu.

� Vai tad jūsu briesmonlba pazina to jaunekli? � Speits pavaicāja.

� Kā lai nepazītu! � saīgu�ais Drausmenis atsaucās. � Tu ne iedomāties nevari, kā viņ� mani nokaitinājis ar saviem �usteru munsturiem!

� Varbūt jūsu briesmonība man mazliet palīdzētu? � pie�klājīgi palūdza Speits."� Vajadzētu ielīst zārkā un pārliecinā�ties, vai kur nav kāda �ķirbiņa.

� Ar prieku! � Drausmenis piekrita. � Kāda laime, ka tas �usteris pagalam! Cik labi, ka man, nabaga briesmonītim, iz�devās tikt no viņa vaļā!

Un, daudz nedomādams, Drausmenis ielTda miroņu lādē. Kad viņ� bija ērti iekārtojies, Speits, kas to tikai gaidīja, vienā mirklī aizcirta zārka vāku, aiz�āva bultu un uzlika sili uz mal�kas, kuru bija sacirtis. Pēc tam viņ� iekūra ugunskuru. Nogai�dījis, kamēr Drausmonis ar visu zārku sadeg, Speits devās pie sievas un sacīja viņai:

������������ Drausmenis sadega, tagad mēs varam doties mājup. Po�sies ceļam, tiklīdz būsi gatava, dosimies projām.

Drīz vien Speits ar sievu laimīgi atgriezās mājās. Viņi pār�nāca savā pilī un dzīvoja tur ilgu mū�u, laimes lutināti, jo līdz ar Drausmoņa nāvi Speits atsvabinājās no burvju varām, kas viņu dienā pārvērta par pūķi. Ticis svabads, viņ� palika par cil�vēku uz visiem laikiem.

Reiz kādā ciemā dzīvoja nabadzīgi ve�uki � ve�uks ar ve��iņu �, un abiem bija viens vienīgs dēls. Ciems atradās Kristālkakia pakājē. Kristālkalnā neveda ne ceļ�, ne taka, neviens ne�kad turp negāja, kaut visus mocīja ziņkārība un vēlē�anās uzzi�nāt, kas tur aug�ā notiek.

Reiz nabagļau�u dēls devās uz tirgu. Torlt tirgus laukumā valdnieka ziņnesis sauca:

������������ Kur� ir ar mieru sēsties mugurā burvju putnam ūpim un uzlaisties Kristālkalnā?

��� Es esmu ar mierul � jauneklis sacīja.

Viņ� sēdās burvju putnam ūpim mugurā un uzlaidās Kristāl�kalnā, kur bija ūpja ligzda. Ļautiņi, kas bija pulcēju�ies kalna pakājē, no apak�as sauca:

���� Ko tu redzi? Kas tur aug�ā ir?

������������ Te ir daudz pusdārgakmeņu, � puisis atsaucās, � di�manti un sudrabs!

���� Nomet mums lejā, nomet tā pavairākl � (audis lūdza.

Nabagļau�u dēls sāka mest lejā pusdārgakmeņus, dimantus

un sudrabu. Visi, kas pulcējās tirgus laukumā, steidzās �urp, saujām un riek�avām grāba akmeņus, bāza kabatās, krāva kur�vjos, maisos un tarbās. Katrs stiepa mājās, cik spēja panest, bet alkatīgākie atkal nāca atpakaļ un lūdzās, lai nomet vēl.

��� Mēs gaidām vēl kaut kol � viņi teica.

Jauneklis noprata, ka ļaudīm nekad nebūs diezgan. Un uz�sauca:

���� Tagad palīdziet man nokāpt lejā!

������������ Kas vēl nebūs, � viņi sauca, � tev turpat ir labi! Met lejā akmeņus un sudrabu!

Neko iesākt � nabadziņ� pagājās �urpu, pagājās turpu un ieraudzīja alu, kas veda kalna iek�ienē. Viņ� devās al'ā iek�ā un drīz vien nokļuva sve�ā zemē.

Puisis gāja tikai uz priek�u, līdz beidzot nonāca pie bieza krūmāja. Tur viņ� ieraudzīja māju. Mājā dzīvoja akls ve�uks. Ve�ukam bija liels ganāmpulks � veseli trīs simti kazu. Tās ik dienas sava vadoņa ā�a vadībā devās ganīties kādā zaļā pļavā turpat tuvumā. Jauneklis redzēja, ka aploks sen nav tīrīts, bet silēs nav ūdens un kazas nav ar ko padzirdināt. Puisis nebija slinks � iztīrīja aploku un ielēja ūdeni silēs. Pēc tam viņ� at�laidās atpūsties krūmāja ēnā.

Kad kazas pārnāca no ganībām un ieraudzīja tīro aploku, tās ļoti brīnījās un sacīja cita citai:

������������ Kas gan mums tā pakalpojis, kas iztīrījis aploku un at�nesis ūdeni? Saimnieks to nespētu, viņ� ta�u ir akls.

Gudrais āzis, kazu vadonis, kuram bija veselas trīs acis pierē, nākamajā rītā sacīja jauniņai kazai:

�� �odien paliec mājās un sargā aploku. Novēro, kas nāk mēzt aploku un lej ūdeni silēs.

Kaza palika aplokā. Viņa gaidīja, gaidīja.: � ta�u nevienu nevarēja sagaidīt. Viņai Joti sagribējās ēst. Jauniņā kaza neiztu�rēja un ielīda krūmos pakrimst lapas. Pa to laiku puisis ienāca aplokā, izmēza to un ielēja silēs ūdeni. Kad kazas nāca mājās no ganībām, viņ� jau bija nozudis krūmos.

Ielūkojies tīrajā aplokā, āzis vaicāja jaunajai kazai:

���� Paklau, kaziņ, vai tu kādu redzēji?

���� Nevienu pa�ul � kaza atbildēja.

���� Kā tu varēji neredzēt?

Man sagribējās ēst, un es aizjgāju pakrimst lapiņas. Kad atnācu, aploks jau bija iztīrīts.

Āzis sadusmojās un iebelza jaunajai kazai ar ragiem. Nāka�majā dienā viņ� sacīja'citai kazai:

������������ �odien tu paliksi mājās un sargāsi aploku. Neiedomājies līst krūmos lapas krimst � stāvi aplokā un nekur neej.

Kaza palika aplokā. Lai ari kā viņai gribējās ēst, viņa ne�gāja pakrimst lapas. Ta�u diena bija tveicīga, un kazai mācās virsū snaudiens. Tiklīdz kaza iesnaudās, puisis iznāca no krū�miem, izmēza aploku, atnesa ūdeni un atkal paslēpās biezajos krūmos. Līdzko kaza pamodās, viņa redzēja, ka aploks ir tīrs, silēs ieliets ūdens, bet nekur neviena nav.

Vakarā, kad ganāmpulks pārnāca no ganībām, vadonis vai�cāja:

���� Paklau, kaza, vai tu kādu redzēji?

��� Nudien, neviena neredzēju! M kaza atbildēja.

���� Kā nu tā? Vai ari tu gāji krūmu lapas krimst?

������������� Nē-ē-ē! � kaza noblēja. � Ne-e-egāju! Man uznāca snau�diens.

Āzis sadusmojās un pamatīgi iebelza kazai ar ragiem. Tre�ajā dienā viņ� sacīja:

����� �odien ejiet visas barā turp, kurp jūs parasti vedu. Tu�rieties kopā un neizklīstiet kur kurā. Es palik�u mājās un sar�gā�u aploku.

Kazas sadrūzmējās pulkā un devās uz ganībām, bet āzis pa�lika aploku sargāt. Atkal bija tveicīga diena, arī āzim mācās

virsū snaudiens. Divas acis aizkrita, ta�u tre�ā acs palika no�modā. Jauneklis nosprieda, ka āzis iemidzis, iznāca no krūmiem, izmēza aploku un atnesa ūdeni. Visu padarījis, viņ� gribēja do�ties atpūsties, ta�u āzis pielēca kājās un metās viņam klāt.

���� Kas tu tāds esi � cilvēks vai d�ins? � viņ� noprasīja.

| � Cilvēksl � puisis sacīja.

��� Tad iesim pie mana saimniekal � āzis uzstāja.

Viņi iegāja pie aklā ve�uka. Jauneklis pasniedza viņam �o, pasniedza to,* godam apkalpoja un aprūpēja. Pagāja kāds lai�ciņ�, un viņ� piedāvāja:

��� Tētiņ, rīt es ie�u ganīt kazas.

��� Ej, � aklais piekrita, � tikai negani ganāmpulku pļa�viņā, kas atrodas klints aizvējā.

��� Labs ir, � puisis sacīja, � lai notiek. Nekādā gadījumā neganī�u kazas klints aizvējā.

Agri no rīta viņ� dzina kazas ganībās � tie�i uz pļaviņu klints aizvējā. Kazas mierīgi krimta zāli, bet puisis apsēdās uz akmens, izvilka stabuli un sāka stabulēt. Viņ� prata ļoti skaisti stabulēt. Te pēk�ņi aiz klints parādījās daiļa peri[1].

�1 Paklau, cilvēka dēls, � viņa sacīja, � darīsim tā: tu spēlē, bet es dejo�u. Kur� pirmais piekusīs, tas dos otram visu, ko uzvarētājs lūgs. Spēlē, lūdzams, tu to neno�ēlosit Neviens visā pasaulē neprot dejot tik skaisti kā esi

��� Lai notiekl Sākami � jauneklis piekrita. Viņ� ņēmās sta�bulēt, bet peri dejoja tik skaisti, kā neviena visā pasaulē nejau�dātu.

Jau krēsloja. Peri ierunājās:

��� Varbūt �odienai pietiks?

��� Ja tu tā saki, � jauneklis sacīja, � tad pietiks.

Viņ� sasauca kazas un dzina tās mājup.

��� Kāpēc tu pārnāci tik vēlu? ve�uks vaicāja. � Man rā�dās, ka tu būsi dzinis kazas uz to pļaviņu pie klints?

���� Nē, tētiņ, nēl � jauneklis atbildēja.

Nākamajā dienā atkal ve�uks atgādināja:

��� Tikai negani kazas tajā pļaviņā pie klints!

��� Nē, tēvs, esi mierīgs, turp es neie�u! � jauneklis apgal�voja. Ta�u viņ� dzina kazas tie�i turp. Tikko puisis bija apsē-

dies uz akmens, sameklējis stabuli un sācis stabulēt, parādījās skaistā peri un sacīja:

������ Vai atsāksim, cilvēka dēls? Tu spēlē, bet es dejo�u. Es protu dejot kā neviena!

Jauneklis pūta stabuli, bet peri dejoja un dejoja līdz pa�am vakaram. Beidzot viņa sacīja:

��� Varbūt �odienai pietiks?

���� Labs ir, � jauneklis piekrita, � kā tu gribi, tā lai notiek. Jauneklis sasauca kazas un dzina tās mājup. Ve�uks sacīja:

������ Tu, dēliņ, �odien pavisam vēlu pārnāci. Dro�i vien dzini kazas uz pļaviņu pie klints?

������������� Nē, tētiņ, nē! � jauneklis iebilda. � Neuztraucies, es tur nebiju!

Nākamajā dienā ve�uks atkal sacīja:

���� Tikai neej uz to pļavu, dēliņ. Tur es pazaudēju savas acis. Jauneklis nepaklausīja un dzina kazas tie�i turp. Viņ� vēl

nebija paspējis sameklēt stabuli, kad peri jau bija klāt.

��� Cilvēka dēls, tu jau esi atnācis? � viņa vaicāja.

��� Atnācu! � puisis atbildēja.

���� Tad spēlē, bet es dejo�u.

Jauneklis sāka pūst stabuli, bet peri atkal dejoja. Viņa grie�zās un virpu]oja līdz pat pusdienas laikam, bet pēc tam � līdz vēlam vakaram. Beidzot viņa piekusa un sacīja:

��� Ak vai, kā nokusu! � un pārgurusi saļima.

Jauneklis metās viņai klāt, sasēja ar savlaicīgi sagatavotu auklu un piesēja pie vecas vīksnas. Pēc tam viņ� sacīja kazām:

���� Sanāciet, lūdzamas, tūdaļ iesim mājās.

Peri sāka lūgties:

���� Nāc �urp, cilvēka dēls, atbrīvo mani!

���� Tikai tad, kad pateiksi, kur ir ve�uka acis!

���� Atbrīvo, tad pateik�u!

���� Es tev neticu, � puisis atcirta.

��� Labs ir, � sacīja peri, � acis ir tur, zem dzeloņkrūma saknēm. Laid mani vaļā!

Jauneklis ielīda dzeloņkrūmā � grābājās, grābājās, ta�u neko nesa grābstīja. Viņ� izlīda no turienes apskrambāts un sa�skrāpēts. Un sacīja kazām:

���� Sanāciet, lūdzamas, iesim mājās. Viņa negrib teikt pa�tiesību!

Kazas sapulcējās un devās pa taku mājup.

������������ Pagaidi, cilvēka dēls! � peri iesaucās. �. Atlaid mani tad pateik�u, kur ir acis! Tās ir zem vīksnas saknēm!

�: Es tev neticu 1

��� Paskaties pats, te tās ir, zem saknēm!

Puisis pieliecās, pagrābāja, pagrābāja, atkal neko nesagrā�bāja un sacīja kazām:

������������ Ejam! Lai viņa te mirst badā, pie �itās vīksnas, zem ku�ras saknēm nekā nav!

��� Pagaidi! � peri sauca. � Atbrīvo mani!

Nekā nebūs! Kamēr neteiksi, kur ir acis, vaļā netiksi!

������������� Lai notiek, pieej pie klints un pameklē kā nākas. Tur tās ir.

Jauneklis piegāja pie klints un uzmeklēja ve�uka acis. Pēc tam viņ� sacīja kazām:

���� Iesim, pietiks krimst zāli. Rītu mēs atkal atnāksim.

��� Laid ta�u mani vajā, cilvēka dēls! � peri lļūdzās.

��� Ja jau pateici, kur atrast ve�uka acis, � puisis sacīja, �ļ.tad saki arī to, kā tās atdzīvināt.

Peri mitējās mānīties un sacīja:

tLai tās atdzīvinātu, ve�uks, rītam austot, jāizved no mā�jas, jāieliek acis dobumos un tad viņ� jāpagrie� pret sauli. Tik�līdz pirmie austo�ās saules stari apspīdēs viņa plakstus, vecais taps redzīgs.

Jauneklis atsvabināja peri un dzina kazas mājup. Ve�uks jau sen viņu gaidīja. Viņ� vaicāja:

��� Kāpēc tu nāc tik vēlu, dēliņ? Dro�i vien ganīji kazas pļa�viņā pie klints?

���� Nē, tētiņ, nē! � jauneklis atsaucās, ļj

īsi pirms ausmas vip� pamodināja ve�uku un sacīja:

���� Iziesim pagalmā, tēvs, drīz saule lēks.

Ve�uks piecēlās un gāja puisim līdzi ārā.

��� Tēvs, Jauj man apskatīties, kas noticis ar tavām acīm, � jauneklis turpināja, noliecās pie ve�uka un ielika acis tur, kur tās biju�as. Pēc tam viņ� pagrieza ve�uku ar seju uz to pusi, kur lēca saule.

���� Vai, dēliņ, tu tomēr esi bijis pie klints! 11 ve�uks noteica.

��� Jā, tētiņ, jā! � sacīja jauneklis. Pa to laiku saule bija uzlēkusi, un stari krita tie�i ve�uka plakstos.

��� Attaisi acis un skatiesl Vai tu ko redzi?

��� Redzu, dēls, redzul Es atkal labi redzul Esmu kļuvis re* dzlgsl � ve�uks iesaucās un sāka raudāt aiz laimes. Smiedams un raudādams reizē, viņ� pateicās jauneklim par tādu nesavtīgu un laipnu palīdzību.

��� Tagad tu paliec mājās un saimnieko, dēliņ, es ie�u pats kazas ganīti � viņ� sacīja.

Puisis palīdzēja ve�ukam nomazgāties un saposties. Kad vecais mazgāja muti, viņam no bārdas izkrita atslēgu sai�ķis.

Tur bija divpadsmit atslēgas. Ve�uks izņēma vienu atslēgu un iebāza to kabatā, bet pārējās iedeva puisim.

���� Te tev vienpadsmit atslēgas, dēliņ. Manā mājā ir divpa�dsmit istabu. Vienpadsmit tu vari atslēgt un ņemt visu, kas tur iek�ā, bet divpadsmito atslēgu es paturu sev. Tu vēl esi jauns un nepiedzīvojis � ja redzēsi, kas ir divpadsmitajā istabā, pa�strādāsi kādu aplamību un iedzīvosies nepatik�anās.

Ve�uks aizgāja ganīt kazas, bet puisis sāka izmēģināt atslē�gas. Atslēdza vienas durvis, atvēra otras � un tā visas vienpa�dsmit. Kas tikai tur nebija atrodamsl Zelts, sudrabs, dārgi ak�meņi, greznas drānas. Vienā istabā pat stāvēja varens rumaks. Pagāja kāds laiciņ�, un puisis sacīja ve�ukam:

Tētiņ, vai tu man tomēr neiedotu divpadsmitās istabas atslēgu?

Ve�uks il'gi liedzās un stīvējās pretī, līdz beidzot piekāpās.

; � �e, ņem! � viņ� sacīja. � Bet man tevis �ēl, dēlliņ. Tu vēl esi tik jauns, izdarīsi muļķības, pieredzēsi nebū�anas.

Puisis atslēdza divpadsmito istabu un redzēja, ka tā ir tuk�a, tikai istabas vidū liela bedre. Viņ� paslēpās aizdurvē un sāka gaidīt. �Kas gan te varētu būt tik bīstams, ka vecais negribēja dot man atslēgu un laist iek�ā?� jauneklis prātoja. Gaidot aizri�tēja vairākas dienas, līdz beidzot nāca gaidāmais: pa caurumu jumtā-istabā ielidoja trīs māsas, trīs Zemes Skaistes[2]. Viņas nometa drānas un kāpa ūdenī mazgāties. Jauneklis aiz durvīm dzirdēja, ka vecākā njāsa teica:

����� Mazgāsimies un ģērbsimies ātrāk, ka tikai mūs kāda cil�vēka acs te neierauga!

Trīs Skaistes, gana izplun�āju�ās, apvilka savas drānas un aizlaidās pa caurumu jumtā.

Pēc kāda laika māsas atlidoja atkal, nometa drānas un kāpa bedrē plun�āties. Vidējā māsa sacīja:

��� Pasteigsimies, lai cilvēka acs mūs te neierauga!

Māsas paplun�ājās, noskalojās, atkal ietērpās savās drānās un aizlidoja.

Pagāja laiciņ�, māsas atkal atlaidās, nometa ģērbus un kāpa plun�āties bedrē. Jaunākā sacīja:

� Ģērbsimies ātrāk un laidīsimies projām, citādi cilvēka acs var mūs te ieraudzīt.

Pa to laiku puisis bija pavēris durvis un saķēra jostu, kas piederēja jaunākajai māsai. Trīs Skaistes izkāpa no bedres un sāka ģērbties. Abas vecākās ātri ietērpās un izlidoja pa caurumu jumtā, bet jaunākā sāka meklēt savu jostu. Viņa skraidīja no viena kakta uz otru, ta�u neko neatrada. Tie�i jostā slēpās viss viņas burvju spēks � apjozusi to, viņa spēja liidot, bet bez jos�tas � tikai staigāt pa zemi kā visi ļaudis.

Puisis pa to laiku iegāja istabā, kur glabājās zelts, pārsvieda seglu somu ar zeltu pār rumaka muguru, ņēma pavadu un veda zirgu uz divpadsmito istabu. Ta�u rumaka pakavi sacēla lielu troksni, un, zirgam kāpjot pār slieksni, ve�uks izdzirda klau�dzienus.

� Vai es neteicu, dēls, ka tu pastrādāsi muļlfību un iedzīvo�sies nepatik�anās? Bet ir jau par vēlu, kam jānotiek, tas ir noti�cis. Bet, ja tev klāsies gau�i plāni, tad nāc pie manis pēc pa�līga, raudzī�u tev līdzēt.

Puisis pateicās ve�ukam par labo sirdi, saķēra jaunāko Skaisti ap vidu, nosēdināja sev priek�ā seglos un jāja mājup pie tēva un mātes. Vecāki ļoti nopriecājās, kād dēl's pārveda līgavu. Nosvinēja kāzas, un jaunie ļaudis sāka dzīvot pui�a vecāku mā�jās. Sievas jostu jaunais vīrs paslēpa akmens �ķirstiņā, �ķir�stiņu aizslēdza, bet atslēgu iedeva mātei glabā�anā, piesacī�dams to nekad nedot vedeklai rokā un pa�u �ķirstiņu labi no�glabāt. Viņ� pieteica:

��� Ja sieva dabūs �ķirstiņu rokā, viņa mūs atstās.

Pagāja trīs gadi. Kādu dienu kaimiņos līksmojās � tur dzēra kāzas. Māte saposās uz kāzām un aicināja vedeklu sev līdzi. Ta�u vedekla atteicās iet bez jostas.

���� Man nepiedien iet godos bez jostas ap vidu, pēc kā es iz�skatī�os! � viņa �ēlojās. � Josta ir mana greznākā rota!

Te vīramāte nodomāja: �Kur un kāpēc lai viņa bēgtu, ja es visu laiku bū�u blakām?� � izņēma no �ķirstiņa jostu un iedeva vedeklai. Skaiste apjozās jostu un izskatījās vēl daiļāka. Viņas ieradās kāzās un apsēdās pie citām sievietēm. Vīramātei ne prātā nenāca, ka jumtā ir caurums.

Sākās dejo�ana. Sievas un meitas lūdza Skaisti:

���� Vai arī tu mazliet nepadej otu?

���� Es neprotu dejot, � sacīja Skaiste, � es protu tikai lidot.

���� Lai notiek, parādi, ko tu proti! � sacīja sievas un meitas.

Skaiste piecēlās, paspēra soli, paspēra otru, savicināja ro�kas un pacēlās gaisā. Viņa novilka laulības gredzenu, nometa to vīramātei un uzsauca:

���� Pasaki savam dēlam, ka viņam nebija brīv ņemt mani par sievu, nelūdzot atļauju maniem brāļiem un māsām. Lai gre�dzens viņam paliek par piemiņu!

To teikusi, viņa izlidoja pa caurumu jumtā kopā ar pavarda dūmiem. Kāzu viesi bija tā pārsteigti un sarūgtināti, ka viņi pārcēla kāzas uz nākamo dienu. Vīramāte devās mājās viena pati.

Kad dēls pārnāca no lauka un ieraudzīja sarūgtināto māti, viņ� tūlīt noprata, ka Skaiste aizlidojusi.

���� Kas tevi tā saskumdinājis? � dēls vaicāja.

���� Vedekl'a aizlidoja, dēliņi � māte atbildēja.

���� Ja mana sieva aizlidojusi, māmiņ, tad neprasi, kurp do��os es. Tu pati esi pie visa vainīga. Tu viņai iedevi jostu, kaut gan tiku tevi brīdinājis. Skaidri pateicu, ka viņa mūs atstās.

Māte iedeva dēlam vedeklas gredzenu un raudādama sacīja:

���� Man ne prātā nenāca, ka viņa aizlidos pa caurumu gries�tos! Visas durvis ta�u bija ciet. Ja es būtu viņu atstājusi mājās, tad mani mocītu sirdsapziņa � viņa ta�u sēdētu mājās viena pati, garlaikotos un neredzētu kāzu dzīres. Tā es izdarīju to muļķību.

Puisis devās uz tirgus laukumu. Tur valdnieka vēstnesis vēs�tīja tautai:

���� Valdnieks meklē dro�uli, kas kāptu ūpim mugurā un uz�laistos Kristālkalnā!

��� Esmu tas dro�ulis! � jaunvīrs pieteicās.

Viņ� sēdās ūpim mugurā un uzlaidās Kristālkalnā. Ļautiņi, kas drūzmējās lejā, vaicāja:

��� Ko tu tur redzi?

��� Visādas bagātības! � viņ� atsaucās.

��� Nomet mums tā pavairāk! � viņi Hūdzās.

�� Nekā nebūs! Ne prātā nenāk! � puisis sacīja un devās uz priek�u. Drīz vien viņ� nonāca uz pazīstama ceļa � tas bija ceļ�, kas veda pie ve�uka. Ve�uks, puisi ieraudzījis, metās viņam ap kaklu un ņēmās bu�ot uz abiem vaigiem.

�� Vai es neteicu, ka tu vēl esi jauns un nepieredzējis? Iedzī�vojies nepatik�anās un tagad dro�i vien nezini, ko iesākt? � ve�cais sacīja.

� Jā, tētiņ, mana sieva aizlidoja. Saki, lūdzams, vai trīs Skaistes nav �urp atlidoju�as?

�� Nē, dēls. Kop� tās dienas, kad tu nolaupīji jaunāko, viņas vairs nav rādīju�ās.

, j � Kur lai es viņas meklēju?

�� To es nezinu, dēls. Ari es vēl! esmu jauns, neba viss, kas pasaulē notiek, man zināms. Esmu tik tikko simt gadu vecs. Var�būt mans vecākais brālis varēs tev kaut ko pateikt g viņam jau ir divsimt gadu. Aizej pie viņa, es tev pateik�u, kur viņ� dzīvo.

Puisis devās pie ve�uka brāļa. Tur nonācis, Viņ� vaicāja:

��� Tētiņ, vai tu nezini, kur dzīvo trīs Skaistes?

������������� Nezinu vis, � vecais atbildēja, � esmu vēl jauns � neba viss, kas pasaulē atrodams, man zināms. Esmu tik tikko div�simt gadu vecs. Aizej pie mana vecākā brāļa, viņam jau ir trīs�simt gadu, varbūt viņ� kaut ko zina.

Puisis devās pie tre�ā brāļa un vaicāja:

��� Tētiņ, vai tu nezini, kur dzīvo trīs Skaistes?

Tre�ais ve�uks bija gau�i izģindis, salīcis un gaudens. Viņ� no�amstināja:

������������ Es nezinu, kur viņas dzīvo. Bet zinu, kur ir avots, no kura viņām kalpones nes ūdeni.

Vecais pastāstīja, kā atrast avotu, puisis tūdaļ devās turp, paslēpās aiz koka un sāka gaidīt. Drīz vien atnāca kalipone un iesmēla krūzē ūdeni. Puisis piegāja viņai klāt un pavaicāja:

���� Kam tu kalpo?

��� Vecākajai Skaistei! � meitene atbildēja.

���� Labs ir, ej mājāsl � sacīja jauneklis.

Pēc laiciņa atnāca otra kalpone un iesmēla ūdeni.

���� Kam tu kalpo? � puisis vaicāja.

���� Vidējai Skaistei! � meitene atbildēja.

���� Labs ir, ej mājās! � jauneklis sacīja.

Visbeidzot atnāca tre�ā kalpone un iesmēla ūdeni krūzē.

���� Kam tu kalpo? � jauneklis atkal vaicāja.

���� Jaunākajai Skaistei! � sacīja meitene.

������������� Dod man padzerties ūdeni no tavas krūzes! � jauneklis palūdza.

������������� To es nedrīkstu, tā ir manas pavēlnieces krūze. Man klā�sies plāni, ja viņa uzzinās, ka no �īs krūzes kāds dzēris! � mei�tene sacīja.

������������� Bet es tev pavēlu � dod man padzertiesl � jauneklis bargi uzbrēca.

Meitene izbijās un pasniedza puisim krūzi. Nobijusies viņa nemaz nepamanīja, ka jauneklis iemet krūzē gredzenu. Mājās pārnākusi, kalpone ienesa Skaistei ūdenskrūzi. Kad krūze bija tuk�a, Skaiste ieraudzīja tās dibenā savu gredzenu. Viņa stei�dzās pie māsām un priecīgi sacīja:

���� Mans vīrs mani uzmeklējis! Viņ� gaida pie avota!

Māsas sadevās rokās un laidās uz avotu. Puisis panācās vi�ņām pretī. Ta�u māsas uzsauca:

������������� Mūsu brāļi ir cilvēkēdāji! Ja tu gribi ienākt mājā, tad mums nāksies tevi noburt!

Puisis bija ar mieru. Skaistes nobūra viņu, pārvērzdamas ābolā. Jaunākā Skaiste paslēpa ābolu azotē, un māsas laidās mājup.

Vakarā pārradās divpadsmit brāļi. Viņi bija dīvi, cits par citu briesmīgāks un asinskārāks. Ienākot viņi uzreiz saoda sve�u smaku.

�� .Māsas, kāpēc pie jums o� pēc cilvēka? � viņi noprasīja.

������������� Kur lai te rastos cilvēks? Mēs visu dienu bijām mājās, nekur neesam gāju�as, � māsas atbildēja, � laikam jūs kaut kur saēdāties cilvēka gaļu, tāpēc netiekat vaļā no smakas.

������������� Nē, nē, māsas, te kaut kur ir cilvēks, jums neizdosies mūs piemānīt. Rādiet viņu �urp!

Māsas ilgi liedzās, ta�u beidzot atzinās:

����� Lai būtu, cilvēks ir. Bet mēs jums viņu parādīsim tikai tad, kad būsiet zvērēju�i viņu neapēst.

Brāļi nozvērējās:

����� Zvēram pie kalniem un lejām, kas mums visapkārt, ka neēdīsim viņu!

Māsas sāka smieties.

����� Nē, nē, brālī�i, �itāds zvērests nekam neder! � viņas sa�cīja. � Zvēriet pie savu māsu dzīvības!

Beigu beigās divi apzvērēja:

���� Zvēram pie savu māsu dzīvībām, ka neēdīsim sve�inieku!

Tad jaunākā Skaiste izvilka ābolu un māsas pārvērta to at�pakaļ par cilvēku. Viņas izstāstīja brāļiem visu, kā bijis, � ka puisis esot jaunākās māsas vīrs un ieradies pēc viņas. Viņ� gri�bot lūgt brāļiem atjauju vest sievu sev līdzi. Brāļi sacīja:

����� Labs ir, mēs dosim viņam jaunāko māsu, ja viņ� būs stiprāks un veiklāks par mums.

Tā arī nolēma. Nākamajā rītā divi devās uz me�u pēc mal�kas un paņēma puisi līdzi.

���� Ja tu pārnesīsi lielāku malkas nastu, nekā to spējam mēs, tad tas nozīmēs, ka esi par mums stiprāks! � viņi sacīja.

Dīvi sasēja milzīgas malkas nastas � kur nu puisim ar tā�diem spekoņiem mēroties. Ta�u viņam bija līdzi virve. Puisis, daudz nedomādams, apmeta virvi lielākam me�a gabalam.

���� Ko tu gribi darīt? � brāji dīvi vaicāja.

���� Vilkt kokus uz māju. Ko es tur ērmo�os ar kaut kādām nastām!

���� Vai die\ � dīvi iebrēcās, � tā ne, brāl! Tā nav brīv! Bet, ja tu vari to izdarīt, tad esi stiprāks par mums.

Dīvi cēla nastas plecos un nesa uzi mājām. Blakus sojoja puisis ar tuk�ām rokām. To redzēdamas, māsas vaicāja:

���� Ko tas nozīmē, brālī�i?

���� Vai, māsiņas, viņ� tik tie�ām ir par mums stiprāks! � dīvi dvesa. � Viņ� gribēja visu me�u atvilkt �urp, tikai mēs neļāvām!

Nākamajā dienā dīvi devās pēc ūdens un aicināja puisi līdzi. Viņi paņēma lielas mucas, bet jauneklis � lāpstu. Pie avota no�nāku�i, dīvi piepildīja mucas ar ūdeni, bet jauneklis ņēmās rakt.

���� Ko tu dari, brālīt? � dīvi vaicāja.

���� Es neesmu tik neattapīgs kā jūs, � puisis atbildēja, �ir nedomāju stiept mucas. Labāk rak�u gultni, pa kuru ūdenim te�cēt taisni sētā!

���� Vai, vai! � brāļi novaidējās. � Tā nevajagl Tu patiesi esi izdarīgāks par mums!

Dīvi stiepa mucas mājup, bet puisis gāja viņiem līdzās tuk��ām rokām.

To redzēdamas, māsas vaicāja: i � Kas noticis? Vai jūs viņu pārspējāt?

Dīvi atrūca:

���� Viņ� ir izdarīgāks par mums. Gribēja rakt strauta gultni taisni uz mūsu sētu. Viss pagalms būtu pārplūdis.

Nākamajā dienā brāļi sacīja puisim:

����� �odien iesim medībās.

Viņi visi devās uz me�u. Klajā laukā brāļi ieraudzīja zaķi. Viens metās tam pakaļ un noķēra. Pēc tam mednieki nonāca pie riekstkoka me�malā. Tur viņi palaida zaķi vaļā. Riekstkoka galotnē bija viens vienīgs rieksts. Dīvi sacīja:

���� Vispirms dabū rokā riekstu, pēc tam noķer zaķi. Dari, kā gribi, � kāp kokā vai noliec to pie zemes.

Puisis uzkāpa kokā un norāva riekstu. Ta�u dīvi sadomāja pajokoties � viņi sāka �ūpot koku �urpu turpu. Puisis nespēja noturēties zarā un krita lejup. Ta�u krizdams viņ� uzkrita taisni virsū bēgo�ajam zaķim.

���� Te jums būs jūsu zaķis, es to noķēru! � puisis uzsauca.

Dīvi ieraudzīja zaķi puisim rokā un brīnījās nenobrīnīdamies.

���� Lai notiek! � viņi sacīja. � Beigsim �īs medības.

Viņi devās mājup.

Ieraugot brāļus, māsas vaicāja:

���� Kā jums gāja? Ko nomedījāt?

���� Mums gāja lieliski! � brāļi sacīja^ � Svainis no�āva di�vus zaķus reizē.

���� Kā gan tā? � māsas prasīja.

���� Dabūja rokā riekstu un, lēkdams no koka, noķēra zaķi. Viņ� ir gan stiprāks, gan veiklāks par mums.

���� Kā paliek ar norunu? � vaicāja jaunākā Skaiste.

���� Posies ceļā, māsa! � brāļi sacīja. � Tu vari braukt vi�ņam līdzi. Mēs tev atļaujam. Dzīvojiet saticībā un esiet laimīgi!

Laimes luteklis kopā ar sievu pārradās mājās un dzīvoja sa�derībā un saticībā līdz mū�a galam.

Kas tik viss nenotiek pasakās � spēkavīrs ņem par sievu ra�ganu, ve�uks top atkal jauns, jaunuve pārtop jauneklī. Paklau�sieties, kas atgadījās priek� tūksto� gadiem.

Kādam tēvam bija trīs meitas. Un visas trīs � skaistas, strādīgas un laipnīgas. Visjaunākā un visskaistākā bija arī vis�sparīgākā � pat vīra darbus jaudāja padarīt: jāja ar straujāko rumaku, �āva ar loku, kāvās ar zobenu kā bra�ākais karakalps.

Tāpēc tēvs teica, ka viņai vajadzējis piedzimt par dēlu, bet kai�miņi dēvēja par Jergenmeitiņu1 . Sis vārds viņai palika uz visu mū�u.

Kādu dienu tapa izsludināta valdnieka pavēle: katrai mājat jādod viens vīrs par karakalpu. Vecais tēvs domāja, domāja, neko nejaudāja izdomāt. Un gau�i noskuma. Vecākā meita, to redzēdama, vaicāja:

��� Tētiņ, kāpēc tu esi tik nobēdājies?

��� Ak vai, meitiņ, � tēvs nopūtās, � mani skumdina vald�nieka pavēle. Kur lai ņemu valdniekam karakalpu? Pats esmu> vecs, nespēju vairs karaklausību pildīt. Un dēla man nav.

���� Izdod mani pie vīra, tētiņi Tad znots varēs iet par kara�kalpu tavā vietā.

Tēvs darīja, kā meita teikusi, un nolūkoja viņai vīru, kādu pirmdzimtā vēlējās. Ta�u znots gribēja dzīvot mierā ar jaunosievu, nevis sievastēva vietā karā iet. Tēvs atkal noskuma un nezināja, ko iesākt, kā valdnieka pavēli izpildīt. To redzēja vi�dējā meita. Tēvs arī viņai izsūdzēja bēdas. Meita sacīja:

���� Izdod mani pie vīral Mans vīrs ies karā tavā vietā.

Tika nosvinētas otras kāzas. Ta�u ari otrs znots negribējāt

iet karā.

Tad jaunākā meita, tēva rūpes redzēdama, sacīja viņam:

���� Neskumdini savu sirdi, tēvs! Es ie�u par karakalpu. Ti�kai dod man vīrie�a drānas un zirgu. Apcirp�u sev matus, ne�vienam ne prātā nenāks, ka esmu sievi�ķis.

Domāts 1|| darīts, ko citu lai viņi būtu iesāku�i. Meita ap�vilka vīrie�a drēbes, apjoza tēva zobenu, apsegloja rumaku un sēdās seglos kā vīrs. Nenoskatīties � karakalps kas karakalps, tikai bez ūsām.

*4Ardievu, tēti! Ardievu, māsiņas un svaiņi! Dzīvojiet sveikt un veseli!

Tā mūsu Jergenmeitiņa devās valdnieka kalpībā par kara�kalpu. Ceļā viņai piebiedrojās daudzi citi karakalpi, kas devāspie valdnieka. Visi daudzināja jaunā karakalpa skaistumu un apbrīnoja viņu tnevienam nenāca ne prātā, ka tas ir pārģērbtssievi�ķis.

Beigu beigās visi nonāca galvaspilsētā. Ak tavu brīnumu! Visas durvis ar piķi nosmērētas, bet logi aizklāti ar melnu drānu. Uz ielām � nevienas dzīvas dvēseles. Viņi izjāja uz vislielākā laukuma un tur ieraudzīja vienu vienīgu vīru nabadzīgās drā�nās sē�am uz akmens un gau�i raudam. Karakalpi vaicāja, kas pilsētā lēcies. Vīrs sacīja:

��� Jau labu laiciņu pūķ�ūska �ajā dienā kādu apēd. Tagad viņa prasa valdnieka dēlu. Ja do�ot valdnieka dēlu, tad apēdī��ot viņu un ie�ot savu ceļu, ja ne � tad nopostī�ot pilsētu un visiem bū�ot beigas. Ko lai darām? Valdnieks bija spiests pie�krist. Es esmu valdnieka dēls. Atnācu �urp un gaidu savu bries�mīgo nāvi. Negribas mirt, tāpēc tik gau�i raudu.

Tikko viņ� bija paspējis pasacīt sakāmo, kaut kas norībēja, kaut kas nodārdēja � pūķ�ūska tuvojās. Karakalpi, tik atbai�do�u radījumu ieraudzīju�i, pa�ķīda uz visām pusēm kā cāļi, vanagu ieraugot. Bet valdniekdēls sastinga kā akmens stabs � no bailēm �ķita zaudējis valodu un nespēja pat lūg�anu noskai�tīt. Tikai mūsu Jergenmeitiņa nenobijās: izvilka zobenu un no�stājās valdniekdēlam blakus. Pūķ�ūska tuvojās, atplētusi muti, lai noritu laupījumu, ta�u pati uzdūrās uz zobena. Tad bries�mone tik briesmīgi ie�ņācās, ka skursteņi nogāzās no jumtiem, māju durvis atsprāga vaļā, bet logi izkrita līdz ar rāmjiem. Pūķ��ūska izstiepās laukuma vidū un bija pagalam.

Valdnieks tūdaļ padzirdēja priecīgo vēsti. Valdnieks pavē�lēja visā pilsētā iedegt ugunis un rīkot svinības, lai svinētu at�pestī�anu no nezvēra. Savam dēlam viņ� lika:

� Ej un atved pie manis to varoni, lai varu viņu apbalvot, kā viņ� to pelna.

Valdniekdēls devās pakaļ savam atsvabinātajam un aizveda viņu uz pili. Pa ceļam valdniekdēls sacīja:

������ Mans tēvs gatavojas dāvināt tev pusvalsti. Paklausi mani un nepieņem! Saki, lai dod tev tikai ērzeli Demir�ilu. Tas prot runāt cilvēka balsī un ir gudrāks par visiem gudrajiem padom�niekiem ap tēva troni.

Kad viņi nonāca pilī, visi augstmaņi un padomnieki klanījās pārģērbtajai meitiņai, bet valdnieks apskāva viņu un teica:

������ Varoni! Izvēlies, kuras manas valsts zemes tu gribi sev, es tev tās do�u par atpestī�anu no pūķ�ūskas.

��� Nevajag man tavas zemes, augstais valdniek. Ja gribi

atlīdzināt par atpestī�anu, dod man ērzeli Demir�ilu un Jauj iet pasaulē pameklēt laimi.

