Tautas pasakas un teikas

Annas Brigader redakcija�

,

Vienam ķēniņam trīs dēli: divi gudri, tre�ais muļķis. Reiz vecā�kais dēls lūdzas tēvam: �Dodi man pilnu zutni naudas, dodi labu zirgu � jā�u pasaulē gudrībā pieņemties.� Labi, �tēvs iedod naudu, iedod zirgu un izvada pa vārtiem, lai nu jāj. Vecākais dēls jāj vienu dienu, jāj otru dienu � veicas itin brangi; bet tre�o dienu iejāj me�ā un nu sāk maldīties, galu ņemdams. Beidzot lielām mokām izkulsies me�am cauri un ieraudzīs nelielas mājiņas. Iejāj mājiņu pagalmā, apskatas: visur glītība, spodrība, pilnība, bet cilvēka neviena. Viņ� domā: �Kad nu nav, nav neviena cilvēka � vedī�u zirgu pajumtā sakopt un ie�u istabā, vai tur kādu nemanīs. Ieved zirgu stallī, atron: silē auzas, siens redelēs, zirgu sega vadzī, viss nolikts, tīri itkā viņa zirgs būtu gaidīts vien. Nu ieies istabā, te atkal: galds apklāts, ēdieni nolikti, dzērieni ielieti, gulta uz�abināta, tikai jāēd un jāguļ. Zināms, ko tad atkal gan gaidīt, tūliņ paēd, nodzej-as un liekas gulēt. No rīta vecākais dēls jās tāļāk un satiek, tādu gabaliņu aiz mājiņām, vecu vīru. Vīriņ� vaicā: �Dēls, kurp jādams?�

�Pasaulē gudrībā pieņemties, tēt!�

�Nūja, tad klausi manam padomam: tur turpmāk gadīsies zelta tilts, aiz tilta dārzs un dārzā trīs skaistas puķes; tās puķes tu neplūci, dēls!� �Labi!� vecākais dēls atsaka un aizjāj aulek�iem pie zelta tilta. Bij gan varens tilts: tā mirdz un laistas, ka acis vien bīstas. Pārjāj tiltam, ierauga skaistu dārzu; dārza vidū zelta pils un pie pils logiem trīs zelta puķes. Zelta puķes �ēlā balsī lūdzas: �Puisīti, brālīti, noplūci mūs, noplūci mūs!� �is gan atbild: �Vecais man teica, lai neplūcu jūs!� bet nelīdz, lūdzas un lūdzas: �Noplūci mūs, noplūci mūs!� Vecākais dēls domā: �Ja tā lūdzas � būs jāplūc! un kas var zināt, vai vecais � manu laimi skauzdams � neaizliedza plūkt?� Viņ� noplūc. Bet līdz to darījis, pats plūcējs saplok pie zemes un paliek ar visu kumeļu par melnu akmeni.

Pēc kāda laika otrs dēls lūdzas tēvam: �Dodi man pilnu zutni naudas, dodi labu zirgu � jā�u pasaulē gudrībā pieņemties.� Labi, � tēvs iedod naudu, iedod zirgu un izvada pa vārtiem, lai nu jāj. Otrs dēls jāj vienu dienu, jāj otru dienu � veicas itin brangi; bet tre�o dienu iejāj me�ā un nu sāk maldīties, galu ņemdams. Beidzot lielām mokām izkulsies me�am cauri un ieraudzīs nelielas mājiņas. Iejāj pa�galmā, apskatas: visur spodrība, glītība, pilnība, bet cilvēka neviena. Viņ� domā: �Kad nu nav, nav neviena cilvēka, vedī�u zirgu pajumtā sakopt un ie�u istabā, varbūt, tur kādu manīs.� Ieved zirgu stallī, atron: silē auzas, siens redelēs, zirgu sega vadzī, viss nolikts, tīri it kā viņa zirgs jau gaidīts būtu. Nu ieies istabā, te atkal: galds apklāts, ēdieni salikti, dzērieni ielieti, gulta uz�ubināta, jāsaka: ēdi un guli, cik patīk un kā patīk. Un, zināms, tūliņ ēda ari un tad likās gulēt.

No rīta otrs dēls jāja tāļāk un satika vecu vīru; tas vaicā: �Dēls, kurp jādams?�

�Jā�u pasaulē gudrībā pieņemties, tēt!�

�Nūja, labi, labi, bet tad klausi manam padomam: tur turpmāk gadī�sies zelta tilts, aiz tilta dārzs un dārzā trīs zelta puķes; tās puķes tu neplūci, dēls!�

�Labi!� otrs dēls atsaka un aizjāj aulek�iem pie zelta tilta. Bij gan varens tilts: tā mirdz un laistas, ka acis vien bīstas. Pārjāj tiltam, ierauga: skaistā dārza vidū tāda zelta pils, lai acis mielojas, bet pie pils logiem trīs zelta puķes. Tās lūdzas �ēli, �ēli: �Puisīti, brālīt, noplūci mūs, noplūci mūs!� �is gan atbild: �Vecais teica, lai neplūcu jūs!� bet nelīdz, lūdzas un lūdzas: �Noplūci mūs, noplūci mūs!� Otrs dēls domā: �Ja tā lūdzas � būs jāplūc! un ej nu sazini, varbūt, vecais tikai � manu laimi skauzdams � aizliedza plūkt?�

Viņ� noplūc. Bet līdz to padarījis, pats plūcējs saplok pie zemes un paliek ar visu kumeļu par melnu akmeni.

Pēc kāda laika muļķītis lūdzas tēvam:

Tēt mīļais! man rādījās sapņos, ka jājāj pasaulē brāļi pestīt!�

Ej, muļķi, ej, ja tie pa�i neizpestīsies, kur tu viņus, tāds nejēga, jaudāsi pestīt.�

�Nekā, tēt, nekā, es jā�u un jā�u!�

�Nu, manis dēļ, ja tā plijies, jāji ari! �e tev trīs naudas gabali un mūsu vecais zirgs, vairāk naudas nejēgsi pieglabāt, labāka zirga nespēsi ievaldīt.� Labi, Muļķītis lec tam pa�am zirgam mugurā un aizjāj dziedādams. Jāj vienu dienu, jāj otru dienu � veicas itin brangi; bet tre�o dienu gadas me�s un nu sāk maldīties, galu ņemdams. Beidzot, lielām mokām izkulsies ta�u me�am cauri un ieraudzīs nelielas mājiņas. Iejāj pagalmā, apskatas: visur spodrība, giītība, pilnība, bet cilvēka neviena. Viņ� domā: Kad nu nav nav neviena cilvēka, vedī�u zirgu pajumtā sakopt un ie�u istabā, varbūt, tur kādu manīs. Ieved zirgu stalli, viss nolikts gatavs, tīri itkā viņa zirgs jau gaidīts būtu. Nu ieies istabā, te atkal: galds apklāts, ēdieni salikti,, dzērieni ielieti, gulta uz�ubināta, jāsaka: ēdi un guli, cik patīk. Zināms, tūliņ ēda ari un tad likās gulēt.

No rīta muļķītis jāja tāļāk un satika vecu vīru; tas vaicā: �Dēls, kurp jādams?�

�Jā�u pasaulē brāļus pestīt!�

�Nuja, jāji, jāji, bet tad klausi manam padomam: tur turpmāk ga�dīsies zelta tilts, aiz tilta dārzs un dārzā trīs zelta puķes; tās puķes neplūci! un, ja tev vēl kur padoma ievajagas, atjāji tikai pie manis, mazajās mājiņās, aprunāties.�

�Paldies! tēt!� muļķītis patencina un aizjāj aulek�iem pie zelta tilta. Bij gan varens tilts: tā mirdz un laistas, ka acis vien bīstas. Pārjāj tiltam, ierauga skaistu dārzu un dārza vidū tādu zelta pili, lai acis mielojas, bet pie pils logiem trīs zelta puķes. Puķes lūdzas �ēli, �ēli : �Puisīti, brālīti, noplūci mūs, noplūci mūs 1.� Bet muļķītis atbild: �Pu�ķītes daiļās � neplūk�u jūs, neplūk�u jūs!� Gan zelta puķes salūdzās līdz vēlam vakaram; bet velti, muļķītis, pa dārzu staigādams, bie�i jo bie�i atbild: �Puķītes daiļās � neplūk�u jūs, neplūk�u jūs!�

