Brīnumzeme. Pasaules tautu pasakas. Princese kokā. Vācu tautas pasakas

Kādu dienu cūku gans pamanīja varen lielu koku, kura zari nozuda debesīs. Atstājis savas cūkas rakņājamies me�malā, viņ� rāpās aug�ā pa stumbru, lai no koka galotnes pavērtos pasaulē. Saule jau bija augstu debesis, kad puisis koka galotnē ieraudzīja lielu pili, pa kuras logu lūkojās brīnumdaiļa prin�cese.

�� Augstāk vairs nav kur kāpt!� sacīja princese, kuru �urp bija atbūris ļauns burvis.

Un mūsu cūku ganam patiesi augstāk vairs nebija kur kāpt, jo puisi bija pārņēmusi viena doma: kā atbrīvot daiļavu no ļaunā burvja varas. Cūku gana dzīve bija ieguvusi cēlu mērķi, kura īsteno�ana kļuva par viņa dzīves jēgu (�Princese kokā�).

Ar �o brīdi esam brīnumpasakas pa�ā sirdī: pārvērtība seko pārvērtībaiļ uzvara sakāvei, drosmīgajam un labsirdīgajam cūku ganam talkā nāk zvēri j=ļ vilks, lācis un lauva �, un cūku gans, pārvarot daudzus �ķēr�ļus, aizved princesīti at�pakaļ uz viņas tēva pili, kur beidzot dabū princesi par sievu un kļūst par karali.

Ļoti daudzās vācu tautas brīnumpasakās jauneklis apņem par sievu princesi,.un tā ir lielākā balva, kas par mērķtiecību, drosmi un labsirdību, bezbailību, atjautību, spēku un gudrību tiek pie�ķirta nabadzīgam ganiņam, zemniekdēlam, muzikan�tam, medniekam, amatniekam, matrozim, labsirdīgam tirgo�nim, algādzim vai kareivim, kuri savā dzīvē īsteno pa�u cēlāko mērķi �� ļaunuma iznīdē�anu brīvestības vārdā.

Nav nejau�ība, ka tie�i brīnumpasaka ieņēmusi centrālo vietu pasaku �anrā 19. gadsimta Vācijā, sevi�ķi �ā gadsimta otrajā pusē: tautas ilgas pēc labākas un laimīgākas dzīves vispilnīgāk spēja izpausties brīnumpasakā, kas poētiskā formā attēlo pārdabiskus notikumus un vēsta, kā tiek uzveikts posts, ļaunums un neģēlīgie apspiedēji (�Jaunava stikla kalnā�, �Zeltmatis�, Holeras bērni� u. c.).

Pasakas tika stāstītas garajos ziemas vakaros ceļstrādnieku un zemes kopēju būdiņās un pauda nabadzīgo cieminieku, kalpotāju, algād�u un kalpu sapņus un dvēseles alkas. Ķaut ari lielākā daļa pasaku teicēju neprata ne lasit, ne rakstīt, tomēr daudzu atmiņu krātuvēs bija vairāk nekā piecdesmit pasaku, kuras viņi atstāstīja katrs savā vīzē, ieliekot tajās pa�u domas, cerības un sapņus. Tie�i tāpēc 19. gadsimta beigu posma pasaku galvenais varonis lielākoties bija nabadzīgs puisis, algādzis, kalps, gans, kareivis, muzikants, mednieks, kas vēr�as pret pazemojumiem un soda savus kaklakungus, un reizē, saglabājot labu sirdi, palīdz tiem, kuri nonāku�i postā un trūkumā (cĀdainis�, IZelta pils�, �Drakons�).

Virknē citu pasaku galvenais varonis ir nabadzīgs zvej�nieka dēls vai labsirdīgs tirgonis (�Meitenes arkla aizjūgā�); viņu drosme un labie darbi gūst atalgojumu. �ajā nostādnē, kā apgalvo vācu pasaku pētnieki, izpau�as laukstrādnieku sapratne par zvejnieku un tirgoņu darba nozīmīgumu. Tie�i brinumpasakas ir tās, kuras veldzē ar savu saturisko daudzvei�dību, neskaitāmajiem brīnumiem, kas īstenojas kā pa�as par sevi saprotamas norises. Pūķi, velni, mil�i, apburti zvēri pasakas gaitā pārtop par skaistiem jaunekļiem un jaunavām (�Drakons�), �ajās pasakās lietā tiek likti da�ādi brīnumaini priek�meti un citi pārdabiski līdzekļi (�Flauta�). Arī pasakas darbību virza brīnumi un burvestības, jo citādi nav iespējama pārvērtība vai atpestī�ana no burvju varas, tikai �ādā ceļā darāms gals postam un netaisnībai: tas alegoriski izpau�as kā princeses sirds un karaļvalsts iegū�ana, mērķa �augstāk vairs nav kur kāpt� piepildījums (�Par kuģi, kas brauca pa ūdeni un sauszemi�).

�āda veida pasakas pēc brāļu Grimmu pasaku krājumiem (1821. gadā bija iznācis brāļu Grimmu pasaku pirmais sējums) izdeva Ulrihs Jāns (1861�1900), lejasvācu folkloras pētnieks, kas apzināti apkopoja un 1891. gadā publicēja Priek�pommernas folkloru. �ajā laikā, 19. gadsimta otrajā pusē, da�ādu Vācijas novadu mutisko daiļradi ir kopu�i ari Filips Oto Runge, Ernsts Morics Arnds, Alfrēds Hāzs un daudzi citi vācu folkloras vācēji. Bet Ulrihs Jāns savā krājumā �Tautas pasakas no Pommernas un Rigenes� pārsteidza ar svaigo un tautisko stāstījuma manieri, īpatnējā veidā saliedējot jaunu un senu pasaku motīvus. �is pasaku krājums sniedz ne tikai ie�skatu Priek�pommernas bagātīgajā pasaku pūrā, bet arī poētis�kā ziņā ir līdzvērtīgs brāļu Grimmu �Bērnu un mājas pasa�kām�. Otra nozīmīgākā �o novadu pasaku vācēja Alfrēda Hāza 11860�1950) stāstījuma maniere krājumā <rRigenes teikas un pasakas� (1891) salīdzinājumā ar Ulrika Jāna pasaku māksli�niecisko skanējumu ir uzkrīto�i skopa un aprauta. Ulriku Jānu sevi�ķi saistīja maniere un veids, kā labs teicējs stāstīja pasaku. ļValoda plūst raiti, acis mirdz, un klausītājs tik ļoti tiek aizrauts līdzi, ka ar visu sirdi piedalās pasaku varoņu gaitās.� At�ķirībā no Grimmiem, kuri uzsvēra, ka teicējs, cik vien iespējams cen�as atstāstīt savu pasaku tiem pa�iem vārdiem, Jāns atzīst, ka pasaka no reizes reizē tiek pārveidota un arī viens un tas pats teicējs variē savas pasakas atkarībā no noskaņas un klaueītāju loka. �rPasakas kodols ir relatīvi nemainīgs, bet atsevi�ķi pasaku motīvi tiek pārveidoti diezgan bie�i, turklāt spilgti izpau�as stāstītāja �es�,� secina folkloras pētnieks Jāns.

19. gadsimta beigu posmā pasaka arvien vairāk tiek izmantota, lai attēlotu, kā tautu apspie� feodāļi, virsnieki un citi di�ciltīgie, ieskaitot pa�u karali. Pasaku teicēji pa�i ir kalpi, gani, algād�i, amatnieki, zvejnieki, tāpēc viņu simpātijas gandrīz vienmēr ir nabadzīgo ļau�u pusē. Kaut arī �is akcents izpau�as arī Grimmu pasakās, tomēr pasakās, kas vāktas 19. gadsimta beigu posmā, cstāstītājs no tautas� �o intonāciju pau� jo spēcīgi.

Krājumā �Princese kokā� visspilgtāk pārstāvētas tie�i �ā laikmeta brīnumpasakas, tomēr ieskanas ari apgaismības laikmeta un vēl senāku pasaku motivi � dzīvnieku, sadzīves, joku pasakās.

Jāpiebilst, ka līdzās tradicionālajām pasakām, kur nabaga puisis dabū par sievu princesi, kļūst par karali un nodro�ina saviem vecākiem laimīgas vecumdienas, 19. gadsimta beigu posma pasakās dzirdami jauni, neierasti motivi, kas atspoguļo algād�u dzīvi mui�ā: piemēram, pasakas varonis padzen netaisnu mui�nieku un apmuļķo mantrausīgu izsūcēju. Da�ā labā pasakā rodami arī īpatni motīvi, kuru morāle atklājas tikai vēsturiskā stāstījumā. Kāpēc, piemēram, pasakā �Zelta vērpēja� liktenis bagātīgi atalgo daiļo meiteni, kurai nepatīk darbs pie vērpjamā ratiņa? Citādi ta�u godā tiek celts �aklums un nesaudzīgi pelts slinkums?! Bet stāstītāja nostāja kļūst skaidra, ja ņemam vērā, ka jaunajām meitenēm bie�i vakarā pēc dienas darbiem līdz vēlai naktij kunga labā bija jāsēd pie vērpjamā ratiņa. �ī noraido�ā attiesme pret vērp�anu pasakā pau� nabadzīgo ļau�u protestu pret paverdzinā�anu.

Bie�i vien 19. gadsimta beigu posma pasakās velns jeb nelabais ir trūcīgo aizstāvis (�Kūlējs un velns�). Velns vēr�as pret sociālās netaisnības izpausmēm un izpilda gandrīz vai to pa�u uzdevumu, ko daudzu vācu pasaku varonis � stiprais puisis (�Stiprais Gotlībs�, �Spēkavīrs Hanss�).

�is stiprais puisis, Hanss, Gotlībs vai Eduards, ir vācu tautas sapņu un ideālu paudējs pasaku zemē, tas pats nabaga cūku gans, kas reiz sadomāja rāpties augstajā kokā, kura zari nozuda debesīs. Un nav vairs nekāds brīnums, ka lasītājam spēks ieplūst kaulos un sirdī, dzirdot tik pārliecino�u pasakas izskaņu:

�� tomēr visilgāk dzīvoja Hanss, jo viņa kūma, nāve, gādāja par to, lai tik drīz vis neizdzistu krustbērna dzīvības svece. Un, ja Hanss nav miris, tad dzīvo vēl �obaltdien.�

Tulkotājā

Reiz dzīvoja puisis, kas bija tik vientiesīgs, ka viss ciems vienā mutē dēvēja viņu par Hansu, muļķīti. Pēc iesvētībām viņ� salīga pie kāda zemnieka par kalpu un uzticami kalpoja septiņus gadus, nesaņemdams ne feniņu algas. Te vienubrīd viņam sakārojās doties pasaulē, lai iepazītu pilsētas un valstis.

�� Saimniek,� viņ� Mārtiņdienā sacīja,� izmaksā algu, kas man pienākas par septiņiem gadiem kalpības! Tomēr nedod neko tik smagu, kas spiestu un plēstu kabatas!

Zemnieks domāja: �Gan es kaut ko sameklē�u,�� un iegāja istabā. Tur viņ� iesēja drāniņā mie�a graudu, aptina apkārt zīda diegu un, iznācis pie Hansa, muļķī�a, iebāza drāniņu viņam kabatā, piekodinādams mantu kārtīgi pieskatīt un nekad nenozaudēt.

Hans, muļķītis, pateicies zemniekam, ka septiņu gadu alga ir tik viegli panesama, līksms un labā omā devās pla�ajā pasaulē.

Vakarā viņ� nonāca kādā krogā un lūdza naktsmājas.

�Tās tu dabūsi,� atteica krodzinieks,� un, ja tev ir nauda vai cita bagātība, nodod manā glabā�anā, citādi to var nozagt.

�� Tu jautā, vai man būtu kāda manta!�Hanss, muļķītis, iesaucās.� Man ir pat alga par septiņiem gadiem!

To teicis, viņ� iebāza roku kabatā, izvilka drāniņu ar mie�a graudu un nodeva krodziniekam. Pēc tam viņ� apgūlās salmos un cie�i iemiga.

Tomēr krodziniekam ziņkārība nedeva miera. �Drāniņā esot iesieta septiņu gadu alga?� viņ� klusībā domāja. �Tur laikam gan ir dimants.� Un, kaut ar! sirdsapziņa viru brīdināja: �Krodziniek, krodziniek, neaiztiec drāniņul Kāda tev daļa gar Hansa, muļķl�a, septiņu gadu algu?�� tomēr viņ� nespēja pretoties savai ziņkārībai un atraisīja mezglu. Ta�u, kad viņ� pēc tam bija atlocījis drāniņu, tajā rēgojās tikai viens vienīgs mie�a grauds. Krodzinieku sagrāba tāds izbīlis, ka viņ� izlaida drāniņu no rokām, un, iekams atjēdzās, gailis bija klāt un grauds � tam vēderā.

Otrā rītā Hanss, muļķītis, laikus piecēlās un pieprasīja savu drāniņu.

��� Manta ir pagalam,� smējās krodzinieks,� mie�a grau�du aprija gailis.

��� Tad dod �urp gaili,� sacīja Hanss, muļķītis,� ja ne, ie�u pie tiesne�a, jo tu esi noblēdījis manu septiņu gadu algu.

Bet krodziniekam no tiesne�a bija briesmīgi bail, un tāpēc viņ� iedeva Hansam, muļķītim, ceļā Ildzi gaili, turklāt nopriecā�damies, ka no pui�a tik lēti atpircies.

Otrā vakarā Hanss, muļķītis, atkal iegriezās kādā iebrau�camā vietā un nodeva saimniekam savu gaili. Viņ� nedrīkstot izlaist to no acīm, jo tas esot pārmēram dārgs: viņ� esot to dabūjis algā par septiņiem kalpa gadiem.

Tomēr saimnieks nelikās ne zinis par Hansa, muļķī�a, brīdinājumu un ieslodzīja gaili zirgu stallī. Kad nu Hanss, muļķītis, otrā rītā gribēja kātot tālāk un prasīja gaili atpaka), putns gulēja beigts staļļa stūrī: ērzelis bija to nospēris un sabradājis ar pakaviem galīgi plakanu.

Hanss, muļķītis, izmisīgi sauca pailgā un gribēja apsūdzēt saimnieku, jo tas bija laupījis viņa septiņu gadu peļņu, un drīzāk neapklusa, iekams vīrs nebija atdevis viņam par nosisto gaili savu ērzeli.

Tas bija lielisks dzīvnieks ar zelta krēpēm un zelta asti, ka prieks skatīties. Turklāt ērzelim piemita brīnumaina spēja: tas varēja ikvienu, kas tam pieskārās, pēc saimnieka mudinājuma: �Lai pielīp!� uzlidināt sev mugurā un stingri turēt ciet tik ilgi, līdz saimnieks atvēlēja nelaimīgajam kāpt lejā: Un, lai nepa�laistu neko garām, ērzelis ik reizi, kad kāds tuvojās tā zelta krēpēm, spalgi iezviedzās.

Hanss, muļķītis, uzlēca ērzelim mugurā, iecirta sānos pie�us, un kumeļ� metās auļos pa plato lielceļu tā, ka apses labajā un kreisajā ceļa malā glu�i vai lidot aizlidoja jātniekam gar acīm un ceļinieki apstājās, lai pavērtos lepnajam jātnie�kam nopakaļ. Pēdīgi satumsa, un Hanss, muļķītis, iejāja tre�ās viesnīcas pagalmā. Paēdis un padzēris viņ� apgūlās kūtī blakus zelta ērzelim pie barības siles un cie�i iemiga.

Bet saimnieka trijām meitām nedevamiera ērzeļa zelta krēpes, un nepagāja nemaz ilgs laiks, kad vecākā meita klusi nospieda durvju kliņķi un, piegājusi pie ērzeļa, izrāva tam no krēpēm zelta astru. Tajā pa�ā brīdī ērzelis spalgi iezviedzās. Hanss, muļķītis, atmodās un iesaucās:� Lai pielīp!� un mei�tene sēdēja ērzelim mugurā un nevarēja tikt vairs lejā.

Tikko Hanss, muļķītis, bija atkal iemidzis, no jauna atvērās durvis un pavisam klusiņām ielavījās otra meita. Ieraudzījusi savu māsu ērzeļa mugurā, viņa pikti bārās:

� Tu, alkatīgais radījum, kāpēc tu nevarēji stāvēt lejā un raut astrus? Āre, kā to daru es!

To teikusi, viņa izrāva dzīvniekam no astes da�us astrus. Ērzelis spalgi iezgiedzās, un Hanss, muļķītis, atmodies iesau�cās:� Lai pielīp!-� un krāca tālāk. Bet meitene sēdēja ērzeļa mugurā aiz savas māsas, un abas lādēja savu likteni.

Tikām iek�ā iezagās saimnieka � jaunākā meita, lai arī izrautu kādu tiesu zelta krēpju. Ieraudzījusi savas māsas zirga mugurā, viņa sacīja:

-Jūs laikam esat drusku ķertas! Kas jums meklējams klepera mugurā?

Ta�u abas māsas meta ar rokām, lai jel stāvot klusu, un �ukstus skaidroja, ka nevarot vairs tikt lejā. Jaunākajai māsai kļuva abu �ēl, un viņa �igli satvēra vecākās māsas aiz kājām, lai norautu lejā. Tomēr viņai tas neizdevās � viņa nepaspēja ne apskatīties, kad ērzelis spalgi iezviedzās un Hanss, muļķītis, uzsauca:� Lai pielīp! Nu ērzeļa mugurā sēdēja visa trijotne, un jaunākā savas māsas knaibīja un bikstīja, jo viņu dēļ bija nokļuvusi �ajā nelaimē.

Kad Hanss, muļķītis, piecēlās no salmiem, atraisīja savu zelta ērzeli un izveda no staļļa, saule bija jau augstu debesīs. Pagalmā stāvēja saimnieks ar saimnieci un kalpi, un kalpones, un visi raudāja un vaimanāja par trim pazudu�ajām jaunavām.

Ieraudzīju�i tās ērzeja mugurā, saimes ļaudis nopriecājās, ka nu tās atkal atradu�ās. Toties visas trīs meitenes it nemaz nelīksmoja, bet gan sauca vienā laidā:

�� Tēv, māt, palīdziet nokāpt no tā nolādētā lopa!

Lai arī kā ļaudis vilka un rāva, tomēr jaunavas sēdēja zirga mugurā kā pielipu�as un neizkustējās ne par mata tiesu.

� Ak, Jauj jel, lai viņas kāpj atkal lejā!� saimnieks lūdza Hansu, muļķīti.

Tomēr Hanss palika kurls pret lūgumu un sacīja:

�� Es neliku viņām zagt, un, ja nu viņas pa�as ir uzrāpu�ās, lai pa�as tiek arī lejā!

Pēc tam viņ� satvēra ērzeli aiz pavadas un veda ārā pa vārtiem.

Pie skolas ēkas stāvēja ķesteris. Tikko ieraudzījis apbrīno�jamo bariņu, viņ� dusmīgi iesaucās:

��� Trīs lielas, smagas meitas uz viena zirga! Vai tā ir kārtība un tie ir labi tikumi? Un jūs ļaujat pilnīgi sve�am puisim vest sevi ārā no ciema? Pagaidiet tikai, gan es dabū�u jūs rokā!

To teicis, viņ� drāzās pie ērzeļa, lai norautu meitenes lejā.

�� Ihī-ihī!� iezviedzās ērzelis.

�� Lai pielīp!� Hanss, muļķītis, uzsauca, un ķesteris jau sēdēja aiz jaunākās viesnīcnieka meitas ērzeļa mugurā un gribot negribot bija spiests doties ceļojumā.

Gājiens virzījās garām baznīcai. Tur naktstērpā un �ībās stāvēja mācītājs un pētīja, vai negantie pui�eļi atkal nav izdauzīju�i kādu no mazajiem lodziņiem. Bet cik ļoti viņ� izbijās, ieraudzījis ķesteri un trīs meitas jājam uz ērzeļa! Mazie lodziņi acumirklī izkūpēja no prāta, un viņ� pilnā rīklē iebļāvās: jļ �Vai tā tiek mācīti bērni un vesta godājama dzīve? Vai ķesterim nemaz nav kauna jāt kopā ar trim vieglprātīgām ciema jaunavām, turklāt visiem �etriem uz viena zirga? Lai ķesteris kāpj lejā!

Un mācītājs jau bija sagrābis rokās ķestera garo svārku stērbeli, lai norautu vīru nost.

�� Ihī-ihī!�r iezviedzās zelta ērzelis.

ļfriLai pielīp!� Hanss, muļķītis, sacīja, un mācītājs sēdēja ērzeja mugurā aiz ķestera un nezināja, kā tur nokļuvis.

Un viņam nebija arī it nemaz laika, lai ilgi par to prātotu, jo tikām viņi bija nokļuvu�i pie ciema malējās mājas, kur mājasmāte ar kalponīti rīkojās ap maizes krāsni. Tobrīd, kad mājasmāte ieraudzīja kumeļu ar pieciem jājējiem, viņa turēja rokās lizi, lai ie�autu maizi krāsnī.

��� Sasper jods!� viņa niknumā iekliedzās.� Kas tas par elles triku? Ak, manu dieniņ, tur ta�u jāj arī mācītāja kungs! Vai tā viņ� rāda ļaudīm labu priek�zīmi? Ei, Katrīn, skrien ātri �urp, iz�ķirsim �o bezdievju pulku!

Un viņa ar lizi, bet Katrīna ar slotu rokā metās uz ērzeļa pusi, un abas reizē belza mācītājam.

��� Ihī-ihī!� iezviedzās zelta ērzelis.

��� Lai pielīp!� sacīja Hanss, muļķītis, un mājasmāte kopā ar kalponīti uzlidoja kumeļa mugurā un palika glu�i kā pielipu�as. Tomēr tur nebija vairs daudz vietas, un Katrīnītei nācās sēdēt uz pa�a astes kaula.

Katrīnītei uz saimnieci sametās dusmas, un viņa cirta tai^ ar slotu. Saimniece, domādama, ka vainīgs ir mācītājs, grūda viņam �f lizi. Mācītājs turējās pie ķestera un knieba tam sānos. Ķesteris lamāja jaunāko viesnīcnieka meitu un rāva viņu aiz matiem. Jaunākā mātesmeita atdarīja par to savai vidējai māsai un knieba viņai rokās. Vidējā meita atriebās vecākajai māsai un knaibīja tai ausis. Bet vecākā māsa sēdēja pavisam klusiņām un raudāja, jo visu �o postu bija izraisījusi viņa.

Vienīgi Hanss, muļķītis, bija līksms un mundrs, vilka zelta ērzeli aiz pavadas sev nopakaļ; izrādīja savu tararamu ciemos un māju sētās un sapelnīja par to daudz naudas, jo ļaudis savu mū�u nebija piedzīvoju�i �ādu jampadraci.

Reiz ceļ� Hansu, muļķīti, veda cauri lielai pilsētai. Te viņam tuvojās kāds kungs smalkās drānās un piedāvāja tūksto� �ilbino�i spo�u dālderu, ja viņ� pārdo�ot tam �o zirgu ar visiem tararama taisītājiem. Hansam, muļķītim, iekrita acīs lielā naudas kaudze, un viņ� piekrita darījumam.

Bet sve�ais kungs bija princis un, izrādīdams �o tararamu, gribēja kļūt par karali. Proti, vecajam karalim, kuram piede�rēja pilsēta, bija meita, kas savu mū�u vēl nebija smējusies. Tā kā karalim tas nepatika, viņ� izdeva pavēli: kur� viņa meitu sasmīdinās, tas varēs to apprecēt. Daudzi bija mēģināju�i, tomēr vēl nevienam tas nebija izdevies. Arī princis bija

atceļojis uz �o pilsētu, lai sasmīdinātu princesi, un tie�i tobrīd viņam pretī nāca Hanss, muļķītis, izrādīdams zirgu ar visiem tararama taisītājiem. Nopircis ērzeli, princis jau uzskatīja sevi par uzvarētāju � un pareizi: kad viņ� visu �o jandāliņu izrādīja pils priek�ā, karaļmeita palūkojās pa logu un pasmai�dīja, redzēdama dīvaino gājienu.

Par notiku�o nekavējoties tika ziņots karalim, kas sacīja:

��� Smaidī�ana arī ir smieklu izpausme. Ja trīs dienu laikā neieradīsies neviens, par kuru princese smietos pilnā kaklā, tad viņai jāņem princis par vīru un jāsalaulājas ar. to.

Karaļa lēmums drīz kļuva zināms pilsētā, un arī Hanss, muļķītis, izdzirdēja, kādu laimi viņa tararama taisītāji bija sagādāju�i sve�ajam princim. Tas ķērās viņam pie sirds, un viņ� nodurtu galvu skumīgs vilkās pa ielu. Turklāt cietie dālderi griezās viņam miesā, un viņ� no visas sirds nopūtās, sacīdams:

��� Ak, kaut es tiktu vaļā no tiem tūksto� dālderiem un atkal atgūtu savu jandāliņa zirgu, tad es varētu princesi sasmīdināt un kļūtu par karali �ajā pilsētā!

�os vārdus dzirdēja kāda ļoti veca sieviņa, kas trīco�u galvu sacīja �ādi:

��� Ja tā ir nopietna runa par tiem tūksto� dālderiem, tad es iedo�u tev kaut ko tādu, par ko princese smiesies simtkārt vairāk nekā par pa�u labāko jampadraci uz zirga!

To izdzirdis, Hanss, muļķītis, nopriecājās un apsolīja naudu vecajai sievai, ja viņa sasmīdinātu princesi.

��� Rīta agrumā pirms saullēkta izskrien aiz pilsētas krustce�lēs,� māmulīte sacījaģgun to, ko tur atrodi, cel aug�ā un ieliec lādītē, kaut arī tas būtu pats mazākais knislītis.

Hanss, muļķītis, rīkojās, kā pavēlēts, un otrā rītā krustcelēs atrada mēslu bambuli; tas spārdīdamies gulēja uz muguras un nespēja vairs tikt uz kājām. Hanss, muļķītis, to paņēma rokās, ielika kastītē un aiznesa vecajai māmulītei.

��� Tas ir labi darīts,� sacīja vecā,M un rīt tajā pa�ā stundā tu vēlreiz iziesi aiz vārtiem un atkal atnesīsi, ko būsi atradis, vienalga, kas tas tāds būtu!

Hanss, muļķītis, paklausīja viņas pavēlei. Viņ� izskatīja vai visas acis, tomēr nespēja krustcelēs saskatīt neko citu kā vienu vienīgu mazu skudriņu. �Pirmoreiz mēslu vabole un pēc tam

skudra, būs gan no tām liela palīdzība!� viņ� klusībā domāja. �Bet, ko var zināt, varbūt lieti noder. Veci ļaudis ta�u ir gudrāki par jaunajiem.� Tā nu viņ� ielika skudru lādītē un atgriezās atpakaļ pilsētā, mājā pie vecās māmuliņas.

�� Labi, mans dēls,� vecā līksmi iesaucās,� tagad aizej rīt vēlreiz uz krustcelēm! Bet esi �igls un izveicīgs, tad karaļmeita būs tev rokā.

Tre�ajā rītā Hanss, muļķītis, neko citu smiltīs nesameklēja kā vienīgi mazu pelīti. Tā bailīgi skraidelēja �urpu turpu, mēģinādama aizbēgt. Ta�u Hanss joza tik ātri, ka panāca peli pa�ā trakulīgākajā skrējienā un ielika lādītē. Tad, bezgala apmierināts, viņ� atgriezās pilsētā un atdeva vecajai savu medījumu.

Viņa izņēma no lādītes mazus vāģī�us un iejūdza tajos mēslu vaboli, skudru un peli. Mēslu vabolei tika uzlikti segli, skudra tecēja gro�os, bet pele skrēja pa�ā maliņā. Hanss, muļķītis, pats turēja rokā briesmīgi garu pātagu un skubināja plīk�ķinādams, ka prieks klausīties.

Ieraudzīju�i vāģus, ļaudis jau uz ielas bariem drūzmējās apkārt un smējās pilnā kaklā. Ejot no mājas uz māju, ļau�u pūlis kļuva arvien lielāks, un, kad viņ� bija nonācis pie pils, kājās bija sacelta visa pilsēta. Visi rēca tik skaļi, ka princese, to izdzirdusi, ziņkārē pieskrēja pie loga. Pamanījusi ratus ar mēslu bambuli, skudru un Hansu, muļķīti, kas gāja blakus ar garu pātagu rokā, viņa zaudēja visu savu nopietnību. Princese tā smējās, ka nogāzās aug�pēdus un raustījās pie visām miesām.

��� Hanss, muļķītis, kļūs par karali! Hanss, muļķītis, kļūs par karali!� sauca tauta, un vecajam karalim bija jāpiekrīt, ka ļaudīm ir taisnība.

Tomēr viņam labāk būtu paticis par znotu dabūt princi, nevis netīro zemniekpuisi. Tāpēc viņ� pavēlēja abiem ierasties troņa priek�ā un sacīja:

Par prin�a tararamu mana meita tikai pasmaidīja, par Hansa, muļķī�a, pajūgu viņa vai locījās smieklos. Toties princis sasniedza mērķi trīs dienas agrāk. īsi un skaidri, rezultāts ir neiz�ķirts! Un, lai neviens no jums nevarētu sūdzēties, princesei jāiedzer miegazāles. Princis apgulsies

labajā, bet Hanss, muļķītis, kreisajā pusē, un tas, pret kuru viņa otrā rītā būs pagriezusies, dabūs viņu par sievu.

Karalis, proti, domāja: princis ir jauks, turpretī zemniekdēls o� pēc govīm un cūkām, tāpēc viņa meita pagriezīsies uz prin�a pusi un no tā otrā būs novērsusies.

Tomēr Hanss, muļķītis, saprata, kāda ir vecā karaļa intriga. Viņ� nopirka mandeļu kodolus un saldus cepumus un vakarā iegrauza no tā visa kādu drusciņu, tā ka viņam no mutes plūstin plūda salda elpa. Kad pienāca gulē�anas laiks, viņ� nolikās karaļmeitai pie kreisajiem sāniem, bet princis, kā jau karaļdēls, ieņēma savu vietu labajā pusē. Pēc tam, kad princis bija iemidzis, Hanss, muļķītis, izlaida no lādītes mēslu vaboli. Tā nogūlās pie prin�a mutes. Tā kā mēslu bambulis parasti neo� visai patīkami, princese miegā pavērsa savu galviņu prom no prin�a un, pagriezusies uz Hansa, muļķī�a, pusi, tā arī palika guļam visu nakti.

Otrā rītā palūkot ieradās pats vecais karalis un, ieraudzījis, ka viņa meita galvu pavērsusi uz zemniekdēla pusi, nevarēja vairs celt nekādus iebildumus. Tika rīkotas varenas kāzas, Hanss, muļķītis, apprecēja princesi un dzīvoja ar viņu laimē un saticībā visu savu dzīvi. Ja viņi nebūtu nomiru�i, tad dzīvotu vēl �obaltdien.

Spēkavīrs Hanss bija meldera dēls. Kad viņ� trīs gadus bija dzēris mātes pienu, tēvs aizveda viņu dārzā pie ozola, kas bija iestādīts dēla dzim�anas dienā. Hansam bija jāizrauj ozols. Tomēr viņ� to nespēja, jo tādam darbam vēl nebija pietiekami stiprs.

Tāpēc viņ� vēl trīs gadus zīda mātes pienu, un, kad apritēja se�i gadi, viņam atkal vajadzēja ķerties klāt ozolam. Bet arī tagad Hanss vēl nevarēja izraut koku, tāpēc viņam vēl trīs gadi bija jābarojas ar mātes krūti.

Kad Hansam apritēja deviņi gadi, viņ� bija tāds spēkavīrs, ka izrāva no zemes ozolu ar visām saknēm. No koka stumbra

tēvs izgatavoja viņam rungu, kuru Hanss no �ā brī�a arvien nesa sev līdzi.

Sasniedzis se�padsmit gadus, Hanss devās pla�ajā pasaulē. Kādu dienu viņ� ieradās pie karaļa, lai sameklētu darbu.

Karalis jautāja, kāds darbs viņam būtu prātā.

Hanss atbildēja:

�� Es ļoti vēlētos iemācīties, kā jābaidās.

Te nu karalis sacīja:

���� �e tuvumā ir apburta pils. Paliec tajā vienu nakti un noskaties, kas tur notiek! Visu, kas tev gadās ceļā, nomaitā.

Hanss rīkojās, kā pavēlēts. Viņ� iegāja pilī, aizkūra uguni un nogaidīja līdz pusnaktij. Tikko pulkstenis bija nositis divpadsmit, pa pils kāpnēm uznāca trīs melni puikas un sāka sist ķegļus. Pabeigu�i spēli, viņi slāja klāt pie Hansa un svieda ar bumbiņu pa kājām. Hanss �o nodarbi aizliedza, bet viņi neko neņēma galvā un uzjautrinājās arvien vairāk. Te nu Hanss niknās dusmās iedzina viņus kādā istabā un tik ne�ēlīgi zvetēja vienu puiku, līdz salūza viņa ozola runga. Puikas sabijās no Hansa tik ļoti, ka aizbēga kur kurais.

Nākamajā dienā Hanss lika izkalt sev dzelzs rungu, izvēlē�jās no karaļa kalpotājiem pavadoni un atkal devās uz pili. Iestājoties pusnaktij, ieradās se�i melni puikas. Kādu brīdi situ�i ķegļus, viņi svieda ar bumbiņām Hansam pa kājām, jautādami, vai tas negribētu spēlēt kopā ar viņiem. Tomēr Hansam spēle drīz bija līdz kaklam. Viņ� atkad sadzina visus se�us vienā istabā, un viņa pavadonis durvis pieturēja no ārpuses. Tagad Hanss tā zvetēja ar savu dzelzs rungu, ka drīz vien padarīja visus mīkstus. Pieci no puikām bija dabūju�i jau savu tiesu, viņi pūzdami un stenēdami solījās, ka nekad nerādīs �e vairs savu acu. Bet sestajam izdevās atgrūst durvis, un tas, nogalinājis Hansa pavadoni, izspruka brīvībā.

Hanss bija tik vareni belzis, ka arī dzelzs runga bija pu�u. Tāpēc Hanss lika izkalt vēl vienu dzelzs bozi ar trim asiem stūriem priek�pusē. Turklāt viņ� paģērēja no karaļa vienu kareivi. Tas savāca kaudzi lielu akmeņu, lai varētu īstajā mirklī aizkraut durvis.

Tre�ajā naktī pusnakts stundā parādījās deviņi melni puikas. Sākumā viņi sita ķegļus. Bet drīz vien �ie ņēmās Hansu ķircināt, mezdami pa kājām ar ķegļu bumbiņām. Hanss stingri

pieteica tā nedarīt. Bet, tā kā viņi negribēja ne klausīties, viņ� atkal sadzina pui�eļus tuk�ajā istabā un slānīja kā spēdams. Astoņus gabalus Hanss bija jau samizojis pamatīgi, ta�u devīto ilgi tvarstīja veltīgi, �is ar visiem spēkiem centās izsprukt pa durvīm. Tomēr tas neizdevās, jo durvis turēja ciet kareivis, un turklāt tās aizprostoja akmeņu kaudze. Pēdīgi Hanss dabūja savos nagos arī devīto un tā sakūla, ka uguns �ķiltin �ķīlās. Tas lūdza Hansu, lai jel palai�ot vaļā. Tomēr Hanss bija nepielūdzams un zvēla ar vēl lielāku niknumu, līdz galu galā melnais izspruka pa sliek�ņa apak�u.

Bet, tikko tas bija noticis, atskanēja briesmīgs blīk�ķis � un pils bija atburta. Viss atkal bija glu�i tāpat kā agrāk. Pat kalpotāji, kuri bija strādāju�i pilī, atkal bija savās vietās. Nu Hanss staigāja un aplūkoja visas istabas, kas bija varen greznas. Pēdīgi viņ� likās uz auss, jo bija ļoti noguris.

Otrā rītā karalis sūtīja uz pili da�us kalpotājus, lai tie pasauktu Hansu. Kalpotāji nespēja viņu sameklēt �ajā tīrajā zeltā un sudrabā un tāpēc atgriezās atpakaļ, neko nepanāku�i.

Ap pusdienām karalis aizsūtīja kādu mori, kas bija viņa kalpībā. Ieraudzījis mori, Hanss nodomāja, ka tas atkal ir kāds no melnajiem puikām, un pataisīja to aukstu.

Pēcpusdienā uz pili devās pats karalis un sacīja:

�� Hans, vai tu it nemaz negribi celties aug�ā?

Te nu Hanss piecēlās un sacīja:

��� Tikko te atkal uzradās viens no melnajiem, bet es viņu nolaidu no kātiem.

��� Hans, ko tu esi izdarījis!� iesaucās karalis.� Tas ta�u bija mans uzticamākais kalps.

Hanss atvainojās, ka neesot to zinājis. Pēc tam viņ� parādīja karalim visu pili, kuru tas atkal varēja saukt par savējo.

Pa ceļam karalis viņam pajautāja, vai viņ� nevēlētos palikt tā pilī pavisam.

Hanss atteica:

�� Jā, bet es arvien vēl neesmu iemācījies baidīties.

��� Gan tu to iemācīsies,� sacīja karalis un pasauca kādu sievieti, kura nesa podu, stāvgrūdām pilnu ar bitēm.

Un Hansam bija jāiebā� �ajā podā roka. Drīz vien bites viņu tik stipri sadzēla, ka Hanss lielās �ausmās nometa podu

zemē un grasījās nogalināt sievieti. Tikai karaļa lūgums viņu atturēja. Ta�u viss viņa ķermenis bija gau�i pietūcis, un tā nu Hanss tomēr bija iemācījies, ko nozīmē baidīties.

Hanss bija ārkārtīgi stiprs, tāpēc karalis pieņēma viņu savā pilī, jā, Hanss kļuva par karaļa znotu, jo karalis atvēlēja viņam savas vienīgās meitas roku. Un, kad karalis bija miris, Hanss kļuva par viņa pēcteci.

Reiz sensenos laikos biezā me�ā dzīvoja nabadzīgs gans, kas me�a vidū bija uzcēlis koka mājiņu un mita tajā ar savu sievu un se�iem bērniem � tie visi bija puikas. Pie mājiņas bija aka ar vindu un dārziņ�, un, kad tēvs ganīja lopus, tad bērni pusdienās vai vakariņās nesa viņam uz ganībām aukstu padzērienu no akas un maltītei kaut ko no dārziņa veltēm.

Jaunāko puisēnu vecāki nesauca citādi kā par Zeltmati, jo cirtas viņam bija kā zelta, un, kaut arī gados pats jaunākais, toties spēkā viņ� bija visstiprākais un arī augumā pats lielākais. Kad bērni gāja laukā, Zeltmatis soļoja ar zaru pa priek�u: citādi neviens negribēja iet, jo katrs baidījās, ka tikai ar viņu pirmo neatgadās kaut kas ļauns, bet, ja visiem pa priek�u soļoja Zeltmatis, tad viņi cits pakaļ citam priecīgi sekoja zēnam caur pa�u tum�āko bie�ņu pat tad, ja virs kalnāja jau bija uzlēcis mēness.

Kādu vakaru atceļā no tēva puikas me�ā priecēja sirdi rotaļās, un Zeltmatis priek�galā visiem tik ļoti bija iekarsis spēlē, ka �ķita starojam glu�i kā vakara blāzma.

��� Iesim mājup,� sacīja vecākais brālis,� liekas, nāk virsū tumsa.

��� Palūk tur, uz mēnesi!� iesaucas otrs. Te piepe�i aiz tum�ajām eglēm paspīdēja gaisma. Kāda sieviete apsēdās mēness spo�umā uz viena no sūnainajiem akmeņiem un, ar kristāla vārpstiņu vērpdama naktī gai�u pavedienu, pamāja ar galvu Zeltmatim, un dziedāja:

� �ī ba It �ubīte, zelta roze.

Tā karaliene jūras klēpi!

Viņa laikam gan būtu dziedājusi vēl, bet pavediens pār�trūka, un viņa izdzisa kā gaisma. Nu bija melna nakts, bērnus sagrāba �ausmas, un viņi, �ēli vaimanādami, katrs, kur deguns rāda, metās pāri klintsbluķiem un aizām, nozaudēdami cits citu.

Arī Zeltmatis maldījās biezajā me�ā daudzas dienas un naktis, tomēr neatrada ne kādu no saviem brāļiem, ne tēva būdu, ne arī cita cilvēka pēdu nospiedumus, jo me�s bija aizaudzis kā �ūksnis, viena kalna pārkare liecās pār otru, un aizas galā rēgojās atkal aiza.

Ogas kazeņu krūmos, kuru zari stīgoja visapkārt, remdēja viņa izsalkumu un dzesēja slāpes, citādi viņ� būtu ņēmis itin bēdīgu galu. Beidzot tre�ajā dienā � citi gan runāja, ka tā esot bijusi pat sestā vai septītā � me�s kļuva gai�āks un gai�āks un Zeltmatis iznāca kādā skaistā, zaļā pļavā.

Ap sirdi viņam bija tik viegli, un viņ� dziļi, dziļi ieelpoja brīvo gaisu.

Tajā pa�ā pļavā bija izkārti tīkli, jo tur dzīvoja putnu ķērājs, kas ķēra putnus, kuri izlidoja no me�a, un nesa tos uz pilsētu pārdot.

�Tie�i tāds kalpotājs man ir nepiecie�ams,� nodomāja putnu ķērājs, ieraudzījis Zeltmati, kas zaļajā pļavā stāvēja tīklu tuvumā un lūkojās tālajās, pla�ajās debesīs, nespēdams acīm ne atdzerties.

Putnu ķērājs gribēja pajokoties; viņ� pavilka savu tīklu, un � caps!� Zeltmatis bija sagūstīts un gulēja zem tīkla pagalam izbrīnījies, jo nesapr.ata, kā tas lēcies.

�� Tā tiek ķerti putni, kas izlido no me�a,� skaļi smieda�mies, sacīja putnu ķērājs,� tavas sarkanās spalvas man tie�i īstā brīdī. Laikam gan tu esi viltīga lapsa? Paliec pie manis, es iemācī�u tevi ķert arī putnus.

Zeltmatis tūlīt pat darīja darāmo, viņam �ķita, ka putnu vidū dzīve būs jautra, jo vairāk tādēļ, ka bija zaudējis visas cerības atkal atrast sava tēva būdu.

�� Pārbaudīsim, ko tu esi iemācījies,� pēc da�ām dienām viņam sacīja putnu ķērājs. Zeltmatis pavilka tīklu un pirmajā rāvienā noķēra sniegbaltu �ubīti.

����������� Vācies prom ar �o balto �ubif� putnu ķērājs kliedza.

��� Tev ir sakars ar nelabo!� Un tā viņ� itin rupji izdzina puiku

no pļavas un pa starpu, traki lādēdamies, sabradāja ar kājām balto �ubīti, kuru bija iedevis Zeltmatis.

Zeltmatis nespēja aptvert putnu ķērāja vārdus un, kaut arī noskumis, tomēr paļāvīgs atkal soļoja atpakaļ me�ā un vēlreiz apņēmās sameklēt tēva būdu. Dienu un nakti viņ� skrēja pāri kiintsbluķiem un veciem pārkritu�iem koku stumbriem, bie�i pat nogāzās zemē pār samelnēju�ām saknēm, kas visapkārt rēgojās me�ā.

Tre�ajā dienā me�s beidzot atkal kļuva gai�āks, un Zelt�matis iznāca kādā skaistā, gaismas pilnā dārzā, kur auga jaukas jo jaukas puķes, un, tā kā Zeltmatis vēl nekad tādas nebija redzējis, tad palika stāvam dziļā apbrīnā. Dārznieks viņu pirmajā mirklī nepamanīja, jo Zeltmatis stāvēja zem saulespuķes un viņa mati saules staros vizēja glu�i tādā pa�ā krāsā kā puķe, bet tad atskanēja dārznieka sauciens:

��� Ā, tie�i �itāds kalpotājs man nepiecie�ams!�Un viņ� aizslēdza dārza vārtiņus.

Zeltmatis bija ar to mierā, viņam rādījās, ka puķu vidū dzīve būs itin krāsaina, jo vairāk tādēļ, ka bija zaudējis visas cerības atkal atrast tēva mājas.

��� Prom uz me�u,� dārznieks kādu ritu sacīja,� sadabū man me�ro�u krūmu, lai es varētu uzpotēt ro�u stādus!

Zeltmatis atgriezās ar krūmu pa�u skaistāko ro�u zelta krāsā, �ķita, ka tās būtu darinājis visprasmīgākais zeltkalis karaļa galdam.

����������� Vācies prom ar �īm zelta rozēm!� dārznieks kliedza.

�� Tev ir sakars ar nelabo!� Un tā viņ� itin rupji izgrūda puiku no dārza un pa starpu, traki lādēdamies, iebradāja rozes zemē.

Zeltmatis nespēja aptvert dārznieka vārdus, tomēr paļāvīgi atkal atgriezās me�ā un vēlreiz apņēmās sameklēt tēva būdu.

Viņ� skrēja dienu un nakti, lēkdams no koka uz koku, no klints uz klinti. Tre�ajā dienā me�s beidzot tapa gai�āks un gai�āks un Zeltmatis iznāca pie zilās jūras; viņa priek�ā pavērās bezgalīgs ūdens klājs, tā kristālgai�ajā virsmā patla�ban spoguļojās saule, un �ķita, ka īsts zelts lejas viļņos, pa kuru mugurām peldēja kuģi jaukā rotājumā ar gariem, plīvojo��iem vimpeļiem. Da�i zvejnieki smalkā barkā pieturēja krastā, Zeltmatis iekāpa laivā un izbrīnīts vērās jūras gai�uma.

��� Tie�i �āds kalpotājs mums ir nepiecie�ams,� zvejnieki sacīja un�aidā!�atgrūdās no krasta. Zeltmatis neturējās pretī, viņ� domāja, ka viļņos būs zelta dzīve, jo vairāk tādēļ, ka viņ� bija zaudējis visas cerības atkal atrast sava tēva būdu. Zvejnieki izmeta tīklus, tomēr nenoķēra it neko.

��� Paskatīsimies, vai tu neesi laimīgāks!� vecs zvejnieks sudrabainu galvu sacīja Zeltmatim.

Zeltmatis neveikli iemeta dziļumā tīklu, vilka un izzvejoja kroni no gai�a zelta.

�� Triumpfs!� iesaucās vecais zvejnieks un nokrita Zeltma�tim pie kājām.� Es sveicu tevi kā mūsu karali! Pirms simts gadiem vecais karalis, kuram nebija mantinieku, mirstot nogremdēja savu kroni jūrā, un tik ilgi, līdz kādam veiksminie�kam liktenis būs lēmis atkal izvilkt kroni no dziļumiem, tronim bez pēcnācējiem bija jāpaliek sēru plīvurā.

� Lai dzīvo mūsu karalis!� zvejnieki sauca un uzlika Zeltmatim galvā kroni.

Vēsts par Zeltmati un izzvejoto kroni drīz vien aizskanēja no kuģa uz kuģi un pāri jūrai � tālu iek�zemē.

Drīz vien zeltainajā jūras virsmā �ūpojās krāsainas laivi�ņas un kuģi, greznoti ar puķēm un lapu vītnēm; visi ļaudis, skaļi gavilēdami, sveica kuģi, kurā brauca karalis Zeltmatis. Ar gai�o kroni galvā viņ� stāvēja kuģa priek�galā un mierīgi nolūkojās saulē, kā tā izdzisa jūrā. Vakara vējā plīvoja viņa zeltainās cirtas.

Kādai zemniecei piedzima dēls. Kad viņ� tūlīt pēc dzim�a�nas, kā to prasīja para�a, bija izpeldināts svaigā, aukstā ūdenī, viņ� piepe�i iesāka runāt un pajautāja:

�� Vai tad mans tēvs nav mājās? Viņ� ta�u tomēr varētu būt klāt dēla dzim�anas dienā!

Dzirdot dēlu runājam, māte izbijās ne pa jokam, bet viņa ātri saņēmās un atbildēja:

��� Tēvs tīrumā sēj, drīz viņ� pārradīsies.

Tikko vecais zemnieks bija mājās, viņa jaundzimtais pastiepa no �ūpuļa pretī roku un, paspiedis tik spēcīgi, ka tēvam nokrak�ķēja pirksti, sacīja:

�� Vai tu esi mans tēvs?

�Jā, mans mījais bērns.

��� Nu, tas ir jauki, bet tad tev jārūpējas ari par manām kristībām: kas grib būt godīgs un kristīgs cilvēks, tas jāno�kristī.

Tēvs nezināja, vai raudāt vai ari smieties. Galu galā viņ� nosprieda: �Vislabāk būs, ja es dabū�u mācītāju un pievedī�u to pie �ūpuļa.�

Kad ieradās mācītājs, mazulis to priecīgi sagaidīja.

�Labvakar, arī mācītājs klāt, nu jauki, ka esat ieradies, lai mani nokristītu.

Mācītājs piesarka un sastomījās:

��� Tas ta�u ir dī-vai-ni-i.

������������ Labi, labi, mācītāja kungs,� zīdainis jautri attrauca,

��� �is vārds man patīk, gribu, lai mani sauc par Dīvaini.

Tā arī palika, un puika tika nokristīts par Dīvaini.

Dīvainis ēda un dzēra par desmit un laika gaitā kļuva milzīgi spēcīgs puisis, vienīgi augumā viņ� nebija padevies. Pats mazākais puika viņa vienaud�u vidū vēl arvien viņu pārspēja par divām galvas tiesām.

Kad nu Dīvainis bija sasniedzis piecpadsmit gadu vecumu, tēvs piesauca viņu klāt un sacīja:

��� Mīļais dēls, tu mani izputināsi, tik daudz ēdot. Posies un ej pasaulē, var būt, ka tur būs lemta tev laime.

Tā nu Dīvainis lika sadabūt brokastu groziņu, kas bija ap simt pūru apjomā. Viņ� piepildīja to ar maizi, speķi un desām, uzmeta pār plecu un devās pla�ajā pasaulē.

Kad Dīvainis bija da�as stundiņas gājis, ceļ� veda garām purvainam alksnājam. Tajā bija iegrimu�i deviņpadsmit rati, pielādēti ar dzelzs lū�ņiem, purvā tos bija iebrauku�i kalpi. Tagad viņi pielika visas pūles, lai ratus atkal izvilktu ārā, tomēr viņiem tas neizdevās.

���� Klausieties jel, kalpi,� sacīja Dīvainis,� atdodiet man vienu vezumu dzelzs lū�ņu, lai varu izkalt bozi, tad izvilk�u visus pārējos jūsu ratus sausumā.

Kalpi domāja, ka puisis ir jucis, tāpēc, gribēdami viņu izmuļķot, apsolīja prasīto.

Bet cik ļoti viņi izbrīnījās, kad Dīvainis, satvēris aiz ilksīm ratus pēc ratiem, izvilka tos malā.

Te nu viņi iedomājās, ka par trūksto�o vezumu kungs at�skaitīs viņiem no algas. Un, tā kā viņi neticēja, ka puisis, lai cik arī stiprs viņ� būtu, viens pats iedro�ināsies uzsākt strīdu ar deviņpadsmit vīriem, viņi pēc tam, kad Dīvainis bija pabeidzis darbu, sacīja: esot tikai pajokoju�ies � tas esot viņu vezums un viņiem arī palik�ot.

Dīvainis vispirms mēģināja viņus mierīgā garā pierunāt, lai viņi samaksā to, ko apsolīju�i. Bet, kad kalpu ausis joprojām palika pret viņa vārdiem kurlas, viņ� sadusmojās, saķēra to kalpu, kas pagadījās pa rokai, aiz apkakles un zvetēja ar to pārējos, līdz visi gulēja gar zemi. Pēc tam viņ� visus deviņpa�dsmit vezumus aizvilka līdz tuvējam ciemam, kur pie laktas stāvēja prasmīgs kalējs un kala.

��� Hei, kalējmeistar,� sauca Dīvainis,� vai izkalsi no �īs dzelzs man bozi? Par kārtīgu darbu būs laba samaksa. Bet, ja boze nederēs un sitot ielieksies, dabūsi piekausēt bozei vēl vezumu klāt un nesaņemsi nekādu algu.

Kalējs bija ar mieru un ķērās pie darba. Viņ� kala un kala daudzas nedējas un pēdīgi bija izkalis no deviņpa�dsmit vezumiem dzelzs vienu bozi, kura bija �trīs dienu un nak�u� garumā, un turklāt bozes gals bija dziļi iegrimis zemē.

Dīvainis saķēra bozi, it kā tā būtu pātaga, un iezvēla pa cieto klinti tā, ka dzelzs boze dziji ieliecās.

�� Esi zaudējis, kalējmeistar!^smiedamies iesaucās Dīvai�nis, un kalējam bija jāiekaļ bozē vēl viens vezums � toties alga bija aizgājusi gar degunu.

Pēc tam kad boze bija gatava, Dīvainis pārlika to pār plecu un, uzkarinājis tajā savu simt pūru grozu, jautri aizsoļoja pa zajo me�u.

Necik ilgi, un viņ� ieraudzīja kādu lielu vīru, kas stāvēja kalna pakājē. Ja kāds gribēja tikt kalna viņā pusē, milzis pārplēsa kalnu uz pusēm. Kad gājējs bija izgājis kalnam cauri, milzis atkal sabīdīja abas kalna puses kopā.

��� Ko tu �e dari?� Dīvainis jautāja.

�� Es veru kalnu vajā un bīdu atkal ciet.

��� Ko tu saņem par to no sava saimnieka?

��� Dienā piecus sudraba gra�us un drusciņ trūcīgas barī�bas un dzēriena, toties vakaros reizēm arī pērienu.

�� Tad nāc pie manis!� sacīja Dīvainis.� Es arī do�u tev piecus sudraba gra�us, bet kārtīgu ēdienu un dzērienu, turklāt vakaros neviena cirtiena.

Kalnu stūmējam �āda valoda patika, un viņ� sekoja Dīvai�nim. Tas iedeva viņam bozi, lai viņ� pamēģina to panest, bet milzim sajodzījās cejgali, un viņ� nespēja bozi ne pakustināt. Dīvainis iesmējās, paņēma savu bozi atkal pār plecu un gāja ar milzi tālāk.

Pēc maza brītiņa viņi ieraudzīja kādu vīru, kas darbojās gar ozola stumbriem, viņ� sagrāba ozolus aiz lapotnes citu pēc cita un ar visām saknēm izrāva no zemes. Pēc tam uzlika stumbru pār cejgalu un salauza bluķēnos. Tad viņ� sakrāva vienā vietā �ķilu grēdu, otrā krāsns malku un tre�ajā � malku iekuram.

��� Tu laikam saņem par savu darbu labu algu?� Dīvainis jautāja.

��� Ne sevi�ķi daudz,� skanēja atbilde,� pa dienu piecus sudraba gra�us un trūcīgu dzērienu un paēdienu, bet vakaros it bie�i cirtienu krusu.

��� Tad nāc man līdzi,� sacīja Dīvainis.� Es arī do�u tev piecus sudraba gra�us, toties labu dzērienu un paēdienu bez neviena sitiena.

�� Nolīgts,� sacīja koku rāvējs un, atstājis savu darbu, kopā ar Dīvaini devās prom.

Tas arī viņam iedeva pamēģināt, lai panes tā dzelzs bozi, un koku rāvējs spēja pacelt milzīgo bozi no zemes. Tomēr, kad tā bija jāpanes, spēki viņam bija par vārgiem, un Dīvainim, gribi vai negribi, sava boze bija jāņem pa�am pār plecu.

Gabaliņu gāju�i, viņi ieraudzīja kādu sēdām cejmalā, tas atskaldīja ar dūri no liela klints bluķa dzirnakmeņus.

�� To tu gan proti!� sacīja Dīvainis.� Bet ko tu saņem par savu meistarīgo darbu?

�� Piecus sudraba gra�us dienā, trūcīgu dzērienu un ēdienu, toties vakarā reizēm pērienu krusu,� sacīja akmeņkalis.

�� Tad pie manis tev būs labāk,� atteica Dīvainis.� Es do�u tev piecus sudraba gra�us, kārtīgu ēdienu un dzērienu, bet sitiena neviena. Nāc man par kalpul

Akmeņkalis tā arī rīkojās, un Dīvainis iedeva viņam, tāpat kā abiem pārējiem mil�iem, pamēģināt, lai viņ� panes tā bozi. Akmeņkalis stiepa bozi veselas trīs stundas, bet tad nometa zemē, sacīdams:

��� Ilgu laiku tā tomēr nav noturama.

Te nu Dīvainis iesmējās, priecādamies, ka dabūjis tik stipru kalpu, un atkal paņēma savu bozi pats rokā.

Tagad viņi gāja arvien tālāk un tālāk, bet me�am it nemaz nebija ne gala, ne malas.

Kad nāca pret vakaru, Dīvainis sacīja:

��� Nu ir laiks palūkoties pēc naktsmītnes. Kalnu stūmēj, uzkāp augstā ozolā un palūko visapkārt, vai neredzēsi kaut kur aiz kokiem spīguļojam uguntiņul

Kalnu stūmējs rīkojās, kā Dīvainis bija pavēlējis, tomēr nespēja saskatīt nevienu gai�umiņu. Tad galotnē bija jākāpj koku rāvējam, bet viņam neveicās labāk, un tas pats bija ar akmeņkali. Tā kā Dīvainis par varītēm gribēja pārnak�ņot kārtīgā mājā, viņ� uzkāpa kokā pats un ar savām vanaga acīm pamanīja starp lapām atmirdzam vāru gaismas stariņu, ko nebija pamanīju�i pārējie.

��� Kurp lidos mana cepure, turp mums jāiet!� Dīvainis iesaucās un meta cepuri gaismiņas virzienā. Pēc tam viņ� atkal nokāpa zemē.

Un pēc tam, kad vīri kādu laiku bija gāju�i tajā virzienā, kurp bija lidojusi cepure, viņi patiesi ieraudzīja mājiņu, pa kuras logu spīdēja gaismas stariņ�.

Mājiņai bija neliels pagalmiņ�, kurā atradās vienīgi lieli steķi zāģē�anai. Bet iek�ā bija virtuve un istabiņa ar �etrām gultiņām, �etriem krēsliņiem un galdu; pie sienas karājās trīs �autenes.

��� �ī mājiņa mums ir glu�i kā radīta,�ļ Dīvainis līksmi sacīja.� Te mēs paliksim uz dzīvi.

Un vīri tā arī izdarīja. Viņi iekārtojās tajā, kā prata, un pavadīja nakti.

Otrā rītā Dīvainis saviem kalpiem sacīja:

�� Gribu ar diviem no jums doties medībās; lai kalnu stūmējs tikmēr paliek mājās un parūpējas par pusdienām.

