DOKU ATIS

MANS DZĪVES RĪTS

ANNA BRIGADERE

ANNELES stĀsti

Atmiņas iz bērnu dienām

M ans vectevs neesot bijis necik liels no auguma � tāds vidējs cil�vēks. Bet man, zēnam, viņ� izlikās liels, liels. Es domāju, ka neviena vairs otra tik liela nav kā mans vectēvs. Un vecs bez gala ar'*[1] man viņ� izlikās. Bet tur bij vēl viens otrs tēvs, tas vienreiz bij atnācis uz mūs' māju rutku pirkt, dēls �im ēst nedodot, un tam bij tādā baltā koka dozītē* brilles glabājamas; viņ�, lūk, bij liels grāmatnieks: izlasīja, lai kāda grāmata gadījās, � tad tas gan man izlikās vēl daudz vecāks nekā mans vectēvs. Bet tas atkal bij mazs no auguma un klibs vēl klāt. Mūsu ļaudis viņu sauca par klibo Bozīti un mūs, bērnus, reizām* ar �o baidīja: �Nu, nu, tā vien jūs te trakojiet. . . atnāks klibais Bo zīts*, iebāzīs maisā . . Bet Bozīts bija glu�i nevainīgs cilvēks tādās lietās, un maisa viņam nebūt nebija � to jau es biju smalki izpētījis; man tik nāca smieklis*, kad viņ� ziem'* svētdienas rītos pārrausās pār

mūsu slieksni un klepodams un elsdams sacīja labrītu; tad man katr�reiz ienāca prātā mīkla: �Mazs, mazs vecīts ar kaula ka�ociņu,� � un tad es varēju smieties. . . zināms, klusiņām, pats savā nodabā � slotiņa, redz, aiz sijas. . . Bet rokas bij Bozī�am tikpat lielas kā ma�nam vectēvam; un Bozī�am rokas trīcēja, kad viņ� vilka baltajai briļļu dozītei vāku vaļā. Es domāju: būt'* viņ� labāk man to dozīti atdevis! Mans tēvs reiz teica � nez kā tur tā runa bij sanākusi � , Bozīts ar tāpat reiz esot jauns bijis; to mans tēvs teica uz lielajiem cilvēkiem, bet es pie sevis nodomāju, sak, tas nu gan nevar būt tiesa, jauns viņ� gan nav bijis, tas velti! Tāpat atkal par otras sētas Jēkapu domāju, ka tas nekad vecs nebūs. Kā gan otras sētas Jēkaps tad izskatītos, ja viņ� būtu tik vecs kā Bozīts! Nē, tas nevar būt! Nu, lai, par piemēru, uzvelk Bozī�am otras sētas Jēkapa spīdo�os zābakus kājā, lai apliek viņam Jēkapa �ka�mēra�* �alli ap kaklu, lai iesprau� viņam Jēkapa �jaktspīpi�* bezzobu mutē, lai pakar Jēkapa plinti plecos � ei, tur jau zirgam jāsmejas! Nē, tas nevar būt! Bozīts nav jauns bijis, un otras sētas Jēkaps ar' nebūs vecs � nekad un nekad! Mans tēvs tur maldās ne�ēlīgā modē. Jeb ar' viņ� to tik tāpat joku dēļ stāsta?

Nu, bet nu atkal pie vectēva. Cik es no viņa atminos? Mazu liet. Laikam tā kādas reizas trīs �etras viņu tiku redzējis. Bet tā � pasacīt, kāds no ģimja bij, kā runaja,'kāda bij balss, � to vairs nevaru iedo�māt. Vienreiz, atminos, stāvu ērk�ķu krūmā aiz zedeņiem un �ķinu ogas. Nāk vectēvs gar klēts stūri � trepes pār pleciem, cirvis vienā roka, bet otrā kādi trīs mazi putniņi � visi trīs beigti, galviņas vien uz leju nokā�ru�ās kā zvārgulī�i. Mani ieraudzījis, vec�tēvs saka: �Nācu, dēls, �e putni, pacilā un tad atdod kaķam!� Putnus izmīlināju un tad beidzot, paaicinājis kaķi, tam visus trīs no�metu priek�ā. Bet � ak tavu �ausmu! � ar kādu bezgalīgu negantību kaķis viņus cit'* pakaļ cita sagrāba mutē un rūkdams aizskrēja! Man aiz �ēluma vai raudas paspruka. Bet tās jūtas drīz pārgāja � ko tur par beigtiem putniem . . . blēņas! Tomēr putnu domas neizgāja vis tik drīz no galvas; es sāku gudrot, kā gan cilvēks var putnus noķert. Cilvēks ta�u, kā zi�nāms, nav nekāds gaisa skrējējs. Vectēvs ar' nav nekāds gaisa skrējējs, bet kā viņ� bij varējis tos trīs putnus saķert? Bei�dzot izgudroju gan. Vectēvs, protams, būs notaisījis lielam, garam kokam asu galu, kadā vieta paslēpies, nogaidījis, kur �ie skrien pa gaisu, un tad tos nodūris. Ka vectevs zvirbulēnus, �ķūņa jumtu lāpīdams, bij no perēkļa izņēmis � kas to man teica? No putnu duramās kārts manas domas virzījās atkal uz citu kaut ko tādu garu; es domāju tik tā: nezin, kad visas pasaules adatas saliktu cit' citai galā, vai tad sniegtos līdz de�besīm? Debesis, es domāju, tik augsti, cik līdz musu verstes* sta�bam tāļu*, t. i., pēc maniem vēlākiem aprēķiniem � nepilnu versti. Bet lai tas paliek; stāstī�u atkal, cik zinā�u, par vectēvu. Vienreiz mūs' māja bij laikam ta kā kāds �gods�*: cilvēku bij lieli* daudzi is�tabā, visi runājās un smējās, uz loga bij pudele, pusē ar brandvīnu, un glāzīte, tāda ar kāju, tai līdzās. Visur istabā bij ļoti skaisti: griestos bij piesprausts visādu skaistu papīriņu un skuju. Arā bij pulka kamanu un sve�u zirgu, ar deķiem apsegtu; tie ēda sienu, ka skraukstēja vien; citiem bij kules galvā uzmauktas. Un pa pagalmu mazi puikas mētājās ar sniega pikām, vienai mazai meitenītei viens puika iemeta ar sniega piku par aci, un tad meitenīte sāka raudāt. Man ārā tā nepatikās, man jau labāk gribējās dzīvot istabā un ska�tīties lielajos cilvēkos. Visi citi no drēbēm bij gandrīz tādi pa�i kā mans tēvs, cepures visiem bij galvā; bet tie divi viesi bij savādi, tie vienmer dzīvoja bez cepurēm, un viņiem bij pie svārkiem uz muguras katram pa divas pogas. Bet par tām pogām es vēl tik daudz nebrī�nījos kā par to balto papīru, kas abiem kungiem bij aiz svārkiem aizbāzts pret pa�ām krūtīm. Es domāju, nezin priek� kam tur tāda balta papīra vajadzīgs. Bet es drīz vien ievēroju, ka �papīrs� daudz skaistaki piederas, nekā kad kaklautiņ� apsiets tai vietā tā kā tiem ci�tiem viesiem un manam tēvam. Tas viens kungs � tas, kas tas mazā�kais, � bij vēl skaistāks nekā tas otrs, viņam bij di vēj'* kurpju kājā: ko nāca no āra istabā, tad tās vienas nomauca, ko atkal no istabas gaja ārā, tad uzmauca. Ak tavas skaistas kurpes sarkanām iek�ām! Un tās otras kurpes, tās, ko viņ� vienmēr paturēja kājā, � tās bij tadas mazi�ņas, maziņas. Bet visērmotākais bija tas: sitam kungam bij svārku pogas caurumā pie strīpainas lupatiņas piekārta tāda dzeltena nauda. Viena �vie�ņa� piesēdās kungam līdzās un sāka ar viņu runāties; tikām runājās, runājās, kamēr sāka raudāt, tad saņēma kungam aiz naudas un naudai iedeva mutes*. Es domāju, ka cilvēkiem vien mu�tes jādod, bet drīz es mācījos atzīt un pat piedzīvot, ka ir tādām lie tām mutes jādod, kas nav cilvēki: lūk, naudai, tad vel maizes gaba�lam, kad tas no galda netī�us zemē nokrīt, un tre�ā lieta - �aga�riem. Jo es pats vēlāk kādreiz tiku dabūjis �ai tre�ai �necilvēcīgai� lietai mutes dot. Jā, bet es nemaz netieku pie vectēva. Otrs skais tais kungs sēdēja uz mūrī�a � sē�oties pacēla svārkus uz aug�u, es nodomāju: e, kāds bezkaunīgs cilvēks! � un runājās ar manu vec�tēvu. Sis kungs ar' bij bez cepures, bet vectēvam bij liela, gara, melna cepure galvā ar tādām platām malām. Viesis runāja lielu, garu runu,

visādi izlocījās � ir uz priek�u, ir atpakaļ � un parādīja ar pirkstu vectēvam mutē un atkal pats sev mutē; reizām dūra ar pirkstu mūrītī, reizām atkal grūda griestos, bet griesti bij augsti; tad atkal uz vien�reiz ātri pietrūkās kājās un rādīja ar roku � tik un tik esot augsts no zemes � es jau nezinu, kas tas tāds tik augsts esot, bet kungam tā rādī�ana tā iznāca; un tad atkal viņ� mudīgi atsēdās uz mūrī�a, bet nu aizmirsa svārkus atklāt, pārsvieda vienu kāju pār otru un atkal runājās ar vectēvu tāļāk. Bet vectēvs kungam nekā daudz pretim nerunāja, tikai smīnēja vien un reizām pakustināja galvu, un lielajai cepurei mala patrīcēja. Te tad nu es atminos savu vectēvu otrreiz redzējis � lielu, vecu vīru ar drusciņ smaido�u ģīmi un ar �rum- bainīcu�* galvā. Sitā ir vienīgā reiza, kur sava vectēva ģīmja vaibstus kaut cik varu tā kā apjaust savā garā, bet tomēr ne tik noteikti un ne tik skaidri, ka es vectēva ģīmi, ja būtu daiļnieks*, va�rētu gleznot.

Vēl kāds pāris gadījumu ar vectēvu. Vectēvs guļ gultā un saka man: �Dēliņ, pado'* man to kūju, kas tur, ek, kaktā.� Es viņam pa�devu. Tā bij tāda balta, apliektu galu. Sī vectēva kūja vēl gan ilgi

stāvēja uz kambarī�a aug�as, jau kad es biju liels puisis un kad vec�tēva sen vairs nebija. Vectēvs paņem kūju, pieslien pie gultas un tad pats tā stīvi pieceļas sēdus gultā. Nu viņ� brītiņu pasēd un tad ceļ kājas pār gultas malu pāri. Man bij brīnums, par ko vectēvs tā dara; vai viņ� gan nevarēja uzreiz piecelties, ko tur tik ilgi pūlēties? Jā, bet tas laikam tādēļ, ka vectēvs tik briesmīgi gar�. Būtu vec�tēvs tik īss kā Kristiņa, mana mazā māsa, tad viņ� uz reizas pieceltos. Es laikam vectēvam �o savu �padomu� ar' izsacīju � nevaru vairs skaidri atminēties. Vectēvs nu saturējās abām rokām pie kūjas un tad piecēlās uz kājām. Nu viņ� pameklēja, kur svārki, uzmeta tos uz pleciem un tad sacīja man: �Iesim nu, dēls, dārzā, es tev norādī�u, kuras lai paliks tavas ābeles.� Un tad mēs abi gājām uz dārzu. Vec�tēvs man rādīja, kuras esot viņa ābeles, kuras vecmātes un kuras mana tēva. Savas �is nu atdo�ot man � par piemiņām. Un, tā ru�nājot, ar roku rādot, nez kā misējās, kā ne � vectēvs pakrita visā savā garumā pie zemes. Es sāku pilnā kaklā smieties; es vēl tādu �joku� nebiju redzējis un nevarēju ne izbrīnīties, kā gan liels cilvēks

var pakrist tīri tāpat ka Kristiņa: iet, iet i � pļaks! � zemē. Vec�tēvs piecēlies ar' drusciņ pasmējās un sacīja: �Nesmejies vis, dēls, tā jau veci krīt, veciem jau nav spēka.� Bet nu es domāju: pag, jālūko man ar' krist, redzēs, kā tad būs. Es atrāvos vectēvam drusciņ iepaka�ļus un � �aks! � iekritu zālē. �Vectēv, vei �e, es ar' zemē!� Vec�tēvs apskatās, pagroza galvu un pasmīn. Atpakaļ nākot, vectēvs stāstīja citiem ļaudīm, mēs abi esot kritu�i. Visi smējās, bet es biju varen lepns savā garā: lūk, es ar' tāpat māku krist kā vectēvs. Vec�tēva novēlētā ābele vēl tagad aug manā dārzā un ik pārgadus nes augļus. Toreiz es, muļķīts, nemaz nesapratu, kādēļ vectevs gāja uz dārzu ābeļu izvēlēt, tāds nevarīgs būdams. Viņ� sajuta savu pēdējo stundiņu tuvojamies un tādēļ vēlējās savu piemiņu iedēstīt dēladēla sirsniņā. Un to mans vectēvs ar' ir panācis. Ai, kā vēlos, kaut jel vēl kaut ko vairāk zinātu un atminētos no sava vectēva! Atstāstī�u vēl to vienu gadījumu, kur savu vectēvu vēl tagad varu garā redzēt. Istabas vidū nolikts liels ūdens trauks. . . garaiņi ceļas no trauka uz aug�u. Viesi un vecas vie�ņas ir sanāku�i mūs' mājā. Vectēvs guļ gultā. Viesi un vie�ņas ņem vectēvu, noģērbj pliku, ieliek ūdens traukā un tad mazgā. Visi tādi klusi un mierīgi; citi, kas nemazgā, � tie stāv pie baļļas un raud. Es nevaru saprast, ko viņi te raud. I mana mam- miņa raud. Ir gan ērmota lieta! Es tupu ceļos uz krēsla, krūtis uz krēsla atzveltnes uzspiedis, un skatos brīnīdamies, kas te nu notiks. Viesi ņem vectēvu, izceļ no baļļas ārā un uzliek uz galda. Jā, tagad es zinu un saprotu: vectēvs ir nomiris, nomiris kas nomiris, tur nav ko gudrot.

Un tad atkal bij mūs' mājā pulka viesu un vie�ņu, kamanu un zirgu, puisēnu un mazu meitenī�u. Atvēra klēts durvis, un tur iegāja tādas lielas, skaistas vie�ņas � tās esot tantas. Vectēvs gulēja aug��pēdu tādā lielā, garā lādē* skaists, skaists saģērbts. Uz krūtīm vi�ņam bij grāmata, bet uz acīm bij uzliktas naudas; un viena tanta pie�gāja pie vectēva klāt, noņēma no vienas acs naudu un sacīja: labi esot gan. Bet tā otra tanta pielīka pie manis un sacīja: �Kas t'* �itas tāds par �īdēnu ar tiem raibajiem svārkiem?� Man tika dusmas, es atsa- cīju: �Jūs pa�as esat �īdietes!� � �O, o, kur nu tik lepns!� skaistā tanta man pārmeta un pasmējās.

Sī mana pēdējā atmiņa no vectēva; vairāk nekā nezinu pastāstīt. No vecmātes man ir palicis daudz vairāk prātā nekā no vectēva. Viņa par vectēvu bijusi daudz jaunāka un vectēvu pārdzīvoja par daudz gadiem. Kad vecmāte ar manu tēvu kādreiz sabārās, tad es savā prātā nodomāju: �Nu jā, tā jau iet ar tām pamātēm.� Man bij stāstīts, ka mana tēva īstā māte nomirusi, manam tēvam mazam eso�am; �itā esot viņam tik tāda pamāte. Bet man viņa bij laba. Kad vecmāte sēdēja pie ratiņa un vērpa linus, tad es daudzreiz stāvēju vi�ņai līdzās un glaudīju ar plaukstiņām viņai vaigus, un pētīju viņas

ģīmi no vienas vietas. Vaigi vecmātei bij grumbaini, bet ļoti mīksti un silti, tādēļ ar' man patikās tos glaudīt, īpa�i tādās reizās, kad no lauka ieskrēju ar nosalu�ām rokām. Bet vecmāte tad kļuva sir�dīga, viņa papurināja galvu un uzbārās: �I, ka tu te ar saltām ro�kām . . . vai iesi nost!� Bet, jo �ī vairījās, jo es vēl tī�ām no vienas puses, no otras, kamēr vecmātei bij jāceļas no krēsla aug�ā un jā�meklē, kur tas skals, ar ko man iezeltīt pa . . . Zināms, zeltīts jau nu netika nekad, vecmāte tik tādu to modi taisīja, lai tak es ar' jel maz bīstos. Nu, un es ar' biju godprātīgs virs, redzeju, cilvēks negrib vaigu glaudāmu, � neglaudīju ar', bet nostājos par brītiņu, kad vētra bij pārgājusi, vecmātei kā zobens pie sāniem un lūkoju izskaitīt grumbas, kas viņai bij uz vaigiem un uz pieres. Viss ģīmis ar vienām grumbām, tik viena �lieta� līdzena � deguns. Uz deguna nebij nevie�nas grumbas, bet tur atkal bij tādas kā punktiņas, kā adatas dūrieni � viss degungals kā badīt nobadīts. Kad es vecmātei prasīju, par ko viņai viss deguna gals sabadīts, tad viņa sacīja, lai es eimot* nost. Labi, es ar' aizeimu � man vienalga.

Ir zināma lieta, ka sievietēm ar tādu amatu, kāds manai vecmātei bij, ir daudzkārt izgadiba* satikties ar �reibino�o�, tā ka viņas ar laiku iemācās stipri vien �o �iebrūķēt�* un jau ar ilgo�anos tik gaida vien, kad atkal radīsies jauna izgadiba pie �reibino�ā� tikt. Manai vecmātei � paldies dievam! � �ādu izgadījumu netrūka. Iebrauca vien kāds sve�s ciemiņ�, da�reiz pat naktī, � vecmāte saposās jau�najās drēbēs, aizsēja ķe�u* priek�ā, iebāza ķe�ā �ņaucamās tabakas pudelīti, pīpīti, tabakas maku un vēl citas nebūt vajadzīgas lietas � i pa vārtiem prom. Es noskatījos pa logu tāds noskumis. Es jau zi�nāju: nu vecmāte atkal ilgu laiku nebūs mājā. Bet viens apmierinā�jums man bij: vecmāte man arvien ko apsolījās no ciema atnest, tādu labu, un, proti, tādu lietu, kas man tai�ņi* tai reizā bija visvajadzī�gākā, � vai nu nazi, vai tādu mazu svārpstiņu, ar ko izurbt sprungu- lī�am caurumu vai kādu skaistu, sarkanu putnu noķert, vai mazu plintīti, ar ko tur to �agatu no�aut no ābeles virsaunes*, un tā vēl da�u citu lietu, kas tai reizā man izlikās par nepiecie�amāko. Es do�māju: �ciemā� jau viss dabūjams, ko tik vien cilvēks vēlas. Nu, un, kad vecmātei, no ciema pārnāku�ai, no pieteiktajām lietām neviens nebij, vai tur citiem par to kas jāzina? Gan mēs pa�i atkal izlīgām, kā redzējām. Viņa man stāstīja, aiznesusi uz ciemu mazu puisīti vai meitiņu, kā kuru reiz � no upes vai ezera, un, lūk, �e �ito kukuli maziņais licis priek� manis aiznest, viņ� jau mani ar' pazīstot. Un tad vecmāte iedeva man gabalu baltmaizes vai kāda cita laba uzko��amā � i svārpsti un na�i, un plintes . . . aizmirsās. Bet tik tās reizas man bij bezgala nepatīkamas, kad vecmāte no ciema pārnāca ar �vinguli . . . e, lai dievs nedod! Tad tik domāju: tikpat jau viņai būs jāiet prom uz elli . . .

Otra tāda veca dvēsele, ko es ar' nosodīju uz elli tīri, jāsaka, bez �ēlastības, bija vecā Zibenīte. Tā ar' bij tāds meitietis: ko tik spruka pie brandvīna, tad dzēra kā viens lopiņ�.

Vienreiz vecmāte pārnāk mājā labi iebaudījusi. Ir tāda kā saskaitu�sies, ne ar vienu mājas cilvēku nekā nerunā. Es ar', jāsaka, �itādā reizā gandrīz i nedrīkstu tā stāvu vecmātei uzlīst un kaut kāda ku�kuļa prasīt. Es labāk mierīgs nostājos tum�ajā kaktā, raudzī�os, vai tur no tās ķe�as ar' ko labu vilks ārā, kad sāks noģērbties. Vecmāte sāk noģērbties: noņem galvas lakatiņu, izplei�ķina* � saloka, no�raisa pieres autiņu*, izplei�ķina � saloka. Nu novelk kamzoļus . . . nu novelk virslindrakus. . . Jā, tur ir tā ķe�a redzama. Redzēs, ko tur vilks ārā. Izvelk pīpīti, izvelk pudelīti, spi�kas* . . . tās visas ve�cās un pazīstamās lietas. Bet pēdīgi izvelk kaut ko savādu: ir tāda dzeltena lieta, tīri tāda kā ��aja zāļu�* paciņa, ko mans tēvs māmiņai no Rīgas atveda. Es uz reizas vecmātei klāt un prasu: �Vecmāt, kas tev tur ir tai ta�iņā?� � �Tas jau, dēliņ, kartuzis*,� vecmāte man mīlīgi izstāsta, tik mīlīgā balsī, ka es to no viņas �oreiz nemaz nevarēju do�māt. � �Ko tad ar to kartuzi dara, vecmāt?� es viņai prasu. � �Vai t' tu nezini? Pīpē bā� un uzvelk gardu dūmu.� � �Ak tā? Nu, tad jau tā ir tabaka.� � �Nē, tā nav tabaka, tas ir kartuzis!� vecmāte tiepjas pretim. � �Nu, tad izkrati to kartuzi maciņā un atdod man to ta- �iņu .� Vecmāte attaisa �ta�iņai� galu vaļā un pieliek man pie deguna, lai paostot. Es paostu. Par mazu brītiņu es sāku vien tik sēkāt, kamēr beidzot � �vaugs! � briesmīgs �ķaudiens sprūk vaļā. Vecmāte pa�saka: �Ui, lai tev dieviņ� palīdz!� Nu, tas ir tā. Bet nu jāsāk kartuzis kratīt makā. Labi. Vecmāte ar' krata: vienā rokā tur kartu�a ta�iņu un ar otras rokas pirkstu sit tā viegli ta�iņai pa sāniem, lai kartuzis birst atlocītā makā iek�ā, kas uz klēpja. Citu cilvēku neviena istabā nav, mēs divi vien � strā�dājam savā nodabā un ru�nājam par �o un to. Atmi�nos, vecmāte man stāstīja, kā purva strads* dziedot. Tas bija liels, gar� pātars, es nevarēju ar reizas stās�tījumu prātā paturēt, tā�dēļ vecmāte man stāstīja vairāk rei�u no vietas. Un, jo vairāk �o purva strada valodu pārrunājām un at�kārtojām, jo jautrāki abi kļuvām. Smejos es, sme�jas i vecmāte. Vēlākos gados, kad es jau pats da�

būju �purva strada� dziesmu pavasaros noklausīties (tad jau vecmāte gulēja sen zem zemes), tad man ik reizas kartu�a gadījums ienāca prātā ar visu citu, kas ar to sakarā. Bet purva stradam dziesma tīri tāpat iet kā vecmātei tur tas pātars, ko viņa man skaitīja. Protams, vārdus vienkār�i, vienskanīgi noskaitīt � tas nav nekā, bet tad tur vajag vietām balsi pacelt augstāki, vietām nolaist, vietām veiklāki izrunāt, vietām apturēt un beidzot aizķērkties � tad būs riktīgi. Un vecmāte to mācēja � lai viņai vieglas smiltis! Es ar' �o vecmātes �strada dziesmu� māku; viņa jauka, dabīga un brīni�ķīgi jocīga un skan vārdu pa vārdam �itā:

�Vis' lielie, vis' lielie Par pasaul', par pasauP; Es, pats mazais, Tepat pārtic's. Panēm' cirv', Aizjāj' uz me�', Satik' liel' bried' � Sit' pierē, sit' pierē . . . Trīs gad', trīs gad' Smaganas ed' � A kur gaļļļļa?!�

Jā, tā; tad mēs ar vecmāti triecām ka triecām un smējāmies viens par otru. Beidzot kartuzis bij izkratīts, ta�iņa man atdota. Vec�māte apgulās gultā un apsedzās ar deķi. Es piesēdos pie galda un sāku savu �ta�u� apskatīt. Vienā pusē ir �vārdi�, no tiem es nezinu it nekā, es vēl neesmu �skolots�, bet otrā pusē ir bilde: zvērs, pakaļkājās pie�slējies. Galva un knābis kā putnam, pakaļkājas gandrīz kā suņam, aste gaisā, ar pu�ķi galā, priek�kājas kā putnam, un vienā priek�kājā sa�ņemts tāds ka mūsu lielais dūcis. Bailīgs* zvērs! �Vecmamm, kas �itas tāds par zvēru ir, �e ku' �itas uz tās ta�iņas?� Vecmāte atmet segu, pa�ceļ galvu drusciņ uz aug�u, padomā un tad saka: �Ak tas � tas jau ir tas elles zvērs �� � un atkal apsedz galvu. Man visi kauli notirpa. �Bet viņ� ta�u mums neko nevar padarīt?� es, par laimi, tā nedro�i iejau�tāju. � �Tas! Ko viņ� mums var padarīt!� vecmāte nicino�i atsaka un guļ tālāk. Te uzreiz viņa nomet segu, izkāpj no gultas un saka man: �Vai tu, dēls, pa vāciskam ar' māki? Pag, dod �u' man to lapu, es pamācī�u.� Viņa pienāk ar tādiem veikliem soļiem pie manis, pa�rāda ar pirkstu tur pa tām burtu rindām, kas uz manas kartu�a ta�as, un saka: �Luk, �e, kas te rakstīts: jaunskungs ģēger fimber zo.� To izteikusi, viņa atkal mudīgi metas savā gultā un apsedzas ar deķi. Bet man nu atkal bij ko domāt lielas, garas domas un brīnīties lielos, ne mazos brīnumus. Lūk, kas to bij domājis, ka vecmāte ar' pa �vāciskām� māk!

Tik vecs cilvēks! Līdz �im es domāju, ka tik kungi un jauni �īdi māk runāt �o smalko valodu � vecie �īdi vis ne, tie par pras�tiem priek� tik smalkas valodas. Jā, kad skrīveris, skrīvermadāma, mui�as tanta runā pa �vāciskam�, tad es tur nebūt nebrīnos � tie ir visi kungu cilvēki. I man viens radinieks � es nesauk�u pie vārda � runāja reiz ar Benjaminu pa �vāciskam� (viņ� gribēja manai lielai māsai nopirkt kādu rakstāmu lietu): �Griffel far griffel, un bleistij far bleistij . . .� Jā, viņ� ir skolots cilvēks, astoņi gadi sagāja draudzes skolā, kā nu tas tev nemācēs? Bet vecmāte?! Sis vecais cilvēks, kas tur zem tā deķa tagad svelpj un krāc . . . Tad jau vecais Kackis, kas ar tiem stopiem* un lukturiem, un �pijkannēm�* apkārt braukā, �vargst vien, un, kas manai mammiņai reiz iedeva mazu, mazu kliņģerīti un man otru, tad jau tas ar' varētu sākt kādreiz pa �vāciskam� runāt. Un mana vecmāte varbūt ir ar Kacka �īdu vienu vecumu . . . nevar tā īsti noteikt, tādēļ ka vecmātei nav bārdas. Bet, ja būtu bārda, tāda liela, balta kā linu kodeļa, varbūt i vecāka būtu nekā vēl Kackis. Un tomēr viņa pa �vāciskam� prot! Vai tas nav brīnums par brīnu�miem? . . . Bet ko tu darīsi? Kas ir, tas ir. Reiz man � tas bij vasarā, ganos � bij izgadība pārliecināties, ka vecmāte māk un māk pa �vā�ciskam�. Sēd abas ar otras sētas ganu meitu pie �ķūņa, abām adīkļi rokā. Ada un runā; es atkal klausos. Man nebij vis vēl ganos jāiet, es tik tāpat vien biju vecmātei līdz izskrējis. Vecmāte prasa viņu Ediņai, vai �o Jēkaps �īdam aizmaksājis par svārkiem. �Kur �is naudu ņēma?� Ediņa atsaka. Tad vecmāte saka, jau �ī tūliņ to domājusi: iznāku�i abi divi ar �īdu aiz kūts, un Jēkaps �īdam prasījis: �Gar �lāpen?� Zīds atteicis: �Gar �lāpen, gar �lāpen.� Tā es vecmātei prasu: kas tas ir � gar �lāpen? Viņa atsaka, tas esot: vai te gulēsi? Nu es zinu skaidri, ka vecmāte tie�ām māk vācu valodu.

Nav jau nemaz izsakāms viss, ko no vecmātes atminos. Kas tur nav �ādu tādu ��tukiņu�*! Ej nu visus �os izstāsti! Man tik brīnums, kur es viņu tik daudz esmu atmiņā paturējis. Iesāc vienu stāstīt, ienāk otrs, tre�s prātā. Vienreiz, atminos, vecmāte ielaida lā�am ar sniega piku. Dru�kam* uz reizas dancis sajuka, un viņ� pabolījās tādām nik�nām acīm uz vecmāti, i krievs nostājās bungot un sacīja uz vecmāti: matu�ka, matu�ka! Bet vecmātei nemaz nebij bail, viņa tik sakliedza uz krievu: projām no mājas! Vēlāk gan es izgudroju, kādēļ vecmāte bij tik barga uz krievu un uz lāci: krievs, lūk, bij uzvēlējis lā�am � mans tēvs to man kādreiz vēlāk stāstīja � , lai izrādot, kā piedzēris nākot no kroga mājā, un tas vecmātei, protams, bij par nepatik�anu. Lai ar citiem mājas ļaudīm vecmāte nīdās vai bārās, bet mani viņa mīļoja vienmēr. Vecmātei bij tāda veca, veca dziesmu grāmata ar bildēm, taī viņa arvien lasīja; vērpa, vērpa, tad iesāka paklusām tā kā dziedāt. . . te uz vienreiz ratiņ� nostājās, i vecmātei grāmata rokā. Bet to es ievēroju: ikreiz, kad vecmāte beidza lasīt, tad viņa apgulās un nosnauda kādu brīdi. Man atkal pa to laiku bij laime � es varēju bildēs skatīties, cik tik gribējās. Lasīt? Ko es toreiz no lasī��anas zināju? Es jau toreiz vel nepazinu nevienu burtu. Tādēļ ar' man bij tāds neizprotams gabals, ka gan cilvēks var tādas garas runas runāt, gi amata skatīdamies. Laikam dievs pats palīdz. Es vai- rak nemaceju lasil ka (ik vienu pa�u rindu. To man vecmāte reiz

pamācīja. Es viņai prasīju, lai mani ar' pamāca grāmatā. Viņa ar' tūlīt nostājās lasīt, pa�ķīra grāmatu citā vietā un tad, ar pirkstu par tādu melnu rindu vilkdama, sacīja: �Raug �u' � �tā svēta bērnu mācība�. Velc nu tu ar' ar pirkstiņu pāri un saki: �tā svēta bērnu mācība�.� � ��Tā svēta bērnu mācība�,� es ar' sacīju un pārvilku ar pirkstu par lielo, melno rindu. Nu vecmāte sāka runāt ari pa tām sīkajām rindām � un lai es ar' tāpat runājot, bet man tādas sīkas rindas nepatika, es gribēju, lai pa tām lielajām vien tik pamāca. Viņa atkal tā negribēja � lai labāk lasot no vietas. Nu, nieks man par tevi! Es tad labāk nelasu nemaz, lasi vien pati savu grāmatu . . . Un tā es paliku vēl ilgu laiku par grāmatas nemācētāju, tik to vienu rindu es mācēju un varēju uz�ķirt kaut kurā reizā. Tā arī taīs reizās, kad vecmāte atstiepās gultā un aizmiga, es vispirms uz�ķīru savu lasāmo rindu, pārvilku rei�u desmit ar pirkstu pāri un tāpat daudzkārt izlasīju: �tā svēta bērnu mācība�, �tā svēta bērnu mācība�, �tā svēta bērnu mācība� � un tad tik sāku pārskatīt bildes. Mēģinā�anas dēļ vilku reizām savai rindai no beigu gala uz iesākumu ar pirkstu pāri, sak, redzēs, vai tad ar' varēs tāpat izteikt: �tā svēta bērnu mācība�. Tas vienalga � varēja gan. Bet nu man jāizņem visa �bil�u ga�lerija�, kamēr vecmāte guļ! Kolīdz celsies, tūlīt grāmatu atņems. Man bildes labi �ķirās: nemaz nebij tik varen pēc viņām jāmeklē, tik palaid vien lapas skriet � bilde rokā. Vecmāte man bij ierādījusi, kur� tas Jēzus � tāds ar gai�u riņķi ap galvu. Un vienā bildē bij re�dzams svētais gars, un tai vienā � tur bij velns redzams, tāds liels tēviņ�, tik kreklā vien, ap viduci apjozies ar striķi. Bet tai pa�ā bilde ar' bij Jēzus, maziņ�, stāvēja uz tāda kā mājas jumta. Bet vecmātes grāmatā bij vēl daudz vairāk bil�u � kas tur nu viņas var atminēties! Pie �itās pa�as reizas varu pieminēt, ka ar bildēm man izgāja bries�mīgi slikti. Lai dievs gan nedod nevienam cilvēkam to izredzēt*, ko es bil�u dēļ esmu izcietis! Divi tādi notikumi ar bildēm � tie man pa�liks prātā līdz kapa malai. Pirmais bij �itāds. Tēvs brauca no Rīgas mājā. Visi mājas ļaudis kā spārnos! No gultas laukā; cits meklē spi�- kas un skalu, cits jau palīdz tēvam ka�oku novilkt. Mēs, bērni, bu�o jam tēvam rokas un prasām kliņģeri. . . Viss bū�ot, viss bū�ot, lai tik sanesot mantas istabā. Kalps, zirgu nojūdzis, sāk pircienus* sanest iek�ā. Tur ziepes, tur cukurs, tur siļķes, tur vilnas suseklī�i, tur mam miņai kurpes, tur meitām lakati, tur kristtēviņam* tabaka; tur iz�kapts, tur vecmātei �under drapas�*, tur lāpsta, tur zāģītis, tur vīles, tas vilnas maiss, tai maisā tuk�ie sviesta spaiņi; tur cepures: tēvam pa�am viena, kristtēviņam viena, man viena. Bet tur tai vienā spaini � kliņģeri un grāmatas. Sadeva kliņģerus: lielajiem pa vienam, mums, bērniem, pa diviem katram. Bet nu lūkot, kas tās par grāmatām. Kalendārs. Kalendāru es pazinu, lai ir raksta nepratu. Tas tas kalen dārs, kam �laimes māte� uz vāka. Vēlākajos laikos es dabūju zināt, ka tas ir Vidzemes kalendārs. Tagad parasts �o grāmatu saukt par Hāckera* kalendaru, un viens rakstnieks bij kādam grāmatu tirgotā�jam, kas braucis ar Hāckera kalendāra vezumu no Rīgas uz māju, devis tādu padomu, lai sagā�ot �os kalendārus Daugavā, �is aizmak sā�ot tik, cik viņi pa iepirkumam maksājot. Es domāju, tā tik tāda izlielība. Luk, lai tiek, ko avīzēs rakstīt. Protams, es �o joku avīzē la siju, tas bij tā priek� gadiem trim �etriem. Bet es gribu galvot, ka mi�nētam avī�u rakstniekam toreiz nebij tik daudz iemesla Hāckera kalendāru gāzt Daugavā kā man, viņu izņēmu�am no kliņģeru spaiņa un ieraudzīju�am briesmīgo bildi. Es gribu galvot, ka nekad Hāckera kalendārā nav bijusi tik �au�alaina bilde iek�ā kā tad, kad mans tēvs viņu ar kliņģeru spaini no Rīgas atveda. Bildi ieraugot, man ka�lendārs izkrita no rokām, visa miesa � protams, sirdi ar' līdzrēķi not, � drebēja kā ar drudzi. Es ieskrēju citu mājas ļau�u pulkā un cik vien varēdams skatījos uz uguns skalu, kas spraustuvē dega, lai nebūtu jāpagrie� acis uz kaktiem. Bet, kolīdz misējās un acis uz kaktiem pagriezās, tad tūlīt �au�alainā bilde man ņirgājās pretim. Vai tavu

baiļu, kādas es toreiz izcietu! Ne nakti gulēt, ne vakaros uz kaktiem skatīties; tik vienīgi pa to dienas baltumu bij miers. Nu tu, mīļais draugs, kas �os manus uzzīmējumus lasīsi, vari spriest, vai man nebij vairāk iemesla Hāckera kalendāru Daugavā gāzt nekā tur tam rakst�niekam, par ko aug�ā minēju. Es varu teikt: viss �is gads bij man ļoti grūts gads � un tikai riebīgās bildes dēļ. Kolīdz kāds kalen�dāru ņēma rokā, jau man tūlīt visa sirds trīsēja, vai tik nejau�ām neuz�ķirsies bilde. Bet nu man jāsaka, kāda �ī �ausmainā bilde bij: ir tāda, kā būt' istaba; kungi sēd pie galda, bet tas viens ir nupat, kā var prast, pietrūcies kājās un kādam otram kungam nazi iegrūdis krūtīs līdz pa�ai spalai. Tas viss bildē gai�i redzams. Aizdurtajam kungam mute izplesta, acis pārgrieztas, rokas un pirksti kā krampja sarauti. Es neko nezinu �au�alaināku nekā �is skats! Vēlāk lielie cil�vēki visi zināja, ka man no �ās bildes bail. Bet viņiem �ī lieta izlikās tīri nesaprotama. Da�reiz kāds pasmējās un uz otru teica: �Dumj� puika, bīstoties no tāda nieka!� Bet Kristiņa � ai, ļaunais bērns! � iz�lietoja �o manu bailibu sev par labu. Viņas prasījumi auga augumā, un man viņus visus vajadzēja izpildīt. Bet, ja es liedzos, tad viņai bija dzineklis zināms, ar ko mani padarīt paklausīgu: pa, pa, ku' tas kalendējs, es pajādī�u jazbainiekus! Neko darīt � piesalūgdamies iz�pildīju Kristiņas gribu, lai i tas man da�reiz vai diezin cik grūti nācās. Vai jums nesāk jau garlaicīgi mesties, mani kungi un kundzes? Labi, tad es stāstī�u par to otru bildi. Mans tēvs toreiz lasīja �biedrības grāmatas�, viņ� teica, rublis jāaizmaksājot, tad varot visu gadu izlasīties visādas grāmatas. Vai, kas tie bij par smieklu stāstiem! Da�reiz ziemas vakaros smējās visi cilvēki bez sava galiņa. Mans tēvs palasa, palasa � tas tik tūlīt atkal smejas un slauka asaras. Da�reiz vaira i lasīt nevarēja aiz liela smiekla. Otras sētas tēvs � tas rā�dīja manam tēvam uguni. Bet bij tas liels �tukaunieks*! Viņ� tik pie�liek vien pa vārdam no savas puses, pa tādam jocīgam: i tūlīt visi smejas, galvas atgāzu�i. Tādos vakaros mums, bērniem, bij liels prieks; mēs ar' tad smējāmies līdz. Par otras sētas tēvu man mam- miņa vēlāk stāstīja � viņ� esot mana tēva jaunības draugs. Tiesa, jaunības draugs, bet i vēl vairāk: visa mū�a draugs bij viņsētas tēvs manam tēvam � nu jau labi gadi, kamēr viņ� dieva priek�ā. Da�u labu reiz ir ienācis prātā, sak, es ar' vēlētos tādu draugu, kāds ma�nam tēvam bij otras sētas tēvs. Kad viņi bij kopā, tad, lai vai diezin kādas bēdas bij vienam vai otram, � tas nieks! Sastāstījās viens otram no jaunām dienām �ādus tādus notikumus, kā toreiz da�u- kārt dabūju�i visāda � i sūra, i salija* � izbaudīties un tad beidzot ar veselām ādām spruku�i cauri. . . Un brīnums bij! Ve�i tā sa- stiprinājās, ka vai pa�am nelabajam pretim stāties, lai nāk, kaut kuru reiz nākdams, tik, protams, abi vienmēr kopā kā mieti. Viens? Ko viens? Vienam ne tās dū�as, ne apķērības. Bet nevar vis teikt, ka �ie draugi bij kādi bēdu apspiesti ļautiņi. Kas to deva! Viņu tēvs jau bij i naudā ieru�inājies*. Manam tēvam gan naudas nebijis nekādas liekās, bet zirgi bij vareni: viens bij sirms � vecmāte teica, tas bū�ot man par brūtgāna zirgu, � bet ta bij zvērs! Sēdās iek�ā � mati vien manam tēvam aizvilnīja pa vārtiem. Pārtiku�i tētiņi bij abi divi: ko tur nu daudz no bēdām runāt? Kā jau sacīju, ziemas vakaros � tad viņiem bij tā lielā triek�ana: kad lasīja, tad lasīja, kad stāstīja, tad atkal stāstīja tāpat stāstīt. Atminos, mammiņa tika kādas reizas sa�cījusi, ko te mel�ot kā �ie pasaku ve�i, nu jau �ai ausis esot pieku�su�as. Es atkal savā prātā nodomāju, kas tās mammiņai par ausīm, es varu klausīties vai cik ilgi, man nemaz ausis nepiekūst. Tomēr

man jāatzīst, ka tas, ko tēvi stāstīt stāstīja, man tik labi nepatika kā tas, ko no grāmatām lasīja. Tas gan laikam tādēļ ar' bija, ka stāstā�mie gabali arvien tie pa�i vecie atkārtojās, bet, ko no grāmatām lasīja, tas bij arvien kas jauns. Vienreiz atminos, lasīja tādu mazu grāma�tiņu, tādu kā kalendari*. Mans tēvs lasa, viņu tēvs atkal rāda ar skalu uguni. Bet tad tur gan bij ko smieties trakajā! Kas tur bij jocīgu �vārdu�! Viens bij tāds: �Idzer �ārku, biusi zornu poarroavis.�* Un viens bij tāds: �Pēter, Juri, Jāni, nesiet �urp to karba�u*!� Sī grāma�tiņa bij par �lustīgo nerri uz tirgus pla�a�.

Bet nu es aizgāju pa me�a ceļu; lūdzu, neņemat par ļaunu. Ar briesmīgo bildi bij �itā: vienā sestdienā skolniece � mana �lielā� māsa gāja skolā � atnesa atkal jaunas �biedrības grāmatas� un teica, esot ar bildēm. Tas man, dieviņ! . . . Nevaru i ne sagaidīt, kad raisīs grāmatas no lakatiņa ārā. Izraisa un sāk �ķirt. No�ķir pirmo lapu � tur vārdi vien, otro � i tur vārdi, tre�o � mani tirpo- ņas vien pārņem, un es aizlieku plaukstis* acīm priek�ā. Māsa brī�nās, viņa grib manas rokas no ģīmja noraut un satrūkusies prasa: �Kas tev tika?� Māsa beidzot tā kā atģied* un saka: �A, viņam lai�kam no bildes bail . . . e kiv dumj�!� Viņa nu mani mierināja, �ī rādī�ot citas bildes, tās vairs tādas nebū�ot . . . Bet es vairs grāmatai ne virsū neskatījos. Grāmatā bij �kaulu cilvēks�. Galva kā ola, ar diviem mel�niem caurumiem acu vietā, deguns nolauzts; roku stilbi, kāju stilbi, ribas . . . viss līdz nagu galiņiem kauls kas kauls! Un tad vēl netais- nieks* tā uzstādīts � tā kā uz danco�anu: viena kāja jau drusku pa�sperta uz priek�u, kā tik sākt lēkt, rokas ar' jau drusku izplestas, tik vēl sānos jāiespie�; danco, lai kauli vien �vakst! Fui! Man vai sirds riņķī griezās aiz liela riebuma un izbailēm. Jūs, vecāki, kas jūs esat ar bēr�niem, nerādiet saviem Kārlī�iem, Prīdiņiem, Voldiņiem, Mīliņām, Natiņām tādas lietas un nestāstiet, viņiem dzirdot, �ausmu notikumus un spoku stāstus! Viņi kļūs bailīgi un māņticīgi. Jūs nemaz neieģie�at, ka, �itādus ��tukus� rādīdami un stāstīdami, jūs izpostāt viņiem vienu lielu daļu no paradīzes dārza. Jā, tas cita lieta, kad bērns jau tik liels, ka viņam var tādas lietas pamatīgi izskaidrot. Bet ko tāds mazs kā to�reiz es! Tāds tev nesapratīs, skaidro, kā tik vien tu gribi. Un kas par iedomības un iztēlo�anas spēju tādam mazam knauķam! Tas tev ne sap�ņos nevar nākt, ko tāds visu savā garā iztēlo. Viss viņam ir pilns dzī�vības un gudrības, un lieliskuma: suņi runā, aitas runā .. . lielais vī�tols, kas tur dārza stūri, � tas ir vīrietis, bet apse, kas otrā dārza stūrī, � tā ir sieviete; un tie abi ies lauzties, bet vītols apsi nosviedīs zemē tāpat kā mūsu kristtēvs �lielo kristumāti�*. Stīpu drā�amais beņķis* ir tāds klibs vecis ar lielu muti un bez zobiem . . . Visām lie�tām ir ģīmis � i ragavām, i zābakiem, i karotei; un rokas pirkstiem vi�siem ir ģīmis: nags � tas tas ģīmis. Bet arī tām lietām, ko viņ� ne�maz nav redzējis, tikai ko dzird daudzinām no lielo cilvēku mutes, � visām tām viņ� dod veidus pēc savas iedomas, un tā viņam rodas ar laiku vesela pasaule, pa�a radīta � skaista, mīļa; un viņ� pats kā �ās radības kungs un meistars dzīvo �ās pasaules vidū, un, raugi, �tas viss ir ļoti labs�.

�Rīga ir ļoti liela māja, vēl lielāka nekā baznīca, bet daudz skaistāka. Kad mans tēvs Rīgā ieiet, tad visi Rīgas cilvēki nāk viņam pretim un dod labdienu � viņi visi manu tēvu pazīst. Rīgas mātes dod viņam kliņģerus, lai aizvedot bērniem, Rīgas tēvi atkal dod cits tabaku, cits cukuru un �o un to, un mans tēvs atkal saka, lai eimot ārā, tur vezumā esot sviests, lai ņemot, cik katram vajagot. Visi Rīgas cilvēki iziet priecīgi ārā pie mana tēva vezuma, bet pats Rīgas kungs neiet. Rīgas kungs ir tāds liels, vecs kungs ar gariem, melniem svār�kiem, ar diviem baltiem papīriņiem uz krūtīm, glu�i tāds kā mācī�tājs, kas reiz bij iekāpis tādā kā kubulā (kāju nemaz nevarēja redzēt, tik galvu un krūtis, un rokas) un bārās uz cilvēkiem . . . bēdas jūrā . . . bēdas starp viltīgiem brāļiem! Bet Rīgas kungs ir daudz lielāks � kā jau tā Rīga pati ar' tāda briesmīgi liela. Nu tā: Rīgas cilvēki visi pie vezuma, Rīga paliek tuk�a, tikai mans tēvs un pats Rīgas kungs � tik vis cilvēku vairs paliek Rīgā. Nu mans tēvs pieiet pie lielā kunga un saka: �A, labdien, Rīgas kungs, �e tev divi āboli.� Un tad mans tevs viņam pasniedz, no ķe�as izvilcis, divus skaistus ābolus un Rīgas kungs pasaka: �Paldies, mīļais draugs, ej nu attaisi to bodi vaļa un paņem kādas divas izkaptis un kādu vienu lāpstu, tad tev būs ar ko sienu pļaut un ar ko zemi rakt.� Mans tēvs pieiet pie bodes, attaisa bodei vāku vaļā un tad izņem no bodes divas izkaptis un vienu lāpstu. Rīgas kungs saka, lai nu ņemot vien vēl i vairāk, lai ņemot vēl vienus vilnas suseklī�us, tad bū�ot mammiņai ko aizvest. . . Lūk, bode man bij domājama tāda liela kaste, kur visādas mantas iek�ā. Bet tad uz vienreiz sāk spēlēt un ar zvaniem zvanīt, un Rīgas kungs rāda manam tēvam ar pirkstu uz aug�u un saka: �Izskaties nu labi brangi un izklausies pa Rīgu; lūk, tie visi ir Rīgas kumēdiņi.� Mans tēvs ar' izskatās un izklausās �Rīgas kumēdiņus� un tad, vēl kādas vajadzīgas lietas paņēmis, brauc no Rīgas mājā. Tādā veidā es tēloju Rīgu un sava tēva Rīgā braucienu. Pēterbaznīcas zvani un Rīgas kumēdiņi � tie man bij daudzkārt dzirdēti vārdi, kad tēvs stāstīja savus Rīgas piedzīvojumus.

Bet bij ar' reizas, kad pats garā dzīvoju pa Rīgu un baudīju Rī�gas jaukumus, ko miesīga acs nav redzējusi un miesīga auss nav dzir�dējusi. Bet es domāju, ka kukaiņiem ar' ir sava Rīga. Mu�as � vai tās gan bez Rīgas? No kurienes gan lai viņas saviem bērniem lietiņas un kliņģerus atved, ja ne no Rīgas? Lūk, uz galda nolaupīts*, izcepts kā�lis, mu�u ap to vai vesels simts. Varbūt tā pati ir mu�ām tā Rīga, no kurienes viņas aiznes pa drusciņai saviem bērniem, un tas ir tas cu�kurs? Bet varbūt piena bļodiņa būs mu�ām par Rīgu? Re, kā tur grie �as apkārt! Jā, tas glu�i tā smalki nav nosakāms, īpa�i tādam ne, kas nemāk mu�u valodas, � kā tu �īm paprasīsi? Bet bez Rīgas mu�as nav; viņām jau tāpat ir bērni un �mammiņas�, kā i cilvēkiem. Bet par to gan ir briesmīgi jāsmejas, ka mu�ām ir savas mammiņas. Visiem, visiem ir sava Rīga, tik kokiem nav Rīgas, tādēļ ka koki nevar nekur aiziet. I otras sētas mēmajam Andrieviņam ir sava Rīga: musu māja viņam par Rīgu. Mēmais Andrieviņ� ir viņsētas Andrievtēva un An- drievmātes dēls. Ai, kā viņam ir grūti! Viņ� nevar nevienu vārdu izru�nāt, ar rokām vien tik rāda un tā vien tik saka �taitaitaitai�, un vēl �ā un tā �everē*. Bet mūsu �lielā kristumāte� i tad saprot, ko mēmais An drieviņ� grib; viņa ar' tāpat rāda ar rokām pretim, un Andrieviņ� tad reizām paliek tāds domīgs, pasmejas, paskatās �lielai tantai� acīs un saka: �Jnn-nn . . .� Mēmajam Andrieviņam diezgan prasta tā Rīga � mūs' māja, kas tā nu par Rīgu! Bet kur viņ�, mēms puika, lai labāku ņem? Vienreiz mēmajam Andrieviņam �Rīgā� slikti izgāja. Mūsu cilvēki pa�reiz ēd brokastis, ienāk Andrieviņ�, nostājas istabas vidū, �ņāc un skatās uz ēdājiem. �Lielā tanta� tūlīt saprata, viņa pielēja bļodiņu putras, nolika bļodiņu istabas vidū zemē, iedeva Andrieviņam karoti rokā un parādīja, lai nosēstoties zemē un ēdot. Andrieviņ� nosēdās un sāka strēbt, tanta viņam iedeva maizes gabalu ar' rokā. Es nezinu, kas tas varēja būt, bet man sametās ļoti �ēl ap sirdi; es do�māju, sak, lūk, cik viņam slikta Rīga! Padod zirņu putras un gabalu maizes kā nabadziņam, i � brauc atkal mājā. Te uz vienreiz istabas durvis sprāgst ar tādu spēku vaļā, domā, vai krampītis aizskries par gabalu, un istabā ie�aujas � Andrieviņa tēvs ar lielu, garu rīksti rokā. Viņ� tur durvju kliņķi rokā � durvis lieli, pla�i vaļā, pats durvīm aiz�stājies priek�ā � un tad skatās lielām, platām acīm uz Andrieviņu un kliedz: �Ak tu man, sātans, pa citām mājām kumosus lasīdams? . . . Laukā!� Andrieviņ� nomet maizes gabalu un karoti un sāk spiegt tā kā sivēns, kad kauj. Svirks! � tēvam pa rokas apak�u laukā. Tēvs gan sita ar rīksti, bet tik pa sienu vien ietrāpīja. Mūsu �lielā kristu- māte� � viņa bij Andrieviņa tēvam māsa � sacīja uz Andrieviņa tēvu: �Vai, brālīt, kam nu tu ar to bērnu �itik nejēdzīgi . . . Viņ� jau tā dieva piesodīts . . .� Bet Andrieviņa tēvs uzkliedza mūsu �lielai tantai�: �Dabūsi i tu, ja neturēsi muti!� � un aizgāja. Bet ko es darīju? Es sāku visā pilnā kaklā raudāt; visi ļaudis satrūkās. Man kļuva mēmā Andrieviņa tik �ēl, tik �ēl, ka es jums to nemaz nespēju izteikt. Man lija asaras ar upīti no acīm laukā; es jutu, it kā kad viņas man nāktu no pa�as sirds dziļuma ārā. No tās reizas mēmais Andrieviņ� reti, reti vairs �atbrauca uz Rīgu�.

Es kādu vārdu ieminējos par �lielo kristumāti�. Pastāstī�u vēl vairāk par viņu. Mēs viņu tādēļ saucām par �lielo kristumāti�, ka

mums bij vēl viena otra � �mazā kristumāte� saucama. Lielā kris- tumāte bij mūsu dienestniece un, protams, liela no auguma. Viņai bij pie apak�lūpas vienā vietā zilums. Un skaista viņa bij tik svētdie�nās, kad aplika tādu caurumainu, baltu krādziņu ap kaklu un ap�sēja �tipta�* lakatu; citādi viņa nemaz nebij skaista: kāju pirksti tādi līki un kaulaini, i rokas bij lielas un kaulainas. Bet �lielai kristu- mātei� bij manta: lāde bij pilna visādu drēbju. Svētdienas rītos es ar�vien gāju �lielai kristumātei� līdz uz klēti. Man gribējās bildēs izska�tīties � viņai, lūk, lādes vākam bij visa iek�a noklīsterēta* ar visā�dām bildēm. Ak, kas tur bij laba skatī�anās! Bet no lādes ārā nāca tāda laba smar�a � tā bij drapu smar�a. �Lielā kristumāte� nu iz�ņēma svētdienas drēbes no lādes, nolika uz sava krēsla � viņai ar' bij pa�ai savs krēsls, tāds brūns, � un tad izņēma no lādes dibena drapu pudeli un divus graudiņus cukura; uz tā viena uzpilināja no pudeles drapas un iemeta mutē, bet to otru graudiņu � tāpat sausu � iedeva man. Par �lielo kristumāti� man bij tas ar' zināms, ka viņa uz mūsu �kristtēvu� � tas bij mums kalps � cerējot. Man par varu gribējās zināt, kā tad īsti cerē, tādēļ es vakaros skrēju uz riju skatīties, kā �lielā kristumāte� uz kristtēvu cerēs. Neko nevareju saprast: kristumāte �uva, kristtēvs strādā ja koka darbu, bet �cerības� nepamanīju nekā�das. Vienreiz gan �lielā kristumāte� man sacīja, ko �itais ��pigons�* te ik vakarus nākot, vai nevarot vilkties atpakaļ uz savu kambari. Es paliku briesmīgi liels savā garā � saimnieka bū�ana! � un sakliedzu uz kristumāti, sak, grāb�u un izsviedī�u pa�u laukā no rijas! Mana rija! �Vai, klu�ka*, cik �itādu prapu* ejot uz mārciņas?� kristu māte kā mēdīdama saka man. Es tādas goda laupī�anas nevaru ciest � tak saimnieka bū�ana: �Kristtēv, ņem to kristumāti un svied laukā no rijas!� Kā tad, kristtēvs, riktīgs kalpa cilvēks būdams, paklausa saimniekam uz vietas � viņ� grābj kristumāti rokā, es ar' kā varē�dams viņam palīdzu � un nu tik vilkt uz durvju pusi. Bet es nevaru saprast, kā tas notika, kā ne: kristumāte vairāk virzās uz dibenu nekā uz durvīm, tai�ņi tur uz to vietu, kur tas skrāģītis* dibena kaktā. Z vārgs! � kristtēvs gā� kristumāti uz skrāģa virsū, man tīri bail sametās, sak, viens nu notiks: vai nu skrāģis lūzīs, vai kristumāte. Bet nelūza ne skrāģītis, ne kristumāte. Kristtēvs izrāvās kristumātei no rokām un gāja atkal pie sava darba. Kristumāte vēl brītiņu mierīgi pagulēja uz skrāģī�a, tad sāka smieties un cēlās tāda priecīga, prie�cīga no skrāģa aug�ā. Es domāju, sak, ā, nav vis kauli maitāti. Nu kristumāte izvilka no krāsns mazo katliņu, tur iek�ā bij ūdens � tīri karsts, kūpēja vien. Kristumāte salēja ūdeni māla krūzē � tā bij manas mammiņas krūze � , katliņā palika biezumi, tos kristumāte ar rokām izņēma ārā, viņa ņēma ātri, ātri un ar lūpām pū�ļāja*, sa lika uz tāda balta dēlī�a � laikam bij spaiņa vāks � un tad ar visu vāku ielika krāsnī atpakaļ. Nu kristumāte izņēma no skrāģī�a apak��as pudeli. Nē, bet nu būs brīnumi! Redzēs, ko viņa ar to pudeli darīs un kas tur tai pudelē būs. Kristumāte sāk no pudeles krūzē laist � sīrupu. Stiepjas tikpat kā bantē ārā un spīd pret uguni kā viens ne�zin kas. Vai, tavas jaukas izskatī�anās! Bet nu sāk �bante� arvien tie vāka vien palikt, arvien tievāka vien . . . jau nu glu�i tieviņa . . . jau nu tīri tāda kā diedziņ� . . . beidzot pārtrūkst. Kristumāte vēl tur pudeli tāpat uz krūzes, lai i sīrups vairs netek, un tad pasaka man: �Aplaizi pudelei galu!� Es arī palaizu. Ak tava garda ēdiena! Tik�pat vai viens medus. Bet kristumāte saka, lai es nepastāstot vien ��iem�. Tas bij slikti no kristumātes teikts; es pa�reiz domāju, sak, būs jāpastāsta mammiņai, cik kristumāte laba, viņa man, sak, deva sīrupa pudelei galu aplaizīt, � bet nu nekā! Kristumāte paņēma skalu un tad labi brangi sajauca visu to, kas tur tai krūzē bij, pielika krūzi pie mutes, iestrēba un sacīja: bū�ot diezgan saldanuma*. Nu viņa deva krūzi kristtēvam; �is ar' mudīgi nosvieda slīmestu, nokratīja skaidas no biksēm un tad, krūzi paņēmis, sāka strēbt un rēkt kā lācis; kristu�mātei tik smiekli vien nāca. Viņa teica: ak, tas kristtēvs esot jocīgs. Bet es ar' domāju, ka kristtēvs ir briesmīgi jocīgs; kaut tik nu visa

tā dzeramā neizstrēbis, lai jau man ar' kāda lāsīte atliktu, tak jau kristumāte man ar' dotu, ja būtu. Kristumāte pameklēja grozā pa kristtēva kurpnieka lietām � tas ar' jāzin, ka kristtēvs mācēja zā�bakus un kurpes lāpīt, � un izņēma no groza mazo stopiņu � trauks, kas man jau sen pazīstams un patīkams. Sis mazais bleķa stopiņ� bij tik liels kā �īda rags*, ko pie pieres un rokām sien, tik nu apaļā veidā. Kristumāte saka uz kristtēvu, lai ielejot kādu lāsi stopiņā, jādod tam puikam ar', lai dabūjot iestrēbt no tā �aja. Labi, kristtēvs ielej, un tā es ar' dabūju �aja strēbt. Bet man jāatzīst, ka sitas �ajs nebij vis tik gards, kā kur mammiņa reizēm mums deva strēbt. Es vēlāk tiku pārdomājis par kristumātes cerību, sak, nezin vai tik �itā pati �aja dzer�ana nebūs tā cerība. Jā, bet vai tad kristumāte mani ar' �cerē�? . . . Man jau ar' viņa deva drusku �aja. Ej nu zini! Var būt, ka cerē i mani kādu �bi�ku�.

Vienā svētdienas dienā bij mūsu mājā jauki. Sniega vairs nebij, pagalms bij sauss, un laiks bij tik silts, ka jau bez cepures varēja

pa lauku skraidīt. Pulka, pulka viesu bij mūsu mājā . . . citi pa istabu ēda, dzēra, klaigāja, citi uz pagalma dancoja �riņķa dan�us� � viens spēlmanis spēlēja ar �pijvolēm�*, otrs ar �armoņikām�*. Mans tēvs ar' tik smējās vien, stāstīja jokus un nesa alu visiem no vietas ar to pa�u pazīstamo ��aja krūzi�. Tad atkal sasēdās tādas vecas vie�ņas aiz galda un sāka dziedāt un viesi nāca pie galda un meta naudu bļodā � skanēja vien. Man tēvs atkal � kur� iemeta, tam �arku*, kur� iemeta, tam �arku. Vie�ņas lika bļodā cimdus un lakatus. Bet mūsu Jē�uks � tas bij mums tā kā otra pui�a vietā � iesvieda bļodā divus lielus, lielus lāpīteņus* cimdus kā suņa galvas � noklaudzēja vien. Mans tēvs tik ar �arkas glāzīti Jē�am brandvīnu acīs . . . Jēcis pa durvīm ārā . . . vie�ņas ar rokām vien nomētāja Jē�am pakaļ un nodziedāja: �Jēcī�am, nabagam, naudas bode aizsalus'�� Ak tavus smieklus! I es smējos par tādu joku.

Lūk, �itās �lustīgās� godības bij kristtēva un kristumātes kāzas. Un es tiku cerības lietā jau gudrāks. Lūk, tā ir tā cerība, kad grib pa�likt par brūti un brūtgānu, un nevis �aja do�ana.

Es tagad ar sevi cīnos. Vai stāstīt par �mazo kristumāti� arī vai ne? Es gan domāju, ka par mazo kristumāti nebūs tas stāsts necik gar�. Bet kas nu var zināt? Kā sāk�u savu �teiku teikt�, i aizmirsī�sies.. . i nezināsi, kur gals palika. Bet es domājos tomēr stāstīt! Man jau jāstāsta vien ir viss, ko atminos no bērnu dienām, vienalga, vai jums patīk vai nepatīk.

Mazā kristumāte bij Lienas tēva sieva, bet Lienas tēvs bij vecs zaldāts, un Liena � tā bij viņu abu meita, tik liela kā mana mazā Kristiņa. Mazai kristumātei bij kārpa pie vaiga, un uz tās kārpas bij uzaugusi liela, gara, dzeltena bārda. Bet Lienas tēvam bij lielas, pelēkas ūsas, kā jau da�dien zaldāta vīram. Lienas tēvs savas ūsas arvien ar mazām �ķērītēm nolīdzināja ar virslūpu, lai ūsas nekarātos putrā, bet mazā kristumāte savai kārpai nekad kuplumu nelaupīja, varbūt viņa i nezināja, vai viņai kārpa ir pie vaiga vai nav. Lienas tēvs, kad sev nagus apgrieza � rokām vai kājām � , tad tos sabāza visus sev azotē; ja kāds grie�ot aizsprakstēja prom, ir to dabūja rokā � un turpat pie citiem brāļiem iek�ā. Es nezinu, par ko viņ� tā darīja. Un, Lienas tēvs kad gaļu ēda, tad pirkstus noslaucīja pie ma�tiem, bet mazā kristumāte gan tā nekad nedarīja. Viņa jau ar' neēda pie mūsu galda, bet savā gultā un, ja bij putra, tad pati sēdēja gultā un bļodiņu turēja uz klēpja. Vienreiz strēba pati, otrreiz pastrēbi- nāja Lienīti. Lienītei bij maizes gabals rokā, viņa nokoda no tā un tad skatījās apkārt, bet mazā kristumāte arvien tai piegrūda ar ka�roti pie vaiga, un tad �ī atkal mudīgi pagrieza muti pret karotes galu un mazā kristumāte ielēja tai putru mutē.

Vairāk no mazās kristumātes ar' gan diez nekā nevaru stāstīt tāda sakarīga. Tik to varu teikt, ka viņa ar Lienas tēvu vienmēr

bārās un ka viņai bij divas kazas: viena sirma, otra balta; baltā bij mazāka, sirmā � lielāka. Un to ari varu teikt, ka es viņas netiku priecīgas vairāk redzējis kā tikai vienu vienīgu rei�u, t. i., toreiz, kad sirmai kazai bij atlēku�i kazlēni � āzītis un kaziņa. Abus �os zvērī- �us viņa bij grozā ielikusi un grozu ar lupatu apsegusi. Tad toreiz viņa bij priecīga un smējās, pacēla lupatu uz aug�u un mums, bērniem, rādīja mazos �kukaiņus�. Es nevarēju saprast, kas tie tādi var būt par kustoņiem � tīri tādi pa�i kā kazas, bet tik ļoti maziņi un bez ragiem. Vienu viņa izcēla ņo groza ārā un nolika zemē: kazlēns drus�ciņ, drusciņ palēca uz aug�u un pakustināja ļipu. Es sāku briesmīgi smieties un sacīju, ka mazā kaziņa tāpat ļipu māk kustināt kā aita, un tad mazā kristumāte arī smējās un sacīja, gan redzē�ot, par kā�dām dienām jau nadziņi knauk�ķē�ot, tagad vēl neknauk�ķot, tādēļ ka vēl esot mīkstiņi. Mazai kristumātei bij i savs sivēns. Es nezinu, no kurienes to Lienas tēvs vienā svētdienas vakarā atnesa kulītiņā iebāztu. Bij tāds sarkans sivēntiņ� un ļoti maziņ�. Bet man sar kani sivēni nepatika, man labāki patika balti, tādēļ ka manai mammi- ņai tādi vien balti bij. Jā, bet kas tad ar sarkano sivēnu notika? Mazā kristumāte sadzirdināja sivēnu ar dzirenēm* � to mana mammiņa tā reiz runāja � , un sivēns, ar dzirenēm apdzirdīts*, kājas vien sāka

kratīt un aug�pēdu griezties. Man bij mazā siveniņa, lai nu gan tāds neglīts, sarkans bij kā zebiekstes āda, � man bij viņa ļoti �ēl, es gau�i raudāju, kad �is rijas priek�ā pie staba raustījās. Bet Lienas tēvs sacīja, tur vajagot viena tāda vīra, kas varot izdievredzēt*. Un kā tad! Vienā dienā Lienas tēvs ieveda mājā tādu sve�u vecu tētiņu ar zaļu cepuri un ar cauru cepures dibenu. Mēs prasījām, kas tas tāds ir. Tas jau esot dievredzis*, par Zaļo Poli saucot. Zaļais Polis izdievredzēja, aizgāja, un sivēns nobeidzās. Un tad mana mammiņa teica uz mazās kristumātes, ka nu �ai ar to cūkas lopu tā slikti no�gājis, tad �ī do�ot no saviem, lai izvēloties no visa pulka vienu, kur� tik labāk patīkot. Bet lai nu vairs ar dzirenēm nedzirdinot.

Vēl par mazās kristumātes kazām varu pastāstīt: eku' bij kukaiņi! Mēs, bērni, jau nedrīkstējām uz pagalma ne rādīties. Tūlīt �ās viena vai otra klāt, pa�ķiebj vien galvu un tik taisās jau durt. Ak tavas nelaimes! Es pat � būtu ne da�u labu rei�u paskraidījies pa pagalmu vai kādu zvirbuli lūkojis nosist, vai. . . bet �ās abas divas kā preilenes* �cierē�* pa kūts priek�u, siena zāles lasīdamas. Nekā: paver gan is�tabas durvis, paskaties � paliec mierīgs �mājā�! Es vēl nebiju vis īsti tik bailīgs, bet meitenes � tās vai ģība nost, kolīdz kazas ierau�dzīja. Un bij ar' jau neizprotams zvērs tā kaza. Gandrīz tik lielāka aita, bet � ko domā? � mazā kristumāte �o i tad slauc! Un kā slauc? Paliek bļodiņu apak�ā, pati uzkāpj kazai a�gārniski mugurā un tad slauc! Iesākumā es nevarēju aiz smiekliem nekur likties, �itik ērmotu slauk�anu redzēdams, bet vēlāk man bij vienalga, lai slauc, kā grib. Bet kas tas visutrakākais: kaza uzkāpj uz malkas grēdas, izstaigājas un nolec, uzkāpj uz pelavnieka* pa�ā jumta galā un pakasa ar pakaļ�kāju pieri. Vai tas nav traks joks? Es reizām kazu parīdīju suņam, kad �ī uz jumta stāvēja. Suns skraida ap pelavnieku apkārt, paska�tās gaisā, smilkst, kauc, i reizām spalgi aizrejas, bet kaza stāv kā ķēniņ� un urbina jumta sūnas. Visvairāk tad man smiekli nāca, kad iedomājos, sak, �itā tak ir mazās kristumātes govs, kas tur uz jumta stāv. Bārdaina govs � un vēl tāda ar īsu ļipu � stāv uz jumta! Kā tur lai cilvēks nesmejas?

Vienreiz mums, bērniem, ar kazām bij traka jakts*. Bet, pag, es labāk stāstī�u no vietas. Tas bij �itā: dēlie�u* nebij neviena mājā, meitie�i* velējās*; mēs trīs vien tik istabā: es, Kristiņa un mazās kristumātes Liena. Es sataisīju meitenēm sprigulī�us, katrai savu, pats sev tre�o, izņēmu no mazās kristumātes gultas klēpi salmu, pa�taisīju istabas vidū klājienu � un nu trijatā kuļam �rudzu riju�. Nostrādājām visu kārtīgi, kā vajadzīgs. Man gan ar meitenēm iz�nāca maza sadur�anās: �ās, lūk, pagānietes, no rudzu rijas kul�anas neko nezināja, tik kult vien, kult vien kā trakas un nemaz negrib sal�mus ņemt nost. Gana es kliedzu, kā saimnieks būdams, lai tak vairs nekuļ, graudi sāks iet pu�u, bet �ās i nedzird, tik lec uz aug�u, vēk�ķ

un kuļ. Man uznāca dusmas, izrāvu spriguļus no rokām un sadevu abām divām pa seksti. Nu, tas nu viss labi, nostrādājām, paldies die�vam, kā vien vajadzējās, nokratījām, nobāzām salmus gubenī* (t. i., atpakaļ gultā), sagrūdām graudus gubā un tā . .. Tagad es, kā saim�nieks būdams, tūlīt sēdī�os pie gubas un sāk�u vētīt, lai iet kūlējas lopus apkopt. Labi, kūlējas abas divas iziet ārā �lopu kopt�, es atkal sēstos �pie gubas� un sāku ar rokām vēcināt un plātīties � glu�i tā, kā jau mans tēvs to lietu darīja. Te, nav necik ildziņi, abas �lopu ko�pējas� ieskrien bļaudamas, bļaudamas istabā. Liena ielec sava gultā, bet Kristiņa skraida un grābstās ap vienu gultu, ap otru . . . nekur nevar aug�ā tikt. Es tik vētīju vien, kas man, mājas tēvam, uz mei�tie�i bļaustī�anos jāklausās! Bet � kas tas?! Istabā ienāk � kaza, baltā kristumātes kaza! Sis tāds skats, kas vai sirdi un kaulus satriec. Kaza istabā! Vai �o skatu spēj kāds cilvēks iedomāties? Mans vētek- lis � karote bij par vētekli � izkrīt no rokas . . . vai ar vienu vienīgu lēcienu esmu uz mūrī�a aug�ā. Arī Kristiņu uzrāvu aug�ā uz mūrī�a. Liena bļauj pa gultu. Bet kaza? Kas kazai bēdas! Viņai ne prātā ne�nāk, kādas mums tagad lielas bailes. Viņa staigā pa istabu, nagi vien knauk�ķ, apskata mūsu �kūlienu�, paņem tur kādu salmu no zemes, papurina bārdu un laikam domā, neesot nenieka no tā mūsu kūliena.

Nu kaza iet tai�ņi uz Lienas gultu . . . Liena vēk�ķ kā traka. Kaza pieiet pie gultas un stāv . . . Viņai brīnums, ko tā meitene tur vēk�ķot. Lai visu �o skatu patiesīgāki notēlotu, tad man jāapraksta, kāda bij kristumātes gulta. Gultā bij piekrauts vesels kalns �ādu panckaru: tur bij gubā samesti deķi, ka�oki, svārki un nezin kas viss vēl. Liena tup rāpu pa�ā kalna galā un bļauj; kaza, lejā stāvēdama, skatās un brīnās. Te uz vienreiz sāk kalns ar visu Lienu tā lēņi, lēņi* �ļūkt uz leju. Liena to ar briesmīgām bailēm sajūt un lūko a�gārņi* rāpties atpakaļ, bet, jo rāpjas, jo kalns ar visu Lienu vēl vairāk gā�as . . . Liena vairs nav glābjama! Viss lupatu kalns ar Lienu pa�ā galā gā�as un uzgā�as � kazai uz galvas. Vēl viens briesmīgs vēk�ķiens no Lie�nas, tad tā pazūd lupatās un kaza izskrien pa durvīm � noklaudzas vien.

. .. Vēl grāmatas nemācēju, bet jau pātaru man bij galvā vai vesels leģions. Rita pātarus, vakara pātarus un daudz per�u* no dziesmu grāmatas man samācīja jau tīri mazam. �Ir to tu alla� piemini� � to man vecmāte iemācīja. Viņa man lika saņemt rokas kopā, noskai�tīt �Ir to tu alla� piemini� un tad pārmest krustu. No vecmātes es spruku vaļā, ja tik labi noskaitīju �Ir to tu alla� piemini� un pārmetu krustu, vairāk viņa no manis tad ar' neprasīja. Bet, ja ņēma mammiņa vai lielā māsa rokā, � lai dievs nedod! Skaitīju, skaitīju, bet, kad redzēju, ka per�ām ne gala, ne malas � ko vienu beidz, te tūlīt otru sāk � , tad jau man sāk uznākt tādi lēni, paklusi �krik�ķi�*, un, ko�līdz tie sāka nākt, tad jau zināju, nu būs drīz raudas klāt. Kā tad! Tas nebij necik ildziņi � jābļauj visā kaklā. Bet es jums saku, tās bij tik trakas un stipras raudas, ka tu, cilvēks, �ās savaldīt nekādā vīzē, lai vai mēlē kod. Da�reiz domāju: bet nu saturē�os un nemaz nerau�dā�u! Kas tur man, prātīgam cilvēkam, pātaru dēļ ko raudāt! Bet, lūk, tādās reizās bij jo trakāki: nebiju vēl i ne lāgā skaitīt iesācis, jau raudas klāt. Mammiņa mani tad nogrūda no sevis nost, no ratiņa, un teica: �Ej, ej, guli zemē!*� Citreiz nogrūda, kolīdz krik�ķus izdzirda, vēl i nemaz raudāt nebiju sācis; citreiz jau krik�ķi paspruka, kolīdz mammiņa man pirmo vārdu pasacīja, kas bij skaitāms. Ak tava nelai�mīga cilvēka, kāds es toreiz biju! Da�reiz sērīgs sēdēju gultā un domāju, vai nevarētu kādreiz noskaitīt pātarus bez raudām . . . Visi priecājas un smejas, vērpj, ada, sprau� skalu spraustuvē� Kristiņa ielej dzērienu no stopa dobultiņā un tad taisa tiltiņu pāri . . . Skalam ogle reizām iz�ķiras uz divām daļām un izgrie�as kā govs ragi uz abām pusēm, un, kad es tur asarainām actiņām līdz sirds dzi�ļumiem noskumis skatos, tad man tā izrādās, it kā būtu divi skali un divi ugunis, un �etri �ragi� . . . Kaķis slaista asti un glauda sānus gar ratiņa kāju . . . Visiem tik labi, tik labi, bet man nav prieka ne�kāda, man tik bēdas. Bet uz vienreiz un it piepē�i man it kā kāda sa�vāda gaisma iespīd sirdī, kā savāds, mīlīgs siltums pārņem mani visu � es pats nezinu, kā man ir, tik to zinu, ka pieeju pie mammi�ņas, apskaujos abām rokām viņai ap kaklu, nobu�oju viņai vaigu un saku: �Mīļā mammiņ, nu es vairs neraudā�u.� Mammiņa uzreiz no�stājas vērpt, paņem mani aiz padusēm un uzvelk sev uz klēpja. Viņa man glauda galvu, un es nezinu, ko tur saka. Bet to gan dro�i varu tagad teikt, ka viņas mātes sirds bij līksma par savu �atrasto� dēlu. No �ās reizas man vairs netika raudas nāku�as pie pātariem. Nu man pātaru skaitī�ana kļuva par itin mīļu darbu. Bet gudrs es netiku, caur ko tas bij nācies, caur ko ne. Tagad, ko mācījos, to lūkoju arī �sa�prast�. Lai gudrāks cilvēks tulko pātaru per�as, kā grib, bet es viņas tulkoju tā, kā es gribēju un kā man �tas gars� deva iztulkot. Gan�drīz katra pātaru per�a man stāstīja notikumus un rādīja skatus, kā�dus lielie cilvēki nevar ne iedomāties.

Es jums, mani mīļie lasītāji, vienu per�iņu iztulko�u pēc savas toreizējās vīzes. To man mammiņa toreiz mācīja, kad man raudu laiki bij pārgāju�i un kad man per�as sāka patikt. Per�a, lūk, �itāda:

�Ak, mīļās māsas, steigsimies

Uz zaļām vā�u pļavām

Pie skaidras upes mazgāties,

Ka tīras, baltas topam.

Mums ir uz svētkiem jāsteidzas

Un lielā pulkā jāstājas,

Kur Kristus draudze dzīvo.�

Es domāju, ka tās �mīļās māsas� ir bezgalīgi lieli meitie�i, apse�gu�ies baltām sedzenēm, � visas stāv dārzā pie akas un skatās akas ūdenī. Visas jau ir sataisīju�ās un nomazgāju�ās �tīras, baltas�. Bet tas dārzs nav vis tāds kā mūsu dārzs ar ābelēm un kāpostu grēdām, bet ir liela, pla�a, līdzena pļava, un pa to pļavu � tur tāļu, tāļu viņā malā � ganās sarkani vēr�i lieliem ragiem, un tās �mīļās māsas� sāks

tagad tos vēr�us ganīt un dziedāt, un tas būs bezgala jauki. Un tā pati tad būs tā �Kristus draudze� � proti, tā vēr�u ganī�ana un tā dziedā�ana. Vēr�i man tādēļ �ai garā tēlojumā parādījās, ka es per- �iņā minētās �vā�u pļavas� citādi nevarēju saprast un tulkot kā par �vēr�u pļavām�.

Un, tā sacīt, katra per�a, katrs pātara gabals bija pilns ar da�ā�dām bildēm un lieliskām gleznām. Atminos vēl vienas citas per�as � jau tad es mācēju grāmatu lasīt �, kur ar' man bij daudz, ko domāt un prātot. Sī per�a atradās vecmātes bil�ainajā dziesmu grāmatā. Viņa skanēja tā:

�Dievs Izrael' aprauga, Atskārstiet, ļautiņi, Pie tā nāk kā pie drauga Ar sve�i pagāni. Viņ� ragu pacēlis, Kas pāri plūst no eljes*, Lai ikviens nāk un smeļas, Kas bēdīgs, izmisis.�

Se es dievu tēloju tādu ne visai vecu vīru ar lielu, garu kaklu un ar vienu ragu pierē. Rags tāds kā vecātēva brandvīna rags: resnais gals balts, tievais pelēks. Tāds nu tur tas dievs sēd uz beņķa zem tā�dām kā palievenēm. Sēd, un viņam galva nokārta uz leju. Bet tur pa lielceļu, pa ganībām skrien pulciņiem un rindiņām tādi mazi, mazi ļautiņi: tie visi ir �sve�i pagāni�. Viņi grib dievam par draugiem būt un tādēļ visi skrien �urp, kur dievs zem lievenēm sēd. Bet dievam �ādi draugi nepatīk � pagānu es tolaik domāju vēl nelabāku kā vellu � , dievs tik paceļ savu ragu uz aug�u un taisās pagānus durt nost. Pagāni smejas un, kājas �ā tā izlocīdami, izskraida savmal* � i nesamanāmi, kur paliek, kur ne. Bet ar to dievību man izlikās pavi�sam ērmīgi. Kas tas tāds par dievu var būt, kam rags pierē? Vellam gan ragi pierē, bet dievam? . . . Varbūt tas ir kāds cits dievs, mūsu dievs ar pagāniem netinas, gana viņam i labu cilvēku . . .

Es to jums nevaru pateikt, cik vecs biju, kad sāku grāmatā mācī�ties, bet to zinu gan, ka ap �raudu laikiem� vēl no grāmatas vairāk nezināju kā tik �tā svēta bērnu mācība�. Kāds bij mana grāmatas laikmeta iesākums, to it labi atminos un to jums tūlīt pastāstī�u. Mūsu mājā sanāca �igāni. Liela verdze* �igānu! Citi brauk�us, citi jā�us. Zirgiem sprādzes un ridzes* vien spīdēja. Bet pa�iem �igāniem nebij nevienam labu svārku mugurā. �igānietēm bij zaļas sedzenes, citai zem sedzenes bij mazs bērns, citai lielas kules pār pleciem, kur putrai�mus, miltus un gaļu iebērt un iebāzt. Iedomāju, viena ielika savu kuli piestā, bet piestā bij ieliets ūdens; izvilka kuli � �urkstēja vien.

Bet ta lādēja! Bērni ar' sanāca istabā, bet citi gulēja � tie, kas tie plikākie, � turpat vezumos zem spilveniem, galvas vien kā pogas laukā izbāztas. Mani ieraudzīju�i, viņi izstiepa lielas, garas mēles, ķērca un visādi mēdījās. Es ar' vienreiz, izstiepis mēli, pamēdīju pre�tim un tad iegāju istabā. Istaba �igānu vai bāzt piebāzta. Viens, uzkāpis uz mūrī�a, dauza ar dzelzs gabalu sāli no lielā grauda nost, kas tur aug�ā uz krāsns; citi �ķin sīpolus nost no pīnēm un tūlīt sāk ēst; viens ierauga skrodera lietu ta�u pie sienas pakārtu, tūlīt pie tās klāt, attaisa vaļā un sāk meklēt, kas tur bū�ot iek�ā. Izcilā kal- tiņus, āmuriņu, �ķēres, izskatās, izmēģina �ā un tā, apgrie� ar �ķērēm sev nagus � samet atkal lietas ta�ā atpakaļ. Beidzot �igāns izmet no ta�as graudiņu krīta un uzrauj otram �igānam lielu krustu uz mu�guras. Visi �igāni smejas Cits par citu un sit ar d�ind�alām* apkrus�totajam �igānam pa muguru, it kā vai gribēdami krustu ar d�ind�a�lām nodzēst. Uz vienreiz apkrustotais ļoti veikli apgrie�as pret krusta vilcēju, uzkliedz ļoti stiprā balsī vienu vārdu pa �igāniski un iesit ar savu d�ind�alu �im pa kaklu, �is dod pretim . . . pirmais dod atkal . .. �is atkal . . . pirmais atkal � nu bļauj un sit, lauk�ķ vien, aizliek elkoni acīm priek�ā un lūko viens otram klāt tikt. Beidzot viena liela, zaļa �igāniete dodas �īkstētājiem starpā, sakliedz pa �igāniski un sa�grābj tam vienam aiz d�ind�alas. Gana �is vēl lūko izraut, grūsta veceni �ā un tā, bet nekā vien nelīdz, vecene ir stipra. Vēl visi �igāni nosmejas, un tad ir miers. Es nebiju nemaz no �igāniem bailīgs, es ar viņiem jau daudzreiz biju bāries, un viņi man neķo nedrīkstēja darīt. Es viņiem jau daudzreiz biju sacījis, ka esmu saimnieks, un tad citreiz kāds prasīja: �Klau, saimniek, � kur tā tava tēva pīpe? Dod, lai es izgrabinu!� Es ar' dabūju tēva pīpes rokā, iedevu �igānam un sa�cīju: �Se, ņem!� Tā �oreiz ar', kā jau da�dien saimnieks, es no �igā�niem nemaz nebijos, bet sakliedzu: �Laukā no mājas! Vai te kauties nāku�i � manā mājā?� Te viens �igāns pienāk pie manis klāt un saka: �Klau, tu, puika, � vai māki grāmatu? Se ku' �itas kungs ir �igānu mācītājs, viņ� tev grib dot grāmatu lasīt; ja nemācēsi, iebāzīs maisā un aizvedis uz pasīliju*.� �igāns parāda ar pirkstu uz kādu otru �igānu, kas sēdēja uz krēsla un pa�reiz bij izvilcis pulksteņu* no ķe�as � tai skatījās. Ak tavas svētās bailes! Es vai ar vienu cilpu pa durvīm laukā un � prom uz kūti! Es zināju, ka mammiņa slauc govis. �Mammiņ, �igānu mācītājs man grib grāmatu prasīt.� � �Kas tas tāds?� mammiņa atprasa. � ��igānu mācītājs!� es atsaku. �Viņ� is�tabā uz krēsla sēd un skatās pulkstenā.� � ��igānu mācītājs?� mam�miņa brīnās. �Kāds �igānu mācītājs? Tiem me�a lopiem? Ej tik vien dro�i uz istabu un pieskaties, ka ko nenozog. . . Bet es viņiem, lupa�tām, gan parādī�u! . . . Man bērnu biedēt? . . .� mammiņa vēl norunāja pati pie sevis. Es nu atkal biju liels vīrs, gāju uz istabu un sakliedzu, ka nav brīv zagt. Laukā no mājas! . . .

Nāca mammiņa, iedeva katrai �igānietei pa krim�ķam �ā vai tā, piebāra vēl visus no vietas un tad teica, lai taisoties tūliņ prom no mājas, citādi, kad nāk�ot dēlie�i, izvadī�ot ar negodu. �igāni vēl pabija kādu brītiņu un tad grieza zirgus apkārt � i visi pa vārtiem prom.

Bet man mācītājs neizgāja no prāta. Vēlreiz ar mammiņu labi pamatīgi par �o lietu izrunājos, sak, kā tas īsten* ir ar to mācītāju, kam viņ� ir un kam viņa nav. Mammiņa teica, �igāniem mācītāja ne�esot, bet mums pa�iem gan esot, vai ta' es neesot baznīcā redzējis. Lūk, tas ar to melno mēteli � tas esot tas mācītājs, un pie tā man bū�ot jāiet grāmatu lasīt. Tad es mammiņai prasīju, vai drīzi. Viņa teica: drīzi gan, nu jau es diezgan liels esot izaudzis. Tad vēl mammiņa sacīja, tēvs, kad Rīgā brauk�ot, atvedī�ot man ābeci un tad tik tūlīt ar to pa�u galu varē�ot sākt mācīties grāmatā. Man tagad tā bij, kaut tik jau vai �odien pat sāku�i mani mācīt grāmatā, kas to var zi�nāt, kuru dien'* mācītājs pasauc. Es mammiņai prasīju, vai nevarētu vecmātes �bil�u grāmatā� mācīties, sak, es jau no tās vienu rindu māku; mammiņa teica: nē, tā neesot priek� bērniem, bērniem vajagot ābeces.

Mani mīļie kungi un kundzes, nu jūs man gan varbūt gribēsiet lūgt, sak, esi tik labs un stāsti, kā tev gāja ar grāmatas mācī�anos un ko labu tu no tiem laikiem atminies. Es atlūdzos, mani kungi un kun�dzes. Es, zināms, varu pastāstīt � vienalga; bet kas jums tur par labu būs? Garlaicīgi vien sāks mesties, un man tad nebūs nekāda prieka. Jūs jau pa�i ar' esat grāmatas cilvēki un tāpat lai* mazus tēvs vai māte mācīja � tas jau nav nekas sve�s. Tika jau ir mani kād�reiz iezeltīju�i � ko ta' tur liegties? Un tātad jūs nu gan pa�i ar' zināt, kā ap tiem laikiem tādiem vīriem da�kārt iet. Ja esi uzmanīgs un māki zīmēm riktīgi ar iesmu uzdurt, nu, tad ir labi, bet, ko jau nē, ko tev sāk uznākt apstāji vai pat nejaukie krik�ķi, tad jau zini, ka labais gods vairs nebūs, tad jau tik parāda vien: vai pazīsti, kas �is tur ir aiz sijas? Ai, tādas lietas mums gandrīz katram ir no �tiem laikiem� labā atmiņā, neņemiet par ļaunu. Un es tādēļ ar' negribu par savu grā�matas laikmetu jums garāki stāstīt, ka neko sevi�ķu, kas būtu tā kā vairāk ievērojams, neatminos.

Tik to jums varu teikt, ka reiz lasīju tai pa�ā vecmātes bil�u grā�matā, bet tad jau es biju liels grāmatnieks, izlasīju, lai deva kaut kādu grāmatu, � lasīju lielā, stiprā balsī:

�Negudri ļaudis saka tā Un domā savā prātā: Dievs nevaid vis tik blēdīga Un vi�ķiņ* samaitāta ��

Lasīju un apstājies sāku pats savā nodabā pārdomāt, kā tas īsten' bij �ai per�ā teikts: �Dievs nevaid vis tik blēdīga un vi�ķiņ (pēc mana rēķina, būtu jāstāv �bi�ķiņ�) samaitāta.� Ko tas gan nozīmē? Tas jau izklausās, it kā kad dievs būtu meitietis; bet lai man neviens ne�stāsta, ka dievs ir sieviete, priek� tam es jau esmu par daudz gudrs. Dievs ir riktīgs vīrietis, tāds ar sirmu, garu bārdu, un velns ar' ir vī�rietis � tas ir tāds bez bārdas un staigā rāpu apkārt it kā rūkdams lauva, un meklē, kuram tik klupt mugurā un aprīt. . . Tātad �ī dziesma � lai dievs piedod grēkus! � ir neriktīgs dievvārds. Patie�sībā tur vajadzēja būt tā: �Dievs nevaid vis tik blēdīgs un bi�ķiņ samaitāts.� Bet dziesmu gudrotāji laikam tamdēļ tā nav liku�i, ka tad, lūk, neizkrīt riktīgi �pēc meldiņa�. � Jūs nu gan, mīļie kungi un kundzes, par �ādu manu prātojumu varbūt smejaties un sakāt: kas tas par glupju kritiķi! � Nekā es jums nepiekrītu vis. Zināms, es pats jau ar' tagad par savu toreizējo �īsredzību� smejos un smejos par to ar', cik jocīgi �ī per�a iznāk, kad tā lasa kā toreiz. Bet mans tēvs jau ar' tāpat lasīja; kas tolaik par pieturas zīmēm ko lāgā lika? Tāpat lasīja lielā kristumāte, tā mazā kristumāte, tā Lienas tēvs. Lienas tēvs pasaulīgi daudz meloja: grāmatā, kur bij jāsaka �lēcas kaisa�, tur �is lasīja �cēlās gaisā�. Nu, un tā i man, cilvēkam, � kur tad es lai varēju pēc zīmēm mācīties? . . . Un tātad vēlāk, kā tiku jau vairāk pie atzī�anas, atģidos, cik aplam biju prātojis par minēto �dieva dziesmas� pantiņu. Pēc riktīgām pieturas zīmēm lasot, iznāk minētais pantiņ� �itā:

�Negudri ļaudis saka tā Un domā savā prātā: �Dievs nevaid vis!� � Tik blēdīga Un vi�ķiņ samaitāta Ir visa viņu bū�ana ��

Kā nāca lielā māsa vairāk �paskolota�, jau man ar' �o to vairāk no rakstiem ierādīja, jau nu es zināju, kas ir �funt�, kas ir �kommā�, jau vēlāk varēju ar krītu vai zīmuli uzraut kādu A vai B. Atminos, mazais �u� man bij grūti uzrakstīt, jo glītāku domājos rakstīt, jo ne�glītāks tika: stabiņi katrreiz iznāca saslēju�ies viens pret otru. Bei�dzot māsa deva tādu padomu, lai raujot labi ātri, lai netaisot tik lēni, varbūt tad iznāk�ot labāks. Kā rāvu ātri, i labāks tika.

Vasara! Vasara klāt!

Visa Liedeskalna birzs zaļa! Kļavu zaros dzied strazdi, un bezde�līgas strādā mūra darbu. Ābeles tik baltas, kā vienās sniega kupenās, un, ai, tik kuplas, tik kuplas! Cik laimīgi jūs, putniņi, ka jūs varat viņu zaros dzīvot un dziedāt! � Uz olnīcas piebirusi kārta dzelteno ziedu no kļavām, grāb vai pilnas saujas un priecājies . .. Vasara, vasara klāt!

Tāds līksms un laimīgs es vienā jaukā pavasara rītā jutos, no savas gultiņas izrāpies un uz pagalma izgājis. Man izlikās, it kā pa nakti viss �is jaukums būtu radies, es domāju, ka vakar vēl nemaz tik jauki un skaisti ārā nebij kā tagad. Ak, �ās jūtas nemaz nav aprakstāmas! Pats nezini, kā tev ir, nezini, kurp ietu, ko visu darītu un kā līksmotos un priecātos. Viss tev zib un zalgo, kurp tik vien skaties; saulīte tik silta . . . nepatīk uz uguns i paskatīties, kas tur rijā zem katla deg un liesmo. Uguns tagad izliekas tāda veca � tā tik ziemai der. Visi staigā pa lauku basām kājām. . . Mammiņai ar' vairs nav ka�o�ciņa . . . Vistai pakaļ tek pulciņ� cālī�u, tādi dzelteni un apaļi kā oli�ņas. Tie visi lielās vistas bērniņi � un viņa tos mīļo: paaicina vien un iedod, ja ko atrod . . . Mammiņa mani ar' mīļo. Lūk, �e nupat viņa saka, lai nomazgājot muti, izsukājot galvu un uzvelkot svārciņus. Es ar' mudīgi tā izdaru, un tad viņa ieiet pagrabā, uzliek sviestu uz maizes gabala un man iedod. Ai, cik tas patīkami � sviestmaizi ēst un siltā saulītē dzīvot! � Ne vairs pātari jāskaita . . . nevienam nav vairs vaļas man pātarus prasīt, visi strādā, kust vien. Bet es? Es esmu brīvs kā kumeļ�. Manai lielai māsai jāiet ganos; viņai ir grūti, tādēļ viņa reizām rītos raud, kad agri ceļ aug�ā. Un citreiz viņai ir slapjas drēbes, kad nāk no ganiem mājā, citreiz ir kāds telēns me�ā palicis, citreiz kāju pirksti izpluku�i* � un mammiņa viņai smērē kājas ar krējumu. Sī atkal, nabadzīte, raud� Bet kas man nedzīvot! Man nemaz kājas nesāp, tādēļ man ar' mammiņa nesmērē, un man ar' nepa�tīk tāda smērē�ana. Kristiņai gan iet labāk nekā lielajai māsai, tādēļ ka viņai nav ganos jāiet, bet tik labi viņai ar' neiet kā man. Bet viņa pati pie tā vainīga. Kristiņa ir briesmīgi dumj� meitēns. Reizām viņa sāk mammiņai prasīt to, kā nemaz nav un ko nevar dabūt, citreiz lien virsū, dīkdama, lai �ai nopērkot no �īda to, kā �īdam nemaz nav, un �īda pa�a ar' nav. Lien mammiņai pakaļ un dīc kā ods. Mammiņa runā tikmēr, tikmēr ar labu, bet, kad vairs nevar un nevar noklausī�ties Kristiņas dīkoņā, grābj tad to rokā, saper labi brangi un notrenc gulēt. Kad mammiņa uz Kristiņu tā pasaka: �Es jau redzu, tev jau nu atkal miegs nāk,� � tad tūlīt var zināt, nu pērs. Es to biju smalki ielāgojis, bet Kristiņa � ek, bij dumj� cilvēks! � no tā neko ne�jēdza, tik dīca vien joprojām, kamēr kūliens uzkrita kā slazda valgs.

Tā, redz, visiem bij bēdas, lai kādas kuram, bet man bēdu nebij nekādu. � Es jums varu sacīt, �ī vasara man bij no visām tā jaukākā. �ovasar man vēl paradīzes dārzs. Bet �ito pa�u vasar'* viņ� man ar' pamazītiņām jau zuda. Mana sirds jau sāka apzināties pasaules grū�tumu un bēdu, lai arī pati vēl grūtuma un bēdu necieta nekādu. Vai ta' nezināms, ka tā apziņa vien, ka pasaulē cik da�am labam slikti neiet, var cilvēku tīri stipri sabēdināt, lai arī tam nekādu to bēdu nav, kā i, sak, man pa�am? Bet ko tur nu par to! Labāk stāstī�u, ko at�minos no �ās jaukās vasaras. Aizgāju vienreiz uz otrām sētām pēc smalkā sietiņa � mammiņai laikam bij milti jāsijā. Māsa sacīja, lai es, kad ieejot istabā, sakot: �Labdien!� Tā ērmoti gan bij ap sirdi, kā nu sacīsi tīri kā liels cilvēks labdien! Sāks visi smieties, kauns vien tiks. Saņēmu dro�u dū�u un iegājis pasacīju ar'. Bet gan zinu, ka man tas vārds izgāja ne visai tādā jauki skano�ā balsī. Nu, bet nekas! Lab�dienu atņēma, un pati viņsētu māte pasacīja uz savu dēlu: �Redz, Jāni, kā viņu puisis i labdienu māk padot, vai tu ar' tā mācētu?� Es kļuvu varen lepns savā garā � bail vairs nebij nemaz � un prasīju tū�līt pēc sietiņa. Bet viņu mamma sacīja, gan jau aiznesī�ot sietiņu; pag, jādod esot tam mazajam viesī�am mielasts. Vai dieviņ! Tā man bij vai dzīva nelaime � sve�ā mājā ēst. Kāds tur gan nevar gadīties: padod vai ko tādu �ķidru .. . uzlīst uz svārkiem . . . vai arī, ja ar glā�zēm ko dod, saplīst vai glāze, vai apgā�as. . . vai ar' iedod par daudz lielu maizes gabalu rokā, nevari veikt. . . kur nu liksi? Un atpakaļ dot ir kauns, vai ta' tā viesi dara? Nē, tā ir tāda nelaime, lai dievs ne�dod! Es izmisis sāku melot, sak, mammiņa nelika nemaz kavēties, lika, lai tūlīt skrienot atpakaļ. . . Nekā: viņu mamma i neklausījās manā runā, pasauca savu Jāni ar' un ieveda mūs abus pagrabā. Viņa

sacīja uz Jāni: �Redz, Jānīt, �itais mazais viesītis ir viņu mammiņas dēls, abi esat viena gada.� Tad viņa nogrieza divus riciņus* maizes, attaisīja ķērnei* vāku un uzkrāva uz riciņām lielu kārtu krējuma. Man kļuva tīri viegli ap sirdi. Es domāju, ka mielos ar kādu �skun- stīgu�* lietu; sak, kas tad i galu beigs; bet, kad �itā vien � ar krē�jumu � , tad var ciemā iet dro�i. Es viņu mammiņai sacīju: �Vai, kāda tev smuka, maza ķērnīte! Manai mammiņai tāda liela, liela un nesmuka, man tava labāk patīk.� Viņa atteica: �Nu, ko nu var darīt, bērniņ, man jau pienam maz tās virsas.� Es te, protams, neko ļaunu nedomāju, bet mana mammiņa mani vēlāk piebāra, kam man vaja�dzējis tā sacīt. Nu tā. Ēdām savus maizes gabalus un jau sākām ar Jāni i pa vārdam runāt. Es viņam prasu: �Vai tev lietas ar' ir?� Viņ� saka, ka esot gan; ie�ot uz riju, tad �is man izrādī�ot. Aizejam uz riju. Viņ� nu iedod man savu maizes gabalu paturēt un pats palien zem sola lietas meklēt. Kā tad, ir ar' lietas, pa pāriem vien saliktas: divas kantainas dakstiņa lampas, viena īsāka, otra garāka. Es prasu Jānim, kā ar tām strādā. Jānis velk ar garo �lietu� pāri par īso, it kā vai uz vijolēm spēlēdams. Tā ar tām sarkanajām esot jāspēlē. Bet nu �is rādī�ot, kā ar tām baltajām esot �jāstrādā�, un Jānis atkal izvelk no sola apak�as otru pāri lietu: ir divi mazi, gludeni �etrstū�raini dēlī�i. �Kā ar tiem strādā?� es prasu. Jānis sit abas lietas kopā, tā ka plauk�ķ, � lūk, kā ar tām vajagot strādāt. Un tur vēl bij citas tādas lietas, bet ar viņām gandrīz uz tādu pa�u vīzi strādājams. Bet es savā prātā nodomāju, kad tā vien var cilvēks strādāt, tad tur nav nenieka. Strādāt vajag tā, ka tur iznāk tāda kā pasaka. Mēs ar Kris- tiņu kad strādājam, tad tā vien strādājam. Par piemēru, lūk, �itā: Kristiņai ir tāda maza silīte, tā par vāģiem*, leļļi* par baznīcēniem, mans līko galu spieķis par zirgu. Zirgs ir vāģos iejūgts, baznīcēni jau vāģos sasēdu�i, jābrauc uz baznīcu. Mācītājs jau stāv uz kanceles ar grāmatu rokā un tik gaida baznīcēnus. Klēts trepītes par kanceli, es pats par mācītāju ar visu savu sarkano ābeces grāmatu. Kristiņa nu kāpj zirgam mugurā un sāk vazot* uz baznīcu. Bet zirgs, pagāns, ir ar �amatiem�*, neiet ne no vietas un sāk beidzot spert. . . vāģi ap�gā�as, baznīcēni izkrīt un briesmīgi sasitas. Nekā, nu jāiet mācītājam pa�am palīgā. Baznīcēni raud, Kristiņa �ēlo un mierina tos cik nu va�rēdama, mācītājs atkal dauza ar grāmatu niķīgo zirgu . . . dauza no vienas vietas un beidzot to iesvie� skaidienā . . . Tā, lūk, ir ar lietām �jāstrādā�! Ko tur spēlēt. . . tas nav nekas. Bet nu es Jānim ieprasu: �Vai tu māki līdz simtam skaitīt?� Sis nemākot, bet Ediņa gan mā�kot. �Nu, tad paklausies, kā līdz simtam jāskaita �� Es nu kā sāku no viena, tā aizskaitīju līdz pa�am simtam. Un tā triecām ka trie�cām par �o, par to tīri kā veci draugi, i maizes gabali nostāv tāpat neēsti rokās. Beidzot Jānis mani uzaicina, vai neie�ot kādu dienu su�ņu sist*. �Par ko ne?� es atsaku, bet, sak, es gan vēl neesmu nevienu sitis, nezin vai varēs nosist, un arī nezinu, kur tie suņi ir, kas jāsit. Jānis saka, vajagot pa pasauli �pa�tudierēt�*, gan tad suņi bū�ot. Lūk, ceļo�ana � tā mums tā ��tudierē�ana�. Un tad Jānis iedeva man atkal savu maizes gabalu paturēt, palīda zem sola un izvilka no turienes vēl divas lietas: tādu garu, baltu koku un tādu plānu ak- meņa �ķempeli* ar asām �ķautnēm. Nu viņ� man izrādīja, kā �ito va�jagot pie koka gala ar auklu piesiet, un, kad tā bū�ot tā piesieta, tad �is bū�ot tas �ķēps, ar ko suņus kaut. Man �āds Jāņa priek�likums ļoti patika. Pa pasauli �pa�tudierēt� � kuram jaunam varoņam gan tas nepatiktos? Bet, kad �odien sietiņ� jānes, tad, protams, �odien nevar iesākt ��tudierēt�. To mēs darīsim citā dienā. Mājā pārnāku��am man Kristiņa un Liena nemaz vairs nepatika. Kas viņas ir priek� manis? Meitie�i un meitie�i! Vai viņas prot no grāmatas ko? Vai vi�ņas prot skaitīt līdz simtam? Vai viņas prot suņus sist? It neko! Un priek� mana spēka ar' viņas tīras sēnalas: es viņas abas uz reizas pa�rauju pie zemes tikpat kā sēnes. Jāsmejas gan riktīgi . . . kur man ar', lielam un gudram cilvēkam, ir tas prāts bijis visu �o laiku ar viņām tīties, tik prastiem meitie�iem! Bet nu man tūlīt sāksies cita dzīve. Pag � ko es Jānim no gudrībām prasī�u? Es paņem�u savu ābeci līdz

un tad parādī�u sesto numuru un prasī�u viņam: vai pazīsti, kas tas ir? Viņ� nezinās. Tad es viņam sacī�u: kur tu tik maz vēl mācījies! Pa�raug', ko es protu: pirmais numurs, otrais numurs, tre�ais numurs, ceturtais numurs. . . un tā līdz pa�ai �nollei�*. Viņam būs liels brī�nums, viņ� no numuriem vēl neko nezinās. Jā, un ko es vēl darī�u? Es pameklē�u pa savām lietām, kur tas krīta graudiņ�, to es ar' paņem�u līdz un tad uzrakstī�u uz kādas vietas vienu labi lielu A, un tad do�u krītu viņam rokā, lai viņ� ar' raksta: bet viņ� nemācēs. Nu es atkal ņem�u krītu savā rokā un �uzrakstī�u� gaili � vis'* riktīgi, kāds jau nu balts gailis var būt: ar knābi, kājām, kuplu asti un tā . . . un tad es do�u atkal krītu viņam, lai viņ� ar' lūko tādu pa�u gaili �rakstīt�. Bet viņ� to nemācēs. Nu labi, kad tu to nevari, tad iesim tagad suņu sist. Bet kur mēs papriek� iesim � vai uz Rīgu vai Pēterburgu? Nu, iesim papriek� i uz Rīgu, tur varbūt vairāk būs to suņu . . .

Sādi plāni un izdomas man nu trakoja neziņas modē pa galvu. Man tik bij � kaut jau pie Jāņa, lai varētu sākt ��tudierēt� pa sve�ām zemēm. Man nu nebij miera sirdī nevienu acumirkli. Domas kavējās vienmēr pie Jāņa. Prātoju bez mitē�anās, kā tik varētu izrādīties pārāks par Jāni. Manī bij pamodies ne�ēlīgs lepnības un augstprātības gars. Bet jūs maldāties, kungi, ja domājat, ka es �os savus gudros aprēķinus, ko savā augstprātībā kaldināju, arī kādreiz pie Jāņa izmē�ģināju. Kas to deva! Viss tas bij aizmirsies, kad ar Jāni tikos. Mums bij daudz svarīgākas lietas, ko pārspriest, nekā ir ābece un rakstī�ana. Es vēlāk vēl kādreiz atcerējos �ās savas toreizējās izdomas. Man viņas izlikās ļoti muļķīgas. Kā gan vasaras laikā var ar ābeci un rak�stiem nopūlēties? Tas jau ziemas darbs . . .

Mēs ar Jāni gājām ��tudierēt�. Aizzagāmies aiz klēts, tad caur rudziem cauri � uz lielceļa virsū! Bet nu jāsāk ��tudierēt�. Kā to lietu dara? Es nekad neesmu �tudierējis, es nezinu, Jānis �ai ziņā ir par mani gudrāks: viņ� sāk spert lielus, garus, vienādus soļus un saka, lai es ar' tāpat darot, un tad tā bū�ot tā �tudierē�ana. Labi: es ar' lūkoju tāpat iemēģināt soļus kā Jānis, un nu �tudierējam abi divi. Tā es prasu Jānim, vai mēs nevaram aiz�tudierēt līdz pasaules malai, tur, kur tās debesis ir nolaidu�ās pie zemes. Jānis saka, tas bū�ot par tāļu, ie�ot labāk tepat pa lopuceļu no lielceļa nost un tad me�ā iek�ā, lūko�ot kādu vilku nosist. Labi, ��tudierējam� uz me�u. Caur me�u iet ceļ� cauri. Me�a vidū glīta, klaja pakalnīte, te var ap�mest �kara lēģeri�*. Apmetām ar', t. i., nosēdāmies zemē. Jānis pa�plūca saujā drusku zāles, iebāza to mutē, kustināja muti, it kā zāļu vīk�ķi ēstu, un mani uzrunāja: �Ed tu ar', kara kungs, pusdienu, pēc tūlīt būs jāsāk karot.� Jā, riktīgi, mēs esam kara kungi. Nu tik jāēd pusdiena, ka var sākt karot. Un es ar' paplūcu zāles un izlikos, it kā ēstu. Pirmais �kara kungs� paēda papriek� un tūlīt sāka karot, t. i., viņ� novēlās no kalniņa lejā, mati vien novilnīja. A, jā, jā! Tad tāda tā karo�ana? Tā es, otrais kara kungs, nodomāju un vēlos bez kavē�anās no kalniņa lejā. Karo�ana bij ļoti patīkama lieta, un mēs karojām reiz' pēc reizas no kalniņa velteniski lejā. Beidzot es sajutu, man sāka tādi kā ģīboņi vien griezties ap sirdi. �Jāni, man ir grūti, es vairs nevaru karot,� es teicu savam kara biedrim*; bet man acis jau gan laikam bij zaļas, man ļoti slikti bij ap dū�u. Jānis saka, �itai vietā neesot laba karo�ana, �im galva reibstot, ie�ot citā vietā � var�būt tur bū�ot labāk. Es negribu vairs nemaz karot, bet Jānis saka, vēl vajagot reiz laisties; tad tūlīt bū�ot uzvinnēts. �Bet es vairs ne�varu, man pa�reiz būs gals klāt � ģībonis vien grie� ap sirdi un visa zeme iet riņķī,� � tā es vaidēdams saku. Bet Jānis tik lien man kā miegs virsū, vajagot vēl vienreiz karot, citādi ienaidnieki paliekot neuzvinnēti. Jā, es ar' atzīstu. Jānim taisnība: ienaidnieki jāuzvinn', lai kad vai līdz pēdējai asins lāsītei būtu jācīnās. Velkos uz citu vietu un, sak, laidī�os ar' vēl vienreiz lejā. Bet, kas man �ai pēdējā � uz�varas braucienā notika, to es jums, mani mīļie, kaunos sacīt. Es tik jums tā aplinkus gan aizrādī�u, varbūt tad jūs pa�i uzminēsiet, kas man notika, bet tai�ņi teikt man ir kauns. Lūk, �orīt uz mūsu �kau�jas lauka� bij ganītas govis, un tās, netaisnieces, bij te daudz vie�tās � Es nevaru tālāk runāt, man kauns; miniet jūs pa�i, mīļie kungi

un kundzes, kādā postā es ievēlos un kāds es tad biju, kad piecēlos kājās un sevi apskatīju, � es biju kā jau da�dien tāds, kam no lopa kas pielipis � ai, man kauns, lai paliek! Tik to es vēl pieminē�u, ka pirmais kara kungs sacīja: �Nu ir slikti! . . . Mammiņa pērs. . .� Bet otrais kara kungs sacīja: �Tu esi vainīgs,� � un sāka raudāt. Pirmais �kara kungs� svieda kājas pār pleciem un pazuda kā migla; otrais kara kungs gāja dīkdams uz māju, jo viņam bij grūtas bēdas sirdi pārņēmu�as. Bet, par apmierinā�anu pats sev un jums, mani mīļie, varu teikt, ka kara tiesa, t. i., mammiņa, �oreiz kara kungu ne tikvien palaida bez miesas soda vaļā, bet vēl uzdeva jaunas bikses kājā.

Tā bij gan vasara! Skaista bezrūpju vasara. Mēs ar Jāni bijām, jāsaka, ne�ķirami draugi. Kas netika pārrunāts, un kur netika iziets un izstaigāts! Mēs bijām divi riktīgi ��tudentes�*. Tā jau pa�i ar' sau�cāmies. Man bij balta cepure, viņam � melna. Tēvs Jānim ar' vēlāk bij nopircis baltu, bet ta�u nebij glu�i tik balta kā mana. Pēc pārējā apģērba skatoties, mēs nebijām diezin cik grezni ģērbti. Trīs tie ap�ģērba gabali vien mums bij katram: bikses, krekls un svārki. Ar drē�bēm mēs nevarējām diez neko daudz izlielīties viens pret otru: tādas bij vienam, tādas otram, tikai Jānim bij bik�u labajā pusē ķe�a ietai�sīta, man nebij, un tur nu viņ� bij pārāks par mani; bet man atkal bij svārku kreisajā pusē ķe�a, viņam nebij, un tur atkal es biju pārāks par viņu. Kaut gan, kā gribu teikt, pie viena pulka piederējām, tomēr

uniformas abiem glu�i vienādas nebij � ne pēc krāsas, ne pēc iz�u�vuma. Bet par �ām lietām labāk i nerunāsim. Tādiem vīriem kā mums drēbes no maza svara, ka tik ir vēl lupata mugurā � pietiek. Tik to vēl varu pieminēt pie �ās pa�as apģērba nodaļas, ka par kāju apģērbu mums abiem vēlāk tika dzērves zābaki*. Sie zābaki gan nav vis tik pa�tīkami, bet tomēr vēlāk ierod. Jānis gan reizām iznesa no mājas � protams, savai mammiņai nezinot, � tādus pavecus puszābakus. Puszābaki vēl nekas, tīri labi valkā�anai, tik tas viens bij kādā vietā ar auklu aizlāpīts, bet par to nekas: labāk salāpīts nekā caurs. Sitie puszābaki bij Jāņa nomirējas māsas puszābaki. Jānis pats man daudz�reiz tika stāstījis, ka mamma �itos puszābakus �im atdo�ot, kad liels bū�ot. Bet vai tad nu puszābakiem tur kāda nelaime var būt, kad i mazs tos drusku pavalkā? Jānis nu uzvilka puszābakus kājā, uzlaida bik�u galus virsū un prasīja man, vai stāvot labi. Glu�i labi gan ne�stāvēja � tādi bezgala lieli izskatījās pēc Jāņa kājas � , bet es sacīju, labi stāv gan. Kad cilvēkam zābaki kājā, tad viņ� tūlīt var dancot. Tā arī Jānis tagad darīja. Es nosēdos ceļmalā uz pae�as, paņēmu di�vus akmentiņus un, tos kopā sizdams, taisīju tā kā to mūzikas �stiķi�*, Jānis atkal pa lielceļa virsu dancoja. Kad danco�ana bij beigta, tad es prasīju Jānim, lai dod man ar' vienu puszābaku pavalkāt. Jānis gan negribēja lāgā dot, bet, kad es sacīju, ka tagad vajadzēs sākt stigas dzīt pa lielceļu un tas bez puszābaka nav izdarāms, tad Jānis ar' no�vilka vienu puszābaku no kājas un to man iedeva. Es uzvilku puszā�baku kājā, un tūlīt sākām stigas dzīt pa lielceļu: es pa priek�u, Jānis pakaļ. Stigu dzī�ana ir ļoti patīkams darbs: apzābakoto kāju tik velc vien drāzeniski* pa ceļa virsu un ar baso kāju cilpo un atsperies. Tā tur nu mēs abi divi cilpojām un īsā laikā sadzinām lieli daudzi da��ādu stigu � gan krustām, gan �ķērsām. Uz vienreiz man ie�āvās prātā kaut kas aizmirsts. Mums bij viena egle ganībās audzējama. Bij tāda maza, maza eglīte kā �upiņa netāļu no grāvmalas. Nebij nu pie egles ilgi būts, tādēļ jāaiziet. Jānis ar mieru. Eima egles audzi�nāt, zābaki vien �virkst. Bet, kā mēs �o koku audzināsim, nekatrs* vēl īsti nezinām. Pieejam pie egles klāt: egle kas egle, bet lielāka nav ne par nagu. Jā, tur nekas cits nepalīdzēs, jālūko audzināt. Vilkām tad puszābakus zemē � un nu tik smelt puszābakos no grāvja ūdeni un liet eglei virsū. E, tā bij lie�ana! Simts �spaiņu� � tas jau maz teikts. Ko tur smēlām un lējām, bet egle neauga un neauga lielāka. Kad lie�ana bij beigta, tad ieskatījāmies arī zābakos. Vai dieviņ, kādi mūsu �ūdens spaiņi� nu bija! Tīri slābi un iz�ulgu�i kā vienas lupatas. Jānis bij tāds kā sabijies, bet es klusām nopriecājos, sak, laime, ka tā nav mana bēda. Ja pērs, tad tevi pērs.

Bet nu es vienreiz biju iedomājies ar visu �pamiliju�* izbraukt zaļumos. Nez kā man tādi prāti bij uznāku�i. Es jau gan ar tiem sie- vie�iem daudz netinos, un neiznāca jau ar' laika . . . vienmēr darī-

�anas uz lauka, vai tu vairs sievie�us tā vari apkopt un ar tiem kopā būt, kā kad vienmēr pie mājas piestāvi? To jau nu jūs visi, dēlie�u cilvēki, zināt, kam darī�anas uz lauka. Izbrauk�anai par iemeslu nebij vis �pamilijas� labums, bet gan kaut kas cits. Man bij ar' savi vāģi, nebij nu vairs diezin kādi jaunie, bet, kad pielāpīja, varēja vēl pa līdzenu ceļu sleberēt*. Tā kā nu mēs līdz �im tikai kājām vien bi�jām �reizoju�i�, tad ta�u vajadzēja kādreiz arī brauk�us izbraukt. Bet kā nu tīri tā tuk�ā brauksi? Jāietaisa ta�u vezums ar' kāds nebūt. Un te nu man tad ie�āvās labas domas prātā: lik�u �pamiliju� vāģos iek�ā un brauk�u. Pasludināju Kristiņai un Lienai savu nodomu . . . ak, kas �ās kļuva priecīgas! Tūlīt sāka sameklēt, kur tie leļļi � tie jau ar' pieder pie �pamilijas�, tiem ar' tāpat līdz jābrauc. Saģērba leļļus riktīgi, kā vien vajadzēja. Es atkal sapravīju* vāģus: pārlūkoju vi�sas vietas, vai varēs uz gara ceļa izturēt, un ietaisīju no �ādām tādām drēbēm sēdekli, kur sievie�iem sēdēt. Tad vēl sataisīju leļļu vāģus � mazo silīti � un tos piesēju lielajiem vāģiem pakaļā. �Mātes� sasēdi�nāja leļļus mazajos vāģos � bij vai vesels leģions visvisādu, gan mazu, gan lielu, � un pa�as sēstas lielajos vāģos, katrai savs lellis pie krūts. Kristiņa bij apsegusies ar dvieli, Liena ar savas mātes sietavu*. Tur nu viņas, abas mātes, sēdēja viena otrai līdzās, gatavas uz brauk��anu, un briesmīgi nopietniem ģīmjiem paraudzījās zem sedzenēm, vai bērni guļot mierīgi. Es pasludināju, sak, tagad jums vēl jāiztiek ar vienu pa�u zirgu, bet, kad tiksim pie viņsētas vārtiem, tad tūlīt tiks jūgts otrs zirgs klāt. To teicis, es ķēros pie dīseles* klāt � un rati aizri- poja:

Jānis jau pie saviem vārtiem mūsu gaidīja. Viņam atkal bij pus�zābaki līdz, bet nebij vis vēl kājā � bij zem svārkiem paslēpti. Nu ķeramies abi pie dīseles, viens vienā pusē, otrs otrā, un tas gāja tik�pat kā puliers* prom, ar vienu iestiepienu pa visu garo olnīcu līdz pa�am lielceļam. Te pieturējām. �Tagad jāapkaļ zirgiem kājas!� Jā�nis uzsauca. Labi, apkalsim ar'. Bet kā un ar ko? Te nu man trūka gud�rības. Bet, kam gudrības �oreiz netrūka, tas bij mans draugs Jānis. Viņ� uzrāva puszābaku sev kājā un sacīja uz mani: �Kalēj, paņem to lielo āmuru un apkausti zirgam kāju!� A, lūk, kur prātīgs darbs un vārds! Man, kalējam, nevajadzēja to vairs otrreiz sacīt: paņēmu prāvu akmeni un ar to apkaustīju �zirgam� kāju. Tad atkal sēdos pats zemē, uzvilku otru puszābaku savā kājā un sacīju uz Jāni: �Kalēj, paņem to lielo āmuru un apkausti zirgam kāju!� Tagad abi zirgi vēl brītiņu paspriņģēja, tad jūdzās iek�ā � un pasta rati aizripoja pa līdzeno lielceļu. Apkaltie zirgi sita spēcīgi ar kājām uz zemes, un divas kundzes sēdēja ratos . . .

Man tagad jāapraksta tāds joks, ka tie�ām nezinu, no kura gala sākt, no kura ne. Es viņu mēģinā�u gan tēlot, bet kas nu man dos viņu glu�i tādu notēlot, kāds �is joks tie�ām varēja izskatīties un būt! Es jums, mani mīļie lasītāji, sacī�u: tas, par ko nupat es gribu rakstīt, tik tagad priek� manis ir joks un, jāsaka, bezgalīgs joks, bet to�reiz? .. . Lai dievs pestī!� Gatava Sibīrija! Lūk, kā tā lieta bij: mēs nu, kā zirgi būdami, velkam vien tik savu vezumu tāļāk uz priek�u, i reizām viens otram taisāmies kost, i iesperam ar �ap- kaustītām� kājām pa vāģu priek�u, un tā tas iet tik glī�i*, tik �maugi uz priek�u, kā tik vien vajagās*, un kundzes sēd, kā jau da�dien divas madāmas, ar bērniņiem tik mierīgi, tik mierīgi, i nepaskatās viena uz otru. Bet te uz vienreiz zirgi abi divi paliek kā mieti stāvot un ne�kust ne no vietas. Zirgiem draud briesmas! Tagad ir labs padoms dārgs . . . Kur paliksi, kur ielīdīsi? . . . Cietajā lielceļa bruģī nevari ielīst. Bet ielīst un pazust mums vajag! To mēs briesmīgi atzīstam abi divi ar Jāni, i vārda par to nerunāju�i; un nav ar' vaļas vairs runāt � kungi, rau, pa�reiz būs mums klāt: �etri lieli zirgi, �ņākdami un galvas mētādami, nāk arvien tuvāk, un ku�ieris sēd lieli augsti, tam gro�i rokā, bet karietes riteņi tā mirdz un zviedri*, ka vēl vairāk bail tiek. Mēs tik rudzos iek�ā! Ar visiem vāģiem, ar dāmām, īsti teikts � ar visu �pamiliju�. Bet tavas nelaimes! Vāģi pa rudziem ir grūti vilkt: stīvējies*, ka vai lai turpat gals pieiet, bet maz uz priek�u tiec. Ko nu darīt? Vai nu tīri stāvu kungiem par laupījumu paliksi? Rāvām tad savu katrs dāmu no vāģiem laukā, atstājām vāģus dieva sargā�anā un pa�i, visi �etri, drāzām pa rudzu lauku, ka stiebri vien

�alca. Bet mēs drīz jau dzirdējām uz lielceļa lielu troksni. . . Pag, nu ir jānotupstas zemē. Notupstamies visi �urmiņā* � varbūt varēs pa�slēpties. Bet kur tu paslēpsies? Domājām gan, nu jau būsim lielu ga�balu aizlīdu�i pa rudziem, bet, kā tagad redzējām, tad vēl tepat ceļa malā vien bijām, jāsaka, kungiem pa�ās acīs. Un nu notupu�ies re�dzam: kas tur kungu! Sarkani, melni, zili kungi! Zirgi apturēti, un kungi, sacēlu�ies kājās, stāv turpat karītē*, sit plaukstas un smejas kā nejēdzīgi. Bij tādas mazas, skaistas preilenītes un kundziņi; tie lēca uz aug�u, plauk�ķināja ar rociņām un smējās bez gala. Viena veca �preilene� bij tādu mazu kundziņu pacēlusi augsti gaisā. Mazais kundziņ� slaistīja rociņas un smējās. Man vairs bailes nebij � es zināju, ka kungi man neko Jaunu nedarīs, � bet nu man bij briesmīgi liels kauns. Viens kungs sauca: �Nāc ārā!� � un solījās dot kliņģerus. Es drusciņ padomāju � bij vai jāiet, kliņģeri ar' ir laba lieta . . . bet nē, lai ēd vien kungi pa�i savus kliņģerus! Vēlreiz kungs kliedza: �Bērns, nāc ārā!� � bet, kad redzēja, ka tikpat mēs nelīdīsim no rudziem ārā, tad visi apsēdās atkal savās vietās, ku�ieris uzsvilpa � un kungi smiedamies aizbrauca.

Paldies dievam! Nu ir briesmas pārgāju�as. Jau nu varējām atkal elpot. Bet nu jāpalūko, kā stāv ar vāģiem un ar leļļiem. Ai, kas tās nu atkal bij par bēdām! Mums, vīrie�iem, nekas, bet tām dāmām, tām dāmām! Leļļu vāģi uz mutes, leļļi pa�i � nez kur kūrējs*. Citi bij izmētāju�ies pa lielceļa virsu, cits bij rudzos iekāries! Bet liela daļa leļļu bij pavisam pazudu�i, meklē kaut vai ar uguni � ar' neda�būsi. Norunājām tā: �ie leļļi ir paliku�i par palaidņiem un no sa�viem vecākiem aizbēgu�i pa pasauli. Lai viņi bēg! Mums, godīgiem vecākiem, ar' tādu palaidņu bērnu nevajag . . . gan viņus vilks apēdīs. Bet nu vēl viena svarīga lieta ir pazudusi. Tā ir vairāk vērtēs nekā visi leļļi kopā. Lienas sedzene. To jau nu labi zini, ja mazā kris�tumāte �ito dabūs zināt, tad Lienai pēriens kā likts. Jau Liena sāk bļaut un taisās tik skriet nezin kur prom. Kristiņa ar' sāk bļaut un grib, lai tūlīt braucot mājā. Mums, vīrie�iem, tāda izmi�ana � nezi�nām vairs, i ko darīt, gandrīz jau i vai pa�iem jāsāk raudāt. īpa�i es par sevi varu sacīt, ka man nudie vairs raudas tāļu nebij. Es skrēju kā izmisis pie Lienas, apkampu to un sacīju, sak, tūlīt brauksim ar Jāni kungiem pakaļ, panāksim kungus un viņiem atņemsim tavu sedzeni; kungi jau nu ir tā kā sedzeni nozagu�i � tur nav vairs cita i ko gudrot, tagad tikai dzīties brauk�us kungiem pakaļ. Liena jau apklusa brēkt. Bet �ai pa�ā acumirklī Jānis iekliedzās: �Ve, vei, kur sedzene!� Cik �āds izsauciens bij patīkams, kas to var aprakstīt! Tas nav iespējams, to vajag katram pa�am piedzīvot, t. i., pazaudēt mazās kristumātes sietavu. Un kur sietava bij? Uz rudziem pakā- rusies.

Braucām �oreiz mājā, kā nu izgāja � izgāja. Bet turpmāk mums vairs ne prātā nenāca �pamiliju� ņemt līdzi savos ceļojumos.

Mīļo lasītāj, ja tev �ie mani bērnu dienu uzzīmējumi patika, tad gan tu nu uz mani ļaunosies, kad tev saku: �Es vairs negribu tāļāk rakstīt.�

Neļaunojies vis.

Un par saviem skolas laikiem es nerakstī�u. Tu jau, lasītāj, pats ar' esi skolots un zini, kā skolā iet.

Es esmu gan vēlākā laikā vel kādu mīļu reizīti paradīzes dārzā bijis, bet � mani izstūma. Un, kad es tos brītiņus �odien atminos, tad man sirdi pārņem �ēlabas un it kā raudas grib nākt. Es neesmu pret tevi, mīļo lasītāj, neuzticīgs, es labprāt stāstu visu, kas tev mīļi un patīkami dzirdēt. Es esmu vaļsirdīgs cilvēks, varbūt da�ā vietā jau i par daudz. Bet �os savu vēlāku laiku laimes brī�us es paglabā�u neaiztiktus dziļi vienā sirds kaktiņā, lai tie tur stāv � kādreiz man vienam pa�am klusumā ko pārdomāt. � Sveiks!

Tēlojumi no autobiogrāfiskās triloģijas pirmās un otrās daļas

SAVU DĀRGO VECĀKU PIEMIŅAI

�Dzejniek, nak vakars, un tavi mati top sirmi.�

�Tas neko daudz nenozīmē, ka mani mati top sirmi. Arvien es esmu tik jauns vai arī tik vecs kā visjaunā�kais vai arī visvecākais �ai ciema.�

Rabindranats Tagore

Iek�ā ārā �audījās ganu Ludis, pamezdams durvis vaļā kā vārtus. Neviens viņu neapsauca. Neviens vairs nesargāja siltumu kā ziemā. Vēj� skrēja pa durvīm, pa logiem. Kakti bij tuk�i. Tos mēza un slau�cīja sieva, kas aizgāja, lai nebūtu vēlāk jādzird kurnē�ana no jau�niem atnācējiem par pamestiem mēsliem un timekļiem.

Ludis bij �īs vasaras lielais gans, tepat no kaimiņiem salīgts. Viņ� pazina Kamenes kā savu delnu, jo atskrēja vai katru pārdienu. Tur nebij nekā, ko pētīt. Tomēr viņ� bij ieradies jau agri, lai savām acīm redzētu, kas no Kamenēm aiziet un kas atnāk Jurģu dienā.

Cikreiz ie�āvās istabā, tā pie Anneles.

���� Kas tavs tēvs, māte?

���� Gājēji.

���� Kurp viņi iet?

���� Uz otras pasaules galu.

���� Kur ir otrai pasaulei gals?

���� Aiz saules, aiz mene�a, aiz trejdeviņām jūrām, � Annele skai�tīja, galvu klanīdama un pūlēdamās visiem spēkiem izrunāt grūto �r�.

Ludis gardi un skaļi iesmējās, apsviedās uz papē�a kā ripa un aizskrēja, bet drīz bij klāt atkal � vaicāt Annelei, kas viņas tēvs, māte un kur otrai pasaulei gals.

Tas jau bij pa tre�o lāgu.

Annele saknieba cie�i, cie�i lūpas un ierāva kaklu. Nu vairs ne.

Lai gan Ludis bij no tiem cilvēkiem, kas baudīja Anneles uzti�cību, bet te bij iemesls aizdomām. Ko viņ� tik daudzreiz prasa un par ko tā smejas?

���� Nu saki, meiten, saki � uz kurieni tu iesi? Uz otras pasau�les galu? Kur ir otrai pasaulei gals? � Ludis tincināja, nopūlēda�mies izvilkt Annelei to gudrību, kuru viņ� pa daļai pats bij viņā iepūtis.

Annele palika mēma.

���� Nu labi, labi, neteic, tad tu arī nedabūsi zināt, kas ir gājēji, � Ludis spītēja. � Nu, pasaki � kas ir gājēji?

Izgaidījies velti atbildes, Ludis apskaitās:

���� Nu tie tak tavi tēvs, māte, muļķīte! Nu tu nezini! Te nu bij! Muļķite, muļķīte, ko nu ar tādu! � Ludis iegrūda bērnam duncku un bij projām.

Annele palika savīkstīta kā pauna divatā ar mātes vērpjamo krēslu, uz kura tā bij nosēdināta. Jau no agra rīta viņu satina laka�tiem un vēlāk vēl pietina klāt da�us, kas bij aizmirsti ielikt lādē; nu viņa bija tik gara, tik resna un nevarēja ne no vietas.

Kad pa�ķieba galvu, varēja redzēt, kā pa sētsvidu skraida uz�traukti lielie: māte, masa un brālis. Māsai bij noslīdējis lakatiņ� no piesarku�ās sejas, brāļam sabristas jaunās pastalas, kurām tas vakar ar asarām bij izcīnījis tiesību �odien tikt pirmoreiz uzautām. Bet māte to neredzēja. Viņai nebij vaļas bārties. Patlaban tā izveda Pērli un piesēja pie sētas. Pērle rāvās, dancoja un māva. No visām kūtīm atmāvās pretī. Tās bij ardievas.

Aizskrēja pār sētsvidu aitu pulciņ� ar baltiem, trīco�iem jēriņiem, aiz tā dzinās māsa un brālis, garas stibas vicinādami.

Māte atraisīja Pērli un aizvilka to steig�us pakaļ. Divi vezumi, mantām piekrauti, izbrauca gāzelēdamies pa grumbaino ceļu un pazuda.

Annelei satumsa acis. Kas tas bij? Neviens pie viņas vairs ne�nāca? Neviens nesauca? Viņa bij aizmirsta. Ko nu viņa darīs tai tuk�ajā kaktā, kur bij stāvējusi mātes augstā gulta ar skaisto, rū�taino segu un baltajiem spilveniem un kas tagad bij tuk�s, melns un nemīlams!

Vai tad tie nu bij tie lielie, gaidītie, daudzinātie Jurģi? Tepat būs jāpaliek. Jāpaliek vienai, vienai pa�ai.

Asaras mācās virsū, dūrās acīs kā ugunīgas adatiņas, Annele turējās visiem spēkiem pretī tum�ām, aklām bailēm. Kliegt neva�rēja neparko. Tad atkal smiesies Ludis. Bet izturēt arī vairs neva�rēs, ja neviens nenāks.

Ludis svilpoja ārā un kaut ko sauca. Otra balss atsaucās. Tas bij Anneles tēvs.

Tēvs! Viņ� bija vēl tepat. Viņ� krāva pēdējo mantu vezumu un apstaigāja tad vēl vecās malas, vai nav kas aizmirsies. Ludis tam ticīgi pa pēdām. Nu bij labi. Tēvs nāks, tēvs nāks!

Un tēvs nāca, paņēma Anneli un Ludis pēdējo mātes krēslu. Istaba nu bij pavisam tuk�a. Luda gultiņa un lādīte vēl stāvēja sēts�vidū. Saimniece nogaidīja atnākam citus gājējus un tad tiem ierādīs vietas.

Tēvs pacēla Anneli roku galos un uzsēdināja uz vezuma. Mei�tenei drusku aizrāvās elpa, bet tā bij līksme, ne bailes. Kas viņai ko bīties uz tēva vezuma? Tēvs tak bij Anneles �stiprā pils�*.

No ilgas sēdē�anas viņai bij no�ļuku�i lakati. Tēvs pakāpās uz vezuma un sasēja kā mācēdams. Annele papurināja smiedamās galvu � un visi lakati bij atkal nost. Tad tēvs bargi pakratīja pirkstu un sasēja tos cie�āk. Annele nu vairs nedrīkstēja. Redzams: tēvs spē�lēties nesaprata.

Kad rati sāka kustēties, Ludis ieķerās rokām vezuma virvē un, kājām atspēries, �ļūca kādu. laiku līdz, kamzoļa stūrus pa dubļiem slaucīdams, Annelei par lielu jautrību, jo viņa mēle kā sarkana ugun- tiņa �audījās gar slaido, dzelteno tīni* drīz vienā pusē, drīz otrā. Tad to pamanīja tēvs un savicināja pātagu:

���� Vai tu, resgali, nemaz vairs neproti kauna?

Ludis nolēca, kur pa�laik bij, liela dubļu pan�kā un tur ir palika, ratiem pakaļ skatīdamies. Vēl, ka piepe�i atminējies, uzkliedza:

���� Annele, kas tavi tēvs, māte?

Bet par atbildi dabūja mutē skarbu vēja grūdienu un aizrijās.

Plaisādami sadila mākoņi debesu vidū un noskrēja ka ūdeņi ar vēju. Atvizēja* zila, zila debess ar dzirksto�u sauli.

Kad atskatījās ceļa līkumā, Kamenes sāka drupt. Piepe�i pazuda rija, tad klēts, istaba, dārzs. Vel kādu bridi stiepās akas vinda ka rādītāja pirksts, tad tuvu pienāku�ie krūmi arī to paslēpa. Kamenes ar visu Ludi bij kā zemē iegrimu�as.

Bet tad iznāca no tāluma citas mājas, kuras Annele bij tik daudz�reiz dzirdējusi saukājam pie vārdiem, kad vēl dzīvoja Kamenēs.

���� Tur ir Grāvmaļi, � tēvs rādīja ar pātagas kātu. Grāvmaļi bij saīgu�as, vecas mājas. Istaba sliecās pret ceļu kā tusla* vecene ar pār�ķiebtu* zodu. Bet otrā pusē saulē spīdēja pretī Vilki, balti un stalti kā kannas. Vilku sētsvidū bij tuk�i un piekrauti pajūgi, raibi lakatiņi zibēja, lopi māva. Tad palika arī tas viss aiz muguras un nozuda.

Ceļ� gāja kādu laiku pa purvainu krumaju, kur zemu pār cēr piem* un ciņiem �audījās ķīvītes un dziļajos ceļa grāvjos spīdēja brūns ūdens; tad laukā, kur līdz me�u ielokam ritinājās jauns zelme�nis un no zilā gaisa cīruļi bez sava gala kā sudraba pērļu virknes bar- stīja savus treļļus;. tad bij krustceļ�, kur kā no kamoliņa attinās �etri ceļi uz visām debesu pusēm, un pa visiem vadājās tie pa�i gā jēji, zvār guļiem d�inkstēdami, �urpu turpu kā milzīgā polonēzē*. Anneles tēva manta pārkrustoja lielceļu, bet paturēja ieņemto virzienu.

Piepe�i ceļ� notrūka. Uz dziļas gravas malas vezumi apstājās un tad lēnām sāka grimt lejā. Annelei aizrāvās elpa. Tik bezdibenīga dziļuma viņa nekad nebij redzējusi. Un kas tas tāds, kas tur skrēja lejā, kaklu lauzdams, putodams un krākdams? Tik bezgalīgi liels un varens pret mazo cilvēka puteklīti uz vezuma!

���� Tēte, tēte, kas tas tāds, kas tur tā �ņāc? � meitene rādīja bi�jīgā brīnumā tēvam.

���� Tā ir Tērvete, meit. Tie vēl ir pavasara plūdi, tāpēc viņa ir tik liela.

�Tērvete,� domāja Annele un palika viena ar savu brīnumu, jo no tēva paskaidrojuma viņa netika gudrāka. �Tērvete, Tērvete, tā ir Tervete,� skaitīja bez mitas. Kā viņa skrej, kā �alc, kā puto! Un viņai likās, ka krūtīs tāpat �alca, dziedāja un krāca tāda jauka, jauka, skanīga dziesma!

Apak�ā pārbrauca pār tiltu. Ūdens, atsizdams putu, griezās melns un baigi dziļ� un skrēja tik ātri, ka ne vēji, ne mākoņi to nepaspēja.

Lejā bij aizvēnis un silts kā podiņā. Tur bij jau priek�a māte ar

Pērli, brālis un masiņa ar aitam. Zaļ�, mīksts mauriņ� bij gar upmali, tur varēja paganīt lopus un atpūsties.

Atpūtas visiem vajadzēja. Vīri apstadinaja zirgus un uzmauca tiem galvās tarbiņas. Anneli nocēla no vezuma. Māte izņēma no viena vezuma aizsaini. Tur bij puskukulis maizes vidū izgrieztu robu. Robs piepildīts jaunkultu* sviestu un aizvākots ar garozu. Māte sagrieza rikas un apsmērēja katram. Visi sasēdās zālē kā �igāni. Tikai lie�los bērnus nevarēja sasaukt. Tie bij aizskrēju�i pretī �alco�ai Tērve�tei: viens pēc kārklu svilpēm, otra pēc puķēm, kuru te jau bij raibin raibs saziedējis.

Anneli nekur nelaida, un viņa ari nevarēja paiet. Kā soli spēra, tā sapinās lakatos un novēlās, bet citi gardi smējās.

Kur viņai ari vajadzēja iet! Māsa atskrēja ar puķēm � tās visas Annelei; brālis ar kārklu stabulēm � un arī tās Annelei.

Atliku�o maizi sadrupināja jēriņiem, bet garozas dabūja Pērle. Vīri vēl sapīpoja un tad taisījās tālāk. Pa stāvo gravas ceļu aug�up veda katru vezumu atsevi�ķi, un katru pavadīja tēvs � stumdams un pieturedams, jo pavasara plūdi pēc ilgas un bargas ziemas bij izrā�vu�i vietvietām tādas grumbas kā grāvjus.

Kad tevs nosvīdis un pietvīcis nonāca pēc pedejā vezuma, tad ari visi cēlās. Prom no jaukās lejas. Jērus ka mazus bērnus uznesa nē�us kalna, lai pārāk nepiekūst.

Kalnā uzkāpu�us sagrāba ass un skarbs vēj� un krietni sapurināja. Te bij jauna pasaule. Tā at�ķīrās kā grāmata, bezgala tāla un pla�a, te atkal sarāvās �aura un maza; te atspulga varena un mirdzo�a, izceldama kā viļņa galā baltas mājas, gai�zaļas birzes, tālus, tālus kalnus, te atkal satumsa zem liela, peldo�a mākoņa, kas pārlaidās pār sauli draudo�s kā nezvērs. Visi �ie neizsīksto�ie bezgalībā maino�ies tēli iegāja Anneles acīs un tur palika. Ilgi, ilgi, līdz beidzot galva no viņiem tapa smaga un skumja un sāka klanīties kā vārpa. Me�i, lauki, pļavas, mākoņi gāzās Annelei virsū un gribēja to nospiest. Viņa iekliedzās.

���� Annele, turies! Acis platas!

Annele iepleta acis, cik vien jaudāja, un redzēja tēva smaido�o, gai�o seju.

���� Kur māte?

���� Viņa jau tālu priek�ā.

���� Vai vēl nav otras pasaules gals?

���� Nu jau drīz būs.

Vēj� uzreiz aprāvās, it kā kads tam butu iesitis pa muti. Ka vizo�s, viļņains audekls ar zaļu ieloku priek�ā aizplētās berzu me�s. Tur viņi brauca iek�ā. Bārkstainas ēnas �ūpojās pār ceļu, lipīgi, bārbalaini zari �okurainām lapiņām glāstīja Anneles vaigus. Kukū, kukū, kukū! Tuvu tālu skanēja dzeguze.

���� Tēt, kas tas tāds, kas tur tā sauc?

���� Tas ir me�a lielais pulkstenis.

���� Me�a lielais pulkstenis? � brīnījās Annele.

���� Kukū, kukū, kukū! � atsaucās otrā malā.

���� Un tur tie mazie pulksteņi, � tēvs rādīja spārnoto saimi, kas �ivināja un pogoja zaros.

Aha! Nu jau Annele saprata. Jā, tādi bij tie pulksteņi. No tiem gan skanēja me�s. Krā�ņāk un daudzbalsīgāk vēl nekā skaļā, �iglā Tērvete. Jo dziļāk me�ā, jo jaukāk. Nu bij gan atkal pilnu acu un ausu ko skatīties un klausīties.

Ceļ� iztecēja gaismā. Pa labi me�s atkāpās, apiedams līkumu ap pla�u me�a pļavu, bet pa kreisi auga ceļam līdz kā dzīva, mir�dzo�a siena. Kur abi pēk�ņi nobeidzās, bij me�sarga mājas � Kaitini. Tur jau bij citi Anneles ļaudis priek�ā.

Vezumi apstājās sētsvidū. Gājēji bij mājās. Lielais solis no Jur�ģiem uz Jurģiem bij sperts, un varēja sākties sīkās gaitas.

Divas lielas meitas rozā jakās platām, piepūstām piedurknēm un dzeltenām bizēm apstāja Anneli, skaļi �aloja un smējās un par vari gribēja dabūt to sev draugos, solīdamas brīni�ķas lietas.

���� Skaties nu, skaties, Annele, tās jau tev radu meitas, � sku�bināja māte. Bet Annele iebāza galvu piedurknē kā putniņ� dūnās un nekā vairs negribēja redzēt. Acis bij pilnas visa skatītā un smagas kā puķes no rīta rasas. Vāki aizkrita ciet.

Pavasaris auga pret vasaru, un, jo lielāks tas auga, jo lielāki auga darbi. Ļaudis teciņus vien gāja.

Mātes gaitas bij nebeidzamas. Bet Annele, tik pie mātes brun��iem turēdamās, jutās dro�a. Jo kas varēja uzticēties �ais nezināmās mājās tiem sve�ajiem kaktiem, tām sve�ajām sejām, kas da�reiz no lielcilvēku augstumiem noplaka lejā pie mazā cilvēciņa smiedamās, zobgalīgi biedēdamas vai arī labinādamas! Jā, par tām vēl nekā neva�rēja zināt, vai tās draugi vai ienaidnieki.

Mātei apnika neatlaidīgā līdztecētāja, un viņa to bie�i noraidīja: lai nu dzīvojoties vien viena pati. Bet uzņemties dzīvi uz savu roku Annele vēl nekā nesamanīja.

Kādu rītu Annele tupēja pie ugunskura, kur māte steidzīgi gata�voja brokastu. Blakus uz melna kā�a kupliem garaiņiem vārījās liels katls. Liesmas jautri sprēgāja, sarkanas sodrēju krelles joņu joņiem atsvītrojās*, apsitinādamas* skrejo�ām virtnēm katla resno dibenu.

Anneli vareni kairināja pie�aut �īm krellēm pirkstu. Bet, cikreiz to pastiepa, māte brīdinādama bargi uzsauca: � Nu, sargies, deg! � un viņa to atkal nolaida.

Bet, kad katrreiz klausīs māti, kā tad dabūs zināt, kas tas ir: deg? Saus tik klāt!

Un Annele pie�aun.

Ai, vai, to svelo�o dzēlumu caur kaulu kauliem, caur dzīslu dzīs�lām! Annele nu zina, kas tas ir: deg, deg, deg! Zina arī: pati vainīga, balsi palaist nedrīkst, ko nu tad darīs? Raus balsi cik spēdama uz iek�u. Bet kur iek�ā liksi? Iespie�as balss kaklā un, kad nu sprūk ārā, tad ar tik varenu �alti, ka mātei aizkrīt ausis un pavārnīca izveļas no rokām.

Pirkstiņ� izlēcis stāvu kā zaķītis. Māte saķer to, apskata: nav ne asiņu, ne pu�uma. Un par tādu nieku raudāt! Par veltu izbiedē�anu un nepaklausību Annele dabū ātru duncku sānos.

Māte sita! Tas sūrstēja vēl briesmīgāk nekā apdedzinātais pirk�stiņ�. Bet nevarēja pateikt, kur. Dziļi, dziļi iek�ā. Annele uzspieda roku uz krūtīm un, �ēli gaudodama, vilkās �okurā kā tāsīte.

Deg, deg, deg! Bet nezināja, kur deg.

Mātei tas nekas liels. Viņa paķer traukus un skries tūlīt laukā.

Bet tā vis nebūs. Annele piespiedīs viņu atzīt to lielo pārestību, ko tai nodarījis nejaukais katls. Vismaz krietni izbārt katlu vajaga. Un tad apmīļot un appaijāt briesmīgi svelo�o sāpi.

Un tā � kur māte pagrie�as, Annele tai pa kājām: atgrū� vienu roku, viņa ieķeras abām un, kājas ievilkusi, karājas mātes brun�os kā ābols zarā; uzsauc viņai, lai cie� klusu, viņa spiedz kā uz iesma; kad māte spaini vienā pusē un Anneli otrā grib ar joni iet laukā pa durvīm, viņas iesprie�as abas, Annele dabūn otru duncku sānos un tik vēl jaudā kā saķert stenderi un tā noturēties uz kājām. Bet māte aiziet, nosolīdamās atgriezties ar rīkstēm.

Annele, pie stenderes pieplakusi, �ņaudza to un slaka gau�ām asarām. Visiem viņa durvīs pa kājām, bet nost nekustas. Kas iet garām, to pagrūsta: � Vai, vai, kā tev nav kauna? Liela meita, dīc kā tele.

Kā nu Annelei nav kauna? Kauns ir, ka nevar acu pacelt. Bet ko darīsi, kad nevar pakustināt to sāpju un spītēs smagumu kaulos?

Nu pienāk arī tā lielā radu meita, kas Jurģos iznāca pirmā pretī ar piepūstajām rozā piedurknēm. Tā ir liela smējēja. Kā ierauga Anneli, tūlīt skaita:

� Skatat, ļaudis, skatat: Bucītis* aizskrēja, Radziņus pameta!

Meklējat, ļaudis, Kur buci�a radziņi!

Lūk, lūk: Anneles pierē Aug asi kā nadziņi!

Un viņa rāda ar pirkstu Anneles pierē.

Annele, nāvīgi izbijusies, aizrauj elsu un pie�auj pie pieres to pa�u savu sāpo�o pirkstu.

Vai die! Ja nu pierē tie�ām aug ragi!

Nē, glums kas glums, berze, cik gribi.

Bet lielā meita stāv un smej locīdamās.

Annele nu redz, ka ir piemānīta, un asaras tai atkal saskrien acīs.

Vai tai lielajai meitai ari vēl vajaga smieties par cita nelaimi! Ak, nav nekur vairs labi. Kur skatās, viss lūst un jūk, nekā vairs neredz skaidri, tik kā caur miglu kaut kur māte skraida, laikam gan rīkstes meklē; bet, ja ar tām atnāk, tad viss ir beigts. Nē, nekas cits vairs neatliek: jābēg tikai pasaulē, prom, prom no visiem tādiem ļaudīm.

Kajas Anneli aiznes, kur tā nekad vēl nav bijusi, tālu, tālu. Aiz klētīm, aiz dārza, kas viņai vairs daļas! Nu jau viņa pat aiz rijas. Jaunais rudzu lauks aizpeld, viļņodams ka zaļa upīte. Lai viņ� peld! Annelei jābēg.

Bet pēk�ņi rodas priek�ā liela, liela bedre, vai uz kakla iek�ā krī�tama. Nav vairs, kur likt soli. Annelei jāstāv.

Bet kas tur varētu spīdēt � dziļi, dziļi tai bedrē? Tas tak jāiet palūkot.

Annele noliekas uz vēdera un kopā ar lipīgu mālu spilvenu no�ļūc lejā kā pa ledu.

Bet kas tur, lejā, ir? Tur ir brūns ūdens, vidū apgāzta muca un uz pa�am ķimenēm liela, zaļa varde. Tā spīd saulē un kurkst:

���� Labrīt, Annele!

Annele vel labi nezina, vai ar vardi ir pazīstama vai nav.

Viņai liekas, ka ir. Viņa notupjas uz sava mālu spilvena un sūkā:

���� Pirkstiņ� sāp.

���� Zaļa zale, zaļa zāle, � varde lai� caur vienu piepūsto nāsi.

Annele pa�ķiebj galvu: � Kur?

Jā, ir gan. Bedres mala atrotīta mīkstu, samtainu velēnu. Būtu labi to aptaustīt, bet Annelei vēl smagi jānopū�as:

���� Gau�ām sāp!

���� Balti bērzi, balti bērzi, � varde lai� caur otru nāsi.

Annele atmet galvu pavisam atpakaļ.

Jā, turpat viņ� stāv, bērza vīrs, ar vienu kāju tik ne bedre iekāpis, un aiz viņa vēl pulka, pulka citu tādu viru.

Bet pats pirmais bērzu vīrs ieaudzis debesu dzelmē tik dziļi, dziļi, ka gala nevar saredzet, skaties, cik gribi. To tā nevar atstāt, jāiet tak meklēt, kur viņam tas gals.

Bet bedres mala vairs nelai� aug�a. Kur kāju liek, lec mālu spilven�tiņi un, priecīgi kūleņodamies, liek lejā līdz ar visu Anneli.

���� Nevar, � Annele raudulīgi sūdzas vardei.

