VIESULIS SKRĒJA jūrā un sagrieza to virpuļu virpuļiem, �ļakatu �ļakatām. Nu pajuks ūdeņi pāri kāpām, pāri piejūrai � pāri laukiem un pļavām. Nekā � viesulis zināja mēru un pārstāja trakot. Nakts aizdzina dienu un piestūma tumsu kalnu kalniem, debe�u de-be�iem. Nu pazudīs melnumā gan mājas, gan ļaudis, gan koki, gan puķes. Nekā � nakts zināja mēru un iededza zvaigznes.

Kungs iekāroja naudu un rausa mantu kaud�u kaudzēm, maisu maisiem. Tās dēļ viņ� pat ādu ļaudīm pāri acīm vilka. Jā gan, un nezināja mēra.

Bie�i viņ� sēdēja ceļa malā un gudroja to vienu: kā varētu pats taisīt naudu.

Reiz, saulgozī tā kūkodams, kungs bija atlaidies caurmiegā. Te pēk�ņi viņ� uztrūkstas un redz � glīts, melns jaunskungs nostājies �im blakus.

�Laikam kaimiņa dēls,� kungs nodomā. Bet ta nu vienreiz �is pievīlās! Kas nu par kaimiņu! Pats velns bija kungu uzmeklējis. Bet snaudulis, velna asti nepamanīdams, pienācēju uzrunā itin laipni:

� Tāds kā naudas vīrs izskaties. Vai nevari pateikt, kā dālderus liet?

� Varu! � iekliedzas uzrunātais un izrauj no kabatas zilu māla krūzi. � �e, katra asara, kas te iekrīt, strik�ķēdama pārvēr�as zelta dālderī. �e!

Ko? Zelts? Dālderi? Ba-gā-tī-ba. Kungs pakampj krūzi un prom. Jā, viņ� aizskrien, kājas pie zemes nemetis, un nemaz nedzird devēja pēdējos vārdus:

� Tik skaties, ka pilnā krūzē neiekrīt pat viena asaru lāse vairāk, tad parau�u tevi pa�u uz laiku laikiem. � Tā.

Bet kungs steidzas, steidzas teciņus vien. Beidzot satiek aukli. Tūlīt tai klāt. Tā un tā. Kur asaras ņemt?

Asaras? Tās jau gan dabū�ot atliku likām. Vai tad �is nedzirdot, ka tepat blakus mājā bērns �ūpulī raudot? Lai drā�oties turp, kamēr raudulis neaizmieg.

Aukle vēl parāda kungam taisnāko taciņu. Tas tūlīt mājā iek�ā � kā tad! Bērns brēc aizgūdamies. Bet asaras, tavu laimi! Cik to krūzē � tik noskan dālderi. Cik to krūzē � tik noskan dālderi. Lai krīt, lai. Pēc brī�a kungs apskatās labi � tādi sīciņi vien, tādi sīciņi vien skan krūzē dālderi. Turklāt pavisam maz, pavisam maz.

Tā nav lieta. Kungs prom. Steidzas, steidzas teciņus vien, teciņus vien. Beidzot satiek mācītāju. Tūlīt tam klāt. Tā un tā. Kur asaras ņemt? Asaras? Tās jau gan dabū�ot atliku likām. Vai tad �is nezinot, ka tepat ceļmalas kapsētā tikko iezvanīts kāds bagātnieks? Lai tik metoties turp labi ātri, kamēr atraitne pie kapa raudot. Mācītājs vēl parāda kungam kapsētas vārtus. Tas tūlīt pie kapa klāt � kā tad!/Atraitne raud skaļi un jestri. Bet asaras, tavu laimi! Cik to krūzē � tik noskan dālderi, cik to krūzē � tik noskan dālderi. Pēc brī�a kungs apskatās labi � tādi reti vien, tādi reti vien skan krūzē dālderi. Turklāt pavisam maz, pavisam maz.

Tā nav lieta. Kungs prom. Steidzas, steidzas teciņus vien, teciņus vien. Jā, jā, bērnu un sievie�u

asaras tak nav nekādā vērtē. Nez kur lai citas ņem? Ak, kad tevi, jādabū vīri rokā. Domāts, darīts. Kungs liek vagaram uz mui�u atsaukt Bulīti, �ūniņu, Gulbi, Spāri un Usmu. Jāsaka, pui�us kā ozolus. Bet kā �ie mui�ā, tā valgos iek�ā. Un tik nu velē tiem ar pātagām pa mugurām, ka vai izput. Asaras ir? Nav. Velē atkal. Asaras ir? Nav. Velē atkal.

