Gulbju karaliene

Lietuvie�u tautas pasakas

�.

Kādā ziemas dienā zemnieks braucis no tirgus un vedis pilnu mucu siļķu. Lapsa, uzodusi siļķu smaku, panākusi zemnieku un sākusi lūgties:

� Paved mani kādu ceļa gabalu.

� Nevaru, � zemnieks saka. � Jau tā smaga brauk�ana.

� Tad ļauj man ielikt ragavās vismaz vienu kāju.

� Kāju vari likt.

Pēc kāda brī�a lapsa atkal �inkst:

� Ļauj man ielikt ragavās arī otru kāju!

� Liec vien arī otru kāju, � zemnieks saka.

Pēc laiciņa lapsa izlūdzās atļauju ielikt ragavās tre�o kāju, bet drīz vien sāka �inkstēt, lai zemnieks vedot arī viņas ceturto kāju.

Zemnieks saka:

� Ja tu visa gribi ierāpties ragavās, mans zirgs vairs nejaudās palikt.

� Nestāsti niekus, � lapsa apvainojas. � Es nemaz negribu kāpt agavās, paved tikai manas kājas un asti, bet es pati tecē�u nopakaj.

Zemnieks pasmējās par lapsas vārdiem un atļāva:

� Liec savas kājas un asti ragavās, bet pati skrien teciņiem nopakaļ.

Kad lapsa bija ievēlusies ragavās, viņa visas siļķes no mucas izmeta uz ceļa, pēdīgi arī pati izlēca ārā, ka zemnieks ne manīt nemanīja. Tad siļķes savāca, aiznesa uz me�malu un na�ķojas. Te � kur bijis, kur ne � gadījās vilks un ieraudzīja, ka lapsa ēd siļķes.

� Labdien, kūmiņ! Kur tu ņēmi tik daudz zivju?

� Biju zvejot, � lapsa atbild.

� Dod, kūmiņ, arī man nogar�ot.

Lapsa nometa vilkam vismazāko siļķi.

� Dod vairāk, kūmiņ, � vilks lūdzas. � Tavas zivtiņas man ļoti gar�o.

� Nevaru dot, pati esmu izsalkusi. Ej, lūdzams, pats un zvejo vesels!

� Un kur tu zvejoji? � vilks vaicā.

� Es tev parādī�u. Vai man �ēl?

Vakarā, kad visi nolikās gulēt, lapsa aizveda vilku pie kāda dīķa aiz sād�as un sacīja:

� Ja gribi dabūt zivis, bāz asti āliņģī. Kad iebāzīsi, turi to tik ilgi, kamēr zivis pieķersies.

Vilks iebā� asti un gaida. Aste vilkam sāk salt, �is vairs nevar izturēt un saka:

� Kūmiņ, es vairs nevaru ciest, vilk�u asti ārā.

� Pacieties, kūm, pacieties. Sākumā ķeras tikai sīkās zivis.

Pēc laba laika vilks atkal saka:

� Ai kūmiņ, man klājas pavisam plāni, aste tik briesmīgi salst, ka nevaru izturēt. Tagad vilk�u ārā.

� Pacieties, kūm, pacieties, kamēr lielās zivis pieķersies.

Vilks cietās arī, bet āliņģis tikmēr sala ciet. Gaismiņai austot, vilks atkal saka lapsai:

� Tagad gan asti vilk�u ārā.

� Velc arī, � lapsa atbild.

Vilks velk, cik spēj, bet nekādi nevar izvilkt.

� Tu, kūmiņ, iesaldēji manu asti! � vilks nelabā balsī iekaucās.

� Kāpēc tad es, mīļais? Tur pieķēru�ās lielās zivis, tāpēc arī nevari Izvilkt.

Vilks visādi locījās un staipījās, tomēr aste � ne no vietas. Tikmēr lapsa aizjoza prom no dīķa un, skriedama caur sād�u, sauca pilnā kaklā:

� Steidzieties, ļaudis, steidzieties! Vilks visas jūsu zivis no dīķa izķers.

Lapsa sacēla sād�u kājās. Sievas no malu malām a�i skrēja sist vilku � da�a ar krāsns kruķi, da�a ar slotu, da�a ar lizi, da�a ar dego�u pagali, da�a ar vangali, da�a ar vāli, � visas steidzās vilkam ādu velēt. Vilks, ieraudzījis, ka skrien tik liels bars sievu un visām rokās sitamie, nobijās: nu nekas labs nav gaidāms! Viņ� griezās riņķī kā tītavās, raustīdams asti no visa spēka. Aste notrūka, bet vilks nepaguva aizmukt un dabūja vairākus belzienus pa sāniem. Tā aste palika āliņģī, apķērusies ar zivīm. Vilks, aiz sāpēm kaukdams, skrēja meklēt lapsu, lai atriebtos �ai par pārestību.

Bet lapsa, kamēr sievas ņēmās pie dīķa, aptecēja mājas, apo�ņāja krāsnis un, uzgājusi, kur cep desas, aptina tās sev ap kaklu, aiznesa uz apsnigu�as siena kaudzes un ēd.

Vilks pēc smar�as uzgāja viņu un vaicā:

� Ai kūmiņ, kāpēc tu piekrāpi mani? Asti pazaudēju, bet zivis nedabūju.

� Vai tā mana vaina? � lapsa saka. � Jāprot zvejot.

� Ko tu tik gardu ēd? Nomet arī man kādu kumosu, � izbadējies vilks lūdzas, siekalas rīdams.

� Pati esmu izsalkusi, tāpēc velku sev ārā no vēdera zarnas un ēdu. Se tev kumoss.

Lapsa nometa kumosu desas, vilks � caps! � norija, � neko ne-:lksl, gar�īgs.

� Vai es savas zarnas arī varētu ēst? � vilks vaicā.

� Skaidrs, ka varētu. Pārgriez sev vēderu un tik velc zarnas ārā. Vilks pārgrieza vēderu, tomēr zarnas nedabūja nogar�ot � drīz vien

obeidzās.

Bet lapsa ar savu gudrību vēl ilgi dzīvoja, kamēr vien cilvēks no vi-as ādas nepa�uva sev cepuri.

.

Vilks iet gar me�malu, bet dzenis kaļ kokā. Vilks paceļ

galvu un saka:

� Dzeni, dzeni, tu cauru ziemu un vasaru kal vienā kal�anā, tikai zābaku tev kā nav, tā nav!

Dzenis �im cērt pretī:

� Zābaku man nevajag. Un tu, aituģēģeris vilks, aitas kauj vienā kau�anā, tikai ziemu salsti, jo nespēj pa�ūdināt sev ne ka�oka.

Vilks atcerējās, kā viņ� ziemas salā klabinājis zobus, noskuma un raudādams gāja prom. Satika lapsu. Lapsa vaicā:

� Kādēļ tu, kūm, raudi?

� Kā lai neraudu, ja dzenis man saka: �Tu, aituģēģeris vilks, aitas kauj vienā kau�anā, bet ka�oku sev nespēj pa�ūdināt.�

� Par to nav jāraud. Es tev, kūm, pa�ūdinā�u ka�oku, tikai atnes man vienu aitu.

Vilks aizgāja, nokoda aitu un atnesa to lapsai.

� Atnāc rīt, ka�oks būs gatavs, � lapsa saka.

Lapsa, notiesājusi aitu, vārtās piekalnē un sildās saulē.

Atnāca vilks.

� Nu, lapsas kundzīt, vai ka�oks gatavs?

� Gatavs, tikai apkakles trūkst. Ja apkaklei varētu sadabūt kādu zirga ādu ...

� Kur to lai ņem? � vilks vaicā.

Lapsa saka:

� Tepat atmatā ganās skaists kumeļ�, no tā iznāktu labu labā apkakle. Ņem gro�us un ejam! Tu pieturi, bet es nogriezī�u tik, cik vajag apkaklei.

Lapsa ar dzirklēm pieiet pie kumeļa un �ņirkstina tam pie auss, bet vilks met gro�us virsū. Kumeļ� sabijās un tā spērās prom, raudams vilku līdz, ka �im pat vilna putēja pa gaisu gaisiem. Lapsa kliedz, ko māk:

� Turi, kūm, kumeļu, es vēl apkakli neesmu nogriezusi!

Vilks gro�us jau gribētu palaist, bet pats sapinies tajos un vairs netiek vaļā. Kumeļ� vilku nes taisnā ceļā uz mājām.

� Kūm, kūm, turies pie vārtiem! � lapsa kliedz no tālienes.

Kā vilks lai noturas, ja kauli jau pa zemi grab. Tā vilks arī nedabūja lapsas �ūdināto ka�oku.

,

Reiz vilks ar lapsu skrēja garām lamatām. Lamatās karājās zoss. Abus ļoti mocīja izsalkums, jo sen nebija ēdu�i, bet lapsa uz zosi ir nedomāja skatīties.

� Kāpēc tu, kūmiņ, nekamp ciet zosi? Re, kur tā karājas! � vilks jautāja.

� �odien tre�diena, tāpēc es gaļu neēdu, � lapsa atbildēja.

Vilks nekādus gavēņus neievēroja � ēda gaļu, kad vien to dabūja. Viņ� tūdaļ devās pie lamatām, bet, nesasniedzis zosi, � �vīks! � uzkārās cilpā. Tagad lapsa dro�i uzkāpa pēc zoss un to gardu muti notiesāja.

� Tev, kūmiņ, �odien tre�diena, � pusdzīvais vilks sacīja.

� Tre�diena ir tam, kam kājas pie zemes nesniedzas, � lapsa atbildēja.

Un uztaisīja sev ragavas. Tad lapsa iejūdz jēru un saka:

� Viens un divi izmainīju Rausīti pret jēru!

Un tik brauc vienā brauk�anā. Skatās � nāk vilks. Vilks saka:

� Lapsiņ, kūmiņ, pavizini mani!

� Tu manas ragavas salauzīsi!

� Nē, nesalauzī�u vis, pavizini tikai vienu manu ķepu!

� Liec ķepu virsū, � lapsa atļauj.

Vilks uzliek vienu ķepu un atkal lūdzas:

� Pavizini arī otru ķepu!

� Tu manas ragavas salauzīsi!

� Nē, nesalauzī�u vis.

� Tad liec ķepu virsū!

Vilks ieliek ragavās otru ķepu, lūdz pavizināt arī tre�o. Kad lapsa ar mieru, vilks vēl lūdz pavizināt ceturto ķepu.

Ragavas sāk krak�ķēt. Vilks gau�as, ka viņam aste velkoties pa zemi. Lapsa noskai�as un saka:

� Liec virsū arī asti un apsēdies, kā nākas!

Vilks ietrausās ragavās un apsēdās, kā nākas.

Te � krak�, krak�! � ragavas salūza.

Nu lapsa vilkam saka:

� Ej uztaisi man ragaviņas!

� Bet es, lapsiņ, kūmiņ, neprotu ...

Lapsa pamācīja, kas jāteic, lai ragaviņas pa�as uztaisītos.

Vilks aiziet uz me�u un teic teicamo:

� Taisnais koks būs sliecēm,

Līkais koks būs ilksīm!

Bet ragaviņas netaisījās vis.

Vilks atgrie�as pie lapsas un saka:

� Man ragavas netaisās!

Tad lapsa lūdz:

� Pieskati manu jēru!

Bet pati aiziet uz me�u un maigā balsī saka:

� Līkais koks būs sliecēm,

Taisnais koks būs ilksīm!

Un ragaviņas uztaisījās.

Pa to laiku vilks nobeidza jēru, izēda tam iek�as, piebāza vēderu ar sūnām, aiz�uva ciet un pats aizskrēja uz me�u. Lapsa atvelk ragaviņas, skatās � vilka vairs nav. Iejūdz jēru un saka:

� �viku �vaku!

Ragaviņās jūgtais,

No ganiem iemainītais!

Bet jērs nekust ne no vietas. Lapsa skatās � jērs piebāzts ar sūnām.

.

Garausis zaķis reiz nāk no vakarē�anas mājās un klaigā:

� O-ū, mājā netieku!

� Jods tevi rāvis, kūm, kā tu mani nobaidīji! � vilks, sēdēdams pie ugunskura, saka. � Nu gan es tevi apēdī�u.

� Ai, neēd, kūm, neēd! Es biju piedzēries un neapjēdzu, ko daru, �

zaķis sāka lūgties.

� Labi, lai �oreiz paliek, neēdī�u. Bet rīt no rīta pats atnāc uz tiesu. Zaķis nu sāka steidzīgi meklēt lieciniekus, bet nevarēja atrast. Tad

aizcilpoja uz dārzu kāpostus grauzt un tur ieraudzīja kaķi. Zaķis nu ņēmās lūgt kaķi, lai tas nākot �im par liecinieku. Kaķis ar mieru. Zaķis iet ar savu liecinieku un satiek gaili. Zaķis nu ņēmās lūgt gaili, lai tas nākot �im par liecinieku. Gailis ar mieru. Zaķis iet ar kaķi un gaili un pa�ā me�a malā satiek āzi, kas mielojas ar zāli.

� Kurp tu, zaķīt, tā steigdamies? � āzis vaicā.

� Man jātiesājas ar vilku, tāpēc sameklēju sev lieciniekus un tagad eju uz tiesu.

� Ņem arī mani par liecinieku, � āzis saka.

� Labi, � zaķis atbildēja un paņēma āzi par liecinieku.

Iet visi kopā. Vilks ar lāci gaida un nevar sagaidīt, kad zaķis ieradīsies ar saviem lieciniekiem. Vilks lācim lika uzkāpt kokā un paskatīties, vai jau nenāk. Lācis uzkāpj kokā un saka:

� Re, kur viņi nāk ar izkaptīm, ar cirvjiem un na�iem, sev līdzi vilkdami vēl skrotis. Viņi mūs nositīs! Es labāk nemaz nekāp�u zemē no koka.

� Bet kur lai es paslēpjos? � vilks vaicā.

� Palien zem �agaru kaudzes un tupi, kamēr viņi aizies.

Vilks palīda zem �agaru kaudzes un guļ. Atnāca zaķis, kaķis, gailis un āzis uz tiesu un skatās: neviens nekur nav redzams. Kaķis saka:

� Kur nav, tur atradīsim, kur nav, tur atradīsim!

Gailis dzied:

� Nepadosimies, nepadosimies!

Āzis blēj:

� Te bija, te nav, te bija, te nav!

Kaķis skatās � zem �agaru kaudzes kāds kustas. Viņ� domāja, ka tur ir pele, un nenocieties � caps! � ķēra vilku aiz astes. Vilks pārbīlī metās bēgt tie�i uz me�u. Gailis nobijies pacēlās spārnos un uzlaidās tajā kokā, kur tupēja lācis. Bet lācis domāja, ka tagad jau brūk viņam virsū, un kā lēca no koka, tā nositās.

Zaķis, redzēdams, ka vilks nozudis, bet lācis nosities, saka:

� Tiesas nav bijis un nebūs!

Un zaķis ar lieciniekiem devās atpakaļ uz mājām.

.

Gār�as malā dzīvoja kāds zemnieks. Gribēdams noķert vilku, viņ� gār�ā izraka dziļu bedri. Bedres vidū ieraka stabu un tikai tā galu atstāja divas pēdas ārā. Tad bedri pārsedza ar �agariem, uzlika salmus un uzkaisīja virsū sniegu, lai vilks atskrējis bedri neredzētu. Staba galā piesēja dzīvu pīli. Pa dienu to ņēma nost, bet pa nakti sēja klāt, lai pīle ar saviem pēk�ķieniem pievilinātu vilku.

Tikko vilks izdzirda pīles pēk�ķē�anu, tā spicēja ausis un klausījās. Brīdi paklausījies, sāka skriet uz to pusi, kur pīle pēk�ķēja. Pieskrējis pao�ņāja, vai tuvumā nav cilvēks, un dro�i metās pie pīles. Kā lēca, tā � buldink�! � gar�ļaukus ievēlās bedrē, ka dzirksteles vien gar acīm pa�ķīda. Nobijās gan, nabadziņ�, jo tik tikko kaklu nenolauza, bet ko lai dara? Grābstās gar bedres sienām, izrāpties nevar. Sa�ļucis notupās malā un gaida savas beigas.

Rītausmā medību suņi gār�ā dzina zaķim pēdas. Tas, nabags, suņu trenkāts, cilpo pret vēju un, bedri nepamanījis, uzkrīt vilkam taisni uz galvas. Vilks briesmīgi nobijās un iekaucās, arī zaķis aiz pārbīļa iespiedzās.

Nu bedrē jau ir divi. Viens tup vienā malā, otrs � otrā.

Arī lapsa izdzirda pīles pēk�ķē�anu un skrēja uz to pusi. Atskrējusi skatās � pīle staba galā, bet ap stabu dziļa bedre, un tajā tup vilks ar zaķi. Lapsa pasmīn un saka:

� Labdien, kūmi! Kas jūs te iegrūdis?

� Redzi, kaimiņien, � vilks atbild, � naktī izdzirdu pīles pēk�ķē�anu un tūlīt steidzos �urp � gribēju pīles gaļu nogar�ot, bet te gadījās lamatas: kā lēcu, tā iekritu.

� Mani vajāja suņi, � zaķis sūdzējās. � Muku, ko mācēju, bet sniegs vēl acis aizķepēja, tā bedri nepamanīju un iekritu.

Lapsa, pār bedri lēkādama, par vilka un zaķa nelaimi zobojas:

� Kāpēc es bedrē neiekritu, bet jūs abi iekritāt? Es neiekritu tāpēc, ka esmu svēta! Es esmu svēta! Es esmu svēta! Svētie bedrē neiekrīt!

Tā lēkādama, lapsa grib notvert stabā piesieto pīli. Te pīles gaļas kārumniecei aiz staba aizķērās kāja un viņa ar visu savu svētumu iekrita bedrē.

Nu bedrē tup jau trijatā. Vilks lapsai saka:

� Āre, kūmiņ, tev ir svētums nepalīdzēja � tikpat bedrē iekriti.

Lapsa vilkam atcērt:

-г� Nolādētā kāja aizķērās aiz staba un mani ierāva.

Visi tup un cits uz citu skatās. Lapsa vilkam vaicā:

� Ko tu, kūm, domā?

� Man simts domu prātā, � vilks atbild.

� Un ko tu, kūm, domā? � lapsa vaicā zaķim.

� Man arī simts domu prātā, � zaķis nodreb.

� Bet ko tu, kūmiņ, domā? Tagad mēs visi esam pagalam, � vilks saka.

� Man ir viena laba doma prātā, � lapsa atbild. � Ko mēs visi noskumu�i sē�am? Sāksim dziedāt!

Un iesāk: vilks kauc � aūūūūū, aūūūū, lapsa rej � au, au, bet zaķis

spiedz � kvī, kvī. Kā vesels orķestris skan. Brīdi kauku�i, apklust. Lapsa, lūk, saklausījusi, ka cilvēks pie bedres nākot, un saka:

� Cilvēks nāk pie mums. Izliksimies, ka visi esam beigti!

Tā arī izdarīja: vilks izstiepās kā nosprādzis, zaķis novēlās zemē un nemaz neelpoja, lapsa apgūlās uz sāniem un izlikās beigta.

Cilvēks pienāk pie bedres un redz: visi zvēri beigti, izstiepu�ies guļ uz sāniem. Un viņ� domā: �Kas noticis? Nesen visi vēl kauca, bet nu jau nedzīvi guļ! Laikam �ie pirms nāves tā būs kauku�i?�

Cilvēks iekāpa bedrē un sāka taustīt lapsu. Jūt, ka tā vēl silta, un pie sevis runā: �Nu, lapsiņ, tu vēl esi silta; labi, ka nobeidzies. Tava āda ka�okam glu�i labi noderēs, bet tava gaļa tiks suņiem.� Un izmeta lapsu no bedres.

Tikko lapsa nokrita zemē, tūdaļ paskrēja desmit soļu tālāk, pagriezās pret cilvēku un saka:

� Vēju tu dabūsi rokā, nevis manu ādu savam ka�okam! � To pateikusi, aizmetās uz gār�u.

Cilvēks muti vien ieplēta un tā arī palika stāvam.

� Ak tu nekauņa! Vajadzēja man zināt, ka esi dzīva, pats tevi būtu nobeidzis. Tava laime, ka tik veikli mani apmuļķoji! � cilvēks pukojās.

Pēc tam viņ� atnesa mietu un nobeidza vilku un zaķi. Tad atbrauca ar ratiem, abus izvilka no bedres, aizveda uz mājām un nodīrāja tiem ādu.

Bet lapsa ar savu gudrību palika dzīva.

.

Kāda sieva reiz gāja sienu pļaut un paņēma līdzi krūzi piena. Laiks bija karsts. Sieva nolika krūzi krūmos, lai piens nesaskābst. Tā gadījās, ka garām skrēja lapsa, kas svelmainajā laikā ļoti gribēja dzert. Viņa uzoda pienu, iebāza galvu krūzē un izdzēra to tuk�u. Sieva bija aizņemta ar siena pļau�anu un neredzēja, kas notiek ar viņas krūzi. Lapsa galvu viegli iebāza krūzē, bet izvilkt nekādi vairs nevar: groza galvu gan �ā, gan tā, ceļ to uz aug�u un noliec uz leju, bet izvilkt nevar � un cauri. Redzēdama, ka neko nevar panākt, lapsa sāka krūzi lūgties: �Laid mani vaļā, krūzīt, esam diezgan spēlēju�ās un draiskujoju�ās, man vairāk nav laika.� Bet visa lapsas gudrība neko nelīdz � krūze kā nelai� vaļā, tā nelai�. Lapsa nav muļķe; viņa krūzei saka: �Nu, pagaidi, ja tu mani nelaidīsi vaļā, es tevi noslīcinā�u.� Un aizskrēja uz upi krūzi slīcināt. Tas taisnība � krūze noslīka, bet, piesmēlusies ar ūdeni, tā aizvilka dibenā arī lapsu līdzi.

Suns reiz ganam līdzi aizskrēja uz ganībam. Skraidīdams ielīda krūmos un uzdūrās vilkam. Vilks sagrāba suni aiz skausta un piespieda pie zemes. Ticis nelaimē, suns sāka vauk�ķēt. Gans to izdzirda un sauc:

� Meistar, Meistar, Meistar! � Tāds bija suņa vārds.

Vilks, dzirdēdams gana saucienu, pārstāja suni �ņaugt un vaicā:

� Kāda amata meistars tu esi?

Es labi protu ādas miecēt, � suns attapies atbildēja.

Vilkam tajā nedēļā bija laimējies: piecas ādas bija nodīrājis � trīs vecām kazām un divas milzu ērgļiem. Viņ� suni palaida vaļā, abi stāv un mierīgi runājas. Vilks saka:

� Nāc man līdzi, man ir piecas ādas. Tu man tās izmiecēsi, bet es tevi labi pacienā�u.

Runāts, darīts. Suns pārnesa ādas un iemiecēja tās zem tilta. Ta�u suni piemeklēja nelaime. Reiz viņ� ielavījās virtuvē un gribēja aizlīst aiz mūrī�a, lai siltumā apgultos, bet, spraukdamies garām, aizķēra krūzi ar pienu un to apgāza. Saimniece turpat virtuvē vārīja vakariņas. Viņa aizsvilās dusmās, pakampa pavārnīcu ar karstu putru un ie�ļāca Meistaram acīs. Suns metās ārā pa durvīm, bet noskaitusies saimniece kliedza viņam paka):

� Lai es tevi, nolāpīto, �eit vairs neredzētu!

Izskrējis pagalmā, suns ar ķepām kasa karsto putru no acīm, bet viena acs applaucēta, un Meistars vairs lāgā neredz. Sākās bēdīgas dienas: neviens suni nelai� istabā, nedod ēst, bet pats, pusakls būdams, neprot sameklēt barību, bads Meistaram klāt. Ko darīt? Pagalam izsalcis viņ� izvilka no tilta apak�as vienu ādu un apēda. Tajā dienā bija labi. Otrā dienā apēda otru ādu un tā visas līdz pēdējai.

Pēc kāda laika suns ar puisi gāja apskatīt zirgus un � tavu nelaimi! � satika savu draugu vilku. Vilks tūdaļ vaicā:

� Nu, meistar, vai ādas jau izmiecētas?

Suns nodūra acis un atbild:

� Slikti iznāca, ādas laikā nepaspēju izmiecēt: saslimu ar acīm, bet iemiecētās ādas pa to laiku sapuva.

Vilks saka:

� Ļoti slikti, es tev to nepiedo�u. Piecas ādas nav joks, es tevi tiesā iesūdzē�u.

� Sūdzi, � suns atbildēja. � Ko es lai daru? Ne jau tī�u prātu tās sapūdēju, bet nelaime gadījās.

� Kādus soģus tu gribi izvēlēties no savas puses? � vilks vaicā.

� Es izvēlē�os taisnīgus soģus, � suns atbild, � savus labākos kaimiņus: āzi, kaķi un gaili. Un kādi būs tavi soģi?

� Man pietiks ar diviem vien. Es aicinā�u lāci un lapsu � me�a dzīvnieki ir gudrāki par mājas dzīvniekiem.

Me�malā auga liels ozols. Pie tā arī norunāja sapulcēties nākamās dienas rītā ap brokasta laiku. Tā norunāju�i, �ķīrās.

Nākamajā dienā vilks pasauca lāci ar lapsu un visi ieradās norunātajā vietā. Viņi kādu brīdi gaidīja, skatīdamies uz sād�as pusi, bet suns ar soģiem kā nav, tā nav manāms. Lācis saka:

� Iesim pie ozola. Es uztrausī�os kokā un palūko�os � no aug�as labāk varē�u redzēt.

Visi aizgāja pie ozola. Lācis tūdaļ uzrāpās ozolā un skatās. Beidzot ieraudzīja, ka no sād�as puses nāk suns ar saviem soģiem. Lācis nu ņēmās stāstīt:

� Slikti mums būs, suns ved ļoti varenus soģus: vienam gara, sirma bārda un balts apmetnis mugurā, bet priek�ā divi �ķēpi; kad tas iet gar krūmiem, vēl lau� saujā rīkstes; otrs nāk ar svītrainu mundieri mugurā, nesdams augstu paceltu pīķi; beidzot nāk tre�ais � tas laikam ir karavīrs � ar sudrabu izrakstītā tērpā, sarkaniem atlokiem, katrā rokā nes pa līkam zobenam.

Lācis aiz bailēm pakāpās vēl augstāk ozolā. Lapsa � dro�s paliek dro�s � nogūlās aiz �agaru kaudzes. Mājas dzīvnieki atnāk un redz: pie ozola stāv tikai vilks. Gailis apstājies iesaucas:

� Dievs palīdz, puis! Kur ir tavi soģi?

Lapsa gribēja paskatīties, kas tas par runātāju, un sakustējās aiz �agaru kaudzes. Kaķis domāja, ka tur �urka, un metās virsū. Lapsai �ķita, ka tai uzbrūk ar pīķi. Viņa ņēma kājas pār pleciem un spruka uz me�u. Suns, ieraudzījis, ka lapsa mūk, dzinās tai pakaļ un sauca:

� Pagaidi, pagaidi, pagaidi!

Nobijās arī kaķis, ie�ņācās un joza ozolā. �ajā juceklī gailis sāka kliegt:

� Vai jūs traki, vai jūs traki?

Tā kliegdams, gailis uzlaidās ozolā. Lācis nobijās, domādams, ka viņam uzbrūk divi briesmoņi � viens ar pīķi, otrs ar diviem zobeniem; viņ� uzreiz � blauks! � zemē un kūleņodams ļekoja uz me�u. Āzis, tādu kņadu redzēdams, atkāra lūpu un aiztipināja pie ganāmpulka. Tā vilks palika viens. �āda tiesā�anās viņam apnika, un viņ� tāpēc nolēma ādas vairs nedirāt, bet saplosīt tās un apēst reizē ar gaļu.

ļ

Kādā purvā dzīvoja stārķis un dzērve. Atsevi�ķi dzīvot bija garlaicīgi, un stārķis sadomāja precēties. Sadomāja un iet pa purvu trīs verstis � �ļaks, �jaks, �ļaks. Aizgājis klauvē pie dzērves mājas un saka: � Dzērve, dzērve, es tevi gribu precēt. Vai nāksi pie manis par sievu?

Dzērve paskatījās pa logu un, pat durvis neatvērusi, saka:

� Tu, stārķi, neesi nekāds glītais: tavas kājas tik vien ir kā stilbu kauli, pats izkāmējis un tūļīgs, tev nav nekādas veiklības. Ar tevi, stārķi, es neprecē�os. Vēl nav pienācis mans laiks. Pagaidī�u.

Stārķis nokaunējās par tādu atbildi un atkal pa purvu kājo uz mājām � �ļaks, �ļaks, �ļaks.

Tikko stārķis bija prom, dzērve sāka prātot un, lūk, ko izprātoja: �Lai arī kāds ir �is stārķis, tomēr vīrs. Kaut gan viņa kājas tik vien ir

kā stilbu kauli, bet sarkanas, un, ja garas, � purvā dzīvojot, tās visai noderīgas, spalvas tik daudz nenotraipās. Un vispār � stārķis ir stalts vīrs un lidodams skaisti vēcina spārnus, ne viena vien mani apskaudīs, ka dabūju tādu vīru. Un kāda es muļķe: stārķis pats atnāca precībās, bet es atteicu! Simtreiz labāk būtu apprecēties nekā palikt vecmeitās. Ie�u pati pie viņa, atvaino�os, un lai viņ� tad mani ņem par sievu.�

Un dzērve iet pie stārķa, daili cilādama kājas pa purvu � plik�, plik�, plik�... Aizgāja, pieklauvēja pie stārķa durvīm un saka:

� Es pārdomāju, kaimiņ. Tas nebija labi, ka atsacījos no tava piedāvājuma. Tu esi labs un glīts vīrs, tāpēc arī nācu pie tevis: ņem mani par sievu, divatā mums dzīve būs priecīgāka.

� Ja nenāci, kad tevi bildināju, tad tagad vari tuk�ā doties uz mājām. Arī bez tevis dabū�u sievu, varbūt vēl skaistāku.

Dzērve nokaunējās, nodūra knābi un tipina uz mājām � plik�, plik�, plik�...

Pa to laiku stārķim sirds atmaiga, un viņ� grem�as, ka slikti darījis, noraidīdams dzērves piedāvājumu: �Labs putns ir �ī dzērve, pati atnāca, velti es viņu neņēmu par sievu.�

Un atkal stilbo pie dzērves � �ļaks, �ļaks, �laks... Dzērve negrib ne runāt, ne iet pie viņa par sievu, bet, tiklīdz stārķis be�ā aizdipā uz mājām, dzērve bēdājas:

� Pietiek man meitās dzīvot. Vēl kāda cita dzērve stārķi pievāks. Ie�u un atvaino�os, varbūt sāksim dzīvot kopā.

Tā viņi aizvien vēl nevar izlīgt un līdz �im laikam viens pie otra staigā.

.

Reiz vārna, klaiņādama pa ezermalu, noķēra vēzi. Vēzis redz, ka labi nebūs, un sāk vārnu slavēt:

� Cik skaistas jūsu spalvas, vārniņ, visskaistākās pasaulē!

Vārna klusē, neko nesaka, bet vēzis turpina savu:

� Varbūt arī jūsu balstiņa ir skaista?

Vārna vai ģībst aiz prieka, tomēr neko nesaka. Tad vēzis vēl uzslavē:

� Jums tie�ām jākjūst par visu putnu ķēniņieni!

Vārna tikai:

� Jā, jā!

Vēzis � plunk�! � ūdenī un aizpeldēja, bet vārna palika be�ā.

.

Dzīvoja reiz runcis � ļoti liels kārumnieks: ko tikai sievas nolika, to visu viņ� aprija. Kādu dienu vīri brauca uz me�u un aizveda arī runci. Runcis, briesmīgi izsalcis, staigāja pa me�u, atrada beigtu me�a cūku un sāka ēst. Garām gāja vilks, ieraudzīja, ka tik mazs ēd tik lielu, un runcim saka:

� Veseli ēdu�i, Run�a kungs!

Bet runcis atbild:

Kad �ito apēdī�u, tad nokau�u citu.

Vilks nobijās un aizmuka. Mukdams satika lāci un stāsta:

� Vadzi, kūm, ko es tev teik�u: mazs lielu nokāvis; tu esi dro�sirdīgs, varbūt to aizbaidīsi.

� Ejam, es aizbaidī�u, � lācis atbild. Un abi devās pie run�a. Aizgāja un saka:

� Veseli ēdu�i, Run�a kungs!

Runcis savu:

� Kad �ito apēdī�u, tad nokau�u citu.

Lācis nobijās un muka prom. Muka un satika lapsu:

� Vadzi, kūmiņ, ko es tev teik�u: mazs lielu nokāvis; tu esi dro�sirdīga sieva, varbūt to aizbaidīsi.

� Ejam, es aizbaidī�u, � lapsa atbildēja, un visi devās pie run�a. Lapsa �im saka:

� Veseli ēdu�i, Run�a kungs!

Bet runcis kliedz pilnā kaklā:

� Kad �ito apēdī�u, tad nokau�u citu!

Zvēri nobijās un atkal muka prom. Satika zaķi:

� Vadzi, kūm, ko mēs tev teiksim: mazs lielu nokāvis; tu esi dro�sirdīgs vīrs, varbūt to aizbaidīsi.

� Ejam, es aizbaidī�u, � zaķis sacīja, un visi devās pie run�a. Kad aizgāja, zaķis saka:

� Veseli ēdu�i, Run�a kungs!

Bet runcis kliedz no visa spēka:

� Kad �ito apēdī�u, tad nokau�u citu!

Visi nobijās vēl vairāk un laida ļekas vaļā; bija bail, ka arī viņus nenokauj. Tad lapsa izgudroja:

� Mēs viņam sarīkosim lielas dzīres, varbūt viņ� mūs neaiztiks. Lācis apņēmās uzcelt māju, vilks � nokaut cūku, lapsa � atnest zosis, bet zaķis � kāpostus. Kad viss jau bija gatavs, vilks gāja aicināt runci dzīrēs:

� Run�a kungs, ielūdzam jūs dzīrēs.

� Aizie�u, aizie�u, � runcis atbildēja.

Gaidīja ilgi, bet runcis kā nenāk, tā nenāk. Tad lācis gāja aicināt:

� Run�a kungs, ielūdzam jūs dzīrēs.

� Aizie�u, aizie�u, � runcis atcirta.

Gaidīja, gaidīja, bet nevarēja sagaidīt. Tad lapsa gāja aicināt:

� Run�a kungs, ielūdzam jūs dzīrēs.

� Aizie�u, aizie�u, � runcis atkal atbildēja.

Gaidīja, gaidīja, bet tā arī nesagaidīja. Nu zaķis devās aicināt:

� Run�a kungs, ielūdzam jūs dzīrēs.

� Aizie�u, aizie�u, � runcis izmeta.

Atkal gaidīja, tomēr nesagaidīja. Tad gāja aicināt lapsa:

� Run�a kungs, ielūdzam jūs dzīrēs.

� Eju, eju, � runcis noņurdēja.

Galdā salika gan ceptu, gan vārītu gaļu, gan kāpostus. Vilks, baidīdamies run�a, paslēpās zem �agaru kaudzes, lācis uzkāpa uz mājas jumta, lapsa ielīda alā, bet zaķis palika saimniekot. Atnāca runcis, zaķis atvēra durvis un ielaida ciemiņu. Tas tūdaļ uzlēca uz galda un sāka tiesāt gaļu. Bet nabaga vilks arī ļoti kāroja gaļu, viņam pat siekalas saskrēja mutē un aste sakustējās. Runcis ieraudzīja, ka aste kustas, un domāja, ka tur ir pele, tāpēc metās ķert ciet. Vilks pārbijās, laidās bēgt, izdūra sev acis, salauza ribas un nobeidzās. Lācis � būk�! � novēlās no mājas un nositās, bet lapsa bēgdama trāpījās sunim ķetnās, un tas viņu saplosīja.

Palika tikai zaķis ar runci, abi ilgi un laimīgi dzīvoja, un gaļas viņiem bija papilnam.

.

Dzīvoja kaķis un gailis. Kaķis gailim iedeva graudus, krūzīti ūdens, piekodināja tupēt uz krāsns un teica:

� Nevienu istabā nelaid, jo es ie�u lūkus plēst!

Paņēma cirvi un aizgāja.

Kad gailis palika viens, atnāca lapsa un saka:

� Gailīti, gailīti, taisi vaļā durtiņas!

Nosaldēju kājiņas, uz ledus stāvēdama, villainītes velēdama.

Gailis atbild:

� Es augsti tupu.

Bet lapsa:

� No krāsniņas uz laktiņas, no laktiņas uz muciņas,

no muciņas uz slieksnl�a � un tad vaļā ver.

Gailis tā ari darīja. Atvēra durvis � lapsa �o tūdaļ sakampa, ielika tarbā un nes prom. Bet gailis kliedz:

� Runcīti, kaķīti, lapsa mani nes pa zaļu birzīti, pa strauju upīti.

Kaķīti, ū-ū-ū!

Kaķis izdzirda, panāca lapsu un atņēma gaili. Atkal notupināja gaili uz krāsns un piekodināja nevienu nelaist iek�ā, jo viņ� �oreiz tālu ie�ot lūkus plēst.

Bet, tikko kaķis prom, lapsa tūdaļ klāt. Un atkal lūdzas:

� Gailīti, gailīti, taisi vaļā durtiņas!

Nosaldēju kājiņas, uz ledus stāvēdama, villainītes velēdama.

Gailis to pa�u saka:

� Es augsti tupu.

Bet lapsa:

� No krāsniņas uz laktiņas, no laktiņas uz muciņas,

no muciņas uz slieksnī�a � un tad vaļā ver.

Lapsa tik mīļi lūdzas, ka gailis ari �oreiz atvēra durvis. Ka atvēra, ta lapsa sakampa gaili, ielika tarbā un nes prom. Bet gailis kliedz:

� Runcīti, kaķīti, lapsa mani nes pa za)u birzīti, pa strauju upīti.

Kaķīti, ū-ū-ū!

Kaķis to nedzirdēja, nepanāca lapsu un gaili neatņēma. Lapsa gaili pārnesa mājās, piekala va�ās pie dzirnām un lika rudzus malt.

Bet kaķis, pārnācis no lūku plē�anas, gaili vairs neatrada un raudāja vienā raudā�anā. Paņēmis cirvi un vijoli, devās pie lapsas. Uzkāpa uz lapsas mājas jumta un spēlē:

� Lapsiņa gudrā, lapsiņa skaistā, bērnu barā pati piektā, gailītis tur sestais,

pie dzirnām piekalts, ar kājām min, ar sauju ber!

Lapsa meitai saka:

� Teci, meitiņ, paraudzīt, kas tur tik skaisti spēlē.

Tikko lapsas meita uzkāpa uz mājas, kaķis tūdaļ tai zvēla ar pietu pa galvu un iemeta tarbā � lapsas meita bija beigta. Un atkal spēlē:

� Lapsiņa gudrā, lapsiņa skaistā, bērnu barā pati piektā, gailītis tur sestais,

pie dzirnām piekalts, ar kājām min, ar sauju ber!

Lapsa tagad otrai meitai saka:

� Tec paraudzīt, varbūt viņa jau danci lec, ja tik skaisti spēlē.

Kaķis atkal ar pietu pa galvu un tarbā iek�ā � arī �ī beigta.

Lapsa savai tre�ajai meitai saka:

� Tec paraudzīt, kas tur spēlē, varbūt viņas tur jau danci lec.

Kaķis atkal ar pietu pa galvu un tarbā iek�ā � tre�ā tāpat beigta.

Tā kaķis nobeidza visas lapsas meitas.

Lapsa tad nosprie�:

� Ie�u pati paraudzīt, kas tur tik skaisti spēlē, varbūt meitas danci lec.

Tiklīdz lapsa uzkāpa uz jumta, kaķis nolēca zemē, paķēra gaili un aiznesa uz mājām. Aizvēra durvis un lapsu vairs nelaida iek�ā.

Bet lapsa vēl tagad raud pēc savām meitām, kuras nobeidzis kaķis. Un kaķis vairs neiet lūkus plēst, tāpēc staigā bez vīzēm.

.

SEnos laikos dzīvoja kāda veca māmiņa un viņai bija runcītis. Reiz abi gāja pirts slotas griezt. Māmiņa nolieca bērziņu, te � plaks! � lapiņa uzkrita runcītim uz astes. Runcītis sāka kliegt:

� Māmiņ, māmiņ, debesis gā�as, es muk�u!

� Nemūc, runcīt, nekas negā�as.

Tad otra lapiņa � plaks! � runcītim uz astes. Runcītis atkal kliedz:

� Māmiņ, debesis gā�as, es muk�u!

Un mūk! Un mūk!

Satika zaķi:

� Zaķi, strupasti, muksim prom, muksim � debesis gā�as!

� Kas tev to teica?

� Pats redzēju: man uz astes bija uzgāzu�ās!

Un abi mūk! Un mūk!

Satika lapsu:

� Lapsa, kuplaste, muksim prom, muksim � debesis gā�as!

� Bet kas tev, runcīt, to teica?

� Pats redzēju: man uz astes bija uzgāzu�ās!

Un visi mūk! Un mūk!

Satika vilku:

� Vilciņ, pelēci, muksim prom, muksim � debesis gā�as!

� Kas tev to teica?

� Pats redzēju: man uz astes bija uzgāzu�ās!

Un visi mūk! Un mūk!

Satika lāci:

� Lāci, pinkaini, muksim prom, muksim � debesis gā�as!

� Bet kas tev to teica?

� Pats redzēju: man uz astes bija uzgāzu�ās!

Un visi mūk! Un mūk!

Aizmuka uz me�u, atrada kādu būdu un saskrēja tanī. Visi ļoti gribēja ēst, bet nekā nebija.

Sprieda, sprieda un nosprieda aicināt pusdienās briedi. Norunāja:

� Tagad visi paslēpsimies, bet, tiklīdz briedis atnāks, uzreiz klupsim tam virsū un saplosīsim.

Lapsa uzkāpa uz krāsns, runcītis uzlēca uz kārts, zaķis palīda zem slotas, vilks ielīda pakrāsnē, bet lācis � krāsnī.

Kad visi paslēpās, vairs nebija neviena, kas ietu aicināt briedi pusdienās. Lapsa nolēca no krāsns un, aizgājusi pie brie�a, saka:

� Briedīt, briedīt, nāc pusdienās, visādus gardumus esam izcepu�i un izvārīju�i.

Lapsa atskrēja atpakaļ un uzkāpa uz krāsns. Atnāca briedis. Tikko tas atvēra durvis, visi, kā bija norunāju�i, metās tam virsū. Bet lapsa, slelga lēkdama no krāsns, nolauza kaklu, runcītis, lēkdams no kārts, izme�ģīja kāju, zaķis, līzdams no slotas apak�as, izdūra sev acis, vilks, rāpdamies ārā no pakrāsnes, salauza sev ribas, lācis, līzdams no krāsns, pārlauza mugurkaulu. Tā briedis palika dzīvs un pārnāca mājās.

.

Dzivoja vecs jo vecs kaķis, visvecākais no visvecākajiem kaķiem. Dzīvoja vecs jo vecs vilks, visvecākais no visvecākajiem vilkiem. Dzīvoja vecs jo vecs lācis, visvecākais no visvecākajiem lā�iem. Dzīvoja vecs jo vecs zaķis, visvecākais no visvecākajiem zaķiem.

Kādreiz viņi sapulcējās kopā patērzēt. Un kaķis saka:

� Mēs visi esam lieli grēcinieki, un mums jāiet grēkus sūdzēt.

Visi bija ar mieru un devās ceļā. Gāja, gāja pa me�u, kamēr nonāca

pie lielas bedres. Kaķis pārlika kārti pār bedri un saka:

� Te mēs sūdzēsim grēkus; kur� pāries pa kārti un bedrē neiekritīs, tas būs bez grēka.

Un kaķis pirmais pārgāja pār bedri neiekritis. Tad gāja vilks. Tas � bunk�! � iekrita. Gāja lācis � tāpat iekrita. Gāja lapsa � arī iekrita. Gāja zaķis � arī tas iekrita. Tad kaķis saka:

� Jūs, kā redzams, esat lieli grēcinieki, tāpēc palieciet bedrē, bet es ie�u pastaigāties.

Un aizgāja.

Zvēri tup bedrē vienu dienu, tup otru un tre�o, bet izkāpt nevar. Izsalkums moka, tomēr nekāda glābiņa nav. Tad lapsa saka:

� Bjausim. Kur� nevarēs pabļaut, to nokausim.

Un visi zvēri sāka bļaut. Zaķis bļāva, bet nevarēja pabļaut. Viņu ari saplosīja. Zvēri palika bedrē vēl trīs dienas, un viņiem atkal sagribējās ēst. Tad lapsa saka:

� Bļausim. Kur� nevarēs pabļaut, to nokausim.

�oreiz vilks nevarēja pabļaut. Lapsa ar lāci sadalīja vilka gaļu un dzīvoja tālāk. Tikko lācis aizmiga, lapsa izraka bedrīti un paslēpa daļu gaļas. Pēc da�ām dienām lācim gaļas vairs nav, bet lapsa ēd vienā ē�anā. Tad lācis vaicā:

� Kur tu, kūmiņ, dabūji gaļu?

� Izrāvu sev gabalu no sāniem un ēdu! � lapsa atbildēja.

Lācis noticēja, pārplēsa sev sānu un arī izrāva gabalu gaļas, bet, nabags, nobeidzās. Bedrē palika tikai lapsa. Nu viņai laba dzīve � gaļas papilnam.

Reiz strazds atlidoja pie bedres un svilpo:

� Civ-�iv-�iv! Cik skaisti mani bērni!

Bet lapsa saka:

� Ja tu būtu tik labs, salauztu zariņus un samestu bedrē, tad es varētu ieraudzīt tavus bērnus.

Strazds sāka vākt, lauzt un mest bedrē zariņus. Lapsa tos sakasīja kaudzē un izķepurojās no bedres. Tad viņa strazdam saka:

� Tagad parādi man savus bērnus.

Strazds tūdaļ atnesa vienu bērnu, iedeva to lapsai apskatīt, vai ir skaists, un aizlidoja pēc otra. Kamēr atnesa otru bērnu, lapsa pirmo jau bija apēdusi. Strazds iedeva otru bērnu un aizlidoja pēc tre�ā. Lapsa tikmēr slavēja bērnus, kamēr strazds viņai bija atnesis visus. To ieraudzīja vārna un strazdam saka:

� Kāds tu muļķis! Lapsa ta�u tavus bērnus apēd.

Bet lapsa vārnai saka:

� Drīz arī tevi, gudrinieci, dabū�u ciet!

Lapsa aizgāja uz purvu, izkāra mēli un guļ kā beigta. Atlidoja tā pati vārna un ņēmās knābāt lapsai mēli. Lapsa vārnu kā kampa ciet, tā arī sakampa. Nu lapsa saka:

� Re, kā iekriti, gudriniece!

Saplosīja vārnu un aizskrēja uz me�u.

.

Reiz vērsis gāja uz me�u un satika aunu. Vērsis aunam vaicāja: � Kurp iedams?

Auns atbildēja:

� Ziemu es atstaju, Vasaru meklēju.

Tad iesim abi kopa!

� Labi.

Un abi gāja tālāk.

Gāja, gāja un satika cūku. Vērsis iebaurojās:

� Kurp tu, cūka, iedama?

Tā atbildēja:

� Ziemu es atstaju, Vasaru meklēju.

� Tad iesim tagad visi kopā!

� Labi.

Un visi gāja tālāk.

Gāja, gāja un satika zostēviņu.

� Kurp tu, zostēviņ, iedams?

� Ziemu es atstāju, Vasaras siltumu meklēju.

� Tad iesim visi kopā, � vērsis sacīja.

� Labi.

Un visi gāja tālāk.

Gāja, gāja un satika gaili. Vērsis iebaurojās:

� Kurp tu, gaili, iedams?

Gailis atbildēja:

� Ziemu es atstaju,

Vasaru meklēju.

� Tad iesim visi kopā!

� Labi.

Un gāja visi kopā, bet vasaru nekur nevarēja atrast.

Vērsis sadomāja celt būdu un saka aunam:

� Celsim būdu!

Auns atbildēja:

� Mana vilna ir silta, es arī tāpat pārcietī�u ziemu.

Vērsis saka cūkai:

� Celsim būdu!

Cūka atbildēja:

� Es ierak�os zemē, un man nebūs auksti, tā arī pārcietī�u ziemu. Vērsis saka zostēviņam:

� Zostēviņ, celsim būdu!

Tas atbildēja:

� Es vienu spārnu paklā�u apak�ā, ar otru apseg�os, tā arī pārcietī�u ziemu.

Vērsis saka gailim:

� Gaili, celsim būdu!

Gailis atbildēja:

� Es tāpat pārcietī�u ziemu.

Ko lai dara, vērsim vienam pa�am jāceļ būda. Uzcēla arī. Atskrēja auns:

� Ļauj, vērsi, man dzīvot kopā ar tevi!

Vērsis atbildēja:

� Tava vilna ir silta, tu arī tāpat pārcietīsi ziemu!

� Ļauj, bet, ja neļausi, es ar ragiem būdai sienas salauzī�u un tev būs auksti dzīvot.

Un vērsis aunam atļāva.

Atskrēja arī cūka:

� Ļauj man būdā dzīvot!

� Tu ta�u ieraksies zemē un tā pārcietīsi ziemu!

� Ļauj, bet, ja neļausi, tad es izrak�u zemi no tavas būdas pamatiem un tev būs auksti dzīvot.

Vērsis arī cūkai atļāva.

Atskrēja zostēviņ� un saka:

� Ļauj arī man dzīvot ar tevi kopā!

Vērsis atbild:

� Tu tāpat iztiksi: vienu spārnu paklāsi apak�ā, ar otru apsegsies, tā arī pārcietīsi ziemu!

Zostēviņ� saka:

� Ļauj gan, ļauj, bet, ja neļausi, tad es izplūkā�u sūnas no tavas būdas sienām un tev būs auksti dzīvot.

Vērsis atļāva arī zostēviņam.

Atskrēja gailis un saka:

� Ļauj arī man!

Vērsis gailim saka:

� Tu pārcietīsi ziemu tāpat kā zostēviņ�.

� Ļauj, bet, ja nejausi, tad es uzlaidī�os uz tavas būdas un nokārpī�u zemi no bēniņiem.

Ko lai dara, jāatjauj arī gailim.

Un nu visi dzīvo siltumā. Gailis uzlaidās uz būdas un dzied savas dziesmas.

To sadzirdēja lapsa, aizskrēja pie vilka ar lāci un saka:

� Man iekārojās gaiļa gaļas, iesim ķert to visi kopā.

Norunāju�i aizgāja pie būdas. Lapsa pieklauvēja un iegāja iek�ā. Vērsis paņēma lapsu un piespieda ar ragiem pie sienas, bet auns, skraidīdams apkārt, tikmēr sita ar ragiem, kamēr lapsa pārstāja elpot.

Vilks un lācis, stāvēdami aiz durvīm, sprieda:

� Kāpēc viņa tik ilgi nevar noķert gaili? Iesim paskatīsimies.

Lācis saka:

� Ej tu, vilk!

Vilks iegāja, lācis palika gaidīt. Vērsis ņēma ar ragiem un piespieda vilku pie sienas, bet auns skraidīja apkārt un tikmēr sita, kamēr vilks pārstāja elpot. Tad lācis gāja iek�ā un tāpat dabūja savu daļu. Vērsis ņēma ar ragiem un piespieda lāci pie sienas, auns skraidīja apkārt un tā dauzīja ar ragiem, ka vilna vien putēja. Tā nobeidza arī lāci.

Nu visi dzīvnieki pēc uzvaras �ādā karā priecīgi dzīvoja tālāk.

Neviens viņus vairs nebiedēja.

Bet jūs, iepletu�i mutes, saliku�i rokas, turiet ausis vaļā un klausieties �o pasaku!

.

Kāds saimnieks maz gādāja par saviem mājas dzīvniekiem � sunim nedeva ēst, ari gaili turēja badā, un tāpēc tie abi norunāja bēgt uz me�u un tur dzīvot uz savu roku. Gailis izraudzīja sev laktu augstu ozola zaros, bet suns ielīda ozola dobumā un tur ierīkoja sev migu. Tā viņi visu mū�u būtu dzīvoju�i, draudzīgi gādādami sev barību, ja gailim nebij is paradums naktī dziedāt un cilvēkus modināt uz darbu.

Viņ� me�ā iedziedājās pirmo reizi, un viņa balsi sadzirdēja lapsa; bet sadzirdējusi tā pielēca kājās un izlīda no alas. Gailis iedziedājās otru reizi, lapsa izslien ausis un klausās, no kurienes nāk skaņas. Iet uz balss pusi, nonāk pie ozola un domā: �Es �o gaili no ozola novilinā�u zemē, noķer�u un apēdī�u.� Paceļ purnu uz aug�u un mīlīgi saka:

� Tu esi vienīgais gailītis me�ā, bet es vienīgā lapsiņa. Laidies, gailīt, zemē, un mēs draudzībā mīļi dzīvosim.

� Es �eit neesmu viens, � gailis saka. � Drusciņ zemāk dzīvo mans draugs � vārtu sargs. Pieklauvē pie vārtiem un palūdz, lai viņ� tevi ielai� iek�ā; varbūt viņ� tavu lūgumu izpildīs.

Lapsa domāja, ka �is vārtu sargs ir otrs gailis, un jau nopriecājās, ka noķers abus gaijus un varēs to gaļu saēsties papilnam. Ar asti pieklauvēja pie ozola un gaidīja, kad atvērs vārtus. Te pēk�ņi suns metās ārā no dobuma un sagrāba lapsu aiz sprandas. Notvertā lapsa sāka gārgt un kaukt aiz sāpēm, tikko paspēdama nodomāt: �Gaiļa gaļu es iekāroju gan, bet savu gaļu atnesu gailim un sunim.� Suns viņu tā sapurināja, ka beigas bija visām lapsas gudrībām.

1

.

Kadam zemniekam bijis ļoti vecs suns. Kamēr suns vel bijis jauns, visi to mīlēju�i, glaudīju�i un baroju�i, kad palicis vecs, � padzinu�i.

� Tu nekam vairs nederi, pat cūku vairs nespēj izdzīt no dārza. Ej uz me�u, lai tur vilki tevi saplosa.

Nu suni sita, spārdīja un nemaz nedeva tam ēst. Suns aizbēga uz me�u un satika vilku. Vilks vaicā:

� Kurp skriedams?

� Kalpoju pie zemnieka, cik jaudāju, bet, kad pienāca vecumdienas, man vairs nedeva ēst un aizdzina uz me�u pie vilkiem.

Vilks saka:

� Es tevi nevaru saplosīt. Tev kauli un āda vien ir. Kāds man tur labums, ja tevi apēdī�u? Labāk tev palīdzē�u. Kad ļaudis sāks rudzus pļaut, zemniece atnesīs pļāvējiem ēdienu. Bērnu viņa noliks zemē, bet pati sāks statiņus sliet. Tad es gulē�u vagā un, tikko viņa būs patālāk aizgājusi, pakamp�u bērnu un nesī�u prom, bet tu dzenies man pakaļ, meties virsū, kod, ķer aiz astes un purini, kamēr es bērnu pametī�u. Ļaudis domās, ka tu izglābi bērnu, un tevi mīlēs, cik ilgi vien dzīvosi. Tikai tu, ticis labā dzīvē, neaizmirsti arī mani, atmaksā man par labo sirdi.

Suns aizskrēja uz māju, bet zemniece paķēra slotu un atkal dzina laukā no sola apak�as:

� Ak pārnāci, vecais kraķi, velti maizi ēst?

Otrā dienā �ī zemniece strādniekiem nes uz lauka pusdienas un bērnu ņem sev līdz. Aizgājusi pie rudzu druvas, bērnu nogulda paēnā, bet pati iet statiņus sliet. Tikko viņa paiet tālāk, vilks pielec no vagas, pakampj bērnu un nes prom. Zemniece kliedz:

� Sunīt, dzenies pakaĻ, dzenies pakaĻ vilkam, atņem bērnu!

Suns nu skrēja vilkam pakaļ. Panāca, sāka to plēst, purināt aiz astes. Vilks pameta bērnu, zemniece piesteidzās pie bērna, vairs nezinādama, kā priecāties un tencināt suni. Tagad viņa saka:

� Cik tu labs sunītis! Kamēr vien dzīvo�u, tikmēr tu ēdīsi to pa�u, ko mēs.

Sunim pa īstam sākās labas dienas: neviens viņam neteica ļauna vārda, visi tikai glaudīja un deva gardāko kumosu.

Kad zemnieks sarīkoja kristības, suns atcerējās vilkam doto solījumu, aizskrēja uz me�u un ielūdza to ciemos.

Abi ielien kambarī un tiesā, kas tikai pagadās: te maizi, te gaļu, te pīrāgus. Vilks pat krūzi alus izdzēra. Sievietes istabā sāka dziedāt, vilks arī vairs nevarēja valdīties:

� Dziedā�u viņām līdzi.

� Nedziedi, posts vien būs, � suns �o brīdina. Bet kā vilks lai savaldās! Tikko ciemiņi uzņēma skaļāku dziesmu, tā arī �is laida vaļā savu meldiņu. Kad cilvēki izdzirda vilka kaucienu, da�s pakampa mietu, da�s kruķi, da�s pavārnīcu un visi steidzās sist vilku. �is tik tikko dzīvs izspruka no kambara. Tā arī beidzās vilka un suņa draudzība.

savā būdā reiz dzīvojusi kaza, un tai biju�i pieci kazlēni. Kad kaza gājusi meklēt barību, tā sacījusi:

� Aizveriet durvis un nevienu nelaidiet iek�ā. Pārnākusi es pie loga sacī�u:

� Mani mīļie bērniņi, Durvis vaļā veriet!

Sienu jums uz ragiem nesu, Saldu pienu tesmenī.

Vilks noklausījās kazas vārdus. Tikko kaza prom no loga, �is tūdaļ klāt un rupjā balsī saka:

� Mani mīļie bērniņi, Durvis vaļā veriet!

Sienu es jums nesu,

Pilnu klēpi ūdeni.

� Nē, nē, nelaidīsim iek�ā! � kazlēni saka. � Mūsu māmiņai ir smalka balss, bet tev rupja. Tu neesi mūsu māmiņa.

Vilks aizskrēja uz smēdi:

� Mīļo kalēj, kalējiņ,

Uzasini manu mēli!

Sietu pupu es tev do�u,

Sietu zirņu es tev do�u,

Sietu mie�u es tev do�u.

Kalējs vilka mēli nolika uz laktas, uzsita ar veseri, un tā kļuva plānāka. Tagad arī vilka balss skanēja smalkāk. Vilks bija ieklausījies, kā runāja kaza, tāpēc, piegājis pie kazas loga, sāka runāt tikpat smalkā balsī. Kazlēni nu priecīgi domāja, ka pārnākusi māmiņa, un atvēra durvis.

Vilks iegāja būdā un a�i ķērās pie darba. �etrus kazlēnus viņ� ātri norija, bet viens nobijies palīda zem krāsns un tur noslēpās.

Kaza pārnāca un atrada durvis atvērtas. Iegāja būdā. Sauc kazlēnus � neviena nav. Tad zem krāsns sameklēja vienu, kur� no bailēm drebēja. Paņēma to, aizgāja pie avota, iekūra uguni un vārīja zivis.

Atnāk vilks.

� Ko, kūmiņ, te vāri? � �is vaicā.

Kaza saka:

� Zivis.

� Vai man arī dosi? � vilks vaicā.

Kaza saka:

� Aizej aiz �oga, iebāz mēli �oga spraugā, bet es tev atnesī�u zivis.

Vilks notupās aiz �oga, iebāza mēli �oga spraugā un gaidīja. Kaza

paņēma lāpstu, pagrāba kvēlojo�as ogles un uzbēra vilkam uz mēles. Vilks ar izdedzināto muti tik ilgi kauca, kamēr nobeidzās. Tad kaza ar ragu pārplēsa vilkam vēderu. Kazlēni sveiki un veseli izlēca ārā, un viņi nekad vairs nevienu vilku neielaida savā būdā.

4-93

� Dod man maizi!

Cilvēks iedeva. Vilks apēda un laizījās: maize tam likās ļoti garda. Nu vilks cilvēkam vaicā:

� Kas jādara, lai man alla� būtu maize? Pamāci mani!

� Labi, � cilvēks ar mieru un sāk vilku mācīt. � Vispirms zeme jāuzar...

Un, kad zeme uzarta, vai tad jau maizi var ēst?

� Vēl ne. Tad rudzi jāiesēj.

Un, kad rudzi iesēti, vai tad jau var ēst?

Vel ne. Tad jāpagaida, kamēr tie izaugs.

� Un, kad izaugs, vai tad jau var ēst?

� Vēl ne. Tad jānopjauj.

� Un, kad nopļauj, vai tad jau var ēst?

� Vēl ne. Tad jāizkuļ.

� Un, kad izkuļ, vai tad jau var ēst?

� Vēl ne. Tad jāsamaļ.

� Un, kad samaļ, vai tad jau var ēst?

� Vēl ne. Tad maize jāizcep.

� Un, kad izcep, vai tad jau var ēst?

� Var!

Vilks domāja, domāja un beidzot sacīja:

� Es labāk necep�u maizi, ja tik ilgi jāgaida. Kā līdz �im bez maizes iztiku, tā iztik�u arī uz priek�u.

It

.

Reiz dzīvoja vecītis un vecenīte. Viņi bie�i cieta trūkumu, jo pa�iem nebija ne sava telēna, ne kāda cita lopiņa. Kad pienāca rudens, jaudis, rudzus nopļāvu�i, uz rugaini veda ganīties telēnus.

� Va dzi, vecais, � vecenīte gau�as, � kaut mēs kādā telēnā iedzīvotos!

Un vecītis savija kārklu grīstīti, aplēja ar sveķiem, iesprauda tajā īlenus � izskatās glu�i kā radziņi, iedūra adatiņas � izskatās glu�i kā spalva, no sprungulī�iem iztaisīja kājas, aiznesa rugaines malā un piesēja pļavā pie mieta. Skatās � telēns zāli ēd. Vecī�a un vecenītes priekiem nebija gala. No me�a atnāk lācis, ierauga kārklu grīstes telēnu un saka:

� Telēn, telēn, es tevi ēdī�u!

� Ai lācīt, kāpēc tev mani jāēd? Es labāk tev skaistu dziesmu nodziedā�u!

� Tad dziedi!

Telēns dzied:

� Es � nekāds telēns:

No kārkliem savīts,

Ar sveķiem apliets, īlenu radziņiem,

Adatu spalviņām,

Sprunguļu kājiņām, �

Lec tu man pāri!

Lācis kā lēca, tā arī pielipa.

Otrā dienā � kur bijusi, kur ne � atskrien lapsa, ierauga kārklu grīstes telēnu un saka:

� Telēn, telēn, es tevi ēdī�u!

� Ko nu, lapsiņ! Es no lielāka zvēra izlūdzos, lai neēd, vai nevarētu arī no tevis izlūgties. Es labāk tev skaistu dziesmu nodziedā�u!

� Tad dziedi!

Un telēns dzied:

� Es � nekāds telēns:

No kārkliem savīts,

Ar sveķiem apliets, īlenu radziņiem,

Adatu spalviņām,

Sprunguļu kājiņām, �

Lec tu man pāri!

Lapsa kā lēca, tā arī pielipa.

Tre�ajā dienā � zaķis cilpo. Jau rudens, dārzi nokopti, sievas kāpostus sen nogriezu�as. Garausis kaut kur vēl atrada panīku�u kāpost-galviņu, izrāva un, zobos iekodis, nes. Arī tas, ieraudzījis telēnu, saka:

� Telēn, telēn, es tevi ēdī�u!

� Ko nu, zaķīt! Es no lielākiem zvēriem izlūdzos, lai neēd, vai tad no tevis nevarē�u izlūgties. Es labāk tev skaistu dziesmu nodziedā�u!

� Dziedi!

Un telēns zaķim dzied:

� Es � nekāds telēns:

No kārkliem savīts,

Ar sveķiem apliets, īlenu radziņiem,

Adatu spalviņām,

Sprunguļu kājiņām, �

Lec tu man pāri!

Zaķis kā lēca, tā arī pielipa.

Telēns, aplipis ar zvēriem, pārnāk mājās. Vecī�i skatās, ko telēns pārnesis, un savām acīm netic.

� Veries, vecenīt, kas notiek ar kārklu grīstīti!

Viņi telēnu ieveda istabā.

� Jāsasilda, lai zvēri atliptu.

Telēnu atpūtināja, pie krāsns sasildīja, atlipināja lāci, lapsu un zaķi. Tad vecenīte saka:

� Laikam, vecīt, lācis jau būs jākauj nost.

Vecītis nazi trin, vecenīte sili mazgā.

Zaķis, to ieraudzījis, sāk drebēt un dziedāt:

� Vecītis jau nazi trin,

Vecenīte sili ber�,

Drīz vien nokaus lāci!

Bet lācis noskaities urk�ķ:

� Varbūt tevi pa�u nokaus!

Un lācis vecītim saka:

� Vecīt, vecīt, laid mani prom. Es tev atdzī�u veselu ganāmpulku govju.

Vecenīte saka:

� Ko darīt, vecīt? Gotiņas mums nav, labi būtu, ja veselu ganāmpulku govju atdzītu.

Un viņi lāci palaida vaļā.

Zaķis atkal skraida un dzied:

� Vecītis jau nazi trin,

Vecenīte sili ber�,

Drīz vien nokaus lapsu!

Bet lapsa pārskaitusies zaķim saka:

� Tevi pa�u nokaus, bet mani atstās. Es vecītim atdzī�u veselu pulku zosu.

Vecenītei lapsas solījumi patika.

� Lai tik iet, vecīt! Atdzīs veselu pulku zosu, mums būs ij gaļa, ij spalvas!

Un viņi lapsu palaida vaļā.

Zaķis redz, ka beigas klāt, un atkal dzied:

� Vecītis jau nazi trin,

Vecenīte sili ber�,

Drīz vien nokaus zaķi!

Vecītis zaķi ved, turēdams pie auss, bet tas saka:

� Vecīt, vecīt, tu lielākus zvērus palaidi vaļā, laid arī mani, es jums kāpostus atnesī�u! Ēdīsiet svaigus un ziemai ieskābēsiet.

Palaida vaļā arī zaķi. Tas aizcilpoja kā apsvilis.

Vecī�i gaida solītās dāvanas un nevar sagaidīt.

Pēc kāda laika lācis atnes govs galvu un iemet vecī�a sētā:

� Vecīt, vecīt, es tev veselu ganāmpulku govju atdzinu!

Otrā dienā lapsa atnes sen nokautu, noplūktu zosi � plak�! � iemet sētā un saka:

� Skat, vecenīt, es atdzinu tev pulku zosu! Būs ij gaļa, ij spalvas!

Bet zaķis iemeta seta �ķipsniņu zaķa kāpostu, un vecī�i tik vien �o redzēja.

� Telēn, telēn, � vecenīte saka, � rau, kādus zvērus tu biji atvedis. Es tiem uzticējos, palaidu vaļā, bet ziemā mums varēja būt ka�oki un pilns kubls sālītas gaļas.

Vecenīte skatās, kur palicis telēns, bet telēna kā nebijis: sveķi siltumā izkusu�i, adatas nobiru�as, kājas izļodzīju�ās. Te tev nu bija kārklu grīstes telēns!

Kads virs reiz me�mala zemi ara. Tuvuma gulēja lācis savā dzeni. Tas ieraudzīja vīru un iesaucās:

� Klausies, vīrs, es tavus vēr�us apēdī�u.

Virs noskuma un nezināja, kā glābties no lā�a, bet te pagadās lapsa un saka:

� Ko tu man dosi, ja es tavus vēr�us izglāb�u?

� Es tev atnesī�u pilnu maisu ar vistām, tikai, lūdzama, neļauj lācim manus vēr�us apēst.

Tā abi norunāja, un lapsa aizjoza uz me�u. Tad viņa atskrēja no otras puses un pilnā kaklā kliedza:

� Klausies, vīrs, � vai tu neredzēji kaut kur tuvumā lā�us, stirnas, vilkus vai me�a cūkas? Kungs ar pieciem simtiem mednieku jāj medībās, bet dzinējsuņu ir divtik.

� Netiku redzējis ne lā�us, ne vilkus, ne me�a cūkas, � virs sacīja.

� Bet kas tur midzenī guļ?

� Tur guļ sieksta.

� Ja tā būtu sieksta, tai zari būtu nocirsti, � lapsa teica un atkal aizskrēja uz me�u.

Lācis nobijies no kunga un dzinējsuņiem, saka:

� Klausies, nocērt man kājas.

Vīrs nocirta, bet lapsa atkal izskrien no me�a un kliedz:

� Klausies, vīrs, � vai neesi redzējis lā�us, stirnas un vilkus? Kungs jāj medībās. Pieci simti mednieku, bet suņu divtik.

� Netiku redzējis, � vīrs atbildēja.

� Bet kas tur midzenī guļ?

� Tur guļ koks.

� Ja tas būtu koks, tam galā cirvis būtu iecirsts.

Lapsa atkal aizskrēja uz me�u, bet lācis nobijies sauc vīru:

� Klausies, iecērt man galvā cirvi.