���� Zaļa zāle, zaļa zāle, � varde pamāca.

Jā, kad ar zaļo zāli, tad var, tad tā lieta iet.

Zaļā zāle pasniedz kum�ķīti te vienai rokai, kur pieturēties, tur otrai, tur abām divām � un Annele ir aug�ā.

���� Bērza vīrs, bērza vīrs, kur tev gals? � Annele nu meklē, ap bērzu riņķī skriedama. Gala nekur un nekur.

���� Tu esi daudz, daudz, daudz lielāks nekā Kaitinu rija! � viņa brīnās.

���� Kas nu Kaitinu rija? Ko azotē iebāzt! � bērza vīrs lielās.

���� Silta, silta tev azote.

Annele pieglau� vaidziņu baltai zī�u tāsei. Silta! Paijā, glasta, skūpsta.

Lokano zaru vijums noglāsta arī Anneli kā viegli smar�ojo�s vilnis.

���� Gari, gari mati, � Annele apbrīno, mērīdama �maugo zaru pīni ar savām baltajām, skrulainajam peļastītēm, kas gredzeno vis�apkārt ap dzelteno lakatiņu. � Man nav tik gari.

���� Būs, būs! Augs, augs! � mierina bērzs.

���� Kur tev balss? � Annele meklē, atmetusi galvu.

���� Meklē, meklē!

Nu, kur citur būs kā tai zaļajā vijumā, tai zili zilajā dziļumā? Tur viņa sēd pa�ā, pa�ā aug�ā un plivina spārnus.

���� Hū! � Annele, pārgalvīgi ūjinādama, liksies atkal pie bērza un mēģinās to apvīt savām īsajām roķelēm.

Nevar.

���� Resns, resns!

���� Visi resni, visi labi, � dzied bērza balss pa�ā galotnē.

Jā, visi labi. Tur jau viņi stāv. Pulka. Annele ies tos skaitīt:

���� Viens, divi, pieci; viens, divi, pieci!

Bet, kā nu noskaita tos, nāk citi; kā noskaita tos, atkal citi:

���� Viens, divi, pieci; viens, divi, pieci!

Annele iet soļiem, Annele skrej skrie�us: balts un balts. Visi kā viens, viens kā visi: � Viens, divi, pieci!

Bet, kad daudzi jau ir noskaitīti, bērza vīri sāk slēpties. Pazūd viens, pazūd otrs; izkāpj gara, gara rinda citu � tādu zemu, druknu, zaļiem, bieziem mēteļiem līdz zemei sasegu�ies. Stāv cits pie cita un nekur nelai� cauri.

Annele nedro�a, bet vai tāpēc neies? Kā paiet zaļajiem tupētā�jiem tuvāk, zeme sāk līgoties; pasper vēl soli � kāja iegrimst kā spil�venā. Pastaliņa piesmeļas kā silīte, hu! Ledaini auksts izskrej caur kauliem. Annele pieliek otru kāju pirmajai klāt, arī tā piesmeļas. Nu ir divas silītes. Brūnus burbuļus sizdama, sūcas upīte pāri auklām, līdz kauliņiem. Dziļāk, dziļāk.

Vai! Kas tas? Annele nevar vairs kustēt. Annele iemūrēta. Tas ir kas ļauns. Zaļie satupu�ies vīri nav labi. � Klaks, klaks! � no- klakst biezokni.

Vai! Annele atskatās atpakaļ. Visi bērza vīri jau tai aiz mugu�ras. Ko viņi var darīt? Viņi arī iemūrēti. Bet visi viņi labi.

���� Bērza vīri, bērza vīri, palīdziet!

���� Svied rokas! Rauj kājas!

Jā, to Annele var.

Viņa met rokas gaisā, speras atpakaļ, vicina, līdzsvaro sevi, izrauj jau vienu kāju, otru, grimst atkal; bet tad nu ātri, ātri, neļauj vairs sasmelties silītēm un, kad kājas uz cietas zemes, turp vien, kur bērzu baltie stumbri, ar bailēm uz papē�iem, visiem garām, visiem garām, turp vien, kur tālumā māj un vizmo klajuma zelts.

Annele izskrej saulē. Te ir pļava, te tek gar me�malu tas pats ceļ�, pa kuru viņa Jurģos atbrauca. Tad tas bij melns, tagad zaļ�, zaļ�, nobārstīts zelta zvaigznītēm. Vietām tās jau izdzisu�as. Tur stāv puduriem saraini �polisi�* baltgalvī�i. Kā vēj� piesitas galvi�ņām, sariņi sabirst un aizlai�as, pa gaisu gaisiem peldēdami.

Ko vēj� prot, arī Annele prot. Viņa piepū� pilnu krūti un lai� pati tādu vēju �polī�iem� virsū, ka uzreiz vesels lēviņ�* nobīstas un izjūk kā spaļi. Bet Annele, vējodama kā plē�as, viņiem visur pakaļ un pakaļ riņķu riņķiem pa pļavu, kamēr beidzot �polī�i� kur kurais nobēdzis un noslēpies un neviena vairs ko dzenāt.

Kad nu tas darbs labi padarīts, Annele var atstiept kājas. Ir jau arī puspasaules noiets.

Zāle bieza, bieza, smilgas stāv lielas, uz slaidiem kātiem visap�kārt �ūpojas iesārtas vai zaļganas podziņas. Kas tur tajās podziņās varētu būt iek�ā?

Podziņas cietas. Ai, cik cietas! Annele spie�, cik jaudas. Beidzot pārspie� gan.

Annele, Annele!

Sūrsto�a, dego�a sāpe viņai iesit pa pirkstiem. Tas tev bij par nedarbiem! Lielā apdeguma tulzna pārgājusi pu�u.

���� Vai, kā sāp, pirkstiņ� sāp! � Annele, galvu �ūpodama, gau�as uz vienu, uz otru pusi.

Nav neviena. Nav nekā.

Annele meklē izbijusies.

Vai, vai, kas tas?

Kur mājas? Vai, kur mājas?

Bieza zāle, smilgas, slaidi, pumpuroti kāti. Maju nav. Mājas pa�galam un prom no pasaules.

���� Nāc �u, nāc �u! � Annele sauc un gaida, un nezina, kas varētu nākt. Bēdas krūtīs savelkas smeldzo�i smagas, kāpj kā mākonis kaklā, un nu arī sāk līt asaru tūce.

Kur mājas, kur mājas?

Raudādama meitene uzrau�as kājās un skrien meklēt mājas, bet ietek arvien dziļāk pļavā. Viņa ir tik maza, ka nevar saredzēt pļavai pāri, kur aiz lēzena paugura, aiz jaunā rudzu lauka tup Kaitinu rijas jumts.

Pļavas vidū saplaucis puduris ko�i sarkanu neļķu. Kā Annele tur iek�ā, tā tās vijas vi jumis tai apkārt kājām ar saviem lipīgiem kā�tiem � un Annele turpat gar zemi kā nostiepta. No kritiena iztrau�cēts, liels, zaļ� sienāzis ielec Annelei pa�ā klēpī un brīnās.

Annele aprauj raudas. Bailes uzreiz pāriet. Sienāzis! � Tas ir vecs draugs un paziņa.

���� Si, si, si! Zila debess, zila debess! � cilādams drīz vienu ragu, drīz otru, sisina sienāzis.

Annele norausta elsas, kā negaisam pārejot.

Zila, zila debess. Labi.

Sienāzis cilā drīz vienu ragu, drīz otru un bolās.

���� Si-si-si! Saule, saule, saule!

Un ar vienu lēcienu Annelei pa pieri un pļavā.

Saule karsta kā pirts. Anneles izstieptās kājas kūp, pastalas rau�cas �okurā. Ilgām, neatlaidīgām pūlēm, vienu kāju braukot gar otru, izdodas gan pastalas noraut no kājām, bet kā attaisīsi sabriedu�ās auklas? Labi! Arī tā labi.

Būtu pavisam labi. Guļa mīksta kā spilvenā, rokas, kājas kaist gai�as, gai�as, bet kaut kur nav tā, kā vajaga, kaut kur tum�s.

Pirkstiņam tum�s.

Nē, ne pirkstiņam vien, vēl kaut kur krūtīs smeldz maza, maza tumsiņa, tai saule iet apkārt, tā piesit kā saukdama ar āmuriņu: tuk, tuk! Bet Annele nezina pateikt, kas tas ir. Ilgi, ilgi Annele skatās de�besī un domā. Galva paliek smaga.

���� Aijā, �ū�ū! � vēj� ie�ukstas smilgās.

���� Si-si-si! Saule, saule, saule! � zāle, puķes, pumpuru vālītes, tūksto�balsīgi līgodamās, glāsta Anneles vaidziņus.

���� Aijā, �ū�ū! � iesmejas vēj� un iekrīt kā ūdenī.

Jā, vēj� nozudis, bet kas nu tur nak?

Lūk, pabā� galvu sieva, liela, liela sieva � kā butu vecmāma, bet nav vecmama � , ar vienu roku aizsedz sauli, ar otru velk garu, garu lakatu un lien taisni Annelei virsū, taisni pa�ās acīs. � Dod man to pirkstu! � sieva sauc. Un Annelei jādod. Bet, ka ņem pirkstu, tā paņem pa�u Anneli, ar lielā lakata stūri aizspie� tai acis un nu tik kā ar vēju. Annele jūt: nemaz vairs viņu netur, tūlīt laidīs vaļa pa�visam, un, kad tad kritīs, tad izkritīs zemei cauri, un, kad nebūs zemes, tad it nekur vairs nebūs, kur nokrist. Ak, tās lielas, lielas bēdas! � Turi mani, turi! � Anneles kaklā kāds kliedz, kliedz, bet nevar izkliegt. Kad nevar izkliegt, Annele nu ar varu � lai tad iet, lai iet acis vaļā!

Un ko redz Annele, kad acis vaļā? Ne lielās sievas, nekā. Bet viens

gan skrien pa pļavu, viens sauc:

���� Annele, Annele! Tā jau māte, Anneles pa�as

mīļā, mazā māmucīte. Ai, bēdas, kur nu visas jūs palikāt!

Bet vai māmucītei rokā nav rīkstes? Nevar labi zināt. Dro�i būs aiz�aut priek�turamās bruņas.

���� Pirkstiņ� sāp! � Annele gau��as jau pa gabalu mātei pretī.

Māte ir klāt kā ar vēja spārniem.

� Nesāpēs vairs, nesāpēs! Apsie�u, pamīlo�u manu mīļo, mazo, manu mīļo, mīļo, mazo. . .

Un māte paņem un aiznes Anneli uz rokām, skūpsta un glāsta, tik skūpsta un glāsta vien un nepiemin ne par rīkstēm, ne par neklau�sīgu bērnu, ne par sabristām kājām, it ne par ko.

Un saule meklē un neatrod vairs Annelē neviena tum�umiņa.

Neviens nezina, kā tas gadījies, bet Annele var sasaukt kopā*. Vai tā ir grāmata vai veca avīze, nomests pudeļu papīrs vai sadzel�tējusi papīra strēmele, uzlipināta gar aizsargu logu*, Annele saliek burtu pie burta, sasauc kopā � un iznāk vārds. Ak, to brīnumu! Un, kā vārds, tā turpat arī ir tēls. Tik brīni�ķi rādās tas, kā nemaz nav. Izsauc: z-ie-m-a � ziema � un tūdaļ redz baltus laukus, kupenām pienestus dārzus un bērnus pa lauku ar ragutiņām � glu�i tā, kā tas bij Kamenēs; bet, kad izlasa: p-u-ķ-e-s � puķes, tad tā ir krā�ņā Kaitinu pļava, dzelteni sarkana no gundegām un skābenēm; izsauc: s-a-uT-e � saule � un tūlīt viņa stāv dzirksto�i balta, pār akas liepu pakāpusies, un dedzina sarkanu istabas galu. Kā vārdu izsauc, jauns brīnums. Tāda ir jaukā, neapnicīgā rotaļa, ko nu prot Annele.

Bet da�brīd Annelei bēdu reize. Izsauc vārdu, bet tas paliek mems, grozi, kā gribi. Prasīs mātei; ja vaļas, tā pasaka, ja nevaļa, Annele dabūn īsu tiesu: � Tas tev nav jāzina. Ja visu gribēsi zināt, paliksi ātri veca.

Veca! Par to nu būtu maza bēda. Nu, lai ir! Un kas tas ir: veca, un kā viņa var palikt veca? Tas bus pēc tūksto�, tūksto� gadiem, kad mācēs visus vārdus un pratīs visus darbus.

Bet cik ilgi tā staigās � smaga ar neziņu kā pieliju�i vārpa? Kad māte nesaka, ies pie tās pa�as lielās radu meitas, kas sēd klēts priek�ā, lāpa maisus un svelpj kā puisis.

Annele notupstas radu meitai tuvu klāt, uzstutē elkoņus uz ceļ�galiem un skatās kādu laiku, kā lielā adata zibēdama skraida pa lā�pāmiem diegiem.

�Teikt vai neteikt?� Annele pārliek. Ar radu meitu Annele ir tā uz pusrata*. Da�reiz gribētos viņai ticēt, bet da�reiz tā ir tik ēverģē- līga*, ka Annele nevar izprast kāpēc lielie viņu tāpat nenorāj un neapsauc kā Anneli nerātnās reizēs. Tāpēc viņa kādu laiku arī �aubās.

Bet tad jau ir izsprucis vārds kā nesaķerams putns:

� Kas tas ir: ci-lā-jies?

Lāpāmā adata apstājas, svilpe notrūkst, pelēki zilas acis pazibsnī.

���� Cilajies? Kas tas ir?

���� Jā.

���� To tu gribi zināt?

���� Ijā.

���� Vai tu proti lēkt?

���� Ijā.

���� Nu, tad paleka! Tad tu cilāsies.

Annele padomā un papurina galvu.

���� Tas neiznāk.

���� Kas neiznāk?

���� Tur vēl citi vārdi klāt. A-k, dve-ē-sle.

���� Dvēsele! � radu meita iesmejas pilnā kaklā. � Ak tu sisenis tāds, kur tu ņēmi tādus vārdus?

���� Dve-ē-sle, jā, kas tas ir par vārdu? Pasaki!

���� Ak lai �im to pasaku, tādam ķēmam! Papriek� pasaki man � kur tu ņēmi tādu vārdu?

���� Grāmatā stāv.

���� Kādā grāmatā?

���� Lielajā.

���� Lielajā grāmatā? Kā tu to zini?

���� Nu es tak redzēju.

���� Rādi �urp grāmatu! � radu meita pavēl īsi un ātri.

Annele ietek kā irbulis* istabā pēc grāmatas. Uz mazā skapī�a,

kur tā arvien stāvēja, grāmatas vairs nav. Viņa uzkāpusi pāri vecāku gultas līkstīm piestiprinātā plauktā. Annelei jātaisa trepes un jākāpj pakaļ. Papriek� krēslu, uz tā ķeblīti, tad gulta. Gultas virsa ir tik no�devīgi grimsto�a kā izkurtējis sniegs pavasarī; tik kad Annele saveļ pikā abus baltos galvgaļa spilvenus un saliek vienu uz otra, dabūn pamatu zem kājām. Sniegt nu varētu asi �ķautņaino grāmatas stūri, kas izlēcis pār plaukta malu, bet paņemt nevar. Annele strādā kādu laiku vaiga sviedros, ar pirkstgaliem urbdama, ar visu prātu aici�nādama, nepacietīga, tvīkdama, un panākums ir tik piepe�s kā lavīna: grāmata noveļas gar Anneles deguna galu baltajos spilvenos un tad ar visiem spilveniem un izbiju�os Anneli uz klona. Bet nekas ļauns nav noticis ne vienai, ne otrai.

Kad grāmata rokā, Annele liek laukā kā zibenis. Bez radu mei�tas palīdzības viņa uz�ķir vietu un, pirkstu pa burtu vagām vadī�dama, lasa:

���� �Ci-lā-jies, ā-ak, dvē-ē-sele mī-ī-ļā!�

Skaļi smiedamās, radu meita izrauj Annelei grāmatu un, to ēver- ģēlīgi vicinādama, kliedz pa visiem vējiem:

���� Ļaudis, ļaudis, vai dzirdat, sanākat! Tas spoks māk lasīt!

Annelei nodreb sirds. Ka tik nu tāda klieg�ana būtu uz labu!

Un tā jau ir, ka nav vis uz labu.

Radu meita izbaida Anneles māti un veco Amaļu, kas turpat dārzā plūc lapas.

���� Kas tur ir ar to meiteni? � Amaļa jautā stingri, izsliedamās taisni.

���� Viņa sauc grāmatā. Nākat klausīties!

���� Ko tu smejies, trakā, vai dieva vārds smejams? � Vecā Amaļa tūlīt pamet savu darbu, nāk ārā no dārza un dusmīgi izrauj radu meitai grāmatu, to no visām pusēm apskatīdama, vai tā ir bijusi grē�cīgās rokās vai ne. Jā, ir bijusi. Amaļa, kas ir lielās kalpu sievas Bli- cenes mātesmāte, ir visu piedzīvojusi pasaulē, bet to vēl ne, ka tik mazs bērns kā Annele varētu būt tik vīzdegunīgs un ņemt un �ķēmo�ties� ar dieva vārdu grāmatu, no kuras pū� tik stiprs gars, ka var ap�pūst pat tādu nosūnoju�u kār�u rozi kā Amaļa, kur nu vēl ne tīte- nīti Anneli.

���� Ak pasaule, tavu traku audzinā�anu! � Amaļa, nolikusi grā�matu uz klēts bruģa, bargi krata pirkstu uz Anneles māti.

Māte arī iznāk no dārza, jo Annele tak viņas bērns. Viņa vairās. Viņa nav Annelei spiedusi lasīt, ne arī tai grāmatu devusi.

���� Kas tad �o māca! Tā jau viņa buldurē pati no sevis, ka tik at�rod kur ko drukātu. Vai tad tur kāds grēks?

���� Ak tā, nav grēks! Sajuks prātā, tad tev nebūs grēks. Vai maz tādu pārgudru, kas grābj dievam acīs! Pastiepusies kā bērzlapa, bet jau prot drukātu; ļauj tik vaļu, iebuldurēs rakstītu arī. Nu, es tik tev saku, tu to piedzīvosi! � Un, ieraudzīdama, ka Annele pa to starpu atkal paņēmusi grāmatu, Amaļa pārcērt ar stingru pavēli:

���� Nemt nost grāmatu! Uz pēdām ņemt nost! Noglabāt!

Annele tur grāmatu, kā zobos iekodusi: � Tā mana! Tā mana!

���� Nu redzat, nu! Vai es neteicu? Redzat nu, kas izaugs! Ak, pērienu tik! � Amaļa tītiņa* un ar lielām dusmām ieskrien dārzā un rauj �ņākdama lapas. Viņas dēļ lai nu arī audzinot Anneli par grēka gabalu. Sve�a bērna dēļ viņa nevarot dabūt lēcāju* pakrūtē un vēl mirt nost. Bet dieva sods jau tik un tā nāk�ot.

Amaļu strupi noraidīt māte nevar, jo Amaļas dusmas ir svētas dusmas un tās ir kājās dievvārda dēļ. Ja Annele sodāma, viņa jā�soda � likums skaidrs. Bet, vai tas, ka Annele var saukt grāmatā, ir vaina vai nevaina, tas mātei arī nav skaidrs.

Sāks Anneli noklau�ināt, tad izrādīsies.

���� Kas tev vēlēja ņemt grāmatu?

Tas ir pavisam neatbildams jautājums.

���� Kā tu varēji paņemt grāmatu?

Cik ietiepīgi un savādi var tak jautāt tādi lieli cilvēki! Kā lai Annele to pasaka?

Annelei ir liela sirds. Viņa nelūdzas. Viņa nebirdina asaru. Viņa stāv kā buks.

���� Ko tu, māte, domā piedzīvot no tāda bērna? � Amaļa sauc no dārza kā no kanceles.

Annele dabon duncku sānos, kas to ievada istabā.

Un tur nu redz visu to godību! Tur guļ novārtā un putekļos mātes baltie spilveni un sega kā Anneles vainas desmitkārtīgs pierādījums.

Ar otru duncku Annelei jāiet kaktā. Ko tas līdz, ka viņa tagad pa plakstu apak�u var novērot, kur māte noglabā grāmatu jaunā vietā! Viņai tās vairs nevajaga. Lai viņa tur guļ simts gadu! Kas An�nelei daļas! Kam vajadzēja ielaisties ar to radu meitu? Kam vaja�dzēja tā gribēt zināt? Un kāpēc tā nobeidzās visas tās karstās gribē��anas?

Nē, nu gan vairs Annele nejautās � nekad un nevienam. Labāk domās pati.

Domās, domās, kamēr izdomās.

�epat kaktā var sākties liela un gara domā�ana.

Kas tad tā īsti ir par lietu ar to grāmatu? Anneli sola pērt par to, ka viņa var sasaukt kopā, bet pērnziem Kamenēs Ģedenes Krista- peli pēra par to, ka tas nevarēja sasaukt kopā. Nevarēja un nevarēja.

Kā Annele iedomā par Kristapeli, viņai noiet viss rūgtums, kas iespiedies kaklā, un sāk nākt smiekls. Jocīgs bij Kristapelis. Katru rītu grāmatā sauk�ana jau sākās ar bār�anos. Kā Ģedene nosēdās pie ra�tiņa un atvēra grāmatu ar ielikto irbuli, Kristapeļa nebij. Kur Krista�pelis? Skraidīja un pra�ņāja. Neviens nezināja. Kristapelis mācēja ielīst tādās vietās, kur viņu ne pele nebūtu atradusi. Bet Ģedene atrada. Ģedene drīz vien to iedzina, bārdamās un stibu no muguras vicinādama. Kristapelis ienāca garām, stīvām kājām, plecus tik augsti savilcis, ka kamzoļi uzskrēja pāri bik�u jostai. Kad nosēdās, vēl ilgi, ilgi toņājās* un kasījās, kamēr Ģedene iegrūstīja ratiņu pa�reizā vietā. Mātei vajadzēja tam ielikt rokā irbuli un grāmatu, pats nejaudāja; kad māte uzsauca, sāka, gari, gaudeni vilkdams un ar ir�buli katru vārdu badīdams, �bok�tierēt�* katķismu:

���� E-ese-e-ese-eme-u-mu-es esmu, te-a-ese-tas-es esmu tas, ka- u-ene-ga-ku-ne-ga-ese . . .

���� Kungs, kungs, � Ģedene tam iegrūda sānos.

���� Kungs, kungs, � Kristapelis tādā pat balsī atkārtoja.

���� Vai tu, pagāns, mani mēdīsi? Vai tur stāv divi reiz �kungs�, ko? Tur tik stāv vienreiz. Saki: kungs.

���� Saki: kungs, � Kristapelis atkārtoja raudulīgi.

���� Se tev � saki: kungs! � Kristapelis atkal dabūja pa muguru. � Vai tu, resgal, domā dieva vārdu zaimot? � Un paceltā, dusmu māktā balsī Ģedene bļāva Kristapelim priek�ā: � Es esmu tas kungs. Saki pakaļ!

���� E-es e-esu tas kungs, � Kristapelis svilpa elsodams, un lielas piles tam ritēja pa deguna galu.

Tā viņi abi cīnījās ik dienas.

Kristapelis peldēja pa katķismu, līdz tas bij samircis kā pirts slotiņa. Tad Ģedene to tam nikni izrāva � un Kristapeļa deguns tūlīt nostāja pilēt. Kamēr māte pārmija katķismu ar lielo dziesmu grā�matu, viņ� pa�ķielēja apkārt uz Anneles pusi; lai tā kur bija, salie�cies kuprī, ar abiem īk�ķiem paplēta muti līdz ausīm, citus pirkstus drausmīgi iz�ķirstināja un tā izvieba to nejaukāko ģīmi, kādu vien tas mācēja. Bet Annele jau vairs nebij mazā, ko tik viegli var no�biedēt; viņa tik smējās un vācās tuvāk Kristapelim, ko pa katķisma bok�tierē�anas laiku nekad nedarīja. Dziesmu grāmata tai patika, bet katķisms nepatika. Dziesmu grāmata jau Kristapelim bij izieta cauri, viņ� to-tik atsauca, un Annele arī viņā bij kā mājās, jo, kop� sniegs bij uzkritis, Kristapelis to sauca dien no dienas.

Visas dziesmas, kuras Kristapelis sauca, iegāja arī Anneles galvā. Kad saucējam kāds grūts vārds samisās, Annele, tuvumā maisī�damās, palīdzēja atminēt, un tas aizslīdēja viegli gar Ģedenes uzma�nību, mazliet dūco�ā ratiņa ie�ū�otu. Par to Kristapelis atdarīja labu. Kad dabūja notvert grāmatu ārpus saucamā laiķa, tad varen gudrs un lielīgs izrādīja Annelei visus tās noslēpumus. Tos stingros gā* un kā*, to vīzdegunīgo hā*, tos mīkst�aulI�us eņes* un eļes*, tos niknos e�es* un �ā* un visus citus viņu brāļus un māsas. O, tā bij Kristapelim pavisam citāda sauk�ana nekā ar māti. Un, kad Annele jau pazina katru burtu pa vienam, kas tad viņai tur bij ko nesasaukt kopā!

Kad Annele savā kaktā tā bij izdzīvojusies pa Kamenēm, izsau�kusi visas dziesmas un patlaban � heidi! � laidās ar citiem bērniem pa Kameņu lauku ar ragutiņām, ienāca māte. Ja Annele bū�ot rātna, varot iet. Kādēļ lai Annele nebūtu rātna? Viņa to uz pēdām apsola, lai tik var dabūt kājām vaļu un aizlaisties kā vēj�. Bet māte paņem to pie rokas, un viņas abas aiziet uz klēti.

Māt, māt, tu iesi pie lādes, tu rādīsi lakatus! � Annele lēkā no vienas kajas uz otru.

Jā, māte iet pie zaļās, sarkaniem gaiļiem rotātās lādes. Kad sma�gais vāks aizkrīt lādei aiz muguras, Annele sasit plaukstas. Viņai vairs nevajaga celties uz pirkstgaliem vai staipīt kaklu, viņa, pati uz savām kājām stāvēdama, var ieskatīties lādes dziļajā noslēpumā.

Mat, mūsu lāde ir sarukusi maziņa, � viņa brīnās.

���� Nē, tu esi izaugusi liela, � māte saka.

Liela? � Annele liek sev roku uz galvas. � Kā tad es augu?

Un viņai jādomā par to tik ilgi, kamēr māte jau izsitinājusi un izpurinājusi visas" zīdaines un patlaban ceļ aug�ā smago vāku no lādes aizmugures. Līdz ar vāku uzlec vesela rinda dīvainu vīriņu un sieviņu, sablīvēju�ies vaka iek�pusē.

..� Māt, kas tie tādi? No kuram mājām tie ir?

���� Tie nav no nekādām mājām. Tie ir dāmas un kungi.

����� Dāmas un kungi! � Annele sauc aizgrābta, aizķerusies abām rokām aiz vāka un nelaizdama to ciet. Mātei jāļauj apskatīt.

Tad tādi ir kungi un dāmas! Vienam ir garas zeķes, pāri ceļiem, un kurpes zelta sprādzēm, bikses īsas, ap gurniem piebāztas kā pū�ļi, plecos karājas īss, zaļ� paltraciņ� un pie cepures līgojas gara, balta spalva. Viena pusē tam zobens, otrā duncis. Viņ� stāv lepni uzskrul- lētām ūsām, vienu roku iespiedis sānos, otru uz zobena spala, un skatās taisni uz Anneli: �Nu, ko tu par mani saki?� � Don Ju-an, � lasa Annele apak�ā rakstīto. Otrs � citādu raibumu un augumu � stāv tālāk. Platām rokām atritinājis garu, garu rakstu, viņ� kaut ko rada. � Le-po-rel-lo, Annele lasa apak�ā. Un tad nāk dāmas, tik kuplas un krā�ņas, ka acis �ilbst. � Donna Anna, � rokas kā pātaros salikusi, � Don na El-vī-ra, � abām rokām sev krūtis �ņaug dama. Un tur vel daudz, daudz citu ērmotu un jauku, ko redzēt, bet mātei ir apnicis � un diezgan. Iekams Annele var paplest muti un kaulēties, māte aizsit vaku ciet � visi don�uāni un donnas iekrīt zaļajā lādē atpakaļ kā kapa.

Bet tas velti. Kas viņus vairs var aprakt, kad tie parādīju�ies no lādes iek�ām? Kur Annele iet, viņi līdz un klāt. Aiziet uz savu lielo �iekuru pili me�malē, kur Annelei visāda labiericība ar dārziem, kū�tīm, istabam, lieliem ganāmiem pulkiem, � viņi visur maisās pa pulku. � No kurām mājām jūs esat? � Annele dro�i uzprasa. � Mēs no lielajām cilvēku mājām, � viņi pateic sīkām balstiņām. Un lepni nemaz. Dāmas un kungi dara visu, ko vien liek Annele. Donna Anna un donna Elvīra saceļ savus zīda svārkus un iet slaukt govis. Lepo- rello iet sērt* rijas, un Don�uāns jāj pieguļā. Paskat, kā nozib vien viņa baltā spalva gar pirts vītoliem! � Bet, kad Annele taisa dzīres, tad tik ir ko redzēt! Tad sabrauc �iekuru pilī ne vien viesi no zaļās lādes, bet arī matēs un tēva radi un radu radi; bērnu tad ir kā skudru un kungu un dāmu tāds lēviņ�, ka nav vairs �iekuru pilī telpu un viņi jāgrū� pa logiem ārā. Bet ļaunā viņi neņem. Turpat ir bezgalīga pļava, kur visi �polī�i� ir prin�i, bet smilgas un puķes daiļas princeses; tur var izieties un izdzīvoties pēc patikas visādās rotaļās un spēlēs, lai ari cik augsts un smalks kungs un cik lepna dāma ikkur� būtu.

Tā tas iet cauru vasaru, bet, kad tuvojas ziema ar lielajiem sa�liem un puteņiem, Annele ievācas ar saviem tēliem kādā klusā ista�bas kaktā, un viņai netrūkst nenieka, jo tā izple� savas fantāzijas zelta audu un iegūsta tajā visu pasauli.

Bet tad nāk kāds tum�s rīts, un Annelei pamostoties liekas, ka kāds viņas plakstus būtu aizlipinājis ar vasku un rokas un kajas ar pinekļiem piesaistījis pie gultas. Kad ar varu atple� acis, redz: visos kaktos sagulusi melna migla, un, lūk, no viņas izkāpj Don�uāns ar savu garo spalvu, Leporello, donna Elvīra un daudzi citi, raibin raibs, jukdami viens caur otru ka mākoņēnas, izstiepjas gari kā diegi platām, izpūstām sejām, paliek par drausmīgiem ķēmiem, mācas virsū, aizspiezdami acis, gulstas uz pa�iem vākiem, krīt kā blāķi uz krūtīm, karstu svelmi dva�odami un elpu �ņaugdami. � Mat, māt! � Annele tik paspēj vēl iekliegties, un kā no kapa viņa dzird mātes balsi un redz kā no miglas pastiepjamies viņas rokas, un tad viņa nekā vairs nezina.

Ilgi Annele ir tēlu varā, kas to pa tum�iem, tāliem labirintiem grib izvilināt līdz savai ēnu valstībai, un tikai pēc garām maldu nedēļām atmiņa pa smalku, baltu zīda pavedienu to atved atpakaļ gaisma.

Un tad jau svilpo strazdi, ir atkal Jurģi un gājēji aun kājas uz jaunu dzīves gaitu.

Ar tādu pa�u aizrautību un nemieru, ar tādām pa�ām slepena prieka gaidām kā pirms gada Annele jau no pa�a rīta �ūpojas �ās dienas gaitā kā ūdenszāle steidzīgā straumē. Rati stāv sētsvidū. Krauj vezumus. Govis mauj, aitas blēj, vēj� rūc un purina Kalti- ņus, kas stāv savā me�a stūrī pret pa�iem ziemeļiem. Lai kā purina, bet no vietas izpurināt tos nevar. Tā viņi ir atrasti �e tupot, tā viņus �e pametīs, bet Annele aizlaidīsies kā pelēkais strazds: te svilpoja bumbierē, te jau, paskat vien, pāri galotnēm un me�ā prom!

Kaut tik nu ātrāk tas būtu! Bet �is rīts ir piedzīvojumiem tik gar� un raibs kā vesela nedēļa. Cikreiz Annele nav lielajiem izmaisījusies pa kājām un par to dabūjusi duncku sānos, cikreiz nav izraudāju�sies un atkal bijusi priecīga, cikreiz nav izbārta un atkal apglaudīta, kamēr beidzot tas brīdis klāt, kad visa manta vezumā un aizgājēji at�vadās no palicējiem, asaras slaucīdami. Annele neraud. Vai neesot �ēl �ķirties, viņai jautā. Viņa purina galvu. Viņa nezina, kas ir: �ķirties.

Tēva vezumam pa�ā aug�ā uzsiets galds kājām pret mākoņiem. Tur Annelei vieta. Viņa tur sēd kā baldahīnā*, kura jumts ir no zila de�bess zīda, baltām mākoņu rozēm izrotāts. Lipīgi, plauksto�i zari glāsta viņai vaigus tāpat kā priek� gada, un dzeguze sauc: � Kukū! Kur nu?

���� Uz citu vietu, uz citu vietu!

���� Kukū! Kur nu? Uz kādu vietu?

? � Saulei pretī, saulei pretī!

Me�s ar visu vēju paliek dziedādams aiz muguras. Tāpat, garu dziesmu dūdodama, Annele brauc. Ilgi brauc. Tad rati sāk ritēt gāze�lēdamies, un viņai liekas, ka tie nupat pārmetīs kūleni. Viņai paliek bail. Kur viņa tad paliks? No apak�as iznirst tēva galva.

���� Nu, nu, turies, meit! Mēs tikai braucam no kalna. Es jau tepat esu.

���� Vai tālu vēl brauksim?

���� Tepat jau drīz.

Tad no kalna, tad caur saulainu leju, pāri tiltiem, tad aug�ā kalnā � un tie�i Avotu sētsvidū iek�ā.

Bet sētsvidū stāv maza, maza, salīkusi vecenīte un gaida atbrau�cējus. Tā ir Anneles tēvmāmiņa, kuru neviens citādi nesauc kā par Avotu māti. Viņas pirmie vārdi ir: � Vai tā mazā meitenīte, kas tur tup aug�ā, ir tā tava Annele?

���� Tā jau ir, � tēvs atbild, Anneli no vezuma celdams.

Un, kā vecmāmiņa paņem Anneles roku, tā arī vairs vaļā nelai�.

���� Iesim nu iek�ā, varbūt būs kaut kas sataupījies tai manā skapī.

Un, kā viņas ar vecmāmiņu iet, gadās uzreiz vel trīs tādas bērzla- pītes, kā trepītes uz leju kāpdamas. Tās ir Lulīte, Tincīte, Julcīte, arī vecmāmiņas dēla meitiņas � no tuviem kaimiņiem. Nāku�as ska�tīties Jurģu dienu Avotos.

Vecmāmiņa izņem no skapja baltu mantiņu, kā krīta stienīti. Uzliek uz tā nazi un ar vieglu āmura sitienu at�ķiļ katram bērnam pa gabaliņam, bet stienīti atkal noglabā skapi. Tikai Julcīte savu iemet tūlīt mutē un ko� skrauk�ķinādama un tīksminādamās. Annele ne�zina, ko ar savu iesākt, un noslēpj to saujā, bet Lulīte �ukst: � Kad pieko� pie bērzu sulām, tad ir gards.

Tikko vecmāmiņa atlai� meitenes savvaļā, Lulīte tūlīt vedina: � Iesim nu pie lielā tēva!

���� Pie lielā tēva, � atkārto Tincīte.

���� La, la! Lielā tēva, � lalina Julcīte.

Visas trīs grib turēt Anneles roku. Bet Annelei tikai ir divas. Lulīte tur cie�i vienu, bet abas mazās cīnās ap otru roku, viena otru nost grūzdamas.

���� Ko ķircini bērnu? � Lulīte aizdzen Tincīti, un Julcīte nu patur virsroku un iet lepna ar Anneli.

���� Ko kiltini bēnu! � iet, rādama Tincīti.

���� Kur tad ir lielais tēvs? � jautā Annele.

Bērzu kalnā, � Lulīte atsaka, jau pa gabalu rādīdama: � Are, kur lielais tēvs!

���� Ale, ku lielait tēt, � Julcīte krata tāpat savu sārto pirkstiņu.

Lielais tēvs ir liels, liels bērzs pa�ā kalna galā.

���� Dzi, ku tek! � Lulīte ausina*. � Nevienam bērzam nav tik garda sula.

���� Galda sula, � �miukstina Julcīte.

Annele kāpj un brīnās. Tik augstā kalnā viņa nav vēl kāpusi. Avoti ar visiem jumtiem paliek zem kājām, bet kalns tikai aug augumā.

Lielā tēva sulu avotiņ� urdzēdams urdz. Ap to lekā baskājis puika nātna biksītēs un ar matiem kā linu kodeļa.

���� Nāk �u! Es jums ko parādī�u, � kliedz puika.

Kad meitenes pienāk, viņ� pilnām saujām smeļ bērzu sulas un �ķie� tām acīs. Lulīte piesit kāju pie zemes. Bargi uzsauc: � Vai iesi prom, nejaukais puika!

���� A neie�u vis, � puika tītiņa. � Parādī�u tai sve�ajai meite�nei, kur �iekuri aug.

���� Kur t' aug? Priedē! � Lulīte atsaucas ziņkārīga.

Nav vis! � puika atcērt. � Lūk! � Un no savas delnas ar knipi ieblie� resnu �iekuru Annelei pa�ā degungalā. � A? Sāp gan, ko? � viņ� ar lielu baudu, kā cukuru sūkstīdams, noprasa.

Sāpēt sāp nejauki, bet Annele jau nu to tam puikam neierādīs.

���� Skāde, ka nav ziema, tad es tai sve�ajai skuķei parādītu, kur Rīga! � puika, acis bolīdams, lielīgi priecājas.

���� Kur t' ir Rīga? � Lulīte atkal nezina.

���� A! Tas ir, saproti, tā. Nokaitē na�a asmeni ledu pavisam baltu un tad � �vikt! � pie mēles. Tad tūlīt redz Rīgu.

���� Tu nemaz viņā neklausies, � Lulīte pamāca, it ka Anneli pār�stādama, un, varen dro�a izlikdamās, vedina meitenes pie bērza sulām un ļauj katrai pa kārtai nogar�ot gardo dziru, pie tam pastāvīgi karo�dama ar puiku, kas tīkodams tīko bērniem iesist knipi pakausī, iebļaut, nejau�i ausī vai kaut ko citu nerātnu izdarīt. Bet, kad nu Lulīte pati noliecas pie sulu trauka, puika aizmuguris pielien meitenēm, noguļas tām gar�ļaukus cie�i pie kājām, un, kā nu viņas visas uz reizi grie��as apkārt, tā arī visas uzreiz gubā. Kāds nu izbīlis, kliedzieni un dus�mas, un kādi nu puikam gardi smiekli!

Bet par to viņ� arī dabū no Lulītes tādu bārienu kā" lietu. Annele nevar saprast, kur Lulīte ņem tādus nedzirdētus baramos vārdus. Un, ko Lulīte saka, to atkārto Tincīte, un, ko Tincīte teic, to lalina Julcīte. Bet puika ne traks nebīstas no bārējām, lec no vienas kājas uz otru un tītiņa meitenes.

Piepe�i lejā dzirdas zirgu zvieg�ana un suņu reja. Puika kā bulta aizdiedz no kalna.

���� Tu nebaidies no viņa, � mierina Anneli Lulīte. � Tas ir negants puika, bet viņ� drīz aizbrauks. Viņa māte tam nāks pakaļ un nodos to ganos. Kur lai citur liek tādu rakari!

���� Tādu lakali! � Julcīte atbalso.

Kad nu puika prom, būtu netrauceta padzīvo�anās pa bērzu kalnu. Tur zied palegzdites, jau plaukst gaiļupie�i, zem pērnām lapām viens otrs vesels rieksts, vel citu bērzu sulu spainī�i būtu jānogar�o, bet tāds gar� �ūū!� atskrej no nezināmas vietas bērzu kalnā. Lulīte sasle�jas taisni un ausās, no kurienes nāk garais �ūū!�.

���� Tā mūsu māte. Sauc mājā, � Lulīte skatās pāri uz kaimiņu mājām, kuru sētsvidus redzams kā uz delnas. Tur stāv sieviete, aurē un baras: � Ak tu, lielā, kur aizrāvusi tos bērnus! Pāri uz Avotu kalniem! Pagaid, nu tik tu dabūsi, kad nāksi mājās!

���� Māte sauc. Iesim, iesim!

���� Māte sauc, māte sauc!

���� Taut, taut! Ietim, ietim!

Visas trīs mazās, rokās saķēru�ās, uz Anneli vairs ne acu nepa- mezdamas, veļas no kalna. Un, kur gadījies, atkal tas puika izlec no krūmiem, kliedz viņām nopakaļ: � Lūk, lūk, kur skrien podiņ� ar divām osiņām!

Kad Annele pie Avotu klētīm liec uz sētsvidus pusi, izskrej pretī liels, melns, pinkains suns, �ķērsām pār ceļu lēkādams un platu rīkli riedams. Meitene saraujas un paliek uz vietas.

���� Sunīti, sunīti, laid!

���� Nē, nē, nē! � platrīklis atkliedz.

Ko nu darīs? Annele ne soli uz priek�u, suns ne soli atpakaļ.

���� Citron, Citron, vai tev kauna nemaz nav, ko? � sauc no sēts�vidus kāda jauna meita, nomet nē�us no pleciem un skrien glābt Anneli. Krietni izbar lielo pinkaino: � Vai bērni jārej, ko? Vai ne�redzi, ka tā jauna mājeniece? Nu, rāms! Tūlīt dod ķepu!

Suns nostāj riet.

���� Paglaudi nu viņu, � saka Annelei.

Nedro�i meitene uzliek roku pinkainajam uz galvu. Citrons pie�glau� ausis, iegrū� tai saujā purnu. Bet kas tai saujā? Vecmāmiņas cukura gabaliņ�. Tas nu Citronam kā oga.

���� Tā, nu jūs esat draugi. Citrons vairs tevi neries.

Jā, aprijis cukuru, Citrons vēl izlaiza meitenei sauju un luncinās vien.

Jaunā meita aiziet atkal pie nē�iem. Viņa ir liela, sārta, kupliem, dzelteniem matiem.

Tepat saule jau riet. Līziņa nāk, sauc Anneli. Tūlīt, tūlīt jāiet gulēt. Viņa tai parādīs vietu.

Jaunajā vietiņā ir svaigs salmu maisiņ�, balts, balts paladziņ�. Līziņa gulda meiteni un ir ļoti steidzīga. Laukā, kaut kur no tālienes, līgo skaņas!

���� Klau, kāds gar�, gar� pulkstenis!

���� Tas nav pulkstenis, tur meitas dzied. Līgo pavasari. Mēs ari tūlīt iesim. No Avotu kalniem vareni skanot! Pagaidi tik, kad mēs tūlīt sāksim savas balsis laist pretī!

���� Ņem mani līdz! Mani arī līdz!

���� Nevar, nevar! Tu vēl esi maza. Tevi aizkurks* vardes. Mēs tikai, lielās. Māte lai nāk līdz. Viņai balss iet tālu. Būs vēl citas sievas. Un meitas Luze un Karlīne.

���� Vai Karlīne ir tā ar tiem dzeltenajiem matiem?

���� Jā.

���� Smuka.

���� Guli nu, guli un klausies! Mēs tūlīt līgosim.

Un Līziņa ir prom. Annelei nu vajadzētu skumt, ka viņu neņēma līdz, bet raiba virkne tēlu aizstājas skumjām priek�ā. Tie visi vēl jālai� garām. Tur ir Kaitini. Pavasara me�s. Zilā debess. Baltie mākoņi. Vecmāmiņa. Lulīte, Tincīte, Julcīte. Nātnbiksainais puika. Citrons. Karlīne. Bērzu kalns.

Piepe�i no tā pa�a bērzu kalna uz�alc skaņu vilnis un noskalo visus tos tēlus. Gari, gari izskan tālumā, savīdamies ar citiem smalkiem, no kaut kurienes �urp klīsto�iem. Nav vēl izdzisis tas, jau uzsitas atkal jauns kā no mutuļojo�a dziļuma. Skaņi dzied, gari velk. Nekur vairs tuk�uma. Pilns lauks, pilnas mājas, pilna Anneles sirds. Gardas, gar�das skaņas! Gardākas nekā saldākās bērzu sulas. Viegli raisa, �ūpo�damās ceļ, kaut kurp augstu nes.

Skan un skan!

�Tie �e tagad ir Avoti,� domā Annele.

Bērzu sulas vēl tek.

Kalnā pie lielajiem bērziem sulu trauki rītos iet pāri. Da�ā traukā sulas ir tik saldas, ka līp pie lūpām kā medus. Tēvs kāpj bie�i kalnā raudzīties, vai berziem nedara pāri: kad diezgan dots, bērzu noslēdz. Izņem silīti un caurumā iedzen tapu. No jaunajiem bērziem meslu* neņem. Tie drīkst brīvi izlaist savu spēku pa zariem un lapām. Mirdzēt un smar�ot.

Annele sēd sētsvidū uz zaļi samtaina mauriņa un brīnās. Cik te augsts ir izliecies tas debesu loks! Tik dziļ� un zils! Gala nevar sare�dzēt ne vienā pusē, ne otrā. Tais Avotos gan laikam ir tas pasaules vidus!

Un kas te brīnumu! Nemaz nemana, cik viegli aiziet diena. Tikai pret vakaru viņa paliek smaga kā grozs, kas pielasīts skaistu, raibu puķu. Nu būtu laiks, nu varētu no salasītām sākt pīt vaiņadziņu, bet acis miga cieti. Apsitās rokas ap grozu, un pati puķu lasītāja iemiga. Bet rītā bij atkal cits grozs un citas puķes. Avotos ir daudz, daudz putnu, jo bagātā Me�a pilsēta tepat vārtu priek�ā. Un ļaudis te iet viegliem soļiem. Jāskrej kalnā lejā. Visi viņi runā ar Anneli. Meitene nezina no kauna, kur likt acis. Kas nerunā, tas smejas, kas nesmejas � tas smaida; kad iet garām, paskatās uz Anneli.

Tikai Kaminskene nesmaida.

Zogmalā pie dārza sēd tas pats vakarējais zēns ar dzeltenu matu kodeļu un baida zvirbuļus, kliegdams un akmeņus mezdams. Annele būtu labprāt zinājusi, kā viņu sauc. Bet ka to lai izzina?

No lejas, no kalpu klētīm, nāk troksnis. Tur baras sievas.

���� Hi-hī, � atkliedzas puisēns ar dzelteno matu kodeļu, � dzi, kā Kaminskene ārdās!

Kam viņ� to teica? Uz zvirbuļiem skatījās, uz Anneli ne. Bet Annele iepleta acis.

���� Kaminskene ārdās? Vai die'! Nez kā viņa to dara?

Ar to zēnu varētu runāt. Viņ� nemaz vairs neliekas tik negants kā vakar.

���� Manmāte teic, ka tā Kaminskene esot liels nemiera mantelis*.

Annele uzdro�inās caur pieri paskatīties uz runātāju. Nemiera

mantelis? Vajadzētu tam puikam teikt, ka Kaminskenei mugurā nav vis mantelis, bet ka�ociņ�. Bet kas to var tā izteikt?

���� Manmāte teic, ka tā Kaminskene skrejot ar skaudību kā vēr- kulis*.

Ar skaudību skrejot? Kā tad viņa to dara?

Vai die'! Un tur jau viņa nāk, tā Kaminskene.

Annele sēd kā sasalusi.

No lejas pa taciņu uzskrej sieva, katliņu pie stīpas vicinādama. Viņa ir gara, vāja, drusku uz priek�u salikusi. Plati, krokoti brun�i tai plandās ap kājām. Mugurā īss, nosmulēts ka�ociņ�, apak�ā ar olatu vilnas vīli. Galvā liela, nieraina* tiptene*, apaļiski aptīta kā turkam. Lielas, melnas acis svaidās uz visām pusēm un nikni deg. Viss viņai bēg no ceļa. Vistas ķērkdamas, spārnus sizdamas, pīlēni veldamies, �iepdami.

Gaisma �ķiras viņas priek�ā kā Sarkanas juras ūdeņi priek� Izraeļa bērniem. Liekas, ka aiz viņas paliktu melna vaga.

Viņa atrauj nama durvis. Aiz tām, namā aizkavējies, smilkstēdams nogaidījies, stāv Citrons. Tikko durvis paveras, tas spraucas ar joni

āra. Belziens ar katliņu pa vieniem sāniem, pa otriem � un kaukdams, �ļūceniski, ar �ausmām atskatīdamies, Citrons aizdiedz pār pagalmu.

Annele un puika �ogmalā sēd nekustēdamies katrs savā vietā un skatās viens otrā. Annele baiļu acīm.

���� Hi-hī, nu viņa lādēs, � teic puika.

���� Lādēs? � Annele brīnās. Tā vārda viņa nepazīst.

���� Manmāte teic: kā �petna*, tā kukņā*. Un ceļos. Un pelni uz galvas � un lād nost!

���� Kā tad viņa lād? � Annele vaicā puiku.

���� Nu ta: lād! Manmāte teic � ko nolād, tas paliek melns.

���� Ko nolād? � Annele brīnās. � Vai dzīvu lād? Cilvēkus?

���� Cilvēkus, suņus, kaķus. Kas nāk! Manmāte teic. Kaminskene atrāva nama durvis un no�ņāca kā vēj� bērniem garām

uz kalpu klēti. Zēns no �ogmales uzlēca kājās un viņai aiz muguras salika rokas kā tauri un taurēja: � Hi-bī, hi-bī! Lādētāja! Tu-tū! Lādētāja! � un tad aizdiedza pa to pa�u ceļu, kur Citrons.

Annele arī bij kājās. Viņai gribējās ko darīt, viņai vajadzēja ko darīt. Viņa karsti kāroja dzirdēt, kā Kaminskene lād.

Annele zināja, kā tas iet. Ilgi ir bailes un nedro�ība iesākt kādu lietu � un tad uz reizi paņem drosmi un izdara.

Viņa paņēma drosmi un ātri kā zibens ieskrēja kukņā, kamēr Kaminskene vēl nebija atgriezusies. Iespiedās pa�ā tum�ākā kaktiņā un gaidīja.

Kukņas sienas spīdēja melniem sodrēju zvirgzdiem un kāpa, kāpa. Uzkāpa skurstenī līdz pa�ām zilajām debesim. Pār ugunskuriem mel�nos kā�os karājās katli. Ugunskuri bij tum�i. Tik viena kaktiņā bij zem trijkāja apru�ināta uguns, uz tās Kaminskenes katliņ�. Kamēr acis nebij apradu�as, viss bij tum�s, jo gaisma tikai iekrita caur skursteni.

Kaminskene ieskrēja un aizcirta durvis, tā ka uguntiņa izbie�dēta pasitās sāņus. Nokrampēja. Annelei sirds sastinga. Kādu laiku sieva rīkojās ap katliņu. Bēra, maisīja, rau�a uguni. Uz vāji apgais�motās sienas viņas ēna spokaini kustējās līdz kā mēdīdama.

Tad viņa uzlika katliņam vāku, no�ņaucās un ilgi slaucīja acis. Nosēdās pie ugunskura, apņēma ceļus rokām un sāka tos �ūpot. �ū�poja � ie�ūpojās, sāka lēnām �ņukstēt, tad stiprāk un stiprāk un uz reiz sāka skaitīt.

�Nu pa�laik lād!� Annele domāja trīcēdama.

Kaminskene �lādēja�:

� Satriec manus ienaidniekus, ak, kungs, satriec manus ienaid�niekus! Nogāz viņus no viņu troņiem, no viņu lepnām vietām, no viņu augstiem krēsliem! Ardi viņus, plosi viņus, liec viņus par pameslu zem manām kājām! Lai saule tiem vairs nespīd dienā, nedz mēness naktī! Lai viņu mēle līp pie viņu �okļiem! Lai viņi sakalst un savīst, lai viņi sakalst un savīst kā zāle, ko nopļauj!

Lai viņu vairs nav!

Izspļauj tu viņus no savas svētās mutes, un lai viņu vairs nav!

Satriec manus ienaidniekus, satriec manus ienaidniekus, kungs! Lai saule aptum�ojas, lai zvaigznes izdziest kā sveces, satriec, satriec!

Annele vairs neklausās. Viņa aizspie� ausis dūrēm un pieplok ar seju pie sodrainās sienas. Sako� zobus, lai neizspruktu elsas.

�Vai, vai! Ko nu darīt? Nu es esmu pagalam, nu ir viss pagalam! Saule melna, zvaigznes izdzisu�as. Vai, vai! Nu es esmu kapā! Nu neviens mani nevar vairs atpestīt. Kaminskene nolādējusi.�

Lai gan ausis aizbāztas, Annele tomēr tagad dzird, ka Kaminske- nei citāda balss. Viņa saņem dū�u un atskatās. Kaminskene stāv kā�jās, plātās pār ugunskuru un baras: � Ūja, ne�petnais, negantais, ūja! Ūja! Nu jau viss būs pa lauku! Nu jau viss izskries gaisā! Tra�kais! A! Te nu bij! Nu ir visu izlaidis pa gaisu!

Tas ir Kaminskenes katliņ�, kas visu savu saturu izlaidis pa gaisu. Aplietā uguns �ūkst, pilns skurstenis baltu garaiņu. Kaminskene norauj katlu no uguns, nosvie� to pelnos un pati iz�aujas ārā uz klēti, durvis plati vaļā atstādama.

Aiz viņas tūlīt izlai�as Annele kā spārnos noturēts putns. Izlai��as karstajā priek�pusdienas gaismā.

Saule! Saule ir dzīva!

Annele liek pār pagalmu, ko kājas nes. � Annel, kurp tu skrej, meitēn? Klausi! Nāc �u! Vai tu negribi maizes? � vecāmāte sauc no klēts. Annele klausa. Vecāmāte � tā ir Avotu jaukākais brī�nums. Tās divas dienas jau viņa tik pazīstama ar Anneli, kā mū�u būtu kopā nodzīvojusi. Tad sūta turp, tad to liek padarīt. Vecaimātei ir daudz darbu, ko dot. Ar Anneli runā kā ar lielu cilvēku. Noglauda galvu. Pateic mīļu vārdu. Un, kad atver novītu�o roku, tad tur ar�vien ir kāds brīni�ķīgs pārsteigums.

Vecaimātei rokā rika maizes ar biezu kārtu jaunkulta sviesta.

���� Vai gribi, meitēn?

Annelei spīd acis: kā nu viņa negribēs maizes ar sviestu? Tas ir rets gardums. Ziemu viņas agrākās mājās tā nebij. Mātei bij gan Brūnīte, bet tā ziemu pienu nedeva. Kad Annele prasīja, kāpēc tas tā esot, tad lielie smējās un teica: lai gaidot, kamēr paie�ot tie septiņi bada gadi. Tad atkal tecē�ot piens.

Un nu viņi bij garām, tie septiņi bada gadi. To jau akls varēja redzēt.

Annele tur brītiņu sviestmaizi saulē paceltu, lai krietni sasilst, tad uzmanīgi atbīda ar zobiem sviesta kārtu un noko� pirmo gardo kumosu. Nāko�o tāpat. Lai aug sviesta dambītis. Lai viss labums un treknums krājas uz beigām, pēdējiem kumosiem!

Bet arī Citrons jau saodis maizes smar�u. Nāk, asti kuldams, lie�liem lēcieniem. Nāk atjaunot vakar iesākto draudzību.

���� Nu, ko tavi sāni? Nesāp vairs belziens no Kaminskenes? � Annele vaicā.

Kur nu! Saule jau tos sen izdziedējusi. Citronam gribas maizes ar sviestu. Luncinās Annelei priek�ā un sauc:

���� Do', do'! � Skaļi un dro�i.

Annele nolau� gabaliņu no savas rikas un iemet Citronam rīklē kā bezdibenā. Citronam tas kā nebijis.

���� Do', do', do'! � viņ� sauc atkal.

���� Nu, �e vēl! � Annele iemet otru kumosu.

Citrons stāvu gaisā. Ķetnas mezdams uz Anneles drēbēm un rokām: � Do', do', do'!

Annelei liekas, ka vairāk nekādā ziņā nevajadzētu dot. Viņa �aubās. � Ar Citronu vēl maz pazīstama. Bet tomēr viņam nepie klātos vairāk uzstāties un tā prasīt. Viņam vajadzētu prast kauna.

���� Do', do'! � Citrons sauc, ar asti apstiprinādams.

Redzams: neprot kauna. Metīs vēl tre�o kumosu tai bezdibenā.

Bet pēc tre�ā kumosa Citrons kā raķete Annelei krūtīs. Melnās acis, kāri degdama?, svaidās kā Kaminskenes pierē. Pats melns un pinkains.

Citrons prasa visu.

���� Do'! � cērt Annelei pie pa�as auss. Priek�ķetnas tai sviez�dams pāri pār galvu. Nu nav labi.

Annelei sametas bail.

���� Se, �e!

Iesvie� tam rīklē visu riku. Ar trekno dambīti, ar jaukajiem pēdējiem kumosiem.

Nu ir miers! Citrons pateicīgi no�ņaukā un ir atkal pieklājīgs suns. Aplai� ap Anneli prieka riksi, laipni pavēcina ar asti. Bet pa�likt vēl ilgāk Anneles tuvumā tam nu vairs nav aprēķina.

Annelei nu nāk raudas pēc sviestmaizes, bet, acis izberzusi, viņa ierauga vietu, kur tā vēl nav bijusi. Pie bērzu kalniem stāv kadiķu krūms, un viens koks skatās �urp simts sārtām acīm. Skries paska�tīties!

Tā ir me�ābele, kas rīt ziedēs.

Annele guļ zem me�ābeles un domā. Domā par Kaminskeni.

Kas tā tāda ir tā Kaminskene?

Tāda lādētāja!

No kurienes viņa nāca?

Annele iebrauca pa Jurģiem Avotos pa vieniem vārtiem, viņa pa otriem. Niknuma pilna.

Un kas tie tādi bij, tie viņas ienaidnieki? Un kāpēc viņa tos lādēja?

Un ko viņa tagad dara?

Vai nu tup atkal pavardā un ber pelnus uz galvu? Un skaita tos briesmīgos vārdus?

Un vai tad nāks ar tās lielās briesmas pār viņas ienaidniekiem?

Pa Avotu skursteni izkāpj liels dūmu stabs. Vai die'! Lūk, lūk! Tā jau tur ir pati Kaminskene!

Redz, kā! Izkāpj, izple�as liela. Pastāv, kā pabrīnīdamās par lielo gaismu, par zilo debesi. Apgā�as lēnām apkārt, peld pār laidara pa- vālu*. Margojo�ā jumta sūna nobīstas un paliek melna. Kaminskene līkst pret kalpu klēts pusi, bet zem vītola iz�aujas vēj� un apsvie� to divreiz riņķī. Tā saveļas uz sāniem kā kliksto�s ģelzis*: nupat lādēs! Bet vēj� jau tai lēvaros*. Kas nost � nost, citu satin kamolā, svaida un �ūpo. �ūpo, �ūpo vēj� kādu laiku, un uzreiz � vairs nekā! Kur bijusi, kur palikusi tā lielā lādētāja! Ierausta gaismā kā ogle mīkstā sniega kupenā.

Nav vairs nekā.

Tikai zilais, krā�ņais, varenais debesu loks! Un nenolādēja ne sauli, ne zvaigznes, ne cilvēkus.

�Nekā. Te nu bij lielā lādētāja!�

�odien izskraidīti visi celiņi, izdzīvotas visas vietas pie mājām, bet palicis vēl gar� dienas gabals pāri, un nezina, ko ar to iesākt.

Nu, kad nezina, ko iesākt, Annele liksies dārzmalā uz saulainā mauriņa un klausīsies uz balsīm. Gan jau tad atkal zinās.

Balsis? Kas tās par balsīm?

O, viņu ir daudz. Viņas ir da�ādas. Viņas māca, brīdina, stāsta, �alo. Bet sevi�ķi divas ir tādas, kas arvien savā starpā strīdas. Ja viena ko grib, otra negrib; ja viena dro�a, otra bailīga.

Tā gribīgā balss ir kā viena no tām Vārava* septiņām liesajām govīm. Viņa var aprīt sauli, mēnesi, zvaigznes, zemi � un, kā nav viņai gana, tā nav. Kamēr beidzot viņa aprij arī to negribīgo balsi � un tad viņai virsroka. Bet kāpēc virsroka? � Tāpēc, ka tad viņai klausa rokas un kājas.

Annele nu klausīsies, ko viņai �odien vajaga, tai gribīgā i balsij. � Un lūk, ko: �odien viņai vajaga me�a, lielā, drausmīgā Avotu me�a. Un tā viņa skubina:

���� Nu, Annele, kad tad tu vienreiz iesi uz to me�u? Tepat jau viņ� ir, tev deguna galā, roku sniedzams. Tik zaļ� un tik varens!

Bet negribīgā balss brīdina, tikpat kā pirkstu pacēlusi:

���� Neej, Annele! Vai mazs bērns drīkst iet tik drausmīgā silā? Tur bailes glūn aiz katra kadiķa. Ieiesi � izcelsies bailes lielas, un tad tik tu redzēsi, kas notiks.

Un tā viņas strīdas tālāk.

Gribīgā atbild: � Kaitinu me�s arī bij liels. Kā tur tev nebij bail?

Negribīgā pretī: � Kaitinu me�s bij gai�s un caurredzams. Tur stāvēja bērzi, reti un resni, kā vīri svētdienas rītā viens pret otru. Kas tad tur bij ko baidīties?

Gribīgā: � Un kas tad te ko baidīties? Tu neesi vairs mazais bērns, bet liela meita. Kauns tev baidīties! Ir tak ļaudis, kā tā pati vecā Aņus, kas vienā galā me�ā ieiet iek�ā un otra atkal iznāk laukā, un nekas viņiem nenotiek. Un cik ilgi tu tā gaidīsi? Vienreiz tak tai me�ā jāiet.

Jā, jāiet gan, domā Annele, pārdrosmē nu uz�audamās stāvus. Un tūlīt klausa rokas, klausa kājas � un viņa lai�as ar savu dro�o balsi me�ā.

���� Uz priek�u, uz priek�u! � sauc jau, tā kā bezbēde pa priek�u smiedama, te no me�a kalna, te no pa�as augstākās � saules �ū�potās virsotnes.

Bet Annele tūlīt nevar vis līdz tādai trakulei.

Viņai jāizpētī, kas tie tādi zaļi, zaļi, mīksti spilveni, kuros grimst kājas. Grimst, bet neiegrimst.

Un kas tas tāds me�a kalns pats, apstarots baltām zvaig�ņu pu�ķēm? Un tie paegļi, tupētāji, aiz kuriem tāda zaļgani vizmojo�a gaisma? Un kas tie par sarkanķekarainiem mētru puduriem?

Un kas tās priedes pa�as debess zilos mēteļos?

Annele iet no vienas pie otras, kamēr ar visām pa draugam. Kamēr zina, kas �ie visi tādi te ir: koki, krūmi, puķes, mētras, klu�sums un saule, kamēr zina, ko �ie jautā:

���� Nu, Annele! Bail nav?

���� Nav bail, � Annele pasaka visiem dro�i acīs un kāpj tālāk.

Annele ir kalna virsotnē. Bet tai pretī kā aiz dziļa ezera � atkal

tāda pat virsotne. Vēl otra, tre�ā. Bet aiz tām biezs me�a mūris.

���� Uzmanies, Annele! Nupat būs kas, � piepe�i tai uzsauc bai�līgā balss no pa�a sirds kaktiņa.

Un zvana tai tie�i ausīs:

���� Tur kāds nāk! Tur kāds nāk!

Bet tad pati, glu�i pamirdama, noslēpjas.

Jā, nāk gan!

Aiz liela, spārnplētu kupla lazdu krūma aizskrej ēna, nolūst trok�snis. Aiz lazdu krūma kāds stāv.

Kurā lazdu lodziņā Annele ieskatās � vai pa labi, vai pa kreisi, vai uz aug�u, vai uz apak�u �, visur tai stāv priek�ā kāda galva.

Kas tas tur bij tāds neizprotams?

Acu dobumos sāka dzelt un dzirkstīt. Ka tik nenāk vēl asaras un neaizmiglo acis � ko tad lai iesāk?

���� Bet tev tak nav bail? Nav bail? � atsaucas kaut kur tuvu dro�ā balss.

Annele nopurina sastingumu, pasper soli uz priek�u. Labi, lai pa�rādās tas stāvētājs!

���� Vau! � iekrīt lazdu krūmā kā resns �iekurs no egles. Tā, kā kad rietu Avotu lielais Citrons. Bet tas gan nav Citrons. Kad tas sāk riet, tad �vau� birst viens aiz otra kā zirņi, bet �is te ir atkal kluss, tik kluss, ka Annele dzird viņa savādo elpu aiz lazdu lapām. Tā viņi abi stāv un elpo labu brīdi.

���� Vau! � noskrej atkal, tirpinādams Anneli līdz pirkstu galiem.

Un tas �vau!� ir niknāks un liekas jautājam:

�Kas tu esi? Ko tu stāvi? Ko tu gribi?�

Ko viņ� tā jautā? Ko viņ� tā biedē? Kas tas ir tāds par stāvētāju?

Tikko Annele pasper soli sānis, arī stāvētājs dara to pa�u. Un nu viņ� tai ir pretī � tāds sāniski pagriezies, priek�ķepiņas ievilcis. Slaidkājains, slaidviducains kuplastis līdz zemei. Rūsgani dzeltens, samtaini melnas au�eles nikni sacēlis. Divas kvēlainas acis deg uz Anneli, un aiz atņirgtiem zobiem tāds rūcējs kā dzirnavas: � Rrrrr!

�Tas ir me�a zvērs!� domā Annele, un sirds viņai nodreb. �Tāds brīnumains, skaists, nekad neredzēts me�a zvērs!�

���� Rrrrr! Rrrrr! Muļķe meita tu! Bēdz! � me�a zvērs rūc aiz at�ņirgtiem zobiem. Nē, bēgt gan Annele nebēgs. Ko tad �is tai darīs? � Un lēni, lēni par miera zīmi viņa paceļ roku.

Bet me�a iemītnieks saliecas atpakaļ. � Vau! � izkrīt tam vēl steidzīgi no sarkanās mutes, tad pasitas kuplā aste kā vilnis pār galvu. Viens lēciens � un viņ� ir pazudis zaļajā lejā.

Un tai pa�ā acumirklī izlec arī no Anneles krū�u slazda bailīgā balss un pār�ļāc tai pār galvu kā salti ūdeņi:

���� Bēdz, Annele!

Labi nu, ka pastalas slīd kā slieces no kalna, labi, ka aiz kuplās lazdu lejas ir baznīcas ceļ� un aiz tā laukmala! Un, kā Annele aizelsu�sies izskrej laukmalā, ir jau klāt arī abas viņas strīdīgās balsis.

���� Redz nu, kā tev izgāja! � tītiņa negribīgā. � Būtu tas lielais me�a zvērs tevi sagrābis!

���� Jā, ko tad tas lielais me�a zvērs padarītu, � priecīgi atsau�cas dro�ā balss, � tam lielajam me�a zvēram jau bij pa�am bail! Bail no Anneles. � Par to jau viņ� aizdiedza.

Jocīgi! � Annele domā. Bet kāpēc tad bij tās bailes? Zvēram no viņas un viņai no zvēra. Tā viņi stāvēja viens pret otru, bet starp viņiem kā upe. Neļāva pārbrist pāri, nejāva paraudzīt, cik gar� un silts tas me�inieka skaistais ka�oks, cik samtaini maigas viņa melnās austiņas. Tā ir aizgāja. Redzēju�ies nu ir gan, bet iepazinu�ies nav. Starpā aizstājās bailes un niknums. Rrrr! � rūca me�a zvērs. Nenāc tu manā pasaulē!

Tomēr labi, ka ir būts me�ā. Ir nodarīta liela lieta. Tagad jau zina, ka var gan viņā ieiet un atkal no viņa iznākt un nekas Jauns nenotiek.

Me�s ir iekarots. Me�s ir pa draugam. Un pēc tik labas izdo�anās Annelei prātā vēl citas pārdro�as lietas.

Kairino�āks nekā me�s ir lielais lauku kalns, kura piekājē guļ mājas. Tam Annele vēl nav uzdro�inājusies tuvoties.

Nevis tāpēc, ka tas būtu tik stāvs, ka nevarētu viņā uzkāpt. Skrie��us vien tajā uzskrietu vienā paņēmienā, bet bailīgā balss arvien ir brīdinājusi nekāpt.

Kad uzkāp�ot pa�ā kalngalā, tad redzē�ot tādas lietas, ka tūdaļ apstā�oties sirds.

Bet, lai nu arī apstājas sirds, �odien ir un ir jākāpj. Gribīgā balss Anneli dzen.

Kas īsti varētu būt redzams tur, aug�ā?

Varbūt jūra?

Jūra gan! Jūra ir tas varenākais, ko vien Annele var iedomāties.

Visi par viņu runā, bet redzējis to nav neviens. Arī vecā Aņus

ne, kura tak visu zina. Viņa sakās nomir�ot, bet jūru nebū�ot redzē�jusi. Aņus zina tikai to pa�u, ko visi: jūra esot bez gala un bez malu.

Kā var būt kaut kas bez gala un bez malu � tas ir visu brīnumu lielākais! Un ja nu to saredz tai kalnā!

Kāps gan aug�ā!

Un Annele kāpj.

Avoti nogrimst zem kājām ar visām ēkām un dārziem, jumti izlai��as lēzeni. Varētu pa viņiem pastaigāties kā pa sētsvidu, un nepavisam nebūtu bailes no viņu baismīgā stāvuma, kā tas ir, no apak�as ska�toties. Bet kaimiņmājas pieplok pie zemes kā vārnas izplestiem spār�niem. Jaunas vietas aug augdamas kā no zemes: koki ar galotnēm pa priek�u un mājas ar skursteņiem un jumtiem. Tāli lopu bari liekas būt nekusto�i zaļajās ganībās kā Anneles �iekuru gotiņas, bet mājas guļ pa pakalniem kā paijiņas celī�u tīkliņā. Tik daudz sve�u, jaunu, neredzētu malu!

Annele uziet pa�ā kalngalā, un augstāk vairs nav kur kāpt. Liels mākonis, sudrabu sijādams, apvāzis sauli, un pa viņa tālajām ēnu apmalām kāpj tik un kāpj lauki, pakalni, me�i, mājas, bet aiz visa tā zils, zils, zils bez gala un bez malu.

� Jūra, jūra! � Bet ieskatījusies meitene purina galvu. Nē, tā nebūs vis jūra. Zilais loks ple�as, ple�as, sviezdams prom ēnu viļņus ar vēja ātrumu. Mākoņu vāks aizpeld, pelēki dzisdams. Jau atmirdz saulē Kalniņas un Lejasciems tik gai�i, ka Annele var salikt ēku pie ēkas un koku pie koka. Tur ir ābele un bumbiere, liepa un bērzs. Kāda meitene skraida pa celītēm un lasa veļu no �ogiem. � At�mirdz arī pla�ā upes pļava un parāda siena grābējus, kas zibina baltos linkreklos. � Atmirdz augstais sils sarkansārtos simt�uburai- nos lukturos. No ēnām izskrej laukā lielais ceļ�, norit vizēdams no Cīpes kalna un, uzkāpis otrā, aiz�aujas tālu caur rudzu laukiem. Braucēji un kājnieki kustas pa viņu kā melnas vaboles, smil�u māko�ņus aiz sevis putinādami.

Lielais ceļ�! Kur gan viņam sākums, kur gals? Mazie ceļi tek no mājas uz māju, cits aizliecas garām, cits ietek sētā un tur nobeidzas, bet lielajam ceļam nav nekur māju, kur ietecēt. Lielie ļaudis saka: varot ar lielceļu apiet visas pasaules malas un atnākt atkal atpakaļ tai vietā, kur izgājis. Diez vai tas tā ir? � domā Annele.

Lielais ceļ� nākot no pasaules un ejot pasaulē.

Bet kur ir pasaule?

Un piepe�i meitenei liekas, ka daudz, daudz skanīgu balsu at�sauktos no pļavas, no upes, no me�a, no tālaizrito�ā ceļa: � Se jau viņa ir, Annele, �e jau viņa ir, tā pasaule!

Annele saliek rokas un klausās mēma.

Lielā, pla�ā pasaule! Tur viņa ir, kur aiztek ceļ�, kur skan balsis.

Nu tad skanat ar, skanat, jūs, balsis!

Steig�us steidzamos darbos skraidīja meitas. Vēji vien līgoja. Ku�rināja krāsni, cepa kara�as, berza grīdas, galdus un solus, mazgāja logus.

Annele kur vien pietapdama bij strādājusi līdz tādā pat darbības karstumā.

Bet nu likās viss apdarīts. Karlīne pabeidza pēdējo. Kājas pūti�nādama, meitene savilka tās uz noberztā sola un jautāja Karlīnei: � Jāņi, Jāņil Kas tie tādi ir, tie Jāņi?

���� Un tu to vēl nezini? Esi gan tu muļķe meitene! � Karlīne zo�bojās.

���� A, lai ir! � Annele spītīgi atcirta.

���� Tad ej nost no sola! � Karlīne dzina.

Annele negāja. Karlīne to krietni sapurināja. Vēl negāja. Par to viņa nu dabūja sūrumu plecā: � A, neklausi nu! Redz, kā iet!

Mājas pieplūda svaigu kara�u tvana.

Ap palaunaga laiku katram bij rokā gards, smar�īgs rausis ar gaļu.

Kopa* nu bij apkopta. Līziņa un Karlīne apvilka tīras jakas, uzsēja ciema lakatiņus. Katrai bij uz rokas kurvītis ar dzijas kamo�liņu un nazi. Annele zināja: viņas ies uz Tērvetes lī�iem pēc ozol�zariem. Bet Karlīne �odien bij nikna. Līdza jau viņu neņems.

Meitene izskrēja laukā. Nostājās pie dārziņa. Gaidīja kārām acīm. Vai tad tie�ām paies garām? Vai tad viņu nepasauks?

Karlīne jau, zināms, ne. Tā aizskrēja lieliem soļiem. Līziņa aiz viņas. Bet pie lielās laidaru liepas atskatījās atpakaļ:

���� Na, meitēn, ko tu tā stāvi un kārni*! Nāc! A�i, a�i, ka panākam Karlīni!

Tas Annelei nebij divreiz jāsaka. Ai, kā nu viņām abām veicās skrie�ana! Karlīnei tās jau bij teju, teju. Ka tik tā būtu drusku pagaidī�jusi. Bet tā negaidīja. Me�malā tikai atskatījās. Palika glu�i nikna:

���� Nu, Līziņ, ka tu to kverpli velc līdz, tad ardievu, tad es tevi vairs negaidu!

Aizskrēja, ka ceļ� vien noputēja.

Annele rija elsas:

���� Kverplis, es esot kverplis!

Acis tai migloja. Nevarēja paiet.

���� Ej nu, ej � vai tā Karlīne tevi sauca par kverpli? Tas jau bij tas kovārnis, lūk, priedes zarā!

���� Kovārnis jau nevelkas, bet lai�as.

���� Nu tad tā būs bijusi vabolīte. Skat, kāda tepat zemē � zel�totiem spārniņiem.

���� Vabolīte jau arī lai�as.

���� Nu tad laidīsimies mēs arī! Parādīsim tai Karlīnei, ko mēs va�ram! � Līziņa priecīgi teica.

Tā viņas izskrēja me�am cauri sve�ā laukmalē. Karlīnes tur ne�jauda. Lai skrien! Gāja vienas pa�as, uzmeklēdamas, kur taisnāks ceļ�. Cauri biezam rudzu laukam brida, pa �auru e�u. Līziņas galva, saules apspīdēta, gāja pāri vārpām, Annelei vārpas slīdēja pāri gal�vai.

E�a izbeidzās pie āboliņa lauka. Laukā ēda divas stirnas. Pacēla galvas un nekustīgi skatījās, ko darīs nācējas. Vai būs no tām jābēg, vai varēs palikt. Kad nācējas nogrie�as sāņus, uz Tērvetes krasta no�gāzi, stirnas sāka atkal mierīgi ganīties.

Nogāze bij augsta un stāva, visādiem lapu kokiem krā�ņi noau�gusi. Bet visskaistākie bij ozoli, kas pacēlās rindām vien pa�ā lie�lākā stāvumā. Ozoli, ozoli! Ai, cik stalti, cik kupli! Annele vēl tā�dus kokus nebij redzējusi.

Lai gan ozoli likās laidu�i savus zarus pavisam zemu, pietikt viņiem bij grūti, jo zeme atkāpās straujā slīpumā. Līziņa velti izlēkājās gar kokiem no vienas, no otras puses. Piepe�i tai izslīdēja kāja. Jautri iekliegdamās, kā rautin norauta viņa bruka uz leju, Anneli līdz rau�dama. Gan turējās abas pie krūmiem, pie zālēm, aiz kazeņu stīgām, bet līdzsvaru atdabūja tikai pa�ā lejā, kur varena, puķaina pļava aiz- plētās priek�ā kā mūris. Lī�u lo�u mirdzēja Tērvete. To ieslēdza augstās, kupli noaugu�ās krastu nogāzes. Pāri viņām auga lielais skuju me�s. Putni �ivināja krastos, me�a ūbeles dūca, par visiem skaņāk sauca kāda �ēla pogotāja balstiņa.

Purva lakstīgala, dzi! Zēl, ka nedzied vairs īstā. Tad tev būtu ko brīnīties!

Annelei ir tā bij ko brīnīties. Kādi koki �e bij, kāda pļava un kādi vareni lī�i! Savādāki putni, citas � savādas puķes nekā Avotos. Zil�galvītes ziedēja tik cie�i kopā kā saaustas spilgtu dzelteni zilu rai�bumu greznotā villainē, pīpenes staroja lielām zvaigznēm, dīvainas puķes zeltoti ziedo�iem kātiem kāpa stāvu Annelei pār galvu, un Lī�ziņa deva viņām tik lepnu vārdu: karaļscepteris!

���� Avotos nav tādu puķu.

���� Avotos klejo vēji pār kalniem, bet �ite kalns stāv lielajiem vējiem priek�ā un sargā puķes. Un, ja kalns dod savu pavēni, saule siltumu, Tērvete savu valgumu, kas puķēm �e ko jauki neziedēt!

Pa taciņu � lēzenākā vietā � meitenes uzkāpj atkal kalnā. Te nu bij vesels līdums jaunu ozoliņu, kuru zari bij vieglāk pievarami, te varēja bagātīgu nodevu ņemt no viņu kuplā zaļuma. Salauzusi pa pazarēm ozolpu�ķus,

Līziņa atsēdās uz kraujas nogāzes un sāka �akli pīt vaiņagus, bet Annele pakāpās augstāk skatīties sve�o apkārtni: kādi �e bij citādi kalni, krasti, dziļas pļavas; atkal kalni, sve�as mā�jas, birzes, me�i! No diviem rudzu laukos iegrimu�iem skursteņiem kāpa stāvi, skaisti, zili dūmu stabi. Bet pāri laukiem ņirbēja un dre�bēja sasilu�ais gaiss saules slīpajos staros sīksīkiem vilnī�iem.

��� Kas tie tur par skursteņiem? � Annele �ukstot jautāja, it kā baidīdamās traucēt saulainā klusuma.

���� Tur ir Laukmales. Mums tuvi radi. Turp iesim kādreiz ciemā.

Ilgi stāvēja meitene. Pasaule, pasaule! Jaukā, klusā.

Skarbi nobijās, kad no pakalna pāri upes lejai uz�āvās pirmā dziesma:

� Jāņi, Jāņi, kas tie Jāņi, līgo, līgo!

Kas tos Jāņus ielīgoja, līgo, līgo!

Kas tos Jāņus ielīgoja, līgo, līgo!

Pirmie gani, pēc arāji, līgo, līgo!

Tūlīt arī atsaucās pretī no otra pakalna:

�Pirmie gani, pēc arāji, līgo, līgo! Visupēci jaunas meitas, līgo, līgo! Tad vēl pati māmuliņa, līgo, līgo! Jāņu zāles lasīdama, līgo, līgo!

Un tā nu ieskanējās tuvienē, tālienē, �aipus upei, viņpus upei. Gani līgoja, visi gani līgoja.

���� Klausies nu! Nu sākas Jāņi. Gani jau tos ielīgo.

Bet tad kāds skaļi, skaļi ielīgojās turpat tuvumā, gravā:

� Ai, Jānīti, dieva dēlis, līgo, līgo!

Ko tu vedi vezumāi, līgo, līgo!

Meitām raibas zīļu rotas, līgo, līgo!

Pui�iem caunu cepurītes, līgo, līgo!

���� Dzirdi nu, kā tur līgo! Tā ir Karlīne! Cits neviens. Tā viņai iet dziesma � tiru tirumis. Ūū, Karlīne, ūū! Mēs te esam!

Karlīne atsaucās. Turpat iznāca. � Oū! Un tu domā, es jūs nedzir�dēju? Es jau tepat biju, tikai nelikos dzirdis, jo gribēju ātrāk nopīt vaiņagus nekā tu. Bet par to man arī ir skaistāki! Lūk! Vai tev ir tādi?

Karlīne papurināja uz rokas stilba savērtos vaiņagus. Tad izņēma no vidus kādu paslepus turētu un uzmeta galvā Annelei:

���� Tas tev par to �kverpli�! � un gardi smējās.

Vaiņags bij no zemeņu mētrām, biezin biezs, sulotām, sarka�nām ogām.

Laba bij Karlīne.

���� Tikai mazlietiņ pagaidi, tad es arī bū�u gatava, tad iesim reizē, � teica Līziņa.

���� Ne acumirkli negaidī�u. Vārti vēl jāpu�ķo, lopi jāsagaida, pui�iem vakariņas jādod. Kad Ingām nav uz galda laikā, viņ� sper zemes gaisā. Un kur nu vēl �ovakar, kad jāgatavo lampas!

Rudzu lauks nokustēja. Karlīne aizsteidzās pa e�u. Vēl tālumā dzirdēja to līgojot:

� Dieviņ� brida rudzu lauku, līgo, līgo!

Ar pelēku mētelīti, līgo, līgo!

Brien, dieviņi, lēni, liegi, līgo, līgo!

Lai ziediņu nemaitāji, līgo, līgo!

Nu arī Līziņa bij ar vaiņagu pī�anu galā. Vecmāmiņai no tīriem ozoliem vien, tēvam pārmijus ar sarkano un balto amoliņu, mātei ar rudzupuķēm, tēvocim Ansim ar pīpenēm. Nu varēja iet mājā.

Pretējā krastā sarkanas iekvēlojās priedes. Zaļgani sārtajā debesī pār tum�o me�u iedegās spo�i balts mēnessirpis. Viegli balts miglas mākonis aizklāja vienu upes kārklu.

Līgo, līgo, līgo! � nemitīgi skanēja gaisā no pakalna uz pakalnu, no tuvienes uz tālieni.

Birzes un druvas stāvēja klusas, klusas, kā elpu aizturēdamas, kā priekā klausīdamās, cik jauki skan cilvēku balsis.

Jurī�a mate Zete jau ilgāku laiku bēdājās, ka viņas vīram Zangum vajagot jaunu nātna bik�u uz siena pļaujamo laiku, bet skroderi neviens nerādoties. Kad nevajadzējis, tad vazāju�ies viens iek�ā, otrs ārā, jo tādas mantas tak neesot trūkums, kur tepat vai pie durvīm �īdu pilsēta Zagare, bet nu neredzot neviena.

Viendien, atkal tā bēdājoties, kā saukts, veikli un ātri durvis atgrūzdams, ienāca Joske ar mazo Joskeli. Joske bij diezgan iecienīts skroderis, vēl glu�i jauns, bet Joskeli jau dēvēja par savu dēlu. To viņ� darīja joka dēļ, jo mazais �īdēns bija tikai viņa māceklis. Joka dēļ viņ� to arī saukāja pēc sevis � par Joskeli, lai gan tam bij pavi�sam cits vārds. Tā viņu arī tad sauca citi un mēdza teikt � visādus niķus un stiķus gan iemācī�ot lielais Joskis mazajam Joskelim, tikai nu ne skrodera amatu.

Tikko Joske bij ienācis istabā, mazais Joskelis nolīda kā īlens maisā. Nostāk no lielā Joskes acīm viņ� attīstīja drud�ainu darbību. Ar slepus mājieniem un saucieniem sapulcējis ap sevi sava vecuma cilvēciņus, viņ� ar visādiem � pa da�ādām mājām kā ka�oks rogu* pielasījies � niķiem apstulboja tiem acis un ausis. Viņa kabatas bij pilnas raibu lupatu, krāsainu stiklu, pakavu naglu, tuk�u diegu spolī�u un lielu daudzumu da�āda apmēra krīta gabaliņu. No krīta �īdēna kabatas putēja kā miltu mai�eļi. Bez tam viņam bij vēl laba sauja nosmulētu trumpju* � div-, trīs- un pieca�u. Ar krītu un trum- pām viņ� rīkojās kā pats lielais burvis. Aizsietām acīm atminēja, kāda trumpa katram citam rokā, bet, kāda viņam, � neviens uzminēt nevarēja. Viņ� varēja apsviest glāzi ar ūdeni apkārt tā, ka neviens pi�liens neizlīst, viņ� uzvilka noslēpumainus lokus un �uburainas figūras ar vienu vilcienu, neatņemdams roku, bet lai to viņam kāds izdara pakaļ! Nevarēja. Viņ� cirta ar krītu strīpas galdā un skaitīja, acis aizmidzis, katru uzsvērumu:

�Cerrte, cerrte, ko es cerrte, Ees uzcerrte piecpadsmit, Ja netice, nāc aprauge, Vai nav vise piecpadsmit.

Un viņam iznāca arī tikai piecpadsmit, bet citi se�padsmito strīpu nevarēja nekā un nekur nobēdzināt, lai dara, kā grib. Visu �o mākslu dēļ Joskelis bij ļoti iecienīts pie visu māju bērniem. Viņam nebija kur steigties, jo lielais Joske, kur iegāja, tur palika pa pusdienām. Lie�lajam, tāpat kā mazajam, neapnika mēļot, un citiem arī neapnika ar viņu. Viņ� precināja pui�iem brūtes un meitām brūtgānus, piedāvā�damies arī pats par tādu, pie kam lepni sevi rādīja, atmezdams ķe- raino galvu un izsliedams zodu, kas izlēca uz āru asi apcirptā ķīļa bārdiņā kā āzim. Viņ� zināja visas jaunās ziņas, prata arvien citas ziņģes par da�ādām pazīstamām personām, dejoja pa klonu un arī, kad pavisam traks, pa galdu; meitas viņ� da�reiz tā prata nokaitināt, ka tās tam dzinās pakaļ ar pavārnīcām un slotas kātiem, bet paska�ties vien: drīz viņ� jau atkal bij ar tām salabis, un lai vēl tad kādam citam �īdam tik augsti gāja kā viņam!

Joske nu būtu atnācis īstā reizē �ūt Zangum bikses, un varēja domāt, ka viņ� tūlīt arī ķersies pie darba, bet nekā! Viņ� sēdēja un mēļoja, un par to ir nedomāja, cik tuvs siena laiks un ka Zangum tad nav ko vilkt kājās. Viņ� tielējās ar Zeti � var �ūt un var arī ne�ūt. Ja Zete maksā pusrubli, tad var �ūt.

Zete �am ies maksāt pusrubli! Tādu nedzirdētu naudu! Tad jau viņa būtu driģenes saēdusies. Nē, nē, tas nav. Viņai vēl skaidrs prāts.

Vairāk par divdesmit kapeikām nātnu bik�u �ū�ana nemaksā � un kad tas arī būtu vistuvākā siena laikā.

Nu lai viņas arī kau�u maksā divdesmit kapeiku! Joskem neva- jaga �o divdesmit kapeiku. Viņam nevajaga arī Zetes pusrubļa. Ja viņa arī to dotu. Viņ� ir saimnieku un pui�u, bet ne kalpu vīru skro�deris. Viņ� ir paradis strādāt sēdus uz lielā pui�u galda, bet kas viņam Jaus Zangus bikses �ūt uz lielā pui�u galda? Jo Zangus ir sievas vīrs. Tad labāk viņ� tās bikses ne�uj nemaz. Jeb vai lai viņ� lien �ūt Zetes kaktā? Nē, tas viņam ķeras pie goda. Par to ir suņi smietos.

Un Joskis pats smejas gardi.

Zete nemaz nesmejas, bet skai�as. Skai�as no visas tiesas, un viņa nu arī Joski ne�ēlo: viņai nemaz nevajagot Joska un viņa ā�a bārdas. Vakar vecā Aņus, mājās nākdama, redzējusi velkamies pa lielceju Lēno Jaņķeli. Tas būs kaimiņos izgulējies pa nakti un �odien nāks uz Avotiem kā likts. Kurp citur lai gan viņ� ietu?

Labi. Lai nāk Lēnais Jaņķelis un �uj kau�u par piecpadsmit ka�peikām! Joskem nav �ēl. � Par piecpadsmit viņ� tev �ūs, un par piec�desmit viņ� tev apēdīs, � Joske priecājās, vēl vairāk Zeti sakaiti�not.

Un Jaņķelis nāk. Kad saule sāk spiest uz dienvidu, viņ� kāpj kā saukts no Avotu lejas pa �auro taciņu, kas iemīta no kaimiņu mā�jām, � kāpj tik lēni, it kā tam ar savu olekti* būtu jāizmēro katrs solis, ko tas sper pasaulē. Bet viņ� tos vis nemēro. Diedziņā ievērto olekti viņ� lai� ap sevi d�inkstēt kā vēja ratu, tā vairīdamies Citrona, kas, neganti riedams, lēkā tam apkārt, bet d�inkstoņas bēg aiz bailēm, ka tam neizraibo purnu. Aiz Jaņķeja muguras a�gārni turēdamies, kāpj viņa iņģelis*, er�inādams* suni ar sprunguļu.

Lēnais Jaņķelis nav bijis Avotos kā priek� lieldienām. Palaikam viņ� arvien bij ierīkojies tā, ka viņam �e iznāca �abu* svētī�ana. Bet reiz, piektdienas vakarā, sildoties namā pie ugunskura, vecmā�miņa viņam bij uzdevusi uzmest pa pagalei kuram, lai sasildītu ūdeni maizes iejavam. Jaņķelis uz to nekā neatbildējis, bet, kad vec�māmiņa no savām gaitām atkal ietecēju�i namā, redz: uguns galīgi izdzisusi, bet Jaņķelis sēd uz kuramiem, pats nosalis zili melns. � Ak tu, slinkais �īd, vai tā tu man kuri uguni! � vecmāmiņa sirdījusies, bet Jaņķelis atbildējis: � Oi, vai es jūse nieke ugune dēl pa savem sabem lai pārkāpe save bauslībe? � Bet manu maizi tu gribi ēst, un tā ir papriek� jāizcep, � vecmāmiņa bārusies un no tās reizes nolie�gusi Jaņķelim nākt Avotos savas �abas svētīt. Bet tas jau nu ir labi tālu atpakaļ, un Jaņķelis domā, ka tā reize aizmirsta un viņam vairs ļauna nepieminēs.

Kad Lēnais ienāca istabā un dabūja dzirdēt, ka to gaida �e darbs, viņ� izbijies tūdaļ salēcās stāvu un griezās uz durvju pusi. Sūt? Nē! Viņ� ne�ūs. Viņ� ies uz Springupiem. Tā bij viņa pastāvīgā izrunā�a�nās, kad tas negribeja strādāt. Un strādāt tas nekad negribēja. Sprin- gupi bij mājas tālu aiz me�a. Neviens nevarēja zināt, kādi Jaņķelim tur neapdarāmi darbi, bet dro�i vien tādu tur nemaz nebij, jo no Springupiem tas tāpat loba prom, kad tam tur grasījās kādu darbu dot, teikdams, ka tam tūlīt jāiet uz citām mājām. Strādāt viņ� nekur nestrādāja, bet, ja neizbēgami bij spiests kādu darbu pieņemt, tad to pameta pusē padarītu un bēgtin aizbēdza.

Kad Lēnais dabūja dzirdēt, ka arī Joskem piesolīts �ujamais, bet tas to nav ņēmis, viņ� apmierinājās. Nu viņ� varēja dro�i palikt. Ja Joske ne�uva, tad arī viņ� ne�ūs Zangus bikses ne par piecpadsmit, ne par divdesmit, ne arī par piecdesmit kapeikām. Kāda viņam vaja�dzība! Viņ� ies uz citām mājām, kur darba kaudzēm. Bet pagaidām viņ� neies nekur, jo dienvidus nāk virsū un saule spie�. Ja Joske ir palicis, viņ� arī paliks. Viņ� izlai�as gar�ļauku kaktā uz pui�u sola, ieliek galvu saujā un klausās, ko viņam tik jocīgu stāsta Joske, �ī- diskus vārdus pa muti veldams un savu ā�a bārdiņu lecinadams. Par to visu Jaņķelis, laiski valstīdamies, smejas un smejas, pie kam viņa �aurās acis, asaras birdinādamas, pavisam iegrimst tuklajos vaigos. Bet Zete, staigādama iek�ā un ārā, nikni skatās uz �īdiem un domā: �Nu, tiem slamstiem nu gan vajadzētu!� Bet ko viņa var darīt? Viņa ir tikai kalpu sieva un valdniece pār savu kaktu. Vairāk nekā.

Kur ir, tur rodas. Uz pa�u dienvidu pārbrauc Zangus no sudmalām, bet aiz viņa jo�, olekti stalti vicinādams, vēl viens �īdu skroderis, kuru Zangus sastapis ceļā un tūlīt uzaicinājis un arī nolīdzis pie savu bik�u �ū�anas. Tas ir tre�ais labi pazīstamais adatas meistars, tā sauktais Ātrais Jaņķelis.

Ātrajam Jaņķelim, tāpat kā Lēnajam, nebij labas slavas kā darba darītājam. Lai gan viņ� no darba neizvairījās, bet to rautin izrāva vai no rokām, kur tik tādu vien atrada, neviens, kas to jau tuvāk pazina, viņam labprāt strādāt nedeva. Bet Zangus jau viņa nepazina, un Zete priecājās, ka nu abi jau priek�ā eso�ie �īdi vairs nevarēs viņu tītināt un ar kaulē�anos blēņoties, bet ka nu būs viens, kas viņiem attrumpo* un darbu padara, tāpēc tā tūlīt atnesa Ātrajam drānu. Ātrais, ne acu uz saviem tautas brāļiem nepametis, izrāva galdu is�tabas vidū, uzsvieda uz tā audekla baķi un � �ņirk, �ņirk! � cirta tajā ar savām lielajām �ķērēm. Viņ� bij apsolījis Zangum pa dien�vida laiku pa�ūt bikses, jo pļāvējiem jau tajā pa�ā dienā bij jābrauc uz novadiem.

Nu viņam, protams, bij jāsteidzas. Bet abi pirmējie skroderi nieko�jās un smēja Zeti joprojām. Lēnais teica, ka Ātrais gan pa�ū�ot pa dienvidlaiku bikses, bet viņas arī turē�ot tik ilgi, kamēr Zangus no�brauk�ot no sētsvidus, bet Joske pat apgalvoja, ka tas laiks vēl esot par ilgu, viņas turē�ot tik ilgām, kamēr Zangus iejūg�ot zirgu. Uz to viņ� bij gatavs saderēt. Ja viņ� zaudē�ot, viņ� do�ot no sava adatu krājuma Zetei vienu �ujamo un vienu lāpāmo adatu, bet, ja Zete zaudē�ot, tad lai viņa �am dodot tikai tādu nieku kā vienu teļādu, vienu jērādu un pāris sauju cūkas saru. Tā viņ� mānījās un plijās Zetei virsū, roku uz līkopu* tai uzspiezdams, un, lai gan viņa vairījās, sita tam pa nagiem un nekā negribēja dzirdēt par tādām derībām, viņ� tomēr palika pie sava: �ie nu esot saderēju�i, un nu viņam jāno- gaidot, kamēr Ātrais pa�ūs bikses, lai redz, kas vinnē. Bet ko par to laiku sadarīs? Ielīdīs abi ar Lēno siena �ķūnī un noraus dienvidu, jo pa pa�u tveici klaiņot uz citām mājām arī nebija nekāda prāta.

Visi aizgāja dienvidū. Tikai mu�as sīca un Ātrais �uva, uzklupis darbam kā vanags. Roka ar adatu �audījās tik ātri, ka vēj� ap Atro plīvoja kā ap dzirnavu spārniem. Arī paēst viņ� sev nedeva miera. Kad dēlēns bij izvārījis ēdienu un ienesa grāpeli, viņ� turpat iekampa pāra kumosu mutē un skrēja atkal pie darba. Kad pēc pāra stundām gorīdamies un �āvādamies ienāca Joskis ar Lēno, Ātrais jau bij pie bik�u pogām. Bet �ie nostājās katrs savā pusē un glūnēja kā vilki, kā Ātrais katru pogu pierauj pie drēbes.

Tikko tas bij noticis, viltīgie �īdi abi reizē katrs no savas puses ie�āva biksēs savas olektis un uzrāva tās stāvu gaisā kā uz pīķiem. Ātrais spārdījās, draudēja, kliedza, gaiņājās, viņa nemierīgās acis skraidīja no viena uz otru, bet viņ� nekā nevarēja izdarīt. � Zete, Zete, Zete! � kliedza Joske.

Zete ieskrēja.

���� Kas �e notiek?

���� Es tik tev gribēje pierādīt, ka es vinneje save derībe, � Joske teica un, paķēris bik�u vienu kāju, pasvieda Lēnajam otru. Abi tās vienā galā un otrā cie�i pievilka it kā izstieptu virvi. Tirrr! � tirk�ķēja �uvas.

���� Oi, gevalt! � Ātrais saķēra galvu.

Zete nesamanīja, kam ticēt.

���� Trakie �īdi, vai jums nemaz vairs nav prāta!

Bet Joske rāva tikai vien uz priek�u, gavilēdams: � Viņas irst, viņas irst, viņas irst!

���� Trakie �īdi, trakie �īdi, ja nelaidīsiet vaļā, jūs redzēsiet! � Zete, pārskaitusies un nesamanīdama, kur vēl atrast citus vārdus, biedināja un cirta tagad jaunajā �uveklī arī vēl savas stiprās rokas. � Es jums gan rādī�u! Vai laidīsiet vaļā?

Bet neviens vaļā nelaida. Un, tā kā visi reizē rāva, cik katrs jau�dāja, biksēm vajadzēja plīst.

Un viņas plīsa. �ķērsu pāri �uvām ar lielu troksni pār�ķīda jaunais audekls.

Kad tas bij noticis, visi trīs reizē nosvieda bikses uz galda.

���� Te tev nu bij! � Zete tik izgrūda. Viņa bij tā noskaitusies, ka vairāk nevarēja pateikt.

���� Nu tu redzi, ka es vinneje save derībe, bet es tev vine skin- koje, es nekā no tevis negribe, � Joske blēdīgi lielījās un ar vienu aci jau meklēja savu paunu, jo, kad Zete būs apdomājusies savās dus�mās un sāks saukt savu vīru Zangu, tad vairs joki neies tik gludi. To zi�nāja arī Lēnais un, cik ātri vien viņam iespējams, sēja arī savu paunu mugurā.

���� Zīde, �īde, ko tu kliedz: �īde! Kad nebūtu tā �īde, kur tu dabūtu pasmieties! � Joske piebāza Zetei savu galvu it tuvu un iesmējās acīs. Tad pazuda aiz durvīm.

Zete pakampa Atrā Jaņķeļa olekti un dzinās tam pakaļ, bet jau vairs nepanāca.

No pārplēstajām biksēm iznāca Jurī�am kārta*, bet Zangum Āt�rais izgrieza citas. Bet �ujot Zete sēdēja klāt un skatījās Ātrajam uz pirkstiem, lai �uvas sa�uj tā, ka turas kopā.

���� Nāc līdz, Annele, iesim pie tēva!

���� Kur ir tēvs?

���� Lielceļa laukā, aiz kalna.

Labprāt, labprāt. Annele ir priecīga līdzgājēja � lai aiz kādiem kalniem, lai vai cik tālu.

Māte tai nevar dot nevienas rokas � tās pilnas nesamā. Annele ieķeras mātei brun�os un ļaujas uzvilkties kalnā.

Kalns vidū ir ieliecies kā mulda*. Pār lēzenām malām jumjas zila debess, me�a ierotīta*. Visi pārziedēju�o puķu kāti, sausā smilga, apkapātie rugāji, pat me�a koki un krūmi pievērpti vieglu, sidra�bainu pavedienu. Daudziem tādiem nav kur likties. Viņi plūdo, �ūpo�damies gaisā, līp abām gājējām pie drēbēm, pie matiem. Balta rasa vēl guļ me�a malā.

�vīkstēdama pārskrej ēna. It kā noskanēja sauciens: �Ardievu, Annele!� Annele atmet galvu atpakaļ un skatās gaisā. Melns trijstū�ris, viegli grīļodamies, aizslīd tālā zilumā.

���� Kas tie ir, māt?

���� Gājuputni. Bēg no ziemas.

���� Uz kurieni viņi bēg?

���� Uz siltām zemēm.

���� Uz siltām zemēm? Uz cik siltām? Vai tā kā pa Jāņiem?

���� Laikam gan. Tur jau neesot ne sniega, ne sala.

���� Ne sniega, ne sala! Tad tur arvien zied vizbuļi un bezdelīgac- tiņas un kūko dzeguze?

���� Nemāku teikt, neesmu tur bijusi. Bet, kas biju�i, stāsta brī�numus.

Stāsta brīnumus! Kāpēc mēs neejam uz siltām zemēm, māt?

���� Mums nav naudas. Kam nav naudas, tam nav ceļa uz siltām zemēm.

���� Vai tad putniem ir nauda?

���� Ej nu, niekkalbīt!

���� Nu jā, nu jā. Kāpēc putni zina ceļu? Vai viņiem ir nauda zem spārniem?

Māte neatbild.

���� Kāda tad ir tā nauda? Un kur viņu ņem? Vai tad mēs nekur un it nekur nevaram dabūt naudu?

���� Nevaicā nu tik daudz! Skaties labāk, kur tēvs!

���� Kur ir tēvs?

Viņas jau pārgāju�as kalnu. Otrā puse izple�as līdzens lauks pret sauli. Lauks ir glu�i melns, svaigi noecēts. Kāds cilvēks baltā kreklā un baltās biksēs staigā pa lauku.

���� Vai tad tas vīrs tur ir tēvs?

���� Vai tad tu to nepazīsti?

���� Kāpēc viņ� ir ataudzis atpakaļ? Viņ� ir tikpat liels kā es.

���� Tas tāpēc, ka mēs stāvam kalnā, bet tēvs lejā. No kalna viss izskatās mazāks. Bet tas, kas stāv kalnā, izskatās lielāks.

���� Kāpēc tas tā?

���� Ko nu tev visu var izstāstīt!

Annele stāv lielā izbrīnā. Jocīgi staigā tēvs. Augsti celtām, vieg�lām, it kā diedziņā iekārtām kājām. Kā ceļ vienu kāju, roka slīd lielā, kaklā pakārtā grozā, kā ceļ otru kāju, roka kā zibens aizsvie� pelēku migliņu. Migliņa tūlīt iegrimst zemē. Nekad kāja nepaminas ātrāk

vai roka pagausina savu sviedienu. Un tā bez gala. Ko viņ� tur svie�? Tie varētu arī būt tik lieli putniņi kā puteklī�i. Vie-nā! � paķer no groza. Di vi! � aizsvie� pa lauku. Vie-nā! Di vi! Vie-nā! Di vi! � An�nele skaita. Un viņai liekas, ka arī viņas kājas sāk tā cilāties kā tēva kājas. Kad tēvs nonācis sava gājiena galā, viņ� apsitas apkārt tik veikli kā ripa uz apaļas malas un viegli, viegli iet to pa�u ceļu atkal at�pakaļ. Vie-nā! Di vi! Vie-nā! Di vi!

���� Nāc nu, meitēn, � ko tu tā skaties?

���� Kāpēc tēvs tā danco?

Annelei nāk gardi smiekli.

���� Viņ� nedanco, bērniņ, viņ� sēj jaunu maizīti. Nesmejies vis, tas ir svēts darbs.

Annele paliek klusa.

���� Svēts darbs! Tas ir svēts darbs?

Nu viņas ir nokāpu�as lejā pie tēva.

Tīruma malā uz e�as māte izklāj baltu dvieli, izņem karoti, maizi, noliek krū�u kunkuļu putras. Bet tēvs ātrāk nenāk ēst, kamēr viņa grozs ir izsēts. Tad viņ� pienāk smaidīdams saviem parastiem soļiem.

���� Nu, vai atnāca man talcinieki? Kā domā, mazā, vai varēsi stā�ties manā vietā? Se sētuve*!

Un jokodams tas grasās kārt sētuvi meitenei kaklā. Turēdams saitēs, ļauj tai viegli noslīdēt uz pleciem. Annelei tā liekas kā dzir�navu akmens. Otro malu tā nevar ne domās sasniegt ar savu mazo roku.

���� Vai, vai, vai, cik smaga!

���� Un sētuve tak tuk�a. Bet, kad tēvs pieber to pilnu līdz malām un nes to cauru dienu, kamēr visi lielie lauki apsēti, tad gan ir ko saukt, ka smaga.

Jā, Annele to atzīst. Viņa nevarētu vis izdancot pa lauku tēvam līdz ar sētuvi plecos. To darbu viņa nevarētu izdarīt.

Tēvs noslauka pieri un seju, aplai� skatu zilajam debesu laukam un sāk mierīgi ēst. Sudraboti pavedieni mirdzēdami lidinās tam apkārt.

Atkal jauns sauciens gaisos. Baltu spārnu �vīka.

Visi trīs atliec galvas. Ilgi skatās. Kamēr aizgrimst zem saules un apvārk�ņa kustīgais, dzīvais trijstūris.

���� Gājuputni.

���� Me�a zosis. Visu rītu dzird klimstam. Būs agra ziema.

���� Tad saule paliks auksta? � jautā Annele.

���� Tā jau būs.

���� Kas dos mums kā putniem redzēt siltās zemes! � māte saka tā skumji.

���� Nekas. Atgriezīsies arī mūsu siltā zeme kā gājuputns. Tepat, �ai melnajā tīrumā, liksim nākamgad izkaptis iek�ā. Vārpas �ņāks, locīsies kā me�s. Mēs ņemsim, kūlī�os siesim. Būs jauna maizīte. Tad

tik būs ko redzēt! Vai ne tā, meitēn? � tēvs jautā, skatīdamies tie�i uz Anneli.

� Jā, � Annele atbild, smiedamās tēvam acīs. Kamēr tēvs Avotu laukā, �epat ir tā siltā zeme.

Kādas divi nedēļas no vietas saimes istaba bij pilna slīperu cir�tēju. Pārnāca ar tumsu no lielā me�a ar salek�ķēju�ām kājām, apsir- moju�ām bārdām un pārplūdināja visu istabu ar mitrumu un neomu- lību. Lielā istaba skanēja kā bi�u strops, kad slīperu cirtēji savām rupjām balsīm stāstīja savus piedzīvojumus.

Bet nu tie bij prom. Istaba bij izslaucīta un izkvēpināta ar kadi�ķiem. Tikai viens slims viņu biedrs bij palicis. Tas gulēja kaktā uz dēļu lāviņas. Kad paliks vesels, tūlīt aizies. No kuplās, apaļi apcirptās bārdas un gari noaugu�ajiem matiem viņa seja � sārta, ar baltāku un spo�u pieri � atdalījās kā gulo�s pusmēness no lietus mākoņiem. Viņ� nenēsāja kaklautus kā tie citi, bet vatētu melna lastiņa krāgu, īsu, pelēku vadmalas �aķeti un �nankina� bikses, kas ap ceļgaliem, kur tās beidzās garos stilbu zābakos, spīdēja, it kā tās katru dienu apēstu pusmārciņu tauku. Viņ� runāja maz, bet, kad runāja, tad zi�nāja visu labāk un visus pamācīja vai arī pa lielākai daļai norāja. Pats viņ� nekad ar saviem piedzīvojumiem un ar savu zinā�anu neplā�tījās, bet likās, ka visi ticēja viņa pārākumam un viņa labākzinā- �anai.

Bārdainais laikam nekā no tā nemanīja, ka biedri bij aizgāju�i un atstāju�i viņu vienu. Viņ� gulēja smagā miegā, tik �ad un tad grūti ievaidēdamies. Mājas ļaudis tam pastarpām piegāja klāt, skaļā balsī, it kā tas būtu no kaut kurienes jāatsauc, apprasījās, kā tam ejot, piedāvāja piena putru, kamus, kāpostus, kartupeļus ar siļķi un kāds gardums nu katram bija, bet slimais nekad neatsaucās; tikai meitas Karlīne sūdzējās, ka lielo, dzelteno māla krūzi nespējot vien pildīt ar ūdeni.

Klons noslaucīts, slīperu cirtēji aizbrauku�i, un Līziņai ir grāmata par Prie�kalna Rozi! �ovakar būs liela lasī�ana.

Meitas sanesa ratiņus istabas vidū, Līziņa nosēdās apak� lampas, bet Annele notupās zemē, cie�i viņai klāt pieglauzdamās, lai nepa�mana māte, jo citādi to sūtīja gulēt.

Apklusa viens ratiņ� pēc otra. Tikai meitas vēl vērpa un Līziņa lasīja. Vēl bij daudz ko klausīties, par Prie�kalna Rozi, kad jau iz�nāca vecmāmiņa un skubināja gulēt.

Meitas negribēja vēl gulēt. Lai nu, lai, vai nu no miega maizi cep�ot. Vienai vērkulis jāpabeidz, otrai cimds jānorauc. Darbi, kurus uz ritu nevar atlikt.

���� Iztērēsiet tik man eļļu vien. Rau, bund�a jau patuk�a, � vec- māma rādīja.

�Bund�a� bij vecmāmas nosaukums lampai; tas bij vispārīgi tāds viņas vārds kādiem nekādiem jaunizgudrojumiem.

���� Kam t' mums lampas vajag, � ganu meitene Luze iesaucās, � vai ta mēs nevaram iededzināt skalus?

���� Skalus, jā. Vai ta pavisam vairs māki skalus plēst? � vecmāte it kā sērīgi noteica.

Luze uzlēca kājās:

���� Man kukņā vesels klēpis skalu. Spīd no sveķiem kā zīda lentes un līp kā medus. Sprēgā vien, kā deg. Dodiet tik lākturi*!

���� Vai man lākturis?!

���� Ir gan, pagultē noslēpts. Es pati to redzēju. Turelis nomaukts, bet lākturis pagultē.

Meitas smējās, jo zināja, ka vecmāmiņa glabā lākturi.

���� Skaties, kur vīzdegune! Na, manis pēc, ņemat ar! Tikai nepa�liekat vien līdz gaiļiem nomodā! � vecmāmiņa nobrīdināja.

Meitas nu saspiedās tuvāk ap lākturi, ratiņi rāmi tirk�ķēja kā pavadījums Līziņas skanīgajai balsij. Kā uz klusiem tauriņu spārniem aizlaidās domas pār Prie�kalna Rozi, mīlēja un cieta ar viņu. Annele nenolaida acu no Līziņas sejas: tādai vajadzēja izskatīties Prie��kalna Rozei. Līziņa lasīja � pati aizgrābta. Viņas seja mirdzēja, vaibsti katru mirkli mainījās, smalkās nāsis trīcēja, zeltbrūno cirtu vaiņags, kas tai ap pieri vizēja, lēni cilājās no skalu liesmas svelmes. Brī�am tā pacēla melnos, garos plakstienus un saskatījās ar Anneli. Tad tās sapratās, tās bij tālu prom, pavisam uz citas pasaules, tikai viņas abas. Ne Zete, ne Karlīne, ne Luze tur nevarēja tikt līdz. Tikai viņas abas tur bij ar Prie�kalna Rozi; un, kad tā atkal tika iecelta godā un laimē, viņa tās izvadīja pa savas pils vārtiem ārā, un tur stā�vēja viņas kariete, glā�u kariete ar sniegbaltiem zirgiem, un viņa uz�aicināja, lai kāpjot iek�ā Annele un Līziņa. Un tā viņas brauca. Ka�riete palika par baltu mākonīti. Balts mākonītis cēlās � cēlās līgo�damies; Annele slīdēja, krita un bailēs sagrāba cie�i Līziņas rokas:

���� Līziņ!

Meitas skaļi iesmējās. Līziņa patlaban aiztaisīja grāmatu.

���� Te nu bij vāķētāja*! Celies nu! Iesim uz �u�umui�u!

���� Nē, nē, nē! Man miegs nemaz nenāk! � Vai tad lielās meitas ar jau ies gulēt?

Lielās meitas gatavoja kaut ko noslēpumainu. Uz pirkstu galiem sanesa ratiņus pa kaktiem. Atlēca atkal uz pirkstu galiem atpakaļ. Klusu, klusu sa�ukstējās. Ko tik nu viņas darīs?

Izrāva skalu no lāktura, apmina uguni ar kāju, lākturi ienesa kaktā.

Platajā gaismas lentē, kuru mēness, pa�ā logā stāvēdams, ieri�tināja istabā, klons, skalam nodziestot, palika apsudrabots.

�uburainā, piesnigu�ā ābele loga priek�ā pilna mēnesstaru, gai��zila mēness gaisma, sniega vizuļiem piebārstīta, dzirkstīja kā di�mants, un debess pār tum�o silu bij pilna mirdzo�u zvaig�ņu.

Lielās meitas un Līziņa nu nostājās �etrstūrī viena no otras patā�lāk un sāka dejot. Pazibēja mēness gaismā viena galva, otra, tre�a, pazuda tumsā; parādījās atkal no jauna tik ātri � acis apreiba. Sa�ķērās tad visas �etras kopā, griezās virpulī � vēj� vien nod�inkstēja gar ausīm. Atlaidās vaļā, turējās gari izstieptās rokās, sametās atkal kopā, griezās pāros. Līziņa sauca un komandēja. Viņas garās matu pīnes vijās drīz vienā istabas galā, drīz otrā: viņa slīdēja � gandrīz nemanot, kā kad kājas pie zemes nepiedurtos. Beidzot, aizkusu�as no dejo�anas un smiekliem, meitas iekrita gultā un aizraudamās sauca:

���� Es vairs nevaru, es vairs nevaru!

���� Es arī ne!

���� Līziņ, stājies nu mierā!

Meitas elsa un smējās, Līziņa palika pie loga gaismā stāvot. Viņa nesmējās, viņas elpas vilcienus nevarēja sadzirdēt, tik redzēja, ka krūtis cilājās. Viņas seja bij tikpat aizgrābta kā pirmīt lasot, lūpas pa pusei atvērtas, nāsis trīcēja, acis, lielas, klusas un mirdzo�as, raudzījās, kā kad neviena neredzētu. Tad viņas augums atkal sāka slī�dēt tumsā � gaismā, tumsā � gaismā ar apbrīnojamu ātrumu, viegli kā miglas tēls. Meitas piegrūda viena otrai, apklusa, skatījās. Un Annelei tā bij, it kā līdz ar Līziņu un maigo mēness gaismu visa istaba pieplūstu noslēpumainu dejotāju, it kā liels pulks baltu kurpī�u veltos pār loga bēģeli un pilna istaba pieklīstu vieglu, spārnotu, snieg�baltu, mirdzo�u tēlu. Kā sniega mākonī�i virpuļoja ap Līziņu. �ubu�rainās ābeles dārzā, dzirksto�ie salmu jumti � viss bij ar tiem ap�sēsts.

Ka nebūtu ienākusi Luze ar skalu rokā! No�vīkstēja vien � un baltā mēnesstaru josta, kas kā dzīva mirgoja un ņudzēja, izstiepās klusa un auksta. Baltās, mirdzo�ās kurpītes izkusa, izgaisa vai salipa ap leduspuķēm logā kā mīkstas, baltas dūniņas!

Luzei rokā vēl bij zaļi osains pods. Viņa rādīja to augsti paceltu, kāri, noslēpumaini smaidīdama:

���� Minat, kas man!

���� Kas ēdams? Vai, kā gribas! Do' �urp! Kas tev tur ir?

���� Pigarica*! Saldinskāba kā vīns. Medus klāt! Nākat �u'! Do�u visām.

Visas salipa ap Lu�i un ar vienu karoti palaizīdamas ēda gardo nakts maltīti � rupju maizi, iedrupinātu saldenā ūdenī.

Piepe�i bārdainais vīrs kaktā tā savādi iekunkstējās. Karlīne piegāja viņam tuvu, klausījās.

Slimais nemierīgi mētājās ar rokām.

���� Vai jums gribas dzert? � Karlīne vaicāja. Nekādas atbildes.

Visas gaidīja. Slimnieks, kā redzams, nekā nejuta.

���� Dzert laikam tak negrib. Pāries varbūt tāpat. � Bet mēs tik nu gulēt! � Karlīne skubināja.

Te slimnieks atkal pa otram lāgam tā gari, vāji, kark�ķēdams ievaidējās.

���� Vai dieviņ! Kas tas? Tas nav labi! � Zete satrūkās.

���� Vajag modināt citus! � Skat, kā viņ� raustās.

���� Un kark�ķ � un kark�ķ� Tā ir. Ka � ka tik nu nemirst?

���� Vai, nepiemini, nerunā tālāk, man bail! Luze, aizdedz skalu! Vajag modināt māti.

Bet vecmāmiņa jau lēni attaisīja durvis.

���� Ak tu ēverģēles tādas, � viņa rājās, � paļauj tik tu tādām vaļu � un viņas dzīvo līdz pusnaktij kā klabarjakti*. Vai iesiet gulēt!

���� Kur nu iesim! � Bārdainais, rau. Raustās . . . vaid . . .

���� Un visu vakaru tak gulēja tik mierīgi, � Luze teica, it kā pārmezdama slimajam par traucējumu.

Vecmāmiņa piegāja slimniekam, paskatījās tam sejā.

���� Ej pamodini tēvu! � tad teica Līziņai.

���� Kas ir, kas ir? � meitas jautāja.

���� Mirst!

���� Vai dieviņ! Mirst!

���� Tā jau es domāju, ka nebūs labi. Mirst.

���� Vai modināt ļaudis?

Modināt, kā tad! Vai tad nu ļaus cilvēkam tā aiziet! Tā ir svēta stunda.

���� Lai mani tagad nosistu, es neietu vairs kukņā, � Luze �ukstēja trīcēdama.

Meitas modināja saimi:

���� Ceļaties, ceļaties! Mirst!

���� Kas ir? Kas mirst?

���� Sve�ais mirst. Ceļaties!

���� Dievs, ap�ēlojies par mums, nabaga grēciniekiem! Mirst! Kas to būtu domājis! Ta�u vēl vakar . . . Un nu � mirst!

Visi sanāca ap mirēju. Sameklēja dziesmu grāmatas.

���� Vai tad mēs jau tagad dziedāsim?

���� Nē, lai aiziet papriek� dieva mierā. Viņam jau tikpat vairs

samaņas nav. Ar viņa dvēseli lai dievs pats runā. � Mēs jau tik pa�zemībā varam locīt ceļus dieva priek�ā � � vecmāmiņa klusi teica.

���� Diez vai nevarētu vēl kā līdzēt? � kāds iejautājās.

���� Jā, kā tad: ej tur ar to stiprinieku cīnīties! Ja nāve nāk, tad nāk.

Brītiņu visi apklusa. Un tad �uksto�i viens otrs ierunājās.

���� Ilgi jau nu tas vairs neies.

���� Varbūt līdz gaiļiem.

���� Kur nu! Tepat jau dzisīs!

���� Un neviens nezina, kur cēlies, kur ne, no kādas pasaules malas.

���� Kā no me�a atnāca un kā me�ā atkal ieiet.

���� Vai ta tas nav ar mums visiem?

���� Gan jau ta�u varbūt kāds nāks meklēt, kad pagasts izsludi�nās.

���� Kas tad atkal viņam par to, vai nu nāk vairs kāds meklēt, vai nenāk!

���� Briesmīgi gan tā mirt sve�ā malā � ne rada dvēselītes klāt.

���� Kāpēc? Vai ta mūsu kapa kalniņā zeme sliktāka kā citur? Un vai mēs viņam pēdīgo godu neparādīsim?

���� Ku� nu, ku�! � vecāmāte pārtrauca runātājus. � Skaitīsim nu tēvreizi!

Visi salika rokas un nometās ceļos.

Tad iesāka lēni dziedāt mir�anas dziesmu.

Annele gulēja pie Līziņas vecāsmātes istabiņā. Mēness, apgājis ap istabas stūri, sāka lodziņā izklāt savus baltos palagus. Bet Annelei nenāca miegs: sirds tā tik trīcēja � vai �ausmās, vai �ēlabās, neva�rēja izprast. Pazag�us pacēla galvu un skatījās, vai Līziņa guļ. Nē. Acis tai bij plati vaļā; meitenei likās, ka lielas asaras ritēja tai pār vaigiem uz spilvena.

���� Līziņ! � meitene �ukstēja un cie�i piespiedās lielajai māsai. Tā saķēru�ās, abas iemiga.

Vecmāmiņa runāja maz un nemīlēja arī klausīties garās runās, sevi�ķi, ja tas notika darba dēļ. Tad viņa varēja īsi pateikt: �Runā��ana nekā nepalīdz, darī�ana palīdz,� � un, kamēr meitas vēl strī�dējās, kurai jāiet uz avotu pēc ūdens, viņa jau bij paņēmusi nē�us un sīkiem solī�iem notecēja lejā kā irbīte. Bet uzkāpt kalnā bij grūti, pār slieksni pilniem nē�iem � vēl grūtāk. Tad viņa da�reiz tā smagi nopūtās: �Ak tu, spēks, spēks, kur tu esi palicis, kur ne?� Bet tā arī bij visa viņas nopūta un vaidē�ana.

Annele daudz domāja par to spēku, kas vecmāmiņai būtu nozu�dis. Un, kā da�kārt, reiz viņai domas paspruka skaļi: � Spēks, vecmāmiņas spēks, kur tu esi palicis? � Vecā Aņus to izdzirda un atbildēja:

���� Jā, kur tad nu palika tas vecmāmas spēks? Tepat jau viņ� izgāja ar to lielo kalnu gā�anu.

���� Ar kalnu gā�anu? Kur t' bij tie kalni? � brinījās Annele.

.� Tepat jau tais Avotos bij.

���� Vai lieli kalni bij? Vēl lielāki kā tagad?

���� Nu ko tad tu domā!

���� Un kur t' viņi palika?

���� Are, tur arī viens tāds kalns iet, � Aņus rādīja, pacēlusi savu bozi.

Bet tas, kas tur gāja, bij Anneles tēvs. Nu viņa nesaprata. Bet Aņus stāstīja tālāk:

���� Un tādu kā tavs tēvs tavai vecmāmiņai bij se�i. Un divi mei�tas. Un vēl pāris, kas tagad guļ apak� zemes. Un tad lopi un lauki, verstēm skrejamie. Un rijas kul�ana un miega negulē�ana. Un tad tie ļaudis, kas vēl pienāk no lauka: �igāni, �īdi, nabagi, tad vēl no malu malām tie palīdzības meklētāji, tie, kas nāk savās slimībās un likstās. Pasaki � vai tas viss nebij tik liels ka kalnu gā�ana? Es saku: viens ķēniņ� savā pilī arī nebūtu varējis vairāk padarīt, nekā tava vecmāmiņa �aisaulē ir darījusi. Pieci reizi ap pasauli apgājusi būtu, ja kāds viņas soļus izmērotu.

Nu Annele saprata gan, kas tie tādi par kalniem, kas vecmāmi�ņai biju�i gā�ami.

Vecmāmiņa stāv uz divu laikmetu sliek�ņa un glabā viņu abu atslēgas. Ko viņa dara, ko saka, viss iznāk citādi nekā citiem ļaudīm. Un, ko viņa dara, ko saka, tiek kāri uztverts no tās mazās pakaļte- cētājas un visu sevi�ķi smalki novērotājas, kāda ir vecmāmiņas mazā dēlmeita Annele.

No Avotu sliek�ņa izzaroja daudzi celiņi kā stari no savas sak�nes. Bet tie, kuru nostaigātais soļu garums, ja viņus kāds būtu skai�tījis vecmāmiņas mū�ā, varētu apmērot pieckārt pasauli, kā Aņus teica, bij sevi�ķi trīs. Viens tāds celiņ� gāja uz avotu lejā. Garu, garu gadu virkni vecmāmiņa �e bij staigājusi ar nē�iem pret kalnu. Vasarām, pa darba laiku, kad meitas strādāja tīrumā, bij jākopj vienai pa�ai lielā bērnu un ļau�u saime un arī lopi. Daudzas citas nē�u nesējas bij nāku�as un gāju�as, viņa palikusi arvien tā pati, visu spirdzinātāja un apkopēja, par visiem gādātāja un domātāja.

Otrais celiņ� gāja tie�i pār lauku me�ā un tad stāvu kalnā uz baznīcas ceļu. Cik rei�u pa to vecmāmiņa nebij gājusi! Baznīca bij vienīgā tālākā vieta, kurp tā gāja, tā bij viņas ciems, pilsēta, sa�tik�anās vieta ar tālākiem radiem un pazīstamiem. Un, lai cik no�gurusi un nevarīga tā jau bij, baznīcā arvien vajadzēja iet kājām, kausēt svētdienā zirgu bij it kā grēka darbs. Tas nebij nekad darīts vēl viņas jaunajās dienās, un vecumā tā turējās stingri pie reiz bi�ju�ā un negribēja bojāt teicamās para�as.

Tre�ais � Anneles laikā jau aizaugu�ais celiņ� gāja uz slieteni. Tā vietu vēl apzīmēja divi pāri paliku�i akmeņi. Apkārt auga tē�vo�a An�a stādītās ābelītes, jo �e viņ� bij ierīkojis jaunu dārzu. Slietenis bij bijusi mālu apmesta būda, kas vecmāmiņas jaunajā saimnieces mū�ā, kad nodegu�ās istabas vietā mui�a dzīvojamai telpai uzmeta tādu pat mālu būdu, bet toreiz bez pavarda, bij ierī�kota ar skursteni un dzelzs kā�iem kā ugunskura un ēdienu vārāmā vieta. Uz �o cauro būdu bij tecēju�as jaunās saimnieces gaitas vairāk kā desmit gadu, ziemu un vasaru, no rīta līdz vakaram.

Sevi�ķi ziemas rītos, ar gaiļiem celdamās, viņa pirmā jau gāja turp, ar ba�ām domādama, vai tik vēji un sals nebūs atradu�i un izdzēsu�i rūpīgi apraustās un dziļi pavarda pelnos glabātās dzirkste�les. Slikti bij, ja jāsāk kurt uguns ar �ķiltavu un krama palīdzību, jo sērkociņus tais laikos pazinu�i vēl maz. Bet, ja kāds labais gars bij pasargājis dzirkstēs un tās, siltas dva�as atdzīvinātas, sprēgā�damas uzliesmoja sausa skala galā vai brūnos paegļu zaros, un gaisma kā slaucīt noslaucīja ķēmīgās ēnas no melnajām būdas sie�nām, tad tas bij priecīgs ievads visai nāko�ai darba un rūpju dienai.

Aizslēgt klētis, apskatīties, vai paēdināti suņi, apraust dzirkstis pavardā, kā tas no jaunām dienām parasts, ir arī vēl tagad vecmā�miņas pēdējie dienas darbi. Sevi�ķi uguni apraust viņa neuztic ne�vienam citam. Kad nodauzītas gailējo�ās ogles un galīgi apdzēstas vēl kurējo�ās pagales, vecmāmiņa tās saliek vienvietu, kvēlojo�ās ogles un dzirkstis ieru�ina dziļi pelnos, aprau� ap tām papriek� silto, tuvējo pelnu kārtu, tad tālāko un pēdīgi pavisam tālo, jau galīgi auksto. Kad kaudzīte sarausta piramīdveidīgi un viņas ārpusē nav vairs redzama neviena dzirksts, vecmāmiņa viņai pārmet krustu, pie tam kaut ko klusi skaitīdama. Tas varētu būt: dievs tēvs, dievs dēls, dievs svētais gars! Tas varētu būt: Ugunsmāte, Ugunsmāte, uzturi, saudzi, glabā, neļauj izdzist pavarda svētajai dzirkstij!

Kaut gan vecmāmiņa pati izbrauca no mājas reti, da�ādu cie�miņu Avotos nebij trūkums. īsti par ciemiņiem daudzus no tiem gan nevarēja saukt. Viņi atbrauca vai atnāca tik vienreiz un pēc tam vairs netika redzēti. Tie nāca pie vecmāmiņas pēc palīdzības visā�dās lopu vai arī savās pa�u likstās un slimībās. Brauca sievas ar bērniem, pat �īdenes no Zagares vai vēl tālāk. Bērni izskatījās iz�dēdēju�i, nesamērīgi lielām, ērmotām galvām, un teica, ka vecmā�miņa tādas galvas varot padarīt atkal samērīgas un veselas. Par vienu �īdeni stāstīja tā: vecmāmiņa �īdenes bērnam, tāpat kā arī citiem maziem slimniekiem, izglaudījusi un izmeklējusi visus locek�ļus, tad to nosvērusi, pēc tam iedevusi bērna mātei zāļu pudeli un sakņu vīstokli, piesacīdama, kā tie lietojami un kā bērns kopjams un ik dienas sakņu novārījumā mazgājams. Bet �īdene, vai nu citus padomus aizmirsusi, vai arī nevī�ojusi bērna kopt, vai arī domājusi, ka par visām lietām svarīgāka ir svēr�ana, tad nu ar svērusi un svē�rusi savu bērnu ar bezmēru* rītā un vakarā, bet bērns dilis un dilis. Pēc tad atbraukusi atkal Avotos raudādama: �Es svēre un svēre tā save ingele, bet tā bezmēre nepalīdz un nepalīdz!� To �īdenes iztei�cienu Avotos daudzināja, kad kāds gaidīja iznākumu no kādas aplami saprastas padarī�anas.

Tādu palīdzības meklētāju pieņem�ana un klusā ar viņiem izru�nā�anās palaikam notika ap dienvida laiku. Arvien vecmāmiņa jau�tāja un slimnieks vai arī viņa sūtnis atbildēja. Kas bij agrāk at�braucis un nebij tik pārāk steidzīgs, tam vajadzēja gaidīt līdz dien�vidam, kad mājā bij miers un vecmāmiņa pati vaļīgāka. Bet arī tad viņa uz vietas nevarēja rimt. Kad bij � pa lielākai daļai uz pelēka vai zila cukurpapīra �, arvien klusi noslēpumainus vārdus �ukstot, ar krītu no vienas vietas savilkti riņķi ar krustu vidū, viņa gāja ar to savās gaitās uz klēti vai pagrabu, noslēpumaino �ukstē�anu vēl savas noliktas reizes turpinot un viegli ar labās rokas pirkstu galiem pār krustoto papīri braukājot. Tad pat Citrons, viņai ceļā pagadoties, nolīda klusi sānis, it kā neuzdro�inādamies tai apkārt luncinā- ties. Un tikai pazag�us noskatīties, nekā nejautāt � tās vienīgi bij arī tādās reizēs Anneles tiesības.

Uz istabas aug�ienes pie spārēm karājās daudzu kaltētu ziedu un sakņu vī�ķi, kuru dziedino�ie spēki bij zināmi tikai vecmāmiņai. Da�us tādus ziedus vajadzēja lasīt ar saules lēktu, citus dienvida stundā, citus vēlā vakarā. Bij saknes, kuras raktas pavasarī, citas � rudenī; vienas kaltēja tikai lēnā pavēnī, otras saulē, tre�ās krāsnī � ātrā un lielā siltumā.

Lielu tiesu dziedino�o augu savāca vecmāmiņa pati, sevi�ķi tādu, kuri auga turpat pazīstamā apkārtnē un kuru atra�anās vietu viņa jau pazina gadu no gada, bet daudzus viņai arī pienesa tālu nācējas sieviņas, pret miltu vai putraimu kulīti iemainīdamas. Arī kāda veca �igāne, tāda pat liela dziedino�u augu pazinēja, �ad tad atnāca ar kādu retu, neredzētu augu, ar visu sakni izceltu kādā biezoknī. Vec�māmiņa tad to rūpīgi apskatīja, berzēdama saknes, nogar�odama lapu sulu, iz�ķirdama ziedus, un, kad bij ar nesumu apmierināta, �igāne par maksu nevarēja sūdzēties.

Iekam vēl nebij sāku�ies lielie vasaras darbi, Avotos bij �pērves� dienas. Tad visas sētas noklājās ziedainiem dziju gabaliem. Vec�māmiņai bij podu podi ar visādu krāsu ziedu, mizu un sakņu novā�rījumiem un raudzēm*. Skaisto indigo zilumu tā prata tā izkrāsot kā neviena cita saimniece. Krāso�anas mākslu tā vēl jo lielākā mērā

bij piekopusi jaunās dienās. Stāstīja, ka reiz tēvatēvs bijis aizmirsis pārvest no pilsētas krāso�anai vajadzīgo spranckrītu* vai citu kādu mākslīgu piedevu, ko pielikt novārījumam, lai ziedu krāsas noko�as spilgtākas un pastāv izturīgākas. Vecmāmiņa to tam pārmetu�i taisni tādā brīdī, kad tēvatēvs dienvidā, pārnācis no lauka, sēdējis un āvis nost kājas. Pārmetums viņam tā grauzis, ka tas tūlīt uzlēcis stāvu, vienu kāju vēl apautu, otru basu ielēcis sētsvidū vēl neizjūg- tos mēslu ratos, aizskrējis uz pilsētu un, kamēr ļaudis cēlu�ies no diendusas, jau bijis ar vajadzīgo iepirkumu atpakaļ. Pēc tam devis padomu visiem vīriem: ja sievām uznākot pervē�anas indeve*, tad lai nerādoties labāk tām acīs.

Lāgiem Anneles guļvietiņa ir vecmāmiņas kambarītī. Un, kad viņa kādreiz naktī atmo�as, viņa redz mazā lodziņa krēslā: vecmā�miņa sēd, un, viegli d�inkstēdamas kā niecīgi rūķī�u zvārgulī�i, skan lielās adāmās adatas. Vecmāmiņa ada garu zeķi, pelēku kā pati nakts krēsla. Bet lūpas viņai �ukst. Viņa kaut ko skaita. Kā apak� zemes burbuļojo�s strauts rit vārdu ritmiskās rindas. Tad viņa savij adāmo, saliek rokas, un skaitī�ana nu top vēl dziļāka, sirsnīgāka, gau�āka, it kā viņai priek�ā stāvētu vistuvākais draugs, ar kuru tā sarunātos nakts tumsā par kaut kādu lietu, ko nedrīkst dzirdēt cilvēki un pasaule.

Bie�i skaidrās naktīs vecmāmiņa uzceļas, pieiet pie loga un ilgi lūkojas zvaigznēs. Viņas soļi ir tik klusi kā vēsma. Annelei tad lie�kas, ka vecmama butu aizgajusi talu, talu un ka nedrikstetu viņu tad pasaukt, jo viņa nav viena. Kas tie tādi, kas ap vecmāmiņu, Annele nezina. Bet labi gari viņi ir. Avotu ļaudis var dusēt mierā.

Kādā skaidrā ziemas dienā Annele, skraidīdama pa lauku, ierauga vecmāmiņu stāvam pie dārza �oga un skatāmies uz vakaru pusi. Kas tur tā būtu ko skatīties, meitenei gribas zināt.

Bet vecmāmiņa it kā nemaz nejustu meitenes tuvumu. Vēj� �ņāc un purina drēbes, un uz vaigiem tai neno�uvu�as asaras.

Un kas tur uz vakaru pusi tik tuk�s un klaj�? Kas tur trūkst?

Vai, vai! Annele pēk�ņi nobīstas. Tur tak vairs nav lielā bērzu kalna! Tas ir: kalns jau gan stāv, bet nav vairs uz viņa neviena bērza, ne cita kāda koka. Viss nodzīts kā ar bārdas dzenamo nazi. Lielās grēdās guļ bērzu varenie augumi savos baltajos kreklos.

���� Kur bērzu kalns, vecmāmiņ? Kur bērzi?

���� Tu jau redzi, bērns!

���� Kas to darīja, vecmāmiņ?

���� Lai nu kas darīja, � vecmāmiņa atsaka kā negribēdama.

���� Bet kāpēc tu ļāvi?

���� Ko nu es vairs! Kad bērni lieli, iet tie pa�i ar savu galvu un vecāku prātu vairs nepieņem. Būtu jau varējis gaidīt, kamēr manas acis aizkrīt, bet saka: tā labāk! Lai nu varbūt labāk, bet citu vasaru krā�ņumiņu vairs neredzēsim.

Annele noprot, ka bērzus licis nocirst tēvocis Ansis, un vairs nekā nevaicā.

Atnāks vasara � un nebūs vairs bērzu krā�ņumiņa. Nebūs vairs ne saldo sulu trauku, ne brīni�ķo puķu, kas auga ēnainajā kalnā, ne tās saulgozainās taciņas starp bērziem un druvu, kur vārpas gāja pāri galvai.

Tā viņas stāv abas pie dārza �oga un skumst par jauko bērzu kalnu.

�Ziemassvētki sabrauku�i Rakstītām kamanām!�

Jā, nu viņi ir klāt, tie bezgalīgi gari gaidītie ziemassvētki! Līgo un gavilē jau Anneles dvēselē!

Apdarīti svētku sestdienas darbi. Novakarē meitas atrauj durvis uz āru līdz galam vaļā. Pelēka, salta gaisa straume gā�as visos kak�tos un aizskalo jaunceptu plāceņu un vārītas gaļas smar�as. Tad aizdedzina svaigas kadiķu slotiņas un apskraida kaktus. Tad izskrien atkal arā un atgrie�as ar lieliem klēpjiem egļu zaru, kas ir pa vaka�riem slepus nopu�ķoti garām, mākslīgi izrobotām baltām, sarkanām, zilam, dzeltenām papīra lentēm. Apsprau� griestus tā, ka nav vairs redzams neviens nokvēpis dēlis, un tad izmē� klonu. Nu ir svētki.

Viens pēc otra atnāk ļaudis no pirts � viegli un sārti. Baltos linu kreklos sēstas ap tīri noberzto galdu, uz kura sieks* plāceņu un milzīga bļoda ar gaļu. Un katrā kaktā uz balta krēsla vai maza ka durītis galdiņa tas pats: plāceņi un gaļa. Svētku mielasts! Pirmā svētku iejuta apņem visus kā liegi trīco�i viļņi. Nav skaļu vārdu. Ir tikai klusas runas un smaidi. Griestu lampa, gandrīz nozu�dusi zaļajos zaros, rāmi mirdzina kā sasapņojies spīgulītis puķainā pļavā.

Un tad? � Tad vairāk nekā. Visi laikus pie miera, jo ir cēlu�ies �orīt jau priek� gaiļiem. Darbdienas smagums vienreiz krietni jā�izguļ. Rīt nav kurp steigties.

Apklust viens kakts pēc otra. Meitas nokopj traukus un pazūd. Vecmāmiņa pēdējā nāk un nodzē� lampu. Tūlīt iedziedas circenis krāsns kaktā.

Bet vai tas būs viss? Ai, nē! Tas tak svētku vakars! No visiem svēt�kiem pats svētākais! Anneles sirds pukst. Un jautā un gaida; Miegs vi�ņai nav prātā. Lai viņ� �ūpo visus citus kā rāms ezers plūda un at- plūdā! Kā var gulēt, kad logā stāv zili krēslaina svētā nakts, visu pa�sauli ietinusi savā lielajā zvaig�ņu mētelī! Viņa paņem Anneles domas un aiznes tās pār zvaig�ņu apstarotiem sila galiem tai lielajā noslē�pumā, kuram nedrīkst būt lieciniece neviena cilvēka acs, ne auss, kad pusnakts brīdi zvēri, putni, koki un akmeņi atmostas tūksto��balsīgā slavas dziesmā. Tālos augstumos lidinās Anneles domas! Un, kad viņas atkal atgrie�as mājā, piepildīju�as sirdi ar svetlaimību kā biti ar ziedu sulu jūnija rītā, tad tā nav vairs darba dienu istaba, tā ir kāda burvju pils ar sudrabā vizo�u klonu, ar zaļa dārgakmeņa caurspīdīgiem logiem, ar sirmpērļainām, vizuļainām sienām un gries�tiem, kas smar�o kā jauna atauga pavasarī.

Svētku rītu istabā un kambaros klons nokaisīts sniegbaltu smilti un kapātām skujām. Un tad sāk ritēt svētku stundas, vieglas un pārplūsto�i pilnas. Nespēj nemaz saņemt, ko katra grib dot. Bet, jo vairāk viņu jau prom, jo raucas īsākas. Tomēr sirds nebeidz un ne�beidz gaidīt un jautāt: vai tad tas būs viss? Vēl tak vajaga nākt kam pavisam nebiju�am.

Bet te jau klāt otri svētki.

Un otros svētkos, kad jau nolai�as krēsla, kāds piepe�i atrauj durvis:

���� Ķekatas nāk!

Nu, lūk! Nu viņ� gan laikam ir klāt, tas nebiju�ais!

Kur palicis saucējs, kura balsi neviens nepazīst? Kur citi māj- nieki? Visa jaunā tauta ir prom. Tuvojas kaut kas noslēpumains.

Ķekatas nāk! Ķekatas! Kas tie tādi? Kādi viņi būs? Briesmīgi vai vēlīgi, baigi vai jautri? Vai nebūtu gudrāk kur nobēgt? Bet, ai, kā gribētos viņus redzēt! Un kur tu izbēgsi, kad jau klāt! Klau, kā nāk! Klau, kā nāk!

Ķekatas nāk no visām debess pusēm. Dārd jumti, dreb sienas, gar logiem �vīkst rīkstes, drausmīgas balsis �audās un klaigā. Dimd smagi soļi.

Atsprāgst durvis. Nama tumsa pildās da�da�ādiem tēliem. Virmo, kustas, sa�ukstas, sprauslā. Un tad uzreiz, virpodami kā negaisi, gā�as iek�ā neizpētāmi: sievas vai vīri nejēdzīgiem ģīmjiem, at�ņirgtām, nekustīgām mutēm un dobām acīm. Kliedz un dzied pār�vērstām balsīm:

���� Mēs nākam, mēs nākam, no tālām zemēm nākam!

���� Kur ir tās jūsu zemes? � klau�ina mājnieki, ne mazāk kliegdami.

���� Aiz trejdeviņiem kalniem, aiz trejdeviņiem me�iem, aiz trej�deviņām jūrām!

���� Kādas ir jūsu jūras? � tā atkal mājnieki.

���� Dziļas kā baļļas un sāļas kā sālims*.

���� Kādi tie me�i?

���� Biezi un lieli kā susekļi*.

���� Kādi tie kalni?

���� Augsti kā gaiļa lakta.

Tā mājnieki tik jautā un jautā, jo grib zināt, kā izskatās Ķekatu zemē, ko tur ēd, ko tur dzer, kādus darbus tur strādā. Ķekatas at�bild, ka viņu zemē ēdot siseņu spārnus, strebjot gaisa putru un tik esot tā darba kā sist vēju.

Vislielākā jautātāja ir vecā Aņus, kas sēd savā lāviņā pie durvīm. Neviens viņai nevar spēt atbildēt, bet viņa uz visiem jautājumiem atsit tā, ka ķekatas grib plīst no smiekliem. Ķekatas apstājas pus�lokā ap Aņu, jo viens pats nevar spēt viņai atbildēt.

Kā nu visi saspie�as ap veco Aņu, tā ielec viens vidū, �audīdamies kā sisenis. Gari, melni �ēzu svārki tam sasprandzēti ap resnu vēderu, galvā augsta papīra cepure ar plīvo�ām zaļām un sarkanām lentēm. Viņa liekais ģīmis ir briesmīgi uztūku�iem vaigiem un atliektu de�gunu. � Augstā lielmāte, es jūs uzlūdzu uz danci, � viņ� klanās un grie�as uz vienas kājas, lai Aņus viņu arī labi varētu apskatīt no visām pusēm. � Augstais lielskungs, es jums tencinu, � Aņus saka pretī un nokāpj no ķeblī�a ar visu savu bozi un pīpīti lūpu kaktā.

Aņus ir lielmāte.

��� Kur ir muzikanti? � Aņus sauc, uzsizdama ar bozi uz klona. Un uz lielmātes pavēli dancodami ielai�as pār slieksni trīs: viens � vijoļu �īgātājs, otrs � trumuļa bungotājs un tre�ais � uz ķemmēm pūtējs.

���� Dodiet garu! � lielmāte Aņus sauc atkal � un mūzika un dancis iet vaļā uz rāvienu. Vienā pusē boze, otrā ķekatu kungs un Aņus pa vidu.

Aņus pagorās �ā, pagorās tā, izsvaida ērmoti kājas, grie�as riņķī un �ļūc krusteniski, bet ķekatnieki visu dara tai pakaļ. Visi smejas un plauk�ķina, ķekatas saķeras ar mājniekiem un lai� apkārt sud- maliņu riteni, ka lēvari lec: lielkungu pāri vairs ārā nelaidī�ot. Bet

Aņus ir manīgāka par visiem: piepe�i trakajā ritenī pasitas viņas boze, ritenis kūleņodams sagā�as tādā kņadā, ka ilgu laiku katrs pats savu kāju un roku vairs neatrod. Bet Aņus pa tam jau sē� atkal savā lāviņā, pak�ķina pīpīti un, it kā nezinādama ne rīta, ne vakara, vairās no kņadas at�ilbu�iem uzbrucējiem: � Ūja, ūja, vai nu vairs kauna nav! Pat vecam cilvēkam vairs miera nedod! � Bet acis viņai zib un lūpas smej. Nudien, ja tā vecā Aņus, tad viņa ir uzlikusi tādu pat lieko ģīmi kā citi ķekatas, tikai vienu no brīnum jaukajiem.

Bet kas tad tur?

Aiz muguras istabas vidū atskan graujo�i saucieni. Kliegdami visi aizbēg no Aņus, arī pa�i ķekatas slēpjas pa kaktiem. Klonā stāv dīdītājs ar briesmīgu zvēru, kur� nekas cits nevar būt kā lācis.

���� Stoi! Smirna! Kūda! Smirna! � dīdītājs kliedz savā mēlē, un zvērs visu saprot: danco uz vienas kājas, uz trim kājām, grie�as riņķī, rūc, lecina ripu, met kūleni. Kad visi diezgan izsmīdināti, dīdītājs noņem lācim saiti no kakla un uzsauc: � Ķer meitas! � Tik gudram zvēram to nevajaga divreiz sacīt. Ķetnas sacēlis, tas gā�as meitu pulkā, bet nepagūst ne atjēgties, kad ir apsviests riņķī un gar zemi un sitieni birst tam no visām pusēm kā krusa. Se tev meitas! Se tev meitas! Cik ilgi lai nabaga lācis tā cie�as! Viņ� izlai� garu kaucienu papriek� un, kad tas nelīdz, sāk lūgties tādā spocīgi cilvē�cīgā balsī: � Oi, gevalt! Gevalt! Nesitiet! Es tas ese! Joskele! � Un no ka�oka apak�as izsprūk sarkansprogainais skroderpuika, jokainā skro�dera Joskes māceklis, uz visiem stiķiem un niķiem pirmais akotnieks. Vakarvakarā tas vēlu aizskrējis no Zagares, kur nevarējis rimties, kamēr Kurzemē svin svētkus. Izkritis no lomas, Joskelis ar visu lā�ādu glābjas namā, kur gatavojas jauni pārsteigumi.

Kad nu atkal sāk lēkt ķekatu dancis ar klaigām un dziesmām, mūzika �īgā, vecā Aņus plauk�ķinādama pabalsta takti, kāda a�a roka nogrie� lampu � un vispārējā izbīlī un klusumā lēnām, lēnām atveras durvis. Pār slieksni nedzirdamiem soļiem ienāk balts tēls. Viņa drēbes velkas pa zemi, viņa spicā galva atduras griestos. Vaigi kā kaļķis, acis kā dziļi dobumi. Starp zobu rindām tas vē� sarkanām ugunīm piķi un sēru kā pūķis.

���� Nāve! Prom, spitāli! Ko nāc bērnus baidīt! � visos kaktos kliedz. Bet nāve nu tik grasās visiem tuvāk, briesmīgi zvērodama. Bet elles uguns tomēr ir viltīga. Kā nāve dziļāk to iekampj, tā elpojamais ciet. � Va velnu, nosvila mēle! � nāve iekliedzas pa�visam pazīstamā cilvēcīgā balsī un, izsprauslādama visu piķi un zēveli, vispārēju smieklu pavadīta, metas pa durvīm laukā. Tikai baltā papīra galva paliek karājoties griestos pie egles zara.

Kad atkal iedegta lampa, redz, ka lielais saimes galds klusīti�ņām pielikts visādu dieva dāvanu. Tur ir kreceklis* un gaļa, tur ir plāceņu kaudzes un siltas desas. Vecāmāte aicina ciemabērnus ņemt visu par labu.

Nokrīt liekie lēvari un liekie ģīmji. Un nu redz, ka tie ir tepat visi labie un pazīstamie kaimiņu ļaudis.

Nu sākas jautra tērzē�ana un visa pārdzīvotā izbaudī�ana no jauna. Iztirzā uz karstām pēdām, cik laimīgi katrs izvedis savu lomu un cik labi pratis sevi tajā noslēpt. Ielien arī Joskelis un dabū plāceni un desas struņķi, jo visi zina, ka viņ� nebūt nav stingrs �eks koserem�* un ir aprijis da�u labu �ķiņķa �ķēli, ka tik to nedabū zināt viņa meistars, kura Joskelis gan arī diez kā nebaidās.

Kad ķekatas pamieloti, tie sāpo�ās un taisās prom, jo ir vēl jā�parādās citās mājās. Tos, kas pratu�i ķekatiski labi uzvesties, paņem visus līdz. Arī Joskeli.

Aiziet viņi tencinādami un smiedamies, rībēdami un dziedādami. Ilgi vēl birst viņu vārdu un smieklu vārslas pār sniegaino klajumu.

Lielais prieks ir galā, bet vēl var palikt aug�ā kādu laiku. Var iet lapsastēs, spērslīcās, kurpniekos, dālderos*, un, kad nu daudzi jaunie ir aizskrēju�i ar ķekatām, nāk visi lielie pulkā padzīvoties ar mazajiem un ari vecā Aņus ar savu bozīti ir pati lielā jokotāja un smīdinātāja.

Tad arī tam ir jābeidzas, un beidzot atskan tie skumjie, nepatī�kamie vārdi: � Nu ir jāiet pie miera.

Aizplūdis lielais vilnis, ziemassvētki aizgāju�i, un liekas, ka viņi būtu atplēsu�i gabalu no sirds � tik �ēl viņu, tik �ēl!

Vecā Aņus jau krāc. Kristālzaļā loga mijkrēslī cilājas viņas krūtis, baltu pūku noaugu�ais zods viegli trīc un izskatās tik ne�pielūdzami ciets un bargs.

Ar simt jūd�u zābakiem steidzas prom ziemassvētki.

Bet pēc svētkiem nāca vēl atsvētāmās dienas. Viena tāda bij ceturtie svētki, jo tad Avotos bij nabagu diena. Liels gaļas grāpis vārījās kukņā. Vecmāmiņa atnesa pilnu sieku svētku bulku un sa�lika tos galdā divās kaudzītēs.