Vakarā muļķītis sapin zirgu dārzā un pats ieies zelta pilī dusēt Bet līdz paceļ pils durvīm kliņķi, izskrien melns suns ar atslēgu virkni pretim: lai ņemot atslēgas, lai atslēdzot visas istabas un lai ņemot, kādas mantas vien kārojot. Muļķītis atslēdz pirmo istabu, tā pilna visādiem dārgumiem. Suns saka: �Ņemi nu! � Te jau tā vēl paliks pārpilnība.� Bet muļķītis atteic: �Man mantas nevajaga, ne ņem�u ne!� Atslēdz otru istabu, tā pilna sudraba. Suns skubina: �Grābi nu! ir tad paliks pārpilnība.� Bet. muļķītis atteic: �Man sudraba nevajaga, ne grāb�u ne!� Atslēdz tre�o istabu, tā pilna zelta. Suns skubina: �Grābi nu! ir tad paliks pārpilnība.� Muļķītis atteic: �Man zelta nevajaga, ne grāb�u ne!� Atslēdz ceturto istabu, suns pazudis; bet istabas vidū ierauga zelta gultu un gultā daiļu meitu aizmigu�u burvju miegā. Muļ�ķītis modina gulētāju, nevar uzmodināt. Te paskatas sāņus � ierauga uz zelta galda meitas zelta matus nogriestus. �Ai!� viņ� domā, �tādi vareni zelta mati, kas tos būtu apskaudis! mazākais, nabadzītei, jāpār�klāj mati tāpat pār pliko galvu, lai tad ari guf, kamēr izguļas.� Muļķītis apsedz meitas pliko galvu ar zelta matiem un, nu noglauda viegli, lai netraucē miegu; bet taī pa�ā acumirklī gulētāja atdara acis un smaida tik mīlīgi, ka ari �im smaidi ronas uz lūpām. Un muļķītis palika tai pa�ā istabā, tai pa�ā gultā nakti pārgulēt. Gulēja, gulēja līdz pa�ai pusnaktij; te piepe�i troksnis, kur gadījies, kur ne � atskanēja pilī. Muļķītis paver acis � vai akls! visas tās dārgās mantas, ko suns bij dāvājis, pārvērtu�ās par nikniem nezvēriem un tiecas �o gan baidīt, gan kaitināt, lai turētos pretim, vai aiztiktu ar iero�iem. Bet muļķītis darija gudri, atteikdams nezvēriem īsi: �Jūs variet trakot, es gulē�u miegu!�

Nezvēri iztrakojas līdz gaismai un tad pazūd. Bet muļķītis paņem pils atslēgas, aizslēdz visas durvis kā bijis, atdod atslēgu virkni sunim un pats iziet dārzā. Līdz dārzā izgājis, trīs zelta puķes atkal lūdzas: �Puisīti, brālīti, noplūci mūs, noplūci mūs!� Muļķītis atbild: �Puķītes daiļās, neplūk�u jūs, neplūk�u jūs!� un tikai�staigā pa dārzu domādams: vai palikt vēl teitan, vai jāt tāļāk? Tā prātojot pagāja diena, pienāca vakars. Muļķītis pārdomā: ,,Ku nu vairs aizjā�u! gulē�u nakti tepat dārzā, zelta zālē!� Labi, apgūlās zālē. Bet līdz labi acis aizvērās � atlai�as divi balti balodī�i (tās bij brāļu dvēseles) un modina un knābā, ka ne brītiņu miera dabūt. Muļķītis gan gaiņā, gan dzenā, bet balo�i palai�as, palai�as, klāt atkal. Beidzot nevar vairs apnesties: saķer balo�us, aiznes pie zelta tilta un iesvie� upē, lai slīkst, ja nemāk peldēt! Nu liekas gulēt par jaunu un tad dabūja piemigt. No rīta, līdz acis vaļā, trīs zelta puķes atkal lūdzas:

�Puisīti, brālīti, noplūci mūs, noplūci mūs!� Muļķītis gan atsaka: �Neplūk�u jūs!� bet �īs neatlai�as un neatlai�as lūgties. Beidzot muļ�ķītis sadusmojas, paņem savu zirgu un aiziet pie zelta tilta mieru meklēt. Bet nu nevar izprātot: vai palikt pie zelta tilta, vai jāt tāļāk? Tā prātojot pagāja diena, pienāca vakars. Kur nu vairs aizjāsi � jāguļ turpat pie tilta par nakti. Bet līdz labi acis aizvērās, saronas upē meitu pulks un sāk tik jauki dziedāt, ka nemaz atklausīties. Muļķītis paliecas labi un skatīsies, ko �īs upē īsti dara? Ko nu dara: tāpat pļun�ojas, maļas, peld �urpu, turpu un tikai dzied un aicina: lai nākot pie viņām, lai palīdzot iztapt no upes! Bet muļķītis atteic: �Neesmu peldētājs, nevaru līdzēt!� Nu meitas vēl citādi sāk labināt muļķi; viņas dzied: �Re, kur mums balo�i, tavu brāļu dvēseles, ko viņā naktī upē slīcināji; tām ta�u nāksi gan pakaļ?� Bet muļķītis atbild: �Neesmu peldētājs! bet abus balo�us, manu brāļu dvēseles, laidiet tikai vaļā, tie pa�i atlai�dīsies pie manis!� Meitas palaida balo�us spārnos un tūliņ abi divi ielaidās muļķītim rokās. Nabadziņ� nezināja, ko ar balo�iem darit, ko iesākt? Bet meitas, par laimi, peldēja lejup un dziedāja �ādus vārdus: lai muļķītis nākamā rītā, saulītei lecot apskrejot trīs reiz pa sauli zelta pilij riņķī un tad lai nosē�oties uz tiem diviem melniem akmiņiem asaras raudāt, gan tad tāļāk redzē�ot. Labi, � saulei lecot muļķītis skrien uz sava zirga trīs reiz pilij riņķī. Līdz tre�o reizi apjājis, te noiet kā migla no acim un tūdaļ iesitas prātā, ka aizmirsis zelta pilī piemiņu atstāt. Nu gudro: kādu piemiņu atstāt, kādu neatstāt? Beidzot sagudro zelta durvju palodā ierakstīt savu pa�a vaigu. To padarījis, sēdās uz akmiņiem, raudāja asaras un slacīja tos ilgu laiku no vietas. No asarām akmeņi palika mīksti kā miesa, bet dzīvību vēl nemanīja.

Nu izlaida Dalo�us no rokām; tie ielidinājās nedzīvās miesās un tūdaļ radās dzīvība: brāļi atmodās ar visiem zirgiem. Prieki bij lieli tagad: gudrie apkampa muļķīti un tencināja, pie zemes liekdamies. Bet muļ�ķītis itin dzestri atsaka �Ko tik daudz tencināt, jāsim labāk mājā pie tēva ur ceļā pārgulēsim mazajās mājiņās, kur vecais vīrs man pado�mus piedeva.� Labi, � visi trīs salec zirgos un jāj mājā. Atjāj pie mājiņām � vecais virs priecājas: �Labi, dēls, labi, tu esi vīra vērts! Bet nu ari steidzies mājā, jo tēvs pie nāves slims. Tomēr nebēdā daudz?: iedo�u tev divējādas zāles. � Vienā trauciņā būs tādas: ja uz�pilina pilienu cilvēkam, tūdaļ pagalam, bet otrā trauciņā tādas: ja uz�pilina miru�am cilvēkam, tūdaļ dzīvs. �īs nelabās zāles paglabā kreisā kabatā un labās turi labā kabatā. Mājā uzpilini tēvam no labās kabatas, būs vesels, to galvoju.�

No rīta visi trīs brāļi steidzās pie tēva. Bet tālajā ceļa pienaca vakars: bij jāliekas pusceļā dusēt. Guļot gudriem brāļiem iesitās nelabas

domas prātā: viņi norunāja zāles muļķī�a kabatās, kamēr aizmidzis, pārmainīt, lai pasaules priek�ā nespētu lielīties, ka viņus glābis, tēvu glābis, visus, visus glābis. Otrā dienā pārjāj mājā � tēvs jau gandrīz dziest ārā. Muļķītis nu kna�i vien ar zālēm palīgā; bet, kā uzpilināja no labās kabatas, tēvs izdziest. Nu, zināms, gudriem brāļiem lielas mutes: atgrū� muļķīti nost, lai dodot zāles viņiem! ko neprātīgi grāb�stoties, kas neprot, ne iesākt ne pabeigt! Muļķītis sabijies nezin ko atteikt, ko ne: atdod ari abējas zāles. Bet gan �ie zin, kur labās, kur nelabās. Un kā nu uzpilina tēvam, tēvs dzīvs. Gudrie tūdaļ steidz tēvam iestāstīt gaj-as regas: kā muļķītis viņu nozāļojis, ka netaupījis ne tēva dzīvību un kā neka. Tēvs par tādu nekrietnību nejauki sapīkst un sausās dusmās pasauc sulaini: lai vedot muļķīti me�ā nonāvēt un divu pirkstu nogaļus un sirdi lai pārnesot viņam par zīmi. Sulainim jāved,, ko darīsi: pats ķēniņ� licis! Bet me�ā muļķītis lūdzas bez gala: lai tas divus pirkstus cērtot, par to nekas, bet lai dzīvību saudzējot, viņ� nozvēras, ka nerādīsies tēvam pazīstams un tādēļ sulainim viegla lieta: lai nokauj sunīti, izņem tam sirdi un kopā ar pirkstu nogaļiem piemāna bārgo tēvu. Labi. Kas sulainim vajadzība cilvēkam dzīvību laupīt? � Viņ� mierā.

