Tautas pasakas un teikas

Annas Brigader redakcija

.

Vienam ķēniņam trīs dēli: divi gudri, tre�ais muļķis. Ķēniņam liels dārzs, un dārza vidū ābele ar zelta āboliem. Bet reiz ķēniņ� apceļ, ka zelta ābelei katru nakti sāk viens zelta ābols zust. Nekā darīt � liek saviem gudrajiem dēliem ābeli sargāt. Tie izsargājas vienu nakti, otru nakti � nevar nosargāt! Kur nu miega pū�ņi nosargās: � līdz dārzā iek�ā � plaukt! uz acīm un guļ, kamēr liela diena. Tā nu ar �iem nekā iesākt: lai eimot labāk muļķītis!

Lai eimot, lai! gudrie brāļi smejas, redzē�ot gan, ko tāds iesāk�ot; kad tik vēl ābolu zaglis nenozogot ari pa�u muļķīti līdz ar zelta āboliem!

�Vienalga!� muļķītis domā un aiziet. Līdz pusnaktij nekas nekait, nāk pēc pusnakts � ap zelta ābeli sāk lidot�tik salds miegs, tik salds miegs, ka brīnumi, un muļķītim nu velk ar varu acis ciet; bet muļķītis ieliek acīs spīles, lai miegs nedabūtu plakstienus kopā savilkt, un tā at�kaujas no miega līdz gaismiņai. Un skat, ja labi grib, kā tad var: gaismiņai svīstot, atskrien ābelē zelta putns � ābolu zaglis un tūliņ sāk tik vienu zelta ābolu knābāt. Muļķītis: krāpt! saķer putnu aiz spārna; bet �is, spurgt! izraujas no rokām un prom. Tik paliek kā viena zelta spalviņa pirkstos. Muļķītis ieskrien ar spalviņu pie tēva un stāsta, ko pieredzējis. Tēvs saka:

�Ja viena pate spalviņa tik jauka, cik gan vajaga pa�am putnam jaukam būt! Tādēļ, dēli, eita pasaulē zelta putnu meklēt; kuj� viņu pārnesīs, tas man būs visumīļākais dēls.�

Labi. Pa vārtiem dēli aiziet visi trīs kopā, bet aiz vārtiem gudrie s atsitas savrup un aiziet kopā pa vienu ceļu; muļķītim jāiet vienam pa�am pa citu ceļu. Gabalu gājis, muļķītis apmaldās un iesāk raudāt Te, kur bijis, kur nebijis, pelēks vilks izskrien no me�a, prasīdams: �Kādēļ raudi?�

�Tā un tā � meklēju zelta putnu � apmaldījos.�

�Neraudi! sēdies man mugurā, gan nonesī�u tevi pie zelta putna. Tik ievēro: tas putns būs jauks, bet viņa ligzda vēl jaukāka; tomēr, putnu ņemdams, neaizskar tikai ligzdu.�

�Labi, labi!� mujķītis nosolās, vilkam mugurā kāpdams. Līdz labi mugurā � pelēkais aiziet tikpat kā vēj�: ne kājas pie zemes nepiesitas. Muļķītis ne pa sapņiem tā nebij jājis. Viens divi � pie zelta putna klāt. Vilks paliek notālumā: � lai muļķītis viens pats ķefot putnu! �is klusītiņām pielien pie zelta koka un ķers putnu, bet ķerdams � par nelaimi � aizkustina zelta ligzdu. Tai pa�ā acumirklī koku galotnēs sāk brīnumjauki pulksteņi skanēt, saskrien sargi, saņem �o cieti un ved pie ķēniņa tiesāt. Ķēniņ� nosprie�:

�Ja tu priek� saules vari aiztikt pār trim ķēniņa robe�ām un atvest man zelta zirgu, tad gribu tev to zelta putnu atdot ar visu zelta ligzdu.� Nekā darīt � jāsolās. Bet uz ceļa muļķītis sāk atkal raudāt:

�Kā tik�u, kā netik�u � gatavs posts!� Te pelēkais vilks klāt: �Raudāt, to tu māki; kādēļ aizskāri ligzdu � vaj nepieteicu?!� n Teid, teici � esmu vainīgs! Par to nu man ari jāskrien, līdz saule rietējuse, pār trim ķēniņa valstīm pēc zelta zirga!�

�Nu labi! Sēdies man mugurā, gan nonesī�u tevi pie zelta zirga. Tik ievēro: tas zirgs būs jauks, bet viņa iemaukti vēl jaukāki; tomēr, zirgu ņemdams, neaiztiec iemauktus!�

�Labi, labi,� muļķītis nosolās, vilkam mugurā kāpdams. Un, tiklīdz labi mugurā � pelēkais aiziet tikpat kā vēj�: ne kājas pie zemes ne�piesitas. Muļķītis ne pa sapņiem tā nebij jājis. Viens divi � pie zelta zirga klāt. Vilks paliek notālumā; muļķītis viens pats ielien zelta stallī pēc zirga. Bet, zirgu ņemdams, aiztiek ari iemauktus. Tai pa�ā acu�mirklī uz jumta sāk brinum jauki pulksteņi skanēt, saskrien sargi, saņem �o cieti un ved pie ķēniņa tiesāt. Ķēniņ� nosprie�:

�Ja tu priek� saules vari aiztikt pār trim ķēniņa robe�ām un atvest man daiļo ķēniņa meitu, tad gribu tev to zelta zirgu atdot ar visiem zelta iemauktiem; bet ja ne, tad galva nost!�

Nekā darīt � jāsolās. Uz ceļa muļķītis sāk atkal raudāt.

�Kā tik�u, kā netik�u ~ gatavs posts!� Te pelēkais vilks klāt:

�Raudat, to maki; kādēļ aizliki iemauktus, vaj nepieteicu?!�

�Teici, teici � esmu vainīgs! Par to nu man ari jāskrien, līdz saulīte rietējuse, pār trim ķēniņa valstīm pēc daiļās ķēniņa meitas.�

�Nu labi, sēdies man mugurā, aiznesī�u tevi pār trim ķēniņa robe�ām; bet �oreiz tu paliksi notālumā, es ie�u pilī ķēniņa meitu dabūt.�

Un līdz labi muļķītis mugurā � pelēkais aiziet tikpat kā vēj�: ne kājas pie zemes nepiesitas. Muļķītis ne pa sapņiem tā nebij jājis. Viens divi � pie varenas ķēniņa pils klāt Muļķītis paliek notālumā, bet pelēkais vilks ieiet pēc ķēniņa meitas. Pēc maza brītiņa vilks ar visu daiļo ķēniņa meitu jau atpakaļ, sacīdams:

Sē�aties nu abi divi man mugurā, es jūs aiznesī�u pie tā ķēniņa, kam zelta zirgs!�

Un līdz labi muļķītis ar ķēniņa meitu mugurā � pelēkais aiziet tikpat kā vēj�; ne kājas pie zenes nepiesitas. �ie abi ne pa sapņiem tā nebij jāju�i. Viens divi � pie pils klāt.

�Tagad,� vilks saka, �tu, daiļā ķēniņa meita, paliksi notāļumā, es ar muļķīti ie�u ķēniņa pilī pēc zelta zirga.�

Labi � ķēniņa meita apsē�as, un �ie nu iet uz pili. Bet uz ceļa, turpat pils tuvumā, vilks piepe�i paliek par tādu pa�u daiļu ķēniņa meitu kā tā sēdētāja notālumā, un tad saka uz muļķīti:

�Ievedi mani pie ķēniņa un saki: Se tev daiļā ķēniņa meita, atdodi man zelta zirgu! Viņ� tev atdos. Tad paņēmi zelta zirgu, aizjāji pie savas ķēniņa meitas, kas tur notālumā palika sē�am, uzsēdini viņu zelta zirgam mugurā un vedi pie pavadas zirgu uz māju pusi.�

Labi � muļķītis tūliņ paņem neīsto ķēniņa meitu pie rokas un ieved pie ķēniņa: lai nu atdodot viņam zelta zirgu! Ķēniņ� atdod. Muļķītis aizjāj pie savas daiļās ķēniņa meitas, uzsēdina zelta zirgam mufuri un, zirgu pie zelta pavadas ņemdams, ved uz mājām. Pa to laiku ķēniņ� izvedis savu neīsto ķēniņa meitu dārzā. Bet uz reizi neīstā ķēniņa meita iekaucas: av! av! un ta, ko nagi nes, par vilku me�ā iek�ā. Ķēniņ� pārbijies sakliedz karaspēku: lai dzenoties viņa d a i ļamam pakaļ! Lai raugot rokā dabūt, vienalga, vaj par vilku, vaj par

meitu, bet be�ā lai nenākot atpakaļ! Kamēr karaspēks salasījies, vilks sen jau muļķīti panācis, sacīdams:

�Mums dzenas karapulks pakaļ, tādēļ atdodi, muļķīti, pavadu daiļai ķēniņa meitai un sēdies man mugurā!�

Un līdz ko muļķītis vilkam mugurā � pelēkais aiziet, kā vēj�; bet zelta zirgs ar ķēniņa meitu pēdu no pēdas pakaļ. Necik ilgi � pie tā ķēniņa pils klātu, kam zelta putns.

