Kā lapsa mācījās lidot

Latviešu tautas pasakas

.

Reiz lācis ar vilku gāja garām zīlītes ligzdai. Vilks, rādīdams lācim ligzdu, teica: «Re, kur zīlītes pils!»

Lācis uz to atbildēja: «Tā jau nav nekāda pils, bet parasta būda.»

Zīlīte par to ļoti apvainojās un izaicināja zvērus karot ar putniem. Lācis ar vilku tam piekrita, jo par zvēru uzvaru abi nešaubījās. Lācis gāja pie visiem zvēriem un uzaicināja, lai tie rīt sagatavotos uz kauju.

Zvēri iecēla lapsu par vadoni un norunāja tā, kad viņa nolaizīšot sev muguru, tad vi­siem zvēriem būšot jābēg.

Zvēru norunu noklausījās pūce un pastās­tīja putniem.

Otrā dienā, kad sākās kauja, sirsenis uzlai­dās lapsai uz muguras un iedzēla. Lapsa no sāpēm iebrēcās un nolaizīja muguru. Zvēri, to redzēdami, metās bēgt, jo tā bija norunātā zīme, ka visiem jābēg.

Tā putni zvērus uzva­rēja, bet lācim visu putnu priekšā bija zīlītei jāat­vainojas.

Ka lapsa mācījās lidot

Lapsa visas gudrības jau esot mācē­jusi, tikai pa gaisu lidot vēl ne. Nogājusi pie svēteļa, lai arī šo gudrību iemācītos.

Svētelis paņēmis lapsu aiz skausta un nesis gaisā. Tur augšā lapsai iešāvies prātā: diezgan būs, nu jau mācēšu, lai laižot šo vaļā. Svētelis palaidis arī, un šī nu nākusi zemē, taisni cel­mam virsū. Viņa gan uzsaukusi celmam — vai nebēgsi, pagāns! — bet celms i nepa­kustējās. Lapsa uzkritusi tam virsū un pali­kusi guļam.

No tā laika nevienai lapsai ne prātā nav nācis pa gaisu lidot, bet visas viņas vēl šodien staigā ar atšautām astēm.

Vanags bijis briesmīgi izsalcis. Un, kā par spīti, nekur nav dabūjis nekā ēdama. Ozolā, tur gan bijuši mazi pūculēni ligzdā, bet vecā pūce tup klāt kā piesieta. Beidzot vanags neiztur un sāk pūci itin laipni uzrunāt: «Vai, kas tev par skaistiem bērniņiem, tīri vai acis mielojas.»

«Tādi paši kā māte, tādi paši kā māte!» pūce lepni atbild, bet neatkust ne pēdu no ligzdas.

«Diez vai tādi mazi balodīši daudz apēd? Tu jau viņus šodien nemaz neesi ēdinājusi,» vanags ierunājas.

Bet pūce atcērt: «Ko vīrišķi zina, kā bērni ēdināmi, mani bērni var daudz ēst un var arī badu ciest.» Vanagam bija vien ar kaunu jāatkāpjas.

Skudra strādājusi visu vasaru, taisī­jusi savu māju un krājusi ziemai pārtiku. Sisenis tikai lēkājis, dziedājis un priecājies.

Rudenī uznācis auksts laiks, un sisenim ne­bijušas ne mājas, kur sildīties, ne barības, ko ēst. Badā novārdzis, viņš aizgājis pie skudras palīdzību lūgties. Skudra prasījusi: «Ko tu pa vasaru darīji?»

Sisenis atbildējis: «Dziedāju un lēkāju.»

Skudra sacījusi: «Ja tu vasarā netiki strā­dājis, tad ziemu tev jāmirst badā!»

Tā nu laiskajam sisenim bijis no aukstuma un bada jānobeidzas.

Reiz zvirbulis ielaidās miežos un sāka knābāt graudus. Kaķis bija izgājis medībās. Klusītiņām viņš pielien zvirbulim klāt un — caps! — sagrābj to, lai nestu mājās sev bro­kastīm. Nes, galvu izcēlis. Te zvirbulis ieru­nājas: «Neviens kungs neēd brokastis ne­mazgātu muti.»

Nokaunējies kaķis noliek zvirbuli zemē un ar ķepiņu sāk mazgāt sev muti. To tikai zvir­bulis bija gaidījis. Neteikdams vairāk ne vārda, viņš — špukš! — prom. Kaķis bries­mīgi noskaitās un nozvērējās: citā reizē viņš papriekšu paēdīšot brokastis un tikai pēc tam mazgāšot muti.

Un tā viņš dara vēl šodien.

Zemnieks bija izgajis mežmala un pļāva sienu. Vilks, turpat mežmalā dzīvodams, glū­nēja uz zemnieku un gribēja tam uzbrukt. Viņu tikai biedēja izkapts, kas bija zemnie­kam rokās. Tomēr, gribēdams zemnieku sa­baidīt, vilks aizgāja tālāk un sāka kaukt. Zem­nieks, kaukšanu izdzirdējis, tikai pasmīnēja, apstājās p]aut un sacīja uz vilku: «Panāc, draudziņ, šurp, uzpīposim!»

Vilks, redzēdams, ka izkapts nolikta zemē, pienāca tuvāk. Bet zemnieks jau pamanīja, ka vilkam acis zib un spalva uz muguras ceļas stāvu. Tā bija zīme, ka zvērs tūliņ bruks virsū. Zemnieks izņēma šķiltavas un, pielicis vilkam pie paša purna, šķīla uguni. Dzirksteles ielēca

vilkam acīs, tas sabijās, ieskrēja mežā un sāka kaukt. No tā laika vilkam acis arī pa nakti spīd.

.

Putni uzvar zvērus ; Kā lapsa mācījās lidot ; Pūce un vanags ; Skudra un sisenis ; Kāpēc kaķis mazgā muti pēc brokastīm ; Zemnieks aizbaida vilku

КАК ЛИСА УЧИЛАСЬ ЛЕТАТЬ Латышские народные сказки I Художник В Торопима Издательство «Лнесма» На латышском языке

kā lapsa mācījās lidot

Latviešu tautas pasakas

Redaktore A. Sprīvule. Māksi. redaktors V. Selkovs. Tehn. redaktore 1. Klotioa. Korektore A. Leduskalna. Nodota salikšanai 1967. g. 10. martā. Parakstīta iespiešanai 1967. g. 3. novembri. Papīra formāts 70 X 90/16. Grāmatu vāku pap. 160 g 1.0 fiz. iespiedi.; 1,17 uzsk. iespiedi.; 2.11 udevn. I. Metiens 30 000 eks. Maksā 15 kap. Izdevnieciba «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 21079.'J-2141. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poiigrāīiskās rūpniecības pār­valde* 2. tipogrāfijā Rīgā, Dzirnavu ielā 57. Pasut. Nr. 2001. KaOOl 7—6—1

LI l'Jo7—49"