Kā iecirta, tā lācim beigas vien bija. Tad lapsa atskrien pie vīra un kaulējas:

� Redzi nu, kā es tavus vēr�us izglābu! Tagad tu izpildi savu solījumu � jau rīt atnes man pilnu maisu ar vistām.

Otrā dienā vīrs pasauca savus suņus, iebāza tos maisā, maisu aizsēja un aiznesa uz me�malu. Tur lapsa jau bija priek�ā un laizījās, gaidīdama maltīti.

� Klausies, laid ārā vistas, es pati tās notver�u.

Vīrs izkratīja no maisa suņus, un tie metās vajāt lapsu. Lapsa pa galvu pa kaklu, pat nevarēdama atvilkt elpu, iespruka savā alā, bet suņi ārpusē nikni rēja, vai pu�u plīsdami. Nu lapsa, tikusi sveikā ar veselu ādu, brīnās un savām acīm vaicā:

� Actiņas, actiņas, ko jūs darījāt, kad es muku?

� Mēs skatījāmies, vai ala vēl tālu, vai skrienam pa pareizo taku.

� Jūs, actiņas, man labi palīdzējāt. Bet ko darījāt jūs, manas austiņas?

� Mēs uzmanīgi klausījāmies, vai tālu suņi rej.

� Un tu, deguntiņ?

� Es o�ņāju, vai kāda nelaime nedraud tev priek�ā vai no malas.

� Un jūs, kājiņas?

� Mēs cita par citu ātrāk steidzāmies, glu�i kā sacenzdamās.

� Tas bija labi. Bet ko darīji tu, astīt, pakaļ vilkdamās?

� Mētājos no vienas puses uz otru, lai suņi notvertu nevis mani, bet tevi.

� Ak tāda tu esi! � lapsa iesaucās. � Ņemiet, suņi, riebīgo asti! � un lapsa no alas izbāza asti. Tikko suņi sakampa asti, tūdaļ arī pa�u lapsu izvilka ārā un saplosīja.

.

Skroderis reiz gāja pa me�u un satika izsalku�u vilku. V ts viņam sacīja:

� Tagad liecies gar�ļaukus, es tevi apēdī�u!

Skroderis sāka lūgties un iestāstīt, ka vilka vēderā viņam nepietik jt vietas. Vilks lika paņemt olekti un izmērīt. Skroderis mērīdams caps! � sakampa vilku aiz astes. Tad asti aptina ap roku, paņēma ļo azotes gludekli un sāka vilkam zvetēt pa muguru, pa sāniem � 1 ir vien pagadījās. Vilks kauca un gaudoja, bet nekādi nespēja izmukt. I -dzēdams, ka beigas vien būs, vilks sāka skroderi lūgties:

� Paga, labo cilvēk, ja tev vajag manas astes, tad ņem to, tikai p laid mani vajā dzīvu; es neko ļaunu tev vairs nedarī�u!

Skroderis paņēma dzirkles � �ņiks! � nogrieza vilkam asti un pa laida pa�u vaļā.

Vilks aizjoza uz me�u, briesmīgi iekaucās un sasauca vilku apspriedi. Saskrēja milzum daudz vilku. Bezastainais vilks pastāstīja, kā skroderis �o izsmējis un piekāvis, tad nogriezis asti. Visi vilki nolēma mesties skroderim pakaļ, panākt to un saplosīt. Tā arī darīja � visi diedza pakaļ. Skroderis pamanīja, ka tuvojas vilku bars kaukdams un gaudodams, un vairs nezināja, ko iesākt. Viņ� pavērās apkārt un vienā mirklī uzrāpās eglē. Vilki saskrēja ap egli un sāka spriest, kā dabūt skroderi rokā. Tad viens vilks sacīja:

� Paga! Sis tik un tā mums neizmuks. Tu, bezastaini, nostājies apak�ā, bet mēs kāpsim cits uz cita un sasniegsim �o.

Skroderis, to dzirdēdams, ļoti pārbijās. Viņ� redzēja, kā vilki kāpj cits uz cita un grasās kampt viņu aiz kājas, un iesaucās:

� Kāpiet vien, kāpiet! Kuram tiks, kuram netiks, bezastainajam vilkam visvairāk tiks!

To dzirdot, bezastainais vilks no apak�as spruka prom, un visi citi vilki novēlās zemē. Daudzi nositās, bet pārējie aizmuka uz me�u. Skroderis nokāpa no egles un laimīgi gāja savu ceļu tālāk.

.

Sensenos klau�u laikos kāds kungs pagraba turējis niknu lāci. Ja vien kāds klau�inieks nogrēkojies, kungs tūdaļ licis vainīgo iemest pagrabā un lācis to apēdis. Reiz nogrēkojies kāds gudrinieks un kungs pavēlējis viņu iemest pagrabā, lai lācis �o apēdot. �im cilvēkam bijusi vijole, kalts un bārdas nazis. To visu viņ� paņēmis līdzi, iegājis pagrabā, nostājies kaktā un mierīgi �īgājis savu vijoli.

Lācis klausījies, klausījies, tad sācis viņu lūgties:

� Iemāci arī mani spēlēt vijoli!

Cilvēks atbildējis:

� Tavi pirksti pārāk resni.

Tad lācis lūdzis:

� Vai manus pirkstus nevari pataisīt tievākus?

� Varu gan, � muzikants bijis ar mieru.

Cilvēks tūdaļ ar kaltu ie�ķēlis stabu un licis lācim bāzt ķetnu spraugā. Tikko lācis pinkaino ķetnu iebāzis spraugā, virs a�i izrāvis kaltu, un lā�a ķetna nu bijusi sprukās � vairs nevarējis to izvilkt. Tad muzikants ar bārdas nazi noskuvis lācim no muguras lielu gabalu vilnas un pa to vietu ņēmies zvetēt ar mietu. Zvetējis, zvetējis, kamēr lācis �im apsolījies, ka cilvēkus vairs neēdī�ot, bet iztik�ot tikai ar avenēm un bi�u medu.

.

Reiz dzīvoja vecītis ar vecenīti un viņiem bija kaza. Abi kazu tā mīlēja, ka pārmērīgās lutinā�anas dēļ tā izlepa un pārstāja vecī�iem klausīt. Kādu dienu vecītis vairs nespēja izturēt, pārskaitās uz nerātni un sāka to aiz vilnas plūkāt, plucināt. Gandrīz jau vienu sānu izplūca, bet te kaza saniknojās, izspruka no vecī�a rokām un aizskrēja uz me�u. Me�ā tā atrada lapsas alu, ielīda tajā un guļ.

Lapsa, pārnākusi no medībām, redz, ka viņas alā kāds ielīdis, un vaicā:

� Kas manā mājā mitinās?

Bet kaza atbild:

� Es, ve�a kaza,

Pa pusei izplūkāta,

Pa pusei plucināta,

Tīra zelta radziņiem,

Asiem krama nadziņiem,

Stiprām lūku austiņām!

Ar ragiem sabadī�u,

Ar nagiem saskrāpē�u,

Ar ausīm sīvi pēr�u!

Lapsa nobijās, bēg pa me�u un nemitīgi skatās atpakaļ, vai nedzenas briesmīgais zvērs, kas viņai māju atņēmis. Bēgot satiek lāci. Lācis vaicā:

� Kurp, lapsiņ, bēgdama, kas tev dzenas pakaļ?

Lapsa sūdzas:

� Kā es lai nebēgu? Kāds zvērs man māju atņēmis un solās pa�u sabadīt. Lāci, kūm, palīdzi man to zvēru aiztriekt prom!

Lācis saka:

� Nekunksti. Es tūdaļ ar to tik�u galā!

Piegājis pie lapsas alas, lācis vaicā:

� Kas mitinās lapsas mājā?

Kaza atbild:

� Es, ve�a kaza,

Pa pusei izplūkāta,

Pa pusei plucināta,

Tīra zelta radziņiem,

Asiem krama nadziņiem,

Stiprām lūku austiņām!

Ar ragiem sabadī�u,

Ar nagiem saskrāpē�u,

Ar ausīm sīvi pēr�u!

Lācis nobijās un lapsai saka:

� Muksim ātrāk prom! No tiesas �ī metīsies virsū un sabadīs!

Abi diedz pa me�u. Satiek vilku. Vilks vaicā:

� Kurp jūs, kūmas, tā steidzaties?

� Steigtos ап tu, kur kajas nes, ja zinātu, kāds zvērs lapsas maja ielīdis!

� Iesim to zvēru palūkot! Es tūdaļ viņu dabū�u ārā!

Visi trīs piegāja pie alas. Vilks vaicā:

� Kas lapsas mājā mitinās?

Kaza atbild:

� Es, ve�a kaza,

Pa pusei izplūkāta,

Pa pusei plucināta,

Tīra zelta radziņiem, Asiem krama nadziņiem, Stiprām lūku austiņām! Ar ragiem sabadī�u,

Ar nagiem saskrāpē�u, Ar ausīm sīvi pēr�u!

Arī vilks nobijās:

� Jozīsim prom no �ejienes, iekams tas zvērs nav saniknojies.

Visi aizjo�. Satiek me�a cūku. Tā vaicā:

� Kas jūs tā nobiedējis?

� Labāk ij nevaicā! Visādus zvērus esam redzēju�i, bet tādu, kāds lapsas mājā ielīdis, vēl nav gadījies redzēt!

� Parādiet man to zvēru, � me�a cūka saka. � Es tūdaļ to padzī�u! Visi atgrie�as pie lapsas alas. Me�a cūka vaicā:

� Kas lapsas mājā mitinās?

Un kaza atbild:

� Es, ve�a kaza,

Pa pusei izplūkāta,

Pa pusei plucināta,

Tīra zelta radziņiem, Asiem krama nadziņiem, Stiprām lūku austiņām!

Ar ragiem sabadī�u,

Ar nagiem saskrāpē�u,

Ar ausīm sīvi pēr�u!

Arī me�a cūka nobijās:

� Jūs, mīļie, taisnību sacījāt! Muksim prom!

Un atkal visi ņēma kājas pār pleciem. Satika zaķi. Zaķis, ieraudzījis, ka lielie zvēri no kaut kā nobiju�ies, sadū�ojas un vaicā:

� Paklau, zvēri! Kurp tā skriedami?

� Neklaigā! Var padzirdēt briesmīgais nezvērs, kas lapsas mājā ielīdis!

� Nu, parādiet man viņu!

Visi atkal atgriezās pie lapsas alas. Zaķis vaicā:

� Kas lapsas mājā mitinās?

Kaza atbild:

� Es, ve�a kaza,

Pa pusei izplūkāta,

Pa pusei plucināta,

Tīra zelta radziņiem,

Asiem krama nadziņiem,

Stiprām lūku austiņām!

Ar ragiem sabadī�u,

Ar nagiem saskrāpē�u,

Ar ausīm sīvi pēr�u!

� Draugi, bēgsim! � zaķis iesaucās un pats pirmais laidās lapās, ka zeme vien nokūpēja.

Zvēri bēg, mēles izkāru�i, un te � kur gadījusies, kur ne � no me�malas pretī lido bite.

� Vai me�s aizdedzies, vai debesis gā�as, � bite vaicā, � ka jūs visi tā bēgat?

� Me�s nav aizdedzies, un debesis arī negā�as, bet briesmīgs nezvērs lapsas mājā ielīdis, � visi atbild.

� Parādiet man to nezvēru!

� Vai tev prāts! Neba tu, tik maza būdama, to padzīsi! Ja jau mēs, lielie zvēri, nevarējām padzīt, tad par tevi nevar būt ne runas!

� Labi, pamēģināsim!

Un zvēri atgriezās pie lapsas mājas. Bite, daudz neprātodama, ielidoja alā. Skatās � tur vecī�a kaza guļ, izplūkto sānu dziedē. Bite izplūktā vietā kā dzēla, kaza kā lēca, tā no alas laukā un prom, ko kājas nes!

Ne manīt nemanīja, kā simts jūdzes bija noskrējusi. Bet zaķis sāka tā smieties, ka pārplīsa lūpa.

,

Reiz kungs brauca pa ceļu. Līdzās skrēja ezis. Tas skriedams atrod grasi un dzied:

� Es grasi atradu, es grasi atradu!

Kungam apnika klausīties ezī, un viņ� lika, lai sulainis ezim atņem grasi. Sulainis atņēma. Tad ezis atkal dzied:

� Nabags man atņēma, nabags man atņēma ...

Nu kungs sulainim saka:

� Met �im acīs to grasi!

Sulainis meta. Ezis atkal dzied:

� Nobijies atdeva, nobijies atdeva ...

Kungs ļoti noskaitās, lika sulainim pārsviest ezi pār �ogu. Sulainis tūdaļ pārsvieda.

Nu ezis aiz �oga skrien un puk�ķ:

� Kā kazaks pārlēcu, kā kazaks pārlēcu ...

Kungs lika uzrīdīt ezim suņus. Sulainis uzrīdīja. Ezis sarāvās kamolā, un suņi �im neko nevar padarīt.

Tā ezis palika, suņu neaiztikts, bet kungs, e�a izjokots, aizbrauca savu ceļu.

.

Dzīvoja reiz vecītis un vecenīte. Viņiem nekā cita nebija kā tikai gailītis un dzirnas. Tikko gailītis atrod kādu graudu, vecītis tūdaj samaj un dzirnas ir pilnas miltu. Vecenīte izcep maizi, pīrāgu, un tā iztiek. Kad mui�as kungs dabūja zināt, ka vecītim ir tādas dzirnas, kas no viena grauda piemalas pilnas miltu, atbrauca un tās atņēma. Kādreiz viņam tāda vara bija! Vecenīte ar vecīti raud: �Beigas mums klāt, maizes vairs nebūs.� Gailītis redzēja, ka vecī�iem sāku�ās nedienas, tāpēc izlīda no aizkrāsnes un devās uz mui�u dzirnas glābt.

� Kā tu tik mazs atņemsi kungam dzirnas? � vecītis vaicāja.

� Tas nekas, ka esmu mazs. Atņem�u!

Un gailītis devās uz mui�u. Gāja pa me�u dziedādams; pretim skrēja lapsa.

� Gailīt, gailīt, kurp tu tā iesi dziedādams? � lapsa jautāja.

� Ie�u atņemt dzirnas, kunga mui�u sagraut!

� Ņem mani līdz, � lapsa sacīja.

� Lien manā guznā.

Lapsa � buldink�! � kūleniski ielīda gaiļa guznā. Gailītis dziedādams iet tālāk pa me�u. Satiek vilku. Vilks jautā:

� Gailīt, gailīt, kurp tu tā iesi dziedādams?

� Ie�u atņemt dzirnas, kunga mui�u sagraut!

� Ņem mani līdz, � vilks saka.

� Lien manā guznā.

Arī vilks ielīda gaiļa guznā. Gailītis atkal iet dziedādams. Satiek lāci.

� Gailīt, gailīt, kurp tā iesi dziedādams?

� Ie�u atņemt dzirnas, kunga mui�u sagraut!

� Ņem mani līdz, � lācis saka.

� Lien manā guznā.

Lācis ievēlās guznā, gailītis kļuva resns un apaļ� kā muca. Un atkal iet pa ceļu. Aiziet līdz mui�ai, uzlai�as uz �oga un dzied:

� Kikerikū!

Es �o mui�u sagrau�u,

Pa�u kungu padzī�u,

Kikerikū!

Kungs iznāca paklausīties, kas tik vareni dzied. Klausās, klausās, bet gailītis dzied vienu un to pa�u:

� Kikerikū!

Es �o mui�u sagrau�u,

Pa�u kungu padzī�u,

Kikerikū!

Kungs noskaitās, lika notvert gaili un iemest pie zosīm. �Lai pa nakti �o noknābā!� Tikko gailīti tur iemeta, viņ� tūdaļ sacīja:

� Lapsa, lapsa, lien ārā no guznas, nokauj zosis!

Lapsa nokāva visas zosis, izraka alu zem kūts pamatiem un aizmuka uz me�u. No rīta kungs kalpiem lika izmest gaili, jo domāja, ka tas jau

būs beigts. Tiklīdz kalpi vēra durvis vaļā, tā gailītis tiem pār galvām � �purks! � uzlai�as uz �oga un dzied:

� Kungam zosu nebūs, kungam zosu nebūs!

Kungs noskaitās vēl vairāk: �Iemetiet �o gaili stallī, lai zirgi to sabradā!� Tikko gailīti iemeta, tā viņ� tūdaļ sacīja:

� Lien ārā, vilks, no guznas un nokauj zirgus!

Vilks izlīda un nokāva visus zirgus, izka�ņāja alu zem staļļa pamatiem un aizmuka uz me�u. No rīta kungs sūtīja kalpus paskatīties, vai gailītis vēl dzīvs. Tikko pavēra durvis, gailītis tūdaļ izlidoja ārā, notupās uz �oga un dziedāja:

� Kungam zirgu nebūs, ar ko ciemos braukt! Kungam zirgu nebūs_r ar ko ciemos braukt!

Nu kungs saka:

� Metiet �o gaili kūtī, lai vēr�i pa nakti to nobada!

Kā iemeta pie vēr�iem, tā gailītis sacīja:

� Lāci, lāci, lien ārā no guznas un nokauj vēr�us!

No rīta kungs klāt � visi vēr�i nokauti. Gailītis � �purks! � izlidoja pa durvīm, notupās uz �oga un atkal dziedāja pilnā kaklā:

� Kungam vēr�u nebūs, kungam vēr�u nebūs!

Kungs jau nobijās. Viņ� kalpiem lika notvert gailīti un iemest akā. �Lai �is noslīkst!� Gailīti iemeta akā, uzlika vāku virsū, lai nevarētu gailītis izsprukt. Gailītis tūdaļ sacīja:

� Guzna, guzna, dzer ūdeni! Guzna, guzna, dzer ūdeni!

Guzna izdzēra ūdeni, aka palika sausa jo sausa. No rīta kungs devās apskatīt gailīti, jau gribēja pavēlēt kalpiem, lai tie beigto gailīti aizmet prom. Tiklīdz pacēla vāku, tā gailītis � �purks! � uz �oga un dzied:

� Kungam tējai ūdens nebūs! Kungam tējai ūdens nebūs!

Kungs vairs nezina, ko iesākt, visa kā baidās. Tad kalpiem liek labi izkurināt krāsni. �Metiet �o krāsnī, lai sadeg!� Kalpi gailīti iemeta krāsnī, bet gailītis sāka pilnā balsī kliegt:

� Guzna, guzna, laid ūdeni ārā! Guzna, guzna, laid ūdeni ārā!

Krāsns nodzisa, visas istabas pārplūda, kungam vairs nebija glābiņa.

Gailītis uzlaidās uz �oga un atkal dziedāja:

� Kungs malku sadedzināja, krāsni neizkurināja! Kungs malku sadedzināja, krāsni neizkurināja!

Kungs nevarēja valdīties no dusmām: �Sitiet �o gaili nost, vārīsim to katlā!� Kalpi baidās sist: kas tas par gaili � zirgus un vēr�us nokāva, istabas pārplūdināja! Tad kungs pats paņēma cirvi un gāja gaili nogalēt.

Gailītis uzsāka savu:

� Cirvi, cirvi, cērt nost kungam galvu!

Cirvis nocirta kungam galvu, bet gailītis, pievārējis mui�u un pa�u kungu, paņēma dzirnas un atgriezās pie vecī�a un vecenītes. Tā vecī�i joprojām dzīvo un ēd pīrāgus, bēdu nepazīdami.

.

Dzīvoja vīrs ar sievu, un viņiem bija meitiņa, vārdā Aņute. Aņute nemazgāja muti, nesukāja matus, staigāja nosmulējusies un vecākiem neklausīja. Tēvs Aņuti sadomāja aizvest pie dīķa un tur viņu iemērkt, lai kļūst balta. Kā tēvs teica, tā arī izdarīja � aizveda Aņuti un iemērca dīķī. Pēc tam katru dienu gāja palūkot, vai Aņute jau tīra, atnesa viņai ēst. Atnācis pie dīķa, sauc:

� Aņute, meitiņa, paradi pirkstiņu � Melns tas vai balts?

Aņute parada pirkstiņu, bet tas arvien vel melns. Tēvs uz pirkstiņa uzliek ēdienu un Aņuti atkal atstāj dīķī.

Tuvuma aiz krūma paslēpies tupēja vilks. Viņ� dzirdēja tēva vārdus. Atnācis pie dīķa, iesaucās:

� Aņute, meitiņa, parādi pirkstiņu �

Melns tas vai balts?

Aņute saka:

� Tā nav mana tēva balss. Manam tēvam ir smalka.

Vilks aizskrēja pie kalēja, lai tas viņam pataisot plānāku mēli. Kalējs vilkam ar knaiblēm izrāva mēli, nolika to uz laktas un ar lielu veseri saplāja. Tajā dienā tēvs atkal bija atnācis pie Aņutes un atnesis viņai ēst.

� Pagāju�o reizi mani kāds ļoti rupjā balsī sauca, � Aņute stāsta.

Tēvs saka:

� Tu neatsaucies, jo tava tēva balss ir smalka.

Tēvs uzlika meitai uz pirkstiņa ēdienu un atkal to atstāja dīķī. Atnāk vilks un sauc:

� Aņute, meitiņa, paradi pirkstiņu �

Melns tas vai balts?

Aņute izbāza pirkstiņu, vilks to sakampa un Aņuti aiznesa uz me�u. Nākamajā dienā atnāk tēvs, sauc Aņuti, bet neviens neatsaucas. Vēl reizi sauc � Aņute pirkstiņu tik un tā nerāda. Tēvs pārnāk mājās, pastāsta mātei, ka Aņutes vairs nav, un nu abi raud, sacīdami:

� Paņemsim tīkliņu baltajās rociņās,

Iesim un meklēsim Aņuti, meitiņu.

Abi aizgāja pie dīķa, iemeta tīklu, bet Aņuti neatrada. Tēvs un māte vel gau�āk sāka raudāt, līdz beidzot tēvs teica:

� Tas dro�i vien būs vilka darbs. Ie�u savu meitiņu meklēt.

Un tēvs gāja pa laukiem un me�iem, Aņuti meklēdams. Ejot pa me�u, satiek medniekus un vaicā:

� Vai vilku neesat redzēju�i?

Mednieki atbildēja, ka neesot redzēju�i. Jau satumsa, me�ā kļuva baismi, tēvs tomēr gāja tik uz priek�u. Pēdīgi viņ� ieraudzīja mazu uguntiņu. Piegāja tuvāk � tur vilks ragavas taisa. Tēvs viņam vaicā:

� Vai tu nezini, kur dzīvo Aņute, mana meitiņa?

� Zinu, � vilks atbildēja. � Tepat dzīvo.

Tēvs iegāja vilka mājiņā. Iek�ā atrada Aņuti vakariņas vārām. Aņute pacienāja tēvu ar vakariņām, noguldīja pārnak�ņot. Otrā rītā tēvs aicināja Aņuti un vilku ciemos. Aņute apsolījās atbraukt, tikko vilks pabeig�ot ragavas taisīt, bet viņa � rau�us cept. Tēvs atgriezās mājās un mātei pastāstīja, ka Aņute ar vilku ciemos atbrauk�ot. Tēvs ar māti nolēma saaicināt kaimiņus un vilku nosist, bet Aņuti paturēt pie sevis.

Kad vilks bija iztaisījis ragavas, bet Aņute izcepusi rau�us, viņa iejūdza vilku ragavās un brauca uz dzimto pusi. Te vecāki un saaicinātie kaimiņi jau gaidīja. Aņute izjūdza vilku, atstāja viņu ārā, bet pati ieskrēja istabā. Visi Aņuti mīļi sagaidīja un apsveica, bet pēc tam paķēra mietus, krāsns kruķus, pavārnīcas un gaidīja vilku. Vilks atver durvis un apstājas uz sliek�ņa: baidās nākt iek�ā. Kaimiņi sauc:

� Pelecīt, ciemavīr, tuvāk tu nac, Pīrāgu nogar�o, na�ķoties sāc!

Vilks ienāca. Tad visi metās vilkam virsū un to nosita. Tēvs nodīrāja ādu un pa�uva Aņutei ka�oku. Viņa �o ka�oku vēl �odien valkā. Es arī tur biju, pavārnīcu rokā turēju, pavārnīca no rokām izkrita, vilkam kāju sasita.

.

REIZ vēl sensenos laikos, dzīvoja vecītis un vecenīte. Viņiem bija divpadsmit dēlu un trīs meitas, no kurām jaunākā � vārdā Egle.

Kādā vasaras vakarā visas trīs māsas gāja peldēties. Izplun�āju�ās un nomazgāju�ās izkāpa krastā ģērbties. Jaunākā skatās � viņas krekla piedurknē saritinājies guļ zalktis. Ko nu iesākt? Vecākā māsa tūdaļ pakampa mietu un jau grasījās zalkti dzīt prom. Zalktis tanī brīdī, pagriezies pret jaunāko māsu, ierunājās cilvēka balsī.

� Dod, � viņ� saka, � Eglīt, vārdu, ka nāksi pie manis par sievu, tad es pats labu prātu līdī�u laukā!

Egle apraudājās: kā viņa pie zalk�a lai iet par sievu! Pēc tam bargi sacīja:

� Atdod manu kreklu un ceļo vesels, no kurienes nācis!

Bet zalktis paliek pie sava:

� Dod vārdu: ja nāksi pie manis par sievu, tad pats labu prātu līdī�u laukā.

Ko nu darīt, Egle ņēma un apsolījās iet pie zalk�a par sievu.

Pēc trim dienām redz � vesels pulks zalk�u rāpo uz viņas sētu. Mājinieki aiz pārbīļa vairs nezin, kur dēties. Zalk�i �um un mud� pa sētu � tinas, vijas un lokās. Tad precinieki sanāca istabā aprunāties ar vecākiem un līgavu.

Sākumā vecāki tiepās, negribēja piekrist, tomēr � ko tādās sprukās lai iesāk? � gribot negribot jaunākā un skaistākā meita jādod zalktim par sievu. Viņi tik viegli vēl nepiekāpjas. Zalk�iem liek uzgaidīt, bet pa�i iet pie vecas kaimiņienes un visu izstāsta. Kaimiņiene saka:

� Zalkti viegli var piemānīt: meitas vietā dodiet viņam zosi un sūtņus laidiet prom.

Tā arī izdarīja. Saģērba baltu zosi, un precinieki ar viņu devās ceļā. Drīz vien dzirdēja, kā dzeguze bērzā kūko:

� Kukū-kukū, kukū-kukū,

Jūs pievīla:

Līgavas vietā jums baltu zosi iedeva,

Kukū-kukū!

Zalk�i atgriezās, nikni nometa zosi un prasīja līgavu. Vecāki atkal rīkojās pēc vecās kaimiņienes padoma � saģērba baltu aitu. Ceļā dzeguze atkal kūko:

� Kukū-kukū, kukū-kukū,

Jūs pievīla:

Līgavas vietā jums baltu aitu iedeva,

Kukū-kukū!

Zalk�i �ņākdami atgriezās un atkal prasa līgavu. Tagad viņiem deva baltu govi. Dzeguze arī �oreiz brīdināja, un zalk�i atgriezās vēl niknāki. Par dotā vārda lau�anu draudēja ar sausu laiku, plūdiem un badu. Mājinieki Egli gau�i apraudaja un atdeva zalk�iem. Zalk�i Egli ved prom, bet dzeguze ceļmalā kūko:

� Pasteidzieties, pasteidzieties,

Līgavainis gaida līgavu!

Beidzot Egle ar visiem pavadoņiem sasniedza jūras krastu... Tur viņu gaidīja skaists jauneklis. Jauneklis pateica, ka esot tas pats zalktis, kas ielīdis viņas krekla piedurknē. Visi tūlīt pārcēlās uz tuvējo salu, bet no turienes nolaidās pazemē, zem jūras, kur bija ļoti grezna zalk�a pils. Te viņi sarīkoja kāzas � trīs nedēļas dzēra, dejoja un priecājās.

Zalk�a pilī valdīja pārpilnība, un Egle nomierinājās, kļuva priecīgāka, beidzot tēva mājas pavisam aizmirsa.

Pagāja deviņi gadi. Egle jau bija sagaidījusi trīs dēlus � Ozolu, Osi un Bērzu un vienu meitu � Apsīti. Tā bija visjaunākā. Reiz vecākais dēls draiskuļodams Eglei pavaicāja:

� Māmiņ, kur dzīvo tavi vecāki? Iesim kādā dienā viņus apciemot.

Tā viņa atkal atcerējās savus vecākus, brāļus, māsas un visu dzimtu.

Un Egle sāka raizēties, kā viņiem tur klājas: vai visi dzīvi un veseli, vai da�i varbūt jau sen miru�i. Un viņa ļoti sailgojās pēc tēva mājām. Tik daudzus gadus dzimtajā pusē nav bijusi un savējos nav redzējusi! Bet zalktis to negrib ne dzirdēt.

� Labi, � viņ� saka, � ļau�u tev viņus apciemot, bet papriek� savērp �o kodaļu zīda, � un parādīja viņai ratiņu.

Zalk�a sieva ķērās pie ratiņa, vērpa augas dienas un naktis. Vērpa vienā vērp�anā, tikai zīda kodaļa nemaz neplaka. Viņa redz, ka te slēpjas viltība: kodaļa dro�i vien ir apburta. Vērp vai nevērp � tik un tā to nesavērpsi. Egle aiziet kaimiņos pie kādas vecenes, kas prot zīlēt un burt. Aizgājusi saka:

� Māmulīt, puķīt, pamāci mani, kā savērpt �o zīda kodaļu.

Vecene tūdaļ pastāstīja, kas darāms:

� Kad kurēsies krāsns, iemet tajā � un cauri, citādi tu nekad nebeigsi vērpt.

Egle pārnākusi tūdaļ kodaļu iemeta krāsnī, ko kurināja maizes cep�anai. Zīds mirklī aizsvilās, un Egle redzēja, kā vārpstiņa, tik liela kā krietna vāle, ugunī lokās un no �īs vārpstiņas nāk laukā zīds.

Tā pabeigusi vērpt, Egle atkal lūdz vīru, lai viņ� atļauj viņai kaut da�as dienas paciemoties tēva mājās. Tagad vīrs izvilka no sola apak�as dzelzs kurpes un saka:

� Kad �is novalkāsi, tad varēsi doties ceļā.

Egle u/.ava kurpes, staigā, lēkā, trin pret ķieģeļiem un akmeņiem, kur vien var, bet kurpes ir biezas, cietas un it nemaz nedilst. Valkā vai nevalka tik un tā pa visu mū�u nenovalkāsi. Viņa atkal iet pie vecenes pēc padoma. Vecene viņu pamāca:

� Aiznes kurpes pie kalēja un palūdz, lai viņ� tās ēzē pakarsē.

Egle la ari darīja. Kurpes stipri apdega, un Egle trijās dienas tas

novalkāja.

Pee novalkā�anas atkal lūdz vīru, lai atļauj viņai apciemot vecākus.

� Labi, � zalktis saka, � bet, iekams tu iesi, tev jāizcep vismaz ciemkukulis, � ar ko tad pacienāsi brāļu un radu bērnus?

Bet pats lika paslēpt visus traukus, lai Egle rausi nevarētu izcept. Egle domā un gudro, kā viņa bez spaiņa lai atnes ūdeni, kā bez abras lai iejauc rau�iem mīklu. Un atkal iet pie vecenes. Vecene saka:

� Ar ieraugu notriep sietu, ar �o sietu iesmel ūdeni un tajā iejauc rau�us.

Zalk�a sieva tā arī izdarīja: iejauca un izcepa rau�us. Tagad viņa atsveicinājās no vīra un, vezdama bērnus pie rokas, devās uz dzimto pusi. Vīrs pavadīja, pārcēla pāri jūrai un piekodināja, lai viņa tēva mājās ciemojas ne ilgāk par deviņām dienām, tad atkal lai ceļo mājup.

� Mājup nākot, � viņ� teica, � ej viena ar bērniem un, atnākusi jūras krastā, mani pasauc �ādiem vārdiem:

� �ilvin, �ilvinīti!

Ja dzīvs esi, � piena pūta,

Ja beigts esi, � asins pūta ...

� Un, ja ieraudzīsi, � viņ� teica, � ka atpeld pa jūru piena pūta, tad zini, ka esmu vēl dzīvs, ja asins pūta � tad esmu dabūjis galu. Bet jūs, bērni, nevienam nestāstiet, kā mani jāpasauc.

To pateicis, viņ� no visiem atvadījās, novēlēdams pēc apciemojuma laimīgi atgriezties.

Tikko Egle ieradās tēva mājās, tur sākās neizsakāmi prieki: visa dzimta, visi radi un kaimiņi sanāca apraudzīt Egli. Cits pēc cita taujāja, kā viņa tur dzīvojusi ar zalk�iem. Egle aizgūtnēm stāstīja. Visi viņu cienāja, mīlīgi uzrunāja; Egle ij nepamanīja, kā deviņas dienas bija paskrēju�as.

Viņas brāļi, māsas un vecāki pa to laiku gudroja, kas būtu darāms, lai viņai vairs nevajadzētu ceļot prom. Un norunāja: vispirms jāiztaujā bērni, kā māte, atgriezusies pie jūras, sauks savu vīru, bet pēc tam pa�i aizies uz jūras krastu, pasauks zalkti un to nositīs.

Tā norunāju�i, viņi aizveda Egles vecāko dēlu Ozolu uz me�u. Sastājās apkārt un pra�ņāja, bet Ozols izlikās neko nezinām. Viņu pēra ar rīkstēm, visādi mocīja, bet neko nevarēja izdabūt. Lai�ot uz mājām, piedraudēja, lai savai mātei ne vārda nestāsta. Otrā dienā aizveda Osi, tad � Bērzu, tomēr arī no tiem neko nespēja izdibināt. Beidzot aizvilināja Egles jaunāko meitu Apsīti. Sākumā arī Apsīte sacīja, ka neko nezinot, bet, ieraudzījusi no svārku apak�as izvelkam rīkstes, tūdaļ visu izpļāpāja.

Nu visi divpadsmit Egles brāļi paņēma izkaptis un devās pie jūras. Nostājās krastā un sauca:

� �ilvin, �ilvinīti!

Ja dzīvs esi, � piena pūta,

Ja beigts esi, � asins pūta ...

Tikko zalktis atpeldēja, visi pui�i klupa virsū un sacirta viņu gabalos. Atgriezu�ies mājās, Eglei nebilda ne vārda, ko izdarīju�i.

Paskrēja norunātās deviņas dienas. Egle atvadījās no visas dzimtas, aizgāja uz jūras krastu un sauca savu vīru:

� �ilvin, �ilvinīti!

Ja dzīvs esi, �� piena pūta,

Ja beigts esi, � asins pūta ...

Jūra iczaigojās un sakustējās līdz pa�ām dzīlēm, Egle ieraudzīja, kā, �ūpodamās uz bangām, atpeld asins pūta. Un viņa dzirdēja sava vīra balsi:

� Tavi divpadsmit brāļi mani ar izkaptīm sacirta gabalos. To, kā mani pasaukt, viņiem pastāstīja mūsu vismīļākā meitiņa Apsīte!

Egle sadrūma, apraudājās, pagriezās pret bērniem un teica Apsītei:

� Par drebuli apsi tu pārvērties,

Ne dienu, ne nakti vairs nerimsties,

Un saltajā lietū tu mazgājies,

Un niknajā vējā tu sukājies.

Dēliem:

� Par stiprajiem kokiem jūs kļūstiet,

Man, zaļajai eglei, blakus jūs �alciet.

Kā viņa pateica, tā arī notika: ozols, osis un bērzs ir mūsu visstiprākie koki, apse arī �odien visniecīgākajā vēja pūsmā sāk drebēt tāpēc, ka viņa drebēja savu tēvo�u priek�ā un nodeva savu miesīgo tēvu un māti.

.

Reiz puisis pie saimnieka nokalpoja veselu gadu, bet nopelnīja tikai kapara vērdiņu. Puisis paņēma savu vērdiņu un aiz niknuma to ietrieca akā. Vērdiņ� nogrima.

Bet kur nabaga puisim dēties? Viņ� palika pie tā pa�a saimnieka otru gadu.

Kad gads bija galā, puisis paņēma savu vērdiņu un atkal to ietrieca tajā pa�ā akā.

� Ja man nav kārtīgas algas, tad arī tādas nevajag!

Sis vērdiņ� tāpat nogrima.

Puisis vēl vienu gadu lieca muguru pie tā pa�a saimnieka � un atkal par vērdiņu. Gada beigās paņēma vērdiņu un ietrieca to akā. Arī �is vērdiņ� nogrima, bet drīz vien uzpeldēja visi trīs.

� Kā redzams, nabaga cilvēka pārestību tik viegli nevar noslīcināt. Do�os pasaulē laimi meklēt.

Viņ� paņēma naudu un gāja. Satiek vecīti. Vecītis lūdz:

� Vai tu nevarētu man kaut kā palīdzēt?

� Ņem vērdiņu. Man paliks vēl divi � iztik�u.

Vecītis patencināja un puisim iedeva kārtis.

� Kad spēlēsi ar �īm kārtīm, � viņ� sacīja, � tu pa�u velnu apspēlēsi!

Puisis iet tālāk. Satiek otru vecīti. Arī �is vecītis lūdz:

� Vai tu man nevarētu iedot kaut ko?

� Man ir divi vērdiņi. Dalīsimies uz pusēm: viens tev, viens man. � Un puisis vecītim atstāja vienu naudas gabalu.

Vecītis patencināja, iedeva puisim savu grozu un pamācīja:

� Ja gribēsi, lai kāds ielien �ajā grozā, pasaki: �Lien grozā!� � un pēc tam ar to cilvēku dari, ko gribi.

Puisis paņem grozu un iet tālāk. Satiek vēl vienu vecīti. Vecītis lūdz:

� Vai tu man kaut kā nepalīdzētu?

� Man ir vērdiņ� � varu tev atdot. Ar to es tik un tā nevarē�u iztikt, būs jāiet kalpot. � Un puisis atdeva vecītim pēdējo vērdiņu.

Vecītis patencināja un teica:

� Tu no manis par to dabūsi tādu kūju, kura pati sit.

Puisis paņem kūju un iet tālāk. Nonācis pie mui�as, lūdz naktsmājas. Kungs saka:

� Es dotu tev pajumti, bet �o mui�u apsēdu�i velni. Mēs pa�i mājās neguļam, kā tu �eit pārnak�ņosi?

� Nekas, � puisis saka, � gan kaut kā izgulē�os.

Kungs paraustīja plecus un gāja gulēt uz citām mājām, bet puisis sameklēja gultu un likās uz auss. Pusnaktī � kur bijis, kur nebijis � pui�a priek�ā nostājas velns un nomet zemē pilnu maisu naudas.

� Puis, nāc trumpot ar mani!

� Labi, � puisis saka.

Viņ� paņēma vecī�a dotās kārtis, trumpoja vienā trumpo�anā ar velnu un vinnēja veselu maisu naudas. Kad iedziedājās gailis, velns tūdaļ nozuda. Puisis naudu nolika zem spilvena un aizmiga. Kungs pēc atgrie�anās redz, ka puisis ir sveiks un vesels. Aiz priekiem kungs lūdz:

� Tu varbūt �eit pārnak�ņotu vēl vienu nakti?

� Kāpēc ne? Varu, � puisis bija ar mieru.

Vakarā kungs atkal aizbrauca prom, bet puisis palika. Pusnaktī pui�a priek�ā nostājas cits velns un nomet sev pie kājām maisu naudas.

� Nāc, puis, trumpot ar mani!

� Kāpēc ne? Trumposim!

Viņi apsē�as un trumpo. Puisis ar savām kārtīm apspēlēja arī �o velnu � līdz rītausmai vinnēja veselu maisu naudas. Tikko iedziedājās gailis, velns nozuda, bet puisis mierīgi aizmiga.

No rīta kungs brīnās, ka puisis ir dzīvs, un lūdz:

� Paliec vēl kaut vienu nakti.

� Labi, � puisis saka.

Kungs atkal aizbrauca pārnak�ņot citur, bet puisis palika. Naktī velni aurodami saradās mui�ā glu�i kā melns mākonis! Tie metās virsū puisim, bet puisis pakampa savu kūju, kura tā sāka zvetēt visus velnus, ka tie brēca nelabās balsīs. Tad puisis pavēlēja:

� Visi lieniet grozā! � un velni tūdaļ salīda grozā.

Tad puisis grozu ar velniem aiznesa uz smēdi, pamatīgi uzbēra ogles, ilgi dedzināja, pēc tam uzlika uz laktas un tā gāza ar veseri, ka grozs pat izjuka, bet velni, izspruku�i no groza, nocēla smēdes jumtu un aizrībināja uz elli.

Puisis atkal likās uz auss un aizmiga. No rīta atgrie�as kungs un saka:

� Tu visu esi labi nosargājis, bet kāpēc ļāvi nocelt smēdes jumtu? Tagad samaksā man par to!

Puisis noskaitās un iesaucās:

� Lien grozā, kungs!

Kungs tūdaļ � �puks! � grozā iek�ā, bet puisis jau vicina kūju un grasās sist kungu. Nu kungs sāk lūgties:

� Esi �ēlīgs, nesit! Ņem, ko gribi, tikai nesit mani! Laid ārā no groza!

Puisis atmaiga un saka:

� Staigā vesels, bet, ja tu vēlreiz ņemsi mutē tādus vārdus, tad noslānī�u tevi tāpat kā tos velnus!

Kadreiz dzīvoja brālis ar skaistuli masu, vārdā Sigute. Viņiem bija neganta pamāte, bet viņi nezināja, ka tā ir ragana. Raganai bija arī sava īstā meita � neglīta un lempīga.

Brālis aizjāja karā uz tālām zemēm, un viņa māsa palika viena pie pamātes. Pamāte Siguti ne acu galā neieredzēja un visādi viņu mocīja. Sigute darīja visgrūtākos darbus, apkopa mājas, bet vasarā ganīja lopus.

Pamāte Sigutei neļāva rādīties savā tuvumā: bārenīte ēda un gulēja kūtī kopā ar lopiem. Tāpēc Sigute alla� staigāja netīra un pinkaina. Turpretim pamātes meita sēdēja goda vietā, glu�i kā vie�ņa, grezni ģērbusies, uzposusies un neko nedarīja.

Tajās mājās bija melna kucīte un melna gotiņa. Tās abas prata runāt, jo senatnē, kā stāsta, arī lopi runāju�i. Sigute augas dienas ne�ķīrās no kucītes vai arī no gotiņas. Iegrimusi valodā ar vienu vai otru, viņa bie�i aizmirsa darbu vai slauk�anu un tāpēc no pamātes dabūja pērienu. Pamātei alla� �ķita, ka Sigute pārāk maz strādā, ka viņa vēl pārāk daudz slaistās bez darba.

Kādu dienu, kad Sigute dzina lopus uz ganībām, ragana viņai lika novilkt kreklu, iedeva pakulu kodaju un rupjā balsī pateica:

� Savērp kodaļu,

Noaud audeklu,

Pa�uj kreklu � valkā!

Neko darīt, Sigute izģērbās, paņēma pakulu kodaļu un raudādama dzina lopus uz me�u. Aizdzinusi ganāmpulku, apskāva melnās gotiņas kaklu un tā raud, tā vaimanā, ka liekas � sirds pu�u plīsīs: kad viņa pa�ū�ot sev krekliņu? Gotiņai Sigutes kļuva �ēl, un tā smalkā balsī saka:

� Sigutīt, manu meitenīt,

Nevajag raudāt, vaimanāt:

Krekliņu es tev darinā�u!

Govs ar purnu saviļāja pakulu kodaļu, apēda un pēc stundas atgremoja skaistu audekla krekliņu. Sigute gotiņai par to ļoti pateicās un apmīļoja. Kad vakarā Sigute pārdzina lopus un ragana ieraudzīja viņu skaistā audekla krekliņā, viņa nevarēja vairs rimties aiz kārdinājuma uzzināt, kā Sigute varējusi pagatavot sev tik skaistu krekliņu. Kad nākamajā dienā Sigute dzina lopus ganos, ragana atkal viņai lika novilkt kreklu, iedeva pakulu kodaļu un sacīja:

� Savērp kodaļu,

Noaud audeklu,

Pa�uj kreklu � valkā!

Tikko Sigute bija izdzinusi lopus, ragana sūtīja savu meitu, lai paskatās, kā viņa darinās kreklu. Raganas meita paslēpās aiz koka un redzēja visu: kā Sigute, apskāvusi govs kaklu, raudāja, kā govs apēda pakulas un kā pēc tam atgremoja kreklu. Tad pārnāca mājās un visu redzēto pastāstīja savai mātei. Raganai pēk�ņi ie�āvās prātā: �Ja Siguti aizstāv un viņai palīdz arī lopi, tad viņa pēc brāļa atgrie�anās var visu tam izstāstīt, var lopus pasaukt par lieciniekiem, un man tad slikti klāsies.� Tāpēc raganai radās kārdinājums par katru cenu tikt vaļā no Sigutes � viņa sadomāja sadedzināt bārenīti.

Ragana ar savu meitu istabā zem sliek�ņa sāka rakt bedri � raka augu dienu un augu nakti. Otrā dienā, kad Sigute dzina lopus ganos, ragana viņai vairs neatņēma kreklu, bet, glu�i otrādi, vēl apmīļoja viņu. Tikko Sigute lopus bija aizdzinusi uz me�u, ragana izkurināja pavardu, sagrāba kvēlojo�ās ogles un sabēra tās bedrē zem sliek�ņa. Pēc tam bedri pārsedza ar �agariem, uz �agariem uzklāja salmus un uz salmiem uzbēra zemi; vēlāk to nolīdzināja, un bedres tikpat kā nebijis. Kad Sigute pārdzina lopus, ragana pirmo reizi pēc brāļa aizjā�anas sāka aicināt viņu istabā, rupjā balsī sacīdama:

� Nāc �urp, Sigut, nāc �urp, meitiņ!

Silta maize �odien cepta,

Skāba dzira vakardienas:

Ēd un padzeries!

Sigute jau taisījās iet, bet te pagadījās kucīte, kas visu bija redzējusi, un smalkā balsī brīdināja:

� Neej, Sigut, neej, māsiņ!

Apak� sliek�ņa ogles kvēlo,

Ja tu iesi, iekritīsi.

Ragana uzbrēca kucītei: �Kāpēc tu priek�namā vistas biedē!� � noķēra to un ieslēdza kambarī. Bet Sigute negāja un palika dzīva. Dienu vēlāk atkal tas pats. Kad Sigute pārdzina lopus, ragana sāka aicināt viņu istabā:

� Nac �urp, Sigut, nac �urp, meitiņ! Silta maize �odien cepta,

no

Brālīt mī|o, jātnieciņi!

Sve�ā māte � raganiņa Grāba manus karstos pelnus,

Kaisīja pie pa�iem vārtiem.

Brālīt mīļo, jātnieciņi!

Melnā govs tos palaizīja,

Zaļa slienā nopak�ķēja:

Es par pīli lidot sāku.

Brālis skatījās apkārt un beidzot ieraudzīja pīlīti, kura viņam dziedāja. Viņ� māsu sāka iztaujāt, un viņa brālim visu sīki jo sīki izstāstīja. Brālis ļoti noskaitās uz raganu un taisījās viņai atriebties. Tāpēc viņ� notriepa savu zirgu ar biezu darvas un sveķu kārtu un tad jāja uz mājām. Kad ragana izdzirda, ka padēls jāj mājās, viņa no klēts iznāca sagaidīt ar zelta kausu un vīnu. Padēls, ieraudzījis raganu, nolēca no zirga uz otru pusi. Pamāte saka:

� Dēliņ, aizved �o melni no takas, man bail no tā.

� Labs zirgs nesper, tikai tu, māmiņ, pastum ar roku, un viņ� ies prom.

Ragana kā sita zirgam ar roku, tā roka pielipa. Nu viņa saka:

� Dēliņ, man roka pielipa.

� Sit ar otru � atlēks.

Sita ar otru, un arī otra pielipa.

� Sper ar kāju, abas atlēks.

Kāja tāpat pielipa.

� Sper ar otru.

Arī tā pielipa.

Ragana izbīlī sāka lūgties.

� Sit ar pieri, visa atlēksi.

Ragana trieca ar pieri, arī piere pielipa. Tad Sigutes brālis sacīja:

� Tas tev, ļaunā raganiņa, Sods par māsas bendē�anu! Tas tev, ļaunā raganiņa,

Lasts par viņas daiļumiņu!

Un, pagriezis zirgu, sacīja:

� Rik�o, melnīt, kur kājas nes, kur acis redz, un izkaisi raganas kaulus pa visu pasauli.

Un tā zirgs aizrik�oja.

Vēl tagad ziemā, kad stipri salst, sniegs saulē mirdz. Tur mirdz izkaisītie raganas kauli.

.

Kādai mazai meitenītei nomira mate. Tēvs drīz vien parveda pamāti ar divām meitām. Pamāte bija briesmīgi neganta un bārenīti kop� pirmās dienas neieredzēja. Viņa uzvēla tai visgrūtākos darbus, Jļērba vissliktākajās drēbēs un guldināja viscietākajā gultā.

Kad pienāca pavasaris, pamāte lika bārenītei ganīt lopus. Izvadīdama ganos, viņa vēl iedeva linu kodaju un piekodināja līdz vakaram to savērpt bez vārpstas un satīt bez tītavām. Ja nesavērp�ot un nesatī�ot, lai nenākot mājās.

ltārcnitc aizdzina lopus ganībās, apsēdās uz celma un raud. Te pienāk Brūnaļa un cilvēka balsī vaicā:

� Kāpēc tu, meitiņ, tā skumsti, kāpēc tā raudi?

� Ka lai es neskumstu un neraudu, mīļo Brūnaļiņ, � meitene atbild, � pamāte man iedeva linu kodaļu un līdz vakaram lika to savērpt bez vārpstas un satīt bez tītavām. Nezinu, ko lai iesāku.

� Neraudi, meitiņ! � govs atbildēja. � Uzliec kodaļu man uz ragiem, tad lini pa�i savērpsies un diegi satīsies.

Bārenīte uzlika kodaļu uz ragiem, un govs aizgāja. Pievakarē Brūnaļa atgriezās ar skaistu �ķeteri diegu uz ragiem.

Kad meitene pārdzina lopus, pamāte tūdaļ vaicā:

� Vai linus savērpi?

� Savērpu, � bārenīte atbildēja un atdeva �ķeteri diegu.

Pamāte pat iepleta muti: kā bārenīte varējusi savērpt bez vārpstas un satīt bez tītavām? Un viņa nolēma visu uzzināt.

Otrā rītā pamāte atnesa jau divas kodaļas, iedeva bārenītei un sacīja:

� Līdz vakaram tu savērpsi bez vārpstas un satīsi bez tītavām.

Meitene aizdzina lopus, apsēdās uz celma un atkal raud. Pienāk Brūnaļa un saka:

� Neraudi, meitiņ, bet liec linus man uz ragiem, tie savērpsies un satīsies.

Meitene linus uzlika uz ragiem, un govs aizgāja.

Kad pamāte bija izvadījusi bārenīti ar lopiem, viņa savai jaunākajai meitai sacīja:

� Ej uz ganībām un novēro, kā mūsu ganu meitene vērpj.

Meita aizgāja un ganu meiteni atrada bez liniem. Vakarā bārenīte ieraudzīja, ka Brūnaļa nāk ar savērptiem diegiem, un māsai saka:

� Ej, māsiņ, atcel vārtus, dzīsim lopus mājās.

Kad pamātes meita aizgāja atcelt vārtus, tajā brīdī Brūnaļa uz ragiem atnesa bārenītei savērptos diegus.

Pēc lopu pārdzī�anas pamāte bārenītei vaicā:

� Vai linus savērpi?

� Savērpu, � meitene atbildēja un atdeva divas �ķeteres diegu.

Pamāte atkal brīnījās un taujāja savai meitai:

� Nu, vai redzēji, kā ganu meitene vērpa?

� Nē, neredzēju, � meita atbildēja. � Kad es aizgāju, viņai linu vairs nebija.

� No tevis nav nekāda labuma! � māte sarāja meitu.

Tre�ajā rītā pamāte sacīja bārenītei:

� �e tev trīs kodaļas linu. Savērp tās bez vārpstas un satin bez tītavām.

Kad pamāte bija izvadījusi bārenīti, viņa pasauca vecāko meitu un saka:

� Ej uz ganībām un novēro, kā mūsu ganu meitene vērpj.

Bet arī tā māsu atrada bez liniem. Lini jau bija atdoti govij.

Vakarā bārenīte ieraudzīja, ka Brūnaļa atgrie�as ar savērptiem diegiem, un māsai saka:

� Ej, māsiņ, atcel vārtus, dzīsim lopus mājās.

Bet māsa negāja atcelt vārtus un ieraudzīja, kā Brūnaļa uz ragiem atnesa savērptos diegus.

Kad bārenīte pārdzina lopus, pamāte vaicā:

� Vai linus savērpi?

� Savērpu, � bārenīte atbildēja un atdeva trīs �ķeteres diegu.

Drīz vien pārnāca īstā meita, un māte taujā:

� Nu, vai redzēji, kā ganu meitene vērpa?

� Kā vērpa, to neredzēju, � meita atbildēja. � Tikai redzēju, kā Brūnaļa uz ragiem atnesa savērptos diegus.

Pamāte noskaitās un saka:

� Rīt nokausim to govi.

Bārenīte noskuma, aizgāja pie Brūnaļas, raudādama apskāva tās kaklu un saka:

� Mīļo gotiņ, saimniece tevi solās nokaut.

� Neko darīt, � govs atbildēja. � Bet es tev arī mirdama palīdzē�u. Iegaumē labi! Kad mani kaus, ielūkojies, kur nopilēs pirmā asins lāse. To lāsi tu iespied ar pirkstu zemē. Pēc tam kad iztecēs visas asinis, iemērc tajās priek�autu un vēlāk aproc to dārzā pirmā loga priek�ā. Tikai pielūko, lai neviens to neredzētu.

Nakamaja diena govi nokava. Bārenīte pirmo asins lasi iespieda zemē, bet asinis iemērkto priek�autu apraka dārzā.

Pagāja vairāki gadi. Bārenīte izauga par lielu, skaistu meiteni. Bet arī tagad pamāte viņu tramdīja un māsas zoboja.

Kādā pavasarī tajā vietā, kur bārenīte bija iespiedusi zemē govs asins lāsi, pavērās dzidra vīna avots, bet dārzā, kur viņa apraka asinīs iemērkto priek�autu, izauga ļoti skaista ābele, uzplauka ziedos, un vasarā visi tās zari līka no zelta āboliem.

Reiz garām jāja tās zemes ķēniņa dēls. Viņ� ieraudzīja neparasto ābeli un iegriezās palūgt tās augļus. Pagalmā ieraudzīja vīna avotu un gribēja iebaudīt no tā. Saimniece pasauc savu vecāko meitu un saka:

� Ej, meitiņ, dārzā, noplūc ābolus, iesmel vīnu un pacienā augsto ciemiņu.

Bet vecākā meita nevarēja nedz noplūkt ābolus, nedz iesmelt vīnu: kad viņas rokas sniedzās pēc āboliem, ābele zarus pacēla uz aug�u, kad viņa liecās pēc vīna, vīns kritās dziļāk. Tad māte sūtīja otru meitu � arī tā nespēja nedz ābolus noplūkt, nedz vīnu iesmelt. Noskaitusies gāja pati � arī viņa neko nevarēja izdarīt. Tad pamāte teica bārenītei:

� Ej tu, varbūt būsi laimīgāka.

Bārenīte aizgāja un sāka dziedāt:

� Manu zelta ābelīt, zemāk, zemāk!

Manu vīna avotiņ, augstāk, augstāk!

Ābeles zari tūdaļ nolīka uz leju, vīns avotā pacēlās uz aug�u. Meitene noplūca ābolus, pasmēla vīnu un pacienāja ciemiņu.

Tad viņa atkal sāka dziedāt:

� Manu zelta ābelīt, augstāk, augstāk!

Manu vīna avotiņ, dziļāk, dziļāk!

Un ābeles zari pacēlās tik augstu, ka neviens vairs nevarēja aizsniegt ābolus, bet avots nokritās tik dziļi, ka neviens vairs nevarēja pasmelt vīnu.

Ķēniņa dēlam bārenīte ļoti patika. Viņ� uzdāvināja tai zīda kleitu un zelta kurpes. �is tērps viņai tā piestāvēja, ka ķēniņa dēls nespēja atraut ne acu no viņas.

Tad ķēniņa dēls sacīja:

� Skaisto meitenīt, vai esi ar mieru kļūt par manu sievu?

Bārenīte tikai zemu nolieca galvu, bet ķēniņa dēls uzsēdināja viņu uz zirga. Tikko zirgs spēra soli, ābele dārzā tūdaļ ie�alkojās, avots pagalmā sāka mutuļot, un abi sekoja jaunajam pārim līdzi.

.

Dzlvoja vecītis un vecenīte. Viņiem bija dēls, vārdā Cu�uks. Kad vecāki nomira, Cu�uks palika viens. Viņ� mantoja visu bagātību: salnos zirgus, brūnraibos vēr�us, medību suņus.

Cu�ukam patika vizināties no kalna ar ragutiņām. Reiz viņ�, pabarojis zirgus un vēr�us, iedevis suņiem ēst, iztaisīja sev ragutiņas un aizvilka tās uz kalna. Tur vizinās un dzied:

� �vīku �vāku � vizinos.

Ļaunās laumas izdzirda, ka Cu�uks vizinās. Agri no rīta viņas jau stiepj milzīgas ragavas. Uzstiepu�as kalnā, vizinās un dzied:

� �vīku �vāku � vizināmies.

� Zirgus baroju,

Zirgus dzirdinu.

Vēr�us baroju,

Vēr�us dzirdinu.

Tītarus baroju,

Suņus ēdinu.

Cu�uks, ar laumām parunājies, paņēma ragutiņas un gāja vizināties. Laumas jau vizinās un dzied:

� Mūsu kalni, tavas lejas.

Cu�uks viņām atbild:

� Mani kalni, jūsu lejas.

Laumas saka:

� Lai tie kalni būtu tavi, � un velk milzīgas ragavas, cita citu vizina. Cu�uks arī vizinās: �vīks � un lejā!

Laumas bija pa�uvu�as lielum lielu maisu. Kā Cu�uks laidās no kalna, tā � �vīks! � ar visām ragutiņām maisā iek�ā. Laumas maisu aizsēja, uzlika uz ragutiņām un vilka mājup. Aizvilka, nolika klētī. Tad iekurināja krāsni � un taisījās Cu�uku cept. Bet Cu�ukam kabatā bija nazis, viņ� pārgrieza maisu un izlīda ārā. Izlīdis pavērās apkārt un redz: klētī laumas dēls guļ. Viņ� dēlu iebāza maisā un aizsēja. Pats uzrāpās klētsaug�ā, nolīda pa�obelē un sē�.

Laumas sakarsēja ūdeni, atskrēja, pakampa maisu un aiznesa. Laumas dēls brēc, ta�u viņas domā, ka brēc Cu�uks. Bet Cu�uks tikai skatās, kā laumas dēlu iebā� krāsnī un izcep. Pēc tam laumas nolau� viņa pirkstiņu, grau� un dzied:

� Cik gards un cik salds mūsu Cu�uka pirkstiņ�!

� Nav gards un nav salds jūsu laumēna pirkstiņ�!

Tad laumas ieraudzīja, ka Cu�uks dzīvs. Cu�uks nolēca no klēts un bēg prom. Laumas dzenas viņam pakaļ. Cu�uks pieskrēja pie ozola � hop! � uzlēca pa�ā galotnē un sē�. Laumas pieskrēja, bet neko viņam nevar darīt. Aizgāja atpakaļ uz mājām, atnesa cirvjus un cērt ozolu, bet cirvji truli � necērt.

Tajā brīdī lapsa, garām skriedama, laumām vaicā:

� Kūmiņas, kūmiņas, ko jūs te darāt?

� Ozolu cērtam.

� Dodiet, es jums uztrī�u cirvjus! Lieciet man uz astes.

Laumas cirvjus uzlika lapsai uz astes. Lapsa aizskrēja uz piekalni, pret akmeni notrulināja tos un atnesa ar izlocītiem asmeņiem.

� Re, uztrinu!

Laumas atkal sāka cirst ozolu � cirvji ne tik necērt! Viņas zvetē ar cirvjiem, grau� ar zobiem. Cu�uks redz, ka ozolu drīz nograuzīs. Viņ� nobijās un sāka saukt savus lopus:

� Suk, �uk, �uk, salnie zirgi,

Tpru, tpru, tpru, raibie vēr�i,

Se, se, se, baltie suņi!

Lopi viņu sadzirdēja: zirgi izlauza durvis, vēr�i norāvās no valgiem, suņi � no ķēdēm, un nu visi skrien, ko kājas nes. Zirgu pakavi, pa ledu skrienot, klaudz � klip, klip, klip! Laumas, to izdzirdu�as, vaicā:

� Puisīt, puisīt, kas tur klipina?

Cu�uks, ozolā sēdēdams, atbild:

� Kunigaikstls jāj �urp, pakaviem ķlipinot.

Lopi atsteidzas un redz: laumas ozolu cērt, bet Cu�uks tup virsotnē. Zirgi metās laumām virsū, spārdīja tās ar kājām, mīņāja, vēr�i ar ragiem badīja, suņi koda � tā laumas sabradāja un samala sīkās druskās. Tās vēl tagad saulainā dienā mirguļo sniegā.

Dzivoja deviņi balini un viena masa, varda Elemte. Vecāki mirdami dēliem atstāja katram kumeļu, bet meitai ķēvi � �o deviņu kumeļu māti. Kādā jaukā pavasarī tai zemei uzbruka ienaidnieki un bāliņi aizjāja karā. Elenīte palika mājās viena.

Māsa ilgi gaidīja bāliņus. Pagāja deviņi gadi, bet viņu kā nav, tā nav. Tad Elenīte iejūdza savu ķēvīti un brauca meklēt bāliņus. Brauca ilgi ilgi, nezinādama, vai viņas bāliņi vēl tālu. Un Elenīte sāka dziedāt:

� Iezviedzies, ķēvīte,

Iezviedzies, bērīte:

Kur tavi deviņi dēliņi,

Tur mani deviņi bāliņi!

Ķēvīte iezviedzās, un Elenīte aiz simts jūdzēm sadzirdēja deviņu kumeļu zviedzienus. Viņa brauca uz to pusi, no kuras skanēja zviedzieni. Brauca pa lielu me�u un redzēja � pretī cilpo zaķis. Tas saka:

� Elenīt, paved mani ratos, mednieks ar suņiem dzenas man pakaļ!

Elenīte paņēma zaķi un ielika ratos. Tā suņi paskrēja garām.

Viņa brauca uz priek�u un panāca laumu � raganu. Lauma �ļūca, silē cūku iejūgusi, zarnu gro�us turēdama, riebīgās skrandās ietuntulē-jusies. Abas piebrauc pie divām upēm. Nu lauma saka:

� Elen, EIen, ejam peldēties! �inī upē pieniņ� plūst, bet tanī upē asins verd!

Zaķis brīdina:

� Elenīt, Elenīt, neklausi laumu! �inī upē asins verd, bet tanī upē pieniņ� plūst.

Lauma pārskaitusies saķēra zaķi un izgrieza tam kāju. Elenīte laumai neklausīja un peldēties negāja. Brauca abas uz priek�u un atkal piebrauca pie divām upēm. Lauma sauc:

� Elen, Elen, ejam peldēties! �inī upē pieniņ� plūst, bet tanī upē asins verd!

Zaķis brīdina:

� Elenīt, Elenīt, tanī upē pieniņ� plūst!

Lauma pārskaitās un izgrieza zaķim otru kāju. Elenīte zaķim paklausīja un peldēties negāja. Drīz atkal piebrauca pie divām upēm. Zaķis Elenītei atkal neļāva peldēties. Lauma viņam izgrieza abas pakaļkājas. Beidzot lauma viņam norāva galvu un zaķis nobeidzās. Elenīte un lauma atkal piebrauca pie divām upēm. Lauma Elenīti aicina asins upē peldēties. Tagad vairs nebija kas Elenīti brīdina un viņa ar laumu gāja peldēties. Lauma pirmā izmetās no upes, uzvilka Elenītes drēbes un iesēdās viņas ratos. Elenīte neko citu nevarēja darīt: bija jāietuntulējas laumas skrandās. Viņa iesēdās silē un brauc. Lauma rupjā balsī sāk dziedāt:

� Iezviedzies, ķēvīte,

Iezviedzies, bērīte:

Kur tavi deviņi dēliņi,

Tur mani deviņi bāliņi!

Ķēvīte laumai neklausīja un neiezviedzās. Tad lauma lika, lai Elenīte dzied. Elenīte dziedāja, un ķēvīte iezviedzās. Arī deviņi kumeļi tagad iezviedzās pavisam tuvu. Lauma brauca uz to pusi, bet Elenītei pateica, lai braucot nopakaļ. Drīz vien abas iebrauca bāliņu sētā. Bāliņi laumu nepazina; pēc drēbēm tā izskatījās kā māsa, tikai nevarēja beigt brīnīties: Elenīte bija ļoti skaista, bet �ī ir tik briesmīgi neglīta.

� Un te � mana ganu meita! � lauma pateica bāliņiem un parādīja Elenīti. Bāliņi Elenīti nepazina, tomēr viņas seja tiem atgādināja māsu un bāliņi gribēja vest viņu uz pili. Lauma neļāva un lika Elenītei pa nakti jāt pieguļā. Bāliņi laumu ieveda pilī, apsēdināja pie galda, cienāja ar miestiņu un vīnu, bet Elenīte aizjāja zirgus pieguļā. Elenīte gana zirgus un raudādama �ēli dzied:

� Miestiņu, vīnu ragana bauda,

Bāliņu māsa kumeļus gana!

Tad, vērdamās pilnajā mēnesī, atkal uzsāka:

� Pastāsti visu man, mēnestiņ mīļo, �

Kā mani vecāki debesīs dzīvo?

Un mēness viņai atbildēja:

� Tētiņ� tavs debesīs miestiņu bauda,

Māmiņa tava tur �ķetina zīdu.

Lauma � ragana iznāca uz lieveņa un, dzirdēdama �ādu dziedā�anu, rupjā balsī uzbrēca:

� Tēvs tur mēslus mē� un ārda,

Tava māte skaidas lasa.

Bāliņi saklausīja Elenītes dziesmas. �īs dziesmas viņiem ļoti patika. Otrā nakti vecākais bāliņ� gāja viņai līdzi pieguļā, gribēja paklausīties, kā viņa dzied. Bet viņ� ātri aizmiga un neko nedzirdēja. Tre�ajā naktī

gāja otrs bāliņ�. Arī tas ātri aizmiga un dziesmas nedzirdēja. Tā visi bā-liņi pēc kārtas gāja, bet neviens dziesmas nedzirdēja. Beidzot aizgāja jaunākais bāliņ�. Viņ� aizgājis apgūlās un izlikās aizmidzis. Tad Elenīte, tāpat kā visas citas naktis, sāka raudāt un dziedāt:

� Miestiņu, vīnu ragana bauda,

Bāliņu māsa kumeļus gana!

Kad Elenītes dziesma bija galā, bāliņ� sacīja:

� Paieskā man galvu!

Elenīte viņam galvu ieskā, bet pa�ai asaras no acīm birtin birst uz bāliņa galvas. Tanī brīdī viņas rokā kaut kas iespīdējās un bāliņ� pazina Elenītes gredzenu, ko viņai bija atstājusi māte. Bāliņ� pārsteigts vaicāja, no kurienes �is gredzens. Elenīte viņam visu izstāstīja. Nu bāliņi norunāja laumai atriebties: nākamajā dienā viņi notriepa ķēvīti ar piķi un piesēja pie durvīm. Tad aizgāja pie laumas un sacīja:

� Nāc, māsiņ, pastaigāties pa dārzu!

Lauma gāja un, ieraudzījusi pie durvīm nopiķotu zirgu, uzbrēca:

� Kāpēc tā ķēve te stāv?

Bāliņi saka:

� Uz�auj, māsiņ, viņai ar roku, pati ies prom.

Lauma uz�āva ķēvītei, un viņas roka pielipa. Bāliņi saka:

� Uz�auj ar otru roku, pirmā atlēks!

Lauma uz�āva, un arī otra roka pielipa.

Pēc tam viņa spēra ar kāju, kāja pielipa, spēra ar otru, arī tā pielipa. Tagad bāliņi saka:

� Pagrūd, māsiņ, ar vēderu, tad atlēks ij rokas, ij kājas!

Lauma pagrūda un visa pielipa. Nu bāliņi ķēvītei saka:

� Aiznes, ķēvīt, ļauno laumu, kur saule neiespīd, kur vēji nepū�, kur neviens zvērs neiegrie�as, kur neviens putns neatlido!

Pēc tam viņi lika ķēvītei vīna upē nomazgāties, zīda pļavā izvārtīties un atgriezties mājās. Ķēvīte tā arī darīja. Bet bāliņi ar māsu ilgi uir laimīgi dzīvoja. Un dzīvo vēl �odien, ja nav miru�i.

Dzivoja trīs brāļi � divi gudri, tre�ais muļķis. Tēvs mirdams vienam dēlam atstāja suni, otram kaķi, bet jaunākajam � muļķim � milnu. Vecākie brāļi pārdeva suni un kaķi un dabūja daudz naudas. Jaunākais milnu nepārdeva, aizbildinādamies: �Gan man noderēs.� Pēc kāda laika visi trīs brāļi devās pasaulē.