Tad Usma uzkliedz kungam spēji un skaļi:

� No mūsu sviedriem pat mui�u uzcēli, no mūsu asarām neuzcelsi nekā.

� Ak tu tas lielmutis! Ak tu tas buntavnieks! � kungs pārskaities atkliedz. Viņ� liek Usmu un pārējos tūlīt uz me�u aizvest un piesiet pie kokiem putniem par barību.

� Sieniet tik attālu vienu no otra, � kungs nobrēc. Sak, Usma �os pierunās vēl kādu grēka darbu izstrādāt. Pui�us pie kokiem piesēja ar. Kas vēl tas ļaunākais: viņiem nedeva ne ēst, ne dzert, bet Usmu diendienā ar rīkstēm �austīja.

Kungs plosījās kā bez prāta � gan sēja, gan pēra, gan dauzīja katru, ko dabūja rokā. Bēdu dienas! Vīri cieta, sievietes vaimanāja, bērni brēca. Lija asaru lieti. Tecēja asaru upes. Bet krūze pildījās ar dālderiem arvien vairāk un vairāk. Vienbrīd kungs apskatās labi � �ī pilna līdz malām, lai strīķē. Bet vēl tak asaru gana. Lai krīt dālderi, lai manta aug augumā.

Pa�ulaik kungs kādu sirmgalvi mocīja. Jā, un iekrīt viena asara pilnā krūzē. Te � �prukt! � tā izslīd kungam no rokām un paceļas gaisā.

Kur braucis, kur skrējis � tūdaļ velns klāt. Viņ� sakampj kungu un iejūdz ratos zirga vietā. Nu aizdzen, �o pāri kalniem, cauri me�iem, pāri lūk�ņām, muklājiem. Un kā �is nelec � tā dod, kā nebrien � tā met, kā neiet � tā pletē. Kungs prom gan.

Bet krūze?

Tā ceļas augstāk un augstāk un kļūst arvien lielāka un zilāka. Bet kā kungs prom, pēk�ņi � kas �ķinda, kas plīsa, kas lejup krita? Āre! � veļas no debesīm lielas, zilas suķes. Veļas, veļas, turpat jau pie zāles � te katrā no tām izviļņo ezers. Cik to bija? Vai maz kāds skaitīja? Pieci no tiem radās vairāk vienkopus.

Tas lielākais ezers sāka viļņot tie�i pie Usmas kājām. Atbrīvoja viņu no valgiem. Pārējie �etri ezeri spīgoja. Kur? Me�ā pie tiem kokiem, no kuriem atraisīja �ūniņu, Bulīti, Spāri un Gulbi.

Bet ļaudis nodēvēja ezerus pui�u vārdos. Tā vēl tos sauc līdz �ai dienai.

Un tad nu ļaudis dzīvoja bez kunga � tā lielā mantrau�a, kas nezināja mēra.

REIZ AUGA daiļa meita, Vēl jo daiļāka tāpēc, ka tā bija mātes vienīgais acuraugs. Ko gan māte ne�ūdināja savai drostaliņai, cik gan nelika tēvam izkalt sudraba rotu! Lai nu mirdz kā saule, zied kā puķe, priecājas kā putns. Nekā. Meita tik vien zināja kā gul�ņāt un zūdīties:

� Kas tās te par rotām, kas tās te par sag�ām! Ak es nabagā, no�ēlojamā!

Tavu dīkdieņu valodu! Tavu aplamību! Bet kas zina � varbūt meitai kāda slimība piemetusies? �Būs jāiet kādam padomu prasīt,� nodomā māte un dod kājām vaļu. Skrien un taujā, skrien un taujā. Beidzot pārnovada pa�ā nostūrī māte sadzenā vecu zint-nieci. Pastāsta �ai � kas un kā. Ve�iņa nosmej gai�u smieklu.

� Aizej tik dienvidū turpat piemājas ezera malā. Ja kādu satiec, teic savu nelaimi un tiksi no tās vaļā.

