Brīnuma stabulītes

Latvie�u tautas pasaku grāmatas bie�i tiek izdotas ar sir�snīgām, atjautīgām un izteiksmīgām ilustrācijām. īpa�a no�zīme �ādā pasaku izdevumu bagātinā�anā bija pirmajam ievērojamajam bērnu grāmatu māksliniekam Albertam Kronenbergam.

A. Kronenbergs dzimis 1887. gada 18. oktobri Slokas pa�gastā. Viņa vecāku ģimenē vienmēr cieņā bijis darbs un atjautīgs vārds. Neiztrūksto�a bijusi ari mīlestība pret tau�tasdziesmām un pasakām. Tas viss gadu gaitā veidoja topo�ā mākslinieka personību un raisīja viņā to dzīves skatījuma gai�umu, ko viņ� spēja vēlāk tik dāsni dāvāt citiem.

Ari A. Kronenberga izglītība viņu tuvināja folkloras dziļā�kai izpratnei. Viņ� mācījās B. Blūma mākslas skolā (1903� 1906) un J. Rozentāla privālstudijā (1906�1908) Rīgā. 1911. gadā viņ� iestājās Ķeizariskajā mākslas veicinā�anas biedrības skolā Pēterburgā, kur viens no A. Kronenberga pa�sniedzējiem bija pazīstamais krievu pasaku ilustrators Ivans Biļibins. I. Biļibina spilgtā, rado�ā personība un darbība bērnu grāmatu ilustrācijas jomā ietekmēja ari A. Kronenberga tēlai�nās domā�anas attīstību, sekmēja viņa darbu lakoniskā stila izkop�anu.

A. Kronenbergs agri sāka ilustrēt grāmatas bērniem: 1911. gadā lasītāji saņēma pirmās ar viņa zīmējumiem veido�tās pasaku grāmatiņas. Sis rado�ais darbs ra�eni tika turpi�nāts. Savā septiņdesmitgadnieka mū�ā � lidz 1958. gadam �

A. Kronenbergs ilustrējis vairāk nekā 120 grāmatu: ari J. Raiņa, Aspazijas, E. Birznieka-Upl�a, D�. Londona, brāļu Grimmu, D. Mamina-Sibirjaka un daudzu citu autoru darbus. 3

Piecas grāmatas izdotas ar A. Kronenberga pa�a sacerētu tek�stu un ilustrācijām.

Tā kā A. Kronenbergs daudz ilustrējis latvie�u tautas�dziesmas un pasakas, viņa'nozīmīgākais ieguldījums pasaku ilustrācijā apkopots izlasē �Brīnuma stabulites�. Tā ietver A. Kronenberga ilustrētos tekstus no grāmatām �Latvie�u tautas pasakas� (1913, 1924, 1929) un �Pieci kaki� (1941).

A. Kronenberga zīmējumi latvie�u tautas pasakām izlasē �Brīnuma stabulites� pirmajā brīdi �ķiet izpildījumā at�ķirīgi, un tas ir saprotams, jo tie darināti gandrīz irisdesmit gadu garā posmā � līdz 1941. gadam. Tomēr �os zīmējumus vieno vairākas mākslinieka jaunradei iezīmīgas īpatnības, kas tos skaidri (auj at�ķirt citu mākslinieku darbu vidū. Vispirms tā ir ipa�ā intonācijā izteiktā sirsnība, vienkār�ība un atjautigums. Tāpat zīmējuma kodollgums un silueta iz�teiksmība. Viņa prasme visā, ko attēlo, izcelt raksturīgāko.

A. Kronenberga zīmētie latvie�u tautas pasaku varoņi ir glu�i kā dzivē novēroti un reizē folkloriski. Tās ir vecas lauku māmiņas ar lēnu gaitu un mīļi glāsto�u attieksmi pret pasauli vai ņipri lauku bērni, kas ar izbrīnu vēro apkārtni un ir kopā ar pieaugu�ajiem viņu ikdienā. Tie ir aprobe�oti kungi un atjautīgi, dzivesgudri zemnieki, kā ari mazs, sprigans ga�niņ� un �akla, iejūtīga bārenīte. Neiztrūksto�i ir pasaku velni, kurus A. Kronenbergs iztēlojies pavisam vientiesīgus. Ieprie�cina art dzīvnieku personificējumi: pa�pārliecinātā pūce, ka�reivīgais ods, apdomīgais, lauku sievai līdzīgais gliemezis un apķērīgais ezītis � glu�i kā mazs, ņiprs puisēns u. c.

Ja latvie�u tautas pasakās dzīvnieki raksturoti ar da�ām iezīmēm, A. Kronenberga zīmējumos viņu atklāsme ir izvēr�stāka. Tā pasakā �Pieci kaki� slinkie kaki ir cits citam lidzigi, bet A. Kronenberga ilustrācijās vienam piemīt it kā gaiļa lep�nība, otrs ir gudrs un viltīgs, tre�ais naivs kā bērns.

A. Kronenberga ilustrāciju varoņi dzivo konkrētā vidē. Tie ir mums tuvie tīrumi, me�i, pļavas, kāda tipiska latvie�u lauku māja ar aku, slieteni, pirtiņu, vienkār�a lauku ļau�u darba istaba, gan arī fantastiska pasaku pils.

A. Kronenberga ilustrācijas it kā izaugu�as no latvie�u tautas pasakām, un reizē mākslinieks papildinājis tās ar savu gudro dzīves vērojumu, visa saprastspēju un labsirdīgo hu�moru. $is ilustrācijas � lidzigi māmiņas vai vecmāmiņas stāstītajām pasakām � paliek mīļā atmiņā uz visu mū�u.

Zaiga Kuple

PIECI KAĶI

Pieci kaķi brauca me�ā malku cirst. Ci,rta, cirta, bet nesacirta nekā. Astes sacēlu�i, kaķi pārbrauca mājās. Pārbrauca mājās, apskatas labi � malkas nekā.

Brauca otrreiz. Nu pārveda katrs pa pagalei: viena pagale īsa, otra strupa, tre�ā ne īsti strupa, ne īsti īsa. Beidzot visi pieci iekūra uguni, iekura uguni, vārīja putru, izvārīja putru, ēda kā negau�i. Saēdās labi, nespēja paiet, nolikās gulēt.

Iesim lūkot, vai neguļ vēl �obrīd.

GAILIS UN VARDE

Varde, no rita satikusi gaili, dod viņam labu rītu:

�Labrīt, augstu dziedātāj!�

Gailis atbild:

�Labrīt, labrīt, augstu lēkātāja!�

Varde priecīgi iesaucas:

�Luk, godavīrs, godā dzimis, godā audzis, prot arī otram godu dot!� 5

ABIEM PA PRĀTAM

Pele izlien no aizkrāsnes un vaicā circenim:

�Vai kaķis mājās?�

�Nav mājās. Aizbrauca ar peļu ādām uz Rīgu. Nāc dro�i, varēsi palēkāt.�

Pārnāk kaķis, vaicā circenim:

�Vai nemanīji peli?�

�Kā tad ne, āre, tur ielīda!�

Ā�A LIELĪBA

Āzis dzēris pie upes. Padzēries, sitis kāju pie zemes un sacījis:

�Ne par pa�u vilku nebēdāju!�

Vilks, krūmos stāvēdams, to dzirdējis un uzsaucis: �Andriev, ko tu tur atkal runā?�

�Ak, cienīgs me�a lielskungs, dzērājam dzērāja valoda!�

LAPSA NES GAILI

Lapsa, noķērusi gaili, nes mutē. Meita kliedz:

�Re, lapsa nes gaili, nes gaili!�

Gailis saka lapsai:

�Muļķe, atsaki meitai: vai tev kāda daļa, ka lapsa nes gaili?�

Lapsai prāts rūgst vien uz meitu, viņa tūliņ:

�Vai tev kāda daļa?�

Bet, kamēr mute ar meitu ēdas, tikām gailis � spurgt! � no zobiem ārā, kokā aug�ā.

Ej nu tuk�ā!

GAILĪTIS UN VISTIŅA

Gailītis ar vistiņu bija aizgāju�i riekstot. Gailītis uzkāpa lazdā, pa�ā galotnē; vistiņa palika apak�ā gaidot. Gailītis norauj vienu riekstu � nosvie� zemē, norauj otru � nosvie� zemē; kā sviedīs tre�o � vistiņai acī iek�ā.

�Kad tevi nolāpīts!� gailītis sabīstas. �Tik aplami man sen nav izgājis.�

Bet vistiņa to nemaz nedzird: kliegdama uz mājām prom.

Satiek kungu. Kungs prasa:

�Ko tā nu bļauj?�

Tā un tā. �Kā svieda riekstu � iesvieda acī.�

�Kas svieda?�

�Gailītis svieda, gailītis!�

�Nu tad debesu brīnumi! Kur viņ� palika? Lai nāk uz

Gailītis atnak mui�a, kungs pretim:

�Ko tu tur svaidies? Kālab iesviedi vistiņai acī?�

�Es jau nesviedu: uzkāpu lazdā riekstot, lazda sakustējās, un tā rieksts acī iek�ā.�

�Vai tā bija? Nu labi! Lai tad nāk lazda uz mui�u!�

Lazda atnak, kungs pretim:

�Kāpēc kustējies un ietrieci vistiņai riekstu acī?�

�Es jau nebūtu kustējusies, bet, āre, kaimiņu kaza grauza man mizu, ko tad varēju darīt?�

�Nu labi! Lai tad nāk kaza uz mui�u!�

Kaza atnāk, kungs pretim:

�Saki man � kālab grauzi lazdai mizu?�

�Vai es būtu grauzusi? Bet gans jau mani nemaz nega�nīja, ko tad varēju darīt?�

�Sauc tad tūdaļ ganu uz mui�u!�

Atsauc ganu, kungs pretim:

�Vadzi, saki man � kālab nenogamji kazu? Lūk, kāda nu lazda izskatās!�

�Are, es jau būtu noganījis arī, bet saimniece piemānīja: solīja rau�us ganos līdzi dot, bet dievs pieņēma, paliku ne�ēdis.�

�Labi. Kur saimniece? Lai nāk uz mui�u!�

Saimniece atnāk, kungs pretim:

�Teic man � kālab nedevi ganam rau�us līdzi?�

�Nedevu! Kā tad nu nebūtu devusi,; bet, kungs mīļais, man jau no�āvās greizi: cūka izēda raugu � rau�i palika necepti.�

�Nu, lai tad cūka zina par vistiņas aci!� kungs atteica, un ar to bija diezgan.

AVENS UN VILKS

Lieliem ragiem avens bija at�ķīries no ganāmpulka. Nu nabadziņ� blēdams skraidījis, meklēdams citas aitas. Te, kad tevi nolāpīts, saskrējies krūtīs ar pa�u vilku. Vilks uzkliedzis:

�Pieturi, man kas runājams! Es tevi ēdī�u!�

�Tad jau labi!� avens iesmējies. �Es atkal augu dienu noskraidījos, nāvi meklēdams. Nu ar lielām mokām tevi sa�tiku. Bet tad nu nostājies tur leja un atplet rīkli labi platu: es uzskrie�u kalnā un dzīvs lik�os tev vēderā. Esmu dzirdējis, ka tad mana gaļa esot desmitkārt gardāka.�

Vilks jau aplaizījies vien, nostājies leja un atplētis rīkli, cik jaudājis. Bet avens, labi attccējies, devis ar ragiem tādu

drazienu vilkam pa galvu, ka vilks palicis guļam turpat uz vietas.

Avens aizgājis smiedamies.

No belziena at�ilbis, vilks vēlāk brīnījies:

�Skrien tavu skrie�anu, uguns vien gar acīm nozibsnīja. Un nu īsti nemaz nezinu, vai viņ� man izskrēja cauri vai aiz�skrēja garām, bet vēderā, liekas, nebūs palicis.�

SĒŅOTĀJS UN VILKI

Kāds vīrs me�ā sēņojis. Sācis neganti līt. No lietus glāb�damies, vīrs ielīdis ozola dobumā. Pie dobuma atnācis arī vilks un piespiedis asti, lai tā nesālītu. Vīrs saķēris vilku aiz astes un nu tik sācis �o sukāt, kamēr sāni līdz kaulam biju�i jēli. Beidzot vilks pasprucis vaļā un sakaucis citus vilkus.

Sēņotājs, to manīdams, pametis sēnes un bēdzis uz siena �ķūni. Vilki sanāku�i gan, bet kā aizsniegt: �ķūnis augsts. Beidzot vilki sagudroju�i kāpt viens otram uz muguras un tā pacelties līdz vīram.

Labi. Pliksānis tūliņ nostājies pats pirmais � un citi kā�pu�i arvien augstāk, arvien augstāk. Bet, jo �ie kāpu�i, jo virs saucis:

�Būs, kam būs, pliksānim jau būs!�

Pliksānis � me�ā sasistais vilks � domājis:

�Diezin kas tad tur būs? Pag, pag, drusku jāpaskatās!� Pliksānis izlēcis no apak�as skatīties, bet tā tūliņ visa vilku �upa gāzusies, kaklus lauzdama.

Tā sēņotājs izglābies.

vilka skroderis

Reiz vilks, iedams pa me�u, ieraudzīja kokā dzeni, kas viņu sveicinaja �ādiem vārdiem:

�Labdien, aitu ēdāj!�

Vilks tāpat mīļi atņēma:

�Labdien, labdien, koku grauzēj!�

Abi sāka strīdēties. Dzenis saka:

�Kaut gan tu plēs tik daudz aitu, tomēr tev nav laba ka�oka.� /

�oreiz vilkam patiesi spalva bija nogājusi un viņam ne�bija ko atbildēt, tādēļ bēdīgs viņ� gaja pa me�u tālāk. Iedams vilks satiek lapsu. Lapsa jautā:

�Ko tu tāds bēdīgs?�

Vilks lapsai atbild:

�Kā man nebūt bēdīgam, ja tāds nieka putnelis mani ta nonievā: man neesot laba ka�oka!�

Lapsa apskatas un saka:

�Tie�ām, kaimiņ, ka�oks tev bēdīgs! Baro manus bērnus, kamēr tie paaug, pa to laiku es pa�ū�u tev skaistu, siltu zie�mas ka�oku.�

Vilks ar to mierā un sāk barot lapsas bērnus, bet pati lapsa slaistās apkart un klusibā par vilku smejas vien.

Kādu laiku barojis lapsēnus, vilks prasa:

�Vai ka�oks drīz bus gatavs?�

Lapsa atbild:

�Vēl nav gatavs, trūkst piedurkņu un apkakles.�

Vilks baro lapsas bērnus vēl kādu laiku, tad atkal prasa lapsai:

�Vai drīz būs gatavs mans ka�oks?�

Lapsa atbild:

�Drīz, drīz, trūkst tikai vairs vienas piedurknes un ap�kakles.�

Vilks vēl baro lapsēnus kādu laiku; nu tie jau krietni paau�gu�ies, bet pa�i medīt negrib.

Pēc kāda laika vilks atkal jautā pēc ka�oka, lai parādot, kāds bū�ot. Lapsa, gudriniece, padomā un saka:

�Vai gribi ka�okam siltu apkakli?�

�Gribu!�

�Nu tad klausies. Me�malā redzēju virvē piesietu brangu zirgu. Tev uzmanīgi jāpiezogas pie mietiņa, tas jāizrauj un zirga virve cilpā jāapmet sev ap kaklu, tad varēsi zirgu pie�celt un atvest uz �ejieni. Te mēs viņam novilksim ādu un izgatavosim tev brangu apkakli.�

Sacīts � darīts. Vilks devās uz me�malu. Me�malā pa�tiesi ieraudzīja gara virvē piesietu brangu zirgu, piezagas mietiņam, virves galu apmeta cilpā sev ap kaklu un piecēlās.

Zirgs, ieraudzījis tuvuma vilku, saka skriet, cik jaudas, prom uz mājām un rava līdzi virvi ar visu vilku. Reizēm ceļā zirgs apstājās paskatīties, vai vilks vēl seko, bet, ieraudzījis pusdzīvo vilku virves galā, skrēja vēl a�āk � pāri celmiem, pāri krūmiem. Beidzot zirgs ieau|oja sētsvidū, līdzi atvilk�dams arī nomocīto vilku. Izbrīnītie majas ļaudis, ieraudzīju�i cilpā vilku, nosita to mietiem un noplēsa vēl to pa�u veco ka�oku. Bet lapsa un viņas bērni barojās no medījumiem, ko vilks bija sanesis, gribēdams sev nopelnīt jaunu, siltu ka�oku.

VILKS UN TEĻI

Vilks, gar teļu aploku lo�ņādams, kāri glūn uz teļiem. Saimnieks uzsauc: �Neglūni uz maniem teļiem!�

�Kā? Vai man tavu teļu dēļ nebūs brīv aplokā skatīties?�

KAS BAILĪGĀKS PAR ZAĶI

Reiz zaķim apnikusi dzīve. Un kā lai neapnīk, ja visi to vajā? Dienā viņu dzenā mednieki ar suņiem, naktī jāglābjas no vilka, lapsas un citiem zvēriem. Arī ērglis un vanags no .iiig�as glūn pēc viņa. Pat nieka kaķis gatavs klupt viņam virsū.

�Grūta, pārāk grūta mana dzīve,� viņ� domāja. �Nava dzīvnieka, kas tiktu vairāk vajāts un nicināts par mani. Par ko man tādam dzīvot pasaulē? Ie�u labāk ezerā slīcināties.�

Un zaķis, dzīvi apnicis, cilpoja uz ezeru, lai darītu sev galu. Ezera malā bija daudz var�u, kas bailīgi raudzījās apkārt, vai nav kāda vajātāja.

Zaķi pamanīju�as, vardes sabijās un, noturēdamas to par nezvēru, viena pēc otras metās ūdenī. Zaķis, pamanījis, ka vardes no viņa bēg, vairs nedomāja darīt galu.

�Ā, puis!� viņ� priekā iesaucās. �Tās visas no manis aiz�bēga. Ko es bēdājos? Var redzēt, ka vardēm vēl sliktāk klājas nekā man: vesels bars sabijās no viena zaķa.�

Un zaķis no liela prieka iesāka tā smiet, ka viņam pār�plīsa lūpa.

No tā laika zaķim �ķelta lūpa. Par gala darī�anu viņ� nekad vairs ir nedomāja.

LAPSA UN VĀRNA

Vārna bija izperējusi bērnus un, tupēdama uz perēkļa malas, priecājās par tiem. Viņu ieraudzīja lapsa, kas kāri ska�tījās, kur iedzīvoties kādā gardā kumosā.

�Sveika, vārna!� teica lapsa. �Atnācu pie tevis darī�anās. Tev jādod savs vecākais bērns pie manis mācībā.�

�Vecakais bērns pie tevis mācībā? Tu jau, kūmiņ, apēdīsi manu bērnu!�

�Tā mana darī�ana. Dod bērnu �urp!�

�Par ko tad bērns jādod?�

�Par to, ka es esmu lapsa un tu vārna. Vai nezini, ka lapsa vienmēr ēd vārnas?�

�Ed gan, bet tad, kad noķer. Palūko noķert manus bērnus, tad varēsi tos mācīt.�

Lapsa redz, ka ar labu vārnas bērnu nedabūs, kļuva nepa�cietīga un bargi uzsauca vārnai:

�Ja tu, muļķa vārna, tūlīt neizpildīsi manu pavēli, nocir�tī�u koku un apēdī�u visus tavus bērnus!�

Ko darīt? Vārna redz, ka nav joki. Kā ne � var nocirst koku un apēst visus bērnus. Labāk jau tad atdot vienu, un vārna nometa lapsai vecāko bērnu. Lapsa paķēra vārnulēnu un aizgaja ieturēt maltīti. Vārna palika raudādama. Kā ne�raudāsi? Zēl bērna. Gar vārnas perēkli laidās �agata. �agata jautā:

�Kādēļ raudi, kaimiņien?�

�Kā neraudāt?� atsaka vārna. �Lapsa aiznesa manu vecāko bērnu.�

�Muļķe, kāpēc devi lapsai bērnu?�

�Kā nedosi? Ja ne ar labu, solījās nocirst koku un apēst visus manus bērnus.�

�Koku nocirst? Ar ko �ī cirtīs koku? Ar asti? Lapsai jau nav cirvja.�

Nu tikai vārna saprata lapsas viltību. Patiesi � kāda lapsa gan cirtēja bez cirvja?

Otrā dienā lapsa atkal pie vārnas klāt.

�Dod man mācībā otru bērnu!� viņa sauca jau pa gabalu.

�Par ko lai dodu tev savu bērnu?�

�Ja nedosi ar labu, nocirtī�u koku un bez �ēlastības ap�ēdī�u visus tavus bērnus.�

�Cērt, cērt!� vārna dro�i atsaka. �Kur tad tev cirvis?�

Lapsa saceļ kuplo asti un zveļ pa koku, cik tik spēka. Bet kāda nu ar asti cir�ana? Vārna redz: skaidas nelec, un koks ne kustēt nepakust, � un vārna sava bērna lapsai vairs ne�dod. Lapsa mana: viltība nelīdzēja, nolai� asti un iet projām. Bet lapsas sirds dusmās ēdas, un galvā viņai ne viena vien viltība.

Gabaliņu pagājusi, lapsa sāk �ēli, �ēli vaidēt:

�Nupat badā nomir�u! Nupat badā nomir�u!�

Un patiesi! Lapsa nokrīt tepat me�malā, at�auj asti un guļ kā beigta. Nu vārna no liela prieka nezina ko darīt. Viņas bērniem un bērnubērniem nebūs vairs jābīstas no negantnie�ces lapsas. Ies izknābt beigtajai lapsai acis. Viens, divi � vārna pie lapsas un nolai�as uz pa�as galvas. Bet te, ak bries�mas! Caps! Lapsa sagrābj vārnu savos asajos nagos un saka:

�Nedevi bērnu, nu apēdī�u pa�u!�

Nu tikai vārna saprot, ka pārsteigusies: par vieglprā�tību būs jāsamaksā ar dzīvību. No lapsas nagiem jau neiz-

sprukt. �agata, krūmā sēdēdama, redz vārnas nelaimi un sāk �adzināt putnu valodā:

�Ko nevar ar spēku, to var ar prātu! Ko nevar ar spēku, to var ar prātu!�

Nu arī vārna sāk domāt, kā izmānīties no lapsas zobiem. Te vārnai ie�aujas prātā labs padoms.

�Lapsiņ mī|ā,� viņa saka, �kad gribi mani apēst, tad lū�dzama dari to drīz. Nemoki tikai mani tā, kā tavs tēvs manu māti mocīja!�

Lapsai tie�i pa prātam vārnu pamocīt, viņa vaicā:

�Nu, kā tad mans tēvs tavu māti mocīja?�

�Kā mocīja? Iebāza vecā ratu rumbā un laida no kalna lejā. Visus kauliņus kā maltin samala,� gau�as vārna.

�Nu tad es tavus kauliņus arī samal�u!� bargi noteica lapsa, pamanīdama kalna galā aizmirstu ratu rumbu. Lapsa ielaida vārnu vecajā rumbā un vēla to no kalna lejā. Bet kas tas? Spurgt! Vārna no rumbas laukā, kokā aug�ā un lielīgi kliedz:

�Krāpu! Krāpu!�

Pavisam nokaunējusies un izsalkusi, lapsa aizvilkās prom. No tā laika vārnas arvien vēl lielās:

�Krāpu! Krāpu!�

DARBINIEKS UN LĀCIS

Darbinieks, mājās braukdams, redzējis, ka pie kādas rijas visa malka izmētāta. Te uzreiz pa tumsu viņ� mana: kāds brīnumliels vilnainis ar bomi ielec viņa ratu pakaļā. Darbi�nieks apskatās labi: lācis vēzējas ar bomi, cīnīdamies pret

vilkiem. Nu darbinieks brauc, ko māk, un drīz jo drīz, vilkiem izbēdzis, pārbrauc sētā.

Rītā darbinieks savu durvju priek�ā atrod bi�u stropu, to viņam atnesis lācis par pateicību, ka izglābis �o no vilkiem.

TĀSIS UN SVEĶIS

Tāsis � bērza miza � lielīdamies izsmēja sveķi:

�Es esmu �akls un jautrs, bet tu degdams kūpi vien!�

�Labi, kaimiņ, labi! Ko ar tevi tiep�os? Noliksimies abi ceļa malā, tad dzirdēsim, kuru no mums ļaudis vairāk cildi�nās!�

�Pareizi!� tāsis atteica, un nu abi kādā vēsā dienā noli�kās ceja malā. Pēc brī�a garām gāju�i tēvs un dēls. Dēls iesaucies:

�Tēt, re, kur tāsis! Tas deg ātri, �irgti; iekursim uguni un sasildīsimies.�

�Nē, dēls, tepat jau sveķis dabūjams. Tas daudz pārāks. Tāsis tāds paviegls: ātri aizdegas, ātri dziest; sveķis, liesmu ieņēmis, ilgi kvēlo.�

�Nekā, tēt, jo ātrāk, jo labāk!�

�Nu, tad ņem tu tāsi, es ņem�u sveķi. Redzēsim, kam tais�nība.�

Labi. Dēls pirmais ie�ķīla tāsim uguni. Tāsis aiz prieka lēca gaisā un smējās par sveķi, ka pārspējis to; smejoties tas palēcās par dikti un sa�okurojās. Uguns izdzisa bez kāda sil�tuma.

Nu tēvs �ķīla sveķim uguni. Tas pakūpēdams ņēmās ilgi, bet, kad bija ieņēmies, tad arī ilgi dega sprak�ķēdams, un tē�vam pilnīgi pietika sasildīties. Tagad dēls vairs netiepās: pielīda pie sveķa uguns, teikdams:

�Ir gan viegls vīrelis tāds tāsis!�

DRUDZIS UN KĀSUS

Vienreiz satiku�ies me�ā kāsus ar drudzi un sāk saru�nāties.

�Nu, kaimiņ,� kāsus prasa, �uz kurieni eirtīsies?�

�Ie�u tepat nāburgos pie viena jauna vīra.�

�Kā tad tu klāt tiksi?�

�Kā klāt tik�u? Itin viegli: kad vīrs pirtī būs bijis un vi�ņam gribēsies dzert, es jau pie laika bū�u ielīdis krūzē, un viņ� dzerdams iedzers arī mani. Bet saki tu ari: kur tad tu iesi?�

�Ie�u �epat otrā ciemā pie jaunās saimnieces bērniem � lur man būs liels darbs.�

�Kā tu viņiem piekļūsi?�

�Kā piekļū�u? Ielīdī�u pirts slotā: kad saimniece ar bēr�niem pirtī ies un bērnus lāvā ar slotu pērs � iepērs mani līdzi.�

Un tā nu kāsus ar drudzi vēl norunāju�i, ka pēc gada gri�bot atkal �epat me�ā satikties, lai viens otram pastastītu, kā pa to gadu katram bus klājies, un iz�ķīru�ies.

Bet to visu viens mednieks slepeni noklausījies, kas arī me�ā bijis, un domājis pie sevis: kuram palīdzēt? Vai vīram vai saimnieces bērniem? Pēdīgi nolēmis vīru no drud�a glābt, jo drudzi arvien grūtāk panest nekā kāsu.

Labi. Un tā mednieks sestdienas vakaru prom uz to māju, kur jaunais vīrs. Aiziet � prasa: �Kur saimnieks?� Mājas ļaudis atbild, ka pirti. Labi, tad jāpagaida. Pagaida � atnāk saimnieks no pirts, atsē�as: lai atnesot krūzi ūdens nodzer�ties! Atnes. Bet, tiklīdz vīrs grib dzert, mednieks pagrābj krūzi, ielej ūdeni pūslī, aizsien galu un pavēl, lai pakar pie nama jumta dūmos, jo tur esot drudzis iek�ā. Labi � pakar ar�.

Bet nu drudzis aug�ā sācis pūslī drebēt, svīst un tā sadre�bējis visu gadu. Kad gads bijis pilns, mednieks atkal aiz�steidzies un pateicis saimniekam, lai nu drudzi palai�ot no pū�ļa ārā. Mednieks aizgājis � kāsus me�ā jau gaidījis dru�dzi. Pa laiciņu ierauga: drudzis velkas ar diviem ķeģiem � tīri melns sakrities. Ta kasus prasa drudzim:

�Kur tu tik nespēcīgs palicis?�

Drudzis atbild: �Man veselu gadu bija jākvēpst namā � dūmos.�

Bet kāsus atbildējis:

�Palūk, cik balts es esmu, � mani divreiz nedēļā pirtī veda un pēra, un mazgāja.�

Pēdīgi aizgāju�i abi divi dundurodami uz citu pusi.

OZOLS UN BEKA

Ozola celma tuvumā auga veca beka. Blakus celmam no zemes izlīda jauna ozoliņa atvasīte. Bet beka lepnumā atva�sīti nopaļāja:

�Tāds tievs nabadziņ� nekaunas man, vecai sievai, gan�drīz uz galvas sēsties! Nevarēji citur nīkt?�

�Audz, audz!� ozoliņ� laipni atbild. �Ja tev pietrūks vie-

tas, pavirzī�os tālāk.�

Bet tre�ā dienā beka jau kunkst:

�Vai, kā man gurst galva, ozoliņ mīļais!�

Ozoliņ� atbild:

�Nekunksti, nekunksti, vēl jau vietas gana!�

Bet tās pa�as dienas vakarā beka nolaida galvu un ap\t lās uz sāniem.

�Te nu bija tava lepnība!� ozoliņ� nodomāja.

