Таutas pasakas un teikas-4

Annas Brigader redakcijā

.

Venreiz bijis darbinieks � tam nebijis bērnu. Kādu dienu viņ� braucis no me�a mājās un ieraudzījis ceļmalā mazu bērniņu raudam. Viņ� to uzcēlis un pārvedis savai sievai. Sieva par bērniņu ļoti priecājusies, un abi nospriedu�i, ka Dievs pats �o bērniņu viņiem dāvinājis un ka tas jāaudzina. Iesauku�i bērnu par Lauriņu un audzināju�i.

Pagāju�i kādi divi gadi, kamēr tēvs bērnu pacēlis; te tēvam rādījies sapni, ka tam viss bū�ot laimēties, ko Lauriņa vārdā vēlē�oties.

�Labi!� vīrs domā, �tad es �Lauriņa vārdā � vēlētos mui�ā par vagaru būt! diezgan gadus par darbinieku esmu bijis.�

Kā vīrs vēlas, tā ari tūlīt notiek : no rīta uzceldamies atrodas mui�ā par vagaru.

Paiet atkal divi gadi�virs vairs nav mierā par vagaru, bet vēlas Lauriņa vārdā par mui�kungu. Labi, � no rīta atrodas ari mui�kunga vietā un dzīvo uz priek�u, it kā arvienu �inī vietā jau būtu bijis.

Paiet atkal kāds laiks�vīrs vēlas Lauriņa vārdā tai mui�ā par dziratskungu būt. Tas notiek. Nu viņ�, par dzimtskungu būdams, dzīvo pla�i savā mui�ā: salūdz alla� viesus un dzīro. Bet tai laikā Lauriņ� jau deviņi gadi vecs, un tēvs Lauriņa dzimuma dienā atkal salūdzis pulka viesu. Bet māte tai dienā plijusies tēvam virsū, lai jele pasakot, kādēļ viņam visur tā laimējies? Virs nevarējis glābties �

pateicis: tā un tā��mēs dzīvojam no Lauriņa laimes:�-ko vien viņa vārdā vēlējos, tas notiek.�

Bet Lauriņ� noklausījies, ko tēvs mātei stāstījis, un domājis: �Labi, ka to zinu � nu es pats savu laimi izlieto�u! � jūs �odien beidzamo dienu no manas laimes dzīvosiet: ritu būsiet darbinieki, kā biju�i.�

Un kad nu visi viesi pie kapijas sēdēju�i, Lauriņ� sacījis pie sevis: �Lauriņa vārdā kaut visas tases būtu tuk�as un uz mutes!�

Tā notiek: visas tases tūlīt tuk�as un uz mutes � viesiem nav nekā ko dzert.

To redzēdams, virs saka sievai: �Lauriņ� ir noklausījies, ko mēs �orīt runājām. Nu mūsu laime beigta. Vai tu nu redzēji, kāds labums radās no tavas ziņkārības?�

Un no rīta vīrs ar sievu biju�i atkal par darbiniekiem; bet Lauriņ� aizgājis pa pasauli savu laimi meklēt.

Gājis, gājis � nonācis pie viena ķēniņa un gribējis pie tā par cūku ganu līgt. Bet ķēniņ� sacījis: �Man ir kādu pāri simts cūku � tu, krupi, jau tās nenoganisi! es tevi nevaru paturēt, eji, meklē citu dienestu!�

Lauriņ�, to dzirdēdams, paklusu sacījis: �Lauriņa vārdā! kaut ķēniņ� mani paturētu!�

Un tūdaļ ķēniņ� to paturējis par cūku ganu.

Bet tavus brīnumus nu visiem ļaudīm, kad mazais cūku gans rītā cūkas ganos laidis: tās visas rindā vien tam pakaļ gāju�as. Ganos atkal �is nomaucis stabulīti un nu stabulējis, un cūkas tikai dancoju�as. Par to ķēniņ� Lauriņu ļoti izturējis, un ari ļaudis to izslavēju�i par lielu gudrinieku.

Reiz ķēniņ� pat derējis ar citiem ķēniņiem: kam tas labākais cūku gans esot? Sanāku�i pulks cūku ganu ar cūku bariem pilī, gribēdami kādas nekādas skunstes rādīt; bet Lauriņ� tos visus izvinnējis: pasta�bulējis stabulīti un gājis pa priek�u � cūkas tam pēc lieluma rindā pakaļ; apgājis ap pili riņķī pastabulējis atkal � nu cūkas pat a�garniski tam gāju�as pakaļ: ar asti papriek�u, ar galvu pakaļ; kad nu

apgajis ap pili, tad atkal pastabulējis �un cūkas rindā gāju�as viņam pa priek�u, ausis un astes gaisā izcēlu�as.

Visi apbrīnoju�i ķēniņa cūku ganu, un ķēniņ� puika derības naudas iemantojis.

Atkal vairāk gadu pagāju�i, un nu ķēniņam pienāku�as bēdu dienas: vajadzējis pēc līguma visas savas trīs meitas velnam atdot. Vecākā meita patlaban bijusi izaugusi un tikko izaugusi � ķēniņam jāriko kāzas un bēres kopā; jo pēc dzīrām ķēniņa meita jāsūta uz baznīcu un tur jāatstāj velnam.

Un, kad nu ku�ieris karietē aizvedis vecāko ķēniņa meitu uz baznīcu, ķēniņ� iedomājies: �Lauriņ� ir ļoti gudrs un izvedīgs, varbūt, ka tas manai meitai varētu palīdzēt?�

Pasaucis Lauriņu un raidījis to baznīcā, lai skatoties, kas ar meitu notiek. Lauriņ� sacījis: �Labi, labi! bet kas pie manām cūkām paliks?�

�Es lik�u tās zaldātiem ganīt.�

�Tas neko nelīdzēs!� Lauriņ� atteicis, �cūkas tagad tik baltas izmazgātas � tās ieskries dīķī � novārtīsies ļ jā ķēniņ� pats nāktu ganīt �tad cita lieta� tam uzticu.�

Ķēniņ� sola pats ganīt. Bet Lauriņ� aiziedams pa�ukst: �Lauriņa vārdā! kaut cūkas ieskrietu dīķī un novārtītos pa dubļiem!" Tūdaļ cūku bars saklupis dīķī. Bet nu Lauriņ� domājis: �Lauriņa vārdā! � kaut man būtu sudraba zirgs, sudraba bruņas, sudraba zobens, migla priek�ā, migla pakaļā!�

Tā noticis, un nu Lauriņ� devies uz baznīcu.

Iegājis iek�ā, paklanījies ķēniņa meitas priek�ā, �ī sēdējusi viena pati krēslā. Ķēniņa meita paklanījusies viņam pretim �te jau velns skrējis iek�ā ar divām galvām: �Ko tu te gribēji?

�Es gribu ķēniņa meitu 1� Lauriņ� atteicis.

�Es ari to gribu, tad mums jākaujas!�

Labi. Un velns cērt papriek�u � Lauriņam gandrīz gar zemi jākrit. Bet kā Lauriņ� velnam cērt ar zobenu � tam abas galvas nost.

Nu ķēniņa meita pateicas savam glābējam un grib to līdz uz mājām vest; bet Lauriņ� izglābto iesēdina karietē, aizcērt logu un domā: �Kaut es atkal pie savām cūkām būtu!� Noiet pie cūkām. �is iesaucas: �Ai, cienīgs ķēniņ, kādas nu manas cūkas! kā nu es tīras dabū�u?*

Bet ķēniņ� to nemaz nedzird � tas: �Lai cūkas, kur cūkas, bet stāsti, kā bij ar manu meitu?�

�Bij viss labi: tur viens ienāca ar sudraba bruņām, sudraba zobenu � tas velnu uzvarēja; ķēniņa meita drīzi būs mājā. Bet kauties tur kāvās kā bēdas! es palīdu pabeņķī un tik, tik ari kādu cirtienu ne�dabūju.�

No rīta ķēniņ� gan izlaidis ziņu, lai princeses glābējs, kam viņa drānu un gredzenu iedevusi. � pilī ierodas � dabū�ot princesi par sievu � bet neviens nenācis.

Pēc gada laika atkal otra ķēniņa meita bij atdodama velnam un pēc dzirām vedama uz baznīcu. Aizvesta. Bet ķēniņ� atkal sūtījis Lauriņu pakaļ: Lai eimot raudzīt, kas tur notiek!

Lauriņ� atteicis: �le�u gan; bet tagad tev; cienīgs ķēniņ, cūkas vairs neuzticu; ja nenāk pati ķēniņiene ganīt, tad neeimu!�

Neko darīt, ķēniņienei jānāk ganos. Bet Lauriņ� aiziedams domā: �Lauriņa vārdā! kaut cūkas ēstu, ka ne no vietas nepakustētu!�

Tā noticis: cūkas ēdu�as kā piesietas. Bet tad Lauriņ� vēl domā�jis: �Lauriņa vārdā I kaut man būtu zelta zirgs, zelta bruņas, zelta zobens, migla priek�ā, migla pakaļā!�

Tūdaļ viss klāt, un Lauriņ� dodas uz baznīcu.