Māte tūlīt uz Usmas ezeru prom. Sē� un sē�. Dienas vidus nav ilgi jāgaida. Pielec varde.

� Vai tu manas bēdas vari atņemt? � māte jautā.

� Var-r-ru, var-r-ru, � nokurkst lēcēja.

Māte izstāsta visu no sākta gala un iejautājas, varbūt varde zinot, kā meitai trūkstot.

� Ner-r-redz, ner-r-redz, � atbild uzrunātā,

� Neredz? Bet kas viņu varētu padarīt redzīgu?

� Ezer-r-rs, ezer->r-rs, � kvek�ķina varde un naigi aizmetas prom. Te bija, te izbija. Tik krasta krūmājā dzird svilpojam vālodzi:

� Atgūsi bagātu. Atgūsi bagātu.

Ko? Vai tad meitu kāds atņems? Jā, māte atrod istabu tuk�u. Bet mājinieki stāsta, ka redzēju�i vienu vardi pa logu izlecam.

Nu re nu! Bija nu �ai jāiet kādam padomu prasīt!

Meita pagalam � pārvērsta par vardi. Māte ieslīgst vienās asarās.

Bet apburtā varde lēca, lēca � uzlēca uz akmens ezermalā. Ne ēda, ne dzēra, tik zūdījās:

� Kas tās te par rokām, kas tās te par kājām! Ak es nabagā, no�ēlojamā!

Kad vairākas dienas �ī bija tā sēdējusi un pagalam panīkusi, citas vardes sāka kliegt:

� Tr-r-rakā, tr-r-rakā, � un iesvieda �o tīrā ezera ūdenī. Apburtā varde nu ķepurojās, ķepurojās, līdz izķepurojās pa�ā dziļumā. Ne ēda, ne dzēra, tik zūdījās:

� Ak es nabagā, no�ēlojamā!

Kad vairākas dienas apburtā varde tā ezerā bija gulējusi un pagalam izdēdējusi, atskrēja vilnis un rāva �o dzelmē. Tad citas vardes sāka kliegt:

� Kur-r-r skr-r-rien, kur-r-r skr-r-rien, � un uzsvieda apburto vardi krastā. Te viņa vilkās, vilkās � ievilkās pa�ās smiltīs.

Ne ēda, ne dzēra, tik zūdījās:

� Ak es nabagā!

Drīz vien viņa vairs nespēja lāgā pat pakustēties un pirmo reizi pārstāja zūdīties. Jā, pārstāja gausties un izdzirda sev blakus lazdas runājam:

� Ak tu piķis! Kāpēc tikai mūsu zaros tumsa līst?

Bet ezers, palūk, kā tāds māneklis vienmēr gai�s � vai diena, vai nakts. Kas �im tā ir par tādu burvestību.

Ezers ierunājās:

� Burvestība? Tās man nav. Es atradu debesis un tās nesu. Un tumsai nav vietas manī.

Ezers atradis debesis? Ta ta brīnums! Pie tam vēl pats tās nes! Varde gribēja to redzēt. Ar pēdējiem spēkiem viņa pagriezās un ieraudzīja ezeru. Jā, tas ziedēja zilāks par zilu, piebiris zvaig�ņu dimantiem. Vai tad tie visi pieder debesij? Tik daudz gaismas!

Apburtā varde pirmo reizi paskatījās debesīs. Kas par dzidrumu! Kas par spo�umu! Kas par pla�umu! Viņa vairs nevarēja no tām ne acu atraut, un debesis iegūla tajās.

Nespēka dēļ apburtā varde tikko elpoja, bet sevī pasmaidīja:

�Nu esmu bagātāka par bagātu. Es atradu debesis.�

Un notika neticamais � apburtā varde pēk�ņi pārvērtās atpakaļ par daiļo meitu. Tēvs un māte raudāja prieka asaras. Bet meita mirdzēja kā saule, ziedēja kā puķe, priecājās kā putns, jo pa�as debesis bija viņā.

VIENREIZ USMA sadomāja iet sievu meklēt. Viņ� gāja, gāja � aizgāja līdz pa�ai jūrai un taisījās jau kur nekur pāri ūdeņiem doties. Te puisim kāds jūrmalietis ieteicās, ka tepat vienam piejūras zemniekam esot �akla un krietna meita.