KĀ CĒLIES VILKU UN SUŅU NAIDS

Toreiz, kad lā�iem vēl biju�i gari kakli kā aitām un st nām, kad kaķim bijusi tik īsa astīte kā zaķim, lapsai aste tik gara un gluma kā kveksim un kad gailis vēl izskatījies gli tāpat kā vista, � zvēri un lopi savā starpā draudzīgi sai nāju�ies un cits citam grūtās dienās palīdzēju�i, bet, ja kā'i pret citiem apgrēkojies, tad tādu tūliņ aicināju�i zvēru ties priek�ā un nosodīju�i.

Nu un ap to pa�u laiku Teļu silā dzīvojis vecs vilks, vār Jēpis, ar savu vilcēni Ma�u. Netālu no sila. Pavāru māja atkal dzīvojis raibs suns � Kristaps.

Bet Kristaps vecumā bija tapis nevarīgs: ne vairs jaudā t mājas apsargāt, ne arī ganam lopus riet. Tādēļ saimnie nogriezis tam maizes riku un izdzinis no mājām, lai iet, ki kājas nes.

Vecais Kristaps, maizes riku apēdis, gājis, asti nolaid gar sila malu, gaudodams, ko iesākt, ko darīt.

Jēpis �o pamanījis un, veco draugu tādu bēdīgu redzē�dams, prasījis: kas tam vainas?

Kristaps raudādams izsūdzējis bēdas un teicis, ka nu tie��ām vairs nezinot, ko lai iesākot un kā lai vecumā maizi pel�not. Jēpis, �o raudu dziesmu dzirdēdams, pagrozījis domīgi

galvu un teicis: �Ja mani klausīsi un sava saimnieka dēla kāzās dosi labi paēst, padzert, tad � es galvoju � tev mai�zes netrūks.�

Kristaps, to dzirdēdams, apņēmies visu darīt, ko tikai Jēpis vien teik�ot.

Labi. Nu �is ņēmies Kristapu mācīt, lai �is Pavāru ganiem iznākot līdzi, kad tie �epat tuvumā lopus ganī�ot, tad �is ganiem nolaupī�ot labāko aitu un laidī�ot silā iek�ā, bet tad lai Kristaps dodoties �im pakaļ un ņemot nolaupīto aitu nost � ko �is arī bez kāda strīda atdo�ot. �Tad redzēsim gan, vai saimnieks vēl maizi tev liegs!�

Sacīts � darīts. Jēpis sagrābis aitu aiz skausta un devies me�ā. Gani kliegu�i, ko jaudāju�i, � Kristaps laidies cik spē�dams pakaļ un izpestījis aitu no vilka zobiem. Gani, mājā pārnāku�i, godāju�i vecā Kristapa drosmi un veiksmi, jauno suni nosmādēdami. Saimnieks, to dzirdēdams, pavēlējis Kris�tapam maizi un putru dot, kamēr vien tas dzīvo.

Drīz arī saimnieka vecākais dēls ņēmis sievu. Kāzu va�karā Jēpis atnācis pie Kristapa un prasījis, kas apsolīts. Kris�taps tūliņ ievedis to pagrabā pie alus un gaļas; pēdīgi atra�du�i kaktā arī brandvīna muciņu, no kuras Jēpis labu malku ierāvis. Bet nu sācis saukt un gaudot, sacīdams, ka tagad �im varen patīkot lūlot. Gan Kristaps lūdzies, bet tas vairs neko nelīdzējis � Jēpis lūlojis jo diktāk. Pēdīgi Kristaps, bīdamies, ka saimnieks izdzirdēs, laidis pekas vaļā, bet skrie�dams aizrāvis pagraba durvis ciet. Kāzu ļaudis, no vilka kauk�anas iztraucēti, gāju�i ar rungām, nūjām, cirvjiem, sekumiern lūkot, kas tur par lērumu. Gan vilks, pa to laiku at�irbis, turējies dū�īgi pretī, bet pēdīgi ta�u bijusi jāaizmaksā lielā pargalviba un pārdro�ība ar pa�a dzīvību.

Ma�ai, jau ilgi savu Jēpi gaidot, kļuvis glu�i nelabi ap sirdi, jo �ai jau da�ādas ērmotas domas prātā nāku�as.

Gar sila malu iedama, satikusi Kristapu un prasījusi rau�dādama un vaimanadama: �Kristap, kur Jēpis?�

Kristaps liedzies, teikdams, ka Jēpja pa acu galam neesot redzējis, bet Ma�a uztiepusi, ka �ie abi kāzu vakarā uz pa�grabu aizgaju�i un no tā laika Jēpis esot pazudis. Bet Kris�taps, ko viņ� bija teicis, pie tā arī palika.

Neko darīt, Ma�a apsūdzēja Kristapu pie tiesas.

Nu Ma�ai un Kristapam bijis jāizvēlas katram divi aiz�stāvji un, ja vajadzīgs, arī sprieduma izpildītāji. Ma�a izvēlē�jusies no me�a zvēriem lāci un lapsu, Kristaps � no māju lopiem kaķi un gaili. Tiesas sēdei bijis jāsākas mazā gais�miņā sila vidū pie lielās priedes.

Ma�a, lācis un lapsa jau vakarā atnāku�i pie priedes. Lācis uzkāpis priedē, bet lapsa ielīdusi �agaru blāķī un sapņojusi, ka gailis, kaķis un suns notiesāti uz nāvi un ka �ī, gaili no�ēdusi, apgulusies uz suņa ribām; arī lācis priedes galā sap�ņojis: tam esot suņa gaļas gabals zobos, ko gulēdams ēdis, bet, par nelaimi, ātri rīdams, aizrijies.

Kamēr �ie sapņoju�i, kaķis jau nācis ar lielu bomi pār plecu un gailis ar �agaru bunti, lai var vainīgo uz vietas no�pērt.

Nonāku�i pie priedes, apskatīju�ies visapkārt � neviena neredzēju�i; domāju�i, ka atnāku�i par agru. Kaķis tad nosē�dies pie �agaru blāķa un gailis staigājis, galvu izcēlis: vai Ma�a ar biedriem nāks vai ne?

Te kaķis, pamanījis lapsas astes galiņu no �agariem, do-

mājis, ka pele, un lēcis ar nagiem un zobiem virsū. Lapsa sabijusies un sprukusi no �agariem laukā, bet, ātri skriedama, uzskrējusi virsū gailim. Tas atkal briesmās lēcis kliegdams brēkdams priedē aug�ā un tā nobaidījis lāci, ka �is pusmiegā nezinājis, kur �auties, � devies pa kaklu pa galvu no priedes zemē. Glu�i gan nenosities, tomēr savu tievo, garu kaklu krizdams tā satriecis, ka tas no tā laika stipri resns un īss palicis � kā vēl �odien tas lācim redzams.

Caur tādu gadījumu tiesa gan beigusies, bet suns ar vilku no tās dienas kļuvu�i lieli ienaidnieki; gailim atkal jānēsā, tāpat kā toreiz, �agaru bunte un kaķim � bomis, bet lapsai uzaugu�as astes galā garas spalvas, tā ka tagad aste drīzāk �agaru saujai līdzinās nekā pelei. Un no tā laika kaķis arī nekad vairs nav ķēris lapsas astes galu par peli.

SEPTIŅI KRAUKĻI

Kādam tēvam ir septiņi dēli. Viņam bija ļoti maz pie ro�kas, ar ko dēlus uzturēt. Kādu dienu māte nolau� sakaltu�u garozu un piesaka dēliem, lai ēd tā, ka arī uz rītu atliek. Dēli, badā mirdami, apēda visu garozu. Māte sadusmojās par to un iesaucās: �Ak jūs nolādētie kraukļi!� Tūliņ visi septiņi paliek par kraukļiem un aizlai�as pa logu. Kādus gadus vēlāk mātei piedzimst meita. Sī paaugusi reiz jautā, vai neviena brālī�a neesot.

�Bija gan, meitiņ, septiņi gabali, bet visi palika par krauk�ļiem un aizlaidās.�

Meitiņa lūdzās, lai atļaujot iet brāļus meklēt. Mate atvēl. Nu māsiņa iet tik gar ezera malu vien, kamēr nonāk kādā būdiņā. Sinī būdiņā dzīvo veca māmiņa, kuru par Dienvid�vēja māti sauc.

�Mīļā Dienvidvēja māmuliņ, vai nezini manus bāleliņus?�

�Vai, meitiņ, ko nu prasi pēc bāliņiem � glābies labāk pati. Drīzi mans dēls pārnāks, un tad tev ies nelabi. Bet es tevi glāb�u: kļūsti par saktu pie manām krūtīm!�

Vēja mātes dēls, Dienvidvēj�, drīzi pārnāk un jautā sak�tai, ko gribot.

�Gribu savus septiņus bāleliņus atrast.�

Bet Dienvidvēj� atsaka, ka te viņu neesot, lai ejot pie Zie�meļvēja. Sakta pārvēr�as atkal par meitiņu un aiziet pie Zie�meļvēja mātes.

�Mīļā Ziemeļvēja māmuliņ, vai nezini manus septiņus bāleliņus?�

�Vai, meitiņ, ko nu prasi pēc bāliņiem � glābies labāk pati. Drīz pārnāks mans dēls, un tad tev ies nelabi. Bet es tevi glāb�u: esi par sarkanu ogli krāsns priek�ā!�

Ziemeļvēja mātes dēls, Ziemeļvēj�, drizi pārnāk un jautā oglei, ko gribot.

�Gribu savus bāleliņus atrast.�

�Es zinu gan, kur viņi ir, un zinu arī, kā viņus atrast,� Ziemeļvēj� atbild. �Vispirms ej uz aitu kūti un paņem aitu

mēslus. Ar mēsliem ej uz to un to kalnu, kur tavi brāļi dzīvo. Kad lietus līst, tad kaisi mēslus uz kalna un, kad salst, tad kāp pie brāļiem.�

Meitiņa tā dara un uzkāpj kalnā, kur atrod mājiņu. Mā�jiņā nav neviena cilvēka. Istabā uz galda stāv septiņi na�i, septiņas bļodas ar ēdieniem, septiņi maizes kukuļi, septiņi dzeramie trauki un kaktā septiņas gultiņas. Meitiņa paņem no katras bļodas pa kumosam, nogrie� no katra kukuļa pa riecieniņam un apēd. Paēdusi, padzērusi tā noliekas gultiņās un guļ līdz novakarei. Novakarē meitene izkāpj no gultiņām un paslēpjas pagultēs. Nnktī kraukļi pārlai�as un brīnās, kas te ēdis, kas gultiņās gulējis. Kraukli sāk visās urdu maliņās meklēt un beidzot atrod zem gultiņām skaistu meitiņu.

�No kurienes tu nāc, un kas tāda esi?�

�Nāku savus septiņus bāleliņus meklēt.�

�Ak, labā māsiņa, cik tev laba sirds! Bet tūlīt nespējam vēl par cilvēkiem kļūt. Tev vajadzētu septiņus gadus pavadīt bez jebkāda darba. Tev nebūtu arī brīv ne runāt, ne raudāt, ne smieties.�

Māsa to visu apsolās pārciest un izdarīt. Bet, lai nu viņai tas dro�āk izdotos, brāli ieliek māsu koka dobumā un apsolās par viņu rūpēties. Labu laiku tā iet brangi. Bet kādu dienu mednieki uziet māsu dobumā un aizved pie ķēniņa. Ķēniņ� gan �ēlojas, ka mēma, bet tomēr � daiļuma dēļ � apprec.

Pēc kāzām ķēniņam jāiet uz ilgu laiku karā. Kamēr ķēniņ� karā, mēmajai ķēniņienei piedzimst dēls un meita. Ķēniņa pamātei tas skau�. Viņa iedod bērnus kādai sieviņai un pa�saka ķēniņam, ka māte bērnus nonāvējusi. Ķēniņ� par to ļoti sadusmojas un iemet ķēniņieni cietumā. Pēc laba laika kar� beidzies. Ķēniņ� pārnāk mājās un vēlreiz aprunājas ar pamāti par bērniem un ķēniņieni.

Pamate nu apmelo ķēniņieni tik briesmīgi, ka �is dusmās nosprie� ķēniņieni pakārt. Nekā darīt � jāiet, ja grib brāļus izpestīt un klusu ciest, jo septiņi gadi nav vēl pagāju�i. Tai brīdī, kad ķēniņienei jākāpj uz karātavām, elsdami pūzdami

atskrien septiņi jaunekļi, patlaban kā savus septiņus gadus pārcietu�i, un sauc pilnā kakla: �Nekariet, nekariet!� Visi atgrie�as un skatās uz jaunekļiem. Bet ķēniņiene tek brāļiem pretim un apķeras ap kaklu. Kad nu ķēniņ� visu dabūja zināt un arī savus divus bērnus no sve�ās sieviņas atdabūja, tad prieks bija bez gala. Viņ� ved ķēniņieni un septiņus brāļus ar lielu godu uz pili atpakaļ, bet viltīgo pamāti liek pie tām pa�ām karātavām pakart.

EZĪTIS

Vienam tēvam un mātei nebija neviena bērna. Reiz tie abi, aiz galda sēdēdami, runā: �Kaut jele dievs mums, mazākais, tādu bērniņu dotu kā ezīti!�

Kad abi bija �os vārdus izteiku�i, no aizkrāsnes izlien mazs ezītis un saka: �Es esmu jūsu dēls!� Vecie pieņem ezīti un izaudzina.

Kad ezītis bija pieaudzis, tad māte saka tā: �Ja mans dēls būtu lielāks, paganītu cūkas, bet tik maziņu cūkas nomīs, un ko tad?�

�Ko bēdāties, gan jau izganī�u!�

�Vai tad tev bail nebūs, dēliņ?�

�Man no cūkām bail! Tā tīri kauna lieta! Dodiet tik �urp, gan jau izganī�u.�

Labi. Ezītis nu aizdzen cūkas uz me�u un sagana trīs gadus, nemaz mājās nedzīdams. Cūku pulks pieaudzis par tiem gadiem tik liels, ka ne izskaitīt nevar, tomēr ezītis tev nogana uz matu.

Bet nu gadījās, ka tās zemes valdnieks bija izgājis me�ā medīt un tur apmaldījies. Viņ� maldoties ierauga ezī�a cūku pulku, bet pa�u ganiņu neredz, jo ezītis ielīdis vāverī�u cērpā.

�Vai te kāds gans ir pie tām cūkām?� valdnieks skaļi sauc.

�A�e! Te jau esmu!� ezītis cērpā atbild.

�Kur tu esi?�

�Vāverī�u cērpā esmu.�

�Nāc �urp pie manis, izrunāsimies!�

�Kālab ne!� ezītis atbild un izlien laukā.

�Kā tu tik mazs vari cūkas noganīt?�

�Kā tu tik liels vari apmaldīties?�

�Izved mani ārā no �ī me�a.�

�Kālab ne? Dod man savu jaunāko meitu par sievu, tad tūlīt.�

�To nu gan ne! Kā es tev, tādam mazam krupim, do�u meitu!�

�Kad ne, ne � meklē pats ceļu!�

Valdnieks aizjāj. Bet, visu dienu izmaldījies, vakarā klāt atkal.

�Kur tu esi! Vadzi, mazo ganiņ, nevaru vis ceļa atrast � nāc izved mani ārā!�

�Kālab ne? Dod tik man savu jaunāko meitu � tūlīt.�

�Ej, ko tu muldi? To gan nevaru!�

�Kad ne, ne � meklē pats ceļu!�

Maldītājies apjāj, apjāj kādu riņķi: necik ilgi klāt atkal.

OD A I*

�Nu, kas ir? Izved mani laukā!�

�Kālab ne? Dod man savu jaunāko meitu � tūlīt.�

�Ko ar tevi iesākt! Ņem vesels.�

�Tad tu apsoli man savu meitu?�

�Apsolu!�

�Labi! Tagad jāj man pa teku paka), bet steidzies, kamēr man cūkas nedabū izklīst.�

Ezītis parāda valdniekam ceļu, nosaka, kurā dienā bū�ot uz kāzām braukt, un tad steidzas, ko tik vien māk, pie cūkām atpakaļ. Trīs dienas priek� kāzām ezītis pārdzen cūku pulku tēva sētā. Tēvs saņem rokas: visas kūtenes, visi aizgaldi, visi pasek�ņi, visas malu maliņas pilnas; griezies, kur gribi, � visur rukst.

Tre�ajā dienā, agri, agri, ezītis uzvelk goda drēbes, pār�velk e�a ka�ociņu tām pāri, aizjūdz divus melnus gaiļus tā�u karietei priek�ā un tad lai�, ko māk, uz pili pie savas līgavas.

Valdnieks nesagaida vis �o plikām rokām; tas pavēl karavī�riem ar akmeņiem mest, lai tā�u kariete sa�ķīstu un gaiļus nosistu. Bet, kur� akmens nāk, tā gaiļi � ķir! ķir! ķir! � pa�lec uz aug�u � akmens pa apak�u cauri. Un nu tā vien, kamēr kariete apstājas pie pils durvīm un gaiļi abi nodzied: �Kikerikū! Mūsu valdnieka znots atbraucis!�

Līgava iznāk pretim, ieceļ ezīti zīda priek�autā un ienes pilī. Abas vecākās māsas smejas, zobojas, bet jaunākā tik

atbild: �Lai, lai, kāds jau nu man novēlēts, ar tādu pietik�u!� No rīta līgava atkal ieceļ ezīti savā priek�autā un aiznes uz baznīcu laulāties. Laulības gredzenu ezītim uzbā� uz ķepiņas, un pēc laulībām sieviņa ieņem savu vīriņu zīda priek�autā, lai pārnestu atpakaļ uz pili. Citi gan smejas par jocīgo pārīti, bet jaunā sieva tik atbild: �Lai, lai kāds jau nu man novē�lēts, ar tādu pietik�u!�

Vakarā, gulēt iedams, ezītis novilcis savu e�a ka�ociņu un nolicis kājgalī. Sieva, to redzēdama, domā: �Kam nu tādu ērk�ķainu ka�ociņu glabāt. Pag, pag, lai tik vīriņ� piemieg � ka�ociņu vajag sadedzināt!�

Kā domājusi, tā padara. Bet kas nu notika? Līdzko ka�o�ciņ� sadedzis, vīriņ� uz nāvi slims. �ī nu raud un aizbildinās; ezītis turpretim, par sāpēm nebēdādams, vēl sievu mierina, sacīdams: �Sieviņ mīļā, zinu jau, zinu, ka ļaunā nodomā to nedarīji, bet tev vajadzēja tomēr ar vīriņu parunāties, iekams pie kāda darba ķeries. Redzi, nebūtu tu tagad ka�ociņu sade�dzinājusi, pēc divām nedēļām būtu tā kā tā no viņa vaļā ticis bez kaut kādām sāpēm; tomēr, ja izcietī�u, tad tu redzēsi brī�numus: asaru vietā tu līksmosies.�

Grūti ezītim gāja � tomēr cieta un izcieta. It īpa�i bei�dzamo dienu slimība nejauki vārdzināja. Bet, līdzko saulīte

norietēja, tā ezītis no gultas ārā, no�ņauc trīsreiz deguntiņu un acumirklī kļūst par staltu ķēniņa dēlu. Sievastēvs no prie�kiem atdod valdību savam znotam.

Jaunais valdnieks ataicināja savus vecākus pie sevis un dzīvoja ar savu jauno sieviņu laimīgi.

KĀ ZVĒRI GĀJA GRĒKUS SŪDZĒT

Reiz vecos laikos kaķis gāja grēkus sūdzēt un ceļā satika zaķi. Zaķis prasa: �Kur tu, brāl, iesi?�

�Ie�u grēkus sūdzēt.�

�Ņem mani līdzi!�

Kaķis negribēja, negribēja ņemt, bet apdomājās un ņēma arī līdzi.

Nu abi iet, iet un stāsta viens otram savu likteni; kaķis

saka: �Man laikam daudz grēku, jo nevaru vairs ne peles noķert.�

Zaķis atbild: �Man laikam arī daudz grēku, jo man no visiem jābīstas.�

Un, kamēr �ie, tā iedami, tērzē, nejau�i satiek lapsu.

�Kur iesiet?� lapsa jautā.

�ie atbild: �Iesim grēkus sūdzēt.�

�Ņemiet mani līdzi!�

Kaķis ar zaķi vaicā: �Kādi tev grēki?�

Lapsa atbild: �Esmu nozagusi no piedarba divi pāri cāļu saimniecei un zvejniekam atkal vezumu zivju.�

�Vezumu zivju! Kā tu varēji visu vezumu zivju nozagt?�

Lapsa atbild: �Varēju gan! Es stāvēju krūmos, kad zvej�nieks brauca ar zivīm garām, un vēj� pūta man taisni zivju smaku virsū; tad man siekalas vien tecēja pēc zivīm � un es

ar līkumu aizsteidzos zvejniekam uz ceļa priek�ā, apgūlos un izlikos par nedzīvu. Piebrauca zvejnieks ar zivju ve�zumu � es guļu. Bet �is itin priecīgs � bū�ot laba dzeram�nauda, paņem mani un ieliek vezumā. Tomēr es jau nebū�u muļķe: kad �is nu, priek�ā sēdēdams, brauca, es tikmēr aiz muguras svie�u pa vienai zivij vien laukā, kamēr vezums tuk�s. Kā nu tuk�s, tā izlēcu no vezuma, sanesu zivis krūmos un apēdu gardu muti.�

Un, kamēr �ie, tā iedami, runāja, satiek vēl vilku. Vilks prasa: �Kur jūs iesiet?�

�ie atbild: �Grēkus sūdzēt!�

Lai ņemot viņu arī līdzi!

�ie vaicā: �Kādi tev grēki?�

Vilks atsaka: �Man reiz gadījās ar vienu lapsu satikties. Tā man iestāstīja, ka saimniekam pļavā esot piesiets trekns

ērzelis � lai ejot palīgā ērzeli krūmos ievilkt un apēst. Labi � gājām. Aizejam tur � lapsa atraisa striķi no mietiņa un saka man: �Es tev apsie�u striķi ap vēderu, tad tu ērzeli ved, es dzī�u.� Tā arī mēs darījām: viņa apsēja man striķi ap vēderu un uzsauca ērzelim, lai skrien uz mājām. Bet, tikko ērzelis sāka pilnā spēkā skriet, man, nabagam, bija jāiet kū�leņu kūleņiem pakaļ; un, kad, tā nomocīdamies, biju jau pie vārtiem, tad lapsa no pakaļas gan kliedza: �Atsperies jele

vārtu stabā, atsperies vārtu stabā!� � bet ko nu tas viss vairs līdzēja: tikpat mani ierāva sētas vidū un ne�ēlīgi piekāva. Beidzot, kad patiku vaļā, man nejau�i ie�āvās prātā: �Par ko īsti mani kūla? Citādi nav: es esmu tik grēcīgs, ka ne paēst vairs man nenovēl.�

Un nu viņi visi �etri runādami gāja, gāja arvien tālāk, kamēr iegāja me�ā. Iegāju�i me�ā, ierauga dziļu ogļu bedri, kur ogles dedzinātas. Bet pār bedri bija pārlikta kārts. Tad kaķis saka tiem citiem: �Te nu ir tā vieta, kur grēki sū�dzami, � kas pāries pa to kārti pāri, tas nebūs grēcīgs, un, kas nepāries, tas būs grēcīgs.�

Labi, sāka iet pāri � kaķis pats pirmais. Iet, iet � �is pāriet labi. Nu lēks zaķis; kā lec pirmo lēcienu � dibenā, ka novārās vien. Lapsa, ko tā gaidīs, � lēks arī, bet, kā lec, � bedrē iek�ā. Vilks domā: �Lai krīt, lai, kas ir ļoti grēcīgs, es tik grēcīgs neesmu, es jau gan pārie�u.� Un nu sāka iet. Iet, iet, kā �ļūk kāja, tā bedrē iek�ā. �ie nu visi trīs grēcīgi, kaķis vien tas labais; kaķis, zināms, aiziet smiedamies � �ie paliek bedrē.

Paiet viena diena, otra, tre�ā � sāk �iem ēst gribēties. Bet lapsai labs padoms; viņa saka citiem biedriem: �Vajag vilkt meldiņu � kuram ies smalkāk, to vajag ēst kopā.�

Labi, vilka meldiņu. Velk, velk � zaķim kā iet, tā iet smalkāk � to tūliņ apēda.

Padzīvo atkal kādas pāri dienas � gribas atkal ēst. Lapsa saka vilkam: �Vajag vilkt meldiņu! Kuram no mums rupjāk ies, to vajag apēst.�.

Labi � vilka meldiņu. Vilka, vilka � vilkam kā iet, tā iet rupjāk, un lapsa tūliņ vilkam pie rīkles un ko� nost. Kamēr nu lapsa vilku ēda, viņa iedomājās, ka ir tikpat kā ķēniņiene pilī, bet, kad vilks bija apēsts, tad atcerējās: īsti labi nav vis � kā tad ārā izkļūsi? Bet ko viņa dara? Viņa sāk tikai saukt palīgus, ko spēj. Un tad gadījās, ka āzis bija izdzirdē�jis lielo troksni. Aiziet raudzīt � redz: lapsa bedrē. Viņ� prasa: �Ko tu bļauj?� Lapsa atbild: �Es bļauju tāpat no prieka. Kaut tu zinājis, kas te par priekiem! Tūliņ lēktu iek�ā.�

. % M

Āzis domā: �Viss var būt!� � un laidās dibenā. Ielec � �e tev prieki! � lapsa vēl izzobo: �Tu, tāds bārzdainis, � un tik liels muļķis! Man te gadījās tumsā iekrist, bet tu, prātīgs vecis ar sirmu bārzdu, lec dienas laikā iek�ā. Tomēr, ja tu mani klausītu, tad mēs abi izglābtos: pieslienies stāvus pie bedres malas. Es tev uzkāp�u uz ragiem, izlēk�u laukā, atne�sī�u striķi un izvilk�u tevi arī.�

Labi! Āzis mierā, un lapsa � viens divi � laukā no bed�res. Nu vajadzēja striķim iet pakaļ, bet kas to deva: smieda�mās viltniece aizgāja un atstāja āzi bedrē.

KĀ VECAIS ABRINIEKS MAIZĒ IEDZĪVOJĀS

Reiz dzīvoja vecs vīriņ�, abru taisītājs. Viņam pietrūka maizes, kā jau da�dien veciem, kas pelnīt daudz nespēj. Bet kaimiņu saimnieks sacīja: �Uztaisi man jaunu abru, tad maizi iedo�u!� Labi! Vīriņ� uztaisīja prāvu, prāvu abru un nesa uz kaimiņiem. Bet tai dienā bija briesmīgi karsts laiks � un nesamais smags, spēka maz, nabadziņ�, jāsaka, piepūlējies

galā. Par laimi, gadījās ozolu me�s, kur dzestrā ēnā varēja atlaisties.

Tā nu vīriņ� atsē�as, noslauka sviedrus un sāk domāt: �Vai nebūtu gudrāk tepat brītiņu pagulēt?�

Jā, būs gan! Un tūliņ nolikās gar�ļauku; bet abru dro�ī�bas dēj uzvilka sev virsū par apsegu.

Te pēc maza laiciņa atskrēja zaķis, nosēdās uz abras un brīnījās: �Tavu jauku galdiņu, bet nekā nav virsū!�

Pa brītiņam vēl attecēja lapsa, nosēdās uz abras zaķim blakus un brīnījās: �Tavu jauku galdiņu, bet nekā nav virsū!�

Pa brītiņam atskrēja arī vilks, nosēdās uz abras lapsai blakus un brīnījās: �Tavu jauku galdiņu, bet nekā nav virsū!�

Pa brītiņam atnāca ir lācis, notupās uz abras vilkam bla�kus un brīnījās: �Tavu jauku galdiņu, bet nekā nav virsū.�

Nu sēdēja, sēdēja visi, beidzot, vadzi, sāks �ie pārrunāt: �Ko tā velti sēdēsim? Paraudzīsim maltīti.�

Lācis sacīja: �Zinu me�ā bi�koku, to es atnesī�u!�

Vilks sacīja: �Zinu kūtī aunu, to es atnesī�u.�

Lapsa sacīja: �Zinu brangu zostēviņu, to es atnesī�u!�

Zaķis iesaucās: �Zinu kaimiņa dārzā brangu kāpostu gal�viņu, to es atnesī�u!�

Visi aizgāja katrs pēc sava medījuma. Ne visai ilgi, jau lacis atstiepa stropu un nosvieda uz abras, ka nobrak�ķēja vien; tad nāca vilks ar aunu, lapsa ar zostēviņu un, beidzot, zaķis ar kāpostu galviņu.

Nu draugi mielojās. Bet vecais abrinieks apak� abras pa��laik pagriezās uz otriem sāniem, abra pakustējās, un lācis tūliņ iesaucās: �A! Kas to galdiņu kustina?�

Eda, ēda, pa brītiņam vecais stiprāk pakustina abru. Vilks tūliņ: �A! Kas to galdiņu kustina?� Ēda atkal.

Pa brītiņam vecais vēl stiprāk pakustina abru. Lapsa tūliņ: �Ā! Kas to galdiņu kustina?� Bet vairāk neko � un tā ēda atkal.

Te pa brītiņam vecais ļoti stipri pakustina abru. Zaķis iesaucās: �A! Kas to galdiņu kustina? Te vairs nav labi � bēgsim!�

Un tā aizbēga visi uz vienu pusi. Bet vecajam abru taisī�tājam palika medus, gaļa, kāposti. Par abru tas vēl dabūja maizi no kaimiņa, un nu bija pārtikas vecam vīram papilnam.