Valdnieks liedzās � viņam negribējās zaudēt mīļāko zirgu. Tad varonīgais karakalps pagriezās un devās projām. Ta�u valdnieka dēls devās viņam paka]. Tēvs viņam vaicāja:

���� Kurp tad tu, dēliņ?

���� Līdzi savam īstajam tēvam. Es viņu atzīstu par tādu, jo viņ� mani izglāba. Turpretī tu dod priek�roku kaut kādam zirgam, nevis savam dēlam.

Valdnieks apkaunējās, apdomājās un nosprieda, ka ir darī�jis nepareizi. Viņ� lika atvest ērzeli, uzlikt tam zelta seglus un atdot varonim � atpestītājam.

Jergenmeitiņa sēdās ērzelim Demir�ilam mugurā un devās pasaulē laimi meklēt. Viņa jāja pa laukiem un lejām, pāri kal�niem un upēm, līdz nonāca kādā tālumtālā valstī. Tuvojoties galvaspilsētai, meitiņa redzēja daudzus jātniekus pulcējamies pie kāda liela grāvja.

���� Saimniec, � sacīja Demir�ils (viņ� uzreiz bija nopratis, ka viņam mugurā sē� sieviete), � vai redzi tur tos jātniekus? Kā tu domā, ko viņi tur dara?

������ Redzu gan, tikai nesaprotu, ko viņi tur drūzmējas, � Jergenmeitiņa atbildēja.

������� �īszemes valdnieks pavēlējis izrakt �o milzīgo grāvi, un tagad tur izziņo viņa gribu: �Tas, kuram būs pa spēkam pār�lēkt pār grāvi, sē�ot zirga mugurā, un gaisā satvert valdnieka meitas mesto ābolu, taps par valdnieka znotu.� Es apņemos pār�lēkt pār grāvi, bet tu pamēģini saķert ābollu. Kad bū�u ieskrējies, palaid vaļīgāk pavadu, iecērt man pie�us sānos un nebai�dies nekā.

Bra�ā Jergenmeitiņa, daudz nedomādama, piekrita.

Ērzelis atkāpās, meitiņa iecirta pie�us zirgam sānos, ar vienu roku ieķērās krēpēs, un � aiziet! � Demir�ils pārlēca pār grāvi vienā stiepienā, bet meitiņa gaisā saķēra ābolu.

Visi, kas tur pulcējās, nevarēja vien nobrīnīties. Ne viens vien jau bija izmēģinājis laimi, ta�u neko nepanāca. Sve�inieka veiklību redzot, jātnieki aplaudēja, sāka sviest cepures gaisā, un saukt:

����� Reku, valdnieka znots! Cik smuidrs un izveicīgs, tik daiļ� no vaiga!

Valdniekam sve�inieks iepatikās no pirmā acu uzmetiena. Ari viņa meitai jauneklis patika. To pa�u dienu tika svinētas kā�zas, jo viss jau agrāk bija sagatavots.

Kad dzīres bija galā, jaunos ieveda viņiem sagatavotajās is�tabās. Līgava gāja pie miera, apgūlās arī līgavainis. No rīta, kā ierasts, pie viņiem ieradās valdnieks un valdniece apjautā�ties, kā meita pārlaidusi nakti.

Meita ņēmās gausties, ka viņas jaunais vīrs, gulēt ejot, no�licis starp abiem asu nazi, pagriezis muguru un sācis krākt, viņu ne uzskatījis, ne apmīļojis.

���� Dro�i vien es viņam nemaz nepatīku, viņ� mani apprecē�jis tikai tava kroņa deļ, manu tētiņ. Kā lai tiekam no viņa vaļā? � meita vaimanāja.

Tā tas atkārtojās ari nākamajā naktī un visas turpmākās naktis. Valdnieks un valdniece nevarēja atrast citu iemeslu tā�dai izrīcībai, viņi domāja, ka znots grib atņemt viņiem valsti un pa�us pazudināt. Abi pārbijās un nolēma no tāda znota atbrī�voties. Ta�u nozāļot neuzdro�inājās, baidīdamies, ka ļaudis va�rētu sākt viņus aprunāt un nosodīt. Domāja, gudroja � beigu beigās nodomāja sūtīt znotu augstu kalnos � lai aiznes me��cirtējiem pārtiku. Tur dzīvoja briesmīga pūķ�ūska � gan jau znotu apēdīs, un viss būs nokārtots.

Kamēr valdnieks un valdniece apspriedās, znots stāvēja zem atvērtā loga un visu noklausījās. Viņ� kļuva domīgs un iegāja stalli. Demer�ils vaicāja:

���� Saimniec, kas tev kai�?

���� Kā lai nekaitētu? � Jergenmeitiņa sacīja. � Valdnieks sadomājis sūtīt mani kalnos, taisni pūķ�ūskai rīklē, lai tikai tiktu no manis vaļā.

���� Nebaidies nekol Tu jau tiki galā ar briesmīgāku. Palūdz tikai pajūgu un divus vēr�us, lai varētu aizvest ēdamo. Tad es tev pateik�u, kas pēc tam jādara.

Tajā pa�ā dienā valdnieks paaicināja znotu pie sevis un sa�cīja:

���� Tev jādodas kalnos un jāaizved pārtika maniem me�cir�tējiem!

���� Lai notiek! � znots piekrita. � Tikai dod man pajūgu ar vēr�iem, lai varu iekraut ēdamo.

Vēr�u pajūgā tika sakrauta pārtika. Jergenmeitiņa kāpa ērze�lim mugurā un dzina vēr�us uz kalniem. Pa ce|am Oemir�ils saka:

���� Kad būsim aug�ā kalnos, izjūdz vienu vērsi, palaid ga�nīties, paslēpies aiz koka un sauc, lai me�cirtēji nāk pēc ēdamā. Tavu balsi dzirdējusi, atlīdīs pūķ�ūska. Redzēdama vērsi, viņa to aprīs. Kamēr viņa plosīs vērsi, pielavies tai no aizmugures un lec skaustā. Līdzko sagrābsi to aiz ausīm, tā tev klausīs � ausis ir pūķ�ūskas vārīgākā vieta. Viņa būs mierīgāka par mie�rīgu. Tad iejūdz viņu vēr�a vietā un brauc atpakaļ uz pili.

Pajūgs ripoja un ripoja, līdz uzbrauca kalnos. Tur meitiņa izjūdza vienu vērsi, palaida ganīties, bet pati paslēpās aiz koka un pasauca:

���� Ehei, me�cirtēji! Nāciet �urp, paņemiet ēdamo!

Me�cirtēju vietā atlīda briesmīgā pūķ�ūska, negantāka par

negantu, un sāka plosīt vērsi, lai pēc tam saplosītu un aprītu ari saucēju. Ta�u Jergenmeitiņa bija ātrāka � uzlēca briesmonei mugurā un sagrāba to aiz ausīm. Pūķ�ūska ie�ņācās un uz�veikta saguma. Meitiņa iejūdza briesmoni ratos vēr�a vietā. Briesmone raustījās, ta�u, nekādi netikdama vaļā, pierima. Pa to laiku ieradās me�cirtēji. Briesmoni ieraudzīju�i, viņi metās uz visām pusēm kur kurais. Bet meitiņa sauca:

���� Griezieties atpakaļ! Nebīstieties! �ūska ir iejūgta un vaļā netiks!

Me�cirtēji saņēma dū�u un griezās atpakaļ. Redzēdami bries�mīgo neradījumu pū�am un el�am, viņi uzlielīja valdnieka svaini. Meitiņa izdalīja viņiem ēdamo, uzlēca zirgā, apgrieza ratus un dzina savu pajūgu atpakaļ uz pili. Valdnieka sargka�reivji, jau iztālēm redzēdami briesmīgo pajūgu tuvojamies, �aus�mās salīda peļu alās. Pats valdnieks, no bēniņiem ieraudzījis ne�zvēru, pakrita bez atmaņas un uz vietas saslima.

Meitiņa, saņēmusi briesmoni aiz ausīm, vilka to uz pili, bet neradījums blēja kā auns, kuru velk uz kau�anu. Meitiņa iekala pūķ�ūsku resnās va�ās, pēc tam pie akas nomazgāja rokas un devās pie valdnieka. Valdnieks gulēja gultā ar mitru drānu uz pieres.

��� Godātais valdniek! Es izpildīju, ko man pavēlēji, � aiz�vedu ēdamo me�cirtējiem un atpestīju viņus no neradījuma, kas tagad ieslodzīts kambarī.

���� Tūlīt pat ej un neradijumu piebeidz! � iebrēcās vald�nieks no drānas apak�as.

���� Es nepaceju roku pret va�ās kaltu pretinieku! � meitiņa lepni atbildēja.

Tad valdnieks pavēlēja:

���� Lai simt manu drosmīgāko karakalpu nokāpj kambari un nobeidz briesmīgo neradijumu!

Pavēle tūda| tika izpildīta: simt karakalpu ar pīķiem un zo�beniem, milnām un dun�iem devās uz tum�o kambari nobeigt nezvēru. Aiz bailēm viņiem zobi klabēja kā klabatas, bet sirdis sitās kā sistavas. Viņi redzēja, ka briesmone iekalta smagās va��ās, sadū�ojās un sakrita viņai virsū, drīz vien neradijumu no�beigdami.

Pagāja kāds laiciņ�, un valdnieks ar valdnieci atkal sāka gudrot, kā savu znotu dabūt pie malas. �Sūtī�u viņu padzirdi�nāt me�onīgo ķēvi, tā viņu nospers kā likts!� valdnieks nolēma.

Jergenmeitiņa, protams, noprata viņu nolūku un devās ap�spriesties ar Demir�ilu.

���� Nebīsties! � ērzelis sacīja. � Tā ķēve ir mana miesīga māmuļa. Es viņu pielabinā�u un atmaidzinā�u, viņa tev neko nedarīs. Tikai palūdz divus podus ar medu.

Pēc brītiņa valdnieks sauca savu znotu un vēlēja iet uz Melno kalnu dzirdināt me�onīgo ķēvi.

���� Ie�u jau ie�u, godātais valdniek. Tikai dod man līdzi di�vus medus podus.

Viņam iedeva divus medus podus. Jergenmeitiņa sēdās sa�vam uzticīgajam zirgam mugurā un devās ceļā. Pa ce]am ērze�lis viņai saka:

���� Kad nonāksim kalnos pie akas, izvelc pāris ūdens spaiņu un ielej silē. Pēc tam ielej tur medu un labi samaisi. To padarī�jusi, noliec manus seglus tuvumā, bet pati paslēpies. Kad mana māte būs padzērusi un pacets galvu, viņa ieraudzīs seglus un nopūtīsies: �Kad esmu padzērusi tik medainu ūdentiņu, kāds spēkavīrs varētu uzlikt man tādus zelta seglus un pa jādelēt!� Tad tu parādies un saki: �Es gribētu jāt, tikai baidos, ka tu sāksi spert.� � �Nesāk�u vis spert,� viņa atbildēs. Tad tu saki: �Zvēri pie Demir�ila, tad es tev ticē�u!� Kad viņa būs zvērējusi, uzliec viņai seglus un kāp mugurā.

Jergenmeitiņa darīja, kā ērzelis licis. Un viss notika tie�i tā kā zirgs bija paredzējis. Viņa apsegloja ķēvi un devās atceļā! Ķēve dī�ājās un dancoja vien � galva turpat vai skārās pie mākoņiem.

���� Ek, ja mani tagad redzētu Demir�ils, mans visskaistākais dēliņ�! � viņa grudzināja.

���� Te es esmu, māmiņ! � dēls atsaucās. Un ķēve nezināja, ko darīt aiz prieka.

Abi drasēja un draiskojās labu laiciņu. Beigu beigās meitiņa atkal sēdās mugurā savam ērzelim, bet ķēve skrēja līdzās. Kad valdnieka sargi ieraudzīja me�onīgo ķēvi, tie brēkdami pajuka kur kurais.

���� Kur tu vedīsi to negantnieci, dulburi? Kaut nelabais pa�rautu tevi kopā ar tavu pavadoni! � viņi sauca.

Demir�ils lūdza savu māti atgriezties kalnos un nebiedēt Jaudis, ta�u viņa vairs negribēja iet atpakaļ. Abi apsolījās nāka�majā dienā ķēvi atkal apciemot, tad viņa beidzot aizrik�oja at�pakaļ.

�������������� Ko lai iesākam ar tādu znotu? � valdnieks lauzīja galvu.

��� Viņ� ne no kā nebaidās, visur tiek cauri ar veselu ādu.

���� Sūti viņu �ūsku mājokļos, � sacīja valdniece, � lai pie�dzen no �ūskām nodokļus, jau gadiem mums nav maksāju�as. Varbūt �ūskas viņu sadzels.

Valdnieka znots ari to bija noklausījies. Un devās uz stalli aprunāties ar Demir�ilu.

���� Nebaidies neko! Paprasi deviņas mucas, iekrauj tās kulbā, palūdz vēl zvaniņus., klabekļus un grābekļus.

Pēc laiciņa valdnieks pasauca znotu un lika doties pie �ūs�kām atprasīt nesamaksātos nodokļus.

���� Ie�u gan, godāto valdniek. Tikai dod man deviņas mucas, kulbu, zvaniņus, klabekļus un grābekļus.

Valdnieks lika viņam iedot visu prasīto. Un bra�ā Jergen�meitiņa devās vispirms uz ganībām pie me�onīgās ķēves, kā ap�solīts. Demir�ils izstāstīja mātei, kas viņiem jāpaveic, un visi trīs nolēma rīkoties kopā. Viņi nodomāja �ūskas nobaidīt.

Pie �ūsku mājokļiem nonāku�i, viņi darīja, kā sarunāju�i: meitiņa ielīda kulbā, Demir�ils ar māti nostājās pie durvīm. Meitiņa sāka zvanīt zvanekjus, klabināt klabekļus un grabināt grābekļus. Tajā pa�ā laikā ērzelis un ķēve spārdīja durvis, rībi�nādami tās ar pakaviem. Sacēlās �ausmīgs troksnis un dimdoņa, graboņa un klaboņa, likās, ka pasaules gals klāt.

�ūskas izbijās un sāka lūgties:

���� Dieviņ tētiņ, ko esam tev nodarīju�as, ka tu gribi mūs

sodīt?

���� Samaksājiet nodokļus, jau gadiem neesat valdniekam maksāju�as! � sacīja meitiņa briesmīgā balsī. � Citādi iznī�dē�u visas kā vienu!

Briesmīgajā izbīlī �ūskas izvilka no saviem mantu kamba�riem zeltu un dārgus akmeņus. Meitiņa sakrāva visu mucās un kāpa Demir�ilam mugurā, lai dotos atceļā.

Pa to laiku �ūskas bija atjēgu�ās no pārbīļa un metās pakaļ aizjājējai, lai iecirstu viņā savus indes zobus. Ta�u viss velti � redzēdamas, ka nevienu nepanākt, �ūskas locījās pa zemi un �ņāca no dusmām. Bet �ūsku valdniece uzsauca:

���� Ei tu, krāpniek, kas mūs pārbiedēji un aplaupīji! Ja esi vīrs, tad topi sieva, ja esi sieva, tad topi vīrs! Un tāpat tie, kas tev palīdzēja!

Lai cik ātri skrēja bēgļi, �ūsku valdnieces lāsti viņus tomēr panāca. To pa�u brīdi meitiņa juta, ka pārvērtusies jauneklī. Bet Demir�ils iezviedzās:

���� Es biju ērzelis, tagad esmu ķēve!

Viņa māte atsaucās:

���� Es biju ķēve, tagad esmu ērzelis!

Ta�u neviens no visiem trim nejutās apbēdināts.

Tā valdnieka znots dzīvs un vesels atgriezās ar deviņām mucām, pilnām zelta un dārgakmeņu. Visi brīnījās un nevarēja vien nobrīnīties.

Vakarā, kad abi jaunie devās gulēt, valdnieka znots vairs ne�lika zobenu abiem pa vidu, bet apmīļoja savu līgavu un izstās�tīja viņai visu, kā bijis. Valdnieka meita nomierinājās. Viņa bija ļoti priecīga par veiksmīgo atrisinājumu un no rīta sacīja ve�cākiem, ka ir ar vīru ļoti apmierināta. Meita lūdza valdnieku vairs nevēlēt znotam ļaunu un nesūtīt viņu darīt varoņdarbus.

Viņi sāka dzīvot saticībā un laimē.

Tā kā Jergenmeitiņa bija laimes lutekle, tāpat lai taisnība aizvien manā mutē.

Jaunava izgāja par sievu uz sve�u malu, nodzīvoja sve�ajā malā labu laiciņu un sailgojās pēc savējiem � ne reizītes nebija saņēmusi ziņu no vecākiem.

Reiz jaunsieva devās uz avotu pēc ūdens. Odeni smeldama, atminējās savējos, piesēdās uz akmens un sāka raudāt. Ta�u tie�i tobrīd garām gāja velnata. Jaunsieva ieraudzīja nākam ve�u, bet viņai nebija ne jausmas, ka tā ir velhata. Velnatai bija veselas �etras acis � divas pierē kā visiem cilvēkiem un divas pakausī. Tikai jaunsieva tās divas, kas pakausī, nevarēja re�dzēt, jo tās bija paslēptas zem liela lakata.

���� Ko tu raudi, jaunulīt? � ve�a vaicāja, klāt pienākusi.

������������� Kā man neraudāt, vecmāmiņ, � jaunsieva atbildēja,

��� tik ilgu laiku neesmu savējos apraudzījusi, tēvu un māti ap�glaudījusi. Pat nezinu, vai viņi vēl dzīvi. Mana dzimtā vieta ir tik tālu no �ejienes, un nav pavadoņa, ar kuru kopā es varētu turp doties.

���� Kur tad ir tavs dzimtais ciems? � ve�a pra�ņāja.

Jaunsieva viņai izstāstīja, no kurienes cēlusies. Bet velnatai

to vien vajadzēja.

���� Labs ir, ve�a sacīja, � iesim kopā. Es arī turp eju, man tajā ciemā viena darī�ana. Aiznes ūdeni uz māju un nāc atpakaļ, es tevi gaidī�u.

Jaunsieva steidzās uz mājām, pārģērbās, savīk�ās ceļam un atgriezās pie avota, kur viņu gaidīja velnata.

Abas devās ceļā. Gāja, gāja un pēc kāda laika sasniedza biezu me�u. Tur nepieejamā biezoknī jaunsieva ieraudzīja mazu mājiņu. Ve�a veda jaunsievu turp. Iek�ā iegājusi, jaunsieva uz�reiz saprata, ka nonākusi velnatas mājoklī.

Istabas vidū bija milzīga krāsns, pie krāsns sēdēja velnatas meita un gaidīja, kad māte viņu pabaros.

Velnata lika meitai iekurt krāsni un sargāt jaunsievu, bet pati devās uz me�u salasīt �agarus. Kad velnata aizgāja, jaun�sieva izvaicāja velnatas meitu.

���� Kālab tu kurināsi krāsni? � viņa taujāja.

����� Lai varētu tevi izcept. Mēs esam nodomāju�as tevi ap�ēst! � velnatas meita noteica.

. .;xrrKā tad jūs domājat mani izcept? � jaunsieva izlikās ne�saprotam. � Tā krāsns nemaz nedomā kurties!

���� Tūlīt uzpūtī�u uguni! � sacīja velnatas meita un iebāza galvu krāsnī. Ta�u jaunsieva piesteidzās viņai klāt, apķēra abām rokām, iegrūda krāsnī un aiz�āva durtiņas ciet.

Pēc tam viņa izskrēja no mājeles un deva kājām vaļu, bīda�mās, ka velnata var pārnākt, pirms viņa būs paspējusi nozust skatam. Jaunsieva skrēja ko kājas nes atpakaļ uz mājām. Tur nonākusi, viņa izstāstīja vīramātei, kas viņai lēcies. Mājinieki kllausījās un brīnījās vien, kā jaunsievāi izdevies no velnatām paglābties, un uzteica viņas drosmi un apķērību. Arī es tur biju un viņas stāstā klausījos, bet, kas bijis un kas nav bijis, par to nenieka nezinu.

Reiz dzīvoja valdnieks. Viņa sieva bija mirusi, bet trīs dēli jau pieaugu�i. Valdnieks paaicināja viņus pie sevis un sacīja:

������� Esmu nodomājis jūs apprecināt, mani dēli, gribu to iz�darīt, kamēr vēl esmu dzīvs. Te jums būs trīs āboli. Ņemiet katrs pa vienam un iedodiet tai meitenei, kura jums pa prātam.

Brāji paņēma ābolus. Vecākais savējo atdeva augstmaņa meitai, vidējais � padomnieka meitai, bet jaunākais ņēma un iemeta savējo ro�ukrūmā, kas auga turpat valdnieka dārzā. Pie ro�ukrūma viņ� reiz bija redzējis stāvam pa�u Skaisti. Un ta�gad cerēja, ka Skaiste viņa ābolu atradīs un pacels.

�� Zemes Skaiste, tu, kas mīti ro�ukrūma ēnāl Nāc pie ma�nis! � viņ� sacīja. To pa�u bridi viņ� apmulsa � no ro�ukrūma apak�as pie viņa izrāpās �ūska.

Valdnieks uzcēla trīs pilis � katram dēllam pa vienai. Viņ� apprecināja vecāko dēlu ar augstmaņa meitu un vēlēja abiem apmesties uz dzīvi vienā pilī, apprecināja otru dēlu ar padom�nieka meitu un vēlēja abiem apmesties uz dzīvi otrā pilī. Ta�u, sē�ot pie jaunākā dēla kāzu galda, valdnieks gau�i izbrīnījās un noskuma, viņam līdzās �ūsku redzēdams. Tomēr jaunākais dēls palika pie sava, lai ari kā tēvs pūlējās viņu atrunāt, un apņēma �ūsku par sievu.

Vecākie dēli ar savām sievām dzīvoja kā īsti l'aimes lutekļi un bija apmierināti ar savu izvēli. Kā par brīnumu, visvairāk priecājās jaunākais valdniekdēls -==^viņ� bija visīstākais laimes luteklis, kas apņēmis par sievu pa�u Zemes Skaisti, tikai pagai�dām to vēl neviens nezināja. Brāji domāja, ka viņa sieva ir pa�rasta �ūska, vārdā Feni�ka.

Reiz vecāko valdniekdēlu sievas sastapās un ilgi pļāpāja par �o un to. Te pēk�ņi vienai no viņām ienāca prātā kāda doma.

������ Aiziesim ciemos pie Feni�kas, paskatīsimies, ko viņa dara! � brāļasieva sacīja.

Domāts � darīts, pagāja kāds laiciņ�, un abas devās cie�mos. Ieradu�ās jaunākā valdniekdēla pilī, viņas tur ieraudzīja brīnumskaistu meiteni. Tā bija Feni�ka. Abas pasēdēja, paru�nājās, tad pienāca pusdienu laiks, un viņas gribēja doties mā�jup, ta�u Feni�ka ņēmās pierunāt:

���� Pasēdiet vēl brītiņu, paēdīsim pusdienas, ieturēsimies kopā!

���� Ko tu pagatavosi pusdienām? � vie�ņas vaicāja.

���� Sacep�u zivis.

���� Kā tu to darīsi? Parādi mums arī! � abas lūdza.

Feni�ka ielēja pannā olīveļļu un, uzlikusi pannu uz uguns,

iegremdēja tajā plaukstas, runādama:

���� Cepu zivis uz pannas! Cepinu zivis uz pannas!

Un patiesi, panna tūdaļ pildījās ceptām zivīm, kuras bija tik gar�īgas, ka mēli var norīt. Brālusievas ieturējās un atgriezās mājās. Viņas nolēma tādā pa�ā veidā sacept zivis, lai pacienātu savus vīrus. Paņēmu�as pannas, uzlika tās uz uguns, uzlēja olīveļļu un iegremdēja plaukstas, ta�u sāka brēkt nebalsī un me�tās dziedēt apdegumus. Kad valdniekdēli pārradās, viņi atrada savas sievas raudam gau�as asaras, jo necie�ami sāpēja apde�gu�ās rokas.

���� Kas noticis? �' viņi brīnījās.

Sievas izstāstīja, kā viss noticis, ka viņas savām acīm redzē�ju�as Feni�ku tādā kārtā zivis cepam.

���� Mēs visu darījām tie�i tā, kā darīja Feni�ka! � viņas gaudās, asaras slaucīdamas.

���� Tie�i tāpat, ko? Tā �ūska jūs piemānīja! � brāli sacīja.

Pagāja kāds laiciņ�, brā]usievas bija sadziedēju�as savas

apdegu�ās rokas. Atkal satiku�ās, viņas nolēma aiziet pie Feni�kas, lai uzzinātu, kur slēpjas viņas neparastā skaistuma avots. Atnāku�as viesos, viņas pra�ņāja:

���� Pastāsti mums savus noslēpumus, Feni�ka. Kur tu ņēmi tik baltu ādu, tik sārtus vaigus?

Feni�ka atbild:

���� Mans noslēpums gau�ām vienkār�s. Es ik dienas savācu putnu mēslus un vakarā, gulēt ejot, smērēju tos uz sejas. No rīta nomazgāju, un mana seja top tāda, kāda tā ir.

Brālusievas devās mājās, savāca putnu mēslus un vakarā, gulēt ejot, nosmērēja ar tiem sejas.

���� Ko tas nozīmē? � vīri �ausmās vaicāja. � Tūlīt pat maz�gāties! Kas tās par iedomām?

���� Tā dara Feni�ka! � sievas taisnojās.

���� Kas vēl nebūs! Mazgāties! Tā �ūska jūs piemānījusi! Viņa par jums smejas! � vecākais valdniekdēls bārās.

Ko lai dara? Brā|usievām nācās iet mazgāties.

Drīz pēc tam valdnieks uzaicināja dēlus ar sievām uz savu pili pusdienās. Visa karaliskā ģimene un galms nevarēja vien nobrīnīties, cik Feni�ka daiļa. Kad visi sēdās pie galda, Feni�ka iebāza divus gaļas kriksī�us azotē -r-'tur viņa bija paslēpusi divas dūjas, kuras gribēja pabarot. Brāļusievas, to redzēdamas, sāka sa�ukstēties.

��� Paskat, ko tā Feni�ka dara! Laikam tā vajag. Iebāzīsim arī mēs kādu nieku gaļas azotē.

Viņas paņēma no galda lielus gaļas gabalus un iebāza azotē. To redzēja valdnieks. Kad viņi bija ieturēju�ies, valdnieks sacīja dēliem:

��� Tagad būs dejo�ana. Lai katrs no jums nodejo kādu deju ar savu sievu.

Valdnieks ar viesiem apsēdās, atskanēja mūzikas, skaņas, un sākās dejas. Vecākais dēls gāja dejot ar savu sievu. Abi de�joja, dejoja, te pēk�ņi � �vauksl � no sievas drānām izkrita divi gaļas gabali un nokrita bruģētajā pagalmā. Vecākais valdniekdēls vai zemē līda, tāds kauns viņu pārņēma. Viņ� saķēra sievu aiz rokas, ievilka pilī un noprasīja:

��� Kur tu gribēji likt to gaļu? Vai tad mums mājās gaļas trūkst? Kāpēc tu mūs apkauno?

��� Tā darīja Feni�ka!

^ -jProties kaunu, es aiz kauna nezinu, kur dēties! Tā esot darījusi Feni�ka! Maz ko viņa dara vai nedara! Kāpēc tev jāmā��ojas līdzi?

Nu pienāca vidējā valdniekdēla kārta dancināt savu sievu, te pēk�ņi � �vauks! � arī no viņa sievas drānām izkrita divi lieli treknas gaļas gabali. Valdniekdēls, aiz kauna sasarcis, ievilka sievu pilī.

Visbeidzot gāja dejot Feni�ka ar savu vīru. Viņi dejoja ilgi, skaistāk par skaistu, jaukāk par jauku! Tad Feni�ka izlaida no azotes divas baltas dūjas. Tās pariņķoja gaisā, pēc tam viena no�sēdās uz pleca Feni�kai, otra � valdniekam.

Valdnieks piecēlās kājās un, sajūsmināts lūkodamies Feni�kā, sacīja jaunākajam dēlam:

������� Manu dēliņ, viņa ir dzimusi valdniece! Man, nevis tev vajadzēja viņu apprecēt!

�r� Ak vai, tēvi � jaunākais dēls atsaucās. � Kas par vēlu, tas par vēlu. Tagad viņa ir mana.

Jaunākais valdniekdēls ar savu sievu dzīvoja laimīgi, kā jau da�dien laimes lutekļi, viņiem nekā netrūka. Dro�i vien viņi dzīvo laimīgi vēl �obaltdien, pat ja ir novecoju�i.

Kādā ciemā reiz svinēja kāzas. Svētdienā bija nolikts doties pēc līgavas uz viņas vecāku māju, lai vestu saderēto pie līga�vaiņa. Uzpostā un bagātīgi izrotātā līgava, kā pieņemts, sēdās zirgam mugurā, līgavas vedēji jāja pa priek�u, līgava aiz vi�ņiem � un tā garā svīta tuvojās kaimiņciemam.

Viņi jāja pa kalna nogāzi, caur biezu*me�u. Tobrīd ceļa tu�vumā lo�ņāja lapsa. Tā lo�ņādama, viņa pamanīja līgavas ve�dējus un jaunuvi. Lapsa pielavījās tuvāk un glu�i apstulba no brīnumiem 11I tik bagātīgi bija izrotāta līgava. Ap kaklu zvīļoja kaklarota no zelta naudiņām, bizes apvija zeltītas saites ar tā�dām pa�ām naudiņām, nemaz nerunājot par zelta rokassprā�dzēm, gredzeniem un zelt�ūdināto zīda jostu. Lapsai aiz skau�dības pat elpa aizrāvās, un viņa ņēmās gudrot, kā l'ai nozog līgavai rotas � ja ne visas, tad vismaz kaklarotu ar naudiņām vai matupīņu apsējus. Piesēdusi aiz krūmiem, llapsa novēroja līgavu un vedējus. Viņa pamanīja, ka līgavas vedēji jāj labu ga�balu pa priek�u un sarunājas, jaunuvi pienācīgi neuzmanīdami. Un nolēma, ka gadījums ir viņai labvēlīgs.

Visādi laipodama un lavierēdama, lapsa izlaipbja starp zirgu pakaviem, līdz iespruka zem līgavas plīvura, vedēju nema�nīta. Vedēji savā nodabā jāja uz priek�u kā jāju�i � viņi neko nebija redzēju�i.

Lapsa, laiku velti netērēdama, izrīkoja līgavu:

-����������� : �urp kaklarotu! Ņem nost no kakla un labi veicīgi!

����� Vai dieniņ, � līgava no�ukstēja, � ko lai iesāku? Es ta�u nevaru bez rotas rādīties līgavaiņa mājās.

_ Ņem ātrāk rotu nost, citādi padarī�u tev kaunu! Nolēk�u zemē, aizskrie�u pie vedējiem un pastāstī�u viņiem par tevi vi�sādas nelādzības.

���� Ak, es nelaimīgā! � līgava ievaimanājās. � Nedari man kaunu, māsiņ mīļā! Ja pateiksi vedējiem par mani ko nelabu, viņi mani tūlīt pat aizvedīs atpakaļ pie manējiem! Kur tad es dē�os?

���� Neko negribu dzirdēt! � lapsa pretī. � Vai nu ņem rotu no kakla nost, vai padarī�u tev kaunu!

Līgavai nekas cits neatlika � nabadzīte noņēma rotu ar nau�diņām un atdeva l'apsai. Lapsa pakampa kaklarotu, pakāra sev kaklā, nolēca no zirga un nozuda kā nebijusi.

Kāzinieki jāja tālāk, bet lapsa tikmēr skrēja uz savu alu ko kājas nes. Skrēja, skrēja � te viņai ceļā pagadījās vilks. Ierau�dzījis lapsai kaklā zelta rotu, vilks brīnījās nenobrīnīdamies un vaicāja:

���� Kur tu dabūji tādu rotu, vell'auka?

���� Ūdenī, tepat netālu, � lapsa atbild,; � tu arī vari sev tādu dabūt. Necik tālu nav jāiet � ej uz dīķi un zvejo zelta nau�diņas, cik tīkas. Tu esi velna zellis, daudz stiprāks par mani � izvilksi un panesīsi divtik, cik es jaudāju izvilkt un aiznest.

���� Vienu dīķi tepat tuvumā es zinu, � tā vilks, � tikai tev jāparāda, kā tu tās naudiņas dabū laukā. Iesim kopā, un pamāci mani, kas un kā jādara.

���� Lai iet, parādī�u ari! � lapsa ar mieru.

Vilks ar lapsu aizgāja pie dīķa. Dīķis bija brangi aizaudzis, pilns siekstām, ūdenszālēm un dūņām.

���� Dari, kā teik�u! � lapsa pamāca. � Apsēdies uz krasta un iemērc asti ūdenī, lai kādu laiku pamirkst.

Vilks iemērca asti dīķī.

���� Tagad velc ārā!

Vilks rāva asti no ūdens ārā, ta�u tā bija aizķērusies aiz siekstas � neparko izvilkt.

���� Paluncini asti un tad rauj labi dū�īgi! � tā lapsa.

Vilks ņēmās kulstīt ūdeni, ta�u sapinās ūdensaugos un

iestiga dūņās � neparko izkulties.

��� Velc no visa spēka, tur būs brangi daudz zelta naudiņul � lapsa izrīkoja.

Vilks kārpījās un kūņojās, bet netika ne no vietas.

Viltīgā vellauka redzēja, ka vilks iestidzis dūņās ne pa jo�kam, un deva kājām vaļu � joza prom uz savu alu. Vilks, no�pratis, ka lapsa viņu piekrāpusi un bēg projām, ņēmās raustī�ties, cik jaudas, līdz beidzot, glu�i apsek�ķējis, ar dūņām apķe�pis, gandrīz vai bez astes, izkārpījās no dīķa un, kaukdams aiz sāpēm, metās lapsai pakaļ.

Lapsa dirbina, starp kokiem ņirbina, vilks pakaļ. Jo� kalnā aug�ā � vilks pakaļ, jo� no kalna lejā � vilks pakaļ. Lapsa jau turpat vai pie alas un jau grasās nozust ejā � vilks pakaļ. Pie pa�as alas vilks panāca lapsu un sakampa aiz kājas.

���� Vai, vai! � sauc lapsa. � Tu pat nejaudā kāju no saknes at�ķirt! Sakampi sakni un domājies sakampis manu kāju!

Vilks apmulsa un palaida lapsas kāju vaļā � tā apjuka, tā apstulba, ka iecirta zobus no visa spēka saknes stumbenī � nokrak�ķēja vien.

Lapsa nozuda alā kā nebijusi. Alā viņa atvilka elpu un, no lielās skrie�anas atpūtusies, no�ņāca:

���� Te tev nu bija tava naudiņu rota!

Ari vilks bija atjēdzies.

������ Ui, ui, uil � viņ� iegaudojās. � Vellauka, tu atkal mani piemānīji! � un apskretis, ar izlūzu�iem zobiem steberēja projām.

Kādreiz, sensenos laikos, zaķis ne no viena nebijās, uzvedās izaicino�i un augstprātīgi kā pats zvēru pavēlnieks. Viņ� stai�gāja apkārt tik uzpūtīgs, it kā visā pasaulē nebūtu par zaķi stip�rāka un drosmīgāka zvēra.

īpa�i nelāgi zaķis izturējās pret ezi � izsmēja to un darīja tam pāri kā nevienam citam radījumam. Lai kur ezis tipinātu � tur tūdaļ zaķis priek�ā. Vai tas būtu me�ā vai pļaviņā, ceļa ma�liņā vai dārzā, zaķis priek�ā un ņemas nabaga ezi apsmiekllā likt un apņirgāt.

Nabaga ezis briesmīgi baidījās no tāda ne�petna zvēra. Jau iztālēm, savu vajātāju ieraudzījis, nelaimīgais steig�us nozuda kādā alā vai ari saritinājās kamolā un gulēja nekustīgi tik ilgi, līdz pāridarītājam apnika ap viņu noņemties un tas aizgāja savu ceļu.

Reiz ezis negaidot sastapa zaķi uz kādas me�a taciņas abi satikās aci pret aci un apstulba.

Pārbaidītais ezis tūdaļ atjēdzās un, tēlodams vergadvēseli, glaimīgi un pakalpīgi uzrunāja zaķi, lai briesmīgo zvēru nesa�dusmotu. Iztapīgi apsveicinājies, ezis sacīja:

����� Cik jums kupla vilniņa, cienīts zaķa jaunskungs! Cik pū�kaina, spo�a un mīksta spalva!

������ Brīnums gan, cik īsā laikā tu paspēji noskatīt, kāda man spalva, � zaķis sacīja, � vai zini, mana daba patiesībā ir vēl mīkstāka.

������ Tā? Paskat tik! � ezis brīnījās. � To gan es nezināju. Tagad zinā�u. Un nekad vairs no tevis nebaidī�os.

Kop� tā laika ezis patiesi pārstāja baidīties no zaķa, glu�i otrādi, viņ� pats sāka darīt pāri zaķim. Lai kur zaķis ļepatotu � ezis priek�ā. Līdzko ierauga greizaci, tā stājas tam ceļā un rauga pagrūst un iedurt ar adatām mīkstajā vilnā.

Bet zaķis ar to pa�u pārstāja ezi apsmiet un apņirgāt.

Tā mēdz notikt � vērā liekama daba, ne izne�anās.

Reiz zirneklis atnāca ciemos pie vabuļa. Vabulis savu viesi uzņēma godam, pacienāja ar visu, ko vien varēja sadabūt. Abi pasēdēja un labu laiciņu parunājās, bet, kad pienāca vakars un gulētie�anas laiks, zirneklis sacīja: fpji Man vienam pa�am te būs tā pabailīgi gulēt. Sī vieta man sve�a, neesmu to vēl izpētījis kā pienākas. Vai tu nebūtu ar, mieru gulēt manā tuvumā?

Negribēdams ciemiņam atteikt, vabulis piekrita. Un ierīkojās uz guļu turpat blakus zirneklim. Viņ� drīz vien aizmiga. Bet zirneklis � kā jau zirneklis � ņēmās aust tīklu. Auda, auda � un pamazām, palēnām apauda un aptīkloja viesmīlīgo saim�nieku no galvas līdz kājām. Kad nakts nāca pret ritu, vabulis jau bija tā ietīstīts, ka viņu pat redzēt vairs nevarēja. Viesmīlīgā vabuļa vietā gulēja tikai pelēka, pamatīgi notīta un sasaitēta kūniņa: �'.zirneklis bija savu padarījis.

No rīta pamodies, vabulis saprata, ka viņ� ir sasaitēts un satīts, pamatīgi sasaistīts, un stiprie zirnekļa tīkli tur viņu ciet, ka ne pakustēt. Vabulis pārbijās un sāka saukt palīgā.

j Vai, vai, � viņ� vaimanāja, � palīdzi man, mīļo zirnek�līt, atbrīvo mani! Atraisi savas saites, atpestī mani no tīkla!

����� Man ļoti �ēl, � zirneklis atbildēja, � ;.bet tas nav iespē�jams. Es protu tikai aust un piņķerēt tīklus, bet atpiņķēt tos ne�protu.

VECĀ lapsa � gudriniece

Kādreiz, senos laikos, jaunās lapsas vienmēr gāja padzer�ties uz vienu un to pa�u kalnu avotu, jo cita nekur tuvākā un tālākā apkārtnē nebija. Visapkārt pletās kalnāji g| tikai akmeņi, klintis un dzeloņkrūmi. Lā�umāte bija nolūkojusi, kurp jaunās lapsas dodas dzert ūdeni, un nolēma pamieloties ar lapsas gaļu. Domāts � darīts, lā�umāte ik dienas noķēra kādu jaunu llapsu vai pat vairākas un saplosīja.

Pārbiedētās lapsas, slāpju mocītas, nezināja, ko iesākt, � uz avotu doties bail, lā�umāte sē� krūmos un gaida laupījumu. Padomāja, padomāja � un devās pie vecās lapsas padomu taujāt.

���� Kā rādās, mums gals klaiEg jaunās lapsas sūkstījās, pie vecās lapsas nonāku�as, � ja tiksim lācenei ķetnās, tad uz glā�biņu nav ko cerēt, bet, ja nedabūsim padzerties, pēc da�ām die�nām tāpat būsim pagalam. Saki � ko lai darām, kā lai glābja�mies?

���� Neraizējieties, � vecā lapsa sacīja, lūkodama jaunās no�mierināt, � pacietieties vēl mazliet. Es jūs izpestī�u no ķezas.