�Tagad,� vilks saka, �tu, daiļā ķēniņa meita, paliksi uz zelta zirga �e nolālumā, es ar muļķīti ie�u ķēniņa pilī pēc zelta putna.�

Labi � ķēniņa meita paliek, un �ie nu iet uz pili. Bet uz ceļa, turpat pils tuvumā, vilks piepe�i paliek par zelta zirgu un saka uz muļķīti:

�Ieved mani pie ķēniņa un saki: �e tev zelta zirgs, atdodi man zelta putnu ar visu ligzdu 1 Viņ� tev atdos. Tad paņēmi zelta putnu, stei�dzies pie ķēniņa meitas un ved pie pavadas zirgu ar visu jātnieci uz mājām!�

Labi � muļķītis tūliņ ieved zelta zirgu ķēniņa pagalmā: lai nu at�dodot viņam zelta putnu ar visu ligzdu! Ķēniņ� atdod. Muļķītis kna��ām kājām aizsteidzas ar visu putnu pie ķēniņa meitas un tad, zirgu pie pavadas ņemdams, soļo lēnītiņām uz mājām.

Bet pa to laiku ķēniņ� pagalmā rauga savu zelta zirgu iztecināt. Te uz vienu reizi zirgs iekaucas: av! av! un ta, ko nagi nes, par vilku me�ā iek�ā.

Ķēniņ� pārbijies sakliedz karaspēku: lai dzenoties viņa zirgam pakaļ! lai raugot rokā dabūt, vienalga, vai par vilku, vai par zirgu, bet be�ā lai nenākot atpakaļ. Kamēr karaspēks salasījies, vilks sen jau muļķīti panācis, sacīdams:

�Mums dzenas karapulks pakaļ, tādēļ atdodi, muļķīti, pavadu daiļai ķēniņa meitai un sēsties man mugurā!�

Un līdz muļķītis vilkam mugurā � pelēkais aiziet kā vēj�; bet zelta zirgs ar ķēniņa meitu pēdu no pēdas pakaļ. Necik ilgi � tai me�ā klāt, kur todien muļķītis apmaldīdamies ar vilku pirmo reizi bija saticies.

�Kāp nu, muļķīti, no manas muguras zemē un ej laimīgs ar saviem trim dārgumiem uz mājām; tik sargies uz ceļa snaust vaj gulēt!�

To sacījis, pelēkais vilks nozūd me�ā. Muļķītis atkal saņem zelta zirgu pie pavadas, otrā rokā zelta putnu turēdams, un ved daiļo ķēniņa meitu pie tēva. Bet naktī atlido pie muļķī�a salds, salds miegs un ar varu velk acis kopā. �is turas, turas miegam pretim, beidzot, nevarē�dams vairs atturēties, saka daiļai ķēniņa meitai:

�Paliec tu nomodā, es drusku nosnaudī�os!�

�Labi, labi!� � �ī ar mieru. Bet līdz muļķītis aizmidzis, te saldais miegs uzklūp ķēniņa meitai: tā ari azmiegas uz zelta zirga muguras. Par nelaimi pa�u laiku jānāk muļķī�a brāļiem tur gājām.

�Vaj redzi!� vecākais brālis iesaucas. �Mēs velti izmeklējāmies zelta putnu, bet mūsu muļķītim palaimējies atrast. Un nevien tas: viņam vēl tik daiļa meita ar zelta zirgu.�

�Nekas,� otrs atbild, �par ko gan mūs par gudriem sauc, tādēļ darisim gudri: nokausim muļķīti, paņemsim putnu, pārvedīsim zirgu ar daiļo meitu pie tēva un teiksim, ka mēs tie �atradēji.�

Tā notiek: brālis nokauts, zelta putns paņemts, un zirgu, to aizved līdz tēva sētai tik klusi, tik ln ni, ka ne strumpulītis neiebrik�ķinās lūzdams. Tēva sētā turpretim gudrie brāļi tam tī�ām labi skaļi ierunājas, lai daiļā meita atmostos. �ī atmostas ari un nevar ne gudra, ne muļķa tikt: vaj vedēji īstie? Un ja īstie, kuf� tad īsteni tas īstais?

Turpretim �iem abiem tēva priek�ā mute līdz ausīm: viņi esot iz�meklēju�ies tik ilgi, tik ilgi zelta putnu, tomēr beidzot atradu�i tēvam zetta putnu ar visu ligzdu, vecākajam brālim daiļu meitu, vidējam zelta zirgu; tik kur esot muļķītis palicis, to �ie gan nezinot.

Tēvs, viņu vārdiem ticēdams, darina lielas dzīrās un stāsta visiem, kādu lielu mantu viņa dēli pārvedu�i.

Kamēr �ie tur līgsmo, muļķītim jāsaguļ me�ā trīs dienas nokautam. Pēc trim dienām krauklis aizlai�as muļķī�a miesas ēst. Bet vēl ne trīsreiz nebij ieknābis, te pelēkais vilks krauklim virsū.

�Tu negantnieks! kas tev vēlēja sava valdnieka miesas ēst?�

�Nu kā?!� krauklis brīnās, �vaj tu nezini, ka man pēc trim dienām brīv ēst, kas tik miris?!�

�Nē, nē � �ito tu neēdīsi vis! Bet tādēļ, ka trīsreiz knābi viņa miesām pieliki, tev jāatnes trīs lietas: trauciņ� ar veselības ūdeni, trau�ciņ� ar dzīvības ūdeni un trauciņ� ar gudrības ūdeni. Laidies pār trim jājām, tur tu tos atradīsi.�

Krā! krā! krauklis iesaucas un aizlai�as pār trim jūrām pēc ūdeņiem. Pa to laiku pelēkais vilks nestāv dīkā: viņ� saliek kauliņu pie kauliņa, dzīsliņu pie dzīsliņas, ka viss savā vietā. Līdz labi beidzis, te krauklis ar ūdens trauciņiem atpakaļ. Pelēkais vilks tūliņ paņem veselības ūdens trauciņu, ielej muļķītim mutē: muļķī�a miesas sarepē un sadzīst; pelē�kais vilks paņem dzīvības ūdens trauku, ielej muļķītim mutē: muļķītis atdzīvojas; pelēkais vilks paņem gudrības ūdens trauciņu, ielej muļķītim mutē: muļķītis paliek tas gudrākais uz pasaules. Nu muļķītis izceļas stāvus un prasa vilkam, kas viņu aplaupījis. Vilks izstāsta visu smalki un tad piedod padomu:

�Steidzies mājā � tavs brālis taisās tavu daiļo ķēniņa meitu precēt. Pāriedams prasi tēvam, kas tās dārgās mantas atradis? Ja tēvs atbild: tavi gudrie brāļi, tad teic tēvam, lai liek gudrajiem brāļiem kādu zīmi parādīt. Viņi nezinās nevienu zīmi parādīt, bet tad rādi tu: liec zelta zirgam runāt un zelta putnam dziedāt.�

Labi. Muļķītis pāriet mājā � tēvs pretim:

�Vai, dēls, kur tad tu tik ilgi maisies; redzi, ko tavi brāļi pārvedu�i: te ir zelta putns, zelta zirgs un daiļa meita; tik tu pārnāci tuk�ām rokām!� �Neticu vis, ka tas gudro brāļu nopelns; tomēr, ja tas tā, tad lai viņi parāda kādu zīmi, citādi to neticē�u.�

Gudrie brāļi nu bij nagos: tēvs tūliņ �iem mugurā � lai rādot kādu zīmi, citādi neticē�ot, ka dārgās mantas pa�i atradu�i! Nu gudro, nu gudro cauru dienu�kur lai sagudro, kad ne krustīm, ne �ķērsām nezini � Beidzot tēvs iesaucas:

�Jūs jau nezināt, lai nu rāda muļķītis!�

�Ja, ja, tēt, tūliņ! Zelta zirdziņ, runā, zelta putniņ, dziedi!�

Tūliņ zirgs izteica visu un putns izdziedāja visu, ko gudrie brāļi no�darīju�i. Tēvs, to dzirdēdams, palika pārlieku dusmīgs un aizdzina gudros brāļus � tādus blē�us, bet muļķītim darināja kāzas ar daiļo ķēniņa meitu.