PŪCES BĒRNI

Reiz vanags bija briesmīgi izsalcis. Kā par spīti, nekur un nekur iedomāties kumosu saķert. Ozolā, tur nu būtu pūculēni ligzdā, bet vecā pūce tup klāt kā piesieta � nāc vien, nāc! Beidzot gudrinieks pielēks ar klāt un klidzinās itin laipni:

�Vai, kas tev par skaistiem bērniņiem! Tīri vai acis var pamielot.�

�Tādi pa�i kā māte! Tādi pa�i kā māte!� lepni atbild pūce un ne pēdu neatkust no ligzdas.

�Diezin vai tādi mazi balodī�i dienā daudz ēd? Tu jau �odien viņus gan nemaz neesi ēdinājusi?� vanags vēl ierunā�jies. Pūce lepni atcirtusi:

�Ko vīrie�i zina, kā bērni ēdināmi! Mani bērni var daudz ēst, bet var arī ilgi badu ciest.�

Nekā darīt � viltniekam bija jāaiziet apkaunotam.

ODI

Odi bija sadomāju�i nokost zirgu. Viņi sakrita uz zirga un koda, koda . .. Zirgs sāka vārtīties zālē. Tad odi sita kopā rokas un sauca:

�Ak, kaut par vienu vīru mums būtu vairāk bijis! Tad viņ� aug�ā gan vairs neceltos!�

GLIEMEZIS

Reiz zvēru ķēniņ� rīkoja dzīres un salūdza visādus zvē�rus. Sanāca visi, tikai glieme�a nebija.

Otrā dienā ķēniņ� satika gliemezi un prasīja, kādēļ �is neesot bijis dzīrēs. Gliemezis atbildēja: tādēļ nenācis, ka mā�jās esot labāk nekā viesos. Zvēru ķēniņ� ļoti sadusmojās un sacīja, lai tad gliemezis vienmēr nes savu māju līdzi uz mu�guras.

No tā laika gliemezis tie�ām savu māju nes uz muguras.

BRĪVĪBAS GRĀMATA

Senos laikos kaķis bijis suņa vietā: ganījis lopus, sargā�jis māju. Sunim turpretim nekas nebijis jādara � cilvēks to uzturējis, un suns dzīvojis kā lielskungs. Tas tādēļ tā bijis, ka sunim piederējis dieva liecības raksts, ka viņam dota brī�vība. Kaķim tas ļoti skaudis.

Reiz kaķis piekusis pārnācis mājās no ganiem un gribējis iet kaņepēs drusku nosnausties. Bijis jau nolicies gar�ļaukus, te izdzirdis kādu miegā krācam. Kaķis klusu pielīdis gulētā�jam un ieraudzījis suni cie�i aizmigu�u ar brīvības rakstu blakām. Kaķis pakampis rakstu un prom uz kūtsaug�u.

Suns dzinies gan kaķim pakaļ, bet nepanācis. Zagto rak�stu kaķis aizbāzis kūtī aiz spāres.

Peles � skauģa prātā � nevarēju�as noskatīties kaķa laimē un brīvības rakstu sagrauzu�as.

Tā cēlies lielais naids �o triju kustoņu starpā.

UGUNIS

Kāda saimniece katru vakaru aprausa uguni ar pelniem, lai līdz rītam tā neizdzistu un lai kāda dzirkstele neaiztaptu projām. Otras mājas saimniece turpretim daudzreiz spārdīja uguni kājām tā, ka dzirksteles sprak�ķēja vien. �ī vakaros arī ogles nekad neaprausa.

Reiz abu māju ugunis satikās. Pirmā savu saimnieci lie�līja, bet otra piktojās:

�Ja vēl mani spārdīs, es aizdedzinā�u mājas.�

Otrā dienā saimniece uguni atkal spārdījusi, un paskat tik: pret vakaru mājas deg zilās liesmās.

LAPSA CEP VABOLI

Lapsa, gudriniece, padzirdusi, ka cepta gaļa gardāka nekā jēla, gribējusi izmēģināt. Reiz, noķērusi vaboli, gājusi uz pieguļnieku ugunskuru pļavmalā � otrpus upes.

Lapsa nosēdusies krastā �aipus upes un turējusi vaboli ar abām ķepām uz ugunskura pusi, lai cepoties. Tad ēdusi. Lap�sai ēdot, vabole �aukstējusi. Lapsa teikusi:

�Laba gan, tikai drusku apgruzdējusi.�

LAPSA PAR NABADZI

Reiz bija gudra lapsa; tā apģērbās cilvēka drēbēs un gāja nabagot. Kādu vakaru viltniece ienāca vienās mājās un lūdza naktsmājas, ko arī dabūja. Bet saimnieki bija vārīju�i sausus zirņus, un lapsa dabūja arī no tiem. Tomēr lapsa zirņus neēda vis kā citi mājnieki: viņa paņēma tikai vienu pa�u zirni � vairāk ne.

Otrā rītā lapsa ar savu zirni aiziet uz otrām mājām un prasa saimniekam: �Kur es savu zirni nolik�u?� Saimnieks atbild: �Noliec uz loga!�

Lapsa noliek zirni uz loga un apsē�as krēslā. Bet gailis, turpat stāvēdams, paņēma zirni un apēda. Nu lapsa iet pie tiesas, apsūdz saimnieku � un saimniekam jāatdod nabadzei gailis.

Paņēmusi gaili, aiziet uz tre�ām mājām un prasa saim�niekam: �Kur es savu gaili ievieto�u?� Saimnieks atbild: �Ievieto manā aitu kūtī!�

Tiklīdz nabadze savu gaili kūtī ielaida, tūliņ teķis to no�badīja.

Nu lapsa iet pie tiesas, apsūdz saimnieku � un saimnie�kam jāatdod nabadzei teķis.

Paņēmusi teķi, aiziet uz ceturtām mājām un prasa saim�niekam: �Kur es savu teķi ievieto�u?� Saimnieks atbild: �Ielaid manā govju kūtī!� Ielaida govju kūtī � lielais vērsis nobadīja teķi.

Nu lapsa iet pie tiesas, apsūdz saimnieku � un saimnie�kam jāatdod nabadzei vērsis.

Paņēmusi vērsi, aizgāja uz nākamām mājām un prasīja saimniekam: �Kur es savu vērsi ievieto�u?�

�Ielaid manā zirgu stallī!�

Bet vērsis vēl ne labi nebija iegājis stallī, te saimnieka braucamais zirgs no staļļa ārā un spēra vērsim, ka tas tūdaļ bija pagalam.

Nu lapsa iet pie tiesas, apsūdz saimnieku � un saimnie�kam jāatdod nabadzei zirgs.

Paņēmusi zirgu, lapsa aiziet taisni uz tuvāko me�u. Un me�ā lapsa sacīja tā: �Taisni koki, greizi koki, taisieties par kamanām!� Trīs reizes tā teikusi, kad nokrita no gaisa jau�nas, glītas kamanas. Nu lapsa iejūdza zirgu jaunajās kama�nās un brauca pa me�u arvien tālāk un tālāk.

Brauca, brauca � satika zaķi. Zaķis vaicā: �Kūmiņ, kur tu brauksi?�

�Braucu vizināties.�

�Ņem mani līdzi.�

�Ņemtu gan, bet tu salauzīsi manas kamanas. Tomēr, ja

tu tik dikti esi iekarsis braukt, tad liec tikai priek�kājas vien kamanās.�

Zaķis ieliek priek�kājas, un nu brauc abi. Gabalu pabrau�ku�i, lapsa saka zaķim: �Ko tu savus zābaciņus tik daudz plēs � liec visas �etras kājas iek�ā!�

Zaķis ieliek arī un brauc atkal.

Brauc, brauc tādu gabaliņu � satiek vilku. Vilks lūdzas: lai viņu paved. Lapsa atbild: �Tu esi par daudz liels un smags � salauzīsi manas kamanas, bet manis dēļ divas kājas vari arī ielikt.�

Vilks ieliek abas priek�kājas kamanās, un nu brauc atkal. Pēcāk vilks ievilka otras divas ar kamanās.

Brauca, brauca tādu gabalu � satika lielu, brūnu lāci. Tas lūdzās: �Mīļais kūmiņ, kaut tu zinātu, kā esmu piekusis! Vai nevari mani kādu gabaliņu pavest?� Lapsa atsaka: �Ieliec tikai divas kājas vien iek�ā, tad jā!� Lācis atbild: �Ja divas vien, nav vērts.�

�Nu,� lapsa beidzot saka, �tad nāc arī un sēdi!�

Bet kas nu notika? Tiklīdz lācis kamanās iesēdās, kama�nas tai pa�ā brīdī salūza.

Neko darīt, nu zaķim bija jāiet me�ā kokus meklēt, ar ko citas kamanas uztaisīt. Zaķis aizgāja gan, bet iznesa tik tievu �agariņu, ka lapsai nebija ko lauzt.

Nu bija jāiet vilkam savu reizi. Vilks iznesa gan resnāku bērzu, bet lapsa apskatījās: tas arī neesot nekāds koks, � un sacirta. Tad gāja lācis un iznesa resnu ozolu, bet arī to lapsa sacirta.

Tad lācis sacīja: �Nu, kūmiņ, tagad ir tava reize!�

Lapsa atbild: �Jā, jā � tas viss labi; bet, kad es ie�u me�ā, � jūs manu zirgu apēdīsiet. Tādēļ tu, zaķi, apskaties: ja �ie manu zirgu ēstu, tad bļauj � gan es dzirdē�u!�

Kad nu lapsa me�ā bija iegājusi, vilks sacīja zaķim: �Nu, raugi tu tikai bļaut! Tad mēs papriek� tevi apēdīsim un tad tikai zirgu!�

Zaķis nesacīja ne pu�plēsta vārda, un pa visiem trim viņi apēda zirgu jo smalki: kauli tikai atlika ar ādu. Bet kaulus viņi sabāza ādā, nostādīja zirgu stāvus kā dzīvu, un pa�i aiz�bēga.

Lapsa, me�ā iegājusi, sacīja tos pa�us vārdus, ko pirmo reizi: �Taisni koki, greizi koki, taisieties par kamanām!� Trīs reizes to izteikusi, kad nokrita no gaisa jaunas, glītas ka�manas. Lapsa paņem kamanas un velk no me�a ārā. Izvelk � brīnās: kur lācis, vilks ar zaķi paliku�i? Apskatās vēl, bet neko nemana. Nu viņa ies pie sava zirga, piesitīs trīs reizes

pie sāniem � ak tavu brīnumu! � zirgs sakrīt. Apskatīsies labi � redz: zirgs pagalam. Nu viņa vairs ilgi nedomā � dzenas bēgļiem pakaļ; panāk tos pie �auras upītes un saka: �Jūs blē�i! Jūs jau manu zirgu esat apēdu�i!� Bet tie tiepjas un tiepjas, ka neviens, ne otrs neesot vainīgi.

Tad lapsa ķērās pie gudrības. Viņa saka: �Kas pār �o upi pārlēks otrā malā, tas nebūs vainīgs.� Un zaķim pa�am pir�majam bija jālec � tā lapsa gribēja. Zaķis atbild: �Es esmu jauns un viegls zēns � māku labi lēkt, es it viegli pārtik�u otrā pusē.�

Un, labi atkāpies, skries pāri, bet � plauk�! � iekrīt upē un noslīkst. Tāpat ar vilku un lāci notika: tie arī noslīka. Bet nu lapsai reize lēkt. �ī domā: �Es jau gan esmu laba lēcēja, un, ja tomēr iekritī�u, ir tad liela nelaime nebūs � esmu laba peldētāja.� To sacījusi, lapsa lēca pāri, bet � kas bija, kas nebija � iekrita tāpat kā zaķis, vilks, lācis un noslīka.

STIPRINIEKI

Kāds pasaules gājējs nodomāja visu pasauli apstaigāt. Bet, iegājis me�ā, ieraudzīja vīru, kas kokus ar visām saknēm no zemes rāva un �upā krāva. Viņ� prasīja: �Draugs, ko tu te dari?� Lauzējs atbildēja: �Lau�u mātei �agarus.� Tad pa�saules gājējs uzaicināja lauzēju līdzi nākt. Labi. Gabalu gā�ju�i, ieraudzīja vīru uz vienas kājas lecam. �ie apvaicājās: vai klibs esot? Kas par nelaimi, ka klibojot? Lēcējs atbildēja: �Ja es uz abām kājām staigātu, kur tad neaiziet^! Vēl jau uz vienas par daudz ātri sokas.�

Tad pasaules gājējs aicinaja lēcēju līdzi nākt. Labi. Ga�balu gāju�i, ieraudzīja vīru, kam cepure uz vienu pusi. Sie apvaicājas: kamdē| tā cepuri galvā turot?

�Jā, citādi nedrīkstu: es esmu pats Ziemelis; ja cepuri taisni uzlieku, tad salst tā, ka zaķim acis sprāgst ārā.�

Tad pasaules gājējs aicināja Ziemeli līdzi nākt. Labi. Ga�balu gāju�i, ieraudzīja resnu, resnu vīru, kam abas nāsis bija aizbāztas. �ie brīnījās: �Kas tu tāds esi? Kamdēļ nāsis aiz�bāzi?�

�Jā, es esmu pats Vēj�! Kad vienu nāsi attaisu vaļā, tad ļoti stiprs vēj� pū�, bet, kad abas attaisu, tad ir vētras, aukas, viesuļi.�

Tad pasaules gājējs aicināja Vēju līdzi nākt. Labi.

Nu visi pieci gāja, gāja � aizgāja pie liela ezera. Ezera malā uz kāda liela akmens tupēja vīrs ar bisi rokā un tēmēja pār septiņas verstes garo ezeru.

�Ko tu dari?� �ie vaicāja.

Tēmētājs atbildēja, ka ezera otrā galā esot liels ozols, pa ozolu lidojot mu�a un viņ� gribot mu�ai kreiso aci iz�aut.

Tad pasaules gājējs aicināja �āvēju līdzi nākt. Labi.

Gāja visi se�i un nonāca pie ķēniņa. Ķēniņ�, izdzirdis, ka viens no �iem liels skrējējs, sacīja:

�Ja tu vari manu meitu noskriet, tad dabūsi to par sievu vai arī tik daudz naudas, cik viens no jums var panest.�

Labi. Otrā rītā ķēniņ� iedeva savai meitai vienu krūzi, vienkājas lēcējam otru krūzi un noteica, lai skrienot lidz sep�tiņas jūdzes attālam avotam un atnesot ūdeni, cik ātri katrs

4�� � 1768

varot. Un, kamēr lēcējs otru kāju atsprādzēja, pagāja labs laiks, bet meita tomēr aizgāja, ka nozibēja vien. Nu skrēja lēcējs, bet, gabalu paskrēju�am, tam uznāca miegs; tas likās uz auss un aizmiga ar visu pīpi zobos. Pasaules gājējs ar biedriem, par laimi, bija pakāpies uz jumta skatīties, vai drīzi ūdens nesēji nenāks? Te tēmētājs ierauga: lēcējs gu|. Ko nu? Tas paķēra bisi un iz�āva gulētājam pīpi no zobiem. Gulētājs atmodās, paskatījās � vai akls! � kamēr gulējis, meita jau ar ūdeni pagājusi garām � �is vēl ne avota redzējis, ne smē�lis. Bet tad arī nu lēcējs atspērās un zibens ātrumā, jāsaka, bija prom un pirmais atkal atpakaļ mājā � meitai pa gabalu garām.

Nu lēcējs � kā uzvarētājs � varēja ķēniņa meitu dabūt, ja vien gribēja, bet viņ� negribēja � labāk naudu prasīja, cik koku rāvējs spē�ot panest. Labi � kas ķēniņam jādod, tas jādod.

Un tad �ie sapirka audeklu, cik visā pilsētā vien bija, un triju dienu laikā pa�uva lielu, lielu, platu, platu maisu. �ai maisā sabēra visu ķēniņa mantu, bet tas vēl nebija pilns. Neko darīt � pilnam vajag būt! Koku rāvējs iesvieda vēl maisā septiņas karietes ar zirgiem, ar ku�ieriem un, paņēmis maisu viegli jo viegli uz muguras, gāja projām. Bet ķēniņ� savā gudrībā aicina nesēju ar biedriem atpakaļ: lai nākot viņa dzelzs istabā tēju padzert!

Jā, jā � �iem nekas nav pretim. Bet, līdzko sāka tējot, ķēniņ� pavēlēja istabu sarkanu nokvēlināt. Nu bija Ziemelim laiks savu spēku rādīt: viņ� sagrieza cepuri taisni, un tad sala, tad sala, ka krak�ķēja vien. Ķēniņ� izgaidījās �os no�svilstam, bet velti � visi pēc tējas aizgāja sveiki uz mājām.

Tagad ķēniņam lielā maisa kļuva �ēl � viņ� sūtīja visu savu karaspēku pakaļ, lai maisu ar visu naudu atņemtu. Bet nu bija Vējam laiks: tas attaisīja abas nāsis, atgriezās pret karaspēku un sāka pūst. Viss karaspēks � gan kājnieki, gan jātnieki � no pūtiena aizgāja kā spaļi pa kaklu pa galvu atpakaļ, bet �ie pārnāca laimīgi mājās un dzīvo vēl tagad � kā jādomā � no ķēniņa naudas.

ZELTA BĀRDA

Rijnieks, mui�as rijās pa naktīm guļot, nemaz nedabūjis miera: tur kādi nekādi sve�i kūlēji drīzi grūstīju�i ārdus, drīzi kūlu�i spriguļiem, ka klaudzējis vien, drīzi atkal trok�ņoju�i un ālēju�ies. Reiz rijnieks saņēmies un par visu varu gribējis redzēt, kas tie tādi par trok�ņotājiem ir? Viņ� tai naktī nemaz negājis gulēt � sēdējis rijā pie kuro�ās krāsns un blēņoda�mies taisījis mazu silīti, lai miegs nenomāc. Taisījis, taisījis, te � kur gadījies, kur ne � piestājies sve�s cilvēks: ko tur grebinot?

�Ko nu grebinu! Taisu silīti, kur zeltu kausēt.�

Kāpēc kausē�ot?

�Kāpēc? Tur man sava gudrība: es esmu padzīvojis pui�sis � negrib vairs neviena meita pie manīm nākt, tādēļ iz�lie�u zelta bārdu, gan tad būs meitas ik uz pirksta � tā es domāju.�

�Ai!� sve�ais tūlīt iesaucies (tas bijis pats velns). �Tā ir tie�ām prātīga valoda! Bet vai nevari man arī izliet zelta bārdu?�

�Kāpēc ne? Bet tad tev jāatnes man trīs cepures zelta par to � lētāk nevaru!�

Velns mierā; tūlīt norāvis rijniekam cepuri un skrējis pa�kaļ zeltam. Pēc trim acumirkļiem nauda bijusi klāt, un nu jālej bārda. Bet pa visu �o laiku, kamēr rijnieks ar velnu tēr�zējis, tirgojies, kūlēji, trok�ņotāji, netrakoju�i vairs kuļā � viss itin klusi.

Un tā nu velns gaidījis, lai lej bārdu. Bet māci rijnieku � tas tev lies gan zelta bārdu! � izkausējis sveķus silītē un skubinājis, lai tikai velns mērc bārdu iek�ā tai �ķidrumā, tad zelta kausējums pielip�ot pie bārdas, sasal�ot � un zelta bārda bū�ot tāda, ka mirdzē�ot vien uz bērnu bērniem.

Labi. Velns grū� arī bārdu sveķos. Rijnieks atkal bārdu labi apgrozījis pa silīti, krietni samērcējis un tad pēc kāda laika teicis: �Rauj nu ārā, liekas � būs diezgan zeltīta!�

Velns rāvis, rāvis � ai, dieniņu, tās briesmas! � sveķi sasalu�i, bārda vienā �umurā � un sāp, un jābļauj, un tāda bārda, ka nekur likt. Velns briesmīgi gremzies par tādu ne�laimi, bet rijnieks mierinājis: �Pagaidi, pagaidi, lai labi

pieko�as!� Kamēr bārda kodusies, velns taujājis: �Bet kā tev vārds, bet kā tev vārds?�

Rijnieks atbildējis: �Es pats! Un nu tu varētu arī iet pro�jām � zelts diezgan piekūdies!�

Velns gājis, bet ik bārdu braucījis, ik saīgdams iesaucies: �Ai, kā sāp, ai, kā sāp! Un tik cieta, ka nemaz pabraucīt; kad tikai nebūs mana bārda pagalam!�

Velna kūlēji, to dzirdēdami, vaicāju�i: �Kas tev samaitāja bārdu, kas samaitāja?�

�Es pats tas maitātājs. Es pats!�

�Nu, ja pats maitājis, ko tad tu vēl bļauj!� kalpi attei�ku�i.

No �īs reizes neviens vairs pa naktīm nedauzījies rijās � diezin kur velni paliku�i. Bet rijnieks tagad bagāts vīrs: trīs cepures zelta � apprecējies un dzīvojis laimīgi.

BĀRENĪTES LAIME

Citiem laikiem pie viena saimnieka dzīvoja bārenīte. Saim�nieks neieredzēja bārenīti un labprāt vēlējās no viņas vaļā tikt, bet nevarēja sagudrot, kā lai to izdara. Te vienu dienu tas sadomāja: sūtī�ot bāreni dziļā me�ā ogot, lai apmaldās.

Bet bārene atteica: �Ietu, ietu, labprāt ietu, tikai nezinu, kur tai lielajā me�ā ogas atrodamas.� Tad saimnieks viltīgi pa�mācīja: �Es pats rītu ie�u me�ā malku cirst un parādī�u, uz kuru pusi jāiet; kad ogu vāceli būsi pielasījusi, tad nāc, kur dzirdēsi mani egles galā cērtam.� Labi. Otrā dienā, ogu vāce�līti pielasījusi, bārene gāja turp, kur troksnis klaudzēja. Gāja,

gaja, pieiet pie egles � saimnieka nav � spriguļa vāle. egles galā piesieta, vējā sitas pie egles un klaudzina. Nu nabadzīte, ceļa nezinādama, maldījās pa me�u un uzgāja mazu mājiņu. Iegāja iek�ā � redzē;" vienu māmiņu: tā patlaban posās ārā un sacīja bārenei tā: �Paliec, meitiņ, manā mājiņā un izvāri putru! Un, ja te kāds melns kaķis atnāktu, putru prasītu, ne�dod viņam � sit ar pavārnīcu pa galvu un saki: �Kaķim kaķa tiesa!��

Labi. Māmiņa aizgāja, �ī vārīja putru � ienāca melns kaķu tēvs, ņaudēdams: �Miau ņau! Man nav, man nav! Put�ras man nav!�

Nu bārenei vajadzēja ar kausu sist kaķim pa galvu, bet viņa nesita vis: ielēja skutulī putru un pabaroja īsti, cik vien kaķim līda. Un par to kaķis bārenei teica: �Kad māmiņa nāks mājā, viņa tev dos galvu ieskāt, bet atteic: tev nav nekā, ar ko ieskāt, � tad viņa atbildēs: �Ej tur sētmalā, tur ir maitas kauls, izieskā ar to pa�u.� Bet tu neej vis � paņem smuki nazi un ieskā ar to, kā pieklājas. Un pēcāk viņa tev liks galvu sukāt ar ecē�ām, bet tu paņem godīgi susekli un izsukā, kā pieklājas. Pēdīgi viņa tev liks pirti izkurināt, teikdama, lai labi suru izkurini un lapu slotas vietā lai sasien paegļa zarus, un garu metamā kausa vietā ņem maitas kaulu, bet tā nedari vis � izkurini pirti ar milīgu garu, sasien pirts�slotu no bērza zariem � izsautini to un kausu izgrebini no labākā koka!�

Vēlāk māmiņa pārnākusi teic: �Meitiņ, paieskā man galvu!�

�Ar ko lai ieskāju, māmiņ, tavu galvu?�

�Ej sētmalā, paņem maitas kaulu � ar to!�

Bet bārene paņēma godīgi nazi un izieskāja galvu. Otrā rītā māmiņa atkal: �Meitiņ, izsukā man galvu!�

�Ar ko lai tev sukāju galvu?�

�Ej sētmalā, paņem ecē�as � ar tām!�

Bet bārene paņēma susekli un izsukāja galvu, kā pieklā�jas. Tad māmiņa atkal gāja uz lauku un sacīja: �Izku�rini �odien man pirti labi sūru � maitas kaulu ņem par kausu, slotu sasien no paegļa zariem ar visām skujām; kad te kāds kaķis atkultos, ēst prasīdams, svied tam ar pavār�nīcu pa galvu, pārsvied pa�u pār sētu un saki: �Kaķim kaķa tiesa!��

Un, tikko māmiņa aizgāja un �ī sāka putru vārīt, � mel�nais kaķis klāt atkal, ņaudēdams: �Miau ņau, man nav, man nav! Putras man nav!�

Bārene iesmēla pavārnīcā putru, pabaroja ņaudētāju labi

Jo labi. Un nu kaķis atkal iesāka stāstīt: �Rītu tevi māmiņa laidis vaļā un vedīs klētī: tur būs visādi skaisti jo skaisti �ķirstiņi, bet tos skaistos neņem vis � tur uguns iek�ā, ņem pa�u vienkār�āko!�

Bārene patencināja kaķim, vārīja putru, kurināja pirti ar mīlīgu garu, sasēja slotu no labākajiem bērza zariem, izsautināja mīkstu jo mīkstu un izgreba kausu no labākā koka.

Pārnāca mamiņa, tā pērās, vai galu ņemdama. Rītā, tikko cēlusies, māmiņa paņēma bāreni aiz rokas, ieveda klētī un rādīja, lai ņemot, kuru �ķirstiņu labāk gribot. Bārene paņēma vienkār�āko, paprasīja ceļu uz māju un �ķīrās no māmiņas. Pargāja mājā, atvēra �ķirstiņu � tur bija mantas, bija man�tas skaistas jo skaistas, dārgas jo dārgas.

Bet mātesmeita, to redzēdama, apskauda bāreni un nu tī�ām maldījās pa me�u, lai to pa�u iaimi gūtu, ko bārene gu�vusi. Bet kur nu neliete tev laimi izpelnīsies! Paradusi mājā darīt visu pēc sava prāta, viņa māmiņās mājiņā rīkojās tāpat: putru ne īsti maisīja, ne klāt bija � tā pievira dibenā; kaķi sasita labi ar kausu, pirti kurināja sūru, slotu sēja no paeg�ļiem, par garu metamo kausu ienesa maitas kaulu, un vistra�kākais vēl tas � māmiņai galvu ar kaulu sabakstīja, ar ecē��ām izskrāpēja tik briesmīgi, ka tā vaidēdama tik tikko

izcieta sāpes. Nu, un tad nu mātesmeita arī izpelnījās varenu laimi: pārnesa no māmiņas klēts �ķirstiņu gan skaistu jo skaistu, bet, kad atvēra, � uguns vien izskrēja laukā un sa�dedzināja meitu pa�u, ir klēti, ir visas mājas. Bet bārenītes �ķirsts palika vesels, it kā uguns liesmas ne redzējis nebūtu.

SPRĪDĪTIS

1. SPRĪDĪTIS APŅEMAS PASAULI APSKATĪTIES

Kādam tēvam bija dēls � ne lielāks, ne mazāks par trim sprī�iem. Viņ� iesauca dēlu par Sprīdīti. Pats Sprīdītis nu gan bija gatavs pundurītis, krupītis, tomēr dū�a tam bija kā mil�zim. Viņ� pats teica: �Ja man, tādam mērenam-vīrelim, dū�a neturēsies, kur tad aiztik�u?�

Reiz Sprīdītis apņemas pasauli apskatīties. Viņ� ņem kā�ļus pār pleciem un iet un iet, kamēr notiek lielā me�ā. Sprīdilis domā: �Tad ta te brangi! Nolik�os plakaniski atdusēties, n I pūsties!�

Kā domājis, tā darīja. Bet kas tev, cilvēkam, dos mieru?

I .i apgabala kungs pa�ulaik me�ā medī un � kā tāds miglā �'.iivejs � gandrīz ar savu �audī�anu nomin Sprīdītim papē��us. Uzreiz kungs pamana mazo un uzsauc: �Vadzi, vardu�lēn, celies aug�ā! Ko te uz ceļa guli? Zaķi tevi nobadīs!�

Bet Sprīdītis nemaz nemostas � krāc, kā krācis. Nu kungs sasauc savus medniekus un liek visiem vienā reizē iz� ;iut, lai maziņo sabaidītu, bet Sprīdītis pakustina mazo pirkstiņu un guļ, kā gulējis. Kungs liek otrreiz iz�aut! Sprīdītis l�;>kustina kāju un guļ, kā gulējis. Kungs liek tre�oreiz iz�aut! Sprīdītis dusmīgs, pielec stāvus un uzsauc: �Kādēļ mani trau�cējat? Kad lik�u pa ļepu, tad aiziesiet visi griezdamies!�

Kungs, tādu dū�īgu pundurīti pirmo reizi redzēdams, sme�jas, līks palikdams.