Labi. Usma iet �o raudzīt. Satiek meitas tēvu. Tā un tā. Puisis pastāsta, kādēļ nācis. Bet tēvs tūlīt �o ieved klētī.

Ak tu mīļo tētiņ, kas te viss ko redzēt! Klēts pilna lādēm. Bet lādes pilnas palagiem, dvieļiem, krekliem un villainēm. Nav jau gan nekāda kungu bagātība, bet viss, ko jauna meita piedarinājusi, netaupot ne roku, ne soļu, ne nakts stundu.

Tādu meitu Usma ir ar mieru tūlīt vest par sievu savā sētā. Lai tik rādot pa�u darītāju.

� Ūja, ūja! � vēl jau zeme nedeg, gan jau paspēsi arī viņu apskatīt, � tēvs nosaka itin jestri un ieved puisi laidarā.

Ak tu mīļo tētiņ, kas te viss ko redzēt!

Laidars pilns aizgaldiem. Bet aizgaldi pilni telēm, jēriem un sivēniem. Nav jau gan nekāda kungu bagātība, bet viss viņa meitas audzēts un kopts, netaupot ne roku, ne soļu, ne nakts stundu. Tādu meitu gan Usma ir ar mieru tūlīt vest par sievu savā sētā. Lai tik rādot lopu kopēju.

� Ūja, ūja! � vēl jau zeme nedeg, gan jau paspēsi arī pa�u apskatīt, � tēvs nosaka itin jestri un ieved puisi ro�u dārzā. Ak tu mīļo tētiņ, kas te par krā�ņumu! Dārzs pilns dobēm. Bet dobes pilnas rozēm, kreimenēm, naktsvijolēm. Nav jau gan nekāda kungu bagātība, bet viss, ko jauna meita bija izaudzējusi, netaupot ne roku, ne soļu, ne nakts stundu.

Tādu meitu gan Usma ir ar mieru tūlīt vest par sievu savā sētā. Lai tik rādot ro�u kopēju.

� Ūja, ūja! � vēl jau zeme nedeg, gan jau paspēsi arī pa�u apskatīt, � tēvs nosaka itin jestri un aizved Usmu liedagā. Te �kur gadīju�ies, kur ne � pienāk vēl divi precinieki.

Tēvs nosaka tā: � Aplūkojiet smilgu kāpā, āre, tā ir mana meita!

Vai nu nav trakumi! Smilga �ā meita!

Usma skatās, skatās. Smilga kā smilga. Noliekusi skariņu pie pa�ām smiltīm. Te � kur gadījies, kur ne � atjo� pats ziemelis. Bet tas kā pēdējais aizelsa pū� un auro, pū� un auro, un nelaimīgo smilgu loka un lauza, grū� un svaida. Grib laikam uz pusēm pārlauzt.

Tēvs baidījies, ka precinieki tikai iekāro�ot meitas bagātību, tāpēc, lūk, ļāvis viņu par smilgu pārvērst, kamēr nāk�ot īstais ņēmējs. Kā � īstais? Nu, tas labākais smilgai � bū�ot labākais viņa meitai. Tikai tad viņa atkal pārvērtī�oties atpakaļ par cilvēku.

Labākais? Pag, pag, vienam preciniekam tūlīt kas prātā.

Viņ� nokrīt uz ceļiem un sauc:

� Ak smilga, smilga! Tu esi skaistāka par viskrā�ņāko ziedu!

Kas nu būs? Labs vārds kādreiz lieti der. Varbūt smilga pārvērtīsies? Nē. Smilga kā smilga. Tā noliekusi skariņu pie pa�ām smiltīm, tomēr tvirti turas vējam pretī. Bet tas kā pēdējais aizelsa pū� un auro, pū� un auro. Nelaimīgo smilgu vēj� loka un lauza, grū� un svaida. Grib laikam uz pusēm pārlauzt.

Otrs no pienācējiem, noskatījis smilgas preto�anos vējam, uzņem dziesmu:

�Ak smilga, smilga, Smuidra un lepna, Gan paeglim,.eglei, Gan cipresei slaidai tu rada.�

Kas nu būs? Laba dziesma iespēj daudz. Varbūt smilga pārvērtīsies?

Nē. Smilga kā smilga. Noliekusi skariņu pie pa�ām smiltīm, tomēr tvirti vēl turas vējam pretī. Bet tas kā pēdējais aizel�a pū� un auro, pū� un auro. Nelaimīgo smilgu vēj� loka un lauza, grū� un svaida. Grib laikam uz pusēm pārlauzt.