Viņos laikos kādai mātei bijusi tāda meita, ku^ai nebijis mū�a pavedienu plaukstās. Ērmoti ari tas bijis, ka meita nevarējusi neviena darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries. Ļaudis saukāju�i viņu par slinku, bet patiesībā tā nemaz nebijis. Meita par to bijusi loti nelaimīga.

Reiz māte, sadusmojusēs, ceļmalā kūlusi meitu. Braucis sve�s kungs gājām. Tas prasījis: �Māmiņ, kādēļ kuli savu bērnu?�

Māte negribējusi meitu apkaunot un teikusi: �Ja, kā nekul�u, viņa man visus salmus sāk par zīdu savērpt un saaust.�

Kungs, to padzirdējis, kā rūkta nāve virsū, lai dodot tādu vērpēju viņam līdz; viņ� bū�ot apņemt par sievu.

Māte to atdevusi. Kungs pārvedis meitu pie sevis, licis nokraut lielu kaudzi salmu un noteicis meitai to līdz otram rītam savērpt un saaust par zīdu.

Nokrēslā meitai bijis jāsāk vērpt. Nabadzīte nogājusi pie kaudzes

un raudājusi, un raudājusi

Te pienāku�as trīs māmiņas: Vērpēja, Tinēja, Audēja, prasīdamas: * Meitiņ, kādēļ raudi?�

�Ja, kā neraudā�u � man �ī salmu kaudze jāsavērpj par zīda pave�dieniem un jānoau� audekls.�

aNekas, meitiņ, mēs tev palīdzēsim.*

Un tūdaļ Vērpēja sāka vērpt no salmiem zīda pavedienus; Tinēja tina pavedienus gar meitas rokām un darināja kamolu; Audēja atkal auda no kamola zīda audeklu.

Gaismiņai svīstot, salmu kaudze bij nozuduse, un tai vietā gadījies gaj� un plats zīda audekls. Meita nezināja, kā tencināt, kā atmaksāt māmiņām. Bet tās no atmaksas ne dzirdēt; tik teica, aiziedamas: �Parītu tev ar kungu kāzas; ja tev laba sirds, ieaicini ari mūs kāzās.� Labi. No rīta kungs ļoti priecājies par zīda audeklu un darbīgo meitu. Viņ� tūliņ rīko lieliskas kāzas un saaicina pasauls viesu. Ari meita � līgava � sākusi naigi posties. Un nu � par brīnumiem � tā manījusi, ka darbi citādāki izdevu�ies nekā senāk: ko iesākusi, to ari drīzi pabeigusi; viss vedies un �ķīries no rokām, pat mū�a pavedieni plaukstās biju�i gadīju�ies.

Kāzu rītā viesi sanāku�i, tik tās trīs māmiņas vēl trūku�as Līgava piegājusi savam kungam klāt un sacījusi: �Tu nezini, es ielūdzu ari mūsu kāzās trīs māmiņas; brīnums, ka viņas neatnāk.�

Bet līdz ko tos vārdus izteikusi, te durvis atvēru�ās, un Vērpēja, Tinēja, Audēja ienāku�as istabā. Vērpējai no pavediena laizī�anas biju�as tādas biezas lūpas kā kausiņi; Tinējai no tī�anas biju�i tādi pirksti kā tapas; Audējai no au�anas biju�as tādas kājas kā dēlī�i. Kungs, to re�dzēdams, prasījis, kamdēļ māmiņām tādi pirksti, tādas lūpas, tādas kājas esot? Māmiņas atteiku�as: �No vērp�anas, au�anas un tī�anas dienu un nakti. Tādēļ, ja savu sievu mīli, nenomoci viņu ar pārlieku darbu, tad tai negadīsies tādas lūpas, tādi pirksti, tādas kājas.�

Kungs to apņēmies. Viņ� dzīvojis ar savu sievu laimīgu mū�u.

Vienreiz viens bārenītis bij nodots par cūkganu pie niknas, niknas saimnieces: gatava pūce tā bijuse, ne cilvēks. Bārenītim klājas ļoti nelabi: viņam jānogana cūkas un tad vēl jāaptek gandrīz visi�sētas soļi; saimniece ar meitām �ā tā nolocījās.

Reiz saimniece saka:

�Puika, �odien tu, cūkas ganīdams, iekurināsi pirti!�

�Ja, ja!�

Bet pirts bij tik veca un caura, ka, ja trīs dienas kurināsi, tad kaut cik matīsi siltuma: bet bārenītim � vaj gribi, vaj negribi � jāizkurina par vienu dienu un kur nu vēl cūkas vienā gabalā jāskrien atgriezt. Tomēr bārenītis daudz neko nenoskumst; viņ� pārdomā tā:

�Ik cūkas atgriezī�u, ik pārsteig�os no lauka krāsnij uzmest un vienu spaini ūdeņa ienest; kas zin, līdz vakaram sastaigā�u ari.�

Iesākumā nekas nekaitēja, bet vēlāk cūkas nāca paēdu�as � nekur patapt: atgrie�, atgrie� � atkusti nost � labībā iek�ā. Nu nabadziņ� noskraidās par muļķi palikdams: beidzot viņ� sāks raudāt. Te � par laimi � palīdzība klāt: kā izcels no dīķa pilnu spaini ar ūdeni, tā pamana tur mazu zivtiņu gar ķimenēm urbjamies.

�Ai, nejēdziņ, nu tu dabūsi karstumā pasust!�

�Labo puisīt, nenesi mani pirtī, laidi dīķī atpakaļ!�

�Eji, zivtiņa, ejiJ.ko es tevi skumdinā�u!�

�Paldies!� zivtiņa dīķī ieteicās, �tu palīdzēji man, es palīdzē�u tev: no �īs dienas tev klāsies citādāki; pasaki tik tos vārdus: zivs spēks

����� Dieva palīgs! tūliņ visi darbi padarīsies.�

�Labi! tad lai ar zivs spēku � Dieva palīgu �ī vecā, nepiekurināmā pirts nodeg!�

Un skat, acumirklī pirts deg brīk�ķēdama. Saimniece, to redzēdama, izskrien ar �agaru un bārenītim virsū:

�Se tev, kūrēj, aplamo kūrēj! Kāds nav! � Pirti dedzināt! Se tev!�

�Zivs spēks � Dieva palīgsi kad tevi suņi apstātu, ko peri!� Kūrējs iesaucās, un tūliņ suņi plucina saimnieci, cik ieiet. Saimniece kliedz, suņi rej, troksnis bez gala.

�Zivs spēks � Dieva palīgs! Lai suņi nozūd, lai jauna pirts gadās ar siltu ūdeni, ar aukstu ūdeni, ar stipru garu, ar mīlīgu garu!� Tūliņ suņi nozūd, pirts gatava, ūdens sasildīts, auksts ūdens ari ienests, un gars, nemaz saprast, cik mīlīgs.

Nu ies visi pērties. Noperas sievie�i, noperas vīrie�i � jau nokrēsla; bet ganiņu neviens nesauc ar cūkām mājā. Pārdzen cūkas: � ganiņam jāiet vienam pa�am pērties. Noperas: � sen jau mirdz zvaigznes, vakariņas atdzisu�as, citi jau taisās pie miera, tik ganiņam jāēd tumsā aukstas atliekas un tad vēl pie tam mudīgi, jo jāienesot �agari citrīt brokasti vārīt. Bet bārenītis �oreiz ēzdams nesteidzas. Viņ� iesakās tik: �Zivs spēks � Dieva palīgs!� tūliņ �agari pa�i ienesas.