�Tu, mazo knēveli, saki man � kuram sisenim tad īsti spēj dūri rādīt?�

�Nerunā par siseņiem, runā labāk par lā�iem. Neprasi arī, kuram, bet prasi, drīzāk, cikiem. Un, ja netici, tad rādi �urp kādu lāci, gan tu tad ticēsi un beidzot no priekiem vēl pie�ņemsi mani par savu znotu.�

Kungs smejas, vai ūku rīdams, un tad pa jokam saka: �Klausies, lielībiņa, savu meitu apsolu tev, bet, ja lāci nepie�varēsi, tad sukas!�

Labi. No rīta kungs parāda lāci, lai nu ejot. Sprīdītis iebā� akmentiņus kabatā un iet arī. Netālu no kada �ķūnī�a lācis guļ midzenī. Sprīdītis izrauj vienu akmentiņu, iesvie� lācim � lacis atmostas. Sprīdītis izrauj otru akmentiņu, iesvie� lācim � lācis noņurd. Sprīdītis izrauj tre�o akmen�tiņu, iesvie� lācim � lācis aug�ā un pakaļ. Nu Sprīdītis lai� ļekas vaļā, taisni �ķūnītī iek�ā; lācis, ko tik māk, pakaļ. Bet,

līdzko Sprīdītis pār �ķūņa slieksni, tā � �viks! � gar�ļauku aiz sliek�ņa. Lācis, vilcienā būdams, �im pāri. Kā lācis Sprī�dītim pāri, tā Sprīdītis � �viks! � aug�ā un aizcērt durvis. Tebe nu! Lācis cietumā, un Sprīdītim kunga meita rokā. Kungs rausta plecus un prasa: �Kā tu varēji lāci pievārēt?�

�Kā varēju? Kas tur ko jautāt! Ne es situ, ne kāvu � paņēmu lāci aiz ausīm un iesviedu �ķūnītī. Eita nu visi viņu laist ārā, ja jums par visiem kaut cik dū�as!�

Kungs izbrīnās gan, tomēr meitas nedod: lai Sprīdītis tur me�ā nokaujot divpadsmit laupītāju, tad tik dabū�ot.

3.��sprĪdĪtis PIEVĀRĒ DIVPADSMIT LAUPĪTĀJU

Sprīdītis paņem akmentiņus, aiziet uz me�u, uzkāpj kokā un gaida. Pusnaktī laupītāji pārnāk, ēd, dzer, tērzē. Uzreiz laupītāju virsnieks saka vienam, lai paieskājot viņam galvu. Ieskā, ieskā, te piepe�i Sprīdītis iesvie� virsniekam ar akmen�tiņu pa galvu. Sis bļauj, lai nekaujot tik dikti. Nu ieskā, ieskā,

I>c*l Sprīdītis atkal iesvie�. �is tiek nikns un bļauj: �Ja vēl I i kausi, tad sargies!�

Nu ieskā, ieskā atkal � Sprīdītis vēl diktāk iesvie�. Ta�gad virsnieks paķer ieskātaju un velē un velē. Ieskātājs, labi zinādams, ka nevainīgs, sauc citus palīgā. Saskrien citi pa�līgā un nu iet ļirum, ļerum, nu kaujas, ka �īkst vien, kamēr

cits par citu asiņaini, nokusu�i bez sajēgas atkrīt aug�pēdu. Sprīdītis, to redzēdams, nokāpj no koka un pievārē visus div�padsmit laupītājus. Kungs rausta plecus un prasa: �Kā tu varēji divpadsmit tik briesmīgus vīrus pievārēt?�

�Kā varēju? Kas tur ko jautāt! Liku vienam pa ļepu, tas gar zemi; liku otram, tas gar zemi; liku tre�am, tas tāpat gar zemi!�

Kungs izbrīnās gan, tomēr meitas nedod: lai Sprīdītis palī�dzot ienaidnieku no viņa zemes izdzīt, tad tik dabū�ot.

/

4.��sprīdītis padzen ienaidnieku un apprec kunga meitu

Sprīdītis ir ar mieru; lai dodot viņam baltu zirgu, baltas drēbes � tad viens pats ienaidnieku pulku aizdzī�ot. Labi. Sprīdītis nu uzkāpj zirgam mugurā, jāj ienaidniekam pretim, vicina zobenu ap galvu un tik sauc: �Varde, varde, varde!� Ienaidnieki, sadzirdēju�i tādu ērmīgu valodu un ieraudzī�

ju�i tādu baltu, mazu vīriņu zobenu vicinām, domā: �Tas cits nav kā eņģelis, no debesīm nonācis.� Tie bēg un aizbēg.

Tad kungs vairs nelau� vārdu; viņ� atdod savu meitu Sprī�dītim par sievu.

VIENA MĀRKA�

Kādā me�ā bija krogs � Krēpeļu krogs. Septiņas verstis no Krēpeļu kroga pa labo roku bija viena māja, un septiņas verstis no Krēpeļu kroga pa kreiso roku bija otra māja. Tai pirmajā mājā dzīvoja toreiz kalps Juris, otrajā mājā atkal dzīvoja kalps Jānis. Un �ie abi kalpi vienā svētdienas pēcpus�dienā sagadījās Krēpeļu krogā. Nu dzēra, dzēra � vēlāk grib prom iet: Juris par vienu mārku vairāk nodzēris nekā ka�batā � nevar aizmaksāt. Tā nabadziņ� krīt Jānim klāt: vai nevarot to mārku aizdot?�

�Varu gan, bet kad tu man to atdosi?�

�Ai, Jāni, ko nu par to bēdāties! Nākamsvētdien tepat sa�tiksimies � atdo�u, ja patīk, divi mārkas � tai ziņā esmu vīrs kas vīrs.�

Labi. Jānis aizmaksā. Atnāk nākamā svētdiena � Jānis pū� uz Krēpeļu krogu. Aiziet, gaida, gaida � Jura nekā.

Bet Juris mājā saka savai sievai: �Sieviņ, gudrība naudu nemaksā! Es arvien zinu, ko daru. Un tagad es labi paēdī�u, iekāp�u gultā un gulē�u; kad Jānis varbūt �odien nāk un prasa pēc savas mārkas, saki, ka es jau tre�o dienu bez valo�das guļu � diezin vai cel�os.� Labi.

I

1 Sudraba nauda, tās vērtība reizes �etras mazāka par dālderi.

Pa tām starpām Jānis, nevarēdams Juri sagaidīt, ņem kājas pār pleciem un stiepj vēl tās septiņas verstis līdz Jura mājai. Aiziet � prasa: �Kur Juris? Viņ� no manis pagāju�ā svētdienā aizņēmās mārku, solījās Krēpeļu krogā �odien atdot � nekā.�

Tā Jura sievai tūliņ teicamais vajā � ber kā pupas: �Ai, Jāni, Jāni, nebāzies slimam cilvēkam virsū, viņ� jau tre�o dienu bez valodas. Kad būs vesels, atdos tavas mārkas, atdos visu, bet, kad nomirs, tad, zināms, mīļo Jāni, � tad lai �ķi�pele parādus maksā . . .�

Nākamā nedēļā gadās Jānim uz mui�u darbos iet, satiek no Jura mājas vienu puisi � prasa: �Kā tad nu manam drau�gam Jurim klājas? Vai ir jau labāks?�

Puisis brīnās: �Kā? Vai tad viņ� kādreiz sliktāks bija?�

�Kā tad ne: svētdien biju parādu meklēt � sieva teica, ka bez valodas.�

�Tad sieva tevi ir muļķojusi � viņam valoda, viņam vese�lība.�

Nu nākamā svētdienā Jānim prāts vairs nav mierīgs � ies pie Jura.

Bet Juris arī �ai svētdienā pie laika apmanījās, viņ� sa�cīja:

�Sieva, vai zini, ko nu darī�u ar Jani? Mums bēniņos ir zārks, to aiznesī�u uz kaulu kambari, iegul�os tur iek�ā, un, kad Jānis atnāk pēc mārkas, saki, ka esmu jau nomiris un guļu kaulu kambari zārkā; un, ja viņ� netic, lai nāk apska�tīties.�

Labi � Juris kaulu kambarī guļ (kambaris bija me�a vidū), tai pa�ā laikā divpadsmit laupītāji, nolaupīju�i se�i tūksto�i rubļu naudas un zelta gredzenu, nāks �inī kaulu kam�barī laupījumu izdalīt. Ienāk, sāk dalīt � naudu izdala viegli, bet gredzenu nekā nevar. Nu tiepjas, tiepjas � viens grib, otrs grib, te uz reizi vecākais laupītājs saka, uz Jura zārku rādīdams: �Kas �o zārku ar lielo cirvi vienā cirtienā pārcirtīs, tam lai paliek gredzens!�

Tā mans Juris noprot: labi nebūs! Sper zārku vaļā un kliedz: �Vai jūs, negantie prauli, ne miroņus vairs mierā ne�liksiet! E! Miroņi, celieties aug�ā � �iem te vajag mācības!�

Laupītāji, to padzirdēju�i, nedabūja ne krusta aizmest � aizspruka pa kaklu pa galvu taisni me�ā iek�ā, atstādami naudu un gredzenu turpat. Nu Juris bija laimīgs bez gala �

un gramsta naudu, un sē� uz zārka malas, un skaita, un gudro � nezin pats, ko būtu darījis . ..

Uzreiz ienāk Jānis: �Ko tu te dari? Atdod manu mārku!�

�Ai, Jāni, �e nu trīs tūksto�i tev, trīs tūksto�i man � to mums pats dievs pie�ķīris svētdienas dienā!�

Labi. Jānis paņem trīs tūksto�us tencinādams un prasa atkal: �Bet nu atdod manu mārku, divreiz septiņas verstis divreiz esmu nostaigājis pēc tās, vai vēl mani staidzināsi?�

Juris saka: �Tu tik daudz esi dabūjis! Ko vēl gribi?�

�Ne tā!� Jānis saka. �Tagadiņ teici, ka tos tūksto�us esot dievs devis, un tu pats ta�u tad vēl nekā man neesi atdevis!�

Tā viņi tur ķildojās, ķildojās, kamēr iesāka plūkties.

Bet laupītājiem bija savas naudas dikti �ēl. Viņi sagudro: tam dro�ākajam būtu jāiet atpakaļ apskatīties: vai tur daudz miroņu piecēlu�ies? Labi, dro�ais aizlien prātīgi, prātīgi un dzird iek�pusē lielu burk�ķi. Bet viņ� vēl neliksies mierā � līdīs pie lodziņa pa�ūrēt, cik īsti miroņu tur ir?

Pielien, bā� galvu pa lodziņu iek�ā � redz, ka tur bries�mīgi kaujas un par mārkām vien runā. Un, tiklīdz �is galvu labi pabāzis, tā viens viņam norauj cepuri: �Se tev tā cepure tās mārkas vietā!�

Laupītājs, nabadziņ�, briesmīgi sabijies, skrien elsdams pūzdams atpakaļ pie citiem un stāsta atspēries: �Ak tu brī�numi, cik tur miroņu bija sacēlu�ies! Briesmīgi pulka! Tik daudz, ka mūsu naudas katram tikai pa mārkai iznāca, un ir tad vēl viens bez mārkas bija palicis � �ie norāva man cepuri un iegrūda tam, lai apmierinātu.�

ME�A MIĶELIS

Dzīvojis kāds nabaga saimnieks tik pussakritu�ās mājās, ka bailes bijis iek�ā iet � jumti sazvēlu�ies, noplīsu�i, lietus pa griestiem plīk�ķēdams tecējis istabā. Zirgi vīram gan bi�ju�i divi gabali, bet tik jau nu arī jaudāju�i kā tuk�us ratus pavilkt. Un govis, cik jau nu bijis, tās pa�as kauli un āda � stumjamas, ceļamas. Bērni atkal � to bijis dieva svētība � tekāju�i puspliki ir vēlā rudenī, krimzdami sakaltu�u garo�ziņu.

Pienākusi ziema, malkas mājā ne pagales � gājis uz me�u ar sausu maizes riecientiņu kulītē. Aizgājis, pakarinājis

kulīti nokaltu�ā zarā un sācis cirst. Izcirties visu cēlienu, ska�tījies pēc uzko�amā � nav vairs. Ko nu? Ēst gribējies ap�lam � sācis skumt.

Te piepe�i ieraudzījis smalku kungu � tas tur gadījies, it kā no gaisa būtu nokritis. Kungs vaicājis: kamdēļ �is skum�stot? Tā un tā � maizīte nozagta. Ai, kungs nosodījies par tādu bezkaunīgu zagli un ba�ījies: vai tikai viņa pa�a pui�i nebū�ot tie vainīgie. Un, skaļi nosvilpies, tūliņ saucis:

�Juri, Je�ka, Brenci, Miķeli! Kur jūs esat?�

Nu saskrēju�i gan lieli, gan mazi. Kungs prasījis:

�Vai visi �e esat?�

Miķeļa vēl neesot! Kungs apskatījies � un patlaban ari Miķelis kaunīgs un bailīgs līdis no krūmiem.

�Vai tu paņēmi �ā nabaga vīra maizes kulīti?�

�Paņēmu gan!�

�Nu tad par sodu tev tūliņ jāstājas �ā saimnieka kalpībā un vesels gads par velti jākalpo!�

To teicis, kungs ar citiem pui�iem aizgājis, bet Miķelis paķēris saimnieka cirvi un sācis malku cirst, ka viss me�s

atklimst, � saimnieks lai tikai eimot uz māju! Cirtis un no�gāzis līdz vakaram veselu me�a gabalu. Otrā rītā prasījis saimniekam zirgu malku mājā pārvest. Kāds �im tas nātna zirģelis bijis � tādu iedevis. Bet Miķelis me�ā nokrāvis tādu vezumu, ka ragavas tik tikko nesalūzu�as, un uzsaucis zirģelim, lai velk. Gan velk zirdziņ� stiepdamies � kur nu pavil�ksi! � ne pakustināt nepakustinājis. Nu, kad tā lieta tā, � �is uzsējis zirgu uz vezuma, licies pats ilksīs un viegli jo viegli pārvilcis mājā.

Otrā dienā jau zirga vairs neņēmis līdzi, pats vien visu malku � pusme�u � pārrāvis mājās un visas malu malas pieblīvējis. Pēc tam Miķelis vēl veselu cirsmu baļķu savācis, uzcēlis visas ēkas glu�i par jaunu un tad ievaicājies saimnie�kam: vai naudas nemaz nevajagot? Tas atteicis:

�Kā nu nevajag, bet kas to dos?�

�Labi!� Miķelis pavīpsnājis. �Brauksim uz me�u!�

Aizbrauku�i � sāku�i sūnas plēst: vienā vezumā plēsu�i no celmiem ķērpjus, otrā � mīkstas purva sūnas. Pieplēsu�i vezumus pilnus un brauku�i uz pilsētu.

Aizbrauku�i tur, un sūna izskatījusies pēc vilnas � pēc tik mīkstas vilnas, ka ļaudis drūzmēdamies apstāju�i vezu�mus. _

�Ūja! Kas par teicamu vilnu!� Cik maksājot mārciņā?

Tik un tik. Ļaudis tūliņ devu�i bez runas, cik tik vien mār�ciņā prasīts, un izpirku�i abus vezumus: purva sūn^s par no�baru vilnu, ķērpjus par pakulām � milzumu naudas abi sa�grābu�i.

Bet nu puisim beidzot pa mājām darbs aptrūcis � teicis saimniekam, ka ie�ot pie lielskunga, prasī�ot me�a gabalu un līdī�ot līdumu. Labi. Lielskungs neko nepretojies arī � do�mājis: ko tāds vīrelis nolīdīs, � un atvēlējis.

Bet tad nu puisis ņēmies, melnas zemes kampdams, un lielskungs ne apskatīties nepaguva, kad viss me�s uzplēsts un apsēts. Izaugu�i tādi kvie�i � pāri galvai; nu lielskungam tik �ēl, tik �ēl: viņ� nevarot atdot tādus kvie�us saimniekam, lai vai kas. Puisis atteicis:

�Kad ne, ne!� Bet vienu nastu ta�u par iekopumu, iesē�jumu lai neliedzot.

�Jā, jā, to labprāt!�

Bet ko nu mans puisis? Tas tikai plē� lūkus vezumiem un novij tādu striķi, ka saimnieks pat galu nespēj pacelt. Ar to Miķelis aizgājis uz lauku, iesējis itin visu kvie�u pļāvumu

vienā nastā, paņēmis nastu uz muguras un pārstiepis savam saimniekam, noteikdams:

�Lielskungs gan vēlēja veselu nastu ņemt, bet pusnasta vien tika.�

Nu izkūlis kvie�us', sabēris apcirkņos un tad teicis saimniekajn:

�Ēd nu kūlumu ar sātu! Es tagad aizie�u, jo man kalpo�juma laiks beidzies.�

Un tā viņ� aizgājis. Uz kurieni? Kas to lai zina!

DIVI BRĀĻI

Reiz mācītājs nabaga iebūvietim noķīlāja zirgu. Iebūvie�tis gan lūdza, bet mācītājs bez ķīlu naudas zirgu neatdeva, un tās nabadziņam nebija. Ta�u vēlāk mācītājam sirds ie�ē�lojās, un tas sacīja iebūvietim:

�Es dzirdēju, ka me�ā, netālu no tavas būdas, esot divi brīnumputniņi; ja tu man tos noķersi un izcepsi, tad zirgu

atdo�u. Cepdams tikai pielūko uzmanīgi, lai putniņiem sirdis un galvas paliek veselas, jo, kas putnu baudīs, spēs naudu spļaut.�

Nu nabadziņ� steidzās uz mājām un priecājās, ka tik vieglā vīzē zirgu dabūs atpakaļ. Un netālu no savas būdiņas tas patiesi ieraudzīja divus putniņus, kurus noķēi*a un izcepa.

pa, pasauca savus dēlēnus un lika cepeti mācītājam aizBet ceļā abi zēni sāka plosīties un izmeta ceptos putniu; smiltīs. Nu abi nevī�as ļoti sabijās � tēvs ta�u cieti bija odinājis rāmi iet, nodot mācītājam sainīti, kā pieklājas, kur nu mācītājs tādus smil�ainus kumosus liks? Gudroja, ■ roja abi, beidzot sagudroja: ē! Blēņas, ko niekus � ēdīs i labāk nost. Un apēda tie�ām � katrs vienu putniņu; tikai r vas vien iebāza kabatā. Bet apēdu�i apdomāja atkal: visī■ z jāiet mācītāju nolūgties, lai piedod, ka tā izdzīvoju�ies, uziet, sāk stāstīt, mācītājs dusmās pārlieku errīgs � grib � ius vai pērt, lai tikai putniņus atdabūtu, bet zēni pamanī� aizbēga.

Pa me�iem, pa gravām bēgot, vienam zēnam pazuda ce�pure. Kas zudis, zudis � gāja tālāk. Gāja, gāja, beidzot izkū�lās no me�a un ieraudzīja vienā kalnā daudz ļau�u. Zēni gri�bēja redzēt, kas tas par baru, un gāja klāt. Kā pieiet klāt, tā ļaudis pretim un grābj to zēnu ar pliko galvu ciet, un klieg�dami nes uz pili. Otrs zēns, to redzēdams, tā sabijās, ka nezi�nāja ne rīta, ne vakara, un devās projām, cik vien kājas nes. Viņ� domāja, ka ļaudis aizvilku�i brāli � vai kārt, vai kur, un tādēļ tās bailes bija nabagam, bet ļaudis nenesa vis zēnu kārt, bet nesa uz pili par ķēniņu celt. Visa nelaime bija tā, ka lie�lais bars kalnā bija sapulcējies jaunu ķēniņu celt, bet tikām cēlu�i, kamēr saķildoju�ies: viens gribējis to, otrs to. Tad no�spriedu�i: par ķēniņu cels to, kas neviļus ar pliku galvu kal�nam nāks garām; un re, zēns tad nu nāca un tādēļ arī ķēniņa godu mantoja.

Bet otrs zēns bēga, bēga un iebēga pie vecas sieviņas vien�tuļā mājiņā un lūdza paēst. Sieviņa iedeva viņam gabaliņu maizes, sāli un ūdeni. Zēns paēda un tad palīdzēja sieviņai koka virbus drāzt; tos viņa pārdeva pilsētā. Tā sieviņa un zēns labu laiku dzīvoja.

Bet vienreiz zēns uzkoda maizē kaut ko cietu un spļāva. Kā spļāva, tā izkrita spo�s dukāts no mutes. Zēns spļāva vēl�reiz'� atkal izkrita dukāts. Ko nu? Nu tikai spļāva un spļāva, kamēr kļuva tāds bagātnieks, ka nopirka lielu, lielu mui�u.

Bet ar laiku kaimiņu kunga meitas nomanīja, kur �is to lielo naudu dabūjis. Tās ieaicināja �o pie sevis uz viesībām, piedzirdīja labi un izvīla ciemiņam putna galviņu. Tagad viņ�

vairs nevarēja dukātus paspļaut un nobēdājies gaja prom. Me�ā viņ� atrada ābeli � norāva vienu ābolu un apēda. Kā apēda, tā � kad tavi brīnumi! � tūda] pārvērtās par zirgu. Bet tur bija vēl viena ābele; viņ� apēda arī no tās ābeles vienu ābolu un, ko domāt, pārvērtās atkal par cilvēku.

Tagad biju�am dukātu spļāvējam amats bija rokā. Viņ� norāva no katras ābeles trīs ābolus, aizgāja pie viltniecēm un uzdāvināja tām katrai pa ābolam no zirga koka. Kunga mei�tas ēda � un visas kļuva par zirgiem. Nu viņ� ņēma zirgus aiz pavadām un sāka tramdīt, kamēr atdabūja putna gal�viņu. Tad iedeva katrai vienu ābolu no cilvēka ābeles; �īs apēda un pārvērtās atkal par cilvēkiem.

Vēlāk, dabūjis zināt, ka brālis par ķēniņu ticis, dukātu spļāvējs saspļāva tik daudz naudas, ka varēja tādu pa�u val�sti nopirkt, kāda brālim; nu abi bija par ķēniņiem.

GARĀ ZIEMA

Kādam mūrniekam bijusi ļoti muļķīga sieva. Reiz viņ�, no darba pārnācis, iedevis sievai 25 rubļus: ��e, sieva, paglabā tos! Kad atnāks garā ziema, tad jau viss būs jāatdod.�

Sieva ielikusi naudu skapī. Otrreiz vīrs pārnesis 50 rubļu, tre�reiz pat 100 rubļu un atkal teicis: ��e, paglabā! Atnāks garā ziema, viss būs jāatdod.�

Bet kas nu par jokiem: kamēr mūrnieks atkal pie darba, atnāk vienu dienu pie sievas gar� nabags un lūdzas dāvanas.

Sieva saka: �Ej vien projām, nevaru nekā dot. Atnāks garā ziema � viss tā kā tā būs jāatdod!�

Nabags � liels gudrinieks � sācis brīnīties: �Garā ziema, garā ziema! Nu es jau esmu tā garā ziema. Kurai ziemai tad tu vēl taupi?�

Sieva domājusi: �Laikam jau viena garā ziema tikai var būt?� � un atdevusi nabagam visu naudu.

Pārnācis vīrs, sieva pretim: �Vīriņ, aizvakar te bija garā ziema, paņēma visu naudu. Ak tavu garu nabagu!�

Vīrs pārbijies: �Ko? Patiesi atdevi? Tu esi traka! Es ie�u pa pasauli � ja vēl atradī�u trīs tādus muļķus kā tu, tad atstā�u tevi sveikā, ja ne, nudien tev plāni klāsies!�

Labi � aizgājis muļķus meklēt. Gājis, gājis, nonācis vie�nās mājās � redzējis: sievas vilku�as uz jumta govi. Vaicā�jis: kāpēc tā darot?

Jā, tur uz jumta smuka zālīte esot uzaugusi � tā noēdi�nāma.

�is sācis smieties; kamēr tur smējies, apskatījies labi: govs nav vairs dzīva � sievas, vilkdamas valgā, no�ņaugu��as. Ēdiniet nu, ēdiniet!

Ilgāk tādās nemaz vairs nav skatījies � gājis tālāk. Gā�jis, gājis � nonācis pie lielas pils; tā bijusi varen skaista. Nu �is izstiepis kaklu un skatījies. �Kas tas par varenu mūr�nieka darbu!� Pils lielmāte, �o ieraudzījusi, prasījusi: �Cil�vēciņ, ko tu te skaties?� Mūrnieks atteicis: �Kas es par cilvē�ciņu � neesmu nekāds cilvēciņ�, esmu eņģelītis, tīrs eņģe�lītis!� �

Nu �ī brīnījusies: �Ak tāds ir eņģelītis? Pirmo reizi redzu! Saki, mīļo eņģelīt, � kā tad manam miru�am bērniņam klā�jas?�

�Kā klājas? Kā tur tādam var klāties! Ganot cūkas ar kai�lām kājām. Tāds jau nekad nav cūkas ganījis � nu viņ� dabū tur izganīties; mūsu bērni � tie te izganās, kas viņus tur vairs dzenās, bet tādiem kā tavējais tas itin veselīgi � to es saku.�

�Vai!� lielmāte �ēlojusies. �Vai nevari viņam zeķītes, kur�pītes aiznest?�

�Kas par blēņām! Cūku ganiem kurpes � ko tu vēl nepadzirdēsi! � drīzāk naudu kādu artavu.� 75

�Ja, jā � naudu, naudu!� lielmāte iesaukusies un piebē�rusi pilnu mai�eli ar skaidru zelta naudu. Lai nu nesot viņas cuku ganiņam.

Labi � paņēmis mai�eli un aizgājis. Te pēc kādas stun�das pārrodas lielskungs, �ī pretim: �Tā un tā � to laimi � ļ aizsūtīju dēliņam lielu maisu zelta, apavus sapirkties!�

Lielskungs, visu dabūjis zināt, kļūst tīri vai traks: tūliņ lai seglojot zirgu, dzī�oties krāpniekam pakaļ. Un tad aizaulēk�ojis arī, ka nokūpējis vien.

Mūrnieks, pamanījis, ka dzenas pakaļ, ātri, ātri noslēpis naudas mai�eli krūmos, nolicis cepuri uz lielceļa un pats apsē�dies, it kā cepuri sargādams. Piejājis lielskungs: ko te sēdot pie tās cepures? Vai neesot manījis garāmgājēju ar mai�eli uz muguras?

�Kā tad neredzēju! Priek� kādas pusstundas jau tāds pa�gāja garām; man likās, ka tur bija labs nesamais � brīnum salīcis nesa.�

�Vai traks! Tad lec manā zirgā un steidz noķert: tu viņu ta�u labāk pazīsi nekā es; tu redzēji tagadiņ, es viņu nekad neesmu redzējis.�

�Jā, jā, kungs, zināms, ka pazīstu gan, bet nevaru jāt: man te apak� cepures jasargā dārgs putns � nopirku savam kungam.�

Nu nekas, viņ� pasargā�ot tikmēr putnu � lai jājot!

�Jā, jā, kungs, bet es jau nevaru bez cepures jāt un �o cepuri nedrīkstu kustināt.�

Nu nekas, te esot viņa cepure � lai jājot!

Labi, paņēmis kunga cepuri, uzlēcis zirgā, iejājis ar līkumu krūmos, paņēmis savu naudas mai�eli un prom uz mā�jām pie sievas. Nu sapratis, ka ir vēl citi muļķi pasaulē, un

neteicis sievai vairs ne vārda, un par dabūto naudu nopircis lielu mui�u, un dzīvojis kā lielskungs.

Lielskungs turpretim nosēdējis pie cepures līdz vakaram. Saulīte jau rietējusi, te lielskungs iedomājies: viņam rūpot redzēt, kāds tas dārgais putns jele izskatoties. Pacēlis drusku cepures malu, glūnējis: nav putna. Nu sabijies.

�Kad vīrs atjās atpakaļ un redzēs, ka dārgo putnu esmu palaidis vaļā, ko tad? Labāk steig�os uz mājām, lai viņ� ne�maz nedabū mani redzēt.� Kungs pārgājis itin priecīgs mājā, ka no ķezas gudri ticis vaļā.

TĒVA PIEMIŅA

Kāds tēvs, uz mir�anas gultas gulēdams, ataicinājis savus trīs dēlus � divi biju�i gudri, bet tre�ais muļķis � un sa�cījis:

�Mani dēli, es nomir�u un mani apglabās kapā, bet jūs nāciet sargāt mani kapsētā trīs naktis no vietas, katrs savu nakti: vecākais pirmo, vidējais otro un tas, ko jūs par sliktāko turat, tre�o.�

Necik ilgi tēvs nomira. Kad viņ� bija apglabāts, muļķītis teica vecākajam brālim:

��onakt tev jāiet sargāt.�

Bet vecākais atbildēja:

�Es neesmu nekāds miroņu sargs; ja tev patīk, tad ej tu manā vietā!�

Muļķītis aizgāja. Ap pusnakti viņ� sasita plaukstas un sauca:

�Tēvs, celies aug�ā!�

Tēvs uzcēlās un vaicāja:

�Nu, dēls, kāpēc tad vecākais nav nācis?�

�Ko nu, tēt! Tas jau teica, ka neesot nekāds miroņu sargs, un atļāva man nākt.�

Tad tēvs teica:

�Dēls, tu manu prātu esi pildījis, vecākā brāļa vietā nāk�dams, par to es tev do�u sudraba zirgu ar zvaigzni pierē, un, kad tu no kreisās puses tam caur ausi līdīsi, tad būsi sud�rabā apģērbies! Bet, kad tu ielīdīsi caur otru ausi, dabūsi sa�vas vecās drēbes.�

Tad tēvs iedeva dēlam stabulīti, ar to lai pū�ot, ja zirga vajagot, tad tas tūlīt ieradī�oties.

Kad tēvs ar dēlu bija izrunājies, viņ� iekāpa atkal kapā, un dēls dienasgaismā gāja uz mājām. Vakarā viņ� sūtīja otru brāli sargāt tēva kapu, bet arī tas negāja un atbildēja tāpat kā vecākais brālis.