Tad pie smilgas pieiet Usma. Viņ� nesaka nekā, bet nostājas tie�i vējam pretī. Niknais ziemelis rauj gan pui�a cepuri, gan kaklautu, gan svārkus.

Gandrīz vai pa�u gar zemi pagrū�. Bet kas nu īstam vīram ko vēju neaizturēt! Usma pasmejas vien.

Kas nu būs? Varbūt smilga pārvērtīsies?

Tā naigi paceļ savu skariņu no smiltīm un atliecas glu�i taisna. Tad pēk�ņi pārvēr�as atkal par �aklo meitu. Un tēvs nu atļauj Usmam ņemt viņu par sievu. Pratis būt labākais pret smilgu, viņ� bū�ot ari labākais pret �ā meitu.

REIZ VIENS kalns atnāca pie Usmas ezera un atsēdās tā krastā. Kalns kā kalns, bet jāsaka viens � tas nebija vis mazais. Kalna mugura pacēlās stāva un augsta. Lai tik mākoņi piesargās, ka aiz �ā �ukura neaizķeras, bet vēji skrienot lai nepaklūp. Jā, jā, kalns bija stāvs un augsts, un ļaudis to nosauca par Di�o kalnu. Ak tu, kas par skaistu vārdu! Bet �oreiz gan ļaudis izdarīja aplamību. Kur nu tik lepnu vārdu tik slinkam kalnam! Citi kalni jau sen pārmainīju�i savus ziemas vam�us pret zaļajiem goda svārkiem, bet �is vēl gozējas tai pa�ā sakretu�ajā māla puska�ociņā. Paskat vien � rievu rievās, plaisu plaisās.

Lai�as mākonis pāri kalnam un ierunājas:

� Klausies, Di�ais, vai tu ziedu svārkus vēl nedomā �ūt?

Kalns atbild:

� Gan jau, gan. Vai nu rītdienai laika trūks.

Vēj� �ūpojas priedē un ierunājas:

� Klausies, Di�ais, tu tam savam ka�okam vismaz āboliņziedu pogas iediedz.

� Gan jau, gan. Vai nu rītdienai laika trūks, � atbild kalns.

Saule zelta kurpēm uzkāpj pa�ā kalna korē un iejautājas:

� Klausies, Di�ais, vai tu savu cepuri neapvīsi? Vasara �ogad pārbagāta ziediem, neliegs i tev.

� Tad ta runātāja! Kāda vaina man tāpat saulē pagozēties?

Noziedēja māllēpenes, noziedēja ievas un gundegas, bet kalns zvilnēja kā pērngadējā riekstu �aula. Ne paskatīties uz viņu negribējās.

41 Vienu dienu �im garām iet Usma.

� Ak tu mīļā stundiņa! � puisis brīnās. � Di�ajam kalnam itin neviena ziediņa.

� Ei tu, slinkuma ķēniņ, dari ko darīdams, bet uzposies gan! Citādi ļaudis tevi aizmirsīs par di�u saukt.

Ko? Kalns varētu pazaudēt pats savu vārdu? �To nu gan nedrīkst pieļaut,� nodomā Di�ais un tūlīt uzrunā svēteli:

� Stārķīt, garkājīt, atnes man kādu ziediņu!

Labi, �is ar mieru. Pārlai�as pāri ezeram pa�ā Engures upītes krastā un pakampj to zilāko vijolīti. Bet vijolīte lūdz: � Ja nes, tad nes. Tikai paņem arī zemi līdzi � būs vieglāk augt sve�ā vietā.

To var. Svētelis paņem vijolīti ar zemes piciņu knābī un nes kalnam. Lido, lido, bet nav vēl ticis necik tālu no krasta, te izdzird dzeni kaļam ezermalas priedē. Vai tad nu svētelis varētu aizlaisties, draugam ko nepateicis!

� Klak-klak-klak, klabeklīti! Tā tik skaties, ka visus kokus nenocērt.

Te � plak�! �vijolīte ar visu zemes piciņu ezerā. Bet svētelis? Vai �is puķi ārā zvejos? Ne prātā! Kas gan daudz pūlēsies, otram slinkumu lāpot! Svētelis neprāto nemaz un aizlido prom.