No rīta priek� saulītes saimniece modina bārenīti:

�Vai vēl neesi izgulējies? �Tūliņ aug�ā brokastu sildīt, lai meitas svētrītu dabū pagulēt.�

Bārenītis uzsilda � meitas vēl guļ, nav neviena, kas palīdzētu katlu nocelt.

�Zivs spēks � Dieva palīgs! kaut katls ienestos istabā, bet putru nevienam nedotu, iekams pats smel�u!�

Necik ilgi � meitas paver acis.

�Re, māsiņ, putra gatava, smelsim tik nu!� viena iesaucas un tā tūliņ pie katla klāt. Bet līdz ko taisās smelt: baukt! pavamīca pa pieri.

�Kas tas?!� �ī atlec nost. Nāks otra meita smelt: baukt! pavamīca pa pieri

�Kas tas!� �ī atlec nost. Nāks saimniece smelt: baukt! pavamīca pa pieri. Nāks vīri smelt: baukt! baukt! pa pieri. Putrā esot velns iekūlies, to vairs nevarot strēbt! Bet bārenītis atsaka;

�Blēņas, dodat podu, gan es iesmel�u.�

Labi, � �im padod podu. Un lūk: pavamīcai ne prātā nenāk vairs pa pieri sist. Visi paēd. Pēc brokasta saimniece saka:

�Puika, �odien tu, cūkas ganīdams, pieraugi, ka meitām �agaru netrūkst!�

Bet puika domā:

�Ja man pat svētdienā jānokraujas ar �agariem, tad Iabak lai ar zivs spēku � Dieva palīgu visi �agari sadeg!� Tūliņ �agaru kaudzē uguns, un nu deg, ka brīk�ķ vien. Saimnieks gan sauc vaimanas: mājas nodeg�ot; bet nekā�mājas nedeg ne lūdzamas, tik �agari vien sadeg.

No rīta vīriem jābraruc uz me�u pēc malkas � nav vairs ne skalgana, kā apdegu�i. Jābrauc cūkganam garām. Cūkgans ievaicājas:

�Kur tad nu ar cirvjiem vasaras laikā?�

�Pēc malkas � vakar jau viss sadega.�

�Blēņas! ko nu vasaru malkā brauksiet, jūs jau apsmies, bet paliekat pie manām cūkām, es brauk�u pakaļ.�

�Par tevi jau ar smiesies!�

�Kas nu mani, ganu zēnu, ievēros, bet jūs, lielus vīrus, tā cita lieta.�

Labi � lai braucot. Bārenītis aizbrauc me�ā un iesaucas:

�Zivs spēks� Dieva palīgs! Kaut piecdesmit ratu vieni otru galā sakabinātos un mans zirgs piecdesmit vezumu pavilktu!� Tūliņ ve�zumi piekraujas, un �is nu brauc ka �īkst un grab uz mājām. �aipus ķēniņa pils iet labi; nāk pilij tuvāk, ķēniņa meita pirmā ierauga nere�dzētos ērmus: lai nākot visi viņai līdz skatīties, tas laikam esot bur�vis, tā braukdams. Nu saskrien ap bārenīti pasauls ļau�u: kas viņ� tāds esot?

�Prasāt ķēniņa meitai, ko jūs man prasāt!� bārenītis atbild un brauc tālāk. Visi nu apstāj ķēniņa meitu, lai sacītu, kas tas tāds esot.

�Burvis laikam, kas gan cits!� �ī atbild, bārenīti apsmiedama.

�Tā!� bārenītis pukojas, �tagad tu mani saukā par burvi, bet kad tavs dēls ar zelta ābolu rokā meklēs tēvu, redzēs, vai tad ari sauksi mani par burvi!�

Un skat, no rīta bārenī�a vārdi bij piepildīju�ies: ķēniņa meitai gadās dēls ar zelta ābolu rokā.

�Kur tavs tēvs?� ķēniņ� uzprasa dēlarft.

�Kam do�u zelta ābolu, tas mans tēvs!�

Un kamēr �ie tur tā runā, bārenītis patlaban brauc atkal gājām pēc malkas. Mazais dēls, ar ābolu rokā, tūliņ no pils ārā un bāre�nītim pakaļ. Ķēniņ� skatās, kas tur notiks. Bet dēls vairak neko: pasniedz bārenītim ābolu, sacīdams:

�Tas mans tēvs!�

Ķēniņ� nu briesmīgi dusmīgs: sagrābj bārenīti, ieslēdz cietumā, tad sasauc visus augstmaņus pārrunāt, ko bū�ot ar cietumnieku iesākt. Sprie�, sprie� � nosprie�: pie karātavām jātiesā.

Tre�ā dienā ķēniņ� noprasa meitai: vai bū�ot cūkganu aizmirst, vai ne?

�Ne par ko!� �ī atbild, baltas asaras raudādama. Tad neka, tad jāmirst abiem un ari puikam ar zelta ābolu.

Bārenītis nesaka ne vārda; bet līdz ko taisās ķēniņa meitai klāt ķerties, tas uzsauc:

�Zivs spēks � Dieva palīgs! Kaut visi, jūs kārēji, par akmeņiem paliktu. Un kaut �ī pils ar saviem cietumiem sadegtu par pelnu �upiņu!�

Acumirklī visi paliek par akmeņiem, un pils nodeg līdz pamatam. Bet ķēniņa meita sāk �ēloties: kādēļ esot apgājies tik bargi, visus ar nāvi un uguni sodīdams.

�Nebrēci nemaz!� bārenītis atbild, �zinu ko daru. Zivs spēks � Dieva palīgs! Kaut visi akmeņi atkal par cilvēkiem paliktu, un kaut nodegu�ās pils vietā gadītos zelta pils!�

Tūliņ visi atkal atdzīvojās, un varena zelta pils ari gadās. Ķēniņ�, no sprukām paticis, nu vairs ne domāt nedomāja bārenīti ar savu meitu sodīt. Tūliņ pieņem viņu par savu znotu, un nu bārenītis vairs nebij cūkganiņ�, bet jaunais ķēniņ� zelta pilī.

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, tre�ais muļķis. Vecuma galā tēvs saka tā:

�Ilgi vairs, nedzīvo�u; bet kad nomir�u, tad, dēli, katrs savu nakti nākat uz kapiem mani sargāt!�

Dēli apņemas. Drīzi pēc tam tēvs nomirst, un nu jāiet pirmo nakti vecākajam dēlam kapu sargāt. Bet vecākais neiet; viņ� saka, lai muļ�ķītis ennot.

Muļķītis aiziet, uzsē�as uz tēva kapa un raud. Naktī tēvs prasa:

�Kādēļ tu raudi?�

�Man �ēl tētiņa.�

�Labi, dēls! Se tev sudraba zirgs, jāji uz mājām un laidi stallī; ēst viņam nemaz nav jādod.�

Otru nakti jāiet vidējam dēlam pie kapa, bet tas atsaka, lai eimot muļķītis.

Muļķītis aiziet. Atkal tēvs tāpat prasa un iedod zelta zirgu.

Tre�o nakti muļķītim sava reize; bet nu tēvs tam iedod dimanta zirgu.

Pēc kāda laika ķēniņ� izsludina, ka atdo�ot tam savu meitu par sievu un pusi no valsts, kas iespē�ot viņa meitai uz stikla kalna klāt piejāt un gredzenu novilkt.

Gudrie brāļi nu ari taisās jāt uz kalnu, zobodami muļķīti, lai tāds labāk tur nemaz nerādoties, lai kļ-ūpot mājā. Gudrie brāļi aizjāj: viens ar cūku, otrs ar kazu. Bet muļķītis, līdz ko �ie labi gabalā, uzkāpj sudraba zirgam mugurā un jāj, ka zeme dimd. Uz ceļa gudrie vēl rāpjas; muļķītis aizlai� kā vēj� gājām, vēl tī�i uzsizdams ar pātagu cūkai un kazai. Cūka ar kazu iegā�as grāvī; bet muļķītis stikla kalnam līdz pusei aug�ā. Tomēr vairak ari nevar uztapt � jājāj atpakaļ.