Gāja, gāja un ieraudzīja mājiņu. Ap mājiņu bija rāceņu dārzs. Muļķis ieskrien dārzā, rauj no zemes rāceņus un met kaudzē, rauj un met. Brāļi nobiju�ies viņam sauc:

� Ātrāk nāc �urp! Vēl nelaimi uzvelsi mums kaklā!

Muļķis atbild:

� Es rauju tikai sārtos! � un atkal rauj un met kaudzē.

Tajā brīdī no mājiņas izsteidzās ragana, noķēra visus trīs brāļus un

sabāza pakrāsnē. Tā nebija pati ragana, bet tikai raganas vecākā meita. Divas pārējās meitas ar māti bija aizlaidu�ās vakarēt.

Pēc kāda laiciņa sāka trakot negaiss un vēj�... Vecā ragana aurēdama atlaidās mājās.

� Skaties, māt! � meita iesaucās. � Es trīs veprus noķēru, būs gaļa!

� Bet kur ir tie vepri? � ragana vaicāja.

� Iesprostoju pakrāsnē!

Ragana lika, lai meita izcep vienu �vepri�, un atkal aizlaidās prom.

Raganas vecākā meita atvēra pakrāsni un mīlīgā, smalkā balsī vaicāja:

� Vai esat vēl dzīvi, brālī�i?

Muļķis atbildēja:

� Esam!

Brāļi nobiju�ies liek, lai muļķis klusē, bet �is neklausa un vēlreiz iesaucas:

� Esam, esam!

Raganas meita saka:

� Izlieniet ārā kaut viens, brālī�i!

� Lien tu, muļķi! � un brāļi izstumj ārā muļķi. Raganas meita muļķi nomazgā, uz pavarda iesēdina skaistos ratos un saka:

� Nogulies, brālīt, es tevi pavizinā�u.

Lai arī muļķim nav prāta, tomēr viņ� saprata, ka raganas meita viņu ar ratiem grib iestumt krāsnī un izcept. Viņ� noguļas ratos te �ķērsām, te slīpi un tik saka:

� Es neprotu, jaunkundz, neprotu!... Es neprotu, jaunkundz, neprotu!

Tad viņa pati apgūlās ratos un sacīja:

� Paskaties, kā jāguļ! �itā, �itā!

Tajā pa�ā mirklī muļķis ņēma un iestūma viņu krāsnī, bet pats atkal Ielīda pakrāsnē.

Kad svīda gaisma, vecā ragana ar abām meitām atlaidās mājās, atvēra krāsni, izvilka vecāko meitu, nepazina to, apēda un aizlaidās pasaulē cilvēkus ķert. Laizdamās prom, ragana atstāja mājās vidējo meitu un lika, lai tā Izcepot otru brāli. Viss notika tāpat kā iepriek�ējo reizi: māte no

atlaidās mājās un apēda vidējo meitu. Kad ēda, vecā ragana teica, ka abas meitas esot aizlaidu�ās kaut kur pasaulē vakarēt vai cilvēkus ķert.

Tre�ajā dienā jaunākajai meitai pienāca kārta saimniekot. Ragana lika, lai viņa izcepot tre�o brāli, un pati aizlaidās prom.

� Izlieniet ārā kaut viens, brālī�i! � jaunākā meita smalkā balsī ierunājās.

Un brāļi atkal izstūma muļķi. Tas ratos gūlās �ķērsām un sacīja vienu un to pa�u:

� Es citādi neprotu, jaunkundz!

Raganas meita muļķim gribēja parādīt, kā pareizi jānoguļas ratos, un pati apgūlās. Muļķis tūliņ ratus iestūma krāsnī, bet pats atkal ielīda pakrāsnē.

Atlaidās vecā ragana un apēda savu pēdējo meitu. Kad beidza ēst, kaut kas iezibējās. Ragana pazina jaunākās meitas gredzenu un apraudājās:

� Es visas savas meitas esmu apēdusi!... Nu gan es viņiem rādī�u! Iznīcinā�u visus trīs, ka ne smakas nepaliks!

Ragana atvēra pakrāsni un smalkā balsī sacīja:

� Vai jūs vēl esat �eit, brālī�i!

Muļķis atsaucās:

� Esam, esam, kā lai nebūtu!

� Izlieniet ārā kaut viens, brālī�i!

� Izvelc pati, ja gribi! � muļķis atsaucās.

Ragana bā� galvu un lien pakrāsnē. Muļķis kā zvēla viņai ar milnu pa galvu, tā �o nosita.

Nu brāļi izlīda no pakrāsnes un gāja tālāk. Muļķis paņēma līdzi beigto raganu un pakrāsnes skaisto aizbīdni ar zvaniņiem. Brāļi viņam to negribēja atļaut, bet muļķis neklausīja.

Tā brāļi iet tālāk. Iestājās nakts. Viņi iegāja me�ā, uzkāpa kokā, lai pārgulētu. Naktī uz me�u ar lepniem zirgiem skaistā karietē atbrauca dārgās drēbēs ģērbu�ies laupītāji. Viņi apstājās zem tā koka, kurā gulēja brāļi, un sakūra uguni. Pavārs uzlika katlu un vārīja putru. Muļķis paskandināja pakrāsnes aizbīdņa zvaniņus. Brāļi viņam lika rimties, bet muļķis sāka skandināt vēl skaļāk un nometa zemē raganu. Laupītāji nobijās un aizmuka. Pavāram bija �ēl putras, un viņ� nāca atpakaļ. Pie putras katla ieraudzīja muļķi. Muļķis vaicā:

� Vai tava putra labi gar�o?

� Vēl neesmu nogar�ojis, � pavārs atbildēja.

� Tad atver muti, do�u nogar�ot!

Pavārs atvēra muti, un muļķis nogrieza viņam mēli. Pavārs steberē-dams metās skriet! Laupītāji nobijās vēl vairāk un muka prom, ko kājas nes. Nu muļķis pasauca pārējos brāļus. Viņi nokāpa no koka, paņēma zirgus, karietes un laupītāju atstāto naudu, pārbrauca mājās un dzīvoja laimīgi.

.

Kadreiz dzīvoja brālis Jonuks un masa Elenite. Kad vecāki nomira, brālis ar māsu devās pasaulē laimi meklēt.

Bija vasara, saule stipri cepināja. Jonuku saka mocīt slapēs, gribējās dzert, bet tuvumā nebija upītes. Iedams pa ceļu, viņ� ieraudzīja smiltīs iemītu zirga pēdu, pilnu ar ūdeni, un māsai saka:

� Elenīt, es ļoti gribu dzert! No �īs pēdas visu ūdeni izdzer�u!

Bet māsa atbildēja:

� Nedzer, brālīt, par kumeliņu pārvērtīsies.

Un viņi gāja tālāk. Tad Jonuks ieraudzīja vēr�a pēdu, pilnu ar ūdeni, un gribēja to izdzert, bet Elenīte atkal teica:

� Nedzer, brālīt, par vērsēnu pārvērtīsies.

Gāja tālāk. Jonuku tā moka slāpes, ka vairs nespēj paiet. Viņ� smiltīs ieraudzīja avēntiņa pēdu ar ūdeni un, nepajautājis māsai, izdzēra to sausu. Māsa redz, ka brāļa vairs nav; viņa pavērās apkārt un brāļa vietā ieraudzīja avēntiņu. Elenīte apskāva avēntiņa kaklu un ilgi raudāja, bet asaras neko nelīdzēja: brālis tik un tā palika par avēntiņu.

Elenīte devās tālāk, vezdama avēntiņu. Pievakarē nonāca pie kādas ķēniņa pils. Ieiet sētā baidījās, jo tur bija neganti suņi. Viņa uzkāpa uz siena kaudzes, uzcēla aug�ā arī avēntiņu un aizmiga. No rīta ķēniņ�, ieraudzījis kādu uz siena kaudzes gujam, sūtīja savus kalpus, lai tie paskatās, kas tur ir. Kalpi atgriezu�ies ķēniņam stāsta, ka uz siena guļot ļoti skaista meitene un klēpī turot avēntiņu. Ķēniņ� lika meiteni atvest pie viņa. Kalpi atveda. Kad ķēniņ� dabūja zināt, ka meitene ir bārene, apņēmās viņu uzaudzināt. Tā Elenīte palika ķēniņa pilī.

Pēc kāda laika ķēniņ� nodomāja avēntiņu nokaut. Elenīte ķēniņu lūdz, lai avēntiņu nekauj, jo tas esot viņas brālītis. Sākumā ķēniņ� negribēja tam ticēt, bet pēc tam meiteni paklausīja un avēntiņu atstāja dzīvu.

Pagāja vairāki gadi. Elenīte izauga liela. Viņa bija slaida, skaista un laba meitene. Viņa ķēniņam ļoti patika, un viņ� apprecēja meiteni. Bet turpat dzīvoja ļauna ragana, kura briesmīgi gribēja, lai ķēniņ� �o precētu. Tagad �ī ragana Elenīti ļoti apskauda: nozvērējās par katru cenu viņu nobeigt.

Reiz Elena gāja peldēties. Ragana viņu iegrūda ūdenī, pati uzvilka viņas drēbes un aizgāja uz ķēniņa pili, lai ieņemtu Elenas vietu. Ūdenī iegrūstā Elena nenoslīka, bet pārvērtās par zelta raudu. Ragana, aizgājusi uz pili, izlikās slima. Viņa atlaidās gultā un ķēniņam sacīja:

� Kā man apriebies tas avens! Esi tik labs un liec viņu nokaut!

Ķēniņ� nobijies saka:

� Vai tu murgo? Tu gribi nokaut avēntiņu! Bet aizvien man sacīji, ka tas esot tavs brālis Jonuks... Tu viņu tā saudzēji un mīlēji!

Ragana atbildēja:

Es tad biju muļķe ... Tī�ām tā sacīju ... Vai gan avens varētu būt mans brālis? Tagad esmu slima un, ja nedabū�u tā avena gaļu, tad nomir�u.

Ķēniņ� viņai saka, lai ēdot aitas gaļu, bet ragana tikai runā savu, ka nedzīvo�ot, ja ķēniņ� avenu nenokau�ot. Ķēniņam avēntiņa bija ļoti �ēl, un viņ� to nekāva. Tomēr viņam likās pārāk dīvaini, ka viņa sieva, kura avēntiņu tik ļoti mīlēja, tagad grib ēst tā gaļu.

Ап aventiņ� atskarta, ka ragana grib viņu nokaut; aizgaja pie tā ezera, kurā māsa bija noslīkusi, un sāka dziedāt:

� Mana māsa � Elenīte, Elenīte!

Ķēniņ� taisās nokaut mani, nokaut mani.

Visi kalpi trin jau na�us,

Meitas steigā kublus skalo,

Ļaunā ragana grib manu gaļu.

Elenīte no ezera atbildēja:

� Manu brālīt � avēntiņ, avēntiņ!

Ķēniņam tu ej un saki, ej un saki,

Visu ciemu lai sauc kopā,

Zīda tīklu lai au� a�i,

Zelta raudu lai ķer rokā!

Kalpi dzirdēja, kā avēntiņ� dziedāja un kā zivtiņa no ūdens viņam atbildēja. Viņi par dzirdēto pastāstīja ķēniņam. Ķēniņ� nākamajā dienā devās pie ezera un noslēpās krūmā, lai avēntiņ� viņu neredzētu. Avēntiņ� atkal atnāk pie ezera un dzied:

� Mana māsa � Elenīte, Elenīte!

Ķēniņ� taisās nokaut mani, nokaut mani.

Visi kalpi trin jau na�us,

Meitas steigā kublus skalo,

Ļaunā ragana grib manu gaļu.

Māsa no ūdens viņam atkal atbildēja. Ķēniņ� visu to dzirdēja; pārnācis mājās, viņ� sasauca kopā visus sād�as ļaudis un lika aust zīda tīklu. Kad tīkls bija noausts, viņ� tūdaļ pavēlēja noķert raudu. No ūdens izvilktā rauda un avēntiņ� tūlīt pārvērtās par cilvēkiem. Ķēniņ� pazina savu īsto sievu un saprata, ka ragana Elenu bija noslīcinājusi, gribēdama ieņemt viņas vietu, un lika raganu nogalēt, bet pats ar Elenu un Jonu palika pilī un dzīvoja laimīgi jo laimīgi.

Dzīvoja divi brāli � viens bagāts, otrs nabags. Lai kā nabags pūlējās � viņam galīgi neveicās, nekādi nespēja sagādāt iztiku savai ģimenei. Reiz naktī viņ� iet gar bagātā brāļa lauku un redz: kāds uz brāļa druvu kūļus nes. Nabags pavaicāja:

� Kas tu tāds esi?

Un izdzirda balsi:

� Tava bagātā brāļa liktenis.

� Bet kur ir mans liktenis?

� Tev likteņa nav, tavs liktenis ir posts.

Nabaga vīrs nolēma aizbēgt no posta. Iesēdināja rateļos sievu un bērnus, sakrāva savu bēdīgo iedzīvi un brauc, kur acis rāda. Te jūt � rokas salst, cimdi mājās aizmirsu�ies. Viņ� atgrie�as pēc cimdiem un dzird � uz krāsns kāds �ēli vaid.

� Kas tu esi? � vīrs vaicā.

� Es esmu tavs posts. Nepamet mani, paņem līdzi. Es tik un tā tevi panāk�u.

� Bet mani rateļi jau pilni. Nav vairs vietas, � vīrs saka. � Ja gribi, ielien pudelē, tad tevi paņem�u līdzi.

Posts ielīda pudelē, vīrs to aizkorķēja un ieraka zemē zem tilta. Pats ar ģimeni atgriezās savās mājās un sāka dzīvot. Tagad viņam jau labāk sāka veikties: kūtī radās lopi, arī govi iegādājās.

Nopļāvis rudzus, jaunākais brālis vecāko uzaicināja ciemos. Vecākais brālis mielojas ar rausi un nevar vien beigt nobrīnīties:

� Kā tu, brāl, tā iedzīvojies mantā?

Nabaga brālis pastāstīja, kā viņ� postu zem tilta apracis. Bagātais ēdienus tā tiesā, ka ausis kust, un sevī gudro, kā viņ� postu varētu izlaist ārā un brālim uz kamie�iem uzsēdināt.

Nabags lūdz:

� Paliec, brāl, paciemojies vēl, pārnak�ņo.

Bet brālim ciemo�anās vairs nav prātā. Viņ� pa galvu pa kaklu steidzās prom un palīda zem tilta pudeli meklēt. Atrada, atkorķēja, izlaida postu ārā un saka:

� Ej tik pie mana brāļa! Viņ�, re, mantā iedzīvojies. Tev darba būs papilnam, kamēr viņu atkal izputināsi.

Bet posts �im neklausa. Ieķērās bagātā brāļa svārku stūros un �ukst:

� Tavs brālis ir ļauns cilvēks, viņ� mani piecus gadus turēja, iespundējis pudelē, bet tu mani atbrīvoji. Labāk es ie�u tev līdzi.

Un veltīgi bagātais brālis mēģināja tikt vaļā no posta � tas pieķēries turējās, kamēr bagātais izputēja un pēdīgi aizgāja ubagot.

.

Senos laikos dzīvoja vecītis un vecenīte. Viņi abi katru rītu gāja līdumus līst. Kā viņi aiziet, tā pagalmā nolai�as gulbīte, noliek spārniņus, pārvēr�as par meiteni, izkurina krāsni, izvāra ēdienu, visu izmazgā un atkal lido prom. Vecītim ar vecenīti par mājām nav nekādu iiipju: tur visi darbi alla� padarīti. Viņi abi brīnījās, kur tāds labdaris radies. Kādu dienu vecītis paliek mājās, paslēpjas zem kubla un gaida, kas atnaks. Te redz � nolai�as gulbīte, noliek spārniņus, pārvēr�as par inellenl un iet pēc ūdens. Vecītis tūda} paņem spārniņus un sadedzina. Meitene atnāk ar ūdeni, skatās � spārnu vairs nav. Viņa sāka raudāt, gau�as asaras liet: �ēl tēva, māmiņas, �ēl sava mīļotā. Meitene tā arī palika dzīvot pie vecī�iem.

Reiz karalis vecī�u majas tuvuma medija un ieraudzīja meiteni. Meitene viņam ļoti iepatikās, un viņ� vecītim saka:

� Es tev do�u miljonu naudas, tikai tu atdod man viņu par sievu! Ko vecītim darīt � atdeva meiteni. Karalis pārveda viņu mājās un

apprecēja, bet pēc kāda laika viņi sagaidīja dēlu.

Vienu dienu karaliene ar dēlu staigāja pa dārzu. Skatās � lido gulbji. Pa�ā priek�ā lido viņas tēvs un dzied:

� Raugos, raugos � ieraudzīju Manu meitu staigājot,

Savu dēlu auklējot.

Zīda lakats galviņā,

Zelta gredzens pirkstiņā,

Zelta raksti rociņā!

Es tev, meitiņ, spārnu do�u �

Atstāj dēlu postā nīkt!

Meitai sirsniņa iesāpējās, sāka birt asariņas. Un viņa dziedādama tētiņam atbild:

� Nemet, tētiņ, spārnu lejā,

Neļau�u es dēlam nīkt!

Karalis viņu satiek un vaicā:

� Kāpēc tavas acis saraudātas?

Viņa atbild:

� Dēliņ� raudāja, raudāju arī cs.

Otrā dienā atkal tas pats: gulbītes māte lido un to pa�u dzied. Tad atlido brālis, māsa, un visi dzied to pa�u dziesmiņu. Karaliene nevienu no viņiem neklausa. Beidzot skatās � lido viņas mīļotais un dzied:

� Raugos, raugos � ieraudzīju Manu mīļo staigājot,

Savu dēlu auklējot.

Zīda lakats galviņā,

Zelta gredzens pirkstiņā,

Zelta raksti rociņā!

Es tev, mīļā, spārnu do�u �

Atstāj dēlu postā nīkt!

Viņa vairs neizturēja un atbildēja:

� Met man, mīļais, spārnu lejā,

Ļau�u dēlam postā nīkt!

Mīļotais viņai nometa spārnu, un viņa aizlidoja.

Drīz vien viņas mīļotais aizgāja bojā. Viņa atkal nerod mieru, bet karalis, nevarēdams sagaidīt dēla māti, apprecēja raganu. Tā ne acu galā neieredzēja gulbītes dēliņu. Bet gulbīte alla� atlido pie karaļa, noliek spārniņus, nomazgā dēliņu un, lidodama prom, dzied:

� Sievas vēl guļ,

Kungi vēl guļ,

Sievas vēl guļ.

Sardze vēl guļ,

Sargi vēl guļ,

Sardze vēl guļ.

Mans dēliņ� naktī Kājgalī guļ,

Asaras lej.

Tā aizmidzinātais dēls guļ un guļ, kamēr māte atkal atlido. Karalis brīnās par tādu bērna miegu. Kādu reizi viņ� ieraudzīja atlidoju�o gul-bill un dzirdēja, kā viņa, lidodama prom, dziedāja. Karalis domā �ā, domā ta un netiek gudrs, kā gulbīti varētu notvert. Te atnāca uz pili vecītis. Karalis viņam vaicā, kā notvert gulbīti. Vecītis saka:

� Paskaties, pa kuru logu viņa ielido, tad uz palodzes uzlej darvu,

tur pielips viņas kājas un spārni; pēc tam ar kreiso roku kamp, ar labo met � viņa kā bija karaliene, tā ari pārtaps.

Karalis tie�i tā ari izdarīja: uzlēja darvu � gulbītes kājas un spārni pielipa, ar kreiso roku viņ� kampa, ar labo meta � viņa kā bija karaliene, tā atkal kļuva par karalieni. Karalis raganu nonāvēja un pēc trim dienām sarīkoja dzīres.

Arī es tajās biju, vīnu, miestiņu dzēru, pār bārdu tecēja, bet mutē netika; caur priedulāju braucu, vīzē naudu vedu, mana nauda izbira zemē, tu to savāci, nopirki sev svārkus, bet tagad dod man tos �urp!

.

Vienreiz dzīvoja karalis, kur� citādu meiteni sev negribēja ņemt par sievu kā tikai visskaistāko un vislabāko. Un karalim izprecināja tik jauku meiteni ar zelta matiem, ka, viņā raudzīdamies, tas varēja jūsmot bez gala. Karalis meiteni iemīlēja un apņēma sev par sievu, bet viņa vecā un jaunā māte briesmīgi neieredzēja savu vedeklu un drīzāk viņu būtu nobūrusi nekā savās mājās pacietusi. Pēc kāda laika jaunajai karalienei piedzima ļoti skaists dēls. Vecā karaliene dēlu ietīstīja autiņos un It kā apguldināja �ūpulī, bet patiesībā to iemeta vācelītē, aizvēra vācelei vāku, aiznesa pie upes un tur, ielikusi vāceli ūdenī, palaida pa straumi. Bet �ūpulī vecā ļaundare noguldināja autiņos ietīstītu runci.

Visi, kas no rīta atnāca raudzībās, brīnījās par tik dīvainu � pinkainu bērniņu, bet, iztīstīju�i no autiņiem, ieraudzīja, ka tas ir runcis. Karaliene nezināja, ko teikt; arī vecā riebekle klusēja, tomēr ātri sāka visiem skandināt, ka vedekla esot ragana un dzemdējusi runci. Otrā gadā vecā atkal izdarīja to pa�u. Kad karaliene sagaidīja meitiņu, tik skaistu kā saules meitu, vecā karaliene bērniņu aiznesa uz upi, bet �ūpulī ielika autiņos ietīstītu kaķi. Karalis noskaitās uz savu sievu, karaliene noskuma un bērniņus vairs negaidīja, bet visi ļaudis teica, ka karaliene esot nejauka ragana.

Tanī naktī, kad piedzima pirmais dēls, kāds vīrs, jūrā pa tumsu zvejodams, sadzirdēja bērna raudā�anu. Pieairējās klāt un ieraudzīja virs ūdens vācelīti; viņ� to izzvejoja un iek�ā atrada mazu bērniņu. Vīrs priecīgs steidzās uz mājām, lai parādītu to sievai. Pārnesis vaicā:

� Uzmini � ko es vācelītē pārnesu?

Sieva nevarēja uzminēt, un tāpēc vīrs, pacēlis vāku, parādīja aizmigu�u bērniņu, sacīdams:

� Tu man bērniņu neuzdāvināji, un es tev pārnesu kaut vai atradeni.

Iztinot bērniņu, viņi ieraudzīja brīni�ķīgus autiņus un drēbītes, bet vācelītes dibenā � arī �ūksnīti naudas. Kad abi aplūkoja bērniņu, tam aiz auss ieraudzīja trīs zelta matus, tāpēc zēnu iesauca par Zeltmatīti un audzināja kā savu dēlu. Bet naudu un autiņus paslēpa vācelē, sacīdami:

� Naudas mums nevajag � pa�iem maizes ir diezgan un bērnam arī pietiks, labāk visu viņam pataupīsim. Kazi, viņam kādreiz tas noderēs.

Pēc gada zvejnieks atkal pārnesa izzvejotu vācelīti un tajā atrada skaistu meitenīti, kura bija tikpat brīni�ķīgi saģērbta, arī pūra nauda bija ielikta; �ķita, ka viņa ir pirmā bērniņa māsa. Tikko zvejnieku pāris meitenītei aiz auss atrada trīs zelta zvaigznes, iesauca viņu par Zelt-zvaigznīti un audzināja ar priecīgu sirdi.

Ilgus gadus abi bērni auga zvejnieka mājās. Jau bija paaugu�ies glu�i ņipri, kad reiz atskrēja mājās, vaicādami:

� Tētiņ! Māmiņ! Vai tas taisnība: citi bērni teica, ka mēs neesot jūsu bērni, bet atradeņi, no ūdens izzvejoti.

Ko nu lai dara? Vajadzēja pastāstīt taisnību, parādīt katra vācelīti un to, kas tajā katram piemiņai ielikts. Visu uzklausīju�i un apskatīju�i, abi bērni tūdaļ sacīja:

� Pateicamies jums par audzinā�anu un visu labo, bet tagad mums laiks doties pasaulē vecākus meklēt.

Viņi ilgi staigāja pa pasauli, taujādami pēc vecākiem, līdz beidzot nogura. Kādā pilsētā abi nopirka mājiņu un iekopa tik skaistu dārzu, ka Zeltmatl�a un Zeltzvaigznītes slava aplidoja visu pilsētu. Tikai bērni nemaz nezināja, ka tuvumā atrodas tēvs un māte, jo bija apmetu�ies tajā pa�ā pilsētā, kurā viņu vecāki valdīja.

Karaļa vecā un ļaunā māte izdzirda valodas par �iem bērniem un pēc viņu vārdiem atskārta, kas viņi tādi ir, � zelta matus un zelta zvaigznes pati bija pamanījusi, kad toreiz viņus tīstīja.

�ī ragana pārģērbusies aizgāja pie bērniem uz mājām, visādi viņiem pieglaimojās un visu slavēja:

� Ak, cik jauka jūsu mājiņa, un jūs pa�i tik jauni un skaisti kā pūciņas! Es gribētu, sirsniņ, redzēt arī jūsu dārzu. Tiku dzirdējusi, meitiņ, ka tas esot varen skaists!

Kad ļauno karaļa māti aizveda uz dārzu, viņa atkal visu slavēja:

� Ak, cik te skaisti! Vai tu, manu aitiņ, pati audzēji jaukās puķes? Un tu, Zeltmatīt, laikam visus kokus pats tik glīti iestādīji? Jums, mani cālī�i, ļoti skaists dārziņ�, bet, ja pie katra koka piekārtu zvārgulīti, cik jauki tie skanētu!

� Kur mēs tos varētu dabūt? � Zeltmatītis tūdaļ vaicāja.

� Es zinu: kalnā ir dārzs, tur to papilnam, jāpārnes tikai viens zvārgulītis, un pa nakti to jau būs bez sava gala. Ja jums, mani gai�umiņi, būtu tādi zvārgulī�i!

To pateikusi, viņa kā sauss miets steberēja prom, atstādama savas pēdas. Bērnus viņa sūtīja taisni nāvei ķetnās, jo raganas bija apbūru�as kalna dārzu un, kas tur palika ilgāk nekā vienu mirklīti, no turienes vairs netika prom, bet pārvērtās par kādu koku.

Tikko vecā karaļmāte aizgāja, abi aprunājās, kas būtu darāms. Zelt-matītls saka:

� Es le�u un atnesī�u zvārgulīti.

� Neej, neej! � māsa liedza. � Sazini, kas tur ar tevi var atgadīties.

� Ko tu baiļojies! Es ie�u � un cauri! Es nekā nebaidos.

� Tad nekavējies tur ilgi un drīz nāc atpakaļ, � māsa lūdza.

Zeltmatītis agri no rīta piecēlās, uzskrēja kalnā, piegāja pie brīni�-ķlgā dārza, kuram ne gala, ne malas nevarēja saskatīt, aizsniedzies norāva vienu zvārgulīti un tad, atpakaļ neskatīdamies, skrēja kā vajāts no kalna mājup. Pieskrējis pie koka, viņ� zvārgulīti uzkāra tā zarā. Otrā rītā viss viņu dārzs skanēja, ka prieks klausīties!

Vecā ragana atkal atnāca un atkal sāka cildināt:

� Tagadiņ, manu meitiņ, dārzs ļoti jauki skan! Bet, mana labā, ja ezerā būtu zelta zivtiņas, tad, manu dūjiņ, būtu vēl jaukāk.

� Kur tās var dabūt?

� Atkal tur kalnā, mana daiļā, atradīsi tās ezeriņā.

To teikusi, viņa vilkās prom.

Agri no rīta Zeltmatītis uzskrēja kalnā pēc zivīm, bet atradis ātri steidzās atpakaļ un ielaida dārza ezerā. Otrā rītā viss ezers �umēja un mud�ēja � tik pilns bija ar zelta zivtiņām! Tās mirdzēdamas nira ūdenī, ka prieks skatīties.

Vecā ragana, to padzirdējusi, brīnījās, kā Zeltmatītis palicis dzīvs un izkļuvis no apburtā dārza. Viņa sadomāja katrā ziņā pazudināt ja ne abus, tad kaut vai vienu.

Atnākusi tre�o reizi, viņa atkal slavēja jauko dārzu, sacīdama:

� Mani dāboliņi, pie jums ir skaisti, ļoti skaisti, bet viena jums vēl trūkst � patiesības putniņa!

� Un kur tas dabūjams?

� Tur, sirsniņ, tajā kalnā, pēdējā mājā tup uz krāsns.

To teikusi, viņa gāja prom, pie sevis smiedamās: �Tagad vienam no viņiem noteikti jāpazūd.� Kad viņa bija aizklumzājusi, Zeltmatītis tūdaļ sacīja:

� Tāds putns man jādabū rokā!

Māsa kā prazdama pūlējās viņu atrunāt, bet veltīgi. Otrā rītā pamodusies, viņa atkal brāli brīdināja:

� Neej, mīļais, man sirdī tāda baisma nojauta. Un �onakt par tevi tādu savādu sapni redzēju. Paliec mājās, brālīt, es tevi ļoti lūdzu!

Bet brālis, māsu neklausīdams, no rīta, sev par nelaimi, uzskrēja kalnā. Laika viņam bija diezgan, tāpēc klaiņoja pa dārzu, apskatīdams kokus un puķes, pēc tam iemanījās mājā. Tur pirmajā istabā atrada tik jaukas mantas, ka brīnumiem nebija gala, otrajā istabā � visskaistākos sudraba un zelta traukus, tre�ajā � gleznas vien, ceturtajā � visskaistākos apģērbus, piektajā � naudu un dārgakmeņus; visu viņ� gribēja apskatīt un tā aizkavējās. Beidzot ieraudzīja, ka tup arī putns, pakāpās un grasījās to kampt ciet, te � d�inks! � pats kā stikla gabaliņ� nokrita uz grīdas un palika guļam.

Māsa gaidīja savu brāli cauru dienu, gaidīja cauru nakti, bet otrā rītā piecēlusies gāja raudādama kalnā meklēt. Viņa tur staigādama satika vecu sieviņu. Tā iztaujāja māsu, pa�ēloja un pamācīja, kas jādara. Māsa visu labi iegaumēja: neskatīdamās sāņus, izskrēja caur dārzu un istabām, savāca priek�autā stikla gabalus, pakāpusies sakampa patiesības putnu un atkal skrie�us steidzās uz mājām. Kā viņa izskrēja no dārza, tā stikli izbira no priek�auta un tūdaļ pārvērtās par bērniem, kuri kādreiz visi bija iekāroju�i putnu. Viņu vidū māsa ieraudzīja arī savu pazudu�o brāli, a�i satvēra viņu pie rokas un veda uz mājām. Bet, pārnākusi mājās, putnu ielika grozā.

Atkal vēsts par �o bērnu guvumu aplidoja visu pilsētu, un karalis ar karalieni, dabūju�i to dzirdēt, nāca skatīties. Abi brīnījās par visu, bet jo sevi�ķi par patiesības putnu. Viņi tūdaļ sāka to iztaujāt par saviem bērniem, kā viss bijis un vai bērni vēl esot dzīvi. Putns pastāstīja visu patiesību, un uzreiz, visiem par brīnumu, vecāki atrada savus bērnus, bet bērni savus vecākus, un priekiem nebija gala. Kad putnu iztaujāja, kas visu to izdarījis, tad atklājās, ka pie visa vainīga karaļa māte. Karalis noskaities pavēlēja viņu notvert, sasiet un tādā pa�ā vācelē palaist ūdenī. Nezin kur tā aizpeldēja?

Karaļa pilī vecāki saviem atrastajiem bērniem sarīkoja di�enas godības, kurās saaicināja daudz ciemiņu. Tikai tevi un mani aizmirsa uzaicināt, tad arī mēs būtu redzēju�i �īs dzīres.

.

karalis reiz aizjāja medībās. Me�a vidū viņ� atrada mājiņu, piegāja tai tuvāk un skatās, kas notiek iek�ā. Tur trīs meitas vērpj un tērzē.

Viena saka:

� Ja karalis mani ņemtu par sievu, es ar vienu linu �ķiedru visu karaļa galmu apģērbtu.

Otra saka:

� Ja karalis mani ņemtu par sievu, es ar vienu rudzu vārpu visu viņa galmu pabarotu.

Tre�ā � jaunākā saka:

� Ja karalis mani ņemtu, es viņam dzemdētu ļoti skaistus bērniņus: pierē tiem būtu saulīte, pakausī � mēnestiņ�, bet pie ausīm � zvaigznītes.

Karalis visu noklausījās, atgriezās mājās, bet otrā dienā sūta savus kalpus, lai aicina visas trīs meitas uz viņa galmu.

� Ko jūs, meitenes, vakar vakarā vērpdamas runājāt?

Māsas nobijās un jaunākā visvairāk, bet karalis viņai teica:

� Tu nebaidies, es tevi ņem�u par sievu.

Abas vecākās māsas viņ� izprecināja savam pavāram un maizniekam. Pagāja gads. Karalis aizjāja karā, bet karaliene, palikusi viena, dzemdēja tik skaistu dēlu, kā bija solījusi: pierē tam saulīte, pakausī � mēnestiņ�, bet pie ausīm � zvaigznītes. Ļaunās māsas apskauda karalieni, ka viņa sagaidījusi tik skaistu dēlu, naktī nozaga puisēnu un viņa vietā �ūpulī noguldīja suni. Karaliene sūtīja pie karaļa ziņnesi ar grāmatu, kurā vēstīja: �Man ir dēls,� � bet māsas apmainīja grāmatu pret tādu, kurā tās bija ierakstīju�as: �Man ir suns.� Tikko karaliene pamodās, viņa nobijās, sāka meklēt dēlu, bet kur nu vairs atradīsi � ļaunās māsas to jau bija apraku�as dārzā. Kad karalis atgriezās, māsas viņam saka:

� Kāds tev labums no tādas sievas? Ved viņu uz me�u.

Bet karalis neved. Karaliene raudāja un raudāja, bet pēc gada dzemdēja meitu, kas bija tikpat skaista kā dēls. Karalis atkal bija karā, bet māsas arī meitenīti apraka un tās vietā �ūpulī ielika vāli.

Kad karalis atgriezās, māsas viņam saka:

� Tādu sievu ved uz me�u. Kāds labums tev no viņas?

Karalis �oreiz aizveda, bet pats apņēma sev par sievu raganu, kuru māsas viņam bija ieprecināju�as.

Bet tajā vietā, kur puisēns un meitenīte dārzā bija aprakti, izauga ābele un bumbiere. No ābeles augļus plūca karalis, no bumbieres � ragana.

� Kas nekait tev, brālīt, ka miesīgais tēvs no tevis plūc augļus, bet no manis plūc ragana.

Ragana dzirdēja bumbieres vārdus un karalim saka:

� Cik rūgti āboli un me�a bumbieri! �ie koki jānocērt un no tiem jāiztaisa gultas.

Karalis nocirta ābeli un bumbieri, iztaisīja gultas. Ābeļkoka gultā apgūlās karalis, bet bumbierkoka gultā � ragana.

Naktī viņi dzird � gultas runā. Bumbierkoka gulta saka:

� Kas nekait tev, brālīt, ka miesīgais tēvs guļ uz taviem dēļiem, bet uz manējiem guļ ragana.

Ragana to dzirdēja un saniknojās:

� �īs gultas jāsadedzina, ķirmji tās jau sagrauzu�i, skaidas vien birst, � kāds no tām labums?

Karalis paklausīja raganai, gultas sacirta un sadedzināja, bet ragana pelnus sarausa sietā, iznesa dārzā un izsijāja. Garām skrēja aita un palaizīja �os pelnus. Pēc tam tai atnesās divi neredzēti skaisti jēriņi: pierē tiem bija saulīte, pakausī � mēnestiņ�, bet pie ausīm � pa zvaigznītei. Karalis paņēma auniņu klēpī un glauda, bet aitiņu paņēma ragana. Aitiņa auniņam saka:

� Kas nekait tev, brālīt, ka tevi miesīgais tēvs glauda, bet mani glauda ragana.

Ragana dzirdēja, ko aitiņa teica, un aizsvilās dusmās:

� �ie jēri jānokauj, tie tikai blēj un brēc, posta dārzu, � kāds no tiem labums?

Karalim jēriņu bija �ēl, tomēr viņ� paklausīja raganai un abus jērus nokāva. Asins lāse uzpilēja uz skaidas. Garām lidoja vanags, paķēra �o skaidu un aiznesa karalienei uz me�u. Karaliene paņēma skaidu, pārsvieda pār vienu plecu, pār otru plecu, tad pār galvu, un bērni pārvērtās par tādiem, kā biju�i, � ar saulīti pierē, mēnestiņu pakausī un zvaigznītēm pie ausīm.

Kad dēls paaugās, viņ� vaicāja:

� Māmiņ, kur ir mūsu tēvs? Vai viņ� ir dzīvs vai miris?

� Tavs tēvs dzīvo sveiks un vesels, tikai viņ� pārvedis mājās raganu. � Un viņa pastāstīja visu, kas ar bērniem bija noticis.

� Es ie�u palūkoties, kā tēvam klājas, � dēls sacīja.

� Neej, tur ragana un manas ļaunās māsas tevi pazīs pēc saulītes pierē, mēnestiņa pakausī un zvaigznītēm pie ausīm, bet pazinu�as tevi pārvērtīs par ābeli vai jēru.

� Tu uzliec man cepuri galvā!

Karaliene no savām drēbēm pa�uva cepuri un palaida dēlu ceļā pie tēva.

Kad puisēns aizgāja uz karaļa galmu, viņ� lūdza naktsmājas. Karalis

saka:

� Varēsi pārnak�ņot.

Bet ragana saka:

� Pie mums ir ļoti �auri, nav vietas.

� Es varu pārgulēt uz krāsns, � puisēns lūdzas.

Karalim nebija mantinieku, un viņ� tajā laikā bija izsludinājis tādu ziņu: kas izskaitīs riekstus grozā, tas dabūs pusi valsts. Daudzi augstmaņi mēģināja skaitīt, bet neprata. Tad pieteicās �is puisēns:

� Dod, karali, man �os riekstus, varbūt es izskaitī�u.

� Ņem, puisēn, skaiti, � karalis teica. Bet ragana norūca:

� Lien uz krāsns un sēdi! Ja nesēdēsi, es paņem�u slotu un tevi aiztriek�u prom, lai manai galvai būtu miers!

� Dzīvoja karalis, divi rieksti grozā, viņ� gāja medībās, divi rieksti grozā, me�ā atrada mājiņu, divi rieksti grozā, tajā mājiņā bija trīs meitas, divi rieksti grozā. Meitas sē�, vērpj un joko, divi rieksti grozā, karalis klausās, ko viņas tur runā, divi rieksti grozā. Viena saka: �Ja karalis mani ņemtu par sievu,� divi rieksti grozā, �tad es ar vienu linu �ķiedru visu karaļa galmu apģērbtu,� divi rieksti grozā. Otra saka: �Ja karalis mani ņemtu par sievu,� divi rieksti grozā, �tad es ar vienu rudzu vārpu visu viņa galmu pabarotu,� divi rieksti grozā. Bet tre�ā saka: �Ja karalis mani ņemtu,� divi rieksti grozā, �es viņam dzemdētu ļoti skaistus bērniņus,� divi rieksti grozā. �Pierē tiem būtu saulīte, pakausī � mēnestiņ�,� divi rieksti grozā, �bet pie ausīm � zvaigznītes,� divi rieksti grozā... � Un tā, kamēr puisēns izskaitīja riekstus, viņ� bija pastāstījis par visiem notikumiem ar māti, par savām un māsas nedienām.

� Es esmu tavs dēls, divi rieksti grozā, � viņ� beidza skaitīt riekstus un norāva no galvas cepuri. Kļuva tik gai�s kā dienā: zēnam pierē spīdēja saulīte, pakausī � mēnestiņ�, bet pie ausīm � zvaigznītes. Karalis apskāva savu dēlu un tūdaļ ar viņu devās uz me�u, lai pārvestu pilī savu īsto sievu. Ļaunās māsas un raganu karalis lika ar dzelzs ecē�ām aizvest uz lauka un izkratīt.

Karalis otru reizi sarīkoja kāzas. Arī es tajās biju, vīnu, miestiņu dzēru, pār bārdu tecēja, bet mutē netika. Kad dejot gāju, visiem kurpes nomīņāju.

vecs atraitnis vienu vasaru bija iesējis me�malā pūru zirņu. Kad zirņi izauga, vecais vīrs ievēroja, ka tie vairākās vietās nobradāti. Vakarā viņ� savai vecākajai meitai saka:

� Nezin kas pa nakti nobradā mūsu zirņus, būs tie jāsargā. �onakt sargāt iesi tu.

Tiklīdz satumsa, meita aizgāja. Pusnaktī viņa dzird: no me�a kāds klaudzinādams nāk �urp. Un ieraudzīja: balstīdamies uz spieķa, kleino kāds neredzēts briesmonis ar vienu aci un vienu kāju. Tas atnāca, nobradāja zirņus, pakampa meitu un aiznesa uz me�u.

Otrā naktī tēvs sūtīja sargāt zirņus otru meitu. Zirņu bradātājs arī viņu aiznesa uz me�u.

Tre�ajā nakti tēvs aizsūtīja savu pēdējo meitu � arī tā vairs neatgriezās.

Tēvs saprata, ka viņa meitas nolaupītas, un devās tās meklēt.

Vecais virs iet un satiek zili, kas ripo pa ceļu.

� Sveiks, vectētiņi � zīle sveicināja. � Kurp iedams?

� Eju meklēt savas meitas, � vīrs atbildēja.

� Arī es ie�u tev līdzi, � zīle piedāvājās. � Es zinu ceļu, uz kurieni tavas meitas aizvestas. Vai ņemsi mani palīgā?

� Lūdzu, lūdzu, � vīrs nopriecājās, � ja tikai vari palīdzēt.

Vecais vīrs, iedams kopā ar zīli, satika virvi.

� Sveiki, ceļinieki! � virve sveicināja. � Kurp iedami?

� Ejam meklēt meitas.

� Arī es ie�u jums līdzi, � virve piedāvājās. � Vai ņemsiet mani palīgā?

� Lūdzam, lūdzam. Būs jautrāk.

Tad ceļinieki satika spieķi.

� Esiet sveicināti, ceļinieki! � spieķis sveicināja. � Kurp iedami?

� Ejam meklēt meitas.

� Arī es ie�u jums līdzi, � spieķis piedāvājās. � Vai ņemsiet mani palīgā?

� Lūdzam, lūdzam. Būs jautrāk un dro�āk.

Drīz visi �etri sasniedza me�u. Pavērās apkārt un ieraudzīja mājiņu. Ceļinieki iegāja iek�ā un redz � tur visas trīs tēva meitas raujas nosvīdu�as, briesmonim putru vārīdamas. Viņas pastāstīja, ka briesmonis drīz bū�ot klāt un tad visiem klā�oties plāni.

� Esi bez baiļu, tēvs! Mēs tev palīdzēsim atbrīvot meitas, � zīle, virve un spieķis piedāvājās.

Kad pienāca vakars, vecais vīrs likās gulēt uz krāsns, spieķis uzkārās virs durvīm, virve saritinājās durvīs, bet zīle ielīda putras katlā.

Naktī ar troksni pārradās vienacainais briesmonis un sēdās pie putras katla. Zīle tūdaļ no putras kā lēca acī, tā izsita to. Briesmonis metās bēgt pa durvīm laukā, bet iepinās virves cilpā un pakrita, pēc tam spieķis no aug�as kā zvēla, tā briesmonim bija beigas.

Tēvs ar meitām pateicās zīlei, virvei un spieķim par palīdzību un devās uz mājām.

Kop� tā laika vecā atraitņa zirņus neviens vairs nebradāja un viņa meitas neviens vairs nelaupīja.

kada kunga sieva mirdama atstaja viņam divpadsmit dēlus un vienu meitu.

Nepagāja ilgs laiks, kad tēvs sagudroja apņemt citu sievu. Tā bija ragana un sacīja:

� Meita lai paliek, bet savus dēlus sadedzini, viņu pelnus ieber papīros, apzīmogo un atsūti man, tad es ie�u pie tevis par sievu.

Tēvs domāja gan �ā, gan tā, tomēr nezināja, ko iesākt. Viņ� ņēma un visu izstāstīja savam sulainim. Tas viņam sacīja:

� Kāpēc jāraizējas? Mui�ā ir daudz lielu suņu: divpadsmit sadedzināsi, pelnus iebērsi papīros, apzīmogosi un aizsūtīsi viņai. Vai nu viņa ko atskārtīs? Bet pēc kāzām, ja arī pamanīs, viņa dēliem tik un tā neko vairs nevarēs izdarīt.

Kungs tā arī rīkojās: sadedzināja divpadsmit suņus, pelnus iebēra

papīros, uzspieda zīmogu un nosūtīja raganai. Tā visus papīrus apskatīja, apo�ņāja un pateica, ka esot ar mieru iet par sievu. Kad viņa pēc kāzām atbrauca uz mui�u, tūlīt sāka o�ņāt visas malas, bet izo�ņājusi sacīja:

� Kas tā par smaku? Lai visi tie, kas �eit ir lieki, lido prom kā kraukļi!

Viņas padēli tobrīd atradās pagrabā. Visi tūdaļ cits pēc cita uzlēca uz palodzes un aizlidoja.

Tēvs nu palika tikai ar meitu vien. Meita neko nezināja par saviem brāļiem � tēvs mui�as ļaudīm bija aizliedzis viņai par tiem stāstīt.

Reiz, kad meitenei jau bija divpadsmit gadu, mui�as ļaudis savā starpā sāka runāt:

� Vai nelaiķei kundzei auga tikai �ī meita vien?

Kāds atbildēja:

� Kur nu! Viņai bija divpadsmit dēlu, bet, tikko kungs apprecēja raganu, tā visus apbūra, pārvērta par kraukļiem un viņi aizlidoja!

Meitene dzirdēja �o mui�as ļau�u sarunu un saposās meklēt savus brāļus. Pa�ūdināja divpadsmit kreklu, divpadsmit bik�u, divpadsmit palagu, divpadsmit spilvendrānu un, visas mantas sasējusi pauniņā, devās prom.

Viņa gāja pa laukiem un me�iem. Ko tikai sastapa, katram vaicāja, vai neesot redzējis viņas brāļus, kas lidinoties kā kraukļi. Iedama caur lielu gār�u, satika vientuļnieku; meitene iegāja viņa mājiņā un vaicāja, vai �is neesot redzējis viņas brāļus, kas lidinās kā kraukļi. Vientuļnieks viņai atbildēja:

� Netiku redzējis, bet man ir vara pār visiem mākoņiem. Pārguli pie manis! Rīt es sasauk�u visus mākoņus, varbūt tie būs redzēju�i.

No rīta vientuļnieks sasauca visus mākoņus. Kad mākoņi nogūlās ap viņa būdiņu, kļuva tum�s kā melnā naktī. Vientuļnieks izgāja ārā un mākoņiem vaicāja:

� Vai kādā vietā neesat redzēju�i divpadsmit brāļus � divpadsmit melnus kraukļus?

Mākoņi atbildēja, ka neesot redzēju�i, un izklīda katrs uz savu pusi. Tad vientuļnieks meitenei teica:

� Tu �odien, iedama pa gār�u, pievakarē nonāksi pie mana brāļa � tāda pa�a vientuļnieka kā es; viņam ir vara pār visiem vējiem; viņ� pavaicās vējiem, vai tie nav kaut kur aizpūtu�i tavus brāļus.

Meitene gāja tālāk. Gāja, gāja, līdz vakarā nonāca pie otra vientuļnieka. Iegāja būdiņā pavaicāt, vai viņ� nav redzējis vai dzirdējis par viņas brāļiem, kas lidinās kā kraukļi. Vientuļnieks atbildēja:

� Es neko nezinu. Pārguli pie manis! Rīt no rīta es sasauk�u visus vējus; ja tie kaut kur būs brāļus aizpūtu�i, tad tev pateiks.

No rīta vientuļnieks sasauca visus vējus. Tie pulcēdamies pūta, �alca un auroja. Iztaujāja visus, un visi atbildēja, ka neviens neesot redzējis, neviens nekur brāļus neesot sastapis. Tad vientuļnieks meitenei sacīja:

� �odien, iedama pa �o gār�u, pievakarē nonāksi pie mūsu tre�ā brāļa. Viņam ir vara pār visiem putniem; ja kāds putns tavus brāļus būs manījis, tad pateiks.

Un meitene atkal devās tālāk.

Gāja cauru dienu un pievakarē nonāca pie tre�ā vientuļnieka. Tas viņai sacīja:

� Pārguli pie manis! Es rīt sasauk�u visus putnus, un tie pateiks, ja kaut kur tavus brāļus būs manīju�i.

Rīta pusē vientuļnieks sasauca visus putnus. Atlidoja gan lielie, gan mazie putni. Vientuļnieks izgāja ārā un visus izpra�ņāja. Putni atbildēja, ka neviens brāļus neesot redzējis, neviens neko nezinot. Vientuļnieks putnu barus aizlaida prom, un visi izklīda. Drīz vien � kur bijis, kur nebijis � atlidoja klibs ērglis. Vientuļnieks viņam uzkliedza:

� Kāpēc tu nepasteidzies, kāpēc noseboji?

Ērglis atbildēja:

� Mednieks man sa�āva kāju, un es nevarēju ātri palidot.

Vientuļnieks ērglim vēl vaicāja:

Vai tu kaut kur neesi redzējis divpadsmit brāļus � divpadsmit kraukļus?

Ērglis atbildēja:

� Redzēju gan: viņi pa dienu lidinās kā kraukļi, bet naktī pārvēr�as par cilvēkiem un dzīvo uz kāda kalna.

Tad vientuļnieks meitenei iedeva divpadsmit mietiņus un piekodināja, lai, kāpdama kalnā, tos iedur zemē.

� Tikai uzmanies, � viņ� sacīja, � lai neviens mietiņ� tev neizkristu no rokām: ja izkritīs, tad vairs nevarēsi uzkāpt kalnā.

Bet ērglim pieteica:

� Tu pieskati, lai meitene nepakrīt un nedabū galu!

Nu meitene devās ceļā kopā ar ērgli: ērglis lidoja, vēcinādams spārnus, un tā abi nokļuva pie kalna. Kalns bija tik augsts, ka sniedzās pāri mākoņiem. Meitene tūdaļ sāka durt zemē mietiņus un kāpt kalnā. Dūra un sprauda, kamēr bija atlikusi kāda pusversts, un būtu jau nonākusi virsotnē, bet te pēk�ņi viens mietiņ� viņai izkrita. Skatīdamās uz krīto�o mietiņu, arī viņa pati sāka krist. Tad ērglis, kas tupēja piekalnē, a�i pacēlās gaisā, ar veselo kāju sakampa viņu aiz jostas un pacēla virs mākoņiem. Pienesa pie lielas alas, palaida vaļā un sacīja:

� Te ir tā ala, kurā viņi, vakaros atlidoju�i, iet iek�ā. Kad tajā ieiesi, tur atradīsi divpadsmit gultas, tām uzklāj palagus un visiem spilveniem uzvelc drānas, bet kreklus un bikses noliec katram uz gultas. Pie katras gultas būs galdiņ�, bet uz galdiņa nolikts maizes klaipiņ�; no katra klaipiņa tu varēsi nogriezt riku un apēst. Pie durvīm būs mazākā brāļa gultiņa; zem tās tu varēsi palīst un pati pārnak�ņot.

To pateicis, ērglis aizlaidās, bet meitene ielīda alā. Tur viņa atrada visu tā, kā ērglis bija stāstījis. Meitene uzklāja gultām palagus, uzvilka spilveniem drānas, bikses un kreklus nolika katram uz gultas, no katra klaipiņa nogrieza pa rikai un apēda, tad palīda zem mazākā brāļa gultas un apgūlās. Kad pienāca vakars, viņa tūdaļ izdzirda: kraukļi ieķērcās, nolaidās un ienāca iek�ā kā cilvēki; viņi visi priecājās, ka gultas uzklātas un nolikti krekli ar biksēm. Visi apģērbās un gāja ēst, bet nu ieraudzīja, ka no viņu maizes klaipiem nogriezts pa rikai. Vecākais sacīja:

� Tas ir labi, ka uzkoptas gultas un par mums pa�iem padomāts, tikai nav labi, ka maize paņemta; tomēr � ko lai dara!

Brāļi pārnak�ņoja, bet no rīta piecēlās, ieķērcās un aizlidoja. Tad no pagultes izlīda arī māsa. Viņa uzklāja gultas, izslaucīja istabu, visu uzkopa un gaidīja brāļus. Vakarpusē viņa atkal no katra klaipiņa nogrieza pa rikai un palīda zem jaunākā brāļa gultas.

Vakarā brāļi atlidoja, ieķērcās un sanāca iek�ā.

Vecākais sacīja:

� Vei, atkal kāds maizi ir ēdis! Te kaut kas nelāgs būs ieperinājies. Tagad es neko vēl nedarī�u, bet, ja tas atkārtosies ari tre�ajā dienā, tad izjauk�u kaut vai visu kalnu un vainīgo katrā ziņā atradī�u!

Meitene nobijās un domāja, kas nu būs. Brāļi jau aizmigu�i, krāc, tikai māsai nekādi nenāk miegs. Viņa ilgi cietās, līdz beidzot nolēma pamodināt savu jaunāko brāli un parāva viņu aiz kājas. Tas vaicāja:

� Kas tur ir?

Viņa klusi atbildēja:

� Es, brālīt, jūsu māsiņa! Atnācu un jūs sameklēju, bet vecākais brālis dusmojas un pukojas. Ko tagad lai daru?

Brālis viņai atbildēja:

� Ko tu tagad lai dari? Paliec vien manā pagultē, bet rīt redzēsim, ko darīt.

No rīta, kad visi brāļi piecēlās un taisījās doties prom, jaunākais ierunājās:

� Tu, brāl, vakar solījies izjaukt un izvandīt visu kalnu. Bet ko tu darītu, ja atrastu kādu radinieku vai māsu?

Vecākais brālis sacīja:

� Es redzu, ka tu jau zini, kas �eit slēpjas. Saki nu � kas tas ir?

Jaunākais brālis pacēla palagu un sacīja:

� Lien ārā, māsiņ, lai būtu kas būdams!

Tad vecākais brālis teica:

� Ja tu mājās būtu pacietusies vēl vienu gadu, tad mūs būtu sagaidījusi, bet tagad, māsiņ, kā mums, tā tev būs jāmokās vēl divpadsmit gadu. Ja tik ilgus gadus tu varēsi nociesties, nebildusi ne vārda, tad mēs vēl redzēsimies.

To sacījis, brālis lika māsai sēsties viņam mugurā. Tad visi pārvērtās par melniem kraukļiem un aizlidoja. Viņi māsu aiznesa uz lielu gār�u, uzsēdināja augstas egles galotnē, atvadījās un pa�i aizlaidās. Māsa tur sēdēja tik ilgi, kamēr noplīsa pat drēbes.

К<idи dienu tajā gār�ā ieradās medībās ķēniņa dēls ar saviem galminiekiem. Drīz vien suņi ielenca to koku, kurā sēdēja meitene, un sāka riet. Tūdaļ bija klāt arī ķēniņa dēls ar medniekiem; viņi ieraudzīja � kokā sē� cilvēks. Mednieki pūlējās uzrunāt cilvēku gan �ā, gan tā, bet tas klusēja. Tad viņi aicināja, lai kāpjot lejā, biedēja, ka no�au�ot, tomēr nekas nelīdzēja. Beidzot ķēniņa dēls savam sulainim teica:

� Kāp kokā un nocel zemē �o cilvēku, tad redzēsim, kas tas ir.

Sulainis uzkāpa. Meitene rādīja zīmes, it kā gribētu pateikt, ka viņai

nav drēbju. Sulainis nokāpa zemē un pastāstīja ķēniņa dēlam: kokā esot skaista, jauna sieviete, tikai bez drēbēm. Ķēniņa dēls sulainim iedeva drēbes, un tas uznesa meitenei. Viņa apģērbās un nokāpa no koka. Meitene ķēniņa dēlam tik ļoti iepatikās, ka viņ� nespēja ne acu novērst. Aizvedis uz mājām, pateica saviem vecākiem, ka gribot ņemt viņu sev par sievu. Vecākiem nepatika mēma vedekla, tomēr viņi pēc ilgas lūg�anās bija ar mieru. Un ķēniņa dēls apprecēja divpadsmit brāļu māsu.

Pēc da�iem gadiem jaunais pāris sagaidīja bērnu. Kēņina dēls todien nebija mājās, un kopt jauno ķēniņieni bija ataicināta viņas pamāte � ragana. Ragana bērnu izmeta ārā, noķēra tā vietā suni un visiem rādīja:

� Skatieties, kāds viņai bērns!

Ķēniņa dēla vecāki nobijās un savam dēlam aizrakstīja vēstuli, lai viņ� ātrāk atgrie�oties mājās un tiekot vaļā no savas sievas. Ķēniņa dēls atgriezās, pavērās sievā un nolēma viņai neko nedarīt: viņa bija tik skaista un tik laba!

Pēc gada viņi sagaidīja otru bērnu. Arī �oreiz ķēniņa dēls nebija mājās, un jaunās ķēniņienes bērnu viņas pamāte atkal izmeta ārā, noķēra vietā kaķi un visiem rādīja:

� Skatieties, kāds viņai bērns!

Visi brīnījās, bet vecāki aizrakstīja dēlam vēstuli. Dēls atrakstīja, lai neviens viņa sievai nekā nedarot, kamēr viņ� pats atgriezī�oties. Pēc atgrie�anās ķēniņa dēls teica, ka viņa sieva esot ļoti skaista, viņam ļoti patīkot un viņ� vēl padomā�ot, ko darīt.

Pēc gada, kad ķēniņa dēls atkal nebija mājās, piedzima tre�ais bērns. Pamāte � ragana atkal to izmeta ārā un visiem rādīja, ka jaunajai sievai piedzimis suns. Vecāki vēlreiz rakstīja, lai ķēniņa dēls ātrāk steidzoties uz mājām un darot savai sievai galu. Ķēņina dēls pārradās mājās, viņam bija ļoti �ēl nogalināt savu sievu. Vairs nezinādams, ko iesākt, viņ� sacīja:

� Dariet ar viņu, ko gribat!

Soģi sievu apsūdzēja, ka tā esot ragana, un nosprieda viņu sadedzināt.

Sakrāva milzīgu sārtu, aizdedzināja to un veda notiesāto, bet te pēk�ņi uznāca stiprs lietus un uguni apdzēsa. Atkal tika pavēlēts atnest sausu malku. �ai laikā jau divpadsmitais gads tuvojās beigām, trūka tikai vienas stundas līdz brāļu atlido�anai. Tie�i tad, kad no jauna sāka iekurt uguni, māsa ieraudzīja: spārnus vēcinādami, �urp lido divpadsmit kraukļi. Pirmais tūdaļ nolaidās, pārvērtās par cilvēku un atveda pie rokas dēlēnu, kuram jau bija iesācies tre�ais gads; tad nolaidās otrais brālis un atveda dēlēnu, kuram jau bija iesācies otrais gads; pēc tam brāļi atnesa vēl autiņos ietītu tikko dzimu�u bērniņu. Visi brāļi �igli piesteidzās pie sārta un iesaucās:

� Ko jūs �eit darāt? Kāpēc jūs gribat nogalināt mūsu nevainīgo māsu? Labāk metiet ugunī pamāti � raganu!

Brāļi izstāstīja visu, kā ragana tikko piedzimu�os bērnus izmetusi ārā, kā viņi tos tūdaļ pievāku�i un audzināju�i. Nu arī māsa izstāstīja visu: viņa ļoti mīlējusi savus brāļus, tāpēc tik ilgi klusējusi. To dzirdot, ļaudis sagrāba raganu un iemeta ugunī.

Ķēniņ� sarīkoja lielas dzīres. Arī es tur biju, visu pats redzēju, gardus ēdienus ēdu, saldus dzērienus dzēru, pār bārdu man tecēja, bet mutē netika.

,

Kādreiz dzīvoja ķēniņ�. Viņam bija dēls un ļoti skaista meita. Drīz pēc sievas nāves sasirga arī pats ķēniņ� un nomira. Tā dēls un meita palika vieni.

Kad dēls bija pārņēmis savās rokās valsti un visu tēva mantojumu, viņ� sadomāja precēties. Sūtņi devās uz visām pasaules valstīm, lai sameklētu tādu meiteni, kas skaistumā vai nu pārspētu viņa māsu, vai arī būtu tikpat skaista.

Pēc kāda laika sūtņi atgriezās un princim pavēstīja, ka esot izstaigāju�i visas valstis pasaulē un redzēju�i daudz skaistu meiteņu, bet tik skaistu kā viņa māsa nekur neesot nedz sastapu�i, nedz redzēju�i.

Tad princis sadomāja apprecēt māsu. Drīz vien viņ� pastāstīja māsai par savu nodomu. Princese sāka raudāt, tomēr tas neko nelīdzēja: brālis stingri pateica, ka māsai jāprēcoties ar viņu.

Princese ļoti noskuma: kā viņa var precēties ar brāli? Trīs dienas un trīs naktis princese raudāja, bet ceturtajā dienā sāka posties kāzām.

Kāzu dienā princis pirmais apģērbās un gaida māsu. Gaida, gaida, bet māsa kā nenāk, tā nenāk. Beidzot viņ� vaicā:

� Vai tu, māsiņ, jau apģērbies?

� Jau apāvu kājas! � māsa atbildēja un iegrima zemē līdz pus-lieliem. Princis gaida vēl, bet, nesagaidījis māsu atnākam, atkal vaicā:

� Vai tu, māsiņ, jau apģērbies?

� Jau uzvilku kleitu! � māsa atbildēja un iegrima zemē līdz kaklam.

Princis gaida vēl, bet nesagaidījis pēc brī�a atkal vaicā:

� Vai tu, māsiņ, jau apģērbies?

� Jau uzliku vainadziņu, � princese atbildēja un visa iegrima zemē.

Princis gaida vēl brīdi un atkal sauc māsu, bet neviens vairs neatbild.

Tad viņ� pats iegāja istabā un ieraudzīja, ka tur neviena nav. Viņ� izmeklēja malu malas, tomēr māsu tik un tā neatrada.

Tā izjuka prin�a kāzas.

Bet princese, kad bija iegrimusi zemē, pēc brī�a atvēra acis un ieraudzīja, ka viņa guļ skaistā pļavā. Visapkārt smar�o puķes, pie debesīm spīd saule. Princese piecēlās un sāka staigāt pa pļavu, lasīt zemenes un ēst.

Pievakarē viņai kļuva baismi, jo viņa �eit staigāja glu�i viena, nekur neredzēja nekādu dzīvu radību. Princese pavērās visapkārt un beidzot devās taisni uz me�u. Jau metās krēsla, bet princese, baiļu pārņemta, aizvien gāja uz priek�u un nemitīgi skatījās uz visām pusēm.

Piepe�i viņa pamanīja, ka caur kokiem mirgo maza uguntiņa. Piegāja tuvāk un ieraudzīja mazu mājiņu. Iegāja iek�ā un tur atrada ļoti skaistu meiteni: tā sēdēja pie galda un �uva. Abas sasveicinājās un sāka runāt.

� Es esmu princese, � ceļiniece sacīja, � man nav ne tēva, ne mātes, ir tikai brālis. Pēc tēva nāves brālis sāka valdīt valsti, bet viņ� nevarēja sev sameklēt piemērotu meiteni, tāpēc spieda, lai es precos ar viņu. Kamēr es posos kāzām, neizprotamā veidā viņam pazudu un nezinu, kā gadījos pļavā un atnācu uz �ejieni.

� Bet mans vārds ir Saules meita, � sacīja meitene. � Nav labi, ka tu esi �eit. �ī mājiņa pieder briesmīgai raganai. Tā mani te sarga un nekur nelai� prom. Arī tev neklātos labi, ja ragana pārnākusi atrastu tevi.

� Bēdz prom no raganas, � princese deva Saules meitai padomu.

Bet Saules meita atbildēja:

� Es bēgtu, tikai nezinu, uz kurieni. Ragana mani nozaga mātei, kad biju vēl maza, un neviens nezina, ka es atrodos �eit. Man te ir ļoti garlaicīgi, un es nezinu, kā dzīvo�u tālāk.

Kamēr viņas tā runāja, uzpūta salts vēj�, nobrīk�ķēja koki un nodrebēja zeme. Saules meita juta, ka ragana lai�as uz mājām. Viņa tūdaļ princesei lika nostāties pie sienas un blakus tai iesprauda adatu ar diegu. Tā bija brīnumaina adata � tās tuvumā ragana neko nespēja saskatīt.

Tikko ragana ienāca mājiņā, tūdaļ sāka kliegt:

� Kāpēc �eit cilvēka smaka?!

� Nav nekādas smakas, � Saules meita atbildēja, � laikam tu pati, pa pasauli skraidīdama, būsi cilvēku smakas saodusies.

Ragana pavērās visapkārt, tad � blauks! � apsēdās un puk�ķēdama pūtās. Brīdi pūtusies, atkal aizlaidās.

Kad ragana bija prom, Saules meita izvilka adatu no sienas un sāka no jauna ar princesi runāties.

� Kā tas varēja notikt, ka ragana mani neredzēja? � princese brīnījās.

� Lūk, tā, � Saules meita atbildēja, � �o brīnumaino adatu, diegu kamolu, suku un dvieli man nesen atnesa kāds vecītis. Viņ� sacīja, ka drīz vien mans brālis nāk�ot mani meklēt un tad man �īs mantas noderē�ot.

Princese tencināja Saules meitu un lūgdamās lūdzās, lai viņa tagad bēgot prom no raganas.

� Ar �īm brīnumainām mantām, � viņa sacīja, � tu viegli aizbēgsi no raganas un izglābsi arī mani. Savas zemes ceļus es zinu. Bēgsim!

Saules meita paklausīja princesei, paņēma līdzi brīnumainās mantas, un abas aizbēga.

Pārlaidās mājās ragana un Saules meitu vairs neatrada. Nu �ī briesmīgi pārskaitās un visur steidzās o�ņāt un ok�ķerēt, kamēr uzgāja bēgles pēdas, turklāt ne tikai vienas pēdas vien. Ragana pakampa no kakta piestu, uzsēdās tai virsū un laidās pakaļ Saules meitai.

Saules meita izdzirda, ka zeme dreb, un saprata � ragana dzenas viņai pakaļ. Abas bēgles ļoti nobijās un nometa zemē kamolu. No kamola radās briesmīgs kalns � augsts, stāvs un ļoti gar�. Ragana atlaidās lidz kalnam, mēģināja tajā uzkāpt, bet nevarēja, mēģināja laisties pāri � nespēja pacelties tik augstu; tad ragana sāka skriet apkārt kalnam, bet bija pārāk tāls ceļ�. Ragana aizlaidās uz mājām, paķēra lāpstu un ņēmās rakt. Drīz vien izrakās kalnam cauri un atkal metās bēglēm pakaļ ar tādu skubu, ka sacēlās viesulis un koki nolīka.

Pa to laiku Saules meita un princese jau bija aizbēgu�as labi tālu. Tomēr drīz viņas juta, ka zeme dreb: ragana atkal dzenas pakaļ. Tad Saules meita nometa suku. No sukas radās tik biezs un pla�s me�s, ka ragana nespēja nedz cauri tam iziet, nedz apkārt apiet, nedz pāri pārlaisties. Nevarēdama neko izdarīt, ragana steidzās uz mājām pēc cirvja. Atnesa cirvi, izcirta sev ceļu un, vēlreiz uzsēdusies uz piestas, o�ņādama pēdas, dzinās bēglēm pakaļ.

Saules meita ar princesi atkal dzird, ka zeme dreb, un saprata, ka ragana atkal dzenas pakaļ. Saules meita tūdaļ nometa dvieli. No dvieļa radās tik pla�s un dziļ� ezers, ka ragana nekādi nespēja to pārpeldēt vai pārlaisties tam pāri. Tad, nometusies uz vēdera, sāka lakt ūdeni, runādama: �Loc, piesta, ūdeni, arī es loku! Loc, piesta, ūdeni, arī es loku!� Bet kāda piestai daļa! Tā ij nedomā lakt. Tikai ragana lok vienā lak�anā un mudina piestu bez mitas. Tā ragana lakdama uzpampa un uzpūtās kā kalns, tomēr ezerā vēl bija palicis kāds kubls ūdens. Ragana gribēja arī to izlakt, bet � blīks! � pārsprāga ...

Saules meita un princese juta, ka ragana vairs nedzenas pakaļ, un bez bailēm abas devās uz priek�u. Drīz viņas nonāca pie ļoti skaistas mui�as. Princese pazina sava brāļa pili.

Kad abas iegāja pilī, princis ļoti nopriecājās un reizē arī noskuma, jo nevarēja pazīt, kura ir viņa māsa: abas bija vienādas. Viņ� skatās �ā, skatās tā � nevar un nevar savu māsu at�ķirt. Tad princis ķērās pie viltības: sarīkoja lielas dzīres, bet pirms tam miesniekam pavēlēja, lai pūslī Ielej teļa asinis un slepus iedod viņam. Princis �o pūsli piesēja sev zem kakla tā, lai neviens nemanītu.

Sākās dzīres. Ciemiņi ļoti priecājās, bet visvairāk pats princis. Viņ� jūsmīgi tērzē ar skaistulēm, tikai vēl arvien nezina, kura ir viņa māsa, jo abas bija norunāju�as viņam to neteikt. Princis visādi lūdzās, tomēr �is nav pierunājamas. Tad viņ� izrava zobenu, novilka sev gar kaklu un viss noplūda asinīm.