Vecā lapsa, uz ķeģī�a atspiezdamās, kumuroja prom uz avotu. Vietā, kur avots iztecēja no ezera, viņa apsēdās uz kraujā krasta, saboza asti un, ķepas uz ķeģa salikusi, sēdēja un lūko�jās ūdenī.

Lā�umāte ieraudzīja veco lapsu, izlīda no krūmiem � un sāka irgoties:

���� Ko tu, vecen, te dari? Tik tikko jaudā kājas pavilkt, bet kleberē pa kalniem. Ak ūdentiņu sagribējās? Aukstu avota ūdentiņu, ko? Un ja nu es tevi apēdī�u � ko tad?

���� Ko nu par mani, � mierīgi atbildēja vecā lapsa, � es jau esmu veca, tik un tā jāmirst nost. Es tikai domāju, kā pa�līdzēt tavai radiniecei, kurai klājas plāni.

��� Kādai radiniecei? Kāpēc viņai klājas plāni? � lācene ņēmās lapsu izvaicāt.

��� Vai tad tu neredzi? Tava radiniece iekritusi ūdenī un ne�tiek laukā. Bet es te sē�u un domāju, kā viņu no turienes izvilkt.

���� Kur tad viņa ir? � lā�umāte vaicāja.

Lapsa pagājās nostāk, bet lā�umāte nosēdās viņas vietā uz

krasta, palūkojās lejup � un ieraudzīja mierīgajā ūdenī savu atspīdumu.

���� Re, tur ir! Vai tagad tu viņu redzi? � lapsa noprasīja.

���� Redzu gan! � lā�umāte sacīja. Un ierēcās.

Arī otra lā�umāte ūdenī at�iepa zobus.

����� Padomā tik, un vēl rāda zobus! � lācene noskaitusies ierūcās. � Tūlīt es viņai parādī�u!

Un lā�umāte ar briesmīgu rēcienu metās lejā no kraujas. Ezers tanī vietā bija dziļumdziļ�, dibenā � asi akmeņi. Apskrambājusies, apdauzījusies, pārbijusies lācene tā arī netika vairs ārā no l'edusaukstā ūdens un turpat nogrima. Kop� tā laika, kad lācene noslīka ezerā, jaunajām lapsām bija miers � viņas atkal varēja doties uz avotu ūdeni dzert.

Reiz dzīvoja lauva, tīģeris, lā�umāte, vilks, lapsa un zirg�ēzelis. Viņi visi labi satika un nolēma apmesties netālu no ļau�u mājokļiem � alā, me�a vidū, lai kopīgi medītu. Tā savu reizi vilks nomedīja jēru, savu reizi lauva atstiepa vērsi, kādā citā reizē tīģeris vai l'ā�umāte atnesa kādu medījumu. Lapsa medīja vistas un zosis, pēc tam sakrāva tās zirgēzelim uz muguras un jāja mājup. Tā viņi dzīvoja visu vasaru bez bēdām un raizēm, ar pilniem vēderiem.

Ta�u vasara, kā jau tas mēdz notikt, gāja uz beigām. Nāca rudensl'aiks, pēc tam barga ziema. Pūta salti vēji, kalnos uz�sniga dziļi sniegi. Ziemā bija grūti ko nomedīt � nāca bada laiki, kad zobi jākar vadzī. Aukstajā alā drebinādamies sēdēja lauva un baidījās bāzt degunu laukā, lai to neapsaldētu. Turpat salā klabināja zobus tīģeris un snauduļoja lā�umāte, rūkņāja izsalku�ais vilks, saritinājusies kamoliņā, lūkoja sasildīties lapsa un, bēdīgi galvu nokāris, stāvēja zirgēzelis. Beigu beigās visi jutās tik badaini, ka sāka spriedelēt, kuru derētu apēst, lai izsalkums būtu apmierināts.

Lauva, kuram gau�i negribējās doties ārā aukstumā un me�dīt, brienot pa dziļu sniegu, runāja pirmais. Viņ� teica:

���� Es iesaku apēst kādu no mums. Ņemsim un apēdīsim to, kur� ārlaulībā dzimis. Ar mieru?

Lapsa tūdaļ visu saprata un klusītēm pa�ukstēja zirgēzelim:

���� Mēs abi esam visvārgākie, tāpēc viņi vispirms gribēs apēst mūs. Būsim modri I

Lā�umāte bija vienisprātis ar lauvu.

����� Es arī domāju, ka jāapēd ārlaulībā dzimu�ais, � viņa sacīja, � lai atzīstas tūlīt uz vietas, kuram nav tēva? Kur� te ir ārlaulībā dzimis?

Lapsa atkal pa�ukstēja zirgēzelim:

����� Kad tev vaicās, kādas dzimtas tu esi, saki, ka tavs tēvs tevi pameta, kad tu biji mazs, bet aiziedams uzrakstīja uz tava pakava savu vārdu. Ja kāds no �iem prot lasīt, tad lai apskatās un izlasa.

Bada un sala izmocītie zvēri piekrita lauvam tāpat kā lā�umātei. Viņi ņēmās izvaicāt pārējos.

���� Kas ir tavs tēvs? �. viņi vaicāja vilkam.

���� Es esmu vilka dēls! � vilks atbildēja.

���� Kas ir tavs tēvs, lauva?

���� Mans tēvs ir lauva.

���� Kas ir tavs tēvs, tīģeri?

���� Mans tēvs ir tīģeris.

���� Kā meita tu esi, lā�umāt?

���� Es esmu lā�a meita.

���� Un kā meita tu esi, lapsa?

���� Mans tēvs bija vecs un viltīgs lapsutēvs.

Visbeidzot nāca zirgēzeļa kārta.

Kā dēls tu esi, zirgēzeli? � zvēri vaicāja.

|H|j| Mans tēvs mūs pameta, kad es vēl biju mazs, un es viņu nemaz neatceros, � bēdīgi atteica zirgēzelis, � ta�u viņ� uz�rakstīja uz mana pakava savu vārdu. Ja kāds no jums prot lasīt, lai nāk un izlasa.

���� Kur� prot lasīt? � lauva noprasīja.

���� Es protu, � sacīja lā�umāte.

���� Tad panāc �urp, � teica zirgēzelis, � es tev parādī�u uzrakstu!

Lā�umāte tuvojās zirgēzelim, bet tas pacēla kāju un no visa spēka iespēra lā�umātei pa pieri. Lā�umāte sagrīļojās un nogā�zās gar zemi kā saļimu kūlis, turpat izlaizdama garu. Kad zvēri

redzēja, ka lā�umāte pagalam, viņi gau�ām apskaitās un gri�bēja tūlīt uz vietas saplosīt zirgēzeli. Ta�u lapsa iesaucās:

���� Ko jūs darāt! Kāpēc nobeigt divus uzreiz? Papriek� ap�ēdīsim to, kas jau ir pagalam. Vēlāk, kad atkal sagribēsies ēst, varēsim apēst zirgēzeli � viņ� nekur nepaliks! Mums ta�u laika diezgan, līdz pavasarim vēl tālu!

Zvēri apdomājās un piekrita � ņēmās plosīt lā�umāti.

Kad visi bija pieēdu�ies un noliku�ies gulēt, lapsa sacīja zirgēzelim:

���� Drīz viņus atkal sāks mocīt bads, un tad viņi mūs apēdīs kā likts. Tāpēc laidīsimies lapās, kamēr vēl! laiks. Jozīsim pro�jām ko kājas nes!

Zvēri iemiga, bet lapsa un zirgēzelis klusītēm izlavījās no alas, atstādami lauvu, tīģeri un vilku saldi gu)am. Tā lapsai iz�devās izbēgt no stiprajo tiesas un paglābt arī zirgēzeli.

Reiz jauniņa pelīte attecēja pie vecas, dzīvesgudras peles pa�domu prasīt.

���� Nudien nezinu, kā rīkoties, � jaunulīte nopīkstēja,

��� mani ielūdza svinēt kustoņsvētkus. Ko l! ai daru � iet vai ne�iet? Neliedz man padomu, dzīvesgudrā pe|umāt.

: � Negrozies kā atspole, bet aprimsties un izstāsti visu pēc kārtas. Kas tie tādi par kustoņsvētkiem? Kas tos rīko? Ko jūs tur darīsiet?

Pelīte, jaunule, piesēdās, sakārtoja savus godasvārkus un sacīja:

11 jļi Kustoņsvētkos ielūgti yisi mūsu paziņas. Tur būs gailis ar vistu, zostēviņ� ar zosumāti, auns ar aitu, āzis ar kazu, govs, zirgs, ēzelis, suns� Tiks uzklāts gar� galds un sarūpēti visvi�sādi cienasti. Galds vai lūzīs no ēdieniem! Tur katram atradīsies kaut kas gar�īgs! Gailim ar vistu � mie�u graudi, zirgam � auzas, govij � svaiga zāle, sunim � kauls, ēzelim � meloņu un arbūzu mizas. Runā, ka arī man kāds cienasts sagatavots. Varbūt kāds siera gabaliņ�� vai speķītis. Pēc miel'asta bū�ot

dejas, spēlē�ot vesels orķestris. Ēzelis apsolījies pūst tauri, za�ķis � sist bungas. Ko lai es izlemju � iet vai neiet?

�� Man domāt, tu esi nolēmusi iet, ja jau uzvilki godadrānas, � sacīja vecā pele, � bet, kā redzams, kaut kas tevi mul�sina. Saki man � kas tas būtu?

�� Viena nepatīkama bū�ana, � sacīja jaunulīte,� uz svētkiem ielūgu�i ari kaķi!

��� Ak tā gan! � noteica vecā, dzīvesgudrā pele. � To va�rēja sagaidīt. Bez �itā blē�gabala nekādi svētki nav iedomā�jami.

Vecā pele padomāja, padomāja un runāja tā:

���� Es tev ieteiktu ierasties svētkos. Pasēdi pie galda, paēd, cik lien, parunājies ar citiem viesiem, uzvedies pieklājīgi un sa�valdīgi � neskraidelē pa galdu, sēdi uz sava krēsla, labi tālu no kaķa. Bet tad, kad sāksies dejas, uzmeklē to vietiņu pie sie�nas � tu jau zini �, to, kur ir sprauga, pa kuru var iesprukt pagrīdē. Un turi acis vaļā.

Jauniņā pelīte noklausījās pamācību un darīja, kā vecā pele vēlējusi. Jaunulīte ieradās svētkos, apsēdās patālāk no kaķa jaunskunga un labi paēda. Bet, tikko sākās muzicē�ana un dan�co�ana, pelīte nolēca uz grīdas un uzmeklēja spraugu sienā, lai vajadzības gadījumā varētu nozust zem grīdas. Tur nostāju�sies, viņa modri lūkojās uz visām pusēm. Pagāja kāds laiciņ�, un rau � ar saboztu asti un spīdo�ām acīm pie viņas lavījās ka�ķis! Ta�u jauniņā pelīte nebija zaudējusi modrību. Spurks! � viņa ienira spraugā, iespruka pagrīdē un tūlīt pat devās pie ve�cās, dzīvesgudrās peles stāstīt, kā viņai gājis, cik jauki pavadī�jusi laiku, ko labu ēdusi un dzērusi, cik veikli no kaķa nagiem izglābusies.

Reiz izsalcis vilks ielavījās kādā ciemā.

�Ja redzē�u jērēnu vai kazlēnu, tad pakamp�u un bēg�u prom,� viņ� domāja, �cik tur tā darba!�

Suņi, sajutu�i vilku, sāka smilkstēt un riet. Zemnieki satrau�cās un izskrēja no savām mājām, cits paķēris dak�as, cits cirvi,

cits izkapti �ko kurais. Viņi ielenca vilku cie�ā lokā, kliedza un blāva, lamāja pelēci.

���� Tu man saplosīji āzi! � sauca viens.

���� Tu man saplēsi aitu! � sauca otrs.

���� Tu apriji manu jēru! � kliedza kāds tre�ais.

Vilkam nebija, ko sacīt. Stāv pelēcis, neko neatbild, tikai glūn uz visām pusēm � lūr, kā varētu izbēgt ar veselu ādu un aiz�maukt me�ā.

Te notikuma vietā uzradās podnieks � bļaustīgs vīrelis un sāka kliegt skaļāk par visiem citiem. Vīrelis brēkā, vicina

nūju, pat pace] da�us akmeņus un aizlingo uz vilka pusi � ne��petnāks par ne�petnu. Bet vilks nodomā:

��itādi bļaustoņas, kuriem īstenībā nemaz nav .iemesla bļaustīties, �oviet lieti der. Tagad gan izbēg�u.�

Un, pievērsies podniekam, vilks sacīja:

���� Klau, podu meistar! Vai tas ir taisnīgi? Lai tie citi mani lamā � viņiem ir iemesls: kādam esmu aizstiepis aitu, kādam kazu. Viņiem tiesības lādēt mani, esmu pelnījis. Bet ko sliktu es tev esmu darījis? Vai būtu apēdis kādu podu vai bļodu?

Zemnieki sāka smieties. Bet vilks, kamēr podnieks domāja, ko lai viņam atbild, spruka vīram garām � un prom bija. Tā bjaustīgais vīrelis izpestīja villku no ķezas.

Mazmeitiņa izslaucīja istabiņu, nobēra gailim sauju graudu un ne tikai gailim, bet arī pelītei, sīkulītei, kura slēpās aliņā aiz krāsns un kuru neviens neatminējās. Vēl jo labāk � pelīte pati sev atmērīja drusciņu un saldi jo saldi pamielojās. Pa to laiku vecmāmiņa izvilka mai�eli ar pupām ~ grasījās pupu zupu vā�rīt. Ielūkojās katliņā � katliņ� tuk�s.

���� Ūdens nav! Tūdaļ ie�u un atnesī�u! � sacīja vecmāmiņa, paņēma katliņu un devās uz avotu.

Mazmeitiņai sagribējās dzert. Viņa ieskatījās krūzītē � krūzīte tuk�a. Mazmeitiņa paņēma krūzīti un devās pakaļ vec�māmiņai pēc ūdens. Gailis bija uzknābājis graudus, pēdējais grauds iesprūda viņam rīklē un prasījās noskaloties ar ūdeni. Gailis pavērās dzeramtraukā � tas bija tuk�s. Paņēmis trau�ciņu, viņ� laidas mazmeitiņai nopakaļ pēc ūdens. Arī pelīte, grauzulīte, bija paēdusi, pao�ņāja �ur, pao�ņāja tur, mutīte likās izkaltusi � ūdens nekur ne pilītes! Ņēma pelīte vecmāmi�ņas uzpirksteni un aizspurdza pakaļ gailim.

Tā viņi visi nonāca pie avota. Vecmāmiņa ielēja ūdeni kat�liņā, mazmeitiņa piepildīja savu krūzīti, gailītis � savu dze�ramo trauciņu, pelīte � uzpirksteni. Un � aidā! � cits pakaļ citam viņi devās mājup: pa priek�u vecmāmiņa pieklibodama,

smagi pūzdama, par sāpo�ajām kājām �ēlodamās, aiz viņas � lēkādama mazmeitiņa ar krūzīti, aiz mazmeitiņas, cienīgi jo cie�nīgi sojodams, gailītis ar trauciņu, un, visbeidzot, pelīte � bai�līgi apkārt lūkodamās, pār plfecu atpakaļ atskatīdamās.

Te pēk�ņi uzpūta vēsmiņa, sa�ūpojās riekstkoka zari, bet zem koka snauduļoja mazs zaķītis. Kāds gatavs riekstiņ� atrā�vās no zara, krita lejā un � pauk�l � trāpīja zaķītim tie�i pa pieri! Zaķītis pielēca kājās, metās bēgt � un uzskrēja virsū vec�māmiņai. Vecmāmiņa pārbijās, pakrita, ūdens izlija.

��� Vai! Kas tad tas?! � viņa iesaucās.

Bet zaķītis nobijās vēli vairāk, palēcās � un ielēca mazmei�tiņai priek�autā. Mazmeitiņa pakrita, ūdens izlija.

���� Ai! Kāds mani apgāza! � mazmeitiņa iekliedzās.

Zaķī�a sirsniņa krūtīs saiēcās aiz bailēm. Viņ� metās pro�jām ko kājas nes � un uzdrāzās virsū gailim. Gailis palēcās, sasita spārnus, ūdens izlija.

���� Kur � kur � kur! Kā � kā es sabijos! � viņ� iekladzi�nājās.

Mazais garausītis, ieraudzījis tik briesmīgu kustoni, nodo�māja, ka tas viņam uzbrūk, un metās projām, kur deguns rāda. Pelīte, pamanījusi garausaino zvēru, bija paguvusi pakampt savu uzpirksteni un paslēpties zem kādas lapas.

Zaķītis skrēja un skrēja � aizvien tālāk un tālāk. Ļipatu � ļepatu, tikai uz priek�u, pla�ajā pasaulē. Gana skrējis, paslēpās nejau�i pamanītā slēptuvītē un sēdēja tur sarāvies, tikai sirsniņa sitās: tuk � tuk �' tuk!

Pa to l'aiku visi nomierinājās. Vecmāmiņa atsāka smagi pūst, padomāja � pagudroja, klusām nopurpināja:

���� Vai manu! Tavu laimi, ka tas me�akaķis mani neapēda!

Mazmeitiņa uzllēca kājās, nopurinājās, palūkojās uz visām

pusēm un, neko briesmīgu neredzēdama, noteica:

|K=№ļH palaimējās! Paglābos no briesmīgā vilka!

Gailis izslējās, pieglauda spalvas un nokrem�ļojās:

�| Ko � ko � ko!? To laimi, ka lapsa mani nesaplosīja!

Pelīte, kamoliņā sarāvusies, tupēja zem lapas, klusītēm pīk�stēdama:

���� Pī, pī, pīks! Kāda laime, ka tas briesmīgais runcis mani nesaķēra!

Bet nabaga garausis, nomierinājies pēc pārbīļa un lielās skrie�anas, pasmējās ūsās un klusi, klusītēm nopūtās:

Ek, labi, ka man ātras kājas! Noskrējos līks, bet izbēgu

ar veselu ādu! Vesels bars mednieku dzinās man pakaļ, bet ne�panāca!

īsa pasaciņa mana � bērniņam priek� gulē�anas.

Reiz zalktiņ� slaistījās turpat pie savas alas. Saulīte laidās uz dusu, metās krēsla. Garām tipināja jauns e�uks. Ieraudzījis zalkti, viņ� ļoti nopriecājās, panācās tuvāk un pieklājīgi sacīja:

� Sveiks, mīļo zalktiņ! Kāda laime, ka mēs satikāmies! Ielaid mani savā alā pārnak�ņot. Man vēl tāls ceļ� priek�ā, bet nupat jau nakts klāt. Var vēl uzrasināt lietutiņ�, kur tad lai pa�slēpjos?

Zalktis padomāja, padomāja, pec tam aizlocījās sānis, sacī�dams:

���� Labs ir, lien iek�ā.

E�uks nopriecājās, no visas sirds patencināja un ielīda alā. Tur bija tum�s un valdīja �aurība, ta�u, kā izrādījās, � silta un mīksta gulē�ana, jo zalktiņ� bija sarūpējis sausas lapas un izklājis ar tām allu. Ezītis pagrozījās, pagrozījās, paka�ņājās, iepletās labi ērti. Adatas spurojās uz visām pusēm. Viņ� palū�kojās laukā un pasauca zalkti:

������������� Ei, esmu iekārtojies! Te būs brīni�ķīga gulē�ana! Nāc un lien iek�ā!

Zalktis atkal padomāja, padomāja, pēc tam aizrāpoja sāņus, uzlīda kokā, aptinās ap kādu zaru un sāka snaust.

Ezis ilgi gaidīja viņu, ta�u nesagaidīja. Viņ� atkal palūkojās laukā un pasauca:

���� Nāc �urp! Es sakārtoju tavu alu, tev te būs ļoti ērti!

���� Neie�u vis, � zalktis atteica, cie�āk apvīdamies ap zaru.

���� Kāpēc? � ezis vaicāja.

����� Tāpēc, ka negribu! ļ� noteica zalktis, aizvēra acis un iesnaudās no jauna.

Bet e�uks ilgi domāja un nevarēja vien izdomāt, kāpēc zal�ktis negrib līst pie viņa alā, kur tik silti un ērti, laba un mīksta guļa. Domāja, līdz viņam sāka mākties virsū snaudiens. E�uks vēl pagrozījās, paknosījās, saboza savas asās adatas � un saldi iemiga, lai nogulētu līdz pa�am rītam.

Nāca rudentiņis, bet pelei kambari tuk�i � itin neko nebija ziemai sarūpējusi, nekādus krājumus uzkrājusi. Pelīte aptecēja kaimiņu kambarus un klētis, izostīja, visur ielūkojās, visus kak�tus izgramstīja � nekur ne kriksī�a, ne putraimiņa. Ko lai viņa iesāk � mājā desmit mazi pelēni, cits par citu mazāks, pīkst, ka ne aizklausīties. Pelītei sametās smagi ap sirdi. Kā ziemu pārfaist, ja nekāda ēdmaņa nav sagādāta? Pele domāja, domāja un nolēma doties pie circeņa. Kazi circenis kādu nieku aizdos.

Pele aiztecēja līdz circeņa mājiņai un ņēmās klaudzināt pie durvīm: tuk � tuk, tuk � tuk!

��Kas tur ir? � circenis vaicāja.

pfip Tā esmu es! Pele!

ī � Kādā vajadzībā nāci, kaimiņien?

���� Nācu aizņemties. Palūgt kādu graudiņu, kādu putrai�miņu. Drīz sāks salt un putināt, bet man kambari tuk�i, ne drus�ciņas ēdamā. Pelēni izsalku�i, pīkst un prasa ēst.

L rrjVai, vai! � circenis nopūtās.-� Gara un ilga ziema priek�ā, man pa�am liela ģimene barojama. Pa�iem līdz pava�sarim nepietiks.

���� Palīdzi, mīļo circenīt, labo gariņ! � pele lūdzās. � Ne�pamet mani nelaimē! Kā tu mierīgi gulēsi, zinādama, ka es ar bērniem mirstu badu?

Pele lūdzās un sūkstījās, sūkstījās un lūdzās, līdz beidzot pierunāja circeni viņai izlīdzēt.

Hpjp Labs ir, � circenis sacīja, �aizdo�u tev kādu nieku. Cik labības tev vajag, lai iztiktu līdz pavasarim?

���� Divus maisus, � sacīja pele, � ar tiem iztik�u.

���� Un kad tu man parādu atdosi?

���� Rudenī. Tiklīdz ievāk�u ra�u, tūdaļ atdo�u.

���� Kas man par tevi galvos? Kas apliecinās, ka tu atdosi parādu?;;! .r ! '

���� Ko vēl nel � pele sa�uta. � Es esmu godīga pele! Ja saku, ka atdo�u, tad arī atdo�u. Nekādu galvotāju nevajag.

���� �itā tā lieta neies, � circenis iebilda, � ja nebūs galvo�tāja, neko nedabūsi!

Pele aizgāja tāpat kā atnākusi.

Ta�u nākamajā dienā viņa atkal bija klāt un ņēmās lūgties.

���� Esmu izlēmis, � circenis sacīja,1 � lai par tevi galvo kaķis. Ja kaķis par tevi galvos, tad aizdo�u graudus.

Sarūgtinātā pele aiztecēja uz mājām. Pasēdēja tur, pado�māja dieniņu vai divas, apdomājās � un nolēma circeni, pie�krāpt. Ar kaķi apspriesties viņa, protams, negāja. Aizgājusi pie circeņa, pele teica:

���� Labdien, mīļo circeņtēv! Te es esmu! Vakarvakarā biju pie kaķa, viņ� ir ar mieru par mani galvot!

���� Ja viņ� ir galvotājs, tad cita lieta, �circenis sacīja, iegāja savā mājā un iznesa divus labības maisus.

Pele uzvēla maisus sev mugurā un stiepa uz mājām. Iet, iet, grīļojas zem maisu smaguma, bet pati smej un līksmo, cik vien�kār�i lētticīgo circeni apvedusi ap stūri.

Pagāja ziema. Pele ar pelēniem pārtika no circeņa labības līdz pa�am pavasarim. Nāca vasara, pēc tam rudens. Pļauja bei�dzās, sāka pūst skarbie, ziemīgie vēji. Circenis kļuva nemierīgs.

�Pele dro�i vien jau novākusi ra�u, diez, kad atdos parādu?� viņ� domāja.

Pagāja kāds laiciņ�, ta�u pele nerādījās � ne �iku, ne grabu. Circenis saprata, ka neko nesagaidīs. Un nolēma pats pie peles aiziet.

Nonācis pie peles mājokļa, ņēmās ļ klauvēt: tuk � tuk! Tuk � tuk!

���� Kas tur ir? � pele prasa.

��� Circenis.

���� Kādā vajadzībā nāci, kaimiņ?

���� Kādā vajadzībā? Pēc parāda! Kad tu man atdosi parādu? Tos divus labības maisus, kurus no manis aizņēmies?

���� Paņemt gan paņēmu, bet atdot ir nedomāju! � pele at�bild. � Nekādas labības man nav. �ogad ra�a nav padevusies. Tu velti pūlējies un �urp nāci.

���� Kā tā � velti? Un tavs dotais vārds? Tu ta�u apsolījies atdoti

���� Lai vārds, kur vārds, � ko tev līdz mans vārds, ja graudu nav?

���� Ja neatdosi parādu, es ie�u pie tava galvotāja.

���� Arī tas būs velti. Man nav labības un nebūs. Ved �urp kaut desmit galvotājus. Kur lai rastos labība, ja tās nav?

< . � Tā tas nepaliks, � sacīja circenis, -Sija neatdosi parādu, sauk�u palīgā kaķi.

Circenis uzmeklēja kaķi un ņēmās stāstīt savu bēdu:

���� Pagāju�o rudeni pie manis ieradās pele un lūdza aizdot divus maisus labības. Desmit pelēni, sak, mājā mirstot badu. Es viņai teicu, lai sadabū gallvotāju. Kad viņa teicās sarunājusi tevi par galVotāju, es iedevu viņai labību. Tagad pienācis laiks parādu atdot, bet viņa atrunājas, sak, labības neesot. Esi tik labs, kaķīt, palīdzi man atprasīt parādu!

Kaķis izstaipījās, uzmeta kūkumu un vaicā:

����� Tu saki, viņa sarunājusi mani par galvotāju? Tad nu gan brīnumi! Desmit pelēni, ko? Ņau, tur ir ko padomat! Kur ir viņas mājoklis?|,

���� Es tev parādī�u! Iesim, tūlīt aizvedī�u!

Circenis ar kaķi devās pie peles. Tobrīd pele ar pelēniem sē�dēja pie galda un ēda gardus plāceņus, ceptus no svaigiem tāgada ra�as miltiem.

Circenis pieklauvēja un uzsauca:

���� Kā būs, pelie, vai atdosi parādu?

����� Ir nedomāju, � pele atbildēja,^labāk ej savu ceļu, te tu neko nedabūsi!

��� Ja neatdosi, es atvedī�u kaķi, kur� par tevi galvoja.

������������ Ved vien vesels, � pele atteica,,^-� es nemaz no viņa ne�baidos. Mums viņ� bijis nebijis. Viens pīpis�

Tādu bezkaunību kaķis nespēja paciest. Viņ� atkal uzmeta kūkumu un klusi ieņaudējās:

IpKjŅau!

Pele aiz bailēm novēlās no krēsla, arī pelēni noripoja pa�galdē un paslēpās zem gultas. Pele iepīkstējās:

�� Ap�ēlojies, mīļo circenīt, tūlīt pameklē�u, tūlīt apskatī��os, varbūt ko atradī�u!

Viņa aiz�āvās uz kambari ko kājas nes, izvilka no turienes divus labības maisus, atvēra logu un izmeta tos pagalmā.

��� Ņau, � kaķis sacīja, � tā neklājas. Kur paņēmi labību, turp aiznes atpakaļ. Tūdaļ cel maisus uz muguras un nes uz circeņa māju!

Pelei nācās vien velt maisus sev mugurā un stiept uz circeņa mājokli.

Tā ari soļoja i� pa priek�u circenis, aiz viņa pele ar mai�siem un, visubeidzot, kaķis. Pele drīz vien piekusa, nometa mai�sus zemē un piesēdās atpūsties.

���� Ņau! � sacīja kaķis.

��� Ko jūs, ko jūs, � pele ievaimanājās, � es tūlīt, cienītais! Jau teku, jau vīk�os!

Un viņa atkal uzvēla maisus sev mugurā. Stiepa, stiepa, līdz atkal nokusa, un viss sākās no gala. Tā ik reizes � tiklīdz pele nolika maisus zemē, kaķis sacīja: � Ņau! � un pele grāba mai�sus, lai teciņus steberētu tālāk.

Pavisam zaudējusi spēkus, viņa beidzot aizstiepa maisus līdz circeņa mājai un, paslieksnē paslēpusies, nogaidīja, lai ka�ķis aiziet. Pēc tam viņa pārtecēja mājās, nolikās atpūsties un sacīja pelēniem:

��� Velti es liedzos parādu atdot ar labul Tik un tā nācās atdot un vēl tādas briesmīgas bailes pārdzīvot! Nekad vairs tā nedarī�u!

Reiz zaķis uzgāja lā�u alu. Pielavījās tuvāk, pabāza galvu al'ā, palūkojās apkārt un redz: lā�umātes nav mājās, lā�ubēmi vieni pa�i kūvējās.

To redzēdams, zaķis tapa dro�āks par dro�u un ņēmās lā�ubērnus biedēt. Gan �ķobījās, gan �ākstījās, bet pats smejas:

��� Ei, di�galvjil Tikāt gan manos nagosl Es jums rādī�u! Paskat, kādi man zobi, tūdaļ kodī�ul Tik vien no jums ir kā tās di�ās galvas, prātīga tur iek�ā nav ne kripatiņas!

Lā�ubēmi, alas stūrītī kopā saspiedu�ies, trīc un dreb no bailēm. Zaķis pa�ķobījās, pagrozījās pēc sirds patikas, pabai�dīja lā�ubernus, cik sirds kāroja, un ļepatoja projām.

Vakarā pārnāca lā�umāte, bet lā�ubēmi metas viņai klāt un stāsta cits caur citu:

���� Māmiņ, kā mēs pārbijāmies! Mūsu alā ielīda briesmīgs zvērs. GalVa �im apaļa, ausis garumgaras un lieli, atņirgti zobi rēgojas no mutes! Gan �ķobījās, gan grozījās, mūs mēdīja, bet pats irgojās: �Ei, di�galvji, tikāt gan manos nagos!�

Lā�umāte padomāja, padomāja un saka:

���� Kā rādās, tas būs bijis zaķis. Neviens cits �ajā me�ā tā neizrīkojas. Nekas, es �im nomauk�u ādu pār acīm! Rīt visu dienu stāvē�u sardzē, līdz dabū�u negantnieku rokā!

Nākamajā dienā lā�umāte paslēpās biezoknī turpat pie al'as. Drīz vien zaķis bija klāt. Atļepatoja, iebāza galvu alā, pārlieci�nājās, ka lā�ubēmi atkal vieni pa�i. Un atkal sāka �ķobīties.

����� Ei, jūs di�galvji! Atkal maisāties man pa kājām? Ko bo-

lāties? Ņem�u un iekodī�u! Jums tikai pauri di�i,; bet prāta nav ne tik, cik vistas kājā gaļas.

To padzirdējusi, lā�umāte izlēca no biezokņa un ierēcās:

���� Kas tev Jāvis �itā izrunāties?! Tad ta vārdiņu izgudro�jis � di�galvji! Es tev gan rādī�u!

Un lā�umāte metās zaķim virsū, ta�u �is, pagāns, patapa aizlēkt sānis. Sākās liel'a pakaļdzī�anās: zaķis pa taku, lā�u�māte pakaj, zaķis met cilpas, lā�umāte paka], zaķis līkumo starp kokiem, la�umate turpat klāt, zaķis pa gravu, lā�umāte uz pē�dām. Beigu beigās viltīgais garausis izspruka pa starpu diviem jauniem ozoliņiem, kuri auga cie�i līdzās. Lā�umāte spraucās pakaļ, ta�u viņai tik vien izdevās kā galvu koku starpā iebāzt � ņēma un iesprūda. Ne uz priek�u, ne atpakaļ � di�ā galva iestrē-

gusi stumbru starpā. Zaķis, redzēdams, kas lā�umātei atgadī�jies, atvilka elpu un, tuvāk pienācis, sacīja:

���� Vai es neteicu � gafva jums di�a, bet prātiņ� plāns! Pat tik daudz nesajēdz, ka tev neizlīst tur, kur varu izlīst es! Lai tev citreiz nenāktu prātā zaķim pakaļdzīties, ņem�u un nokodī�u tavu asti!

Domāts � darīts. Tikai vēlu vakarā, kad citi lā�i atsteidzās lā�umātei palīgā un palieca ozolus sānis, viņai izdevās no la�matām atbrīvoties. Ta�u viņas aste palika strupa uz visiem laikiem.

Reiz izbadējies vilks izlīda no savas klin�u alas un nokāpa ielejā. Ilgi jo ilgi viņ� klaidoja pa ce|iem un laukiem. Nekur ne�kāda laupījuma neredzēdams, viņ� beidzot piekusa un jau gra�sījās atlaisties zālītē un atpūsties, kad pēk�ņi ieraudzīja divus treknus aunus ganāmies zaļā pļaviņā. Vilks devās turp un drīz vien nonāca pie viņiem.

��� Veseli ēdu�i! � viņ� sacīja. � Esmu priecīgs, jūs redzē�dams!

���� Laipni lūdzam, kalnu saimniek, -rauni atbildēja. � Kā tu nokļuvi mūspusē?

���� Nācu darī�anās, mīļie. �odien visu dienu neesmu ēdis ne kripatiņas, tāpēc tūlīt pat jūs abus apēdī�u!

r� Tu mūs sarūgtināji, � sacīja vecākais auns, � jo vairāk tāpēc, ka mums arī bez tevis rūpju gana. Darīsim tā � vispirms iz�ķir mūsu strīdu, tad varēsi mūs abus apēst. Vai redzi tur to pļaviņu? Mēs meklējam mērnieku, kur� to pārdalītu uz pusēm. Citādi mēs visu laiku strīdamies. Katrs domā, ka otram tikusi svaigāka un gar�īgāka zālīte. Kamēr mēs strīdamies, ēstgriba pazūd kā nebijusi. Tāpēc lūdzam tevi � pārdali pļavu, Dai mums vairs nenāktos strīdēties.

Vilks padomāja, padomāja un saka:

���� Labs ir, sadalī�u. Tikai tā pļava tāda paliela. Kā uzzināt, kur ir vidus?

���� Tas būs vienkār�āk par vienkār�u, � vecākais auns no�teica, � mēs tagad aiziesim katrs savā p|avas galā un nostāsi�mies viens otram pretī. Pēc tava mājiena sāksim skriet, cik ātri vien spēdami. Tur, kur mēs satiksimies, būs pļavas vidus.

���� To tu labi izdomāji, � vilks paslavēja aunu. � Tā būs pareizi.

Auni aizdirbināja katrs uz savu pusi un, tiku�i katrs savā pļaviņas galā, apstājās. Vilks pamāja. Auni metās skriet ko kājas nes � traucās taisni virsū vilkam. �is pat apskatīties ne�paguva � viens divi! � un tika notriekts zemē. Tur viņ� gulēja nepakustēdamies labu laiciņu, līdz jaudāja atelsties pēc saņemtā trieciena. Atjēdzies vilks tik tikko varēja ķepas pakustināt. Abi auni bija pazudu�i kā nebiju�i. Vilks pakunkstēja, pakunkstēja � un vilkās uz mājām. Tā iedams un stenēdams, viņ� pur�pināja:

���� Ne mans tēvs, ne vecaistēvs nekad nedarīja darbus, kā�dus darīt netika mācīti. Darīja to, ko prata darīt. Un dzīvoja kā pa taukiem. Saimniekoja kalnos un me�os, medīja kazas un aitas, ēda pilnu vēderu un nesūdzējās. Kam man, vientiesim, vajadzēja ķerties pie darba, kuru darīt neesmu mācīts? Kas es par zemes mērnieku?!

Reiz pa kalna nogāzi slaistījās vilks. Viņ� jau dienas trīs nebija ēdis ne kripatiņas un jutās gau�i izbadējies. Vilka sāni bija iekritu�i, aste vilkās pa zemi. Te pēk�ņi viņ� ieraudzīja kalna pakājē pļaviņu un pļaviņā � ēzelīti. Pēdējiem spēkiem vilks klunkuroja turp.

Pelēcītis ēzelītis mierīgi ganījās, �ķīdams zāli pilnām mu�tēm.

�Man veicas,� vilks nodomāja, �tāds labi barots, jauniņ� kustonītis!�

Vilks pieskrēja ēzelim klāt un saka:

����� Sveiks, mīļo ēzelīt! Kā es priecājos tevi redzēti

���� Sveiks, kalnu saimniek, � ēzelītis pieklājīgi atbild,

�� ļoti patīkami! Cik jauki, ka mēs satikāmies.

������������ Kā tu te iemaldījies? � vilks brīnās. � Nekad agrāk ne�esmu tevi te redzējis.

������������ Es nāku no ciemata, � sacīja ēzelitis, � izgāju paganī�ties un atmaldījos �urp. 5ajā pļaviņā aug tik sulīga, mīksta zā�lītei

������������ Tas labi, ka tu padomāji par ē�anu. Es glu�i vienkār�i mirstu aiz izsalkumal Nav ko gari runāt, ņem�u un tevi apēdī�ul

������������� Nerunā tā, kalnu saimnieki � ēzelitis lūdzas. � Neēd vis manil

���� Edī�u gani

���� Atstāj mani dzīvul �saka ēzelītis, kāpdamies atpakaļ.

�� Es tevi lūdzul

������������ Tu gribi, lai es nomirstu badā? Jau dienas trīs neko ne�esmu ēdisl � tā vilks.

Ezelītis, nemaz vientiesīgs nebūdams, nolēma izglābties ar viltu.

���� Man tevis �ēl, kalnu saimnieki � viņ� sacīja.

������������� Kā lai nebūtu �ēl, � vilks piekrīt, � tik izsalku�u vilku neviens nekur vēl nav redzējis!

������������� Tas nekas. Bet tu apēdīsi mani, pēc tam atkali cietīsi badu, un tev nāksies kllaiņot pa kalniem barības meklējumos. Tu ba�dīsi saltajos kalnu strautos un sprauksies caur biezokņiem, lai ko samedītu!

������������� Tev taisnība, � bēdīgi sacīja vilks, � mums, vilkiem, nav viegla dzīve.

������������� Es zinu, kā tu varētu sadabūt ēdamo veselam gadam! � ēzelītis ieminējās.

���� Vai patiesi? Stāsti a�āk, kamēr vēl neesmu tevi apēdis!

������������� Pastāstī�u un arī parādī�u, � ēzelis sacīja, � aizvedī�u tevi tādā vietā, kur ganās vesels bars aitu, treknas aitas ar mīk�stiem jērēniem. Tas nav tālu no mūsu ciema. Ja tu zinātul Labi barotas, un kāds lērums jēru! Nevar ne saskaitīti Un jērgaļa tik sulīga, smar�īga un garda � ne izstāstīt! Iesaku apskatīties, neno�ēlosi! Varēsi ēst visu cauru gadu, cienītais kalnu saim�niek!

Vilks aplaizījās. Viņu bija iekārdinājis ēzelī�a stāstītais par aitām un jēriem. Vēl tīkamāk bija dzirdēt, ka viņu sauc par cie�nīto kalnu saimnieku. Līdz �im neviens vilku nebija tik godde�vīgi uzrunājis. Bez tam vilks iedomājās, cik jauki būtu pajādeIēt uz ēzeja.

Viņ� cienīgi sacīja:

������������� Labs ir, esmu ar mieru. Kāp�u tev mugurā un jā�u apska�tīties, ved mani turp. Tikai soļo uzmanīgi, nelēk�o pa kalniem aug�ā lejā kā jucis. Necie�u kratī�anosl

������������� Ko tu runā, cienītais kalnu saimniek! Vizinā�u kā uz pūku pē]a!

Vilks uzrausās ēzelim mugurā, ieķērās garajās ausīs, kā tu�rēdams pavadu, un jājiens varēja sākties.

Ezelītis trip�ināja sīkiem solī�iem, apejot celmus un stum�beņus, pārkāpjot pāri akmeņiem un sausiem zariem, laiku pa laikam vilkam pavaicādams:

������������� Kā tu jūties, cienījamais? Vai nekrata? Vai tev ērta sē�dē�ana?