Kalns, svēteli atpakaļ nesagaidījis, uzrunā pīli, kas krasta meldros sēdēja:

� Vai tu nevarētu spārniņus pavēdināt un man kādu ziediņu atnest. Labi, pīle ar mieru. Pārlai�as pāri ezeram, pa�ā Ērtas līcī, un sakampj to skaistāko neaizmirstulīti.

Bet puķe lūdz:

� Ja nes, tad nes. Tikai paņem arī zemes piciņu līdzi � būs vieglāk augt sve�ā vietā.

Jā, to var. Pīle paņem puķi ar zemi knābī un nes kalnam. Lido, lido, bet nav vēl tikusi līdz ezera vidum, te ierauga vanagu, kas dzenas �ai pakaļ. Jāsauc kāds palīgā!

� Ķerrr-ķerrr-ķerrr! � iesaucās vajātā, un tajā pa�ā mirklī � plak�! � neaizmirstulīte ar zemes piciņu iekrīt ezerā. Bet pīle? Vai �ī puķi ārā zvejos? Ne prātā! Kas gan daudz pūlēsies, otra slinkumu lāpot. Pīle metas prom no vanaga un aizmirst, ko solījusi.

Kalns, pīli atpakaļ nesagaidījis, uzrunā cekuļu dūkuri. Tas sēdēja uz peldo�as niedres.

� Tu nu gan varētu, tā dīkā niekodamies, man kādu ziediņu atnest.

Labi, �is ar mieru. Pārlai�as pāri Avotu bedrei un krastmalā sakampj to lielāko sveķeni. Bet puķe raud:

� Ja nes, tad nes. Tik paņem ari zemi līdzi � būs vieglāk augt sve�ā vietā.

Jā, to var. Cekuļu dūkurs paņem puķi ar zemi knābī un nes kalnam. Lido, lido, bet nav vēl ticis pāri ezeram, kad ierauga skaistu asarīti pa pa�u ūdens virsu peldam.

Vai tad nu cekuļu dūkurs laidīs medījumu garām!

� Ko-ko-ko! � �is iesaucas un ienirst ūdenī. Te � plak�! � sveķene ar zemes piciņu ezerā. Bet cekuļu dūkurs? Vai �is puķi ārā zvejos? Ne prātā! Kas gan daudz pūlēsies, otra slinkumu lāpot!

Cekuļu dūkurs nirst pakaļ zivtiņai un aizmirst, ko solījis.

Kalns, cekuļu dūkuru atpakaļ nesagaidījis, uzrunā vēl vienu otru putnu, lai kādu ziediņu atnes. Bet tiem tāpat � gan atgadās �is, gan atgadās tas. Un nevienu puķi kā nevarēja, tā nevarēja uz kalnu pārnest. Tā vēl �odien Di�ais kalns � vai ziema vai vasara� vienā māla puska�ociņā kvern turpat Usmas ezera krastā. Un patiesi � viens otrs no ezermalas ļaudīm aizmirsis �ā lepno vārdu. Bet no zemes piciņām, kas iekrita ezerā, izauga salas. Tur vēl �odien zied puķes � viena pie otras, viena pie otras.

NOVĪTA PUĶE atsalnās. Aizlaidās putni uz siltajām zemēm. Kur palika Usma? Kalvē.

Saklājās lauki zaļsamtu sag�ām. Pārlaidās putni jaunas ligzdas vīt. Kur atrada Usmu? Kalvē. Jā, viņ� strādāja pārlieku.

Akmens pārlau� lemesi. Velēnas izrauj ecē�ām tapas. Ceļa kankaļi atņem ratiem �ķienes.

Arājs, ecētājs, braucējs tūlīt palēk�us atskrien pie pui�a. Lai glābj, lai palīdz!

Vai nu puisis kādu nelaimīgo projām raidīs! Viņ� tikai kaļ kaļamo un nevar vien nobrīnīties.

Dzi! �ā rīkiem savāda dziesma:

Dzirkstace ēze, Dūku, dūku lakta, Ko dara veseris? Kam kaļ laimi? Visiem. Visiem. Visiem. Visiem.

Visiem? Kā tad! Viens divi � kalums gatavs. Prieks arājam, prieks ecētājam, prieks braucējam. Nevajadzēs zemei atmatā kurnēt.