Ciemiņi ļoti pārbijās un steidzās glābt princi, bet viena meitene sāpes Iekliedzās, piesteidzās klāt un raudādama pārsēja viņam kaklu. Princis Izlikās beigts un gulēja nekustēdamies. Tad meitene kļuva vēl sērīgāka, glāstīja princi un skaļi raudāja:

� Ai manu brāli, mīļo brālīt! Ko es, muļķīte, izdarīju!...

Otra meitene arī �ēloja princi, tomēr ne tik gau�i.

Tagad princim bija skaidrs, kura ir viņa māsa. Viņ� sveiks un vesels pielēca kājās, jautri iesmējās un nobu�oja māsu. Nu viņ� iepazinās ar Saules meitu un solījās viņu precēt. Saules meita bija ar mieru, tikai vispirms gribēja tikties ar savu brāli. Brālis esot solījies nākt viņu meklēt.

Kamēr viņi tā runāja, visi ieraudzīja, ka jāj ļoti skaists princis. Saules meita pazina savu brāli.

Grūti izteikt, cik liels bija visu prieks. Abi prin�i samainījās māsām un apprecēja skaistās meitenes. Kāzas bija tik varenas, kādas vēl nekur nebija ne redzētas, ne dzirdētas.

.

I

Pie jūras reiz dzīvojis kāds zvejnieks, un viņam biju�i divi dēli: Petrs un Jons. Visi trīs diendienā zvejoju�i un zvejoju�i, bet nekādi nav varēju�i tikt pie mantas � kā nabagi biju�i, tā arī paliku�i. Viendien, viņiem zvejojot, atīries ar laivu kāds vecītis, sācis runāt un izvaicāt:

� Kā jums te sokas, vai daudz zivju nozvejojat, vai bagāti dzīvojat?

Zvejnieks atbildējis:

� Zvejojam augu dienu un nakti, �ķiet, arī krietnus lomus velkam, tomēr kā nevaru, tā nevaru tikt pie mantas � esmu nabags, vecīt!

Vecītis atbildējis:

� Pārdod man savu vecāko dēlu Petru, es tev veselu sieku zelta dālderu samaksā�u un pateik�u, kā tu vari kļūt bagāts.

Zvejnieks domājis gan �ā, gan tā, beidzot sacījis:

� Pārdo�u gan, bet kur tu, vecīt, manu dēlu liksi?

Vecītis atbildējis:

Nebaidies, tavam dēlam klāsies labi. Ja viņ� kādreiz gribēs, es viņu atvedī�u paciemoties pie tevis.

Tā arī salīgu�i. Vecītis samaksājis viņam sieku zelta dālderu un pateicis:

� Tu vairs nezvejo, bet atver krogu, tur tirgodamies, arī kļūsi bagāts.

Vecītis Petru aizvedis sev līdzi, bet zvejnieks vairs nav zvejojis � atvēris krogu.

Vecītis ar Petru vai trīs dienas īries un īries pa jūru, kamēr sasniedzis kādu mui�u: tās ēkas biju�as uzceltas pa�ā ūdens malā, zemes nebijis ne tik, kur soli spert. Nu vecītis Petram sacījis:

� Tu izkāp un ej iek�ā, bet es piesie�u laivu.

Petrs taisni no laivas iegājis istabā, staigājis un skatījies: visur tuk�s, nav neviena cilvēka, bet uz galda nolikts ēdiens un dzēriens. Viņ� vecīti ilgi gaidījis, tomēr tas nenācis un nenācis. Atvēris durvis un paskatījies uz to vietu, kur vecītis bija palicis piesiet laivu, bet tur nekā vairs nav bijis. Pavēries tālāk jūrā un ieraudzījis laivu jau lielā gabalā � tā tik tikko bijusi samanāma.

Ko viņ� lai tagad iesāk, palicis viens pats? Staigājis, staigājis pa istabām, bet tajās nekas nav atrodams. Tā Petram kļuvis garlaicīgi, un tanī dienā viņ� pat ēdienam neesot pieskāries. Tur bijusi arī uzklāta gulta. Kad pienācis vakars un satumsis, viņam uzmāku�ās lielas bailes. Bet ko lai dara � licies gultā, apsedzies un gulējis. Te jutis, ka istabā viņ� nav viens. Sakampis aiz bizēm un sapratis, ka tā ir sieviete. Viņ� tūdaļ piecēlies, iededzinājis uguni, paskatījies � nekā nav. Ja jau nekā nav, tad viņam ie�āvies prātā: laikam es bū�u redzējis sapni. Un atkal licies gulēt. Tikko apgūlies, atkal kaut kas sācis skrapstēt. Nu viņ� sācis runāt � nav nekādas atbildes. Tā viņ� pārgulējis to nakti, bet rītausmā piecēlies � galds bijis apkrauts ar visādiem ēdieniem, gan siltiem, gan aukstiem. Viņ� paēdis, ko vien gribējis, un atkal sācis staigāt pa istabām, arvien vēl cerēdams satikt kādu dzīvu būtni. Bet neviena kā nav, tā nav. Pienācis pusdienas laiks, atkal viņ� varējis ēst un dzert, ko tikai gribējis. Vakariņas tāpat biju�as galdā, bet naktī ieradusies tā pati neredzamā.

Petrs tur nodzīvojis veselu gadu, jau pieradis un juties labi. Tomēr, kad pagājis gads, sācis ilgoties pēc sava tēva, mātes un brāļa, radusies vēlē�anās viņus redzēt, apciemot. Te atbraucis vecītis ar laivu un sacījis:

� Varbūt tu, Petr, gribi paciemoties pie saviem radiniekiem un paskatīties, kā viņi tagad dzīvo?

Petrs atbildējis, ka ļoti gribot. Vecītis viņu tūdaļ iesēdinājis laivā un vedis. Pa ceļam sacījis:

� Tēvam un brālim tu vari pastāstīt, kā �eit dzīvoji, bet mātei gan nestāsti.

Viņ� aizbraucis. Agrākajā vietā vecākus vairs neesot atradis, bet sameklējis pilsētā � tur viņi bija atvēru�i lielu krogu un nu bagāti dzīvoju�i. Petrs ciemojies pie vecākiem, un vecāki viņu iztaujāju�i, kā viņam tur klājies. Viņ� tēvam un brālim stāstījis: tā un tā, naktī viņu alla� apciemojot kāda neredzamā. Abi pasmēju�ies un sacīju�i:

� Labi vien ir, ka nav jādzīvo vientulībā.

Tad māte sākusi viņu iztaujāt:

� Kāpēc tu, dēls, ar mani tik maz runā? Kāpēc tu man nepastāsti, kā tu dzīvo?

Māte jautājusi neatlaidīgi, ar asarām acīs. Beidzot Petrs ņēmis un visu viņai izstāstījis. Tad māte teikusi:

� Es tūdaļ aizstaigā�u pie mācītāja, gan viņ� zinās, kas darāms.

Māte aizgājusi pie mācītāja, visu pastāstījusi, un mācītājs viņu pamācījis:

� Tagad dēlam, kad viņ� brauks prom, jāņem līdzi vaska svece, pa dienu tā jāaizdedzina un jāpārsedz, bet naktī, kad viņ� manīs kādu istabā, svece jāatsedz.

Petrs atvadījies no saviem māj niekiem un atkal devies prom kopā ar to pa�u vecīti. Vecītis viņu aizvedis pie tās pa�as mui�as, ielaidis iek�ā un pats atkal aizīries savu ceļu. Petrs pa dienu aizdedzinājis sveci, palicis zem poda un gaidījis nakti. Naktī viņ� apgūlies un drīz vien manījis, ka Istabā kāds ienācis. Petrs tūdaļ podu nocēlis un ieraudzījis � blakus stāv skaista meitene ar dzeltenām bizēm. Viņa sākusi gau�i raudāt un bārties:

� Kā tu varēji izturēt veselu gadu, tā būtu varējis izturēt vēl vienu � tad beigtos mana lāsta spēks un manas cie�anas, un pēc tam labi klātos gan tev, gan man. Tagad tu mani esi pazudinājis un tev pa�am arī būs jāiet bojā. Tu nemaz nezini, ka �eit katru dienu pie manis atpeld pūķis ar divpadsmit galvām. Līdz �im, kamēr tu mani neredzēji, arī viņ� tevi neredzēja, bet tagad, tāpat kā tu redzi mani, arī viņ� tevi redzēs. �odien viņ� norīs ij tevi, ij mani.

Un Petram kļuvis �ēl, kāpēc viņ� visu bija pastāstījis savai mātei, � ja māte ar mācītāju tā nebūtu viņu pamācījusi, viss būtu beidzies labi. Tad meitene noskaitusies uz Petru un sacījusi:

� Labāk tad viens ej bojā nekā mēs abi, � un iegrūdusi Petru ūdenī. Viņ� labi pratis peldēt, tāpēc, uz ūdens atpūzdamies, peldējis vienā peldē�anā. Tā peldējis kādas trīs dienas un aizpeldējis līdz nezināmai salai. Viņ� jau bijis ļoti noguris un izsalcis. Izkāpis uz salas, skatījies un meklējis, vai neatradīs kāda putna olu, ko varētu apēst. Te arī sastapis savu vecīti. Vecītis viņam vaicājis:

� Kā tu, Petr, gadījies uz �īs salas?

Viņ� izstāstījis visu: kas un kā viņu samācījis, ko viņ� darījis un kā tagad nokļuvis uz �īs salas. Tad vecītis viņam sacījis:

� Vai es tev netiku teicis, ka mātei nav jāstāsta, kā tu dzīvo. Es tev rādī�u � mani neklausīt! Ko nu vairs darīt, � vecītis vēl sacījis, � kas bijis � izbijis. Tagad es tev do�u �o kamoliņu, � un iedevis Petram kamoliņu, � kad tu to tīsi, tad varēsi pārvērsties, par ko vien gribēsi.

Petrs paņēmis no vecī�a kamoliņu, pagudrojis, tūdaļ pārvērties par visātrāko putnu pasaulē un atkal aizlidojis pie tās pa�as meitenes. Meitene ieraudzījusi viņu un vaicājusi:

� Kā tu atkal �eit radies?

Viņ� meitenei pastāstījis, kā viss bijis, uz kurieni viņ� aizpeldējis, kā vecītis viņam iedevis kamoliņu un kā viņ� tagad varot pārvērsties, par ko vien gribot. Viņa sacījusi:

� Tad labi. �odien pulksten divpadsmitos te atpeldēs pūķis, tu pārvērties par lakstīgalu. Tepat mājas tuvumā aug liepa, un, tupēdams �ajā liepā, tu pogo, bet, tikko pūķis nāks tevi skatīties, laidies prom.

Petrs viņai atbildējis:

� Tu pūķim pavaicā, kur ir viņa nāve.

Dienas vidū ūdens sācis mutuļot un duļķoties, no tā izlīdis briesmīgs jo briesmīgs pūķis ar divpadsmit galvām. Pūķis, iegājis istabā, runā ar

Upmalā stāvēja būdiņa, un tajā dzīvoja vecītis ar vecenīti. Viņiem it nekā cita nebija, tikai viena kucīte. Pa vasaru vecītis un vecenīte zvejoja, bet pa ziemu vecītis zivis ar vizuli ķēra, vecenīte mājā linus vērpa. Reiz vecītis pārnāca no zvejas un ieraudzīja, ka vecenītei piedzimu�i divi dēli. Vecītis kļuva priecīgs un sacīja:

� Izaudzināsim dēliņus, būs mums me�a cirtēji.

Pagāja vairāki gadi. Abi brāļi izauga par skaistiem pui�iem un bija ļoti līdzīgi viens otram. Viņi izlūdzās, lai tēvs nopērk viņiem pa kumeļam un lai� pasaulē laimi meklēt. Abi jāja pa laukiem un me�iem, kamēr sasniedza krustceles, bet krustcelēs auga priede. Brāļi apstājās pie tās un sacīja:

� Ja mēs kopā jāsim, neko lielu nedabūsim zināt; labāk jāsim viens pa vienu, otrs pa otru ceļu.

Tā nospriedu�i, abi iedūra priedē pa nazim un norunāja: kur� pirmais atgriezīsies �ajā vietā, tas tūdaļ aplūkos otra nazi. Ja nazis būs spo�s, tad tā īpa�nieks ir sveiks un vesels, bet, ja nazis būs sarūsējis, tad tas jau būs miris. Pēc tam brāļi atvadījās un aizjāja katrs savu ceļu � vecākais pa labi, jaunākais pa kreisi. Vecākais jādams satika zaķi un gribēja �aut, bet zaķis sacīja:

� Ne�auj mani: ja tev kāda liksta atgadīsies, es tev palīdzē�u.

Vecākais brālis dāvāja zaķim dzīvību, un zaķis skrēja viņam pakaļ.

Brālis jāja tālāk un satika vilku. Gribēja to �aut nost, bet vilks lūdzās,

lai ne�aujot, un solījās brālim palīdzēt. Nu arī vilks skrēja brālim pakaļ. Tā vecākais brālis satika vēl lauvu un lāci. Visi �ie zvēri skrēja brālim pakaļ un solījās viņam nelaimē palīdzēt.

Kad vecākais brālis aizjāja līdz pilsētai, viņ� ieraudzīja, ka pilsētā ir sēras un visi cilvēki staigā sēru drēbēs. Jauneklis gribēja zināt, kāpēc �īs sēras. Viņ� pavaicāja to vecajam ganam, kas ceļmalā ganīja lopus. Tas pastāstīja, ka princese tik�ot atdota deviņgalvainajam pūķim, kur� dzīvojot akmens alā. Tā pūķis katru gadu prasot viena cilvēka dzīvību, un tāpēc tiekot mesti kauliņi, kuram kārta doties pūķa rīklē. �ogad kauliņi kritu�i princesei, tāpēc visa pilsēta un iedzīvotāji aiz �ēlabām sēro.

To dzirdēdams, jauneklis uz�āva savam kumeļam un iejāja pilsētā. Jādams satika ļau�u pūļus, kas princesi augstos ratos veda pūķim. Jauneklis ar visiem zvēriem sekoja nopakaļ. Aizvedu�i uz to vietu, kur dzīvoja pūķis, ļaudis princesi atstāja vienu, bet pa�i devās atpakaļ. Jauneklis ar zvēriem aizjāja līdz tai vietai un, tikko pūķis izlīda no alas un vilkās uz princeses pusi, lai viņu sagrābtu atņirgtajos �okļos, laida tam virsū zvērus. Lauva ar vilku grāba ciet pūķi un iecirta tam ādā nagus, bet lācis savās ķetnās sakampa pūķa asti un turēja, lai �is neaizmūk. Tad jauneklis metās klāt un ar �ķēpu nocirta pūķim visas deviņas galvas, pēc tam izgrieza visas mēles, ielika tās tarbā un princesei sacīja:

� Tagad ej uz mājām. Pūķis jau ir beigts!

Princese lūdza, lai viņ� aizejot pie tās tēva, kur� atmaksā�ot viņam par meitas izglāb�anu, bet jauneklis bija briesmīgi noguris un turpat aizmiga kopā ar saviem zvēriem.

īso

Kad princese gāja uz mājām, viņai ceļā nostājās darvdeģis un, draudēdams ar cirvi, lika nosolīties pateikt tēvam, ka �is izglābis viņu no nāves; tad viņ� savāca maisā visas pūķa galvas un veda princesi uz mājām. Mājās darvdeģis ķēniņam tūdaļ sāka lielīties, ka �is pūķi nogalējis, un parādīja tā galvas. Ķēniņ� jautāja meitai, vai tas taisnība. Meita, domādama, ka īstais glābējs negrib nedz rādīties, nedz saņemt atalgojumu, pret savu gribu pateica, ka darvdeģis viņu izglābis. Viņa baidījās taisnību teikt, jo darvdeģis solījies viņu nogalēt, ja viņa tā neteiktu.

Ķēniņ� lika darvdeģi nomazgāt un skaisti apģērbt. Tad ķēniņ� pavēstīja, ka viņ� savu meitu atdodot glābējam par sievu un visu zemju ķēniņus un kungus ielūdzot kāzās. Arī mūsu jauneklis to dabūja dzirdēt un nodomāja: kur tāds gadījies, kas di�ojas ar princeses izglāb�anu. Viņ� ar visiem zvēriem aizjāja uz kāzām un ieraudzīja, ka princesi ved laulāties ar darvdeģi. Jauneklis tūdaļ iedeva zaķim zīmīti, kurā jautāja, kāpēc princese precoties ar citu, ja viņ� to izglābis. Zaķis � �vīks, �vīks! � izlīda caur ļau�u pūli, aizsteidzās princesei priek�ā un nometa zīmīti viņai pie kājām. Tikko princese paņēma zīmīti, izlasīja un ieraudzīja, ka tepat stāv arī tas jauneklis, kur� pūķim nocirta galvas, tūdaļ pasauca tēvu, parādīja jaunekli un pateica, ka viņ� esot īstais glābējs. Darvdeģis metās jauneklim virsū, sagrāba viņu pie kakla un uzbrēca:

� Vai tev ir kāda zīme, ka tu nocirti pūķi? Es gan nocirtu, jo man ir pūķa galvas!

Jauneklis atbildēja:

� Galvas tu savāci, bet es tām papriek� izgriezu mēles.

Tad viņ� izbēra no maisa visas pūķa mēles. Ļaudis steidzās apskatīt pūķa galvas, ko bija atnesis darvdeģis, un ieraudzīja, ka tām nav mēļu. Tagad ķēniņ� lika apcietināt darvdeģi, iebāzt salmu kūlī un sadedzināt. Bet jaunekli ķēniņ� paņēma sev par znotu.

Tajā pilsētā, kur dzīvoja �is ķēniņ�, nekad nespīdēja saule. Tūlīt pēc ka/.am, kad vecākais brālis ar princesi aizgāja gulēt uz savu klēti, pa logu viņi tālu kalnos ieraudzīja mazu uguntiņu un jauneklis vaicāja princesei, kas tur dzīvojot. Princese atbildēja, ka tā esot ragana, kas aizsegusi sauli.

No rīta, kad neviens neredzēja, jauneklis paņēma savus zvērus un devās kalnos pie raganas. Aizgāja un ieraudzīja mazu būdiņu, kurā

sēdēja vecene, ar slotu aizsegusi sauli. Jauneklis lika viņai nākt ārā no būdas un mest prom slotu. Vecene atbildēja:

� Man bail tavu zvēru: tie mani saplosīs. �eit ir katls ar ūdeni, ņem un apslaki sevi un zvērus, tad es vairs nebaidī�os.

Tikko jauneklis tā izdarīja, tūdaļ viņ� pats un viņa zvēri pārvērtās par akmeņiem.

Viņa jaunākajam brālim apnika ceļot pa pasauli, un viņ� atgriezās tajā vietā, kur abi ar brāli bija iedūru�i na�us. Brāļa nazi viņ� atrada sarūsēju�u un sacīja:

� Manu brāli piemeklējusi nelaime: ie�u viņu meklēt.

Un jaunākais brālis jāja pa to ceļu, pa kuru bija aizjājis vecākais brālis. Un viņ� tāpat satika ir vilku, ir lauvu, ir lāci un katru gribēja no�aut, bet zvēri izlūdzās, lai tos ne�aujot, un visi sekoja viņam pakaļ. Aizjāja līdz pilsētai, kur bijis viņa brālis, un ieraudzīja, ka visa pilsēta sēro. Pavaicāja vecajam ganam, kas ganīja lopus, kāpēc �ī pilsēta sēro, un vecais gans viņam atbildēja:

� Tāpēc, ka ķēniņ� nevar atrast tevi. Kālab tu pameti viņa meitu?

Nu jaunākais brālis saprata, ka �eit bijis viņa brālis, jo viņi abi ir

ļoti līdzīgi viens otram. Jaunākais brālis iejāja pilsētā, un visa pilsēta, viņu ieraudzīdama, tūdaļ kļuva priecīga. Tikko to dabūja zināt ķēniņ� un princese, abi priecīgi steidzās viņam pretim un vaicāja:

� Kur tu biji aizbēdzis?

Ar lielām gavilēm un mūziku visi sagaidīja viņu, un tā ķēniņ� jaunāko brāli ieveda savā pilī ar visiem zvēriem. Ne ķēniņ�, ne princese nepazina, ka tas nav vecākais brālis, bet jaunākais.

Kad pienāca vakars, princese aizveda jaunekli uz klēti gulēt; tas pa logu tālu kalnos ieraudzīja uguntiņu un vaicāja, kas tur mirgojot. Princese viņam sacīja:

� Un atkal tu vaicā to pa�u? Tagad tev vairs neatbildē�u, jo atkal aizbēgsi no manis.

Jauneklim ie�āvās prātā, vai tikai uz turieni nebūs aizgājis viņa brālis, un viņ� vēl neatlaidīgāk sāka taujāt, kas tur esot. Pēdīgi princese nelabprāt atbildēja, ka tur dzīvojot ragana, kura ar slotu aizsegusi sauli. Pēc tam viņi aizgāja gulēt, bet jauneklis starp abiem nolika zobenu. Princese nodomāja: �Kas viņam lēcies? Agrāk viņ� bija tik labs.� Tikko

princese aizmiga, jauneklis tūdaļ piecēlās, pasauca savus zvērus un devās kalnos, kur dzīvoja ragana. Aizgājis atrada būdiņu, kurā sēdēja vecene. Viņ� a�i tai jautāja:

� Kur liki manu brāli?

Vecene sāka liegties, ka nezinot, tad jauneklis uzrīdīja viņai zvērus. Vecene nobijās un ļoti lūdzās, lai tikai padzenot zvērus. Viņa tūdaļ atnesa tādu ūdeni, ar kuru apslakot akmeņus, tie mirklī atdzīvojas. Drīz viens akmens pārvērtās par vecāko brāli, pārējie � par viņa zvēriem. Abi brāļi sasveicinājās, bet ragana atkal gribēja paslēpt dzīvības ūdeni, tomēr jaunākais brālis izrāva viņai katliņu no rokām un sāka slacīt visapkārt. Kad viņ� tā slacīja, arī citi akmeņi sāka pārvērsties par cilvēkiem un dzīvniekiem un kalns kļuva mazāks un mazāks, kamēr beidzot radās pavisam līdzena vieta. Tad jaunākais brālis atvadījās no vecākā, patencināja visus un jāja mājup apciemot vecākus, bet vecākais brālis atgriezās ķēniņa pilī un pēc sievastēva nāves vēl ilgi un laimīgi valdīja. Tajā zemē nemitīgi spīdēja saule, bet me�os brīvi dzīvoja zvēri, jo neviens tos nemedīja, tāpēc ka tie abiem brāļiem bija palīdzēju�i izglābt tik daudz cilvēku un zemei atdot sauli.

.

Sensenos laikos dziļa me�a vidu dzīvoja kāds zemnieks. Viņam bija trīs dēli. Divus vecākos dēlus tēvs ļoti mīlēja, bet jaunāko ne vecāki, ne brāļi neieredzēja un aizvien viņu saukāja par muļķīti. Ja jaunākais brālis ko pateica vai izdarīja, to citi uzskatīja par blēņām un smējās. Ja vecākajiem brāļiem nepatika kāds apģērba gabals, tas jaunākajam bija jānovalkā; ja vecākajiem negar�oja kāds ēdiens, viņi pastūma to jaunākajam; ja tie abi kaut ko lūdza, alla� prasīto dabūja, bet jaunākais palika tuk�ā, un, ja vecākajiem brāļiem kāds darbs nebija pa prātam, to uzvēla jaunākajam. Tā jaunākajam brālim katru dienu nācās cūkas ganīt, jo vecākajiem brāļiem tāds darbs nepatika. Bet, katru dienu cūkas ganīdams, jaunākais brālis domāja, domāja, līdz sadomāja izpētīt, kādi ļaudis dzīvo me�a viņā pusē. Tā kādu rītu viņ� pameta cūkas un devās meklēt me�am otru malu. Pēc veselas dienas gājuma viņ� otru malu vēl nesasniedza un, apēdis azaidu, iekāpa kokā, piesēja sevi pie zariem un pārgulēja. Tad gāja visu otro dienu, apēda pusdienas, bet vakarā, baidīdamies no zvēriem, atkal iekāpa kokā un pārgulēja. Tre�ajā dienā viņ� devās tālāk pa me�a taku, apēda arī launagu, tomēr me�a otru malu vēl neredzēja. Ceturtās dienas rītā viņ�, tupēdams kokā, izdzirda gaili dziedam un devās balss virzienā. Tā jaunākais brālis iznāca me�a otrā malā un tur atrada pilsētu.

Brālis iegāja pilsētā un brīnījās, ka tur bija neparasti daudz cilvēku. Tad kādam pavaicāja, kāpēc �ie cilvēki skraida pa ielām raudādami un kāpēc nami ar melnu audeklu pārklāti. Tas viņam atbildēja:

� No kurienes tu esi nācis, ja nezini, ka rīt pūķim tiks atdota ķēniņa meita? �oreiz viņai krita loze. Pūķis draudēja iznīcināt visu pilsētu, ja rīt viņam nedos meiteni.

� Bet kāpēc neviens �o ļauno pūķi nenosit?

Vīrs atkal atbildēja:

� Tāpēc, ka visi baidās no pūķa, jo tas ir ļoti negants. Ķēniņ� apsola savu meitu, bet pēc nāves arī valsti tam, kur� viņa meitu izglābtu no pūķa, tikai līdz �im vēl nav atradies tāds drosminieks.

� Nu tad es gribu pamēģināt! Ved mani pie ķēniņa!

Vīrs aizgāja pie ķēniņa un pastāstīja, ka sve�inieks gribot uzvarēt pūķi un atbrīvot ķēniņa meitu.

Da�i domāja, ka jaunākais brālis ir melkulis. Bet ķēniņ� bija priecīgs, ka atradies kaut viens drosminieks, un lika viņam dot visādus iero�us: zobenus, stopus, lingas, bises, bruņas, cirvjus un vēl �o to. Bet jaunākais brālis paņēma tikai pamatīgu cirvi un sacīja:

� Ar citiem iero�iem es neprotu rīkoties, bet cirvi gan protu lietā likt!

Vieni par to zobojās, bet citi pie sevis domāja: �Ko �is muļķītis ar cirvi pūķim izdarīs!�

Otrā dienā ķēniņ� savu meitu aizveda uz me�u, piesēja ar dzelzs va�ai� pie koka un raudādams gāja mājās. Meita vaimanāja un gaidīja savu nāvi, bet muļķītis palika turpat tuvumā un gaidīja pūķi. Bija auksts rīts, tāpēc viņ� sacirta malku un netālu no ķēniņa meitas sakūra uguni, lai sasildītos.

Kamēr muļķītis kurināja uguni, pūķis �ņākdams rāpoja �urp un, atņirdzis �okļus, jau grasījās ķēniņa meitu norīt. Bet, tikko pūķis bija pielīdis tuvāk, muļķītis pakampa lielu dego�u pagali un tik sparīgi trieca tam atņirgtajos �okļos, ka tā visa salīda rīklē. Pūķis, glābdamies no uguns, muti vēl vairāk vēra vaļā, un tā muļķītis visas dego�ās pagales tam sagrūda rīklē. Pūķis sāka nelabā balsī rēkt un locīties pa zemi. Muļķītis tūdaļ tam pieskrēja klāt un ar cirvi sāka cirst tikpat kā koku! Nocirta galvu, bet asti sacirta sīkos gabalos. Tikmēr cirta, kamēr nogura. Ķēniņa meita bija tuvumā un to redzēja. Sākumā viņa no bailēm drebēja, bet pēc tam priecājās. Kad muļķītis viņu atraisīja no koka, viņa apskāva savu glābēju un bu�oja, jo nebija cerējusi, ka paliks dzīva.

Ķēniņ� pievakarē nāca skatīties un ieraudzīja, ka pūķis sacirsts gabalu gabalos, bet dro�sirdīgais glābējs, galvu nolicis ķēniņa meitas klēpī, guļ. Ķēniņ� nopriecājās, a�i apkampa savu karotāju un raudāja prieka asaras. Nu ķēniņ� muļķīti cienīja un mīlēja par visiem vairāk.

Ar laiku muļķītis sadomāja apciemot savus vecākus, un jaunā sieva apsolījās viņu pavadīt. Abi zeltītā karietē brauca uz muļķī�a dzimto pusi. Me�a malā viņ� lika apturēt karieti, uzvilka savas vecās skrandas un atkal, kā bija radis, gāja cūkas ganīt. Bet sievai lika braukt pie viņa vecākiem, lūgt naktsmājas un izlikties, ka viņu nepazīst, un ne par ko nebrīnīties. Viņa tā arī darīja. Muļķītis cūkas atrada, pamestas bez uzraudzības, ņēmās tās ganīt un vakarā, pātagu plīk�ķinādams, klaigādams kā parasti dzina tās uz mājām. Tā vien skanēja: �Uk�, daglainā! Uk�, baltā!� Tēvs izskrēja pretī un apsauca viņu, lai jel klusējot. Bet muļķītis vēl skaļāk klaigāja. Tēvs viņu otru reizi apsauca, sacīdams:

� Ķēniņa meita pie mums atbraukusi ciemos!

Bet jaunākais dēls izlikās par muļķīti un atbildēja:

� Kāda man daļa gar ķēniņa meitu, man cūkas kūtī jāsadzen! Briesmīgi izlaidu�ās, kamēr neviens tās neganīja, negrib mani klausīt, tāpēc tām brī�am jāuzkliedz.

Iegājis istabā, muļķītis, kā agrāk, apsēdās un ēda vakariņas, it kā nekas nebūtu noticis. Tēvs aplinkus iztaujāja, kur dēls tik ilgi bijis.

� Biju paskatīties, vai me�a viņā pusē arī dzīvo cilvēki, un ieraudzīju, ka tur viņu vairāk nekā pie mums. Viņi mani mīļi sagaidīja, turēja lielā godā, nevis tā kā mājās, un galu galā iecēla mani par savu ķēniņu.

Tādus vārdus dzirdēdams, tēvs paraustīja plecus un vairāk neko nejautāja, jo pietika ar to pa�u. Bet māte pa to laiku rosījās, kā pamielot ķēniņa meitu, pagatavoja ēdienu, tomēr tik augstai vie�ņai baidījās ienest. Sūtīja vienu, sūtīja otru, neviens neiet � baidās. Beidzot muļķītis sacīja:

� Ja neviens negrib nest, tad es ienesī�u ēdienu. Ķēniņa meita mani neapēdīs, jo viņa mani ļoti labi pazīst. Es viņu ļoti mīlu, un viņa man varētu būt par sievu.

Māte paskatījās uz dēlu, pa�ūpoja galvu un nopūtās: redzams, dēls vēl arvien tāds pats kā bijis, nemaz prātā nav pieņēmies. Tomēr iedeva viņam bļodu, lai nes.

Muļķītis paņēma bļodu gaļas, ienesa to istabā un kā lika uz galda, tā saplēsa: gaļa pa�ķīda uz visām pusēm. Muļķītis pateica: ��e, ņem!� � un steidzās ārā. Māte skatījās pa durvju spraugu un visu redzēja. Tikko dēls iznāca, viņa tūdaļ to nostrostēja: kāpēc viņ� tik rupji izturoties.

� Pie cūkām dzīvodams, neko labāku neesmu iemācījies.

� Ganījis vai neganījis, tāds pats vien esi palicis, � māte atbildēja.

Otru reizi viņ� ienesa bļodu zupas un atkal pateica: �Ņem, te ir

putra!� � un kā trieca uz galda, tā ap�ļāca ķēniņa meitai drēbes. Pēc tam viņ� drāzās ārā. Bet ķēniņa meitai nāk smiekli. Māte atkal baras uz dēlu:

� Kaunies, sivēn! Tu ķēniņa meitai drēbes nolaistīji!

� Gan viņai būs citas drēbes, � dēls atbildēja.

Beidzot viņ� ienesa kartupeļus, iebēra tos ķēniņa meitai klēpī un sacīja:

� �e, ņem!

Bet viņa aiz smiekliem gandrīz vai mirst.

Kad visi gāja gulēt, māte muļķītim vaicāja:

� Kur tu tagad gulēsi? Tavā vecajā vietā iekārtoju�ies brāļi, tev būs Jālet uz kūti, jo istabā vairs nav vietas.

Viņ� atbildēja:

� Tad es ie�u uz ķēniņa meitas gultu, ja te man nav vietas. Ķēniņ� kūtī neguļ.

� Tu alla� biji muļķītis, � māte sacīja, � bet nu gan tīrās blēņas mels. Ko tikai tu nesadomāsi?! Ķēniņa meita tevi pieņem�ot?! Pamēģini ieiet � tenteriski izlidosi ārā!

� Redzēsiet, ka ķēniņa meita mani pieņems. Viņa mani jau galda, jo viņa ir mana sieva.

Khe! Khe! Khe! Visi smējās un gāja uz savām migām, bet muļķītis � uz ķēniņa meitas gultu. Viņa, protams, savu vīru mīļi sagaidīja, vēl arvien nespēdama valdīt smieklus.

Nākamajā rītā vecākiem un brāļiem bija lielu lielie brīnumi, kad muļķītis skaistā tērpā parādījās ar savu sievu. Tad visi kopā brauca apciemot viņa sievastēvu un brīnījās, kā muļķītis varējis tikt par ķēniņu. Rasi, viņ� vēl �odien dzīvo. Arī es viņa kāzās biju aicināts un, tur izciemojies, uz dāvināta pīrāgu zirga pārjāju mājās.

.

Kādām tēvam bija trīs dēli. Divi vecākie domājās varen gudri esam, bet jaunāko neviens negribēja atzīt, visi viņu uzskatīja par muļķi. Viņ� to arī nemaz neņēma ļaunā.

Kādu dienu vecākais dēls saviem vecākiem sāka stāstīt par lidojo�o kuģi, kuru viņ�, aizgājis uz me�u, būvē�ot. Māte dēlam iedeva pilnu grozu ēdiena, tēvs � visādus rīkus. Dēls visu iebāza maisā un devās uz me�u.

Tur viņ� apsēdās uz pakalna un sāka ēst. Atnāca vecs, līks ubags un mīlīgi lūdza kumosu maizes, jo esot ļoti izsalcis. Vecākais dēls ubagam neko nedeva, bet sāka to lamāt un zākāt par muļķi. Ubags bailīgi gāja prom, sacīdams:

� Tavs darbs nebūs sekmīgs.

Dēls strādāja vairākas dienas, tad nocirstos kokus sakrāva maisā un

vakarā pārnesa mājās. Bet ko viņ� otrā rītā atrada maisā? Tikai koka tupeles!

Otrais brālis par viņu zobojās un teica:

� Ko tu jēdz?! Rīt es ie�u kuģi būvēt!

Bet arī otrajam brālim klājās tāpat kā pirmajam.

Tad tre�ais dēls taisījās iet un būvēt lidojo�o kuģi, bet visi viņu izsmēja.

� Ko tu gribi iztaisīt, ja abi vecākie brāļi nav varēju�i.

Ne viņam māte grozu deva, ne tēvs rīkus, tuk�ām rokām jaunākajam brālim bija jāiet uz me�u.

Jaunākais dēls aizgāja uz me�u, apsēdās uz celma un domā, kā sākt būvēt. Atkal atnāca vecais ubags, izstāstīja, kālab viņ� nācis, un apsolījās palīdzēt. Kad jaunākais dēls no rīta pamodās, kuģis jau stāvēja gatavs, tikai jāsē�as iek�ā un jābrauc. Tikko dēls iesēdās, tūlīt viss notika tā, kā viņ� domāja. Ja domāja � cel�os gaisā, kuģis cēlās arī, ja gribēja laisties lejā, kuģis laidās lejā, ja gribēja ceļot turp, ceļoja arī. Un kuģī bija ij nauda, ij ēdiens, kas it nekad nebeidzās. Nu jaunākais dēls varēja lidināties pa pasauli; kur tikai gribēja, tur arī nokļuva, visu zemi apskatīja. Te ceļodams ieraudzīja kaudzi zelta, kas gulēja zemē. Dēls nolaidās zemē un to paņēma. Drusku tālāk ieraudzīja arī zelta knaibles, bet vēl tālāk zelta cirkuli, � dēls nolaidās zemē un arī tos paņēma. Pēc tam, kādu gabalu pa zemes virsu lidojis, ieraudzīja vīru, kas bija piesējis pie katras kājas pa kokam un tomēr skrēja kā vēj�. Jaunākais dēls pavaicāja:

� Kurp tu tā skriedams?

Vīrs atbildēja:

� Skrienu aiz prieka, bet, lai neskrietu pārāk ātri un netiktu pārāk tālu, pie katras kājas piesēju pa kokam.

� Nāc pie manis! Ceļosim abi pa pasauli, man vienam garlaicīgi.

Vīrs bija ar mieru.

Pēc brī�a viņi ieraudzīja otru vīru, kas sēdēja uz bērza un to grauza.

� Ko tu �eit dari? � abi viņam vaicāja.

� Esmu drusku izsalcis, uzko�u. Azaidam da�us bērzus nograu�u.

� Nāc pie mums, labāku ēdienu dabūsi, � jaunākais dēls sacīja.

Arī �is vīrs paklausīja.

Lidoja visi tālāk un ieraudzīja tre�o vīru, kas bija pieplacis pie ezera un dzēra: ūdens kritās acīm redzami.

� Un ko tu �eit dari?

� Esmu izslāpis un gribu padzerties, bet ar �o ezeru man lāgā nepietiks, būs vēl jāmeklē cits.

� Nāc pie mums!

Un vīrs paklausīja. Tā jaunākais dēls savā kuģī vēl pieņēma tādu vīru, kas simts jūd�u tālumā ar bultu odam varēja trāpīt, tad tādu, kas, pielicis ausi pie zemes, dzirdēja, kā zāle augdama sprak�ķ, tad vēl tādu vīru, kas īk�ķi turēja, iebāzis mutē, bet, līdzko izvilka, tūdaļ uznāca liels sals.

Viņi visi ceļoja pa pasauli un apstājās pie kādas pilsētas, kurā dzīvoja ķēniņ�. Ķēniņ� bija izsludinājis vēsti, ka tam, kur� viņa meitu gribot dabūt par sievu, jāizdarot trīs smagi darbi, kurus ķēniņ� uzdo�ot. To dzirdēdams, jaunākais dēls nodomāja ķēniņa meitu iegūt sev par sievu un saviem draugiem pavaicāja, vai viņi tam palīdzē�ot.

� Labu prātu, � visi atbildēja.

� Man prieks to dzirdēt.

Jaunākais dēls tūdaļ aizgāja pie ķēniņa un solījās izdarīt visus darbus, kādus ķēniņ� tam uzdo�ot.

Ķēniņ� vispirms lika dēlam skrieties ar viņa skrējējiem. Kas bū�ot pirmais, tas uzvarē�ot. Otrā dienā ķēniņa skrējēji jau klāt. Jaunākais dēls sūtīja savu skrējēju, un tas atkal ieradās, piesējis sev pie kājām smagus kokus. Visi vaicāja, kāpēc �im tie koki. Skrējējs atbildēja:

� Man tā patīk!

Bet kā sāka skriet, tā viņ� ar visiem kokiem aiznesās kā vēj� citiem priek�ā, un drīz vien viņu vairs nevarēja saredzēt. Ilgs laiks pagāja, kamēr ķēniņa skrējēji parādījās atkal, jau skriedami atpakaļ. Ļaudis runāja, ka skrējēja ar kokiem pie kājām viņu vidū neesot. Un tā arī bija! Viņ� viens, aizskrējis tālu citiem priek�ā, domāja: kāpēc man jāsteidzas? Drusciņ nosnaudī�os. Un, palicis celmu zem galvas, aizmiga. Bet brīnum-strēlnieks paņēma loku un iz�āva celmu viņam no pagalvja. Skrējējs pielēca kājās, paskatījās apkārt, aizskrēja visiem priek�ā un pirmais bija mājās.

Ķēniņ� uzdeva otru darbu � pasacīt, cik rāda pulkstenis, kas atrodas divi simti jūd�u tālumā, un cik reizes tas sit.

� To pateikt man ir tīrais nieks!

Jaunākais dēls pasauca divus savus draugus un pamācīja, kas viņiem darāms. Viens redzēja, cik pulkstenis rāda, bet otrs dzirdēja, cik tas sit, un dēlam to klusi pa�ukstēja. Tad jaunākais dēls ķēniņam dro�i

sacīja:

� Tavu brīnumu! Pulkstenis rāda desmit, bet sit divpadsmit!

Tas bija taisnība, jo ķēniņ� tā bija norīkojis pulksteni nostādīt.

Tad jaunākajam dēlam uzdeva tre�o darbu � vienā naktī apēst visus ēdienu krājumus, kādi vien pilī atrodami.

� �āds darbs man ir vieglāks par vieglu, nekas cits nav jādara kā tikai jāēd. Un kādu draugu vai sulaini arī drīkstu ņemt līdzi, vai ne?

� Drīksti, drīksti! � ķēniņ� atbildēja.

Viņ� paņēma bērzu grauzēju par sulaini, bet pārējos par draugiem un iegāja ēdienu glabātavā. Ķēniņ� pats aizslēdza durvis un nolika sargu, lai nebūtu nekādas viltības.

Kad viņi iegāja, negau�a sacīja:

� Steidzieties nu paēst pirms manis: kad es lik�os klāt, tad ir pliki kauli nepaliks pāri!

Bērzu grauzējs tā arī izdarīja un, kā par brīnumu, apēda ēdienus ar visām bļodām, ka ne lauska nepalika pāri.

Trīs darbi nu bija padarīti, tomēr ķēniņ� tādam pasaules blandoņam vēl negribēja atdot savu meitu. Kāds viņam bija iestāstījis, lai liekot darīt ceturto darbu: lai jaunākais dēls vienā naktī visu vīna pagrabu izdzerot.

� Tas ir vēl vieglāks darbs nekā ē�ana, � jaunākais dēls sacīja.

Pagrabā lielais ezeru dzērājs draugus mudina, lai �ie pirms viņa padzeroties, cik vēloties, jo viņ� neatstā�ot pāri ne piliena. Visi sadzērās, ka vai plīst, tad ezeru dzērājs kā sāka dzert, tā izdzēra visu pagrabu tuk�u. Bet bērzu grauzējs sagrauza tuk�ās pudeles un mucas ar visiem paliktņiem. Ķēniņa pagrabs no rīta bija kā izslaucīts. Tomēr ķēniņ� savu meitu vēl negribēja atdot. Nespēdams vairs nekādu citu darbu izdomāt, ķēniņ� sagudroja jaunāko dēlu nobeigt. Vakarā viņ� visus draugus ievilināja lielajā istabā un ieslēdza. Kamēr draugi �eit priecājās, grīda sāka stipri silt. Cits pēc cita viņi cilāja kājas, tomēr pēdas jau svila. Draugi visādi izgudrojās, kas būtu noticis. Ķēniņ�, lūk, zem dzelzs grīdas bija sakūris uguni, gribēja viņus dzīvus izcept. Kad draugi pamanīja, ka grīda top arvien karstāka, tūdaļ viens izņēma no mutes savu īk�ķi un iestājās tāds aukstums, ka pat lausks spēra.

Otrā rītā ķēniņ� atslēdza durvis un skatās, vai visi jau izcepu�i, bet, Iebāzis istabā degunu, to nosaldēja. Tas viņam bija par sodu.

Nu gan ķēniņ� nobijās un atdeva savu meitu jaunākajam dēlam par sievu. Jaunākais dēls savu sievu bie�i vizināja ar lidojo�o kuģi un dzīvoja ilgi priecīgs un laimīgs. Varbūt vēl �odien dzīvo.

.

Tēvs mirdams dēlam saka:

� Mans dēls! Kad es sēju labību, tad nabagiem devu �ēlastības dāvanas; kad man bija mājas, tad devu pajumti ceja gājējiem. Tu dzīvodams dari to pa�u.

Tēvs nomira. Dēls viņu lepni apglabāja un darīja tā, kā tēvs bija licis: palīdzēja nabagiem, deva pajumti ceja gājējiem.

Reiz viņ� sadomāja aiznest zivīm maizi. Aiznesa un iemeta upē maizes drusciņas. Zivis iznira un tās norija. Dēls nu domā: �Jūrā ir daudz zivju. Tās arī jāpabaro.�

Viņ� izcepa maizi, piekrāva pilnus ratus ar klaipiem, aizveda pie jūras un tik met iek�ā. Te redz � peld klāt milzīgs valis. Arī tam nometa klaipu. Maize valim ļoti labi gar�oja, un viņ� lūdza vēl. Puisis atbildēja, ka vairāk neesot. Valis noskaities tā sakūla ar asti ūdeni, ka pārplūdināja krastu, ierāva puisi ūdenī un tūdaļ viņu norija.

Norītais puisis staigā vaļa vēderā, bet valis visu laiku viņam draud:

� Es tevi samal�u sīkās driskās!

� Vai tāpēc mani samaisi, ka es tevi baroju? � puisis vaicā.

Valis aizpeldēja pie zivju ķēniņa un pastāstīja, ka esot norijis cilvēku. Zivju ķēniņ� vali iztaujāja, ko �is cilvēks nodarījis. Valis izstāstīja, ka cilvēks metis jūrā maizes klaipus un barojis zivis. Zivju ķēniņ�, to dzirdēdams, pavēlēja iemācīt �im cilvēkam zivju un dzīvnieku valodu un laist viņu uz mājām.

Valis visu to puisim iemācīja un piekodināja nevienam neatklāt �o noslēpumu. Pēc tam puisi izmeta krastā. Puisis aiz noguruma ilgi gulēja jūras malā. Vārna netālu kokā audzēja savus bērnus. Puisis vēl snaudā izdzirda, ka vārnulēns saka:

� Es nolaidī�os lejā un izknāb�u viņam aci.

� To nedari, � vārna viņu apsauca. � Puisis vēl trīs dienas te gulēs, gan paspēsi.

Vārnulēns nepaklausīja. Viņ� domāja, ka �is cilvēks ir noslīcis, un, uzlaidies tam uz krūtīm, gribēja izknābt aci. Tikko vārnulēns uzlaidās, puisis a�i viņu noķēra. Noķertais vārnulēns nobijies saka:

� Ja viņ� zinātu, ka zem tuvākā akmens ir aprakta nauda, tad mani palaistu vaļā.

Puisis, to dzirdēdams, vārnulēnu palai� vaļā, iet pie tuvākā akmens un atrod daudz naudas. Viņ� to izrok, pārnes mājās, apņem sev sievu un dzīvo laimīgs.

Kādu reizi puisis dzird: vērsis runā ar āzi:

� Kāpēc tu tik smagi els? � āzis vaicā vērsim, kad tas vakarā noguris pārnāk no ar�anas.

� Tu tāpat elstu, ja tev augu dienu tik smagi būtu jāar, � vērsis āzim atbild.

Tu neēd, sasirgsti, un tad nebūs jāar, � āzis �o pamāca.

Vērsis tā arī dara: nākamajā dienā neēd un sasirgst. Saimnieks visu saprot, tāpēc ecē�ās iejūdz āzi. Iejūgtais āzis tikai bārdu krata, blēj un asti groza. Viņam ir briesmīgi grūti. Bet saimnieks ar pātagu tikai uz�auj un uz�auj pa sāniem. Āzis velk smagās ecē�as un blen�, vai saule vēl augstu. Vakarā viņ� tikko dzīvs pārvelkas mājās.

Vērsis, Izbāzis galvu no kūts, zobojas:

� Kā nu ir? Vai ecē�as tev patīk? Varbūt rīt pavilksi arī arklu?

� Bet tevi kaus nost, ja tu vēl sirgsi, � āzis nikni atsaka.

Saimnieks dzird tādu dzīvnieku valodu un tik smejas.

Viņa sievai gribējās zināt, kāpēc vīrs, skatīdamies uz dzīvniekiem, alla� smejas.

� To nevaru stāstīt, � viņ� atbild.

Bet viņa sieva bija ļoti ietiepīga un vaicā tam vienā vaicā�anā. Vīrs viņai tik un tā nestāsta. Tad sieva, izraudājusies un līdz apnikumam izspītējusies, vīram pavēl:

� Taisi zārku, brūvē alu, es mir�u! Kāpēc man �eit jādzīvo, ja tu man neko nestāsti!

Vīrs groza galvu, nezinādams, ko iesākt: izpaust viņai �o noslēpumu vai ne. Tā gudrodams, viņ� iznesa suņiem maizi. Tie pakampa savu tiesu un aizskrēja. Gailis ieraudzīja maizes druskas un sauc vistas:

� Nāciet �urp knābāt, nāciet �urp knābāt!

Un tūdaļ atsteidzās viss vistu bars. Gailis lepni staigā tām apkārt un runā:

� Viņ� nevar savaldīt vienu sievu, bet es savaldu divdesmit.

Saimnieks saprot � gailis smejas par viņu, ka viņ� nevarot savaldīt

vienu sievu. Viņ� tūlīt ņem vicu rokā un sievu noper. Tagad sieva apsolās alla� klausīt viņu un nejautāt to, ko nevajag.

Tā gailis paglāba saimnieku, lai viņ� neizpļāpā noslēpumu.

.

Kādreiz dzīvoja dzelzs vilks. Viņ� bija tik nikns, ka saplosīja visus cilvēkus pasaulē. Iedams pa me�u, reiz sastapa dzīvu vēl vienu vecu sievu.

� Ehē, � vilks saka, � kur tu līdz �im slēpies? Tagad es tevi apēdī�u.

� Neēd vis mani, � sieva saka, � es tev parādī�u vēl divus dzīvus cilvēkus � ķēniņa dēlus.

� Tad iesim, rādi � kur viņi ir?

Aizgāja uz me�malu, tur sieva iesprauda zemē divus mietiņus un tūdaļ izlīda divi ķēniņa dēli. Nu vilks saka:

� Tagad es jūs saplosī�u.

� Neplosi vis mūs, � viņi abi saka, � uz kurieni tu iesi, uz turieni iesim arī mēs.

� Labs ir, ejam.

Viņi gāja, gāja, un vilkam sāka niezēt galva. Sis lūdz, lai pakasot tam galvu. Kā ķēniņa dēli ņēmās kasīt, tā vilks aizmiga. Atlido �agata un saka:

� Sēdieties man mugurā, es jūs izglāb�u!

Viņi uzsēdās, bet �agata uzlaidās uz jumta. Vilks pamodās � ķēniņa dēlu vairs nav. Ieraudzīja viņus uz jumta. Vilks paņēma akmeni un tā sāka skrāpēt to ar nagiem, ka dzirksteles vien �ķīst. �agatai apsvila spārns, bet ķēniņa dēli no jumta novēlās zemē. Vilks saka:

� Tagad gan es jūs saplosī�u.

Bet viņi abi lūdzas:

� Neplosi vis mūs: uz kurieni tu iesi, uz turieni iesim arī mēs.

� Nu, pielūkojiet, lai vairāk tas neatkārtotos!

Un visi iet tālāk. Vilkam atkal sāka niezēt galva, un �is atkal lika pakasīt. Kā ņēmās ķēniņa dēli kasīt, tā vilks aizmiga. Atskrēja kraupains telēns un saka:

� Uzklājiet man uz muguras lakatu, tad parociet �eit zemi. Tur atradīsiet sāli, sarus un nagliņas; vienā lakata stūrī iesieniet sāli, otrā � sarus, tre�ajā � nagliņas, bet ceturtajā stūrī � drusku zemes. Tad sēdieties man mugurā un es jūs izglāb�u no nāves.

Ķēniņa dēli tā arī izdarīja, kā telēns sacīja, un sēdās viņam mugurā. Tad telēns sāka skriet tik ātri, ka dēliem vēj� gar ausīm svilpoja.

Vilks pamostas un skatās � viņa draugu vairs nav, � un metas telēnam pakaļ. Telēns jau bija noskrējis trīs jūdzes. Tad viņ� vienam ķēniņa dēlam lika nokāpt lejā, pielikt ausi pie zemes un paklausīties: ja zeme dun, tad vilks dzenas pakaļ. Ķēniņa dēls nokāpis klausās � jā, zeme dun. Telēns lika atraisīt vienu lakata stūri un izkaisīt sarus. Tikko sarus izkaisīja, triju jūd�u platumā izauga tik biezs me�s, ka vilkam ļoti grūti tikt uz priek�u. Telēns atkal noskrēja trīs jūdzes. Tad vēlreiz lika nokāpt, pielikt ausi pie zemes un klausīties, vai nedun zeme. Ķēniņa dēls paklausījās � jā, dun. Tad telēns lika izkaisīt zemi no lakata stūrī�a. Kad zemi izkaisīja, triju jūd�u platumā radās tik augsti kalni un dziļas gravas, ka vilks tikai ar mokām tiek uz priek�u. Bet telēnam � līdzens ceļ�. Noskrējis trīs jūdzes, telēns no jauna liek nokāpt un paklausīties, vai nedun zeme. Ķēniņa dēls pielika ausi pie zemes � jā, dun.

Telēns pavēlēja atraisīt tre�o lakata stūri un izkaisīt nagliņas. Kā izkaisīja nagliņas, tā triju jūd�u platumā radās tik asi rugāji, ka vilks, kāju uzdūris, vairs nespēja lāgā izraut. Bet telēnam priek�ā līdzens ceļ�.

Telēns aizskrēja uz skaistu jo skaistu mui�u un lika atraisīt pēdējo lakata stūri un izkaisīt sāli. Visapkārt mui�ai radās plata upe. Nu telēns ķēniņa dēliem piekodina:

� Tagad vilks atskries pie �īs upes un gaidīs, kamēr tā iz�ūst, lai varētu pārbrist. Bet jūs, kad skalosiet �o lakatu, pielūkojiet: nesamērcē-jiet to stūri, kurā bija sāls. Ja samērcēsiet, tad upe iz�ūs, vilks atnāks un saplosīs jūs.

Pēc tam ķēniņa dēli telēnam saka:

� Kā lai mēs tevi atalgojam par tādu labu darbu?

Telēns atbildēja:

� Ņemiet cirvi un pārcērtiet mani uz pusēm, tad no manis radīsies divi lieli suņi, un tie jums būs draugi � uz kurieni iesiet jūs, uz turieni ies arī viņi.

� Tu mums esi tik daudz laba darījis, bet mums tevi tagad jānogalina?

� Nekā nebaidieties, cērtiet uz pusēm!

Tad viņi paņēma cirvi un telēnu pārcirta uz pusēm. Radās divi lieli suņi, kuri ķēniņa dēliem visur staigāja līdzi un viņus no visādām likstām sargāja.

.

Palangas tuvumā reiz dzīvoja jauneklis, kuru tēvs sūtīja jaudīs, lai sameklē sev sievu. Viņam gadījās jāt caur lielu me�u. Jau pavisam satumsa, tomēr me�a malu vēl nevarēja saskatīt: zari duras acīs, rauj cepuri nost no galvas. Te jauneklis piepe�i labajā pusē ierauga gaismu, bet, piejājis tuvāk, redz, ka lielu ozolu no visām pusēm apņēmu�as zilas liesmas un pa�ā galotnē lokās �ūska.

�ūska pīkst, īd un cilvēka balsī lūdz, lai viņu paglābjot no uguns. Jauneklis metas �ur, metas tur � baidās tuvoties ugunij, baidās, ka izglābtā �ūska viņam nenodara jaunu.

� Tu manis nebaidies, � �ūska saka. � Nolauz garu kārti un aizsniedz ar to mani. Ja tu palīdzēsi man, arī es tev nelaimē palīdzē�u. Jauneklis nolauza kārti, caur zilajām liesmām aizsniedza �ūsku, un

tā locīdamās atlīda pa kārti taisni pie viņa. Tad uzmetās viņam uz pleciem, aptinās ap kaklu un sacīja:

� Tagad jāj uz to pusi, uz kurieni mana galva pagrie�as.

Jauneklis aulek�oja kā vēj�, nesās pa gaisu, kamēr sasniedza tik augstu kalnu, ka tā virsotne nebija saredzama. Kalns izskatījās melns, kā ar piķi apliets. Piekalnē rēgojās akmens � pelēks kā aita un liels kā māja. �ūska no jaunekļa kakla norāpoja uz akmens, lika arī viņam nokāpt no zirga un tūdaļ �o akmeni pavelt nostāk.

� Kā es lai paveļu, ja akmens ir tik briesmīgi liels? � jauneklis vaicā.

� Nav tava daļa � liels vai mazs. Dari, ko lieku!

Viņ� tvēra akmeni, un tas izrādījās vieglāks par spalviņu. Zem akmens atrada simt kopā sasietu atslēgu.

� Paņem �īs atslēgas, un jāsim uz priek�u, � �ūska sacīja un atkal aptinās jauneklim ap kaklu.

Kamēr viņi joņoja ap kalnu, meklēdami vietu, pa kuru var tikt aug�ā, bija nojāju�i kādas desmit jūdzes. Visapkārt kalnam pletās slīk�ņas, purvi un me�i, bet pa�ā virsotnē slējās melna pils ar simts durvīm.

� Tagad es tevi atstā�u vienu, � �ūska sacīja. � Tev ir visu durvju atslēgas. Ej un dzīvo bez bailēm. Tev nekas ļauns nenotiks. Ja tev draudēs kādas briesmas, es atkal bū�u klāt.

Jauneklis atslēdz pirmās durvis un skatās � viss sagatavots ceļa gājējam: var nomazgāties un iztīrīt drēbes. Atver otras durvis � mīksta gulta uzklāta, bet spilvenu kaudze līdz griestiem sniedzas. Atver tre�ās durvis � silti ēdieni kūp, visādas smar�as kutina nāsis. Jauneklis atrod paspārni arī zirgam � siena, āboliņa un auzu tur pilnas redeles, bet silē dzidrs ūdens tek zirgam pie pa�as galvas. Jauneklis nomazgājās un izpērās, visādus gardumus saēdās, pēc tam ielīda mīkstajā gultā un saldi izgulējās. Brokastu laikā galds atkal vai lūza no ēdieniem un jauneklis tā mielojās, ka ausis kustējās, bet paēdis un padzēris viņ� glīti paklanījās neredzamo saimnieku priek�ā un sacīja:

� Tencinu jūs, viesmīlīgās mājas, par naktsguļu, par cienastu, par paspārni man un zirgam! Tomēr es jā�u prom, jo tēvs man lika sameklēt sev sievu, bet �eit nav manāma ne dzīva dvēsele, ne arī kāds darbs rodams.

Tad atvērās vienas durvis, viesistabā ienāca vecītis, nobēra jaunek|a priek�ā divas saujas zelta un sacīja:

� Tas tev atalgojums par pirmo nakti. Paliec vēl vienu nakti, un tev nebūs jāno�ēlo.

Jauneklis palika vēl vienu nakti � kāpēc viņ� lai steidzas prom? Zirgs pabarots, pats mīkstās cisās izguldināts, pie pilna galda sēd � pat tēva mājās viņ� tādus labumus nebija baudījis. Ta�u pānak�ņojis viņ� atkal po�as prom.

Nu atvērās otras durvis, ienāca vecenīte un nobēra viņa priek�ā divas saujas zelta.

� Tas tev par otru nakti, kuru pavadīji pie mums. Pārguli tre�o nakti, un tev nebūs jāno�ēlo.

Jauneklis pārgulēja arī tre�o nakti, jau apsegloja zirgu un atgriezās pilī ar simts durvīm, lai paņemtu cepuri, bet nu pa tre�ajām durvīm ienāk jauna meitene un lūdz:

� Paliec pie mums veselu mēnesi. �e tev divas saujas zelta par tre�o nakti, tikai esi �ēlīgs un paliec veselu mēnesi.

� Ja tu tik mīļi lūdz, � jauneklis saka, � es varu arī palikt. Tikai man vienam te briesmīgi garlaicīgi � pat ausis d�inkst no klusuma. Slinkodams baidos apaugt ar piepēm un apsūnot � pie jums �eit nevar nedz zemi art, nedz ecēt, nedz ķerties pie kāda cita darba.

� Es tevi lūdzu, paliec veselu mēnesi, � meitene sacīja. � Es tevi apciemo�u katru dienu, lai nebūtu jāgarlaikojas, tikai tu man neko nejautā un mani neaizkavē, kad ie�u prom.

Un patie�ām � meitene alla� nāca un aiz gara laika sadomāja jaunekli dīdīt tikpat kā lāci: mācīja viņu rīkoties ar zobenu, mest �ķēpu, nesviest zem galda apgrauztos kaulus, neslaucīt svārku stūros taukainos pirkstus. Meitene mēģināja iemācīt viņu spēlēt, tomēr nekas neiznāca � rupjie pirksti rāva pu�u kokles stīgas. Jauneklis nekādi nevarēja saprast, kāpēc meitene radina viņu pie bajāru iero�iem, kāpēc māca smalki uzvesties, tomēr jautāt nebija drosmes. Tā arī paskrēja vesels mēnesis. Pēdējā dienā viņ� atkal palika glu�i viens un atkal, apseglojis zirgu, paklanījās labās mājas priek�ā:

� Tencinu, ka mani skaisti uzņēmāt, gar�īgi barojāt, pacietīgi mācījāt. Tagad man pienācis laiks doties jaudīs un sev sievu meklēt.

Te atvērās visas trīs durvis un tajās parādījās vecītis, vecenīte un meitene:

� Lūdz, ko gribi, neko tev ne�ēlosim par to, ka mums paklausīji un melnajā pilī paliki veselu mēnesi. Tagad pils atbrīvosies no lāsta: atdzīvosies ij pils, ij kalns, bet mēs, tiku�i vaļā no ļaunās burvestības, atkal varēsim atgriezties pie cilvēkiem.

Un jauneklis patiesi redzēja, kā pils sienas kļūst baltas, kā gai�s kļūst kalns, kā zāle sāk zelt un koki plaukt, bet koku zaros � putni dziedāt. Pats kalns it kā pieplaka, un jau pa gabalu bija saskatāms gluds lielceļ�, pa kuru var tikt lejā.

� Ja jūs sakāt, lai es lūdzu, ko gribu, � jauneklis teica, � tad es gribētu tādu zobenu, ar kuru vienā cirtienā varētu pār�ķelt mūri, me�u vai arī noripināt tūksto� galvas. Un tādu kreklu, kuru uzvelkot viss notiktu tā, kā es vēlētos.

� Ņem, bet ar �īm mantām rīkojies prātīgi, � vecītis sacīja. � Ja tev nebūs galvas uz pleciem, daudz posta pieredzēsi.

Dabūjis bagātīgās dāvanas un mīļi atvadījies, jauneklis jāja prom un nokļuva tādā zemē, tādā pilsētā, kur ļaudis cieta lielu badu. Bērni raudāja, izkāmēju�ās roķeles stiepdami pretī garāmgājējiem, bet pieaugu�ie � vieni, aiz bada saļimu�i, vārtījās uz ielām, citi, nespēdami paiet, tenterēja un streipuļoja. Pilsētā nevarēja ieraudzīt ne kaķus, ne suņus, ne peles � ļaudis visu jau bija apēdu�i, pat kokiem mizu nograuzu�i. Mūsu jauneklis jāj pa �o pilsētu un bēdīgs domā: �Ak, ja �īs pilsētas ielās, krustcelēs, �ķērsielās un laukumos rastos galdi ar tādiem ēdieniem un dzērieniem, kādi man bija melnajā pilī! Ak, ja katrs bērns dabūtu krūzi piena un gabalu pīrāga! Ak, ja visi noģību�ie un pakritu�ie pieceltos un paēdu�i atgūtu spēkus!�

Kā viņ� gribēja, tā arī notika. Radās galdi ar ēdieniem un dzērieniem, un cilvēki tūdaļ atlaba, at�irga, sāka dejot, lēkāt, dziedāt un iet rotaļās. Bērni guldzieniem dzēra pienu, ēda pīrāgus, plauk�ķināja rokas un klaigāja. Līksmās balsis sasniedza arī karaļa pili. Karalis nobijās, ka cilvēki no ligās bado�anās būs prātā sajuku�i, steidzās ārā skatīties, kas tur notiek, bet, ieraudzījis paēdu�us, apmierināti smaidīgus cilvēkus un klātus galdus, pats iebaudīja un brīnījās, ka ēdieni �eit gar�īgāki nekā pa�a karaļa pilī.

� Kas izdarījis tādu brīnumu un manus ļaudis pabarojis? Ja es glābēju satiktu, savas meitas roku viņam ne�ēlotu.

� Es esmu glābējs, � jauneklis sacīja. � Es tie�i meklēju sievu, tālab vari izprecināt man savu meitu.

� Paga, paga, � karalis saka. � Kur tu tāds prātvēders radies? Kas redzēja, ka tu �os gardumus te nometi?

� Ja tādu runu tu sāc, tad galdi lai nozūd, � jauneklis sacīja.

Un galdi nozuda. Nu karalis jaunekļa varenības nobijās un no tiesas sāka gudrot, kāds viņam būtu labums no �āda znota, jo pats jau bija diezgan vecs. Viņ� aizveda jaunekli uz savu pili, tas � �viks! � sarīkoja dzīres, bet karalis lika savai meitai iet pie jaunekļa par sievu. Karaļmeita bija saderinājusies ar kaimiņu zemes valdnieku un negribēja ne skatīties uz jaunekli � vienkār�u puisi. Tomēr � vai kāds �ķērslis viņas negribē�ana! � karalis, kārtīgi paēdināts, padzirdināts un zelta ap�ilbināts, ar varu atdeva jauneklim meitu.

Kaimiņu zemes valdnieks noskaitās uz karali, kāpēc tas nav turējis doto vārdu un līgavu izprecinājis citam, savāca lielu karaspēku un devās uz bada noplicināto zemi.

� Tu, znotiņ, mani ēdināji un dzirdināji, bet nupat varens karapulks nāk mums virsū. Vai spēsim turēties pretī?

� Ko citu lai darām, � znots sacīja. � Dod man acu apmānī�anai kādus simt vīrus, bet tu pats ar savu meitu � manu sievu vari tupēt aizkrāsnē.

Jauneklis paņēma simt vīru, tomēr pat tie bija lieki, kaut arī ienaidnieka karaspēks trīs dienas un trīs naktis vēlās uz karaļa zemi kā miglas vāli: jauneklis pacēla savu burvju zobenu un ar vienu cirtienu apkāva visus ienaidniekus kā mu�as. Palika dzīvs tikai sve�ās zemes karalis, jo karaļi alla� aiz savu vīru mugurām slēpjas un savu dzīvību saudzē. �is karalis nekādi nevarēja aizmirst biju�o līgavu, tāpēc laiku pa laikam slepeni tikās ar viņu un neatlaidīgi izpra�ņāja, kur viņas vīra spēks slēpjoties, ka ar vienu vēzienu visus �ā karavīrus pieveicis.

� Ja tu mani mīli, � viņ� sacīja, � tad uzzini sava vīra noslēpumu, un pēc tam mēs dzīvosim kopā kā divi dūjiņas.

Karaļmeita to ļoti vēlējās, tāpēc ar laipnību, mīlību un visādu viltību piespieda savu vīru pateikt noslēpumu. Tad sve�ās zemes valdnieks sarīkoja lielas izlīguma dzīres, aicināja ciemos karali, karaļmeitu un viņas vīru. Jaunekļa vīna traukā sve�ās zemes valdnieks iebirdināja miega zāles, un, tikko jauneklis aizmiga, valdnieks novilka viņam brīnumaino kreklu, atsēja zobenu un ar to pa�u zobenu sakapāja viņu sīkos gabaliņos. Sos gabaliņus iebāza maisā, uzmeta zirgam mugurā, uz�āva ar pletni un padzina pāri savas zemes robe�ām. Karaļmeitu valdnieks paturēja sev, bet viņas tēvu iemeta pagrabā un visu viņa valsti pievienoja savējai.

Zirgs slien un glau� ausis: nezin, kurp jāt. Atcerējies, ka nekur citur viņ� netika tā cienāts kā melnajā pilī un nekur citur arī tik daudz auzu nebija dabūjis, tik viegli, bez bēdām vadījis dienas, zirgs aiznesa jaunekļa pī�ļus uz �o pili un pie pirmajām durvīm iezviedzās. Atvērās visas simt durvis, saimnieki un viņu ļaudis izbāza galvas, vecītis noņēma maisu no zirga muguras un atrada briesmīgi sakapāto jaunekli. Viņ� visas ķermeņa daļas salika kopā un uzlēja dziedino�o ūdeni. Jauneklis tūdaļ sāka berzēt acis un grozīties, tad sacīja:

� Cik ciets miegs, vai tikai nebū�u pārlieku daudz vīna dzēris.

� Tavs cietais miegs bija pārvērties mū�īgā miegā, � vecītis teica, un tad jauneklis atcerējās visu notiku�o: kā sieva mīlinādamās uzzināja viņa noslēpumu, un kā viņ� ne�ēlīgi tika piekrāpts. Jauneklis raudāja, ka visu zaudējis � brīnumaino kreklu, apburto zobenu, negodīgo sievu un godīgo sievastēvu.

� Neraudi, � vecītis sacīja. � Es tev mēģinā�u palīdzēt, tomēr daudz posta vēl dabūsi ciest. Ņem manus ratus, pieber tos ar zeltu, brauc uz to pilsētu, kurā cilvēkus pabaroji, pēc tam zirgu ar ratiem palaid uz mājām.