������������� Ērta gan, � vilks atsaucās, � tāpat turpini, citādi sa�dusmo�os!

���� Tā nerunā, kalnu saimniek! Es-cen�os kā varēdams!

Vilks sē� uz ēzeja un raugās apkārt, �ad un tad parausta

ausis kā pavadu � laikam jau noskatījies, kā jātnieki ar zirgiem apietas.

Bet ēzelītis jau nogriezies no kalnu taciņas un skrien taisni pa ceļu uz ciemu.

��� Kāpēc mēs tik ilgi netiekam galā? � vilks rūc. � Vairs nevaru ciest! Est gribas!

��� Vēl kādu mirklīti pacieties, tūlīt būsim klāt! � saka ēze�lis. � Es pielik�u soli!

Un viņ� metās uz ciemu ko kājas nes.

Līdzko viņi tika līdz ciemam, sāka riet suņi, bet no mājām izskrēja ļaudis.

Ēzelis metās skriet apkārt pa ciemu, brāķēdams un sperdams cik spēka.

���� Vilks! Vilks! � sauca |audis. � Ķeriet vilku!

Zemkopji paķēra cits dak�as, cits lāpstu vai cirvi � un me�tās pakaļ.

��� Ķeriet! Turiet! � viņi sauca. � Re, tur iri Cik aitu viņ� mums nozadzis, cik jēru saplosījis, un tagad viņ� grib saplosīt ēzeli!

Vilks sabijās, nolēca uz ceļa un laidās ko nagi nes atpakaļ uz kalniem.

Viņ� skrēja un skrēja, līdz noklusa pakaļdzī�anās troksnis, tikai tad apstājās, lai atvilktu elpu kādā biezākā krūmājā. At�laidies puszvilus, smagi elsdams, viņ� rūca:

��� Visi mani radi bija vienkār�i vilki, neviens necēla degunu gaisā. Vecaistēvs netēloja lielkungu, uz ēze|iem apkārt nejādelēja. Visu mū�u kājām gāja, nekad ne�ēlojās. Tēvs tāpat, me�dīja aitas un pat nesapņoja kādreiz uz ēzeļa pajādellēt. Bet es sadomāju kungu kārtā tikt, uz ēzeļa jādelēt, �o aiz ausīm raus�tīt, skat, kas par jātnieku! Tik tikko aiz�maucu ar veselu ādu! Sī man būs pamatīga mācība. Nekad vairs nejādelē�u apkārt uz ēzeļa!

Reiz dzīvoja gailis un vista. Gadījās, ka viņus piemeklēja ne�ra�a � bads klētī un tuk�ums vēderā.

���� Vai tā ir dzīve? � viņi sūrojās. � Jāklanās vienā ga�balā, jāka�ņājas un jākribinās, lai sagrabinātu nieka graudiņu!

Un gailis ar vistu nolēma pārcelties uz dzīvi kur citur, ap�mesties Prizrenā[3], kur togad iegadījās laba ra�a. Domāts � darīts, abi savīk�ās ceļam un devās turp.

Gāja, gāja, līdz pie Lāstu tilta[4] satika lapsu.

���� Kurp jūs tā iedami? � lapsa vaicā.

���� Uz Prizrenu, kūmiņ! � gailis cienīgi atbild.

���� Kādā vajadzībā? � lapsa taujā tālāk.

��� Mums apnicis ka�ņāt un knibināt, lai saskribinātu nieka graudiņu. Prizrenā, kā stāsta, graudu atliku likām. Labāk jau dzīvosim Prizrenā.

��� Ja jau tur tāda pārpilnība, es do�os jums līdzi! � lapsa tūdaļ gatava gājēja.

��� Nenāc vis! � tā gailis ar vistu.

��� Kādē] tad ne?

-�Tu mūs apēdīsi!

��� Nekādā gadījumā, � saka lapsa, � ja jūs nepārkāpsiet likumus. Dzīvojiet pa godam, tad neēdī�u.

Viņi visi devās tālāk kopā. Gāja,�- te pēk�ņi lapsa vaicā:

��� Paklau, gaili, cik pulkstenis? Vai nav klāt pusdienu liaiks?

��� Man nav pulksteņa! � gailis atbild.

����� Ko-o?! Tev nav pulksteņa? � lapsa iebrēcās. � Kā tad tu zini, kad tev jādzied un jāmodina gulētāji? Guļo�ie dzird tevi dziedam, mostas, apmazgā rokas un kājas pirms rīta lūg�anas, gatavo maltīti, brokasto un dodas dienas darbos tikai tāpēc, ka tu viņus pamodini ar savu dziedā�anu! Kā tu drīksti modināt ļaudis un mānīt viņus, ja nezini, cik pulkstenis? Tas nekam ne�der. Tu pārkāp likumu!

Lapsa metās gailim virsū un sapFosīja viņu.

Vista pārbijās un sāka kladzināt visā galvā.

���� Mitējies klaigāt! � lapsa viņu apsauca. � Man jau galva sāp no tavas bļaustī�anās: Vari neuztraukties, tu man neesi vajadzīga. Es tevi neaiztik�u. Gaili sodīju tikai tāpēc, ka viņ� pārkāpa llikumu.

Un abas kopā devās tālāk. Netālu no Prizrenas lapsa saka:

���� Paklau, vista!

���� Kā, kā? � uzrunātā atsaucās.

������������� Cik tirgū maksā olas? Vai par vienu olu dod piecdesmit naudiņas?

���� Nedod vis, � vista bēdīgi atbildēja.

��� Cik tad dod?

���� Kādreiz divas, kādreiz �etras.

������ Vai, vai! � lapsa novaidējās. � Un tāpēc vien, lai iz�dētu olu, kas maksā tikai divas vai �etras naudiņas, tu tā kla�dzini, ka ne aizklausīties? Visā ciemā var dzirdēt! Es ik gadus lai�u pasaulē divus vai trīs lapsēnus. Lapsāda, kā zināms, maksā dārgi par to dod veselu zelta gabalu. Bet es sē�u khisu

savā alā un ir nedomāju bļaustīties � neviens neko nedzird. Tu nejauj cilvēkiem gulēt un kladzini bez apstājas � nieka pāris naudiņu dēļ! Tu pārkāp likumu, vistai

To teikusi, lapsa metās vistai virsū, saplosīja to un, kā nā�kas ieturējusies, aizskrēja kalnos.

Reiz kādā ciemā dzīvoja ve�uks ar ve�iņu. Ve�uks bija de�vīgs un ar labu sirdi, bet ve�a � aplam skopa. Abi bija nodzī�voju�i kopā garu jo garu dzīvi, �strādāju�i melnās miesās, tikai nekādā mantā neiekopās � ne naudas, ne mantas, ne lopiņu. Visa viņu bagātība bija gailis un vista, bet arī to ve�a sada�līja: vecajam atdeva gaili, bet vistu paņēma sev. Vista ik die�nas izdēja pa olai, ve�a apēda olu, piekozdama klāt kukurūzas plāceni, un bija paēdusi, bet ve�ukam klājās plāni. Reiz ve�uks nenocietās un palūdza:

���� Iedod man oliņu pusdienām, kaut vienu pa�u reizītit

Bet vecā atbild:

���� Nedo�u vis, liecies mierā!

Tad ve�uks apskaitās un sacīja ve�ai:

���� Pagaidi tik, drīz tu mani lūgsies.

���� Nelūg�os vis, nemaz neceril -Ј?sve�a paliek pie sava.

Ve�uks nolēma apspriesties ar savu gaili un sacīja tam:

���� Vista prot dēt olas. Kāpēc tu neko neproti darīt?

���� Protu gan - �sacīja gailis, � protu nodziedāt �Kike�rigū!�.,

��� Bet kāds labums no tavas dziedā�anas? � ve�uks neli�kās mierā.

���� Pagaidi, gan būs ari llabumst gailis atbild.

Ilgi netielējies, gailis saposās un devās ceļā. Drīz viņ� no�nāca valdnieka pilī, iegāja pagalmā un, uz sētas uztupies, sāka dziedāt:

���� Kikerigū! Kikerigū!

Gailis dziedāja visā galvā, bez rimas, līdz tapa sadzirdēts.

Valdnieks, tādu bļaustī�anos dzirdēdams, vispirms izbrīnī�jās, pēc tam viņam sāka sāpēt galva, visbeidzot viņ� apskaitās. Un lika saviem kalpiem notvert gaili. Kad gailis bija noķerts, valdnieks pavēlēja ieslodzīt ne�petno putnu pagrabā, lai viņam vairs nebūtu jāklausās nemitīgie �Kikerigū!�. Kalpi iemeta, gaili visdziļākajā pagrabā, kur glabājās valdnieka manta. Mantnīcā ticis, gailis saknābājās zelta naudiņas, cik līda, un nolikās gu�lēt. Nākamajā dienā tika atbīdīti aizbīdņi un pagrabā atkal ienāca valdnieka sulaiņi, lai aiznestu valdniekam naudu. Gai�lis, dzirdēdams troksni, izplēta spārnus, nokāra galvu un izlikās pagalam. Kalpi, redzēdami beigfto gaili, paņēma to aiz kājām, iznesa un nometa pagalmā. Kad kalpi bija projām, gailis; uzlēca kājās un, smagi gāzelēdamies, kluburoja uz mājām.

Tā viņ� kunkurot kunkuroja, līdz aizkluburoja līdz mājām un tūlīt devās pie saimnieka.

���� Vai, vai, saimniek, pieliec manu galvu l'abi ātri pie ze�mes, sapurini mani kārtīgi un uzsit pa skaustu ar nūjul

Ve�uks pielieca gailim galvu pie zemes un pamatīgi viņu sa�purināja, pie tam uzsita putnam pa skaustu ar savu nūju. Gai�lim no knābja sāka birt zelta nauda � bira un bira, līdz izbira veselā kaudze. Ve�uks salasīja naudiņas un drīz vien sāka dzī�vot cepuri kuldams.

Reiz pie ve�uka atnāca ve�a un, viņa pārticību redzēdama, saka:

��� Ve�ukiņ, iedod ari man kādu zelta naudiņu, es arī gribu kaut ko sev nopirkt.

Bet ve�uks atbild:

���� Vai atceries, es reiz prasīju tev vienu vienīgu oliņu, bet tu neparko nedevi? Tagad arī es tev neko nedo�u.

Ve�a sadusmojās. Viņa devās uz vistu kūti un ņēmās bārt vistu:

���� Tu nekā cita nejēdz izdēt � tikai olas vien, olas vien! Būtu mani reiz uzdāvinājusi kādu zelta naudiņul

Vista sakaunējās un devās pie gaiļa padomu prasīt.

���� Mīļo gailīt, saki � kur lai es ņemu zelta naudiņu? Ve�a baras un rājas vienā gabalā � es neko citu nejēdzot izdēt kā vien olas. Tiesa un taisnība, bet ko lai es iesāku?

���� Es tev pateik�u, kas jādara, � gailis atbild, � vispirms vajag norit odzi, tad tu varēsi apdāvināt savu saimnieci ar zelta naudiņām kā es savu saimnieku.

Vista, daudz nedomādama, darīja, kā bija mācīts, � uzmek�lēja krūmos odzi, norija to, devās pie saimnieces un sacīja:

���� Pieliec manu galivu labi ātri pie zemes un uzsit pa skaustu ar nūju!

Ve�a pielieca vistas galvu pie zemes un uzsita ar savu nūju viņai pa skaustu. �ūska izkrita no vistas guznas un sadzēla skopo ve�u līdz nāvei.

Reiz dzīvoja ve�uks ar ve�iņu. Viņiem nebija ne meitas, ne dēla.

Viendien viņi paņēma no ķirbja izdobtu ūdenstrauku un no�lika to aukstumā � nojumē, blakus malkas grēdai. Ve�a ielēja

ķirbī ūdeni, pēc tam pielēja ari ve�uks � piepildīja ķirbi līdz malām un aizkorķēja.,

Pagāja kāds laiciņ�, abiem vecajiem sagribējas padzerties vēsu ūdentiņu, un viņi devās uz nojumi. Te tev nu bija: no ūdens vairs nenieka � pele izgrauzusi ķirbī alu, un ūdens iz�tecējis. Toties iek�ā peles bija ierīkoju�as midzeni. Ve�uks ar ve�iņu atvēra ķirbi un redz � tur kūņojas veseli divdesmit mazi pejubēmi.1� ! ,

Ve�uks ar ve�u saīga un sapīka, apskaitās par to, ka ūdens iztecējis, noķēra pelēnus un apsita. Izbēga tikai viens vienīgs mazs pelēns. Viņ� paslēpās starp pagalēm, un ve�uks ar ve�u viņu nepamanīja.

Pēc laiciņa abi vecie apdomājās un rūgti no�ēDoja, ka apsi�tu�i peļubērnus. Vieniem pa�iem abiem bija garlaicīgi un bē�dīgi ap sirdi, ar pelēniem tomēr būtu bijis jautrāk. Viņiem kļuva tik �ēl nelaimīgo pelēnu, ka vai jāraud! Tā arī notika � abi ve�cie ņēmās raudāt un vaimanāt.

Bet mazais pelēns, kam bija apnicis sēdēt malkasgrēdā, iz�līda ārā un devās apskatīt māju. Vecie viņu ieraudzīja un ļoti nopriecājās. Viņi nolēma pieņemt pelēnu dēla vietā. Un nosauca par Kocamici.

Viendien ve�uks ar ve�u devās uz lauku kaplēt sējumus. Promiedami viņi ielika pavardā māla podu ar pupiņu viru un nobrīdināja Kocamici, lai nelienot pāri poda mallai � ņem�ot vēl un iekritī�ot iek�ā, netik�ot ārā un izvārī�oties. Bet ja nu Kocamici gau�i gribot uzkāpt uz poda malas un pamaisīt viru, tad lai ņemot tikai lielo karoti, nevis mazo.

Kad abi aizgāja, Kocamici paņēma mazo karotīti un uzrāpās uz bļodas malas, lai izzvejotu kādu pupu. Pelēns iegremdēja ka�rotīti virā, sasmalstīja pupu, ta�u nespēja karoti izcelt un iekrita vāro�ajā virā � tur arī savārījās.

Vakarā vecie pārnāca no lauka, sauca Kocamici, aicināja un labināja, palūkojās �ur, palūkojās tur, pārmeklēja visu māju, bet no pelēna ne vēsts. Viņi brītiņu pagaidīja, cerēdami, ka ne�bēdnis ieradīsies uz vakariņām, ta�u nekā. Ve�a beigu beigās sacīja ve�ukam:

������ Paēdīsim vakariņas, pēc tam ienes mallku, un tad mēs kopā pameklēsim Kocamici.

Viņa iesmēla verdo�o viru, bet no tās kopā ar pupām ievēlās bļodā beigtais Kocamici. Kas tās bija par vaimanām! Ve�a gau�dās un plēsa sev matus, ve�uks plūkāja savu bārdu.

Viņu vaimanas padzirdējusi, atlidoja �agata. Redzēdama ve�u raujam sev matus un ve�uku plūkājam bārdu, viņa vai�cāja, kas abiem lēcies. Padzirdējusi par Kocamici bēdīgo galu, �agatīte aiz bēdām izplūkāja savu asti.

To padarījusi, viņa laidās uz lauku, uztupās me�a bumbierē un ņēmās �adzināt. Redzēdama �agatu bez astes, me�a bum�biere izsmējīgi noprasīja:

���� Kas tevi piemeklējis, �agata? Kur tu liki savu asti? Vai kāds tajā ieķērās?

���� Vai, vai, bumbierit! � �agata �adzināja. � Ja tu zinātu!

Kocamici iekrita māla podā, pagalam bija,

Ve�a sev matus no galvas izraustīja,

Ve�uks sev bārdu izvai�ķija,

Es savu asti iz�ķibījuļ

Bumbiere tā satraucās, ka viņai nobira ziedi, briesmīgo vēsti dzirdot.

Nāca rudens, un pie me�a bumbieres ieradās me�akuilis no�biru�os bumbierus paēsties. Ta�u koka zari bija tuk�i. Arī zemē nebija neviena pa�a bumbierī�a. Me�cūcis noskuma un vaicāja:

���� Kāpēc tu nenes augļus, bumbierīt? Kas noticis? Kāpēc tev nobira ziedi?

��� Ak vai, cūcīt! � sacīja me�a bumbiere. � Vai tad tu ne�zini, kas atgadījās?

Kocamici iekrita māla podā, pagalam bija,

Ve�a sev matus no galvas izraustīja,

Ve�uks sev bārdu izvai�ķīja,

�agata savu asti iz�ķibīja,

Es savus ziedus izkaisīju!

Me�cūcis, ilgi nedomādams, iz�ķaudīja savus illkņus. Viņ� skrēja tālāk bez ilkņiem un satika vilku. Vilks noprasīja:

���� Kas tev kai�, me�cūci? Kur tavi ilkņi?

���� Vai, vai, vilciņ! � sacīja cūcis. � Ja tu zinātu, kāda nelaime notikusi!

Kocamici iekrita māla podā, pagalam bija,

Ve�a sev matus no galvas izraustīja,

Ve�uks sev bārdu izvai�ķīja, �agata savu asti iz�ķibīja,

Bumbiere visus ziedus izkaisīja,

Es savus ilkņus iz�ķaudīju!

Ari vilks nedomāja vilcināties � ņēma un iztraik�ķīja savus asos zobus. Atvadījies no me�cū�a, viņ� devās padzerties uz avotu. Redzot vilku bez zobiem, avotiņ� ļoti izbrīnījās un vai�cāja:

���� Kas noticis, vilciņ? Kur paliku�i tavi zobi?

������ Ak vai, avotiņ! � vilks pūta un stenēja. � Ja tu zinātu, kāds posts!

Kocamici iekrita māla podā, pagalam bija,

Ve�a sev matus no galvas izraustīja,

Ve�uks sev bārdu izvai�ķīja,

�agata savu asti iz�ķibīja,

Bumbiere visus ziedus izkaisīja,

Me�cūcis ilkņus iz�ķaudīja,

Es visus zobus iztraik�ķīju!

To dzirdot, avotiņ� iz�ļakstīja visu ūdeni, ne pilītes nepalika pāri.

Drīz vien meitas ar krūzēm nāca uz avotu pēc ūdens. Ta�u neatrada avotā ne drusciņas ūdens, sadusmojās un noprasīja:

���� Kas tad tas? Kas tev vainas, avotiņ? Kur tavs ūdens?

�������������� Jūs vēl nekā nezināt, meitiņas? � avotiņ� noburbulēja.

��� Paklausieties, es jums pastāstī�u:

Kocamici iekrita māla podā, pagalam bija,

Ve�a sev matus no galvas izraustīja,

Ve�uks sev bārdu izvai�ķīja,

�agata savu asti iz�ķibīja,

Bumbiere visus ziedus izkaisīja,

Me�cūcis ilkņus iz�ķaudīja,

Vilks visus zobus iztraik�ķīja,

Es visu ūdeni iz�ļakstīju!

Meitenes tā ie�ēlbjās, ka turpat uz vietas sadauzīja saim�nieka krūzes. Kad meitaspārnāca, nesdamas tikai krū�u osas, saimniece saskaitās un pikti vaicāja:

����� Kas jums lēcies, meitas? Kāpēc sasitāt krūzes?

����� Ak vai, saimniec, � meitas sacīja, � ja tu zinātu, kāda ķibele atgadījusies!

Kocamici iekrita māla podā, pagalam bija.

Ve�a sev matus no galvas izraustīja,

Ve�uks sev bārdu izvai�ķīja.

�agata savu asti iz�ķibīja,

Bumbiere visus ziedus izkaisīja,

Me�cūcis ilkņus iz�ķaudija.

Vilks visus zobus iztraik�ķīja,

Avots visu ūdeni iz�ķaidīja,

Mēs savas krūzes sadauzījām!

Saimniece bija tik aizkustināta, to visu dzirdot, ka norāva sev no kakla zelta naudiņu rotu un, pirms iemeta to ugunī, sa�mīdīja ar kājām.

Drīz pārnāca saimnieks un redzēja sievu kopā ar saimi sē��am sētā un raudam, bet apkārt mētājamies sasisto krū�u laus�kas. Saimnieks sabijās un vaicāja:

����� Kas noticis, siev? Kāpēc jūs raudat?

Sieva un meitas sāka stāstīt visu no sākuma. Saimnieks noklausījās visu no sākuma līdz galam, bet pēc tam, dusmo�dams, ka viņam tik dumja sieva, norāva no galvas jauno, balto fesku[5] un, ilgi nedomādams, trieca to pret zemi, nemaz nepaska�tījies, kur tā nokrīt. Un feska iekrita pa�ā dubļu peļķes vidū.

Trīs jauni vērsēni visu cauru vasaru ganījās kalnu ganībās. Nāca rudens, vērsēni bija pamatīgi nobaroju�ies un sāka domāt par to, kur pārziemot. Izrādījās, ka viņi aizmaldīju�ies tālu no dzimtā ciema un mājās nokļūt nebūs ne viegli, ne vienkār�i.

Kalnos vēdīja skarbi vēji un �ļāca nemīlīgi lieti. Vērsēni klaidoja no pļavas uz pļavu, mājupceļa neredzēdami.

Viendien kāda kalna pakājē viņi sastapa vilku. Vilks, kā vienmēr, bija gau�ām izbadējies.

����� Kāda veiksme! -pavilks iesaucās. � Veiksme pati mani uzmeklējusi!

Vilks aptecēja vērsēniem apkārt, nolūkodams, kuru pirmo saplosīt. Tekalēja visu dienu, ta�u nepatapa iecirst zobus kādam skaustā, jo vērsēni ne�ķirami turējās kopā � tiklīdz vilks tuvo�jās, viņi nostājās cie�i blakus, sānu pie sāna, un pavērsa a�os ragus pret uzbrucēju.

Pagāja kāds laiciņ�. Vilks diltin dilla, vēders viņam kurk�stēja aiz bada, sāni iekrita, ta�u vērsēniem badmira nebija ticis tuvāk ne soli.

Sāka piesalt, rītos zāli pārklāja sarma, ganības nodzeltēja. Vērsēniem sāka trūkt barības.

Vienvakar vilks pamanīja, ka vecākais vērsēns ganās atse-

vi�ķi no abiem pārējiem otrā pļavas galā. Viņ� pienāca pie jau* nākajiem un sacīja:

���� Mljie draugi, uzklausiet! Drīz uzkritīs sniegs. Jūsu brālis līdz tam laikam būs paspējis nokrimst visu zāli, jums nekas ne�paliks! Skatieties, ko viņ� dara! Gremo bez mitas! Dienu no die�nas! Vai nebūs labāk, ja es viņu apēdī�u? Ļaujiet man negausi saplosīt, un jums abiem paliks vairāk zāles. Es pratī�u novērtēt tādu pakalpojumu. Ja Dievs dos, labi pārlaidīsim ziemu, kopīgi saimniekojot.

���� Tev laikam taisnība, � jaunākie vērsēni piekrita.

Vilks bruka virsū vecākajam vērsēnam, pieveica un saplosīja

to. Viens pats nelaimīgais nejaudāja plēsoņam pretī turēties.

Uzsniga pirmais sniedziņ�. Vērsēni sadrūmu�i bradāja pa piemirku�o pļavu un krimta pēdējos zāles skum�ķī�us. Gaļas krājumi bija beigu�ies, un vilks atkal lodāja viņiem apkārt, ta�u abi draudzīgi turējās kopā un ikreiz, vilkam tuvojoties, stājās sānu pie sāna un pavērsa ragus pretī.

Vilks domāja, domāja, līdz izdomāja, kā viņus piemānīt. Reiz, kad jaunākais vērsēns bija pagājies sāņus, vilks pielavījās viņam klāt un sacīja:

����� Paklau, dēliņ! Drīz sāks puteņot un ēdamā būs vēl ma�zāk. Kā tu domā, vai nebūs labāk, ja es apēdī�u tavu vecāko brāli? Tev paliks vairāk barības, un arī es varē�u iztikt līdz pa�vasarim. Pavasarī gani dzīs aitas ganos, tad arī man netrūks ēdamā. Man labāk tīk aitas, nevis vēr�a ga]a.

Jaunākais vērsēns noticēja vilkam un Jāva viņam saplosīt vecāko.

Vilks metās virsū vecākajam vērsēnam, kur�, viens palicis, nespēja pienācīgi aizstāvēties, pieveica un saplosīja viņu.

Pagāja kāds laiciņ�, gaļas krājumi atkal izsīka. Vilks pie�skrēja pie jaunākā vērsēna un sacīja viņam: iJgs�Man loti �ēl, dēliņ, bet tagad esmu spiests apēst arī tevi. Neko nevar darīt. Pats redzi � mani gaļas krājumi izbei�gu�ies. Arī tev vairs nav, ko ēst, jo visa zāle nokrimsta.

To pateicis, vilks uzbruka jaunākajam vērsēnam un saplo�sīja to.

Tāda ir lietu kārtība: spēks ir vienotībā, posts � strīdā un nenovīdībā.

Reiz pats ne�ķīstais gāja pa ceļu ar pavadu rokā. Kāds zem�nieks, �o ieraudzījis, vaicā:

���� Va velnu, kur tu, ne�ķīstais, iedams ar to pavadu?

���� Eju savās darī�anās, � ne�ķīstais atbild, � gribu pie�vilkt pavadu, kad bū�u vienam velna kalpam uzlicis iemauktus.

���� Kāda velna tu to pavadu nes? � zemnieks neatlai�as un turpina taujāt.

���� Pie velna, nesu tur, kur vajag! � ne�ķīstais pretī.

����� Dod paskatīties! � zemnieks pieprasa.

���� Velns tevi rāvis, nāc līdzi, tad parādī�u.

Zemnieks sāka soļot ne�ķīstajam nopakaļ. Gāja, gāja, bet ne�ķīstais kā nerāda pavadu, tā nerāda. Zemnieks nenocie�as un prasa atkal:

���� Parādi man beidzot to pavadu!

Ne�ķīstais pagrie�as atpakaļ un atbild:

���� Velna diedelniek, liecies vienreiz mierā ar to pavadu! Es to paņēmu līdzi, lai savaldītu tādus, kas negrib ar labu prātu nākt man līdzi, bet tu pats man piesējies, ka ne atkauties, tev nekādu pavadu nevajag!

Paklausies, ko veci ļaudis stāsta!

Reiz_ dzīvoja kāds nabaga vīrs. Ik dienas viņ� ar rateļiem devās lūkot, kur varētu sadabūt sienu mūrē�anai noderīgus ak�meņus. Sadabūjis akmeņlauztuvēs kādus akmeņus, viņ� iecēla tos rateļos un veda savu vedamo uz pilsētu pārdot mūrniekmeistariem. Tā tirgodamies, viņ� tik tikko vilka dzīvību, ar mokām pabaroja sievu un savu pirmdzimto dēlu.

Pēc kāda laika tajās akmeņlauztuvēs akmeņi izbeidzās, un nabags devās tos meklēt citur. Palūkoja �ur, palūkoja tur un vēl kaut kur, iemaldījās biezoknī, pavērās apkārt un redz ^ tur�pat netālu uz klints guļ un sildās saulē milzīgs lauva. Nabags

aiz bailēm stingtin sastinga uz vietas � vairs ne uz priek�u, ne atpaka) nejaudāja soli paspert. Zvēru valdnieks, viņu pama�nījis, piecēlās un nopētīja sve�inieku. Nospriedis, ka cilvēks ne tikai negrasās uzbrukt, bet ir pamatīgi izbijies, lauva atkal ap�gūlās. Nabaga vīrs, redzēdams, ka lauva nebūt nav dusmīgs, saņēma dū�u un pagājās tuvāk. Lauva pavēra aci, palūkojās uz nelūgto viesi un atkal sāka snaust.

Nabags nodomāja: �Ja viņ� gribētu mani apēst, tad es jau vairs nebūtu dzīvs. Paieskā�u viņu, varbūt taps vēlīgāks un cit�reiz, kad gadīsies satikties, pazīs mani un nedarīs neko ļaunu.� Vīrs pastiepa roku un paieskāja lauvam skaustu.

Lauva aiz labpatikas ierūcās, uzslējās sēdus, un viņam no rīkles izkrita zelta naudas gabals. Nabags to paķēra, trīsreiz zemu paklanījās dāsnajam labdarim un priecīgs devās mājup.

Redzēdama, ka vīrs atgrie�as tuk�ām rokām, bet priecīgs, sieva nodomāja, ka viņ� kunga dū�ā un jau vēra muti, lai veco izlamātu. Ta�u vīrs pasteidzās parādīt viņai zelta gabalu.

���� Reku, siev, ko man uzdāvināja mans draugs lauvai Es viņu satiku kalnos, un viņ� solījās iedot vēl, pietik�ot gan mai�zītei, gan drānām. Par tādu lielu zelta gabalu uzpircējs dos daudz naudas.

Nākamajā dienā nabaga vīrs atkal devās uz zināmo vietu. Lauva gulēja turpat, kur iepriek�. Vīrs paieskāja lauvam skaustu un atkal saņēma par to zelta gabalu. Tā tas turpinājās vairākas dienas no vietas. Kādudien sieva vīram sacīja:

���� Es pamācī�u, kas tev jādara. Uzcel dzelzs sētu ap to vietu, kur lauva guļ, lai neviens netiek tur iek�ā un neatņem tev tavu pe]ņas avotu. Atstāj tikai vienus vārtiņus, pa kuriem ieiet. Un katru dienu, turp iedams, ņem līdzi gaļu un pienu, ar ko pa�barot lauvu.

Vīrs darīja, kā sieva teikusi. Uzcēla dzelzs sētu ap klinti un katru dienu nesa lauvam gaļu un pienu. Katru dienu viņ� sa�ņēma no lauvas pa zelta gabalam. Tā tas turpinājās labu laiku, nabags kļuva bagāts, uzcēla sev skaistu māju un dzīvoja cepuri kuldams. Viņa dēls mācījās augstās skolās, un laime lutināja visu ģimeni.

Kaimiņi, tādu veiksmi redzēdami, brīnījās vien un sāka sa��ukstēties:

���� Kā tas mūsu kaimiņ�, akmeņus vadādams, tādā bagātībā

iedzīvojies? Kur viņ� ņēmis naudu, lai uzceltu tādu māju un tik pla�i dzīvotu? Būs izracis apslēptu mantu!

No mutes mutē, no auss pie auss � galu gal'ā nabaga vīra noslēpums tapa zināms atklātībā -rvai nu viņa sievai niezēja mēle kādam visu izstāstīt, vai arī pats bija kur vārdiņu iebil�dis, kas to lai zina. Kādudien dēla biedri ņēmās apcelties:

���� Ej prom, mujķadesa! Mēs vairs negribam ar tevi spēlē�ties! Tavs tēvs ir par kalpu pie lauvas, kur� viņam maksā par kalpo�anu!

���� Tas nav tiesa! � puisēns liedzās. � Mans tēvs nav ne�vienam par kalpu, viņ� ta�u ir bagāts!

���� Eka, tu neko nesajēdz. Tēvs tev neko nestāsta! Tāpēc ka tu esi zaķpastala un muļķadesa!

To pateiku�i, rotaļbiedri aizskrēja.

Puisēns apskaitās, dzirdēdams, ka vecāki no viņa slēpj sa�vas bagātības avotu. Viņ� devās pie mātes.

������ Māmiņ, � viņ� sacīja, � mani rotaļbiedri runā, ka mēs agrāk esot biju�i nabagi. Tagad redzu, ka esam bagāti, dzīvo�jam llefnf mājā un mums netrūkst nenieka. No kurienes tāda pārticība? Viņi apgalvo, ka tēvs esot par kallpu pie lauvas un saņemot algu par kalpo�anu. Vai tas būtu tiesa? Kāpēc jūs to slēpjat no manis? Vai es neesmu jūsu dēls un jau pietiekami pieaudzis?

����� Tiesa, dēliņ, māte atbildēja, rrtavs tēvs sadraudzē�jies ar lauvu. Viņ� katru dienu nes lauvam barību un saņem par to lielu zelta gabalu. Kas tur slikts?

���� Es gribu redzēt mūsu labdari, to dāsno lauvu!

������������� Labāk nevajag, dēl's. Lauva tevi nepazīst un var tev no�darīt ko ļaunu.

������ Ha, ha! � puisēns izaicino�i iesmējās. � Es neesmu ar pliku roku ņemams! Lai tik pamēģina, es viņam rādī�u!

Māte sāka raudāt un gausties par dēlla draugiem, kas viņu sakūdīju�i. Viņa baidījās, ka lauva, puiku ieraudzījis, varētu saplosīt to vienā paņēmienā. Māte devās pie tēva un viņam visu izstāstīja. Tēvs sacīja dēlam:

������ Kā tev nāca prātā doties pie lauvas? Vai neesi padomājis, ka viņ� var tevi saplosīt gabalu gabalos?

������ Ja jau viņ� tev neko nenodarīja, kāpēc lai man nodarītu? Esmu gana stiprs un gana drosmīgs! Vienā mirklī tik�u ar viņu

galā! Lai tikai pamēģina rādīt zobus! � dēls lielījās. �Es ne�esmu nekāds zaķpastala, jūs mani velti par tādu uzskatāt! Tas zvērs man neko nevar padarīt!

Tēvs ar dēlu strīdējās, strīdējās � Idz dēls ņēmās draudēt, ka nositī�ot viņu pa�u, ja nedabū�ot vārtiņu atslēgu, lai tiktu dzelzs sētā iek�ā. To dzirdējis, tēvs iedeva atslēgu un sūtīja kalpu dēlam līdzi.

Pārdro�ais puika devās uz vārtiņiem, atslēdza tos un iegāja no�ogojumā, bet kalps palika gaidīt. Kad no�īkstēja vārtiņi, lauva piecēlās. Ta�u, redzēdams, ka ienācis tikai puika, nogū�lās atpakaļ. Dēls dro�i tuvojās. Lauva atvēra rīkli, lai nomestu puikam zelta gabalu, ta�u puika nodomāja, ka lauva grib. viņu aprīt, un svieda tam ar cirvi. Cirvis iecirtās lauvam ķepā. Zvēru valdnieks uzlēca kājās un vienā kampienā saplosīja nesaprātīgo puiku.

Kalps gaidīja, gaidīja zēnu atpakaļ, ta�u nesagaidīja. Tad viņ� uzrāpās kokā un no turienes ieskatījās no�ogojumā. Tur kalps ieraudzīja to, kas bija palicis pāri no saimnieka dēla un lauvu, kur� laizīja ķetnu. Kalps tūlīt saprata, kas atgadījies, pārbijās un metās atpakaļ uz mājām. Ieraudzījusi kalpu vienu pa�u, māte sāka kliegt:

����� Kur mans dēls? Kāpēc tu viņu atstāji un pārnāci viens pats?

�� Lauva viņu saplēsa, jo tavs dēls liauvam uzbruka! � kalps atteica.

To dzirdējusi, māte sāka vaimanāt un raudāt visā galvā. Sa�klausījis troksni, atsteidzās tēvs. Arī viņ� sāka stenēt un vaidēt, padzirdējis, kas atgadījies. Ta�u ko tas līdzēja �ar vaimanām un raudām neviens vēli pie dzīvības nav. atgriezts.

Tēvs devās uz aiz�ogojumu, savāca dēla mirstīgās atliekas un apglabāja, uzveldams uz kapa lielu kapakmeni.

Pagāja kāds laiciņ�. Tēvs sagatavoja gaļu un pienu lauvam. �Kas noticis � noticis,� viņ� domāja, �to vairs nevar padarīt par nenotiku�u. Nauda vajadzīga, kālab lai zaudēju zelta ga�balu?�

Viņ� pabaroja zvēru un pastiepa roku pēc zelta, ta�u lauva viņam neko nedeva. Zvēru karalis bija apskaities, jo domāja, ka virs pats viņam uzsūtījis nekaunīgo puiku.

Nākamajā dienā vīrs atkal devās pie lauvas un sāka lūgties:

.� Mūsu vecās draudzības vārdā, dod man zeltul Man visa nauda izsīkusi, nav vairs nenieka, pat maizes donu nevaru no�pirkti Tiesa, tu nogalēji manu dēlu, bet es uz tevi nedusmojos. Lai bijis, kas bijis, � tur neko vairs nevar darīt. Es tev nesī�u gaļu un pienu, kā vienmēr, tikai dod man zeltul

Bet lauva vīram atbild:

���� Tiesa gan, tu man joprojām nes ēdamo un dzeramo un gaidi zelta gabalu. Ta�u starp mums vairs nav biju�ās draudzī�bas. Surp atnācis, tu lūkojies uz kapa pusi, un sirds tev pilna rūgtuma. Arī es, uzlūkodams savainoto ķetnu, vēl jūtu aizvai�nojumu, un man asinis iesitas galVā.

Vīrs ņēmās zvērēt un lūgties, sacīdamies visu aizmirsis. Zvēru valdniekam bija dāsna sirds�cik ilgi tādu raudā�anu klausīsies? Gahi galā viņ� atmeta ar savainoto ķepu un norūca:

����� Lai notiekl Turpini nest man ēdamo un dzeramo, do�u tev atkali pa vienam zelta gabalam. Tikai pielūko, netrāpies man pa ķērienam � ja bie�i rēgosies man acu priek�ā, visādi var gadītiesl

Kas bijis, tas bijis, un bija tā. Kādam valdniekam bija trīs brīnumskaistas meitas. Reiz valdnieks devās izjādē � jāja, jāja un redz: turpat ceļmalā stalta pils, nenoskatītiesl Valdnieks lū�kojās uz pili un priecājās, ta�u viņa zirgs negaidot iebruka kādā bedrē un nejaudāja vairs izvilkt kāju no tās. Vilka, vilka, kār�pījās un spārdījās, ta�u nekā. Valdnieks nokāpa no zirga un rau�dzīja tam palīdzēt, ta�u viss velti. Arī galminieki saradās ap�kārt, mēģināja �ā, mēģināja tā � nekāda labuma.

Tuvojās nakts, valdniekam bija jādodas atpakaļ uz pili un jāliekas gultā. Sapratis, ka zirgu atbrīvot neizdosies, valdnieks dusmās iesaucās:

���� Tam, kas izvilks mana zirga kāju no bedres, es do�u savu vecāko meitu par sievul

Tikko viņ� bija paspējis �os vārdus pateikt, no krēslas iznāca jauneklis, vienā mirklī atbrīvoja zirga kāju un atkal nozuda kā nebijis.

Valdnieks pārradās pilī un paziņoja vecākajai meitai, ka ap�solījis viņu izprecināt. Tā kā bedre, kurā bija iekritis zirgs, at�radās turpat pie skaistās pils, valdnieks nodomāja, ka zirgu at�svabinājis kāds no pils iemītniekiem. Tāpēc nākamajā rītā viņ� pavēlēja vest savu meitu turp.

Meita piebrauca pie pils karietē kopā ar galminiekiem. Pēc tam galminieki devās atpakaļ, bet meitene devās iek�ā pilī. Vald�nieka meita ilgi jo ilgi sēdēja pla�ā un grezni iekārtotā zālē, gai�dīdama kādu ierodamies. Visbeidzot durvis atvērās un zālē ienāca milzum lielis briesmīga izskata moris. Moris palocījās un atvēra lielas durvis, kas veda blakusistabā. Ak vai, �ajā istabā uz paliktņa valdnieka meita ieraudzīja miroņgalvul Meitenei, kas drebēja un trīcēja aiz bailēm, moris paklanīdamies sacīja:

����� Tas ir tavs vīrs, tev ar viņu būs jādzīvo visu mū�u!

Nabaga meitene sāka skaļi vaimanāt. Nabadzītei sirds vai

lūza, iedomājot, ka viss mū�s būs jāpavada līdzās mironim. Viņa visu dienu staigāja pa pili, raudādama un gauzdamās par savu bēdīgo likteni. Pēc tam visu nakti meitene aizvadīja no�modā, tumsā sastingusi aiz �ausmām.

Nākamajā rītā valdnieks sūtīja aukli izdibināt, kā viņa mei�tai skaistajā pilī klājas. Valdnieka meita, aukli ieraudzījusi, rau�dādama krita viņai ap kaklu un lūdzās, lai vedot viņu atpakaļ pie tēva, viņa nevienu mirkli vairs negribot te palikt. Auklei bija nabadzītes �ēl, un viņa, ne vārda neteikusi, pārveda meiteni mājās.

Ta�u solījums paliek solījums. Nākamajā dienā valdnieks sūtīja uz skaisto pili vidējo meitu. Ari viņa atgriezās vienās asa�rās, gauzdamās, ka nejaudājot dzīvot ar briesmīgo miroņgalvu.

Tad jaunākā, karaļa mīļākā meita sacīja tēvam:

B9|S mani uz pili pie miroņgalvas, tēvs, lai notiek kas no�tikdams.