Ieiet iek�ā, dod ķēniņa meitai labdienu, viņa saņem, te velns ar trim galvām kliegdams pakaļ: �Ko tu te gribēji?�

�Gribu ķēniņa meitu glābt!�

�Tad mums jākaujas!�

Labi. Un �oreiz Lauriņ� vairs negaidījis, kamēr velns cērt � cirtis pirmais, un velnam divas galvas nost. Bet nu velns ari cērt Lauriņam, ka tas gar ķēniņa meitas krēslu gandrīz, gandrīz saslīgst; tomēr

Lauriņ� atkal uz�aujas aug�ā un dod velnam pretī � velnam nokrīt tre�ā galva, un ķēniņa meita izglābta.

Nu �ī iedod Lauriņam savu zelta drānu, zelta gredzenu un lūdz lai braucot līdz pie tēva. Bet Lauriņ� iesēdina meitu karietē, aizcērt lodziņu un vēlas pie savām cūkām būt. Labi � tiek ari.

Ķēniņ� ar ķēniņieni pie cūkām to sagaida un prasa: �Kā princesei klājas?�

�Viss labi!� Lauriņ� atteic, �tur viens ienāca ar zelta bruņām, zelta zobenu � tas kāvās ar velnu, ka asinis straumēm plūda. Es gulēju pabeņķī, bet, arē, mans zābaks ari palika asinains.�

Ķēniņ� nu meklēja atkal glābēju pa visām malām, bet tas ne�gadījās.

Pēc gada laika jaunākai ķēniņa meitai sarīkoja dzīrās: kāva vēr�us, kāva aitas, un ķēniņ� aizsūtīja ir pie Lauriņa ganos, lai paņem trīs labākās cūkas ko kaut. Bet Lauriņ� domā: �Kaut tie nevarētu ne cūkai sara pārgriezt!�

Tā notiek: miesnieki nodzīvojas slapjām mugurām � nevar nokaut cūku. Ķēniņ� � to dabūjis zināt � sauc Lauriņu un prasa: kālab miesnieki nevarot cūkas nokaut?

�Ja, cienīgs ķēniņ, kad tu gribi cūkas likt kaut, tad tev pa�am man tas jāpasaka: tu man cūkas ar skaitu esi iedevis, man tev ar skaitu būs jāatdod; no cita neviena neatprasīs kā no manis.�

�Tas ir pareizi!� ķēniņ� atbild, �bet nu ļauji trīs cūkas nokaut.� Labi. Un tagad miesnieki nokāva cūkas kā cāļus.

Pēc dzīrām jaunāko ķēniņa meitu aizveda uz baznīcu, un ķēniņ� atkal sūtīja Lauriņu pakaļ; bet Lauriņ� �inī reizē grib, lai ķēniņ� ar ķēniņieni abi cūkas gana. Labi. Aiziedams, Lauriņ� domā: �Kaut cūkas veselu rāceņu lauku noraktu 1 un kaut man būtu dimanta zirgs, dimanta zobens, dimanta bruņas, migla priek�ā, migla pakaļā!�

Tūdaļ viss klāt, un Lauriņ� dodas uz baznīcu.

Un tikko �oreiz iegājis baznīcā, ķēniņa meitas priek�ā paklanījies, te velns ar se�ām galvām rūkdams pakaļ. Un nu tie sāku�i kauties, ka visa baznīca trīcējusi. Pēc lielās cīņas Lauriņ� velnu pārvarējis, bet pats ari kājas pirkstu ievainojis. Ķēniņa meita tam iedevusi savu zelta �ņubdrānu kāju apsiet un uzmaukusi tam zelta gredzenu pirkstā, lūg�dama gau�i, lai braucot līdz uz pili. Bet Lauriņ� iesēdinājis meitu karietē, aizcirtis lodziņu, un pats vēlējies pie savām cūkām būt.

Aizticis pie cūkām � brīnījies; �Vai, kas nu tos rāceņus maksās, ko jūs ar ķēniņieni esiet noēdināju�i?�

�Nekas, nekas!� ķēniņ� atteicis, �pasaki mums tikai, kā princesei klājies!�

�Princese izglābta! tur viens atnāca dimanta bruņām, dimanta zobenu � tas velnu uzvarēja.�

Nu ķēniņ� izsūtījis ziņu par visu valsti, lai tie trīs glābēji nākot uz piii � viņ� tiem do�ot savas meitas par sievām.

Atnāku�i trīs blēdīgi Studentes un teiku�ies, ka viņi princeses glābu�i. Princeses prasīju�as �iem, lai parāda tās zīmes, ko viņas glābējiem devu�as. Kad �ie to nav varēju�i, tad vecākā sacījusi uz savu blēdīgo brūtgānu, lai tas izvedot vilku no me�a, tad viņa bū�ot tam ticēt.

�tudente nu bijis nagos � nezinājis neviena padoma un vilku pār�vest nejaudājis. Beidzot viltnieks aizgājis pie gudrā Lauriņa un lūdzies, lai jele palīdzot.

�Kālab ne!� Lauriņ� sacījis un aizgājis me�malā; tur pastabulējis stabuli, tad nācis vilks luncinādamies ārā.

�Nebēdā neko!� Lauriņ� sacījis vilkam, �nāci tikai līdz! kas tevi vedīs, tas pats tev par cepeti būs.�

Labi. Un nu vilks aizgājis �tudentem lidz � princesei bijis jātie un viltnieks jāprec. Bet ķēniņ� visām trim māsām kāzas nospriedis kopā � vienā dienā � svinēt.

Otra princese paģērējusi no sava brūtgānā, lai tas viņai lauvu at�vedot. �is �tudente atkal Lauriņu lūdz, lai palīdzot. Labi. Lauriņ� pastabulējis me�malā � nāk iauva, ka viss me�s trīc. Bet Lauriņ� mierina lauvu: �Nebrēci, nebrēci! tev būs labi: kas tevi vedis, tas pats tev par cepeti būs.�

Labi. Un nu lauva aizgājis �tudentem līdz � princesei bijis jātic un viltnieks jāprec.

Jaunākā princese atkal gribējusi, lai viņas brūtgāns me�a zirgu pārved.

�is blēdis atkal Lauriņu lūdz, lai palīdzot. Labi. Lauriņ� pa�stabulējis � me�a zirgs zviegdams nācis no me�a ārā. Bet Lauriņ� teicis: �Esi klusu: nebēdā ne nieka: kas tevi vedis, tas tev par cepeti būs.�

Labi. Un nu me�a zirgs aizgājis �tudentem līdz � princesei bijis jātic un viltnieks jāprec.

Drīz ari trejējās kāzas jau rīkotas. Bet kāzu rītā Lauriņ� nostājies apak�ā, pie jaunākās princeses trepēm, nomaucis zābaku, tinis viņas zelta drānu ap ievainoto kāju un domājis: �Kaut jaunākā princese nāktu pa trepēm zemē!�

Tūlīt istabas durvis atveras, un �ī nāk ari. Bet jau no tālienes viņa redz zelta drānu spīdam un nu pazīst savu drānu, savu glābēju un ved pie ķēniņa.

Tagad ar gredzeniem, ar drānām, ko ķēniņa meitas Lauriņam devu�as, pierādīja smalki, ka Studentes ir krāpnieki, tādēļ tos ielaida dārzā pie zvēriem, ko pa�i bij pārvedu�i: zvēri saplosīja viņus. Lauriņ� tad apprecēja jaunāko ķēniņa meitu, un ķēniņ� tam iedeva citu pili par mājokli, savai pilij iepretim, tikai liels ezers vien bij starpā.

Bet pēc kāzām Lauriņ� reiz skatījies pa savu pils logu un domājis: �Lauriņa vārdā! kaut mana pils būtu zelta, un kaut glā�u tilts stieptos pār ezeru no manas pils līdz ķēniņa pilij, un tiltam abās puses kaut būtu balti bērzi ar zelta lapām!�

Tā noticis: pils bijusi tūdaļ zelta, pār ezeru gadījies glā�u tilts, un koki ar zelta lapām abās pusēs mirdzēju�i kā mū�īga saule.

Tad Lauriņ� no rīta vēl domājis: �Kaut mans sievas tēvs rīta kurpēm nāktu pār tiltu pie mums!�

Tūlīt ķēniņ� nācis ari. Bet Lauriņa sieva, tēvu tādu ieraudzīdama � rājusies: �Kā tu nu manu tēvu tādā apģērbā pie mums aicini!�

�Nu labi!� Lauriņ� atteicis, �lai tad viņ� atbrauc zelta karietē, se�iem melniem ērzeļiem un ķēniņa drēbēs.�

Un tūlīt ķēniņ� brauc ari tādā izskatā. Atbrauc gan, bet dusmīgs: kāpēc znots viņu gribot jokot? viņ� par to cel�ot karu ar viņu!

Labi � un tūlīt sūtījis zaldātus pret Lauriņa pili. Bet Lauriņ� vēlējies: �Kaut visi zaldāti paliktu par baltiem bērziem ar zelta lapām!� Tā noticis, un nu sievas tēvs pateica Dievam, ka varēja ar znotu mieru derēt, lai zaldātus atlaistu.

Atlaidis un tad teicis: �Kālab tu, sievas tēv, man tādu vecu pili iedevi, tādēļ es tev liku rīta drānās uz kapiju nākt; bet nu dzīvosim godīgi.�

.