Jauneklis tā arī darīja. Aizbraucis uz sava sievastēva pilsētu, kurā tagad saimniekoja sve�ās zemes karalis ar viņa negodīgo sievu, sāka bārstīt uz ielām naudu, pats izlikdamies piedzēries. Pēc tam viņ� novēlās uz naudas kaudzes un aizmiga. Cilvēki grābstīja naudu no viņa sān-apak�as, kamēr tās palika pavisam maz. Tad garām brauca kāds nabaga vīrs ar pilniem ratiem riteņu. Jauneklis viņam atdeva pēdējo naudu, aizveda sāņus un sacīja:

� Tavu riteņu man nevajag, pievāc tos atpakaļ, bet izdari man vienu pakalpojumu. Es pārvērtī�os par zirgu, tu aizved mani uz zirgu tirgu un nevienam citam nepārdod kā tikai savam jaunajam karalim.

Vīrs bija ar mieru. Jauneklis pārvērtās par tik strauju zirgu ar zelta krēpēm, ka zeme zem tā pakaviem rībēja. Un karalis uz zirgiem bija kā apmāts, tāpēc, tikko ieraudzīja neredzētās sugas zirgu ar zelta krēpēm, par katru cenu gribēja to iegūt. Vīrs pat nezināja, cik par tādu zirgu lai prasa, tāpēc abi drīz vien salīga. Karalis a�i uzlēca zirgam mugurā, aizjāja uz savu pili, piesēja zirgu pie lieveņa un izveda sievu, lai viņa papriecājas par pirkumu. Bet sieva nodrebēja kā apse un sacīja:

� Ne jau zirgu tu pārvedi, bet manu pirmo vīru.

Karalis nobijās, tūdaļ pavēlēja zirgu sakapāt sīkos gabalos, sadedzināt uz septiņiem sārtiem, bet pelnus iz�aut no divpadsmit di�gabaliem. Uz lieveņa izsteidzās karalienes kalpone, paglaudīja zirgam zelta krēpes un teica:

� Zirdziņ, zeltkrēpīt, karalis jau lika tevi nokaut.

� Je tev, meitenīt, manis kaut cik �ēl, � zirgs cilvēka balsī sacīja, � tad palīdzi man. Tikko mani nokaus, samitrini lupatiņu manās asinīs un aproc to karaļa sētā.

Kalpone tā arī izdarīja, kā zirgs bija lūdzis, un tajā vietā, kur viņa apraka lupatiņu, izauga brīnumaina ābele ar zelta āboliem. Nākamajā rītā karalis, ieraudzījis ābeli, priecājās, ka tādas nevienam neesot, un veda sievu, lai viņai to parādītu.

Sieva sadrūma kā melna nakts:

� Tā nav ābele, tas ir mans pirmais vīrs.

Karalis kalpiem pavēlēja ābeli nocirst, sadedzināt un tās pelnus iz�aut. Tā pati kalpone atkal atnāca pie ābeles, pieglaudās pie stumbra un �ņukstēja:

� Ai ābelīt, zeltlapīt, karalis liek tevi ar saknēm izraut, sadedzināt ugunī un iz�aut no di�gabala.

� Ja tu man labu vēli, � ābele cilvēka balsī pa�ukstēja, � noplūc vienu manu ābolu un iemet karaļa dārzā.

Kalpone tā arī izdarīja. Nākamajā rītā karalis gāja pastaigāties pa dārzu un ieraudzīja: viļņojas dīķis, bet ūdens pēc vijolītēm smar�o, un pa�ā vidū � pīļtēviņ� peld. Karalis pakampa �auteni un �āva uz pīļtēviņu. Kas to lai zina, trāpīja vai ne, bet pīļtēviņ� apgāzās aug�pēdu un dīķa vidū peldēja virs ūdens. Karalis izģērbās, nolika zobenu un peldēja uz pīļtēviņa pusi. Tad dīķis pēk�ņi izgaisa, pīļtēviņ� nolaidās pie drēbēm, ar spārnu pieskārās pie brīnumainā krekla un atkal pārvērtās par cilvēku. Paņēmis apburto zobenu, vispirms atvēzējās pret negodīgo karali, pēc tam lika sadedzināt savu viltīgo sievu un viņas pelnus no divpadsmit di�gabaliem iz�aut. Tad viņ� izlaida no pagraba sievastēvu un abas valstis mierā un saticībā valdīja, jo visi kaimiņi viņa brīnumainā zobena baidījās. Pēc tam viņ� sarīkoja kāzas. Jūs jautāsit: ko ņēma par sievu? To pa�u kalponi, kura bija pārvērsta par �ūsku un kura visā �ajā garajā pasakā jaunekli glāba no likstām. Arī es tajās kāzās biju, man medus cepuri uzdāvināja, pēcāk �ī cepure saulē izkusa. Kaut tikai jūsu ausis, pasaku klausoties, arī neizkustu!

.

Kādai atraitnei bija divas meitas � īstā meita un pameita. Pameitu viņa neieredzēja un alla� gudroja, kā ātrāk varētu tikt no viņas vajā. Bet pameita, kā par spīti, bija ij skaistāka nekā īstā meita, ij gudrāka un �aklāka, tāpēc viņa arī ļaudīm vairāk patika.

Reiz pamāte aizdzina pameitu gulēt rijā, kurā spokojās, iepriek� nodomājusi: �Tur viņa pārbīsies, saslims un nomirs, tad mana meita mantos visu saimniecību.� Ko pameita lai dara? Aizgāja gulēt rijā.

Viņa atlaidās uz spaļu kaudzes, bet ap pusnakti dzird: rībēdami dārdēdami brauc tādi kā kāzinieki. Tad visi ieklundurēja rijā, iededza gaismu, muzikanti sāka spēlēt. Tas bija velnu bars. Da�i pienāca pie viņas un saka:

� Nu, meitiņ, celies. Iesim dejot!

� Es pa dienu esmu nostrādājusies, nekāda lāga dejo�ana nesanāks, � pameita mēģina atrunāties.

� Tas nekas, gan pamazām iekustināsies, � velni uzplijās.

� Bet es, uz spaļiem gulēdama, esmu notraipījusies, man jānomazgājas, tikai ūdens te nav.

Velni atnesa ūdeni. Pameita, vairs nezinādama, kā vēl novilcināt laiku, saka:

� Ūdeni jūs atnesāt, bet ziepju nav.

Velni atstiepa visvisādas smar�īgas ziepes.

� Man jānoslaukās, bet dvieļa te nav, � pameita teica.

Velni sadabūja dvieli un mudina:

� A�āk slaukies, un iesim dejot!

� Mati arī jāsasukā, bet sukas nav.

Velni atnesa suku.

Pameita skaisti sasukāja matus, sapina bizes un saka:

� Man nav piemērotu brun�u, ko uzvilkt.

Velni atnesa brun�us � skaistus, rūtainus, visvisādās krāsās zaigojo�us.

� Man nav blūzes.

Velni atnesa blūzi � ar iz�ūtām piedurknēm, ar krokām un kro-ciņām.

� Man nav zeķu, kājas var salt.

Velni atnesa zeķes un skubina:

� Naskāk uzauj, un iesim dejot!

� Bet man nav kurpju.

Velni nometa kurpes � �īksto�as un spo�as kā spogulis.

� Bet man nav kreļļu, ko uzlikt kaklā.

Velni atnesa krelles � dzeltenas kā liepu medus.

� Man nav gredzenu.

Velni sadabūja dārgus gredzenus. Pameita uzvilka tos pirkstos, ka mirgot mirgoja.

� Vajag arī aproces.

Velni sameklēja aproces.

Tā pameita prasīja arvien vairāk rotaslietu. Un ikreiz tikai pa vienai. Bet velni elsdami pūzdami, mēles izkāru�i, nemitīgi tās nesa. Kamēr

viņa tik gausi posās, pienāca pusnakts un iedziedājās gailis. Velni pa galvu pa kaklu metās prom. Pameita palika viena ar bagātu pūru.

Kad viņa no rīta ienāca istabā, pamāte saķēra galvu: pameita izskatījās pēc princeses � uzposusies, krelles ap kaklu, zīda drēbes mugurā.

� Kas gan teit lēcies, ka tu tāda uzposusies? � pamāte vaicāja.

Pameita visu izstāstīja.

Vakarā pamāte saka:

� �onakt pameita gulēs istabā, bet mana meitiņa ies uz riju.

Labi, pameita apgūlās istabā, bet īstā meita aizgāja uz riju un nolikās uz spaļu kaudzes. Ap pusnakti viņa dzird: rībēdami dārdēdami brauc tādi kā kāzinieki. Visi ieklundurēja rijā, iededzināja gaismu, muzikanti sāka spēlēt. Velni pienāca pie meitas un saka:

� Ē, te ir meitene! Celies, iesim dejot!

� Bet man nav ar ko nomazgāties un sasukāties, nav brun�u, blūzes, kurpju, kreļļu, gredzenu, sukas, apro�u ...

īstā meita visu vienā reizē pateica, ko gribēja, un velni viņai tūdaļ visu atnesa, saģērba viņu un veda dejot. īstā meita rijā bija viena vienīgā dejotāja, tāpēc visi velni ar viņu vien dejoja. Vispirms viens, tad otrs, pēc tam tre�ais, un tā visi pēc kārtas bez mitas, kamēr viņa nodejojās līdz nāvei.

No rīta māte aizgāja uz riju un tur savu meitu atrada beigtu.

�

.

Dzīvoja vecītis ar vecenīti, un viņiem bija meita. Vecenīte nomira, vecītis paņēma citu sievu, bet tai pa�ai bija sava meita. Pamāte ļoti neieredzēja pameitu. Viņa vīru alla� mudināja, lai tas savu meitu aizvedot uz me�u un tur atstājot. Vecītis vairs nevarēja izturēt un aizveda meitu uz me�u. Tur atrada pamestu būdiņu, ielaida meitu iek�ā un sacīja:

� Tu paliec te, nebaidies. Es me�ā cirtī�u kokus, un tu mani dzirdēsi!

Viņ� piesēja pie priedes dēli, vēj� to kustināja, un dēlis klaudzēja, bet vecītis kā gāja, tā aizgāja uz mājām. Tēva meita dzird, ka me�ā klaudz; viņa domā: tur tēvs skalda malku. Gaida, gaida, vakars jau klāt, laiks gatavot ēdienu. Viņa atraisa kulīti, kurā pamāte ielikusi ceļa maizi, un skatās: tur nav milti, bet pelni, speķa vietā ogles gabals. Nu ies

pasaukt tēvu. Aizgāja un ieraudzīja: pie priedes piesiets dēlis, un voļ� to klaudzina. Tēva meita noskuma. Iestājās nakts, kļuva tum�s, viņai vienai palikt bail. Atvēra būdiņas durvis un sauc:

� Kas me�ā,

Kas silā,

Lai nāk pie manis ciemā!

Me�a atsaucas lacis:

� Es me�ā,

Es silā,

Pie tevis eju ciemā!

Lācis atnāca un saka:

� Meitiņ, meitiņ, atver durvis �

Vai nu rokām, vai ar mietu.

Tēva meita gāja, laipni atvēra durvis ar rokām, nevis ar mietu un ielaida lāci. Tad lācis saka:

� Meitiņ, meitiņ, vāri putru!

Tēva meita iekūra uguni, vārīja putru. Atskrēja pele un klusi saka:

� Meitiņ, meitiņ, dod piciņu putras; es tev bū�u laba palīdze!

Tēva meita paņēma piciņu putras un iedeva pelei. Lācis, to pamanījis,

vaicā:

� Meitiņ, meitiņ, ar ko tu runā?

Tēva meita atbildēja:

� Vēj� te pūstin pū�,

Salmi grabēt grab,

Tā es arī runāju.

Tēva meita izvārīja putru, nogar�oja � nekas, laba, lai arī no pelniem. Paēda abi ar lāci. Tad lācis saka:

� Meitiņ, meitiņ, uzklāj man gultu. Vienu kārtu akmeņu, vienu kārtu malkas pagaļu, virsū dzirnakmeni!

Tēva meita uzklāja gultu, lācis uzrāpās uz krāsns, bet kur nu �is aizmigs � liek tēva meitai paņemt atslēgas un skraidīt pa istabu. Tad pele saka:

� Dod man atslēgas, bet pati lien zem krāsns!

Pele skraida un �vadzina atslēgas. Lācis met zemē pagales un vaicā:

� Meitiņ, meitiņ, vai tu vēl dzīva?

� Dzīva.

Pele atkal skraida ar atslēgām, viņa ir maza, akmeņi un pagales viņu netrāpa. Lācis nometa visu kārtu pagaļu un visu kārtu akmeņu, beidzot � blauks! � arī dzirnakmeni.

- Meitiņ, meitiņ, vai tu vēl dzīva?

� Dzīva.

Pēc tam lācis nokāpa no krāsns un saka:

� Meitiņ, meitiņ, pakasi man galvu � vai nu rokām, vai ar mietu!

Tēva meita ar rokām laipni pakasīja lācim galvu.

� Meitiņ, meitiņ, iepūt man ausī!

Kā pūta, tā radās rau�i, visvisādi gar�īgi ēdieni un kariete ar se�iem zirgiem priek�ā. Tēva meita brauc uz mājām, kur dzīvo tēvs un pamāte. Kuce to dzird un rej:

� Vau, vau, mājās jau brauc,

Vau, vau, tēva meita,

Vau, vau, rau�us tā ved,

Vau, vau, lielāko man!

Tēva meita piebrauca ar pilnu vezumu rau�u, kucei nometa vislielāko. Pamāte aiz skaudības briesmīgi noskaitās, ka viņas meitai nav ne rau�u, ne karietes. Lika tēvam arī viņas meitu aizvest uz me�u. Savai meitai iedeva līdzi baltos miltus un speķi. Tēvs pamātes meitu aizveda u/ me�u un pameta lā�a būdiņā. Kad iestājās nakts, mātes meita iznāca uz sliek�ņa un sauc:

� Kas me�ā,

Kas silā,

Lai nāk pie manis ciemā!

Lācis atsaucās:

� Es me�ā,

Es silā,

Pie tevis eju ciemā!

Lācis atnāca un saka:

� Meitiņ, meitiņ, atver durvis �

Vai nu rokām, vai ar mietu.

Mātes meita nevī�oja atvērt ar rokām, tāpēc atvēra ar mietu. Tad lācis saka:

� Meitiņ, meitiņ, vāri putru!

Mātes meita iekūra uguni, vāra balto miltu putru. Atskrēja pele un mīlīgi lūdz:

� Meitiņ, meitiņ, dod man piciņu putras; es tev bū�u laba palīdze!

� Vai negribi pa galvu? � mātes meita saka. � Es kuram katram putru nedo�u vis!

Lācis vaicā:

� Meitiņ, meitiņ, ar ko tu runā?

Mātes meita atbild:

� Te atskrēja pele, plijas virsū un prasa putru.

� Sper ar kāju, sit ar slotu!

Mātes meita spēra pelei ar kāju un sita to ar slotu. Pele iemuka savā alā.

Lācis nu saka:

� Meitiņ, meitiņ, uzklāj gultu. Vienu kārtu akmeņu, vienu kārtu malkas pagaļu, virsū dzirnakmeni!

Mātes meita uzklāja.

� Meitiņ, meitiņ, uzcel mani uz krāsns � vai nu rokām, vai ar sekumiem.

Mātes meita paņēma no kakta sekumus un ar lielām mokām uzcēla lāci. Lācis apgūlās un saka:

� Meitiņ, meitiņ, paņem atslēgas un skraidi pa istabu, lai �vadz.

Mates meita cītīgi skraidīja un nogura. Lacis nometa visu kārtu pagaļu:

� Meitiņ, meitiņ, vai tu vēl dzīva?

� Dzīva.

Lācis nometa visu kārtu akmeņu un atkal vaicā:

� Meitiņ, meitiņ, vai tu vēl dzīva?

Mātes meita tik tikko vairs spēj atsaukties. Lācis � blauks! � nometa dzirnakmeni.

� Meitiņ, meitiņ, vai tu vēl dzīva?

Mātes meita vairs neatsaucās. Lācis izkurināja krāsni, sadedzināja mātes meitu, savāca pelnus, iebēra vācelītē, noķēra se�us zvirbuļus, iejūdza tos ratos un lika braukt.

Zvirbuļi piebrauca pie vecī�a mājas, bet kuce atkal rej:

� Vau, vau, mājās jau brauc,

Vau, vau, mātes meita,

Vau, vau, zvirbuļi ved,

Vau, vau, ratos pelni!

Pamāte iznāca uz sliek�ņa, izdzirda kuces rie�anu un aiz dusmām pārplīsa.

Bet tēva meita ar savu tēvu vēl �odien dzīvo laimīgi un ēd rau�us.

.

Reiz dzīvoja atraitnis un atraitne. Katram bija pa meitai. Abi dzīvoja kaimiņos, un meitenes alla� spēlējās kopā. Atraitne kādudien sacīja atraitņa meitenei:

� Ja tavs tēvs mani ņemtu par sievu, tad es tevi ļoti mīlētu, tu alla�iņ varētu mazgāties pienā un vīnu dzert. Bet manai meitai alla�iņ būtu jāmazgājas ūdenī un ūdens jādzer.

Meitene pastāstīja tēvam, ko atraitne tika sacījusi. Tēvs tūdaļ atraitni pārveda mājā. Bet kā pārveda, tā pamāte savai meitai tūdaļ lika mazgāties pienā un vīnu dzert, tomēr �ī tik un tā neglīta ir un paliek; bet pameitai deva tikai ūdeni vien, tomēr pameita dienu no dienas kļūst skaistāka. Tad pamātes naids pret pameitu sāka augt augumā un viņa bez mitas gudroja, kā varētu pameitu nobeigt, lai to vairs acīs neredzētu.

Reiz pamāte iedeva pameitai maizes donu un groziņu.

� Ej, � pamāte sacīja, � uz me�u un pārnes man pilnu grozu zemeņu!

� Kā es lai zemenes pārnesu, ja tagad ir ziema?

� Nav mana daļa! Ja nepārnesīsi, tad nerādies man acīs!

Bārenīte paņēma maizi un grozu, uzmeta mugurā ka�ociņu un, brizdama pār sniega kupenām, devās uz me�u. Ogu viņa nekur neredzēja, tikai pamanīja mazu būdiņu ar aizputinātiem logiem, bet pa logiem, ar savu silto elpu atkausēju�i ledu un piespiedu�i degunus pie rūts, raudzījās trīs mazi cilvēciņi.

Bārenīte pieklauvēja un sacīja:

� Vai es nevarētu ieiet pie jums, esmu ļoti nosalusi.

� Ienāc sasildies, � īk�ķī�i atbildēja.

Atvērusi durvis, viņa laipni sasveicinājās, tad apsēdās uz sola pie krāsns un ņēmās grauzt maizes doniņu. Nu īk�ķī�i vaicāja:

� Kālab tu ziemas vidū atnāci uz me�u?

� Pamāte mani dzina zemenes lasīt, bet es nekur tās nevaru atrast. Man bail iet uz mājām.

Tad īk�ķī�i sacīja:

� Varbūt arī mums tu iedotu maizi?

Bārenīte savu maizes donu pārlauza uz pusēm un iedeva īk�ķī�iem:

� Ēdiet veseli!

Kad visi bija krietni paēdu�i, īk�ķī�i sacīja:

� Lievenī stāv slota; paņem to un noslauki sniegu no durvju priek�as.

Meitene gāja slaucīt. Kad bija noslaucījusi, ieraudzīja skaistu skaistās ogas! Tās bija nogatavoju�ās sarkanas un smar�īgas! Bārenīte tūdaļ pielasīja pilnu grozu ogu, tad atgriezās būdiņā patencināt īk�ķī�us un atvadīties no viņiem.

Bet īk�ķī�i savā starpā runāja:

� Ko mēs viņai par labo sirdi dāvināsim?

Viens sacīja:

� Es viņai uzdāvinā�u lielu laimi.

Otrs sacīja:

� Tikko viņa bildīs vārdu, tā nauda birs no mutes.

Un tre�ais sacīja:

� Ķēniņ� viņu apņems par sievu.

Bārenīte patencināja īk�ķī�us, atvadījās no viņiem un devās mājās. Pārnākusi sacīja:

� Labvakar! Es pārnesu ogas.

Tikko viņa bilda vārdu, tā zelta naudas gabals izkrita no mutes. Pēcāk viņa sāka stāstīt par īk�ķī�iem un pilna istaba piebira ar naudu. Pamāte, redzēdama tādu bārenītes laimi, domāja pie sevis:

�Ja �ai tikusi tāda laime, tad manai meitai tiks vēl lielāka.�

Izcepa meitai rau�us, sakūla sviestu, iedeva speķi un sacīja:

� Ej arī tu uz to būdiņu un pārnes ogas!

īstā meita uzvilka siltu ka�oku, aizgāja uz me�u, uzmeklēja to pa�u būdiņu. Iegājusi iek�ā, apsēdās uz sola, sāka ēst savus rau�us, piekozdama klāt speķi un sviestu. īk�ķī�i vērās, vērās viņā, tad sacīja:

� Iedod ari mums nogar�ot!

� Memmīte deva tikai man, � īstā meita atbildēja.

� Lievenī stāv slota; paņem to un noslauki sniegu no durvju priek�as.

� Kas vēl nebūs! Slaukiet pa�i, es jums neesmu kalpone!

Paēda, pamielojās un gāja pa durvīm, ne labdienu, ne ardievas nepateikusi. Nu īk�ķī�i sāka spriest:

� Ja �ī ir tik neganta, ko mēs viņai dāvināsim?

Viens sacīja:

� Es �o apdāvinā�u tā: ja viņa jau ir tik neganta, tad ar �o brīdi lai kļūst vēl negantāka.

Otrs sacīja:

� Es �o apdāvinā�u tā: tikko viņa bildīs vārdu, tā �ai no mutes lēks krupji laukā.

Tre�ais sacīja:

� Es �o apdāvinā�u tā: lai beigās viņu piemeklē briesmīga nāve.

Tad īstā meita palūkojās visapkārt, vai nav ogu, bet, nekur tās neatradusi, dusmīga pārnāca mājās. Tikko viņa iesāka stāstīt par savu gājienu, tā krupis pēc krupja sāka lēkt no mutes laukā. Pielēca pilna istaba krupju. To redzēdama, pamāte pavisam pārskaitās uz pameitu. Uzkāra tai kaklā slapjas dzijas �ķeteres, iedeva cirvi rokās un sacīja:

� Ej pie upes, izcērt āliņģi un izmazgā �ķeteres!

Pameita aizgāja pie upes, izcirta āliņģi un sāka mazgāt.

Atbrauca princis un sacīja:

� Ko tu �eit dari?

� Pamāte izdzina dziju mazgāt.

Tikko viņa bilda vārdu, tā nauda bira laukā. Princim ļoti iepatikās, ka viņai no mutes birst nauda, un arī tas, ka viņa bija skaista, tāpēc viņ� teica:

� Vai tu būtu ar mieru kļūt man par mīļotu sievu?

Bārenīte bija ar mieru. Viņa iesēdās prin�a karietē, aizbrauca uz tā pili un tūdaļ apprecējās ar viņu. Pēc kāda laika viņiem piedzima dēls. Ķēniņiene savas labās sirds dēļ aicināja dzīrēs arī pamāti. Kad dzīres bija galā, ķēniņ� aizjāja medībās, bet pamāte ar savu meitu vēl palika sērst. Abas sagrāba ķēniņieni un izmeta pa logu taisni upē. Ķēniņiene noslīka. Ķēniņ� pārjāja no medībām, bet ķēniņienes vairs nav. Tikai naktī pa upi atpeldēja raiba pīlīte, ielidoja pa logu tajā istabā, kur gulēja bērniņ�, pārvērtās par ķēniņieni, pabaroja bērnu, noguldīja to un sacīja:

� Ja citā reizē, kad es naktī atlido�u, ķēniņ� paņems �ķēpu un trīs reizes cirtīs mani, tad es atkal kļū�u dzīva.

To teikusi, viņa pārvērtās par raibu pīlīti, aizlaidās un aizpeldēja pa upi. Aukle visu to redzēja un dzirdēja, aiztecēja pie ķēniņa un visu izstāstīja. Nākamajā naktī, tikko viņa atlidoja, ķēniņ� trīs reizes atvēzējās ar �ķēpu un ķēniņiene atkal kļuva par cilvēku. Nu atkal rīkoja dzīres. Ciemiņi norunāja, ka pamāte un tās meita jānogalē un abu kauli jāizkaisa vējā. Vēl tagad viņu kauli sniegā spīguļo. Bet ķēniņ� ar sievu dzīvoja laimīgi, jo viņai no mutes alla� bira nauda.

.

Kadam vīram bija tris dēli, kurus viņ� ļoti mīlēja. Bet, jo vairak vecums tēvu lieca pie zemes, jo lielāki auga dēli, jo vairāk izgaisa ģimenes saticība; brāļi īpa�i daudz pārestību nodarīja jaunākajam dēlam, ko dēvēja par Pelnru�ķi. Vecākie dēli savā starpā plēsās un kāvās, gandrīz vai viens otram acis skrāpēja ārā, bet visas dusmas pēc tam izgāza uz jaunāko, uz Pelnru�ķi. Viņam pārmeta, ka tas esot sliņķis un vēj-grābslis, ka velti maizi ēdot; tāpēc tāds slaists un dīkdienis lai guļot pelnos, lai istabā vietu neaizņemot. Tikmēr jaunāko brāli stumdīja, buk-ņīja un nievāja, kamēr viņ� vaimanādams un raudādams aizgāja prom no mājām. Tēvs Pelnru�ķim deva svētību, jo viņu necerēja vairs ieraudzīt, bet vecākie brāļi lēkāja un svieda tam pakaļ rungas, priecādamies, ka beidzot no viņa tiku�i vaļā. Pelnru�ķis devās uz tum�u me�u, kuram ne gala, ne malas nevar saredzēt un kur naktī tikai jāņtārpiņi un pū�u

acis iespīdas, bet dienā caur koku kuplajām galotnēm ne saules stariņ� nespēj izlauzties. Viņ� jau domāja, ka nokļūs kādam negantam vilkam rīklē un nekad vairs nesasniegs me�a otru malu, bet te ieraudzīja: stāv mui�a uz gaiļa kājas, un tās durvis aizvien grie�as uz viņa pusi. Peln-ru�ķis priecājās, ka atradis vietu, kur cilvēki dzīvo, a�i nolēma iet iek�ā un lūgt, lai viņam dod darbu. Bet iek�ā viņ� atrada sievu, tik resnu kā muca.

� Ak darbu gribi dabūt? � sieva smējās tādā balsī, it kā muca būtu pilna ar akmeņiem un kāds to valstītu.

� Gribu, � Pelnru�ķis saka. � Es �ajā tum�ajā me�ā nomaldījos, izsalku un noguru. Nekāda darba es nebaidos, tikai ļaujiet man �eit palikt.

� Ak nekāda darba nebaidies? Labi, darbu tu dabūsi. Trīs dienas ganīsi manas ķēves: no rīta dzīsi prom, vakarā dzīsi atpakaļ. Ja tu ganīdams nevienu nenozaudēsi, dabūsi visu, ko tikai gribēsi, bet, ja vakarā kaut vienu neieslēgsi stallī, galvu tev nocirtī�u. Tu nedomā, ka varēsi no manis aizmukt. Viss �is me�s ir mana valstība, un visur es tevi dabū�u rokā.

Pelnru�ķis sarauca pieri, it kā būtu iekodis skābā ābolā, bet tūdaļ attapās. Kas tur liels! Viņ� tēva mājās ne vienreiz vien zirgus bija pieguļā jājis un nevienu netika nozaudējis. Nenozaudēs arī tagad.

Ar nemierīgu sirdi viņ� aizgāja uz stalli apskatīt ķēves, bet tās niķojas vien, ar kājām kārpa zemi, �ķielē uz viņu �ķībām acīm. Mēģināja paplauk�ķināt pa spīdīgajiem purniem � kur nu, tās zobus atņirdza, it kā gribētu tūlīt viņam galvu nokost.

�No vilka bēgu, uz lā�a uzskrēju,� Pelnru�ķis pie sevis domā. �Labāk es būtu pacietis brāļu ņirgā�anos un lamā�anos nekā pie �īm riebīgajām ķēvēm sev galu dabūjis.� Tā viņ� arī palika stallī pārnak�ņot uz salmu panta, bet pusnaktī kaut kas no�aukstēja un viņ� pie pa�as auss juta vienas ķēves silto elpu:

Mana māte ir ragana, bet mēs esam �etras raganas meitas. Viņa mūs pārvērta par ķēvēm, lai tevi pazudinātu. Kad tu mūs rīt aizdzīsi uz gār�u, mums uzklups dunduri un mēs sāksim bizot. Tu nemaz nemēģini mūs noķert � brik�ņos pats dabūsi galu, bet mūs nesadzīsi. Man �ēl tavas jaunības, jo es pati esmu raganas jaunākā meita, tāpēc gribu tev palīdzēt. Cauru dienu tu vari mierīgi gulēt, bet vakarā iesaucies: �Lapsenes, lapsenes, dzeniet ķēves mājās!� Lapsenes mums iedzels, un mēs pa�as ieskriesim stallī. Ko sacīs mūsu māte � es jau iepriek� zinu, bet tev tas nav jāzina.

Nākamajā rītā Pelnru�ķis aizdzina ķēves uz me�u, tās aizaulek�oja, aizbrīk�ķēja uz pa�iem kadiķājiem un ērk�ķājiem, bet vakarā viņ� iesaucās:

� Lapsenes, lapsenes, dzeniet ķēves mājās!

Pacēlās vesels mākonis lapseņu, tās krita uz ķēvēm kā bargs negaiss, un ķēves zviegdamas, sprauslādamas un spārdīdamās aizaulek�oja uz mājām, taisni uz stalli. Un te sākās vēl lielāka zvieg�ana un tracis, kad ragana visas pēc kārtas ņēmās ar vicu sist, kāpēc tās ļāvu�ās dzīt uz mājām.

� Ja tas lempis jūs vēl reizi pārdzīs, tad ne tik vien dabūsiet!

Raganas jaunākā meita tajā naktī atkal noliecās pie Pelnru�ķa un

lika viņam otrā reizē ķēves dzīt citādāk:

� Sirseņi, sirseņi, dzeniet ķēves mājās!

Un atkal sirseņi Pelnru�ķim paklausīja, bet saniknotā ragana saujām rāva krēpes no ķēvju kakliem, ar dzelzs āķi durstīja tām sānus, visādi gānīja un lamāja.

Tre�ajā naktī raganas meita atkal nāca glābt Pelnru�ķi un sacīja:

� Mēs visas �etras esam savērtas uz diega kā baravikas, bet kamols ir �ajā stallī. No rīta tu kamolu attin, bet vakarā satin. �etri diegi vijas caur �etriem staļļa kaktiem. Kad tu �os diegus tīsi, reizē arī mūs atvilksi uz stalli.

Kā raganas meita sacīja, tā viss arī notika. Staļļa kaktā Pelnru�ķis atrada kamolu, un, tikko sāka tīt kopā, zviegdamas ataulek�oja �etras ķēves, bet ragana visām iezvēla ar mietu pa galvu, un visas �etras pārvērtās par meitenēm.

Ragana grie� zobus un saka:

� Trīs dienas tu ķēves godam noganīji, tagad vari būt man par znotu. Izvēlies, kura tev patīk.

� Mājās es esmu jaunākais dēls, tāpēc vēlos jūsu jaunāko meitu.

� Bet tagad tu pazūdi no manām acīm, jo es jūtu, ka ilgi nebū�u laba un drīz vien savas meitas atkal varu pārvērst par kādām biedēklēm.

� Es pārvērtī�os par mākoni, paņem�u tevi mugurā, un mēs abi laidīsimies pie manām māsām, jo mums katrai ir sava mājiņa uz gaija kājas un māte ragana tikai retu reizi mūs ataicina uz savu mui�u. Es gribu atvadīties no māsām un saņemt no viņām dāvanas.

Raganas jaunākā meita pārvērtās par mākoni, Pelnru�ķi uzsēdināja sev mugurā, iesvilpās kā viesulis un aizlaidās pār me�u, ka egļu un prie�u galotnes Pelnru�ķim pēdas vien kutināja. Drīz viņi sasniedza tās vietas, kur raganas meitas dzīvoja. Pirmā māsa abiem deva naktsmājas, pacienāja un svainim uzdāvināja zvanu. Otrā māsa pacienāja, padzirdināja un svainim iebāza stabuli kabatā. Tre�ā māsa darīja tāpat � iedeva viņam āmuru. Lai arī Pelnru�ķim nebija ne mazākās jēgas, kāds viņam labums no �ādām dāvanām, tomēr viņ� patencināja un atkal ar raganas jaunāko meitu, kas pārvērtās par mākoni, laidās pa debesu pla�umiem. Viņi nolaidās sve�ā vietā pie kādas pils ar vara jumtu, bet pati pils līdz pusei iegrimusi zemē.

� Tagad es atstā�u tevi vienu un paskatī�os, kā tu bez manis iztiksi. Mēs, Pelnru�ķi, vēl redzēsimies un tad varbūt dzīvosim kopā, bet iespējams arī, ka ne, � to sacījusi, Pelnru�ķa nākamā sieva aizlaidās pa viņai pa�ai vien zināmiem ceļiem. Pelnru�ķis nolaidās pie vara pils, tikai nekur nevar atrast durvis. Viņ� dzird kādas neskaidras balsis, bet nezina, kā tikt iek�ā. Iesita ar āmuru pa sienu, tūdaļ izdrupa eja un viņ� saklausīja divu cilvēku � meitenes un vīrie�a sarunu. No viņu vārdiem kļuva skaidrs, ka meitene ir �īs pils iemītniece, bet vīrietis � jauns nomaldījies ceļinieks. Meitene lika viņam iet dārzā un stundas laikā atrakt divpadsmit lielgabalu. Kad visi divpadsmit lielgabali vienā laikā iz�au�ot, tad kā meitene, tā pils tik�ot atbrīvota. Bet, ja puisis to nevarē�ot Izdarīt, tad viņa galva tikpat kā kāpostgalva uzreiz noripo�ot pagrabā.

Pelnru�ķis tūdaļ devās uz dārzu, izņēma no kabatas zvanu, paskandināja, visi lielgabali izlēca no zemes un vienā reizē iz�āva. Rībiens bija tik varens, ka visa pils pēc tam pacēlās no zemes. Pelnru�ķis sāka pūst stabuli, un visi atdzīvojās � pils iemītnieki, sulaiņi, mednieki, virēji, pat tas jauneklis, kura galva glu�i kā kāpostgalva bija noripojusi pagrabā. Tūdaļ visi galdi tika klāti, visādi gardumi un dzērieni tajos likti. Meitene metās Pelnru�ķim pie kājām, tencināja par atbrīvo�anu, solījās viņam mū�īgi būt pateicību parādā, mīlēt un godāt viņu. Meitene iedeva viņam gan pils, gan dārgumu krātuvju un klē�u atslēgas, tikai vienā kambarī lūdza neiet. Kā nu Pelnru�ķis neies, � ziņkārības dzīts, viņ� atvēra kambara durvis un ieraudzīja: pie griestu bajķa pūķis pieslēgts ar va�ām un atbalstīts ar mietiem, lai nenokrīt. Uz kambara loga noliktas trīs krūzes ūdens.

� Dod man padzerties, labo cilvēk, � pūķis vārgā balsī palūdza. � Nekas ļauns nenotiks, ja tu padzirdināsi izslāpu�o.

Pelnru�ķis padzirdināja viņu, un ļaunais tūdaļ notika: pūķis piepūtās un pārrāva va�as, jo krūzē bija spēka ūdens. Pūķis, tikko nokrita zemē, tūdaļ lieliem lēcieniem joņoja pa pils zālēm, sakampa meiteni aiz bizēm un uzmeta sev mugurā. Pelnru�ķis mēģināja panākt viņu un iesist ar āmuru, bet pūķis pacēlās gaisā un svilpdams aiztrauca kā melns mākonis.

Ko Pelnru�ķis lai iesāk, palicis viens pats pilī ar vara jumtu? Viņ� dodas meklēt raganas meitu, kura zina visādas burvības, � varbūt viņa arī �ajā reizē viņam palīdzēs.

� Trīs reizes es tevi glābu no savas mātes raganas, lai ari viņa mani un māsas tā pēra, ka mēs kļuvām raibas kā dzeņi. Visādas brīnumainas mantas es tev uzdāvināju, jo negribēju, lai tu ietu bojā mana brāļa � pūķa pilī ar vara jumtu. Pēc taisnības tev vajadzētu mani ņemt par sievu, nevis dzīties pakaļ pūķa nolaupītajai līgavai.

� Pēc taisnības tā vajadzētu darīt, � Pelnru�ķis saka. � Tikai, redzi, es drusku baidos no tevis. Ja tu aizsvilsies dusmās kā visas sievas, tad var gadīties, ka tu mani pārvērtīsi par kādu krupi, bet pati pārvērtīsies par mākoni un viesulis tevi aiznesīs pāri deviņiem me�iem. Bet man visu mū�u būs jālēkā. Vienalga, vai tu man palīdzēsi vai nepalīdzēsi, es tomēr ie�u meklēt meiteni no vara pils.

� Neko darīt, � raganas meita saka, � mīlēt nevar piespiest ar varu. Es tev varētu dot tādu dzērienu, lai tu tikai mani vienu mīlētu, bet pūķa nolaupīto meiteni pavisam aizmirstu. Tomēr es gribu būt laba pret tevi, tāpēc sēdies man mugurā: laidīsimies tavu meiteni atbrīvot.

Raganas meita atkal pārvērtās par mākoni, un viņi kā viesulis aizsvilpa pāri me�iem, pilsētām un kalniem. Kāda kalna virsotnē viņi atrada mūra pili, bet pilī sēdēja meitene, sukāja matus un gau�i raudāja. Raga

nas meita izvilka viņu no torņa un uzsvieda sev kaklā. Pelnru�ķis noslaucīja viņai asaras. Pēk�ņi dzird � rūc pērkons, melns mākonis kā melns kuģis dzenas pakaļ.

� Nebaidieties, � raganas meita saka. � Tur mans brālis pūķis par melnu mākoni pārvērties. Bet manas burvestības ir varenākas.

Un patiesi � tikko melnais mākonis bija kāda sprī�a attālumā, raganas meita uzpūta karstu dva�u un melnais mākonis pārvērtās par putekļiem.

� Tagad dzīvojiet, � raganas meita saka, � pilī ar vara jumtu bez pūķa un raganām.

Tā viņi abi arī darīja.

.

Kāda zemnieka rijā spokojās. Ne no rīta, ne vakarā zemnieks nevarēja kult. Viņ� kūla tikai pa dienu.

Sā zemnieka mājā reiz ienāca vecs atvaļināts zaldāts un lūdza naktsmājas. Zemnieks stāsta, ka viņam neesot kur zaldātu guldināt. Tas tomēr lūdzas vienā lūg�anā:

� Ie�u uz riju un tur pārgulē�u.

Zemnieks viņu biedē, ka rijā mājojot velns un zaldātu varot nobendēt. Zaldāts pateica, ka �is no velna nebaidoties un ka rijā varot gulēt. Ja tā, zemnieks viņam atļauj ari.

Pēc vakariņām zaldāts aiziet uz riju un apguļas. Skatās � rijā zem krāsns vēl kvēlo ogles. Drīz vien dzird � �urp lumpa�o velns ar vienu aci. Zaldāts viņam vaicā:

� Vai tev acis nesāp?

Velns atbild, ka sāpot gan, bet neko nevarot darīt.

Tad zaldāts viņam saka:

� Es divdesmit piecus gadus biju dakteris, varu tev aci izdziedēt.

Zaldāts liek velnam notupties pie kvēlojo�ām oglēm, lai labāk apskatītu aci. Kad velns notupstas, zaldāts apskata aci un saka: acī esot liels karstums. Lai tiktu no karstuma vaļā, velnam no Maskavas jāatne-sot dzelzs stienītis, bet no Pēterburgas stipras virves. Velns apsolās visu atnest, lai tikai zaldāts �o izdziedējot.

Bet zaldāts savā nodabā domā: �Iekams velns visu atnesīs, es pa to laiku izgulē�os.� Velns laidās prom. Pēc neilga brītiņa �is bija atpakaļ ar stienīti un virvēm. Nu modina zaldātu, lai dziedinot viņam aci. Zaldāts saka: vēl jau esot tum�s. Jāatnesot celmi un jāiekurot krāsns. Velns visu izdara. Tagad zaldāts apņemas viņu dziedēt. Tikai vēl bilst:

� Kad es tev sāk�u liet acī zāles, tu nekusties. Ja nopilēs garām kaut lāsīte, tava acs neatlabs.

Velns piedāvājās, lai viņu piesienot pie ārdiem. Zaldāts piesēja arī. Piesietais velns nu zaldātam vaicā:

� Kā tevi sauc?

� Pats, � zaldāts atbild. Viņ� nokaitēja no Maskavas atnesto dzelzs stienīti. Paņēma to un kā dūra velna vienīgajā acī, tā �is aiz sāpēm laidās pa gaisu ar visiem ārdiem un riju.

Aizlaidies uz elli, velns brēc, kauc un gaudo. Citi velni �im vaicā:

� Kāpēc tu tā brēc? Kas tev nodarīja pāri?

Tas kaukdams atbild:

� Pats! Pats!

Velni tā arī netika gudri, kas viņu brālim kait, tomēr tajā rijā vairs nerādījās.

.

Vecis me�malā sēja pupas. Velns atnāca pie ve�a un saka:

� Veci, veci, ko tu �eit sēj?

Vecis velnam atbildēja:

� Pupas sēju.

� Kā mēs �is pupas sadalīsim? � velns vaicā.

Vecis saka:

� Tev būs saknes, man � laksti.

Kad pupas nogatavojās, vecis nogrieza un aizveda mājās lakstus, bet velnam atstāja saknes. Atnāca velns, savāca saknes un neko nevarēja izkult.

Citā gadā vecis atbrauca uz lauka sēt rāceņus. Velns atkal klāt. Atnāk un vecim saka:

� Tagad tev būs saknes, bet man � laksti.

� Labi, � vecis velnam atbildēja.

Rudenī velns nogrieza lakstus, bet vecis izraka rāceņus un aizveda uz mājām. Un velnam atkal nekas netika.

Pienāca tre�ais gads. Vecis brauc sēt zirņus. Atnāk velns un vaicā:

� Ko tu, veci, �eit sēj?

Vecis velnam atbildēja:

� Zirņus sēju.

� Bet kā mēs sadalīsim ra�u? � velns vaicā.

Vecis saka:

� Kad uzsals ledus, tad arī sadalīsim. Es vētī�u, bet tu, velns, ķersi ciet.

Pienāca ziema, vecis izkūla zirņus. Velns atnāca pēc savas daļas. Vecis uz ledus vētī zirņus, bet velns ķer, ķer, tomēr neko nevar noķert.

Velns nogura un pārstāja ķert. Tikai me�s ie�alkojās, kad velns muka prom no ve�a. Bet vecis zirņus uz ledus saslaucīja kaudzē un aiznesa uz mājām.

Tā vecis piemānīja velnu.

.

Gāja pa ceļu kāds vīrs, darbu meklēdams. Pēk�ņi viņ� dzird � zem tilta kaut kas neganti kaujas. Neko nedomādams, vīrs pateica:

� Tas �iem uz veselību! Lai tikai kaujas!

Vīrs iet atkal tālāk. Viņu panāk divi sve�zemnieki, un viens no tiem vaicā:

� Saki � kuram tu teici uz veselību? Viņam vai man?

Vīrs domā, ka viņ� ne vienam, ne otram to nav teicis.

� Tāpat vien sacīju, vējam!

Bet tur bija kāvies vēj� ar lietu. Nu vēj� lietum saka:

� Redzi, muļķi, es teicu, ka man sacīja un nevis tev!

Vīrs atkal iet savu ceju.

Vēj� panāk vīru un saka:

� Zini ko, tu ej uz tādu un tādu mui�u, salīgsti tur strādāt pie kunga un citu neko neprasi, kā tikai �o: lai viņ� tev iesēj trīs pūrus kvie�u.

Kungam zemes, cik uziet, trīs pūrus kvie�u iesēt viņam ir tīrais nieks.

Vīrs tā arī salīgst ar kungu. Vīrs sāka strādāt pie kunga, kungs viņam iesēja trīs pūrus kvie�u. Kad �os kvie�us sēja, sacēlās vēj�, iznēsāja graudus uz visām pusēm, un tā ar trim pūriem apsēja milzīgu lauku. Kvie�i uzdīga un sazēla kā biezs me�s.

Tagad vēj� grib padi�oties. Nepacietības dīdīts, aizskrēja pie lietus un saka:

� Vai tu zini, cik gudrs ir tas vīrs! Viņ� aizgāja uz mui�u strādāt, salīga darbā par trim pūriem kvie�u! Un viņ� ar trim pūriem apsēja milzīgu lauku. Cik vareni kvie�i tur aug!

Lietus saka:

� Labi, ka viņ� ir tik gudrs. Bet uznāks negaiss, krusa nokapās viņa kvie�us, un nekas nepaliks pāri!

Tagad vēj� nobijās, atkal aizskrēja pie vīra:

� Zini ko, krusa tavus kvie�us nokapās. Tu pārdod tos kungam � kaut arī par nieka naudu, par puscenu.

Vīrs aiziet pie kunga un saka:

� Pērc, kungs, no manis kvie�us. Kur es tos lik�u: man nav ne klēts, ne �ķūņa.

Kvie�i bija ļoti brangi, tāpēc kungs tos nopirka. Tikko nopirka, otrā dienā uznāca negaiss, tā nokapāja kvie�us, ka nekas nepalika pāri. Vēj� aizskrien pie lietus un saka:

� Vai zini, cik gudrs ir tas vīrs! Viņ� pārdeva kungam kvie�us, un, tikko kungs nopirka, tā krusa tos nokapāja, nekā vairs nav!

Bet lietus saka:

� Tik vien tās gudrības! Pārdeva kungam, bet tagad uznāks silts lietus, kvie�i atkal sāks zelt un izaugs divreiz vairāk.

Vēj� atkal aizsteidzās pie tā pa�a vīra:

� Zini ko? Tie kvie�i atspirgs! Pērc atpakaļ kvie�us! Kungs tev tos atdos par puscenu!

Ko kungs lai iesāk ar tādiem kvie�iem? Viņ� priecīgs, ka vīram atpakaļ iesmērējis. Tikko vīrs nopirka, tūdaļ kļuva siltāks, iestājās jaukas dienas, uzlija silts lietus, kvie�i sāka zelt, augt un izauga divtik skaisti un biezi. Vīrs nopļāva kvie�us, piekrāva pilnu �ķūni. Vēj� tagad aizskrēja pie lietus padi�oties:

� Ja tu zinātu, cik gudrs ir �is vīrs! Viņ� pieveda pilnu �ķūni kvie�u!

Tagad lietus saka:

� Viņ� vairāk neizkuls kā tikai sieku no rijas!

Vēj� atskrien pie vīra:

� Zini ko? Rijā tu �āvē kvie�us. Bet, lai cik daudz tu kvie�u �āvētu, tik un tā no rijas izkulsi tikai sieku!

Vīrs nolika rijā �āvēt piecus kūļus, izkūla un skatās � sieks vien ir. Nolika �āvēt trīs kūļus � tāpat sieks vien ir. Tad vīrs rijā lika �āvēt tikai pa vienam kūlim. Kā izkuļ vienu kūli, tā sieks, kā izkuļ otru, tā atkal sieks. Un vīrs izkūla tik daudz kvie�u, ka bail. Viņ� vairs nezina, kur graudus bērt. Nu vēj� atkal aizskrien pie lietus un saka:

� Ja tu zinātu, cik gudrs ir �is vīrs! Viņ� izkūla tik daudz kvie�u, ka nevar izdomāt, kur tos likt!

Lietus neko vairs nesaka, tikai gudro: �Viņam no tiem kvie�iem tik un tā nekāda labuma! Gan vēl redzēsim, vai viņ� pīrāgus ēdīs.� Vēj� atkal skrien pie vīra.

� Vai zini, lietus atkal kaut ko ļaunu sagudrojis. Brauc ātrāk uz dzirnavām! Samal kvie�us un izcep divus pīrāgus � vienu lielu, bet otru mazu! Aiznes tos uz tā tilta, kur mēs ar lietu kāvāmies, un noliec, sacīdams: �Lielais pīrāgs lai tiek lietum, mazais � vējam.�

Vīrs tā arī izdarīja. Lietus un vēj�, pīrāgus ēzdami, izlīga mieru un vīram ļaunu vairs nedarīja.

!

^Pa me�u iet namdaris un nes cirvi. Iet, iet, nonāk pie trim ceļiem. Redz: pa vienu ceļu pretī nāk Pērkons, pa otru � velns. Visi trīs satikās un sasveicinājās.

� Nu, uz kurieni tu iedams? � Pērkons namdarim vaicāja.

� Eju, � viņ� atbild, � darbu meklēdams.

� Tad labi, � Pērkons saka, � sāksim �eit dzīvot.

� Norunāts.

Visi tūdaļ ķērās pie darba: steidza celt māju. Pērkons kokus lieca pie zemes un lauza nost, bet velns ar nagiem noplēsa mizu, namdaris ar cirvi tik tēsa. Tā drīz vien māja bija gatava. Visi sāka tajā dzīvot. Tad uzru�ināja drusku zemes un iesēja rāceņus.

Te ragana iemanījās nākt rāceņus zagt. Ko darīt? Namdaris, Pērkons un velns norunāja, ka ies visi pēc kārtas rāceņus sargāt. Pirmo reizi gāja velns. Aiziet � skatas, skatas, nekas nav redzams. Pusnaktī klausās � atbrauc ragana un saka:

� Rīb un plīk�!

Dzelzī kalti ratiņi,

Drā�u pātadziņa!

Viņa sāka velnu tik briesmīgi slānīt, ka tas, pametis rāceņus, vaidēdams muka uz mājām.

Otrā naktī Pērkons gāja sargāt. Un atkal notika tas pats: ragana tam pamatīgi sadeva pa ādu. Tre�ajā naktī ies sargāt namdaris.

Viņ� paņēma līdzi vijoli, apsēdās uz celma un spēlē. Pa�ā pusnaktī dzird � ragana brauc, sacīdama:

� Rīb un plīk�!

Dzelzī kalti ratiņi,

Drā�u pātadziņa!

Bet, kā ragana izdzirda spēlējam, tā � tprū! � apstājas un klausās. Klausījās, klausījās, beidzot izkāpa no ratiņiem un lūdza, lai namdaris viņu iemācot spēlēt. Namdaris iedeva viņai vijoli, � ragana mēģina un mēģina, bet nekas neiznāk.

� Tavi pirksti dikti resni, � namdaris viņai saka.

� Vai tu man nevarētu tos pataisīt tievākus? � ragana vaicā.

� Kā nu nevarē�u! Bāz tik tos �ite, � namdaris saka, ar cirvi ie�ķēlis celmā spraugu.

Ragana pirkstus iebāza spraugā, bet namdaris izrāva ķīli un saspieda raganas nagus; tad paņēma drā�u pātadziņu un sāka to �austīt, sacīdams:

� Vai vēl nāksi rāceņus zagt, vai vēl nāksi rāceņus zagt?

Namdaris zvetē un zvetē raganu, bet �ī ap celmu skrien riņķī un

brēc; beidzot raganai notrūka nagi un viņa, atpaka} neskatīdamās, laidās prom, ko kājas nes. Bet namdaris iesēdās ratiņos un brauca uz mājām.

Namdaris Pērkonam saka:

� Mēs visi tik un tā �eit nevarēsim sadzīvot. Vienam jāpaliek te, bet pārējiem jāiet prom.

� Labi, � Pērkons saka, � es palik�u.

� Nē, � velns nav ar mieru, � labāk es palik�u.

Arī namdaris sacīja to pa�u.

� Ja jau tā, � Pērkons saka, � tad cits citu iesim baidīt. Kur� nenobīsies, tas arī paliks.

Pirmajā vakarā velns gāja baidīt. Tikko aizgāja, sacēlās briesmīgs negaiss, tāds auris, kādu nevar pat iedomāties, �ķiet, zeme ar debesīm jūk kopā � tā rūc, �ņāc un gaudo... Bet nekas! Namdaris ar Pērkonu nenobijās.

Otrā vakarā gāja baidīt Pērkons. Aizgāja un sāka spļaut zibeņus. Pērkons tā rūca, ka, likās, debesis gā�as kopā. Velns pārbijās un pa skursteni spruka prom, ka neviens viņu vairs neredzēja. Palika tikai Pērkons un namdaris.

Tre�ajā naktī namdaris gāja baidīt. Viņ� iesē�as raganas ratiņos un saka:

� Rīb un plīk�!

Dzelzī kalti ratiņi,

Drā�u pātadziņa!

Pērkons domāja, ka ragana brauc. Pārbijies metās skriet, ne atpakaļ neskatīdamies. Tā namdaris, ticis vaļā no Pērkona un velna, ļoti jauki dzīvoja.

.

Bija agrs pavasaris. Kādu ritu viena sieva gāja uz miestu. Vajadzēja brist pār upi. Upe bija pārplūdusi gandrīz pāri krastiem. Sieva skatās � nav ne tilta, ne laipas. Lai bristu, ūdens pārāk dziļ� un auksts. Sieva noraizējusies noburk�ķēja: �Tikai velns mani varētu pārnest.� Te uzreiz velns klāt un saka:

� Sēdies man uz ragiem: es tevi pārnesī�u!

Sieva apsēdās velnam uz ragiem, un tas viņu pārnesa pār upi. Bet sievai uz ragiem tā iepatikās, ka viņa vairs nekāpj zemē. Velns saka:

� Kāp zemē, pietiek sēdēt, esmu jau tevi pārnesis.

Bet sieva snau� uz ragiem � jau aizmigusi. Velns krata �o nost, �ī nekrīt, guļ kā pieaugusi. Velns pacēlās gaisā, sāka skraidīt un kūleņot pār koku galotnēm, � sieva nekrīt zemē. Velns laidās ar sievu uz ragiem pār kalniem, krūmājiem un muklājiem � tik un tā nevar tikt vaļā

no viņas. Skatās � gar me�malu brauc podnieks, uz tirgu ved podus. Velns steidzas pie podnieka un lūdz:

� Esi tik labs, cilvēk, palīdzi tikt vaļā no �īs sievas, man pa�am tas nav pa spēkam.

� Ko tu man par to dosi? � podnieks vaicā.

� Pa�laik man nekā nav, bet vēlāk es tevi labi atalgo�u, � velns atbild. � Tikai nokrati no manis �o sievu.

Podnieks � pliuk�! � ar pātagu sievai pa sāniem, sieva � hop! � kā noplaucēta pamostas un � blauk�! � no ragiem nokrīt zemē kā kāpostu maiss. Tad sieva piecēlās un gāja savu ceļu. Velns podniekam saka:

� Tagad, labo cilvēk, klausies! Es ie�u un apsēdī�u jūsu karaļmeitu. Es viņu visādi mocī�u. Viņai nelīdzēs nekādas dakteru zāles, nekādas zīlnieku burvības, nekādas mācītāju lūg�anas, tikai tu viens viņai varēsi palīdzēt. Tu aiziesi uz karaļa pili, izliksies par dakteri un izārstēsi karaļmeitu, bet ārstēsi tāpat, kā aiztrieci sievu no maniem ragiem, � uz�ausi tai ar pātagu pa sāniem, un tā būs visa ārstē�ana. Tas arī būs tev mans atalgojums.

Velns apsēda karaļmeitu un ņēmās viņu mocīt. Karaļmeita trakoja, ār-dīj as, niknojas un lamajas pedejiem vārdiem. Un neviens nevarēja palīdzēt karaļmeitai atveseļoties. Podnieks, izlikdamies par dakteri, aizgāja pie karaļa un piedāvājās izārstēt viņa meitu. Karalis �aubīgi aplūkoja vīru, tomēr pie slimnieces ielaida. Tikko karaļmeita vārtīdamās sakņupu�i nokrita zemē, dakteris vienā mirklī � pliuk�! � uz�āva tai pa sāniem; slimniece sagriezās kā ūdenszāle, apsēdās un skatās, acis bolīdama, kas noticis. Karalis nu dakterim saka:

� Ko tu, labo cilvēk, gribēsi par meitas izārstē�anu, to es tev mīļu prātu arī do�u.

� Ja es dabūtu divus siekus zelta, ietu prom apmierināts, � podnieks atbildēja.

� Tu esi tā vērts, � karalis teica un iedeva viņam divus siekus zelta.

Podnieks atmeta podniecību, nopirka sev labu saimniecību un sāka jauki dzīvot. Viņam pa�am visa kā bija papilnam, bet viņ� neskopojās arī citam palīdzēt vai nabagam kādu artavu atmest. Kur gadījies, kur ne � velns ar blīk�ķi klāt un saka:

� Ko tu dari? Ar manu gādību tu tiki pie naudas un tagad to �ķied visādiem plukatām! Vai tu nevarēji uzcelt krogu? Tad tu būtu mans talcinieks. Bet nu tu pieminēsi mani!...

Un velns aizdrāzās prom.

Kādu dienu podnieks redz � pie viņa atbrauc divi karaja vīri un saka:

� Mīļo dakter, mūsu karaļmeita atkal saslimusi ar to pa�u kaiti. Un viņai kļuvis vēl ļaunāk. Karalis lūdz, lai tu ierastos viņu ārstēt. Esi �ēlīgs, glāb nelaimīgo meiteni!

Podnieks saprata, ka velns tagad viņam atriebjas. �Velns nu vairs man nepalīdzēs,� viņ� pie sevis nodomāja. Tā �aubu pilns viņ� tomēr aizbrauca, bet velns no kakta uz podnieku tikai blisina savas kaķa acis, ņirgājas, pat mēli vienreiz parādīja. Podnieks nevar apjēgt, ko lai iesāk. Bet karaļmeita mētājas pa gultu, kliedz, visādiem vārdiem lamājas. Pat pa�am dakterim kļuva nelāgi ap dū�u. Nevarēdams izdomāt, ko darīt, viņ� pavērās pa vienu logu, pavērās pa otru un sāka skaļi kliegt:

� Ļaudis, aizveriet visus vārtus un visas durvis, jo nāk tā sieva, kura velnam uz ragiem jāja! ...

Velns kā spruka prom no slimnieces, tā aizkūpēja ar visu istabas logu.

Karaļmeita atlaba, bet velns podniekam vairs nerādījās acīs, jo briesmīgi baidījās no tās sievas.

.

Galigi nabags virs me�a, upes krasta, kokus cirta. Cērtot cirvis � �vīks! � nomuka no kāta un � plauk�! � iekrita upes dzelmē. Nabagais apraudājās:

� Ak vai, manu cirvīt! Kas man to izzvejos? �ēl cirvī�a!

Tobrīd steberu steberēdams, kleberu kleberēdams atkliboja ve�uks un vaicāja:

� Kāpēc tu vaimanā? Kas tev atgadījies?

� Mans cirvītis iekrita dzelmē, bet citu es nespēju nopirkt. Kā tagad lai kokus cērtu un bērniem maizi pelnu? � vīrs zūdījās.

� Paliec klusu! Nezūdies, es tev cirvīti izzvejo�u, � ve�uks sacīja un � viens divi, � mēteli nometis, � �ļaks! � upē. Pēc brī�a viņ� iznira un iznesa zelta cirvi, sacīdams: � �e, ņem! Vai tas nav tavs cirvis?

� Nē, nav mans! � nabagais atteica.

Ve�uks atkal � �ļaks! � ienira ūdenī un pēc brī�a iznira ar sudraba cirvi.

� Nav mans, nav mans! � nabagais iekliedzās, tikko to ieraudzīja.

Ve�uks tre�o reizi iemetās dzelmē un iznesa dzelzs cirvi.

� Tas ir mans cirvītis! � nabaga vīrs aiz prieka iesaucās. � Tencinu, no sirds tencinu! � un jau taisījās ar savu cirvīti steigties uz mājām, bet ve�uks viņu apturēja, sacīdams:

� Ja tu esi tik taisnīgs, tad es tev dāvinu ij zelta, ij sudraba cirvi.

Nabaga vīrs pārnesa mājās �ādu bagātību un ļaudīm visu izstāstīja.

Kāds alkatīgs kaimiņ�, to padzirdējis, arī sadomāja iet uz me�u. Aizgāja un cirta tajā pa�ā vietā, bet vaļīgi uzliktais cirvis � �vīks! � nomuka no kāta un � plunk�! � ūdenī. Ai, cik gau�i alkatīgais sāka raudāt, cik �ēli vaimanāt! Te ve�uks kleberu kleberēdams jau klāt.

� Kas tev atgadījies? � viņ� alkatīgajam vaicā.

� Mans cirvītis iekrita dzelmē un nogrima, kas man to sameklēs? � tas atbild.

� Es! � ve�uks sacīja un � plunk�! � iemetās ūdenī. Pēc brī�a iznira ar dzelzs cirvi: � Vai tas ir tavs cirvis?

� Nav mans, nav mans! � alkatīgais atsaucās. � Mans bija labāks!

Ve�uks atkal saduļķoja ūdeni un pēc brī�a iznira ar sudraba cirvi:

� Vai tas ir tavs?

� Nav mans! Mans bija labāks!

Ve�uks tre�o reizi � plunk�! � metās upē un iznira no ūdens ar zelta cirvi.

� Tas ir mans! � alkatīgais priecīgi iesaucās.

Noskaities par nekaunīgo melo�anu, ve�uks � plunk�! � vēlreiz Ienira ūdenī. Alkatīgais gaidīja, varbūt viņam dimanta cirvi iznesīs. Drīz vien ve�uks iznira ar trim cirvjiem � zelta, sudraba un dzelzs � un alkatīgajam vaicā:

� Varbūt visi trīs ir tavi?

Alkatīgais jau gribēja kampt visus trīs, bet cirvji viņu sāka stipri sist: zelta cirvis � pa ausīm, sudraba � pa sāniem, dzelzs � pa kupri. Pamatīgi nokulstīja, piekāva un palaida. Alkatīgais tik tikko spēja pār-vilkties mājās. Pārvilcies grūti saslima un drīz nomira.

Kāds vīrs gāja uz upi zvejot. Neko viņ� nevar nozvejot, zivis neķeras. Staigā un pukojas: �Varbūt velns mani apsēdis!�

Velns tūdaļ klāt un saka:

� Tu, vai zini, apsoli man to, ko mājās neesi atstājis, tad nozvejosi tik zivju, cik gribēsi. Tikai paraksties! Iegriez savā pirkstā un paraksties ar asinīm. Es esmu vecais Sirmis Kalnis Kaulis.

Vīrs parakstījās. Nu viņ� noķēra daudz jo daudz zivju. Aiznesa tās uz mājām un ieraudzīja, ka piedzimis dēls.

Dēls labi auga un izauga par bra�u puisi. Tēvs saka:

� Es tevi apsolīju vecajam Sirmim Kalnim Kaulim.

� Ko lai dara, ie�u, � dēls viņam atbild.

Paņem spieķi, iet pa me�iem un laukiem, meklēdams veco, bet nekur

nevar atrast. Pieiet pie kādas būdiņas. Tajā būdiņā sē� vecenīte. Puisis viņai vaicā:

� Vai nezini, kur dzīvo vecais Sirmis Kalnis Kaulis?

Tā saka:

� Nezinu, bet uzgaidi tepat. Es sasauk�u kopā visus putnus, pavaicā�u, vai tie nezina.

Viņa izgāja ārā, iesvilpās, un tūdaļ salaidās pilni koki putnu. Pavaicāja putniem, un tie atbildēja:

� Nezinām.

Puisis iet tālāk. Pieiet pie citas tādas būdiņas. Tajā dzīvo kāda sirma vecenīte. Puisis viņai vaicā:

� Vai nezini, kur dzīvo vecais Sirmis Kalnis Kaulis?

Viņa tāpat atbildēja, ka nezinot, bet lūdza pagaidīt, kamēr pasauk�ot visus zvērus un tiem pavaicā�ot. Izgāja ārā, pasauca. Saskrēja visvisādi zvēri � ij vilki, ij lā�i, ij me�a cūkas, ij citi. Beigās vēl atnāca lauva. Vecenīte vaicā visiem zvēriem, vaicā lauvam, vai nezina. Tie atbildēja, ka nezinot.

Iedeva puisim drusku ēst, un viņ� iet tālāk. Drīz kādā būdiņā atrod vecīti, ieiet iek�ā un vaicā:

� Vai nezini, vecīt, kur ir vecais Kaulis?

� Nezinu, dēls, kur viņ� dzīvo, bet upe zina. Uz �o upi atlido peldēties trīs Kauļa gulbītes. Tu pārnak�ņo pie manis. Kad viņas no rīta atlidos peldēties, tu ielien kārklu krūmā un paņem jaunākās spārnus.

Puisis tā arī izdarīja. Ielīda kārklu krūmā un ieraudzīja, ka gulbītes ir skaistas meitenes. Viņ� paņēma vecākās spārnus.

Gulbītes izpeldējās, iznāca no ūdens � vecākajai vairs nav spārnu! Tūdaļ sāka meklēt kārklu krūmos. Atrada puisi, pamatīgi iekaustīja, atņēma spārnus un aizlidoja. Puisis noskuma un gāja pie vecī�a. Vecītis viņam saka:

� Es tev skaidri pateicu, ka jāņem jaunākās spārni, bet tu neklausīji.

Puisis atkal pārnak�ņo pie vecī�a. Nākamajā dienā iet uz kārklu krūmiem, noslēpj otras gulbītes spārnus. Divas � �vīks! � aizlidoja, bet tā uzmeklēja pulsi, iekaustīja viņu un arī aizlidoja. Puisim tre�o nakti jāpaliek pie vecī�a. No rīta viņ� aiziet pie upes, gulbītes atkal atlido peldēties. Tagad viņ� noslēpa jaunākās spārnus. Vecākās aizlidoja, bet jaunākā lūdzas:

� Atdod man spārnus, sēdies man mugurā un lidosim.

Puisis atdeva spārnus, un abi lido. Aizlidoja uz kādu kalnu, tur atrada veco Sirmi. Vecais puisim saka:

� Ja tu, dēls, esi ieradies, tad būsi man par znotu, tikai iepriek� tev būs kāds laiciņ� jāpaliek manā kalpībā.

Vecais viņu aizveda uz me�u un lika izraut visus kokus. Viņ� sacīja:

� Ja izdarīsi �o darbu, būsi man par znotu, ja ne � beigas.

Puisis apsē�as un raud. Atnāk meitene, kura viņu �urp atnesa, un saka:

� Liecies uz auss un guli!

Viņa pasauca velnus, un tie pa vienam vien aizvāca visus kokus. No rīta atnāk vecais � darbs padarīts. Tad viņ� puisim lika apart lauku un iesēt kvie�us, lai trijās dienās tie izaugtu, tad nopļaut, izkult un rau�us kāzām izcept.

Atnāk meitene, puisi nomierina, visu pati izdara trijās dienās. Vecais gudro: �Kas �eit notiek?� Puisim liek uzcelt klēti no akmeņiem, kas nav ne lieli, ne mazi � kā kaņepes sēklas. Meitene sasauc kopā visas �urkas un klēti uzceļ, puisim iedod atslēgas, lai aiznes vecajam. Tavu brīnumu! Klēts lepnu lepnā! Nu vecais puisim saka:

� Tagad tu būsi man par znotu, tikai iepriek� tev būs jāpajādelē uz ērzeļa. Man ir trīs ērzeļi: izvēlies vienu un jāj.

Puisis domā: �Ko tagad darīt?� Atnāk meitene un saka:

� Nu ir slikti. Kad tu aiziesi uz stalli, ņem visdū�īgāko. Iepriek� nokal sev divus durkļus. Kad uzsēdīsies ērzelim mugurā, tas sliesies uz pakaļkājām, tad tu triec durkli tam kaklā.

Puisis aizgāja uz stalli, paņēma vislielāko ērzeli, to sadurstīja tā, ka ērzelis palika pat ļengans un vairs nevarēja paskriet.

Nākamajā dienā vecais nespēj locīt kaklu, bet tik un tā saka:

� Tu būsi man par znotu, tikai uzmini, kura meita ir tava līgava. Es viņas pārvērtī�u par vārnām.

Jaunākā puisim pateica, ka viņa pirmo reizi nostā�oties malā un pakasī�ot knābi, otru reizi viņa bū�ot vidū un pacel�ot spārnu, bet tre�o reizi � pakasī�ot galvu.

Vārnas lidinās un lidinās, vecais puisim liek minēt. Puisis uzminēja pirmo reizi, otru reizi, uzminēja ari pēdējo reizi. Vecais neko vairs nevar darīt.

� Labi, tu būsi man par znotu, bet vispirms tev vēl jāizpeldas verdo�ā pienā.

Puisis to pateica meitenei. Tā saka:

� Nebaidies, es tev palīdzē�u.

Viņa aizgāja, apbūra vannu. Vecais gudro: �Kas �eit par velna bū�anu � visu izdara meita.�

Viņi apprecējās. Kad abi aizgāja uz istabu gulēt, jaunā sieva saka:

� Slikti mums klāsies, bēgsim prom.

Viņa iespļāva gultā siekalas, un abi klusām aizgāja.

No rīta sulaiņi nāk viņus modināt:

� Ģērbieties, nāciet ēst!

Siekalas atbildēja:

� Jau ceļamies, ģērbjamies.

Tikmēr abi jau tālu bija aizbēgu�i. Sulaiņi nāk otru reizi. Siekalas atbild:

� Jau ceļamies, ģērbjamies un ejam.