Visi bija ar mieru, un kalnu stūmējs palika virtuvē. Tikko viņ� bija iekūris plītī kārtīgu uguni, tā pie durvīm atskanēja klauvējieni: tuk, tuk, tuk.

��� Iek�ā!� sauca kalnu stūmējs, un, āre, virtuvē iekliboja ļoti vecs, sīks vīrelis. Kaut arī bārda viņam bija savilkta trīs mezglos, tā tomēr nokarājās līdz pa�ai zemei. Punduris vaidēja un �ēlojās, ka beidzoties no aukstuma gandrīz vai nost, un lūdza, vai drīkstot mazliet pasildīties pie uguns.

��� Sēdies vien zemē pie pavarda,� kalnu stūmējs līdzjūtīgi sacīja.

Pēc brītiņa punduris atkal iestenējās:

�� Ak, debestiņ, kā mani moka izsalkums!

�� Te būs ar ko remdināt izsalkumu,� sacīja kalnu stū�mējs un pasniedza viņam bļodu ar zirņiem.

,. �Ak, iedod man arī drusciņ gaļas!

Un arī to sirmais punduris dabūja savās rokās. Ta�u tās viņam tik (oti drebēja, ka gaļa novēlās zemē. fe^jMans labais kungs,� gaudoja vīrelis,� pacel to gaļu, esmu par vecu un vārgu, lai pats liektos pēc tās.

Tā nu kalnu stūmējs noliecās pēc gaļas. Bet tajā pa�ā mirklī punduris bija satvēris viņu ar labo roku aiz skausta un tā belza un belza ar dūri, ka milzis neko vairs neapjēdza un nokrita uz grīdas kā beigts. Pēc tam punduris sameta visu ēdienu ugunī un atkal nozuda.

Kad Dīvainis ar koku rāvēju un akmeņkali pārradās pusdienās, ēdiena mājiņā nebija un kalnu stūmējs slims gulēja gultā.

�� Tā gan ir jauka saimnieko�ana,� norūca Dīvainis.� Rīt mājās paliks koku rāvējs un sarūpēs mums ēdienu.

Pēc tam viņ� izvilka kalnu stūmēju no gultas un pamatīgi nopēra.

Otrā dienā ar koku rāvēju atgadījās tas pats, kas iepriek��ējā dienā bija noticis ar kalnu stūmēju. Un, kad tre�ajā dienā mājās bija jāpaliek akmeņkalim, viņu negaidīja nekas labāks. Kaut arī Dīvainis abus paļāja un krietni tesa, tomēr sabeigtais

ēdiens it nekādi nebija vairs atgūstams. Tā nu viņ� pēdīgi nolēma, ka ceturtajā dienā pats pārņems virtuves darbus.

Tikko trīs kalpi bija me�ā, tā pie durvīm atkal atskanēja klauvējieni: tuk, tuk, tuk.

� Kas tur ir?� Dīvainis negribīgi uzsauca un atrāva vāļā durvis.

Vaimanādams un �ēlodamies ienāca iek�ā vecais, pelēkais punduris un lūdza, vai drīkstot pasildīties pie plīts. Viņ� ubagoja arī drusciņ ēdamā, ar ko remdēt izsalkumu.

�� Te būs kripatiņa, ko iekost!� uzbrēca Dīvainis un pastūma viņam bļodu ar zirņiem.

��� Lūdzu, iedod arī drusciņ gaļas!� diedelēja punduris.

�� Vai tad vazaņķis nevarētu iztikt bez gaļas!� bārās Dīvainis un iemeta viņam bļodā cepe�a gabalu, ko nupat bija apcepis.

Sirmais punduris, trīco�ām rokām izvilka to no bļodas un, izlaidis no pirkstiem, tā �ņukstēja, ka sirds iedrebētos pat akmenim. Dīvainis negribēja celt gabalu aug�ā no zemes, ta�u punduris lūdzās tik ilgi, līdz viņ� pieļāvās.

Tagad Dīvaini gaidīja tāds pats liktenis kā viņa trīs kalpus, tā vismaz domāja pelēkais punduris. Ta�u �oreiz tas bija sastapis citu vīru.

Līdzko Dīvainis manīja, kas pundurim bija prātā, viņ� nokratīja to nost un, paķēris no gultas apak�as cirvi un ķīli, izstiepa vīreli pagalmā, teikdams: if:ī-rNu es zinu, kas par vainu visiem trim kalpiem!

Ar varenu sitienu viņ� dziļi atplēsa steķus, ielika spraugā ķīli un pēc tam iebāza pundura bārdu. Pēc tam viņ� ķīli izrāva un � caps!� sprauga aizcirtās ciet, nu bārda turēja punduri gūstā.

Dīvainis apmierināts iegāja virtuvē un priecājās par to, ka viņa kalpi no sirds izsmiesies, ieraudzīju�i �o putniņu lamatās.

Bet, kad visi trīs atgriezās mājās, spraugā bija palikusi tikai garā bārda. Pelēkais pundurītis bija atstājis bārdu �e un pats noslēpies savā mājoklī. Tomēr ceļu, pa kuru viņ� bija aizgājis, iezīmēja gara asinssvītra. Pēdas aizveda pie alas, kas iestiepās dziļi, dziļi pazemē. Caurumā nokarājās virvē iestipri�nāts grozs; laikam ar to vīrelis bija nolaidies lejā.

�� Gribu zināt, ko punduris tur, lejā, dara!� Dīvainis sacīja.� Ei, kalnu stūmēj, sēdies grozā un nobrauc lejā!

Kalnu stūmējs paklausīja. Tomēr necik ilgi, un viņ� skaļi ieaurējās, lai jel velkot viņu atkal aug�ā: ilgāk viņ� vairs nespējot izturēt! Tāpat rīkojās arī koku rāvējs un akmeņkalis.

��� Labi, tad brauk�u lejā es,� sacīja Dīvainis un, paņēmis līdzi simtpūru grozu un dzelzs bozi, laidās lejā � tik dziļi, ka brauciena laikā nomainījās ziema un vasara. Proti, vienu laiku visapkārt valdīja verdo�a svelme,un pēc tam atkal dvesa ledus aukstums. Pēdīgi viņ� bija sasniedzis alas dibenu.

Te viņam ie�āvās prātā, ka kalpi varētu ar ļaunu pieminēt saņemto pērienu, un tāpēc viņ� iekrāva grozā smagu akmeni, lai radītu iespaidu, ka grib pacelties atkal aug�ā. Un patiesi � kad grozs bija uzvilkts līdz pusei, blē�i pārgrieza virvi, un grozs nogāzās zemē tā, ka akmens sasprāga gabalos. Dīvainis nu pateicās Dievam, ka ir izsprucis no nāves; ja viņ� būtu bijis grozā, tad būtu kluss uz mū�iem.

Tomēr ilgi viņ� neprātoja par kalpu ļaunumu, jo viņam bija jāsameklē punduris. Un galu galā viņ� to atrada turpat kādā stūrī.

�� Tu esi vainīgs, ka esmu nokļuvis �e!�viņ� uzbrēca pelēkajam pundurim.� Tagad parūpējies par to, lai atgrie�os virszemē!

�� Ja man vēl būtu bārda,� atteica punduris,� tad es tūliņ tev palīdzētu. Bet reizē ar bārdu ir zudis arī mans spēks.

��� Kas tad �e lejā atrodas?^Dīvainis īgni jautāja.

��� �e sēd noburta princese,� atskanēja atbilde,� viņu apsargā trīs lieli pūķi. Vienam no tiem ir trīs un otram se�as galvas, bet tre�ajam, kas ir tikpat stiprs, cik abi pārējie kopā, uz rumpja ir veselas deviņas galvas. Ja nogalēsi visus trīs pūķus, princese būs brīva.

Dīvainim �is darbiņ� �ķita pūļu vērts, un viņ� iegāja pilī, kurā sēdēja princese. Ieraudzījusi Dīvaini, viņa izplūda prieka asarās, ka atkal var skatīt vaigā cilvēku. To pa�u brīdi viņa arī nobālēja aiz bailēm, jo domāja, ka puisi saplosīs pūķi. Dīvainis sacīja, lai princese nomierinās, viņ� esot ieradies atbrīvot to un ar dievpalīgu pieveik�ot visus �os pūķus.

Pēc tam princesei bija jāizstāsta, kad pūķi ierodas viņu apciemot. Proti, uz noburtās karaļmeitas pili veda trīs tilti, no

kuriem viens piederēja pirmajam, otrs � otrajam, bet pēdē�jais � tre�ajam pūķim.

Zem pirmā tilta Dīvainis nolēma sagaidīt trīsgalvaino pūķi. Paņēmis rokā dzelzs bozi, viņ� palīda zem tilta. Un nebija nemaz ilgi jāgaida, kad gaiss ie�alcās, it kā pūstu spēcīga vēja brāzma, un uz tilta uzbrauca pirmais pūķis.

Dīvainis pabakstīja to ar bozi, un nezvērs viņam uzbļāva:

��� Ko tu �e gribi, zemes tārps?

��� Es tevi pa�u pataisī�u par tārpu!� Dīvainis iesaucās un, izlēcis uz tilta, krāva ar bozi tik spēcīgi pūķim pa visām trim galvām, ka tās drīz vien sa�ķaidītas gulēja zemē.

��� Tas bija viegls darbiņ�,� sacīja Dīvainis un devās uz otru tiltu, lai tur sagaidītu se�galvaino pūķi. Kad pūķis lidoja �urp, tā spārnu vēzieni dārdēja kā pērkona spērieni.

Un vēl �ausmīgākā balsī nekā trīsgalvainais pūķis tas uzsauca Dīvainim:

��� Ko tu �e gribi, zemes tārps?

��� Tavam brālim par to �zemes tārpu� klājās gau�ām ļauni,� Dīvainis spītīgi atteica,� un tev neies labāk.� Nu sākās cīkstiņ�.

Bet �oreiz Dīvainim bija jāsaņem visi savi spēki, lai pār se�galvaino pūķi gūtu virsroku. Daudz netrūka, lai pūķis viņu pievārētu un saplosītu gabalos.

Kad cīkstiņ� bija galā, Dīvainis devās uz pili pie princeses un izkratīja savu sirdi:

��� Ja pundurim ir taisnība, ka pēdējais pūķis ir tik stiprs, cik abi pārējie kopā, tad mana dzīve galā � man būs jāmirst.

Bet karaļmeita viņu mierināja un norādīja uz aku pie loga. Uz akas grodiem bija uzraksts: spēka ūdens. Dīvainim bija jādzer no �ā ūdens tik ilgi, līdz viņ� taptu tik spēcīgs, ka spētu novaldīt lielo zobenu, kas karājās virs akas.

Dīvainis rīkojās, kā likts, un sameklēja �o aku, virs kuras pie pils mūra karājās zobens. Viņ� mēģināja zobenu noņemt, tomēr, sasprindzinājis pat visus savus mil�a spēkus, nespēja to izdarīt. Tad viņ� izdzēra no akas kausu spēka ūdens un, āre, tagad spēja zobenu noņemt un piekarināt pie jostas. Ātri pasmēlis vēl vienu lāgi, viņ� izdzēra otru kausu burvju ūdens. Nu Dīvainis spēja zobenu arī vēzēt un vicināt pa gaisu, kaut arī bija krietni vien jānopūlas. Klusībā viņ� nodomāja: �Pamēģini

vēl tre�o reizi!� Un, kad viņ� bija izdzēris tre�o kausu, viņā ieplūda tāds spēks, ka viņ� spēja vicināt zobenu ar tādu vieglumu, glu�i kā rokā būtu putekļu slotiņa.

Dīvainis priecīgs atgriezās pie princeses, un tā paslēpa viņu, lai nogaidot, kamēr ierodoties pūķis. Necik ilgi, un pilī atska�nēja tāds troksnis un aukas dārdi, it kā pasaulei būtu pienācis gals. Istabā ielidoja tre�ais pūķis, kas izskatījās tik �ausmīgs, ka pats velns no elles nevarētu �ķist Jaunāks. Bet princese viņu jau pazina un izturējās itin laipni, tā ka pūķis ielika viņai klēpī savas galvas. Pēc tam viņa paglāstīja pūķa matus, kamēr tas iegrima snaudā.

Dīvainis to bija tikai gaidījis. Viņ� izmetās no pagultes, izrāva pūķi princesei no klēpja un ar lielo zobenu vienā ņēmienā nocirta visas deviņas galvas, tās ripot noripoja uz grīdas. Tagad princese bija brīva. Bet, kā lai viņi izkļūst atkal virszemē, kur spīd mijā saulīte?

Mazais punduris �ajā postā zināja padomu.

����� �e, apak�ā, ir ligzda pa�am lielākajam putnam, kāds vien ir pasaulē visu �o spalvaiņu vidū^-f viņ� sacīja Dīvai�nim.� Tas ir tik liels, ka tam nepiecie�ams ilgs laiks, lai remdētu savu izsalkumu, bet tikām tā mazuli nomirst badā. Tāpēc tas nespēj izaudzēt nevienu putnēnu, kad ir tos izperējis. Ja tu pabarosi tā bērnus, palūdz, lai lielais putns jums abiem ar princesi palīdz izkļūt no nelaimes.

Dīvainim patika �is padoms, un viņ� aizgāja pie lielā putna ligzdas un pabaroja mazuļus, kamēr atkal pārradās vecais putns. Bet tā pagāja vairākas nedējas.

Pēdīgi putns atgriezās un brīnījās, ka mazuļi vēl dzīvi.

���� Mēs tāpēc esam dzīvi,� sacīja mazuļi,� ka mūs �e, ligzdā, baroja viens sve�inieks.

���� Parādi man to vīru!� lielais putns ieķērcās.� Par to, ka viņ� jūs baroja, es apēdī�u arī viņu!

Bet mazuļi tam bija pretī un savam tēvam sacīja:

���� To nevajag, vīrs ta�u izglāba mums dzīvību �ļ un tu tagad gribi viņu apēst?!

Te nu lielais putns atzina, ka rīkojas netaisni, un apsolīja saviem mazuļiem neaprīt vīru.

To izdzirdis, Dīvainis izlīda no jaunākā putnēna labā spārna apak�as, kur bija paslēpies, un izteica savu lūgumu.

�� Es labprāt tev palīdzētu,� atteica lielais putns.� Tomēr, nesot tevi ar karaļmeitu uz virszemi, man uzmāksies izsalkums.

Ja es tad nedabū�u barību, spēki mani atstās un man būs jūs jānomet zemē.

�� Cik tev nepiecie�ams, lai tu būtu paēdis?� Dīvainis jautāja.

��� Divpadsmit kumosu,� atteica lielais putns.

�� Par to es parūpē�os,� sacīja Dīvainis.� Esi tik labs un uznes mūs aug�ā!

Pēc tam viņ� paņēma līdz savu bozi, zobenu un simt pūru grozu. Tad lielais putns satvēra viņu labajā ķetnā, bet princesi kreisajā un laidās gaisos � aug�up vien.

Dīvainis ņēma ārā no groza kumosu pēc kumosa un lidojuma laikā deva tos putnam. Tomēr �ak vai!�viņ� bija kļūdījies skaitā. Grozā bija tikai vienpadsmit kumosu, kur lai tagad rauj divpadsmito? �ajā postā Dīvainis paķēra nazi un, nogriezis lielu gabalu no savas ciskas, deva to putnam.

��� Tas gan gar�īgs,� sacīja putns un noklak�ķināja mēli.

Domāju gan,� atteica Dīvainis,� tas bija pietiekams

upuris no manas puses!

Te nu lielais putns iedegās ziņkārē un jautāja, ko �ie vārdi nozīmē �ļļjr! ' i dabūts divpadsmitais kumoss.

-��������� �ēl, sacīja putns � bet pagaidi vien, es tev atkal to

pielik�u klāt!

Un patiesi, kad viņi bija virszemē, putns izspļāva galu ārā, tā pieauga pie ciskas, �ķita, it kā tur nekad nebūtu bijis pu�uma.

��� Ja tāds putns tu esi,� Dīvainis izbrīnīts iesaucās,� tad tu laikam vari pataisīt mani ari par itin jauku puisi! Uzlūko jel mani, kāds es esmu mazs un kroplīgs! Cik loti es vēlētos kļūt par skaistu, iznesīgu, slaidu puisi.

��� Labi,� atteica lielais putns un norija Dīvaini.

Pēc maza brītiņa tas atkal viņu izspļāva, un Dīvainis stāvēja blakus princesei tik daiļ� kā visdaiļākais karaļdēls. Turklāt �ī pārvērtība nebija ne par nieku mazinājusi viņa spēku � viņ� bija tikpat stiprs, cik pirms tam.

Dīvainis bez sava gala līksmoja, un ari karaļmeita raidīja uz viņu mīlestības pilnus skatienus. Pēc tam viņi pateicās lielajam putnam un vispirms devās uz mazo namiņu, kur Dīvainis kalnu stūmējam, koku rāvējam un akmeņkalim par

viņu ļaunprātību lika sajust savas dzelzs bozes svaru. Pēc tam ceļ� veda pie tā karaļa, kura meitu Dīvainis bija atbrīvojis, un, tā kā princese bija iemīlējusi daiļo puisi, viņi �ajā karaļ�valstī apprecējās. Abi valdīja laimē un sirdsmierā, un viņiem piedzima arī dēls. Ja viņi nav miru�i, tad dzīvo vēl �obalt�dien.

Reiz dzīvoja zemniekdēls, kas tika iesaukts karaļa armijā. Bet, lai cik jauki spīguļoja mundiera spo�ās pogas, tomēr zaldāta dzīve viņam itin nemaz nebija pa prātam, jo viņa kapteinis bija īgņa un viņa feldfēbelis � rīkļurāvējs.

Kad zaldāts kādu nakti, būdams sardzē, stāvēja postenī, kur aukstais nakts vēj� svilpa gar ausīm, viņ� izdvesa dziļu nopūtu un iesaucās:

��� Cik gan smaga ir zaldāta dzīve! Es esmu kalpībā tikai vienu gadu, un man tā ir pilnīgi neizturama; kā es izvilk�u tos pārējos se�us gadus (pirms francū�u ienāk�anas vīrie�i kara�dienestā bija nevis trīs, bet gan septiņus gadus)! Ja nu reiz jākalpo, tad labāk būt par kalpu nelabajam nekā vēl ilgāk ļaut, lai kapteinis un feldfēbelis velk man ādu pār acīm.

Tikko zaldāts bija to pateicis, Lucifers nostājās viņa priek�ā un sacīja:

��� Vai tu sacīji to visā nopietnībā? Es esmu ar mieru! Nāc septiņus gadus man par kalpu, un tev it nekad nekā netrūks!

��� Dārgais velna kungs,� kareivis bailīgi atteica,� jūs dro�i vien tīkojat pēc manas dvēseles. Tomēr tā nav ne par kādu naudu pārdodama!

��� Nē, ta�u,� atteica Lucifers,� tas man it nemaz nav svarīgi! Ja tu nāksi man par kalpu, tad dabūsi ar zelta gabaliem pilnu kuli, kura nekad neiztuk�osies; un tev �i manta jātērē, cik vien prāts nesas. Turklāt visus �os septiņus gadus tu nedrīksti ne mazgāties, ne sukāt galvu; tev aizliegts nogriezt bārdu un matus, ne arī tu drīksti kaut reizi pārvilkt tīru veļu. Tomēr es parūpē�os, lai tevi nemocītu parazīti.

�ie noteikumi zaldātam nelikās pārlieku grūti, viņ� sita saujā. Tika sastādīts līgums, viņ� salīga par kalpu pie velna uz septiņiem gadiem un parakstījās ar savām asinīm.

Pēc tam velns novilka viņam raibo mundieri un iedeva melnas ādas tērpu, kas ieskāva viņa stāvu glu�i kā āda. Viņ� nekad nedrīkstēja to novilkt; bija jāgaida, kamēr būs apritēju�i septiņi gadi. Vienā kabatā velns iebāza viņam brīnumkulīti, bet otrā dro�us papīrus, ka viņu nav atļauts nevienam aizturēt. Tad velns pārveda viņu pāri robe�ai, un viņ� nokļuva lielā, skaistā pilsētā.

Tur zaldāts apmetās vislabākajā un smalkākajā viesnīcā un izīrēja brīni�ķīgu istabu, un, tā kā viņ� lika celt galdā pa�us dārgākos ēdienus un dzērienus un par visu, ko notiesāja, bagātīgi atlīdzināja ar zelta gabaliem, saimnieks viņu iemīļoja un negribēja vairs nemaz laist prom, Bet ādas tērpa dēl visi ļaudis sauca viņu par ādaini.

Otrā rītā, kad pienāca laiks celties, viesnīcnieks savai virskalponei teica:

�� Uzkāp aug�ā un aiznes ādainim kafiju un pienu brokas�tīs!

�� Man tas nepieklājas � nest melnajam velnam brokas�tis!� lepnā kalpone atbildēja.� Vai tad ar savu pinkaino bārdu, nesukātajiem matiem un netīrajiem pirkstiem viņ� ir līdzīgs citiem kristīgiem cilvēkiem?

�� Meitēn,� sacīja viesnīcnieks,� ko tu gvelz tuk�u! Nu, un, ja arī viņ� ir netīrs, vai tev zināms, kāpēc viņ� nemazgājas? Varbūt viņ� galu galā izpērk kādu lielu grēku! Ta�u naudu viņ� dod � kaut vai karalim par spīti.

Tomēr virskalpone palika pie sava, un tāpēc viesnīcnieks griezās pie jaunākās kalpones.

Viņa nebija ilgi jālūdz � viņa uzlika uz �ķīvja kafijas kannu un piena krūzīti, ienesa visu ādaiņa istabā un turklāt padeva laipnu labrītu.

�� Ļoti pateicos, mīļais bērns!� sacīja zaldāts un, iebāzis roku kabatā, pameta viņai zelta monētu.

Viņa apmierināta noskrēja pa kāpnēm un parādīja to virs�kalponei, Tā kļuva aiz dusmām zili melna, tomēr izlikdamās savilka seju dzēlīgā smīnā un zobgalīgi teica:

�� Par vienu zelta monētu es nenesu ēdienu velnam!

Otrā rītā, kad jaunākā kalpone atnesa zaldātam brokastis, viņ� iebāza roku dziji kabatā un pameta viņai klēpī pilnu sauju ar dukātiem, tā ka ātri bija jāsatur priek�auts, lai daudzās monētas neaizripotu pa grīdu un nepazustu.

Kad �oreiz, noskrējusi pa kāpnēm, viņa parādīja dāvanu virskalponei, tā aiz skaudības nevarēja vairs ilgāk savaldīties. Virskalpone aizskrēja pie viesnīcnieka un teica:

�� Kungs, es esmu apdomājusies. No �ī brī�a es gādā�u par ādaina brokastīm.

Bet viesnīcnieks atbildēja:

�� Kad es to gribēju, tu negribēji; tagad to gribi tu, bet es ne. Jaunākā kalpone apkalpos ādaini, cik vien ilgi viņ� pie mums uzturēsies.

Kad virskalpone bija sapratusi, ka nelīdzēs nekādas gaudas un lūg�anas, viņu sagrāba izmisums. Viņa nevarēja sev piedot, ka samīdījusi kājām savu laimi. Viņa drāzās cauri dārzam lejup pa nogāzi, ielēca pīju dīķī un noslīcinājās. Tā velna zaldāts bija ieguvis velnam vienu dvēseli priek� elles.

Tā kā viesnīcnieks izturējās pret ādaini kā pret karali un piegādāja viņam visu, ko vien viņa sirds varēja vēlēties, viņ� nolēma palikt pie tā uz dzīvi, kamēr viņa kalpības laiks velnam bū�ot galā. Viņa rīcībā bija grezna kariete un pa�i skaistākie zirgi, un, kad viesnīcā tika rīkotas bagātīgas dzīres, tām naudu arvien bija devis ādainis. Kad apritēja septītā gada pēdējā nedēļa, ādainis un viesnīcnieks kādu vakaru sēdēja pie vīna glāzes un par �o un to risināja sarunu.

Tai laikā kāds bagāts kaimiņu augstmanis piestāja zirgus pie viesnīcas, iegāja iek�ā un aicināja, vai �ie negribot ar viņu uzspēlēt kārtis. Kārtis tika atnestas, un sākās spēle. Ta�u, jo ilgāk augstmanis spēlēja, jo vairāk zaudēja un, jo vairāk zaudēja, jo stiprāk iekaisa un lika aizvien lielākas likmes, un nepagāja it nemaz ilgs laiks, kad viņ� bija paspēlējis viesnīcnie�kam un ādainim visu savu īpa�umu, kā arī karieti un zirgus, māju un sētu, vēr�us un aitas.

Kad viņ� tā sēdēja, gau�i noskumis, un domāja par to, pie kāda gala viņu novedusi pa�a vieglprātība un kār�u azarts, ādainis uzsita viņam uz pleca un sacīja:

�� Ko sakāt par manu priek�likumu? Es izpirk�u visu jūsu mantību, ja jūs man atvēlēsiet par sievu vienu no savām meitām.

To izdzirdis, augstmanis priecīgs pielēca no krēsla un iesaucās:

�� Situ saujā! �odien pat svinēsim saderinā�anos!

Un pēc tam, kad viņi, kā pieklājas, bija sadzēru�i tubrālī�bas, ku�ierim bija jāaizjūdz zirgs, un viņi brauca prom uz kaimiņu augstmaņa pili.

Kad viņi bija tur nonāku�i, augstmanis ādaini nosēdināja pa�ā labākajā istabā. Pats viņ� aizgāja pie savām trim meitām un pastāstīja tām, kas viņam atgadījies viesnīcā, kā viņ� paspēlējis visu savu zemi, karieti un zirgus, māju un sētu, vēr�us un aitas, un visu pārējo, un kā viens bagāts kungs gribot visu atkal izpirkt, ja viņ� dabū�ot par sievu vienu no �ā trim meitām.

Te vecākā meita sacīja:

�� Pagaidiet, tēv, es palūko�os, kāds viņ� ir.

To teikusi, viņa izslīdēja pa durvīm un pa durvju stiklu ielūkojās istabā.

�� Pē, velns tāds!� viņa tūlīt iesaucās.� Lai es ņemtu to smuli? To es neprecē�u, kaut ari visu dzīvi man nāktos ubagot uz ielas!

Te nu tēvs uzrunāja otru meitu.

Ieraudzījusi pa durvju stiklu ādaini, viņa aiz �ausmām gandrīz vai krita ģībonī.

��� Nē,� viņa iekliedzās,� neviens tēvs neizprecina velnam savas meitas! Labāk būtu bijis, ja jūs nebūtu spēlējis kārtis, tad visa mantība, kā arī kariete un zirgi, māja un sēta, vēr�i un aitas, un viss pārējais vēl būtu jūsu rokās. Kaut ari mēs tiktu ieslodzīti parādu cietumā un nekad vairs neredzētu mīļo saulīti, es to velna puisi neņemu par vīru.

Tagad augstmanis noskumis uzrunāja savu tre�o � jau�nāko meitu.

�� Mīļais bērns, neatsaki savam vecajam tēvam! Tavām māsām ir taisnība, es esmu bijis vieglprātīgs, jo pazaudēju spēlē zemes īpa�umus, karieti un zirgus, māju un sētu, vēr�us un aitas, un visu savu pārējo mantību. Ak, ap�ēlojies tomēr par savu veco tēvu, lai viņam nav jāiet lūgt maize pie sve�u ļau�u durvīm!

Jaunākā māsa sacīja:

��� Labi, tēt, ko tik daudz runāt? Ja manas māsas negrib tevi glābt, tas jādara man. Manis dēļ, iesim vien pie sve�ā kunga!

Un, kad viņa sēdēja istabā pie ādaiņa, viņa neskatījās uz tā pinkainajiem matiem un savēlu�os bārdu, un netīro ādu, bet laipni sniedza tam roku un sirsnīgi noskūpstīja to uz lūpām � bez jebkāda riebuma.

Tika nosvinēta saderinā�anās, ādainis apmaksāja visus augstmaņa parādus, un pēc astoņām dienām bija jānotiek kāzām.

Ta�u pirms kāzu svinībām ādainis savam sievastēvam sacīja:

��� Mans kalpo�anas laiks velnam ir galā. Tagad ie�u uz pilsētu un lik�u, lai mani sakopj. Tomēr nesaki ne abām vecākajām meitām, ne arī manai līgavai par to ne vārdiņa!

Kad augstmanis bija apzvērējis, ka būs mēms kā zivs, ādainis aizbrauca uz pilsētu un, iegājis pie nabadzīga bārd�dziņa, pajautāja, vai viņ� noskū�ot tam bārdu un nogriezī�ot matus. Bārddzinis uzkliedza, ka negribot ne gra�a no tāda netīra velna, un ar kaunu un negodu izdzina to no mājām.

Tā nu ādainis iegriezās pie bārddziņa bagātā brāja, kas arī nodarbojās ar to pa�u amatu un bija visai �akls vīrs � viņ� kārtīgi, kā tas pieklājas, apkalpoja visus klientus, neņemdams vērā, kādas tie kārtas.

�� Vai noskūsiet man bārdu, nogriezīsiet matus un mani sakopsiet?� ādainis jautāja bagātajam bārddzinim.

^ Labprāt,� tas atbildēja.

Te nu ādainis iebāza roku kabatā un iedeva bārddzinim turpat vai simts zelta monētu, un bārddzinis nopirka pa�as labākās elļas un ziepes un piekopa savu amatu tik labi, ka galu galā ādainis tapa tik skaists kā karaļdēls.

Bet bārddzinis ar simts dukātiem iesteidzās sava brāļa veikalā un sauca:

�� Patiesi, es esmu laimes luteklis! Mīļais Dieviņ� jau tā ir bagātīgi svētījis mani savā amatā, un �odien viņ� atsūtīja man

kādu klientu, kas man samaksāja tik daudz, ka tagad esmu divtik bagāts nekā iepriek�!

To dzirdēdams, nabaga brālis iekliedzās:�Gadiem ilgi esmu gaidījis, lai manā mājā ienāktu laime, bet tagad, kad laime bija klāt, esmu saminis to ar kājām!

Viņ� aizgāja no mājas un, nopircis par nieka naudu jaunu virvi, aizsteidzās uz me�u un pakārās ozolā. Tā bija otrā dvēsele, kuru velns bija dabūjis ar zaldāta palīdzību.

Ādainis tikām bija braukājis pa pilsētu � viņ� bija nopircis pie drēbnieka visbrīni�ķīgākās drēbes un pie kurpnieka vislabā�kos zābakus, par kuriem skaistākus nevalkā pats grāfs. Pēc tam viņ� novilka savu ādas ietērpu un atdeva to velnam kopā ar visu naudas kuli, pirms tam izņēmis no tās desmit tonnas zelta. Pēc tam viņ� apģērba skaistās drēbes, uzvilka lepnos apavus, iesēdās karietē un brauca uz pili.

Kad piebrauca �etrjūgs, pils īpa�nieks un viņa trīs meitas izskrēja pagalmā un godbijīgi atvēra ratu durtiņas, jo neviens viņu nepazina un domāja, ka piebraucis bagāts firsts. Nu ādainis paveda augstmani sāņus un atklāja tam patiesību, pastāstīdams, kas viņ� esot īstenībā.

Tad augstmanis savām meitām sacīja:

�� Meitas, �is smalkais kungs grib vienu no jums bildināt.

To izdzirdu�as, abas vecākās meitas rādīja mīlīgu, laipnu vaigu, bet skaistais kungs piegāja pie jaunākās māsas un, noskūpstījis to, pateica, ka viņ� un ādainis esot viena un tā pati persona.

Kad atskanēja �ie vārdi, abas māsas aiz izbīļa gribēja vai stāvus zemē ielīst. Bet jaunākā māsa, aiz prieka raudādama, paņēma savu līgavaini zem rokas un ieveda viņu pilī, kur tika svinētas varenas jo varenas kāzas.

Abas māsas tikām vēl arvien stāvēja ārā un nolādēja savu augstprātību, un, kad jautrā dziedā�ana un trompe�u un vijoļu skaņas grieztin griezās viņām ausīs, viņas paķēra viena otru aiz rokas un izmisumā iemetās pils dīķī, un dabūja tur bēdīgu galu. Tā ādainis bija sagādājis velnam pavisam veselas �etras dvēseles, kuras tas varēja pēc sirds patikas cept un �morēt ellē.

Bet jaunais pāris kopā ar veco augstmani dzīvoja pilī laimē un mierā un, ja viņi nav miru�i, tad dzīvo vēl �obaltdien.

Kāda karaļa pats lielākais prieks bija lieli, lepni kareivji un skaistas, baltas sargbūdiņas, un ne par ko pasaulē viņ� nespēja piedot, ja uz sargbūdiņām bija uzrakstīti vārdi vai teicieni vai arī pantiņi. Par �ādu rīcību bija pasludināts nāvessods.

Karaļa miesassardzē kalpoja kareivis, kas bija vislielākā auguma vīrs valstī, tā ka viņa dēļ bija jāceļ atsevi�ķa sarbūdiņa. Kādu dienu viņ� stāvēja sardzē pie pils un aiz lielas garlaicības uz sargbūdiņas uzrakstīja: Nauda valda pār visu.

Karalis nejau�i pagadījās pie loga un to redzēja, tūliņ viņ� nokāpa pils pagalmā un piegāja pie sargbūdiņas. Viņ� asiem vārdiem sauca kareivi pie atbildības, nolasīja tam priek�ā uzrakstu un sacīja:

�� �oreiz es vēl ļau�u tev aiziet sveikā, bet nākamreiz tas nenotiks.

Un. lai kareivis atkal nekristu kārdinājumā kaut ko uzrak�stīt uz sargbūdiņas, viņam no �ā brī�a bija jāstāv sardzē pilī pie princeses durvīm.

Arī kareivim ir sirds un, stāvēdams ne jau vienu dienu vien, viņ� neprātīgi iemīlējās princesē. Bet viņa jau arī bija tik daiļa kā neviena cita meitene un turklāt itin laipna un laba, nevis uzpūtīga vai lepna. �Ak,� domāja kareivis, �ja man tagad būtu nauda, tad viss būtu kārtībā. Tad es ierastos ar daudzām karietēm un kalpotājiem, un lielu galminieku pulku un lūgtu karalim meitas roku, nevis kā tagad, kad es stāvu te kā nabaga grēcinieks un gandrīz vai nedrīkstu uzlūkot �o skaisto princesi.� Tad, izvilcis no kulītes zīmuli, viņ� durvju vidū uzrakstīja savu sakāmo: Nauda valda pār visu.

Nākamajā rītā, kad karalis gribēja ieiet pie savas meitas, sauklis rēgojās uz princeses durvīm. Tūlīt pat karalis ieveda kareivi savā istabā un jautāja, kā viņ� iedro�inājies kaut ko tādu rakstīt uz princeses durvīm.

Kareivis domāja: �Tik un tā man jāmirst, tāpēc arī pateik�u karalim visu,�� un viņ� atzinās, ka princesi mīlot un nevarot dzīvot bez viņas. Tāpēc nāve viņam galu galā esot gaidīts viesis.

�� Ja tu domā, ka nauda valda pār visu,� karalis sacīja,

�� tad tu dabūsi to, cik vien tava sirds vēlas. Bet, ja tu gada laikā nebūsi ieguvis princeses sirdi, lik�u nocirst tev galvu.

Te nu kareivis nokrita karalim pie kājām un pateicās simttūksto�kārtīgi.

Karalis savu vārdu turēja. Viņ� lika ieslodzīt kareivi tornī un nostādīja postenī pie durvīm desmit sargkareivjus.

Tagad kareivis katru dienu dabūja mucām zelta, bet, kas viņam trūka, tā bija brīvība. Tavuprāt, dū�a viņam laikam gan sa�ļuka papē�os? Nē, īsts vīrs nezaudē drosmi. Jo vieglāk tas iekrīt lamatās, jo stiprāk spirinās pretī.

Kareivis prātoja, kā varētu atgūt savu brīvību. Viņ� negri�bēja piekukuļot sargkareivjus, kaut arī tādā vīzē viņ� itin viegli būtu izticis laukā, toties �ie nabaga pui�i nokļūtu nelaimē. To viņa labā sirds nevarēja pieļaut. Viņa ceļam bija jābūt daudz dro�ākam un īsākam, un drīz vien viņ� atrada to.

Proti, kareivim bija dvīņubrālis, kas mats matā līdzinājās viņam. Viņ� atsauca to �urp, uzticēja savu nodomu un svēti nosolījās: ja viņa plāns neizdosies, viņ� atkal sēdēs cietumā, pirms gads būs apkārt. Pēc tam viņi apmainījās ar drēbēm.

Kareivis brīvi atstāja torni, un tas jau vien bija liels ieguvums. Bet, kad viņ� taujāja pēc karaļmeitas, atbilde skanēja: tā esot ceļojumā, neviens nezinot, kur, un atpakaļ bū�ot tikai pēc mēne�a. Viņ� nolēma doties princesei pakal. Ja viņ� arī neatrastu to, tad citur tomēr viņam būtu labāk un dro�āk nekā galvaspilsētā, un tikām viņ� varētu izprātot, kā iegūt tās mīlestību.

Viņ� brauca prom no galvaspilsētas un nonāca kādā citā lielā pilsētā, kur apmetās smalkā viesnīcā. Te viņ� dienu un nakti prātoja, ko lai iesāk. Bet, lai arī kas viņam ienāca prātā, tomēr nekas ne�ķita dodam īstu dro�ību, un viņ� domāja tik ilgi, ka no galvas lauzī�anas gau�i novājēja. Viņ� ta�u it nemaz nebija radis domāt un daudz labāk prata dot komandas: �Sagatavoties �au�anai! �auteni plecā!�� un tamlīdzīgas pavēles.

Viesnīcnieks bija visai laipns un labs, turklāt ari itin saprātīgs vīrs, viņ� �ēli noraudzījās, kā viņa viesis kļūst arvien slimāks un bālāks. Bie�i viņ� lūkoja izdabūt, lai kareivis

atzīstas, kas �o nomāc. Tomēr jauneklis nebija tik viegli piedabūjams pie stāstī�anas.

Tomēr galu galā kareivis nenoturējās un izkratīja viesnīc�niekam savu sirdi.

� Ja tas ir viss,� sacīja viesnīcnieks,� tad varu tev viegli palīdzēt. Sagādā tikai man divas muciņas zelta. Es pats neprasu sev ne gra�a, jo esmu pietiekami bagāts. Bet zelts man vajadzīgs, lai varētu tev apmaksāt nepiecie�amos izdevumus.

Te nu kareivim kā akmens novēlās no sirds. Viņ� aizrak�stīja savam brālim uz cietumu, lai tas tūliņ nosūta viņam uz viesnīcu divas muciņas zelta. Nepagāja ne astoņas dienas, un tās jau bija klāt.

Tagad viesnīcnieks ataicināja divus ļoti veiklus zeltkaļus, tiem bija no zelta jāizkaļ liels, liels briedis. Tas dabūja acis no tum�ā stikla, smalkas, saslietas ausis un dobu vidu. Bet uz muguras starp biezajiem zelta matiem bija tik smalki ierīkotas durtiņas, ka samanīt tās nebija iespējams. Pēc tam tika ataicināts ari zvanu kalējs. Tas salika tikai no vieniem vienīgiem maziem un lieliem sudraba zvaniņiem zvanu leijer�kasti, kas spēlēja tik brīni�ķīgi skaistas dziesmas, ka �ķita pats lielākais meistardarbs, kāds jebkad redzēts. Leijerkaste, no kuras zelta brie�a iek�pusē nokarājās saitīte, tika novietota brie�a galvā. Ja kāds parāva aiz saitītes vienreiz, leijerkaste iesāka spēli, bet, ja parāva divreiz, mūzika apklusa.

Kad briedis bija gatavs, saskrēja visa pilsēta, lai to aplūkotu. Bet viesnīcnieks pirms tam iesēdinājis briedī kareivi un aizvēra durtiņas. Līdzko viesnīcnieks sacīja: �Zelta briedi, nospēlē savu dziesmiņu!�� tā kareivis parāva vienu reizi aiz saitītes. Bet, ja viesnīcnieks sacīja: �Zelta briedi, pietiek!�� tad viņ� parāva saitīti divreiz. Ikreiz, kad viesnīc�nieks pavēlēja, briedis spēlēja, un neviens nespēja aptvert, kā tas iespējams.

Kur� cits tagad bija laimīgāks par kareivi! �igli viņ� atsauca savu tēvu, deva nepiecie�amos norādījumus un, no sirds pateicies labajam viesnīcniekam, aizveda tēvu tie�i uz galvaspilsētu, kur tikām atkal bija pārradusies princese. Slava par brīnumaino zelta briedi bija izplatījusies jau tālu, un ikviens pilsētnieks gribēja skatīt acīm lielo mākslas darbu.

Bet kareivja tēvs � pats kareivis bija paslēpies briedī � sacīja: neviens cits nedrīkstot uzmest acis zelta briedim, iekams to nav redzējis karalis; un viņ� iebrauca ar lielisko dzīvnieku pils pagalmā. Tur viņ� noņēma segas, kurās bija ieslēpis briedi, un tas spīdēja saulē tik brīni�ķi, ka spo�ums acīm tikko bija pacie�ams.

Klāt pienāca karalis ar savu meitu, un abiem pietrūka vārdu, lai paustu par �o lepno briedi savu apbrīnu un to, cik smalki tas viss ir darināts. Bet, kad kareivja tēvs uzsauca: �Zelta briedi, uzspēlē savu dziesmiņu!�� un atskanēja skais�tās melodijas, karaļmeita sajūsmā vairs nespēja ilgāk nocies�ties un iesaucās:

�� Tēv, es gribu �o briedi, lai tas maksā ko maksādams!

Karalis pārlieku mīlēja savu meitu, lai spētu viņai kaut ko atteikt. Tāpēc viņ� vaicāja kareivja tēvam, cik briedis maksājot, un tūlīt lika izmaksāt prasīto, turklāt ar kaudzi, jo arī viņam bija liels prieks par lielisko zelta briedi.

Tas tika tagad ienests pilī un, proti, karaļmeitas guļamis�tabā. Tur briedim bija jāspēlē visu vakaru līdz vēlai naktij, un karaļmeita it nemaz nenogura, klausīdamās spēlē.

Kad pilī viss apklusa un arī karaļmeita bija devusies pie miera, kareivis atvēra durtiņas, izkāpa no brie�a un pienāca pie daiļās karaļmeitas guļvietas. Istabā gai�i spīdēja mēness, un viņa tur gulēja tik ļoti jauka un apburo�a! Klusiņām kareivis noliecās pār viņu un uzspieda skūpstu.

Princese iztrūkās no miega un paskatījās aug�up. Ieraudzī�jusi skaisto sve�inieku pie savas gultas, viņa bailēs skaļi iekliedzās un itina galvu segā. Kareivis �igli noslēpās briedī un klusiņām aizvēra aiz sevis durtiņas.

Tikko viņ� bija savā slēptuvē, iedrāzās istabenes un vis�beidzot arī pats karalis un taujāja, kas princesei kaitot.

Te nu viņa par visu izstāstīja trīcēdama un drebēdama. Tika pārmeklēti visi istabas kakti, pils gaiteņi un visa pils, tomēr nevienu neatrada, kas ir pavisam viegli saprotams.

Karalis princesei sacīja, ka viņa esot sapņojusi, vajagot tikai nomierināties. Neviens nevarot iekļūt viņas istabā. Tā nu viņa paklausīja padomam un drīz vien iemiga tikpat cie�i kā pirmīt.

To pamanījis, kareivis atkal atvēra durtiņas, piegāja pie viņas guļvietas un atkal noskūpstīja viņas skaisto, balto pieri. Izbijusies viņa iztrūkās no miega, un atkal blakus stāvēja lepnais, skaistais vīrs, lūdzo�i salicis rokas. Viņa iekliedzās skaļāk nekā pirmoreiz un atkal paslēpās zem segas. Nepagāja ne mirklis, un kareivis bija nozudis. Atsteidzās visi pils iemītnieki. Klāt pienāca karalis, tika jautāts, meklēts, bet no sve�ā vīra nebija ne miņas.

Tagad karalis apskaitās, jo viņam nepatika, ka viņu traucē miegā. Viņ� bargi norāja princesi par tās veltīgo klaigā�anu un piedraudēja, ka atņems briedi, ja tā iekliegsies vēl vienu reizi. Princesei laikam gan bija jāpaliek ar to mierā.

Tagad viņa nolēma, ka vairs neiemigs, jo gribēja uzzināt, no kurienes uzrodas skaistais vīrs, un tikai izlikās, it kā būtu iemigusi. Necik ilgi, un viņa izdzirda zelta briedī kaut ko klusi noskrapstam. Tūliņ pēc tam pie viņas gultas nostājās kareivis un noskūpstīja viņu uz pieres. Viņa uzlūkoja vīru lielām acīm, bet viņ� nokrita princesei pie kājām un tik daudz klāstīja par savu mīlu un par to, kā bija riskējis viņas dēļ ar dzīvību, ka princesi pārņēma labvēlība un tā apsolīja viņu vairs nenodot.

Kop� tā laika viņ� laimē un līksmē dzīvoja karaļmeitas istabā. Vienīgi reizēm, kad �urp nāca vecais karalis, lai paklausītos zelta brie�a spēlē, viņam atkal bija jālien savā slēptuvē. Tā tas turpinājās, līdz beidzās gads, kura laikā kareivim bija jāiegūst princeses mīla, kā to bija nolicis karalis.

Tā nu kareivis sacīja: viņam jāejot atpakaļ uz cietumu, un viņ� atvadījās no karaļmeitas. Kad tā jautāja, kas viņam vārdā, viņ� atbildēja:

�� Mani sauc Nauda-valda-pār-visu.

��� Tas ir dīvains vārds,� karaļmeita sacīja,-1 bet, ja tev reiz tāds ir, tad tur nekas nav grozāms.

Tātad viņ� devās nu uz torni un atlaida brīvē savu brāli.

Vēl nebija pagāju�as astoņas dienas, kop� viņ� bija projām, un karaļmeita dzemdēja skaistu puisēnu. Bet viņa stingri klusēja, tā ka par to pilī nezināja neviens cits cilvēks, izņemot istabeni. Puisēns tika arī slepus nokristīts un dabūja vārdā

Zeltabriedis. Tajā dienā, kad gads bija iztecējis, karalis lika atsaukt kareivi un sacīja:

��� Nu es esmu tev veselu gadu devis zeltu, cik vien tu gribēji. Vai zini, ka tev tagad jāmirst, jo tu ta�u neesi ieguvis princeses mīlestību?!

�� Ak, to es labi zinu. Bet es vēlētos tomēr vēl reizi viņu uzlūkot,� kareivis sacīja.�Ap�ēlojieties par mani, kungs ka�rali, un aizvediet mani pie princeses.

�� Lai notiek,� karalis sacīja.

Kad viņi atvēra princeses istabas durvis, princese stāvēja, turēdama rokās savu brīnumdaiļo bērnu.

Karalis izbrīnīts jautāja:

� Kam pieder �is bērns?

Princese atbildēja:

�� Tas ir manējais un tā vīra, vārdā Nauda-valda-pārvisu.

Nu abi divi tūliņ krita karalim pie kājām un lūdza piedo�anu, un bērniņ� pacēla savas rociņas, it -kā arī lūgtu �ēlastību.

Tikām karalis stāvēja tur stings un mēms. Tomēr viņam bija jārāda laipna seja, jo viņ� ta�u nedrīkstēja lauzt savu vārdu. Tā kareivis dabūja karaļmeitas roku un pēc viņas tēva nāves arī karaļvalsti.

Reiz dzīvoja zemnieks, kuram bija trīs dēli. Kad viņi bija jau pietiekami lieli, kādu dienu vecākais dēls savam tēvam sacīja:

�� Tagad es vēlos doties pasaulē!

Tēvs iedeva viņam zirgu, un nākamajā rītā dēls devās ceļā.

Kādu gabaliņu jājis, viņ� nonāca pie liela skudru pū�ņa, kur �urpu turpu �akli skraidelēja skudras; un tās viņam uzsauca:

����������� Jāj jel apkārt mūsu mājoklim! Mēs būsim tev par to ļoti pateicīgas un nāksim talkā, kad vien būs nepiecie�ams.

Tomēr par skudrām viņam bija maza bēda, un viņ� laida zirgu skudru pūznim tie�i pa vidu.

Kad viņ� atkal kādu brīdi bija jājis, tad nonāca pie bi�u stropa. Te nu bites sauca:

����������� Nenodari mums ļaunu! Arī mēs tev palīdzēsim, kad būsi nelaimē.

Tomēr viņ� izturējās pret bitēm tie�i tāpat kā pret skudrām.

Vēl pēc brī�a viņ� nonāca pie dīķa, kurā peldēja divpadsmit pīles. Te nu pīles viņam uzsauca:

����������� Iedod jel mums kādu drupatu no savas maizes! Mēs to atcerēsimies.

Tomēr zemniekdēls atbildēja:

����������� Savu maizi es pats apēdī�u gardu muti, neviens nedabūs ne druskas.� Un viņ� jāja tālāk.

Pēdīgi viņ� nonāca pie kādas pils, kurā dzīvoja karaļmeita; un tolaik tika izziņots, ka tas, kur� varētu paveikt trīs viņas uzdotos darbus, kļūtu par viņas vīru.

�Karaļmeitai jākļūst par manu sievu!�� tā nodomāja zem�niekdēls un lika pateikt pirmo uzdevumu.

Viņam piecpadsmit minū�u laikā bija jāsa�ķiro centners rīsu un griķu. Viņ� ķērās pie rīsu un griķu �ķiro�anas, bet drīz vien saprata, ka to nav iespējams paveikt piecpadsmit minū�u laikā, un viņam nolaidās rokas.

Otrs uzdevums bija �āds: jāizzvejo no dīķa divpadsmit zelta bļodas, kuras tajā iemetusi karaļmeita. Bet arī to viņ� nespēja.

Tad karaļmeita viņam sacīja:

����������� Ja tu paveiksi tre�o uzdevumu, es tomēr ie�u pie tevis par sievu.

Tagad zemniekdēls tika ievests kādā istabā, kurā sēdēja trīs melni stāvi, un viņam bija jāpasaka, kura to vidū ir karaļmeita.

Viņ� sacīja:

�� Tā pa labi!

Bet pa labi un kreisi sēdēja pūķi. Viņi pacēlas spārnos, sagrāba savos nagos zemniekdēlu un izmeta viņu pa logu.

Tas pats notika arī ar otru zemniekdēlu, kas par karaļmeitu noturēja pa kreisi sēdo�o stāvu.

Kad jaunākais brālis bija uzzinājis arī par otra brāļa neveiksmi, viņ� devās ceļā pats, lai izmēģinātu pie karaļmeitas savu laimi.

Kad viņ� piejāja pie skudru pū�ņa un skudras lūdza, lai tās saudzējot, viņ� apjāja pūznim ar līkumu, un skudras viņam nopakaļ sauca:

�� Mēs to atcerēsimies!

Arī bitēm viņ� nedarīja nekā ļauna, un tās sacīja viņam tie�i to pa�u. Kad viņ� bija sasniedzis dīķi, kurā peldēja divpadsmit pīles, tās viņam uzsauca:

�� Iemet jel mums drusku maizes!

Tā nu jaunākais brālis iemeta tām ūdenī gabaliņu no savas maizes doniņas, un pīles viņam nopakaļ sauca:

�� Mēs to atcerēsimies!

Drīz viņ� nokļuva pie pils, arī viņam piecpadsmit minūtes bija jāsa�ķiro centners rīsu un griķu. Bet, kad viņ� jau, glu�i noskumis, gribēja iesākto darbu likt malā, pēk�ņi saradās skudras baru bariem.

Da�ās minūtēs tās sa�ķiroja rīsus un griķus un, kad laiks bija aizritējis, griķi un rīsi stāvēja blakus atsevi�ķās kaudzēs.

Tagad jaunākajam brālim bija jāizvelk no dīķa divpadsmit zelta bļodas. Arī �e viņ� nezināja, ko lai iesāk. Piepe�i atpeldēja divpadsmit pīles, ar kurām viņ� bija dalījies savā maizītē, un uznesa no dīķa dibena zelta bļodas.

Tagad viņam atlika vēl tre�ais uzdevums � pateikt, kura ir karaļmeita trīs melno stāvu vidū. Tiklīdz viņ� bija ienācis istabā, kurā cits citam blakus sēdēja trīs melni stāvi, viņ� priecīgs ievēroja, ka ap vidējo riņķo pateicīgās bites un dūc:

�� Vidū, vidū!

Tad nu uz jautājumu, kura īsti esot karaļmeita, puisis atbildēja:

�� Karaļmeita sēd vidū!

Nu karaļmeita piecēlās un uzspieda viņam saderinā�anās skūpstu.

Abi pūķi ar �ņākoņu izlidoja pa logu, zemniekdēls nosvinēja ar karaļmeitu kāzas, un abi ilgi dzīvoja laimē un priekos.

Kādam bagātam un varenam karalim bija tikai viena vienīga meita. Viņ� izsūtīja visās zemēs ziņu, kurā tika teikts, ka atdo�ot savu meitu tikai tam par sievu, kur� varētu uzbūvēt kuģi, kas brauktu pa ūdeni un sauszemi. To izdzirda trīs pui�i un savā starpā norunāja:

� Paga, palūkosim jel savu reizi, vai mēs to nevarētu izdarīt?

Pirmais no viņiem bija galdnieks, otrs � melnkoka apdari�nātājs, tre�ais meistaroja kurpes, kurām nevajadzēja ādas1 .

Kad viņi nu bija jau pa īstam ķēru�ies pie darba, tuvojās kāda veca sieviņa, viņa apstājās pie galdnieka durvīm un jautāja:

�� Ei, ko jūs tur tādu meistarojat?

�� Tev par to nav nekādas sajēgas, vecā kaza; ej savu ceļu un liec mani mierāl� sacīja galdnieks un turpināja darbu, bet vecā sieviņa sacīja:

�� Jā, jā, es zinu: jūs gribat uzbūvēt kuģi, kas brauc pa ūdeni un sauszemi, un tādā ceļā dabūt karaļa meitu. Bet es jums iesaku lieki nepūlēties � jums tik un tā neizdosiesl

To teikusi, viņa atstāja galdnieku vienu un nonāca pie melnkoka apdarinātāja, kas arī itin mundri un līksmi darīja savu darbu.

�� Ko tad jūs, draudziņ, te taisāt?� viņa jautāja, ta�u melnkoka apdarinātājs atteica:

�� Nav tava daļa, netīrā raganai

Te nu vecā sieviņa sacīja:

�� Jā, jā, es zinu, jūs gribat uzbūvēt kuģi, kas brauc pa ūdeni un sauszemi, un tādā ceļā dabūt karaļa meitu, bet nemaz nepūlieties, tas nu jums neizdosiesl

To teikusi, vecā sieviņa devās prom un nonāca pie koka tupeļu meistara, kas ari patlaban būvēja savu kuģi; ari viņam tā pavaicāja:

�� Draudziņ, ko jūs tur darāt?

ļ Koka tupeles. (Tulk.)

�� Es /oms pateik�u, māmulīt,� atbildēja kurpnieks,� es būvēju kuģi, ar kuru var braukt pa ūdeni un sauszemi; kad bū�u to uzbūvējis, dabū�u karaļa meitu.

Te nu vecā sieviņa sacīja:

�� Labi, draudziņ, strādājiet tikpat cītīgi, gan jau izdosies, un jums tiks tā karaļa meita. Kad jūsu kuģis bus gatavs, es vēlreiz atnāk�u to apskatīt.

To teikusi, viņa gāja prom, un kurpnieks turpināja darbu divtik iigii un mo�i, un nepagāja ne ilgs laiks, kad viņa koģfe stāvēja pilnā gatavībā. Te nu sieviņa atkal bija klāt un sacīja:

�� Vai es jums neteicu? Kuģis ir pavisam labs. Tagad brauciet pie karaļa un uzņemiet kuģi visus, ko jūs pa ceļam sastapsiet. Un neizdariet nekādas mufķibas, vai dzirdat?

-r Labi,� atteica tupeļu meistars un brauca ar savu kuģi prom pie karaļa.

Kad labs ceļa gabaliņ� bija jau aiz muguras, viņ� ieraudzīja viru, kas stāvēja pie sausa diķa un vaidēja,

�� Ko jūs tur darāt?� viņ� jautāja, un virs sacīja:

���������� Es esmu dzēris no �ā dīķa tris dienas, nu tas ir tuk�s, bet mani vēl moka tik stipras slāpes.

�> Sēdieties manā kuģi un brauciet līdzi, jūs to neno�ēlo�siet,� sacīja kurpnieks, un virs iekāpa kuģī un devās līdzi.

Kad viņi atkal gabaliņu bija brauku�i, tad ieraudzīja kādu sēdām ceļmalā un grau�am kaulu.

���������� Ko tu dari tur, draudziņ?� jautāja tupeļu meistars, un virs atteica:

���������� Es sēdu te jau tris dienas un esmu apēdis visus lopus, kas te ganījās, tomēr mani vēl moka pamatīgs izsalkums.

���������� Kāpiet manā kuģi un brauciet Ildzi, jūs to neno�ēlosiet,� sacīja kurpnieks, un virs, iesēdies kuģī, brauca līdzi.

Drusku tālāk viņi satika viru, Kas abām rokām bija ap�ņaudzis savu ceļgalu.

���������� Kas jums noticis, draudziņ?� jautāja tupeļu taisītājs, un virs sacīja:

���������� Man jānovalda mans ceļgals: ja es to nedarītu, tad da�os mirkļos jau bfitu vairāk nekā divtūksto� stundu skrē' jiena attāluma,

�� Labi, sēdieties mana kuģi un brauciet līdzi, jūs to neno�ēlosiet,� sacīja tupeļu taisītājs, un virs iekāpa ari un brauca Ildzi.

Pēc brītiņa ceļa malā stāvēja kāds cits virs un tēmēja uz viņiem ar �auteni.

�� Ko jūs tur darāt, draudziņ?� jautāja kuģa īpa�nieks.

�� Prom no ceļa,� uzsauca virs,� ja iz�au�u, tad atskanēs blīk�ķis, kas bits sadzirdams vairāk nekā divtūksto� stundu gājiena attālumā!

��� Kāpiet manā kuģi un brauciet līdzĻjūs to neno�ēlosiet,� sacīja tupeļu taisītājs, un virs, ierāpies kuģī, brauca līdzi.

Vēl drusku tālāk viņi ieraudzīja cilvēku, kas savu muti bija cltlgi aizspiedis ar plaukstu.

�� Kāpēc jūs, draugs, to darāt?

��� Prom, prom,� virs sauca,� ja es pūtī�u, visiem, kas ir aiz manis, būs jānoslāpst!

��� Kāpiet manā kuģī, jūs to neno�ēlosiet,� sacīja tupeļu taisītājs, un, kad vīrs ielēca kuģī, viņi brauca arvien tālāk un tālāk, līdz nokļuva pie karaļa.