Muļķītis nu aiziet pa me�u vien sve�umā jaunu laimi meklēt, vai mazākais uzturu nopelnīt. Bet ķēniņa dēla drēbēs grūta lieta maizi pelnīt; katrs tūliņ taujā: kur tāds tik dziļi grimis, ka ne maizes pie dvēseles? Tādēļ muļķītis apdomā: �Labāk par nabagu pārģērbsies, tad būs vieglāki atrast darbu.� Par laimi jau otrā dienā tas satiek nabagu un nu kaulējas samainīt drēbes. Bet nabags nav muļķis: vai bū�ot pie�devas, tad ja? Neko darīt, muļķītis izvelk tos trīs naudas gabalus, savu ceļa naudu, ko toreiz tēvs tam bij devis un piedāvā nabagam. Nabags mierā. Nu samaina drēbes. Nabags aiziet dziedādams par tik brangu ķērienu un nodomā: �Pasaulē ari spo�ās drēbēs muļķu diezgan!� Bet muļķītis, nabaga drēbēs, maldas �urp, maldas turp; beidzot iemaldas tēva sētā un apvaicājas: vai nevajagot strādnieka? Tēvam ne jausmas, kā tas viņa dēls, viņ� atbild centri: �Kas tāds nabags par strādnieku! ja vari par zirgu ganu izkalpot, tad manis dēļ!� Labi. � Muļķītis salīgst pie tēva par zirgu ganu un sadzīvo veselu gadu.

Bet tur, zelta pilī, kur pērn muļķītis pie apburtās meitas par nakti bij gulējis, tur gada beigās notika savādas lietas: apburtai meitai pie�dzima dēls, � puika, kā ābols, un caur to meita atkal bij tikusi cilvēku kārtā; apbūrums nobeidzās. Un nevien meita bij atburta. Visā pils apkārtnē burvība nozuda: visi ciņi, visi akmeņi, pārvērtās par pavalst�niekiem un meitu godināja par ķēniņieni. Bet jaunā ķēniņiene ieraudzīja virs durvju palodas glābēja vaigu, ierakstītu zelta pils sienā. Viņa tūdaļ izlai� pa pasauli ziņu, lai glābējs nekavējas zelta pilī par ķēniņu nākt. �ī ziņa ari atnāk pie muļķī�a tēva. Tēvs prasa gudriem brāļiem: �Jūs izglābāt mani no nāves; vai neesat glābu�i ari zelta pilī vēl ko?�

�Glābām gan!� �ie melo.

�Nu tad eita, ko kavējaties, eita uz turieni par ķēniņiem; kur� no no abiem jaunai ķēniņienei labāki patiks, tas paliek tur, otrs lai nāk atpakaļ.�

Labi, � �ie po� ari projām. Aiziet tur � ķēniņiene saka: �Jūs neesiet īstie, jo redziet, tur palodā to ģīmi ��tādam vajaga būt. Bet man kāzās vajadzēs sulaiņu; paliekiet tādēļ par sulaiņiem teitan � projām vairs netiekiet!� Neko darīt � bij jāpaliek sulaiņu kārtā. Nu jaunā ķēniņiene izlai� vēl otrreiz pa pasauli ziņu. �ī ziņa, par laimi, nonāk āri zirgu gana ausīs. Zirgu gans domā: �Ko nu vairs gaidīt.� Steig�os turp!� Aiziet: ķēniņiene paskatas palodā � ja: �Tu esi īstais!�

Nu rīkoja kāzas, lielas bra�as kāzas. Kāzās, zināms, ari ķēniņu � muļķī�a tēvu � ataicināja. Bet kā vecais izbrīnojās, atrazdams vecā�kos dēlus sulaiņu kārtā, bet zirgu ganu ķēniņa godā. Zirgu gans ari neslēpās vairs: izstāstīja visu tēvam kā noticis un rādīja abus pirkstus, ko netaisno brāļu labad zaudējis. Vecais, to * dzirdot, gribēja pārskai�sties uz abiem vecākiem dēliem; bet muļķītis atteica: �Lai aizmirstam kāzās nelāgas lietas! kas bijis bijis, piedodu viņiem.�

Viens ķēniņ� sarietējis ar velnu tā: trijās dienās velnam jāuzcērt vaska pils ar zelta gaili galā, un ķēniņam atkal jāuzmin velna vārds; bet ja ķēniņ� neuzminētu, tad velns dabū ķēniņa valstī veseiu novadu ar visiem cilvēkiem par to, ka pili cēlis. Labi. � Otrā dienā abi stāju�ies pie darba; velns rāvies nosvīdis pili celdams, un ķēniņ�, galvu nodūris, minstinājies velna vārdu. Tomēr velnam divās dienās vaska pils jau gatava. � Tre�ā dienā tikai vēl vajadzējis zelta gailim aiziet pakaļ. Bet ķēniņam velna vārds ne�aujas un ne�aujas prātā. Viņ� bēdājies. �Eh! kam tā maz vajadzēja derēt: lai nu tas novads, kur novads, bet kur mani ļautiņi! Labāk atdotu kuram katram apsolīto novadu, ja tikai velna vārdu kāds uzminētu.�

Te � par laimi � taī pa�ā dienā iegadījies nabagam pret vakaru ar savu skalu ķēvīti caur me�u braukt. Nezin, vai gribējis �agarus, vai ko tur pārvest. Bet ķēvene nespēkā, ik pakāpusi soļus pieci, ik apstā�jusies, un nabags notūļojies apnicis: nemaz uz priek�u padabūt. Tornēr �oreiz tas bij labi: jo, kamēr ķēvene vienā gabalā pūtusies, nabagam atlicies laika pie veca, doba ozola atsēsties, un tur nu tas piepe�i iz�dzirdējis iek�pusē dziedam: �Aija, aija, lingu, langu! rītu pārnāks Iststātens! � Rītu pārnāks Iststātens, � novadeli nopelnījis, pilsēteli uztaisījis.�

Nabags, to dzirdēdams, nodomājis: �Nu saprotu: � velns ceļ ķēni�ņam vaska pili un rītu tas pārnāks; bet ķēniņam jāmin velna vārds un velna vārds ir: Iststātens.�

Tūliņ nabags izgāzis �agarus un steidzies pie ķēniņa, cik jau vien skalu ķēvīte jaudājusi. Aizbraucis tur, ķēvene slapja kā izpeldināta.

Nu, ko nu teiks tūliņ, tas neklājas: labāk uzmaucis zir&elim oderi un pats durvju priek�ā sācis pātarus skaitīt tiem vārdiem: �Aija, aija, lingu langu! rītu pārnāks iststātens. Rītu pārnāks Iststātens, � novadeli nopelnījis, pilsēteli uztaisījis.�

Te ķēniņa sulainis jau pavēris durvis, pikti uzsaukdams: �Ko tu, nabags, te gaudi, vai neiesi proiam! Iznāks ķēniņ�, tad redzēsi gan.� Bet nabags to nemaz nemo� � tikai skaita savu: �Aija, aija, lingu, langu.�

Te iznāks pats ķēniņ�: �Nabags, ko tu te skaiti?�

�Skaitu velna pātarus: aija, aija, lingu, langu! rītu pārnāks īststātens. Rītu pārnāks Iststātens, novadeli nopelnījis, pilsēteli uztaisījis.� �Kas tas par īststāteni?�

�Tas velna vārds!�

�Kura velna?�

�Tā velna, kas vaska pili cēlis.�

�Ej jele ej? kā tu to zini?�

�Man pateica ozols, es pateicu ķēniņam.�

�Vai traks, tad nāci iek�ā! ja rītu tā būs patiesība, tad novadu tu dabūsi: � būsi bagāts vīrs."

Labi, � nabags iegājis pie ķēniņa un nu abi divi ar ķēniņu gaidīs rītu. Rītā velns ar zelta gaili klāt un tūliņ uzceļ jumta galā. Zelta gailis jumta galā dzied kā bailes; bet velns ieskrien pie ķēniņa: h Nu, mans darbs pabeigts, atdodi novadu jeb pasaki manu vārdu !�

�Tavu vārdu? � Tu jau esi Iststātens!'

�Ja, ja, ja � Iststātens, Iststātens!� velns iesaucies vien un nozudis

kā dūmi.

Ķēniņ� par to vareni priecājies un tūdaļ atdevis nabagam solito novadu ar visiem ļaudīm.

.

Vecos laikos kādam ķēniņam bij dzidrs avots, no kūja sev dze�ramo ūdeni smēlis. Bet vēlāk velns apoda �o avotu un sāka ari tur dzert. Tas ķēniņam nepatika. � Viņ� gudroja velnu pārmācīt: ielika avotā katlu, pielēja ar vīnu � lai nu dzer, lai. Otrā dienā velns atlīda pie avota, sadzērās vīnu un piedzēris nokrita turpat, dzērumu izgulēt. Bet guļot velns briesmīgi krāca. Ķēniņ�, to padzirdējis, aizskrēja ar ļaudīm, ieraka lielu dzelzs stabu, ievilka dzelzs va�as velnam nāsīs un piesēja pie staba. Otrā rītā velns atmodies iesāka trakot: gan raustīja va�as, gan spārdīja stabu, bet velti kā velti. Labi iztrakojies, aprima beidzot itin slābans.

Bet taī dienā ķēniņam piedzima jauns dēls un dzimstot ķēniņ� bij nodzirdējis tādu lēmumu: ��is ķēniņa bērns dienās apņems to nabaga vīra meitu, kas viņpus me�a sakritu�ā būdiņā �ūpulī guļ un �imbrī�am se�as nedēļas vecāka.�

Tāds lēmums ķēniņam nebūt nepatika. Un ko viņ� dara: � aiziet pie saistītā velna, tā runādams: �Draugs, es tevi palaidī�u vaļā, ja apsolies viņpus me�a kādā kritu�ā būdiņā mazu meiteni no �ūpuļa izraut un aiznest tuksnesī, tāļā vietā kautkur nosviest,�

�Ja, tūliņ!� velns priecīgs apņemas. Ķēniņ� nu palaida velnu vaļam. Un velns �aklām kājām aizskrēja tūdaliņ meiteni zagt. Tas nu tas.