Vecais pats nāk skatīties. Skatās � jaunā pāra vairs nav, un vecais velnam liek dzīties pakaļ.

Velns dzenas, dzenas. Jaunā sieva dzird, ka viņiem dzenas pakaļ, un saka:

� Es pārvērtī�os par rudziem, bet tu staigā un aplūko tos.

Atskrien velns, vaicā:

� Ko te grozies apkārt, vai neredzēji līgavu ar līgavaini?

Tas viņam paskaidro:

� Kad rudzus sēju, tad redzēju, bet tagad tie jau zied.

Velns atgrie�as un visu pastāsta vecajam. Vecais noskai�as:

� Vajadzēja ņemt ciet to vīru, kas staigāja ap rudziem: rudzi pa�i būtu pārnāku�i mājās.

Abi bēg tālāk. Dzird, ka viņiem atkal dzenas pakaļ. Tagad jaunā sieva saka:

� Es pārvērtī�os par baznīcu, bet tevi pārvērtī�u par mācītāju: tu skaiti lūg�anas.

Atskrien velns, metas iek�ā baznīcā un mācītājam vaicā, vai �is neesot redzējis te līgavu ar līgavaini. Mācītājs atbildēja:

� Kad cēlu �o baznīcu, tad redzēju, bet tagad neko nezinu.

�Atkal be�ā,� velns domā pie sevis un atgrie�as mājās. Visu izstāsta

vecajam. Tas noskai�as vēl vairāk:

� Muļķis tu esi: vajadzēja ņemt ciet mācītāju, bet baznīca pati būtu pārnākusi mājās.

Tad vecais pats dzinās pakaļ. Meita dzirdēja, ka jau dzenas, nobijās, bet padomāja un sacīja:

� Es pārvērtī�os par ezeru, bet tevi pārvērtī�u par līdaku. Tu izlien no ūdens un paplauk�ķini ar asti, lai viņ� tevi ķer rokā.

Vecais pieiet pie ezera un sāk ķert līdaku. Ķer, ķer, bet nekādi nevar noķert. Tad viņ� nolemj pārvērsties par vērsi un izdzert ezeru. Dzēra, dzēra, kamēr pārplīsa.

Bet jaunais pāris aizgāja uz pui�a tēva mājām un dzīvo laimīgi.

.

Kādās mājās divi brāļi biju�i gudri, bet tre�ais muļķis. Reiz visi trīs sadomāju�i doties pasaulē laimi meklēt. Abi gudrie gāju�i pa vienu ceļu, bet muļķis � pa citu ceļu. Kad prāvs gabals bijis nostaigāts, muļķis sācis saukt brāļus:

� Brāļi! Nāciet �urp, skatieties, ko es atradu!

Abi brāļi sacīju�i:

� Elma palūkot, varbūt muļķis tie�ām atradis labu mantu.

Atnāku�i pie viņa un jautāju�i:

� Ko īsti tu �eit atradi?

Tas rādījis ecē�u tapu un sacījis:

� Vai redzat, brālī�i, cik labs iesms būs brie�a cep�anai?

Abi brāļi nospļāvu�ies un sacīju�i:

� Muļķis paliek muļķis. Nav ne brie�a, ne cita kā, bet viņ� priecājas par ecē�as tapu � bū�ot labs iesms brie�a cep�anai! � un gāju�i savu ceļu tālāk.

Muļķis atkal pagājis kādu gabalu uz priek�u un sācis saukt:

� Brālī�i, brālī�i! Nāciet �urp skatīties, ko es tagad atradu!

Abi spriedu�i, iet vai neiet, bet norunāju�i:

� Tomēr iesim palūkot, varbūt muļķis atradis ko labu.

Aizgāju�i un ieraudzīju�i � muļķis stāv pie nokaltu�a vītola un klaigā. Nu abi jautāju�i:

� Kāpēc tu klaigā? Ko nu esi atradis?

� Skatieties, brālī�i, kāds sauss koks brie�a cep�anai!

� Ielaidies tikai ar juku�u: nav ne brie�a, ne cita kā, bet viņ� sauc bez pārstājas ... Eima savu ceļu!

Un atkal abi gāju�i savu ceļu, bet muļķis � savu. Drīz vien muļķis sācis saukt:

� Ei, brālī�i, brālī�i! Nāciet �urp! Skatieties, ko tagad atradu!

Abi brāļi vairs negribēju�i klausīties, bet muļķis saucis vienā sauk�anā.

� Ja jau visu laiku tā sauc un sauc, tad iesim palūkot: varbūt viņ� atradis ko labu.

Atnāku�i un jautāju�i:

� Ko tu �oreiz atradi?

Tas atbildējis:

� Skatieties � briedis!

Tūdaļ visi �o briedi nogalēju�i, atnesu�i sauso vītolu, ecē�as tapu par iesmu, bet nevienam nav bijis uguns. Tad ieraudzīju�i, ka ne visai tālu deg liesmiņa. Tūdaļ viens no gudrajiem aizgājis un ieraudzījis � kāds nejauks vecis kurina uguni. Brālis nu lūdzis:

� Vecīt, dod man uguni.

Vecis sacījis:

� Pastāsti man nedzirdētu pasaku, tad es tev do�u uguni, bet, ja nepastāstīsi, izgriezī�u tev sloksni ādas no muguras.

Brālis stāstījis �ā, stāstījis tā, nekas nav sanācis. Vecis tūdaļ viņam no muguras izgriezis sloksni ādas. Pirmais brālis gājis prom. Nācis otrs gudrais brālis, un atkal tas pats. Vecis sacījis:

� Pastāsti man nedzirdētu pasaku, tad es tev do�u uguni, bet, ja nepastāstīsi, tūdaļ izgriezī�u sloksni ādas no muguras.

Viņ� stāstījis �o un to, bet nekas nav sanācis. Vecis arī viņam nodīrājis sloksni ādas no muguras. Nu muļķis gājis lūgt uguni. Vecis to pa�u atbildējis:

� Pastāsti man nedzirdētu pasaku, tad es tev do�u uguni; ja nepastāstīsi, tūdaļ izgriezī�u sloksni ādas no muguras.

Bet muļķis vecim tūlīt sacījis:

� Es pastāstī�u, tikai tu man nesaki � �melo�. Ja pateiksi �melo�, tad es tev izgriezī�u no muguras divas sloksnes.

Vecis bijis ar mieru.

Tad muļķis sācis stāstīt:

� Reiz eju pa me�u un ieraugu kokā dobumu; pakāpies skatos � dzenī�i. Tūlīt ielienu dobumā, visus dzenī�us apkauju, noplūcu, izķidāju, iekuru uguni, apsvilinu, izcepu un apēdu. Tad lienu laukā no dobuma, bet nevaru izlīst. Dodos uz mājām, atnesu cirvīti, izcērtu lielāku caurumu un izlienu laukā. Pēc tam atkal eju pa me�u, klausos un dzirdu � kaut kas dārd, brīk�ķ un drā�as taisni uz manu pusi; skatos un redzu � deviņas stirnas uz vienas kājas lec. Es tām pa kāju � blauks! � kāja � knauks! � pārlūst. Es stirnām galvas apgrie�u, ādas nodīrāju un eju. Atkal eju tālāk pa to pa�u me�u; dzirdu � spindz, dūc, kauc un svelpj. Skatos un redzu � deviņi vilki vienu biti kauj nost. Es vilkus aiztriecu prom, biti notveru un paņemu līdzi. Tā bite man sanes pilnas stirnādas medus. Eju un nonāku pie kādas upes. Kā eju pa laipu, tā ielūstu. Septiņas stirnādas ar medu iekrīt ūdenī, un medus izkūst. Ko nu darīt! Saldo ūdeni �ēl atstāt, bet nav ar ko dzert. Gudroju �ā, gudroju tā, pēc tam noņemu savu galvaskausu. Tad sāku dzert saldo ūdeni, nu tik dzeru! Dzeru vienā dzer�anā, kamēr vien ir salds. Un atkal eju. Eju, un visi cilvēki sāk smieties par mani. Skatos apkārt, kāpēc viņi par mani tā ņirdz. Bet viņi saka: �Paskaties, cilvēk, tev uz galvas vairs nav galvaskausa!� Es � caps! � aiz galvas, un visi pirksti ieķeras smadzenēs. Nospļaujos un eju atpakaļ. Paņemu savu galvaskausu, uzlieku galvā un atkal eju. Man vēl ir paliku�as trīs stirnādas, pilnas ar medu, bet septiņas tikai ar �ūnām vien. No �ūnām es salipinu sev zirģeli un jāju. Aizjāju līdz krogam, bet man nav ar ko piesiet zirģeli. Nolau�u vītola zaru, piesprau�u, un zirģelis stāv. Ieeju iek�ā � krogs tuk�s. Atgrie�os pie sava zirģeļa. Skatos un redzu � vītols, ar kuru es zirģeli biju piespraudis, izaudzis līdz pa�ām debesim. Es sāku kāpt pa �o vītolu � kāpju, kāpju, līdz iekāpju debesīs. Tūdaļ trīs stirnādas ar medu aiznesu un iedodu dievam tam kungam. Dievs tas kungs man uzdāvina septiņas govis. Es visas septiņas govis dzenu pie tā cauruma, pa kuru iekāpu debesīs. Skatos � mans zirģelis ar visu vītolu aizgājis prom. Gudroju, ko nu iesākt. Aizdzenu govis pie svētā Pētera un apmainu pret pieciem maisiem pelavu. Un tad es sāku no pelavām vīt virvi, tad tik sāku vīt! Noviju arī. Iedzenu mietu, piesienu virvi un lai�os lejā. Lai�os, lai�os, bet virve par īsu � es karājos gaisā. Drīz atjāj pieguļnieki un iekurina tie�i zem manis uguni. Kā ugunskurs sāk sprak�ķēt, tā izdedzina man pierē dobumu. Tad atlido bites, iemetas �ajā dobumā un sāk nest medu. Bites nes un nes medu, un es kļūstu ļoti smags. Virve neiztur, pārtrūkst, un es nokrītu ellē.

Vecis viņam jautājis:

� Un ko tu redzēji ellē?

Muļķītis atbildējis:

� Skatos un redzu � mans tēvs, sēdēdams tavam tēvam mugurā, jāj laukā!

Nu vecis iekliedzies:

� Melo! Tas nevar būt!

Muļķis viņam tūdaļ izgriezis no muguras divas sloksnes, aiznesis brāļiem uguni, viņi izcepu�i briedi, un visi paēdu�i.

.

Es jau biju tik liels, ka ganīju mātes vistas. Gribēju ganīt arī lopus, tāpat kā citi mūsu sād�as bērni, bet māte neļāva. Viņa mēdza sacīt: �Pagaidi vēl pāris gadu, kad paaugsies, tad ganīsi ij govis, ij aitas.�

Mātei bija daudz bi�u. Tās sanesa daudz medus un vaska.

Reiz māte man iztaisīja vaska ķēvīti, bie�u ratiņus ar lakstu redelēm, iejūdza ķēvīti, saģērba mani krējuma drēbēs, uzāva stikla zābaciņus, galvā uzlika cukura cepurīti, iesēdināja ratiņos un laida pabraukāties, sacīdama: �Tikai pielūko, lai mājās atgrieztos sveiks un vesels.�

Es braucu prom. Ceļā ķēvīte nezin no kā nobijās, aizrik�oja pa laukiem un pļavām aiz deviņām sād�ām un piekususi apstājās pie kāda ceļmalas kroga.

Iekams es atjēdzos, krodzinieka kazas un cūkas jau bija klāt un apēda manus ratiņus. Tik tikko paspēju uzlēkt ķēvītei mugurā un aizjāt uz mājām.

Māte mani sagaidīja ar lielu �agaru, sāka kliegt un bārties, kāpēc es atgriezies bez ratiņiem. Nobijos un metos bēgt. Pārlēcu pār grāvi un aizkājoju uz me�u. Kamēr es skrēju, zābaciņi saplīsa, drēbes notecēja un cepurīte izkusa.

Ieskrēju me�ā, iekāpu ozolā un sē�u. Skatos � ap mani dīc odi: viens trīsgadīgs, otrs piecgadīgs. Sēdos mugurā piecgadīgajam, un tas uznesa mani stārķa ligzdā.

Tur bija visvisādi zariņi, lupatiņas un pakulas. Es ietinos pakulu vīk�ķī un sāku snaust. Tajā brīdī atnāca mednieks, paņēma no stārķa ligzdas pakulu vīk�ķi kopā ar mani, iebāza �autenes stobrā, pamatīgi sastampāja un kā �āva, tā es aizspindzu līdz savām mājām, krizdams izsitu jumtā un griestos caurumu un iekritu savā gultā.

.

Bajārs piebēra maisu ar naudu, nolika uz galda un apsolīja dot tam, kas vislabāk melos. Daudzi kāroja dabūt �o naudu, tāpēc meļi strīpām nāca uz mui�u, bet, cik viņi tur mānījās, cik pūta pīlītes, bajārs nevienam nepateica � �tu melo�.

Tad uzradās kāds nabaga vīrs, kas gribēja izmēģināt savu laimi.

� Es gāju reiz pa ceļu, � viņ� iesāka, � un satiku vīru, kur� veda ķēvi. Vairs negribēju tālāk ceļot kājām, tāpēc ņēmos kaulēties, lai man pārdod ķēvi. Vīrs prasīja piecus gra�us, bet man tik daudz nebija, tālab kaut kā nopirku par se�iem gra�iem. Vezdams ķēvi, nonācu pie lauka, kas bija apsēts ar griķiem. Ķēve sāka vārtīties pa �o lauku. Vārtīdamās aplipa ar zemi un griķu sēklām. Pēc trim dienām griķi sadīga, pēc citām

trim � uzziedēja, vēl pēc trim � nogatavojās. Sos griķus apsēda irbes. Es nezināju, kā paglābties no tām. Nopinu divus grozus, sasēju tos ar auklu un uzkāru ķēvei mugurā. Pie astes piesēju spriguli un liku sist irbes, kad tās nolaidīsies griķos. Ķēve tā ari darīja. Līdzko irbes nolaidās griķos, ķēve tās sita ar spriguli un irbes krita taisni grozos. Ķēve tik daudz irbju apkāva, ka drīz vien abi grozi bija pilni. Sie grozi bija tik smagi, ka aukla ķēvi pārgrieza uz pusēm. Ķēves priek�a skrēja savu ceļu, bet pakaļējā daļa � savu. Es atkal paliku viens. Iedams ļoti izslāpu un nolēmu padzerties. Noliecos pie upes, bet man nebija nekāda trauka, ar ko pasmelt ūdeni. Domāju, ko iesākt. Noņēmu sev galvaskausu, pasmēlu ūdeni un padzēros. Kad biju nogājis vēl pamatīgu ceļa gabalu, lauka vidū ieraudzīju ozolu, bet ozola galotnē cilvēki kūla zirņus. Zirņu laksti krita zemē, turpretim zirņi turējās ozola zaros. Es jautāju: �Kā tas var būt, vīri, ka laksti krīt zemē, bet zirņi turas aug�ā?� Viņi atbildēja: �Tava galva, kā redzams, tuk�a kā pods, ja tu neko nejēdz.� Pataustīju galvu � galvaskausa vairs nav. Atgriezos pie upes, atradu galvaskausu, uzliku to galvā un gāju uz priek�u. Ieraudzīju tik garu pupu, ka, atliecis galvu, galotni nevarēju saredzēt. Gribēju apskatīt galotni, tāpēc sāku kāpt pa pupu aug�ā. Kāpu, kāpu, kamēr tiku debesīs.

� Un kas dzirdams debesīs? � bajārs jautā.

� Tas pats, kas uz zemes. Vieni linus kulsta, citi kuļ.

� Ar ko tevi tur cienāja?

� Es palīdzēju linus kulstīt, tāpēc man deva griķu putru ar skran-d�iem. Kad pabeidzu darbu, gribēju atgriezties uz zemes. Aizgāju uz to vietu, pa kuru biju uzkāpis, bet pupu vairs neatradu. Tad savu mēteli saplēsu �aurās strēmelēs, sasēju tās kopā, vienu galu piesēju pie debesu roktura un sāku laisties lejā. Laidos, laidos, kamēr josta izbeidzās. Tad nogriezu tai no aug�as gabalu un piesēju to apak�ā. Bet nepietika arī ar to. Lēcu zemē, un manas kājas iegrima līdz ceļiem. Nekādi nevaru izvilkt kājas. A�i aizgāju uz mājām, paņēmu lāpstu, atraku kājas un atkal soļoju tālāk.

� Bet kur palika pupa? � bajārs jautā.

� Galotni atradu, bet piecdesmit asis garo stublāju vairs neatradu.

� Kas varēja aiznest �o stublāju? � bajārs atkal jautā.

� Jūsu vecvectēvs iejūdza divpadsmit zirgu un aizveda �o stublāju.

� Bet kāpēc manam vecvectēvam vajag �ā stublāja?

� Viņ�, lūk, ganīja lopus, tāpēc gribēja sev izdrāzt pātagas kātu.

� Tu melo! � bajārs iesaucās. � Mans vecvectēvs nekad nav ganījis lopus!

� Tencinu par labu vārdu, � vīrs sacīja. � Tagad nauda pieder man.

Vīrs uzsvieda maisu plecos, un tik vien bajārs viņu vairs redzēja.

.

Vecītim un vecenītei bija brūnaļa. Reiz vecī�i ēda pusdienas, bet govs stāvēja pie loga un gremoja. Vecītis vecenītei, rādīdams uz govi, pa jokam sacīja:

� Pavei, ve�iņ, govs tevi mēdī.

Vecenīte noskaitās un � klauks, klauks! � ar karoti govij pa pieri. Govs � blauks! � nogāzās zemē un notirināja kājas. Vecītis aizsvilās dusmās uz savu vecenīti, iedeva viņai spieķi ar grozu un dzina prom no mājām.

Vecenīte apraudājās un gāja prom. Apstaigāja daudzus ļaudis, bet nekur neatrada patvērumu. Pievakarē vecenīte ietipināja me�ā. Tur biezoknī viņa atrada baltu mājiņu, kurā dzīvoja kaza. Mājiņa nebija parasta: sienas tai celtas no siera, jumts no plāceņiem un krāsns no sviesta. Vecenīte iegāja iek�ā.

� Labvakar, mīļo kaziņ, � vecenīte sacīja. � Visu pēcpusdienu staigāju, bet nekur nevarēju rast patvērumu. Varbūt tu, kaziņ, kau�u vienu nakti pieņemtu mani savā pajumtē.

� Lūdzu, lūdzu, vecenīt, vietas te diezgan, � un kaza pieņēma vecenīti.

Vecenīte pārgulēja pie kazas.

No rīta kaza sacīja:

� Es eju uz me�u. Tu, vecenīt, pieskati manu mājiņu, kamēr pārnāk�u.

� Labi, pieskatī�u, � vecenīte ar mieru.

Bet vecenītei nebija ko darīt. Viņa uz brītiņu apgūlās. Kā apgūlās, tā cie�i aizmiga. Pa miegam vecenīte dzird � kāds grabinās. Pamostas un redz � trīs stirnas mājiņu grau�. Viss stūris jau apēsts, pat lauki saredzami. Vecenīte nobijās, ātri saģērbās, no mājiņas sienas nolauza gabalu siera, no krāsns pakampa sviestu un klun�o pa me�u uz mājām.

Kad vecītis neredzēja, viņa uzkāpa uz istabaug�as, apsēdās kaktā un sē�.

Vecītis priek�namā uz kā�a uzkāra katlu un vārīja sev vakariņas. Vecenīte noknieba piciņu sviesta un � plunk�! � iemeta katlā. �Ti�, prom, raganas, man katliņu piegru�osiet!� vecītis rāja vistas, kas tupēja istabaug�ā. Pēc brī�a vecenīte atkal noknieba piciņu sviesta un � plunk�! � iemeta katlā. �Ti�, riebekles!� vecītis atkal vistām uzkliedza. Vecenīte tre�o reizi iemeta piciņu sviesta. Vecītis pavisam zaudēja pacietību, paņēma stibu un kāpa uz istabaug�as, sacīdams: �Nu sado�u jums, ka vairs nemētāsieties, kā nevajag!� Uzkāpj un skatās � vecenīte sē�, ierāvusies kaktā, un dreb. Vecītim kļuva �ēl vecenītes, viņ� aizveda viņu no istabaug�as lejā ēst siltas vakariņas, un viņi atkal mīlīgi dzīvoja tālāk.

.

Kungs reiz pastaigādamies saticis zemnieku un vaicā:

� Cik cilvēku bija tirgū?

Zemnieks viņam atbild:

� Aizej un redzēsi, es cilvēkus neskaitīju.

Kungs zemnieku aicinājis otrā dienā atnākt brokastīs. Zemnieks bijis ar mieru.

No rīta iedams zemnieks atradis aizmigu�u zaķi. Noķēris to un nesis pie kunga. Kungs zinājis, ka zemnieks atnāks, tāpēc palaidis visus suņus. Kad zemnieks bijis tuvu pie kunga mājām, suņi viņam metu�ies virsū. Tad zemnieks laidis vaļā zaķi un suņi klupdami krizdami dzinu�ies tam pakaļ, bet zemnieks iegājis kunga istabā.

Kungs pavēlējis sulainim zemnieku piekaut. Sulainis aizvedis viņu uz klēti. Tur bijusi mu�ele vīna. Zemnieks izrāvis spundi, un vīns sācis tecēt uz grīdas. Sulainis mu�eli aizbāzis ar pirkstu, lai vīns vairs netecētu. Zemnieks laimīgi pārnācis mājās, bet sulainis tā arī palicis stāvot pie vīna mu�eles.

Kadreiz divi meļi gāja pasaule � viens pa priek�u, otrs nopakaļus. Kur pirmais ciemodamies visādas blēņas samelsa, tur otrais, pēc trim dienām atnācis, viņa vārdus apstiprināja un daudz ko no savas puses vēl pielika klāt.

Pirmais aizgāja uz kādu tālu sād�u un stāstīja:

� Cik sīki jūsu putni! Manā zemē ir tik lieli putni, ka saule se�as stundas stāv aptumsusi, ja putns lido tai garām.

To viņ� sacīja, vērodams �īs sād�as putnus. Visi, kas dzirdēja tādus melus, galvas vien grozīja un brīnījās. Tā samelojis, viņ� gāja tālāk. Pēc trim dienām tajā pa�ā vietā atnāca otrais. Tas apstiprināja pirmā vārdus un vēl piebilda:

� Taisnību sakot, es pats neesmu redzējis, kā putns lai�as garām saulei, bet esmu redzējis �ā putna izkritu�o spalvu, kas noklāja simt desetīnu lielu lauku, un kāts tai bija tik resns, ka tuk�ajā vidū cilvēki varēja dzīvot.

Pirmais melis aizgāja uz tālāku novadu, kur ļaudis dārzos novāca ra�u (bija rudens), un nevarēja beigt brīnīties, ka �o ļau�u dārzos augot tik niecīgi kāposti! Kad viņam jautāja, lai pastāstot par savu pusi, viņ� atbildēja:

� Mūsu sād�ā aug tik lieli kāposti, ka sievas no vienas galvas simt alus kublus ieskābē!

Pēc tam tajā pa�ā vietā atnāca otrs melis. Ļaudis tūdaļ sāka taujāt:

� Kāda ra�a �ogad jūsu puses dārzos? Vai taisnība, ka tur kāpostiem tik lielas galvas esot? ...

Melis saka:

� Taisnību runājot, es netiku redzējis, cik sievas tur kāpostu pie-skābē. Redzēju tikai, kā veda no dārza kacenu. Divpadsmit zirgu, brālīt balto, tikko jaudāja vezumu pakustināt. Man vēl nav gadījies redzēt, ka senators brauktu ar tādu pulku zirgu! Vezums bija tik augsts, ka jāpieslien kāpnes, lai aug�ā tiktu.

Tad pirmais melis devās tālāk. Kādā vietā viņu ielūdza kāzās, kurās visādu cienastu vidū uz galda bija arī ārkārtīgi liels siers. Namatēvs tūdaļ ciemiņam vaicāja:

� Vai citā vietā, ciemiņ, esi redzējis tik lielu sieru?

Melis viņam atbildēja:

� Tas nav nekāds lielais! Ne jau tādu mani vecāki vienās dzīrēs bija sēju�i! Kad taisījās sieru siet, vajadzēja sadabūt divpadsmit zirgu, lai to samīca, jo cilvēkiem ar savām rokām un kājām tas nebija pa spēkam.

To dzirdot, visas sievas raustīja plecus un vienā balsī sacīja:

� Ai dieniņ! Kas to būtu domājis!

Kad pirmais melis bija prom, otrais tajā pa�ā vietā jautājumu par siera lielumu izklāstīja tā:

� Es netiku redzējis, kā sieru sēja, bet pats savām acīm skatījos, kā to dalīja. Resnajā galā atrada ķēvi, bet tievajā galā � kumeļu iestrēgu�u. Zirgi, lūk, nespēja no tā izbrist ārā.

Nonācis vēl tālākās sād�ās, pirmais melis stāstīja, kādā mājā viņa vecāki dzīvo. Viņ� teica:

� Kad mani vecāki māju beidza celt, tad strādnieki, iedami pusdienās vai gulēt, savus cirvjus un citus darba rīkus aizsprauda aiz mākoņiem � tik augsta bija �ī māja!

Pirmais melis aizgāja, un pēc trim dienām tur ieradās otrais. Viņam tūdaļ vaicāja:

� Saki, cilvēk mīļo, � vai tev gadījies redzēt tik lielu māju, par kādu viens ceļinieks viņdien stāstīja?

Tas atbildēja:

� Es netiku redzējis, kā cēla �o māju, bet apskatīju gatavu un patiesi dabūju pabrīnīties, kad vakaros vistas, uzlaidu�ās uz jumta, no debesīm zvaigznes knābāja, tikai mēnesi nevarēja aizsniegt, jo tas tālu garām lēca.

Vai viņi abi vēl ilgi melsa visādas blēņas, vai daudz samelsa � to es netiku dzirdējis. Ja gadīsies dzirdēt � pastāstī�u.

.

kāds karalis reiz izsludināja, ka viņ� savu meitu atdo�ot par sievu tam, kur� uzbūvē�ot tādu kuģi, ar kuru varētu braukt pa ūdeni, zemi un gaisu. Vienam zemniekam auga trīs dēli; tre�ais, vārdā Ansis, bija muļķis. Tālab vecākais dēls gāja uz me�u kuģi būvēt. Viņ� aizgāja un sāka būvēt; atnāca kāds ve�uks un vaicāja, ko viņ� gribot taisīt. Dēls atbildēja, ka silītes gribot sev iztaisīt. Ve�uks viņam teica:

� Lai tev sokas silī�u taisī�ana!

Un ko nu vecākais dēls taisīja � alla� iznāca silītes.

Tad otrais dēls gāja kuģi būvēt. Tikko viņ� aizgāja uz me�u, ve�uks atkal bija klāt un vaicāja, ko viņ� gribot taisīt. Viņ� ve�ukam atbildēja, ka gribot sev iztaisīt liek�ķeres, bet ve�uks viņam teica:

� Lai tev sokas liek�ķeru taisī�ana!

Un ko nu otrais dēls taisīja � alla� iznāca liek�ķeres.

Pēc tam tre�ais dēls gāja uz me�u kuģi būvēt. Tikko viņ� aizgāja un sāka būvēt, tas pats ve�uks atkal bija klāt un vaicāja, ko viņ� gribot taisīt. Jaunākais dēls atbildēja: karalis esot izsludinājis, ka savu meitu atdo�ot par sievu tam, kur� uzbūvē�ot tādu kuģi, ar kuru varētu braukt pa zemi, ūdeni un gaisu. Viņ� tādu kuģi tagad gribot būvēt. Ve�uks viņam teica:

� Lai tev sokas tava kuģa būvē�ana!

Un kuģa būvē�ana viņam tā gāja no rokas, ka baļķi pa�i no sevis cits citam lipa klāt. Kuģis drīz vien bija gatavs. Vispirms Ansis brauca pa zemi un sabraukāja visus skudru pū�ņus pēc kārtas. Skudras lūdzās, lai viņ� tām paklausot � lai braucot pa ūdeni. Ja viņam bū�ot kāda vajadzība, tās viņu arvien paklausī�ot. Ansis paklausīja skudrām un tālāk brauca pa ūdeni. Viņ� ūdenī brauca tik vareni, ka zivis muka uz visām pusēm. Tad zivis lūdza, lai viņ� braucot pa gaisu, jo citādi tām ūdenī neesot glābiņa. Ja viņam bū�ot kāda vajadzība, tās viņam paklausī�ot. Ansis paklausīja zivīm un tālāk brauca pa gaisu. Aizbrauca pie karaļa pils un karalim sacīja:

� Te ir tāds kuģis, ar kuru var braukt pa zemi, ūdeni un gaisu.

Un tagad karalis lai dodot Ansim savu meitu par sievu. Bet karalis iznāca laukā, paskatījās, un viņam �ķita, ka puisis nav diezgan izskatīgs. Tāpēc karalis Ansim nedeva savu meitu par sievu. Karalis teica: puisim jāizdarot vēl viens darbs, un tikai pēc tam viņ� meitu dabū�ot. Karalis paņēma sieku linsēklu un izkaisīja zālē. Ansim tagad �is sieks linsēklu jāsalasa. Un viņ� lasa. Skudras, ieraudzīju�as Ansi, vaicāja, ko viņ� lasot. Ansis pastāstīja, ka zālē karalis izkaisījis linsēklas un tagad viņam tās jāsalasot. Skudras pateica, ka tās tūliņ linsēklas salasī�ot, jo viņ� tām esot klausījis un nebraucis pa zemi, bet pa ūdeni. Skudras viņam sanesa pilnu sieku linsēklu. Viņ� paņēma to un aiznesa karalim. Bet karalis saka:

� Tu, Ansi, manu meitu vēl nedabūsi, tev vēl viens darbs jāizdara.

Karalis paņēma savas meitas gredzenu un iemeta to ļoti dziļā ūdenī,

kur alla� vērpetes vien griezās. Ansis apsēdās uz krasta un raudāja. Zivis ieraudzīja viņu un vaicāja, kāpēc viņ� raudot. Ansis sacīja, ka te karalis savas meitas gredzenu iemetis ūdenī un viņam tas jāizvelkot, bet viņ� nekādi to nevarot izdarīt. Zivis pateica, ka tās gredzenu viņam sameklē�ot un izvilk�ot, jo arī viņ� tām esot klausījis un nebraucis pa ūdeni, bet pa gaisu. Tikko zivis gredzenu atrada, tūdaļ atdeva Ansim. Ansis atkal to aiznesa karalim, bet karalis teica:

� Tu, Ansi, manu meitu vēl nedabūsi, tev jāizdara vēl viens darbs.

Karalis no aploka izlaida simt zaķu. Ansim tie visi jāgana un vakarā visi jāsadzen aplokā. Kad karalis �os zaķus izlaida, tie aizcilpoja uz visām pusēm, tikai Ansis viens palika uz vietas. Viņ� noskumis staigāja apkārt. Tā staigādams, viņ� atrada svilpīti. Tikko viņ� ar to pasvilpa, visi zaķi tūdaļ saskrēja kopā.

Karaļa meita Ansim atnesa azaidu un redzēja, ka visi zaķi ir pie viņa. Meita visādi runāja un lūdza Ansi, lai dodot viņai vienu zaķi. Ansis neparko negribēja dot. Beidzot viņ� teica: ja karaļa meita �o nobu�o�ot, tad viņ� vienu zaķi do�ot. Karaļa meita �o nobu�oja, un Ansis tai iedeva vienu zaķi. Viņa, zaķi ietinusi priek�autā, priecīgi nesa uz mājām. Kad viņa labu gabalu bija pagājusi, Ansis pasvilpa ar savu svilpi � zaķis uzreiz izlēca no priek�auta un aizcilpoja pie An�a. Viņam atkal visi simt zaķi bija kopā.

Karalis jā�us nogādāja Ansim pusdienas un lūdza, lai viņ� dodot vienu zaķi, bet Ansis nekādi negribēja dot. Pēcāk, kad karalis lūgtin lūdza, Ansis viņam sacīja: ja karalis nobu�os savai ķēvei zem astes, tad viņ� dos vienu zaķi. Karalis nokāpa un nobu�oja, un Ansis viņam iedeva vienu zaķi. Karalis �o zaķi iesēja nēzdogā, uzsēdās zirgā un priecīgi aulek�oja mājup. Kad viņ� labu gabalu bija jājis, Ansis pasvilpa un zaķis, izlēcis no nēzdoga, atcilpoja pie An�a.

Vakarā Ansis visus zaķus sadzina aplokā un, iegājis pie karaļa, atkal lūdza, lai tas dodot viņam savu meitu par sievu. Bet karalis teica: viņ� savu meitu vēl nedo�ot; pēc pāris dienām sanāk�ot saeima, un tad Ansim, kad visi redzēs un dzirdēs, vesels maiss patiesības bū�ot jāpiestāsta, pēc tam viņ� dabū�ot karaļa meitu. Beidzot tā diena bija klāt: sanāca visa saeima, un Ansis devās uz turieni. Tikko viņ� iegāja, karalis viņam iedeva lielu ādas maisu, un Ansim tagad tas jāpiestāsta pilns taisnības. Ansis iesāka ar to, ka pats karalis esot izsludinājis un apsolījis savu meitu par sievu dot tam, kur� uzbūvē�ot tādu kuģi, ar kuru varētu braukt pa zemi, ūdeni un gaisu, un teica:

� Vai tā nav taisnība, karali?

Karalis sacīja, ka tā esot taisnība. Tad Ansis teica:

� Lien tik maisā! Es tādu kuģi uzbūvēju. Vai tā nav taisnība, karali?

Karalis sacīja, ka esot taisnība. Tad Ansis teica:

� Lien tik maisā! Tu savu meitu man tik un tā nedevi. Vai tā nav taisnība?

Karalis atbildēja, ka esot taisnība.

� Tad lien tik maisā! Pēc tam karalis izkaisīja veselu sieku linsēklu un tās man bija jāsalasa. Es salasīju arī un aiznesu karalim. Vai tā nav taisnība, karali?

Viņ� sacīja, ka esot taisnība.

� Nu tad lien tik maisā! Pēcāk karalis savas meitas gredzenu iemeta ūdenī un tas man bija jāsameklē. Es sameklēju un aiznesu karalim. Vai tā nav taisnība, karali?

Viņ� atbildēja:

� Ir taisnība.

� Tad lien tik maisā! Vēl karalis palaida simt zaķu, un man tie pa dienu bija jāgana, bet vakarā visi jāsadzen kopā. Vai tā nav taisnība, karali?

Viņ� atbildēja, ka esot taisnība.

� Tad lien tik maisā! Kad karalis tos zaķus palaida, tad karaja meita atnesa man azaidu. Viņa lūdza, lai es dodot vienu zaķi, un es viņai sacīju: lai nobu�o mani, tad es viņai do�u zaķi. Viņa mani nobu�oja, un es viņai devu vienu zaķi. Vai tā nav taisnība, karali?

Viņ� sacīja, ka esot taisnība.

� Tad lien tik maisā! Pēc tam karalis jā�us man atgādāja pusdienas. Un viņ� tāpat lūdza vienu zaķi. Es viņam teicu, lai viņ� savai ķēvei zem astes no ... bu ...

Tad karalis iesaucās:

� Pietiek, Ansi! Maiss jau pilns!

Ansis dabūja karaja meitu un priecīgs dzīvoja ar savu sievu.

.

Es reiz aizgāju pie ezera mak�ķerēt. Iemetu mak�ķeri un gaidu. Redzu � pludiņ� raustās. Es paceļu mak�ķeri, uz āķa ķepurojas kaut kas liels. Pat satrūkos. Redzu � tā ir vārna. Domāju: kā tas varēja gadīties? Un tanī brīdī kaut kas sāka kliegt man virs galvas, sāka tik neganti kliegt! Paskatos uz aug�u � līdaka dzenas pakaļ jugliņam; tā dzenas, un tas tā kliedz, tā brēc, ka visi lauki skan. Par laimi, jugliņ� paspēja iesprukt me�ā un palika dzīvs.

Kamēr es skatījos, kā jugliņ� muka no līdakas, mak�ķeri ar resno galu biju pieslējis pie zemes. Es jau taisos ņemt mak�ķeri, bet tā jau aug, dziļi zemē ielaidusi saknes, sazarojusi un salapojusi. Un tās zaros kāds dzied, skaisti dzied, pat skaistāk nekā lakstīgala. Paskatos uz aug�u � tur milzīgs vēzis tup uz vienas lapas un dzied.

Vēzi pārnesu mājās � tas arī �obaltdien vēl dzied.

.

Kad jauns biju, daudz visādu notikumu pieredzēju. Reiz gāju uz Kretingu, skatos � muca degvīna apgāzusies un viss degvīns iztecējis. Es tik gāju savu ceļu, bet, kad nācu atpakaļ, zosis bradāja pa degvīnu un piedzēru�ās vārtījās. Es tās zosis gribēju pārnest mājās. Man nekā cita nebija līdzi kā tikai aukliņa, tāpēc sasēju zosis kopā, uzmetu sev plecā un nesu. Zosis vēcināja spārnus un atskurba. Viņas sāka nest mani. Nesa pār upēm, me�iem un koku galotnēm. Ko nu darīt: nes aizvien tālāk. Tad aukla pārtrūka un es nokritu gār�ā. Bija tum�a nakts; kurp vairs lai eju?

Gāju, gāju, skatos � spīd uguntiņa. Nonācu pie mājiņas, domāju, palūg�u naktsmājas. Atveru durvis � tur tup vilks, bet acis tam spīd kā uguntiņas. Es nobijos, un viņ� arī nobijās. Vilks kā lēca pār slieksni, tā es pieķēros �im pie ausīm un jāju. Vilks augu dienu skrēja un skrēja.

Aiznesa mani laukos. Tur ieraudzīju kādu saimniecību. Nokāpu un gāju meklēt naktsmājas. Es vilku ievedu kūtī un palaidu pie aitām. Pats izlūdzos naktsmājas un pastāstīju, ka man ir sve�zemju aita, kuru ielaidu pie viņu aitām. Ļaudis mani pieņēma, iedeva vakariņas un izguldināja. Es guļu un klausos, ko viņi savā starpā runā.

� Palūkosim, � viens saka, � kāda ir tā aita. Ja laba, tad viņam atņemsim.

Nu es pie sevis domāju: ja vilks aitas būs nokāvis un viņi tās atradīs beigtas, man plāni klāsies. Ko darīt? Skatos � turpat stāv bi�u strops. Es �o bi�u stropu iecēlu gultā un apsedzu, bet pats izlīdu pa logu, paslēpos krūmos un klausos.

� Visas aitas beigtas! � viņi kliedz. � Iesim piekaut to blandoņu! Katrs paņēma pa mietam un nu tik zvels! Viens nostājās pie durvīm,

lai es nevarētu izmukt. Kā zvēla pa stropu, tā bites bija spārnos un sāka dzelt; sitēji nobijās un laidās, ko kājas nes. Tas, kas stāvēja pie durvīm, domāja, ka es gribu aizmukt, un sita skrējējus, kamēr visi bija gar zemi. Nu, pēc tam es gāju, gāju, līdz pārnācu mājās.

.

Reiz dzīvoja tns brāļi. Viņiem bija diezgan daudz zemes. Visi trīs uzara �o zemi un iesēja labību. Labība vareni auga. Rudenī pienāca laiks labību pļaut, bet brāļiem nav kur to likt. Senāk istabas vidū stāvēja koka stumbrs. Brāļi nopļāva labību un sakrāva stirpā uz stumbra. Kaķis gulēja uz krāsns un manīja, ka stirpā ieperinājusies pele. Kaķis kā grāba ciet peli, tā visa stirpa nogāzās zemē. Bet pie stirpas stāvēja kubls ūdens. Stirpa kā gāzās, tā iegāzās kublā. Brāļi labību nolika �āvēt, izkūla graudus, tad ar graudiem sāka barot vepri. Baroja, baroja, līdz to nobaroja. Pienāca laiks vepri kaut. Mājās bija trīs vīri, vēl citus trīs pasauca no sād�as. Visi nostājās istabas vidū un gaida vepri � kaus nost. Meita aizgāja vepri saukt. Bet vepris nobarojies tik resns � pār slieksni nevar pārkāpt. Tad vīri paņēma grābekļu urbi, slieksnī izurba caurumu, un caurums nebija no mazajiem � tajā gandrīz varēja iebāzt pirkstu.

Vepris pa caurumu ielīda istabā, tomēr vīri to nekādi nevar dabūt gar zemi. Nu vārga vecenīte nokāpa no krāsns un � �ņiks �ņāks! � vepri uzreiz nodūra. Pasauktie vīri aizgāja uz mājām, savējie devās pēc salmiem � vepris jāsvilina. Meita ņēmās slaucīt istabu, kopā ar gru�iem saslaucīja arī vepri, uzrausa uz liek�ķeres un izbēra mēslainē.

Atnāca vīri � vepra vairs nav. Meklē visās malās � nekur nevar atrast. Izskrēja pagalmā, skatās � vārna ka�ņājas pa mēslaini. Tā vepri pakampa knābī un nesa prom. Vīri sacēla traci, sāka dzīties pakaj. Dzenies arī tu, varbūt vārnu notversi.

.

Es nezinu, kur un kad, bet pēc vecāku nāves pasaulē palika viens puika. Viņ� bija nabags un nekur nerada mājvietu, tāpēc sadomāja doties ceļot: varbūt kādā vietā uzies sev pajumti.

Tik vien bārenim bija ko ceļā ņemt līdz kā piciņa biezpiena un gabaliņ� siera, bet rokā � ozola spieķītis. Ceļodams viņ� atrada novārgu�u putniņu, kas zemē gulēja kā nedzīvs. Gribēdams sasildīt, iebāza to azotē un gāja tālāk. Iedams nonāca pie kalna un uzkāpa aug�ā, lai pavērtos apkārt. Tur bārenis satika briesmīgu milzi, kas grasījās viņu nosist. Bārenis ar savu spieķīti pabikstīja milzim kājas pirkstu, un tas aiz sāpēm sāka lēkāt un kliegt.

� Nu, nu, � bārenis teica, � kāpēc tik briesmīgi kliedz? Es vēl tik tikko tev pieskāros ar savu spieķīti. Kas tad būs, ja es pa īstam sado�u tev pa sāniem? � Un jau pacēla spieķīti.

Milzis kliedz:

� Nesit, nesit! Izlīgsim un dzīvosim kā brāļi un draugi! Tavs spieķītis sāpīgi sit. Labāk pamēģināsim spiest � redzēsim, kuram vairāk spēka. � Un milzis, pacēlis baļķi, tā saspieda, ka tam serde sāka vārīties.

� Tas nav nekas, � bārenis saka, � es saspiedī�u akmeni. � Un, paņēmis savu piciņu biezpiena, tā saspieda, ka sula sāka tecēt.

� Tev gan ir spēks, � milzis saka. � Tagad metīsim akmeni, kur� no mums tālāk varēs aizmest.

Milzis paņēma akmeni, tik lielu kā galva, un krietni tālu aizmeta, bet bārenis izņēma no azotes putniņu un kā meta, tā tas lidoja un lidoja, kamēr pavisam pazuda no acīm.

� Tev gan ir metiens!

Milzis baidījās tālāk cīkstēties ar bāreni un aicināja viņu mājās pie saviem brāļiem. Brāļi nobijās tāda stiprinieka un norunāja bāreni nosist, kad viņ� naktī gulēs. Brāļi paņēma dzelzs stieni un tā zvēla pa spilvenu, ka sagāzās pat gulta. Viņi domāja, ka bāreņa, galvu jau sa�ķaidīju�i. Bet bārenis tī�ām bija nogūlies kājgalī un galvas vietā nolicis podu. Kad gulta sagāzās, bārenis pielēca kājās un uzbrēca:

� Kas aiztika manu gultu? Kur ir mans spieķītis?

Mil�i nobijās un tūdaļ pa durvīm muka prom, bet mājas atstāja bārenim vienam pa�am un pēcāk viņam ar lielu līkumu gāja apkārt.

.

Kādreiz dzīvoja kalējs, un viņam bija tikai viens dēls, bet tik stiprs, ka jau triju gadu vecumā ar lāci varēja spēkoties. Kad dēlam bija divpadsmit gadu, tēvs viņam nokala divpadsmit pudu smagu dzelzs spieķi un laida pasaulē: varbūt kādu darbu atradīs, sev maizi nopelnīs.

Dēls iet, balstīdamies uz spieķa. Iet pa ceļu un redz � tuvumā ļaudis ar �etriem arkliem zemi ar. Ieraudzīju�i tik lielu vīru un vēl ar dzelzs spieķi, ļaudis tā nobijās, ka muka uz visām pusēm. Milzis piegāja pie viena arkla, pamēģināja art, bet, kājās stāvēdams, nevar aizsniegt � arkls viņam par mazu. Tad viņ� nometās ceļos un tā sāka art. Ara, kamēr zirgs nogura. Pēc tam ara ar otru zirgu. Drīz arī tas nogura. No mil�a ar�anas pārgura arī tre�ais un ceturtais zirgs � tie pat kājās vairs nevar nostāvēt. Toties milzis apara visu lauku.

Vakarā viņ� vienu zirgu ielika vienā kabatā, otru � otrā, tre�o zirgu ielika cimdā, bet ceturto paņēma saujā un iet pie tā zemnieka, kura lauku bija aparis.

Aizgāja, izņēma no kabatām zirgus un saka:

� Varbūt man atradīsies vēl kāds darbs?

Zemnieks saka:

� Atradīsies gan. Celmi jārauj laukā.

Milzis pārgulēja, no rīta piecēlās un gāja celmus raut. Viņ� tikai aizbā� savu spieķi aiz saknēm, un celms tūdaļ izgā�as. Milzis drīz vien izrāva tik daudz celmu, cik pieci vīri veselā nedēļā neizrautu. Tā ļaudis no mil�a nobijās vēl vairāk.

Pienāca pusdienas laiks � visi baidās milzim nest ēdienu. Beidzot kāda sieva aiznesa spaini bor��a, piecus klaipus maizes un mu�eli alus. Bor��u un maizi milzis apēda, bet alu izdzēra tikai pusi mucas.

Kad milzis pabeidza celmus raut, viņ� paņēma padusē mu�eli ar atliku�o alu un iet uz mājām. Ceļmalā ierauga cilvēku, kas eglē pakāries. Tas karādamies saka:

� Dod arī man drusku alus padzerties.

Milzis viņam iedeva mu�eli. Cilvēks karādamies dzēra, dzēra, līdz visu alu izdzēra. Milzis saskaitās un tā sāka sist �o ar spieķi, tā sist! Zvetēja, zvetēja, kamēr striķis pārtrūka. Tikko cilvēks nokrita zemē, tūlīt sa�ķīda sīkās druskās un no viņa izbira daudz naudas.

Milzis naudu sabēra alus mucā, atnāca pie zemnieka un lūdz:

� Atdod man par darbu �o mu�eli!

Zemniekam �ēl jaunās mucas, bet reizē bail, ka milzis viņu nepie-kauj, un tāpēc atdod arī:

� Ņem!

Milzis iet prom no zemnieka un, ko tikai satiek, tam vaicā: varbūt vēl kādam celmi raujami vai kāds cits darbs darāms?

Ļaudis viņam parādīja mui�u. Kungs tā nobijās, kad milzis tam darbu prasīja, ka zaudēja pat valodu.

Pēc tam kungs saviem kalpiem lika piebērt piecus maisus smil�u, iejūgt zirgus un tad milzim saka:

� Labi, es tev do�u darbu: brauc uz dzirnavām un samal �o labību.

Bet dzirnavas bija ezera vidū uz salas, un tajās saimniekoja velni.

Kungs domā: �Milzis uz turieni aizbrauks ar smiltīm, un velni viņu no�ņaugs. Tā arī tik�u vaļā no nelūgtā strādnieka.�

Milzis brauc. Ezers jau klāt. Bet tilta uz salu nav, un pa ūdeni jau nebrauksi. Neko negaidījis, milzis sāka raut kokus un mest ūdenī. Drīz vien lielisks ceļ� pa ezeru bija gatavs un milzis aizbrauca uz dzirnavām.

Skatās � dzirnavas tuk�as, ta�u dzirnakmeņi grie�as un maļ. Viņ� tūdaļ iebēra vienu maisu, bet pats aizgāja izjūgt zirgus. Kur biju�i, kur ne � parādījās velnēni, ielenca milzi un ņēmās lēkāt apkārt. Te viņam matus rausta, te pie deguna grābsta!

Sākumā milzis ar labu lūdza, lai liekot �o mierā, bet, kad velnēni nerimās, tad sāka tos ar spieķi vantēt, ka visi tūdaļ aizmuka.

Pēcāk milzis piegāja pie dzirnakmeņiem un redzēja, ka tie maļ nevis labību, bet smiltis. Viņ� pakampa savu spieķi un devās meklēt pa dzirnavām velnēnus. Viņ� kliedza:

� Es jums rādī�u! Kāpēc manus kvie�us apmainījāt pret smiltīm?

Atrada velnēnus un atkal ar spieķi tiem sāka slānīt sānus.

Velnēni brēc:

� Mēs neesam mainīju�i! Mēs neko nezinām! Tu pats atvedi smiltis!

Bet milzis negrib ne dzirdēt. Zilināja, zilināja tiem ādu, kamēr velni

smiltis pret kvie�iem apmainīja.

Milzis beidza malt, iekrāva maisus ratos, skatās � zirgu vairs nav! Atkal viņ� atgriezās pie velniem un vēl reizi tos ar spieķi ņēmās pārmācīt, lai atdod viņa zirgus. Velni brēc:

� Tavus zirgus vilki apēda!

Bet milzis negrib ne dzirdēt.

Velni bija spiesti dot viņam pāri vislepnāko ērzeļu, kaut arī no tiesas mil�a zirgus vilki bija apēdu�i. Milzis iejūdza ērzeļus un brauca uz mui�u. Kungs iznāca pie vārtiem un pat apstulba: milzi laida prom ar vienkār�iem zirgiem, bet �is atgriezies ar �ādiem ērzeļiem un kvie�u miltus no smiltīm samalis! Kungs nobijās un viņam izprecināja savu meitu, lai tikai milzis tam neko ļaunu nenodarītu.

Reiz ķēniņ� uzdeva miklu:

� Kas ir vismīļākais, kas ir visātrākais, un kas ir vistreknākais?

Un ķēniņ� apsolīja se�us tūksto�us zelta dālderu tam, kas �o mīklu uzminēs. Visi domāja un gudroja, bet neviens nevarēja uzminēt.

Tajā zemē kādam nabaga vīram bija gudra meita. Tikko meita dabūja dzirdēt par tādu mīklu, viņa tēvam saka:

� Aizej, tēt, pie ķēniņa un pasaki: vismīļākā ir veselība, visātrākā � doma, vistreknākā � zeme.

Nabags aizgāja pie ķēniņa un tā arī pateica.

� Kas tev, vecīt, to izstāstīja? � ķēniņ� brīnīdamies vaicā.

� Mana meita, � nabags atbildēja.

Bet ķēniņ� bija skopulis. Viņ� tagad prāto, ka tos se�us tūksto�us paturēt sev, un saka:

� Lai tava meita no viena linu stiebra noau� man simt pusbaķu audekla, tad naudu dabūs, bet, ja ne, � tiks sodīta.

Vecais virs raudādams pārnāk mājās un visu pastāsta meitai. Meita tēvam saka:

� Neraizējies, tēt! Mēs izvilksim no slotas da�us �agarus, salauzīsim tos un aizsūtīsim ķēniņam, lai viņ� iztaisa stelles tā audekla au�anai.

Nabags aiznesa ķēniņam salauztos �agarus un lūdz iztaisīt stelles tā audekla au�anai. Ķēniņ� paskatījās un sacīja, ka stelles no tādiem gabaliņiem nevarot iztaisīt. Tad nabags viņam atbildēja:

� Tāpat, ķēniņ, no viena linu stiebra nevar noaust tik daudz audekla.

Tagad ķēniņ� iedod nabagam vārītas olas un saka:

� Aiznes savai meitai, lai viņa izperē cāļus. Citādi viņai slikti klāsies.

Nabags iet uz mājām un raud. Pārnācis visu pastāstīja meitai. Meita atkal tēvam saka:

� Neraizējies, tēt, viss būs labi.

Viņa paņēma mie�u graudus, iebēra krāsnī, sakaltēja un saka:

� Aiznes, tēt, ķēniņam �os mie�us. Lai viņ� tos izaudzē un samaļ putraimus cāļu baro�anai.

Nabags atkal aizgāja pie ķēniņa un visu pateica.

Ķēniņ�, to dzirdēdams, iesaucās:

� Vai tad kaltēti mie�i dīgst?

� Arī no vārītām olām cāļi ne�ķiļas, � nabags atbildēja.

Ķēniņ� redz, ka gudra meita gadījusies, padomāja vēl un teica:

� Pasaki savai meitai, lai viņa ierodas pie manis ne brauk�us, ne ļā�us, ne kājām un nav ne apģērbusies, ne plika un lai atnes ne to, kas viņai Ir, ne to, kā viņai nav.

Tad nabaga vīra meita noķēra zaķi un balodi, ietinās tīklā, uzsēdās uz ā�a un aizkleberēja pie ķēniņa. Kad ķēniņ� ieraudzīja, ka tuvojas nabaga meita, viņ� palaida visus suņus, lai tie meitu saplosītu un ķēniņam

paliktu nauda. Tikko meita ieraudzīja, ka skrien suņi, viņa tūdaļ palaida zaķi, un tie pa laukiem aizskrēja zaķim pakaļ. Bet meita ieradās pie ķēniņa ne jā�us, ne kājām, ne brauk�us, nebija ne plika, ne apģērbusies. Vēl viņa iedeva ķēniņam balodi, bet tas ņēma un aizspurdza prom. Tad viņa saka:

� Es atnesu ķēniņam ne to, kas man ir, ne to, kā man nav.

Un ķēniņ� bija spiests meitai atdot solītos se�us tūksto�us dālderu.

Tā meita pārspēja ķēniņu.

Reiz divi brāļi sadalīja tēva saimniecību. Vecākais brālis, liels mantrausis būdams, pievāca visu mantu, bet jaunākajam, muļķa puisim, atdeva tikai pirti vien.

Kādu dienu muļķis apjoza sev virvi un devās uz tirgu paskatīties, kas tur jauns. Ceļā viņ� noķēra zaķi, piesēja pie virves un ved. Vecākais brālis satiek muļķi un vaicā:

� Ko tu ved?

� Kāpostu ēveli, � muļķis atbildēja. � Pērc, ja gribi. Tu ielaidīsi to dārzā, un ēvele visus kāpostus pati sagriezīs un ieskābēs, saimniecei nebūs jāpūlas.

Vecākais brālis nopirka zaķi un ielaida kāpostu dārzā. Zaķis apgrauza visus kāpostus un aizcilpoja.

Brālis aiz dusmām muļķi gribēja piekaut, kāpēc tas viņu piekrāpis.

� Bet vai tu viņam devi ēst? � muļķis vaicāja.

� Nē, nedevu, � brālis atbildēja.

� Tāpēc viņ� ari apgrauza kāpostus, � muļķis paskaidroja. � Vajadzēja pabarot.

� Jā, esmu vainīgs, � brālis atzinās un muļķim neko nedarīja.

Citā reizē muļķis noķēra lapsu. Brālis ieraudzīja muļķi ar lapsu un

vaicā:

� Ko tu pārvedi?

� Zosu gani, � muļķis atbildēja. � Pērc, ja gribi. Tev nebūs jālīgst zosu gans.

Brālis nopirka lapsu un aizveda ganīt zosis. Lapsa visas zosis nokoda, divas apēda un aizmuka. Brālis aizgāja pārmācīt muļķi, kāpēc tas viņu piekrāpis.

� Bet vai tu zosu ganei devi ēst? � muļķis vaicāja.

� Nē, nedevu, � brālis atbildēja.

� Tāpēc tā arī nokoda zosis, � muļķis paskaidroja. � Vajadzēja pabarot.

� Jā, esmu vainīgs, � brālis atzinās un muļķim neko nedarīja.

Pēc kāda laika muļķis noķēra vilku. Brālis nu vaicā:

� Ko tu pārvedi?

� Aitu cirpēju, � muļķis atbildēja. � Pērc, ja gribi. Tas skaisti nocirps aitas.

Brālis nopirka vilku un ielaida aitu kūtī. Vilks saplēsa visas aitas un aizbēga. Brālis aizgāja piekaut muļķi, kāpēc tas viņu piekrāpis.

� Bet vai tu cirpējam devi ēst? � muļķis vaicāja.

� Nē, nedevu.

� Tāpēc viņ� arī saplēsa aitas, � muļķis paskaidroja. � Vajadzēja pabarot.

� Jā, esmu vainīgs, � brālis atzinās.

Muļķis drīz vien no me�a atveda lāci.

� Ko tu tagad atvedi? � brālis vaicāja.

� Dravnieku, � muļķis atbildēja. � Pērc, ja gribi. Tas lieliski apkops tavu dravu.

Brālis nopirka lāci un aizveda uz dravu. Lācis apēda visas �ūnas ar medu un bitēm.

Brālis sakampa savu galvu un nozvērējās vairs neielaisties nekādās darī�anās ar muļķi, bet zvēri, tencinādami muļķi, sanesa viņam pilnu pirti ar visādiem me�a labumiem.

.

Kāds vīrs reiz atnācis pie ķēniņa un sācis runāt:

� Es tev, gai�ība, trīs laimes atnesu pārdot. Vai pirksi tās no manis? Ķēniņ� atbildējis:

� Saki, lūdzams, � kādas laimes tu gribi pārdot?

� Pirmā laime: �Dari ko darīdams, apdomā galu.�

Ķēniņ� tūliņ vaicājis:

� Cik tu gribi par �o laimi?

� Simt zelta dukātu, � vīrs atbildējis.

Ķēniņ� tūdaļ licis viņam noskaitīt simt zelta dukātu.

� Un kāda ir otrā laime?

Vīrs teicis:

� Ja tavā priek�ā ir lielceļ�, tad nebrauc pa sānu ceļiem.

Ķēniņ� vaicājis:

� Cik tu gribi par to?

� Tikpat, � virs atbildējis.

� Ņem!

Tad ķēniņ� vaicājis:

� Bet kāda ir tre�ā laime?

Vīrs atbildējis:

� Nemeklē naktsmājas tur, kur saimniece ir jauna, bet saimnieks � vecs.

Arī par to ķēniņ� samaksājis simt zelta dukātu. Vīrs pievācis naudu un gājis prom, bet ķēniņ� uz katras mantas licis iz�ūt vai iegriezt uzrakstus: �Dari ko darīdams, apdomā galu.�

Vienulaik ķēniņam radu�ies tādi nelabvēļi, kas gribēju�i viņa nāvi. Tie uzpirku�i ķēniņa bārddzini un lūgu�i, lai tas ar bārdas nazi ķēniņu nogalinot. Bārddzinis apsolījies to izdarīt. Bet, dzīdams ķēniņam bārdu, viņ� uz dvieļa gala ieraudzījis vārdus: �Dari ko darīdams, apdomā galu.� Tikko viņ� grasījies ķēniņam pie kakla likt bārdas nazi, tas viņam tūdaļ izkritis no rokām. Ķēniņ� redzējis, ka bārddzinis kļuvis bāls, un vaicājis:

� Ko tu ieraudzīji?

Bārddzinis atbildējis:

� Es tevi, gai�ība, grasījos nogalināt, jo tavi ienaidnieki mani bija uzpirku�i. Bet, tikko ieraudzīju tavu uzrakstu, man tūdaļ ie�āvās prātā: �Un kāds būs mans gals, ja es tā darī�u?� Bārdas nazis man tūdaļ izkrita no rokām.

Kad ķēniņ� redzējis tādu brīnumu, viņ� bārddzini apveltījis ar savu �ēlastību, bet tos, kas taisījās viņu nogalināt un bija uzpirku�i bārddzini, visus sodījis ar nāvi. Tagad ķēniņ� nopirkto laimi vēl augstāk vērtējis.

Reiz ķēniņam bijis jābrauc uz saeimu. Ķēniņ� redzējis, ka viņa sulaiņi, meklēdami taisnāku ceļu, nebrauc pa lielceļu, bet iegrie�as �auros sānu ceļos, un tiem sacījis, lai nenogrie�oties no lielceļa, bet sulaiņi teiku�i:

� Mīļo ķēniņ, mēs alla� tā braucām.

Ķēniņ� atbildējis:

� Jums mani jāklausa!

� Labi, lai notiek tava griba, � sulaiņi biju�i ar mieru.

Kad viņi aizbrauku�i galā, dabūju�i zināt, ka laupītāji uz �aurā sānu ceļa ķēniņam uzglūnēju�i, lai viņu noslepkavotu, jo viņ� alla� pa to ceļu esot braucis.

Citā reizē ķēniņ� pilsētā meklējis naktsmājas. Viņ� apmeties kādās mājās un ieraudzījis, ka saimnieks ir vecs, bet saimniece jauna. Ķēniņ� tūdaļ sulaiņiem pavēlējis, lai sameklē citas naktsmājas. Tie sāku�i teikt:

� Visā pilsētā labākas istabas nav.

Ķēniņ� atbildējis:

� Lai arī būtu sliktāka istaba, tikai lai cita!

Ķēniņu tūdaļ aizvedu�i uz citu viesnīcu, bet pārējie ļaudis paliku�i pārnak�ņot vecajā vietā. Kas noticis ar viņiem? Naktī viņus visus līdz pēdējam noslepkavoju�i laupītāji, kas meklēju�i un gribēju�i noslepkavot ķēniņu. Ķēniņ� bijis ārkārtīgi priecīgs, ka nopircis tādas laimes, ar kurām trīs reizes izglābies no nāves. Vai viņ� no nāves izglābies arī ceturto reizi � nav zināms. Kāds vīrs viņam bija pārdevis tikai trīs laimes...

Pasaule reiz dzīvojis gudrs zemnieks. Kad �is viendien ceļmala sējis kvie�us, garām braucis tās zemes ķēniņ�. Viņ� apstājies, uzrunājis zemnieku un vaicājis, cik peļņas �is iegūstot no savas saimniecības. Zemnieks atbildējis:� Zemes man nav daudz, tālab ari mana peļņa nav nekāda lielā. Gadā sanāk apmēram divi simti dālderu.

� Un kur tu liec �o naudu?

� Piecdesmit dālderu atdodu ķēniņam, piecdesmit dālderu aiziet par parādiem, piecdesmit dālderu aizdodu citiem, piecdesmit dālderu iemetu purvā, � zemnieks atbildējis.

Ķēniņ� nav sapratis zemnieka vārdus. Viņ� lūdzis paskaidrot. Un zemnieks paskaidrojis:

� Piecdesmit dālderu atdodu ķēniņam � tie ir nodokļi, ko es maksāju par savu zemi. Piecdesmit dālderu aiziet par parādiem � mans tēvs, lūk, ir vecs, viņ� mani audzināja, un tagad tēvs man jāuztur. Piecdesmit dālderu aizdodu citiem � es, veries, audzinu dēlu, tik daudz katru gadu iztērēju viņa vajadzībām, un par to viņam mani vecumdienās būs jāuztur. Piecdesmit dālderu iemetu purvā, � tā sacīt, es audzinu meitu un krāju viņai pūru. Kad aizlaidī�u pie vīra, tad pūra nauda būs tikpat kā purvā iemesta � pie manis tā vairs neatgriezīsies.

Ķēniņam zemnieks ļoti patika, un viņ�, neko lielu negudrojis, tam sacīja:

� Tu pielūko, lai savu pasaku nevienam citam nestāstītu kā tikai manā klātbūtnē. Ja tu būsi pacietīgs � dabūsi dāvanas, ja pļāpāsi � tiksi sodīts.

Zemnieks deva vārdu, ka nevienam nestāstī�ot kā tikai ķēniņa klātbūtnē, un ķēniņ� aizbrauca savu ceļu. Pēc kāda laika ķēniņ� sarīkoja dzīres un saviem ciemiņiem uzdeva �ādu mīklu:

� Kādam zemniekam no savas saimniecības gadā sanāk divi simti dālderu peļņas. Piecdesmit dālderu viņ� atdod ķēniņam, piecdesmit viņam aiziet par parādiem, piecdesmit viņ� aizdod citiem un piecdesmit dālderu iemet purvā. Uzminiet � kā zemnieks to visu sadala?

Neviens nevarēja pateikt. Tad ķēniņ� sacīja:

� Es dodu trīs dienas laika padomāt.

Ķēniņa vecākais ministrs sāka gudrot: �Dro�i vien ķēniņ�, ceļodams pa valsti, �o mīklu būs dzirdējis no ļaudīm. Jābrauc un jāapjautājas.� Un brauca pa tiem ceļiem, pa kuriem ķēniņ� bija braucis. Nekur tālu neaizbraucis, ministrs ceļmalā satika zemnieku, kas pļāva kvie�us, un pavaicāja:

� Vai pie reizes mūsu ķēniņ� te nav braucis?

� Jā, reiz brauca garām. Es vēl tiku runājis ar viņu.

� Par ko tu runāji?

� Ķēniņ� man lika, lai nevienam citam nestāstot kā tikai viņa klātbūtnē.

� Ņem naudu, tikai pastāsti man.

Zemnieks paņēma rokās dālderi, skatās � uz tā izkalta ķēniņa seja � un tūdaļ, raudzīdamies naudā, ministram visu pastāstīja. Par to viņ� dabūja divdesmit piecus dālderus.

Pec trim dienam ministrs devas pie ķēniņa un izstāstīja mīklas atminējumu. Viņ� vienīgais arī bija atminējis.

Ķēniņ� saprata, ka tas pats zemnieks viņa ministram būs izskaidrojis mīklu. Viņ� tūdaļ pavēlēja atvest zemnieku. Kad zemnieku atveda, ķēniņ� tam sacīja:

� Es tiku tev teicis: pielūko, lai nevienam citam nestāstītu kā tikai manā klātbūtnē, bet tu ņēmi un izpļāpāji manam ministram!

� Ministrs man iedeva sudraba dālderi, uz tā es ieraudzīju ķēniņa seju un tās priek�ā izstāstīju, � zemnieks atbildēja.

� Tev taisnība, � ķēniņ� atzinās.

Ķēniņ� pūlējās izdibināt zemnieka gudrību un turpināja:

� Tagad pasaki man � kāpēc tev mati uz galvas sirmi, bet bārda melna?

� Tāpēc, ka mati uz galvas ir divdesmit gadu vecāki nekā bārda, � zemnieks atbildēja.

� Ja tu esi tik gudrs, tad pasaki � cik augstas ir debesis?

� Debesis it nemaz nav augstas. Tikko uz zemes pieklaudzini, tūdaļ debesīs dzird. Ja tu, ķēniņ, netici, tad, lūdzu, kāp debesīs, es te pieklaudzinā�u, un tu, ķēniņ, tur dzirdēsi.

� Bet nu pasaki man � cik dziļa ir zeme?

� Zeme ir ļoti dziļa. Jau pagāju�i divdesmit pieci gadi kop� tā laika, kad pavadīju savu vecotēvu, un viņ� vēl nav atgriezies.

� Labi, �odien tu vari iet uz mājām. Kad es tevi pasauk�u nākamreiz, atnāksi atkal, � ķēniņ� zemniekam sacīja.

Drīz vien ķēniņ� atkal sarīkoja dzīres. Sasauca visus savus ministrus un daudz ciemiņu. Arī gudrais zemnieks tika pasaukts. Ķēniņ� nosēdināja zemnieku sev blakus pa kreisi roki. Ķēniņ� iedzēra uz tā ciemiņa veselību, kas sēdēja viņam pa labi roki, iepliķēja to un sacīja: �Tā jādara visiem, kas dzer uz sava kaimiņa veselību pa labi roki.� Un visi tā darīja. Pienāca kārta arī zemniekam iedzert un iepliķēt savu kaimiņu pa labi roki � ķēniņu. Visi skatās vien � ko darīs vienkār�ais lauku cilvēks? Iepliķēt ķēniņu � tas nozīmē pa�am iet bojā! Zemnieks brīdi pagaidīja, tad sacīja:

� Lūdzu, jūsu augstība ķēniņ, un jūs, augstie ciemiņi, ļaujiet man

Iepriek� bilst da�us vārdus, pēc tam es darī�u to, kas man pēc kārtas jādara.

� Runā vien, � ķēniņ� atļāva.

� Jūsu gai�ība ķēniņ un augstie ciemiņi! Kāds cilvēks reiz peldēja pa jūru uz sadragāta kuģa lauskas. Viņ� aizīrās līdz krastam, bet tur bija briesmīgi atvari. Ja peldēs tiem pāri, noslīks, bet, ja pagriezīsies atpakaļ un turēsies uz ūdens, varbūt arī paliks dzīvs. Sakiet man � ko �is bēdubrālis lai izvēlas: vai krastā dabūt galu, vai arī pagriezties atpakaļ un varbūt izglābt dzīvību?

Visi ciemiņi atbildēja:

� Labāk pagriezties atpakaļ un izglābt dzīvību.

� Tad arī es pagriezī�os atpakaļ, � zemnieks sacīja, iedzēra un iepliķēja savu kaimiņu pa kreisi roki � vecāko ministru.

� Es redzu, ka tu esi gudrs cilvēks, � ķēniņ� sacīja. � Vari iet uz mājām. Pēc divām nedēļām tu atnāc vēlreiz.

