Tautas pasakas un teikas

Annas brigader redakcija.

.

Dzīvoja reiz neredzīgs ķēniņ�. Viņam bija trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Kādu dienu ķēniņ� sasauc savus dēlus un tiem tā saka: �Visu lietu man ir papilnam: � naudas, mantas, uzticamu pavalstnieku un mīļu dēlu, bet vienas lietas man, kā zināt, trūkst: nav acu gai�uma un to ari ne par kādu naudu nevaru vairs atdabūt, jo neviens ārsts tās nevar dziedēt. Tagad nu izdzirdu, ka aiz trim valstīm ir princese, kūja septiņas nedēļas guļ un otras septiņas nedēļas ir nomodā. Tai princesei ir tāds putniņ�: kad tas dzied, tad neredzīgie � kas viņa balsi dzird � paliek redzīgi. Bet princese putniņu nevienam ne rāda, ne dod, ne ļauj klausīties viņa dziesmās. Tādēļ nu vajadzētu putniņu slepus nozagt, bet tas ari būs ļoti grūts darbs, jo princesi līdz ar putniņu cieti apsargā un visi, kas �viņai grib tuvoties, tiek nokauti. Savas cerības es nu lieku uz jums, saviem dēlien), un dro�i ticu, ka to izdarīsiet. Jūs, mani abi vecākie dēli, ņemat zirgus, ņemat naudu, cik tikai vajaga un dodaties ceļā, jūsu jaunākais brālis � kā tāds pamuļķīts � paliks pie manis mājās. Pēc trim gadiem jūs gaidī�u atpakaļ.�

Abi vecākie dēli paņem krietnus zirgus, sagrābj maisiem naudas un dodas ceļā. Abi jāj un kur tik krogs, tur iek�ā dzert un kur tik krogs, tur iek�ā dzert. Ceļā viņi satiek vecu vīriņu ar garu, baltu bārdu. Tas prasa: �Dēli, uz kurieni jājiet?� Abi ķēniņa dēli dusmīgi: tāds vecs vīrelis � ceļa gājējs � var mūs saukt Dar dēliem un mums no�prasīt ceļu! �Kas tavam degunam gar to daļas?� �ie atteic. Kad tev kāds par to prasa, saki, ka tu nezini!� Abi jāj atkal tāļāk pa krogiem dzerdami � �

Paiet trīs gadi, paiet �etri, pieci, se�i, bet no abiem dēliem vēl ne vēsts. Ķēniņ� vienmēr bēdājās: �Mani mīļie dēli, kāds gals jums gan manis dēļ bija jāņem, jūs tikāt vecā tēva dēļ no princeses sargiem nokauti. Nu tik maņ vēl ir viens dēls � �is muļķītis � ko lai ar to iesāku? Būtu jel kāds, kas man atnestu skaidras ziņas par manu dēlu nāvi!� Muļķītim tēva bēdas iet ļoti pie sirds. Viņ� izlūdzās vienreiz, otrreiz, lai lai� viņu raudzīt, kur brāļi paliku�i. Bet tēvs ikreizes: �Tādas domas tu lieci pie malas! Kur tu, tāds muļķītis? Tu redzi, kad jau brāļiem nelaimējās, tu netiktu ne piecus soļus aiz mājām.� Muļķītis tik lūdz, kā lūdz. Beidzot ari tēvs saka: �Manis dēļ jau vari jāt, man jau tevis nevajaga. Tikai nedomā ņemt labu zirgu un naudu līdz, � tik un tā jau tu tāli netiksi.* Muļķītis priecīgs, ka nu reiz ta�u dabūjis atļauju, paņem vecu, vecu zirdziņu un jāj projām. Ceļā viņ� sastop vecu vīriņu ar garu, baitu bārdu. Vecītis prasa: �Kur tu, dēliņ, jāsi?� Muļķītis izstāsta visu smalki, tā un tā: tēvs esot nere�dzīgs, aiz trim valstīm princesei putniņ�, ar putniņa dziesmām varot viņu izārstēt. Abi gudrie brāļi jau priek� se�iem gadiem aizgāju�i pēc putniņa, bet vēl neesot atpakaļ. Tēvs nu gribot zināt, kur viņa abi dēli paliku�i � viņam tagad jājājot tos meklēt. Vecītis viņam iedod diega kamoliņu un saka: �Tai krogu, kur tu gulēsi pa nakti, neielaidies ne ar vienu un atpakaļ nākot, nepērc dzīvu gaļu. �is kamoliņ� tev rādīs, kad tu varēsi iet pie princeses: � kad kamoliņ� tev tek pa priek�u, tad nebaidies � tad ir pats labākais laiks, neviens sargs tevi neredzēs un princese pate gulēs.� Muļķītis patencināja, saņēma kamo�liņu un jāja tāļāk. Vēlā vakarā viņ� nojāj pie kroga un paliek tur par nakti. Krodznieks viņu grib piedabūt, lai dzer, kārtis spēlē, bet muļ�ķītis ar viņu neielai�as. Otrā rītā viņ� jāj tāļāki un pēc laba laika laimīgi nonāk pie princeses, kur gar pili visgarām nostādīti sargi. Muļķītis noliek me�malā kamoliņu zemē un gaida, kamēr tas sāks kustēties. Viņ� gaida gaida līdz pat vakaram, visu nakti cauri, bet kamoliņ� kā nolikts, tā paliek. Otrā rītā kamoliņ� sāk drusku kustēties no vienas puses uz otru, kamēr sāk ritēt uz priek�u. Muļķītis tūliņ pa pēdām pakaļ. Kamoliņ� veļas taisni sargiem* cauri uz pili, muļķītis uz pēdām pakaļ: neviens sargs viņus ne redz, ne mana. Kamoliņ� rit viņam pa priek�u pilī, viņ� pakaļ. Viņ� redz, ka princese guļ, viņa ir tik skaista, tik skaista, kā pavasara saulīte: � piere ievas ziedu baltumā, vaidziņi ro�u sārkanumā, lūpiņas asins sarkanumā. Muļķītis nenocie�as un liekas princesei blakām un aizmirst putnu, aizmirst tēvu, brāļus, aizmirst sevi pa�u. Bet kamoliņ� nedod viņam miera: tas skraida, skraida gar gultu, kamēr sāk lēkt gultā iek�ā. Nu muļķītis atjau�as, paķer putnu, novelk princesei gredzenu un skrej kamoliņam pakaļ, kuju tik knapi var panākt. Tikko viņ� ārā, kad pilī saceļas troksnis: � princese atmodusies un dzenā, kas pie viņas bijis un nozadzis putnu, kas paņēmis gredzenu. Muļķītis paķer kamoliņu, uzlec zirgam mugurā un jāj cik ātri vien var uz mājām. Vakarā viņ� ņonāk atkal krogū un guļ pa nakti. Krodzenieks viņu uzvedina atkal kārtis spēlēt, Muļķītis tagad tik laimīgs* ka laime ari kārtīs: tikko sācis spēlēt, kad jau krodzeniekam atņēmis veselu kaudzi zelta. Kad tā iet uz priek�u, tad pēc stundas viņ� ir bagāts, bet kamoliņ� sāk spārdīties pa kabatu, ne�ļauj viņam vairāk spēlēt. Muļķītis noliek kārtis un saka, ka nu esot diezgan. Krodzenieks gan pavisam zils no dusmām, bet neko nevar darīt. Muļķītis izgulējies, grib otrā rītā agri jau tūliņ uz mājām. Bet aiz dārza �oga viņ� redz divus pie ķerrām pieķēdētus vīrus zemi dze�nam. Pie krodzenieka apjautājies, kas tie esot, viņ� izdzird, ka tie vīri viņam reiz paliku�i parādā un viņ� tos paturējis par vērgiem, Muļķītim ie�ēlojās par nabadziņiem un viņ� tos izpērk. Bet kādi viņam prieki un brīnumi, kad izpirktajos pazīst savus abus vecākos brāļus. Visi trīs nu iet reizē pie tēva uz mājām. Ceļā viņi apmetas me�malā uz diendusu. Tikko muļķītis aizmidzis, abi brāļi klāt, nosit viņu, paņem brīnuma putnu un dodas uz mājām. Tēvs no priekiem nezin ko darīt, kā abus gudros brāļus cildināt un no�ēlo, ka laidis muļķīti pasaulē. �Tas varbūt būs kādā purvā iekūlies un vairs nepārnāks.� Vai kāds zin, kur tāds kāju liek, kur iet!� brāļi tēvam saka. Ķēniņam nu putns gan ir, bet tas acu gai�umu tomēr vēl nevar atdabūt: � putns nedzied. Gan izdaras, izmēģinās visādi, bet kā nedzied, tā nedzied. Ķēniņ� kā bijis tā paliek neredzīgs. Nosistais muļķis � brālis � guļ me�malāIznāk ķirzaka no �ak�ņiem un tik ilgam lo�ņā gar gulētāju, kamēr sāk līst tam mutē iek�ā. Ķirzaka ielien, izlien; ielien, izlien, tā trīs reizes un tad aiziet prom. Muļķītis sāk kustēties, staipīties, �āvāties, kamēr ceļas aug�ā un iet ari uz māju pusi. Mājās neviens viņa nepazīst. Muļķītis salīgst pie sava tēva par zirgu kopēju un dabūn kā algu mazu plu�ķīti � kumeliņu. Tā nu muļķītis tur, no neviena nepazīts � sa�dzīvo apaļus septiņus gadus. Viņa kumeliņ� izaudzis par lielu, staltu zirgu; visā stallī viņam nav neviena pretnieka, ne izskatā, ne skrie�anā. Tikko septiņi gadi apkārt, atnāk ziņa, ka tam, kas nozadzis prin�ceses putnu, jāiet aiz trim valstīm pie pa�as princeses. Abi vecākie brāļi ņem putnu, iet prom un top ielaisti pie princeses. Sī viņiem prasa: �Ko jūs bez putna vēl paņēmāt?� Gudrie brāļi nezin ko atteikt; putns stāv sa�urinājies, nedzied. Kad tā, tad princese liek gudros brāļus no�tiesāt. Tagad nāk muļķītis un to ielai� pie princeses. Putns tam tūliņ pretim un dzied. Princese prasa: �Ko tu vēl bez putna paņēmi?� �Vēl es paņēmu gredzenu; un tas ari ir mans. Un tas ari ir mans, kas tev tur blakām sē�,� muļķītis rāda uz princeses se�us gadus veco dēlēnu. Princese priecīga, ka atradusi sava dēla tēvu � izrīko kāzas un aprec muļķīti. Pēc kāzām nu viņi ies apmeklēt neredzīgo ķēniņu. Ceļā dodoties, princese paņem līdz maizes kukuli, kuj-u nekad nevar izdzert un zobenu, ar kuru var visus uzvarēt. Viņa saka: �Kas var zināt, kas mums ceļā var uzbrukt? Tagad esam dro�i pret badu, pret slāpēm un pret ienaidniekiem.� Pirmo valsti cauri ejot, viņi to atrod beidzamajā postā: � neizsakams bads valstij uzbrucis, nevienam nav ne drupatiņas maizes, ļaudis tikko vēl dzīvi. Princese ar muļķīti sāk nu griest no sava kukuļa, kuju nevar noēst, un dala visiem maizi. Ļaudis atkal atspirgst un no pateicības ievēl viņus par valdniekiem. Otrā valstī maizes būtu diezgan, bet te atkal ūdeņa bads: � lietus ilgus gadus nav bijis un viss ūdens izsīcis; Princese ar muļķīti sāk liet no savas neizsmeļamās krūzes ūdeni un dzirdīt izslāpu�os. �ie no pateicības ievēl viņus par saviem valdniekiem. Tre�ā valstī viņi atrod visus ļaudis ļoti izbiju�os: stiprais ienaidnieks apkāvis visu viņas kaja spēku un nu nāk patlaban apkaut ari visus ļaudis. Princese iedod muļķītim zobenu, ar kufu visus var uzvarēt; �is stājās ienaidniekiem pretīm un uzvar visus. Ļaudis no pateicības nezin, ko viņiem darīt un ievēl tos par saviem valdniekiem. Slava par labdarīgo ķēniņa pāri iet viņiem pa priek�u. Vecais, neredzīgais ķēniņ�, izdzirdis par savu vecāko dēlu bēdīgo likteni un muļķī�a laimi, nāk tiem pretīm raudādams. Putns sāk dziedāt, un neredzīgais ķēniņ� atdabūn savu acu gai�umu. Viņ� atdod dēlam visu savu valsti, gribēdams savas vecuma dienas pavadīt mierā. Muļķītis nu savieno visas piecas valstis par vienu un ir liels un varens valdnieks.