Kādam ķēniņam trīs princeses. Reiz princeses iet gar jūrmalu pastaigāties un ierauga laiviņu. Tās iekāpj laiviņā un vizinās. Bet par nelaimi vētra laiviņu aizdzen tāļu jūrā. Trīs dienas un trīs naktis �īs svaidās pa viļņiem, kamēr beidzot nokļūst sve�ā, sve�ā pilsētā. Pilsētā princeses apmetas pretim ķēniņa pilij. Kādu dienu ķēniņ� iet garām, kur princeses dzīvo. Vecākā māsa, ķē�niņu ieraugot, saka: �Ja viņ� mani precētu, tad es ap�ūtu visu valsti.� Otra atkal saka: �Ja viņ� mani precētu, es atkal visu valsti apmazgātu.* Bet tre�ā saka: �Ja viņ� mani precētu, tad man būtu trīs dēli, kuriem saule krūtīs, mēness mugurā un zvaigznes visapkārt.�

Ķēniņ� to sadzird un apprec tre�o māsu. Drīz pēc kāzām ķēniņam jāiet uz ilgu laiku karā. Ķēniņienei piedzimst pa to laiku pirmais dēls ar sauli krūtīs, mēnesi mugurā un zvaigznēm visapkārt. Bet vecākai māsai tas gau�i skau�. Viņa nozog bērnu un aizdod aiz deviņām valstīm burvju mātei. Burvju māte pieslēdz spo�o dēlu pie dzirnavām un liek lupatas malt. Ar otru ķēniņienes dēlu tāpat notiekas. Bet, kad ķēniņienei tre�ais dēls piedzimst, tad vecākā māsa paziņo ķēniņam, ka viņam tāds dēls piedzimis kā kaķēns. Ķēniņ� paliek skumīgs. Tas pasaka ziņu nesējam, lai māti ar bērnu mucā ieliekot un jūrā iesvie�ot. Tā izdara. Bet brīnuma dēls mucā aug ļoti ātri, gāndriz jau rūmes pietrūkst. Tad tas saka mātei: �Sper�u dibenu ārā!�

Bet māte atbild: �Nesperi, nesperi � noslīksim!� Te uz reizi muca apstājas pie sve�as salas. Ko nu vairs gaidīt! dēls sper dibenu laukā.

Muca pieskalota pie salas. Uz salas tie atrod skuju būdiņu, kur pārgulēt, un koka bisi, ar ko pārtiku pamedīt. Tre�ā dienā brīnuma dēls, pīles medīdams, satiek lielu vīru, kuj� lūdzas no�autās pīles. Viņ� iedod vienu pīli; bet tas nav ātrāki mierā, kamēr atdeva visas pīles. Lielais vīrs paņem pīles un apēd, bet dēlam dāvina par to labumu mazu spieķīti, sacīdams: �tas sāvā laikā noderēs!� Būdiņā dēlam neviļus spieķītis piesitas pie zemes. Te uz reizi trīs vīri klāt un prasa: �Ko darīsim? Dēls nezin, ko atteikt; piesit atkal spieķīti pie zemes, un vīri pazūd. Māte to noskatās un pamāca dēlu neraidīt vīrus projām, bet teikt, ka vēloties glā�u pili ar glā�u tiltu līdz otrai jūras malai. Viņs paklausa māti, pasauc atkal vīrus, un lūk, glā�u pils ar tiltu, viens divi, gatavi. Tagad nu kuģi vairs nevarēja braukt tie�ām: katram kuģim papriek�u bij jāizlūdzas uz salas pēc ceļa, jo tilts priek�ā. Reiz piebrauc kapteinis ar lielu kuģi un sūta savu sulaini� mori�uz salu ceļa prasīt. Brīnuma dēls piesit ar spieķi un paliek pats par mori, lai varētu ar kuģi tā nepazīstams pie sava tēva aizbraukt. Un tavu laimi, kuģis ari taisni nodomājas braukt uz viņa tēva valsti,

gribēdams tur savas preces pārdot. Us krasta brīnuma dēls atkal piesit ar spieķīti un paliek neredzams, lai varētu klusu kapteinim pie tēva līdz aiziet. Kapteinis tūdaļ ķēniņam stāsta, ka uz jūras glā�u pils un glā�u tilts. Ķēniņ� grib braukt pili skatīties, bet viņa sieva, pirmās vecākā māsa, kuru, no kara pārnākdams, apprecējis, � tam iestāsta: �Ko nu �abinies, brauksim labāk uz me�u. Me�ā zinu kādu ozolu> kur tāds me�a kaķis, kas uz koka kāpjot runā un zemē kāpjot dzied.� Moris to visu dzird. Viņ� piesit ar spieķīti un liek saviem vīriem kaķi atnest. Ķēniņ� aizbrauc kaķi skatīties; bet neatrod nekā. Otrā dienā ķēniņ� grib atkal braukt pili skatīties. Bet sieva atsaka: �Ko nu gribi; brauksim labāk uz kādu kalnu, kur tāds me�a kuilis, kas pats velk arklu un ar.�

Moris piesit ar spieķīti un pavēl kuili atnest pie sevis. Izbraucas atkal par tuk�u. Tre�ā dienā ķēniņ� atkal grib uz jūru, pili skatīties. Bet sieva saka: �Ko nu vāries; brauksim labāk aiz deviņām valstīm, tur atradīsim burvju māti, kurai divi lupatu malēji. �iem abiem saule krūtīs, mēness mugurā un zvaigznes visapkārt.�

Moris, to dzirdēdams, pavēl malējus atnest. Bet vīri atnāk atpakaļ un saka, ka lupatu malējus nevarot burvenei atņemt. Moris nu papū� spieķītim otrā galā. Ak brīnumi: nāk kara spēks tik liels, ka sniedzas no spieķī�a līdz burvenei. Burvene ierauga kara spēku, paceļas gaisā un skatās, kur gals. Bet, kad gala nevar saredzēt, tad aizlai�as savās bailēs pa gaisu projām. Vīri nu atpestī malējus un atved pie brāļa. Ķēniņ� aizbrauc devītā valstī un atkal nedabū nekā redzēt. Tagad tas sadusmojas uz sievu un brauc viens pats glā�u pili skatīties. Bet, ko viņ� te atron? Te ir viņa pirmā sieva ar trim brīnuma bērniem. �ī nu izstāsta it visu, kā noticies. Ķēniņ� tūdaļ liek otru sievu � raganu ar zirgiem saraustīt un dzīvo ar saviem spo�iem dēliem un pirmo sievu it laimīgi no jauna.

.

Kādam tēvam trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Kādu dienu viens no gudrajiem dēliem sācis tēvam virsū plīties, lai lai�ot viņu pasaulē. Tēvs laidis. Nu gudrais dēls gājis, gājis, bet, kā par nelaimi, nevarējis nekur darba dabūt. Beidzot saticis kādu vīru un lūdzies, lai jel dodot darbu. Vīrs atteicis: �Ja esi mierā ar to algu, ko no laba prāta samaksā�u gada laikā, tad nāci �urp.� Dēls bijis ar mieru. Kad gads bijis pagalam, tad vīrs iedevis dēlam galdautu par algu, sacīdams: �Uzcītīgi tu man kalpoji, labu algu dabūsi! �is galdauts vairāk vērts nekā nauda.. Tev viņ� tik jāizklāj un jāiesaucas: galdaut, klājies! tad tūlīt gadīsies tur virsū gardākie ēdieni, labākie dzērieni.�

Dēls pateicies un aizgājis uz mājām. Bet pusceļā uznācis vakars; bijis jāiegrie�as pie kāda saimnieka pārgulēt. Saimnieks uzņēmis gan, bet gribējis ari zināt, kas tas par galdautu.

�Tas ir tāds galdauts, kam nevar teikt: galdaut, klājies!� dēls atbildējis un aizgājis gulēt.

Bet, kamēr dēls gulējis, saimnieks paņēmis galdautu un uzsaucis: �Galdaut, klājies!� Tūlīt gadīju�ies gardākie ēdieni, labākie dzērieni. To redzēdams, saimnieks paņēmis dēla galdautu un nolicis citu no saviem galdautiem vietā. Otrā dienā dēls, nekā ļauna nedomādams, pārgājis māja un stāstījis tēvam, lai tūlīt aicinot viesus: viņs bū�ot ar savu galdautu visus labi pacienāt. Viesi sanāku�i. Nu dēls gribējis rādīt ko viņa galdauts spēj, un uzsaucis: �Galdaut, klājies!� Bet

nekā: galdauts neklājies un neklājies. Dēls gan sācis brīnīties, bet ko tas viss līdzējis. Viesi sāku�i smieties, tēvs palicis dusmīgs, visa lielība bijusi vējā.

Drīzi pēc tam atkal otrs no gudiajiem dēliem plijies tēvam virsū, lai to lai�ot pasaulē. Tēvs laidis. �is nu gājis, gaji�, bet ari nevarējis nekur darba atrast. Beidzot saticis to pa�u vīru un lūdzies, lai jele dodot darbu. Vīrs atteicis: �Ja esi mierā ar to algu, ko no laba prāta tev gada galā samaksā�u, tad nāci �urp.�

Otrs dēls bijis ar mieru. Gada beigās vīrs iedevis otram dēlam aunu par algu, sacīdams; �Uzcītīgi tu man kalpoji, labu algu dabūsi! �is auns vairāk vērts nekā nauda. Tev tik jauzsauc: auniņ, gremo! tad auns tūlīt atgremos zelta dukātus.�

Otrs dēls pateicies un aizgājis uz mājām. Bet pusceļā uznācis vakars; bijis jāiegrie�as pie tā pa�a saimnieka pārgulēt, kur toreiz brālis gulējis. Saimnieks uzņēmis gan, bet gribējis ari zināt, kas tas par aunu.

�Tas ir tāds auns, kam nevar teikt: auniņ, gremo!* otrs dēls atbildējis un aizgājis gulēt.