Pagāja no �i brī�a divdesmit gadu. Ķēniņa dēls nu jau bij izaudzis par staltu jaunekli, lieliem miesas spēkiem un dro�u sirdi: it īpa�i medībās negrieza ceļu pat niknākam nezvēram.

Reiz ķēniņa dēls aizgāja atkal medīt; bet �oreiz pa me�a biezumiem pats, nezin kur bij aizmaldījies un tā apmulsis, kā rniglā. Pagāja vel tādu gabalu � gadījās muklājs, kur pāri tikt nebija iespējams, cik aplami striga. Un pa�ā muklājā ieraudzīja meitu līdz krūtim iestrigu�u; tā priecīgi lēca un plun�ojās dumbrā ar rokām. Ķēniņa dēls labprāt būtu glābis meitu, bet nevarēja pa muklāju piekļūt. Beidzot gāja tāļāk un izmaldījās jūrmalā, kur ieraudzīja laivu. Nu iekāpa laivā un cēlās pār jūru, redzēt, kas viņā malā dzīvo. Bet jūras vidū piepe�i uzbruka auka un trieca laivu tik ātri, ka tie�am bailes sāka mesties. Tomēr tas vēl nekas: pēc aukas uzbruka viesulis, griezdams laivu riņķī vien, riņķī vien un apreibināja braucēju pilnīgi'viņ� nokrita laivā un gulēja kā pusmiris. Un vēlāk, kad negaiss bij pārgājis, ķēniņa dēls atmodās un ieraudzīja, ka laiva aizdzīta otrā jūras malā pie liela omil�u klajuma. �inī smil�u tuksnesī neredzēja ne ēku, ne koku; tikai vareni lielu pūpēdi, tēva pirts lielumā. Piegāja pūpēdim klātāk � ierauga vēl zirgu ribas, kā redeles, saulē balinamies. Viņ� pusbalsī ieteicas pats pie sevis: �Te laikam ari zvēri mājos? Kas citādi zirgu �aī klajumā būtu apēdis?� Bet to teikdams, � dzird: � pūpē�a galā atbild: �Te nav zvēru, te tikai es esmu pa dienām viena pati, pa naktim, kad tēvs pārnāk, tad esam divati.�

�Kas tu tāda esi, tur aug�ā?�

�To nezinu; tēvs tikai man teicis, ka mazu jau teitan atnesis, no �ūpuļa izņemdams.�

�Kā tad tavu tēvu sauc?�

�Viņ� pats saucas par velnu, nezinu, kā citi to dēvē. Bet sve�niekus teitan tas neieredz, tādēļ paslēpies zirga ribās; vakarā, kad viņ� pārradīsies, parunā�u, lai uznes zirga ribas te aug�ā; ribas nesdams, uznesīs nezinādams ari tevi; tad būsim pa dienu divati, kamēr tēvs pasaulē skraida; zināms, vakaros gan tev jāslēpjas ribās, lai tēvs ne�pamana.� Labi, ķēniņa dēls paslēpās ribās. Vakarā pārronas velns. Meita lūdz: vai nevarot ribas uznest pūpē�a galā, tur bū�ot viņai laba gulta. Velns nes ari ribas aug�ā un tam ne jausmas, ka ķēniņa dēls tur paslēpies. No rīta � kad velns bij aizkūlies pasaulē � dēls izlien no ribām un nu tikai apskatas, cik daiļa bija tā, kas izgāju�ā naktī ribās, pie viņa, bij gulējusi. Un neko vairāk: tūliņ bildina par līgavu.

Pagāja ilgs laiks, �ie vel uz pūpē�a dzīvoja lielākā laime un velns nekā nezināja no tam.

Bet mājā vecais ķēniņ� gau�i bēdājās pēc dēla. Gan lika izmeklēt me�u, gan purvus! nekur un nekur. Beidzot atsauca velnu un sacīja: �Mans dēls laikam miris, eji, skaiti miru�ās dvēseles, vai nebūs tur!� Velns izskaita miru�ās dvēseles: � neesot! Nu ķēniņ� saka: �Nevaru izprātot, kur tad viņ� palicis! Vai tās nav bēdu dienas! � nu esmu bez bērna. Neko darīt, nesi tad mājā to pa�u nolemto vedeklu, pie�ņem�u to pa�u bērnu kārtā � būs ta�u bērns un sirds ari vairs nepār�metīs, ka toreiz pat �ūpulī nevainīgu nesaudzēju.� Labi, velns tūdaj pārlobj mājā, uzskrien pūpēdī un saka tā: �Meitiņ, sataisies, nesī�u tevi pie ķēniņa bērna vietā � tā man pavēlēja, jo tam ķēniņam esmu solī�jies uz vārda paklausīt, tādēļ, ka toreiz atsvabināja mani no saitēm.�

Velns paņēma ķēniņa dēla sievu mugurā un nesa pār jūj-u. Bet sieva bij gudra, viņa saka: �Ai, kā galva reibst � tūliņ bū�u pagalam; nesi mani atpakaļ, līdī�u zirga ribās slēpties, ka neredzu ūdeņus, tad galva nereibs vairs.� Velns aiznesa atpakaļ. �ī ielīda ribās pie vīra, un nu velns nezinādams vienu nesa, abus aiznesa pie ķēniņa. Bet tālajā ceļā jaunai sievai zirga ribās bij piedzimis dēliņ�. Velns nesdams nekā no tam nezināja, tādēļ nolika ribas ķēniņa pilī un mierīgs pār�steidzās atpakaļ; bet, kad vecais ķēniņ� ieraudzīja dēlu, dēla dēlu un vedeklu, tas asaras priekā raudāja, cik bija laimīgs.

/

Kādā pirtī dzīvojis vecs vīriņ� ar savu sieviņu. Abi biju�i no iiela vecuma akli un tādēļ nevarēju�i ne nu vairs ēst paraudzīt, ne siltuma piegādāt, ne gultiņas uztaisīt, ne istabiņas izslaucīt.

Savās nedienās vecī�i dienu mū�u guģēju�ies: �Kaut jele mums bērniņ� būtu, kas aptecētu un apgādātu!�

Vienu vakaru vecītim iegribējies dzert. Viņ� teicis: �Redz, sieviņa, būtu nu mums maza meitiņa, tā tūlit aiztecētu uz avotiņu!�

Līdz ko vecais tos vārdus izteicis, tā ienākusi balta kaziņa, sacīdama: �Es esmu jūsu meitiņa: atnesī�u ūdeni, paraudzī�u kuramos, salasī�u sēnītes, odziņas, uztaisī�u gultiņu; izslaucī�u istabiņu!�

To dzirdēdami vecī�i no prieka raudāju�i. Bet kaziņa abus klusinā�jusi: �Ku�! ku�! kā nu tuk�ā dū�ā raudāt! Tūlit atnesī�u ūdentiņu, paraudzī�u �agariņus, izvārī�u putriņu.�

Kaziņa uzbāzusi slaucenīti uz radziņiem, atnesusi ūdentiņu, sakūrusi uguntiņu, izvārijusi gārdu, gārdu putriņu un nolikusi vecī�iem priek�ā. Vecī�i paēdu�i kaziņai tencinādami uņ tad gulēju�i taī naktī tik maigi, kā debesīs.

Tā tas gājis ilgu laiku. Te kādā dienā citas meitas norunāju�as iet ogot. Kaziņa uzbāzusi ari savu vācelīti uz radziņiem un aizgājusi līdz. Līdz pusdienai citām ogotājām vācelītes biju�as tik pusē; � bet kaziņai jau pilnas.

Kaziņa nolobusi alk�ņa turzu; necik ilgi turza ari pilna. Patlaban tā gribējusi otru turzu lobt; bet tai pa�ā brīdī laidusi spo�a karīte gaj-ām un apstājusies pie kaziņas. No karītes izkāpis smalks kungs un prasījis: �Kas tur par kaziņu, ka tik daudz ogas salasi?�

�Esmu pirtinieku meitiņa, ogas lasu priek� tētiņa un māmiņas.� Kungs nu paņēmis kaziņu, aizbraucis uz pirti pie vecajiem un solījis

lielu naudu par kaziņu. Bet vecie atteiku�i: �Kaziņas nepārdodam ne par kādu naudu!�

Beidzot, kad kungs apņēmies vecī�us savā pilī uzturēt, tad vecī�i pielaidu�ies un aizbrauku�i līdz uz pili ar visu kaziņu.

Pilī vecajiem svie�ās brangi: kā jau pilī.