Viens vīrs nevarēja dabūt krusttēva savam dēlam. Viņ� gāja krusttēva meklēdams un piepe�i sastapa sve�u vīru � prasīja tam: vai nezinot kādu krusttēvu viņa dēlam? Sve�ais teica: �Kur tu krusttēvu dabūsi! es esmu Atrastiņ� � lai tavs dēls ari ir Atrastiņ�! Un tad �e tev �is vaska kumosiņ� priek� mana krust�dēla: � kad viņ� nāks dividesmit gadu vecs, tad tas ies pasauli ap�skatīties, nu, un tad neaizmirsti tam �o vaska kumosiņu līdz dot!� Labi. Kad dēls iegāja divdesmitajā gadā, tas apņēmās iet pasaulē. Tad tēvs skrēja viņam pakaļ: �Atrastiņ, Atrastiņ, kad tu nu eji � �e tavs vaska kumosiņ� līdz, ko krusttēvs tev iedeva!�

Atrastiņ� paņēma vaska kumosiņu un iegāja lielā me�ā. Tur vaska kumosiņ� pārvērtās par vaskainu zirdziņu un sacīja tā: �Atrastiņ, kāpi man labāk mugurā, ko tu vedi pie pavadas mani!� Atrastiņ� kāpa vaskainam zirdziņam mugurā � jāja, jāja � aizjāja uz lielu klajumu � tur ieraudzīja pulka skaistu balo�u un iesāka vienu ķert. Zirdziņ� gan biedināja: �Neķeri vis, Atrastiņ, balodi � nelaime būs!� bet Atrastiņ�, stūrgalvis, neklausīja�-noķēra balodi, jāja tāļāk. Tamēr jāja � kamēr uzjāja vienu mui�u, salīga par zirgu kopēju un balodi nolika zirgu stallī, plauktā. Bet pienāca nakts un nu tikai bija brīnumi! � skaistais balodis spīdēja tik gai�i, ka stallī diena, kas diena; bet pret rīta laiku balodis, kur palika, kur ne. Tad vecais zirgu kopējs apsūdzēja jauno kopēju kungam, ka tādi un tādi balo�i tam esot. , Kungs aicināja Atrastiņu un ne prasīja, neka: � tūlit tik pavēlēja lai gādājot spo�o balodi viņam! Nu Atrastiņ� pusraudus steidzās pie vaskainā zirdziņa: �Tā un tā � kungs grib to balodi, kas spīd kā uguns tik dienā, kā naktī un balo�a stallī vairs nava!� Vaskainais zirdziņ� atbildēja bēdulim

pārmezdams: .,Ko es tev teicu! � neķeri balodi � nelaime būs: � tu ķēri un ķēri. To nelaimi mēs glābsim, bet daudz nelaimes vēl ir priek�ā! Kāpi man mugurā un jāji uz to pļavu, kur balodi ķēri un tad ķēri to otrreiz gudrībā!�

Bet kāda tā gudrība, to vaskainais zirdziņ� pamācīja Atrastiņam.

Atrastiņ� nojāja uz pļavu, kur balo�i bija, pārgrieza vaskainam zir�dziņam vēderu, izvēla zarnas, pats paslēpās ribās un glūnēja, kamēr balo�i pienāca tūvāk. Kā pienāca tuvu � satvēra spo�o balodi, iespieda padusē, sa�uva zirdziņam vēderu, pārjāja mājā un atdeva kungam ko bija ķēris.

Bet vecais zirgu puisis apmeloja otrreiz Atrastiņu kungam: � Atrastiņ� varot jūjas ķēvi ar kumeļu dabūt! Kungs atsauca Atrastiņu un pieteica bārgi: � lai jūfas ķēvi ar kumeļu gādājot, cik ātri vien spējams! Atrastiņ� pusraudus aizgāja pie zirdziņa: �Tā un tā�jūras ķēve ar kumeļu man jāgādā!� Vaskainais zirdziņ� atbildēja bēdulim:

�Vai es tev neteicu, neķeri balodi, nelaime būs! To nelaimi gan glāb�sim, bet daudz nelaimes vēl priek�ā! Prasi tu kungam birkavu pakulu un labu dzelzs kārti; tos dabūjis, jāji mani uz jūfu un ievēro: � kad es pirmo reizi zvieg�u, tad neka nedzirdēsi; kad otrreiz zvieg�u � zeme rībēs, kad tre�o reizi zvieg�u � nāks ķēve ar kumeļu; ievaidi tad ķēvi ar pakulām un kārti!�

Atrastiņ� sadabūja birkavu pakulu, labu dzelzs kārti, aizjāja jūrmalā un gaidīja, kas notiks. Te par brītiņam vaskainais zirdziņ� iezviedzās vienreiz � vēl itin nekas: iezviedzās otrreiz � jau zeme rībēja; kā zviedza tre�o reizi � ķēve ar kumeļu � muti ieplētusi � nāca kā negaiss. Tad Atrastiņ� svieda ķēvei pakulas rīklē, ar dzelzs kārti iegrūda birkavu vīk�ķi vēl dziļāk: � ķēve palika rāma un mēma un godīgi nāca uz mui�u tam līdza, kur Atrastiņ� to atdeva kungam.