Tad sāka nākt viesi, kas bij vecmāmiņas aicināti atnākt svētku starpā.

Pirmais atnāca Vilītis. Viņam bij tālu, ko nākt, un viņ� bij sa- posies jau no rīta agri. Vilītis nebij ne jauns, ne vecs, bāli zilām acīm un tā sakrunkojies, it kā viņam nebūtu brīv izliekties taisni. Atnācis nabagos, viņ� nekad pātarus neskaitīja, tikai nosēdās un gaidīja.

Kad meitas jokodamas viņam uzjautāja: �Vilīti, kur tava brūte?� � tad viņa bālās acis sāka bailīgi skraidīt un �audīties kā irbes bērni, kurus baida vanags, un viņ� izgrūda nesaprotamus vārdus. Kad vecmāmiņa to redzēja, meitas dabūja bārienu. Stāstīja, ka Vilītis bijis skaists, stalts puisis, lepns saimniekdēls. Iemīļojis kalpu meitu, bet vecāki neļāvu�i to ņemt. Meita tad kādu dienu nozudusi. Tad Vilītis iegrimis dziļās domās un sācis to meklēt. Gājis meklēdams dienām un naktīm ar vien tik savām mājām apkārt, jo neviena ceļa vairs nepazinis. No tā laika, kaut arī drusku atlabis, bet pie pilna prāta nav vairs nācis. Darba strādnieks nav vairs bijis. Citi mantinieki pamazām viņam visu atrāvu�i un arī pa�i no viņa atrā�vu�ies, tā viņam tik palicis ubaga spieķis.

Vilītis, ciemā atnācis, tāpat ģērbies kā ik dienas � savā pelēkā, vecu siksnu apjoztā mētelī, tikai kulītes viņam nav kaklā. Nedro�s un bikls nosē�as pie galda, kurp to aicina sēsties, un gaida.

Nu nāk arī vecā Karlīne pār pagalmu, bailīgi apkārt skatīdamās, vai tik Citrons tai nekritīs virsū. Bet Citrons, visu tādu sve�u nā�cēju sīvākais ienaidnieks, �odien uz vecmāmiņas pavēli ieslēgts un kā rūkdams lauva ārdās pa siena �ķūni.

Vecā Karlīne, tāpat kā arvien, nodzied savu vienīgo dziesmu par dēlu, kas aizdzīts uz Sibīriju, par savām lielajām bēdām un savām nabadzes gaitām. Lai gan visi �o dziesmu jau dzirdēju�i, tomēr arvien no jauna visiem to patīk klausīties. Kad dziesma galā, Karlīni arī nosēdina pie galda blakus Vilītim, un mājnieki ar viņu apietas kā ar ciemiņu.

Neaicināts iebrauc pagalmā vecais Zurausis vai Zurau�ķis, kā viņu visi kaitinādami saukā. Tas ir nikns un uzstājīgs nabags. Viņ� nekad nav apmierināts ar to, ko tam dod, bet prasa arvien vairāk un prasa tā kā lielskungs. Viņam ir maza, vāja ķēvene, iekabināta mezglainos gro�os un iejūgta niecīgos rateļos. Pats viņ� sēd uz sal�miem, bez maisa, nevis tāpēc, ka viņam tāda nebūtu, bet tāpēc, lai vairāk izskatītos pēc nabaga. Viņ� sauc stiprā balsī, lai nāk kāds un palīdz tam no ratiem izkāpt, jo viņ� ir klibs uz abām kājām. Kad ieklibo iek�ā, tūlīt neaicināts nosēstas pie galda starp Vilīti un veco Karlīni. Bet mīlīgs viņ� nav, kā pienāktos viesim. Stipriem izsmiekla vārdiem tas vispirms nonicina ir Vilīti, ir Karlīni, tā ka �ie klusi un kā baidīdamies savelkas savos kaktiņos cik iespējams maziņi. Lai gan pats mazs no auguma, Zurausis sē� starp abiem kā bajārs, jo ir tīrīgi un labi apģērbies. Viņam ir vesela un stipra sieva, kas apkopj ne tikvien pa�u Zurausi, bet arī vēl �etrus bērnus. Tāds viņ� ir vīrs. Liels uz savām tiesībām kā zirdzenieks-nabags, labs gaudotājs un �ēli sūdzētājs. Tālu pa pārnovadu apkārt braukādams, viņ� pra�sīja bagātāku lomu nekā sīko tarbiņu apkārttecētāji. Un nevar teikt, ka tam ietu slikti. Sāka jau savus bērnus caur skolām vadīt

vēl labāk par da�u saimnieku. Ar Zurausi nevarēja vis dzīt jokus kā da�reiz ar citiem nabagiem, jo varēja tad pats sadzelties kā pie nātru kūļa � tik adataina un ļauna tam bij mēle. Tāpēc viņ� arī tagad rāda, cik pārāks tas ir par Vilīti un veco Karlīni, kurus tas tikai saukā par vientiesī�iem vai vēl nicino�ākos vārdos.

Skaļām balsīm labdienodamies, ienāk reizē baznīcas nabagi: Skrie- meltiņ� ar sievu, Pupalaksts, Ziglene, lielā Knābene un vēl pāris citu. Skriemeltiņi ir vecmāmiņas radu kapu kopēji, pati Skriemel- tene � vasarā dārzu ravētāja un visādās sīkās gaitās tecētāja. Sos vecmāmiņas radu kapus Skriemeltene saņēmusi kā mantojumu no savas krustmeitas Anlīzes, kādreiz ievērojamas baznīcas nabadzes, kurai tā pārmaiņus ar vīru pēdējos dzīves gados gājusi kā palīgs pie rokas. Ar Anlīzes novēlējumu tad arī Skriemeltiņi nesen vēl tik bij ietiku�i baznīcas nabagos. Bet viņu stāvoklis bij vēl diezgan nedro�s, un Skriemeltene sevi�ķi centās to nostiprināt, gan paklau�sot bez pretrunas, kad pie kopējiem darbiem viņai kā jaunākai uz�deva grūtāko tiesu, gan iztopot un pa prātam runājot pirmajām nabadzēm, sevi�ķi lielajai Knābenei. Kad vecmāmiņa viņu bij aici�nājusi atnākt svētku starpā, viņa tūlīt arī bij iesaukusies: �Un Knābene nē? � Vij, kā tad tā! Tā jau neiet. Knābene jau ir jāsauc!� Un, kad Knābene bij atvēlēta saukt, Skriemeltene vēl arī gribēja aicināmus Pupalakstu, Zigleni un pāris citu, kuru acīs tā varēja uzreiz iegūt lielāku spo�umu un pat priek�rocības, vēlāk aizrādī�dama, cik nopelnu viņai pie tā, ka �os nu visus tagad ieaicina Avotos.

Knābenes īsto vārdu reti kāds zināja. Par Knābeni viņu sauca tāpēc, ka viņai bij liels, uz āru izliekts deguns kā putna knābis. Tādu degunu ne aplam varēja sastapt. Pāri degunam tai spulgoja lielas, melnas acis un zods bij apaudzis kā palielam pui�am. Ka viņa bij varenākā baznīcas nabadze, to varēja redzēt, jau acu uzmetis. Teica, ka viņa pat ķesterim ceļa negrie�ot, kur nu vēl zvanim* un citiem vienkār�iem ļaudīm. Tikai mācītājam viņa prata tā izkalpot, kā labāk to neviens nebūtu varējis. Kad viņa tam patapa nobu�ot svārku stūri, tad tas bij izdarīts priek� visiem, un citus nabagus, kas arī kādreiz pēc tā tiecās, viņa ar vienu rokas mājienu piespieda atkāp�ties. Kad mācītājs iesvētīja kapu, tad tikai Knābenei bij izkarota tiesība turēt lāpstu ar zemi pie mācītāja labās rokas. Kad mācītājs veda iesvētāmos bērnus apkārt baznīcai, Knābene bij pirmā ceļa kaisītāja un tikai aiz viņas nāca citas. Tā tas bij arī citās ievēroja�mās reizēs. Visiem, kam ar mācītāju bij tie�as darī�anas, kā kāznie- kiem, kristībniekiem vai bēriniekiem, Knābene parādīja tāpat cie�nību un padevību, bet lai dievs sarg', ja kāds neaicinātais uzdro�i�nājās vīzdegunīgi, bez viņas atļaujas iepriek� ieskatīties izpu�ķotā kapā vai pāriet puķēm un baltu smilti nokaisītu celīti, kas bij sagatavots tās svētdienas godinājamiem, sevi�ķi, ja tie bij no ievēro�jamiem pagastļaudīm. Tad Knābene neskopojās ne ar savu aso mēli, ne vēl asākiem skatiem, ne ari ar nūjas draudiem, no kuriem gan tikai bēdza mazas kājas, kā sienā�i aizlēkdamas. Bijā�anu viņa tomēr uz�turēja, cik tālu tik sniedzās viņas vara.

Kad Knābene ienāca Avotu istabā, viņa cie�i ieskatījās tais se�jās ap galdu: kas tie tādi bij, kas �e jau sēdēja priek�ā? Par Vilīti un veco Karlīni viņa neko daudz neteica. Lai sēd vien! Tādi naba�dziņi un vientiesī�i jau tik vien ir. Iesākt ar tiem nebij ko. Bet Zu- rausi viņa tūlīt ņēma cie�i uz grauda. Tas bij vīrs, ar kuru tā bij pa�radusi sisties vārdiem kā ar spriguļiem. Jo Zurausis bij skaļ� un ne�kaunīgs, jo Knābene vēl pārāka. Beidzot Zurausis bij apak�ā. Viņa mēlei bij asums, bet nebij atjautas. Nikns atmeta ar roku un teica: � Kas tavu muti var aizrunāt!

Knābene smējās gardus smieklus, jo viņa bij uzveikusi Zurausi, un ar viņu visi citi. Arī Vilītis un Karlīne smaidīja.

���� Nu, redz, � Knābene teica, � man ir mute, man ir rokas, man ir izdarī�ana, bet kas tev ir? Nu pasaki � kas tev ir? Tev tikai ir kā tava nekaunīgā mute.

Zurausis bij atkal saņēmis spēkus un taisījās cirst pretī, kad atvērās durvis un ienāca vecais Bungatiņ� ar koka kāju.

���� Sveiki, maizes devēji, sveiki, maizes ēdēji, lai tas kungs jūs iepriecina! � viņ� teica � laipns un iepriecināts, pats redzot kopā tik daudz paziņu un necerētu viesu. Sadevies ar visiem rokas, viņ� nosēdās blakus Zurausim, noņēma cepuri, noglauda matus, nokā�sējās un skaitīja: � Cik mīlīgas ir tavas māju vietas, ak, kungs, cik mīlīgas ir tavas māju vietas! � Noskaitīja visu �o Dāvida dziesmu, bet nabadzes, rokas saliku�as, tā taisīja, it kā arī viņas skaitītu līdz, lai gan Bungatiņa skaitī�anu nemaz nemācēja. Zurausis gan uz vienu un otru pusi bolīja vēl savu niknumu, bet neuzdro�inājās to grūst starpā.

Pa skaitī�anas laiku jau bij ienākusi meitas Karlīne ar lielu, kū�po�u bļodu grūdeņa ar gaļu. Aiz viņas nāca vecmāma ar māla �ķīvjiem un karotēm. Karlīne nolika bļodu un teica Bungatiņam: � Nu, Bungatiņ, būtu tu nupat dzirdējis, cik mīlīgas �e bij tās mājvietas, tad tu gan pabrīnītos! � un pameta acis uz Zurau�a un Knābenes pusi. Bet �ie abi vai nu jutās kā norāti no Bungatiņa dievvārda, vai aizkustināti no gardā grūdeņa bļodas ar cūkas snuķi � neteica vairs ne vārda.

���� Ko nu, meit, ko, � Bungatiņ� pameta ar roku, � cilvēka sirdsprāts ir ļauns no mazām dienām, bet dieva prāts padara to labu un gai�u. Ļaujies tik tu viņam!

���� Edat nu, ēdat! � vecmāma skubināja.

������� Bet tu ar nāc, Avotu māt! Piesēdi pie nabagiem un saņem viņu svētību! Jo svētīgs ir tas, kas nabagu apgādā, tas kungs izglābs viņu ļaunā dienā, � Bungatiņ� vēl arvien runāja svinīgi.

Knābene nepacietīgi sakustējās un savilka villaini ap pleciem: � Ūja, tas jau te vai visu bībeli noskaitīs! Rakstu mācītājs tāds, ko domā!

Piepe�i arī Zurausis bij ar viņu vienis prātis. � Neesi jau nu tu vien tas gudrais! � viņ� bāra Bungatiņu. Abiem lielmaņiem nepatika, ka Bungatiņ� bij dievvārdā par viņiem pārāks.

Bet Bungatiņ� tikai pasmaidīja: � Ko nu, bērniņi, skai�aties, viss ir labs, kas dieva pasaulītē!

Tā kā no vecmāmiņas otrais aicinājums vēl nebij nācis, neviens pie bļodas neķērās. Visi gaidīja.

Bet, kad tā atkal ienāca ar aizkorķētu pudeli dzidra, brūna �ķid�ruma, kas bij nostājies pār biezu sakņu un pumpuru nogulsni pude- des dibenā, ar glāzīti kā pirkstenīti otrā rokā, viesi paskatījās kā�rām acīm.

Vecmāma ielēja un pasniedza Bungatiņam.

���� Uz tavu labo sirdi! � tas pamāja viņai ar galvu un iemeta kā ogu.

���� Tad lai iet uz smagajiem kauliem! � noteica Zurausis, saņem�dams ar prieku.

���� Stiprs, bet labs, � slavēja Knābene izdzērusi.

���� Lai tad ar dieva palīgu! � teica Pupalaksts.

���� Velis ar ārā, kur tu ņem �itādu spēku? � brīnījās Skriemeltiņ�. Un tā katrs pateica savu teik�anu, bet Vilītis ar Karlīni neteica nekā. Tikai nopurinājās, tikko pie lūpām pieliku�i, un atdeva glā�zīti neizdzertu.

���� Nu, ķeraties nu klāt! � vecmāma vēlreiz aicināja, griezda�mās tie�i pie Knābenes.

���� Vārds vietā! � Knābene atteica un tūlīt iesāka. Nu arī visi citi steig�us pildīja savus �ķīvjus. Ēda un lielīja barību tencinādami un slavēdami, tā ka Karlīnei drīz vien bij jāiet pēc jaunas bļodas. Kad visi bij paēdu�i, visi izskatījās jautri un priecīgi, nemaz tādi, kā kad nāca nabagos. Pat Zurausis sēdēja kā nogludināts ar skroder- dzelzi un mēģināja citus ar jokiem smīdināt, kas viņam gan neko nepadevās. Visi klausījās vairāk uz Bungatiņu, jo tik jauki neviens nemācēja izrunāt. Zurausis noskaitās. � Ko tas pravietis! Te viņ� piemin dieva vārdu, te pļuk�ķ jau niekus! � tas nicinaja vienkāji.

���� Viss ir labs, kas nāk dieva pasaulītē, � Bungatiņ� atbildēja jautri. � Savs laiks skaitīt pravie�a vārdus, savs � dziedāt blēņu dziesmas. Tagad mēs ēdam svētku tiesu pie Avotu galda, kā teikt, cepures kuldami, bet pērngad bij bada gads, tad da�am labam bij zobi vadzī jākar; tad, Avotu māt, nabagi krita tev mājās kā sniegs pa vastlāvjiem. Bij jau visur zināms, ka Avotu kalnos labība līgo�jusies kā Gozenes* zemē. Vai tā nebij, ko?

���� Kā nu ne, � atsaucās vecmāmiņa, � tad jau pa dienas gaitu sliek�ņa akmeņi atdzist nedabūja. Sevi�ķi tie lei�inieki tecin tecēja, jo tos jau bads spieda vēl cie�āk nekā mūsu zemi. Visļaunāk bij pa�vasarī, tūliņ pēc Jurģiem. Uzdevām, lai bērni skaita, cik dienā ienāk, cik iziet. Tie lika katram nabagam pa skaliņam un tad vakarā sa�skaitīja. Vienu dien' bij sanāku�i līdz �etrdesmit. Lūk, tur tā pati merga* bij tā lielā skaliņu licēja. Vēl jau ar to skaitī�anu pa�ai diez kā neiet.

Un vecmāmiņa parāda Anneli, kas spie�as kaktā, lai tā nepama�nīta varētu labi noskatīties, kas pie galda notiek.

Visi paskatās uz meiteni.

���� Tā jau laikam dēlameita? � Knābene noprasa, meiteni cie�i acīs ņemdama.

���� Tā jau ir, � vecmāmiņa atbild, bet Bungatiņ� mīļi aicina, uzsizdams uz savu koka kāju:

���� Nāc �u, sienāzi, palecinā�u tevi uz sava koka zirdziņa!

Tūlīt Knābene lielā zobotāja:

���� Gadījies lecinātājs, noturies tikai pats, ka nenokrīti klonā!

���� Tā tu vis nesaki, � Bungatiņ� nu arī lielās. � Tu pati vari dro�i nākt uz mani ar visām �etrām � un es ne tikvien noturē�os, bet vēl pa�u tevi, nepakustējies ne no vietas, nogriezī�u ar vienu roku klonā kā vārpu.

���� Ūja, ūja, lielība! � Skriemeltene �auj starpā.

���� To es gribētu redzēt! � Knābene lepni atvēzējas uz sola.

���� Nu tad nāc �u, ja gribi redzēt, � Bungatiņ� to tie�i uzaicina, uzceldamies un nostādamies istabas vidū.

���� Vadzi, un kad nu es nāku? � Knābene draudo�i sakustas.

���� Ko tu lielies kā sesks! � Bungatiņ� izstiepa roku: � Sitā roka ir no dzelzs, tā vēl var kaut kuru sievi�ķi pārvarēt.

���� Un �itā ar nav no māla! � Knābene atcērt, ātri uzceldamās un savu lielo lakatu nomezdama.

���� Tā vajaga, tā vajaga! � citas sievas Knābeni skubina.

���� Es tev, kovārni, gribu pierādīt, kā iet, kad lielu muti brūķē, � Knābene lepna nostājas istabas vidū.

���� Se mana roka! � Bungatiņ� kliedz, uzcēlies kājās. � Pa�kustini, ja vari!

���� Nometī�u tevi klonā ar mazo pirkstiņu! � tā Knābene.

���� Nepakustināsi mani no vietas!

���� Es tev parādī�u, kur prusaki mājo! � Knābene arvien kar�stāka.

���� Es, saproti, esu ar turku ģenerāļiem kāvies!

Un Knābene nu iet pret Bungatiņu gan no labās puses, gan no

kreisās, gan ar vienu savu roku, gan ar abām, bet Bungatiņu pa�kustināt nevar. Visi smejas, kliedz, plauk�ķina. Sievas turas Knā- benes pusē, bet viri vairāk Bungatiņa, un tāpat vienas, kā otri uz�mudina savu cīkstoni saucieniem, smiekliem, uzslavām, bet preti�nieku ne�ēlīgi zobo un tītiņa. Sevi�ķi tas sakāms par Skriemeltiņu pāri. Jo Knābene niknāk uzbruka, jo Bungatiņ� turējās pietvīcis kā vēzis un ne�ēlīgi lielījās: � Ko tu tam padarīsi, kas turku zemi iz�staigājis!

Sai lielajā kņadā atvērās durvis un ienāca pui�a Ingus. Kā savām acīm neticēdams, palika pie durvīm stāvot; pagriezās tad, it kā atkal jau gribētu iziet; paplēta muti un atkal aizvēra, it kā būtu atradis lieku �e teiktu vārdu, tomēr beidzot to izteica gan un tik stipri, ka nabagi nobijās:

� Nu, kas tad �e notiek? Vai tad tie�ām tie Avoti jau nabagu mājā pārvērtu�ies?

Knābene izlietoja pārtraukumu, lai godam pamestu savu preti�nieku neuzveiktu: ko �ī ie�ot ar tādu nabagu niekoties! Bet Bunga�tiņ� uzvaras priekā pagriezās pret Ingu. � Neskaities vis, dēls, � viņ� teica, � �e nestāv nekāds nieka vīrs. Kad es biju tavos gados,

biju puisis kā ozols. Lai nāca tad vai pieci pret mani vienu, man tas nebij nekas. Bet kur nu ir �is pasaules godība? Lūk, palika turku karos. Tā var iziet beigās tev ar.

Pastiepa Ingum roku, bet tas to atgrūda: � Ej pupās, vecais nabags! � Tik nikns tas bij. Pienācis pie galda, nometa cepuri un, pieri saraucis, jautāja: � Vai pusdienas �odien nemaz nebūs?

� Tūlīt, tūlīt būs, � Karlīne iztapīgi novāca galda stūri.

Tencinādami un visu labu vēlēdami, nabagi viens aiz otra aizgāja.

Bet, kad Ingus, pār grūdeņa bļodu pārplēties, viens pats gar�īgi ēda, pienāca vecmāmiņa un klusi tam teica: � Redzi, dēls, tā nevar vis pret nabadziņiem. Neesi vēl pats sava mū�a gala ar roku aprau�dzījis! Dievs vien zina, kāds katram lēmums. Nu, vai nav tā?

Un Ingus pilnu muti grūdeņa tomēr kā nokaunējies atrūca: � Tā jau ir.

Ko viņ� varēja daudz pretī sacīt: vecmāmiņa bij ne tikvien Avotu saimniece, bet arī Avotu māte.

Nerātne, nerātne! �odien visi saukā Anneli. Bet, kādēļ nerātne, viņa nesaprot. Tad jau vēj� lielāks nerātnis, kas tā purina sētas mietus un brak�ķina, vai nost lauzdams vēl puskailos kokus un zarus. Un Annelei jau tik gribas paskrieties vējam pa sviedienam. Lai pagrie� ripeniski, un, kad vairs nevar ar viņu līdz, tad iekliegt viņā savu skaņo balsi, lai aizrauj to pār me�u galiem, līdz pa�iem augsta�jiem, skrejo�iem mākoņiem. Bet, kad �is pats skarbais vēj� viņu beidzot iepū� istabā sarkaniem vaigiem, nosalu�ām rokām, lielie viņai bargi uzsauc: � Nerātne meitene, vai dzīvosi pa iek�u!

Nu labi. Dzīvos ar pa iek�u. �odien jau visur diezgan vaļas un telpas. Skarbi vēsā pavasara svētdienā Avotu ļaudis ir pa ciemiem. Arī Anneles tēvs, māte. Un tāpēc tagad var piedzīvot pilnus visus tuk�os kaktus un telpas. Tāpēc tagad var izvest visādas gribē�anas, kas kūsā kā raugs pret sprūdu. Bet nelaime tā, ka tādas pārgalvīgas gribē�anas sakrustojas ar citām � sve�ām gribē�anām � un nu ir negals. Tūlīt Annelei rodas kaklakungi un pavēlētāji. Viens apsauc, otrs norāj, tre�ais sola pērienu vai pat kaktu. Bet Annele jau nu �os klausīt neies. Kas tad tie tādi par apsaucējiem? Nav jau nekādi tēvi un mātes! Visi jauna tauta! Lai zinās tik pa�i par sevi!

Bet, kad Annele nevienam neklausa, neviens viņu arī vairs ne�aizstāv. Kad neviens neaizstāv, viņa paliek spītīga. Jo spītīga, jo lielie ķircina to tā, ka nekas cits neatliek � jālai� darbā visi palīg�līdzekļi, kā tik vien var aizstāvēties pati: gan dūres, gan nadziņi, gan tāda spieg�ana, lai lielajiem ausis trīc.

Un pa�ā �ajā kņadā vēl viens no lielajiem saka, rādīdams uz kam�bara durvīm: � Nu pagaid', nu tu redzēsi, kā tev ies, kad tas iznāks no kambara!

Annele paskatās drusku iebiedēta, bet neticīga.

No kambara? Kas tur var iznākt! Tur jau neviena nav.

Bet tomēr ir tā neomulīgi, jo uzreiz visi apklusu�i, skatās uz dur�vīm un gaida.

Durvis ie�īkstas � un �tas� tie�ām kāpj no kambara laukā. Sve�s, gar� vīrs pārkāpj pār slieksni. Bargi jautā:

���� Kas �e par troksni?

���� Meitene nerātne, � viņam atsaka. Un visi apsūdzēdami ska�tās uz Anneli tā, ka tā gribētu vai zemē ielīst.

Garais vīrs iet taisni pie Anneles, kas viena pati stāv savā kaktā, nostājas cie�i klāt un krata tai zem deguna garu, izstieptu pirkstu:

���� Nu pagaid' tik! Es visu dzirdēju. Visu pateik�u tavai mātei.

Un tad, pacēlis otru roku ar tādu pat izstieptu pirkstu, pie kura karājas tik gara pīpe kā vecās Aņus boze, sve�ais vīrs apgrie�as un iet atpakaļ kambarī.

Annele stāv kā sastingusi.

Kas tas tāds par vīru? Tāds neviens un nekad vēl nav redzēts Avotos.

Tādi gari, pelēki svārki tam bij līdz papē�iem, apjozti sarkanu zīda auklu lieliem pu�ķiem; tāda bārda, izsukāta no zoda nost uz abām pusēm kā slota; tādas ūsas, ka galus varēja aptīt ap ausīm; tāds celiņ�, pār�ķirts no pieres līdz pat pakausim, kāds nebij redzēts ne uz viena cita vīra galvas.

Kad sve�ais vīrs Anneli izbāris, lielie ir atkal ar viņu labi un pa�stāsta, ka sve�o saucot Driķīti. Driķītis atbraucis vakarā vēlu no tālām zemēm, kur tas ilgus gadus kalpojis pie augstiem kungiem par kambara sulaini. Tagad tas esot vecs un izbrāķēts un atlaists uz pa�gastu ēst �ēlastības maizi.

�Kambara sulainis, kambara sulainis!� prāto Annele. Kam tādam vajadzēja rasties, kam viņam vajadzēja taisni nākt uz Avotu kambari, kur� tak visu laiku bij izticis bez sava sulaiņa?

Tāds smags sadugums aizklāja meitenes jautro prātu kā mākonis aprīļa sauli. No tā garā vīra, no viņa draudo�ā, garā pirksta nav nekas labs gaidāms.

Un tā arī ir. Kad viņa pēcpusdienā no saulainā bērzu kalna ierauga atgrie�amies māti no ciema un pazūdam istabā un tad pati ar vētrainu skubu lai�as no kalna zemē un dodas tai pakaļ � ko viņa ierauga! Garais vīrs stāv jau pie mātes un stāsta: mazā meitene bijusi nerātna, nerātna. Neviens nav varējis to savaldīt, nevienam tā nav klausījusi.

Annele dzird to, un sirds viņai pamirst. Rokas nolai�as gar sā�niem. Ko teiks māte? Bailīgi viņa meklē mātes acis.

Tās nav tādas � kā pēc tik daudzu stundu ciema atkal pirmoreiz ieraudzīju�as Anneli. Viņas ir pietumsu�as un bargas.

���� Ko tu esi izdarījusi? Kāds kauns man jādzird? Sūdzība no sve�a cilvēka, kas tevi pirmoreiz redz! Atzīsties!

Annele stāv kā miets. Ko lai viņa atzīstas? Ko viņa ir izdarījusi? Lai vai sit nost, viņa nezina.

���� Nolūdzies! � garais vīrs skubina.

Par ko lai viņa lūdzas? � Un, lai arī sirds dzītin dzen pie mātes, kad �itais vīrs te stāv un gaida, un skatās, tad nē un nepavisam. Un Annele klusē, zobus kā akmenī iekodusi.

���� Redz, kas viņai par dū�u! Kas jums no tādas izaugs? Laba goda jūs no viņas nepieredzēsiet. To es saku. Bet tas jau ir: prasti ļaudis neprot savus bērnus audzināt. Paskataties, kā to dara kungi. Tur jāklausa � mar�! � un uz vārda. Un uz vietas. Tur nedrīkst vis

rādīt tādu lielu dū�u kā �itāds skuķis. Nē, nē, nē! Vajaga audzināt, vajaga audzināt! Tā tas vairs neiet.

Un garais vīrs tūlīt sāk audzināt Anneli:

���� Nu, vai tu nevari nolūgties māti? Nobu�ot roku tev grūti? Pateikt: es vairs tā nedarī�u? Tas tev tik grūti, ko?

Jā, liekas gan, ka grūti, pat neiespējami. Un, lai viņi ar māti viens par otru ņemas audzināt Anneli, kā grib, viss velti un velti. Anneles rokas un kājas ir stīvas un neklausīgas, viņas sirds ir sasalusi un neklausīga. Viņas sirds prasa: lai tas vīrs iet prom, lai viņ� nozūd pavisam no pasaules, tad viss būs labi, tad viņa tūlīt klausīs!

���� Redzat nu, ko jūs iesāksiet ar tādu spītnieci! � saka nopūzda�mies sve�ais vīrs pēc garajām pūlēm.

Anneli stumda, Anneli grūsta, bet viņa paliek mēma un stīva.

���� Nu, kad jau viņa tāda, kas pati ņem savu galvu un dara, ko grib, tad jau nu man vairs �e nav vietas. Tad jau es ie�u atkal turp, no kurienes nākusi.

Tā saka māte un paņem noautās jaunās kurpes un aun atkal kājās.

���� Tad jau es atkal aizeju, kad manis �e nevajaga, � māte saka atkal to pa�u, lai pa to laiku apsietu galvas lakatiņu un paņemtu villaini.

Karsts asiņu vilnis ie�ļāc Anneles sejā.

Kas tas ir? Ko dara māte? Kāpēc viņa ģērbjas? Vai tad viņa atkal aizies? Tie�ām aizies? Nē, nē, to tak viņa nedarīs. Viņa pasmiesies � un viss būs labi!

Bet viņa nesmejas nemaz. Ilgi gan iet, kamēr viņa apsien lakatus, bet beidzot tas tomēr ir padarīts.

���� Tad nu ardievu! � teic māte un iet uz durvīm.

�Māte, māte!� kliedz Anneles sirds. Viņa iekliedzas pati. Un nezina, kā tas noticis, bet jau viņa ir pie durvīm, jau mātei priek�ā, viņai villainē, jau viņas rokās.

���� Redz, tā vajag audzināt, � nosaka garais vīrs apmierināts un pazūd kambarī.

Annele pieglau�as mātei cie�i, cie�i.

Un nu atkal varētu būt viss labi, bet nav labi.

Viņai nav pat nekas jāatzīstas vai jānolūdzas, kā tādos gadī�jumos mēdz ar bargiem sodiem prasīt. �oreiz māte pati saka: � Zinu, zinu, tā tu vairs nekad nedarīsi, � un atglauda tai no pieres asaru piemirku�ās matu �ķipsnas.

Un būtu labi, bet nav labi. Kaut kas tum�s aizgulies priek�ā. Kā tas tak bij ar māti? Annele domā un domā smagu domu.

Vai māte tie�ām gribēja darīt tā, kā viņa draudēja, un aiziet projām no Anneles uz visiem laikiem? Un vai viņa v a r ē j a to izdarīt? Jeb tas tikai bij joks un māte gribēja to piemānīt, sacīdama, ka ie�ot,

bet nekur nebūtu gājusi, ja ari Annele nebūtu aizsteigusies tai priek�ā? � Bet vai māte varēja tā jokot ar Anneli?

Tās ir smagas domas un dziļas, vientuļas bēdas, kas padara at�liku�o dienu sve�u un skumju.

Bet Driķītis turpina dzīvot Avotos un ēst savu �ēlastības maizi, kuru Annele ir paguvusi diezgan labi izpētīt. �ēlastības maize ir cepta gaļa ar olu kulteni, pārmijus ar rīsa putru, bīdelētām pladām* vai �tārpiņiem�*, un tēja. Kad citiem ļaudīm svētdien kvie�u ķiļ- ķeni, pirmdien tauku putra, otrdien balandas, tre�dien piena putra, ceturtdien atkal ķiļķeni, piektdien grūdenis, sestdien biezputra � Driķītim arvien tikai sava ēsma � un vairāk nekā. Garlaicīga ir �ē�lastības maize, domā Annele.

Kad Anneles māte vai tēvmāmiņa cep olas, tad tas ir gai�dzel�tenas kā vasks, bet, kad Karlīne ir pagatavojusi kulteni, tad tas ir melns un Driķītis atsvie� �ķīvi galdā un baras tā, ka ūsu gali raus�tās. Meitām Driķītis nekādu nekārtību garām nepalai�. Ja nav ienests tīrs ūdens, baras, ja nav pakārts dvielis, baras, ja nav laika izslaucīta istaba, baras. Un, kad Driķītis baras, meitas skrej kā spoles. Viņ� zina, kā vajaga, viņ� bijis pie kungiem.

Driķītis arī pats ir kustīgs kā dzīvsudrabs. Kad jauks laiks, tad pa dārzu. Ar lielām �ķērēm, ar zāģi, ar lāpstu. Izgraiza kokiem liekos zarus, nozāģē sausos, izgrū� celītes un nograntē tās dzeltenu granti. Tad ir nometis pu�ķiem joztos svārkus un ņemas baltās krūtīs un raibā samta vestē. Tādu raibu samta un zīda vestu Driķītim ir ļoti daudz, arī Anneles tēvam viņ� vienu iedāvājis. Ir tādas dienas, kad Driķī�tis dzied un trallina, tad viņ� arī devīgs, sevi�ķi meitām, pa�audams �o to zaļos un sarkanos ietinumos, un tad tās skrien kaklu lauzdamas. Bet Anneli Driķītis nevar pielabināt ne ar ko, lai gan vairākkārt mē�ģinājis. No tās pa�as pirmās satik�anās Annele bēg no viņa pa ga�balu un tajās vietās, kā kambarī un dārzā, kur valda Driķītis, nav vairs iespērusi kāju.

Bet domāt viņa domā daudz par Driķīti. Kādēļ tā? Kādēļ jauko un mīļo cilvēku � kā māsas Līziņas nav mājā, bet tā caurām nedē�ļām dzīvo pie Aķu krustmātes, kur mācās rokdarbus, bet tāds Dri�ķītis, dieva hcliekams, slamstās pa Avotiem? Vai tāds labāk neva�rētu iet uz Āķiem mācīties rokdarbus? Un Annele nemāk izgudrot pasaules lietas un kāpēc palaikam notiek tas, kas nepatīk, jo viņa vēl ir maza muļķīte.

Kad laiks lietains, Driķītis dzīvo pa iek�u savos garajos svārkos un rokā viņam ir mu�u sitamā pletne, plegznaini* plata pie spo�i pulēta kāta. Tādām acīm kā laupītāju virsnieks bildē, kas Karlīnei pie sienas, viņ� uzglūn mu�u pūļiem uz galda, uz logiem, pie sienām un griestiem. A tā-tā! Sisti! Eins, cvei, drei! Un � �vaps! � nokrīt pletne, un mu�as sabirst kā spaļi un ir beigtas. Kad iek�ā visas mu�as

apsistas, Driķītis iet ārā un ar savu pletni aplasa ari tur no sienām un logiem, un iztaisa visu māju tik tīru, ka par Avotiem brīnās at�nācēji ļaudis: kas tās par mājām, kur neesot mu�u! Tā jau esot kā kungu zāle.

Nerunājot nemaz par Kaminskeni, arī Aņus ir Driķītim kā kaut kura nieka sieva. Svētdienas pēcpusdienās vai arī vakaros, kad sa�nāk ļaudis istabā, � tad tik ir ko dzirdēt no Driķī�a! Lai tik viņa mutē vien skatās un klausās! Aņus gan turas pretī, cik jaudas, bet kā atturēsies! Kas ir viņas kungi pret Driķī�a kungiem? Pelavas!

Kad Aņus uzbrauc ar savu kungu divdesmit zirgiem, piecdesmit suņiem un trīsdesmit mui�ām, tad Driķītis tūlīt pretī ar savu kungu piecdesmit zirgiem, pieci simti suņiem un simts mui�ām un pilīm, kas tiem visās pasaules malās. Aņus kungs ir grāfs, pa�a ķeizara staļļa kungs un tikpat kā viņa mazais pirkstiņ�, bet Driķī�a kungs ir firsts, ķeizara kambara kungs un tikpat kā viņa labā roka. Kad Aņus par saviem runāja, tad alla� tik padevīgā balsī: �Cienīgs, �ē�līgs lielskungs, cienīga, �ēlīga lielmāte,� � bet Driķītis savus kun�gus sauca vienkār�i: �vecais� un �pati�, bet viņu bērnus vēl vien�kār�āk � par Miķeli, Leonu, Soņu un Ma�u. Un �ie viņu atkal tikai par Zani. Klausies, Zani, izdari mums to un to! Un nav biju�as lie�tas, kas Driķī��anim nebūtu biju�as pa spēkam izdarīt. Tāds viņ� ir bijis vīrs.

Kad Aņus velti izmēģinājusies Driķī�a runā dabūt pastarpi, kur ieplest arī savu muti, viņa tikai nospļaujas un nosaka: �Lielības velns tāds!� Un aiziet. Viņa negrib vairs dzirdēt tāda pasaules piebļāvēja.

Kad Driķītis ar saviem stāstiem ļaudis diezgan izbrīnījis, viņ� pazūd kambarī, un, kad atkal iznāk, tad tas vairs nav tas Driķītis, bet pavisam sve�s vīrs. Tam ir citi mati un cita bārda, un mugurā gari, melni, cēli sapogāti svārki, galvā spīdīga gardibene, bet rokā tieva nūjiņa ar spo�u pogu. Tagad viņ� apiet visus klanīdamies, ro�kas svaidīdams, skatīdamies uz visiem caur vienā acī iekniebtu stikla gabalu un nesaprotamā valodā ar visiem runādams, bet, kad visus tā krietni izsmīdinājis, noņem liekos matus � un uzreiz ir atkal Driķī�tis. Jā, tā viņ� esot staigājis � dienu savā izskatā, bet naktīs �ādā � ar Miķeli un Leonu pa tādām pilsētām, kur ielu vietā esot dziļas upes, kurās braucot ar laivām, un pa tādām pilsētām, kuru ielas esot stā�vas kā jumtu pavāli, bet dziļi zem kājām krācot jūra, un pa tādām pilsētām, kuru ielas tik �auras, ka varot sasniegties no viena nama uz otru, un pa�ā aug�ā tik kā gai�s diedziņ� plaismojot zila debess. Tur �is staigājis ar Leonu vai Miķeli pa namiem, pa akmeņu velvēm, pa pulētām kā glāze zālēm, kuras biju�as spo�as kā elles.

���� Nu ko jūs meklējāt tur, �tā vazādamies? � prasa Ingus un izskatās pavisam nikns par tādiem Driķī�a stāstiem.

���� Tak tos pa�us velna bērnus, � atteica Driķītis smiedamies.

Annelei, notālēm klausoties, nodreb sirds par tādu pārdro�ību, bet Driķītis ir izdarījis vēl lielākus darbus.

Citreiz viņ� atkal ejot ar Soņu vai Ma�u uz slepenu satik�anos ar tādiem �velna bērniem� vai nesot no vieniem pie otriem, turp un atpakaļ, rakstītas grāmatas; tad viņam da�reiz nākoties kāpt pa striķa trepēm gar baltiem namiem pie logiem un balkoniem, kas karājoties pie mūriem kā balo�u būri. Un tas viņam viss kā nekas.

Un citreiz viņam jāsargājot, lai neuznākot sve�i ļaudis tai vietai, kur viņa kungu bērni padzīvo ar �velna bērniem�. Vai arī lai neuz�nākot pats firsts, kas vēl briesmīgāk. Tad viņ�, zīmes dodams, ar rīkli un mēli izpark�ķinot kā stārks, izkūkojot kā dzeguze vai arī iz�klabinot kā vēja dzirnavas, kā tik vien grib. Reiz vecais firsts pats nākot dzenāt pēdas sniegā, bet, kad atnākot, tad tur vairāk nekā neredzot, kā no vienas vietas tur sviedies svaigajā sniegā �anis: drīz aiz muguras izplestām rokām, drīz uz mutes ar deguna un pieres iedo�bumu sniegā, drīz uz sāniem ar garajām ūsām kā runcis. Un vairāk nekādu pēdu un nekā, tā ka firsts nospļaujoties vien, atmetot ar roku un ejot projām.

Tā Driķītis ar saviem garajiem stāstiem apspieda Aņu pavisam, un tā staigāja nikna un nebij vairs salabināma. Bet ar laiku tā atkal tā lēnām uzpeldēja virspusē, jo viņai, pa mui�u maisoties, katru dienu pienāca kas jauns klāt, ko pastāstīt, bet Driķītim tik ir bij kā tas, kas jau sen noticis. Un vai nu glu�i tāpēc, bet bij jau dzirdēts vien- otru reizi izmests vārds, ka Driķī�am Avotos vairs nepatīkot.

Un kādu dienu stāvēja pagalmā aizjūgts zirgs un meita nesa Dri�ķī�a kastes un somas, siksnām aizsiksnotas un spo�ām pogām apsis�tas. Un tad iznāca Driķītis pats garā, melnā mētelī un pelēkā plat�malē kā kungs. Viņ� aizbrauca. Citi teica: apnicis esot arvien ēst ceptu gaļu ar olu kulteni, braucot, kur smalkāki galdi. Aņus teica: esot �e diezgan izmelsies un ejot nu citu pasauli piepūst ar saviem niekiem un blēņām.

Annele nu varēja atkal skraidīt pa visām tām vietām, kurās bij valdījis Driķītis. Viss bij kā senāk. Kambarī tā pati viena gulta,

galds pie loga, kaktā tik�ķēja pulkstenis, grīda balti izmēzta, kā kad gaidītu Driķī�a sarkano rīta kurpju; tikai ne vēsts no visa tā, ko Driķītis da�ādos lai�kos bij iznesis no kambara kā no noslēpumainas klēts. Diez vai �ito brīnumu trūka vai trūka pa�a Driķī�a? Kaut kā trūka, un par kaut ko Annelei kļuva skumji.

Avoti spīd un laistās. Katrs logs dabūja vai nēsi ūdens. Ūdens un smiltis arī nav taupītas pie galdiem un kambaru grīdas, tie �ūst kā krīts. Luze un Karlīne tekā kā skudras. Viena par otru �aklāka, viena par otru klausīgāka. Kura tik vairāk un ātrāk var ko padarīt. Viņas nerūc un nebaras ne savā starpā, ne ar citiem, neviens viņas nedzen un nerīko, viņas rit pa�as kā uzvilkti vilciņi. Tādas brīni�ķas meitas!

Kas tas var būt? Vai rīt kādi svētki? Lieldienas? Nē, lieldienas, saka, bū�ot tuvu Jurģiem. Un Jurģu vēl nav. Ērk�ķu ogulājiem tikai vēl mazi, mazi, zaļi pumpuriņi. Kad viss zaļ�, tad tik būs Jurģi.

Jo Annele gribētu zināt, kas būs rīt, jo lielās meitas to nesaka.

Kad viss tīrs un spodrs, bet vakars vēl gabalā, meitas citu darbu starpā kopā vien līp. �Mīļā māsiņ!� un �mīļā māsiņ!�.

Lai gan Luze ir pirmo gadu par meitu, viņa ir daudz bagātāka nekā Karlīne. Viņas lāde ir pilna mantu, bet Karlīnei pavisam nav lādes; viss, kas ir, glabājas tādā brūnā zaldātu kastītē. Luzei ir gā�dīga māte un krietni radi, bet Karlīne ir bārene.

Karlīne grib zināt, kādu lakatu rīt sies Luze. Un Luze nemaz ne�var izdomāt, kur� no viņas piecām zīdainem būtu rītdienai vispie�mērotākais.

Ja sietu varavīksnaino, būtu varbūt labāk derējis siet brūno, ja sietu brūno, būtu varbūt atkal labāk bijis dzeltenais! � Nē, sies tad jau labāk balto. Lai gan vēl ir gavēņa laiks, tomēr tas Luzei piestāv par visiem labāk.

Kad Karlīne to dzird, viņa �ēlojas:

���� Vai, māsiņ mīļā, kad tu ar savu balto zīdes, tad jau es tik aiz tevis pa gabalu! Kur tad lai es tev lienu klāt kā �igāniete no Krūmu mui�as, ja tu ar savu balto zīdes! Tad jau man jākaunas � vai zemē iek�ā.

Nē, nē! Karlīnei lai nav jākaunas! To Luze negrib pielaist ne miņā. Viņai tak lakatu diezgan. Lai Karlīne izmeklējas, kāds tai pa�tīk. Lai ņem vai to pa�u balto, viņa to dos ar mīļu, mīļu sirdi.

���� Ak, mīļā māsiņ, es nekad nebūtu domājusi, ka tu tik laba!

Karlīne nomutē Lu�i skaļi, skaļi uz abiem vaigiem, un abas, rokās

saķēru�ās, aizskrien uz klēti izmeklēt rītam lakatus.

Priecīga kā putns Annele ielai�as pie mātes:

���� Māt, zini ko, māt, zini ko? Luze un Karlīne nu ir māsas!

Māte neatbild neko. Viņa cilā un saliek svētdienas drēbes un

kaut ko klusi skaita. Tas velkas tik gausi, gausi. Annele redz, ka atbildes patlaban nedabūs un laiks būs par velti notērēts. Jāpaska�tās, ko dara citi ļaudis.

Katrā kaktā un katrā kalpu klētī notiek kas savāds, bet ar visiem kopā tomēr kas līdzīgs. Mē�, tīrī, po� ne tikai iek�ā, bet arī ārā. Kaminskene, uz ķeblī�a pakāpusies, ar garu slotu izkārnī pat savu pa�obeli no pērnajiem tīmekļa audumiem un putnu sanesumiem. Un neviens par to nebrīnās. Tikai Aņus rūc, bet tas jau nevarētu zīmē�ties uz Kaminskeni. Vislielākai mēslu kaudzei vajagot visgarāko sekumu! Kaminskene jau nu ir gan garākā sieva Avotos, bet Aņus jau arī nav no īsajām. Tomēr labi gan, ka Kaminskene nav dzirdē�jusi �ādu Aņus runā�anu.

Ja Kaminskene pa savu klēti, tad Aņus pa sētsvidu ar visu savu guļvietu. Spilveni un segas izsvaidīti pa vabām. Aņus kuj tos ar ve�lējamo vāli, ka putekļi jūk � biezi kā rudens migla. Pa�ai Aņui no tiem nemitīgi jā�ķavā, tā ka kaļķitis ne domiņu nevar noturēties lūpu kaktā.

Kā Ingus iet Aņui garām, viņam tūlīt niez mēle:

���� Tā, tā, nu Aņus kuļ metienu! Tādu sutu tās panckas laikam nav no pasaules radī�anas pieredzēju�as?

�Nu būs atkal bār�anās uz līdzenas vietas,� baidās Annele.

Bet nekā. Aņus tikai paviebjas tā drusku un nosaka:

���� Bērnam bērna valoda!

Par tādu teik�anu nu gan Ingus zvēros! Nu gan �is Aņu vai mil�tos samals!

Nekā! Arī Ingus tik pa�ķielē drusku, paviebjas un ieiet istabā.

���� Kur meitas? � Ingus sauc. � Saimnieks vēlējis mest svēt�vakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti un pie miera. Nu, un kā ir? Vai ūdens sasildīts, vai dvieļi un krekli sagatavoti?

���� Ir, viss ir! � Karlīne atrotītām piedurknēm un baltā linu priek�autā izskrien kukņā un no kūpo�ā katla salej spaiņos ūdeni, tad atkal pie Ingus, kas stāv platkājus istabas vidū un gaida.

���� Se, un taisies, ka tiec!

Uzmet tam uz pleca smalku, baltu, mīksti novangalētu kreklu.

Ingus neko. Lai met vien uz pleca! Pastāv brītiņu tāpat, tīksmīgi smaidīdams, tad metas laukā kā vēj�, un, lūk, jau redz viņu skrienam pār pagalmu ar savu kūpo�o spaini, ka �ļakatas vien lec. Aiz viņa lēnām aiziet arī citi vīri, kā pēdējais Jurī�a vecaistēvs, tenterēdams sīkiem solī�iem ar savu mazo ūdeņa spainīti.

Meitas atkal pie darba. Pār gultām viscaur pārklāti balti palagi, uz kuriem kaltējas izvangalētas, viegli miltiem apveltas mīklas pla- das. Kad diezgan sausas, tad liek uz tīra galda, sadala slejās, kuras saliek vienu uz otras, un tad ar asu nazi kā kapādamas grie� �tār�piņus�. Jo ātrāk sit nazis, jo smalkāki �tārpiņi�, jo �iglāka un izvei�cīgāka meita. Tik-tik, tik-tik, tik-tik-tik! Tas iet ātrāk, nekā jaunais gailis uzlasa graudus.

Pienāk Anneles mate un atlai� meitas uz kopu, lai neiznākot par vēlu. Viņa nobeig�ot, cik te vēl darāms.

Nu ir Anneles reize. Viņa vairs nevar nociesties, lai gan cikkārt �odien ar savu jautājumu atraidīta. Māte tak kaut ko pateiks.

���� Vai rīt būs lieldienas?

Annele gan skaidri zina, ka lieldienas rīt nebūs, bet viņa neprot citādi pajautāt.

���� Nē, bērns, � māte atsaka mīļi, � rīt mēs iesim pie dieva galda.

���� Pie dieva galda! � Annelei aizraujas kaklā izsauciens. Un tik pēc brī�a viņa attopjas izmantot mātes labo prātu uz atbildē�anu:

���� Kur?

���� Baznīcā!

Annele pietvīkst līdz matu galiem.

���� Vai mani arī ņems līdz?

���� Ej nu, ej, muļķīte! � māte atsaka smaidīdama.

Annele zina. Ja atsaka, ka muļķīte, tad ir velti vairāk jautāt un lūgt, tad nekas neiznāks.

Tik-tik! Tik-tik-tik-tik-tik! � sit mātes nazis, un darbs viņai plok un �ķiras zem rokām vairāk, nekā divas meitas spēj padarīt, bet tad lai viņai neviens nenāk ar jautājumiem. Annele domā.

Dieva galds. Ak tu brīni�ķīga lieta! Tad tādēļ visi tā taisās un po�as un ir tik mīļi un labi, tik spīdīgi kā saulītes. Redz, ko lielie ļaudis var! Viņi ies dro�i baznīcā, uz to svēto vietu aiz tiem baltajiem treliņiem, kur uz purpura segas stāv zelta trauki, pārklāti zelt- bārkstainiem dvieļiem. Abās pusēs mirdz sveces, bet vidū skatās Pestītājs un gaida izplestām rokām lielos ļaudis. Jā, tur ir dieva galds! To Annele ir redzējusi, kad māte to viņvasar ieveda parādīt baz�nīcu.

Annele apiet dārzu. Brūnganie, sīkie pumpuri it kā �odien pa�liku�i resnāki. Annele paglāsta da�us zarus, patausta vienu, otru. � Vai jūs ar zināt, kas būs rīt? � viņa jautā. Un �ie arī � it kā sa�zinoties ar Anneli: � Zinām, zinām!

Citrons sēd durvju priek�ā. Arī viņam labi. Neviens to �odien nav trencis ar rupju �sē!�.

���� Vai tu arī zini, kas būs rīt? � Annele apkampj Citrona pin�kaino galvu.

���� Ja-ū! � Citrons atkaucas pus�āvus, �okļus me�ģīdams un purnu gar Anneles plecu glaimīgi slaucīdams. � Zinu, zinu! Es visu zinu!

Bet nu nāk pirts ļaudis � un jāskrien tie skaļi apriet. Ko �ie skrej tā dīvaini, pusteciņus, bolīdamies ar savām sarkanajām galvām un basajām, sarkanajām kājām!

Jauks, kluss un mīlīgs ir �is vakars. Smieklu viņā nav, bet tāda svēta un liela gaidī�ana.

Kad viri no pirts māja, iet sievas un bērni, un visa māja tad ir tīra līdz pēdējai vīlītei.

Smags, salds miers zilo no me�a un no rūsganām, tikko sniega segu nometu�ām pļavām.

Svētrīts atnāk vēl klusāks, vēl neparastāks. Liekas, ka visi ļaudis ietu uz pirkstgaliem. Un pat no runā�anas izvairītos. Pavardi auksti, jo �orīt brokastu nevāra. Kad noskaita pātarus, garus, garus, ar visiem galvas gabaliem, kur vēl visi sēd parastajās drēbēs, mājas ļaudis pazūd pa saviem kaktiem un klētīm un po�as uz baznīcu. Tad atkal visi salasās lielajā istabā un kaut ko klusi gaida. Iznāk tēvmā- miņa, un nu sākas tā savādākā lieta visā rītā. Visi noskūpsta papriek� tēvmāmiņai roku, tad saskūpstās savā starpā: sievie�i ar sievie�iem, vīri ar sievām; jaunie skūpsta rokas visiem vecākiem ļaudīm, arī Aņui un Kaminskenei. Viss tas notiek bez vārda runā�anas. Sievietes slauka asaras, pat �ņukst. Kaminskene tā raud, ka viņai pāra reizes dziļi jāatelso. Viņai , tāpat kā citām vecām sievām, pāpierē* raibs zīda lakats ap kruzuļu aubi* un pār to atkal cits � melns zīds, sa�rauts tūteniski* pāri acīm. Viņas galva izskatās kupla kā kartupeļu grozs. Visapkārt �vīkst drēbes, mīņājas smagie svētdienas apavi. Tad visi iziet tāpat klusi pa durvīm pa vienam vai pāros. Kar�līne iet ar Lu�i, bet otrā pusē tai iet Ingus. Un Karlīnei ir galvā Luzes baltais lakats, jo viņas jau abas mīļas kā māsas.

Nu ir brīvībā! Visi lielie prom! Var darīt, ko grib, var iet, kurp grib. Zēnu bērni, pakampu�i savu rīta maizi, aizdiedz, iekam vēl ciema krustmāte, kura atnākusi vārīt pusdienu un pieskatīt māju, spēj tiem piesacīt, lai ņemot grāmatu un pa dievvārdu laiku lai uz�vedoties rātni un godīgi. Kur �ie būs rātni! Skrien tik savas svētdie�nas grāmatas skaitīt! Gan pārnāks uz pusdienu sabristām kājām, pūpolzariem vai veselu klēpi un pilnām ķe�ām jaunmauktu kārkla svilpju.

Bet ko darīs Annele?

Ciema krustmāte iziet rīkoties pa āru, apskatīt kūtis un klētis. Pusdienu gatavot vēl par agru. Pusdienai tēvmāmiņa jau ir nolikusi sieku �tārpiņu� un bļodu sagrieztas gaļas, jo pusdienas mielasts �o�dien ir visiem kopīgs.

Annele ir viena pa iek�u. Mājas tādas kā vēl nekad. Var izdzīvo�ties ar paijām, izrunāties visvisādās mēlēs, izdziedāties svētdienas un nieku dziesmas. Nav neviena, kas teiktu: ko tā meitene! Neviena, no kura būtu jāraujas vai jāklusinās. Kad Annelei pietrūkst dziesmu, viņa dzird, ka urdz kur vēl cits runātājs. Lielais pulkstenis kambarī tūkst nemitīgi kā uzticams sargs: es esmu te, es esmu te! Bet sienas, snaudelīgi klusas, liekas sakām: mums viena alga. Mēs ar visu ar mieru.

Izdzirdot pulksteni, Annelei iemirdzas acis: mēs divi dzīvie! Nu būs runā�ana! Un tūliņ arī dodas pie otrā dzīvā.

Bet dziļi, dziļi pukst pulksteņa sirds. Neaizskarama un nepie- ietama, vai ir kāds mājā vai nav.

Bet vai glu�i tā būs, ka nevarēs tai pietikt? Annele aizlien kastei aiz muguras, izskrāpējas ar nadziņu gar sienām, izurbjas pa atslēgas caurumu: velti! Nekas nekustas, nekas neatdarās! Ja uzkāpj uz krēsla, var tikai apglaudīt pukstētāja apaļo ģīmi. Tas ir gluds un auksts. Ap viņa mēne�ainām apmalām stāv stundas, kuras Annele jau prot skaitīt. Trīs reizes viņa apvada tām apkārt pirkstu, ikkatrai vaicādama: vai tu tā esi? Un pulkstenis uz visu atbild: tuk, tuk! Vairāk viņam nav ko sacīt, un tā ir drīz ar viņu visas runas izru�nātas.

Kambarī baltā smilts un zaļais skuju kapājums vēl svaigi un ne�aizskarti. Kādu laiku te Annelei darbs. Viņa nopūlas nomīdīt to līdz pa�iem kaktiņiem tikpat plakanu kā istabas klons. Tas viņai arī pēc krietnas pastrādā�anas puslīdz izdodas. Bet tad tai uzreiz iekrīt prātā, ka jāiet ta�u steig�us vien pie dieva galda. Lielie jau būs baznīcā.

Jāģērbjas steig�us, steig�us. Un Annele nu sanes drānas no visu- visādām klētīm. Lielā vecmātes tiptene, mātes jaka, mutes dvielis, kāda raiba, nomesta prievīte � visas labas lietas. Tipteni apaļiski, dvieli pāri, un no mātes jakas ar prievīti apkārt iznāk tāds priecīgs paltraks, vai īsti me�ā braucams. Kad nu pārģērbta un pātari no�skaitīti, jāsāk atvadīties. Annele noskūpsta vispirms tēvmāmu (lielo pulksteni), tad tēvu un māti (abus lielos galdus) un tad pa visiem kaktiem saimes ļaudis, kur viņu ir biezs. Tad iziet svarīgiem soļiem laukā. Kad iziet laukā, jāpameklē ceļ�.

Tas jau turpat pa kājām. Bet kur tad būs Anneles baznīca? Ilgi meklē un nevar nekur tādas atrast.

Viens ērk�ķogu krūms aizvēnī jau zaļ�. Gandrīz zaļ�! Kur tas varēja rasties? Kā varēja viens atmosties, kad citi visapkārt vēl guļ?

Vai tas nav tāpēc, ka tas nav vis nekāds krūms, bet ir baznīca? Jā, te ir baznīca! Tikai vēl jāiztaisa un jāsapu�ķo. � Annele nu sa�stāda krēslus, sakarina lukturus, nosprau� treliņus, noliek baltu akmens galdu. Un pa�ā vidū stāvēs Pestītājs izplestām rokām. Jā, tur jau viņ� ir! Viņa zilās, mirdzo�ās acis skatās taisni �urp.

���� Annele, tu vēl neesi labi uzposusi dieva galdu.

���� Kā tad vēl vajaga?

���� Nu, vai tu neredzi?

Jā, Annele redz gan. Zelta segas nav. Kur ņemt dieva galdam zelta segu?

Kur ņemt zelta segu? Annele skumst.

���� Se, Annele!

Saule uzpeld piepe�i no dziļas mākoņu plaisas, saule uzmet An�nelei uz rokām zelta segu. Ritina to ēnām virsū, pāri Anneles rokām, pāri viņas baznīcai, pāri pagalmam, iesvie� to laukos, apsitina to ap tālajiem pauguriem, izklāj to pār vēl tālākajiem zilajiem me�iem. Ai, nu! Kāds bezgalīgi pla�s ir tagad dieva galds! Vispāri noklāts lielo zelta segu! Viņa ritinās margodama no vienas debess malas līdz otrai. Un kas tā te nu par baznīcu! Annelei nu ir cita baznīca � zilām debesu sienām. Ies pie lielā dieva galda! Annele var sērst pie viņa visās malās. Viņai vajaga tagad būt visur klāt, kur tas zeltaini margo, kur nozudu�as ēnas. Un, tā kā smagās baznīcas drānas kavē, viņa norauj tās vienu gabalu pēc otra un aizlai�as ar sauli, ka gai�ie mati plivinās kā palaista linu kodeļa.

Bet kur palika laiks? Jaukais priek�pusdienas laiks! Laiks jau ir aizgājis, kā smilts izbirst caur pirkstiem. Viņi nāk! � skaļi iesaucas Citrons, kas visu laiku tupējis aiz kalna uz baznīcas ceļa un gaidījis Karlīni, savu barotāju.

Viņi jau nāk! Citrons skaļi taurē, lēkdams un riņķus diegdams ap pirmo pāri, kas jau atgrie�as no baznīcas. Tie ir Ingus ar Kar�līni. � Ēst! Man gribas ēst, meitēn! Vai sūkalu zupa gatava? Vai smil�u pīrāgi izcepti? � kliedz Ingus jocīgi skaļā balsī, ieraudzījis Anneli. Un garām ir, cepuri pakausī atmetis. � Se, meitēn, kuku�lis! � Karlīne iemet Annelei klēpī pu�ķīti pirmo palegzdī�u, bet pa�visam sa�ņaudzītu un saņurcītu. Arī viņa ir garām. Baltais zīda la�kats tai nokritis uz pleciem. Tik ātra viņa, jautra un pietvīkusi! Bet Luze, kas nāk gabaliņu aiz viņas, nepavisam. Luzei nav labs prāts. �Viņai �ēl, ka devusi Karlīnei balto lakatu,� Annelei jādomā, un tai paliek pavisam skumji. Redz jau: nav vairs māsas Luze ar Karlīni!

Bet tagad Annelei iekrīt prātā smagi kā akmens pa�as grēki. Kur drānas? Viņa pietvīkst kā biete. Ja nu pārnāks māte un redzēs visus nedarbus, tad bāriens kā lietus. Steig�us jāmetas iznīcināt visas pē�das. Jāsameklē drānas, jānoslēpj, lai nebaras māte.

Tā ir arvien ar tiem lielajiem. Tikko viņi parādās, beigta visa brīni�ķā burvība.

Pēcpusdienā lielie ļaudis ir tādi pat kā arvien, un nevienam nav tik �ēl jaukā dievgalda svētrīta kā mazajai Annelei.

Svētdienu pēcpusdienās bie�i atnāk no apkārtējām mājām vīri Avotos ciemā. Viņi nesit kārtis, jo nav bezbēdīgi kā pui�i. Viņi ne�iet apstaigāt Avotu laukus, apskatīties zirgus un ēkas, kā to dara ciemā atbrauku�ie saimnieki, jo viņiem pa�iem nav ne zirgu, ne lauku; viņi ir vīri citās mājās, tāpat kā Anneles tēvs ir vīrs Avotos. Pie tēva viņi arī atnāk uz runā�anu.

Annelei patīk skatīties, kādi tie vīri un kā viņi runā. Ģel�u Mi�ķelis ir mazs, sīks vīriņ� rūtainās biksēs un gai�pelēkos zetora* svārkos, kurus sakās esam �ā brūtgānā svārkus. Ienākot istabā, kaut kāds pārgalvis viņam palaikam sauc pretī: �Nu, Miķeli, sasējas, sa�sējas, sīruļi jau zied!� Uz to Miķelis atbild: �Are nu, pagāni tādi, pateisat dievam, ka jums mēle lokana!� Un vairāk viņ� neņem ļaunā. Apradis ar to, ka viņu jau zobo no pui�a dienām, ka tas nevar izru�nāt da�as skaņas un reiz citus pui�us rītā modinājis, lai �saseļas, ka zied jau sīruļi�. Miķelis liels runātājs nav, bet par to tas klausās acīm, ausīm un paplestu muti. Un katrreiz, lai kur� beidzis runāt, apstiprina: �Nu kā tad, jā! Es jau ar tā saku.� Un bāli zilās acis viņam spīd un iesārtie vaigu gali laistās � tā viņam patīk katrs runātājs.

Rudmetu Vilis ir atkal tik karsts un nikns kā �virksto�s kadiķis. Lai kur kāds runā, viņ� tūdaļ pretī ar savu, arvien draudēdams nez kam. Viņ� staigā, svīzdams biezos adītos kamzoļos, sarkano bārdu pacēlis un �ad tad kuplos, sprogainos matus ecēdams. Tad lai neviens viņam pa kājām nenāk!

Vīri runā par sve�ām, tālām zemēm, par kariem un mieriem, par firstiem un ķēniņiem, par kungiem un kalpiem. Bet par visu vairāk viņi runā par zemi. Kā avoti strautā un strauti upē, tā visas viņu valodas beidzot satek vienā runā � un tā ir par zemi. Visu runu vidū ir Anneles tēvs. Kad viņ� runā, citi vīri vērīgi klausās un pat Rudmetu Vilis nekrīt starpā. Tēvs visvairāk stāv istabas vidū un citi tam ap�kārt. Kas karstāki un jaunāki, tie stāv, kas vecāki un vēsāki, sēd.

Daudz, daudz reizes Annele ir dzirdējusi runājam par zemi, kamēr ir izpratusi, ka vīriem zemes vajaga un ka zeme ir tāda lieta, kas visnotaļ jāmeklē. Pui�i neko daudz par zemi neiztaisa. Ingus saka: � Kas man tā jūsu zeme. . . Man viena galva, viena bēda.

Bet tēvs �am tad atbild: � Būs sieva un bērni, bēdāsi mūsu bēdu.

���� Nav taisnības pasaulē, nav, � sirdās Rudmetu Vilis. � Ja būtu taisnība, būtu arī katram savs zemes stūris. Bet tagad � tam ir un man nav. Kāpēc nav man?

���� Nu kā tad, jā! Es ar tā saku, � tūdaļ piesteidzas Miķelis.

���� Taisnībai vajaga būt pasaulē. Viņa tikai jāmeklē, � sprie� Zangus, Jurī�a tēvs.

Bet Rudmetu Vilis pārcērt:

���� Ar rungu rokā viņa jāmeklē! No kā spīd mui�as? No kā spīd kungi? Vai ne no mūsu sviedriem, ko? Kas dos nabagam taisnību, ja pats to nemeklēs? Un es tik saku, ka ar rungu.

Rudmetu Vilis �audās kā skala ogle, vicināta tumsā, bet Anneles tēvs saka rāmi:

���� Vai pumpurs uzziedēs, ja tu viņu atplēsīsi ar varu, priek�laikā? Vai tu vari piespiest, lai tīrums dod rudzus pļaut pa Jurģiem? Visam ir savs laiks. Es tik tev saku: vienreiz taisnība nāks un zeme būs.

���� Nu jā, kā tad. Es jau ar tā saku, � Miķelis priecīgi piekrīt. Un Rudmetu Vilis arī no�ņaukā un ir rāms.

Tā viņi runā. Arvien nomierinādamies no Anneles tēva vārdiem, bet citu svētdien sāk atkal par jaunu. Līdz Annele skaidri zina: zemi meklēt ir taisnību meklēt.

Un kādu rītu viņa uzmostas ar to karsto gribē�anu: �odien no visiem steidzamiem darbiem steidzamākais ir � atrast zemi un to apstrādāt.

Bet izstaigājusi laukā visas malas: nekur uziet tādas zemes, kā vajag. Nav brīnums, ka arī vīri to nav atradu�i. Tā ir grūta lieta. Būs jāiet tālu, tālu. Jāiet pamatīgi meklēt. Bet papriek� tad krietni jāsapo�as.

Un Annele dodas istabā, kur mātes lāpāmā kurvī ir �is un tas lietojams. Iznāk ir priek�autam, ir plecu seģenei, ir galvas aptinu- miem. Bet taisnais ceļ� uz āru viņai uzreiz sajūk, kad tā pamet acis uz logu. Tur patlaban meitas Karlīne �ķetina pelēku linu dziju. Uz tā pa�a loga ir Jurī�a vectēva lielās acaines raga rāmjos. Kad vectēvs nevar ko saredzēt vai sameklēt, viņ� arvien uzkabina acaines uz deguna un tad tūlīt redz. Nu Annele arī zina: kā uzliks acaines, ieraudzīs zemi. Dro�a lieta.

Bet ko teiks Karlīne? � Nu, tad jau dzirdēs.

Annele pielien klusu logam.

���� Vai to var ņemt? � viņa paceļ mazliet pirkstu pret acainēm.

���� Vai turas pretī? � Karlīne atjautā. � Nu paraugi, vai var ņemt!

Vai tad nevar? Annele domā un �aubās, un izstiepj roku ar stipru apņem�anos: � Es ņem�u.

���� Ja vari paņemt, ņem!

Un Annele ne tikvien paņem, bet uzliek acaines uz pa�a degun�gala, un Karlīne ne tikvien nekā par to nesaka, bet palīdz vēl Annelei aptīt ap abām ausīm tureļu saitītes. Tikai smej tā, ka arī Annelei jāsmej.

Ja, kad nu ar acainem iziet sētsvidu, tad nav necik ilgi jamekle � jau zeme rokā.

Un viņa guļ tik jaukā, noslēptā vietā, ka neviens cits, izņemot Anneli, to ne redz, ne dzird.

Vajag tik izlīst uz vēdera augstai dēļu sētai pa apak�u � un tad var strādāt vaiga sviedros.

Zeme, kuru Annele laimīgi atradusi, ir apaļa, uzvelvēta kā maizes kukulis, un visapkārt tai kā me�s kupli, lieli laksti, bet viņā pa�ā ir vārgi, rūsgani stādiņi ar nedaudz sīkām lapiņām.

To Annelei nevajaga. Viņa nolasa tos pa vienam un noliek starp lakstiem.

Tad tā ņemas zemi apkopt. Uzar, uzecē, izvago birzēs un ar gudru ziņu apgādā visus, kam nav zemes. Jurī�tēvam iestāda kartupeļus, Ģel�u Miķelim iesēj mie�us, Rudmetu Vilim rudzus � kā lielam lauku pļāvējam. Bet savas pa�as tēvam sagatavo visu lielāko gabalu kvie�u sējai. Un, tā apstrādājot un pastarpām laukus aptekot, vai nav jau sazēlu�i, un, kur nav, atkal no jauna pārsējot, ir jānomet visas ceļa segas, un pat acaines, zemi atradu�as un tā savu uzdevumu izpildīju�as, aizslīdēju�as nez kur un izzudu�as no prāta.

Nez ko Annele nebūtu visu paspējusi izaudzināt, kad pa�ā lie�lajā darba jaukumā to nebūtu nobiedējis nejauks bļāviens, kas dār�dēja kā pērkons no aug�as. Kad viņa paskatījās, tad turpat virs gal�vas, pārkāru�ās pār dēļu sētu, kratījās Kaminskenes pelēkā galvas lakata bārkstis un zem tām �audījās melnās, niknās acis. Un tā viņa kliedza:

� Mana dobe, mana dobe! Ļautiņi mīļie, skatieties, ko man dara! Vai tie ir cilvēki, kas tā palai� savu bērnu! Un vai tas ir bērns? Tas

ir me�a lops! Kas no tā iznāks! Tas negriezīs ceļu ne dievam, ne cil�vēkiem. . . Bet es necietī�u! Lai man atlīdzina! Lai man samaksā līdz pēdējai kapeikai. . .

Annele redz, ka ir pats pēdējais laiks pamest savus tīrumus un bēgt. Un viņa bēg skaļi puksto�u sirdi caur lakstiem un nātrēm. Bet kur izbēgt? Pasaule saraujas �aura, savelkas �okurā, līdz beidzot vairāk nekā nav kā viena sodo�a roka. Un tā ir Anneles mātes roka. Tuvu, tuvu, ak, par daudz tuvu! Un �īs dienas lielais, jaukais darbs nobeidzas un izjūk dziļā un garā elso�anā.

Visu pēcpusdienu Annele ir skumja, skumja. Viņa aiziet labāk pie priedēm me�malā, pie neaizmirstelēm purva grāvī nekā pie cil�vēkiem. Neaizmirsteles un priedes drīkst ziedēt un augt, drīkst darīt, kas tām tīk, bet Annelei ir bijis svēti jānosolās: nekad vairs tā ne�darīt, kā darījusi �odien. Un, lai �o solījumu neaizmirstu, viņa bij dabūjusi pērienu.

Par pērienu nekas. Tas pārgāja viegli, ievērojot veiksmīgu mus�kuļu ievilk�anu sodāmā vietā. Bet, kas nejauki sāpēja, tā bij tā zīme starp diviem laikiem un divām sapra�anām.

Ar kādu saldu prieku Annele bij izgājusi meklēt zemi un taisnību, un tagad izrādījās, ka taisnība un zeme abas piederēja niknajai Ka- minskenei.

Kad elsas jau sen bij pāri, Karlīne, gadījusies garām iedama, pa�kratīja Annelei ar pirkstu:

� Nu, pielūko, ka es nebūtu pievāku�i tās vecātēva acaines, tad tu būtu dabūjusi vēl pavisam citus piparus!

Annele neprata uz to atbildēt neviena vārda. Tā runāja Karlīne, kura tak �orīt bij tāds draugs un sabiedrotais, pati palīdzēja uzlikt acaines un pati tik sirsnīgi un jauki smējās?

�igāni

�orīt pamostoties Annelei pirmās domas ir: �igāni. Vai redzēs tos �odien vai ne, un, kad redzēs, kādi gan tie izskatīsies?

Vakar ganu Jancis stāstīja: �igānu kalnā esot sabrauku�as �etras kulbas no rīta un �etras vēl atbrauku�as pēc pusdienas. Mātītes aiz�gāju�as mangot uz Zaļenieku pusi. Tēviņi ar zirgiem slamstoties pa lauku. Pret vakaru atbraukusi mui�a �igānus skatīties. Kontese* uzņēmusi uz papīra plikus �igānu bērnus. Par �īm jaunām ziņām ir daudz, ko domāt.

�igānu kalns. To Annele pazīst labi. Tas ir sauss uzkalniņ� lan- kas* malā, me�a piekājē, tik biezi noaudzis jaunām, kuplām priedītēm, ka pret vēju stāv kā mūris. Bet saule, ap debesi riņķodama, liekas, pa �igānu kalnu vien dzīvo. Vai rīts, pēcpusdiena vai vakars, �igānu kalnā arvien saule.

Bet mātītes un tēviņi! Kādi tie gan bij? Vai viņi lēca uz divām kājām kā zvirbuļi? Un vai viņiem spārni arī ir? Mātītes un tēviņi! Nudien jocīgi!

Tad: mui�a atbraukusi skatīties, un kuntese uzņēmusi �igānbēr- nus uz papīra?

Vai tad mui�a pati var sēsties uz kulbas un atbraukt, un vai tad �igānbērni ir tik viegli kā spalvas, ka viņus var uzņemt uz papīra?

Par visām �īm lietām būtu jāprasa mātei. Un, tā kā Annele ir da�būjusi pa�laik no kādas ciemenes, kas atbraukusi pie vecāsmātes, svaigu kvie�u kara�u, kas pavasarī ir tik reta un neredzēta manta, un to līdz vakaram, kamēr pārnāks māte, lecināt pa rokām neiekostu iznāk par daudz ilgi, tad viņai ir divkār�s prieks aizskriet pie mātes uz lauku, kur tā ir līdz ar meitām pie mēslu ārdī�anas.

Par kara�u papriecājās ir māte, ir lielās meitas, bet atsakās kaut ko no tās baudīt, novēlēdamas to Annelei vienai pa�ai.

Nu Annele varētu tūliņ par �igāniem jautāt, kas tai visvairāk deg uz mēles, bet kā nu prasīs par tiem tēviņiem un mātītēm un mui�as brauk�anu uz �igānu kalnu, kad turpat ierauga Karlīnes zobgalīgās acis? Tūliņ mēlei aiz�aujas priek�ā: nē, nebūs labi. Karlīne smiesies, un tad būs jākaunas. Vajadzēs labāk pa�ai izdomāt, kā tas īsti ir ar tām mātītēm. Varbūt jau viņas būs kad redzētas.

Un viņa pavelk māti aiz svārkiem un klusi jautā:

���� Māt, vai es �igānus jau esu redzējusi?

���� �igānus? � brīnās māte. � Nē, nevar vis būt. Kaltiņos viņi nenāca, un Kamenēs tu vēl biji pārāk maza, lai ko noģistu. Nebūsi vis redzējusi.

Karlīne jau arī to runā�anu ir padzirdējusi un sauc jautri, savus sekumus kratīdama: � Ak tad tu kāro gan to augsto viesu? Nu, pa- gaid' tik! Rīt pat jau tie mums uzklups kā siseņu bars. Pasaki tik ve- caimātei, lai jauc cepienu maizes un vārī nē�a grāpi putras! Badi jau nāk nākdami.

���� Badi jau nāk nākdami? � Tā lieta ar �igāniem paliek arvien mīklaināka.

Tā nu Annele iet �orīt, par �igāniem domādama, lai nu gan kāre ar tiem iepazīties nav vairs tik karsta kā vakar.

Tagad vistuvākā lieta ir tā pati kara�a, kas, sataupīta no vakar�dienas, pa rokām glaudot, ir tapusi tik brūna un gluda kā nodrāzta paijiņa un būtu nu galīgi nobriedusi apē�anai.

Ilgāk vēl glabājot, tā varētu sapelēt vai sakalst, kā to Annele jau ir piedzīvojusi ar da�u labu gardumu, kas, neviļus redzēts vec�mātes vai mātes skapī, izdēdējis tādēļ, ka nav laikā atdots bērniem apē�anai. Tāpēc papriek� patērēs kara�u un tad redzēs, kā bus ar �igāniem.

Bet kur to patērēs? Istabā jau nu neparko. Tai vietai, kur patērēs kara�u rīta maizei, jābūt acīm tikpat gardai un tīkamai, cik mutei pati kara�a.

Kā Annele tā ar savu nodomu izskrien laukā, tā nāk, skaļi riedams un plēsdams, Citrons no lejas ceļa, pasvie� ziņu: � Vau, vau, sve�i ļaudis! � līdz mājas slieksnim un tad dodas atkal kā vēj� atpakaļ aizturēt visiem spēkiem nelūgtos viesus. Bet tas viņam neizdodas. Garām bozēm vicinādamas un lādēdamas, patlaban izkāpj no lejas trīs lielas sievas izplūdu�iem, ogļu melniem matiem, platiem, skran�dainiem lakatiem, pārkrūtis* sietiem spo�iem spaiņiem un bērnu uz vienas rokas, bet pie otras tāpat pa bērnam vai pa diviem. Sievas? Nē, nav sievas, tās ir mātītes! Annelei iz�aujas kā dzelons līdz kāju pirkstiem, un skrie�us tā dodas uz klēti. � �igāni, vecmāt, �igāni! � viņa iekliedz vaļējās klēts durvīs, kur vecmāmiņa rīkojas gar tīņiem. Tūliņ viņa iznāk laukā un, klēts durvis ātri noslēgdama, skubina Anneli skriet pakaļ �igānietēm, kas patlaban, ar Citronu kaudamās, pazūd jau namā.

���� Skrej, meit, skrej, tev �aklākas kājas, ka nenorauj kādu segu no gultām, dvieli vai kreklu neiegrū� savās ķe�ās!

�Tad tādi tie �igāni!� domā Annele, uztrauktu sirdi skriedama istabā.

Visas trīs sievas jau pa to starpu nosēdu�ās � viena uz sola pie galda, divas kā īstas vie�ņas vecās Aņus gultā � un sarunājas skaļā, nesaprotamā valodā.

Bērni �īkstēja un kāvās, bet viņas iztina no lakatiem vēl savus mazos knēveļus un glu�i kailus palaida tos klonā, kur tie rāpoja kā brūnas vaboles. Visas melni liesmainās acis skatījās uz Anneli, urb�damās kā ar īleniem. Sievas smējās savā starpā.

���� Ai, ai! Zelta matiņi, dimanta actiņas, ro�u vaidziņi: kontesīte kas kontesīte, � viena teica otrai, un, kamēr Annele skatījās kaktos nobijusies un izbrīnējusies, kur tā tāda kuntesīte, tā juta sevi piepe�i ap�ņaugtu: divi kaili �igānēni bij iekodu�ies viņas brun�os kā ērces un ar melnām, netīrām rokām rāvās pēc viņas nepatērētās kara�as, kas tai vēl gulēja rokā glu�i aizmirsusies.

���� Dod, zelta kuntesīte, dod nabaga �igāniņam! Dievs tev atdos simtukārt, � teica tā pati �igāniete.

Annele nu dzirdēja gan, ka viņa pati ir tā zelta kuntesīte, kurai jāatdod sava kara�a, un redzēja arī, ka to jau vairs neglābs.

Nost, nost!

Viņa gan dzina, gan sauca, gan mēģināja nokratīt mazās vabo�les, bet tad pieskrēja vēl tre�ais � lielākais �igānēns no mugurpuses, lika kā ar āmuru savu kulaku uz meitenes stilbu un izsita tai kāroto kukuli no rokām. Tas aizritēja pa klonu, kūleņodams kā ripa, un tam pakaļ brēkdami metās visi trīs �igānēni. Nolaistām rokām Annele bēdīgi noskatījās.

Abi mazie sakampa kara�u reizē. Bet tikko no tās paspēju�i katrs atraut pa gabalam, kad lielais, abus krietni saduņķējis*, izrāva tiem maizi no nagiem, iebedza* otrā kaktā, kur pāra acumirkļos kara�a bij notiesāta.

Mazie nu laida atkal vaļā savas taures. Bet vecās �igānietes gardi smējās, plauk�ķināja rokām un nebēdņiem uzsauca kaut ko glaimīgu savā valodā.

Annele ir mēma. Viņai �ēl kara�as un bail nekaunīgo sievu. Viņa ir kā cālēns starp krauklēniem, kurus vecās krauklenes vēl uzmudina plēst, cik vien jaudā. Tā ir sve�a, neizprotama pasaule, kas viņu ap�vaino, aizdod tai dusmas un īgnumu, bet viņa sako� zobus un cie� klusu.

Ienāk vecmāmiņa. Tūlīt visas �igānietes reizē sāk prasīt putru, pienu un maizi.

� Ejat sētsvidū, tur ir nolikta putra un maize, � vecmāmiņa īsi pasaka. Skaļā balsī �alodamas, gribīgās vie�ņas nu gā�as laukā un aplīp lielu putras bļodu uz mauriņa. Pa to starpu uznāk sētsvidū vēl citas �igānietes un krīt arī neaicinātas pie putras. Steidzīgi un badīgi tās sviestin svie� ēdienu mutē, pie tam ne acumirkli neapstādamas �alot savā skaldarīgajā* valodā. Drīz putras bļoda ir sausa, bet nu vēl nav dabūju�i �nabaga �igāniņi plikiem vēderiņiem�, jo papriek� ir paēdu�ās pa�as lielās �igānes. Vecmātei jānes vēl bļoda putras. Bet ar to nav gana. Nu vēl visas reizē sāk prasīt �dimanta galviņai�, �baltai rociņai�, �lielajai Avotu saimniecei, kas sē� savās mājās tik plata un liela kā lielmāte savā pilī�, � tai nu skaldarīgās vie�ņas uz�stāj, lai dod pienu, sviestu, miltus, putraimus, gaļu, kreklus viņu plik- vēderiņiem, brun�us un lakatus viņām pa�ām un spilvenus un segas viņu guļvietām. Par visu to viņas sola no dieva simtkārtīgu un tūksto��kārtīgu atdo�anu. Bet vecmāmiņa saka: nu ir gana. Un vairāk nekā. Lai nu iet prom. Bet �igānietes neiet. Vecmāmiņa turpina savas gai�tas no istabas uz aku, no akas uz laidaru, bet �igānietes tai visur pa�kaļ, un viņu mutes maļ kā sudmalas.

Kad viņām vairs pavisam neatbild, viņas paliek vēl jo negantas, domādamas, ka māja tuk�a no ļaudīm. Tikpat pārmērīgi, kā slavinā�ju�as, viņas sāk tagad lādēt un lamāt. Annelei sirds sāk trīcēt no bai�lēm � tā viņas lamā. Nekad viņa nav dzirdējusi sakām tādus negan�tus, skalderīgus vārdus un vēl uz mīļo, labo vecomāti, kuru visi cieni, visi mīl: �īdi, nabagi un sve�i ļaudis. Jo vecmāmiņa paliek klusāka, jo �igānietes brēc skaļāk, un, kad nu viņa pavēr�as uz klētspusi, �i�gānietes gā�as tai arī tur pakaļ, rokas pa gaisu svaidīdamas un no melnajām acīm dzirkstis �audīdamas. Annele nu nekā cita vairs ne-

domā, ka �igānietes grib nodarīt ļaunu vecmāmiņai, un iekliegdamās metas tām priek�ā:

���� Vai! Vecmāmiņ, vai! Kas glābs! Kas nu glābs?

Piepe�i notrink�ķēja logs un tai pa�ā brīdī arī atsprāga vaļā. Pa logu izlēca tēvocis Ansis vienā kreklā, basām kājām un izpūru�iem matiem, kā patlaban no gultas cēlies. Rokā viņam bij gara, balta pātaga. Lielās, zilās acis dusmās dzirkstīja, un bārdas gali plīvoja no uztraukuma.

���� Es jums gan rādī�u! � viņ� sauca. � Jūs nāksiet lamāt manu māti! Nu sargaties tikai!

Un pātaga �vīkstēja gaisā.

�igānietes acumirklī ieplēta mutes kā pārakmeņotas. Neviena nebij domājusi, ka mājā ir vīrietis un vēl pats saimnieks. Tad, skaļi iekliegdamās, viņas metās pie bērniem un, sakampu�as tos klēpī, deva kājām vaļu. Bet aiz viņām laidās Citrons, ne�ēlīgi riedams un papē�os klupdams, un tēvocis Ansis ar garo pātagu.

No �itāda jandāliņa Annele briesmīgi nobijās, ne mazāk arī no tēvo�a bardzības un it kā līdzvainīga aizskrēja aiz koka. Turpat arī bij nobēgusi viena no vēlāk pienāku�ām �igānietēm. Tikko tā re�dzēja, ka pagalms skaidrs, viņa pieskrēja putras bļodai, iegāza to savā skārda spainī, pa�audīja acis uz vienu, uz otru pusi un aizdrāza pretējā virzienā.

Krusttēvs atnāca no �igānu dzī�anas saīdzis un aizelsies.

���� Te tev nu bij par tavu labo sirdi! � viņ� teica vecmāmiņai. � Vai nu tie lamu vārdi tevi izmācīja, ka nevar vis pildīt tik nelie�tīgas mutes?

���� Vai tad nu tie lamu vārdi man pielips? � atteica vecmāmiņa.

���� Bet vai tad tie Avoti ir patiesi tāds neizsmeļams avots, ka viņi var visu pasauli paēdināt?

���� Dieva svētība, dēls, ir neizsmeļams avots, � vecmāmiņa tāpat rāmi noteica.

���� Ko lai dara! Vai nu es ie�u ar tevi bārties! � krusttēvs pameta ar roku un iegāja istabā.

Bet, kad vecmāmiņa gribēja paņemt putras bļodu, viņa redzēja, ka �igāniete to izlējusi ar visām karotēm.

���� Ak tu, ne�petne! � viņa nobrīnējās, nopurinādama galvu.

Redzams, ka karo�u viņai bij gan �ēl.

���� Ai, �igāni, �igāni, � Annele tāpat nobrīnējās, purinādama galvu, � tie ir gan tauta!

Pa Jurģiem Avotos bij iebraucis vecais Pērkons ar gultu, brūnu koka skapi, galdiņu un krēslu, un lielu daudzumu da�ādu darba rīku: slīmestu, vārpstu, kaltu, cirvju, vecu izkap�u un citu daiku.

Pie Pērkona no da�ādām pusēm tad bij ari atbrauku�as viņa trīs meitas: Trīne, Luze un Ciepiņa, katra ar zaļu, gaiļaini puķotu pūra lādi un ratiņu.

Pērkons un viņa meitas nevadājās istabā, bet tuk�ā pui�u klētiņā, jo nenāca uz ilgu dzīvi. Neviens no viņiem vairs nebij līdzis pie saim�nieka. Viņi salasījās Avotos kā rudeņos gāju bezdelīgas uz telegrāfa drāts. Viņi arī bij tādas gāju bezdelīgas, jo taisījās laisties uz Ame�riku.

Viskarstākā Amerikas gribētāja bij Ciepiņa, kas pērngad dzīvoja pagasta otrā galā savu pirmo meitas gadu. Tur bij uznākusi tāda Amerikas sērga un tādu gājēju saradies pa visām mājām. Tik daudz bij spriests un sarunāts un Ciepiņa tā sakārdināta visu to labumu un brīnumu, kas aiz tālām, tālām jūrām gaida Kurzemes ļaudis, ka uz ziemas beigām kāda rīta agrumā vēl ar melnu tumsu tā bij atskrējusi

Kūlu mui�ā, kur dzīvoja tēvs ar vidējo māsu Lu�i, un ar visu savu lielo gribu uzstājusies, ka �iem tūliņ jānojaucot te, kur nekā laba sadzīvot nevarot, visa iedzīve un jāejot uz Ameriku meklēt vieglas dienas, kur tās tā veicīgi paņemamas kā puķes ceļmalā.

Ciepiņai vārdi nāca kā no upes, un, iekams tēvs un māsa bij pa�guvu�i aptvert, kas tā par lietu un kas par Ameriku, jau viņa bij prom uz Lielme�iem pie vecākās māsas Trīnes. Trīne bij liela, resna un grūti iekustināma. Kas par Ameriku? Kur tāda Amerika? Viņa ilgi pavi�sam nesaprata, ko Ciepiņa tur grab, un, kad saprata, negribēja. Nē un pavisam nē. Bet cik ilgi lai atturas pretī? Kad Ciepiņa ko bij uz- domājusies, tad tas bij glu�i velti. Jau no mazām dienām tai bij tāda griba, liela galva, kurai nevarēja pretoties ne tēvs, ne māte, ne mā�sas. Un nu māte bij mirusi un Ciepiņa palikusi tā jaunākā, lutināmā, vēl tīrais bērns. To tak nevarēja vienu laist ar sve�iem ļaudīm? Un, kad jau brauca vecākā un jaunākā māsa, ko lai dara Luze kā no vidus izrauts zobs? Un, kad jau bērni prom, kur lai paliek tēvs kā vecs koks bez zaru? Kad braukt, tad braukt visiem. Tas dieva likums. Un tā viņi bij nolēmu�i braukt.

Katru rītu Pērkons aizgāja ar cirvi, ar zāģi vai kādu citu lietu ar nolūku vai nu to pārdot, atstāt kādam radam piemiņai, vai aprunā�ties ar gudrākiem, kā būtu, ja varētu tādu lietu ari paņemt līdz, jo dro�s ir dro�s un kas ir dro�āks, kā ja pa�am sava manta klāt. Bet it neviens padoms Pērkonam neizlikās labs diezgan, jo vakarā kā likts viņ� atkal bij ar to pa�u savu lietu atpakaļ. Un tad sākās jauna pār�sprie�ana par to pa�u ar meitām, ar mājniekiem, bet arī te Pērkons prata visus labos padomus noraidīt. Jā, izdot no rokām ir viegli, bet no kā tu vēlāk paņemsi, kam prasīsi? Un tā tas palika arvien kopā ar savām lietām. Laiks gāja, bet ar mantām iz�ķirties ne�varēja.

Vienreiz pārnāca nikns un spļaudīdams vien. Sasauca kopā mei�tas un bargi noprasīja, vai �īs maz padomāju�as, kur likt tās savas lādes. Vai gan viņ� lai ar tām arī vēl vazājoties? Vai gan katra no viņām domājot, ka �ī, kā uz siena vezuma sēdēdama un kājas kusti�nādama, varē�ot uz savas lādes iebraukt Amerikā? Ahū, māsiņ! Nekā tamlīdzīga! Tur stingri kungi, ne tā kā pie mums. Cik uziet mugurā un cik lielu nastu no savas mantas vari uzcelt plecos, tik ir varēsi ņemt � un vairāk nekā. Tāda bij tā ziņa, ko pārnesa Pērkons. Un tāda viņa pēdējā teik�ana. Nevienas lādes!

���� Kā? Nevienas? No visām trim lādēm nevienas pa�as? � sauca trīs mutes reizē.

Nu tad varbūt � ar lielām, lielām lūg�anām �, varbūt ka vienu, bet par trim neesot ne ko domāt, ne cerēt.

���� Nu tie gan ir muļķi, � brīnējās Trīne, � par ko t' �ie neļauj mums ņemt līdz visas mūsu lādes?

Pērkons nostājās cie�i Trīnei priek�ā un sacīja dobjā, svarīgā balsī:

���� Tā, par ko viņi neļauj ņemt? Vai tu ar zini, kur tā Amerika īsteni ir?

���� Nu, kur t' viņa ir? � Trīne jautāja.

Tad Pērkons pacēla roku augstu un ar izstieptu rādītāja pirkstu �āva to taisni pret zemi tai vietā, kur tas patlaban stāvēja, un no�teica tā, ka pretī runāt tam būtu lieki:

���� Tā Amerika, saproti, ir tur.

Visas trīs māsas nobiju�ās saskatījās.

���� Jā, nemaz tā neskaties! Zemei cauri, otrā pusē � tur esot tā jūsu Amerika.

Trīne saļima uz klēts sliek�ņa, bet Ciepiņa atmeta galvu un teica dro�i:

���� Nieki, nieki! Tas viss izdomāts. Ir tak ļaudis, kas jau tur aiz�brauku�i un grāmatas atlaidu�i, tie gan nebūs vis zemei cauri līdu�i.

Vai nu taisni zemei cauri jālienot, Pērkons nemācēja labi pateikt, varbūt ka varot apbraukt ap vienu stūri, bet tas viss notiekot ar lie�lām grūtībām � un savas trīs lādes lai meitas tāpēc metot vien no galvas laukā.

Tad Trīne, Luze un Ciepiņa pieskrēja katra pie savas lādes, uz�rausās virsū un teica, lai viņas gabalos sasperot, bet no savām lādēm tās ne�ķir�oties. Trīne savu bij mantojusi no mātes, Luze no vecās�mātes un Ciepiņa no krustmātes, kas bij nomirusi meitās un atstā�jusi tai to līdz malām pieblīvētu ar savu pūru, un no tā nevarēja at�dot ne gabaliņa.

Un tad visas trīs sāka gau�i raudāt.

Tad Pērkons redzēja, ka tās ziņas, kuras viņ� bij �odien pārnesis, nekam nederēja un rīt bij jāiet ievākt citas ziņas. Bet meitas sāka apradināties ar domām, ka būs jā�ķiras no lādēm.

Pa druskai jau katru dienu māsas bij pārcilāju�as mantas, bet tai dienā pēc lielās raudā�anas viņas ņēma līdz pamatam. Viss saturs bij jāizvēdina. Trīne noņēma sētas daļu no klētīm līdz istabai, Luze uz pirts pusi, bet Ciepiņa savas mantas sakrāva uz ābeļdārza �oga, lai nesajauktu ar māsu mantām, jo bij da�as lietas visām vienādas, tikai viņai � kā jaunākai � mazāk apvalkātas un spilgtākas.

Mazā Annele ap Pērkona meitām vien tinās. Tur bij tāda izskatī��anās, ka acis �ilba. Sevi�ķi labi varēja sadzīvot ar Ciepiņu. Kad tā noklāja �ogu savām dzīparainajām segām un villainēm un arī vēl izsitināja citas pa krūmiem un zāli, tad saulainā aizvējiņā Ciepiņai nekas nebij pretī, ka Annele ar kādu pavisam jauku lakatu aizgāja uz �baznīcu� vai �ciemu�. Viņa pati arī taisījās līdz. Nemaz lepna. Un, kad tās abas, rokās saķēru�ās, sāka pa tiem ciemiem lielo danci, raibās prievītes un zvīļotās zīdaines vējā mirdzinādamas un juku ju�kām jaukdamās, viņas izskatījās kā lielas irisas vai pujenes, kas iz�kāpu�as no dobes loga priek�ā un sāku�as dejot.

Kad māsas savas mantas atkal bij sanesu�as klētī un saliku�as katra savā gubā, viņas nosēdās un sprieda: ko tad būs darīt, ja nu tomēr nelaidīs iebraukt ar lādēm Amerikā? Vai tad būs jāsien viss nastās? Un, ja nastās, vai tad tās varēs panest? To vajadzēja tūlīt izmēģināt. Un viņas uzspurga* kā vāveres katra no savas nastas.

Paklāja katra savā klētsstūrī vienu no lielākām segām un krāva, kas kraujams. Apak�ā � ne�ūtu vadmalu, audeklus, palagus, spil�venus, aug�ā � visu vieglāko un smalkāko. Nesagāja vēl ne puse, kad nasta jau bij tik liela, ka, stūrus kopā sadabonot*, bij jāstrādā vaiga sviedriem. Ar lielu spēku tomēr sadabūja. Nu Trīne sauca Lu�i, lai tā palīdzot viņai pirmai nastu uzdabūt plecos. Kad tas bij noticis un nasta ar piepe�u opā! uzlēkusi mugurā, Trīne gan tā dīvaini sa�streipuļojās puslokā, tomēr viņai izdevās nostāties uz kājām un iziet glu�i taisni pa durvīm. Abas māsas ar ziņkāri noskatījās, kā Trīne pusteciņus aizdipināja ar savu nastu līdz istabai, tad līdz kūtīm, tad pagriezās pa labi un nozuda lejā uz baznīcas pusi un tikai pēc laba laika atkal parādījās, ar vienu roku saturēdama segas stūrus, ar otru priecīgi mādama un gredzenus gaisā griezdama par zīmi, ka izmē�ģinājums izdevies labi, nasta plecos jūtas viegli un par to vairs nav vērts lauzīt galvu.

Jā, Trīnei jau nu gan gāja viegli, jo viņa bij otrtik liela kā katra no jaunākām māsām: tās tādu Trīnes nastu ne celt nebūtu varēju�as, kur nu vēl panestu. Un, lai nu arī nasta kur nasta, � ko darīt ar tām mantām, kas neiegāja nastā? Tēvs bij sacījis, ka varot vēl ņemt līdz tik, cik uziet mugurā. Vajadzēja izzināt, cik uziet mugurā. Pārpali�ku�ās mantas bij gandrīz tikai brun�i un lakati.

Ciepiņa saskaitīja divpadsmit brun�u, un tos nu vajadzēja savilkt. Viņa iesāka: apak�ā vecmātes ro�ainos, pāri par simts gadiem un pie jostas sīki piekroķētus kā harmonikas. Tad pāri tiem savilka kārtu kārtām gan zobainus, gan zvaig�ņainus, joslainus, lāsainus, krustai- nus, kamēr apak�ējie bij noslīdēju�i līdz gurniem un vilkās gar zemi, bet virsējie � ar jostu zem pa�ām krūtīm � tik sniedzās līdz ceļiem. Un, ka viņa tā no apak�as uz aug�u salapoja kā jorģīne, viņa smē�jās vienā smie�anā. Tādus ērmus vajadzēja visiem redzēt. Viņa iz�skrēja sētsvidū kā dāma krinolīnā, griezās riņķī un, plaukstas siz�dama, sauca: � Sanākat, ļaudis!

Sanāca arī Karlīne no istabas, Zete no dārza, vecā Kaminskene no savas klēts brīnējās pa gabalu: kā tās Pērkona meitas gan savā lielajā vaļā neizdzīvojās un neizālējās!

Un, Kaminskenei kā par spīti, izlēca sētsvidū arī vēl Trīne un Luze, ar lakatiem, dzīparainām segām notinu�ās kā uz ķekatām. Sāka blēņoties, dzenājās lapsastēs, sapinās viena gar otru, tī�ām klupa,

sakrita gubā, novēlās vel�us no sētsvidus kalniņa un, savā klētī iek�ā kur katra uz savas nastas pakritusi, jaudāja no smiekliem vai mirt. Kā jau tādi vaļas ļaudis!

Sievas ienāca klētī skatīties, kas tas tur ir par jandāliņu, un, kad redzēja visu to bagātību uz grīdas, kā mēmas sasita rokas. Visi gan runāja, ka nelaiķe Pērkone bijusi tikusi sieva un liela krājēja, bet, ka tā meitām bij salocījusi tādus pūrus, par to tomēr bij ko brīnēties, jo kalpa cilvēks vien bij bijusi. Karlīne, kas pati bij bārenīte, teica �ēlā balsī: kad �ai no savas mātes būtu tikai desmitā daļa mantu, tad lai vai debesi sola, �ī neietu pa Amerikām blandīties un mantu pa pasauli putināt. Kaminskene ieskatījās vienā kaktā, otrā baltām acīm, nospļāvās un izgāja laukā. Viņas klēts bij tepat līdzās, un viņai bij atnākusi vie�ņa, vecā Graudene no Upenēm.

Pērkona meitas salika katra savas mantas atpakaļ, un smiekli viņām bij pārgāju�i. Viņas sprieda, ka ar mantu savilk�anu mugurā un sasie�anu nesamās nastās gan tik tāda nieko�anās vien bū�ot un, ja tā, tad pavisam neesot vērts. Bet pa�laik nekā cita nevarēja darīt kā gaidīt tēvu. Sēdēja katra uz savas lādes un skuma.

Annelei nu ari vairs Pērkona klētī nebij nekāda prieka. Visas mantas bij izcilātas un meitām mēmā reize. Pa�laik viņa gribēja sviesties pa durvīm laukā, kad Ciepiņa uzsauca: � Ku�! � un sa�stinga taisna kā kārts un ar izstieptu kaklu kā dzērve un pa�ķiebtu ausi uz Kaminskenes klēts pusi. Māsas darīja tāpat. � Vai dzirdat, ko tās raganas tur vāri? � Ciepiņa kliedza. Un nemaz tak tā neva�jadzēja, jo māsas jau nebij kurlas. Arī Kaminskene nebij kurla, un viņas ausis bij tepat aiz sienas.

���� Dzirdat, ļaudis, tās raganas laikam tak esam mēs! � kliedza tikpat stipri no otras klēts pretī Kaminskenes balss.

���� Kā vistas. Pa�as dējējas, pa�as kladzinātājas, � Luze teica rāmi, bet kodīgi.

���� Mēlneses! Tenkukules! � Ciepiņa laida vēl skaļāk.

���� Acīs lēcējas! Pasaules klaidones! Amerikas braucējas! � nāca no otras klēts.

Vai die', kā par to vārdu noskaitās Ciepiņa! Atbraucīja rokas un ielēca klēts durvīs:

���� Ak tā! Amerikas braucējas! Mēs tās Amerikas braucējas, bet jūs tās labās! Nu, pagaidat, pagaidat tik!

Annele metās tik ātri pa durvīm laukā, it kā klēts tai grūtu uz galvas. Nu vairs nesaprata neviena vārda. Vienās klēts durvīs stā�vēja Ciepiņa ar māsām, otrās Kaminskene, aiz kuras attālumā turē�jās Graudene. Visas kliedza bez mitē�anās un mētājās ar vārdiem kā ar akmeņiem. Ciepiņa bēra kā no maisa. Ja Annele nupat nebūtu re�dzējusi, ka tie ir Ciepiņas lindraki un sarkanraibais lakats, kas tagad �vīkoja pa gaisu, viņa nekad neticētu, ka tā ir tā pati Ciepiņa, ar kuru tā �orīt tik jauki izdzīvojās, � tik briesmīga viņa tagad izskatījās. Arī citas māsas izskatījās tā, ka būtu bail iet viņu tuvumā. Par Ka- minskeni jau nemaz nerunājot, tā arvien bij briesmīga, bet tagad viņa bij melna kā nakts.

Kaminskenei nebij vaļas ne izspļaut, ko viņa arvien mēdza darīt, kad bij nikna. No lielas klieg�anas viņai bij pārmetusies balss, un, kā sita uz aug�u, tā no�ūkstēja vien. Pa to starpu Ciepiņa ar māsām dabūja virsroku. Kaminskene tik plātīja muti un sa�ņaugtās rokas mētāja pret debesīm; kad atdabūja drusku rīkles, tad sāka kliegt un saukt ļaudis: lai nākot, lai nākot, lai glābjot �ās no plēsīgiem zvē�riem! Vai tad ļau�ot �o dzīvu aprīt tam briesmīgam elles Levitānam*? Bet ko viņa domāja ar to elles Levitānu? Vai tā tik nebij Ciepiņa?

Tomēr, kā Kaminskene arī pēc palīdzības sauca, glābt viņu ne viens nenāca, lai gan ļau�u bij visapkārt diezgan. Ne tikvien kā stā�vēja notālēm Karlīne un citas sievas un meitas, arī vīri patlaban nāca dievidū un nostājās skatīties. Annelei par lielu brīnumu, viņi visi iz�skatījās tā, it kā Pērkona meitas un Kaminskene tur taisītu kādus lie�lus jokus, � tā visiem smējās baltie zobi platajās mutēs. Un puisis Ingus vēl sauca: � Ņem tik pa krietnam! Sadod tik! Tā tik vajaga! Lai lēvari lec! � Neviens nezināja, kam īsti jāsadod, bet Ciepiņas dūres sāka tā bīstami griezties pa gaisu. � Vai die', vai die'! � Ka�minskene iekliedzās un izspruka no klēts. Un, it kā durvīm būtu izlēcis sprūds, tūlīt aiz viņas izlaidās Graudene un pazuda aiz ēkām kā zibens. Kaminskene ieskrēja savā sakņu dārzā. Tur viņa bij dro�a. Tur neviens vēl nebij uzdro�inājies iespert kāju. Nu viņa atdabūja savu spēku un balss dārdoņu. Nu gāja slikti Pērkona meitām. Ka�minskene solīja viņām dieva sodību un elles zaņķi. Pie mācītāja viņa ie�ot. Pie lielkunga. Pie visām augstām tiesām. Pie sināta* un superdenta*. Tad redzē�ot, kas notiek, ja zaimo dieva izredzēto. Tad redzē�ot, ka eņģeļi izved viņu ar savu labo roku kā Latu* no Sodo- mas un Gomoras*.

Anneles vecmāmiņa nāca ar pilnu piena spaini. Viņa nolika to pagalma vidū, jo vienā paņēmienā līdz istabai viņa to vairs neveica, un teica rāmi: � Vai nu metīsiet reiz mieru! Kā jums nav kauna tā palaist savas mutes! Redzat tak, ka jau kaimiņos stāv ļaudis un par jums smejas. � Tad viņa pacēla atkal spaini un iegāja istabā.

Visi paskatījās uz kaimiņiem pāri. Jā, tur pagalmā stāvēja rindā sievas un bērni un vēroja, kas notiek Avotos. No tā beidzot aizrāvās visas niknās mutes � un kari bij izbeigti.

Kari nu bij izbeigti, bet diena palika kaila un nabaga; nekur ne�patikās. Kas tad bij noticis ar dienu? Niknas, izspīlētas acis viņai bij priek�ā aizplētu�ās. Tās Ciepiņas, kas �orīt dejoja dārzā ar zai�gajiem lakatiņiem, nebij vairs nekur.

Pērkona meitas nesmējās, nerunāja ne ar vienu, un ar viņām arī neviens nerunāja. Viņas gāja sapūtu�ās, bet Kaminskene �ņākdama. Nepatikās ne uz sievu klēts pusi pavērsties. Bikliem soļiem Annele tecēja līdz vecmāmiņai.

���� Nu, kas tev ir, meitēn? Ko tu tā degunu nokārusi? � tā beidzot uzprasīja, paskatījusies skumjā sejiņā.

���� Kāpēc viņas tā, kāpēc viņas tā darīja? � Annele jautāja.

���� Ko tad darīja?

���� Nu, tā nejauki bārās.

Vecmāte padomāja un saprata.

���� Tā iznāk kādureiz. Ko tur var darīt! Tāds ir tas cilvēku prāts.

Un tik ir bij paskaidrojuma.

�Tā iznāk kādreiz. � Bet kāpēc tad tam vajaga tā iznākt?� Annele prātoja. �Kas tas tāds bij, tas cilvēka prāts, kas tāds ļauns?�

Vakarā pārnāca Pērkons, pabija kādu laiku klētī, parunājās ar Avotu māti un atkal aizgāja.

Karlīne zināja, kas ir. Viņa pateica Zetei, kas kasīja kartupeļus durvju priek�ā: � Nu jau rīt brauk�ot. Saimniekmāte teikusi, ja gri�

bot dzīvot, tad ar godu, bet tādu gilstoku* lai viņas mājās vairs ne�taisot. Un tad vecais tūlīt saskaities un aizskrējis meklēt zirgu.

���� Lai jau brauc! Kas t' �ās tur? � Zete atteica vienaldzīgi.

Otrā dienā trīs rati izbrauca no Avotiem, katros pa zaļai iādei

un diviem sēdētājiem. Ceļ� gāja mājām ar līkumu � papriek�u pa me�u, tad atpakaļ pa lauku. Laukā uz akmens sēdēja Annele, kājas ierāvusi.

Kad ceļ� pietuvinājās mājām, visi sēdētāji pagriezās uz Avotu pusi. Un skaidri varēja dzirdēt, ka Ciepiņa teica: � Vai tā nav tā mazā meitene, kas tur tup uz akmeņa?

���� Tā ir gan, � atteica Luze.

Tad Ciepiņa norāva savu lakateli un vēdināja.

Annele nepamirk�ķināja ne acu. Viņa nezināja, ko darīt. Laka- teļa viņai arī nebij, ko vēdināt pretī. Un sirdī tā skumji un nemierīgi smeldza. Tā� pa�as Ciepiņas dēļ.

Ja nu Amerikas ļaudis dabon zināt par tādu dusmu pūci un nemaz nelai� pa saviem vārtiem iek�ā? Tad Ciepiņai jābrauc cauri visai pasaulei un atkal atpakaļ ar savu zaļo lādi.

�odien būs nevaļīga diena! Vakarvakarā pa pusmiegam Annele ir nodzirdējusi, ka tēvs teicis: esot jāsteidz darbi, jo vasara ejot uz beigām.

Aprāvusi ātri bruncīti, kuram nepagūst sapogāt mugurā visas pogas, meitene izskrej laukā. Kas tagad būtu steidzamāk? Iet darīt darbus vai skriet sameklēt, kur un kas tās tādas par beigām, uz kurām dodas vasara?

Papriek� jāpamet acis dārzā. Lielā, baltā �cukāta� ābele stāv pa�ā dārza vidū. �orīt tai ir nokritis viens tāds varens ābols pa�ā vidū kreveļaini �ķautnainu plīsumu, pilnu saldas sulas. Annelei pilst acis no prieka. Iebaudījusi ātri pirmo rīta devumu, viņa skrej tālāk pa balto rasu. Visas ābeles ir �onakt vareni strādāju�as! Dzelteni, sarkani, balti, drūzmu drūzmām, zarus liekdami, piepūstiem vaigiem sveras āboli cits aiz cita, gatavi tūlīt lēkt Annelei acīs. Jā, acīs gan, bet ne rokās! Tur vēl Annelei ilgi jāgaida, kamēr būs tik liela. Pagaidām rokām jāpietiek ar tiem, ko paslēpusi zāle. Ir jau viņu gan arī te dieva līdums! Annele ieko� vienā: sūrs, ieko� otrā: skābs, bet beidzot ar gudru ziņu klēpis tomēr pilns. Tikai acis vēl kāras. Zogmalā rinda plūmju. Jau vairāk dienu Annele vērojusi, ka pa virsotnēm dzelto- jas dzintarīgi pakariņi. Bet ko līdz? Iznāk tikai tāda salda, kāra saskati�anas � un vairāk neka. Plumem nav vel dodama reize, jo neviena nekrīt zemē.

Pa to starpu Annelei ir aiz�āvies, ka jāiet meklēt, kur vasarai bei�gas. Pa koku starpu viņa redz, ka notiek kaut kas pie rijas. Annele turp. Tur būs tie steidzamie darbi. Kā tad! Balta rudzu stirpa, kurā sagāja viss lejas lauks, ir no aug�as iebruku�i, un viņai līdzās gadī�jusies mīkstu, dzeltenu salmu kaudze. Tēvs veļ salmus nastā un apjo� ar virvi.

Annele stāv un brīnās, un nesamana, ko teikt. Tēvs viņu ierauga. Viņa zilās acis mirdz.

���� Redz nu, meit, � viņ� saka jautri, � izkūlām jau jaunu mai�zīti! Karlīne �odien izcepa pēdējos miltus. Rīt brauksim uz sudmalām.

Jauna maize izkulta. Tāds darbs padarīts bez Anneles! Kā tik tas varēja notikt? Kā tik to varēja nogulēt!

Salmu nasta salecas gaisā � un tēvs ir nozudis. Lūk, aiziet nasta, baskāje, sīk�igliem solī�iem ļodzīdamās un tenterēdama līdz kūtīm, aug�ā pa redeļu trepi un ieveļas lūkā. Pēc laiciņa iznāk tēvs, apputē�jis, salmu stiebrus no kakla un matiem slaucīdams, no�ļūc uz savām baltajām nātna biksēm pa redeļu trepēm lejā un ir atkal klāt: � Nu, Annele, �igli, �igli, pie darba!

Ko Annelei gan vēl citu! Nu tik ies vaļā darba reize! Salmu kaudze ir bezgalīgs, neveidots materiāls. Var celt vāļus, var griezt rīkstes, var siet kūļus. Re, kādus klēpjus Annele ieliek savā nastā! Arvien viņam zem rokām vai pie kājām. � Tāds palīgs, tāds man varens pa�līgs gadījies! � tēvs lielī Anneli.

Kad nasta gatava, Annele turas ar roku pie virves: � Vai vieglāk?

��� Jā, kā nu nebūs vieglāk! � Un viņi skrien abi ar tēvu.

Pa redeļu trepi aug�ā Annele līdz nevar. � Laid nu, laid! � tēvs saka, un Annele tūlīt protas. Bet ko darīs pa to laiku, kamēr tevs lūkā? Pamēģinās, vai nevar tā, kā dara lielie puikas.

Annele iekaras kāp�ļos, �ūpojas, sadod spēku � un kā vēj� no�vīkst viņas pa�as kājas cauri rokām un pāri galvai. Darīts! Prieks saskrej meitenei krūtīs līdz kaklam, un viņa skaļi iekliedzas. Nekad nav ta varēts � un nu uzreiz var! Kūleni mest caur trepju kāp�ļiem ka ganu Jancis! Jā. Nu viņa ir liela un dro�a kā puikas. � Niķis rokā! � viņa saka tādā tonī kā vecāmāte. Un nu tik iet vaļā kūlenis pec kūleņa! Visas reizes iet labi, un nav nevienas vairs, kad neizdodas Ta va�rēs padzīvoties ar jauno prieku vai līdz pa�am vakaram.

Bet piepe�i sagrie�as sirds un pasaule saiet gumzā. Ausīs dūcējs, acīs tum�ums, un Annelei nekas vairs nepatīk. Annele nobīstas. Vai tas tik nebūs sods par to, ka darīja tā kā puikas?

Nē, būs varbūt tikai uzbrukusi liksta. Tagad jāgaida, kamēr pa�iet laiks. Tad pāries. Vecāmāte saka: paies laiks, pāries liksta.

Annele sēd un mirk�ķina acis. Un pa to starpu ir jau laiks pagā�jis. Un arī liksta prom. Tum�ums nokrīt, iznirst saules atspīdētais klēts gals, un tad jau viss sētsvidus ir atkal gai�s. Mīļā saule! Ar to Annele atminas, ka jāiet tak redzēt, cik tālu Karlīne ir ar maizes cep��anu.

Annele nāk pa�ā laikā. Abra guļ, pārstiepusies pār kukņas slieksni kā dzērājs vīrs, baltais paklājs ir noņemts, raugs iet līdz malām kā uzplūdu�i upīte. Karlīne ar garu kruķi* sarau� visas ogles krāsns priek�ā, uzmet uzkurus, kuri gai�i iegailējas, izlūko rūpīgi krāsns- kaktus, vai nav vēl kur paslēpu�ās ogles, uz�ļāc no lielā ķipja liesmai drusku ūdens un tad paķer garo lizi*, uzliek uz priek�as mūrī�a un nokaisa tai mēli baltu kā sniegs. Karlīnei aiz jostas uzsprausti brun�i, sarkans lakatiņ� cie�i sasiets pakausī, lai gali nemaisās priek�ā, viņa pati kvēlo kā ogle, un rokas tai iet kā zibens. Annele neuzdro�inās tuvāk, godbijīgi, kā klusu piekri�anu lūgdamās, notupstas uz sliek�ņa, par ko Karlīne nekā nesaka. Lai tup!

Karlīne nu apslapina atrotītās rokas un tad iecērt tās līdz elko�ņiem mīklā, kas uzreiz at�ķeļas burbuļaini un cīpslaini iz�ākstējusi. At�ķelto mīklas piku Karlīne palecina, glaudīdama pa rokām, uzmet uz lizi, saspie� plakanu, saplik�ķina, tur atņemdama, tur pielikdama, vienu galu kuplu, otru smeilu*, vēlreiz saslapina rokas, nopaijā un nogludina tā, ka klaips izskatās kā ar ēveli nodrāzts, uzvelk ar rā�dītāja pirkstu virsū krustu un pāri kvēlojo�ām oglēm ie�auj to krāsnī.

Annelei tvīkst acis, tvīkst rokas. Ai, to darbu, to jauko darbu! To nu gan viņa varētu padarīt! Ar atrotītām rokām te pa ķipīti, te pa abru, te pa lizi: miltus kaisīt, plik�ķināt, spaidīt, glaudīt, pārmest krustu � to viņa izdarītu uz mata! Ja tik Karlīne atļautu vienu vie�nīgu reizi, vienu pa�u mazu klaipiņu tik uztaisīt.

Bet Karlīne barga. Tai tu netuvojies! Ja tik uzdro�ināsies vienu puspēdu tuvāk, tūlīt kliegs: nost no kājām!

Pa�laik pa nama durvīm nāk puisis Ingus, un taisni tai brīdī Kar�līnei sadrebējās rokas un klubaks* mīklas noveļas zemē. Tas ir gan tikai sakasnis, kuru Karlīne gribēja ielaist klaipa galā robā, bet nu viņa nemaz nemana, kur tas palicis. Tik glauda un glauda, kamēr robs tāpat pilns, un pika zemē paliek glu�i kā nekam.

Kā nu nekam? Kas zemē, tas suņam. Kas zemē, tas bērnam. Ka�mēr Karlīne, acis no kvēles sargādama, vēro un skaita, cik krāsnī jau klaipu, Annele paķer mīklas piku un nozūd nemanīta.

Dārzā pie ogulājiem ir vieta, kur var būt dro�s, ka lielie nemai�sīsies pa kājām. Tur nu sākas tie darbi. Tur Annele sanes malku, sa�nes ūdeni, izkurina krāsni, mālu abrā samīca maizi, plecos līgodamās, kā to dara Karlīne, sataisa klaipus un sa�auj krāsnī, lai cep.

Nu ir kārās rokas kaut cik apmierinātas, un Annele dodas tālāk.

Pie istabas durvīm, iedzinis sienā āķi, Jurī�a vectēvs vij auklas.

Bet uz soliņa līdzās tam klēpis gareni sazāģētu klucī�u. Jurī�a vectēvs tikai dara divus darbus: vai nu vij auklas, vai grebj ka�rotes .

Auklas vīt Annele sevi�ķi nekāro. Var jau gan kādu laiku paska�tīties, kā auklu no�ķi*, uz ķek�iem uztīti, pa rokām virpinājas un griez�damies miju viju lēkā, bet gara prieka tur nav, jo tur jau tūliņ redz, kas iznāks. Citādi ir ar karotēm. Kad vectēvs paņem slīmestu un, gareno klucīti pie krūts piespiedis, sāk drāzt, tad nekad nevar zināt, kas tur iznāks: pavārnīca, resnā pui�a karote vai smailiņā, kā no pa�pīra sloksnītes iztaisītā � meitām un bērniem. Kad klucītim noņemts lielums, vectēvs ievelk zīmi, un tad jau redzama nākamā karote. Nu tik vēl jānodrā� viss, kas apaudzis apkārt. Tad iznāk kā pats no sevis kāts un karotes galviņa kā gareniski pār�ķelts maizes klaipiņ�. Tad nāk greblis un iztaisa dobumu. Skaidas �ķīst visapkārt tik baltas un trauslas, ka tās var saberzt pirkstos par miltiem. Nu karote gatava. Vectēvs to vēl nodreijā un nopulē tik gludu un smalku, ka to var paijāt un glāstīt pa vaigiem kā samtu.

Karotes grebt būtu Annelei viegls amats, bet Jurī�a vectēvs no�raida: � Taisies, kā tieci! Tas nav meiteņu darbs!

Annele pasēd kādu laiku pie vectēva, kas ir mēms kā zivs. � Vai �orīt karotes negrebs? � uzdro�inās beidzot jautāt.

���� Grebs jau, grebs, � vectēvs rūc un vij tālāk savas auklas.

�Kad to garo dienu sagaidīs?� domā Annele skumdama, un, kad

pa acu galam ierauga māti, viņai iekrīt prātā, ka nav vēl dabūjusi rīta maizi.

Kad maize apēsta, Annele piesienas mātei kā dadzis, pa visām gai�tām tai līdz tekādama un sīkdama.

���� Ko tu uzplijies, meitēn, ko tu te ņerk�ķi? Ko īsti gribi? � māte uzprasa stingri un tā, ka Annele nevar uzmest lūpu vai izvairīties. Jādod īsa atbilde:

���� Darba gribu.

���� Ak, gribi darba, � māte saka un padomā. � Nu labi, liela jau esi, do�u tev darbu. � Paņem Anneli aiz rokas un ved uz klēti.

Kas tas var būt, Annele ausās. Kādu darbu dos klētī? Un pats tas solījums izklausās tik skarbs kā piedraudējums. Bet ko darīsi, kad pats ieskrējis cilpā!

Māte izņem no lādes gabalu audekla, nogrie� strēmeli un pasauc Anneli tuvāk. Liek nosēsties līdzās. Pavisam blakus.

���� Ievēro labi, kā dara!

Audekla strēmelei māte izvelk pa vidu vienu metu, blakus vēl otru un tre�u, tā ka ronas* plata starpa kā redeles. Nu māte iever adatā garu pavedienu un rāda Annelei, kā pa �ito redeļu vagu esot jāvelk viciņa. Annele skatās platām acīm, bet kad kaut drusciņa no tā, ko māte saka, paturētos prātā! Pa vienu ausi iebiris, pa otru iz�biris. Kas tas par darbu, ne redzēts, ne dzirdēts, un kam tāds vaja�dzīgs?

���� Nu �e, strādā un, kad esi gatava, nāc parādīt!

To Annele ir izdzirdusi nepārprotami. Paņem darbu netīksmīgiem pirkstiem un ies strādāt. Bet nekur nevar atrast pienācīgas vietas. Uz klēts sliek�ņa būtu labi, bet no paspārnes birst spaļi uz galvas; citām reizēm viņi to nedarīja. Klētsgalā tāds vēj�, ka rauj diegu no rokām ārā; kā tur lai pa�uj? Ieies klētī iek�ā � tur atkal pavisam tum�s; noskries lejā pie avota, uz lielā akmens, � tur spie� tā, ka ne�var nosēdēt. Tomēr katrā vietā ir kaut kas pastrādāts. Ir �urpu turpu, uz aug�u, uz apak�u iziets pa audeklu ar garo pavedienu, tā ka darbs izskatās raibs kā zaķu nopēdots sniega lauks.

Kā nu vēl Annele tā sēd un strādā, uzreiz uzplūst kvelmaini garda maizes smaka. Nu kā tad! Jāskrien tak steig�us skatīties, ko dara Anneles lielā maizes krāsns!

Karlīne jau velk savu ārā, nes kūpo�u istabā, kur brūnie klaipiņi rindojas �agani kā �iekuri. Ka tik Anneles maize vien nepiedeg!

Viss izdevies labi. Klaipi guļ kā nolikti. Annele piesit katram ar pirkstu pie aug�as, pie apak�as: gatavs!

Kur nu liks tik daudz maizes? Nu jāiet ciemā uz Kaltiņiem, kur dzīvo mātesmāsa ar Mildiņu un Einīti. Tiem māte arī nes no katra cepuma, tiem arvien vajaga. Labi, ka Annelei tagad tik jauks gald�auts, ko nupat iz�uva; tur varēs iesiet varenu knupi, jo bez maizes radiem vajaga arī nonest pavalga tiesu. Annele aizskrien uz saviem zemes pagrabiem, paņem pa krietnam sviesta un gaļas un sasien tos kopā ar maizi tik cie�i, ka zupa tek. Nu var iet ciemā.

Ciems ir tāls un darī�anas garas un da�ādas ar Einīti un Mildiņu un lielo atpakaļ nāk�anu. Uz tādiem krusta ceļiem Annele saskrejas krūtīs ar māti.

���� Nu, kas ir ar darbu? Vai jau gatavs? Parādi!

Annelei noklikst ceļi.

Ar darbu? Jā, kas ir ar to? � Viņa tūliņ atnesīs.

Bet kur atnesīs, kad darbs guļ mālu abrā kopā sasiets ar maizi un pavalgu? Un liptin līp un izgrie�ams kā rīka lakats. Annele dara, ko māk. Izskalo, izgrie�, nogludina ar roku tik gludu kā māsiņa Līzīte savu pletējamo baznīcas kleitu un sakar ābeles zarā, lai nu �ūst. Tad viņa pamaļas pa otru pusi līdz lazdu kalnam, pat līdz me�am, lai nebūtu jāsatiek māte. Bet tad pienāk ēdiena reize: aurē un sasauc pie galda darbiniekus un Anneli ar. Jāiet, neko darīt, jāiet un darbs jārāda.

Kas tur nu būtu ko skatīties tik ilgi, tā māte skatās, paņēmusi Anneles darbu!

���� Ak tad tāds tev tas darbs? Kauns gan! Kauns gan!

Un to viņa saka pavisam lēni, paņem Anneles ausi un skaita dū�rienus, un pēc katra dūriena pateic, ka Annele esot nekārtīga, nevī��īga, neuzmanīga un pavisam nelietojama meitene, tie esot cūku ra�kumi, ne darbs un jābrīnoties, ka tik lielai meitai tik maz prāta. Un, kad māte ir palaidusi vaļā Anneles ausi, viņa pasvie� tai darbu un saka: � Ardi ārā un dari par jaunu!

Annele sēd pie savas putras bļodiņas, un asaras tai birst un birst. Kaklā iespiedies kumoss un neļauj norīt neviena kludziena, ne maizes drupatiņas. Kad visi paēdu�i, Annelei arī paņem nost bļodiņu, par lielu sirds atvieglinājumu: kad negrib ēst, lai iztiek vien ar savu �lielo dū�u�.

Annele sēd sētmalā un skaita kā pātaru pantiņu: � Ardi ārā un dari par jaunu, ārdi ārā un dari par jaunu! � Bet kas tas ir: ārdi? Parausta vienu stūri, parausta otru � viss �ķiet nepieietams, neiz�protams, neuzvarams. Ja visu izārda, kā tad izdarīs atkal par jaunu?

Jā, nu ir skaidri redzams! Annele var nest salmus, var cept maizi, var grebt karotes, ja vectēvs tik atļauj, bet viciņu dzīt nevar. � Un vai viņa arī var nest salmus tā īsti, no tiesas? Kad palīdīs zem tēva nastas ar savu spēku vien, tad gan redzēs, kur aizripos! Un, kad arī Karlīne ļautu, vai varēs izcelt klubaku mīklas no abras un pacilāt garo lizi? Nekā, nekā! Acis gan var, bet rokas nevar. Rokas nevar un nevar. Tas jau nupat bij redzams.

Annelei sirds iek�ā saraujas. Viņa pati paliek tik maza kā zīlīte uz puķu kāta, un pār viņu ple�as kā vāks tāds smags, nospiedo�s grū�tums.

Kāds skrej pa dārzu un sauc un meklē Anneli. Tā ir Līziņa. Viņa ir klāt. Viņai pilna sauja dzeltenu plūmju, kuras viņa nokratījusi no pa�as galotnes savām stiprajām, jaunajām rokām.

���� Kas ir, meitēn, tu raudi? Par ko tu raudi?

���� Ardi ārā un dari par jaunu! � Annele elso, cilādama savu darbu.

���� Aha! � Līziņa saprot. Nosēstas līdzās meitenei zālē un būs tūlīt mācītāja.

���� Nu, ko tu dari, kad esi saskrējusies pa nepareizu ceļu? Kāpies atpakaļ, vai ne? Nu, tavs pavediens arī saskrējies pa nepareizu ceļu. Vedīsim viņu atpakaļ. Kur būs pirmais solis? Lūk, tur! Viņ� tūlīt atsaucas.

Līziņa parausta pavedienu: kur velkas �okurā, tur pirmais solis. Kā izvelk tur pavedienu � vieta skaidra, un nu meklē otru. Annelei nostājas asaras. Tre�o, ceturto viņa jau zina pati. � Dod man, dod man! � viņa sauc nepacietīgi, delnām acis slaucīdama. Un tā tas iet viens un divi, kamēr viss �lauks� no pēdām notīrīts.

���� Nu sāksim dzīt viciņu, � Līziņa saka svarīgi, apņemdama meiteni ap pleciem. � Tu redzi, tagad pa vidu iet redeļu sētiņa, bet ta viegli var sagrūt, ja nesapīsim cieti. Tā! Adata mums palīdzēs, un nu mēs ņemsim: trīs vabas atpakaļ, trīs uz priek�u!

Jā, to Annele tūlīt saprot. Tas jau ir tikpat viegli kā cept maizi. Un rokām tīk: dod �urp, dod �urp!

Līziņa palai� nu visu darbu atkal meitenei, bet pati sit plaukstas un skaita: � Lec, lec, zaķīt! Trīs vabas pakaļā, trīs vabas priek�ā, nu tika tālāk, nu tika tālāk!

Bet ar visiem smiekliem Līziņa ir stingra. Dūrieniem jāguļ vie�nam pie otra apaļiem kā graudiem. Ne viens lielāks, ne vaļīgāks. Vi�ciņa izvijas skaista kā pīnīte, un, iekam vēl nav ne domas pie apni�kuma, jau pēdējais dūriens klāt.

� Urā! � sauc Līziņa, pasit Annelei rokas padusēs un sagrie�, to dzirnaviņās, ka kājas vien pa gaisu nojvīkst. � Skrej nu pie mātes!

Annele skrej. Nospiedīgā grūtuma vāki vidū pu�u pārplīsu�i. Vi�ciņa uzvarēta!

�osvētdien Annelei apsolīts lielais ciems: Laukmales. Kā no baz�nīcas ejamā laika viņa jau skraida, durvis dauzīdama, iek�ā ārā, vien�reiz ar Karlīni pa�ās krūtīs saskriedamās.

���� Kur tad nu, kur tad nu kā sisenis spārnos?

���� Uz Laukmalēm, laid!

���� Ak tad nu gan uz to Kānaāna zemi, kur tas piens un medus tek!

���� Kā tu to zini? � Annele brīnās, jo arī māte patlaban teikusi: �Laukmalēs nu pats lielais medus laiks. Ērk�ķogas arī jau nāk ga�tavas.�

Ērk�ķogas ir ērk�ķogas. Tās jau Annele pazina visu vasaru. Zaļas un cietas podziņas. Skābas, skābas! Lielie saka, ka viņas ar lielu gai�dī�anu kādreiz arī paliekot mīkstas un saldas, bet to jau nu gan Avo�tos nepiedzīvos aiz tā vienkār�ā iemesla, ka viņu vairs nemaz nav, ne pie viena krūma. Bij, bet nu vairs nav.

Bet kas ir medus? Lai Annele taujā, kuram prātam grib, neviens nekā par to nezina. Tikai tik daudz dzirdēts � ja lielie gribēja atzī�mēt ko jauku, tad gardinādamies teica: �Salds kā medus! Gards kā medus!�

���� Kāds tas medus īsti ir? � Annele vaicāja māti, kad tās bij ceļā uz Laukmalēm. � Vai tāds kā tītiņi, vai tāds kā naktsvijoles?

���� Ej nu, ej, muļķīte! Tītiņi un naktsvijoles! Vai tās ēdamas? Tās jau ir puķes. Nu, ko es tev varu pateikt? Nu jau tu pati redzēsi, � māte atteica.

Tā jau bij arvien. Lielie nekad nekā nezināja pateikt uz svarīgiem jautājumiem. Tik ir bij: �To jau tu pati redzēsi.�

Izejot no me�a, Laukmales ne tikvien jau nāca redzamas, bet drīz arī dzirdamas. It kā jau no tāluma saucot, vie�ņām skanēja pretī plēsīga kņada. Rēja visos stūros.

���� Vai, kas suņu! � Annele nobijās.

���� Nekas, nekas! Suņi mūs nemaz neredzēs, � mierināja māte, nogriezās no ceļa un taisni pa iemītu papuves* taciņu gāja uz dārzu, kura aizmugurē bij mazi, �ogā it kā paslepus ietaisīti vārtiņi. Iegāja dārzā un bij dro�ībā. Kāds suns gan bij izskrējis pretī uz papuves lauku, bet, redzēdams nācējas nozudu�as, noostīja vēl riedams pēdas līdz dārzam, tad izkauca garu kaucienu un aizskrēja. Redzams, ka atnācējām �e bij izcilas tiesības, pret kurām būtu bijis velti karot.

Dārzā stāvēja rindā lielas ābeles, rindā ērk�ķogu krūmi dzeltenām ogām. Annele pārskrēja viņām ar priecīgu iepazī�anās skatu; lielos puduros smar�oja bi�krēsliņi, ziedēja danckas, ķeizarkroņi, kurpītes, bet pie pa�iem istabas logiem vēl bij sevi�ķi aiz�ogots puķu dārziņ� apaļām dobītēm; tajās auga sve�ādas puķes, no kurām Annele tik pazina kriņģeles un samtenes; citas māte nosauca sve�os vārdos: aste�res, lefkojas, lauvmutītes. Dobī�u starpas un pla�ā istabas paspārne bij tīri atslaucītas un dzeltenām smiltīm nokaisītas.

Verot vārtiņus, �aurajā istabas lodziņā pasitās pretī sievietes seja. Tūlīt dzirdēja durvis atbultējam un laipni runājam:

���� Tādi ciemiņi, tādi mīļi, sengaidīti ciemiņi! Nākat tik nu iek�ā, nākat! Suņa te vairs nav.

Tā būt saņemamai Annelei ļoti patika, un gandrīz viņa būtu pie�mirsusi nobu�ot Laukmalietei roku, kā bij cie�i pieteikusi māte, tā bij jāskatās no galvas līdz kājām, kāda tā Laukmaliete: gara, kalsnēja, drusku uz priek�u salīkusi, prāvu degunu, lielām, dziļi zilām acīm, taisni at�ķirtu celiņu, gar ausīm apglaustiem tum�iem matiem, raibu, īsu katūna jaku, strīpainu svētdienas priek�autu un tik mīlīgu balsi, kādu Avotos neviens neprata izrunāt.

���� Vai tā tā tava mazā? � viņa jautāja mātei un arī pati atbil�dēja, kā arī atbildēja uz mātes jautājumiem. � Nu kā tad. Nu kā tad! Atnācis nu gan reiz tas ciemiņ� tai manai Ancītei arī. Gaidī�ana jau bij liela. Dievs tu pas', kāds nu būs prieks, kad pārnāks! Nē, nē, manas meitas jau nav vis mājā. Aizgāja papum līdz apstaigāt laukus un tad līdz upei arī aizskries. Uz upi, uz upi! Tur jau viņai tā lielā lau��anās, bet ar meitām vai ganu meiteni nedrīkstu vis laist. Kad nu �odien papum vaļa, tad jau nu novēlu ar to prieku. Bet nu jau labs laiciņ�, kā prom, drīz vajaga būt mājā. Nākat nu tikai iek�ā lielajā kambarī, atpūtināt kājas!

Tikko bij pārkāpts kambara slieksnis, bet pats kambaris vēl tikai migloja Anneles skatā, kad no kaut kurienes nokrita dzelteni pelēks, pluskatains kamols, ar niknu: � Vau, vau, vau! � pievēlās vie�ņām pie kājām. Laukmalietes: � Sē, sē! � atgrūsts nost, atsprāga ripe�niski uz otru kaktu, bet atkal no turienes: � Vau, vau, vau, vau! � drāzās atnācējām no jauna virsū. Sis negaidītais uzbrukums Anneli nobiedēja mēmu: Laukmalēs nāca suņi no visiem kaktiem.

���� Sē, sē, fort, Bi�ū, fortl Wirst du wohl! FortI � Laukmaliete sauca bez apstājas un rāja vācmēlē mazo negantnieku, bet nevarēja to ātrāk savaldīt, kamēr neietvēra plaukstā viņa pluskataino galvu. Bet vēl no plaukstas ārā tas nikni rūca, zobus ņirgdams un melnas, spo�as a�teles pret vie�ņām �audīdams.

���� Nebaidies, nebaidies! Viņam jau tik tā rie�ana. Kost jau viņ� neko�.

���� Tas jau tāds nieciņ� kā klēpja sunītis, � teica māte.

���� Tāds jau arī ir. Dabūjām no lielmātes Lēdijas. Mana Ancīte dikti tādu kāroja, un tad nu arī darījām bērnam to prieku.

���� Tādēļ jau ar tik vāciski vien prot, � teica māte.

���� Nu kā tad citādi, tāds mazs, smalks nieciņ�, � Laukmaliete ļoti labvēlīgi paskatījās uz rūco�o kamolu.

Annele nu dzirdēja, ka Laukmaļu meiteni, ar kuru tā bij vārda- māsa, nesauca vis Anneli, bet Ancīti un viņai bij pa�ai savs suns � un vēl klēpja suns! Tā bij varen smalka, lielmanīga lieta!

���� Apsē�aties un paciemojaties, es tūlīt ienāk�u, � Laukmaliete teica un: � Ruhig, Bi�ū, nu! � norādama �uneli, pazuda no istabas.

Annele nu netraucēti varēja apskatīt kambari. Tas izskatījās daudz mazāks nekā Avotu lielais kambaris, bet lietu viņā bij trīsreiz vairāk. Augstiem spilveniem uztaisītas gultas, spo�s, dzeltens ska�pis, liels galds, krēsli un pie vienas sienas tāds kā sols, kā gulta ar muguras un sānu atzveltnēm, melnu ādu pārvilkts.

���� Kāda jocīga gulta! � Annele �ukstēja, pirkstu pacēlusi, pret kuru no tās pa�as �gultas� pluskatainais kamols atkal izlēca ar savu �vau, vau, vau!�.

���� Tā nav gulta, to sauc par zopādi, tā ir tāda smalka kungu lieta.

���� Zopāde, zopāde, bet ko Laukmaliene dara ar tādu zopādi?

���� Nesaki: Laukmaliene. Tā ir Laukmaļu mamma. Bet tu viņu sauc par tanti un papu par onkuli. Tu zini: tas ir tēvabrālis.

Jā, to Annele zina.

���� Mamma, papus, tante, onkulis, � viņa skaitīja un domāja, ka būtu labi, ja nevajadzētu tos nosaukt ne �ā, ne tā, jo mazajiem cilvēkiem ir kauns lielos saukt vārdā, un vispār viņu runas ar liela jiem meitenei daudzreiz �ķita pavisam nevajadzīgas.

Laukmaļu mamma ienāca un tūlīt uzņēma atkal valodu par Bi�ū: � Tā jau, tā. Citam kādam jau lielmāte neparko nebūtu devusi ku�cēnu no savas Lēdijas, bet, kad nu papus ieprasījies tai savai meitai, tad jau gan �ēlīgi novēlējusi. � Un viņa stāstīja vēl daudz par kucēnu un viņa niķiem. Runādama viņa nebūt neapsēdās ar vie�ņām, bet rīkojās pa istabu, tā vairākas reizes savās gaitās iek�ā ārā iedama, bet runas pavedienu ienākot arvien tai pa�ā vietā piesiedama, kur tas izejot bij notrūcis.

Pēdīgi tā ienāca no otras puses un aicināja: � Nākat nu, nākat pacienāties ar medu, lai līdz palaunagam paiet īsāks laiks un nesāk vēl gribēties ēst!

Ieveda vie�ņas nelielā pieliekamā kambarī, kurā bij da�ādi podi, grozi ar olam, pie sienām un griestiem pakārti saimniecības daikti, uz galdiņa dziļa, sietiņu apsegta mulda. Bet mazajā lodziņā gar rū�tīm rindām vien spindza un d�inkstēja lapsenes un, tikko noņēma sie�tiņu, sāka griezties ap galvām, krita gubām uz muldu. Muldā bij dzin- tardzeltens, biezs �ķidrums, kas tecēja laukā no lielas, stieņos sa�krautas vasku kaudzes kā sula no koka.

���� Ak tu to smar�u! � priecājās māte.

���� Tikko �odien nācis no stropiem, tad jau ar īsti to jūt. Nu, �vē- ģeren, ķeries nu klāt! � Laukmaļu mamma laipni skubināja māti, pasniegdama tai gabalu maizes.

Otru tādu riecienu notriepa biezu kārtu caurspīdīga, dzeltena medus un pasniedza Annelei, sirsnīgi novēlēdama:

���� Nu, bērns, ēd nu un mielojies!

���� Nenotriep zemi, nenotriep drānas! � māte tūlīt laida pakaļ savu biedinājumu, jo medus no rieciena vida sāka kustēt kā dzīvs uz visām pusēm.

���� Zini ko, bērns, ej labāk dārzā! Tur jau ir gatavas ērk�ķogas, varbūt vēl kāds ķirsis kur atlicis un �āda tāda oga. Tur bērniem pa��laik īstā vieta, � tā Laukmaļu mamma, lai dabūtu meiteni no acīm, pavēra durvis un izbīdīja to dārzā.

Annele stāvēja, nezinādama, kā īsti ķerties pie savas maizes. Me�dus tecēja uz pirkstiem. Viņa aplieca rikas malas uz iek�u, ieslēgdama kā muldiņā lipīgo straumi, bet tā �akli uzmeklēja katru burbulīti cepumā un izspiedās laukā ar nevaldāmu varu. Vajadzēja palikt abas rokas apak�ā un turēt riku līdzenu kā ūdeni.

���� Nu, bērns, ēd nu! � viņa sevi skubināja Laukmaļu mammas vārdiem, bet klausīt neklausīja. Jā, ēd nu! Bet papriek� tak vajadzēja zināt, kāds viņ� īsti bij, tas medus. Bij jānogar�o viens pats. Gan jau tad ē�anu panāks. Un, labi novērojusi rikas vidu, meitene uzmanīgi iebāza tajā savu smailo mēlītes galiņu.

Lipīgs, salds, dzēlīgi kņudo�s!

Gards?

Nē! Nemaz! Bij jānopurinās.

Annele nogar�oja vēlreiz.

Gards?

Nē, nē! Otrreiz arī nē, un tre�oreiz nepavisam.

Katrreiz tāda saldi dzēlīga kņudoņa pārskrēja mēli, smaganas, rīkli, izlaidās tirpino�a līdz kāju pirkstiem, sapurināja meiteni.

Nē, nē, nē! Medus maize tai nebij pieņemama.

Bet ko teiks māte? Tas tak pasaules lielākais gardums!

Un tik tādēļ, lai dabūtu medu, viņu ņēma līdz ciemā. Pamēģinās vēlreiz.

Gariem zobiem paskrubināja rikas apmalas. Vēla un viļināja ku�mosu ilgi pa muti, norīt nevarēja. Neko darīt: medus maizi tā neva�rēja ēst.

Bet kur tad to liks? Kur to liks?

Ilgi meitene domāja, ko darīt.

Nesīs atpakaļ, atdos Laukmalu mammai, pateiks: �Tante, es ne�gribu.� Taisni tā ir pateiks.

Bet kā to izdarīs? Vai to tā tik vienkār�i varēs? Medus tak bij pie cilvēkiem augstā cieņā. Tik liels un rets gardums, ka visi uz viņu sūk�stījās, lūpas laizīdami, un nu tāda maza muļķa meitene, sve�ās mājās ciemā atnākusi, ies un pateiks, ka viņa to negrib. Ko tad sacīs Lauk�maļu mamma, kas tik mīlīgi un vēlīgi viņai nupat iedeva maizi? Kā�dām acīm viņa tad uz to paskatīsies? Un Anneles pa�as māte, atve�dusi to ciemā, visādi piekodinādama tai rātni uzvesties un nu redzē�dama, ka tā atraida tik retu ciema kukuli, � ko tā teiks? Un ja arī nekā neteiks, bet tikai paskatīsies vien tādām acīm, kādas Annele nemaz nemīl un nekad negribētu redzēt, kā liekas sakām: tīri posts ar to meiteni? Nemaz kā citi bērni. Pat medus maizi negrib. Vai tas kur dzirdēts! Nē, nē, maizi atpakaļ atdot nevar. Sejas, kas bij tik vē�līgas, padarīt bargas vai arī tikai vaicājo�as un norājo�as, nē, tad labāk � labāk tad noslēps maizi kaut kur, zem krūmiem, zālē.

Annele nu meklēja tādu vietu, nogāja garo ogulāju rindu, pilnu ķekarainu, sulīgu, kārdino�u ogu; zem krūmiem nebij tik garas zāles, kurā varētu noslēpt maizi, un, ja arī tāda kur bij, Annele �aubījās tur noslēpt nevēlamo dāvanu, jo � cik viegli viņu �e varētu atrast pati Laukmaļu mamma pat pēc tam, kad Annele jau būtu aizgājusi, un ko tad gan viņa domātu par Anneli! Kas tā par meiteni, kas tik ne�rātni nometusi dieva dāvanu, un kas tā par māti, kas uzaudzinājusi tādu nelāgu meiteni! Un, ka arī neviens nomesto maizi neatrastu, viņa tomēr zinātu par to pati un viņai būtu vienmēr kauns par tādu savu izdarī�anu.

Tā meitene nonākusi dārza malā līdz �agariem pītam �ogam. Tas nav augsts, mieti pa vabiņu starpām vēl zemāki, apaļiem, plakaniem galiem kā galdiņi. �Uzliec �e tavu maizi,� viņai uzreiz pasaka gudrais prāts. Jā, labākas vietas vairs nevar atrast. � Annele priecājas, pa�lecas uz �ķērskārts un noliek maizi kā uz paplāti. Lai apēd to putni. Lai paņem to kāds ārpus dārza garāmskrējējs kārumnieks. Maize nav ne apnicināta, ne novārtā nomesta.

Kad nu tas ir izdarīts un rokas brīvas, meitene noglau� tās rūpīgi gar zāli, gar lapām, lai noiet lipīgums un saldums. Steidzo�i izdara to visu, jo tur jau skrien kāda meitene �urp saukdama un meklēdama. Tā ir Laukmaļu Ancīte. Viņas sadodas rokas un ir tūlīt valodās un lielos draugos.

Kambaris tuk�s � Laukmaļu mamma aizvedusi māti skatīties teļus un barojamos lopus.

Ancīte ir liela runātāja un arī degtin deg parādīt ciemenei visas savas mantas: lelles un spēles. Lai tik �ī skatās un brīnās. Bet vie�ņa neprot neko skaļi apbrīnot vai uzteikt, un mazajai saimniecei liekas, ka vēl butu jāparāda tāda lieta, kas to padarītu stīvu no brīnumiem.

���� Bet vai tu jau redzēji Bid�u? � viņa jautā ar uzsvaru, domā�dama nu tak reiz parādīt ko neredzētu.

���� To pluskataino �uneli? To jau sauc Bi�ū.

���� Mamma viņu tā sauc, bet es saku: Bid�us. Tāpēc ka Bid�us ir tikpat pluskatains kā �igānu Did�us. Un tādu es viņu māku iztaisīt, to es tev tūlīt parādī�u.

Ancīte nu izvelk stipri ņurdo�o �uneli no siltas zopādes vietas, atsien tam krēpaino spalvu uz abām pusēm kā bārdu, iesprau� tam vienā ķetnā skaliņu par d�ind�alu un nu vadā �o pa istabu uz pakaļ�kājām, dancinādama un dīdīdama, un, jo �unelis rej un spirinās, jo skaļāk smiedamās un to visādi er�inādama. Bet Bid�us, visu laiku zobus ņirgdams un vai pat apēst draudēdams, plē�as un lau�as � ne�vis pret Ancīti kā to īsto vaininieci, bet pret vie�ņu, it kā pareizi no�jauzdams, ka tā īstenībā ir visa �ā nemiera cēlonis.

���� Tas nu bij Did�us, bet nu nāks Did�ene! � Ancīte pārgalvīgi sauca, palaida pagaidām �uneli brīvā, iekāpa vienā no augstajām gultām, kurā bij kaudze glīti saliktu Laukmaļu mammas baznīcas lakatu, kā tā bij pārnākusi no dievvārdiem un nebij vēl paspējusi aiz�nest uz klēti. No lakatu kaudzes meitene izvilka garu, spilgti raibu zīda �alli, kāda vienīgi tik bij Laukmaļu mammai un kādu tā sēja baz�nīcā vai godos visām citām saimniecēm par skaudību. Ar �alli rokā Ancīte tuvojās Bid�um, kas bij jau atkal paguvis saritināties savā siltajā vietā uz zopādes un, acis blisinādams, neuzticīgi vēroja, kas nu vēl nāks, un, �ad tad iekukstēdamies, biedināja: �Netaisi nu vairs jokus! Izies slikti!�

Bet vai nu Ancīte �o klausīs! Lai tas rūc vai ņurd, lai rej vai pat grasās zobus iecirst nerātnajās rokās, Ancīte ir liela, bet Bid�us mazs; viņ� dabū pa purniņu, ja negrib tā kā Ancīte, un tad nu viņ�, lai gan �ēli smilkstēdams, grib ar un ļaujas apsieties �alli tā kā Did�ene: pa�priek� ap galvu, tad krusteniski pār krūtīm ar lielu mezglu uz mugu�ras un gariem galiem kā asti. Aiz galiem turēdama, Ancīte patlaban sataisās no jauna dancināt pa �igāniski savu Bid�u, kad atveras dur�vis un pāri kāda vīra lielajām kājām ar �maugu lēcienu ie�aujas is-

tabā balti raibs runcis. Nu ir uguns pakulās! �ņāco�a �virkstoņa, Bi�d�us pret runci, runcis uz krēsla, no krēsla gultā, no gultas uz skapja. Bid�us nevaldāms pakaļ kaukdams, smilkstēdams, riedams, velda�mies kā kamols ar visu zīda �alli un ar visu �allē ieķēru�os Ancīti.

Tad Bid�us dabon negaidītu spērienu un kaukdams noglābjas pagultē, bet Ancīte kūleniski noveļas pie ienāku�ā varenā vīra liela�jām kājām. Bet ienāku�ais ir pats Laukmaļu papus. Gludu, mierīgu seju, spulgām acīm skatās tai jandāliņā, bet nesaka ne vārda. Mie�rīgi paceļ novārtīto un saplēsto zīda drānu, noliek to gultā, mierīgi paceļ pirkstu, paskatīdamies, kur tā nerātnā meitene. Bet tā ir kā zibens kājās. Tā jau ir paķērusi savu vie�ņu aiz rokas: � Laukā, laukā, iesim nu laukā! � Un, iekam papus paspējis apgriezties, istaba tuk�a. Lai nu viņ� izbaras viens pats ar Bid�u un ar Muri par viņu lie�lajiem nedarbiem!

Sētsvidū Anneli sagaidīja jauns pārsteigums. Tur stāvēja kāda sieva ar novazātu maizes gabalu rokā un gaidīja Laukmaļu mammu, kas kopā ar Anneles māti nāca no kūtīm, kur tās bij apskatīju�as te�ļus un citu jaunu radību. Kad abas bij pienāku�as tuvāk, sieva teica:

� Redzat, mamm, kādi jums ļaudis! Rādāt nu labu sirdi! Kas tas tāds par grēka gabalu, kas jau tik izlepis, ka met suņiem riecienus medus maizes!

���� Kādiem suņiem? � jautāja Laukmaļu mamma stingri.

���� Sim pa�am Turim, � sieva rādīja uz melnu suni, kas stāvēja asti ievilcis un purnu pie zemes, it kā dziļi savas vainas apzinādamies.

���� Rādi �urp! � mamma teica, pienākdama klāt, un tūlīt, ne labi nepaskatījusies, sāka bārt suni: � Ak tu, pagāns! Tā jau ir tā maize, ko es iedevu nupat tam ciema bērnam. To viņ� ir izrāvis meitenei no rokām. Vai ne tā? � viņa griezās pie Anneles un tūdaļ arī pati pa savam ieradumam atbildēja: � Kā tad, kā tad, viņ� jau mums pie- klīdis �igānu suns, rauj svelo�u, glu�i �igāna daba, kā jau sacīt: kāds kungs, tāds kalps. Bet tu, bērniņ, nebēdā, nāc, dabūsi citu maizīti.