Pārrāpjas nu abi gudrie brāļi � tiem mute līdz ausīm: viņi gandrīz, gandrīz ari būtu uzjāju�i kalnā, bet esot gadījies viens tāds princis ar sudraba zirgu, tas tikai aizskrējis priek�ā!

�Es jau ari redzēju to princi!� muļķītis pasmejas.

�Kur tad tu redzēji?�

�Pakāpos uz rijas jumta!�

�Gudrie tūliņ noārda riju, lai muļķītim nebūtu kur pakāpties.

Otrā dienā gudrie atkal jāj uz saviem lopiņiem; bet muļķītis, uz sava zelta zirga jādams, uzcērt ar pātagu cūkai un kazai, iegā� �os ģrāvī, tad aizlai� kā vēj� pie kalna. �oreiz daudz vairs netrūka � gandrīz, gandrīz jau bij kalna galā.

Mājā 'gudrie atkal tāpat lielās, bet muļķītis atbild:

�Es jau ari redzēju to princi!�

�Kur tu redzēji?�

�Uz klēts jumta!�

Gudrie tūliņ noārda klēti, lai muļķītim nebūtu kur pakāpties.

Tre�ā dienā gudrie atkal aizjāj ar cūku un kazu; bet muļķītis nu uzlec dimanta zirgam mugurā, iegā� gudros brāļus grāvi un laimīgi uzjāj pie ķēniņa meitas. Ķēniņa meitai muļķītis tā patīk, un nemaz negribetu vairs laist projām; bet muļķītis novelk viņai gredzenu un prom uz mājām, aptīdams pirkstu ar lupatu, lai gredzenu neredz.

Ķēniņ� liek pa visu valsti meklēt, kur dimanta jājējs ar ķēniņa meitas gredzenu palicis: � nekur atrast. Beidzot saaicina visus pa�valstniekus pie sevis un izmeklē katru: � nekā.

�Vaj tik kāds nav mājā palicis?� ķēniņ� uzprasa.

�Nav neviena � tik mūsu muļķītis gan vēl mājās.**

�Tūliņ vedat man muļķīti �urp!� ķēniņ� iesaucas.

Atved muļķīti: muļķītim pirksts aptīts.

�Kādēļ tā?� ķēniņ� prasa.

�Pirksts sāp!� muļķītis kaunīgi atteic.

�Tini vaļām!�

Attin: muļķītim ķēniņa meitas gredzens uz pirksta.

Gudrie brāļi paliek kā mēmi; bet muļķīti �ieved pilī un saprecina ar ķēniņa meitu.

Kādam tēvam biju�i trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Viņi dzī�voju�i lielā, apburtā me�ā, no kūja nevarēju�i nekad izkļūt un dieni�ķu maizīti papelnīties. Biju�i jau visu apēdu�i un, mirstot, tēvs tikai varējis katram vienu maizes kukuli atstāt. Dēli dzīvoju�i ļoti vārgi un dienu mū�u ilgoju�ies: �Kaut jele reiz varētu no sī dziļā me�a laukā izkļūt!� Kādu vakaru dēli ēdu�i katrs no sava kukuļa un taisīju�ies pie miera iet. Te nejau�i ielīdis vāj� vecītis, lūgdamies: �Dēli mīļie, dodat naktsmājas, dodat katrs tiesiņu maizes ko iekost!� Divi gudrie nogriezu�i tādu garoziņu, bet muļķītis krietnu nuku. Nu liku�ies visi �etri pie miera. Bet no rīta pamo�oties, vecī�a vairs nebijis.

Otrā vakarā dēli atkal ēdu�i. Te ielīdis vecītis, lūgdamies� �Dēii mīļie, dodat naktsmājas, dodat tiesiņu maizes ko iekost!�

Divi gudrie nogriezu�i tādu garoziņu, bet muļķītis krietnu nuku. Nu liku�ies visi �etri pie miera. Bet no rīta pamo�oties, vecī�a vairs nebijis.

Tre�ā vakarā dēli atkal ēdu�i. Vecītis atkal ielīdis, lūgdamies: �Dēli mīļie, dodat naktsmājas, dodat tiesiņu maizes ko iekost!�

Bet dēli teiku�i: �Dosim gan naktsmājas, tik tas mums netīk, ka tevi nevienu rītu vairs neatrodam gultā.�

�Lai, lai, dēli, nu redzēs, vai citurīt mani neatradīsat.�

Divi gudrie nu nogriezu�i tādu garoziņu, bet muļķītis krietnu nuku. Pēc tam devu�ies pie miera, un no rīta vecītis bijis vēl gultā. Kad izcēlies, sacījis uz muļķīti: �Ej, dēliņ, atnesi no viņa avotiņa ūdeni.� �Ja, tētiņ, man nav neviena nesamā,� muļķītis atteicis.

�Ej tik vien, ej, pie avotiņa būs trauciņ�!�

Muļķītis aizgājis, atradis daiļu trauciņu un pārnesis ūdeni. Ūdens bijis tik stiprs un gards kā vīns. Nu paturēju�i varenu brokastu. Pēc brokasta vecītis prasījis vienam brālim: �Dēls, vai gribi debesīs tikt?�

�Gribu!"

Tad prasījis otram brālim: �Dēls, vai gribi debesīs tikt?�

�Gribu!�

Beidzot prasījis muļķītim; �Dēls, vai gribi debesīs tikt?�

�Negribu!� muļķītis pasmējies.

Vecītim palicis �ēl, ka muļķītis ar tik labu sirdi nevēlas tikt debesīs Bet kad nu negrib, negrib. Viņ� iedevis muļķītim baltu kulīti un teicis: �Klausies, dēls, �e tev �ī kulīte. Ja tev pasaulē kāds pāri dara, tad tik saki: �lieni muļķī�a kulītē!� Un nu nākat visi trīs man līdz. Es jūs izvedī�u no �ī apburtā me�a un palaidī�u ka:ru uz savu pusi.�

Labi. Vecītis izvedis brāļus. Muļķītis nu aizgājis ar savu kulīti uz ķēniņa pili. Tanī pilī nācis velns ļaudis mocīt. Ķēniņ� apsolījis tam savu meitu dot, kas apņemtos velnu mocītāju izdzīt. Muļķītis, pilī ieiedams, prasījis darbu, pilskungs ķēniņ� atteicis, lai ejot no pils izdzīt velnu, tad dabū�ot viņa meitu par sievu. Muļķītis tūlīt gatavs, lai tik lai�ot iek�ā.

Labi. Muļķītis iegājis viens pats pilī. Līdz* pusnaktij bijis miers, bet pēc pusnakts ieskrējis velns un ieplēstām rokām tūlīt taisījies muļ�ķīti sagrābt. Bet muļķītis tik iesaucies: �Lieni muļķī�a kulītē!� � un tā velnam, pa kaklu pa galvu, bijis jālien kulītē. No rīta ķēniņ� mazuliet pavēris durvis, saukdams: �Muļķīti, vai tu vēl dzīvs?�

�Dzīvs gan!�

�Kur velns?�

�Velns kulītē pie gultas kājas."

Nu muļķītis aizjūdzis zirgus, nolicis kulīti ar velnu uz tilta un tad laidis lēk�iem pāri. Braucis vienreiz, jau velns lūdzies; braucis otrreiz

���� jau velns smilkstējis; braucis tre�o reizi � velns saucis, lai prasot, ko gribot no viņa � tūlīt visu apsolī�oties, bet lai tik lai�ot �o ārā.

�Labi!� muļķītis teicis, �bet tad tev jāapsolās pasaulē nekad vairs cilvēkus nemocīt un vēl saviem bērniem pieteikt, ka tie ari tos nemocītu.�

Ja, ja, ja! Velns apsolījies. Nu muļķītis Izlaidis velnu pusdzīvu. Ķēniņ� atdevis muļķītim savu meitu un darinājis bra�as kāzas.