Bet nu gadijās: kungam reiz uz veselu nedēļu jāaizbrauc. Viņ� lūdz savas trīs māsas, lai kūja katra par to laiku pieņemtu kaziņu pie sevis. Abas vecākās māsas no tam negrib ne dzirdēt; jaunākai māsai cita sirds: ta pieņem labprāt un vēl guldina uz zīda spilventiņu. Otrā nedēļā kungs pārbrauc un pasaka māsām, ka tai un tai mui�ā lieliskas dzīfas � lai tik nu taisoties. Dzīfu dienā vecākās māsas jau itin agri

papē�us vien min; bet jaunākā atsaka brālim: �Brauci, brauci tu ar māsām, es palik�u mājā pie kaziņas!�

�ie trīsi aizbrauc. Vakarā, tumsai metoties, kaziņa saka: �Māsiņ, vai nebrauksim mēs lai uz dzirām?�

To dzirdēdama jaunākā māsa saraujās, jo tai nebij ne prātā nācis ka kaziņa ir runāt māk.

�Vai, kaziņa, kā man tas nebija ne prātā no tevis valodiņu dzirdēt.� �Lai, lai, māsiņ, tik nesaki to savām māsām; tavs brālis gan to zin, bet tas cie�i apņēmies to nevienam neteikt. Tavām māsām cieta sirds: ar tām man netīk ielaisties. Bet saki: vai brauksim?�

�Brauktu gan; kā lai aiztiek?�

�Nekas, � pagaidi!�

Kaziņa nu aiztek laukā un iebrēcās. Tā tūlit sudraba karīte klāt, �etriem zirgiem, diviem ku�ieriem, diviem sulaiņiem. Sulaiņi ienes abām sudraba drānas; kaziņa norauj savu ka�ociņu, satin to un pa�glabā, uzvelk sudraba drānas un pārvēr�as par daiļu mei�u. Kut�ieri nu tik noplīk�ķina pātagas un viens divi karīte dzīrās klāt. Ieiet iek�ā: visi kungi saplok un nevar izbrīnoties, no kuras zemes tādas atbrau�ku�as. Kaziņas kungs paņem kaziņu uz deju un domā pats pie sevis: �Ja varētu �o daiļo mei�u dabūt, tad tūlit precētu 1� Viņ� sāk apprasī�ties; bet �ī neteic ne pagalam, no kurienes tāda. Nu kad neteic, tad kungam cits padoms pie rokas: viņ� klusu pavēl diviem jātniekiem gataviem būt un pēc dzīrām sudraba karītei pakaļ dzīties, lai zinātu, kur karīte paliek. Bet ir tas neizdodās, jo sudraba karīte acumirklī nozūd, ka nedabū ne apskatīties.

�īs divas jau sen mājā, sen pārģērbu�ās, sen izgulēju�ās; turpretim kungs ar savām māsām tik otrā rītā pārronās.

Vecākās māsas vēl nebij ne pār slieksni pārkāpu�as, kad tūlit pir�mais vārds: �Vai, māsiņ, ko mēs redzējām: tur atbrauca sudrabota karīte, sudrabotām princesēm; gribējām gan izzināt, no kurienes tās tādas, bet nevarējām un nevarējām: aizgāja, kā viesulis. Vai, māsiņ, kas tev to deva redzēt!� ,

�Lai, lai, kas tad no lielas redzē�anas atkal nu ir!�

Pēc kāda laika cits kungs atkal tura lielas dzītas; pats ķēniņa dēls ari tur ielūgts. Dzīru dienā vecākās māsas itin agri papē�us vien min ; bet jaunākā atsaka brālim: �Brauci, brauci ar māsām; es palik�u pie kaziņas.� ,

�ie aizbrauc. Tumsai metoties kaziņa iztek laukā, iebrēcās, un te tūtit zelta karīte, �etriem zirgiem, diviem ku�ieriem, diviem sulaiņiem klāt. Sulaiņi ienes zelta drānas; kaziņa norauj savu ka�ociņu, satin to un paglabā, uzvelk zelta drānas un pārvēr�ās par staltu mei�u. Ku��ieri nu tik nopļiuk�ķina pātagas un viens divi karīte dzīrās klāt. Ieiet iek�ā: visi saplok un nevar izbrīnoties, no kuras zemes tādas at�brauku�as. Kaziņas kungs paņem kaziņu uz deju un ķēniņa dēls kaziņas kunga jaunāko māsu. Dejojot abi, tā kaziņas kungs, kā ķēniņa dēls � domā: ,,Kaut varētu tādu skaistuli reiz par sievu dabūt.�

Ķēniņa dēlam patik kaziņas kunga māsa, kaziņas kungam tā, kura jau viņreiz patika. Tomēr, ko tas viss palīdz: �īs nesakās un nesakās, no kurienes tādas. Nosprie� atkal jātniekus pakaļ laist; bet velti: karīte pazūd, kā miglā!

Otrā dienā vecākās māsas pārbrauc un stāsta: �Vai, māsiņ, ko mēs redzējām: tagad atbrauca zelta karīte, ar zelta princesēm; bet, kur viņas, palika, 4o nezinām. Gan gribēja pats ķēniņa dēls izzināt � ne�līdzēja. Kas tev to deva redzēt?�

�Lai, lai, kas tad nu no lielas redzē�anas atlec!�

Pēc kādā laika pats ķēniņa dēls taisa dzīrās un salūdz visuvisādus. Dzīru dienā vecākās māsas itin agri papē�us vien min; bet jaunākā māsa atsaka brālim: Brauci, brauci tu viens pats ar māsām; es pa�lik�u pie kaziņas!��

�ie aizbrauc. Tumsai metoties kaziņa saka uz jaunāko māsu: �Vai zini, māsiņ, �ovakar mans laiks nobeidzas par kaziņu būt. Tagad dimanta drēbes apvilk�u un tad ari viņas valkā�u; tu tāpat. Kaziņas ka�ociņu ietī�u lakatiņā, iedo�u sulainim un kamēr mēs uz dzīrām būsim � lai sulainis ka�ociņu sadedzina.� Kaziņa,, nu iztek laukā, iebrēcas, un tā tūlit dimanta kariete, �etriem dimanta zirgiem, diviem ku�ieriem, trijiem sulaiņiem, klāt. Tam vienam sulainim kaziņa iedod drānu ku�ķīti

un nosaka tā: ��o ku�ķīti tu sadedzini, kamēr mēs abas uz dzirām esam. Bet, neskaties, kas tur ietīts; citādi tu nelaimīgs uz visu mū�u!� To sakot, abas dimanta drēbēs iekāpj karītē un viens divi nolai� ķēniņa dēla pilī. Ieiet iek��Ļ: visi saplok un nevar izbrīnoties, no kuras zemes tādas gadīju�ās. Kaziņas kungs paņem kaziņu uz deju un ie�ukst ausī: �Kaut varētu tevi par sievu dabūt!�

Ķēniņa dēls paņēmis kaziņas kunga jaunāko māsu uz deju un ie��ukst ari tai ausī: �Kaut varētu tevi par sievu dabūt!�

Bet līdz ko abi �os vārdus izteiku�i, te kaziņa pietek jaunākai māsai klāt un ie�ukst: �Brauksim tūlit mājā, jo mana kaziņas āda rūk rukumā!� Acumirklī �īs pasūd, ka nedabū ne apskatīties.

No rita kungs pārbrauc pie beigām nobēdājies. Jaunākā māsa iztek dimanta drēbēs brālim pretim un prasa: �Brālīt, vai nu gribi savu kaziņu redzēt?�

�Gribu, gribu; bet saki man, kurtu tādās drēbēs ietiki? Vai nebiji tā, kura vakar ķēniņa dēlam nozuda?�

Lai nu kā; bet vai gribi, lai tagad tev tavu kaziņu parādu?�

Kamēr �ie tā runā, kaziņa iznāk un parādās kungam. Kungs, to redzēdams, priekos noģībst. Jaunākā māsa nu ņēmās visu izstāstīt. Visi priecājās; tik vecākajām māsām nebij labi ap dū�u: viņas knaibija pirkstu un no�ēloja, ka pret kaziņu tādas biju�as.

Otrā dienā ķēniņa dēls, visu to dzirdēt dabūjis, kunga pilī klāt un tūlit sarunā kāzas taisīt. Tās tik bija kāzas: ķēniņa dēls ar jaunāko kunga māsu sēdēja vienā galda galā, kungs ar savu senāko kaziņu otrā galda galā. .

Abi vecī�i, senākie pirtnieki, ari bij kāzās. Kungs diezgan nevarēja vecī�iem patencināt, ka toreiz neliegu�ies ar savu kaziņu uz pili nākt. �

.

'ādā mazā mājiņā dzīvojusi atraitne ar savu meitu un dēlu. Dēls vēl bijis puika gados, bet meita jau pieaugusi. Vaigs tai bijis tik skaists un augumiņ� tik slaiks, ka prieks ko skatīties. Tik viena nelaime.: meita bijusi par daudz dusmīga. Tā jau mēdz pa laikam būt: daiļam daiļa indeve, ko tur darīt! Māte gan spiedusi, lai meita precoties, jo domājusi: ja apprecēsies, gan tad vīrs izdzīs dusmīgo prātu, bet meita no tam ne dzirdēt: kur� puisis nācis bildināt, to izdzinusi ar bīsteklu laukā. Reiz atnācis krietns tēva dēls

daiļo mei�u bildināt, bet meita teikusi: �Ja, ja � tūlit!� Izskrējusi namā, pagrābusi bīsteklu un izdzinusi puisi ar kaunu laukā. Puisis aizsedzis acis un gājis sarkans, kā vēzis uz mājām. Uz ceja tas saticis vecu nabagu. Nabags prasījis: �Kas tev, puisīt, par nelaimi? Kādēļ tāds modīgs esi?�

Tā un tā, puisis izstāstījis.