Bet, kamēr �is gulējis, saimnieks paņēmis dela aunu un nolicis citu no saviem auniem vietā. No rīta otrs dēls pārgājis mājā un stāstījis tēvam, lai saaicinot viesus: viņa auns bū�ot visus bagātīgi apdāvināt. Viesi sanāku�i. Nu otrs dēls tūlīt ņēmies rādīt, ko viņa auns spēj, un uzsaucis: �Auniņ, gremo!� Bet nekā: auns negremojis. Dēls gan sācis brīnīties, bet tikpat: viesi sāku�i smieties, tēvs palicis dusmīgs, visa lielība vējā.

Pēc kāda laika atkal muļķītis plijies tēvam virsū, lai lai�ot ari viņu pasaulē; bet tēvs teicis: �Tavi gudrie brāli neko neizdarīja, ko tad tu domā pasaulē izdarīt?�

�Tēt, vai nu ko izdaru, vai neizdaru, bet laid gan mani!�

Tēvs laidīs ar. Muļķītis nu gājis, gājis, kamēr saticis to pa�u viru. Lai dodot darbu! muļķītis kaulējies. Vīrs atteicis: �Ja esi mierā ar to algu, ko no laba prāta tev gada galā samaksā�u, tad nāc �urp/

Labi, � bijis mierā.

Gada galā vīrs iedevis muļķītim rungu, sacīdams:

�Uzcītigi tu man kalpoji, labu algu dabūsi! �ī runga vairāk vērts nekā nauda. Tev tik jāuzsauc: runga, siti! tad runga tūlīt mizos katru, kas tik tev iedomājies pāri darīt.�

Muļķītis pateicies un aizgājis uz mājām. Bet pusceļā uznācis vakars; bijis jāiegrie�as pie tā pa�a saimnieka pārgulēt, kur toreiz abi brāļi gulēju�i. Saimnieks uzņēmis labprāt, bet gribējis ari zināt, kas tā par rungu.

�Tā ir tāda runga, kurai nevar teikt: runga, siti!� muļķītis atbildējis un nolicies gulēt.

Bet kamēr �is gulējis, saimnieks tīkojis pēc rungas. Viņ� domājis: �Ja galdauts un auns tik derīgi, tad jau runga būs vēl derīgāka.� Un tūlīt paņēmis rungu, uzsaukdams: �Runga, siti!M Acumirklī runga paklausījusi: uzlēkusi saimniekam mugurā un devusi un devusi. Iesākumā nabadziņ� gan kaunējies bļaut, bet, kad jau vispāri rādīju�ies zilumi, tad sācis bļaut nelabā balsī, tad skrējis muļķīti modināt, lai pestījot. Bet muļķītis teicis: �Ja atdosi galdautu un aunu, ko brāļiem noņēmi, tad pestī�u.�

�Atdo�u, atdo�u!�

Labi. No rīta muļķītis pārgājis ar galdautu, aunu un rungu mājās un teicis tēvam, lai saaicinot viesus. Tēvs domājis: �Laikam atkal rādīs kādas blēņas, bet, ja nu tā grib, saaicinā�u ar.�

Viesi sanāku�i. Bet muļķītis nerādījis vis blēņas. Kā uzsaucis: �Galdaut, klājies!� tā ari biju�i ēdieni, dzērieni tie visulabākie. Visi ņēmu�ies mieloties. Pēc maltītes muļķītis vēl iestiepis aunu, licis tam gremot dukātus un apdāvinājis visus bagātīgi; tik abiem gudrajiem brāļiem vēl ar to nepieticis. Tie zaimoju�i muļķīti, teikdami, ka gal�dautu un aunu viņi nopelnīju�i un nevis muļķītis. Ja muļķītis esot nopelnījis kaut ko, tad lai rādot �urp. To dzirdot muļķītim aptecējusies sirds: �Te ir mans nopelns: runga, siti!* Acumirkli runga klupu�i brāļiem, zaimotājiem, virsū un devusi un devusi. �ie sauku�i, lai glābjot, lai pestījot; bet muļķītis atteicis: �Ātrāk nepestī�u, kamēr apsolaties mani nekad vairs par muļķi nesaukt, nedz ari zaimot*

Brāļi āpsolīju�ies; muļķītis tūdaļ atpestījis.

.

Vecos laikos kāds tēva dēls bijis tik stiprs, ka cīkstoties neva�rējis tai apgabalā neviena pretinieka dabūt. Viņ� sataisījies iet citā apgabalā pretinieku meklēt. Gājis vienu diēnu, gājis otru dienu: nekur tāda atrast. Beidzot stiprinieks iegriezies vienās mājās, kur veca māmiņa plāceņus siekiem mērojusi.

�Kur, puisīt, eji?� māmiņa jautājusi.

�Eimu meklēt pretinieku cīkstoties.�

�Nu, kad pārnāks mani divi dēli, tad tu varēsi gan pacīkstoties.�

Māmiņa nu izcepusi vēl tre�o sieku plāceņu un tad gaidījusi dēlus mājās. Pēc kāda laika abi pārnāk: katram briedis padusē un stirna uz mazā pirkstiņa. Māmiņa noliek katram zieku plāceņu priek�ā un aicina ciemiņu pie tre�ā sieka. �ie noēd savu sieku gardu muti un izdzer pusmucu miestiņa; ciemiņ� turpretim nevar siekam kaudzītes noēst, kur nu vēl pusmucu pievarēt. To redzot, stipriniekam jau paliek pliekana dū�a: viņs bū�ot labāk no rīta cīkstoties. Vakarā māmiņa uztaisa vienam dēlam guļu pie vienām durvīm, otram dēlam pie otrām durvīm un ciemiņam plānvidū. Naktī viens dēls ieklepojas. Bet klepum tāds spēks, ka aizsvie� ciemiņu no plānvidus līdz otrajām durvīm, taisni otram dēlam virsū. Tūlīt otrais dēls ari ieklepojas un aizsvie� ciemiņu kā tauriņū atpakaļ pie pirmā klepotāja. Un tā nu stiprinieki sasvaida ciemiņu kā �ubmai�eli drīz uz vienu galu, drīz uz otru cauru nakti. No rīta �is ne uz to pusi vairs cīkstoties: viņ� lai� labāk ļekas vaļām; bet abi dēli lobj pakaļ. Par laimi bēdzējs satika vīru ar resnu baļķi uz kamie�a. Viņ� lūdz, lai jel paglābjot no tiem, kas viņam tur pakaļ dzenoties. Vīrs nosvie� baļķi, noķer a ^us brāļus, iebā� to vienu vienā bik�u kabatā, to otru otrā kabatā un tad saka bēdzējam: �Stei�dzies tik nu projām, cik ātri vari, kamēr viņi manās kabatās. Kad būsi aizgājis tik tāļu, ka nevarē�u tevi vairs saredzēt, tad laidī�u abus ārā!�

Mājās tēva dēls stāsta brīnīdamies: �Vai akls! Es jau nu gan esmu stiprs: bet tur uzgāju tādus, kam neesmu mazā pirkstiņa vērts: tie divi bij stipri, kur nu vēl tas tre�ais.�

.

Reiz kādam kungam ceļā salūza kariete. Laime vēl, ka turpat bija kalējs. Kungs lika karieti sataisīt, un kalējs par darbu no�prasīja veselu rubli. Neko darīt � kas jāmaksā, jāmaksā; bet mājā braucot, kungs aplam pukojās: �Par tādu nieku pa�ņem veselu rubliI Cik tad viņ� te strādāja? Tad jau kalējs vairāk pelna nekā kungs karietē sēdēdams. Ja labi apdomāju, tad jau es ari varu kalēja darbus strādāt un tikai bāzt rubļus kabatā. Pag, pag, pa�klusām labi jānoskatās kalēja darbi, un pa Jurģiem jāizdzen mui�as kalējs no smēdes � kal�u pats.�

Labi � mājā kungs ik dienas sāk iet pie sava kalēja smēdē un vaicā un stāsta tam �o un to; bet paslepen glūnēt glūn. kā kalējs kaļ. Tā kādu laiku kalēja amatu acīm labi izmācījies, kungs dzen kalēju no smēdes ārā, lai iet, kur grib, un pats ar savu ku�ieri paliks par kalē�jiem : kungs, a�e, kals, un ku�ieris pūtīs plē�as.

Labi. Otrā dienā atnāk no kaimiņu pagasta kāds saimnieks ar lielu dzelzs gabalu leme�us kalt. Kungs tūliņ itin lepni paņem dzelzi, ieliek ugunī, saber kaudzi ogļu virsū un saka:

�Ku�ieri, pūti nu!� Ku�ieris pū� ari, nabadziņ�, atspēries, kamēr dzelzs balta. Nu kungs uzrauj dzelzi uz laktas un saka saimniekam: �Siti nu!� Saimnieks paķer lielo veseri un dod ari, lai dzirksteles �ķīst. Sit, sit � dselzs jau paliek itin plāna, plāna, bet kalējs neko: lai tikai sit, kamēr nav atdzisusi. Beidzot dzelzs melna Neko darīt � liks ugunī, uzbērs lielu kaudzi ogļu un ieteiksies: �Ku�ieri, pūti nu!�

Ku�ieris pū� ari, nabadziņ�, kamēr atkal balta, un nu kaļ atkal. Saim�nieks gan negrib vairs sist, sacīdams: �Mēs jau to dzelzi izdedzināsim vien � te jau leme�i vairs netiks.�

�Kā netiks! Leme�i tiks, bet tu, muļķi, tikai nemāki labi sist. Ku�ieri, nāci �urp, tu labāki proti � siti tu !a Atnāk ku�ieris � kaļ, kaļ, bet ieme�i netiek vis.