Bet vecais zirgu puisis apmeloja tre�reiz Atrastiņu kungam: tas varot pārvest jūras ķēniņa meitu, ja gribot! Kungs pasauca Atrastiņu un tūdaļ pavēlēja jūras ķēniņa meitu gādāt. Atrastiņ� pusraudus aiz�skrēja pie vaskainā zirdziņa: tā un tā. Zirdziņ� tad kārpijās un gribēja viņu vai samīt: �Vai es tev neteicu: neķeri balodi, nelaime būs! Bet kāpi man mugurā, jāji uz jūras malu, tur redzēsi *tirgu. Tirgū tu pērti, to, ko nevari nopirkt, tad klāsies vēl labi!�

Atrastiņ� aizjāja uz jūjas malu, iejāja tirgū un pirka un pirka, bet visu ko pirka, to nenopirka, beidzot aizvirzas līdz pa�ai ūdeņa malai, kur ieraudzīja trīs skaistas jo skaistas ķēniņa meitas. Nu viņ� sakampa to skaistāko un iesaucās tā: �Visu pirku, nenopirku, bet skaisto jūjas ķēniņa meitu kā pirku, tā nopirku!� Bet tai pa�ā brīdī skaistā jūras ķēniņa meita norāva savu dārgo kakla rotu, iemeta jūrā un atsacījās: �Sis pirka mani, tas pirka mani, bet kas manu rotu atpirks no jūras, tas tik būs atpircis mani!�

Tad Atrastiņ� atkal bēdājās ļoti un vaicāja vaskainam zirdziņam: ko bū�ot iesākt? Vaskainais zirdziņ� iepeldēja jūrā, iezviedzās vienreiz, iezviedzās otrreiz, kā zviedza tre�reiz, uz�āvās zivju valdiniece ūdeņa virsū: ko zviedzot, ko gribot?

�Jūras ķēniņa meitas dārgo kakla rotu es gribu � vai nevari līdzēt?�

Zivju valdiniece nogrima dibinā, saaicināja visas jūras zivis tā mazās kā lielās un pavēlēja rotu meklēt, lai kur būtu grimusi. Zivis meklēja vienu cēlienu, meklēja otru, � kā meklēja tre�o cēlienu � atrada rotu un uznesa vaskainam zirdziņam. Zirdziņ� iznesa rotu malā, atdeva Atrastiņam un nu jāja ar jūfas ķēniņa meitu pie kunga. Bet jāj-as ķēniņa meita negribēja kunga � gribēja Atrastiņu, kas viņu pats pircis, pats vedis. Tad kungs ne�ēlīgi saskaitās uz Atrastiņu, � un pavēlēja to aizvest uz nāvi.

Nu Atrastiņ� bēdājās bez gala, bet vaskainais zirdziņ� mierināja viņu: �Nesaki nekā! kad eji kalnā, nāves vietā, izlaidi tikai balodi ar ķēvi un kumeļu laukā � būs labuma diezgan!�

Labi. � Atrastiņ� izlaida balodi un ķēvi ar kurnēju laukā un gāja uz kalnu, kur kaklu tam cirtīs. Aizgāja � nocirta kaklu � kungs jau palēkdams gavilēja vien; bet te balodis: sprukt! gaisā pēc dzīvības, ķēve ar kumeļu pēc skaistuma un jaunības. Bet jūjas ķēniņa meita ta tik raud un raud, ka Atrastiņ� pagalam. Te � necik ilgi � balodis ar dzīvību atpakaļ, tā vaskainais zirdziņ� piegrūda galvu Atrastiņam pie pleca, balodis atkal ie�āva dzīvību starpā, ķēve ar kumeļu jaunību ar skaistumu: tai pa�ā brīdī Atrastiņ� atmodās. Bet kāds nu tagad atmodās? � Tik stalts, tik skaists un jauns, ka kungam sirds vairs ne vietā: � lai cērtot viņam ari kaklu nost un atmodinot, par vēl jaunāku, un vēl staltāku, neka Atrastiņ�! Kungam tad nocirta kaklu; bet ne vairs balodis dzīvību nesa, ne ķēve ar kumeļu skaistumu un jaunību � tie aizskrēja gan, bet nenāca vairs atpakaļ, � kungs palika miris.

Bet Atrastiņ� ar jūras ķēniņa meitu saprecējās un dzīvoja laimīgi.

.

Kādam tēvam bij dēls ne lielāks, ne mazāks par trim sprī�iem. Viņ� iesauca dēlu par Sprīdīti. Pats Sprīdītis nu gan bij gatavs pundurīts, kuprītis, tomēr dū�a tam bij kā milzim. Viņ� pats teica: �Ja man, tādam mērenam vīrelim, dū�as neturēsies, kur tad aiztik�u 1�

Reiz Sprīdītis apņēmās pasauli apskatīties. Viņ� ņem kājas pār pleciem un iet un iet, kamēr notiek lielā, lielā me�ā. Sprīdītis domā: �Tata te brangi, nolik�os plakaniski atdusēties, atpūsties!� Kā domājis, darīja. Bet kas tev cilvēkam dos mieru: ta apgabala kungs pa�u laiku me�ā medī un, kā tāds īsts miglā �āvējs, gandrīz ar savu �audī�anu nomin Sprīdītim papē�us. Uz reizi kungs pamana mazo un uzsauc: �Vadzi, vardulēn, celies aug�ā, ko tā uz ceļa guli, nobadīs tevi zaķi!� Bet Sprīdītis nemaz nemostas, krāc kā krācis. Nu kungs sasauc savus mediniekus un liek visiem vienā reizē iz�aut, lai maziņo sabaidītu; bet Sprīdītis pakustina mazo pirkstiņu un guļ kā gulējis. Kungs liek otr�reiz iz�aut; Sprīdītis pakustina kāju un guļ kā gulējis. Kungs liek tre�o reizi iz�aut; Sprīdītis dusmīgs, uzlec stāvus un uzsauc: �Kādēļ mani traucējiet? Kad lik�u pa ļepu, tad aiziesiet visi griezdamies!�

Kungs, tādu dū�īgu pundurīti pirmo reizi redzēdams, smejas līks palikdams.

�Tu mazo knēvelīti, saki man, kuram sisenim tad īsti spēji dūri rādīt?�

�Nerunā no siseņiem, runā labāk no lā�iem. Neprasi ari kuram, bet prasi drīzāk cikiem. Un ja netici, tad rādi �urp kādu lāci, gan tu tad ticēsi un beidzot no priekiem vēl pieņemsi mani par savu znotu.� Kungs smējās vai ūku rīdams un tad par jokiem saka: �Klausies, lielībiņa, savu meitu apsolu tev; bet ja lāci nepievarēsi, tad sukāsi�

Labi. No rīta kungs parāda lāci, lai nu ietot to pievarēt. Sprīdītis iebā� akmentiņus kabatā un iet ari. Netālu no kāda �ķūnī�a lācis guļ midzenī. Sprīdītis izrauj vienu akmentiņu, iesvie� lācim � lācis atmo�as; Sprīdītis izrauj otru akmentiņu, iesvie� lācim � lācis noņurd; Sprīdītis izrauj tre�o akmentiņu, iesvie� lācim � lācis aug�ā un pakaļ. Nu Sprīdītis lai� ļekas vaļām, taisni �ķūnītī iek�ā, lācis, ko tik māk pakaļ. Bet līdz ko Sprīdītis par �ķūņa sliegsni, tā tas �viks! gaf�ļauku aiz slieg�ņa; lācis, vilcienā būdams, �im pāri. Kā lācis Sprīdītim pāri, tā Sprīdītis: �viks! aug�ā un aizcērt durvis. Tebe nu! lācis cietumā un Sprīdītim kunga meita rokā. Kungs rausta plecus un prasa: �Kā tu varēji lāci ievarēt?�

�Kā varēju, kas tur ko jautāt: ne es situ, ne es kāvu, paņēmu lāci aiz ausīm un iesviedu �ķūnītī. Eita nu visi viņu laist ārā, ja jums pa visiem kaut cik dū�as!�

Kungs izbrīnās gan; tomēr meitas nedod: lai Sprīdītis tur me�ā no�kaujot divpadsmit laupītājus, tad tik dabū�ot.

Sprīdītis paņem akmentiņus, aiziet uz me�u, uzkāpj kokā un gaida. Pusnaktī laupītāji pārnāk, ēd, dzer, tērzē. Uz reizi laupītāju virsnieks saka vienam, lai paieskajot viņam galvu. Ieskā, ieskā, te piepe�i Sprī�dītis iesvie� virsniekam ar akmentiņu pa galvu. Sis bļauj, lai nekaujot tik dikti. Nu ieskā, ieskā; bet Sprīdītis atkal iesvie�. Sis paliek nikns un bļauj: �Ja vēl tā kausi, tad sargies!� Nu ieskā, ieskā; Sprīdītis vēl diktāk iesvie�. Tagad virsnieks paķer ieskātāju un velē un velē. Ieskātājs, labi zinādams, ka nevainīgs, sauc citus palīgā. Saskrien citi palīgā un nu iet ļirum ļerum, nu kaujas, ka �īkst vien, kamēr cits par citu asinaiņi, nokusu�i bez sajēgas atkrīt aug�pēdu. Sprīdītis, nu sauc kungu un rāda: �Lūk, kā pievarēju laupītājus!� Kungs rausta plecus: �Kā tu varēji divpadsmit tik briesmīgus vīrus pievarēt?�

�Kā varēju, kas tur ko jautāt: liku vienam pa ļepu, tas gar zemi, liku otram, tas gaj zemi; liku tre�ājam, tas tāpat gar zemi!�

Kungs izbrīnās gan; tomēr meitas nedod: lai Sprīdītis palīdzot ienaidnieku no viņa zemes izdzīt, tad tik dabū�ot.