Te nu tupeļu taisītājs lika paziņot karalim par savu iera�anos un sacīja:

��� Redziet, kungs karali, tur stāv kuģis, kādu jūs vēlējāties redzēt!

Karalis to nopētīja no iek�puses un ārpuses un, kaut ari nevarēja nekam piesieties, tomēr negribēja vis savu meitu labuprāt atdot tupeļu taisītājam par sievu, tāpēc meklēja atrunas.

�� Jā, kuģis ir labs diezgan, bet manu meitu jūs varēsiet apprecēt tikai tad, ja divdesmit �etru stundu laiki izdzersiet veselu pagrabu, pilnu ar vīnu.

Te nu tupeļu taisītājs pasauca viru, kur� varēja dzert bez apstājas, un pajautāja, cik ilgā laikā viņ� varētu izdzert pilnu pagrabu ar vīnu.

��� Pā, pusstundiņā,� tas attrauca, un kurpnieks, aizgājis pie karaļa, sacīja, ka pagrabs bū�ot iztuk�ots pusstundas laika. Karalis lika sanest vīna mucas no visas pilsētas un pietecināt pagrabu tik pilnu, ka vīns pa milzu pagraba logiem plūda uz ielas. Nu tas vīrs, lielais izdzērājs, pielika klāt savu muti un dzēra tikmēr, līdz līmenis pamazām kritās, un galu galā viņ�

stāvēja uz pagraba grīdas un telpā nebija vairs manāma ne vīna lāsīte. Tad tupeļu taisītājs aizgāja pie karaļa un sacīja:

�� Pagrabs ir tuk�s, dodiet tagad man savu meitu!

����� Jā,�atteica karalis,�ja jūs varēsiet vienā dienā apēst astoņas govis, tad atdo�u meitu bez minstinā�anās.

����� Ja es drīkstētu paņemt palīgā vēl vienu, kas ēd reizē ar mani, tad esmu ar mieru,� sacīja kurpnieks, un karalis necēla iebildumus.

Te nu tupeļu taisītājs pasauca to vīru, kas bija milzīgs izēdājs, un tas nolocīja astoņas govis vienā stundā, neatstājis ne ādu, ne kaulus. Nu kurpnieks atkal sacīja karalim: tagad gan jādodot princese viņam par sievu, tomēr karalis atkal mēģināja izlocīties un sacīja:

��� Man jāaizsūta brālim vēstule, tā ir ļoti steidzama. Ja tu spēsi nogādāt �o vēstuli un atnest arī atbildi divdesmit �etru stundu laikā, es do�u tev savu meitu, bet man tev jāsaka: mans brālis dzīvo no �ejienes divtūksto� stundu gājumā.

��� Tas nekas,� atteica kurpnieks,� atgādā�u jums to at�bildi.

Un viņ� aiznesa vēstuli vīram, kas bija ātrais skrējējs; vīrs atņēma roku no ceļgala un � �vīks!� projām bija � būtu jau sen atpakaļ, iekams aiztecēju�as divdesmit �etras stundas, ja vien ceļā viņam nebūtu uzmācies miegs; tā viņ� tagad gulēja zem kāda koka un krāca, ka prieks klausīties. Kad beidzot tuvojās jau divdesmit ceturtā stunda, bet skrējējs joprojām nerādījās, tupeļu taisītājs sacīja skaļajam �āvējam, lai reiz parādot arī savu mākslu. Viņ� nekavējoties raidīja �āvienu, un atskanēja tāds troksnis, it kā būtu sabrukusi visa pasaule; arī vēstules nesējs acumirklī pamodās un divos lēcienos atgriezās atpakaļ ar atbildi. Tagad karalis nevarēja celt nekādus iebildu�mus pret precībām, un galu galā tika nosvinētas spo�as kāzas; tomēr karalim bija divko�a daba: viņ� negribēja, ka par vīru karaļa meitai ir vienkār�s tupeļu taisītājs, un tīkoja znotu nomaitāt.

Tie�i tajā laikā valstī izcēlās liels kar� un karalim bija jādodas cīņā pret saviem ienaidniekiem. Tā nu viņ� sūtīja karaspēka priek�galā savu jauno znotu, domādams, ka tas drīz vien tiks nonāvēts, tomēr veltīgi. Karaļa znots paņēma līdzi vareno pūtēju, un, kad ienaidnieks pienāca tuvāk, tas pūta tā,

ka ar savu elpu nosmacēja visu karaspēku; tad vīrs pagriezās ātpakaļ un uzpūta ar! karaļa nometnei tā, ka tās karotāji nosmaka kopā ar karali un visiem viņa padomniekiem. Are, bet tupeļu meistars bija kļuvis par varenu karali, kas valdīja ilgi un gudru pratu, un piecus brīnumainos ceļabiedrus viņ� iecēla par saviem ministriem.

Reiz trīs jauni muzikanti atstāja savu dzimteni un devās sve�umā; visi trīs bija mācīju�ies spēlē�anas māku pie viena meistara un arī tagad negribēja �ķirties cits no cita, un vēlējās izmēģināt savu laimi sve�ās zemēs. Viņi priecīgi ceļoja no vienas vietas uz otru, spēlēja dejas gadatirgos un svētkos un nopelnīja par saviem jautrajiem ritmiem ne vienu vien naudas �ūksni. Tā viņi reiz nonāca kādā pilsētiņā un vakarā ieprieci�nāja sanāku�os ļaudis, jauki muzicēdami.

Pēdīgi viņi spēlē�anu pārtrauca, iztuk�oja kādu glāzīti, da�u labu pamācīja un arī pa�i iesaistījās viesu sarunās. Tā nu ļaudis cits caur citu mēļoja un stāstīja visādas dīvainības. Vispirms runa bija par kādu burvestību pili, kura atrodoties pilsētiņas tuvumā un par kuru esot dzirdēts daudz brīnum�jauku un pasakainu nostāstu.

Reizēm par to tērgāja: �Jā, tur ir neapjau�amas bagātības, tur aizvien ir visgar�īgākie ēdieni kalnu kalniem, kaut arī pilī nav ne dzīvas dvēseles.�

Reizēm atkal kāds ieminējās: �Tomēr tur mīt kāds bries�mīgs spoks. Cilvēks ieiet iek�ā taisnu muguru, bet iznāk ārā �ķībs un greizs, viss vienos zilumos, nedabūjis ne dārgumus, ne arī lauzis pils burvestību.� Tā �is un arī daudz kas cits vietvietām tika pausts par �o apburto pili.

Trīs muzikanti nolēma aplūkot tuvāk mīklaino pili un saņemt dū�u, lai spertu tajā kādu soli, jo gribēja iegūt paslēptos un noburtos dārgumus. Tā nu viņi savā starpā vienojās, ka ikviens no viņiem atkarībā no vecuma cits pēc cita, saņēmis drosmi, iekļūs pilī un veltīs �ai dēkai veselu dienu.

Laimi izmēģināt pirmajam iekrita vijolniekam. Viņ� bez kavē�anās drosmīgi soļoja uz pili un, nokļuvis pie vārtiem, ieraudzīja, ka tie jau ir vaļā, it kā viņu kāds būtu nepacietīgi gaidījis. Bet, tikko viņ� bija pārkāpis pāri pils slieksnim, smagās durvis viņam aiz muguras aizcirtās, un tās noslēdza milzīgs dzelzs aizbīdnis, lai gan nekur nebija redzama neviena dzīva radība, nu vijolnieku pārņēma tādas baismas, ka mati galvvidū sacēlās stāvus. Tomēr viņ� nevarēja ne griezties atpakaļ, ne palikt uz vietas, un viņa prātu atkal stiprināja cerība, ka iegūs laimi � dabūs zeltu un dārgumus.

Aug�up un lejup pa kāpnēm jauneklis ceļoja pa brīni�ķīga�jām telpām � greznajām zālēm un mājīgajiem kambarī�iem, kas spīdēt spīdēja tīrībā un greznībā. Ta�u visapkārt valdīja kapa klusums � �e nemita pat ne oda dvēselīte. Tomēr jaunek�lis atkal sajuta ieplūstam krūtīs drosmi, jo, pavēries uz telpām lejup, viņ� redzēja pa�us retākos un kārdino�ākos ēdienus lielā pārpilnībā, bet pils velvēs � vīna pudeļu augstās grēdas un lielos stikla traukos rindu rindām da�neda�ādus saldus augļu ievārījumus. Tīrajā, jaukajā virtuvē sprakstēja gai�a uguntiņa, un kāda neredzama roka uzlika uz tās dzelzs restltēs, uz kurām, izlidinājies no velves, nosēdās jo lielisks medījuma gabals; glu�i tikpat ātri neredzamas rokas sagatavoja daudz citu ēdienu � smalkus dārzājus, pastētes, gar�īgus cepumus � un pēc tam ienesa visu vienā no pa�ām skaistākajām istabām, un nolika jaunekļa priek�ā uz klāta galda.

Jauneklis vispirms paņēma savu vijoli, un klusajās telpās brīni�ķi atbalsojās viņa skaistās melodijas, pēc tam viņ� bez kavē�anās apsēdās pie kārdino�i klātā galda un sāka mieloties. Tomēr necik ilgi � un atvērās durvis, pa kurām ienāca kāds punduris apmēram trīs sprī�u garumā, �arlaksarkanu svārciņu mugurā, savītu�u sejiņu un pelēku bārdu, kura nokarājās līdz lielajām sudraba kurpju sprādzēm. Punduris klusēdams apsē�dās līdzās vijolniekam, un abi ieturēja kopīgu maltīti. Kad kārta bija pienākusi sulīgajam medījuma gabalam, vijolnieks paņēma bjodu un pamāja pundurim ar galvu, lai ķeras klāt pirmais, un tas smaidīdams uzdūra uz dak�iņas gabalu cepe�a un palocīja galvu, vienlaikus izlaizdams no rokām cepeti, kas pakrita zem galda. Labais vijolnieks tūlīt pat iztapīgi noliecās, lai to paceltu, bet bārdainis vienā mirklī jau sēdēja vijolniekam mugurā un kulstīja viņu tik ne�ēlīgi, it kā gribētu izdzēst dzīvību; galu galā tas izgrūda viņu ārā pa lielajiem vārtiem.

Laukā pusdzīvais vijolnieks ievilka svaigu gaisu un pēc tam stenēdams lavījās uz viesnīcu, kur bija paliku�i biedri. Kad viņ� tur nokļuva, bija jau nakts, un abi pārējie gulēja. Otrā rītā viņi, pavisam izbrīnīju�ies, redzēja, ka arī vijolnieks guļ gultā, un steig�us apbēra viņu ar daudziem jautājumiem, tomēr viņ� braucīja sev galvu un muguru un strupi atteica: �Aizejiet uz turieni un apskatieties pa�i! Tā ir kutelīga padarī�ana.

Tagad uz burvju pili devās otrs muzikants, trompetists, viņ� atrada tur glu�i to pa�u, ko nozilinātais vijolnieks, un ari tāpat tika pacienāts ar pastētēm un pērienu, tā ka nākamajā rītā kā iekaustīta lapsa gulēja savā gultā un �ēlojās: tā esot bijusi savāda kulstī�ana, tik rupjā vīzē!

Tomēr tre�ajam muzikantam, flautistam, vēl bija drosmes gana, lai burvju pilī uzmēģinātu arī savu laimi. Viņ� bija pats viltīgākais. Bezbailīgi viņ� pārlūkoja visu pili, domādams, ka būtu ļoti patīkami, ja �īs skaistās telpas piederētu viņam uz visiem laikiem: virtuvē un pagrabā bija ta�u milzum lieli produktu krājumi.

Drīz arī viņam tika uzklāts pārbagāts galds, un, kad viņ� jau pietiekami ilgi, jautri dziedādams un spēlēdams flautu, bija klīdis pa istabu, viņ� apsēdās pie galda un ļāvās baudai. Te nu atkal ienāca punduris ar bārdu un apsēdās līdzās viesim. Un bezbailīgais muzikants ielaidās ar viņu sarunā un uzvedās tie�i tā, it kā viņi būtu tiku�ies �eit jau tūksto�iem rei�u, tomēr punduris nebija visai runātīgs. Pēdīgi viņi ķērās pie cepe�a, un punduris atkal ar nolūku izlaida savu gabalu no pirkstiem. Tikko flautists savā labsirdībā grasījās gabalu pacelt, viņ� pamanīja, ka punduris acumirklī gribēja uzlēkt viņam mugurā. Viņ� tūlīt pat strauji pagriezās atpakaļ un, norāvis punduri nost, sagrāba un purināja viņu aiz bārdas tik rupji, līdz pēdīgi izrāva bārdu pavisam,un mazais ve�uks vaidēdams sabruka zemē.

Līdzko bārda jauneklim bija rokā, viņā ieplūda milzu spēks, un pilī viņa skatienam pavērās vēl daudz brīni�ķīgāku mantu nekā pirmīt; turpretī punduris bija vairs knapi dzīvs, viņ� �īkstēja un lūdzās:

������ Ak, atdod, atdod manu bārdu, es tevi iepazīstinā�u ar visām burvestībām, kuras apvij �o pili, un palīdzē�u visu atburt, tā ka tu tapsi bagāts un mū�am laimīgs.

Bet gudrais flautists teica:

��� Bārdu tu dabūsi atpakaļ, ta�u vispirms man visu izstās�tīsi, citādi tu tāds krāpnieks vien esi, un ātrāk es neizlaidī�u bārdu no savām rokām.

Vecajam bija vien jāpieļaujas un vispirms jāizpilda savs solījums, kaut arī viņ� nebija to iesākumā gribējis, bet gan lūkojis atkal atgūt savu bārdu ar viltu.

Nu jauneklim bija jāseko viņam pa tum�ām, slepenām ejām, apak�zemes velvēm un baismīgām klin�u aizām, līdz vis�beidzot viņ� nonāca brīvā klajumā, kas kopumā atgādināja kādu vēl jaukāku pasauli. Viņi stāvēja pie vienas upes, kura me�onīgi �alca; punduris izvilka mazu nūjiņu un uzsita ar to pa ūdeni; straume pa�ķīrās un mitējās, kamēr abi sausām kājām bija tiku�i otrā krastā. Kāds te bija krā�ņums! Ceļ� tālāk veda pa zaļām, brīni�ķām lapkoku alejām, visapkārt ziedēja puķes, lidinājās putni ar sudraba un zelta spalvām un brīni�ķi dziedāja, un visapkārt �audījās un dejoja spo�as vaboles un tauriņi.

Jauneklis brīnījās, un viņu pārņēma vēl lielāks izbrīns, kad pelēkais punduris ieveda viņu vēl krietni krā�ņākā celtnē nekā pati brīnumpils. Arī �ajos apartamentos līdzās greznībai valdīja visdziļākais klusums, un, izgāju�i cauri daudzām greznām istabām, viņi nonāca kādā telpā, kura bija vienos plīvuros un kuras vidū blīvā plīvuru aizsegā atradās gulta, virs tās karājās skaists putnu būrītis ar kādu putniņu, kura gai�ie treļļi izkliedēja vientuļo klusumu.

Pelēkais punduris pacēla plīvurus un gultas aizkarus un pieveda jaunekli tuvāk gultai; jauneklis ieraudzīja te, mīkstos zīda spilvenos, aizmigu�u guļam varen piemīlīgu meiteni; viņa bija tik daiļa kā eņģelis, viņai mugurā bija balta kleita, un pār viņas krūtīm un pleciem cirtojās zeltainas �ķipsnas, un galvā viņai mirdzēja dimanta kronis. Ta�u viņas maigie vaibsti bija sastingu�i dziļā, nāvei līdzīgā miegā, un daiļo gulētāju nespēja atmodināt nekāds troksnis.

Te nu ve�uks pārsteigtajam jauneklim sacīja:

�� Paskaties te, uz �o guļo�o meiteni! Tā ir augstdzimusi princese. �ī skaistā pils, �ī svētītā zeme ir viņas mantojums, kuru viņa iegūs tad, kad taps atsvabināta. Ta�u gadsimtiem ilgi viņa gul cie�ā burvju miegā, un gadsimtiem ilgi vēl neviens cilvēks nav atradis ceļu, kas ved uz �ejieni, tikai es esmu mērojis �o ceļu ik dienas, lai pilī paēstu un cilvēkiem, kas kāri uz zeltu, piespriestu pēriena tiesu. Es apsargāju �o gulētāju, un man rūpīgi bija jāvēro, lai �eit neielauztos neviens sve�inieks, un �im nolūkam derēja mana bārda, kurai piemīt tāds pārdabisks spēks, ka arī es gadsimtiem ilgi esmu palicis valdnieks pār �o burvestību. Tomēr tagad, kad bārda man norauta, esmu bez spēka, un man �ī debe�ķīgā laime jāatklāj un jāatdod tavās rokās. Nu taisies ātri pie �ā brīnuma atklāsmes! Paņem �o putnu, kura būrītis karājas virs princeses un kur� kādreiz princesi ieaijājis burvju snaudāno tās reizes �ī melodija viņam jādzied bez mitas �, paņem viņu, nonāvē un izrauj mazo sirdi, sadedzini to pulverī un ieber princesei mutē, viņa tūliņ pat atmodīsies un aplaimos tevi ar roku un sirdi, ar zemi un pili un ar visiem saviem dārgumiem.

Punduris paguris apklusa, un jauneklis nekavējās ķerties pie atpestī�anas. Pēc mazā ve�uka norādījumiem viss gāja ātri un gludi � un pulverītis tapa gatavs. Pēc da�ām minūtēm, kad tas bija iedots princesei, viņa atvēra acis,mundra un smaido�a, un, pacēlusies gultā sēdus, piekļāvās laimīgajam jauneklim pie krūts, glāstīja viņu, sacīja pateicības vārdus un pieņēma viņu par savu dzīvesbiedru.

Tajā pa�ā mirklī pils nodunēja un nobrīk�ķēja, visās kāpnēs atskanēja �alas un visās istabās � murdoņa. Pēdīgi istabā, kurā kavējās laimīgais pāris, laipnām sejām ienāca kalpotāju un istabeņu bars; visi priecājās un pēc tam naski un līksmi vai lidot salidoja virtuvēs un pagrabtelpās, istabās, zālēs un gaiteņos pie sava darāmā, un visi bija glu�i kā no jauna piedzimu�i.

Bet pelēkais punduris tagad bargi pieprasīja no jaunekļa savu bārdu un vēl arvien savā ļaunajā sirdī perināja domu, kā iznerrot laimīgo jaunekli. Ja tikai viņam pie zoda atkal karātos bārda, viņ� spētu pievārēt visus mirstīgos!

Vienīgi gudrais flautists vēl arvien izturējās pret blēdīgo vīreli ar piesardzību.

�� A,� viņ� sacīja,� nebaiļojies, savu bārdu tu dabūsi atpakaļ, es tev uzdāvinā�u to uz atvadām, atļauj tikai, lai mēs abi, mana daiļā līgava un es, tevi mazu gabaliņu pavadām.� Te nu punduris nevarēja liegties.

Tagad viņi gāja kopā ar to tālu ceļu cauri skaistām lapenēm un garām puķu dobēm un galu galā nokļuva pie briesmīgi dziļas, brāzmojo�as straumes, kas kā robe�upe plūda visapkārt princeses zemei. Ne �e, ne tur nebija ne tilta, ne laiviņas, jo viļņi vēlās pārāk me�onīgi. Nu jauneklis pundurim sacīja:

�� Iedod man savu nūju, lai es vēl �oreiz tev par godu pa�ķiru ūdeni!

Un pundurim nācās paklausīt, jo viņ� nebija atdabūjis savus bārdas spēkus un arī klusībā (aunā priekā vēl domāja: �Ja viņ� man straumes tai pusē pasniegs bārdu, es viņu tomēr tik un tā dabū�u savā varā, pēc tam atkal atņem�u viņam nūju, un �ie abi nekad nenokļūs savā brīnumjaukajā zemē.�

Tomēr pundura ļaunās domas nepiepildījās. Gudrais, laimī�gais jauneklis cirta ar nūju ūdeni, tas mirklī pa�ķīrās un norima, un punduris, iedams pa priek�u, nokļuva viņā krastā. Tai mirklī straume aiz viņa sakļāvās, bet jauneklis ar savu mīļo līgavu bija paliku�i otrā krastā. Puisis paturēja nūju sev un pāri upei pārlidināja tikai bārdu, punduris viņā krastā to satvēra un atkal pielika klāt. Un �ādi sīkais ve�uks tika piekrāpts un burvju nūju vairs nedabūja � turpmāk tas nekad vairs nevarēja spert kāju brīni�ķīgajā apvidū. Un laimīgais jauneklis ar savu daiļavu atgriezās pilī, lai mū�am dzīvotu priekā un svētlaimē.

Kādam zemniekam nomira sieva, un pēc tam, kad viņa bija aprakta un apbērēta, zemnieks savam dēlam sacīja:

p Hans, es negribu ņemt citu sievu, tagad parūpējies par saimnieci tu!

Hanss loti noskuma, jo viņ� juta vēl krietni mazāku patiku. Bet tēvs saniknojās un sacīja:

�� Ko tu stāvi tik skābu ģīmi!

Un Hanss atteica:

�� Es nevēlos precēties, negribu par to pat domāt.

�� Kāpēc ne?� dusmojās tēvs.� Es ta�u arī izraudzījos sev sievu un jutos ļoti labi!

�� Ticu,� atteica dēls,� jums bija mana nelaiķa mā�miņa � un es lai dzīvoju ar galīgu sve�inieci?

Tēvs varēja sacīt ko sacīdams; Hanss negribēja precēties, un tā tēvs pats pārveda mājās jaunu sievu.

Ta�u Hansam tas nāca par jaunu: kad pamātei piedzima dēls, viņai izdevās savest Hansu un tēvu tādā naidā, ka tēvs padzina dēlu no mājām. Hanss paņēma �āvētu desu no gaļas kārts, izgrieza no tēva krūma pamatīgu nūju un devās pla�ajā pasaulē.

Pret vakara pusi viņ� nomaldījās lielā me�ā, un posts bija klāt. Te krūmos kaut kas ie�abējās, un viņam pienāca klāt pelēks rūķītis, kur� sacīja:

�� Esmu izsalcis, iedod drusku iekost!

Hanss bāza roku kabatā, izvilka �āvēto desu un iedeva to rūķītim, bet rūķītis, iebāzis roku kabatā, izvilka flautu, iedeva to Hansam un sacīja:

��� Kad nokļūsti postā, papūt!� Un prom bija.

Hanss jutās noguris un, apgūlies zālē, iemiga. Nākamrīt viņ� atkal bija ceļa jūtīs un, kad viņam uznāca izsalkums, viņ� papūta flautu; atskrēja divi lieli vilku suņi � vienam zobos bija desa, bet otram maize. Hanss sātīgi paēda un ceļoja tālāk. Pievakarē atskrēja vilks un grasījās viņu saplosīt; te nu viņ� papūta savu flautu; atsteidzās suņi un vilku saplosīja. Kad Hanss otrā dienā sajuta izsalkumu, viņ� papūta atkal flautu un suņi atnesa viņam maizi un desu, otrajā dienā atkārtojās tas pats; un, kad otrās dienas vakara pusē pie�āpoja lācis un gribēja viņu saplosīt gabalos, viņ� papūta savu flautu � suņi bija klāt un pieveica lāci. Tre�ajā dienā viņ� nonāca pie kādas alas, kurā dzīvoja cilvēkēdāja ar savu dēlu. Hanss palūdza naktsmītni, un tie viņam neatteica, jo cerēja Hansu naktī no�ņaugt un apēst. Tomēr veltas cerības. Kad abi naktī ienāca viņa istabā, gribēdami viņu nogalēt, viņ� papūta flautu; tūlīt atskrēja suņi un noplēsa cilvkēdāju ar visu dēlu.

Kad Hanss otrā rītā atmodās, viņ� atradās lielas pilsētas centrā, pa nakti viņu uz turieni bija aizstiepu�i suņi. Istabā ienāca saimnieks un sacīja:

� Vai jūs jau dzirdējāt? Pagāju�onakt pūķis nozadzis princesi, un, kur� viņu pārvedīs atpakaļ, dabūs princesi par sievu un kļūs par karali.

Hanss izgāja ārā un lavījās nopakaļ pa pūķa pēdām. Necik ilgi, un viņ� atkal nokjuva biezajā me�ā, tur zem liela ozola gulēja pūķis, un princese ieskāja tam galvu. Kad Hanss parāva princesi prom, pūķis pamodās un grasījās Hansu aprit. Viņs papūta savu flautu � suņi bija klāt un saplosīja pūķi gabalos. Tagad Hanss aizveda karaļmeitu pie viņas tēva, un tas sacīja:

�� Vai tu vēlies, lai princese pieder tev?

� Jā,-� Hanss atteica,� viņa izskatās kā mana māte, vie�nīgi ir jaunāka un lepnāka, un es gribu, lai viņa pieder man.� Tā viņi apprecējās, un abi ilgi dzīvoja līksmībā un mierā.

Reiz dzīvoja nabadzīga sieva, kurai bija dēls, vārdā Hanss. Reiz viņ� aizgāja uz me�u un, brītiņu soļojis, nonāca pie kāda dīķa. Tikko viņ� bija pie krasta, no ūdens izlēca trīs brinumdaiļas sievietes, zibensātri uzvilka mugurā kreklus un, pārvērtu��ās par pīlēm, pēk�ķēdamas peldēja prom. Hansam no visām trim sevi�ķi bija iepatikusies vidējā. Aizgājis mājās, viņ� pastāstīja par redzēto mātei. Tā sacīja:

�� Ej atkal uz me�u un dīķa tuvumā uzcel sev būdu!

Tā ari notika. Kad spīdēja jauns mēness, Hanss rītos un

vakaros �akli pārmeklēja dīķa krastu.

Kādu vakaru puisis atkal pārlūkoja krastmalu, te viņ� ieraudzīja trīs kreklus. Viņ� ātri pagrāba vidējo kreklu un, aizskrējis uz būdu, noglabāja to lādē. Tikko viņ� bija to paveids, pie durvīm atskanēja klauvējiens. Kāda balss sauca:

����������� Es lūdzu jūs, ielaidiet mani iek�ā, esmu pazaudējusi savu kreklu!

Hanss ātri pielēca kājās, atvēra durvis un pats nostājās aizdurvē. Meitene ienāca iek�ā, ātri uzmeta plecos Hansa mēteli, ko tas bija atstājis uz gultas. Pēc tam viņa lūdza Hansam savu kreklu. Tomēr viņ� deva nevis kreklu, bet gāja paka) savai mātei. Hanss nebija vēl ticis līdz pusceļam, kad viņam ie�āvās prātā, ka nav aizslēdzis lādi, karā atradās krekls. �igli viņ� griezās atpakaļ, bet, nonācis pie būdas, atrada durvis un lādi vajā � un meitene bija prom. Uz galda gulēja zīmīte, kurā ar zelta burtiem bija rakstīts: �Mana dzimtene ir stikla kalnā.� Nu Hanss nekavējoties posās ceļā, lai sameklētu stikla kalnu. Nokļuvis kādā pilsētā, viņ� sauca:

�� Vai jūs zināt, kur atrodas stikla kalns?

Neviens nezināja atbildes. Reiz viņ� nonāca pie liela nama, kur pa stūra lodziņu lūkojās ārā kāds kungs. Hanss sacīja:

�� Vai jūs zināt, kur atrodas stikla kalns?

�� Es nezinu, bet varbūt to zina kāds no maniem kalpiem,� kungs atbildēja. Viņ� izvilka zelta svilpi un skali iesvilpās. Saskrēja lā�i, vilki un cits pakal citam vēl visvisādi zvēri. Pa�ās beigās uz trim kājām atklin�oja zaķis.� Vai tu zini. kur atrodas stikla kalns?�viņa kungs jautāja.

�� Protams, ka zinu,� zaķis atbildēja.

�� Tad aizved �o viru uz turieni,� kungs sacīja.

Hanss ar zaķi tūliņ devās ceļā. Kad abi bija nonāku�i lielā

me�ā, zaķis sacīja:

�� Ej taisni vien, gan kalnu atradīsi� To pateicis, zaķis aizļipoja.

Tagad Hansam nācās iet vienam. Brītiņu gājis, viņ� pamanīja ceļa malā beigtu zirgu. Pie zirga stāvēja lācis, vilks, krauklis un skudra, �ie strīdējās katrs par savu tiesu. Kad Hanss pienāca tuvāk, krauklis sacīja:

�� Mīļais Hans, sadali zirgu mūsu starpā!

Hanss tūliņ ķērās pie darba. Vispirms viņ� nogrieza zirgam galvu un nometa skudrai, sacīdams:

�� Tev patīk lo�ņāt pa dobumiem, tāpēc ņem galvu.

Pēc tam viņ� uz�ķērda zirgu un atdeva krauklim zarnas,

vilkam � kaulus un lācim � gaļu. Zvēri bija ar to apmierināti Pēc tam lācis un vilks katrs iedeva Hansam spalviņu no ka�oka, skudra � kāju, bet krauklis � Hdspalvu. Dzīvnieki sacīja:

���������� Ja būsi nelaimē, pabāz dāvanu zem mēles, un tu pārtapsi par to zvēru, kuram pieder �ī dāvana.

Tad zvēri taisījās prom. Bet Hanss aizsojoja pa ceju. Brītiņu gājis, viņ� pamanīja tālumā kaut ko mirgojam un zibsnām. Tas bija stikla kalns. Hanss priecīgs nonāca kalna pakājē. Tā virsotnē pacēlās skaista pils. Hanss mēģināja tikt kalnā aug�ā, bet veltīgi, viņ� arvien no jauna slīdēja lejup, jo kalns bija gluds kā spogulis. Tagad viņ� pārvērtās par lāci un ar ķetnām izcirta kalnā pakāpienus. Bet viņu ievainoja asās stikla �ķembas, un drīz vien viņam nācās darbu pārtraukt. Tad Hanss pārtapa par vilku, lai varētu ieķerties kalnā ar zobiem. Bet ari �e nebija veiksmes. Pēc tam puisis pārvērtās par kraukli un lidoja aug�up kalnā. Sasniedzis virsotni, viņ� ieraudzīja pazīstamo meiteni stāvam pie vaļēja loga. Krauklis a�i ielidoja istabā. Meitene sacīja:

����� Mana māte ir ragana. Moki viņu, cik vien spēj, tik ilgi, līdz viņa tev atļaus ņemt mani par sievu.� Un, to pateikusi, meitene izgāja no istabas. Bet Hanss, pārvērties par skudru, palīda zem gultas, kurā vecā mēdza gulēt. Kad satumsa, ienāca ragana un nolikās gultā. Tiklīdz tā bija iemigusi, Hanss skudras izskatā ierāpoja gultā un koda un knaibīja raganas miesas. Tā viņ� rīkojās trīs naktis. Bet tre�ās dienas rītsvīdā, kad tikko gribēja izlīst no gultas, ragana viņu notvēra.

���� Zinu, ka tu neesi parasta skudra,?^ viņa sacīja un pārvērta to par cilvēku.%?Ko tu gribi?�viņa turpināja.

�� Gribu precēt tavu vidējo meitu,^Hanss atbildēja.

���� Es tev meiteni do�u, tikai viņa tev jānopelna,% ragana sacīja.� Pirmkārt, tev jāizdzer ola, neizsitot tajā caurumu.� Viņa iedeva puisim olu un pati aizgāja.

Hanss, pārtapis par skudru, nemanāmi caurkoda �aulu un izdzēra olas saturu. Pēc tam viņ� to vietiņu aizsmērēja ar kajķiem, atkal pārvērtās par cilvēku un aiznesa tuk�o olu vecajai raganai.

���� Labi,� viņa sacīja.� Stundas ceturk�ņa gājumā no �ejienes ir liels, liels me�s. Tas tev jānocērt trīs dienu laikā, bajķi jāsaskalda un pēc tam jāsakrauj kaudzēs.

Hanss aizgāja uz me�u, lai to apskatītu. No skatī�anās vien viņ� bija jau^ tik noguris, ka apgūlās zem koka un iemiga. Pamodies viņ� pielēca kājās, izberzēja acis un vērās visapkārt,

bet te nebija vairs nekāda me�a. Tā vietā kaudzēs rēgojās kādas tūkstots asis malkas.

Te viņ� izdzirda savas līgavas balsi:

�� Kamēr tu gulēji, es esmu paveikusi visu. Es palīdzē�u tev tikt galā arī ar tre�o uzdevumu.

Nu Hanss aizgāja pie raganas un sacīja, ka esot darbu paveicis.

�� Labi,� viņa teica,� rīt sanes malku vienā vietā. Es pēc tam izie�u, lai pielaistu uguni. Kad malkas blāķis būs pilnās liesmās, tev jālec vidū. Ja to nedarīsi, neatļau�u precēt savu meitu.

Hanss gāja gulēt bēdīgu prātu. Otrā dienā viņ� devās uz cirsmu. Un �akli krāva malkas pagales citu uz citas. Tikko viņ� bija to beidzis, ieradās ragana un aizdedzināja malku. Kad �ķilu kaudze dega vienās liesmās, Hanss ieskrējās, lai mestos ugunī. Tomēr, līdzko bija pieskrējis pie speltes, tā palika stāvam. Tas atkārtojās vairākas reizes. Te viņ� piepe�i izdzirda līgavu saucam:

�� Lec! Lec!

Nu Hanss saņēmās un metās liesmu mēlēs. Kvēlo�ās ogles pajuka uz visām pusēm, un Hanss palika neskarts.

Kur nokrita ogle, pacēlās māja. Un tā radās liela, skaista pilsēta.

Tās vidū, kur bija gulējusi �ķilu kaudze, atradās liela, skaista pils. Tā bija celta no sarkanā granāta.

Pie pils vārtiem stāvēja Hansa līgava. Nu Hanss apprecē* jās un kļuva par pils un visas pilsētas karali.

Viņ� paņēma pie sevis savu nabaga māti un gādāja par to vecumdienās.

Kas varēja būt laimīgāks par Hansu! Un, ja viņ� nav miris, tad noteikti dzīvo vēl �obaltdien.

Kādam bagātam karalim bija ļoti skaista meita. Kad viņa gribēja precēties, visiem viņas bildinātājiem bija jāsapulcējas lielā, zajā pļavā, tur viņa ņēma un vairākas reizes meta gaisā

zelta ābolu, un kur�, to saķēris, iedro�inātos minēt viņas uzdotās trīs mīklas vai izpildīt trīs uzdevumus, tas dabūtu viņu par sievu. Daudzi jau bija turēju�i ābolu savās rokās, pēdīgi to bija saķēris arī kāds skaists, jautrs aitu gans, bet neviens no viņiem nebija spējis izpildīt �os trīs uzdevumus.

Tad nu galu galā pienāca aitu gana kārta kā pa�am neievērojamākam precinieku vidū.

Pirmais uzdevums bija �āds: karalim kūtī bija simt zaķu; kur� tos visus izdzīs ganībās, noganīs un vakarā visus atkal sadzīs stalli, tas būs pirmo uzdevumu izpildījis. To izdzirdis, aitu gans sacīja, ka viņ� vispirms dienu apdomā�oties, vai viņam bū�ot drosme ķerties pie darba vai ne.

Tā nu aitu gans bēdīgu prātu klīda pa kalniem, jo nevarēja saņemt drosmi. Savā ceļā viņ� sastapa vecu māmuliņu, kura jautāja, kāpēc �is skumstot, un puisis atteica:

�� Ak, neviens man nespēj palīdzēt!

Te nu sirmā māmuliņa sacīja:

��� Neesi tik vīzdegunīgs; izstāsti savas rūpes, varbūt es varu līdzēt.

Puisis pastāstīja par uzdevumu, kuru bija likusi izpildīt princese. Un māmuļa iedeva viņam svilpīti, sacīdama:

��� Noglabā labi, tā tev noderēs!

Iekams puisis vēl paspēja pateikt paldies, māmuliņa bija nozudusi.

Nu viņ� priecīgs devās pie karaļa un sacīja:

��� Es noganī�u tos zaķus!

Un zaķi tika izlaisti no stalla. Bet, kad bija izskrējis pēdējais, pirmais vairs nebija redzams, tas bija jau aiz kalnu kalniem.

Tomēr puisis devās ārēs zilajās un, apsēdies uz zaļa pakalna, prātoja: �Ko es iesāk�u?� Te viņ� atcerējās savu stabulīti; ātri to izvilka, iesvilpās, un visi simt zaķi palēkda�mies atkal saradās vietā un jautri plūca zāli visapkārt zaļajā pakalnā. Neviens vairs neļepatoja projām.

Bet karalim un skaistajai princesei it nemaz nerūpēja, lai aitu gans tiktu galā ar uzdevumu un dabūtu princeses roku: viņ� ta�u bija pavisam neievērojams nabadziņ� un arī zemas kārtas, un viņi perināja viltus domas, kā rīkoties, lai zaķu gans nepārdzītu mājās savu ganāmpulku pilnā skaitā.

Tā nu reiz uz viņa pusi nāca karaļmeita, kas bija apģērbusi sve�as drānas un pārmainījusi sejas vaibstus tā, lai viņ� to nepazītu, bet puisis princesi tomēr sazīmēja. Ieraudzījusi, ka visi zaķi vēl ir vienkopus, viņa jautāja:

�� Vai varu nopirkt vienu zaķi?

�Nopērkams nav neviens, bet nopelnīt gan kādu tu varētu!� atteica puisis.

�� Kā tas būtu saprotams?� viņa turpināja.

Te nu puisis sacīja:

�� Ja tu veltīsi man saldu mīlas brītiņu, dabūsi zaķi!

To nu viņa negribēja. Tomēr par visu vari tīkodama pēc

zaķa, kas nekādā citā ceļā nebija iegūstams, viņa galu galā pieļāvās. Kad nu viņ� bija princesi pietieko�i glāstījis un skūpstījis, tad noķēra vienu zaķi un iebāza tās groziņā, un meitene steidzās prom. Tā bija kādu stundas ceturksni jau gājusi, te gans pasvilpa savu svilpīti, un zaķis, zibenīgi atgrūdis groziņa vāku, izlēca ārā un palēkdamies dieba atpa�kaļ-

Necik ilgi, un ieradās vecais karalis, kas arī bija uzlicis masku, tomēr puisis viņu sazīmēja. Karalis jāja uz ēzeļa, un abās pusēs kuļājās grozi.

�� Vai tu pārdod zaķus?� karalis jautāja.

Nē, pārdot nevaru, bet nopelnīt vienu tu vari!� puisis pārdro�i atbildēja.

gļSlijKā tas būtu saprotams?� karalis jautāja.

����������� Ja jūs nobu�osiet ēzeli te, zem astes,� iesāka puisis,

�� vienu jūs varēsiet dabūt!

To nu gan karalis negribēja un piedāvāja puisim vai zelta kalnus, ja tas vienu viņam pārdo�ot, tomēr puisis nebija ar mieru. Tā kā karalis redzēja, ka puisis nepārdos nevienu zaķi, viņ� pēdīgi pielika visus pūliņus un jo skaļi nobu�oja ēzeli zem astes; pēc tam zaķis tika noķerts un iebāzts vienā no groziem pie ēzeļa sāniem, un karalis atstāja zaķu ganu. Tomēr viņ� nebija vēl tālu ticis, kad puika iesvilpās, un zaķis, izlēcis no groza, dieba atpakaļ. Karalis, pārnācis pēc tam mājās, sacīja:

�� Tas puika ir nerātnis, es nevarēju dabūt nevienu zaķi! Bet, ko viņ� bija darījis pats, to neteica.

�� Jā,� atteica princese,� man tāpat neveicās!

Un ari viņa neteica, kā patiesībā bija pavadījusi laiku. Kad iestājās vakars, atgriezās puisis ar saviem zaķiem un, noskaitī�jis karalim pilnu simtu, salaida tos kūtiņā.

Tagad karalis sacīja savu:

�� Pirmais uzdevums ir veikts, nu kārta otrajam! Ievēro! Zemē man izbērts simt mēru zirņu un simt mēru lēcu, es liku tos sajaukt un labi samaisīt, ja tu pa nakti tos melnā tumsā iz�ķirosi, būsi veicis otro uzdevumu.

�� To es varul^atteica puisis.

Un tad viņ� tika ieslodzīts bēniņos un durvis stingri aizslēgtas. Kad nu pilī viss noklusa, viņ� papūta savu svilpīti; �urpu salīda tūksto�iem skudru un tikām skraidīja �umēdamas un mud�ēdamas, līdz zirņi un arī lēcas atkal bija pa kaudzēm. Kad karalis rīta agrumā nāca pārbaudīt, darbs bija pabeigts un skudras viņ� neieraudzīja, jo tās bija atkal prom. Karalis brīnījās, nezinādams, kā puisis ar to ticis galā.

��� Nu gribu pavēstīt tev arī tre�o uzdevumu,� viņ� pēc brī�a sacīja.� Ja tu nākamajā naktī izēdīsi lielu pieliekamo^ pilnu ar maizi, tā ka nekas nepaliks pāri, tad būs izpildīts ari tre�ais uzdevums, un tu varēsi pēc tam dabūt manu meitu par sievu.

Kad satumsa, puisis tika iebāzts pieliekamajā, kas bija tik pilns ar maizi, ka vietiņa bija tikai aiz durvīm, kur iespraukties. Bet, tikko pilī viss norima, puisis atkal papūta s'avu svilpīti, un, to izdzirdu�as, saskrēja tik daudz peju, ka viņam kļuva gandrīz vai baisi; un, līdzko ausa diena, visa maize bija notiesāta, ne drupa�iņas vairs nebija palicis pāri! Bet puisis rībinājās gar durvīm un sauca:

�� Veriet vaļā! Esmu izsalcis!

Tagad bija paveikts arī tre�ais uzdevums.

Tomēr karalis sacīja:

��� Pierunā vēl mums vienu maisu, pilnu ar meliem, tad dabūsi manu meitu par sievu!

Tā nu puisis sāka pūst briesmīgus melu stāstus un nemitē�jās vai pusi dienas, tomēr maiss kā nebija, tā nebija pilns. Un pēdīgi viņ� turpināja:

��� Ar pa�u jaukāko princesi, savu līgavu, es aizvadīju saldus mīlas mirkļus!

Kad to izdzirda princese, vaigi viņai iegailējās uguns sārtumā; karalis viņu uzlūkoja, un, kaut arī tūlīt bija jāsauc: �Meli!�� tomēr viņ� noticēja un jau prātā apsvēra, kā un kur tas būtu noticis.

��� Maiss vēl nav pilns!� viņ� sauca.

Te nu puisis iesāka:

��� Karalis arī ēzeli no �

��� Maiss ir pilns, maiss ir pilns! Sieniet ciet!� sauca karalis, jo viņam bija kauns � viņ� negribēja, ka visi viņa galminieki, kuri stāvēja ap viņu aplī, uzzina, kādu godu ēzelim bija atvēlējusi viņa karaliskā mute. Tagad aitu gans svinēja kāzas ar karaļmeitu veselas �etrpadsmit dienas, un dzīres bija tik varenas un jautras, ka tas, kur� �o pasaku stāstīja, arī būtu vēlējies atrasties viesu pulkā.

Reiz dzīvoja nabadzīgs zēns, kuram dienu no dienas bija jādzen uz me�u cūkas, lai tās nobarotu ar skābar�a un ozola zīlēm. Un tā mazpamazām viņam bija apritējis astoņpadsmi�tais gads.

Kādu dienu viņ� iedzina savas cūkas me�ā dziļāk nekā parasti; un piepe�i viņ� pamanīja turpat kādu varen augstu koku, kura zari nozuda debesīs.

��� Pie joda, tas gan ir koks!� puisis klusībā noteica.

��� Kāda varētu būt sajūta, ja tu no tā galotnes pavērtos pasaulē?

Domāts � darīts, viņ� atstāja savas cūkas rakņājamies pa zemi un rāpās aug�up pa stumbru. Rāpās un rāpās, kamēr pienāca pusdienlaiks; vēlāk norietēja saule, bet viņ� vēl arvien nebija ticis līdz zariem. Pēdīgi, kad jau metās tum�s, puisis sasniedza zaru stakli, kas bija rokas garumā un sniedzās debe�os. Ar jauno pātagas auklu, ko nēsāja kabatā, puisis piesēja sevi pie stakles, lai nenogāztos lejā un nenolauztu sev kaklu, un pēc tam iemiga.

Otrā rītā viņ� bija jau tiktāl at�irdzis, ka atkal ar jauniem spēkiem varēja turpināt ceļu. Tad nu arī pusdienlaikā tika

sasniegti koka zari un kāp�ana tālāk vedās vieglāk, tomēr galotni puisis nesasniedza arī �oreiz, vienīgi pret vakaru nokļuva kādā lielā ciemā, kas bija uzbūvēts zarotnē.

����� No kurienes tu nāc?� zemnieki, viņu ieraudzīju�i, iz�brīnā vaicāja,� paliec pie mums, pieņemsim tevi darbā!

�� Vai tad kokam �e ir jau galotne?� puisis jautāja.

�� Nē,� zemnieki atteica,� tā ir labu gabalu augstāk.

����� Tad es nevaru palikt pie jums uz dzīvi,� bilda puisis, H man jātiek galotnē. Ta�u pacienāt jūs mani varētu, esmu izsalcis un noguris tāpat.

Tā nu ciema vecākais aizveda puisi uz savu māju, un viņ� ēda un dzēra un, kad bija apmierinājis slāpes un izsalkumu, likās uz auss un aizmiga. Otrā rītā, pateicies zemniekam un novēlējis visu labu, viņ� atkal kāpa augstāk koka zaros.

Saule jau bija augstu debesīs, kad viņ� sasniedza lielu pili. Pa logu ārā lūkojās kāda jaunava, kura ļoti nopriecājās, ka ieradies cilvēks, kas varētu remdēt viņas vientulību.

�� Nāc iek�ā un paliec pie manis,� viņa laipni sacīja.

�� Vai tad te ir �ī augstā koka galotne?� jauneklis vaicāja.

����� Jā, augstāk vairs nav kur kāpt,� sacīja jaunava,� un tagad nāc iek�ā, pavadīsim kopā laiku!

�� Ko gan tu dari �e aug�ā tik vientuļa?�r puisis vaicāja.

Un jaunava atbildēja:

����� Es esmu bagāta karaļa meita, un mani �e atbūris ļauns burvis, lai es te dzīvoju līdz savai nāvei.

Nu runāja puisis.

�� Viņ� varēja burties tā, lai tu sēdētu drusciņ zemāk.

Bet, ko lai dara, princese sēdēja koka galotnē, un tai bija

jāpaliek aug�ā; un, tā kā princese bija skaista, jauka meitene, viņ� nolēma, ka vairs nekāps lejā, bet saimniekos kopā ar viņu pilī.

Kas tā bija abiem par līksmu dzīvi te, pilī, augstā koka galotnē! Par ēdienu un dzērienu viņiem nebija jābēdā, jo viss, ko viņi vēlējās, tūlīt bija uz galda. Jauneklim nebija vienīgi pa prātam tas, ka princese bija aizliegusi spert kāju vienā pils istabā.

jpgsJa tu tur ieiesi,� viņa bija sacījusi,� mēs abi būsim nelaimē.

Kādu laiku viņ� ievēroja princeses vārdus, tomēr pēdīgi nespēja vairs nekādi izturēt, un, kad viņa pēc maltītes bija apgūlusies, lai kādu stundiņu atpūstos, puisis paņēma atslēgu sai�ķi un, sameklējis atslēgu, devās uz �o istabu un atslēdza aizliegtās durvis. Kad viņ� bija iegājis istabā, tad ieraudzīja ogļmelnu, lielu kraukli, kas ar trim naglām bija piesists pie sienas; viena nagla caururba tam kaklu un abas pārējās � abus spārnus.

��� Labi, ka tu esi ieradies,� krauklis sauca,� es esmu pagalam iznīcis aiz slāpēm! Iedod man kādu pilienu padzerties no krūzes, kas stāv tur uz galda, citādi man jāmirst no�ēlo�jamā nāvē.

Bet puisis bija tik ļoti satrūcies no visa redzētā, ka nelikās par kraukļa vārdiem ne zinis un kāpās atpakaļ uz durvīm. Te nu krauklis sauca tik bēdīgā balsī, ka atmaigtu pat akmens sirds.

�� Ak, neej no �ejienes prom, iekams tu neesi atspirdzinājis mani, padomā, kā tev būtu ap dū�u, ja tev kāds ļautu nomirt aiz slāpēm.

�� Viņam taisnība jauneklis klusībā teica,� es viņam palīdzē�u.

Paņēmis no galda krūzi, viņ� ielēja krauklim knābī ūdens lāsi. Krauklis to uztvēra ar mēli, un, līdzko lāse bija norīta, nagla, kura caururba krauk]a kaklu, nokrita zemē.

��� Kas tur notika?� puisis jautāja.

������������ Nekas,� atteica krauklis,� neliec man mocīties slāpēs un iedod man vēl vienu ūdens lāsīti!

������������ Labi,� sacīja jauneklis un ielēja tam knābī otru lāsīti. Tai pa�ā brīdī strink�ķēdama uz grīdas nokrita arī nagla, kas bija caururbusi labo spārnu.

��� Bet nu gan pietiek,� sacīja puisis.

��� Nē jel,�lūdza krauklis,�trīs'lietas labas lietas!

Ta�u, kad jauneklis bija ielējis knābī arī tre�o lāsīti,

krauklis bija atbrīvots un, savicinājis spārnus, ķērkdams izlidoja pa logu.

������������ Ko es esmu izdarījis?!� jauneklis satrūcies iesaucās.

��� Kaut tikai princese to nepamanītu!

Tomēr princese pamanīja gan, jo, kad viņ� iegāja pie viņas istabā, tad pats bija krīta bālumā.

�� Tu laikam gan esi bijis aizliegtajā istabā?�viņa steig��us iesāka.

�� Jā, es tur biju,� puisis bailīgi atteica,� ta�u neko sliktu tur neesmu pastrādājis. Tur pie sienas karājās tikai kāds izslāpis, melns krauklis, es iedevu viņam padzerties, un, kad viņ� bija norijis trīs lāsītes, naglas, kas viņu turēja pie sienas, nokrita zemē un viņ�, savēcinājis spārnus, izlidoja pa logu.

�� Tas ir tas velns, kas mani �e atbūris,� vaimanāja princese,� nu vairs nebūs ilgi, un tas atskries man pakaļ!

Un patiesi, nepagāja it nemaz ilgs laiks, un kādu ritu princese bija pazudusi, velti jauneklis trīs dienas gaidīja viņas atgrie�anos.

�� Ja viņa nenāks pie manis, es ie�u pie viņas!� puisis klusu sacīja, kad princese nebija atgriezusies ari tre�ās dienas vakarā, un tā viņ� nākamās dienas rītā devās ceļā � kāpa pa koku lejup. Nonācis ciemā, viņ� zemniekiem jautāja:

�� Vai jūs nezināt, kur palikusi mana princese?

�� Nē,� zemnieki atteica,� kā lai mēs to zinām, ja tu pats nezini,� tu ta�u nāc no pils.

Tā nu puisis kāpa lejāk un lejāk, kamēr pēdīgi atkal nokļuva uz zemes. �Uz mājām tu neiesi, tur tevi gaida pēriens,� viņ� domāja, tāpēc soļoja arvien iek�ā me�ā, meklēdams, vai kaut kur nepamanīs princeses pēdas. Maldījies pa me�u trīs dienas, viņ� sastapa vilku. Puisis bailēs bēga, ta�u vilks sauca:

��� Nebīsties! Pasaki labāk � kurp ved tavs ceļ�?

��� Es meklēju savu princesi, kas ir man nolaupīta,� atteica jauneklis.

�� Tad tev vēl tāls ceļ� skrienams, kamēr dabūsi viņu rokā,� sacīja vilks.� Te tev būs trīs spalvu ku�ķī�i no mana ka�oka. Ja būsi briesmās, pavirpini tos pirkstos, es bū�u klāt un palīdzē�u tev nelaimē.

Puisis pateicās vilkam un gāja tālāk.

Pēc trīs dienām viņ� ceļā sastapa lāci un aiz bailēm kļuva stings kā akmens, jo domāja, ka gals klāt. Kokā rāpties nebija jēgas, jo lācis būtu kāpis pakaļ un zaros saplēsis viņu gabalos. Tomēr lācis it nemaz nebija asinskārs; tas jauneklim jautri uzsauca:

��� Nebaidies, es nenodarī�u tev neko ļaunu. Pastāsti vienīgi, kas tev vainas!

Kad puisis redzēja, cik labsirdīgs ir �is lācis, viņ� dro�i sacīja:

��� Man trūkst manas princeses, viņu nozaga ļaunais burvis, un es tagad eimu pa pasauli, kamēr viņu atradī�u.

�� Tad tev jāmēro vēl krietns ceļa gabals, kamēr nokļūsi pie viņas,� atteica lācis,� te tev būs trīs spalvu ku�ķī�i no mana ka�oka! Ja nokļūsi nāves briesmās un es bū�u tev nepiecie�ams, paberzē spalviņas pirkstos, un es bū�u klāt un ie�u talkā.

Puisis iebāza spalvu ku�ķī�us kabatā, pateicās un atkal trīs dienas klejoja pa me�u. Te viņ� satika ceļā lauvu, un, kad puisis bailēs to pa�u brīdi gribēja uzrāpties kokā, niknais zvērs viņam uzsauca:

��� Kur tu mūc! Paliec lejā, es tev neko nedarī�u!

�� Tā ir cita runa,� sacīja puisis un pēc tam arī lauvam klāja vaļā, kāpēc viņ� bez ceļa un bez pēdām skraida apkārt pa me�u.

����������� Tad vairs it nemaz nav tālu, ko iet,� atbildēja lauva,

��� krietnas stundas gājumā no �ejienes mednieku namiņā sēd princese. Celies un ej pie viņas! Un, ja tu nokļūtu dzīvības briesmās un es būtu tev noderīgs, tad ņem �os trīs spalvu ku�ķī�us un paberzē pirkstos; es bū�u klāt un palīdzē�u tev nelaimē.

To teicis, lauva iedeva puisim trīs spalvu ku�ķī�us un ie�āpoja atkal krūmos, bet puisis dū�īgi soļoja tālāk, lai jo drīzāk sasniegtu mednieku namiņu.

Nepagāja arī nemaz ilgs laiks, un viņ� to ieraudzīja paspīdam aiz kokiem, un vēl pēc īsa brītiņa, nospiedis durvju rokturi, viņ� stāvēja istabā pie princeses.

�� Jaunekli, no kurienes tu uzradies?� viņa izbrīnīta sauca.

��� No kurienes es esmu uzradies? Vai tu domā, ka es viens pats palik�u aug�ā un atstā�u tevi pie ļaunā burvja?� jaunek�lis atbildēja.� Bet nu �igli pacienā mani drusku un tad prom no �ejienes � pie tava tēva!

�� Ak, jaunekli, tas nav iespējams,� princese skumji sacīja.� Lai gan vecais mednieks, kas mani apsargā, visu dienu ir me�ā, tomēr viņam stallī ir trīskājains sirmis, tam

viss kjūst zināms, un tas tūliņ medniekam pateiks, ka esam aizbēgu�i. Un, to uzzinājis, viņ� drīz vien dabūs mūs rokā.

Tomēr puisis par to daudz nebēdāja, viņ� ēda un dzēra un, labi pamielojies, paņēma princesi aiz rokas un kopā ar viņu aizbēga no mednieku namiņa. Kad viņi kādu brītiņu bija skrēju�i, trīskājainais sirmis stallī izmisīgi sauca palīgā un nerimās tikmēr, kamēr bija piesteidzies vecais mednieks un jautāja, kas �im kaitot.

�� Te atnāca kāds un nolaupīja princesi!� sirmis zviedza.

�� Vai viņi jau tālu prom?� mednieks vaicāja.

�� Vēl ne,� atteica sirmis,-rsēdies vien man mugurā, mēs drīz viņus panāksim!

Kad mednieks ieraudzīja puisi un princesi, viņ� nikni sauca:

�� Kāpēc tu nolaupīji manu princesi?

�� Bet kāpēc tu nolaupīji viņu man?� puisis spītīgi atcirta.

�� Ak, tas esi tu,� atbildēja vecais mednieks,� tad es �oreiz tev piedo�u tavu rīcību: toreiz tu juti man līdzi un atvēlēji ūdens lāsītes. Bet, ja tu vēl reizīti iedrīkstēsies man atkal nolaupīt princesi, lai mans trīskājainais sirmis līdz nāvei samīda tevi ar kājām.

Pēc tam burvis atņēma puisim princesi, uzcēla sev priek�ā seglos un aizveda atpakaļ uz mednieku namiņu. Ta�u puisis klusiņām lavījās nopakaļ, un, kad vecais burvis atkal bija me�ā, viņ� no jauna ienāca namiņā un princesei sacīja:

�� Nu, paklau, es ta�u tevi izglāb�u! Ja tikai man piederētu tāds sirmis, kāds ir vecajam medniekam! Es palīdī�u zem gultas, un tu, kad abi esat gultā, izjautā viņu, kā viņ� ticis pie trīskājainā sirmja.

Princese bija ar mieru, un puisis, palīdis zem gultas, gaidīja, kamēr pienāca vakars un mednieks atgriezās mājās.

Tētukiņ,� princese mīlīgi sacīja, kad burvis bija gultā, viņa glāstīja burvja spurainos matus,-tētukiņ, kā gan jūs tikāt pie trīskājainā sirmja? Tas ir lielisks zirgs, gudrāks par cilvēku un ātrāks par vēju.

�� To es pateik�u tev, meitiņ,� vecais burvis sacīja un smaidīja pār visu savu pretīgo seju, jo viņam patika, ka viņu paijā,� sirmi es dabūju trīs dienu laikā.

��� Vai jebkur� cilvēks var nopelnīt sev tādu zirgu?� prin�cese jautāja.

������ Noteikti,� atteica mednieks,� gudrs dabū visu. Stun�das gājumā no �ejienes me�ā mīt kāda zemnieksieva, viņa ir spīva ragana. Viņai pieder pa�i skaistākie zirgi visā pla�ajā apkārtnē, un tas, kur� spēj trīs dienas noganīt viņas kumeļus, par atalgojumu var izvēlēties no staļļa to zirgu, kas patīk vislabāk. Senāk viņa deva vēl divpadsmit jēru piedevām. Tomēr es tos nedabūju; un gadījās tā, ka tad, kad es jāju prom uz sava sirmja, man uzbruka visi divpadsmit vilki, kas mita me�ā. Un, tā kā man jēru nebija, kurus varētu atstāt vilkiem, tie tvarstīja manu sirmi, un, iekams es pārkļuvu pāri robe�ai, kuru tiem nebija atļauts pārkāpt, tie bija noplēsu�i sirmim labo kāju, kop� tā laika sirmis ir ar trim kājām līdz pat �ai dienai.

��� Bet kā klājas tam, kas nespēj noganīt kumeļus?�prin�cese jautāja.