Otrunakt tēvs atkal iedeva muļķītim zirgu un stabulīti, pamācīdams tāpat kā pirmajā naktī. Bet �oreiz zirgs bija ar zelta spalvu un mēnesi pierē.

Tre�ajā naktī, tāpat kā pirmajā, muļķītis ieradās kapsētā un, sasitis rokas, sauca:

�Tēvs, celies aug�ā!�

Tēvs piecēlās un teica:

�Nu, dēls, par tavu paklausību es do�u tev dimanta zirgu � ar dārgiem akmeņiem rotātu. Kad tu viņam no krei�sās puses caur ausi līdīsi, tad tev būs tāds pats apģērbs kā zirgam spalva. Dzīvo nu vesels, tagad es tevi no kapa sar�gā�anas atlai�u.�

Tad viņ� iekāpa kapā � un muļķītis gāja uz mājām, it kā nekā nebūtu ne redzējis, ne dzirdējis. Gudrie brāļi katru reizi,

kad viņ� pārnāca, prasīja, ko labu pie kapa dzirdējis un redzē�jis. Bet viņ� tikai stāstīja:

�Citu neko neesmu redzējis kā kapsētu un dzirdējis esmu tikai koku �ņāk�anu.�

Mājās jeb, labāk sakot, rijas aizkrāsnē dzīvodams, muļ�ķītis no gudrajiem brāļiem dabūja zināt, ka ķēniņ� izlaidis tādu pavēli: �ā meita sēdot lielā stikla kalnā; kur� tur jā�us uzjā�ot, tam viņ� to gribot dot par sievu un pa�u iecelt par tās zemes ķēniņu. Arī gudrie brāļi domāja uz turieni jāt, tikai nevis ar zirgiem, bet ar ā�iem, jo ar ā�iem stāvos kalnos esot vieglāk jāt nekā ar zirgiem. Gan muļķītis lūdzās, lai �o arī ņemot līdzi, bet gudrie pavēlēja, lai �is tikai savu pavardu ru�inot un cūkas uzskatot.

Kad gudrie bija aizjāju�i, muļķītis papūta savu stabulīti: tūlīt atskrēja sudraba zirgs. Caur zirga ausi izlīdis, viņ� dabuja sudraba apģērbu. Jādams uz stikla kalnu, viņ� ceļā pa�nāca brāļus un, uz�āvis katram ar pātagu pa muguru, sauca: �Nu, a�āk!�

Brāļi noskuma un teica:

�Tas tik bija kungs!�

Pie kalna noticis, muļķītis vienu tre�o daļu kalna uzjāja un griezās atpakaļ. Par to citi jājēji ļoti brīnījās. Otrā rītā viņ� atkal taisījās brāļiem līdzi, bet tie atbildēja:

�Ko tu tur darīsi! Kad tu redzētu to kungu, kas tur bija! T;is tevi būtu pī�ļos saminis � mums jau katram pa muguru iedeva.�

Kad gudrie bija aizjāju�i, muļķītis iepūta savā stabulītē divas reizes. Nu atskrēja zirgs ar zelta spalvu, un viņ�, par

apzeltītu jātnieku pārvērties, sēdās zirgam mugurā un aiz�jāja. Panācis, tāpat kā pirmajā reizē, savus brāļus, viņ� iesita katram divreiz pa muguru un uzjāja kalnā divas tre�daļas ceļa. Cilvēki pie kalna vēl vairāk brīnījās, zelta jātnieku ierau�dzīdami. No kalna nojājis, viņ� laidās uz mājām un, savas drēbes pārmainījis, nosēdās aizkrāsnē.

Tre�ajā dienā, kad brāļi bija aizjāju�i, muļķītis izlīda no aizkrāsnes, papūta trīs reizes stabulīti un dabūja zirgu, kas tīrā dimantā un dārgos akmeņos mirdzēja un laistījās. Izlīdis zirgam no kreisās puses caur ausi, viņ� tapa vēl greznāks. Vienā mirdzumā viņ� jāja prom uz glā�u kalnu. Uz ceļa, panācis brāļus, viņ� katram trīs reizes uz�āva tā, ka tie aiz kauna un sāpēm nezināja, ko iesākt.

Ticis pie kalna, muļķītis vienos lēk�os uzjāja kalnā. Kalna galā, pie ķēniņa meitas nokļuvis, viņ� to noskūpstīja. Ķēniņa meita tai brīdī iespieda viņam ar savu gredzenu pierē zīmi. Noskūpstījis ķēniņa meitu, muļķītis, tāpat kā uzjājis, nojāja no kalna zemē. Mājās, goda drēbes novilcis, viņ� apsēdās pelnos un gaidīja brāļus pārnākam. Lai zīmi uz pieres nere�dzētu, viņ� apsēja ap galvu lakatu.

Gudrie brāļi pārnāku�i runāja par grezno jātnieku. Ierau�dzīju�i muļķītim apsietu galvu, viņi jautāja, kas �im par ne�laimi notikusies. Muļķītis atteica, ka sāpot galva un tādēļ esot to apsējis.

Drīz pēc tam pa visu valsti sāka meklēt to, kur� ķēniņa meitu skūpstījis, bet nevarēja atrast. Tad ķēniņ� lika saaici�nāt visus savus pavalstniekus un pils priek�ā pēc kārtas ap�skatīt. Vispirms nāca prin�i un citi lielmaņi. Tomēr neatradās neviena, kam pierē būtu ķēniņa meitas zīme. Tad nāca mui��nieki un citi bagātnieki � arī tur nebija meklētā. Nu lūkoja

pie zemniekiem, bet ari pie tiem neatrada. Visupēdīgi apska�tīja nabagus.

Gudrie brāļi bija ieliku�i muļķi nabagu rindā. Kad nāca viņa reize, ķēniņa meita pati atraisīja galvas autu un ierau�dzīja pierē zīmi. Gudrie brāļi, to redzēdami, sakaunējās un, ceļos nometu�ies, lūdza piedo�anu, bet muļķītis neko neatbil�dēja un tikai lūdza, lai viņu uz mazu laiciņu atlai�ot.

Pagājis, kur nebija cilvēku, viņ� papūta trīs reizes stabu�līti, un tūdaļ atskrēja zirgi. Izlīdis caur zirgu ausīm, viņ� pārvērtās par staltu jātnieku un jāja pie ķēniņa. Gar brāļiem jādams, viņ� teica:

�Tā ir tēva piemiņa, ko viņ� man iedeva.�

Gudrie brāļi nu vēl vairāk sakaunējās un atminējās, ka bija ļoti slikti darīju�i, tēva prātu nepildīdami. Ķēniņa meita, stalto jātnieku ieraudzīdama, tūlīt to pazina. Abi viens otru iemīlēja, un ķēniņ� taisīja tiem drīzi kāzas un atdeva savu troni. Jaunais ķēniņ� bija labs valdnieks un satika ar pavalst�niekiem kā tēvs ar saviem bērniem.

GANUZĒNS UN VELNS

Vienreiz kāds puisēns ezera malā ganīja cūkas un vija pā�tagas. Vij, vij � ierauga velnu no ezera izlienam. Velns vaicā: ko ar auklu darī�ot? Puisēns atbild:

�Sie�u velnam dziesmu ciet!� Velns izbīstas un prasa zē�nam: vai viņ� tik spēcīgs esot? Zēns tī�uprāt izliekas dusmīgs un uzsauc velnam: �Kā? Tu vēl par maniem spēkiem te taujasi! Vai gribi redzēt? Tūlīt rauk�u ezeru ciet un aizsie�u tev kaklu!� Nu velns vēl vairāk izbīstas, sāk lūgties, sāk �o par kungu saukt � lai tā nedarot!

Puisēns atteica, ka nevarot vairs atstāt nevilcis, jo ļoti iltfi esot jau pūlējies, virves vīdams.

0 1768

Nu velns sprukās, solījās pūliņus atlīdzināt, lai tikai ezeru atstājot mierā � kur �is citādi ar sievu un bērniem glāb�o�ties.

Puisēns atteica: ja tam dodot ratu rumbu pilnu ar naudu, tad � jā.

Velns tūliņ mierā: pēc trim dienām bū�ot ar naudu klāt.

Bet, kamēr velns pēc naudas, puisēns izraka dziļu, dziļu, lielu bedri un uzlika uz bedres riteņa rumbu.

Tre�ajā dienā velns atstiepa lielu maisu zelta naudas un bēra rumbā. Bet bēra, bēra, izbēra visu � rumbā naudas kā neradās, tā neradās. Skrēja pakaļ otram maisam, bet rumba

kā tuk�a, ta tuk�a. Un ta velns veselu pusgadu nopulējas un tomēr rumbu nepiebēra.

Neko darīt, beidzot apdomājās un sacīja:

�Naudas man vairāk nav, bet ezeru tu arī nedrīksti kopā vilkt, jo es esmu stiprāks par tevi. Iesim bļauties, gan tad pats redzēsi!�

Labi. Puisēns pilnā mierā.

Nu velns bļāva, ka visa zeme trīcēja, ka padebe�i gaba�liem vēlās zemē.

Bet puisēns, ko tas? Tas tikai meklēja akmentiņus. Velns prasīja: �Ko tu ar tiem darīsi?�

�Aizbāzī�u ausis, citādi pārplīsīs, kad bļau�u.�

�Kā � pārplīsīs?� velns sabijās. �Vadzi, tad nebļauj vis! Iesim labāk sviesties.�

Labi. Tūliņ velns paķēra akmeni un aizsvieda pa gaisu tik lalu, ka tas tikai pēc trim stundām atnāca atpakaļ, iekriz�dams dziļi, dziļi zemē.

Bet puisēns paņēma velna nūju un ilgi, ilgi uz to skatījās. Velns vaicāja: �Ko tu skaties?�

�Es skatos: man gandrīz �ēl tās nūjas, jo, kad es sviedī�u, ātrāk par trim gadiem zemē nenonāks.�

�Vai traks!� velns izbijās. �Nesvied vis labāk: tā man ir dārga nūja no tēvutēvu laikiem. Iesim tad drīzāk skrieties!�

Labi. Un velns tūliņ aizskrēja nudien kā dzīvais vēj� proj;im, bet zēns gardi pasmējās: �Ja tu tik vien vari paskriet, tad man tīri kauns ar tevi skrieties, ej skrejies labāk ar manu Jaunāko brāli.�

To sacījis, puisēns paveda velnu tādu gabalu pie liela akmens, kur zaķis gulēja, un iesaucās: �Ļipiņ, dieb nu!�

Un zaķis, ausis izcēlis, ko vien mācēja, laukam pāri un krūmos iek�ā.

�Vai nu redzēji?� puisēns lielījās. �Tā mans mazais brālis skrien: viņ� liek kājas pa pleciem un tad tik ātri paskrien, kur nu vēl, ja kājas palīgā ņemtu.�

Velns zaķa izceltās ausis tie�ām noturēja par kājām, kas pleciem pārliktas, un brīnījās un brīnījās.

Bet puisēns, kļuvis dro�āks, sāka velnu tramdīt pēc sava prāta � un beidzot liek velnam arī dancot. Velns atsaka, ka nemākot dancot. Nu, ja nemākot dancot, tad lai rādot, cik

viņ� stiprs esot. Velns lielās, ka esot aplam stiprs: varot ir zirgu pacelt, bet zēns smejas: �Zirgu pacelt vien, tas nav ne�kas, bet es zirgu ieņem�u kāju starpā un ap �ito ezeru apne�sī�u � tas, rau, ir spēks!�

Velns klausās, klausās � gandrīz negrib ticēt. Bet pui�sēns kā lec zirgam mugurā, piecērt ar papē�iem � tā apjāj ezeram, ka noput vien, un velns nu tīri noskumis, ka pasaulē viens par viņu stiprāks.

Un galu galā puisēns ieveda velnu me�ā, ie�ķēla vienam klucim galā �ķēlumu, iesprauda velnam bārzdu iek�ā un pa�laida, lai iet kur gribēdams.

BRĪNUA1A STABULĪTES

Kādam puisēnam nomiris vienā nedēļā tēvs un otrā nedēļā māte. Sērdienītis katru dienu gājis uz kapsētu un raudājis gau�as asaras. Te vienu dienu māte iznākusi no kapa un iede�vusi puisēnam trīs stabulītes, sacīdama: �Neraudi, bērniņ, �e tev trīs stabulītes! Ja pirmo pūtīsi, tad nebūs vairs jāraud, ja otro pūtīsi, tad būs jāsmejas, ja tre�o pūtīsi, tad diesi un lēksi.�

Puisēns tūliņ papūtis pirmo stabulīti. Tā skanējusi tik jauki, tik mīlīgi, ka asaras tūdaļ no�uvu�as. Nu papūtis otro stabulīti. Tā skanējusi tik jautri, tik patīkami, ka gribot ne�gribot bijis jāsmejas. Beidzot papūtis arī tre�o stabulīti. Tā skanējusi tik jocīgi, tik burvīgi, ka gribot negribot bijis jāsāk lēkāt. Pat putni un lopi lēkāju�i līdzi.

Tā nu puisēns no tās dienas varējis remdēt savas bēdas, pūzdams stabulītes.

Reiz puisēns izgājis ar savām stabulītēm ganos. Lopi ne�vī�oju�i lāgā ēst; liku�ies gulēt. Bet puisēns domājis: �Vai

nepaēdu�us gan mājā dzī�u? Pag, pag, papūtī�u tre�o stabulīti, gan tad visi piecelsies.�

Un tā arī bijis. Līdzko pūtis, tūliņ visi kājās un lēku�i, lē�ku�i. Pūtējam lopu lēk�ana patikusi: viņ� nerimis pūst, bet ļāvis, lai labi izlecas. Bet tai pa�ā brīdī ķēniņam, no medī�bām atgrie�oties, gadījies tur jāt garām. Viņ� brīnījies, kas tās par jocīgām skaņām, kas tie par trakiem lopiem. Piejājis klāt � un tu brīnumi! � zirgs ari sāk lēkt, un pa�am tā pati nelaime: nemaz nosēdēt vairs uz zirga, kā kājas cilājas. Bet puisēns ilgi nemocījis ķēniņu: viņ� mitējies pūst. Nu ķēniņ�, zināms, tūliņ prasījis, kur puisēns tādu stabulīti ņēmis. �is izstāstījis galu no gala, cik stabulī�u no mātes dabūjis un kāds kurai stabulītei spēks. Ķēniņ� licis uzpūst pirmo stabu�līti un ilgi, ilgi klausījies mīlīgajās skaņās, licis uzpūst otro stabulīti un ilgi, ilgi smējies par jautrajām skaņām. Kad pui�sēns taisījies tre�o stabulīti pūst, tad ķēniņ� smīnēdams teicis:

�Nepūt, nepūt, citādi man atkal, vecam vīram, jālec! La�bāk dzirdi, ko teik�u, � nāc man līdzi uz pili. Tev jāizdara ar savu tre�o stabulīti tas, ko es viņnedēļ ar savu karaspēku nevarēju izdarīt. Klausies, aizviņnedēļ kaimiņu ķēniņ� nozaga manu vienīgo meitu. Es gāju ar karaspēku atņemt, bet viņam lielāks karaspēks � nevarēju. Aizej tu pie kaimiņu ķēniņa ar savām stabulītēm un liec viņam tik ilgi lēkt, kamēr apsolas man bērnu atdot.�

Labi, puisēns ar mieru.

Tre�ajā dienā stabulnieks pie kaimiņu ķēniņa klāt. Ķēniņ�

sēdējis pie viena loga, un aizvestā ķēniņa meita raudājusi pie otra loga. Puisēns uzpūtis pirmo stabulīti. Ķēniņ� klausījies nodurtu galvu, un ķēniņa meita tūliņ apstājusies raudāt. Pui�sēns uzpūtis otro stabulīti. Ķēniņ� sācis smieties pilnā kaklā, bet ķēniņa meita savās bēdās kaunējusies smieties; tā aiz�klājusi vaigu un izsteigusies dārzā. Puisēns uzpūtis tre�o sta�bulīti. Ķēniņ� sācis lēkt. Un nu lecis, lecis, kamēr pietrūcis ripas, un tad pēdīgi sācis lūgties, lai apstājoties. Bet puisēns atteicis: �Ja atdosi nozagto ķēniņa meitu, tad tikai apstā�os.�

�To nevaru, to nevaru!� ķēniņ� elsdams atbildējis.

�Ja nevari, tad pūtī�u!� puisēns atcirtis un pūtis no jauna.

Ķēniņ� sācis atkal lūgties, bet puisēns nepielaidies ne�parko. Beidzot, kad vairs nemaz nav jaudājis lēkt, tad iesau�cies: �Ņem meitu un steidzies projām!�

Labi. Puisēns paņēmis meitu un aizgājis.

Bet, līdzko gabalu pagāju�i, ķēniņ� ar karaspēku pakaļ. Meita nobijusies, bet puisēns atteicis: �Ko tu bēdājies? Lai tik nāk � gan viņi visi izlēksies.�

Un tā arī bijis. Panāku�i gan, bet, tikko puisēna tre�ā stabulīte atskanējusi, viss karaspēks sācis lēkt un lēkājis vienā gabalā. To redzēdams, kaimiņu ķēniņ� atmetis ar roku un apsolījies, ka nedzī�oties vairs pakaļ.

Tre�ajā dienā puisēns ar ķēniņa meitu pārnāku�i pilī. Ve�cais ķēniņ� apkampis puisēnu un teicis: �Vai neteicu, ka tu iespēsi ar stabulīti vairāk nekā es ar saviem karavīriem? Par pateicību tagad pieņemu tevi dēla kārtā. Vēlāk, kad mir�u, varēsi palikt manā vietā par ķēniņu.�

KĀ ĶĒNIŅA DĒLS PAMEITU APŅĒMA

Vienam ķēniņa dēlam gribējies precēties, bet viņ� neva�rējis sagudrot, kādu meitu lai prec. Gājis pie pareģa. Pareģis teicis: �Brauc pa visu valsti un lūko atrast tādu, kura tev kaunas acīs skatīties.�

Labi. Otrā dienā braucis gar ciemu, kur īstā meita un pameita linus plūku�as. Pa�ulaik īstā meita bārenīti bārusi. Bet, tiklīdz ieraudzījusi lepno ķēniņa dēlu, tūliņ smaidījusi kā saule un skatījusies, acis izspilgusi, kur �is brauc. Pameita turpretim plūkusi linus, ne acis nepaceldama uz aug�u.

Nu ķēniņa dēls iegājis pie saimnieces, teikdams: �Pasauc to meitu, kas, linus plūcot, apkārt neskatās: es precē�u viņu.�

Bet saimniece pārsaukusi savu īsto meitu. Ķēniņa dēlam licies, ka saimniece viņu māna, tādēļ braucis atpakaļ pie pa�reģa padomu prasīt.

Pareģis teicis: �Aizbrauc precībās un sūti abas meitas uz Daugavas malu. Tur bērza celmā būs zelta cirvītis iecirsts: kura cirvīti pārnesīs, tā būs īstā.�

Labi. Sūtījis cirvītim paka]. Pa priek�u gājusi īstā meita: atradusi Daugavas malā bērza celmu un gribējusi cirvīti ņemt, bet cirvītis, ik kampusi, ik palēcies gaisā un nedevies rokā. īstā meita izmocījusies ilgu laiku un tad sākusi cirvīti lādēt: �Nēģelis! Kaut sapuvis! �is man rokā nedosies!�

Bet cirvītis palēcies vēl augstāk. īstā meita pārgājusi be�ā.

Nu gājusi pameita. Arī tai cirvītis lēcis gaisā, bet tā lūgu�sies: �Cirvīti, cirvīti, ko lec gaisā, ko skumdini mani! Nelec, nelec, cirvīti labais!�

Cirvītis ļāvies pielūgties � iecirties celmā un pameitai paklausījis.

Bet saimniece aiz vārtiem skatījusies nelabām acīm, kā pameita cirvīti mājā nesusi. Skaudībā nav laidusi pameitu ne�maz istabā; tūliņ likusi dzirai ūdeni sanest. Pameita steigu�sies ūdeni nest, bet smeļot zelta cirvītis iekritis akā. Nu saim�niece zaimodama sūdzējusi ķēniņa dēlam, kāda nepra�a pa�meita esot: tī�i, vai, metot zelta dārgumus akā. Ķēniņa dēlam licies, ka saimniece viņu māna, tādēļ braucis tre�o reizi pie pareģa padomu lūgt.

Pareģis teicis: �Aizbrauc precībās un sūti abas meitas uz jūras malu. Tur būs zelta ozols dimanta zīlēm: kura zīles pār�nesīs, to preci.�

Labi. Sūtījis uz jūras malu pie zelta ozola, lai pārnes dimanta zīles.

īstā meita pirmā aizskrējusi zīles raut. Bet, ik �ī pasnaikstījusies, ik ozols uzlidinājies gaisā. Sākusi lādēt: �Neģēlis! Kaut sapuvis! �is man roka nedosies!�

Bet zelta ozols tagad uzlidinājies vēl augstāk, īstā meita pārnākusi bez dimanta zīlēm.

Nu gājusi pameita. Tai arī zelta ozols lidinājies gaisā, bet viņa mācējusi lūgties: �Ozolīti, ozolīti, ko lidinies gaisā, ko skumdini mani? Atdod, atdod dimanta zīles!�

Ozols bijis pielūdzams: atdevis dimanta zīles pilnu klēpi. Pameita nākusi mājās, dimanti laistīju�ies jau notālēm, un ķēniņa dēls pagājis dimanta nesējai pretim, iecēlis to ratos un aizvedis uz savu pili.

KĀ JELGAVU SĀKU�I BRUĢĒT

Dzīvoju�i divi saimnieki: viens bagāts, otrs nabags. Ba�gātais nenieka nestrādājis; nabagais turpretim ņēmies svied�ros no agra rīta līdz vēlam vakaram, bet nabags bijis, nabags palicis. Reiz nabagais saimnieks ar pui�iem rudzus pļāvis. Kad pienācis vakars, tas teicis pui�iem: i

�Eita uz mājām, es pārie�u mazliet vēlāk.�

Strādnieki neliku�ies divreiz teikt, bet saimnieks aizgājis uz tuvējo krodziņu uztaisīt �krūti�, lai iestiprinājies varētu rīt atkal bara galā stāties. Krodziņā pāris �arku iemetis, saimnieks devies uz mājām. Nakts bijusi gai�a, pilns mēness spīdējis, lauki gāju�i strēķos, un viņam gadījies iet pa sava bagātā kaimiņa rudzu strēķi; tikko nopļautie rudzi biju�i sa�sieti kūlī�os un jau salikti statiņos. Ejot tas ieraudzījis slaidu meiteni ar rudzu rogu vainagu galvā, baltās drēbēs tērptu. Meitene lasījusi vārpas un bāzusi tās kūļos. Saimnieks viņu sveicinājis un sacījis:

�Nāc labāk manā laukā vārpas lasīt; kaimiņ� tāpat jau bagāts, bet es nabags.�

Meitene atbildējusi:

�Es esmu viņa Laima, nevis tava! Lai tava Laima lasa tavas vārpas.�

Saimnieks nu prasījis: kur tad esot �ā Laima. Viņa attei�kusi, ka tai krodziņā, aizdurvē, kur nupat dzēris. Saimnieks teicis, ka tur viņ� tās neesot redzējis. Dodama viņam baltu spieķīti, Laima teikusi: katrs jau Laimu nevarot redzēt, bet, lai viņ� aizejot vien uz krodziņu un piesitot aizdurvē ar balto spieķīti, tad jau ieraudzī�ot savu Laimu. Saimnieks pateicies Laimai par visu labu un griezies atpakaļ uz krodziņu. Iegājis iek�ā, piedauzījis aizdurvē ar balto spieķīti un � patiesi! � ieraudzījis savu Laimu tupam kaktā. Saimnieks uzsaucis:

�Ko tu te tupi, sliņķe, ka nelasi vārpas manā tīrumā! Kā tad kaimiņa Laima lasa savā tīrumā?�

Laima atteikusi:

�Tu, par zemkopi būdams, tikpat nekļūsi bagāts. Ej labāk par uzpircēju, tad jo drīzi tiksi pie mantas.�

Saimnieks teicis, ka neesot naudas, ar ko sākt. Laima iedevusi tam vērdiņu, sacīdama:

�Mājās ejot, nopērc par �o vērdiņu to lopiņu, kuru tu pirmo ceļā satiec; tad-nokauj savas piecas raibaļas un uztaisi no viņu ādām lielu ori: ādas raibo pusi liec uz āru un, aizjū�dzis orē visus �etrus zirgus, ved lopiņu uz Jelgavu pārdot. Tā tu iedzīvosies naudā.�

Kad saimnieks gājis mājās, bijusi liela diena; gani jau ganīju�i lopus. Ganiem garām iedams, tas ieraudzījis vāverīti. Saimnieks domājis, ka jānopērk vāvere, jo to saticis pirmo, tādēļ teicis ganiem:

�Es jums do�u veselu vērdiņu, atdodiet man vāverīti.�

Viens gans teicis, ka nepārdo�ot vāverīti � bū�ot pa�am ko paspēlēties un papriecāties, bet otrs teicis, ka labāk pār�do�ot � bū�ot kriņģeļu nauda: tikpat vāvere �iem izmuk�ot un ieskrie�ot me�ā; un pārdevu�i arī to vāveri saimniekam.

�is nu, mājās pārnācis, nokāvis visas gotiņas un uztaisī�jis no ādām lielu ori, un, aizjūdzis orē savus �etrus zirģeļus, vedis vāveri pārdot uz Jelgavu. Pie Lapu kroga pieturējis sa�vus zirgus atpūtināt, nojūdzis tos, padevis tiem ēst un pats iegājis krogā, ori ceļa vidū atstādams.

Zīdiem, ieraugot savādo ori, ienācis prātā palūkot, kas tanī atrodas. Viens no �īdiem attaisījis mazo lūku � un vāverīte iz�maukusi �igli ārā un ieskrējusi me�ā. Zīdiem sameties bail: vīrelis iznācis sāk�ot �os vai kaut; viņi nezināju�i, ko darīt. Te vainīgais sagudrojis, ka vāveres vietā jāiesvie� akmens. Ņēmu�ies nu tik akmeņus laist orē; pielaidu�i vai pus ores.

Saimnieks, atspirdzinājies pie saldā alutiņa, aizjūdzis sa�vus zirģeļus un pūtis vaļā, bet zirgi, �im par lielu brīnumu, negribēju�i vairs tā rik�ot kā pirmīt. Nekā ļauna nedomā�dams, vīrs braucis tikai tālāk. Zīdi, gribēdami redzēt, ko �is iesāks, akmeņus Jelgavā novedis, gāju�i tam līdzi � viss lie�lais bars.

Nobraucis Jelgavā, saimnieks apturējis savus putās no�brauktos zirgus uz tirgus. Kungi, ieraudzīdami savādo

ori, apstāju�i to no visām pusēm un prasīju�i braucējam, lai parādot, kas tur iek�ā. �is rāpies no bukas zemē, attaisījis lūku, bet � tavu brīnumu! � vāverītes vietā atradis pus ores zelta gabalu. Laima bija pārvērtusi akmeņus zeltā. Zīdi, to ieraudzīju�i, skrēju�i pa galvu pa kaklu pēc ormaņiem: tie aiz�brauku�i līdz Lapu krogam, piekrāvu�i katrs savu vezumu ar akmeņiem un vedu�i akmeņus uz Jelgavu, domādami, ka arī tie pārvērtīsies zeltā, bet nekā! Akmens paliek akmens.

Tā sadzinu�i lielu �upu akmeņu, ar kuriem to pa�u vasaru sāku�i bruģēt Jelgavu. Bet saimnieks, izmainījis zeltu naudā, kļuvis ļoti bagāts un dzīvojis laimīgi.

SKOPAIS ĶĒNIŅ�

Reiz vecos laikos dzīvojis ļoti skops ķēniņ�: pat nabagiem viņ� nav novēlējis dāvaniņu pasniegt. Reiz ķēniņam pavēs�tīts, ka turpat netālu no pils me�ā esot ieklīdis prāvs briedis. Ķēniņ� tūlīt rīkojis medības, bet noteicis: lai tā aplenc, ka viņ� pats dabū �aut, cits ne. Tomēr tai dienā ar medībām ne�kas neiznācis: briedis iz�maucis no masta, un ķēniņ� nav da�būjis ne redzēt, ne �aut. Vakarā tāds pussaīdzis ceļā uz mā�jām saticis kroplu nabagu, kur� lūdzies:

�Ķēniņ mīļais, atmet nabadziņam kādu artaviņu.�

Ķēniņ� atteicis: �Nedo�u nekā! Tik kropls jau neesi, ka maizes tiesu nespētu nopelnīt.�

Nabags atteicis: �Tik skopam gan nevajadzētu būt! Kas var zināt � ja dievs gribēs, tu arī reiz vari par nabagu pa�likt; tad redzēsi, cik grūti nabagiem klājas.�

�Ko tu te muldi! Ķēniņ� paliks par nabagu � jāsmejas!� skopais uzsaucis nabagam un gājis mājās.

Bet otrā ritā, itin agri, ieskrien sulainis: �Ķēniņ, ķēniņ! Vakarējais briedis pils dārzā iekūlies!�

Ķēniņ� ātrumā paķēris iero�us un skrējis briedi �aut. To�mēr briedis pa to mazo brītiņu jau izskrējis no dārza un iebri�dis jūrā (ķēniņa dārzs bijis pa�ā jūras malā). No�āvis briedi turpat ūdenī un domājis: �Viļņi izdzīs malā!� Bet nekā: me�dījums lēnām peldējis jūrā iek�ā. Nu ķēniņ� norāvis drēbes, aizbridis pakaļ un izvilcis briedi malā. Bet kas par brīnu�miem: tai īsajā brītiņā ķēniņa drēbes nozudu�as. Nevarējis saprast, kā tas gadījies, ko tas nozīmē? Neko darīt � novilcis briedim ādu, pārsedzies ar to pa�u un gājis uz pili.