�Tava dzelzs ne niekam neder: te jau leme�i neiznāk � kal�u labāk cirvi!�

�Nu kaļiet cirvi! cirvis mājā ari noder,� saka saimnieks. Dedzina atkal un kaļ, ko spēj. Pēc kāda laika kungs redz: dzelzs nav vairs daudz.

�Vadzi, saimniek, cirvis te ari netiek � kal�u nazi.�

�Kaļiet nazi; nazis mājā ari noder.� Dedzina atkal un kaļ un kaļ, ko spēj. Pēc kāda laika kungs redz: dzelzs pavisam maz.

�Vadzi, saimniek, nazis te ari netiek � kal�u īlenu.�

�Kaļiet īlenu! īlens mājā ari noder.� Dedzina atkal un kaļ un kaļ, ko spēj. Pēc kāda laika kungs redz: dzelzs gandrīz nemaz vairs nav � mazs, mazs nieciņ�.

�Vadzi, saimniek, īlens te ari netiek � kal�u �iku.� To sacījis, kungs paņēma vēl to, kas bij palicis, nokarsēja baltu un iemeta ūdenī. �iks! mazais nieciņ� nospurk�ķēja ūdenī, un nu bij ��iks� gatavs.

��iku� pataisījis, kungs prasa labu maksu par padarīto darbu � veselu rubli. Saimnieks atsaka: �Naudas man nav, bet kvie�i man gan mājās! atbrauciet vien, kalēja kungs, es jums godīgi aizmaksā�u.� Saimnieks pārbrauc mājā; bet kungs ari tūliņ liek ku�ierim iejūgt karietē, un nu brauks saimniekam pakaļ, lai ātrāki rokā dabūtu nopelnīto maksu. Ceļā kungs piemāca ku�ieri: �Klausies, es pats ie�u klētī ar maisu, jo pats ta�u labāki zin, cik jādabū par darbu; tu palieci ārpusē klausīties: ja saimnieks sacītu: diezgan! tad sauci: �Bēri, beri manu daļu ari � man gfūti bija sist!�

Labi, aizbrauc tur; saimnieks tūliņ ved jauno kalēju klētī. Bet aiz�durvē bij paslēpu�ies pāris stipru pui�u; tie sagrābj kalēju, nostiepj gar zemi, un saimnieks nu �auj kā �auj �im ar tādu vicu, kas sprakstos iz�

gozēta. �is � negribēdams, lai ku�ieris dzird, ka pērienu dabūjis � cie�, zobus sakodis. Labi nopērts, saimnieks sauc pui�iem: �Diezgan!" Bet ku�ieris ārā atbild: �Bēri, beri manu daļu ari � man grūti bija sist!� Saimnieks saka pui�iem: �Nu manis dēļ � dosim vēli� Pui�i sagrābj pa otru reizi kalēju, un saimnieks nu dod ari ku�iera tiesu �ika taisītājam.

Mājā braucot, kungs saka ku�ierim:

�Lai velns tevi parauj, ku�ieri! kamdēļ sauci, lai vēl ber?"

�Vai, kungs, jūs jau pa�i tā pavēlējāt: es arvienu izdaru, ko pa�vēlēju�i.�

�Nu, ja, ja! bet tiklīdz būsim pārbrauku�i � dedzini nost to sasodīto smēdi: es vairs nekal�u.�

Krustmāte Nāve.

Sen senos laikos dzīvoja kāds vīrs lielākajā nabadzībā: viņ� bij tik nabags, ka nespēja ne savu jaunpiedzimu�u bērniņu uz baznīcu aizdabūt krustīt, jo neviens pie tāda nabaga pat krustībās nenāca. Neko darīt � bāza savu dēliņu maisā un ne�ūs nesa uz baznīcu. Bij jāiet pa briesmīgi Melu me�u. * Me�a vidū satika jājēju baltā zirgā; tas vaicāja: kur �is eimot?

�Nesu savu dēliņu kristīt! nava neviena, kas palīdz.�

�Es tev palīdzē�u!� jājējs saka, �ja man dēliņu par krustdēlu dosi, tad aiznesī�u līdz baznīcai.-

Labi, � jājējs aiznesa bērnu, tēvs gāja nopakaļus kājām. Kad bērns bija nokristīts, jājējs aiznesa baltajā zirgā bērnu uz mājām un sacīja tēvam:

�Kad mans krustdēls būs se�padsmit gadu vecs, tad nāk�u viņam pakaļ.� To teicis, tas atdeva nabaga vīrelim labas dienas un aizjāja.

Pēc se�padsmit gadiem jājējs atkal baltā zirgā atjāja, pa�ņēma krustdēlu un aizveda kādā apak�zemes istabā. No rīta krust�tēvs stāstīja savam krustdēlam, ka viņ� esot nāve, un vaicāja: kādā amatā �is gribē�ot mācīties? Zēns atteica: �Mīļais krusta tēvs, kādu amatu tu man vēlēsi, ar tāda bū�u mierā!�

�Nu, tad labi � tu būsi dakteris! es tev do�u zāles un ar padomu palīdzē�u; bet pie tam cieti piekodinu: kad tu pie slimnieka būsi un mani redzi kāju galā stāvam, tad vari dziedināt; bet kad es galvas galā stāvu, tad neaiztieci slimnieku!� Labi. Drīzi vien jauno dakteri pa visu apgabalu izslavēja. Reiz saslima bagāts tirgotājs. Tas bij apsolījis pusi no savas mantas tam, kas viņu izdziedinātu. Dakteris aizgāja, redzējā nāvi kājgalā, iedeva zāles � vesels. Nu dabūja brie�smīgu naudu � tagad bij bagāts vīrs.

Otrā reizē atkal ķēniņa meita grūti saslima. Aizgāja dziedināt � redz: � �oreiz nāve gultas galvgaļa. Ko nu? Dakteris domā un sa-

domā: � liek uztaisīt tādu gultu ar vienu kāju un ieguldina tur ķēniņa meitu. Kad nu nāve atkal galvas galā pie�maucās, tā �is �igli pa�grieza gultu citādi :�nāve palika kājgalā, un meita vesela. Nu dabūja no ķēniņa vēl lielāku naudu un varenu godu bez tam Bet, kad pārgāja mājā � nāve krusta dēlu aplam sabāra, lai tā otrreiz vairs nekrāpjot.

Drīz pēc tam pats ķēniņ� iesirga. Nu ķēniņ� apsolīja pusvalsti tam, kas viņu paglāb�ot. Labi, � atnāca lielais dakteris, ieguldināja ķēniņu vienkājas gultā un ārstēja tāpat kā toreiz meitu. Bet nāve �oreiz par varu gribēja gultas galvgalā pie�maukties, un kā �ī tur par daudz uzbāzās, ta mans dakteris itin piepē�i pagrieza gultu labi stipri, tā ka nāve kukuriski iesprāga kaktā. Kamēr nu nāve no sitiena pa kaktu ķeparājas � viņ� iedeva ķēniņam zāles � tas vesels, un �im pusvalsts rokā. Pārgāja priecīgs mājā � atrada nāvi no dusmām slimu. Redzē�dams, ka ar labu vairs nesatiks tā kā tā � sadomāja nāvi labāk pavi�sam nogalināt. Izgāja laukā, uztaisījā labu bozi no ābeles koka ar deviņiem zariem un spēra nāvei tā pa galvu, ka tā uz reizi bij paga�lam. Beidzot aprakanosisto pakalnē un nu bij miers mājā.

Bet, kas nu notika � neviens cilvēks vairs nemira: dzīvoja visi nosirmoju�i, sakrupu�i. Vairāk gadu simteņu bij pagāju�i, vecie pavisam bij apniku�i dzīvot un brēca raudādami pēc nāves. Tad dievs prasija saulei: vai nezinot, kur nāve nogrimusi? Saule atbildēja, ka viņa nāvi nav redzējusi savā spo�umā. Tad aicināja mēnesi, zvaigznes: vai tie nezinot? �ie atbildēja: neesot manīju�i. Beidzot sauca vēju: vai tas nezinot? Vēj� atbildēja, ka drusciņ esot gan manījis, kur nāve palikusi. Nu pavēlēja vējam pūst, cik spēka. Vēj� pūta vareni kādas trīs dienas un izpūta nāvi no pakalnes. Nāve izcēlās kājas un aizbadējusies iesāka briesmīgi cilvēkus kaut; pirms, zināms, savu pa�a krusta dēlu patērēja, kufs tagad ļoti vecs bija tapis. Bet vecie, kas iepriek� tā pēc nāves bij brēku�i, tagad, nāvi atkal redzēdami, slēpās un muka pa kaktu kaktiem � bet kur tu izslēpsies no manīga: nost visi!

,

Vienam tēvam dēli: divi gudri, tre�ais muļķis. Reiz visi trīs brāļi aiziet pasaulē un ceļa maizei paņem līdz ari kumosu zaļas gaļas. Vakarā gudrie brāļi saka: �Vajadzētu zaļo gaļu uz�cept; bet kur te me�ā uguni dabūsi?�

�Dabūsim gan!� muļķītis ieteicas, �es uzlīdī�u egles galotnē un skatī�os me�a kokiem pāri, vai tad itin nesaredzē�u kautkur tāļumā uguni.� Labi, uzlīdis galotnē, vērojis, vērojis � ja: tur un tur spīdot gan uguns: lai vecākais brālis aizeimot pakaļ! Vecākais brālis aiz�gājis un atradis veciti pie uguns.