���� Ļauni klājas,� atteica vecais mednieks,^� ragana nocērt tam galvu un uzdur uz �oga mieta ap savu sētu; tur rēgojas jau tik daudz galvu, ka raganai drīz jāce] jauns �ogs, lai visas būtu kur uzmaukt.

Tagad puisis zem gultas bija pietiekami gudrs, tāpēc princese izbeidza taujā�anu, un viņi visi trīs nogulēja līdz rītam.

Otrā dienā, kad mednieks atkal bija me�ā, puisis izlīda no gultapak�as, kopā ar princesi viņ� paēda un padzēra, un pēc tam posās ceļā uz raganas mitekli, par kuru naktī bija stāstījis mednieks.

Un nepagāja it nemaz ilgs laiks, kad viņ� atradās pie �oga ar uzdurtajām cilvēku galvām, tagad viņam bija skaidrs, ka nav nomaldījies. Kad viņ� piegāja pie sētas vārtiem, ragana nāca jau pretī un vaicāja:

��� Ko tu �e vēlies?

�� Gribu ganīt tavus kumeļus!� atteica puisis.

����� Labi, es tevi pieņem�u,� sacīja ragana,� un, ja tu katru vakaru ar zirgiem pārradīsies mājās pavisam precīzi astoņos, tu drīkstēsi pēc trim dienām izvēlēties manā stallī zirgu, kas tev visvairāk tīkams. Lai tas tiek tev par algu! Bet, ja pārnāksi vēlāk, nocirtī�u tev galvu un uzdur�u uz latu �oga.

��� Kā tev tīk,� atteica puisis,� tomēr alga man �ķiet par mazu. Pieprasu vēl divpadsmit jēru piedevām.

�� Agrāk es tos devu,� atteica ragana,� bet laiki kļuvu�i grūtāki, un zirgu kop�ana neatlicina divpadsmit jēru.

�� Tad es neganī�u it nemaz,� atteica puisis.

Kad ragana redzēja, ka puisis paliek pie sava, viņa norūca: �Labi, viņ� jau nedabūs ne zirgu, ne jērus,�� un skali turpināja:� Norunāts, tie divpadsmit jēri tev pienāksies, un rīta agrumā tev jāizdzen mani trīs kumeļi pļavā.

Un puisis tā arī izdarīja. Agrā rītā pirms saullēkta viņ� uzlēca mugurā pa�am spēcīgākajam kumeļam un jāja lejup uz pļavu, tie�i pēc pusstundas jājuma pļava bija klāt.

�Pusastoņos tev atkal jāpo�as atpakaļ,� viņ� klusībā nodo�māja un, palaidis kumeļus zālē, apgūlās aiz dzeloņplūmju krūma, lai notiesātu gardumus, ko vecā ragana bija salikusi groziņā. Tur atradās baltmaize un cepetis, un desa, tomēr vislabākā manta bija puspudele degvīna. Kad viņ� bija pielicis to pie lūpām un pirmais malks bija nogājis rīklē, dzēriens tik ļoti veldzēja dū�u, ka viņ� dzēra un dzēra, līdz degvīna pudele bija tuk�a. Ta�u vecā ragana degvīnā bija iebērusi miegazāles, un puisis tāpēc iekrita dziļā miegā.

Kad viņ� pēdīgi atkal atmodās, viņ� berzēja acis un vērās visapkārt. Jā, no trīs kumeļiem nebija vairs ne vēsts, tie bija prom, un viņ� �ēlodamies un vaimanādams sita ar plaukstu sev pa pieri. Pēdīgi puisim ie�āvās prātā vilks. �Ja tu esi nelaimē, paberzē pirkstos �os trīs spalvu ku�ķī�us � to vilks tev teica!� Tā nodomājis, viņ� izvilka no kabatas vilka spalvas un paberzēja pirkstos. Vilks tajā pa�ā mirklī bija klāt un sacīja:

��� Kas noticis, puis, kā varu tev palīdzēt?

��� Ak, mani kumeļi ir aizmuku�i jg puisis vaimanāja,� un, ja tu, mīļais vilks, man nepalīdzēsi, vecā ragana man �ovakar nocirtīs galvu un uzdurs uz latu �oga.

������ Kumeļi ir jau noskrēju�i desmit jūd�u,� atbildēja vilks, � tāpēc ātri sēdies man mugurā un, kad es bū�u tos panācis un

aizjozis tiem priek�ā, uzsit ar trim iemauktiem, kas tev rokā, trīs krusta zīmes, un kumeļiem būs jāapstājas, glu�i it kā tie būtu iemieti zemē.

Tā nu puisis sēdās vilkam mugurā, un tas laidās tik ātrā solī, ka puisim mati vien plīvoja. Nepagāja arī it nemaz ilgs

laiks, kad vilks bija ticis kumeļiem priek�ā; puisis trīs reizes uzcirta ar iemauktiem krusta zīmi, un kurnēji netika vairs ne uz priek�u, ne atpakaļ.

� Tagad jāj ar tiem mājās,� vilks sacīja,� tu iespēsi vēl laikā.

Puisim tas nebija divreiz jāsaka, viņ� uzlēca visstiprākā kurnēja mugurā un rik�os atgriezās atpakaļ pļavā, un bija nonācis tur, iekams zvans nosita septīto stundu. Tad viņ� ļāva, lai dzīvnieki vēl brītiņu paganās un no�ūst, bet pusastoņos posās ceļā un īstā laikā atgriezās raganas sētā.

Vecā ragana plati atpleta acis, ieraudzījusi atgrie�amies puisi ar kumeļiem īstajā laikā, ta�u viņa savaldījās un, laipni sniegdama roku, sacīja:

ļļ�� Tu man patīc, tu esi krietns gans!

Pēc tam viņa ieveda puisi istabā un nolika uz galda ēdienu un dzērienu, ta�u, kamēr viņ� ēda, ragana ieskrēja stallī un samizoja kumeļus ar slotas kātu.

� Vai tad jūs nespējāt izmukt, jūs nepaklausīgie lopi!� viņa pikti kliedza.

����������� Mēs aizbēgām desmit jūd�u tālumā^ zviedza kumeļi,

�� bet viņ� panāca mūs vilka mugurā un attrieca atkal atpakaļ.

�� Vilka mugurā?� ragana izbrīnīta noteica.� Tas ir kas cits, tad gan mums nepiecie�ams spēcīgāks līdzeklis.� Un otrā rītā viņa iedeva puisim ceļā līdzi pudeli, gandrīz vai pilnu ar degvīnu. Dzēriens puisim tik ļoti gar�oja un tā spirdzināja sirdi, ka viņ� iztuk�oja pudeli vienā rāvienā, tad noslīga zemē un iemiga zem dzeloņplūmju krūma kā pamiris.

Kad viņ� beidzot pamodās, tad pamanīja gan, ka pusdien�laiks jau garām un no viņa kumeļiem atkal vairs nav ne vēsts. Ta�u �oreiz viņ� neprātoja ilgi. �Vakar tev palīdzēja vilks, bet �odien tevi nelaimē jāglābj lācim,� viņ� domāja un paberzēja pirkstos lā�a spalvu ku�ķīti. Un lācis jau bija klāt un sacīja:

ļ �7Kas tev noticis, manu puis, kā varu tev palīdzēt?

�� Sameklē manus kumeļus,� puisis atbildēja.

������������ Tie ir noskrēju�i jau divdesmit jūd�u,� sacīja lācis,

�� bet sēdies vien �igli man mugurā, lai mēs tos panākam.

Ta nu puisis uzkāpa lācim mugurā, un lācis joza tā, ka jātniekam vējā �alca mati, un apstājās tikai tad, kad bija

aizsteidzies kumeļiem priek�ā. Pēc tam puisis uzcirta ar trim iemauktiem krustus un, kad kumeļi bija aprimu�i, uzlēca mugurā savam kumeļam un, cik ātri vien spēdams � atpakaļ uz pļavu. Bet nespēja sasniegt pļavu agrāk par pusastoņiem, tā ka viņam taisnā ceļā bija jājāj tālāk, lai vēl laikā nokļūtu raganas sētā.

�� Tas nu ir īsts gans,�vecā laipni sacīja, bet būtībā spļāva piķi un zēveli,� nāc vien iek�ā un notiesā savas vakariņas.

Un, kad puisis sēdēja istabā un ēda, viņa atkal noskrēja lejā uz stalli un belza kumeļiem ar slotas kātu.

�� Mēs tur nekā nevaram darīt!� sauca kumeļi un sāpēs kliedza.� Kad mēs noskrējām divdesmit jūdzes, viņ� panāca mūs lā�a mugurā un atkal atdzina atpakaļ.

��� Lā�a mugurā?� ragana noteica.� Puisis ir stiprāks par mani. Bet, pagaidi tikai, rīt tu neizspruksi no maniem nagiem.

Otrā dienā ragana iedeva viņam līdzi ceļā pavisam pilnu pudeli degvīna, un puisis vēl pateica raganai paldies par jauko dāvanu. Un, nokļuvis pļavā, viņ� izdzēra visu pudeli vienā rāvienā; apgūlies zālē, cie�i iemiga un atkal pamodās tikai pēcpusdienā.

� Sasper pērkons! Ja lauva man �odien nepalīdzēs, es dro�i esmu pazudis!� viņ� iztrūcies sauca, steig�us izvilka no kabatas trīs lauvas spalvu ku�ķī�us un paberzēja pirkstos. Tūlīt lauva bija klāt un sacīja:

��� Nu �igli man mugurā, mēs nedrīkstam zaudēt laiku! Kumeļi jau noskrēju�i trīsdesmit jūdzes.

Un, kad puisis bija mugurā, lauva brāzās kā viesuļvētra, mati puisim �alca un sanēja vējā, un, saulei rietot, lauva bija panācis kumeļus un puisis licis tiem apstāties mierā.

��� Tā, nu netaupi pie�us un pātagu un triec tos, cik tiem jaudas, tad tu vēl iespēsi nokļūt sētā!� sauca lauva, un puisis rīkojās, kā bija likts, un piecirta pie�us tā, ka kumeļam asinis tecēja no cirk�ņiem; otru kumeļu viņ� vicoja ar pātagu tā, ka driskās vien lidoja pa gaisu, un nokļuva pļavā ceturksni pirms astoņiem. Te nu vairs nebija ko domāt par mieru un atpūtu, viņ� dzina kumeļus vēl negantāk, un, kad nozvanīja astoņi,

iedrāzās vārtu ceļā, un vārtu spārni,^ kurus vecā vēra ciet, gandrīz vai būtu nocirtu�i viņam papē�us.

_ Tas bija pats pēdējais brīdis!� puisis bez elpas sauca un iegāja mājā, bet vecā aizskrēja pie kumeļiem un tā kaustīja tos ar slotas kātu, ka spētu ie�ēloties akmens.

_ Mēs tur nekā nevaram darīt, saudzē mūs,� kumeļi lūdzās,� mēs noskrējām trīsdesmit jūdzes, bet viņ� panāca mūs lauvas mugurā un steig�us vien atkal atdzina atpakaļ.

To izdzirdusi, ragana mitējās ar si�anu un saīgusi atgriezās istabā, toties tagad uz stalli devās puisis, lai izraudzītos sev zirgu, un viņu pavadīja raganas mazā meitiņa. Stallī dī�ājās daudz zirgu, cits par citu skaistāks. Bet pa�ā staļļa dibenā kādā īpa�ā steliņģī stāvēja kalsns sirmis garām kājām.

������������ Rau, manas mātes jājamzirgs,� mazā meitene teica,

�� tas skrien tik ātri kā vēj�.� Ar to puisim bija gana, viņ� atkal iegāja pie vecās raganas.

Otrā rītā ragana sacīja:

' � Nu, puis, kuru zirgu tu gribi kā algu par ganī�anu?

��� To sirmi mazajā steliņģī,� puisis atteica.

��� Ak, ko tu ar to iesāksi, to nav vērts ņemt līdzi! Paskaties ta�u, cik tas ir kaulains un netīrs. Nē, es nevaru tevi laist prom ar �o zirgu, ļaudis trīs gar mani mēles, ja es do�u par algu tev �itādu zirgu!

Puisis tomēr neatkāpās no savas iegribas, un tā nu vecajai raganai gribot negribot nācās samierināties. Ta�u, kad zirgs bija izvests no staļļa, viņa ātri sadabūja urbi un izurba sirmim visos �etros pakavos caurumus, pēc tam paņēma cauruli un izsūca no kauliem visas smadzenes un salika māla podā. Tad, pagrābusi smiltis, viņa sajauca tās ar smadzenēm un izcepa rausi. To viņa vēlāk iebāza puisim azotē, lai pa ceļ^m būtu ko ēst un viņ� neciestu badu. To padarījusi, ragana izveda no staļļa divpadsmit jērus, sasēja tiem ar saiti pakaļkājas un pārkarināja tos sirmim pār muguru.

�� Te ir tava alga,� viņa sacīja, un puisis, pateicis ardie�vas, blakus sirmim izgāja pa vārtiem. Sēsties zirgam mugurā viņ� negribēja, jo tas kāpa tik stīvi un rādījās tik vārgs, it kā tam drīz vien būtu jāizlai� gars. Viņu izbrīnīja arī tas, ka sirmis bez mitas laida mēli viņam azotē.

��� Ko tu kāro, sirmīt?-^ puisis līdzjūtīgi vaicāja.

Te nu sirmis ierunājās un sacīja:

��� Man kārojas rausis; vecā ragana ar cauruli izsūca no maniem kauliem visas smadzenes pa caurumu pakavos, sajauca tās ar miltiem un izcepa rausi.

��� Ed nost,� puisis sacīja,� tas jau tev pienākas pēc taisnības.

Un, kad sirmis bija apēdis rausi, vecie spēki atkal atgriezās kaulos, un puisis uzlēca zirgam mugurā, kas aizjoņoja lieliem sojiem. Necik ilgi, un viņi nokļuva me�ā, bet pēc īsa brītiņa divpadsmit vilki, par kuriem bija ieminējies vecais mednieks, metās viņiem paka). Puisis �igli pārgrieza ar savu aso nazi saiti pu�u, un divpadsmit jēri novēlās uz ceļa, bet divpadsmit vilki sakampa tos un nomaitāju�i aprija. Kad vilki bija apēdu�i jērus, sirmis bija jau tik tālu, ka raganas varai bija beigas, tātad nu puisis bija sirmi ar veselu ādu nogādājis dro�ībā, kur vilki to vairs nevarēja aiztikt.

Tagad puisis ātri vien posās uz mednieku namiņu. Apturējis zirgu pie durvju stenderes, viņ� ieskrēja iek�ā, izveda ārā princesi un uzsēdināja sev priek�ā zirga mugurā, pēc tam uzlēca zirgā pats un laida sirmi tādos aulos, kādi vien zirgam bija pa spēkam. Kad puisis bija prom, trīskājainais sirmis atkal, tāpat kā toreiz, sacēla briesmīgu troksni un neapklusa tikmēr, kamēr pieskrēja vecais burvis un pajautāja:

.�Kāpēc tu tik ļoti kliedz? Kas tad ir noticis?

��� �e atkal bija tas puisis un nolaupīja princesi,� atteica trīskājainais sirmis.

!t r-Vai viņi jau tālu?

���� Nē, tālu viņi vēl nav tiku�i, gan mēs viņus panāksim, sēdies tikai man mugurā!

Tā nu burvis sēdās mugurā trīskājainajam sirmim un auļoja pakaļ puisim.

. __ Sirmīt, skrien, manu sirmīt, skrien!� puisis mudināja, ieraudzījis burvi, tomēr sirmis nevis skrēja, bet mierīgi gāja soļos; tas nebija nekāds brīnums, ka vecais mednieks viņus panāca.

���� Laupītāj ļH viņ� uzsauca puisim,� vai es tev neteicu, ka tu nedrīksti vairs ne reizi uzdro�ināties nolaupīt princesi; tagad lai mans sirmis samīda tevi ar pakaviem!

Kamēr viņ� tā runāja, �etrkājainais sirmis trīskājim uz�sauca:

�� Mā�uk, met viņu zemē!

Tā nu trīskājainais sirmis nosvieda veco pesteļnieku zemē, un �etrkājainais tā cirta ar pakavu, ka burvis netika vairs uz kājām.

Pēc tā notikuma puisis uzsēdināja princesi mugurā trīskājainajam sirmim, bet pats palika sēdām, kur pirmīt, un viņi kopā jāja uz karaļvalsti, kurā princeses tēvs bija par karali. Tas gan bija liels prieks, kad viņ� atkal ieraudzīja savu vienīgo meitu, un, izdzirdīs, ka puisis ir viņas atbrīvotājs, karalis meitu tūlīt pat atdeva viņam par sievu, un tika svinētas ļoti greznas un lepnas kāzas. Drīz pēc tam vecais karalis nomira, un nabaga cūku gans k]uva par karali viņa vietā un valdīja pār saviem pavalstniekiem taisnīgi un godīgi. Kādu dienu viņam prātā iekrita abi sirmji, un viņ� nogāja uz stalli, kur mitinājās zirgi.

Te nu �etrkājainais sirmis viņam sacīja:

� Es ar savu māsiņu tev esmu palīdzējis, tagad palīdzi arī mums! Izvelc zobenu un nocērt mums galvas!

� Nekā nebija! Jūs esat man pārāk mīļi, un draugiem tāda maksa nepienākas!� atteica jaunais karalis.

� Ja tu mums nepaklausīsi,� sacīja sirmis,� tad mūsu dēļ pār tavu galvu nāks nelaime pēc nelaimes.

Tas nu jaunajam karalim arī nebija pa prātam, tāpēc viņ� izvilka no maksts �ķēpu un nocirta abiem sirmjiem galvas. Tikko viņ� bija to izdarījis, viņa priek�ā stāvēja stalts princis un brīnumskaista princese, kuri pateicās par savu atpestī�anu. Tas pats vecais mednieks, kas jauno karalieni bija ar burvestī�bām nogādājis augstajā kokā, arī viņus bija pārvērtis par zirgiem. Bet tagad gan viņi, gan visa viņu karaļvalsts bija brīva no burvja varas, un lielie me�i, kuros vecais mednieks bija darījis ļaunus darbus, arī bija svabadi no burvestības, un tagad to vietā uzradās pilsētas un ciemi, dzirnavas un ezeri, un princis ar princesi bija visas �ās zemes valdnieki. Vēl kādu laiku viņi palika pie sava atpestītāja un viņa sievas, pēc tam gan pārcēlās pa�i uz savu karaļvalsti. Bet jaunais karalis dzīvoja ar savu sievu laimē un sirdsmierā visu savu dzīvi un, ja viņi nav miru�i, tad dzīvo vēl �obaltdien.

Reiz dzīvoja karalis, kura pilī bija desmit istabas, tās bija vaļā ikvienam, kas dzīvoja pilī. Tikai vienpadsmitajā istabā drīkstēja spert kāju vienīgi karalis, un atslēgu viņ� augu dienu nēsāja kabatā, bet naktī to pabāza zem sava spilvena.

Visa pasaule dega ziņkārē, ko varētu glabāt �ī istaba, ja karalis to tik ļoti slēpa no savējo acīm, un jāsaka: visziņkārīgā�kais bija karaļa dēls.

Galu galā viņ� vairs nespēja pretoties kārdinājumam. Naktī, ielavījies tēva guļamistabā, viņ� izzaga atslēgu no spilvena apak�as. Tad iededzināja sveci un gāja pie durvīm: iebāza atslēgu slēdzenē, pagrieza to, un durvis atvērās. Pie visām sienām iek�ā bija skaistas ģīmetnes, tomēr visskaistākā to vidū � Anglijas princese. Princese bildē bija tik daiļa, ka princi acumirklī sagrāba stipra mīlas kvēle, un viņam nebija vairs citas domas kā vienīgi vēlme apprecēt daiļavu.

Pēdīgi viņ� lika otrā dienā visiem karaļvalsts gleznotājiem ierasties tēva pilī un pavēlēja tiem, lai uzglezno bildi, kurā viņ� ir kā dzīvs.

Tiklīdz ģīmetne nāca gatava, viņ� apgādāja kuģi ar visu nepiecie�amo un iedeva savu bildi stūrmanim, lai tas aiz�vestu to Anglijas karaļa meitai, kas dzīvoja taipus jūras. Viņ� lika arī pateikt, ka esot iededzies pret to mīlā un vēlētos to precēt.

Stūrmanis darīja, kā bija pavēlēts: aizveda ģīmetni un pastāstīja karaļmeitai, ko bija licis viņa pavēlnieks.

Bet princese, uzlūkojusi attēlu, skāņi iesmējās un sacīja:

�� Pasaki savam princim, pienapuikam, ka viņ� vēl ir par jaunu, lai precētos. Zaļknābjiem būtu jāgaida, līdz no�ūst slapjums aiz ausīm!

Stūrmanim ar kaunu un negodu atkal bija jākāpj uz sava kuģa un jāatgrie�as mājās.

Kad karaļdēls dzirdēja, kā Anglijā ticis uzņemts viņa sūtnis, viņ�, dusmās nobālējis, sauca:

�� Tas gan ir sīvs kodiens! Par to pienapuiku viņa ilgi atcerēsies!

Pēc tam viņ� nogāja lejā virtuvē pie sava tēva pavāra un iemācījās pagatavot visizmeklētākos ēdienus tā, lai nevienam kņazam nevajadzētu par viņu kaunēties.

Kad bija visu apguvis, viņ� atstāja pili, aizbrauca uz Angliju un pieteicās pie karaļa par pavāru.

Karalis bija īsts gardēdis, un, pamanījis, ka jaunais pavārs ir prasmīgāks meistars, viņ� izdzina veco pavāru no pils, tā princis kļuva par Anglijas karaļa virspavāru.

Paveicis savu dienas darbu, jaunais pavārs paņēma arfu un, apsēdies zem karaļmeitas loga, spēlēja un dziedāja; �īs māk�slas viņ� pieprata tik labi, ai, tik ļoti labi, ka, viņā klausoties, kalpi un kalpones aizmirsa par savu darbu un gājēji uz ielas apstājās, lai veldzētos viņa dziesmās.

Nepagāja it nemaz ilgs laiks, un princese vairs neizturēja, viņai vajadzēja skatīt vaigā brīnumaino spēlmani, lai uzzinātu, kas viņ� ir. Kambarsulainis nokāpa lejā un dzīrās aicināt puisi aug�ā, tomēr tūlīt pat atkal bija atpakaļ un sacīja:

�� Princese, tas ir tikai mūsu jaunais pavārs, kuru jūsu tēvs �ajās dienās iecēla par virspavāru.

Ta�u princeses sirdi tik ļoti bija apmājusi brīni�ķā dziedā��ana, ka viņa sacīja:

�� Ak, kaut arī pavārs; tāds pats vien cilvēks ir kā pārējie!� Un kambarsulainim pa kaklu pa galvu vajadzēja steigties lejā, lai uzvestu puisi aug�ā.

Kad nu puisis stāvēja princeses tuvumā, tik brīnumaini spēlēdams arfu un tik lieliski skanēdams savu dziesmu, prin�cese viņu tik ļoti iemīlēja, ka sacīja: gribot viņu precēt.

������������ To varētu gan, bet tas nav iespējams,� pavārs sacīja,

��� ja mans pavēlnieks karalis par to izdzirdētu, viņ� pakārtu mani.

Princese to saprata, un tāpēc viņa ar pavāru vienojās, ka abi bēgs pāri jūrai, kur būs no sava tēva dro�ībā.

Drīz tika sameklēts kuģis, un otrā rītā viņi pa�ā agrumā izbrauca jūrā un kuģoja pa trakojo�o jūru trīs dienas un trīs naktis, līdz kļuva saredzama pilsēta, kurā par karali bija prin�a tēvs. Tur viņi jūras malā izkāpa krastā, un kuģis brauca tālāk.

Ta�u no jūrmalas līdz pilsētai vēl bija tāls ceļ�, kas viņiem bija jāveic kājām.

��� Meiten,� sacīja pavārs,� tagad tu vairs neesi princese! Mums būs jātaupa katrs grasis. Velc vien nost kurpes un zeķes un teci plikām kājām, lai tev būtu apavi, ko nēsāt svētku dienās.

Princese darīja, kā bija likts. Ta�u drīz vien maigās kājas bija noberztas uz asajiem oļiem, un viņa vaimanāja un �ēlojās, ka nespējot iet tālāk.

�� Tad liecies zālē un gaidi mani,� viņ� raupji sacīja.� Es tikām palūko�u, vai nevaru pilsētā tikt par karaļa pavāru.

Pēc neilga laika viņ� atgriezās un sacīja:

��� Par pavāru es netieku. Sī vieta ir jau aizņemta, un �īs zemes karalis nesūta prom savus kalpotājus, ja ierodas kāds cits. Bet, lai mums būtu kur palikt, es piepilsētā izīrēju mazu mājiņu; tur tev un man būs vietas diezgan.

Princeses kājas asiņoja, tomēr viņai bija jāiet tālāk, līdz pēdīgi viņi sasniedza mājiņu. Tā bija jauka un tīra � ar virtuvi, istabiņu un kambarīti.

�� Vīriņ,� viņa labā omā sacīja,� te mēs dzīvosim laimīgi un būsim apmierināti.

��� Ak, ko nu, laimīgi un apmierināti,� viņ� norūca.� No kā tad mēs dzīvosim? Kaplēt un rakt tu nevari, jo tev savainotas kājas. Es ie�u uz me�u un sagriezī�u kārklu klūgas, tad tu varēsi pīt grozus.

Bet, kad viņ� atnesa kārklus, cietās klūgas savainoja princeses maigos pirkstiņus, un viņa nebija nekāda pinēja.

��� Tu neesi nekam derīga,� bārās vīrs.� Kājas pu�u, ro�kas sabakstītas, tu nevari ne rakt, ne kaplēt, ne arī pīt grozus! Man tu esi kā nelaime kaklā. Ko gan lai iesāku ar tevi!

Te nu princese aizklāja seju abām rokām, raudādama un vaimanādama viņa sacīja:

�� Ak, pamēģini jel vēl kaut ko citu, es noteikti iemācī�os.

��� Paskatīsimies,� atteica princis un, aizgājis uz pilsētu, nopirka vērpjamo ratiņu. Ar to viņai bija jāvērpj.

Tomēr princese savu mū�u nebija varējusi ciest vērp�anu un nemaz arī nezināja, ar ko lai iesāk. Te nu vīrs bārās un ierādīja viņai �o māku. Tomēr cietā dzija dziļi griezās pirkstos, kurus bija sabakstīju�as kārklu klūgas, un viņa nekādi nespēja pārvarēt sāpes.

� Vai es tev neteicu,� princis tai uzbrēca,� nauda atkal ir izmesta veltīgi Ne tu proti kaplēt, ne rakt, ne grozus pīt, ne arī vērpt! Tagad sēdi aizkrāsnē un ļauj man tevi aprūpēt!

Viņ� paņēma pār plecu cirvi un izlikās, it kā dotos uz me�u sacirst malkas �ķilas. Tomēr īstenībā viņ� aizlavījās uz sava tēva pili. Vakarā, atgriezies no turienes, viņ� iedeva princesei vienu dālderi, it kā to būtu nopelnījis pa dienu.

Tā karaļdēls rīkojās veselu nedēļu, un karaļmeita bija pārmēram priecīga, ka sestdien kabatā atradās se�i spo�i cieti dālderi. Tādā vīzē bija izkūpējis gan viņas lepnums, gan augsprātība.

Tomēr puisis klusībā domāja: �Vēl viņa nav sodīta diezgan; tie vārdi par pienapuiku, zaļknābi un to, ka man slapj� aiz ausīm, tik viegli nav piedodami.�

Tāpēc pirmdien viņ� sacīja:

�� Sieva, mums tagad ir krietna kaudzīte skano�ā, vari sākt likt lietā. Es sapirk�u podus, tad tu varēsi tos nest uz tirgu.

ļ � Vīriņ, to es darī�u labprāt,� viņa līksmi atsaucās, jo ļoti gribēja izpatikt savam vīram.

Tā nu princis aizgāja uz pilsētu un, nopircis par se�iem dālderiem podus, sakarināja tos būdiņā pie tirgus. Tad viņ� lika izziņot �īs pilsētas tirgoņiem, lai viņi nākamajā dienā nopērk no podu pārdevējas par krietnu samaksu visus krāmus, ja ne, tad viņ� tiem parādī�ot, ko nozīmē karaļdēls.

Otrdien princese agri no rīta ieradās tirgū un ļaudis kā traki plēsās ap viņas podiem, ta ka viņa pēc īsa brī�a visu bija pārdevusi un varēja vērt ciet pārdotavu. Viņa priecīga ie�steidzās mājiņā un pastāstīja par to savam vīram. Vīrs sacīja:

�� Mēs iepirksim jaunus traukus, rīt ieņem to pa�u vietu! Varbūt, ka mēs reiz tiksim uz zaļa zara.

Trauki bija iegādāti. Bet, kad princese otrā dienā bija atvērusi pārdotavu un izlikusi savu preci, viņa gaidīja, vai traka palikdama, tomēr nerādījās neviens pircējs. Pēdīgi tuvojās kāda grezna kariete, ku�ieris dzina savus zirgus taisni virsū tirgus būdai, un trauki pajuka sīkās drumslās, tā ka nepalika vairs pāri neviena vesela poda.

��� Ak, mans labais kungs,�viņa kliedza,�ap�ēlojieties jel par nabaga sievieti!

Ta�u smalkais kungs, kas sēdēja karietē, nebija ne�viens cits kā pats princis; neliekdamies ne zinis par viņas klaigām, viņ� aizjoņoja garām, neatmetis ne gra�a par visu �o kaitējumu.

�� Tas tev par to pienapuiku!� viņ� sacīja.

Kad princese nokļuva mājiņā, viņas vīrs bija jau priek�ā un bārās, izdzirdējis par sievas neveiksmi.

�� Rak�anai un kaplē�anai, vērp�anai un pī�anai tu neesi derīga! Un, kad nu esmu noticējis tavai veiksmei, otrā dienā visas cerības atkal vējā. Ko mēs tagad iesāksim! Laime, ka man kabatā vēl da�i gra�i! Par tiem es nopirk�u alu un degvīnu, desu un �ķiņķi, maizi un smalkmaizītes, un tu ierīkosi �e me�ā krogu.

Princese bija ar mieru, un viņas vīrs sagādāja, kas nepiecie��ams. Tajā pa�ā laikā viņ� pavēlēja sava tēva kareivjiem, lai viņi vakarā neiet uz krogu, bet gan dodas uz me�u un �ajā mājiņā paēd vakariņas.

Tā nu vakarā kareivis pēc kareivja gāja prom uz me�u, un karaļmeitai darba bija pilnas rokas, kamēr iespēja visus apkalpot: viņa nepaguva ne apskatīties, kad bija izpārdoti visi krājumi. Brīdi, kad viņa nolika vīram uz galda cietos dālderus, acis viņai spīdēt spīdēja.

Bet princis domāja: �Par to zaļknābi tu vēl neesi sodīta diezgan,�� un viņ� lika, lai viņa sapērk rītam jaunus krāju�mus.

Turpretī kareivji �oreiz saņēma rīkojumu, lai nekādā gadī�jumā sievai nesamaksā par to, ko baudīju�i; un, ja viņa kļūs pikta, lai sasit visu gabalu gabalos, tikai viņai pa�ai neviens nedrīkst piedurt ne pirkstiņa.

Kareivji rīkojās, kā pavēlēts, un vakarā princese bija tik nabaga kā nekad savā mū�ā. Un, kad viņa pastāstīja vīram par savu nelaimi, tas negribēja par viņu vairs neko zināt. Tomēr viņa lūdzās un raudāja tik ilgi, līdz vīrs viņai apsolīja, ka sagādās iespēju pamēģināt vēl � pa�u pēdējo reizi. Pilī esot atbrīvojusies kalpones vieta virtuvē, un virspavārs do�ot to viņai. Bet lai sieva atceroties viņu un piesienot ap vidu podiņu, kurā saliktu labos kumosiņus, kas paliek bļodās. Un arī to sieva viņam apsolīja.

Kad nu sieva bija aizvadījusi pirmo dienu pilī un vakarā gribēja nest savu podiņu vīram uz me�u, viņai nācās iet garām lielajai zālei; zāles durvis bija drusciņ pavērtas, un viņa uzmeta skatienu, kā smalki ģērbtie galminieki grie�as dejā.

Tajā pa�ā mirklī viņai tuvojās karaļdēls un aicināja viņu uz deju. Viņa to negribēja, jo viņai bija tik sliktas drānas mugurā un zem tām bija piesiets arī podiņ� ap vidu. Tomēr nekas nelīdzēja, bija vien jādejo, un, tā dejojot, karaļdēls atraisīja pu�ķi lentei, kura saturēja podiņu, kas izkrita zemē un saplīsa gabalu gabalos, tā ka visi cepe�a kumosi un klimpas aizripoja pa grīdu. Princese nosarka aiz kauna no galvas līdz kājām un vislabprātāk būtu ielīdusi vai zemē. Viņa izraisījās no prin�a rokām un izskrēja no zāles.

Ta�u princis apmeta ap pleciem novalkātu mēteli un, panā�cis viņu uz kāpnēm, izlikās, it kā būtu gaidījis viņu pilī.

�� Virspavārs man ir labs draugs,� viņ� sacīja.� Nāc; paslēpies �ajā kambarītī! Kad satumsīs un viesi būs prom, nozudīsim aiz trejdeviņiem kalniem, jo te mums vairs nav palik�anas.

To teicis, princis ieveda viņu greznā guļamistabā. Bet viņa ne redzēja ko, ne dzirdēja. Nogurusi un vārga princese iekrita dziļā miegā un neatmodās arī tad, kad viņas gultu apspīdēja gai�ā rīta saule.

$0Tagad gan viņa ticēs, ka man vairs nav slapj� aiz ausīm,� puisis smējās un sūtīja kambarsulaini pie savas sievas, lai tas viņu pamodina un ietērpj krā�ņās drānās, kā jau tas pieklājas karalienei. Un, kaut arī viņa paļāvās notieko�a�jam, tomēr jutās tā, it kā viss norisinātos sapnī.

Bet, kad pēc tam ienāca princis rrr. ar zelta zvaigsni uz krūtīm � un ieslēdza viņu savās skavās, viņa sāka raudāt un sacīja:

��� Ak, ko jūs vēlaties no manis? Esmu tikai nabadzīte un vienkār�a vīra sieva!

Bet princis uzsita viņai uz pleca un atbildēja:

��� Nē, ta�u, es esmu tas pats pavārs. Tu būtu varējusi aiztaupīt sev vienu otru bēdu, ja nebūtu bijusi tik uzpūtīga un iedomīga pret manu sūtni.

To izdzirdusi, princese kļuva pārmēram līksma un uzspieda savam vīram skūpstu; tika sarīkota lepna maltīte un no jauna svinētas kāzas.

Kas tās bija par lepnām kāzāml Tas dro�i zināms, jo es pats biju klāt un palīdzēju celt galdā cienastu. Man iedeva kurpes, kas bija no stikla, un tērps, kuru dabūju, bija no dzē�papīra, bet galvā man uzlika platmali no sviesta. Ta�u es pārāk daudz sadzēros smalkā vīna, un man kjuva tik draņķīgi ap dū�u, ka es uzgrūdos slieksnim, un manas kurpes � klink�!� pu�u bija! Bailēs ieskrēju virtuvē, lai palūkotu, kur cepetis, bet pretī man plūda garaiņi un izkausēja manu platmali. Nu es jutos kā cepe�krāsnī un izskrēju laukā, lai atvēsinātos; tur gāza lietus; manas drānas izjuka, un es, glu�i kails, ar kaunu un negodu tiku izdzīts no karaļpils. Nu man bija ilgi jāstrādā, kamēr sakrāju tik daudz, ka varēju ļaudīm rādīties acīs.

Reiz dzīvoja mednieks, kuram bija sieva un daudz bērnu, bet iztika � gau�ām liesa. Saimnieko�ana bija rūpju pilna, un viņ� ar visu sirdi pats būtu padarījis visus vīrie�a darbus gan mājās, gan uz lauka, ja vien būtu bijusi īsta veiksme, tomēr viņam, kaut arī rocība bija maza, gribi vai negribi nācās turēt kalpu. Medībās gāja kā jau medībās, �odien smaidīja veiksme, bet rīt tā atkal pagrieza muguru, un, noskraidījies visu dienu glu�i bez spēka, vīrs bie�i vien vakarā devās mājās tuk�u tarbu.

Netālu no mājas bija varen augsts kalns, kurā viņ� mīļu prātu medīja visbie�āk, jo zvēru tur bija visvairāk. Kādudien viņ� �ajā kalnā dzenāja zvērus un takas taipusē ieraudzīja guļam kādu cilvēku. Suns metās klāt un, skaļi riedams, tik nīgri lēkāja apkārt guļo�ajam, it kā gribētu to saplosīt gabalos. Mednieks gandrīz vai nespēja suni savaldīt, viņam �ķita visai dīvaini, ka suns, kas citkārt nevienam nekaitēja, tādā niknumā aprēja �o cilvēku. Kamēr suns rēja, cilvēks drusciņ paslēiās sēdus un sacīja medniekam;

Esi jel tik labs un pārdod man �o suni.

Nē,� atteica mednieks,� �is suns nepiecie�ams man

pa�am, es nevaru to atdot tev. Bet man mājās ir vēl viens, vari dabūt to, ja tev tā gribas.

Esmu ar mieru,� sacīja cilvēks,� bet pārdod gan man

to otru. Rīt tie�i �ajā pa�ā laikā tev jāatved tas �urp, tad nolīgsim cenu. Vai dzirdēji, tie�i �ajā pa�ā laikā!

Mednieks apsolīja un pēc tam devās ar suni prom un vēl brīdi pamedīja kalnā. Viņ� nenieka nenomedīja, meta skraidī�a�nai mieru un posās mājup. Pārradies viņ� vispirms gāja apsveicināties ar sievu un pastāstīja viņai, ka esot iztirgojis suni, kuru vēl ne reizi nav ņēmis līdzi medībās. Mednieka sieva par to nopriecājās un teica:

��������� Varēji atstāt viņam arī otru, gudrāk būtu, ja mēs savu maizi dotu nevis suņiem, bet bērniem.

Otrā dienā, kad tuvojās noliktais laiks, mednieks teica:

��������� Tagad mums abiem ar suni jāiet, �is cilvēks nevarot gaidīt, citādi darījums izjuks.

Viņ� pasauca suni, kuru bija apsolījis vīram, un gribēja iet. Te pie viņa pieskrēja trīspadsmitgadīgā meitiņa un ie�saucās:

� Ai, tēt, ņem arī mani līdzi!

���������� Bet kāpēc tu tie�i �odien gribi nākt līdzi?� mednieks jautāja.

Meitene nezinaja, ko atbildēt, tomēr nemitēja lūgties. Tikām bija pienākusi arī mednieka sieva un piepalīdzēja meitai, tā ka tēvs pēdīgi piekrita un ļāva meitenei nākt līdzi.

Viņi aizgāja uz kalnu un nonāca pie taciņas, kuras malā vakar bija gulējis vīrs. Bet �odien tai vietā gulēja nevaldāms drakons, medniekam kļuva baisi, un viņ� mirklī noprata, ka ar cilvēku, kuru vakar aprēja suns, nav lāga bū�ana. Paņēmis savu meitiņu aiz rokas, viņ� sacīja:

���������� Ei, grie�amies atpakaļ! Man jau vakar ar to cilvēku bija aizķer�anās, un �odien viņa vietā guļ drakons.

Arī meitene baiļojās, labprāt padeva roku, un abi grasījās iet prom.

Tai brīdī pūķis sakustējās, pa�āvās uz meitenes pusi, ar asti apvijās ap viņas augumu un nozuda kalna iek�ienē. Mednieks, no bailēm glu�i stings, noskatījās pakaļ nezvēram. Tagad viņ�

no�ēloja, ka nebija paņēmis līdzi plinti: ja viņam būtu bijis ierocis, pūķis tomēr nebūtu izsprucis veselu ādu. Ar skatī�anos vien nebija nekas līdzams, un medniekam galu galā nācās doties uz māju pusi, lai pārnestu bēdīgo vēsti. Kad viņ� izbiedētu seju pārradās mājās un sastapas ar sievu, tā tūlīt noprasīja:

I� Kur tu liki skuķi, ja viņa nav atnākusi atpakaļ?

Medniekam saskrēja asaras acīs, un viņ� raudādams iz�stāstīja, kas bija noticis. Mednieka sieva traki izbijās, vaimanādama skrēja pa māju te iek�ā, te ārā un vienā laidā atkārtoja:

��� Mēs esam devu�i bērnam par maz svētības, citādi tam nevarētu gadīties tāds ļaunums.

Otrā dienā mednieks atkal aizgāja uz kalnu, cauru dienu klejoja no vienas malas līdz otrai, no pakājes līdz virsotnei, gribēdams atrast sava bērna pēdas. Bet neatrada ne tērpa drisku, un vakarā glu�i tuk�ā viņam nācās atkal soļot mājup. Tomēr viņ� nezaudēja cerību un vēl itin daudzas reizes aizklīda uz kalnu un izlodāja visus nostūrus un alas, un arī medību reizēs domāja par savu meitu. Bet meklē�anai nebija nekādu sekmju, septiņus gadus viņ� nebija atradis ne sīkāko pēdas nospiedumu.

Pēc �iem septiņiem gadiem reiz mednieks ar savu kalpu bija kalnā medībās. Te viņi ieraudzīja, ka garām aizjo� itin brangs zvērs, un dzinās pakaļ, domādami drīz vien to dabūt rokā. Zvērs tomēr alla� turējās tie�i tādā atstatumā, kādā nebija iespējams notēmēt, tomēr no viņu redzesloka neizgaisa. Viņi domāja: medījums vēl �odien jādabū rokā, lai iet kā iedams. Tā nu abi velti sekoja tam ilgu laiku un nepamanīja, ka iestājas krēsla. Tikai, uznākot melnai naktij, viņi apstājās, un mednieks kalpam sacīja:

���� Tagad gan esam smuki aizkavēju�ies, ir jau nakts, un mēs vairs netiksim mājās.

������� Man vienalga,� kalps atbildēja,� nav ta�u auksts, mēs uz zemes varam gulēt tikpat labi kā gultā.

������� Nē,� sacīja mednieks,� es negulē�u �e, uz zemes, �odien ta�u aprit tie�i septiņi gadi, kop� pūķis aiznesa manu meitiņu, un, ja mēs gulētu uz zemes, iespējams, arī

mums drakons vai kāds cits plēsoņa uzbrūk un saplosa mūs gabalos.

��� Drusku pagaidi,� kalps atteica � es uzkāp�u kokā un palūko�u, vai tuvumā nav kāds miteklis.

Te nu mednieks pasmējās par viņu un sacīja:

��� Nieki, miteklis te,tuvumā! Es ta�u pazīstu visu kalnu no virsotnes līdz pakājei un skaidri zinu, ka �ajā apkārtnē nav nevienas mājas.

Tomēr kalps nelikās mierā, uzkāpa kokā un vērās uz visām pusēm.

��� Redzi,� viņ� piepe�i iesaucās,� tie�i mazdrusciņ aug��up virs mums es redzu gaismiņu, tur noteikti ir māja, kurā mēs varam pārlaist nakti.

Medniekam tas likās dīvaini, jo viņ� pārāk labi zināja, ka visā apkārtnē nedzīvo neviens cilvēks. Kalps kna�i norāpās no koka un sacīja:

��� Kāpsim aug�ā, kur spīd gaisma, un paskatīsimies, vai turienes ļaudis nedos naktsmītni.

Mednieks nejuta drosmi doties līdzi, bet, tā kā kalps neatlaidās un viņu izsmēja, viņ� beidzot bija ar mieru, un viņi abi kāpa kalnā. Necik ilgi, un caur zariem pamirdzēja glu�i spo�a gaismiņa. Mednieks tagad no tiesas redzēja, ka kalpam bijusi taisnība. Tikai viņam kļuva vēl jo baismīgāk, jo viņ� skaidri zināja, ka �eit citkārt nekad nav bijusi māja, un bailes auga augumā, kad, paspēru�i da�us soļus, viņi ieraudzīja priek�ā paceļamies brīni�ķīgu pili, no kuras pretī plūda gaisma. Kalps palika stāvam un sacīja:

��� Tagad tu redzi, kuram no mums ir taisnība. Es uzreiz nodomāju: ja no kalna spīd gaisma, tai vietā jābūt arī mājai. Iesim aug�ā un palūgsim pajumti!

Mednieks negribēja to darīt, sacīdams:

� Es �ai vietā esmu bijis bie�i � ne vienu vien reizi, bet te savu mū�u nav stāvējusi pils. Tici man, te nav nekā laba. Griezīsimies atpakaļ un pārnak�ņosim kokā.

Kalps nebija noturams un sacīja: viņ� reizīti ieie�ot, lai būtu kas būdams. �Tad man laikam arī jāiet līdzi,� mednieks nodomāja jun kopā ar kalpu uzkāpa pie pils durvīm. Viņi iegāja iek�ā, kalps � bra�i pa priek�u, bet mednieks bailīgi nopakaļ.

Pretī viņiem iznāca brīnumdaiļa jaunava un jautāja, ko viņi vēlas. Kalps ierunājās, sacīdams:

���� Me�ā uznāca nakts, un mēs netiekam mājās. Vai drīk�stētu lūgt naktsmājas?

��� Ak jā,�atteica jaunava,�jūs varat palikt pa nakti, tikai teik�u vienu: jums nav atļauts ne �ausmināties, ne baidīties.

��� Ja tas ir viss,� sacīja kalps,� tad laikam gan varam pārlaist �e nakti, jo mēs it nemaz ne�ausmināmiem un nebaidā�mies.

To nu kalps laikam varēja teikt par sevi, jo mednieks aiz muguras domāja pavisam citādi, kaut gan tagad nevēra vaļā muti un padevās liktenim.

Jaunava uzveda abus aug�ā kādā istabā. Viņa lika apsēs�ties, iegāja virtuvē un atnesa cienastu. Abiem diviem bija laba ēstgriba, un viņiem neuzmācās ne mazākās �ausmiņas. Kamēr viņi ēda, jaunava atnesa skutulu un nolikā istabā uz grīdas. Pēc tam viņa gāja pēc ūdens un nesa ūdeni tik ilgi, kamēr b]oda bija pilna. Tie abi nezināja, ko tas viss nozīmē, un mednieks vēl arvien klusībā baiļojās. Te piepe�i pa durvīm ielocījās atbaido�s drakons un iegāzās skutulā tā, ka augstu gaisā uzvirmoja ūdens �ļakatas. Tagad mednieka bailes auga augumā, jo, cik viņ� varēja aptvert, tas bija tas pats pūķis, kas pirms septiņiem gadiem bija viņam nolaupījis meitu. Tagad jaunava piegāja pie bļodas un �akli sāka mazgāt drakonu. Jo ilgāk viņa mazgāja, jo sarkanāks kļuva ūdens, pēdīgi tas bija tik sarkans, it kā traukā būtu tīras asinis. Te nu abiem pie galda bija stipri jāsaņem sevi rokās, lai sirds nesāktu drebēt kā jēra ļipa.

Nomazgājusi drakonu tīru, jaunava palīdzēja izkāpt tam no bļodas. Tas uzsāka valodas un teica:

��� Jaunava, vai tu vēlētos precēties ar mani?

��� Nē,� viņa atteica,� to es nevaru, tu tak esi pūķis, bet es esmu cilvēks.

Drakons jautāja no jauna:

��� Jaunava, vai tu precētos ar mani?

Bet viņa atkal atbildēja:

��� Nē, to es nevaru, tu esi pūķis, bet es esmu cilvēks.

Te nu drakons jautāja tre�oreiz:

� Jaunava, vai tad tu nepavisam nevēlies ar mani precē�ties? � .

ļpj jaunava vairs nespeja viņu atraidīt: viņa ap�ēlojās par

drakonu un sacīja:

� Tā kā tu neatlaidies, es laikam bū�u ar mieru. Esmu mazgājusi tevi septiņus gadus un nu laikam drīkstē�u vēl kādu brīdi mazgāt.

Tikko viņa bija to izteikusi, drakons nozuda, un tā vietā stāvēja brlnumdaiļ� jauneklis, līgavainis, kas lūdza viņas roku un sacīja:

�� Tagad tu esi mani atpestījusi, pateicībā par to es tie�ām ņem�u tevi par sievu un sagādā�u tev patīkamu dzīvi. Pilī mums pietiekami daudz visādu mantu, un arī pati pils nebūs vairs burvju varā, kā tas bija iepriek�.

Pēc tam viņ� pieveda jaunavu pie mednieka un jautāja:

�� Vai tu �o te pazīsti?

�� Kā lai es viņu pazītu?� sacīja mednieks.

�� Apskati viņu labi,� jauneklis teica,� un pasaki, vai viņa nav tava meita? Septiņus gadus pirms viņas nāk�anas pasaulē es jau biju izdzīts. Man bija jāgaida trīspadsmit gadu, kamēr atvedu viņu uz savu pili, un septiņus gadus viņai bija mani jāmazgā katru dienu. Tagad burvestība ir lauzta un es ņem�u viņu par sievu. Nu jums visiem vairs nebūs posta dienu, un, ja tev būtu pat vairāk bērnu nekā patlaban, man mantas laikam gan pietiktu, lai aprūpētu tos visus.

To dzirdot, mednieks bija pagalam apjucis: te viņ� uzlūkoja jaunavu, te jaunekli un nespēja noticēt, ka daiļava varētu būt viņa meita un tas otrs viņa nākamais znots. Kaut arī viņ� negribēja ticēt savām acīm, tomēr viņam bija jāatzīst, ka viņa priek�ā patiesi stāv viņa meita, un, kāpēc lai viņ� neticētu jauneklim, to viņ� arī nezināja. Aiz prieka viņ� nesaprata, ko darīt, un, pielēcis kājās, apkampa abus un nevarēja beigt pateikties, ka visam tik labas beigas.

Otrā dienā viņi visi kopā gāja uz mednieka māju, stādījās priek�ā mednieka sievai un izstāstīja visu, kas noticis. Sievu pārņēma prieks, un viņa steig�us vien sāka rīkot svinības. Kad viss bija sarīkots, tika svinētas ļoti greznas kāzas, no �ā brī�a abiem meitas vecākiem pie sava znota bija pati dāsnākā dzīve, un visi dzīvoja saticībā līdz mū�a galam.

Reiz dzīvoja aitu gans, kas diendienā ganīja savas aitas kādā pļavā pie apburta me�a, kurā viņ� nekad neuzdrīkstējās spert kāju. Kādu dienu viņam bija izdzisusi pīpe un viņ� gribēja likt lietā savu ieroci, lai tiktu pie uguns, tomēr atklāja, ka pazaudējis to. Tie�i tobrīd viņ� ieraudzīja, ka viss me�ā ir vienās liesmās. Skriet uz māju gans nevarēja, ta�u uguns bija nepiecie�ama, tāpēc viņ� saņēma dū�u un devās uz ugunsgrēka pusi, lai aizdedzinātu savu pīpi. Viņ� vēl nebija sasniedzis me�u, kad pavisam tuvu izdzirda saucam sevi vārdā. Gans apstājās un palūkojās visapkārt: sauciens atskanēja vēlreiz, tomēr neviens nebija redzams. Pēdīgi, at�skanot saucienam tre�o reizi, viņ� turpat uz zemes ieraudzīja lielu �ūsku, kura līda �urp no ugunsgrēka puses; tā ierunājās, sacīdama, ka darī�ot ganu laimīgu uz visu mū�u, ja viņ� do�oties tai līdzi uz me�u. Aitu gans piekrita, jo bija nabadzīgs puisis. Rāpulis nu līda pa priek�u taisnā ceļā uz me�u; uguns bija izgaisusi: tā bija bijusi tikai malduguns, lai viņu pievilinātu. Ceļ� veda arvien dziļāk me�a audzē, pēdīgi �ūska apstājās pie lazdu krūma un lika aitu ganam nolauzt rīksti. Kad viņ� to bija izdarījis, �ūska atkal līda tālāk, un me�s tapa arvien biezāks un tum�āks. Tā viņi nonāca vēl pie diviem lazdu krūmiem. Pie katra krūma �ūska lika ganam apstāties un nolauzt pa rīkstei, un katru rīksti viņam vajadzēja iezīmēt, lai nesajauktu to ar pārējām. Kad nu me�s galu galā bija tik biezs, ka gandrīz vairs nebija iespējams izspraukties cauri, un aitu gans bija tik paguris, ka nevarēja pavilkt kājas, viņi atradas pie augstas pils ar varen lieliem, stipriem vārtiem. �ūska lika uz�aut pa tiem ar pirmo rīkstīti, un vārti tūliņ atspraga vaļā. Pa garu, tum�u eju viņi nonāca pagalmā, kurā atradas otra pils ar citiem vēl stiprākiem vārtiem. Ganam bija jāuz�auj ar otru rīksti, un abi pa tum�u eju atkal nonāca skaistā pagalmā, kurā atradās pils ar stipriem jo stipriem vārtiem. Tie viņiem bija jāatdara ar tre�o rīksti. Tagad �ūska veda viņu pa kāpnēm te aug�ā, te lejā, līdz viņi nonāca brīnumskaistā istabā.

� Tava laime ir izkalta pa pusei,� �ūska sacīja.� Lai to izkaltu pilnībā, tev septiņus gadus jāpaliek �ajā kambarī, un tu nedrīksti iziet aiz durvīm. Uz sava galda tu aizvien atradīsi visu, ko vien vēlēsies un kas tev būs nepiecie�ams. Ēdiena trauki un viss nevajadzīgais tev jāizmet ārā pa logu, bet pakaļ skatīties tu nedrīksti � lai paliek kur palikdams.

To pateikusi, �ūska izlocījās pa durvīm, un aitu ganam atlika tikai vēlēties � viss galds tūliņ vai lūza no ēdieniem un dzērieniem. Viņ� ēda un dzēra, cik vien lien, un pēc tam izmeta traukus pa logu, nenieka nebēdādams, kur tie nokrīt. Tā viņ� dzīvoja gandrīz trīs gadus, līdz, lielas garlaicības mākts, nezināja vairs kur dēties. Viņ� sāka prātot, ka zem viņa loga laikam tagad vajagot būt varen lielai kaudzei saplēstu trauku. Pēdīgi viņ� nespēja vairs valdīties un, kad atkal bija nometis lejā kādus �ķīvjus, izliecās pa logu un pavērās lejā. Tur, protams, viņ� ieraudzīja nevis �ķīvju �ķembu kaudzi, bet gan pilnu pagalmu lielu dzīvnieku, citu par citu briesmīgākus, un tie, sagrābu�i mutēs, stiepa prom viņa �ķīvjus un bļodiņas. Viņ� ātri aizvēra logu, ta�u pie durvīm jau atskanēja klauvē�jiens, un, kaut arī viņ� kavējās sacīt �iek�ā!�, �ūska tomēr bija klāt un, loti noskaitusies, sacīja: viņ� tagad varot izvēlēties �vai nu uz vietas iet nāvē, vai arī sākt septiņus gadus vēlreiz no jauna. Viņ� aiz bailēm mīļuprāt to apsolīja, priecīgi nodomā�dams, ka paliks tomēr pie dzīvības. Tā kā puisis tagad zināja, kas notiek ar traukiem, viņam vairs neuzmācās kārdinājums palūkoties ārā pa logu, un tā viņ� izturēja �os septiņus gadus godam. Kad laiks bija aizritējis, pie durvīm no jauna atskanēja klauvējiens.

��� Iek�ā!� viņ� �oreiz drosmīgi iesaucās.

Durvis atvērās, istabā ienāca karalis ar zelta kroni un visu savu svītu � galminiekiem. Tie bija kādreizējie briesmīgie zvēri, kas bija savāku�i izmestos traukus. Tagad tie bija tiku�i vaļā no burvestības. Galminieki nevarēja vien beigt viņam pateikties, toties karalis sacīja:

�� Tagad vari izvēlēties vienu no trim mantām, kura tev kārojas. Ko tu gribi � zelta kreklu, dzelzs zobenu vai zelta kroni?

��� Dzelzs zobenu!� iesaucās aitu gans, un karalis sacīja:

�Nu ir labums gan tev, gan man. Ja tu būtu pieprasījis kroni, tu būtu kļuvis par karali manā vietā; būtu iegribējies kreklu, no tā it nekāds labums nebūtu mums abiem. Toties zobens ir padarījis tevi par neuzvaramu, un es iecefu tevi par savu galveno ģenerāli.

Labs ģenerālis karalim bija īstā reizē, jo nepagāja ne dieniņa, kop� viņ� bija tapis brīvs, kad kaimiņu karalis pieteica karu. Tomēr tas nāca pa�am kaimiņu karalim par ļaunu: lai cik kareivju viņ� sūtīja kaujā, aitu gans sakāva ar savu burvju zobenu itin visus. Bet sve�ajam karalim bija ļoti gudra meita kurai viņ� izsūdzēja savas bēdas, un meitene sacīja, lai ļaujot rīkoties viņai, gan jau viņa tik�ot galā. Tiklīdz satumsa meitene aizskrēja uz ienaidnieka nometni, kur karaļa kareivji saņēma viņu gūstā, un, kad viņa tika aizvesta pie galvenā ģenerāļa, tas acumirklī viņā tik ļoti iemīlējās, ka nelaida viņu vairs prom un ieveda savā teltī. Bet naktī, kad ģenerālis gulēja, nelāgā princese piecēlās, paņēma viņa zobenu, kas karājās teltī pie sienas, un aiznesa savam tēvam. Otrā dienā tika sakauts viss aitu gana karaspēks, bet pats gans sagūstīts un aizvests pie naidīgā karaļa. Tas lika sacirst viņu ar cirvi gabalos un kastītē nosūtīja savam kaimiņam, likdams viņu mīļi pasveici�nāt: saņem nu savu ģenerālī! Nu visā valsti atskanēja lielas vaimanas, tomēr karalis nezaudēja cerības, viņ� sasauca kopā itin visus savas valsts burvju cunftes burvjus un pavēlēja viņiem atdzīvināt ģenerāli. Tā nu mācekli uzlika ģenerāli uz galda un salika visu pa vietām, apsmērēdami ar burvju ziedi, un gabali atkal saauga kopā. Nu ģenerālis bija dzīvotājs, bet pa�u dzīvības liesmu viņā iededza vecais burvis. Pie reizes tas apveltīja ģenerāli ar spējām, kuras ļāva viņam pārvērsties, par ko vien viņ� vēlētos. Tās aitu ganam nāca Īstā laikā. Viņ� pārvērtās par brīnumjauku zirgu un pavēlēja, lai kāds ebrejs aizved viņu uz ienaidnieka zemi. Drīz visi runāja par brīnu�maino zirgu; karalis sacīja: tas nepiederē�ot nevienam citam kā tikai viņam,� un nopirka to no ebreja par bargu naudu. Bet. kad dzīvnieks bija kūtī un karaļa skaistā meita bija to uzlūkojusi, viņa savam tēvam sacīja:

��� Es nevaru ciest to zirgu, tam jānocērt galva!