Bet te vēl lielāki brīnumi � pils sargi nelai� iek�ā: kas viņ� par ķēniņu brie�a ādā! Tur pilī gan esot ķēniņ� � to viņi pazīstot, bet tādu plusku viņi nepazīstot. �is gan kļuvis pikts* bet nekas nelīdz. Beidzot lūdzies: ja neticot, lai izmeklējot visu pili, redzē�ot, vai tur maz ķēniņu atradī�ot.

Labi � pils sargi ieiet pilī un patiesi izved citu ķēniņu � un uz mata vienādu ar to, kāds tur arvien valdījis. Ķēniņ�, brie�a ādā parausta plecus un tīri apjūk, kas tas ir, kas nav. Bet pils sargi zobojas:

�Nerausties nemaz! Ej tikai pie laika projām, citādi var vēl nelabi klāties.�

Neko darīt � jāiet. Iet, iet � pats nezina, kur iet, pie kā griezties. Te, par laimi, satiek kādu saimnieku; tas smejas: �Vai traks! Kā tad nu tā nodzīvojies bez drēbēm? Vai nelīgsi pie manis par puisi? Tad drēbes nopelnīsi!�

Labi � salīgst. Ko citu arī darīt � vai iesi pasaulei vēl izklāstīt, kā noticis? Kur� ticēs? Un tā nu ķēniņ� salīgst par

puisi un sāk strādāt. Bet nelaime atkal: pļaut, art nav radis savā mū�ā � saimniekam nekur likt. Neko darīt, līdzis ir � liks zirgus ganīt. Bet nelaime atkal: pieguļā būt nav radis savā mū�ā � kā noliekas pie ugunskura, guļ līdz brokasta laikam, un zirgi tikmēr izmalu�i gan labību, gan pļavas. Neko darīt, līdzis ir � liks pie cūkām. Bet nelaime atkal: cūka jau neģēlīgs lops, tiklīdz ļausi izklīst � kopā vairs nesadabūsi, un �is to nav radis, domā: �Kur �īs skries?� � bet tikmēr citas labībā, citas me�ā, kur nekur.

Tagad saimnieks saka: �Klausies, dari, ko redzējis, tu man nederi � mums jā�ķiras.�

Un ķēniņ� tai pa�ā dienā aizgāja arī. Gāja, gāja, beidzot sastapa aklu nabagu, kam tai dienā puika � vadītājs esot nomiris. Aklais lūdzas bez gala: lai pavadot viņu līdz ķēniņa pilij, jo tur �odien esot dzīres un dzīrēs katrs tādus aklus ap-

dāvinot, kur nu vēl ķēniņ�, kam mantas papilnam. Labi � vedīs arī. Aizved pilī, redz: tas pats ķēniņ�, kas todien, sē� galda galā pie viņa sievas, un uz mata vienāds ar viņu: tā pati balss, viss, viss. Nu, ko darīs � ies ta�u klāt un lūgs kādu dāvanu. Ķēniņ� tūliņ pieceļas galda galā un vaicā:

�Kas tu tāds esi? Tu māki tik smalki lūgt kā ķēniņ�, un tomēr tev ubaga drēbes mugurā?�

�Nevaru teikt, kas es esmu,� �is atbild.

�Tev būs teikt, ja negribi cietumā nokļūt!�

Neko darīt, sāka stāstīt: kā ar nabagu todien runājis, kā briedi �āvis, kā drēbes nozudu�as, kā pilī neticis, kā cūkas ganījis, kā par ubagu kļuvis un kā nu beidzot �e atnācis.

Un, līdzko bija izstāstījis, tas ķēniņ� tur galda galā pa�zuda kā migla un �is sēdēja viņa vietā tādās pa�ās ķēniņa drēbēs kā agrāk.

No tās dienas ķēniņ� atmetis skopumu un labprāt palīdzē�jis nabagiem.

MALKAS CIRTĒJS

Reiz malkas cirtējs me�ā cērt malku un ierauga � cauna skrien. �is tūliņ ar visu cirvi pakaļ. Bet � kur nu muļķis � izskraidījās, dumj� palikdams, � tikpat nenoķēra un me�ā vēl apmaldījās. Maldījās, maldījās: sāka aptumst, un nu, gri�bot negribot, bija jāuzlien kokā � tādā kuplā kokā � un jā�paliek pa nakti (āre, zemē nedrīkstēja gulēt, ka nenoko�). Bet � tas varēja būt tā īsi priek� gaismas � �is dzird: apak�ā nejauki ķildojas. Kad tevi jupis! Ko tad tur dala? Pa�skatās: a�e, lauva, kurts, kaķis, ērglis, skudra, gailis, zvirbu-

lis un mu�a dabūju�i kritu�u briedi un maļ viens par otru diktāk: �Es viņu apdziedā�u!� � �Nē, es viņu apdziedā�u!� Nu visi briedim tādi radi, ka jāpabrīnās: mu�a cauru mū�u esot stāvējusi nelaiķim aiz auss, kurts �ad un tad gājis skrie�ties, skudra ar ērgli dzīvoju�i kaimiņos, bet kaķim atkal sieva ar briedi bijusi laba paziņa, un gailis � tas tikai brīnās un sauc par pulku: �Lai radi, kur radi, bet man tā labākā balss!�

Malkas cirtējs egles galā klausās, kas tur pajuks; te viens no �iem bija viņu ieraudzījis � un sauks vīru zemē: �Nāc � iztiesā mūs! Kur� lai dzied un kur� lai nedzied.�

Malkas cirtējs nolien, apdomā kādu brīdi � un uz vienu reizi: �Ko es jums varu teikt? Man pa�am jādzied, citādi jau briedi nepaglabāsim.�

�Tas ir pareizi! Tas ir kā likts!� �ie tūliņ visi vienā mutē. Un par tik gudru spriedumu katrs vēl ņemsies malkas cirtē�jam labi samaksāt: �ie atdo�ot katrs no sava spēka; tiklīdz viņam ko ievajagoties, lai tikai pieminot vienu vai otru � tūdaļ viņ� spē�ot pārtapt vai nu par lauvu, vai mu�u, vai kurtu, vai gaili. Labi � malkas cirtējs apdziedāja briedi, ka viss me�s noklimstēja un tad, pārvērties par lauvu, ātri vien izkūlās no me�a.

Bet me�a malā satiek cūkganu � tas, nabadziņ�, raud un raud.

�Kas tev, puisīt?�

Jā, ko viņ� iesāk�ot, ko ne: velns drīzumā visas cūkas apēdī�ot.

�A�e, deviņi! Kā tad viņ� tevi tā apcēlis?�

7 � 1708

�Jā, tur es neesmu vainīgs � tur pats ķēnh, ; vainīgs: viņ� bija priek� kādām dienām apmaldījies te me�ā � nezi�nājis nekā laukā izkļūt. Te � kur gadījies, kur ne � esot pie�stājies sve�s jaunskungs un ātrāk nevedis no me�a ārā, ka�mēr ķēniņ� apsolījis katru dienu vienu cūku dot un, kad cūkas aptrūk�ot, tad ķēniņa meitu � pa�a bērnu. Āre, viņ� apēdīs cūkas un tad vēl taisīsies par znotu. Bet ķēniņ� jau gan to velnu negribot ne acu galā par znotu: esot solījis kuram kat�ram atdot meitu par sievu � kas tikai �o negantnieku no�kau�ot.

�Tā, tā! Tad jau es par ķēniņa znotu, jāsaka, kā radīts � tur nav ne bēdas.�

Malkas cirtējs aiziet pie ķēniņa � izsaka; ķēniņ�: jā, jā! Lai tad ganot zēna vietā tās cūkas.

Labi � gana pirmo dienu, nāks pret vakaru � velns klāt, paņem vienu cūku un me�ā iek�ā. Malkas cirtējs ātri, ātri pārurrina1 pārējās cūkas mājā, pārtop par kurtu un pū� ar līkumu velnam pretim. Satiekas. Velns: �Labvakar! Kurtiņ � tad ta man smags nesamais!�

�Vai smags vai nesmags � par to nav vaļas runāt, bet aiz septiņiem me�iem � astotajā patlaban viens vagars grib kārties un nevar pakārties � trūkstot dū�as, skrej labāk to kampt, ko tu te ar nieka cūkām nodauzies.�

�Ko, kurtiņ, vai patiesi? Vai, brālīt, tad man jāsteidz; �e, paturi drusku to cūku � tūliņ bū�u atpakaļ. Un, ja man labi izdosies, � tu dabūsi pusi no cūkas.�

98 1 Cūkas, māja dzenot, gani sauc: urr.

Velns aizskrēja. Bet kurts pārvērtās atkal par malkas cirIcju un pārveda savu cūku veselu mājā.

Otrā dienā pret vakaru velns itin saīdzis atskrien un pakampj atkal cūku. Bet malkas cirtējs pārtop par ērgli, aizsleidzas ar līkumu �im pretim un brīnās: �Vai tad jūs, jauns�kungs, �odien cūkas gaļu ēdat?�

�Ko darīt, ko darīt, ērgļu papiņ! Da�reiz badā mēs pat pinekļus kodaļājam un kramus rijam�.

�Ej, muļķi, ej! Otrā pasaulē patlaban kāds slepkava grib � Ucināties � skrej tad labāk to rīt.�

�Ko, vai patiesi?�

Un tā velns ātri, ātri pārplēsa ozolu vidū pu�u, iegrūda lur cūku kā spīlēs un prom uz otru pasauli aizelsies. Bet mal�kas cirtējs izņēma cūku no ozola un pārgāja smiedamies.

Tre�ā dienā malkas cirtējs gana, gana � velns nerādās, un vakars jau laukā. Pārdzinis cūkas kūtenē, viņ� domā: �Kad tik ne�petnis nenāk naktī? Palik�u par gaili laktā un gai�dī�u.�

Un patiesi, it kā viens teicis būtu, pusnaktī velns, bada izmiris, klāt un grabinās gar kūtenes durvīm. Bet te mans gailis lai� dziesmu vaļā � un velns, ne iesaukties nedabūjis, prom.

Tomēr � vai tev tāds negantnieks gan skraidīs tuk�ā? � nekā; kā skrējis gar ķēniņa pili, tā rāvis ķēniņa meitu taisni no gultas, un nu bija vēl lielāka skāde.

�Ak tu iz�ibējis!� ķēniņ� otrā rītā spļaudās, bet malkas cirtējs mierina: �Nekas, nekas, papiņ, � atļaujiet tik man.�

Un tā malkas cirtējs uzkāpj kalnā (tur velns bija ieskrē�jis ar meitu), atrod mazu, mazu caurumu, pārvēr�as par

skudru, uzsē�as vienam smil�u graudiņam jāteniski virsū un brauc lejā kā bezdibenī. Nonāk apak�ā � liels klajums. Neko darīt � pārtop par mu�u un lai�as taisnā ceļā uz viņu malu. Aizlai�as � ierauga glā�u pili un ķēniņa meitu logā raudam. �is pārvēr�as par malkas cirtēju un dodas pazīstams, bet meita baiļojas: �Vai dieniņ, vai dieniņ! Kur tu esi ienācis! Pārnāks mans kungs, tas tevi saplēsīs!�

Un patiesi � drīzi ar nāk pats velns. Bet malkas cirtējs pārvēr�as par lauvu � un velnam virsū. Ojā! � kā viņi abi nu kāvās: lauva apēda velnu kā nieku.

Nu ķēniņa meita bija priecīga un malkas cirtējs, zināms, ar; tikai tās ba�as vēl atlika: kā aug�zemē uzkļūt? Domāja, domāja, te ķēniņa meitai ie�ausies prātā � viņa atradusi, pa grāmatām �ķirstīdama, ka tai un tai kokā esot dimanta oliņa, ja to uznestu aug�zemē, tad visa �ī glā�u pils paceltos kalna galā.

Labi � ta mans malkas cirtējs tūliņ parver�as par zvir�buli, uzlai�as kokā, izņem no ligzdas dimanta olu un nones zemē. Atkal labi � bet kā nu ar olu no bezdibeņa izkļūt?

�Pag!� meita atkal atminas. �Te velnam ir durvju sargs, un tas �inī pasaulē nevar ieredzēt kaķus: kuru pamana, to izsvie� aug�zemē � raugi tā!�

Labi � malkas cirtējs pārtop par kaķi, ieņem olu mutē un lo�ņa durvju sargam ap kājām. Durvju sargs, nav labi to

ieraudzījis, tūliņ: �Skic, maita! Skic, maita!� � un, sagrābis kaķi aiz astes, nes pa lielām, garām kāpnēm uz aug�u. Nes, nes ilgu laiku, gadās vara vārti � lieli, lieli vārti, un sargs, atslēdzis vārtus, iesper kaķim ar kāju un izsvie� laukā � taisni tai pa�ā vietā, kur malkas cirtējs aizvakar par skudru ielīdis.

Bet, līdzko kaķis pārvērties par malkas cirtēju un olu no�licis zemē, � tā glā�u pils ar visu ķēniņa meitu ceļas aug�ā un iznāk kalna galā.

Nu malkas cirtējs apņem ķēniņa meitu par sievu un dzīvo savā glā�u pilī laimīgas dienas.

BALTIE VĪRIŅI UN MELNIE VĪRIŅI

Kāds vīrs, caur me�u iedams, uzkūlies uz nelabā pēdām un apmaldījies. Vadātājs aizvilinājis viņu uz sve�u, sve�u apgabalu. Neko darīt � jāpaliek turpat me�ā pa nakti. Mīk�stajās sūnās branga guļa; vīrs drīzi iemieg. Bet, klau, gais�miņai svīstot, koki sāk savā starpā sarunāties un uzmodina gulētāju. Viņ� izbrīnā atple� acis un visu noklausās.

Egle saka: �Es zinu viņā tīreļa galā lielu alu. Ja tikai kāds spētu smagās alas durvis nocelt, tādam laimes papil�nam.�

Priede saka: �Bet es zinu, kā durvis atdarās un pa�as no alas cauruma noveļas � tikai jāzina tie vārdi, kurus lielais

putns zina. Sis putns mājo alā no sendienām. Katru rītu, saulītei lecot, tas aizlai�as un katru vakaru, saulītei rietot, pārlai�as. Alas priek�ā putns pateic da�us vārdus � durvis tūliņ paceļas, un putns ieiet alā. Iek�ā tas atkal saka tos pa�us vārdus � durvis acumirklī aizveras. Ja kāds tos vār�dus prātā paturētu, iek�ā tikt būtu tīri nieka lieta.�

Ozols saka: �Bet es zinu vēl ko labāku. Tur alā ir viena �upa sudraba, viena �upa zelta, viena �upa dimanta un pa�ā tālākajā kaktā vecs lākturis. Ja lākturi mazuliet paberzē, tad tūliņ deviņi mazi vīriņi � tīri balti no galvas līdz kājām � klāt un izdara visu, ko tikai vēlas; bet, ja no sudraba, zelta vai dimanta �upas kaut mazu nieciņu ņem, tad no alas izkāpt velti.�

Vīrs vakarā aiziet pie alas, paslēpjas un slepus noklausās, ko saka putns. Lai nepiemirstu, tas daudzina �os vārdus cauru nakti, un no rīta, kad putns aizlaidies, vīrs viegli jo viegli tiek alā iek�ā. Jā, itin pareizi: vienā kaktā sudrabs, vienā zelts, vienā dimants un vienā vecs lākturis. Viņ� paņem lāk�turi un neskatās dimantam ne virsū, lai tik tos neiekārotu. Bet kas tev to dos! Līdzko domā dimanta �upai garām iet, te, dari ko zinādams, jāņem un jāņem. Domātu � tīri kā vilk�us kāds tur pievelk. Nu, paņems arī, bet ne jau daudz � tikai trīs mazus gabaliņus. Aiziet pie cauruma, grib ārā līst, bet nekā � smags kā traks, velk atpakaļ. Nomet vienu gabalu � jau vieglāk, nomet otru gabalu � var jau parāpties. Nu, kad tik tālu, tad, lai rāpjas kā rāpdamies, tre�o tik neaizsviest.

Rāpjas, rāpjas � izrāpjas ari. Nu ko tu padarīsi � ta�u vis�maz viens dimanta gabals.

Labi � bet nu vīram prātā tik lākturis. Viņ� paņem lāk�turi, paberzē, un tūliņ deviņi balti vīriņi klāt: lai dodot darba.

�Kādu darbu lai jums dodu? Gādājiet, ka tieku pie sievas mājā.�

Labi � viens divi � mājā; vīriņi pazūd. Vīrs noliek lāk�turi uz krāsnsaug�as un aiziet klētī gulēt. Kamēr vīrs guļ, sieva ierauga lākturi un domā: �Sazin tevi, kur vecas graba��as vēl nemētājas. Tīri noputējis, appelējis; vismaz ta�u jāno�slauka; tādā skalus iededzināt tīri vai kauns.�

Sieva paņem rīkdrānu, mazuliet paber� vienā vietā � ne�iet nost, paber� otrā vietā � neiet nost; beidzot berzīs labi stipri � te deviņi balti vīriņi kā sadegu�i klāt: ko gribot, kad tā uzreiz viņus tik steidzo�i saucot. Sieva atple� muti un ne�sajēdz, kas ir, kas nav. Bailēs tā aizskrien uz klēti pie vīra un stāsta tam. Vīrs pasmejas, sacīdams:

�Ko nu, sieviņ, lai baltie vīriņi tik nāk uz klēti, gan jau zinā�u, kas man vajadzīgs.�

Atnāk vīriņi uz klēti: lai dodot darba. Vīrs liek uztaisīt zelta pili. Viens divi � pils gatava; lai dodot atkal darba. Vīrs liek pagādāt gardus ēdienus. Viens divi � ēdieni klāt; lai dodot atkal darba. Virs liek pagādāt labus dzērienus. Viens divi � dzērieni klāt; lai dodot atkal darba. Acumirklī neviena darba neesot � lai ejot atpūsties. Viens divi � vīriņi pazūd. Tā nu vīrs savā zelta pilī dzīvo da�u gadu laimīgi: ja kas vajadzīgs � baltie vīriņi visu pagādā. Savu lākturi tas glabāja labi � naktī turēja pie gultas, pa dienu uz krāsns�aug�as. Tikai dimanta gabals stāvēja klētī, tīnē, kā toreiz

ielikts. Viņ� iedomājās arī to labāk noglabāt pilī. Aiziet uz klēti, atver tīni un brīnumi: dimanta gabals pārvērties par dimanta gredzenu. Labi, ka tā vēl, varu ta�u pirkstā uzbāzt. Kam jau reiz laime smaida, tam viss par labu izvēr�as.

Tomēr lielais putns vairs nebija īsti laimīgs: lākturis bija vienīgais ierocis, ar kuru viņ� kaut cik bija atgaiņājies no sava kaklakunga � nelabā gara. Un tagad viņam trūka lāk�tura, trūka balto vīriņu. Putns izmeklējās pa visu pasauli; nevar atrast. Te kādu dienu, kamēr vīrs nav mājās, putnam gadās pār zelta pili laisties. Viņ� ieskatās pilī un ierauga tur savu lākturi. Nu ko vēl gan gaidīt? Sagrābj nagos un nes to uz savu alu. Bet, līdzko lākturis no pils laukā, zelta pils pa�zūd kā ūdenī. Vīrs pārnāk mājā, skatās, meklē, bet kā nav, tā nav: pils � tutū! Beidzot savās bēdās tas vairāk nezina, kā tikai rokas lauzīt. Un, re, atkal brīnumi! Tā, rokas lauzot un knaibot, dimanta gredzens dabū paberzties un tūliņ deviņi melni vīriņi klāt: lai dodot darba. (�ie melnie vīriņi par bal�tajiem vīriņiem drusku mazāki un labu tiesu vārgāki spēkā.)

�Uztaisiet man zelta pili, atdodiet man veco lākturi. Vai�rāk no jums nekā negribu,� � tā vīrs vaimanā. Bet melnie vīriņi atbild: �Ne mēs to varam, ne arī drīkstam. Un, ja to darītu, tad ļaunais gars mūs apēstu. Bet klausies, tavs lāktu�ris ir tagad tai pa�ā alā, kur mājo lielais putns. �is putns nav nemaz tik briesmīgs, kā tu varbūt domā: viņ� ir tāds pats cilvēks kā tu; ļaunais gars viņu tikai par putnu nobūris. Ja tu putnam priek� saullēkta no mugurpuses klusu pielīstu un vienu spalvu izrautu, putns paliktu par ezi, un, ja tu ezim ar zobenu kaklu nocirstu, tad ezis paliktu par cilvēku. Mēs ne-

drīkstam tev palīdzēt, jo citādi nelabais gars mūs apēdīs; ce|u līdz putna mājoklim gan labprāt parādīsim.�

Labi, ka tikdaudz. Melnie vīriņi nu vadā vīru ilgu, ilgu laiku pa purvu purviem, kamēr pēdīgi parāda attālu alu. Vīrs nogaida mazu gaismiņu, klusi pielien putnam no mugurpu�ses, izrauj vienu spalvu un gaida, kas nu notiks. Un, re, putns pārvēr�as par ezi, vīrs nocērt ezim kaklu, un tai vietā atga�dās cilvēks, kur� savam glābējam nokrīt pie kājām, sacīdams:

�Es esmu ķēniņa dēls, bet tiku noburts par �o putnu. Tu mani izglābi. Lai puse no manas valsts pieder tev, otra puse man.�

Ķēniņa dēlam to sakot, ala sagrūst � un �ie laimīgi, ka aiztiek veselu ādu projām.

IZMANĪGAIS ZAGLIS

Vienam ķēniņam bijusi ābele, kura katru gadu nesusi vienu zelta ābolu. Ķēniņ� nekad nav dabūjis �os ābolus � tie vienmēr nozagti. Beidzot ķēniņ� apsolījis tam savu meitu par sievu, kas zelta ābolu nosargā�ot.

Netālu no ķēniņa pils dzīvojis tēvs ar trim dēliem: divi dēli biju�i gudri, tre�ais � muļķis. Tūliņ pirmo gadu vecā�kais dēls taisījies zelta ābolu nosargāt, bet nenosargājis. Arī otrajam brālim gājis greizi. Tre�o gadu muļķītis taisījies uz

savu laimi, lai gan gudrie brāļi viņu par tādu iedomu izsmē�ju�i. Muļķītis nemaz neklausījies, ko �ie tur vārās, gājis tikai prom ar labu nūju rokā un uzrāpies pa�ā ābeles galotnē.

Naktī itin klusu � kane dzirdēt, ne redzēt � atlaidies liels putns un tūliņ paslēpies ābeles zaros, ilgi vērodams: vai tikai kāds apak�ā neglūn? Ka no galotnes ari var uzglūnēt, to �is nedomājis. Un kas ir? Tā tikai pa brītiņam, kad nu ne�vienu neredz, sāks zelta ābolu knābāt. Nu muļķis spēris ar nūju putnam pa ķipi, ka tas nostaipījies vien un bijis paga�lam.

Rītā ķēniņ� bijis ļoti priecīgs un tūdaļ atdevis muļķītim savu meitu par sievu, bet nosisto putnu licis pavāram izcept azaidā. Labi � pavārs izgatavojis putna cepeti un ienesis ēdamistabā.

To pa�u laiku ķēniņa vecākais dēls pārnācis no lauka dikti izsalcis un, ieraudzījis gatavu cepeti, tūliņ putnam at�griezis abus spārnus un noēdis gardu muti. Apak� labā spārna bijis raksts: �Kas �o spārnu ēdīs, tas savā laikā kļūs par sla�venu ķēniņu,� � apak� kreisā spārna bijis atkal cits raksts: �Kas �o spārnu ēdīs, tas savā laikā kļūs par slavenu zagli.�

Vecākais dēls, spārnus ēzdams, rakstus nemaz neapska�tījis, bet pats ķēniņ� tos jau tad bija pamanījis, kad putns nebija vēl cepts, un � ko domāt � līdz nu ķēniņ� ienācis ēdamā istabā un pamanījis, ka vecākais dēls, kas no pirmās sievas dzimis, labo spārnu apēdis, tā palicis dusmīgs, jo viņ� gribējis to pataupīt jaunākajam dēlam, kas no otras sievas dzimis, un tam dienās atdot valdību.

Dusmās ķēniņ� aizdzinis vecāko dēlu pavisam projām, lai tas nekuļas jaunākajam pa kājām.

Nabadziņ� � ko darīs? � gājis arī pasaulē. Jau ceļā tam prāts sācis nesties uz zag�anu, ka nekur �auties. Kreiso spārnu nu viņ� bija apēdis papriek�.

Ķēniņa dēls beidzot aizkūlies vienā pilsētā un tūdaļ pie�biedrojies zagļu bandai. Drīzā laikā citi zagļi paliku�i ēnā: viņ� mācējis zagt par visiem izmanīgāk un tādēļ kļuvis par zagļu virsnieku. No tā laika zagu�i, zagu�i, ka bailes, � ne�vienā malā nebijis vairs dro�i, un pa�a ķēniņa naudas kam�baris izlaupīts vairākas reizes itin smalki; gan ķēniņ�, virs�nieka tēvs, licis naudas kambarī cilpas, gan sargājis � nelī�dzējis nekā.

Ko nu? Beidzot vecais ķēniņ� sadomājis zagļus citādi gūs�tīt: izlējis sudraba āzi, ko licis pa zagļu pilsētu apkārt vadāt, lai �os, nevaldāmos, labi iekārdinātu, un tad naktī atstājis āzi pagalma, nolikdams slepenā vietā labi pulka sargu.

Patiesi � nākamajā naktī zagļu virsnieks āvis kājas sud�raba āzi spert. Ko nu viņ� darījis? Nav gājis vis tik akli kā ķēniņ� varbūt cerējis, bet papriek� izsūtījis divus zagļus ar slotām rokā un licis ziemas laikā, kā toreiz bijis, plikiem pils jumtā uzrāpties un pērties sniegā, ko tikai jaudā.

Labi � �ie uzkāpu�i jumtā un vicoju�i vaļā. Sargi, tādus neredzētus ērmus pamanīju�i, atstāju�i sudraba āzi un lobu�i skatīties, kas tur īsti notiks ar tādiem, kam ziemā nesalst.

Kas nu noticis? Vairāk nekas! Kamēr �ie atliektiem kak�liem skatās, brīnās, tikmēr zagļu virsniekam āzis nagos � un �is prom, ko māk.

Rītā ķēniņ� tūliņ uz karstām pēdām sūtījis pakal tādam vīram, ko no sendienām izdaudzināju�i par lielu odēju. Pār�ved odēju no sve�ās zemes: vai nevarot to un to zagļu bandu uzost? Labi � odējam maza lieta, sāk o�ņāt un uzo�, ka ne�bija ne apskatījies, ar visu virsnieku.

Odējs nakts laikā zagļus nedrīkstējis aiztikt, tādēļ uzrak�stījis uz zagļu istabas durvīm: �Zaglis!� � un domājis: �Rītu, pie dienas, jūs dabū�u!� Bet kur tu dieviņ! Virsnieks tūliņ pamanījis, ko �is tur rakstījis, paķēris krītu un savilcis uz visiem pilsētas namiem: �Zaglis, zaglis!�

Rītā atnācis ķēniņ� ar odēju � skatās: te zaglis, tur zag�lis � visur zaglis � ap�ēlojies! Kuru nu ķersi? Jāmet atkal prāts pie malas.

Nu ķēniņ� izkaisījis vienu pils istabu ar tīru sudrabu un rīkojis lielas, lielas dzīres, saaicinādams visus savus pavalst�niekus. Sudraba istabā ķēniņ� nolicis slepenus sargus, lai vē�rotu, kur� pielieksies sudrabu uzlasīt. Tas bū�ot meklētais ā�a zaglis, un tāds tūliņ apcietināms.

Labi � atnākusi dzīru diena: zagļu virsnieks gandrīz pir�mais jau klāt un tikai staigā pa sudraba istabu �urpu turpu, bet neliecas ne lūdzams pie zemes sudrabu ņemt. Tomēr sargi labi redz: sņdrabs zūd un zūd, bet, kas ņem, to nevar ierau�dzīt, lai vai acis izrauj. Drīzi sudrabs itin viss nozudis, un ķēniņ� tīri ārprātā, bet � lec gaisā � arī nekā darīt.

Zagļu virsnieks turpretim smējies vien par tādiem sar�giem, kuri ne to nevar sajēgt, ka pēdu apak�as viņam ar sveķi nosveķotas: kur pēdu minis, tur sudrabs pielipis saujām.

Beidzot dzīru vakarā ķēniņ� vēl sadomājis citādi zagli ķert � apģērbis savu meitu visdārgākajās rotās un pavēlējis

tā apgulties, noteikdams: ja naktī zaglis nākot rotu zagt, lai tad ievelkot zaglim pierē ar ogli zīmi.

Labi � pienāk nakts, visi dzīrnieki apguļas, bet zagļu virsnieks aun kājas un tiecas pēc rotām. Ķēniņa meita ļaujas arī apzagties, bet, kamēr �is zog, ievilkusi melnu zīmi pierē. �Nu ta�u rītu viņu noķers!� � tā būtu bijis jādomā, bet nekā atkal: zagļu virsnieks pamanījis, kas �im pierē, un tā tūliņ ogle rokā un iezīmē visus gulētājus ar tādu pa�u zīmi.