�Labvakar, veco tēv! aizdodi mums uguni zaļu gaļu pacepties.* �Labprāt, dēls! Bet man ļoti tiktos tavu apķērienu dzirdēt: vai vari man labus melus pastāstīt? Ja to iespēji, uguni dabūsi, ja ne � mārciņa gaļas no ciskas ārā.�

Vecākais brālis gudrojis, gudrojis melus � nekas neiznācis. Vecītis izgriezis mārciņu gaļas no ciskas un palaidis bez uguns.

Nu tai�ās vidējais brālis uguni dabūt.

Aiziet, vecītis saka: �Labprāt, dēls! Bet man ļoti tiktos tavu apķērienu dzirdēt: vai vari labus melus izdomāt? Ja spēsi � uguni da�būsi, ja ne � divas mārciņas gaļas no ciskas ārā.�

Vidējais brālis gudrojis, gudrojis melus, nekas gudrs neiznācis. Vecītis izgriezis divas mārciņas gaļas no ciskas un palaidis bez uguns. Beidzot aizgājis muļķītis.

�Labvakar, veco tēv! vadzi, iedosi drusku uguns; mums tur cepe�i cepami.�

�Tev laba mute, dēls! vai tu, varbūt, varēsi labus melus sadomāt? Ja vari � uguni dabūsi, ja ne � trīs mārciņas gaļas no ciskas ārā.� �Veco tēv! kas nu melus nesagudrot; re, labu patiesību, tas jau gfūtāki. Bet to gan saku; ja es melus neizgudrotu, tad nedosi man

uguni un izgriezīsi trīs mārciņas gaļas; ja turpretim izgudroju, tad pa�ņem�u uguni un izgriezī�u tev trīs mārciņas gaļas.�

�Ja, ja � to tu vari darīt; bet nu sāci!�

�Sāk�u gan � atļauji tikai siekalas norīt. Redzi, veco tēv, reiz staigāju pa me�u un esmu tā izsalcis, tā izsalcis, ka vēlējies mēli norijis. Te paceļu acis � ieraugu dobumā trīs izceptus balodī�us, tik mīkstus kā pūpē�us. Nu rau�u balodī�us ārā; kas ir: nevaru roku iedabūt dobumā. Pag! domāju � līdī�u pats pakaļ! Ielienu, noēdu balodī�us � nevaru vairs izlīst: a�e, noēdies tik resns � tai platumā,

skaties! kur, jāsaka, izlīdīsi. Nu gudroju, gudroju, beidzot man ie�aujas itin gudrs padoms galvā: aizteku mājā pēc cirvja, izrobu dobumu lielāku un nu izlienu ērti, jo ērti.�

�Tas viss var būt, dēls!�

�Pagaidi! vēl nesaki: tas var būt! apklausies tāļāk! Un tā nu eimu no me�a ārā � uz reizi dzirdu briesmīgu troksni. Domāju: ja pasaule negā�as, tad tur cits kas drīzi kritīs. Apskatos � kur nu no nieka pasaules tas troksnis, bet, a�e, pavisam cita nelaime: septiņas bites kaujas ar astoņiem vilkiem. Gribu iet �ķirt � domāju: kad no trok�ņa neaizkrīt ausis tuvāk pieejot. Beidzot notālumā uzsaucu labi pikti: �Ko kaujaties, pagāni?� Bites atbild: �Ko tad darīt! vilki, vārmākas, grib no mums, no katras bites � astoņas mucas medus izspiest.� Es pārdomāju: tā ir gan varmācība! Tūliņ izrauju zobenu, nokauju vilkus, novelku ādas, iz�āvēju, uzsienu ādu saini mugurā un nu ie�u uz labu laimi pārdot�

�Tas viss var būt, dēls!�

�Pagaidi! nejaucies starpā! Eimu, eimu, te padzirdu: debesīs esot tirgus. Ko nu gaidīt � kāpju kalnā un tikai eimu uz aug�u. Līdz ko esmu kalna galā, te gadās caurums, un kā krītu caurumā � iekrītu pa�ā tirgū. Pārdodu ādas un nu apskatī�os, ko nomiru�ie dara. Kas ir: ieraugu tavu tēvu un manu tēvu; bet manam tēvam klājās labāki: viņ� kāpa tavam tēvam mugurā un jādelēja, lai put.�

�Tas nav tiesa! kā vari tā teikt!� vecītis iesaucies.

�Nu, zināms, ka tas nav tiesa, bet es jau tikai gribēju uguni dabūt un no tavas ciskas tik daudz gaļas, cik maniem brāļiem izņēmi.�

Neko darīt vairs: vecītim bij jādod uguns un jāļauj no ciskas trīs mārciņas gaļas izgriezt.

.

Reiz bija gudra lapsa; tā apģērbās cilvēka drēbēs un gāja nabagot. Kādu vakaru viņa ienāca vienās mājās un iūdza nakts mājas, ko ari dabon. Bet saimnieki bij vārīju�i sausus zirņus, un nu lapsa ari no tiem dabon. Tomēr lapsa zirņus neēda vis kā citi cilvēki: paņēma tikai vienu pa�u zirni � vairāk nē.

Otrā rītā lapsa ar savu zirni aiziet uz otrām mājām un prasa saim�niekam: �Kur es savu zimi nolik�u?� Saimnieks atbild: �Nolieci uz loga!�

Lapsa noliek zirni uz loga un apsē�as krēslā. Bet gailis, turpat stāvēdams, paņēma zirni un apēda. Nu lapsa iet pie tiesas, apsūdz saimnieku un saimniekam jāatdod nabaģei gailis.

Paņēmusi gaili � aiziet uz tre�ām mājām un prasa saimniekam: �Kur es savu gaili ievieto�u?� Saimnieks atbild: �Ievieto manā aitu kūtī!�

Tiklīdz nabaģe savu gaili kūtī ielaida � tūlīt teķis nobadīja viņu.

Nu lapsa iet pie tiesas, apsūdz saimnieku, un saimniekam jāatdod nabaģei teķis.

Paņēmusi teķi � aiziet uz ceturtām mājām un prasa saimniekam: �Kur es savu teķi ievieto�u?� Saimnieks atbild: �Ielaidi manā govju kūtī!� Ielaida govju kūtī � lielais vērsis nobadīja teķi.

Nu lapsa iet pie tiesas, apsūdz saimnieku, un saimniekam jāatdod nabaģei vērsis.

Paņēmusi vērsi -aizgāja uz nākamām mājām un prasīja saim�niekam: �Kur es savu vērsi ievieto�u?

�Ielaidi manā zirgu stallī!*

Bet vērsis vēl ne labi nebij iegājis stallī, te saimnieka braucamais zirgs no staļļa ārā un nospēra vērsi, ka tūdaļ bija pagalam.

Nu lapsa iet pie tiesas, apsūdz saimnieku, un saimniekam jāatdod nabaģei zirgs.

Paņēmusi zirgu pie rokas � aiziet taisni uz tuvāko me�u. Un me�ā lapsa saka tā: �Taisni koki, greizi koki, taisaties par kamanām!� Trīs reiz tā teikusi � nokrita no gaisa jaunas, smukas kamanas. Nu lapsa iejūdza zirgu jaunajās kamanās un braukāja pa me�u arvien tāļāk un tāļāk.

Brauca, brauca � satika zaķi. Zaķis vaicā: �Kūmiņ, kur tu braukā ?�

�Braucu vizināties!�

�Ņemi mani līdz !�

�Ņemtu gan; bet tu salauzīsi manas kamanas. Tomēr ja nu tik dikti esi izkarsis braukt, tad lieci priek�kājas vien kamanās.�

Zaķis ieliek priek�kājas, un nu brauc abi. Gabalu pabrauku�i, lapsa saka zaķim: �Ko tu savus zābaciņus tik daudz plēsi � lieci visas �etras kājas iek�ā!�

Zaķis ieliek ari, un nu brauc atkal.

Brauc, brauc tādu gabaliņu � satiek vilku. Vilks lūdzas, lai viņu paved. Lapsa atbild: �Tu esi par daudz liels un smags � salauzīsi manas kamanas, bet, manis dēļ, divi kājas vari ari ielikt.�

Vilks ieliek priek�kājas kamanās, un nu brauc atkal. Pēc kāda laika vilks ieliek ari pakaļkājas kamanās.

Brauca, brauca tādu gabalu � satika lielu brūnu lāci. Tas lūdzās: �Mīļais kūmiņ! kaut tu zinātu, kā esmu piekusis; vai nevari mani kādu gabaliņu pavest?� Lapsa atsaka: �Ielieci tikai divi kājas iek�ā, tad ja!� Lācis atbild: �Ja divi vien, tad nav vērts, ka pie tevis eju sēdēt.�

�Nu!� Lapsa beidzot saka, �tad nāci ari un sēdi!�

Bet, kas nu notika? tiklīdz lācis kamanās iesēdās � kamanas tai. pa�ā vietā salūza.

Neko darīt � nu zaķim bij jāiet me�ā koku meklēt, ar ko citas kamanas uztaisīt. Zaķis aizgāja gan, bet iznesa tik tievu �agariņu, ka lapsai nebij ko pārlauzt.