����� Mīļo meitiņ, ģfļ valdnieks iebilda, � ko tu esi nodomā�jusi? Es tevi loloju vairāk par vecākajām māsām un nespēju pieļaut, ka tu apprecies ar miroņgalvu! Kālab tev gandēt sev dzīvi?

����� Es gribu izmēģināt savu laimi, tētiņ! � jaunākā meita palika pie sava.

����� Labi jau labi, mēģini arī tu, ja tāda tava jgriba! � tēvs sacīja. Viņ� bija ļoti nobēdājies.

Jaunākā valdnieka meita aizbrauca uz pili un iegāja grez�najā zālē. Ari viņai pakaļ ieradās moris un pavadīja pie miroņgalvas. Lai kā izbijusies bija jaunākā meita, viņa tomēr piegāja miroņgalvai klāt, apmīļoja un sacīja:

����� Lai notiek, tagad esmu aizprecēta!

Nākamajā dienā valdnieks sūtīja veco aukli apskatīties, kā jūtas jaunākā, vismīļākā meitiņa. Aukle iegāja pilī un, meiteni ieraudzījusi, vaicāja viņai:

����� Kā tev klājas, meit? Vai vari ar vīru satikt?

����� Man klājas labāk par labu, mīļā auklīt! � meitene sa�cīja. � Man ir tāds vīrs, kāda nav nevienai visā pasaulē!

�Kas tiesa, tas tiesa!� vecā aukle nodomāja. Viņa steidzās atpakaļ un paziņoja valdniekam priecas vēsti: jaunākā meita dzīvojot labāk par labu un jūtoties ļoti laimīga, viņai esot tāds vīrs kā nevienai.

Valdnieks nopriecājās, bet abas vecākās māsas, to dzirdot, tapa domīgas.

����� Kā viņa var justies laimīga, ja izprecināta miroņgal�vai? viņas brīnījās. Un, gribēdamas māsu pārbaudīt, viņas ar aukli nosūtīja pastarītei brīnumskaistu dārgakmeņu rotu.

����� Paprasi māsai, vai viņa negribētu to nopirkt. Saki, ka mēs abas sev tādas nopirkām! � māsas pavēlēja.

Aukle devās uz skaisto pili un vaicāja pastarītei:

����� Meitiņ, māsas liek vaicāt, vai tu negribi nopirkt sev �o rotu.

Jaunākā valdniekmeita paņēma rotu un sāka to aplūkot. Vi�ņai nekad vēl nebija bijis tik skaistas un dārgas rotas. Tā mei�tenei ļoti patika.

Hl Man ļoti gribētos to nopirkt,: dārgā auklīt. Bet vispirms jāaprunājas ar vīru. Ja viņ� piekritīs, tad es to pirk�u! � viņa sacīja.

To pateikusi, viņa izvadīja auklli, bet pati iegāja kādā no daudzajām pils istabām, apsēdās un apraudājās � viņa nezi�nāja, kur ņemt naudu brīni�ķajai rotai. Kamēr viņa raudaja, istabas durvis pavērās, ienāca moris un vaicāja, kāpēc viņa kun�dze raudot. Meitene izstāstīja morim savu rūpi. Moris devās pie miroņgalvas un visu tai pasacīja. Miroņgalva atvēra muti un pavēlēja:

����� Saki kundzei, lai viņa paņem atslēgas, kuras noliktas uz

pavarda malas tajā istabā, kurā viņa tagad atrodas, tad lai viņa ieiet nākamajā istabā � tu zini, kurā. Un lai ņem tik daudz nau�das, cik viņai vajag.

Nākamajā dienā aukle ieradās atkal un vaicāja:

������ Ko lai saku tavām māsām? Viņas lika vaicāt, vai tavs vīrs ir ar mieru nopirkt tev rotu.

����� Kā nu ne, � sacīja meitene, � mīļā auklīt, ja es gribu nopirkt sev rotu, kāpēc lai viņ� man neļautu un mani sarūgti�nātu? Viņ� man iedeva naudu, cik vien vajadzīgs.

Vecā aukle brīnījās nenobrīnīdamās. Nekādi nesapratusi, kā meitenei izdevies piel'abināt miroņgalvu, viņa atdeva pastarītei rotu, paņēma naudu un devās atpakaļ.

Uzzināju�as, ka jaunākā māsa nopirkusi rotu, vecākās vai plīsa aiz skaudības. Un bez kavē�anās izdomāja citu pārbau�dījumu. Nākamajā dienā viņas atkal sūtīja aukli uz pili. Aukle sacīja pastarītei:

����� Tavas māsas aicina tevi �odien braukt līdzi uz pirti 1

Meitene padomāja, padomāja un sacīja:

����� Pagaidi mazliet, es ie�u pie vīra un aprunā�os ar viņu. Palūg�u atļauju.

Viņa iegāja tuk�ā istabā, apsēdās un apraudājās � naba�dzīte nezināja, kā lai brauc bez ratiem un zirgiem. Kamēr viņa raudāja, ienāca moris un pavaicāja, kāpēc kundze raudot. Mei�tene izstāstīja par māsu lūgumu. Moris devās pie miroņgalvas un vaicāja, kā būt. Miroņgalva sacīja:

����� Saki kundzei, l'ai pieņem ielūgumu. Un pavadi viņu līdz pils vārtiem.

Meitene ar mori izgāja no pils kopā ar aukli un redz � pilspriek�ā visvisādi pajūgi, cits par citu greznāks. Pa�ā vidū � zeltīta kariete. Kalpones ar smar�zālēm jau gaida savu kundzi.

Meitene iekāpa zeltītajā karietē, aukle ar kalponēm sasēdās pajūgos un brauca uz pirti. Atkali māsas pārņēma skaudība un nenovīdība, tādu greznību redzot.

Nākamajā dienā viņas sūtīja aukli uz pili pie jaunākās mā�sas un lika sacīt, ka gribētu paēst pie viņas pusdienas. Pastarīte atbildēja, ka varē�ot iz�ķirt �o jautājumu tikai tad, kad bū�ot aprunājusies ar vīru.

Viņa iegāja tuk�ā istabā un apraudājās, nezinādama, kā uz�ņemt māsas un ar ko pamielot. Te atvērās durvis, ienāca moris

un apvaicājās, kāpēc kundze skumdinoties. Uzzinājis kundzes asaru iemeslu, viņ� devās pie miroņgalvas pēc padoma. Mirongalva uzklausīja mori, atvēra savas miroņa lūpas un sacīja'

����� Saki kundzei, lai viņa pavēsta auklei, ka māsas rīt tiek ielūgtas uz pusdienām. Tiklīdz aukle aizies, ieved kundzi ēdam�istabā, tur viņai jāvienojas ar kādu no kalpiem, un rīt, kad mā�sas sēdēs pie galda, kalpam jāienāk un skaļi jāpaziņo: �Kun�dze, esi tik laipna un ieej uz mirklīti blakusistabā, tavs vīrs grib tev ko sacīt.�

Meitene izdarīja visu tā, kā moris licis.

Nākamajā dienā ne�petnās māsas atbrauca viesos pie pasta�rītes. Kad viņas ienāca ēdamistabā, abas bija glu�i pārsteigtas Grezni izrotātajā ēdamistabā gaMs vai lūza no visādiem cie�nastiem. Ap galdu stāvēja uzposu�ies kalpi. Tādu greznību un tik bagātīgu mielastu viņas ne sapņos nevarēja iedomāties! Bet kalpi nesa iek�ā aizvien jaunus un jaunus na�ķus. Beidzot ienāca kalps un skaļi sacīja:

����� Kundze, esi tik laipna un ieej blakusistabā, tavs vīrs grib tev ko sacīt.

Valdniekmeita tūlīt piecēlās no galda, iegāja blakusistabā un sāka runāties pati ar sevi, pie tam labi skaļi, lai māsas va�rētu dzirdēt. Pēc tam viņa atgriezās ēdamistabā un no jauna ap�sēdās pie galda.

Māsas aizvien vairāk mocīja ziņkāre un skaudība. Viņas sle�pus no�ēloja, ka atteiku�ās no tādas bagātības un greznības. Un sacīja pastarītei:

����� Tagad mēs katrā ziņā gribētu iepazīties ar tavu vīru! At�ved viņu pie mums!

Nabaga pastarīte iegāja blakusistabā, apsēdās un sāka rau�dāt. Kamēr viņa slaucīja asaras, klusītēm atvērās durvis, iek�ā ienāca melns run�elis, paberzējās gar meitenes kājām un �āpoja atkal ārā, visu laiku atskatīdamies, it kā aicinātu sev līdzi. Vald�nieka meita piecēlās un sekoja run�elim. Viņi izgāja cauri vai�rākām greznām istabām un nonāca brīni�ķā dārzā. Tur zem kupla ro�u krūma valdniekmeita redzēja guļam brīnumskaistu zeltmatainu jaunavu, skaistu jaunekli un mazu puisēnu. Viņi visi gulēja zālē, cie�i aizmigu�i. Saule cepināja, mazais puisēns viegli varēja apdegt. Meitenei kļuva viņa �ēli � pastarīte pārse�dza puisēna galvu ar savu lakatu. Pēc tam viņa ievēroja, ka zeltmates mati caurvīti ar dzelk�ņainiem ro�u zariem. Pārlieku�sies viņai pāri, valdnieka meita lēnītēm un pamazītēm ņēmās at�brīvot cirtu pēc cirtas, uzmanīdamās, lai gulētāju nepamodinātu. Kad zelta mati bija atsvabināti no dzeloņiem, zeltmate dziļi ieelpoja un viņas plaksti nodrebēja. Bet pastarīte izbiju�sies paslēpās aiz ro�u krūma.

Zeltmate pamodās un brīnījās, redzēdama, ka viņas matos vairs nav dzeloņu. Viņa pamodināja jaunekli un vaicāja:

����� Skat, kāds atsvabinājis manus matus no dzeloņiem, es tagad esmu no burvības brīva! Kāds apsedzis puisēna galvu ar lakatu, lai pasargātu viņu no dzeļo�ās saules! Vai tu nezini, kas to izdarīja?

���� Nē, � sacīja jauneklis, � es cie�i gulēju un neko ne�manīju!

Tad zeltmate sacīja:

���� Lai tas, kas to visu paveicis, parādās! Es izpildī�u jeb�kuru viņa vēlē�anos!

Valdnieka meita, kas slēpās aiz ro�u krūma, parādījās un sacīja:

���� Palīdzi man manā nelaimē, mās! Es pati darī�u visu, ko tu vēlēsies! Tēvs mani izprecināja miroņgalvai, un tagad manu vīru grib redzēt manas vecākās māsas. Kur lai es eju, kur man viņu mekllēt? Pasaki man to, un es nekad neaizmirsī�u tavu labo sirdi!

Meitenes vārdi bija satrauku�i zeltmati.

���� Sis ir tas vīrs, kuru tu meklē! � viņa sacīja, norādīdama uz skaisto jaunekli. � Tas ir tavs vīrs!

Zeltmate � Zemes Skaiste, jo tā bija viņa, � pastāstīja, kā, dzīvodama pazemes valstībā, nolaupījusi zemes dēlu � �o skaisto jaunekli, kas viņai iepaticies, un nav vairs laidusi virs�zemē, dzīvo cilvēku valstībā, bet viņa vietā novietojusi pilī miroņgaiVu, kurai laiku pa laikam ļauts runāt. Ta�u viņa tikusi noburta � par sodu viņai nācies gulēt mū�īgā miegā. Lai viņa nevarētu aizbēgt, skaistos zelta matus caurviju�as dzeloņainās rozes.

������������� Ņem viņu, un dodieties uz viņa pili! � zeltmate sacīja.

��� Es no�ēloju, ko esmu darījusi. Par tavu labo sirdi un par to, ka tu mani atsvabināji, gribu ļaut viņam iet.

Pamodinājusi mazo puisēnu, zeltmate paņēma viņu pie ro�kas un nozuda ro�u krūmā.

Valdnieka meita laimīga atgriezās pilī kopā ar savu jauno vīru. Viņi iegāja ēdamistabā, kur sēdēja pie galda un ēda pasta�rītes vecākās māsas. Abas, ieraudzīju�as skaisto svaini, gandrīz nokrita no krēsliem un tikko nesāka raudāt aiz skaudības.

Bet pastarīte valdniekmeita ar savu vīru līdz pat �im laikam dzīvo veseli, laimīgi un pārtiku�i.

Trīs draugi mēdza kopā vakariņot kādā krodziņā. Vienva�kar tajā krodziņā gadījās iegriezties valdniekam, kur� bija pār�ģērbies par svētceļnieku. Valdnieks apsēdās atpūsties tajā pa�ā istabā, kur ēda vakariņas trīs draugi. Viņ� ierunājās:

' � Sadomāju ienākt un pievienoties jums, lai mazliet at�pūstos.

���� Laipni lūdzam, svētais vīrs, � draugi atbildēja. Un, ne�likdamies par valdnieku ne zinis, turpināja ieturēties un ap�spriesties, jautri valododami. Viens sacīja:

���� Man gribētos apprecēt valdnieka meitu!

Otrs bilda:

���� Man gribētos, lai valdnieks man uzdāvina labāko zirgu no saviem staļļiem!

Tre�ais noteica:

���� Man neko nevajag, tikai gribētos tikt brīvam no parā�diem.

Valdnieks visu dzirdēja. Nākamajā dienā, atgriezies savā pilī, viņ� lika pasaukt visus trīs vīrus. Kad trīs draugus atveda pie viņa, valdnieks vaicāja:

���� Kas jūs tādi esat, kāds jūsu amats?

Draugi atbildēja:

���� Mēs esam nabaga nelaimīgie. Pa dienu grūti strādājam, bet vakarā satiekamies krodziņā, tur vakariņojam un kavējam laiku tīkamās sarunās.

Valdnieks turpināja:

��� Vai vakar, kad jūs krodziņā valodojāt, kāds tur ienāca?

Draugi sabijās, ta�u valdnieks mudināja:

��� Nebīstieties, sakiet taisnību!

Tad draugi sacīja:

��� Jā gan, vakarvakarā krodziņā atpūtās kāds svēts vīrs.

��� Pastāstiet, ko jūs spriedāt viņa klātbūtnē! � valdnieks pavēlēja.

��� Es sacīju: man gribētos apprecēt valdnieka meitu! � sa�cīja pirmais.

��� Lai notiek, � sacīja valdnieks, � ejam uz sievie�u ista�bām, kur dzīvo mana meita.

Viņi iegāja kādā bagātīgi izgreznotā istabā. Tur jau bija priek�ā klāts galds, uz kura atradās liels trauks ar trejādām vīnogām � gai�zaļām, sārtām un tum�sarkanām. Nabagam aizsēja acis ar lakatu, bet valdnieks teica:

��� Tu redzēji traukā da�ādas vīnogas � zaļas, sārtas un sarkanas. Tagad ņem pa vienai un nogar�o. Ja tu pateiksi, ku�ras ēd, es do�u tev savu meitu par sievu.

Nabags sāka pa vienai ēst vīnogas, ta�u nejaudāja at�ķirt, kura za]a, kura sārta, kura sarkana. Eda, līdz trauks bija tuk�s.

Valdnieks vaicāja:

��� Kuras bija visgar�īgākās?

��� Visas gar�oja vienādi labi, � nabags atbildēja, � visas bija gar�īgas!

��� Ja tev vienādi labi gar�o visas vīnogas, � valdnieks sa�cīja, � kā gan tu at�ķirsi, kuram kura meita � nabagam, amat�niekam vai valdniekam? Ej labāk mājās un strādā kā senāk, bet mana meita paliks pie savām rūpēm.

Neveiksmīgais precinieks devās mājās.

Valdnieks pavaicāja otram draugam:

��� Un ko tu sacīji svētā vīra klātbūtnē?

Nabags atzinās:

��� Es sacīju: kaut valdnieks man uzdāvinātu vislabāko zirgu no saviem staļļiem.

��� Ej uz maniem staļļiem un izvēlies vislabāko zirgu! � valdnieks pavēlēja.

Valdnieka kalpi aizveda nabagu uz staļļiem. Nabags tur iz�vēlējās zirgu savā gaumē. Valodnieks sacīja:

��� Tagad vari jāt mājās.

Nabags sēdās zirgā un jāja mājup.

it.,� Un tu? Ko tu vēlējies? � vaicāja valdnieks tre�ajam.

���� Es sacīju � man neko nevajag, tikai gribētos atbrīvoties no parādiem! rnabags atzinās.

���� Kur tas redzēts, ka nabagam nebūtu parādu, ja pat man, valdniekam, parādu vairāk nekā vajag!? Bet lai notiek! Es varu atbrīvot tevi no rūpēm, atbrīvojot no tavas dumjās galvas!

Un valdnieks lika nocirst nelaimīgajam galvu.

Kādas valsts galvaspilsētā sākās neskaitāmas laupī�anas un zādzības. Gan ķēra, gan vajāja zagļus un laupītājus, bet ne�kādi nejaudāja visus izķert. Valdnieks bija neapmierināts. Brī�nīdamies par tik veikliem zagļiem, viņ� sūtīja aizvien jaunus ķē�rājus laupītāju medībās, ta�u laupī�anas notika aizvien bie�āk, neviens vairs nebija dro�s par savu mantu, bet zagļus noķert nekādi neizdevās.

Kādudien pie valdnieka ieradās nabadzīga sieviete, kurai zagļi tonakt bija nozagu�i piecas veclaicīgas zelta naudiņas. Viņa sacīja valdniekam:

����� Jūsu augstība, es neesmu bagāta, tāpēc lūdzu noķert zagļus un sodīt viņus, lai es varētu saņemt atpakaļ savas nau�diņas. Ja �īs zemes valdnieks nav spējīgs to paveikt, tad viņam nav tiesību saukties par valdnieku. Lai valdnieks kāpj zemē no troņa, es ieņem�u viņa vietu. Un tad, to es' varu zvērēt, zagļi tūlīt tiks noķerti!

Valdnieks jutās ļoti pārsteigts un nokaunējies, tādu valodu dzirdēdams. Viņ� sacīja:

����� Esmu sapratis savu neizdarību. Ej mājās, es ie�u ķert zagļus.

Tās pa�as dienas vakarā valdnieks pārģērbās zemnieka drā�nās, paņēma bisi un izgāja no pils. Viņ� devās uz pilsētu, ilgi

klaiņoja pa iel'ām, līdz beidzot satika divus laupītājus. Nopra�tis, ka abi gatavojas kādu apzagt, viņ� piebiedrojās tiem un teica:'

���� Gribu ar jums kopā laupīt. Ņemiet mani pulciņā.

Laupītāji viņu pamatīgi nopētīja un vēlīgi sacīja:

���� Mēs labprāt ņemtu tevi pulciņā, bet tāds gods ir jāno�pelna. Tev jāvar kas tāds, ko citi nevarētu. Viens no mums sa�prot suņu valodu, otrs pa gabalu zina teikt, ko |audis mājā dara � guļ vai neguļ. Ko tu proti?

Valdnieks, runādams ar laupītājiem, bija viņus pazinis: viens no tiem bija sardzes priek�nieks, otrs � valdnieka padomnieks. Turpretī abiem ne prātā nenāca, ka nabadzīgi apģērbtais sve��inieks varētu būt valdnieks. Tāpēc valdniekam bija padoms rokā un viņ� sacīja:

���� Es arī �o un to pieprotu. Ja, lai Dievs pasarg*, notiktos, ka mūs noķertu, nodotu sardzes rokās vai iesēdinātu cietumā, tad es spēju mūs visus izpestīt no ķezas un glābt no cietuma!

Laupītāji viņam nenoticēja. Viens no viņiem sacīja:

���� Ja tā būtu, tad tu esi vērtīgāks par vērtīgu, labāku.ceļa�biedru mēs nemaz nevarētu vēlēties. Lai notiek, nāc mums līdzi. Ja ir tā, kā tu saki, tad mēs kopā varam veikt lielas lietas. Sacī�sim, apzagt valdnieka mantnīcu.

���� Kāpēc gan ne? � otrs laupītājs viņam pievienojās.

���� Mēs varam apzagt mantnīcu �odien pat, � valdnieks pie�dāvāja.

Visi zvērēja cits citam uzticību un devās laupīt valdnieka mantnīcu. Pa ceļam viņi dzirdēja suņus rejam un vaicāja tam, kur� sacījās protam suņu valodu:

���� Ko tur suņi ziņo cits citam, suņu mēles pratēj?

���� Suņi sprie�: �Re, tur iet trīs gabali, un viens no viņiem ir valdnieks.�

���� Tu neko nesaproti no suņu valodām! � smēja abi pārējie.

Neņemdami runāto vērā, abi laupītāji kopā ar valdnieku de�vās uz pili un iekļuva tajā pils daļā, kur glabājās valdnieka manta.

���� Vai tu vari pateikt, cik cilvēku �obrīd sargā mantu un ko viņi dara? � abi pārējie vaicāja tam, kur� bija teicies zinot, ko dara ļaudis ikvienā mājā.

����� Tur stāv sardzē �etrdesmit vīru, � uzrunātais sacīja, no tiem trīsdesmit deviņi guļ, bet viens ir nomodā.

����� Pagaidīsim, kamēr ari �is aizmieg! � ieteica otrs lau�pītājs.

Viņi kādu laiku pagaidīja, pēc tam darīja savu darāmo � divi laupītāji ielīda mantnīcā un to izlaupīja, bet tre�ais � valdnieks nabaga drānās � stāvēja sardzē. Veicamo paveiku�i, visi trīs izgāja no pils. Valdnieks sacīja laupītājiem:

����� Neskrieniet tik ātri! Tagad sadalīsim laupījumu. Es arī gribu saņemt savu da|u!

Abi pārējie tikai pasmējās.

����� Kad mēs nākamreiz kādu apzagsim, tad tu dabūsi savu daļu. Bet tagad taisies, ka tiec!

Valdnieks atvadījās no viņiem, atgriezās pilī un likās gulēt. Nākamajā dienā viņ� sasauca karalisko padomi un teicās no�lēmis apspriest svarīgus lēmumus. Pēc �ādu tādu lēmumu ap�sprie�anas valdnieks paaicināja pie sevis sardzes priek�nieku, kur� prata suņu valodu, un vaicāja:

����� Saki man, sardzes priek�niek, � ko runāja suņi, kad tu �onakt ar diviem vīriem staigāji pa pilsētu?

Tagad sardzes priek�nieks un valdnieka padomnieks visu sa�prata. Gau�ām pārbiju�ies, viņi pazina valdnieku savā pagāju��ās nakts ceļabiedrā. Abi nelie�i metās valdniekam pie kājām un lūdzās viņus ap�ēlot. Valdnieks sacīja:

����� Es tiku apsolījis, ka glāb�u jūs no cietuma un izpestī�u no ķezas, un savu vārdu turē�u. Bet jums jādara, ko pavēlu. Tas ir � jādod man mana daja, kuru jūs vakar pievācāt, jāat�dod nabaga sievietei piecas zelta naudiņas, kuras jūs viņai nozagāt, un jānoliek vietā viss cits, ko esat paņēmu�i.

Ar to pa�u valdnieka padome bija beigusies. Laupītāji at�deva salaupītos labumus, un valsts galvaspilsētā izbeidzās zag��anas un laupī�anas. Ļaudis atviegloti uzelpoja un dzīvoja bez rūpēm, bet valdnieks saprata, ka zagu�i un laupīju�i tikai viņa pa�a sargi un padotie.

MOSKO UN TOSKO

Divi brāļi � Mosko un Tosko � izvēlējās visvieglāko amatu: tapa par zagļiem. Staigāja no ciema uz ciemu, glūnēja cauri �ogiem, izlūkodami, kur kas atrodams, lai stieptu prom visu, kas nav piesiets. Viņiem bija viena māsa � meitene precību ga�dos �, un viņi meklēja māsai līgavaini, lūkodamies pēc tāda, kas varētu viņiem zagļu amatā palīdzēt. Kādudien viņi satika puisi no kaimiņu ciema. Puisis izskatījās tīri bra�s. Brāļi ap�sveicinājās ar puisi un sacīja viņam:

���� Vai gribi, dosim tev savu māsu par sievu?

��� Vispirms gribu viņu redzēt, pēc tam pateik�u! � tā pui�sis.

Brāļi aizveda puisi uz savu māju. Puisim māsa iepatikās � viņa bija smuidra un daiļa no vaiga. Viņ� piekrita ņemt zagļu māsu par sievu. Tika sarīkotas greznas kāzas. Ta�u vēlāk, kad puisis redzēja, ko brāļi no viņa grib, sāka domāt, kā tikt no zag�ļiem vaļā � viņ� negribēja zagt. Jaunais vīrs aizveda sievu uz savu pa�a būdeli, lai tā būtu cik nabadzīga būdama.

Mosko un Tosko samierinājās � pret pa�a gribu nevienu zagt nepiespiedīsi, tādu amatu ar spēku neiemācīsi. Bet pa�i turpināja zagt, kamēr jaunlaulātie dzīvoja laimīgi un saticīgi.

Kādu dienu brāļi aizgāja apciemot savu māsu. Viņus saņēma saimniece viena pati Ј vīrs bija aizgājis uz dzirnavām. Brāļi apsēdās un sāka ar māsu runāties. Pēc brītiņa Mosko sacīja:

���� Māsiņ, man slāpst!

Māsa atnesa stopiņu ar ūdeni. Mosko ieskatījās stopā un ieraudzīja ūdenī atspoguļojamies lielu cūkas �ķiņķi, kas bija pakarināts pie griestiem kaltēties. Viņ� pasniedza stopu brālim, sacīdams:

���� Se, padzeries un palūko, cik brangs!

Tosko pa�ķieba stopu, padzērās un arī ieraudzīja �ķiņķi. Mosko pavaicāja:

����� Vai nav tiesa, Tosko?

���� Tiesa gan, Mosko, � brangāks par brangu!

Abi bija sapratu�ies no viena acu uzmetiena un sazināju�ies skaidrāk, nekā vārdus pārmīdami.

Vakarpusē pārnāca māsasvīrs no dzirnavām. Viņ� pavaicāja

sievai, vai viņa prombūtnē kas atgadījies. Sieva sacīja, ka brāļi atnāku�i pasērst.

���� Vai viņi tev ko lūdza? � vīrs noprasīja.

���� Tikai ūdeni padzerties.

���� Un tu iedevi?

ļ� Iedevu gan. Atnesu stopiņu, lai dzer, cik jaudā.

���� Un abi divi dzēra?

���� Dzēra gan.

���� Vai kaut ko sacīja?

-rr Mosko noprasīja Tosko: �Vai tiesa?� � bet Tosko at�teica, ka brangāks par brangu. Laikam runāja par ūdeni, kas bija auksts un gar�īgs.

����� Hm, � vīrs norūca, glu�i kā neticēdams. Pazīdams sie�vasbrāļus, viņ� bija izpratis abu nodomus � neba jau vientie�sis. Viņ� noņēma �ķiņķi un paslēpa klētī zem tuk�as mucas.

Viņi pavakariņoja un, kā jau kārtīgā mājā klājas, gāja pie miera.

Nakts vidū abi negantnieki klusītēm iezagās dūmistabā, ta�u �ķiņķi neatrada. Tad Mosko piespieda ausi pie guļamistabas loga, bet Tosko sāka ņaudēt kā kaķis. Māsa, to izdzirdusi, vai�cāja vīram:

���� Vīriņ, vai tu labi noglabāji to gaļu?

���� Labi gan, pabāzu klētī zem tuk�as mucas.

Tā Mosko uzzināja, kur palicis �ķiņķis. Abi devās uz klēti. Tosko pasita �ķiņķi padusē, un brāļi deva kājām vaļu.

Pēc brītiņa sieva vīram vaicā:

Ej, vīrs, un apskaties, vai kaķis nav ticis gaļai klāt, �im ir labs deguns, sao� �ķiņķi pa gabalu.

Vīrs iegāja klētī, skatās � gaļas nav. Un tūlīt atcerējās, ka pie loga divreiz kaķis ņaudēja. Viņ� noprata, kas tas bijis par kaķi, un metās gūstīt zagļus. Vīrs drīz vien abus panāca, jo Tosko nevarēja ātri paskriet, smago �ķiņķi stiepdams. Tumsā māsasvīrs, Mosko balsi atdarinādams, ierunājās:

K9 Vai tu neesi piekusis, to gaļu stiepdams? Dod man, es panesī�u!

Tosko, nodomājis, ka tas ir viņa brālis, kas runā, iedeva �ķiņķi un skrēja tik uz priek�u. Māsasvīrs atgriezās mājās. Pēc brītiņa Mosko panāca Tosko, saķēra viņu aiz rokas, bet neva�rēja sataustīt gaļu.

*� Kur tad �ķiņķis? � viņ� noprasīja.

���� Kā, kur? Vai tad nav pie tevis?

. _ Tu ta�u pirms maza brītiņa prasīji, lai dodu tev panest, un es iedevu! � Tosko sacīja.

� Neko es tev neesmu prasījis, nedz tu man ko devis! � Mosko sirdīgi iebrēcās.

� Ak tā? Tad jau tas būs bijis mūsu svainis! Tas viltnieks pa�u velnu var apvest ap stūri. Bet gan es viņu piemānī�u. Gaidi mani atpakaļ!

To pateicis, Tosko nozuda tumsā. Pa taisnāko ceļu aizstei�dzies svainim priek�ā, zaglis pagaidīja pie vārtiņiem, pārmai�nīja balsi un, svainim nākot, viņa sievas balsī prasīja gaļu, sa�cīdamies to nolikt dro�ā vietā. Vīrs nepamanīja krāp�anu, jo Tosko bija liels meistars runāt smalkā balstiņā. Un iedeva zag�lim �ķiņķi, pieteikdams labi noglabāt. Pēc tam viņ� devās gu�lēt, bet Tosko metās atpakaļ. Mosko sagaidīja brāli norunātajā vietā, un abi zagļi metās projām no ciema, lai saceptu un apēstu nozagto gaļu.

Pa to laiku vīrs bija iegājis istabā un atradis sievu gulftā aizmigu�u. Viņ� saprata, ka piekrāpts, un devās atpakaļ, cerē�dams panākt sievasbrāļus. Palūkoja �ur, palūkoja tur � līdz ieraudzīja lauka vidū uguntiņu mirgojam. Viņ� klusītēm zagās turp un atrada zagļus cepam gaļu pie ugunskura. Vīrs pieliecās un sataustīja atdzisu�u oglīti, ko brāļi bija paspēru�i sānis no ugunskura. Ar to viņ� nosmērēja sev seju tik melnu kā morim. To izdarījis, viņ� pēk�ņi parādījās pie ugunskura, izbolījis bal�tas acis, un, rādīdams baltus zobus, sāka lēkāt un vicināt rokas. Tosko, kas grozīja iesmu, pusnakts viesi pamanījis, sastinga aiz bailēm � nodomāja, ka uzklīdis vilkacis vai pats nelabais. Tie�i spoku stundā visādi ne�ķīstie blandās apkārt. Tosko pamodi�nāja brāli, kas snauda pie uguns. Abi zagļi bija līdz nāvei pār�biju�ies. Nospļāvās un aizbēga kā velna plēsti.

Svainis tikām paņēma gaļu un pārnesa mājās. No rīta viņ� sacīja sievai:

Ej un uzlūdz savus brāļus uz vakariņām.

Sieva darīja, kā vīrs teicis.

����� Nāciet, brāļi, pie mums uz vakariņām! � viņa aicināja. Vakara Mosko un Tosko ieradās � bija klāt kā naglas. Saim-

nieks nolika katram priek�ā pa pusceptam gaļas gabalam no tā pa�a �ķiņķa. Abi grauza, grauza �nekādi sagrauzt.

���� Paklau, svaini, � viņi sacīja, � kāpēc tu mums cel priek�ā tādu pusjēlu gaļu?

���� Tā ta�u ir tā pati, kuru jūs nakti cepāt uz lauka. Tādu, kā jūs to sacepāt, nu ceļu jums priek�ā. Kas tad vainīgs, ka ne* izcepāt līdz galam?

���� Tā, tā. Tad tu būtu tas vilkacis, kas mūs tā pārbiedēja?

���� Es pats. Bet tas mani netraucē sēsties pie vakariņu galda kopā ar jums un draudzīgi paēst, ko Dievs devis, lai dzīvotu tālāk mierā un saderībā.

Tā viņi visi kopā pamatīgi ieturējās, parunājās par �o un to. Kop� tās dienas abi brāļi atmeta savu grēcīgo nodarbo�anos, sāka pārtikt no godīga darba, un ciema ļaudis atsāka viņus cienīt, necirta vairs durvis ciet viņiem degungalā, kā Rdz tam tas da�kārt bija gadījies.

Kāds zemkopis, sabijis sve�ās zemēs, kurp aizgāja peļņā, kādudien nāca mājup. Netālu no dzimtā ciema viņ� satika kro�dzinieku.

���� Labdien! � zemkopis padeva labdienu. � Pastāsti, kā klājas! Vai manās mājās viss kārtībā?

���� Laba diena, labu veiksmi tev pārnākot! � krodzinieks sacīja. � Tavās mājās, paldies Dieviņam, klājas labi. Mājinieki dzīvo ra�eni kā gaiļi pa papuvi, vienā līksmībā kā Dieva ausi. Grēks būtu �ēloties. Tikai.jūsmājās nesen suns nosprāga.

���� 2ēl gan! � sūrojās zemkopis. � Kas tad sunim notika?

���� Sunītis pārēdās gaļu.

���� Kur tad mūsmājās gadījās tāds lērums ga]as?

���� Jūsu vēr�i nobeidzās, gaļas bija daudzum daudz.

���� Kā tā? Kādē] tad vēr�i nobeidzās?

���� Pārstiepās nabadziņi. Vilka kapakmeni saimnieces ka�pam, pūlējās atspēru�ies, kamēr gar zemi un pagalam gan.

���� Kādu kapakmeni? Vai tad mana sieva mirusi?

�� Vispirms viņas brālis nomira. Raudāja nabadzīte, gau�i bēdāja, nekādi nejaudāja remdēties, līdz pati nomira.

��� Kā tad tā? Man nav vairs neviena tuvinieka? Un māja stāv tuk�a?

���� Ko tu tur mels, kā tad lai māja tuk�a stāvētu? Visu laiku pilna, ļaudis nāk un iet. Es to māju paņēmu sev, lai nolīdzinātu tavu parādu. Tur, kur karājās tavas bises, tagad karājas vīna krūkas. Durvis dienu un nakti vajā, ļautiņi staigā iek�ā un ārā-� dzīvojam vienos priekos.

Reiz dzīvoja trīs brāļi, viņiem bija viena pati māsa. Kad māsa paaugās, brāļi ņēmās spriest, kam viņu izprecināt. Vecā�kais sacīja:

������������� Izprecināsim viņu kādam no kaimiņciema. Tas ir vienas dienas gājuma attālumā, tad būsim bie�i ciemiņi pie māsas.

Vidējais sacīja:

��� Ari uz tālāku ciemu māsa var iet tautiņāsļfiffvarēsim doties ciemos un māsu aicināt ciemoties. Nekādas vainas.

Jaunākais brālis, kur� bija vārgs, slimīgs un pie tam vēl plikpauris, sacīja:

���� Nē, nē! Ciemā, kas ir triju dienu gājuma attālumā, ir vis�bagātākais līgavainis! Izprecināsim māsu viņam, lai dzīvo pār�tikusi.

Brāļi piekrita un izprecināja māsu bagātajam līgavainim no tālā ciema, triju dienu gājuma attālumā.

Pagāja kāds laiciņ�. Brāļi sailgojās pēc māsas. Un nolēma aizbraukt viņai pakaļ, lai māsa kādu laiku paciemotos dzim�tajā mājā.

Vecākais brālis devās māsai pakaļ. Kad māsasvīrs ierau�dzīja svaini, viņ� ļoti nopriecājās � iznāca pretī, apskāva un nomutēja radagabalu. Pēc tam aicināja istabā un sauca sievu: -t*i Paskat, sieviņ, kāds rets viesis ieradies mūs apciemot! Tavs vecākais brālis! Vecākais, kā zināms, ir vismīļākais brā�lis, visdārgākais viesis!

Viņ� lika sievai cept rausi un gatavot cienastu.

Bija klāt vakariņu laiks. Māsa uzklāja galdu, sarūpēja vis�visādus ēdienus. Saimnieks nolauza gabalu rau�a, nokoda pā�ris kumosu, pēc tam noslaucīja muti, cēlās no galda un noteica:

����� Paldies Dievam, esmu paēdis vai ari ne, tomēr tas nav no svara, mans viesis gan katrā ziņā ir paēdis!

To teicis, vīrs devās gulēt. Arī viesim nācās celties no galda, nepaspēju�am nenieka nobaudīt, un likties gulēt ar tuk�u vē�deru.

Nakts vidū saimnieks piecēlās un sacīia sievai:

����� Atnes rausi un plāceņus, kuri palika uz galda! Briesmīgi sagribējās ēst!

Sieva atnesa sagatavotos cienastus, un skopais saimnieks apēda viens pats visu līdz pēdējai kripatiņai.

Vecākais brālis piecēlās rīta agrumā � viņ� visu nakti bija novalstījies bez miega, izsalkums nejāva gulēt. Abi ar saim�nieku iedzēra pa kafijas tasei, pap|āpāja �o un to, pēc tam vie�sis pavaicāja:

����� Vai tu neatlaistu māsu paciemoties pie brāļiem? Tikai pāris dieniņas! Mēs visi esam pēc viņas gau�i noilgoju�ies.

Ta�u vīrs izdomāja aizvien jaunas atrunas: �ādu, tādu un vēl citādu iemeslu dēļ viņ� ne dienu nejaudājot bez sievas iz�tikt. Tā vecākais brālis pārbrauca mājās tuk�ā � bez māsas un ar tuk�u vēderu.

Dzirdējis, kā vecākajam gājis, vidējais brālis sacīja:

����� Tagad mana reize doties māsai pakaļ. Nelik�os mierā, iekams nebū�u atvedis viņu �urp!

Vidējais brālis devās ceļā. Pēc trim dienām viņ� sasniedza māsas māju. Tur atkārtojās mats matā tas pats, kas bija noti�cis ar vecāko brāli. Arī vidējais brālis pārradās viens pats un ar tuk�u vēderu.

����� Jums nekas neiznāca, tāpēc man jātiek ar visu galā! � sacīja jaunākais brālis plikpauris. � Lai notiek kas notikdams, �s gan pārvedī�u māsu mājās!

Jaunākais brālis ieradās māsas mājā. Svainis, viņu redzē�dams, ļoti nopriecājās � iznāca pretī, apskāva, nomutēja. Un sacīja sievai:

-�Paskat, siev, kas ieradies ciemos! Tavs jaunākais brālis! Bet jaunākais brālis, kā zināms, ir visvārgākais un slimīgākais,

uzņemsim viņu kā nākas! Cep rausi un sarūpē gardas vakari�ņas!

Nāca vakariņu laiks, saimnieks ar viesi apsēdās pie galda, uz kura rindojās trauki ar gardiem ēdieniem. Saimnieks nolauza* gabalu rau�a, norija pāris kumosu, pēc tam noslaucīja lūpas, cēlās aug�ā no galda un teica:

��� Paldies Dievam, esmu vai neesmu ieturējies, toties vie�sis ir ieturējies!

To pateicis, viņ� iegāja blakusistabā.

���� Kā rādās, tad saimnieks �odien vēlu pusdienojis! � iesaucās plikgalvis. � Bet es esmu izsalcis, trīs dienas no vie�tas gājis un gājis, vēderā nav ne krikumiņa, tāpēc gribu kār�tīgi ieturēties!

Sēdēdams viens pats pie galdā, viņ� ņēmās pamatīgi nobau�dīt gardos ēdienus � paēda, cik sirds kāro. Visu notiesājis, viņ� ieraudzīja pannā vēl pēdējo rau�a gabaltu.

- Nācj māsiņ, � plikpauris pasauca. � Apēd ari tu ga�baliņu rau�a!

���� Nē, nē! � māsa atsaucās. � Esmu paēdusi.

Plikgalvis pasauca suni, kas sēdēja istabas kaktā, un atdeva tam visu, kas vēl bija uz galda.

Saimnieks bija pārskaities, ta�u neuzdrīkstējās neko sacīt. Pēc vakariņām plikgalvis izlikās, ka viņam gau�i nāk miegs,� nolikās gulēt tajā pa�ā istabā, kur kurējās pavards. Un sāka snaust. Saimnieks devās gulēt ar tuk�u vēderu. Viņ� grozījās no viena sāna uz otru, līdz nevarēja vairs izturēt un pasauca sievu.

����� Sieviņ, pataisi man ko paēst! � viņ� sacījai^-f�ausmīgi gribas ēst!