Rītā ķēniņ� skatīsies: piejokots atkal.

Nu ķēniņ� pārdomā: �Kas tik gudrs zaglis var būt, tam tie�ām arī vajadzētu gudram ķēniņam būt. Tādēļ, kamēr visi te vēl kopā, izsludinā�u: tikai to pieņem�u par savas valsts mantinieku, kas pagāju�ā naktī nomodā palicis.�

Labi � izsludinājis tā. Te pienācis klāt viņa pa�a vecā�kais dēls, sacīdams: �Es esmu padzīts un nicināts, bet tomēr viens vienīgs visā valstī paliku nomodā, kamēr jūs te sanā�ku�i tikai dzīrot un labi izgulēties.�

To dzirdēdams, ķēniņ� apkampis dēlu un atdevis valdību. �Jo,� viņ� teicis, �kas ir izmanīgs vienā lietā, tas arī izma�nīgs otrā lietā, un izmanīgam vajag katram ķēniņam būt.�

UDENSNESĒJS

Vienam bagātam saimniekam bijis dēls � aplam liels ēdājs. Jo lielāks paaudzis, jo vairāk gribējis ēst � katrā ēdiena reizē viņam vajadzējis divi podi maizes, divi podi

gaļas � citādi nav izticis. Beidzot tēvs manījis: ja tā vēl kādu laiku ēdīs, tad � gribot, negribot � jāmūk no mājām ārā, � tādēļ sūtījis dēlu, lai pelna pats maizi. Lielēdājs gājis, gājis, bet nekur vietu atrast � kas tad tādu ies pieēdināt, katrs at�met ar roku. Te vienu dienu iegājis pilsētā; gājis gar vienu namu garām un apvaicājies nama meitai: vai nevajagot strādnieka? Pienesī�ot ūdeni � ko neko. �ī atteikusi, ka �inī pilsētā ūdens nemaz neesot, bet, ja viņ� no citurienes ūdeni atnestu, labprāt maksātu viņam trīs dukāti par nēsi.

Neko darīt, Lielēdājs gājis ūdeni meklēt. Izgājis no pil�sētas, apgūlies ceļmalā pie liela akmens un aizmidzis. Te sap�ņos pienācis vecs vīriņ� un sacījis:

�Labs ēdājs tu esi � to zinu, tādēļ tev ari labi jāpelna, citādi drīzi bads un trūkums pienāks. Atvel to akmeni �

apak�ā būs avots. Nes ūdeni uz pilsētu � būs laba peļņa; varēsi labi paēst.�

Lielēdājs atmodies un jutis, ka modinātājs un skubinā�tājs bijusi viņa laime. Tūliņ pacēlis akmeni � jā � ūdens vai cik! Nu nesis uz pilsētu pārdot un par katru nēsi dabūjis trīs dukātus. Nedēļas laikā tīri bagāts kļuvis, tik daudz sapelnī�jis. Bet ļaudis sāku�i brīnīties: kur tas Lielēdis tik daudz ūdens ņemot? Gāju�i paslepus skatīties � redzēju�i: �is no�veļ akmeni, piesmeļ nē�us, uzveļ atkal akmeni � tur, rau, tas ūdens! Nu sarunāju�i: kam viņam maksāt dzīvu naudu � ie�ot pa�i pasmelties. Bet nekā! Sanāku�i gan, bet nevarēju�i novelt akmeni: Lielēdājam vien akmens ļāvies � tas novēlis viegli jo viegli � �ie ne pakustināt.

Bet Lielēdājam ar laiku tik daudz naudas sakrājies, ka nezinājis, kur sabērt. Te kādudien, ar ūdensnē�iem iedams, dzirdējis: vienu namu pārdod. Tā viņ� tūliņ noliek nē�us un sasola par to namu, ko neviens nevar solīt, un nopērk. Un tai pa�ā namā nu ierīkojis apcirkni pie apcirkņa un tikai bēris savu naudu iek�ā. Visa pilsēta tagad runājusi par bagāto ūdensnesēju un pats ķēniņ� meties viņam par draugu � solī�jis savu meitu par sievu dot un ko visu ne. Bet ķēniņa meita papriek� gribējusi viņam lielo ēdamo ligu noradināt. Un ko viņa darījusi? Iegulusies tādā pavecā �ķirstā un sūtījusi Liel�ēdājam ziņu, lai nākot to veco �ķirstu no ķēniņa atpirkt � tas bū�ot viņa laimes �ķirsts, bet, lai no dieva puses �ķirstu ne�kad vaļā neverot, tad laime aizbēg�ot!

Labi � Lielēdājs dabū to zināt un tūliņ ar naudu klāt, nopērk veco �ķirstu un pārved savā istabā. Tur nu nolicis pirkto �ķirstu, lai stāv, un pats iet katru dienu ūdeni nest, tikai ēdiena laikā pārnāk mājā paēst. Bet ķēniņa meita katr�reiz, kā galds apklāts, izmanās no �ķirsta laukā un ik dienas drusciņ vairāk paņem nost no Lielēdāja ēdiena, lai tas radi�nātos mazāk ēst. Lielēdājs, zināms, cik jau nu uzlikts, tik apēd un to, ka ēdiena katru dienu ir drusciņ mazāk, nemaz

nepamana. Un pēc kādām nedēļām viņ� sāk pats brīnīties, ka nu ēdot tikpat daudz, cik citi cilvēki.

Te vienu dienu atnāk pie Lielēdāja pats ķēniņ� sērst. Atnā�cis viņ� vaicā: �Lielēdāj, kā tu nu tik maz ēd?�

Lielēdājs atbild: �Kamēr man tas vecais laimes �ķirsts istabā, es pats nezinu, kāpēc tik maz ēdu.�

Tad ķēniņ� sacījis: �Nu pacel, pacel tam �ķirstam vāku, tad redzēsi, kāda īsti tava laime izskatās!�

Pacēlis ierauga: ķēniņa meita smaida pretim. Nu bijis priecīgs bez gala.

Otrā dienā bagātais ūdensnesējs apņēmis ķēniņa meitu un no tā laika dzīvojis ķēniņa pilī.

SKRIBUSKRABU

Vienam cilvēkam ar darbiem nemaz ne�ķīries. Tad viņ� gājis sev Laimi meklēt. Gājis, meklējis, iegājis vienā krogā, tur Laimes māmiņa bija ielīdusi krāsns dibenā. �is stāvējis itin mierīgi un nezinājis, ko nu darīt, ko nedarīt. Tad piepe�i Laimes māmiņa prasījusi: kādēļ �is tik bēdīgs esot? �is attei�cis, ka �im neesot nekādas laimes pasaulē. Tad Laimes mā�miņa iedevusi vienu pimberi[1] naudas, sacīdama: lai eimot uz pilsētu un, ko pirmo rītā satiekot, no tā lai kaut ko nopērkot. Labi. Un otrā rītā pirmo saticis vecīti. Tas nesis uz tirgu vistu. Nopircis vistu par Laimes māmiņas pimberi un stei�dzies uz mājām. Bet nu tā vista ikdienu �im dējusi vienu olu, un, kad divas jau bija sadējusi, �is nesis uz pilsētu pārdot. Aiznes, satiek tirgus kungu � tas brīnās: �Kas tev tās par olām? Cik maksā?� (Olas biju�as no zelta, ko tirgus kungs tūliņ zinājis, bet �is vientiesis nekā.) Nu, un tā nu līgu�i, līgu�i, �is arī apmanījis, ka tirgus kungs uz olām par daudz dedzīgs: prasījis vairāk � un salīgu�i par 25 rubļiem tās divas olas. Tā bija tie�ām liela nauda! Bet divas dienas vēlāk vistai atkal divas olas ligzdā � tās pārdevis par 50 rubļiemun patlaban gribējis uz mājām iet, te tirgus kungs iesaucies: �Man �ādas vistas, tādas vistas, bet tādas kā tev nav; ja tu rītu man savu vistu pārdotu, 100 rubļu ne�ēlotu.�

�is domā, domā: 100 rubļu � tāda nauda! � apsola. Rītu atnes vistu, dabū 100 rubļu un iet svilpodams uz mājām. Bet tirgus kungs � tas nu apskatīsies vistu labi � atrod, ka uz

vistas spalvām rakstīts: kur� cilvēks pirmais no �īs vistas kakla ēdot, tas topot par ķēniņu, kur� vistas gaļu pirmais ēdot, tas topot viszinātājs un kur� no vistas desiņām pirmais ēdot, tas spļaujot tīru zeltu.

Tirgus kungs tūliņ iedevis vistu pavāram: lai varot, bet �oreiz lai virumu nesmēķējot, � viņ� pats iznāk�ot nosmēķēt.

Labi, labi � kas pavāram! � kā nosaka, tā dara. Bet �oreiz ta�u iznāca otrādi. Vista varēja būt pusē virusi, atnāk pie pavāra drauga dēli ciemoties � trīs zēni. Nu, ar ko nu tādus pacienāt? Pa�am nekā nav � viss kunga! Dos katram pa gabaliņam no tās pa�as vistas. Un tā nu viens dabū ku�mosu no vistas kakla, otrs gabaliņu no vistas ga|as, tre�ais

__________ mi mi,iain. veiak gan ēdis pats kungs dārgo

vistu, bet ēd, cik gribi, � spēka vairs ēdienam nebijis.

Bet nu tas zēns, kas vistas gaļu pirmais ēdis, tūliņ zinā�jis visu un skaidri pateicis tam zēnam, kas bija no kakla ēdis, lai steidzoties uz to un to ķēniņa valsti � viņu visādā ziņā iecel�ot par ķēniņu, jo vecais ķēniņ� esot miris un cita tiem neesot ko celt.

Labi � aizgājis, un patiesi to iecēlu�i par ķēniņu.

Bet tad vēl sacījis arī tam otram zēnam, kas vistas zarniņas ēdis, lai eimot uz to un to ķēniņa valsti un lai spļaujot zelta, cik jēdzot, jo tam ķēniņam esot liels naudas trūkums, un, kas viņa parādus samaksā�ot, tam ķēniņ� savu meitu ne�lieg�ot.

�Labi!� tas ķēniņ� sacījis. �Mans parāds ir 20 podu zelta, un meitu tu dabūsi.�

Un nu �is sācis strādāt � ieslēdzies istabā un septiņās dienās piespļāvis pilnu istabu ar zeltu. Aizmaksājis ķēniņa parādus un apņēmis ķēniņa meitu par sievu.

Bet � kas par nelaimi! Ķēniņa meita nemaz nemīlējusi savu jauno vīru. Viņa bija ielūkojusi jauno ķēniņa mācītāju. Un ko �ī dara? �ī izviļ vīram visus noslēpumus, nopērk vem�jamās zāles un slepeni iedod �im iedzert, lai vīrs izvemtu to vistas zarniņu, ar kuru iespējams zeltu spļaut. Tā notiek. Un nu �ī pati spļauj zeltu kā traka un tūliņ pie tēva iek�ā: �ās vīrs esot tikai krāpnieks, ne tāds zeltu spļaujot � nekā! �ī esot īstā zelta spļāvēja, lai paskatoties, ja neticot, un lai tūliņ tādu nelieti dzenot prom. Tēvs, ko tas � klausa ar�, ko meita samelo, un aizdzen znotu.

Znots ķēniņa godu zaudējis, zeltu spļaut arī vairs nevar. Ko nu darīt? Apmetas par nabagu, lasa ogas, pārdod tās pil�sētā un iztiek kā nu varēdams.

Bet vienu dienu, ogas lasīdams, �is atrod sve�as ogas � nepazīstamas � un apēd tās. Kā apēd, �im rodas pierē divi puniņi un no tiem puniņiem tre�ajā dienā izdīgst raģeļi. Vai tās atkal nav bēdas! Kam lai nu tāds ragains cilvēks rādās!

Tā �is tur arī raizējies, raizējies. Te vienu nakti sapņo: lai neraizējoties tik daudz, tai un tai salā augot melnas ogas � tās lai apēdot, ragi nokritī�ot. Tā �is tūdaļ dodas tās ogas lasīt. Salasījis � un, tikko pirmo sauju apēdis, ragi no�kritu�i. Nu bijis labi, bet zelta spļaujamā zarniņa vien vēl rūpējusi: kā lai to no ķēniņa meitas atdabū? Gudrojis, gudro�jis � iedomājies ar gudrību atņemt: salasījis tās ārstējamās ogas te salā, salasījis arī tās nelāgās raģeļu ogas un, par nabagu pārģērbies, nesis ķēniņa meitai pārdot. Sī nopirkusi nelāgās ogas, apēdusi � un tūdaļ puniņi un ragi pierē kā likts.

Tad ķēniņ� sacījis: kas �ā meitu izārstē�ot � ragus at�ņem�ot, tas to dabū�ot par sievu.

Tā mans ogu lasītājs, par nabagu ģērbies, klāt: �is varot ragus atņemt. Labi � lai tad to darot. Un nu nabags sācis ķēniņa meitu ārstēt: papriek� iedevis vemjamās zāles, lai izvemj vistas zarniņu; atdabūjis zarniņu, iedevis melnās ogas; kā iedevis melnās ogas, ragi nokritu�i, un nu �im otr�reiz ķēniņa meita par sievu.

Bet ķēniņa meita �o kā nemīlējusi, tā nemīlējusi � atkal pierunājusi ķēniņa mācītāju, lai tas dodot padomu, lai palī�dzot atkratīties no tā nabaga.

Labi � mācītājs pie ķēniņa iek�ā ar skaidriem meliem: ķēniņa znots esot lielījies vienā naktī Gaujai pārtaisīt tiltu �

*�

tik lielu, ka var ar se�iem vāģiem līdzās braukt. Ķēniņ� brī�nās: vai tas varot but tiesa? Un apvaicājas arī savai meitai. Bet �ī saka: jā, tas esot tiesa. Ta �īs vīrs esot lielījies.

Un nu ķēniņ� gaisā: tūliņ znotam uzstāj, lai tas gādājot apsolīto tiltu.

Znots � ko znots? � aiziet Gaujas malā, nosē�as uz ak�mens un raud tavu raudā�anu.

Ne pēc cik ilga laika nāk viens jauns vīrs un saka: �Brāl, ķēniņa znot, ko tu raudi?�

Tā un ta � �is izstāsta.

Jaunais vīrs saka: �Ej tikai dro�i gulēt � rītu tilts būs gatavs.� Un tā arī bija: rītā ķēniņ� pieceļas, redz � jauns, skaists tilts Gaujai pāri.

Nu ir atkal viss labi.

Bet mācītājs tomēr neliekas mierā � iestāstījis ķēniņam, ka tā znots lielījies vienā naktī 100 pūrvietas lielus un mazus kokus ar saknēm izplēst.

Ķēniņ� tūdaļ znotam uzstāj, lai tai un tai me�ā nākam�nakt 100 pūrvietas izplē�ot � gan lielus, gan mazus kokus.

Nu znots atkal aiziet Gaujas malā uz tā pa�a akmens un raud un raud.

Te nāk pusmū�a vīrs un saka: �Brāl, ķēniņa znot, ko tu raudi?�

Tā un tā.

Pusmū�a vīrs saka: �Ej tik vien dno�i gulēt � rītu me�s būs uzplēsts.�

Un tā arī bija. Rītā ķēniņ� pieceļas � redz: me�s � 100 pūrvietas � uzplēsts. Nu ir atkal viss labi.

Bet mācītājs tomēr neliekas mierā � iestāstījis ķēniņam, ka �ā znots lielījies uztaisīt ko neredzētu un nedzirdētu � Skribuskrabu.

Ķēniņ� tūdaļ znotam mugurā, lai a�i gādājot Skribuskrabu.

Znots aiziet Gaujas malā uz tā pa�a akmens un raud atkal.

Te pa�ā pusnaktī ierauga aiz kārkliem kaut ko kustam; paskatās labi � nāk vecs, vecs vīrs ar garu, sirmu bārdu, spieķīti rokā un prasa: �Brāl, ķēniņa znot, ko tu tik vēlu te meklē?�

�Mīļo vectēv, man lielas bēdas � man ķēniņ� pavēlēja Skribuskrabu gādāt, bet es nemaz nezinu, kas tas tāds ir.�

�Nekas, brāl, es atkal skaidri zinu, kas Skribuskrabu ir, � ved tikai mani uz pili pie savas sievas, tad Skribuskrabu būs rokā.�

Labi � abi aizgāja uz pili, ieiet iek�ā � pie ķēniņa mei�tas durvīm vecītis apstājas, sacīdams: �Mums �eitan jāno�slēpjas, jo ķēniņa mācītājs tagad pie tavas sievas viesos � skaties pa atslēgas caurumu, tur viņ� sē� krēslā un gudro, kādus melus ķēniņam atkal iestāstīt, bet es nu cirtī�u ar savu spieķi pa grīdu, tad tu redzēsi: viņ� netiks vairs no krēsla nost.�

Un vecītis piecirta spieķīti. Nekas � �is sē�, kā sēdējis. Bet pēc kāda laika �is celsies � kas tas? � pielipis pie krēsla, kā pieaudzis būtu, nevar piecelties. Ķēniņa meita grib palī�dzēt, bet, kā pielika rokas, tā netiek no vietas. Nu tie sauc sulaini palīgā. Atskrien sulainis � kā pielika rokas � arī netiek nost. Nu sauc sulaiņa sievu. Atskrien sulaiņa sieva � kā pielika rokas � netiek vairs nost. Nu sauc pavāru. Atskrien pavārs � kā pielika rokas � nost netiek. Pēdīgi

sauca pavāra tēvu, kas pie ķēniņa bija par krāsns kurinātāju. Atskrien pavāra tēvs, grib dēlu no nelaimes atraut, bet, kā pielika rokas, � ari netiek vairs nost. Un nezin cik tur vēl nebūtu sasaukti un pielipu�i, ja patlaban nebūtu aususi gaisma un vecitis aizdurvē ieteicies: �Nu Skribuskrabu ir ga�tavs � ved ķēniņam rādīt, bet, kad esi beidzis rādīt, tad pieej savai sievai klāt, uzsit uz pleca un saki: �Skribuskrabu vaļā!� � būs atkal viss labi.

To sacījis, vecītis pazudis. Bet ķēniņa znots nu vedis Skri�buskrabu pa pils pagalmu ķēniņam rādīt. Un, kā izvedis laukā, tad bijis tāds lērums, ka bail: cits raudājis, cits lādē�jies, cits kliedzis, cits spārdījies.

Pa to starpu atkal ķēniņa gans dzinis lopus ganos, un lie�lais vērsis, no rīta badains, ieraudzījis pavāra tēvam siena vī�ķi kabatā (ar to sienu �is uguni kūris) un skrējis klāt ar mēli kampt, bet, kā kampis, � vērsis arī pielipis.

Novedis pie ķēniņa � ķēniņ� brīnījies bez gala, ko �ā znots visu nespējot, un tad pēc brī�a teicis: �Atlaid manu meitu no tās Skribuskrabu nelaimes un paliec manā vietā par ķēniņu, jo tu esi gudrs un es esmu vecs � valdi tagad tu.�

Labi � jaunais ķēniņ� tad uzsitis savai sievai uz pleca, teikdams:

�Skribuskrabu vaļā!�

Tūdaļ Skribuskrabu izklīdis uz visām pusēm, un nu ķēniņa meita, labu mācību dabūjusi, sākusi savu jauno vīru mīlēt.

DUKSIS UN PIKSIS

Vienreiz bija divi zagļi: Pēteris ar Miku. Kādu nakti viņi atkal gāja zagt un norunāja tā: �Zagdami nesauksimies vārdā � mūs var drīzāk noķert �, sauksimies labāk viens par Dūksi, otrs par Piksi!�

Labi. Un tā nu iegāju�i mājas, Duksis tūliņ ielauzās kūtī pie jēriem, Piksis atkal ņēmās pa dārzu kartupeļus rakt.

Kamēr �ie darbā, vecais saimnieks iznācis laukā un durvju priek�ā sauc suni: �Dūksi, Dūksi!�

Zaglis kūtī atkal domā: Piksis viņu saucis; tas atbild: �Nerunā tik dikti, ka neizdzird!�

Vecais saimnieks, to padzirdējis, aizcirtis durvis un mu�dīgi vien iek�ā pie dēla: �Dēliņ, zini ko? Mūsu Duksī ir velns! Es suni tāpat labinu, bet tas man atbild: �Nerunā tik dikti, ka neizdzird.��

Dēls domājis: �Kas tie par jokiem?� � un arī izgājis Dūksi labināt: �Dūksi, Dūksi!�

�Kas ir?� tas atbild atkal. �Nesauc tik dikti, ka neizdzird!�

Nu dēls teicis: �Jā, Duksī ir gan velns. Es ie�u pie Punturu Jura, tas māk burt!�

Labi � nogāja nakts vidū pie Punturu Jura, bet � tavu nelaimi! � Punturu Juris bija me�ā pārcirtis kāju, nevarēja nākt Dūksim velnu atburt. Vilcināt tādu lietu ari nevar, neko darīt � ņēmis Punturu Juri uz pleciem un ne�ūs stiepis pie Duk�a. Nesis, nesis, kā nācis pie dārza, Piksis tumsā �o pa�manījis � oh! Duksis stiepj jau jēru � un vaicājis: �Vai da�būji jau?� Saimnieka dēls atbildējis: �Jā!� � jo domājis, ka tas viņa tēvs.

Piksis teicis: �Tad ir labi, svied tikai zemē, man ir na�zis � kausim tūliņ nost!�

Punturu Juris, to padzirdējis, ka viņu, klibu cilvēku, nes kaut, � tūliņ no pleciem zemē un �etrrāpus vien uz mājām atpakaļ.

Bet Duksis ar Piksi mierīgi sazaga ir kartupeļus, ir jērus.

PODNIEKI

Vienam saimniekam trīs dēli � divi gudri, tre�ais muļķis. Tos vecākos � gudros dēlus � tēvs atdevis podnieka amatā, bet mu|ķi paturējis mājā � tas nekada amata nav uzņēmies. Bet mājās muļķis arī nekā laba nestrādājis � pa aizkrāsni vien vairāk novalstījies.

Kad tēvs vēlāk nomiris, vecākie brāļi � podnieki � pali�ku�i vieni pa�i par saimniekiem tēva mājā, bet muļķīti atstū�mu�i: tas nekā nejēdzot. Muļķītis domājis: �Nu, kad es nejē�dzu, lai arī nejēdzu!�

Bet nu gudrie bra|i, par saimniekiem kļuvu�i, gribēju�i vēl gudrāki būt: sagudroju�i, ka iztik�ot bez kalpiem � ja nu tikai kādu meitu par saimnieci turē�ot, bet to mazumiņu lauku apstrādā�ot pa�i un pastarpām taisī�ot podus; tad viņi kļū�ot ātri, ātri bagāti, nopirk�ot vēl otras mājas, varbūt ir mui�u, un dzīvo�ot tikpat kā dieva ausi, bet muļķītim � tam nevaja�got nekā dot, nekā atmest: viņ� varot kalpot itin brangi par velti � par vēdera tiesu.

Un, kad nu gudrie saimnieki sāku�i arī rauties ar darbiem, bijis jādomā: manta pati krausies pa logiem, pa durvīm iek�ā; drīzi aru�i, drīzi taisīju�i podus, drīzi atkal taisīju�i podus un

tad aru�i � tā vien. Bet, kad ar podiem biju�as gandrīz jau visas sētmales pilnas, tad trieku�i muļķīti ar lielu, lielu ve�zumu uz Rīgu: lai pārdodot, cik dārgi vien zinādams, un naudu lai pārvedot jo vairāk, jo labāk!

Muļķītis gan ieteicies: visu nekad nevarē�ot pārvest � viņam ta�u kādu grasi arī vajadzē�ot tēriņa naudas, bet �ie atcirtu�i: �Kas vēdera tiesu nevar godam nopelnīt, ko tas var tērēt.� No dieva puses lai neaiztiekot naudu.

�Labi!� muļķītis atteicis. �Neaiztik�u arī! Neskatī�os nau�dai ne virsū!� Un aizbraucis. Rīgas tirgu sarodas pircēji: cik gribot gabala?

�Cik gribu! Ko es tur varu gribēt? Man noteikts naudai virsū neskatīties, un tad es arī to negribu redzēt � ņemiet podus un nevaicājiet, cik gribu!�

Ak tu �ēlīgais! Pircēji, padzirdu�i, ka podi par velti, nu ņēma un rāva � rau�us izrāva podus no nagiem. Tas nebija ne vakars, kad podu vezums tuk�s, un �is brauc svilpodams mājā.

Pārbrauc � vēl nav pa vārtiem iek�ā � brāļi pretim: �Muļķi, kur nauda?�

�Kur nauda! Nauda Rīgā!�

�Nu, kur tad podus liki, ja nauda Rīgā?�

�Podi lai Rīgā. Tur jau vezumiem ņem pretī � vairāk, nekā jums te kaudzēs, bet naudu nedod ātrāk, kamēr visi podi būs aizvesti.�

Brāļi, to padzirdēju�i, ka rīdzinieki pēc podiem tā izsal�ku�i, neko vairāk: kā tas vezums aizdzīts, dzen atkal citu, un muļķītis nobraukājas, skaidri vai muļķis palikdams, bet, kas jādara, tas jādara � vai gudrajiem brāļiem drīkstēsi atteikt! To nē! Un tā nu �ķūtēja, �ķūtēja � pa�ā rudenī aiz�ķūtēja beidzamo vezumu, un �oreiz � kad tevi nolāpīts! � muļķī�tim jāpārved par visiem vezumiem nauda; ja ne � to gudrie jau noteica � tad dzīvu neatstā�ot. �Vai tavu nelaimi!� muļ�ķītis domā. �Dzīvība ta�u dārga, un beigts nu esmu.�

Bet, mājās braukdams, � laime, kur tu rodies! � dzird: pa krūmeļiem iet ņigu ņegu. Piebrauc tuvāk, redz: slepkavas, blē�i, kas viņi tādi � ceļā jau visus nevar pazīt �, sniega kupenā kaut ko glabā. Viņ� domā: �Ko es tur ķēpā�os ar tā�diem, lai paglabā, lai; gan jau aizies, un tad būs mana reize!�

Jā, tā arī bija: tie ru�ina, ieru�ina un aiziet. Nu ies muļ�ķītis ar savu roku aptaustīt � atrod: lielais �ķirsts pilns sud-

raba naudas paglabāts tā, lai tur ne circenis nedzied pakaļ. Ko nu? Veļ ragavās un ved brāļiem.

Otrā dienā blē�i atnāk mantu ostīt: nav! Par velti Rīgas pilsētu apzagu�i!

Bet gudrie brāļi, tādu spo�u naudu redzēdami, glu�i ap�juka: tūliņ atvēlēja muļķītim to, ko, pēc viņu domām, nekad nebūtu varēju�i vēlēt � precēties! Nu saki � lai muļķītis ta�gad precas, kad visi citi jau apprecēju�ies! Bet, kad jāprecas, tad jāprecas � pretim atteikt jau nedrīkst.

Jā, un tā nu gudrie nko kāzas, nemaz neprasīdami, vai brūte arī būs vai ne, � tikai rīko; un muļķītim vēl jābrauc pa�ā ziemas laikā uz Rīgu pēc kāzu sviesta � āre, lai būtu, cik lielām kāzām vajadzīgs.

Muļķītis aizbrauc Rīgā, sapērk sviestu, brauks mājā � kur tu dieviņ! � atkusnis iestājies, vietām pagalam pliks � nemaz pastumties. Viņ� domā: �Kur es tā pārkul�os! Kad zie�mas laikam nav sniega, tad man ir sviests!� Un nu ņem tikai sviestu un jauc pa ceļu, lai var pabraukt. Brauca, brauca � un gāja tik glumi, ka briesmas. Pārbrauca mājā, brāļi dus�mīgi: viņi esot sabrūvēju�i pilnu pirti ar alu, bet �is nevarot ne nieka sviestu pārvest � brauk�ot pa�i pakaļ, viņ� lai tik�mēr izkurinot pirti un nomazgājoties balts uz kāzām!

Labi � �ie aizbrauc, viņ� iet pirti kurināt.

Kurināja, kurināja � sakurināja, ka bail: alus kļuva sil�tumā traks, iespēra spundes griestos, iztecēja pa grīdu � kāzas izjuka.

Bet otrā rudenī � tad muļķītis pats rīkoja kāzas, pats pre�cēja sievu un apprecējās uz goda.

Pēc tam muļķītis dzīvojis gudri: gudrajiem brāļiem nācies vēl padomu da�dien prasīt. Āre � tā reizēm iet, kad otru par muļķi dēvē.

KA KAĶIS UN PELE MĀJU VALDĪJA

Reiz kaķis ar peli iepazinās un tai tik daudz par savu mī�lestību stāstīja, ka tā apņēmās viņam par saimnieci būt un ar to kopā valdīt māju.

Tikko pele bija atnākusi, kaķis kā saimnieks ņēmās tai izstāstīt, kas jādara, lai mājā arvien būtu laime un prieks. Kad par daudz un da�ādām lietām bija izrunājies, tas beidzot vēl sacīja:

�Mums sevi�ķi par ziemas barību jāgādā, ja negribam badu mirt. Tu, pelīt, nu gan nevarēsi no mājas iziet, jo tev drīz gadītos iekrist slazdā vai citā nelaimē; es turpretim zinu visas malas un varu katrā vietā dro�i iet.�

Kā kaķis sacīja, tā arī darīja. Viņ� pats aizgāja uz tirgu un atstāja peli mājās. No tirgus pārnācis, tas rādīja saimnie�cei tauku podu un teica:

�Te nu gan labu vilci atnesu, bet kur to līdz ziemai pagla�bāsim?�

Abiem bija liela galvas grozī�ana; neviens nezināja, kur to labāk varētu likt. Pēdīgi kaķis priecīgi iesaucās:

�Es zinu labu vietu, kur podu bez bēdām varam pagla�bāt!�

�Kur tad?� pele vaicāja.