Nu bij jāiet vilkam savā reizē. Vilks iznesa gan resnāku bērzu, bet lapsa apskatījās: tas ari neesot nekāds koks! un pārlauza. Tagad lācis gāja un iznesa resnu ozolu; bet ari to lapsa sacirta.

Tad lācis sacīja: �Nu, kūmiņ, ir tava reize!�

Lapsa atbild : �Ja, ja � tas viss labi ; bet. kad es iesu me�ā � jūs manu zirgu apēdīsiet. Tādēļ tu, zaķi, apskaties: ja �ie manu zirga estu tad bjauji! gan es dzirdē�u.�

Kad nu lapsa me�ā bij iegājusi � vilks sacīja uz zaķi: �Nu raugi tu tikai bļaut! tad mēs papriek� tevi apēdīsim un tad tikai zirgu!� Zaķis neatsacīja ne pu�plēsta vārda, un pa visiem trim apēda zirgu smalki; kauli vien tikai atlika ar ādu. Bet kaulus viņi sabāza ādā, nostādīga zirgu stāvus itkā dzīvu, un pa�i aizbēga.

Lapsa � me�ā iegājusi � sacīja tos pa�us vārdus, ko pirmo reizi:. �Taisni koki, greizi koki, taisaties par kamanām!� Trīs reiz to iz�teikusi � nokrita no gaisa jaunas, jaunas kamanas. Lapsa paņēma kamanas un velk no me�a ārā. Izvelk � brīnās: kur lācis, vilks ar zaķi paliku�i ? Apskatās vēl, bet neko nemana. Nu viņa ies pie sava zirga, piesitīs trīs reiz pie sāniem: ak tavu brīnumu! zirgs sakrīt. Ap�skatīsies labi � redz: zirgs pagalam. Nu viņa neko vairs ilgi nedomā: dzenas bēgļiem pakaļ, panāk tos pie �auras upītes un saka: �Jūs blē�i! jūs jau manu zirgu esiet apēdu�i?� Bet �ie tiepjas un tiepjas, ka ne viens, ne otrs neesot vainīgi.

Tad lapsa ķērās pie gudrības! viņa saka: �Kas pār �o upi pārlēks otrā malā, tas nebūs vainīgs.� Un zaķim pa�am pirmajam bij jālec � tā lapsa gribēja. Zaķis atbild: �Es esmu jauns un viegls zēns � māku labi lēkt, es it viegli pārtik�u otrā pusē.*

Un labi atkāpies, skries pāri; bet plauk�! iekrīt upē un noslīkst. Tāpat ar vilku un lāci notika: tie ari noslīka. Bet nu lapsai reize lēkt. �ī domā: �Es jau nu gan esmu laba lēcēja un ja tomēr iekritī�u, ir tad liela nelaime nebūs � esmu laba peldētāja.� To sacījusi, lapsa lēca pāri; bet, kas bij, kas nebij � iekrita tāpat kā zaķis, vilks, lācis un noslīka.

.

Vienam ķēniņam bija viens pats dikti skaists dēls; un otram ķēniņam atkal bija dikti skaista meita. Daudz, daudz preci�nieku gāja skaisto ķēniņa meitu precēt; bet neviens nevarēja izdarīt tos darbus, ko ķēniņiene lika, un tādēj visus precinie�kus ar zobenu nomaitāja bez jebkādas �ēlastības.

Arī ķēniņa dēls beidzot saposās skaisto ķēniņa meitu precēt, maz bēdādams par raganu, par paredzamo nāvi. Gāja, gāja�te ceļā ierauga vienu cilvēku, tik resnu un lielu kā katru kalnu.

�Ko tu te guli?viņ� prasa. Lielais, resnais atbild: �Kā es negu�lē�u�man stipri gribas ēst!�bet, saki, uz kurieni tu tā labi iesi?�

�Es ie�u sievas precēt! � vai nenāksi līdz?*

�Ja!� lielais, resnais it jautrs iesaucās, �to varu darīt � varbūt, tur dabū�u ēst"

Labi,�aizgāja abi. Gabalu pagāju�i�ieraudzīja aplam gāju cilvēku, kas trīsreiz ap kalnu bij aptinies.

�Ko tu te guli?� �is prasa. Garais atbild: �Kā es negulē�u�man nav kur iet; bet saki, uz kurieni tad tu tā labi iesi?"

�Es ie�u sievas precēt!�vai nenāksi līdz?"

, �Labprāt!*

Aizgāja visi trīs. Gabalu pagāju�i � ieraudzīja vienu vīru, kas pieliecies tura ausi pie zemes. �ie prasa: �Draugs, ko tu te dari?"

�Ko daru! apklausos kā zāle labi aug! bet uz kurieni tad tu tā?"

�Es ie�u sievas precēt! � vai nenāksi līdz?* �

�Labprāt!�

Aizgāja visi �etri. Gabalu pagāju�i � ieraudzīja vienu vīru, kas dikti karstā saulē valkāja ka�oku un vēl trīcēja kā apses lapa. �ie vaicāja:

�Kāpēc tu drebi tik karstā saulē?�

�Ja, kā lai nedrebu � man jau ir tā: � jo karstāka saule, jo vairāk man salst: bet jo labi salts, jo man karstāki; bet, saki, uz kurieni tad tu?� �

�Es eimu sievas precēt!�vai nenāksi līdz?�

�Labprāt.�

Aizgāja visi pieci. Gabalu pagājusi�ieraudzīja vīru, kas vienu deguna pusi aizspiedis, otru tura vaļā. Vaicāju�i: kāpēc tā?

�Ja, kad es laistu to otru pusi vaļā, tad visu pasauli izputinātu, tāds vējs tad saceltos; bet uz kurieni tad tu?*

�Es eimu sievas precēt!�vai nenāksi līdz?�

�Labprāt! �

Aizgāja visi sē�i. Gabalu gāju�i�ieraudzīja vīru, kas vienu aci aizmiedzis, otru atvēris. Vaicāju�i: kāpēc tā?

�Ja, redziet, tagad jau ir diezgan karsta saule; bet ja otru aci ari ātvērtu, tad visa pasaule sadegtu; bet, saki, uz kurieni tad tu?�

�Es eimu sievas precēti � vai nenāksi līdz?�

�Labprāt!�

Aizgāja visi septiņi. Gabalu gāju�i � ieraudzīja vēl tādu vīru, kas skatījās un nezin cik tālu skatījās. �ie vaicāju�i:

�Ko tu te skaties?�

�Ko skatos! vai neziniet, ka man visa pasaule jāapredz; te es stāvu, visu pasauli apredzu; bet uz kurieni tad tu?�

�Es eimu sievas precēt! �vai nenāksi līdz?*

�Labprāt!�

Aizgāja visi astoņi. Nonāku�i pie ķēniņa pilsētas; dēls saka saviem biedriem: �Paliekat jūs ārpus pilsētas, es ie�u ķēniņa pili pie ķēni�ņienes ķēniņa meitu bildināt.

Labi, � iegāja pie ķēniņienes; tā atbild tā:

�Do�u gan tev savu meitu, ja tikai padarīsi, ko tev lik�u: � rītā pilsētas ārpusē izsūtī�u trīs tūksto�i vēr�u, trīs tūksto�i mucu dzēriena; ja pa trīs stundām vēr�us spēdīsi, dzērienu izdzersi � meitu do�u, ja nē�galva ar zobenu tev nost.�

To dzirdējis, dēls izgāja no pilsētas pie biedriem un stāstīja, kāda traka precība �im gadījusies:�kas tikai apēdī�ot un apdzer�ot tos vēr�us un tās mucas?

Tad lielais, resnais pasmējās gardi:-�nu dabū�ot vienreiz paēst� lai tikai nākot vēr�i, lai nākot dzērieni!

Rīta agrumā atveda dzērienus, atdzina trīs tūksto�i vēr�u�tā mans resnais tēviņ� ņems vienu mucu �pacels pie lūpām � izdzer; ņems otru mucu, pacels pie lūpām�izdzer, un tā visas trīs tūksto�i pa kārtai vien. Izdzēris mucas �viņ� saka: nu esot atveldzinājis mēli�nu varot uzēst! To teicis, tas paņēma vienu vērsi aiz astes, iemeta mucā kā ķiļķenu, tad piesita pie mucas dibena ar knipi: � vērsis nost un kā nost, tā mutē iek�ā: � apēsts; tad paņēma otru vērsi, tre�u, ceturtu, un tā pa kārtai vien visu trīs tūksto�us.

Pabeidzis ēst, viņ� noslauka muti un �ēlojas un �ēlojas, ka neesot pieticis visas trīs stundas ko ēst, tas tikai divām stundām vien bijis.

Pēc trim stundām ķēniņiene atnāca raudzīt, kā iet ar ē�anu, un atrada, ka viss apēsts un apdzerts. Nu meita būtu bijusi atdodama, bet nekā:��ī saka dēlam: �Mana meita kop� trim gadiem braukāja pa jūj-u, un tur viņai iekrita dimanta gredzens; ja vari �o gredzenu atrast un atnest, tad meitu do�u, ja nē �kakls ar zobenu nost!�

Nu dēls atkal izgāja pie biedriem: � tā un tā!

Tad garais cēlās ķājas un ņēma redzīgo uz rokām, pacēla labi augstu gaisā: � lai nu skatoties, kur gredzens meklējams! Pasaules apredzētājs skatījās uz vienu pusi, uz otru, tre�u, te ierauga gredzenu pa simtu jūd�u jūrā.