�Ak kas par niekiem!� nabags atteicis, �es apgalvoju, ka meita pie manis veca nabaga nāktu, ne vēl pie tevis jauna pui�a.�

�To neticu!� puisis atbildēja.

�Nu, tad parādī�u to! Tūlit ie�u uz mājiņām meitu bildināt.�

Puisis pasmējies un neticējis. Bet nabags, vairāk neka neatteikdams, gājis taisni pie meitas projām. Iegājis iek�ā, nosēdies pie krāsns un nerunājis ne vārda. Uz reizi iznākusi atraitne un sniegusi nabagam maizes riecienu. Bet nabags atteicis: �Neesmu nācis, mīļā māmiņ, ubagot, bet esmu nācis tavu daiļo meitiņu par sievu bildināt.�

To dzirdēdama, meita palikusi zila no dusmām. Izskrējusi pēc bīstekļa un izdzinusi nabagu laukā. Nabags � vienu spērienu dabūjis � sakritis �etrrāpus un rāpies, kā �unelis pār slieksni. Bet to tas tikai darījis izgudrēm, jo rāpjoties pabāzis apak� sliek�ņa �ķaudāmās zāles un tad aizgājis, ne ardievas neteicis.

Pēc kāda laika atraitne teikusi uz meitu: �Meitiņ, bērniņ, izeij sapūti pavārdā uguni � jāuzsilda ēdiens!�

Meita gājusi. Bet līdz ko bijusi pār slieksni pāri, tā sākusi �ķaudīt: a�i! aci! Sākusi uguni pūst, bet, kā pū�, tā: a�i! kā pū�, tā: a�i! kā pū�, tā: a�i! Nu skrējusipie mātes iek�ā, teikdama: �Māmiņ, a�i! nevaru, a�ii uguni, a�i! iepūst, a�i!�

�Lai, lai, meitiņ, pāries. � Atsēdies, pasit pie krūtīm. Dēliņ eij tu māsiņas vietā uguni iepūst!�

Iegājis dēls, bet tas pats: līdz ko sācis pūst, tā: a�i, un a�i! Tas skrējis ari pie mātes iek�ā, teikdams: �Māmiņ a�i. nevaru, a�i! uguni, a�i! iepūst, a�i!�

Māte domājusi: ,.Tata brīnum � jāiet pa�ai!� Izgājusi, bet tāpat: līdz ko sākusi pūst. tā: a�i! un a�i! Nu māte nomanījusi, ka nabags

būs piejokojis. Tātiēļ ieskrējusi pie dēla, sacīdama: �Dēliņ aci! mīļo, a�i! ņem, aci! to, aci! balto, aci! kaziņu, aci! un, aci! jāj, aci! pie, aci! labdara, a�i! lai, a�i! nāktu, a�i! to, a�i! spoku, a�i! izdzīt, a�i! ko, a�i! nabags, a�i! ielaidis, a�i!�

Dēls paņēmis balto kaziņu un aizjājis pie labdara. Bijis lielas mokas, kamēr labdaris sapratis, pēc ka jājis Beidzot labdaris taisījies uz ceļu. Atjājis, � izrēgojies neko darīt. Gā .s iek�ā. Bet tiko pār slieksni pāri � labdarim ta pati nelaimē klāt. Nu tas atmetis ar roku, sacī�dams: �Tas, a�i! stiprāks, a�i! par, aci! mani a�i! gādā, a�i! pa�u, a�i! nabagu, a�i! rokā, a�i! un, a�i! lūdzi, a�i! tam, a�i! lai, a�i! atpestī, a�i!

Neko darīt � atraitne sūtījusi dēlu, lai meklē nabagu rokā. Dēls sameklējis trīs dienas, kamēr nabagu atradis. Nu kritis klāt lūgties, lai nāktu atlaist. Nabags teicis: �Ie�u gan, bet ja tava māsa nenāks pie manis, tad neatlaidī�u.�

Nabags aizgājis un noprasījis meitai īsi: �Vai nāksi pie manis?� Je�u, a�i! ie�u, a�i!�

Nabags izņēmis no sliek�ņa apak�as �ķaudāmās zāles un pataisījis visus veselus. Tagad meita prasījusi: �Nu saki, kādēļ piejokoji mūs visus?�

�Tādēļ, ka krietnu puisi un mani ar bīsteklu trenkāji,� nabags atteicis. To dzirdēdama, meita kritusi klāt, lūgdama: viņa nebū�ot vairs nekad tā darit, lai nabags atsakoties no precībām.

Nabags atteicis: �Vai domā, meitiņ, ka rnan, vecam vīram, liela vajadzība tevi precēt. � Labprāt atsakos, bet tad tev manā vietā jāprec tas puisis, ko tu viņdien ar bīsteklu aizdzini.�

�Labprāt, labprāt!� meita iesaukusies.

�Tad labi, rītu viņu atsūtī�u. Bet to tev saku: ja vienreiz tik ne�klausīsi savam vīram jeb citādāki kā izrādīsi dusmīgu prātu, tad bū�u atkal ar �ķaudāmo nelaimi klāt.�

Meita apsolījusies vairs tā nedarīt. Tre�ā dienā atnācis puisis. Meita bijusi tik mīļa, tik mīļa, kā medus, l^oturēju�i kāzas un dzīvoju�i laimīgi.

Laimiņa un labsirdīgais puisis.

Kāds puisis salīga pie sve�a ķēniņa kalpot. �is ķēniņ� bija pa�beidzis tiko jaunu pili celt un puisim pirmajā dienā bij uz�dots būves atliekas aizridāt. Kad viss bija kārtībā, tad ķēniņ� aizmaksāja puisim labu naudu un atvēl da�as dienas atpūsties. Par savu naudu puisis tūlit pagādā labu pusdienu un domā pēc kriet�nām pūlēm lābi paēst. Bet līdz ko iesācis ēst, te ienāk veca sieviņa, sacīdama: �Puisīt mīļais, esmu izsalkusi daudz vairāk, nekā tu. AtJauji man paēst�.

�Labi, labi māmiņ, ja tā ta lieta, tad �e, ēdi vesela�.

Sieviņa ēd, ēd: izēd visu; puisim nepaliek nekā. Pēc maltītes sieviņa saka: �Tev, puisīt, laba sirds! Nāc man līdz, gribu tev ko pa�rādīt. Redzi, tā pils, kūjas atliekas tu aizridāji, ir celta no cietsirdīga ķēniņa rokām. Zem pils ietaisīts dziļ� pagrabs. �inī pagrabā cietsirdis glabā daiļu princesi, kuru otram ķēniņam nolaupījis. Ķēniņ� pa�vēlēja pagrabam tik vienas durvis ietaisīt, bet man vēl otras durvis zināmas, no kufām citiem nav ne jausmas. Nāc man līdz pie tām durvīm, tad parādī�u daiļo princesi�.

Puisis aiziet līdz. Māmiņa mazu liet pavef durvis un parāda prin�cesi. Puisim patīk daiļā princese, princesei ņiprais puisis.

Otrā dienā puisis atkal taisās pusdienu ēst. Bet līdz ko iesācis, te ta pati sieviņa klāt, sacīdama: �Puisīt mīļais, esmu izsalkusi, atļauji man paēst.�

�Labi, labi, māmiņa, ēdi vien.�

Sieviņa ēd, ēd: izēd visu; puisim nepaliek nekā. Pēc maltītes sieviņa saka: �Tev, puisīt, laba sirds! Naci man līdz, parādī�u atkal princesi.�

Puisis aiziet līdz. Māmiņa mazuliel paver durvis un parāda prin* cesi. Puisim patīk daiļā princese, princesei ņiprais puisis.

Tre�ā dienā puisis atkal taisijās pusdienu ēst. Bet līdz ko iesācis, te sieviņa klāt, sacīdama: �Puisīt mīļais, esmu izsalkusi, atļauji man paēst. �

�Labi, labi, māmiņa, ēdi vien.�

Sieviņa ēd, ēd: izēd visu; puisim nepaliek neka. Pēc maltītes sieviņa saka: �Tev, puisīt, laba sirds! Nāci man līdz, parādī�u atkal princesi.� Puisis aiziet līdz. Māmiņa mazuliet paver durvis un pa�rāda princesi. Puisim patīk daiļā princese, princesei ņiprais puisis.

�Nu,� sieviņa saka, �tagad princesi diezgan esi redzējis. Bet, klau�sies, rītu cietsirdis dāvinās princesei dārgu, dārgu drāniņu. �o drāniņu paprasī�u princesei un iedo�u tev. Tu apsieni drāniņu gar kaklu un steidzies uz baznīcu. Cietsirdīgais ķēniņ� ari būs baznīcā. Tas ieraudzīs dārgo drāniņu tev gaj kaklu un metīs tevi cietumā, kā katru zagli. Tomēr �inī zemē tāds likums: kas otru baznicā saņem cieti un ne�taisni cietumā iemet, tam jāiet uz pēdām pa�am cietumā. Un par to nebēdā: netaisnību tev nepierādīs. Es pagatavo�u otru tādu pa�u drāniņu un atstā�u princesei vietā. Ķēniņ�, pēc tam, kad tevi būs iemetis cietumā, ies princesei prasīt, lai parāda dāvināto lakatu. Prin�cese parādīs manu lakatu, un tad ķēniņam jāiet gribot negribot pa�am cietumā. Bet neļauj viņam cietumā iet: piedodi tam."