Un ne vārda vairāk. Paņēma aiz rokas Anneli, kura aiz kauna un vainas apziņas nejaudāja pat elpot. Grēka gabals, bargi un nikni bij teikusi sieva. Tas grēka gabals bij viņa.

Laukmaļu mamma pasauca mīļi arī pati savu meitu, vai tā negri�bot medus maizes.

���� Es nē! � Ancīte atteica dro�i un palika laukā.

�Ak, ka tā varētu es arī pateikt! Tad būtu vaļā!� Annelei izskrēja caur galvu priecīga doma, bet mute palika mēma. Viņa bij ciema bērns, bij vainīga, nedrīkstēja runāt pretī. Ar izbailēm skatījās, kā otru gabalu Laukmaļu mammas labā sirds mēroja vēl lielāku nekā pirmo. Ko nu tagad ar to darīs? Nobēdzināt to nekur vairs nevarēja, jo Ancīte bij tagad biedros. Citādi nekas neatliks: būs jāapēd par sodu pirmītējam nedarbam.

���� Nu ēd tak, tev jau medus tek lejā pa pirkstiem! � Ancīte sku�bināja saīgusi. Viņai kaut kas nebij pa prātam. Varbūt tā medus maize.

���� Es nevaru, � Annele stomījās.

���� Kāpēc tu nevari?

���� Negribu.

���� Tad tu ar esi atēdusies medus tāpat kā es. Dod �urp to maizi!

���� Ko tu ar to darīsi?

���� Atdo�u Turim! Sē, sē, sē, Turi! � viņa skrēja, sesinādama suni, kas tecēja līdzās, kāri tai uz rokām skatīdamies. Viņa laidās prom no ļau�u acīm � uz dārza iek�ieni.

���� Vai, Ancīt, kad atkal atdos Turim, tad mēs būsim grēka gabali. Sieva tā teica.

���� Nu lai viņa teic! Ies klausīties, ko visas sievas kūko! � Ancīte, galvu atmetusi, teica tik lielmanīgi, it kā to būtu sacījusi pati Lauk�maļu mamma.

���� Bet Turis nemaz nav vainīgs. Tā jau ir mana maize. Es viņu noliku uz sētu. Es jau esu tas grēka gabals, � Annele atzinās.

Bet Ancīte to nemaz neieskatīja par kaut ko sevi�ķu:

����� Ak tā bij tava maize? Mamma iedeva, bet tu negribeji! Nu, kad to Turis pievāca, tad viņam �itā ar jāpievāc!

Tad tā salauzīja maizi mazos gabaliņos un piedāvāja Turim. Bet Turis apo�ņāja maizi, kaunīgi pagrozīja galvu un gribēja nolīst prom.

���� Turi! � Ancīte draudo�i piesita kāju. � Vai ņemsi?

Turis neņēma.

���� Tā! Arī �igānu suns atēdies medu. Un mamma tik grib, lai mēs ēdam.

���� Bet pagaidi, Turi, tā vis nebūs, � Ancīte draudēja, � ja tu neņemsi, atdo�u Bid�um, atdo�u citiem suņiem. Su, su, su, Bid�u, Remi, Pluska! Se maize! � meitene sauca, kaut kur tālumā skatī�damās un iedomātos suņus aicinādama.

Tas ķērās Turim pie goda. Citam sunim savu piesolīto daļu atdot � to nevarēja. Nē, nē! Ja jau jārij, tad labāk norīs pats. Zaļganajās acīs iedegās kāre. Bet Ancīte tūlīt vis nedeva, bet krietni vēl sakairi- nāja suni, kamēr tas pats lēkādams un riedams atprasīja kumosu pa kumosam, skaļiem rējieniem apkārtni apdraudēdams, sak: �Mans, mans! Uzdro�inieties tik iekārot to, kas mans!�

Kad maize bij novietota suņa vēderā, ciemo�anās Laukmaļos pa�lika glu�i jauka. Iek�ā tagad dzīvoja lielie, un tādēļ meitenes labāk maisījās pa āru. Ancīte izvadāja savu vie�ņu pa visām aug�ienēm, pa visiem paspārņu kaktiem, kur bij viņai iemīļotas rotaļu vietas, izrunājās par savām un ievērojamāko Laukmaļu ļau�u gaitām, mei�tenes izskatījās pa visiem lūkiem, no kurienes varēja labāk un tālāk pārredzēt dārzus un pļavas, viņas drīkstēja ieiet pa visām durvīm, jo Ancīte slēdza un aizslēdza kā pati saimniece. Annele iepazinās ar jaunu pasauli, viņai patikās klausīties māsīcas stāstā, jo viņai bij citādi � jocīgi vārdi un izteik�ana, viņai bij tādi Laukmaļu vārdi, kādus nedzirdēja Avotos. Tā nemanot ēnas palika garas, un jaukās spēles un runas nepatīkami iztraucēja mātes balss: � Nāc nu, bērns, saule jau pie me�a, jāsteidzas mājā!

Ai, bēdas, bēdas! Te jau viņa atkal bij, tā mājās steig�anās!

Bet vēl jau nu ne, vēl bij jāsalasa ogas ciema kukulim, vēl jāpaēd palaunags. Laukmaļu mamma sauca iek�ā.

�Nu gan Ancītei izies slikti, kad mamma būs redzējusi saplosīto zīda lakatu,� Annele domāja ba�ās par jauno draudzeni.

Bet, lai gan Laukmaļu mammai, acis uzmetu�ai � ko viņa arī darīja �, vajadzēja redzēt, kas noticis ar �alli, jo papus to tāpat bij uzmetis uz gultu, kā pacēlis, viņa nelikās tā zinot. Viņa izpurināja skaisto drānu, salocīja to kārtīgi un ar visu lakatu kaudzi aiznesa steig�us uz klēti. Ka Ancīte nedabūs ne bāriena, ne arī kādas citas tirdī�anas, tas bij skaidri redzams.

Laukmaļu mamma pavadīja vie�ņu līdz vārtiem, bet Ancīte skrēja vēl lielu gabalu līdz, pa e�u, gar rudziem rudzupuķes un kokāļus plūk dama un Anneles pu�ķī likdama.

���� Ej nu atpakaļ, bērniņ, nāk jau me�s, � teica Anneles māte.

���� Lai nāk! Man nav bail. Es varu izskriet visam me�am cauri, � Ancīte lielījās, bet tad uzreiz paskatījās cie�āk uz me�u, aprāva so�ļus, padeva ātri roku un tad laida atpakaļ, nemaz vairs neatskatī�damās. It kā ciemiņi nemaz vairs nebūtu biju�i.

Bet Annelei katra vārda galā vēl bij �Ancīte� un �Ancīte�. Tik pilna viņa bij no jaunā ciema un no �īs dienas piedzīvojumiem, ka par to vien runāja. Kad mātes atbildes nāca visai trūcīgas, viņa do�mās vēl staigāja pa Laukmalēm. Bet viena doma paspruka skaļa:

���� Kāpēc man nav tā kā Ancītei?

���� Kas tas ir, kā tev nav? � jautāja māte.

���� Nu tā, visa kā, � atbildēja meitene.

���� Ancītei ir liela vaļa, tev tādas nevar būt, � māte teica kā no�rādama.

���� Nevar būt, nevar būt! � meitene atbalsoja, un viņai likās, ka aiz tā �nevar būt� nostājās kaut kas smags. Bet tagad nebij laika par to domāt. Me�s nāca pretī ar vakara vēsmām un saldām, saldām smar�ām. Kad viņas gāja garām kādai avotainai vietai, kur lielos pulkos baltoja varenā smar�u izplatītāja, ķekaroti ziedainā vībotne uz augstiem, trausliem kātiem, Annele palika stāvot, pievilka krūtis pilnas gaisa kā plē�as.

���� Māt, skaties, skaties!

���� Kas tur ir?

���� Lūk, kāda man vaļa! Kāda man liela vaļa! Tāpat kā Ancī�tei. � Un bungoja abām dūrēm savu krūti.

���� Kur tev ir tā vaļa?

���� Smar�o, smar�o! � meitene �ukstēja, aizgrābti dva�odama, it kā gribētu izdzert visu me�u.

���� Jocīgs bērns! � māte smaidīja un papurināja galvu. � Kas �im tā par vaļu!

Ja Kaminskene ir liela sieva Avotos, tad Aņus ir vēl lielāka. Un daudz, daudz vecāka. Bez �aubām. Tik veca, ka neviens nevar iz�skaitīt viņas gadus. Annele par to ir apjautājusies ir �im, ir tam. Bet kas to zina pateikt? Tik atsaka: Aņus dzīvojot jau �ais mājās no mū��ības. Bet mū�ība? Kur tai gan sākums, kur tai gals? Tālu būtu, ko staigāt, līdz tos atrastu. Bet Annelei kājas vēl mazas.

Varbūt Aņus ir tikpat veca kā zeme vai putekļi uz lielā baznīcas ceļa, kad ilgi nav lijis lietus. Jo viņa ir tikpat pelēka kā tie. Pelēki ir viņas platie, krokotie brun�i, pelēks viņas puska�ociņ�, pelēks tur-

ciski apsietais lakats, pelēkas lielās acis �okuraini grumbainajā sejā. Un viņas guļas vieta pie pa�ām durvīm ir no visām vietām pati pelē�kākā.

Bet, kad pienāk svētki, tad lai paskatās uz �o Aņus vietu. Lai pa�skatās un ieple� acis! Tad ir no klēts atnesti slē�u palagi un lieli spil�veni izrakstītiem galiem, un segas: zili dzelteni melna ziemsvētkos, zaļi sarkana lieldienās, zeltaini lillā vasarsvētkos, bet Jāņos tāda sīkrozī�u simtgadene, ka ir acis ap�ib. Tad lai nāk katrs un brīnās:

redz, kas tai Aņui par mantām! Tās gan nāk�ot meitai pūrā! Bet, kas tā saka, tam Aņus nikni atcērt: �Ko, vai es jau guļu zārkā, ka tu manu mantu dali? Vai tev skau� mana vieta pasaulē? Vai es tavu kapu aiz�mir�u?� Un tā tālāk. Tādas runas dēļ ļaudis saka, ka Aņus esot gan bagāta, bet glabājot savu mantu kā pūķis.

Vēl trīs lietas ir Aņui, kādu nav nevienai citai sievai. Tās ir: boze, pīpe un kurvis. Boze ir no baltmizota kadiķu koka ar krietnu knaģi galā un tik gara, ka tā iet viņas nesējai līdz padusei; pīpe ir brūns, nokvēpis kaļķītis un turas arvien Aņus mutes kaktā, ja tai pa�laik nav lielo runā�anu vai bār�anās; mazas runā�anas dēļ Aņus to no zo�biem laukā neņem; un kurvis ir smalku klūdziņu pinuma, ar strīpotu vāku un rokturi; kurvis ir kungu kārtas, un Aņus saka, ka to esot reiz nēsāju�as smalkas rokas.

Tikai ar �īm trim lietām Aņus ir tāda, kādai viņai vajaga būt. Nav nemaz iedomājams, ka varētu būt vēl cita tāda veca, gara sieva, kura uzdrīkstētos sevi saukties par Aņu. Ja tāda būtu un viņas abas ar īsto Aņu sastaptos me�ā vai laukā, tad būtu tāda kau�anās ar ga�rajām bozēm, kamēr viena no viņām paliktu par pelnu kopiņu, bet otra aizietu stāva, taisna un gudra kā Zālamans. Un tā būtu tad tā īstā Avotu Aņus.

Aņus mū�am daudzinātais vārds ir � mui�a. Bet Aņus mui�a ir tāda: dārzs pie dārza, pagalms pie pagalma, māja pie mājas. Liel�kungam sava, mui�kungam sava, ku�ieriem, sulaiņiem un citiem kal�piem sava.

Un suņiem sava. Bet, ja suņu māja jau ir kā pils pret katru zem�nieku māju un kaut tā arī būtu ar kārniņu jumtu, tad var iedomāties, kādas mui�ā tās cilvēku mājas! Tur nedzīvo vis divdesmit cilvēku vienā istabā kā Avotos, bet vienam cilvēkam ir divdesmit istabu. Lielkunga istabas neviens vēl nav izskaitījis, bet to gan var domāt, cik viņu, kad jau mui�kungam katrai dari�anai sava istaba: ē�anai sava, dzer�anai sava, gulē�anai, pīpes smēķē�anai un kār�u si�anai sava. Un tad to kalpu � to ir tāds biezums, ka ne ar pirkstu pamai�sīt! Lielo kalpu un mazo kalpu. Lielie visi lielkungam, bet mazie atkal lielajiem kalpiem. Sulaiņiem rokaspui�i, un spīzmanēm* rokasmeitas. Kad lielskungs pavēl ku�ierim braukt, tad ku�ieris atkal pavēl maza�jiem kalpiem un tie saskrej savās vietās. Viens sukā zirgus, otrs jūdz, tre�ais mazgā karieti, ceturtais � kāp�ļus, piektais sien ku�ierim jostas, un sestais tik ir dara kā pasniedz gro�us un pātagu. Bet, kad iznāk pats lielskungs ar lielmāti, tad aiz kalpu biezuma pat Aņus tos da�reiz dabūn saredzēt kā aiz miglas, jo, kad jāskatās lielkungi, tad arī viņa tikai ir �viens prasts cilvēks�. Labi, ka vēl kuru dienu pamana pa acu galam to sulaini, kas pa trim istabām nes lielmātes zilās zīda kleitas asti. Lielmātes zīda kleita aiztek kā ūdens, bet viņa pati reti rādās ļau�u acīm. Bet, kad rādās, ir �ēlīga. Tāda ir mui�as lielmāte.

Vakarā, kad sāk kūpēt skursteņi, Aņus kurvis, kas stāvējis viņas gultā cie�i aizvāzts, atver savu noslēpumu. Ar devigu roku Aņus pa�zūd drīz vienā kaktā, drīz otrā. Tanī pa�auj �buļānu� (buljona) kaulu, tam �apaļtina� (apelsīna) mizu, tam gaiļa galvu ar kājām. Tad atjo� melni pinkainais Citrons ostīdams un riedams. Un kukņā no Aņus ugunskā�a izplūst tāda lielmanīga smaka, kas piepū� mājas ļaudīm nāsis un visiem stāsta: cepetis.

Tikai Annele vairās mui�as kukuļu cik spēdama. No tā laika, ka�mēr viņai ar asarām acīs bij jānorij tāda briesmīga �apaļtina� miza, viņa zina: tas, kas derīgs mui�as ļaudīm, ir nebaudāms māju ļaudīm.

Ir vēl viens Avotos nejauks par mui�as devastiem. Tas ir pui�a Ingus. Kad ienāk durvis, pakausi atmetis, paosta, ir sarauc degunu: mui�as smaka! Un lai� dusmās cepuri, lai skrien, kurā kaktā grib. Un, ja Aņus tuvumā, bār�anās uz līdzenas vietas. Jo tie divi Avotu varenie nekad viens otram ceļa negrie�.

���� Mui�as smaka! Vai tu re! Vai tu, balmute, sevi nevarētu pie�valdīt? Ko tev tā mui�a dara? Ja nebūtu mui�as galvas, vai tad ar būtu kas tavam muļķa vēderam? Prasi!

Tā Aņus. Bet Ingus pretī:

���� Ko? Vai man mui�a ko dod? Es dodu mui�ai. Ja nebūtu manu veselo locekļu, tad tu redzētu, kas paliktu no tavas mui�as! Oho! Ne mui�a man dod maizi, es dodu mui�ai maizi.

Tā Ingus runā un rūc vēl ilgi, putru strēbdams, kājas noaudams un pastalas pa roku galam aizmēzdams: � Mui�a, mui�a! Ko man tā tava mui�a!

Aņus viņam par tādām pretestības runām sola grēku un dieva so�dību. Aņus īstais laiks ir vakaros. Tad viņa sēd savā gultā, kājas uz ķeblī�a pūtinādama, ar bozi blakus, pak�ķina dūmus un runā par vi�siem skaļāk un par visiem gudrāk. Visupirms mui�as lietas: vai liel�kungi mājā vai aizbrauku�i; kur aizbrauku�i; kādās darī�anās brau�ku�i; ar kādu karieti; cik suņu, cik piķieru līdz; cik vārdu �ēlīgi par katru runāts; kādas kuntesēm kleitas un kāda lielmātei � par visu to Aņui ir vissīkākās ziņas. Ja lielkungu mājās nav, valodas par mui�u ātri izbeidzas. Tad ņem priek�ā pagasta notikumus, jo Aņus visas ārlietas* labi pārvalda. Un, kā viņa par katru noteic, tā paliek. Ko var viņai pateikt pretī Anneles māte, jauna sieva, kurai tik pie�nākas ausīties un krāt prātu un sapra�anu, kas vird no Aņus kā no gudrības akas? Ko var zināt meitas ar saviem �kaķa mū�iem�*? Lai pamēģina tik �brūķēt muti�, gan dabūs simtu pret vienu!

Kad kāds netī�i vai tī�i aizkaitina Aņu, tad viņas acis iedegas kā ogles un viņa krata gaisā savu garo nūju. Sevi�ķi barga tā ir pret meitām. Ne tās prot izcept labu maizi, ne noberzt tīrus galdus un so�lus, ne izvelēt baltus kreklus. Ne tām iz�ūdinātu krietnu brun�u, ne tādu izrakstītu priek�autu, cimdu un zeķu, kas darītu meitām godu.

Ne tām ir kāds tikums, ne ari tās prot to pa�u mazumu tā sargāt, kā pienākas.

Labi, ka vēl ir viena meita pasaulē, kas glābj pagasta godu. Un tā nav nekas cits kā Aņus pa�as miesīgā meita Trīne.

Trīne nav redzēta Avotos. Viņa dzīvo pagasta otrā galā, kur viss pagasts no viņas spīd un laistās. Kad viņa vēl dabūs reiz mātes sakrāto pūru, tad tā būs pirmā meita pagastā. Pagaidām viņa dzīvo un krāj pati savu slavu un savu godu, un sargā savu meitas kroni, kā to darī�jusi Aņus savos garajos meitas gados.

Un kā gan trūkst Aņus meitai? It nekā! Viņai ir papē�u kurpes un tulētas* jakas, un strīpoti brun�i, viņai ir tādas plores* kā katrai freilenei. Ik dienas viņa staigā tādā rotā, kas spīd un laistās.

Kad Aņus sāk slavēt savu Trini, tad sievas un meitas pa kaktiem sāk sa�ukstēties un skaust. Lai viņas skau�! Lai parāda, kur vēl ir otra tāda! Tik izvedīga un tikusi darbos. Un uz pui�iem ne aci! Lai rauga kāds pie�aut Aņus Trīnei nagus, tad redzēs, kā tie noskries!

Ai, meita, meita, varenā Aņus meita, ka to reiz dabūtu arī redzēt Annele!

Un pienāk diena, kad viņa dabon to redzēt.

Ir jauka pavasara svētdiena, un Aņus sēd mierīgās pārdomās savā gultā ar bozi un pīpi, kad piepe�i atsprāgst durvis un ieskrien drukna, apaļa meita zili sarkaniem vaigiem un nokrīt Aņui pie rokām.

Aņus nobīstas. Izrauj tai savu roku un izrauj arī pīpi no mutes. Nesaka labdienu, bet tūlīt uzsauc:

���� Trīne! Kādās darī�anās tu nāc?

Bargi viņa jautā un paskatās baltām acīm.

Bet sve�ā nokrīt tai pie kājām un pū� skaļām elsām un gau�ām asarām.

Aņus uzlec kājās un sakampj savu bozi.

���� Trīne, tu nenāc labās darī�anās! � viņa sauc, vēl arvien it kā draudēdama, un, kad meita nerimstas, viņa sakampj to aiz rokas, �ukst: � Neāksties! Lai nedzird ļaudis. Nāc līdz uz klēti!

Kad viņas pazūd pa durvīm, Annele redz, ka Trīnei viena pastala no�ķiebu�ies un �ļūc no papē�a.

Annele visu to redz un paliek kā sālsstabs.

Vai tā bij Aņus Trīne? Vai tā bij tā meita, kas gāja slavā un go�dībā? Vai tad tā ir tāda � zili sarkaniem vaigiem, noraudātām acīm? Nodriskātiem brun�iem un no�ķiebtām pastalām? Nē, nē, nē, to ne�varēja ticēt!

Trīne tak staigāja daiļa kā princese: izrakstītos priek�autos, iz��ūdinātos brun�os un tai plorē, kas lidinājās pa gaisu kā spārni.

Bet tomēr bij jātic.

Kad Annele bij izskraidījusi celiņus, uzreiz gadījās tai pretī Aņus ar sve�o meitu, ka tikko paspēja no kājām pabēgt. Aņus izskatījās kā pērkona vakars. Trīcēja viņas garās kājas un baltā boze, uzsizdamās uz ceļu. Trīne arvien vēl klusi elsa. Viņas deguns pilēja. Gar� vil�laines stūris putināja zemi.

Trīne laikam bij nodarījusi lielus nedarbus, ka māte viņu tā bāra. Un tas tagad bij skaidrs: lai nu kas bij visu meitu kronis, Aņus Trīne tā vairs nebij. Bet vai viņa kad kādreiz tāda bij bijusi, kā Aņus viņu slavēja? Par to vajadzēja pamatīgi pārdomāt.

Ik rītus aiziet vecā Aņus bodra* un taisna ar savu garo bozi, lok- tura* kurvi un pīpi mutes kaktā. Aiziet kā pelēka ēna caur me�a zaļo svaigumu uz mui�u, kur tai starp citām svarīgām darī�anām ir jāno�plūc cāļi lielkunga galdam. Un, ja zina, ka lielkungi tik ir ēd kā cāļu cepeti ar baltmaizi, tad var katrs viegli noskārst, kāds stāvoklis Aņui ir mui�ā. Pret vakaru viņa nāk mājās smaga no darbo�anām, smaga no mui�as labumiem, kas noguldīti kurvī, un smaga no jaunām zi�ņām.

Sevi�ķi �oruden, kur mui�ā gatavojās notikt lielas lietas, Aņus mutē visi klausījās kā bībelē. Aņus arī neslēpj nekā. Lai nāk visi un klausās. Lai nes pa pagastu. Lūk, kādas ir tās lietas.

Jaunais lielskungs ved savu jauno lielmāti rādīt tai tēva mui�u. Ar jaunajiem lielkungiem brauc arī vecie. Viņi ir jau ceļā. Viņi brauc no tālām zemēm dienām un naktīm; viņi brauc pa ūdeņiem un pa ze�mes ceļiem; viņi brauc ar dzelzs zirgiem un ar ugunīgiem ratiem.

Ir jau apziņots viss pagasts, lai nāk tos sagaidīt.

Ir jau atskrēju�i no citām mui�ām foreiteri* un piķieri* ar desmit jājamiem zirgiem un divdesmit suņiem.

Ir jau atvestas no māju mājām visas jumtu trepes, lai varētu celt goda vārtus un pu�ķot palodēs* līdz jumtu korēm.

Ir jau apziņots visa pagasta sievām iet pa me�iem plūkt mētras un nest uz mui�u.

Ir jau atdzīti vēr�i un barojamie lopi nezin cik, un ir izveltas no brū�a divpadsmit mucas alus. Saimniekiem dos ēst pils priek�ā zem ļovenēm* ar mēru, bet kalpiem dos tikai dzert apak�ā pie brū�a, bet par to � cik tik ieiet.

Ir jau atnāku�i divdesmit tauru pūtēji un ielaisti lauka �ķūnī.

Ir jau atbrauku�as divas spīzmanes ar piecām jumpravām.

Ir jau atskrējis viens uguns skunstnieks*, kas laidīs gaisā uguns- vēmējus pūķus, �ņāco�as �ūskas un zvaigznes kā sudmalu ratus un izpūstos lukturos sadegs zilas, zaļas un sarkanas ugunis, kas degs kā liesma un nekad nesadegs.

Ir vel daudz, daudz citas lietas, kuras pat gudrā Aņus mēle nevar izteikt, ne izstāstīt. Ar vārdu sakot: mui�ā būs redzami visi zilie brī�numi.

�Zilie brīnumi!� domā Annele. Kādi gan tie būs? Vai tik lieli, kā kad atvērtos debesis? Vai tādi kā sapnī, kad nes uz spārniem augstu, augstu, līdz aizraujas elpa un jāaiztaisa acis aiz bailēm, lai nebūtu vairs jāskatās? Ai. jā! Kas viņus dabūs redzēt, tos brīnumus! Visi taisās kā uz kāzām, bet par Anneli neviens ne miņā.

Lielā diena nāk un pienāk. No palaunaga jau atlai� visus ļaudis, lai po�as un ģērbjas. Arī Aņus ap to laiku pārskrej plēsumis apraut baznīcas drānas. Un ierauga Anneli, kas vēl pelēka staipās ap vienu un ap otru skumjām, gaidu pilnām acīm.

� Ko tā meitene? Kāpēc vēl neposta? � Aņus uzprasa bargi mājniekiem.

Par meiteni neviens nav domājis. Tur bērnam neesot vietas.

Par to Aņus noskai�as zvērodama.

Kā � nav vietas? Kad jau iet kropļi un tizli, un tādi veci ā�i, kas ar vienu kāju kapā! � To Aņus mērķē uz Jurī�a vectēvu, kas nu�pat aizdipina uz mui�as pusi pusteciņu sīkiem solī�iem, nemaz zinis nelikdamies, ka viņ� būtu tas āzis. Jā, un, kad ejot kropļi un tizli, tad lai neietu bērns, kas dabūs tur redzēt tādus brīnumus par piemiņu visam mū�am! Tādas lietas tik nāk dzīvē priek�ā vienreiz, un tas būtu kauns un grēks, ja palaistu tās kāds garām neredzējis. Jāiet, jāiet, tur nekas nelīdz. Viņa jau pati paņemtu bērnu līdz, bet viņai jābūt tur, kur lielkungi. Katrs var iedomāties, kādas viņai �odien darī�anas, kur visa mui�a kājās, viss pagasts.

Kad Aņus ko noņēmusies, viņa to arī izdara. � Ne tikai vien pie�runā Anneles māti laist meiteni uz mui�u, viņa dabū arī vēl notvert vienu no māju ļaudīm, kas nav vēl aizskrējis. Tā ir Luze, kas aizka�vējusies ar mājas kopu. Luze ir pirmā gada meita Avotos, un viņai pienākas to darīt, ko tai liek.

Ja jau palaikam bij parasts paklausīt Aņus noteik�anai, tad vēl jo vairāk �odien, kur viņa � kā mui�as cilvēks � bij visu to lielo brī�numu līdzlēmēja un līdzvēlētāja. Tā arī Luze, kaut arī kurnēdama, uzņēmās rūpēties par meiteni.

Anneli nu berza, mazgāja, posa pa kaklu pa galvu, bet matu pi�numu pārsukāja to pa�u rītējo, jo Luze nebij ar mieru gaidīt, kamēr �to me�u izmēzī�ot par jaunu�. Luze stāvēja jau pilnīgi saposusies pie durvīm, nepakustināja pie Anneles uzpo�anas ne pirksta, arī ne�smaidīja. Varēja redzēt, labs prāts tai nebij. Viņa gribēja būt ļoti labināma un tencināma par to, ka tā stāv un gaida Anneli, kad visi citi jau nokupēju�i kā migla.

Tā nebij vis ne mātes, ne māsas Liziņas roka, kas rāva Anneli pusaulēk�us pa saknēm un zariem, lai panāktu citus. Lai gan viņas abas skrēja, ko jaudāja, Luze vēl meiteni pastāvīgi purināja: � Vel�cies ātrāk, velcies ātrāk! � Tas Annelei krimta sirdī. Pirmkārt, viņa nekad nevilkās, bet laidās spārnos; otrkārt, Luzes nelabais prāts viņu dziļi ievainoja. Ja tā dara labu, tad labāk lai nemaz nedara.

Ar tādu steig�anos nemaz nedabūja pabūt me�ā ar jaukām do�mām tādā neparastā laikā, kad ēnas auga augumā un noslēpumaina tumsa stāvēja ceļam priek�ā kā mākonis. Vēl nebij pārgājusi pirmā sirdspukstē�ana, kad jau bij me�am cauri. Citus mājniekus panāca tikai pie mui�as, jo tie bij rik�oju�i ne mazāk ātri.

Pa visiem vārtiem plūda mui�ā ļaudis un sacirtās kā saskrēju�ies zirgi, pēk�ņi apturēti. Kur nu?

Pils priek�ā bij milzīgs apaļums, kurā auga puķes un koki, visap�kārt tecēja grantētas celītes. No celītēm nost nedrīkstēja paspert kāju. Tā noteica pie ieejas vīri ar zaļām zīmēm pie cepurēm.

Ļaudis spiedās ap rondeli* kā ritenī un staipīja kaklus pēc zila�jiem brīnumiem. Tādi cilvēki kā Annele nobadījās gar sievie�u pla�tajiem brun�iem un vīru vam�u stērbelēm un neredzēja nekā.

���� Klausaties! Kad tad jūs reiz sāksit! � sauca uzraugiem ļaudis.

���� Tūlīt būs luminācija*! � �ie atsaucās.

���� Luminācija, luminācija! Nu būs gai�s kā diena! � ļaudis prie�cājās. Vīri ar zaļajām cepuru zīmēm skraidīja pa krūmiem un aizde�dzināja tievas svecītes krāsainos papīra pūslī�os. Melnajā ēnu bie�zoknī atzaigoja zilzaļsarkani gai�umiņi. Koki un krūmi atmirgoja austo�ā un nekad neatausto�ā kvēlumā. Ļau�u bars viļņoja pa viņu kā vietumis aizsprostota, vietumis palaista straume turp un atpakaļ. Bet, kad vairāk nekā nerādīja, tūlīt sāka kurnēt.

Kur uguns skunstnieks? Kur pūķi un �ūskas? � jautāja ļaudis.

���� Tūlīt, tūlīt! � solīja vīri ar zaļajām zīmēm.

Un tur jau viņi nāca.

S-�-�! Uz�āvās viena briesmone no pa�a tum�ākā parka stūra pāri ļau�u galvām.

Pūķis, pūķis! �ūska!

���� Bīstaties! Viņa spļauj ugunis! � biedināja uzraugi.

Ļaudis bega, kliegdami un pie zemes plakdami.

Krak-krak-krak! � izsprāga gaisā. Nolija da�as krāsainas pārsli-

ņas.

���� Gaidat nu! Tas tik bij sākums!

Ļaudis gaidīja uz aug�u paplestām mutēm.

Bet nekas tālāk nenāca.

Gaidīja ilgi.

Kas tur bij? Kāpēc sola un nekā nerāda? � tincināja uzraugus, kas skrēja nosvīdu�i.

Uguns skunstes* neejot vairāk vaļā. Skunstnieks teicis, ka viņas nepanesot �itādas debesis. Uzraugi beidzot paskaidroja nolaidu�ies.

Ļaudis paskatījās uz aug�u. Ko �is tur dzied! Debesis tādas kā arvien.

Bet Annelei likās, ka tā vis nav. Debesis bij zilpelēkas, dīvaini zemas un tuvas. Jocīgas!

Kur nu bij tie zilie brīnumi? Varbūt ap pils ļovenēm, kur bij gai��ākās ugunis? Tur pastarpām skaļi uzdziedāja. Bet uzraugi tur tu�vumā nelaida ļaudis: tur tik esot lielkungi, vāckungi un priek�nieki.

Annele arī nekur nevarēja paieties nost no Luzes, kura to turēja pie sevis kā piesietu. Katram, kas Lu�i aicināja pakustēties vai tālāk apskatīties apkārt, viņa nikni atcirta: � Kur tad ar to gnīdas skuķi! Es jau pie tā esmu piesieta kā krievs pie sīpolu vezuma.

Un viņai tad atbildēja: � Nav jau, nav nekāda reize ar mazu bērnu tādā burzmā!

Ak, cik vainīga un grēcīga tad jutās Annele, to dzirdēdama! Gri�bējās vai zeme ielīst.

Kaut kur saka pūst taures.

���� Nu nāks līksmība! � ļaudis priecājās.

Un nāca arī līksmība. No pils ļovenēm noskrēja kāda tāda � ne bērns, ne liels cilvēks � un virpuļoja, griezdamās pa celītēm, �urp pie ļaudīm. Viņa lēca plānās kraķu kurpītēs kā uz stabiņiem. Plecos tai bij melna zīda salube*, bet galvā sarkans, mazs, pasmakrē* sa�siets zīdautiņ�, kura stūri slējās pakausī kā radziņi. Viņa izrāva no pūļa drīz vienu puisi, drīz otru:

���� Tancen, tancen!

Kad pui�i negribēja ar vācmeitu iet, viņa parādīja tiem mēli.

Tā bij pavisam ēverģēlīga meita.

Nu viņa pieskreja kā zibens kādam jaunam pui�am un ie�āva tam ar trim pirkstiem krūtis. Puisis no nejau�ā grūdiena iekrita pāri drāts �ogam puķēs, bet viņa aizdrāza smiedamās un svilpodama.

Dullā jumprava! � ļaudis to sauca, bet smējās.

Uz viņu vien tik skatījās. Te viņa bij prom, te atpakaļ. Kā bezde�līga. Sarkanais cekuls griezās pa ļau�u vidu. Smiekli plūda viņai līdz kā skaļ� vilnis. Visi kakli stiepās tai pakaļ.

���� Veg, veg! Tancen!

Jau no tālienes bij dzirdams, ka tā nāca atkal �urp.

Iznira no pūļa, cēli izliektu vienu roku paceltu pār galvu, bet ar otru � vai, dieviņ! � ar otru tā turēja Jurī�a vectēvu dancinādama un trallinādama. Un Jurī�a vectēvs arī tāpat klanījās, svaidīja kājas un piesmacis dziedāja. Cepure viņam bij nokritusi, veste vaļā; nāca redzama krūts gariem, baltiem matiem. No kurienes viņa to bij iz�rāvusi!

Vai, cik nelāgi!

Annele nobijās un noslēpa acis.

���� Kas kai� Jurī�a vectēvam? � izbijusies jautāja.

���� Kas �im kaitēs! Sameties kā mika! � visi smējās. Annelei smiekli nenāca. Viņai bij �ēl vectēva.

Pils jumprava apsitināja vecīti pāris reizes sev apkārt un nolaida no rokas. Tā viņ� paklupa, palika guļot, elsa un krek�ķināja. Kas viņai daļas! Viņas acis �audījās uz Anneles pusi.

Vai! Ka tik nu neierauga mani! � baidījās Annele un slēpās cik spēdama aiz Luzes.

Bet bij jau ieraudzīta. Jumprava nāca kā vēj� taisni uz meiteni, satvēra to aiz rokas un vilka priek�ā:

���� Du, Gor, komm mit, Gor!

Un tagad Luze tūlīt palaida vaļā Anneli un raidīja: � Ej nu, ej! � Visi citi tāpat: � Ej, ej nu!

Neviens Anneli neaizturēja un neglāba.

Pati gan viņa spirinājās visām varēm prom no jumpravas, bet vi�ņas spēki bij par daudz niecīgi; viņai beidzot vajadzēja dancot līdz sarkancekulainajai meitai, tāpat kā bij dancojis tai līdz Jurī�a vec�tēvs.

Viņu ierāva pa�ās spo�ākās ugunīs un pie kāda tuk�a galda pils priek�ā. Tas bij piekrauts �ķīvjiem, glāzēm un ēdienu atliekām. Sve�ā jaunava piegrūda tai glāzi brūna �ķidruma pie lūpām: � Trinkl

Annele iekampa mazu muti. Sūrs kā tabaks, bet bij jārij. Kur lai liek! Jumprava skatījās un gaidīja, kamēr kludziens pārkāpa pār rīk�les galu kā pār kalnu. Annele nokratījās kā drudzī. Tad noslēdza lū�pas un saturēja ar roku: vairāk nē!

Bet jumprava tik vid�elēja gar galdu.

Tur paķēra desas struņķi, tur gaļas gabalu, tur maizi, salika visu uz �ķīvja Annelei priek�ā: � īss!

Pati tad aiz�āvās pa ļovenēm pilī.

Annele stāvēja stīva kā miets, nolaistām rokām. Needīs, lai vai sit nost, neēdīs! Zināja jau tagad tos mui�as devastus.

Bet prom kustēt arī nekustēja. Vajadzēja kaut ko izzināt: kas �ite bij? Vai sapņi, vai spoki? Vai zilie brīnumi?

Pa dārza ēnām murdēja ļaudis, no brū�a � lejā � nāca bļāvieni, tur pļerk�ķēja taures, pilslogi bij vienās ugunīs; arī no turienes ska�nēja smiekli un mūzika. Bet debesis! Kad uz debesīm paskatījās, pa�lika pavisam baigi. Debesis bij kā uz muti apvāzts zilpelēks katla di�bens. Nē, tā vairs nebij tā pasaule, kas bij kļuvusi mīļa un mīļāka ik no katra rīta. Se, mui�ā, pasaule bij pavisam citāda.

Annele pakustināja pirkstus. Lunkani gan! Asinis tomēr tecēja. Viņa pasitās nost no galda. Varēja kustēt. Bet, tikko pasitās, kad jau bij krūtīs ar melno vācieti. Tā turēja viņai priek�ā pilnu sauju sarkanas cukurmaizes:

���� Dal Kuchen! īss!

���� Nē! � Annele paplēta muti. Bet nedabūja to vairs aiztaisīt, kad tā pie�ķīda pilna līdz lūpām pūpediski �ķidras cukurmaizes, sal�das un lipīgas kā līme.

Tas velti. To Annele neris.

���� Nē-ē! � viņa kliedz un atple� muti vēl platāku, atple� to, cik jaudā, un spļauj visu laukā � kārpīdama, slaucīdama, berzēdama, purinādama lūpas un vaigus � līdz pēdējai kripatai.

Prom! Visu prom! Nost! Lai ne miltiņa nepielīp!

Izspļaut! Visu izspļaut! Ne tikvien to lipīgo saldumu, arī tās bļaus- tīgās taures, to zili melno debesi, to piemētāto galdu, to sarkance- kulaino meitu ar visu viņas mui�u un viņas cukurmaizi!

Nekā, neka Annelei nevajaga no tādas mui�as. Tik spītīga viņa ir.

Divas niknas, melnas acis iedur kā dzeloņi Anneles acīs. Un viena roka sagrābj to kā dzelzīs un sa�ņaudz un sapurina tā, ka visas pils ugunis danco Annelei apkārt.

Lai viņa purina! Bet sarkanā cukurmaize guļ smiltīs un ir paga�lam. To viņa neēdīs!

���� Du, Gor! Stockdummes Bauerngor, du! Bauerngor, du! � vāc- meita nikni baras un grū�, purina un grū� Anneli. Svie� viņu, lai klūp.

Bet Annele neklūp vis. Sasitas pretī ar visu spēku, izraujas vācie�tes rokām un ir brīva. Brīva! Atdabujusi kāju lunkanību, ieslīd tumsā kā sikspārnis.

���� Gor. Stock. Bauer. Dummes. Gor. Stock. Bauer. Dummes, � Annele skrej un skaita, skrej un skaita, elsas rīdama.

Kas tie par vārdiem, viņa nesaprot. Bet labs prāts viņos nav. Tik�pat maz laba prāta kā Luzes �gnīdas skuķī�.

Ugunis nodzisu�ās. Parks, me�s un debesis ietinu�ies biezā tumsā. Bet Annele tik dodas tālāk. Kaut kur.

Tad to kāds satver aiz rokas. Sve�a balss sauc:

���� Surp, Luze, �urp! Te jau ir tā tava meitene!

Piesteidzas abas Avotu lielās meitas. Laiks iet mājās. Visi sāk aizplūst.

Luze ir tikpat nikna pret Anneli kā visu �o vakaru. Bar un tricina bērnu.

Kur �ī vazājoties? Nevarot sameklēt! Vai visu mū�u bū�ot sust pa tiem krūmiem? Rīt arī vēl esot jādzīvo.

���� Kas te gan vainīgs kā tu pati! Ko tu viņu dzini ar to vācieteni? Ņem nu vien bērnu plecos � un iesim, � saka Karlīne.

To nu gan Luze nedarīs. Ne par kādu naudu viņa nestieps tādu �pelu mai�eli�.

Annele nemaz vairs negrib dzirdēt, ko vēl teiks Luze, viņa jut, ka Karlīne tagad viņas aizstāvis.

Izraujas Luzei un pieglau�as cie�i, cie�i lielajai meitai.

Karlīne arī vairs nerunā. Paceļ Anneli savās stiprajās rokās un piespie� sev cie�i klāt.

Luze ar Karlīni ir lielajā. Luze gribējusi iet dejot, bet Karlīne ne; un, kad Karlīne ne, tad arī Luze ne, un tā viņas ir ļaunas. Bet Annelei tas nāk par labu.

Annele iespie� galvu kā ligzdiņā Karlīnes matos un iet ar Karlīnes kājām. Bet tumsa spie�as virsū ar saldu smagumu un smacē domas. Tikai visapkārt dim aizejo�u soļu dipinā�ana, un viņai liekas, ka visi �ie soļi būtu nemierā ar zilajiem brīnumiem, kas rādīti mui�ā.

Ai, jā, zilie brīnumi! Cik jauki jūs bijāt, kad jūs neviens vēl nebij skatījis!

�Kad būs rudens? Kad būs rudens?� � ar tādu jautājumu Annele moka māti no tā laika, kad tā Annelei pateikusi: �Kad pienāks ru�dens, tev jābūt tēvam par palīgu. Liela nu diezgan esi.�

Neskaitāmas reizes Annele to savukārt atkal pateikusi katrai priedei me�malā un katram krūmam dārzā: �Kad nāks rudens, es bū�u tēvam par palīgu. Liela nu diezgan esu.�

�Labi, labi, Annele,� atsaka priedes, klusas un gudras kā mātes.

Un tad arī ir jau klāt rudens, pats vēlais rudens, kad dārzā vairs nav nevienas lapas un visi lauku darbi apdarīti, un var sākties iek�as darbi.

Tum�s aust rīts pēc Mārtiņiem, bet Annelei mostoties sirds pulk- stenītis zvana priecīgi: �Zini, �odien nu ir tā tava diena! Nu tu būsi tēvam par palīgu!�

Bet vai tēvs jau �odien uzsāks darbu?

Jā, kad Annele uzceļas, ir jau �kērskoki istabas vidū ar lielajām tītavām un vēji iet no viņiem uz visām debesu pusēm. Tēvs tin �ķē- riņu* pirmajam audumam.

Pie tā darba Annele palīdzēt nevar. Viņai tik jāmanās no kājām. Tikai kad �ķēriņ� notīts, viņa drīkst uzsēsties uz �ķērskoka kājas, un tēvs viņu pasit ripā, ka mati plīvo un elpa aizraujas. Bet, kad tēvs nosaka: diezgan, tad jāpietiek. �ķērskoki jānes laukā no istabas.

Kamēr tēvs uztin �ķēriņu uz veļboma* un sarīko nītis*, Annele varētu vēl paklenderēt*, bet aiz bailēm, ka viņas vietā nepieņem kādu citu palīgu, viņa nekur tālu neaiziet un, tikko tēvs sauc, ir klāt kā zibenis. Tēvs to ieceļ strellēs* uz dēļa, viena rokā iedod no�ķi �ķē- riņa un pamāca, kā ar otru roku jāat�ķir no no�ķa ik pa dzijiņai un jāuzmet uz tēva ķeksīti, bet tēvs izvelk �ķera dzijiņu caur katru ni�u aci. No sākuma Annelei vis nevedās jaunais darbs un tēvam uz viņu

labi jāpagaida, bet drīz viņa tā iemanās, ka viņas diedziņ� jau īstā laikā pie nī�u vārtiem, un, kad viņa vēl jo vairāk iemanās, viņai iet vēl ātrāk kā tēvam, un tā viņi sāk viens ar otru sacensties kā rakstā.

Bet diedziņi visi ir pelēki. Annele domā: cik jauki būtu pa starpām arī zili, sarkani vai dzelteni diedziņi! Kā tad acis paskraidīju�as zi�nātu, kur apstāties un roku vadīt: no zilā līdz zilam, no sarkanā līdz sarkanam. Bet jāiztiek arī ar pelēkajiem vien.

Annele domās, ka pelēkie diegi visi ir ceļi. Bubuļaini un līdzeni, kalnaini un lejaini. Un jauki ir iet pa viņiem. Annele nobrauc pa katru no lielā Veļbomju kalna un ieskrien Nī�u vārtos. Heidi! Tā tas iet kādu laiku � un nemaz nepiekūst. Bet, kur tik daudz sīku, mazu ce�liņu, tur vajaga arī kāda krusta ceļa! Annele tūlīt to uztaisīs no resnā dziju no�ķa, kas tai kreisajā rokā. Bet, tikko viņa to izdarījusi, tēvs paskatās.

���� Nesapņo, Annele! Darbs nav miegs! � balss norāj stingri.

Annele nobijusies saraujas. Paskatās tēvam acīs. Laipnas gan tās

un siltas, bet nopietnas. � Darbs nav joks, meit, � viņ� saka.

Labi, Annele to zinās. Izturēs un domās, ka �ķēriņa diegi nav vis ceļi, bet tikai diegi.

Un, kad Annele būs izdevusi tik daudz no�ķu, cik viņai pirkstu, tad jau darbs būs tālu, tālu un varēs atpūsties.

Bet iziet tik daudz no�ķu, cik Annelei pirkstu, iziet vēlreiz tik daudz, bet gala kā nav, tā nav.

Annelei liekas, ka laiks vairs nemaz neiet uz priek�u. Laiks ir no�gulies kā lācis, viņ� laikam ir iekritis Anneles kreisajos sānos un grau� tos tā, ka nupat vairs nevarēs izturēt; nupat viņ� sniedzas pēc Anne�les labā pleca un spie� un tirpina visu roku tā, ka divi reiz jau tai ir iz�ļucis diedziņ� no pirkstiem. Kad tik nu Annele vēl varētu kādu nieciņu izturēt, lai neapmiglotos acis, jo dziļi acu dobumos dzeļ asa�ras!

Bet tēvs jau arī ievērojis �o Anneles indevi*.

���� Paskat nu, kādu jauku tiltu mēs abi esam uztaisīju�i! Tā iet darbs, kad tāds varens palīgs! � tēvs saka, smaidīdams un Anneli mundrinādams.

Jā, kad nu tēvs pats saka, ka tilts, tad ir gan jauks tilts! Annele paskatās. Pavediens pie pavediena guļ līdzeni nītīs kā baļķis pie baļķa, neviens ne augstāk, ne zemāk.

���� Vai tad nu atstāsim pustaisītu? Jābeidz vien tas. Kā tu domā, Annele?

���� Zināms, jābeidz, � Annele piekrīt.

���� Nu, tad saņemies, meitēn!

Un Annele nosēstas taisna kā svece, smagais lācis noveļas no sāniem, laiks sāk atkal griezties, un nezin vēl, kā bij, kā nebij, kad jau pēdējais diedziņ� ķeksītī un viss tilts galīgi nobeigts.

Tikko Annele drīkst kustēties, viņa nokrīt no streļļu dēļa kā putns no zara. Pasvaida rokas un brīnās: lunkanas, vēl lunkanākas �ķiet, kā bij, lai gan nupat domāja, ka nevarēs viņas vairs pakustināt. Arī kājas ir tādas nebēdīgas, ka gribas svie�amas vai pāri galvai.

Bet tā svaidīt kājas drīkst tikai laukā, un, kad Annele, izskrējusi vējos, tā lai�as no kalna lejā un atkal aug�ā līdz pa�am me�am, viņai liekas, ka tie�ām tās vairs nav viņas kājas, bet ka tēva strellēs viņa dabūjusi spārnus. Tik viegli nekad viņai nav gājis.

�odien visu dienu viņa var skraidīt pa lauku zilu degunu. Neviens viņu neapsauc.

Tikai vakarā, kad viņa, istabā �audamās, ie�aujas vecai Aņui pa�ās krūtīs, �ī nemaz nav ļauna, bet, izņēmusi pīpi no mutes, tikai saka: � Bizenē nu, bizenē, rīt jau piesies tavu bizeni!

Ko nu viņa runā! Annele ir tagad tēva palīgs. Lai katrs to var!

Ar tādu pat svētsvinīgu prieku ceļas Annele ari otrā dienā. �o�dien nu tik sāksies tas īstais lielais darbs! Vecmāmiņas kambarī, kura durvis uz lielo istabu arvien stāv vaļā, būs viņas darba vieta. Tur jau novietots spolējamais ratiņ� un tītavas ar uzstieptu dzijas gabalu. Tēvs jau sē� pie ratiņa un sauc viņu, lai ierādītu, kā jāstrādā.

Ar Anneli reizē ieskrej arī Karlīne. Lai dodot �ai spolēt. Ko tā meitene visur maisoties, kur lieliem darbs jādara. Veciem un berniem esot vieta aizkrāsni. Un bīdās tik tēvam priek�ā un grasās atņemt Annelei darbu.

Bet Annele nav vairs mazā meita, ko var lieki iebiedēt. Pazīst jau viņa tagad Karlīni un viņas niķus.

���� Ej nu vien, ej pati pie sava darba, � viņa pasaka tai ar darba cilvēka nopietnību. Savu jauko darbu jau nu viņa Karlīnei nedos. Nē, nē! Tad viņa ielai� roku kurvītī un tīkami pa�aukstina no gai��dzeltenās niedras grieztās spolītes, kuru tur ir vesels lēviņ�. Bet tēvs tūlīt brīdina: � Esi uzmanīga ar spolītēm, ka tu kādu nesaspied! Tās nav spēlei, bet darbam.

Vai nu Annele to nezina! To jau viņa vakar mācījās, ka darba lie�tas ir cienīgas lietas. Bet tomēr arī spolītes var būt vēl pavisam kas cits nekā spolītes!

���� Nāc nu un paskaties, kā tev jādara! � tēvs aicina. Paņem vienu spolīti, aptin ap to dzijas galu un tad uzbā� uz smeilo turekli, pie tam pamācīdams, ka nekad nedrīkst uzgrūst spolīti par dziļu uz turekli, lai nesaplaisā, jo saplaisājusi spolīte vairs pa atspoli ritēt nevar. Tad, ar vienas rokas pirkstiem vadīdams dziju, ar otru roku griezdams ratiņu, tēvs pierietina spolīti, arvien mācīdams: � Luk, tā tu vispirms aptin dziju tava mazā pirksta platumu no gala, tad laid līdzeni tecēt līdz otram galam, kur tu atkal atstāj tikpat platu malu kā pirmā galā; tad tecini rindu arvien īsāku, slīpu kā kalniņa kapdama, ne par cie�u turēdama, ka dzija nenotrūkst, arī ne par mīkstu, ka pavediens

neieraujas iek�ā; kad esi tā uzkāpusi līdz kalna galam un spolīte pilna kā kukulītis, tad būs laba.

Ko nu tēvs tik daudz skaidro un māca, kad Anneles gribīgie pirksti tikai deg vien, lai lai� viņus klāt, kad viņa to darbu jau neskaitāmas reizes noskatījusies un zina, ka tas tik viegls kā spalviņa paceļama!

Bet, tikko meitene ar visu sparu metas griezt ripu, ratiņ� uzreiz samijas, ripa atlec atpakaļ � un ratiņ� stāv. Pa to starpu pirksti ar dziju nobruku�i no spolītes. Kā Annele cie�āk pagrū�, spolīte pu�u. Vai! Annele piesarkst līdz ausīm un paskatās zag�us uz tēvu, kas tur�pat stāv un lūko, kā viņai veiksies. Ko nu tēvs teiks!

���� Nekas, nekas! � mierina tēvs. � Viss iesākums ir grūts. Sāc no jauna. � Un pats viņ� atre�ģī dziju un uztin to atpakaļ uz tītavām.

Annele sāk no gala, bet neiet labāk. Rokas ir nemākulīgas un sma�gas. Neparko viņas negrib darīt katra savu, bet abas tiecas darīt vienu un to pa�u. Bet Annele jau nevar iedomāties, ka viņas rokas ir tik neveiklas. Nē, tikai ratiņ� ir nelāgs un dzija pavisam nelietojama.

Tēvs ļauj viņai tā pietecināt da�as spolītes, bet Annele redz gan, ka viņas nav nekur liekamas. Acis kaist no kauna un nepacietības. Dusmīgi tā grūsta ratiņu.

���� Lēni, meit, lēni, ļauj, lai darbs tevi māca! Kad tu būsi viņu uz�varējusi, tad tu varēsi viņu mācīt. Palaid nu tagad mani.

Un tēvs piesēstas atkal pats pie ratiņa un piespolē pilnu kurvīti. Un zem tēva rokām ir it kā cits ratiņ� un cita dzija: abi tek kā iesmē�rēti.

���� Kāpēc man netek? � gau�as Annele.

���� Tāpēc, ka tu gribi darīt sev prieku un nevis darbam, � saka tēvs. � Ņem sevi rokā un mācies!

Labi, Annele domā, lai ir kas būdams, bet tagad man ar tecēs.

Un Annele ņem sevi rokā. Pilnam acīm vēro, lai negrieztos ripa ātrāk, nekā roka veiksmīga to pagriezt, lai otra roka nebutu nepa�cietīga vadīt dziju līdzeni, ka tā neskrietu, kur nevajaga, un, tā pie- spie�oties, it nemanot izaug spolīte zem pirkstiem tāda, kādu tēvam drīkst rādīt. Un, kad nu tēvs sauc: � Annele, vai ir? � Annele var dro�i pateikt: � Jā, ir!

���� Iemanījusies jau esi. Strādā nu tik tālāk, � saka tēvs.

�Amats rokā,� Annele priecīgi domā.

Kad tā kādu laiku �akli spolējusi, ienāk vecmāmiņa.

���� Kā nu iet ar darbu? Vai neko� kaulā? � smaidīdama jautā.

���� Nē, kaulā neko�, bet rokā, � meitene atteic surstinādamas. Pāri saujai no rādītāja pirksta tek sarkans celiņ�, kuru izgrauzusi spaļainā dzija.

���� Mācies dziju turēt tā, ka neko�, tad tikai vel tu pratīsi darbu.

Labi. Annele mācās ar. Tā nu tas iet dienu no dienas.

Tai darbā jau sen vairs Annele nav mācāma. Jau sen ir atritinājies

tas sastrēgums, kas bij sastājies no darba gribē�anas un klāt netik��anas. Roku kāre, acu kāre, zināt kāre bij apmierinātas. Bet vēl ar�vien viņai vajadzēja sēdēt pie ratiņa, kur tak pasaule bij pilna visādu jaunu � vēl nedarītu darbu. Ka tak kāds nāktu un sauktu viņu prom!

Patlaban atspīd saule, gariem, bāliem stariem ielien Avotu istabā, un Annelei liekas, ka tā nākusi vienīgi pie viņas un sacītu: �Nu, An�nele, vai tad laukā vairs nemaz nenāc?�

Ie�u, ie�u, tūlīt ie�u! � Annele ir kājās un uz pēdām seko saules aicinājumam.

Novembris �onakt jau krietni strādājis. Pāri visiem kruve�iem stikla laipas, pāri peļķēm un grumbām glā�u tilti. Mazās peļķes jau ledus izdzertas sausas; kad lai�as pāri, skrimstalas vien lec, kā kad brauktu ar se�jūgu; bet lielās ir dziļas kā grāvji. Kā Annele arī tur ar savu se�jūgu, sprai�ļi lūst � un Annele �ļakstēdama ar visām pasta�lām iek�ā līdz auklu vietām. Ūdens dzeļ kā nātres. Tomēr darbs jā�padara. Tilti jāsagā�. Tad prāts mierīgs. Tad Annele var laisties uz me�malu, kur vasarā arvien ir bijusi neapnicīgi jauka dzīve. Bet ta�gad me�mala ir kā māja izsistām durvīm un logiem. Bērzi un lazdas lai� cauri vēju kā pa vaļējiem vārtiem, un viņ� dzīvo pa me�a iek�u kā izsalcis vilks. Annele aizstājas aiz kadiķu krūma un skatās, kādus darbus vēj� strādā. Kā viņ� brāzieniem veļas aug�up no klajās lan- kas, bangas pār galvu sizdams, kā pakampj klēpi �auksto�u lapu, virpuļiem trenc tās prie�u galotnēs, kas krak�ķēdamas purinās, kā tad nokrīt kaut kur biezoknī, aizkrācas elsdams un �ņākdams, tad ar vienu lēcienu ir atkal laukā, lai no jauna kā spārnots nezvērs sviestos starp zemi un debesi. Rudens! Vēlais, dziļais rudens! Nelaipns un skarbs ir dabas vaigs, kaut arī saulīte da�reiz �ur tur zaru galos ie�ū�pojas.

Bet lai ari nelaipns! Annele stāv un stāv. Neapnicīgi ir klausīties vēja varenajā dziesmā, un viņa varētu, tā stāvēdama, sastingt kā stiebriņ� bālas, sakaltu�as zāles, kas tai pastāvīgi dreb pie kājām, ja to piepe�i neuztrauktu balss, iesviesta vējā: � Annele, Annele! Pagaid' vien! Nu tu dabūsi!

�Ahū!� Annele nobīstas. �Neļaus vis man vairs skriet, kur gribu. Piesieta nu esu. Piesieta tava bizene,� viņa sevi skumdina ar Aņus vārdiem.

Tēvs pats sē� jau pie ratiņa. Bet viņa bār�anās jau nav liela.

� Padari papriek�u darbu, tad vari skriet savā vaļā, � viņ� saka. Bet Annele jau zina, ka tēva klusē�ana bargāka nekā bār�anās.

�Jā, padari darbu,� viņa domā ar spītīgu garu, �kad to darbu var padarīt?�

Un ar tādu pat spīti un nepatiku viņa nosēstas savā vietā. Viņa ir nikna kā me�s, kuram rudens vēj� dara pāri. Ratiņ� negrie�as, dzija netek. Kaut nu iedrāztos tas pats vēj� un aiznestu ratiņu un tītavas! Divas reizes tēvs atsvie� spolītes atpakaļ, lai pārspolē par jaunu. Un pie otras reizes viņ� paskatās pavisam nopietni: � Tu nolaidies, meit.

Tas kremt Anneli. Diena ir gara � un viņa pie darba piekalta. Kādēļ tas tā? Diena ir gara � un viņas bēdas vēl garākas. Tās viņa sūdz pati sev, jo nav kam sūdzēt. Visi ir ienaidnieki, ir cietumsargi, bet viņa � nabaga notiesātā.

Labi, lai arī ir tā.

Visi stāsti par nevainīgi notiesātiem cietumniekiem, par kuriem viņa dzirdējusi, atmostas un nāk līdz ar viņu �ēloties. Viņai liekas, ka �ie stāsti tagad piepildīju�ies pie viņas pa�as. Viņa sed dziļā pa�grabā, ratiņ� ir viņas cietuma durvis, tītavas viņas ķēdes. Viņa ir ne�vainīgi notiesāta. Kā Simsonam* jāmaļ filistie�iem*, tāpat viņai jā�spolē un jāspolē, lai tik varētu aust audeklus citu pēc cita, simtiem jūd�u garus. Viņai jāstrādā no rīta līdz melnai naktij kā tiem vergiem, kuri pieķēdēti pie laivām un kuriem mū�īgi jāairē � dienu pēc die�nas, gadu pēc gada. Ko tur palīdz niknums un spītē? Nabaga notie�sātie tik var raudāt. Un Annele raud. Asaru viņai liekas būt daudz, jo galva jūtas kā spainis. Strauti tek no acīm un deguna. Viņa spēj apraudāt ne tikvien pati savu grūto likteni, bet arī nelaimīgo Sim- sonu, pieķēdētos vergus un visus citus nevainīgos cietējus.

Bet ar bēdām un spīti tomēr darbs labi vedas, un, kad vēl tēvs uz kādu laiku aiziet no austuves, Annele dabon visas spolītes pilnas.

Tad viņa nolien aiz austuves savā nodabā, iemīļotākā vietā, un grib tur izbēdāt savas bēdas vēl tā īsti pa krietnam.

Bet, kad ienāk tēvs, viņai tās vairs ne�ķiet tik dziļas, ka vaja�dzētu ar viņām vēl ilgāk savrup nodoties. Viņai jāskatās uz tēvu. Kā tas veikli izceļ sēstu*, iesēstas strellēs un kā tad tūdaļ sāk klaudzēt mestava*, �ķirties nītis, mīties paminas*. Atspole slaidos metienos lai�as no labās rokas kreisā, no kreisās labā. Viss mijas un zib vien priek� acīm. Kad spolīte tuk�a, tēvs to ātri apmij pret jaunu, un darbs rit tālāk bez pārtraukuma, bez apstājas ilgu laiku. Bet da�reiz tēvs piepe�i apstājas. Abas rokas paliek tad uz audekla dusot kā aizmirsu��ās, viņ� pagrie�as pret logu, bet nevis lai tur pēc kā skatītos � un Annele to zina �, bet tāpēc, ka tā grib viņa domas. Kaut kas tāds sa�vādi brīni�ķs tad atzaigojas tēva sejā. Zaigums paliek it kā smaids ap viņa lūpām un acīm un nenozūd arī tad, kad atkal sāk klaudzēt mestava. Cik mīļa un skaista ir tad tēva seja! Kur viņ� tagad ir? Kā�das domas viņ� domā? Gan ne par ķēdēm un cietumu, un tum�iem pagrabiem kā Annele nupat, jo tad jau viņ� izskatītos nikns un drūms. Nē, tēva domas ir kā putni zeltītiem spārnu galiem, viņas lido augstu, augstu, pa svētām vietām, pa debesu klajumiem, un strelles ar visām paminām lido tām līdz.

Bet, ja tēvs ar savām strellēm pa debesu klajumiem, kādēļ arī An�nele to nevar ar savu ratiņu? Ai, kāds tvīksto�s kauns viņu pārņem par �o nebalto dienu! Cik mazs un niecīgs ir viņas darbiņ� pret tēva darbu, cik gadu jau ziemu un vasaru no saules lēkta līdz rietam viņ� strādā, strādā, bet nekad vēl darba dēļ nav bijis nikns vai saīdzis! Cik viegli, kā spēles, kustas viņa rokas un kājas, kā mirdz viņa acis, un mute ir tik smaidīga un laba, it kā tā gribētu teikt Annelei kādu mīļu, mīļu vārdu!

Kaut nu arī teicis �o mīļo vārdu!

Lēnām, it kā sevi stumdama, Annele pievirzās tuvu tēvam. Kad viņ� apstājas darbā, lai apmainītu spolītes, viņa tam pieglau�as bikla un nedro�a. Tēvs uzliek tai uz galvas savu plato, silto roku: � Nu, meitēn, kur tavs snīpis? Tavs snīpis jau ir glu�i sarkans. � Un abi viņi pasmejas viens otrā siltām, mirdzo�ām acīm. Annelei paliek tik viegli, it kā pieliju�u zāļu nasta tai noveltos no pleciem.

Drīz Annele mācījās atzīt, ka darba pra�ana vēl nekas nava, va�jaga to tā izmācīties, ka tas priecīgi un veiksmīgi lai�as no rokām. Tad arī nāk ar viņu priecīgas domas. Kad varēja spolēt divi, pat trīs reiz tik ātri, kā tēvs patērēt, tad bij starpbrīdis, salds un dārgs brīdis, darba pelnīts. Laikus gan viņ� pārskrēja tik ātri, ka vēl nebij vaļas padomāt, ar ko sevi�ķi brīni�ķu viņu varētu piepildīt, kad jau bij pāri; bet laikus �ādā starpbrīdī varēja izdarīt neticamas lietas. Tagad viņu arī lielie vairs tik bie�i neapsauca, viņa varēja sev da�reiz atļauties sevi�ķas priek�rocības. Tā tum�ās un aukstās ziemas dienās, kad kājas tai bij pie ratiņa sastingu�as, viņa drīkstēja uzrausties uz plīts mū�rī�a � un neviens viņai to neliedza. Varēja tupēt, kājas zem ceļiem sa�vilkusi, un visu istabu pārredzēt. Kā katrs izskatījās pie sava darba. Karlīne sēdēja tuvu kambara durvīm, viņas zeltainie mati plīvoja no ratiņa vēja; pie tam viņa dungoja kādu dziesmu vai arī skaldīja valodu gai�u un jautru, tā ka visiem citiem bij ko smiet. Luze bij arvien tuvāk raudām nekā smiekliem; dziesmas viņai tikai patika: vai �Es blieķu dārzā biju�, vai �Antonijus, mīļ� vārgulīts�, vai arī citas � vēl bēdīgā�kas. � Plikām cisciņām pa klonu �ļūca mazais Jurītis. Viņa māja bij viss lielais kakts pie krāsns, bet viņ� to maz ievēroja, �ļūca tik pa lielo saimes istabu, kurp vien tam iegribējās. Aiz pa�as lielās krāsns dzī�voja viņa vecāmāte. Tā bij neredzīga. Tikko viņa pakustējās no sava kakta, ar bozīti ceļu taustīdama, tūlīt Jurītis, lai būtu kur būdams, nedro�iem, ļodzīgiem solī�iem pats steidzās to izvadāt aiz rokas, it kā būtu lielu lielais vīrs, pie tam ar saviem skatiem visu istabu izaici�nādams: redz, ko es varu! Un visi slavēja kā lielu un spēcīgu vīru. Un, kad ienāca pui�a Ingus no lauka, bra�s un pavēlīgs kā bajārs, tad ne�bij necik ilgi, ko gaidīt, tad tas jau bij karos ar meitām, kurām arī palīdzīgi piebiedrojās sievas. � Nespēja Annele visu to atskatīties, kad jau no tēva strellēm atskanēja sauciens � un Annelei bij atkal jāskrien pie darba.

Mazajam Jurītim, Karlīnei, Ingum, pelēkajam runcim, kas plats un silts rūca uz plīts mūra, pinkainajam Citronam, kas zagās pagul�tēs no aukstā āra, � katram radījumam un katrai lietai bij sava vieta Anneles ievērībā. Un ik ar dienu viss redzētais auga un pieņēmās pla�umā, plezdams līdzi arī Anneles apziņas loku.

Novembra beigās sanāca bieza ziema ar salu un pārtrauca iek�as darbus. Vīri taisījās braukt me�ā. Pienāca ziņa, ka arī Lei�os daudz sniega un laiks notaisījies uz ilgāku salu. Sazinājās ar apkārtējām mājām. Arī tur bāza ceļa kules un rīkoja ragavas. Me�i, kuros grāfs deva cirst malku pagasta ļaudīm, bij ap desmit jūd�u tālu, staigni, purvaini un tikai ziemā iebraucami. Tad arī brauca turp no vairākām mājām kopā, jo jādzīvo bij nedēļām ilgi, kamēr sagatavoja malku un varēja atgriezties pilniem vezumiem.

Anneles tēvs � kā darba vadītājs � bij pirmais kājās. Strelles nu palika tuk�as. Au�amo pārklāja ar baltu dvieli, lai nepieput. Spo�lējamo ratiņu nolika kaktā, tītavas salocīja; vietas, kas tā bij aiz�ņemtas darba rīkiem, nu bij brīvas un klajas kā svētdienā. Bet tomēr nebij tā, kā vajaga.

Diena pagāja gara un garlaicīga. Lai gan varēja iz�auties laukā, kad tik iegribējās, tomēr nebij par to tāda prieka, kā kad tāds izskrie��anas brītiņ� bij noknapināts un atlicināts no pasteidzināta darba. Dziļais sniegs arī nekādas tālas gaitas nepieļāva. Tad jau labāk ielīst klusajā kaktiņā un paskatīties ar neredzamajām acīm, kā iet pa lielo Ģirkan�u silu. Un to Annele darīja. Kad tik aizvēra acis, tad viņ� turpat bij ar lā�iem un vilkiem, ar bezgalīgajiem ceļiem, ar zaļu skuju būdām me�a vidū un lieliem ugunskuriem, ap kuriem vīri sēdēja va�karos un stāstīja pasakas; tur viņ� bij ar tum�o, tum�o nakti, ar tādiem biezokņiem, ka ne adata neizlīda cauri, ar daudziem strādniekiem, kas cirta, zāģēja, skaldīja, ka viss me�s dārdēja. Bet, kad ierunājās Anneles tēvs, tad lielais me�s atskanēja kā pulkstenis. Annele skaidri dzirdēja, ka runāja tēvs un ka, klusi sanēdamas, atbildēja viņam lie�lās egles un priedes, un bērzi viens par otru. Tēva balsi tālāk dodami, lielie koki to izvadīja cauri Ģirkan�u silam, pāri lielajiem ceļiem un laukiem pie Anneles loga.

Pret vakaru atbrauca paunu �īds Simkus un taisījās uz naktsmāju ņem�anu. Bet, padzirdējis, ka vīru nav mājā, nobijās un uztraucās. � Oi, kad es būtu zinājuse, ka jums nav neviene vīre, es nebūtu brau- kus, � Simkus �ēlojās. Jo, kad nu apzinā�ot zagļi, ka mājās nav stipru ļau�u, un uzbruk�ot taisni tādā naktī, kas tad lai glābjot viņu un viņa paunu? Ilgi �īds sēdēja uz garā sola pie galda, �ņāca caur lielajām nāsīm kā caur plē�ām un nesaprotami �īdiski apspriedās ar sevi kā ar otru �īdu � braukt uz citām mājām vai palikt �e. Bet uz kurieni lai brauc, kad visās mājās tā pati indeve! Beidzot viņ� tomēr nolēma palikt Avotos, kur jau bij izdabūjis naktsmāju atjauju, nojūdza zirgu, krek�ķēdams un vaidēdams iestiepa istabā savu paunu, novietoja kaktā zem pui�u sola, savāca tad vecus maisus, pakulu kodeļas un citas da�ādas vērpuma atmetas un uzsvieda tai virsū. Nu tak neviens zaglis nezinās, ka tur guļ Simkus pauna.

Kad jau bij iedegta uguns un Karlīne priecīga uzprasīja Simkum parādīt lakatus un katūnus, viņ�, bailīgi apkārt skatīdamies, klusā un rāmā balsī atteica: � Ko nu rādīs! Ka dievs palīdzēs nodzīvot par to nakti līdz rītam, tad rādīs!

Pātarus nomurminājis un puslīdz apmierinājies, Simkus sēdēja pie galda stūra, kartupeļus pie savas siļķes astes lobīdams. Arī citi jau taisījās ēst vakariņas, kad Citrons, kas jau visu laiku, nemierīgi ņur�dēdams, bij skraidījis ap māju, sāka tik piepe�i un nikni riet, it kā kādam nupat kluptu uz papē�iem. Tam vajadzēja būt sve�iniekam, un viņ� nāca tie�i �urp, jo Citrons to jau plēsa pie pa�ām durvīm. Tū�līt viņ� vērs durvis un nāks iek�ā. Simkum aiz bailēm izkrita nazis no rokām, viņ� uzlēca kājās, bāls un drebēdams ieplēta rokas: � Lau- tine, lautine, vine nāk, vine nāk! Es ese pagalam! � Un, nezinādams, kurp, laidās uz Aņus kaktu. Bet vecā Aņus grūda to nost no savas vietas un kliedza tikpat stipri pretī: � Vai tu klusēsi, �īd, un ļausi, lai ienāk cilvēks istabā! Kādus laupītājus tad tu gaidi? Kas tevi gan nāks zagt? Varbūt tur nāk viens pavisam godīgs cilvēks.

Un tā arī bij, kā Aņus sacīja.

Atvērās durvis � un ar jautru, mīlīgu labvakaru ienāca vecais Bungātiņ� ar koka kāju. Visi, kas nobaidīju�ies gaidīja ienākam kādu briesmīgu sve�inieku, priecīgi atņēma labvakaru, bet Simkus palika pat tik pārgalvīgs, ka kundziski uzsita Bungatiņam uz pleca un teica: � Nu, Bungatine, tu, vece nabage, ko tu skrej apkārt pa lie�lām tumsēm un baide ļaudis?

Tādā vakarā kā �ovakar Bungatiņu uzņēma visi kā mīļu ciemiņu, zinādami, ka nu būs liela stāstu stāstī�ana un klausī�anās, jo vēlais atnācējs bij ne tikvien bībeles un pātaru skaitītājs, bet arī daudz jautru dziesmu zinātājs, jocīgu un drausmīgu stāstu stāstītājs un visiem labs atjokotājs.

Kas pazina labāk par Bungatiņu turku zemi, lielo turku karu, kurā tas vēl bij zaudējis savu kāju, un slaveno krievu bēg�anu no turkiem! Bēg�anā lai Bungatiņam neviens netiek līdz � tik labi viņ� to bij iz�darījis. Bet kas arī vēl zināja ticamāk pastāstīt par pagasta vareno dzīvi un par mui�as kungu dēkām? Bungatiņ� stāstīja par visiem tā, it kā visus pats redzējis un pie visiem notikumiem būtu pats bijis klāt. Ar briesmīgo Ūgrāfu izrunājies kā ar brāli un lielajai vācu moderei, kas pavasaros ar lielu nūju, saulītē uz pilskalna sēdēdama, dzinusi gaitnieces ledainajā Tērvetē velēt lielos mui�as audeklu blāķus, � �ai lielajai moderei viņ� pateicis: �Nu, mīļo gaspa�iņ, ej nu un paraugi pati, kā ir, kad padanco iek� ledaino ūdentiņu!� Jā, tā viņ� pateicis. Kas grib, lai netic.

Nepacietīgi Annele grozās ap Bungatiņu. Nemaz nevar vērot, vai sāks viņ� reiz stāstīt savus stāstus vai ne, � tik gausi tas ēd kumosu pa kumosam, katru ar nazi nogriezdams un mutē iemezdams, pie tam pla�i un gari izrunādamies par visu, ko ieprasās kāds no māj- niekiem.

Būs laikam lielu lūdzams un skubināms. Ka kāds jel to darītu, lai neaiziet velti laiks! Annele jau to nevar. Lai kāds no lielajiem. Bei�dzot arī Karlīne paliek nepacietīga:

���� Nu, kas tad bij ar to tavu stāstī�anu?

���� Ko lai es stāstu? Es nekā nezinu.

���� Ko nu mēļo? Nezini! Stāsti vien!

���� Par ko tu gribi dzirdēt?

��� Lai nu par ko. Ka tik stāstī�ana!

��� Tu tak arī pazini Pelu? � ieprasās Aņus.

��� Kā nu nepazinu! Kā savu īk�ķi.

���� Vai tas tas vīrs, kam Ugrāfs norāvis ādu ar visiem matiem no galvas? � tā Karlīne.

���� Tas pats.

���� Nu, tad stāsti par to pa�u!

Labi. Kad par Pelu, tad par Pelu.

Un Bungatiņ� iesāk:

���� Tas notika tā. Vienreiz brauc �is Ūgrāfs, ar �etriem zirgiem skriedams kā da�dien pats lielais lielskungs. Bet, kā brauc, tā tajā ceļa līkumā, me�ā, kur tie stāvie krasti un kur nevar pagriezt ne pa labi, ne pa kreisi, gadās priek�ā rinda siena vezumu, viņa pa�a mui�as darbinieku. Un pa�ā rindas priek�galā � Pela. Ugrāfs tūlīt zvēro: �Griez ceļu, tu unsvat*!� Tā uzkliedza Pelam, ka me�s dārd. Bet kā Pela pagriezīs, kad gar abām ceļa pusēm stāvs kā siena? Nobaidī�jies, nabags, rausta zirgu gan �ā, gan tā, bet Ūgrāfs tik dod virsū savu pērkonu. Un tā nu Pela laidīs gar pa�u krauju. Bet, kā gar pa�u krauju, pakaļējais ritenis gravā iek�ā, vezums apkārt un ceļ� pilns. Kā ve�zums apkārt, Ugrāfs no savas karietes laukā. Sasauc darbiniekus. Darbinieki saskrej un trīc. Ko liks darīt? Pelam jādod koki. Kā sola Pelam kokus, Pela me�ā iek�ā. Izrauj divu vīru auguma priedeni ar visām saknēm un griezt tik sev ap galvu: �Kas tuvosies, dzīvs nepa�liks!� Ugrāfs gan kliedz kā traks, draud un rīda, bet vīraki, kas izska�tās tāds, ka sa�ķaidīs galvu katram, kas nāks tuvu, � tādam vīram neviens klāt neķeras. Kā nu Ūgrāfs Pelam nekā nevar izdarīt, tā pats karietē iek�ā un prom uz mui�u. Lai nāk arī citi darbinieki lenkt Pelu. Labi. Ies visi darbinieki. Bet, kā �ie klāt, Pela jau pa me�u kā zaķis! Izmeklējās, izsaucās � iet mājā, rokas plātīdami. Pelas nav. Pela dzīvo pa me�u. Bet cik ilgi tā dzīvosi! Kā nāk nakts, Pela, izsalcis un noskrējies līdz nabadzībai, zogas uz savām mājām. Pārnāk mājās, redz � Ūgrāfs licis aizvest uz mui�u viņa sievu. Bet sieva Pelam jauna un skaista, tikko to pa�u gadu biju�as kāzas. Kā Pela redz, ka nav sievas, tā, nenoskaitījis ne tēvreizi, prom uz mui�u. Mui�ā tam pasaka, ka Ugrāfs licis sievu vest uz savu kukņu. Pela tūlīt gājis iek�ā Ugrāfa kukņa kā Danielis* lauvu bedrē. Jā, sieva, nabadzīte, sēd kaktā un raud. Pela pakampj sievu, izgrū� pa durvīm, lai skrien uz mājām, nepagūst pats vēl pārkāpt slieksni, kad Ūgrāfa ķetna jau tam uz pleca. Nu starp abiem sākas lau�anās kā uz dzīvību un nāvi. Jo Ugrāfs stiprs un liels kā lācis, jo Pela vēl stiprāks. Nezin arī, vai nu Ūgrāfs nemaz nav kliedzis pēc palīga, vai katrs taisījies nedzirdīgs, sargādams savu ādu, bet to gan zin, ka neviena tre�ā tur klāt nav bijis. Beidzot Pela tomēr paguris no visas dienas lielajām bailēm un mocībām un pa�laik domājis: nu pēdējā stundiņa klāt, kad uzreiz iekritis acīs vaļējais kukņas logs. Saņēmis nu vēl visus spēkus, no- grūdis Ugrāfu gar zemi, uzlēcis uz loga un nupat jau būtu bijis pāri, kad Ūgrāfs kā kaķis atkal bijis aug�ā un paguvis to sagrābt aiz

matiem. Tā Pela palicis karājoties kā Apsalons* starp debesi un zemi, bet tad rāvies, rāvies, kamēr izrāvies. Bet galvas āda ar visiem matiem palikusi Ogrāfam. Pela pārskrējis mājās, noplūdis asinīm, paņēmis sievu un tai pa�ā naktī nozudis, kā zemē iegrimis. Arī Ugrāfs nelicis �ā meklēt. Tikai pēc tam atkal Pela uzklīdis pagastā, kad Ugrāfa vairs nebijis starp dzīvajiem.

���� Diez vai tas arī viss ir tiesa, � Karlīne, plecus raustīdama, �aubās, kad Bungatiņ� nobeidzis par Pelu.

���� Ej pavaicā viņam pa�am, viņ� jau vēl būs kur atrodams starp dzīvajiem, � saka Bungatiņ�.

���� Kā nu nebij tiesa! � Aņus steidzīgi piemetina. � Tie laiki vēl nemaz nav tik tālu, lai nezinātu, kāds bij Ūgrāfs. Tas varēja arī no�raut ādu pār acīm. Lai dievs katru pasargā no tāda! Lai tik pastāsta Bungatiņ�!

Un Bungatiņ� stāsta:

���� Jā, briesmīgs bij Ugrāfs. Niknāks nekā me�a zvērs. Tāds viņ� pats, tādi viņa vagares un palīgi. Asaras un vaimanas viņu gaidīja un vadīja, vai tas gāja vai nāca. Koki bij viņa rīta pātari, koki viņa vakara dziesma. Koki un koki par mazāko vainu vai arī par it nekādu vainu. Bēdu un vaimanu nospiesti staigāja ļaudis. Un mājās nedzir�dēja dziedam priecīgas dziesmas vai pat skaļi runājam kā mēs tagad. Lai dievs sargā! Katrs no krustījās, kad tik Ugrāfa vārdu pieminēja.

Un tad pienāca viņa laiks.

Uznāca poļu dumpis, un sāka stāstīt �ādas un tādas neticamas lietas. Poļu ļaudis pa�i tiesājot mui�niekus un aizdzenot no mui�ām. Kurzemes mui�nieki arī visi ar steig�anu nozuda un aizbrauca: cits uz sve�ām zemēm, cits uz Pēterburgu savās dro�ajās pilīs. Bet mūsu grāfa pilī dzīvoja Ugrāfs, kā dzīvojis, un, tāpat kā agrāk, spīdzināja un kokoja ļaudis.

Bet kādā vēlā, tum�ā rudens naltī, kad vētra krāca un lietus gāza kā ar spaiņiem, pie pa�ām kungu durvju ļovenēm piejāja sve�i vīri, straujus zirgus dancinādami, dauzīja durvis kā ar āmuriem un kliedza, lai lai�ot �os iek�ā. Visi jau gulēju�i pirmā miegā, un Ugrāfs, tikko uzrāvies un izdzirdējis sitienus lielajās durvīs, tūlīt noģidis, ka labi vairs nebūs. Un tā viņu uzreiz sagrābu�as lielas bailes par visiem tiem grēkiem, ko tas nodarījis. Tās bailes biju�as zināmas sirds mocības. Skrējis tad nu pa istabām un kliedzis pēc ļaudīm. Bet ko ļaudis vairs varēja darīt? Saskrēja gan, bet visi nobaidīju�ies trīcēja un drebēja. Arī pa�am Ugrāfam, negantajam un briesmīgajam spēkavīram, ļo- dzīju�ies ceļi, bet ko darīsi? Ka neviens nav gājis durvis atvērt, tad beidzot gājis pats. Ienāku�i vīri � briesmīga izskata, liekiem ģīm�jiem. �Kur Ugrāfs?� kliegu�i, lai gan jau to pazinu�i, un tūlīt pavē�lēju�i ļaudīm pazust. Kad paliku�i tikai ar Ugrāfu, noslēgu�i durvis un nu Ugrāfu tiesāju�i.

Pēc tam aizgāju�i un nozudu�i tā, it kā būtu iegrimu�i zemē. Ugrāfs no tās pa�as reizes gan kādu laiku vēl dzīvojis, nevienam vairs nekā ļauna nedarīdams un no ļaudīm baidīdamies, bet tad ar to pa�u arī miris. Ļaudis gan pēc tam izrunāju�ies �ā, gan tā, bet neviens nav dabūjis zināt, kas tie tādi tiesātāji biju�i.

� Paldies dievam, ka mēs vairs nedzīvojam tādos laikos, � Kar�līne atvieglota uzelpo un lūdz Bungatiņu stāstīt kaut ko priecīgāku.

Bet, kad stāstī�ana ir iegājusi drausmīgos notikumos, tad nav tik drīz gala. Viens zina par laupītājiem, kas dzīvo dziļos, dziļos me�os vientuļās būdiņās un iziet izlūkos uz tādām mājām, kurās pa�laik atrodas maz vīrie�u; otrs � par spokiem, kas gaida uz krustceļiem, kapu tuvumā vai citās noslēpumainās vietās; tre�ais � par drausmī�gajiem veļiem, kas, ļauni savu mū�u vadīju�i, nevar atrast miera, bet garajos rudens vakaros nāk uz mājām un, kad aizstāj vientuļu cil�vēku, rādās un plosās tā, ka tas cilvēks nekur vairs glābties, kā tikai uzskriedams uz istabas aug�ieni. Bet arī tur veļi tam dodas pakaļ, un cilvēks tik paspēj kā uzraut vēl trepes aiz sevis. Bet arī par to veļi maz ko bēdā. Viņi sāk rāpties pa sienām pie cilvēka. Cilvēks cīnās ar viņiem, gan krustu mezdams, tēvreizi bailēs skaitīdams, gan ar tre�pēm baltos spokus atpakaļ grūzdams; bet tad sāk nākt spoku arvien vairāk un vairāk. Viņu ir tik daudz kā melna nakts, un cilvēks redz, ka nekā vairs pret viņiem nepaspēs. Cilvēkam jau sāk līt baiļu sviedri, māja jau sāk krākt no veļiem, koki laukā �ņāc un lokās. Veļi ir jau uz istabaug�as, viņi jau izstiepj ēnu rokas sagrābt cilvēku. Bet tad iedziedas gailis: uzreiz nobrūk gar sienu, kā kad zirņus nobērtu, no�rimst vētra, norimst troksnis, nokūp gar acīm kā balta migla � un viss ir tāpat, kā bijis. Lai arī cik lielās briesmās ir cilvēks ar veļiem vai spokiem, Annele zina dro�i: nekas viņam nenotiks. Tstā brīdī iedziedas gailis � un viņ� būs glābts. Un tā būtu da�reiz gribējies, lai tak gailis neiejauktos tik drīz cilvēku un spoku savstarpējās da�rī�anās un ļautu viņiem pa�iem visu nodarīt līdz galam, lai tad re�dzētu, kas tur iznāk. Bet nē: īstam stāstītājam, tādam kā Bungati�ņam, gailis arvien pie rokas. Kā stāsts nogājis līdz tādai vietai, kad jau sāka mati celties stāvus, uzreiz nāca: �Tad iedziedājās gailis,� � un visi spoki bij beigti, un arī stāsts bij galā. Bet �ā stāsta^galā stājās atkal cits stāstītājs, kas savu rindu gaidīt gaidīja un sāka: �Bet tas vēl nav nekas. Kā tad toreiz bij, kad es gāju darbos. . .�

Tie bij tāli laiki, kad Bungatiņ�, vecā Aņus un Jurī�a vecāmāte bij gāju�i �darbos�. Kad bij mēroju�i tum�ās naktīs garus ceļus līdz mui�u rijām, devu�ies laukā jau priek� gaiļiem, un tad, ejot garām bīstamām vietām, gaiļu sauciens no kādām tuvām mājām īstā brīdī bij izkliedējis drausmīgas spoku ēnas. Un mui�u rijās lielajā darbi�nieku pulkā bij reti kāds, kas nebūtu kādreiz redzējis tādas ēnas.

Jaukajiem, vecajiem teiku teicējiem Annele mutē vien skatījās.

Nevarēja jau beigt viņos atklausīties un atskatīties. Viņu neskaitā�mās grumbas vītu�ajās sejās bij it kā aiztecēju�u dienu zīmes, kurām katrai bij savs īpatnējs stāsts. Bet kas viņus visus varēja izstāstīt? Pa�i teicēji bij kā bezdibenīgi apcirkņi neskaitāmām slēptuvēm. Bet daudzas jau bij laika aizcietēju�as un vaļā vairs nevērās. Bie�i, kad stāstītāji par kādu teiku vai tālu notikumu viens otram uzprasīja: �Vai tu vēl atceries toreiz?� � pēc kāda brītiņa pārdomas nāca skumja atbilde: �Nekā, neatminu vairs!� Un tas stāsts tad palika ne�stāstīts.

Kad diezgan stāstīts, iznāk vecmāmiņa.

� Nu jau būs laiks mest pie miera to tenko�anu, � viņa saka. � Patec, Karlīn, meit, laukā un paskaties, kur Sietiņ�! Pulkstenis piestājies un nu ir par jaunu jānogruntē.

Kad Sietiņ� jāskatās, skrien visas jaunās kājas. � Kur� pirmais atradīs? Kas cits kā Annele, kurai visgai�ākās acis! Pirmā viņa sa�skata lielajā zvaig�ņu barā septiņu sīkzvaigznī�u pudurīti, kas iz�liekas, it kā būtu noslēpies, nobēgdams tālu, tālu aiz visām spo�a�jām, lepnajām debesu spulgotajām. Viņa zina, kāds tad laiks, kad Sietiņ� vīra augumā, kad tas pāri jumtam vai liepas galotnē; zina, kad tad jāiet bērniem gulēt, kad meitām un kad jāceļas lielajiem ļau�dīm uz kul�anu vai citiem grūtiem un ilgi darāmiem darbiem. Viņa var arī atrast Lielos Ratus un Mazos Ratus, bet vecmāmiņa tos netur par tik uzticamiem laika rādītājiem, kāds ir Sietiņ�.

Debesis ir tik pilnas zvaig�ņu kā nobērtas. Ap�ilbino�i lielas viņas un mirdzo�as. Un �ķiet tik tuvas, tik sirsnīgi mīļas, ka Annelei acis kaist, viņās skatoties. Viņas liekas būt kā uzticami sargi, kas visi rau�gās uz Avotiem. Ai, cik jauki ir stāvēt zvaig�ņu apak�ā!

Annele drīkst gulēt pie mātes platajā gultā. Tā ir jautra lieta, jo, kad viņas abas vienas, tad nāk vēl liela dudinā�ana un stāstī�ana par bībeles ļaudīm. Starp tiem ir Annelei draugi un nedraugi. Ne�ēlīgs viņai �ķiet Ābrams* ar Zāru*, kas izdzen Hagari* un Ismaelu*, lai tikai viņu pa�u puikam paliktu vairāk naudas un mantas. Viltīgs un nelāgs ir Jēkabs*, kas, kazlēnu ādām apsedzies, pieviļ vientiesīgo Ezavu* un laupa tam pirmdzimtības tiesu. Nemaz viņai netīk Ābrama un Tzaka* dievs, kas viņus pamāca tā darīt, kā nav labi, un kas nīd un iznīcina citu ļau�u bērnus, lai tik Ābrama bērniem būtu daudz vietas.

Bet gai�s un jauks ir Jāzepa* dievs, kas soda viltīgos brāļus tā, ka Jāzeps, ieticis augstā godā, tos var paēdināt bada laikā. Varens ir Mozus* dievs dego�ā un nekad nesadego�ā ērk�ķu krūmā, Sarka�nās jūras ugunsstabā un Zīnaja kalnā*, kad tas Mozum rāda Apso�līto zemi.

Daudz, daudz ir �o brīni�ķo stāstu, kuriem nav gala, kurus grib dzirdēt Annele arvien no jauna un atkal no jauna, līdz māte saka:

���� Guli nu, guli! Man arī nāk miegs.

���� Vēl par Eņģeli. Tikai vēl to vienu stāstu par Eņģeli!

���� Kuru stāstu tu gribi?

���� To �aitu stāstu�.

���� Labi, labi, � māte atsaka, un Annele klausās, klausās, kad nāks apsolītais stāsts. Bet nekā vairs nesadzird.

Stāsta vietā tikai sāk vienmērīgi �ņākt dziļi elpas vilcieni. Vai�rāk nekā.

Māte iemigusi.

Modināt viņu Annele neuzdro�inās, un Eņģeles stāstu viņa var izstāstīt sev pati.

Eņģele ir bijusi mātes aukle tais laikos, kad māte bijusi vēl ma�zāka par Anneli. Nu jau viņa sen guļ smil�u kalniņā, bet Annele to pazīst tikpat labi kā veco Aņu vai Bungatiņu, un viņai arvien patīk klausīties par Eņģeli. Viņa zina, kādas katrā laikā dziesmas dziedā�jusi Eņģele, kādus stāstījusi stāstus vai teikusi sakāmus vārdus. Eņ�ģele bijusi maza auguma sieviņa, arvien jautra un laba ar bērniem. Vīru un bērnus pazaudējusi lielā sērgā, tad atnākusi Me�sargos pie mātes vecākiem par bērnu aukli un sevi�ķi Anneles māti mīlējusi kā pa�as bērnu. Anneles māte arī nekad neteica: to un to darīja mana māte, bet: to un to darīja Eņģele, to un to man mācīja Eņģele. Un, ko Eņģele stāstījusi, dziedājusi vai gudru mācījusi, to māte māca un stāsta tālāk Annelei.

Eņģeles �aitu stāsts� ir no tiem laikiem, kad Eņģele bijusi tikko iesvētīta un sākusi iet darbos.

Un stāsts ir tāds.

Ir tum�a, tum�a rudens diena. No asā vēja var tikai paglābties me�ā. Lietus mērcē jau kādu nedēļu. Eņģelei �odien mui�ā ganu diena. Viņa izdzinusi ganīt mui�as aitas, kuru ir nepārredzams pulks. Aitas ir baltas, melnas, rūsainas, pelēkas. Ik pa brīdi Eņģele tās skaita, skaita, jo viņai bail, ka neielien kādā kadiķu krūmā un ne�noklīst. Mazs, melns Taksītis viņai no mājām atzadzies līdz. Tas būtu labs aitu atgriezējs, to amatu Eņģele viņam iemācījusi ar māju aitām, bet viņa to uz mui�as aitām nedrīkst rīdīt aiz bailēm, ka kāds neiz�dzird un nepateic vagaram. Kad Taksītim nav darba, viņ� tikai lien pie Eņģeles, trīcēdams no aukstuma; viņa paņem to azotē, un nu ir abiem silti. Abiem gribētos ielīst kadiķu krūmā, lai būtu kaut cik patvēra pret auksto lietu, bet Eņģele arī to neuzdrīkstas aiz bailēm, ka neiemieg. Viņa tikai ar varu spēj noturēt acis vaļā. Miegs mācas virsū kā māns, un pleci tik smagi, it kā tajos būtu drūzmām sasēdu�i visi rudens veļi. Kā no pusnakts viņa jau iznākusi no mājām kult mui�u rijas un, ne brītiņu atmigu nedabūjusi, izdzinusi atkal ganos. Eņģele turas, turas, bet beidzot viņai slīgst kājas zemē. Viņa domā: �Tikai uz mirkli, uz vienu acumirkli piespiedī�os pie priedes! Tur pie pa�a celma redzas sausa vietiņa. Piemieg�u acis. Paņem�u bada tiesu miega.�

Bet, kā piespie�as pie priedes, tūdaļ to pārvar miega badi � un viņa nekā vairs nezina, kas notiek. Taksītis ņurd, taksītis rej, Taksī�tis rausta pie drēbēm � Eņģele ir kā akmens upes dibenā. Tad Taksī�tis iebā� arī savu galvu vēl dziļāk Eņģeles azotē � un abi nu ritinās kā silts kamols caur biezu miega miglu.

Eņģele cīnās ar miegu un ar sapņiem kā ar ienaidniekiem; viņa zina: jākāpj stāvi, augsti kalni, kā uz jumtu; jālau�as caur bieziem krūmiem, kuri plē� drānas; jābrien caur dziļām upēm, kurās ūdeņi līdz acīm, bet nekur nevar uzkāpt, nekā nevar izbrist: kājas klūp un pinas, krūtis �ņaudz; jākliedz, jākliedz! Bet ko viņa kliedz? Se�des�mit, septiņdesmit, deviņdesmit, simts! Simts, simts, simts!

Un piepe�i acis atiet vaļā. Bet no aitām nav ne simtu, ne se�des�mit, ne vienas vienīgas! Ne ļipiņas vairs, ne sprodziņas!

Eņģele uzlec kājās kā zibens. No miega vairs ne vēsts. Skatās uz vienu pusi, uz otru: tikai lietus, lietus un pelēks, piemiglojis me�s, kaili lazdu krūmi. Ne putniņa, ne citas dzīvas dvēselītes. Kurp iesi? Kam prasīsi? Pacuinās Taksīti. Tas paskrejas �urp un turp, pao�ņā pēdas, no�ņaukā tik, noluncinās, kā pats gudrības prasīdams, un lien pie viņas siltumā. Neko darīt. Paņem �uneli nē�us un dodas uz lauk�males pusi vispirms meklēt uz jaunajiem rudzu sējumiem.

Laukmalē ne zīmes, ne pēdas. Eņģele skrien atkal atpakaļ uz me�u. No me�a uz citu laukmali, no tās atkal uz me�u. Viss velti! Viņa nejūt vairs savu kāju, ne citu locekļu, viņai tikai vienas domas: mui�as aitas! Ja pāries bez tām mājā, tad pēdējā stundiņa klāt.

Ko viņa vispār darīs mui�ā bez aitām? Viņa nav ne tik daudz kā nomests akmens ceļmalā, kā sprunguls, at�ķēlies no celma, vai sakaltusi rudens zāle. Ja neatradīs aitas, viņa mui�ā acu rādīt ne�var, viņa klīdīs pa me�u līdz pa�ai mū�ībai, līdz nokritīs bez sa�maņas.

Uznāk vakars un pēc tā ātra nakts. Tāda nakts, ka ne acī duramu neredz. Bet Eņģele tikai iet un iet: bez ceļa un takas, no kalna lejā, no lejas kalnā, da�reiz nekā vairs nesamanīdama, tikai kājām un ro�kām ceļu taustīdama. Ja neiesmilkstētos Taksītis padusē, viņa nemaz vairs nezinātu, ka ir starp dzīvajiem pasaulē.

Tā nu pati vairs nezina, cik ilgi gājusi, kad piepe�i kājas nemaz vairs neatrod ceļa. Kur liek, tur atduras kā pret sienu un klūp. Eņ�ģele taustās, rokām grābstīdama, un satausta krustus. Nu viņa no�jau�, ka ieklīdusi kapsētā. Kad paceļ acis, kā miglā augstu pār galvu var novērot kāda sabiezējuma slaidas apmalas: tas ir baznīcas tor�nis.

Gar krustiem tālāk taustīdamās, Eņģele dodas uz baznīcas pusi. Piemirku�ie zari sitas pār rokām, sitas sejā, apbirdinādami to ar lā- saiņu rasu. Bet pie katra sitiena Eņģele nodreb no bailēm, jo viņai lie�kas, ka zarus birdina neredzamas rokas.

Pulksteņu nams ar vaļēju ieeju ir kā drausmīgi atplesta melna rīkle. Bet ko darīsi? Eņģele ieiet viņā uz pirkstu galiem, cenzdamās būt vēl klusāka nekā pati nakts, un noslīd kaktiņā uz viena no zema�jiem koka soliem, kuri stāv katrā pusē gar sienu un uz kuriem svēt�dienās pa dievvārdu laiku sēd baznīcas nabagi. Noskaita tēvreizi, pārmet krustu un domā: lai nu dievs dara ko darīdams, bet tālāk vairs nevaru. Ta�u vismaz jumts virs galvas. Kad ausīs diena, redzēs, ko darīt un kurp iet tālāk. � Un tūlīt smags kā svins viņai uzveļas miegs.

Cik ilgi tā dungojusi, Eņģele nezina, bet piepe�i viņa ir atkal jautra, kad Taksītis salēkdamies ieņurdas. O�ņā, no�ņaukā un atkal ieņurdas. Klau! Nu arī viņa dzird. Sadzird tālu soļu dunoņu. Viņai pārskrien salts pār kauliem. Liekas, it kā viņas slapjās drēbes gra�bētu uz miesām. Gari! � viņai iz�aujas aukstums klabēdams caur zo�biem. Veļu laiks, tum�a nakts, garu stunda! Veļi nāk baznīcā! Visas teikas zina, ka tas tā notiek.

Taksis izlai� īsu rējienu, bet Eņģele to noslāpē. Piespie� �uneli cie�i sev klāt, glāsta, klusina, saspie� tam purnu, un �unelis arī � it kā Eņģelei pa prātam vai ari pats it kā baidīdamies � iekukstas un rimst, iekukstas un rimst. Soļi top arvien skaļāki. Nu jau tuvu. Nāk no labās puses, no kreisās, tik daudz, ka mūri dimd. Eņģele domā, nupat sprāgs vaļā lielās baznīcas durvis, nupat iedegsies sveces, sāks dūkt ērģeles, bet, kur� dzīvs cilvēks to visu redz, tam uz vietas jāpa�liek par pelnu kopiņu. Lai nepaliktu par pelnu kopu, Eņģele ievelkas pavisam dziļi savā kaktiņā, pārvelk segu pār galvu, lai ne redz, ne dzird, un padodas: lai nu notiek kas notikdams! Skatīties gan neska�tī�os.

Dip, dip, dip! Pirmie soļi jau pie ieejas, jau uz cietā ķieģeļu klona. Dip, dip, dip! � tiem pakaļ citi un atkal citi, tik daudz, ka Eņģelei �ķiet: tur nāk ne desmitiem, bet simtiem un tūksto�iem. Un tā arī va�jaga būt. Vai mazums garu ir sapulcēti kapsētā pa mū�u mū�iem! Bet nekur tālāk tie neiet. Baznīcas durvis viņiem neveras. Tie drūzmē�jas tāpat pulksteņnamā, un Eņģelei liekas, ka gaiss stāvu stāv no viņu pilnuma. Dīvainā, klusā balsī murminādami un �ņākdami, tie spie�as ap Eņģeli kā mūris; slapji un silti tie spie�as ap viņu, tik silti, ka Eņģelei liekas, ka gaiss jau sāk kūpēt no viņu siltuma. Kas tie par gariem, kas tā kūp? Kas ir silti? � Eņģele domā un izbā� roku ma�ķenīt no apsegas paraudzīt, kas tur īsti ir, bet galvu vaļā nesedz. Tikai pataustīs mazdrusciņ. Kas tad notiek � notiek. � Bet, kā ķer, tā turpat pie ceļgaliem ieķer garā slapji siltā, mīkstā vilnā. Un kā nu vēl ar otru roku paiet pa vilnu pāri platai mugurai līdz galvai, līdz līkajiem ragiem: nu, kā tad! Tas jau ir pats līkraģelis, lielais, dārgais mui�as teķis! Un tai pa�ā laikā, kad Taksītis, pasprucis no Eņģeles

klēpja, ar priecīgu rējienu ielec aitās, arī Eņģele iekliegdamās un priekā birsto�ām asarām nokrīt ceļos uz ķieģeļu klona: ir pateicas dievam, ir gribētu visas aitas spiest pie sirds aiz lielas, lielas laimes! Tik laimīgs nav neviens vēl gulējis pulksteņnamā uz aukstā klona kā Eņģele tai naktī.

No visas sirds Annele novēl Eņģelei �o laimi pēc tik lielām bē�dām. Nu viņa varēs paņemt miega ne tik bada tiesu vien. Piespiedu�sies pie aukstā baznīcas mūra, viņa gulēs kā dieva ausī. Arī aitas, no-

guru�as no lielas klejo�anas un maldī�anās, sagulst uz dusu, sildī�damas gaisu ar savu dva�u. Lai gā� lietus, lai tek urdzēdams pa baz�nīcas jumta trubām, lai klīst apkārt veļi un gari � baznīcā tie �onakt iekļūt nevar, jo aitas gubām guļ tai priek�ā!

�Kur Eņģele tagad?� domā Annele. Vai viņa klīst apkārt kā gars, un vai Annelei būtu no tās bail, ja tā tagad ienāktu? Nē, nebūtu bail, viņa atbild savām domām. Eņģele tik mīļa un laba � ko viņa varētu ļauna nodarīt bērnam?

Bet vai viņa ko zina par mani kā es par viņu? Vai viņa nav jau ienākusi, vai nestāv pie gultas? � Gulta ir visapkārt, locekļi paliek viegli, viņa pati sev pavisam tuva. Iegrie�as mātes līkumā labi tālu no ledaini zaigojo�ās sienas, jo gulta ir plata. Tuk, tuk! � dzird krū�tīs pukstam. Tik, tik! � lēnāk kaut kur atbalso. Tas ir lielais pulkste�nis tēvo�a An�a kambarī. Viņ� ir viens pats, jo tēvo�a nav mājā. � Tik, tik! Padomā nu vēl manu stāstu, � saka lielais pulkstenis.

���� Labi, labi, � Annele nosaka, bet domāt viņai vairs netīk.

Viegli grīļodamies, mīkstais �tik-tik� kaut kur aiz�ūpojas un no�zūd. Aijā, aijā! Miegs, miegs, miegs! Bet nu piepe�i atkal Simkus kaktā sāk murdēt. Kas tur notiek? Tālu pie durvīm pretī logam uz�cēlies Simkus, bārdu gaisā uzslējis, grābstās pēc ūdens krūzas, kas parasti stāv uz galda. Bet krūza laikam tuk�a. Simkus ceļas gāzelē�damies kājās un iet stenēdams pāri lielai istabai uz Jurī�mātes kaktu. Nu viņ� tur sameklējis dzēriena trauku: klunk�, klunk�! Simkus dzer. Bet tad pēk�ņi satricina kluso māju �ausmīgs kliedziens: � Oi, laudes, laudes! Glābet, glābet! Es esu pagalēm! � Tā kliedz Simkus.

Visās gultās balti stāvi: � Kas ir? Kas ir? � Samiegoju�ās bal�sis. Saucieni. Viens skrej ar skalu. Tā ir Karlīne. Simkus nokrīt uz klona. Vaimanā. Kukst: � Glābet, laudes, glābet! � Karlīne, sārta no miega, bā� Simkum zem deguna platu, sveķainu skalu: � Ko tu kliedz un baidi ļaudis? Kas tev noticis? Vai tu esi tūlīt jau traks pa�licis?

���� Ko tu kliedz? Kas tev vainas? � visi grib zināt.

Vaidēdams Simkus sūdzas:

���� Lautine, mīle lautine! Es ēde vakarē tā sālīte silke. Un tā silke dedzine kā ugune eks mane vēdere. Un es gāje Iesēt tā ugune. Un es atrade eks tem kaktem vene krūze. Un es dzēre no tem krūzēm. Un, kā es dzēre no tem krūzēm, tā es iedzēre jipte. Vine mane dedzine kā elles ugune. Glābet, mīle lautine! Eks tem krūzēm bij jipte!

���� No kādas krūzes tu dzēri? � prasa Zete. � No manas?

���� No tem dzeltenem krūzēm.

���� Vai manu die! Tas dullais �īds ir iedzēris gaļas sālimu. Tai krūzā bij ieliets gaļas sālims. Ko viņ� dauzījās tai kaktā! Krūza bij novākota.

���� Gale sālime? No kāde gale? No cūke gale? � vaimanā Sim�kus.

���� Nuka, no cūkas. Vai tad man vēl cita kāda gaļa ir? � atsaka Zete, ieskatīdamās krūzā. � Pagāns tāds! Kampis kā nejēga!

���� Gale sālime! Sālime no cūke gale! � kliedz Simkus, abas ro�kas gaisā vētīdams. � Oi, gevalt! Es ese pārkāpuse bauslībe! Es ese iekampuse jipte! Es ese pārkāpuse bauslībe!

���� Karlīn, meit, iztec nama kambarī un ienes viņam krūzīti piena, � vecmāmiņa mierīgi saka Karlīnei un tad nomierina Simku: � Ku� nu, ku�, Simku, nav jau uz nāvi! Gan būs viss atkal labi. Kas tad ies teikt, ka tu esi pārkāpis savus bau�ļus!

Karlīne ar visu skalu pazūd smiedamās namā.

Bet Annele tik to vēl ir redzējusi. Tad viņa apsitina ap pleciem abas rokas, kas ir pilnas miega kā mākoņu.

Kādu dienu pēc ziemsvētkiem atnāca Avotos sve�a sieva. Padeva labdienu, nosēdās uz sola pie lielā galda, bet valodu nesāka. Vecmā�miņa, iedama cauri istabai, apstājās pie sve�ās, kura, kā likās, gai�dīja viņu:

���� Tāda kā redzēta. Vai no Aizpriedēm, vai?

���� Tā jau ir, � atteica sve�ā.

���� Nu, ko pie jums? Vai veseli?

���� Tagad jau nu veseli, � sve�ā teica, pacēla lakata stūri un slaucīja acis.

���� Kā tā? Vai tad bij kāds ar lielo guļu vai citādi slims? � vec�māmiņa cie�i un kā sliktu paredzēdama noprasīja.

���� Bij jau gan. Nebaidaties tik. Bij, bet nu ir vesels. � Un vien�muļā balsī sve�ā piepe�i skaitīja: � Saimnieks un saimniece sūta labdienas un � sestdienas vakaru lai brauc bērēs.

���� Bērēs! Vai manu! Kas tad ir? Kas tad jums miris?

Sve�ā paslēpa atkal galvu lakatā, it kā pavisam vairs nevarētu runāt, tad skaļi ieelsojās un �ņukstot izsaucās:

���� Jānītis miris!

���� Jānītis? Ko? Tas jaukais, stiprais zēns? Ar ko tad tas?

��� Kā �ņaugt no�ņaudza. Vēl vakar � nekas. Slims jau bij, bet runāja vis. Un tad nakti � kas uznācis, kas ne, dievs vien zina, tā ne�bij nekad redzēts � sācis neganti svaidīties, krākt � ņem nabagam elpu ciet � un tā ar to pa�u . . . nekā darīt, saskrej gan visi apkārt,

bet kaut vai uz rokām nēsā, ko tu pret nāvi! Tā aizgāja. Raud nu tēvs, raud māte, raud visa māja.

���� Jānītis miris, Jānītis miris!

Annelei liekas, ka tā grimtu ar tādu pēk�ņu smagumu dziļi, bez- dibenīgi dziļi un tālu, tikko dzirdamas aizskanētu atbalsodamās cil�vēku balsis kā kādā tum�ā zvanā: �Jānītis miris.�

Un, kā no sabiezēju�as, vēja aizpūstas miglas izceļas tuvi priek��meti, tā pie �iem vārdiem viņa uzreiz atminas un redz, kas ir Jānī�tis.

Jānītis ir Aizprie�u zēns. Kad Annele bij maza, maza, tikai vēl sprīdi gara, viņa arī dzīvoja Aizpriedēs. Kā pa miglu tur skraidīja daudz bērnu � un viens no tiem bij Jānītis. Viņai gribējās ar to dzī�voties, bet viņ� to dzina nost, rāva tai no rokām mantiņas, bet, kad mātes nāca vidū, tad bij da�reiz liela raudā�ana. Bet daudzreiz viņ� atkal iedeva tai tik jauku mantiņu, ko pats bij uztaisījis. To Annele ir naktī nelaida no rokām. Tādas jaukas spēlītes Jānītis prata taisīt no prie�u mizām, skaidām un klucī�iem. Viņ� drīkstēja arī ņemt vi�sādus sava tēva rīkus un ar tiem strādāt kā liels vīrs. Tēvs viņu arī labprāt sūtīja kaut ko izdarīt vai pateikt, un tad viņ� gāja lepni iz�celtu galvu kā pats saimnieks.

Reiz Annele redzēja, ka Jānītis skrēja pār pagalmu uz istabu. Viņa aiztupās aiz durvīm. Viņa gribēja to tāpat sabaidīt, kā Jānī�tis to da�reiz baidīja. Kad viņ� atcirta vaļā.durvis, viņa uz�āvās stā�vus. Jānītim rokā bij smagā, lielā klēts atslēga, un vai nu aiz nobīļa, draiskulības, vai pārsteiguma, bet atslēga nokrita Annelei uz gal�vas. No sitiena viņa pati pakrita uz klona un zaudēja samaņu.

Kad atmodās, viņa bij mātei klēpī un Jānītis arī tur bij ar savu māti. Jānītis kliedza un elsoja tik stipri, ka tam krūtis cilājās kā plē�as. Bet viņa māte sirdīgi bārās, draudēja un vicināja tam ap galvu rīk�u �auju. Annele domāja, ka nu atkal Jānīti grib sist, un kliedza, cik jaudāja: � Nē, nē, nē! Nesit! Nesit!

Abas mātes paņēma katra savu bērnu; Anneli ielika gultā, bet viņa kliedza vēl arvien: � Nē, nē, nē! Nesit!

Pēc kāda laika Jānī�a māte pieveda savu zēnu pie Anneles.

���� Nolūdzies nu mazo māsiņu, � viņa teica.

Jānītis stāvēja un nelūdzās.

Annele pastiepa pretī rociņu. � Nesit Jānīti! � viņa �ēli teica.

Bet Jānītis tikai zināja kā atkal elsot, un nekā no viņa nesaprata.

Pēc tam kad bij viss atkal labi, Jānītis reti vairs dzina Anneli nost no kājām. Viņa arvien dabūja jaukākās lietiņas, un viņ� parā�dīja vēl, kā ar tām dzīvoties; kad Annele skrēja pakaļ viņa �aklajām kājām un nevarēja to panākt, viņ� to pagaidīja, paņēma aiz rokas un gāja lēnāk, tecinādamies pats līdz meitenes mazajiem solī�iem.

Tā viņi sarada kopā.

�Jānīti, Jānīti!� Annele sauca rītos, tikko pamodusies. Un Jānītis bij tur � bij rītā, bij vakarā, bij cauru dienu.

Bet tas jau bij nu sen, sen. Bij pagājusi viena vasara un pēc tam vēl viena, un tas bij aiz tām divām vasarām. Bet tagad vairs tas ne�maz tā nebij kā aiz divām tālām vasarām, tagad tas bij kā nupat vakar vai �odien: Jānītis sēdēja uz klona, kājas izstiepis, drāza lietiņas, skraidīja tālu ar Anneli, nāca pa durvīm ar lielo atslēgu, turpat, turpat. Un nu viņa vairs nebij.

Nē, nevarēja būt, ka Jānītis tāpat nozustu kā tas sve�ais me�u cirtējs, kuru nomiru�u aizveda no Avotiem un kur� nekad vairs ne�atgriezīsies. Nē, Jānītis tak bij tepat. Aizprie�u zēns, tuvs radu bērns, visi, visi viņu pazina. Kā viņ� varēja pazust?

Bet, lai kā neticēja, kad sve�ā sieva �ēlodamās runāja un visi mājnieki �ēlodamies runāja līdz, bij jātic.

Annelei nekas vairs netika darīt. Viņa skatījās sienās un sū�dzēja: � Jānītis miris!

�Jā, miris gan,� sienas likās vienaldzīgi atbalsojam.

Viņa skatījās laukā un nopūtās: � Jānītis miris.

�Tā jau ir,� likās, tie atbildēja.

Viņa ielīda savā kaktiņā, aizvēra acis un dzirdēja tikai lielo pulksteni.

���� Jānītis miris, � viņa tam �ukstēja.

�Zinu, zinu, bet tur nekā nevar darīt,� tik�ķēja lielais pulkstenis un kāpa tālāk savu kāp�anu kā nepiekusis staigātājs.

��� Jānītis miris, � viņa, rītos pamostoties, tūlīt teica nāko�ai dienai, un tā palika drūma un skumja.

Kad pienāca sestdiena, māte teica vecmāmiņai: � Es domāju ņemt to mazo arī līdz. Lai pēdējo reiz paskatās Jānītī.

Vecmāmiņa, brītiņu padomājusi, atteica: � Jā, dari gan tā, meit. Tas viņai varbūt būs visu mū�u piemiņai.

Kad novakars tuvojās, Annele brauca ar tēvu un māti caur tumsto�o me�u uz Aizpriedēm. Drūmi �alca me�s, un priedes iz�skatījās lielas un skumjas. Viņas visas zināja, ka �ovakar Jānī�a bēres.

Aizpriedēs visos logos mirdzēja ugunis. Sētsvidū stāvēja pui�i ar vējlukturiem, saņēma atbraucēju zirgus un aizveda tos apkopt. Pie durvīm pats Aizpriedis saņēma viesus, parādīja vietu, kur noģērbties, un tad lūdza iek�ā.

Aizpriedene bij Anneles tēvmāsa un īstā krustmāte. Viņa no�glaudīja Annelei galvu: � Labi, labi, ka tu arī atbrauci paskatīties vēl mīļo brālīti. Vai mazumu kopā dzīvojāties! Viņ� jau bij tāds, kas mazākus labprāt pieņēma.

Vārdi nosmaka elsās.

������� Lai nu, lai, � Anneles māte mierināja. � Dieva prātam jā�

padodas. Nav jau tā, kā kad paņem pēdējo bērnu. Tev jau vēl paliek dieva svētība.

���� Bet nav vairs mazā, nav vairs mazā, tas bij tas mīļākais, � krustmāte saka, asaras slaucīdama. Bet tad parastā balsī aicina vie�sus iek�ā. Vienā kambarī jau klāti galdi, lai negaidot aicinājuma, bet tik ejot pa�i un dodot arī bērnam, kas bū�ot izsalcis, ceļu braucot.

Pie mātes rokas Annele ieiet Aizprie�u istabā. Starp eglītēm un dego�ām svecēm vidū stāv balts zārciņ�, bet apkārt tam ļau�u kā siena. Viņas abas paliek vairāk pie durvīm un gaida, lai citi no�ķi�ras. Istaba smar�o sveķaini salda kā pa ziemsvētkiem. Griesti un sienas � viss pu�ķots kā lielos godos, kaktos stāv kuplas egles. Abās pusēs gari galdi, ap kuriem sēd ļaudis no vienas vietas grāmatām ro�kās. Māte pavelk tuvāk Anneli zārciņam, un viņas nolieku�ās noskaita tēvreizi. Sākas dziesma, un sievietes no galdiem spie�as tuvāk. Annele redz, ka galvgalā jau atkal stāv krustmāte un gau�i, gau�i raud. Raud tik ilgi, kamēr dzied dziesmu. Arī citas sievas slauka bez mitas acis.

Kad dziesma nodziedāta, krustmāte iet starp viesiem un klusā, laipnā balsī aicina kambarī. Anneli pati paņem pie rokas un ieved. Kambarī tāpat apkārt sienai balti klāts galds ar kūpo�ām bļodām un gubām baltmaizes pa vidu. Pa gabaliem deg pudelēs iespraustas resnas sveces. Ap galdu jau cilvēks pie cilvēka. Meitene stāv cie�i sakniebtām lūpām un nav pierunājama kaut ko iebaudīt no bagātām dieva dāvanām.

���� Kā tad tā? Vai tad tas bērns nekā neēd? � Aizpriedene, galdu aptecējusi, atkal piestājas pie abām, rūpīgi jautā.

���� Nekā, nekā. Viņai jau laikam sirds sāp par to Jānīti, � māte atsaka, meitenē raudzīdamās.

�Ka tak mani liktu mierā!� Annele skumji domā un, kā citu acīm izbēgt gribēdama, lūkojas griestos.

Tāpat kā lielajā istabā, arī �e griesti krā�ņi nopu�ķoti sku�jām, garajām vecvīru bārdas vītnēm, raibām, pārslaini vieglām pa�pīra bārkstēm un pūkainām auklām, kurās �ūpojas zili, zaļi, sarkani un dzelteni papīra putniņi.

���� Vai tev patīk? � krustmāte vaicā, sekodama meitenes ska�tam. � Te jau meitas strādāja caurām naktīm, visus �os pu�ķus da�rinādamas.

���� Ir jau, ir, kā uz kāzām ir pu�ķoju�as, � atsaucas Vilcene, cita Anneles krustmāte, kas jau turpat otrā pusē sēd, melniem zīda lakatiem sasegusies.

���� Ir jau arī rīkots ne kā bērēs, bet kā kāzās. Radu radi aicināti, vai viss pagasts kopā, � saka kāda cita radoņa.

��� Tās jau nu arī ir viņa kāzas. Citu jau vairs nebūs. Citu jau vairs nepiedzīvos, � Aizpriedene klusi skumst.

Runā ari Aizpriedis, kas stāv aiz viesiem, tos skubinādams un mielodams:

���� Vai nu es viņam ko �ēlo�u vai lieg�u! Bij man kā labā roka. Paklausīgs uz vārda. Ja jau viņu kur aizsūtīja, ja tik bij pa spēkam, izdarīja kā lielu lielais.

Un atkal teica Vilcene: � Jā, atbraucu ruden ciemā. Viņ� tūlīt zirgam pie galvas. Tīri jāsmejas! Aizbrauk�ot uz �ķūni paēdināt, piekopt. Un tā arī tūlīt izdara. Ielec stāvus ratos un aizbrauc kā liels. Puisis to labāk neizdarītu.

���� Kas nu tas viņam! Jau cik gadus atpakaļ, kad vēl bij tikko galda lielumā, no zirga ne tik nebaidījās kā no jēra. Un tagad jau pie vadā�anas bij pats pirmarsr. Neviena vezuma nav apgāzis, � teica atkal Aizpriedis rāmi, skumjā valodā.

���� Jā, lielu darbu darītājs jau būtu izaudzis.

���� Un grāmatu jau arī mācēja? � vaicāja cita radoņa.

���� Ko nu par grāmatu! Tik drukātu, tik rakstītu lasīja, ka prieks dzirdēt. Ko no lielajiem noklausījās, tas viņam iegāja galvā kā spē�līte. Nu jau pats priecājās uz skolu, jo vienpadsmitais gads jau nāca. Bet nu dievs pieņēma par savu.

���� Mūsu lielākie bērni jau viņu arī tā ieredzēja kā savu acu�raugu, � tā atkal Jānī�a tēvs, � tas pats lielais brālis visu mir�anas nakti lāgu lāgiem uz rokām iznēsāja un neapnicis būtu nēsājis ir dienu, ir nakti, ja tik būtu varējis ienest atpakaļ dzīvē.

���� Kas tad viņu nemīļoja, kas nepieņēma! Kā pulkstenītis ska�nēja no rīta līdz vakaram. Visus smīdināja, visus priecināja. Tās pa��as meitas � raud tagad vienā raudā�anā. Kā nu vēl būs, kad aizvedīs smiltainē! Tuk�as, tuk�as nu visas mūsu maliņas! � tā Aizpriedene, galvu lēni �ūpodama.

���� Jā, bij jau, bij viņ� jums, vecākiem, acu prieks. Kur vēl ņemt cita tik gudra un, teikt, smuka bērna! Viņ� jau bij kā bilde. Sārts kā ābols, dzelteni, skrullaini mati, lielas, zilas acis. Tādu zaudēt � tur jau mātes sirdij vai lūzt vajaga.

Tā viens par otru tēvs, māte un radi �ēloja Jānīti.

Istabā nemitīgi dziedāja. Skumji dziedāja, �ēli locīja, gari vilka. Par laicību un par mū�ību. Par nāvi un dzīvību.

Kāda jauna meita pacēla Anneli, lai ieskatās zārciņā. Nu viņa redzēja Jānīti. Cik sve�s, cik savāds tas izskatījās! Kā būtu piepe�i lielāks izaudzis, tā tas gulēja garā, baltā kreklā, starp pirkstiem zaļu mirtes zariņu. Kā cietā miegā gulēja. Dzeltenie mati vizēja sve�u gaismā kā zelta vaiņadziņ�. Tas bij Jānītis un arī nebij. Tāds tuvs un pazīstams un tāds sve�s un savāds � kā no tālas citas malas.

�Jānīti, Jānīti, kur tu esi?� dziļi krūtīs vaicāja kāda maza, nobē�dājusies un nekā nesaproto�a sirds. Un likās, it kā saite, kas tik ilgi

to bij ap�ņaugusi, pārtrūktu � un pāri gāzās mutuļojo�a elsu un asaru straumīte.

Annele nu vairs nevarēja aizturēt elsu, tādu elsu, it kā tai sirds lūztu.

���� Ko tas bērns tā raud? � brīnējās sievas. � Vai nu tāds vēl ko zina, vai!

���� Nevajadzēja vis man viņu ņemt līdz. Varbūt miegs arī jau nāk. Kas no tāda daudz var zināt, � ba�ījās māte.

Anneli aiznesa virtuves galā, kur vēl atradās kāda neiznesta gulta, un nolika to gulēt. Kad tā uzmodās, bij jau liela diena. Pagalmā sajūgtie zirgi zviedza un ka�āja zemi. Pie pa�ām durvīm gaidīja pār�jūgs lielos ratos. Zirgi un rati bij nopu�ķoti zaļām vītnēm, sarkanām, dzeltenām un baltām papīra rozītēm, raibi cimdi karājās pie ilksīm, bārkstaini pu�ķi plivinājās zirgiem no muguras un no krēpēm.

Māte nāca Anneli modināt. Viņai līdzi ienāca tā meita, kas Anneli vakar bij aiznesusi gultā. Abas bij ģērbu�ās kā uz ceļu.

���� Nu, ko darīsiet ar to lielo raudātāju? Vai to arī ņemsiet līdz uz kapiem? � jautāja lielā meita tā, it kā būtu jābrauc uz kādiem lieliem priekiem.

���� Neņem�u vis. Lai paliek vien tepat. Te jau viņas vie�u nav

tagad trūkums, � atteica māte un pagriezās pret kādu vecāku sievieti, kas jau tur stāvēja ar diviem bērniem Anneles augumā pie rokām:

���� Vai to manu meitu ari pieņemsiet?

���� Pieņem�u, pieņem�u, braucat tik bez bēdu! Gan jau paēdi�nā�u, gan pievaldī�u. Man jau, a�e, tepat ieveda arī Vilcene savus bērnus uzskatīt. Tad jau pie viena. Kaz, vēl kāds gadīsies.

���� Un es atkal ar jums tad uz kapiem tā skuķēna vietā. Bet es jau nu gan pēc tā Jānī�a tā neraudā�u kā �ī merga, � teica jautrā meita un smējās.

Annelei nepatika viņas runā�ana. Kā varēja smieties un tik skaļi runāt, kad Jānītis bij miris! Arī ar sve�ajiem bērniem viņai negribē�jās palikt, un viņa spiedās iziet kopā ar māti. Jānīti vēl gribējās re�dzēt.

Lielajā istabā bij vēl vairāk ļau�u nekā vakar, jo daudzi bij at�brauku�i vēl klāt no rīta. Arī bērnu bij diezgan pa pulku. Stāvēja stā�vus dziedādami. Aizpriedene sarkani saraudātām acīm, melnu zīda lakatu dziļi pārsējusi pierei, ienesa kaudzi baltu dvieļu un raibu cimdu. Tuvenieki sagāja ap zārku atvadīties, bet Anneli māte vairāk tuvumā nelaida.

���� Tu jau vakar redzēji. Paturi tā acīs Jānīti! � Aizveda meiteni pie loga: � Stāvi nu tepat un skaties!

Visiem bēriniekiem dziedot, �etri jauni pui�i iznesa zārciņu un iecēla izpu�ķotajos ratos. Tad sasēdās pa divi katrā pusē. Jānī�a lielais brālis paņēma gro�us un ar otru roku apkampa zārciņu, jo ceļ� bij nelīdzens. Tad pirmie rati sāka kustēties. Bērinieki nu sasēdās arī savos pajūgos � gara, gara rinda. Kad visi sāka braukt, pirmie rati nozuda. Bet ceļa līkumā viņi atkal izlocījās laukā un nāca priek�ā redzami. Zārciņ� tagad izskatījās jau daudz mazāks. Ratu rinda attā�linājās. Netāl no me�a zārciņ� bij vēl redzams tik kā balta strīpa. Nu ari tā sīka, sīka. Iesīka zaļajā me�ā un nozuda.

Pūpolu sestdiena. Tēvam uz strellēm pēdējais audekls. To �odien nobeigs un jaunu vairs nesāks. Vasaras darbi jau gaidīt gaida.

Ērk�ķogām ir māzas, iezaļganas podziņas kā kniepadatgalvi- ņas.

Pūpolu sestdiena! Vēl viena nedēļa � un gavēņlaiks būs projām. Lai viņ� iet! Negribas vairs viņa.

Vēl gan nāk lielā cie�anu nedēļa. Bet kas par to! Tā jau pie pa�u lieldienu sliek�ņa.

Cie�anu stāsti jau ari visi lasīti. Nu, bet izlasīs tos vēlreiz. Tad va�rēs mierīgu prātu kā pēc izpildīta darba skriet laukā � saulē.

Annele noceļ pusbībeli no plaukta un nolien pie loga. Bet lasot tai mazliet nodreb sirds kā vainas apziņā: nemaz vairs �ie stāsti neiz�liekas tik bēdīgi kā tad, kad bij vēl sniegs un sals, un bargie pava�sara puteņi. Tiesa gan. Pasaule jau sastinga sāpēs, kad Golgātas* kalnā nodzisa saule un Kristus sauca: �Mans dievs, mans dievs, kāpēc tu mani esi atstājis!� � bet tomēr zināja jau, ka pēc trim dienām būs aug�āmcel�anās. Aug�āmcel�anās, saulei lecot!

Cie�anu stāstus apstaroja lieldienu saule!

Bet vienu tomēr ne. Tas palika kā drūma ēna dvēselē un ierakās tur dziļām �ēlām.

Tas bij tas stāsts, kurā Pēteris noliedz Kristu.

Tāda tum�a, tum�a nakts. Ļau�u pulks ar karakalpiem aizved Kristu pie augstā priestera Kaivasa. Visi mācekļi aizbēgu�i. Tikai Pēteris vien seko no tālienes. Pēteris nosolījies iet Kristum līdz � un kaut to arī cietumā vai nāvē vestu. Kaivasa ļaudis sakūru�i uguni pa�galma vidū un apmetu�ies sildīties. Pēteris arī apsēstas starp viņiem, un sarkanās uguns blāzmas spīdumā viņu pazīst kāda meita un saka:

��� Tu arī bij ar Jēzu no Galilejas. � Es nemaz nezinu, ko tu runā, � Pēteris brīnās it kā par kādu viņam glu�i sve�u lietu. Un labāk piece�ļas un aiziet no uguns patālāk, lai viņu vairs nesaredzētu. Bet tas neko nelīdz. Arī tur viņu pazīst kāds karakalps un saka: � Sis te arī bij pie Jēzus no Nācaretes. � Un atkal Pēteris liedzas: � Es ne�maz nepazīstu to cilvēku. � Tad pienāk vēl citi un runā to pa�u:

���� No tavas valodas vien jau var noprast, ka tu arī esi no tiem, no Galilejas. � Nu Pēteris pavisam saniknots sāk lādēt un dievoties:

���� Es neesu no tiem, es nepazīstu �o cilvēku un nezinu, par ko jūs runājat. � Bet �ai pa�ā brīdī dzied gailis un Kristus, kuru kara�kalpi ved garām, pagrie�as un uzlūko Pēteri. Nu Pēteris atminas tā kunga vārdus: �Pirms gailis divreiz dziedās, tu mani trīsreiz aizliegsi.� Tad viņ� iziet laukā no Kaivasa nama un gau�i, gau�i raud.

Kad stāsts noiet līdz �ai vietai, tad tas paliek kā akmenī iecirsts. Nekas vairs nenotiek, nekas vairs nepārveidojas.

Liekas, ka Kristus tur stāv un stāv caur mū�īgiem laikiem. Viņa skats ir kā upe, kas nekad nevar beigt aizplūst un iztecēt, un �is skats meklē Pēteri.

�Vai tu mani pazīsti, Pēteri?� jautā Kristus skats.

Un Pēteris ar sirds drebē�anu, ar gau�ām asarām un mū�īgi mū�os tik var atbildēt:

� Jā, kungs, es tevi pazīstu.

Ari �is stāsts �orīt gribas ātrāk izlasāms un izdomājams, it kā grā�matai būtu liela steiga tikt atpakaļ plauktā.

Viegli ir nolikt svēto grāmatu, kad laukā smej saule un zied balti mākoņi. �odien jau viņu vairs nepaņems. Varbūt arī rītu ne. Jo pa garu ceļu nāk citas grāmatas'. Tās nāk ar māsu Līziņu no tām tāla�jām mājām, kurās Līziņa pavadīja visu ziemu mācībā pie savas gudrās krustmātes. �odien viņa nāk mājā un paliks visas lieldienas, un grā�matas tā atnesīs, cik vien varēs dabūt, jo sve�ajam krusttēvam viņu ir liels daudzums un viņ� tās dod labprāt.

Annelei nu vairs nav cita darba kā gaidīt māsu. Viņa aizskrien tālu laukā māsai pretī, notupjas uz lielā akmens un ievelk kājas. Ak�mens vienā pusē sakarsis kā plīts, bet otrā dzeļ kā ledus. Ziemels sitas ap viņu �ņākdams un aurodams. � Vēl par agru tev diernēt uz akmens! � viņ� kliedz. � A, lai ir! � meitene atbild spītīgi un turas, cik spēj. Norauj lakateli un aizple� to vējam priek�ā kā buras. Par- par-par, par-par-par! � lakatelis park�ķ gar vaigiem un ausīm, no�traukdams tai bizes no galvas. Bet kas par to! Viņa sasien bizes galus kopā, iekaras tajās abiem ceļiem un �ūpojas saulē kādu laiku. Ir labi un silti. Un iek�ā viņa neies.

���� Oho! Ak neiesi vis! Nu, to es gribu redzēt! � atkal iekliedzas vēj� kaut kur dziļi lejā un ir jau klāt. Melnu mākoni griezdams, pa�svie� sauli zem ēnas un meiteni kūleniski noveļ no akmens. Ledains aukstums izskrej durdams caur locekļiem. Nu gan jābēg. Neko darīt. Un viņa dod kājām vaļu līdz pa�ai istabai, kuras platā paspārne to ieņem kā klēpī.

Bet, paskatoties atpakaļ, redz, ka Līziņa skrej tie�i pār lauku. Viņa ir jau to ieraudzījusi. Ar vienu roku vicina savu rokas kurvīti, it kā ko labu solīdama, bet ar otru biedinādama māj, lai mazā ne�skrien ledainajā vējā.

Ieraudzīdama māsu, Annele satrūkstas aiz pārsteiguma, aiz prieka un arī it kā aiz kādām bailēm. Tik ilgi gaidīja, gaidīja; nenāca un nu uzreiz � nāk! Kā putnam gribētos laisties māsai pretī, bet kaut kas ir, ko nevar pārvarēt. Tāda bijīga kautrība. Nē, labāk skries iek�ā un noslēpsies. Un viņa to dara, puksto�u sirdi klausīdamās, kā māsa tu�vojas.

Līziņas balss jau namā, jau aiz durvīm. Labdien, labdien! Kā zvaniņ� ieskrej istabā. Visas galvas paceļas pret viņu, visas acis smaida. Ar visiem tā sadodas rokas, skatās apkārt. Anneli neredz.

���� Kur mazā meitene? Viņa tak bij laukā. Kur palika? A, tur tu esi!

Un Līziņai jāvelk māsiņa ārā no kakta. Kur noslēpties no viņas asajām acīm?

���� Tāda muļķa meitene! Nu par ko tu slēpies? Vai tev bail no manis? Vai par to nedēļu jau mani esi aizmirsusi?

Annele nezina pateikt. Lai cik karsti gaidīta māsas pārnāk�ana, bet, kad nu viņa klāt, tā izliekas pavisam jauna, pārsteidzo�a, pie�pe�a. Kāda nu tik viņa būs pati? Vai nebūs palikusi par daudz cie�nīga un gudra? Vai nebūs sve�umu pārnesusi no sve�ajām malām? Ga�ras dienas bij starpā. Un par tām Annele nekā nezināja, ko tad bij da�rījusi lielā māsa.

Bet Līziņa viņu tik tā paņem. Pievelk cie�i sev klāt, apskaudama abām rokām.

���� Tu jau esi lielāka izaugusi, kamēr es nebiju mājās.

���� Tas jau ir visas ziemas augums. Bet to tik tagad var redzēt, kad nāk pavasara saule, � atsaka tēvs un smaidīdams skatās uz abām.

Meitenes nu ieiet vecmāmiņas kambarītī un aiztaisa durvis. Tur jau stāv Līziņas kurvītis ar savu noslēpumu. Kas tur gan varētu būt iek�ā?

Daudz, daudz laba un skaista tur ir iek�ā. Da�a sakaltusi cukur- maizīte, kas gar�o skarbi, appūsta pavasara vēja, tur ir rūpīgi satīti sainī�i ar krāsainām lupatiņām, dzīparu galiem, prievī�u atgriezu�miem. Tie ir par garo nedēļu sakrāti mazajai no lielās māsas darba. Un, kā viņi tā izbirst caur pirkstiem daudzkrāsaini, da�ādi un sav�dabīgi katrs, viņi piepilda istabu ar sve�ādu bagātību, jo pie katra ir savs tēls un sava stāstī�ana. Tur ir visa Līziņas darba nedēļa. Sar�kanais, par piemēru, būtu Kriņģeļu Sape. Tai ir tāda jaka, nupat pie Aķu krustmātes pa�ūta. Un Annele tūlīt dabon zināt, kāda tā Sape ir. Sape ir maza, resna un skaļa kā pērkons. Viņa var nest divpūru maisu. Pui�i par to skai�as. Viņa tāpat skai�as uz pui�iem. Kad kāds tai pieskar roku, viņa ari nevalda savu un tā dod, ka zilums paliek. Viņa iet tikai skrie�us. īsos, pelēkos brun�os un sarkanā jakā viņa lai� pa āru kā sarkana bērzlape, kuru vēj� pakampis me�ā un iztren�ci s uz lauka.

Un tur ir tum�zaļas vadmalas stūrītis. Tāda ir Aķu Līnītes baz�nīcas kleita. Līnīte ir Aķu vecākā meita. Viņa ir liela, kaulaina auguma, stipri palīka, bet runā �uksto�i maigi, pa�ā lūpu priek�ā kā maza, labināma meitene. Tāda runā�ana viņai palikusi no mazām � lutināmām dienām, kad tā ilgu laiku bijusi vecāku vienīgais bērns. Viņa ir Aķu saimniece pie neprecētā brāļa, un, lai gan viņai ir daudz vēl ērmotu īpa�ību, visi viņu ieredz un labprāt tai paklausa, jo mājās nav neviena, kuram tā klusībā neiedotu kādu labu kumosu, nepa�teiktu mīļu vārdu vai arī nepaglaudītu.

Zilzaļsarkani dzeltenā prievīte zina pateikt, kāds ir Druvmalis, Aķu kaimiņ�. Labi jau gados, bet neprecējies. Katru dienu nāk uz Āķiem, da�dien reizes divas. Tādas prievītes, kādu viņam vajaga, prot tikai noaust Aķu jaunākā meita Līzīte, kas ir jau pieminētā An�neles māsas Līzītes krustmāte. Kamēr viņa tās au�, Druvmalim patīk sēdēt klāt un skatīties. Kad noausts, tūlīt var uzmērīt. Viņ� nēsā īsas bikses līdz ceļgaliem un garas, ko�i indigo zilas zeķes, kas pāri lieliem krusteniski ļoti skaisti notītas �ādām prievītēm. Tādēļ viņam to prievī�u vajaga. Arvien jaunu un arvien skaistu. Bet, kad nu reiz tās mantas diezgan, viņam tomēr patīk sēdēt Aķu Līzītes istabā un runāt neizsīksto�as valodas. Bet krustmāte Līzīte viņu norunā ar�vien, lai arī kā tas prot mēļot. Tad tam beidzot jācie� klusu. Projām viņ� tomēr neiet. Viņ� paņem krustmātes �ķēres un sāk no papīra izgriezt visādus zvērus, putnus, cilvēkus un lietas. Cilvēkus viņ� prot izgriezt tā, ka katrs sevi var gan pazīt, bet izskatās ļoti jocīgs. Ar to viņ� citus smīdina, citus arī da�reiz ne�ēlīgi nokaitina, bet pats par to priecājas ir vienā gadījumā, ir otrā. Druvmaļa izgriezto figūru Līziņai ir vesels �ūksnis līdz, un te nu var redzēt, kāds tas vīrs pats un ko tas strādā.

���� Bet vai grāmatu nav? � meitene nu vairs ilgāk nevar nocies�ties nevaicājusi.

���� Nu, patausti, patausti! � Līziņa tagad atvā� kurvīti galīgi vaļā un liek meitenei bāzt roku līdz dibenam.

A, tur jau viņas guļ � gludas, raibos vākos, klusas un mīļas!

���� Kā viņas sauc?

���� Amanda un Florida.

Annele paplē� acis:

���� Amanda un Florida? Vai tās no tālām zemēm? No Āfrikas un Austrālijas?

Līziņa skaļi iesmejas.

���� Kāpēc tu domā, ka viņas no Austrālijas?

���� Nē, es jau nedomāju tās grāmatas, bet tās � tās Floridas, � Annele pietvīkst. Viņa zina, ka kaut ko sacījusi, kas nav pareizi, un nu viņai kauns.

���� Viena grāmata gan ir no tālām, tālām zemēm. No Indijas. To mēs lasīsim pirmo. Bet ne tagad. Vakarā. Tagad iesim pūpolos, � Līziņa ātri lemj.

Annelei jau vairs nav jāgādā par sevi. To dara lielā māsa. Izda�būjusi mātes atļauju ņemt mazo līdz uz Skujenes lī�iem pūpolos, viņa to apģērbj un paēdina. Tad viņas aizskrien pretī vējam, kas nu nemaz vairs neliekas būt ass un salts. Anneles mute arī iet pa vējam kā dzirna�viņas. Nu viņa var jautāt bez gala. Nu ir kāds, kas viņu nekad neiz�zobo, nenoraida vai paliek atbildi parādā uz svarīgiem jautājumiem. Vispirms tie Aķi! Vislielākās runas ir par tiem.

Aķi ir lieli un lepni, ir vecmāmiņas cilts mājas. No tiem tā pār�vesta uz Avotiem se�padsmit gadu vecumā. Tādēļ nav ko brīnīties, ka viņa savu jaunāko brāli, tagadējo veco Aķi, tikpat daudz ir redzē�jusi kā kuru sve�u. Aķi guļ nomaļus no lielā ceļa, uz otru pusi no baz�nīcas un grūti iebraucami pavasaros un rudeņos, tādēļ vecmāma arī bijusi sava tēva mājās tikai vēl pāra reizes savā garajā mū�ā. Aķi, baznīcā braukdami, pa reizi gadā iebrauca Avotos ciemos. Viņiem bij lepni zirgi un rati. Ciemi bij tik stalti, ka Annele tiem tuvumā labāk nemaz nerādījās.

Un pie �itādiem radiem nu gāja Līziņa. Tur tad arī bij ko jautāt, kāds katrs izskatījās.

Vecais Āķis bij cienīgs vīrs. Viņ� esot �olaiku cilvēks, teica Līziņa. �olaiku cilvēkam tādam laikam vajadzēja būt. Viņ� pīpēja garu pīpi un prata runāt vāciski ne tikvien ar �īdiem, bet arī ar mācītāju, ķes�teri un kuru katru kungu. Mājas atdevis vecākajam dēlam, kas saim�niekoja kopā ar māsu Luzīti, viņ� savu dienu vadīja tā: staigāja ap laukiem viens pats, lasīja grāmatas vai arī nāca runāties ar krust�māti Līzīti. Tad viņi visi runāja vāciski, un darba stundās arī Līziņai bij jāmācās sve�ā valoda � krustmāte uz to stingri raudzījās.

Bez abām jau minētām māsām un brāļa Aķu tēvam bij vēl viena � vidējā meita un pats jaunākais dēls. Visi dzīvoja neprecēju�ies un zem tēva tik mīļi un saticīgi, ka neviens nejauda no�ķirties, ne arī citi viņu laida. Par visiem skaistākā un gudrākā bij Līzīte. Viņai vēl tagad nāca daudz precinieku, un tas pats Druvmalis viņu ņemtu kuru katru dienu abām rokām, bet viņa negribēja �ķirties ne no tēva, ne māsām un brāļiem, ne no mīļajām mājām. Kas tad arī paliktu no Āķiem, ja viņa aizietu!? Viņa bij visu māju ko�ums un spo�ums. Pa�domu devēja, kārtību dibinātāja, visas malas skaistinātāja.

Par �o krustmāti Līziņai ir visvairāk ko stāstīt un Annelei ko klausīties un apbrīnot.

��� Ka viņa tik laba, tad laikam tevi nekad nebar, � meitene jūsmo.

��� Kā ne? Viņa mani bar vienā bār�anā. Viņas lielās, spo�ās acis jau redz visu, ko nelabi dara.

���� Bet tad tak tev jāraud?

��� It nemaz ne. Viņa tā prot bārt, ka tikai smiekls vien nāk. Viņa jau pati nekad nebar ar niknumu, bet tikai ar smiekliem.

��� Tad viņa tā bar kā mūsu tēvs, vai ne? � Annele priecīgi iesau�cas.

���� Jā, nu tu trāpīji, glu�i tā, � atbild māsa.

Viņas iet kādu laiku. Līziņa, pagriezusi galvu uz Aķu ceļa pusi, domīgi raugās tālumā.

���� To celiņu es nu vairs neie�u, � viņa teic nopūzdamās.

���� Kāpēc tu neiesi?

��� Pēc lieldienām mani dos mācībā uz Jelgavu � vai tu to nemaz nezināji?

��� Vai! � nobijusies meitene sasita rokas un palika uzreiz stā�vam. � Uz Jelgavu! Tā ir vēl tālāk nekā Aķi? Vai, vai!

��� Tas jau vēl ilgi. Kur lieldienas, vēl par nedēļu, bet tas vēl pēc tam! Un vasarā tu brauksi pie manis ciemā, tad dabūsi redzēt Jelgavu � tā tik būs lieta!

Jā, Annelei ari liekas, ka tas vēl tāls, tāls laiks, kad Līziņa brauks uz Jelgavu.

Skujenes lī�i jau klāt. Un, lai Annele vairs nekā nedabūtu atbil�dēt vai bēdāties, lielā māsa paķer to aiz padusēm un, kā cielaviņa pa ciņiem lēkādama, pārnes pār rāvaino vietu līdz krastam, kur� jau ir galīgi nosusis.

Melna,, liela, virtenī griezdamās, ap līci locīdamās, skrej upe. Lūk, kāda! Vasarā gausa, tikko kustīga, tagad lai�, putas kuldama, kā tramīgs kumeļ�. Krastmalas kārkli līdz pusei ūdenī. Ūdens lielums ierauj sevī �mauganos apak�ējos zarus un tricina aug�ējās pelēkās pūpolu galviņas. Sur tur, kārklos ieķēries, vēl slēpjas pa ledus gaba�lam. Nevarīgi kustēdamies kā zivs murdā, tas gaida kādu atsvabi�nātāju. Bet neviens ledus gabals vairs nenāk gar malām. Kas vēl kur atliku�ies no strautiem un ezeriem iznesti, ierauti pa�ā straumes vidū un �aujas prom kā bultas.

Annelei �ēl �o krastā izmesto, kuriem bēdīgi jānoskatās, kamēr citi viņu brāļi tik brauc uz leju. Viņi būtu jāatsvabina, meitene lū�dzas.

Jā, to var, piekrīt Līziņa. Un viņas sāk strādāt. Sameklē krūmos pa nokaltu�am alk�ņa zaram, pamestam mietam vai kārts gabalam, sanes tos krastmalā, un nu sākas atliku�ās ziemas urdī�ana. Nav viegla lieta da�u pa vairākkārtām sablīvēju�os ledus blāķi izdabūt no kārklu sprosta. Tur jālēkā veiksmīgi no ciņa uz cini, un da�reiz cinis ar visu kāju pazūd brūnajā ūdenī, bet, kad iemanās strādāt, pūles tiek ātri vaiņagotas. Cik labi tad tādam ledainim, kad tas, pasprucis laukā no savas aizgaldiņas, apsitas kā dejotājs pāra reizes pats ap sevi un tad iejoņo zibeņātri lielajā straumē! Katru vienu meitenes pavada skaļiem prieka saucieniem: brīvs, brīvs, brīvs! � līdz tas, te celda�mies, te grimdams un pa straumi lejup skriedams, acīm ir pazudis.

Kad krasts, cik tālu vien piesniedzams, apkopts, meitenes pietvī�ku�iem vaigiem, bet ļoti apmierinātas met mieru un nomeklē kailo pļavas līci, vai nedīgst jau kur bezdelīgactiņas, pienenes, gaiļupie�i, bet nekas vēl nav jūtams; tikai �ur tur kārklājā ap ciņiem sniedzas laukā pa zaļai pureņu lapai, bet zieda vēl neviena. Bet kas tur tā tik zeltoti mirdz pa�ā krūmu vidū triju jaunu priedī�u saulgozī? Pūpoli zied!

Pūpoli zied! Vesels pūpolu krūms! Cik brīni�ķi kupls viņ� stāv savā dzeltenā rotā, apmirdzēdams visu citu nespīdīgās, pelēkās gal�viņas! No tā nu ir jāņem pirmie pavasara mesli, tur nekā nevar da�rīt. Bet kā viņam tiks klāt? Kā citādi kā ar lielu veiksmi un labu gribu, pa ciņiem �ūpojoties, laipiņas metot un ne�ēlojot kājas pie rei�zes no aukstā slapjuma.

Kad meitenes ar pūpolu klēpi uzkāpj aug�ā pa lī�a nogāzi, viņas vēl ilgi paliek stāvot, vēja purinātas, apdziēdātas un apsvilpotas.

Līziņa sauc:

���� Skaties, skaties, cik skaisti! Kā straujo viļņi! Ai, upe, upe! Cik tagad liela, cik plata! Ai, putojo�ie, melnie pavasara ūdeņi!

Jaukā, bagātā diena pagājusi. Kad saule tuvu apvārksnim sar�kana kvēlo mazā kambara logā, nāk vēl pats jaukākais brīdis, tik�pat kā pēc gardas maltītes vēl uzēdām pats gardākais kumoss: grā�matas! Abas māsas iesē�as dziļajā loga dobumā uz baltās bēģeles, un Līziņa lasa to brīni�ķo teiku par Indijas ķēniņa dēlu:

���� Tas bijis tālā, tālā, tālā Indijas zemē. Un tur bijis ķēniņ�, va�rens un bagāts, pār pla�ām zemēm valdnieks. Tam ķēniņam bijis daudz bērnu, bet visi viņi miru�i viens aiz otra kādā lielā sērgā, un

palicis tikai viens � jaunākais dēls. Un ķēniņ� nolēmis, ka �is dēls ne�kad nedrīkst redzēt ne vecumu, ne slimības, ne nāvi, un viņ� licis uzcelt varenu pili, baltu kā sniegs, debesziliem, zeltotiem torņiem. Kā divpadsmit gredzenos pili ieslēgu�i divpadsmit dārzi ar vārtiem, viens pret otru stāvo�iem un visādos dārgos izrotājumos mirdzo�iem kā saules. Sie dārzi biju�i kā paradīzes dārzi ar kokiem, kas savas galotnes līdz mākoņiem sniegu�i, ar puķēm, tik lielām kā cilvēku galvas, ar brīni�ķiem putniem un tauriņiem, kuru spārni mirdzēju�i visādās varavīksnes krāsās. Katru dienu ķēniņdēls izjājis uz balta ziloņa ar zelta kāp�ļiem, sēdēdams zelta būrītī. Caur visiem vārtiem, vistālākos dārzos tas drīkstējis jāt, tikai caur divpadsmitajiem vār�tiem vairs ne. Pilī valdījusi mū�īga līksmība: no rīta līdz vakaram smiekli un dejas. Divpadsmit sulaiņi dienu un nakti apkalpoju�i ķē�niņdēlu, un divpadsmit rotaļu biedri arvien biju�i viņa tuvumā. Tie biju�i izlasīti visskaistākie un veselīgākie jaunekļi no visām lielā ķē�niņa valstīm. Neviens ķēniņdēlam nedrīkstējis tuvoties citādi kā tikai ar smaidiem sejā. Pilī nav dzirdēts neviens ļauns, saīdzis vai skarbs vārds, ne arī redzēts kāds sāpīgi savilkts vaigs. Ka pasaulē ir arī naba�dzība, slimības vai pat nāve, no tā ķēniņdēls nezinājis nenieka.

Bet kādā dienā piepe�i saslimis ķēniņdēla mīļākais rotaļnieks. Bez kavē�anās viņu attālināja no pils, un viņ� tai pa�a dienā nomi�ris. Bet ķēniņdēlam meloju�i, ka tas izgājis pastaigāties divpadsmi�tajā dārzā un laikam tur nomaldījies.