�Baznīcā,� kaķis atteica, �un, proti, zem pa�a altāra! Tur ne pats velns to nedrīkstēs aiztikt.�

Taukus ziemai nu gan nolika, bet nebija ilgi jāgaida, kad kaķis sāka jau pēc tiem ilgoties un kādā dienā pelei sacīja:

�Vai zini, māsiņ, kas man tev jāteic: manai radiniecei

dievs jaunus dēlus devis, un man nu jāiet kūmās. Dēls esot brūns ar baltiem raibumiem, un tas man jāturot. Tu jau ne�ļaunosies, ka es tevi vienu pa�u atstāju mājās?�

�Ej, ej,� pele atbildēja, �bet neaizmirsti manis, ja tev labi klājas!�

Viss, ko kaķis par kristībām stāstīja, bija balti meli. Viņam nebija nevienas radinieces, un ari neviens cits to nebija kū�mās aicinājis. Viņ� gāja tie�i uz baznīcu, likās pie tauku poda klāt un laizījās, kamēr virsas kārta bija pagalam. Tad viņ� sāka cierēt pa pilsētas jumtiem un apstaigat visas malas. Kad pēdīgi arī tas vairs nepatika, tad likās zemē un gozēja saulē vēderu.

Labi izgulējies, viņ� diezgan vēlu vakarā pārnāca maja. Pelīte tecēja pretī un mīlīgā balsī vaicāja:

�Vai tu jau mājā? Tu nu gan būsi labi izpriecājies! Kā tad to jauno krustdēlu nosauca?�

�Aiztuk�īts,� kaķis atteica un likās tads drusciņ saīdzis.

�Aiz-tuk-�its,� pele burtoja, �tas ir diezgan ērmīgs vārds. Vai tavos rados tādi vārdi lietojami?�

�Ko nu brīnies,� kaķis atteica, �vārds paliek vārds, un es nemaz nevaru saprast, kāpēc tu to turi sliktāku par Druskuzagli, kā ta�u da�u labu no taviem radiem sauc.�

Neilgi pēc tam kaķis atkal sāka ilgoties pēc taukiem un teica:

�Tev nu, pelīt, atkal vienai pa�ai būs mājās japaliek, jo vakar vēlu man atnāca ziņa, ka �odien atkal jāiet kūmās, un, ja ziņas nesējam taisnība, ka dēlam krancains kakls, tad ne�varu atrauties.�

Labsirdīgā pelīte arī �oreiz bija mierā. Bet kaķis negāja atkal nekur citur kā uz baznīcu un, pie podiņa pielicies, to iztuk�oja līdz pusei.

�Ak, cik labi smēķē!� viņ� ēzdams izsaucās un bija vakarā ar savu dienas darbu ļoti apmierinats.

�Nu, kā tad �oreiz to krustdēlu nosauca?� pele vaicāja, kad viņ� vakarā glu�i līks pārvilkās mājā.

�Pustuk�īts,� kaķis atbildēja un nolikās uz mūrī�a.

�Pustuk�īts, Pustuk�īts,� pele brīnījās, �tādu vārdu vēl nekad neesmu dzirdējusi, varu derēt, ka tāds kalendārā ne�maz nav atrodams.�

Pēc kāda laika kaķim atkal uznāca kārums, un viņ� pelei teica:

�Visas labas lietas � trīs. Man atkal jāiet kūmās. Bet, ko tu teiksi, ja pastāstī�u, kas manai radiniecei par prieku: bērns glu�i melns ar baltām ķepām. Veci kaķi saka, ka esot gan dzirdēju�i par tādu laimi, bet pa�i gan to piedzīvoju�i neesot. Nu, saki pati, vai es varu no kristībām atrauties?�

�Viss būtu labi,� pele atbildēja, �ja tikai tādi ērmīgi vārdi vien nebūtu. Aiztuk�īts, Pustuk�īts, vai tie gan ko labu var nozīmēt?�

�Ko nu bēdājies,� kaķis smīnēdams atbildēja, �vai vārds kādu debesīs cēlis? Tu nemaz neizej ārā izvēsināties, un tava galva no siltuma palikusi pavisam dulla; tu citu neko vairs nezini kā bēdāties par niekiem.�

Kaķis aizgāja. Kamēr kaķa nebija mājā, pele tīrīja istabu un darīja citus mājas darbus. Bet kaķa ce|� arī �oreiz negāja nekur citur kā uz baznīcu. Te nu viņ� likās pie tauku podiņa klāt un strādāja nosvīdis, kamēr bija to iztuk�ojis.

�Nu ir miers,� viņ� teica un, padibenes izlaizījis, vilkās stīvs un resns kā rumba pa baznīcas durvīm laukā. Un tikai pa�ā nakts vidū pārtika mājā.

�Nu, ka tad �oreiz to krustdēlu nosauca?� pele vaicāja, kad viņ� vēl nebija lagā kāju pārcēlis par slieksni.

��oreiz tev būs vēl lielāki brīnumi,� kaķis atbildēja, �jo viņa vārds ir Iztuk�īts.�

�Ko? Iztuk�īts?� pele kā vaimanādama izsaucās. �Kas tas par vārdu, nu tie�ām nav vairs labi.� Un, pakratījusi domīgi galvu, saritinājas midziņā.

No tā laika kaķis gulēja aizkrāsnē kā nosprādzis � unneviens to vairs kūmās neaicināja.

Kad ziema bija klāt un āra vairs neko nevarēja dabūt, pelei ie�āvās prāta tauku podiņ�, un viņa teica kaķim:

�Kaķīt, iesim nu uz baznīcu pie tauku podiņa. Kā mums tagad tauciņi smēķēs.�

�Kā nu nesmeķēs!� kaķis atņurdēja. �Kad tu tos ēdīsi, tev būs tā ap sirdi, it ka tu ziemā būtu mēli pie aukstas dzelzs piegrūdusi.�

Tad nu viņi abi gāja uz baznīcu � pele pa priek�u, kaķis nopakaļ. Nonāku�i tie podiņu gan atrada, bet tas bija tuk�s.

�Ak tu manu tīru dieniņu!� pele vaimanāja. �Nu tavs ne�darbs nāk gaismā. Nu tikai es redzu, kas tu man par draugu. Visu viens pats esi aprijis, kūmās iedams. Nu tikai saprotu, ko tie ērmīgie vārdi nozīmē! Vispirms aiztuk�īts, tad pustuk��īts un pēdīgi izt.. .�

�Klusu!� kaķis uzbrēca. �Ja tu vēl runāsi, tad es tevi dzīvu aprī�u.�

Bet pele nevarēja klusu ciest, kamēr nebija iesākto vārdu izteikusi. Tikko tas bija darīts, kaķis to sagrāba un aprija.

KĀ ZĒNS BITĒS IEDZĪVOJIES

Reiz tēvs ar savu pusaugu�o dēlu tum�ā, lietainā laikā brauku�i ar siena vezumiem caur biezu me�u. Tēvs braucis pa priek�u, dēls nopakaļus. Bet dēla vezums dubļu tērcē ap�gāzies; gan dēls aurējis tēvu palīgā, bet kur tu: lietus gā�as blīk�ķēdams, koki �ņāc, nakts tum�a, ka vai acī dur � sauc, cik patīk, � nekā. Dēls izmocījies, izmocījies, bet nevarējis vezumu uzcelt. Ko nu? Beidzot sagudrojis: līdis kokā, pa�ā galotnē, � vai nesaredzēs kur uguni? Uzlien � jā: spīd gan labā attālumā.

Aizsteidzies tur, ierauga pussagruvu�u mājeli; ieiet iek�ā � nav ne cilvēka ēnas, bet galdi klāti ar labākajiem ēdieniem. Ko nu vēl minstināties? Klūp klāt, saēdas labi un liekas aizkrāsnē gulēt.

Te ap pusnakti saradu�ies visādi klaidoņi, nosēstas gar galdiem un sāks dzīrot, bet mielojoties kauliņus neviens ne�svie� apak� galda: kur� nograuzis, drā� aizkrāsnē � taisni pa zēna ka�oku, ka grab vien. (Saliju�ais ka�oķelis tagad sil�tumā bija brīnum sakaltis.) Vienreiz, otrreiz � te klaidoņi iesaucas: �Ka tevi jupis! Kas tur grab?� Beidzot līdīs raudzīt un izvelk �o aiz �upras tīri bālu, nabadziņu. Nu sprie� ieplētu�ies, ko ar tādu paklīdu�u puiku iesākt? Cits zobojas � jā�slīcina; cits � jāspīdzina, bet galu galā sarunā labāk mucā iebāzt un nosviest me�ā vilkiem par ēsmu. Zēns dreb gan, dreb kā ap�u lapa, bet nenieka nelīdz: jātup mucā un jāgaida, ko rītdiena sacīs. Te, gaismiņai svīstot, sāk vilki kaukt; zēns, tāpat aiz gara laika, iekaucas pretim.

Vilks, vilka balsi padzirdējis, atskrien pie mucas un o�ņā un o�ņā. Bet -� cik tad nu spundes caurums liels � vilki ne�var nekā nojēgt, kas īsti mucā. Nu izgrozās �ā, izgrozās tā, beidzot aptupsies pie mucas un cilās ausis, bet zēns tomēr kaut kā izbā� roku un noķer vilku aiz astes. Vilks to vēl savā mū�ā nebija piedzīvojis, un pārbijies sāks �is trakot ar visu mucu, bet zēns asti tur un tur atspēries. Beidzot, par laimi, muca atsitās pret resnu priedi un sa�ķīda, citādi vilks dro�i vien skriedams būtu vai pārelsies un zēns, kas zina, kad būtu ticis laukā. Bet nu bija labi: zēns izkļuva no sprosta gandrīz bez liekām pūlēm � pavisam sveiks un vesels. Zināms, par to tad arī apglaudīja vilku no galvas līdz kājām, un vilks atkal par tādu laipnību aizveda viņu uz mazu mājiņu, kur viens tēvs ar trim meitām dzīvoja.

9 1758

Vilks turpat palika sētā, bet zēns tūliņ ieiet istaba, padod labvakaru un tai ātrumā nemaz nevar apķert, ko īsti teikt, ko neteikt. Eh! � domājis � teik�u, kas mēles galā gadīsies:

�Vai nevajag Vāczemes tekuļa? Man laukā pie �oga stāv piesiets.�

�Jā, jā � vajag gan! Vāczemes tekuļi reta lieta!�

�Nu tad pavisam labi; tūliņ laidī�u aitu kūtī!�

�Jā, jā � laid, laid, dēls!�

Labi � zēns ielai� savu Vāczemes tekuli kūtī un tad lie�kas gultā, jo piekusis bija tie�ām bez jēgas. Tā nu paliek: visi guļ, tekulis atkal raujas pa kūti. Bet te ap pusnakti tēvs iziet lopus apraudzīt un atrod, ko Vāczemes tekulis izdarījis: apslānījis visas avis � vaimanas jasauc. Tūliņ piekāvis tekuli (vilku) un pusdzīvu aizdzinis un tad, dusmās trīcēdams, iesteidzies istaba meitas modināt.

�Sitīsim, maitāsim to zēnu, to neģēli! Viņ�, tekuli laiz�dams kutī, vilku ielaidis. Nokostas visas musu aitiņas!�

Bet, kamēr �ie laukā rungas, nūjas meklē, zēns izklupis pa mazajām durtiņām turpat dārzā, pagrabis bi�u stropu, iestiepis gultā, palīdis apak� stropa un pārsedzies ar gultas segu, ka nemaz zināt, kas tur apak�ā.

Patlaban arī tēvs ienāk ar nūju, meitas ar rungām � un nu klāj ka klāj stropam. Bet brīnumi, tavi brīnumi! Kas, velns, tam zēnam par cietiem kauliem: klauk�ķ vien. Jāpa�skatās. Un, līdzko pacēla segu, tā bites ietracinatas saks tikai sitējiem acīs bizot, ka ne atkauties. Sie nu vēl atgaiņāsies, bet tas bitēm kā radīts: sadzēla tā, ka neattapa, kur sprukt. Ka�mēr �ie pēcāk laukā dzeloņus izlasa, zēns, sadabūjis tādu pla�kanu vilnas grozu, aiztaisa gala caurumus � un nu tikai: kura bite nāk, tā grozā, kura nāk, tā grozā; beidzot pa�as sametas grozā kā spiets Jāņu laikā. Nu vēl pārsēja grozam palagu, ielika to stropa aug�gala, aizvilka gātis priek�ā un neteica vairs ne vārda.

Bet pa �o laiku sasistais vilks arī negulēja dīkā: a�e, bija ataicinājis no viņām mājelēm klaidoņus, lai nākot atriebties trejmeitu tēvam, kas viņu tā piekāvis ne par �o, ne par to. Klaidoņi atnak: nu zags un laupīs! Bet ko dabūsi no tuk�a? Viena kaktā �ādas graba�as, otrā tādas � tik nu vēl tas bi�u strops gultā lieti derētu. Eh, ņems to pa�u, kraus ratos un brauks projām � cik dabūts, dabūts.

Brauku�i, brauku�i � te zēns sāk stropā nelabi kliegt:

�Zagļi, zagļi! Ķeriet!�

Klaidoņi domāju�i:

�Ko tas vilks mūs ievīlis tādā burvju mājā? Kurai bitei tad tik rupja rīkle? Bēgsim!�

Un klaidoņi aizbēga, atstādami zēnam zirgu, ratus, stropu. Zēns smiedamies izlien no stropa, pārbrauc pie tēva mājā un lielīdamies stāsta, ko viņ� vienā naktī paveicis, vēl pārvez�dams māju svētību � ā�e, medus putniņus. Un no tā laika zēnam ar bitēm arī pa�ķīries: vēlāk savai�ļojies pilns dārzs.

LABAIS GARS

Reiz bija tēvam tāds dēls, kas sestajā septītajā gadā vēl nestaigā: tik slinks, ka lug�us lūdzams. Tīri smiekli ar tādu, bet ko darīsi. Tēvs uztaisa ratiņus, iesēdina tur �o kā paunu un sāk vazāt apkārt nabagos.

Te vienās mājās kāds labdaris noliek maizes klaipu uz galda un saka: �Tev, tēv, nav brīv maizi ņemt. Ja tu, dēliņ, vari, tad ņem, bet, ja nevari un negribi, tad salksti badā!�

Dēliņ� tai dienā bijis ļoti izsalcis. Ilgi gorījies pa rateļiem, kamēr jau vienu kāju izcēlis un drīz arī otru.

�Nu, paldies dievam, jau no rateļiein ārā,� tēvs klusu pie sevis no�ukst.

�Nu atpūties, atpūties, dēliņ, pie pirmā soļa, ka nepār�rauj vēderu!� citi smējās. Un redzi � pēc laiciņa dēliņ� jau pie galda.

Bet maizes klaips, neredzama spēka vilkts, iet arvien uz priek�u un dēliņ� pakaļ, kamēr abi jau pa durvīm laukā. Laukā dēliņ� domā teciņus klaipu sagrābt, bet pārgalvnieks klaips nomoka ķērāju, kamēr slapja mugura, un tad beigās nozūd kā ūdenī.

Tēvs priecīgs izsaucies: �Tas bija tavs labais gars, kas tavu slinkumu izārstēja!�

Dēls no tās dienas tecēja �akli, mācījās veikli strādāt un pēcgalā tapa krietns cilvēks.

GĀGANU KARI

Vienam vīram bijusi tāda pamuļķa sieva. Reiz vīrs atradis lielu podu naudas, bet sieva savā neprātībā izpļāpājusi par naudu kungam. Pienākusi ziņa: rīt vīram jābūt ar naudas podu mui�ā!

�Kad tevi deviņi vilki!� vīrs pukojies un gudrojis, gudro�jis, kā vēl izlietais sasmeļams. Beidzot arī laba gudrība ie�ā�vusies prātā: iestāstījis savai sievai, ka �opavakar gāganu kari gaidāmi. Labi.

Bet sieva, to padzirdējuse, tīri nāves bailēs: �Kas? Gā�ganu kari? Vai dieviņ!�

�Ko tur �vai dieviņ!�,� vīrs atteicis, �slēpies labāk tupeņu bedrē pie laika, apseg�u ar ādu, tad paliksi dzīva.�

�Vai, viriņ, kur tad tu paliksi?�

�Par mani nebēdā, es kau�os līdzi!�

Nu vīrs ievadījis sievu bedrē, pārklājis bedrei sakaltu�u govs ādu, uzbēris zirņus un tad atdzinis vistas. Vistas ņēmu��ās kaudamās pa ādu, un tas nu bijis tāds troksnis kā katrā karā; vīrs pagrābis vēl rungu un dauzījis pak�ķus � lai arī kāds troksnis, kad tikai troksnis. Beidzot izlaidis sievu atkal pasaulē, teikdams: �Lec ārā! Gāganu kari beigu�ies.�

Bet otrā rītā vīrs aizjūdzis zirgu, iesēdinājis sievu ratu priek�ā, pats apsēdies ratu paka|ā uz sē�amā, un tad laidu�i pie kunga.

Bet ceļā vīrs slepus izvilcis no kabatas veģi un iesviedis sievai pār galvu pa�ā klēpī. �ī tūliņ prasa: �Kas te?�

�Are! Nu jau esam piedzīvoju�i tos laikus, kad baltmaize no debesīm krīt. Kad tu arī reiz ko zinātu � tev viss mutē iebā�ams.�

Brauku�i atkal. Ceļmalā bijis �ķūnis, kur āzis vēk�ķējis. Sieva tūliņ: �Kas tur brēc?�

�Atkal jau nezini. Are, muļķīgā! Tur jau velns moka pa �ķūni mūsu kungu.�

Nobrauku�i mui�ā, kungs pretim:

�Kur tā nauda?�

�Kāda nauda?�

�Vai liegsies? Pa�a sieva teica, ka podu esi atradis.�

�Prasi tad sievai, ko man.�

Kungs saucis sievu priek�ā:

�Saki man � kad tavs virs atrada to naudu?�

�A�e, tas bija par nedēļu iepriek� gāganu kariem.�

�Kad tad tādi gāganu kari te biju�i?�

�A�e, tad, kad baltmaize no debesim krita!�

�Kad krita? Kas krita?�

�A�e, tad, kad tevi velns tur �ķūnī mocīja un man tik �ēl bija, ka tu tur brēci vairāk pēc kazlēna nekā pēc cilvēka.�

�Ej tu, trakā, pati pie velna!� kungs uzbrēcis un izdzinis to ar visu vīru pa vārtiem. Tādā gudrībā vīram nauda pali�kusi pa�am.

LAIMES MĀTE

Laimes māte, pa pasauli staigādama, iegriezās vēlā zie�mas vakarā vientuļā mājiņā sasildīties. Promejot tā pasauca saimnieci, sacīdama: �Par to, ka mani sasildīji, vēlies trīs 134 labas lietas!�

�A! � kaut tur krāsns aug�a desa ceptu!� saimniece tūliņ ātrumā iesaucās.

Acumirklī cepa arī, ka �urkstēja vien.

Bet saimnieks pieskrēja klāt: �Ak tu, vientiese! Kaut de�sas līkums labāk tev pie deguna pakārtos! Vai nevarēji vēlē�ties naudu, bagātību?�

Acumirklī tas, ko saimnieks bija teicis, piepildījās: desas līkums karājās sievai deguna galā un nebija atņemams.

Tagad vīrs sabijās un lūdza Laimes māti, lai atņemot sie�vai desas līkumu no deguna.

Laimes māte atņēma un aiziedama sacīja:

�Jūs neesat pirmie, kas vieglprātībā manas dāva�nas iz�ķērdēju�i. Trīs lietas jums devu, trīs saņēmāt � ar�dievu!�

RAUSIS

Reiz bija varena saimniece. Viņa ņema sauju miltu, pienu, sviestu, medu un iztaisīja rausi.

Iznāca varens rausis. Kad viņa to uz pannas ielika krāsnī, tas smar�oja tā, ka satecēja visi viņas septiņi bērni un sāka lūgties:

�Māmuliņ, dod rausi! Māmuliņ, dod rausi.� 135

�Pagaidiet, bērni,� māte teica, �tikko rausis bus gatavs, dabūsiet visi, arī vectēvu nepiemirsī�u.�

Vectēvs sē� uz mūrī�a un klausās. Bet neba vectēvs vien klausās � klausās arī rausis un dzird, ka viņu grib sadalīt un apēst.

�Nē,� viņ� domāja, �aizbēg�u, lai ir, kas būdams.�

Viņ� piecēlās, lai bēgtu, bet tikko spēja pakustēties. Varen smags viņ� bija, jo daudz viņā bija visāda labuma; un, kad saimniece sakratīja pannu, viņ� tikai turpat vien uz pannas pa�juca un apgāzās uz otriem sāniem.

�Redzat, kā apbrunējis,� saimniece rādīja bērniem, �būs varens rausis � pagaidiet, ja pasmcķēsiet, nagus aplaizī�siet.�

Bet, tikko viņa izvilka no krāsns pannu, lai paskatītos, vai rausis nav gatavs, rausis juta, ka kļuvis vieglāks � no viņa

bija daudz ūdens izgarojis �, nolēca no pannas uz grīdas un ripoja taisni uz durvīm.

Bija karsta diena, durvis stāvēja vaļā. Rausis izripoja priek�namā, no priek�nama uz kāpnēm, no kāpnēm zemē un ripoja prom pa taciņu.

Janka viņu gribēja noķert. Bet kur nu! Un tā viņ� ripoja un ripoja.

Visa saime izskrēja laukā, gribēdama rausi notvert, pat vectēvs notrausās no mūrī�a. Lai gan visi skrēja ko jaudāja, rausis aizgāja, ka nebija ko redzēt.

Viņi vaimanādami atgriezās mājās. Bet rausis tikai ripoja uz priek�u.

Te uzreiz tas satika skroderi Pintiķi.

�Labdien, rau�a kungs,� Pintiķis sveicinaja.

�Sveiks, skroder,� rausis atņēma.

�Kurp tu tā steidzies, pagaidi, nāc paciemoties manā mutē. Būsi mīļ� ciemiņ�.�

�Saimniece ar vectēvu un septiņiem bērniem mani ķer�dami nenoķēra. Kā tad tu, bāliņ, domā mani dabūt rokā?� rausis atbildēja un devās tālāk.

Te viņam pretim vista.

�Labdien, rau�a tēv,� viņa saka.

�Labdien, labdien, cāļumāte.�

�Kurp tu tā steidzies kā vēj�? Atļauj tak sevi drusku paknābāt.�

�Ak tu, mu|ķīte tāda. Saimniece ar vectēvu un septiņiem bērniem un Pintiķis mani ķerdami nenoķēra. Kā tad tu domā mani dabūt rokā?� rausis atbildēja un devās tālāk.

Te viņam atkal pretim gailis.

�Labdien, rausi.�

�Labdien, ķeburkāja.�

�Kurp tu tā steidzies, ko bēdz no manis, ko es tev esmu nodarījis? Bet pag, es tevi noķer�u, būs ar ko vistas pacie�nāt.�

�Ej nu ej, vientiesi! Saimniece ar vectēvu un septiņiem

bērniem, Pintiķis un vista mani ķerdami nenoķēra. Kā tad tu domā mani dabūt savos nagos?�

Un rausis devās tālāk. Pēc brī�a viņam pretim pīle, no vieniem sāniem uz otriem gorīdamās.

�Labdien, rau�a krusttēv!�

�Labdien, platknābe.�

�Kurp tu tā steidzies, ka neļauj sevi ne pasmeķēt?�

�Ak tu, au�a tāda! Saimniece ar vectēvu un septiņiem bērniem, Pintiķis, vista un gailis mani ķerdami nenoķēra. Kā tad tu domā mani dabūt rokā?�

Rausis devās atkal tālāk, līdz satika kaķi.

�Labdien, rausi!�

�Sveiks, peļu junkur.�

�Kurp tu tā steidzies, ka neļauj sevi ne aplūkot, ne pasme�ķēt? Pagaidi, es tevi paskrubinā�u.�

�Ak tu, mērkaķis tāds! Saimniece ar vectēvu un septi�ņiem bērniem, Pintiķis, vista, gailis un pīle mani ķerdami nenoķēra. Kā tad tu domā mani dabūt savos negantajos nagos?�

Rausis ripoja arvien tālāk. Pēc kāda laika viņam pretim zostēviņ�.

�Esi sveicināts, tu rausi no kvie�u miltiem!�

�Sveiks, klaigātāj.�

�Kurp tu tā steidzies, ka nepiestāj! Ļauj lai tevi noķeru un zoslēnus pabaroju.�

�Ak tu, ķēms tāds! Saimniece ar vectēvu un septiņiem bērniem, Pintiķis, vista, gailis, pīle un peļu junkurs mani ķerdami nenoķēra. Kā tad tu ar saviem dēliem domā mani dabūt savos nagos?�

Rausis devās tālāk. Beidzot viņam pretim nāca cūka.

�Sveiks, rausi visusaldākais!�

�Labdien, labdien, sivēnu māt.�

�Kurp tu tā steidzies, ka neļauj ne acis pamielot? Pagaidi, drīz būs me�s, un divatā nav tik bailīgi � vienu pa�u tevi var vēl saplēst vilki. Un priek�ā, lūk, arī strauts. Ka tev tikt

pāri? Izmirksi un zaudēsi savu izskatu � sēdies labāk man uz deguna gala.�

Rausis paklausīja un uzsēdās cūkai uz snuķa, un tā � ņam, ņam! � rausi aprija .

Un mūsu rausis vairs neripoja tālāk � un arī pasakai beigas.

SATURS

Alberts Kronenbergs � latvie�u tautas pasaku ilustrators

Pieci kaķi�������������������������.

Gailis un varde����������������������..

Abiem pa prātam���������������������.

A�a lielība�������������������������

Lapsa nes gaili . ���������������������..

Gailītis un vistiņa���������������������.

Avens un vilks�����������������������

Sēņotājs un vilki���������������������..

Vilka skroderis����������������������..

Vilks un te|i������������������������.

Kas bailīgāks par zaķi������������������..

Lapsa un vārna����������������������.

Darbinieks un lācis��������������������.

Tāsis un sveķis ����������������������.

Drudzis un kāsus���������������������..

Ozols un beka�����������������������

Kā cēlies vilku un suņu naids���������������

Septiņi kraukļi������������������.. . .

Ezītis���������������������������.

Kā zvēri gāja grēkus sūdzēt���������������..

Kā vecais abrinieks maizē iedzīvojās����������..

Pūces bērni ������������������������.

Odi����������������������������..

Gliemezis�������������������������.

Brīvības grāmata�����������������

Ugunis��������������������������..

Lapsa cep vaboli���������������������..

Lapsa par nabadzi ��������������������.

Stiprinieki�������������������������

Zelta bārda������������������������.

Bārenītes laime ����������������������

Sprīdītis��������������������������

1.� Sprīdītis apņemas pasauli apskatīties �.

2.�������� Sprīdītis noķer lāci�����������������..

3.� Sprīdītis pievārē divpadsmit laupītāju �.

4.�������� Sprīdītis padzen ienaidnieku un apprec kunga meitu

Viena mārka�����������������������..

Me�a Miķelis�����������������������..

Divi brāļi�������������������������..

Garā ziema����������������

Tēva piemiņa���������������

Ganuzens un velns������������.

Brīnuma stabulītes������������

Kā ķēniņa dēls pameitu apņēma Kā Jelgavu sāku�i bruģēt

Skopais ķēniņ� ��������������

Malkas cirtējs��������������..

Baltie vīriņi un melnie vīriņi

Izmanīgais zaglis�������������

Udensnesējs ���������������.

Skribuskrabu ���������������

Duksis un Piksis�������������..

Podnieki �����������������.

Kā kaķis un pele māju valdīja Kā zēns bitēs iedzīvojies �.

Labais gars����������������

Gāganu kari���������������..

Laimes māte���������������.

Rausis������������������.

ВОЛШЕБНЫЕ ДУДОЧКИ Латышские народные сказки Рига �Лиесма� 1985 На латышском языке Составила Зайга Купле Иллюстрации Альберта Кроненберга

HB .M� 4403

Pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem

BRĪNUMA STABULITES

Latvie�u tautas pasakos

Redaktore G. Leja. Mākslinieciskais redaktors A. Sprūd�s. Tehniskā redaktore D. Reigase.

Korektore A. Giptere.

Nodota salik�anai 14.12.84. Parakstīta iespie�anai 10.06.85. Formāts 70X100/16. Dobspiedes papīrs № 1. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 11,61 uzsk. iespiedi.; 13,54 uzsk. krāsu nov.; 8,42 izdevn. I. Metiens 100 000 eks. Pasūt. № 1758. Cena 45. kap. Izdevniecība �Liesma�, 226047 Rīgā, Padomju hulv. 24. Izdevn. № 135(32073)B-857. Iespiesta LKP CK izdevniecības tipogrāfijā. 226081 Rīgā, Balasta dambi 3.

556 Brīnuma stabulltes: Latv. tautas pasakas / Sast. un priek�v. sarakst. Z. Kuple; Māksi. A. Kronenbergs. � R.: Liesma, 1985. � 142 lpp., il.

4803000000�135

B M801 (11)�85 200�8o 82. 3L-6

[1] agrāku laiku sudraba nauda, vērtības ziņa tuva vērdiņam.