Muļķitis dzīvojis pilī ar savu sievu . ilgus gadus laimīgi jo laimīgi. Bet reiz tas vārīgi saslimis un labi paredzējis, ka nu būs gan jāliek kajote pie malas. Viņ� teicis sievai: �Ja es nomirstu, tad uzmauci man balto kulīti kaklā un aproci ar visu kulīti.�

Muļķītis nomiris, un sieva tā izdarījusi. Pēc mir�anas muļķītis no�gājis ar kulīti pie debess vārtiem un gribējis iek�ā tikt, bet vārtu sargi atraidīju�i: �Tu teici, ka negribot debesīs, un mēs nevaram tevi laist iek�ā, ej pie velna � varbūt, ka tur tevi pieņems.�

Muļķītis aizgājis pie velna. Bet līdz ko velni ieraudzīju�i muļķīti ar kuli kaklā, tie sauku�i: �Ej projām, � ej projām! Negribam līst tavā kulītē!�

Neko darīt � muļķītis gājis atpakaļ pie debess vārtiem un saucis un bļāvis, lai lai�ot �o iek�ā. Bet neviens vairs nenācis.

Tad muļķītis noņēmis savu kulīti, -savicinājis un pārsviedis pār debesu valni. Un tūlīt kliedzis: �Muļķīti, lieni muļķī�a kulītē!�

Un tai pa�ā brīdī muļķītis atradies baltajā kulītē.

Tūlīt gadījies vecais vīriņ� un teicis: �Ārē, vai nu tu gribēji gan debesīs? Nu, lien nu laukā no kulītes un nāc pie saviem brāļiem.�

Vagare brauc pa ceļu un satiek lāci. Lācis tam uzbļauj: �Vīrs, es tevi ēdī�u �

�Ko tu nu mani ēdīsi. Es atvedī�u tev labāk auzu vezu�mu, viru, zirgu un kūmiņu.�

Labi. Lācis ar mieru.

Vagare aiziet vezumu piekraut, paņem darbinieku, uzliek lapsu � kūmiņu uz vezuma un liek braukt ar lielu līkumu. Kamēr vezums ar līkumu, vagare taisni pie lā�a, iekujuguni un gaida vezumu. Kad vezums piebraucis, kūmiņ� lēkā pa vezumu un sauc: �Vai, kā man kājiņas salst, vai, kā man kājiņas salst!�

�Ej pie uguns sasildīties,� vīrs pamāca.

�Ietu gan, bet kas tur tāds melns tupētājs? Labāk neie�u. Vai, kā man kājiņas salst, vai, kā man kājiņas salst!�

Lācis ie�ukst vagarem: �Saki kūmiņa�, ka tupētājs ozola celms!�

�c

�Kūmiņ, nāc, nāc sasildīties, tas jau tikai ozola celms,� vagare aicina.

�Nu, ja ozola celms, tad vel viņu ratos."

�Vel tik vel, es jau Jau�os!� lācis atkal pamāca.

Kad jāveļ, vels ar.

Vīrs nomauc riteņus un ieveļ lāci ratos, bet kūmiņ� vēl arvien tik lēkā pa pļavu un sauc: �Vai, kā man kājiņas salst, vai, kā man kājiņas salst!�

�Kūmiņ, nāc nu apsildīties. Klucis jau ratos.�

�Ie�u, ie�u. Bet vai kluci ar labi pieklūgoji?�

�Klūgo, tik klūgo! es jau ļau�os!� lācis atkal pamāca.

Vīrs nu pieklūgo lāci, cik stipri vien var.

Vagare saka: �Kūmiņ, nāc nu apsildīties!�

�Ie�u, ie�u! Nu ir labi!�

Un tā kūmiņ� tūlīt klāt, lācim virsū un nu spļauj acīs, cērt pliķus un tik sauc: �Miķīts ratos, Miķīts ratos!�

Lācis nu gan grib vai visus ratus saplēst, bet tā noklūgots, ka ne pakustēt. Nu brauc visi ar vezumu mājā. Mājās kūmiņ� ieskrien pie kunga. Kungs iznāk laukā. Kūmiņ� gardiem smiekliem plūkā lāci, spļauj acis, cērt pliķus un sauc: �Miķīts ratos, Miķīts ratos!* Kungs nu ieliek lāci dzelzs būdā, kur nabadziņ� vēl �odien.

Lapsa, ieraudzīdama krūzi uz akas malas, gribējuse labprāt to baudīt, kas tur iek�ā. Krūze, to manīdama, teikuse: �Kūmiņ, neaiztieci mani, jo tas, kas man iek�ā, nav priek� tevis, bet priek� saimnieces.�

�Negribu nemaz to aiztikt, kas nav priek� manis; gribēju tikai pa�skatīties, ko tādas saimnieces laba bauda.�

Lapsa, gudriniece, tā gan teica, bet sirdī domāja putru izēst un tad krūzi akā noslīcināt. Viņa iebāza galvu krūzē un laka. Bet putru ēdot, aizsainis aizbīdījās aiz ausīm, un kā nu lapsa svieda krūzi slīci�nāt, tā pate pa galvu pa kaklu akā līdz. Slīgdama nabadzīte lūgusēs: �Krūziņ, krūziņ, sirdsmīļā krūziņ! Redz, kāda tu! Es domāju pa jo�kiem, un tu no tiesas!�

Bet krūze atbildējuse: �Kūmiņ, kūmiņ, sirdsmīļo kūmiņ! es jau ari tāpat pa jokiem. Vai tad tu bļauj no tiesas?�

Kādam vīram nomiruse sieva, atstādama mazu meitiņu. Pēc kāda laika vīrs apņēmis raganu, kūjai jau pa�ai bijuse meita. Ra�gana nevarējuse pabērna ne acu galā ieredzēt.

Nīduse, nīduse tik ilgi, kamēr beidzot sadomājuse sērdienīti nobendēt. Viņa ielējuse podiņā taukus, apsējuse to ar baltu drānu un noteikuse: �Nesi podiņu tēvam uz lauku. Bet to tev saku: ja viena tauku pilīte būs pielipuse pie drāniņas, tad kakls tev nost!�

Sērdienīte gan nesuse rāmi, gan nesuse, bet neko darīt: drāniņa tomēr no�ļacījusies. Sērdienīte gau�i raudājuse. Tēvs prasījis: �Kādēļ, bērniņ, raudi?�

Tā un tā � �ī izstāstījuse. �Vakarā, vairs nebū�ot dzīvotāja � pamāte solīja man kaklu noraut.�

�Nu, nu, tik traki jau nebūs! Mājā iedama, izmazgā drāniņu.� Sērdienīte gājuse pie avotiņa drāniņu mazgāt, bet tik tīra drāniņa tomēr vairs nebijuse. Nu sākuse atkal gau�i raudāt. Uz reizi izlīduse �ūska un sacījuse: �Ko nu raudi; nopin man labāk vaiņadziņu, jo rītu būs manai māsai kāzas!�

Sērdienīte salasījuse puķītes un ātri, ātri nopinuse vaiņadziņu. Līdz ko vaiņadziņu �ūskai � līgavai pasnieguse, tā uz reizi iegadīju�ās vēl trīs �ūskas ar vaiņadziņiem galvā un prasīju�as: �Māsiņ, kādu laimi par to labumu lai tev vēlam?�

�Citas laimes negribu: kad tik mana taukainā drāniņa paliktu balta.� Tad viena �ūska sacījuse: �Lai tava drāniņa paliek otrtik balta nekā viņa bija!� Otra sacījuse: �Palieci pate tik daiļa kā saule!� Bet tre�ā novēlējuse: �Kad tu raudāsi, tad tev pērles no acīm birs, un kad tu runāsi, tad tava balss tik jauki skanēs kā kokle!�

Sērdienīte nu pārnesusi no savām asarām pilnu podiņu ar pērlēm un atdevuse drāniņu tik baltu kā sniegu.