To padzirdēja karaļa virēja, viņai uz jauko dzīvnieku bija labs prāts, un viņa, iegājusi stallī, to noglāstīja, sacīdama:

�� Kāds �ēlums māc mani, ka tev jāmirst; ieradīsies dīrātājs un nocirtīs tev galvu.

Te nu zirgs paslēja aug�up galvu un sacīja:

�� Kad dīrītājs cirtīs man nost galvu, trīs asinslāsites uzsprāgs uz tava priek�auta, man par prieku aproc to zem jumta notekas, tas netiks tev aizmirsts.

Kā zirgs sacīja, tā arī notika; virēja apraka priek�autu ar trim asinspilītēm zem jumta notekas, un otrā rītā tai vietā bija izaudzis brīnumjauks baltais ķirsis, pilns jo sulīgu ogu. Kad princese iznāca ārā no savas guļamistabas, viņa, ieraudzījusi ķirsī, tūliņ gāja pie sava tēva un sacīja:

�� Nevaru ciest to koku, kas ir pagalmā; lai nāk �urp galdnieks un nocērt ar cirvi.

To atkal bija dzirdējusi virēja, kas, nogājusi pagalmā, teica:

�� Ak nabaga ķirsi, man tevis �ēl, �urp atsauks galdnieku, kas tevi nocirtis.

Te nu koks sacīja:

�� Ja ierodas galdnieks un nocērt mani ar cirvi, tad paņem man par prieku trīs skaidiņas un iemet princeses dlķl.

Kā ķir�u koks bija teicis, tā ari notika; virēja iemeta trīs skaidiņas princeses dīķī, un otrā rītā dīķī peldēja trīs zelta pīles. Kad viltīgā karaļmeita iznāca dārzā un ieraudzīja pīles, viņa sacīja:

�� Necie�u �īs pīles!

Viņa paņēma loku un divas no�āva, ta�u tre�ā viņai tik ļoti iepatikās, ka viņa iesēdās laivā un airējās pīlei nopakaļ, līdz noķēra to. Vakarā viņa paņēma pīli līdzi savā guļamistabā, kurā pie sienas karājās nozagtais zobens; pusnaktī pile paņēma knābī zobenu un lidoja ar to prom uz kaimiņvalsti. Tur pīle atkal pārtapa par ģenerāli, kas aizgāja pie sava karaļa un parādīja atrasto zobenu. Nu pilī kūsāja prieks, un otrā rītā aitu gans atkal devās uzvaras gājienā pretim ienaidniekam. Kad viss ienaidnieka karaspēks bija sakauts, viņ� iekaroja galvas�pilsētu un pieveica arī karali ar visu ģimeni, toties labo virēju viņ� apņēma par sievu; aitu gans bija karalis un virēja � kara�liene, un abi vadīja dienas labā saskaņā ar savu kaimiņu karali un, ja viņi nav miru�i, tad dzīvo vēl �obaltdien.

ZELTA VĒRP�ANA

Reiz dzīvoja melderis, kuram bija brīnumdaiļa meita, tomēr, kaut arī viņa bija tik bezgala skaista, neviens nevēlējās ņemt viņu par sievu. Laiska sēdē�ana un ilga gulē�ana, un grezno�a�nās bija viņas gaumē, bet citādi viņa itin nekā neprata, pat vērp�ana viņai negāja no rokas. �Pagaidi, pagaidi,� domāja melderis, �man tomēr jādabū tevi prom no mājas.� Un, tā kā sirdsapziņa viņu nekad nemocīja un viņ� bija apmierināts, ka tā glu�i klusiņa stāv maliņā, tad lika izziņot visā pla�ajā ap�kārtnē: meitene protot no salmiem savērpt tīru zeltu. Kaimiņi zināja, ka tas nav tiesa, un smīkņāja, bet pilsētnieki noticēja � turklāt ar karali priek�galā, un, tā kā karalis negribēja, ka zelta vērpēja tiek citam, viņ� aizsūtīja pie meldera sūtni un lika meiteni kā viņa līgavu atvest uz karafa pili.

Pirmajā dienā meitenei viss bija ļoti pa prātam, tomēr otrajā dienā sametās bail, jo karalis ieveda viņu glu�i tum�ā istabā. Pēc tam kalpotājiem bija jāsagādā vērpjamais ratiņ� un �oks salmu. Kad viss bija sanests istabā, karalis lika vienā naktī savērpt salmus zeltā.

�� Ja to neizdarīsi, samaksāsi ar savu dzīvību!

To teicis, viņ� aizslēdza durvis, bet meldera meita gaudās un vaimanāja, ka vai sirds plīsa pu�u. Viņa neprata savērpt pat pakulas adī�anai, kur nu vēl salmus par zeltu, bet, ja netiks ar to galā, nāve klāt! Kad pulkstenis nosita vienpadsmit, salmos kaut kas ie�abējās, pēk�ņi viņas priek�ā stāvēja punduris un sacīja:

��� Ko dosi man par to, ja es tev palīdzē�u?

Meldera meita atbildēja:

��� Ko es varu tev dot? Man nav nekā!

��� Tev tomēr kaut kas ir,� sacīja pundurītis.� Nomauc savu gredzenu no pirksta!

Tā nu meitene atdeva pundurītim gredzenu; to izdarījusi, sajutās nogurusi un miegaina, un viņa aizmiga. Atkal pamodu�sies, viņa ieraudzīja salmu vietā istabā spīdam lielu kaudzi zelta, bet vīrelis bija nozudis.

Otrā rītā karalis atslēdza durvis un, ieraudzījis istabā zelta lērumu, aiz prieka griezās dejā.

�Ei,� viņ� sauca,� tas tev jauki izdodas! Bet tev noteikti sanāks vēl vairāk!�un viņ� pavēlēja, lai otrajā vakarā kambarī tiktu ienesti divi �oki salmu.

�� Ak, mans Dievs,� meldera meita vaimanāja, pēc saulesrieta viena pati sēdēdama istabā pie lielās salmu kaudzes,

�� kas nu notiks? Pirmajā nakti man smaidīja laime, ta�u �oreiz mazais punduris noteikti vairs neatnāks!

Tomēr tas ieradās atkal; pulksten astoņos salmi �abēja un �aukstēja; pelēkais punduris izlīda no stiebriem un jautāja: *

�� Ko tu man dosi, ja arī �odien es palīdzē�u tev darbā?

Meldera meitai bija vēl brīnumjaukas rotaslietas.

�� Vai gribi, lai tās pieder tev?� viņa vaicāja pundurim un, kad viņ� bija ar mieru, atdeva tās viņam. Tad viņa iemiga kā pagāju�onakt un, atkal pamodusies, atrada arī �os divus �okus salmu savērptus zeltā. Otrā rītā, kad karalis atslēdza durvis, viņ� bija vēl līksmāks un savai līgavai sacīja:

�� Tu man patīc! Tomēr tev jāvērpj vēl vienu nakti! Trīs lietas labas lietas! Pēc tam tu kļūsi par karalieni un vērpjamo ratiņu liksi mū�am pie malas.

Viņ� pavēlēja piebāzt visu istabu jo pilnu ar salmiem, lai brīva paliktu vienīgi vietiņa vērpjamajam ratiņam. Iestājoties tre�ajam vakaram, viņ� pats ieveda savu līgavu istabā un aizslēdza aiz viņas durvis.

Ja meldera meita abus iepriek�ējos vakarus bija daudz raudājusi, tad tagad viņas rūgtās asaras straumēm plūda uz grīdas, un viņa nolādēja savu likteni un savu bargo tēvu, kas pastrādājis visu �o postu, lai tikai dabūtu viņu prom no mājas. Tikām bija iestājusies nakts, un pulkstenis nosita vienpadsmit; tai brīdī salmos kaut kas no�aukstēja un no�abēja, un pelēkais pundurītis tre�o reizi izlīda pie princeses un sacīja:

��� Ko tu man dosi par to, ja es palīdzē�u tev darbā?

Tagad gan meldera meitai patiesi vairs nebija nekā, un viņa

pundurītim sacīja: it�ļ Man nav nekā, ko dot tev.

~ � Kāpēc tad nav?� viņ� atteica.� Apsoli man pirmo bērnu, kas piedzims jums ar karali � ja tas būs puika �, un es savērp�u tev salmus zeltā.

Sākumā meldermeita negribēja to uzņemties, tomēr; kad pelēkais punduris palika pie sava, viņa nodomāja: �Mīļais

Dieviņ� ta�u pavisam nepametis mani, galu galā viņ� dāvinās man visupirms meiteni,�� un viņa atvēlēja vīrelim savu pirm�dzimto, ja tas būtu zēns. Pēc tam viņa atkal iekrita dziļā miegā un pamodusies ieraudzīja visus salmus savērptus zeltā.

Kāds prieks valdīja otrā rītā! Karalis lika sanest zeltu dārgumu krātuvē, pēc tam tika svinētas kāzas, un meldermeita kļuva par karalieni visā valstī. Pēc nepilna gada viņa dāvāja dzīvību mazam princim. Karaliene par to bija gau�i noba�īju�sies, jo atcerējās darījumu, kuru bija noslēgusi ar punduri, tāpēc nespēja bailēs un rūpestos aizvērt ne acu. Patiesi, kad pulkstenis nosita vienpadsmit, pavisam klusu, klusu istabā ienāca mazais vīrelis un sacīja:

��� Dod man princi, ko esi apsolījusi!

��� Bērnu es tev neatdo�u,� atteica karaliene,� jo es savu solījumu toreiz devu nebaltā brīdī!� Un, to sacīdama, viņa turēja princi ar abām rokām. Punduris nu gribēja atņemt bērnu ar varu, bet karaliene draudēja, ka kliegs un uzmodinās karali. Te nu viņ� saskaitās, nolamāja karalieni par meli un atkal izgāja pa durvīm.

��� Gan es tevi vēl dabū�u,� viņ� klusi noteica, bet tik klusu, ka neviens to nedzirdēja, un iznāca tā, ka mūsu karaliene nodomāja: tagad visas briesmas ir garām,� un turpmāk viņa vairs nebaidījās no �ī pelēkā pundura.

Mazo princi nosauca par Alvīnu, viņ� kjuva par tik skaistu un gudru puiku, ka pats karalis un karaliene priecēt priecēja pie viņa savu sirdi. Kad viņam bija jāsvin �etrpadsmitā dzim�anas diena, karaļa pilī tika ielūgti daudzi apkaimes junkuri, lai viņ� kopā ar tiem līksmotu savā dzim�anas dienā. Tā bija jauka diena, un saule lēja no debesīm karstus starus.

��� Aizjāsim un izpeldināsim zirgus!� princis Alvīns sauca, un tā arī notika, visi uzlēca lieliskajos zirgos un laidās auļos, cik vien zirgiem nesa kājas, uz jūru � un ūdenī iek�ā. Princis Alvīns bija visiem priek�galā, un te uzreiz viņa biedri redz, ka jātnieks ar zirgu tiek ierauts dziļumā un nogrimst. Pēc īsa brī�a zirgs atkal iznira, bet prin�a Alvīna mugurā vairs nebija. Nelīdzēja nekāda meklē�ana, junkuriem bija jāgrie�as atpakaļ bez prin�a. Karalis ar karalieni, gau�i sēroja par viņa nāvi un, atminēdamies viņu, raudāja visrūgtākās asaras.

Princis Alvīns nebija vis noslīcis, bet gan cauri ūdenim iekritis lielā, zaļā pļavā. Virs galvas viņam bija debesis tāpat kā uz zemes, bet, lai cik tālu viņ� vērtos, visapkārt za)oja vienīgi zāle llg it neviena koka un krūmiņa, tikai gara, zaļa zāle. Viņ� gāja kā apmātībā visu mīļo, garo dienu, bet visur tikai pļavas un pļavas.

Pēdīgi pret vakaru viņ� deguna priek�ā ieraudzīja mazu mājiņu, un, kad viņ� piegāja tuvāk, pa logu pavērās gau�i veca sieva, kura sacīja:

�� Labdien, princi Alvīn, labi, ka tu esi klāt!

��� Kā tu mani pazīsti?� karaļdēls jautāja.

1�Es zinu tevi jau sen,� ve�a atbildēja,� tu piederi man �etrpadsmit gadu. Jau pirms tavas dzim�anas tava māte iztirgoja tevi manam vīram! Nāc nu iek�ā, tu jau varen ilgi esi bijis pats sev kungs. Ja tu spēsi paveikt to, ko es tev uzdo�u, varēsi atgriezties sava tēva valstībā, ja ne, tavai dzīvei beigas.

Tā nu princis Alvīns paklausīja raganai un iegāja mājiņā.

Kad viņ� bija istabā, vecā norādīja uz lielu kaulu un kartupeļu kaudzi. Tie bija jāsavāra katlā un jāsapilda trīssimt trauciņos. Kad viss bija padarīts, vecā pavēlēja viņam bļodiņu pēc bļodiņas uznest bēniņos. Tur tupēja trīssimt kaķi, kuriem bija domāts �is paēdiens, un princis Alvīns dalīja trauciņus vēl pēc saulesrieta, līdz katrs kaķis bija dabūjis savējo.

Pēc tam visi trauki viņam atkal bija jāsanes virtuvē un jānomazgā, un jāno�āvē, un pusnakts bija klāt, iekams viņ� ar savu darbu bija galā.

��� Vai tu esi izsalcis?�ragana jautāja. Un, kad princis Alvīns atbildēa apstiprino�i, viņa lika paņemt no katla kaķu barību. Bet to viņ� nedarīja un, nolicies uz auss izsalcis, iekrita cie�ā miegā. Tomēr ļaunā sieva neļāva viņam ilgi atpūsties, jau pulksten trijos viņa uzcēla princi no miega un sacīja:

�� Tev tagad jāķeras pie pirmā darba!

To teikusi, viņa uzvēla puisim plecos mucu ar vilnu piķa melnumā un veda ārā no mājiņas; viņi gāja pa garo zāli, kamēr nokļuva pie maza ezeriņa, kura krastā gulēja liels akmens.

��� Saulei rietot, atnāk�u atkal,� viņa sacīja,� un, ja vilna nebūs izmazgāta sniega baltumā un glu�i sausa, atstiepsi

kājas.� Pēc tam viņa pagrieza muguru un gāja atpakaļ uz savu māju.

Princis Alvīns �igli ķērās pie darba, viņ� pabēra zem vilnas baltās ezera smiltis un berza un mīcīja, tomēr tas viss neko nelīdzēja, vilna palika melna kā piķis, tāda pati kā bijusi. Viņ� pūlējās divas stundas, līdz rokas kļuva jēlas, tad izmisis apsēdās uz akmens un raudāja. Tikām viņam tuvojās kāda jaunava melnā tērpā, melnu plīvuru pār seju un jautāja:

��� Princi Alvīn, kāpēc tu raudi?

��� Man vilna jāizmazgā balta, bet es nespēju to,�atteica karaļdēls.

��� Domāju gan, ka tu nepaveiksi to,� melnā jaunava sacīja,� �etras nedēļas tu varētu mazgāt, bet tā būtu tikpat melna. Tomēr nekrīti izmisumā, es palīdzē�u tev!

Pēc tam princim Alvīnam bija jāliekas uz auss, un, kad viņ� atkal pamodās, vilna sniega baltumā, glu�i sausa, baloja pļavā un no melnās jaunavas nebija vairs ne miņas.

Pret vakaru ieradās vecā ragana, lai nopētītu vilnu.

��� Tas ir labi paveikts,� viņa sacīja un sabāza vilnu mucā, uzkrāva karaļdēlam mugurā, un abi pārnāca mājiņā. Tur viņam tūlīt pat atkal bija jāsavāra kauli ar kartupeļiem lielajā katlā un jāpiepilda trīssimt bļodiņas, un jānoliek tās priek�ā trīssimt kaķiem. Un, kad viņ� pabeidza tās mazgāt un skalot, pulkstenis nosita vienu, tomēr viņu tas daudz neuztrauca, jo viņ� visu dienu bija nogulējis pļavā. Vienīgi viņu ļoti mocīja izsalkums, jo kaķu barību ēst viņ� nevēlējās un citu ēdienu nedabūja.

Neilgi pirms saules lēkta vecā viņam pavēlēja, lai viņ� paņem mucu, un kopā ar viņu atkal gāja prom uz ezeru. �oreiz viņa gribēja sniegbalto vilnu dabūt tikpat melnu, kāda tā bijusi, un, ja viņ� to nepaveik�ot un vilna nekļū�ot piķa melna un glu�i sausa, viņam jāmirst.

�Tas nav tik ļauni kā pirmajā reizē,� domāja princis Alvīns, un, kad ragana bija prom, viņ� ieru�ināja vilnu melnajā trūdu zemē un pēc tam izvilka ārā. Tomēr vilna, kā bijusi balta, tā arī tada palika, un, kaut arī viņ� to vilka pa dubļiem un mīcīja ar kājām, tā spīdēja kā svaigi uzkritis sniegs. Te nu prin�a drosme noplaka, un viņ� atkal apsēdās uz lielā akmens un raudāja rūgtas asaras.

��� Princi, Alvīn, ko tu raudi?� piepe�i atskanēja kāda balss, un, pacēlis acis, viņ� ieraudzīja to pa�u melno jaunavu, kura bija palīdzējusi viņam jau vakar.

��� Man baltā vilna jāizmazgā par melnu, un es to nevaru,� karaļdēls sacīja.

��� Nē, to tu nevari,� melnā jaunava atteica,� pat ja tu mazgātu �etras nedēļas ilgi, ta�u es palīdzē�u tev!

Pēc tam princim Alvīnam bija jāliekas gulēt, un, kad viņ� atkal pamodās, vilna bija melna kā ogle un glu�i sausa, tomēr jaunava atkal bija nozudusi.

Saule jau tuvojās rietam, un, necik ilgi, ieradās vecā ragana, appētīja vilnu un sacīja tāpat kā vakar:

��� Princi Alvīn, tas ir labi paveikts!� Pēc tam viņa atkal uzkrāva princim mucu plecos un atgriezās ar viņu mājiņā.

Aprūpējis trīssimt kaķu un nomazgājis traukus, viņ� likās gulēt un neatmodās agrāk, līdz vecā viņu raustīja un kratīja, un, iedevusi dak�as un slotu, grīdas ber�amo suku un lupatu, izveda viņu kūtī.

��� To tu man iztīrīsi un, ja tā līdz vakaram laistīsies kā spogulis, drīkstēsi atgriezties sava tēva valstībā, bet pretējā gadījumā būsi pagalam!

Kad ragana bija prom, princis Alvīns atvēra kūts durvis. Fu, tur ņudzēja mūd�i, krupji, parazīti, �ūskas, �urkas un peles, un sienas viscaur aplipu�as ar mēsliem un puvekļiem. Kūts laikam nebija mēzta septiņus gadus. Princis Alvīns pla�i atvēra vaļā durvis, lai mūd�i lasītos ārā, bet neviens negāja pāri slieksnim, tāpēc viņ� paķēra dak�as un cirta ar tām. Zvāks!� mūd�i un krupji, parazīti, �ūskas, �urkas un peles lēk�us metās viņam sejā, un �igli nācās aizcirst durvis, citādi viņ� būtu pagalam. Bet kā lai iztīra kūti, ja durvis ciet? Nekas cits neatlika kā salikt rokas klēpī un liet rūgtas asaras.

Pa to laiku līdzās nostājās melnā jaunava un sacīja:

��� Princi Alvīn, kāpēc tu raudi?

��� Nu uzklausi mani,� princis Alvīns sacīja,� man jāiz�tīra �ī kūts, un tajā ir tik daudz �ūsku un krupju, un citu parazītu, ka mana dzīvība briesmās, ja ieeju iek�ā. Bet, kā lai tīru kūti, ja netieku iek�ā?

jgTev taisnība, princi Alvīn, tu nevari to��atbildēja melnā jaunava,� bet es vēlos tev palīdzēt. Ja nu vakarā

atnāks vecā ragana, viņa tevi slavēs un liks rīt posties ceļā. Viņa dos tev arī ēdienu, bet tu neaiztiec neko, citādi esam pazudu�i mēs abi. Tad viņa tev dos atļauju, ka drīksti izvēlēties vienu no tiem trīssimt kaķiem. Ņem mazo lāsumaino, kas tup aizmugurē � pa�ā stūrītī!

Princis Alvīns apsolīja melnajai jaunavai darīt visu, ko viņa pieteikusi; pēc tam viņ� likās uz auss un, atkal pamodies, ieraudzīja, ka tuvojas vecā ragana.

��� Nu, vai kūts ir tīra?� viņa sauca un atrāva vaļā durvis: kūts grīda spīdēja un laistījās, un sienas zvīļoja un vizuļoja kā spoguļa virsma.

�� Tas ir dikti labi paveikts, mans dēls,�vecā ragana sacīja,� �odien vēl pabaro kaķus un rīt drīkstēsi iet uz mājām!

Te nu princim Alvīnam dū�a atplauka, un viņ�, cik vien �igli spēdams, izvārīja barību un, uznesis trīssimt bļodiņas bēniņos, nolika tās priek�ā kaķiem un, kad dzīvnieki bija paēdu�i, svilpodams priecīgu meldiju, ļoti tīri izmazgāja visus traukus: tā ta�u bija pēdējā reize, kad bija jādara �is darbs. Pēc tam viņ� likās gulēt, un vecā ļāva viņam mieru, līdz saule bija augstu debesīs.

� Princi Alvīn,� viņa sacīja, kad puisis pavēra acis,� ta�gad tu vari atgriezties mājās. Tomēr tu nedrīksti aiziet no manis tuk�u vēderu!

To teikusi, viņa iegāja virtuvē un uzlika galdā taukas pīles cepeti, tas bija tik skrausto�s un mīksts un smar�oja tik vilino�i, ka princim Alvīnam mutē saskrēja siekalas. Tomēr viņ� at�cerējās solījumu, ko bija devis melnajai jaunavai, un, kad vecā izgāja no virtuves, viņ� neēda, bet gan nolika zosi uz krāsns. Necik ilgi, un vecā bija klāt un jautāja:

��� Princi Alvīn, vai tev gar�oja cepetis?

���� Ļoti,� viņ� atbildēja.

��� Vai tu itin visu apēdi?� viņa turpināja pra�ņā�anu.

��� Ne kauliņa nepalika pāri,^ princis Alvīns sacīja.

Te nu ceptā zoss uz krāsns iebļāvās:� Gā, ga-ga-ga, gā! Gā, ga-ga-ga-ga, gā!� un nokūleņoja uz grīdas.

����� Tu laikam gan esi izlepis!� iesaucās ragana.� Zoss cepetis tev ir par cietu! Pagaidi vien, manu dēliņ, es atnesī�u tev kaut ko labāku!� To teikusi, viņa iemetās virtuvē, un nepagāja it nemaz ilgs laiks, kad viņa atgriezās ar ceptu vistu.

���� Tā, �ī gar�os tev labāk,� viņā sacīja un atkal gāja ārā. Princi Alvīnu sagrāba liela ē�anas kāre, tomēr viņ� savaldījās un aizbāza vistas cepeti aiz krāsns, un, vecajai atgrie�oties, atkal sacīja: cepetis esot gar�ojis ļoti labi un pāri neesot palicis itin nekas.

���� Kā, ka-ka-ka, kā!� blāva ceptā vista un izlēca no aizgores. Ragana kļuva par to varen pikta un rājās:

���� Ak, vistas tev nepatīk? Jel paga, rokā ir: tu esi pieradis pie citādiem ēdieniem.� Un viņa tre�oreiz ieskrēja virtuvē un cēla galdā ceptu sivēntiņu. Bet, tā kā princis Alvīns bija noniecinājis zosi un vistu, jo tā bija pavēlējusi melnā jaunava, viņ� negribēja neko zināt arī par sivēnu. Un, lai krāsns viņu no jauna nenodotu � viņ�, redz, domāja, ka tā pie�ķīrusi dzīvnie�kiem valodu �, iebāza sivēntiņu azotē aiz aizpogātiem svār�kiem un nogaidīja, kamēr vecā atkal ienāk virtuvē; pēc tam viņa jautāja, kā viņam gar�ojis cepetis.

H Visu notiesāju,� princis Alvīns sacīja arī �oreiz, bet sivēntiņ�, pieķēris viņu melos, kvieca:

���� Kvī, kvi-kvi-kvi-kvi, kvī!� un tikām nemitējās, kamēr princis atpogāja svārkus.

Pēc tam tas aiztipināja pie raganas, kas, iecēlusi to priek�autā, dusmās vārīdamās, sacīja:

��� Ja tev mans ēdiens nav pa prātam, vari iet izsalcis. Tomēr tavs darbs nedrīkst palikt bez samaksas, izvēlies vienu no trīssimt kaķiem, to, kur� tev patīk vislabāk, un tas būs tavējais!

Princim Alvīnam tas nebija divreiz jāsaka, un abi ar veco viņi uzkāpa bēniņos. Pilnīgi aizmugurē pa�ā ārmalas stūrī tupēja mazais lāsumainais kaķis un cie�i uzlūkoja princi.

��� Tas būs manējais,� princis Alvīns iesaucās un, satvēris to, pacēla rokās un noglāstīja.

�Redzi, kāds resgalis,� ragana rājās,� izraugās tie�i manu vismīļāko kaķi! Vai tad nevarēji izvēlēties kādu citu? Tur ta�u blāķiem tup melni, pelēki un balti.

Tomēr princis Alvīns nepiekāpās, viņ� gribēja dabūt lāsu�maino kaķi, un, tā kā vecā bija ļāvusi izvēlēties brīvi, viņai ar to bija jāsamierinās gribot negribot.

��� Nu steig�us prom,� viņa uzsauca,� taisies, ka tieci atpakaļ pie saviem vecākiem! Citkārt es būtu parādījusi tev ceļu, bet, tā kā tu izvēlējies manu mīļāko kaķi, meklē ceļu uz virszemi pats.

Tā nu princis Alvīns gāja arī, bet, nonācis pļavā pie ezera, nesaprata vairs it nekā un, apsēdies uz lielā akmens, rūgti raudāja. Te nu piepe�i lāsumainais kaķītis pie viņa kājām pārvērtās par melno jaunavu un viņam sacīja:

��� Princi Alvīn, tu esi paveicis visu labi, un, ja tu man apsoli, ka apprecēsi mani, es nogādā�u tevi atkal virszemē.

Princis Alvīns apsolīja to melnajai jaunavai no visas sirds, jo sen jau bija iemīļojis viņu.

��� Bet nu teik�u vēl kaut ko,� meitene sacīja,� pārnācis mājās, tu trīs dienas neko nedrīksti ne ēst, ne dzert. Ja to izturēsi, es bū�u glābta; un, tāpat kā es esmu izglābusi tevi, tu atpestīsi mani.

Arī par to princis Alvīns gribēja parūpēties mīļu prātu, un, kad viņ� to bija apsolījis ar rokas spiedienu, meitene izveda princi cauri gaisam un zemei, un ūdenim � tā ezera malā, kur viņ� toreiz ar jaunajiem augstmaņiem bija dzinis peldināt zirgus. Pēc tam melnā jaunava nozuda, bet viņ� gāja uz sava tēva pili.

Karalis ar karalieni izbijās ne pa jokam, atkal ieraudzīdami princi Alvīnu. Viņi bija domāju�i, ka dēls sen jau miris, jo ne jau piecas dienas, kā viņam �ķita, bet gan desmit gadus viņ� bija pavadījis pie vecās raganas. Tūlīt pat tika rīkotas lielas dzīres un svinēta atkalredzē�anās. Visi ēda un dzēra, cik sirds kāroja, tikai princis Alvīns ēst nevēlējās, jo bija apsolījis melnajai jaunavai, ka gavēs trīs dienas.

��� Princi Alvīn, jel ēd!� sauca tēvs un māte.

��� Ed jel, princi Alvīn!� lūdza visi pārējie, un, tā kā labie cepe�i smar�oja tik jauki un bads viņu gandrīz gāza nost no kājām, viņ� pēdīgi ķērās klāt un ēda nenoēzdamies, un, jo vairāk ēda, jo pilnīgāk aizmirsa, kas ar viņu atgadījies desmit gadu laikā pie vecās raganas ezera dibenā. Un, sātīgi paēdis, viņ� bija visu aizmirsis un neatcerējās vairs itin neko.

Kad bija pagāju�as da�as dienas, karaliene sacīja:

��� Mans dēls, tev jāprecas. Mēs ar tavu tēvu esam lūgu�i kaimiņu karalim meitu, brauc uz turieni un atved savu līgavu!

Tā nu princis ar lielu svītu devās ceļā un atveda princesi uz sava tēva pili. Tur viss bija sagatavots svinīgais uzņem�anai, un, kad pēc jaunā prin�a atgrie�anās bija aizritējusi sestā nedēja, bija jāsvin kāzas. Visiem sēdot pie viesību galda, pēk�ņi atvērās zāles durvis un iek�ā ienāca melnā jaunava ar balodi uz katra pleca. Tūlīt pat augstmanis, kas sēdēja vistuvāk durvīm, piecēlās un lūdza viņu pie galda. Jaunava atbildēja:

� Ēdienu gan baudī�u,

Bet balo�us neaizmirsī�u Kā princis Alvīns,

Kas uz akmens sēdēja Un bēdas remdēja.-

Pēc tam viņa gāja tālāk pie galda, kur sēdēja līgava ar līgavaini. Atkal viens no kungiem pie galda skubināja meiteni apsēsties, bet viņa izvairījusies no jauna atkārtoja:

�� Ēdienu gan baudī�u,

Bet balo�us neaizmirsī�u Kā princis Alvīns,

Kas uz akmens sēdēja Un bēdas remdēja.

Augstmanis viņu vairs neaizturēja, un viņa gāja tālāk līdz zāles galam. Tagad piecēlās arī princis Alvīns un lūdza, lai viņa cienājas un līksmojas. Un, kad melnā jaunava viņam atbildēja:

�� Ēdienu gan baudī�u,

Bet balo�us neaizmirsī�u Kā princis Alvīns,

Kas uz akmens sēdēja Un bēdas remdēja,�

viņam kā zvīņas nokrita no acīm. �ķita, it kā viņ� būtu atmodies no murgaina sapņa, viņ� atstāja savu līgavu un, satvēris melno jaunavu pie rokas, izveda no zāles. Kad viņi bija vieni, princis nokrita pie viņas kājām un lūdza piedo�anu. Melnā jaunava sacīja:

����� Man tagad jābadojas se�as nedēļas, bet tu manis dē] nespēji atturēties pat trīs dienas. Ko tu tagad darīsi?

Pagaidi brītiņu!� sacīja princis Alvīns un iesteidzās

atpakaļ kāzu zālē.� Mīļie kungi,� viņ� uzrunāja savus viesus,

�� man ir mīkla; kur� var to uzminēt? Man pieder dārgs skapis, kuram bija lieliska atslēga. To es ceļojumā nozaudēju un aizraidīju kalpotāju pie atslēdznieka, lai pasūta man jaunu. Tikām ir atradusies vecā. Ko lai tagad daru? Vai mest veco atslēgu prom vai arī atsaukt jauno pasūtījumu, jo atslēga vēl nav izgatavota?

Te nu visi viesi vienā balsī sauca;

�� Tev jāņem vecā atslēga!

Tas princi Alvīnu iepriecināja, un viņ� izstāstīja, kas ar viņu noticis. Tā nu kaimiņu karaļa meita tika aizvesta atpakaļ pie tēva, un princis Alvīns svinēja kāzas ar melno jaunavu. Viņa tikām bija tapusi sniegbalta un izskatījās tik skaista, ka bija pati daiļākā princese pasaulē. Viņa dzīvoja ar princi Alvīnu laimē un mierā un, ja abi nav miru�i, tad dzīvo vēl �obaltdien.

Reiz kādā ciemā dzīvoja divi nabaga ļaudis; tiem bija maza būdiņa un tikai viena vienīga meita, kas bija brīnumdaiļa un glu�i vai pārlieku laba. Viņa strādāja, tīrīja, mazgāja, vērpa un �uva par veseliem septiņiem un bija tik daiļa, cik septiņas skaistules kopā, tāpēc tika dēvēta par Septiņkārtdaiļo. Bet, tā kā daiļuma dēļ ļaudis no viņas aiz apbrīna nenovērsa skatienus, viņa svētdienās aiz kautrības aizlika sejai priek�ā plīvuru.

Tā nu kādu reizi meiteni ieraudzīja karaļdēls un ielīksmojās par viņas cēlo stāvu un brīni�ķo augumu � tik slaidu kā jaunai eglei, tomēr princim bija �ēl, ka neredzēja aiz plīvura arī viņas vaigu, tāpēc viņ� vienam no saviem kalpiem jautāja: ķļIH Kāpēc gan Septiņkārtdaiļā nerāda savu seju?

�� Tas ir tāpēc, ka Septiņkārtdaiļā ir ļoti labi audzināta,� atteica kalps.

Te nu karaļdēls sacīja:

������� Ja Septiņkārtdaiļā savā skaistumā ir tik ļoti kautra, tad es viņu precē�u un mīlē�u visu mū�u. Steidz aiznest viņai no manis �o zelta gredzenu un pasaki, ka man ar viņu jāaprunā�jas,� lai atnāk vakarā pie lielā ozola.

Kalps rīkojās, kā pavēlēts, un Septiņkārtdaiļā domāja: karaļdēls gribot iedot viņai kādu tiesu darba, tādēļ aizgāja pie lielā ozola; un te nu princis meitenei sacīja, ka viņ� to iemīlējis tās neparastās kautrības un tikumības dēj un gribot ņemt par sievu.

Bet Septiņkārtdaijā atbildēja:

� Es esmu nabaga meitene, un tu esi bagāts princis, tavs tēvs ļoti saniknosies, ja gribēsi ņemt mani par sievu.

Tomēr princis arvien vairāk iekaisa, un tad meitene galu galā sacīja: viņa apdomā�oties, lai tas atvēlot viņai da�as dienas pārdomām.

Karaļdēls it nekādi nespēja pagaidīt da�as dienas, jau nākamajā dienā viņ� aizsūtīja Septiņkārtdaiļajai sudraba kurpju pāri un lika palūgt, lai vēl vienu reizi atnāk pie lielā ozola. Kad nu meitene pienāca pie ozola, viņ� nekavēdamies jautāja, vai viņa esot apdomājusies? Tomēr meitene atteica, ka viņai vēl neesot bijis laika, mājās esot visai daudz saimniecības darbu un viņa tak esot nabaga meitene, turpretī viņ� � bagāts princis; un viņa tēvs ļoti sanikno�oties, ja viņ�, princis, gribētu ņemt to par sievu. Bet princis lūdza atkal no jauna un arvien jo dedzīgāk, līdz Septiņkārtdaiļā deva solījumu no tiesas apdomāties un pastāstīt saviem vecākiem, kāda ir prin�a griba.

Kad iestājās nākamā diena, karaļdēls aizsūtīja viņai tērpu, kas bija no tīra zelta, un lika vēlreiz ataicināt meiteni pie ozola. Bet, kad nu Septiņkārtdaiļā atnāca uz turieni un princis atkal jautāja savu, viņai no jauna bija jāsaka un jā�ēlojas, ka atkal cauru dienu pārāk daudz bijis ko darīt un nav bijis laika apdomai, un arī ar saviem vecākiem viņa par to vēl nav varējusi aprunāties, viņa atkārtoja vēlreiz no jauna, ko bija sacījusi princim jau divas iepriek�ējās reizes: viņa esot nabaga, turpretī princis � bagāts, un viņ� tikai sadusmo�ot savu tēvu. Bet princis atteica viņai: viss esot nieki, lai tikai viņa kļūstot par tā sievu � vēlāk viņa tap�ot arī par karalieni, un, tā kā viņa redzēja, ka prin�a nodomi bija godīgi, tad pēdīgi deva

jāvārdu un tagad katru vakaru nāca pie ozola pie karaļdēla � toties karalis par to neko vēl nedrīkstēja zināt.

Bet galmā bija kāda veca nejauka galmadāma, kura izsekoja karaļdēlu un, atklājusi noslēpumu, darīja to zināmu karalim. Karalis saniknojās, izsūtīja kalpotājus un lika nodedzināt mājiņu, kurā mitinājās Septiņkārtdaiļās vecāki,� lai meitene ietu ugunsgrēkā bojā. Tomēr meitene, pamanījusi liesmas, nepadevās to varai, bet izmetās ārā un acumirklī nolaidās lejā kādā vecā akā; viņas vecāki, nabaga sirmgalvji, sadega savā būdiņā.

Tā nu Septiņkārtdaiļā sēdēja akas dibenā, sērās liedama gau�as asaras, tomēr pēdīgi, nespēdama vairs ilgāk izturēt akas dibenā, izrāpās laukā, atrada mājiņas drupās vēl kaut ko noderīgu un, visu pārdevusi, nopirka vīrie�a drānas, lai kā jauns zellis dotos uz karaļpili, kur pieteicās par sulaini. Karalis vaicāja pēc jaunā sulaiņa vārda un saņēma atbildi:

��� Posts!

Karalim jaunais kalpotājs bija pa prātam, tāpēc viņ� to tūliņ pieņēma galmā, un drīz vien arī visi citi sulaiņi to labi ieredzēja. Kad karaļdēls uzzināja, ka Septiņkārtdaiļās būdiņa nodegusi, viņ� ļoti noskuma, jo bija pārliecināts, ka Septiņkārtdaiļā līdz ar mājiņu gājusi bojā. Arī karalis bija tādās pa�ās domās un gribēja, lai viņa dēls beidzot apprec kādu princesi,� viņam tagad bija jābildina kaimiņu karaļa meita.

Arī visam galmam un kalpotājiem vajadzēja doties līdzi uz kāzām, un visskumjākais bija Posts; �īs kāzas glu�i kā akmens nospieda viņa sirdi. Viņ� arī jāja nopakaļ, pats pēdējais, un dzidrā balsī �ēli dziedāja:

�� Par Septiņkārtdaijo mani dēvēja.

Tagad vārds Posts mani diendienā pavada!

Princis no tālienes sadzirdēja �o dziesmu, tā lika viņam saausīties, un viņ� apstājies sacīja:

��� Ak, kas jel tik skaisti dzied tur dziesmu?

�� Tas laikam ir mans kalpotājs Posts, kuru es pieņēmu par sulaini,� atteica karalis.

Dziesma ieskanējās viņu ausīs vēlreiz:

' � Par Septiņkārtdaiļo mani dēvēja,

Tagad vārds Posts mani diendienā pavada!

Te nu princis noprasīja vēlreiz, vai tas patie�ām neesot neviens cits kā karaļa sulainis; un karalis atteica: citas atbildes viņ� nezinot.

Kad gājiens bija jau pavisam tuvu otras līgavas pilij, vēlreiz atskanēja skaistā, dzidrā balss:

�� Par Septiņkārtdaiļo mani dēvēja,

Tagad vārds Posts mani diendienā pavada!

Nu princis negaidīja ilgāk vairs ne mirkli, viņ� paskubināja zirgu un kā virsnieks garos auļos jāja gar malu visam gājienam, kamēr nonāca līdz puisim, vārdā Posts, un sazīmēja tajā savu Septiņkārtdaiļo. Viņ� tai draudzīgi pamāja un atkal izauloja gājiena priek�galā, un iejāja pilī. Tā kā tagad visi viesi un svīta bija sapulcēju�ies lielajā zālē un viss bija sagatavots saderinā�anās svinībām, princis savam nākama�jam sievastēvam sacīja:

��� Valdniek karali, iekams es ar jūsu meitu princesi svinīgi saderinos, atminiet vispirms nieka mīkliņu! Man pieder skaists skapis: pirms kāda laiciņa es pazaudēju skapja atslēgu un dabūju nopirkt jaunu, drīz pēc tam es atkal atradu veco atslēgu: pasaki nu man, valdniek karali,� kuru atslēgu lai es lietoju?

��� Ak, nu, protams, ka veco!� atbildēja karalis.� Vecā ir jātur godā un nav jaunās dēj jāmet prom.

������������� Pavisam labi, valdniek karali,� tagad atteica princis,

��� tāpēc neturiet ļaunu prātu, ka nevaru bildināt jūsu meitu princesi, viņa ir jaunā atslēga, bet tur stāv vecā.

Un, paņēmis Septiņkārtdaiļo aiz rokas, viņ� pieveda to pie sava tēva, sacīdams:

��� Redzi, tēv, tā ir mana līgava!

Bet vecais karalais, pagalam izbrīnījies un izbijies, iesaucās:

�� Vai, mīļais dēls, tas ta�u ir mans sulainis, vārdā Posts! Un daudzi galminieki sauca:

��� Ak Dievs, tas ta�u Posts!

��� Nē,�atteica karaļdēls,^ jūs te redzat nevis Postu, bet gan Septiņkārtdaiļo, manu mīļo līgavu.

Un, ticis brīvs, viņ� aizveda Septiņkārtdaiļo kā sievu un valdnieci uz savu krā�ņāko pili.

Reiz dzīvoja kāds precēts pāris, kam bija vienpadsmit dēlu un ne drupa�as, ko likt uz zoba. Un notika tā, ka sieva dzemdēja vēl vienu bērnu; tā bija meitenīte, kas izskatījās glu�i kā princese. Tomēr, lai arī cik ļoti vecāki priecājās par meitenīti, neviens no ciema ļaudīm nedalījās ar tiem priekā un nevēlējās nākt nabaga ķiparam kūmās. Vīrs ļoti noskuma un negribēja teikt par to savai sievai ne vārdiņa. Kādu rītu viņ� gāja uz me�u, lai kā parasti sacirstu malku, un, kad vēlāk, darbā nokusis, apgūlās zem kāda krūma, viņam no pa�iem sirds dziļumiem izlauzās nopūta. Te aiz krūma iznāca kāda veca sieva, kas �ķita gau�i sērīga, un malkas cirtējam vaicāja:

��� Kas tev kai�?

Iesākumā viņ� nevēlējās teikt it neko, tomēr pēdīgi izstās�tīja visu, kas nospieda sirdi, un arī to, ka meitenīte esot tik ļoti skaista, bet neviens negribot nākt kūmās. Te nu vecā sieva skumji nogrozīja galvu un, aizgājusi vīram līdzi, paturēja bērnu rokās kristību brīdī, tad uzdāvināja meitenītei trīs spo�as zelta monētas un nozuda. Un agrāk nedeva par sevi nekādu ziņu, iekams meitenītei nebija apritējis pusotra gadiņa; tā kādu dienu viņa atkal iegriezās mājiņā un izlūdzās sev līdzi mazo, kuru vecāki atdeva mīļu prātu.

Viņa aizveda bērniņu uz savu māju me�a vidū, meitene auga un plauka acīm redzami, un kļuva par daiļāko jaunavu pasaulē.

Dienā, kad meitene svinēja tie�i savu piecpadsmito dzim�a�nas dienu, uzticamā krustmāte viņai sacīja:

�� Mans mīļais bērns, man tevi trīs dienas jāatstāj vienu. Te tev ir visas atslēgas, vari apskatīt istabas, cik tev tīk, vienīgi to, kurai der �ī mazā zelta atslēdziņa, never vaļā. Paklausi man, mīļais bērns, citādi pār tevi un mani nāks lielas cie�anas!� Un viņa tik lūdzo�i uzlūkoja jaunavu, ka sirds tai iesila un tā apsolīja visu. Bet, pirmoreiz palikusi viena bez vecās sievas, jaunava visu dienu skuma un neatslēdza nevienu no istabām; viņa tās aplūkoja tikai nākamajā dienā un brīnījās par visu �o greznību un krā�ņumu, tomēr neslēdza vaļā to istabu, kurai derēja mazā zelta atslēga. Bet naktī jaunava

nerada nekur miera un nemitīgi pratoja: �Kas gan varētu atrasties istabā, kurai domāta mazā zelta atslēdziņa?� Otrā rītā jaunava atkal appētīja visas pārējās istabas un ilgi stai�gāja �urpu turpu gar aizliegtās istabas durvīm, tomēr vis�beidzot nosprieda: �Var pavērt durvis tikai mazmazdrusciņ un nākamā mirklī slēgt ciet, tas jau nekaitēs!� Sirdij traki dauzoties, viņa atvēra durvis un ielūkojas istabā. Ko viņa tur ieraudzīja! Iepretī pie sienas karājās liels spogulis zelta ietvarā, no spoguļa viņā vērās brīnumdaiļa jaunava, kurai mugurā bija karalisks tērps un galvā zelta kronis. Ka �ī jaunava ir viņa pati, to meitene nezinaja, jo nekad nebija redzējusi spoguli, viņai ari nebija mugurā ne karaliskas drānas, ne zelta kronis galvā. Bet, kad viņa gāja tuvāk, lai visu labi aplūkotu, tad uzgrūdās traukam, kas bija pilns ar cilvēka asinīm; viņa iztrūkās, un gredzens noslīdēja no pirksta un iekrita traukā, un, kad viņa izvilka to atkal laukā, tas bija vienās asinīs, un asinis nevarēja vairs notīrīt, lai arī viņa berza cik spēdama. Tikko viņa bija atstājusi istabu, ienāca uzticamā vecā sieva un, ieraudzījusi asiņaino gredzenu, sacīja:

������ Neprātīgais bērns! Kad nu es tik�u atpestīta?� Un vecā, rūgti raudādama, satvēra jaunavu pie rokas un, izvedusi no mājas, sacīja:

� Mēs esam �ķirtas uz mū�iem, un patiesībā man uz tevi vajadzētu dikti dusmoties! Bet es to nespēju, �e, ņem kristību dāvanu no manis! Ik reizes, kad tu klusēdama trīs lāgi pieklaudzināsi pie kastītes, tai pa�ā laikā kaut ko vēlēdamās, tu iegūsi to. Lai Dievs tev stāv klāt! Bet nekad nerādies man acīs.

Vecā iegāja mājā un aizslēdza durvis, bet jaunava elso�dama brida lielajā me�ā.

Tomēr viņa pazina me�u vienīgi tik tālu, cik bija pārredzē�jusi no savas krustmātes mājas, un tāpēc drīz vien nomaldījās un bija galīgā neziņā. Un ērk�ķi saplēsa skrandās viņai drānas, sabakstīja rokas un seju, bet izsalkumu viņa remdēja vienīgi ar ogām, kas auga me�ā, un gulēt viņai nācās uz aukstās zemes. Drīz vien viņa bija kā īsta nelaimes �upiņa. Bet gadījās tā, ka reiz me�ā medīja pats karalis; kad meitene pielēca no ciņa, lai aizbēgtu no suņiem, viņ� nodomāja: tur skrien me�azvērs,� un grasījās to �aut nost, tomēr piepe�i, par laimi, sazīmēja

cilvēka stāvu un lika meiteni notvert, un mednieki aizveda viņu Ildzi uz pili. �eit viņai bija jānes malka un ūdens un jāuzbiksta pelnos ogles, un, tā kā viņa aplipa ar pelniem un kvēpiem, ļaudis nesauca viņu citādi kā vien par Pelnru�ķīti.

Reiz karalis, kas nebija vēl ilgi valdījis, nolēma precēties un tāpēc izsludināja balli, kurā ielūdza visas princeses, un, ja izdosies, viņ� vēlējās tajā izraudzīties sev sievu. Ap pusnakti, kad Pelnru�ķītei virtuve bija kārtībā, viņa nodomāja: �Tu ta�u arī vēlētos kādreiz padejot!� Un, sadabūjusi lādīti, klusēdama trīs lāgi pieklaudzināja, vēlēdamās, lai viņai būtu karalisks tērps; apģērbusi �īs drānas, viņa savija savus zeltainos matus un iegāja zālē. Karalis patlaban dejoja ar daiļu karaļmeitu, bet, kad viņ� ieraudzīja ienākam Pelnru�ķīti, viņa sirds salēcās, un, palaidis vaļā karaļmeitu, viņ� dejoja ar Pelnru�ķīti visu nakti līdz pat rīta gaismai. Pēc tam jaunava steidzās pie sava darba, un karalis varēja meklēt un taujāt cik spēdams, tomēr atrast meiteni neatrada un tik gau�i bēdājās, ka sirds vai plīsa aiz ilgām. Nākamajā vakarā atkal bija balle, un, kad Pelnru�ķīte ienāca zālē vēl krā�ņākā tērpā, karalis atkal palaida vaļā princesi un dejoja ar Pelnru�ķīti līdz pat rīta gaismai. Kad viņa nozuda arī �oreiz, karalis saskuma vēl vairāk un visu dienu ne ēda, ne dzēra. Vakarā viņ� nedejoja agrāk, iekams nebija ieradusies Pelnru�ķīte, kurai �oreiz mugurā bija tādas drānas, kādas nav redzējis vēl neviens cilvēks pasaulē, un viņ� dejoja ar meiteni līdz rīta gaismai un iedeva viņai zelta gredzenu, nodomādams: ��oreiz viņa vairs nevarēs aizbēgt, jo esmu licis kareivjiem aplenkt visu pili!� Tomēr meitene tik un tā nozuda, jo viņa palika pilī, apdarīja savus darbus virtuvē un bija īsta Pelnru�ķīte, tāpēc karalis viņu nepazina. Karalis vai beidzās nost aiz ilgām un izsūtīja sūtņus, lai tie meklētu daiļo jaunavu pa visu pasauli. Tomēr neviens viņu neuzgāja, kaut arī viņa bija tik tuvu. Tre�ajā dienā pavārs pamanīja Pelnru�ķītei pirkstā gredzenu; kad viņ� prasīja jaunavai atbildi, tā paķēra gredzenu un acumirklī iemeta viras bļodā. Tajā to atrada karalis un jautāja pavāram, kā gredzens nokļuvis bļodā. Pavārs pastāstīja visu, ko par to zināja; karalis iegāja virtuvē, Pelnru�ķīte stāvēja tajā pa�ā tērpā, kas viņai bija mugurā pirmajā vakarā un kas karalim patika vislabāk no visiem. Un viņ� apņēma meiteni par sievu. Bet, kad viņa, iecelta par

karalieni, bija uzlikusi galvā zelta kroni, tad nejau�i ielūkojās lielajā spogulī. Nu viņa zināja, ko toreiz bija redzējusi zelta spogulī. Un Pelnru�ķīte tapa cēla karaliene, un visi viņu ļoti mīlēja.

Reiz dzīvoja karalis un karaliene, kuriem bija ļoti daiļa meita. Kādu dienu, kad karalis bija izjājis medībās, pie karalienes ieradās kāds kungs smalkās drānās un lūdza, lai dodot tam princesi par sievu.

�� To es nevaru izlemt,� sacīja karaliene,� pagaidiet, ka�mēr pārrodas mājās mans vīrs.

Di�ciltīgais kungs bija ar mieru, un, kad karalis atgriezās no medībām, viņ� atklāja tam savu vēlmi. Karalim bildinātājs patika, un tas deva savu piekri�anu, tomēr ar kāzām gribēja vēl drusku nogaidīt. Sve�inieks necēla iebildumus un tikām palika karaļa pilī.

Bet reiz gadījās tā, ka di�ciltīgais kungs ar princesi sava prieka dēļ aizbrauca uz me�u. Pēc maza brītiņa viņi nokļuva lielā muklājā, un tā nu, viņiem esot visdziļākās bie�ņas vidū, piepe�i atskanēja skaļ� blīk�ķis, un di�ciltīgā kunga vietā ratos sēdēja balts vilks. Tas pavēlēja kararaļmeitai to ieskāt, viņa drebēdama paklausīja un atrada tā ka�okā jo varen lielu uti.

�� Noliec to uz ceļa!� baltais vilks pavēlēja, un, kad princese izdarīja, kā vēlēts, viņ� turpināja:

�� Ja gadītos tā, ka pāri utij pārbrauktu rati, man būtu jāpazūd un jāatstāj tevi vienu me�ā.

Tikko viņ� to pateica, pa ceļu �urp ripoja grezna kariete, kurā sēdēja kāda dāma; tā bija baltā vilka sieva, ar kuru viņ� jau ilgu laiku bija precējies un kurai bija mazi bērni. Kariete nāca arvien tuvāk un tuvāk, un tās riteņi pārripoja utij tie�i pāri. Tā pārsprāga ar skaļu blīk�ķi, un acumirklī izgaisa gan greznā kariete ar dāmu, gan baltais vilks � un princese viena pati stāvēja nemīlīgajā me�ā. .

Nu princese bija postā un lielās bailēs, glu�i bezpalīdzīga, daudzas dienas bez padoma neziņā maldījās koku bie�ņā un ēda saknītes un ogas. Galu galā viņa satika katlu labotāju un pajautāja, vai �is neesot redzējis kādu kungu smalkās drānās.

�� Neesmu redzējis nevienu,� atteica katlinieks, un prince�sei uz labu laimi bija jāturpina nogurdino�ais ceļojums. Pēc da�ām dienām viņa sastapa slotu sējēju, ta�u ari tas nespēja dot nekādu atbildi. Pusdzīva no bada un bēdām viņa vilkās tālāk, līdz ieraudzīja tuvojamies kādu vecu izdienēju�u kareivi. Viņa skrēja tam pretī un taujāja pēc kunga smalkajās drānās, un izstāstīja, kas muklājā viņai lēcies ar balto vilku.

�� Par balto vilku esmu jau kaut ko dzirdējis,� atteica vecais kareivis,� ta�u nezinu ceļu, kā tu varētu nokļūt pie viņa.

Ej vien tālāk līdz tai mazajai mājiņai, gan tur tu uzzināsi vairāk.

Princese pateicās atvaļinātajam kareivim par labajām ziņām un sacīja: f

�� Ja es kaut kad atkal nokļū�u sava tēva valstī, tevi atcerē�os!

Tad viņa klīda tālāk un tālāk, līdz pamanīja tālumā mirgojam gaismiņu. Un, piegājusi klāt, ieraudzīja mazu mā�jiņu, par kuru bija stāstījis izdienēju�ais kareivis. Iegājusi iek�ā, princese ieraudzīja virtuvē pie pavarda stāvam gau�i vecu sievu un vāram viru.

�� Dodiet man naktsmājas!� princese lūdza.

�� Es jau no sirds,� māmuliņa atteica,� ja tikai nepār�nāktu Saule, Mēness un Zvaigzne, mani trīs dēli. Ja viņi tevi atradīs, tu būsi pagalam, jo visi trīs ir lieli cilvēkēdāji.

Te nu karaļmeita sāka tik rūgti raudāt un sūroties, cik ļoti viņa esot nogurusi un vārga, ka vecajai ie�ēlojās sirds un tā sacīja: labi, pamēģinā�ot paslēpt viņu no dēliem. Pēc tam vecā izvārīja princesei vakariņās vistiņu un ieteica, lai viņa visus kauliņus savāc, kādreiz tie viņai ļoti noderē�ot. Princese paklausīja. Paēdusi viņa noraisīja no kakla savu melno zīda lakatiņu, ietina vistas kauliņus un sasēja cie�ā mezglā. Pēc tam vecā paņēma viņu pie rokas un lika viņai palīst dziļi pagultē, lai neviens viņu neuzietu.

Viņa nebija nemaz tik ļoti ilgi gulējusi zem gultas, kad atvērās durvis un iek�ā ienāca Saule; �is dēls, paostījis gaisu, tūlīt pat piegāja pie mātes un sacīja:

�� Māt, te ir cilvēkgaļa!

Vecā sacīja:

��� Ak, mans dēls, kas tev nāk prātā! Kur gan �ajā biezoknī varētu rasties cilvēkgaļa?

Tomēr Saule necieta atrunas un sacīja:

��� Jūtu jau, jūtu, te ir cilvēkgaļa! Ta�u es dāvinā�u �im cilvēkam dzīvību, ja pateiksi, kur tas noslēpies.

Te nu vecā pavēlēja, lai karaļmeita iznāk no paslēptuves, un viņa bailīgi jo bailīgi izlīda no gultapak�as un, piegājusi pie Saules, raudādama izstāstīja par savu nelaimi. To izdzirdis, dēls juta princesei līdzi un sacīja:

��� Es neesmu tik ļauns, bet piesargies gan no mana brāļa Zvaigznes, tas ir daudz, daudz ļaunāks nekā es.

Tad vecā izvārīja otru vistiņu un lika princesei apēst arī to un iesiet kauliņus melnajā zīda lakatiņā; pēc tam viņai atkal bija jāpaslēpjas zem gultas.

Pēc īsa laiciņa istabā ienāca Zvaigzne. Dēls itin aizdomīgs o�ņāja gaisu un sauca:

��� Es samanu cilvēkgaļu! Es samanu cilvēkgaļu!� Un, kad māte gribēja iztikt ar atrunām, sāka �au�alīgi plosīties un lamāties. Bet, tā kā viņ� cilvēku nevarēja atrast, tad pēdīgi nomierinājās un sacīja:

��� Lai ari kas tas būtu, es dāvā�u tam dzīvību, ja iznāks no savas paslēptuves.

Tā nu princese izlīda ārā un izstāstīja par savu dzīvi arī Zvaigznei, kas, glu�i aizkustināts, sacīja:

��� No manis tev nav ko baidīties, ta�u piesargies no mana brāļa Mēness: tas ir briesmīgs un noteikti apēdīs tevi!

Tā nu princesei atkal bija jāpaslēpjas, tomēr visupirms viņa apēda tre�o vistiņu un iesēja kauliņus turpat, kur pārējos,� melnajā zīda lakatiņā.

Pēdīgi pārradās ari Mēness, izo�ņāja visu māju un sauca:

��� Es samanu cilvēkgaļu!� Māte mēģināja to noliegt, bet viņ� tik stipri saskaitās, ka grasījās brukt viņai virsū, tomēr māte zināja viņa dabu un tomēr galu galā viņu padarīja rāmu, un karaļmeita drīkstēja nesodīta atstāt savu slēptuvi.

��� No kurienes tu nāc,� Mēness jautāja,� un kurp ej?

Te nu princese visos sīkumos izstāstīja viņam savu bēdu

stāstu un to, kā viņa tagad meklējot balto vilku un nevarot atrast pie viņa ceļu.

Mēness sacīja:

Ja tu gribi nokļūt pie baltā vilka, tev jānostaigā vēlreiz tas pats cej�, kuru tu esi veikusi, līdz nokļūsi pie liela ūdens klāja. Tam tev jātiek pāri. Ta�u tu neiespēsi to bez vistas kauliņiem. Tāpēc ņem tos līdzi un neaizmirsti pie katra sola, kuru tu spersi ūdenī, papriek� iemest vienu no �iem kauliņiem. Ja neizdarīsi to kaut vienu reizīti, gals tev klāt.

Princese pateicās par padomu un otrā rītā posās ceļā. ta�u pirms aizie�anas katrs no brāļiem vēl iedāvināja viņai brīni�ķu tērpu, vienu � rotātu ar saulītēm, otru ar zvaigznēm, tre�o vienos mēnestiņos.