Pēc divām nedēļām zemnieks atkal ir klāt, bet pie galma vārtiem stāv sargs un viņu nelai� iek�ā. Tas saka:

� Ja tu dosi man pusi no tā, ko tev dos ķēniņ�, tad laidī�u iek�ā.

Zemnieks saprata, ka sargs muļķīgā kārtā grib iedzīvoties, un tam

sacīja:

� Labi, varu atdot tev visas dāvanas, tikai tu man par to paraksties un ātrāk laid iek�ā.

Sargs parakstīja grāmatu par visām dāvanām, un zemnieks devās pie ķēniņa. Ķēniņ� viņam saka:

� Redzu, ka manā valstī nav gudrāka cilvēka par tevi. Prasi, ko tikai gribi, visu dabūsi.

� Es gribētu dabūt divdesmit piecas rīkstes, � zemnieks atbildēja.

Ķēniņ� brīnījās, tomēr bija ar mieru dot. Tad zemnieks sacīja:

� Tikai tās rīkstes nebūs man. Es visas dāvanas, ķēniņ, apsolījos atdot tavam sargam. Te ir sarga paraksts.

Ķēniņ� paskatījās, tad pasauca vārtu sargu un deva tam divdesmit piecas rīkstes. Nu ķēniņ� sacīja:

� Ja visas tavas dāvanas pievāca vārtu sargs un tu paliki be�ā, tad vari prasīt vēlreiz, ko tikai vēlies, un es tev labprāt do�u.

� Labi būtu, ja es dabūtu vecus seglus, � zemnieks atbildēja.

� Es tev do�u lepnu zirgu ar jauniem segliem, � ķēniņ� piedāvāja.

� Iztik�u ar veciem segliem, jūsu gai�ība, � zemnieks atbildēja. Ķēniņ� uzrakstīja grāmatu: �Vecos Seglus Dāvinu... tādam un tādam.� Tajā zemē visus vārdus rakstīja ar lielo burtu. Un tajā zemē tie�ām bija liela mui�a, vārdā Vecie Segli. Zemnieks devās uz to mui�u un tās īpa�niekam, kādam ģenerālim, sacīja:

� Kop� �īs dienas es esmu mui�as īpa�nieks. Te ir ķēniņa grāmata. Ģenerālis nezināja, kas noticis, tāpēc briesmīgi noskaitās un tūdaļ

devās pie ķēniņa. Ķēniņ� tam sacīja:

� Biju pavisam piemirsis, ka manā valstī ir tāda mui�a, bet teikto vārdu nevaru ņemt atpakaļ � Vecie Segli tev jāatdod gudrākajam cilvēkam manā valstī. Ja arī tu būsi gudrs, tad uzdāvinā�u tev citu mui�u.

,

Viens ķēniņ� sadomāja atrast tādu cilvēku, kuram nebūtu nekādu rūpju. Bet, kur tikai viņ� brauc, kuru tikai iztaujā, visi viņam sūdzas par rūpēm. Reiz viņ� iegriezās pie mācītāja un vaicā:

� Vai tev ir kādas rūpes?

Mācītājs viņam atbildēja:

� Ja man nav ne sievas, ne bērnu, kādas gan rūpes varētu būt? Ne par vienu man galva nav jālauza.

Tad ķēniņ� viņam saka:

� Labi. Tava galva nav pārpūlēta, tāpēc uzmini trīs mīklas. Līdz manai nākamajai apciemojuma reizei to varēsi paspēt. Ja neuzminēsi, tad vairs nebūsi par mācītāju � es tevi padzī�u. Pirmā mīkla būs �āda: vai debesis ir augstākas, vai zeme dziļāka? Otra �āda: cik ķēniņ� ir vērts? Bet tre�ā: ko ķēniņ� domā?

Nu mācītāju pārņēma tādas rūpes, ka viņ� vairs nezina, ko iesākt. Viņ� pārstāja skaitīt lūg�anas un staigāja pa laukiem kā dieva nepieņemts. To pamanīja ganu zēns, kas ganīja mui�as lopus. Un viņ� mācītājam vaicā:

� Kāpēc tu tāds norūpējies? Jau kuro dienu redzu, ka tu staigā pa lauku pavisam pārvērties.

Mācītājs saka:

� Kā lai neskumstu, ja ķēniņ� man uzdevis grūtas mīklas; vairs nav tālu tā diena, kad ķēniņ� būs atkal klāt, bet es nezinā�u, ko viņam teikt.

Tad gans vaicā:

� Kādas mīklas ķēniņ� tev uzdeva?

� Man uzdeva trīs mīklas. Pirmā: vai debesis ir augstākas, vai zeme dzijāka? Otra: cik ķēniņ� ir vērts? Tre�ā: ko ķēniņ� domā?

Tad gans mācītājam saka:

� Vienkār�am cilvēkam tīrais nieks tādas mīklas uzminēt � tikpat kā nospļauties.

Mācītājs saka:

� Tad tu ķēniņam tās uzmini manā vietā. Es tev samaksā�u, cik gribēsi.

Gans saka:

� To es varu, cienīgtēvi Bet kas manā vietā ganīs?

Mācītājs saka:

� Tanī dienā es tavā vietā paganī�u, bet tu uzvilksi manas drēbes, satiksies ar ķēniņu un viņa mīklas uzminēsi.

Līdzko pienāca diena, kad ķēniņam jābrauc, mācītājs aizgāja pie gana, abi pārmija drēbes un mācītājs sāka ganīt, bet gans gāja ķēniņu sagaidīt. Pa ceļam viņ� nopirka krustiņu, samaksāja par to rubli un uzkāra kaklā. Tikko satika ķēniņu, tas tūdaļ vaicā:

� Vai uzminēji manas mīklas?

Gans atbild:

� Kā nu ne, ķēniņ. Ja bija uzdotas, tad arī uzminēju. Pateik�u visas trīs.

� Vispirms pasaki pirmo: vai debesis ir augstākas, vai zeme dziļāka?

Gans vēl pagudro un saka:

� Zeme ir dziļāka. Pie debesīm es redzu sauli, bet naktī zvaigznes un mēnesi. Toties manu tēvu kā ielaida zemē, tā jau divdesmit gadu viņ� nepārnāk, acīm redzot, zeme ir dziļāka.

� Labi. Tagad pasaki � cik ķēniņ� ir vērts?

Gans pagudro un saka:

� Ķēniņ� ir se�desmit kapeiku vērts!

Ķēniņ� noskaitās uz ganu un negantā balsī uzbrēca:

� Kā tas var būt, ka esmu tikai se�desmit kapeiku vērts?!

Gans viņam saka:

� Es, vei, par rubli nopirku dievu, � un ķēniņam parādīja krustiņu, � bet ķēniņam jābūt par kādu tre�o daļu lētākam nekā dievam.

Ķēniņ� ar �ādu atbildi bija mierā.

Tad ķēniņ� vaicā:

� Pasaki � ko es domāju?

� Tu, ķēniņ, domā, ka es esmu mācītājs, bet patiesībā es esmu mui�as gans.

� Un kur ir mācītājs? � ķēniņ� vaicā.

� Mācītājs manā vietā gana lopus, un es viņa vietā ķēniņam mīklas minu.

� Labi, ka tā, � ķēniņ� saka. � Par to, ka uzminēji visas manas mīklas, es tevi apbalvo�u � un lopi tev vairs nebūs jāgana! Bet mācītājam pasaki, lai viņ� lopus gana vesels arī uz priek�u, � viņ� par mācītāju vairs nebūs!

.

Reiz dzīvoja puisis, kas bija galīgs nabags, jo tam nekas nepiederēja. Sadabūjis kādu vecu apģērba gabalu, viņ� to uzvilka mugurā un devās pasaulē. Ja satiek kādu cilvēku, tūlīt vaicā:

� Kāpēc man nekā nav?

� Vai tev ir kāds darbs?

� Nē, nav.

� Ja nav darba, � cilvēks viņam atbild, � kā lai tu pie mantas tiec? Un nabags iet tālāk, visiem pra�ņādams, kāpēc �im nekā neesot. Tā viņ� nonāca kādā pilsētā. Iet pa pilsētu un redz � augļu dārzs, bet dārzā pastaigājas ķēniņ� ar ķēniņieni. Viņ� pieiet pie ķēniņa un vaicā:

� Kāpēc man nekā nav?

� Vai tu proti lasīt, rakstīt vai kādu amatu?

� Nē, neprotu!

� Kā lai tu pie mantas tiec, ja neko neproti?

Nabags iet tālāk un ierauga: uz pils lievenēm sē� ķēniņa meita un au� jostas. Viņ� pieiet pie tās un vaicā:

� Kāpēc man nekā nav?

� Vai tu jau esi precējies?

� Nē, vēl neesmu.

� Apņem sievu, un tad tev būs sieva, � ķēniņa meita viņam atbild.

Nabags pasmējās un gāja savu ceļu. Kur viņ� sievu liks, ja pa�am

nekā nav?

Ķēniņ� redzēja, ka nabags smējās, un viņ� gribēja zināt, ko meita tam teikusi. Nu viņ� meitai vaicā:

� Ko tas cilvēks tev jautāja?

� Viņ� jautāja, kāpēc �im nekā neesot.

� Un ko tu viņam atbildēji?

� Neteik�u.

� Pasaki!

� Neteik�u.

Lai ari kā ķēniņ� centās meitu piespiest pateikt, tomēr veltīgi. Tad ķēniņ� lika sameklēt to puisi. Nabagu sameklēja, atveda pie ķēniņa, un ķēniņ� viņam vaicā:

� Ko tu ķēniņa meitai jautāji?

� Es jautāju, kāpēc man nekā nav.

� Un ko viņa tev atbildēja?

� Apņem sievu, un tad tev būs sieva!

Nu ķēniņ� aizsvilās dusmās uz meitu.

� Ja jau �is neprecējies dzīvo tādā postā, � viņ� saka, � kas gan būs tad, kad apņems sievu un sagaidīs bērnus? ... Ja tu �im tādu padomu devi, tad ej pie viņa un dzīvo ar �o!

Un ķēniņ� padzina meitu kopā ar nabaga puisi. Abi aizgāja uz sve�u pilsētu, un ķēniņa meita nabagam saka:

� Es uzvilk�u citas drēbes, bet manas galma drēbes tu aiznes tam tirgonim, no kura mans tēvs alla� ņem preces, un pārdod par tik un tik rubļiem, bet, ja tirgonis vaicās, kam tās drēbes pieder, saki � tavai sievai.

Nabags aiznesa drēbes pie tirgoņa, pateica cenu, bet tirgonis vaicā:

� Kur tu dabūji �ādas drēbes?

� Tās pieder manai sievai.

� Tu tās nozagi!

� Tās pieder manai sievai, � nabags paliek pie sava.

Tirgonis noskaitās, pasauca policiju un lika apcietināt puisi.

� Kur tu dabūji �īs drēbes? � policija vaicā.

� Tās pieder manai sievai.

� Ja tās būs tavas sievas drēbes, � tirgonis saka, � es atdo�u tev visu savu mantību.

� Labi!

Un nabagu paņēma ciet, bet tirgonis parakstījās, ka atdo�ot visu savu mantību, ja drēbes piederē�ot pui�a sievai.

� Un kur ir tava sieva?

� Aiz pilsētas gaida mani.

Abus aizveda pie ķēniņa meitas.

Tikko ieraudzīja ķēniņa meitu, visi tūdaļ viņu pazina, bet ķēniņa meita �iem saka:

� Kālab jūs mokāt �o cilvēku? Viņ� ir mans vīrs.

Tirgonis nokāra degunu un bija spiests atdot nabagam visu savu mantību.

Nu nabags ar ķēniņa meitu pārcēlās dzīvot uz tirgoņa māju. Visa kā tur bija papilnam, tikai trūka vēl naudas. Ķēniņa meita noauda jostu, iz�uva ar dārgakmeņiem, tad nabagam lika to aiznest un pārdot. Nabags jostu piesēja kārts galā (kā jau nepra�a) un nēsāja pa pilsētu. Bet tajā pilsētā nevienam nebija tādu jostu. Kāds tirgonis ieraudzīja, ka cilvēks pārdod jostu, un vaicā:

� Kur tu ņēmi �o jostu?

� Tā pieder manai sievai.

� Atzīsties, ka nozagi!

� Tā pieder manai sievai.

Pa to laiku apkārt sapulcējās vēl citi tirgoņi. Visi vienā balsī saka, ka josta esot zagta. Turpretim nabags paliek pie sava:

� Tā pieder manai sievai.

Nu tirgoņi lika kopā katrs pa divi tūksto�i un teica:

� Ja �ī josta piederēs tavai sievai, tad �ī nauda piederēs tev!

Tad nabags aizveda tirgoņus pie ķēniņa meitas, tā ņēmās strostēt �os, kāpēc bez vajadzības aiztiekot viņas vīru. Tirgoņi nobijās, atdeva nabagam solīto naudu un tuk�ā devās mājup. Tagad visa kā bija papilnam: ij naudas, ij visādu citu labumu.

Nu nabags ar ķēniņa meitu dzīvo laimīgi. Te ķēniņ� atsūta savus kalpus uz tirgoņa mājām, kurās apmetusies ķēniņa meita ar savu vīru,� vajagot tik un tik pre�u.

� Lai pats ķēniņ� brauc �urp, � ķēniņa meita saka, � citādi nedosim!

Kalpi atgrie�as un stāsta, kā bijis: tirgonis negribot dot preces. �Lai,� �is teicis, �pats ķēniņ� brauc �urp!�

� Ko?! Lai �pats ķēniņ� brauc �urp�? Labi! Jūdziet zirgus!

Iejūdza. Un ķēniņ� brauca. Bet ķēniņa meita pazina tēva straujo dabu,

tāpēc apak�ā uzvilka dzelzs tērpu. Atbrauca ķēniņ�, izlēca no ratiem un devās taisni pie meitas. Un cērt viņai ar zobenu pa pleciem! Bet zobens atlec. Tikai tad ķēniņ� attopas un ierauga savu meitu. Viņ� nevar beigt brīnīties:

� Kā tu te gadījies?

Tā un tā, ķēniņa meita izstāstīja, kā viss noticis.

� Tev taisnība, � ķēniņ� sacīja, norakstīja viņiem pusi savas zemes un tanī pa�ā vakarā sarīkoja kāzas. Arī es tajās kāzās biju: kodaļā sēdēju un kāziniekus vēroju, un visu, ko dzirdēju un redzēju, vārdu pa vārdam pierakstīju.

.

kādreiz mui�as tuvumā dzīvoja nabaga vīrs, iesaukts par Plik-pēteri. Mui�as kungs bija varen bagāts, bet, kā jau bagātam, mantas nekad nav diezgan, lai arī nezina, kur to likt.

Reiz Plikpēteris ņēma un sadomāja piemānīt kungu: uz palaidnībām Plikpēterim bija nags.

Kādu dienu kungs iet gar Plikpētera būdu un redz � Plikpēteris, uz-rotījis piedurknes, ru�inās pa mēsliem, bet blakus, galvu nodūrusi, stāv Plikpētera ķēve.

Kungs pieiet tuvāk un vaicā:

� Ko tu, Plikpēter, te dari?

Plikpēteris nokaunas, rokas paslēpj aiz muguras, mīņājas uz vietas un negrib sacīt.

� Saki, nebaidies, � kungs uzmundrina.

� Kā redzi, kungs, naudu meklēju .,.

� Kur tu ņēmi naudu? � kungs vaicā, ieraudzījis Plikpētera mēslainajā rokā da�us naudas gabalus.

� Ķēvele izmeta, mēslos atradu. Paldies dievam, ka man vēl �ī ķēve ir. Pats zināt, kungs, kāda man tā mantība, � badā nomirtu, ja nebūtu ķēves. Tikai visa nelaime, ka nevaru to labāk pabarot. Ja es �o baroju ar salmiem, izmet vara naudu, ja dabū sienu, tad izbirst arī sudraba nauda. Biju�as man auzas, birtu pat zelta nauda.

Kungs pakasa galvu un saka:

� Zini ko, Plikpēter! Tu pārdod man savu ķēvi. Es tev labi samaksā�u. Naudas tev pietiks visam kam, vairs nebūs jāgrābstās pa mēsliem un nauda jāmeklē � tā tev jau būs rokā.

� Nevaru, kungs, nevaru! � Plikpēteris turas pretī, kā prot. � �ī ķēve ir visa mana mantība! Ja es to pārdo�u, man vairs nebūs par ko bērniem maizi un sāli nopirkt... Nevaru, kungs! Kā mēs tad dzīvosim?

� Es tev saku: neraizējies! Do�u tev tik daudz naudas, ka varēsi iztikt līdz nāvei, � un, izņēmis no kabatas maisiņu naudas, iedeva to Plik-pēterim.

Plikpēteris paņēma maisiņu naudas, pa�vadzināja, pacilāja vienā un otrā rokā, tad, dodams kungam atpakaļ, saka:

� Nevaru, kungs! Nevaru pārdot: sieva mani bez na�a nokaus...

Kungs redz, ka Plikpēterim naudas vēl par maz, paņem otru maisiņu

un dod viņam abus.

Plikpēteris ķēvi atved pie kunga un �ņukstēdams saka:

� Ja jau tāda ir kunga griba, lai notiek tā, kā kungs vēlas, bet man ķēveles gau�ām �ēl � tikpat kā miesīgas mātes ...

� Ne�ņuksti, ne�ņuksti, � kungs saka. � Par naudu tu varēsi labāku nopirkt.

Un kungs ķēvi veda prom. Kad gāja pa vārtiem, Plikpēteris vēl paspēja ķēvei zem astes pabāzt da�us sudraba naudas gabalus un vienu zelta.

Kungs ķēvi aizveda uz mui�u. Ieveda pagalmā, pasauca kalpu un lika atnest spaini auzu. Pats kungs ķēvi pabaroja un gaidīja, kad tā mēslus metīs. Kundze pa logu ieraudzīja kungu pagalmā un iznāca no istabām paskatīties, kādu zirgu viņ� tur tik rūpīgi kopj. Skatās � kungs ap izkāmēju�u ķēveli tup�ņā. Kundze pienāca tuvāk un ņēmās bārties:

� Ko vēl sadomāji! Vai mui�ā zirgu tev nepietiek, ka tādus sprāgo-ņas sāc pirkt?

� Muļķe tu esi un neko nejēdz! �ī ķēve ir vislielākā bagātība � no tās birst nauda.

Kundze atmeta ar roku un gāja uz istabām, negribēja celt traci, kad kalpi tepat klausās.

Tikko ķēve izmeta mēslus, kungs tūdaļ uzrotīja piedurknes, klupa pie mēsliem un sāka meklēt naudu.- Viņ� atrada vienu zelta naudas gabalu un pāris sudraba. Ar naudu rokā viņ� skrēja uz istabām kundzei rādīt, kādu bagātību mēslos atradis.

Kundze pa�ūpo galvu un saka:

� Palūkosim, kādus zelta kalnus ķēve tev rīt izdēs!

Bet kungs viņā ir neklausījās, � kā vēja nests, aizsteidzās pie savas ķēves.

Otrā dienā kungs ķēves mēslos visādi izmeklējās naudu, bet vairs nevarēja atrast nevienu gabalu, kaut gan ķēvi bija barojis ar tīrām auzām. Kungs saprata, ka Plikpēteris viņu piemānījis.

Kādu dienu kungs ar ķēvi pie rokas iet uz Plikpētera būdu un sirdī domā, ka tagad Plikpēterim neizbēgt no rīkstēm.

Plikpētera ģimene taisījās pusdienot. Uz pavarda stāvēja pods ar verdo�iem kāpostiem. Plikpētera sieva gribēja, lai kāposti ātrāk atdziest, tāpēc podu ar kāpostiem iznesa un nolika saules pusē uz valnī�a pie mājas. Kāposti tikko bija nocelti no uguns un vēl vārījās, kad kungs ar ķēvi pie rokas ienāca pa vārtiem. Plikpētera sieva, ieraudzījusi kungu, aiz bailēm iekliedzās. Pats Plikpēteris dzirdēja sievas kliedzienu un, neko ļaunu nedomādams, iznāca no istabas. Viņ� tāpat stipri nobijās, kad pagalmā ieraudzīja kungu ar ķēvi.

Kungs ļoti nikni palūkojās uz Plikpēteri un sāka bārties:

� Kā tu, Plikpēter, mani varēji tā piemānīt? Atdod naudu! Ja ne, tad...

Te kungs paskatījās uz kūpo�o podu un ieraudzīja, ka podā vārās kāposti, bet zem poda uguns nav.

� Saki, Plikpēter, � kas tas par brīnuma podu tev ir?

Plikpēteris uzreiz atskārta, ka �oreiz kungu tāpat varēs piemānīt. Tāpēc uz jautājumu atbild:

� Parastais pods vien ir.

� Kā nu parastais! Redzi ta�u, ka saulē vārās, bet uguns zem poda nav! Brīnuma pods!...

� Vienīgā laime, ka mums vēl ir �is pods, � Plikpēteris saka. � Kad viņreiz, kungs, aizvedāt ķēvi, nauda man drīz kustln izkusa. Kamēr mums ir �is pods, tikmēr vismaz malka nav jāpērk, kaut kā varam izvārīt ēdienu...

� Zini ko, Plikpēter! � kungs saka. � Tu man pārdod �o podu.

� Nevaru, kungs, nevaru! Kā es, nabags, tad iztik�u?! Kā nopirk�u malku?

� Nerunā blēņas! Do�u tev maisiņu naudas � un pods būs mans! Lej ārā kāpostus un dod �urp podu!

To sacījis, kungs paņēma maisiņu naudas un iedeva Plikpēterim.

Plikpēteris ar sievu metās bu�ot kungam roku un lūgt, lai podu atstājot. Kungs domāja, ka maz naudas samaksājis par podu, paņēma otru maisiņu naudas un pielika vēl pāris sauju. Plikpēteris noslaucīja asaras un lika sievai kāpostus izliet. Atdodams podu, vēl neaizmirsa kungam pateikt:

� Kungs, jūs nodarāt man lielu pārestību. Bet lai notiek tā, kā kungs vēlas.

Kungs Plikpēterim uzsita uz pleca, paņēma podu un pavisam aizmirsa runāt par ķēvi.

Kungs svilpodams iet ar ķēvi pie vienas rokas un podu otrā.

Tikko viņ� iegāja mui�as pagalmā, tūdaļ pasauca kalpu, lika noķert tītaru, nokaut, noplūkt, izķidāt un viņam atnest.

Kolīdz kalps atnesa izķidāto tītaru, pats kungs tūdaļ to sagrieza gabalos, ielika podā, uzlēja ūdeni, nolika saulē pagalma vidū un gaidīja, kad pods vārīsies.

Kundze skatās pa logu un redz, ka kungs staigā ap podu, bet ķēve stāv piesieta pie �oga. Pati vairs nenāk ārā no istabām bārties: zina, ka tas tik un tā neko nelīdzēs.

Kungam apnika staigāt ap podu. Jau saule sāka rietēt, bet pods kā nevārās, tā nevārās. Kungs saprata, ka Plikpēteris viņu arī �oreiz būs piemānījis. Noskaitās, tītara gaļu izgāza zemē un atkal ar ķēvi pie vienas rokas un podu otrā taisni pa lauku dodas pie Plikpētera.

Bet Plikpēteris nav muļķis! Kā ieraudzīja, ka kungs nāk taisni pa lauku, tā saprata, ka tagad labs gals nav gaidāms. Viņ� tūdaļ pūslī ielēja bie�u sulu, piesēja sievai zem priek�auta, un, tikko kungs ienāk pagalmā, tā Plikpētera sieva metas virsū vīram un skrāpē acis:

� Tu stulbais muļķis! Tu nejēga! Kā var par tādu nieka naudu pārdot ķēvi un podu! Lai svētā zeme tevi netur! Lai ellē vietas tev nav!...

Kungs pagalmā stāv, klausās un skatās, kas vēl notiks.

Plikpēteris pakampj aiz durvju stenderes aizbāzto nazi un dur sievai taisni vēderā. Sieva pārplūst asinīm, iekliedzas pārvērstā balsī un nokrīt gar zemi. Kungs nobīstas.

� Tas, kungs, nav nekas! Mēs viņu tūdaļ atdzīvināsim. Tad zinās, ka vīram nedrīkst lēkt acīs, � Plikpēteris saka, it kā nekas nebūtu noticis

� Kā tu atdzīvināsi savu sievu, ja viņa vairs nav dzīva? � kungs vaicā un vēl arvien netic.

� Redzēsiet, kungs! Pats savām acīm redzēsiet, kā es viņu atdzīvinā�u. Visas sievas ir vienādas � kā vienkār�u ļau�u, tā kungu. Tikai viņām maķenīt jānolai� trakās asinis, tad uzreiz paliek tik labas, ka liec vai azotē!

To sacījis, Plikpēteris paņēma sievu aiz padusēm un ievilka istabā. Istabas vidū viņ� sievu noguldīja uz grīdas, no vad�a paņēma siksnu, bet no baļķu spraugas izvilka stabuli. Kungs stāv durvīs un skatās, kas notiks tālāk. Plikpēteris vienu reizi iet apkārt sievai. Iedams viņ� iepū� stabulē, ar siksnu uz�ajuj sievai pa sāniem, pa galvu, pa kājām. Iet apkārt otru reizi, atkal pū� stabulē un sievai uz�auj ar siksnu.

Kungs redz � sieva pakustina vienu kāju, pakustina otru kāju, bet Plikpēteris tikai iet apkārt, pū� stabulē un vēl arvien uz�auj ar siksnu. Kungs redz, ka sieva sāk kustināt rokas un galvu. Beidzot ņēma un apsēdās. Kungs aiz brīnumiem pat zaudēja valodu.

Plikpētera sieva piecēlās no grīdas, piegāja pie sava vīra, apskāva un bu�odama saka:

� Cik labs tu esi, manu mīļo vīriņ! Es tev vairs nekad nerunā�u pretī. Dari, ko gribi un kas tikai tev ienāk prātā!

Beigās kungs atjēdzās. Piegāja pie Plikpētera un saka:

� Tu man pārdod to nazi, stabuli un siksnu.

� Nevaru, kungs, nevaru! Kā es savu sievu tad savaldī�u?

� Pārdod, � kungs lūdzas. � Es tev do�u divus maisiņus zelta naudas, pārdod, � bet pats sirdī domā, kā viņ� pārmācīs kundzi, kad tā viņu bez vajadzības sāks bārt.

Pēc ilgas kaulē�anās kungs nopirka Plikpētera nazi, stabuli un siksnu; priecīgs iet uz mājām ar ķēvi pie vienas rokas, ar podu, nazi, stabuli un siksnu otrā rokā.

Kad kundze ieraudzīja vīru, neko negaidījusi, iznāca pagalmā un sāka bārties, ka viņ� katram muļķim ļaujot vadāt sevi aiz deguna; ar muļķiem esot sapinies un pats palicis par muļķi.

Kungs tūdaļ pakampa nazi, metās virsū kundzei un nazi līdz pa�am spalam ietrieca pakrūtē. Kundze iekliedzās nelabā balsī un sabruka uz zemes. Saskrēja mui�as ļaudis, redz � kungs kundzi nodūris.

� Esiet bez baiļu, � kungs saka. � Es kundzi tūdaļ uzcel�u. Viņai asinis maķenīt bija jānolai� ...

Mui�as ļaudis tikai rausta plecus.

Bet kungs paņem stabuli, paņem siksnu un, tāpat kā Plikpēteris, iet apkārt kundzei. Cik viņ� pūta stabuli, cik nopūlējās uz�aut ar siksnu � kundze nekust no vietas.

Tā viņ� kundzi arī neatdzīvināja.

Kad kundzi apglabāja, kungs varen sirdīgs atkal iet pie Plikpētera un �oreiz solās norēķināties par visām pārestībām.

Kā Plikpēteris ierauga kungu nākam, tā liek, lai sieva pasaka � viņ� esot miris un jau trīs dienas, kop� apglabāts kartupeļu bedrē. Iedams no priek�nama, viņ� vēl paspēja paņemt iesmu, lai, bedrē sēdēdams, varētu atgaiņāt lopus, ja tie, ap bedri staigādami, līstu virsū.

Kungs ienāk istabā un ne labdienu nepadod � tik sirdīgs viņ� ir. Tūdaļ steidzas vaicāt, kur esot Plikpēteris.

� Viņ� miris, kungs, viņ� miris, � Plikpētera sieva saka un slauka asaras. � Nomiris, nabadziņ�! Pirms trim dienām apglabājām.

� Kurā vietā apglabājāt? � kungs vaicā.

� Mēs esam nabagi, kungs! Tepat tuvu pie mājas arī apglabājām �

) pērnā gada kartupeļu bedrē, � un sieva atkal sāk �ņukstēt un savu vīru slavēt.

�Es ie�u un vismaz viņa kapu apgānī�u,� kungs pie sevis nodomāja un pat neatvadījies gāja meklēt Plikpētera kapu.

Plikpēteris dzirdēja soļus un domāja, ka tuvojas kāda govs. Viņ� baidījās, lai bedre neaizbirst, tāpēc, govi gaiņādams, izbāza iesmu. Bet kungs te jau tupās uz kapa. Tā Plikpēteris trāpīja taisni pa�am kungam. Kamēr Plikpēteris izrāpās no bedres, kungs jau bija beigts.

Kop� tā laika Plikpēteris kļuva bagāts un ļoti labi dzīvoja, bet ļaudis priecājās, ka tiku�i vaļā no kunga.

.

Reiz dzīvoja ļoti blēdīgs saimnieks. Viņ� strādniekiem nekad nemaksāja algu, katram to noblēdīja. Beidzot viņ� vairs nevarēja dabūt kalpus. Tad pie saimnieka atnāca kāds puisis, vārdā Pēteris, un viņam saka:

� Vai tu negribētu mani salīgt uz gadu?

Saimnieks saka:

� Ap�ēlojies, nāc pie manis! Es dikti meklēju kalpu!

Pēc tam viņ� puisim vaicā:

� Bet kādu algu tu gribēsi?

� Es neko negribu, tikai gada beigās, kad ie�u prom, iesitī�u tev knipi pa degunu � un būsim norēķināju�ies.

Saimnieks domā, ka tas neko lielu nesāpēs, viņ� pats knipi jau pamēģināja sev iesist. Tā arī salīga.

Darbdienās saimnieks puisi sūta strādāt, bet svētdienās � lopus ganīt. Kad puisis ganīja lopus, bet vēr�i negribēja celties, tad viņ� pieskrēja pie kāda un tā iesita knipi pa pieri, ka vērsis uz vietas guļ beigts. Ieraudzījis tādus brīnumus, saimnieks nobijās.

� Mani gaida tas pats!

Ko nu darīt? Saimnieks aizskrēja pie sava kunga sūdzēties:

� Ko es lai iesāku, mans kungs? Salīgu sev puisi, kur� citu algu negrib, tikai man pa degunu iesist vienu knipi. Nupat viņ� ar knipi nobeidza vērsi; arī mani nobeigs kā likts!

Kungs saimniekam deva tādu padomu:

� Kad tu aiziesi uz mājām, tad vakarā sūti viņu uz manām auzām, tur ir izveicīgi lā�i. Tikko tie puisi ieraudzīs, tūdaļ viņu saplosīs.

Saimnieks priecīgs pārnāk mājās un vakarā saka:

� Pēterīt, ej, lūdzams, sargāt auzas. Ja kāda ķēve tur iebridusi ēd, tu notver un ved uz mājām.

Puisis tūdaļ paņēma apau�us un gāja.

Saimnieks domā: �Cik jauki, lā�i �o saplosīs!�

Pēteris auzās atrada divus lā�us. Viņ� uzlika tiem apau�us, pārveda mājās un piesēja priek�namā pie dzirnām. Pats iegāja istabā, apgūlās pie krāsns un krāc. Saimnieks to dzird un saka:

� Pēter, es tevi sūtīju auzas sargāt, bet tu tagad guli!

Tas atbild:

� Es jau pārvedu divas ķēves.

� Kur tu tās liki?

� Piesēju pie dzirnām.

Saimnieks iededzināja sveci un gāja skatīties � pie dzirnām atrada divus lā�us un briesmīgi nobijās. Tad viņ� aizgāja pie tā pa�a kunga un saka:

� Kungs, esi �ēlīgs un glāb mani kā varēdams: mans puisis jau pārvedis mājās divus lā�us un piesējis pie dzirnām.

Kungs viņam sāka stāstīt:

� Es zinu kādu velna apsēstu ozolu, kuru neviens nevar nocirst. Sūti savu puisi, lai viņ� iet un to nocērt.

Saimnieks pārnāk mājās un saka:

� Pēter, ej un nocērt to ozolu, jo mui�a lika agri no rīta nokraut asi malkas. Jau �ovakar ej.

Puisis paņēma cirvi un aizgāja pie ozola. Viņ� nocirta ozolu un saskaldīja. Ozolā bija velns; puisis to paņēma, pārveda mājās un tāpat piesēja pie dzirnām, bet pats likās uz auss.

Saimnieks vaicā:

� Vai tu biji tur, uz kurieni tevi sūtīju?

� Biju, nocirtu un saskaldīju.

� Vai tu koka garu atradi?

Puisis saka:

� Atradu tādu sīku rēgu, pārvedu mājās un pie dzirnām piesēju.

Saimnieks tūdaļ gāja skatīties, ieraudzīja pie dzirnām piesietu velnu

un tā nobijās, ka tikko nenomira. A�i aizskrēja pie kunga un lūdz:

� �ēlīgais kungs, ko es lai daru? Puisis jau pārvedis velnu un pie dzirnām piesējis.

Kungs saka:

� Es tev do�u rakstu. Lai viņ� aizstaigā uz kādu pilsētu; kas tanī pilsētā ieiet, no tās nekad vairs ārā netiek, jo tur dzīvo laupītāji.

Saimnieks pārnesa rakstu un parādīja puisim:

� Kā nu būs, Pēterīt? Kungs dzen uz pastu. Vai tu iesi kājām vai jāsi uz to pilsētu? Te kungs iedeva rakstu: tur viņam trīs simti zelta dukātu esot.

Pēteris atbildēja:

� Brauk�us brauk�u, tikai tu atnes man kādu klēpi kaņepāju un kādu mucu darvas.

Saimnieks atnesa. Puisis visu iedeva savam piesietajam velnam, un tas viņam novija pātagu, bet vīdams izlietoja visus kaņepājus un izmērca visu mucu darvas. Tad puisis divjūga kamanās iejūdza lā�us, velns par ku�ieri, pats Pēteris par kungu � un brauc.

Kad viņi tuvojās pilsētai, Pēteris ku�ierim lika nopliuk�ķinat ar pātagu. Tikko sāka pliuk�ķināt, pilsētā logiem izbira rūtis. Visi steidzās skatīties, kas tas par troksni, ka rūtis birst ārā. Ieraudzīju�i kungu, kas atbraucis lā�u pajūgā, visi taujāja:

� Ko kungs vēlas?

Pēteris parādīja rakstu:

� Te man ir kunga dots raksts. �ajā pilsētā viņam esot trīs simti zelta dukātu.

Pilsētnieki sacīja, ka tas neesot taisnība. Puisis ku�ierim pavēl:

� Pliuk�ķini!

Kā �is sāk pliuk�ķināt, tā visa pilsēta kliedz:

� Nepliuk�ķini vairs, kungs, atdosim tev naudu!

Visa pilsēta savāca un atdeva viņam naudu, bet lūdza tikai vienu � lai puisis brauc uz mājām. Pēteris paņēma naudu, atgriezās mājās, atdeva naudu saimniekam un sacīja:

� Aiznes �o naudu savam kungam, bet pats ej izsūdzēt grēkus, jo gada beigas jau klāt un tu dabūsi pelnīto atmaksu. Kā sitī�u knipi, tā tava dziesma būs nodziedāta.

Saimnieks, dzirdēdams tik briesmīgus Pētera vārdus, krīt viņam pie kājām un saka:

� Esi �ēlīgs, Pēterīt, ņem kaut vai visu manu saimniecību, bet dzīvību man atstāj!

Puisis paņēma visu viņa saimniecību un izdalīja tiem, kam saimnieks bija noblēdījis algu, bet pats kaut kur nozuda.

Varbūt viņ� arī �odien vēl staigā pa raibo pasauli, ar knipjiem pārmācīdams negodīgus saimniekus.

.

Kāds kungs vienmēr salīga sev kalpus. Par algu norunāja tā: ja kalps gada laikā ne reizes nenoskaitīsies, bet kungs noskaitīsies, tad kalpam maksās ļoti daudz, un otrādi � ja kalps noskaitīsies, tad kungs viņam izgriezīs no muguras sloksni ādas un padzīs.

Dzīvoja trīs brāļi � divi gudri un tre�ais muļķis. Vecākais, gudrais brālis, salīga darbā pie kunga. Agri no rīta viņ� gāja kult. Senos laikos rijās kūla ar spriguļiem. Vecākais brālis kuļ un kuļ, drīz jau būs pusdienas, bet viņ� vēl nav aicināts brokastīs. Puisis noskai�as, aiziet pie kunga un prasa ēst. Kungs saka:

� Varbūt tu esi noskaities, ka tik ilgi paliki bez brokastīm?

� Skaidrs, ka esmu noskaities.

Kungs tūdaļ ņēma, izgrieza viņam no muguras sloksni ādas un padzina.

Nu otrs gudrais brālis salīga pie kunga. Viņ� gāja kult. Kuļ un kuļ, bet brokastīs viņu nesauc. Jau pienāca pusdienu laiks, bet viņ� vēl nav dabūjis brokastis. Tad viņ� aizgāja pie kunga, rājās un lamājās, kāpēc tik ilgi palicis bez brokastīm. Kungs viņam no muguras izgrieza divas sloksnes ādas un padzina.

Tagad jaunākais, muļķa brālis, salīga darbā pie kunga. Viņ� kuļ vaiga sviedros, drīz jau būs pusdienas, bet kūlējs vēl nav saukts brokastīs. Garām brauc maiznieks ar rau�iem. Puisis aptur maiznieku, pieber viņam pilnus ratus kvie�u un palūdz rau�us. Maiznieks viņam dod tik rau�u, cik vien viņ� grib. Puisis paēd un atkal kuļ. Pēcpusdienā kungs nāk skatīties, kāpēc puisis nav ieradies prasīt brokastis. Te skatās � graudu nav nemaz. Puisis kūla no pa�a rīta, bet graudu nav.

� Kur tu liki graudus? � kungs vaicā.

� Jūs ilgi man nedevāt brokastis, tāpēc tos apmainīju pret rau�iem. Varbūt jūs, kungs, skai�aties?

� Kāpēc man jāskai�as! � kungs saka.

Tagad kungs domā, ko iesākt ar �o puisi. Otrā dienā puisi aizdzina art ar vēr�iem. No pa�a rīta viņ� ara un ara; pusdienu laiks jau pavisam tuvu, bet brokastis viņam vēl arvien nav nestas. Garām brauc miesnieks ar desām. Puisis aptur viņu.

� Tu ņem vienu vērsi, � viņ� saka, � bet man dod ēst desas.

Miesnieks deva tik desu, cik vien puisis gribēja. Puisis paēda, bet

tam vērsim, kuru atdeva miesniekam, nogrieza asti, iebāza mutē otram vērsim un pats, atlaidies uz vēdera, likās gulēt. Atnāca kungs.

� Kāpēc tu near?

� Jūs ļoti ilgi nenesāt brokastis, man sagribējās ēst, arī vēr�i gribēja ēst un apēda viens otru, tagad vairs nav ar ko art. Varbūt jūs, kungs, skai�aties?

� Kāpēc man jāskai�as!

Nākamajā dienā kungs puisim liek ganīt cūkas. Viņ� gana. Garām brauc miesnieks ar desām. Puisis ņem un cūkas apmaina pret desām. Dū�īgi paēd un pataupa arī rītdienai. Visām cūkām viņ� nogrie� astes, sasprau� dumbrājā un guļ. Atnāk kungs � cūku vairs nav.

� Kur paliku�as cūkas? � kungs vaicā.

� Visas noslīku�as dumbrājā, astes vien rēgojas ārā. Cūku vairs nav, tārpi apēdu�i.

Kungs izrāva astes no purva un iebāza kabatā.

� Varbūt jūs, kungs, skai�aties?

� Kāpēc man jāskai�as!

Tad kungs puisim lika ganīt govis. Viņ� gana no pa�a rīta līdz pusdienai, bet brokastis nedabū. Puisis ņem un ieceļ vienu govi bērzā, bet pārējās atdod miesniekam, saēdas desas un gaida, kas nu būs.

Atnāk kungs.

� Kur ir govis? � viņ� vaicā.

� Visas uzkāpa debesīs, jo jūs, kungs, ilgi nenesāt brokastis. Viena vēl nepaspēja uzkāpt, tāpēc palikusi bērzā.

Kungs redz, ka govs uzstiepta bērzā un to nekādi nevar dabūt zemē. Sasauca visus strādniekus, pusi dienas noņēmās, kamēr govi novilka lejā.

Kungs neko vairs nevar darīt.

Viņ� visādi pūlas muļķi nokaitināt, tikai tas kā neskai�as, tā neskai�as. Beidzot kungs sadomāja muļķi sadedzināt. Bet puisis dzirdēja, kā kungs ar kundzi apspriedās. Viņ� ielīda un apsēdās lādē, kurā glabājās kunga nauda. Kungs jau taisās dedzināt māju. Agri no rīta, kamēr visi vēl guļ, viņ� iznes naudas lādi. Tad kungs aizslēdz durvis, aiztaisa logus un pielai� mājai uguni. Māja deg un liesmo. Kungs priecājas, ka tagad tas sātans sadegs.

Kungs atver naudas lādi, skatās � tur sē� muļķis. Kungs izbīlī saka:

� Nauda nav sadegusi, un arī tas sātans nav sadedzis!

Bet muļķis, lādē uz naudas sēdēdams, vaicā:

� Varbūt jūs, kungs, skai�aties?

� Kāpēc man jāskai�as!

Kungs baidās sacīt, ka viņ� noskaities, jo tad būtu jāmaksā daudz naudas.

Pēdīgi kungs sadomāja puisi noslīcināt. Vakarā kungs ar kundzi iet pastaigāties un līdzi ved puisi. Viņi pa upmalu staigā un staigā, kamēr satumst. Visi upes krastā noliekas gulēt. Puisi nogulda pa�ā upes malā,

kungs guļ vidū, bet kundze otrā pusē. Kungs domā: �Kad puisis aizmigs, es viņu iegrūdī�u upē un noslīcinā�u.�

Kungs ar kundzi bija lieli miegamices � kā apgūlās, tā aizmiga. Tikko kungi bija aizmigu�i, puisis piecēlās, ielīda vidū, sagrāba kungu aiz skausta un iemeta upē. Kundze vēl mēģināja pretoties, tāpēc puisis arī to grūda tik stipri, ka tā ielidoja upē ar galvu pa priek�u � un noslīka.

Tā puisis kļuva par kungu visā mui�ā.

.

SEnos laikos dzīvoja kāda atraitne ar lielu baru bērnu. Viņa gāja strādāt uz mui�u. Reiz atraitne saslima un nevarēja aiziet uz mui�u. Kungs par to briesmīgi saskaitās un padzina viņu no darba. Tagad nabadzītei nebija ar ko savus bērnus barot.

Atraitne sadomāja kungam atriebties. Pusnaktī, kad visi gulēja, viņa izveda no kūts visskaistākos kunga vēr�us, aizveda tos uz me�u un piesēja. Nākamajā dienā kungs ieraudzīja, ka vēr�u nav, un sūtīja kalpus, lai tos meklē rokā. Vakarā kalpi pārnāca tuk�ā.

Atraitne savam kaimiņam pastāstīja, ka viņa varot uzzināt, kur ir kunga vēr�i. �īs valodas sasniedza kunga ausis. Viņ� sūtīja kalpus, lai tie atved atraitni. Atraitne aizgāja, izlika kārtis un sacīja, ka vēr�i ir tādā un tādā vietā. Kalpi devās uz turieni, vēr�us atrada un pārveda mājās. Atraitne par �izzīlē�anu� dabūja no kunga labu atlīdzību.

Nezināmi zagļi reiz nozaga naudu no ķēniņa lādes; viņus nevar nedz atrast, nedz tikt skaidrībā, kas nozadzis. Ķēniņ� aicināja pie sevis visādus 290

zīlniekus, bet ari tie neko nelīdzēja. Viņ� nejau�i satika to kungu, kuram bija nozagti vēr�i. Ķēniņ� tūdaļ sūta savus sūtņus, lai atved atraitni. Atraitne saka � viņa neesot zīlniece, bet sūtņi neklausās, nogādā viņu pie ķēniņa. Nabadzīte krīt ķēniņam pie kājām, lūdzas, lai viņu lai�ot vaļā, ka viņa neesot zīlniece. Ķēniņ� neklausās un viņai pavēl, lai iet uz ierādīto istabu un līdz rītam padomā un pasaka, kur ir nauda, bet, ja ne, � dabū�ot rīkstes. Ko nabadzītei darīt? Viņa iet uz istabu, apsē�as un raud.

Ķēniņa naudu bija nozadzis viņa pa�a sulainis. Viņ� uztraucās un baidījās ķēniņa atriebības, tāpēc pielavījās klausīties pie zīlnieces istabas durvīm. Pieliek ausi un gaida. Nabaga atraitne zināja, ka rīkstes dabūs kā likts, ja neizzīlēs. Viņa staigā pa istabu, lauza rokas un vaimanā:

� Svīdīs gaisma, uzlēks saule, sēdamvietai tad būs darbs!

Zaglis, to dzirdēdams, dreb un domā:

�Tagad viņa visu jau zina un pateiks ķēniņam.�

Viņ� atvēra durvis, metās atraitnei pie kājām un lūdza, lai viņa nesakot, kas nozadzis. Pastāstīja, kur nauda noslēpta, un apsolīja atraitnei daudz naudas, ja viņa to nenodo�ot. Atraitne bija ar mieru.

Otrā rītā atraitne ķēniņam �izzīlēja�, ka nauda ir dīķī, � no turienes to arī izvilka.

Ķēniņ� aiz lieliem priekiem sarīkoja dzīres un saaicināja daudz ievērojamu ciemiņu. Ķēniņ� vēl reizi gribēja pārbaudīt zīlnieci, tāpēc pavāram pavēlēja, lai atraitnei cāļa vietā izcepot vārnu. Sākās dzīres. Visiem ciemiņiem atnesa ēst ceptus cāļus, bet atraitnei � vārnu. Atraitne skatījās un grozījās, jo viņa, lūk, pirmo reizi mū�ā sē� kungu dzīrēs, un iesaucās:

� Vārniņ, vārniņ, kas tevi te atnesa!

Ķēniņ� un visi ciemiņi brīnījās, ka atraitne uzminējusi. Tūdaļ tika pavēlēts atnest viņai ceptus cāļus.

Pēc tam ķēniņ� atraitnei deva daudz naudas un viņa taisījās braukt uz mājām. Ķēniņ� vēl reizi gribēja pārbaudīt viņu un pavēlēja nolikt zem sēdekļa olas. Atraitne atvadās, iekāpj ratos un iesaucas:

� Nu sēdē�u kā vista uz olām!

Ķēniņ� pārliecinājās, ka viņa ir vislabākā zīlniece. Tā nabaga atraitne ilgus gadus labi dzīvo, tikai ar zīlē�anu nenodarbojas.

Pasaule dzīvoja tik skopa saimniece, ka nevienam nepalīdzēja, bet ubagiem suņus rīdīja virsū. Ubagi pa gabalu meta līkumu ap viņas saimniecību, tikai viens tāds ubags uzradās, kas sacīja: �Tas nevar būt, ka viņa man neko nedotu.�Viņ� aiziet pie saimnieces, nometas pie sliek�ņa un skaita pātarus, skaita ro�ukroni un citas lūg�anas, bet saimniece nikni cilā podus, grabina ar kruķi, uz nelūgto ciemiņu �ķielē. Bet �is tik bubina savu. Saimniece vairs nevar izturēt un sirdīgā balsī vaicā:

� No kurienes tu būsi?

Ubags atkal nikni atcērt:

� No kurienes tu, no turienes arī es!

Tad saimniece maigākā balsī turpina:

� Paskat � no kurienes es, no turienes arī tu? Tad saki, lūdzams, � vai manam tēvam melns suns vēl ir?

Ubags uz to pikti atcērt:

� Vairs nav!

� Bet kur viņ� palicis?

� Aizgāja par vagaru.

� Ak �itā! Pēc tāda arī izskatījās: alla� bija nikns un rēja. Bet manam tēvam bija brūns vērsis, vai tas vēl ir?

� Vairs nav!

� Un kur viņ� palicis?

� Aizgāja par mācītāju.

� Pēc tāda arī izskatījās � tik skaisti bauroja. Bet saki tu man � vai balta aita, kas bija tēvam, tagad vēl ir?

� Vairs nav!

� Un kur viņa palikusi?

� Aizgāja par mūķeni.

� Par mūķeni? Pēc tādas arī izskatījās: viņai tik balta vilna, un alla� blēja. Tad saki, lūdzams, � vai raibs runcis manam tēvam vēl lr?

� Vairs nav.

� Un kur viņ� palicis?

� Aizgāja par ķesteri.

� Par ķesteri? Pēc tāda arī izskatījās: tik skaisti murrāja uz krāsns, pātarus skaitīdams. Pie mana tēva klēts bija dīķis, � vai tas vēl ir?

� Vairs nav.

� Un kur tas palicis?

� Sadega.

� Pēc tāda arī izskatījās: alla� kūpēja un kūpēja, tā jau domāju, ka sadegs. Bet aiz tēva klēts bija liels akmens, saki, lūdzams, � vai tas vēl Ir?

� Arī tā vairs nav.

� Un kur tas palicis?

� Sapuva.

� Sapuva! Pēc tāda arī izskatījās, ka sapūs, � kad vien tam garām gāju, alla� Jutu nelāgu smaku.

Saimniece redzēja, ka valodā viņa ubagu nepārspēs, atnesa tam no kambara gabalu speķa, pīrāgu, un ubags ar labu cienastu gāja prom.

Kāds vīrs reiz tirgū nopircis lielu karoti cūku barības maisī�anai un gājis mājās. Pa ceļam visu laiku skatījies uz sauli un steidzies. Tikko tuvumā ieraudzījis mui�u, vēl pielicis soli, lai nepamanīts aizlavītos garām: ja kungs ieraudzīs, var mui�as darbā dzīt...

Bet nabagam grūti izvairīties no kunga acīm.

Kā �is iet garām mui�as puķu dobēm, tā ierauga � taisni pretī nāk kundze. Vīrs ķeras pie gudrības: staigā ap dobi un raugās uz aug�u. Kundze, pienākusi viņam klāt, saka:

� Kāpēc tā lūkojies uz aug�u?

Vīrs zināja, ka �ai kundzei nesen nomiris dēls, tāpēc arī atbild:

� Esmu dieva pavārs, steidzos uz debesīm, lai nenokavētu dievam pusdienas izvārīt.

� Ak tu esi no debesīm? Vai nezini, kā manam dēlam tur klājas? � kundze vaicā.

� Pavisam draņķīgi! � dieva pavārs atbild. � Staigā noskrandis, jaunas drēbes sev nevar nopirkt. Svētais Pēteris aizliedza tirgoties ar adatām, tāpēc viņ� nespēj pat vecās salāpīt. Dieva kancelejā dēls strādā. Kad dievs spēlē kārtis, tad viņ�, bez kapeikas pie dvēseles būdams, sē� galda malā un noskatās.

� Bet vai viņam ir ko ēst?

� Kur nu būs! Kas viņam dos! Debesīs it viss katram vajadzīgs pa�am savs.

� Vai tu nevarētu aiznest viņam visu nepiecie�amo?

� Oja, kāpēc ne! Varu gan!

Kundze palūdza, lai dieva pavārs uzgaida, bet pati aizgāja uz istabu pēc naudas, adatām un drēbēm. Viņa paņēma simt rubļu, sava vīra jauno uzvalku, duci adatu, pus�oku rau�u, visu sasēja sainī un iedeva dieva pavāram. Tas saini � �viks! � uz pleca, naudu kabatā un iet savu ceļu.

Tikko dieva pavārs bija prom, drīz vien pats kungs pārnāca mājās. Kundze priecīgi sagaidīja viņu un ņēmās visu stāstīt. Kungs saka:

� Tu gan esi muļķe! Viņ� tavam dēlam neko neaiznesīs! Tas bija zaglis. Jādzenas �im pakaļ. Vai sen viņ� aizgāja?

Kundze nobijusies izdve�:

� Nē, nesen!

Kungs sēdās savam bērim mugurā un jāja ķert zagli. Bet dieva pavārs, ieraudzījis, ka viņam dzenas pakaļ, saini paslēpa krūmos, pats uzkāpa uz tuvākās mājas salmu jumta un sāka to plēst nost. Bija dienvidus, visi dzīvojās pa istabu, tāpēc neviens to nemanīja. Kungs piejāj klāt un vaicā:

� Vai tu neredzēji, uz kurieni aizgāja dieva pavārs?

� Redzēju gan: aizgāja aiz me�a, no turienes ceļ� uz debesīm daudz īsāks. Tikai tev viņu grūti būs panākt, jo ceļ� ļoti līkumaias un ātri var nomaldīties. Ja es jātu, tad panāktu kā likts. Tu arī panācis viņu nepazītu.

� Tad esi tik labs, jāj, � kungs lūdzas.

� Bet man līdz pievakarei puse jumta jānoplē�. Redzi, ka nav vaļas, � vīrs, uz jumta tupēdams, atrunājas.

� Es tavā vietā plēsī�u jumtu, un tu dzenies pakaļ zaglim! � kungs lūgtin lūdzas.

� Nu labi, � vīrs atbild, no�ļūc no jumta un sē�as bērim mugurā. Iepriek� viņ� aizjāj pie krūmiem, kur paslēpis saini, paņem to un jāj taisni uz mājām.

Pēcpusdienā vīri iznāk ārā un redz: kāds viņu jumtu plē� nost.

� Kas tev lika plēst jumtu? � viņi vaicā.

� Pirmīt kāds vīrs te plēsa, bet viņ� aizjāja zagli ķert, tāpēc mani atstāja savā vietā! � kungs atbild.

Vīri norāva kungu no jumta, sadeva viņam pamatīgas sukas un tad palaida vaļā.

Tikko kungs pārnāca mui�ā, kundze steidzās vaicāt:

� Kā ir, vai zagli noķēri?

� Noķēru, � kungs atbildēja. � Tas bija īstais dieva pavārs. Viņ� stāstīja, ka dēlam debesīs grūti staigāt, tāpēc atdevu viņam arī bēri.

� Are�e, ka taisnību tev tiku sacījusi! � kundze nomierinājās.

20-93

Кadam kungam bija vārda diena. Klau�iniekiem tika piekodināts kungu apsveikt un aiznest viņam dāvanas. Vagars saka:

� Kungam nepatīk, ja kāds gari runā; jūs runājiet, cik vien īsi varat. Tikko atvērsiet kunga istabas durvis, viens no jums lai saka: �Apsveicam kungu!� Bet pārējie, kuri stāvēs aiz durvīm, piebilstiet: �Ar visu dzimtu!�

Runāts � darīts. Klau�inieki dro�sirdīgākajam deva nest dāvanas, bet pārējie palika aiz durvīm. Tas abās rokās paņēma podu medus un iet. Kunga mājā grīda tā uzspodrināta, ka cilvēks ar koka tupelēm pa to var paiet, tikai turēdamies pie sienas. Kā klau�inieks spēra soli, tā tupeles paslīdēja, pods ar medu izkrita no rokām un vīrs Izstiepās gar�ļaukus. Viņ� krizdams iekliedzās:

� Kaut velns tevi parautu!

Pārējie klau�inieki zināja, kas viņiem jāsaka, un visi vienā balsī iesaucās:

� Ar visu tavu dzimtu!

Reiz dzīvoja vecītis ar vecenīti. Viņiem vairāk nekā nebija, kā tikai viena zoss. Drīz vecītis arī �o zosi nokāva, izcepa, lika galdā un savai sievai saka:

� Kā mēs to ēdīsim, ja maizes mums nav? Labāk aiznesī�u, kungam uzdāvinā�u un maizi palūg�u.

Sieva atbildēja:

� Nes.

Vecītis tūdaļ paņem zosi, aiznes kungam, paklanās viņa priek�ā un saka:

� Atnesu kungam zosi uzdāvināt, bet kungs man varbūt dotu kādu maizes donu?

Kungs atbildēja:

� Sirsnīgi tencinu! Tagad tu zosi sadali mums tā, lai nevienam nenodarītu pāri, tad maizi dabūsi.

�im kungam bija sieva, divi dēli un divas meitas. Viņ� iedeva vecītim nazi, un tas sāka dalīt. Vispirms zosij nogrieza galvu, iedeva kungam un sacīja:

� Jūs esat �o māju galva, tāpēc jums galva arī jāsaņem.

Pēc tam nogrieza guzu un iedeva kundzei:

� Jums alla� jāsē� mājās un tās jāpieskata.

Tad nogrieza kājas, iedeva dēliem un sacīja:

� Jums jāstaigā sava tēva pēdās, tāpēc jums kājas.

Nogrieza spārnus, iedeva meitām un sacīja:

� Jūs ilgi nepaliksiet pie vecākiem, tikko uzaugsiet, tā lidosiet pie saviem tautu dēliem.

Pēc tam viņ� paņēma zoss rumpi un teica:

� Bet es esmu muļķa cilvēks, tāpēc man jāsaņem �is rumpis.

Kungs vecīti uzslavēja par labām dalībām, apbalvoja viņu, iedeva

naudu un maizi.

To padzirdēja kāds bagāts vīrs. Viņ� izcepa piecas zosis un aiznesa tam pa�am kungam. Paklanījās un sacīja:

� Atnesu kungam piecas zosis uzdāvināt.

Kungs atbildēja:

� Tencinu! Tagad zosis mums sadali tā, lai nevienam nebūtu nodarīta pārestība.

Bagātnieks gudro �ā, gudro tā, bet nekādi neprot sadalīt. Tad kungs sūta sulaini, lai pasauc to pa�u nabago vecīti, kur� vienu reizi viņiem zosi jau ļoti labi sadalīja. Kad vecītis atnāca, kungs viņam saka:

� Sadali mums �īs piecas zosis, lai nevienam nebūtu nodarīts pāri.

Vecītis tūdaļ paņēma vienu zosi, iedeva kungam ar kundzi un sacīja:

� Jūs esat divi � zoss tre�ā.

Tad paņēma otru zosi, iedeva dēliem un sacīja:

� Jūs esat divi � zoss tre�ā.

Paņēma tre�o zosi, iedeva meitām un sacīja:

� Jūs esat divas � zoss tre�ā.

Pēc tam sev paņēma divas zosis un sacīja:

� Zosis ir divas � es pats tre�ais.

Kungs vecīti uzslavēja un piedevām vēl iedeva daudz dāvanu, bet bagātnieku padzina un tam neko neiedeva.

Kāds kalps neieredzēja vagaru un gribēja viņam atriebties. Reiz viņ� uz lauka pacēla no zemes salmu un aptina to ap pirkstu. Vagars pamanīja viņam uz pirksta kaut ko dzeltenu un vaicāja:

� Ko tu tur atradi?

Kalps iebā� roku azotē un saka:

� Neteik�u.

Vagars saka:

� Vari neteikt, es tāpat zinu.

� Ko tad es atradu?

� Mui�as jaunkundze te gāja un pazaudēja zelta gredzenu, tu atradi un nesaki. Ie�u pie kunga un apsūdzē�u, ka tu gredzenu atradi un neatdod, � tad tu dabūsi pa ādu!

Vagars kalpu ved pie kunga un visu laiku runā:

� Es pirmais ieraudzīju gredzenu, dalīsim uz pusēm atlīdzību par atrasto mantu.

� Lai notiek, � kalps saka.

Kad abi aizgāja uz mui�u, vagars kungam pateica, ka viņi atradu�i jaunkundzes gredzenu. Kungs vaicā:

� Kur� no jums gredzenu atrada?

� Es ieraudzīju, viņ� pakampa, � vagars kliedz.

� Tad es jums katram uzdāvinā�u vērsi!

Kalps saka:

� Es neņem�u tādu dāvanu. Mani bērni nav radu�i gaļu ēst, bet, ja pieradīs pie gaļas, kur es pēcāk to dabū�u?

Vagars �ukst:

� Ņem, ņem, es atpirk�u no tevis!

� Tad es jums katram do�u mucu kvie�u!

Kalps tāpat neņem:

� Bērni pieradīs ēst pīrāgus, bet kur es tos alla� ņem�u?

Vagars atkal saka:

� Ņem, ņem, es atpirk�u no tevis.

Beidzot viņi vienojās.

� Bet kur ir gredzens? � kungs vaicā.

Kalps saka:

� Nekādu gredzenu es neesmu atradis, tikai salmu ap pirkstu biju aptinis!

Kungs aplam noskaitās un lika abiem uzskaitīt pa divdesmit pieciem pletnes cirtieniem. Vagaram pirmajam uzskaitīja. Gribēja sadot arī kalpam, bet tas saka:

� Es savu daļu atlīdzības par atrasto mantu atdodu viņam!

Tā kalps atriebās vagaram.

.

Kop� seniem laikiem dienvidrietumos no Salantu pilsētiņas, Salan-tas kreisajā krastā, atrodas Imbares pilskalns. Dienvidos no Kulsodes sād�as ple�as liels me�s, tā dēvētā Tamu�ines gār�a, kura jau sirmā senatnē bijusi slavena ar spokiem un rēgiem. Ļaudis mēdz stāstīt, ka Tamu�ines gār�ā kādreiz bijusi velnu galvaspilsēta.

Pirms simt vai arī vairāk gadiem dzīvoju�i divi lieliski muzikanti: Mikņus un Matu�is.

Kādā sestdienas vakarā abi nāku�i no godībām un me�a tuvumā, kur viņiem vajadzējis �ķirties katram uz savām mājām, apstāju�ies uzsmēķēt. Matu�is atvadīdamies Mikņum saka:

� Tu, Joz, labāk nāc uz manu pusi, man �ķiet, ka mums kāds uzglūn, varbūt tas ir Tamu�ines velns. Tev tālu jāiet pa me�u, var tevi aizvest maldu cejos.

� Ko nu mels blēņas, � Mikņus iesmējās, atvadījās no drauga un devās uz priek�u.

Patie�ām, tikko Mikņus paprāvu gabalu bija nogājis, tā ari nomaldījās. Viņ� iet bez ceļa un takas, vairs it nemaz nepazīst apkārtni. Te jūt � kaut kāds spēks viņu velk uz priek�u. Piepe�i me�s kļūst gai�s un viņ� ierauga tik daudz uguņu, ka acis �ilbst. Mikņus skatās vēl un ierauga skaistu pili. Apstājas un gudro, kur viņ� tagad atrodas, kādā pasaules malā nonācis. Gudroja, gudroja, bet ko nu vairs izgudrosi: vīrs nomaldījies � un tas ir viss. Viņ� sagudroja, ka jāiet uz pili un jāpavaicā ceļ�. Tikko viņ� piegāja pie pils vārtiem un pieklauvēja, tūdaļ iznāca skaists kungs. Kungs pavērās uz Mikņu un vaicāja:

� Ko tu �eit meklē?

Mikņus ļoti nobijās, pacēla cepuri un lūdz:

� Piedod, kungs! Es esmu nomaldījies. Tu, kungs, esi tik �ēlīgs un parādi man ceļu, lai es varētu tikt uz Klausgalvju Mesēdiem.

Kungs vaicā:

� Bet kur tu biji?

Mikņus, baidīdamies vēl vairāk nokaitināt lielo kungu, saka:

� Spēlēju godībās un eju uz mājām, bet ceļā nomaldījos.

� Varbūt tu varētu arī mums uzspēlēt? � kungs vaicā.

Un viņ� sāka lūgt, lai Mikņus ienāk pilī un iepriecina ciemiņus, kas ieradīsies no Tamu�ines mui�as, un jaunlaulāto sievu no kaimiņu sād�as. Mikņus bija ar mieru spēlēt un devās uz pili. Tikko viņ� uz savas vijoles ņēmās �īgāt varenu mar�u, kungs nopriecājās, ka dabūjis tik labu muzikantu. Viņ� pacienāja Mikņu ar saldu vīnu un iedeva sauju melnas naudas. Pēc tam atbrauca ciemiņi. Mikņus sagaidīja viņus ar bra�u mar�u. No �iem ciemiņiem viņ� tāpat dabūja pilnu cepuri melnas naudas.

Sākās lielas dzīres. Tajās bija daudz kungu, kund�u un jaunkund�u, kas dzēra un ēda visgardākos ēdienus. Dzēra vīnu, alu un miestiņu, dejoja un dziedāja nedzirdētas dziesmas Mikņum nesaprotamā valodā. Un kādus tik jaukumus viņ� tur dabūja redzēt! Beigu beigās atveda arī kunga pieminēto jaunlaulāto sievu. Ļoti resns kungs Mikņum lika uzraut polku, un visi dejoja. Pēc tam tas pats resnais kungs jaunlaulātajai sievai uzlika kaklā virvi un iestūma viņu skapī, kas bija pilns ar uguni. Mikņum tas viss bija kaut kas neredzēts, un viņ� visu vēroja ieplestām acīm.

Viņ� ziņkārīgi skatījās arī uz to, ka ikviens jauns ciemiņ�, ienākdams

pili, iemērc roku ūdenī, kas ieliets akmens traukā pie sliek�ņa, un ar to apslapina savas acis. Kungiem nemanot, Mikņus iemērca savu roku un apslapināja kreiso aci. Ak �ausmas, ko viņ� ieraudzīja! Visi kungi vairs nebija nekādi kungi un nekādi cilvēki, bet visbriesmīgākie lopi un zvēri ar ragiem, nagiem un drausmīgām astēm, bet skaistās jaunkundzes pārvērtu�ās par cūkām un kazām! Ēdieni vairs nebija ēdieni, bet mēslu kaudzes un sapuvusi gaļa. Vīnu dzēra nevis no skaistiem kausiem, bet no zirgu pusnad�iem. Mikņum pat mati uz galvas saslējās stāvus no tādām �ausmām, kādas viņ� tur ieraudzīja. Viņ� gribēja mukt prom, bet apdomājās, jo �is velnu bars viņam neko ļaunu nedarīja. Mikņus sadū�ojās un kādam velnam sacīja:

� Kāpēc jūs esat tik briesmīgi?

Dzirdēdams tādu Mikņus vaicājumu, velns dū�īgi palēcās uz aug�u, bet tūdaļ atkal nomierinājās, paraudzījās uz viņu un vaicāja:

� Ar kuru aci tu redzi?

Mikņus, neko ļaunu nedomādams, atbildēja:

� Ar kreiso.

Dabūjis to dzirdēt, velns uzreiz ar pirkstu izdūra Mikņum kreiso aci. Pēc tam nodrebēja skaistā pils, piepe�i nozuda skaistās ugunis, bet nabaga Mikņus berzē izdurto aci un aiz sāpēm vaimanā. Ar labo aci viņ� redz, ka sē� ar savu vijoli Imbares pilskalnā. Aiz Kulsodes sād�as, kur sākas Tamu�ines gār�a, dzirdama kauk�ana, gaudo�ana un dzelzs �vadzoņa. Velni pirms saules lēkta, lūk, pārvācas uz savu valstību.

No rīta Mikņus, pārnācis mājās, uzzināja, ka pakārusies kaimiņu saimniece, kuru viņ� bija redzējis pie velniem un kurai velns bija uzmetis virvi kaklā un iestūmis uguns skapī.

Pēc �ī notikuma Tamu�ines velni vēl daudzas reizes pulcējās Imbares pilskalnā un daudziem cilvēkiem lika nomaldīties no ceļa. Bet tagad, kad caur Tamu�ines gār�u izbūvēts dzelzceļ� un dienu un nakti dun vilcieni, velnēniem tas vairs nepatīk un tie aizvāku�ies uz citu vietu, jo neviens tos vairs nav redzējis un neviens naktī tur vairs nav nomaldījies.

Lai arī Mikņus palika ar vienu aci, tomēr, izkratījis no cepures naudu, ko velni bija iedevu�i par spēlē�anu, atrada zelta rubļus. Kop� tā laika viņ� bagāti un laimīgi dzīvoja līdz sava mū�a beigām.

Pa me�u iet trīs ratnieki un gau�as par savu likteni.

� Ek, � viņi saka, � cik bagāti mēs k|ūtu, ja varētu tikt vaļā no saviem vēderiem! Bet tagad � ko nopelnām, to visu nolādētie vēderi tik un tā aprij.

Viņu vārdus izdzirda kāds vecītis.

� Vai jūs gribat tikt vaļā no vēderiem? � vecītis viņiem vaicāja.

� Kā nu negribēsim? Ja rastos kāds cilvēks, kas atņemtu mums negausīgos vēderus, mēs viņam būtu ļoti pateicīgi.

� Labi, es to varu izdarīt!

Viņ� tūdaļ vienam, otram un tre�ajam izrāva vēderus un uzkāra tos uz trim ozoliem.

Nu ratnieki soļo priecīgi, ka tiku�i vaļā no vēderiem: kas tagad nekait? Vairs nebūs jāēd, veltīgi laiks jāzaudē un jānēsā tāds smagums,

varēs tikai strādāt un naudu krāt. Ratnieki aizgāja uz pilsētu un sāka strādāt. Kā pienāk vakars, tā rublis rokā. Bet kur to likt? Bā� tik kabatā. Ratnieki pilsētā sabija gandrīz divus gadus un sakrāja tik daudz naudas, ka nevar ne saskaitīt!