Ragana brīnējusēs, kur meitene tik baltu drāniņu dabūjusi, kur tik daudz pērļu rāvusi, kur tādu daiļumu, kur tik mīlīgu valodu ņēmusi. Nu otrā dienā tī�i sūtījusi ar tauku podiņu savu īsto meitu uz lauku. Tstā meita labi sa�ļacījusi drāniņu ar taukiem. Tēvs sacījis: �Vai, mei�tiņ, vai tev nu mate nerāsies, ka draniņa tik taukaina!�

�Kur tad nu rāsies; kad tik es zinātu, kufā vietā sērdienīte vakar izmazgājusi tik baltu drāniņu, tad nebēdātu nekā.�

�Ai, meitiņ, viņa būs ar asarām izmazgāju�i; tu nezini, cik tā gau�i raudāja.�

To dzirdēdama, īstā meita, uz mājām iedama, tī�u �ņukstējusi un ar varu izspiedusi asaras, lai varētu tikdaudz podiņā sakrāt, ka drāniņu izmazgāt. Bet kad pienākusi pie avotiņa, uz reizi izlīdusi �ūska un sacījusi: �Ko nu raudi, nopin man labāk vaiņadziņu, jo rītu manai māsai kāzas.�

Bet īstā meita aizspērusi �ūsku ar kāju projām un gājusi tāļāk. Pēc brītiņa iznākusi otra �ūska, sacīdama: �Ko nu, māsiņ, raudi! es esmu līgava, rītu man kāzas � nopini man vaiņadziņu.�

Bet īstā meita aizspērusi �ūsku ar kāju projām un patlaban gribē�jusi tāļāk iet; bet tai pa�ā acumirklī iegadīju�ās visas trīs �ūskas un sacīju�as: �Nu, kādu laimi lai tev vēlam? Mēs tev vēlam, lai tava drāniņa būtu tik melna kā darva, lai raudot tev no acīm kristu rupu�i ārā, lai tavs vaigs taptu tik nejauks kā nakts un tava valoda būtu līdzīga zvēru rējienam.�

Mājā ragana brīnējusies un pārbijusēs, kur meita tik melnu drāniņu dabūjusi, kur podiņā tik daudz rupu�u sagadīju�ies, kur tādu briesmīgu vaigu un tādu briesmīgu valodu ņēmusi.

To redzēdama un dzirdēdama, ragana vēl vairāk sadusmojusēs uz sērdienīti. Viņa nedevusi tai nemaz vairs ēst Bet jo nedevusi est, jo sērdienīte daiļumā pieņēmusēs.

Un vienreiz gadījies kādam karaļa dēlam gar raganas māju braukt. Gājām braucot, tas izdzirdējis tik jauku valodu, itkā kokles skaņas. Viņ� apturējis zirgus un prasījis, kam �inī mājā tik jauka vālod�u Ragana tūliņ izskrējusi pretim, sacīdama: �Manai meitai, manai meitaiI

Kara nu citam! Pag, pag, tūlīt izvedī�u!" Ragana nu paslēpusi sērdienīti apak� kubla un noteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvētu kā sasa�lusi un ne pu�plēsta vārdiņa neiepīkstētos. To padarījusi, tā steig�us vien rāvusi īsto meitu laukā pie ķēniņa dēla.

Bet kas nu noticis? No meitas nejaukā vaiga ķēniņa dēls nobijies, un no meitas valodas rējiena ķēniņa dēla zirgi sāku�i trakot. Viņ� atsūtījis īsto meitu atpakaļ un prasījis pēc tās ar jauko valodu. Bet kad ragana atteikusi, ka citas nevienas neesot, tad ķēniņa cļjēls sācis visas malu maliņas pārmeklēt, kamēr atradis sērdienīti apak� kubla paslēptu.

Nu aizvedis sērdienīti uz savu pili ui to apprecējis.

Reiz kādu bārenīti nodeva pie ķēniņa par avju ganu. Bet darbs zēnam izlikās niecīgs, jo viņam bij stipri kauli un ļoti attapīga galva. Avis ganīdams, viņ� no me�a visādas gudrības iemā�cījās un beigās saprata koku un putnu valodu.

Kādu dienu, kamēr avis gremoja, zēns apguļas pie veca ozola. Te uz reizi ozols sāka tā runāt: �Redzēs gan, cik ilgi man tas zobens būs jāglabā. Nu jau tik daudz gadu, bet neviens vēl nav tam pakaļ nācis.�

�Kas tas par zobenu?� otrs ozols prasīja.

�Tas zobens ar pīlād�a spalu, ar ko var katru velnu nomaitāt.�

To dzirdēdams, zēns uzlēca kājās un sāka ozola dobumā rakņāties. Meklēja, meklēja � beidzot uzķēra varenu ieroci. To nu katru dienu klāt vien nēsāja. Kad kāds iejautājās, kur tādu esot ņēmis � tad atteica:

�Atradu me�ā!�

Tā tas palika. Te vienu reizi tāļ�, tāļ� ķēniņ� atsūtīja lielu kuģi ar jaunām ziņām. Sve�ie kuģinieki izkāpa malā, kur zēns avis ganīja. Zēns tūlīt uzprasīja: �No kurienes nākat, uz kurieni ejat?�

�Mēs nākam no tāļas zemes. Mūsu ķēniņ� sūtīja tavam ķēniņam pakaļ, lai brauktu mums līdz un palīdzētu apbrīnot devīto brīnumu, kas nule pat mūsu ķēniņa valstī ieradies.�

�Labi, labi, bet tad man ari jābrauc savam ķēniņam līdz par sargu.�

Sve�ie nu nogāja pie ķēniņa un pierunāja to tūliņ līdz braukt. Otrā dienā ķēniņ� taisījās uz ceļu. Ganu zēns tikām lūdzās un plijās ķēni�ņam virsū, kamēr tas apņēmās viņu ņemt līdzi. Uz jūjas ganu zēns apjoza savu zobenu, staigāja ķēniņam pēdu no pēdas pakaļ. Bet uz kuģa bija divi kraukļi. Tie sāka sarunāties: �Pag, pag, drīzi sve�ajam ķēniņam dos ēst. Bet pie maizes ir nāves zāles klāt. Tikko ķēniņ� ēdīs, tas būs pagalam. Bet, ja kāds to zinātu un ķēniņam pasacītu,

tad teicējs pēc trim nedēļām un trim dienām pats paliks līdz ceļiem par akmeni.�

�Un lai es ari palieku līdz ceļiem vai līdz krūtīm par akmeni � bet savam ķēniņam tikpat teik�u,� domāja ganu zēns un pateica. Ķēniņ� neēda un palika dzīvs.

Otrā dienā tie pa�i kraukļi atkal sarunājās: �Pag, pag, drīzi sve�a�jam ķēniņam dos dzert Bet pie dzēriena ir nāves zāles klāt! Tikko dzers, tad tas būs pagalam. Bet ja kāds to zinātu un ķēniņam pasa�cītu, tad teicējs paliktu līdz krūtīm par akmeni.

�Un lai ari līdz krūtīm vai līdz kaklam par akmeni � teikt tikpat teik�u ķēniņam,� domāja ganu zēns un pateica. Ķēniņ� nedzēra un palika dzīvs.

Tre�ā dienā tie pa�i kraukļi atkal sarunājās: �Pag, pag, mūsu ķē�niņ� patlaban pabeidzis pie vārtiem dziļo alu rakt. Līdz ko nu sve�ais ķēniņ� caur vārtiem brauks, tā vāks ielūzīs un sve�ais iekritīs alā. Bet ja kāds to zinātu un ķēniņam pasacītu, tad teicējs pēc deviņām nedēļām un trim dienām pats paliktu viscaur par akmeni.�

Ganu zēns, to dzirdēdams, domāja: �Vienalga, un ja ari tūlīt par akmeni paliktu � teikt teik�u tikpat ķēniņam,� un pateica. Līdz ko nu izkāpa no kuģa un piebrauca pie pils vārtiem, tā ganu zēns uzsauca; �Ķēniņ, liec apturēt zirgus! Iesim pa mazajiem vārtiem pilī, tas pie�klājīgāki izskatās.�

Ķēniņ� iegāja ar ganu zēnu pa mazajiem vārtiem pilī. Tās zemes ķēniņ� saņēma viesus laipni jo laipni un vakarā tos guldināja mīkstā gultā.

Bet tā bija tikai viltība. Nakti laipnais ķēniņ� atsauca velnu ar trim galvām un lika, lai viņa viesus nogalina.

Trijgalvis ielīda pie ķēniņa un gāzās tam virsū; bet ganu zēns iz�rāva savu zobenu ar pīlād�a spalu un nocirta velnam visas galvas. Viena pile no velna asinīm uzpilēja ķēniņam uz pieres un nebija no�slaukāma, bet ganu zēns pili izsūca un izspļāva zemē.