Sprīdītis ir ar mieru; lai dodot viņam baltu zirgu; baltas drēbes, tad viens pats ienaidnieku pulku aizdzī�ot. Labi. Sprīdītis nu uzkāpj zir�gam mugurā, jāj ienaidniekam pretīm, vicina zobiņu ap galvu un tik sauc: �Varde, varde, vardei� Ienaidnieki sadzirdēju�i tādu ērmīgu valodu un ieraudzīju�i tādu baltu, mazu, zobiņu vicinām, � domā: �Vai, kas tā par zemi. Tā būs visa pilna tādu baltu ērmu.� Tie bēg un aizbēg.

Tagad kungs vairs nelau� vārdu; viņ� atdod savu meitu Sprīdītim par sievu.

Ceļmalā trīs meitas plūc linus un ierauga ķēniņa dēlu garām ejam. Pirmā meita saka:

�Ja �is ķēniņa dēls precētu mani, tad es apģērbtu ar vienu linu sauju visu viņa valsti.�

Otra meita saka:

�Ja viņ� precētu mani, tad es pabarotu ar vienu mie�a graudu visu viņa valsti.�

Bet tre�ā meita saka:

�Ja viņ� precētu mani, tad man piedzimtu tāds dēls ar zelta matiem.�

Ķēniņa dēls apprec tre�o meitu, kas teikusi, ka viņai piedzim�ot tāds dēls ar zelta matiem.

Bet kādu laiku pēc kāzām ķēniņa dēlam jāaiziet uz kāju. Kamēr �is kājā, jaunājai ķēniņienei piedzimst patiesi tāds dēls ar zelta matiem. Visi sanāk daiļo puisēnu apbrīnot, bet ķēniņiene savos priekos liek uzrakstīt grāmatu un tūliņ sūta sulaini ar grāmatu pie ķēniņa uz kara lauku, lai tas ari dabūtu zināt, kāds dēls viņam piedzimis. Sulainim garajā ceļā gadas iegriesties kādā būdiņā par nakti pārgulēt. Tai būdiņā mājojusi ragana, ko sulainis nav zinājis. Un kamēr nu sulainis aizmi�dzis, ragana uzo� grāmatu un ieraksta: ķēniņienei piedzimis tāds bērns, kas ne pēc suņa, ne pēc kaķa. Aiznes nu ķēniņam tādas ziņas � ķēniņ� no �ēluma vēlas nagus nokodis, bet tomēr atbild atkal grāmatā: lai ari bērns diezin kāds izskatītos, audzināt būs to, cik labi vien iespējams.

Mājā nākdams, sulainis atkal iegrie�as tai pa�ā būdiņā pārgulēt. Kamēr �is aizmidzis, ragana paņem grāmatu un ieraksta: ķēniņ� liek teikt: tūliņ būs to bērnu nomaitāt; ja nebūs izdarīts � ķēniņiene lai tad sargas no viņa, kad kādreiz pārnāk�ot.

Pārnes tādas ziņas: ķēniņiene tīri paliek muļķa prātā. Un nu vairāk ne: caurām dienām glauda savu zeltmatīti un raud, glauda un raud. Bet cik ilgi ta�u raudāsi � bail atkal, ka ķēniņ� nepārnāk un tad vēl nelabāki.

Beidzot raudādama satin bērnu un atdod meitai, lai ta nu darot, ko gribot; lai tik nesakot, kādu galu bērns ņēmis, citādi viņa vēl vairāk raudā�ot,

Meita aiznes bērnu uz zirgu stalli, lai zirgi samītu; bet zirgi mīlinās ap bērnu un nesamin vis.

Meita aiznes bērnu uz lopu kūti, lai vēr�i nobadītu; bet vēr�i mīli�nās ap bērnu un nebada vis.

Meita aiznes bērnu uz me�u skudru pūznī, lai skudras nokodaļātu; bet skudras mīlinās ap bērnu un nekodaļā vis.

Beidzot iegādās pie skudru pū�ņa ubags; tas paņem bērnu uz rokām un pārnes pie sevis.

Pa kādam laikam ķēniņ� pārronas no kara un tūliņ uzprasa:

�Kur mans dēls?�

Ķēniņiene izstāsta galu no gala: kāds piedzimis, kā rakstīts, kā at�bildēts un kā izdarīts. Ķēniņ� no zeltmatī�a padzirdējis, lauza nagus

un tīri ārprātā. Nu sauc sulaini iek�ā, nu pra�ina, kur gājis, kā gājis, vai nav kur gulējis ceļā? Ja, ir gan gulējis, tur un tur.

�Tad saprotu!� ķēniņ� iesaucas, �ragana tur mājo, ragana to izda�rījusi, raganai jādabū pelnītais sods!�

Un tūliņ ķēniņ� ar karaspēku noiet uz raganas būdiņu, aplej ar darvu un pielai� uguni. Aiziet ari pie skudru pū�ņa raudzīt, vai to nemanītu; bet neatron ne pēdas, ne �ī, ne tā.

Nekā darīt, � jāapmierinas. Tā paiet da�s gads.

Te vienu reizi iegādās pie ķēniņa dzīrās. Uz dzīrām atnāk ari viens ubags ar puisēnu; bet puisēnam galva apsieta ar lupatu.

Un ķēniņ� uz dzīrām bij iegādājies divus krī�us: viens pilns ar riekstiem, otrs tuk�s.

Pēc laba brī�a ķēniņ� uzdod �ādu mīklu saviem viesiem: kuf� varot �os riekstus no pilnā krī�a tuk�ajā pa pārim ieskaitīt un pateikt, ko katrs riekstu pāris nozīmējot?

Viesi izgudrojas �ā, tā � neviens nevar iedomāties. Bet vecais ubags, tas tur aizkrāsnī, pa�ukst puisēnam kaut ko ausī un tad iesākās: �Mans puika var, ja neviens nevar!�

Labi � lai puika nāk �urp!

�Redzat!� puika iesāk, �trīs meitas plūca linus � viens riekstu pāris! Tur gāja ķēniņa dēls gajam � otrs riekstu pāris! Tas dzirdēja, ka tā viena meita teica � tre�ais riekstu pāris! Ja ķēniņa dēls mani precētu � ceturtais riekstu pāris! Tad man piedzimtu dēls ar zelta matiem � piektais riekstu pāris! Ķēniņa dēls apprec meitu un aiziet uz kaju � sestais riekstu pāris! Pa to laiku ķēniņienei piedzimst zeltmatītis � septītais riekstu pāris! Viņa tūliņ raksta ķēniņam gjāmatu � astotais riekstu pāris! Bet grāmatā ragana ieraksta par suni un kaķi � devītais riekstu pāris! Un atpakaļ nesot atkal ieraksta ķēniņa grāmatā, ka zelt�matītis nomaitājams � desmitais riekstu pāris! Zeltmatīti nu iesvie� gan zirgos, gan vēr�os, gan skudrās � vienpadsmitais riekstu pāris! Bet �is ubags izglābj viņu � divpadsmitais riekstu pāris!�

Sos beidzamos vārdus sakot, ubags norauj puikam lupatu no galvas nu acumirklī nozūd, kā ūdenī; bet puikas galva taī pa�ā brīdī sāk laistīties tik spo�i, ka visa istaba atspīd. Ķēniņ�, ķēniņiene, to visu redzēdami, dzirdēdami, paliek no priekiem tīri mēmi, ka ne parunāt Bet zeltmatītis pieiet vecākiem klāt, sacīdams:

�Tēt, mem, ko nu brīnāties; vecais arvien teica, ka vienreiz pie jums atvedī�ot mani, nu viņ� atveda!�

Un nu sākās īstās dzīrās; � sadzīvoja deviņas dienas uz tiem priekiem.

.

Divi saimnieki, lielā nabadzībā dzīvodami, sarunājās, kā varētu visātrāki pie mantas un bagātības tikt. Beidzot viens iesaucās: �Vai zini ko, brāl? Man ie�āvās tādas domas prātā: aiz�brauksim rītu uz jūrmalu pie Dzelzscepures, rudzu luņģī�us nopirkt. Katrs rudzu luņģītis maksā veselu dukātu; bet tad tu ari zini, ka labības apcirkņos m;trūks�.

No rīta abi saimnieki nobrauca pie Dzelzscepures. Sētā tie ierauga divus nobarotus veprus, kumeļa lielumā.

�Vai redzi, brāl, kādi viņam vepri pa āru staigā: mums nav tik lielu zirgu�.