Labi,�tūliņ garais aizsoļoja turp, iebrida jūrā tā labi līdz krūtīm, izzvejoja dimanta gredzenu ar pirkstiem un atnesa dēlam; dēls atkal ķēniņa meitai.

Nu meita būtu bijusi atdodama, bet nekā � ķēniņiene saka: �Ritu lik�u izvest ārpus pilsētas trīs tūksto�i asu sausākās malkas un laidī�u uguni klāt:�ja tad nu tu, vai ari tavs kalps, malkai apak�ā palīdis, karstumu izcietīs, tad meitu do�u, ja nē � galva ār zobenu nost!�

Dēls izgāja pie biedriem: tā un tā!

Bet salējs pasmējās: �Lai dedzina, lai! mani tas karstums neaiz�tiks ne par matu:�jo karstāki degs, jo saltāki būs.�

Un rītā nu saveda trīs tūksto�i asu malkas, sakļāva sārtu, pabāza salēju apak�ā un pielaida uguni. Nu dega, nu dega tāda uguns, ka bailes; bet salējs apak�ā trīsēja un kliedza: � ko dedzinot, ko nede�dzinot�vai gribot nosaldēt viņu!

Nu ķēniņiene nekā nevarēja darīt vairs � atsauca mācītāju un lika dēlu ar ķēniņa meitu salaulāt. Bet līdz labi salaulāja � ķēniņienei atkal cita nelaime prātā: tā ieslēdza abus laulātos īpa�ā istabā un piesacīja, ka �im jaunā sieva līdz pusnaktij jāauklē klēpī; ja pusnaktī vairs nebū�ot klēpī, tad �im galva nost.

Neko darīt, � dēls paņēma sievu klēpī un sāka auklēt. Bet ķēniņa dēla biedri apņēmās savu kungu līdz pusnaktij sargāt, kamēr beigs auklēt: garais aptinās trim kārtām ap namu, lielais iegulās durvju priek�ā, un tie citi � mazākie � izklīda pa jumta aug�u. Sargāja, sargāja, bet visi bij labi izvārgu�i, aizmiga, pusnakti nesagaidīju�i. īsi priek� pusnakts dēls atmodīsies � apskatīsies labi: auklējamā sieva nav vairs � klēpis tuk�s � �ī projām. Nu sauca biedrus, savus kalpus, lai mostas, lai ceļas � sieva pagalam!

Garais tad pacēla redzīgo pa roku galiem gaisā: lai skatoties tālumā, kur bēgle palikusi! Redzīgais skatījās � ieraudzīja sievu pa simtu jūd�u apak� akmens paliktu. Nu aizskrēja pakaļ, atnesa bēgli atpakaļ un iedeva otrreiz ķēniņa dēlam klēpī, lai auklē.

Un bij ari laiks auklēt, jo patlaban ķēniņiene pa pa�u pusnakti at�nāca raudzīt, vai ir vēl klēpī, vai nav.

Un atradusi, ka ir gan, � �ī saīga vien, un nu bij jādod dēlam gan zirgi, gan rati, gan ku�ieri, lai ved sievu mājā.

Labi, � aizbrauca ar sievu, ar visiem biedriem.

Bet līdz bij aizbrauku�i � ķēniņiene v�l �ēloja savu meitu un sūtīja kara spēku pakai, lai meitas aizvedēju ceļā nokaujot.

Kara spēks aizgāja, ka nodimdēja vien; bet dzirdīgais, padzirdējis briesmas � sacīja dēlam: lai sataisoties! tā un tā. Bet resnais tik pasmējās: �Atvēliet tikai man|�

Un, kad nu kara spēks atskrēja pa�ā tuvumā, tad resnais atgriezās atpakaļ un sakraukājis spļāva kara spēkam tādu spļāvienu acīs, ka �ie pa kraukām ne izbrist, ne pabrist: kā pa mielēm bradāja tikmēr, kamēr apslīka; tikai da�i, kas ap malām bij paliku�i neapkraukāti � tie aiz�bēga pussveikā un pastāstīja ķēniņienei, kāda klizma �iem uzbrukusi.

Tad ķēniņiene sapiktojās vairāk nekā vajaga un sūtīja jātnieku kaja spēku pakal.

Bet nu tas biedrs, kas vienu aci aizmigtu turēja � atvēra abas acis vajā: tūdaļ tāds saules karstums svilināja jātniekus, ka visi sa�gruzdēja par pelniem. Un nu tas, kas vienu deguna pusi turēja cieti palaida abas puses vajā: tūdaļ sacēlās tāds vēj�, ka jātnieku pelnus pa gaisu vien aizpūta uz ķēniņienes pili atpakaļ; bet dēls aizbrauca sveiks un vesels ar jauno sievu uz savu valsti.

.

Kad Dievs jau bijis radījis kokus, zvērus, putnus, zivis, � tad Daugavas vēl nebijis. Un zvēri, putni�savā vaļā dzīvodami � jau sāku�i ķildoties. Dievam tas nepaticis; tādēļ sasaucis visus zvērus, putnus, zivis pie darba;�licis rakt Daugavu. Sanāku�i ari visi, visi. Un zaķis ar lapsu veiklākām kājām � tūliņ mēroju�i upei ceļu: �zaķis lēcis, lapsa atkal pa zaķa pēdām ar kuplo asti ievilkusi robe�as! kurmis � zemes urķis � pa ievilkto robe�u dzinis pirmo vagu, bet āpsis vagu pakasījis lielāku; lācis atkal � kā jau stiprinieks � klēpjiem vien grābis zemes un bēris gubās, no kā Dauga�vas krastos kalni gadīju�ies. Ari citi zvēri, putni strādāju�i, ko nagi nes, un tā drīzi vien Daugavas grava bij izrakta.

Nu Dievs atnācis padarīto darbu apskatīties un vispirms pamanījis lāci ar kurmi, kas � kā no darba nākdami � viscaur biju�i melni, du�bļaini. Viņ� brīnum uzslavējis abus par �akliem strādniekiem un vēlējis tās pa�as drēbes arvienu nēsāt kā godājamu piemiņu. Ir vilkam, kas daudz bij pūlējies ar purnu un kājām, atstājis tās melnas uz mū�u.

No putniem vis�aklāki esot strādāju�as zoss ar pīli; tām Dievs tad atvēlējis upē mazgāties un peldēt; bet citiem putniem � kas drusku mazāk pūlēju�ies � vēlējis tikai upes ūdeni dzert.

Un kamēr tur ar tiem citiem runājis, Dievs pacēlis acis � ieraudzījis vienu pa koku zāriem lēkājam, svilpojam; � tā bijusi vālodze�lietus putniņ�. Dievs vaicājis: �Nu, ko tad tu te lēkā? vai tu nemaz ne�strādāji?�

�Kur tad nu es tik rupju darbu strādā�u � man jau smalki svārki mugurā; iekāpu gan upē, gribēju sākt, bet apskatījos: kur manas dzeltenās bikses � tās samaitāju�ās, un tā apdomājos labāk nekā nedarīt.�

�Tā, tā! tad dzeltenie svārki tev vairāk par ļaunumu nekā par labumu. Nu labi: paturi tad savus dzeltenos svārkus un tās pa�as bikses ar visiem dubļiem, cik todien�iekāpjot vien notaisīju�ās; bet mū�am tev nebūs brīv dzert skaidra ūdens ne no upes, ne avota, ne ari dīķa � ar rasas lāsēm, kas uz akmeņiem, tu dzesināsi slāpes.�

Un vēl �o baltu dienu lietus putniņam-vālodzei �is sods jānes; kad negaisam tuvojoties citi putni sen jau apklusu�i, tad viņ� vien vēl �ēli raud par savu toreizējo lepnību.

Ja, un tā nu Dievs �lietus putniņu-vālodzi nosodījis �pagriezies drusku sāņus, iēraudzījis buti pa smiltīm vārtāmies un �ēlodamies ieteicies: �Ak tu butīte, nabadzīte, kā tu ari pa smiltīm vārties.�

Bet bute pārgalvībā mēdījusi pakaļ: �Ak ķu, buķīķe, nabaģīte, kā tu pa smiļķīm vārķies!�

�Labi!� Dievs teicis, �kad tu mani mēdi, tad lai tava mute ari paliek tik greiza kā tu viņu mēdīdama savilki.�

Un, re, vēl �odien butei mute greiza.

Beidzot Dievs vaicājis: �Bet kur tad vēzis? vai tas nemaz nav redzams?�

�Kā, vai tev acis paka|ā, ka mani neredzi!* vēzis rupji atbildējis.

Par tādu atbildi vēzis dabūjis lielu sodu: visu mū�u pa�am acis jānēsā paka|ā.

Pēc tam Dievs ar zelta kausu ielējis izraktajā gravā ūdeni, norā�dījis, uz kuju pusi tam tecēt, un nocauds jauno upi par Daugavu.

Cūku gans Lauriņ� Ķēniņa dēls Galdaut, klājies!

Kā stiprinieks izmācīts �iks

Krustmāte Nāve Labi meli Lapsa par nabagu Precinieks un viņa palīgi Kā Daugava cēlusies

Pirmsskolas vecuma bērniem Faksimila izdevums

TAUTAS PASAKAS UN TEIKAS

Izdota RKU �Skonlo�, 226011 Rīga, Elizabetes ielā 75. Reģistrācijas apliecības \" (H10070. Iespiesta Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11. Pasūt. № 101317.