����� Ko tu labāk gribētu? Varu izcept plāceni: vai izvārīt viru! � sieva �ukstus piedāvāja.

����� Vienalga, tikai labi ātri! � vīrs nepacietīgi teica. � Pa�steidzies, es mirstu badā!

Sieva paņēma raugu, ātri iejauca mīklu, devās pie pavarda un ieraka plāceni karstajos pellnos. Plikpauris, kur� tikai izlikās aizmidzis, viņu novēroja. Viņ� pielēca kājās un tuvojās pavar�dam.

����� Ko tu tik vēlu te dari, mās? � brālis vaicāja.

���� Neko, atnācu nodzēst uguni pavardā.

iji Paklausies, ko es tev teik�u, � viņ� klusām sacīja, � cik

labi, ka varam parunāties divi vien. Mēs, tavi brāli, nolēmām sadalīt mūsu laukus, pjavas un ganības.

To pateicis, plikgalvis paņēma kruķi. Un turpināja:

������������� Vecākajam pienāksies tas gabals, kas atrodas, l'ūk, te pie mājas, bet beidzas pie diviem ozolliem!

Runādams viņ� ar kruķi iebakstīja karstās ogles mīklā.

�������������� Vidējam dosim to zemi, kas sākas pie abiem ozoliem un beidzas tur, pie tā grāvjaf � sacīja plikpauris, turpinādams bakstīt mīklu ar kruķi^Bet man, vai zini, paliks pārējais, tas no tās tur vietas līdz �ai te vietai!

Plikgalvis bija pamatīgi sabakstījis plāceni ar kruķi, samai�sījis mīklu ar pelniem � tur nekas ēdams vairs nevarēja iznākt. Māsa apmulsa, brālī klausīdamās, pēc tam viņa iekoda lūpā un iesaucās:

�Vai, vai, ko tu izdarīji! Tur, uz oglēm, cepās pllācenis ma�nam vīram!

���� Ko tu saki? � brālis brīnījās. � Man nebija ne jausmas! Un viņ� atkal nolikās snaust.

Māsa devās pie sava vīra un izstāstīja visu, kā bijis.

���� Es nomir�u badā! � vīrs sūkstījās. I| Izvāri ātrāk viru! Sieva ielika katliņā visu, kas gadījās pie rokas, ielēja ūdeni

un uzlika katlu uz oglēm. Plikgalvis, kas bija viņu paslepen novērojis, piecēlās un pienāca kllāt. Redzēdams, ka ūdens gra�sās vārīties, viņ� vaicāja:

���� Ko tu te dari, mās?

Es vakar nepaspēju tikt galā ar vēju, � māsa sacīja.

��� Negribu to atstāt uz ritu.

�� Cik labi! � brālis iesaucās. � Pie viena izmazgāsi arī manu fesku!

Un viņ� iemeta savu netīro fesku katM.

���� Ko tu izdarīji! � māsa iesaucās. � Tur vārās vira!

Ta�u bija par vēlu � vira iz�ļakstījās ugunī, bet katla di�benā peldēja plikpaura netīrā feska.

Māsa atkal izstāstīja visu vīram.

�� Ej izslauc govi! � viņ� sacīja. � Es vismaz padzer�os pienu!

Sieva devās slaukt govi, bet plikpauris klusītēm izzagās no istabas, sekoja viņai un paslēpās patrepē. Kad māsa bija izslau-

kusi govi, viņ� tumsā panācās viņai pretī un pārvērstā balsi ierunājās:

����� Siev, es to pienu tepat izdzer�u, citādi tas plikpauris vēl ko savārīs!

Māsa, brāli nepazinusi, iedeva viņam ķipīti. Plikpauris iz�dzēra visu pienu, līdz pēdējai lāsītei.

Istabā ienākusi, viņa ieraudzīja savu vīru nepacietīgi gai�dām.

����� Ko lai iesāku? Laikam nāksies doties uz sakņu dārzu un paēsties svaigus kāpostus! � sacīja vīrs, aprunājies ar sievu.

Saimnieks iegāja sakņu dārzā un sāka �ķīt kāpostu lapas. Plikgalvis izlavījās no mājas, paķēra pagali, ņēmās zvetēt svai�nim pa muguru un pilnā kaklā bļaut:

����� Māsiņ, māsiņ! Nāc ātrāki Sakņu dārzā ēzelis, ēd nost kāpostus!

Saimnieks aizbēga, aiz kauna neuzdrīkstēdamies pat ierunā�ties. Viņ� likās gulēt ar zili sazilinātu muguru un izsalcis � tā arī nomocījās līdz rītam.

No rīta plikgalvis priecīgi apsveica saimnieku, it kā nekas nebūtu noticis. Arī saimnieks neko neizrādīja. Abi padzēra ka�fiju. Plikgalvis vaicāja:

���� Vai laidīsi sievu paciemoties pie brāļiem uz da�ām die�nām vai arī tev atkal atradīsies tūksto� iemeslu viņu neatlaist?

Svainis nobijās, ka sievasbrālis varētu izstāstīt visiem ra�diem un kaimiņiem, kādu sodu �is par savu skopumu saņēmis. Un nolēma ]aut sievai ciemoties pie brāļiem.

Tā plikpauris atgriezās dzimtajā ciemā priecīgs un apmieri�nāts kopā ar māsu. Mājās viņ� izstāstīja brāļiem, kā pārmācījis skopo svaini, ne velti viņ� esot jaunākais brālis � vārgākais un slimīgākais.

Sensenos laikos kādā ciemā dzīvoja vīrs ar sievu. Viņiem bija viens vienīgs dēls.

Kad dēl! am nāca laiks līgavu lūkot, vecāki ieteica viņam no�skatīt meiteni no pa�u ciema. Jauneklis lūkoja, lūkoja, ta�u neko nesalūkoja � neviena nelikās piemērota. Tad vecāki ļāva viņam vaļu meklēt sievu, kur un kā pats vēlas.

Dēls nopriecājās, ka viņam (auta brīva vaļa, un devās uz pilsētu. Tur dzīvoja kāds skroderis, jaunekļa tēva draugs. Jau�neklis ieradās pie skrodera un sacīja:

���� Esmu nācis lūkot sev sievu. Neviena mūsu ciema meitene nav man pa prātam. Tāpēc atnācu �urp. Varbūt mana tēva sen�senais draugs man palīdzēs atrast to meiteni, kuru meklēju?

����� Kā dzirdēju, vienā ciemā dzīvo ļoti jauka meitene pre�cību gados, � padomājis sacīja skroderis,diem�ēl viņa sa�vam tēvam ir vienīgā meita, citu bērnu viņam nav, bet sieva nesen nomira. Tāpēc tēvs pat dzirdēt negrib par precībām, ne�lai� preciniekus mājai ne tuvu.

���� Tas nekas, � sacīja jauneklis, � ar tēvu es tik�u galā. Ja tikai meitene būtu īstā.

����� Rīt būs gadatirgus, � sacīja skroderis, � viņas tēvs no�teikti ieradīsies.

Jauneklis atgriezās mājās, bet ņo rīta piecēlās jau mazā gaismiņā un devās uz pilsētu. Skroderdarbnīca bija turpat tir�gus laukumā, un skroderis jau strādāja. Viņ� pacienāja agrīno viesi ar kafiju un, kad no burzmas iznira gar�, sirms zemkopis, parādīja viņu jauneklim. Puisis nopētīja iecerētās tēvu un jutās apmierināts J vecā vīra drānas bija tīras, kārtīgi salāpītas.

Pēc pusdienas tirdzinieki sāka izklīst. Arī meitenes tēvs kopā ar saviem kaimiņiem devās projām. Jauneklis atvadījās no skrodera un gāja viņam pakaļ. Pusceļā puisis gājējus panāca, apsveicināja, novēlēja laimīgu ceļu. Tālāk viņi gāja kopā. Jau�neklis jautri valodoja, dzina jokus, pļāpāja �o un to ar saviem ceļabiedriem. Ceļ� gāja kalnup, drīz vien viņiem nācās rāpties pa stāvām kalnu takām. Meitenes tēvam bija grūti kāpt pa kraujo taku, ta�u jauneklis centās viņam visvisādi palīdzēt. Viņ� kāpa pa priek�u un pasniedza roku ik reizes, kad vecajam vīram ceļā gadījās stāvāka krauja. Tā viņ� uzsāka sarunu ar jaunuves tēvu.

������������� Tēvs, kāpēc jūs nenopirkāt zirgu? � jauneklis vaicāja.

��� Jums būtu vieglāk.

���� Ko tu runā, dēliņ? � vecais vīrs atsaucās. � Par grasi zirgu nenopirksi!

����� Tā? � jokodams sacīja puisis. � Par grasi nevar no�pirkt zirgu?

Kad viņi nonāca ciemā, jauneklis ieraudzīja ziemāju lauku un sacīja:

���� Tēvs, vai jūsu ciemā kāds jau p|āvis ziemājus?

Ve�uks samulsis atbildēja:

����� Ko tu runā, dēls? Kas tad pļaus ziemājļus, kuri tikko iz�dīgu�i?

Jauneklis sacīja:

����� Tā? To es nezināju. Tātad nedrīkst pļaut ziemājus, kuri tikko izdīgu�i?

Viņi gāja tālāk. Jauneklis stāstīja �o un to, lai vecajam vīram būtu īsāks laiks. Kad ceļabiedri sāka izklīst pa mājām, viņ� pa�vadīja jaunuves tēvu līdz pat mājas vārtiem.

Jau krēsloja. Jauneklis bija paspējis izstāstīt vecajam vī�ram, ka dodoties uz kaimiņciemu. Kad viņ� sāka goddevīgi at�vadīties, ve�uks sacīja:

����� Ir jau vēls, drīz satumsīs. �odien tev nav jēgas doties turp. Paliec pie manis pārnak�ņot, bet no rīta agri varēsi doties tālāk.

Puisim to vien vajadzēja. Nodomātais bija izdevies pilnā mērā. Tagad viņ� varēja apskatīt jaunuvi un pārliecināties, vai viņa pietiekami �akla un apķērīga.

Vecais zemkopis ieveda savu viesi tīrā jo tīrā istabiņā, kur viss bija kārtīgs un spodrs. �Slinka un nollaidīga viņa nav,� jauneklis nodomāja. Drīz vien viņ� redzēja meiteni izejam laukā pēc malkas. Viņa bija skaista un iznesīga, tikai piekli�boja � jaunuves kāja bija pārsieta. Puisis nodomāja: �Ja viņa ir apķērīga, tad es viņu bildinā�u!� Un sacīja ve�ukam:

���� Tēvs, tādā skaistā mājā kā tavējā pat valdnieks varētu apmesties. Tikai viena vaina � pie pavarda skurstenis greizs!

Jaunuve tobrīd atradās aiz durvīm. Tēvs vēl nebija paspējis neko atbildēt, kad viņa nomurmināja:

����� Kas par to, ka skurstenis greizs, ka tik dūmi celtos taisni gaisā!

Puisis tūlīt noprata, ka meitenei ir ass prāts. Turpretī vecais vīrs neko nesaprata un sadusmojās uz meitu. Viņ� izgāja no is�tabas un lika viņai izcept maizi un pagatavot vakariņas, pie

viena izbārdams. Kas tā esot par iedomu iejaukties sarunā ar sve�inieku, turklāt vēl pamuļķu, viņ� piktojās.

������ Viņ� visu ceļu gveliza dumjībasr � tēvs sacīja. � Kad kāpām pa stāvo taku, prasīja, kāpēc es par grasi neesot nopir�cis zirgu. Kad ienācām ciemā, vaicāja, vai neviens nepļaujot zie�mājus, bet ziemāji ta�u tikko uzdīgu�i! Tagad viņ� muld, ka pa�varda skurstenis esot greizs. Bet skurstenis ta�u taisnāks par taisnu!

������ Nē, tētiņ, � sacīja jaunuve, � viņ� nemuld vis muļķī�bas. Viņ� tev vaicāja nevis par zirgu, bet par vēzdu. Tev grūti kāpt kalnā, bet, ja tu būtu paņēmis vēzdu, tad tiktu kallnā bez pūlēm. Par ziemājiem viņ� arī zināja, ko saka, � bada gados ta�u tie tiek apgrauzti, tiklīdz uzdīgst. Runājot par greizo skur�steni, viņ� pasmējās par mani � es ta�u kliboju.

Jauneklis noklausījās sarunu un nolēma jau rīt bildināt jaunuvi.

Vecais vīrs atgriezās istabā, abi paēda un likās gulēt. Rīta agrumā jauneklis piecēlis, pateicās vecajam vīram par nakts�mājām un posās ceļā. Ve�uks pavadīja viņu līdz vārtiem. Ta�u puisis neteica vis ardievas, bet sacīja:

����������������������� Esmu nācis pie jums tikai tāpēc, lai varētu godāt jūs par sievastēvu, bet jūsu meitu par savu līgavu.

Ve�uks pastāvēja, pastāvēja, padomāja un devās atkal is�tabā iek�ā prasīt meitai, ko darit.

� v� Ja tu mani nedosi viņam par sievu, tad es vispār nepre�cē�os! � sacīja meita.

Vecais iznāca laukā un paziņoja* jauneklim meitenes l'ēmumu. Puisis priecīgs devās mājup un pastāstīja vecākiem, kādu līgavu nolūkojis.

Pēc kāda laika jaunekļa tēvs sacīja sievai:

����� Tā kā būtu laiks sarūpēt līgavai dāvanu. Aizsūtīsim vi�ņai lielu plāceni un medus podu. Iecep plācenī divpadsmit zelta naudiņas.

Māte izcepa plāceni, iejaudama mīklā divpadsmit zelta ga�balus, sarūpēja medus podu un izrīkoja kallpu aiznest to visu dēla iecerētajai. Bet jauneklis lika kalpam iegaumēt sakāmo:

����� Ķad būsi iedevis manam nākamajam sievastēvam dā�vanu, pasaki, ko teik�u: �Līgavainis sūta labasdienas un atgā�dina: pilns mēness � divpadsmit mēne�i, kazlēns jau ļepato.�

Kalps devās uz līgavas ciemu, bet pa ceļam apsēdās atpūs�ties, iekoda maizi ar sieru. Pēc tam viņ� nenocietās � nolauza gabalu plāceņa un nogar�oja medu. Plāceni gremojot, kalpam mutē pagadījās divas zelta naudiņas. Viņ� paslēpa tās makā, pukodamies par saimnieci, kura neprot maizi cept � ir tik no�laidīga, ka neviļus iecep naudu maizē, tādu maizi ēdot, var pa�likt bez zobiem.

Pievakarē kalps nonāca līgavas mājās un nodeva tēvam dā�vanu kopā ar sveicienu, atkārtodams sakāmo vārds vārdā. Ve�cais vīrs neko nesaprata un sāka pukoties pats uz sevi, ka ap�solījis meitu par sievu tādam plānprātiņam, un sūroties par mei�tas bēdīgo likteni. Tikmēr apķērīgā meitene bija visu sapratusi. Viņa pacienāja kalpu, bet no rīta izvadīja viņu, sacīdama:

��� Aiznes sveicienus manam līgavainim un saki tā: �Līgava sūta visiem labasdienas un liek teikt: dilsto�s mēness, desmit mēne�i, kazlēns kritīs ceļos, bet neapbēdini irbīti, nenosit �ūsku.�

Kalps pārnāca un atstāstīja saimniekiem līgavas sacīto � ari viņ� neko nebija sapratis. Padzirdējis par dilsto�o mēnesi un desmit mēne�iem, līgavainis briesmīgi apskaitās un pamatīgi iekaustīja kalpu, ta�u, atminējies par irbīti un �ūsku, piedeva viņam.

Drīz vien jauneklis ar apķērīgo jaunuvi svinēja kāzas, viņi pēc tam dzīvoja kopā ilgi un laimīgi.

Netāllu no lielas pilsētas, pa�ā jūras malā, dzīvoja zvejnieks ar savu sievu. Zvejnieks ik dienas devās jūrā zvejot. Viņa lomu pietika gan ē�anai, gan pārdo�anai. Tā viņi dzīvotu bez rūpēm, ja vien viņiem biju�i bērni. Ta�u laiks gāja, bet zvejniekam un viņa sievai bērnu joprojām nebija.

Reiz zvejnieks sēdēja jūras krastā un zvejoja. Netālu spē�lējās bērneļi. Zvejnieks noskatījās uz viņiem ar asarām acīs, nopūtās un nodomāja: �Ak vai, būtu man bijis dēls, cik laimīgs es justos!�

Tā nodomājis, viņ� dzirdēja troksni, atskatījās un ieraudzīja sev aiz muguras ve�uku.

����� Kam tu tik bēdīgs? � ve�uks noprasīja. � Vai kāda ne�laime notikusi?

����� Nav vis, � sacīja zvejnieks, � vienkār�i man skumīgs prāts, tāpēc ka mums ar sievu nav bērnu.

���� Neskumsti! � sirmgalvis noteica. � Vēl gads nebūs pagājis, kad Dievs tev dos dēlu.

To pateicis, ve�uks nozuda.

Un patiesi, pēc kāda laika zvejnieka sievai piedzima dēls. Vecāki nevarēja vien nopriecāties. Bērns auga, un vecāki brī�nījās vien, redzēdami, cik zēns skaists un bra�s.

Zvejnieks sacīja sievai:

����� Paklau, siev, kā būtu, ja mēs nelaistu puiku laukā no mājas? Viņ� ir tik skaists, ka ļaudīm labāk viņu neredzēt.

����� Jā gan, vīriņ, � sieva piekrita, � tik skaista puisēna nav nevienam.

Laimīgie vecāki sargāja savu dēlu kā aci pierē. Bet dēls kļuva jo vecāks, jo daiļāks. Tāpēc drīz vien zvejnieks ar sievu viņu nemaz vairs nelaida ārā no mājas � viņu dēls nezināja nekā no tā, kas notiek aiz mājas sienām.

Reiz, kad puisēns jau bija pieaudzis, zvejnieka sieva sacīja savam vīram:

���� Vīrs, tu jau esi krietni gados, tev jau par grūtu gan zve�jot, gan pārdot zivis. Ko lai darām? Kas par mums parūpēsies un atvieglos mūsu vecumdienas? Kas mūs pabaros?

���� Būs jāradina dēls pie darba, citas izejas ņav, � vīrs atbildēja, � jau rit ņem�u viņu līdzi zvejā.

Nākamajā dienā zvejnieks kopā ar dēlu devās uz jūru zve�jot. Visi ļaudis, redzēdami viņus ejam, apbrīnoja skaisto jau�nekli � apstājās un atskatījās, nespēdami no viņa acu atraut.

Kad tēvs un dēls bija sazvejoju�i pietiekami, viņi devās uz pilsētu pārdot zivis. Abi gāja pa ielām un sauca:

���� Zivis! Kam svaigas zivis?

Viņi jau bija pārdevu�i visu lomu, grozā vairs nebija daudz zivju. Dēls sacīja tēvam:

���� Tu esi piekusis, tētiņ, ej mājās. Es pats pārdo�u pārpa�liku�ās zivis. Esmu jau iemācījies, kā to dara!

Tēvs devās mājup, bet dēlis gāja tālāk, saukdams:

���� Zivis! Kam zivis?

Kad viņ� gāja garām valdnieka pilij, pa logu palūkojās vald�nieka meita. Viņai bija iepatikusies skaistā un skanīgā balss, kas sauca:

���� Zivis! Kam zivis?

Jaunek]a skaistums pārsteidza valdnieka meitu, viņa pavē�lēja nekavējoties ievest ļaunekli pilī. Kad viņ� ienāca, valdnieka meita sacīja:

���� Dod �urp savas zivis!

Jauneklis atdeva viņai zivis un saņēma pilnu sauju zelta naudas. Meitene sacīja:

���� Nestāsti nevienam, kur tu pārdevi zivis!

Mājās pārnācis, jauneklis atdeva tēvam zelta naudiņas. Tēvs brīnījās vien.

���� Kur tu atradi �o zeltu? � viņ� taujāja.

���� Pārdevu zivis! � sacīja dēls.

���� Tu vienā dienā esi nopelnījis tik, cik es veselā gadā vai vairākos gados! � tēvs iesaucās.

Vecajam zvejniekam visu vakaru nebija miera. Viņ� nespēja ticēt, ka dēls par da�ām zivtiņām saņēmis tik daudz zelta. Un, nolēma dēlam sekot.

Nākamajā dienā tēvs atkal ņēma dēlu līdzi zvejā, pēc tam iedeva tam visas noķertās zivis un pieteica pārdot. Vecais zvej�nieks izlikās dodamies mājup, bet īstenībā slepus sekoja dēlam, lai redzētu, ko jauneklis darīs. Dēls pārdeva da�as zivis un pie valdnieka pils sāka skaļi saukt:

���� Zivis! Kam zivis?

Pa logu tūdaļ palūkojās valdnieka meita un aicināja jau�nekli iek�ā. Zvejniekpuisis ar zivju grozu iegāja valdnieka is�tabās. Pēc kāda laika viņ� iznāca ar tuk�u grozu, sa�ņaudzis saujā zelta naudiņas.

���� Tagad es saprotu, kur mans dēls pārdod zivis par tīru zeltu! � zvejnieks noteica. � Tik tie�ām viņu nedrīkst laist ārā no mājas!

Mājās pārnācis, dēls atdeva zeltu tēvam. Bet tēvs izstāstīja sievai, ko redzējis. Abi nolēma dēlu nekur vairs nelaist.

Valdnieka meita, nesagaidījusi jauno zvejnieku ne nāka�majā, ne aiznākamajā dienā, lika saviem kalpiem izstaigāt visu pilsētu un viņu sameklēt. Kalpi meklēja, meklēja, kamēr uzmek�lēja jaunekli. Ta�u vecāki atteicās laist puisi no mājas laukā. Tāpēc valdnieka meita paslepus sūtīja pie viņa zinību vīrus, kuri mācīja jauneklim rakstīt un lasīt. Pēc tam viņa pavēlēja zvejniekpuisim slepus no vecākiem doties projām uz kaimiņzemēm un tur iemācīties visādas valodas un zinības. Valdnieka meita iedeva viņam daudz naudas, ar ko samaksāt par mācībām.

Apguvis kaimiņzemēs visādas zinības, jauneklis atkal at�griezās dzimtajā pilsētā. Un devās taisni uz pili pie valdnieka meitas. Viņa bija apmierināta ar jaunekli, atvēra tēva mantnīcu, iedeva zvejniekpuisim maisu ar naudu un sacīja:

���� Tagad dodies uz kaimiņzemēm, sapērc tur visskaistākās preces un atver mūsu pilsētā tādu veikalu, kāda otra nav visā valstll

Jauneklis izdarīja, kā valdnieka meita likusi, kaimiņzemēs iepirka visskaistākās preces � tādas vēl neviens nebija redzē�jis. Viņ� atveda arī amatniekus, kuri saposa jauno pārdotavu un to ko�i izkrāsoja. Tur bija krāsaini stikli, milzu spoguli, kris�tāli un dārgi akmeņi. Ļaudis nespēja acu atraut no brīnumskais�tās pārdotavas, kas bija izklāta dārgiem paklājiem un izskatījās kā pils. Septiņi desmiti tirgotāju bija rosīgi un saposu�ies, bet pats īpa�nieks � tik skaists un uzvedīgs, tik gudri runājās ar ikvienu, ka pilsētā ne par ko citu vairs nerunāja � tikai par brīnumaino pārdotavu un tās skaisto Īpa�nieku. Apmeklētāji brī�nījās, cik viņ� mācīts un smalks, ko visu zina un prot.

Kad valdnieks padzirdēja, ka viņa pilsētā kāds sve�inieks atvēris neredzētu veikalu, viņ� sūtīja ziņu, lai gaida ciemos valdnieku. Jauneklis valdnieku uzņēma godam � septiņdesmit tirgotāji bija saposti kā prin�i, trīsdesmit no viņiem stāvēja ārā, divdesmit veikala iek�pusē, bet otri divdesmit � kāpnēs. Viņ� pats sagaidīja valdnieku aug�ā.

Valdnieku pārsteidza jaunekļa skaistums un bagātība. Viņ� nodomāja:

�Tad lūk, kāds ir �is sve�inieksl Tādu gudrinieku un skais�tuli es dro�i varētu saukt par savu znotu.�

Un valdnieks lika saviem ģenerāļiem ziņot jauneklim, ka viņ� to labprāt pieņemtu par znotu, izprecinot savu vienīgo meitu.

Pēc kāda laika valdnieks izgreznotajā pilī svinēja savas mei�tas un skaistā jaunekļa kāzas. Valdnieka znota miteklis nebūt neizskatījās nabadzīgāks par �o pili, viņ� dro�i varēja turp vest savu jauno sievu un turpināt dzīres veselu nedēļu.

Pēc kāzām valdnieka znots devās uz savu vecāku būdu iepriecināt savus vecākus. Nabaga vecī�i ļoti priecājās, savu dēlu atkal redzot, �� viņi bija domāju�i, ka nozudu�ais nav vairs pie dzīvības. Dēls sacīja saviem vecākiem:

����� Piedodiet man, lūdzami, ka nesameklēju jūs ātrāk, bet es nevarēju to izdarīt, kamēr nebiju paveicis nodomāto un panācis, ko vēlējos.

Ļaudis priecājās un līksmojās, uzzināju�i, ka zvejnieka dēls apprecējis valdnieka meitu.

Tā dzīvē gadās � ja cilvēks liek savas zinā�anas lietā, tad veiksme pati dodas rokās un laime viņu lutina.

Reiz dzīvoja �etri brāļi. Vecākie ara, sēja un pļāva, bet jau�nākais ganīja aitas. Visi �etri varen labi satika, dzīvoja drau�dzīgi un pārtiku�i, neko citu nekārodami.

Vecākajam brālim nāca laiks sievu lūkot. Drīz vien apprecē�jās arī otrais un tre�ais brālis. Kad nāca pastarī�a kārta, izrā�dījās, ka viņ� ne dzirdēt negrib par līgavas lūko�anu. Vecākie brāļi raudzīja pierunāt, ta�u neko nepanāca un likās mierā, no�domādami, ka jaunākais esot aplam kautrīgs.

īstenībā pastarīti mocīja drūmas domas. Nevienam ne prātā nenāca, ko viņ� bija ieņēmis galvā.

Pastarītis ik dienas devās ganīt aitas ezermalā, kur bieza, sulīga zāle sniedzās viņam turpat vai līdz pazodei. Tur, pa�ā vidū ielejai, bija ezers. Bet ezerā dzīvoja ūdensmei�a Gr�eta, visskaistākā pasaulē.

Kad visapkārt bija kluss un neviens netraucēja, jauneklis zagās uz ezeru un paslēpās meldros. Viņ� varēja bezgalilgi jūs-

mot par Gr�etu, kad tā peldēja un plun�ājās pa ūdeni. Pēc tam viņa uz krasta sildījās saulītē, atpiņķerēdama savus garos, sa�mud�inātos matus.

���� Es ņem�u par sievu vienīgi viņu, nevienu citu! � jau�neklis nolēma. � Vai nu viņa, vai neviena!

Gāja laiks, bet ar laiku jaunekļa apņem�anās tapa aizvien cie�āka. Ne dienu, ne nakti viņam nebija miera, viņ� visu laiku lauzīja galvu, kā noķert ūdensmei�u.

Vecākie brāļi, redzēdami viņu aizvien domīgāku un drūmāku, ņēmās pastarīti izvaicāt. Galu galā jaunākais neizturēja un pa�stāstīja viņiem savu noslēpumu.

����� Brālī�i! � viņ� sacīja. � Ikreiz, kad ganu aitas ielejā, kur aug gara, sulīga zāle, es redzu ezerā peldam mei�u. Skais�tākas par viņu nav visā pasaullē! Viņa plun�ājas viļņos, pēc tam nāk krastā, cepinās saulē, �āvē un bu�ina savus garos matus. Neviens netiek viņai klāt. Izdzirdējusi mazāko troksnīti, viņa metas ūdenī un nozūd dziļumos. Viņa mani tā apmājusi, ka esmu nolēmis � vai nu precē�u viņu, vai palik�u vecpuisī!

Tā nerunā, � vecākais brālis viņu norāja, � viņa nav nekāda parasta mei�a, bet Gr�eta, ezermeita! Ne par kādu naudu viņu nevar nopirkt, neviens netiek viņai piedurt ne pirk�sta, kur nu vēl pārvest savā mājā!

���� Tiesa gan, � sacīja jaunākais, � bet es domāju, domāju un kaut ko izdomāju. Gribēju lūgt jūs palīgā, ja esat ar mieru man palīdzēt.

����� Brālīt, � sacīja trīs vecākie vienā balsī, lā par palīdzē��anu nav ko gari spriest, mēs vienmēr esam ar mieru darīt visu, kas mūsu spēkos, lai tev palīdzētu. Lūdz, ko vien gribi. Tikai neticam, ka tur kaut kas iznāks. Izstāsti, lūdzams, ko tu esi sa�domājis.

����� Man prātā, lūk, kas, � sacīja pastarītis, � nolīksim krastā skaistu kreklu ar iz�ūtu priek�u un piedurknēm, spoguli, ziepes un susekli. Izraksim turpat netālu �etras bedres, kur paslēpties, ielīdīsim iek�ā un gaidīsim, kas notiks. Gr�eta izlīdīs no ūdens, ieraudzīs skaistās lietas un drīz vien atklās, kā ar tām rīkoties. Kad viņa apvilks iz�ūto kreklu, visi reizē metīsimies pie viņas un noķersim!

���� Skaidrs, � sacīja vecākie brāļi, � tā ari darīsim.

Viņi piekrita rīkoties, kā jaunākais teicis, jeb�u nemaz neti�cēja, ka izdosies notvert ūdensmei�u Gr�etu.

Nākamajā naktī, labu laiciņu pirms ausmas, brāļi paņēma kapļus, lāpstas, iz�ūto kreklu, spoguli, ziepes, susekli � un de�vās uz ezeru. Viņi uzmeklēja to vietu, kur ūdensmei�a mēdza �āvēties. Kreklu, susekli, ziepes un spoguli viņi nolika redzamā vietā, bet pa�i izraka aiz krūmiem �etras bedres, ielīda iek�ā un sāka gaidīt.

Ausa gaisma, lēca saule, ezera ūdeņi mirguļoja. Priek� pus�dienas ūdensmei�a pabāza galvu no ūdens, palūkojās apkārt un, neko aizdomīgu neredzēdama, iznāca krastā, lai iz�āvētu un atpiņķerētu sapinkāju�os matus. Viņa bija tērpusies garā, mīkstā,

zīdainā tērpā � kad Gr�eta gāja, tas vilnīt vilnīja. Apsēdusies iemīļotajā vietā, viņa pamanīja zālē skaisto kreklu un spoguli. Gr�eta sāka tos aplūkot, paņēma rokās te spoguli, te susekli, pēc tam atkal iebrida ūdenī, mazgājās ar ziepēm un �ļakstinā�jās, bet drīz iznāca krastā, paņēma spoguli un susekli, priecā�damās par savu attēllu, sukāja matus un visādi tīksminājās. Visbeidzot ūdensmei�a nolēma uzvilkt kreklu. Ta�u tam pie�durknes bija aiz�ūtas. Kad brā|i redzēja, ka ūdensmei�a iebā�zusi galvu un rokas kreklā, viņi vienā mirklī izlēca no slēptu�ves, metās viņai virsū un sagūstīja. Tas prasīja ne mazumu pūļu, jo ūdensmei�a neganti pretojās, ta�u brāļi viņu sasēja un pārveda mājās.

Redzēdama, ka aizbēgt neizdosies, ūdensmei�a Gr�eta pade�vās un darīja visu, ko viņai lika. Viņa apvilka tādas drānas, kādas nēsāja visas citas sievas, un devās pie altāra ar jaunāko brāli. Viņa prasmīgi un cītīgi darīja visus mājas darbus, ta�u, lai cik dīvaini nebūtu, neviens nekad nebija dzirdējis viņas balsi. Par to brīnījās gan radi, gan kaimiņi.

Pēc gada Dievs dāvāja viņiem dētu.'Pastarī�a dēls piedzima veselīgs un skaists, ūdensmei�a Gr�eta viņu ļoti mīlēja. Ta�u arī pēc dēla piedzim�anas viņa turpināja klusēt. Lai arī kā vīrs pūlējās ar viņu parunāties � viss velti, Gr�eta klusēja.

Reiz, kad dēls jau bija paaudzies, vīrs neizturēja � paņēma zobenu, sagrāba dēlu un sacīja Gr�etai:

���� Ja tu tūlīt nerunāsi, tad es viņu nogalinā�u!

Gr�eta noprata, ka vīrs ir izmisis un spēj savus draudus iz�pildīt.

���� Nenogalini manu dēlu! � viņa iesaucās.

Vīrs līksmoja, arī viņa brāļi priecājās. Ta�u Gr�eta sacīja:

���� Man būtu bijis jācie� klusu vēl �etras dienas, tad no ezera dibena paceltos aug�up visas manas bagātības, kuras man pieder. Tu piespiedi mani runāt pirms l'aika, tāpēc mana bagātība paliks ezera dibenā.

���� Es izdarīju muļķību, tiesa kas tiesa, � sacīja vīrs, � ta�u svarīgāk, lai mēs būtu veseli un priecīgi. Mums ir sava iztik��ana, pietiks ar to, ko Dievs devis.

Pirmo gadu brāļi pēc kārtas uzmanīja ūdensmei�u, baidīda�mies, ka viņa varētu aizbēgt. Kad viņai piedzima dēls, Gr�eta vairs netika nemitīgi uzmanīta � nevienam nenāca ne prātā, ka viņa varētu pamest viru un bērnu. Ta�u ūdensmeita pama�nīja, ka viņu vairs tik modri neuzmana. Reiz viņa itin kā nevi�ļus vīram pavaicāja:

����� Vīriņ, kur ir manas drēbes? Kur tu noliki tās drēbes, kuras es ģērbu tad, kad dzīvoju ezerā?

����� Kam tev tās? � vīrs brīnījās. � Kāpēc tu tā jautā?

����� Tāpat vien! � sacīja Gr�eta. � Vienkār�i atcerējos.

Vīrs, kuram nenāca ne prātā, kā tas viss beigsies, parādīja

ūdensmei�ai lādi, kur bija ielicis viņas zīdainās drānas. Un aiz�gāja savās gaitās.

Gr�eta atvēra lādi un apskatījās, vai drēbes patie�ām tur ir. Pēc kāda laika, kad neviena nebija tuvumā un viņu neviens neuzmanīja, ūdensmei�a izņēma no lādes savas drānas, apvilka tās, devās uz ezeru, ielēca ūdenī un nozuda dzelmē uz visiem laikiem.

Vai tā bija vai nebija, to es nezinu � pats tur klāt nebiju. Tikai no sava tēvo�a tiku dzirdējis, ka priek� daudziem gadiem esot dzīvojis kāds valdnieks. Jaunībā viņ� daudz karojis, izlējis daudz asiņu un sakrājis lielu bagātību. Novecodams viņ� sāka bīties atmaksas, bijāt Visaugsto un nolēma uzcelt svētnīcu, lai viņam par to visi grēki taptu piedoti.

Valdnieks pasauca vislabākos amatniekus un pavēlēja būvēt svētnīcu, kurai nebūtu līdzīgas ne skaistumā, ne bagātībā. Tika sagādāts daudzkrāsu marmors un visādi citādi skaisti akmeņi, zelts no valdnieka mantnīcas, sudrabs un dārgi akmeņi. Darbs varēja sākties.

Amatnieki uzbūvēja neredzēti skaistu svētnīcu. Valdnieks devās turp, nopriecājās un sāka skaitīt lūg�anas. Kad viņ� bija beidzis lūgties un devās uz durvju pusi, valdniekam pienāca klāt kāds nepazīstams svētceļnieks un �ukstus sacīja:

���� Svētnīca ir skaista, bet tu velti lūdzies, Visaugstais tavas lūg�anas nedzirdēja.

To pateicis, viņ� nozuda. Valdnieks domāja, domāja, līdz beidzot lika nojaukt svētnīcu un uzcelt citu. Amatnieki darīja� kā pavēlēts: nojauca skaisto svētnīcu un topa�viet uzcēla citu, daudz skaistāku un bagātīgāku. Valdnieks devās turp un sāka skaitīt lūg�anas. Kad viņ� bija beidzis lūgties un gribēja doties laukā, atkal pienāca klāt tas pats svētceļnieks un no�ukstēja:

����� Svētnīca ir ļoti skaista, bet velti tu lūdzies � Visaugstais tevi nedzird.

Un atkal nozuda.

Valdnieks lika nojaukt arī �o svētnīcu, bet tajā vietā uzcelt vēl skaistāku un greznāku. Viņ� iztuk�oja visu savu mantnīcu, to ierīkodams. Svētnīca bija tik grezna, ka tādu neviens nekur pasaulē vēli nebija cēlis.

Valdnieks iegāja jaunajā svētnīcā, nometās ceļos, pacēla ro�kas pret debesīm, pēc tam ņēmās klanīties un dauzīt ar pieri pret grīdu. Ta�u, kad viņ� piecēlās un gribēja iet projām, atkal parādījās svētceļnieks un sacīja to pa�u.

Valdnieks noskuma un saīga. Viņ� atgriezās pilī, apsēdās un ņēmās pārdomāt: �Jaunu svētnīcu nevaru uzcelt, man vairs nav naudas. Kāda jēga skaitīt lūg�anas, ja Visaugstais tās ne�dzird?�

Viņam bija trīs dēli. Redzēdami tēvu norūpēju�os, viņi vai�cāja:

���� Tētiņ, kādas rūpes tevi māc, kas tevi skumdina?

���� Neapdomīgi esmu iztērējis visu savu bagātību. Uzcēlu svētnīcu, kādas otras visā pasaulē neatrast, ta�u no turienes Visaugstais nedzird manas lūg�anasl � sacīja valdnieks.

����� Kāpēc tad viņ� tās nedzird? � dēli vaicāja.

����� To es nezinu! � atbildēja valdnieks. � Kad es eju uz turieni lūgt Visaugsto, kāds nepazīstams svētceļnieks nāk klāt un man pie auss saka: �Svētnīca ir skaista, bet tavas lūg�anas netop sadzirdētas.�

Dēli sacīja:

���� Tētiņ, rīt atkal ej uz svētnīcu skaitīt lūg�anas. Mēs bū�sim ārpusē un gaidīsim. Kad svētceļnieks nāks, mēs viņu aptu�rēsim un paprasīsim, ko tas viss nozīmē.

Valdnieks darīja, kā dēli teiku�i. Nākamajā dienā viņ� de�vās skaitīt Hūg�anas. Arī todien notika tāpat kā citās dienās � pienāca svētceļnieks un pa�ukstēja:

����� Svētnīca ir tik skaista, ka otras tik skaistas nav visā pasaulē. Ta�u tu lūdzies velti.

To pateicis, svētceļnieks devās uz durvīm. Tur viņu sagaidīja trīs valdniekdēli.

����� Kāpēc tu vienmēr atkārto vienu un to pa�u? Kāpēc Visaugstais nedzird mūsu tēva lūg�anas, ja viņ� tās skaita no visas sirds? Paskaidro, lūdzams!

�������������� Svētnīca patie�ām ir skaista! � svētceļnieks sacīja.

���� Tādas otras nav visā pasaulē. Ta�u tai ir viens trūkums. Ja te būtu Gizarlakstīgala, tad kopā ar viņas burvīgajām dzies�mām arī valdnieka l'ūg�anas paceltos līdz Visaugstā tronim.

Dēli vaicāja:

����� Kur lai atrodam Gizarlakstīgalu? Mēs dosimies to mek�lēt, lai tēvu vairs nemocītu drūmas domas!

Svētceļnieks tikai noplātīja rokas.

����� Es nezinu, kur to meklēt! � viņ� sacīja. � Nudien, ne�zinu!

Dēli atgriezās pilī un sacīja tēvam:

����� Svētceļnieks teica, ka tavas lūg�anas pacelsies līdz Vis�augstā tronim tikai kopā ar Gizarlakstīgalas dziesmām. Viņ� nezinot, kur to putnu meklēt, ta�u mēs dosimies kaut uz pasau�les malti, lai to atrastu un atnestu tev.

Valdnieks atļāva viņiem iet, svētīja dēlus, iedeva katram pa naudasmaisam un izvadīja ceļā.