�Ir gan ko redzēt!

Pie Dzelzscepures iegāju�i, tie lūdz lai katram vienu rudzu ļuņģiti pārdodot. Bet Dzelzscepure tos saņem bārgi: �Jūs od�u dzimums, jūs brauciet labību meklēt un par cita labumu brīnāties!� Ja katram zelta dukāts, tad variet luņģī�us dabūt!�

Saimnieki izvelk katrs savu dukātu un iedod Dzelzscepurem. Sis pakampj dukātus, iesvie� dego�ā ceplī un saka tā: �Tā jūsu dvēseles vārīsies, kā �ie zelta dukāti!�

Bet saimnieki atbild: �Lai ar dvēselēm, kā ar dvēselēm, kad tik miesai labums�.

Nu, tad labi! Se jums katram viena ciba; bet neskatāties ātrāki tur iek�ā, iekams ne-esiet sacīju�i uz savam sievām: sieva, velns tavā sirdī!�

Saimnieki paņem savas cibas, iesē�ās zirgos un lai� uz mājām. Uz ceļa tie pamana, ka zirdziņi, kas līdz �im tā tā tik soļus skaitīja � izaugu�i par vareniem ērzeļiem. Ērzeļi skrien aulek�u vien, ko tik

māk, it kā pats nelabais tos dīdītu. To redzēdams, viens saimnieks iesaucās: �Vadzi, brāl, kamēr savu dvēseli pēc nāves mocu, labāk sviedī�u savu luņģīti, lai iet, kur nācis�.

Tas izsvie�; bet otrs ne par ko. Līdz ko labi izsviedis, tā vare�nais ērzelis brīc! grāvī iek�ā ar visiem ratiem, ar visu saimnieku un nu, acīm redzot, arvien paliek vājāks, arvienu nespēcīgāks, kamēr no�dēd tāds, ka nekur likt. Otrs saimnieks, ar savu ērzeli sen jau mājās; bet �is pārvelkās vēlu jo vēlu. Mājās tas izstāsta sievai, kur braucis, kā noticis un ko izdarījis. Sieva prieka pilna, apķērās tam ap kaklu sacīdama: �Tas ir prātigi, vīriņ: labāk ar Dievu nabags, nekā ar velnu bagāts�. Tā runājot, ienāk mazs bērniņ� nosalis, pliks un lūdzās, gau�ām asarām, lai dodot nakts mājas. Saimnieks, bērniņu labi pa�zīdams, paņem darvotu virvi un, labi samizodams, izdzen pa durvim laukā, sacīdams: �Vai vēl nepietika, ka mani gjāvī iesviedi? Ej tu pie devitā, kur esi nācis; mani vairs nepiekrāpsi!�

Otrs saimnieks ar savu rudzu luņģīti no tās dienas paliek tik ba�gāts, kā da�dien pats velns. Viņ� dzīvo tā ka briesmas ko dzirdēt: plitē, dzer, ķengājās.

Otrā, tre�ā gadā bagātais saimnieks kādu pavakaru sūta savu puisi uz sudmalām malt un stingri pieteic, lai maļot pa tumsu; uguni ne�vajagot aizdedzināt. Puisis nu maļ, maļ, bet sieks, kā neplok, tā neplok.

�Kad tu iz�ibētu!� puisis domā, �jādabū skals, jāpaskatās ar uguni, kas tad te īsteni par ērmiem ir.�

Iededzina skalu, skat nu: uz sieka malas guļ tāds, kā dzelzs pineklis. Viņ� tūlit nomana, kas te darams, aizskrien uz piedarba pēc pīlād�a rungas un dod rudzu bērējam par kaklu, ka diezin, kur aizsprāgst. Nu maļ tagad, ja: sieks viens divi gatavs.

Mājā puisis nosvie� miltus un pasaka saimniekam, ka samalis. Saimniece, to dzirdēdama, piegrū� saimniekam pie sāniem: Klau! puisis jau samalis; ej raugi, būs laikam nositis mūsu rudzu luņģīti. Saimnieks aiztek uz klēti un atron tikai luņģī�a svārkus; pa�a luņģī�a nav vairs � aizbēdzis projām.

No ta laika tas saimnieks, kas rudzu luņģīti t)ij kopis, palika tik nabags, ka vecuma galā nebij ne garoziņas ko grauzt; otrs saimnieks, kas luņģīti bija izsviedis, turpretim zēla un zēla, kamēr palika tik bagāts, kā neviens visā apkaimē.

Kāds vīrs, caur me�u iedams, uzkūlies uz nelabām pēdām un apmaldījies. Maldinātājs aizviļinājis viņu uz sve�u, sve�u ap�gabalu. Neko darīt � jāpaliek turpat me�ā par nakti. Mīk�stajās sūnās branga guļa; tas drīzi aizmieg. Bet, klau. gais�miņai svīstot koki sāk savā starpā sarunāties un uzmodina gulētāju. Viņ� paplen� acis un noklausās visu. Egle saka: ,.Es zinu viņa tīreļa kaktā lielu alu. Ja tik kāds spētu smagās alas durvis uzcelt, tad tādam laimes papilnam�.

Priede saka �Bet es zinu, kā durvis atdarās un pa�as no alas cau�ruma noveļās: tik jāzin tie vārdi, kurus lielais putns zin. Sis lielais putns alā mājo no sendienām. Katru rītu, saulītei lecot, tas aizlai�ās un katru vakaru, saulītei rietot, pārlai�as. Alas priek�ā putns runā da�us vārdus: durvis tūlīt noveļās no cauruma, un putns ie-iet alā. Iek�ā tas atkal saka tos pa�us vārdus: durvis acumirklī aizvērās. Ja kāds �os vārdus paturētu, tad iek�ā tikt tīri nieka lieta�!

Ozols saka: �Bet es zinu vēl to labāko. Tur alā ir viena �upa sudraba, viena �upa zelta, viena �upa dimanta un pa�ā beidzamajā kaktā vecs lākturis. Ja lākturi mazu liet paberzē, tad tūliņ deviņi mazi vīriņi, tīri balti no galvas līdz kājām, klāt un izdara visu, ko tik vēlās; bet ja no sudraba, zelta, vai dimanta �upas tik mazu nieciņu ņem. tad no alas izkāpt velti�.

Vīrs vakarā aiziet pie alas, paslēpjās un slepus noklausās putna vārdus. Lai nepiemirstu, tas daudzina �os vārdus cauru nakti un no rīta, putnam aizlai�oties, vīrs viegli jo viegli alā iek�ā. Ja itin pareizi: vienā kaktā sudrabs, vienā zelts, vienā dimants un vienā vecs, vecs lākturis. Viņ� paņem lākturi un neskatās dimantiem ne virsū, lai jau tik tos neiekārotu. Bet, kas tev to dos: līdz ko domā dimanta �upai garam iet, te, dari, ko zinādams, iānom un jāņem. Domātu, tīri, kā vilk�us kāds tur pievilktu. Nu, paņem* an; bet ne daudz; tikai trīs mazus gabaliņus. Aiziet pie cauruma, grib ārā līst; bet neka; smags, kā traks, velk atpakaļ. Nomet vienu gabalu � jau vieglāki; nomet otru gabalu � var jau parāpties. Nu, kad tik tālu, tad lai rāpjās, kā rāpdamies, tre�o tik sviest ne. Rāpjās, rāpjās � izrāpjās ari Nu ko tu padarisi, tat�u mazākais viens dimanta gabals.

Labi, tas ir tas. Bet nu vīram prātā tik lākturis. Viņ� paņem lāk�turi, paberzē un tūlīt deviņi balti vīriņi klāt; lai dodot darba.

�Kādu darbu lai jums dodu? � Gādājiet, kā tieku pie sievas mājā.

Labi � viens, divi � mājā; vīriņi pazūd. Vīrs noliek lākturi uz krāsns aug�u un aiziet klētī gulēt. Kamēr vīrs guļ, sieva ierauga lāk�turi un domā: �Sazin tevi, kur vecas graba�as vēl nemētājas. Tīri noputējis, nopelējis; mazākais ta�u jānoslauka; tādā skalus dedzināt skaidri kauns�.

Sieva paņem rīkdrānu, mazuliet paber� vienā vietā � ne*iet nost, paber� otrā vietā � ne-iet nost; beidzot berzīs labi stipri � te deviņi balti vīriņi sadegu�i klāt: ko gribot, kad tā uz reizi viņus tik steidzo�i saucot. Sieva atplē� muti un nesajēdz, kas ir, kas nav. Bailēs ta aiz�skrien uz klēti pie vīra un stāsta tam. Vīrs pasmējās, sacīdams: �Ko nu sieviņ, lai baltie vīriņi tik nāk uz klēti, gan jau zinā�u, kas man vajadzīgs�.