Ķēniņdēls bez miega un barības dienu un nakti gaidījis un gai�dījis pārnākam savu rotaļnieku. Bet tā vietā viņam atvedu�i baru citu jaunekļu, vēl apburo�āku un skaistāku nekā zudu�ais, lai viņ� sev izmeklētu jaunu biedru. Tomēr ķēniņdēls visus tos atraidījis. Mīļā biedra vietā viņ� nevēlējies neviena cita. Jo ilgāk viņ� velti gaidījis zudu�o, jo karstākas kļuvu�as viņa ilgas pēc tā, jo asākas viņa �ēla�bas. Ne deju, ne dziesmu, ne smieklu tas vairs gribējis dzirdēt, ne arī pats vairs smaidījis. Bez pavadoņiem tas klīdis pa dārziem. Ķēniņ� ļāvis tam vaļu, cerēdams, ka viņa sēras drīz mitēsies. Bet tas nebijis vis tā. Ķēniņa dēls tik palicis kluss un ne ar vienu vairs nerunājis. Un kādu nakti, kad visi sulaiņi un galma ļaudis biju�i iemigu�i, ķē�niņdēls viens pats piecēlies, izgājis cauri visiem sargiem, visiem dārziem un ar rīta ausmu iznācis pie divpadsmitajiem vārtiem. Sa�miegoju�ies sargi neuzdro�ināju�ies pretoties ķēniņdēla pavēlei, kad tas tik pēk�ņi parādījies viņu priek�ā un licis attaisīt smagās slēdzes un aiz�aujamos un izlaist to caur vārtiem.

Ķēniņdēls nu gājis, gājis. Aiz viņa nozudusi pils ar divpadsmit torņiem, divpadsmit dārziem un divpadsmit vārtiem, bet viņ� vairs nedomājis iet atpakaļ, tikai uz priek�u. Saule briesmīgi dedzinājusi, viņu mocīju�as slāpes un izsalkums. Ceļa malā biju�i atstāti ciemi, nabadzīgas, pussagruvu�ās būdas, bet neviena cilvēka, lielas sērgas un bads biju�i postīju�i zemi un cilvēkus. Vēlu, pret vakaru, tas ierau�dzījis sē�am ceļa malā vecu, vecu vīru, skrandās tērptu un vātīm ap�klātu. Ķēniņdēls, kas vēl nekad nebij redzējis nabadzību, vecumu un slimību, palicis vecā vīra priek�ā stāvot, �aubīdamies un brīnīda�mies, vai tas ir cilvēks vai tikai kāds cilvēkam līdzīgs radījums. Bet vecais vīrs teicis: �Esi sveicināts, ak, ķēniņdēls! Es tevi jau gaidu kā no rīta ausmas. Tu esi tagad pie ceļa jūtīm. Aiz tevis ir bagātība, laime, prieks, gods un slava. Griezies atpakaļ � un pēc īsa brī�a tu būsi atkal sava tēva pilī un būs tā, it kā tu tikai būtu vienu mirkli no�maldījies, un rītu tu to jau būsi aizmirsis. Arī savu rotaļu biedru tu būsi aizmirsis, it kā tu to nekad nebūtu redzējis. Nekādas sāpes un nekādas bēdas par viņu tevi vairs nemocīs, un tu dzīvosi kā līdz �im nepārtrauktā mierā un laimē.� � Tā runājis vecais, vā�ainais vīrs ceļa malā. Bet ķēniņdēls negribējis vairs iet atpakaļ, tikai uz priek�u. Ko līdzējusi bagātība, prieks, laime un slava, ka tie nav vairs varē�ju�i viņam atdot mīļo rotaļu biedru un neviens pilī nav zinājis pateikt, kurp viņ� aizgājis. �Labi, ja tu gribi nākt ar mani, tad tu mācīsies saprast un zināsi, kurp aizgājis tavs rotaļu biedrs,� teicis ubags. �Tikai tad tu vairs nebūsi ķēniņdēls, bet līdzīgs man, kas es esmu pēdējais ubags tava tēva valstī. Kurp mēs iesim, mums nāks pretī na�badzība, cie�anas un visas pasaules posts un ļaunums; ja tu esi ar mieru to visu saņemt, tajd nāc!�

�Lai ir kas būdams, man vajaga visu zināt,� domājis ķēniņdēls un gājis ar veco ubagu. Uznākusi tum�a nakts un briesmīgs negaiss. Viņi iegāju�i dziļā me�ā. Lietus gāzis, pērkons grāvis, un zibeņi �audī�ju�ies tik bie�i, it kā viss me�s kurētos vienās liesmās, bet viņi tik gāju�i un gāju�i. Visapkārt auroju�i plēsīgi zvēri . . .

Vai Līziņa tie�ām to lasa no grāmatas vai stāsta pati saviem vār�diem, nevar vairs labi zināt, jo nevar pat vairs saredzēt burtu rindas. Saule nogājusi, un gaisma lodziņā ātri dziest, bet uguns degamais laiks vakaros jau ir beidzies ar pavasara sākumu. Tai vietā stāstā, kur nāk �plēsīgie zvēri�, Līziņa aizsit grāmatu ciet un nolec no loga.

���� Nu ir diezgan! Vecāmāte nāk. Ātri, ātri pie miera!

Vecmāmiņa guļ savā gultā, bet meitenes otrā � pie pretējās

sienas. Annelei nemaz nav pa prātam, ka stāsts uzreiz pārtraukts, bet tur nekā nevar darīt. Kad vecmāmiņa jau guļ, tad lielu jautā��anu un �ukstē�anu vairs nevar turpināt. Bet ar savām domām viria nevar atstāt ķēniņdēlu taisni �ai brīdī, kur tas dodas �ādās briesmās. Viņa jau gan pati tam nekā nevar palīdzēt, bet viņai jāizrunājas par to ar dievu. Un viņa runā:

���� Mīļais dievs, debesu tēvs! Ķēniņdēls tak nav ļauns, ka viņ� aizgājis no pils? To tu viņam par ļaunu nevari pielīdzināt. Viņ� mīl savu rotaļbiedru un negrib neviena cita viņa vietā � tas ir labi; viņ� atstāj visu greznību un iet to meklēt � tas ir labi. Bet, ak, cik bēdu viņam būs, kad tas dabūs zināt, ka tas, kas miris, nekad, nekad vairs nav atrodams! Un, kad tas visu dabūs zināt par slimībām, cie�anām, trūkumu un nāvi, tad tam būs vēl vairāk bēdu. Bet tu viņam palī�dzēsi pārciest. Vecais, vā�ainais ubags ir tavs labais gars, gan tas izvadīs ķēniņdēlu caur visu ļaunu. Bet ja nu viņ� ir ļauns gars? � An�nelei ie�aujas starpā cita doma, bet viņa tūlīt sevi mierina: � Ja viņ� ir ļauns gars, tad tu dosi ķēniņdēlam tik daudz spēka, ka tas pie laika var ieraudzīt, cik tas ļauns, ka tas visu var atzīt un visu pārvarēt. Un tu izvadīsi viņu caur negaisu un biezo me�u un izsargāsi no plēsī�giem zvēriem. Nē, tu ķēniņdēlu nekad neatstāsi, lai gan viņam ies ļoti, ļoti grūti. . .

���� Klau, meitēn, � vai tavai tēvreizei �ovakar nemaz nav gala? � �uksto�i jautā Līziņa.

���� Es nemaz neskaitu tēvreizi.

���� Ko tad tu dari?

���� Tāpat � es . . . es tik pasaku.

���� Kam tu pasaki?

Tagad gan meitenei negribētos neparko atbildēt. Bet viņas sirds ir kā rīta debess bez mākoņiem, un māsai ko noslēpt viņa nevar un tikko dzirdami dve�:

���� Dievam.

Uz to Līziņa vairs nekā nesaka, bet meitenei liekas, ka viņa tā savādi zem apsegas nokukst, tā, it kā norītu mazu smiekliņu. Viņa paceļ mazliet galvu un klausās.

Dziesto�o atspīdumu logā pārgrie� sarkana rieta svītra. Pūpoli smar�o krūzē istabiņas kaktā.

Līziņa jau dziļi elpo. Par to smiekliņu viņa laikam būs pārklausī�jusies.

Saldi, saldi smar�o pūpoli!

Ik ar dienu nu pūpoli uzziedēja krā�ņāki. Kur� nāca no lauka pāri upei, atnesa pa zaram, iesprauda vai nu griestos, vai ielika lielā traukā; kalni saldu smar�u vēlās no viņiem. Un svētki ari bij jau it kā katru dienu. Jo kas tad tās nu bij vairs par darbdienām starp pūpol�svētdienu un zaļo ceturtdienu? Tās jau visas bij svētas un gai�as, tikai skaļas vien tās nedrīkstēja būt. Un tā viņas arī bij visjaukākās. Lai saulei un vējam klusā klusumā būtu vaļas aust krā�ņo lieldienu tērpu. Zaļā ceturtdiena, kad meitas stādīja mirtes un citas podu pu�ķes, lai labi augot, lielā piektā, kas bij tik noklusināta, ka nedrīkstēja skaļa vārda, pagāja vienā aizturētā nemierā, bet sestdiena vienos smieklos, lai lielie par to baras vai ko dara. Un, kad atmodās lieldie�nas rītu, � jā, tad nu viņas bij klāt! Pie gultas uz krēsla gulēja jau�nais svārciņ� un baltraibs lakatiņ�. Līziņa izsukāja un sapina garās bizes papriek�u sev, tad mazajai, apģērba jaunos svārkus, un tā sa�posu�ās tās izgāja lielajā istabā. Bija pats pēdējais laiks. Visi jau sa�

vās vietās. Tēvocis pie galda ar lielo sprediķu un dziesmu grāmatu apkalumos. Dziesmas viņam jau ielocītas, pateic numuru � un tū�līt sāk �Kristus aug�ām cēlies�. Ja, nu patiesi bij lieldienas klāt!

Annele dzied Līziņas grāmatā, un, kad viņa �ad tad nomaldās, Līziņa parāda atkal īsto vietu. Viņa pazīst visas meldijas, un kopā ar Līziņu dziedāt ir tik viegli. Bet tad meitene grib ari pati dzirdēt, kā skan visiem kopā, un klausās kādu laiku. Lielie dziedātāji ir tēvs, māte un arī tēvocis, bet, kad Līziņas balss vijas visām cauri, tad ne�maz vairs neklausās vārdus, skaņas vien vizuļo un laistās kā svecītes lielajos baznīcas lukturos. Citi māju ļaudis nav lieli dziedātāji, viņi vairāk tikai rūc, smagi locīdami, jo neprot jaunās meldijas. Karlīne varētu dziedāt, bet tēvocis viņai piekodinājis labāk savu balsi nelaist pātaros, jo tā ejot viena pati uz savu roku un plē�ot kā taure.

Pēc dziesmas nāk garie pātari. Kas tos var izskaitīt līdz! Lai lielie tiktu ar tiem ātrāk pie gala, Annele ļauj savām acīm drusku pastai�gāt. Ir ari �orīt ko redzēt no istabas un no ļaudīm. Klons nokaisīts baltu smilti un sakapātām skujām, griesti pu�ķoti pūpoliem, skujām un raibām papīra bārkstēm, gultas noklātas jaunām, dzīparotām segām un baltiem spilveniem, vīri sniegbaltos kreklos, meitas vēl neredzētos lakatiņos un jaunās katūna jakās. Un Anneles jaunā � Līziņas paslepus �ūtā kleita jau ari nav zemē metama. Tā tik gaidīt gaida tikt parādāma melnajiem strazdiem, kas tik skaļi svelpj bum bierē aiz loga. Laukā vien aicina ari saules stars, kas Annelei plati iegulies klēpī. Bet tēvocis nu tikai vēl sāk savu sprediķi.

Tomēr arī visgarākajam sprediķim ir savs �āmen�. Tad vēl nāk dziesma, tad �Dievs kungs�, kā jau augstos svētkos, un tad � jā, nu tik sākas īstās lieldienas!

Bez citiem lieldienu priekiem �odien būs vēl kaut kas sevi�ķs: Lī�ziņa gaida vie�ņu.

Un, taisnību sakot, reizē ar Līziņu to gaida visi. Ap pusdienas laiku ieskrej Karlīne:

���� Līziņ, ej nu pretī, saņem! Nāk jau, rau, kur tā tava ciemene � asi kaltiem zābaciņiem, prēlene* kas prēlene.

Līziņa izskrej laukā pretī vie�ņai, bet, kas istabā, sievas un meitas, visas pie logiem.

���� Tā jau Prieciņu Alma. Es jau tur dzīvoju vienu gadu par ganu, � stāsta Luze. � Vareni izaugusi. Kā niedra. Brīnums, kā māte �o lai�. Viņa jau to tā turēja, ka lai vēsmiņa neuzpū�.

���� Smuka gan, pagāns! � nosaka Karlīne.

���� Jā, citu vie�u, bet gandrīz tikpat smuka kā mūsu Lī�ele, � ari Zete pasteidzas pateikt savu, un vairāk jau arī nevar, jo Līziņa ar ciemeni ienāk istabā.

Alma ir tikpat slaida kā Līziņa, pelēkos svārkos un tādā pat jaun- modes �ūtā jakā, ap galvu balts lakatiņ�.

Tūlīt redz, kas lielmaņu meita. Sveicina dro�i, visiem roku do�dama. Uz otras tai guļ skaists, zeltaini mirdzo�s pūpolu pu�ķis.

���� Nu, vai jūsu mājās arī tik lieli pūpoli? � jautā Alma, savus pūpolus rādīdama.

���� Nē, tik lielu un skaistu gan mums nav.

���� Tādi pūpoli jau tik aug Prieciņu lī�os, � Luze saka iztapīgi.

���� Par to jau jums tās mājas ari sauc Prieciņus, ja jau viss tur tik skaists. Vai tā nebūs? � ieprasās Karlīne.

���� Ko nu Prieciņi! Tur jau nekā liela. Jums jau gan te esot daudz skaistāk, tādēļ jau ari nācu skatīties, � atsaka Alma, kā jau vie�ņas mēdz, ciema ļaudīm pa prātam.

Līziņa to vada dziļāk, lielajā kambarī.

Bet Annele no patum�ās blakusistabas caur vaļējām durvīm var redzēt, kāda tā jaunā ciemene. No sākuma viņa izlikās sve�a un tā kā nepatika, bet, kad tagad ieskatās, ir gan skaista. Tādas meitas lai�kam tikai auga Prieciņos, jo nekad tāda vēl nebij redzēta. Annele domāja, ka visas lielās meitas ir platām, zilām acīm, dzelteniem ma�tiem un sārtas kā brūklenes, bet Alma bij pavisam citāda. Acis un mati melni, vaigs smalks, bāls, it kā caurspīdīgs, bet lūpas sarka�nas kā ķir�i.

Lai nu novelkot virsdrēbes, Līziņa aicināja vie�ņu, visādi godē- dama.

Alma negribēja, vilcinājās. Nepalik�ot jau ilgi, māte gaidot mājā, pasēdē�ot tāpat, kā nākusi. Tomēr Līziņa neatlaidās, un tad arī vie�ņa beidzot noņēma virsjaku un lakatiņu. Jā, tā bij atkal cita Alma! Nāca redzama skaista, balta jaciņa, gari zelta auskari ausīs un zelta sakta pie krūts. Līziņa visu to ievēroja un apbrīnoja, bet Alma, plecus paraustīdama, domāja, ka tas jau nekas sevi�ķs neesot, tā viņa katru svētdienu staigājot. Līziņa nu steidzās sanest galdā svētku kukuli, medu, sviestu un citu labu, aicināja un skubināja, bet vie�ņa ilgu laiku neaizskāra nekā, beidzot par lielu lūg�anu paņēma na�a spalu divos pirkstu galos un, to kādu laiku tā pa�ūpojusi, sāka griezt maizi sīkos gabaliņos, uz katra, iekām bāza to mutē, uzlikdama pa pickiņai medus. Kad tai ielēja tēju, viņa tāpat cēli izliektu roku paspēlējās ar karoti, iekām tai ļāva ieslīdēt glāzē. Visu viņa darīja tik ērmoti, kā nebij vēl redzēts. Diezin kāpēc tas tā? � domāja An�nele. Vai tas tāpēc, ka grib rādīt, ka ir lielu ļau�u? Vai tāpēc, ka lai skatās uz viņas pirkstiem? Pirksti Almai bij balti un smalki.

Lielās meitas sāka tagad garas valodas � un Annelei vairs nebij ko skatīties. Alma tāpat kādu laiku bij gājusi mācībā pie Aķu krust�mātes, kur tad ar Līziņu bij iepazinusies. Tāpēc abām bij daudz, ko triekt.

Bērzu kalnā pie �ūpolēm bij sanāku�i kaimiņu ļaudis, lieli un mazi. Mazie tupēja un gaidīja savu kārtu ziliem deguniem, ietīstīti lakatos

kā baķī�i. Katram bij rokā sīpolnīcās* vārīta un skudru pūznī raibota ola. Tā bij jādod �ūpotājam. Izturīgākie �ūpotāji bij abu māju nāko��ās vasaras gani, lieli mazo ķircinātāji un olu prasītāji, bet beigās to�mēr neviens no tiem nepaņēma, bet iz�ūpoja visus par velti.

Pēc kāda laika iznāca arī Alma ar Līziņu, bet uz �ūpolēm paska�tījās tikai notālēm. Alma, kā rādījās, negribēja nākt tuvāk. Līziņa tad izvadāja vie�ņu pa Avotu skaistākajām vietām, un, kad bij iz�staigāju�ās, Annele viņas redzēja me�malā pretī �ūpolēm pie varenās liepas, kura ar savām saknēm bij uzcēlusi veselu kalnu.

���� Uhū! Annele, nāc �u! � sauca Līziņa pāri uz bērzu zaļumu.

Meitene nobijās. Kā? Vai tad viņu tur sauca? Viņa nekustējās.

���� Nāc tak �u, meitēn! Dzirdi ar, kad sauc!

Jā, nu vairs nebij �aubu. Sauca. Un, kad māsa tā sauca, bij jāiet. Bet tas bij grūti. Abas lielās stāvēja un skatījās tai pretī. Bij jāiet tie�i klāt.

���� Un tā tā grāmatniece? � jautāja Alma.

���� Jā, tā ir mūsu mazā meitene. Dod nu roku, � Līziņa pastūma meiteni tuvāk.

Annele pakniksēja, bet acu nenogrieza no sve�ās sejas, kas nu bij tik tuvu. Kā mainījās acis: drīz tum�as, drīz smieklaini jautras, kā vijās mati ap pieri, kā vaibstījās lūpas! Un kāpēc viņa Anneli tā vē�roja, un ko viņa no tās gribēja?

���� Pātarniece arī tu esot?

Pātarniece? To Annele nesaprata. Saknieba lupas cie�i un puri�nāja galvu.

���� Nu jā, vai tad tu dieva nelūdz, pātarus neskaiti?

���� Vai tad pātaros lūdz dievu?

���� Nu, tā ir meitene! � izsaucās Alma izbrīnējusies. � Ak tu pā�taros nelūdz dievu?

Meitene purināja galvu.

Kad Līziņa redzēja, ka Annele riskē pazaudēt labo slavu, kādu tā viņai bij sagādājusi pie Almas, tā steidzās palīgā:

���� Viņa jau pati izdomā savas lūg�anas, un tās viņa tad nesauc par pātariem. Vai ne, Annele? Pātari ir pātari, bet dievu tu lūdz viena pati?

���� Jā, � Annele atteica, pagrozīdama plecus, it kā tos kas smags spiestu. Viņai nepatika tāda tirdī�ana.

���� Nu, pasaki mums kādu no tavām lūg�anām, Alma arī labprāt gribētu dzirdēt.

Nekādas atbildes.

���� Vai tu esi visas aizmirsusi? Nē, to tu tak neesi? Nu, pasaki mums kaut ko.

Un piepe�i viņai iekrita prātā. Draudzīgi tā noliecās pie mazās māsas:

���� Zini, kā tu lūdzi tovakar par to ķēniņdēlu. To tak tu atceries? Nu, pasaki mums to.

Jā, Annele jau gribētu darīt māsai pa pratam. Bet kāpēc viņa to prasa? Vai tad iespējams skaļi izteikt tādus vārdus? Ka tak viņa no�stātos prasīt!

Bet viņa nenostājas. Klusāk turpina, kā norādama:

���� Ja tu tā ietiepies, Alma domās, ka tu esi nerātna meitene.

Tas, kā liekas, Annelei ir vienalga, ko domā Alma. Viņa nevar

dabūt muti vaļā.

���� Redz, kāda tu esi. Arī mani vairs neklausi. Man par prieku tu gan varētu pateikt. Citādi man jādomā, ka tu nemaz vairs neesi mana mīļā māsiņa.

Ilgāk meitene vairs nevar izturēt. Kad māsa tā saka, viņas pre�testība ir salauzta. Lai kas būdams, nu ir jāsaka. Vārdi kāpj kā pār kalnu, smagi un auksti. Bet vai tie ir viņas vārdi? Viņi skan kā ar sve�u balsi, nedzīvi, drebo�i, bāli. Viņai kauns no tiem. Viņai sāp no tiem. Viņa gribētu zemē ielīst. Kaut tak reiz viņi būtu galā!

Piepe�i iesitas starpā guldzo�a skaņa, kā smiekli pret saspiestām lūpām. Annele paskatās uz sve�o ciemeni. Tā tur abām rokām vai�gus, it kā nevarētu vairs starp tiem aizturēt smieklus, kas nu gā�as laukā skaļi un nevaldāmi. Viņa nedomā beigt. Pasitas locīdamās sā�nis ar visu augumu, smej un smej tik gardi, it kā nekad nebūtu dzir�dējusi tik smejamu kā to, ko nupat teica �ī mazā meitene.

Annele paliek kā uz muti sista. Karsts vilnis viņu pārlej no galvas līdz kājām. Tad viņa apgrie�as uz vietas un metas bēgt, ko kājas nes.

���� Annele, meitene, pagaid' tak! Nāc atpakaļ!

Viņa neklausās.

Nu viņa zina, ka nevajadzēja klausīt, nevajadzēja padoties. Lai arī māsa kā gribēja. Bet viena balss iek�ā, krūtīs, tak visu laiku bij saukusi: nē, nē, nesaki, Annele! Tai vajadzēja klausīt.

Nu bij par vēlu. Nevarēja vairs saķert izteiktos vārdus. Un Almas smiekli � tie nu skanēs, vai nāks rīts vai vakars.

Grēks bij nodarīts. Jā, nu viņa zināja, kas ir grēks. Kad pasaka skaļi visiem par smie�anos to, kas bij sacīts dievam vienam.

Un Līziņa! Tas bij tas rūgtākais. Kādēļ viņa to bij gribējusi? Kā�dēļ Anneli piespiedusi? Vai ne tādēļ, lai tikai Almai dotu pasmieties? Ja tāda bij māsa, tad Annelei vairs nebij māsas.

Tā skrēja meitene prom ar rūgtumu un dusmām, ar �ēlabām un spīti. Pie �ūpolēm viņa vairs negāja, jo prieks bij pretīgs. Viena pati aizlīda gar rūsgano grāvmali lejā līdz strautiņam, kur bij daudz pūpolu. Citi pilnos ziedos, bet citi jau noziedēju�i, apbārstīdami zemi kā ar zelta smilti. Bet arī pūpoli vairs nepriecināja. Lieldienas pa��as likās būt noziedēju�as.

Uzkāpdama pa me�a celiņu mājup, Annele pēk�ņi ieraudzīja lielo māsu nākam turpat pretī. Viņa bij pavadījusi Almu un nu atgrie�zās atpakaļ. Prieka pilna māsa izplēta rokas un gaidīja, lai tajās, kā arvien, ielai�as mazā.

Bet to viņa nesagaidīja. Annele kā nobijusies tūliņ nolēca no ceļa un skrēja pretējā virzienā, cik jauda.

Tomēr māsas soļi bij divreiz tik gari. Te jau viņa bij tai priek�a, saķēra ap vidu, piespieda sev klāt, piespieda paskatīties sev acīs. Acis bij siltas, jautājo�i mīļas.

���� Meitēn, meitēn, mazā pūcīte, tu nu gan esi dusmīga uz mani. Tā jau nevajadzēja Bet kas tad to zināja, ka tā iznāks!

���� Tā Alma � � Annele laida vaļā aizkrāju�ās elsas. Jo vai�rāk dusmas pret māsu kusa, jo vairāk tās gribēja uzvelt sve�ajai, nemīļajai meitenei.

��� Alma nav ļauna, bet viņa jau arī nezināja. Visa vaina ir mana. Kā es varēju tā uzstāties! Bet nu būs atkal viss labi, jā? Būs labi.

Annele nostāja elsot. Viņas gāja, abas cie�i kopā saķēru�ās, un lieldienas likās būt atkal lieldienas.

Bet kaut kas sāpīgs smeldza un palika tomēr. Tā bij mācība, ka ir tādas lietas, kuras nevar teikt pat vismīļākai māsai. Tikai dievam vien.

GANU DIENA

���� Aug�ā, aug�ā! � kāds sauc Annelei tuvu pie galvas un norauj segu. � Aug�ā! Saule jau gabalā. Kas tas par ganu, kas vēl migā!

Saucējs izskrien ārā.

Annele satausta segu, sarauj to līdz kaklam un sapņo.

Vēl ir gara, gara nakts � tik gara kā līdz Lejniekiem, vēl ga�rāka; tik gara kā līdz Pētermui�ai, vēl garāka . . . varēs vēl ilgi gu�lēt � ilgi, ilgi � un tik saldi sapņot.

Durvis asi noklinkst.

���� Annele, Annele, vai, vai! Ja nu māte nāk ar �agaru!

Tā ir Anneles vecmāmiņa. Viņa pienāk klāt, novelk Annelei segu līdz kājām un to apvīksta. Bet gulēt neļauj: � Dzen nu miegu prom ar koku, dzen! Vai nu no miega maizi cepsi! Tec izskalo acis avotiņā, noies miegs kā mākulis.

Annele tup gultā kā zaķītis, bet plaksti tai salipu�i. � Es dotu visas pasaules bagātības, kaut tik man ļautu gulēt, � viņa, pussapnī �ukstēdama, sola kaut kam tikpat nebiju�am kā viņas �pasaules ba�gātības�.

Vecāmāte atkal ienāk, redz Anneli sēdus un slavē:

���� Tā, tā, meit. Tas labi. Te būs maizes nuciņa azaidam. �odien jau tev brokastu neviens nenesīs. Darba laiks.

Annelei vēl plaksti salipu�i. Acis satītas segā.

���� Vecāmāt, vai �odien saule vai lietus?

���� Vai, vai, meit, vai tad tev acu nav? Kaunies, kaunies! Vēl tu kaujies ar to miegu!

Lielā istaba ar biezajiem, vecajiem mūriem ir drēgna un salta kā pagrabs. Annele atsit ātri rokas ar segu no acīm un skatās: jā, saule! Lielā ābele, kas aizplētusi visu logu, pilna saules raibumu kā zeltotu putnu. Annelei miegs noiet kā �mākulis�.

Priek�nams pilns saules līdz griestiem. Turpat viņa stāv, tikko uzkāpusi laidara jumtā.

Māte jau izdzinusi ganāmo. Gaida aiz vārtiem un sauc Anneli:

���� Nevar un nevar iznākt tā meitene! Steidzies tak! Man deg pirksti � tā vajag skriet pie darba. � Nu, vai tev viss ir? Tarbiņa? Stiba? Azaidu ieliki? Tad laid tik uz krāci! Tur no rīta puses jauka ganī�ana. Un es tad zinā�u pasaukt mājā. Nu laid, nu laid!

Māte sirsnīgi teic pēdējos vārdus, bet Annele jau ir prom, An�nele lai�, ko māk, pakaļ savam baram, kas, kā kūleniski veldamies, urk�ķēdams un kviekdams liek uz krāci.

Kad Annelei kāds jautā: �Cik ilgi tu jau ej ganos?� � tad viņa savelk pieri divās dziļās grumbās, labi padomā un saka:

�Vai, jau ilgi, ilgi! Kā no Jurģiem.�

Bet tagad jau būs drīz Jāņi pie durvīm.

Annele bij klāt, kad nolēma viņas ganu likteni. Tēvam algas no�teikumos bij pielīgts, ka jāatgana tre�ā diena.

���� Ko nu lai darām? Nevar tak algot ganu, � māte ba�ījās.

���� Jā, bet jāņem vien būs. Ko lai citu dara? � tēvs ātri atbild.

���� Es tā domāju � lai iet tā meitene � � Un māte skatās cie�i uz Anneli.

���� Vai tā mazā? � tēvs brīnās un uzliek Annelei roku uz galvas.

���� Kas nu par mazo? Jau septiņi.

���� Rudeni tik paliks.

��� Lai nu ir rudeni! Kājas garas kā deviņu, prāts ar paaudzis, vai t' nu nenoganīs!

���� Kā t' nu nenoganīs! � tēvs tik smejas. � Lai mācās, lai, cik ilgi, tad būs jāiet par lielo ganu un ik dienas!

Un tā Annelei tagad iegriezās arvien divas vieglās dienas, bet tre�ā grūta, divas jaukas dienas, bet tre�ā � bie�i vien visjaukākā.

Krācē Annele �novalda� savu pulku. Apskrien apkārt, sagrie� kopā un dod tām �mācību�. Mācība pastāv stibas �miukstoņā pa gaisu; bargāku sodu Annele neatzīst. Ganāms pulks gremdējas gar�dajās papuves saknēs.

Krācei vienā pusē lielais sils, līdz pa�ai laukmalei pieaudzis biezs kā mūris, otrā � bērzu kalni, noaugu�i jaunu, smuidru smalci.

Me�a garajā ēnā zāle vēl pilna baltas rasas. Annele aizskrien, izbradā rasaino zāli, kas paliek izrakstīta platām, melnām vīlēm. � Viss birums tai apavos. Bet prāts tai nav mierīgs. Aizskrien līdz bērzu kalniem. Bērzu galotnes stāv nolīku�as debesīs kā zilā ezerā; tik �ur tur, kur uzlec putns, zars sa�ūpojas, citādi ne lapiņa nedreb.

Annelei tā kņud kājas, ka vajadzētu un vajadzētu kur vēl aiz�skriet. Tik daudz jau ir nokavēts, tik �ēl, ka nav agrāk būts aug�ā; rīts kaut ko atnesis, kas nav vēl redzēts, nav nekad vēl bijis tik brīni��ķas dienas kā �odien; jāskrien, jāskrien būtu saulei priek�ā, lai tā sle�pus neizdara savus brīnumus, iekām nevar būt pats klāt un visu re�dzēt.

Kukūl � sauc me�ā. Annele lieliem lēcieniem pāri krācei iz�aujas kā bulta caur lapu mūri. Kukū, kukū! � sauc jau tālu otrā malā; kukū! � atkal tuvu. Annele pieplok pie lazdas. Klusa kā pele. Tur�pat viņai virs galvas lielajā priedē birst kukū, kukū un kukū bez gala.

Annele redz caur zariem, ka kūkotajam pie katra sauciena klikst* galva kā izme�ģēts* ģelzis.

���� Ku, diezgan, ku! � viņa kliedz un smejas.

���� Ku, � dzeguze izgrū� steigā un izbailēs aizlau� saucienu, un jau tālā me�a gabalā tik izmet otro pusi: � Kū!

Annele vairs neklausās viņā. Ausis tai reibst no visām balsīm, kas �ivina, trallina, svelpj, pogā, tricina me�u. Viņa arī sauks tur iek�ā, tais balsīs!

���� Uhū! � viņa iesauksies lēni. Balss nokrīt turpat zaļajās pa- legzdēs. Annele pavelk to garāk, aizlai� līdz galotnēm: � Ūū! � Putni kliedz pāri. Annele nu pavelk krūtis pilnas, paceļ balsi augstu un lai� garu saucienu pāri visiem putniem un galotnēm, tālu, tālu, līdz krūts saplok un pielīkst pie muguras. � Ūū � ū! � nobeidz ar uzviju. Skaņu gali, slaiki kā sudraba irbali*, aizslīd vairs nesa�dzirdami. Visi putni nobrīnās: vai velnu!

Annele atminas ganāmā, pietrūkstas, lai�as uz laukmali, ka zari brīk�. Pārskaita, pirkstu vicinādama. Visas! Dagle, me�a zagle, gan jau tuvu me�am, bet, kad garā stiba to norāj, apgrie�as, kājas sper�dama un dusmīgi urk�ķēdama, iegrū� purnu papuves gu�ņās*.

Papuve raibin raiba. Sanāku�as lielās kumeles, pīpenes, atrait�nītes, patlaban �ubinās tītiņi un magones; saule pienāk tiem klāt: aug�ā, aug�ā! � norauj apsegu katram nost kā �orīt Annelei māte.

Puķes zied, me�s gavilē, debess mirdzumā laistās koki, Anneles sirds kā pieplūdis trauciņ�, kam sprūdi uzlikti: gribētos skriet me�ā, kur visas stigas saules pievērptas, uz jauno ataugu aiz bērzu kal�niem, kur, kazi, jau zemenes sarkst, uz pļavu, kur purva grāvī jau vakar redzētas neaizmirsteles, � gribētos, jā, bet nevar, nedrīkst! Pienākums kājas aukliņā piesējis.

Uzreiz Annelei piesarkst piere, acīs zibeņi ie�ķeļas. Lieliem lēcie�niem tā liek pie ganu tarbas, kas nomesta me�malas ēnā. Aptausta tarbu: bieza! Nu viņa zina. Vakarvakarā ko pa miegam vēl dzirdēja sakām māsu Līziņu. Tarbā Līziņas jaunā grāmata!

Annele glāsta un spie� tarbiņu: ak tu, mīļā, labā, ak tu, mīļā, labā! �Mīļā, labā� ir Līziņa, kurai Annele neuzdrīkstējās prasīt grāmatu, bet Līziņa redzēja kārās acis un iedeva pati.

Grāmata ir Līziņas iesvētāmās dienas dāvana, maza, melnu vāku un zeltītām, salipu�ām lapām, �jaunas modes�, teic vecāmāte. Pa�ā priek�ā Pestītāja bilde. Annele saliek rokas un ilgi viņā skatās. Ska�tās un jūt, ka kāpj viņā kā dedzino�i ūdeņi acīs līdz kaklam, līdz pirkstu galiem.

Grāmata ir kā veca paziņa jaunā uzvalkā. Tsas lūg�anas, gaba�liņi no bībeles stāstiem un dziesmas. Daudz, daudz dziesmu! Annele visām zina meldijas. Ar locījumiem un bez � pa jaunai modei. Kad pie pātariem visi loka, viņas abas ar Līziņu �notur� balsi un uzvelk skaļi un augsti, pāri visiem līgodamas. Neviens tā nevar dziedāt kā viņas ar Līziņu, viņas �piedzied� visas malas, kā vecāmāte saka.

Annele �ķirsta un meklē. Visas dziesmas ir skaistas, bet nav vie nas visskaistākās. Tās, kura pateiktu visu, kas �odien me�ā un debesī, laukā un sirdī.

Un te viņa ir. Brīni�ķīgākas nav vairs nevienas!

� Ak kaut man tūksto� mēles būtu Un mute tūksto�kārtīga, Tad dieva teicējos es kļūtu Pat pirmā, pirmā vietiņā! �

Anneles balss iesāk, viegli trīcēdama, gavilēs augdama, skrej pāri krācei zaļajā kalnā, pāri galotnēm zilajā debesī. Kā koklīte trīc An�nele pati, līdz pirkstu galiem pieaugusi �tūksto� balsīm�; sirmais sils un papuves puķes, un dzirksto�ais debess pla�ums klausās viņas dziesmā; acis tai pieplūdu�as karstu valgmi, viņa nedrīkst ne kustēt, ne atskatīties, viņa zina: dievs stāv tai aiz muguras un skatās pāri ple�cam grāmatā ar zeltītajām lapām.

Dienvidus. Annele skrien pār pagalmu.

� Ej nu gulēt, Annele, �orīt jau nevarēja uzcelt; pavakarē pavi�sam miegs aizstās!

Annele � �viks! � pasitas sāņ�* aiz �agaru strēķa, rokas aiz mu�guras un rokās krū�ele. Stāv, deg saulē un gaida.

Izskrien �lielie� bērni, katrs no savas malas, satek puduri, sa�uk�stas, lai� auļiem vien uz me�u. Annele pakaļ. Barvedis atskatās: āt�rāk, ātrāk! � pavēl. Nekā! Anneles garās kājas turpat uz papē�iem.

Pie me�a viss puduris kā uz rāvienu atsitas atpakaļ, draudo�s pret Anneli. Annele ari stāv, kā būtu kājas zemē iecirstas, un ne acu nepa�mirk�ķina. Barvedis kliedz:

���� Vai iesi uz māju, ko! Vai zini, kurp mēs ejam?

���� Ogās!

���� Nekā, nekā! Nav vis!

���� Par ko t' jums azotēs krū�eles?

���� Bet tu nedrīksti nākt līdz, nu! Vai tu arī zini, kurp mēs ejam?

���� Uz Ir�u dārzu!

���� Tādēļ! Vai tu ar zini, kas tā par vietu, � tu?

Kā nu Annele nezinās! Annelei sirds jau sen, sen deg pēc Ir�u dārza, kur naktī ne dzīva dvēselīte nedrīkst garām iet, jo citādi to ap�rītu zilas un sarkanas ugunis, kas tur �aujas un sprēgā, un dienvidū, kad tur viens staigā, � tad aiz katra krūma baltas sievietes rādās. Ir�u dārzs ir aizliegts noslēpums, brīni�ķa vieta; me�sargs ne�ēlo ne�viena, ko tur noķer. Ir�u dārzā var cilvēks uzreiz pazust acu priek�ā, un neviens nezina, kur tas palicis. Ir�u dārzā var dzirdēt uzreiz brī�ni�ķas balsis dziedam, bet ej tik meklē pēc dziedātājiem, tad gan redzēsi, kur tevi aizvedīs! Ir�u dārzā ir putni ar tik mirdzo�ām spal�vām, ka ap�ilb acis skatoties, un Ir�u dārzā ir tik lielas zemenes kā īk�ķu gali.

���� Nu, pamēģini tik tu vilkties mums līdz! Mēs aizskriesim, no�slēpsimies, tevi ieraudzīs ragana ar zaļām acīm � tūlīt paliks galva kā piesieta!

���� Aizkūkos tevi nelabs putns, nedabūsi krusta pārmest, ir spranda būs riņķī!

���� Uzreiz tevi sauks kāds balsī, tu atskatīsies atpakaļ � un pa�liksi par sālsstabu kā Lata sieva*!

���� Uznāks me�sargs, mēs būsim aizbēgu�i, bet tevi viņ� sakamps un iemetīs bedrē kā Jāzepu*!

��� Jā, slepkavu bedrē!

���� Ir�u dārzā slepkavu bedres no vienas vietas.

Annele nemirk�ķina ne acu un nesaka ne vārda. Tik visas zīmes rāda, ka viņa noņēmusies iet līdzi � un kaut arī Ir�u dārzs būtu briesmu tik pilns kā pūrs ar kaudzi. Jānomierinās un jāizlīgst.

���� Lai skrien līdz, ja jau tā grib! Labāk lai skrien līdz, nekā kad izdzird mājās to ģilstoku; tad ir viss prieks ar lauku.

���� Lai skrien! Bet manu vainu lai tad nesaka, ja kas notiek.

���� Kas t' �ai notiks! Lielai meitai. Iet tak jau ganos!

Kāda meitene saķer Anneli aiz rokas � un ar to strīds nobeigts.

Viss puduris nu lai�as lejā � kalnā, kalnā � lejā; lejās meitenes saķeras rokās, gar biezumiem paslīd platas, iespīlētas acis: nav nekā! Ir pa�os biezumos me�a klons kā ezers, piesēts dimantoliņām, kas �ūpojas pār melnajām ēnām.

Uzreiz sils nobeidzas kā nogriezts pie liela, versmaina, smar�o�jo�a gai�uma. Ir�u dārzs!

Tā ir liela atauga �etriem stūriem. Jaunas priedītes, labi pusaugā, pa vienai vai puduriem kopā izkāpj pie pa�as zemes no kupliem, sulī�giem zariem, ceļas slaidi kā mazas, neskaitāmas baznīciņas līdz ga�lotņu krustiem. Starp visiem krustiem līst straumēm saules. Bites, spāres, siseņi, ir�i, dunduri �peras kā pa pirti� pa balto versmi. Jo ap kuplajām ēnām noklāts puķu kā izrakstītu villainī�u. Bet augsta�jos zāļu spilvenos � zemeņu kā piebērts!

Visi sakrīt turpat uz vietas.

���� Es pirmais!

����� Nē, es! Nenāc! Nost, eita nost! Tās manas ogas! Eita meklē�jat pa�i! � Un viens izple�as pār ogām un gaiņā citus nost. Sauc at�kal otrs: � Nāciet, nāciet! Te var grābt riek�avām! Nāciet! Lai rij tas badmiris vie' viens pats savas! � Un visi sakrīt atkal ap otru puduri.

Tā nevar. Tā tiek vairāk saspiests un samīts nekā nolasīts. Lie�lais zēns nolemj, ka vajag lasīt katram par sevi. Tik neizklīst tālu un itin klusu īsi sasaukties tā: ū! � lai nedzird me�sargs.

Acis jau ar brīnumiem apradu�as. Neviens vairs nekliedz, kad turpat aiz savas vietas � tur un tur, un tur! � redz vēl vairāk zemeņu un vēl skaistākas; zina jau, ka Ir�u dārzā zemeņu vai grābt var un ka tās vienā dienā nenolasīs. Te ir pa�as pirmās, pa�as pavasarīgās, jo me�ā vēl zemeņu nekur neredz.

Anneles krūzīte pilna. Kaudzē uzliktas vienviet pa�as treknākās un sārtākās ogas. Annele iespie�as priedītes ēnā un izlai� kājas. Nu var atņemt elpu, atberzēt pielipu�o kreklu no muguras. Paveļas uz vieniem sāniem, uz otriem, apgrie�as uz muti; cik tālu roka sniedz, visas ogas ielien mutē. Bet turpat aiz pirkstu galiem ķekari skarainu, pūkainu neļķu un brīni�ķi smar�ojo�u me�a vijolī�u. Tiklīdz Annele celsies, viņa tās noraus.

Bet, ko Annele taisās celties, viņa paliek tik smaga kā svins. Un neļķes sāk augt un augt vai līdz pa�iem mākoņiem un nāk Annelei virsū. � Ak, brīnums, brīnums! Nav vairs ne neļķu, nekā, bet liels, pelēks vīrs ar zaļām acīm. Annele grib kustēties, bet nevar. Viņa ir piekalta pie zemes. Un zaļās acis izlec vīram no galvas un � bums! � dod Annelei pa pieri, un pazūd. Un pēc tām atkal divas. Bums! � iesit Annelei pa pieri un pazūd. Un tre�ās tāpat. Nu Annele vairs neiztu�rēs, bet tūlīt kliegs. Bet vēl nevar paplest muti, kad jau pats pelēkais vīrs kliedz, ka ausis dārd: � Me�sargs, bēdz!

Annele nokrīt kā no plaukta. Kā gan viņas galva tika priedei zem zaļajiem zariem pie pa�a celma? Nav vaļas domāt. Visapkārt �aukst un kust zari; katrs trūkstas no savas vietas, pazib garām kā bulta, skriedams �ukst: � Prom, prom, ātri, ātri, ātri!

Annele paķer krūzi un liek pakaļ. Tālu viņai pa priek�u nokust zari no skrējējiem, viņa pati pēdējā. Bailes, durstīdamas kā adatas, skrej tai līdz matu galiem. Visi notikumi par raganām, spokiem, trakiem suņiem, �ūskām skrej tai līdz, min uz papē�iem. Ātrāk, ātrāk, dzen sirds, kājas tikko pieduras pie zemes. Ar lēcienu viņa izlec iz Ir�u dārza, iekrīt silā; tur jau stāv citi bērni un viņu gaida. Stāv klusē�dami, tik baiļu pilnās acis sauc un aicina Anneli iz �ausmīgā Ir�u dārza. Kad Annele ir pie citiem, tik tad ari viņa uzdrīkstas atskatī�ties.

���� Kas tur bij? � kāds skaļi ievaicājas, un visiem uzreiz nokrīt kā lietuvēns.

���� Me�sargs!

���� Vai tu redzēji?

���� Nē, es ne!

���� Kas tad?

Visi klusē. Neviens nav redzējis.

���� Bet es dzirdēju, ka �ab. Kā liecos pēc ogām � turpat tādas kā dūres: �ab! Domāju: nu būs �ūska! Bet es skaidri dzirdu, ka nāk kāds, caur zobiem svilpodams: nāk un zūd, nāk un zūd!

���� Un es tik redzu: visi skrej, ka zari vien līgo, un domāju: traks suns, cits nekas. Un tā tik es pakaļ!

Un tā visi smejas un �alo. Katrs nobijies pats no savām bailēm, bet nu grib būt liels varonis un pasmieties par cita bailēm.

Tūliņ pēc dienvida ir Annele atkal krācē. Bet nu ganī�ana vairs nav tik viegla kā �orīt. Tikai pēc ilgas, neatlaidīgas cīņas Annelei iz�dodas novaldīt pulku, kas lau�as atpakaļ vēsajās kūtīs. Tik tad, kad sarainie nemiernieki, smagi elsdami, ierokas un sagulst zemē, Annele redz, ka paturējusi virsroku.

Liekas, ka viss tagad gribētu iebegt zemē. Puķes nolaidu�as la�pas, galotnes saruku�as, me�s kluss, pat saule nespodra un slinka, uz gariem, baltiem iesmiem balstās. Kā stāvētu vēl turpat, kur bij dien�vidā, tik vēl karstāk dedzinātu. Vai tik arī nestāv vien uz vietas? Annele saraujas. Vai tik nekaujas kur dieva tauta ar saviem ienaid�niekiem kā citkārt Jozus* laikos Ģibeona* ielejā, kad Jozus pavē�lēja: stāvi klusu, tu saule iek� Ģibeona un tu mēnesi iek� Ajolona* ielejas?

Pēdu aiz pēdas likdama, Annele ātri izmēro ēnu. Aha! � tomēr garāka, kā bij Ir�u dārzā. Tātad saule iet gan, tikai ļoti gausi, kā tas jau domājams pie tik liela karstuma.

Annele ievelkas e�malā vilku ābelītes ēnā un nokrīt. Tveice tai guļ locekļos un skumjas sirdī. Kur tagad skaidrais gaviļu rīts? Kur līksma? Nu visiem grūti, kā tur var vairs lēkāt un smieties!

Annele pieplok pie zemes un domā. Domā garas domas.

Kāpēc viņiem bij jāskrien slepus uz Ir�u dārzu? Par ko tur neļāva lasīt ogu? Nominot zāli? � Bet neviens jau zāles tur nepļāva, un jau�nās priedītes bij tik lielas, ka bērni pret tām bij kā punduri. Par ko me�sargs plēsa ļaudis un bērnus, kas gāja Ir�u dārzā? Nolasot ogas? Bet ogu bij tik daudz, ka viss pagasts tās aplasīt nevarēja. � Grāfs esot aizliedzis. Bet grāfs pats jau ogu tur nelasa. Kas viņam Ir�u dārzs! Viņam tik daudz me�u, ka vienā dienā tos apbraukāt nevarēja; cik tālu acis sniedza, kur bij tik me�s vai birze, viss grāfa; vecais Mi�kus, kad bij dzīvs, teica, ja viņam tik viena priede gadā būtu, tad viņam pietiktu kuramā, bet grāfam bij miljonu miljoniem prie�u. Par ko gan viņam vienam bij tik daudz me�u?

Ko gan dara tāds grāfs? Lielie kādreiz saka, ka tik ēdot un guļot. Bet tā vis nebūs. Vai nu to kāds cilvēks var izturēt!

Bet varbūt grāfs nava nemaz īsts cilvēks?

Nē, būs gan! Un būs tā, kā pui�a Ingus teic: grāfs cauru dienu skai�tot naudu. Tā gan! Jo visi tak nes grāfam naudu. Vecaimātei kad trūkst miltu vai sve�u, vai cukura: nevarot, nevarot pirkt, pienāk- �ot rudens, ko tad grāfam nesī�ot! Tēvabrāļi tāpat. Kad aiziet pie tiem ciemā un tie ar tēvu, apstaigāju�i laukus, pārnāk � piere krun�kās: lai nu pa�i kā izsitoties, ka tik būtu grāfam ko aiznest. Tēvs gan grāfam nenes, bet cauru gadu tas tik iet un strādā, lai krusttēvam būtu ko aiznest grāfam.

Nē, cauru dienu grāfs ar vis naudu neskaitīs! Lai ir grāfs, bet to tak nevar izturēt. Kādreiz viņ� varbūt ir pajādējas. Tā: uzvelk baltas, uzspīlētas piķa bikses*, galvā sarkanu micīti �- un lai�! Tā kā tas, kas ieskrēja viņnedēļ sētsvidū līdzi trakajai kuntesei. Ai, kā nāca abi kā vēji no me�a, kalnā! Kuntesei viens zirgs aiz krēpēm pie rokas, pati otram mugura. Tas dī�lājas un ceļas stāvus, bet kuntese līp kā piekalta. Visi saskrien gar durvīm un logiem, bet krusttēvs sētsvidū pretī. Krusttēvs klūp, bu�o kuntesei roku. � Jocīgi! Jaunam cilvēkam! Kuntese, kumeļa dancinādama un ar spalvu seksti galvā līgodama, tā �ākstās� ar mēli kā ganu Janka da�reiz: � Mīl saim- nek, kāpēc tu dzen ār to �iganiņ no to tav ganīb? Kur lai vin ēt, to �igān? � Krusttēvs torīt �igānus bij izdzinis no savas daļas �igānu kalnā; �igāni tam pļavu bij noganīju�i; tie jau krusts ļaudīm: zog, nogana laukus, katru dienu nāk mangot. Bet trakā kuntese �igānē- niem liekot �rutkus stādīt� un tad tos mālējot. Krusttēvs nu tik kasa pakausi, bet kuntese, ar seksti līgodama un ar kumeļiem riņķī griez�damās: � Paldēs, mīl saimniek, paldēs! � un aizlai� atkal kā vēj�. Sarkanmicis pakaļ.

Jocīga gan tāda kuntese! Redzams, sievi�ķis ir, bet atkal tā kā nav. Diez vai tik ar kuntese ir īsts cilvēks?

Daudz jau tādu pasaulē, kas nav tā, kā vajaga. Krusttēvs, piemē�ram, � tas nekad nestrādā tā kā citi. Tāpat visi saimnieku bērni. Tie ganos neiet, ziemu var skriet pa lauku, jo darba tiem nedod, skolā tie var iet, kamēr vēl nemaz nav pienākusi viņu ziema. Saimnieku bērni daudz, daudz ko drīkst, kas Annelei �grēks�.

Diez kāda gan ir tā pils, kur grāfs un kuntese dzīvo? Vecā Aņus teic: zīda krēsli, zelta sienas, porceļa trauki* un glazūra grīdas. Vij! Kā tas tur gan viss laistās!

Annele jau gan bij pie pils tai vakarā, kad rādīja zilos brīnumus, bet vai iek�ā tika? Nekā.

Bet lai nu pils kur pils! Uz pili varēja aiziet. Vecā Aņus gāja dien- dienu, krusttēvs ari, visi, kas nesa grāfam naudu, gāja uz pili. � Bet grāfs ilgus laikus nav mājās. Kad visu naudu paņem, aizbrauc uz sve��ām zemēm, kur saulīte pa zemes virsu lidinās. Sve�as zemes! Lūk, tā ir lieta!

Turp laidās rudeņos gājuputni.

Turp neviens, neviens no mūsu ļaudīm nevar aiztikt � turp tik var aizbraukt grāfs, kam naudas kā spaļu.

Bet aizbraukt var. Lai arī tik grāfam vien, bet visas sve�as zemes ir aizbraucamas. � Bet kas tur ir, kur neviens aizbraukt nevar? Kas tur ir aiz visiem, visiem me�iem, aiz debesīm, aiz tās vietas, kur saule uzlec un kur atkal tā noiet? Tur gan ir tas, ko neviena cilvēka auss nav dzirdējusi un neviena cilvēka acs nav redzējusi!

Vai tur var aiziet, kad mirst? Vai tur tagad ir vecais vaļenieks Mika, kas ziemu nomira, nodzīvojis Avotos īsu, īsu laiciņu? Pats jau nu gan ne, pa�u ielika zārkā un aizveda uz kapsētu, bet kur palika viņa dzīvums un balss? Katru dienu, kamēr vien varēja domāt, viņ� staigāja, runāja, bārās � un uzreiz viņa vairs nebij! Lai gaidīja cik ilgi, vai starp visām balsīm neskanēs arī Mikas balss, � nekā! Visi skanēja, bet Mika vairs neskanēja; lai skatījās cik ilgi uz durvīm, sak: nupat, nupat vērsies un ienāks Mika � nekā! Kur viņam bij jā�būt, tagad tuk�s.

Aņus teic, ka Mika nu esot debesīs. Bet Aņui vis tūlīt tā nevarēja ticēt. Cikreiz, kad Mika vēl dzīvs bij, viņa teica, ka tas nāk�ot ellē, tāpēc ka tik briesmīgi lādot! Un, ko viņa vēl toreiz teica par tiem zi�lajiem brīnumiem, tas arī nebij tā.

Lādēt gan lādējās Mika. Spēra suņiem, kad gadījās tie pa kājām, bet māte jau saka, ka Mika esot �no darba sagrauzts�. Un bērnam viņ� nevienam ļauna vārda neteica un uz sliktu nemācīja.

Nē, ellē Mika vis neies. Un, ja arī dievs gribēs, Pestītājs nelaidīs. Pestītājs paņems Miku pie rokas un tik ilgām lūgsies, kamēr dievs nebūs Mikum visus grēkus piedevis.

Un dievam. � Kas tad viņam no tā, ka Mika ellē! Kas gan priek� viņa ir Mika grēki? Tam, kam acis kā rīta zvaigzne un drēbes kā sau-

Ies mirdzums, � kas tad tam ko nenomazgāt Mika grēkus ar izopu*, ka tie kļuva balti kā sniegs? Jo dievs tak ir visspēcīgs un visur klāt- būdams.

Bet vai ar vienmēr visur klātbūdams? �orīt bij. �orīt, kad dievs skatījās Anneles grāmatā, tad sirds izpletās kā pasaule un dedza kā ērk�ķu krūms Mozus tuksnesī, bet nu viņa tā sarāvusies kā kukai�nītis, kas grib zemē ielīst. Dievs stāv no tālienes un nevelk to vairs pie sevis.

Kādēļ dievs nevelk vairs sirdi pie sevis? � Būs tā palikusi grē�cīga.

Annele smagi nopū�as.

Grēcīga gan! Cilvēks jau grēkos ieņemts un piedzimis. Kur tad izbēgsi grēkam?

Nevajadzēja iet uz Ir�u dārzu. Vajadzēja iet gulēt, kad sūta. � Tā bij nepaklausība.

Bet vai nu ar arvien varēja paklausīt? Tad jau tik ej vien nost no pasaules, jo dzīvot jau nemaz tad nevar. Bij daudz tādu laiku, kad bij grēks lēkāt un smieties: svētdienās bij grēks lasīt citu grā�matu kā tik dieva vārdu un darba dienās atkal grēks pavisam lasīt grāmatu, jo tad jāstrādā; daudz, daudz reiz pat nevarēja izzināt, kas grēks ir un kas nav. Vecā Aņus gan teic, ka par daudz nevajagot gud�rot, jo cilvēka sirdsprāts esot ļauns no mazām dienām, un �ķīstīties cilvēkam tāpēc vajagot vienmēr.

Ļauns, ļauns. Annele to jūt. Acīs tai duras asaras un sirds tik smaga, ka vairs nevar izturēt. Un viņa skaita skaļi, asarām birstot uz saliktajām rokām: � Radi iek� manis, ak, dievs, �ķīstu sirdi un at�jauno pastāvīgu garu! Neatmet mani no sava vaiga un neņem savu svētu garu no manim!

Nu ir labi. Tāds vieglums pārņem sirdi! Domas aiziet kur katra, ieru�inājās. Annele ievelk ceļgalus krūtīs un piemieg acis; var jau arī caur plakstiem" pa mazu, mazu starpinu redzēt, ko dara ganāmais.

Tā Annele sēd.

Laiks izstiepjas gar�, gar� un gauss kā tārps.

Piepe�i aiz me�a uzsitas dobja dārdoņa, izdrebinās cauri me�am, aizveļas dzisdama pāri kalniem un papuvei.

Annele ieple� acis. Bargums? � Viņa brītiņu gaida.

Nē, nebūs vis! Būs biju�i miegi. � Bet tomēr liekas, ka kalni, koki, puķes savilktos sevī un gaidītu. Klusums. Annele noliec galvu uz ceļgaliem.

Atkal � un vēl stiprāk uz�ļakst dārdoņa. Me�s pa�ā vidū sakratās nikns un draudo�s kā zvērs, kas mostas.

Annele uzlec kājās, paskrej nostāk no me�a un atmet galvu. Jā, negaiss, negaiss! Viss jau turpat! Visa debess puse aiz me�a pieau�gusi pilna melniem mākoņu kalniem ar vieglām, pelēkām �ķautnēm.

Saule patlaban viņos iegrimst ar visiem balti kvēlojo�iem staru ies�miem.

Zibina. Annele skaita, vai vēl tālu negaiss, bet viņai jūk; sirds, līdz kaklam pukstēdama, jauc. Nevar vēl līdz se�i izskaitīt, kad atkal dārdoņa uzskrej, tricinādama stāvu vai līdz pa�am debesu galvga�lim.

Gaisos krāc! Me�s stāv, kā stāvējis, palsā gaismā, lapas kā sali�pu�as, ne zālīte nekust, krāk�ana dobji atbalsojas klusajā me�ā un liekas skrējām milzu soļiem �urpu; rūsgani balti mākoņu blāķi kā pu�tās sakulti kūsā pāri pelēkajiem.

��� Nāk! Jau tepat! Jau uz galvas! � Annele sauc, bet nekust no vietas.

Kaukdams, virteni griezdamies, iekrīt me�ā viesulis. Brak�ķē�damas gā�as galotnes platiem vāliem; nedabū krusta pārmest, viss me�s jau aukas lauzmās. Bet krāco�ie mākoņi jau virs galvas nosit viesuļa troksni.

Un nu �vāgstēdams drā�as caur me�u mākoņu izvirdums kā pie�pe�s oļu birums milzīgā skārdā.

��� Krusa, krusa! � Annele �ukst sa�ņaugtām rokām, skrien kā nesapratnē uz to pusi, kur cūkas, bet no tām vairs nejūt ne vēsts.

���� Uz māju, uz māju!

Bet nekā vairs nevar saredzēt. Viss nogrimst putojo�ās gāzēs. Krusa milzīgiem graudiem, pat gabaliem kapā Anneles muguru, ple�cus, kaklu; viņa mēģina plaukstām segt un aizsargāt galvu, skrien uz labu laimi uz māju pusi � tad piepe�i no�ķīst priek� acīm lāsmaiņi zibeņi un viņu notriec pie zemes . . .

Annele attopas no pērkona grāviena. Viņai klab zobi, locekļi stīvi; viņa pastiep vienu kāju, otru: var kustināt.

��� Gan pāries, gan izcietīs, gan! Nenositīs vis, nenositīs! � viņa pati sevi mierina, pieceļas atkal un skrej tālāk.

Iz �ļāco�ajām gāzēm ātri iznāk tai pretī cilvēks � tikai kreklā un biksēs, kailu galvu. Tas ir Anneles tēvs.

Ne vārda neteicis, tas paceļ Anneli plecos un lieliem, gariem so�ļiem, kā airēm airēdams, aiznes to pāri straumainajiem ūdeņiem.

Kad tēvs ar Anneli ienāk istabā, viņi visu applūdina. Kur nostā�jas, tur tek strauti. Ienāk vecāmāte lielu, rupju seģeni uz galvas; cūkas visas biju�as pa dārziem, tik ar mokām dabūjusi kūtī.

Annelei iesitas karsts vaigos. �Are nu! Ko t' nu līdzēja!� viņa domā nolaidusies. �Nenoganīju!�

Annele guļ gultā sausi saģērbta, bet viņai sarkanas acis. Par ko viņai sarkanas acis, māte grib zināt.

���� Vai dikti tevi krusa sasita?

���� Sasita gan.

���� Vai tad tik gau�i sāp?

���� Nē!

���� Nu, par ko tad tu raudi?

Annele klusē.

���� Vai tu ļoti nobaidījies?

���� Nobaidījos gan.

���� Vai tu par to raudi?

���� Nē, kur t' es par to raudā�u!

����� Nu, tad teic � par ko tad tu raudi? � māte bargi uzstājas. Tad Annele izgrū� caur elsām: � Neno-ganīju, neno-ganīju!

Māte pilnu plaukstu apņem Anneles galvu, purina to smiedamās:

����� Ej nu, muļķīte, ej! Sasista zili melna: nenoganīju! Tur ir lielais nebūtu noganījis.

Istaba klusa un vēsa kā �orīt. Ne�akst ne pelīte. Annele no galv�gaļa skatās saulē, kas tagad istabai otras puses logā un jau pie pa�as zemes. Nupat joslām vien vēl sarka lielā bumbiere, jaunais āboliņa lauks dega � nu jau nodzisis. Saule kā kri�us krizdama grimst ze�mē � nu tik vēl puse � nu mala . . . vēl maliņa � nu tik vien vēl divi gari, gari zelta ragi . . .

Divi gari zelta ragi paliek Annelei plakstos karājoties.

JELGAVA

Tikko Līziņa bij aizbraukusi uz Jelgavu mācībā. Annele nebeidza domāt un minēt: redzēs gan, vai tēvs, māte brauks pie Līziņas ciemā vai ne; vai ņems mani arī līdz vai ne? Solīt bij solīts kā atmaksa par noietajām ganu dienām, bet par to vēl nevarēja būt dro�s, ka arī iz�pildīs. Cikreiz tāds lielajo dots solījums it kā aizmirsās un tad arī palika neatminams uz visiem laikiem! Visdro�āk bij ar tiem solīju�miem, kurus izpildīja tūlīt uz pēdām. Bet tādi bij reti.

Kaut kādas cerības jau nu gan bij. Līziņai pēc garākiem starp�brī�iem vajadzēja piegādāt pārtiku. Tēvs ar māti runāja �ad tad par Jelgavas brauk�anu un tad tā pasmīnēdami paskatījās arī uz Anneli.

Varbūt, varbūt!

Cerība sāka pieņemt jau pavisam īstenības veidu, kad atbrauca lakatu Simkus, kā arvien saceldams kājās visu māju. Kad viņ� skrai�dīdams un �ņākdams sauca savu: � Sanāk, sanāk, sanāk pie skaistem lakatem, katunem, sircem*, spilvendrēbem! � meitas un sievas nāca no visiem kaktiem, klētīm un dārziem, jo bij vasaras sākums un liela vajadzība pēc vieglām vasaras jakām un lakatiem. Simkus klāja vaļā savu preci, svaidīja lakatus un drēbju gabalus no vieniem sāniem uz otriem slavēdams un lielīdams, bet sve�ām rokām neļaudams tām pieskarties. Ari Anneles māte stāvēja klāt, skatījās un pētīja, acīmre�dzot ko pirkt kārodama.

���� Nu, ko jūs grib? Priek� kā jums vajag? � Simkus tai īsi no�prasīja.

���� Tur tai meitenei vajaga. Jāved Jelgava rādīt � un tad jā�uj jauna kleita, � māte, pa pusei pret Simku, pa pusei pret citām sie�vām pagriezusies, teica.

Prieka trīsas noskrēja Annelei līdz kāju pirkstiem. Tātad tomēr vedīs uz Jelgavu! Un pirks vēl jaunu kleitu! Ai, māte, māte, cik viņa laba! Tādu laimi ne sapņos nevarēja iedomāties. Nē, pie kleitas gan meitene nebija kavējusies ne ar pu�plēstu domu.

Saldi bij vēl dzirdēt, ka arī citas sievas piekrita �ādām mātes domām. Protams, protams, nevarot jau bērnu sautēt nost tik karstā laikā ar vadmalas muncīti*. Pilsētā jau tā esot karstāks nekā uz lau�kiem. Pilsētā jāģērbjoties citādi. Katrai vietai vajagot savas piemē�rotas drēbes.

Simkus, pa to starpu izvandījis savu preci, kā grāmatas lapas pa pirkstiem �ķirstīdams, izvilka kādu gabalu un uzmeta to lielmanīgi virspusē:

���� Nu, te vine ir!

Un sāka slavēt.

Te �am esot tāda manta kā eļļa. Labāku tādam skuķam nevarot vairs atrast ne Zagarē, ne Dobelē.

Ak tu nejaukais Simkus, viebās Annele. To viņ� laikam, tikai mei�teni kaitinādams, bij izrāvis. Tāda drēbe jau tik derēja vecai Aņui vai Kaminskenei, kad tai atkal uznāca kāre gulēt pelnos un lādēt.

Drēbe bij tum�i rūsgana kā apsūbējis ķatla dibens, ar sīkiem, mel�niem un brūnganiem lāsumiņiem, netika ne paskatīties! Bet Simkus tik viņu �ķobīja un plātīja gan pret gaismu, gan pret ēnu, gan pielai�kodams to sev, gan Annelei, kura ar īgnumu rāvās no tās nost un slēpās, kā pazust gribēdama.

Ko labāku vēl varot atrast, Simkus lielīja. Meitene varē�ot ar �ādu drēbi iet gan ganos, gan mājās, gan tirgos, gan baznīcā; viņa valkā�ot to, kāju pieminusi, desmit gadu uz vienu pusi un desmit uz otru, jā, pat līdz mir�anas dienai to nevarē�ot noplēst, ja tik vien pie�taupī�ot. Un pie visiem �iem lielajiem labumiem viņ� to atdo�ot par pusvelti, jo tik vēl esot �am atliku�ās kā tās pāra olektis, taisni kā likts tādam kaķēnam kā �ī merga.

Ar izbailēm meitene vēroja, ka māte ne tikvien klausījās uz Sim�kus vārdo�anu, bet arī pati pārbaudīja drēbi, staipīdama to un berzē�dama un, kā rādījās, par labu atrazdama. Tāpat arī citas sievas vien�balsīgi atzina, ka drēbe esot tādam bērnam labu labā: ne tā balojot, ne pieņemot putekļus, ne ari esot uz tās kāds traips saredzams. Tikai Karlīne, tikko pienākusi, paraustīja plecus un skaļi teica: � Kur nu

bērnam tādu drēbi! Tas jau īstais miroņa auts. � Par to Simkus ne�ganti uz to noskaitās un, zvērodams un acis bolīdams, sodījās: lai tāda meita �e vis tādus niekus nepļuk�ķot, visas lielās saimnieces sa�viem bērniem tādu drēbi par labu atradu�as un sapirku�ās, un tad tā bū�ot vēl par sliktu �prēks viene dumje kalpa skuke�!

Un, nikni �ņākdams, viņ� atsvieda savu preci atpakaļ, it kā viņam būtu vienalga: ņem vai neņem.

Visiem spēkiem Annele centās iespaidot māti nepirkt tak �o ne�jauko kleitu, gan to pie drēbēm raustīdama, gan ar pirkstu rādīdama, kur plētās laukā no Simkus preces rozā, zaļas, dzeltenas un sarkanas blāzmiņas. Tur iek�ā, sak, bij jaukumu bez gala! Bet viss velti. Dzel�tenais bij par gai�u, rozā par �ķidru, sarkanais par dārgu. Nē, nē, tā pati drēbīte bij laba, tā vienīgā bij laba. Un māte to nopirka.

� Neko darīt, meitēn, tāds tavs liktenis! � smējās Karlīne.

Meitene dziļi noskumusi nolīda prom. Kāpēc viņas liktenis nebij gai�i rozā, zaļais, dzeltenais vai sarkanais, bet �is nosmulētais katla dibens? To viņa nesaprata. Tas bij vērmeļu piliens saldajā cerību pie�pildī�anās kausā.

Svētdiena, nolemta Jelgavas braucienam, nāca arvien tuvāk. An�nele domāja un gudroja, ko labu viņa varētu Līziņai aizvest kuku- ļam. Un izdomāja to labāko. Krūzīti saldu zemeņu, pu�ķīti pirmo naktsvijoļu. Visa sestdienas pēcpusdiena pagāja, meklējot �īs retās mantas.

Svētdienas rītu bij jābrauc pirms saules lēkta. Miega vēl glu�i no�reibu�u, meiteni saģērba, iesēdināja ratos, tur tā snauda tālāk. Melnā kroga drausmīgajās lejās viņa galīgi atmodās, jo asi iedzēla acīs pir�mais saules stars.

Aā! Tā �e bij lielā laupītāju leja!

Zibenīgi viņa �audīja skatus vienpus ceļa, otrpus, vai neizlīdīs no biezokņa kāds no tiem laupītājiem, par kuriem tik daudz stāstīja tei�kas, bet tikai putni �ivināja un dziedāja, kaut kur dziļi urdza sīka tēr- cīte. Laikam arī laupītājiem traki nāca miegs tik jaukā svētdienas rītā un viņi ļāva, lai braucēji nemanīti pa�mauc tiem garām. Kalnā uzbraucot, nobeidzās me�s. Klaji, līdzeni lauki, lepnas, sarkanjum- totas mājas, lielas mui�as staltiem vārtiem, zaļiem, stāvmūru* nolī�dzinātiem augo�iem �ogiem. Pāri kupliem koku kroņiem plivinājās karogi. Lepnas, lepnas! Tā viņas iegāja Anneles skatā. Bet tās tik vēl bij mui�as, un kur nu vēl pilsēta! Kāda gan tā izskatīsies! Annelei ie�āvās prātā dziesma �Jeruzaleme, augstā pilsēta�. Vai Jelgava ir tāda kā Jeruzaleme? Un vai Jeruzaleme tāda kā Jelgava?

Kad nāca līdzeni lauki un atkal lauki, no jauna uzmācās snaudiens.

Rati rībēja: dar-dar-dar, dar-dar-dar!

Annele brauca uz Jeruzalemi. Stāva kā siena pacēlās augstā pil�sēta. Un tur bij jābrauc aug�ā. Ceļ� palika tik tievs kā diedziņ�. Kā

nu tik �e uz �āda ceļa varēs noturēties! Pa vienu pusi vai otru vaja�dzēs nogāzties bezdibenā. Bet kur viņ� bij, tas bezdibens? Kaut kas briesmīgi klaudzēja. Kaut kur kala: stuk-stuk-stuk-stuk-stuk! Nu viņi bij Jeruzalemē. Jeruzalemes ļaudis izskrēja nikni laukā: kas tur tik briesmīgi klaudz? Kas tur tā tik sāpīgi uzmodina no miega?

���� Skaties nu Svēti! � Annele izdzirda mātes balsi, un platajās acīs iestājās upes brasls, kuru tie nupat bij pārbrauku�i. Tēvs pie�grieza zirgu ēnā zem kokiem, uzkāra tam kaklā auzu tarbiņu. Lai nu braucējas izkāpjot attirpināt kajas, laipni vēlēja.

Sperdama pirmo soli pie zemes, meitene paklupa pār kaut ko garu. Kas tas bij? Aplaida skatu gar savu augumu.

���� Sargies! Pacel jauno svārciņu, ka nenomin un nesaplēs! � māte bārās.

Ai, jā! Annelei bij mugurā jaunā kleita! Gara tā bij līdz zemei, platu at�uvu, tā valstījās pie katra soļa pa kājām kā pineklis. Piedur�knes sniedzās līdz nagu galiem.

Drusku pagara ir, � māte teica, acīm Anneles uzvalku mēro�dama. � Kā jau bez mēra �ūta. Vakarvakarā vēlu tikai atnesa. Es jau nu gan �uvējai teicu, lai uzlai� izauguma tiesu, bet viņai padevies vēl bagātīgāk. Nu, pēc trim �etriem gadiem būs tev taisni laikā, � viņa sevi mierināja, apņēma meitenes svārku visapkārt uz aug�u, piekodi�nādama to saturēt cie�i un nelaist vārtīties pa zemi.

Paskatījusies uz rokām, meitene ar izbailēm ieraudzīja, ka nakts�vijoles bij nolaidu�as galviņas. Ko nu aizvedis Līziņai?

���� At�irgs, at�irgs, � mierināja māte, � ieliksim Svētē.

Viņa paņēma puķes un iesprauda tās krastmalā starp akmenti�ņiem.

���� Bet Svēte ir pavisam sekla, � brīnījās meitene, jo bij to iedo�mājusies kā pasakaini pla�u, krā�ņu straumi.

���� Nav vis sekla. Mēs nogriezāmies no ceļa un braucām pār braslu, tādēļ ka tēvs gribēja padzirdināt un paēdināt zirgu. Bet ceļa vietā, kur tagad uztaisīts tilts, ir tāds dziļums, ka agrāk daudzreiz slīku�i tur ir lopi, ir cilvēki.

�alodami saules mirdzināti sīkvilnī�i locījās cauri akmentiņiem, zivtiņas �audījās. Annele lēkāja tām pāri.

�Svēte, Svēte, kādēļ tevi sauc Svēte?� viņa jautāja upei.

�Un vai es neesu svēta?� atbildēja mirdzo�a �ala, rasas pieli�ju�ie krā�ņie krasti. �Vai tev no manis nepaliek tik svēts un priecīgs prāts?�

�Jā, paliek gan,� Annele domāja, ilgi noskatījusies krastos, �bet Tērvete ir tāda pat. Un Skujene ar.�

�Nu, mīļā, vai tad tu mani nepazīsti? Es jau esu tā pati Skujene, tā pati Tērvete. Arvien veca paziņa, tikai jaunās mājās!� Svēte it kā atjokoja un steig�us urdzēja tālāk.

�Vai tas varētu būt?� Annele prātoja. Nevarēja izprātot, kad jau māte sauca. Puķes bij atdzēru�ās, zirdziņ� paēdis, tēvs steidzināja braukt tālāk.

Pēc neilgas brauk�anas tēvs pacēla pātagas kātu un rādija tālumā. Lūk, Jelgava nāk nākamo.

Tirpino�as dzirkstelītes izskrēja Annelei caur krūtīm. Jelgava! Kur viņa ir, tā Jelgava? Viņa skatījās augstumā. Tur nekā nebij. Viņa skatījās zemumā. No pelēkās miglas auga laukā neredzēti jumti un torņi, bet mirdzēt nemirdzēja nemaz. Kas tā par Jelgavu, kas nav augsti celta un nemirdz? Nē, tāda kā Jeruzaleme laikam gan nebūs tā Jelgava.

Uzbrauca uz akmeņu ielas. Rati dārdēja, it kā braucot pāri Svē�tes braslam. Gar abām pusēm stāvēja pelēkas mājas ar maziem, pe lēkiem, apputēju�iem dārziņiem.

���� Kas tās par mājām?

���� Jelgavas mājas.

Atkal da�us solus tālāk.

���� Kas tās par mājām?

���� Jelgavas mājas.

���� Bet kā viņas sauc?

���� Jelgavas mājas.

���� Kas tas par viru, kas mums nāk pretī?

���� Jelgavas vīrs.

���� Un tie citi tur?

���� Jelgavas ļaudis.

���� Kāpēc viņi nesaka labrītu?

���� Viņi mūs nepazīst. Jelgavā dod labrītu tikai pazīstamiem. Kur tik daudz ļaudīm var spēt dot labrītu!

���� Bet mēs tak neesam daudz.

���� Viņu ir daudz.

���� Bet kur ir pati tā Jelgava?

���� Kādu Jelgavu tad tu gribi? Te jau viņa ir.

Annele purināja galvu. Viņai likās, ka tā nav tā Jelgava.

���� Tagad jau vēl agrs. Kungi visi guļ. Pagaid', kad celsies kungi. Tad būs visas ielas pilnas. Un neprasi nu tik daudz. Skaties pati!

Kā nu Annele neskatīsies! Tik daudz neredzēta viņai mācās virsū pa acīm, ausīm, nāsīm, pa visām porām. Mājas jau stāvēja cie�i viena pie otras, pa retumis starpā kāds koks, vēl retāki kāds dārzs augstu �ogu; neviens neredzēja, kas tur iek�ā; daudzi logi vēl bij aizslēģoti, citi plati vaļā, sniegbaltiem aizkariem. Pa vienu logu skaļi pogāja kāds putns, pa kādu citu izkārās galva naktsmicē, vēroja ielu uz vienu pusi, uz otru, nikni paskatījās uz braucējiem un pakratīja roku, bet �ie lēni un skaļi ratatināja pa kluso bruģi, it kā vienu akmeni pret otru dauzīdami; tad galva ierāvās iek�ā. Logs aizcirtās. Suņi skrēja pretī paceltiem purniem, it kā kāpjo�o sauli ostīdami, bet neviens ne�rēja. Tad no māju rindas piepe�i izlēca zelta kriņģelis pie garas kārts, otrpus ielas pie tādas pa�as kārts �ūpojās varens zābaks; dro�i vien tas bij tam pasaku septiņjūd�u gājējam nomucis. Tad atkal zelta kriņ�ģelis. Pastarpām da�da�ādas bildes: uz vienas vīrs baltā skotelē* un zilās biksēs, atgāzis otru vīru krēslā un ieziepējis tam bārdu, skuva tam nost putas no vaiga; uz otras � skroderis vienam kungam ņēma mēru, bet citi kungi melnās, spo�ās gardibenēs*, zaļiem un sarkaniem ļipainiem svārkiem, baltām vestēm un baltiem cimdiem, rokās smal�kus spieķī�us vicinādami, stāvēja mēra ņēmējam apkārt un tā kā uz kādu lielu brīnumu skatījās. Vēl uz kādas citas bildes briesmīgs, sar�kani tukls vīrs baltā skotelē atvēzējies grasījās ar platu cirvi pār��ķelt galvu lielam vērsim. Vērsis gaidīja, uz visām �etrām atspirinā- jies*, ragus iecirtis, bet turpat otrais vērsis jau bij beigts, un asinis tam plūda straumēm no kakla.

���� Vai, māt! � Annele nobijusies iekliedzās un satvēra mātes roku, paslēpa seju. Viņa vairs negribēja skatīties. � Tādi briesmīgi vīri!

���� Ko tu baidies! � dro�ināja māte. � Tās jau tikai izkārtnes, lai pilsētnieki zina, kur var dabūt gaļu, kur maizi, kur likt taisīt drē�bes un zābakus vai nodzīt bārdu. No tiem nav ko baidīties!

Viņi nu iebrauca lielā, �etrstūrainā, akmeņiem bruģētā sētā. Kāds vīrs zilā skotelē un slotu rokā pienāca tiem klāt. Izskatījās laipns un pazīstams. Tēvs viņam nodeva zirgu, un viņ� apsolījās to pabarot, padzirdīt un visādi par to rūpēties; lai esot glu�i bez bēdu un ejot tik savās darī�anās.

Māte izcēla sainī�us no ratiem. No viena izņēma svaigas kara�as, izdalīja pa vienai tēvam, Annelei un arī Jelgavas vīram. Tas tūlīt, mazus gabaliņus lauzīdams, sāka gar�īgi kost, pie tam lielīdams, cik maizīte mīksta un garda, ilgi tādu neesot ēdis.

Eda turpat, draudzīgi uz ratiem sēdēdami. Tikai Annelei nekā lāgā negribējās. Jelgavas gar�a, vienmēr līdza mutē līzdama, nelā- goja. Varbūt bērns esot izslāpis, ieminējās Jelgavas vīrs, aiztecēja un atnesa krū�u ūdens. Visi padzērās tencinādami. Ūdens bij gar��īgs un Jelgavas vīrs jauks un izpalīdzīgs, ceļa ļaudis vēl pa vārtiem izvadīdams un īsāko ceļu uz Līziņu ieteikdams.

Sainī�iem apkrāvu�ies, visi trīs nu gāja uzmeklēt Līziņu. Annele tāpat vēl, ar vienu roku saturēdama apsprausto bruncīti, otrā nes�dama savas me�a balvas, kuras neparko negribēja izlaist no rokām. Piepe�i lielajā augstumā nodunēja varenas skaņas, atraudamas viņas galvu bijībā un izbrīnā atpakaļ. Turpat stāvēja milzīga ēka ar nesare�dzamu torņa galu. Dun-dun-dun! Skaņas ducināja, dziedājaL trici�nāja gaisu, kas likās kā noreibis grīļojamies un drebam it kā ap�u koks vējā.

���� Vai tā ir baznīca? � meitene jautāja kā nesapratnē.

���� Annas baznīca. Kā tad, � māte paskaidroja.

���� Vai, kāda liela, liela!

��� Jā, tajā var iebāzt trīs tādas kā mūsu.

Jā, tūlīt redz, kas ir Jelgavas baznīca!

Annele gāja klusa. Viņai bij ko darīt. Blakus dzimtenes baznīci- ņai vajadzēja novietot lielo Annas baznīcu ar visiem torņiem un pulk�steņiem.

Zaļā iela! Tas izklausījās jauki! Tā bij gan glu�i tikpat pelēka kā citas ielas, bet viņā bij māja, kurā dzīvoja Līziņa. Kad mūsu ļaudis, numurus skaitīdami, to māju bij atradu�i, tēvs apskatīja to no viena mūra līdz otram, no apak�as līdz aug�ai, pārgāja otrpus ielas un tāpat ilgi apskatīja un vēroja, it kā logus un durvis skaitīdams. Tā gan Jel�gavā laikam vajadzēja skatīties uz namiem. Pēc tik pamatīgas apska�tī�anas tēvs pārnāca pāri, atvēra dro�i durvis, un nu kāpa lēnām viens aiz otra pa �īksto�ām trepēm uz aug�u. Trepju galā bij trejas durvis uz da�ādām pusēm. Tās atstāja neapskatīdami un kāpa vēl vienu trepi augstāk. Tur bij vairs tikai vienas durvis. Tēvs nu nolika sainī�us, izņēma lakatiņu, noslaucīja pieri un seju, saglauda matus, apraustīja svārkus visapkārt gludus un tad lēni ar vienu pirkstu pie�klauvēja. Neviens neatvēra. �uksto�ā balsī māte teica, lai tak jel klauvējot diktāki. Kad arī otrs klauvējiens palika bez panākumiem, māte piegāja apņēmīgi dro�a un piesita durvīm ar dūri. Jā, tūlīt kaut kur no iek�as dimdēja skrejo�i soļi, durvis ātri atvērās � durvīs stā�vēja Līziņa. Iekliedzās, sasita rokas, apkampa māti, nobu�oja tēvam roku, pacēla Anneli, pieglauda cie�i, cie�i viņas vaigu pie sava. Jā, nu gan �e bij Jelgava!

���� To prieku! To negaidīto prieku! Un ari mazā līdz! Nu, nāciet, nāciet! � Līziņa aicināja, noņēma tēvam visus sainī�us, it kā nu tie būtu diez cik grūti nesami; citu padusē, citu rokās slēpdama, �igli te�cēja caur divām patum�ām, visādām lietām piekrautām istabām un ieveda kādā gai�ākā telpā. Te bij plīts, liels, balts galds, visādi trauki uz plauktiem. Pie galda sēdēja iesirma madāma melnā kleitā un melnā aubītē un no baltas krūzītes kaut ko dzēra. Līziņa pateica kādus vār�dus vāciski, madāma piecēlās, apsveicinājās ar tēvu un māti, paglau�dīja Anneli: lai augot liela un esot tikpat �akla un izveicīga kā lielā māsa. Uzsita Līziņai uz pleca, it kā parādīdama to tēvam un mātei: � Gutes Kind, gutes Kind. Ven lab bērn!

Māte iztina savu kukuli: pudeli salda krējuma un bļodiņu sviesta. Madāma laipni pieņēma, tencināja un jautāja savā jocīgajā mēlē,

kura da�reiz skanēja skaidri, bet da�reiz pavisam buldurīgi: � Kafiju jūs tok� esat jau padzēru�i, nicht wahr?

���� Kā tad, � māte pasteidzās atbildēt, � padzērām jau iebrau�camā vietā.

�Jocīgi,� Annele domāja, �aukstu ūdeni, ko dzer iebraucamā vietā, Jelgavā sauc par kafiju!�

Līziņa nedeva viesiem miera �e ilgāk kavēties. Lai nākot aug�ā, pie viņas.

Vēl pa vienām durvtiņām, pa īsu, �auru trepīti � un tad bij nama aug�ienā, zem pa�a jumta, kas it kā kūpēja tagad no saules stariem. Tur bij tīri izmēzts un uzposts stūrītis, pie dziedra* uzkārtas un ar baltu palagu aptītas Līziņas drēbes. Galda vietā kāda veca kaste, ar dvieli pārklāta. Uz tā skārda bund�iņā pu�ķītis lauku puķī�u.

Nu arī Annele atcerējās savu zemeņu un naktsvijolī�u. Vai, kādas tās bij sakratītas, bet puķes novītu�as! Kaunīgi pasniedza māsai. Bet Līziņa priecājās kā saulīte, sirsnīgi nomutēja meiteni par jauka�jām balvām. Zemenes �ai esot pavisam neredzēts gardums, un puķes viņa tā protot atdzīvināt, ka vēl veselu nedēļu bū�ot par tām ko prie�cāties.

Arvien runādama, viņa iegāja dziļāk bēniņos, iznesa kādu vecu krēslu, vēl pāris malkas klucī�u, kur viesiem atsēsties.

Māte ba�īgi skatījās bēniņu dziļumā:

���� Nakti tu ta�u te neguli?

���� Nē, nakti guļu pie madāmas. Viņai apak�ā bail vienai.

���� Es jau tā domāju, � māte apmierinājās. � Site jau īstens �urku miteklis!

���� Nav tik traki, � Līziņa smējās, � ja viņas gudras, es arī esu gudra: tā protu savas mantas nobēdzināt, ka viņas nevar tām pietikt, lai vai zobus lau� laukā.

No spo�ajām acīm varēja redzēt, ka Līziņa ar prieku prot karot ar �urkām.

Māte nu gribēja zināt, kā Līziņa sadzīvojot ar madāmu. Madāma bij tā pati, pie kuras mācījusies savā laikā Aķu krustmāte un kura to bij arī ieteikusi Līziņai kā labu cilvēku un krietnu sava darba pra�tēju.

Līziņa teica, ka varot iztikt labi. Madama gan esot da�reiz jo�cīga � iesmējās un aprāva � , jā, bet iztikt varot. Darba gan ļoti daudz. Starp madāmas kundēm esot arī da�as iedomīgas baroneses un konteses, un da�reiz darbu vajagot tā steigt, ka jāņemot ir nakts palīgā vai pat svētdiena. Sevi�ķi tas esot neizdevīgi, ka viņa vakaros nevarot vis aiziet un tad būt brīva kā citas mācekles, kas nedzīvojot pie madāmas. Bet sliktumam esot arī savs labums. Viņa mācoties divkārt tik ātri un divkārt vairāk nekā citas. Tā dabonot darīt ne tik�vien visus sevi�ķos un smalkos darbus, bet madāma viņu arī raidot pie ievērojamām pasūtītājām mājās uzlaikot, palai�oties pilnīgi uz viņas aizrādījumiem un gar�u*. Kur viņa reiz bijusi, jau pasūtītājas pa�as lūdzot madāmu, lai lai�ot tik to zeltbrūno meiteni pie uzlai�ko�anas, ar to varot būt pilnīgi mierā.

���� Un tev nemaz nav bail uzņemties tādu atbildību, � ba�ījās māte, � ja nu kādreiz ko samaitā? Tu jau vēl esi tīrais bērns.

���� Līdz �im arvien izgājis labi. Paldies dievam! Es katrai dāmai izdomāju kaut ko tādu, kas tik viņai vienai piestāv, un neviena cita tai nevar taisīt pakaļ. Tas visām patīk. Un man arī tur savi labumi. Es varu bie�āk izskriet pa lauku, redzēt citas mājas un citus ļaudis un � kaut ko arī nopelnīt.

So teikusi, viņa sasita plaukstas, it kā kādu sevi�ķu pārsteigumu pauzdama, pieskrēja pie savas lādītes un, izņēmusi no tās mazu, krā�sainu drēbes maisiņu, pa�vadzināja: tajā d�inkstēja sudrabiņi.

���� Lūk, meitēn, � gribi? Par to es tev �odien nopirk�u visu Jel�gavu! � lielīgi teica Annelei.

Māte smējās. Arī tēvs pasmaidīja, sacīdams: � Te nu bij. Un es krāju, krāju, lai tev kādu grasīti atvest varētu.

���� Man nevajag. Taupi tik dēlam! Jā, tēvs, māte: zēnu gan jums vajaga laist augstākās skolās. Par to es jums gulē�u ausīs dienu un nakti. Un tāpat arī �o mazo, � Līziņa tagad teica, palikusi pavisam nopietna.

���� Jā, bērns, vai tad mēs būtu pretī, � tēvs tāpat nopietni atru�nājās, � bet tu jau zini to mūsu rocību. Jelgavas skolas! Kur to lai nabaga rokpelnis iespēj!

���� Nesaki nekā, nāks laiks, nāks padoms! � Līziņa paļāvīgi pa�cēla galvu. � Bet nu iesim. Ko mēs te pa iek�u kvernam, kad diena tik jauka! � Nāc �u, meitēn!

Paķēra Anneli aiz padusēm un pacēla pie jumta lodziņa. Ai, to jumtu, jumtu, to me�u sarkano jumtu! Viens pie otra, viens aiz otra! Pastarpām pa kokam vai pa vairākiem, �ur tur pa augstam tornim. Bet tālumā varena, balta ēka koku kuplumā kā zaļos mākoņos. Kā zila lente locījās apkārt liela, liela upe.

���� Galva nereibst?

���� Nē.

���� Patīk?

���� O jā!

���� Tur ir pils.

���� Un tā platā, zilā?

���� Lielupe!

���� Ir gan jauka!

���� Tagad mēs iesim turp. Uz pili un pilsdārzu. Tikai mazlietiņ pa�gaidiet.

Līziņa pazuda aiz sava drēbju aizkara. Pēc īsa brītiņa iznāca baltā kleitiņā zaļām ap�uvēm un zaļu cepurīti galvā. Visi pārsteigti saska�tījās. Tik skaista bij Līziņa kā kāda augstmaniete!

���� Bērns, bērns, kur tu varēji sev uztaisīt tik dārgu un skaistu kleitu!

���� Tā ir lētākā drēbe, ko varēju dabūt, māmucīt. Tas dārgums tikai manos pirkstos. Pati iz�uvu, pati uz�uvu. Ari cepurīti pati uz�spraudu.

Tēvs noskatījās, pagrozīja galvu, nopūtās.

���� Jā, meit, vai tev pa�ai arī nebūtu derēju�as tās augstās skolas?

���� Ko nu par mani runāt! � Līziņa aprāva.

Madāma sēdēja vēl pie galda un lasīja. � Wartf � uzsauca Līzi�ņai. Apgrozīja to. Noskatījās no galvas līdz kājām. � Hūbsch, sehr hūbsch! Nu, ko jūs sak? Vai jūsu meita nav kā maza freilenīte? � Bet kā tad tā, Lieschen? Ohne Sonnenschirm? Pagaid!

Madāma nozuda istabu tum�umā un drīz atgriezās ar mazu, baltu, kruzuļainu saulessargu.

���� Tas no manu brūtes laiku, � viņa teica. � Bet man nav �ēl. Sie ist gar zu hūbsch, tā jūsu Madei. Viņa ir par daudz smuka.

Iela bij jau saules piesilusi. Tveicīgi elpoja akmeņu bruģis, mājas gar malām. Daudz ļau�u steidzās �urp un turp. Visi likās krā�ņi ģērbti. Dāmas baltas, zilas, sarkanas, apak�ā kuplas kā riteņi, mākoņaini vieglas, mazas cepurītes uz augsti saceltiem matiem. Saulessargi �ū�pojās pāri galvām kā daudzkrāsainas puķes. Kungi maisījās pa pulku raibās zīda un samta vestēs, spo�ās gardibenēs vai baltās salmenēs.

���� Laid nu vaļā tu ar savu lindraciņu! � māte piegrūda Annelei paklusu, baidīdamās būt skaļa, it kā baznīcā iegājusi.

Meitene tūlīt paklausīja, bet, kā gāja, tā pinās, kā gāja, tā pinās: bij grūti tikt lielajiem līdz, jo nevarēja jau skatīties uz kājām. Jel�gava bij vēl jāuzņem ar acim, ausīm un arī ar muti.

Uz trotuāra stāvēja sarunādamies palieli skuķi īsās rozā kleitiņās un vēl kāds puika biksītēs � arī kā uz lēk�anu. Tiem bij jāiet apkārt ar līkumu, jo viņi jau ceļa negrieza. Ieraudzījis Anneli, mazākais sku�ķis piegrūda otram: � Sieh, dies Gor!

���� Echtes Bauerngor! � puika laida vaļā arī savu. Un visi trīs skaļi iesmējās.

Annele sastinga. Tur bij atkal tas vārds, kas viņu vienreiz tik ļoti nobiedējis.

���� Atkal viņi mani sauc par gēru, dzirdi! � meitene uztraukta sūdzējās Līziņai.

���� Kas ir? Kas tevi sauc? � Līziņa ātri jautāja un paskatījās uz vācbērniem. Sekodama sve�o meiteņu izsmejo�iem skatiem, mēroja Anneli no galvas līdz kājām.

���� Jā, bet kāda tad tu arī izskaties! Māt, māt, kā jūs to bērnu esat saģērbu�i! Tajā kleitā jau viņa pa pieciem gadiem nevar ieaugt. Tad jau arī nav nekāds brīnums, ka ļaudis smejas. Nē, tā viņa nevar iet. Pagaidiet �e, kamēr mēs iesim sakārtot viņas apģērbu.

Uz ātru roku Līziņa paņēma meiteni un gāja atpakaļ namā. Un, kamēr zem viņas pirkstiem sprau�ot, mērojot un �ujot nelāgais tērps

kā uz burvja mājienu pieņēma citu veidu, Annele sēdēja klusu un asaras viņai bira. Kādēļ viņa bij nosaukta tādā pa�ā vārdā kā toreiz no tās vācietes, kad gāja uz mui�u zilos brīnumus skatīties? Kas tas bij par vārdu? Kāpēc viņ� tā sāpēja? Un kādēļ viņu vien tā nosauca? Vai viņa bij tik slikta, muļķīga, neglīta? Kāpēc, kāpēc? Viņa jutās dziļi aizvainota un pazemota.

�� Ko tu raudi? � Līziņa, nu tik ievērojusi meitenes �ņukstus, ātri uzprasīja. Bet atbildes nedabūja.

�� Vai tu raudi tās vācu skuķes dēļ? Nu, tas tik vēl trūka! Par tādu raudāt! Ja tu katru iesi klausīties, kas ceļmalā ierunājas, kur tad tu tiksi? Ja tev ir skaidra sirds, tad tu nebaidies ne no viena!

���� Skaidra sirds � ja .. . skaidra sirds, bet .. . bet .. . viņa mani . . . sauc . . . par gēru.

���� Nu lai viņa sauc! Klausies, ko viņa sauc! Jelgavas skuķiem lielas mutes.

���� Bet vai tas ir kāds slikts vārds? � Annele neatlaidās.

���� Kas tas nu par sliktu! Viņa pati ir tāds gērs. Kā dzeguze viņa izkūkoja pati savu vārdu. � Bet nu iesim! Nu neviens vairs tevis nesmiesies.

Annele stingri uzmanīja katru pretīnācēju, bet tie�ām neviens vairs to neievēroja. Lieli un mazi, veci un jauni, ja uz viņu pusi paskatījās, tad ne uz Anneli skatījās, bet tikai uz Līziņu. Paldies dievam!

Viņi pārgāja dziļu, tum�u upi, iegāja skaistā dārzā grantētiem ceļiem, lieliem, ziedo�iem krūmiem, un tad nāca tā otrā lielā, vareni plūsto�ā upe. Jā, tā nu bij Lielupe! Tad baltā pils, it kā zirgiem ap�kārt skrejama, logu rindām kā kreļļu virknēm greznota! Izgājās gar to lāgu lāgiem, izskatīja un apbrīnoja, beidzot nosēdās pie Lielupes uz sola un izrunājās par Jelgavas lielumu un krā�ņumu. Ka vēl varētu tikt ķeizara istabās un zālēs, kuru pilī veselu divdesmit vai vairāk, tad tik būtu ko ieplest acis! Bet tur retumis laida iek�ā ļaudis. Arī Līziņa vēl tur nebij bijusi.

���� Bet ko tas viss līdz, � Līziņa nobeidza savu stāstī�anu par Jelgavu, � nav jau lauki! Un, kad tā visu dienu nosēdējies tais tum��ajās sienās, tad tā gribas lauku, tā gribas lauku kā iztvīku�ajam ūdens. � Un visi smaidi bij nodzisu�i no viņas sejas.

���� Ko lai dara, meit! Kur darbs liek, tur jābūt. Darbs neprasa, vai tev pa�am ir labi vai slikti, vai tev patīk vai nepatīk. Nevienam jau mums nav viegli. � Un tēvs uzlika savu roku uz Līziņas roku un sir�snīgi viņu uzskatīja. Tad tā atkal sāka smaidīt.

���� Bet tad es jums to atkal saku, tēvs, un nebeig�u sacīt: zēnu va�jaga laist augstākās skolās. Lai viņam dzīvē vieglāk nekā man. Es arī pelnī�u un palīdzē�u, cik spē�u. Bet pēc tam mēs visi kopējiem spē�kiem skolosim to mazo.

���� Ko nu, ko nu, meit, es jau zinu, tev vīra dū�a, � tēvs smaidī�dams apskāva Līziņas roku silti un cie�i, bet Annele pielipa tai otrā pusē kā dadzītis. Tā visi �etri sēdēja un runāja, kamēr saule jau sen bij pāri dienvidam. Nu tēvs sāka vedināties. Esot laikus jāizbrauc, lai varot ar gaismu vēl tikt mājā, jo rīt sāk�oties siena pļauja. Nu Līziņa kā aizkavējusies atminējās, ko visu tā vēl gribējusi nopirkt An�nelei, ko visu vēl izrādīt. Bet meitenei nekas vairs tāds nelīda acīs, kas modinātu viņas iekāri. Viņa bij pilna no Jelgavas un vairāk nekā negribēja. Kājas bij smagas, akmeņu piekusu�as, grauza. Kurpes, no Laukmaļu māsīcas aizņemtas Jelgavas braucienam, par platu un par īsu. Viņa gāja klibodama.

Māte palika nepacietīga:

���� Posts vien ar tādu! Ņem nu vēl otrreiz līdz! Nevar ne no vie�tas. Sapurinies un nāc! � Izbārusi pati to vēl krietni sapurināja. Bērns bij tuvu raudām.

���� Rāmi, rāmi, gan būs viss labi, � mierināja Līziņa, nosēdināja meiteni zālē, noāva kājas, izpurināja zeķes, izglaudīja iegulu�ās kro�kas, un, kad nu apāva kurpes, � jā, nu varēja atkal iet. Bij pavisam labi.

Apstaigāja vēl tirgu, kas, kā jau svētdienā, bij diezgan plāns, no�pirka no zivju sievām reņģes un plekstes*, no bulku sievām kriņģe- lus un tad gāja taisni uz iebraucamo vietu, bet Līziņa pārskrēja mā�jās apmainīt drēbes, jo dzīrās vēl pēc tam lielu gabalu pavadīt savus ciemiņus.

Sētas vīrs tāpat vēl staigāja kā uzraugs pār lielo pagalmu, bet ar mūsu ļaudīm nebij vairs tik draudzīgs kā �orīt. Tur bij pajūgs ar di�viem brangiem zirgiem, zaļi spīdīgiem ratiem un ādas sēdekli; ar to viņ� tagad likās būt vairāk pazīstams.

Kad bij atnākusi Līziņa, visi atspirdzināju�ies ar tirgū iepirkta�jiem kukuļiem un sētas pui�a labo ūdeni, laiks bija braukt. Cauri pil�sētai brauca soļiem, jo meitenēm, sēdot priek�ā uz ratu dēļa, bij jā�sargā mēle, lai nenocērtas, sitot ratiem bedrainajā akmeņu bruģī; bez tam visi pēc iespējas gribēja pavilkt garākus īsos �ķir�anās brītiņus. Kad mājas, atiedamas no ceļa, deva vietu kokiem un klajumam, māte ba�īgi teica: � Nu jau tev būs laiks iet atpakaļ!

���� Nē, nē, vēl ilgi ne! � Līziņa atsaucās un sāka ātrāk runāt par visādām dziļām lietām, kas bij aizmirsu�ās un nu steig�us vēl jāizrunā.

Nu gan ej atpakaļ! Man rūp, ka tu tik tālu brauc līdz, � māte pēc kāda brī�a atkal ierunājās.

���� Es esu tagad tā nosēdējusies. Skrie�u atpakaļ kā putns. Kas tad tur ko bēdāt!

���� Lai nu, lai! Man tomēr rūp.

���� Nu labi. Tad vēl tur, līdz viņiem kokiem. Un tad tālāk vairs ne. Bet tēvs lai brauc lēnāk.

Lai cik lēni brauca, pie kokiem tomēr piebrauca. Tad tēvs pietu�rēja. Beidzamais brīdis. Jā�ķiras.

Tēvs teica: � Kāp nu laukā, bērns. Mums jau nu arī tagad jāsku- binās.

Līziņa izkāpa, ardievojās ar visiem pa pirmo, pa otro, pa tre�o lāgu, tad rati sāka kustēties. Viņa palika uz vietas.

Ilgi viņu vēl redzēja Annele, pretī sēdēdama, kā tā stāvēja un māja ar roku, tad ar mutautiņu, pagāja kna�i uz Jelgavas pusi, atkal at�skatījās, māja. Baltais lakatiņ� plīvoja. Un tā arvien, līdz tā palika mazāka un mazāka, beidzot par tikko saredzamu punktu uz taisnās �osejas un tad nozuda acīm tik piepe�i kā nebijusi.

Bet braucejiem smar�oja pretī birzes, druvas, āboliņā lauki pa�a pirmplaukā.

Annelei sirdī smeldza dzēlīgas �ēlas. Kādēļ Līziņai vajadzēja iet atpakaļ apputēju�ā, akmeņainā pilsētā? �Kur darbs liek, tur jā�būt,� bij sacījis tēvs. Vai darbs bij tik varens pavēlnieks, ka tam ne�varēja pretoties? Vai arī Anneli paņems kādreiz savā varā? Tās do�mas vajadzēja izdomāt, bet nevarēja. Jo tuvāk vakaram, jo saldāk smar�oja lauki. Tīkams gurdenums spieda acis ciet. Kad iebrauca bīstamajā Melnajā me�ā, Annele bij cie�i aizmigusi, un, kad atmodās, viņa gulēja savā vietiņā un laukā mirdzēja rīts. Nu bij pirmais skrē�jiens dārzā, uz lauku, līdz me�am. Vai viss vēl turpat, vai puķes tik�pat spilgtas un putni tikpat skaļi? Vai nav viņiem nekas noticis pa garo prombūtnes laiku? Jā, viss vēl bij savā vietā. Un tik brīni�ķi zaigojo�s, smar�ojo�s un skanīgs kā vēl it nekad.

Un atkal bij ziema.

Vairāk kā nedēļu bij vīri prom pie me�u cir�anas. Tad viņi pār�brauca ar lieliem malkas vezumiem. Nosarmoju�i kā vērkuļi, �īksto��ām kamanām. Bet pa otru lāgu aizbraukt vairs nepaspēja. Atkus�nis uznāca pēk�ņi. Otrā rītā jau stāvēja ap mājām bieza, balta migla � kā nazi grie�ama. Drīz sāka tecēt paspārnes. Sniegs kļuva pelēks. Pēc pāra dienām tas bij pārvērties melnos, neizbrienamos dub�ļos. Gaiss bij atkal smags un mitrs kā vēlā rudenī.

Cilvēki staigāja kā prieku zaudēju�i. Viens otrs sūdzējās par sma�gumu kaulos. Vīri stāstīja, ka pa ceļam da�ās mājās atradu�i vai vi�sus iedzīvotājus guļam uz gultas dego�us kā ugunīs. Lielā guļa! � mi�nēja nospiesti mājnieki. Jā, lielā guļa, pateica vecā Aņus, pārnākusi no mui�as. Tur visus jaunus notikumus zināja par visiem ātrāk. Dau�dzām mājām jau viņa bij uzkritusi.

� Jā, tā ir barga sieva, � noteica vecā Aņus, domīgi savu pīpi kūpinādama, � tā da�u labu no mūsu vidus paņems sev līdz. Ar labu jau viņa garām nepaies.

Lielā guļa! Bargā sieva! Annele dzirdēja tos vārdus pirmoreiz. Kas tās tādas bij? Ko viņas gribēja? Kādēļ viņas nāca? Kāpēc viņas laida mājās iek�ā? Vai tad neviens nevarēja stāties pretī? Ne tēvs, ne māte, ne vecmāmiņa, neviens?

Laikam gan nevarēja. Viņas nāca kaut kur no ārienes. Tāpat kā negaiss, kuram arī nevarēja izbēgt, bet tikai pacietīgi to gaidīt un iz�turēt, kamēr tas pārgāja.

Tā nu ari Annele gaidīja ar katru dienu bargo sievu nākam. Lai kāda viņa, bet gribējās to redzēt. Bet �ī gaidī�ana bij tāda drausmīgi baiga. Tāda kā vakarā, kad pēc saules sagulstas ēnas un nezina, ko atnesīs nakts.

Visu nakti pilēja paspārnes, bet no rīta nāca sniegs ar lietu. Kāds sve�s vīrs uzkāpa no lejas un nāca �urp, krūti pret vētru saliecis un ar pātagas kātu gainīdamies no Citrona, kas gāzās tam virsū, pa ūdens peļķēm apkārt �ļakstīdams. Sve�ais ienāca istabā un, labdienu pade�vis, skatījās taisni uz Anneles tēvu. Tēvs tāpat cie�i ieskatījās sve��ajā un nāca tad klāt:

���� Kas par lietu?

���� Mani sūtīja pie jums. Saimnieks vakar bij Jelgavā. Jūsu mei�tene tur palikusi ar lielo guļu. Lai braucot pakaļ.

Annele cie�i pieķērās tēvam pie rokas � tā viņa drebēja. Lūk, kur viņa bij: bargā sieva! Bet tēvs arvien vēl stāvēja un skatījās sve��ajā nācējā. Nekā tam nebij vairāk, ko jautāt, ne arī sve�ajam vairāk, ko teikt, tomēr viņ� arvien vēl mēmi skatījās.

Piepe�i Anneles roka izkrita no tēva saujas. Tik ātri viņ� apgrie�zās, sauca Ingu, sauca māti, steidzās ģērbties. Māte nesa vienu ap�ģērba gabalu pēc otra, tāpat neteikdama ne vārda, tik �ad tad acis slaucīdama. Ienāca Ingus. Vai bū�ot jājūdz zirgi? Jā, steig�us, steig��us. Ragūs* vai ratos? � Kāds ceļ�? � jautāja sve�ajam puisim. Vēl apak�ā esot sasalis un gluds. Ar ragūm varot braukt dro�i, atteica sve�ais. Esot jau tak vēl ziemas laiks. Tikpat steidzīgi, kā tēvs ģēr�bās, Ingus jūdza zirgus. Sve�ais vīrs vēl pastāvēja sētsvidū pie Ingus, �o to pateikdams vai padomu dodams, tad, lēnām laipodams, aizgāja pa sētsvidu un nogrima lejā.

Māte iznesa spilvenus un ka�oku, noslēpa tos ragavās, lai nepa�liktu slapji no lietus. Nesamanīja, ko vēl atnest, lai, vedot mājā, Līziņai būtu labi. Un tā ne māte vien, bet visi mājnieki, kad zināja, ka Līziņa slima, �ēloja to un viens par otru centās parādīt mīļu sirdi. Jaunā meita Luze atskrēja pat ar savu balto zīdes lakatu, kuru tā turēja sevi�ķā cieņā. Tagad viņai nebij �ēl: lai apsienot to, tik mīkstu, glaudīgu un siltu, Līziņai galvā, kad vedī�ot mājā. Bet māte bij jau par visu domājusi, un Luzes lakata tai nevajadzēja.

Kad tēvs aizbrauca, Annele domāja, ka laiks palicis uz vietas stā�vam. Viņa nezināja, kur likties. Kādu laiku skraidīja mātei pakaļ: varbūt varēs ko pavaicāt par Līziņu, par bargo sievu, par visu, kas tik gau�i kremtās krūtīs, bet, kad māte gāja pati savās domās, viņa bij mazrunīga un varēja katru jautājumu strupi atraidīt. Tad tas bij rūg- tāk nekā ciest klusu. To Annele zināja.

Laiks gulās plecos kā lietū piemirkusi villaine. Bēdas nebij tā kā prieks, kas, grūti savaldāms, lauzās ārā, gribēja smiet un klaigāt; bēdas spieda aiziet klusumā, lai neviens tās neredz. Annele to darīja.

Viņa aizlīda aiz strellēm pie tēva loga. Tur bij kaktiņ�, kas saņēma draudzīgi arvienu visu, kas dziļi slēpjams. Smagums bij arī laukā, kur sniegs melnēja un kusa zem pelēkiem, vētras trauktiem pade�be�iem. Domas par bargo sievu, kas paņēmusi Līziņu savā varā, ne�vienu acumirkli neatstāja, �ņaudza krūti un padarīja negardu un rūgtu ēdiena kumosu pusdienā.

Ap pusdienas laiku lietus piestājās, bet ap vakaru sāka atkal līt. Kad bij iestājusies tumsa, lopi apkopti, ļaudis visi istabā, piepe�i kaut kas neparasts uztrauca prātus. Logā atvizēja sārts atspīdums. Tas nevarēja celties no saulrieta, jo saule jau bij sen nogājusi. Kas pie�skrēja pie loga vienā pusē, redzēja visu debesi sarkanu; kas pieskrēja otrā pusē, redzēja to arī tādu. Visi saskatījās. Baigi viens otru jau�tāja. Kas tas ir? Ko tas nozīmē? Vai kaut kur kaimiņos bij uguns�grēks? Vai dega �epat mājās? Izsteidzās laukā, bet no ugunsgrēka nebij ne vēsts.

Debess viscaur kvēloja pelēksārta, tā, it kā lielas liesmas lauztos caur biezu, pelēku miglu. Sārtums bij aug�ā gai�āks, pret apvārksni biezāks, tum�āks, tuvu un tālu visas lietas bij saredzamas tum�ām apmalām � kā no augsti celta, kaut arī vāju gaismu dodo�a sve�tura. Tuvā, kalnā kāpo�ā me�a augstes noslēdzās ar sārtu, robotu līniju, ēnaini atdalījās tuvie dārza koki, laidars, klētis, ļau�u puduris sētsvidū. Sve�ādi bij, ka visi viņi izskatījās vienādi: galvas atlieku�i, bet pa�i it kā uz priek�u saruku�i, kā uz muguras kadu nastu neso�i. Runāja klusu, it kā no kā baidīdamies. Ne vecās Aņus mutei vairs bij dro�ās visu zinā�anas, ne meitas Karlīnei skaļuma, ne pui�a Ingum spītīgā lepnuma.

�r� Kas tas ir? � Annele klusi jautāja mātei, cie�i pie tās turē�damās.

����� Kas to lai zina, bērns! Dabas spēki! Kas tos var saprast! � at�teica māte.

���� Dieva darbi, dieva darbi tie ir, � Aņus teica kā norādama. � Viņ� rāda, lai to bīstas.

Neviens nerunāja pretī, arī Ingus ne. Redzams: neviens vairāk nezināja pateikt.

Lietus lija, kā caur smalku sietu sijādams. Sārtajā blāzmojumā skaidri varēja saredzēt, kā sīkās lāsītes krita no lieliem augstumiem mīdāmās un krustodamās un nozuda turpat tuvuma zemē. Bet tālumā vizmoja spokaini sve�as kaimiņu mājas, pakalni, birzes. Tā nemaz vairs nebij tā pasaule � tik sve�ādi baiga, bet arī savādi skaista. Tā labu laiku visi stāvēja nekusto�i, lai gan lietus lija.

Tad tikpat piepe�i, kā sārtojusies, debess sāka dzist. Apvārk- snis palika vispirms melns, ātri ieslīdēja necaurredzamā tumsā; tajā iegrima arī mājas, me�s; biezi mākoņi uzpeldēja zenītā.

� Tas ir uz lieliem kariem un asinsizlie�anu, � noteica Aņus kā baidīdama, kad visi bij atpakaļ istabā. � Ko tu nu stāsti savas pasa�kas! � Ingus jau rūca pretī, bet lielāka bār�anās viņiem neiznāca, jo visi bij diezgan nospiesti no �īs dienas bēdīgajām ziņām un bai�gajām zīmēm un taisījās agri pie miera; tikai Anneles māte gatavojās kā uz nakts gaidī�anu. Annele cerēja, ka arī viņu atstās aug�ā sagai�dīt Līziņu, bet māte īsi noteica tai iet gulēt. Tik sliktā laikā un ceļā varbūt tēvs �onakt pavisam vēl nevarē�ot pārbraukt, un, ja arī pār�brauktu, tad Annelei nemaz tur nevajagot maisīties pa kājām. An�nele paklausīja, bet noņēmās neaiztaisīt acu. Sīs dienas piedzīvojumi �ķitās tik lieli, ka nevarēja viņus viegli noguldīt aiz plakstiem. Se�vi�ķi nupat redzētā dabas parādība, tik neizprotama un baigi skaista, neizdzē�ama stāvēja acu priek�ā. Kā debesis bij pārplētu�ās visam pāri kā ar liesmainu manteli un zemes lietas tādas sve�as un mazi�ņas, bet, it nekur slēpties nespēdamas, bij atspīdēju�as viņu apa�ļumā! Un cilvēki sevī sakņupu�i un bailīgi klusi, it kā arī no tā lielā un neizprotamā nevarētu vairs viens pie otra patvēra atrast. �Dabas spēki,� bij teikusi māte. �Dieva darbi,� � vecā Aņus. Annele ilgi par to domāja, viņai likās, ka sarkanā debess stāv kaut kādā sakarā ar bargo sievu. Un kas tas bij: dabas spēki? Vai tie bij dieva paklau�sīgie kalpi? Jā, tā gan būs.

Līziņa bij pārvesta nakti un gulēja tēvo�a An�a kambarī. Māte gāja pie viņas iek�ā ārā, klusi durvis virinādama, bet Anneli, kas ap slimnieces durvīm vien spiedās, nekad līdzi neņēma. It kā neredzētu viņas lūdzo�o acu, ne roku pieskāriena. Bet nāca vēl ļaunāk. Vienreiz māte iznākdama paņēma meiteni pie rokas, noveda to savrup un cie�i, ar barga soda piedraudējumu piekodināja nespert pie Līziņas ne kāju. Meitene nobijās tik stipri, ka piepe�i sāka rūgti raudāt. Kāpēc viņu nelaida iek�ā? Kas bij ar Līziņu? Vai viņa negribēja vairs Anneli re�dzēt?

Bet kas viņai to teiks? Viņa mēģināja no mātes sejas, no visu citu mājnieku sejām nolasīt, ko tie zināja par Līziņu. Viņa visur bij klāt, kad par to runāja. Bet vēstis bij ļaunas. Līziņa nekā nezināja no pa�saules. Viņa gulēja murgos. Neviena nepazina. � Slikti, slikti, � Aņus grozīja veco galvu, � ja nenāks līdz sviedriem, tad taisat tik zārku. � No tādiem Aņus vārdiem māte sāka skaļi raudāt. Tikai vec�māmiņa mierināja māti: � Nesaki nekā, meit. Ja dievs būs licis, nāks cauri. Bet pret viņa gribu mēs nekā nepaspējam.

Nepacietīgi Annele gaidīja novakares. Tad bij tāds brīdis, kad visi gāja pie mājas kopas, pa lauku. Arī māte, lai gan �oreiz ilgi vēl kavējās istabā, beidzot tomēr izgāja. Tikko māte bij izgājusi, meitene kā zaglītis puksto�u sirdi ieslīdēja pie slimnieces.

Istaba, kurā tā gulēja, bij ar diviem logiem, vēsa un klusa. Nebij viņā vairāk lietu kā galds ar solu, lielais sienas pulkstenis un gulta.

Balti, augsti spilveni vizēja novakara krēslā. Spilvenu ēnā gulēja Lī�ziņa. Līziņas kuplās bizes bij izsvaidītas, cirtainie mati pa pusei pār�klāja seju, kura bij sarkana kā no lielas uguns. Viņa elpoja ātri, ne�mierīgi, kaut ko murmināja, pa reizei iesmējās � Annele neuzdro�i�nājās tuvāk, bet palika blakus pulkstenim saliktām rokām. �Nu viņa mani redzēs, pasauks,� viņa domāja. Bet neviens viņu nesauca.

� Līziņ, paskaties, es tak te esmu. Vai tu mani neredzi? Pasauc tak mani! � �ukstēja meitene.

Neviens neskatījās. Pavisam sve�āda bij slimnieces seja. Viņai nebij gar Anneli nekādas daļas. Viņai pa�ai bij it kā kaut kas stei�dzams jādara, kaut kur jāiet, ar kaut ko neredzamu jācīnās. Bet viņa nekā nevarēja. Viņa mētājās kā saitēm saistīta no vienas puses uz otru, bet vaļā tikt nespēja.

Ilgi Annele skatījās uz māsu kā uz kaut ko sve�u un nesaprotamu. Velti izcerēju�os, ka viņu pazīs un pasauks, velti izgaidīju�os uz at�bildi, meiteni pārņēma savada baisma, un viņa tikpat klusi, kā nākusi, izslīdēja no slimnieces istabas.

Viņa noslēpās savā kaktiņā un domāja, domāja. Nu viņa zināja, cik dziji ir Līziņa bargās sievas varā. Bet kā to atpestīt? Neviens to nespēja. Neviens padoma nezināja. Tikai dievs to varēja. Vajadzēja lūgt dievu. Bet vai viņa to mācēja?

Viņa jau gan katru vakaru pateica dievam savas dienas priekus un bēdas un ludzЈ viņu, lai tas pasargā visus, kas Avotos elpo, bet līdz �im jau bij visi veseli un priecīgi, bet tik lielas bēdas, kādas nu bij uzbruku�as, � kā tās lai mācēja ielikt lūg�anā? Nebij jau nemaz tādu vārdu, ka visu to varēja izteikt, kas dievam sakāms. � Tā meitene bēdājās un skatījās uz dieva palīdzību, it kā ilgodamās un no tālie�nes stāvēdama.

Bet tad piepe�i kā putniņ� zarā uzlēca krūtīs viņas priecīgā, dro�ā balss: � Nu, tu, muļķe meitene, vai gan dievam vajaga tādu vārdu! � Nu jā, ka nevajaga, � viņa atsaucās tikpat dro�i un paļāvīgi. Viņ� tak pats visu zina un saprot. Lai kā iznāk, būs labi. Un tūdaļ viņa lū�dzās: � Dievs, dievs, debesu tēvs! Nu padari Līziņu atkal veselu! Nu palīdzi viņai, palīdzi! Jo citādi nemāku. Mīļais, mīļais debesu tēvs! Tu jau visu zini. Palīdzi nu!

Viegli, viegli palika. Lēnām sāka ritēt asaras. Lai nu viņas rit! Lo�cekļi gurdi un tīkami paļāvās. Meitenei likās, ka tā brauktu viegli kā pa dziļu, karstu strautu, līdz piebrauca pie vareniem, mirdzo�iem vār�tiem. Aiz tiem bij liels spēks, liela vara un palīdzība. Vajadzēja tik tos atdarīt un satvert dieva roku. Un tur jau arī viņa bij. Nu nemaz vairs vārdu nevajadzēja. �Palīdz', palīdz' Līziņai!� pukstēja katrs sirds sitiens. Un dievs nu visu dzirdēja un viss bij labi.

Bet dienas nāca un gāja, un slimnieces stāvoklis nelabojās. Annele cerēja un �aubījās, cerēja un �aubījās. Arī Anneles tēvs un māte sū�dzējās par karstumiem un nogurumu kaulos, bet uz gultu likties vi�ņiem nebij vaļas; teicās: gan pārvarē�ot slimību tāpat staigādami. Uz nedēļas galu pārnāca Anneles lielais brālis ar varenu brūna �ķid�ruma zāļu pudeli. To viņ� bij dabūjis no mui�as ārsta, vācie�a, kas ārstēja arī skolēnus. �odien to bij sanācis bariem un visi viņi dabū�ju�i tādas pa�as zāles ar piekodinājumu iet tūlīt mājās, likties gultā un dzert zāles: �Se� reiz par den ven ēdam karot.� Brūnais �ķidrums ar salkanu piegar�u bij visiem slimniekiem labi pazīstams; teica, ka dakteris citādas zāles nedodot. Bet, ja brūnās zāles dabonot, tad sli�mība arī neesot uz nāvi; nāves slimībām dakteris pavisam vairs nedo�dot zāļu.

Braļa slimība ari tie�ām drīz griezās uz labo, atspirga arī tēvs ar māti, tikai Līziņa vien ne. Cikreiz, kad māte rītiem iznāca no slimnie�ces un mājas ļaudis vaicāja: �Kā ir?� � viņa skumji pagrozīja galvu: �Tāpat vien vēl.� Un vairāk nebij ko jautāt.

Annelei izlikās visas �ās dienas kā smagi nomāku�ās. Netikās skriet laukā, lēkāt, smieties, pat runāt negribejās. Kad tā ielīda savā kaktiņā, tad bij tā, it kā tā ielīstu tum�ā alā, kurā arī dievs vairs ne- iemeta savu aci. Viņa bij maza meitene, nemācēja dievu tā lūgt, kā vajaga, ne arī pateikt kādam cilvēkam savas bēdas. No tās reizes, kad tā novakarē ielīda pie slimās māsas, vairs nebij radusies neviena tāda izdevība, lai gan viņa katru dienu tādu gaidīja. Lauka kopu pada�rīja tēvs, lai mātei nebūtu jāatstāj uz ilgāku laiku slimā kopjamā.

Bet kādu dienu tēvs steidzīgi izsauca māti uz kūti. Tur bij ieradies jauns teliņ�. Apmetusies lakatu, māte tūlīt izgāja līdz, un tajā pa�ā brīdī Annele bij kā zibens pie slimās māsas durvīm. Viņa neprata tās atvērt klusi. Durvis ie�īkstējās, un no māsas gultas pavērās pretī divas lielas, tum�i zilas acis.

Annele sastinga. No prieka nespēja kustināt pirkstu. Līziņa! Lī ziņa bij uzmodusies no garā, garā miega!

Slimā skatījās uz viņu ilgi, nekusto�i, kā pavisam nesaprazdama, kur tā atrodas. Nekusto�as rokas, bālas kā vasks, gulēja uz segas. Smaids kā dzirkstelīte nolija no acīm, lūpas �ukstēja kā izbrīnā: � Meitene! Mazā meitene? � Tad acis gāja tālāk: pār lielo pulksteni, pār griestiem, grīdu, pagriezās pret logu un atkal atnāca pie Anneles.

Mazā meitene. Kur tu te radies? Nu nāc tak �urp! Nāc!

Annele pieskrēja, nokrita ceļos pie gultas, bet ne vārda nevarēja izteikt. Liels kumoss kaklā tiem bij aizspriedies priek�ā.

Līziņa �ukstēja kaut ko. Nevarēja saprast. Viņa gribēja pacelt roku Anneli noglāstīt, tā nokrita uz segas kā nedzīva. Bet smaids pa�lika kā dzirkstelīte acīs, kas skatījās, skatījās uz Anneli tik ilgi, kamēr tās pieplūda lielām asarām.

Ienāca māte. Kas te bij noticis? Viņa nepaguva aptvert, ne arī izbārt Anneli, ka tā atradās �e. Viņa tik redzēja Līziņu.

����� Manu meitiņ, manu meitiņ! Nu tu būsi vesela. Nu tu esi cauri! � Un tad izsteidzās pasaukt vecomāti.

Vecāmāte tāpat steig�us ienāca, prieka pilna pataustīja Līziņai pieri un rokas: � Cauri, cauri! Gods un slava dievam!

Slimniece gari un dziļi no�āvājās.

���� Tas viss uz labu, � vecāmāte teica apmierināta.

Slimniecei solīja ēst.

����� Man vairāk nāk miegs. Bezgala nāk miegs, � viņa tikko dvesa. � Brīnums. Es tak tik ilgi laikam gulēju, bet arvien vēl nāk miegs.

����� Ieēdīsi un tad gulēsi. Plānu, plānu zupīti ieēdīsi, tas tev nebūs par grūtu, � vecāmāte teica un izejot paņēma Anneli aiz rokas un iz�veda laukā. � Tu nedrīksti tagad pie māsiņas skriet iek�ā un ārā. Nepavisam ne.

Annele lēca pa istabu, it kā dabūjusi jaunas kājas. Ir mazo Jurīti noglaudīja, lai gan tas par to tai skrāpēja un plēsa acīs; katru lietiņu būtu gribējusi noglaudīt � tik labs viss likās. Izskrēja namā. Tur pie ugunskura bij Karlīne un vecā Kaminskene, �ī gau�ām bargā sieva. Bet Annelei ne no kā tagad nebij bail. Apsitināja rokas Karlīnei ap vidu un smējās. Grieza Karlīni riņķī un smējās. Smieties gribējās par traku.

Karlīne tikko noturējās kājās. � Nu, ko tad tu, meitēn? Kas tad nu lēcies? Tu jau biji kā akā ielīdusi visas �īs dienas. Vai nu atkal esi laukā? Vai nu māsas bij tik �ēl, vai, kad tā kūkoji?

����� Nu ko tad tu domā, � teica Kaminskene, � es jau arī visu laiku vēroju to mergu. Staigāja jau bāla kā nāve. Tai jau liela cilvēka prāts.

����� Bet nu jau māsai vairs zārka nevajadzē�ot taisīt, tāpēc jau �ī tā lēkā kā kumeļ�, � Karlīne smējās.

Bet Annele jau bij laukā un aulek�iem laidās ar Citronu, kas sa�vas pinkainās ķetnas un lielo galvu riedams svieda tai gan vienos sānos, gan otros, līdz beidzot, kājās ieklūpot, to ievēla kupenā, par ko tam Annele atdarīja, lī�u lo�u skrējienos to visādi mānīdama un velti kausēdama, ko gan Citrons nebūt neņēma ļaunā, bet, jo nevaldāmāka kļuva jārē�anās, jo vēl nevaldāmāks tas kļuva savās

prasībās pēc tām. Jā, ar Citronu gāja jauki! Lai gan visi ļaudis �o�dien bij tik mīļi un labi, pat bargā Kaminskene, tomēr Annelei likās, ka tikai īsti Citrons vien zina, ko tas nozīmē, ka nu lielā māsa Līziņa pa�liek vesela.

Bet �ie prieki beidzās piepe�i. Citrons varēja nu lēkāt, kult asti, riet, cik skaļi gribēja, izaicino�i skatīties meitenei acīs, tā nekā vairs ne redzēja, ne dzirdēja. Viņa gāja klusa, it kā visām savām acīm kādā lielā gai�umā iegrimusi, lūpas kaut ko �ukstēja. Ja Citrons būtu sapratis, viņ� varētu dzirdēt kaut ko tādu: � Mīļais debesu tēvs, mīļais, mīļais, mīļais debesu tēvs, paldies nu! Paldies nu, ka Līziņa vesela!

Kādu svētdienu, kad jau sāka novākt laukus, māte sūtīja Anneli uz Melnzemēm, lai pārnesot smalko sietiņu. Par to jau bij runāts ilgāku laiku, bet �odien māte bij noteikti vēlējusi: � Aiztec nu pēc sietiņa. �odien Melnzemenei, kaz, būs laika tev to iedot. Vari arī kādu brītiņu paciemoties, tikai ne par ilgu. Proties pie laika kauna nākt mājā. Negaidies sūtāma.

Tāda reize, kad Annele gāja ciemā viena pati, gadījās ļoti reti. Un tad ciems arvien bij Melnzemes. Viņas jau arī bij tepat kaimiņos, roku sniedzamas. Noskrēja pa taciņu gar avotu, tad gar plato grāvja malu, kurā visu vasaru ziedēja neaizmirsteles, tad pār nelielu, leknu pļaviņu, kuru pārskrejot taciņ� līgojās kā spilvens, un tad jau sāka riet Melnzemju suņi.

Annele gāja, vilcinādamās un puķes lasīdama. Kā arvienu, viņa negāja uz ciemu ar dro�u prātu. Un tā papriek� viņa sev iztēlojās, ko teiks, ko darīs, kad ieies Melnzemēs. Vai bus jādod labdiena vai la�bāki būs neteikt nekā. Ja pados labdienu skaļi un gai�i kā lielie, ļau�dis domās un skatīsies: kas tad tur tāda liela vie�ņa atnākusi ar tik platu muti? Bet ja nekā neteiks, stāvēs tik un gaidīs, kamēr kāds uzrunā? Tas jau būtu gan daudz vieglāk izvedams, tā viņa arī redzē�jusi darām citus bērnus, bet iznākt tas iznāk muļķīgi. Tā vien, it kā tādiem bērniem nebūtu ne mēles mutē, ne tik daudz prāta, ka tie va�rētu pateikt, kādēļ nāku�i. Nē, Annele tā darīt nevar. Lai arī grūti nākas, bet būs jāpadod vien labdiena un jāpateic skaidri, kas sakāms. Tikai skaļi vien lai neiznāk, jo tad tūdaļ ir visas galvas uzreiz apkārt un skatās taisni virsū, tā ka da�reiz nezina, kur savas acis likt.

�oreiz visas tādas Anneles ba�as bij veltīgas. Lulīte jau to bij ieraudzījusi, izskrēja pļaviņā pretī priecīga, uztraukta. Lulītei neva�jadzēja nekādu apsveicinā�anās teik�anu vai runā�anu. Viņa neļāva nemaz vie�ņai vārdu, bet pati vien jautri �aloja:

� Māte ar tēvu aizbrauca ciemā. Kristapeli lai paņēma līdz. Lai ņem! Viņ� tik kaujas, kad mājā. Man jāuzmana mazie, bet es varu darīt, ko es gribu. Mēs visi varam darīt, ko mēs gribam. Aukle ir, bet ko man aukle var darīt? Lai sēd kambarī un lai val�o* pupa- lellīti*! Es jau nu neklausī�u aukli. Lai klausās mazie bērni! Un mazie bērni arī neklausīs.

Izveda Anneli caur sētsvidu pie kūts durvīm piesietajam Kran�cim garām. Tas lauzās un rēja, ķēdi �vadzinādams un atnācēju vai nokost grasīdamies. Lulīte Kranci visādi izbāra, apsauca, kaunināja kā liela sieva, bet tas bārienam nepiegrieza ne mazākās vērības. Tikai kad meitenes ieskrēja namā, Krancis nometa tām pakaļ vēl pāris sirdīgu rējienu un tad ielīda atpakaļ būdā. Viņ� bij darījis, kas da�rāms.

Mazie bērni bij Tincīte, Julcīte, Mincīte. Tās tūlīt apstāja An�neli, katra savu sūdzību sūdzēdama un taisnu tiesu no Anneles gaidī�dama. Tincīte vicināja augstu gaisā paceltu, mazajiem nepiesnie- dzamu brūnu māla gotiņu.

���� Viņi grib manu gotiņu! Manu gotiņu!

���� Tā mana gotiņa. To man tēvs pārveda. Lai viņa man atdod! Saki, Annele, lai man atdod!

���� Nekā. Viņa melo. Tā mana gotiņa. Man tēvs to pārveda. Saki viņai, Annele, lai man atdod!

���� Mana gotiņa, mana gotiņa! Man tet paveda, man tet pa�veda! � Mincīte kliedza, mezdama zemē visas citas paijas, kādu tai bij pilnas rokas, lai tikai dabūtu gotiņu, rāvās pēc tās, gar Tincītes drēbēm plēsdamās un skrāpēdama.

���� Tā nav viņas. Lai viņa mani liek mierā! � sauca Tincīte.

���� Tā ir gan atkal mana. Lai viņa man atdod! � brēca Julcīte.

���� Mana gotiņa! Tēt pāveda! � vienu un to pa�u pūta Mincīte.

���� Atdod gotiņu bērnam! � Lulīte īsi pavēlēja.

���� Ado bēnam, ado bēnam! � Mincīte nu bij liela, zinādama, ka, tā uzstājoties, viņa, kā palaikam, dabūs virsroku.

Tincīte gotiņu nedeva.

���� Atdod gotiņu! � Lulīte pastiprināja pavēli ar kāju pie zemes.

���� A, kas tev par daļu!

Tincīte neklausīja.

���� Nu tu dabūsi! � Lulīte draudēja un metās atņemt gotiņu ar varu.

Tincīte pieskrēja Annelei un iegrūda tai paijiņu saujā:

���� Se! Tu glabā un nedod nevienam!

���� Kam tā gotiņa pieder? � Annele nedro�i vaicāja, gotiņu rokā svarodama.

���� Lai nu pieder kam piederēdama, atdod Mincītei! Tad būs miers.

���� Kā es varu atdot, ka man Tincīte iedeva to paglabāt?

���� Ak nu tu te lielu izmeklēsi? Tu nemaz nezini, kādi mums bērni. Dod man gotiņu! � Lulīte a�i iz�ķīra lietu un patlaban grasījās pa�ņemt Annelei gotiņu no rokam, lai atdotu to Mincītei, kad Tincīte pa�guva pieklupt pirmā, izrāva Annelei gotiņu un trieca to gar sienu, cik tik spēka. D�in! d�in! � asi no�ķindēja. Gotiņa bij drupās.

Tincītes pārdro�ībai sekoja neaprakstāms troksnis. Lulīte kliedza uz Tincīti, Tincīte kliedza un bēdza. Abas mazās bļāva savu bļāvienu gan bez asarām, bet toties kā uz iesma. Kāda sieviete atrāva durvis no blakusistabas, bet patapa tikai paplātīt rokas, it kā no visa tā tra�a palikusi bez valodas, tad tūlīt iesteidzās atpakaļ blakusistabā, kur to dzirdēja ar niknu �aija-ā, aija-ā� klusinām mazu bērnu, kas aizrāvies kā lēkādams spiedza, �ūpuļa līkstij uz aug�u � uz zemi asi �īkstot un zāģējot. Tur aukle klusināja Pelīti, Lulītes vēl mazāko māsiņu.

Pēc brī�a, kad kņada pavisam negribēja rimties, aukle atkal parā�dījās durvīs. Nu tik tā ieraudzīja Anneli.

���� Aha, � viņa teica, � tā jau es domāju, ka te vajaga būt kā�dam trok�ņa meistaram. Nekā, neka! Lai man neiestāsta! Mūsu bērni vien jau tāda ģilstoka netaisītu, kad nebūtu te tās Avotu meitenes. � Un atkal aizcirta durvis.

Annele nobijās mēma. Kā tas varēja būt? Viņa stāvēja mierīgi kaktā, vairīdamās, lai neapgā� viņu, kaudamās un viena aiz otras ap�kārt dzenādamas, Tincīte ar Lulīti, bet viņu noturēja par vienīgo vainīgo.

���� Es ie�u mājā, � viņa griezās pret durvīm.

���� Nemaz tu neiesi, � Lulīte uzreiz pārtrauca dzenāt Tinci un skrēja Annelei priek�ā. � Kādēļ tad tu nāci?

���� Es nācu pēc sietiņa.

���� Nu ko tad tu iesi mājā, kad nāci pēc sietiņa? Tad tev jāgaida, kamēr pārbrauks māte, tad dabūsi.

���� Tas būs ilgi. Ie�u gan labāk mājās.

���� Neiesi, neiesi! Meitenes, nelai�at viņu! � Lulīte uzsauca savu mazo māsu baram, un uzreiz Annele bij ielenkta. Tincīte turēja viņas vienu roku, Julcīte otru, bet Mincīte, ieķērusies tai brun�os, lalināja viena laidā: � Nelaidat, meitenet, nelaidat, meitenet! � Un visas tagad bij jaukākā saticībā un vienprātībā.

Otrā istabā Pelīte par jaunu laida vaļā savu pū�amo. � Aij-ā, aij-ā! � aukles balss sitās nikna pāri un pastarpām skaļi bāra meite�nes, visādus sodus tām solīdama.

���� Iesim laukā! Iesim uz �ķūni! � Lulīte aicināja.

Jā, to tūlīt. Visas izlaidās kā spārnos.

Aizskrēja uz �ķūni, kur, jaukam laikam pastāvot, bij sākts ievest jaunais atāls. Beidzamais pants bij tikko sākts kraut un kāpa kā pa trepītēm līdz pa�iem dziedriem. Meitenēm bij viegla lieta uzrāpties pa siena pantu uz dziedra. Lielākām veicās vareni , bet mazās bij stum�jamas un velkamas, līdz visas tupēja aug�ā kā bezdelīgas uz kārts. Tad sākās lēk�ana sienā, jaukākā no vasaras izpriecām, kura arī

Anneli tā valdzināja, ka tā sen aizmirsa savu apņem�anos iet ātrāk uz mājām. Lēca pa vienai vai visas reizē. Lielākās uzmeklēja bīstamā�kās, dziļākās vietas, mazākās uzdro�inājās nokrist sienā tikai pāri pēdas dziļumā un tādēļ turējās pie tās paspārnes, kurā pants jau bij gandrīz dziedra augstumā. Neapnicīgi bērni turpināja �o rotaļu, līdz viss pants bij no�ļaukts kā zāle pēc krusas negaisa. Te varēja ļaut vaļu nebēdai, smiekliem, pārgalvībai � neviens lielais nedzirdēja, neviens neapsauca.

Pēc laba laika tik ārā dzirdēja aukli. Tā gāja pa sētsvidu, bērnus meklēdama, par nozu�anu bārdama un atkal par to visu ko nelāgu solīdama.

Dzirdot aukli, smiekli un kņada �ķūnī uzreiz notrūka.

���� Ie�u mājā, � Annele apdomājās pirmā. Viņai nepatikās auk�les acis.

���� Nekur neiesi. Es zinu, kur atslēgas, � Lulīte noslēpumaini �ukstēja Annelei.

Tā lāgā nesaprata.

���� Nu, lai tu zini.

Lulīte satvēra to cie�i pie rokas: � Bet mājā tu neiesi. � Un dro�i viņa to veda auklei pretī.

���� Nu, nebēdnes lielās, pagaidat tik, kad pateik�u mātei, tad gan dabūsit! � aukle bārās, bet ne jau vairs tik bargi kā iek�ā, laikam gan tādēļ, ka viņa labi nezināja, ko īsti mātei pateiks, jo bērniem bez siena ziediem drēbēs un matos nekādu citu nedarbu nevarēja noma�nīt.

���� Ej nu pie Pelītes, es tikmēr paraudzī�u pusdienu, � aukle teica Lulītei.

���� Ko tu raudzīsi?

���� Kas jau nu būs. Pasildī�u biezputru.

���� Nē, nē, ne biezputru. Māte teica, lai tu vārot mums bīdelētus ķiļķēnus.

���� Vel kas no jauna! � aukle brīnījās. � Kam tad teica? Tev teica?

���� Māte teica! Bīdelētus ķiļķēnus!

���� Bīdelētus ķiļķēnus! Jā, jā! Māte teica! Bīdelētut ķiļķēnut! Jā, jā! � kliedza Julcīte, Tincīte, Mincīte � visas reizē.

���� No kā es vārī�u tos ķiļķēnus? Kur ir milti?

���� Klētī.

���� Kur ir atslēgas?

���� Es zinu.

���� Nu, kad tu zini, atnes man miltus, tad es tev vārī�u. Man tur nav nekādas daļas. Ko man liek, to es daru, � aukle atteica un iegāja namā.

���� Nāc līdzi, tu redzēsi.

Neatlaizdama vaļā Anneles roku, Lulīte ieveda to kambarī. Te tā pierāva krēslu pie skapja, uz krēsla uzlika ķeblīti un, pa abiem pa�kāpusies un uz pirkstgaliem pastiepusies, sameklēja atslēgas. Vienu, lielu, lielu klēts atslēgu, otru mazu. Abas nocēla no aug�as. Mazo no�glabāja gultā zem spilvena, bet ar lielo, lepni rokā vicinādama, gāja atslēgt klēti.

Annele brīnījās, ka Lulīte visu tā izdara.

���� Vai tev māte rādīja, kur glabā atslēgas?

���� Nē, es pati redzēju.

���� Bet vai tad tu drīksti ņemt?

���� Klētī tak milti.

Bet vai māte vēlēja ņemt miltus?

���� Ko tad mēs ēdīsim? Vai tad mazie bērni lai mirst badā?

���� Aukle tak gribēja sildīt biezputru.

���� Jā, biezputru! Ed tu biezputru, kad viņi ciemā ēd pankūkas!

���� Bet, kad māte nav vēlējusi, tad tak nevar ņemt.

���� Kā nu nav vēlējusi? Kad māte būtu mājā, viņa arī vārītu bīde�lētus ķiļķēnus. Vienreiz viņa teica: svētdien izvārīsim bīdelētus ķiļ�ķēnus. Un �odien ir svētdiena.

Annele vairāk nekā nezināja sacīt.

���� Nāc palīdzi man atslēgt klēti! � Lulīte sauca, atslēgu iebāzusi slēdzenē, bet nevarēdama to apgriezt.

Arī Annele nevarēja apgriezt atslēgu.

Izmocījās abas, bet, kā negāja, tā negāja. Lulīte aizskrēja pa�saukt aukli.

Aukle atslēdza durvis, bet pati iek�ā negāja. Aiz Lulītes sabruka klētī visas mazās, pakampa ko patapdamas no �itik noslēpumainās, aizslēgti turētās vietas: Julcīte sakaltu�u garozu no groza, Mincīte pat cāļu barību no dēlī�a, par ko Tincīte, kas jau prata smalkāk iz��ķirt, kas labs un kas ne, viņas izsmēja un nokaunināja. Tikko Lu�līte bij ar miltu groziņu pie maisa, pieskrēja Julcīte ar Mincīti, prie�cādamās: � Bīdelēti ķiļķēni! Bīdelēti ķiļķēni! � Mincīte iepak�kāja* abām rokām maisā, ka noputēja vien visapkārt, un, vienu sauju bīde- les pakampusi, iesvieda to Julcītei acīs. Tādu mantu atsviest atpa�kaļ Julcītei bij turpat pie rokas un nekā tas vairāk nemaksāja kā tikai: �e tev! � bet Mincīte to saņēma briesmīgi aizvainota ar tādu bļāvienu, ka tai pa�ai aizrāvās elpa un citiem aizkrita ausis. Pat Lu�līte tā nobijās, ka nometa tūlīt miltu grozu, sadunckāja Julcīti par to, ka tā kaitinājusi bērnu, Tincīti par to, ka tā vispār skrējusi līdz uz klēti, un izgrūda tās abas laukā, bet Mincītei izslaucīja acis no mil�tiem, nopurināja seju, nopurināja drēbes un nomierināja: � Paga, paga, lielās, kad pārbrauks māte, tad pateik�u, ko darīja bērnam, tad dabūs pērienu kā lietu!

���� Pēlienu kā lietu, � Mincīte, elsas noraustīdama, draudēja sa�vām iedomātām pāridarītājām.

Tā Lulīte arvien aizstavēja mazako, vai tā nevainīga vai vai�nīga, tagad Mincīti tapat kā agrak Julcīti, un ar to panāca, ka viņa arvien bij tai pusē, kurai lielāka vara: mātes, aukles un pa�as Mincī- tes vara.

Pēc neilga laika, kad aukle bij saņēmusi miltus, viņa ienesa kū�po�u bļodu baltas putras, kurā lieli, cieti ķiļķēni stāvēt stāvēja. Meln- zemēs varēja ēst bīdelētus ķiļķēnus. Kvie�u zeme te bij ieslavēta un Melnzemis, sekodams tēvo�a An�a padomam, arī sācis ienesīgāk izmantot druvu ra�īgumu, bīdelēdams labību un pārdodams miltos, tāpēc arī Lulitei ar gardajiem ķiļķēniem vien nepietika, jo tos jau ne vienreiz vien ēdu�i, bet viņa uzstāja auklei dot klāt mērci. Aukle ne�gribēja par mērci ne dzirdēt. Tad Lulīte gāja uz klēti pēc sviesta. Auklei bij jāiet līdz atslēgt durvis. Durvis tā ari atslēdza, bet iek�ā, tapat kā pirmāk, negāja.

Lulīte atnesa sviestu, ielika labu picku vienā �ķīvī sev ar Anneli, otrā � visām trim mazajām kopā. Sviestam uzlaida virsū ķiļķēnus, glumus un karstus, un ļāva, lai tas izplūdo un izkūst dzeltens kā vasks. Aukle pa to starpu izdrāza no skala katrai garu, baltu koka irbuli, kuru, kaudamās un viena otru nost grūzdamas, rāva tai no rokām ma�zās � jo ātrāk, jo labāk � tik ļoti viņām gribējās ķiļķēnu.

Aukle uzmetās ar elkoņiem uz galda. Annele juta, ka tā skatās uz viņu. Jā, kad tā pacēla acis, tās sastapās ar dziļam, brūni urbjo�ām citām, kas likās sakām: �Nu ko tā Avotu meitene nāk ēst tos mūsu bērnu ķiļķēnus!�

Viņai aizspriedās kumoss kaklā, un tā nebūtu varējusi to norīt, ja aukle nebūtu izgājusi ārā. Izgāja, ne vārda nesacījusi.

Mazās drīz vien sāka ap saviem ķiļķēniem trok�ņot, plēsties, grūstīties. Visnerātnākā bij Mincīte. Lai gan mazākā, tā grūda abas lielākās mā�eles no �ķīvja projām, meta ķiļķēnus uz galda, meta tos atpakaļ bļodā vai kur tik patapa, bet Julcīte ar Tincīti varēja Lulītei sūdzēties raudādamas � taisnību dabūja tikai Mincīte. Tikai kad Lulītei pa�ai iekrita Mincītes sviestais ķiļķēns klēpī, viņa zaudēja pa�cietību un draudo�i pagriezās pret Mincīti.

Mincīte nosvieda karoti un bēdza, bet Lulīte, dzīdamās Mincītes, biedēja:

���� Nu tu dabūsi, pagaidi! Tagad tu būsi slima, iesi gultā un dabūsi zāles!

Mincīte iebēga kaktā un sāka skaļi dīkt, lūrēdama pa pirkstu starpu, vai Lulīte būtu tie�ām tik varena izvest savus draudus un kādas būtu tās zāles, kas tai tiek piesolītas.

���� Tūlīt, tūlīt tu dabūsi zāles! � Lulīte uzturēja spēkā piedrau�dējumu, jo ari Mincītei nevarēja vis ļaut tā ārdīt Lulītes virskun�dzību. � Redz, zāles ir tēva skapī, es tagad paņem�u atslēgu un no lielās pudeles tev ielie�u. Un tās tev būs jāizdzer.

Lulīte izņēma pirmīt zem spilvena pabazto atslēgu. Tā bij skapja. Ar to atslēgu Lulīte varēja slēgt bez aukles palīdzības.

Mincīte jau vairs nedīca. Rokas uz muguras un dibenu pie sie�nas � viņa skatījās kāri, kas gan labs var nākt ārā no tēva skapja.

Lulīte pakāpās uz krēsla un izcēla lielu pudeli, vidū apjoztu ar sarkanu papīri. Sameklēja turpat mazu, kajainu glāzīti. � Nāc nu, būs zāles!

���� Kas tās ir par zālēm? � jautāja Annele, pētījo�i skatīdamās pudelē. Viņa pazina labi da�ādas vecmātes zāļu pudeles, bet tādu sarkankrūtainu starp tam nebij.

Tās ir tādas zāles, kādas dzer tēvs, kad sabrauc ciemiņi. Tēvs dzer, un ciemiņi lai dzer. Visu pudeli izdzer.

���� Bet vai tu drīksti tā ņemt bez tēva ziņas?

���� Ko tu vienmēr: drīksti, drīksti! Kāpēc es nedrīkstu, kad mātes nav mājā! � Lulīte spītīgi atteica tā, lai Annele vis nedomā, ka viņa nezina, ko dara.

Viņa ielēja glāzīti pusē.

���� Pie�auj nu mēli! � aicinaja Anneli.

Tā purināja galvu.

Tad Lulīte darīja to pati gar�odama.

���� Salds, bet ko�. Paraugi!

Annele nu arī iemērca mēles galu.

���� Sīvas zāles, � viņa slaucīja no mutes lipīgo sīvumu.

���� Nav vis sīvas, saldas, � Lulīte tiepās.

���� Saldas? Dod man ar, � prasīja Tincīte.

���� Man ar, man ar! � sauca Julcīte.

Bet Mincīte jau nāca kā kūlenis no sava kakta. Ko? Viņai solī�tās zāles gribēja izdzert citas? Viņa jutās piekrāpta. Nekā, neka! To vien viņa nepieļaus.

���� Manat dālet! Manat dālet! � viņa kliedza, ar dūrēm sev ceļu pie galda izlauzdama. Un, iekam Lulīte attapās to aizturēt, satvēra glāzīti un ielēja to mutē. Palika ar tik jocīgi ieplestu stīvu muti, ka visas sāka skaļi smieties.

���� Re, kur dū�īga mazā meitene! To jūs nevarat neviena, � lie�līja Lulīte. Tas Mincītei patika ļoti. Viņa aizsita muti cieti un uzmeta glāzīti uz galda:

���� Vēl!

Annele arvien vēl bij tā bailīgā:

���� Nelej viņai vairāk! Visas zāles nav labas.

Kas tad zālēm var kaitēt? Lai tik dzer! � Lulīte pielēja glāzīti pavisam pilnu, jo viņai arvien patika darīt to, kam citi bij pretī.

���� Lai tik del! � Mincīte lalināja pakaļ.

���� Izmet cauri! � Lulīte teica, kā to bij dzirdējusi sakām vīrus, un cēla Mincītei glāzi pie mutes.

Mincīte iekampa pilnu muti, aizrijās, rāva elpu, nevarēja ieraut.

Lulīte dauzīja tai pa muguru, izbrīnījusies iebilda: � Kas nu no�tika? Kas nu notika?

Beidzot Mincīte ar satricino�u bļāvienu atdabūja elpu, bet tad kā vētras liekts zariņ� savilkās �okurā: � Tūlt, tūlt!

���� Pāries, pāries, � Lulīte �ēloja, pati nobijusies.

���� Es teicu, ka visas zāles nav labas, � Annele bij pavisam nobi�jusies.

���� Ak, ko tu nu zini! � Lulīte īdzīgi atcirta, jo vainīga būt tā ne�parko negribēja. � Gan pāries sūrums un būs labi.

Bet pudeli tomēr novietoja atpakaļ skapī, pēc tam arī atslēgu no�glabāja agrākā vietā.

Sūrums Mincītei tie�ām likās pārgājis. Viņa nemaz vairs nerau�dāja, bet sāka smieties. Smējās vēl ar asarām uz apaļajiem vaigiem, smējās tik un gāja grūstīdamās gar citām meitenēm, streipuļoja, novēlās gar zemi, vāļājās, nebij pieceļama, tik ļenkana* tā likās, un tik smējās, smējās, smējās. Kas nāca tuvumā, tam sprauslāja acīs, tik nerātna bij Mincīte, mēdījās, siekalāja, izgrūda pavisam nesapro�tamus vārdus un tik smējās. Sākumā meitenes smējās līdz, bet Min�cīte bij tik nesaprotama un jocīga, ka ari Lulīte palika domīga: kas ar bērnu esot noticis.

���� Tas būs no tām zālēm, saki, ko gribi, � teica Annele.

Lulīte arī vairs nepretojās:

���� Jā, tā būs gan. Un zini ko: tās būs biju�as smejamās zāles. Tēvs arī, kad ar ciemiņiem viņas iedzer, tad smejas un smejas un runā tik daudz kā citā reizē nemaz ne. Un ciemiņi tāpat smejas un smejas, bet vēlāk, kad smejamais pāriet, tad ir atkal kā citi cilvēki. Tu redzēsi, Mincītei arī pāries smejamais.

Smejamais gan arī pārgāja Mincītei, bet tad tai uznāca krāca�mais. Bērns palika piepe�i pret visu nevērīgs, tad iekrita miegā, krāca, murgoja, svaidījās un bij pietvīcis kā no uguns.