Otrā naktī nāca se�galvis ķēniņu nomākt. Bet ganu zēns izrāva atkal savu zobenu un nocirta velnam visas se�as galvas. Viena pile no velna asinīm uzpilēja ķēniņam uz pieres un nebija noslaukāma, bet ganu zēns izsūca pili un to izspļāva zemē.

Tre�ā naktī nāca deviņgalvis ķēniņu nomākt; bet ganu zēns izrāva savu zobenu un nocirta visas deviņas galvas velnam. Viena pile no velna asinīm uzpilēja ķēniņam uz pieres un nebija noslaukāma, bet ganu zēns izsūca pili un izspļāva zemē. To padarījis, ganu zēns sauca: �Ķēniņ, te vairs ilgāk nepaliksim � nu tu esi devīto brīnumu redzējis, � iesim no pils ārā uz jūrmalu un brauksim tūlīt uz mājām. Trīs velnus esmu jau apkāvis, bet kas zin, cik vēl nenāks.�

Abi nu klusītiņām izlīda no pils un steidzās uz jūrmalu. Tur vēl stāvēja tas pats kuģis, ar kuju tie bij atbrauku�i. Ļau�u uz kuģa vairs nebija, tikai abi kraukļi vēl tur sēdēja.

Mājā braucot, kraukļi atkal sarunājās: �Redz nu, mūsu ķēniņ� viesus palaida ar se�iem brīnumiem vien vaļā; tos beidzamos trīs nemaz ne�parādījis.�

�Kur tad nu parādīs,� otrs krauklis atbildēja, �viņam jau līdz tāds ganu zēns, kas visu zin un visu padara. Bet, tā nu bija ganu zēna laime, ka apkāva tos trīs velnus � citādi gudriniekam būtu bijis jāpaliek pēc deviņām nedēļām un trim dienām viscaur par akmeni.�

To dzirdēdams, ganu zēns priecīgs uzprasīja kraukļiem: �Krauklī�i, melnie putni, vai jūs patiesi to skaidri ziniet, ka nu man vairs nav jā�paliek par akmeni.�

�Zinām gan!� kraukļi atbildēja un tad acumirklī nozuda, kā ūdenī.

Pēc tāda laika gar� ēns ar ķēniņu abi laimīgi pārbrauca mājā. Ķē�niņ� tagad nezināja, kf ^anu zēnam atmaksāt. Viņ� viņu bagātīgi ap�dāvināja un iecēla par i>avu padoma devēju.

Kāds vīrs bija apprecējis ļoti strādīgu sievu. Reiz vīram iegadījās aizbraukt. Viņ� pateica sievai, lai pļaujot tai dienā auzas. Bet sieva domāja: �Tuk�ā dū�ā nevar pļaut: papriek�u izvā�rī�u brokastu un tad pļau�u.�

Viņa izvārīja brokastu, ielēja traukā un aizgāja uz lauku. Lauka malā tā domāja: �Vai būs ēst. vai pļaut? Ne � labāk ēdī�u.� Strā�dīgā sieva saēda līdz pusdienai. Pusdienā tā domāja: �Vaj būtu labāk gulēt, vai pļaut ? Ne � labāk gulē�u 1� Strādīgā sieva sagulēja līdz tum�ai naktij. Vīrs bija pārbraucis un nevarēja strādīgo sievu sagaidīt �Jāiet pakaļ, citādi nopļaus visu lauku un būs pārstrādājusies,� vīrs nobubināja un aizgāja pie sievas. Bet sievā krāca grāvmalī un auzas nebija ne aiztikusi. Vīrs, to redzēdams, domāja: �Pag, pag, lai nu guļ lai � dabū�u mūsu govs ādu, apseg�u to, lai nenosalst, gan jau tad no rīta atmodīsies.�

Bet govs āda bija sakaltusi, un sieva jau pamodās pusnaktī. Govs ādu tā noturēja par villaini un apsēja to ap rumpi. Bet mājā ejot, āda sāka nejauki grabēt. Sieva brīnījās: �Diezin, vai esmu tā pati, vai ne? Kad �o rītu nācu auzas pļaut, tad negrabēju un tagad grabu. Ne � es bū�u no citām mājām. Tomēr, lai nepārskatītos, ie�u pa�prasīt.� Sieva nogāja pie durvīm un prasīja: �Vīrs, vai tev ir sieva, vai ne?� Vīrs, pamodies, atbildēja: �Ja, man ir pa�am sava sievai� �Bet, vai tev ir tāda sieva, kas grab?�

�Ne, tādas sievas man nav, kas grab.�

�Nu, tad esmu apmaldījusies � ie�u uz citām mājām."

Sieva aizgāja uz citām mājām prasīt. Bet, tā kā tur ari vīra neat�rada, tad aizgāja atkal tāļāk. Un tā tā staigā, ja nav mirusi, vēl �o�dien, savu vīru meklēdama.

Es biju puisītis,

Ganīju cūkas; Noķēru zaķīti. Noķerdams zaķīti, Dzenu cūkas mājā.

Pārdzenu cūkas,

Lieku zaķi apcirknī.

Izdzeru cūkas,

Ganu līdz pusdienai; Pārdzenu cūkas,

Eimu zaķi raudzīt.

Eimu zaķi raudzīt �

Zaķa vairs nava.

Eimu uz me�u Zaķīti meklēt.

Iemu, iemu, iemu Pa me�u raudādams; Satieku vilku.

Vilks prasa tūdaliņ:

�Kur, puisīt, iesi?�

�Ie�u, ie�u, ie�u Zaķīti meklēt:

Zaķītis mājā nestāv nemaz.� �Ņem zaķīti nokod!�

�A! kodi pats!�

Iemu, iemu, iemu Pa me�u raudādams; Satieku rungu.

Runga prasa tūdaliņ: �Kur, puisīt, iesi?�

�Ie�u, ie�u, ie�u Zaķīti meklēt:

Zaķītis mājā nestāv nemaz. Vilks zaķīti neko� �* �Ņem to vilku nositil�

,,Ā! siti pats!�

Iemu, iemu, iemu Pa me�u raudādams; Satieku uguni.

Uguns prasa tūdaliņ:

�Kur, puisīt, iesi?�

Ie�u, ie�u, ie�u Zaķīti meklēt:

Zaķītis mājā nestāv nemaz. Vilks zaķīti neko�,

Runga vilku nesit �� �Ņem to rungu sadedzini Y' ,,Ā! dedzin� pats!�

Iemu, iemu, iemu Pa me�u raudādams; Satieku upi.

Upe prasa tūdaliņ:

�Kur, puisīt, iesi?�

�Ie�u, ie�u, ie�u Zaķīti meklēt:

Zaķītis mājā nestāv nemaz. Vilks zaķīti neko�,

Runga vilku nesit,

Uguns rungu nededzin� �H �Ņem to uguni izdzēst!� �Ā! dzēsi pats!�

Iemu, iemu, iemu

Pa me�u raudādams � Satieku vērsi.

Vērsis prasa tūdaliņ:

�Kur, puisīt, iesi?�

�Ie�u, ie�u, ie�u Zaķīti meklēt:

Zaķītis mājā nestāv nemaz, Vilks zaķīti neko�,

Runga vilku nesit,

Uguns rungu nededzin*, Upe �guni nedzē� �

.Ņem to upi izdzēri�

�Ā! dzēri patsl�

Iemu, iemu, iemu Pa me�u raudādams; Satieku lāci.

Lācis prasa tūdaliņ:

��Kur, puisīt, iesi?�

�Ie�u, ie�u, ie�u Zaķīti meklēt:

Zaķītis mājā nestāv nemaz. Vilks zaķīti neko�,

Runga vilku nesit,

Uguns rungu nededzin�, Upe �guni nedzē�,

Vērsis upi nedzer! ��

Tā lācis tam vērsim,

Tas vērsis tai upei,

Tā upe tai �gunij,

Tā uguns tai rungai,

Tā runga tam vilkam,

Tas vilks tam zaķim Nikni virsū tūdaliņ . . . Zaķītis mājā, Biksītes kājā!

ļjjfHļ

Zelta putns

Vērpēja, Tinēja, Audēja Zivs spēks, � Dieva palīgs!

Ķēniņa meitas gredzens Muļķī�a kulīte Vagare un lācis Lapsa un krūze Sērdienīte un �ūska

Kā gana puika par ķēniņa padoma devēju ticis

Strādīgā sieva

Zaķītis