Atnāk vīriņi uz klēti: lai dodod darba. Vīrs liek uztaisīt zelta pili. Viens divi, pils gatava. Lai dodot atkal darba. Vīrs liek pagādāt gardus ēdienus. Viens divi, ēdieni klāt. Lai dodot atkal darba. Vīrs liek pagādāt labus dzērienus. Viens divi, dzērieni klāt. Lai dodot atkal darba. Acumirklī neviena darba neesot; lai aizejot atpūsties. Viens divi � vīriņi pazūd. Tā nu vīrs savā zelta pilī dzīvo da�u gadu laimīgi: ja kas vajadzīgs � baltie vīriņi visu apgādā. Savu lākturi tas glabāja cie�i: naktī turēja pie gultas, par dienu uz krāsns aug�as. Tik dimanta gabals stāvēja klētī, tīnī, kā toreiz nolikts. Viņ� iedomājas ari �o labāk pilī uzglabāt. Aiziet uz klēti, atver tīni, un brīnumi: dimanta gabals pārvērties par dimanta gredzenu. Labi, ka tā vēl, varu ta�u pirkstā uzbāst. Kam jau reiz laime smaida, tam viss par labu izvēr�as.

Tomēr lielais putns, kamēr lākturis tam pazudis, nebij īsti laimīgs; lākturis bij vienīgais ierocis, ar kuru viņ� kautcik bij atgaiņājies pret savu kakla kungu � nelabo garu. Un tagad viņam trūka lāktura, trūka balto vīriņu. Putns izmeklējās vispār pasauli; nevar atrast. Te kādu dienu, kamēr vīra nav mājā, putnam gadās pār zelta pili laizties. Viņs ieskatās pilī un ierauga tur savu lākturi. Nu, ko tad vēl gan gaidīt: sagrābj nagos un nes to uz savu alu. Bet, līdz ko lākturis no pils laukā, te zelta pils pazūd, kā ūdenī. Vīrs pārnāk mājā, skatās, meklē; bet kā nav, tā nav; pils tutū! Beidzot savās bēdās tas vairāk nezin, ka tik rokas lauzīt. Un, re atkal brīnumi; tā rokas lauzot, knaibot, dimanta gredzens dabū paberzties un no tam tūliņ deviņi melni vīriņi klāt: lai dodot darba. �ie melnie vīriņi par baltājiem vīriņiem mazāki un labu tiesu nestiprāki.

�Uztaisiet man zelta pili, atdodiet man veco lākturi. Vairāk no jums nekā negribu�, tā vīrs vaimanā. Bet melnie vīriņi atbild: �Ne mēs to varam, ne ari drīkstam. Un ja to darītum, tad ļaunais gars mūs apēstu. Bet, klausies, tavs lākturis ir tagad taī pa�ā alā, kur lieiais putns mājo. Sis putns nav nemaz tik briesmīgs, kā tu varbūt domā: viņ� ir tāds pats cilvēks, kā tu; ļaunais gars viņu tik par putnu no�būris. Ja tu putnam, priek� saules lēk�anas no muguras puses klusu pielīstu un vienu spalvu izrautu, tad putns paliktu par ezi; un ja tu ezim ar zobiņu kaklu nocirstu, tad ezis paliktu par cilvēku. Mēs ne�drīkstam tev tur palīdzēt, jo citādi nelabais gars mūs apēstu; ceļu līdz putna mājoklim gan labprāt parādīsim�.

Labi � ka tikdaudz. Melnie vīriņi nu vada vīru ilgu, ilgu laiku pa purvu purviem, kamēr tad reiz parāda notāļu alu. Vīrs nogaida mazu gaismiņu, klusu pielien putnam no muguras puses, izrauj vienu spalvu un gaida, kas notiks. Un re, putns pārvēr�ās par ezi; ezim tas nocērt kaklu un nu taī vietā atgadās cilvēks, kur� savam izglābējam nokrīt pie kājām, sacīdams: �Es esmu ķēniņa dēls; bet mani nobūra par �o putnu. Tu mani izglābi: lai puse no manas valsts notiek tev, otra puse man�. To sakot, ala sagrūst un �ie abi pateic Dievam, ka aiztiek veselu ādu projām.

.

Kāds kungs bij atdevis kādam vīram me�a stūrīti. Vīrs tūliņ uz�cēla mazu būdiņu, ietaisīja mazajā stūrītī lauciņus un apsēja labību. Bet mazie lauciņi neienesa tikdaudz, cik priek� pār�tikas vajadzīgs; vīram tādēļ bij jāiet pie kunga pelnīties. Kungs pavēlēja viņam celmus lauzt. Tomēr celmu lau�ana grūts, ne�ķirīgs darbs, tādēļ ir te nevarējis tik daudz nopelnīt, cik vajadzējis.

�Cik grūti!� vīrs vienu dienu dziļi nopūtās.

Un līdz ko �os vārdus izteica, te, kur gadījies, kur ne, pienāca daiļa sieviete, sacīdama: �Nu, nu, no �īs dienas nebūs vairs tik grūti!� Sieviete bij Laima. Tā ari bija: otrā dienā darbs �ķīrās pavisam citādi: celmi vēlās kā burkāni no zemes ārā � īsā laikā bij salauzta liela grava.

Tre�ā dienā Laima atkal atnāca pie celmu lauzēja un uzprasīja: �Kā ir � vai vedās labāki?

�Paldies, paldies! tagad iet kā raisīt raisās�.

�Tā tā, tas man prieks!� Laima atteica un iegāja celmu lauzēja būdiņā atpūsties.

Bet taī pa�ā acumirklī mui�kungs izlīda no biezumiem un uzprasīja; �Celmulauzej, kas tā par sievieti, kura nule pat iegāja istabā?�

�Dievs to zin; tā viņa atnāk, tā viņa aiziet!�

�Ak tā! kungs mani sūtīja lai apskatos, ko te laba dari un tu nāci ar blēņu izruņām: neteiksi man taisnību�.

�Tās nekādas blēņas; patiesi nezinu, kas tā tāda; tikdaudz tik zinu, ka viņai spēcīgi vārdi: līdz ko vienu vārdu man par labu sacījusi, tūliņ darbs �ķirās pavisam citādāki; celmi iet laukā, kā pekas�.

To dzirdēdams, mui�askungs steidzās uz mājām pie kunga uu sa�stāstīja tam pilnu galvu, ko redzējis, ko atradis. Kungs iesākumā ne-

ticēja, bet mui�askungs nodievojās: �Tici dro�i, tā nav kaut kāda sie�viete; viņas vārdiem esot brīni�ķīgs spēks. Tu nezini, kā celmu lau�zējs ar celmiem dzīvo: tīri kā ar sapuvu�ām pekām. Mums vajaga sievieti te mui�ā dabūt, lai būtu kā būdams. Tik viena nelaime: viņa ar labu ne�ķirsies no celmu lauzēja. Bet, pag, kas man prātā: sūtī�sim celmu lauzēju no pasaules ārā; raidīsim viņu pie mēne�a, tādu un tādu ziņu atnest un pieteiksim, lai triju dienu laikā no mēne�a at�pakaļ. Saprotama lieta, ka turp nokļuvis, tas nemū�am vairs nespēs atpakaļ atgriezties�.

Tāda ruņa kungam patika. Viņ� tūliņ uzdeva celmu lauzējam pie mēne�a steigties un tādu un tādu ziņu pārnest Celmu lauzējs raudāja gau�as asaras. Te Laima klāt.

�Ko raudi?�

Tā un tā, vīrs atbildēja.

�Nekas, es aizsviedī�u �o kamoltiņu līdz mēnesim. Svie�ot ka, moltiņ� izrisināsies no �īs vietas līdz pat mēnesim. Ej tik pa izrisināto dzijiņu vien, tad notiksi itin drīz turp un atpakaļ.�

Labi. Pēc trim dienām celmu lauzējs bij no mēne�a ar ziņu atpakaļ. Kungs brīnijās; mui�as kungs raustīja plecus. Bet otrā dienā mui�as kungam jau cits atkal kas prātā.

�Sūtīsim viņu pie saules ziņu atnest � tas daudz tālāku!�

Labi � aizsūtīja pie saules. Bet Laima atkal izmeta citu kamoltiņu, un celmu lauzējs bij trijās dienās kā tauriņ� ar ziņu atpakaļ. Kungs brīnijās; mui�as kungs raustīja plecus. Bet otrā dienā mui�as kungam jau cits atkal kas prātā.

�Sūtīsim viņu uz elli pēc ziņas � no turienes viņ� gan neat�griezīsies�.

Labi. Bet Laima atkal izmeta citu kamoltiņu. Kamoltiņ� risinājāsrisinājās, kamēr apstājās pa�ā elles dibenā. Celmu lauzējs gāja pa iz�risināto dzijiņu vien un nonāca pie elles vārtiem. Tur tas atskatījās atpakaļ un ieraudzīja savu mui�as kungu aiz muguras. Mui�as kungs �oreiz bij jājis vīram pakaļ, lai redzētu, vai tik viņ� patiesi līdz ellei

noiet. Izrisināto dziju mui�as kungam nebij lemts redzēt; to tik celmu lauzējs spēja saredzēt.