���� Vai, vai, nav labi, nav labi! � Lulīte vaimanāja un skrēja saukt aukli.

���� Kas tam bērnam? Kur viņam uzreiz tādi karstumi? Vai tik nepārēdinājāt ar tiem ķiļķēniem? � aukle uzprasīja, un Annelei likās, it kā viņas spo�ās, niknās acis viņu vien ķā vainīgo meklētu. Tad tā paņēma Mincīti, pārlika to pār roku ar galvu uz leju un ieva�dīja savu resno pirkstu labi dziļi bērna mutē. Tas deva tūlīt vēlamos panākumus, un Mincīte izmeta laukā visas smejamās zāles.

���� Kas tam bērnam ir iedots? Ko viņ� ir iedzēris? Viņ� tak smird pēc brandvīna!

���� Es viņam tik iedevu zāles, � raudulīgi murmināja Lulīte.

���� Kas par zālēm! Tas tak ir brandvīns. Ak, trakās, trakās!

���� Vai tad brandvīns ir tik briesmīgs? � vaicāja nobijusies An�nele.

���� Ak tā! Nebūs vēl diezgan briesmīgs! Laikam tas ir kā pieniņ� un medutiņ�, ko? � Ak, trakās, trakās! Nebūtu nu es ieskrējusi, būtu tepat vai izdzisusi nabaga mazā dzīvībiņa, � tā aukle runāja, bērnus vēl galīgi samulsinādama.

Mincīte bij pa pusei kā bez samaņas, raudāja, ka sāpot galva. Aukle uzlika slapju dvieli uz pieres � un bērns palika gan mierīgāks, bet tad atkal iegrima it kā nesamaņas miegā.

Lulīte ar Anneli nemaz neatgāja no slimnieces.

���� Ko tik nu teiks māte? � Lulīte vaimanāja. � Ka tik nepār- brauktu vēl, kamēr Mincīte paliek vesela!

Bet sētsvidū jau piebrauca rati.

Tincīte ar Julcīti jau pirmās izskrēja mātei pretī: Mincītei iedotas smejamās zāles. Mincīte tad palikusi traka un tagad nu guļot ar karstumiem gultā.

Melnzemene ieskrēja ar visām ciema drēbēm. Kas noticis? Kas no�ticis? Lai stāstot aukle.

Aukle izlikās pavisam mierīga.

Nekas, nekas. Dzīvoju�ies, plosīju�ies, kā jau bērni. Vai nu par daudz satrakoju�ies, vai par ātru kas ieēsts; viņa klāt nav bijusi, viņa nekā nav redzējusi, grēks viņai būtu ko teikt; bet, kad arī kas

nelabs butu ieēsts, viss jau, paldies dievam, laukā, bērns guļ un, kad guļ, bus drīz vesels.

Tā, tā, tā! Bet kur tas vainīgais? Kur tas vainīgais, Melnzemene bargi taujāja un skatījās pēc rik�u saujas.

Ko nu vainīgs? Kur nu sameklēs to? Melnzemju bērni jau ir labi bērni, viņiem jau prāts nenesas uz niķiem; Lulīte pat � tai jau var atstāt pa�u mazāko, viņa to iz�ūpos un izaijās labāk par katru lielo. Bet, kad jau ieronas citi meistari no citām mājam, tad jau pavedina uz nedarbiem pa�us labākos bērnus. Un, ka te ir strādāju�i citi meis�tari ar savām gudrībām, tas jau nu skaidri pierādīts, jo vai Melnzemju bērni vieni pa�i tad kādreiz tādas lietas ir izdarīju�i? Nē, it nekad. Nu tāpēc!

Melnzemene skatījās meklējo�i apkārt, un viņas acis krita tie�i uz Anneli. Lulīti viņa nemaz neredzēja. Visu laiku runādama ar saim�nieci, aukle bij nostājusies tā, ka Lulīte varēja aiz viņas muguras nepamanīta iz�maukt lauka. Palika Annele kā vienīgā vainīgā.

Jā, par tādu viņu turēja ir aukle, ir Melnzemene � to viņa tagad redzēja skaidri. Viņa pietvīka līdz ausīm. Kājas un rokas tai notirpa, it kā kāds tai butu sve�u nastu uzmetis plecos.

Nu, vai nu redzi arī, kāda tagad Mincīte? � Melnzemene norādīja uz guļo�o bērnu, it kā izteikdama ar to graujo�āko pārme�tumu.

���� Atnāk un stāv visu dienu, � aukle teica savai saimniecei Anne�lei pāri, it kā viņas tur nemaz nebūtu.

���� Vai māte tevi nemaz negaida mājās? � jautāja Melnzemene tie�i.

Pie �ī jautājuma Annele izrāva savas rokas un kājas no sastin�guma, apsviedās apkārt un bij kā zibens laukā pa durvīm.

Krancis dabūja redzēt tikai viņas papē�us.

Noskrēja pāri pļaviņai, pārlēca robe�grāvim, nokrita uz grāv�malas.

���� Viņas mani tur par vainīgu, viņas mani tur par vainīgu, � sūdzēja grāvmalei.

�Vainīga, vainīga, vainīga!� likās sakām aukles brūnās acis.

���� Nekā, nekā! Lulīte vainīga. Kas izņēma atslēgas no paslēp�tuves � to tak nedrīkstēja; kas gāja uz klēti pēc miltiem un lika vārīt ķiļķēnus � to tak nedrīkstēja; kas izņēma no skapja smeja�mās zāles un iedeva bērnam � to tak nedrīkstēja. Lulīte vainīga.

�Bet kas dzīvojās līdz? Kam tāpat patika ēst ķiļķēnus ar sviestu? Kas tāpat pie�āva mēli smejamām zālēm? Un smējās vēl par Mincīti, kad tā jau kā pusdzīva grie�as virtenī? Kas ļāva tāpat visam notikt? Kas neaizskreja jau sen mājā, lai gan redzēja, ka auklei tā nav pa prātam? Palika un palika, lai gan sen jau vajadzēja iet. Ak, kauns, kauns! Vainīga, vainīga!�

Tā nepārmeta vis Melnzemju aukle, tā pārmeta dziļi krūtīs kāda cita � Anneles neatvairāma balss.

� Lulīte vainīga!

To viņa varēja teikt, cik gribēja, bet tā pati otrā balss arvien atkārtoja: �Lulīte vainīga, tu arī vainīga. Lulīte palika Melnzemes, tu ej uz Avotiem. Tu nepārnes vis sietiņu, pēc kā sūtīja mate, tu ne pārskrēji vis tūlīt mājā, kā vajadzēja. Tu paliki Melnzemēs un dzīvoji visus nedarbus līdz.�

Ēnas garas, sirds smaga, kaklā elsas. Vainīga, vainīga!

Pēc sietiņa gāja, bet kaunu pārnesa, tik lielu, melnu kaunu, ka ilgi to vajadzēja mazgāt gau�ām asarām.

Iekams Annele nedzīvoja Avotos, viņa arī neko nezināja no laika. Viņai priek�ā bij tikai ro�ainas miglas, no kurām izpeldēja brī�i un mirkļi kā zeltoti torņu gali, izdzīvojās, izplaiksnījās brīni�ķā mir�dzumā un atkal nogrima miglās. Bet, iebraucot Avotos, laiks piesēja savu pavedienu pie pēdējā ceļa rādītāja un nu tikai ritināja laukā no sava lielā kamola dienas un naktis, vasaras un ziemas, nedēļas un mēne�us, mēne�us un gadus. Da�reiz laiks aizskrēja ar visām balvam kā ar putna spārniem, da�reiz tas gulēja smags un nekustīgs kaulos kā lielā guļa. Bet, ko viņ� paņēma, to tas vairs neatdeva, ko aizveda, tas vairs neatgriezās.

Tā kādreiz no Aķu puses katru sestdienu bij steigusies majā Lī ziņa. Tagad viņa dzīvoja Jelgavā. Bet bie�i, kad pienāca sestdiena, Annele, kā citkārt iegrimusi logā, skatījās tālumā un gaidīja. Viņa gribēja, lai Līziņa nāktu. Lai nebūtu vairs starpā tā laika, kas aiznesis māsu uz citu pusi. Viņa gribēja, lai būtu saraustīti laika pavedieni un tos varētu aizmest prom. Un, kad viņa vairs nebij, Līziņa varēja nākt. Gau�i lūgtin lūdzās meitene saliktām rokām, �ukstēdama: � Lī- ziņ, nāc! Līziņ nāc! � Aizvēra acis un domāja: �Kad nu atdarī�u, ce�liņ� vairs nebūs tuk�s un melns. Līziņa nāks tāpat kā agrak.� � Bet nekā. Līziņu tik varēja redzēt ar neredzamām acīm. Tad viņa nāca kā vēj�, smaidīdama, savu kurvīti vicinadama kā citkārt. Un tad jau viņa bij istabā. Viss palika gai�s un silts. Tēvs smaidīja, māte, visi ļaudis. Un tad jau viņas abas skrēja pa lauku, ziemā Liziņa to nesa pāri kupenām, vasarā tās bij me�ā, skaļajās putnu balsīs, puķēs. Un runāja, runāja abas. Sirds palika viegla. At�ķetinājās kā sa�mezglojies kamoliņ�. Bet citas reizes, kad bij nevarīga Anneles iedomu spēja, viņa labāk nemaz negāja pie loga. Nemīļoja vairs �o vietu. Viņa zināja: lai skatījās, cik gribēja, celiņ� palika tuk�s. Līziņa vairs nekad nenāks no tās puses. Tas laiks bij aizgājis.

Annelei likās, ka laiks ir divējāds: balts un melns. Agrāk laiks bij bijis arvien balts, tikai retumis ar nelieliem melniem raibumiņiem; tas bij tādās reizēs, kad dabūja bārienu vai arī duncku par kādu pada�rī�anu, ko lielie sauca par nedarbu. Nu, lai viņi arī to sauca kā sauk�dami, liela bēda par to nebij. Pastāvēja kādu laiku kaktā, jo pret pār�spēku nekā cita nevarēja iesākt, nosūkstīja sāpi, izbirdināja asaru rūgtumu, pasviedās uz vienu kāju, uz otru � un laiks bij atkal balts un spo�s kā pati baltā saulīte. Bet nu vairs tā nebij. Da�reiz laika melnie raibumi izlaidās pāri mirkļiem, brī�iem, pāri stundām. Un da�reiz Anneli mocīja kāda neatlaidīga un neatdzenama doma, kas jautāja pie �āda vai tāda gadījuma vai notikuma. Jā, bet diezi vai tas arī ir tā, kā rādās, vai pavisam citādi? Nojauta gan, ka lietas un notikumi nav tādi vien, kā tie rādās acīm, bet ir arī vēl citādi ska�tāmi vai jau�ami, tā, kā tie nemaz acīm nerādās. Un tā viņai arī da��reiz likās, ka cilvēki runā citādi, nekā viņiem vajadzētu runāt, un da�reiz smejas, kad pavisam nebij ko smieties. Tad viņi varēja ar smiekliem vaigā otram pateikt tādus vārdus, ka tas otrais no dusmām, no īgnuma, no sāpēm līdz asarām bij satriekts. Sevi�ķi to darīja sie�vas viena otrai, kad tās piepe�i, kā no zilām debesīm, sāka bārties un teikt nelāgus vārdus. Neizprotams bij, ka cilvēki zaimoja un kaiti�nāja viens otru it kā sava prieka dēļ. Bet, kas tas bij par prieku, kas nenāca no tā, ka patīk, tik gau�i patīk saule, puķes, putni, me�s, Līziņa, vecmāmiņa, tēvs un visi citi mīļi, mīļi cilvēki, bet patīk turēt dusmas un bārties, � to Annele nesaprata. Tas laikam arī tad bij tāds melns prieks. Tāds prieks, kas nedarīja labu.

Darbs Annelei tagad bij tikpat kā lielajiem, it kā dieni�ķa maize. Vasaru, jau otru �o, bij jāatiet tre�ā ganu diena, un kā no rudens to atkal iecēla pērnajā vietā pie spolī�u spolē�anas. Bez tam vēl bij vasarā, kā ziemā tādi darbi, kas bērniem veicami, kā ravē�ana, zāļu plūk�ana, lapu �ķī�ana, adī�ana, �ū�ana, vilnas plucinā�ana un kār��ana. Darbs jau nebij par sliktu. Katru jaunu jau sāka ar lielu, karstu gribu, bet, kas nebij patīkams, tā bij tik apnicīgā klāt sēdē�ana tā�dam darbam vēl arvien un arvien, kad domās tas jau bij vai simtkārt padarīts, izdarīts un nobeigts. Domas nevarēja samierināties ar roku gauso gaitu, un da�reiz domas aizmirsa rokas, aizskriedamas tālu, tālu, jaunu pasauļu klajumos. Tad � sitiens pa plecu: �Kur tavas domas, meitēn? Vai tā vajag strādāt?� Domas tad gan kā zibens atskrēja atkal atpakaļ pie rokām, izlaboja roku kļūdu, bet viņām sāpēja sitiens, viņas palika skumjas, skumjas. Domām bij daudz darba: viņām bij jāveido jaunas pasaules, bij jāpiepilda tās da�da�ā�diem tēliem; viņas nāca un gāja, viņas ņēma savu pa�u vaļu. Ko An�nele tur varēja darīt, ja viņas da�reiz aizveda citu ceļu nekā to,

kurp tā sūtīta? Ja viņas izsvieda ko no rokām vai lika aizmirst to, kas lielajiem bij tik visai svarīgs? Tai laikā viņai ļoti bie�i atgadī�jās, ka tā pie savas miesas izbaudīja jutīgu atgādinājumu: nevajaga domāt, nevajaga sapņot! Ja tāds atgādinājums nāca no mātes, tad tas da�reiz sāpēja gau�i. Kā māte tā varēja darīt? Kā varēja viņu so�dīt par kaut ko, par ko tā nejutās vainīga? Tad māte likās kā tālāk atgājusi, kā sve�āka palikusi. Viņa laikam nekā nezināja par Anneles domām. Nē, laikam nezināja vis. Jo bie�i, kad Annelei da�reiz tīri neviļus paspruka laukā no domu virknes kāds jautājums vai iztei�ciens, par kuru lielie da�reiz sirsnīgi smējās vai arī paraustīja plecus, citā reizē lai tik muļķīgi nerunājot. Tas bērnu stipri iebiedēja. Ne tikvien viņa sāka rūpīgi slēpt savas domas un spēles no lielajiem, bet arī sajust, ka tai dara pāri un taisni tie, kas ir vistuvākie. Kad viņu nosodīja, tad tā domāja: lielie soda tādēļ, ka lielajiem ir vara so�dīt, vienalga, vai tāds sods pelnīts vai nepelnīts, un tādēļ tas jāiz�cie�, bet nekad neraudāja, netielējās un nelūdzās, lai sodu atlai�. Par to Anneli teica spītīgu. Citi bērni arvien raudot un lūdzoties, bet viņa ne. Bie�i citas sievas gulēja Anneles mātei ausīs, ka no tās mei�tenes viņa liela prieka nepiedzīvo�ot, tā ņem�ot pati savu galvu, jo nemaz tāda neesot kā citi bērni. Tas pamudināja māti vēl stingrāk raudzīties uz to, lai Anneles mazais dzīvības kociņ� nelaistu liekus asnus un neplestos nepiedienīgā kuplumā un spītībā. Kaut kas jau nu Annelē bij, kas gāja cīņā ar lielo pasauli, bet pa�ai viņai likās, ka tai nemaz nebij spītēs, pati viņa bij bēdīga par to, ka tā nav tāda kā citi bērni; viņa bij tāds mazs nieciņ�, kas tikai gaidīt gaidīja, lai pamet tai ar mazo pirkstiņu, lai pasmaida pretī, � un tūlīt viņa būs pie mātes kakla, pie mātes sirds.

Bet mīlināties ar bērnu, novērot viņu, iedziļināties viņa pasaulē � kas to deva darba ļaudīm? To tik varēja bagātnieki, kungi savās lepnajās pilīs un savā lielajā vaļā.

Līziņas gai�umiņa trūka Avotos, bet arī jautrā Karlīne bij pali�kusi mazrunīga un mazsmaidīga. Un vienreiz, ieejot vecmāmiņas kambarītī, Annele redzēja tur stāvam Karlīni sarkani noraudātām acīm.

Nekad nebij redzēta raudam priecīgā un smukā meita.

���� Kāpēc Karlīnei jāraud? � meitene ba�īgi jautāja.

Ne tūlīt atbildēja vecmāmiņa. Viņa aiztaisīja papriek� lielo dziesmu grāmatu, to grāmatu, kas tikai bij viņai vienai, ar skaistu, garenu bildīti katras dziesmas sākumā, ar lo�u līkumiem un viju viju�miem izpu�ķotu pirmo dziesmas burtu un arī ar citiem burtiem, tik lie�liem, ka varēja aptaustīt rokām, atlika grāmatu plauktā un tad tik teica:

���� Karlīne ar Ingu taisās iet pie mācītāja.

Kāpēc Karlīnei bij jāiet taisni ar Ingu pie mācītāja, meitene nesaprata, bet, ka bij tādā gadījumā jāraud, par to viņa vairs nebrīnījās, jo visi, kas teicās iet pie mācītāja, mēdza raudāt.

Tomēr Annelei bij nez kāpēc Karlīnes �ēl. Zēl tā laika, kad viņa bij smējīga un skaļa, kaut arī bie�i ķircināja Anneli.

Daudz kā bij �ēl. Daudz kas sāpēja.

Tas nu bij tas melnais laiks, kas bie�i spiedās starp ro�aino balto.

���� Ko tā meitene tāda? � daudzreiz jautāja lielie.

���� Vai tev kas sāp? � jautāja māte.

Ko nu Annele varēja teikt, kas sāp.

���� Tu audz. Tad jau sāp �ur un tur. Vienā loceklī, otrā. Tas viss no aug�anas.

Avotos vairs tā nebij kā agrāk. Kaut kas taisījās pārgrozīties. Un Annele tum�i no jauda, ka tas stāv sakarā ar viņiem visiem un arī ar tēvoci Ansi.

Tēvocis Ansis bij Avotu saimnieks un vecmāmiņas jaunākais dēls. Katrs vecākais, kad bij pārlaists lo�u laiks*, bij izgājis no mājām par labu jaunākajam, jo, kas saimnieks, tam nevajadzēja tos laikos iet krievos*. Un, lai glābtu no krievos noņem�anas, katrs darīja priek� savējiem, ko spēja, jā, daudz vairāk, nekā kad tie būtu jāglābj no slimības vai pat nāves. Tā Avotos, mainoties vienam pēc otra vec�māmiņas dēliem, beidzot bij palicis par saimnieku pats jaunākais.

Annelei attiecības ar tēvoci Ansi jau kop� pa�a pirmā laika ne�bij visai draudzīgas. Pie pirmās sastap�anās, kad viņa bij atbraukusi no Kaltiņiem, tēvocis, to ieraudzīdams, bij izplētis rokas, it kā pār�steigts iesaukdamies: �A, tur jau patlaban ir atbraukusi tā mana mazā brūtīte! Na, nāc �u, nāc �u!� � un bij mēģinājis meiteni saturēt un nomutēt, bet Annele bij kliegusi, skrāpējusi, situsi un pasprukusi laimīga vaļā, nekur citur patvēra nezinādama, zem gultas glābusies. Nogaidījusi, kamēr viss klusu, tā beidzot bij līdu�i dro�i laukā, bet te no kādas paslēptuves tai bij atkal uzbrucis tēvocis, pacēlis to sa�vās lielajās, stiprajās rokās un nobu�ojis, neskatoties ne uz kādu meitenes klieg�anu vai preto�anos. Par to viņa, vaļā palaista, bij raudājusi un dīkusi vai veselu stundu, kamēr māte, nezinādama �ā�das dīk�anas iemeslu, bet domādama tikai iespītē�anos, to bij ierai�dījusi vēl dziļāk kakta klusumā uz ilgāku pārdomu. No tās reizes Annele vairījās tēvo�a, cik vien varēja, lai gan novērot, ko tas da- darīja, ko runāja, tai patikās visai daudz.

Tēvocis bij bie�i ārpus mājas. Un, kad mājā, tad reti dzīvoja viens, bet tad sabrauca pie tā viesi. Daudzreiz viņ� arī tādus pārveda sev līdz. Teica: esot studenti. Visi bij jauni un līksmi. Dzīvoja da�reiz die�nām. Dzēra un dziedāja. Sve�as dziesmas vācu mēlē, retumis latviski. Pa�i arī visādās mēlēs sarunājās. Vecmāmiņa tad vārīja tēju tru�muli pēc trumuļa un cepa gaļu. Bet varēja nojaust, ka tie ciemiņi viņai nepatika, daudzreiz dzirdēja no viņas tādu vārdu kā �bulduri�.

Vairāk viņa nesacīja, bet tas pats viens vārds labs nebij. Viesu zirgus viņa lika nojūgt un pabarot. Ja to nedarīja, viņi zviedza un ka�āja zemi, nevarēdami sagaidīt savus braucējus. Bet daudzreiz braucēji aizskrēja kā lielā steigā. Tad vajadzēja uz karstām pēdām sajūgt � un viņi aizlaidās kā vēji, tēvocis līdz.

Da�da�ādus jaunus rīkus un traukus pārveda tēvocis, ko lietot saimniecībā. Vecmāmiņa viņus ieslēdza skapī un nekad neaizskāra. Viņai nevajadzēja nekādu �bund�u�.

Bie�i, kad runāja par tēvoci Ansi, vecmāmiņa mēdza teikt: �Jauni laiki, jauna pasaule, es vairs to nesaprotu, bet lai jau dara, kā grib.�

An�a iemīļoto izbraucamo zirgu vairāk glāstīja un baroja nekā ci�tus, dudinādama: �Noskrien, noskrien to nabaga zirdziņu.�

Tēvocis arvien bij steigā, visur ieradās pa�ā pēdējā brīdī, kad citi bij nogaidīju�ies un uztrauku�ies līdz nabadzībai viņa dēļ. Arvien tas bij pilns jaunu plānu un nodomu. Mājas dienvidpusē tēvocis sāka rīkot lielu dārzu un gribēja to papla�ināt ik ar gadu.

Citi brāļi raustīja plecus: �Vai tas bez naudas izdo�anas? Un ko tāds dārzs? . . . Vai tas tev dos maizi?�

�Tagad vēl, protams, ne. Bet reiz tas man var ienest lielu naudu,� tēvocis atteica un stādīja tālāk.

Ne tikvien savu, bet arī citu saimnieku labību tas uzpirka un veda uz sudmalām, sabīdelēja miltos un �ķūtēja* uz pilsētu. Par to viņu citi saimnieki sauca par kup�i*.

Bet, lai arī kup�is, tēvocim tas nekas.

Viņ� pavadīja lielāko laiku pa pilsētām, pa krogiem un arī pa tie�sām, jo prāvnieks tas bij liels. Iepērkot par dzimtu savas mājas, tas bij sanācis strīdū ar pa�u grāfu kādas tam �ai gadījumā nodarītas pārestības dēļ, un viņ� nebūt no prāvas ar to neizvairījās un tik smējās vien, kad citi sacīja, ka �ajā prāvā lauzī�ot kaklu.

Tēvoci bie�i aicināja godos, sevi�ķi bērēs kā izvadītāju, un sla�vēja, ka neviens mācītājs tik jauki neprotot runāt kā Avots. Svētdie�nās, kad, pātaros sprediķi lasot, iegūlas istabā tāda miegainība, tēvo�cis pacēla acis no grāmatas un sāka runāt pats saviem vārdiem no galvas. Tad uzreiz bij visas sejas viņam pievērstas, visas acis platas. Klausījās kā bez elpas, asarām birstot. Viegli kā straume viņam plūda vārdi, un visiem tie bij saprotami, tuvi, daudz tuvāki nekā mācītāja vārdi, jo viņ� zināja, kas katram sāp un kas katram dara prieku.

Bet, kad Annele redzēja da�reiz pret vakaru stāvam vecmāmiņu sētsvidū un ilgi pētījam tālumu, kurā saredzams lielais ceļ�, vai nakti klusi uzceļamies un kā ēnu nostājamies pie loga, tad viņa zināja, ka tā gaida tēvoci Ansi un ka neviens viņas bērns nedara tai tik daudz rūpju kā �is lielais platplecu puisis.

Reiz pret pavasari tēvocis piesauca Anneli klāt:

� Nāc �u, meitēn! Zini, kas nu būs? Nu, atmini, atmini! Nevari?

Tad es tev pateik�u. Pa lieldienām pārbrauks māsa. Nu! Tagad ta�u tu man vari teikt paldies!

Annele sasita rokas. Pietvīka no liela prieka un laimes, bet pal- diesu palika parādā. Tēvocis arī laikam tā negaidīja.

Pūpolu svētdiena atnāca silta, silta. Kalpu klēts galā saulītē uz �aura koka soliņa sēdēja tēvs, māte un vecmāmiņa. Viņi bij dziļās runās un izskatījās noskumu�i. Ko lielie tur runā? � ba�īgi skatījās Annele. Māte tai klusi pamāja un, kad tā jautājo�i pienāca, ieņēma to klēpī, cie�i sev pieglauzdama. Meitene bij mēma no laimīga pārstei�guma. Kur tāda reize bij gadījusies! Viņa drīkstēja būt klāt un klausī�ties!

���� Vai tad it nekādas izredzes nav vairāk? Vai tas pēdējais lē�mums? � vecmāmiņa jautāja, kā nespēdama kaut ko neticamu ap�tvert.

���� Mans pēdējais lēmums gan, māt. �orīt mēs ar Laukmali galīgi nolīgām. Pa Jurģiem jāiet, � tā tēvs.

���� Laukmalim gan būs labi! Es jau viņam tevi novēlu, jo tas tā�pat mans bērns kā citi, bet kas būs ar Avotiem, ja tavas acis vairs ne�lūkos, kas te notiek?

���� Kā nu jūs runājat, māt, � kas būs ar Avotiem? Kas tad te par bēdu? Te tak paliek par saimnieku ne kropls, bet vesels cilvēks. Un pie tam gudrs cilvēks.

���� Tas nav bijis un arī nekad nebūs arkla gājējs. To jau tu zini.

���� Kad būs jāiet, ies.

���� Nē, nē, dēls! Ansis par daudz viegli audzis. Kamēr tu �e biji, tos gadus viss gāja uz aug�u, prieks bij redzēt. To lau�anu, to strādā��anu � to neviens sve�s nevar izvest. Bet tā ir jāstrādā, ja grib Avo�tos dzīvot un maizi ēst. Mazam spēkam tie kalni nekā neizdod.

���� Nu labi, labi, māt. Bet, tā kā es �e strādāju, tā var tik strādāt tad, kad neviens starpā nemaisās. Ansis to nedarīja. Bet rudeni tas taisās precēties. Kā tad būs, kad nāks sve�s starpā, kas to lai zina? Bet par rūgtumu un nepatik�anu es negribu nevienam būt, sev ne un arī citiem ne.

���� Lai nu, lai tas sve�ais kur tas sve�ais, bet tās ir tavas tēva mājas!

���� No kurām es esu izgājis ar baltu spieķi rokā.

���� Tiesa, bērns, tiesa, � vecmāmiņa nopūtās. � Kad tas būtu gājis pēc manas gribas, tā nebūtu noticis, bet es nekā nevarēju darīt. Vai tu domā, ka tas mazumu manu sirdi grau�?

���� Un tie, kas varēja, kam vajadzēja ko darīt, � tie nekā neda�rīja. Brāļi bij devu�i man mutes solījumu tikt pie mājām, pie iedzīves, jo viņi katrs bij ņēmu�i no tēva ligzdas savu pilno daļu, tikai es ne. Man nedeva mantu, bet deva solījumus: kad vajadzēs, dabūsi. Un, kad nu vajadzēja, kad gadījās pirmā vieta, kuru varēja paņemt, kas bij pirmie atrunātāji? Tikai brāļi. Tur nebij labi, un nāko�reiz atkal nebij labi, un pēc nāko�ās � tāpat. Tad es noskārtu, ka viņi mani atrunās no katras vietas aiz bailēm, ka nav man jāsniedz palīdzīga roka, pēc taisnības jādara tas, kas viņiem dieva priek�ā pienāktos da�rīt. Tad es apslāpēju ilgo�anos pēc sava zemes stūrī�a un liku prātu ar mieru. Ja viņi man arī būtu gribēju�i palīdzēt, nekad �ai ziņā vien�prātības starp viņiem nebūtu bijis. Un sevis dēļ sacelt naidu brāļu starpā � to es negribēju.

���� Tik jau tev ir tās bagātības kā tas taisnais prāts.

���� Jā, netaisnība man ir rūgta un nebrīvība tāpat. Zem cita strā�dāt man būtu pārāk grūti. Tāpēc es nodomāju: ie�u labāk pie Lauk- maļa viņa jaunceļamās mājās. Darbs būs grūts. Nāksies plēsumu plēst*, jo tur jau tikai kaila atmata*, bet vai es tads pirmais vai bū�u pēdējais? Vismaz man tur būs darba vaļa darīt, kā es par labu atrodu � un nevis kad man kāds nāks ar neprātīgu pavēli, kuru da��reiz pa�am kauns izpildīt. Jā, kā tur būs, es vēl nezinu. Pie Lauk- maļa neesu vēl dzīvojis. Viņ� ir taisnīgs. Varbūt būs tas labākais brālis. Un vēl viena lieta: tur turēsim vairāk lopu, pārdos vienu otru mārciņu sviesta, lai iznāk tam zēnam tās augstās skolas. Jā, nu ko tur vispār vēl vairāk runāt! Tā ir nolemts, un tam tā jābūt.

���� Un varbūt tā arī ir labāk. Lai tad notiek dieva prāts!

Vecmāmiņa cēlās un nevarēja piecelties.

����� Smagas kājas, � viņa smaidīja, � sēdot pavisam notirpu�as. Tas ir tas pavasaris, kas ko� kaulā.

Tēvs palīdzēja viņai un pavadīja to kalnā.

Māte nebij visu laiku sacījusi neviena vārda, tikai �ad tad acis noslaucījusi. Viņa arī tagad klusēja.

Tādu runu kā starp tēvu un vecmāmiņu Annele vēl nebij nekad dzirdējusi. Neziņā viņa skatījās no viena uz otru. Ko tas nozīmēja? Kas bij noticis? Kas vēl notiks?

����� Vai tēvs ies projām no Avotiem? � viņa jautāja ar izbailēm, kad tās ar māti bij paliku�as vienas.

���� Ne tēvs vien, mēs visi iesim.

���� No Avotiem?

���� Jā.

����� No Avotiem prom? Pavisam prom? � meitene neticēja savām ausīm.

���� Jā, bērns, jā. Tagad pat, pa Jurģiem.

����� Nē, nē! � Annele purināja galvu. � Nu tu gan stāsti jokus! Tu gribi mani mānīt, es zinu.

���� Tu tak dzirdēji, ko runāja tēvs? Vai tie bij joki?

���� Bet kā tad mēs varam aiziet no Avotiem?

�������� Vai tu domāji, ka mēs �e varēsim mū�u dzīvot? Tās jau nav mūsu mājas. Mums nekur nav māju. Tu vari to dzirdēt. Esi jau diez�gan liela. Pa Jurģiem mēs iesim prom.

Jā, tā tas bij. Viss tiesa. Tēvs nekad nedzina jokus, un māte nebij mānījusi bērnu. Annele dzirdēja to visu kā kaut ko tālu, tālu, bet saprast neko nesaprata. Nekad, nekad, nekad viņa nebūtu varējusi iedomāties, ka kādreiz būs jāiet prom no Avotiem.

Tēvs bij atkal pienācis un nosēdies uz sola.

���� Nu tev arī sāksies grūtākas gaitas, � viņ� teica Annelei.

���� Katru dienu ganos.

���� Kas tas nu par lielo ganu, � māte �ēloja, glāstīdama meiteni,

���� tikko astoņi gadi! Un tad vēl tas lielais aitu bars, ko Laukmaļi dzīrās atdzīt ganīt pa vasaru. Kā to apskraidīs tik mazas kājas?

���� Nav tik traki. Nevajag baidīt ar darbu, kas nav vēl pierādī�jis ne savu grūtumu, ne vieglumu. Ganība liela, verstēm pla�a, lauku un tīrumu, kas būtu sargājami, vēl pagaidām nav. Un mūsu bērns nav izlutināts. Pa mazumam jau pieradis pie darba. Nu, kā tu domā, meitēn? Vai varētu izkalpot par lielo ganu? � tēvs smaidīdams, bet it kā aiz smaidiem skumdams, paskatījās uz Anneli.

Meitene nesamanīja, ko atbildēt. Viss dzirdētais viņu samulsi�nāja, satricināja. Ka viss bij nācis tik negaidot, kā jau sen nolemts un norunāts, ka nekā Annele vairs nevarēja grozīt, nekur izbēgt no tā, kas nāk, un ka viņai pa�ai ļāva ieskatīties �ais nāko�os noti�kumos un viņa redzēja nāko�o darbu nevis kā rotaļu, bet kā grūtu pienākumu, to visu viņa piedzīvoja pirmoreiz. Un viņai tas drīzāk izlikās kā sapnis nekā patiesība.

���� Jā, ko tur var darīt? Vai es ar vieglu sirdi eju prom no tiem pa�iem Avotiem? Te stāvēja �ūplis, te pagāja bērnība. Un tā pa�a mīļuma dēļ esu tos gadus �e plēsies. Un vai ir patīkami pa katriem Jurģiem noārdīt savu ligzdu? Bet tāda nu ir tā dzīve!

�Dzīve? Dzīve? Kas tā tāda ir, tā dzīve?� Annele kā izbijusies pacēla galvu. Bet tēvs un māte it kā nesaprata viņas jautājo�o acu, bet turpināja savu sarunu.

���� Redz nu, � teica māte, � varbūt, ja tu būtu paklausījis toreiz brāļiem, tev vairs nevajadzētu staigāt no vietas uz vietu, bet tev jau būtu pa�am sava māja un iedzīve. Vai brāļi, kamēr biji neprecējies, tevi mazumu veda no vienas mājas uz otru, kur bij meitas � manti�nieces, lai tu izmeklētos, kur iet iegātņos? Bet tu negribēji. Paņēmi nabaga meiteni, tāpēc tas nu tā ir.

���� Brāļi gribēja, lai es dzīvoju, kā viņi to vēlas, nevis kā es pats gribu. Un es gribēju labāk ar tevi nabadzībā nekā ar nemīlamu sievu lielā mantā. Tu biji krietna, skaista, tikusi darbos � ko man vēl vai�rāk vajadzēja!

���� Bet man toreiz nemaz tāds prāts uz tevi vēl nebij, � teica māte ar tādu tālu, klusu smaidu.

���� Vai tas tam bērnam jādzird? � tēvs ba�īgi paliecās pret An�neli, it kā gribētu to prom raidīt.

���� Vai tas kas ļauns? � māte atjautāja pretī, pie tam pavilkdama bērnu vēl cie�āk sev klāt. � Es domāju, ko mēs runājam, var arī bērns dzirdēt. Jā, mans prāts stāvēja toreiz uz citu puisi un es gaidīt gaidīju, lai tu novērstos no manis un ietu kaut kur iegātņos. Tādēļ es arvien vilcinājos un vilcinājos tev dot atbildi. Upesmui�ā, kur jau mēs visi toreiz kalpojām, bij kāds puisis, varbūt tu atceries .. .

���� Jirģēns? � tēvs izbrīnēts iesaucās.

���� Tas pats Jirģēns. Viņ� bij par tevi gai�āks no vaiga un uz visā�diem niķiem.

���� Zinu, zinu. Viegls!

���� Vai jauns to vēro! Man viņ� patika. Bet vecāki brīdināt brīdi�nāja. Ko nu Jirģēns, pasaules gājējs! Neviens ne zināt nezinot, kādu tas ļau�u. �odien te, rītu tur. Bet Avotu dēls � tas esot visu mutē kā krietns cilvēks, pie tāda vīra es bū�ot arvien maizi paēdusi. Un tā � vai nu vecāku padoms, tava nesatricināmā uzticība, Jirģēna vējai- nība, vai arī viss kopā � nezinu, kas tur īsti bij vainīgs, ka mans prāts sāka grozīties, bij jau grozījies, iekām es pati to nojaudu. Un tā kādā pavasara dienā, vēlāku vēl kā tagad, kad jau ievas ziedēja, esu kādu svētdienu pie vecākiem Me�sargos un dzirdu lejās, kā skan me�s, dzirdu, kas tur nāk dziedādams. Tik jauki, jauki skanēja tava balss! Un tad man uzreiz nokrita kā zvīņas no acīm: cik krietns un labs bij tas cilvēks, kas tur tā dzied! Un ka nav vis nekur labāka. Un tajā pa�ā reizē es noņēmos: ie�u pie tevis.

Annele sāka �ņukstēt. Visi �ie nedzirdētie vārdi viņai bij kā pār- smaga nasta, kuru kaut kā gribējās atvieglot.

Māte apklusa it kā nobijusies: varbūt tomēr nebij labi visu to ru�nāt bērna klātbūtnē. Tēvs ieņēma meiteni klēpī.

���� Ko tu raudi, bērns? Mēs visi vēl esam kopā. Dzīvi. Veseli. Dzīve mums priek�ā. Gan dievs palīdzēs, gan viss būs labi! � Un lie�lām, starojo�ām acīm noskūpstīja bērnu. Pēc tam arī māte noskūp�stīja, apņēmusi mīļi viņas galvu.

Tie bij kā kādi nepiedzīvoti un nedzirdēti brīnumi.

No mājas durvīm vecmāmiņa ūjināja tēvu. Teciņiem viņ� uz�skrēja kalnā � paklausīgs kā bērns. Bet māte vēl necēlās no sola. Viņa likās kaut kur tālu būt ar savām domām.

���� Ko jūs abi darījāt tai Upesmui�ā? � jautāja meitene.

���� Ak tai Upesmui�ā? Tēvs tur bij par priek�saimnieku, bet es pie istabām. Man, tāpat kā viņam, pavisam jaunai bij jāiet no mājas, jo vecākiem bij tik kā tā mazā me�sargu vieta un mēs � daudz bērnu. Kalpo�ana Upesmui�ā bij mana pirmā un pēdējā. Kungi bij pēc cilvē�kiem, ne tā kā citi vācie�i, un man neviens darbs nebij par grūtu. Tad arī nebij ko sūdzēties. Abus mūs nebūtu gribēju�i laist projām, lai gan mūsu precībai bij labvēlīgi. Bet tēvs domāja, ka Aizpriedēs man būs vieglāka dzīve, nekā paliekot mui�ā. Nebij jau slikti arī Aizprie�dēs. Kamēr jauns, visur var iztikt. Bet tā klīst no vienas vietas uz otru, tikko iedzīvojies un apradis, � tas ir grūti. Grūti bij �ķirties no Aizpriedēm, kur nodzīvots pirmais laulības laiks, dzimu�i bērni, vēl grūtāk būs aiziet no �ejienes.

���� Un kādēļ tēvs aizgāja no Aizpriedēm?

���� Redzi, tas ir tā. Turēt uz kādu cilvēku greizu prātu � to tēvs nevar. Ar Aizpriedi kā ar māsasvīru viņi sadzīvoja labi. Pie algas tēvam bij pielīgts tīruma gabals, kuru tas pats apkopa un iestrādāja. Un kad? Pa novakariem, pa dienvidiem, miega negulēdams. Sai tēva tīrumā labība arvien padevās varena. Nu, un tad to iekāroja cits. Atnāca uz Aizpriedēm pa�a saimnieka brālis. Tas domāja, ka tēvs būtu dabūjis to labāko gabalu zemes un ka tas gabals pienāktos viņam kā tuvākam radam. Gulēja ar to Aizpriedim ausīs tik ilgi, kamēr to piedabūja. Bet tēvs nevarēja paciest pārestību, ka viņa sviedriem iekopto zemi nepelnītā kārtā iedalīja citam. Tā viņ� aizgāja.

Un ar Kameni iznāca gandrīz tāpat. Te viņam bij līgumā dabūt iesēt pūru kvie�u labākā zemē, bet Kamenis to pievīla un kvie�u sē�anai iedalīja no savas vissliktākās zemes, tā ka to vasaru tikai lā�auzas vien nopļāvām. Sito sava brāļa viltību tēvs nekad nevarē�ja aizmirst un uz otru gadu vairs nepalika, lai gan Kamenis, redzē�dams, kas tēvs par varenu strādnieku, runāja tam apkārt no rīta līdz vakaram, lai jel tak paliekot, un nez ko tam sasolīja. Bet tēvs viņam vairs neticēja.

Redzēdama tēvu nākam no kalna, māte apklusa. Ar to izbeidzās �īs dienas runā�ana.

Annele aizgāja lēnos soļos, nesdama savu domu nastu. Viņai likās, ka �ai vienā stundā tā būtu izlaidusi un apjaudusi visu �o savu pieaugumu, kas bij nemanot nācis pa �iem �etriem gadiem, nodzī�votiem Avotos. Vecāku sarunu viņa uztvēra ne tikvien kā kāda noti�ku�ā vai notieko�ā atstāstījumu, bet arī kā �ī notieko�ā sakarību ar sevi, ar savu apkārtni. Un sevi tā juta sakarīgu ar kaut ko nezi�nāmi dziļu. Lai arī sāpēja, ka jāaiziet no Avotiem, lai arī bij rūg�tas vecāku dzīves gaitas, tēvam nodarītās pārestības un cie�anas, kaut kas tomēr bij, kas lika uzelpot kā kam pla�am un tālam pretī, kaut kur bij kāds nezināms spēks, kas solīja palīdzēt tikt visam pāri, lai nāktu kas nākdams.

Gandrīz visi līdz�inējie mājnieki taisījās no�ķirties katrs uz savu pusi. Tēvocis negribēja vairs turēt neviena precēta kalpa un bij salī�dzis tikai pui�us un meitas. Karlīne ar Ingu bij salīgu�i kopā uz kādām pārnovada mājām. Vecajai Aņui mui�ā vairs darba nedeva, un tā aiz�gāja dzīvot pie savas meitas. Zangus ar savējiem bij aizgāju�i jau pērn. Tēvocis Ansis turēja vārdu. Lieldienu nedēļā viņ� pārveda Līziņu sev līdz no Jelgavas. Līdz pa�iem Jurģiem viņa varēja palikt un gribēja savējiem palīdzēt aizvākties uz jaunajām mājām.

Līziņa bij pastiepusies garāka, un Annelei likās, ka tā kļuvusi daudz, daudz skaistāka, bet arī kā sve�āka. Karlīne viņā ilgi skatī�jās � pati tāda skumja.

���� Bet bāla, bāla palikusi mūsu ērk�ķrozīte tai pilsētā, � viņa teica.

���� Pagaid', pēc nedēļas bū�u tikpat sārta kā senāk. Nu sāksies atkal skrie�ana pa laukiem un me�iem. Iek�ā jau nesēdē�u nevienas liekas stundas.

Daudz vēl izskrējās abas ar Anneli pa me�u un lī�iem. Bet valo�das vairs nebij senās. Bie�i Līziņa, skatīdamās tālumā, bij sevī nogri�musi. Kā pati ar savām domām kaut kur kavēdamās, un mazā mei�tene baidījās viņu traucēt. Arī viņai bij pa�ai savas valodas ar kal�niem, ar kokiem.

���� Annele, Annele, tu gribot iet no mums projām?! � ikviens no tiem jautāja it kā brīnīdamies un pārmezdams.

���� Nē, nē, nē! � Annele iekliedzās.

���� Aiziesi un aizmirsīsi.

���� Kad arī aizie�u, nekad neaizmirsī�u, nekad, nekad, neviena mīļa koka, neviena kalna.

Lieldienas atnāca. Kalnā starp diviem vareniem bērziem bij uz�kārtas �ūpoles. Tās bij palīdzēju�as uzkārt Ingus stiprās rokas. Lai vēl pieminot viņu Avotos. Sanāca kaimiņu bērni un jaunekļi �ūpoties. Visi slavēja vieglo un augsto �ūpoļu sviedienu. Otros svētkos pat mui�u ļaudis atnāca. Viens slaids, smuks puisis spo�os stulmju zā�bakos, sarkanā cepurē kā pie Līziņas piegāja, tā kā dadzis pielipa.

Annele skatījās uz viņu, cik tik sevī niknuma jauda, bet viņ� kā nepratījās, tā nepratījās iet tālāk un, kad arī aizkustējās uz brītiņu, tomēr drīz bij atkal klāt. Bet Annele tāpat ticīgi turējās Līziņai tuvu. Kad smukais puisis to pamanīja, viņ� laipni, bildino�i paskatījās meitenes acīs:

���� Nu, meitēn, būsim draugi!

Bet atbildi Anneles acīs viņ� varēja gai�i lasīt �ādu: �Nebūsim vis draugi, ej projām!�

Bet Līziņa paskatījās uz abiem, iesmējās un papurināja galvu. Tad aizskrēja un ielēca �ūpolēs. Tūlīt divi nāko�ās vasaras ganu zēni pievilka virvi:

���� Cik augstu var laist?

���� Cik tik jums spēka!

To nu viņi gribēja pierādīt. �ūpoles laidās kā atspoles, ar katru sviedienu augstāk un augstāk. Netāli no �ķērskoka, tad līdzās, tad pāri tam zibēja zeltotā Līziņas galva ar kuplajām matu pīnēm.

���� Ai, cik tālu es redzu! Zilus kalnus, zilus me�us, sarkanas mājas! Tik tālu jūs neviens nevarat redzēt, � viņa gavilēja. Bet uz smuko mui�as puisi vairs ne ar vienu aci neskatījās.

Vēl pēc lieldienām nāca divi svarīgi notikumi.

Svētku nedēļā Ingus ar Karlīni atkal brauca pie mācītāja � un �oreiz tiem līdzi arī tēvs un tēvocis Ansis.

Bet mājās vecmāmiņa vārīja �tārpiņu� zupu un cepa gaļu Ingus un Karlīnes mielastam. Pārbrauku�os aicināja visus līdzās pie galda.

Bet tūlīt nesēdās vis. Svinīgi tēvocis Ansis salika rokas un runāja tikpat svinīgi un it kā nokaunēju�ies stāvo�iem Ingum un Karlīnei par jaunu dzīvi, par priekiem un bēdām, par saticību un mīlestību. Karlīne visu laiku �ņukstēja piedurknē. Pēc runas visi balsī no�skaitīja tēvreizi. Annele nu nojauda, ka Ingus un Karlīne ir tagad vīrs un sieva. Labi jau tas laikam bij, bet tā vairs nemaz nebij tā Karlīne.

Lieldienas atsvētē iesvētīja brāli. Kad redzēja to lielu un staltu jaunajās pusvadmalas drānās ar balto kaklautu, Annele tīri nobijās un bijīgi atkāpās atpakaļ. Vai nu brālis bij kā liels cilvēks cieņā un godā turams? Vai nu pavisam vairs nevarēja atļauties pret viņu būt nerātnai vai nepaklausīgai � tas vēl bij labi jāpārdomā. Visu pēcpus�dienu pēc baznīcas viņi abi ar māsu vien gāja, ar māsu vien runāja par to, kas nu nāks, ko darīs, Annelei tur tuvumā nebij ko klausī�ties.

Pēdējās dienas krita kā uz galvu bezdibenā* � tik ātras, ātras. Vēl varēja saskaitīt piecas līdz Jurģiem, tad tikai trīs, un tad pienāca pēdējais vakars Avotos.

Visi bij klusi. Vakariņas aiznesa neaiztiktas.

Ausa Jurģu rīts, tik daudz iztēlotais, izdomātais, bet sirdij arvien vēl neticams, arvien vēl nepieņemams.

�Aizskrie�u vēl līdz me�malei, līdz lielajam bērzam, līdz avoti�ņam,� domāja Annele.

���� Nenoklīsti, meitēn, mēs tūlīt dosimies ceļā, tev jāpalīdz dzīt lopi, � māte cie�i noteica, tā atraisīdama meitenei domas no visa tā, kas bij, un piesaistīdama tās jaunam pienākumam.

Sais Jurģos Anneli neviens uz vezuma vairs necēla. Viņai bij jā�skraida gar ceļmalu savā pusē un rūpīgi jāuzmana, lai lopi neiekrīt jaunajos dīgsto�os tīrumos.

Cikreiz .pameta acis atpakaļ � Avoti atgāja tālāk. Tālāk ar sve�ķaini smar�ojo�o kalnaino silu, ar avotainajām lejām, ar plauksto��ajiem ābeļu dārziem.

Debesis bij atkal jaunas un zeme jauna. Gaisus tricinādami un savus treļļus neapniku�i uz zemi bērdami, cīruļi viens aiz otra iznira no bezgalīgās zilgmes kā knapi jau�amas drebo�as punktiņas, bet, tikko ieraudzīti, jau arī nogrima debesu ezerā, aizsviezdami dziesmas kā nepārtrauktas kreļļu virknes gar abām ceļa malām. Puķes, tās pa�as mīļās un tomēr arvien jaunās, paskatījās no grāvmalēm un pļa�vām un palika aiz muguras, lai dotu vietu atkal un atkal citām. Saule un vēji rotājās ap sve�u māju sienām un plūkāja caurus jumtus, kas savā nabadzībā tomēr aprīļa saulē izskatījās tik mīļi un tādi nomaz�gāti skaidri.

Annele nu gāja pa to ceļu, kas bij saredzams no Avotu kalna. Tas veda pasaulē. Bet, kad gājēji bij nonāku�i pie krustcelēm, man�tas vezumi, kuru pirmo vadīja tēvs, nogriezās negaidītā virzienā, prom no tā gai�ā ceļa, kuram pretī tiecās meitenes prāti un kas kaut kur tālumā likās kalnā augam.

Lopi aizskrēja vezumiem priek�ā. Pie pirmā tiltiņa, kas savienoja kādu lauku ceļu un lielceļu, māte apstājās un sauca vējā:

���� Vai �e jānogrie�as?

���� Tālāk, tālāk! � atsaucās tēvs.

Nu viņi gāja vēl labu gabalu. Tikai pie tre�ā tilta tēvs rādīja un māja nogriezties pa labi.

Vezumi iegrima dubļainā lauku ceļā un tikai lēnām virzījās uz priek�u. Dzinējiem bij jāpiegrie� visa uzmanība lopu pudurītim, lai tas sve�ajiem tīrumiem nenodarītu ne mazākā ļaunuma. Bet Annele, lai gan vienmēr atgādināta turēt acīs pienākumu, tomēr paguva ievē�rot visu, kas vien bij redzams �ai Jurģu ceļojumā.

Mājas gar ceļmalām bij skaistas un staltas. Tur nu bij tās ar sar�kaniem un spo�ajiem jumtiem, kas no Avotu kalna rādījās pie ap- vārk�ņa. Ēkas kā kannas, �ogi veseli, dārzi lieli. Labi būtu apmes-

ties un dzīvot arī te, ja jau nu vairs nevarēja palikt Avotos. Se bij durvis un vārti, kas it kā aicināt aicināja; dārzos jauki, noslēpumaini stūrī�i, kuros varēja ieiet kā me�ā. Un, kad pienāca pavisam tuvu tādām mājām, sudrabots strautiņ� piepe�i izskrēja no alk�ņu pudura un burbuļoja patiltē.

Vienas, kā otras no tām varētu būt jaunās mājas, kurās būtu patī�kami ierīkoties, bet gājēji visām tām aizsteidzās garām. Annele arī nevienam nevaicāja, vai vēl tālu līdz galam, kad pienāks, tad jau redzēs pati, bet līdz tam varēja pa ceļa malām izmeklēties arvien tās skaistākās vietas, kur acīm un domām uzmesties un pasērst kā put�niem gāju ceļā uz sve�u kuģu mastiem.

Bij jau labi pret vakaru, kad aiz muguras palika visas mājas un notrūka arī ceļ� kā pārrauta stīga. Priek�ā izpletās pla�s klajums, ne pļava, ne lauks, ne nora, ar zilu me�a strīpu norobe�ots. Rūsgana, vārga zālīte tikko līda laukā no zemes.

���� Varat laist lopiem klīst brīvi. Te jau nav vairs ko sargāt, � teica tēvs.

Māte apstājās, salika rokas un klusi grozīja galvu.

���� Ak tad te nu ir tā atmata? � Vairāk neteica nekā.

Vezumi brauca taisni tur iek�ā. Brauca gāzelēdamies pa ciņiem

un pāri muklājiem, kur vietu vietām bij saredzamas riteņu pēdas. Te laikam taisījās jauns ceļ�.

Bet kurp viņi brauca?

Pa�ā atmatas vidū un pa�ā viņas zemākā vietā kāda ēciņa ar baltu salmu jumtu spīdēja pievakara saulē. Uz to ēciņu brauca vezumi. * � Kas tā tur par būdu? � Annele jautāja.

���� Tās jau ir tās Jaunās mājas.

Annele palika kā uz mutes sista. Divas pretējas jūtas viņai uzreiz saspriedās kaklā. Smiekli uzlēca pirmie par to jocīgo namiņu, kas tik nevarīgi stāvēja pla�ajā atmatā kā raganas namiņ� uz vistas kājas pasakā un saucās Jaunās mājas, bet smieklus tūliņ no�ņaudza kāds dzēlīgs rūgtums: jā, te nu tas bij, ko sirds negribēja pieņemt; te nu tas bij un neizbēgams. Un kaut kas smags, nemīlams un vēl pavisam neizprotams likās kā draudo�s mākonis guļam ap jauno vietu.

Tai brīdī no me�a iz�āvās liels, mutuļojo�s dūmu stabs un laidās kā putns pa melnu stigu, vilkdams aiz sevis garu rindu tādu dīvainu namiņu.

���� Re, atkal būdiņas! Un skrej! � meitene izsaucās lielā pārstei�gumā. Un tūliņ nosarka, redzēdama citus par �iem vārdiem gardi iesmejaTiies.

���� Neesi nu tik muļķe, � pamācīja lielie, � tas, kas tur skrien, ir dzelzceļa vilciens: priek�ā lokomotīve, un, ko tu turi par būdiņām, ir vagoni. Vagonos sē� ļaudis kā istabā un brauc tālus ceļus.

Annele iepleta acis. Dzelzceļa vilciens, lokomotīve, vagoni! Tas te bij tomēr kaut kas, par ko Avotos nekā nezināja.

Jo nāca tuvāk, jo jaunā mītne likās augam. Kāpa ārā no zemās vietas.

���� Bet kādēļ viņa tik zemā vietā? � jautāja meitene.

���� Lai būtu tuvāk ūdenim, muļķīte, � atkal to pamācīja.

Aiz salmu apjumtās mājiņas atradās vēl kādas ēkas sākumi. Tie bij laidari, kas auga brūnām mālu sienām. Pie vienas bij pagaidām uzceltas diezgan prāvas, apjumtas aizgaldas, kurās ievietot lopus.

Pāra desmit soļu nostāk viļņoja plats ūdens. Lai gan smagums kā�jās bij liels, Annele steidzās to izpētīt.

Tik liels ūdens! Vai tas tik nebij ezers? Ezeru viņa vēl nebij redzē�jusi. Tas būtu kaut kas jauns. Ūdens vieta visapkārt bij ciņaina kā bruģis. Ciņi �ļakstēja un grima zem kājām. No katra ciņa izspurdza cekulots putns, �āvās meitenei pāri, �āvās atpakaļ, metās cilpām ap galvu un pieri, matus skardams un �ēli, uztraukti kliegdams: ķīvīt, ķīvīt, ķīvīt! Prom, prom, prom!

Kā citcitai ziņu dodamas, gan gaisā �audīdamās, gan pa ciņiem tekādamas un nemitīgi kliegdamas, ķīvītes sacēla kājās visu ūdens- malu. Kur vien meitene lika kāju, ap viņu �virkstēja kā odu bars. Putniem bij bail par saviem perēkļiem, kas �e starp ciņiem bij milzīgā vairumā. Par velti bij salikt rokas un apliecināt: � Putniņi, ķīvītes, negribu jums ļauna. Nedarī�u jums pāri! � Ķīvītes neklausījās. Ķī�vītes to turēja par ienaidnieci, par iebrucēju, kurai nav vietas viņu valstībā, un kliedza bez mitas: ķīvīt, ķīvīt! Prom, prom!

Annele jau zināja viņu �prom!�. Zināja, ka ķīvītes, gudrinieces, arvien citā virzienā skraidīdamas, maldināja nācēju prom no savām ligzdām un gribēja to ievadīt tālu atmatā. Gan viņas redzēs, ka es neļauju aizmānīties, ka viņām nekā ļauna nedaru, ka viņām būs ar mani jāapron, viņa domāja un gāja tālāk, bet ķīvītes to vadīja, vēl jo skaļāk un �ēlāk brēkdamas.

Ezeriņa virsma zem vakara debesīm zaigoja kā stikls. Patiesībā ezeriņ� tikai bij tāda laba lāma. Visa atmata ieliecās kā lēzena mulda, un �e bij tā dziļākā vieta.

No Jauno māju tievā skursteņa kūpēja dūmi. Stāvu kāpa debesīs zils, augsts stabs. �Nāc nu �urp!� aicināja Anneli.

Kur citur? Turp vien nu būs jāskrien. Katru dienu, katru stundu, jo tās jau nu bij viņas mājas.

Maza, maza bij jaunā istaba. It kā viņas cēlēji būtu baidīju�ies iecirst dziļāku robu atmatas lielajā palagā. Rupji tēstas baļķu sienas sūnām nobāztām �ķirbām sveķaini smar�oja. Lodziņ�, �etru rū�u, ielaida gaismas, cik spēja. Viss jau bij kā ar rokas apsviedienu no�vietots un iekārtots. Pie mazā galda sēdēja divi Laukmaļu vīri, kas bij palīdzēju�i atvest mantas. Viens no tiem bij Ģel�u Miķelis. Tas tagad dzīvoja Laukmalēs. Māte vedējiem bij izcepusi gaļu ar olu kul�teni. Tādu cieņu* mēdza dot Jurģos. Viņi ēda nesteigdamies, lai gan ceļ� atpakaļ nebij īsais. � Gan jau pārbrauks. Mājas nav zaķis. Ne�kur neaizskries. � Tā teica Miķelis, arvien smaidīgs un runātnīgs, bet kārs arī klausīties citu runās.

��� Nu, Kri�jān, � viņ� teica. � Nu tev ir zeme, nu tev ir būda. Lai nu gan nav pa�a, tomēr plēsties tev �e pietiks līdz mū�a galam. Ko līdz mū�a galam! Piecus mū�us arī te var ielikt vienas darba rokas. Tā posta�a �e jau ir verstīm gara!

Tēvs bij domīgs un nerunīgs. Noglauda matus, norūca kaut ko, Miķelim atbildes negribēja dot. Tā valodas palika kā apsalu�as. An�nelei likās, ka Miķelis �oreiz runā�anu bij sācis no nepareizā gala. Neviens to tālāk neritināja. Vīri atvadījās.

Attālais me�s atsarka rietā. Miķelis, kāpdams ratos, ausi pa�ķie�bis, garu brīdi noklausījās atmatā.

��� Lai arī tuksnesis, bet viņam savi karapulki, � tas teica. � Tikko vieni nogulu�i, otri jau kājās! Dzirdat to ģilstoku?

Ezeriņa apkārtnē, kur nesen vēl bij �audīju�ās izbiedētās ķīvītes, tagad kurca vardes. Neizskaitāms pulks var�u. Un kādu gabaliņu tā�lāk atkal cits. Vēl tālāk cits. Cik tālu sniedzās dzirde, miljoniem var�u tricināja atmatas zemi.

Bet Avotos reiz bij tādi Jurģi, kad sievas un meitas no Avotu kal�niem ielīgoja visā pasaulē pavasari. Kad tas bij? Kur tas bij? An�nelei likās, ka simts gadi būtu pagāju�i no tā laika, kad viņa no Kai�tinu puses Jurģos iebrauca Avotos. Tur lakstīgalas, �e � ķīvītes un vardes.

Domas aizlidoja uz Avotiem un izskraidīja visus celiņus, aplū�koja dārzā katru pumpuru, kuram rīt jāplaukst. Un pusmiegā vēl sevi mānīja: nebūs tā, nebūs tā; kad rītu uzmodī�os, bū�u atkal Avotos. Sie māņi bij saldi māņi. Ar tiem viņa iemiga.

Agra vēl bij rīta saule, kad māte modināja. Lopi jālai� laukā uz ganībām, jo no vecām mājām barības nekādas nav atvests līdz.

�Jā, tas nu ir tas sākums,� Annele domāja, ātri ģērbda�mās. Kājas un rokas jau tai bij kna�as un klausīgas, bet sirds arvien vēl neticīga. Vai nu tie�ām būs pienācis tas laiks, par kuru jau tēvs runāja pirms lieldienām Avotos? Vai tad tie�ām tanī neizbēgamā ne- pavērsies kāda sprauga, pa kuru varēs iz�maukt cauri, brīvībā? Sirds tam negribēja ticēt.

Māte jau gaidīja ārā rīta dzestrumā.

���� Nu, vai tev viss ir?

Annelei nebij nekā. Kā tad ganam vajadzēja?

Ar nepacietīgu roku māte to ievadīja atpakaļ istabā.

���� Vai tu neredzi, kur tavas lietas? Ņem apsegu! � Pacēla no krēsla smagu segu. Ne sega tā bij, bet tādi rupjas vadmalas brun�i, saitē piekrokāti. Tikai meitene nekur nebij redzējusi, ka māte tā�dus būtu valkājusi. Tie sevi�ķi laikam viņai bij gatavoti gana ap- segai.

Ko lai ar tiem dara? Vai tos lai tā mauc galvā kā Kaminskene un vecā Aņus, kad lietainā laikā staigāja pa Avotiem, pārsegu�ās rup�jajiem kroku brun�iem?

���� Es negribu! Man nevajaga tādas apsegas kā vecajām sievām! � Annele vairījās abām rokām.

Bet māte ar visu varu pārmauca tai segu pār smagajām bizēm.

���� Nerunā nu niekus � kā vecām sievām! Vai tu arī zini, ka te nav ne krāces, ne koka, aiz kura paslēpties no vēja, no lietus; teiksi vēl paldies, ka tev ir tāda apsega! Pa garo dienu var uznākt visāds laiks. Nav vēl vasara, kad dzīs dienvidū mājā. Labi, ka pa visu dienu lopiņi pielasīs vēderu. Atmata, cik tālu redz, jau vēl kaila kā delna. Te tev būs stiba. Te kurvītis.

���� Kas tai kurvītī?

���� Iesākts adīklis un maizes doniņa azaidam. Pusdienu tev aizne�sī�u, ja palaidīsi tuvāk mājām. Un nu laid dro�i! Sākumā lopiņi būs nemierīgi, meklēdami treknāku zāli. Tu pati nesnaud, aplaid acis, kur labāk! Gan jau redzēsi.

���� Labi, labi, � atteica Annele, � bet cik tālu var laist?

���� Jā, to es arī nezinu! � Cik tālu var laist? � māte jautāja tālāk tēvam, kas pie jaunsāktajiem laidariem aptēsa resnu baļķi. Viņ� bij izkreklojies*. Viņa spo�ais cirvis zibēja saulē. Nu viņ� atliecās taisni un rādīja ar roku:

���� Uz saules pusi laid līdz platajam grāvim � tu jau redzēsi �, uz pusnakts pusi arī līdz tādam pa�am grāvim; uz rītiem nedrīkst laist pāri tam lauku ceļam, ko tu tur redzi, un uz vakariem ne tālāk kā līdz retajām priedēm un krūmiem, kas nāk pretī no lielā me�a. Tās tavas robe�as. Starp krūmiem un me�u ir pļava, turp lauzīsies lopi, bet tu labi uzmani � tur ir sve�a daļa.

���� Un me�s?

���� Arī me�s ir sve�a daļa. Tajā ne pēdu!

���� Labi, � Annele saka, bet nekustas. Cirvis priecīgi lec uz aug�u un krīt atpakaļ spo�s gaismā, tum�s ēnā. Lielas skaidas �ķīst no baļķa � sveķaini sulīgas. Mirdzo�as sviedru lāses rit tēvam no pieres. Nu viņ� vēl varētu paskatīties, varbūt vēl kaut ko pateikt Annelei, bet nē, viņ� vairs neskatās.

���� Meitēn, kur nu tu aizsnaudies? Lopi jau gabalā!

���� Jā, jā, tūlīt, tūlīt!

Lieliem lēcieniem Annele lai� pakaļ savam pulkam. Atduras pie lielā grāvja, kuru minējis tēvs. Tas ir dziļ�, plats, svaigi rakts. Kas to raka? Vai atmatā vēl dzīvo kādi ļaudis?

Nē, cilvēku pēdu neredz nekur. Otrpus grāvja ir reti krūmi, ciņi, rāvains pavasara ūdens. Aiz robe�ceļa ir Dak�u lauki. Tur kāds zēns ganīja aitas. Tālāk varēja redzēt Dak�as, brangas mājas koku pu�durī. Vakar viņi tām bij brauku�i garām.

Zēns pienāca ar aitām tuvu ceļam. Annele palika �ai pusē. Abi stāvēja kā mieti un skatījās viens otrā. Zēns bij labi lielāks par An�neli, baltiem linu matiem. Kad bij diezgan izskatīju�ies, zēns izņēma no kabatas stabuli un stabulēja. Nekas liels no tā neiznāca. Bet An- nelei stabules nebija, un viņa tikai varēja turpināt skatīties.

Stabule bij izspēlēta. Zēns nu izņēma nazi un izspēlējās arī ar to: atvāza to leņķī, apsvieda gaisā apkārt, satvēra atkal pie spala. Pēc tam tas izrādīja, kādas lietas var izdarīt ar akmeņiem. Pa diviem, pa trim reizē tas lika tiem lēkāt pa rokām tādā ātrumā, ka acis �iba. Pēc katra �āda sava numura tas uzskatīja Anneli izaicino�i lielīgi, sak: to varu es, bet ko vari tu?

Tas viss jau bij labi. Bet kāpēc tas zēns nerunāja? Vai viņ� bij mēms? Viņai neiekrita prātā, ka arī viņa nerunāja. Nē, mēms tas zēns nebij. Piepe�i tas izkliedza kādu pavisam nelāga vārdu, pakampa no

zemes garu pātagu ar mezglotu auklu galā, savicināja to drausmīgi un iezvēla pa kājām Anneles lielajai, baltajai aitai, kas bij pārnākusi pār ceļu, bez �aubām, draudzīgā nolūkā, sasaukdamās ar Dak�u aitām.

���� Kur acis? Es tev gan rādī�u līst sve�ā tiesā! � Un vēl pāri ceļam zēns laida no�muikstēt savai garajai pātagai.

Baltā iebedza ar �ausmām citu aitu vidū, un viss pārbiedētais pūlis kā viesuli aizputināja pa atmatu.

Annelei karsts vien pārskrēja. Tad tāds bija tas zēns! Nē, ar to gan nekāda sadzīvo�ana nebūs!

Neparasts sauciens trizuļoja gaisā. Lielas ēnas pārlaidās pāri gal�vai. Vareni putni pelēkiem zī�u spārniem, kā lielā kāsī saķēru�ies, slīdēja lejup, nolaidās ciņainaja krūmājā aiz grāvja.

Kas tie par putniem?

Tikko tiem tuvojās, biedino�s sauciens skrēja tai pretī: nenāc!

Putnu bars pacēlās un nolaidās citā vietā.

Tā tas gāja vairākas reizes. Visu priek�pusdienu meitene iztīko- jās piekļūt putniem tuvāk. Velti! Biedinātājs-saucējs bij modrāks. Tas bij arvien tas pats putns. Kamēr citi ar saviem garajiem knāb�jiem �akli pārmeklēja rāvainos ūdeņus, tas viens tikai stāvēja, galvu izcēlis, un vēroja, kur paliek neaicinātā traucētāja. Meitene gan �ā, gan tā izmanījās piekļūt tam no muguras, bet bez sekmēm. Tas bij tāds nepiemānāms uzmanītājs. īstais kaprālis.

Māte iznāca ar pusdienām.

���� Māt, māt, tādi lieli, lieli putni!

���� Kur tava apsega? � māte uzprasīja savukārt.

Annele tvēra pie galvas: apsegas nebij. Apsviedās pati ap sevi: arī tur tās nebij.

���� Tā jau es domāju, ka tā apsega vairāk sildīs to atmatu nekā tevi pa�u, � māte teica, bet jau pa pusei smaidīdama. Un skubināja, ielikdama meitenes rokās siltu dzeltena māla bļodiņu: � Nu, ēd nu!

���� Jā, māt, bet tādi lieli, lieli, pelēki putni!

���� Tās ir dzērves! Purva putni. Visa tā atmata jau ir īstā putnu valsts.

���� Dzērves? Bet viņas nelai� sev tuvumā.

���� To es ticu. Dzērves ir ļoti gudri un tramīgi putni. Viņas izstāda sargus. Tie stāv kā zaldāti. Tur lai tiem cilvēks netuvojas!

���� Bet ja tāds cilvēks, kas viņām nekā ļauna nedara?

���� Ej nu prasi viņām pa�ām, kas viņām nedara ļauna! Putniem ir sava gudrība un sava zinā�ana.

��� Bet es arī gribu viņu gudrību zināt!

��� Tad tev jādara, lai viņas stāv un tevi gaida, tā kā muļķa Mi�ķelis darījis.

���� Kā tad viņ� darījis?

���� Viņ� uzkaisījis zvirbuļiem sāli uz astes un tad tos varējis noķert. Varbūt tas der arī dzērvēm.

Ja māte tā runā, tad Annele arī tā var. Viņa paskatās ar vienu aci uz mātes pusi un saka:

���� Tas jau laikam dro�i vien ir bijis mūsu pa�u Ģel�u Miķelis, kas �itā darījis.

Māte uz to neatbild nekā. Saspie� viegli divus savus pirkstus un pasit Annelei knipi tie�i zem pa�a deguna. Sāpēt jau nesāp, bet brīdi�nājums tas ir:

�Vai tev tā jāpalai� mute par lieliem ļaudīm?�

Pret vakaru no Dak�u uzkalniņa kāpj liels aitu bars ar divām dzi�nējām. Dak�u aitas tās nevar būt, jo viņas pāriet robe�u ceļu un skrej iek�ā atmatā. Viena dzinēja aizstājas aitām priek�ā, bet otra iet uz Jaunajām mājām. Drīz tā atkal iznāk ar Anneles māti, un nu visas trīs sievietes pagrie� aitu baru un dzen uz me�a pusi, taisni klāt Anne�les ganāmpulkam.

Nu viņa zina: lielais bars ir Laukmaļu aitas, kuras atdzītas ganī�bās uz atmatu. Tās pa�as, par kurām ieminējās tēvs jau Avotos.

Aitas applūst meiteni kā ūdens. Mazas mutes, lielas mutes mur�mina, bubina, blēj, brēc. Zīle un Raibaļa gariem, izbrīnīju�iem mā- vieniem it kā jautā: �Jā, ko tad tas īsti nozīmē? Kas tad �īs tādas?� Bet Anneles pa�as aitu pulciņ�, bailīgi satraukts, nobēg sāņis. Stalta meita drusku pabāliem vaigiem nāk pie Anneles un saka:

���� Labdien, ganīt! Redz nu, ko mēs tev atdzinām. Laukmaļu mamma tev sūta kukuli un labdienas un liek tā sacīt: ja tu bū�ot savu ganāmo labi noganīt, tad rudenī pāris kurpju kā likts.

���� Dzirdi nu! � māte priecina.

Bet meitene, liekas, ne dzird, ne redz. Viņa pat nepakustina pirksta, lai saņemtu Laukmaļu mammas kukuli. Ciema meita to ieliek tai azotē.

Redz, kāda tā dzīve! Teica, ka atdzī�ot ganīt Laukmaļu aitas, un atdzina ar. Nekur no tām nevarēja izbēgt.

Tādas bij meitenes domas.

Annele bie�i bij dzirdējusi māti sakām: �Lai nu kā, bet trūkuma mēs nekad neesam cietu�i, savs maizes rieciens mums arvien ir bijis, arī citam nebaltā dienā esam varēju�i pasniegt roku. Ko tad vairāk var prasīt no dzīves?�

Klīzdama ar savu lopu baru pa atmatu, Annele atminas visu, ko runāju�i lielie ļaudis. Un viņa apsver to savā prātā.

Maizes? Jā, maizes viņai nekad nav trūcis. Katru ritu viņai ir maizes rika kurvītī ar vidū iegrebtu sviesta bedrīti, kas gan nekad nav tik dziļa, ka pietiktu visai riciņai. Bet, kad prot iedalīt un pusi no maizes noēd sausu, tad ar otru pusi jau var itin iz�ķērdīgu maltīti noturēt. Mātes ceptā maize arī sausa ir tik garda kā vīns un medus. Par maizi nav ko runāt, tās nav trūcis un arī netrūkst, bet vai maize jau ir viss? Lūk, par ko tagad ir jā�aubās.

Avoti, Avoti! Jā, tur gan bij viss. Bet atmatā nav. Atmatā ir trūkums.

Avotos nāca pavasaris tik pilns, ka nevarēja ar desmit rokām to saņemt. Jaunie bērzi, pūpoli, purenes, pieneņu zelta klājs! Un gardās skābenes, gleznie zaķu kāpostiņi, kurus bērni pavasarī ēda pilnām mu�tēm! Nemaz jau par bērza sulām nerunājot. Tas bij dzēriens, kādu pa�am ķēniņam trūka. Katra diena tur auga ar sauli, ikkatra diena deva vēl nebiju�u; ābeļu, ķir�u, zemeņu ziedi solīja brīni�ķu vasaru, bagātu rudeni.

Atmatā no visa tā nejuta nekā. Kad pakāpās uz ciņa, varēja re�dzēt, kā tālumā ap sve�ām mājām kūpēja un nokūpēja ziedu dārzi, bet atmatā gausi līda asni no nosūnoju�ās zemes, kaunīgas kāpa laukā nabadzīgās bada puķītes, gu�ņas un dad�i. Lopu bars lauztin lauzās uz alk�ņu krūmiem, kur ēnā auga treknāka zāle, tur arī ziedēja pa zemeņu ceram, bet aitu asie zobi tos nogrieza kā ar dzirklēm. No tiem gaidīt kādreiz ogas būtu veltas cerības. Un vai tas viss nu nebij trūkums?

Pavasaris ieilga vēls un auksts. No da�ādiem debesu kaktiem skrēja lieli vēji pāri atmatai. Vienurīt saule izkāpa no �ilbino�i baltās segas kā ziemā. Sniegs bij tik irdens un maigs kā saberzts cu�kurs un jau ap brokastlaiku aiztecēja sīkiem strautiņiem. Tad tikai sāka nākt siltākas dienas. Un tad jau stāvēja vasarsvētki priek� durvīm.

Vasarsvētki! Tas bij vārds, kas Anneles sirdī uzausa kā rīta stars. Vasarsvētki bij burvju slēdze vasaras brīni�ķām klētīm, tie bij sākums neskaitāmu vēlē�anos un garo ziemas sapņu piepildījumiem.

Jā, tādi bij vasarsvētki Avotos! Bet kādi viņi varēja būt �e, at�matā? Nu, to jau redzēs!

Kad vasarsvētku sestdienā Annele pārdzina dienvidū, viņa ar ātru apkārtskatu pārliecinājās, ka abriņā rūgst mīkla. Tātad kara�as būs gan. � Bet. . . jā .. . bet.. . vai meiju nebūs? � viņa piepe�i pietvī�kusi jautāja mātei.

���� Meiju? � māte atjautāja izbrīnījusies. � Nē, bērns, kur tad mēs �e ņemsim meijas?

���� Vai tad bērzu �eit nemaz nav?

� Un tu domā, tēvs ies meklēt bērzus sve�ā tiesā? Slapstīties vēl, ka nenoķer? � Māte runāja stingri, bet, redzēdama, ka Annele jau tā stāv nokaunējusies, nobeidza maigāk: � Nē, nē, bērns, to tu negaidi!

Annele nolīda prom, skumji pakratīja galvu: � Nē, nē, bērns, to tu negaidi!

Bet tas bērns, kam viņa to teica, bij ietiepīgi ticīgs. Nebēdīgi viņ� pameta galvu atpakaļ.

Tā jau nu nebūs, ka vasarsvētki bez meiju! Kur tas bij redzēts? Gan jau viņas kaut kā radīsies. Meijas jau nāca noslēpumaini arī Avotos. Pui�i nekad iepriek� nerunāja, bet tikai kaut kur nozuda, un pēc tam � paskaties tik! �alkoja nams, �alkoja istabas, kad nāca smar�ainie klēpji kā pats lielais me�s!

Jauki bij gaidīt vasarsvētkus. Visu pēcpusdienu Annele meklēja sīkas atmatas puķītes, ko kroņus pīt govju pu�ķiem. Maz bij tādu, kas to apmierināja. Zīlei nopina no ro�u sārtajām kaķpēdiņām. Tās bij pūkaini gleznas kā rieta debestiņi. Bet Zīle tik ilgām svaidīja ragus, kamēr atritināja vainadziņu, kamēr viens gals nokārās zemē. Ar plato, sārto mēli viņa to ielaizīja mutē � un tad bij beigas. Zīle bij tāda gremotāja, ka pat akmens viņas zobu neizcieta.

Jau laikus Annele sāka skatīties uz māju pusi, vai mate nesauks jau mājā. Bet nekā! Pret saules rietu māte iznāca pati pretī: vajagot kaut kur palaist lopus treknākā zāle paganīties. Jā. Annele atcerējās gan. Vasarsvētku un Jāņu vakaros govis laida pa grūti noganāmām vietām, kur aizsargātā zāle trekna brieda. Bet kur tādu ņems?

Māte laikam labāk zināja. Viņa palaida lopus uz lāmas pusi. Vieta bij lekna un sulīgi zaļa, ar platu grāvi, ūdens nosūkta. Ne�dēļu atpakaļ tēvs �o grāvi bij izracis. Tagad viņ� nolīdzināja zemes, uzmezdams valni.

Laipni uzlūkoja meiteni, smaidīja. Annele arī smaidīja. Viņa ar�vien priecājās būt tēva tuvumā.

�� Liela izganī�ana jau nu �oreiz jums neiznāks, � teica tēvs, � bet pagaidi, kad te pēc pāra gadiem viļņos āboliņa lauks, tad tik redzēs, kas te govīm būs par prieku!

���� Vai te kādreiz augs āboliņ�? � Annele jautāja stīva no brī�numiem.

���� Jā, jā, meit, un kā augs! Ne tikvien āboliņ�, arī rudzi, mie�i, auzas un kvie�i. Kvie�i te augs kā mūris. Paskat �o zemi! Tā ir zelta bedre!

Tēvs pagrāba lekno zemi, palecināja to saujā kā graudus, kuru smagumu sver. Meitene nekā nesaprata, bet ticīgi skatījās tēvā. Cik labi bij, ka tēvs priecājās!

Māte pagrieza galvu sāņus:

���� Būs jau, būs! Bet vai tas būs tavs lauks?

Annele ātri pameta acis uz tēvu. Ko nu tas atbildēs?

Laikam gan viņ� tūliņ atbildes nezināja. Bet smaids ap lūpām palika. Un pēc brī�a tas teica:

���� Lai nu arī nebūs mans, lai! Bet vai tāpēc es nepriecā�os? � Tad raka tālāk. Nu arī māte pasmaidīja, pameta ar roku:

���� Tāds tu esi!

Annelei acis piekaisa. Ko arī tēvs teica, viņai patikās dzirdēt. Mīļ�, mīļ� bij tēvs.

Stipri, stipri domāja Annele, ka, vakarā istabā ieejot, redzēs meijas. Bet viņu tomēr nebij. Piena* bļodiņa bij, un kara�a bij, bet kas tā nu par vasarsvētku kara�as ē�anu nepu�ķotā istabā! Piens bij gan ar pakrejām* aiztaisīts, tomēr tāds pats parastais. Bet īstais va�sarsvētku ēdiens tak bij pūtelis*. Ari tā trūka.

Ar karoti piena bļodiņā Annele aizmirsās un sapņoja. Lūk, kur viņa gulēja Avotu sētsvidū baltajā saulē uz mauriņa, un līdzās tai bij liels, balts palags izklāts, bet uz palaga saulē kaltē�anai izbērta bieza kārta pūteļa barības: novārīti zirņi, kvie�u un mie�u grū�ļa* un citi graudi. Tie bij jāsargā no putniem. Annelei tas bij patīkams darbs. Bet viņa pati gan bij tas lielākais putns. Skanēdami un skrink�ķē- dami* skalojās mutē pūteļa graudi. Gardi viņi bij!

Bet vēl gardāki, kad rupjās dzirnās saberztus tos iebēra pūtelim sagatavotā pakreju pienā. Neviens ēdiens tā negar�oja pēc pavasara kā tas! To i mirdams varēja ēst!

�Vai pūteļa uz vasarsvētkiem nebūs?� Annele nesen bij uzprasī�jusi mātei.

�Nevaicā nu, kārumniece! Kur tādus kārumus ņems?� māte bij atbildējusi. Un tas bij viss.

Jā, ja pūtelis kārumi, tad jau nekā. Kārumu atmatā nebij.

���� Nu ko, vai jau sasapņojies? Ēst negribas? � Annele izdzirda mātes balsi.

���� Es jau ēdu. � Annele sāka maisīt bļodiņā.

Tumsa jau bij sabiezējusi ap pusnakti, bet Annelei acis vēl pla�tas. Viņa domāja.

Vasarsvētku nakts! Visi celiņi nu ir noslaucīti, visās mājās ir pu�ķotas palodzes un durvis, visi griesti nosprausti pīlād�iem, vilkābe- lītēm, ceriņiem. Meijas noslēpumaini �alkoja, ja neviļus tām kāds pie�skārās, sapņos izstiepdams roku. Bet ļaudis jau mierīgi guļ savos bal�tajos linkreklos, viņi nezin, ko meijas runā ar pīlād�iem, ceriņiem un irbenājiem, kā pieplūdina gaisu saldām smar�ām. Kā viņi var tik mierīgi gulēt? Kā viņi nekāro dzirdēt, kas tanīs smar�ās, kas tanīs ziedos un ko viņi stāsta?

Vasarsvētku nakts! Lauki rasas pilni, me�i un dārzi � ziedu un lapu. Visi pumpuri �igli, �igli iet briedumā, lai var uzziedēt ar rīta sauli.

Viņa nezināja, kas tas bij par smagumu, kā īsti viņai gribējās, kā īsti viņai bij �ēl, ka tāds liels vilnis ar dziļu uzelsu ielēca kaklā. Viņa nobijās, aprāva elpu, iekoda mēli zobos. Bet mātes galva jau pa�cēlās no lielās gultas:

���� Kas ir, meitēn, vai tu slima?

Annele bij klusa kā pelīte.

���� Vai tev kas sāp?

�Jā, un, kad ar teik�u, ka kas sāp, tad māte atbildēs: tu audz,� do�māja meitene.

Ko lai viņa saka? Pati nezin. Vai viņa elso tādēļ, ka nav meiju? Ja viņa to teiktu, tad jau māte gardi pasmietos. Un būtu viņa tad arī smejama. Nē, par tik mazu muļķīti viņa nevar sevi parādīt. Ievelkas labāk dziļāk palagā un izliekas guļam.

Bet laukos aug liela vasarsvētku nakts.

KĀRUMI

Ir pats dienvidus. Annele guļ mazajā sētsvidū uz mutes un cīnās ar miegu. Varētu jau iet ari gulēt, bet viņa domā: kā ies gulēt! Kur pa�liks vasarsvētki? Tie tak ir jāizdzīvo, cik ilgi vien var, cik gari vien var. Acis gan mācas ciet. Tēvs to �orīt nav guldinājis, kā tas citus svētrītus mēdza darīt, jo tēvam �odien baznīcā ie�ana un tālais ciems Avotos. Viņi abi ar brāli jau agri prom. Bet lai nu arī kā: vasar�svētkus nedrīkst nogulēt. Un viņa apsvie�as pret sauli.

Bet ko nu darīs? Kā vadīs dārgo savvaļas laiku?

Avotos zinātu. Tur būtu simtu ceļu, ko noskriet, simtu vietu, ko nomeklēt, kādi jauni brīnumi radu�ies vasarsvētku naktī.

Jo ir ta�u �odien ārkārtīga diena, un tad arī vajag būt notiku�ām ārkārtīgām lietām.

Bet domā, cik gribi: atmatā nekā ārkārtīga nav, ko meklēt.

Daudzreiz, kad Annelei kaut kā iegribas, kā tas bij agrāk, māte saka: ko nu, meit, par to! Tie ir kārumi. Kas tas ir � kārumi?

Arī pūteli māte sauca kārumu, bet Avotos to tā nesauca. Avotos to varēja dabūt viegli, jo tēvmāmiņa taisīja katru launagu pūteļa pienu. Tas nebija nekas liels. Bet te to nevarēja dabūt.

Vai tad viss tas, ko nevarēja dabūt, bij kārums? Arī viss tas, ko bērnam liedza?

Un vai tad tāds kārums bij kas ļauns vai arī grēcīgs?

Lai nu tas būtu kā būdams, bet kaut kāda tāda kāruma Annelei tagad ļoti gribējās. Noteikt gan nevarēja, ko īsti kāroja jaunā mute. Viss būtu labs.

Vai nu tāda labi liela karote pūteļa, vai sauja sulīgu skābeņu, vai arī cieto, zaļo ērk�ķogu podziņu, kādas Avotos tagad varētu grābt riek�avām pa visām ceru pakarēm, vai arī � o, bez �aubām, kādā saulgozī jau varbūt bij aizmetu�ās zemenes, pirmās baltās podziņas ar iesārtiem vaidziņiem!

Maijpulkstenes, naktsvijoles, irbenāji! Un starp tiem zemenes! Varbūt jau balto un sarkano Avotu me�s no viņām. Gardums un smar�as!

Kad Annele to iedomājās, viņai uznāca tāda kāre pēc �iem kāru�miem, ka tā degtin dega.

Mute tvīka un kaisa kā pinkainajam Citronam Avotos, kad tas neatlaidīgi tekāja ap meiteni un skaļā rīklē atprasīja viņas sviest�maizi. Mute būtu norijusi vai visu Avotu me�u.

Jocīgi ar �iem kārumiem! Kur viņi radās?

Naktī arī viens tāds dzina elsas kaklā kā ūdeni uz slū�ām. Tad mute negribēja nekā, bet kārums tad arī bij liels, liels, dego�s kā uguns.

Tam tikpat karsti tad gribējās pu�ķotas istabas, gribējās meiju un lielās, zilās vasarsvētku nakts, un vēl nez kā, pavisam tāda neiz�sakāma, un sirds skaudri sāpēja, ka nekā tāda nebij.

Tad bij gandrīz tāpat kā tagad un tomēr pavisam citādi. Kas tad bij tas kārotājs?

�Laikam gan tā būs bijusi dvēsele,� domā meitene.

Par dvēseli viņa vēl arvien nav skaidrībā, kas tā tāda un kāpēc viņai citas kāres nekā mutei. Kādu laiku tad arī viņa uz mauriņa peld kā pa ziliem ūdeņiem, meklēdama dvēseli, bet miesas nemierīgās iegribas nerimstas, tās skubināt skubina: �Neguli nu tā, Annele, dari kauc ko!�

Jā, bet ko lai nu dara?

Un, kā nu meitene pagrozās uz vienu, uz otru pusi, kā izeju meklē�dama, viņai iekrīt acīs � durvis. Jaunas durvis bez slēdzenes, tikai ar kliņķi aizkrampētas un ar koka tapiņu aizbāztas. Kas tās par dur�vīm?

Kā Annele, arvien tik asi redzīga, nebij ievērojusi, ka tēvs platajā mājiņas paspārnē bij uzcēlis mazu pieliekamo apjumīti? Tā bij tik aizvakar pabeigta un tēsta no jauniem, baltiem dēļiem. Smar�oja kā me�s.

Tas ta�u brīnums, ka Annele �īs durvis vēl nebij virinājusi!

Tūlīt to nu varēja izdarīt.

Bet māte? Ko tā teiks? Nez vai tur drīkstēja ieiet bez atļaujas?

Tā gulēja kaut kur dienvidū. Lai viņa guļ! Annele jau tik paskatī�sies, kas tai apjumītē.

Durvis atvērās viegli, viegli. Kliņķis pats izslīdēja no rokām. Apjumīte bij maza kā cimdiņ�, bet vēsa. Balts plaukts vizēja pretī. Uz plaukta rindā stāvēja podiņi un bļodas. Kas tajās varētu būt iek�ā? Tik augstu nesniedza Anneles acis. Brūno, osaino podiņu pa�ā vidū meitene gan pazina labi. Viņa varēja saderēt, ka tas ir krējuma po�diņ�. Nokrejodama piena traukus, māte arvien tajā salika visas svai�gās, samtaini gludās, saldās piena virsas.

Krējums, ai, krējums! Annelei izskrēja priecīgas trīsas un iesvieda viņā ar vienu rāvienu kā uguni salmos lielo krējuma kāri. Krējums tak bij tā visusaldākā kāre! Tā aprija visas citas tālklīsto�ās un ne�noteiktās kāres pēc skābenēm vai cietām ērk�ķogu pogām, jo krējuma kāri bij iespējams apmierināt tepat uz karstām pēdām.

Tiesa, kad tādā gludā, samtainā piena virsā iespieda tik mazo pirkstiņa galu, tad tā zīme nebij vairs ne ar ko izdzē�ama. Bet kas tādu zīmi nomanīs veselā podā krējuma ar negludu virsu, ar para�dumu arvien robus saplūdināt kopā? O, tur varēja būt bez bēdu! Un vai tad tā nu arī kāda liela lieta! Viens mazais pirkstiņ� ar krējumu! Vairāk jau viņa neņems.

Bet podiņ� nebij tik lēti noņemams no plaukta. Annele izstiepa

sevi no kājām līdz roku pirkstgaliem, ritināja vienā malā, otrā malā podiņu sev tuvāk, bet tas nekustējās.

Podiņ� likās būt neganti smags un neklausīgs.

Bet, ja ne ar labu, tad ar varu. Meitene nepacietīgi pagrūda no visa spēka � un piepe�i, pavisam negaidot, tas padevās. Viegli kā vēja piepūsts gumijas pūslītis tas ielēca tai plaukstās, no plaukstām notenterēja uz plecu, no pleca dancodams novēlās pāri mugurai un ieripoja kaktā.

Neizlija ne lāsīte?

Jā, ko tad tas nozīmēja, vai podiņ� tuk�s?

Uz sāniem apvēlies, tas gulēja.

Tuk�s gan!

Meitene izvilka to no kakta. Liels robs tam bij sānos.

Karsts vien pārskrēja pa kauliem. Viņa bija saplēsusi podiņu.

Un tuk�u podiņu! Tuk�u!

Te tev nu bij lielie kārumi!

Ja māte to tā atrada, vai die'! Meitene zināja, ko tas nozīmē. Ne�varēja ta�u katru dienu pirkt podiņu.

Turpat gulēja atplīsu�ais gabals.

Brītiņu viņa stāvēja bez padoma plīsumu vienā, podiņu otrā rokā. Kā nu sadabūt tos atkal kopā, kas bij uz mū�u iz�ķīru�ies?

Tas nebij vairs iespējams, bet tam vajadzēja būt iespējamam. Kad pielika vienu pie otra, atplēstais gabals ielipa veselā kā roka cimdā. Bet vai stāvēja?

Nestāvēja, pagāns!

Māte to varētu gan izdarīt, ka stāv viens pie otra. Māte prata salāpīt podus un bļodas. Ieurba ar īlenu vienā malā caurumu un otrā, sa�uva plēsuma malas ar rupju diegu, aizķitēja ar maizi plaisu, izlika saulē sakalst � un pods bij atkal labs. Bet vai Annele drīkstēja iet pie mātes un tai visu izstāstīt? Nē, to nevar. Tad bij vai zemē jāielien no kauna.

Kaut kāds troksnis iedimdēja ausīs. Vai arī tās bij bailes, kas to sagrāba! Bet uzreiz gudrais padoms bij pie rokas. Podiņu vaja�dzēja atlikt tā atpakaļ, ka nekā nemana. Jā, tā gan. Tad viss būs labi. � Krampjaini turēdama atlūzu�o gabalu plīsuma vietā, meitene atkal stiepās visā garumā atsniegt plauktu, un tie�ām likās, ka tā iz�augusi piepe�i garāka, ka, pārdabīgiem spēkiem cen�oties, neiespēja�mais kļuva iespējams: podiņ� stāvēja atkal plauktā un stāvēja tā, ka no malas nevarēja redzēt, ka būtu ar to notikusi kāda katastrofa. Kā nu tas tur tā laimīgi stāvēja, meitene kā zibens iz�āvās pa durvīm. Uz�lika kliņķi uz āķa, aizbāza tapiņu, apsvieda acis apkārt: klusums, kā bijis. Neviens ne redzējis, ne dzirdējis.

Nu jau būtu viss labi, bet viņa bēdza. Prom, prom no tās vietas!

Lieliem lēcieniem un uz pirkstgaliem, cik tik tālu varēja skriet, aiz��āvās kā sikspārnis.

Arī viņas lielā kāre bij aizlaidusies kā sikspārnis. Ne acumirkli vi�ņai nebij ienācis prātā painteresēties arī par tiem citiem podiem plauktā.

Nē, nē, nē! Tas bij cauri! Tā kā pirmīt to bij dedzinājusi kāre, tā tagad nu dedzināja kauns. Kauns, kauns!

Viņa aizbēga aiz laidariem, bet tas nebij necik tālu, viņa aizskrēja līdz tēva izraktajam jaunajam grāvim, aizlaidās, cik tālu vien varēja, pa pa�u grāvi, ka galva vien nokustēja.

Bet labāk nepalika. Kauns dzinās pa pēdām.

Nelāgs, nelāgs, nelāgs bij viss.

No tā pa�a gala, kā ieraudzīja tās durvis, kā zaglīgi tās atvēra, kā mangoja* podiņu, kā plīsumu gribēja atmānīt par nebiju�u, kā atkal aizkrampēja durvis, lai nekā nemanītu, un kā nu tagad bij jābēg, jābēg!

Nelāgs, nelāgs bij viss!

Krējuma kāre un visas citas kāres bij pārvērtu�ās mutē par tādu rūgtumu, ka bij jāizspļauj. Bet rūgtums bij un palika.

Ilgi meitenes galva kustējās pa grāvi, bet cik ilgi bēguļos! Māte sauca. Jālai� laukā lopi.

Klausīga tūlīt tā atskrēja. Slepus vēroja māti. Vai viņa jau zināja ko par nedarbiem?

Māte bij laipna. Palaunagu bū�ot iznest pati uz ganiem.

Kā citkārt Annele �o laiku būtu gaidījusi ar lielāko prieku, tā ta�gad tā to gaidīja ar trauksmīgām bailēm. Bet, kad māte atnāca, tā nomierinājās uz laiku. Vēl nekas. Māte piena kambarītī, kā rādījās, nemaz vēl nebij bijusi un nekā nezināja. Gan pāries labi.

Bet nepārgāja. Jo ilgāk, jo smagāk gulās kaulos nepatīkamā pada�rī�ana. Ja māte tagad būtu jautājusi: �Vai tev kas sāp?� � un uz meitenes: �Jā!� � atbildi būtu atteikusi: �Tu audz,� � tad Annele to nekādi nebūtu varējusi ticēt. Pavisam tam pretēji viņai likās, ka tā ar podiņa kri�anu pati būtu iekritusi zemē un sarukusi maziņa, maziņa.

Otrā rītā tēvs to gribēja paguldināt. Bet Annele jau dzirdēja, ka tas izgāja agri; viņa pa pavērtiem plakstiem redzēja māti vairāk rei�zes ejam un izejam. Arvien pētīdama, ko teiks viņas mute un acis. Vai nepaskatīsies bargi un sodo�i uz viņas pusi. Tu, nelāga meitene, � ko tu esi izdarījusi?

Pamētājās vēl kādu laiku ar cauru miegu, tad saģērbās klusiņām un aizgāja uz ganiem. Notālēm jau dzirdēja, ka tēvs jaukā un ska�nīgā balsī dziedāja: � Izej, ak, sirds, papriecāties!

Citreiz arī meitenes sirds būtu priekā salēkusies, dzirdot tēvu dziedam, jo reti, reti viņ� to darīja vairs atmatā, bet �oreiz viņai ne�būtu tiesības priecāties par dziesmas skaņo jaukumu.

���� Nu, ko tu jau nāc tik agri? � tēvs brīnījās. � Vai miega badu jau tik ātri atgulēji?

���� Nemaz vairs miegs nenāca, � meitene klusu teica.

���� Nu tu gan mānies! Lai nu tev vēl ēst negribētos, bet miegu tu tak nekad nedabū krietni izgulēt, tu, mazo sisenīt! Viegla jau tev tā cel�anās rītos nav � to gan es pats zinu. Esi jau vēl pārāk maza.

Un tēvs mīļi, mīļi paskatījās uz meiteni.

Annelei asaras saskrēja acis. Tas bij tik jauki, ka tēvs zināja, ka viņa katru rītu kāvās ar miegu. Bet viņa bij nospiesta un izvairījās tēva skatiem.

Lai kur kāda galva kustējās pār pla�o atmatu, Annele to tūlīt ieraudzīja. Pēc launaga viena tāda parādījās aiz kalna no Strautu puses. Vēl nācējs nebij redzams līdz kājām, kad jau Annele zināja, kas tas tāds. Tas bij Jānis, kas kalpoja Strautos par puisi un vai ik svētdienas atnāca ciemos pie tēva.

�Krietns puisis!� Annele bij dzirdējusi par viņu sakām tēvu kādu vakaru, ilgi noskatoties aizejam Jāni.

�Un patīkams no vaiga. Laimīga būs tā mātesmeita, kas to kād�reiz dabūs,� māte bij atbildējusi.

Tā kā Annele nekad nebeidza gaidīt, ko atvedīs diena, tad arī Jānis arvien bij viņas gaidīts. �Nāks svētdiena, atnāks Jānis,� viņa jau priek� nedēļas gala priecīgi domāja, jo Jānis bij vai vienīgais ciemiņ� atmatā un pie tam jauks ciemiņ�.

Stalts puisis tas bij � tēva lielumā, zilām, skaistām acīm un ko�i dzelteniem matiem, arvien smaidīgs un lēni jautrs. Kad atnāca, visiem deva roku pēc kārtas un arī par Anneles gaitām apjautājās, it kā būtu tā liels cilvēks, un atminēja vēl otrā reizē viņas valodu un vārdus. Tas meitenei patika.

Bet �oreiz viņa negribēja satikties ar ciemiņu. Steidzīgi sagrieza lopus un aizdzina tos tālu. Bet no tālienes vēroja, redzēja visu. Tēvs jau arī bij redzējis nākam ciemiņu, izgāja tam pretī. Lēniem svētdie�nas soļiem tie tuvojās viens otram. Annele zināja, kā viņi abi smaida. Nu viņi sadevās rokām, stāvēja un runāja. Tēvs aizkūpināja pīpi, bet Jānis nepīpoja. Nu tēvs veda ciemiņu apkārt tīrumam. Tas bij �opavasar uzplēsts un apsēts, tagad jau zaļoja biezs kā vadmala. Tad viņi aizgāja līdz grāvim. Tēvs parādīja, ko tas par nedēļu bij izracis. Viņi nosēdās uz grāvmales, un tēvs izstiepa �ad tad roku, rādīdams drīz uz Mājlauku, drīz uz Dak�u pusi. Arī ciemiņ� rādīja tāpat. Annele zināja, ka viņi runā par apkārtējām mājām. Kādi tur ļaudis un kā viņi dzīvo. Tas viss būtu bijis tik gardi dzirdēt, kā kad ēstu saldu cukurmaizi, un viņa to būtu varējusi jo labi. Lopi varēja ganīties apkārt, jo tur zāles bij gana, un viņa varēja sēdēt līdzās uz grāvmales un abu runās klausīties. Tēvs to ne tikvien nebūtu dzinis projām, bet būtu vēl aplicis tai roku ap pleciem un mīļi piespiedis sev klāt, un Jānis to varbūt būtu noglaudījis. Bet nu nekā. Kā viņa .varēja rādīties Jānim acīs, kas bij tik krietns puisis, bet viņa izdarī�jusi tādus neizlabojamus nedarbus!

Kad vīri bij diezgan izsēdēju�ies uz grāvmales, viņi iegāja mājiņā. Nu viņi ieturēs palaunagu un runās par tālām zemēm un sve�ām tautām, par kara un miera laikiem un kā tad ir bijis, kad vēl tēvi un tēvutēvi mazi biju�i.

Annele zin, kā tas notiek. Redz, kā vīri nosēstas pie mazā galdiņa, kā Jānis nolau� kara�u un uz katra kumosa uzliek ar nazi piciņu sviesta un kā viņ� pie tam arvien laipni runā un stāsta, it kā nevis ē�ana būtu tas svarīgākais, bet gan jaukās valodas, kuras tad ar tēvu triecas tik labi un viegli, it kā māla bumbiņas viens pret otru rotā�damies sviestu un atsviestu atpakaļ.

Lai skriedāma uz kuru pusi apkārt lopiem, meitene notālēm patu�rēja acīs mājas durvis, un viņai likās, ka par daudz ilgi ciemojas ciemiņ�. Beidzot visi trīs iznāca laukā. Palika durvpriek�ā.

Māte kaut ko teica, pamāja uz ganu pusi.

Visi skatījās �urp.

Tas iedūrās kā karsts asmens. Kas tur bij? Kādēļ skatās uz ganu pusi? Par ko viņi runā? Par ko gan citu kā par viņu pa�u. Citādi ne�bij. Māte bij visu atradusi un tagad pastāstīja Anneles nedarbus. Lielie jau ne�ēlo mazos. Vai, vai! Nu bij visai pasaulei zināms! Kur nu lai lieku savas acis!

Jānis viņu arvien �ēloja. Vēl pagāju�o reiz bij teicis: �Vai nav par grūtu tai mazajai? Katru dienu ganu diena.� Un, kad māte bij teikusi, ka Annele izpilda jau labi savu uzdevumu, tad bij tik jauki pasmai�dījis: �Nekas! Būs dienās dū�īga darba darītāja!� Un nu? Ko lai nu viņ� saka? Domās, ka nemaz nav vērts uz tādu meiteni vairs paska�tīties .

Jānis aiziet gar jauno grāvi, un tēvs viņu pavada. Tālu tēvs vada. Viņu galvas nokust aiz kalna.

Arī Annelei gribētos kaut kur aiziet un neatnākt. Tur, aiz tā me�a kakta, kurā iegrimu�as noslēpumaini sve�ās me�sargu mājas � Pū�ces. Par tām stāsta, ka reiz no viņām vēlā vakarā izgājusi saimniece un nav vairs atgriezusies. Grūti Annelei. Viņa saprot, ka var aiziet tālu, tālu, tālu un neatnākt.

Saule jau pie apvārk�ņa. Laiks dzīt mājās, bet viņa ir pie pa�as galējās robe�as, pie dzērvju krūmiem. Netīk māju pusē. Kad varētu kā slieka ielīst jaunajā grāvī, pa�ā dibenā, un nozust!

Tēvs pavadījis Jāni vai līdz pa�iem Strautiem, jo nu tikai tas atkal kāpj pār kalnu. Bet uz mājām neiet. Pagrie�as un nāk taisni pie An�neles, cepuri rokā nesdams. Cepurē ir kaut kas. Nu jau viņ� smaida it tuvu.

� Nāc �u, meiten! Redzi, kas man!

Cepurē tam kucēniņ� dūres lielumā. Viscauri melns, ar vienu baltu aci.

���� Vai, tēt, cik jauks! Kas tev to deva?

���� Jānis. Pasauca mani līdz un iedeva. Runājām, ka būs tev biedrs.

���� Kur? Kad stāvējāt durvju priek�ā? � Annele jautāja un juta, ka pietvīkst līdz ausīm.

���� Kādu durvju priek�ā? � tēvs nesaprata.

Meitene pietvīka vēl vairāk, noliecās pie kucēna, kuru tēvs nolika zemē. Tāds kauns bija! Neviens viņu nebij apsūdzējis, neviens nebij runājis par to ļaunu, bet pati viņa bij iedomājusi visu sliktu. Tas viss nāca no sliktās �īs dienas izdarī�anas. Tēvs paskrējās nost, un kucēns ļepoja tam pakaļ ar savām sprunguļaini īsajām kājām, nejaudāja pa�nākt, apvēlās kā kamols un �ēli smilkstēja. Meitene uzcēla to rokās, apmīļodama paspieda, bet nu tas iesmilkstējās kaukdams tā, ka viņa nobijās un nolika to steig�us atpakaļ zālē.

���� Kāpēc viņ� tā kauc?

���� Tu spied viņu par daudz cie�i un vēl ap ausīm, kur viņam vis�vairāk sāp. Viņ� tak vēl vārīgs un gļēvs kā visa jauna radībiņa.

���� Vai tad jaunai radībiņai tā sāp?

���� Pagaid', kad es tevi tā pa krietnam saspiestu �itajās plaukstās, tad redzētu, ko tu teiktu! � tēvs sāka smieties un rādīja plaukstas, tī�ām lielas.

Jaunai radībiņai sāp. � Jā, tēvs gan zin! Ja viņam pateiktu par to, kas vakar bij, diez ko tad � ko tad viņ� teiktu?

���� Kā mēs sauksim to �uneli? Pasaki nu, meitēn! � tēvs jautāja.

Annele pakratīja galvu.

���� Sauksim viņu par Kranci � vai ne tā?

Nekādas atbildes.

Tēvs pacēla kucēnu un ielika to atkal cepurē.

���� Padzirdīsim mājā ar pienu � un lai guļ nost!

Viņ� griezās uz māju pusi, bet pabrīnījies atskatījās, kad uzreiz meitene kā zibens paskrēja tam garām. Viņa bija ieraudzījusi māti, kas nāca saukt to mājā.

Viņa skrēja, skrēja, kamēr aizelsusies iekrita mātei krūtīs:

���� Māt, māt, es saplēsu to podiņu!

���� Kādu podiņu?

���� Ar brūnajām osām.

Māte padomāja.

���� Ak to! Tas jau bij ieplīsis. Es vairs piena viņā nelēju, bet gri�bēju podu vaļas brīdī salāpīt. � Bet kā tad tu tā � kur tu tiki pie podiņa? Kā tu viņu saplēsi?

Nu Annelei jāstāsta. Un viņa stāsta. Bet nezin vai viņa ir tā īsti izstāstījusi par to krējuma kāri vai ne, bet vakarā viņa lec ap mazo būdiņu atmatā uz vienu kāju, uz otru kāju neskaitāmas reizes. Viegli, viegli, viegli viņai ir!

Bet māte? Ko t' māte bij teikusi?

Sapurinājusi tikai krietni Anneli pie pleciem un smējusies: � Tā jau nu bērniem kādreiz iziet! Laba, laba bij māte.

Tūlīt pēc vasarsvētkiem brauca uz Laukmalēm trīs rati cilvēku. Annele ganīja ceļmalā un tos redzēja. Priek�galā brauca Laukmaļu ve�cākais dēls Aldis un viena no tām meitām, kas atdzina aitas pēc Jur�ģiem. Otros bija Krists, Laukmaļu otrais dēls, ar Ģel�u Miķeli, bet tre�os ratos sēdēja kādi �etri vīri. Lauki nu bij apsēti, bet pļaujas laiks vēl gabalā. Pa to starpu bij pabeidzami iesāktie laidari jaunajās mājās.

Kad rati bij pienāku�i vistuvāk tai vietai, kur Annele kā sālsstabs stāvēja un vēroja braucējus, Aldis pieturēja un sauca:

���� Ei, meitēn, vai tev nav gar� laiks?

Izcēla no ratu priek�as grāmatu melnos vākos. Tā bij trīsreiz tik liela kā bībele.

���� Grāmatniece jau tu esot. Varēsi palasīties.

Annelei pleci sarāvās stāvus.

Kur tāda grāmata!

Aldis pa�ūpoja grāmatu rokās, lai gan tā likās būt birkavu* smaga, iesvieda to atkal atpakaļ ratos un savilka gro�us. Citi braucēji jau bij aizlaidu�i garām. Viņ� nesteidzās tos panākt. Lēnām iebrauca jaunajās mājās, visu laiku sarunādamies ar jauno meitu.

Vīri bij drīz pie darba. Zāģēja, tēsa, cirta, ēvelēja. Tikai Krists noskatījās, rokas ķe�ās* sabāzis. Viņ� nebij braucis strādāt. Viņam vajadzēja atbraukt atpakaļ liekos zirgus un piegādāt pēc pāris die�nām atkal trūksto�o materiālu, kā arī ēdamvielas. Viņu lika pie viegla darba un visādi lutināja, jo teica slimīgu.

Lai gan Kristam bij vieglākas dienas, Annelei likās, ka Aldis ir daudz priecīgāks un laimīgāks. Aldim bij jaukas, arvien smejo�as acis un lokans augums; jā, kad labi ieskatījās, Aldis gandrīz bij skais�tāks nekā Strautu Jānis. Tikai nedaudz mazāks tas bij. Bet Jānis tomēr bij laipnāks. Un tas Anneles acīs bij liela lieta.

Aldis ar Anneles tēvu gāja arvien darbu priek�galā. Kad bij jāpa�ceļ baļķis, tēvs sauca: � Aldi, ņem pie otra gala! � Ar Aldi viss labi vedās. Kad citiem bij sviedri, Aldis svilpoja.

Bij ko redzēt, kā ēka auga. Iekala dziedrus, sacēla spāres. Balti salmu kūļi gulēja gubā; no tiem jums jumtu.

Tēvs klāja un sēja, bet Aldis piesvieda tam kūļus. Skrēja pa spāru redelēm kā kaķis, da�reiz tikai rokām līdzsvarodamies un pie tam tālumā lūkodamies. Annelei patika skatīties, kā jumts auga lielumā. Skatījās arī citi, meita Anlīze jau arvien, cikreiz skrēja pāri pagal�mam. Tā stāvēt kā Annele, kad bij mājā no ganiem, viņa, protams, nestāvēja; viņai bij visiem tiem vīriem, kas tur strādāja, jāvāra ēst un jāizmazgā krekli. Tādēļ viņa bij sūtīta no Laukmalēm. Bet viņai viss gāja no rokas tikpat veicīgi kā Aldim � tā teica māte � , un tā�pēc viņa varēja ari �ad tad pamest acis, kā vīri strādā, un uzsaukt Aldim:

���� Vai, Aldi, pieturies ta�u! Ka nenokrīti!

���� Es varu nostāvēt arī uz vienas kājas, ja tu gribi, � Aldis bai�dīja, līgodamies uz spāres.

���� Vai, Aldi, man bail!

Tad arī tēvs rāja:

���� Neniekojies, Aldi, un neizrādi au�ību! Piemini, ka tu �e būsi reiz saimnieks!

���� Es nē. Man te nepatīk. Lai ņem Krists �īs mājas! Man vieta pasaulē, � Aldis pameta ar roku.

Bet kur Aldis bij licis atvesto grāmatu? Annele izmeklēja visus kaktus un pasekmes, kuru ta�u nemaz vēl nebij tik daudz jaunajās mājās, bet neatrada. Beidzot, kad, salmu kūļiem sakāpjot jumtā, viņu kaudze palika arvien mazāka, viņa ieraudzīja aiz tās tādu kā pieguļ�nieka būdiņu no baltiem dēļiem. Tur bij Alda guļvieta. Balts spil�vens, maiss, dzīparaina sega un pie pa�a pagalvja lielā grāmata. To laikam Aldis �ķirstīja pa dienvidiem.

Ilgi Annele svārstījās: ko darīt? Līst vai nelīst būdā; ņemt vai neņemt grāmatu? Vai drīkstēja tā darīt, ja jau Aldis nebij devis? Bet vai viņ� pats nebij to rādījis un kārdinājis, vai pats nebij it kā solīt solījis, saukdams viņu par grāmatnieci? Pie tā vārda Annele tu�rējās. Jo neviena kāre jau nebij tik stipra kā grāmatu kāre. Bet tā ta�u tomēr bij citāda kā citas kāres.

Tā ta�u nevarēja būt grēks? Grāmata jau nebij apēdama. To va�rēja atkal atlikt atpakaļ, un neviens neredzēja, ka tai kas nodarīts. Kam no tā celtos kāds ļaunums, ja viņu paņemtu? Ta�u nevienam.

Bet tad jau Aldim varēja paprasīt. Varbūt viņ� neliegs?

Jā, vai paprasīt bij tik viegli? Nevarēja jau nemaz zināt, kā Aldi uzrunāt: �tu� vai �jūs�. Viņ� jau bij gan radinieks, bet jau liels cil�vēks; �tu� vai �jūs� � abi izklausījās kļūmaini.

Tā Annele ilgi domāja un tīkoja, bet beidzot ātri padarīja. Ne�maz nezināja, kā tas bij gadījies, bet vienreiz bij slepus pieiets Alda grāmatai, grāmata pavilkta padusē � un viņa zagās prom no laidara

puses, bet nezināja, ka Alda spo�ās acis no jumta, kur tas sēdēja un kūļus klāja, visu saredz.

���� Ei, ļaudis, ķeriet zosu zagli! � Aldis piepe�i iekliedzās.

Zosu zaglis! Kas par zosu zagli? Annele nobijās un sastinga. Vienu

soli paspērusi uz priek�u, tā i palika. Un tad viņa redzēja visas sejas pret sevi pavērstas un visas acis smejam. Nu viņa zināja, kur tas zosu zaglis. Grāmata slīdēja. Meitene ieklikstēja ceļos*, cenzdamās satu�rēt viņas smagumu. Nezināja ne uz priek�u, ne atpakaļ.

Bet Aldis jau cita negribēja kā to sabiedēt un paķircināt. Redzē�dams, ka to panācis, viņ� smējās:

���� Nu stiep, stiep vien to savu zosi! Lai tev labs cepetis!

Un tā nu Aldim bij laimīgi garām, bet kā ar māti, ja grāmatu gri�bēja līdzi ganos? Annele uzmauca smago apsegu galvā, tad kurvīti uz vienu roku un grāmatu pasita otrā padusē.

Māte to izvadīja ganos.

���� Ko tu �odien tik plata, � māte brīnījās, � un ar apsegu? Ko tu to smagumu vazā līdz?

���� Būs lietus, � Annele ieminējās nedro�i un jau aizskrēja zem segas saglaustiem elkoņiem kā noliju�iem spārniem. Lai māte vairāk ne redz, ne dzird, kas tai tur glabājams.

Kas tā nu bij par savādu grāmatu! Tikko pa�ķira vaļā � �Latvie�u Avīzes� tur stāvēja, un pa divām lapām atkal � �Latvie�u Avīzes�. Un tā bez gala, kā mieti starp sētas posmiem: �Latvie�u Avīzes�.

Tā nebij tāda īsta grāmata, ko varēja lasīt, elpu aizturējis, no viena gala līdz otram.

Tā bij drīzāk pelnu kaudze, kurā pamāte, Pelnru�ķīti mocīdama, sabērusi zirņus. Maz bij to graudu, kas Annelei gar�oja. Bet nepie�kusu�i viņa pārmeklēja to arvien no jauna, pārbaudīdama un par labu atrazdama vēlāk i tos graudus, kas tai pirmsākumā tārpaini un iegrauzti likās.

Dzērves vairs nebaidījās no Anneles, bet kaut kas tās tramdīja no otras puses. Vairāk reizes dienā sargs tām uzsauca: uzmaniet! Kā liels mākonis viņas tad sacēlās gaisā, lielā lokā aplidodamas krūmus, atkal nolaizdamās, lai drīz saceltos no jauna. Kas viņas biedēja?

Un kādu dienu parādījās tas biedētājs. Starp krūmiem, pa ciņiem lēkādams, nāca cilvēks. Pārlēcis grāvi, soļoja tie�i pie Anneles.

�igls un lokans tas nāca kā jauneklis, bet nebij vis tik jauns, kā varēja no soļiem domāt. Sīks, �maugs vīriņ�. Cepure ar spo�u nagu zibēja saulē, balts krekls bez kaklauta, ko�i zilas zeķes, ap ceļgaliem ar prievītēm aptītas, iznesīgi kājas ceļot, tūlīt krita acīs.

Valoda bij skaļa kā taure:

���� Labdien, ganumeit! Kas tev tai padusē velk līkus sānus?

Annele pietvīka. Ja tik nu nesaka ko par zosi!

Bet vīrs jau pats sev atbildēja, tikko uz grāmatu pametis acis:

���� Vecas �Latvie�u Avīzes�. Redzu, redzu. Nu, ko tu ar �itādu varzu? Paliksi vēl greiza, to val�ojot*. Ja tu esi grāmatniece, tu no manis vari dabūt grāmatu, cik ieiet. Katru nedēļu tev no mācītāj�mui�as varu atvest veselu kaudzi.

Likās, ka ganu meitenei nebij mutes, bet tikai acis. Tā sve�ais trieca tālāk:

���� Ko tu gan domā, kas es esmu? Tepat kaimiņ�. Tur no tām mājām.

���� Kur? � Annele brīnījās, jo viņ� rādīja tie�i iek�ā krūmos.

���� Nāc te pāri! Parādī�u. � Met nost to grāmatu! � tas sauca, redzēdams, ka meitene velk smagi.

Abi pārlēca grāvi.

Te ir robe�a. To izrakām jau pirms Jurģiem. Pui�i klāt � un viens divi bij darīts. Mēs tik ilgi neķēpojam*.

Annelei likās, ka pie pēdējā teikuma sve�ais vēl ko gribējis pie�likt, bet nepielicis.

Vai tik viņ� negribēja sacīt: �Mēs tik ilgi neķēpojam kā tavs tēvs un tavu māju ļaudis.� Nu, tad lai viņ� sargās!

Vai tu redzi tur tās ēkas? Tās manas mājas, � sve�ais rādīja.

Viņi stāvēja uz pakalniņa. Jā, no �ejienes, labu gabalu aiz krū�

miem, varēja redzēt divas staltas, jaunas mūra ēkas sarkaniem jumtiem.

���� Ak tur tās? � meitene brīnījās. � Par tām es nekā nezināju.

���� Krūmi aizsedz, bet rudenī tos visus pievāksim � tad tu redzēsi skaidri.

���� Krūmus cirtīs nost?

���� Cirtīsim nost, ka skaidas lēks!

���� Bet kur tad paliks dzērves?

���� Dzērves aizies latatā!* � sve�ais smējās.

���� Dzērves aizies latatā! � Annele nobijusies iesaucās.

To vārdu viņa dzirdēja pirmo reizi, bet saprata, ka tas dzērvēm nenozīmē laba.

���� Vai, tie jaukie putni! � viņa �ēloja.

���� Jaukie putni! � sve�ais nicino�i pārrāja. � Bērnam bērna valoda. Ko viņi tev dod? Ko viņi man dod? Tebe nu*! Me�a putni, me�a zvēri nekā laba nedara. Gotiņas, aitiņas � tās dara labu.

Sī sve�ā vīra valoda Annelei nepatika. Labi, ka viņa ieraudzīja Zīli, galvu pacēlu�u, kas gāja uz nedarbiem � un viss lopu bars tai pakaļ. Tā viņa aizskrēja priek�ā, neatbildējusi sve�ajam.

Tas nosauca tai pakaļ:

��� Tu ta�u esi Kri�jāņa meita? Vai tēvs mājā?

Atbildes no Anneles nedabūjis, iznesīgi kājas cilādams, tas jau gāja tālāk un neapstājies vēl pār plecu pārsvieda vārdus:

���� Tās grāmatas tu dabūsi!

Annelei nāca smieklis.

Tāds �is jocīgs ieradies kaimiņ�!

Bet labi gan, ka redz cilvēkus. Annelei arī pēc tiem ir arvien acis kāras, un, kad tās uz ceļu skatās, tad ko gan �ās gaida? Cilvēkus! At�matā viņus redz maz. Būtu atkūlies jel reiz tas pats krek�ķētājs Sim�kus ar savu lakatu paunu vai Bungatiņ� ar koka kāju! Meitene būtu pat bijusi ar mieru ieraudzīt garo mēmo nabagu, kuru Avotos arvien piesauca, ja gribēja iedzīt bijā�anu maziem bērniem. �Pagaid' tik, atnāks Mēmais, pasitīs padusē, aiznesīs me�ā!� � tā tos biedēja. Un nebij bērna, kas nebūtu palicis tūlīt kā uz mutes sists, kad pieminēja Mēmo.

Mēmais bij spēka vīrs platu, sarkani zvērojo�u seju. Viņa garo augumu pastiepa vēl garāku melna, kumpaina gardibene, ko tas nez kādā noslēpumainā ceļā bij mantojis. Viņa nūja arī bij daudz garāka un resnāka nekā citu nabagu nūjas, jo, tā kā tas nesadzirdēja suņu rie�anu, tad, mājās ieejot, laida nūju lingot sev apkārt kā riteni, lai suņi neiekristu lielos. Kad Mēmais iestājās kaktā, tas sāka neganti bļaut un ar zīmēm izrādīt, lai dod maizi. Citas valodas tas neprata, cita darba nemācēja kā iet ubagos, lai gan bij tik stiprs, ka būtu varē�jis kalnus gāzt. Arvien viņ� izlikās būt nikns, pat zvērīgs, bērniem draudēja ar nūju. Bet tomēr nekad nevienam pāri nedarīja. Kad gāja pa ceļu, viens pats ar sevi bļaustījās, rokas svaidīdams un �estikulē�dams. Tad viņ�, bez �aubām, sev kaut ko stāstīja.

Zēl Mēmā. Zēl visu, kam nav draugu. Arī Annele pieder pie tiem.

Cik labi būtu, ja atmatā būtu kāda meitene vai zēns viņas vecumā! Bet nav tāda.

Tik sutīga tveice �odien! Par to pa�u varētu ar kādu parunāties.

Govis iet ganīdamās uz Dak�u pusi.

Gar kalniņa pamali katru dienu slīd Dak�u zēna linu galva. Kad Annele lai� tuvāk, viņ� arī pakāpjas augstāk. Naģene pāri ausīm, pātaga pāri galvai. Tikko Anneles kāda aita pagrasās tam tuvāk, �miuks! � noplīk�ķ pātaga ar bargu: �Nūū! Acu nav pierē!�

Stāv viens, stāv otra.

Klik klak! Klik-klak! Akmentiņi lēkā pa diviem, pa trim. To viņ� prot.

Tā kā mēms ir tas puika.

Klik-klak! Klik-klak!

Cik ilgi stāvēs!

�Vai tu pati nevari runāt?� Annelei saka kāds gudrs prāts.

Ko lai es ar viņu runāju?

Klik-klak! Klik-klak!

Piepe�i puika saraujas. Akmentiņi izbirst. Izbailēs tas pasit rokas:

� Skaties, kas tev aiz muguras!

Tai pa�ā mirklī no�ķīst zibens. Grāviens, it kā debesis būtu pu�u.

Negaiss. Turpat jau virs galvas.

Dak�u zēns ar savām aitām pazūd aiz kalna.

�Skrej mājās, skrej mājās!� Anneli skubina baiļu balss.

Bet nē. Saule tak vēl deg kā ceplis. Vēl ta�u nekur neredz baltas lietus miglas. Paspēs! Un kad vēlāk to redzēs, ko redz tagad!

Ar vēja ātrumu nāk negaiss. Mākoņu kodeļas vērpjas, grie�as. Sķautnaini iesmi, zibeņus mētādami, gā�as pret sauli. Aprok. Pērkoņi rībēdami nolec no vieniem mākoņkalniem, nokrīt bezdibeņos, uzskrej citos, sasaucas ar jaunām debesu balsīm, kas, dziļi dunēdamas, pa apak�u strādā. Viss vēl tik gatavojas. Ne lapiņa nekust. Pērkoņkalvji sprūdi vaļā debesu akas. Grū� un grauj. Slēdzenes krak�ķ! Aiz�aut- nes lūst! Nupat būs vaļā!

Annelei nav vairs prātā Avotos piedzīvotais negaiss. Tur nekad to neredzēja, ko redz te. Pla�o debesu lauku tur aizklāja me�i. Ai, brī�ni�ķās debesu spēles, ko te spēlēja pērkoņi un zibeņi! Annelei likās, ka zeme un zāle savilktos sevī. Kā sitienu gaidot, lopi pasita galvas uz aug�u, lēni ieīdējās kā jautādami, bet tad ēda atkal �ņākdami tā�lāk, badīgi, it kā būtu jāsteidzas pildīt kuņģi, pirms uzbrūk posts.

Viegli kā jātnieks uz aulek�u zirga iz�āvās pie apvārk�ņa mākonis, skrēja pret debesu vidu. Skrēja un auga. Ierāva sevī citus mākoņus, pērkonus, zibeņus. Auga, auga, ierāva sevī me�u, laukus. Iekrācās gaiss kā no tūksto� rīklēm. Likās, ka galotnes nolūst kā niedres, ne�ceļas vairs.

Viss pazuda putojo�ā �ļācē. Viesulis bij klāt.

���� Mājā, mājā!

Par vēlu bij kliegt. �ņāco�ām pātagām viesulis apvija lopus, sa�trieca gubā, pacēla kā uz spārniem, rāva tos sev līdz.

Viņa skrēja priek�ā. Sauca, kliedza. Viesulis svieda to sānis, lietus �altis kā no vaļā parautām slū�ām trieca to gar zemi.

Lopi pazuda lietū kā pelēks, kustīgs mākonis. Nu jau viņi garām mājām. Skrēja, kur viesulis tos trenca.

���� Lopi būs pagalam, � meitene �ukstēja tuvu raudām.

No mājām izskrēja jātnieks un pazuda �ļāco�ajā negaisā. Tas bij tēvs. Kas cits?

Nu bij labi.

���� Ei, meitēn, kur tavi lopi? � kliedza no jauno laidaru paspār�nes, zem kuras bija sabēgu�i darbinieki.

Viņa neklausījās. Kas �iem par daļu!

Istabā tā palika pie durvīm, kā kaunēdamās to strautu, kas tai tecēja no galvas, no rokām, no kājām.

���� Kur tava apsega? � stingri noprasīja māte.

���� Lai apsega kur � bet kur tava zoss? � sauca Aldis no kakta. Pa�a viņa nevarēja saredzēt, jo istaba bij tum�a kā naktī, bet viņa balss bij gai�a un zobgalīga.

Annelei pārskrēja tirpas.

Grāmata, jā! Kur tagad bij grāmata? Tai vietā, kur tā runāja ar jauno kaimiņu. Tur viņa gulēja. Tur viņu kapāja lietus.

Meitene metās uz durvīm.

���� Glāb�u, glāb�u! � viņa iesaucās.

Alda rokas saturēja durvju kliņķi.

���� Nekā tu vairs neglābsi, muļķa meitene! No tavas zoss vairs ne�kāds cepetis neiznāks, tikai putra vien.

Tā Aldis smējās, lai gan pērkons grāva un zibens �audījās. Būtu labi, ja arī viņ� būtu rūcis un zibeņus metis. Bet nu viņ� smējās. Iz�smēja meiteni.

Un tāda viņa arī bij smejama. Lopi pa pasauli, apsega krūmos, grāmata lietū, un kā viņa �e tecēja kā strauts no visām vīlēm � ne�viens jau viņu par visu to neies slavēt. Kā Avotos tēvs to no negaisa glābis, tā arī �oreiz. Lielai tai nu vajadzēja būt un gudrai, bet kas to deva! Kur tagad būtu lopi, ja nebūtu tēva? Rūgti bij domāt par visu tādu viņas neizdevību.

Tikko negaiss bij iztrakojies un tālumos nozudis, Annele skrēja pēc savas grāmatas. No tās atrada tikai no�ēlojamas atliekas. Vie�sulis to bij izrāvis no vākiem, lapas saplosījis, izmētājis, bet lielais lietus tās izmērcējis un pārvērtis par lupatām. Līdz vēlam vakaram viņa nopūlējās no izsvaidītām driskām salikt kaut ko veselu kopā � nekas vairs neiznāca.

Gan jau sen viņai bij apniku�as vecās avīzes. Viņa tās bij iz�ķirstī�jusi nepacietīgi kā izkultu salmu kūli, meklēdama kādu baudāmu graudu, bet nekā lāga vairs nebij atradusi. Ko tas avī�u vīrs rakstīja par englenderiem, estreiķeriem un sprancū�iem, viņai izlikās velta laika tērē�ana, bet stāstu par cilvēkiem vecajās lapās bij maz. Tomēr tagad, kad nu tās bij iziru�as un līdz ar viesuli iznīku�as, viņai likās � tajās bijis gan vēl kaut kas labs un neatrasts, ko tās nu aiznesu�as līdz kā kādu neizdibināmu noslēpumu, un tā viņai bij �ēl.

Laukmalis ar Kristu atbrauca divos zirgos pārvest darbiniekus uz Laukmalēm, jo tur jau sākās siena pļauja un pēc tās nāca citi lie�lie vasaras darbi. Laidari bij zem jumta. Galīgi pabeigt tos varēja tik rudeni. Laukmalis apstaigāja jaunbūvi, apskatīja to pamatīgi no iek�as un no āras, kā vīri bij strādāju�i, bet teikt neteica nekā. Krists staigāja tēvam pakaļ, rokas bik�u ķe�ās sabāzis un caur zobiem svil�podams. Aldis arī svilpoja, sita naglas dēļos un svilpoja. Tas Annelei patika, bet, kad Krists svilpoja, � nepatika. Nez kāpēc viņai likās, ka Krista svilpo�ana ir tāda, it kā viņ� Aldim teiktu:

�Pagaid' vien, gan tu dabūsi � un tad tu vairs nesvilposi!� Vīri paēda pusdienu un aizgāja diendusā. Pa karsto laiku lielo ceļa gabalu braukt nevarēja. Meita Anlīze novāca traukus, salika lie�tas kurvjos, izpurināja Alda spilvenus un segas, sasēja nastā, saga�tavoja visu, lai pēc varētu doties ceļā, jo pie vakara jau vīriem bij jāgrie� pirmie vāli Laukmaļu pļavās. Tāpat art māte pārmeklēja tēva kreklus un bikses, kuras visbaltākas un veselākas, lai var godam rādīties pļavās balts kā gulbis, jo tēvs brauca līdz pie siena vāk�anas.

Kur tāda liela sagatavo�anās, arī Annele nevarēja vis iet dien�dusā. Bet, kā nu viņa savā nemierā �āvās no lauka istabā vērot, vai arī tur kas savādāks nenotiek, vaļējās durvīs viņai nostājās priek�ā tēvs un norājo�i teica: � Bērniem nav savs deguns visur jārāda, � apgrieza to apkārt un izstūma atkal turp, no kurienes tā nākusi.

Katrs tēva skarbāks vārds Annelei sāpēja. Viņa ta�u negribēja ļauna. Un viņa nekā nevarēja par to, ka tēva padusei cauri tā ierau�dzīja istabā Aldi, Kristu un Laukmali. Laukmalis runāja ar Aldi. Bet tas stāvēja noliektu galvu. Vai viņa tēvs to bāra? Krists sēdēja uz sola � kājas izstiepis un rokas bik�u ķe�ās. Viņ� vairs nesvilpoja, bet viņa izstieptais zods bij tāds, it kā tas zinātu ļoti daudz.

Aldis drīz iznāca laukā. Viņ� bij ļoti darbīgs. Smērēja ratus, sa�nesa zirgu lietas. Cepure tam bij dziļi pāri acīm, un viņ� ne ar vienu nerunāja.

Tēvs jūdza savu zirgu pie laidara. Annele sēdēja uz baļķiem un dzirdēja, ko māte runā ar tēvu. Citi vārdi tai izkrita no prāta, bet citi palika � un par viņiem bij daudz jādomā.

���� Nu ko tā Anlīze tā! Tāda krietna meita, tāda tikusi meita � ko viņa ar tādu zēnu! � teica māte.

���� Bet Aldis? � atvaicājās tēvs.

���� Ko nu Aldis! Tāds jauns gailēns! Viegls prāts, viegls padoms. Un visas durvis tam vaļā.

Tā runāja tēvs ar māti.

Annele jau bij ganos, kad vīri aizbrauca. Pirmajos ratos sēdēja Laukmalis ar abiem dēliem. Pats brauca zirgu, un Aldis būtu varējis paskatīties uz meitenes pusi, kā toreiz atbraucot, bet viņ� to neda�rīja. Anlīze ar kurvjiem un maisiem sēdēja pie Ģel�u Miķeļa, kas runāja vienā runā�anā un ar pātagas galu rādīja uz apkārtējām tāla�jām mājām. Bet viņ� ar savām valodām palika viens. Anlīze, tāpat kā Aldis, skatījās sev priek�ā un nepacēla acu. Abas rokas tai gu�lēja klēpī.

Anlīze!

Kas tā bij par meitu? Annele sāka domāt. Meitenei likās, ka līdz �im tā nemaz to labi nav pamanījusi, bet nu gan to redz. Anlīze darīja darbu ātri un veikli, bet runāja maz, smējās vēl mazāk. Māte teica, ka tā esot tikusi un krietna. Vai tad nu viņai ar Aldi būs kāzas tāpat kā toreiz Avotos Ingum ar Karlīni?

Nekā! Annele papurināja galvu. Viņai likās, ka te tā lieta nav tāda, kādai tai vajadzētu būt. Ingus bij tum�s, bet Karlīne gai�a � tādam vajadzēja būt pārim. Aldis turpretim un Anlīze! Vai tie sade�rēja? Pavisam nē. Aldim nebija ne tā resnuma, ne tā lieluma, kas Ingum. Bārdu viņ� nemaz vēl nedzina, kā Ingus un arī citi vīri ik svēt�vakaru mēdza, un tādas īstas pīpes ar porcelāna galvu viņam arī nemaz vēl nebij. Ko tu, zēns, tēvs bij teicis kā norādams, kad tas vienvakar bij paņēmis viņa pīpi. Nē, Aldis vēl nebij nekāds vīrs.

Un Anlīze bij tum�a. Reti smējās. Staigāja smagi un griezās gausi. Bet kādēļ tas tā bij? Annele padomāja labi atpakaļ. Anlīze laikam bij arvien bēdīga.

Bēdīga? Tā gan, Anlīze bij bēdīga. Tad viņai varbūt ari darīja kāds pāri tāpat kā Mēmajam.

Nu, lūk, tā tas bij! � Tur vajadzēja būt kam bēdīgam priek� An- līzes, ka viņa ar Aldi atbrauca vienos ratos, bet aizbrauca katrs savos, arī Krista svilpo�ana nevarēja nākt Anlizei par labu, tāpat arī tas, ka tēvs Anneli nelaida istabā, kur bij Laukmaļu papus, Aldis un Krists, un, ko viņi tur runāja, arī nebij par iepriecinā�anu Anlīzei, tāpat � ko runāja tēvs ar māti. Jā, jā! Laukmaļu papus varbūt vēl meklēs iz�devību Anlīzi izbārt tāpat kā Aldi. Un, ja viņ� to nedarīs, tad varbūt to darīs Laukmaļu mamma. Un, ja arī tie�i nebārs, bet runās strupu valodu un pa prātam tai nevarēs izdarīt, kas tad Anlīzei būs Lauk�malēs par dzīvi! Par to viņa varbūt domāja, kad aizbrauca. Nemaz tā neklausījās uz Ģel�u Miķeli, un rokas tai gulēja tik smagas klēpī.

Bet ilgi kavēties pie bēdīgās Anlīzes meitenei nepatika, viņa la�bāk gribēja priecīgu Anlīzi. Un to viņa varēja dabūt.

Kas viņu kavēja sarīkot kāzas Anlīzei un Aldim? Laukmaļu papa un mamma lai tur nemaz nemaisās pa kājām! Viņa izpu�ķoja Lauk�maļu lielo istabu ar ozoliem un meijām, ar krā�ņākām puķēm, kādas patlaban auga Tērvetes lī�os un lielajās Laukmaļu pļavās, viņa iejūdza brangākos Laukmaļu kumeļus brūnajos izbraucamos ratos, un tur iek�ā tad sēdēja Aņlīze un Aldis. Tie bij pavisam citi nekā tie, kas patlaban bij aizbrauku�i no atmatas. Aldis bij stalts spēka vīrs un Anlīze viegla kā bezdelīga. Tā saderēja kopā ar Aldi. Annele ļāva tiem braukt baznīcā, bet pati klāja priek� tiem mājās garus gal�dus ar baltiem linautiem* no savas mātes lādes, jo Laukmaļu mamma linautus dot negribēja.

Tā Annele nodzīvoja visu pēcpusdienu ar Anlīzi un Aldi, tos vadī�dama un gaidīdama. Izstaigāja garus, jaukus domu ceļus arī ar citiem cilvēku bērniem, kurus tā bij iepazinusi Avotos un kuriem katram bij sava vieta viņas dvēseles kambaros. Izdzīvoties domās ar cilvēkiem � tā bij viņas jaukākā rotaļa �ai kailajā atmatā, kurā tik reti atmaldī- jās kāds cilvēks.

Kran�elis auga. Trīsreiz dienā Annele to apgādāja ar pienu. Par to tas tai bij pateicīgs un īsts draugs. Gan viņ� skrēja smilkstēdams pa pēdām arī citiem mājiniekiem, bet tikai tad, kad Anneles nebij mājās. Tikko tā parādījās, Kran�elis to apsveica ar priecīgu rie�anu. Viņa balss pieņēmās kuplumā līdz ar spalvu. Tad vairs no Anneles neatstā�jās, apstrādādams ar savas draudzības asajiem zobiem viņas pastalas, zeķes un svārku stērbeles, līdz tās izskatījās bārkstainas kā dvieļu gali. Aiz �ā iemesla Annelei bij jābūt drusku atturīgai un daudzreiz skarbi jāpārtrauc Kran�eļa prieka �altis. Pakampa tad to aiz vaļējās skausta ādas un aizstiepa midzenī. Kran�elis saprata, ka nu jokiem beigas, ieraudājās vēl pāra reizes un tad miga nost.

Miegs nāca tam neizgulams, bet nemiera gars to rāva aug�ā pie katra mazākā trok�ņa un sauca: �Kran�el, uzmani, kas notiek pa�saulē!�

Kad Annele dzina laukā, Kran�elis pacēla purnu no midzeņa un gaudodams lūdzās: līdz, līdz, līdz! Annelei tur nekas nebūtu bijis pretī, bet māte stingri teica: �Sunim jāsargā mājas. Nav nekāda skrie�ana ganos!� Tad abi gribētāji pratās, ka jāklausa, un, kad māte tik draudo�i vien pagrasījās, Kran�elis, pakaļ�ink�ļus* ievilcis, aiz�diedza savā dro�ajā vietā.

Vēl Kran�elim bij jāgaida, kamēr cink�ļi * paaugsies tik stipri, ka tam paklausība vairs nebūs vajadzīga.

Un viendien tas laiks bij pienācis. Kran�elis nāca vel�us no mājām ar vecu pastalu zobos. Annele paskrējās pretī, dzina to atpakaļ, bet viņ� neklausīja. Rūca, rēja, ņurdēja, drīz atlekdams atpakaļ, drīz paskriedamies prom. Strupo asti priecīgi vicinādams, galvu pa�ķiebis, �ēlīgi vēlēja, sak: ņem nu tu tagad pamēģini, vai vari, drīz atkal sa�kampdams pastalu cie�i jo cie�i zobos, arvien rūkdams un aicinādams: �Cērt nu, Annele, savus zobus otrā pusē, būs varena rau�anās mums abiem!�

Annele mēģināja arī: kad ne ar zobiem, tad ar nadziņiem, er�i- nāja un jokoja �uneli, drīz griezdama pastalu pa gaisu, drīz aizsviez- dama to prom, drīz vilkdama �ļūteniski veco ādas gabalu, kurā kucēna

baltie zobi turējās kā jaunkalta dzelzs. Kran�elis neņēma ļaunā, bet pats nemitīgi aicināja meiteni palīgā klusināt savu nepiepildāmo jā- rē�anās kāri.

Kran�elis nu katru dienu skrēja līdzi ganos. Un, tā kā māte vai nu to neievēroja, vai arī tī�ām nekādas ierunas necēla, tad tas palika tagad nolikta lieta: Kran�elis ir līdza gans.

Sākumā gan tas, arvien gatavs uz jārē�anos, bij labāks spēļu biedrs nekā ganītājs.

Anneles mīlule bij gada vecā tele Ziedaļa. Viņas āda bij brūna un spīdīga kā noviksēta. Viņa ļāvās, ka meitene apvija rokām viņas galvu un pieglauda savu vaigu pie siltā kakla. Kran�elim tāda mīli�nā�anās nepatika. Nikni riedams, tas lēkāja ap Ziedaļu, bet vajadzēja tik tai pabolēt savas lielās samta acis un pagriezt pret to asos, plauk�sto�os radziņus, kad Kran�elis aizdiedza, kājās iemiedzis asti. Tāpat viņu arī biedēja aitas, sevi�ķi ragainais Laukmaļu teķis*, kas skrēja tam virsū, bramanīgi kapādams zemi saviem kaltajiem nagu zāba�kiem.

Laukmaļu aitas Annelei likās būt visas vienādas. Vienādi kāras, vienādi neklausīgas, vienādi blējīgas un bailīgas. Pūlis bij arī par lielu, lai ar visām iepazītos. Viņas turējās par sevi un bie�i no�ķī�rās, lai dotos uz nedarbiem. Atmata viņas nevarēja apmierināt, jo tās bij pieradu�as pie labākām, kaut arī daudz �aurākām ganībām. Un tā tās klejoja, zagdamās visvairāk uz Dak�u pusi, lai tik varētu pa- tapt. ieraut kādu muti no Dak�u auzām vai āboliņa. Annelei bij bie�i jāskrien priek�ā un jāatgrie�. Kran�elis skrēja līdz un mācījās. Un tad pienāca tā lielā diena, kad aitas no viņa jaunās mākas � no viņa pie�pe�ā rējiena muka, tā muka, it kā tās pēk�ņs viesulis atslaucītu no ze�mes un samestu gubā, tikai bij redzamas kā resnās pakaļpuses ar villainajām ļipiņām. Bramanīgais teķis izslēja savus ragus no pa�a vidus � tā viņ� bij nobiedēts. Annele skaļi smējās, Kran�elis lunci�nājās priecīgs un uzvaro�s. Meitene viņu glaudīja.

Anneles piecas aitas ar jēriem tai, protams, bij tuvākas un mīļā�kas. Sevi�ķi viena baudīja viņas īpa�u labvēlību. Vēlu, pēc Jurģiem, tā bij atnesusies ar jēru, kas negribēja pieņemties ne brangumā, ne spēkā. Kad bij auksts un lietains, tas stāvēja savilcies uz garām kā�jām kā uz stabiņiem un trīcēja. Nespēja tecēt baram līdzi. Lielā aita pa�lika tad ar to atpakaļ un �ēli blēja. Annelei nekas cits neatlika kā pa�celt jēru uz rokām un nest līdz. Lielā aita sāka drīz iet barā un nelikās daudz zinot par savu bērnu. Annele plūca jēram labāko zāli, baroja ar savu rīta maizi un lietainās dienās ietina savā apsegā. Bet jēriņ� bij un palika tāds bēdīgs. �Ja paliks priecīgāks, būs dzīvotājs, ja ne, tad nekā nevarēs darīt,� meitene prātoja un centās visiem spēkiem ieprie�cināt mazo gauduli. Kran�elis tai bij pirmais palīgs. Neapnicis tas vilka �urp skaidas, vecus ādas gabalus, kaulus un visādu varzu, pūlē�damies jēru uzmundrināt uz tādu pa�u spēli, kā tas stundām ņēmās ar Anneli. Lēkāja tam priek�ā, riedams un plosīdamies vai atkal drīz vienos sānos, drīz otros sprogas plucinādams, īso ļipiņu ķerstīdams, tomēr visu tikai tā it kā pa jokam, ar truliem zobiem, lai vārgulī- tim nedarītu pāri.

Sīs neatlaidīgās pūles nepalika bez sekmēm. Jērs sāka piegriezt vērību Kran�eļa lēkā�anai un rie�anai, un, kad tas pirmo reiz, galvu pa�ķiebis un ausis saglaudis, skrēja virsū Kran�elim, grasīdamies to nobadīt ar saviem smieklīgi niecīgajiem raģeļiem, Annelei bij liela prieka smie�ana, bet Kran�elim vēl jo skaļāka prieka rie�ana. No tās dienas jēriņ�, kaut arī lēnām, brieda arvien stingrāks un apaļāks.

Pēcpusdienā māte vienreiz izdzina lopiem līdz lielo vaislas cūku, lai iztirpinātu kājas, kuras tai, arvien aizgaldā guļot, bij paliku�as gandrīz trulas un nevarīgas. Smagā ruk�ķētā ja, lai gan uz savām īsa�jām, sprungulainām kājām tik tā turējās, bij ganāmpulkā īsts nemiera gars. Viņa grūda ar snuķi aitas aug�ā, kad tās bij nogulu�ās uz at�dusu, gāja govīm virsū un mēģināja tām izraut zāli pat no mutes, bet, kad tās to biedēja ar ragiem, tā kvieca kā kaujama. To pa�u viņa da�rīja, kad Annele tai skrēja priek�ā atgriezt no neceļiem. Tad tā varēja tik neganti rūkt un galvu pretestībā svaidīt, ka bailes māca. Pastā�vīgi staigāja urk�ķēdama un ar resno snuķi uz visām pusēm urbdama. Pat tad, kad tā saulē nolaidās uz sāniem un izstiepa īsās kājeles, ur- dēja nemiera pilna: ruk, ruk, labi jau tā ir, bet es gribu vēl labāk. Es neesmu apmierināta, es nebūt neesmu apmierināta.

Reiz, kad Annele uz īsu brīdi bij nogrimusi grāmatā, pēk�ņi to iz�biedēja uztraukums lopos. Aitas, kā no kaut kā nejau�a satrūku�ās, sabruka gubā, �ēli blēja, trīcēja, govis skaļi māva. Kran�elis kā kri�us iekrita ganāmpulkā, plēsdams rēja. Kas bij noticis? Annele uzlēca kājās un ieraudzīja kaut ko briesmīgu.

Lielā cūka bij sakampusi zobos viņas balto, smalko jēriņu. Asie ilkņi, asinīm pilēdami, bij iecirtu�ies dziļi sprogainajā muguriņā. Kājas un galva karājās gurdeni jau kā bez dzīvības. Neviena skaņa nenāca no pusatvērtās mutes, kurā sārtā mēlīte kā liesmiņa dzisa.

Meitene kliedza, vaimanāja, skrēja cūkai priek�ā, sita to ar stibu. Kran�elis rēja un kauca kā traks, bet cūka nāca tiem virsū kā bries�mīgs nezvērs, ceļu negriezdama, nikni rūkdama, plosīdama un ilkņos kratīdama nedzīvo radībiņu. Kran�elis, asti iemiedzis, kā �ausmās bēgdams, laida uz māju pusi, un meitene devās tam pakaļ, kliegdama pēc mātes. Tādu troksni vajadzēja mājās sadzirdēt. Māte tad ar iz�nāca un devās skrie�us uz ganībām. Jau no tālienes redzēja, kas no�tiek. Meitene bij nokritusi uz mutes, skaļi raudāja. Negribēja nekā vairs ne dzirdēt, ne redzēt. Māte aiznesa jēriņu, bet cūku uz ganībām vairs nelaida.

Visu pēcpusdienu Annele raudāja. Kran�elis gulēja, ieglaudies tai azotē, drīz ieņurdējās, drīz smilkstēja, drīz iegrūda tai mīlinādamies sejā savu purnu vai laizīja rokas; nevarēdams savā ādā rimties, izrā�dīja visu savu nemieru ar to, ka nevarēja meiteni iepriecināt.

Meitene viņu pateicīga glaudīja:

���� Ko tas viss līdz, Kran�eli, ko tas viss līdz! Jēriņa vairs nav un nekad vairs nebūs.

Ar skaudrām �ēlām viņa arī pati sevi kā vainīgu rāja.

���� Kad tikai mazu, mazu brītiņu ātrāk es būtu paskatījusies, tad tas nebūtu noticis, � viņa nebeidza �ēloties.

Bij vasaras vidus. Krak-krak! Krak-krak! � aiz me�a sprak�ķēja.

���� Kas tur sprak�ķ?

���� Laikam �auj. Būs sāku�ās pīļu medības. Aiz me�a ezerā esot daudz pīļu.

���� Ezerā? Kādā ezerā? Dieva laistā?

���� Nezinu. Tā jau stāsta.

���� Pīles �auj? Kā tad viņas �auj?

Māte smējās:

���� Kā lai tev to izstāstu! Neesmu bijusi pīļu medībās.

Krak-krak! Krak-krak!

Lieli bari putnu skrēja pāri atmatai. Lidu, lidu, ātri, ātri sita spār�niem īsus gaisa viļņus.

Liels uztraukums bij aiz me�a. Putni glābdamies bēdza.

Piepe�i viens sāka griezties gaisā, krist. Lēnām, tad ātrāk un āt�rāk kā vītusi lapa no koka ar slīpu spārnu nāca uz zemi. Netālu no Anneles nokrita. Kuldams gaisu spārniem, vēl cēlas � krita, cēlās � krita, tad palika izstieptu kaklu, piekļāvies pie zemes.

���� Putniņ, putniņ, k'as tev notika, putniņ?

Annele pieskrēja tam klāt, pacēla. Ļengana nokarājās galva, kā dārgākais zīds mirdzēja spārnu spalvas, siltas, siltas bij maigās dunu krūtis, kurās vēl drud�aini ātri sita kā pulkstenītis mazā sirds. Annele pieglauda to sev klāt: � Putniņ, manu putniņ! � Asinis pilēja tai uz pirkstiem.

���� Asinis!

Steig�us Annele devās uz māju. Varbūt māte ko zinās, varēs glābt.

���� Māt, māt!

���� Kas tev nu atkal?

���� Putns, asiņains putns.

���� Me�a pīle. Tādi jau ir tie �āvēji. Sauj un nevar no�aut. Viens spārns pagalam.

���� Kādēļ viņiem jā�auj?

���� Ej prasi viņiem!

���� Vajag tam palīdzēt, māmiņ!

���� Ko tam vairs palīdzēs!

Putns noraustījās meitenes rokās. Izdzisa.

���� Atkal viena dzīvība pagalam, � viņa �ēlabaini gaudās. Un tad nikna: � Ne acu galā es negribu redzēt tādu �āvēju!

DZIM�ANAS DIENA

Siltas, siltas bij septembra dienas. Atmata bij apvērpta baltiem tīmekļu pavedieniem. Pusdienās tie pacēlās no zemes un, viegli mir�dzēdami, �ūpojās gaisā kā vaļā palaistas zīda buras. Annele skraidīja un pūta viņus vējā: lai brauc uz siltam zemēm!

Dzērves palika ik ar dienu nemierīgākas. Dzērvju purvā klaudzēja cirvji. Krūmu plīvuris palika arvien caurumaināks, �ķidrāks, un vienu rītu jau skaidri bij saredzamas kaimiņa divas staltās ēkas. Pats viņ� lēkāja no ciņa uz cini un gāza alk�ņus kā niedras. Dzērves izstiepa skaistos kaklus, saklaigājās, aizlaidās un atkal pārlaidās, it kā gaidīdamas, vai tad tas cilvēku biedēklis reiz nenozudīs. Bet velti! Likās, ka viņ� gribēja izgāzt pēdējo krūmu un nolīdzināt pēdējo cini, aizdzīt dzērves: �Taisieties, taisieties! Te jums vairs nav vietas. Te jāstaigā arklam un ecē�ai!�

�Kad nu viņ� tām dzērvēm tak nekā nevarētu padarīt!� Annele domāja spītīgi, jo viņa ar visu savu labvēlību bij dzērvju pusē.