Tā nu princese, paklausot Mēness padomam, mēroja visu garo ce(u no jauna, līdz nokļuva pie lielā ūdens klāja. Viņa drosmīgi brida cauri un katru reizi, iekams lika kāju, iemeta vienu no vistas kauliņiem un gāja kā pa dro�u tiltu. Viņai vēl bija jāpasper tikai viens vienīgs solis, un viņa būtu otrā pusē, bet, pavei, lakatiņ� bija tuk�s, un, lai cik loti viņa meklēja, tajā vairs nebija ne kauliņa. �igli viņa izvilka no kabatas savas �ķērītes,� �ņiks!� nogrieza mazo pirkstiņu un, iemetusi tur�pat ūdenī, laimīgi nokļuva otrā krastā.

Bet tai pusē atradās liela, skaista pilsēta, kas piederēja baltajam vilkam. Princese izvēlējās no trim krā�ņajiem tēr�piem to, kas bija greznots ar zelta saulītēm, un, uzvilkusi mugurā, pastaigājās tajā pa ielām. Baltā vilka sieva patlaban sēdēja pie loga un, ieraudzījusi princesi dārgajā tērpā, tik ļoti sajūsminājās par �īm drānām, ka iznāca ārā un karaļmeitai pavaicāja, vai viņa nepārdotu to. Princese piesolīja tērpu par velti, ja vien sieva atļautu palikt vienu nakti pie baltā vilka. Sieva bija ar mieru un paņēma tērpu, ta�u savam vīram vakarā iedeva miegazāles, lai viņ� nepamanītu �o meiteni.

Naktī princese iegāja viņa kambarī, apsēdās uz viņa gultas un, pieliekusies viņam pie auss, dziedāja senu dziesmiņu. Tomēr baltais vilks neatmodās, un princese pēdīgi aizgāja, kā nākusi. Bet otrā rītā viņ� stāstīja savai sievai, ka esot sapņojis par princesi, kas visu nakti sēdējusi uz viņa gultas malas un dziedājusi viņam dziesmiņu. Toties sieva prata viņu novirzīt uz citām domām, un drīz vien viņam tas pilnīgi bija izkritis no galvas.

Otrajā dienā princese apvilka tērpu ar zelta zvaigznēm un gāja garām pilij, kur pie loga sēdēja baltā vilka sieva. Ari �oreiz viņai tik ļoti sakārojās skaistā tērpa, ka viņa, izskrējusi ārā, painteresējās par tērpa cenu, bet, kad princese uzstādīja tādas pa�as prasības kā iepriek�ējā dienā, sieva apsolīja, ka princese drīkst pavadīt pie viņas vīra arī otru nakti.

Bet, kad pienāca nakts un princese nostājās gultas malā un dziedāja baltam vilkam ausī savu dziesmiņu, arī �oreiz miega dzēriens turēja viņu savā varā, tā ka viņ� nespēja atmosties, lai atbildētu princeses dziesmai. Pēc tam princese smagu sirdi devās prom un, nākamrīt paņēmusi pēdējo tērpu ar zelta mēnestiņiem, uzvilka to mugurā un gāja uz baltā vilka sievas pili. Sievai �īs drānas �ķita tik pārmēram brīni�ķas, ka viņa, lai dabūtu tās sev, tre�o reizi izpildīja to pa�u princeses lūgumu.

Ta�u, kad viņa vīram atkal sniedza miega dziru, viņ� nemanot izlēja to ārā pa logu, jo viņam bija radu�ās aizdomas, ka �e varētu būt kāda īpa�a sakarība ar notikumu sapnī. Princese atnāca naktī un, pieliekusies vilkam pie auss, atkal dziedāja seno dziesmiņu. Un tad viņa izstāstīja visu, ko bija pārcietusi viņa dēļ. Tagad viņ� princesi pazina un iedeva naudu, cik vien viņa spēja panest, lai viņa nokļūtu sava tēva valstībā. Un, kad viņa no pilsētas nonāca kādā ciemā, ļaudis sazīmēja pazudu�o princesi, un kāds vīrs aizveda viņu atpakaļ pie vecā karaļa. Nu visā valstī valdīja liela līksmība. Ta�u princesei ienāca prātā atvaļinātais kareivis, kas bija norādījis viņai ceļu uz mazo mājiņu, viņa atminējās solījumu, ko bija devusi, un lūdza karali, lai tas parāda viņai visus savas valsts kareivjus.

Tā ari notika, kā viņa bija lūgusi. Turklāt princese pazina kareivi daudzu tūksto�u vidū un izgāja pie viņa par sievu. Viņi dzīvoja tīksmē un līksmībā visu mū�u un, ja nebūtu miru�i, dzīvotu arī �odien.

Reiz dzīvoja jauns tirgonis, kuram tēvs bija atstājis manto�jumā daudz naudas un mantas, tā ka viņ� spēja apgādāt ar visu. nepiecie�amo trīs lielus kuģus. Un to viņ� ari izdarīja, jo

gribēja iepazīt pasauli. Kādu laiku kuģojis pa vētraino jūru, viņ� nonāca pie pilsētas, kura cieta no plūdiem. Visi tīrumi un dārzi bija pārplūdu�i, un ļaudis nezināja, kur ņemt pārtiku, lai nenomirtu badā. Tirgonim kļuva �ēl ļau�u, un viņ� uzdāvināja pilsētas iedzīvotājiem kuģi ar pārtikas produktiem un daudz ko citu, pēc tam lika pacelt enkuru un brauca tālāk.

Necik ilgi, un viņ� pieburāja pie zemes, kur valdīja bads un tādi posta laiki, ka cilvēki ēda cits citu, lai paliktu pie dzīvības. Tirgonim tik joti ie�ēlojās sirds, ka viņ� nabaga ļaudīm uzdāvināja savu otru kuģi, un viņam palika vēl tikai viens kuģis, kurā brauca viņ� pats. Pēc tam viņ� kuģoja tālāk un nokļuva pilsētā, pie kuras vārtiem pilsētnieki bija uzcēlu�i karātavas, un pie kā�a tur karājās nabaga grēcinieks.

�� Ko tas vīrs noziedzies?� tirgonis jautāja.

����������� Nespēja samaksāt savus parādus,� atteica pilsētnieki,

��� un tāpēc tam jākarājas pie kā�a, kamēr to būs notiesāju�as vārnas un striķis, kurā tas karājas, satrunējis.

Tirgonis jautāja:

�� Vai jūs noņemsiet viņu un atvēlēsiet viņam godīgu kapa vietu, ja es nomaksā�u viņa parādus?

Te nu pilsētnieki gardi nosmējās un sacīja, ka to darī�ot labprāt. Pēc tam tirgonis uzkāpa uz sava kuģa un pārdeva da]u kravas, lai varētu atbrīvot parādnieku no karātavām un tam tiktu atvēlēta godīga kapa vieta.

Ta�u kuģa kapteini biedēja kunga labdarība, un viņ� baidījās: viņam varētu klāties tāpat kā abu pārējo kuģu kapteiņiem � arī viņ� tiks atdāvināts kādai posta zemei.

Tā, braukdami tālāk, kuģinieki ieraudzīja tālumā kādu salu, un kapteinis nolēma slepus pacelt enkuru, kad tirgonis, kā parasts, izkāps krastā, lai paskatītos, vai nevarētu sniegt palīdzību līdzcilvēkiem. Domāts � darīts! Kamēr tirgonis nā�kamajā ostā bija krastā, neuzticamais kapteinis pacēla enkuru un atstāja viņu likteņa varā. Bet tirgonis nejuta �o nodevību un gāja tikai uz priek�u, raudzīdamies visapkārt, vai nepamanīs ļaudis. Un te viņ� saklausīja lamu vārdus un izdzirda pātagas plīk�ķus un �ēlas vaimanas. Viņ� steidzās uz to pusi un, nonācis tra�a vietā, ieraudzīja vīru, kas, dzīdams arklā divas kailas meitenes, ara tīrumu.

�� Ak, �ēlīgais Dievs, ko tu dari?� iesaucās tirgonis.� Sie�vi�ķi ta�u nav zirglopi!

ri� Citu lopu mums �e nav,� vīrs atteica,� �īs meitenes es nopirku tirgū un daru ar viņām, ko vēlos.

�� Tad es gribu viņas atpirkt,� tirgonis sacīja un izvilka no kabatas zuteni, sve�ais vīrs, ieraudzījis nospīdam zelta gabalus, atstāja kungam meitenes smagā zuteņa vietā un turklāt nopriecājās, ka noslēdzis tik labu darījumu. Bet tirgo�nis atdeva vienai meitenei savus svārkus un otrai � mēteli, lai viņas nemāktu kauns, pēc tam pavaicāja, kas esot viņu vecāki un no kurienes viņas pa�as.

�� Esmu bagāta karaļa meita,� sacīja skaistākā no abām,

�� un �l te ir mana istabene. Mēs izgājām no mana tēva pils pastaigāties me�ā, bet tur mums uzbruka laupītāji, saķēra mūs ciet un aizstiepa uz savu kuģi, un, kad bija piestāju�i pie krasta, pārdeva mūs arājam, mums bija jāvelk arkls līdz pat �ai dienai.

��� Nu jūsu postam jādara gals,� tirgonis sacīja, noklausī�jies skumjo stāstu,� ostā noenkurots mans kuģis, es aizvedī�u jūs atpakaļ uz jūsu karaļvalsti.

Bet, kad tirgonis ar jaunavām nonāca liedagā, tur lielā tālumā vīdēja vienīgi karogi kuģa mastu galos. Nu gan viņ� saprata, ka uzticamais kapteinis viņu piekrāpis, un raudāja kopā ar meitenēm gau�as asaras. Kad asaras bija izsīku�as, tirgonis sanesa da�da�ādus zarus un �agarus un uzslēja būdu, kur patverties; viņi pārtika no saknītēm, un viens no trijotnes alla� stāvēja sardzē augstu kāpā un raudzījās, vai kaut kur neieraudzīs kādu kuģi.

Reiz tirgonis, kas tobrīd stāvēja sardzē, meitenēm liedagā uzsauca:

�� Nāciet aug�ā, es redzu buru!

Visi trīs uzskrēja aug�ā, uzslēja kārti un piesēja tās galā lakatu, lai paziņotu, ka nelaimīgie, kas cietu�i kuģa avārijā, prasa pēc glābiņa. Kuģa kapteinis, pamanījis saucienu pēc palīdzības, piestāja un nolaida lejā laivu, lai tā uzņemtu grūtdieņus. Nepagāja it nemaz ilgs laiks, kad viņi stāvēja jau uz klāja, un kapteinis apsolīja aizvest viņus līdz tuvākai ostai, jo kuģis kursēja nevis uz to zemi, kurā valdīja princeses tēvs, bet gan uz citurieni. Tā, da�as dienas brauku�i, viņi ieraudzīja

lielu karakuģi, un princese, uzlūkojusi karogu, kas bija uz�vilkts mastā, lielā priekā iesaucās:

�

m

Tas ir mana tēva kuģis! Mīļo kaptein, pieved mūs klāt, jums patiesi nenotiks nekas ļauns.

Un kapteinis paklausīja, jo bija ļoti labsirdīgs vīrs.

Tikko karakuģa ļaudis pamanīja, ka sve�ais kuģis signalizē, viņi piestāja, un admirālis, kas komandēja karakuģi, laivā pats piebrauca pie kuģa un bija ne pa jokam izbrīnīts, sastapdams uz klāja princesi ar istabeni: viņ� ta�u bija izbraucis, lai tās sameklētu, un atrada atklātā jūrā, kaut gan bija domājis, ka tās atrodas kalpībā un verdzībā kādā sve�ā zemē. Bagātīgi atalgojis kapteini ar naudu un mantu, admirālis pēc tam iesēdināja jaunavas un atbrīvotāju savā laivā, un matro�i pieairēja laivu pie karakuģa. Kad viņi bija uzkāpu�i uz klāja, karakuģis tūlīt mainīja virzienu un ar labu ceļavēju kuģoja uz valsti, kurā valdīja princeses tēvs.

Bet, kad viņi bija ceļā, admirāli kūdīt kūdīja velns. Tu esi paspēlējis, viņ� sevī sprieda, karalis apsolījis princesi par sievu tās atbrīvotājam, un tu tas neesi; princesi par sievu dabūs tirgonis un pēc vecā karaļa nāves ies tā pēdās; �īs domas mocīja viņu dienu un nakti. Pēdīgi admirālis vairs nespēja izturēt un kādu vakaru, ar tirgoni divatā stāvēdams uz kuģa pakaļklāja, tik spēji to pagrūda, ka tas kūleniski ielidoja jūrā, un to noslēpa viļņi. Sai neģēlībai nebija neviena liecinieka, to vienīgi no savas kajītes bija redzēju�as princese ar istabeni, un abas spēji iekliedzās, kad tirgonis pārkrita pār bortu. Tomēr admirāli tas daudz nebiedēja, viņ� nokāpa pie jaunavām kajītē un piedraudēja ar nāvi, ja tās karalim svēti neapzvērē�ot, ka no verdzības tās esot atbrīvojis tie�i viņ�. Meitenes nāves bailēs arī apsolījās, un, kad ceļojums bija galā un karakuģis noenkurojās pie karaļa pils, visā zemē kūsāja liela līksmība, tauta uzgavilēja admirālim, cildinādama, ka viņ� pārvedis mājās princesi. Bet vispriecīgākais bija vecais karalis un it mījuprāt tūlīt būtu licis svinēt kāzas, kā bija apsolījis, ta�u princese lūdzās viņu, sacīdama:

������� Pagaidi vēl vienu gadu, tētukiņ, lai es sadziedēju pu�u�mus un pātagu pēdas savā miesā un pastaigāju laiciņu sērās, atceroties verdzības postu.

Tā viņa rīkojās tikai tāpēc, ka cerēja: tirgonis vēl varētu būt dzīvs. Bet, ja viņ� gada laikā neierastos, tas nozīmētu, ka tomēr atradis savu galu viļņos. Karalis atzina, ka meitai ir taisnība, un, kaut arī admirālis it nemaz nebija ar to mierā, tomēr kāzas, kā to bija vēlējusies princese, tika atliktas uz veselu gadu.

Bet tirgonis patiesi nebija gājis bojā vētrainajā jūrā, jo, atkal uzniris, viņ� pieķērās pie kāda masta koka, kas peldēja jūrā. Straume dzina viņu arvien tālāk un tālāk visu cauru nakti un arī nākamo dienu, līdz, saulei rietot, viņ� piepeldēja pie mazas saliņas. Te nabadziņ� nolēma palikt un gaidīt, vai neparādīsies kāds kuģis, kas uzņemtu viņu uz klāja. Un, tā kā viņ� bija noguris, tad ielīda bedrē zem ozola saknēm � lielo koku ar visām saknēm bija izgāzusi vētra � un piesedzās ar lapām, lai nejustu vakara saltumu. Ta�u no tām bija maz labuma. Bet, pavei vien, nez no kurienes atlidoja milzum liels putns, notupās pie bedres un ar knābi rāva no savām krūtīm spalvu pēc spalviņas, tā ka bedre drīz bija pilna un tirgonis apsegts līdz ausīm; tad putns atkal pacēlās spārnos un aizlidoja. Nu tev ir arī mīksts, silts pēlis, tirgonis nodomāja un, noskaitījis vakara lūg�anu, iemiga; atmodās viņ� tikai tad, kad acīs iespīdēja gai�ā saules gaisma. Visu dienu tirgonis meklēja plēsīgo jūrasputnu olas un saknītes, un ogas, un augus; ēda un ēda, kamēr bija remdēts izsalkums, tā viņ� nodzīvoja se�us mēne�us.

Kādu rītu pamodies viņ� atkal ieraudzīja bedres malā lielo putnu, kas, pavēris knābi, sacīja:

� To es zinu, kurp velk tavs prāts; celies aug�ā, lai varu tevi pārnest pāri jūrai!

Tirgonis slējās kājās, putns nekavējoties satvēra viņu savos nagos un, pacēlies gaisos, lidoja pāri dziļajai jūrai, līdz sasniedza cietzemi. Tur putns nolika tirgoni zemē un, pateicis:

� Nu steidzīgi prom, lai vari sasniegt karaļa galvaspilsētu, iekams princese nav nosvinējusi ar admirāli kāzas!� pajau�tāja, vai tirgonis maz zinot, kas viņ� esot.

ļggfļ Jā gan, liels putns,� tirgonis atbildēja.

�� Neatminēji,� putns sacīja,� es esmu nevis putns, bet gan tā nabaga parādnieka gars, kura ķermeni tu atpestīji no karātavām, un �ādi es rīkojos, lai tev pateiktos!

To sacījis, tas pacēlās gaisos � un prom bija, bet tirgonis nogrieza pabērza ceļanūju un mo�i soļoja uz priek�u �no pilsētas uz pilsētu, no ciema uz ciemu, pa brik�ņiem un brāk�ķiem se�us mēne�us, kamēr pēdīgi nonāca pilsētā, kur pie visiem namiem plandījās karogi un pilsētnieki dziedāja un gavilēja.

��� Kas tad te notiek?� tirgonis jautāja viesnīcniekam, pje kura bija iegriezies.

�� Jūs laikam gan esat no tālienes, ka nezināt!� viesnīc�nieks atteica.� �odien karaļa vienīgā meita svin kāzas ar admirāli, kas pirms gada to atņēmis laupītājiem un paglābis no posta. Tur, pilī, �odien tiek labi ēsts un dzerts, bet mums nav nekā.

��� Deram, ka es atnesī�u cepeti un vīnu no karaļa galda?� tirgonis jautāja.

�� Lieku ķīlā namu un sētu ar visu bagātību,� viesnīcnieks sacīja un smējās, vēderu turēdams, jo kā gan �is atnācējs spētu dabūt no karaļa galda cepeti un vīnu! Bet tirgoni tas neuztrauca, viņ� pieprasīja tinti un papīru, uzrakstīja prince�sei vēstuli, kurā pavēstīja, ka izglābies no nāves un tagad, ieradies pilsētā, lūdz atsūtīt uz iebraucamo vietu kaut ko no mielasta galda, lai varētu remdēt savu izsalkumu. Kādam kalpam vēstule bija jānogādā pilī, un, kad tas bija to pasniedzis princesei, kas līgavas tērpā sēdēja pie karaliskā galda blakus admirālim, viņa, to izlasījusi, nekavējoties ar kalpotāju aizsūtīja uz iebraucamo vietu pa�u kārdino�āko cepeti un labāko vīnu.

Viesnīcnieks ļoti noskuma, ieraudzījis tuvojamies karaļa kalpotāju, tomēr tirgonis viņu tūlīt pat nomierināja, sacīdams:

��� Es netīkoju pēc tavas mantas un iedzīves, dzīvo mierīgs.

Tirgonis vēl nebija aizvēris muti, kad piebrauca zelta

kariete no galma un sulaiņi palīdzēja iekāpt tirgonim karietē un aizveda viņu uz pili. Tur viņu sagaidīja princese ar istabeni un ieveda iek�ā, lai viņ� nomazgājas, nopeldas un uzvelk mugurā krā�ņas drānas. Istabenei bija jāpalīdz viņam sakārto�ties, tomēr tā stāvēja pa gabalu, jo baidījās no parazītiem un netīrumiem uz tirgoņa miesas. Plauk�, plauk�!� princese uz�āva tai ar savu balto roku pa abām ausīm.

�� Vai viņ� ari klīrējās, atpirkdams mūs glu�i kailas no arkla aizjūga,� viņa pikti iesaucās,� un atdeva savu mēteli un svārkus, lai mums nebūtu no viņa jākaunasl?

Pēc tam princese pati, tirgoni nomazgājusi un labi izpeldinā�jusi, palīdzēja uzvilkt viņam karaliskās drānas, ko bija jau sagādājusi, un pēc tam kopā ar viņu �igli iesteidzās kāzu zālē.

Ieraudzījis tirgoni, admirālis vēlējās vai zemē ielīst, bet vecais karalis vaicāja:

�� Meitiņ, kas ir tas sve�inieks, kuru tu ved pie rokas?

Princese atbildēja:

�� Lai viņ� pastāsta pats!

Tirgonis tagad pavēstīja, kā viss noticis un kā ļaunais admirālis viņu pārgrūdis pār bortu, lai pats kļūtu par karaļa znotu un pēcteci valstī. Nu tirgonim bija jāsē�as līgavaiņa vietā, un viņ� tika salaulāts ar princesi, bet ļaunais admirālis pakārts pie kāķa, un, ja neviens nav pārgriezis auklu, varbūt tas karājas vēl �obaltdien.

Pirms daudziem, daudziem gadiem nebija avī�u. Kā ļaudis rīkojās, lai uzzinātu, kas notiek pasaulē? Viņi gāja uz rāts�namu. Tiklīdz pulkstenis nosita divpadsmit, pilsētas galva atslēdza rātsnama durvis un paziņoja pilsoņiem jaunumus. Tā nu reiz �ajā laikā vienā lielā pilsētā pie jūras dzīvoja kāds tirgotājs. Pilsētā sāka plosīties holera, un, kad viņ� ap pusdienlaiku aizgāja uz rātsnamu un jautāja:� Kādi ir jau�numi?� tad pilsētas galva atbildēja:

���� Kādi tad varētu būt jaunumi? Slimība ietikusi pilsētas vārtu tēva mājā un nogalinājusi visus iemītniekus: vīru un sievu, kalpu un kalponi, dēlus un meitas, dzīvs palicis vienīgi zīdainītis. Kas ar to bērnu notiks?

Tirgonis sacīja:

��� Pagaidiet drusciņ, es aprunā�os ar savu sievu. Dievs nav lēmis mums bērnus, un gan viņa izaudzinās lielu �o zīdainīti!

To teicis, viņ� iegāja mājās un, necik ilgi, atgriezies sauca:

��� Mana sieva ir ar mieru! Dodiet man to bērnu, es bū�u viņa tēvs!

Tā nu bērns tika iedots, un viņ�, pārnesis to mājās, audzināja kā savu miesīgu dēlu.

Bet slimība neatstāja pilsētu ilgu laiku un iegriezās no mājas mājā, paņemdams līdzi �e kādu, tur daudzus, bet da�ās mājās tā neiegriezās it nemaz. Reiz dienas vidū tirgonis atkal iegāja rātsnamā un jautāja, kādi esot jaunumi, pilsētas galva sacīja:

�� �odien gadījies tas pats, kas toreiz. Slimība paņēmusi kādu laulātu pāri ar visiem bērniem, dzīva palikusi vienīgi mazā meitiņa �ūpulī.

Tirgonis domāja: �Tā labi piederētos pie zēna.� Un viņ� sacīja:

�� Pilsētas galva, es gribu ņemt pie sevis arī �o bērnu.� Kad tas tika atnests, viņ� paņēma to rokās un aiznesa savai sievai. Jums tobrīd būtu bijis prieks skatīt vaigā �o krietno sievieti!

������������ Vīrs, vīrs, tu esi labi rīkojies,� viņa līksmi iesaucās,

��� tev ir puika, un man tagad meitene!

Un viņa, izņēmusi vīram bērnu no rokām, glāstīja un skūpstīja to. Abiem bērniem patiesi nebūtu bijis nekur labāk, pat ne pie saviem vecākiem, tik loti godīgais tirgoņu pāris tos mīlēja. Sieva nodeva aud�umeitiņai visu savu prasmi, kāda vien bija �ū�anā, mazgā�anā, adī�anā un pavārmākslā, toties vīrs izskoloja aud�udēlu par gudru vīru, tā ka viņ� kļuva par zinību pratēju, un, kad pienāca laiks un bērni bija jāiesvēta, meitene bija tik prasmīga visās mākslās, ka viņai neradās līdzīgas, un puisis runāja visās valodās un saprata visas zinātnes.

Aud�utēvam par to bija prieks, un pēc iesvētībām viņ� savam dēlam jautāja, par ko tas vēlētos kļūt.

�� Ļauj man mācīties par galdnieku!� puisis sacīja, un tā arī notika.

Puisis tika nodots mācībā pie teicama meistara, un pēc trim gadiem kļuva uzreiz par meistaru. Ta�u viņ� bija vēl pārāk jauns, lai ierīkotu savu mājas pavardu, tāpēc nākamajos trīs gados mācījās mūrnieka amatu un, tā kā arī �ajā mākslā dabūja meistara vārdu, tad divdesmit gadu vecumā bija gan galdnieks, gan mūrnieku meistars un turklāt pats gudrākais virs uz Dieva zemītes. Viņam trūka tikai sievas, tomēr arī tā drīz vien bija rokā; tirgonis atdeva viņam par sievu savu aud�umeitu, un abi holeras bērni bija laimīgi un apmierināti un nodzīvoja savu aud�uvecāku mājās pusi gada.

Reiz gadījās, ka viens smalks kungs kādu dienu nokāpa no zirga tirgoņa pagalmā un lūdza pajumti. Puisim bija jāparūpējas par zirgiem, un, kad sve�inieks kaut ko pajautāja turku valodā, aud�udēls tajā pa�ā mēlē deva atbildi. Kungs tūliņ piegāja pie tirgoņa un sacīja:

�� Tev gan ir gudrs kalps!

�� Nekā nebija,� atteica tirgonis,� �is puisis ir mans aud�udēls un savos divdesmit gados ir gan prasmīgs galdnieks, gan mūrnieks, turklāt zina un saprot visas valodas un zinības.

����������� Tādu cilvēku es tie�i meklēju!� iesaucās sve�inieks.

�� Un, lai tu zinātu, tad teik�u � es esmu turku sultāns! Manā valstī nav viedas pārvaldes: vienam ir daudz zemes, otram � maz, bet tre�ajam � ne pleķī�a. Da�am ir aramzeme, bet citam krūmājs un purvs, un neviens negrib maķsāt nodokļus. Vai tavs dēls var te ko mainīt?

�� Ak, kāpēc gan ne!� tirgotājs sacīja un pasaiica aud�u�dēlu, lai uznākot jel aug�ā. Kad puisis ienāca, sultāns vēlreiz par visu izstāstīja, un viņi vienojās par veselu zirga vezumu zelta, ja viņ� kopā ar sultānu dosies uz Turciju un ieviesis valstī kārtību.

Sultāns bija ļoti iepriecināts, bet aud�udēla jaunajai sievai tas nemaz nepatika. Viņa raudāja un �ēlojās, atgādinādama, ka vīrs drīz kļū�ot par tēvu, tomēr it nekas nelīdzēja, viņ� pierunāja sievu gaidīt divus gadus, pēc kuriem atgriezī�oties, tad uzlēca mugurā vienam no sultāna zirgiem, un abi kopā jāja pie turkiem.

Kad viņi nonāca galā, sultāns iedeva jaunajam vīram karaliskas drānas un uzmauca pirkstā zīmoggredzenu, pēc tam deva turkiem pavēli, lai tie sve�o vīru godina glu�i kā pa�u sultānu. Bet aud�udēls lika atsaukt pie sevis visus mērniekus, tiem bija no jauna jāpārmēra zeme, un, kad darbs bija padarīts, viņ� paziņoja katram, kas tam pienākas: auglīga aramzeme, pļava, sils. Tomēr zemes dalī�ana ieilga, un, kad viņ� bija ticis galā, bija apritēju�i jau se�i gadi. Tad aud�udēls stājās

sultāna priek�ā un pieprasīja, lai jauj viņam atgriezties savā pilsētā pie sievas un aud�uvecākiem. Sultānam tas nebija sevi�ķi pa prātam, tomēr, tā kā viņ� palika pie sava, tas pavēlēja parādīt apseglotu zirgu, pa�u stiprāko un skaistāko visā Turcijā, un pēc tam sacīja:

��� Seglos ir ie�ūta vesela krava zelta. Tas ir tāpēc, lai neviens tevi neaplaupītu, un seglu kabatās ir divas pistoles, mū�am pielādētas. Tev tikai jānospie� gailis, un lodes lidot izlidos.

Puisis pateicās par zeltu un zirgu, un par brīnumainajām pistolēm, ta�u sultāns viņu aizkavēja un sacīja:

��� Pagaidi, draugs, gribu dot tev vēl trīs labus padomus. Nekad nenovirzies no ceļa! Nekad nepaliec uz nakti, ja viesnīcnieks ir vecs vīrs, bet sieva jauna un daiļa! Un tre�ais, visupēdējais: nekad neesi ziņkārīgs)

Puisis lika �os padomus aiz auss, pēc tam uzlēca kumeļā, uzsauca sultānam ardievas un priecīgs jāja prom pa ceļu.

Pāris jūd�u nojājis, viņ� sastapa trīs �īdus, kas savās ādas paunās nesa zeltu un sudrabu, un dārgakmeņus, lai tos izdevīgi pārdotu.

��� Nejājiet tik ātri, �ēlīgais kungs,� viņi uzsauca jātnie�kam un paņemiet līdzi trīs nabaga �īdus, kuriem uz ceļa jatric par savu dzīvību!

Puisim kļuva �īdu �ēl, un viņ� jāja itin lēni, lai viņi varētu tikt līdzi. Necik ilgi, un viņi visi nonāca me�a malā, un te kāda taisnāka taka veda me�ā pa kreisi no lielceļa.

��� Nogriezīsimies pa �ejieni, �ēlīgais kungs,� sacīja �īdi,

�� mēs ietaupīsim līdz nākamajai pilsētai trīs stundas jājuma!

Tomēr puisis atcerējās sultāna vārdus: �Nekad nenogrie�zies no ceļa!>� un, tā kā �īdi par visu vari gribēja doties pa taisnāko celiņu, viņi �ķīrās, un viņ� jāja tālāk viens pats. Bet viņ� nebija pajājis ne tūksto� soļu, kad izdzirda pa kreisi no taciņas puses palīgā saucienus. �Tur kādam dzīvība briesmās,� viņ� klusībā nodomāja un dzina savu zirgu cauri krūmiem uz to vietu, kur skanēja kliedzieni. Re�e, tur divpadsmit laupītāji nupat kā grasījās nomaitāt �īdus un nolaupīt ādas paunas. Viens, divi, trīs � un puisis bija izrāvis pistoli no seglu kabatām, un � knak, knak, knak!� atskanēja �āviens pēc �āviena. Se�i laupītāji bija gar zemi un vairs nekustināja ne

pirkstiņa, se�i vienā rāvienā paspruka kur kurais, lai arī nebūtu jāatstiepj kājas. Bet �īdi pateicās savam glābējam, kopā ar viņu atgriezās uz zemes ceļa un vairs ne�ķīrās, kaut arī atpakaļceļ� bija trīs stundas ilgāks: viņi saprata, ka puisim bijusi taisnība.

Pret vakaru viņi nonāca pilsētā. Zīdi sacīja:

��� �ēlīgais kungs izglāba mums dzīvību, nu arī mēs gribam parādīt viņam labu krogu, lai �ēlīgajam kungam tiktu savs prieciņ�.

To teiku�i, viņi aizveda to pie lielas akmens mājas. Krodzi�niece, jauna, jauka sieva, viņus laipni sveicināja, bet viņai aiz muguras stāvēja krodzinieks, sirmgalvis ar drebo�iem ceļga�liem un sniegbaltiem mātiem.

��� �ī naktsmītne man nepiedien!� sacīja puisis, un, tā kā �īdi negribēja doties citur, viņ� grieza zirgu apkārt un piestāja pie tuvākā godīgā pilsētnieka nama, kur dabūja sev naktsmā�jas. Naktī viņ� no kroga puses izdzirda traku troksni. Ātri uzmetis plecos mēteli, lai viņu neviens nevarētu sazīmēt, viņ� izlavījās ārā. Tur viņ� ieraudzīja, ka se�i laupītāji, kuri viņam bija izspruku�i me�ā, krogā mocīja un spīdzināja �īdus, atrieb�dami pārējo nāvi un ņemdami nost naudu. Un krodzinieks ar savu jauno sievu turpat līdzās par visu priecājās, jo viņ� pats nāca no �o laupītāju pulka un jauno sievu bija apņēmis tikai sirmā vecumā, lai varētu �ajā laupītāju bedrē ievilināt viesus.

Laupītāji nepaspēja ne apskatīties, kad puisis jau bija viņu vidū un ar savu zobenu nocirta vienam laupītājam krietnu �ķēli no ciskas, ko noslēpa azotē. Laupītājs lielās sāpēs auroja, un viņa biedri metās virsū sve�iniekam � kņada kļuva arvien skaļāka. Drīz vien saskrēja sargi un pilsētnieki, un kroga saimnieki un se�i laupītāji uzreiz mainīja taktiku un sacīja:

��� �īdi gribēja iet zādzībā uz pilsētu, un, ja mēs nebūtu to izjauku�i, �ie būtu jau paveiku�i savu.

�īdi tika aizvesti pie tiesne�a, un, tā kā par ļaunu liecināja astoņi liecinieki, viņiem tika piespriestas karātavas. Pa to laiku priek�ā iznāca jaunais kungs, viņ� nometa no pleciem savu mēteli un, palicis stāvam karaļa drānās un sultāna gredzenu pirkstā, sacīja:

��� Zīdi ir nevainīgi, noziedznieki ir tie tur!

Pēc tam viņ� pastāstīja, kā viss bija noticis, izvilka ciskas �ķēli, un, palūk tikai, viena laupītāja stilbam tā bija pa�ā laikā. Te nu tiesnesis nobijās no sultāna atriebības un, itin ātri attaisnojis �īdus, lika sasiet se�us laupītājus kopā ar kroga saimniekiem, dro�i vien tie vēl �odien karājas soda vietā. Bet puisis lika apseglot savu zirgu un tālāk jāja viens.

Kādu dienu viņ� nonāca lielā pilsētā, kas bija turku gādībā, un, kad pilsētas karalis izdzirdēja, ka esot ieradies sultāna draugs, viņ� ataicināja to pie sevis un lūdza, lai tas uzkavējo�ties pie viņa da�as dienas. Puisim tas bija pa prātam, jo viņ� un viņa kumej� bija noguru�i, un viņ� karaļa ielūgumu pieņēma. Vakarā viņi sēdās pie galda un ēda un dzēra, tomēr jautrība īsti ne�ķīlās. Karalienes seju aizklāja tum�s plīvurs, ari karalim bija bēdu sagrauzti vaibsti. Tomēr puisis nepra�ņāja, kas �iem kai�, jo atcerējās tre�o padomu: nekad neesi ziņkārīgs. Kad puisis pēc trim dienām posās ceļā, karalis pasauca viņu maliņā un sacīja:

�� Tu nebiji ziņkārīgs un neizvaicāji mūs par mūsu bēdām, tāpēc es pats pateik�u tev iemeslu. Mēs abi, es un karaliene, esam sastrīdēju�ies, un jau mēne�iem ilgi neviens no mums negrib piekāpties, lai otram piedotu un pateiktu labu vārdu.

��e ir glābiņ�!� puisis klusībā nodomāja. Vispirms viņ� aprunājās ar karali un pēc tam, iegājis karalienes istabā, pastāstīja viņai, ka dzīvesdraugs vēlas salīgt mieru. Te nu sieva no�ēloja savu ietiepību, viņa aizsteidzās pie karaļa, un abi apskāva viens otru. Bet pēc tam viņa pateicās puisim, ka tas abus atkal samierinājis, un, kaut arī viņ� neko negribēja pieņemt, tie tomēr uztiepa viņam otru zirgu ar lielu zelta ne�ļavu, tā ka viņ� tapa divtik bagāts.

Nu gan jaunais kungs steidzās, lai nokļūtu mājās, jo tas, kam ir divas zirga ne�ļavas zelta, nekur nav dro�ībā, kaut arī ar brinumpistolēm un karaļa drānām, un sultāna zīmog�gredzenu pirkstā. Pēc da�u nedēļu jājuma viņ� laimīgi nokļuva dzimtenē un nokāpa no zirga pie savu vecāku mājdurvīm. Tomēr vecais vīrs viņu �ajās greznajās drānās nepazina un, noturējis par lielu firstu, izrādīja visu iespējamo godu.

�� Labais draugs,� sacīja puisis,� vai tad jums bērnu nav?

�� Nē, jūsu �ēlsirdība,� atteica tirgotājs,� man ir tikai divi holeras bērni, kurus es pieņēmu, kad tie bija pavisam mazi, un es tos uzaudzināju glu�i kā pa�a bērnus. Tie bija puika un meitenīte. Ak, �ēlīgais kungs, tas gan bija lielisks puisis! Runāja visās valodās un prata visas zinības, un divdesmit gadu vecumā dabūja galdnieka un mūrnieka meistara godu reizē. Manu aud�udēlu aizveda prom sultāns, lai viņ� sakār�totu turku valsti un ievestu tajā pārmaiņas; viņ� laikam gan sve�atnē ir miris, jo vairs nav devis par sevi ziņu, tomēr mana aud�umeita, kuru viņ� apņēma par sievu, joprojām cer, ka viņ� pārnāks.

��� Kur ir jūsu aud�umeita?�jaunais kungs jautāja, un tirgotājs atbildēja:

��� Stāv tirgū ar savu mazo dēlu un pārdod ābolus un bumbierus, lai mums pietiktu dieni�ķai maizei.

Jaunajam kungam ar to bija gana, tiklīdz viņ� bija apkopis zirgus un ienesis savā istabā abas ne�ļavas zelta, tūlīt devās uz tirgu, lai uzmeklētu savu sievu. Patiesi, viņa tur sēdēja aiz galda un piedāvāja augļus, bet blakus viņai stāvēja brīnumdaiļ� puika: tas bija viņa dēlēns, kuru viņ� redzēja pirmoreiz.

��� Siev, cik maksā tava prece?� viņ� jautāja. Sieva smējās: ko gan �is smalkais kungs iesāks ar �iem augļu kalniem? Tomēr viņ� nerimās, un sieva pateica cenu. Tūlīt pat viņ� izvilka no kabatas riek�avu zelta monētu un sniedza zeltu, sacīdams:

��� Nu, nāc tagad man līdzi uz sava aud�utēva māju, man tev kas sakāms!

Kad sieva sajuta plaukstā zelta monētu kaudzi, viņai raibs sagriezās gar acīm, bet vīrs tik spēji apgāza galdu, ka āboli un bumbieri ripot aizripoja pa tirgus placi, un ielas puikas ap tiem plūcās un plēsās; pēc tam viņ� satvēra savu sievu pie rokas un ieveda aud�utēva mājā. Tur viņ� sacīja:

^ Vai gribi mani precēt?

��� Nē, protams, ne,� sieva steig�us sauca,� man jau ir vīrs, citu es negribu!

��� Tad paņem vismaz �o gredzenu par piemiņu,� viņ� sacīja un sniedza sievai gredzenu, kuru tā viņam bija uzmau�kusi pirkstā saderinā�anās dienā. Bet, ieraugot zelta gredzenu,

sievai kā zvīņas nokrita no acīm, un viņa metās bagātajam kungam ap kaklu un sauca:

��� Mans vīrs, mans mīļais vīrs!

Nu reiz kūsāt kūsāja prieks, abi vecie aud�uvecāki raudāja, un jaunā sieva nespēja bilst ne vārdiņa, bet mazais puika lēkā* ja apkārt visiem �etriem un gavilēja, un smējās, jo tagad viņam bija tēvs. Kad viņi bija papilnam izlīksmoju�ies, vīrs pa. grāba krietnu riek�avu no zelta neslavas, un vecajam tirgotā�jam nācās sarūpēt tādu svētku maltīti, kurai vēl nav bijis līdzī�gas. Viņi sēdās pie galda ar visiem pilsētniekiem un svinēja priecīgu atkalredzē�anos� un, kur� tur bijis klāt, tam mute vēl tagad kāro �o gardumu.

Reiz bija trīs māsas: divas no viņām dzīvoja vienā namiņā, bet jaunākā mita citā mājiņā, jo abas vecākās viņu uzskatīja par tik dumju, ka vai gals klāt. Kādu vakaru gadījās, ka nez no kurienes uzradās kāds mazs ve�uks un pieklauvēja pie tā namiņa, kurā mita abas māsas. Tā nu vecākā māsa izliecās pa logu un jautāja:

���� Ko jūs gribat?

��� Es labprāt palūgtu naktsmājas: pa�laik ir tik salti, ka nevaru gulēt laukā,� atteica ve�uks.

��� Mums mājā nav vietas,� sacīja vecākā,� un, ja es, piemēram, jūs ielaistu, mana māsa par to �ķendētos astoņas dienas, un to es nevēlos, tāpēc meklējiet pajumti citur.

To teikusi, viņa aizcirta aizvirtņus un vecajā vīriņā vairs neklausījās, lai arī cik ļoti viņ� lūdza un vaimanāja. Kad nu nekas nelīdzēja, ve�uks devās uz mājiņu, kurā dzīvoja jaunākā māsa. un pieklauvēja pie durvīm. Tā nu jaunākā māsa atvēra logu un jautāja:

��� Ko jūsu sirds vēlas, mīļais draugs?

��� Es labprāt gribētu dabūt naktsmājas: ārā pa�laik ir tik salti,� sacīja vīriņ�, un jaunākā māsa tūlīt pat piesteidzās pie durvīm un, tās atvērusi, ieveda viņu siltā kambarīti. Meitene izvārīja ve�ukam putru no piena un miltiem un iedrupināja tajā pēdējo maizes drupatu, ko sameklēja savā skapītī. Iegājusi savā istabiņā, viņa paņēma salmu mai�eli un labi uzbu�ināja, lai ve�ukam būtu mīksta gulē�ana, bet pati apgulās uz grīdas. Otrā rītā vecais vīriņ� bija jau agri kājās un sacīja: viņam nu jāejot tālāk. Labā meitene tomēr to nepieļāva un papriek� vēi izvārīja biezputru brokastīs. Kad ve�uks bija izēdis �ķīvi, viņ� laipni pateicās un sacīja:

��� Man ļoti �ēl, ka nevaru atalgot jūsu mīlestību un draudzību.

��� Ak, nieki,� sacīja meitene,� man nebija ne domas par samaksu, un, ja jums nav kur palikt nāciet atkal pie manis un nejūtiet par to nekādu rai�u.

��� Es jums daudzkārt no visas sirds pateicos,� attrauca ve�uks,� un es lūdzu to Dievu Kungu, lai viņ� arvien dāvātu jums savu svētību un lai pirmais darbs, pie kura jūs �odien ķersieties, ietu tik gludi no rokas un nestu tādu labumu, ka jūs visu dienu nevarētu darīt neko citu.

To teicis, viņ� paklanījās un gāja prom, bet labā meitene iesteidzās mājiņā, lai ķertos pie darba,� mazā ve�uka novēlē�jumā ieklausījusies viņa nebija it nemaz. Viņa ātri sadabūja linu audeklu no kambara, kur bija to �āvējusi, un gribēja salocīt; un tā viņa locīja un locīja bez mitas līdz pusdienām un turpināja �o darbu cauru pēcpusdienu, tomēr linu audeklam nebija it nemaz gala � pilna bija jau visa istaba, bet meitene darbu beidza tikai tad, kad bija iestājusies piķamelna tumsa. Toties abas vecākās māsas bija loti izbrīnīju�ās, neredzēdamas jaunāko māsu visu dienu, un tāpēc vakarā iegāja pie viņas mājiņā. Kā viņas iepleta acis-^tas patiesi bija brīnumu brīnums!

��� Ak Debesu Tēvs,� iesaucās vecākā,� kur tu rāvi to linu audeklu!? Visā savā garajā mū�ā neesmu redzējusi tādu lērumu!

Te nu jaunākā māsa visu izstāstīja: viņa esot dabūjusi to no mazā ve�uka, un abas māsas tā saniknojās, ka splāva indi glu�i kā �ūskas.

��� Ak, tai muļķadesai kritusi tāda laime � arī es, zoss tāda, būtu dabūjusi to!� dusmās kliedza otrā māsa, bet vecākā sacīja:

.'7,�r Neskaisties, mās, iesim paskatīsimies, var būt, ka varam ve�uku vēl panākt.

Tā nu abas izdrāzās pa durvīm, lai sameklētu ve�uku, bet viņas bija paspēru�as tikai da�us soļus, kad jau tālumā ieraudzīja viņu tuvojamies namiņam. A�i, a�i viņas bija klāt ve�ukam un klanījās viņa priek�ā un kniksēja; pēc tam otrā māsa sacīja:

���� Ak, mīļais kungs, neņemiet ta�u to manai māsai ļaunā, ka viņa vakar neielaida jūs mūsu namiņā pārnāk�ņot; es visu nakti biju tik sagrauzta, neesmu ne acu aizvērusi. Ak, esiet gan tik laipns un iegriezieties pie mums �ovakar: mēs abas būsim pa�i laimīgākie cilvēki pasaulē!

Mazais ve�uks bija ar mieru un devās līdzi abām māsām, tas uzklāja viņam pa�u bagātāko galdu un beigās apguldīja tik mīkstā gultā, ka viņ� gulēja tajā kā princis. Tikko ve�uks otrā rītā bija izlīdis no gultas, māsas pienesa viņam kafiju un cepumus. Viņ� pateicās par visu varen smalki un pieklājīgi. Notiesājis savas brokastis, ve�uks sacīja:

��� Man loti �ēl, ka nevaru atalgot jūsu laipnību, bet. J.

���� Ak vai,� iejaucās starpā vecākā ma�a^g vai tad jūs domājat, ka mēs gribam algu par apkalpo�anu? Dievs pasargi, tas mums nav pat ie�āvies prātā, glu�i otrādi, mēs tikai vēlējāmies baudīt tos priecīgos mirkļus, ko jūs sagādāsiet mums, itin bie�i iegrie�oties ciemos.

�� Tas būs pagrūti,� sacīja vīriņ�,� bet es tomēr jums no sirds pateicos par jūsu labo gribu un novēlu vienīgi to, lai pirmais darbs, pie kura jūs �orīt ķersieties, turpinātos visu dienu un jūs nevarētu uzsākt neko citu.

Sādi ve�uks atsveicinājās, un abas māsas novēlēja viņam laimīgu ceju.

Tikko viņ� bija satvēris durvju rokturi, vecākā māsa uzsauca kalponei:

�� Ātrāk, Mīken, ātrāk, atnes no bēniņiem veļu, lai mēs tūlīt varētu ķerties klāt pie locī�anas; mums jādabū divtik daudz, cik dabūjusi tā muļķadesa.

Kalpone kna�i uzsteidzās bēniņos, lai savāktu iz�auto veļu. Tikām otrā māsa ieminējās:

�� Māsiņ, vispirms drusku iestiprināsimies, vai ne; tur vēl ir kauss svaiga alus, iebaudīsim kopā ar sviestmaizi, tu sagatavo visu, bet es tikmēr izie�u dārzā un �igli iz�urā�os.

�� Labi, lai notiek, mās,� sacīja vecākā māsa,� bet pa�steidzies gan!

To teikusi, viņa paņēma krūzi un pielika pie mutes.

Bet kalpone jau sen bija savākusi veļu un, ienesusi to istabā, gaidīja māsas, kas nenāca un nenāca. Tad viņa iegāja virtuvē, lai paskatītos, ko viņas dara,� un kāds briesmīgs izbīlis pārņēma meiteni! Tu padomā tikai: vecākā māsa stāvēja kambarī un dzēra vienā laidā, nevarēdama mitēties, bet otra māsa no dārza sauca, ka nevarot pārstāt �urā�anu, un tā tas turpinājās, līdz iestājās piķamelna tumsa; visa māja un pagalms pludoja, un cauru nakti bija jāslauka, lai dabūtu kaut vienu sausu vietiņu, kur varētu apstāties. Bet jaunākā māsa pārdeva linu audeklu un bija ieguvusi bagātību un laimi visam mū�am.

Reiz kādā gau�i senā mājā viens pats dzīvoja vecs kungs, pie kura reti kāds ilgi kalpoja, un visi apkalpotāji, kuri tur biju�i, stāstīja, ka mājā kaut kas neesot lāga: dzirdēts, ka dauzoties spoki, tum�os kaktos pamirdzot gaismiņas un bie�i vien mā�ojoties arī citādi rēgi. Tā nu reiz pie �ī kunga atkal ievācās jauna kalpone, kuru sauca Anna. Un pēc pirmās māja pavadītās nakts kungs kalpotājai vaicāja, kā viņa gulējusi, kungs ba�ījās, ka atkal būs jāklausās �ēlabas par māja eso�ajiem spokiem. Bet mundrā meita teica: esot gulējusi glu�i labi. Tāda pati atbilde uz to pa�u jautājumu atskanēja ari otrajā rītā. Bet tre�ajā rītā kalpone aizgulējās un pēc tam samulsusi sacīja:

�� Man visu nakti likās, ka ap manu gultu dej zilgana liesmiņa un nemitīgi atkārto: �Ej, Anna, ej, Anna!�� tā ka es nevarēju iemigt agrāk kā tikai uz rīta pusi ar pirmajiem gaiļiem.

Kad Anna griezās pie garīdznieka, tas viņai sacīja:

��� Ja zilā gaisma ir gars, kas tevi sauc, �igli apģērbies un seko, bet esi modra, neko no tā nepieņem pretī, it neko neņem rokās, ko tas tev piedāvā, neklausi, ja tas tev kaut ko liek darīt.

un lai gars arvien iet tev pa priek�u. Ja tu precīzi ievērosi �o padomu, tev var uzsmaidīt laime.

Tikko kalpone vakarā bija gultā, tā zilā liesmiņa no jauna dejoja ap gultu un atkal �ukstēja: �Ej, Anna, ej, Anna!�

���� Ja jau tas jādara,� sacīja Anna, �igli izkāpusi no gultas un iesprukusi drānās,� tad iesim!

��� Ej, Anna!� �ukstēja liesmiņa.

���� Ej tu pa priek�u!� Anna sacīja, un liesmiņa �audījās pa priek�u � cauri gaitenim, lejā pa kāpnēm un līdz pagraba durvīm. Tur liesmiņa atkal no�ukstēja:

��� Anna, slēdz vajā!

��� Slēdz tu vajā!�Anna sacīja.'-^ Man nav atslēgas.

Te nu likās, ka liesmiņa pārtop par mazu, baltu sieviņu, kas ņēma un iepūta atslēgas caurumā dva�u, un pagraba durvis atvērās. Tagad zilgani mirdzo�ais stāvs Annai priek�galā plaiksnīja lejup pa pagraba kāpnēm � uz pagraba pa�u tālī�nāko kaktu. Tur pie mūra bija piesliets kaplis, un sieviņa, juras zilganais spīdums pagrabu apgaismoja pietiekami labi, rādīja uz �o rīku un �ukstēja:

��� Anna, izcērt �e caurumu!

��� Izcērt caurumu tu,� Anna sacīja,� man nevajag.

Un te nu sieviņa patiesi satvēra kapli un cītīgi ķērās pie

darba. Pēc īsa brī�a tapa redzams katliņ�, kurā atradās visvisādas skaistas mantas, vecas zelta monētas un rotaslietas no labām pērlēm un dārgakmeņiem.

���� Anna, izcel! Anna, cel ārā!� gars �ukstēja. Bet Anna pavisam rāmi sacīja:

KHpiļ ārā tu, man tas varētu kaitēt.� Sieviņa ņēma un izcēla katliņu ārā un nolika Annai pie kājām, tā ka noskanēja un no�ķin dēja viss zelta un sudraba lērums, kas atradās tajā.

1 � Anna, uznes to aug�ā savā kambarītī!� sieviņa �ukstēja, ta�u Anna atteica:

��� Uznes aug�ā pati. Man tas par smagu.

Tā nu sieviņa pacēla katliņu un atkal �ukstēja:

�Ej, Anna, ej, Anna!

Anna atteica:

��� Nekā nebija! Gaismeklis iet pa priek�u!

Nu sieviņa pa priek�u atkal kāpa aug�up pa kāpnēm, bet lēnītiņām, jo katliņ� bija smags; viņa stenēja un vaidēja,

kamēr nokļuva Annas guļamkambarītī. Te viņa nolika katliņu uz grīdas, un Anna apgūlās gultā, bet zilganā liesmiņa atkal lēkāja ap gultu. Tad Anna pārmeta krustu un sacīja:

����� Tu palīdzēji man, es palīdzē�u tev, Dievs Tēvs, Dievs Dēls, Svētais Gars debesīs, mū�īgi mū�os, āmen!

Baltā sieviņa vēl reizi parādījās Annai skaidrā veidolā, un tās seju apmirdzēja vistīrākais prieks. Pēc tam tā pēk�ņi nozuda. Anna mierīgi iemiga un, otrā rītā pamodusies, domāja, ka to visu tikai nosapņojusi. Bet � palūk vien � katliņ� atra�dās savā vietā � un viņai bija dāvāta liela bagātība. Kop� tā laika vecā kunga mājās nekad vairs nerādījās spoki.

Reiz dzīvoja septiņi brāļi, nabaga bāreņi, viņiem nebija nevienas māsas, un visi mājas darbi bija jāpadara pa�iem; brāļiem tas nepatika, un apspriedu�ies viņi nolēma, ka va�jadzētu precēties. Vienīgi tur, kur viņi dzīvoja, viņiem nebija nevienas līgavas; te nu vecākie brāļi sacīja, ka dosies sve�atnē, lai sameklētu līgavas, bet jaunākajam brālim jāsargājot māja � viņam �ie atvedī�ot daiļu jo daiļu līgavu. Jaunākais bija ar mieru, un se�i brāji labā omā un līksmībā posās ceļā. Viņi gāja, gāja, līdz nonāca pie mazas mājiņas, kas glu�i vientuļa atradās me�ā, un mājiņas priek�ā stāvēja vecs, vecs vīrs, kas pieaicināja brāļus klāt un sacīja:

� Ehei, jaunie zaļknābji! Uz kurieni iedami tik līksmi un nadzīgi?

� E, mēs katrs pārvedīsim pa glītai līgavai un mūsu jaunākajam brālim, kas ir mājās, arī vienu!� atteica brāļi.

� Ak, mīļie pui�i,� sacīja vecis,es dzīvoju �eit dziļā vientulībā, jel atvediet arī man līgavu, bet tai jābūt jaunai un daiļa i!

Brāļi devās tālāk un savā starpā sprieda:

Hm, ko tāds vecs, sirmumsirms kraķis iesāks ar jaunu, skaistu līgavu?

Tā kā brāļi tagad bija nokļuvu�i pilsētā, viņi izraudzījās tur septiņas māsas, tik jaunas un tik jaukas, ka labākas ne vēlēties;

viņi bildināja tās un jaunāko māsu paņēma līdzi savam brālim. Ceļ� veda no jauna cauri me�am, un vecis atkal, it kā gaidīdams viņus, stāvēja savas mājiņas priek�ā un sacīja:

��� Ei, bra�ie jaunekli! Lai slava jums, ka esat atvedu�i man tik jaunu un daiļu līgavu!

��� Nē,� atteica brāļi,� tā nav tev, tā ir mūsu jaunākajam brālim, kas palika mājā, mēs esam apsolīju�i to viņam!

��� Ak tā?� sacīja vecais.� Esat apsolīju�i? Ei, jupis parauj! Es jums ari kaut ko apsolī�u!� Un, paņēmis baltu nūjiņu, viņ� nomurmināja da�us burvju vārdus, tad pieskārās ar to brāļiem un līgavām � neaiztika vienīgi jaunāko māsu.

Tā viņi visi tika pārvērsti par pelēkiem akmeņiem. Bet jaunāko māsu vīrs ieveda mājās, un tā viņai tagad bija jāsakopj un jātur kārtībā; viņa darīja to mīļuprāt, tomēr aizvien viņu māca bailes, ka vecais drīz varētu nomirt un tad viņa paliks vientuļajā mājiņā �ajā me�onīgajā, nomaļajā me�ā viena � tādā pa�ā pamestībā, kādā pirmāk dzīvojis vecis. Viņa pastāstīja par to vecim, un viņ� atbildēja:

��� Nesatraucies, esi bez baiļu un neceri, ka es mir�u. Redzi, man krūtīs nav sirds! Bet, ja tomēr man būtu jāmirst, tad tu paņemsi manu balto burvju nūjiņu virs durvīm un pieskarsies ar to pie pelēkajiem akmeņiem; tavas māsas un viņu līgavaiņi taps brīvi, un tev sabiedrības būs gana.

��� Kur tad, mīļo pasaulīt, ir tava sirds, ja tā nav tev krūtīs?� jautāja jaunā līgava.

�� Vai tev viss jāzina?� atrūca vecis.� Nu, ja jau tu patiesi gribi zināt, tad mana sirds paslēpa segā.

Tad nu jaunā līgava ve�a prombūtnes laikā �uva un �ūdināja savā vientulībā viņa gultas segā krā�ņas jo krā�ņas puķes, lai viņa sirdij būtu kāds prieks. Bet vecis par to pasmaidīja un teica:

��� Ak, labo meitēn, tas tak bija tikai joks, mana sirds, tā atrodas � tā atrodas �

��� Nu, kur tad tā atrodas, mīļo tēv?

�Tā atrodas istabas durvīs!

Tā nu jaunā līgava otrā dienā, kad vecis bija prom, jauki izgreznoja istabas durvis ar raibām spalvām un svaigiem ziediem un piekarināja pie tām vainagus. Pārnācis mājās, vecis jautāja, ko tas varētu nozīmēt, un viņa sacīja:

�� Es to darīju, lai sagādātu tavai sirdij prieku.

Vecis atkal pasmaidīja un sacīja:

������ Labo meitēn, mana sirds ir nevis istabas durvīs, bet pavisam citur.

Te nu jaunā līgava sadrūma un sacīja:

� Ak, tēv, tātad tev tomēr ir sirds un tu vari nomirt, un es palik�u tik vientu]a.

Vecis atkārtoja visu, ko jau divreiz bija viņai sacījis, un viņa no jauna mēģināja uzzināt, kur gan īstenībā atrodoties viņa sirds? Tā nu vecis sacīja:

� Tālu, tālu no �ejienes dzijā pamestībā atrodas liela, bezgala veca baznīca, tai ir stipras dzelzs durvis un apkārt stiepjas krauj� nocietinājumu grāvis, kuram nav neviena tilta, un pa�ā baznīcā te aug�up, te lejup lidinās kāds putns, kas ne ēd, ne dzer; tas ir nemirstīgs, un neviens nespēj to noķert � un, cik ilgi dzīvo putns, tik ilgi dzīvoju arī es, jo mana sirds ir putnā.

Te nu līgava noskuma, jo nevarēja neko izdarīt par prieku sava vecā sirdij, un tā, vienai sēdot, laiks vilkās lēni, jo vecis gandrīz visu dienu bija ārpus mājas.

Reiz garām mājiņai gāja jauns ceļinieks, kas meiteni sveicināja, viņa tam iepatikās, un, kad tas pienāca klāt, viņa tam jautāja, kurp tas cejojot, no kurienes nākot.

���� Ak!� nopūtās jaunais puisis.� Esmu gau�i noskumis. Man bija vēl se�i brāļi, kuri devās prom pasaulē, lai atvestu sev līgavas; un man, jaunākajam, viņi arī gribēja pārvest līgavu, tomēr viņi nav atgriezu�ies, un tā arī es atstāju mājas, lai sameklētu savus brāļus.