Celmu lauzējs mui�as kungu nemaz neievēroja; viņ� atvēra elles vārtus un gāja dro�i iek�ā. Bet līdz ko pirmo soli paspēra, te celmu lauzējs pa�ās krūtīs saskrējās ar sava kunga nelaiķa tēvu. Velns bija sūtījis kunga tēvu smagas mucas pār �ogu velt. Tomēr kas celmu lauzējam ar mucām par daļu; viņ� tik gāja ellē iek�ā un kunga tēvs atkal aizgāja, kur tam jāiet. Pēc kāda brī�a celmu lauzējs bij gatavs ar savām darī�anām; viņ� gāja laukā no elles. Velns līdz vārtiem to pavadīja, pie kam nevil�us uzmeta acis uz vātīm, mucām. Kunga tēvs vēla mucas stenēdams. Mui�as kungs, turpat stāvēdams, domāja; �Pag, pag, mazu lietu palīdzē�u savam senākajam maizes tēvam�.

Viņ� nolēca no zirga un pielika ari savas rokas; bet mucas necēlās un necēlās.

Velns, to redzēdams, pagrāba metamo un iesaucās; �Ak tā, divi tādi resni tēviņi nevarēs man nieka mucas pacelt!�

To sacīdams, velns deva, ko jaudāja: vienu mui�as kungam, otru kunga tēvam. Un, kamēr celmu lauzējs tur skatījās, mui�as kungam jau bij atsistas plikas ribas. Celmu lauzējam vairs netika redzēt; viņ� nospļāvās un labāk gāja uz mājām.

Otrā, tre�ā dienā mui�as kungs pusdzīvs pārradās. Viņ� rādija kungam savas ribas un izstāstīja visas briesmas: gan no tēva, gan no velna.

To dzirdēdams, kungs nejauki sadusmojās uz vīru. �Pagaidi tu, celmu lauzēj!� viņ� dudināja, �tagad lik�u izrakt gāju, tum�u alu,

-

abos galos ar izeju un triek�u tevi tur cauri. Alas vidū nolik�u sle�penu katlu ar vāro�u ūdeni � gan tad tu nopluksi!�

Bet Laima jau pateica priek�laiku celmu lauzējam, kas tam nāksies darīt, piekodinādama, lai tik ejot dro�i vien caur alu, tam nekaitē�ot itin neka.

Noteiktā diena pienāca. Celmu lauzējam bij jāiet caur alu. Viņ� gāja. Pēc kāda brītiņa alā nogāja pļunkt! Kungs ar mui�as kungu gārdi iesmējās. Pagāja atkal brītiņ�. Te, kas tas? celmu lauzējs iz�lien no alas sveiks, vesels un pie tam vēl viscaur ģērbies vienā zeltā.� To dzirdēdams, kungs ar mui�as kungu steidzās alā, lai tī�ā prātā lēktu katlā. Ielēca gan, bet neizlēca vairs: abi appluka.

Gāzi taisno deviņas reizes; deviņas reizes tas tomēr uzcelsies 1

.

Reiz krietns puisis izgāja amatu mācīties. Viņam bija jāiet gajme�malu. No me�a iznāk vīrs un uzaicina viņu, lai nākot līdzi. �Nevaru iet � gribu vēl �ovakar meistaru dabūt,� atbild puisis. Viņ� iet tāļāk. Otrā dienā viņ� satiekas ar citu vīru. �Kurp iedams?� �is jautā. �Amatu mācīties!� puisis atbild.

�Kādu amatu?�

�Zeltkaļa amatu.�

�Labi!� sve�inieks saka, puisim dukātu dodams, �nāci man līdzi, meistaru gādā�u.� Abi iet un nonāk vientulīgā būdiņā, kur nodomā nakti palaist. Labu brīdi gulēju�i � viņi dzird pie durvīm klauvējam. Ielai�.

�Vai neprot kāds no jums kalēja darbu?� ienācejs prasa.

�Neprotam vis!� pui�a biedrs atbild, �bet �is jaunais puisis grib amatu mācīties.�

�Labi. Nāci līdz!�

Abi iet ārā. Durvju priek�ā stāv vīrs ar pulka zirgu. Puisis izbijies grib atpakaļ, bet sve�ais to satver pie rokas un saka: �Sos zirgus apkali! � dabūsi labu maksu.�

�Vēl nemaz neesmu mācījies kalēja darbu,� puisis aizbildinājās.

�Kali tikai, gan ies.�

Puisis stīvējās, gan, bet galā domā: �Labu maksu piesola � esmu vienreiz, otrreiz redzējis kaļam, raudzī�u.� Puisis kaļ un viņam veicas kā pa�am lielajam meistaram. Apkaļ.

�Maksas tev nekādas nedo�u; bet saku: tev tavā mū�ā labi klāsies.� To sacījis, sve�ais aizbrauc. Puisis nospļāvies iet gulēt. Otrā rītā, kad saule jau launagā, viņ� atmostas un atronas lielā klajumā viens pats bez ceļa biedra, bez būdiņas. Viņam paliek bail. �igli uzlēcis, viņ�

dodas tāļāk. Nonācis kādā pilsētā un pie vārtiem sastapis da�us kalēja zeļļus, viņ� jautā: vai nezinot kādu meistaru? �Nezinām!� tie atbild. Puisis bēdīgs nosē�as uz kādu akmeni. Iet gājām vakarējais ceļa biedris: �Vai dabūji meistaru?�

�Nedabūju.�

�Nāci man līdz! es tev meistaru sarunāju.�

Ko darīt � jāiet. Gabalu gāju�i viņi nosē�as pakalnā. Puisis pa�visam dū�u zaudējis, sē� galvu nokāris.

�Kālab tāds noskumis?� biedris prasa.

�Man �ēl, ka ar tevi, tādu ļurkas biksi, ielaidos. Tu laiku vien novilcini un mani pavedi uz laiskumu,� puisis atbil. �Ha, ha, ha!� biedris smējās, ka kalnā atskan, �gaidi laiku, mans laiks vēl nav at�nācis.� Saule lai�as jūfā. Gājēji pārkāpj pār kalnu un nonāk pie lepnas pils, kūjas vārtus apsargā divi vareni mil�i. �Lai�at iek�ā, vedu jums krietnu kalēju.� Vārti atsprāgst Viņi ie-iet lielā gaņģī. Jo iet, jo

paliek tum�āks. Beidzot ir tik tum�s, ka vai aci var izdurt. �Ne pē�das vairs neie�u tāļāk!� puisis saka. �Neesi muļķis, dodi man roku un nāci, būs labi!� biedris viņu uzmudina. Iet atkal. Arvienu paliek gai��āks un gai�āks, līdz parādas pilnīga dienas gaisma. Priek�ā lielas durvis. Ieeju sargā divi mil�i, zelta pātagām rokās. �Lai�at iek�ā! vedu jums krietnu kalēju!� Durvis atvedas. Viņi ieiet lielā, apaļā zālē, kas mirdz vien, ka puisim acis ap�ib. Pie apaļa galda, uz kūja zelta kokle, guļ ķēniņ� krēslā sēdēdams. Ik viņ� uzpū� koklei, ik kokles stīgas strink�ķ. Tāļāku pie otra galda snau� divi zēni, kuji, katrreiz kokiem strink�ķot, atmo�as, bet pēc tam atkal iemieg. Abi ceļa biedri iet cauri un ieiet citā, glu�i tādā pa�ā zālē, kur pie apaļa galda sē� ķēniņiene, pie otra galda divpadsmit jaunavas � visas riņķī ap galdu. Tre�ā, aplam lielā zālē ir sakārti zelta kaja rīki. Caur pili izgāju�i, viņi redz lielu klajumu, uz kufa ganās kara zirgi.

�Redzi, te tev būs darba diezgan!� pui�a biedris teic. �Bet tagad iesim pagulēt, esam stipri piekusu�i. Tiklīdz ķēniņ� sāks koklēt � visi celsies aug�am un tēvijai nāks svētīti zelta laiki.�

Senāk Jūfas mātei jūrmalas ganības patiku�as. Ta laidusi turp savas jūras meitas ganīt lopus. Tas noticis alla� rītos agri jeb ari pa pusdienas laiku, kad jūrmalā nav cilvēku. Tā reiz kādu rītu saulei lecot kāda sieviete gājusi gaj jūrmalu � lieljūfas pusē uz Kolku. Tik ko gājēja uznākusi uz pļavu, ieraudzījusi tur gānāmies lielu baru treknu, lielu, zilu govju. Tuvojoties ganamam pulkam, gājēja dzirdējusi dziedam lēnā, ļoti jaukā balsī ganu dziesmu nesaprotamā valodā. Ieraudzījusi ari pa�u ganu meitu, dziedātāju � zem ozola sē�am un no ozola zariņiem vaiņagu vijam. �i ganu meita bija ģēr�busies baltā, paīsā lindraciņā, sarkanos kamzoļos, skaistu jo skaistu seju, pliku galvu, kupliem, baltiem matiem, kas vaļēji.no lēna vējiņa kusti�nāti, nokāru�ies pār muguru un � basām kājām. Ganu meita ari drīzi pamanījusi gājēju, uzlēkusi kājās un saukusi stiprā balsī: �Grieta, Grieta, dzeni govis jūrā!� Te gājēja ari pamanījusi, ka Kolkas pusē pie ga�nāma pulka vēl otra tada pati ganu meita. Abas ganu meitas sasitu��as trīs reizes roku plaukstas un uzsauku�as govim kādus sve�us vārdus. Sīs pacēlu�as galvu un devu�ās jūfā iek�ā. Tikai viena govs kā ne�gājusi, tā negājusi jūfā: � ta iemukusi me�ā un pazudusi biezienā. Gājēja nu ar sapratusi, ka tās ir jūras govis un, ka ganu meitas ir nāras. Viņa uzrunājusi vienu nāru, sacīdama, lai ta�u govis ganoties un lai pa�as nemaz nebaidoties. Bet nāra atbildējusi nesaprotamā valodā sērā, �ēlā balsī: �Gau i mara ramora, romara, gamara!� Un asaram acīs nāra devusies ganāmam pulkam pakaļ � ūdenī. Govis driz no�zudu�as ūdenī, bet nāras ilgi ilgi biju�as redzamas. � Tās devu�ās projām stāvus līdz krūtīm ūdenī, brī�am augstāku, no ūdens izceldamās, brī�am zemāku ūdenī nogrimdamas tāļāku jūfā iek�ā, arvienu vēl pagriezdamās pret skatītājos, sveicināju�as ar galvu, pamāju�as ar roku,

sve�us, nesaprotamus vārdus �ēlā balsī izsaukdamas. Beidzot vēl abas nāras labi augstu pacēlu�ās ūdenī, rādīju�as uz me�u un tad pazudu�as jūrā � ūdenī. Pēc tam nebijis nekas redzams, nekas dzirdams. Gājēja ari devusies uz mājām, caur me�u uz ciemu aiziedama. Netāļu no jūrmalas � me�ā � ta uzgājusi to govi, kas no ganāma pulka bij at�ķīrusies. Labi zinādama, ka ta jūras govs � domājusi: nav vērts to mājā dzīt. �Bet var jau ari mēģināt, kas zin, vai Jūras māte nebūs sūtījusi man to par dāvanu ?� Un itkā tai būtu pavēlēts � tūliņ gājusi govij klāt. Govs nemaz nebēgusi, ļāvusies lai glauda un kasa. Sieva raudzījusi dzīt un tie�ām pārdzinusi govi mājās. No �īs govs tad cē�lusies visa tā zilā govju suga mūsu apgabalā, jo priek� tam zilas govis neesot biju�as. Vēl tagad veci ļaudis sauc �o sugu par �jūras govim.�

Vecos laikos pār pasauli valdīja tikai viens pats ķēniņ�. Viņam bija tāda vara, ka viņa pavēles klausīja nevien cilvēki, bet ari kustoņi, kukaiņi, dzīvnieki, kas vien zemes virsū atrodās.

Bet liels posts bij toreiz pasaulē, jo nebij uguns; un tiklīdz kā saule norietēja, tad nevarēja ne redzēt, nedz ari bij ko sasildīties. Zināt gan zināja, ka uguns atrodas dziļi ellē, bet neviens nevarēja dibinā tikt un uguni iznest. Ķēniņ� izsolīja lielu maksu tam. kas uguni dabū�ot. Viņ� sasauca visus savus padomniekus un lika spriest: � kāda alga tam jādod, kas uguni atnestu? Beidzot visi vienā prātā no�sprieda: tam, kas ķēniņam uguni atnesī�ot, bū�ot brīv uz bērnu bēr�niem un mū�īgiem laikiem no visiem galdiem par velti ēst un neviens to tam nedrīkstē�ot liegt, vaj nost dzīt. �o vēsti nu visur daudzināja un tā izpaudās visā pasaulē pie zvēriem, lopiem, putniem, tārpiem, kukaiņiem. Bet neviens tomēr nevarēja uguni Yio briesmīgā dziļuma iznest. Daudzi, daudzi tur ņēma savu galu. Kad zirneklis dabūja �o vēsti zināt, tas ari tūliņ apņēmās uguni dabūt un sāka naski vien virves vīt. Kad jau pilnu nastu bij pievijis, tad nevienam nekā ne�sacījis, devās ceļā uz elli. Pie elles nonācis, un aug�ā virvi it stipri piesējis, tas nolaidās kā par smieklu elles dibinā, pa�ā tum�ajā kaktā. Izdevīgā brīdī pie uguns sārta pielavījies, paņēma brangu uguns pa�gali nn laimīgi pa savu virvi, kā pa trepēm, atkal uzkāpa aug�ā. Lai gan labs kāpējs bij, tomēr tik lielu gabalu ar nastu kāpot, tēviņ� bij krietni piekusis. Dro�ā vietā ticis, tas atlaidās drusciņ atpūsties. Uguni nolicis galvgalī, viņ� tikai gribēja mazīt pazvilnēt, bet nokusu�am uz�mācās maigs miegs un vīrs cie�i aizmiga. Saule jau nāca ganu dzītenē, bet zirneklis vēl gulēja. Te mu�ai �ur, tur skraidot iesitās savada smaka nāsīs. Apskatījusies � ierauga kā par brīnumiem uguns pagali kvēlojam zirnēkļam galvgalī. Ko nu mu�a dara? Viņa saka: �Ko tāds miega pūznis ar uguni darīs? Tā gulēdams jau var uguni izdzēst �

un tad tā alga man labāki der, nekā viņam�. A�i uguns pagali paķērusi, mu�a aizskrien kā spīd vien. Pie ķēniņa aiznesusi, saka, ka �ī uguni no elles iznesusi � lai nu dodot �ai to algu. Ķēniņ� izrīko mu�ai goda dzīres un iedod viņai tādu grāmatu, ka mu�a var pie vi�siem galdiem ēst, cik vien tik tīkas.

Zirneklis atmodās tikai pret palaunadzi. Sauli tik tālu ieraudzīdams, tas satrūkās, ka par ilgu nogulējis. Bet kā viņ� pārbijās, kad uguni vairs neatrada savā vietā. Kā traks sāka skriet un meklēt. Kuru sa�tiek, tam prasa, vai niesot uguni uz elli atpakaļ ejam redzējis? Bet visi viņu izsmej. Nupat kā mu�a ķēniņam uguni nodevusi un �is jau sakot to pazudu�u esam. Tādu vēsti dzirdēdams, zirneklis palika tīri salts un stīvs. Viņ� sāka aiz dusmām pilnā galvā brēkt: �Mu�a ir zagle, mu�a ir zagle! Ne viņa, bet es to uguni no elles iznesu un tikai man tā alga nākas.� Visi sāka gan ausīties, kad zirneklis tā runāja, bet teica, ka viss velti bū�ot, jo mu�ai jau grāmata esot rokā. Par to zirneklis ieskaitās vēl vairāk un apņēmās zaglei nepelnītās algas neatstāt. Klup�u klupdams, elzdu elzdams viņ� devās pie ķēniņa un stāstīja, cik briesmīgi �o mu�a apzagusi. Mu�a. teica, ka zirneklis me�lojot, jo kas zirneklam uguni esot redzējis? Ķēniņ� pavēlēja zirnekļam pierādīt, bet ja nepierādī�ot, tad lai �ā acīs vairs nerādoties. Zirneklis gan sacīja, ka �a virve, pa kuru �is nolaidies un uguni iznesis, vēl tagad esot elles malā piesieta, bet viss tas nekā nelīdzēja. Zag�anas nevarēja pierādīt. Viņ� aizgāja mu�u lādēdams, sapulcināja visus zir�nekļus un izstāstīja tiem, ka caur �a sviedriem mu�a dabūjusi tādu godu: �o apzagdama, apmelodama, mu�a esot apzagusi visus zir�nekļus: tāpēc vajagot visām mu�ām par to atriebties. Visi bija ar mieru un nosprieda tīklus aust un mu�as ķert un kufu trāpīt � tai galvu nost. No tā laika sāka visi zirnekļi tīklus aust un mu�as ķert; bet mu�ām ir tomēr brīv ēst pie visiem kungu galdiem.

Princeses brīnumputns. Vaskotais zirdziņ�.

Sprīdītis.

Zeltmatītis.

Rudzu luņģī�i.

Baltie vīriņi un melnie vīriņi. Virs, kungs un mui�kungs. Kalējpuisis.

Jūras mātes govis.

Uguns nesējs.

TAUTAS PASAKAS UN TEIKAS

4803370101�37

Ta- 91

M805(11)�91

Parakstīta iespie�anai 28.02.91. Formāts 84X 108/16. Ofseta papīrs Nr. 1. Ofsetspiedums. 4,2 uzsk. iespiedi.; 7,05 uzsk. krāsu nov. Metiens 75 000 eks. Pasūt. N? 102799. Līgumcena. Izdevniecība �Sprīdītis�, 226800 Riga. Al�daru ielā 2/4. lzdevn. Nr. 37/92/B-79. Iespiesta Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatve 11. Izdots sadarbībā ar RKU �Skonto�.