Kādā saulainā rītā dzērves pacēlās visas pāri purvam gaisā. Ne�mierīgi un juceklīgi lidoja, sasaucās. Sevi�ķi viena vairāk reizes apli�doja apkārt citām, arvien klaigādama, it kā ba�īdamās, vai ir visas pacēlu�ās no purva. Tad tā aizlidoja priek�galā. Citas sarindojās kāsī kā divos spārnos. Tās sāka slīdēt pret sauli.

Maigi, aizplīvuroti atskanēja saucieni priek�ā, vidū, rindas galos. Kā rakstā. Ko viņas sauca? � Ardievu, ardievu!

Annele izstiepa rokas. Dzērves! Skaistās, gudrās dzērves! Ka tā prastu lidot! Nenolaida acu, kamēr aiz balta mākoņa aizgrima slai�dās pasaules ceļinieces.

���� Labrīt, meitēn, � kā nu svie�as?

Tur bij tas kaimiņ� ar stibiņu rokā un, tāpat kā pavasarī, zilās zeķēs, kas bij tik ko�as, kā nupat uzvilktas. Bet pats bij nodedzis brūns kā �igāns un daudz vājāks. Tā bij plēsies ar darbiem.

���� Meklēju darbiniekus. Vai tu arī negribi braukt līdz kartupeļu talkā? � viņ� nu ievaicājās savā �irgtajā valodā.

Annele nezināja, ko atbildēt. Ar sve�iem tai valodas ne�ķirās. Un to grāmatu jau ari kaimiņ� nebij atnesis. Viņa bij par vārda turē��anu.

Likās, ka kaimiņ� atmin viņas domas:

���� Tās grāmatas tu dabūsi. Pāries darba laiks, aizbrauk�u uz mā�cītājmui�u, atvedī�u.

Tad no mācītājmui�as viņ� gribēja vest tās grāmatas! Tad tur ne�kas liels neiznāks. Mācītājmui�as grāmatas Annelei atnesa Līziņa, un viņa jau visas bij lasījusi. Tomēr viņa nekā neteica, jo kaimiņ� jau rādīja labu sirdi.

���� Nu, kā ir? Vai patīk braukt līdzi? � kaimiņ� neatlaidās.

���� Uz kurieni?

���� Uz Upesmui�as laukiem. Tur man stādīti kartupeļi. Tur tu vari rauties pie lasī�anas.

Jā, tur viņa brauktu labprāt.

���� Māte jau nelaidīs.

���� Nu, gan jau laidīs, � kaimiņ� pārliecināts pasvieda zodu uz aug�u, pavicināja stibiņu un aizgāja uz Jaunajām mājām, viegli gū�ās �ūpodamies.

Atpakaļ nākdams, sauca jau pa gabalu:

���� Klau, meitēn, nāc tik �ovakar laikus uz manām mājām! Māte tevi lai�.

���� Māte mani lai�? � meitene brīnījās.

Un tā tas bij. Pret vakaru māte atsūtīja Anneles vietā ganu, kādu vaļenieci* � vecenīti no kaimiņmājām. Tā bij darba nespējīga un pāra reizes vasarā bij aiznesusi arī no Anneles mātes pa maizes kuku- ļam. �oreiz arī atnākusi laikam ar to pa�u vajadzību un labprāt bij gatava palaist Anneli lielajā mui�as braucienā.

Māte nu lika meitenei tūlīt posties: nomazgāties, sapit cie�i bizes, jo rītu agri priek� visa tā vairs nebūs laika � ar mazu gaismiņu jāiz�brauc. Atvēlēja vilkt svētdienas drēbes, siet jauno, ro�aino lakatiņu, bet pastalas aut tās pa�as vecās, jo tā kā tā pieies pilnas zemju, bra�dājot pa vagām. Kurvīti deva savu rokas kurvīti, lai nebūtu ar sve�u par smagu vai arī daudz par vieglu un citi nesmietos par tādu lasī�tāju. Māte bij neparasti laipna un vēlīga. Kad bij pateikusi visas labās pamācības, kā uzvesties sve�ās mājās, kā pie darba turēties godam, viņa beidzot teica pa�u mīlīgāko teik�anu:

���� Nu, ja jau nu rīt nebūtu tev tāda diena, tad jau nu gan es tevi nelaistu.

���� Kāda tad rīt man ir diena?

���� Rīt ir tava devītā dzim�anas diena, � māte teica, kā kad pa�sniegtu kukuli.

Dzim�anas diena? Annele nesaprata. Kas tā par dienu? Devītā dzim�anas diena! Vai tā tik svarīga, ka nu to vajadzēja zināt? Lai�kam gan! Jo rīt viņa ta�u izpildīja tik svarīgu uzdevumu: brauca līdzi kartupeļu talkā kā liels cilvēks. No tā vien jau varēja redzēt, ka de�vītā ir gan kāda lieli�ķa* diena, lai gan meitenei tā bija pati pirmā.

Apzinoties �o devīto dzim�anas dienu, ar pacilātu un drosmīgu garu meitene steidzās uz kaimiņiem. Saule norietēja pie robe�grāvja. Viņa sekoja kaimiņa iemītai lī�u lo�u taciņai caur krūmiem. Uznāca gan arī vecā nedro�ība: kā nu tik ieies sve�ās mājās? Ko teiks? Ko darīs? Bet, atminēdamās, ka rīt tai deviņi gadi, Annele no tādas ne�dro�ības sakaunējās un noņēmās tā turēties, kā tas �iem gadiem pie�nācās.

Arvien jau tā ir, ka lietas un vietas no tālienes izskatās citādi nekā tuvumā. Arī kaimiņu mājas tuvumā nemaz nesagājās ar tām, kādas tā bij iedomājusies, un nu viņai bij daudz kas jāpārkārto. Daudz kas viņai nebūt tā nepatika kā viņas iedomu attēlā, un viņa par to it kā ar kādu strīdējās: nē, tā tas nav. Tā nemaz nevarēja būt. Ēkas jau bij staltas. Aiz mājām uzkalniņ� noslīdēja, un lejiņā parādījās vēl divas jaunsāktas ēkas. Sētsvidū logu priek�ā bij arī puķu dobe ar jor- ģīnēm un asterēm, bet nātras un nezāles tās bij pa daļai nomāku- �as. Sētsvidus bij piemēslots, celiņi neslaucīti.

Annele bij tā aizņemta, visu apskatot un vērojot, ka pavisam aizmirsa iet istabā. Nu viņa nobijās no kādas balss, kas sauca:

���� Kas tad tā tāda par mergu! Bolās, ka nebūtu māju redzējusi! Vai izlūkos atnākusi, vai?

Aiz puķu dobes istabas vaļējās durvīs stāvēja sieviete. Jauna, padrukna. Melnraibs lakats galvā bij it kā pārtie�i* uzmests � vienu ausi apslēpa, pār otru karājās matu �ķipsnas, līda aiz jakas apkakles. Tā laikam bij kaimiņu saimniece.

���� Labvakar! Es atnācu. . . � Annele teica nedro�i.

Sieviete bij pabāzusi roku zem lakata un kasīja pakausi.

���� Vai tu esi tā merga, kas grib līdz uz tiem mui�u laukiem?

Grib līdz, grib līdz?! Kaimiņ� tak pats nāca, pats aicināja. An�nele brīnījās, bet pār lūpām viņai nekas nenāca.

Sieviete nekādas atbildes negaidīja. Apgriezās un iegāja iek�ā. Annele tai sekoja. Saimniece izgāja atkal pa otrām durvīm, meitene palika viena.

Istaba bij liela, gai�iem logiem, izvitētām* sienām, bet rūtis bie- zin biezas � mu�u nomētātas. Uz galda palags, it kā pērn mazgāts, virsū da�da�ādi trauki, gan tīri, gan nemazgāti, gan ar ēdienu palie�kām, vēl da�ādi drēbju gabali, saburzīts lakats, bērnu zeķītes, autiņi. Gulta kā no pagāju�ās nakts � saveltu palagu stūrī, no maisa izmes�tiem salmu kum�ķiem uz grīdas. Galds liels, spo�ām kājām, gulta aug�stiem galvgaļiem, pie vienas sienas pulēta kumode, gar sienām krēsli.

Bet uz visiem bij kaut kas: vai nu sietiņ�, vai miltu grozs, vai liek- �ķere, vai bērnu auti, kuru bij pilni visi kakti. Tik bij istabā brīvas vietas apstāties kā pa�ā vidū. Annele brīnījās. Viņas istabiņa mājās bij divtik maza, bet likās būt daudz lielāka, tīrāka un bagātāka.

Aiz durvīm, aiz kurām bij izgājusi saimniece, dzirdēja divas sievie�tes balsis.

���� Tādam vīrietim tak ir bērna prāts. Iet pa mājām meklēt mer- gas pie kartupeļu lasī�anas! Ko tāds knauķis var padarīt! � tā teica viena. Annele pazina saimnieci.

���� Divas rokas tomēr ir. Un to nekad nav par daudz. Bērns un vecs da�reiz vairāk padara nekā tādi slamsti, kā tev pagadīju�ies tas puisis ar meitu.

���� Kas tos slamstus līga? Es nē. To jau darīja viņ�, jūsu gudrais dēls.

���� Ko mans dēls dara, tas ir darīts, bet, ko tu dari, tur vēl piek�tajam pakaļ jāstaigā.

���� Bet man par visiem jādomā. Man visiem jāgādā un jābā� tās lielās maizes kules. Ko rīt vien spēs pieēdināt gan ar pavalgu, gan maizi!

Pie �iem vārdiem kaut kas smags nokrita zemē. Annele apsviedās uz papē�a tik ar vienu domu: uz durvīm! Mājā!

Vai viņai vajadzēja kaimiņu maizes vai pavalga vai viņu kartu�peļu?

Bet durvīm priek�ā stāvēja ienāku�ais kaimiņ�.

���� A, nu tas ir labi, ka atnāci! Dzersim tēju, dzersim tēju! Pamie�lo�u tevi ar zapti, a? Viņa būs izvārījusi. Es pārvedu cukuru. � Viņ� sāka atbrīvot galdu, likdams tur samestās lietas gan gultā, gan uz logiem vai krēsliem.

Annele nevarēja vairs skriet prom. Ko teiktu kaimiņ�, ko teiktu mājās tēvs un māte? Un ko viņa tiem teiktu? Palaista pirmoreiz sve��ās mājās � un nezin citu kā diegt atpakaļ.

Saimnieks izgāja pa durvīm, aiz kurām grāvējās* saimniece. Viņ� runāja strupi:

���� Kas ar tēju? Vēl nav? Dod galdā, dod galdā! Kur tā zapte, kuru ievārīji? Dod �urp! Maizi dod! Sviestu dod!

���� Ūja, ūja! Nedeg jau! Desmit roku man nav. Saime, lopi, bērni, ceļa kules jābā�.

���� Lopus apkopj meita, bērnus apkopj māte, tik tev ir kā tas ēdiens, kaunies ar!

���� No kā lai es kaunos? No tās vīzdegunes mergas?

Annele aizbāza ausis. Viņa negribēja dzirdēt. Aiz tām durvīm visi bārās.

Saimnieks ienāca, vienā rokā nesdams brūnu krūzīti un glāzi, otrā melnu trumuli, ielēja tum�u virumu papriek� Annelei krūzītē, tad

glāzē pats sev. Aiz viņa vecāka sieviete ienesa maizi un palielu podu notraipītām malām:

���� Te būs tā zapte. � Kuļas kā sikspārnis pa pakulām!

Vairāk viņa nekā neteica, bet gāja laukā.

���� Ienesiet vēl sviestu, māt! � saimnieks sauca pakaļ.

���� Pēc sviesta jau nu viņa neies. Tur tu liec prātu ar mieru, � at�teica māte.

����� Nu, iztiksim ar zapti vien � vai ne tā, meitēn? � saimnieks jautri uzaicināja Anneli izteikt savu piekri�anu.

Annele no jauda, ka saimniece nekā nedeva labprāt, un viņa nekā negribēja ēst, bet neēst arī nevarēja, lai neapvainotu saimnieku, kas bij sameklējis un aizdedzinājis sveces galu, jo istabā jau metās tum�s, pēc tam nogriezis lielu gabalu maizes un uztriepis tam biezu kārtu ievārījuma. Maize bij skāba, galodā sakritusi, bet ievārījums zili melns un rūgts. Bet saimnieks ēda gar�īgi un ātri un tūlīt izstei�dzās atkal laukā.

Ienāca saimniece, pacilāja gultā un pa krēsliem izsvaidītās lietas, atkal atlika turpat atpakaļ, pagrābstījās pa kumodi, laikam nekā ne�atrada, pienāca pie galda.

Annelei likās, ka tā tikai uz viņu vien skatās, koda nelabprāt savā maizē, vēla pa muti, nevarēja norīt, asa dzelzsgar�a katram kumosam bij klāt, beidzot viņa nolika maizi uz galda un vairs neaizskāra. Saim�niece to pacilāja: � Redzu jau, redzu, kāda tu izlepusi merga esi. � Annele domāja: nu viņa nokops traukus, bet turpat viss palika. Iz�gāja, kā nākusi.

Saimnieka māte ienesa salmu maisu, sabīdīja pāra krēslus gar sienu, pārsvieda pār tiem mai�eli: � Te tu vari pakrist. Kur tevi nu citur sūtīs! � Nopūta sveces galu pudeles kaklā un izgāja.

Annele padomāja brītiņu, gaidīja vēl, nezinādama, ko iesākt. Bet neviens nenāca, nekāda cita padoma nebij kā likties uz ausi. Tāpat neizģērbusies viņa izstiepās uz maisiņa. Apsegas nebij, pagalvja ne�bij; nedrīkstēja arī kustēties, lai krēsli neaizbrauktu katrs uz savu pusi. Logā stāvēja tuvā ēka, salta un atraido�a, � skumjas spieda plakstienus �ais sve�ās mājās, kurās Annele jutās tik viena, viena � kā izdzīta tuksnesī. Tomēr beidzot tumsa aizspieda acis � un viņa gulēja kādu laiku.

Piepe�i tā atmodās. Durvis uz virtuvi atdarījās, un sveces gaisma asi iedūrās istabas tumsā. Gaismai sekoja saimniece, nesdama lielu, piebāztu kuli. Nolika uz galda kuli, sveces galu, apsēdās līdzās uz krēsla, uzcēla uz galda arī vēl kāju un sāka no tās atritināt nebei�dzami garu strēmeli netīras lupatas, no kuras izplūda nelaba smaka. Kājā bij dziļ� strutojums uztūku�ām malām.

Saimniece paņēma sveces galu vienā rokā un ar otru sāka spaidīt vainu, pie tam lūpas savilkusi sukstidamas un bezpalīdzīgi apkart ska�tīdamās. Ieraudzīja Anneles acis.

Sāp. Neganti sāp. Uzsēju gan govju mēslus, bet sāp, kas ir sāpējis.

���� Mana māte tādai vainai liek virsū speķi vai arī biezpienu, vai sīpolus. Vēl ir da�ādas zāles, bet es visas nezinu.

Ej nu, � saimniece teica neticīgi, � speķi, biezpienu, sīpolus! Vai tad tadai vainai ēst jādod?

�Kā viņa it nekā nezina, ko visi zina?� meitene pie sevis brīnī�jās. Un pamācīja tālāk:

���� Un vainu vajag tīrīt. Krietni nomazgāt ar siltu ūdeni un zie- pem. Vainu pa�u un visu kāju.

���� Ej nu! Ko nu ūdens daudz var līdzēt!

���� Ūdens, jā! Un, kad pavisam nekā vairs nevar izdarīt ar zālēm, tad vajaga liet to vainu, � Annele dedzīgi stāstīja, jo viņa bij redzē�jusi, kā pu�umus dziedē.

Liet? Kā tad to dara? � saimniece ziņkārīgi jautāja.

Manam tēvam bij tāds pu�ums kājā, ka gāja līdz kaulam. Ne- dzija un nedzija. Pu�umā bij iegājusi vilna no zeķes. Tad nedzīst. Nu sāka liet, un pēc nedēļas bij vesela. Un tas, zināt, ir tā: novāra spaini ūdens un ļauj atdzist, kamēr cie�ams, tad paņem divas rudzu rogas, tās arī izvārītas ūdenī labas tīras, tad uzliek uz vainas un sāk ar kausiņu tām pāri liet karsto ūdeni. Un tik lej un tik lej stundām, kamēr rogas izvelk vilnas plūksnas no pu�uma � un tas sadzīst!

���� Ej nu, to nu tu man gan neiestāstīsi, � saimniece neticīgi purināja galvu, � tā būs tāda māņticība, kā jau kalendāros raksta. � Ai, tu maita, kā sāp! � viņa piepe�i ievilka atkal sūkstīdamās lūpas, pie kam viņas mute, tuvās sveces apgaismota, izpletās tik liela un jocīga viena pati pāri citiem � ēnās nozudu�iem sejas pantiem, ka Annele nepaguva ātri vien pagriezt galvu uz otru pusi un iekost maisiņā zobus, lai nepaspruktu tai smiekli. Bet, kad nu viņa atkal paskatījās uz saimnieci, tā sēdēja kā aizmirsusies, �ūpodama kāju abās rokās, un skatījās domīga svecē. Annelei palika kauns, ka tā smē�jusies.

Vēl ir labi, kad sadauza ar cirvja pieti celmeņu lapas un liek virsū. Tās arī noņem karstumu un dziedē, � viņa pasteidzās izla�bot savu nerātnību.

���� Jā, man gan ir laikam vaļas ķēmoties ar visām tādām blēņu bū��anām! � saimniece īgni noteica un sāka atkal tīņāt kāju tais pa�ās netīrajās lupatās. Tad pacēlās smagi un gāja laukā. Pie durvīm aiz�lika roku svecei priek�ā un to nopūta. Melna tumsa bij laukā; Anne�lei likās, ka saimniece pati ir tum�a un ieiet tumsā, un viņai par kaut ko �ēli iesāpējās sirds.

Pelēka, neliela gaisma bij laukā, kad Anneli modināja. Viņa bij galīgi nosalusi. Un nesasila ari braucot, jo bieza migla gaisu padarīja mitru un vēsu.

Mui�as lauks bij liels, ar bezgala garām vagām. Cik tālu miglā varēja redzēt, visur kustējās cilvēki kā skudras. Kartupeļi �e bij dēstīti mui�as kalpiem un ierēdņiem, un �odien bij novāk�anas diena, tādēļ arī katrs steidzās novākt savu tiesu. Kaimiņ� vēl pērn bij izpil�dījis mui�ā vagara vietu; aiz tā iemesla viņ� tik viegli cēla savas mā�jas, aiz tā iemesla viņ� arī vēl bij dabūjis savas kartupeļu pūrvietas mui�as laukos.

Annele tecēja kā irbīte: ar diviem kurvjiem uz kaudzi, ar diviem atpakaļ. Otru kurvi tā bij dabūjusi no kaimiņienes. Viņa bij ar savu vagu citiem priek�ā: viņa negribēja, lai domātu, ka tā nevar tikt ci�tiem līdzi, ka kaimiņienei tai par velti būtu jādod no savas maizes kules.

Piepe�i pa�ķīrās biezā migla un izpeldēja saule, balta un kvēlo�a. Valdonīga kā karaliene tā iestājās lielajā debesu laukā.

Nu gan bij skaisti! Viss atmirdzēja. Lielā mui�a ar baltajām, bran�gajām ēkām, sarkanu kļavu rindu gar balto lielceļu, dzelteno bērzu puduri me�a ielokos un pats varenais, arvien zaļais me�s, kas visu likās ieskaujam platajās, tum�ajās rokās. Vīri izmetās kreklos, jo sau-

līte kā pa zemes virsu lidinājās, tik mīļi glāstīdama un sildīdama. Divtik ātri strādāja rokas, divtik ātri tecēja kājas, kad varēja uz mirkli acis iemest �ai tik ilgi neredzētā sirdij gardā zemes jaukumā.

Mui�ā zvanīja launagā, un kā uz mājienu visi meta darbu un stei�dzās pie maizes kulēm. Kaimiņ�, ātrs pie ē�anas un ātrs pie darba, jau bij pie ratiem, zirgus izjūdza no arkla, pabaroja. Puisis un meita piesēdās pie kartupeļu kaudzes, gaidīja launagu, bet saimniece vēl tūļojās tālu savā vagā, laikam gribēdama to pabeigt. � Nu, ko viņa nenāk! � meita nepacietīgi sauca, sita plaukstās, ari saimnieks pa�gājās pa vagu pretī, lai gan ne tālu, apstājās, gaidīja. Tad nu viņa ari nāca, kā sapinusies smagos, garos vai simtkroku brun�os. Saimnieks, rokas bik�u ķe�ās, it kā citādi tam tās nekur nebūtu valdāmas no darba, gan nekā neteica, bet acis viņam nemierīgi skraidīja.

Nu atsēja kuli un izņēma lēnām no tās maizi, sviestu, gaļu, bet visu acis kāri skatījās uz ratiem, kuros bij vēl liels skārda trauks un bļoda. Trauks pats par sevi jau bij redzama lieta; tas nāca no mui�as, māju saimniecībās tāda nebij. Gudri un gādīgi tas bij no saimnieces, ka bij domājusi par putru. To tagad varēja baudīt ar ne mazāku kā�rumu kā vasarā.

Kad putra bij bļodā, saimniece sāka �amdīties pa kuli, pa ratiem, pa savu plato brun�u krokām � arvien ātrāk, arvien uztrauktāk, sakratīja kuli pa krietnam, apgrieza to apkārt, izpurināja. Nolaida rokas. � Nu, tās, maitas, ir paliku�as mājā uz galda, � viņa teica kā vīlusies. Tās bij karotes, kuras tā meklēja un neatrada.

Atkal Annelei izspruka smiekli. Atri tos noslēpa lakatiņā. Bet jo�cīga kaimiņiene izskatījās, platu muti brīnīdamās, ka karotēm vaja�dzēja būt maizes kulē, bet viņas, maitas, bij paliku�as mājā uz galda. Un �maitas� tā teica par karotēm. Tik jocīga sieva!

� Karo�u nav, bet putra ir, � puisis noteica īsi, pacilāja bļodu un lika pie mutes; divas mazas upītes iztecēja tam gar ūsām no lūpu kaktiņiem, meita smējās, pagrūda to, lai neizsūc visu, liela daļa bļo�das satura izlija zemē, meita atņēma paliku�o un izdzēra, bļodā palika biezumi, kuriem klāt tikt nekā nevarēja.

Saimniece iepildīja pa otru lāgu. � Dzer nu tu ar, � piedāvāja vīram.

Tas piecēlās, noslaucīja nazi gar biksēm, ielieca to spalā, iebāza un klusēdams aizgāja.

Tai brīdī visos pulciņos, kas no vienas vietas visapkārt pusdienoja, iekrita kā raķete trauksme un smiekli. Visi salēcās kājās. No vienas kartupeļu grēdas, kur gadījies, kur ne, bij izlēcis zaķītis un laida kājām vaļu. Un viņam pakaļ visas tās jaunās kājas, kas bij notirpu�as, pa vagām tupēdamas, un tagad nu salēcās kā uz saucienu: izskrieties! Kuram pulciņam zaķītis lika garām, tas bij tūlīt kājās un laida pakaļ. It kā mazais, kna�ais garausītis visus jaunie�us: pui�us, meitas, zēnus, meitenes vilktu aiz sevis kā diedziņā piesietus. Kamēr tie apsīka viens aiz otra un smiedamies atmeta ar roku. Bet, kad zaķītis bij ārpus briesmām, tas apgriezās pret saviem vajātājiem, notupās, ausis sa�slējis, un izaicino�i gaidīja: nāciet nu �urp! Jā, kas nu viņam varēja ko darīt! Tur viņ� sēdēja uz pakalniņa kā pats me�a ķēniņ�. Saule spīdināja balto krūti, un me�s, pla�u vaiņagu vīdams, stāvēja tur, it kā to sargādams un uzbrucējiem draudēdams.

���� Nenoķēra vis, nenoķēra vis! � priecājās Annele, acīm, ausīm un visu būtni dzīvodama līdz �ai pusdienas jandāliņā.

Aiz muguras kāds runāja. Tā bij saimniece.

���� Te tev nu bij! Aizskrēja atkal kā aizsalu�u muti, ne lāgā pa�ēdis, ne padzēris. Un vai nevarēja tāpat padzerties kā tas puisis? Bet nē! Kas tad nu bij, ja to karo�u nebij? Bet nē! Un tā arvien un it arvien. Kad tu ko varētu pa prātam! Uzģērb garus brun�us: ko tu valsties kā pīļu māte! Uzģērb īsus: vai tev stērbeles suņi apgrauzu�i? Un tā arvien. Vai nevarētu viss būt labi? Bet nē! Ko lai ar tādu vīru? Bēdu dienas!

Annele atskatījās. Ar ko runāja saimniece? Neviena. Tur nebij neviena. Puisis ar meitu bij prom ar zaķa ķērājiem. Bet saimniece skatījās taisni acīs meitenei.

Vai man? Vai man viņa to saka? Meitene nobijās. Pietvīka. Vai tad viņa bij kāds liels cilvēks, ka ar �o tā runā? Viņa nezināja, kur likt saimnieces vārdus. Vai tās bij bēdas, kas saimnieci spieda un ko tā sūdzēja Annelei? Aukstas un smagas tās uzgulās, �ēlums saskrēja sirdī. Kauns, ka pirmīt bij par saimnieci smējusies. Jā, citādi bij �ie kaimiņu ļaudis un citādas viņu mājas.

Labi, ka pienāca saimnieks ar savu ātro soli:

���� Pie darba, pie darba! Sarausim vēl labi �erpti*, lai laikus var tikt zirgos! Nav jau vairs nekas liels atlicies.

Bet tas �nelielais� nemaz vairs negribēja iet no rokas. Vismaz Annelei tā �ķita. Kad viņa nesa izbērt savus kurvī�us, viņas kājas tā dīvaini ļodzījās, ceļgalos berzēdamās. Un vagas likās būt divtik, trīs- tik garas. Nemaz gala saiet. Un pēcpusdiena �ķitās tik gara kā ga�rākā vasaras diena. Pamet, cikreiz gribi, acis uz sauli, liekas � viņa stāv vēl arvien turpat uz vietas.

Un tad piepe�i, lūk, viņa jau pie me�galiem. Sarkanas atsit kļavas, sarkanas me�u kores. Pēdējā vaga nolasīta, ecē�a jau tai pārskrēja pāri. Mājās! Mājās!

Priecīgas ir atkal kājas, priecīga sirds. Mājās! Annelei liekas, ka vesela mū�ība pagājusi, kamēr tā nav bijusi mājās. Mīļais tēvs! Mīļā māte! Kran�elis! Kā tie nu viņu gaidīs! Kā no tālām zemēm. No liela, paveikta darba. Cik mīļi, mīļi viņi!

Atri tumst rudens vakars. Kamēr sakrauj maisus, sajūdz zirgus, jau nakts. Annele brauc pirmajos ratos ar kaimiņu pāri. Iedobumā starp diviem maisiem saimniece paklāj pāri tuk�os un aicina meiteni izstiepties garumā, jo tālo ceļu tik un tā tā nevarē�ot noturēt acis vaļā. Neesot jau arī �ī diena bijusi viegla tādam mazam seskam.

Annele brīnās, ka saimniece tagad var tik mīļi runāt. Saimnieks nu arī cildina kā �akla darba darītāju, kas lielajiem nemaz daudz ne�palikusi pakaļ. Abi viņi runā saticīgi un laipni.

Anneles prāts gan pretojas, viņ� grib izturēt ar lielajiem visas likstas, arī negulētu nakti, bet kājas pa�as lai�as guļus. Saimniece pasvie� tai savu lakatu, un ripojo�u ratu ritums sāk to aijāt. Kā vatē iegrimst pakavu takts, braucēju dudinājo�ās balsis. Kalnā � lejā, kalnā � lejā �ūpojas vezums.

Bet piepe�i kaut kas aizmirsts kā ar varu atrauj acis vaļā. Bij tak kaut kas . . . sevi�ķi ievērojams �odien . . . kas tas bij?

Acīs skatās zvaigznes. Brīni�ķas, mirdzo�as zvaigznes pāri mel�nām prie�u galotnēm. Galotnes ceļas un grimst, nāk pretī, paliek aiz muguras, bet zvaigznes iet līdz nenovērsdamās, acīs skatīdamās. Un viņas ir tās, kas atmin, kas �odien par dienu.

�Nu, vai tu to aizmirsi? �odien ta�u tava dzim�anas diena!� saka zvaigznes.

�Dzim�anas diena!� Annele tikko skaļi neiesaucas. Viņas pirmā dzim�anas diena.

Un tik jauka, jauka! Tik silta saule bij. Un tāds liels, padarīts darbs. Un nu zvaigznes! Mīļās zvaigznes! Miljonu miljoniem!

Kas tas tur par jātnieku ieskrēja sētsvidū? � Annele skatās. Ieskrēja un, staltu zirgu dancinādams, pamīņājās sētsvidū. Nu atsvei�cinās, garu roku cepuri griezdams, apsvie� kumeļu un aizaulek�o uz Dak�u pusi. Cepure tam uz vienas auss, un cepurei pie pa�a naga liela, sarkana papīra roze. Nags spīd glu�i melns un jauns. Tā viņ� paskrien meitenei garām, un viņa pavada to acīm, cik tālu vien var saredzēt.

Māte iznes launagu.

���� Māt, māt, kas tas bij par jātnieku?

���� Kāzās lūdzējs.

���� Kā tad viņ� lūdza?

���� Daudz labu dienu no brūtgāna, no brūtes � un svētdienas rītu uz kāzām!

���� Uz kādām kāzām?

���� Uz Avotiem. Vai tu nezini, ka Avotu tēvocim svētdien kāzas?

���� Avotu tēvocim? Tēvocim Ansim? � meitene sasit rokas, tad viņa ieklikst viducī un smejas, smejas.

���� Nu, ko tu tā smejies? Vai tas tik jocīgi, ka tēvocis precas? Laiks jau bij sen.

���� Es nezinu. Es nezinu. Bet kā viņ� sūta apkārt puisi un liek mūsu tēvu lūgt! Viņi tak ar tēvu ir brāļi.

���� Lai arī brāļi, bet nelūgts kāzās nevar iet. Tas puisis jau skrej otru nedēļu. Pagastu pagasti aplūgti. Radu radi, draugu draugi. No vienas vietas.

���� Vai, to lēviņu! Bet bērnus? Vai bērnus arī lūdz? Mani ar?

���� Bērnus paņem tāpat līdz. Klēpī kā osainus podiņus, � māte smejas.

Annele arī smejas. Tas nu gan reiz ir atkal prieks!

���� Bet kā tur ir � tādās kāzās?

���� Būs jau tad jābrauc skatīties.

Tas viss Annelei patīk. Ja jau māte tā smejas un tā priecājas uz kāzām, tad jau varbūt ņems arī līdz Anneli.

Kad laime nāk, tad viņa nāk, lēkdama uz abām kājām. Uz nedē�ļas beigām atbrauca Ģel�u Miķelis ar abām Laukmaļu meitām. Mi�ķelis tēvam par palīgu un ari lai svētdien, mājiniekiem aizbraucot kāzās, būtu kāds māju apsargātājs un lopu kopējs; bet abas meitas bij atbrauku�as līdz, lai pārdzītu Laukmaļu aitu baru no vasaras ganī�bām. Laukmalēs bij visi lauki novākti un ar to nu radu�ās ganības, daudz zāļainākas un treknākas nekā atmatā; steig�us tās bij jāno�gana, iekam neuznāk sals.

Ar prieka �alti krūtīs Annele redzēja nākam meitas.

Nokalpots, nokalpots! Tas darbs nu veikts. Aitas veselas, nevie�nai ne mazākā slimumiņa; ar mierīgu sirdi Annele tās varēja atdot. Un tad būs brīva no tām.

Abas meitas bij sve�as. Jaunākā no tām, sprigani melnām acīm, nesa ko padusē.

���� Ganam gana alga. Te būs nopelnītais. Saimniekmamma iedeva, lai atnesot.

Annele pa�amdīja aizsainīti, papīrā ar aukliņu pārsietu.

Kurpes! Un taisni kurpju viņai vajadzēja, kur tēvo�a kāzas pie durvīm. Bez kurpēm jau nemaz nevarēja iet kāzās! Tad nu gan dievs gādāja!

Ai, tu vasara, vasara! Kā lokana kārklu klūga tā bij salieku�sies gredzenā ar diviem galiem: viens bij tā diena, kad atdzina Lauk maļu aitas, un otrs nu ir, kur viņas aizdzen. �epat, uz ganībām, An�līze bij viņai iedevusi Laukmaļu mammas kukuli un apsolījusi gana algai kurpes.

���� Bet kur ir Anlīze? � viņa jautāja meitām.

���� Anlīze! Kas �ai daļas gar Anlīzi! � smējās sve�ā meita. � Sķi- rini* labāk savas aitas!

���� �ķiru, �ķiru, aitiņas, �ķiru! � Annele �ķirināja, bet aitas, visu vasaru saradu�as vienā ganībā, vienā kūtī, neparko negribēja �ķirties un bij jādzen kūtīs, lai tās izdalītu.

Tas notika ar lielu aitu brēk�anu, meitu smie�anos un visu kopēju skraidelē�anu un dzenā�anos.

Nedabūja ātrāk apskatīt tuvāk jauno mantu kā tikai vēlu vakarā, kad dienas gaitas bij galā. Bet tad lai arī neviens vairs nestājas ceļā Anneles prieka skrējienam pie pelēkā papīrā ievīstītā aizsainī�a!

Bet prieks pārskrēja kā salmu uguns; Annele pacēla vienu kurpi, pacēla otru. Viņas deguns likās stiepjamies arvien garāks. Melnas, cietas un smagas kā klu�i bij kurpes.

���� Ko tad nu tā stāvi? � jautāja māte.

���� Tās tak nemaz nav kurpes, � Annele teica nolaidusies.

���� Kas tad tās ir?

���� Koka gabali, � meitene izgrūda īgni.

���� Kādas tad tu iedomājies kurpes?

���� Tādas kā Līziņai, mīkstas un glaudīgas kā zeķes.

���� Līziņai ir pilsētas kurpes. Ar tādām uz laukiem nekur netiksi. Te vajaga brist pa dubļiem un arumiem. Te vajaga stipru apavu. Tās tev vēl būs skolas kurpes.

���� Nevilk�u tādas kājās, � meitene atteica spītīgi un atgrūda kurpes.

Māti tas sakaitināja:

Nu, kā tu gribi! Bet, ja tās kājās nevilksi, kāzās arī netiksi. Jaunu kurpju jau tev nepirk�u.

Jā! Kāzas! Te tev nu bij! Kāzas! Rādies nu kāzās ar tādām kurpēm! Bet kur ņems citas? Ai, bēda, bēda!

Māte ienāca pa otru lāgu no savām gaitām un redzēja vēl arvien meiteni turpat stāvam un par �īs vasaras izpelnīto algu asaras lejam. Viņa no�ēloja savu skarbumu.

���� Nu, ko tu stāvi? Uzmēri tak papriek� tās kurpes. Varbūt vēl ir labu labās.

Meitenei vajadzēja nosēsties un uzlaikot kurpes. Maz tas ko līdzēja. Lai nu kam kurpes bij laikā, bet tik ne Annelei. Kad kāja cēlās, viņas necēlās līdz, kad kāja locījās, viņas nelocījās līdz. Kad soli spēra, kurpe � klauks, klauks, klauks! � atlēca no papē�a, bet pirkstgalos kaut kas nejēdzīgi spieda un knieba.

Bet māte gribēja, lai kurpes būtu laikā.

��� Nekas, nekas! Gan jau vēl ievalkāsies, � viņa mierināja. �Ja ņem vērā, ka kurpes bez mēra pirktas, tad viņas vēl labu labās. Papēdī drusku par platu � tas nekas, uzausim divi pāri zeķu un starp abām zeķēm iebāzīsim vates kum�ķīti, tad būs pilns.

�� Pirkstos grau�!

�� Tādēļ ka kāja slīd uz priek�u. Kad papēdis būs nostiprināts, viņa nekur neslīdēs. Un vispār nedomā, ka ar kurpēm tu tā lidināsies kā ar pastalām, � viņa piebilda nepacietīgi. � Nedomā, ka jau nu tev vien tā iet. Cik no kāzām pārnāk ar jēlām kājām! Kas vai�nas? Nograuzu�as kurpes. Iesmerēsim labi ar taukiem, ievalkāsi vēl katru dienu pa laiciņam � un līdz svētdienai būs mīkstas kā no ziemi�ķa ādas.

Redzēdama, ka māte grib un vēlas, lai viņa tiek kāzās, un,vēlē�damās to arī pati, Annele nu vairs neuzdro�inājās nekā slikta iemi�nēties par kurpēm; jā, kad viņa tā gulēja savā vietiņā un redzēja, ka kurpes stāvēja tik mierīgi un saticīgi pie sienas, pieglauzdamās sānu pie sāna, viņa nevarēja iedomāties, ka tās būtu tik ļaunas un nepadotos kājām, kas ar visām varēm gribēja lauzties uz kāzām.

Bet, cikreiz Annele pamēģināja savas kājas iebāzt jaunajās kur�pes, visa viņas būtne pēk�ņi pieplūda ar dedzīgāko vēlē�anos � cik ātri vien iespējams izdabūt tās atkal no viņām laukā. Tad viņa pietvīka nikna un deva tām ne visai glaimojo�us vārdus.

Svētdienas rītā jau agri bij visi kājās. Bij gabals, ko braukt. Rīts bij gandrīz tikpat jauks, kā kad Avotos taisījās pie dievgalda, var sacīt, vēl jaukāks, jp neviens jau netaisīja svinīgu seju un nerunāja pusbalsī, bet visi bij pacilāti priecīgi, runājās, jokoja un tēvs pat dziedāja: � Kur tu teci, gailīti manu? � Tēvs izskatījās tik stalts jaunajos, pelekajos svārkos, baltās krūtiņās ar augstu krāgu, ap kuru māte tam apsēja platu melnzīda kaklautu ar tādu mezglu, kādu tēvs nemācēja pats ne aizsiet, ne atraisīt. Viņ� teica: nu �is esot kā cietumnieks ķēdēs, bet viņa zilās acis jautri smējās.

�� Ko t' nu tā priecājies? Vēl jau neesi kāzās, � māte rāja, bet arī ar smaidīgu seju.

�� Priecājos, ka man tie brūtgāna svārki vēl arvien der.

��� Neplēt nu tik tās kules* vēl platākas! � māte tam iesita viegli pa rokām bik�u kulēs.

�� Es tik pamēģinu, vai vēl platas diezgan, kur nobēdzināt sa�strādātās ķetnas no smalkajiem kāzu viesiem.

Nu ari māte posās. Annelei par lielu brīnumu, tā uzvilka jaunu alpakā* kleitu, melni spīdīgu kā zīds. Galvā uzlika nevis lielo rakstu mici, bet mazu, jaunmodīgi spraustu vācmicīti. Uz pleciem uzklāja varvīksnaino zīdeni, kas bij no visām tā skaistākā. Nu varēja gan kāzās rādīties!

Tēvs izgāja skatīties, cik tālu Miķelis ar zirgu. Annele, kas visu laiku bij vēl skraidījusi baskāju, ar mātes palīdzību nu �igli, �igli āvās. Nezin kāpēc abas kā uz norunu �o padarī�anu slēpa no tēva, it ka, pastāstot viņam, varētu mazināt kāzu priekus un izjaukt jauko �īrīta saskaņu. Lai tēvs labāk nezina, ka Annelei kurpes nav pēc mēra.

Laba vilnas leķe*, starp divām zeķēm papēdi iebāzta, krietni to nostiprināja, ari citur �ur tur piepildītie liekie tuk�umi nelāva kājai berzeties; tikai kokaini cietās, lēznās virsas neganti spieda un nebij nekā izlabojamas.

�� Vai nu ir labi? � jautāja māte, un Annele atbildēja, ka labi. Tagad jau nu vairs nebij laika �ēloties. Viņa pati tam ticēja, ka labi. Viņa centās celt kājas tā, kā tā bij redzējusi vīrus mīcām mālus jaun�ceļamām ēkām. Tā locītavām vajadzēja kustēties mazāk. Un viņa nedomāja par kurpēm. Viņa domāja par kāzām, kādas tā brauca ska�tīties pirmoreiz savā mū�ā, viņa domāja par Avotiem, kurus tā tak nebij redzējusi pusgadu, viņa domāja par Melnzemju Lulīti ar visām viņas māsiņām, kas nu būs paaugu�as lielākas un gudrākas.

Zirgs bij iejūgts brūnos dēļu ratos, un uz sēdekļa spīdēja mātes skaistā dzīparu sega. Miķelis turēja gro�us, kamēr kāzinieki iekāpa, tad viņ� tos pasniedza tēvam, bet pats vēl aptaustīja �iras*, vai visi sai�ķi kārtībā, nogludināja Pelēcim muguru, lai gan tā jau bij no�sukāta spo�a kā zīds, un ar savu labo smaidu pavadīja braucējus uz ceļa.

Rīts bij sauss un skaidrs. Skanēdamas plīsa zem plānās ledus segas skrimstalas no pagāju�ās nakts salnas. Dārzi bij pilni zeltainu lapu. Kā lēnām ūdens lāsēm tās risa un ritēja no koku galotnēm, kas jau bij atrisu�as gandrīz kailas un kā atvieglotas katra savā īpat�nējā zarojumā priecīgas stiepās pret dzidro rītu, kam pretī svieda arī apak�ējie zari un zeltotais koku paklājs savu tum�i sulīgo mir�dzumu. Bet �ur un tur rāmi dīķu spoguļi zeltītos rāmjos pazibēja gar braucējiem.

Uz lielceļa sāka �ķindēt pulksteņi. Pie krustceļiem jau viņi nāca no rītiem, no vakariem, no ziemeļiem, salējās vienā skaņu skandā un plūda uz dienvidiem.

Kāzinieki, kāzinieki!

Kas piebrauca no muguras puses, tas bij jau arī garām un priek�ā.

��� Pievelc nu tu arī gro�us un parādi Pelēcim pātagu! � māte mudināja.

Arī Annelei būtu traki paticies laist līdz ar visiem pulksteņiem, bet tēvs nebij zirga skrējējs, un pātaga viņam gulēja mierīgi ratos. � Lai, lai, tajā pa�ā vietā vien nonāksim! � viņ� pasmējās.

Nu sitās rakstā astoņi pakavi, �etri pulksteņi � nu laida garām divjūgā. Garāmbraucēji lepni paskatījās uz sīko bērīti un aizskrēja kā vēj�.

�� Vareni zirgi! � tēvs lielīja.

�� Jā, kam tie pieder, tam ir gan ko priecāties, � teica māte.

�� Ja tev prieks par citu būs, cita laime tava kļūs, � atteica tēvs.

�� Jā, jā, tie ari ir arvien mani vārdi, bet .. .

�� Bet nu bet, tu redzi, kā mūsu Pelēcis rik�o, it kā jaunas asinis dabūjis. Vai tad mēs nu nebraucam līdz viņu laimei?

Visi trīs jautri smējās. Tie�ām, lepnajam pajūgam garām skrejot, Pelēcis bij uzreiz sacirties, nosprauslojies, galvu sapurinājis, ausis saskurinājis un laida tam pakaļ slaidu riksi kā lepnu lepnais sacen�sības ērzelis.

�� Ja tev prieks par citu būs, cita laime tava kļūs, � Annele trallināja, bet ātri skrejo�o ratu ritms sakapāja viņas trallas. Lai! Tā viņai tik īsti patika. Jo ātrāk gāja, jo labāk.

Ja nu ne glu�i reizē, tad drīz pēc lepnā pajūga iebrauca Avotos ari mūsu kāzinieki. Ļau�u bij pilns nams un arī pilns sētsvidus. Zirgi bij piesieti gar visiem �ogiem, ka�āja zemi, zviedza, bubināja. Ļau�dis runāja skaļi un priecīgi, it kā ar kādiem tālumiem sasaukdamies. Jauni, sārti pui�i, baltām zīda lentēm ap pleciem plivinoties, kai�lām galvām skraidīja iek�ā ārā. Sad tad iz�āvās pa namdurvīm kāda balta kleitiņa un atkal steidzīgi pazuda. Vecāki viri smagās vadma�las drēbēs kāpa gausiem soļiem pār slieksni uz pretistabu*, kur bij vīru galds ar pīpē�anu, �ņabi un uzko�amiem.

Anneli tūlīt apstāja liels bars bērnu � da�āda lieluma un vecuma. Tur bij Lulīte ar savām māsām, kas arvien turējās pie rokām kā krel�lītes virknē, tur bij Laukmaļu Ancīte, tur bij daudz radu un kaimiņu bērni. Bet visiem cauri, it kā nezinādams, kur likt kājas un rokas, �audījās drukns puika strupu, uzmestu degunteli un izspīlētām telēna acīm.

-� Kas tā par meiteni? � viņ� jautāja, pie tam ātri samezglo�dams Lulītes kakla lakatu un iekārdamies tajā ar visu savu augumu kā �ūpolēs. Lulīte slāpa nost un kliedza.

�� Vai būsi mierā, pagāns! � Viņa grūda un dzina nost zēnu.

��� Kas tā par meiteni? Kāda viņai kleitene?

Zēns dancoja ap Anneli un izrāva tai no rokām mētelīti, kas tik bij pa pusei novilkts.

�� Nav lāga meitene. Nav lāga kleitene, � zēns savilka nicino�i lūpu, rādīja ar pirkstu uz Anneli un pie tam skatījās uz citiem, tā bo�līdams acis, ka visi smējās. Tikai Lulīte ne.

��� Neklausies uz viņu! Viņ� ir nejauks. Tava kleita ir smuka.

�� Smuka kā �īda paltraks, smuka kā vecās Ka�as pelavu maiss! � Zēns lēkāja, tirinādamies uz vienas kājas.

Nu arī Lulīte smējās.

Tas Anneli sāpināja. Te nu bij viņas tērps, ko tā domāja tik skaistu kā pasaku! Tagad nu to izsmēja. Citām meitenēm tie�ām bij raibāki un dārgāki tērpi. Laukmaļu meitenei un Lulītei vēl ar kruzulēm pie kakla un piedurknēm, kas izskatījas sevi�ķi skaisti.

����� Tu neskaties manu! Tā ir pataisīta no mātes vecās. Un lai ari ir smalkāka, bet tik smuki pa�ūtas kā tava nav nevienai, � Lu�līte mierināja.

��� Bet kas tas tāds par puiku? � jautāja Annele.

�� Tas ir Kurmju An�elis, tēvo�a An�a krustdēls. Liels negant�nieks. Māte teic, ka esot lēcies* krustatēvā.

Meitenes nu sadevās rokās un gāja skatīties kāzas. Lulīte jau bij visu redzējusi un zināja stāstīt: divpadsmit brūtes māsas, visas bal�tās kleitās, esot vienā kambarī ar brūti, bet priek� baznīcā brauk��anas nevienam nerādoties.

Priek�namā stāvēja sievas no vienas vietas. Viņu brun�u kup�lums bij divreiz tik liels, cik pa�as, un, kad meitenes spraucās cauri, viņas bārās, ka bērniem nevajagot visur maisīties lielajiem pa kā�jām.

�� A, kur tad bērni lai paliek? � Lulīte atteica, kau�u ari ne dikti, un tik spiedās uz priek�u. Viņa Annelei pa�ukstēja, ka �ās sie�vas te vis neesot nekādas saimnieces, vagarienes vai kādas cienmā- tes, ka uz viņām klausī�oties. Dro�i vien tepat kaimiņu sievas vai pat vaļenieces. Lulīte gribēja Annelei parādīt savu māti, kurai esot apkārt jaunas zīdenes, bet vakarā bū�ot siet atkal citas.

Lielajā ļau�u istabā bij tikai atstātas kailas sienas ar garu galdu viscaur istabai vienā pusē un �auriem, jauntēstiem soliem cie�i gar sienu. Uz �iem soliem sēdēja saimnieces un mātes cita pie citas. An�neles māte ar varvīksnaino zīdeni uz ko�i zila pamata un zilām bārk�stīm un mazo jaunmodes aubīti izskatījās ļoti smalka. Melnzemene ne pusi tā, lai gan arī lakats bij jauns un ko�s, par daudz ko�s, koda acīs. Laukmaļu mammai bij kruzuļu mice ar dzeltenu zīda pāpieri, bet ap pleciem viena no tām sve�ādajām �allēm, kas bij visu saim�nie�u skaudība. Daudz arī bij no citām ko skatīties, bet meitenēm patika vislabāk viņu pa�u mātes.

�� Mana māte no visām tā smukākā, � teica Lulīte.

�Nekā, tā ir mana māte,� Annelei bij uz mēles, bet viņa apdo�mājās, ka Lulīte ir laba meitene, ari aizstāvējusi viņu pret nerātno zēnu, un tā viņa arī pielaida, lai jau paliek Lulites māte tā smukākā.

�� Bet mana māsa Līziņa atkal būs smukākā brūtes māsa, � viņa lielījās.

Lulīte piekrita. Viņai pa�ai jau nebij lielākas māsas.

Nu sāka spiesties gar galdiem. Citi cēlās, citi sēdās. Drīz vaja�dzēja braukt uz baznīcu.

An�elis līda ka glodene cauri kāziniekiem. Meklēja bērnus, māja ar roku, sauca, lai visi skrienot uz būdu.

Buda bij liela audekla telts, kādas mēdza redzēt tirgos. Viņa bij celta Avotu dārzā sevi�ķi tagadējām kāzu vajadzībām. Tajā, tāpat kā istabā, bij gari galdi un neaptēsti, skabargaini soli. Kad bērni lielajiem bij kaut kur nevēlami, tie teica: �Ko jūs te maisāties pa kājām? Skrejiet uz būdu!� Tā bērni iedomājās, ka būda celta tikai priek� viņiem, un tie to uzskatīja par savu.

Bērni saskrēja būdā, An�elis uzlēca uz sola, jo viņ� bij tik mazs, ka citiem pa vidu pazuda, un sauca:

Bērni, ziniet ko? Lielie tūlīt laidīs uz baznīcu, bet mēs laidīsim tie�i pāri kalnam un gaidīsim bulkas.

��� Ej, bulkas! Izdomājis ko! To jau mums �e pilni galdi, � gari vilka Lulītes brālis Kristaps, kas bij liels un gauss. An�eļa kustīgums tam nepatika.

��� E, kā tu ar nesaproti niķi! � An�elis tam atcirta. � Vai tad mums bulku vajaga? Mums tik vajaga tās skrie�anas. Bērni, kas grib līdz?

Visi, visi bij ap An�eli. Visi gribēja līdz.

An�elis skrēja uz pui�u klēti � un bērni tam pakaļ kā me�a zosis. Sai klēti bij Avotu ļau�u darba drēbes, kas �odien nebij vajadzīgas. Puska�ociņi, vatēti kamzoļi, villanes, segas. Katrs rāva, ko dabūja, uzmeta galvā un ietina seju līdz acīm, lai nepazīst. Tā to pamācīja An�elis. Tad visi aizlaidās pa ēku mugurpusi, jo sētsvidū jau lasijas kopā kāzinieki un gatavojās braucienam uz baznīcu. Pui�i, kas bij lepnākiem saimniekiem līdz ku�ieros, brauca priek�a pajūgus, iz�aicino�i pātagas pliuk�ķinādami; barotie zirgi ka�āja zemi, mīņājās, sprauslāja un purināja galvas, un zvārguļi �ķindēja, un pulksteņi mēlītēm nemitīgi klak�ķināja.

Baznīca no Avotiem nebij tālu. Ja brauca taisni cauri me�am, tad tik verstis trīs. Tur neiznāca kāziniekiem nekāds bra�s laidiens, un tādēļ bij nolemts taisīt slaidu līkumu apkārt laukiem, lai braucēju rinda varētu izvilkties kā polonēzē un tad visā varenībā parādīties uz lielceļa. Tur arī bij goda vārti: vieni � kur beidzās Avotu lauki, otri � pie uzbrauk�anas uz lielceļa.

Kad bērni bij kalnā, tie dzirdēja, ka braucēju rinda sāk kustēties. Rati rībēja, pakavi klaudzēja, zvārguļi �ķindēja, pulksteņi skanēja, un viss tas saplūda milzīgā, �vāksto�ā mākonī, kas skrēja ar vēja ātrumu caur dzidro rudens gaisu. Lai gan braucējiem bij jātaisa ap�kārt ass līkums lejā līdz ceļa galam un tad jāuzbrauc stāvais kalns, tomēr bērni bij knapi paguvu�i aizsniegt lielceļu un sakrist grāvī, kad jau pirmās zirgu galvas iz�āvās kalnā. Tas bij brūtes un brūt�gāna vedējs, tas pats, kas �etras nedēļas barojis savus meļņus, ka vairs ūdens lāsīte tiem uz muguras neturējās. Kalnā skrienot, zirgi bij sabiju�ies no bulku gaidītājiem, kas tupēja lielceļa grāvjos otrā pusē, un nu krākdami nesa un svaidīja ratus kā spalviņu. Ratos pacē�lās kājās tēvocis Ansis, ieķērās gro�os un ar vienu rāvienu noturēja zirgus. Stiprs kā lācis bij tēvocis. Zirgi sacēlās uz pakaļkājām, iecir tās priek�kājām ceļa grantī, gāja vēl auļiem kādu gabaliņu un tad iz�laidās slaidā riksī. Tēvocis nosēdās. Viņa spo�ās, platās acis zibēja kā tērauds un mute bij barga. Nu nekā vairāk nevareja redzēt, jo bij jāsarga acis. Bulkas un kara�as nāca griezdamās no kāzinieku ratiem. Kāzinieki steidzās tās aizmest prom, redzēdami gaidītāju pilnu grāvi un necerēdami vairs priek�ā kādus sastapt, jo baznīca bij tepat drīz. Annelei traki gribējās visus redzēt, viņai sega atritinajās no galvas, un viņa aizmirsa piesardzību � nerādīt seju. Bet zirgi skrēja par daudz ātri. No vieniem ratiem kāda galva skatījās ilgi un pamatīgi, un it neticīgi atpakaļ. Tā bij māte.

�Nu gan nez vai tik bij labi,� Annelei iekrita prātā.

Pa�ā grāvmali, savilcies kā liela blakts, kāds pajūgs bij gaidījis kāziniekus aizskrienam. Nu viņ� �un�ināja* tālāk uz Avotu pusi. Ratos sēdēja vecāka sieviete daudzos lakatos.

�� Bulkas, bulkas! Kam ir bulkas? � An�elis sauca, stāvēdams ceļa vidū. Ņēma, ko tam sadeva pilnas rokas, un svieda braucējai pakaļ. Citas bulkas kera tai muguru, citas galvu, da�as iekrita ratos, da�as aizlaidās garām un aizripoja pa ceļu.

Sieviete pagriezās atpakaļ un draudēja ar pātagu:

�� Ai, bērni, bērni! Dieva neliekami. Izlepu�i, palaidņi bērni. Dieva dāvanu mētāt! Dieva dāvanu ripām laist! Nu, pagaidiet tik!

Ilgi bārās un draudēja, kamēr zirgs aiznesa viņu pa�u un vēj� viņas vārdus.

An�elis neklausījās, bet metās bēgt. Viņam pakaļ rindā visi citi. Tikai Annele piepe�i nevareja vairs ne no vietas. Kajas sāpēja kā ugunīs, un viņa plaka pie zemes. Vilnas kum�ķi, kam vajadzēja stāvēt spiedīgās vietās, bij izkustēju�ies un sakāpu�i uz aug�u. Tie bij tagad jādabon atpakaļ, bet ne to Annele mācēja, ne Lulīte, kas to, kā jau īsts un uzticams draugs, bēdās neatstāja.

�� Pagaidiet, pagaidiet! � Lulīte sauca. � Palīdziet Annelei!

�� Skatat, bērni, skatat, kas tai meitenei pa runguļiem pie kājām! Vai tu esi kropla? � An�elis lēkāja apkārt un rādija ar pirkstu uz Anneles kurpēs sabāztam vilnas lēk�ķēm. � Nu, ko tu velcies uz kāzām, ja tev nav kurpju, kā vajaga?

Visi smējās, bet Annelei spiedās asaras acīs. Tad tāds bij tas puika! Lai gan viņa bija skrējusi tam līdz bulkas ķert, nu viņ� to nemaz ne�ēloja, bet tikai izsmēja un zoboja.

Pa�as pēdējās viņas ar Lulīti pārskrēja Avotos. Citi bērni un An�elis savas masku drēbes jau bij novietoju�i pui�u klētī, un viņas ar līkumu arī devās turp. Tai pa�ā laikā no otras puses iebrauca tā sieva, kurai An�elis bij ar bulkām muguru velējis. An�elis, rokas bik�u ķe�ās, staigāja kā vagars pa sētsvidu.

��� Klau � vai tik tu neesi tas resgalis, kas to dieva dāvanu mē�tāja? � sieviete, kas bij kāda attāla radiniece no Lei�males, kāp dama no ratiem, draudēja An�elim ar vienu paceltu pirkstu un pa�celtu bulku.

An�elis sarāva plecus līdz ausīm un grozīja tajos ierauto kaklu, it kā gribētu teikt: ko tā sieviete no manis grib? Nekā nesaprotu.

�� Bet tās mergas nu bij riktīgi tur klāt, � sve�ā rādīja uz abām meitenēm, kas bailīgi līda laukā no pui�u klēts.

�� Jā, jā, tās dro�i vien bij tur. Negantas meitas, � teica An�elis.

Meitenes aizcirta durvis un metās bēgt.

�� Tu redz, kas ir muļķes! � An�elis nosauca tām pakaļ.

Lai nu kas bij pirmais ieminējies, ka pa�u kāzinieku bērni gulēju�i lielceļa grāvī un gaidīju�i bulkas, kāzinieki to zināja. Mātes klau�i�nāja*. An�elis savai mātei liedzās, ka ausis svila, un viņa tam arī noticēja. Lai kas bij skrējis līdz lielceļam, bet viņas bērns ne. Citi vaininieki klusēja kā mēmi. Bet Annele jau savai mātei nekā neva�rēja noslēpt. Jā, viņa bijusi, tā pateica. � Vai, vai, meit, kāds man kauns jāpiedzīvo! � māte aprāja un tā samaitāja meitenei visus kāzu priekus, jo, kad jau mātei kauns, vai tad viņai nebij vēl lielāks kauns izdarīt nedarbus un tad maisīties starp �iem sve�ajiem ļaudīm, kas varbūt uz viņu ar pirkstiem vien rādīja?

Lulīte bij citādās domās:

�� Kad jau tik daudz klausīsies uz lielajiem, tad jau nekādus nedarbus nedabūs padarīt. Iesim labāk skatīties brūti!

Meitenes izspiedās cauri kāzinieku drūzmai. Tur jau bij sasēdu�i ap galdu. Pa�ā galda galā pret pui�u kakta sienu, kas bij nokārta vie�nām vītnēm, papīra pu�ķiem, karodziņiem un rozēm, sēdēja tēvocis Ansis ar skaistu meitu lielām, brūnām acīm un vaigiem kā āboli. Vi�ņiem priek�ā dega divas garas, baltas sveces, lai gan laukā vēl bij diena. Līgavai pa labi sēdēja rindā balti ģērbtas divpadsmit brūtes māsas un otrā pusē katrai pretī savas �brālis� ar mirtu pu�ķi un ga�rām, baltām zīda lentēm pie labā pleca. Brūtes māsas uzlika mazus gabaliņus uz �ķīvja un tik drusku ar zobiem paknubināja, jo viņas bij cie�i iesprandzētas* ņieburos, bet ap gū�ām platas kā mākoņi. Galvās viņām bij vainadziņi un katrai savāds. Prieciņu Almai sarka�nas magones, bet Līziņai ābeļziedi.

�� Visas ir skaistas, bet Līziņa par visām skaistāka, � teica An�nele tāpat kā pirmīt.

�� Tas ir tiesa. Tik skaistas meitas kā Līziņa vairs nav, � piekrita Lulīte, kritiski noskatījusies brūtes māsās.

Jaunais pāris piecēlās un līdz ar viņu viss galds. Tūlīt ap to sasē�dās citi, kas gaidīja rindu. Divpadsmit muzikanti sāka pūst tā, ka Avotu biezie mūri drebēja, un mazajā laukumiņā, kas bij atbrīvots lielistabā, jaunais vīrs izveda savu līgavu un pirmais sāka griezties dancī. Aiz viņa tās divpadsmit baltās brūtes māsas ar saviem brūt- gānbrāļiem apkārt vien, apkārt vien kā balti puteņu riteņi ap mel�nām rumbām vidū. Nu jaucās iek�ā arī citas platsvārces: zilas, zaļas, sarkanas, dzeltenas. Telpas bij tik mazas, ka bij jāgrie�as uz vietas.

Taures pļerk�ķēja, katrs kliedza, cik jaudas, lai sarunātos ar savu kaimiņu; no kambariem skanēja tāds pats apdullino�s troksnis, jo tur sēdēja ap galdiem vīri, trumpoja, stāstīja jokus, strīdējās, zo�boja viens otru, smējās un dzēra. Arā pret katru logu tupēja suns un kauca kas kauk�ana. Avotu suns, pinkainais Citrons, savus kai�miņu brāļus bij pulcinājis pie savām labām lietām, kas krita no kāzu galdiem, un par to tie tam palīdzēja bēdas ciest, kaukdami līdzi, cik cieta rīkles. Muzikanti atlaida �ad tad uz īsu brīdi piepūstos vaigus, noslaucīja sviedrus, izdzēra pa kausam alus un rāva no jauna. Kamēr viņi pūtās, meitas no lieliem ķipjiem slacīja klonu. Bet, tikko dejotāji atkal sāka mīdīties, putekļi griezās kā migla.

Kustīgs kā ūdenszāle An�elis spraucās cauri viesiem un meklēja bērnus. Kuru atrada, tam uzsauca: � Ko te stāvat un plātāt mutes, kad sākas pa�iem balle! Visi uz būdu!

An�elis varēja izdarīt nez kādas negantības, bet, tikko viņ� atkal sauca, bij visi klāt. Būdā bij bērniem vien lielāks pla�ums nekā is�tabā visiem viesiem un muzikantiem kopā. Mūzika skanēja pāri kā ar maisu uz galvas, bet vēl stipra diezgan, lai plēstu ausis, un suņi, aizdzīti no logiem, satupu�i dārza kaktā, gaudoja līdzi taurēm, ko jauda. An�elis nostādīja bērnus pa pāriem un rīkoja fransēzi. Grie�zās pats, svaidīdamies uz labo pusi, uz kreiso, un svaidīja citus, kla�nījās pats, mācīja klanīties citiem, bet bij pārāk nepacietīgs, bargs un uzstājīgs un, galvenais, nekā pats neprata. Kad sauca �sudmali- ņas�, visi bērni zināja, kas jādara, kad sauca ��ē!�, neviens nezināja. Sē bij �ēne, ķēde jeb pīne, viena no iemīļotākām fransēzes tūrēm. To An�elis bij noskatījies un domāja, ka ar acīm var izvest to, ko redzējis, bet nekā. Sēne neiznāca, bet iznāca plūk�anās, jo zēni ne�cieta, ka skolotājs, kas pats nekā neprata, tos sauca par lā�iem un māla pikām. An�elis dabūja pilnu muguru un glābās aiz būdas. No ārpuses būdas audeklā iespiedās An�eļa tuklie vaiģeļi, strupais de�guns un gara, izkārta mēle. Tur viņ� atriebās.

Kā roka tā bij, kas sodo�a pacēlās pret �o izaicinājumu, neviens nav izdibinājis. Tas bij tikai acumirklis. Seja pazuda, un �ausmīgs kliedziens tai sekoja: � Deguns! Mans deguns!

� Nu ir An�eļa deguns ar lauku! � nobijusies teica Lulīte, un visi sastinga, jo visi jutās vainīgi. An�elis kliedza visā galvā un ar asiņojo�u degunu skrēja meklēt savu māti.

Bērni sabēga būdas kaktā kā jēri no vilka. Kur lai viņi paliktu! Laukā bij nakts un pie viesiem An�elis. An�eļa māte nāca kā pats bar�gais tiesnesis. Kas darīja? Kas drīkstēja? Kur� mērķēja? Kur� trā�pīja?

An�elis slaucīja degunu, no kura jau vairs nekas liels netecēja, un rādīja no vienas vietas: tas un tas. Tas un tas. Visi bij vainīgi. Kad visi vainīgi, An�eļa māte bāra visus, un tā An�elis dabūja vi�sus par pretiniekiem.

�� Es vairs negribu ar tādiem! � viņ� raudādams spiedza.

�� Jā, jā, brauksim, brauksim. Vai tad nu ļaus bērnu sist vai nost no tādiem razbainiekiem! � atteica viņa māte ar niknu skatu un aiz�veda savu dēlēnu, kā azotē glabādama.

Tas bij fināls visiem kāzu priekiem.

Annelei �ai kņadā bij nomītas kājas, un viņas tik skaudīgi sāpēja, ka tai tik bij viena vēlē�anās: braukt mājās!

Klibodama viņa izlīda cauri kāzu namam un mazajā kambarī zilos pīpju dūmos, kas tur kā stāvus stāvēja, atrada tēvu. Viņ� kuri�nāja savu pīpi un skatījās trumpmaņos*. Visas runas bij jau izrunā�tas, visi joki izstāstīti un pat smiekli lēnāki. Stuk, stuk! � trump- maņu dūres sita galdu. Meitene pienāca un pieglauda galvu savam tēvam.

�� Jā, jā, meit, tūlīt brauksim, � tas atbildēja, uzminēdams viņas domas.

Tēvmāmiņa, kas visu nakti bijusi nomodā, kā labais gars rūpēda�mās, lai neviens nepaliktu neēdis un nepārbrauc tuk�ā, bez kāzu bul- kām, pienāca un ielika ratos baltu kuli ar kāzu pīrāgiem. � Rīt pret vakaru tak vēl atbrauksat? � viņa jautāja.

�� Kur nu vairs rīt! Mums rīt darba diena. Un vai tad jums arī vairs bulku pietiks?

�� Cep jau atkal jaunas krāsnīs, � vecmāmiņa atbildēja.

Pelēcis sāka rik�ot.

Taures skan, taures rimst. Arvien klusāk, klusāk. Kā ar vēju aizie�damas; beidzot ierūcās pēdējā � un nu beigas. Nakts, kā laukā savē�jus gaidījusi, apņem braucējus mīksta un klusa kā māte.

Meitene kukst un grozās, kukst un grozās. Viņa nevar nosēdēt.

�� Kas tev ir? � māte nepacietīgi jautā.

�� Kurpes � � ir viņas knapi dzirdama atbilde.

�� Kurpes, kurpes! Kurpes ir labas. Tikai tavas kājas nekam ne�der. Tā tu arvien sūdzies.

�� Bet kāpēc man nav tādu, kādu vajaga?

�� Nu, kādu tev vajaga? Kad tik apavs! Bet tev jau kā būtu prin�ceses kājas, � māte to rāj un vēl piebilst: � Kā tad �orīt bij labas, kad brauci uz kāzām?

�� Kurpes, kurpes � kas ir ar kurpēm? � jautā nu arī tēvs un aptausta meitenes kājas. � Vai zini, tās jau arī ir tīrie klu�i! Aun nost!

Annelei tas nav divreiz jāsaka.

�� Tos klu�us mēs atdosim �īdam, � smejas tēvs, paņem Anneles kājas klēpī un apslēpj savā ka�okā. Tad viņ� skaita jocīgā balsī pa�zīstamo parunu:

�� Uz kurieni?

�� Uz kāzām, uz kāzām! � pats atbild bra�i, lecinādams meitenes kājas.

��� No kurienes?

��� No kāzām! No tām v-e-elna kāzām! � viņ� imitē paģirās rū�co�u balsi.

Visi smejas. Annele visskaļāk.

��� Nu, lūk, tā vajag braukt no kāzām! � saka tēvs un pievelk gro�us. Priecīgi sprauslādams, tek Pelēcis, un ceļ� paliek arvien gai��āks no tikko jau�ama sārtuma austrumos.

Vēj�, kas kādā tum�ā rītā bij atsities no tā me�a kakta, kur gulēja noslēpumainās me�sarga mājas, bij bargs un nepielūdzams. Atnācis uz ilgiem laikiem un nedomāja pārgrozīties. Pēdējās vasaras paliekas aizpūta. Me�a kakts bij kā burvju katls, kas kūsāja un vārījās un raidīja pār atmatu nebeidzamus mākoņu kalnus. Visi garaiņi, likās, tai kaktā vispirms savērpās lietus biezumā un pelēkumā, un tad tos kāds neredzams mākoņu pļāvējs gāza pār pasauli bieziem, �ļaksto��iem vāliem. Tāds pienāca rīts, tāds vakars. Katra diena ar jaunu aizmirstības segu pārsedza to, kas kādreiz bijis. Sudrabotā vasaras gaisma, dzērvju samtainās klaigas, vieglie soļi un vieglais prāts � kur tie tagad?

Rītos Annele izgāja, rūpīgi ietinusies apsegā, kas vasaru bij aiz�mirsta katru dienu citā atmatas stūrī. Apsega nepaguva iz�ūt nakti, smaga tā bij, vilka galvu atpakaļ, izgaroja sārmainu smaku*, bet to�mēr kaut cik aizsargāja un sasildīja vēju, kas ar nātrainu* asumu nepiekusis meklēja jaunos locekļus.

Ganības gulēja pret vēju. Bet lopi nemīlēja lietus rīkstes acīs. Sāniski sa�ķiebtām galvām aitas, �ēli blēdamas, viss bars stūrēja uz Dak�u pusi, un Annele, padodamās viņu gudrībai, pastiepusi savu apsegu kā buru pret vēju, sekoja nepretodamās. Tik pie robe�ceļa aizskrēja priek�ā. Nu tāpat, sāniski pa�ķiebtām galvām, visi devās atpakaļ pārtie�i me�a virzienā. Te bij kaut cik aizsargāta aizmu�gure. Aitas meklēja krūmus, bet lietus birga* �e bij vēl ļaunāka: pilo�as, rito�as pērļu strūklas no zaru zariņiem bagātīgi papildināja debesu devumu. Pastāvīgi sūdzēdamās un �ēli murminādamas, aitas steidzīgi ierāva �ur un tur pa mutei zāles, bet nekur negribēja ilgāk ganīties. Drēgnais mitrums tik lopu, kā cilvēku uzturēja pastāvīgā kustībā.

Bez pārtraukuma vilkās cēliens no rīta līdz vakaram, jo nu jau vairs nedzina dienvidū. Lauki bij tuk�i, ceļi tuk�i. Acis izskatīties varēja pēc kāda cilvēka. Velti acis meklēja aiz robe�ceļa arī Dak�u zēna balto galvu. Dak�ās � kā labi iekoptās mājās � varbūt bij ēdamā diezgan un lopus jau turēja kūtīs. Skaudība iedzēla krūtīs, ka arī �ī zēna nebij laukā. Kāpēc viņam bij tik labi, bet Annelei tā?

Debess da�reiz arī māna. Uz īsu brīdi mākoņu biezums paliek bā�lāks, lāses retākas, nostāj pavisam. �Ja tagad, kamēr es izskaitī�u desmit, piecpadsmit, nē, divdesmit, uzlaidīsies kāds putns, lietus vēl �odien pāries un būs atkal jauks laiks.� Un Annele skaita: div�desmit, piecdesmit, simtu, divi simti � bet debess paliek kā izmirusi. Un, kad jau sen �ī cerība tā kā tā ir zaudēta, iznirst starp mākoņiem melns punkts, turas kādu laiku �ūpodamies pret vētru un tad atkāru* spārnu krīt uz leju kā akmens.

Stundai se�desmit minūtes, minūtei se�desmit sekundes; se�des�mit soļu � un viena minūte cauri. Vienreiz, otrreiz, tre�oreiz se��desmit � cik bezgalīgi daudzreiz jāiet, līdz saiet stundu! Un vidū ar�vien sajūk. Tad jāsāk no gala. Dro�i vien jau nu vajag būt pagāju��ai tai stundai vai pat divām vai trim, tik daudz ir skaitīts, bet laiks, �ķiet, nav ne par matu pavirzījies tālāk. Nav vēl tā gai�uma debesīs, kaut arī apmāku�ās, kas rādītu dienas vidu, un tā nevar vēl nogar��ot pusdienas maizi. Citādi atliku�ais cēliens var iznākt par daudz gar�. Vēj� �ņāc, un lietus birst nemitīgi, nemitīgi sīkā, sakapātā troksnī uz galvu, uz drēbēm. Lasīt nevar, adīt nevar. Dziesmas � tās jau gan arvien pie rokas, bet ar tām nekā iesākt. Lietus visur priek�ā, nedod dziesmai ceļa. Baismīgi tā ieraujas un pieplok dziedā�tājai, smagi top no viņas.

Lopi paliek nemierīgi. Lau�as uz māju. Atdzīt tos atpakaļ pret vēju nav vairs iespējams. Lopi jūt vakara pusi. Var viņiem aizstāties priek�ā un tos aizkavēt, bet viss bars slīd neatturami. Kad tie pie vārtiem, arī krēsla ir jau turpat. Atri biezē. Diena ir garām un ātrāk, nekā to domāja.

Plītiņa kuras. Annele skatās tai mutē, tupēdama kā zaķēns ar vi�sām savām slapjajām gana drēbēm. Siltums lien locekļos, un, jo silst, jo viņa kūp kā garaiņu mākonī. Kran�elis spie�as tuvu ar savu vilnu, smilkstēdams un piedo�anas lūgdamies. Neuzticīgs biedrs tas ir bijis un savu ādu �odien sargājis.

�Piedod, Annele, piedod, tu ta�u saproti. Kad lietus līst, nevaru tev līdz. Tad man labāk būdā sausos salmos.�

Jā, Annele to saprot.

Vienu dien' gaiļi dzied pēcpusdienā, dzied vēlu vakarā. Lielo Zeltcekuli dzird pat istabā. � Ak tu to skaļo rīkli! � māte priecājas. � Nu vienreiz būs citāds laiks. Nu vienreiz redzēsim atkal sauli.

Lietus beidzot pārgājis, bet saules nav. Viņas vietā stāv biezi mig�las mūri, ko neviens vēj� neirdina. Simts soju no mājām � un māju jau vairs neredz. Izlec no miglas nokaltis dadzis, kupls kā krūms, ne�skaitāmām rudām pērlēm pierietis, visa atmatas zāle apkārusies ar �o smago asaru rotu. Kur lopi iet, paliek melnas pēdu rindas. Annele jau peld savās pastalās. Apstāties netīk ne ganam, ne ganāmpulkam, bet kur būs labāk? Lai iet kur iedams, migla ieslēdz baigā vientulībā, kur neredz vairs ne māju, ne apkārtnes, nevienas dzīvas būtnes.

Piepe�i lau�ņa sitieni pār�ķeļ miglu. Blāvo uguntiņa. Sirds prie�cīgi iedrebas. Atmata dzīva!

Uguntiņa kuras lielajam akmenim uz galvas. Visapkārt līdz pa�am kājām akmens jau atrotīts ar dziļu grāvi, kas lēni sūcas pilns ar bruņu ūdeni. Tēvs tur strādā apkārt un, liekas, nemaz neredz pienācējus, kas ap viņa uguni kā liptin aplīp. Tēvs strādā nopietnu darbu. Tad viņ� nemēdz skatīties un nemēdz arī runāt. Ja viņa ko jautātu, atbildi jau zin iepriek�. �Prasi acīm,� � tā tēvs atteiktu. It nikns tas izska�tās, bet arī akmens �ķiet nikns, un viņi ir kā karā viens pret otru. Akmenim jābeidzas � tā ir nolemts. Bet Annelei �ēl akmens. Visu vasaru tas ir bijis viņas labais draugs un patvērums pret vējiem. Kā būs atmata bez viņa? Kad nevarētu viņam nekā padarīt, viņa domā,

bet pati tadas domas nevar pieņemt, jo tad jau teva darbs butu vel�tīgs.

Un tevs jau ari nepadosies. To lai nedoma! Ko sācis, to izvedīs līdz galam.

Sausa, balta malka stāv strēķītī, sveķiem kā medus lāsēm apli�pu�i. Kā tādu pagali uzmet, liesmas cērt sprak�ķēdamas, dzirksteļu kūļus sviezdamas. Annele pieliek roku: akmens kaist kā no krāsns. Tēvs pakampj lauzni, iesit akmenim pāra reizes pierē, papurina galvu. Vēl nav diezgan. Rokās svērdams, izmeklē vēl smagākas sveķu pītnes. Nu jo augstāk uz�aujas liesmas. �urpu turpu lēkājot, tēvam kāja ieslīgst līdz ceļiem brūnajā ūdenī, no sveķu melnajiem dūmiem tam nokvēpusi seja, pār kuru, baltus celiņus grāvodamas, tek lie�las sviedru lāses. Tā viņ� met pagali pēc pagales, piesit ar lauzni, sa�biksta ugunskuru: liesmas rūc, sveķi līst sprauslādami kā putas pār katlu, migla spie� atpakaļ dūmus, plēvaiņi* birst. Tā kā elle. Bet Annelei patīk tāda elle. Viņa nevar atkustēt nost.

Bet nu viņu ieraudzījis tēvs. Bargi uzsauc:

�� Bēdz! Dzen tālāk lopus! Aizgriez muguru! Satin galvu!

Apdullino�s sprādziens! Aitu bars aiz�aujas kā bulta. Ap akmeni

birst un sprak�ķ kā krusa. Bet lau�ņa sitieni krīt tai krusā steidzīgi, nepārtraukti.

Kad Annele atgrie�as pie akmens, tēvs stāv un slauka piedurknē sviedrus.

�� Gatavs! Nāc nu skaties!

Akmens guļ, pār�ķēlies krustām un �ķērsām pa�ā vidū. Uz visām �etrām pusēm atkāru tas guļ savā kapā. Neskaitāmu �ķilu bruģis pārklāj zemi.

�� Vai! � iesaucas Annele.

�� Jā, redzi nu! � tēvs to uzskata smaidīgs un laimīgs. Kā vasaru vienā kreklā tas stāv, sakrustojis rokas, un drusku atpū�as, tad atkal pakampj lauzni, cērt vaļējās plaisās, svie� tās pār grāvī�a malu.

�� Apskaties nu! Vai tas nav kā liels putras ābols, kas nu pārvē�lies pu�u?

�� Jā, un iek�ā viņ� ir tik laistīgs un mirdzīgs! To nekad nevarēja domāt no ārienes. Tik pelēks tas bij.

�� Tas ir granīts. No ārienes viņa ādu vēj� un lietus bij noberzu�i gludu un pelēku, bet iek�ā tas ir svaigs un sārts kā jauna miesa.

�� Vai tad akmens ir dzīvs? � Annele nu jautā, nedro�i meklē�dama tēva acis.

Bet tēvs jau vairs neatbild. Jautri un a�i rit tālāk viņa darba takts. Katrs atdalītais gabals nu ir jāsaskalda vēl mazākos gabalos. Atkal rūc uguns, līst sveķi, kāpj dūmi, birst plēvaiņi, skan lauznis.

Annele salasa �ķiliņas, kas iesārtas mirdz pelēkajā zālē. Katra �ķi- liņa sakopota no neskaitāmām mazākām. Un tā viņas ir saliktas kopā, it kā kāds to būtu darījis ar uzmanīgu roku. Cita ir spilgti sar�kana, cita iezaļgana, cita sirma, cita zilgana. Un katra izstaro tādu mazu, mazu mirdzumiņu, bet visas kopā tā kvēlo, ka Annele arvien tiek pamudināta pielikt tām roku: vai nav siltas?

Cik skaists iek�pusē ir akmens! Bet dārgakmeņi tak ir vēl tūk�sto�reiz skaistāki? Un dārgakmeņi slēpjas zemē. Tātad zeme ir gan brīnumu pilna. Varbūt �epat, zem kājām, tai atmatas zemē slēpjas tādi brīnumi, kādus nevar pateikt neviens mirstīgs cilvēks? Kāpēc cilvēki viņus nemeklē? Nav dzirdēts, ka kāds tagadējs cilvēks būtu bijis Apak�zemē un redzējis kaut ko ievērojamu. Visi stāsti par brī�ni�ķām lietām sākas ar: �Mans tēvatēva tēvs.� Tālāk kā līdz tēva�tēva tēvam brīnums nerādījās. Viss, kas noticis, ir noticis vecos lai�kos. No tagadējiem laikiem brīnumiem bail. Vai nāks tādi laiki, kur viņi atkal rādīsies? To gan Annele vēlētos piedzīvot!

Māte nāk caur miglu ar pusdienu. Noliek to uz pār�ķeltā akmens, apskata visu un saņem rokas:

�� Vīrs, vīrs, ko tu esi padarījis! Ko tu te lauzies viens pats kā milzis! Pārmaktēsies* vēl un paliksi slims.

Ierauga, ka tēvs strādā vienos kreklos, un norūpējusies baras:

�� Vai tev prāts arī ir? Izkreklojies kā siena laikā! Pie tam migla mērcē kā svins.

�� Bet es ta�u te esmu starp vienām ugunīm! Un, kad arī viena otra vieta aukstumu pievelk, tas nekas. Ja tik tūlīt strādā tālāk, asi�nis sadala visu nelabumu, � tēvs jautri atsaka.

Ēdiena trauks, karotes, maize saliktas uz sārtā akmens kā uz paplātes.

�� Vakar akmens iek�as vēl domāja mū�u mū�os neredzēt sauli, bet nu tās mums par galdu, � teica Annele.

��� Jā, un drīz �is akmens milzis gulēs par pamatu jaunām ēkām. Celsim riju, celsim istabu. Tur viss tas noderēs, � tēvs teica, saglauz- dams ar roku matus un sakārtodams krekla apkakli un piedurknes, iekam ņēma maizi.

�� Celsiet, celsiet, bet vai tās ēkas būs tavas, un vai tu tajās savu mū�u nodzīvosi? � māte teica un nopūtās.

�� Vai es vien esmu cilvēks? Nedzīvo�u es, dzīvos cits. Tāpat kā es esmu dzīvojis citu celtos mūros. Cilvēkam par cilvēku jāgādā.

It nikna un ātra atbild māte:

�� Cilvēkam jādara savs darbs, bet tu dari pāri par mēru. Tu ne�prasi: vai man tas būs pa spēkam vai ne, tu tikai gāzies iek�ā kā lācis.

��� Un �o to padaru ar' ar dieva palīgu, � tēvs teic, mierīgi smai�dīdams un savu maizi lauzdams.

�� Jā, jā, tavi brāļi ir gudri. Tā kā jau pasakās mēdz stāstīt.

�� Lai nu arī tā, māt! Bet es neesmu nekāds vergs, kuru dzen. Tas manis pa�a prāts, jo man patīk tāda rau�anās. Avotos viss gāja pa vecam, un tas man apnika. Bet te ir vai katru dienu jauns darbs, pie kura tu vari likt savu spēku un padomu. Tā no nekā likt izaugt tīrumiem un ēkām zem pa�a rokām � vai tad tas nav nekas?

�� Jā, ja nu arī būtu pa�a, � māte nopūtās, bet atbildes uz to vairs nebij. Tēvs sāka ko citu:

�� Es domāju, ka nu ir laiks mest mieru ar to ganī�anu. Ko to bērnu velti mērcēt caurām dienām! Atmata jau kaila kā delna.

Māte bij vienis prātis.

Viņa arī tā bij domājusi. Kaimiņiem ar labākām ganībām jau lopi pāris nedēļas kā kūtīs. Gadalaiks vēls, un kuru katru dienu var uzkrist sniegs.

�� Kad tikai nu tas sniegs arī drīz nāktu! Tad atbrauks Miķelis ar otru zirgu palīgos un mēs sāksim vākt akmeņu materiālu pa visu atmatu kopā. Arī �o bagātību pār�ļūksim mājā. Tad tikai tev būs iz�vizinā�anās! � tēvs, Anneli jautrinādams, uzsit tai uz pleca.

Dienas ir garas, dienas ir īsas. Garas tās ir, kad tās iet, vilkdamās viena aiz otras kā glieme�i. Pelēkas, tuk�as. Un īsas tās izliekas, kad tās tā ir aizskrēju�as, nepamezdamas nekādu atminamu notikumu. Pelēkas, tuk�as. Tādu dienu netrūka atmatā.

Kādu vakaru uz rudens pusi māte teica: � Rīgas tante ar Mildiņu un Einīti atbrauku�i Kaltiņos. Varbūt jau rīt atnāks arī pie mums.

Tā bij laba vēsts. Annele gāja kā spārnota ar priecīgām domām: �Nu būs labi, nu būs labi! Cilvēki nāks atmatā.�

Par daudz agri tā otrā dienā sāka gaidīt. Nepacietība to nokau�sēja, un, kad tie nu nāca � trīs galvas kā punktiņas viņa ieraudzīja kustamies gar grāvja malu � , tad jau gaidītāja bija kritiski noska�ņota:

�� Nu kur viņi nāk? Pa grāvi! Tas tak iet tie�i labības laukā. Kā �ie neredz, ka tas tur izbeidzas un tad nevar vairs tālāk?

Viņa māja, sauca, meta ar roku. Nācēji to neredzēja.

�� Viņi tikai redz, kas pie pa�ām acīm. Tālāk ne.

Priek�ā skriet viņa nevarēja, jo gans nevar atstāt savu pienā�kumu.

�� Ak tu tādi! Pilsētnieki! � Annele purināja galvu.

Māte bij tos ieraudzījusi. Izskrēja pretī. Nu viņi zināja, kur griez�ties.

Annele saprata: ciemiņiem vajadzēja atpūsties, aprunāties, paēst, bet tas viss vilkās par daudz ilgi. Milda tak sen varēja izskriet uz ga�niem.

Pie pa�a vakara tā nāca.

Nāca nevis lēk�us soļiem, kā to Annele būtu darījusi tādā gadī�jumā, bet lēnu un cienīgu pilsētnieces soli. Kad tā, arī Annele noval�dīja sevi un ļāva ciemenei pienākt labi tuvu, iekams paskrējās tai pretī.

Meitenes sadevās rokas un samutējās.

�� Kā nu labi iet? � jautāja Milda.

�� Tu jau redzi, � Annele atbildēja.

Tā runa bij izrunāta.

�� Tu gan esi izaugusi liela! � Annele apskatīja māsīcu, kas iz�skatījās bāla un izstīgusi.

�� Tās tik manas augstās apzeces, citādi es nemaz neesmu lielāka par tevi.

�� Kas tas ir � apzeces?

Milda rādīja savus papē�us.

��� Nomērīsimies! � teica Annele.

Viņas salika muguras kopā un mērījās. Nezin kāpēc Milda negri�bēja ierādīt, ka viņa ir lielāka, kaut ari drusku, drusku.

�� Tev pastalas kājās � tāpēc, � Milda paskatījās uz Anneles kājām. � Es gan pastalas nekad nevalkātu. Tās padara kāju lielu un lācīgu*.

Pietvīkusi līdz ausīm, Annele paskatījās. Vai Mildai tā vajadzēja teikt?

Atbildi tā palika parādā. Bij jāskrien atgriezt govis, kas, pamanī�ju�as, ka gans aizņemts, tūlīt gribēja aizlaisties savvaļā. Kad Annele atnāca, Milda stāvēja vēl turpat drusku sarauktu degunu.

�� Tas �tērē*, � viņa teica.

�� Kas tas ir � �tērē?

�� Traucē, es domāju.

�� Kas traucē?

�� Tu arī nekā nesaproti! � Milda atcirta.

Annele saprata gan, bet Mildas valoda to kaitināja.

Nu viņa ieraudzīja nākam mātesmāsu ar Einīti un aizskrēja tiem pretī.

Mildiņas māte bij liela auguma, laipna, gai�a, bet drusku neva�rīga. Drusciņ līka. Vairāk aiz paraduma nekā aiz nevarības pastiep�ties taisni. Viņas zilās acis zem biezajām, melnajām uzacīm, alla� smaido�as, raudzījās vērīgi un sirsnīgi.

Einītis turējās pie mātes svārkiem. Viņ� nebij neko daudz mazāks par Mildiņu, bet visi viņu turēja vārgu un mazu.

Mati tam bij linu balti un tikpat gai�as bij uzacis un skropstas, kuras gandrīz nemaz nevarēja saredzēt. Acu plaksti izskatījās aiz�vien apsarku�i. Gļēvs bij tas puika kā ola. Tikko tam cie�āk pieskā�rās, sāka pink�ķēt. Annele nezināja, ko ar to iesākt. Mildiņa tai aiz�vien likās esam tuvāks rads nekā �is zēns, kas deva sapīku�as atbil�des.

�Einītis jau man tāds slimīgs,� teica tante. �ēloja un lutināja. Bet Anneles māte domāja, ka Einītim neesot pa krietnam izpērti sari*. Tas esot viss. Tante � kā tāds jaunlaiku cilvēks � negribē�jusi ticēt tādiem māņiem.

Mātesmāsa noglauda un nomutē meiteni, paslavē par ganu die�nām un iespie� saujā vīstoklīti. Tajā ir kriņģelis'un da�as standziņas brūnā cukura.

�� Ko tu tā aizskrēji tuk�ām rokām? Kukuli jau vajadzēja tev iz�nest māsīcai, � viņa norāj Mildiņu.

Tad izklau�ina Anneli par ganāmpulku: kādas govis, kā sauc, cik daudz dod piena?

Annele tūlīt ir labprātīga stāstītāja: Zīle un Pērle ir lielās govis, piena devējas. Zīle ir liela patvaldone*, un viņas gaitas arvien jāpa�tur acīs. Kur tā iet, tur viss bars pakaļ. Pa gabalu jau tā sao�, kur pļava vai labības lauks. Galvu pacēlusi, tad spītīgi mauj un prasās turp. Kad atgrie�, brīnās, ragus grozīdama. Klausa gan, bet tik tai reizei: kā izlaidīsi no acīm, nezini, kur tai gals. Pērle nav tāda biez- galve. Niķu izdomā�ana nav viņai pa spēkam. Viņa ēd savu ēdamo un pielasa lielāku tiesu nekā Zīle, kas da�dien noskrējās pēc kāru�miem tuk�u vēderu. Tādēļ arī viņai mazāk piena.

Magone un Brūnaļa ir vēl bērnu kārtā. Magone tikai gadu veca, bet Brūnaļa � trīs. Brūnaļa ir skaistākā govs. Anneles mīlule. Ne�lieli, skaisti liekti radziņi, spalva kā zīds. Platās, valgās acis tik gudras! Skatās un gaida, kad nāks Annele, apskaus kaklu, pieglaudīs tai galvu, pakutinās aiz ausīm. Tas viņai patīk. Lai nāk Milda, lai pamēģina arī, cik mīļa ir Brūnaļa!

�� A, fui! � Milda papurina galvu.

Annele redz, ka ciemenes tik ar pusausi klausās, un tā viņa pēk�ņi pietvīkst par savu aizpļāpā�anos kā uz muti sista.

Tai dienā vēl ciemiņi ir kā ciemiņi, bet otrā � jau kā savās mā�jās. Lai taupītu pilsētas drēbes, Milda dabon mugurā Anneles svār- ciņu, un arī mātesmāsa apvelk mātes svētdienas lindrakus un kurpju vietā uzaun pastalas, lai vieglāk kājai. Milda no pastalām atsakās. Grau�ot auklas. Tad drīzāk viņa ejot basu kāju.

Mātesmāsa labprāt piesolās kaut ko pa�ūt vai salāpīt. Bet �u�jamā nav, jo nav drēbes, ko jaunu taisīt, un lāpāmo jau māte ir izda�rījusi pati. Tā nu abas māsas gudro, kādu darbu dos ciemenei, jo bez darba būt tā negrib.

Beidzot izgudro ar � un mātesmāsa strādā. Uz ceļiem tai ir ga�bals vecas vadmalas, kas kādreiz ir bijusi kāda tēva svārka mugura. Uz tās viņa ar kritu izvelk visādus vijumus un locījumus, pa kuriem tad vēlāk uzmanīgi izvada dzīparā ievērtu adatu. Tā iznāk vītnes, kāti, lapas un ziedi. Tas būs paklājs mātei pie gultas vai arī pie sie�nas. Lai liek, kur grib. Visur skaista manta.

Tikko Annele pārdzen dienvidū, tūlīt steidzas lūkot, cik puķu ir ieaugu�u nodilu�ajā drānas gabalā. Sētsvidu ir kaudze būvkoku. Tur sēd mātesmāsa, ierāvusies sakrauto dēļu īsajā ēnā. Viņa ir atbrau�kusi uz laukiem skaidrā gaisā un zaļumos, tādēļ tā arī nesēd istabā, bet citu zaļumu te nav kā tā zaļā zāle, kas kā jau no pavasara aug netraucēta pa dēļu starpām. Annele notupstas zemē pie viņas un vēro, kā �akli skraida adata ar dziparoto dziju. �uvēja pārtrauc darbu un ar bālu, smalku roku noglauda tai galvu. Tad viņas abas apskata iz�ūtās rozes. Tās ir visas vienādas: ar drusku sarkanuma vidū, drusku zaļganuma lapās, bet cits viss ir pelēks, jo krustmātes dzīparu krā�jums pastāv pa lielākai daļai no pelēkas, ārdītas vecu zeķu dzijas. Annele domā, ka rozēm gan vajadzētu izskatīties citādākām, bet viņa to patur pie sevis. Dzīparu nav, un tāpēc arī nekādus brīnumus radīt nevar.

Ir labi pasēdēt pie �īs Rīgas tantes un patērzēt. Annelei ir tik daudz ko stāstīt par Zīli, Brūnaļu, Kran�eli, par dzērvēm un ķīvītēm; par Zeltcekuli, vistu ķēniņu; par lielo akmeni, ko rudeni tēvs saspri�dzināja un kā to iemūrēja rijas pamatos; par Aldi, Kristu, Miķeli un citiem vīriem, kas brauc uz Jaunajām mājām celt ēkas. Nevienam ci�tam viņa to nevar stāstīt, jo citi jau to zina pa�i, turpretī Rīgas tan�tei tas viss ir jauns; un viņai tak laikam patīk klausīties, jo tā tik jautā un jautā, bet da�reiz saliek rokas vienu pār otru un smejas tā, ka asaras sasprāgst acīs. Meitene tad paskatās uz viņu apjukusi: ko �ī tā smejas, bet drīz atkal to aizmirst, viņai pa�ai patīk, ka vārdi iet vaļā kā parauts strauts un ka stāstot atkal viss izliekas citādi, nekā kad to redzēja ar acīm.

Pilsētnieki ilgi guļ. Tā ir viņu mode. Annele ir izdziedājusies, izlasījusies grāmatu, izmērojusi vairākkārt ēnu, kas jau sen rāda brokastlaiku, izbārusies vienpatnē ar māsīcu, ka tā nevar un nevar atnākt ar brokasti, kā tas vakar norunāts, � un tad nu beidzot tā arī nāk kā garu ceļu un nemaz nesteigdamās.

�� Par daudz lēni, � Annele kritizē.

��� Ko tu tik tālu gani? � ir māsīcas pirmie vārdi.

�� Kā tu nezini! Es tak ganu tur, kur zāle.

�� Bet tad tu varēji gan man paskriet pretī, kad redzēji, ka es nāku.

�� Gans paliek pie saviem lopiem, � Annele nosaka stingri.

Gans nu nosēstas pie azaida un parīko Mildu:

�� Milda, paskrejies, atgriez Zīli!

Bet Zīle jau mana, kāds tas gans, kas seko kā sapītiem soļiem, un Mildai tik atliek noskatīties, kā aizgredzeno tai priek� acīm saceltā aste. Vienu kāju jau pāri Dak�u grāvim Annele noķer savu nebēdni.

�� Es teicu: paskrejies, bet tu lien kā slieka! Tā nevar noganīt, � Annele pamāca māsīcu.

Tā sarauc degunu:

�� Es neesu nekāda lauciniece, kas paradusi skraidīt. Pilsētā ne�viens tā neskrien.

�� Jocīgi! � Annele iesmejas, nezinādama, kā uz to atbildēt.

Lopi nedod miera paēst ganam.

�� Tās aitas tu nu gan varētu atgriezt.

�� Atkal jau tu mani sūti? � brīnās Milda. � Kādēļ lai es tev ar�vien eju atgriezt? Tas nemaz nav interesanti. Un smalki arī ne.

Kā nopliķēta Annele jau ir kājās un pie sava pienākuma.

�Vai tad tā bij, ka es Mildu arvien sūtīju atgriezt? Nē, ko viņa stāsta! Ta�u ne arvien. Bet kādreiz gan. Retu reiz tik. Un par to es neesmu smalka? Ko viņa stāsta! � Jā, varbūt gan, varbūt gan. Viņa tak mans ciemiņ�. Tad tak neklājas. Un kam man tā vajadzēja darīt? Tikai mana palai�anās slinkumā � un vairāk nekas.�

Nekad vairs Annele nesūta savu ciemeni atgriezt lopus.

Ar māsīcu bie�i iznāk citādi, nekā domāja. Kas viņai patīk, An�nelei nepatīk � un atkal otrādi. Tāpat ar to Rīgu, par kuru ir vislie�lākā runā�ana. Tas iznāk citādi, nekā tam vajadzētu būt. Annele klausās, klausās, bet apmierināta viņa nav. Mildas Rīga viņai nepa�tīk tā kā viņas pa�as izdomātā Rīga, bet Milda necie� iebildumu: � Ko tu gribi runāt līdz? Vai tu esi Rīgu redzējusi?

Redzējusi jau nu viņa to Rīgu nav, bet vai tāpēc tā nekā par to nezina? Visu garo dziesmu �Rīga, Rīga � tā da�s saukā� viņa zin no galvas. Milda par to pat nav dzirdējusi. Viņa klausās un purina galvu: nūja, lauciniekiem jau tāda dziesma ir laba diezgan.

Annele redz Rīgu. Tā ir tāla, balti torņaina, varena pilsēta un mirdz mū�īgā saulē.

Kādi ir �ie torņi? Ko Milda zin par viņiem?

Torņi? Jā, bez �aubām. Tādi ir � Pētera, Jēkaba, Doma. Viens, kā otrs melni un veci, �ukuros tup gaiļi. Ko par torņiem stāstīt?

Cita lieta: greznie nami, spo�ie skatu logi, lepnie kungi, skais�tās dāmas! Un tā viņas iet: uz augsta papē�a un tikai pirkstgaliem pie zemes. Ar vienu roku pacēlu�as svārku asti, otrā saulessargu, galvu cēli atliektu atpakaļ, jo cepure uz augstā matu �injona ir pie�sprausta nogāzeniski pret degungalu. Dāmu smalkā mode ir savilkt acis, sakniebt lūpas, lai mutīte iznāk maza. Un kungu smalkā mode tām pretī ir staigāt spīdīgiem cilindriem galvā, saskrullētām ūsām, uz abām pusēm izsukātām bārdām, viducī sapogātiem svārkiem, tieviem spieķī�iem rokā. Dāmām dodot labdienu, cilindris aizlec cēli atsviestā rokā, kungs pagrie�as pret dāmu, smaidīgs pret smaidīgu, paskatās acīs, pamirk�ķina plakstus, saka: mojn, mojnl Tā visu to iz�rāda Milda � gorīdamās, klanīdamās, vaibstīdama seju, grozīdama acis. Un tai Rīgā ir arī tādi kungi: ja gadās nākt Mildai pretī, tad skatās uz to, skatās tā, it kā acis no brīnumiem paliktu plakstos iespī�lētas. Un tas nav vienreiz vai divreiz, ai, nē: tas notiek tik bie�i, ka kungi iet garām un tik skatās. Liekas, ka Milda vien tad būtu pati lielā Rīga un kungi grieztos tai apkārt, skatīdamies kā mēnesī.

�� Skatās? Nu kādēļ tie kungi uz tevi tā skatās? � Annele neiz�prot.

�� Ak, nu! Vai es zinu! � Milda pamet galvu augstprātīgi atpa�kaļ.

Saule sāk cie�āk dedzināt. Milda sargā pakausi abām plaukstām, bet tas neko nelīdz. Un, tā kā nu jau ir daudz runāts un izrunāts, tad viņa drusku steidzīgākiem, bet arvien vēl cēliem soļiem dodas uz māju.

Annele noskatās, kā Milda aiziet. Galvu sāniski drusku atpakaļ, kājas rakstā, gū�ās �ūpodamās. Tā laikam iet Rīgas dāmas.

Tie stāsti viņai iet pa galvu. Dāmas, kungi un pati Milda. Ko viņa arvien un arvien ir pieminējusi, ka kungi uz viņu skatās? Kādēļ viņi tā skatās?

Nu, ja skatās, tad patīk. Un, kas patīk, ir skaists.

Tātad Milda ir skaista?

Jā, kad saliek visu kopā, ko Milda ir teikusi par sevi jeb, labāk sakot, stāstījusi, ko citi par viņu teiku�i, tad iznāk, ka Milda ir gan skaista. Viņai ir kungu kārtas deguns, maza, sarkana mutīte, tum�i, cirtaini mati, zilas acis, kas zem melnu skropstu plakstiem da�reiz iz�ple�as tik lielas, ka baltums plati apskauj tum�os redzokļus, sevi�ķi tas notiek tad, kad viņa rāda, kā skatās uz to kungi. Ne uzreizi, bet �ad un tad tas viss tā palēnām ir nācis klajā, un ne uzreizi, bet �ad un tad tā palēnām Annele ir nākusi pie skaidrības, ka viņa nav tas, kas Milda. Ne domāt! Ne viņai ir kungu kārtas deguns, ne tāda maza kapeikas mutīte, ne tik cirtaini mati, ne tik gari skropsti*. Un, ja Milda ar visām �īm īpa�ībām ir skaista, bet Annelei viņu nav, tad ir skaidrs kā diena, ka Annele nav skaista. Nonāku�ai pie �īs atziņas, Annelei drusku nāk smiekli. � Jocīgi, � viņa saka. Bet smiekli drīz noiet. Tie nolīst kā ledains lietutiņ� no galvas līdz papē�iem, un tie nav jau vairs nekādi smiekli, kad tie tā dīvaini kribina* rokas un kājas, un mutē viņi paliek rūgti, kā kad būtu skābā ābolā iekosts.

Nav smuka, nav smuka. Bet vai nu tas īsti tā ir? Negribas ticēt.

Spogulītis viens ir mājā pie sienas. Tas der paskatīties, vai pa��ķirts taisns celiņ�. Visu seju viņ� nerāda.

Varētu pajautāt kādam. Bet kam? Māte pasmiesies un pateiks kādu joku, bet tēvam � kauns. Kā lai jautā tādu lietu?

Bet meitenei tas nedod miera. Viņa sēd pie krustmātes, runā �o un to un tad � itin ātri un piepe�i:

�� Vai tad es nemaz neesmu smuka?

�� Tu? Kas tev vainas? � krustmāte it kā atjautā.

Tā nav pietieko�a atbilde.

�� Bet Mildiņa ir smukāka?

�� Kā kurām acīm. Katrai jums savs ko�ums.

�� Dikti nesmuka tu esi. Tev ir raibs deguns.

Tas ir Einis, kas Annelei nekad nesaka laba.

�� Pa�am viņam ir raibs snīpis kā ķīvītes ola, � smejas krustmāte.

Annele brītiņu padomā un tad nosaka:

�� E, rauj piķis visu smukumu! Kam man viņa vajaga!

Citu reiz, kad meitenes runā par Rīgu, tad tā ir cita Rīga. Tā sau�cas Smil�u kalni. Tur dzīvo Milda. Un arī Milda tad ir cita. Nemaz vairs tā lepnā Rīgas dāma atgāztu galvu, bet pavisam vienkār�a mei�tene. Un Smil�u kalni ir bezgala interesanti. Tur ir darbi kaudzēm. Tur izvelk jaunas ielas, atmēri vietas lieliem un maziem namiem, rok pamatus, ved materiālus. Smil�u kalnos aug Rīga līdzīgi kā �e Jau�nās mājas. Tikai tur ceļas ēka pie ēkas ar neticamu ātrumu un cilvēki tur mud� kā skudras. Nevis kā te, kad pietiek pie ēkas cel�anas tikai tādos laikos, kad vairs nav tīrumā darbu. Rīgā ir bariem cilvēku, kas to vien dara kā ceļ namus. � Gar jaunizvilktajām ielām nopērk gabalu zemes, un tad tur aug mājas kā sēnes. Pusskrie�us tad staigā cilvēki un kā ar ma�īnām tad dzen uz aug�u. Un �īs mājas ceļ nevis kādi kungi vai vācie�i, bet mu�iku* cilvēki vien. Ku�as*.

Kas tie par vārdiem, brīnās Annele, jo daudzus Mildas izteicienus viņa dzird pirmo reizi. Milda paskaidro, ka tādi ku�as nekas cits ne�esot kā tīrie latvie�i, kas iekrāju�i naudu un nu plātoties ar savām mājām pa Smil�u kalniem. Drīz viņiem vien puse Rīgas piederē�ot. Tur sevi�ķi esot viens tāds vecpuisis. Namdaris vārdā, kam jau tagad naudas kā velnam pelu. Tam piederot vesela iela. Pie dividesmit māju jau sacēlis. Un, kura gatava, tā tūlīt pilna kā bi�u strops. Jo dzīvokļi esot glu�i tādi, kādi vajadzīgi Smil�u kalnu ļaudīm: skaista istaba ar lielu logu, bet koridors ar daudzām virtuvītēm visiem ko�pējs. Viss plats, ērts, tīrs un skanīgs. Arī Mildas vecāki tur pārie�ot ar rudeni no sava nelādzīgā pagraba dzīvokļa. Namdaris esot pa�zīstams ar mammu un da�reiz pie viņiem iegrie�oties un tad lieloties, ka viņa namos visi jutī�oties kā paradīzē.

Par citu Namdaris nerunājot kā par saviem namiem vai arī par to, ka, sabūvējis namus, ņem�ot sievu. Mildas mamma tam tad do�dot padomu, lai ar sievas ņem�anu nekavējoties. Sacel�ot namus, nāk�ot nauda, bet, jo nāk�ot nauda, jo atkal gribē�ot celt citus na�mus, jo cilvēki, kam to vajagot, jau nākot klāt kā mu�as vasarā. Un tā tas varot rauties līdz sirmiem matiem, kad bū�ot par vēlu ņemt sievu. Jā, Namdaris arī jau esot par to domājis, un viņ� jau arī ska�toties sievas, bet, kamēr skatoties, gads vai divi garām un tā meita, kuras lūkojies, jau tautās, bet, kas palikusi sēdot un gaidot, tā viņam jau par vecu.

Tā Milda stāsta veiklu Rīgas mēlīti, un smieklu tai pilna mute. Par to pa�u Namdari, kas jau turpat esot līks un stīvs, jau iesirmu bār�deli, jau vecs, tā ap trīsdesmit vai vairāk, un kā �is lūkojoties, lūkojoties. Arī Mildu, protams, vai acīm aprijot, varbūt arī lielu gaidīdams. Bet viņa jau nu nē. Pie tāda sakārņa, pie tāda naudas pūķa jau neesot nekāda ie�ana, tādam lai tik visas meitas knipi gar degunu pasitot! Viņa pati to darītu pirmā! Tā arī paps domājot. Paps Namdari nevarot ne acu galā ieredzēt. Vienmēr rūcot, ka �itādam muļķim esot tik nekaunīga laime naudu kā no zemes paņemt. Bet mamma aizstāvot Namdari. Mamma sakot, ka neesot slikti, ja cil�vēks cen�oties. Kas cen�oties, tam arī kas tiekot. Namdaris protot nopelnīt naudu, bet tāpēc viņ� jau neesot slikts cilvēks.

Nē, slikts Namdaris nav, atzīst Milda. Citi namu cēlēji ir sliktāki. Lielas īres viņ� neplē�, un skaidas no savām jaunceltnēm viņ� ļauj aiznest par velti. Kad amatnieki pavasarī aptēsa un notīrīja baļķus un skaidu sakrājās lūzums*, tad cauru dienu nāca bariem sievietes, bet visvairāk bērni. Atnāca tuk�iem maisiņiem un aizgāja rindā kā paunu �īdiņi, tikai ne uz muguras, bet uz galvas nesdami savas paunas.

Arī Milda visu pavasari ir gājusi skaidās. Malkas �ķūnītis ir līdz malām pilns � un tikai viņas vien pienests. Mammai sāp pakrūte: tā nevar ne celt, ne nest, un Einis ir vēl mazs un vārgs, mamma viņu arī �ēlo. Bet kuramais* ir tik dārgs, un te viņu var dabūt par velti. Kas cits kā Milda lai tad iet un to sanes!

Kad Milda ir nonākusi pie skaidu ne�anas, viņas balss ir kļuvusi tum�a un �ēlabaina. No tās vien jau var nojaust, kada ir ta Rīga, kurā dzīvo Milda, un kā viņai tur klājas. Agri no rīta jau mamma viņu rauj aug�ā no miega. Jāsteidzas, lai rupjākās skaidas citi skaidu nesēji neizlasa un neaiznes. Prom, tik prom! Par ē�anu nav ko domāt. Un nekad jau neaiziet tā, ka būtu tur pirmā. Apbūves laukums ir pilns. Da�i amatnieki ir rupji, dzen bērnus no kājām, lai netraucē darbā, da�i nesaka nekā. Tie ir tie labākie. Bet vistrakāk ir ar ze- niem, kurus Milda dēvē par ielas zēniem. Tie reti kad nāk pa vienam kā meitenes, bet pa vairākiem kopā un kopā tad arī turas. Izlasa bie�zākās skaidas, baļķu galus, klucī�us, visu rupjāko un labāko mantu, un sakrauj kaudzē. Un, kas kaudzē, tas viņiem. Kamēr citi stiepj savus maisus uz mājām, citi paliek pie kaudzes un to apsargā. Tai, ja esi meitene, tuvumā nerādies! Lamājas, svelpj, grūsta, kniebj,

rausta aiz bizēm. Da�reiz tāds troksnis, ka ausis plīst pu�u. Tad labi, kad ierodas Namdaris. Tas puikām vaļu nepaļauj. Nelīdz viņu sa�krautā kaudze. Pa�iem puikām Namdaris liek izdalīt visu līdzīgi pa daļām. Ja kāds runā pretī vai pat lamājas, to prom no laukuma. Savu kaudzīti tā katrs bērns tad var nest līdz vakaram, neviens to vairs nedrīkst aiztikt.

Ak jā! Skaidu ne�ana ir Rīgas nomaļu bērnu elle.

Vakarā galvas virsa no maisa spiediena sāp kā uguns, un nakti, cikreiz atmostas, Milda parauga, vai nav no lielas ne�anas nogāju�i visi mati, bet nē: mati tādi pat kupli un cirtaini, kā biju�i.

� Jā, nedomā, ka Rīgā ir viegla dzīve, � Milda tad saka, ar tādu piedzīvoju�a cilvēka pārākumu pakratīdama galvu. � Kas jums te nekai� uz laukiem! Tava māte ieiet dārzā � parauj kartupeļus, pa- �ķin bietes; ieiet klētiņā � pagrābj miltus; ieiet piena kambarītī � tur ir krējums un sviests, un piens. Apēst nevar. Bet kur mums ir klēts un piena kambaris? Viss bodē, un viss maksā naudu. Un, kad uz pa�rāda ņem, nedod vis labāko, bet sliktāko. Paps pelna tik maz, tik maz. Kā mēnesis cauri, viss jau iepriek� noēsts, un tā no parādiem neva�ram izkulties. Paps jau varētu ieņemt daudz lielāku vietu, bet viņam nedod. Kā nāk labāka vieta vaļā, ieliek citu, pavisam muļķi kādu, pavisam nederīgu cilvēku, paps paliek be�ā. Visu laiku, kad no darba mājās, paps par to vien rūc un pukojas, bet tas neko nelīdz. Mamma domā, ka papam ietu labāk, ja būtu laipnāks un izpaticīgāks, bet viņ� tāds nevar būt. Nav viegli ar papu, bet tāds nu viņ� ir.

Kad Milda pie laba prāta, meitenes dzied kopā. Milda gan nevar balsi tik zemu nolaist, ne uzsviest tik augstu kā Annele, bet viņai tumīgi skan pa vidu, un balsis tā jauki kopā �ķeterējas. Bet ilgi tas neiet. Tās dziesmas, kas Annelei patīk, nepatīk Mildai. Par ļau�u dziesmām viņa purina galvu. Viņas acīs neatrod �ēlastību ne �Pūt, vējiņi!�, ne �Man pazuda kumeliņis�, ne �Tālu, tālu vakarā� vai �Kur, priedīte, tavi zari� un citas, kas atmatā tik jauki un tālu skan. Milda saka, tās nemācot viņas skolā un, ko viņas skolā nemācot, esot prastu ļau�u bū�ana. Viņa grib, lai Annele iemācās �Guter Mond �Aus dem Himmel ferne� un �Es braust ein Ruf wie DonnerhallBet, ja Milda nepieņem viņas dziesmas, tad viņa nepieņem Mildas. �Gu�ter Mond� un �Aus dem Himmel ferne� viņai tikai ir tāda lēļo�ana*, tāda muļķīga vācu bū�ana, bet tas �donnerhalls� viņai nemaz neiet galvā. To viņa skaidri pasaka. Lai Milda māca, cik grib, viņa aizspie� ausis un neklausās.

�� Tev neiet galvā tāpēc, ka tu esi neapdāvināta. Kas apdāvināts, tam viegli iet galvā.

�� Lai es esmu neapdāvināta!

Milda tad dusmīgi sacērtas uz papē�a un aizskrien mājā.

Kad Milda prom, Annele aizdzen savus lopus labi tālu un nu mē�ģina izdziedāt Mildas mācītās dziesmas. Jā, viņa var it labi. Tikai tas �donnerhalls� vēl iet klibodams. Viņa nesaprot, kas tie par vārdiem. Bet beigas aiziet līku lo�u, ieguļas galvā: � Lieb Vaterland magst ruhig sein, fest steht und treu die Wa-a-acht am Rhein.

Arvien retāk nāk Milda uz ganiem. Kad saule spie� karsti, viņai netīk; kad nomācies un līņā, viņai netik. Rīgas valodās Annele klau�sās vairs tikai ar pusausi, un smalkās pilsētas manieres tā nepieņem. Milda ik ar dienu gai�āk norāda uz atstatumu, kāds ir starp viņu un tādu vienkār�u lauku meiteni, kāda Annele. Bet, kad Milda norā�dama saka: � Redz, kāda tu esi! � Annele pamet spītīgi galvu: � Nu lai es esmu! � Un reiz, kad Mildai atkal ir nācies aizrādīt, ka smalki ļaudis tā nedara un tā nedara, Annele pasitas kā zibens tai pretī un nosaka: � Ej pie velna ar visu savu smalkumu!

Tas Mildai ir par daudz. Viņa meklē atbildi un nevar tik ātri sa�meklēt, bet tad tā ir tāda: � Nu, pie aitām un cūkām jau citu valodu mācīties nevar.

Un tā nu arī viņu valodas ir izbeigtas.

Rīgas viesiem atmatā ir maz zaļumu, un tā viņi sāk runāt, ka bū��ot atkal jāiet uz Kaltiņiem. Tur ir me�s ar visādām ogām pie pa�ām durvīm, tur arī dārzā sāk ienākties āboli un citi augļi, un kādā jaukā priek�pusdienā Annele redz tos aizejam visus trīs uz Kaltiņu pusi. Māte ar baltu nastiņu padusē viņus pavada.

Tas meitenei ir pārsteigums. Lai gan jau runāja par aizie�anu, tomēr viņa neticēja, ka tas būs tik ātri. Un ardievu tak varēja viņai pateikt. �orīt jau gan, kad izdzina lopus, Rīgas radi vēl gulēja �ķūnī saldā miegā, bet Milda tak vēlāk varēja uz brītiņu atskriet ganos. Par to viņa nav padomājusi. Tā, it kā Anneles nemaz nebūtu pasaulē.

Asaras saskrej acīs aiz rūgtuma vai �ēluma. Zēlums tomēr lielāks, un tas ņem virsroku. Soli pa solim viņa pavada gājējus acīm. Pie ro- be�grāvja tie apstājas, parunājas kādu laiciņu, māte atdod savu balto nastiņu Mildai un grie�as atpakaļ. Annelei liekas, ka tante papu�rinātu roku uz ganu pusi. Milda pat nepaskatās. Nu jau viņi aizgrimst aiz bālējo�ā rudzu lauka. Te parādās vēl galvas, te zūd un nozūd pavi sam.

Bēdīgi ir, ka tā aiziet un pazūd. Annelei liekas, ka arī ciemiņi aiz�gāja bēdīgāki, nekā atnāca. Varbūt te viņiem nebij tā, kā domāja. Tas viss laikam tāpēc, ka Annele nebij tik laba, sirsnīga un jauka pret to, kā vajadzēja.

Māte pavadīja ciemiņus ar baltu nastiņu. Tajā bij gaļa un sviests, ko aizvest uz Rīgu. Annele atcerējās no pa�as savas mazotnes, kad

vēl Mildas vecāki dzīvoja uz laukiem, ka māte arvien pie viņiem bij gājusi ar tādām nastiņām. Arvien pilnā prom, tuk�ā atpakaļ. Mildas vecākiem gāja grūti. Bet, kādēļ tas tā, Annele nesaprata.

Milda aizies uz Rīgu, un atkal viņai būs jānes skaidas, lai dabūtu kuramos. Annelei par kuramiem nav bēda � tēvs ziemu tos ir save�dis. Un tas ir tiesa, kā Milda sacīja: Annelei ir kartupeļi un maize, sviests un piens, un, kas tas visujaukākais, � viņai ir tēvs, kas nekad nerūc un nebaras, da�reiz gan nerunā un neatbild, kad strādā darbu, bet, kad runā, ir jauks un mīlīgs kā saulīte. Kad labi apdomā, Annelei iet gan daudz labāk nekā Mildai tai lepnajā Rīgā.

BAILES

Pārdzinusi dienvidū, Annele dabūja zināt, ka rīdzinieki vēl kādu laiku palik�ot Kaltiņos. Un tad nu bij norunāts, ka māte ar tēvu pēc kādām nedējām brauks uz Jelgavu apciemot lielos bērnus un aizvest pārtiku brājam, kas jau Avotu tēvocim līdz bij aizbraucis savā skolā. Tai reizē tad nu Milda atnāks vēl pāra dienas uz atmatu pabūt bied�ram Annelei.

Tā arī notika.

Tais nedēļās jau dienas bij paliku�as manāmi īsākas un naktis tum�as. Kad māte, ceļa drēbēs saģērbusies, modināja Anneli, vēlreiz piekodinādama visus mājas darbus, un noteica aiztaisīt durvis, va�rēja būt pusnakts, bet varēja vēl arī būt tikai vakara puse, jo uz tik garu braucienu kā Jelgava jau arvien skubinājās jo agrāk, jo labāk; tepat līdz lielceļam vien jau grumbainais lauku ceļ� aizņēma vai stundu, un Pelēcis jau nebij nekāds lielais rik�otājs.

Tēvs gaidīja ārā. Sauca. Zirgs bij sajūgts. Māte steig�us pārsēja villaini pār krūtīm, pameta acis apkārt, vai nav ko piemirsusi. Pamā�cīja meiteni: � Jūs varat nu tagad iet abas lielajā gultā � tur būs siltāk un dro�āk. Durvis aiz�auj. Un baiļu nekādu neturi! Kas �e nu atkulsies, tai gaisa gabalā! Nav vēl nekad piedzīvots.

Pie durvīm bij tēva pa�a cirsta koka aiz�autne. Kad Annele aiz��āva bultu, viņa dzirdēja, ka vecāki jau bij ratos, kaut ko vēl dudi�nāja, Pelēcis nosprauslojās, tēvs sakustināja gro�us, pamudināja zirgu, Kran�elis � par slinku izrādīt izbrīnu vai pārsteigumu par tādu neparastu nakts braucienu � pāra reizes �ēli iekunkstējās, bet palika savā būdā. Annelei likās nepiemēroti izlietot priek�rocību un līst vecāku gultā, kad Milda palika viena viņu kopējā vietiņā. Tā viņa atgāja atkal atpakaļ un nolikās blakus Mildai, kas gulēja cie�u miegu.

Kaut kur tumsā pret Dak�u pusi vēl grabēja rati. Da�reiz trok�snis bij stiprāks, it kā tuvodamies, da�reiz vājāks, it kā izdzisdams, bet to dzirdēja. Riteņi lēkāja pa grumbām kā tāli, viegli sitieni pa zemi. Brauca, brauca, brauca. Ra-ta-ta! Ra-ta-ta! Brīnums, cik ilgi tie bij dzirdami! Tagad tie norībēja pār robe�grāvja tiltiņu, nu tie vēlreiz stiprāk ierūcās, jo bij uz cieta ceļa. Un tad pēk�ņi viss bij klusu.

Annele pacēla galvu, klausījās no visa spēka. Nekā vairs nedzir�dēja. Likt nu galvu uz spilvena un gulēt.

Bet kas tas īsti bij? Vienreiz viņai bij galva pret Mildu, otrreiz pret sienu, tad atkal pret Mildu, bet miega nebij.

Milda �ņāca par daudz stipri. No tāda �ņāciena miegs palika nost kā aizpūsts. Viņa aizbāza ausis, bet tas bij velti. Dzirdēja cauri.

Nu, kad miegs nenāca, lai nenāk! Pasvieda apsegu tālāk un do�māja. Mātes vārdi vēl skanēja ausīs: �Neturi baiļu!�

Un uzreiz viņa zināja, ka tikai �ie vārdi jau visu laiku viņai bij biju�i ausīs. Nevis Mildas �ņāk�ana. �Neturi baiļu, neturi baiļu!� Tie vien visu laiku.

Kādēļ māte bij teikusi: neturi baiļu? Kas tad bij bailes? Par tām nemaz tak nebij ne domāts, ne runāts. Milda bij atnākusi, lai Annelei nebūtu gar� laiks tā glu�i vienai. Un vai ar viņu bij kāda dro�ība? Viņa bij tāda gulētāja, ka nezinus* ne rīta, ne vakara, kā pati teica. Tad jau drīzāk ar Kran�eli. Pavērt durvis un pasaukt �uneli? Ne jau nu baiļu dēļ, bet biedram. Viņam jau arī labāk istabā. Un, ja būs kas, atsauksies. Viņ� jau dzirdēja putna spārnu gaisā.

Bij jau atgrūsta aiz�autne, un patlaban vajadzēja atraut durvis, bet tad tā, it kā kāds iesistu pa roku � un bulta atkal aizskrēja priek�ā. Jo: ja nu kāds tur taisni stāvēja laukā un gaidīja, lai uzreiz pa durvju atvērtni iespruktu istabā? Vai arī lai atsauktos uz sau�cienu �unelim ar savādu, sve�u balsi? Ko tad? Tādas domas meitenei kā zibens ielēca galvā, bet viņa tās tūlīt mēģināja aizdzīt. Blēņas, blēņas! Kas tur varēja stāvēt vai gaidīt, vai atsaukties? Neviena ta�u nebij. Un, ja arī būtu kāds, tad Kran�elis to būtu rējis.

Bet ja nu Kran�elis bij nozāļots ar nāves zālēm pildītu desu? Jā, ja nu bij jau nozāļots?

Sirds tā krampjaini stinga. Bet meitene stingumu nokratīja.

Blēņas, blēņas! Kādas domas gan neienāca prātā! Viss bij kluss. Kran�elis savā būdā un sargāja mājas. Un tā arī bij labi. Atstās viņu tur. Sunim istabā nav vietas.

Annele ielīda atpakaļ vietiņā. Ritinājās nosalusi. Gulēs � un vairāk nekā. Kad tad atmodīsies, būs jau klāt rīts un dro�ā dienas gaita.

Bet kā varēja gulēt, ja Milda tā �ņāca? Cikreiz �ņāca, tikreiz rīklē tai kas ieknakstējās. Tos knakstienus Annele sāka skaitīt. �Kad bū�u līdz simtam, tad jau gulē�u,� viņa domāja. Knik-knik! �Viens� divi . . . trīs ��

Neizskaitīja līdz desmit, kad jau domas bij citur prom. Domas ap�skraidīja salto tuk�umu, kurā tagad gulēja atmata ar Jaunajām mā�jām vidū un Anneli tur iek�ā. Nekad vēl meitenei nebij licies �is tuk��ums tik liels, vientuļ� un salts. It kā aizrito�ie tēva rati ar saviem riteņiem būtu izslaucīju�i no tā visu dzīvību un siltumu. Tuk�s un tomēr atkal ne tā kā tuk�s. Kaut kas sve�s un neizprotams bij pienā�cis tuvu. Klusēdams glūnēja.

�Tev ir bail,� likās, kaut kur �ukst kāda balss.

�Kas par niekiem! No kā gan man būtu bail?� Annele atsaucās �ukstētājam.

�Tev ir bail, tev ir bail,� �ukstētājs to kaitināja.

Nebij jau pirmoreiz, kad tēvs ar māti bij ārpus māju. Pērnruden tie bij aizbrauku�i baznīcā un atgriezu�ies diezgan vēlu, bet pavasari ar tādu pa�u baznīcas braucienu un pēc tam īsu ciemu Avotos bij pārbrauku�i pat ar lielu tumsu. Lai nebūtu lieki jākvern ar gaidī�anu, meitene ar vakara iestā�anos tad bij gājusi kopt lopus kā nu praz�dama un spēdama. Un lielajā �ķūnī taisni gājusi iek�ā tai melnajā, draudo�ajā kaktā, lai paņemtu salmu klēpi. Un, atpakaļ nākot no kūtīm, nemaz nebij paātrinājusi soļus, lai gan sirds ar ātru pukstu skubinājusi to darīt, jo tumsa aizmuguris* it kā mina uz papē�iem.

Ja nu toreiz tai nebij bijis baiļu, tad tak arī tagad to nebij. Tīrie nieki! Kur viņas abas ar Mildu tak vēl divi cilvēki!

Bet kādēļ nenāca miegs? Likās, ka jau stundām un stundām tā guļ bez miega. Kur tagad varētu būt vecāki? Ja brauca pa vienu Jel�gavas ceļu � varbūt jau pie Lipsta, ja pa otru, tad dro�i vien aiz Za�ļās mui�as. Bet tad jau drīz vajadzēja būt gaismai.

Atri atplēta acis. Vai jau ausa? Nē! Tumsa pat vēl melnāka un bie�zāka likās. Spiedīgi smaga. Tātad vēl varēja gulēt. Mierīgi gulēt.

Bet, kad plaksti taisījās slīgt nemaņā, arvien tos kāds tā kā dzir�dēts, kā nedzirdēts troksnis parāva atkal vaļā: te sprāga sienā, te ieknikstējās durvīs, te kaut kas aiz�ņāca pāri jumtam. � �Pele. Vēj�. Tas tik tā ausīs,� Annele tad ātri aizmānīja �ādus trok�ņus.

Klau! Nu jau skaidri dzirdēja, ka Kran�elis ieņurdējās būdā. Lē�nāk. Stiprāk. Pavisam jau stipri. �etras suņa ķetnas ar mīkstu troksni nopak�ķēja pa iemīto celiņu. Suns skrēja �urp. Istabas galā, savā parastā sargvietā, tas notupās un izlaida garu kaucienu. Ņur�dēdams un rūkdams apskrēja apkārt mājai, atkal notupās un nu jau nepārtraukti raidīja savus biedino�os saucienus uz Dak�u pusi.

Annele pacēla galvu. Klausījās. Likās, ka tai virzienā grab rati. Tālu kā vēju plīva atsviestas, kā aizmiglotas noplaka suņu rejas. Kran�elis tātad nebij vis sasapņojies. Laukā tie�ām kas kustējās, brauca.

Un nāca tuvāk. Nenogriezās vis pa robe�ceļu vienā vai otrā vir�zienā, bet pārrībināja tiltiņu un nu jau bij atmatā. Te vairs nebij cita ceļa kā tie�i uz Jaunajām mājām.

Vai tie bij vecāki, kas brauca atpakaļ? Vai bij kaut kas noticis?

Nē! Ja būtu vecāki, Kran�elis nerietu tik nikni. Būtu jau pretī. Un tā arī nebij cie�ā, noteiktā dēļu ratu rīboņa, ar kādiem bij aizbrau�ku�i vecāki. Tas braucējs bij tāds �un�inātājs, it kā mēslu ratos.

Annele izlēca no gultiņas un piegāja pie loga. Tumsa bij tik bieza, ka aizsedza visu. Varēja būt ap pa�u pusnakti.

Atmatā tomēr saredzēja melnu muskuļu. Varbūt tas kustējās, var�būt arī stāvēja uz vietas. Riedams Kran�elis pazuda tumsā, riedams un bēgdams laidās atpakaļ, glābdamies aiz mājas.

Mildas �ņācieni pēk�ņi notrūka. Viņa uzrāvās sēdus. Pussamulsu- �ai, pusizbiedētai tai jautājumi tik tā bira no lūpām:

�� Kas ir? Ko tu skraidi un neļauj gulēt? Ko tas suns rej? Kur tavi vecāki? Vai jau prom? Kas �e notiek? Tur tak brauc � vai tu ne�dzirdi, ka brauc? Kas tas ir, kas tur brauc? Ko tu skaties pa logu? Nāc �ur! Man bail. Kas tas ir, kas brauc?

��� Es nezinu, � Annele atbildēja no loga.

�� Kā? Tu nezini?

��� Nē! Kā lai es to zinu?

�� Bet kas tad lai zin! Vai man ir jāzin, kas pa tavu atmatu dau�zās? Varbūt pilnīgi sve�s cilvēks.

�� Laikam jau sve�s, � Annele atteica nedro�i.

�� Sve�s! � Milda iekliedzās, dzirdot apstiprinām viņas aizdo�mas, un tad �uksto�i taisīja savu spriedumu: � Nu, tad nekas cits nevar būt kā tikai laupītājs vai slepkava.

��� Nerunā blēņas! � Annele atcirta � dusmīga, ka tai nupat līdzīgas domas bij izskrēju�as caur galvu. � Kur �is gadīsies, tāds lau�pītājs!

��� Nesaki tu man! � Milda necieta pretrunu. � Laupītāju ir pil�nas grāvmalas. Viņ� būs tupējis, ielīdis krūmos, un redzējis, ka tavi vecie pabrauc garām. Un tad nu domājis � ir īstā reize. Bērni vien mājās.

�� Kur viņ� to var zināt! Un kas �e viņam arī būtu ko laupīt!

�� Bet te ir atstāta un tāla vieta. Taisni priek� laupītāja kā radīta. Viņ� var piekraut pilnu vezumu un aizbraukt, ka ne gailis nedziedās. Ko �uļiki visu neizstrādā! Jūs, laucinieki, tur esat vēl pārāk vientie�sīgi. Tāpat kā tavi tēvs un māte. Kā var atstāt bērnus vienus pa�ā pus�nakts laikā un tādā tuksnesī!

��� Nekliedz nu! Ko tas tagad līdz!

�� Vai es kliedzu? Tu jau kliedz! Nāc nost no loga, lai viņ� neredz, ka te ir kāds cilvēks. Nāc! Man bail!

Annele sameklē drēbes un sāk ģērbties. Milda steidzīgi dara to

pa�u. Starp raudām pūzdama: � Tas viss velti. Vai mēs vairs varam kur izbēgt!

Gausi, bet neatlaidīgi tuvojas rati. Suns plosās kā neprātīgs. Milda aizbā� ausis. �ēlojas:

��������� Ak, kam man vajadzēja vakar �e nākt �urp! Mamma jau tā ne�gribēja. Sliktu paredzēja. Bet tā iet, kad tik domā par citiem! Kādēļ es nepaliku Kaltiņos! Kas mums daļas! Lai brauc, lai iet, kur grib katrs! Bet kas nu ir? Neredzē�u vairs ne mammu, ne papu, ne Einīti!

��������� Kāpēc tā vajaga domāt? Nemaz tas varbūt nebūs slikts cil�vēks. Tik nomaldījies no ceļa un gribēs naktsmājas, � Annele mieri�nāja.

��������� Naktsmājas, jā. Stāsti tu man! Pec naktsmajam viņ� laikam brauks visām lielajām mājām cauri un �urp tavā tuksnesī!

Viņai bij taisnība.

Pēk�ņi Kran�elis aprāva savu lielo rējienu. Rati bij tuvu, bet suņa vairs nedzirdēja.

�� Ko tas nozīmē? Ja suns vairs nerej, tad tur būs kāds pazīstams.

��������� Labs pazīstams, jā! Būs iegrūdis sunim ko rīklē, un tas tagad nu beidzas nost. Vai mazumu par tādām lietām lasīts avīzēs!

Rati norībēja gar istabas galu. Meitenes aizturēja elpu. Bij skaidri dzirdams, ka suns lēkāja ap ratiem un braucēja balss dudināja tam

pretī. Annele �ukstot izteica prieku, ka Kran�elim nekas vēl nav nodarīts.

�� Un tu domā, tas iet tik ātri? � Milda �ukstēja pretī. � Desa ar nāves zālēm ir salda un garda, un suns nu tikai lēkā, lai dod vēl. Bet pagaid' tik: uzreiz tam būs rīkle ciet. Vienreiz tas vēl iekamps elpu, iekauksies, tad būs gar zemi un beigts! Pagaid', tūlīt tas būs!

�� Ko tu runā! Nebūs nekas.

�� Pagaid' � kur nu viņ� brauc? � Milda klausījās.

Rati lēnām aizducināja un apstājās.

�� Pie laidariem.

�� Pie laidariem! � Milda iesaucās priecīga. � Nu, tad es zinu. Tad viņ� ir atbraucis zagt lopus un uz istabu nemaz nenāks. Tad ir labi. Mēs tik būsim klusas, izliksimies, ka guļam, lai viņ� dara, ko grib.

Annele palika dusmīga:

�� Nerunā muļķības! Kā viens pats cilvēks var nozagt lopus un aizvest! Tas nekad nebūs.

�� Vai tu viņam pavēlēsi, kas būs, kas ne? � Vai jums ir aizgaldā barokļi?

�� Viens tāds pus�ūks* ir.

��� Nu redz! Tad viņam vairāk nevajaga. To viņ� nomu�īs, iesvie�dīs ratos un aizies, ka norūks vien, � Milda teica ar dziļu pārlie�cību.

�� Runā kā bērns! Tu nemaz nezini, kā rīkojas ar lopiem. Ne viņ� viens pats var pievārēt pus�ūku, ne arī iecelt to ratos.

� Nu tu jau viņu nemācīsi! � noskaitās Milda. � Tev tik �ēl tavu kustoņu � tas ir viss. Tevis dēļ labāk lai nāk un nomu�ī mūs pa�as.

�� Nomu�ī, nomu�ī. Kas tie nu par vārdiem! � Annele arī nu bā�rās pretī. � Klausies labāk, ko viņ� tur dara! Man liekas, viņ� jūdz nost zirgu.

No laidariem nāca visādi trok�ņi. Dudināja cilvēka balss, sauca: tprrū! � vai: apas! � mīņājās zirgs. Nu nokrita ilksis, zirgam no�ņēma vērzeles*, paugas*, nu izveda to no ilksīm; nebij �aubu, ka zirgs nojūgts un atbraucējs rīkojas kā mājās. Suņa nemaz vairs ne�dzirdēja.

Annele izteica par to savas domas.

�� Suns ir beigts. Par to jau es visu laiku runāju. Bet vai tu man tici? Tu arvien gribi būt tā gudrākā. Bet nu redzi, kas ir!

Uz celiņa nodima soļi.

�� Vai! Viņ� nāk �urp! � iesaucās Annele.

Tai acumirklī atskanēja ausis apdullino�s kliedziens. Un Milda sauca, cik spēka:

�� Palīgā, palīgā! Glābiet! Slepkavas! Glābiet! Ļautiņi, ļautiņi!

Kur lai būtu tie ļautiņi, kas glābj, viņa pati nezināja. Vai tie būtu kaut kur tuvumā kādi neredzami gari, vai to varētu sadzirdēt Dak�ās vai pat Kaltiņos un nu �ie palīgi atskrietu uz vēja spārniem, vai var�būt viņa ar savu kliedzienu varētu kā ar lingas sviedienu atsviest atpakaļ nepazīstamo briesmoni aiz durvīm, � viņa nedomāja. Vienā elpas vilcienā tā kliedza visiem spēkiem pēc palīga, bet otrā atkal �uksto�i brīdināja Anneli dieva dēļ neattaisīt durvis, mudināja raut tām priek�ā galdu, krēslus, solus, lielo lādi, skapi, bet nepaguva mei�tenes jau vairs nekā, kad durvīs iesitās dūre, kāda roka nepacietīgi grabināja kliņķi. Milda izkliedza pēdējo �glābiet!�, iekrita gultā un apsedza galvu. Bet aiz durvīm kāds sauca:

�� Kas tur tā kvies? Saseļas, sasējas!

Pazīstama, �ļupsto�a balss.

�� Miķelis! � Annele iesaucās ar tādu prieka �alti, ka galva aiz smiekliem pasitās pakausī. � Nebaidies, Mildiņ! Tas ir Ģel�u Miķe�lis no Laukmalēm. Viņ� nevar izrunāt �cē�.

Milda aizsvieda spilvenu.

�� Kas tas par Miķeli? Nelaid iek�ā, nelaid iek�ā!

Annele jau bij atbultējusi durvis.

Atvērtnē* milnēja* Miķelis un bārās:

�� Ko tu tā kvies, muļķa meitene!

�� Neviens te nav kviecis, � aizstāvējās Annele. � Man ir cie�miņ�, un tas bij sasapņojies.

Atzīties par pārciestām bailēm Miķelim meitene neparko negri�bēja.

�� Nu jā, miegs makten nāk, � Miķelis �āvādamies teica. � Es arī visu sēļu snaudu un �un�ināju.

Miķelis gribēja �ķūņa atslēgu, kā pabarot zirgu un pakrist tur pa�am uz naktsguļu. Kamēr Annele atslēgu meklēja, pļāpīgi stāstīja, kā vakarrīt jau Laukmaļu papus tam noteicis braukt uz Jaunajām mājām, lai nav bail meitenei vienai, kad tēvs ar māti brauk�ot uz Jel�gavu. Bet kā tad Miķelis, domādams � gan, gan, pie vakara! � vēl aizgājis pirkt sivēnu uz Zagares tirgu, kas akurāt bijis tā kā vakar; kā tad sivēna gan nenopircis, bet ietaisījis drusku dū�u un pārnācis tikai ar saules rietu un kā tad nu tik �am iekritis prātā, kas pavēlēts. Tad nu vēl visu pārdomājis, pārlicis, paēdis, sapravījies, sataisī�jies, sajūdzies, un, kad tad laidis prom no sētsvida, jau bijusi tāda tumsa, ka pa�u māju suņi to vairs nepazinu�i, bet rēju�i kā sve�u. Un kā tad nu braucis, miegu ciezdams, galvu vēsinādams un ar visādām likstām kaudamies: vienreiz vai tepat gar ceļa akmeni nosizdamies, otrreiz gandrīz grāvī iegāzdamies, tre�reiz pa nepareizu ceļu iegriez�damies, jo zirgs, maita, ir �īda kraķis, kas paradis nogriezties pa katru ceļu. Zīds �o savu nāvi pavisam nodzītu atstājis mitināties Laukmaļu laukā, kur nu arī labi atsutis, un papus, savus �ēlodams,

to tad ari licis ņemt nakts braucienam. Un Miķelis jau arī nekā ne�saka, ko pavēl, to dara, bet vainīgs viņ� nav, ka tik tagad, jau viņ�pus pusnakts, atkūlies. Lai teic, ko grib, bet viņ� nav vainīgs.

Milda liekas guļam un nekā nedzirdam, bet, kad Miķelis prom un durvis aiz�autas, viņa paceļas sēdus un noprasa stingri:

�� Un tu nekā no tam nezināji, ka tāds muļķis brauc �urp?

�� Miķelis nav nekāds muļķis, viņ� tik nevar izrunāt �cē�, � An�nele aizstāvas.

�� Tas man vienalga. Bet tu gan zināji, ka viņ� brauc, un tu tik gribēji, lai es baidos.

Ko gan tā Milda varēja sarunāt, Annele brīnījās.

�� Kā tad es varēju zināt, ja man pa�ai arī bij bail! Tu tak re�dzēji.

�� Tev nemaz nebij bail. Tu tik izlikies, ka būtu. Bet ne tu brēci, ne drebēji.

Annele nu nesamanīja, kā atspēkot tādas aizdomas.

�� Un tavs tēvs laikam arī nekā nezināja un tev neteica? � Milda tirdīja tālāk.

�� Var būt, ka tēvs ar Laukmaļu papu bij tā norunāju�i, bet, kad nu Miķelis vakar neatbrauca, tad domāja, ka tas ir aizmirsts sūtīt, un tā labāk nekā neteica, lai mums velti neiedzītu bailes, ka jāpa�liek vienām, � tā Annele izsekoja gadījumam ar Miķeli.

�� Tā iet ar lauciniekiem! � augstprātīgi noteica Milda. � Ne�vienā lietā viņiem nav ordnungas*.

�� Ordnung, ordnung, � Annele atkārtoja. Tāda vārda viņa vēl nepazina.

Bet nepaguva pavaicāt Mildai, kad to jau bij paņēmis miegs.

PRIEKI UN BĒDAS

Ziema un vasara, ziema un vasara. Ganu dienas, ganu dienas! Un aizgājis ir laiks. Vai atkal jau būs pavasaris?

Ledus stabules.

Tievas, resnas, robotas, bārkstainas, caurspīdīgas kā me�ģīņu bārkstis tās karājas gar paspārni. Uzlec saule. Ledus stabules sāk dzintarīgi pilēt.

Pak�, pak�, pak�!

Kā medus no �ūnu pakariem.

Februāris taisās nost no kājām. Sve�u dienā jau atkusa tik daudz, ka ne tik balodim, bet pat vērsim bij ko nodzerties. Tas nozīmē agru pavasari. Lai gan pēc tam vēl da�as nedēļas neganti sala, bet nu jau katru dienu saule tērē ledu.

Pak�, pak�, pak�!

Saulains, saulains rits.

� Iesim nu uz kūti, � vedina māte Anneli. Smaidīga, noslēpu�maina.

Atverot durvis, lopu mājā piepe�i atdzīvojas: jēri murmina, aitas brēc, govis īd, sivēni ruk�ķ. Māte visiem atbild: � Rāmi, rāmi! Gai�diet! Nav vēl jūsu reize.

Ienācējas durvis pametu�as vaļā. Saule aiz viņām ieskrej ar platu straumi. Lai nu skrej, lai silda! Nav jau vairs ziema, kad vajadzēja kā dārgu mantu glabāt kīits siltumu. Drusku āra gaisa tagad lo�piem tik nāk par labu.

Govis visas stāv kājās, gaida un ēd, galvas pagriezu�as pret ko�pēju. Tikai Brūnaļa guļ uz liela klēpja dzeltainu salmu pakai�u kā �agani uzbu�inātos spilvenos. Viņa ari gribētu celties, bet nevar. Pagroza tikai nevarīgi galvu. Un māte to noglāsta un nomierina: � Guli tik nu, guli, Brūnaļiņ, guli!

Annele jau ir ieraudzījusi, kas �ai gulē�anai vainas. Brūnaļai līdzās, mundri pacelta, raugās otra galva � ar baltu zvaigzni pierē.

�� Vai, māt, Brūnaļai teliņ�! � meitene priecīgi sasit rokas.

�� Jā, redzi nu! Brūnaļa arī nu ir māte. Nu, kā tev patīk mazā gotiņa? Dū�īga un stipra atskrējusi. To nu audzināsim.

�� Skaista, skaista! Būs tāda pati kā Brūnaļa.

Annele glāsta zīdaino spalvu, bet Brūnaļa skatās neuzticīgi un ie�ņākdamās pamet ragus uz Anneles pusi.

�� Brūnaļa mani vairs nepazīst. Grasās badīt.

��� Viņai bail, ka tu nedari pāri viņas bērnam. Nu, kā sauksim jauno gotiņu?

��� Zvaigzne. Viņai zvaigzne pierē.

��� Lai tad ir Zvaigzne! Un tā būs tava govs. Kad sāks dot pienu, krāsim sviestu un pārdosim, un, kas ienāks, būs tev priek� skolas.

Annelei iedzirkstas acis. Skola, skola! Bet kad tas būs? Zvaigzne tikko piedzimusi, kad viņa dos pienu? Viens gads, divi gadi, trīs gadi. � Vai tik ilgi lai gaida ar skolu!

��� Ko lai dara? No tēva algas labi ka iznāk dieni�ķa maize. Tā nu tik tie lopi, kas dod lieku kapeiku. Bet cik ilgi tas būs? Jo lauki pa�liek lielāki, jo ganības �aurākas. Un, kad viņu vairs nebūs, kas tad novēlēs vairs gājējam tik daudz kustoņu � un lai arī tas gājējs cik tuvs rads būtu! Mājas arī ar skubu ple�as lielākas. Riju cels �ovasar, dzīvojamo ēku nākamvasar. Un, kad būs ligzda, nāks arī putns. Būs saimnieks. Ja Aldis, tad jau vēl nekas, bet, ja Krists, � kas nu zina, kāds kuram tas prāts! Vēl jau nav ne dzīvoju�i, ne valdīju�i. � Tā runāja māte.

Kad apkopti lopi, izslauktas govis, apmīļoti sprogainie jēriņi, kuru gandrīz katrai lielajai aitai pa diviem, māte skubina laukā un noslēdz kūti.

Paspārnes vairs nepil, bet jau tek tecē�anu. Saule nu guļ taisni pār jumtu. Dzidra urdziņa satek apak�ā un skalojas tālāk. Lāmiņas le�dus mirgo kā noraudājies. Starp kupenām, kur kailāks sniegs, milst it kā tāda pabāzta, apķepējusi darba vīra dūre. Jo paskrejas atmatā tā�lāk, jo redz viņu vairāk. Da�a kupena vēl nes pa virsu, bet da�ā

iegrimst līdz ceļiem � iz�ākstēju�ā kā tāss. Vēj� pū�, saule silda, un abi tērē sniegu, ko māk. Drīz būs atmata tīra, zālīte dīgs un nāks pirmā ganu diena. Cik lopi tad būs skaļi un priecīgi: govis, sacē�lu�as purnus gaisā, maus ilgi no vietas savu lielo prieka mau�anu, aitas samurmināsies savā valodā, un jēri, kas pirmoreiz laukā, lēkās kā negudri uz visām �etrām! To iedomājoties vien, Annelei nāk smiekli. Tā tik būs diena � kā svētki! Vaļā no tum�ās istabas, laukā no �aurajām �etrām sienām, cauru dienu pla�ajā atmatā ar ķīvītēm, cīruļiem, dzērvēm, ar vējiem un skrejo�iem mākoņiem! Jā, tā tik būs dzīve!

Lieldienu atsvētē atbrauca Laukmalis. Pirmās runas par lielajiem dubļiem vien. Visi ceļi vaļā, krīt iek�ā līdz rumbām, zirgs ne izvilkt nevar. Sevi�ķi atmata ar mālaino zemi vai gatava elle.

�� Bet par to tev ari viss te augs, veldrē griezdamies, � tēvs priecina ciemiņu.

Vīri nu apskata ziemā savestos materiālus jaunbūvēm. Zeme ir nu vaļā, un, kas zi', jaunnedēļ jau varēs sākt rakt pamatus rijai. Ja tikai ceļi ap�ūs, ka varēs atvest amatniekus un darbiniekus no Laukma�lēm. Pēc tam apstaigā laukus, lēkādami pāri grāvjiem, kas jau tagad izrakti krustu �ķērsu un piesūku�ies mālaina pavasara ūdens. Kran�e�lis tiem seko, dzenādams ķīvītes, kas brēkdamas lai�as tam apkārt un krīt vai uz purnu kā mu�as. Pie platāka grāvja tas apstājas, smilkst, rej un lūdzas, kamēr tad tēvs nāk un pārceļ to pāri. Ko da�rīs ar tādu! Kustonis jau kā bērns. Māte pa to laiku ir jau izcepusi gaļu ar olām un uzvārījusi tēju. Kad vīri pārnāk, ēdienu tūlīt liek galdā. Ciemiņ� ēd nesteigdamies un pastarpām atbild uz visādiem jautājumiem: ko dara ikviens no viņa māju ļaudīm, kā iet Avotos, kā Melnzemēs? Paldies par jautājumiem pasaka. Laukmalēs viss pa vecam, bet Avotos, tāpat kā Melnzemēs, gaida jaunus dēlus vai meitas.

�� Ak tā gan, � tēvs noteic � un vairāk nekā.

Māte nu ieminas, ka Laukmalis ta�u varējis līdz atvest savu An- cīti. Būtu arī viņas meitenei tad īsāks laiks, jo cauru ziemu neviena sava vecuma bērna tā neredzot. Uz to Laukmalis drusku klusē, pa�smīn, it kā sevī apmierināts, beidzot saka:

�� Gar� ceļ�, lieli dubļi. Ko nu ar bērnu! � Bet tālāk: � Mana meita nu jau vairs nevar vis tā izlēkāt �ur tur. Ir jau drusku piesieta. Sāk iet skolā.

��� Kurā skolā? � jautā māte.

�� Pagasta jau nu vēl ne. Iet turpat mui�ā pie mamzeles. Pamā�cās valodu. Rakstīt, runāt. Mui�ā jau vācu mēlē vien iet. Kad tad vē�lāk ies pie Forstmaņa, viss kā �ķirstin* at�ķirsies.

�� Ta jau ir, ta jau ir, � saka mate, un viņas seja savelkas skumja, jo viņa domā: �Kad ari manam bērnam tā būtu!�

�� Lai nu dēliem bij kā ar tām skolām, bet meitai jau nu gan būs citādi, � nosaka Laukmalis svarīgiem vārdiem. � Būtu jau kauna reize, ja tu, rokpelnis, varētu laist savu dēlu uz Jelgavu un es to ne�spētu ar savu meitu. Nē, nē! Tā nu esam nolēmu�i. Kad izies pagast�skolu, meita ies uz Jelgavu un mācīsies par gubinanti*, un tad es tai nopirk�u zilu zīda kleitu.

Jau tas pirmais vārds par Ancītes skolā ie�anu Annelei kā ar neasu na�eli ir iedūris sirdī, un tā nu nāk vēl ik pa dūrienam klāt: par to vācu mēli, par Jelgavas skolu, par gubinanti un, beidzot, par to zilo zīda kleitu.

Nekā, nekā viņai no tā visa.

Kas tā gubinante īsti par lietu, viņa gan nezin, bet kaut kas liels un varens jau nu laikam ir. Laukmaļu Ancīte ir uz jauna ceļa un iet pa to, bet viņai jāpaliek ceļmalā. Jā, viņai �ķiet pat, ka Ancīte būtu pacēlusies gaisos un lidinātos tai pāri līdzīgi tiem lielajiem sve�ādiem putniem, kas vakar vareniem plīviem pārskrēja atmatu un par kuriem māte teica, ka tie gan bū�ot me�a gulbji. Noskatoties, kā tie aiz�skrien, bij tā jocīgi, it kā raudas nāktu, un tagad tās nu nāk no tiesas. Jūt viņas uzkāpjam acu dobumos un �ņaudzam kaklā. Lai nu neuzbrūk ar elsām un nepadara kauna lielo cilvēku priek�ā, meitene ātri uz�aujas un metas pa durvīm laukā. Izskrēju�ai istabas galā, tai izlau�as pāra dziļu elsojienu, bet tad viņa savas raudas sa�ņaudz krūtīs un atdzen atpakaļ. Ko līdz raudāt? Vai ar to ko panāks?

Tāds nemiers ir kājās, tāds nemiers krūtīs! Vajadzētu kur aiz�skriet, ko panākt. To Ancīti panākt, ka neaiziet viņa par daudz tālu, nesamācās par daudz gudra. Ai, skolas, skolas! Ja nu būtu uz tām ceļi vaļā, tad gan soļu ne�ēlotu, kā ar putna spārniem skrietu, nekas ne�būtu par grūtu.