Negozēsies u�ņas rudzu zelmenī.

Nepagurs rati ceļus skriet.

Bet ļaudis ap puisi vien, ap puisi vien tinas. Sprēgāja valodas, aizlīgoja dziesmas, uzlidoja gaviles turpat vai līdz zvaigznēm.

Ko vēl puisim vēlēties?

Bet uz vienu reizi viņ� atsaka! Atsaka ikvienam. �e tev nu bija! Usma vairs nekal�ot laimi citiem, tikai sev.

II

Ja, Usma � ko darījis, ko ne � atrod teva atstatos pāris vara gabalus. Viņ� liek saviem rīkiem dziedāt jaunu dziesmu:

Dzirkstace ēze,

Dūku, dūku lakta,

Ko dara veseris?

Kam kaļ laimi?

Usmam. Usmam.

Usmam. Usmam.

Vai re, ko sadomājis! Un kas nu iznāk? Dālderi!

Pērc nu, puisi, pērkamo!

Jā, un nu auļot auļo viņa zirgi. Tik apaļi, ka ne lietus lāse nestāv uz muguras. Zāļainajās ganībās ganās govis � trejtreju raibumu, trejtreju lielumu.

Puisim ir sviesta kalni, krējuma mucas. Viņ� uzceļ māju kā kunga pili � lielu, augstiem logiem, platām durvīm. Māja pilna lietām, rotām, iero�iem.

Bet kas par tiem priecājas? Usma. Viens pats? Jā.

Viņ� palicis viens. Ļaudis vairās lielā bagātnieka. Laikam mantu kalni piegūla ceļus, kas ved pie pui�a.

Viņa istabas vairs nenoslīgst valodu valodās.

Ļau�u dziesmas vairs neskan līdzi briedīgajām druvām. 48

Beidzot Usma atskarst � viņa laimei peļķes seklums, lāses sīkums, salnas saltums.

III

Usma dodas ļaudis meklēt, pēcgalā atrod ar. Bet kas tad tās! Cilvēki vaimanāt vaimanā. Tiem uzbrūk sumpurņi. Katram sumpurnim septiņas galvas. Bet acis zibeņus �ķiļ.

Katram sumpurnim septiņas tērauda rokas.

Tās cilvēkus cērt.

Katram sumpurnim septiņas akmens kājas.

Tās samin visu, kas ceļā pagadās.

Vai-ja! Vai-ja! Ļaudis vairs nezina, kur bēgt, ko ķert.

Un ko Usma? Paķer otru tēva atstāto vara gabalu. Liek darba rīkiem dziedāt veco dziesmu:

Dzirkstace ēze, Dūku, dūku lakta, Ko dara veseris? Kam kaļ laimi? Visiem. Visiem. Visiem. Visiem.

Vai re, ko sadomājis! Un kas nu iznāk? Zobeni. Zobeni.

Ak tu pasaulīt, kas tie par zobeniem! Nebiju�a cietuma, nebiju�a asuma. Simtu simtiem. Acis �il-btin �ilbst. Tie me�us nolīdīs, akmeņus pārcirtis. Lai tikai nāk �urp briesmoņi!

Un kā tad: dun-dun-dun nodun zeme. Sumpurņi klāt.

Bet ļaudis tiem priek�ā pulku pulkiem. Un katram Usmas kaltais zobens rokā. Bet sirdī tikai viens vēlējums � uzvarēt briesmoņus. Un sumpurņu acu zibeņi satumst Usmas kalto zobenu spo�umā.

Un ļaudis cērt. Un Usma cērt. Un ripeņu ripeņiem aizripo sumpurņu galvas. Tikai viens redzējums � un no briesmoņiem vairs ne ziņas, ne minas.

Te uzreiz puisis vairs nesaprot neko.

Vai putni �o apsvie� ar dziesmām?

Vai strauti apmētā jautrām �ļakatām?

Vai pati saule nogūlusies viņam pie kājām?

Līsma apskatās labi � ne tie ir putni, ne strauti, ne saule. Tie ir ļaudis! Jā, laimīgi ļaudis. Tie dejo un gavilē. Un Usmas sirds gavilē viņiem līdzi, bet ausīs tikai tā vien skan:

�Tautas laimei jūras dziļums, tautas laimei debess pla�ums, tautas laimei saules siltums.