� Ak, mīļo puis,� iesaucās līgava,� tev vairs nevajag iet tālāk! Vispirms apsēdies, paēd un drusku iedzer, tad pastāstī�u kaut ko! Un viņa iedeva tam paēst un padzert un pastāstīja, kā pui�a brāļi nonāku�i pilsētā, apņēmu�i viņas māsas par līga�vām un viņu pa�u gribēju�i aizvest līdzi uz mājām � viņa esot pui�a līgava �, bet vecis paturējis viņu pie sevis un pārējos esot pārvērtis par pelēkiem akmeņiem. To visu meitene raudā�dama godīgi izstāstīja un pateica arī to, ka vecim krūtīs neesot sirds, tā atrodoties tālu no �ejienes kādā nocietinātā baznīcā un nemirstīgā putnā. Te nu līgavainis sacīja:

��� Do�os prom un sameklē�u putnu, var būt, ka es noķer�u

� Jā, ej, tu darīsi labu, jo tavi brā]i un manas māsas atkal

kļūs par cilvēkiem!� Viņa līgavaini paslēpa, jo iestājās jau vakars, un, tiklīdz otrā rītā vecis atkal bija prom, iesaiņoja ceļiniekam daudz ēdamā un dzeramā un, iedevusi visu līdzi, novēlēja ceļā laimi.

Kad puisis bija veicis pamatīgu ceļa gabalu, viņam ie�āvās prātā: laikam brokastu laiks klāt; viņ� izkravāja savu ceļo�juma somu un, nopriecājies par bagātīgo cienastu, iesaucās:

Urrā! Tagad gan mielosimies! �urpu, kas vēlas būt

mans viesis!

Te aiz pui�a atskanēja:

�� Mū!

Un, paskatījies atpakaļ, viņ� ieraudzīja aizmugurē lielu, sarkanu vērsi, kas sacīja:

�� Tu ielūdzi, es vēlētos būt par tavu viesi!

�� Esi sveicināts un ēd, kādus labumus vien redzi!

Tā nu vērsis ērti iekārtojās uz zemes un pamielojies pēc tam itin jauki aplaizīja ar mēli lūpas, un sacīja:

����������� Liels paldies, un, ja reiz tev kāds ir nepiecie�ams, lai izlīdzētu postā un briesmās, domās pasauc tikai mani.

Tad piecēlies viņ� nozuda krūmos. Puisis iesaiņoja paliku�o ēdienu un devās tālāk; pēc krietna gabala viņam atkal ie�āvās prātā, ka vajadzētu būt pusdienlaikam. Viņ� nosēdās zemē, izklāja savu galddrāniņu, uzlika uz tās ēdienus un dzērienus un, cik skaļi vien spēdams, sauca:

����������� Lai notiek! Pusdienlaiks! Pieteicieties, kas grib sēsties pie galda!

Pēk�ņi krūmi pavisam stipri no�abēja, un cauri izlauzās me�acūka, kas, ieruk�ķējusies: �Kvr, kvī, kvī!�� sacīja:

����������� Te kāds sauca pusdienās! Es nezinu, vai tas biji tu un vai sauci mani.

������������ Kā tad; ēd, kas �eit ir!� sacīja ceļinieks, un abi labā omā kopīgi pusdienoja, mielasts bija lielisks. Pēc tam me�a�cūka piecēlās un sacīja:

����������� Pateicos, ja bū�u tev vajadzīga, pasauc mani!� To teikusi, viņa ietipināja krūmos.

Tagad puisis nogāja lielu gabalu, pret vakaru atkal sajuta izsalkumu, un, tā kā viņam bija vēl kaut kas krājumā, viņ� nodomāja: �Kā būtu ar launagu?� Viņ� atkal izklāja savu galddranu un uzlika uz tās ēdienus � drusku bija ari vēl dzerama � un sauca:

��� Ielūdzu to, kuram ir patika launagot kopā ar mani. Es nesauktu, ja galds būtu tuk�s!

Te nu pār viņu no�alca smagi spārnu vēzieni, zeme satumsa kā no mākoņa ēnas, parādījās lielais putns grifs un iesaucās:

�� Es dzirdēju, ka te, lejā, kāds lūdza pie galda! Man laikam gan nekas neatlēks?

��� Kāpēc tad ne? Laidies lejā un ņem par labu, nekā daudz te vairs nav!� iesaucās jauneklis, un, tiklīdz grifs nolaidās zemē, tas bagātīgi pamielojās un pēc tam sacīja:

�� Ja nepiecie�ams, esmu tavā rīcībā, tikai pasauc mani!� tad pacēlās gaisos un nozuda.

�Ak,� domāja jauneklis,� kur viņam tik traki bija jāstei�dzas; dro�i vien, ka viņ� zināja ceļu uz baznīcu,� diez vai es to atradī�u,� viņ� sarausa kopā savas mantas, pirms gulētie�anas gribēja vēl noiet kādu gabaliņu. Necik ilgi, un piepe�i priek�ā iznira baznīca, drīz vien cej� bija galā, proti, viņ� stāvēja plata un dziļa grāvja malā, kas bez neviena tilta stiepās visapkārt baznīcai. Bet puisis tobrīd izraudzījās jauku guļvietu, jo bija gau�i noguris no tālā ceļa. Otrā rītā, vēlēdamies tikt pāri dziļajam kanālam, viņ� iedomājās: �Are, ja te būtu sarkanais vērsis un to pa īstam mocītu slāpes, tas varētu izdzert kanālu un es nokļūtu tai pusē sausām kājām.� Līdzko viņ� bija tā vēlējies, vērsis bija jau klāt un sāka dzert ūdeni no grāvja. Tā nu puisis drīz vien stāvēja pie baznīcas mūra, kas bija loti biezs, un, tā kā torņi bija no dzelzs, viņ� savā prātā domāja: �Ak, ja kādam būtu mūru dragājamā ierīce! Stiprajai me�acūkai �is darbiņ� varbūt drīzāk būtu pa ķērienam nekā man.� Rau, tūlīt pat teciņiem vien �urp skrēja me�acūka, triecās pret mūri un ar saviem ilkņiem atlauza vienu akmeni, un, tiklīdz viens bija ārā, tā arī pārējie vēlās cits pēc cita, līdz puisis pa caurumu varēja ielīst taipusē. Nu jauneklis, iekļuvis iek�ā, ieraudzīja lidinā�mies apkārt putnu, tomēr nespēja to notvert.

�� Ja �e tagad būtu grifs, tas sagrābtu putnu savos nagos, tāpēc jau tas ir teiksmu putns grifs!� jauneklis noteica.

Tūlīt pat grifs bija klāt un notvēra putnu, kurā mita vecā vira sirds: jaunais puisis jo labi noglabāja noķerto putnu azotē, bet grifs aizlaidās prom.

Tagad jauneklis steidzās pie savas līgavas un nokļuva galā, iekams bija iestājies vakars; visu izstāstīja līgavai, un viņa atkal iedeva ēdienu un dzērienu un pavēlēja kopā ar visu putnu palīst zem gultas, lai vecis to neieraudzītu; vecis pār�nāca mājās un �ēlojās, ka jūtoties nevesels, neejot vairs nekādā jēgā, jo, proti, esot noķerts viņa sirdsputniņ�. Līgavai�nis zem gultas to dzirdēja un prātoja: vecis tev pa�am nav nekā (auna darījis, toties viņ� ir nobūris tavus brāļus un viņu līgavas, un tavu līgavu viņ� ir paturējis sev � te ļaunuma ir atliku likām, un viņ� spieda putnu arvien cie�āk saujā, bet vecis vaimanāja:

�� Ak, mani �ņaudz! Ak, nāve �ņaudz mani nost � es mirstu!

Un viņ� bez samaņas nokrita no krēsla, jauneklis nepaspēja ne apskatīties, kad bija jau piebeidzis putnu, nu arī vecis bija pagalam. Puisis izlīda no gultas apak�as, bet līgava, kā vecis bija pamācījis, paņēma balto nūjiņu un piesita ar to pie divpadsmit pelēkajiem akmeņiem, un, paskat, tie atkal pārtapa par se�iem brāļiem un se�ām māsām. Cik priecīgi visi apkam�pās, glāstīja cits citu un skūpstīja, vecais vīrs nu bija beigts, un nekādi burvju triki nespēja viņu atdzīvināt, pat ja atpestītie būtu atkal gribēju�i iedvest �im dzīvības elpu.

Tā viņi visi kopā atstāja �o vietu, nosvinēja kāzas un labi un laimīgi dzīvoja daudzus gadus.

Reiz dzīvoja di�kungs, kas bija skops un izsūca savus ļaudis, kā vien varēja, tomēr tādā veidā, it kā vēlētu tikai pa�u labāko un rīkotos atbilsto�i savām iespējām.

�im di�kungam bija labs kalps, kas viņam uzticami un godīgi bija kalpojis daudzus gadus. Bet laika gaitā kalps bija kļuvis vecs un vārgs, proti, arot un ecējot vēr�i vēl bija viņa varā, toties kul�ana viņam vairs negāja īsti no rokas. Ta�u, ja

nabaga algādzim kul�anas laikā jāstāv dīkā, tas nozīmē, ka viņam visu ziemu būs jācie� bads. Tāpēc viņ�, kopā ar otru kalpu ieecēdams ziemājus, jau laikus lūdza savu kungu, lai tas tomēr neatbrīvojot viņu no kul�anas vecuma dēļ.

�� Es tev nestāvē�u ceļā/�di�kungs li�ķīgi atteica.� Ja pārējie kalpi tevi ņem savā pulkā, tad kul, cik daudz un cik ilgi vien vēlies.

Bet pārējie darbinieki visi bija precēju�ies, tiem bija jārūpējas par bērniem un sievu, un, iekams tie izdeva feniņu, tiem vajadzēja to trīs reizes pagrozīt rokā. Tāpēc, izdzirdu�i kunga vārdus, cits citu apmulsu�i uzlūkoja, un, kad di�kungs katram pēc kārtas pajautāja: �Vai tu gribi kult kopā ar veco tēvu?�� tie pārlika prātā, ka tad nevarētu izkult pietiekami daudz, un cits pēc cita atbildēja:

�� Nē, es negribu.

�� Re nu,� iesaucās kungs,� es tas neesmu, kas tevi dzen postā! Tavi pa�a biedri pamet tevi nelaimē.

Vecais vīrs skumji pakasīja aiz auss. Pēdīgi viņ� saņēma drosmi un sacīja:

� Ja es tagad sameklē�u pārinieku, vai drīkstu to ievest mui�as sētā un ķerties pie darba?

Pret to di�kungs nevarēja neko iebilst, un kalps izlīgojās no sētas, lai sameklētu pārinieku.

Nokļuvis me�ā, viņ� sastapa gau�i sirmu vīriņu, un tas viņam jautāja:

�� No kurienes nāc un uz kurieni ej?

����������� Es nāku no di�kunga mui�as un meklēju, kas nāks man pārī kul�anā,� skanēja atbilde.

����������� Tad tu esi sastapis īsto,� atteica sirmais vīriņ�,� es arī meklēju pārinieku.

����������� Lai notiek,� sacīja kalps,� mēs saderam kopā. Daudz, protams, mēs neizkulsim, jo tu ta�u esi vēl stīvāks nekā es. Tomēr labāk kāds mazumiņ� nekā galīgi be�ā.

����������� Ko jums maksā par kūlumu?� sirmais vīrs turpināja taujā�anu.

����������� No rudziem un kvie�iem mums atlec trīspadsmitais pūrs,� atteica kalps,� turpretī no auzām mēs dabūjam �etr�padsmito.

Neesmu ar to mierā!� sacīja sirmais vīrs.� Par nedēju

kul�anas gribu tie�i tik daudz pūru, cik es sestdienas vakarā varu uz muguras vienā reizē izstiept pa vārtiem.

Tas ir neizdevīgs veikals!� sacīja kalps.

Bet, tā kā sirmais vīrs pastāvēja uz savu, kalps baidījās galu galā pazaudēt pārinieku un palikt pavisam tuk�ā. Tā nu viņ� ņurdēdams piekrita un slāja kopā ar sirmo vīru uz mui�u.

Ieraudzījis gaudeno pāri, di�kungs vai locījās smieklos.

Kungs,� iesāka kalps,� te ir mans pārinieks!

Vai jūs pa�i varat pacelt spriguli vai arī man jums

jāiedod puisis, kas to cilātu?� jautāja di�kungs.

����������� Ak, gan jau iztiksim arī bez pui�a,� sacīja sirmais vīrs un izlikās tik slims un sanīcis, it kā pati Kaulainā stāvētu jau klāt un grasītos viņu savākt.

��� Un kādu algu jūs prasāt?� di�kungs jautāja.

����������� Visu, ko mans pārinieks sestdienas vakarā uz muguras vienā ņēmienā var izstiept pa vārtiem,� kalps atteica.

������������ Salīgts,� iesaucās kungs,� nākamo pirmdien ķerieties pie darba! Jūs varat sākt nedēļu agrāk nekā pārējie kalpi, gan jau tikām būsiet izkūlu�i kādus piecpadsmit kūlī�us.

Pirmdien pa�ā rīta agrumā abi �āpoja uz �ķūni, kas pa labi un pa kreisi līdz jumtam bija piekrauts ar gataviem kūlī�iem, brīvs vienīgi bija liels, gar� gaitenis �ķūņa vidū.

��� Ko kulsim papriek�?� sirmais vīriņ� jautāja.

��� Manuprāt, rudzus,� atteica kalps.

����������� Lai notiek, kāp pantā un met man lejā kūlī�us!� sacīja vīriņ�.

Un kalps svieda kūli pēc kūļa zemē uz �ķūņa klona, līdz domāja, ka tagad pietik�ot visai nedēļai.

��� Kāpēc tad tu met mieru?� rājās sirmais vīriņ�.

Un, kad kalps izbrīnījies palūkojās lejā, vīrelis jau bija izkūlis visus kūlī�us, un salmi, graudi un pelavas, glīti sa�ķiroti kaudzītēs, atradās savā vietā, kā klājas.

Kalps aiz bailēm nodrebēja pie visām miesām, jo saprata, ka izvēlējies par pārinieku pa�u velnu. Ta�u nelabais neļāva viņam ilgi prātot: vecajam nācās arvien no jauna mest lejā kūlī�us, un, iekams saule bija norietējusi, rudzu pants bija cauri un nelabais izkūlis beidzamo kūlīti.

Otrdien kārta bija kvie�iem, tre�dien � mie�iem, ceturtdien un piektdien tika kultas auzas un griķi un sestdienas priek�pus�dienā � āboliņ�, vīķi un rapsis. Un tā ari viss lielais pants bija iztuk�ots.

Galu galā kalpam vēl nācās sastiept vienuviet visus maisus, kas vien bija sadabūjami mui�ā, un velns tik ātri piebēra tos ar rudziem, mie�iem, kvie�iem, auzām, griķiem, āboliņu, vīķiem un rapsi, ka tie bija piepildīju�ies tajā pa�ā brīdī, kad kalps tos pasniedza velnam.

Se�os sestdienas vakarā di�kungs ienāca �ķūnī, lai paskatī�tos, ko dara vārgulīgie kūlēji. Bet cik ļoti viņ� izbrīnījās, ieraudzījis, ka darbs, kas būtu pa kampienam trīs mēne�u laikā ducim spēcīgu vīru, ir jau paveikts. Viņ� priecājās, slavēja abus pāriniekus un teica:

��� Jūs esat strādāju�i dū�īgi, mīļie ļaudis, tūlīt pat sasauk�sim pārējos kalpus, lai varētu sanest graudus bēniņos.

������������ Nē, tā nebija norunāts!� skaļi iesaucās sirmais vīriņ�.

��� Papriek� es uzkrau�u mugurā tik daudz, cik vienā ņēmienā varu iznest pa vārtiem.

To teicis, viņ� tvēra maisu pēc maisa un uzsvieda tos sev plecos. Kad bija uzkrauts pēdējais maiss, tas slējās gaisā baznīcas torņa augstumā, un vīrelis stiepa tik pasakainu kravu, kādu vēl neviens nav skatījis kop� pasaules sākuma.

To redzot, di�kungam tum�s sametās gar acīm, ceļi drebēja, kājas ļodzījās, un balss dusmās trīcēja, kad viņ� kalpiem uzbļāva:

��� Palaidiet bulli no ķēdes!

Bullis, proti, bija tālu pazīstams kā traks badītājs un jau vienu otru nabadziņu bija uzdūris uz saviem ragiem. Tagad tam bija jābrūk virsū sirmajam vīriņam vai vismaz jāiegrū� ragi trakajā nesienā, lai pārdurtu augsto maisu gubu un labība paliktu mui�kungam.

Tikko dusmīgais lops ar ragiem nāca virsū vīriņam, viņ� skāņi iesmējās un sacīja:

��� Di�kungam taisnība, pie graudu lēruma nepiecie�ama arī gaļa!

Te nu viņ� satvēra bulli aiz ragiem un tā uzsvieda debesīs, ka tas ar visām �etrām gaisā uzkrita uz pa�a aug�ējā maisa.

Tagad kungam vēlās pa muti baltas putas, un viņ� izbļāva elli�ķ�gus zaimus:

�� Ja velns paņēmis visu manu mantu, lai rauj uz elli ari manu miesu un dvēselil

To nelabais bija tikai gaidījis, nu viņam bija teik�ana pār alkatīgo ļau�u izsūcēju. Viņ� ātri palaida vaļā pasakaino maisu gubu, apgrieza di�kungam sprandu un, pacēlies gaisā, aizlidoja ar kungu uz elli.

Bet nabaga vecais kalps dabūja visu ra�u, turklāt ar visu bulli, un kļuva par pārticīgu vīru un, ja viņ� nav miris, tad dzīvo vēl �obaltdien.

Reiz dzīvoja karalis, kuram bija uzticams kalpotājs. Kad viņ� apprecējās, karalis novēlēja, lai viņam būtu loti stiprs dēls.

Tā nu pēc gada kalpotāja ģimenē piedzima puika, Gotlībs vārdā. Tēvs lika dēlam septiņus gadus dzert mātes pienu, lai viņ� kļūtu īsts stiprinieks. Tiklīdz bija aizritēju�i septiņi gadi, tēvs izveda jauno Gotlību dārzā, parādīja viņam nelielu kociņu un pavēlēja to izraut ar visām saknēm. Bet dēlam tas nebija pa spēkam.

Tagad tēvs lika viņam vēl septiņus gadus dzert mātes pienu, un, kad �is laiks bija apritējis, Gotlībs bija kļuvis tik spēcīgs, ka varēja izraut no zemes lielu ķirsi ar visām saknēm.

Pārliecinājies, ka Gotlībs ir pietiekami stiprs, viņ� aizsūtīja to kalpot pie kāda augstmaņa. Tā nu Gotlībs salīga darbā un neprasīja citas algas kā tikai ēdienu, dzērienu un atļauju kalpības beigās iecirst savam kungam pliķi.

Kungs bija ar mieru un pavēlēja Gotlībam kopā ar otru kalpu kult labību.

Gotlībs gāja izpildīt kunga pavēli. Ta�u sprigulis viņam bija par viegliņu. Ar pirmo cirtienu tas pajuka uz visām pusēm. Izgājis ārā, Gotlībs izrāva ķirsi un kūla ar tādu spēku, ka graudi uzreiz tika samalti miltos.

Redzēdams �ādus un vairākus citus līdzīgus darbus, augst�manis saprata, kāds spēkavīrs ir Gotlībs, un viņam jau sa�metās baisi par gaidāmo plauku. Tāpēc viņ� to vien tīkoja kā tikt no Gotlība vaļā. Reiz viņ� aizsūtīja puisi uz kādām apburtām dzirnavām, kur tam cauru nakti bija jāmaļ milti.

Gotlībs rīkojās, kā pavēlēts. Tomēr dzirnakmeņi viņam bija stipri par sīkiem. Viņ� sameklēja pāris krietni vien pamatīgā�kus laukakmeņus un ķērās pie mal�anas. Drīz vien dzirnavās, briesmīgi ņaudēdams, ielīda liels, melns kaķis. Gotlībs aizrai�dīja to viņsaulē. Pēc tam uzradās milzis, kas Gotlību �ausmīgā vīzē nopaļāja. Tā nu starp citu �is milzis sacīja:

�� Ko gribi �e tu, zemes tārps?

Tomēr Gotlībs, ilgi nevilcinādamies, nosūtīja viņu aizsaulē. Otrā rītā Gotlībs paņēma maisus ar miltiem un nogādāja tos savam saimniekam.

Tagad augstmanis mēģināja, vai nevarētu stipro Gotlību nobeigt, atstājot viņu bez dzeramā. Tomēr Gotlībs nokāpa akas dibenā un tur atveldzēja savas slāpes.

Citi kalpi, izmantodami �o brīdi, no aug�as svieda akā lie�lus akmeņus. Tomēr Gotlībs, nomanījis viņu nodomu, uzsauca:

�� Uzgaidiet � tikai vienu mazu brītiņu!� Nu visi kalpi aizskrēja kur kurais, un Gotlībs dzīvs un vesels izrāpās no akas.

Pēc tam kungs pavēlēja, lai viņ� aizejot uz tuvējo kalnu un atprasot no vīra, kas tur dzīvojot, parādus.

Gotlībs uzkāpa kalnā un,ļoti pārsteigts, ieraudzīja tur glu�i jaunu pili. Viņ� pieklauvēja pie durvīm, bet neviens nevēra vaļā. Gotlībs ņēma un izrāva durvis no eņģēm un iegāja iek�ā. Pilī viņ� atrada dzirnavās nosisto milzi, kas bija virspavēlnieks tiem gariem, kuri apdzīvoja �o pili.

�� Ā. vecais paziņa!� iesaucās Gotlībs un gāza milzim ar durvīm pa galvu. Turpretī milzis meta Gotlībam ar pāris maisiem, kuri bija pilni monētu. Gotlībs tos paķēra un aiznesa savam kungam, kas par tiem bija loti iepriecināts.

Tomēr otrādiņ viņam arī uzmācās arvien lielākas bailes no pļaukas, kuru viņam iecirstu Gotlībs. Tāpēc viņ� meklēja savam kalpam arvien grūtākus uzdevumus, lai tiktu no tā vaļā. Kādu dienu kungs Gotlībam sacīja:

�� Rīt maniem kalpiem jāpārved no me�a malka, tev ari jābūt viņu pulkā. Tomēr es atjauju tev no rīta gulēt tik ilgi, cik vien vēlies. Vienīgi malka jāpārved laikus � kopā ar

pārējiem kalpiem. Ja tu atgriezīsies vēlāk, plauka man vairs nepienāksies.

Gotlībs bija ar mieru.

Otrā rītā visi kalpi pa�ā agrumā bija kājās, vienīgi Gotlībs vēl gulēja. Ap pusdienlaiku arī viņ� bija aug�ā un posās uz me�u. Pa ceļam viņam bija jā�ķērso strauts, pār kuru veda tilts. Pārgājis pāri strautam, viņ� tiltu nojauca un soļoja tālāk. Drīz jauneklis satika arī pārējos kalpus, kas bija jau ceļā uz mājām. Nicino�i smiedamies un zobgalīgi ķircinādamies, viņi pabrauca Gotlībam garām. Tomēr viņ�, pat nepagriezies uz kalpu pusi, gāja uz me�u. �e viņ� vienā stundā sacirta tikpat daudz malkas, cik pārējie visā priek�pusdienā.

Tagad arī Gotlībs brauca uz māju. Nonācis pie strauta, viņ� ieraudzīja kalpus bezpalīdzīgi gaidām viņa iera�anos. Bet Gotlībs bija atstiepis lielu koka stumbru un glu�i kā ar kārti pārlēca ar to pāri strautam. Pēc tam pārmeta stumbru atpakaļ un pārējiem kalpiem uzsauca:

�� Dariet tāpat kā es!

Nu puisis brauca mājup un nokļuva tur agrāk nekā visi pārējie.

Bet kungs par lielu naudu pierunāja kādu nabadzīgu aitu ganu, lai tas saņem plauku viņa vietā. Gotlībs pacēla aitu ganu gaisā glu�i kā riestkodi un iecirta viņam tādu plauku, ka viņ� vienā mirklī aizlidoja pa gaisu veselu jūdzi. Tagad kungs domāja, ka ir izpildījis savas saistības. Tāpēc, ieraudzījis tuvojamies Gotlību, viņ� izbijās un sacīja:

�� Aitu gans jau saņēma plauku manā vietā!

Tomēr Gotlībs atteica:

�� To man neviens nav sacījis. Ja jūs negribat saņemt plauku, tad uz vietas atdodiet man savu māju un sētu!

Nu kungs tik loti bija nobijies no pļaukas, ka patiesi atdeva Gotlībam visu īpa�umu. Gotlībs atveda pie sevis savu veco māti, un abi kopā pavadīja priecīgas dienas.

Tas bija aptuveni pēc gada, kad Gotlība kalpi noņēmās ar siena vāk�anu. Viņi ieraudzīja krītam no gaisa lejup kaut ko tum�u, un tas planēja tie�i virsū vienai siena kaudzei. Ieskatīju��ies pamatīgāk, viņi pazina aitu ganu, kuram Gotlībs bija iecirtis pliķi. Nelaimīgais veselu gadu bija lidinājies apkārt pa gaisu.

Da�u stundu attālumā no Stutgartes, apvidū, kur atrodas Hoenheima, senos laikos dzīvoja melderis, kas nespēja tikt uz zaļa zara. Pirmkārt, dzirnavas piederēja nevis viņam, bet gan kādam augstmanim, un melderim bija jāmaksā tam liela nomas nauda. Otrkārt, bie�i vien dzirnavām trūka ūdens, tā ka melderis reti kad varēja malt un maz nopelnīja.

Tādā kārtā melderis pamazām bija kļuvis tik nabags, ka jau vairākus gadus nebija spējis samaksāt nomas naudu. Bet, tā kā augstmanis viņam par varēm nāca virsū un gribēja padzīt no dzirnavām, ja viņ� nekavējoties nenomaksās savu parādu, melderis pēdīgi paņēma savu vienīgo govi � viņ� bija nodomājis to pārdot tirgū, lai dabūtu naudu.

Norūpējies viņ� ar govi vilkās pa me�u, te pretī nāca mazs vīriņ� un melderim jautāja, kas vainas.

Melderis vīriņam visu sīki izklāstīja, un vīriņ� sacīja:

��� Es nopirk�u tavu govi par �o te mazo pudelīti. Ja tu noliksi to uz galda un sacīsi: �Pudelīt, pildi savu pienā�kumu!�� tev netrūks vairs itin nekā.

Melderis tomēr, būdams bailīgs, atteica:

-������ � Ak, ko sacīs mana sieva, ja es atnesī�u �o pudelīti naudas vietā!

��� Ј,� vīriņ� atbildēja glu�i pikti,� kā tu vari vēl ilgi prātot? Vai tu maz esi dro�s, ka savu govi aizvedīsi dzīvu līdz tirgum?

Te nu melderis satrūkās, jo teikto uztvēra kā draudus, tāpēc atdeva vīriņam govi par pudelīti, un tas piepe�i ar visu govi iegrima zemē, nebija vairs ne miņas, ne ziņas.

Pēc tam melderis, aizgājis mājās, tūliņ uzlika pudelīti uz galda un sacīja:

��� Pudelīt, pildi savu pienākumu!

Nekavējoties viss galds bija klāts ar zelta bļodām � pildī�tām ar pa�iem brīni�ķīgākajiem ēdieniem. Viņ� sēdās pie galda un, kad bija paēdis, bļodas pārdeva un dabūja par tām tik daudz naudas, ka vienā rāvienā tapa bagāts vīrs.

Viņ� tūliņ nomaksāja augstmanim visus parādus, tas no�brīnījās vien, kur melderis tik ātri dabūjis naudu; augstmanis

apbēra viņu ar tādu daudzumu labu vārdu, ka viņ� galu galā izstāstīja visu, kas noticis.

Pēc tam augstmanis piedāvāja viņam kaudzēm naudas, ja viņ� pārdo�ot �o pudelīti, tomēr melderis ilgi turējās pretī. Bet, kad augstmanis piedāvāja par to ne tikai dzirnavas, bet arī visu savu pili, melderis nespēja vairs pretoties un atdeva pudelīti.

Līdzko pudelīte bija augstmanim rokā, viņ� sacīja:

�� Tā, pils paliek man! Tev pietiek ar dzirnavām, tās tu vari paturēt!

Tā melderis tika piekrāpts.

Proti, viņam bija vēl krietns naudas �ūksnis. Vienīgi nauda drīz vien bija cauri, un viņ� atkal nokļuva sūrā postā, jo dzirnavas neienesa nekā. Reiz savā nelaimē viņ� gribēja apmeklēt kādu draugu, lai palūgtu, vai tas nevarētu aizdot mazlietiņ naudas. Tā, pavisam vienam soļojot caur me�u, sirds viņam iedrebējās, un viņ�, nometies ceļos, lūdza Dievu, vai tas tomēr nevarētu viņam palīdzēt.

Kamēr viņ� lūdza, pienāca klāt kāds melns vīrs un jautāja melderim, ko īsti viņ� vēloties.

Te nu melderis izstāstīja, kas viņam bija gadījies un cik ļaunprātīgi augstmanis bija viņu piekrāpis un iegrūdis trū�kumā.

Pēc tam sve�ais vīrs iedeva melderim mazu pudelīti un sacīja:

��� �e, ņem �o pudelīti! Tā nav tāda kā iepriek�ējā, tomēr tai jānāk tev talkā, lai tu atgūtu pirmo. Līdzko tu sacīsi: cPudelīt, pildi savu pienākumu!�� no tās izlēks �etri bruņinieki un samals miltos visu, kas tev apkārt, tie nemitēsies tikmēr, līdz tu sacīsi: �Pudelīt, tu esi izpildījusi savu pienākumu!�

Melderis devās pie augstmaņa un sacīja, ka viņam atkal piederot pudelīte. Tiklīdz viņ� parādīja to augstmanim, tas �igli lika celt galdā ēdienus un dzērienus un mieloja melderi kā vien spēdams, jo bija nodomājis izmānīt viņam arī otru pudelīti.

Bet pēc tam, kad melderis bija paēdis un padzēris, augstma�nis atkal uzsāka runas par pudelīti; nu melderis izvilka to un sacīja:

��� Pudelīt, pildi savu pienākumu!

Nekavējoties no tās izspruka ārā �etri bruņinieki un tik spīvi mizoja augstmani, ka tas pavisam no�ēlojami iebrēcās un lūdza melderi, lai. Dieva dēļ, saudzējot viņu.

� Mani tu arī nesaudzēji,� iesaucās melderis,� turklāt izkrāpi man pudelīti!

Tad augstmanis parādīja skapi, kurā glabājās pudelīte, un melderis, to paņēmis, gāja prom. Bet �etriem bruņiniekiem viņ� ļāva plosīties tik ilgi, līdz augstmanis bija pagalam un visa pils � viena drupu kaudze. Pēc tam viņ� sacīja:

�� Pudelīt, tu esi izpildījusi savu pienākumu!

Tai pa�ā mirklī bruņinieki saruka pavisam maziņi un atkal ielīda pudelītē.

Tagad melderis bija ļoti priecīgs, ka atguvis arī pirmo pudelīti, un ik dienas tai sacīja:

�� Pudelīt, pildi savu pienākumu!

Tūlīt pat viss galds bija pilns zelta bļodu, kurās smar�oja pa�i gar�īgākie ēdieni. Viņ� ēda kāru muti, turklāt tapa tik bagāts vīrs, ka ne izsacīt.

Pēc tam melderis uzcēla pili Hoenheimā un, tā kā domāja, ka bagātības viņam ir gana, tad ielika pudelīti zem pamatak�mens un iemūrēja to, bet otru pudelīti, kurā bija bruņinieki, viņ� paturēja sev, lai atvairītu ienaidniekus un zagļus.

Reiz bija nabadzīga, dievbijīga meitenīte, viņa dzīvoja viena kopā ar savu māti, un viņām abām vairs nebija itin nekā ēdama.

Tā nu meitenīte devās prom uz me�u. Tur viņa sastapa kādu vecu sievu, kura zināja par* viņas postu un uzdāvināja viņai podiņu. Meitenītei vajagot tikai pateikt: �Podiņ, vāries!�� un podiņā tūlīt vārīsies laba, salda prosas biezputra. Un, ja viņa sacītu: �Podiņ, rimsties!�� tas atkal pārstātu vārīties.

Meitene pārnesa podiņu savai mātei, tagad nabadzība un bads atstājās, nu abas ēda saldo biezputru, cik bie�i vien viņām kārojās.

Reiz meitenes nebija mājās un māte pateica:

�� Podiņ, vāries!

Izvārījās biezputra, un māte sātīgi paēda. Bet pēc tam viņa vēlējās, lai podiņ� atkal pārstāj vārīties, ta�u viņa vairs neatcerējās, kas jāsaka.

Tā podiņ� turpināja vārī�anos, un biezputra kāpa pāri malām un arvien auga augumā � pilna virtuve un visa māja, un pat iela mājas priek�a. Posts bija �ausmīgs, un neviens nezināja, kā lai palīdz.

Pēdīgi, kad brīva vēl bija palikusi viena vienīga māja, pārnāk bērns un tikai pasaka:

�� Podiņ, rimsties!

Podiņ� rimstas un pārstāj vārīties. Tomēr, kad vajadzēja nokļūt pilsētā, bija jaizēdas �iem putras kalniem cauri.

Reiz vilks un lapsa dzīvoja kopā vienā alā; kādu rītu vilks atmodies jutās ne visai �irgts un, staipīdams ķepas, klusu iegaudojās:

����������� Man �odien pat jāsadabū kāds mīksts kumosiņ�, gan tad kļūs labāk!

Lapsa, kura to dzirdēja, arī labprāt būtu ieturējusi maltīti, tomēr, būdama diezgan laiska, viņa sacīja:

ļļ Man arī klājas tāpat: esmu kliba un netieku ne no vietas!

Nu, par to nebēdā, sēdies tikai man mugurā, es tevi pa�nesī�u!� sacīja vilks.

Lapsa tūliņ bija ar mieru, uzrāpās vilkam skaustā, un viņ� vilkās prom. Kad nu viņi tā bija gāju�i pa me�u neilgu brītiņu, lapsa klusu pie sevis sacīja:

��� Āre, slimais nes veselo!

Bet vilks to padzirdēja un a�i iejautājās:

��� Ko tu teici?

Ta�u lapsa skumji atbildēja:

����������� Ak, tev nav jāliekas par manām runām zinis, es jau tikai murgoju!

Pēc tam viņi atkal kādu laiciņu kustējās uz priek�u un �ādas runas atkārtojās gan pa otri, gan pa tresi lāgi. Tomēr

vilks katru reizi palika muļķa lomā, patiesi noticēdams, ka lapsai esot karsonis un viņa tikai murgojot.

Tā viņi nonāca pie kāda ceļa, uz kura lapsa ieraudzīja cūkas gurnu, acumirklī viņa bijā vilkam no muguras nost un, pieskrējusi pie gaļas, jautāja, vai vilks gribot ar viņu dalīties? Ta�u vilks nepieprasīja ne kripatiņas un mierīgi gāja savu ceļu.

Kādu brīdi gājis, viņ� nonāca pļavā, kurā ganījās ķēve ar kumeļu, tā pamanīja vilku tikai tad, kad viņ� bija tai pavisam tuvu, tāpēc nāca viņam pretī un sacīja:

��� Labdien, vilks! Man te ir kumeliņ�, kuram klājas pavi�sam ļauni, es nespēju vairs pabarot viņu. Tāpēc mīļuprāt noskatītos, ka tu viņu nogalē!

��� A, to gan es izdarī�u,� sacīja vilks un tūliņ devās ķēvei līdzi.

Pa ceļam ķēve kliboja tik stipri, ka vilkam temps bija par lēnu, un viņ� ķēvei jautāja:

��� Kāpēc tu klibo?

īgt? Ak,� viņa sacīja,� man būs kaut kas iedūries kājā. Vai tu nevarētu reizi paskatīties, kas vainas, un izvilkt skabargu laukā?

�� Tas man atmaksāsies,� sacīja vilks.

Ķēve pacēla uz aug�u kāju, un vilks pieliecās, lai pa īstam izpētītu, kas nagam vainas. Bet ķēve pēk�ņi tā iebelza vilkam pa galvu, ka viņam zili zaļ� sagriezās gar acīm, un viņ� nogāzās zemē kā beigts. Pēc tam viņa ar savu kumeļu ātri aizsteidzās prom, un, kad vilks atdabūja sajēgu, abi sen jau bija aiz kalniem!

Tā nu vilks skumīgs vilkās tālāk un pēc kāda laika nonāca me�malā, kur viņ� ieraudzīja divus ā�us, kas badījās kā traki. Pienācis klāt, viņ� pajautāja, kāds strīda iemesls.

Abi ņēmās stāstīt: saimnieki �os esot te piesēju�i, lai ganoties, un tagad neviens no viņiem nezinot, kur esot robe�a, un katrs domājot, ka viens par daudz lienot otra tiesā.

Te nu vilks sacīja:

������ To es viegli varu iz�ķirt. Es nostā�os te, un jūs abi aizejiet līdz ganību galam. Pēc tam sacentieties, kur� pirmais atskries pie manis,� un tas arī dabūs lielāko zāliena gabalu!

Tādā kārtā vilks bija nodomājis noķert vispirms vienu, tad otru � un abus notiesāt.

A�i rīkojās, kā bija sacīts. Vilks stāvēja pa vidu, bet ā�i tik dedzīgi un ņipri joņoja �urp, ka abi atskrēja vienā un tajā pa�ā laikā un tik spēcīgi iegrūda ragus vilkam sānos, ka tas nabadziņ� pusdzīvs, pusmiris nogāzās gar zemi. Pēc tam abi kna�i dieba prom, un pagāja ilgs laiks, līdz pelēcis atkal nāca pie samaņas.

Tomēr no sava nolūka viņ� neatteicās, un, tā kā jutās arvien ļaunāk, tad pats sev sacīja:

�� Man �odien pat jādabū kāds mīksts kumosiņ�, gan tad kļQs labāk!

Pēc tam viņ� atkal kātoja tālāk, līdz nonāca skaistā, zaļā ielejā, kur �irgts strautiņ� darbināja dzirnavu ratu.

Netālu no tā pastaigājās sivēnmāte ar deviņiem sivēniem. Pamanījusi vilku, viņa laikam gan noprata, ka nevarēs izbēgt, un, paskrējusi pretī, sacīja:

���� Mīļais vilks, man ir tik daudz sivēnu, ka nespēju tos pabarot. Es Joti priecātos, ja tu vienu notiesātu. Ta�u vispirms nokristī to, lai tas nokļūtu debesīs. Tāpēc apsēdies uz laipas, kas ved pāri strautam, un es pienesī�u tev sivēnu klāt, lai tu varētu nokristīt to.

Vilks mīļuprāt bija ar mieru, un abi kopā devās, lejup uz strautu. Protams, laipa aug�pus dzirnavām bija itin �aura, un vilkam nācās pielikt lielas pūles, lai kaut cik dro�i apsēstos uz tās, tomēr viņ� domāja: �Kas neriskē, tas nevinnē!� Un visbeidzot apsēdās arī.

Redzēdama, ka viss ir kārtībā, sivēnmāte paņēma zobos sivēnu, lai aiznestu vilkam. Tomēr piepe�i viņa paātrināja soli un, uzdrāzusies uz laipas, ar tādu sparu metās vilkam virsū, ka viņ� kūleniski ievēlās strautā un, nevarēdams noturēties ūdens mutuļos, iekļuva dzirnavu ratā. No�ēlojami samalts lupatu lēveros, viņ� atkal iznira rata otrā pusē. Tikai ar grūtībām viņ� vēl izkūlās no ūdens, gau�i bēdīgs izlīda malā un slābeni vilkās uz bumbieri, kas vientuļi auga tīrumā.

Bet tie�i zem tās sēdēja zemnieks, kas bija cirtis kokus, lai izgrieztu ecē�ām tapas. Pamanījis vilku, viņ� steig�us uzrāpās kokā un paslēpās lapotnē.

Bet vilks atlaidās apak�ā un prātoja nu par visām tām nelai�mēm, kas viņu �odien bija piemeklēju�as. Un pats sev teica:

��� Kas gan tevi iecēlis par dakteri, lai tu dziedinātu ķēvi? Un kas tevi norīkojis par mērnieku vai arī par pa�u priesteri, lai kristītu sivēnus? Patiesi, vislabāk būtu, ja mūsu debesu tēvs laistu no debesim tev ar cirvi, tad visām tavām cie�anām pienāktu gals!

Un, tikko viņ� bija to pateicis, zemnieks meta lejā no koka cirvi un trāpīja vilkam tie�i cirksnī, tā ka viņ� sabruka tūliņ uz vietas. Vienīgi paspēja vēl iesaukties:

��� Nu, nu, tas jau nebija domāts tik nopietni!

Tomēr tagad bija par vēlu, un vilks ne vairs dziedināja, ne mērīja robe�as, ne tēloja priesteri, bet gan beidza savu dzivi turpat zem bumbieres, un zemnieks no viņa ādas pa�uva ka�oku.

Kādā aukstā ziemas naktī izbadējusies lapsa izlīda no savas alas un lavījās medībās. Te viņa izdzirda mui�as nomnieka sētā aizrautīgi dziedam gaili; tas tupēja ķirsī un vilka savu dziesmu jau cauru nakti.

Nu lapsa, piezagusies pie ķir�a, jautāja:

��� Gaiļa kungs, ko pau� tava dziesma �ai aukstajā un tum�ajā naktī?

��� Es sludinu to, ka aust diena, un mācos izjust tās rītsvīdu,� atteica gailis.

-�Ak, gaili, tevī ta�u mīt dievi�ķā dzirksts, ja tu jūti, kas notiks nākotnē!� noteica lapsa un tūliņ uzsāka deju.

Nu jautātājs bija gailis:

��� Lapsas kundze, kāpēc tu dejo?

Un lapsas kundze atbildēja:

��� Tā kā tu, viedo meistar, dziedi, tad man pēc taisnības ir jādejo, jo arvien pieklājas līksmot kopā ar priecīgo. Ak, gaili, di�ciltīgais visu putnu valdniek, daba tevi apveltījusi ne tikai ar lidoņa prasmi, bet, āre, pie�ķīrusi arī izcilas pravie�a spējas! Ak, kādos augstumos tā pacēlusi tevi visu citu dzīvnieku vidū! Cik laimīga es būtu, ja tu izrādītu man savu labvēlību! Ar kādu

patiku es noskūpstītu tavu gudro galvu! Ak, cik tas būtu apskau�ami, ja es varētu saviem draugiem pastāstīt: �Es biju tā laimīgā, kurai pravietis nolieca savu galvu pretī skūpstam!�

Dumjais gailis noticēja viltīgās lapsas glaimiem, nolidoja no koka un pastiepa savu galvu pretī skūpstam. Lapsa vienā kampienā to nokoda un smiedamās sacīja:

���������� Lai spriestu tiesu pravietim, nav nepiecie�ams daudz prāta.

Kādā jaukā vakarā lapsai izdevās piezagties pie zoss un sagrābt to savos nagos. Kad lapsa jau grasījās pārkost zosij rīkli, lai to notiesātu, zoss iejautājās, vai tās abas papriek� neuzgrieztu kādu danci.

Lapsa bija ar mieru, un zoss sacīja:

���������� Ak, jauki gan! Bet, lai deja sistu augstu vilni, tev jāsaka: �Hoplā!�, kamēr es klieg�u: �Gā, gā!�

Zoss izpleta spārnus, un lapsa, nostājusies uz pakaļkājām, turējās pie zoss, iecirtu�i zobus zosij labajā spārnā.

Kad abas bija drusku griezu�ās dejā, lapsa iesaucās:

����������� Hoplā, hoplā, hoplā!� un glu�i dabiski palaida vaļā ari zoss spārnu.

Zoss bija gaidījusi �o bridi. Ar skaļu �gā, gā!� viņa pacēlās spārnos un paglābās tuvējā ezerā, kur lapsa nevarēja tikt viņai klāt.

Pie kādas mājas auga augsts koks. Aiz �oga stāvēja gailis un aicināja pie sevis vistas.

Kur gadījusies, kur ne, pie �oga apstājās lapsa un sacīja: Nāc jel manā pusē, man ir tik brangi mie�u graudi!

��� Vispirms parādi tos, dumjā lapsa!�Jatteica gailis.

Te nu lapsa turpināja:

(I � Jel nāc pie manis, ja gribi dabūt tos!

Tomēr gailis atbildēja:

� Ja graudus knābā�u es, to daris arī manas vistas � un tāpēc es tos neaiztik�u. Ja gribi cepeti, palo�ņā vien pa me�u un pameklē tur sev cienastu, mulfcā lapsa!

Nu lapsa redzēja, ka gailis nav pieveicams ar viltu,� viņ� bija pati modrība, un lapsa saīgusi atkal ie�mauca me�ā.

Reiz, kad visi putni bija sapulcēju�ies kopā, viņi nosprieda mainīt savu nesakārtoto un pirmatnīgo stāvokli un ievēlēt karali. Atskanēja visvisādi ieteikumi: da�s lika priek�ā vienu, cits atkal otru, un nebija panākama it nekāda vieno�anās. Beidzot viņi nosprieda: visu iz�ķirs sacensības lido�anā. Proti, lai par karali kļūst tas, kur� vistuvāk spēs pielidot pie saules.

Visi �ie lidoņi pacēlās gaisā; un nenogursto�a spārnu pliva glu�i kā mākoņi aizsedza debesis. Drīz vien da�s labs atpalika, galu galā vienīgi ērglis bija tālu visiem priek�ā un cēlās arvien augstāk un augstāk. Beidzot ari viņ� gandrīz zaudēja acu gaismu un bija spiests griezties atpakaļ. Bet tajā pa�ā mirklī priek�galā izrāvās paceplītis. kas līdz �im bija slēpies aiz viņa spārnu ieloka, un pacēlās vēl augstāk, tā ka nu bija skaidrs: paceplltim jākļūst par visu putnu karali.

Tomēr pārējiem kremta, ka jākronē tik sīks karalis, kur� �o godu ieguvis ar viltu, tāpēc putni, tiklīdz paceplītis nolaidās zemē, no visa spēka apstrādāja to ar saviem knābjiem un nagiem un gandrīz vai būtu noplēsu�i, ja tas nebūtu ielidojis peju alā un paslēpies tur. Nu visi putni sapulcējās ap alu glu�i kā ap cietoksni un aplenca pacepliti, lai tas tajā nomirtu badā.

Tomēr ilga palik�ana bija pārāk aprūgtino�a. jo putni domāja, ka viņu mazuļi ligzdās brēks pēc barības, un tāpēc viņi nolika pie peļu cauruma par sargu pūci. Pūce sēdēja visu nakti alas priek�ā un blenza tajā ar savām lielajām acīm. kas bija tik kvēlo�as, ka paceplīti sametās baisi jo baisi. Bet. kad iestājās diena, gaisma pūci ap�ilbināja un tai aizvērās acu plakstiņi. Paceplītis to pamanīja tai pa�ā acumirklī un steig�us aizlidoja, un putni nekad vairs to nedabūja savos nagos.

Bet pūcei par to nākas maksāt dārgi, jo putni līdz pat �ai dienai vēl nespēja aizmirst, ka tā jāvusi aizbēgt sagūstītajam karalim. Tāpēc viņi cērt pūcei ar saviem knābjiem, tiklīdz tā parādās.

Reiz bija karalis un karaliene; viņi dzīvoja pilī no tīra zelta. Karaliene bija burve; daudzu citu mantu vidū viņai bija arī spogulītis; kad karalis izgāja no mājām, viņa ieskatījās spogulītī un varēja ieraudzīt visu: kurp viņ� gāja, ko darīja,� it kā karalis stāvētu viņas acu priek�ā, un reizē viņai piemita ari vara likt karalim doties, kurp vien viņa vēlējās. Reiz notika tā: �ādā vīzē karaliene lika pastaigāties karalim �urpu turpu, līdz galu galā viņ� nonāca jūras krastā. Kā gājis, tā uzreiz uzdūrās kādam līķim, kuru viļņi bija izmetu�i krastā. Aplūkojis to tuvāk, karalis redzēja, ka tas ir kāds noslīcis matrozis, matro�a drēbes karalim �ķita dīvainas, un karalim pārmēram sakārojās tās paņemt līdzi; tā nu viņ� novilka matrozim drēbes un, tās uzģērbis pats, gāja savu ceļu.

Kamēr tas notika, karaliene bija uzturējusies citā istabā, atgriezusies viņa ieskatījās spogulītī un sava vīra vietā ieraudzīja krastmalā kādu matrozi; glu�i viegli saprotams, cik liels izbīlis pārņēma viņu. Tikām karalis nebūt nebija mazāk satraucies: viņ� baiļojās, ka varētu uzrasties kāds matro�a biedrs un noturēt viņu par slepkavu un zagli. Norūpējies un satrūcies viņ� staigāja �urpu turpu, nezinādams, kā rīkoties. Te pretī nāca kāda veca sieva, un karalis itin laipni viņai pajautāja:

�� Sakiet jel, sieviņ, kā gan varētu nokļūt zelta pilī?

������ Zelta pilī?� atjautāja sieva.� Par tādu es vēl nekad neesmu neko dzirdējusi, nekādā ziņā tā nevarētu atrasties �ajā apkārtnē. Ari pēc jūsu apģērba skaidri redzams, ka jūs neesat �ejienietis. Tomēr aiziesim abi pie Rāpuļu karalienes, varbūt viņa var jums kaut ko pastāstīt par to.

Tā nu karalis mēroja tālāk ceļu kopā ar sievu, un abi nonāca pie Rāpuļu karalienes pils. Viņi pieklauvēja, un durvis

atvēra krupltis. Kad karalis izklāstīja savu vēlmi, tas aizveda viņu pie karalienes. Karaliene sēdēja greznā troni, un visap�kārt viņai rosījās da�neda�ādi rāpuļi: glieme�i, �ūskas, vardes, ķirzakas un vēl milzums citu. Viņu laipni pasveicinājis, karalis palūdza, vai karaliene varētu pateikt, kur atrodas zelta pils.

�� Zelta pils?� karaliene izbrīnīta jautāja.� Par to es itin neko nezinu, tai jābūt tālu prom no �ejienes. Varbūt tā ir zināma kādam no maniem pavalstniekiem?

Viņa trīsreiz iesvilpās, un neskaitāmos baros no visām pusēm �urp salīda �ūskas, glieme�i un citi rāpuļi, tomēr it neviens nezināja stāstīt par �o zelta pili.

��� Man Joti �ēl � sacīja karaliene,� ka nevaru jums neko īsti pastāstīt, bet nebēdājiet, es jums iedo�u pavadoni, kura jūs aizvedīs pie Skrejo�ajiem zvēriem. Tiem ir drusku augstāks stāvoklis nekā man, un tie jums drīzāk spēs pateikt, kur atrodas zelta pils.

To bildusi, viņa pamāja kādai mazai �ūskai, kuru norīkoja karalim par pavadoni. Viņ� sirsnīgi pateicās karalienei un sekoja �ūskai.

Kad viņi jau bija mēroju�i loti tālu ceļu, mazā �ūska apstājās pie kādas pils, un karalis pieklauvēja. Suns atvēra durvis; karalis pateicās �ūskai, un suns ielaida viņu pilī, tad aizveda līdz greznajam tronim, kas bija izklāts ar pa�ām skais�tākajām ka�okādām. Tajā sēdēja Skrejo�o zvēru karaliene, viņai visapkārt stāvēja viņas galms: lauvas, lā�i, tīģeri, vilki, brie�i un da�ādi citi �etrkājaini zvēri. Viņ� karalieni pieklājīgi sveicināja un jautāja, vai viņa varētu pateikt, kur atrodas zelta pils.

�� Es nekad neesmu dzirdējusi kaut ko stāstām par to,� at�teica karaliene,� varbūt tā zināma kādam no maniem pavalst�niekiem?

To teikusi, viņa trīsreiz iesvilpās, un bariem saskrēja suņi, kaķi, zaķi, lapsas, �urkas, pelītes un Dievs vien zina, kāda vēl radība, atsteidzās arī lā�i, lauvas, kamieļi un citi zvēri, kara�liene tiem pra�ņāja, vai tie zinot, kur atrodas zelta pils. Visi ilgi prātoja, bet pēdīgi tomēr bilda, ka to nezinot vis. Karalis loti noskuma, bet karaliene viņu mierināja, sacīdama:

�� Vēl nav zudu�as visas cerības, es iedo�u jums pavadoni, un tas jūs aizvedīs pie Lidojo�o zvēru karalienes, kas ir augstākas kārtas nekā es. Ja arī viņa par to nekā nezina, tad jums nevar līdzēt neviens visā pasaulē.

Karaliene pamāja kādam kaķītim un norīkoja to karalim par pavadoni. Karalis sirsnīgi pateicās viņai un sekoja kaķītim.

Brītiņu gāju�i, viņi nonāca pie Lidojo�o zvēru karalienes pils. Kad kaķītis ieņaudējās, kāds skaists, balts gulbis atvēra vārtus un ieveda karali pilī pie karalienes. Viņa sēdēja krā�ņā troni, kas bija greznots ar skaistām spalvām visvisādās krāsās, viņas galvu rotāja vēl krā�ņāks spalvu kronis. Visapkārt tronim stāvēja galminieki � putni no visām pasaules malām: ērgli, pāvi, paradīzes putni, gulbji, balo�i un lakstīgalas, kuras jauki pogoja. Karalis, pieklājīgi paklanījies, sacīja:

�� Ak, karalien, esmu nomaldījies un nezinu vairs, kā lai nokļūstu līdz zelta pilij.

��� Līdz zelta pilij?� viņa izbrīnīta jautāja.� Mani putni par to nekad nav stāstīju�i man, un tie ta�u lido pa visu pasauli. Bet pagaidiet, es pajautā�u tiem vēlreiz.

To teikusi, karaliene iesvilpās, un zāli piepildīja milzīgs pūlis visu sugu putnu. Tad karaliene jautāja:

��� Kur� no jums zina par zelta pili?� Ta�u neatbildēja it neviens no visa putnu pūļa. Nu karaliene iesvilpās vēlreiz, un salidoja vēl milzīgāks skaits putnu, tomēr arī to vidū neviens neko nezināja par zelta pili. Karaliene ņēma un iesvilpās tre�oreiz, nu viņai visapkārt sapulcējās pa�i sve�ādākie pasau�les putni. Viņa trīs reizes jautāja tiem vienu un to pa�u:

�� Kuram no jums zināma zelta pils?

Tomēr visi klusēja un izbrīnīti cits citu uzlūkoja, jo par zelta pili tie nekad nebija neko dzirdēju�i. Nabaga karali sagrāba izmisums. Te pēk�ņi viens no putniem ieraudzīja pavi�sam, pavisam tālu debe�os kādu punktiņu, kas nāca arvien tuvāk un kļuva arvien lielāks, galu galā viņu priek�ā nostājās stārķis. Karaliene saskaitās, ka tas nebija tūlīt klausījis viņas saucienam un jautāja:

�� Kur tad tu tik ilgi kavējies?

��� Neļaunojieties,� atbildēja stārķis,� es esmu veicis lielu attālumu. Kad izdzirdu jūsu pirmo svilpienu, es tupēju uz zelta pils.

Te nu karalim sirds priekā palēcās, un viņ� apbēra karalieni ar daudziem mīļiem pateicības vārdiem. Karaliene norīkoja viņam stārķi par pavadoni, viņ� uzsēdās tam jā�us mugurā un traucās padebe�os � tik augstu, ka vislielākās pasaules pilsē�tas �ķita kā skudru pū�ņi. Netālu no zelta pils stārķis laidās arvien zemāk un zemāk un pēdīgi nolaidās pie zelta pils.

Viegli iztēloties, kā priecājās karaliene, atkal skatīdama vaigā savu karali: viņa bija karali tik ilgu laiku uzskatījusi par miru�u, un karalis bija ne mazāk līksms, jo atkal bija atgriezies mājās un ieraudzījis savu mīļoto sievu. Kad viņi bija pārmiju�i tūksto�iem skūpstu un lēju�i prieka asaras, karalis stārķim sacīja:

�� Mans visudārgais stārķi, mēs pateicamies tev simttūk�sto� rei�u, ka esi pārnesis mani mājās. Tagad pasaki mums, kā lai tev par to atlīdzinām. Do�u visu, ko prasīsi.

Un stārķis atbildēja:

��� Es neprasu tev neko citu kā vienīgi tavu pirmdzimto dēlu; es aiznesī�u to pēc septiņiem gadiem.

Un, to pateicis, stārķis nozuda. Tā nu karalis palika stāvam, mēmi un klusi uzlūkodams karalieni, jo, kaut arī viņiem vēl nebija neviena bērna, tomēr septiņu gadu laikā ta�u varēja kāds rasties.

Un tā arī notika: nebija pagājis vēl ne gads, kad karaliene dzemdēja dēlu � pārmēram daiļu bērnu. Jo lielāks tas auga, io vairāk pieņēmās skaistumā un gudrībā, tomēr karalim ar karalieni nebija liela prieka: viņus alla� tirdīja doma par �o septīto gadu un stārķi.

Beidzot apritēja septītais gads, pils bija sērās, tomēr karalis lika visu glīti un iauki sapost, lai, kā pieklājas, sagaidītu stārķi. Tikko viss bija kārtībā, atlidoja arī stārķis. Asarām acīs karalis ar karalieni pieveda savu dēliņu pie stārķa un lūdza tikai vienu: lai jel nenogalējot bērnu. Stārķis, to redzēdams, līksmi sasita spārnus un noklak�ķināja:

�� Paturiet vien pa�i savu dēlu. Putnu karaliene ir apmieri�nāta, ka turat godā savu solījumu.

Kāda pilī izcēlās līksmība � tā nav ar spalvu aprakstāma! Karalis sarīkoja lielas, dzīres, kurās stārķis kopā ar visiem sēdēja pie galda, un tā priek�ā bija liela bļoda ar pa�ām jaukākajām un treknākajām vardēm, kādas vien bija atroda�mas. Pēc dzīrēm pie galda visi griezās dejā, un stārķis vispirms dejoja ar karalieni un palika pilī vēl da�u labu dienu.

pēc tam kādu rītu tas atvadījās no karaļa un aizlidoja. Bet kara]pāris ar savu dēliņu no tā laika dzīvoja laimē un priekā, un, ja zelta pils nav sabrukusi, tā joprojām ir savā vietā. Kur īsti?

Tas tev jāpajautā stārķim.