Reiz pienāca svētku diena. Ratnieki sapulcējās kopā un stāstīja cits citam, cik kur� mēnesī nopelnījis. Stāstīdami atcerējās arī savus vēderus.

� Ko tas līdz, � viņi sacīja, � ka mēs esam bagāti, ja mums vēderu nav? Būtu mums vēderi, varētu paēst, un tad arī prāts kļūtu priecīgāks ... Tagad tikai skaties uz naudu, sargā to, bet labuma nekāda! Lai piķis parauj naudu! Iesim vēderus meklēt!

� Iesim!

Un aizgāja.

Ratnieki atnāk uz me�u un redz � ozoli gandrīz ar saknēm nograuzti, bet vēderi guļ zemē saruku�i, sarāvu�ies, saulē nodzeltēju�i... Ratniekiem sametās bailes.

� Te nu bija, � viņi saka, � beigas mums ir: vēderi vairs neatdzīvosies!

� Nebaidieties, � vecītis zem egles atsaucās, � es jums vēderus pieaudzē�u.

Viņ� tūdaļ ņēma un piesprauda katram savu vēderu. Ratnieki vairs nezina, kā atlīdzināt �im vecītim.

� Kamēr dzīvi būsim, � viņi saka, � tikmēr tevi neaizmirsīsim.

Viņi pārnāca mājās, tūdaļ nokāva vērsi, nopirka visādus dzērienus ...

Ko nu! Naudas papilnam, vēderi ir: dzer, ēd un dzīvo kā nieres pa taukiem.

Pagāja mēnesis. Ratnieki paskatās � kabatā vairs nav ne plika gra�a! Neko darīt. Viņi atkal ķērās pie darba: vajadzēja strādāt vēdera tiesai, bet nevienam tagad nenāca prātā tikt no tā vaļā.

.

Puisis pie kāda bud�a nokalpoja piecpadsmit gadu. Tik ilgā laikā viņ� iekrāja drusku naudas. Reizēm budzis gāja aizņemties no pui�a, reizēm nemaksāja algu, bet alla� solījās, ka visu nokārto�ot pēcāk. Tā budzis sarausa daudz naudas, tikai atdot ij nedomāja. Reiz puisis strādāja tīrumā un noguris apsēdās uz akmens atvilkt elpu. Sēdēdams viņ� budzim ieminējās par parādu. Tas negrib ne dzirdēt. Nu puisis saka:

� Vajadzības gadījumā �is akmens man būs par liecinieku.

Pagāja kāds laiks. Puisis atkal paprasīja budzim parādu. Budzis liedzās, ka nekādu naudu no pui�a neesot aizņēmies. Puisis budzi iesūdzēja tiesā. Tomēr parādnieks liedzās arī tiesā. Puisim liecinieku nebija. Viņ� sacīja:

� Bet mēs tad un tad to un to runājām uz akmens tavā pa�a tīrumā.

� Nē, � budzis palika pie sava, � nekādu akmeni es nezinu un ar tevi neko neesmu runājis.

� Ko tu saki? Pat akmens man varētu būt par liecinieku!

� Nu, ja jau tā, � tiesnesis saka, � tad naudas aizdevējam akmens jāatved par liecinieku, mēs tam pavaicāsim.

� Kā tik lielu akmeni lai atved! Ne trīs zirgi tādu nepavilks! � budzis izmeta.

� Ja tu saki � liels, tad zini, kāds tas akmens ir! Kā redzams, esi aizņēmies arī naudu, � tiesnesis nosprieda.

Budzis sāka stostīties un vairs nezināja, kā liegties.

Tā budzim neizdevās izgrozīties: parāds puisim bija jāatdod.

.

Kādreiz dzīvojis kāds vecis, kuram biju�i trīs dēli, viens vērsis un viens āzis. Vērsis bijis tik liels, ka tas nekad nav varējis papilnam padzerties. Tad tēvs saviem dēliem sacījis:

� Jūs jājiet pie ezera un �o vērsi padzirdiniet, viņam alla� nav un nav gana.

Visi trīs dēli sēdu�ies vērsim mugurā: viens starp ragiem, otrs pa vidu, bet tre�ais pie astes. Jāju�i, jāju�i un ceļā satiku�i kādu raitnieku. Pirmais dēls raitniekam sacījis, lai viņ� pasveicinot �ā otro brāli. Rait-nieks rik�ojis trīs dienas un trīs naktis, sasniedzis otro brāli un pasveicinājis. Otrais brālis atkal sacījis, lai raitnieks pasveicinot viņa tre�o brāli. Tas rik�ojis vēl trīs dienas un trīs naktis, sasniedzis pēdējo brāli un viņu pasveicinājis.

Beidzot dēli aizjāju�i līdz ezeram, vērsis izdzēris visu ūdeni un aizgājis uz otru krastu zāli ēst. Brāļi apgūlu�ies uz maura un sāku�i tērzēt. Kamēr viņi tērzēju�i, atlidojis ērglis, pakampis vērsi un aiznesis prom. Brāļi norunāju�i doties uz mājām un visu tēvam pastāstīt. Tēvs uzklausījis viņus un sacījis:

� Ko vairs lai dara? Mums vēl ir āzis! Es pats ie�u to ganīt.

Un aizvedis āzi uz lauka. Kamēr ganījis, uznācis lietus. Viņ� ņēmis un palīdis zem ā�a bārdas. Kamēr vecis tur kvernējis, atlidojis ērglis un grasījies āzi pakampt. Te vecis izlīdis no ā�a bārdas apak�as, ērglis nobijies un aizlaidies. Drīz vien tas atkal atlidojis un atnesis vēr�a ribu. Vecis atliecis galvu un tikmēr raudzījies, kamēr ērglis aiz dusmām ribu ietriecis viņam acī. Vecis aci paberzējis un domājis, ka tā būs lietus lāse vai kāds gruzis, un āzi pārvedis uz mājām.

Kad viņ� otrā rītā piecēlies, acs jau stipri sūrstējusi. Un vecis vienam dēlam sacījis:

� Tu iekāp manā acī, palūko.

Dēls iekāpis un meklējis trīs dienas un trīs naktis, beidzot acī atradis vēr�a ribu. Kustinājis, kustinājis, bet neko nevarējis izdarīt un atkal izkāpis no acs.

Tad vecis saaicinājis daudzus vezumniekus ar zirgiem un ķēvēm, bet dēlam licis iekāpt acī un apmest ķēdi ap ribu. Kad tas bijis izdarīts, iejūgu�i trīs zirgus, izvilku�i ribu un nometu�i zemē.

Pēc daudziem gadiem �ī riba pārklājusies ar zemi un tajā vietā uzcēlu�i trīs viensētas. Ribas gals rēgojies ārā no zemes. Katru nakti nākusi lapsa un grauzdama tā kustinājusi ribu, ka mājas drebēju�as, kamēr sagruvu�as. Cilvēki tās atkal cēlu�i no jauna, un tās atkal sagruvu�as.

Reiz visu triju viensētu vīri norunāju�i iet un uzmanīt, kas viņu mājas grauj. Kamēr viņi sēdēju�i, pielavījusies lapsa. Tikko viņa ņēmusies ribu grauzt, tūdaļ visas mājas sāku�as drebēt.

Nākamajā naktī �ie vīri atnesu�i līdzi kramenīcas, lai lapsu no�autu. Kā lapsa bijusi klāt, tā viņi nomērķēju�i un �āvu�i. Nu visi ieraudzīju�i, ka lapsas āda ir neredzēti skaista, un sāku�i to dīrāt. Nodīrāju�i vienu pusi un jau gribēju�i lapsu apvelt uz otriem sāniem. Vēlu�i, vēlu�i, bet

3IU

neesot spēju�i pakustināt no vietas. Atnesu�i mietus, un tikpat nekas nelīdzējis. Tad devu�ies meklēt vairāk vīru.

Pa to laiku garām gājusi kāda veca sieva. Ieraudzījusi skaisto lapsu, pagriezusi uz otriem sāniem, nodīrājusi ādu un aizgājusi savu ceļu. Lapsādu pārnesusi mājās un atdevusi ģērēt. Pie izģērētās lapsādas pielikusi piecus simtus aitādu un dēlam pa�uvusi cepuri.

Kur� no viņiem visiem bija vislielākais?

/

Kāds vīrs dabūja slinku sievu. Viņa nestrādāja ne mājās, ne uz lauka. Aizgājusi linus plūkt, likās uz auss un gulēja. Darbus alla� atstāja citai dienai, sacīdama:

� To darī�u rīt, to parīt, bet �odien nekas vairs nav darāms.

Tā sieva diendienā slinkoja, un tāpēc lini palika uz lauka nenoplūkti. Vīrs tikai mazu klēpīti pārnesa mājās, izkaltēja, izmina un sievai lika vērpt. Tā atkal atrunājās:

� Man nav tītavu, kā lai es vērpju!

Vīrs posās uz me�u, lai nocirstu kādu koku tītavām. Arī slinkā vērpēja aizsteidzās uz me�u, iekāpa eglē un gaidīja, kamēr nāks vīrs. Kad tas atnāca un sāka cirst koku tītavām, viņa pārvērstā balsī iesaucās:

� Kas koku titavam nāks cirst, ta sievai drīz bus janomirst! Kas koku tītavām nāks cirst, tā sievai drīz būs jānomirst!

Dzirdēdams tādus vārdus, vīrs pagrozīja galvu un devās prom no me�a. Viņ� vēl negribēja, lai sieva mirtu.

Pārnācis sievu atrada jau mājās. Tā vaicāja:

� Kur ir tītavas?

Vīrs atbildēja:

� Iedomājies tikai! Labā lauma mani brīdināja: �Kas koku tītavām nāks cirst, tā sievai drīz būs jānomirst!� Vai tītavu dēļ man tevi jāpazudina? Labāk iztiksim bez tītavām un vērp�anas!

Slinkajai sievai tādi vīra vārdi ļoti patika. Tītavu nebija, un viņa nemaz nevērpa. Tā slinkodama, drēbes novalkāja un palika vienā kreklā, bet arī tas tikko turējās mugurā � jau bija pārāk noskrandis.

Reiz viņus abus ielūdza kāzās. Slinkā sieva a�i taisījās iet kopā ar vīru, bet noskrandu�ajā kreklā kāzās nevarēja rādīties. Viņa sūtīja vīru pie radiem, lai aizņemas kreklu. Pa to laiku sieva iekūra krāsni un gribēja izcept kāzu pīrāgu. Vīrs aizgāja pie radiem, bet kreklu nedabūja, tikai baltu zosi. To viņ� nesa, iespiedis padusē.

Sieva pa gabalu redzēja, ka vīrs kaut ko baltu nes, un domāja, ka tas ir krekls. Viņa ātri novilka savu pēdējo noskrandu�o kreklu un sadedzināja. Vīrs pārnāk un rāda zosi. Sieva pavisam noskuma: viņai tagad nav nekāda krekla, bet trakoti gribētos kāzās pana�ķoties un pamieloties. Viņa sē� un raud, nezinādama, ko iesākt.

Vīrs domāja, domāja un sadomāja viņu par slinkumu pārmācīt. Iejūdza zirgu, atnesa salmu kūli un sacīja:

� Varam braukt, tikai tev drusku būs jāpamokās. Vai esi ar mieru?

Slinkā sieva bija ar mieru. Tad vīrs apsēja viņai apkārt salmu kūli,

pabu/.a zem sēdekļa, uzsēdās virsū un tā brauca uz kāzām. Kad viņ� aizbrauca, ratus nolika pagalmā, bet kūli ar sievu mājas durvju tuvumā. Vīrs laiku pa laikam nāca ārā paskatīties, kā sievai klājas, caur salmiem iebāza tcii mutē ēdienus, bet viņa prasīja arvien vairāk un vairāk.

Iereibu�ie un priecīgie ciemiņi brī�iem nāca ārā un grūstīja kūli, da�i pat atsēdās uz tā. Bet ko slinkā sieva lai iesāk: gulēja tik tikko dzīva, un tas bija viss. Beidzot viņai tik stipri iesāpējās sirds, ka ņēmās viru gau�i lūgties, lai brauc uz mājām, un nosolījās tā plūkt linus, ka visa zeme drrrrrebēs, un tā vērpt, ka ausis pat aizkrrrrritīs. Kad sieva tā sāka runāt, vīrs saprata, ka viņa mācību jau dabūjusi.

Atkal iemeta sievu ratos un brauca. Slinkā sieva patiesi kļuva ļoti �akla. Tagad visi viņu aicināja ciemos un viņa gāja arvien jaunā, skaistā, pa�as austā kreklā. No viesībām viņa alla� ātri brauca uz mājām, lai vēl kaut ko varētu padarīt.

.

Kadam bajaram bija ļoti viltīgs sulainis. �is sulainis reiz savam kungam teica:

� Es tevi piekrāp�u.

� Kā tu mani varētu piekrāpt? � kungs brīnās.

Tā viņi saderēja uz simt auksiniem '.

Reiz bajārs ar sulaini brauca kaut kur ļoti tālu. Ceļā uznāca vakars. Viņi ceļa malā ieraudzīja mui�u. Kungs sulainim saka:

Aizej uz mui�u un palūdz naktsmājas.

Sulainis aiziet, satiek mui�as īpa�nieku un palūdz naktsmājas. Mui�nieks tas dod. Saulainis tī�ām vēl piebilst:

� Mans kungs ir kurls, viņam skaļi jākliedz.

¹ A u к s 1 n s � sena naudas vienība Lietuva. (Tulk.)

Sulainis atgrie�as pie ratiem un pavēstī, ka viņi naktsmājas te dabū�ot, bet vēl piebilst:

� Viss būtu labi, tikai namatēvs te ir kurls, viņam skaļi jākliedz. Bajāru ar sulaini sagaidīja gods godam. Abi mui�nieki savā starpā

runāja tik skaļi, ka skanēja visa mui�a. Cauru vakaru, viens otru pārkliegdami, viņi stāstīja par savām mui�ām un visādām citām lietām.

Otrā dienā pirms prombrauk�anas ciemiņ� namatēvam vaicā:

� Saki, mīļais, � vai tu jau sen esi kurls?

Namatēvs izbrīnā skatās.

� Es nemaz neesmu kurls, � viņ� atbild, � bet kā jūs � vai sen jau nedzirdat?

� Arī es neesmu kurls, � otrs atbild.

Tā abi saprata sulaiņa viltību. Kungs atdeva sulainim saderētos simt auksinus un lūdza vairs nenodarboties ar krāp�anu.

.

Reiz dzīvoja liesmiņa un dzirkstelīte. Abas gāja pastaigāties. Ceļā dzirkstelīti sāka mocīt slāpes un viņa gribēja padzerties, bet ūdens nekur nebija atrodams. Kādā vietā pamanīja jēra pēdu, pieliju�u pilnu ar ūdeni. Dzirkstelīte nu saka:

� Māsiņ, es dzer�u!

Bet liesmiņa lūdz:

� Nedzer, noslīksi.

Dzirkstelīte viņai paklausīja, un abas devās tālāk meklēt ūdeni. Gāja, gāja un nonāca pie vēr�a pēdas, kas bija pieliju�i ar ūdeni. Un atkal dzirkstelīte saka:

� Māsiņ, es dzer�u!

Bet liesmiņa viņu lūdz:

� Nedzer, noslīksi.

Te dzirkstelīte vairs nepaklausīja. Kā dzēra, tā arī noslīka.

Liesmiņa, palikusi viena, raud un nezina, ko iesākt. Aiztek pie vēr�a un dzied:

� Ej, vērsit, pēdu dzert: Dzirkstelīte noslīkusi.

Bet vērsis saka:

� Kad mani jūgā jūgs, tad es ie�u pēdu dzert. Liesmiņa aiztek pie jūga un dzied:

� Ej, jūdziņ, vērsi jūgt,

Ies vērsītis pēdu dzert: Dzirkstelīte noslīkusi.

Jūgs saka:

� Kad cirvis mani cirtīs, tad es ie�u vērsi jūgt. Liesmiņa aiztek pie cirvja un atkal dzied:

� Ej, cirvīt, jūgu cirst,

Ies jūdziņ� vērsi jūgt,

Ies vērsītis pēdu dzert: Dzirkstelīte noslīkusi.

Cirvis saka:

� Kad klints mani uztrīs, tad es ie�u jūgu cirst. Liesmiņa aiztek pie klints un dzied:

� Ej, klintiņa, cirvi trīt,

Ies cirvītis jūgu cirst,

Ies jūdziņ� vērsi jūgt,

Ies vērsītis pēdu dzert: Dzirkstelīte noslīkusi.

Klints saka:

� Kad upe mani ap�ļaks, tad es ie�u cirvi trīt. Liesmiņa aiztek pie upes un dzied:

� Ej, upīte, klinti �ļākt,

Ies klintiņa cirvi trīt,

Ies cirvītis jūgu cirst,

Ies jūdziņ� vērsi jūgt,

Ies vērsītis pēdu dzert: Dzirkstelīte noslīkusi.

Upe saka:

� Kad manī augs kārkls, tad es ie�u klinti ap�ļākt. Nu liesmiņa aiztek pie kārkla un dzied:

� Ej, kārkliņ, upē augt,

Ies upīte klinti �ļākt,

Ies klintiņa cirvi trīt,

Ies cirvītis jūgu cirst,

Ies jūdziņ� vērsi jūgt,

Ies vērsītis pēdu dzert: Dzirkstelīte noslīkusi.

Kārkls saka:

� Kad kaza mani grauzīs, tad es ie�u upē augt. Liesmiņa aiztek pie kazas un dzied:

� Ej, kaziņa, kārklu grauzt, Ies kārkliņ� upē augt,

Ies upīte klinti �ļākt,

Ies klintiņa cirvi trīt,

Ies cirvītis jūgu cirst,

Ies jūdziņ� vērsi jūgt,

Ies vērsītis pēdu dzert: Dzirkstelīte noslīkusi.

Kaza saka:

� Kad vilks mani piesis, tad es ie�u kārklu grauzt. Liesmiņa aiztek pie vilka un dzied:

� Ej, vilciņ, kazu plēst,

Ies kaziņa kārklu grauzt,

Ies kārkliņ� upē augt,

Ies upīte klinti �ļākt,

Ies klintiņa cirvi trīt,

Ies cirvītis jūgu cirst,

Ies jūdziņ� vērsi jūgt,

Ies vērsītis pēdu dzert: Dzirkstelīte noslīkusi.

Vilks saka:

� Kad strēlis mani �aus, tad es ie�u kazu plēst.

Liesmiņa aiztek pie strēļa un dzied:

� Ej, strēlīt, vilku �aut,

Ies vilciņ� kazu plēst,

Ies kaziņa kārklu grauzt,

Ies kārkliņ� upē augt,

Ies upīte klinti �ļākt,

Ies klintiņa cirvi trīt,

Ies cirvītis jūgu cirst,

Ies jūdziņ� vērsi jūgt,

Ies vērsītis pēdu dzert:

Dzirkstelīte noslīkusi.

Strēlis saka:

� Kad tīkls mani tvers, tad es ie�u vilku �aut.

Liesmiņa aiztek pie tīkla un dzied:

� Ej, tīkliņ, strēli tvert,

Ies strēlītis vilku �aut,

Ies vilciņ� kazu plēst,

Ies kaziņa kārklu grauzt, Ies kārkliņ� upē augt,

Ies upīte klinti �ļākt,

Ies klintiņa cirvi trīt,

Ies cirvītis jūgu cirst,

Ies jūdziņ� vērsi jūgt,

Ies vērsītis pēdu dzert: Dzirkstelīte noslīkusi.

Tīkls saka:

� Kad pele mani grauzīs, tad es ie�u strēli tvert.

Liesmiņa aiztek pie peles un dzied:

� Ej, pelīte, tīklu grauzt,

Ies tīkliņ� strēli tvert,

Ies strēlītis vilku �aut,

Ies vilciņ� kazu plēst,

Ies kaziņa kārklu grauzt,

Ies kārkliņ� upē augt,

Ies upīte klinti �ļākt,

Ies klintiņa cirvi trīt,

Ies cirvītis jūgu cirst,

Ies jūdziņ� vērsi jūgt,

Ies vērsītis pēdu dzert:

Dzirkstelīte noslīkusi.

Pele saka:

� Kad kaķis mani ķers, tad es ie�u tīklu grauzt.

Liesmiņa aiztecēja pie kaķa, apskāva, nobu�oja viņu, tad sāka d ziedīt:

� Ej, kaķīt, peli ķert,

Ies pelīte tīklu grauzt,

Ies tīkliņ� strēli tvert,

Ies strēlītis vilku �aut,

Ies vilciņ� kazu plēst,

Ies kaziņa kārklu grauzt,

Ies kārkliņ� upē augt,

Ies upīte klinti �ļākt,

Ies klintiņa cirvi trīt,

Ies cirvītis jūgu cirst,

Ies jūdziņ� vērsi jūgt,

Ies vērsītis pēdu dzert:

Dzirkstelīte noslīkusi.

Kaķis uzreiz lēca no krāsns zemē un skrēja ķert peli, pele steidzās grauzt tīklu, tīkls steidzās tvert strēli, strēlis steidzās �aut vilku, vilks steidzās plēst kazu, kaza steidzās grauzt kārklu, kārkls steidzās augt upē, upe steidzās ap�ļākt klinti, klints steidzās trīt cirvi, cirvis steidzās cirst jūgu, jūgs steidzās jūgt vērsi, bet vērsis aizsteidzās un izdzēra savu pēdu. Dzirkstelīte atdzīvojās, sabu�ojās ar liesmiņu, un abas gāja uz mājām.

.

Vecenite gaja aitas ganīt. Ceļa satika akmeni.

� Kurp iedama? � akmens viņai vaicā.

� Aitas ganīt, � vecenīte atbild.

� Eima abi! � akmens saka.

� Eima! � Un abi gāja. Vecenīte � klibiks, klibiks, akmens � htilduks, bulduks � dodas uz priek�u. Ieraudzīja dzirksteli.

� Kurp iedami? � tā vaicā.

� Aitas ganīt. Eima kopā!

� Labs ir! Eima!

Vecenīte � klibiks, klibiks, akmens � bulduks, bulduks, dzirkstele � �vīks, �vīks. Satiek vēzi.

� Kurp iedami? � �is vaicā.

� Aitas ganīt. Eima kopā!

� Labs ir! Eima! � un vēzi paņēma līdzi.

Vecenīte � klibiks, klibiks, akmens � bulduks, bulduks, dzirkstele � �vīks, �vīks, vēzis � �abu, �abu. Ceļā satiek beku.

� Kurp iedami? � tā vaicā.

� Aitas ganīt!

� Ņemiet līdzi arī mani!

� Labs ir! Eima visi kopā!

Vecenīte � klibiks, klibiks, akmens � bulduks, bulduks, dzirkstele � �vīks, �vīks, vēzis � �abu, �abu, beka � pļeks, pļeks.

Tā visi aizgāja uz pļavu līdz aitu pulkam. Tur aitām bija nojume, kur gulēt naktī, un ganam būdiņa. Vecenīte apgūlās gultā, akmens uzvēlās uz jumta, beka atlaidās gar�ļaukus pie sliek�ņa, vēzis uzrāpoja uz sola, bet dzirkstele ielēca pavardā pie oglēm.

Naktī laupītājs atnāca zagt aitas. Vispirms viņ� gribēja iededzināt gaismu un sāka pūst dzirksteli. Tikko dzirksteli aiztika, tā �ī uz�āvās laupītājam uz rokas un apdedzināja to. Zaglis nobijies lēca atpakaļ un apsēdās uz sola. Tur gulēja vēzis un ieknieba laupītājam tik sāpīgi, ka tas pārbīlī steidzās laukā pār slieksni, bet paslīdēja uz bekas un novēlās zemē. Akmens kā krita no jumta, tā ļoti sāpīgi iezvēla laupītājam.

Un tā laupītājs aitas arī nenozaga.

.

Dzīvoja vecītis un vecenīte. Viņiem bija mazs putniņ� � svilgalvītis. Reiz putniņ� aizgāja pie suņuburk�ķa un sacīja:

� Suņuburk�ķi, suņuburk�ķi, pa�ūpo mani!

Suņuburk�ķis atbild:

� Ne�ūpo�u.

� Ja tu ne�ūposi, tad es ie�u pie kazas. Tā tevi nograuzīs, � svil-galvītis saka.

Putniņ� aizgāja pie kazas:

� Kaza, kaza, nāc suņuburk�ķi grauzt! Suņuburk�ķis mani ne�ūpo! Kaza atbild:

� Neie�u.

Un suņuburk�ķi grauzt negāja. Tad svilgalvītis devās pie vilka.

� Vilks, vilks, ej kazu ķert! Kaza nenāk suņuburk�ķi grauzt, suņuburk�ķis mani ne�ūpo.

Vilks atbild:

� Neie�u.

� Tad es, � svilgalvītis saka, � ie�u pie medniekiem. Tie tevi no�aus.

Svilgalvītis aizgāja pie medniekiem.

� Mednieki, mednieki, ejiet vilku �aut! Vilks nenāk kazu ķert, kaza nenāk suņuburk�ķi grauzt, suņuburk�ķis mani ne�ūpo.

� Neiesim, � mednieki atbild.

Tad svilgalvītis aizgāja pie gro�iem.

� Gro�i, gro�i, ejiet medniekus siet! Mednieki nenāk vilku �aut, vilks nenāk kazu ķert, kaza nenāk suņuburk�ķi grauzt, suņuburk�ķis mani ne�ūpo.

Gro�i atbild:

� Neiesim.

Svilgalvītis aizgāja pie uguns.

� Uguns, uguns, ej gro�us dedzināt! Gro�i nenāk medniekus siet, mednieki nenāk vilku �aut, vilks nenāk kazu ķert, kaza nenāk suņuburk�ķi grauzt, suņuburk�ķis mani ne�ūpo.

� Neie�u, � uguns atbild.

Tad viņ� aizgāja pie ūdens.

� Ūdens, ūdens, ej uguni dzēst! Uguns nenāk gro�us dedzināt, gro�i nenāk medniekus siet, mednieki nenāk vilku �aut, vilks nenāk kazu ķert, kaza nenāk suņuburk�ķi grauzt, suņuburk�ķis mani ne�ūpo.

Ūdens atbild:

� Neie�u.

Tad svilgalvītis aizgāja pie vēr�iem.

� Vēr�i, vēr�i, ejiet ūdeni dzert! Ūdens nenāk uguni dzēst, uguns nenāk gro�us dedzināt, gro�i nenāk medniekus siet, mednieki nenāk vilku �aut, vilks nenāk kazu ķert, kaza nenāk suņuburk�ķi grauzt, suņuburk�ķis mani ne�ūpo.

� Neiesim, � vēr�i atbild.

� Es ie�u pie milnas, � svilgalvītis saka.

Aizgāja pie milnas.

� Milna, milna, ej vēr�us sist! Vēr�i nenāk ūdeni dzert, ūdens nenāk uguni dzēst, uguns nenāk gro�us dedzināt, gro�i nenāk medniekus siet, mednieki nenāk vilku �aut, vilks nenāk kazu ķert, kaza nenāk suņuburk�ķi grauzt, suņuburk�ķis mani ne�ūpo.

� Neie�u.

� Ja tu neiesi, tad es ie�u pie tārpa. Tārps tevi sagrauzīs.

Aizgāja pie tārpa.

� Tārps, tārps, ej milnu grauzt! Milna nenāk vēr�us sist, vēr�i nenāk ūdeni dzert, ūdens nenāk uguni dzēst, uguns nenāk gro�us dedzināt, gro�i nenāk medniekus siet, mednieki nenāk vilku �aut, vilks nenāk kazu ķert, kaza nenāk suņuburk�ķi grauzt, suņuburk�ķis mani ne�ūpo.

Un tārps atbild:

� Neie�u.

Svilgalvītis beidzot aizgāja pie vistas.

� Vista, vista, ej tārpu knābāt! Tārps nenāk milnu grauzt, milna nenāk vēr�us sist, vēr�i nenāk ūdeni dzert, ūdens nenāk uguni dzēst, uguns nenāk gro�us dedzināt, gro�i nenāk medniekus siet, mednieki nenāk vilku �aut, vilks nenāk kazu ķert, kaza nenāk suņuburk�ķi grauzt, suņuburk�ķis mani ne�ūpo.

Tad vista metās tārpu knābāt, tārps � milnu grauzt, milna � vēr�us sist, vēr�i � ūdeni dzert, ūdens � uguni dzēst, uguns � gro�us dedzināt, gro�i � medniekus siet, mednieki � vilku �aut, vilks � kazu ķert, kaza � suņuburk�ķi grauzt, suņuburk�ķis � svilgalvīti �ūpot.

.

Pamuļķis puisis reiz aizgāja nest lēcas no piedarba uz klēti. Pie kaudzes paklāja maisu un saka:

� Lēcas, lēcas, visas ejiet manā maisā!

Neviena lēca nepakustējās un maisā negāja. Puisis dzird, ka nojumē skrapstinās peles, un saka:

� Peles, peles, nāciet �urp ēst lēcas, tās nenāk manā maisā!

Peles mierīgi skrapstinājās salmos, lobīdamas graudus no vārpām, un nenāca lēcas ēst.

Tad puisis devās pie run�a un lūdz:

� Runci, runci, ej peles ķert, viņas neiet lēcas ēst, lēcas nenāk manā maisā!

Runcis tikko bija notiesājis sieru, gulēja uz siltā mūrī�a un negāja peles ķert.

Puisis devās uz upmalu pie vītola un lūdz:

� Vītol, vītol, ej runci pērt, viņ� neiet peles ķert, peles neiet lēcas ēst, lēcas nenāk manā maisā!

Vītols mierīgi �alkoja un nekustējās ne no vietas.

Puisis devās pie kazas:

� Kaza, kaza, ej grauzt vītolu, viņ� neiet runci pērt, runcis neiet peles ķert, peles neiet lēcas ēst, lēcas nenāk manā maisā!

Kaza krūmājā plūkāja kārklus un negāja vītolu grauzt.

Puisis devās pie vilka:

� Vilks, vilks, ej plēst kazu, viņa neiet vītolu grauzt, vītols neiet runci pērt, runcis neiet peles ķert, peles neiet lēcas ēst, lēcas nenāk manā maisā!

Vilks nupat bija apēdis jēru, gulēja saulgozī zem egles un negāja kazu plēst.

Puisis devās pie medniekiem:

� Mednieki, mednieki, ejiet vilku �aut, viņ� neiet kazu plēst, kaza neiet vītolu grauzt, vītols neiet runci pērt, runcis neiet peles ķert, peles neiet lēcas ēst, lēcas nenāk manā maisā!

Mednieki medīja zaķus un negāja vilku �aut.

Puisis devās pie uguns.

� Uguns, uguns, ej medniekus svilināt, viņi neiet vilku �aut, vilks neiet kazu plēst, kaza neiet vītolu grauzt, vītols neiet runci pērt, runcis neiet peles ķert, peles neiet lēcas ēst, lēcas nenāk manā maisā!

Uguns jauki sprakstēja malkā un negāja medniekus svilināt.

Puisis devās pie dīķa:

� Dīķi, dīķi, ej uguni dzēst, viņa neiet medniekus svilināt, mednieki neiet vilku �aut, vilks neiet kazu plēst, kaza neiet vītolu grauzt, vītols neiet runci pērt, runcis neiet peles ķert, peles neiet lēcas ēst, lēcas nenāk manā maisā!

Dīķis mierīgi ņirbēja un negāja uguni dzēst.

Puisis devās pie vēr�a:

� Vērsi, vērsi, ej izdzert dīķi, viņ� neiet uguni dzēst, uguns neiet medniekus svilināt, mednieki neiet vilku �aut, vilks neiet kazu plēst, kaza neiet vītolu grauzt, vītols neiet runci pērt, runcis neiet peles ķert, peles neiet lēcas ēst, lēcas nenāk manā maisā!

Vērsis plūca zāli un negāja dīķi dzert.

Puisis devās pie rungas:

� Runga, runga, ej vērsi sist, viņ� neiet dīķi dzert, dīķis neiet uguni dzēst, uguns neiet medniekus svilināt, mednieki neiet vilku �aut, vilks neiet kazu plēst, kaza neiet vītolu grauzt, vītols neiet runci pērt, runcis neiet peles ķert, peles neiet lēcas ēst, lēcas nenāk manā maisā!

Runga mierīgi stāvēja, pieslieta kaktā, un nekustējās ne no vietas.

Puisis devās pie ķirmjiem, kas skribināja satrupēju�u sakārni:

� Ķirmji, ķirmji, ejiet rungu grauzt, viņa neiet vērsi sist, vērsis neiet dīķi dzert, dīķis neiet uguni dzēst, uguns neiet medniekus svilināt, mednieki neiet vilku �aut, vilks neiet kazu plēst, kaza neiet vītolu grauzt, vītols neiet runci pērt, runcis neiet peles ķert, peles neiet lēcas ēst, lēcas nenāk manā maisā!

Ķirmji tik skribinājās pa sakārni un negāja rungu grauzt.

Puisis devās pie vistām:

� Vistas, vistas, ejiet pie sakārņa knābāt ķirmjus, viņi neiet rungu grauzt, runga neiet vērsi sist, vērsis neiet dīķi dzert, dīķis neiet uguni dzēst, uguns neiet medniekus svilināt, mednieki neiet vilku �aut, vilks neiet kazu plēst, kaza neiet vītolu grauzt, vītols neiet runci pērt, runcis neiet peles ķert, peles neiet lēcas ēst, lēcas nenāk manā maisā!

Vistas bija saknābāju�ās mie�us un negāja pēc ķirmjiem.

Puisis devās pie vanaga:

� Vanag, vanag, ej saplosīt vistas, viņas neiet ķirmjus knābāt, ķirmji neiet rungu grauzt, runga neiet vērsi sist, vērsis neiet dīķi dzert, dīķis neiet uguni dzēst, uguns neiet medniekus svilināt, mednieki neiet vilku �aut, vilks neiet kazu plēst, kaza neiet vītolu grauzt, vītols neiet runci pērt, runcis neiet peles ķert, peles neiet lēcas ēst, lēcas nenāk manā maisā!

Vanags bija izsalcis. Viņ� klupa virsū vistām, vistas � ķirmjiem, ķirmji � rungai, runga � vērsim, vērsis � dīķim, dīķis � ugunij, uguns � medniekiem, mednieki � vilkam, vilks � kazai, kaza � vītolam, vītols � runcim, runcis � pelēm, peles � lēcām, un lēcas uzreiz sagāja pui�a maisā.

Sensenos laikos dzīvoja kāds zemnieks. Viņ� pierunāja pūķi, lai tas viņam nes graudus. Pūķis bija ar mieru, tikai lūdza, lai tam izcepot olu kulteni. Zemnieka sieva izcepa olu kulteni un aiznesa pūķim, bet zemnieks kambarī uz grīdas nolika muldu graudiem. Otrā dienā aiziet uz kambari, skatās � mulda līdz malām pilna graudu. Un kop� tās dienas pūķis alla� nesa un nesa graudus.

Tad zemnieks salīga kalponi, lai �os graudus maļ. Kalpone bija skaista un dēlam ļoti patika. Reiz viņ� tēvam saka � ņem�ot sev sievu. Bet tēvs viņam atbild:

� Ja esi noskatījies meitu, tad ņem. Arī mums būs labāk, nebūs jālīgst kalpone, nebūs lieki jāizdod nauda.

� Bet es gribu Martu, mūsu kalponi, � dēls paskaidroja.

� Vai tev pasaule nav bagataku meitu! � tēvs noskaitās. � �ai nav nekāda pūra, pati kalpone vien ir!

Tomēr dēls citu negribēja ņemt. Viņ� gribēja tikai Martu. Tad tēvs viņam saka:

� �ī Marta ir briesmīgi slinka! Nu labi. Ja viņa samals visu malumu � visu muldu graudu, tad viņu varēsi ņemt.

Dēls nenocietās, gāja Martai talkā. Aizgājis uz kambari, skatās � viņa sakarsusi tā maļ, tā grie� dzirnas, ka sviedri pil, bet graudi muldā kā nebeidzas, tā nebeidzas. Abi maļ vienu vakaru, maļ otru � un atkal tas pats. Tad Marta aiziet pie kādas vecenītes un saka:

� Nekādi nevaru samalt muldu graudu. Pilna un pilna, kaut gan abi ar saimnieka dēlu maļam.

� Labi, � vecenīte viņai saka. � Ej uz mājām, paņem jaunu māla podu, iededzini sveci un, aiznesusi pie dzirnām, apsedz ar podu. Pulksten divpadsmitos naktī podu noņem un, ieraudzījusi gaili, notver to aiz galvas, tikai nesit.

Kalpone aizgāja uz mājām un visu izdarīja tā, kā vecenīte viņu mācīja: paņēma sveci, aizdedzināja, nolika pie dzirnām un apsedza ar jaunu māla podu, bet pati sāka malt. Maļ un maļ, tomēr mulda kā pilna, tā pilna. Kad pienāca pulkstenis divpadsmit, kalpone noņēma podu un ieraudzīja uz muldas malas gaili, kur� no kakla ber graudus. Gribēja nosist gaili, bet atcerējās vecenītes vārdus un sāka mīļi lūgt:

� Kāpēc tu, gailīt, bez pārstājas ber graudus? Es nekādi tos nespēju samalt. Bet, ja nespēju samalt, tad saimnieks savam dēlam neļauj mani precēt. Es tik ļoti gribu būt viņam par sievu.

Tad gailis viņai saka:

� Izcep man kulteni no desmit olām. Tikko būsi izcepusi, pusnaktī ej malt, un viss būs tā, kā tu gribi.

Marta izcepa olu kulteni un vakarā to aiznesa uz kambari. Aizgājusi tūlīt ķērās dzirnas griezt, kad pēk�ņi ieraudzīja: muldā vairs graudu nav. Atnāk saimnieks un vaicā:

� Vai tu, Marta, jau samali?

� Samalu, � meita atbild.

Bet saimnieks netic. Pats aiziet uz kambari, paskatās � mulda patiesi tuk�a. Viņ� domāja, ka pūķis noskaities, un briesmīgi noskuma. Tad pagudroja, pagudroja un saka:

� Ja samali, tad vari iet pie vīra, tikai parādi savu pūru.

Marta aizgāja uz istabu, atvēra pūra lādi un sāka rādīt, bet pa�ai sirds dreb drebēdama. Viņas pūrs nebija liels: pie sve�iem kalpojot, neko nevarēja sakrāt. Bet, tikko ņēmās cilāt savus audeklus, tā gala tiem nav. Jo vairāk ceļ ārā, jo skaistākus atrod.

� Nu, � saimnieks saka, � audekli tev ir. Tagad parādi savu naudu. Marta atvēra otru lādi, skatās � lāde pilna ar zelta naudu. Tagad

viņa atskārta, ka visu atnesis pūķis.

Kad zemnieks ieraudzīja Martai tik lielu pūru, viņ� teica:

� Es redzu, ka tu esi manam dēlam piemērota sieva.

Dēls un Marta, to dzirdēdami, kļuva ļoti priecīgi un pēc divām dienām sarīkoja kāzas.

Pūķis arī pēc kāzām alla� dabūja olu kulteni, un jaunajam pārim viņ� mantu nesa un nesa.

Reiz dzīvoja kada nabaga sieva. Iedama rudzus pļaut, viņa bērnu nesa līdzi uz lauka, jo nebija pie kā atstāt. Aiznesusi noguldīja pie ciņa, bērns saldi aizmiga un klusi gulēja. Pievakarē sieva ātri steidzās uz mājām barot lopus un steigā aizmirsa, ka bērns palicis uz lauka.

Barodama lopus, atcerējās bērnu, bet domāja, ka vīrs pārnesīs, ta�u vīrs domāja, ka sieva jau pārnesusi. Sieva, redzēdama, ka vīrs bērnu nav pārnesis, nobijās. Viņa tumsā viena baidījās iet, jo laumas tajā laikā bie�i klejoja apkārt un cilvēkiem nodarīja daudz ļauna. Sieva pasauca citus cilvēkus, lai viņu pavada. Visi jau pa gabalu dzirdēja aijā�anu:

� �u�i, guli, �u�i, guli, Bērniņ aizmirstais!

Tur laumas, uz rokām �ūpodamas, aijāja bērnu. Kad cilvēki nāca tuvāk, viņas izgaisa. Bērnu atrada skaisti apģērbtu, ar visādām mantām apdāvinātu. Un kāda balss teica:

� No tā audekla vīstokļa, kuru te noliku, sev un savai ģimenei tu griez un griez, cik vien vajag, tikai galu neskaties.

Laimīgā sieva paņēma bērnu ar visām mantām un pārnesa mājās.

To dabūja zināt viņas bagātā kaimiņiene un pie sevis domā: �Ja jau noskrandu�am bērnam deva tik daudz skaistu mantu, tad es savējo bērnu, nomazgājusi un tīri apģērbusi, aiznesī�u � dabū�u vēl vairāk.�

Bagātā kaimiņiene nomazgāja, apģērba, aiznesa un noguldīja savu bērnu pie ciņa. Pārnākusi mājās, viņa atver logu un klausās, kā to aijās. Klausās, klausās un te dzird, ka bērns raud. Pēcāk viņa izdzirda niknu balsi:

� �u�i, guli,

Tī�ām atnestais!

Pēc tam viss apklusa.

Bagātā sieva ar savu saimi un kaimiņiem gāja pārnest bagātību. Kādas �ausmas viņa tur atrada! Bērns bija saplosīts gabalos.

Nabaga sieva ilgu laiku no vīstokļa grieza audeklu. Bet reiz nenocietās *n paskatījās galu � kop� �ā brī�a vīstoklis beidzās.

.

Reiz dzīvoja kāds zemnieks. Viņam bija dēls. Dēls uzauga un pārveda vedeklu.

Dēls reiz kaut kur aizbrauca, bet vedekla palika mājās. Bija sestdienas vakars. Kad satumsa, pie vedeklas atnāca sievas ar vārpstām un saka:

� Vai darbs mums būs?

Vedekla domāja, ka atnāku�as vienkār�as sievas, un bija ar mieru dot viņām darbu. Bet sievas bija laumas. Vedekla sievām atnesa pa kodaļai linu, tās tūdaļ savērpa un saka:

� Atnes mums vairāk.

Vedekla atnesa visus linus. Tūdaļ visi lini bija savērpti. Pēc tam laumas sacīja:

� Dod mums vairāk darba!

Vedekla atnesa pakulas. Arī tās vienā mirklī bija savērptas.

Vedekla nobijās un saka:

� Gana jūs esat vērpu�as, ejiet uz mājām!

Laumas atbildēja:

� Mēs neiesim, iekams visu tev nesavērpsim.

Vedekla atnesa pēdējās pakulas, bet pati aiztecēja pie kaimiņienes un pastāstīja, kādas vie�ņas viņu apciemoju�as. Kaimiņiene saka:

� Ej mājās, aizdedzini vaska sveci, iedod tām kādas izsukas un saki: �Rītu zemē kaut kas tā brēc, ka visi lauki skan.�

Kad vedekla pārnāca mājās, iedeva vie�ņām kodaļu izsuku un iededzināja vaska sveci. Laumām nepatika vaska sveces gaisma, un tās sacīja:

� Nodzēs sveci, mums pietiek ar to pa�u gaismu.

Bet vedekla saka:

� Un ko es dzirdēju?

Laumas vaicā:

� Ko tad dzirdēji?

Vedekla teica:

� Rītu zemē bērni brēc.

Laumas metās ārā klausīties brēk�anu. Vedekla pa to laiku aizbultēja durvis. Laumas, neko nedzirdēdamas, steidzās atpakaļ uz istabu, bet durvis bija aizbultētas. Laumas sacīja:

� Tava laime, ka esi tik gudra. Citādi mēs tavus matus savērptu!

To sacīju�as, laumas tumsā nozuda.

.

Kāds virs pusnaktī gājis pa me�u. Bijusi Jāņu nakts, kad zied īstā paparde. Tobrīd papardes zieds uzplaucis; vīrs, iedams garām, pieskāries �im ziedam, un tas aizkritis viņam aiz pastalu auklas. Vīrs uzreiz sācis it visu zināt. Viņ� ieraudzījis, kas notiek raibajā pasaulē, ko dara mājinieki, saredzējis visas zemē paslēptās bagātības un aprakto naudu. Vīrs iedams noguris un apsēdies atpūsties. Sēdēdams sācis pāraut kājas. Kad āvis to kāju, aiz kuras pastalu auklas aizkritis papardes zieds, autu attinot, zieds nokritis zemē, un vīrs atkal neko lielu vairs nav zinājis.

.

Sensenos neatminamos laikos, kad cilvēku pasaulē vēl nav bijis, kādā skaistā mājā dzīvojis Mēness un Saule. Viņi, kopā dzīvodami, tā Iemīlēju�ies viens otrā, ka apprecēju�ies un sagaidīju�i meitu. Meitai devu�i vārdu Zeme.

Daudzus jo daudzus gadus Mēness ar Sauli dzīvojis saticīgi, bet kādā jaukā dienā abi sanīdu�ies.

� Ja tev ir tik karsta daba, es tevi pametī�u, � Mēness Saulei sacījis.

� Ja tu arī turpmāk būsi tik auksts, es vairs nedzīvo�u ar tevi, Saule atbildējusi.

� Labi, �ķirsimies. Bet meita paliks pie manis, � Mēness teicis.

� Nē. Es meitu tev neatstā�u! Vai gribi, lai viņa, dzīvodama pie tevis, nosaltu? � Saule noskaitusies.

Abi devu�ies pie Pērkona un lūgu�i iz�ķirt viņu strīdu.

Pērkons uzklausījis Mēnesi un Sauli, tad dārdo�ā balsī sacījis:

� Lai notiek tā: Saule pa dienu uzraudzīs savu meitu Zemi, bet Mēness � pa nakti.

Tā viņi līdz �im pilda Pērkona gribu: no rīta līdz vakaram Saule pieskata savu meitu Zemi, bet no vakara līdz rītam � Mēness to auklē. Ja Mēnesim nav laika, tad Zemi apmirdz viņa māsas zvaigznes.

.

Parasti ļaudis osi dēvē par aklo, jo tas plaukst vēlāk nekā citi koki un lapas ari nomet agrāk. Pavasari, kad plaukst citi koki, osis vaicā: �Vai plaukt jau ir laiks?� Koki zobodamies atbild: �Ko nu, vēl par agru, vēl nav laiks.� Paiet kādas dienas, un osis atkal vaicā, bet koki smiedamies atbild: �Ir gan muļķa koks, mēs jau sen esam izplauku�i, tikai �is vēl nevar sataisīties.� Tad osis steigā uzplaukst. Rudenī atkārtojas tas pats. Osis atkal vaicā: �Vai nomest lapas jau ir laiks?� � �Mums jau sen vairs nav lapu,� koki atbild, zobodamies par aklo osi, jo visiem vēl Ir lapas. Bet osis notic koku vārdiem un agrāk par citiem nomet lapas.

.

Kādā tālā zemē dzīvoja nabaga vīrs, vārdu sakot, plikata. Viņam bija trīs dēli. Divi bija gudri, tre�ais � Jons � muļķis.

Tēvs nodzīvoja deviņdesmit gadu un nomira. Pirms nāves viņ� savu mantu sadalīja dēliem. Vecākais dabūja tarbu, vidējais � cirvi, bet jaunākais � muļķis Jons � vāli.

Ko viņi lai iesāk? Vecākais dēls staigā apkārt, vāc tarbā visādus krāmus, ko tik var atrast, � tā arī iztiek. Vidējais dēls visur iet ar cirvi � skalda malku vai citu ko padara. Bet muļķim Jonam ar vāli nav nekāda darba. Kaimiņi viņu pamācīja:

� Tu salīgsti darbā pie kunga, citādi badā nomirsi.

Jons paklausīja kaimiņiem un salīga darbā pie kunga. Norunāja, ka kungs maksās vienu sietu pupu gadā. Labi vien ir.

Vispirms kungs sūtīja Jonu uzart tīrumu. Jons spiļarkla iejūdz vēr�us un iet. Kungs viņam saka:

� Tagadiņ, Jon, tu apar tik, cik Petru�ka apskries.

Bet Petru�ka bija kunga tūce. Tā alla� gāja arājiem līdzi uz me�u vai tīrumu.

Jons devās art, un Petru�ka skrēja pa priek�u. Kur Petru�ka skrēja, tur Jons ara.

Jonam bija pavēlēts vakarā, kad viņ� pārnāks mājās, vēr�us novietot kūtī un pabarot ar sienu.

Līdzko satumsa, Jons pārnāca mājās un redz � vārti jau aizslēgti, bet vārtos ir caurums, pa kuru Petru�ka var ielīst. Petru�ka ielīda pagalmā un aiztecēja, kur �ai vajag. Jons stāv pie vārtiem. Ko viņ� lai dara? Atnesa cirvi, sacirta vēr�us gabalos, lai varētu pa caurumu iebāzt pagalmā. Tāpat sacirta arī spīļarklu un pa gabalam iebāza pagalmā. Sacirsto spīļarklu atstāja turpat, bet vēr�u gabalus sanesa kūtī un apkrāva ar sienu.

Mujķis Jons aizgāja pie kunga un saka:

� Tavu pavēli, kungs, es izpildīju. Cik Petru�ka apskrēja, tik uzaru. Vēr�us ar arklu pārdzinu mājās, arklu atstāju pagalmā, bet vēr�us novietoju kūtī un pabaroju ar sienu.

Kungs gribēja redzēt, kā Jons ar vēr�iem un spīļarklu ticis pagalmā un kā vēr�us pabarojis. Aizgāja uz kūti un skatās � vēr�i sacirsti gabalos, salikti kaudzē un apkrauti ar sienu. Bet spīļarkls sacirsts un pagalmā sakrauts grēdā.

Kungs atnāca pie Jona un saka:

� Tu, muļķi Jon, esi izputinājis mani.

Bet Jons atbild:

� Nē, kungs, neesmu izputinājis, varbūt vēl izputinā�u.

Otrā dienā kungs muļķim Jonam saka:

� Tagad, Jon, ej un nokauj aitu!

Jons atbild:

� Es nezinu, kura kaujama.

Kungs saka:

� Kura skatīsies uz tevi, to arī nokauj.

� Labs ir.

Jons aizgāja uz kūti, atvēra durvis, visas aitas sāka skatīties uz viņu. Viņ� pa vienai, pa vienai � un nokāva visas. Atnāca pie kunga un saka:

� Kungs, aita jau nokauta.

Kungs vaicā:

� Kura?

� Visas.

� Kāpēc tā?

� Tāpēc, ka visas skatījās uz mani, � Jons atbild.

� Tu, muļķi, esi izputinājis mani! � kungs iesaucas.

Bet Jons saka:

� Nē, kungs, neesmu izputinājis. Varbūt vēl izputinā�u.

Pēc pāris dienām kungam jābrauc ciemos. Kungs ar kundzi saposās. Kad kungs sēdās ratos, viņ� iedeva Jonam klēts atslēgu un saka:

� �e tev, Jon, klēts atslēga un sargā klēts durvis, lai neko nenozog. Kungs ar kundzi aizbrauca, bet Jons nostājās pie klēts durvīm. Viņam

apnika stāvēt, un viņ�, paņēmis atslēgu, atslēdza durvis, atvēra un izcēla no eņģēm. Viņ� baidījās, lai zagļi durvis nenozog, ja tās paliks pie klēts. Jons devās uz vakarē�anu un durvis aiznesa sev līdzi, bet klēti atstāja bez durvīm.

Atnāca zagļi un izzaga no klēts visu mantu. Atgriezās kungs, skatās � klētij nav durvju. Klētī vairs nav ne mantas, ne Jona. Te redz � Jons nāk un nes durvis. Kungs vaicā:

� Kur tu biji?

� Vakarē�anā, kungs.

� Bet kāpēc tu izcēli un aiznesi klēts durvis?

� Baidījos, lai tās nenozog. Tu, kungs, man liki sargāt klēts durvis, tāpēc es arī ņēmu tās sev līdzi.

� Tu, muļķi, esi izputinājis mani, � kungs saka.

Bet Jons atbild:

� Nē, kungs, neesmu izputinājis. Varbūt vēl izputinā�u.

�Ko nu iesākt?� kungs domā pie sevis. �Mājās man nekā vairs nav, jāiet prom.�

Kungs sameklē divus maisus un tajos liek savu pēdējo iedzīvi. Vienā maisā liek kungs, otrā � kundze. Jons stāv un skatās. Kolīdz kungs pagrie�as nost no maisa, Jons � �puks! � ielien kunga maisā. Kungs to pat nepamanīja. Vēl uzlika Jonam virsū da�ādus krāmus un maisu aizsēja. Kungs un kundze maisus lika plecā un gāja prom no mājām. Kundze vēl pavaicāja:

� Nezi, kur palicis mūsu Jons?

Bet kungs saka:

� Lai viņ� skrien ugunī, �is muļķis. Viņ� mūs izputināja. Lai viņ� mums vairs nerādās acīs.

Tā kungi gāja savu ceļu.

Viņi gāja cauru dienu. Pievakarē nonāca pie upes, nometa maisus no pleciem, abi aiz noguruma nokrita zemē, un kungs saka:

� Vai, kā piekusu, elpas trūkst!

Bet Jons maisā atsaucas:

� Man arī elpas trūkst, kungs!

Kungs vaicā:

� Kur tu, muļķi, esi?

Jons atbild:

� Es esmu maisā, kungs.

Kungs atraisīja maisu, Jonu izgāza no maisa un saka:

� Tu, muļķi, esi izputinājis mani.

Bet Jons atbild:

� Nē, kungs, neesmu izputinājis. Varbūt vēl izputinā�u.

Kungs savai kundzei saka:

� Es gul�os te, tu gulies man blakus, bet muļķis Jons lai guļas malā. Kolīdz viņ� aizmigs, es viņu sagrāb�u un iemetī�u upē.

Jons visu to dzirdēja, lai arī kungs sacīja klusiņām. Kungs jau aizmiga, bet Jons nelai�as miegā, baidās, lai kungs viņu neiemet upē. Viņ� uzcēlās un ielīda vidū starp kungu un kundzi. Nu kundze palika malā. Kā tikai kungs pamodās, tā � caps! � kundzi aiz apkakles un � plunk�! � upē. Kungs domāja, ka tas ir Jons. Kundze tā arī noslīka. Tad kungs saka:

� Tā tev, blēdi, vajag, tagad tu mani vairs neputināsi!

Bet Jons saka:

� Taisnība, kungs, taisnība. Viņa tevi vairs neputinās.

� Vai tu, muļķi, esi te?

� Te gan.

� Tu, muļķi, esi izputinājis mani!

Un Jons atbild:

� Taisnība, kungs, tagad gan esmu izputinājis.

Pēc tam Jons atstāja kungu pie upes, bet pats aizgāja savu ceļu.

.

SEnos laikos putni norunāja sapulcēties liela, līdzena pļava un ievēlēt sev karali. Te atlaidās ērglis, stārķis, strazds, irbe, cielava, gulbis, cīrulis, zvirbulis un mazais zeltgalvītis.

Katrs gribēja būt par karali, bet pa�am nepietika drosmes pieteikties. Visi �aloja un �ivināja, kamēr stārķis, iepletis spēcīgos spārnus, sagudroja: kas visaugstāk pacelsies, tas ari būs karalis. Visi putni bija ar mieru.

Tikko stārķis, dodams zīmi, noklabināja ar knābi, putni kā mākonis cēlās gaisāI Drīz vien irbe pirmā noplak�ķēja uz zemes, arī vista nolaizdamās gandrīz izme�ģīja kājas. Un pārējie putni, lai gan lidoja, cik jaudāja, tomēr necik ilgi nenoturējās gaisā un cits pēc cita noguru�i laidās lejā.

Tikai stārķis ar ērgli pacēlās tik augstu, ka gandrīz nebija saredzami. Beidzot nogura arī stārķis. Ērglis, palicis viens, sāka gavilēt:

� Esmu karalis! Esmu karalis! Kas prot lidot augstāk par mani?

� Es! � zeltgalvītis ie�ivinājās viņam pie pa�as auss un uzlidoja augstāk par ērgli. � Es esmu karalis!

Izrādās, ka �is, gudrinieks, kad putni cēlās gaisā, bija notupies ērglim uz muguras un gaidījis, kamēr tas nogurs. Ērglis vēl mēģināja pārspēt zeltgalvīti, bet kur nu! Vai noguru�ais var panākt �irgto?

Tā mazais putniņ� ar viltu visus pārspēja un kļuva par karali. Tomēr zeltgalvītis, nokaunējies par savu viltību, kop� tā laika lo�ņā pa krūmiem, un visi putni, to ieraudzīju�i, sauc:

� Karalīti, zeltgalvīti! Karalīti, zeltgalvīti!

.

Kādā baznīcā bija apzeltīts vai pat no tīra zelta darināts svētā Jurģa tēls. �is tēls kārdināja ne vienu vien prāvestu un ķesteri. Prāvests jau sen to būtu pārdevis, bet viņ� baidījās no ķestera, kur� tūdaj visiem paziņotu, ka prāvests pārdevis svēto Jurģi. Tas ļaudīs modinātu sa�utumu pret prāvestu. Ta�u prāvests negrib rādīt sliktu priek�zīmi savām avīm, kuras viņ� gana �ajā asaru ielejā, pats sēdēdams kalniņā pie paradīzes vārtiem. Ķesteris tāpat, baidīdamies no prāvesta, uz savu roku nevar iztirgot svēto Jurģi.

Reiz �ajā draudzē ieradās vecs dvēseļu gans, mācītāju vadītājs � dekāns, kura pārziņā bija desmit prāvestu, bet galvā vairāk prāta nekā desmit prāvestiem kopā. �is dekāns bija vārdā Strazds. Viņ� pazemīgi kalpoja Kristum, bet naudu krāja bankās. Viņ� raustln rausa naudu no savām avīm, to skaitīja augām dienām un naktīm.

Tikko Strazds pirmo reizi iegāja baznīcā, tūdaļ viņ� pamanīja uz altāra svēto Jurģi. Dekāns a�i sagudroja sūtīt svēto uz citurieni. Viņam kļuva �ēl svētā Jurģa, tāpēc tūlīt apsolījās to atbrīvot no grūtā pienākuma � altāra sargā�anas.

Strazds pasauca ķesteri un saka:

� Vai redzi svēto Jurģi?

� Redzu, � ķesteris atbildēja.

� Uzmanīgi nocel viņu no altāra, skaisti sakārto ratus un ieliec Jurģi iek�ā. Jurģis jāsūta uz debesu valstību, jo viņ� savu darbu �eit jau padarījis. Es pagādā�u labas vakariņas un �onakt atvadī�os no viņa, � Strazds ķesterim paskaidro.

Ķesteris brīnījās, ka baznīcā bijis dzīvs svētais, kur�, savu darbu �eit padarījis, tagad ceļos uz paradīzi. Ta�u ķesterim bija piekodināts nevienam to nestāstīt, ka svētais Jurģis ceļo prom, tālab viņ� klusēja.

Strazds svēto Jurģi aizveda uz pilsētu un pārdeva par veselu maisu naudas. Drusku naudas iedeva arī ķesterim, piebilzdams:

� Kad pienāks divdesmit tre�ais aprīlis, mēs noturēsim aizlūgumu par svēto Jurģi. Tev būs jāstāv uz altāra svētā Jurģa vietā. Tikai nevienam par to nebilsti ne pu�plēsta vārda. Ja tu kādam izpļāpāsi, tad dievs tevi iemetīs ellē un nebūs tāda mācītāja, kur� tev piedotu �o grēku.

Pienāca divdesmit tre�ais aprīlis � svētā Jurģa diena. Ķesteris, saģērbts svētā Jurģa drēbēs un aplīmēts ar zeltītu papīru, stāvēja uz altāra. Kad ļaudis pamanīja, ka svētais Jurģis atgriezies baznīcā, � sanesa un sakrāva uz altāra daudz olu, �ķiņķu un citu ēdamo. Strazds notur dievkalpojumu, bet ļaudis skaita lūg�anas pie svētā Jurģa altāra.

Svētais Jurģis, stāvēdams kop� agra rīta, bija ļoti izsalcis un sāka ēst uz altāra noliktos ēdienus. Kad ļaudis pamanīja, ka svētais Jurģis ēd, viņi domāja, ka noticis brīnums. Visi tagad drūzmējās pie pa�a altāra, gribēdami labāk ieraudzīt �o brīnumu, kaut arī Strazds bija noteicis, ka tie cilvēki, kas svētajam Jurģim neatnesīs dāvanas, nedrīkstēs tēlam tuvoties. Ļaudis drūzmēdamies un grūstīdamies burzmā apgāza sveces, kas dega uz altāra, un tā pielaida uguni svētā Jurģa drēbēm. �Svētais�, nespēdams izturēt karstumu, metās prom no altāra un pār ņudzekli Izmuka no baznīcas. Ne vienam vien ķesteris salauza kaulus, jo viņ� bija dū�īgs liela auguma vīrs.

Nu ļaudis, ieraudzīju�i vēl lielāku brīnumu, skrēja pakaļ svētajam Jurģim. Svētais pēk�ņi nozuda � ielīda baznīcas pagrabā un ieslēdzās.

Baznīcā palika tikai Strazds ar da�iem ubagiem, jo visi pārējie cilvēki aizsteidzās meklēt svēto Jurģi.

Pienāca svētdiena. Strazds uzkāpa kancelē un kliedza pilnā kaklā:

� Jūs, bezdievīgie, kas esat pārdevu�ies velnam, gau�ām maz ēdiena atnesāt svētajam Jurģim un to pa�u pēcāk gribējāt atņemt! Jūs, grēcīgie, kāpāt uz altāra un pielaidāt uguni viņa miesai! Svētais Jurģis aizbēga un nekad vairs nenāks atpakaļ, bet dievs no debesu valstības viņu bija sūtījis atpestīt jūs! Tagad lāsts gulstas pār jums! Saziedojiet daudz naudas un nopērciet svētā Antona tēlu, tad dievs piedos jums tādu nekrietnību � svētā Jurģa padzī�anu!

.

SEnos laikos dzīvojis ļoti liels un briesmīgs putns Skuks. Tas ķēris un rijis visus pārējos putnus. Beidzot Skuks visā pasaulē izķēris putnus, vēl palicis tikai neliels bariņ�. Dzīvi paliku�ie putni sapulcēju�ies kopā un noslēpu�ies lielā biezoknī, kurā Skuks nespējis iebāzt ne savu knābi. Skuks lidinājies ap biezokni, glūnējis, vai kādu nenoķers, ja vien izlīdīs ārā, bet neviens nerādījies, un viņ� putniem neko vairs nevarējis izdarīt. Kop� tā laika Skuks pazudis, bet putni vēl arvien neesot iedro�ināju�ies atstāt biezokni, jo baidīju�ies, vai Skuks neesot kur paslēpies. Tā putni dzīvoju�i ilgu laiku, neredzēdami briesmīgo putnu, tomēr neviens negribējis iet pirmais paskatīties, kur Skuks palicis. Beidzot dzeguze izrādījusies visdro�ākā. Viņa sacījusi: �Labi, es ie�u paskatīties Skuku, tikai tas no jums, kura ligzdā es iedē�u olu, lai perē un audzē manus bērnus, ja Skuka nagos es dabū�u galu.� Visi putni biju�i ar mieru, un dzeguze aizlidojusi meklēt Skuku. Viņa to atradusi beigtu purvā. Skuks gulējis ar uzpūstu vēderu. Dzeguze aiz priekiem nolaidusies tam uz vēdera, izslējusies un sākusi līksmi klaigāt: �Skuks, Skuks, Skuks! Kūka, kukū, kukū!� Visi putni izlidoju�i no biezokņa un biju�i brīvi. Kop� tā laika dzeguze vairs neperē savus bērnus � viņai izperē citi putni, kuru ligzdā viņa iedēj olu. Bet dzeguze, visiem atgādinādama toreizējos priekus, katru pavasari kūko.

f

Kadreiz dievs sadomājis radīt cīruli, paņēmis mala piku un metis gaisā. Māla pika pārvērtusies par cīruli, tas savēcinājis spārnus un sācis dziedāt. Velns tupējis uz akmens, visu to redzējis un tāpat gribējis iztaisīt sev putniņu. Paņēmis saujā dubļu piku un metis gaisā. Dubļu pika nokritusi zemē, palīdusi zem akmens un sākusi kurkstēt. Tā bija pārvērtusies par krupi.

.

Badadzeguze kādreiz no griezes aizņemas maizi. Pecak atdeva divus klaipus. Grieze prasa trīs: tik esot ņēmusi. Liecinieku abām nav. Norunāja, ka strīdu iz�ķirs dzeguze. Tā negrib iemantot ne griezes, ne badadzeguzes dusmas, tāpēc saka: �Man nav nekāda gudrā galva, varu kļūdīties. Drīz vien izperē�u bērnu, kad tas uzaugs, tad iz�ķirs jūsu strīdu.� Bet dzeguze negrib iejaukt bērnu neizdibināmā strīdā, tāpēc pati bērnus neperē � viņa olas dēj cielavas ligzdā. Tikai badadzeguze ar griezi gaida, kad dzeguze iz�ķirs viņu strīdu, un nemitīgi ķīvējas: viena saka � div, div, otra � trīs, trīs. Bet dzeguze aiz priekiem, ka gudri piemānījusi abas, kūko un tik pasmejas.

:

Sensenos laikos sikspārnis, dadzis un tilbīte reiz salīgu�i kuģi un devu�ies pāri jūrai pirkt preces. Bet sikspārnim pa�am naudas neesot bijis, tāpēc aizņēmies no kaimiņiem. Kad aizceļoju�i pāri jūrai, tur sapirku�i es milzum daudz pre�u: sikspārnis � nezinu, kādas pircis, dadzis nopircis visvisādas vilnas drānas, bet tilbīte pirkusi dārgus dimanta akmentiņus. Savus pirkumus iekrāvu�i kuģī un ceļoju�i uz mājām, bet kuģis nogrimis ar visām precēm, tomēr pa�i izglābu�ies. Un viņi �o nelaimi nespēj aizmirst. Sikspārnis, nevarēdams atdot parādus, vēl �obaltdien slēpjas, lai nesatiktu tos, no kā naudu aizņēmies, � tāpēc nelido pa dienu, bet tikai naktī. Dadzis vēl tagad sētmalēs un ceļmalās glūn, vai neieraudzīs savas vilnas drānas. Ja kāds iet garām, dadzis alla� ķeras pie apģērba un aptausta, vai nevalkā viņa drānu. Arī tilbīte skraida pa upmalām un meklē savus dārgakmeņus.

Reiz zvēri bija norunāju�i taisīt ceļus. Kurmis aiz sava laiskuma sacīja:

� Man ceļa nevajag, es alla� pa zemes apak�u staigāju.

Tādēļ tagad, tikko kurmis uznāk uz ceļa, viņ� nevar cietajā zemē ielīst, apgā�as ar īsajām kājām gaisā un nobeidzas.

.

Vardes reiz bija saklausīju�as valodas, ka saule precoties. Tas sapulcējās kopā un kvarkst: �Kur tas dzirdēts? Mums nebūs vairs dzīves! Jau tagad saule vasarā iztvaicē strautus un purvus. Kad viņa apprecēsies un sāks audzināt bērnu baru, tad visi kopā tā svilinās un tveicēs, ka sausa vieta paliks ne tikai strautu un purvu, bet ari upju un ezeru vietā. Iesim pie dieva sūdzēties!�

Kā vardes izlēma � kvā, kvā! � tā arī darīja. Kvarkstēdamas devās pie dieva. Tikai dievs, kā par spīti, nebija atrodams mājā.

Tikko saule dabūja zināt, ka vardes gāju�as pie dieva sūdzēties, tūdaļ briesmīgi noskaitās un sacīja: �Visu pasaulē es sildu un sildī�u, tikai mans siltums vairs neskars �īs riebekles!� Vardes atskārta gan, ka nelāgi rīkoju�ās, tāpēc no saules sāka baidīties un kaunēties. Arī tagad vardes kvarkst tikai pēc saules rieta, bet saules siltums tās nesilda nemaz.

.

Vilks di�ojas, ka �is esot celies no bajaru dzimtas, bet suns to joprojām saukāja par lauki. Reiz vilks atnesa dokumentus, ka �is neesot nekāds lauķis, un lika sunim tos izlasīt.

Suns nebija skolots, tāpēc visus papīrus aiznesa kaķim. Tobrīd kaķim nebija vaļas lasīt un tas dokumentus nolika uz krāsns. Dokumenti bija taukaini. Peles tos atrada un sagrauza sīkās driskās.

Vilks atnāca pie suņa un prasīja, lai atdodot dokumentus. Suns gāja pie kaķa. Kaķis uzkāpa uz krāsns un trāpījās taisni tad, kad peles grauza dokumentus. Kaķis klupa virsū pelēm, suns � kaķim. Bet vilks, kad satiek suni, alla� prasa, lai �is atdodot bajāra dokumentus.

Tā vēl �obaltdien tie visi dzīvo naidā. Kaķis nozvērējās: kur tikai satiks peli, tūdaļ ēdīs nost. Arī suns vēl arvien ir sirdīgs uz kaķi: kā ierauga kaķi, tā metas �o vajāt. Vajātais kaķis skrien un skrien � aizvien vēl meklē dokumentus.