Dēli devās meklēt Gizarlakstīgallu, pa�i nezinādami, kurp dodas. Viņi gāja, gāja, līdz nonāca krustcelēs. Ceļi veda uz trim pusēm, bet katra ceļa malā bija akmens ar uzrakstu. Brāļi sāka lasīt uzrakstus. Uz pirmā bija rakstīts: �Kas ies pa �o ceļu, tas atgriezīsies.� Uz otra bija rakstīts: �Kas ies pa �o ceļu, lai paļaujas tikai pats uz sevi.� Uz tre�ā bija lasāms: �Kas ies pa �o ceļu, tas neatgriezīsies.�

Vecākais brālis sacīja:

���� Es esmu tēva troņa mantinieks, man jāpārnāk dzīvam un veselam. Kas tā par valsti bez troņmantnieka! Tāpēc es ie�u pa pirmo ceļu.

Vidējais brālis sacīja:

���� Es ie�u pa otro ceļu un lūko�u atgriezties dzīvs un vesels, lai palīdzētu nākamajam valdniekam valdīt!

���� Tad es ie�u pa tre�o, lai notiek tā, kā Visaugstais vē�lēs! � sacīja jaunākais.

Tā izlēmu�i, viņi norunāja atstāt zem akmeņiem savus gre-

dzeņus. Tas, kur� pirmais atgriezīsies, dosies palīgā saviem brāļiem, lai visi kopā varētu ierasties mājās. Noslēpu�i gredze�nus, viņi �ķīrās un devās katrs uz savu pusi, lai lūkotu atrast Gizarlakstīgalu;

Vecākais brālis bija izvēlējies vieglāko ceļu. Viņ� gāja un gāja, līdz nonāca kādā lielā pilsētā. Tur viņ� iegāja iebrauca�majā vietā, kur mēdza apstāties bagāti ļaudis. Drīz vien ap viņu sapulcējās visādi dienaszagļi. Viņ� ēda un dzēra kopā ar �iem slīmestiem, tērēja tēva naudiņu netaupīdams un drīz vien piemirsa, kādā nolūkā ieradies.

Kādu laiku viņ� dzīvoja jautri un bez rūpēm. Ta�u nauda kustin kusa, tā tikām plēsa ķe�as, līdz tās bija tuk�as. Draugi slīmesti pazuda kā nebiju�i, un, ja neviļus gadījās kādu sastapt, tie grieza galvas prom, izlikās viņu nepazīstam. Mājvietas saim�nieks atņēma viņam dārgās drānas par nemaksātajiem parā�diem un padzina viņu.

Tā troņmantnieks pliks un bass atradās uz ielas. Ko iesākt? Bez naudas pat kapos neņem pretī. Aiz izsalkuma nelaimīgajam sāka rūkt vēders. Neko citu nespēdams izdomāt, viņ� sāka pie kāda krodzinieka iznēsāt kafiju un mazgāt tases � par vēdera tiesu.

Vidējais brālis, kas bija izvēlējies grūtāku ceļu, gāja pāri kalniem un lejām, laukiem un pļavām, līdz, gau�i piekusis, no�nāca kādā lielā pilsētā. Viņ� �ur un tur apvaicājās par Gizarlakstīgalu, ta�u visi plātīja rokas � neviens par tādu brīnum�putnu nebija dzirdējis. Vidējais brālis kādu laiciņu atpūtās, pēc tam devās tālāk. Gāja, gāja � viņam jau sāka likties, ka ceļam nekad nebūs gala. Lai kurā ciemā viņ� taujāja, nekur neviens neko nezināja par dīvaino putnu. Nelaimīgais piekusa, viņam bija apnikusi nebeidzamā klaiņo�ana. Tā viņ� nonāca kādā llielā pilsētā. Tur vidējais brālis apmetās dārgā iebraucamajā vietā un sāka dzīvot jautri, kaisīdams naudu kā smiltis. Ta�u arī viņam ķe�as drīz vien iztuk�ojās glu�i tuk�as. Daiļavas, kas bija ap viņu grozīju�ās, nozuda kā nebiju�as � glu�i kā zvir�buļi, kad parādās vanags. Pēk�ņi valdniekdēls atradās uz ielas bez naudas un bez maizes kumosa. Ari par viņu ie�ēlojās kāds viesnīcnieks � nolīga kalpot, arīdzan par to pa�u vēdera tiesu.

Jaunākais brālis savukārt bija devies pa bīstamāko ceļu, no kura neviens nemēdzot atgriezties. Pārgāja lielus kalnus,

pēc tam dzijas ieplakas, pārvarēja straujas upes un sausus smiltājus, izbrida purvus, ta�u nekur nesastapa neviena cilvēka. Nekur nebija ne pilsētas, ne ciema, pat ne pussabruku�as būdi�ņas. Galu galā viņ� iemaldījās biezā me�ā � tik biezā, ka tam pat saule nespīdēja cauri. Tur dzīvoja savādi zvēri un visādi ne�ķīsteņi. Jaunākais brālis pēc ilgākas maldī�anās satika kādu sievieti. Viņas āda no lietus un vēja bija tik raupja kā ozolmiza. Sieviete sēdēja uz akmens un sukāja savus garos matus ar su�sekli no ērk�ķiem. Jauneklis nopriecājās, dzīvu cilvēku redzē�dams, lai cik dīvaina �ī sieviete izskatījās. Jaunākais brālis tu�vojās viņai, atņēma susekli, sasukāja viņas matus un izķēra utis. Sieviete jutās atvieglota un sacīja:

����� Kā lai tev atlīdzinu par to, ka man palīdzēji?

gģMan neko nevajag, � sacīja jauneklis, � gribu tikai ko pavaicāt. Pasaki, ja zināsi.

���� Vaicā, tad atbildē�u! � sieviete sacīja.

����� Esmu nācis meklēt Gizarlakstīgalu. Tu dro�i vien esi tālus cejus staigājusi, savām acīm skatījusi daudzus kalnus un lejas � vai tu to neredzēji?

����� Redzējusi gan neesmu, bet no savas mātes par viņu dzir�dēju, �ī lakstīgala dzīvojot te kaut kur netālu. Ta�u cej�, pa kuru tu ej, ved caur bīstamām vietām, tur pat es baidos iet. La�bāk griezies atpakaļ, kamēr vēl esi dzīvs un vesels.

Ј � Upe nemēdz atgriezties pie avota, no kura iztecējusi. Tā�pat es nevaru griezties atpakaļ. Apsolīju tēvam pārnest to brī�numputnu. Tad nu tu, ja gribi man atlīdzināt, parādi ceļu, kurp iet.

����� Lai notiek! Ja tev nav bail no nāves, ej vesels! � sacīja raupjā sieviete, paņēma puisi aiz rokas un pieveda pie klints.

Kad viņi bija uzkāpu�i aug�ā, sieviete norādīja kādu attālu kalnu un teica:

����� Tur dzīvo mana vecākā māsa. Viņa izprecēta tīģeru pa�vēlniekam. Nodod viņai sveicienus no manis un palūdz, lai pa�rāda ceļu tālāk. Tikai sargies no viņas vīra!

Jauneklis patencināja un devās uz attālo kalnu. Viņ� rā�pās stāvās kraujās, nokāpa briesmīgos bezdibeņos, pārvarēja aizas, kur pat ērgļi nemēdza iemaldīties. Asi akmeņi saskram�bāja viņa kājas, smaili ērk�ķi saplosīja drānas � drīz viņ� iz�skatījās pēc me�avīra. Beigu beigās viņ� uzkāpa attālajā kalnā,

kur bija tīģeru pavēlnieka māja. Pagalmā me�asieva mīcīja mīklu. Sve�inieku redzēdama, viņa gau�i brīnījās un vaicāja:

�� Ko tu meklē, puis, tādā vietā, kur cilvēks nav savu kāju spēris?

���� Tava jaunākā māsa sūtīja mani pie tevis, � sacīja jau�neklis, � viņa sūta tev labdienas.

���� Manu balodīt, bēdz ātrāk prom no �ejienesl Kad mans vīrs pārnāks, viņ� tevi saplosīs!

���� Ehē, ja nu esmu nācis �urp, tad atpakaļ negriezī�os. Ja man būs lemts tikt saplosītam, tad tā ari notiks. Parādi man ceļu uz turieni, kur dzīvo Gizarlakstīgala.

Me�iniece tikai pakratīja galvu.

���� Māte man ir par viņu stāstījusi, bet es nezinu, kur to meklēt! � sacīja sieviete.

Mīkla bija izmīcīta, nāca laiks �aut maizi krāsnī. Ta�u me��iniece neprata ie�aut kuku]us krāsns mutē � smagi pūta un lūkoja tos iegrūst krāsnī ar rokām. Viņas rokas bija apdegu�as un sāpīgas.

���� Paga, paga! � jauneklis sacīja. � Es tev palīdzē�u! Es zinu, kā tas jādara!

Viņ� nocirta koku un uztaisīja lizi, ar ko �aut maizi krāsnī. To redzēdama, sieviete |oti nopriecājās, sasita rokas un līk�smoja, ka iemācījusies cept maizi, neapdedzinot rokas.

Kamēr maize cepās, puisis pastāstīja, kam viņam vajadzīga Gizarlakstīgala. Un lūdza, lai me�iniece paprasot vīram, kur to atrast � viņ� savos tālajos klejojumos dro�i vien bū�ot kaut ko par to dzirdējis. Me�iniece apsolījās pavaicāt. Maize bija izcepusies, me�iniece izvilka kukuļus no krāsns un pabaroja pie�kusu�o un izsalku�o ceļinieku. Pēc tam viņa aizveda jaunekli kādā attālākā istabā un paslēpa lielā lādē � nāca vakars, drīz bija jāpārnāk tīģeru pavēlniekam. Viņ� ari nekavējās pār�nākt � ātri vien bija klāt.

Tīģeru pavēlnieks jau iztālēm ieraudzīja savu sievu smai�dīgu stāvam vārtos un gaidām. Viņ� dusmīgi uzbrēca:

���� Kāpēc neesi izcepusi maizi? Ko tagad man dosi ēst? Vai man būtu jāapēd tevi j)a�u? Aiz izsalkuma vēders raujas �o�kurā!

Bet sieva mierīgi atbildēja:

���� Maize ir izcepta un gaida ēdāju, nedusmo!

���� Kā tad tu to izcepi? Vienmēr apdedzināji rokas, kad cepi maizi, bet tagad redzu tās veselas!

���� Es kaut ko izdomāju, un tās vairs neapdegs.

Ienācis mājā un ieraudzījis klāto galdu, tīģeru pavēlnieks nometa strīpaino ādu un pārvērtās varenā, spēcīgā vīrā, tikai acis bija un palika dzeltenas, bet zobi � asi kā zobeni. Vīrs sēdās pie galda un sāka ieturēties. Kad viņ� bija paēdis un at�maidzis, sieva vaicāja:

����� Ko tu darītu ar kādu jaunekli, kas man iemācīja cept maizi tā, lai neapdedzinātu rokas?

���� Neko ļaunu es viņam nedarītu, � vīrs sacīja, � par to labo darbu esmu ar mieru brāļoties un palīdzēt ko spēdamsi

Tad sieva devās uz attālo kambari, izlaida jaunekli no lādes un sacīja vīram:

���� Te ir tas cilvēks, kas man darīja labu!

Jauneklis viņam visu izstāstīja un vaicāja:

���� Ja tev zināms, kur dzīvo Gizarl'akstīgala, tad aizved mani turp un palīdzi to brīnumputnu noķert.

����� Es lāgā nezinu, kur viņa mīt. Ta�u sūtī�u tevi pie sava vecākā brāļa � viņ� ir lauvu pavēlnieks un valda pār visiem citiem zvēriem. Viņ� daudz ko zina, zinās arī to, kā tev palīdzēt. Nodod viņam manus sveicienus un saki, ka esmu ar tevi brāļo�jies. Tad viņ� tev nekā ļauna nedarīs. Tikai iegaumē, ka tas būs tāls ceļ� un tu vari satikt visvisādus neradījumus, kuriem būs prātā tevi saplosīt.

Jauneklis sacīja, ka nebaidoties un esot uz visu gatavs, lai tikai izpildītu, ko tēvs vēlējies. Tad tīģeru pavēlnieks uzveda viņu kādā augstā kalnā un parādīja, uz kuru pusi doties. Uz �ķir�anos viņ� nokoda sev ūsu skum�ķi un sacīja:

���� Ja tev gadīsies sastapt tīģeri un tas gribēs tevi saplosīt, parādi viņam �o skum�ķi, viņ� tev paklausīs un darīs visu, ko tu teiksi manā vārdā.

Jauneklis paņēma ūsu skum�ķi un pateicās. Abi apskāvās un atvadījās. Jaunektfs gāja un gāja, līdz sasniedza lauvu pavēl�nieka māju, kur dzīvoja tas, kas valdīja pār visiem zvēriem. Iegājis sētā, jauneklis ieraudzīja atbaido�a izskata me�asievu cepināmies saulē un snau�am. Viņ� goddevīgi tuvojās, paklanī�jās un teica:

���� Tev sūta daudz sveicienu tavs svainis, tīģeru pavēlnieks.

Viņ� ar mani brā|ojās, tāpēc esi man mātes vietā un pasargā no (auna!

����� Labs ir, ja tu esi brā|ojies ar manu svaini, tad bū�u tev mātes vietā! � sacīja briesmīgā sieva. � Citādi tu tiktu ap�ēsts, skaidra lieta. Man rādās, tu būtu varen mīksts un salds kumoss.

No mājas atskanēja apdullino�s lauvas rēciens:

���� Ar ko tu tur runā?

����� Ar savu dēlu � tavs brālis ar viņu brājojiesl � me�asieva atsaucās.

���� Lai nāk iek�ā, gribu apskatīties, kāds viņ� izskatāsl

Jauneklis iegāja mājoklī. Tur neredzēts milzis sēdēja uz lau�vas ādas. Mil�a galva bija lauvas krēpēm apaugusi, bet acu plaksti tik smagi aiz vecuma, ka viņ� lāgā nejaudāja tos pacelt. Jauneklis piegāja viņam klāt un atbalstīja mil�a smagos plak�stus ar divām nūjām � tikai tad lauva varēja viņu apskatīt. Lauvu pavēlnieks nopriecājās un sacīja:

���� Pateicos tev, puis, ka man palīdzējil Es jau daudzus ga�dus nespēju pacelt plakstus, guļu kā akls �ajā Dieva pasaulē. Tagad redzu gaismiņu un visu, kas apkārt, glu�i kā jaunībā. Saki man � kas tu tāds esi Un ko gribi; ko lai es tev dodu par palīdzē�anu?

Valdniēkdēls izstāstīja, kādā vajadzībā nācis uz �o tālo malu. Milzis sapurināja krēpes un norūca:

���� Ek, puis, es zinu gan, kur atrast Gizarlakstīgalu, bet tev tur nav ko rādīties. Labāk jau atsakies no savas iedomas un do�dies atpakaļ ar labu. Putns dzīvo noburto un garu valstībā, tur valda varena burve � Zemes Skaiste. Nevienas skaistākas par viņu nav visā pasaulē. Viņas valstība ir �ausmīga. Pat es, visu radījumu pavēlnieks, nedrīkstu tur spert kāju.

Tomēr jaunākais valdniēkdēls palika pie sava.

���� Es, � viņ� sacīja, � pārcietu tik daudz visādu grūtību un moku un tagad lai grie�os atpakaļ ar tuk�ām rokām? Ta�gad, kad esmu tik tuvu Gizarlakstīgalai? Nē, nē. Ja likteņgrāmatā būs ierakstīts, ka man jāiet bojā �ajā garu valstībā, tad tā arī notiks. Tā būs Allāha griba.

Redzēdams, ka jaunekli nepierunās atteikties no viņa ne�prātīgā nodoma, lauvu pavēlnieks pavadīja viņu līdz ceļam un norādīja, kurp tālāk doties.

���� Rau, tur sākas Zemes Skaistes valstība!

Uz �ķir�anos viņ� nokoda skum�ķi ūsu, iedeva to puisim un sacīja:

����� Ņem �o skum�ķi un gl'abā, tas tevi pasargās no nelai�mes, ja�kāds mans pavalstnieks sadomātu tev uzbrukt. Tiklīdz kāds tev tuvosies, parādi ūsas. Lai cik briesmīgs tas zvērs būtu, viņ� tev paklausīs un darīs, ko liksi. Bet tagad, puis, ej ar mieru, lai debesis tev vēlīgas!

Jauneklis paņēma skum�ķi, pateicās un bezbailīgi devās garu valstībā iek�ā. Viņ� gāja, gāja, soļus neskaitīdams, pats nezinādams, cik ilgi iet. Pēc kāda laika no aug�as viņam uz�bruka trīs ērglienes ar dzelzs knābjiem un dzelzs nagiem. Ta�u puisis nenobijās � savicināja savu zobenu. Vienai zobens ķēra spārnu, otrai kaklu, tre�ajai � knābi. Ērglienes iebrēcās sie�vie�u balisīs un aizlidoja.

Jauneklis gāja tālāk. Beidzot viņ� nonāca pie stāvas klints un uzrāpās tajā. Tur bija nams, kurā ve�a cepa maizi. Jauneklis teica:

���� Esi man laba māte, kā es bū�u tev llabs dēls!

Ve�a sasita rokas un brīnīdamās iesaucās:

���� Vai, dēliņ, kā tu te nokļuvi? Te pat ķirzaka nejaudā uz�rāpties!

Jaunākais valdniekdēls parādīja viņai savus aplauztos na�gus, apskrambātās rokas un ceļgalus, sapl'ēstās drēbes. Veca�jai kļuva viņa �ēl.

���� Vai manu, kad pārnāks manas meitas, viņas tevi pluci�nāt saplucinas! � viņa novaidējās vien.

���� Es atkļuvu �urp ar nāves briesmām un lielām mokām. Nekā vairs nebaidos. Dari ar mani, ko vēlies! � sacīia iauneklis.

Vecā nolauza gabalu maizes un salūkoja padzērienu. Pēc tam atvēra lielu tīni un lika viesim paslēpties tajā. Pēc brī�a is�taba ielidoja trīs ievainotās ērglienes. Noskaloju�ās sudraba kublā, viņas pārvērtās trejās daiļavās. Pēc tam viņas sēdās pie galda un ņēmās stāstīt cita caur citu:

Ak vai, māt! Ja tu zinātu, cik skaistu jauneklii mēs re�dzējām! Meklējām viņu pa visām septiņām debesīm, līdz bei�dzot atradam uz zemes. Laidāmies lejā, gribēdamas viņu atnest tev, ta�u viņ� sāka vicināt zobenu un mūs savainoja.

���� Viņ� domāja, ka jūs grasāties uzbrukt un viņu noknā�bāt, � māte sacīja, � tāpēc aizstāvējās. Ja jūs būtu aicināju��as ar labu, viņ� dro�i vien būtu mīlu prātu gājis jums līdzi. Kāpēc jūs gribējāt viņu atstiept ar varu?

����� Lai tev būtu znotsl � sacīja vecākā māsa. � Mēs jau y esam precību gados, bet neviens vīra cilvēks nav spēris kāju

pār mūsmājas slieksnil

���� Māja bez vīra cilvēka ir kā diena bez saules! � sacīja vidējā māsa.

L� Un kur� gan spētu uzrāpties tādā stāvā klintī? � nopū�

tās jaunākā.

tMāte noprata, ka viņas meitas netaisās jauneklim neko no�

darīt, glu�i otrādi, jauneklis viņām iepaticies. Viņa ar gudru ziņu sacīja:

����� Tas, kuram netrūkst dū�as un spēka, tiek arī pa klinti J aug�ā. Pie manis ciemos ieradies spēka puisis ar zobenu!

To pateikusi, viņa atvēra tīni. Meitenes loti nopriecājās, ieraudzīju�as skaisto jaunekli. Apsveicināju�ās sāka viņu izvai�cāt, kādā vajadzībā nācis. Jauneklis izstāstīja visu, kā bijis, no isākuma līdz beigām. To dzirdēju�as, māsas sāka viņu atrunāt,

Vpieteikdamas labāk nemeklēt Gizarlakstīgafu.

���� Izmet to nesaprātīgo domu no galvas! � sacīja vecākā.

���� Man �ēl tavas jaunības un skaistuma!

��� Atsakies no tādas iedomas! � sacīja vidējā. � Zemes Skaiste modri sargā savu lakstīgalu, ar labu neatdos, bet ar varu neatņemsi. Tā ieslodzīta zelta būri, kas karājas viņas gu-

1ļamistabā, bet guļamistabu apsargā pieci simti bruņotu sargu.

���� Līdz mūsu pavēlnieces pilij jānoiet ceļ� triju gadu ga�rumā. Kad nonāksi tur, tev uzbruks visādi redzēti un neredzēti nezvēri. Labāk appreci vienu no mums, un dzīvosi bez kādām

Lrūpēm, tev nekā netrūks! � sacīja jaunākā.

Jauneklis palika pie sava. g� Tas nav iespējams! � viņ� sacīja. � Esmu devis vārdu,

un man jāpilda, ko solīju. Es nedrīkstu apstāties pusceļā. Sa�kiet, kā turp nokļūt, un palīdziet man, ja varat.

Beigu beigās sapratu�as, ka puisis neatkāpsies no nodomātā, Jmāsas apsolījās aiznest viņu Zemes Skaistes miteklī. Valdniek-

dēls da�as dienas atpūtas pie māsām, pēc tam sacīja:

���� Aiziet! Aiznesiet mani turp, kā solījāties!

Kad saule slīdēja uz rietu, māsas pārvērtās ērglienēs. Viņas satvēra viesi nagos un laidās lidu � ap pusnakti, noslēpumu stundā, dīvas miteklis bija klāt. Māsas sacīja:

���� Zemes Skaistes istabās tu redzēsi degam �etras sveces sve�turos, bet �etras citas būs turpat neaizdegtas. Kad sveces izdegs, pils ļaudis pamodīsies. Tāpēc iededz �etras citas, lai mums būtu laiks aizlaisties. Dari ātri, kas darāms, un steidzies �urp, mēs tevi gaidīsim.

Bezbailīgais jauneklis iegāja istabās. Tur bija divi tīģeri. Tie, sve�inieku ieraudzīju�i, gribēja viņu saplosīt. Bet puisis atminējās ūsu skum�ķi, kuru viņam iedeva tīģeru pavēlnieks. To izvilcis, viņ� iesaucās:

���� Es esmu brāļojies ar jūsu pavēlnieku. Te ir viņa ūsas, varat pārbaudīt. Laidiet mani iek�ā, man svarīgs darbs darāms. Esmu nācis to paveikt no viņa pasaules gal'a.

Tīģeri aplūkoja ūsas, paklanījās un ielaida jaunekli pilī. Tur visi kalpi gulēja cie�ā miegā. Tikai divi lauvas pie Skaistes gu�ļamistabas durvīm bija nomodā. Sve�inieku ieraudzīju�i, viņi ierūcās un grasījās viņu saplosīt. Ta�u puisis izvilka lauvu pa�vēlnieka ūsas un sacīja:

� Esmu jūsu pavēlnieka pieņemtais dēls. Te ir viņa ūsu skum�ķis. Laidiet mani iek�ā, man svarīgs darbs veicams, esmu nācis to paveikt no viņa pasaules gala.

Lauvas aplūkoja ūsas, paklanījās un ielaida jaunekli iek�ā. Redzēdams Zemes Skaistes pārlieko skaistumu, valdniekdēls glu�i apjuka. Viņ� nespēja atraut skatienu no Skaistes. Visubeidzot viņ� neizturēja � pacēla plīvuru un noskūpstīja du�so�o daiļavu. Skaiste pa miegam kaut ko nomurmināja. Te jau�neklis nobijās, ka viņa varētu pamosties, pakampa būri ar lak�stīgalu un metās bēgt. Tik tikko paspēja aizdegt �etras sveces sve�turos. Kad viņ� izsteidzās pie trim ērglienēm, tās taujāja:

������ Kur tu tik ilgi biji? Mēs jau domājām, ka sargi tevi no�galēju�i, un gribējām laisties projām.

Iekams jauneklis paspēja kaut ko paskaidrot, viņas sagrāba valdniekdēlu nagos un laidās projām. Sveces bija izdegu�as, pamodās sargi. Redzēdami, ka būris ar lakstīgalu pazudis, viņi metās ķert zagli.

Ta�u ērglienes laidās zibens ātrumā. Ap pusdienlaiku viņi

nonāca krustcelēs, kur brā]i bija aizgāju�i katrs uz savu pusi. Tur trīs māsas ardievojās un atstāja jaunekli vienu.

Valdniekdēls palūkojās zem akmeņiem un atrada brāļu gre�dzenus turpat, kur tie biju�i. Tātad brāļi vēl nebija nāku�i at�pakaļ. Jaunākais brālis devās viņus meklēt. Kādu laiku klejojis un visus iztaujājis, viņ� atrada vecāko brāli mazgājam traukus krodziņā, bet vidējo � viesnīcā. Abi bija noskrandu�i un izdi�lu�i � neviens nevarētu pateikt, ka tie ir valdnieka dēli.

������������� Ei, brālī�i, laiks uz māju pie tēval � jaunākais sacīja.

��� Gizara ir manās rokās.

Visi trīs devās mājup. Gāja, gāja, līdz sagribējās dzert. Te viņi ceļa malā ieraudzīja aku, ta�u nebija ne vindas, ne sme�ļamā spaiņa.

Vecākie brāļi sacīja jaunākajam:

���� Mēs tevi nolaidīsim lejā, iesmel ūdeni!

Jaunākais piekrita. Visi trīs nojoza jostas, sasēja tās citcitai galā, un jaunākais brālis pa tām nolaidās akā. Ta�u vecākie, negodnieki, to vien bija gaidīju�i. Ne vārda neteiku�i, bija no�domāju�i vienu un to pa�u: pārgrieza jostas un devās projām, atstājot jaunāko brāli akā. Bez vilcinā�anās paķēra būri ar lak�stīgalu un nolēma jaunāko nāvei. Ta�u jaunākais valdniekdēls nenoslīka � izrādījās, aka bija tik sekla, ka ūdens sniedzās vi�ņam tikai līdz pazodei.

Kop� tika pastrādāta �ī ļaundarība, Gizara apklusa un likās saslimusi. Abi negantnieki pārradās mājās un nodeva tēvam būri. Vecākais sacīja, ka viņ� atradis lakstīgalu, bet vidējais � ka palīdzējis vecākajam. Tēvs vaicāja:

���� Kur palika jaunākais brālis?

�Viņ� sapinies ar nelāgiem ļaudīm, tagad ir laupītāju va�donis un kl: aiņo pa kalniem.

To dzirdējis, valdnieks ļoti noskuma. Viņ� aplūkoja lakstī�galu un noprasīja:

����� Kāpēc tas putns nedzied? Svētceļnieks ta�u sacīja, ka tam jādzied.

���� Būs ceļā noguris, � brāļi atbildēja.

Gizarlakstīgalu aiznesa uz svētnīcu. Tur norīkoja divus sar�gus putnu apsargāt un barot, dzirdināt un pielūkot, lai tas sāktu dziedāt. Ta�u lakstīgala klusēja un skuma pēc sava saimnieka.

Pa to laiku Zemes Skaiste bija uzzinājusi, kur atrodas viņas

lakstīgala. Tā bija dīvai loti dārga, tāpēc viņa nolēma putnu atdabūt. Un ne tikai to. Ta�u pagaidām vēl jums neko neteik�sim. Pagaidiet mazliet, kad pasaka būs galā, jūs visu uzzināsiet.

Skaiste sapulcināja liehunlielu karapulku � visvisādus me�a zvērus un me�cilvēkus, devās uz valdnieka galvaspilsētu un aplenca to no visām pusēm. Valdnieks, redzēdams tādu lielu karapulku, gau�i nobijās. Un nosūtīja savu padomnieku apvai�cāties, kādā vajadzībā pulks ieradies. Zemes Skaiste paziņoja:

���� Lai pie manis ierodas tas, kas nozaga Gizaru! Es gribu ar viņu runāti

Padomnieks atgriezās un pasacīja valdniekam, ko dzirdējis. Valdnieks pavēlēja vecākajam dēlam:

���� Ej pie Skaistes un lūdz piedo�anu. Saki, ka dosim putnu viņai atpakaļ, jo tas pārstājis dziedāt.

Vecākais dēls devās pie Zemes Skaistes. Viņa noskatīja jauneklli no galvas līdz kājām un vaicāja:

���� Vai tu biji tas, kas nakts vidū man nozaga Gizaru?

���� Esi � vecākais dēls atbildēja.

���� Kur tu viņu atradi?

���� Tavā dārzā, cipreses zarā.

���� Sasieniet �o melil � Skaiste saniknota iesaucās. � Un uzskaitiet simt belzienus pa pliku miesu. Par to, ka viņ� man meloja!

Skaistes kalpi sagrāba valdniekdēlu un sāka viņu pērt, uz�skaitīdami desmit reiz desmit belzienus, sita un sita, līdz sviedri nelaimīgajam uz muguras sajaucās ar asinīm. Kalpi aiznesa iz�pērto tēvam ne dzīvu, ne miru�u. Un sacīja:

���� Mūsu saimniece meklē to, kas nozaga lakstīgalu. Vai arī neatstās akmeni uz akmens.

Valdnieks sacīja vidējam dēlam:

���� Ej tagad tu! Jūs ta�u pa abiem esot nozagu�i putnu. Dro�i vien Skaiste grib redzēt tevi.

To dzirdējis, vidējais dēls pārbijās. Lai arī viņu nepiemek�lētu vecākā brā]a liktenis, vidējais nokrita ce|os un visā atzinās. Valdnieks tūlīt sūtīja savus jaudi� meklēt jaunāko dēlu. Tie uz�meklēja aku un izvilka jaunāko valdniekdēlu ārā, sasalu�u ragā un tikko dzīvu. Viņu aiznesa pie tēva. Tur dziednieki padzirdīja nelaimīgo ar stiprām.zālēm un dzirām, līdz viņ� atjēdzās. Tikko viņ� bija izrunājis pirmos, vārdus, Gizartakstīgala, tos dzirdēdāma, nopurinājās un sāka dziedāt. Viņa dziedāja tik skaisti, ka tauta, kas bija ienaidnieka karapulka sabiedēta, atplauka un noteica:

���� Tā ir laba zīme!

Zemes Skaiste, dzirdēdama savu lakstīgalu dziedam, visu saprata. Viņa lika saviem kalpiem ceļu no pilsētas vārtiem līdz viņas teltij noklāt ar dārgiem paklājiem. Pa to laiku mūsu va�ronis bija apvilcis greznas drānas, apjozis dārgu zobenu, kā pienākas valdnieka dēlam. Un ar lakstīgalu rokā devās pie Skaistes. Tauta, to redzēdama, satraucās:

��� Cik �ēl mūsu varoņa! Kas gan ar viņu notiks?

Valdniekdēls, ticis līdz Skaistes teltij, nokrita cejos. Skaiste

piecēla viņu kājās un vaicāja:

��� Vai tu nozagi manu lakstīgalu?

���� Es! � jauneklis atbildēja.

���� Kur tu viņu atradi?

Jauneklis izstāstīja, kā ticis iek�ā Skaistes guļamistabā, kur viņa gulējusi, un kā aiznesis būri.

���� Un ko vēli tu tur darīji? � Skaiste vaicāja.

Jauneklis nodūra galvu un cieta klusu. Bet viņa turpināja:

����� Es redzēju sapnī, ka mani kāds skūpsta uz lūpām. Līdz tam neviens to nebija uzdrīkstējies. Man iepatikā� tavs skais�tums un bra�ums. Ta�u es nevarēju pamosties, jo sveces vēl ne�bija izdegu�as.

Abi, kā izrādījās, glabāja viens otru dziļi sirdī. To noskaid�roju�i, viņi nolēma apprecēties.

Zemes Skaiste aizveda jaunāko valdniekdēlu sev līdzi. Savā valstībā viņa iedeva jauneklim burvju zālles, lai viņ� būtu mū��am jauns un dzīvotu tikpat ilgi kā viņa. Abi dzīvoja vienos priekos, palikdami mū�am jauni un skaisti � tur, tajā tālajā pasaules galā. Tā viņi vada savas dienas joprojām.

Reiz dzīvoja valdnieks ar valdnieci. Valdniecei bija kal�pone � viltīga bezgode. Kalpone briesmīgi necieta savu vīru un visvisādi centās nelaimīgo pazudināt.

Kad valdniece gaidīja troņmantnieku, valdniekam sagribē�jās uzzināt, kas viņai piedzims � dēls vai meita. Viņ� saaici�nāja visus valsts dziedniekus un pavēlēja:

���� Pasakiet, kas mums piedzims � dēls vai meita! Es jau iepriek� gribu to zināt.

Nabaga dziednieki minēja gan �ā, gan tā, ta�u neko nespēja uzminēt. Viņi sacīja:

���� Jūsu augstība, mēs nezinām, kas valdniecei piedzims, ne�varam pateikt, vai būs dēls vai meita.

Valdnieks sadusmojās.

������������� Jūs esat nekam nederīgi aplamnieki! � viņ� bārās.

��� Tādus dziedniekus man nevajag! Nevienā valstī tādi nav va�jadzīgi!

Dusmās viņ� lika dziedniekus ieslodzīt cietumā.

Valdnieces ļaunprātīgā kalpone uzzināja, kāds liktenis pie�meklējis nelaimīgos dziedniekus, un sarosījās. Viņa aizsteidzās pie valdnieka un teica:

���� Jūsu godība, nesu jums labas ziņas! Mans vīrs ir dzied�nieks, augsti mācīts cilvēks, tikai aplam kautrīgs, tāpēc nevie�nam nestāsta par savām mākām. Viņ� pateiks, vai valdniecei piedzims dēls vai meita. Lieciet viņu atvest!

Valdnieks pavēlēja atvest kalpones vīru uz pili. Būdams zemkopis, viņ� prata tikai zemes darbus, bet nenieka no dzied�nieku mākām. Viņ� bija godīgs un taisnīgs cilvēks, kas nekādā ziņā nelīdzinājās savai bezgodei sievai. Vīrs tūlīt noprata, ka tie ir viņa sievas stiķi. Viņ� izbijās, ta�u neko darīt � ja vald�nieks pavēlējis, tad jāklausa. Tā vīrs ieradās pilī.

Tur valdnieks aizveda nelaimīgo pie valdnieces un sacīja:

���� Saki man � vai valdniecei piedzims meita vai dēls?

Vīrs nobijās vēl vairāk un nodomāja, ka �oreiz gan no ka�rātavām neizbēgt. Nekādi nespēdams izdomāt, ko sacīt, viņ� izstomīja:

���� Jūsu augstība! Kā sacīt, uz to lietu var raudzīties no da��ādām pusēm. Kā rādās, no vienas puses raugoties, var būt meita, bet, no otras puses raugoties, var būt dēls. Man domāt, būs gan meita, gan dēls.

Labiem Jaudīm Dievs palīdz. Pēc desmit dienām valdniecei piedzima dvīņi � dēls un meita. Laimīgais valdnieks paaicināja pie sevis kalipones vīru un sacīja:

������ Kā lai tevi atalgoju? Prasi, ko gribi, do�u tev, ko vien vēlies.

����� Man nekā nevajag, � sacīja zemkopis, � es lūdzu tikai vienu � izlaid dziedniekus no cietuma.

����� To es nevaru, � valdnieks atrunājās, � tik dumji dzied�nieki nekur neder. Prasi naudu, cik vien gribi.

Ta�u zemkopis atteicās ņemt naudu. Viņ� sacīja:

����� Pārrunājiet to bū�anu ar valdnieci, es tepat pagaidī�u!

Valdnieks devās pie valdnieces. Viņa noklausījās, ko kalpo�nes vīrs vēloties, un pierunāja valdnieku vēlē�anos izpildīt.

Valdnieks darīja, kā valdniece teikusi, � pavēlēja atbrīvot gūstniekus, bet dziednieku bagātīgi atallgot.

Valdnieces kalpone vai pllīsa no dusmām. Viņa bija gribējusi vīram sariebt, ta�u nekā.

Valdnieks bija atvēris slimnīcu, kur dziedināt savus slimos pavalstniekus. Slimnīca bija pārpildīta, slimie aizvien nāca klāt. Neviens nespēja viņus izdziedināt, dziedniekiem nebija tādu brī�numzāļu. Dziednieki gan dzirdīja slimos ar visvisādām zālēm un uzlējumiem, ta�u tie tikai vaidēja un stenēja, nekādi nespē�dami atspirgt. Dziednīca bija gau�i nabadzīga � slimos vaja�dzēja ne tikai dziedināt, bet arī barot.

Valdnieces kalpone, viltīgā bezgode, kādu dienu sacīja vald�niekam:

1 |jg� Jūsu augstība! Pasauciet ta�u manu vīru, viņ� vienā rā�vienā izdziedinās slimos.

Valdnieks atminējās dziednieku, ļoti nopriecājās un lika viņu pasaukt. Nabaga zemkopis, kas bija strādājis uz lauka, tika atvests pie valdnieka. Valdnieks pavēlēja viņu ietērpt greznā galma dziednieka apģērbā, un abi devās uz slimnīcu.

Pa ceļam nelaimīgais, aiz bailēm trīcēdams, purpināja:

����� Ak vai, siev, ko tu esi padarījusi! Ko lai iesāku, kā lai glābjos?

Valdnieks ar savu dziednieku iegāja slimnīcā, parādīja vi�ņam visus slimos un sacīja:

����� Kādas zāles viņiem dot, lai visi izveseļotos?

Zemkopis dziednieka drānās zinīgi sacīja:

����� Jūsu godība, lai viņi izveseļotos, vajag tikai nokaut des�mit visveselākos, izvārīt un ar gaļu pabarot pārējos. Visi būs veseli kā likts!

���� Lai notiek! � sacīja valdnieks. � Izvēlies desmit visve�selākos!

Dziednieks uzrunāja slimo, kas gulēja viņam vistuvāk:

���� Kā rādās, tu esi veselāks par pārējiem? Varbūt sāksim ar tevi?

���� Es esmu pavisam vesels! � iesaucās sirdzējs un izlēca no gultas. � Man te vairs nav ko darīt!

To teicis, viņ� naski metās uz durvīm.

Tad zemkopis uzrunāja nākamo sirdzēju:

���� Tu arī izskaties tīri vesels. Varbūt sāksim ar tevi?

���� To tik ne! Es arī esmu vesels! � iesaucās slimais un me�tās pa durvīm laukā veiklāk par veiklu.

���� Tu izskaties spirgtāks par tiem citiem! � dziednieks ap�vaicājās nākamajam. � Būs jāsāk ar tevi.

Ta�u ari �is izrādījās vesels � pakampa savas drēbes un projām bija.

Kā par brīnumu, visi sirdzēji drīz vien bija kājās, veicīgi ģērbās un bēgtin bēga � nebija neviena, kur� nejaudātu pa�skriet. Valdnieks un viņa dziednieks apstaigāja slimnīcu, ta�u visi slimie pēk�ņi izveseļojās, un drīz vien slimnīca bija tuk�a. Izrādījās, ka tikai pāris sirdzēju nespēj piecelties un paiet � tie patie�ām bija slimi.

Valdnieks sacīja, ka nekad neesot redzējis tik apķērīgu dziednieku, un slavēja viņu vienā slavē�anā. Kop� tā laika vald�nieka dziednieks apmetās pilī, kur viņu visi cienīja un godāja.

Reiz kādā ciemā dzīvoja dzirnavnieks. Viņ� bija laimes lu�teklis, jo nekad nevienu neapskauda.

Dzirnavas mala, gar dzirnavām tecēja maza upīte. Dzirnav�nieks rāvās melnās miesās, strādāja un nekurnēja, bet strādā�dams dungoja savā nodabā. �urkstēja ūdens, strādinādams dzirnas, gurkstēja graudi starp dzirnu akmeņiem, kurkstēja var�des dzirnavu dīķī, bet dzirnavnieks cilāja smagos miltu maisus, uzmanīja dzirnakmeņus, un nekas netraucēja viņa dvēseles mieru. Viņ� saņēma labu naudiņu par savu darbu no apkārtnes zemkopjiem, ar to viņam pietika, un neko vairāk vīrs nekāroja. Daudzi viņu apskauda tāpēc, ka dzirnavnieks jutās laimīgs un tāds arī izskatījās. Skauģi bie�i vaicāja:

���� Par ko tu priecājies? Kā tev izdodas būt laimīgam?

Un dzirnuvīrs viņiem atbildēja:

����� Es neesmu skauģis. Nezinu, kas ir_skaudība, tāpēc esmu priecīgs un laimīgs, man alla� vēlīgs prāts. Laimes luteklis ir tas, kas nevienu neapskau�.

Cieminieki viņu iesauca par laimes lutekl'i � laimes Kutekli, kas nevienu neapskau�.