Kādam nabaga govju ganam bija divi dēli � Eduards un Augusts, tikko kā zēna gados. Reiz viņi uzgāja me�ā putna ligzdu ar zelta olu. Viņi paņēma olu un aiznesa uz pilsētu, lai tur pārdotu. Kāds �īds iedeva par to simt dālderu. Otrā dienā viņi no jauna atrada tādu pa�u olu, kuru par simt dālderiem atkal pārdeva �īdam. Tre�ā diena pagāja tādā pa�ā vīzē, un nu viņiem rokā bija trīssimt dālderu.

Bet �īds �iem vēl bija pieteicis: ja �ie noķer�ot pa�u putnu, kas izdējis olas, viņ� do�ot vēl trīssimt dālderu.

To putnu abi brā]I noķēra. Bet, tā kā naudas viņiem bija diezgan, viņi labāk gribēja to paturēt sev, it īpa�i tādēļ, ka putns bija ]oti jauks.

Te nu �īds, kas tik ļoti bija vēlējies nopirkt putnu, solījās precēt govju gana meitu, bet tikai ar vienu nosacījumu, ka viņam būtu atjauts apēst �o putnu kāzu maltītē.

Kaut arī meitas roku viņ� dabūja, tomēr putnu gan ne. Kad putns virtuvē bija izcepts, to notiesāja Eduards ar Augustu. Pēc tam bailēs no soda viņi iebēga me�ā.

Viņi raudādami sēdēja zem kāda koka, te pienāca klāt ogļdeģis un jautāja, kāpēc viņi raudot.

��� Mēs vairs nedrīkstam atgriezties mājās, jo apēdām putnu,� viņi atbildēja.

Ogļdeģis aizveda zēnus uz savu māju un rūpējās par tiem glu�i kā par pa�a bērniem. Viņ� sūtīja tos skolā un lika apgūt kārtīgas zinā�anas. Bet ogļdeģa sieva katru ritu atrada Augusta gultā pa divām zelta monētām. Ta�u viņa nebilda nevienam ne pu�plēsta vārdiņa un nolika visu naudu maliņā.

Kad zēni bija pabeigu�i skolu, ogļdeģis jautāja, par ko tie vēlētos kļūt. Abi gribēja būt mednieki. Nu ogļdeģis nopirka katram pa �autenei, un zēni devās pla�ajā pasaulē.

Tā viņi nonāca me�ā pie krustcelēm un gribēja �e �ķirties.

Bet pirms atvadī�anās abi iedūra koka stumbrā savus na�us un norunāja: kad būs apritējis vesels gads, abi atkal atgriezīsies �ajā vietā. Ja viena vai otra nazis tad būs sarūsējis, tas nozīmētu, ka na�a īpa�nieks ir nelaimē. Pēc tam Eduards nogriezās pa labi, bet Augusts � pa kreisi.

Gabaliņu gājis, Eduards satika suni. Viņ� notēmēja un gribēja to no�aut. Ta�u suns sacīja:

��� Eduard, neno�auj manil Es varu reiz būt tavs glābējs.

Eduards tam jautāja, lai pasakot, kā �o saucot, ja �is varot

runāt.

�� Mani sauc par Kampēju.

Kad Eduards bija mērojis vēl kādu gabaliņu, ceļā atkal pagadījās suns, kuram bija glu�i balts ka�oks. Eduards notēmēja arī uz to, ta�u suns ierunājās tāpat kā pirmais un sacīja: �o saucot par Plēsēju. Eduards atstāja to dzīvu, un abi suņi sekoja viņam.

Pēc kāda brī�a pretī no jauna nāca viens suns, kas bija vēl lielāks nekā abi iepriek�ējie. Eduards atkal gribēja �aut, ta�u arī �is runāja glu�i tāpat kā abi pārējie, un to sauca par Ilkni, kas grau� dzelzi un tēraudu. Arī �is suns sekoja Eduardam.

Tā nu viņi nonāca pie pilsētas, kas visa bija melnā �ķidrautā. Eduards interesējās, kāds tam ir iemesls, kāpēc pilsēta tīta �ķidrautā, un uzzināja, ka tuvumā mīto�ais pūķis ik gadu pieprasa no pilsētas sev par upuri jaunavu. Bet �ajā gadā pilsētā neesot nevienas citas jaunavas kā tikai karaļmeita.

To uzzinājis, Eduards nolēma izpestīt princesi. Tāpēc viņ� pievienojās svītai, kas izvadīja karaļmeitu no pilsētas. Kad gājiens bija sasniedzis kalnu, kurā mita pūķis, Eduards uzrāpās kalnā, bet pārējie palika gabalu nostāk.

Pūķis iznāca laukā, un Eduarda trīs suņi tūliņ metās tam virsū: Kampējs sakampa ciet, Plēsējs norāva gar zemi, un Ilknis, kas grau� dzelzi un tēraudu, padarīja tam galu. Tā nu princese bija glābta. Viņa priecīga iesēdās karietē, un zirgi aizauļoja.

Ta�u ku�ieris uz bukas pa ceļam prātoja, kā pats varētu �ajā sakarā iegūt ievērību un godu. Viņ� ņēma un piedraudēja, ka princesi nonāvēs, ja tā neteiks, ka pūķa galētājs esot tie�i viņ�. Un princese apzvērēja, ka būs tā.

Tā nu ku�ieris atgriezās pilsētā kā princeses dzīvības glābējs, un karalis par to apsolīja viņam kā balvu savu meitu par sievu.

Tika rīkoti lieli svētki. Viesi sēdēja pie galda, un katrs dziedāja slavas dziesmas saviem varoņdarbiem. Kārta pienāca arī ku�ierim. Tas lielījās, ka ar pātagu nocirtis pūķim trejas galvas, un kā par apstiprinājumu cēla priek�ā visas pūķa galvas, kuras bija ietinis lakatā un atvedis līdzi. Tomēr karalis iebilda: tas esot dīvaini, ka pūķa galvām trūkstot mēļu. Pūķiem tādu vispār nav, atteica ku�ieris.

Tikām pilsētā bija ieradies arī Eduards un iegriezies viesnīcā. Izdzirdējis runas par kāzu svinībām, viņ� ar viesnīc�nieku noslēdza derības, ka arī viņ� dabūs kāzās savu tiesu. Eduards ieķīlāja simt dālderus, bet viesnīcnieks visu savu viesnīcu.

Tagad Eduards aizsūtīja savu suni Kampēju ar zīmīti kaklā pie karaļa. Ta�u kareivji, kas apsargāja kara]a durvis, raidīja uz suni �āvienus, un Kampējam bija jādiebj vien atpakaļ. Pēc tam Eduards sūtīja savu suni Plēsēju, bet arī tas tika sagaidīts ar �āvieniem. Tomēr karalim �ī ziņa nāca ausīs, un viņ� pavēlēja laist suņus pilī. Kad atskrēja tre�ais suns ar zīmīti kaklā, kareivji palaida to garām. Izlasījis zīmīti, karalis lika iesaiņot tik daudz ēdamā, cik Eduards bija vēlējies, un suns aiznesa visu saimniekam. Tā viesnīcnieks bija zaudējis derības un paspēlējis viesnīcu, tomēr Eduards atdāvināja viņam visu atpakaj.

Pēc tam Eduards pats devās uz kāzām un ieradās tie�i tanī brīdī, kad ku�ieris klāstīja savas atrunas par mēlēm. Bet mēles bija izgriezis Eduards un, tā kā bija paņēmis tās līdzi, tad pielaikoja katrai galvai īsto mēli.

Nu karalis saprata, ka ku�ieris ir melojis, un pajautāja pa�am ku�ierim, kādu sodu gan pelnot tāds, kur� varot klāstīt neģēlīgus melus.

Ku�ieris atbildēja: tas esot jāiebā� mucā, kura izsista ar asām naglām iek�pusē, un mucai priek�ā jāpiejūdz me�onīgs

zirgs, kas vilktu to lejup no kalna. Un ku�ieris saņēma �o bargo sodu pats.

Tagad arī princese pazina, ka viņas glābējs ir Eduards, un tas kļuva par viņas vīru ku�iera vietā.

Kad princese ar Eduardu bija devu�ies pie miera, princese aiz savas guļamistabas loga pamanīja ugunskura gaismu. Tāpēc viņa pamodināja vīru, lai parādītu, kas notiek.

Eduards piecēlās un izgāja ārā. Tur viņ� ieraudzīja baltu brie�u māti, kas skrie�us vedināja viņu uz me�u. Viņ� tai sekoja, un abi nonāca pie ugunskura, kur stāvēja kāda veca sieva.

�� Ak, kā man salst!� ve�a sacīja Eduardam.

Lai ta�u viņa sildoties pie ugunskura, puisis atteica.

Te nu vecā sieva bilda:

�� Tavi suņi mani sakodīs. Pārvelc tiem pāri ar �o nūju, tad viņi nebruks virsū!

Eduards darīja, kā likts, un suņi pārvērtās par akmeņiem. Pēc tam sieva pieskārās ar nūju arī pa�am Eduardam, un arī viņ� pārtapa par akmeni.

Pa to laiku bija aizritējis vesels gads, un Augusts, atgrie�zies krustcelēs, ieraudzīja, ka brāļa nazis ir sarūsējis. Nu viņ� devās ceļā, lai sameklētu savu brāli. Pa ce)am viņ� sastapa trīs suņus, un viss norisa glu�i tāpat, kā tas reiz bija gadījies viņa brālim Eduardam. Arī Augusts nokļuva pie tā pa�a karaļa. Karalis puisi laipni sagaidīja, domādams: �Eduards pārnā�cis,� � tik līdzīgs tas bija izskatā.

Kad vakarā Augusts bija aizvests pie princeses, kas viņu līdzīgā kārtā uzskatīja par savu vīru, viņ� nolika starp savējo un princeses gultu savu mednieku dunci. Pajautājusi, kāpēc viņ� divas nedēļas esot bijis prom, princese nesaņēma nekādu atbildi.

�oreiz aiz loga atkal parādījās ugunskura gaisma. Augusts cēlās aug�ā un sekoja brie�u mātei uz me�u tāpat kā viņa brālis Eduards. Arī viņ� nokļuva pie ugunskura, kur stāvēja vecā sieva.

Tā sacīja tos pa�us vārdus, ko reiz bija teikusi viņa brālim.

Bet Augusts atcirta:

��� Tu laikam te esi nozūmējusi manu brāli. Ja uz vietas man neteiksi, kur esi viņu likusi, lai mani suņi klūp tev krāgā!

Vecā ragana traki izbijās un iedeva Augustam mazu krūzīti, pilnu eļļas, lai viņ� ar to apzie� akmeņus. Kad Augusts to izdarīja, viņa brālis un trīs suņi atkal tapa dzīvi. Nu suņi metās virsū vecajai raganai un saplosīja to gabalos.

Abi brāli pēc tam posās atpakaļ, un pa ceļam Augusts pa�stāstīja, ka esot gulējis pie princeses. Nu Eduards kļuva tik nikns, ka ņēma un nodūra savu brāli.

Kad viņ� bija atgriezies pie savas sievas, tā viņam jautāja, kāpēc viņ� esot nolicis starp abu gultām mednieku dunci.

Te nu Eduards apjēdza, ka viņa brālis ir bez vainas. Viņ� steig�us atgriezās notikuma vietā un apzieda sava brāļa līķi ar eļļu, kas bija piederējusi raganai. Augustā atkal ieplūda dzīvība.

No �ās dienas abi ne�ķirami dzīvoja greznībā un priekā. Eduards pēc sievastēva nāves kļuva par Anglijas karali. Un Augusts katru rītu atrada savā gultā divus dukātus.

Abi brāļi tikai tāpēc ieguva laimi, ka bija apēdu�i putnu. Putnu, proti, apvija �āds noslēpums: kas apēdīs putna ķermeni, tas reiz kļūs par karali; tas, kur� apēdīs putna galvu, katru rītu atradīs savā gultā divus dukātus.

Kādam nabaga algādzim bija divdesmit trīs dēli, un, kad viņam tika dzemdēts arī divdesmit ceturtais, bez mācītāja un ķestera nebija ciemā neviena cita, kas nāktu tam kūmās.

������������ Pasaule ir pārāk netaisnai�nabadzīgais vīrs sacīja.

��� Man ir divdesmit �etri bērni, bet bagātajiem zemniekiem tikai da�i, tomēr it neviens no viņiem nevēlas nākt kūmās! Bet pagaidiet tikai, gan es sameklē�u kūmu citur!

To teicis, viņ� noņēma cepuri no naglas, sadabūja no kakta nūju un gāja laukā no ciema. Necik ilgi, un viņ� satika ceļā meiteni.

� No kurienes nāc un kurp ej?� tā jautāja.

��� Meklēju kādu, kas nāks manam divdesmit ceturtajam dēlam kūmās,� algādzis atteica.

�� Tad tu esi sastapis tie�i īsto,� atteica meitene,� es, proti, esmu mīļais Dieviņ� un pakalpo�u tev labprāt.

�� Ja tu esi mīļais Dieviņ�,� atteica nabaga vīrs,� tad tu neesi man noderīgs, jo tu neesi gana taisnīgs. Ja tu būtu taisnīgs, bagātajiem zemniekiem neietu tik labi un mums, nabaga algād�iem, nebūtu jāpavada savas dienas tik sūrā

nabadzībā.

Meitene aizgāja savu ceļu, bet algādzim pienāca klāt mazs vīriņ�.

�� No kurienes nāc un kurp ej?� jautāja arī sirmais vīrelis.

��� Es meklēju kādu, kas nāks par kūmu manam divdesmit ceturtajam dēlam,� algādzis atteica.

Te nu arī sirmais vīriņ� sacīja:

�� Priecājies, es esmu īstais, proti, es esmu nelabais un labprāt nāk�u kūmas vietā.

�� Tā tikai vēl trūka,� iesaucās algādzis,� tu ta�u esi pati netaisnība! Tu izzodz mums, nabagajiem, no mājām graudus un speķi un nes uz bagātnieku kambariem. Ej vien, tu man nederi!� Velns savilka īgnu viepli un taisījās, ka pazūd.

Pēdīgi algādzis satika garu, izkāmēju�u, vecu sievu, un tā, uzzinājusi, ko meklē algādzis, sacīja:

�� Ja tu esi ar mieru, es nāk�u par kūmu; esmu nāve.

�� Jā, tevi es ņem�u labprāt,� nabaga vīrs priecīgs iesau�cās,� tu visā pasaulē esi vienīgā, kas ir taisnīga! Tu nesaudzē ne bagātu, ne nabagu, ne di�ciltīgu, ne arī zemākas kārtas cilvēku, tavā priek�ā mēs visi esam vienādi! Un, lai tu nekavētu laiku, kristības būs nākamo svētdien.

��� Kad viss būs kārtībā, atver durvis un pasauc mani; es bū�u klāt,� nāve atbildēja.

Pēc tam viņi viens otram pateica ardievas, un algādzis atgriezās mājās priecīgs un līksms, ka dabūjis tik taisnīgu sievu par tre�o liecinieci sava divdesmit ceturtā dēla kristībās.

Kad pienāca svētdiena un viss bija sagatavots kristībām, mācītājs sacīja:

��� Kur tad ir tre�ais liecinieks?

�� Tūlīt būs klāt,� atteica algādzis un atvēra durvis, aiz kurām jau stāvēja nāve, kas tagad kopā ar viņu ienāca istabā.

Kad jaundzimu�ais svētajās kristībās bija dabūjis Hansu vārdā, mācītājs iebāza roku kabatā, izvilka dālderi un iespieda to tēvam rokā kā dāvanu kristāmajam. Ķesteris novēlēja bērniņam piecpadsmit gra�us, un tad kārta bija pienākusi nāvei.

������ Naudas un mantas man nav,� tā sacīja,� tomēr arī es negribu atstāt savu krustbērnu tuk�ā. Te ir atslēga; lai mācītājkungs ieliek to baznīcas grāmatā un, kad Hanss �etrpadsmit gadu vecumā būs iesvētīts, iedod viņam atslēgu līdzi pasaulē.

To teikusi, nāve izgāja no istabas un nozuda, bet mācītājs ielika atslēgu baznīcas grāmatā, un, kad bija apritēju�i �etrpa�dsmit gadi, viņ� pēc kristībām piesauca jaunekli uz brīdi klāt, iedeva atslēgu un sacīja;

����� Tā ir tavas tre�ās kūmas dāvana. Uzglabā atslēgu, kā nākas, un nedod to citam.

Pēc tam Hanss pateicās mācītāja kungam un atgriezās sava tēva būdā.

����� Tēv,� viņ� sacīja, pārnācis mājās,� es negribu tev būt ilgāk par nastu, do�os pasaulē.

��� Tu rīkojies pareizi,� algādzis atbildējai mums ir tikai ūdens un sausa maize. Pie sve�iem ļaudīm tu dabūsi kaut ko mugurā velkamu un vēderā liekamu.

Tā nu Hanss padeva savam tēvam un divdesmit trim brāļiem roku, pateica ardievas un devās pla�ajā pasaulē. Pēc brītiņa viņ� nonāca lielā me�ā, kuram, �ķiet, it nemaz nebija malas. Viņ� gāja dienu un nakti, remdēdams badu ar zemenēm un avenēm, kas auga me�ā.

Beidzot otrās dienas vakarā viņ� ieraudzīja acu priek�ā varen lielu māju ar daudziem logiem, kuri vīzuļoja un spīdēja uguntiņu gaismā, kas dega istabās. Tur bija arī durvis, kas veda lielajā mājā, bet tās bija aizslēgtas, un, lai arī kā viņ� klauvēja, neviens neatdarīja tās. Te nu Hanss nodomāja: �Kāpēc gan tu neizmanto atslēgu, kuru tev dāvināja krust�māte?� Domāts, darīts, viņ� izvilka atslēgu no kabatas, iebāza atslēgas caurumā un pagrieza, un tai pa�ā brīdi durvis brak�ķēdamas atvērās.

Tagad gan viņam iepletās acis, jo tik daudz sve�u, kas dega istabā, dro�i vien nebija rodamas kopā visā pasaulē. No lielā

spo�uma pamatīgi sāpēja acis. Kamēr viņ� tur stāvēja, nezinā�dams, ko darīt, viņam pienāca klāt liela, izkāmēusi, veca sieva un sacīja:

Kā tu iekļuvi manā mājā?

��� Es atslēdzu durvis ar atslēgu, kuru man kristībās iedāvi�nāja tre�ā kūma,� zēns atteica.

����������� Tad tava kūma esmu es,� atteica nāve, jo tā arī bija,

�� un, tā kā tu esi noguris, es tevi paturē�u �e pa nakti. Tomēr ēdiens un dzēriens manā mājā nav dabūjams.

-Tas nekas,� Hanss sacīja,� bet kāpēc te tik daudz �o sve�u, mīļā kūma?

��� Es esmu nāve,� atteica vecā sieva,� un �ī ir mana māja, un �īs liesmiņas ir visu cilvēku dzīvības uguntiņas pasaulē. Ja liesmiņa izdziest, cilvēks nomirst un tiek apglabāts.

��� Kam tad pieder �is mazais sveces galiņ�?� puisis jau�tāja, norādīdams uz sveci, kas atradās acu priek�ā un bija tuvu izdzi�anai.

��� Tā ir tava tēva svece,� atteica nāve,� viņam drīz jāmirst.

��� Kad es viņu pirms divām dienām atstāju, viņ� ta�u vēl bija mundrs un vesels!� puisis vaimanāja.� Mīļā kūma, do�diet manam tēvam vēl citu sveces gaismiņu, lai viņ� varētu pieredzēt, par ko es kļū�u!

Iesākumā nāve negribēja piekrist, bet, tā kā Hanss tik neatlaidīgi lūdzās un kaulējās, tā pēdīgi sacīja:

��� Lai notiek, jo tu esi mans krustbērniņ�.� To teikusi, viņa iesprauda jaunu sveci izdziesto�ā eveces galiņa vietā.

��� Bet kam pieder tā tīrā, garā svece, kura krietni pārspēj visas pārējās?� Hanss turpināja taujā�anu.

��� Tā. ir tavējā,� nāve atteica,� to es kā kūma izvēlējos tev! Tu baudīsi ilgu dzīvi.

Te nu jauneklis nopriecājās, tomēr no lielās staigā�anas viņ� bija tik ļoti noguris, ka neko vairs nejautāja un, atlaidies kaktiņā, iemiga. Otrā rītā viņ� vēlreiz mīļi pateicās savai kūmai, nāvei, izgāja no mājas un turpināja savu ceļu pa lielo me�u. Dienu un nakti gājis, nesastapdams ne cilvēka, viņ� beidzot ieraudzīja mazu būdiņu, kas bija aizslēgta tāpat kā viņa kūmas, nāves, miteklis. Bet viņ� uzreiz atminējās par savu atslēgu un nebija kļūdījies: atslēga derēja, un viņ� iegāja būdā.

Iek�ā dī�ājās varens sirmis; tas sacīja:

� Taisies, ka tieci prom no �ejienes, vai arī tevi paņems nāve.

� Mījo sirmi,� jauneklis sacīja,� es neesmu dabūjis nekā ēdama trīs dienas, un, iekams es aizeju, tev vispirms jāiedod man ēdiens.

Sirmis atbildēja:

�� Tur, skapī, tu atradīsi cepeti un vīnu, ēd, cik gribi. Tomēr pasteidzies, jo �ī te ir laupītāju miga. Un, lai tu izbēgtu nāvei, līdzko būsi paēdis, uzliec man iemauktus un sēdies mugurā, tad es izglāb�u tevi no briesmām!

Hanss paklausīja sirmja vārdiem un paēdis �igli apsegloja zirgu, uzlēca tam mugurā un izjāja no būdas. Bet laukā sirmis tūliņ pacēlās gaisos, un tas bija pēdējais brīdis, jo laupītāji to pa�u mirkli bija klāt un �āva uz sirmi, tomēr tas atradās jau mākoņos, un lodes vairs nespēja trāpīt ne zirgam, ne jātniekam.

Kad viņi kādu laiku bija jāju�i virs mākoņiem, zēns ieraudzīja tuvumā brīni�ķu putnu, kura spalvas gaisos vizu�ļoja glu�i kā ugunsjūra.

������������ Ak, kaut man būtu tik skaists putns!� jauneklis iesau�cās, bet sirmis atkliedza pretī:

��� Hans, liec zelta putnu mierā, tas nav domāts tev.

Bet Hanss nepievērsa uzmanību sirmja vārdiem, izvilka

atslēgu un, pārgalvībā mērķēdams uz putnu, sauca:

��� Ak, kaut mana atslēga būtu pistole!

Tank�, patiesi atskanēja �āviens, un viena no zelta spalvām nolidinājās lejup, bet putns, izkļuvis sveikā tikai ar bailēm, nozuda.

������������� Sirmi,� jauneklis pēc tam sacīja,� tagad nolaidies lejā, lai es varētu pacelt zelta spalvu.

Uzticamais sirmis atkal brīdināja:

��� Hans, lai spalva paliek, tā nav domāta tev!

Bet puisis nelikās mierā, un sirmim nācās nolaisties lejā uz zemes. Tur Hanss sadabūja spalvu, iebāza to azotē, un pēc tam sirmis atkal pacēlās gaisā, un viņi no jauna jāja virs mākoņiem, līdz pēdīgi ieraudzīja lejā lielu pilsētu.

Tur sirmis nolaidās zaļā pļavā pie pilsētas vārtiem un jauneklim sacīja:

� Tagad kāp zemē un nomauc man iemauktus, paņem tos sev un glabā, kā nākas. Un, ja nokļūsi nelaimē, tad izņem laukā un pakrati, es acumirklī bū�u klāt un nāk�u palīgā, pa�laik vislabāk būs, ja tu kalposi karalim: viņam nepiecie��ams zirgu puisis, un tu tiksi labprāt pieņemts.

To teicis, sirmis pacēlās gaisos un steidzās prom, bet jauneklis pa pilsētas vārtiem iegāja iebraucamajā vietā, lai palūkotos pēc darba.

Necik ilgi, un iek�ā ienāca staļļmeistars un jautāja krodzi�niekam, vai nebūtu pieteicies kāds jauks, jauns puisis, viņam tāds esot nepiecie�ams karaļa zirgu stallī. Hanss iznāca priek�ā, un, tā kā viņ� staļļmeistaram patika, viņam tūlīt bija jāiet līdzi uz galma zirgu stalli. Tur viņam cauru dienu bija jābaro un jādzirda kumeļi, jātīra tie ar skrāpi un jāsukā, jāved ganībās un jājāj peldināt, bet naktī jāpaliek stallī un jāguļ pie zirgiem. Tas jauneklim patika tīri labi, ja tikai vakarā stallī nebūtu tik briesmīgi tum�s; un gaismu nedrīkstēja aizdegt, par to karalis draudēja ar miesassodu. Kādu vakaru Hanss atkal garlaikojās tumsā un, tā sevī prātodams, iedomājās par zelta spalvu, ko bija ar savu atslēgu at�āvis skaistajam putnam. Viņ� izvilka to no somas, un, tikko bija paņēmis rokās, viss stallis iemirdzējās ugunsjūras spo�umā. Hanss izbijās un tūlīt pat iebāza spalvu atkal kabatā, tomēr karaļa kalpotāji bija pamanīju�i uguns atspīdumu un skrēja �urp, lai nodzēstu ugunsgrēku, jo domāja, ka stalli apņēmu�as liesmas. Kad viņi iesteidzās stallī, tanī valdīja melna tumsa, un uz salmu sai�ķa gulēja Hanss, izlikdamies aizmidzis. Bet kalpi uzrāva viņu aug�ā un bargi �ķendējās, kāpēc viņ� esot iededzis stallī uguni: vai viņ� nezinot, kādu sodu par to nolicis karalis. Puisis nemitīgi apzvērēja, ka esot bez vainas, jo neesot iededzis gaismu, bet tie neticēja, līdz beidzot viņ� izvilka spalvu un parādīja to. Tūlīt pat stallis atkal iemirdzējās kā ugunsjūra, un kalpi sauca:

��� Cik brīni�ķīga spalva, tā jāredz mūsu kungam karalim!

Otrā rītā Hanss tika aizvests pie karaļa. Kādu brīdi

priecājies par spalvas spo�umu, karalis iebāza spalvu kabatā un pēc tam Hansam sacīja:

��� Hans, tev jāsadabū man putns, kuram pieder �ī spalva!

������� Mans kungs karali,� Hanss atbildēja,� es �o spalvu atradu, un man nav zināms, kur dzīvo putns, kuram tā piederējusi; kā lai es to sameklēju!

�� Hans,� karalis sacīja,� spalva bija pie tevis, tev ari jāzina, kur mīt �is putns, un es pavēlu, lai tu atgādā man putnu! Dodu tev trīs dienas pārdomām un, ja arī tad negribēsi sa�meklēt putnu, lai bende nocērt tev galvu.

Saruna ar karali bija galā, un Hanss visu dienu skraidīja apkārt pa dārzu kā pazudis; viņam vairs negar�oja ne ēdiens, ne dzēriens; viņu mocīja galvassāpes, viņ� jutās kā salauzts, kaut arī nebija slims. Otrajā dienā viņam ie�āvās prātā uzticamais sirmis. Hanss izvilka no kabatas iemauktus un pakratīja tos, tajā pa�ā brīdī sirmis bija klāt un vaicāja, ķo viņ� vēloties.

�� Mīļo sirmi,� puisis atbildēja,� karalis paņēma manu zelta spalvu un tagad grib dabūt arī pa�u putnu, man tas jāatnes. Un, ja es to nevarē�u, viņ� liks nocirst man galvu.

������ Redzi nu,� sirmis sacīja,� es tevi labi brīdināju: neņem spalvu. Nu tagad tu esi postā!

��� Ak, mīļo sirmi,� Hanss lūdza,� tas ir noticis! Vai tad nav nekādu iespēju noķert zelta putnu?

� Kāpēc ne,� atteica sirmis,� vienīgi nepiecie�ams ilgs laiks. Tālu, tālu austrumos lielās jūras malā atrodas pils, kurā mīt princese, viņas guļamistabā uz galda stāv divi būri, viens zelta un otrs dzelzs, blakus tiem tup putns. Ja tu no�kļūsi pilī, tev jāieliek zelta putns dzelzs būri un jātaisās, ka tieci ārā no pils. Bet, ja tu paņemsi zelta būri, nelaime būs klāt!

Kad Hanss to izdzirda, dū�a viņam drusku atplauka; bet kā lai sasniedz pili? Tāpēc viņ� pajautāja par to sirmim.

������� Ja tu gribi nokļūt līdz pilij,� sirmis atteica,� tev jāpie�prasa, lai karalis liek piekraut trīs lielus kuģus, vienu ar dzīviem lopiem: ar vēr�iem, liellopiem, zirgiem, aitām, cūkām, kazām un putniem, otru ar zirņiem, pupām rudziem, kvie�iem, auzām, griķiem un kartupeļiem un tre�o, kurā tu brauksi pats, ar gaļu, maizi un citiem produktiem, jo ceļojums būs gar�, un tev nepiecie�ama barība.

Hanss pateicās sirmim un, tiklīdz tas bija nozudis, gāja uz pili pie karaļa un paskaidroja, ka viņ� atvedī�ot putnu, ja vien dabū�ot trīs ar visu nepiecie�amo apgādātus kuģus.

�� Tu saņemsi, kas tev vajadzīgs,� atteica karalis,� tas ir taisnīgi.

Un tūlīt pat tika sagatavoti un piekrauti trīs lieli, skaisti kuģi, kā Hanss bija to vēlējies. Tad viņ� iekāpa kuģi. kurā bija pārtikas produkti; tika pacelti enkuri, un viņi izbrauca vētrai�najā jūrā. Kuģoju�i vairāk nekā pusgadu, viņi vienā bridi brauca garām kādam sēklim un redzēja, ka pret sēkja malu triecas milzīgs uzplūdu vilnis, bet, kad vilnis noplaka, smiltīs gulēja varena karpa un vairs nespēja ielēkt ūdenī, lai arī kā tā svaidījās un sitās.

To redzot, Hanss ie�ēlojās par nabaga dzīvībiņu un pavē�lēja kuģa ļaudīm izmest enkuru, tad nolaida jūrā laivu. Viņ� sēdās tajā, lika aizairēt līdz sēklim un, izkāpis ārā, iemetā lielo karpu atpakaļ jūrā. Bet, iekams karpa ienira un nozuda viļņos, tā sacīja:

�� Liels paldies, mfļais Hans, tu izglābi man dzīvību. Ja tev reiz gadās nelaime un es spēju tev palīdzēt, atbrauc pie manis uz �o sēkli un pasauc jūrā: �Karpas, trīs karaļi!� Es tūlīt bū�u klāt un ie�u palīgā. Hanss pateica karpai ardievas, atkal lika uzņemt sevi kuģī un kuģoja tālāk.

Pēc trim mēne�iem viņi brauca garām kādai salai, uz kuras stāvēja trīs lieli mil�i un cīnījās savā starpā tā, ka asinis plūda straumēm un zeme krāsojās sarkanā krāsā. �No mil�u puses tas ir gau�i slikti, ka tie plūcas, �domāja Hanss. �Palūko, vai nevari tos atkal samierināt!� Kuģa ļaudīm bija jāizmet enkurs, un Hanss laivā pieairēja klāt.

�� Kaunieties ta�u, jūs mil�i!� viņ� tiem uzsauca.� Kur� gan galē cits citu nost!

�� To mums māca posts,� atbildēja trīs mil�i,� vētras laikā uzplūdi aizrāva jūrā visus mūsu lopus, sagrāva �ķūņus, iznīcināja sējumus, un mums palicis vēl viens vienīgs vērsis. Nu mēs kausimies tik ilgi, līdz divi no mums būs pagalam, pēc tam tre�ais varēs notiesāt vērsi, likties uz auss un arī gaidīt nāvi.

�� Es jums palīdzē�u,� Hanss sacīja. Tad viņ� lika izlādēt salā kuģi ar dzīvajiem lopiem un kuģi ar zirņiem, pupām.

graudaugiem un kartupeļiem.� Tagad pacienājieties, apstrā�dājiet savus tīrumus un ganiet ganāmpulkus,� Hanss sacīja,

��� tad nebūs jāmirst badā.

���� Liels paldies, mīļo Hans,� mil�i uzsauca, viņam atkal kāpjot uz kuģa,� mēs atcerēsimies tevi! Ja tev reiz gadās nelaime un mēs spējam palīdzēt, tad tikai piebrauc pie �īs salas un uzsauc: �Mil�i, trīs karaļi!�� tad mēs tūlīt būsim tavā rīcībā.

Iekams Hanss paspēja ko atbildēt, vēji bija jau kuģi iedzinu�i tālu jūrā, un viņi burāja atkal trīs mēne�us, neredzē�dami neko citu kā debesis un ūdeni. Tre�ā mēne�a beigās Hanss pamanīja mazu,tuksnesīgu salu, kurā auga rets eglājs, un vienā eglītē atradās stārķa ligzda, kurā tupēja trīs jauni zilganpelēki stārķi, kas vēl nebija spējīgi lidot. Tikām pie debesīm savilkās smags, melns mākonis, un, tā kā Hanss saprata, ka gaidāms negaiss un krusa, viņam kļuva �ēl mazo stārķēnu atklātajā ligzdā. Tāpēc viņ� pavēlēja atkal izmest enkuru un sēdās laivā, lai nokjūtu krastā. Tur viņ� nogrieza egļu zarus un uzcēla ligzdai jumtu, tāpēc, krusas mākonim nolīstot pār salu, krusas graudi mazuļiem nekaitēja, kaut ari ledus graudi, kas nobira eglājā, bija labas dūres un galvas resnumā. Kad negaiss bija pāri, bailīgi pielidoja vecie stārķi, jo domāja, ka krusa nositusi bērnus. Bet mazuļi līksmi pa�ķira sāņus egļu zarus un izsalkumā stiepa vecajiem pretī savus platos knābjus.

��� Kas gan jūs piesedzis?!� vecie priecīgi iesaucās, jo tiem nevienu gadu nebija izdevies izaudzināt bērnus lielus: katrreiz tos bija nositusi krusa.

Te nu jaunie stārķēni izstāstīja, kas tiem palīdzējis, un abi vecie sauca nopaka] Hansa kuģim:

��� Liels paldies, mīļo Hans, ka tu izglābi mūsu bērnus, mēs to atcerēsimies. Ja tev reiz gadās kāda nelaime un mēs varam noderēt, tad atbrauc tikai uz �o salu un krastmalā pasauc: �Stārķi, trīs karaļi!�� tad mēs mirklī būsim klāt un iesim palīgā.

Tagad Hansa ceļ� vairs nebija tāls. Jau pēc da�ām nedēļām viņ� ieraudzīja cietzemi un turpat jūras krastā pili, par kuru bija stāstījis sirmis. Kad viņi bija nokļuvu�i malā, jauneklis

izkāpa no kuģa un steidzās pie pils, bet durvis bija cie�i aizslēgtas. Tomēr Hanss par to neko daudz nebēdāja.

�� Ja mana atslēga atdarījusi jau divas durvis, tā atslēgs ari �īs,� viņ� sacīja un iebāza to atslēgas caurumā. Jauneklis nebija vīlies, durvis atsprāga vaļā, un viņ� iesteidzās pili. Tur istabas bija cita par citu skaistākas, ta�u viņ� nepievērsa uzmanību pils spo�umam un greznumam, bet gan taisījās, ka ātrāk nokļūst princeses guļamtelpā. Tā aizmigusi dusēja gultā, bet uz gaida atradās abi būrī�i; un blakus tupēja zelta putns. Bet Hanss baidījās atkal būt nepaklausīgs, un, kaut arī zelta būris daudz vairāk bija piemērots zelta putnam, viņ� tomēr tvēra pie dzelzs būra un �igli atstāja pili, lai sēstos kuģi. Tiklīdz viņ� bija uz klāja, steig�us tika pacelti enkuri, un, laimīgi kuģoju�i veselu gadu, viņi atkal sasniedza vecā karaļa pilsētu.

Hanss nostājās pie karaļa troņa, un tas tūliņ atņēma zelta putnu. Kad tas gana ilgi bija priecājies par putna vizuļojo�ām, spo�ajām spalvām, tad pavēlēja Hansam sīki jo sīki izstāstīt, kā klājies garajā ceļojumā. Karalis uzmanīgi klausījās un, kad Hanss bija beidzis, atlaida viņu uz stalli, lai viņ� kā agrāk veiktu savus pienākumus. Tas ilga divas dienas, bet tre�ajā karalim nebija vairs miera, tas lika atsaukt Hansu un sacīja:

�� Tagad man ir putns, un tāpēc es gribu, lai man būtu arī princese. Ej, posies ceļā un atved viņu �urp!

��� Kungs karali,� atteica Hanss,� tas gan nav iespējams! Ar putnu man laimējās, bet princesi es nevaru atvest. Tas ir pārāk grūti!

��� Ralla-lā, tralla-lā,� attrauca karalis,�ja tu varēji sadabūt putnu, atvedīsi arī princesi. Do�u tev atkal trīs dienas apdomai, un, ja arī tad negribēsi to darīt, tava galva ripos. Nu taisies, ka pazūdi no manām acīm!

Tā nu Hanss noskumis izgāja dārzā un, izvilcis no kabatas iemauktus, pakratīja tos, un, tiklīdz sirmis bija klāt, viņ� izteica savu vēlē�anos.

��� Redzi nu,� sirmis sacīja,� es tevi gana esmu brīdinājis, bet, kur� negrib ieklausīties, lai pārbauda visu uz savas ādas.

�� Mīļo sirmi,� Hanss lūdza,� jel nerunā alla� par vecām lietām, labāk pasaki � vai tad nav it nekādas iespējas atvest �urp princesi?

' � Dro�i vien, ka ir,� sirmis atteica,� un, ja ari tas nebūs izdarāms ar varu, tad ar viltu noteikti. Liec, lai tev sagatavo lielu kuģi, un paņem līdzi tikpat daudz pārtikas, cik pirmo reizi, tad uzkāp uz klāja kopā ar simt taurētājiem un brauc uz pili pje jūras. Tur lai piecdesmit taurētāji spēlē zem princeses istabas loga, un, tiklīdz princese iznāks ārā, lai pateiktos par jauko serenādi, saki viņai, ka tev uz kuģa ir vēl piecdesmit citi pūtēji, un, ja �ie simt spēlētu kopā, būtu neizmērojama līksmība! Tad viņa nāks tev līdzi uz kuģa un tu � heijā!� kopā ar princesi � prom jūrā.

Pēc �īm sirmja pamācībām, Hanss gāja pie karaļa un sacīja: viņ� esot apdomājies un tagad gribot atvest princesi, ta�u viņam esot nepiecie�ams liels kuģis ar bagātīgiem pārtikas krājumiem un .simt taurētājiem.

�� To visu tu dabūsi,� karalis sacīja. Nepagāja ne nedēļa, un ķuģis varēja iziet jūrā. Nokļuvis pie pils jūras krastā un noenkurojies malā, Hanss ar piecdesmit taurētājiem izkāpa mali, un visi nostājās zem princeses loga. Tur viņi pūta tā, ka prieks bija klausīties, un necik ilgi, princese iznāca no savas pils � un pateicās par jauko serenādi.

rTas vēl nav it nekas, karaļmeit,� atteica Hanss,� jums vajadzētu kādreiz dzirdēt, kā izklausās, kad spēlei pie�vienojas arī tie piecdesmit taurētāji, kas atrodas uz mana kuģa!

Te nu princesi pārņēma ziņkāre, un viņa kopā ar Hansu devās lejā uz liedagu un uzkāpa uz kuģa. Kad viņa kādu laiku uz klāja bija klausījusies simt trompetistu tauru skaņās, Hanss viņu pierunāja nokāpt kuģa telpās, jo tur skaņa vēl piemīlīgāk un maigāk priecējot ausis. Tā bija arī taisnība. Bet, iznākusi atkal uz klāja, lai atgrieztos savā pilī, viņa ieraudzīja tikai debesis un ūdeni; jūrnieki tikām bija pacēlu�i enkurus un izgāju�i atklātā jūrā. Princese raudāja un lauzīja rokas,un bija tik pikta un nesavaldīga, ka iemeta jūrā dārgo atslēgu sai�ķi ar daudzajām zelta atslēgām, ar kurām bija atslēdza�mas istabas pilī. Tomēr visa �ī vaimanā�ana un �ēlo�anās,

bār�anās un sodī�anās neko nelīdzēja, kuģis arvien vairāk attālinājās no viņas karaļvalsts, un kādā burvīgā rītā kuģi. nieki piestāja pie vecā karaļa pilsētas.

Kad Hanss ieveda princesi pilī, karalis līksmoja priekā un uz karstām pēdām būtu apņēmis to par sievu, ja vien tā būtu devusi piekri�anu; un arī Hanss vairs nedrīkstēja spert kāju stallī, lai tīrītu un sukātu zirgus, princese vēlējās pastāvīgi redzēt viņu savā tuvumā. Viņam bija jāpakalpo tai pie galda un jāpavada pastaigās pa dārzu. Bet vecais karalis dien�dienā princesei lūdza un draudēja, lai tā nosakot laiku, kad abi varētu svinēt kāzas. Kādu brīdi princese to pacieta, tomēr galu galā viņai �īs mokas bija līdz kaklam, un viņa sacīja:

���� Es precē�u tevi, ja tu nekavējoties uzcelsi man skaistu pili, lai es varētu dzīvot tajā: tavējā man ir par mazu un no�ēlojamu.

To izdzirdis, karalis tūlīt lika atsaukt Hansu un sacīja:

���� Hans, posies ceļā, atgādā �urp princeses pili un novieto to tie�i pretī manējai � tur uz tā kalna.

To dzirdot, Hansam tum�s sametās gar acīm, jo pa�veikt �o uzdevumu bija pilnīgi neiespējami, tomēr viņ� deva karalim piekri�anu; viņ� zināja, ko atkal, kā parasti, sacīs karalis.

�oreiz, kad Hanss stāvēja dārzā un kratīja iemauktus, dū�a viņam bija galīgi papē�os; un, klausoties sirmja atbildē, viņam zemu noslīga galva.

���� Ak, mīļo sirmīt, �urp, ak, mīļo sirmīt, turp!� kumej� sacīja.� Ja tu laikus būtu klausījis manu padomu, tev viss būtu pavērsies citādi!

Ta�u Hanss nemitējās lūgt pēc padoma, kā lai atgādā uz karaļvalsti princeses pili.

Beidzot sirmis atmaiga un sacīja:

����� Burā ar kuģi uz salu, kur dzīvo trīs mil�i, gan tie tev palīdzēs!

Tad sirmis nozuda, bet Hanss atkal lika tūlīt sagādāt kuģi un kuģoja pa pla�o jūru, kamēr nokļuva pie salas. Izkāpis malā, viņ� liedagā sauca, cik skaļi vien spēdams:

��� Mil�i, trīs karaļi!

Jau tajā pa�ā mirklī mil�i bija klāt un sacīja:

�� Labdien, mīļo Hans,� ko tu no mums vēlies? Tu mums izlīdzēji, tāpēc arī mēs gribam izpestīt tevi no nelaimes.

�� Ak,� Hanss atteica,� tie�i palīdzība man ir nepiecie��ama. Mans kungs un karalis neliek mani mierā ne dienu, ne nakti; tagad viņ� pieprasa, lai es nogādāju uz viņa valsti princeses pili.

�� Ja vairāk neko,� sacīja mil�i,� lai tas notiek.

Tad viens no mil�iem uzmauca Hansam pirkstā dzelzs gredzenu un sacīja:

�� Tagad brauc atpakaļ uz mājām, un, tiklīdz tu nostāsies vietā, kur jāstāv princeses pilij, pagriez pirkstos �o gredzenu un tur pacelsies pils.

Pēc tam Hanss pateicās visiem trim mil�iem un, atgriezies savā karaļvalstī, uzkāpa kalnā, kuru bija norādījis karalis, tad pagrieza pirkstos dzelzs gredzenu. Tikko viņ� bija pagriezis to vienu reizi, pils bija klāt � glu�i tikpat grezna un krā�ņa, kādu viņ� to bija skatījis jūras malā.

Hanss līksms soļoja pie kara)a un pastāstīja, ka uzdevumu ir paveicis, un tūlīt pat visi trīs, karalis, princese un Hanss, devās turp, lai aplūkotu �o brīnumu.

Brītiņu papriecājusies par savu atgūto pili, princese kara�lim sacīja:

��� Kāda man jēga no pils, ja es vairs nedabū�u savas atslēgas, ko esmu pazaudējusi, un, iekams atslēgu sai�ķis man nebūs rokā, arī kāzas netiks rīkotas.

Nu karalis atbildēja:

�� Hans, posies ceļā un sameklē princeses atslēgas!

Bet Hanss it nemaz neņēma vērā karaļa pavēli, bet gan, pavērsies pret princesi, sacīja:

��� Kā es varu dabūt atslēgas? Jūs ta�u savās dusmās tās iesviedāt dziļajā jūrā. Kā lai tās atrodu?

��� Hans,� karalis uzsauca,� labāk posies ceļā! Kāpēc tāda izrunā�anās!

Un Hanss patiesi posās ceļā: izgājis dārzā, viņ� pakratīja iemauktus un pastāstīja sirmim savu jauno vajadzību. Sirmis ar �oreiz, krietni izrājis viņu par to, ka viņ� nav paklausījis pa�ā sākumā, galu galā sacīja:

��� Aizbrauc līdz sēklim un palūdz karpu, kuru tu toreiz izglābi no nāves. Ja tā nevarēs tev palīdzēt, tas nebūs iespējams nevienam citam.

Tā nu Hanss atkal apgādāja ar visu nepiecie�amo kuģi un, aizbraucis līdz sēklim, izkāpa ārā, tad skaļā balsī iesaucās:

��� Karpas, trīs karaļi!

Tūlīt pat karpa pabāza savu resno galvu no ūdens un jautāja:

��� Labdien, mīļo Hans,� ko vēlies? Tu izglābi mani no nāves, tāpēc es arī tev palīdzē�u postā.

��� Mīļā karpa,� Hanss atbildēja,� man jāsadabū prince�ses atslēgu sai�ķis, kuru viņa niknumā iesvieda jūrā.

Te nu karpa pielika pie savas platās mutes svilpi un iepūta tajā, nekavējoties lielos baros saradās zivis, kas bija atpeldēju��as no visas jūras, un lokā ielenca karpu.

�� Vai visas ir klāt?� tā jautāja.

��� Nē,� atteica zivis,� trūkst lielās, vecās līdakas.

Karpa saskaitās un pasvilpa otrreiz, skaļāk nekā pirmīt, un

tagad itin drīz piepeldēja arī lielā, vecā līdaka.

��� Kur gan tu kavējies!?� karpa pikti uzsauca, bet 'līdaka atvainojās un sacīja:

��� Kad atskanēja tavs pirmais svilpiens, es biju simtiem metru tālu no �ejienes. Tobrīd starp klin�u ie�iem ieraudzīju �o dārgo atslēgu sai�ķi, es negribēju to atstāt jūrā, tāpēc nokavē�jos.

��� Tas ta�u ir princeses atslēgu sai�ķis!� Hanss līksmē iesaucās, un karpa, paņēmusi to no līdakas, sniedza Hansam. Tā kā līdaka tagad bija aiztaupījusi citām zivīm daudz darba, karpa neuzlika viņai par kavē�anos sodu, glu�i otrādi, viņa saņēma apbalvojumu, proti, krusta zīmi; kop� tā brī�a tādas ir visām līdakām līdz pat �ai dienai.

Bet Hanss pateica karpai ardievas un, atgriezies karaļvalstī, atdeva atslēgas princesei. Tomēr princese arī tagad nevēlējās ne dzirdēt par kāzām ar karali.

��� Iekams tu neatnesīsi man dzīvības ūdeni, skaistuma ūdeni un nāves ūdeni,� viņa sacīja karalim,� es neprecē�os ar tevi!

Tā nu karalis Hansam pavēlēja atnest dzīvības ūdeni, skaistuma ūdeni un nāves ūdeni, ja ne, klāsies ļauni. Ko Hanss varēja darīt, gribi vai negribi � viņam atkal bija jādodas uz -dārzu, lai, pakratot iemauktus, atsauktu savu sirmi. Bet �oreiz viņ� bija tik ļoti noskumis, ka it nemaz nedzirdēja sirmja rājienu, un tikai tre�oreiz, kad tas jautāja, kāpēc Hanss esot to saucis, spēja sniegt atbildi. Dabūjis dzirdēt, ka runa ir par trejādo ūdeni, tas mierināja Hansu, sacīdams:

�� Apgādā tikai atkal ar visu nepiecie�amo kuģi un brauc uz reto eglāju, tur palūdz zilganpelēkajiem stārķiem palīdzību. Ja zilganpelēkie stārķi tev nepalīdzēs, to vairs nespēs neviens cits!

Nu nabaga Hansam paspīdēja vismaz cerība, kaut arī pavisam vāra, jo � kā gan stārķi lai tiktu pie trejādā ūdens! Tomēr viņ� sirmim paklausīja un, apgādājis kuģi, tik ilgi burāja pa jūru, līdz sasniedza mazo saliņu ar reto eglāju. Tur viņ� skaļā balsī sauca:

�� Stārķi, trīs karaļi!� Un tūlīt pie viņa atlidoja abi vecie stārķi ar trim jaunajiem stārķēniem, kuriem Hanss bija izglā�bis dzīvību, un jautāja, ko viņ� vēloties.

�� Man jāaiznes manam karalim trejāds ūdens,� Hanss bailīgi sacīja,� dzīvības ūdens, skaistuma ūdens un nāves ūdens, un, ja ūdeni nesadabū�u, nāve man klāt.

Te nu pieci zilganpelēkie stārķi atbildēja:

��� Dzīvības ūdens un skaistuma ūdens ir mums pa�iem, no tā mēs labprāt tev ieliesim, bet nāves ūdens vispirms jāiegūst cīniņā ar baltajiem stārķiem, jo �is ūdens pieder viņiem. Ta�u mēs to atnesīsim labprāt: tu palīdzēji mums, un tāpēc mēs palīdzēsim arī tev.

Pēc tam viņi iedeva Hansam pudeli dzīvības ūdens un pudeli skaistuma ūdens un tad uzlidoja augstu gaisos. Stārķi atgriezās tikai pēc astoņām dienām. Viņi bija uzvarēju�i kaujā ar baltajiem stārķiem, un vecais stārķis savā garajā knābī pasniedza Hansam arī tre�o pudeli, piepildītu ar nāves ūdeni. Hanss piesēja visas trīs pudeles zem krekla pie kailām krūtīm, lai tās nevarētu pazaudēt, tad pateica stārķiem ardievas un atkal kuģoja mājup.

Tikko viņ� bija iedevis princesei visas trīs pudeles, tā viņa izrāva karalim no maksts zobenu un iedūra to Hansam krūtīs, tā ka viņ� noslīga zemē beigts.

��� Tu esi rīkojusies traki neglīti,� vecais karalis bārās,

��� kaut arī tas ir tikai zirgu puisis, tomēr nāve bija ne�pelnīta!

Ta�u princese neklausījās viņā, tā atkorķēja pudeli ar skaistuma ūdeni un nomazgāja ar to Hansam seju un rokas, pēc tam paņēma dzīvības ūdeni un iepilināja pāris pilienu brūcē, tūlīt pat Hanss pielēca kājās, vesels un mo�s, un skaists � daiļāks par pa�u daiļāko karaļdēlu.

�ī pārvērtība veco karali pārmēram ielīksmoja, un viņ� princesei sacīja:

��� Rīkojies ar mani tāpat kā ar Hansu.

Tā nu princese arī viņam ietrieca sirdī zobenu, tomēr brūcē ielēja nevis dzīvības, bet gan nāves ūdeni. Vecais karalis bija beigts un tāds arī palika; nepamodās vairs it nekad.

Kad vecais karalis bija pagalam, princese sacīja:

��� Hans, tu manis dēļ esi veicis visus uzdevumus, tev jā�kļūst arī par manu vīru.

Hansam tas patika, un tika svinētas kāzas, tā Hanss kļuva par karali visā valstī. Kad viņ� pastaigājās pils dārzā, pie viņa pieauļoja viņa sirmis un sacīja:

���� Hans, es esmu uzticīgi kalpojis tev ilgus gadus, tagad arī tu vari izdarīt kaut ko manis labā. Ieved mani atsevi�ķā stallī, tad ienāc pie manis, izvelc savu zobenu un nodur mani.

�>� To es nedarī�u,� atbildēja Hanss.

����� Tu darīsi to � sirmis iesaucās,� citādi tev klāsies ļauni! Un, ja tu mani nodursi, tas nāks man vienīgi par labu. Jo, tikko es bū�u sabrucis zemē, tu paņem dzīvības ūdeni un ielej kādu lāsīti brūcē, bet ar skaistuma ūdeni nomazgā man galvu.

Hanss sirmim to apsolīja, ieveda viņu tuk�ā stallī un visu izdarīja tie�i tā, kā sirmis bija licis. Līdzko dzīvības un skaistuma ūdens bija slacījis sirmi, nodurtā sirmja vietā stāvēja brīnumdaiļa princese, kas krita Hansam ap kaklu un pateicās par atpestī�anu, un, ja viņ� vēloties, tā sacīja, viņ� varot ar to svinēt kāzas.

Mh� Nē, to gan ne,� Hanss sacīja,� man jau ir sieva. Bet, ja tu esi ar mieru, vari precēties ar vienu no maniem divdesmit trim brāļiem.

Tā nu algādzis ar visiem saviem dēliem tika ataicināts uz karaļa pili, un princesei, kas bija bijusi apburtais sirmis, visvairāk iepatikās jaunākais brālis. Viņi apprecējās, un brālis kļuva par karali atpestītajā princeses valstī. Bet no pārējiem divdesmit diviem brāļiem Hanss paturēja savā tuvumā vienpa�dsmit brāļus, toties pārējos vienpadsmit uzņēma otrs brālis, un abās karaļvalstīs tie ieguva pa�us augstākos goda amatus. Daudzus gadus viņi dzīvoja kopā laimē un mierā un sasniedza sirmu vecumu, tomēr visilgāk dzīvoja Hanss, jo viņa kūma, nāve, gādāja par to, lai tik drīz vis neizdzistu krustbērna dzīvības svece. Un, ja Hanss nav miris, tad dzīvo vēl �obalt�dien.

..

G. Leja. Augstāk vairs nav kur kāpt

Kā Hanss, muļķītis, par mie�a graudu dabūja karaļvalsti ; Spēkavīrs Hanss ; Zeltmatis . .Puisis, vārdā Dīvainis ; Ādainis ; ;Zelta briedis ; ;Trīs brāļi, kuri gribēja apprecēt karaļmeitu ; Par kuģi, kas brauca pa ūdeni un sauszemi ; Trīs muzikanti ; ;Flauta ; Jaunava stikla kalnā ; Zaķu gans un karaļmeita ; Princese kokā ; Par karaļdēlu, kas esot bijis par jaunu, lai precētos . . Drakons ; Labsirdīgā virēja ; Zelta vērp�ana .; Septiņkārtdaiļā ; Pelnru�ķīte ; Baltais vilks ; Meitenes arkla aizjūgā ; Holeras bērni ; ;Mazais ve�uks ; Zilā liesmiņa ; Vīrs bez sirds ; Velns un kūlējs ;

Stiprais Gotlībs ; Pudelīt, pildi savu pienākumu ; Par saldo biezputru ; Muļķa vilks . . .Gailis un lapsa Lapsa un zoss �Lapsa un gailis ; Putni vēlē karali ; Zelta pils ; Par putnu, kas dēj zelta olas ; Atslēga

PRINCESE KOKA Vitu (aulas pasakas

Redaktore S. Naumova Mākslinieciskais redaktors A. Lamsters Tehniskā redaktore V. Blaua SIA. Bērnu un jaunatnes literatfiras apgāds �Sprīdītis�. Reģistrācijas apliecības M 2-0820.

Salikta v/u �Poligrāfijas skaitļoianas centrs�.

Iespiesta Ivana Fjodorov* tipogrāfijā.

I�ll�. Sankt-Pāterburgā. Zveglgorodas ielā II.

Paaflt. M1331.

�AJĀ SĒRIJĀ IZNĀKU�AS

MELNA PĒRLE � Āfrikas tautu pasakas

TRĪS APELSĪNI � itālie�u tautas pasakas

HONZA � �ehu tautas pasakas par jaunāko brāli

ZEMENĪTES SNIEGA � Japānas salu pasakas

SAULES MEITA � gruzīnu tautas pasakas

RĪTA ZVAIGZNES DĒLS � Jaunās Pasaules indiāņu pasakas

GUDRAIS PAPAGAILIS�Indijas pasakas

TRĪS LABAS LIETAS � latvie�u tautas pasakas

PATIESĪBAS PUTNS � spāņu un portugāļu tautas pasakas

ZELTA ROZE UN SUDRABA ROZE � angļu tautas pasakas

BRĪNUMJAUKA DAIĻAVA � krievu brīnumu pasakas

SKAISTĀKĀS 1001 NAKTS PASAKAS � arābu pasakas

DZĒRVES SPALVA � Ziemeļu tautu pasakas

STIPRINIEKS AGERANS � rumāņu tautas pasakas

TEIKSMAINAIS DĀRZS � kazahu tautas pasakas

AUS UN ZELTA TABAKDOZE � baltkrievu tautas pasakas

SAULES ZIRGS � slovaku tautas pasakas

PIE ZELTAVOTA � poļu pasakas

LIELĪBNIEKS UN MIL�I � balkāru un kara�aju pasakas

CIRCENIS PELNOS � fran�u tautas pasakas

BRĪNUMAZIS � Vjetnamas tautu pasakas

GULBJU KARALIENE � lietuvie�u tautas pasakas

AKMENS LAUVA � tibetie�u tautas pasakas

MEITENE AR ZELTA MATIEM � armēņu tautas pasakas

ZELTA VĒRPĒJAS � igauņu tautas pasakas

PIPARIŅS � Dienvidslāvijas tautu pasakas

PADISAHS UN PAPAGAILIS � uzbeku tautas pasakas

TRĪS PATIESĪBAS � Gvinejas-Bisavas pasakas

ARATS UN LAUVA � mongoļu pasakas

PIECI LABI DRAUGI�Birmas tautu pasakas

SESTDIENAS ODENS � moldāvu tautas pasakas

ZAĶIS UN LEOPARDS � Angolas tautu pasakas

BURVJU VIJOLE � ukraiņu tautas pasakas

M02ĪBAS KALNI � ķīnie�u tautas pasakas

PELNRUSĶIS UN TROLLIS � norvēģu tautas pasakas

SERDIENE-ZELTAINE � bulgāru tautas pasakas

TEVA PADOMS � tad�iku tautas pasakas

DRAUDZĪBAS NOSLĒPUMS � azerbaid�āņu tautas pasakas

IRIS NAUDIŅAS � abhāzu tautas pasakas

LAIMES PUĶE � �igānu tautas pasakas

LAIMES LUTEKLIS � albāņu tautas pasakas

PRINCESE KOKA � vācu tautas pasakas

BURVJU KIMONO � japāņu tautas pasakas