Otrā dienā sieviņa iedod puisim drāniņu. Puisis aizsien to gar kaklu, aiziet uz baznīcu un satiek pa�u ķēniņu. �is, ieraudzījis princeses drā�niņu puisim gar kaklu, liek tūlit puisi saņemt un cietumā mest. Puisis aiziet uz cietumu, bet ķēniņ� steidzās uz pagrabu princesei atprasīt, kā puisis pie drāniņas ticis. Bet princesei it nekā nav zudis : drāniņa, kā bijusi, tā ir. To redzēdams, ķēniņ� bāls aizskrien uz cietumu, sa�cīdams: �Puisīt, esmu pārskatījies, ja tagad nepiedodi, tad man jāiet tavā vietā cietumā sēdēt.�

Puisis piedod. Ķēniņ� pui�a labsirdību tencināt tencina.

Pret vakaru sieviņa atkal pie pui�a klāt. Viņa saka: �Rītu ciet�sirdis dāvinās princesei dārgu, dārgu gredzenu. �o gredzenu paprasī�u princesei un iedo�u tev; vietā atstā�u tādu pa�u gredzenu. Uzmauci gredzenu pirkstā un ej uz baznīcu; ķēniņ� ari tur būs. Viņ� ieraudzīs dārgo gredzenu tev pirkstā un atkal pavēlēs tevi cietumā mest. Tomēr nebēdā nekā, gan pats skries uz cietumu tevi jūgties. Tik piedodi viņam.�

Tā notiek. Ķēniņ� aizskrien uz pagrabu, lai princese pasacītu, kā puisis pie gredzena ticis; bet princese parāda roku: gredzens, kā bijis, tā ir. Nu skrien atpakaļ uz cietumu, lai piedodot, lai piedodot. Puisim par to nekāda liela nelaime: piedod ari.

Piet vakaru sieviņa atkal pie pui�a klāt. Viņa saka: �Ritu cietsirdis dāvinās princesei dārgu, dārgu zizli. �o zizli paprasī�u princesei un atdo�u tev: vietā paliks tāds pats. Paņēmi zizli rokā un ej uz baznīcu: ķēniņ� ari tur būs. Viņ� ieraudzīs zizli un metīs tevi atkal cietumā. Tomēr nebēdā, gan cietsirdis pagrabā pārliecināsies, ka ir tre�o reizi jāiet tevi lūgties. Zināms, tu piedodi. Ķēniņ� par tavu lab�sirdību priecāsies un atvēlēs, lai tu kaut ko no viņa lūdzies. Bet tad nu ievēro: nelūdzi ne naudas, ne mantas; bet lūdzi tik, lai atvēl tev viņa pilī kāzas nosvinēt.�

Tā notiek. Ķēniņ� no prieka, par tādu labsirdību, saka: Trīs reizes tu man esi piedevis. Tagad atvēlu tev lūgties, ko vien gribi no manis, � visu do�u.�

�Vairāk nekā negribu, atvēli man tikai savā pilī kāzas nosvinēt.� �Tā maza lieta; atvēlu.�

Labi. Pret vakaru sieviņa atkal pie pui�a klāt. Viņa saka: �Nu ir labi ! Rītu svinēsi ar daiļo princesi kāzas. Pats cietsirdis ari būs kā�zās, bet kas par to. Zināms, zils un melns jau -paliks, ja ieraudzīs princesi tev blakus. Bet tev tik vajaga teikt, lai iet pagrabā jaudzīt, vai tas tā ir jeb nav. Kamēr tad ķēniņ� apskries apkārt pa savām durvīm, es nolaidī�u princesi ātrāk pagrabā pa savām .durvīm. Viņ� netiks ne gudrs, ne traks un atnāks tikpat prātīgs atpakaļ, kā aizgājis. Pēc kāda laiciņa ķēniņ� skries vēl otrreiz pagrabā raudzīt, bet es iz�darī�u tāpat. Pēc kāzām tas skries vēl tre�o reizi raudzīt, bet tad jau būs par vēlu: pagrabā cietsirdis tik atradīs manu drāniņu, gredzenu

un zizli. Dusmās tas manas trīs lietas raustīs, plēsīs, lauzīs un tad notiks brīnumi: drāniņa paliks par briesmīgu galvu, gredzens par stipriem nagiem un zizlis par asu zobiņu. Par visiem trijiem tie cietsirdi nomāks un tu varēsi savai.līgavai līdzi iet pie tēva. Ķēniņ�, tavs sievas tēvs, no prieka tev atdos valdību.�

Viss tā notiek, kā sieviņa puisim teikusi. Kad ķēniņ� pagrabā no�mākts un jaunais pāris jau ceļā uz mājām, tad sieviņa abus izvada aiz vārtiem un saka: �Nu, dēls, vai zini, kas es esmu? Es esmu tava Laimiņa, kas divdesmit vienu gadu nebij ēdusi, uz tevi gaidīdama. Tamdēļ vien jau trīs reizes tev ēst prasīju, lai redzētu, vai tu mani ari ēdināsi. Bet tev laba sirds! Dzīvo laimīgs ar savu jauno sieviņu.� � Jaunais pāris pāriet pie ķēniņa. Vecais ķēniņ�, savu vienīgo bērnu atkal redzēdams, no prieka atdod znotam valsti. �

.

Kāds puisis reiz gājis pa pasauli un uzkūlies uz kāda krustceļa, kur stāvējis rakstīts: �Pa labo roku � laimes ceļ�, pa kreiso � nelaimes ceļ�!� Puisis domājis: �Ie�u pa nelaimes ceļu. lai redzu, vai tad nelaime nemaz nav pārspējama.� Viņ� ilgu laiku gājis un nesaticis ne tādu nelaimi ne �ādu; beidzot ieticis dziļā ielejā un ieraudzījis divus plūcamies.

�Kādēļ plūcaties?� puisis uzprasījis.

�Ja, mums jāplūcas visu mū�u tēva mantības dēļ, ja neviena ne�gādās, kas mūs iz�ķirtu.�

�Nu tu brīnums! kāda tā mantība ir?�

�Te viņa ir: cepure, kuru galvā uzlikdams, palieci neredzams, bozīte, kūja aiznes tevi visur, uz kurieni vien vēlies, un maciņ�, kurā viss pasaules zelts saiet.�

To dzirdēdams puisis izspriedis īsi: viņ� paņēmis maciņu, bozīti, uzlicis cepuri un iesaucies: �Nesi, bozīte, mani uz ķēniņa pili, kur daiļas princeses!�

Bozīte acumirklī aiznesusi puisi uz skaistu ķēniņa pili; bet abi plūcējies mierīgi aizgāju�i savu ceļu, puisim patencinādami, ka nu vairs nav jāplūcas.

Pils pagalmā puisis paslēpis cepuri un bozīti aiz svārkiem. Ķēniņ� iznācis un prasījis:

�Ko tu meklē?�

�Darbu meklēju!� puisis atbildējis.

�Man ir gan darbs, bet tas būs priek� tevis par grūtu.�

�Dod tik �urp � no grūtuma nebaidos.�

�Labi! Nosargā manu meitu.�

�To apņemos.�

Nāko�ā nakti puisis paņēmis savu cepuri, maciņu, bozīti un iegājis tai istabā, kur meita mitusi. Meita viņa neredzējusi, jo viņam bijusi tā cepure galvā.

Līdz pusnaktij nekas: meita mierīgi gulējusi. Bet pa�ā pusnaktī tā piepe�i uz�āvusies un atvērusi logu. Drīzi pa logu ielaidies ugunīgs zvērs un nogāzies pie viņas kājām. No ugunīgā zvēra beidzot izlēcis velns, tik lunkans un glaims, ka brīnumi. Velns paķēris ķēniņa meitu un aiznesis pa me�u me�iem. Bet puisis ātri saķēris savu bozīti, uzsaukdams: �Nesi, bozīte, mani velnam pakaļ.�

Acumirklī puisis tai pilī klāt, kur velns ar meitu aizskrēju�i. Velns dancinājis meitu ilgu laiku pa pils istabām un nemaz nezinājis, ka ne�redzamais puisis visu noskatas. Beidzot velns vedis meitu savā mantas istabā: �Tas viss tev piederētu, ja tu man par līgavu solies!�

�Lai, lai,� meita atbildējusi, �rītdien es vēl apdomā�os.�

�Labi!� velns atteicis, �pagalmā pie vārtiem ir mazs kaula kociņ�, paņēmi to pēcāk līdz un dod man rītdien ar kaula kociņu ziņu; ja esi apdomājusies pie manim nākt, tad piesit trīs reizes ar kociņa rezgali � bū�u tūliņ klāt par precinieku; ja ne, tad piesit trīs reizes ar kociņa tievgali � bū�u tūliņ klāt par velnu.�

To sacījis, velns paķēris atkal meitu un izdancinājis to ārā no tās istabas. Bet puisis izvilcis savu maciņu un no�ukstējis: �Viss velna zelts lai manā maciņā un velna kaula kociņ� maciņa virsgalā!�

Tūliņ viss zelts iesprucis maciņā un kociņ� maciņa virsgalā. Pret rīta laiku velns pārnesis meitu atpakaļ un nolicis to viņas istabā; bet puisis nolicies mierīgi gulēt.