Tās zemes valdnieks bija bagātāks par bagātu, ta�u valdī�a�nas smagā nasta sāka viņu nospiest � ar laiku valdnieks pie�kusa un sadomāja mest valdī�anu pie malas, lai atbrīvotos no rūpēm un raizēm, pavadot vecumdienas mierīgi, priekā un laimē. Ta�u � viņ� nezināja, kā to izdarīt. Reiz valdnieks sēdēja vien�tulībā, domādams smagu domu, te troņa zālē ienāca kāds no galminiekiem. Valdnieks paaicināja galmakungu pie sevis un pavaicāja viņam:

����� Saki, kambarkungs,� vai tu nepazīsti kādu laimes lu�tekli, kas mani iemācītu būt laimīgam?

���� Vienu tādu es pazīstu, jūsu augstība, � galmakungs sa�cīja, � kādā jūsu valstības ciemā dzīvo llaimes luteklis.

Valdnieks tūlīt pat saposās ceļam un devās uzmeklēt laimes lutekli. Viņ� nonāca ciemā un, tuvodamies dzirnavām, redzēja dzirnavnieku rosīgi strādājam un dungojam, kā vienmēr. Pa�stāvējis kādu brīdi un paklausījies dzirnavnieka dungo�anā, valdnieks gāja iek�ā un uzrunāja laimes lutekli:

���� Saki � ko man darīt, lai es būtu tikpat laimīgs kā tu?

����� Es esmu laimīgs tāpēc, ka nevienu neapskau�u un do�māju tikai par savu darbu! � dzirnavnieks atbildēja. � Bet, kā lai palīdzu tev, valdniek, to es nezinu.

����� Vai tu neizdarītu man pakalpojumu, ko tev lūg�u? gvaldnieks turpināja.

���� Ko gan es varu darīt jūsu labā? � dzirnavnieks brīnījās.

����� Mainīsimies vietām: es do�u tev savu valsti, ņem valdī�bas gro�us savās rokās, bet tu atdod man savas dzirnavas.

����� Mainīt savu laimi pret sve�u nav iespējams, � sacīja dzirnuvīrs, � es esmu laimīgs, redzēdams, kā �ī upīte, kas tek

te garām, grie� dzirnu ratu. Esmu laimīgs, ka varu darīt savu darāmo un domāt savu domājamo, un mani neviens netraucē. Es esmu aizņemts no rīta līdz vakaram un dziedu aiz prieka, jo mana dvēsele līksmo � darbs darbu dzen, un es priecājos par savām dieni�ķajām rūpēm.

Valdnieks padomāja, padomāja un sacīja:

����� Tad jau es esmu vēl laimīgāks par tevi. Ari mani var saukt par laimes luteklii.

Valdnieks nosprieda, ka dzirnavniekam taisnība. Viņ� devās atpakaļ uz savu pili, lai atkal uzņemtos valdī�anu. Tur nonā�cis, valdnieks atsāka rūpēties par Valsts lietām un jutās prie�cīgs un laimīgs.

Tagad valstī bija divi laimes lutekļi � dzirnavnieks un vald�nieks. Abi bija laimīgi tāpēc, ka darīja savu darāmo un nevienu neapskauda, domāja savu domājamo un nemocīja dvēseli ar citu rūpestiem un darī�anām.

Kas tik uz �īs zemes neatgadās! Vecos laikos bija kāds ba�gāts zemturis. Viņam netrūka ne treknu aitu, ne pienīgu govju, nemaz nerunājot par simtiem zirgu un visu citu.

Reiz tās zemes valdnieks, apceļodams savu valsti, iegriezās pie zemtura un nolēma tur pārnak�ņot. Zemturis uzņēma viņu godam, paēdināja un padzirdināja kā spēdams. Valdnieks bija ļoti apmierināts ar cienastu.

To pa�u nakti zemtura sievai piedzima dēls. Rīta agrumā valdnieks nokristīja jaundzimu�o. Pirms do�anās ceļā viņ� sa�cīja zemturim:

���� Māci bērnu augstās zinībās. Kad viņ� būs izmācījies, tad sūti dēlu pie manis � es iztaisī�u no viņa slavenu vīru, viņ� būs mans mantinieks un mantos troni, jo man pa�am bērnu nav.

To teicis, viņ� iedeva zemturim zelta krustu un aizjāja savu ceļu.

Pagāja kāds laiciņ�, puisēns paaugās, pienāca laiks iet mā�cībā. Tēvs darīja, kā valdnieks licis, � sūtīja dēlu mācīties pie visgudrākajiem vīriem. Puisēns bija centīgs un spējīgs, apguva

visas gudrās zinības. Jau kā jauneklis viņ� atgriezās tēva mā�jās, apguvis visu, kas būtu jāzina valdniekam. Tad zemturis uz�kāra viņam kaklā krustu � valdnieka dāvanu �, uz kura bija rakstīts: �Es, kas tevi kristīju, esmu �īs zemes valdnieks. Kad tev sāks dīgt ūsas, tad dodies uz manu pilsētu, gribu darīt tevi par varenu vīru.�

Dēls lūdza atjauju doties pie valdnieka. Tēvs at|āva � viņ� bija visu laiku par valdnieka solījumiem domājis un pārdomā�jis, saposa dēlu dārgās drānās, iedeva viņam visstaltāko zirgu no saviem staļļiem � lai dēls, kas dodas pie valdnieka, nekristu kaunā.

Tā zemtura dēls devās ceļā � jāja pāri kalniem un lejām uz galvaspilsētu. Ceļā viņ� satika kādu jaunekli tādā pa�ā vecumā. Viņi sāka runāties un turpināja ce|u kopā. Sve�iniekam bija za�ļas acis, un viņ� �audīja tās uz visām pusēm. Mūsu zemtura dēls bija samācījies tik daudz visādu gudrību, ka viņa galva bija ar tām pilnum pilna � nekam citam tur vairs vietas neat�lika. Kā veci ]audis saka � gudram gudra nelaime. Kā vēlāk redzēsim, viņam par savu lētticību nācās dārgi samaksāt. Ot�rais ce]inieks, kaut gados jauns, jau bija uzkrāvis savai dvēse�lei tādu grēku nastu, ka ar veselu jūru ūdens viņu nevarētu tīru nomazgāt.

Kādu laiku jāju�i, viņi nolēma atpūsties un iekost. Zemtura dēls, neko ļaunu nedomādams, palielījās � sak, tā un tā, jāju pie sava krusttēva valdnieka un manto�u viņa troni. Kā zināms, nav prātīgi izrunāties sve�u klātbūtnē � zalacis pielēca kājās, nogāza zemtura dēlu uz muguras un piegrūda viņam pie kakla garu nazi.

���� Velc nost savas drēbesl � viņ� uzkliedza. � Un apvelc manas! Zvēri, ka nevienam neteiksi, kas tu tāds un kas esmu es! Saki: tikai tad, ja nomir�u un aug�āmcel�os, drīkstē�u atklāt noslēpumu. Citādi tūlīt pat tevi nodur�u!

Zemtura dēls nobijās un padevās � apzvērēja, ka nevienam neatklās noslēpumu. Abi apmainījās drānām. Nepazīstamais sacīja, ka tagad viņ� bū�ot valdnieka krustdēls, bet zemtura dēls rviņa kalps. Tad viņ� kāpa zirgā, bet mūsu jauneklis bija spiests tālāk ceļot kājām. Tā viņi nonāca valdnieka pilī.

Viltnieks parādīja zelta krustu un sacījās esam valdnieka krustdēls. Ta�u viņ� bija nemācīts un dumj�, neprata nedz uz�

vesties, nedz sasveicināties kā pieklājas � palika stāvam, kā zeme īemiets, kaut ko nesaprotamu murminādams. Bet zemtura dels paklanījās un godbijīgi sveicināja, kā mācītam cilvēkam pienākas. Valdniekam viņ� |oti iepatikās, un valdnieks nodo�māja: �Lūk, �im te vajadzētu būt par troņmantnieku, nevis tam turi�

Melkulim sagatavoja pils labākās istabas, apkalpoja viņu kā pa�u valdnieku. Valdnieks visiem pavēlēja viltnieku godāt kā savu dēlu, sacīdamies ar laiku darīt viņu par savu pēcnākamo. Zemtura dēlu sūtīja gulēt uz stalli pie zirgu pui�iem.

Negantnieks, kas bija ielavījies pilī kā viltvārdis, drīz vien sāka no�ēlot, ka toreiz kalnos nebija zemtura dēlu nodūris. Bez�godis baidījās par valdnieka īsto krustdēlu � ja nu viņ� netur doto vārdu un izpļāpājas. Lai cik mīksti bija p�|i, uz kuriem viņ� gulēja, miegā negodnieku mocīja murgi. Un viņ� nolēma zemtura dēlu pazudināt.

Kādu dienu viltnieks izlikās par slimu. Valdnieks ieradās sirdzēju apmeklēt. Apvaicājās, kā ar veselību. Slimais tikai ste�nēja un vaidēja:

���� Ak vai, cik man sliktil Vai � vai � vail

Valdnieks saaicināja dziedniekus un mācītus zinību vīrus, tie dzirdīja sirdzēju ar visādām zālēm un lipināja plāksterus, bet negodnieks tikai vaimanāja.

����� Saki � ko lai daru, kā lai tev palīdzu? � vaicāja no�rūpējies valdnieks.

���� Mani spētu dziedināt tikai veselības zālīte no pūķkalna, tā palīdzētu tikt atkal uz kājām. Cita līdzek|a pret manu vainu nav.

���� Bet, dēliņ, kur lai ņemu dro�uli, ko sūtīt uz pūķkalnu? Jau daudzi spēkavīri devu�ies turp veselības zālītes lasīt, bet neviens nav atgriezies.

���� Valdniek, liec manam kalpam doties turp. Ja viņ� atteik�sies, tad piedraudi, ka pavēlēsi nocirst viņam galvu.

Valdnieks pasauca zemtura dēlu un sacīja:

���� Gribi vai negribi, tev būs jādodas uz pūķkalnu pēc vese�lības zālēm, tavam slimajam kungam vajadzīga zālīte no pūķa dārza. Ja nedarīsi, ko pavēlu, lik�u nocirst tev galvu!

Puisis gau�i bēdājās � bet ko lai, nabags, būtu darījis? Valdnieka gribai pretoties nebija viņam pa spēkam.

Nelaimīgais devās laukā no pilsētas mūriem �, lai visu pār�domātu un apsvērtu. Gāja pa kalniem, lauzīja rokas un birdi�nāja rūgtas asaras, zinādams, ka no dro�as nāves nekādi neiz�bēgt. Tā viņ� nonāca pie nabadzīgas būdeles kalnu vidū. Uz būdeles sliek�ņa stāvēja baltbārdis ve�uks. Ve�uks vaicāja, kāpēc jauneklis tik rūgti raudot, un zemtura dēlis izstāstīja, ka vald�nieks licis viņam iet uz pūķkalnu pēc zālēm, lai dziedinātu savu troņmantnieku, ta�u viņam esot briesmīgas bailes, jo Kdz �im nevienam vēl neesot laimējies no turienes dzīvam pārnākt. Ve��uks noklausījās pui�a sacītajā un teica:

������ Noslauki asaras, puisi Neskumdiniesl Dūmi no tās uguns, ko valdnieka mantinieks iededzis, lai tevi sadedzinātu, izēdīs viņam pa�am acis, tik sīvi tie ir. Dari tā: paprasi valdniekam astoņdesmit mucas � �etrus desmitus ar medu, otrus �etrus desmitus � ar pienu. Ved to visu pāri kalniem, līdz saule rietēs. Pieraugi, ka tiec pūķkalnā pirms saules rieta. Pūķis vēl nebūs pārnācis no medībām. Izmēz midzeni un iededz uguni pavardā. Ielej katlā pienu un medu, pēc tam labi samaisi. Kad būsi visu padarījis, paslēpies kaut kur tuvumā. Pārnāks pūķis un redzēs, ka midzenis iztīrīts. Viņ� apēdīs cienastu, ko tu būsi sagatavo�jis, un pēc tam tevi pasauks. Nu vari rādīties. Pūķis vaicās, kā�lab esi nācis, tad gan saki visu, kā ir. Viņ� ļaus tev salasīt zā�lītes, cik gribēsi. Noplūc trīs un turpat apēd; Tām piemīt bur�vība, tu iegūsi neredzētu spēku. Pēc tam nāc uz manu būdu, es tev pagādā�u zāles valdnieka troņmantniekam.

a

Puisis ļoti nopriecājās, patencināja un ar vieglu sirdi devās atpakaļ uz pili. Valdnieks iedeva juneklim visu, ko viņ� prasīja. Puisis veda mucas ar pienu un medu uz pūķkalnu � pāri klintājiem un purvājiem, cauri briksnājiem un bruksnājiem, līdz pievakarē nonāca visaugstākā kalna galā. Tur, kādā tum�ā alā, bija pūķa miteklis. Sajā laikāEkā jau ve�uks sacījis� pūķis vēl nebija pārnācis no medībām. Puisis sakrāva mucas midzeņa priek�ā un ķērās pie darba, paveikdams visu, kas vajadzīgs. Pēc tam viņ� iegāja me�ā un paslēpās aiz koka.

Vakarā jau iztālēm bija dzirdams briesmīgs troksnis un �ausmīga dārdoņa, itin kā kalni juktu un bruktu: pūķis nāca kā viesulis, akmeņi vien ripoja. Tas pabrīnījās vien un ļoti ielīk�smojās par neredzēto tīrību un kārtību. Bet, redzēdams cienastu katlā, priecājās vēl vairāk. Pūķis sarīkoja dzīres, ēda un ēda, un vēl izlaizīja katla dibenu sausu. Pēc tam palūkojās laukā no alas un uzsauca:

������� Ei, tu, kas mani iepriecināji un pamieloji, rādies dro�i un nebīsties!

Puisis iznāca no me�a un atsaucās:

���� Te es esmu!

Pūķis aicināja puisi midzenī. Abi sāka runāties. Puisis pa�stāstīja, kādā vajadzībā nācis.

��������������� Vai tas ir viss, kas tev vajadzīgs? � pūķis iesaucās.

���� Ej dārzā un rauj zāles, kādas gribi!

-������� Zemtura dēls iegāja dārzā, norāva tris zālītes un turpat apēda. Tūlīt viņ� sajuta sevī mostamies mil�a spēku un, ja būtu ielūkojies spoguli, tad redzētu, ka k|uvis arī daudz tīkamāks no vaiga. Viņ� atgriezās alā, atvadījās no pūķa un paņēma savas mucas. Pa ce]am atpakaļ uz pili puisis iegriezās pie ve�uka. Vecais viņu apskatīja un, redzēdams, cik skaists un spēkpilns pui�a vaigs, apmierināts pasmaidīja, bet neteica ne vārda. Ve��uks iedeva puisim zālīti, glu�i līdzīgu pūķkalna zālēm, tikai bez brīnumspēka.

Tā puisis sveiks un vesels pārradās pilī, pie tam vēl izska�tījās daudz patīkamāks un spēcīgāks nekā pirms tam � spēja nogāzt simt vīrus ar vienu cirtienu. Sirdzējs apēda zālīti un cē�lās no gultas, sacīdamies esam izveseļojies. Redzēdams zemtura dēla skaistumu un spēku, viņ� nekur vairs nerada miera: bailes un skaudība mocīja negodi nost, tādas mokas pat grēciniekiem ellē nav jācie�. Domāja, domāja, viltnieks, gudroja, kā nobeigt zemtura dēlu, līdz beigu beigās atkal iegūla slimības gultā � neko citu nejaudāja izdomāt. Kad atnāca valdnieks, bezgodis viņam pavēlēja:

���� Sūti manu kalpu, lai pārved Zemes Skaisti, visuskaisto divu. Man jādabū viņa par sievu, tikai tad bū�u vesels. Citādi mir�u nost.

���� Cik daudzi vareni valdnieki un skaisti jaunekli devu�ies pie viņas precībās, bet nevienam nav izdevies dabūt dīvu par sievu! Kur nu mūsu staļļa puisim ar viņiem mēroties! � sacīja valdnieks.

���� Sūti viņu, sūti vien! Viņ� to darbiņu izdarīs. Ja atteiksies, saki, ka liksi nocirst viņam galvu! � ļaundaris palika pie sava.

Valdnieks, baidīdamies par krustdēla dzīvību, paklausīja. Pasauca staļļa_puisi un pieteica:

���� Tā un tā. Mans pēcnieks pieprasa, lai tu ar l'abu vai ļaunu pārved viņam Zemes Skaisti par sievu!

Zemtura dēls nodūra galvu un-neko neatbildēja. Viņ� devās pie ve�uka padomu prasīt. Un visu izstāstīja.

Bgp Tas nelādznieks grib noķert �ūsku ar sve�ām rokām. Bet tu nebaidies, � ve�uks mierināja, � �is darbiņ� ir gana grūts un bīstams, bet es tev pateik�u, kā to galā vest. Uzklausi labi un iegaumē visu, ko tagad tev teik�u! Palūdz valdniekam �et�rus taukus jērus, desmit mērus kvie�u, desmit mērus medus un

desmit slotas. Ņem to visu un līdz ar saullēktu dodies ceļā, lai līdz saules rietam tiec dīvas pilī. Tajā laikā visi^ dīvas kalpi ir prom, viņi medī kalnos, tikai �etri ērgļi sargā vārtus. Dod kat�ram vienu jēru, lai paēd. Ērgļi vaicās, kā lai tev atlīdzina par cienastu. Palūdz no katra pa spalviņai, tā tu varēsi viņus paai�cināt palīgā, ja tev vajadzēs palīga. Viņi dos tev spalvas un ļaus iet pagalmā iek�ā. Tur tu redzēsi lielus pulkus skudru un bi�u. Pacienā skudras ar graudiem, bet bites ar medu. Arī tās prasīs, kā tev atlīdzināt. Paprasi skudrām spārniņus, bet bi�tēm � dzelbņus, lai vari pasaukt palīgā, kad vajadzēs. Pēc tam ar slotām noberz pils sienas � citādi tās sabruks pār tevi un tu būsi pagalam. Noslauki visus durvju sliek�ņus uz Skaistes ista�bām, citādi nevienas durvis tev neatvērsies, lai kā tu tajās lauz�tos. Un tad ej iek�ā un gaidi dīvu, tad redzēsi, kas notiks.

Puisis labi iegaumēja visu, ko vecais teicis, un atgriezās pilī. Valdnieks iedeva viņam visu prasīto. Un zemtura dels devās meklēt dīvas pili. Viņ� gāja un gāja, līdz nonāca kāda kalna virsotnē. No turienes puisis ieraudzīja brīni�ķo dīvas pili jau iztālēm spīdam: sienas bija no vistīrākā sudraba, durvis � no tīra zelta, bet ltogi � no dimantiem. Tobrīd saule grasījās rietēt virs pui�a galvas. Redzēdams, ka pili-visi pametu�i un devu�ies savās gaitās, viņ� gāja tuvāk. Ticis tuvāk vārtiem, viņ� ierau�dzīja �etrus ērgļus ar saboztām spalvām un draudīgiem nagiem sargājam ieeju. Puisis katram iedeva pa jēram, un ērgļi nomie�rinājās � sāka ieturēties. Kad ērgļi bija paēdu�i, viņi vaicāja:

���� Kādu balvu gribi par cienastu?

����� Dodiet man katrs pa spalviņai, lai varu pasaukt jūs pa�līgā, kad vajadzēs.

Ērgļi iedeva katrs pa spalvai un sacīja:

����� Kad tev vajadzēs palīgu, sasildi spalviņas � un mēs būsim klāt.

Viņi ielaida puisi pagalmā. Tur �umēja skudras un mud�ēja bites. Puisis pabēra skudrām graudus un pacienāja bites ar medu. Pateicīgie kukaiņi iedeva puisim spārniņus un dzeloņus, apsolīdamies nākt palīgā, kad vien vajadzēs.

Puisis paslēpa azotē ērgļu un kukaiņu dāvanas, saspļāva sau�jās un ķērās pie darba � vicināja slotas, cik jaudāja, līdz visas sienas bija spodras. Pēc tam noslaucīja sliek�ņus līdz pat dīvas istabai, un visas durvis pa�as atvērās. Puisis iegāja istabā, kur viss bija skaistāks par skaistu, greznāks par greznu: uz grīdas biezi paklāji, sienas nosegtas skaistiem audumiem, kuros ar zeltu un sudrabu bija izausti spēkavīri un dīvas, neredzēti un redzēti zvēri un putni, zivis un kukaiņi. Melnkoka un sarkan�koka galdi apklāti dārgiem galdautiem, bet zelta traukos saldi augli.

Zemtura dēls aplūkoja �o, apTūkoja to un, kad bija visu ap�skatījis, apsēdās kādā mīkstā sēdeklī un sāka gaidīt visu dīvu dīvu, visskaistāko Zemes Skaisti.

Vakarā pārnāca pils saimniece, viņai līdzi � vienpadsmit meitiņas, cita par citu jaukākas. Bet pati dīva staroja visdīvāk, spīdēdama starp viņām kā mēness starp zvaigznītēm. Patiesi gan � tik dīvi skaista nebija neviena cita uz zemes, un arī de�besīs tādu neatrast: stāvs stalts kā papelei, acis � kā debess zilgme, mati � kā piķis, lūpas � kā izplauku�i ziedi. Ieraudzī�jusi savā istabā zemes cilvēku, dīva ļoti brīnījās. Un vaicāja:

���� Kas tu esi? Ko te dari?

���� Esmu cilvēks, pati redzi, � sacīja jauneklis, � nācu aiz�vest tevi sev līdzi � ar ļaunu vai ar labu.

Dīva sāka smieties.

���� Paskat, cik nadzīgs! Gudrāki un labāki par tevi te biju�i, bra�i sevi parādīju�i, bet neviens neko nav panācis � vai tu būtu pārāks, jaunekli?

To pateikusi, viņa atvēra logu.

���� Kā jūs drīkstējāt laist �o cilvēku iek�ā? � viņa uzkliedza ērgļiem.

��� Viņ� mums iedeva taukus jērus, godam pamieloja! Tu mums pat smakojo�u gaļu nedod! � ērgļi atkliedza.

To pa�u dīva vaicāja skudrām un bitēm. Bet skudras pretī:

��� Viņ� mums atnesa graudiņus, godam pacienāja! Tu mums nenovīdi pat maizes drupa�as!

Arī bites piebalsoja:

���� Tu mums esi devusi tikai sausu vasku, bet viņ� mums atnesa saldu medutiņu!

Tad dīva uzbrēca sienām un durvīm:

��� Vai nepieteicu jums nelaist nevienu sve�u iek�ā? Kāpēc ļāvāt �im jauneklim ienākt?

����� Viņ� mūs noslaucīja un notīrīja, tagad esam spodrākas par spodrām, glu�i kā jaunas. Tu ļāvi mums pārklāties ar pu�tekļiem! � uzrunātās atbildēja.

Kad dīva bija noklausījusies, ko visu paveicis viņas viesis, viņas vaigs pamazām atmaiga, viņa palūkojās jaunekli mīlī�gākām acīm. Jauneklis bija stiprs un skaists kā neviens. Viņ� iepatikās Skaistei, un viņa iemīlēja savu viesi, ta�u negribēja tūlīt to parādīt, tāpēc nodomāja pārbaudīt, vai jauneklis būs viņas cienīgs. Skaiste domāja, ka jauneklis ieradies viņu bildi�nāt. Viņa sacīja:

����� Labi, puis. Ja jau esi atnācis, ko nu vairs.

Jauneklis ātri norāva viņai, apsegu un lika Skaistei posties ceļā. Viņa paņēma �o un to, arī ķipi ar dzīvības ūdeni, un pade�vīgi sekoja jauneklim � kā jau sieva savam vīram.

Pēc kādām dienām abi nonāca valdnieka pilī. Zemtura dēls atdeva Skaisti viltniekam, kaut gan sirds viņam krūtīs vai lūza. Arī viņa, sapratusi, ka būs par sievu nevis varonim, kas paveica visādus darbus viņas dēļ, bet. gan bezgodim, briesmīgi saskai�tās � acis �ķila zibeņus. Ta�u viņai bija jāsamierinās � ko viņa spēja bez sava dīvā spēka?

Apsegu jauneklis iedeva valdniecei un piesacīja labi nogla�bāt � ja Skaiste to uzie�ot, tad prom bū�ot.

Izdarījis savu darāmo, jauneklis devās atpakaļ u� stallli. Bet valdnieks pa to laiku gatavojās kāzām. Tika ielūgti visi augstmaņi, klāti galdi ar dārgiem ēdieniem un dzērieniem. Sā�kās tādas dzīres, kādas reti kur redzētas. Bet mūsu jauneklis, kuram pienāktos sēdēt goda vietā pie valdnieka galda, tur nesēdeja � kas viņam, zirgu puisim, to godu ļaus, ja staļļa pui�i o� pēc zirgu sviedriem?

Kāzinieki ieēda, iedzēra un devās dejot. Visi lēca kā nu mā�cēdami, tikai līgava nelikās ne zinis, stāvēja sapīkusi. Kāzu viesi vaicāja, kāpēc viņa nedejojot � vai tie�ām nemākot.

���� Es, � viņa teica, � tik dumjas dejas nedejoju. Neviens no jums vēl nav redzējis divas deju.

���� Tad padejo dīvas deju! � viesi lūdzās.

����� Nespēju padejot, ja man nav apsega. Vīramāte to paslē�pusi un man nedod.

Visi devās pie valdnieces lūgties, llai iedodot vedeklai ap�segu, citādi neredzē�ot vedeklu dejojam. Valdniece nedeva �

atminējās, ko staļļa puisis pieteicis. Ta�u viņas visjaunākā kalf ponīte, muļķīte, nolēma pati paņemt apsegu, valdniecei nezinot, paņēma un iedeva to Zemes Skaistei. Skaiste, apsegu aplikusi, ņēmās dejot tā, ka viņas kājas pie zemes neskārās. Un, kamēr visi stāvēja vaļējām mutēm un viņā nolūkojās, uzspurdza debe�os, no kurienes uzsauca:

����� Palieciet sveiki, ļautiņil Sviniet savas kāzas bez līgavas, dīvas tā savas kāzas nesvin! Jūs ar viltību mani dabūjāt �urp, ta�u ar viltību nevarat aizturēt. Ja kādam esmu mīļa, lai tas dodas pasaulē sadzīt man pēdas. Tikai viņam mani neatrast, pirms nebūs nodeldējis trīs pārus dzelzs tupeļu.

>To pateikusi, dīva aizlidoja un nozuda. Kāzu viesi apmulsu�i

nezināja, ko domāt. Ko tagad iesākt? Viltnieks valdniekam pa��ukstēja^

����� Sūti manu kalpu, lai dodas viņu meklēt. Bez viņas lai I atpakaļ nenāk!

Valdnieks pasauca zemtura dēlu un lika doties meklēt līgavu � lai bez līgavas atpakaļ nenākot, citādi nocirtī�ot ne�laimīgajam galvu.

,Jauneklim iedeva trīs pārus dzelzs tupeļu, ceļanaudu un

ēdamo. Tā viņ� devās meklēt dīvu Zemes Skaisti. Gāja un gāja, klaidoja pa kalniem un lejām, pārpeldēja jūras un upes � ve�selus trīs gadus klīda apkārt! Pret akmeņiem nodeldēja visus trīs dzelzs tupeļu pārus, ta�u neko neatrada. It kā dīva būtu zemē iegrimusi.

Jauneklis gau�i piekusa un izsamisa. Par iedoto naudu viņ� krustcelēs uzcēla iebraucamo vietu. Ceļiniekiem, kuri tur iegrie�zās, viņ� deva ēst un dzert par velti. Maksas vietā saimnieks lika viesiem stāstīt, ko viņi redzēju�i un piedzīvoju�i, kur biju�i un ko dzirdēju�i. Tā viņ� cerēja uzzināt kaut ko par Zemes Skaisti. Uzklausīja daudzus stāstus, ta�u par viņu nedzirdēja nenieka.

Kādu dienu iebraucamajā vietā iegriezās kāds noguris ceļi�nieks. Viņ� nāca no tālienes un likās daudz piedzīvojis. Jaunek�lis sāka viņu izvaicāt. Viesis paēda un tad vārdu pa vārdam stāstīja:

-:t � Vienreiz man gadījās būt kalnos � tajos pa�os, kas tur tālumā rēgojas. Uzrāpos pa kazu taku � aizvien augstāk, glu�i me�onīgās vietās. Pēk�ņi man izkrita vēzda un iekrita strauta,

nogrima pa�ā dibenā. Kāpu tai pakaļ � un ko es ieraudzīju? Tur, pie strauta, drūzmējās divpadsmit jaunas dīvas, nometa apsegus un peldējās mēnesnīcā�

To dzirdējis, zemtura dēls pielēca kājās kā aizsvilies. Viņ� iztaujāja ceļinieku par vietu, kur redzējis dīvas, un palūdza pie�skatīt iebraucamo vietu, kamēr viņ� būs atpakaļ. Ceļinieks bija piekusis un labprāt piekrita atpūsties.

Mūsu jauneklis salika somā ēdamo, ņēma nūju un devās ceļā uz tālo kalnu. Vēlā vakarā, krēslai metoties, viņ� nonāca pie strauta, paslēpās krūmos un sāka gaidīt. Kad uzspīdēja mē�ness un atspulgi sāka �ūpoties zilajos viļņos, atlidoja divpa�dsmit dīvas. Viņas nometa apsegus un devās peldēties.

Jauneklis vēroja, kā meitenes plun�ājas, viņu smiekli ska�nēja kā strauta burbulē�ana. Starp viņām rotājās ari Zemes Skaiste. Kas reiz bija viņu redzējis, tas nemū�am nespēja aiz�mirst, viņa bija skaistāka par visām citām.

Zemtura dēls sāka klusītēm lavīties tuvāk pa krastu � un paņēma dīvas apsegu. Dīvas, viņu pamanīju�as, ņēmās spiegt un spruka uz visām pusēm. Katra grāba savu apsegu, a�i uz�meta sev virsū un aizspurdza naksnīgajās debesīs kā pūce. Pie strauta palika tikai Zemes Skaiste. Viņa nespēja aizlidot kopā ar savām māsām, jo jauneklis jau bija apsegu paslēpis. Kas gan ir dīva bez apsega? Ar nodurtu galvu dīvā sekoja savam pavēlniekam.

Tā viņi nonāca iebraucamajā vietā � paēda, atpūtās. Un de�vās tālāk. Promiedams zemtura dēls sacīja ceļiniekam:

����� Tu man izdarīji ļoti lielu pakalpojumu. Par to es tev dā�vinu �o iebraucamo vietu.

Nabaga ceļinieks tencināt tencināja, pateicās un svētīja abus. Pa ce]am jauneklis pastāstīja dīvai, cik viņam ļauni klā�jies. Dīva nopūtās un sacīja:

����� Un tu visu to pārcieti tikai tāpēc, lai mani atkal nodotu tā dienaszagļa rokās?

����� Tu man esi kā gaiss, ko elpoju, � es nevaru bez tevis dzīvot. Laikam jau tā nolikts. Esmu laimīgs, ka varu tevi ska�tīt kaut vai citam rokās.

Tā viņi gāja, gāja � un nonāca valdnieka pilī. Visi brīnījās, viņus redzedami, � jau sen bija domāju�i, ka no staļļa pui�a kaut kur mētājas vairs tikai izbalēju�i kauliņi. Bet nelādznieks

aiz dusmām un bailēm stāvēja kā zemē iemiets � atsāka lauzīt galvu, kā pazudināt zemtura dēlu. Tā kā viņ� neko vairs nejau�dāja izdomāt, tad sāka lūgt valdnieku nogalināt puisi. Vald�nieks negribēja piekrist, jo viņam sta|)a puisis loti patika un viņ� jutās puisim pateicīgs par paveiktajiem darbiem.

Ta�u viltnieks piecēlās nakts vidū, kad tikai ]aunuma spēki nomodā, un devās uz stalli. Viņ� redzēja, ka staļļa puisis gul dziļā miegā, jo bija tālajā ceļā noguris. Negantnieks ar savu dunci sadurstīja guļo�o kā sietu, un tas tūdaļ nomira. Tad slepkavnieks atgriezās savā gultā un aizmiga laimīgā miegā ar vieglu sirdi, it kā būtu lielu un vajadzīgu darbu paveicis.

To bija redzējis viens no zirgu pui�iem. Gaisma vēl tikko ausa, kad viņ� aizsteidzās pie Zemes Skaistes un pastāstīja vi�ņai par pastrādāto ļaundarību. Dīva devās uz stalli un pārnesa miru�o savā istabā. Tur viņa no kādas slēptuves izvilka ķipi ar dzīvības ūdeni un apslacīja nelaiķi ar to. Puisis atdzīvojās, viņa brūces tūlīt sadzija � tās neviens vairs nevarētu saskatīt, lai cik rūpīgi raudzītos.

No rīta valdnieks, neko par notiku�o nezinādams, sasauca savus padomniekus, sacīdamies izspriest, kā tālāk būt. Pie labās rokas viņam sēdēja troņmantnieks un likās varen jautrs. Te pēk�ņi durvis atvērās un ienāca atdzīvinātais. Viltvārdis slēpkavnieks, viņu ieraudzījis, nodrebēja un nobāla balts kā kaļķis. Bet zemtura dēls sacīja:

���� Es biju miris un aug�āmcēlos. Tagad mans zvērests mani vairs nesaista.

Un viņ� izstāstīja sanāku�ajiem visu, kā bijis � kā ar krāp��anu un viltu bezgodis iekļuvis pilī, izlikdamies par valdnieka krustdēlu, kā gribējis aizsūtīt viņu dro�ā nāvē un galu galā nodūris ar nazi, bet Zemes Skaiste ar dzīvības ūdeni nodurto atdzīvinājusi.

To dzirdējis, valdnieks pavēlēja viltvārdi izvest aiz pilsētas sienām, kur auga �etri koki, noliekt tos un piesiet krāpnieku aiz rokām un kājām. Pēc tam bendes palaida kokus vaļā un tie at�liecās atkal taisni, saraustot slepkavnieku �etros gabalos. Ben�des kalpi salasīja gabalus, apslacīja tos ar dzīvības ūdeni, un viltnieks atkal atdzīvojās. Viņi atkal piesēja bezgodi pie kokiem un atkārtoja visu no gala � tā veselas trīs reizes. Galu galā

viņi to atstāja mierā, un bezgo�a dvēsele brēkdama aizlaidās uz elli ciest mū�īgas mokas�

Valdnieks pazina savu krustdēlu, dāvāja viņam �ēl'astlbu, atlīdzinādams par visām pārciestajām mokām un paveiktajiem labajiem darbiem. Kopā ar valdnieci viņ� svētīja jaunos � zem�tura dēlu un Zemes Skaisti � un abus apprecināja. Tās bija ne�pieredzētas kāzas. Pēc kāda laika valdnieks, kas jutās vecs un nespēcīgs, noprata, ka viņa mantinieks ir saprātīgs un zinīgs, tāpēc atdeva viņam troni, kā savā laikā bija solījis viņa tēvam.

Tā pēc visām pārciestajām mocībām zemtura dēlis tomēr, kā izrādījās, bija laimes Meklis. Abi jaunie un skaistie jaunie�i dzīvoja kopā bagātībā un saticībā. Dīvai piedzima se�i bērni � trīs meitenītes, kas daiļumā līdzinājās savai mātei, un trīs pui�sēni, kas sirsnībā un gudrībā līdzinājās savam tēvam.

Ja nu tā te nav īstenība, tad ir visīstākie meli; �ā vai tā. � tos mugurā vēlu, plecos cēlu un jums atnesu. Par to dodiet man pāris naudiņu, lai varu padzert kafiju!

..

D. Dreika. Tauta, ko laime nav lutinājusi, un tās pasakas . . .

pats apaļ� kā krūka, bārda no lūkiem ; Zelta sprādzes ; pūķis un valdnieka meita ; Kristālkalns ; Jergenmeitiņa ; Jaunsieva un velnata ; �ūska, vārdā Feni�ka ; Lapsa, līgava un vilks ; Zaķis un ezis ; Zirneklis un vabulis ; VecāSāpsa �r gudriniece ; Kā stiprākie tiesu sprieda ; Dzīvesgudrā pele ; Podnieks un vilks ; Kur� kuru sabaidīja ; Zalktis un ezis ; Pele, kaķis un circenis ; Zaķis un lā�umāte ; Divi auni un vilks ; Ēzelis un vilks ; Vista, gailis un lapsa ; Gailis, kas nesa saimniekam zelta naudu, un vista kas atnesa saimniecei �ūsku ; Kocamici ; Trīs vērsēni un vilks; Ne�ķīstais ar pavadu; Dāsnais lauva ;valdniekmeita un miroņgalva ; TrĪS vēlē�anās ; Valdnieks un laupītāji ; Mosko un Tosko ; Zemkopis, kas gājapeļņā ;Jaunākais brālis � vārgais un slimīgais .; Apķērīgā jaunuve ; Zvejniekpuisis par valdnieka znotu ; Gr�eta, ūdensmei�a ;gizarlakstīgala ; Valdnieks un viņa dziednieks ; Laimes luteklis, kas nevienu neapskau� ; Zemtura dēls un Zemes Skaiste

LAIMES LUTEKLIS Albīņu lautu pasakas

Bkikisn S. Kanmova. MlksUnledskals redaktora A. Laaulars. Tehniski redaktore V. Blaua ladandacfba �SprftflUs�. LV-IB36, Rlgi. Aldara lati 3/4. BeflatrSdJai apUadba M 2-0375. laaptaau Upagrlltļi �Sola�, LV-1011. RIgl, llinata lati mtiO. Pasfll. M Md.

�AJĀ SĒRIJĀ IZNĀKU�AS:

MELNA PĒRLE � Āfrikas tautu pasakas

TRĪS APELSĪNI � itālie�u tautas pasakas

HONZA � �ehu tautas pasakas par jaunāko brāli

ZEMENlTES SNIEGA � Japānas salu pasakas

SAULES MEITA � gruzīnu tautas pasakas

RĪTA ZVAIGZNES DELS � Jaunās Pasaules indiāņu pasakas

GUDRAIS PAPAGAILIS � Indijas pasakas

TRĪS LABAS LIETAS � latvie�u tautas pasakas

PATIESĪBAS PUTNS � spāņu un portugāļu tautas pasakas

ZELTA ROZE UN SUDRABA ROZE � ang|u tautas pasakas

BRĪNUMJAUKA DAIĻAVA � krievu brTnumu pasakas

SKAISTAKĀS 1001 NAKTS PASAKAS � arābu pasakas

DZĒRVĒS SPALVA � Ziemeļu tautu pasakas

STIPRINIEKS AGERANS � rumāņu tautas pasakas

TEIKSMAINAIS DĀRZS � kazahu tautas pasakas

AIJS UN ZELTA TABAKDOZE � baltkrievu tautas pasakas

SAULES ZIRGS � slovaku tautas pasakas

PIE ZELTAVOTA � poļu pasakas

LIELĪBNIEKS UN MILZI � balkāru un kara�aju pasakas

CIRCENIS PELNOS � fran�u tautas pasakas

BRĪNUMAZIS � Vjetnamas tautu pasakas

GULBJU KARALIENE � lietuvie�u tautas pasakas

AKMENS LAUVA � tibetie�u tautas pasakas

MEITENE AR ZELTA MATIEM � armēņu tautas pasakas

ZELTA VĒRPĒJAS � igauņu tautas pasakas

PIPARIŅ5 � Dienvidslāvijas tautu pasakas

PADI�AHS UN PAPAGAILIS � uzbeku taufas pasakas TRĪS PATIESĪBAS � Gvinejas-Bisavas pasakas ARATS UN LAUVA � mongoļu pasakas PIECI LABI DRAUGI � Birmas tautu pasakas SESTDIENAS ŪDENS � moldāvu tautas pasakas ZAĶIS UN LEOPARDS � Angolas tautu pasakas BURVJU VIJOLE � ukraiņu tautas pasakas'

MŪ�ĪBAS KALNI � ķīnie�u tautas pasakas PELNRU5ĶIS UN TROLLIS � norvēģu tautas pasakas SĒRDIENE�ZELTAINE � bulgāru taufas pasakas TĒVA PADOMS � fad�iku tautas pasakas DRAUDZĪBAS NOSLĒPUMS � azerbaid�āņu tautas pasakas TRĪS NAUDIŅAS � abhāzu tautas pasakas LAIMES PUĶE � �igānu tautas pasakas LAIMES LUTEKLIS � albāņu tautas pasakas.

[1] peri � lauma.

[2] zemes Skaiste � raksturīgs albāņu folkloras tēls.

[2] Jergens (bulgāru, albāņu un citām Balkānu tautām) � neprecējies, jauneklis.