No rīta ķēniņ�, puisi ieraudzījis, brīnējies: �Līdz �im visi sargi no rīta bij nokauti, kā tad tu paliki dzīvs?�

Puisis izstāstījis ķēniņam, ko piedzīvojis un lūdzis, lai sasaucot visus karavīrus viņam palīgā. Labi. Puisis nu piesitis ar kaula kociņa rezgali trīs reizes. Velns acumirklī bijis klāt, kā precinieks. Bet puisis ar karavīriem bruku�i preciniekam virsū un to nonāvēju�i. Mirdams velns tik iesaucies: �Skāde, ka neatnācu par velnu, tad būtu norāvis jums visiem ādu!�

Ķēniņ� nu bijis priecīgs bez gala par manīgo puisi. Viņ� atsaucis mācītāju, licis savu meitu apsvētīt un tad pavēlējis to salaulāt ar puisi.

Pēc kāzām puisis izbēris savu maciņu un uztaisījis no tā zelta sev zelta pili. Abi jaunie ļaudis dzīvoju�i greznajā pilī laimīgas dienas.

/

Sen, sen, vecos laikos gudra, varena ķēniņa dēls uztaisīja pulksteni, kas kūkoja, bet ķēniņam bij amatnieks vēl gudrāks; tas gan apbrīnoja pulksteni, bet teica, ka �is mākot ērgli uztaisīt, kas pa gaisu lai�as. Ķēniņa dēls nu amatnieku lūdza, lai tas tādu uztaisa. Amatnieks gan negribēja, bet tomēr beigās uztaisīja ērgli. Viņ� uzkāpa pirmais ērglim mugurā, palaidās kādu gabaliņu un griezās atpakaļ. Ķēniņa dēlam tas ļoti patika � viņ� pacēlās augstu, augstu gaisā, tad gribēja zemē nolaizties, bet nu nevarēja vairs skrūves uzķert, ar kuru lai�as uz zemi; ērglis gāja arvienu augstāku, tālāku pār jūru un tad nolaidās citā ķēniņa valstī. Jūrmalā dzīvoja godīgs kalējs. Ķē�niņa dēls, izskrūvēja savu ērgli, iesēja to drāniņā, iebāza kulē un pie�stājās pie kalēja par zelli. Otrpus jūras bija grezna pils, kur nakti no nakts dega gai�as ugunis. Ķēniņa dēls prasīja kalējam, kas tur esot, ka katru nakti tur tādas ugunis degot? Kalējs atbildēja: �Tu man esi labs zellis, tāpēc es tev pateik�u. Pils ir apburta un viņā dzīvo skaista princese. Kad viņu kāds nozagtu, tad pils sadegtu zilām, melnām ugunīm. Naktī ķēniņa dēls saskrūvēja savu ērgli un laidās pāri pār jūru uz apburto pili. Logs bija vaļā un ķēniņa dēls ielaidās iek�ā. Galdi bija pilni ēdienu, dzērienu, bet viņs izdzēra tik vienu glāzi vīna, ap�gāza glāzi uz muti un laidās atkal projām. Princese, no rīta uzcēlusies, atrada vienu glāzi izdzertu, apslēpās un gaidīja otru nakti. Otrā naktī ķēniņa dēls, saskrūvējis savu ērgli, laidās atkal uz pili. Logs bija vaļā, viņ� ielaidās iek�ā, izdzēra atkal glāzi vina un gribēja to uz muti gāzt, bet princese noķēra viņu un lūdza, lai tak to ņemot līdzi. Ķēniņa dēls teica: �Salasi naudas un zelta, cik vari � nāko�u nakti es atkal atlaidī�os un tad tevi ņem�u līdzi.� Princese bija ar to mierā un ķēniņa dēls laidās pie kalēja atpakaļ, izārdīja ērgli un strādāja tiku�i līdz vakaram. Princese salasīja labi pulka naudas un zelta, ķēniņa dēls at�laidās, paņēma viņu līdzi un nu laidās abi pār jūru projām. Atskatī�ju�ies atpakaļ, viņi redzēja pili zilām ugunīm degot. Jūrai otrā pusē bija zaļa, puķaina pļava. Ķēniņa dēls izārdija savu ērgli, sasēja drāniņā. palika pagalvī un apgūlās. Viņ� nebija trīs dienas un trīs naktis gu�lējis. Princese pa to laiku gāja pa pļavu puķes lasīt. Ķēniņa dēls aiz�miga. Piepe�i atskrēja liels, melns krauklis nejauki bļaudams: �Krau, krau, krau!� izrāva ērgli ķēniņa dēlam no pagalvja un aizlaidās projām. Ķēniņa dēls, atmodies, dzinās krauklim pakaļ pa me�u me�iem, pa purvu purviem, kamēr krauklis pazuda. Ķēniņdēls, ērglim pakaļ dzenoties, bij noplēsis savas drānas ķentru ķentrām. Sasniedzis jūru, viņ� ieraudzīja braucam sāls kuģi. Piesējis baltu drānu garas kārts galā, ķēniņdēls to gaisā vicināja. Kuģis apturēja un viņu uzņēma. Viņ� pa�lika uz kuģa trīs gadus par sāls nesēju. Reiz kuģa kapteins stāstīja, ka viņam esot tāds ērglis, ar kuru varot pa gaisu laizties. To stāstī�dams, viņ� saskrūvēja ērgli un palaidās ar viņu kādu gabaliņu, tad griezās atpakaļ un uzaicināja ķēniņa dēlu ari laizties. Ķēniņa dēls likās pierunāties, uzkāpa ērglim un lidinājās sākumā zemu, zemu, bet kad kuģa kapteins viņu uzmudināja augstāki kāpt, tad ķēniņa dēls ari uz�kāpa labi augsti, noņēma cepuri un to riņķī griezdams sauca : �Ardievu, ardievu! mans bijis, mans būs!� Kuģa kapteins, kas bija velns un kas kā krauklis viņam ērgli bij nozadzis � palika apstulbis pakaļ skatoties. Ķēniņa dēls nu aizlaidās pie princeses, kura bij turpat tai puķainajā pļavā būdiņu uztaisījusi un tur dzīvoja un uz viņu gaidīja. Nu kāpa abi divi uz ērgļa un laidās projām pie vecā ķēniņa � tēva � kas ļoti priecājās un brangas kāzas izrīkoja. Uz kāzām ari amatnieku no cietuma izlaida. � Tas tur visu laiku bija tupējis, tāpēc ka uztaisī�jis ērgli, ar kuru ķēniņdēls bija nozudis pasaulē.

.

Kādā vēlā rudens vakarā gāja vīrs pa di�ceļu. Nonācis pie tuvā�kajām mājām, tas gribēja iek�ā iet un naktsmāju lūgties, bet apdomājies, ka visi guj, viņ� gāja taisni uz rijām. Par laimi rijas bija vaļā un vēl siltas, kā tik ko izkurinātas. Rijās bija lini iesērti; viņ� uzlikās uz sera un gulēja drīzi saldā miegā. Te � kur gadījies, kur � ne � neilgi ap pusnakti bija velns klāt un prāsīja gulētājam:

�Kas tu tāds esi?�

�Lins!� gulētājs atbildēja.

Velns prasīja tājāk:

�Vai var pāri kāpt?�

�Ja vari,� gulētājs atbildēja, �to ciest, kas linam jācie�, tad vari pāri kāpt.�

�Nu, kas tad linam jācie�?� velns prasīja.

Gulētājs nu sāka stāstīt:

�Es augu ar tūksto�iem kopā; zeme � mūsu māte � sniedza mums uzturu bez kādiem pūliņiem un mēs bijām līgsmi un līgojāmies zem zilām debesīm spo�ā saulītē. Te uzbruka mums nespāmoti divkāji, atrāva mūs no mūsu mātes, nocirta mums galvas, slīcināja mūs dīķos tad veda mūs uz lauku un izklāja uz rugājiem. Tur nu mums bija jāsalst aukstā laikā zem plikām debesīm nedējas se�as. Pēc tam, kad bijām iztilāti biju�i, mūs ielika rijās. Tad mīstīs un lauzīs mūsu kaulus mīstīklās, liks mūs uz kulstavu, sitīs ar braukli, sukās uz smeilām adatām, vērps, audīs, �ūs mūs, novalkās un noplēsīs, ka tikai lupatas vien atliks, tās tad atkal salasīs, izmiek�ēs un putrā sasitīs.�

Tikko gulētājs apstājās, velns atkal prasīja:

�Kas tu tāds?�

�Lins!� gulētājs atbildēja.

�Vai varu pāri kāpt?� velns prasīja.

�Ja vari to ciest, kas linam jācie�, tad ja.� To sacījis, tas atkārtoja visas linu mokas par jaunu. Un vīrs tik ilgi stāstīja, kamēr velns ap�nika klausīties un gailis iedziedājās. Tad velns aizdiedza.