Annele aiziet savu smago sirdi panēsāt ap ezeriņu, kur ar jaunu pavasari visā apmalā ķīvītes izbrēc savas nerimsto�ās bailes par sa�viem pērkļiem un bērniem. Nekad viņas nepaliek gudras kā cīruļi, kas savas dziesmas trīcina nesaredzamā augstumā, nebēdādami ne�nieka par ligzdām, kas atrodas iemītā zirga pēdā vai arumu garozā. Nevienādi bij putni un viņu likteņi.

Vārgas purenes, sīkas bezdelīgactiņas auga muklājā ap lāmiņu. Velti te meklēt tādus ziedus kā Avotu pļavās. Tēvs nebij te vēl paspē�jis izrakt grāvjus un nosūkt zemei lieko ūdeni, tad būtu ziedi lieli, krāsaini un skaisti. Arī visām puķēm neklājās vienādi.

Un tā arī visiem bērniem un cilvēkiem neklājas vienādi. To An�nelei māca ik diena.

Kad māte rītos modināja, Anneles pirmais vārds bij: kāds �odien laiks? Un mātei arvien bij laba teik�ana. Ja bij saule, tad tā bij tāda saule, kādas nekad nebij bijis: viņa lidinājās tie�i pa zemēs virsu. Ja bij lietus, tad tas bij tāds jauks, silts lietiņ�, kas tik tā vien mirdzi- nāja, rasināja un visu lielu audzināja. Ja bij vētra ar lietu, tad tā ar�vien bij tā labā vētra, kas aizdzen mākoņus un atdod sauli. Bet, ja bij jau lijis divas, trīs vai vairāk dienas no vietas, tad modināmais rīts bij taisni tās dienas rīts, kas nu atdos sauli un darīs visām bēdām galu. Laiks arvien bij labs un gaidīja tikai ganīti laukā, lai izlietu pār to savu svētību. Vajadzēja tikai pa�ai būt labai.

Ai, rīti, rīti ar savu agro cel�anos! Annele turēja aizdomās māti, ka tā neļauj un neļauj tai gulēt līdz noliktam laikam. Arvien, kad pa�laik bij iebrists tai dziļākā miega upē, sauca aug�ā. Galva jau dzirdēja, bet kājas un rokas neparko negribēja klausīt un celties, tās gulēja kā nosistas. Un tāpēc bij arī katru rītu tā jautā�ana par laiku. Ta�u tik ilgi, kamēr sarunājās ar māti, varēja novilcināt un palaisties mie�gam. Un pēc tam varbūt vēl kādu drusciņ gaidīt, vai mātei vēl ne�būtu kāda teik�ana. Bet nē! Tā bij a�a kā zibens un, kā parasts, pasla�vējusi gaidāmo dienu, uzsauca: celies, celies! Pati jau pa durvīm laukā, un gandrīz tai pa�ā brīdī arī sāka taurēt govis vaļējās kūts durvīs. Tad nu neko vairs slinkot un vāļoties. Tad bij jādara kā visi tie teiksmainie labie bērni, ko māte arvien mēdza savai meitenei par paraugu uzstādīt. Ar vienu rāvienu laukā no gultas, galvu aukstā ūdenī un � viens divi drēbēs, pamatīgāku mazgā�anos un matu sukā��anu atstājot vakaram.

Kad bij jau atmatā un izmērīja ēnu, tad tā nemaz nebij garāka kā citus rītus � mātei nevarēja nekādu pārmetumu taisīt, ka par agru cēlusi. Bet vai katru rīt tā necēla par daudz agri?

Dienvidus.

� Gulēt, gulēt, meitēn! Citādi atkal no rīta nevarēsi uzcelties.

Ko tā māte runā! Vai tad Annele kādu rītu nav varējusi uzcel�ties? Vai tādēļ, ka no rītiem drusku samiegojies, lai iet nogulēt dārgo laiku, kad brīve darīt, ko grib?

Tik daudz da�ādu darī�anu! Pirmais gājiens pie puķu dobēm sakņu dārziņā. Ko tās dara? Puduriem iesakņoju�ās zalvijas, dievkociņi, bi�krēsliņi, kupli aug jorģīnes un kār�u rozes; visām �īm puķēm dēsti pārnesti no kaimiņiem, jo puķes jau tā staigā no mājas uz māju kā dieva sūtīti draugi. Bet vairāk par visu Annelei rūp nezināmu puķu sēklu piesētā dobe. Sēklas pa lieldienām Līziņa pārveda, un te nu tās ir sanāku�as: garenas, apaļas, stiebrainas, cerainas, bārkstainas, cīp�slainas. Vārīgi pirkstgaliem pieskardamās, meitene tausta pa stiebru mezgliņiem, vai nav jau kur pumpuri. Nav. Jāgaida, pacietīgi jā�gaida.

Saule cep.

Ne skaņas laukā, ne vēsmiņas gaisā.

Vārtiņi ie�īkstas.

Vai, kāds troksnis! � nobīstas Annele.

Neviens nav dzirdējis. Visi guļ dienvidu. Tikai Kran�elis pārme�to�i iesmilkstas būdā:

�Nestaigā pa pa�u dienvidu, Annele! Tu tak redzi: es nevaru līdz. Es sūtu nost.� Un el� ar izkārtu mēli.

Guli vien, guli vien! Nevajaga tevis.

Tikai ēna to pavada. Sarāvusies kamolā zem pa�ām kājām.

Lielais grāvis rudzu druvā. Pirmais, ko izracis tēvs. Tas zied! Kā brīni�ķi izrakstīta pērļu josta ritinās caur rudziem. Visas puķes, kas laukā un pļavā, te atradu�as mājvietu. Kupla, sulīga zāle, ne lopa mutes, ne cilvēka rokas neaizskarta. Kas zin! Varbūt arī zemenes ir starp puķēm.

Ir, ir!

Noliekusies pār smar�ainiem zemes augļiem, meitene paliek un klausās. Un domā. Kas tas viss ir? Klusums? Bet tas san un dzied. Zvaig�ņu zvaigznēm uzplauku�ās pīpenes, margrietas, kokaļi! Un magones ar savu īso vienas priek�pusdienas mū�u dzirkst un zaigo. Un rudzu druva ar zaļganbrūno vārpu me�u! Viss smar�o, san, tvīkst, raisās, elpo. Bet darba cilvēki guļ saldi, guļ, pakritu�i vēsā telpā, smagu noguruma miegu.

Cilvēki nezin, cik svēta un pilna ir dienvida stunda. Cik salda ir saules smar�a, cik skanīga zemes elpa. Cik jauka var būt vasara tepat puķu pilnā grāvī starp rudziem lielajā atmatā. Jaukā vasara!

Svētdienas pēcpusdienā māte iznāk ganos parunāties ar meiteni, palaist govis pa grūtāk ganāmām vietām, lai ielasās svētdienas tiesu. Māte ierauga Annelei grāmatu padusē un saka:

�� Jā, mācies tik nu, mācies! Der jau tev tagad grāmatu cilāt. Pienāks ziema � un sāksies skolas gaita.

�� Ko? Sito pa�u ziemu? � Annele iesaucas.

��� Jā, jā. Tu redzi, kā ir pagājis laiks. Paies arī �ī vasara, ganu dienas būs nokalpotas, bet tu domāji, ka tām nekad nebūs gala. Tā paiet visa dzīve kā rīta sapnis, � viņa nosaka. Kā ar kādas skumjas dziesmas vārdiem.

Ak, to pārsteigumu! To pēk�ņo prieku! Annele nezin, ko sacīt. Ir arī kā kaut kā �ēl. Ganu dienu? Bet vai tad tās jau tie�ām būtu ga�rām? Uz nekad neatgrie�anos?

��� Ziemu tad nu es ie�u skolā, bet nāko�u vasaru � ko tad? Atkal ganos?

Cerēsim, ka ne. Kad Laukmalis bij te, mēs ar tevu par to ru�nājam. Nākamu vasaru viņ� grib līgt vēl vienu vīru, jo tēvs vairs nespēj darbus viens veikt. Un tam � ja atgadīsies tāds ar bērniem � pielīgs arī ganu dienas. Tad tu varēsi iet vasaras skolā. ,

Bet ja gadīsies tāds vīrs, kam nav bērnu?

Vai nu īsti Laukmalis tādu ņems? � māte pagroza galvu.

Vasaras skola! Tur mācās otrtik daudz nekā ziemas skolā?

- Tā jau saka.

Māt, māt, vai tas nu arī viss būs tiesa?

Cerēsim, bērniņ. Izpelnījusi jau tu nu to skolu esi.

Kur iet, ko dara Annele, nu vairs par citu nedomā kā par skolu. Izskaitīti ir mēne�i, nedēļas un dienas. Katru vakaru iet viena diena nost no tā tuk�ā laika, kad vēl nav skolas. Gausi jau viņas iet, tās dienas, bet, kura nodzīvota, tā arī uzvarēta. Un par velti arī viņas neaiziet. Izskatītas tagad tiek par jaunu visas grāmatas, izskatītas visas mācības, kas jau ir kā pamats skolai.

Bībeles stāsti guļ galvā kā iemieti, katķisms ar bau�ļiem arī tu�ras, tikai arvien samisējas drusku tas: �Kas tas ir?� � Annele ne�saprot, ko �ito jautājumu arvien vajadzētu bāzt starpā. Tas da�reiz liek par bausli atbildēt pavisam citu, nekā domā. Tādēļ arī tas bie�i jūk. Vienreizviens birst kā krelles, vai skaita no sākuma līdz galam vai atpakaļ � no gala līdz sākumam. Bet lielākais kalns, kas kāpts, ir Spīsa vācu valodas �Pārtulkotājs�. Tas jau ir iziets pāri pusei, un Annele cereja līdz rudenim tam tikt cauri. Visai dro�a nu viņa gan te nejutās. �Pārtulkotājs� bij kā ērk�ķains krūmājs, kas dūra un ba�dīja un daudzreiz pa maldu ceļiem vadāja. Kad domāja: nu viss iet gludi un jauki, uzreiz atdūrās un paklupa kā pār celmu, kam neva�reja tikt pāri, un atkal bij jāmēri atpakaļ noietais ceļ�. Ar �o �Pār�tulkotā ju� Annele karoja ar cīņas karstumu. Tas bij jāpārvar kā lik�tenis. To viņa zināja. Katram bērnam, kas gribēja uz aug�u, bij jāiet caur �Pārtulko tā ju�. Tad tikai nāca �Divi simts uzdevumu� klajā un saulaina zeme.

� Pārtulko tājs� ir dieni�ķais, sūrais darbs, bet �Divi simts uzde�vumu� � Anneles svētdienas prieks, cukurmaize uz kārās mēles, ko pamatīgi est tikai drīkstēs vēlāk. Grāmatiņa ir uz pusi tik plāna kā � Pārtulko tājs� un ar savu vieglumu jau atstāj drīz pārvarama darba patīkamu iespaidu. Viņā ir mazi stāstiņi, pantiņi, pasaciņas. Pa lie- lakai daļai Annele tos var saprast, bet, ja kur atduras pie nepazīs�tama vārda, tad iet tam tik ilgi ar domām apkārt, kamēr to atmin. Un viss paliek viegli prātā. Kad �Pārtulkotā js� būs reiz cauri, �Divi simts uzdevumu� iekritīs pa�i no sevis klēpī kā gatavi āboli.

Tā mācīdamās, Annele arī jo bie�i domā par savu nākamo sko�lotāju. Redzējusi viņa to vel nav, bet zin no citu stāstiem, ka tas ir stalts un stingrs virs tēva lielumā, platām, zilām acīm, kas zēnu ne�darbiem pa pēdām seko un no kura paceltā pirksta un � bie�i! � pa�celtā lineāla da�reiz dreb visa klase. Kad par to domā, tā jocīgi ie�kņudas krūtis. Bet Annele atraida bailes. Skolotājs nav stingrs vien, bet ari labs un jauks. Un Annele ta�u nav bērns, kas stāvēs pirkstu mutē un nekā nezinās. Jā, drīzāk jādomā, ka skolotājs būs izbrīnī�jies par viņu: kur tā meitene tik daudz jau samācījusies! Un tad vēl gadīsies tā: visi bērni stāvēs ap katedri*, un tiem kas jāuzsaka. Bet neviens lāgā nezinās. Te viens stomīsies, te otrs. Tad skolotājs savām spo�ajām acīm nomeklēs visu rindu, ieraudzīs Anneli. �Lai uzsaka tā atmatas meitene,� � tā viņ� parādīs ar pirkstu, jo Anneles vārdu starp tik daudz bērniem uzreiz tas nevarēs atminēt. Un to, kas uz- sakāms, Annele nobērs kā zirņus. Neatdursies nekur. Un tad skolotājs sacīs: �Labi. Lai tā atmatas meitene nāk pa�ā priek�ā un sēd uz pirmā sola.�

Bet uz pirmā sola tikai sēd tie bērni, kas mācībās par visiem pā�rāki.

Ak, brīni�ķais nākamais laiks!

Viss, kas bij līdz �im, nu ir it kā noslēpies aiz prieka par tuvām skolas gaitām, aiz sagatavo�anās drud�a un nemiera. Agrākais pienā�kums nu tik vēl ir kā pa paradumam, sirds vairs nesaistās pie tā.

Laiks gāja uz rudens pusi. Ikdien saule lieca īsāku savu uguns loku. Vēj� atnesa no laukiem nogatavoju�os vārpu smar�u. Tuvējā me�ā atskanēja neparasti trok�ņi. Kauca kvek�ķi, dūca taures, rī�bēja �āvieni. Vienu dien' pakalnā pie me�a uzsviedās liels kamols un, ne�ēlīgi kaukdams, drāzās kā vēj� pie Anneles. Tas bij Kran�elis, kas tagad tik bie�i zagās prom un nozuda veseliem cēlieniem. Pieskrēja klāt, drebēja un trīcēja ar izbaiļu �ausmām acīs, pakrita uz vēdera, līda, tā smilkstēdams, gaudodams, it kā barga soda bīdamies. Kad meitene noliecās pie tā, neticēja viņas labvēlībai, bet atlēca atpakaļ, kā sagaidīdams ko briesmīgu. Ilgi meitene labināja, sauca, kamēr suns vaidēdams pakļāvās glāstam, līda tuvāk, laizīja rokas.

� Kas tad bij, Kran�el, kas tad notika, sunīt?

Viņam bij piedots. Bet kas? Ko �ausmīgu tas bij pārdzīvojis me�ā? Kas tas bij par nodarītu grēku, par ko jāizlūdzas piedo�ana? Lai nu kas tas bij, Annele izlietoja �o gadījumu, pierunādama un biedinādama savu �etrkājaino draugu: neskraidīt vairs pa sve�ām malām un sevi�ķi sargāties no me�a, kurā varēja iziet slikti, jo tur glūnēja visādas briesmas.

Kran�elis bij par visu pateicīgs un atzinīgs, ko arī izrādīja ar pēk�ņiem lēcieniem, skaļu rie�anu un prieka skrējieniem arvien riņķī apkārt. Visu dienu tas bij uzticams sargs un biedrs, katru mazāko aitu mēģinājumu noklīst uz nedarbiem apstādināja uz vietas, katru Anneles vēlē�anos nolasīja tai jau no acīm, izrādīja savu rotaļā�a- nās prieku, savu izmaņu un izveicību; ar vārdu sakot, Kran�elis tai dienā uzvedās tā, ka tam varēja dot vislabāko uzslavu, bet otrā dienā suņa atkal nebij visu priek�pusdienu. Dienvidū pārdzinu�ai, Annelei bij pirmais vārds:

�� Kur Kran�elis?

��� Nav redzēts.

�� Kad tik viņam nav kas noticis!

�� Kas �im notiks! � māte atteica viegli. � Paradis tikai blan�dīties apkārt pēdējā laikā. Me�ā �auj, taurē mednieki. Tas viņu uz�trauc. Kvek�ķim kvek�ķa daba. Viņ� jau pats tāds puskurta*, un nu viņu dīda arī skriet līdz un dzīt pēdas. Gan jau atkal ieradīsies.

Bet arī vakarā vēl bij ēdiens neizlakts, būda tuk�a. Suns nebij ieradies.

�� Nav Kran�eļa, � Annele stāstīja katram mājiniekam, gaidī�dama labvēlīgu atbildi. Bet lielajiem Kran�eļa liktenis bij vienal�dzīgs. Miķelis pat smējās: � Būs atstiepis kājas tavs Kran�elis. Un vajaga ar. Ko skrej slazdā! Ko nu gribēja, to dabūja.

Tikai tēvs to mierināja:

�� Nebēdā! Būs aizkūlies līdz ar mednieku suņiem. Gan pārskries.

Nepārskrēja Kran�elis ne otras dienas rītā, ne vakarā, kad pār-

dzina lopus.

��� Nu ir Kran�elis pagalam, � Annele teica, smagi grozīdama galvu.

�� Tā jau laikam gan rādās.

Kad nu arī māte to apstiprināja, Annele nevarēja vairs izturēt, nometa, kas tai rokā, un skrēja uz me�a pusi.

Skaistā pļava bij nopļauta un iz�uvusi. Tajā viņa atdūrās. Sauca, aurēja, labināja. Bet vai tas nebij viss velti? To jau viņa bij darījusi divas dienas. Varbūt suns gulēja kaut kur aiz�auts, ievainots. Varbūt tas vēl varētu iesmilkstēties, iekaukties. Vakara klusumā viņa būtu sadzirdējusi pat zāli augam. Bet viss palika kluss. Me�s bij paņēmis Kran�eli.

Tumsa biezēja.

�� Kran�eli, mans draugs, Kran�eli, mans draugs � � meitene �ukstēja un tad skumju prātu atgriezās uz mājām. Pāri atmatai, kurā bij noritējis Kran�eļa īsais mū�s.

�� Kran�eli, mans draugs, mans draugs!

Skola, skola!

Te nu viņa ir. Kā svētnīcā ieiet Annele. Lielas durvis, lieli logi, platas kāpes*. Un istabas kā auļi*. Klauk, klauk! � skan soļi uz ķieģeļu klona priek�namā. Krāp, krāp! � rīb neskaitāmi zābaki pa grīdotām lielistabām, pastalas �ļūc �abēdamas. Klases telpas, priek��nams, trepes ir grūdin pilnas skolas bērnu un viņu pavadoņu. Sauc, �alo, runā, dūc. Klusākie un bailīgākie stāv gar sienām vai kaktos un gaida, kamēr paliks �ķidrāks, no�ķirsies lielais vairums, lai tad arī viņi varētu nodarīt visu, kas �odien darāms: ieiet pie skolotāja pie�teikties, izlūkot guļas vietu, apskatīties, uz kura sola klasē būtu labāka sēdē�ana � no skolotāja drusku patālāk. Dro�ākie un uzņē�mīgākie iet, rībēdami kā pērkoņmākonis, te zemē, te aug�ā un, viens otru pārkliegdami, stāsta, ko redzēju�i. Kas savādāks nekā mājās, kas līdzīgs un kas tāds pats. Annele nepagūst atjēgties, kad jau viņa ir ar kādu meiteni roku rokā, un viņas sitas kā vilnis pa trepēm, krūtīs satriekdamās ar atpakaļ plūsto�u vilni. Meitene ar zaļi raibu lakatu galvā to rauj uz priek�u. Nekā neredzēju�as, tās izskrien cauri mei�teņu guļam- un mazgājamai istabai un tad pāri koridoram zēnu is�tabā. Te tāpat ir skuba, steig�anās, troksnis, �ala. Mazgājamā istabā iet skārda sile apkārt sienai. Siles dibens ir caurumains. Sve�ā mei�tene jau to visu pazīst. Cik reizes jau �odien tā nav te bijusi! Ar vienu meiteni, ar otru. � Tu gribi redzēt, kā tek ūdens? � viņa jautā un jau pagrie� stūrī krāna kloķi. Ūdens drusku tek, jo rezervuārs ir tuk�s. Sve�ā meitene vada ūdeni uz caurumaino vietu ar pirkstu, rādīdama, kā tad �ļāc ūdens, kad zēni rītos mazgajas, � tad iet kā lietus no jumta. Viena vieta skārdā atplīsusi. Meitene parauj to labi krietni. Skārds grab. Vēlreiz parauj. Cik daudz jau viņu nav tā raustīju�i! Skārda gabals atlec nost un paliek tai rokā. Meitene nobīstas, apmet zibeņātru skatu, vai nav kur �im nedarbam liecinieks.

�� Nu tu dabūsi! � meitene piedraud Annelei, nosvie� skārdu, izrauj savu roku no Anneles rokas � un jau nav vairs viņas. Annele pietvīkst izbailēs, kaunā, neziņā: ko lai nu dara? Grūstīdamies, trok��ņodami iet zēni istabai cauri. Neviens nekā nav redzējis. Nu, lai tad guļ tas skārds!

Apak�ā gaida tēvs. Satur meiteni pie rokas:

�� Nenoklīsti nu vairs! Nāk mūsu reize. Iesim pie skolotāja.

Annelei sadreb ceļi. Ko nu visu jautās? Kā varēs uzsacīt, kad ne-

samisās? Un nu vēl tas skārds starpā!

Skolotājs sēd pie liela galda un raksta. Viņam ir liela galva kup�liem matiem, kas karājas pār pieri. Knapi paceļ acis uz ienāku�iem.

�� Anna Avots? No kurām mājām? Ak tā: Kri�jāņa meita. Dzi�musi? Mātes vārds? Lasīt jau prot? � Labi. Nāko�ais.

�� Kur būs bērnam guļvieta? � tēvs vēl jautā.

�� Aug�ā. Ieņemt vietas pēc kārtas! To jau tur redzēs. Izlasīties nav atļauts.

Jā. Tēvs ātri saprot. Skolotājam daudz darba �odien. Ar katru bērnu nevar ielaisties valodās � un kau�u tā arī būtu viņa pa�a mazā meitene.

Tēvs atnes no ratiem mazo, brūno lādīti, kas jau kopā ar lielajiem bērniem ir gājusi skolas gaitās, un abi nu kāpj aug�ā. Garās rindās stāv brūnās gultiņas. Vidū �aura eja. Gultas jau noklātas līdz is�tabas vidum. Uz daudzām sēd tēvi un mātes, parunādamies un saviem turpat stāvo�iem bērniem pamācības dodami.

Zēni un meitenes jaucas juku jukām, jo nav vēl izdota pavēle, ka zeni nedrīkst nākt meiteņu istabā � un otrādi.

Annele pārklāj savu gultiņu ar mātes doto segu un uzliek spil�venu. Gulta ir gara, bet maisiņ� īss. Gabals dēļu paliek nepārklāts, jo arī sega nesniedz kā arī to nestieptu. Plikie dēļi saldēs kājas.

Kad viss nu savā vietā, viņi nosēstas ar tēvu uz gultiņas un kādu brīdi klausās citu valodās, it kā pa�iem neka vairs nebūtu, ko runāt. Tad tēvs ceļas. Vakars nāk virsū, bet mājas tālu.

�� Turies nu godam, meit! � tēvs saka, un viņa siltā, lielā roka apņem meitenes galvu kādu brīdi kā svētīdama. Viņa lūpas runā klusus vārdus. Tad viņ� uzliek cepuri, Annele iet līdz zemē pa tre�pēm, bet viņ� jau vairs neatskatās atpakaļ.

Annele nu klīst atkal pa lielajām istabām te aug�ā, te zemē, pastāv �e, pastāv tur; tik daudz, tik daudz ir bērnu, viņi iet pa diviem, pa trim un lielākos pulciņos, bet viņa neviena nav agrāk redzējusi; kur lai viņa te paliek? Tur nāk tā meitene ar zaļi raibo lakatu, ar kuru tā pirmīt skrēja roku rokā. To viņa pazīst. Nu tā iet roku rokā ar citu. Annele paskrejas pretī, satur to pie piedurknes. Bet sve�ā meitene paskatās sve�i, kā nekad neredzējusi Anneles, izrauj dusmīgi savu piedurkni un aiziet ar draudzeni. Un Annele varētu iedomāties, ka viņa ir redzējusi to tikai sapni, ja par daudz stipri nestāvetu prātā tas skārda gabals, ko �ī pati meitene atrāva mazgājamā istabā.

Metas tum�s. No āra ienāk pūlis zēnu sārtiem, vēja appūstiem vaigiem. Viņi iet bra�iem soļiem un runā dro�i. Savā pulciņā tie tu�ras ap vienu zēnu, kas ir par pusgalvu lielāks kā citi. Prīmus, prīmus, prīmus*! Tāds neapklust starp viņiem sauciens.

Prīmus ir tas lielais zens. Viņ� un tie citi tam apkārt ir vasaras skolnieki.

Prīmus redz, ka klasē jau tum�s, uzlec uz galda un sniedzas pēc lampas. Uzmanīgi katrai viņa kustībai sekodami, stāv ap to zēni: vai nevajadzēs tam kāda pakalpojuma, vai nenokritīs sērkociņ�, vai pa�am tam uz slīpā galda nepaslīdēs kāja? Katru acumirkli tie būs gatavi to stutēt un noturēt. Bet Prīmus ir dro�s. Viņ� pastiepjas pat uz pirkstgaliem un, kad lampa aizdegta, pa�ūpojas rokās un ar slaidu lēcienu citiem pāri galvām nolec �aurajā ejā.

Pirmziemnieki atstieptiem kakliem līp ap lampu. Tik liela spo��uma retais ir vel redzējis savā mū�ā.

Prīmus ir pie lielās tāpeles*. Tā ir sa�vīkota krustu �ķērsu. Krīta gabals iz�ķaidīts.

��� Kas to ir darījis? Prīmus bargi sauc iek�ā klase un nepa�cietīgs, atbildes nedabūjis, tūlīt turpina: � Nu, pielūkojiet, ka tā būtu pirmā un pēdējā reize! �odien lai tas vel iet, bet rīt, ja kādu pieķers: pa nagiem, cik ieiet! Jus neesiet vairs ganos, bet skolā, sa�protiet!

Var būt, ka viņu saprot. Kņada ir uzreiz noplakusi. Bet viņ� sauc jo stiprāk:

�� Mierā tagad! Kārtību! Pa galdiem!

No�vikst pa galdiem kā vāls no izkapts. Visi sēdus. Tikai Prīmus viens pats stāv kājās un gaida, kamēr visi norimst. Ko teiks Prīmus?

�� Tūlīt jūs iesiet vakariņās, saprotiet? Un pēc tam aug�ā un gultās. Un nedomājiet pīkstēt un klerot*, un vāļoties*! Te nav pie�guļa, bet skola, saprotiet? Un nedomājiet rīt pie mazgā�anās �ļak�stīties ar ūdeni un visādi tērēt to nevietā! Priek� tā ūdens nav, sa�protiet? �odien mēs to sanesām priek� jums, bet rītu iesiet visi pēc kartas, un ūdeni jums būs jānes ta priek� zēniem, kā meitenēm, jo meitenēm ir darbs kukņā un pie traukiem. Saprotiet?

Blakām zvanīja ar lielu ilk�u pulksteni.

Klasē ieskrēja kada prāva meitene:

�� Vakariņās, vakariņās!

Uz ēdamgaldiem kūpēja lielas bļodas nemizotu kartupeļu, ma�zākās bļodās bij sagriezti siļķu gabaliņi. Kam nebij na�eļa, ko mizot kartupeļus, tas to darīja ar zobu un nagu palīdzību. Visas mutes kustēja.

Annele nebij siļķu ēdēja. Mājās to dabūja reti, un viņa tad arvien atstāja. Bet nu viņa domāja, ka to nedrīkst. Siļķe bij sarkana un sausa, tik sāļa, ka sūrstēja mēle. Annele pazag�us paskatījās sānis: vai tad citi bērni to ēda? Da�i jau ēda, bet da/.i pabīdīja zem kartu�peļu mizām uz galda. Kad tā, Annele to darīja ari ar savu gabalu. Noēda savu'kartupeli, kas bij vidū pārsprādzis un miltains. Vairāk negribējās.

Bet, kā gribējās, kas to zināja pateikt! Kaut kas apnicīgi smags gūlās virsū. Sirds skuma un tvīka. Viņai nepatika kartupeļu mizām piemētātie galdi. Un kādē] tie bij brūni? Mājās bij galds balts kā krīts. Pēc katra ēdiena māte to noberza ar grīsti un smiltīm. Mizas arī tā mājās nemētāja, bet lika tūlīt pie vietas, atsevi�ķā bļodiņā. Se nebij tādas kārtības. Se neizturējās tik cienīgi pret dieva dāvanu, kā būtu vajadzīgs. Viņa pati bij paslēpusi savu siļķes gabalu. Tāpat arī citi. Kādēļ neskatījās neviens uz pirkstiem? Kaut kas nebij lāgā. Kaut kas krimta, kaut kas kā par �auru. Caur plato logu skatījās plata tumsa. Tik neparasta un sve�a. Neviens puķu podiņ� to neaiz�turēja. Mājās uz mazā lodziņa Annelei bij divi: ģerānija un mirtīte. Cikreiz lēja, tik skaitīja jaunpieaugu�ās lapiņas. Tās tur tagad stāv. Klusas un vientuļas. Varbūt jau ir pārbraucis tēvs. Kas skries pretī? Nav vairs Anneles. Viņi abi ar māti tagad nosēstas pie galda. Tēvs stāsta par skolu, par meiteni, māte saka: �Jā, nu mēs tagad esam �e vieni pa�i tai atmatā.�

Ass sūrums iedzeļ acīs. Viņa nevar vairs izturēt skatīties logā. Pasit galvu uz otru pusi. Tur ir zēnu galdi. Zēni, tāpat kā klasē, sēd pa kreisi, meitenes pa labi. Un viens zēns skaļi saka: � Sāļas siļķes, sāļas siļķes! Lūk, meitenēm jau sāļums sprāgst pa acīm laukā!

Zēnu galds smejas, bet Annele nobijusies ātri nodur galvu. Vai tas zēns to par viņu teica? Jā, par ko gan citu?

Vasaras bērni sēd tajā pa�ā klasē, kur pirmziemnieki. Viņi ieņem vienu tre�daļu solu un ir no�ķirti par sevi.

Annele sēd astotā solā. Tur sākas mazo rindas. Tālu aiz viņas tās vēl iet, līdz durvīm. Nolieku�ies pār saviem rakstāmdēlī�iem tā, ka tikai muguras redzamas, mazie velk pakaļ burtus, ko skolotājs skaid�rodams un stāstīdams ir lēni uzvilcis uz lielās tāfeles, lai visi pama�tīgi var apskatīties, kā tas notiek.

Anneles tāfelīte jau sen ir pilna. Ko viņa tur rakstīs no tiem bur�tiem! Tā tak priek� viņas ir bērnu spēle. Viņai nav ko darīt, un tā viņa ļauj klejot savām acīm. Pirmais, kas tās pievelk, ir skolotājs. Viņ� ir liels un stalts un turas taisni. Arī viņa stipri sārtā seja ir liela, acis stingras un caururbjo�as. Uz sava krēsla aiz katedra viņ� sēd tikai tad, kad sasauc bērnus, lai tie uzsaka, bet, kamēr tie raksta vai mācās, viņ�, rokas uz muguras salicis, soļo pa vidus eju no viena gala līdz otram lieliem, vienādiem soļiem. Viņa zābaki �īkst, labais vairāk nekā kreisais. Uz �ī vairāk �īksto�ā viņ� pie klases durvīm apgrie�as un nāk atpakaļ. Tad Annele nedrīkst vairs uz viņu skatīties, bet nodur galvu. Citureiz viņ� saka priek�ā teikumus vasaras bērniem, un tie tad raksta. Tad skolotājs pārmaiņus atņem rokas � lielas, mīkstas un baltas rokas � no muguras un, svārkus atbīdījis, iebā� tās bik�u ķe�ās. Annele nu redz, ka bik�u ķe�as ir drusku apskrandu�as, un ātri skatās prom, lai skolotājam nav par nepatik�anu, kad tas pama�nīs, ka viņa to redzējusi.

Citureiz skolotājs ātri, kā ko atminējies, pārtrauc savu soļo�anu un ieiet otrā klasē. Otrā klasē ir jau drīz iesvētāmie bērni, un tos tur māca ķesteris, kas nedzīvo skolā, bet nāk rītos un vakaros iet atkal prom. Ķesteris ir vācietis un jocīgi runā. Viņ� māca bau�ļus un bībel�stāstus. Sī klase neinteresē Anneli. Ķesteris viņas acīs ir ķesteris un nekāds skolotājs. īsts skolotājs tikai ir tas, kas māca �ajā viņas klasē.

Tikko skolotājs izgājis ārā, klase iezuzas, it kā vēj� būtu ieskrējis lapotos zaros. Galvas aug�ā un acis apkārt. Tikai Prīmus, pats pir�mais uz pirmā sola zēnu pusē, sēd, kā sēdējis, noliecies pār burtnīcu. Viņa galva pasitas uz vienu, uz otru pusi, bet, tā kā liela trok�ņa nav, viņ� neatrod par vajadzīgu �ai zuzē�anai dāvāt lielāku uzmanību. Pirmos solus zēnu pusē Annele var labi pārredzēt no savas vietas. Blakus Prīmum sēd divi zēni gai�ām, kuplām galvām. Tūlīt var redzēt, ka tie brāļi. Mati abiem vienu rie�u*, kupli un ķeraini*, sejas arī līdzī�gas, tikai vienam tā plāna, otram bieza. Tas ar to biezo seju Annelei nepatīk, bet tas ar plāno viņai liekas glītākais zēns visā skolā.

Meiteņu prīma ir Dzelzskalnu Emma. Tā noteic, kurām meite�nēm pēc kārtas jāiet palīgā virtuvē un pie galdiem. Viņa ir slaida un glīta, brūnām acīm un iet lepni paceltu degunu. Meitenes spie�as ap viņu, laimīgas, ja var tai pa prātam ko izdarīt, ja Emma pasaka viņām kādu laipnu vārdu. Bet to viņa reti dara. Ar pirmziemniecēm vispār tai nav nekādas runas, viņa tikai dod tām savas pavēles.

Vasaras bērni! Visi mazie kopā neatsver vienu no viņiem. Anne�les acīs tie ir kā kungu kārta pret ļau�u kārtu. Viņi iet savos pulci�ņos, viņiem ir savi smiekli, savas valodas, savi noslēpumi. Viņi ir ap skolotāju kā vasaļi ap ķēniņu. Kad skolotājs viņiem saka savas pie�zīmes vai norādījumus, tad tas notiek klusinātā balsī, kā jau saviem cilvēkiem, un pa lielākai daļai vāciski, sevi�ķi Dzelzskalnu Emmai, kas bie�i, skolotājam atbildēdama, pat paliek tāpat vien sēdot un netrūkstas kājās kā mazie, kad tiem skolotājam ir jādod kāda atbilde.

Viens divi Annele ir galā ar saviem burtiem, un tad viņas izsal�ku�ās acis zag�us klejo pa klasi un kāri iesūc un patērē katru sīkumu. Pēk�ņi to ir ievērojis skolotājs. Pārtrauc savu soļo�anu, nostājas viņas sola galā:

�� Kāpēc tu neraksti?

�� Es jau esmu pierakstījusi.

�� Parādi!

Skolotājs paskatās tāfeles vienā pusē, paskatās otrā. Diezgan ilgi, Annelei liekas. �Nu viņ� visu zinās,� viņa domā.

�� Tu proti jau visus burtus?

�� Jā.

�� Kas tevi macija?

Kas tad nu mācīja? Annele īsti nezin. Atbild uz labu laimi:

�� Brālis.

Skolotājs atdod tāfeli:

�� Tad tu vari norakstīt no grāmatas.

Annele nu noraksta no grāmatas: �Kaķis un pele.� �Suns un kauls.� �Arājs un lemesis.� Raksta un slepeni pavelk plecus. Tāds darbs viņai liekas veltīgs. Cik ilgi lai tādu dara?

Viņa ta�u neiet skolā uz priek�u, bet velkas atpakaļ. Pa to laiku, kamēr viņa te raksta, tā varētu visu to mācīties, ko skolotājs uzdod vasaras bērniem. Ja skolotājs tikai viņu tiem pieskaitītu. Ja skolo�tājs zinātu un ievērotu, ka viņa mācībās tak jau tālu priek�ā.

Bet kā lai skolotājam to pasaka? Tā reize, kad skolotājs ar viņu runāja, ir garām. Tad vajadzēja teikt. Bet kā? Klasē tad bij tik klusu, ka dzirdēja grifeles* �irkstam. Ja nu viņa butu runājusi, tad visas ausis būtu sacēlu�ās � un diezin kas tad būtu iznācis. Mācīties ir viegli, bet runāt ar skolotāju � grūti.

Klusumā gan var. Un klusumā Annele lūdzas tā, kā lūg�anu kad skaita:

�Mīļais skolotāj, nu laid mani pie vasaras bērniem! Tu redzēsi, kā es mācī�os. Es tak protu �Pārtulkotāju�, un �Divi simts uzdevumu� man arī jau ir galva. Visu, ko tu stāsti vasaras bērniem, es saprotu. Kādēļ tad es nevaru mācīties ar viņiem kopā? Es tak gribu izmācīties. Visiem priek�ā es gribu. Arvien vairāk un vairak. Mīļais, mīļais sko lotāj, laid tak mani uz priek�u!�

Tadā lūg�ana Anneles acis deg uz skolotāju, lai gan viņas lupas ir mēmas.

�� Nu, Avots, tu atkal skaties apkārt. Vai tava tāfele jau pilna? � skolotājs, kas jau nu atminas Anneles vārdu, saka no katedra.

�� Jā, � meitene knapi dzirdami izdve�.

�� Nāc parādi!

Annele iet. Sirds, liekas, dreb kaklā. Nu būs tā reize, kad skolo�tājs jautās. Nu varēs visu pateikt, ko toreiz nepateica. Tos vārdus, ko nupat domāja.

Skolotājs paskatās vienā pusē, paskatās otrā. Bet kur Anneles vārdi, ko tā gribēja teikt skolotājam? Viņa vairs nezin neviena. Kā izmisumā, it kā gribētu vārdus izlobīt no mutes kā kodolus no �aumalas, viņa piespie� dūri pie lūpām. Kā lai nu iesāk? Kā lai nu iesāk?

Skolotājs ātri paskatās viņā, savelk pieri, bargi uzsauc:

��� Nekod nagus!

Annele saraujas. Ko skolotājs sacījis, ir kaut kas tik negaidīts un neiespējams!

�� Bet es tak to nedaru!

��� Kā � tu nedari? Vai es esmu akls?

To Annele nedrīkst apgalvot. Bet viņa tak nav vainīga. Nav de�vusi iemeslu skolotāja dusmām.

�� Es neesmu to darījusi.

��� Nerunā pretī!

Annele stāv mēma.

Jā, nu ir visam beigas. Viņa tagad zin, ka tā nekad nevarēs lūgt skolotāju, lai ļauj tai mācīties kopā ar vasaras bērniem. Nekad, nekad.

Skolotājs atdod rakstāmdēlīti. Sapīcis.

�� Norakstījusi jau tu esi pareizi, bet tavs rokraksts ir pavisam nederīgs. Kas tev tādu mācīja?

�� To es pati.

�� Tev jāmācās labāk rakstīt. Rīt tu paņemsi no manis burtnīcu, un tur tev būs rakstīts priek�ā, kā jāraksta glīti. Glītrakstī�ana. Sa�proti?

Atpakaļ uz vietu nākot, Annelei acis pa�as no sevis paskrien uz to pusi, kur sēd gai�matainais zēns. Viņ� paskatās baltiem zobiem tai pretī. Smīn. �Nekod nagus!� teic viņa smīns.

Nu! Uz to zēnu viņa nekad vairs savu acu nepametīs.

Kad viņa nosēstas savā vietā, tai liekas, ka daudz galvas būtu pa�grieztas pret viņu ar daudziem smīniem. Un visi to pa�u: �Nekod nagus!�

Viņas seja kvēlo. Un krūtīs tai ir tik �auri, it kā trūktu elpas. Visas klases priek�ā viņa ir norāta, bet viņa tak neapzinās vainas. Vai skolotājam tas tie�ām tā ir licies? Un, ja viņam arī tā likās, ka tas tā būtu, vai viņ� nevarēja tad teikt klusi un mīļi, tik viņai vien dzirdami, kā tēvs to mēdza tādās reizēs: �Nedari, meit, tā, tas nav smuki!� Bet nu: lai visi to dzird. Lai citi visi paliek vienā pusē, bet viņa, tā norātā, viena vienīga otrā. Vai viņa vainīga vai nevainīga, kas to viņai prasa vai tic? Tikai viena pati viņa to zin. Un zin, ka sko�lotājs ir bijis netaisns. Skolotājs! Viss ir iznācis pavisam citādi, nekā domāja. Skolotājs ir it kā aizgājis tālu, tālu. Nesasniedzams viņ� ir palicis Annelei.

Annele nopērk burtnīcu no skolotāja. Pa�ķirsta.

�Māte māca meitu. �igāns zog cūkas cinksli. Vēj� veļ vālus.�

Izskaita līnijas. To ir daudz, un viņai tās jāpieraksta. Desmit reiz no vietas viņai jāmācās uzvilkt burti un vārdi tā, kā tie stāv pirmajā � priek�ā rakstītā līnijā.

��igāns zog cūkas cinksli. Vēj� veļ vālus.�

Pirmā rindā viņai izdodas kaut cik uzvilkt burtus tā, kā viņi stāv aug�ā, otrā arī vēl tā, bet, jo vairāk uz leju, jo burti iet, kā viņiem tīk, un vada rakstītāju pa viņas pa�as ceļu.

Skolotājs nav apmierināts:

�� Citi bērni iet uz priek�u, tu ne.

Viņ� parada klasei da�as burtnīcas ar skaisti, it ka izdreijati* uzrakstītiem teikumiem. Tās pieder vasaras bērniem.

� Tā vajaga rakstīt, � viņ� saka.

Annelei tas aiziet gar ausīm kā vēj�. Burtus dreijāt viņa nevar izmācīties, un tur nekā nevar darīt. Kā ap nepiepildāmu uzdevumu viņa nelau�as vairs ap to. Toties viņa mēģina jo vairāk uztvert no tā, ko skolotājs māca vasaras bērniem. Un tas viņai iet tik viegli galvā kā spēlīte. Bet arī tas nav daudz, un viņa arvien jūtas kā iz�salkusi: kad būs vairāk?

Skolnieku guļamistabas ir lielas un aukstas. Vakaros saskrien viņās bērni �alu �alumis kā zvirbuļu bari. Kamēr skolotājs vēl nav parādījies, ātri, ātri jāizmanto laiks. Tur lau�as un spēkojas, �e at�skan smiekli un saucieni, tur atkal spilveni lido pa gaisu. No daudzām mutēm elpa izkūp kā dūmi, bet drīz jau viņu arī vairs neredz. Gaiss piesilis. Tad dzirdami uz trepēm skolotāja soļi. Cik nu ātri var, visi pa gultām. Skolotājs gan papriek� iet zēnu istabā: vienreiz, divreiz, trīsreiz no viena gala līdz otram, bet tūlīt pēc tam nāk pie meite�nēm. Tad jau visām jābūt, gultās. Kad skolotājs pārstaigājis meiteņu istabu, tas vēlreiz atgrie�as pie zēniem, kamēr arī tur viss norimis, tad pastāv vēl kādu brīdi trepju galā klausīdamies, un tad dzird viņa soļus aizdimam lejā pa trepi. Nu nokrīt kā alps*. Nu vēl drīkst sa�ukstēties ar tuvējo kaimiņu, pastāstīt kādu sevi�ķu noslēpumu vai apspriest kādu dienas notikumu. Bet bie�i gadās, ka no kāda kakta pēk�ņi kā raķete izsprūk pa skaļam smieklam vai iekliedzienam; tad pietrūkstas aug�ā visas galvas. Klausās. Un daudzreiz tāds smiekliņ� kā lipīga slimība aizskrien krik�ķinādams pa visām gultām, tikai klusu, klusu tas skrien, no saujas saujā pasviests, jo zem meiteņu istabas dzīvo skolotājs.

Pāra reizes mēnesī atbrauc skolā �īdiņ� Meirītis. Tam ir mazs zirdziņ� un maza precīte. �Spices, mices, adatīnes.� Nekādus veikalus viņ� skolā nevar taisīt. Lai gan te cilvēku biezs, tomēr visi tie ir bez naudas. Skolēniem tas arī savu preci nemaz nepiedāvā. Viņ� vairāk uzturas skolotāja galā un arvien ir ierīkojies tā, ka paliek uz nakts�guļu. Lai gan Meirītis braukā ar paunu, viņ� nav tāds kā citi paunu �īdi. Viņ� apbraukā tikai tādas mājas, kurās dzīvo smalkāki ļaudis, un viņu visur uzņem kā viesi, gulda labā gultā un dod labu ēdienu. Skolotājs dzer ar Meirīti kopā tēju. Par viņu iet baumas, ka tas kādreiz ir bijis bagāts �īds, tagad vēl ir smalks �īds un vispār gudrs �īds. Skolotājs ar viņu runā cauriem vakariem.

Kad skolotājs nāk uz aug�u guldināt bērnus, Meirītis tam �āpā pakaļ. Trīs soļus aiz staltā skolotāja, kas pēc paraduma iet, rokas uz muguras salicis, nāk Meirītis � sīciņ�, maziņ�, baltu bārdiņu, melnā, garā kaftānā*, melnu piķa micīti galvā. Meitenes pazūd zem segām, jo viņām jāko� mēlē aiz smiekliem. Meirītis pastāvīgi kaut ko stāsta � gorīgs, kustīgs, svaida rokas, savelk plecus, bet skolotājs atmet tikai pa retam vārdam, da�reiz liekas, ka viņ� nekā nav dzirdē�jis. Bet tas Meirīti nesarūgtina. Da�reiz viņa runa paliek tik klusa, ka tā tik nomurminās vien baltajā bārdā. Tā viņ� laikam runā pats ar sevi, braukādams pa garajiem lauku ceļiem. Neviens viņam ne�atbild, un viņam arī atbildes nevajaga. Par visu, ko tas redz, viņ� taisa piezīmes pats sev savā izloksnē.

Skolotājs aiziet no meiteņu istabas, bet, grie�oties atpakaļ, paiet trepju galam garām un nāk atkal iek�ā tai pa�ā acumirklī, kad Anne�les kaimiņiene Skuju Minnīte ir uzdevusi meitenēm: atminat manu mīklu � liels, balts auns mazu, melnu ļipiņu, � un uz visiem minē�jumiem tik atkliegusi: nekā, nekā, nekā! Tad meitenes ir nāku�as klajā ar visneprātīgākiem, pārgalvīgākiem minējumiem un viena pārdro�a mute ir iesaukusies: � Tas ir skolotājs ar Meirīti! � Tam ir sekoju�i tādi neparasti smiekli un kņada, ka skolotājs tos ir sa�dzirdējis un nu nāk vēlreiz lūkot, kas tur notiek. Bet, tikko tas pār slieksni, meitenes atkal zem segām kā pīles zem ūdens. Segas dreb, segas plok no aizturētiem smiekliem. Annele ierokas dziļāk zem sa�viem matiem. Maisiņ� tai īss, sega plāna. Tad viņa vakaros mēdz at- pīt matus un pārklāt tos sev pāri. Mati ir gari un biezi. Kad ievelk ceļus, tie sniedzas līdz pēdām. Kā nu Meirītis pienāk pie viņas gul�tiņas, tas ļauj skolotājam iet tālāk, uzliek savas krunkainās, kau- lotās rokas uz gultas kājgaļu un, galvu �ūpodams, dziedo�i pū� caur savu garo degunu: oi, oi, oi, oi! Tuvākās gultas saviļņojas kā zemes�trīcē. Tas ir tāds vilnis, kas nodreb līdz tālākam kaktam. Skolotājs pārlai� neuzticības pilnu skatu visām gultām, kurās guldz kā apslēpti strauti; iemesla uzsaukt: �Mierā!� � tas neatrod, tomēr dro�ības pēc atgrie�as no durvīm vēlreiz pārstaigat istabu.

Un, tāpat kā pirmoreiz, Meirītis paliek atkal pie �is vienas gul�tas ar savu galvas �ūpo�anu un savu �oi, oi, oi, oi!�.

Aizgājis garais skolotājs un īsais Meirītis! Miers, miers! Meitenes zibeņātri norauj segas no galvām. Viņas ir vai noslāpu�as aiz karstuma un smieklu kāres. Bet ar skolotāja izie�anu arī smieklu drebulis ir pēk�ņi nez kur aizskrējis un neko� vairs tā krūtīs.

�� Bet ko tas �īds pie manas gultas arvien apstājās un aijāja? Ko viņ� gribēja? � Annele brīnās.

�� Un tad tu nezini! � atsaucās Minnīte. � Tu tak izskaties kā ķēms ar to matu me�u. Nu, īstā me�a ragana! Zīds skatās, skatās no viena gala līdz otram un nevar izgudrot, kur tādam spokam galva, kur kājas. Par to viņ� tad tā oijāja un savu balto galvu ar melno piķa mici kratīja.

Pusdienas ir ieturētas, un pēc tam sākās garā brīvstunda. Ga�rāka, kā parasts, tā būs, jo skolotājam atbrauku�i ciemiņi. To zēni jau ir uzodu�i un vēl ar pēdējo kumosu mutē gā�as laukā pa durvīm kā sniega vāls no kalna. Prom uz Tērvetes krastu aiz skolas! Tur �odien starp �turkiem� un �krieviem� vajaga sākties lielajiem kariem, jo nakti ir sakritis jauns sniegs. �Krievi� ir apak�ā, krasta kārklos, labās pozīcijās. Tie rekrutējas* pa lielākai daļai no lielajiem zēniem vasaras skolniekiem un ķestera klases. Kalnā ir �turki�, kni�ļi, pirm un otrziemnieki. Tiem jābūt �turkiem�, jo �krieviem� būt ir lielo priek�rocība. Lai gan kni�ļi, tomēr viņu ir otrtik daudz kā �krievu�. Un dū�as tiem lielas. Viņi ir ātri, kustīgi un spers trīs lodes pret vienu. Tik daudz viņu ir. Slēgtās rindās kā odu mākonis ar dārdo�u �urā!� tie brūk no kalna. Brt, ienaidnieka lodes ir sāpīgas. Upes krastā ir vecs, sacietējis sniegs. Un �krievu� rokas otrtik platas un stipras. Upe ir turpat roku tverama un ir bagāta kritumiem un neaizsalsto��ām vietām, kur ūdens pār oļiem burbuļo. Uz �turkiem� sāk nākt smagi lādiņi. Galvas un acis jau sargā, bet arī kājām un rokām iet plāni. Piepe�i viens ir ķerts pierē un izlai� bļāvienu kā trompeti. Tas izsauc protesta vētru arī pie citiem �turkiem�:

�� Akmeņi, akmeņi! Viņi lai� akmeņus! Tie nav karotāji! Tie ir �uļiki! Viņi lai� akmeņus!

Meitenes stāv kalnā, rokas villainēs sabāzu�as. Līdz karot viņām ir noliegts, bet līdz kliegt tās var, cik jauda. Un viņas kliedz un draud ienaidniekam, kas nedrīkst darīt pāri mazajiem, nedrīkst laist darbā akmeņus, nedrīkst mērķēt ne uz galvām, ne deguniem vai acīm, citādi viņas uz pēdām skries sūdzēt skolotājam.

Ja tur grib iemaisīt skolotāju, tad nav vairs karo�ana. �Krievi� met mieru. Akmeni neviens no viņiem nav sviedis. Tās tik viņu stip�rās lodes, kas �ko��, jo viņi ir īsti karotāji un nevis tādi mīkst�auļi, kam kaulu vietā biezputra.

Tāda apvainojuma �turki� nevar atstāt uz sevis. Viņiem nav ne viena vīra, kam kaulu vietā biezputra. Viņiem ir du�as kā mieti. Viņi ir jau sakārtoju�i savas rindas. Lai nu tik �krievi� nāk!

�Krievi� nē un nē.

�Turkiem� jāsūta vēstnieki ar jaunu kara piedāvājumu, ar vārdu sakot: viņiem jālūdzas, lai uzsāk atkal kaujas operācijas. Ilgi jā�lūdzas. Beidzot �krievi� dod atbildi:

�� Nu labi. Bet tad to pink�ķi laukā no rindas! Lai tas iet pie meitenēm.

Tas �pink�ķis� turas, kā zemē ieaudzis. Trīs �turku� vīri viņu nevar izkustināt. Beidzot to novāc ar pastiprinātiem spēkiem un ie�met meiteņu pudurī.

Tā ir nedzirdēta netaisnība un pārestība. �Pink�ķis� var apzvē�rēt, ka sviests ar akmeni, kas izlauzts no upes. Viņam pierē puns. Un to viņ� necietīs. Tiklīdz būs kaujas lauks klaj�, viņ� uzmeklēs akmeni un tad taisnā ceļā uz skolotāju.

Ja. Meitenes tam palīdzēs. Meitenes ies līdz kā liecinieces. Visas ka viena.

Annelei ir �odien virtuves diena. Viņa ir izsaukta kopā ar Skuju Minnīti un vēl divām mazajām. Otras �etras ir lielās meitenes. No vasarniecēm viņas rīko Dzelzskalnu Emma, lepna un pa vēlīga kā ķeizariene. Mazajām jāsaved kārtībā ēdamistaba: jānovāc trauki, jā�noslauka galdi un grīdas. Emma skatās, lai būtu tik tīrs, ka nav vairs ne puteklī�a. Ierauga mazāko cīpslu: slauki no jauna!

Minnīte turas pie darba kopā ar Anneli, bet viņas prāti ir laukā pie kariem. Kuru trauku grēdu iznes virtuvē un tur tik steidzīgi nomet tā, ka brūk un juk, tā atpakaļ pie viena loga, pie otra. Ne tik ar acīm un ausīm viņa redz un dzird, bet arī ar kājām, rokam un visu kustīgo ķermeni. Viņa zin visu kā ģenerālis no attāluma, kas notiek uz krasta, vai domājas visu zinām un kliedz to citām meitenēm ausīs. Kad krastā atskan vislielākās urjāvas, viņa neizkūst no loga, lai trauki iet, ja grib, uz virtuvi ar citu meiteņu kājām, ne tā vairs viņas daļa.

�� Pie logiem, meitenes, pie logiem! Skatieties nu! Skrien �urp no krasta. Sauc skolotāju. Tur blāķis nosistu puiku. Ausis nost. Deguni pu�u. Asinis skrien aumaļām. Es jau domāju, ka tā iznāks. Lielie zēni būs laidu�i ar sprunguļiem, ar akmeņiem. Lūk, skolotājs jau skrien. Nav bijis vaļas ne cepuri uzlikt. Nu tik būs puikām drāziņ�*! � Minnīte to visu izkliedz ar skaudīgu prieku.

Skolotājs tie�ām steidzīgi aizskrien uz kaujas lauku, pavadīts no pulciņa uztrauktu un viena caur otru runājo�u meiteņu, kurām pa vidu maisās �pink�ķis� ar punu pierē. Minnīte gatava tūlīt, kā stāv, skriet pakaļ un lūkot, kas noticis krastā, bet pie durvīm to vēl īstā laikā satver aiz pleca Dzelzskalnu Emma. Arī viņa ir bijusi ieskrē�jusi klasē noskatīties cīņas mutuli krastā, bet tagad ir atkal savu uzdevumu augstumā un ar stingrāko pieri. Visu laiku turēdama Minnīti aiz pleca, strostē:

�� Kas te notiek? Vai tā dara darbu? Vai jūs esat �e norīkotas priek� logu stāvē�anas vai apkārt skraidī�anas? Vai ēdamistaba tīra? Trauki kārtībā?

�� Ēdamistaba tīra. Mēs visu novācām. Laid vaļā! � Minnīte krata savu plecu.

��� Nu, tad, mar�, pie katla tīrī�anas! Tas vēl nav padarīts.

Emma ierauga tuvumā Anneli. Pavēl arī tai:

�� Skuja, Avote, jums abām pie katla!

Abas uzrunātās neticīgi saskatās.

Ka? Mums? Tas nav mūsu darbs. To tak arvien dara lielās meitenes! � Minnīte brīnās.

�� Jūs esat lielas diezgan.

�� Bet. mums tas nav jādara. Es nedarī�u.

����� Es arī nedarī�u, � Annele atmet galvu atpakaļ. � Mēs savu � darbu jau padarījām. Mēs nevaram aizsniegt katla dibenu.

�� To es pati zinā�u, vai jūs varat vai nevarat. Es te pavēlu, ne

jūs.

Ar vienu pagriezienu Minnīte izrauj savu plecu.

��� Tu mums neesi nekāda pavēlniece. Tu esi tāda pati meitene kā mēs.

�� Tu nedrīksti būt netaisna. Kā noteikts, tā tev jādara, � saka Annele.

�� Tu neesi skolotājs, tu esi tāda pati meitene, � tiepjas Minnīte.

��� Tas tik vēl trūka, ka �itās mergas man varēs noteikt, ko es drīkstu, ko ne! Mar�, pie katla!

Abas atliec galvas vēl spītīgāk:

��� Ne nu iesim, ne. Taisni, kad tu pavēli, ne!

�� Labi. Tad es sūdzē�u skolotājam.

��� Mēs sūdzēsim papriek�. Re, kur skolotājs jau nāk! � Minnīte iesaucas un dodas uz durvīm. Skolotājs nāk gar logiem no karavīru tiesā�anas ātrs un pietvīcis. Tad nāk zēni un pēc tiem meitenes. Visi ' ir klusi un tāpat salien klasē. Vienam otram no puikām ir izplūkāti mati, bet kādus sevi�ķus punus vai brūces nekur neredz.

Emma notvērusi Minnīti pie pa�ām durvīm un tur to ciet. Bet tā jau nu Minnītei nesāp, kā viņa kliedz:

��� Skolotāj, skolotāj, Dzelzskalns �ņaudz manu plecu!

�� Tūlīt tu turēsi muti, jeb es no tiesas sūdzē�u!

��� Es pirmā sūdzē�u. Skolotāj, skolotāj!

Skolotājs patlaban iet garām. Durvis atsprāgst � un viņ� ir virtuvē.

�� Kas �e notiek?

�� Viņas ir nepaklausīgas, � Emma rāda uz mazajām. Un, iekams Minnīte ir paspējusi atvērt savu a�o muti, jau ir Annele starpā:

��� Nekā. Mēs neesam nepaklausīgas, bet Dzelzskalns ir netaisna.

Skolotājs sarauc pieri:

�� Ko viņa dara?

Un, pagriezies pret Emmu, vāciski pavēl: � Stāsti!

Annelei nolai�as rokas.

Te tev nu būs taisnība! Jau jau vāciski sāk runāt, tad jau zin, kurā pusē tā būs.

Bet Emmai ir jāstāsta viss, kā ir, lai arī tā izliek vārdus priek� sevis, cik vien māk, labvēlīgi. Un skolotājs viņai nedod vis taisnību. Kā noteikts, tā jādara, un uz savu galvu nevar ievest jaunu kārtību. Mazās ir mazās, lai arī cik garumā stiepu�ās. Un pāri darīt viņām ne�drīkst.

Annele visu saprot, ko skolotājs runā, bet Minnīte tikai redz, kā Emma pietvīkst, nodur acis un, skolotājam izejot, ātri pazūd no vir�

tuves. Ar to viņai pietiek. Annelei turpretī paceļas augstāk galva un pleci, un viņai liekas, ka skolotājs ir tas, kas tos ceļ, pats līdz pacel�damies. Tomēr skolotājs bij arī labs un gudrs, un taisnīgs. Neklausīja vis Emmu, bet izsprieda tiesu, kā vajaga. Viņa bij ar �o lielo tiesas dienu pilnīgi apmierināta.

Vai tas var būt, ka tik ātri aiziet laiks? Nebij ne apskatīties, kad jau ziema raucās īsumā. Aukstajās mēne�naktīs bij tāds savāds sar- mains spīdums, kas it kā jau no kāda tāla pavasara atvizmoja. Salti vēsmainais gaiss, kas, nedaudz atbaidīts no daudzo krū�u izelpo ju�miem, brīvi plūda caur lielo telpu, Anneli tādās naktīs bie�i uzrāva no miega. Laukā vizmoja nakts kā tāda liela, noslēpumaina vērpēja, kas ritināja no savas kodaļas burvīgus pavedienus, kuros iegūstīja kā tīklā laukus, me�us un mājas. Viss bij citāds nekā diena, kluss, bet dziļas dzīvības pilns. Lielajos logos skatījās zvaigznes. Zvaig�ņu un staru pilno debesi noslēdza melna me�a strīpa. Saldāks nekā miegs Annelei likās tādās reizēs gulēt vaļējām acīm un domāt, kā tas viss bij pasaulē un �epat skolā.

Ar kādu prieku bij rudenī atvērtas skolas durvis! Un nu vēl tik da�as nedēļas � un �ī ziema būs galā. Vai ir iegūts tas, ko cerēja? Nav. Daudzreiz viņai �ķita, ka tā gājusi pa to pa�u jau reiz nostaigāto ceļu. Viņa bij iedomājusies, ka viens divi izmācīsies visu, ko māca skolā, visu, ko zin skolotājs. Bet skolotājs staigāja tāpat diendienā caur klasēm, rokas uz muguras salicis, stalts un nepieietams, un likās, ka viņam nekā nav, ko dot Annelei.

Un tomēr, kad atkal skatās otrādi, ir gan iets uz priek�u un vēl tādiem lieliem, bra�iem soļiem. Ka nu tagad daudz ko zin, kā agrāk nezināja. Kaut kur spīd gaismiņa, kas arvien lielāka ple�as. Viņa nāk pati no sevis. Bie�i ir nomocījies ar domām ap kādu lietu � un tad uz�reiz atveras kā grāmata un viss ir skaidrs. Nevienam vairs nav jā�prasa. Kā jau māte teica Annelei, vēl mazai, kad tā ko jautāja, uz ko lielie negribēja atbildēt: �Pagaidi, uzmodīsi* pasauli, sapratīsi pati.� Jā, nu viņa redz, ka tā sāk �uzmost pasauli� arvien dziļāk. Da�reiz �ī uzmo�ana ir rūgta, bet da�reiz tā ir brīni�ķi salda un jauka. Kad kaut kas atveras un varētu būt izsakāms ne ar vārdiem, bet ar tādu dziļu mīļumu saprotams. Kā tagad sniegotais mēne�lauks, gai�ā nakts, me�s un tepat guļo�ās meitenes. Un tālāk � tēvs ar māti atmatas mā�jiņā, māsa ar brāli tālajā Jelgavā. Tas viss jau gan ir pazīstams, bet tas citā reizē atkal parādās citādi, kā katru lietu parāda citādi rokā paņemta gaismiņa. Un tas ir tas mīļums krūtīs. Laikam ar to vislabāk var �uzmost pasauli�. Un, jo dziļāk meitene domā, jo bezdibenīgāks tai �ķiet tas mīļums krūtīs, jo bezgalīgāka pasaule, jo aizrautīgāks prieks, kā varēs arvien vairāk un vairāk �uzmost �o pasauli�.

Un nu ir tā diena, kad nekas vairs nav uzdots uz ritu. Rit ir tikai vairs liecību izdalī�ana un skolas slēg�ana. Visu pēcpusdienu bērni ir brīvi. Nav vairs ne stundu, ne uzdevumu sagatavo�anas. Nav vairs modra pār viņiem skolotāja acs. Tas sēd savā istabā un raksta lie�cības. Raksta un rakstīs līdz pusnaktij. Prīmus tam palīdz.

Skaļi, brīvi, priecīgi zēni un meitenes juku jukām brā�as no krasta lejā. Atkususī zeme līgojas, kājas slīgst vienā, otrā dubļu pan�kā � kas to vēro? Strazdi svelpj, pūpoli zied. Tērvete gā�as krākdama, nikna, pelēki brūna. Meitenes lai�as līdz �alkoņas ritmam. Aizvējā jau uzplaucis �ur tur pa purenim, bet krūmos var pieplūkt saujām palegzdī�u. Zēni pamaļas vēl pa ziemas cīņu vietām, kur ir gan uzvaru gūts, gan pametumi izciesti. Nu ir citas spēles. Lau�anās, spēko�anās, skrie�anās. Bet �odien vairs nav nesaskaņu. Visi starpgadījumi izrai�sās* viegli un ātri. Pāri tīrumiem pū� pavasara vēji.

Nevaldāms ir brīves prieks. Kad tas ar saulrietu no lauka atkal ieplūst skolas sienās, tas tur grauj kā pērkons un iet rūkdams līdz skolotāja galam. Skolotājs izsūta Prīmu ar piedraudējumu, bet kas tam klausa? Skolas vara ir beigusies. Vai par trok�ņo�anu paturēs vēl rītu skolā? Lai patur! Tā kā tā jau ir beidzamā diena.

Prīmus iznāk atkal pēc laika, un nu viņam ir grāmata rokā. Grā�matu sūta skolotājs. Tajā ir jauka lasī�ana. Viens no bērniem lai lasa, un citi lai klausās. Tā vēlējis skolotājs.

��� Dod �urp to grāmatu!

��� Kas lasīs?

��� Kad iedosi, tad lasīs.

�� Tam, kas lasīs, es do�u rokā grāmatu. Citam nevienam. Tā noteica skolotājs.

Klusums. Prīmus gaida.

�� Nu, atsaucaties tak!

�� Jocīgi! Kas lai atsaucas? Dod vienam grāmatu � un lai lasa! � kāds noteic gudri.

�� Tad �e, lasi! � Prīmus pastiepj grāmatu runātājam.

�� Es? Kāpēc tad es? Lai lasa Bieļa!

Bieļa ir viens no tiem gai�matainiem brāļiem, kas sēd Prīmām līdzās uz pirmā sola.

�� Laid tu mani mierā . . . mierā! � Bieļa vairās abām rokām.

�� Viņ� nemaz nevar lasīt! Viņ� svelpj starp vārdiem kā dampis, � iesaucas otrs gudrinieks.

�� Viņ� teic katru vārdu divreiz, lai pa to starpu var izburtot nāko�o, � piebalso cits.

�� Viņ� iet pa grāmatu kā cālis pa pakulām, � vēl tre�ais.

Un tā iet ar katru zēnu. Neviens nevar izturēt to bargo kritiku,

kas saceļas ap to, tiklīdz Prīmus tam piedāvā grāmatu.

Zēni nelasīs. Ne Bieļa, ne citi no pirmā sola. Par pārējiem nav ko runāt. Lai lasa meitenes! Priek� kam ir tās? Vai Dzelzskalnu Emma nevar lasīt? Pirmā skolniece! Lielā vācmeita! Lai nu klausa, kad liek, arvien labā un klausīgā!

Emma atmet savu lepno galvu:

�� Es jums te gan lasī�u! Prātā nenāk. Es eju aug�ā salikt savas mantas.

Arī citām vasaras meitenēm jāiet salikt savas mantas. Ja jau Emma nelasa, kura tad būs tā, kas lasīs?

�� Tad es zinu. Tad lai lasa Avot Anna! � iesaucas Minnīte, kas neatiet ne soli no Prīma ar grāmatu. Viņai gribas redzēt, kas tur iek�ā.

�� Tu gribi lasīt? � Prīmus kā �aubīdamies paceļ roku ar grā�matu pret Anneli.

�� Jā, jā, viņai gai�a balss, � pasteidzas Minnīte.

�� Es nezinu, � Annele vilcinās.

�� Kā tad: lasīs! Viņai gai�a balss un iet viegli kā pātari. Viņa lasīs, un mēs visi klausīsimies.

Prīmus pa�ūpo grāmatu rokā ar �ķietami ne visai lielu patiku.

�� Gribi vai nē?

Annele nobīstas. Kad tik nu nenes vēl grāmatu atpakaļ!

�� Dod �urp!

�� Tu pielūko! Grāmatu nedrīkst apbru�āt, aplocīt stūrus, ieplēst lapas. Tev iedod rokā � no tevis prasīs atpakaļ.

�� Nu, dod tik vien! Vai nu viņa nezinās! � Minnīte nepacietīgi sauc starpā.

Vidū klasē zem lielās spuldzes sēd Annele. Minnīte tai cie�i pie rokas. Apkārt citas meitenes. Lielie zēni patālāk, tik izgudrēm, viņi, protams, jau neies klausīties, ko lasa tāda merga-pirmziemniece.

Grāmata ir vēl glu�i jauna. Lapas līp un �arkst* kā zīds. Daudz stāstu tur ir iek�ā � ar daudziem virsrakstiem. Ko lai nu lasa?

�� Tādu labi jauku! � vēlas Minnīte.

�� Kur at�ķiras vaļā, tur lasi, � cita meitene dod padomu.

Grāmatas vidū at�ķiras vaļā �Tērvetes varonis�.

��� Kas tā par Tērveti? Vai tā pati mūsu, kas tek gar skolu? � jautā Minnīte.

Jā, tā ir tā pati.

Annele lasa. Par latvju sentēviem, kas dzīvoju�i ciemos, bet vir�sai�i pilīs. Bagātas druvas tiem biju�as un lieli ganāmpulki. Tad at�brauku�i ar kuģiem sve�i karavīri, dedzināju�i, laupīju�i,, kāvu�i un citus ar varu piespiedu�i kristīties. Bet sen�i kristību upēs nomaz�gāju�i un arvien no jauna sacēlu�ies pret saviem apspiedējiem. Bet to nācis lieliem pulkiem no jauna klāt, un iero�i tiem biju�i tādi, kādus sentēvi nav pazinu�i. Un, ko vēl ar iero�iem un uguni nepaspēju�i, to tie izdarīju�i ar viltību. Salūgu�i latvju virsai�us uz apspriedi, bet tad tos pārspēju�i, sadzinu�i �ķūnī un �ķūni tad aizdedzināju�i. Ta iznīcināju�i vadoņus un nu varēju�i viegli pārspēt izkaisīto un nepulcēto tautu. Bet visilgāk sve�iem iebrucējiem turēju�ies pretī zemgaļi. Simtu gadu zemgaļi cīnīju�ies par savu brīvību. Vareni virsai�i tiem biju�i.

Par visiem slavenāks bijis Viesturs, kas valdījis Zemgalē un dzī�vojis Tērvetes pilī. Varens karavīrs bijis arī Nameitis, kas nācis pēc Viestura. Kad zemgaļi pēdīgi nepaspēju�i cīnīties pret lielo pārspēku, viņi tomēr nav padevu�ies, bet labāk nodedzināju�i savas pilis un aiz�gāju�i sve�umā.

Anneles sirds deg un domas deg. Tāds pēk�ņs bango jums viņas ceļ. Brāzmaini viesuļainas viņas tai iet pāri. Latvie�i. Sen�i. Brīvi. Brīvi varoņi, tās �alc. It kā sirdī būtu atmodu�ās tūksto� acu un ausu, kas redz un dzird �o tālo pagātni. Tādi laiki ir biju�i. Tāds lepnums un tāds spēks. Cīņas uz dzīvību un nāvi ir plosīju�ās �epat uz mīļās dzimtenes zemes. Acs zibeņātri raujas laukā pa lielajiem klases lo�giem: vai nav redzams, dzirdams kas, jo viss ir tik dzīvs.

Margojo�ā gredzenā guļ apvārksnis. Pasaule ir klusa. Tālu, tālu ir lielie laiki.

�� Ko tu nelasi? Lasi, lasi, Avote!

Visi ir saspiedu�ies tuvu, meitenes un zēni. Viņu kopā sakusu�ā elpa iet kā �alkoņa un silda kā tvaiks.

�� Lasi, Avote, lasi!

Balss pēk�ņi apraujas. Kas tur stāv durvīs? Jau labu laiku skolo�tājs ir stāvējis un klausījies. Un īsu mirkli, bet dziļi, dziļi Annele nu ieskatās tajās acīs, kuru ievērību tā bij cerējusi iegūt, nākdama rudenī uz skolu, un ko tā tomēr nebij ieguvusi. Un nu �is skats ir tāds pēto�s un izbrīnījies un it kā gribētu jautāt: kas tā tur ir par meiteni, kas lasa, un kur viņa �e ir gadījusies?

Tēvam nav bijis vaļas atbraukt Annelei pakaļ. Viņa vietā atbrau�cis Miķelis un jau tik agri, kad vēl nevienam bērnam nav ieradies mājā vedējs. Annelei satumst acis.

� Nekā nevar darīt, � paskaidro Miķelis. Pavasaris nāk virsū, darba laiks, viņam pa�am ari vēl jābrauc uz Laukmalēm un jāizdara desmit darbu. Un tāpēc viņ� paņem tikai Anneles mantas, bet pati viņa lai iet kājām. Nav jau arī nekāda prieka braukt tajā dubļu skrīnī*. Krata kā traks. Lai tik Annele iet pa ceļu vien, gan tad viņ� to pret vakaru panāks un pārvedīs.

Pirmā skolas liecība. Rēķinā�ana � labi. Ģeogrāfija � labi. Ticības mācība � labi. Glītrakstī�ana � puslīdz. Traki gan! �Puslīdz� ir tas pats, kas �slikti�. �ausmīgs ir liecībā tāds �puslīdz�! Latvie�u valoda � ļoti labi. �Ļoti� pasvītrots. � Varbūt tas tāpēc, ka skolo�tājs tai vakarā dzirdēja mani lasām, domā Annele.

Dzestrs pavasara vēj� pū�. Skrie�us Annele aizskrien no skolas pulciņā ar citiem skolniekiem. Visi paliek pudurī pie me�a un atska�tās. Stāv tur staltā skolas ēka ar sarkano dakstiņu jumtu. Paliek kā māte, kas aizlai� pasaulē savus bērnus. Sāpīgi Annelei iesmeldzās krūtīs. Zēl skolas, bet vairāk vēl �ēl, ka skola tai nav bijusi tāda, kā gaidīja, ka nav tai bijusi mīļāka māte.

Pulciņ� kūst ātri kā sniega lodīte saujā. Skolnieki, kas tepat netālās mājās dzīvo, aizskrien, ne ardievas neteiku�i, pa blakusce- ļiem, ka dubļi vien �ķīst. Beidzot vēl tikai viena meitene iet ar Anneli, bet, kad ir uzkāpu�as kalnā, arī tā ir pazudusi. Viņa ir nogriezu�ies pa e�u, kas iet taisni uz kādām mājām kalnā, un atpakaļ vairs ne skatās.

Un tā ir arī aizgāju�i tie, kas turējās dzīvāk atmiņā: Skuju Minnī�te, D�elzskalnu Emma, Prīmus, tie divi gai�matainie brāļi, � aizga ju�i un atpakaļ vairs neatskatās. Vai viņus vēl kādreiz satiks un redzēs? Kas zina! Viņa iet viena pati to garo, garo ceļu. Miķelis viņu panāk tikai pie pa�ām mājām.

Kā ik cilvēka, tā jo vairāk rakstnieka dzīvē liela nozīme ir agrīnajai bērnībai, pusaud�a gadiem, jaunībai. Tai laikā meklējami sākumi cilvēka per�sonībai, tad veidojas labā un ļaunā, krietnā un nevēlamā izpratne, pasaules un dzīves daudzveidības uztvere un iepazī�ana, �ie gadi atstāj savas neizdzē��amas pēdas visā tālākajā cilvēka mū�ā. Tā ir itin kā pasaules atklā�ana, un ik cilvēkam �ī atklā�ana notiek at�ķirīgi, citu acīm savā savdabībā nere�dzēta, vienreizēja. Varbūt tie�i tāpēc daudzi rakstnieki kādā no saviem daiļ�rades posmiem pievēr�as savas bērnības pasaules attēlo�anai mākslas dar�bā. Tā ir kā jauna atgrie�anās savā sākotnē, kad tiek itin kā vēlreiz izdzīvotas un izjustas bērnu dienas ar saviem priekiem un bēdām, ar savām baltām un nebaltām dienām. Bērnības pasaule lielāko tiesu ir pa�aura, tā saistīta ar māju, kurā topo�ais rakstnieks dzīvo, ar ģimeni, kurā viņ� aug, nekādos tālumos viņ� vēl nav bijis, lielā dzīves atbildība viņam vēl priek�ā. Tāpēc, vēlāk pie �īm dienām atgrie�oties, dzīves aina samērā viegli tverama kopskatā, kopsakarības; to nevar teikt par vēlākajiem ga�diem, kad cilvēks iegājis �lielajā dzīvē� ar tās bezgalīgo sare�ģītību.

No bērnībā pieredzētā, izpriecāta un izsāpēta izaugu�i stāsti un tēlojumi, kas ļoti raksturīgi latvie�u literatūrai. Tie veido savdabīgu līniju tās attīstības gaitā, būtiski papildinot dzīves ainu, kas mūs uzrunā no latvie�u literatūras vispār.

Doku Atis 1894. gadā publicē bērnības atmiņu tēlojumu �Mans dzīves rīts�. Seko Valda stāsts �Staburaga bērni� (1895), Viļa Plūdoņa �Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas� (1901), tad pēc apmē�ram desmit gadiem top Jāņa Jaunsudrabiņa �Baltā grāmata� (iznāk 1914. g.). Divdesmito gadu sākumā publicētas Ernesta Birznieka Upī�a grāmatas par Pastariņu � �Pastariņa dienasgrāmata� (1922), �Pastariņ� skolā� un �Pastariņ� dzīvē� (abas 1924. g.). īpa�i bagātīgs �āda veida literatūras birums ir 20.�30. gadu mijā, kad lasītāji saņem Annas Brigaderes trilo�ģiju: �Dievs, daba, darbs� (1926), �Skarbos vējos� (1930), �Akmens sprostā� (1933), kā ari Jāņa Griziņa stāstu �Vārnu ielas republika� (1929) un Antona Austriņa bērnības tēlojumus �Pui�kans� (1930). So darbu lielākā daļa sastāv no atsevi�ķiem tēlojumiem, no dzīves momentiem, pārdzīvojumiem, kas saistīti ar �īs tēlojumu virknes galveno varoni � mazo cilvēku. Tikai �Staburaga bērni� un �Vārnu ielas republika� veidoti kā stāsti ar stingrāk vienotu notikumu līniju, tomēr ari �ajos darbos rakstnieka bērnībā piere�dzētais un pārdzīvotais jūtams tik spilgti, ka kļūst par nozīmīgu vērtību, par pamata pamatu stāsta veido�anai.

Visi �eit nosauktie darbi pieder pie labākā, ko attiecīgie rakstnieki uz�rakstīju�i, bet �Staburaga bērnu� un �Vārnu ielas republikas� autoriem �ie darbi īsteni ari ir vienīgie, ar kuriem viņi uz laiku laikiem iegāju�i latvie�u literatūrā.

Lasītāji bie�i vien izvirza jautājumu par �ādu bērnības atmiņu tēlojumu atbilstību vai neatbilstību pa�a rakstnieka bērnībai � cik tie atbilst dzīves īstenībai, vai tos var uzskatīt par autobiogrāfiskiem. Lasītājiem labprāt gribētos noticēt, ka viss, kas �ādos darbos rakstīts, patiesībā ir arī noticis. Ka tie�i tādas mājas, kā notēlotas, ir biju�as, ka bijis tie�i tāds ozols, tāda liepa, tāds pakalns, tāda leja, ka biju�i tie�i tādi cilvēki. Un pats galvenais � tie�i tā, kā klājas grāmatas lappusēs mazajam zēnam vai meitenei, klājies arī nākamajam rakstniekam vai rakstniecei. Patiesībā viss ir daudz vien�kār�āk un ari daudz sare�ģītak. Laba literatūra nekad nav dzīves kopija, tā nepretende tāda būt. Dzīves faktus rakstnieks rado�i pārveido, papildina, ja vajadzīgs, ari vienķār�o, pārgrupē. Tiek radīta itin kā jauna īstenība, kas, nebūdama kādreizējās īstenības pilnīga līdziniece, atklāj �o īstenību daudz dziļāk, būtiskāk, nekā tas būtu pa spēkam kopijai. Tāpēc tikai nosacīti var apgalvot, ka tā liepa, tas ozols, ar ko sastopamies rakstnieka bērnības grā�matā, ir tie�i tie pa�i, kas, lūk, vēl �odien skatāmi rakstnieka bērnības mājas pa�galmā vai ganu ceļa malā. Visbie�āk gan būs, gan reizē nebūs tā pati liepa, tas pats ozols, tā pati pirtiņa, tā pati klēts. Kad Annai Brigaderei jautāts, vai Annele ir viņa pati bērnība, rakstniece atbildējusi: esmu un neesmu. Rakstu�rīgs ari Jāņa Jaunsudrabiņa izteikums par �Balto grāmatu� � tās tēlojumiem ar viņa bērnību esot tikpat daudz kopīga kā ziedo�am linu laukam ar linu kreklu. Tātad itin kā viss kopīgs un reizē jauna īstenība, jo ziedo�iem liniem izskatā nav nekā līdzīga ar linu kreklu. Radies mākslas darbs, kas gan cie�i sakņojas dzīvē, izaudzis no dzīves, bet reizē dzīvo savu patstāvīgu jaunu dzīvi. Protams, ik rakstnieks dzīves materiālu izmanto at�ķirīgi, tas atkarīgs no viņa perso�nības, no viņa dzīves uztveres un mākslinieciskajiem nodomiem. Da�s ar dzīves faktiem rīkojas stipri brīvi, cits tos izmanto tie�āk, bet katrā ziņā, lai radītu mākslās darbu, nākas radīt rakstnieka personības apdvestu pasauli, tikai viņa vienīgā redzētu, izjustu, izprastu, cilvēciski patiesu. Tāpēc bēr�nības tēlojumos nav tikai bērnība, nē, tajos ne mazāk liela loma ir rakstnieka vēlākajiem mū�a gadiem, viņa attieksmei pret pasauli; �ādās grāmatās cie�i sadzīvo kopā bērns un pieaugu�ais, kas stāsta par �o bērnu, attēlo viņa pasauli. Tāpēc tik trāpīgi, tik dziļi patiesi ir indie�u rakstnieka Rabindranata Tagores vārdi, ko Anna Brigadere likusi kā moto savai triloģijai par Anneli: �Dzejniek, nak vakars, un tavi mati top sirmi. � Tas neko daudz nenozīmē, ka mani mati top sirmi. Arvien es esmu tik jauns vai arī tik vecs kā visjaunākais vai ari visvecākais �ai ciemā.�

Sajā izdevumā lasītājs iepazīstas ar Doku Ata tēlojumu �Mans dzīves rīts� un Annas Brigaderes triloģijas pirmajām divām (nedaudz saīsinātām) grāmatām, kam �eit kopīgais nosaukums dots � �Anneles stāsti�.

Abi �ie rakstnieki nāk no viena laikmeta.

Doku Atis dzimis 1861. gada 16. janvārī, Anna Brigadere � tā pa�a 1861. gada 1. oktobrī. Tātad viņu bērnības gadi pilnīgi sakrīt. Kopīgs arī tas, ka gan Doku Atis, gan Anna Brigadere aug laukos, tiesa � at�ķirīgos nova�dos. Doku Atis nāk no Vidzemes vidienes, Anna Brigadere � no Zemgales. Tai pa�ā laikā viņi pārstāv literatūrā stipri at�ķirīgus laikmetus. To nosaka viņu dzīves gaita un tās pārmaiņas, kas notika tautas dzīvē, tās kultūrā, literatūrā.

Arī literatūrā viņi ienāk at�ķirīgi.

Doku Ata pirmais dzejolis publicēts 1882. gadā, viņa pirmā grāmata � dzejoļu krājumiņ� �Ziedoņa pu�ķī�i� iznāk 1888. gadā, kad rakstniekam ir divdesmit septiņi gadi. Doku Ata galvenie prozas darbi publicēti jau līdz pa�gāju�ā gadsimta deviņdesmito gadu vidum � garie stāsti �Kri�s Laksts� un �Paugurie�i� 1893. gadā, �Mans dzīves rīts� � gadu vēlāk. Annas Brigaderes vārds līdz tam lasītājiem vēl nemaz nav pazīstams � savu pirmo stāstu viņa gan saraksta 1893. gadā, bet publicēts tas tiek 1896. gadā, tātad viņa lite�ratūrā ienāk �etrpadsmit gadās pēc Doku Ata. Var sacīt � vēlu, jo Annai Brigaderei tad jau ir trīsdesmit pieci gadi.

Arī tālāk abu rakstnieku likteņiem nav nekā kopīga. Dzīves likstu nomākts, ar trūkumu un nevaļu kaudamies, Doku Atis literatūrai var nodoties vienīgi pavaļas brī�os, rodas galvenokārt tikai nedaudzi dzejoļi, bet jo drīz rakstnieku pieveic tuberkuloze, un 1903. gada 27. novembrī viņ� mirst �etrdesmit divu gadu vecumā. Turpretī Annai Brigaderei ar 1897. gadu, tātad tūlīt pēc ie�nāk�anas literatūrā, ir iespēja no algota darba atteikties, viņa dzīvo brāļa ģimenē un gandrīz visus tālākos mū�a gadus nododas tikai daiļradei. Viņai ir iespēja iepazīt literāro pasauli, viņa dzīvo latvie�u kultūras dzīves centrā Rīgā, turpretī Doku Atis redzēja Rīgu un sastapa vienu otru rakstnieku gan�drīz vienīgi tad, kad uz kādu redakciju aiznesa stāstu vai dzejoli.

Anna Brigadere nodzīvo samērā garu mū�u � viņa mirst 1933. gada 25. jūnijā septiņdesmit divu gadu vecumā. Anneles stāstus viņa saraksta mū�a nogalē, kad viņai ir jo bagāta literārā darba pieredze un viņas talants pilnībā izveidojies savā spilgtumā un savdabībā. Pla�i pazīstami viņas stāsti, lielu popularitāti iemantoju�as viņas pasaku lugas �Sprīdītis�, �Princese Gundega un karalis Brusubārda�, �Maija un Paija�. Starp citu, �Sprīdītis�, ar kuru rakstniece jo īpa�i vērsa uz sevi uzmanību, sarakstīts 1903. gadā, tātad tai pa�ā gadā, kad mirst Doku Atis. �Anneles stāstus� no �Mana dzīves rīta� �ķir vairāk nekā trīs gadu desmiti, kuros latvie�u literatūra, var teikt, no savas jaunības jau aizgājusi tālos ceļos, sakuplojusi, kļuvusi bagāta ar daudziem spilgtiem talantiem � tajā ir tādas spilgtas personības kā Jānis Rainis un Andrejs Upits, Jānis Poruks, Jānis Jaunsudrabiņ�, Fricis Bārda, Aspazija, Kārlis Skalbe utt. Doku Atis ir vēl 19. gadsimtam, bet Anna Bri�gadere ir � 20. gadsimta rakstniece.

Bet nāk viņi, kā jau minējām, no viena laikmeta.

Doku Atis audzis toreizējā Dzelzavas pagasta Mucenieku mājās, kur saimnieko viņa tēvs. Lielās klau�u nodevas un vēlāk mājas izpirk�anas nauda neļauj Doku dzimtai nekad tikt pie kaut cik vērā ņemamas turības, trūkums ir vienmēr Doku Atim pastāvīgs dzīves pavadonis un vajadzīgs daudz sīkstuma, lai, ar dzīves likstām kaujoties, nepagurtu. Doku Atim �ai ziņā palīdz arī viņa humors, spēja saskatīt dzīvē reizē komisko un nopietno, pat traģisko. Humors ir arī viņa kā rakstnieka stiprākā puse. Kur viņ� raksta nopietni, grib atklāt tie�ākā veidā cildenas jūtas, tur viņ�, sekodams 19. gs. latvie�u literatūras tradīcijām, ieslīgst pliekanā sentimentalitātē, it kā pilnīgi zaudē talantu. Tas nenotiek, kad rakstnieks dzīvi attēlo komikas vai satīras gaismā. Viņam nākas stipri daudz malties pa dzīvi, da�ādus pagasta varasvīrus un viņu dienderus skatīt; rakstnieks viņus nebijās, viņ� spēja par tiem pasmie�ties, pazoboties. Tādu skatījumu uz dzīvi Doku Atim palīdzēja izveidot brāļu Kaudzī�u �Mērnieku laiki�. Sim romānam vispār ir liela nozīme Doku Ata tap�anā par rakstnieku. Par to Doku Atis raksta kādā vēstulē rakstniekam Augustam Saulietim: ,

�Es tad biju �Mērnieku laikus� jau reizes divas izlasījis un nācis par Kaudzītēm pie tā gala sprieduma, ka viņi ir mūsu vislabākie rakstnieki. Bet, tā kā, sak, viņi tēlo vienkār�as, katram pazīstamas lietas un notikumus, tad kāpēc to vai tamlīdzīgu nevarētu kaut kur� otrs darīt? Pie tam . . . neesot nekādi skoloti cilvēki: Matīss � 3 ziemas pagasta skolā � tas viss, bet Reinis � nekādā.�

Doku Atim tuvs bija �Mērnieku laiku� humors un satīra. Labs, savda�bīgs humors raksturīgs arī tēlojumam �Mans dzīves rīts�. Bet ne tikai humors � aiz tā jūtam arī rakstnieka nopietnību, pat viņa skumjas un sāpes � tāpat kā brāļiem Kaudzītēm par viņu nevaroņiem.

�Manā dzīves rītā� pasaule skatīta maza zēna un reizē pieaugu�a cil�vēka � rakstnieka acīm. Autors vairākkart atgādina, ka viņ� stāsta par savu bērnību, par notikumiem, ko pieredzējis vai piedzīvojis, par cilvēkiem, ar ko viņam nācies sastapties. Viscaur akcentets, kā cilvēkus un notikumus uztvē�ris un izpratis mazais zēns, kā �is zēns arvien pla�āk iepazinis pasauli. Tsteni zena pasaules uztverē nav nekā komiska, tā ir zēnam visnopietnākā dzīves ikdiena; komika, humors tēlojumā ienāk ar to intonāciju, kādā pieaugu�ais cilvēks � rakstnieks � stāsta par zenu, raudzīdamies pats uz sevi, savu bērnību no gadu tāles. Si komika ir labsirdīga, autors un līdz ar viņu lasītājs pasmaida par mazā ķipara nezinā�anu un izrīcībām, kas no �īs nezinā�anas un neizpratnes izaugu�as.

Reizē lasītāja acu priek�ā nostājas ļoti uzskatāma, reāla pagāju�ā gad�simta lauku sētas dzīves aina � ar tās vienkār�ajiem ļaudīm, viņu darbu, ar dzīves �aurību. Zēns ar saviem vecākiem mitinās dzīvojamā mājā, bet die�nestnieki � �lielā kristumāte� un �kristtēvs� � vēl dzīvo rijā. Atcerēsimies, ka arī Doku Atis dzimis rijā, jo tolaik Muceniekos vēl dzīvojamas mājas nav bijis. Klētī stāv lādes, kurās glabājas mājas iemītnieku drēbes; lādēm uz vāka iek�puses ir visādas bildes, un bērniem tas ir vesels notikums, kad svēt�dienā tāda lāde tiek atvērta un ir iespējams paskatīties bildēs uz lādes vāka. Te ir ko nenobrīnīties un visādi iztēloties, ko katra bilde nozīmē, un nāk prātā, ka �āda brīnumu lāde ir arī J. Jaunsudrabiņa �Baltajā grāmatā� un tur mazais Jancis ari vērot vēro, kad lāde tiks atvērta. Vesels notikums ir tēva brauciens uz Rīgu, un autors amizanti izstāsta, kādu zēns Rīgu iztēlojies:

�Rīga ir ļoti liela māja, vēl lielāka nekā baznīca, bet daudz skaistāka. Kad mans tēvs Rīgā ieiet, tad visi Rīgas cilvēki nāk viņam pretim un dod labdienu � viņi visi manu tevu pazīst. Rīgas mātes dod viņam kliņģerus, lai aizvedot bērniem, Rīgas tēvi atkal dod cits tabaku, cits cukuru un �o un to, un mans tēvs atkal saka, lai eimot ārā, tur vezumā esot sviests, lai ņemot, cik katram vajagot.�

Zēna iztēle ir dzīva un krāsaina � �bij ar' reizas, kad pats garā dzīvoju pa Rīgu un baudīju Rīgas jaukumus, ko miesīga acs nav redzējusi un miesīga auss nav dzirdējusi�. Vēl vairak � �es domāju, ka kukaiņiem ar' ir sava Rīga. Mu�as � vai tās gan bez Rīgas? No kurienes gan lai viņas saviem berniem lietiņas un kliņģerus atved, ja ne no Rīgas? Lūk, uz galda nolaupīts, izcepts kālis, mu�u ap to vai vesels simts. Varbūt tā pati ir mu�ām tā Rīga, no kurie�nes viņas aiznes pa drusciņai saviem bērniem, un tas ir tas cukurs? Bet varbūt piena bļodiņa būs mu�ām par Rīgu? Re, kā tur grie�as apkārt!�

Tā mazais zens izfantazējies, un autors, glu�i nemanot, ar komiku, ar humoru aizved lasītāju pavisam nopietnā, pat traģiskā ikdienas pasaulē: sāk stāstīt par mēmo Andrieviņu, otras sētas zēnu. Arī mēmajam Andrieviņam ir sava Rīga � �musu māja viņam par Rīgu�. Tikai Andrieviņam diezgan prasta tā Rīga � �mūs' māja � kas tā nu par Rīgu! Bet kur viņ�, mēms puika, lai labāku ņem?� Ari mēmais Andrieviņ� ierodas savā Rīgā, lai varbūt ko labu dabutu. Tā viņ� ierodas brokasta reizē, un �lielā tauta� tūlīt saprot � �viņa pielēja bļodiņu putras, nolika bļodiņu istabas vidū zemē, iedeva Andrieviņam karoti rokā un parādīja, lai nosēstoties zemē un ēdot�. Un autors turpina stāstīt: �Es nezinu, kas tas varēja būt, bet man sametās loti �ēl ap sirdi; es domāju, sak, luk, cik viņam slikta Rīga! Padod zirņu putras un gabalu mai zes kā nabadziņam, i � brauc atkal mājā.� Pēc brī�a ierodas pārskaities An- drieviņa tēvs ar rīksti rokā, sākas klieg�ana, lamas, birst asaras. Tā beidzas Andrieviņa �brauciens� uz viņa Rīgu, autora komiskais stāstījums pārvēr�as nopietnībā, smejo�ās acīs iezogas asara. Tā ir �Manam dzīves rītam� rak�sturīga īpatnība � stāstīts ar komiku, ar humoru, bet viscaur jutām klāt dzīves ainas nopietnību, aiz gai�uma līdzjūtību pret tiem cilvēkiem, par ko autors stāsta.

Doku Atis �Manā dzīves rītā� nav moralizētājs, viņa stāstījums ir brīvs no didaktikas, kas tik raksturīga tālaika latvie�u literatūrai. Doku Atim ir nenoliedzama nozīme latvie�u reālistiskās literatūras attīstībā.

�Mans dzīves rīts� ir apjomā neliels darbs, turpretī Annas Brigaderes stāstījums par Anneli aizņem trīs paprāvas grāmatas. Triloģija veido pla�u dzīves ainu, un rakstniece izseko Anneles gaitām no pavisam mazas meitenes līdz pusaudzes gadiem. Annele ir gājēju bērns, viņas tēvs un māte ir kalpi, pusgraudnieki, kam jo bie�i nākas mainīt dzīvesvietu.

Anneles tēvs ir samērā turīga saimnieka dēls, un ir interesanti, kā viņ� nonācis kalpu kārtā. Anneles tēva dzimtās mājas ir Avoti, kuros arī Anneli redzam kādu laiku dzīvojam. Kāpēc tēvs no Avotiem aizgājis, kaut gan viņ� tur varēja palikt par saimnieku? Tā ir savdabīga 19. gs. dzīves lappuse. Pēc tālaika likumiem karadienestā, kas bija ilgs un smags, neņema māju saimnie�kus. Un, lūk, te pavērās sprauga da�ādām iespējām. Avotu saimniekam ir se�i dēli, un tie raudzīja vai nu ar ieprecē�anos tikt par saimniekiem, vai arī laikā, kad bija jāiet karadienestā, dēls kļuva par Avotu saimnieku. Tā par saimnieku bija kļuvis arī Anneles tēvs, bet, kad par viņu jaunākajam brālim Ansim draud iesauk�ana karadienestā, Anneles tēvs atstāj mājas viņam un Avotus pamet. Sajā reizē notiek drusku citādi nekā ar pārējiem Avotu dē�liem. Anneles tēvs nerauga ar precē�anos kļūt par māju saimnieku, kaut arī tāda iespēja ir, viņ� apprec kalponi un tā ari pats kļūst par kalpu. Turīgie brāļi bija solīju�ies viņam palīdzēt tikt pie zemes, bet tas paliek tikai solī�jums, un Anneles tēvs nu klīst kā kalps, kā pusgraudnieks no viena rada pie otra. Tādējādi Anneles bērnība paiet īpatnējā situācijā: viņa alla� dzīvo pār�tiku�u ļoti tuvu radu mājās, sajūt �o radniecību un vienmēr arī atkarību, viņa ir �zemāku ļau�u� bērns. Sādā situācijā saasinās meitenes iek�ējā lepnuma izjūta, kas jo īpa�i modra ir tajās reizēs, kad radi augstsirdīgi rauga parādīt savu labvēlību un �ēlsirdību. Sī situācija nostiprina meitenē pārliecību, ka cilvēka vērtība nav meklējama bagātībā un varā, bet cilvēka krietnumā, go�dīgumā, patstāvīgumā, darba mīlestībā. Sī izjūta vijas cauri visiem �Anneles stāstiem�. Ar neuzticību, ar kritisku skatienu Annele raugās uz dzīves vare�najiem, vienalga, vai tie mitinās mui�ā vai saimnieko zemnieku mājās, un, ja ari ārēji spiesta visiem viņiem padoties, tad alla� savā sirdī, savā iek�ējā pārliecībā no tiem distancējas, jūtas ētiski parāka. Tāpat kā ir netaisnība, ka viņas tēvam jāstrādā citu cilvēku tīrumos, jo savas zemes viņam nav. Anneles tēvs dzīvo pārliecībā, ka taisnība vienreiz nāks un zeme būs visiem, kas to grib apstrādāt, un arī �ī izjūta, kaut tie�os vārdos neatkārtota, sa�klausāma visā triloģijā.

Reizē �Anneles stāsti� ir himna darbam un dabai. Tas pirmām kārtām ir Anneles tēvs, ar kuru rakstniece pau� savu nesatricināmo pārliecību par darbu kā cilvēka dzīvo�anas pamatu pamatu. Sai ziņā rakstniece aiziet pat līdz galējībai � Anneles tēvs daudz nedomā, ko padarītais darbs dos viņam pa�am. Varbūt viņ� tikai citiem strādājis, citiem turību, bagātību vairojis? Par to atkārtoti ieminas māte, bet tēvs uzskata, ka padarītais darbs ir vēr�tība, kas nepazūd, un tāpēc nav tik svarīgi, vai tas dod vai nedod augļus arī pa�am tā darītājam. Lieki piebilst, ka �ādi darba darītāji ļoti izdevīgi izman�totājiem, un tā arī redzam, ka Anneles tēva darba mīlestību un prasmi strā�dāt nelietīgi izmanto pat viņa pa�a brāļi.

�Anneles stāstos� sastopamies vēl ar citu darba darītāju, kam mū�s pa�gājis vienās rūpēs un kas arī savu darbīgo mū�u sajūt kā dzīves piepildījumu. Tā ir Anneles vecmāmiņa. Paskarbā Aņus stāsta par vecmāmiņu, par viņas mū�u, par to, kur palicis vecmāmiņas spēks. Viņai biju�i jāizaudzina se�i dēli un divas meitas. �Un vēl pāris, kas tagad guļ apak� zemes. Un tad lopi un lauki, verstēm skrejamie. Un rijas kul�ana un miega negulē�ana. Un tad tie ļaudis, kas vēl pienāk no lauka . . . tad vēl no malu malām tie palīdzības mek�lētāji, tie, kas nāk savās slimībās un likstās. Pasaki � vai tas viss nebij tik liels kā kalnu gā�ana? [. .] Pieci reizi ap pasauli apgājusi būtu, ja kāds viņas soļus izmērotu.� Vecmāmiņa ir nomodā par visu, kas mājās notiek. �Bie�i skaidrās naktīs vecmāmiņa uzceļas, pieiet pie loga un ilgi lūkojas zvaig�znēs. Viņas soļi ir tik klusi kā vēsma, ..Avotu ļaudis var dusēt mierā.�

Rakstniece cilvēka ētisko cildenumu saista arī ar viņu attieksmi pret dzīvo un nedzīvo pasauli. Ar dabu. Sajā sakarā zīmīga ir epizode, kur redzam Anneli un vecmāmiņu stāvam un skatāmies, ka uz bērzu kalna vairs nav ne�viena bērza, ne cita kāda koka: �Viss nodzīts kā ar bārdas dzenamo nazi. Lielās grēdās guļ bērzu varenie augumi savos baltajos kreklos.

��� Kur bērzu kalns, vecmāmiņ? Kur bērzi?

��� Tu jau redzi, bērns!

��� Kas to darīja, vecmāmiņ?

���� Lai nu kas darīja, � vecmāmiņa atsaka kā negribēdama.

���� Bet kāpēc tu ļāvi?

�� Ko nu es vairs! Kad bērni lieli, iet tie pa�i ar savu galvu un vecāku prātu vairs nepieņem. Būtu jau varējis gaidīt, kamēr manas acis aizkrīt, bet saka: tā labāk! Lai nu varbūt labāk, bet citu vasaru krā�ņumiņu vairs ne�redzēsim.�

Un tā stāv Annele, stāv vecmāmiņa pie dārza �oga un domā par jauko Bērzu kalnu, kura vietā nu ir tikai pliks paugurs.

Seit sastopamies ar to pa�u problēmu, kas daudz asākā veidā risināta Rūdolfa Blaumaņa �Indrānos�, � par skaistuma nepiecie�amību dzīves ik dienā. Par vieglu neatteik�anos no �ī skaistuma dzīves praktiskuma un liet�derības vārdā. �odien �ī pati problēma ieguvusi jo īpa�i lielu aktualitāti, jo mūsdienu modernajai tehnikai viegli nodarīt dabai daudz vairāk pāri nekā Blaumaņa vai Brigaderes laika zāģim un cirvim. Cilvēkam jājūtas vienotam ar dabu. Annele dabu izjūt, un tas ir viens no viņas sirds bagātības avotiem.

Anna Brigadere smalkjūtīgi Anneles pasaules izjūtā ieskicējusi arī tās līnijas, kas iezīmē topo�u rado�u personību. Tā vispirms ir Anneles spēja dzīvo un nedzīvo pasauli uztvert skaņās un krāsās, sarunāties, saprasties ar to. Ar vējiem, kas atskrien pie Anneles, ar jau minētajiem bērziem, ar Kran�eli, kuru viņa saprot glu�i kā cilvēkbērnu, viņa saprotas pat ar vardi, kas dīķa malā raugās uz mazo meiteni. Un tad nāk brī�i, kad pie meitenes atnāk tēli � pēc grāmatām, pēc stāstījumiem iepretī cilvēki �, un meitene saprotas ar viņiem.

Visai triloģijai cauri au�as vēlē�anās apjaust cilvēku dzīvi, tās jēgu, at�taisnojumu. Reizēm �ajos meklējumos rakstniece aizklīst reliģijas atziņās, kas �odienas lasītājiem nav pieņemamas.

Grāmatā ir daudz spilgtu tēlu, Annas Brigaderes stāstījums dinamisks, vietumis pat aprauts � ne velti viņa ir laba dramatiķe �, krāsu un noskaņu bagāts.

Doku Atis stāsta, sevi atgādinādams, tomēr itin kā no visa notieko�ā malā stāvēdams. Anna Brigadere sevi triloģijā nekur neatgādina, bet rakstnie�ces pa�as klātbūtni jūtam daudz spēcīgāk nekā �Manā dzīves rītā�. Tā ir saasināta ētisko vērtību pasaule, kas lasītāju uzrunā no triloģijas. Vis�caur jūtam rakstnieces prasīgumu pret cilvēku, un �ādā sakarā viņas Annele nav tikai meitene, kas dzīvojusi pagāju�ā gadsimta otrā pusē; vide iegūst otr�ķirīgu nozīmi, un galvenā saruna ir par cilvēku, viņa personības pa�matiem, viņa lielumu. Tā ir grāmata jauniem un veciem. Visam cilvēka mū�am.

Doku Ata �Mans dzīves rīts� un Annas Brigaderes triloģija lasītājos, jo īpa�i jaunatnē ir ļoti populāras grāmatas un �ie darbi izdoti atkal un atkal no jauna. �Mans dzīves rīts� pēc pirmpublicējuma �urnālā �Austrums� 1894. gadā: kopotos rakstos vai izlasēs � �Doku Atis. Raksti�, I VII (1904� 1905), �Doku Atis. Izlase� (1923), �Doku Atis. Kopoti raksti�, divos sēju�mos (1928), �Doku Atis. Izlase� (1963). Atsevi�ķā grāmatā �Mans dzīves rīts� (reizēm ar īsinājumiem, bērniem domāti izdevumi) iznācis daudzas rei�zes: 1920., 1924., 1932., 1935., 1950., 1958., 1971. g., arī da�ādās bērniem un jaunatnei domātās sērijās, atsevi�ķi fragmenti ievietoti skolu mācību grāmatās.

Annas Brigaderes triloģija pēc atsevi�ķo daļu pirmpublicējuma 1926., 1930. un 1933. gadā no jauna visa publicēta Annas Brigaderes Rakstos, �o Rakstu 17.�20. sējumos (1939), pēc tam atsevi�ķās grāmatās (ka vienots izdevums, ar Indriķa Zeberiņa ilustrācijām) � 1944. gadā. Vienā grāmatā visa triloģija izdota 1957. un 1973. gadā, ar D�emmas Skulmes ilustrācijām. Atkārtotos izdevumos vairākkārt izdotas triloģijas atsevi�ķas daļas � jo īpa�i divas pirmās. Daudzos izdevumos iznāku�i triloģijas atsevi�ķi tēlo jumi � kā izlases jaunatnei, berniem, skolu vajadzībām: �Anneles grāmata� (1939), �Annele� (1940), �Anneles stāsti� (1960) u.c. Atsevi�ķi tēlojumi ie�vietoti da�ādās jaunatnei domātās antoloģijās un skolu lasāmās grāmatās. 1971. gadā triloģija izdota lietuviski Viļņā, tulkotājs Aleksandrs Zirgulis. 1981. gadā triloģija iznākusi krievu valodā (izdevniecība �Liesma�). Tul�kotāja un sastādītāja Zanna Ezīte.

Bērniem un jaunatnei adresētu grāmatu, kuras izaugu�as no rakstnieka bērnībā pieredzētā, pasaules literatūrā nav mazums. Daudzas no tām, kā, pie�mēram, Ļeva Tolstoja un Marka Tvena un vēl citu rakstnieku darbi, labi pazīst arī latvie�u lasītāji. Katrā no �iem darbiem ienāk at�ķirīgi laikmeti, vide, savdabīga dzīves aina, bet tos visus vieno dzija cilvēcība, patiess humā�nisms, tas gai�ums, ar kādu pasauli skata cilvēks bērnības gados, kad visa dzīve vēl ir priek�ā ar savām cerībām un solījumiem. �Mans dzīves rīts� un �Anneles stāsti� �o grāmatu pulkā iezīmējas ar savu īpatnēji latvisko 19. gad�simta lauku dzīves ainu, savdabīgajiem dzīves apstākļiem, kuros aug mazais zens, mazā meitene, vērīgām acīm, dzīvu sirdi pasaulē veroties, patieso un nepatieso izprast raudzīdami, īstās dzīves vērtības meklēdami un krādami. Savai dzīvei. So grāmatu lasītāju dzīvei.

Jānis Kalniņ�

Pāri divu gadsimtu slieksnim vērpies Doku Ata un Annas Brigaderes dzī�ves pavediens. Pusgadsimts jau pagājis no dienām, kad Anna Brigadere rakstīja savas bērnības atmiņas, izdzīvodama tajās vēl par otru pusgad�simtu senāku dzīvi � savu bērnu dienu ļau�u un �aizmū�a ļau�u� darbus un domas. Doku Ata atmiņas rakstītas agrāk, bet viņa vidzemnieki un Annas Brigaderes zemgalie�i nāk no viena laikmeta, nāk ar sava laika domām un valodu. Kāda tad bija pagāju�ā gadsimta nogales latvie�u valoda? Aktīvi darbīga � tajā straujās dzīves pārmaiņas nemitīgi iepludināja jaunas atzi�ņas un līdz ar tām jaunus vārdus, vienādojot feodālajā sadrumstalotībā iekon�servēto un paspilgtināto novadu valodas raibumu (bāzētu senajās cil�u valodu at�ķirībās). Un bērnības atmiņu valodas plūdumā abi rakstnieki ļauj skalo�ties mums pāri sava novada vārdu un izteicienu viļņiem. Tādēļ, pat tikai pār��ķirstot skaidrojamo vārdu un izteicienu sarakstu, jūtam pretī strāvojam gan seno zemgaļu, gan letgaļu un sēļu (Doku Atis nāk no Vidzemes sēliskā novada) elpu, dzirdam viņu vārdus. Bet cie�i līdzās otrs process � citu kultūr�tautu vārdi: gan nepiecie�ami kā jaunā, vēl nebiju�ā apzīmējumi, gan neva�jadzīgi valodas piesārņotāji; te jāmin bagāto un lepno zemgalie�u valodas pārslāņo�anās ar jelgavisko vāciskumu � vācu vārdiem, izteicieniem � kārkluvācietības asniem.

* * *

385

Doku Atis �ai izdevumā pārstāvēts ar nelielu stāstiņu, bet skaidrojamo vārdu pulciņ� ir diezgan paprāvs � 137 vienības. Liels daudzums � 44 vārdi � ir fonētiskie un vārddarinā�anas varianti, tādi, kas no �odien pierastās formas at�ķiras ar kādu pārmainītu skaņu: plei�ķināt, glVsi, tai�ņi, tālu, eimu; ar kādu piespraustu vai atmestu līdzskani vai patskani: strads, ziem', cit', ar', pado', vasar'; ar citādu galotni: reiza, riks; ar citādu piedēkli vai priedēkli: virsaune, izredzēt, pircieni, dzirenes, meitietis, savmal, �ķempele.

25�102870

No 33 tekstā skaidrotajiem apvidvārdiem 13 pazīstami da�ādos Latvijas novados: dru�kis, dievredzēt, dievredzis, krik�ķi, vi�ķiņ, izplukt, vazot, sietava; Doku Ata novadam � Vidzemei � raksturīgi vārdi izgadība, izgadijums, klu�ka, pū�ļāt, sleberēt, lāpītenis, dēlietis, gubenis, verdze, ridze, zviedrit, �urmiņa, kā arī neparastā nozīmē lietotās vārdkopas ieru�ināties naudā � iedzīvoties naudā, guli zemē � guli; Vidzemē un Latgalē pazīstami vārdi netaisnieks, pelavnieks, kā arī īpatnējās vārdu nozīmes bailīgs � atbaido�s, bīstams, gods � viesības, dzīres. Skaidroti arī retāk sastopami vārdi un mazāk pazīstami jēdzieni: stīvēties, lāde, suņus sist, dzērves zābaki. Intere�santi atzīmēt, ka Vidzemes apvidvārdu ne'katrs J. Endzelīns ieviesa grama�tikas terminoloģijā � tā ir (piemeram, krievu valodā pazīstamā) nekatra dzimte.

Laikam pa�a autora jaundarinājums ir drāzeniski.

Skaidroti 43 aizgūtie vārdi: 1) senākais ģermānismu slānis � aizguvumi no viduslejasvācu valodas 12.�16. gadsimtā � iebrūķēt, stops, klīsterēt, prapji, beņķis, per�as, elje, ķērne, vāģi, lēģeris, stiķis, dīsele, kā arī no citu novadu formām at�ķirīgās: pijkanne, skraģis, pijvoles, arī vārda amati īpat�nējā nozīme � niķi; 2) jaunākie aizguvumi no vācu valodas: doze, jakts, skun stigs, preilene, karba�a, at�ķirīgās formas �tudierēt, �tudente, pamilija un saliktenis jaktspīpe. Tikai Vidzemē bijis pazīstams vācu aizguvums puliers. Te interesanti atcerēties R. Blaumaņa pseidonīmu Puliers. Tāpat jāatzīmē, ka Doku Ata novadnieki saglabāju�i senāku aizguvumu vijoles apzīmē�anai � no viduslejasvācu valodas fiole radu�os pijvoli.

Vidzemes vēsturei raksturīgi, ka te ar vietējo zemnieku kultūru cie�āk saskārās krievu valoda un kultūra. Visvairāk aizguvumu, protams, jaunākā laika (18., 19. gs.) kontaktu rezultātā: verste, �aja zāles, kartuzis, spi�kas, �arka, pasīlija, sapravīt. Ar 12. gs. senkrievu valodas ietekmēm saistāma izlok�ņu forma krist- (kristtēviņ�, kristumāte), mūsu parastais krust- ir latīņu crux vai viduslejasvācu krūce ietekmē pārveidots senkrievu krist-. Poļu laikus Vidzemē liek atcerēties aizguvums ķe�a un kompilējums no vācu un polu formām �pigons. Vārdi d�ind�ala un pasīlija savukārt saistāmi ar �igānu valodas iespaidu. Jaunu sadzīves un kultūras priek�metu apzīmē�anai ar vācu un krievu valodu starpniecību ienāku�i vārdi no tālām zemēm � ka�mērs

no Indijas, armoņikas no grieķiem.

* * *

No Annas Brigaderes teksta 286 skaidrotajām vienībām fonētisko un vārddarinā�anas variantu ir tikai 34, apmēram desmitā daļa. Skaņu sastāva at�ķirības ir vārdos pus�ūks, smeils, lācīgs, lokturis, lenkans, �inkslis, arī ie- bēdza; ar kadu piespraustu vai atmestu līdzskani vai skaņu kopu at�ķiras: kāpes, �ķirstin, kribināt, gu�ņas, sāņ�, sālims; ar citādu galotni at�ķiras: pus�ūks, gu�ņas, aizmuguris, nezinus, skropsti, ragus, aizsargu logs, bezdi-

benā; ar citādu piedēkli vai priedēkli at�ķiras: vāļoties, atvērtne, lēvari, zva�nīs, lēviņ�, ragus, irbals, lieti�ķs, ķēpot, sīpolnīca, izme�ģēt, dabonot. Mazais variantu īpatsvars salīdzinājumā ar Doku Ata tekstu (desmitā daļa pret ceturto daļu) rāda Zemgales izlok�ņu īpa�o stāvokli � kā zināms, Jelgavas apkārtnes izloksnes līdz ar Valmieras apkārtnes izloksnēm ir literārās valodas pamatā.

No 93 apvidvārdiem 36 pazīstami arī citos novados: jaunkults, lēcājs, apsitināt, toņaties, aizkurkt, roga, er�ināt, mulda, ierotīt, vāķētajs, pigarica, kreceklis, merga, lize, no�ķis, sēsts, rnuncis, pūtelis,% ieklikstēt, �ķirināt, leķe, pretistaba. Starp tiem arī vārdi ar īpatnējām nozīmēm: gar�a � gaume, piens � biezpiens, lēkties � atsisties kādā, būt līdzīgam, lūzums � liels dau�dzums, uzmost � izzināt, cieņa � cienasts. Zemgales un Kurzemes areālā pazīstami apvidvārdi: tītinat, kārnēt, plada, pasmakre, dziedrs, pārtie�i, pau- gas, klerot, indeve, lanka. Annas Brigaderes novadam raksturīgi vārdi poli�i, parkrūtis, kā arī 110 Kurzemes formām at�ķirīgās pavāls, pāpierē. Samērā pla�s slānis � 20 vārdi un formas � pazīstams tikai no Annas Brigaderes darba. Pagaidām ir grūti no�ķirt, kas �ai slānī ir �aurā areālā � Tērvetē un tās ap�kārtnē � lietotie apvidvārdi, kas � Annas Brigaderes jaundarinājumi, attīs�tot tālāk novada valodas tradīciju, radot jaunas vārdformas un nozīmes, lai piedotu tekstam īpatnēju zemgalisku skanējumu.

Teksta skaidrotie vārdi rāda ari zemgaļu sakarus ar citām baltu ciltīm un radniecīgo tautu � lietuvie�iem: seni kur�u vārdi varētu būt dziedrs, lanka, indeve, no lietuvie�u valodas ienācis vārds ģelzis.

Daudzie Annas Brigaderes �zemgalismi� laikam norāda uz kādu �odien vēl mazpētitu novadu � zemgalisko izlok�ņu īpatnējiem vārdiem un nozī�mēm. Tāpēc, kā jau teikts, grūti �obrīd norobe�ot, kuri no vārdiem tusls, at- svitroties, ausināt, raudze, plegznaini plats, tūteniski, stāvmūru, iepak�kāt, grū�ļa, skrink�ķēt, plēvaiņi, milnēt, skaldarēt, skalderēt un vārdu nozīmēm atspirināties � atsperties, atkaru � atdalīti, atkaru, patvaldone � valdo�nīga govs, lietus birga � lietus lāses, �altis, kā aulis � ļoti liels � ir Annas Brigaderes jaunvārdi, kuri atvedināmi uz autores dzimto izloksni.

25*

Skaidroti 110 aizgūtie vārdi un jēdzieni. Viduslejasvācu un lejasvācu slāni pārstāv 14 vardi (da�i vārdi kopēji ar Doku Ati un nav skaidroti): tīne, līkops, nierains, perve, �ķēriņ�, skotele, izvitēt, tulēt, �ķūtēt, te arī varianti bezmērs, strelles, ļovenes, skrīnis un Kurzemē un Zemgalē sastopamais vārds spīzmane. Jaunākais vācu aizguvumu slānis � 22 vārdi (mazāk par des�mito daļu no visām skaidrotajām vienībām, līdzīgi arī Doku Ata materiālā): dreijāt, trumpas, mantelis, slīperi, klabarjakts, plore, skunstnieks, rondele, salube, veļbomis, unsvats, foreiters, piķieris, loze, starp tiem varianti bok�tie- rēt, prēlene, porcelis, ordnuyiga, luminācija. Tikai A. Brigaderes darbā sasto�pams vārds pārmaktēties. Par tuvumu sava laika lielākajam kultūras centram Jelgavai liecina ar vācu valodas starpniecību aizgūtie fran�u � kontese, polonēze � un latīņu valodas vārdi � sināts, superdents, prīmus, prīma, izops. Ebreju iedzīvotāju īpatsvaru pagāju�ā gadsimta Zemgalē rāda ar ebreju kultūru saistītie: iņģelis, �abas, ko�erga\a. Liekas, senās Kurzemes hercogu

387

galvaspilsētas tuvums sekmējis arī dziļāku kristīgās kultūras iegulsnējumu zemgalie�u domā�anā. Tāpēc bija jāskaidro daudzi bībeles si�eti, ar senebreju kultūru saistīti personu un vietu vārdi � vāravs, Simsons, Danielis, Lats, Lata sieva, Ābrams, Zāra, Mozus, Jozus u. c., Gozenes zeme, Zina ja kalns, Ģibeona ieleja, Ajolona ieleja, filistie�i, kā arī Golgāta un garīgās dziesmas vārdkopa �stiprā pils�.

Salīdzino�i mazāk ir aizguvumu no krievu un poļu valodas � 7 vārdi: kukņa, klubaks, bodrs, kupcis, ķe�a, birkavs, mu�iks (atcerēsimies, ka Doku Ata tekstā bija 9 slāvismi � pārrēķinot procentos � divreiz vairāk).

Vēstures kolorītu jūtam vārdkopās lo�u laiks, iet krievos. Skaidroti arī retāk lietojami vārdi un mazāk pazīstami jēdzieni atvizēt, pār�ķiebt, bucitis, mesli, vērkulis, mājas kopa, olekts, kārta, sētuve, spranckrits, sieks, suseklis, ģilstoks, rūtis, paminas, plēsumu plēst, linauts, vaļenieki.

Kā redzams no visa teiktā, uzmanīgam autoru valodas vērotājam daudz ko dos pat tikai tas, ka abi �ie autori ir blakus, vienā grāmatā lasāmi.

DOKU ATIS Mans dzīves rīts

5.�� lpp.

ar' � izlok�ņu forma, arī.

doze, dozīte � neliela iegarena vai apaļa kastīte, piemēram, briļļu gla�bā�anai. No vācu Dose (ar līdzīgu nozīmi).

reiza, reizām � izlok�ņu forma, reize. Tekstā nekonsekventais formu reiza un reize lietojums vienādots, tālāk tekstā reiza.

Bozīts, arī vecīts, mulķīts � izlok�ņu forma no Bozītis, vecītis, muļķītis. smieklis, arī smiekls � izlok�ņu forma, smiekli. ziem' � izlok�ņu forma, ziemā.

6.�� lpp.

būt' � izlok�ņu forma, būtu.

ka�mērs � ka�mirs, smalks audums no kazu vilnas. Sākotnēji izplatījies no Ka�miras novada Himalajos.

jaktspīpe � īpa�as formas pīpe. No vācu Jagd un Pfeife � medību pīpe. cit' � izlok�ņu forma, citu.

verste � sena garuma vienība, 1, 0668 km. No krievu eepcra.

tāļu, tālāk � izlok�ņu forma, tālu, tālāk.

gods � apvidvārds, viesības, dzīres.

lieli � apvidvārds, ļoti, stipri.

divēj' � izlok�ņu forma, divēju.

dot mutes � apvidvārds, skūpstīt.

8. lpp.

rumbainica � īpa�as formas � cilindrveida platmale. daiļnieks � mākslinieks. Jaunvārds, ko A. Kronvalds sāka ieviest vāciskā skunstnieks vietā.

pado' � izlok�ņu forma, padod.

10. lpp.

lāde � augsta koka kaste ar atvā�amu vāku drēbju (meitu pūra) gla�bā�anai. Seit ar nozīmi zārks.

kas t' � izlok�ņu forma, kas tad.

12. lpp.

es eimu, lai es eimot � izlok�ņu formas, es eju, lai es ejot. izgadiba, izgadijums � Vidzemes apvidvārds, izdevība. iebrūķēt, brūķēt � lietot. Seit � dzert (alkoholiskus dzērienus). No viduslejasvācu brūken (ar līdzīgu nozīmi).

ķe�a � parasti kabata, �eit � apģērbam piestiprināma kule. No poļu kieszen � kabata.

tai�ņi � izlok�ņu forma, taisni. virsaune � izlok�ņu forma, virsotne.

13.�� lpp.

plei�ķināt � izlok�ņu forma no plīk�ināt. Seit ar nozīmi purināt. pieres auts � precētas sievietes galvas apsējs, kas nosedz pieri. spi�kas � sērkociņi. No krievu cnuuKu.

�ajs, �aja zāles � Vidzemes un Latgales apvidvārds, īstā tēja pretstatā zāļu tējai. No krievu uaū.

kartuzis � �eit laikam ar nozīmi tabaka, �ņaucamā tabaka. No krievu Kaprt/3 � lielgabala �āviņa pildījums, arī maisiņ�, kurā ievieto �o pildījumu. strads � izlok�ņu forma Vidzemē un Latgalē, strazds.

14.�� lpp.

bailīgs � Vidzemes un Latgales apvidvārds, atbaido�s.

stops � sens tilpuma mērs, 1,275 litri. No viduslejasvācu stop. pijkanne � ari pīpkanna, arī zarakanna. Sens dzeramais trauks, kanna (arī kauss) ar snīpi, pa kuru dzēra. No viduslejasvācu pipkarme (ar līdzīgu nozīmi).

�tuks, �tukiņ� � Vidzemes un Latgales apvidvārds, brīnumains, dīvains, arī jocīgs notikums. Aizgūts, iespējams, ar krievu valodas starpniecību no vācu Stūck � gabals, arī luga.

dru�kis � dru�ķis, apvidvārds, parasti ar nozīmi mazs, resns cilvēks, arī nobarots zirgs. Seit � lācis.

18. lpp.

izredzēt � izlok�ņu forma, pieredzēt. pircieni � izlok�ņu forma, pirkumi.

kristtēviņ� � izlok�ņu forma, krusttētiņ�. No senkrievu KbptcTb-. under drapas � brīnumzāles. No vācu Wunder un Dropp � brīni�ķīgs un zāles.

Hācker � vācu oriģinālforma, latviskotā forma Hekers. 20. lpp.

�tukaunieks � asprātis, jokupēteris. Sk. �tuks. sālijs � izlok�ņu forma, sāļ�.

ieru�ināties naudā � īpatnējs lietojums, iedzīvoties naudā. 21. lpp.

kalendaris � izlok�ņu forma, kalendārs.

īdzer �ārku, biusi zornu poarroavis � tekstā mēģināts atveidot latgalisko izrunu �iedzer �arku, būsi zarnu pārrāvis�. Cārka, �arka � sarunvalodas vārds, �ķidruma mērs � 0,123 litri. No krievu uapica.

karba�a � ādas pletne, pātaga, �eit laikam � birka. No vācu Karbatsche (ar līdzīgu nozīmi).

plaukstis � izlok�ņu forma, plaukstas.

ģist (ģiedu, ģied, ģie�, ģie�am, ģie�at) � nojaust.

22. lpp.

netaisnieks � Vidzemes un Latgales apvidvārds, tas, kas ir līks, arī nepa�reizs, arī nepatīkams.

kristumāte � izlok�ņu forma, krustmāte. Sk. kristtēviņ�. beņķis � sols. No viduslejasvācu benke � sols, arī darbgalds.

23. lpp.

nolaupīt � apvidvārds, nolobīt, nomizot.

�everēt � bezsakarīgi ko izteikt, piemēram, kādas skaņu kopas.

tipts � kāds īpa�s audums. Sk. arī tiptene.

(no)klīsterēt � (no)līmēt ar klīsteri. No viduslejasvācu klisteren � klīs- terēt, lipināt, līmēt.

26.��� lpp.

�pigons � spiegs. Sī forma, iespējams, veidojusies, sajaucoties aizgu�vumiem no vācu un poļu valodas Spion un opieg (nozīmes līdzīgas).

klu�ka � Vidzemes apvidvārds, nicino�s nosaukums maza auguma cil�vēkam.

prapi, prapji � (ietinamais) papīrs un tamlīdzīgi, ko senāk izmantoja, lādējot �autenes. No viduslejasvācu prop � aizbāznis, puļķis.

skrāģis � Vidzemes apvidvārds (Kurzemē krāģis), atbalsta rāmis, pieme ram, galda virsas uzlik�anai. No vidusvācu schrage � koka statnis. pū�lāt � Vidzemes apvidvārds, atkārtoti pūst, ātri un bie�i pūst. saldanums � izlok�ņu forma, saldums.

27.������������ TOC \o "1-3" \h \z lpp.

�īda rags � arī bau�ļu rags, ko lūg�anas laikā Mozus ticīgie sien sev pie pieres un rokām.

28.������������ lpp.

pijvoles � apvidvārds, vijoles. No viduslejasvācu fiole � vijole. armoņikas � izlok�ņu forma, harmonikas. Pamatā grieķu harmonikos. lāpītenis (cimds) � Vidzemes apvidvārds, salāpīts, ar ielāpiem.

29.������������ lpp.

dzirenes � izlok�ņu forma, apdziras. Apdzirdīt ar dzirenēm � saindēt.

30.������������ lpp.

dievredzēt, izdievredzēt � apvidvārds, ar maģiskām spējām ārstēt. dievredzis � apvidvārds, ar maģiskām spējām apveltīts cilvēks. preilene � jaunkundze. No vācu Frāulein (ar līdzīgu nozīmi). cierēt � Vidzemes apvidvārds, �urpu turpu staigāt. No vācu spazieren � pastaigāties.

pelavnieks � Vidzemes un Latgales apvidvārds, mazs �ķūnītis pelavu gla�bā�anai.

jakts � 1) medības, 2) neparastas, jocīgas izdarības, blēņas, palaidnības. No vācu Jagd � medības, pakaļdzī�anās, arī kņada, tracis. dēlietis � Vidzemes apvidvārds, jauns vīrietis, puisis. meitietis � izlok�ņu forma, jauna sieviete, meita.

velēties � mazgāt drēbes ar senlaicīgu paņēmienu � sitot ar koka vāli.

gubenis � Vidzemes apvidvārds, neliels �ķūnis lopbarības glabā�anai zem viena jumta ar piedarbu vai kādu citu ēku.

32.��� lpp.

lēņi � izlok�ņu forma, lēni. a�gārņi � izlok�ņu forma, a�gārni.

33.��� lpp.

per�as � pantiņi, ari dziesmas, dzejoji. No viduslejasvācu versche (ar līdzīgu nozīmi).

krik�ķi � apvidvārds, elsas, �ņuksti.

(ej) guli zemē � īpatnēja vārdkopa ar nozīmi (ej) gulēt.

35.��� lpp.

eljes rags � trauks (senlaikos parasti grezni apkalts rags) ar svēto ejju, ari kādām smar�īgām vielām. Simbolizē �ķīstī�anu. No vidusvācu olje (ar līdzīgu nozīmi).

savmal � izlok�ņu forma, katrs uz savu pusi. verdze � Vidzemes apvidvārds, gara rinda.

ridze � Vidzeme? apvidvārds, �eit laikam � apļveida rotājums pie aiz�jūga.

36.��� lpp.

ta' � izlok�ņu forma, tad.

d�ind�ala � ādas pātaga �igānu valodā.

pasīlija � pasilija, Vidzemes apvidvārds, apcietinājuma vieta, cietums. Vārds laikam radies no krievu vārdiem noceAenue un Sibīrija, pulkstens � izlok�ņu forma, pulkstenis.

37.��� lpp.

īsten � izlok�ņu forma, īsteni. dien' � izlok�ņu forma, dienu.

38.��� lpp.

lai � apvidvārds, jau. vi�ķiņ � apvidvārds, loti.

40. lpp.

izplukt � apvidvārds, iekaist (par ādu). vasar' � izlok�ņu forma, vasarā.

riks, riciņ� � izlok�ņu forma, rika, rieciens.

ķērne � koka trauks ar aizvā�amu vāku (produktu glabā�anai un sviest kul�anai). No viduslejasvācu kerne (ar līdzīgu nozīmi).

skunstīgs � �eit smalks, sare�ģīts. No vācu Kunst � māksla, mak;i

42.��� lpp.

vāģi � rati. No viduslejasvācu wag(e)n � rati, kariete.

lelļi � izlok�ņu forma, lelles.

vazot � apvidvārds, ātri iet, braukt.

amati, ar amatiem � �eit niķi, ar niķiem. No viduslejasvācu ammet arods suņus sist � izteiciens ar nozīmi: dīki pavadīt laiku, palaidņoties. �tudierēt � tie�s pārcēlums no vācu studieren � studēt. Seit � klaiņot �ķempele � izlok�ņu forma, �ķemba.

43.lpp.

nolle � izlok�ņu forma, nulle. vis' � izlok�ņu forma, visu.

44.������������ lpp.

lēģeris � nometne. No viduslejasvācu leger (ar līdzīgu nozīmi). biedris � izlok�ņu forma, biedrs.

45.������������ lpp.

studente � tie�s pārcēlums no vācu Student � studenti.

46.������������ lpp.

dzērves zābaki � izteiciens ar nozīmi iekaisusi, sasprēgājusi āda kājām. stiķis � gabals. No viduslejasvācu stūcke (ar līdzīgu nozīmi). drāzeniski � neskaidras nozīmes vārds, iespējams, Doku Ata jaunvārds, te laikam: �ļūcot vilkt (kāju pa smiltīm).

ne katrs � apvidvārds, neviens no abiem. (Literārajā valodā ietilpst ter mina nekatra dzimte sastāvā.)

pamilija � sarunvalodas forma no ģermānisma familija � ģimene. No vācu Familie (ar līdzīgu nozīmi).

47.��� lpp.

sleberēt � Vidzemes apvidvārds, lēnām pārvietoties. sapravit � Vidzemes un Latgales apvidvārds, sataisīt, salabot. No krievu ucnpaeuTb (ar līdzīgu nozīmi).

sietava � apvidvārds, drānas gabals, ko aptin ap kājas apak�stilbu.

dīsele � divjūga ratu ilkss, pie kuras no abām pusēm piejūdz zirgus. No viduslejasvācu dis(s)el (ar līdzīgu nozīmi).

puliers � Vidzemes apvidvārds, ātrs, izveicīgs cilvēks, ari kurjers. No vācu Polier � mūrnieku priek�strādnieks, arī smalkgaldnieks. Vārdkopa kā pu�liers � ātri, zibenīgi.

glī�i � izlok�ņu forma, glīti.

vajagās � izlok�ņu forma, vajag.

zviedrīt � Vidzemes apvidvārds, zvīļot, zvērot.

stīvēties � ar lielu piepūli ko darīt.

49. lpp.

�urmiņa � Vidzemes apvidvārds. �upiņa karite � paralēla forma vārdam kariete. kur kūrējs � izlok�ņu forma, kur kurais.

ANNA BRIGADERE Anneles stāsti

53. lpp.

�stiprā pils� � vārdkopa no garīgās dziesmas �Tas kungs ir musu stiprā pils� pirmās rindas, te apzīmē dro�ību, atbalstu.

tīne � liels, augsts, apaļ� koka trauks ar vāku, parasti miltu, graudu, ari audekla baķu glabā�anai. No viduslejasvācu tine � toveris, kubls.

54. lpp.

atvizēt � sākt vizēt, spīdēt.

tusls, tusla � neskaidras nozīmes vārds, iespējams, A. Brigaderes jaun�vārds, te laikam: nespēcīgs. Iespējams, fonētiskais variants no kusls, pār�ķiebts � ļoti sa�ķiebts.

cērps � ar zāli apaudzis cinis, parasti purvainā vietā, arī biezs asas zāles

polonēze � svinīga pāru deja, ar to parasti ievada svinīgus sarīkojumus, piemēram, skolas izlaidumu. Radusies Polijā. No fran�u polonaise � poliskā.

55.����������� lpp.

jaunkults (sviests) � apvidvārds, svaigi sakults (sviests).

56.����������� lpp.

atsvītroties � atstāt svītru (uz virsmas). Iespējams, A. Brigaderes jaun�vārds.

apsitināt � apvidvārds, aptīt, aptīstīt.

57.����������� lpp.

bu�itis � tāpat kā buciņ�, pamazināmā forma no buks � āzis, arī stirnu buks. Tautasdziesmās parasti lietots kā pastāvīgais pielikums vārdam āzītis: �Āzīti, bucītiSai tautasdziesmā lietots patstāvīgi.

61. lpp.

�polisi� � Zemgales apvidvārds, pārziedēju�as pienenes. To apaļās gal viņas zemgalie�iem asociēju�ās ar Kurzemes hercogistes laika poļu mui��nieku pusgarajām, kuplajām biksēm.

lēviņ� � izlok�ņu forma, lēvenis, liels daudzums.

63.��� lpp.

sasaukt kopā � burtojot salasīt vārdu.

aizsargu logs � izlok�ņu forma, priek�logs, otrs logs, ko ziemā ieliek siltuma saglabā�anai.

pusrata, būt uz pusrata � ne �ā, ne tā.

ēverģēlīgs � nerātns, draiskulīgs. Laikam aizguvums no ģermāņu valo�dām.

64.��� lpp.

irbulis � nosmailināts kociņ�, ko lasot turēja pie lasāmā vārda. 66.lpp.

titināt � Zemgales un Kurzemes apvidvārds, ar runā�anu izsaukt dus�mas, sakaitināt, arī ķircināt.

lēcājs (pakrūtē) � apvidvārds, sirds slimība.

67. lpp.

toņāties � apvidvārds, knosīties, arī tūļāties.

bok�tierēt � izlok�ņu forma, boksterēt, lasīt, nosaucot katru burtu un zilbi. No vācu buchstabieren � burtot.

68. lpp.

gā, kā, hā, eņ, eļ, e�, �ā � burtu g, k, h, ņ, l, �, � nosaukumi burtojot.

lpp.

sērt riju � kul�anai paredzēto labību izvietot kaltē�anai rijā uz īpa�as no�vietnes � ārdiem.

lpp.

baldahīns � pie �etriem balstiem piestiprināts grezna auduma jumts, ko lieto svinīgās ceremonijās, svinīgajos gājienos.

lpp.

ausināt � neskaidras nozīmes vārds, iespējams, A. Brigaderes jaunvārds, te laikam � mudināt klausīties.

74.������������ lpp.

aizkurkt � apvidvārds, skali kurkstot, padarīt (uz laiku) nedzirdīgas (ausis); pieburt kādu ļaunumu. mesli � nodevas.

75.������������ lpp.

mantelis � mētelis. No vācu Mantel (ar līdzīgu nozīmi). vērkulis � vērp�anai sagatavots, piemēram, vilnas vī�ķis. Seit laikam: kāzu braucienos un kāzu dejās lietotais trideksnis, gatavots no egles galot�nītes. Par vērkuli saukti arī biezi, sajuku�i mati.

nierains � neskaidras nozīmes vārds, te laikam � ar nierveidīgu orna�mentu. Niere � no viduslejasvācu nere (ar līdzīgu nozīmi).

tiptene � Zemgales apvidvārds, lakats, laikam no īpa�as drānas.

76.��� lpp.

�petns � izlok�ņu forma, ne�petns.

kukņa � virtuve. No krievu KyxuH (līdzīgas nozīmes vārds). 79. lpp.

pavāls � Kurzemes un Zemgales apvidvārds, pārvāls, salmu jumta aug��ējā salmu kārta, kas pārliekta pāri apak�ējai kārtai.

ģelzis � nolietots, arī neass nazis. No lietuvie�u ģelzis � dzelzs; klik- sto�s ģelzis � saliekts, izlodzīts nazis.

lēvari � izlok�ņu forma, lēveri, nonēsāts, noskrandis apģērbs, skrandas.

vāravs � izkropļots sve�vārds, faraons. A. Brigadere izmantojusi populāro bībelstāstu par Jāzepu � Ēģiptes faraona sapņu tulku. Izskaidrojot sapni par septiņām treknajām un septiņām liesajām govīm, viņ� paredzējis septiņus aug�līgus un septiņus bada gadus.

85. lpp.

kopa � mājas kopa, mājas darbi: lopu baro�ana, ēdiena gatavo�ana, pagalma un mājas uzpo�ana utt.

kārnēt � Zemgales un Kurzemes apvidvārds, kāri noskatīties.

89.��� lpp.

roga � apvidvārds, tuk�a, izkulta vārpa.

trumpas � spēļu kārtis. No vācu Trumpf � kārtis ar augstāku vērtību (attiecībā pret citām kārtīm).

90.��� lpp.

olekts � sens garuma mērs, atbilst apmēram attālumam no pirkstgaliem līdz elkonim.

iņģelis � te laikam izkropļota vācu vai jidi�a valodas forma ar nozīmi bērns.

er�ināt � ersināt, apvidvārds, ērcināt, kaitināt.

91.������������ lpp.

�abas � svinama diena, kad pie Mozus ticības piedero�ie nedrīkst neko strādāt. Iespējams, no formas sabath.

92.������������ lpp.

attrumpot � atspēlēties, piemēram, kaitinātājam.

tikops � vieno�anās, salīg�ana, ari cienasts tam par godu. No viduslejas�vācu lī(t)kop (ar līdzīgu nozīmi).

93.������������ lpp.

kārta � novecojusi nozīme, apģērba komplekts, piemēram, veste, svārki un bikses.

mulda � maizes abra, koka trauks mīklas gatavo�anai. No viduslejas�vācu mulde (ar līdzīgu nozīmi).

94.��� lpp.

ierotlt � apvidvārds, parasti � ielocīt, piemēram, vīli. Seit laikam ar nozīmi: ietvert, veidot apmali.

96.lpp.

sētuve � īpa�s apļveida grozs, kurā sējējs nes graudus.

97.��� lpp.

sllperi � gul�ņi. No vācu Slieper (ar līdzīgu nozīmi).

98.��� lpp.

lākturis � metāla stienis ar turekli skala iestiprinā�anai. Pamatā viduslejas�vācu lachter (ar līdzīgu nozīmi).

vāķētājs � apvidvārds, tas, kas vāķē � pavada nakti nomodā ko uzrau- got, sargājot.

99.��� lpp.

pigarica � apvidvārds, no maizes gatavots ēdiens.

100.�� lpp.

klabarjakts � medības, kuru laikā medījamos zvērus izbaida ar koka klabekļiem. No vācu Klapperjagd � medības ar dzinējiem.

104.lpp.

bezmērs � bezmēns, rokas svari. No viduslejasvācu bes(e)mer. pērve, pervēt � krāsa, krāsot. No viduslejasvācu verwe (ar līdzīgu nozīmi). raudze � neskaidras nozīmes vārds, iespējams, A. Brigaderes jaunvārds. Te laikam � saraudzēts novārījums.

105. lpp.

spranckrīts � apvidvārds, ķīmiska viela, vara vitriols. indeve � nevēlama tieksme, paradums. Iespējams, sena kur�u valodas forma.

107.�� lpp.

sieks � sena mēra vienība, apmēram 17 kg.

108.��� lpp.

saļims � izlok�ņu forma, sālījums.

suseklis � suka. Matu sukā�anai lietoti cūkas saru susekļi, linu apstrā dā�anai � susekļi ar dzelzs tapām.

110. lpp.

kreceklis � apvidvārds, galerts.

111. lpp.

kosere � ko�ergaļa, gaļa, ko iegūst no īpa�ā veidā kauta liellopa, ko drīkst ēst Mozus ticīgie.

lapsastes, sprēslīcas, kurpnieki, dālderi � da�ādas rotaļas.

113. lpp.

zvanis � izlok�ņu forma, zvaniķis, zvanītājs, tas cilvēks, kura pienākums zvanīt baznīcas tornī pirms un pēc dievvārdiem.

116. lpp.

Gozenes zeme � Go�enes zeme Ēģiptē, kur saskaņā ar bībeles nostāstiem dzīvoju�i ebreji pirms izie�anas no Ēģiptes. merga � apvidvārds, meitene.

122. lpp.

plada � Zemgales un Kurzemes apvidvārds, plācenis, arī plātsmaize. Seit � plāns, neraudzēts kvie�u miltu plācenītis.

�tārpiņi� � apvidvārds, nūdeles, arī no rupja maluma miltiem. plegznaini plats � neskaidras nozīmes vārdkopa, iespējams, A. Brigaderes jaundarinājums. Laikam ar nozīmi: plats kā plezna.

128. lpp.

pāpierē � Zemgales apvidvārds, pārpierē, pāri pierei sasiets (lakats). aube � mice, plānas drānas cepurīte, ko valkāja precētas sievietes. No vācu Haube (ar līdzīgu nozīmi).

tūteniski � neskaidras nozīmes vārds. Seit laikam � parastā veidā sasie�tam lakatam aug�ā uzsiets ap galvasvirsu sarullēts lakats.

132. lpp.

zetora svārki � apvidvārds, zetersvārki, vīrie�u svārki ar pagarinātu mu�guras daļu.

135. lpp.

kontese � komtese, grāfiene, grāfa meita. No fran�u comtese � grāfiene. lanka � Zemgales un Kurzemes apvidvārds, liela, zema pļava upes līcī. Sens kur�u vārds.

137. lpp.

pārkrūtis � apvidvārds, pāri krūtīm krusteniski sasiets (lakats).

138. lpp.

saduņķēt � apvidvārds, iesist, iegrūst dunku sānos. iebēdza � izlok�ņu forma, iebēga.

skaldarigs, ari skalderigs � atvasinājums no apvidvārda skalderēt vai skaldars, neskaidras nozīmes vārdi. Te laikam ar nozīmi � ātra, neskaidra (valoda).

143. lpp.

uzspurga � izlok�ņu forma, uzspurdza. sadabonot � izlok�ņu forma, sadabūjot.

145.lpp.

Levitāns � Leviatāns, briesmonis, kuru uzvar Jahve (dievs) bībeles no�stāstā. Bībeles pētnieki te saskata �umeru mīta par pasaules radī�anu atbalsi. Sumeru mītā pūķi uzvar dievs Enlils.

146.�� lpp.

sināts � senāts, augstākā tiesu instance cariskajā Krievijā. superdents � superintendents, augstākā luterāņu baznīcas amatpersona Latvijā no 1622. līdz 1919. g.

Lats � leģendārā bībeles ciltstēva Ābrama brāļadēls. Sodomas un Go moras sodī�anas dienā eņģeļi viņu līdz ar ģimeni izveda no bojā ejai nolem�tās pilsētas.

Sodoma un Gomora � leģendāras pilsētas pie Nāves jūras, kuru nogrē�koju�os iedzīvotājus Jahve (dievs) sodīja ar sēru un uguni, pilnīgi iznīcinādams pilsētas un to iedzīvotājus.

147.�� lpp.

ģilstoks � ģilstogs, arī gilstoks, tracis, trok�ņaina, nepatīkama lieta. viciņa � rokdarbs izvilkuma tehnikā.

149.�� lpp.

kruķis � dzelzs stienis ar aizliektu galu. Ar to sakārto malku krāsnī, izrau� ogles no krāsns. No viduslejasvācu krucke (ar līdzīgu nozīmi).

lize � maizes lāpsta. Ar to ieliek (ie�auj) krāsnī no mīklas izveidoto klaipu.

smeils � Zemgales izlok�ņu forma, smails.

klubaks � neizveidots pikucis, bezformīgs gabals. Aizguvums no krievu

KSlļ/�OK.

150.�� lpp.

no�ķis /nuosķisļ � apvidvārds. ku�ķis, sai�ķis. ronas � izlok�ņu forma, rodas.

154. lpp.

papuve � tīrums, ko neapstrādā pavasarī, bet vēlāk, parasti rudzu sē�anai. 164.lpp.

spīzmane � saimniecības vadītāja, mācīta virēja. Pamatā viduslejas�vācu spīs � ēdiens un mann � cilvēks.

165.�� lpp.

ārlietas � �eit � ārpusmājas notikumi. �kaķa mū�s� � īss mū�s.

166.�� lpp.

tulēt (jaku) � tullēt, iestīvināt ar stērķeli. Aizguvums no lejasvācu tul- len � aubes lentes un me�ģīnes rullēt un iestīvināt.

plore /pluoreļ � plāna auduma pie�uve kleitas vai blūzes plecu daļai. Aiz�guvums no vācu Flor � �ķidrauts.

167. lpp.

bodrs /buodrs/ � neskaidras nozīmes vārds. Iespējams, aizguvums no krievu 6odf) ar nozīmi modrs, mo�s. lokturis � izlok�ņu forma, rokturis.

foreiters � jātnieks, kas pavada karieti. No vācu valodas. piķieris � suņu puisis. No vācu Pikdr (ar līdzīgu nozīmi). palodē � logu un durvju apmala.

lovenes � apvidvārds, lievenes. Aizguvums no viduslejasvācu love(ne) ar jumtu segta priek�telpa, halle.

skunstnieks � mākslinieks. No vācu Kunst � māksla, māka.

169.�� lpp.

rondele � apļveida zāliens ar apstādījumiem, parasti pils priek�ā. No vācu Rondell (ar līdzīgu nozīmi).

luminācija � iluminācija. No vācu Illumination � svētku uguņo�ana.

170.�� lpp.

skunstes � �eit � iluminācijas ierīces.

salube � īss apmetnis ar lielu apkakli. Iespējams, no vācu Saloppe (ar līdzīgu nozīmi).

pasrnakre � Kurzemes un Zemgales apvidvārds, pazode.

173. lpp.

401

�ķēriņs, tīt �ķēriņu � meti, audeklā gareniski ejo�ie pavedieni. No vidus�lejasvācu scher, scherincje � audekla meti.

26�102870

veļbomis � steļļu sastāvdaļa, apaļ� bomis, veltnis, kam uztin metus. No vācu Welbaurn � vārpsta.

rūtis � no diegiem izveidotas mazas cilpiņas. Caur nītīm izvērtie meti palidz veidot audekla rakstu.

klenderēt � parasti sarunvalodā � klaiņot.

strelles � izlok�ņu forma, stelles, aizguvums no viduslejasvācu stel(le), au�amā ierīce.

178.�� lpp.

Simsons � bībeles personā�s, kur� cīņā ar izraēlie�u ienaidniekiem filis- tie�iem tika ar viltu sagūstīts.

filistie�i � senatnes tauta, kas 12. gs. pirms mūsu ēras apmetās Kanaānā, kur sastapās ar izraēlie�iem. No bībelē minētās filistie�u apmetnes � Pele�et� cēlies Palestīnas nosaukums.

179.��� lpp.

sēsts � apvidvārds, steļļu sēdeklis.

mestava � mustava, apvidvārds, �ķiets � ar to piesit audu diegus au�a�majam audeklam.

paminas � steļļu sastāvdaļa. Minot paminas,pārvietoja nītis un veidoja audekla rakstu.

lpp.

unsvats � lamuvārds, bezgodis, nelietis. No vācu Hundsfott (ar līdzīgu nozīmi).

Danielis � Daniēls, bībeles personā�s, babilonie�u gūstā (6. gs. p.m.ē.) kļuva par izcilu augstmani, intrigu rezultātā krita ne�ēlastībā un tika iemests lauvu bedrē. Ta�u, kā vēstī bībele, notika brīnums; lauvas Daniēlu neaiz�tika, tādējādi Daniēls atguva savu izcilo stāvokli.

lpp.

Apsalons � Absaloms, bībeles personā�s, viens no ķēniņa Dāvida dēliem. Cīņā par troni Absaloma vadīto dumpinieku karaspēku sakāva. Bēgo�ais Absaloms paauļoja zem ozola, viņa mati sapinās ozola zaros; tādējādi preti nieki viņu panāca un nogalināja.

186. lpp.

Ābrams � Abrāms, Zāra � Sāra, Hagare � Hagāra, Ismaels � Ismaēls, Jēkabs, Ezavs � Ezavs, Jzaks � Izāks, Jāzeps, Mozus � bībeles personā�i.

Zina ja kalns � Sīnāja kalns, bībeles nostāstā vieta, kur Mozus saņēma no Jahves bauslību galdiņus, resp., liturģiskus priek�rakstus un likumus.

Golgatas kalns � kristie�u svetvieta: kalns senās Jeruzalemes tuvumā, kur, pēc kristīgo domām, krustā sists Jēzus Kristus.

209. lpp.

prēlene � freilene, jaunkundze. No vācu Frāulein � jaunkundze. 211. lpp.

sipolnicas � izlok�ņu forma, sīpolu mizas.

215.��� lpp.

klikstēt � apvidvārds, ieliekties, ielīkt, locīties uz aug�u uz leju. izme�ģēts � izlok�ņu forma, izme�ģīts. Seit � piestiprinājuma vietā izļodzījies (nazis).

irbals � izlok�ņu forma, irbulis. gu�ņas � izlok�ņu forma, usnes.

216.��� lpp.

sāņ� � izlok�ņu forma, sāņus.

218. lpp.

Lata sieva � �eit bībeles nostāsta par Latu epizode: eņģeļi lika Latam ar ģimeni neatskatoties begt no dego�ās Sodomas, bet Lata sieva pārkāpa aiz�liegumu un atskatījās � un tika pārvērsta par sālsstabu.

Jāzeps � �eit bībeles nostāsta par Jāzepu epizode: Jāzepu, vienu no Jē�kaba divpadsmit dēliem, brāļi, kurus sadusmojusi tēva īpa�ā labvēlība pret Jāzepu, grib nogalināt un iemet dziļā bedrē. Vēlāk, vecākā brāļa Rubeņa pierunāti, izvelk no bedres un pārdod vergu tirgotājiem, kas Jāzepu aizved uz

Ēģipti.

220. lpp.

Jozus � Jozua, bībeles personā�s.

Ģibeona ieleja, Ajolona ieleja � Ģibeona, Ajalona, vietas senajā Kanaānā. 221. lpp.

piķa bikses � īpa�a auduma bikses. 222. lpp.

26

porcela trauki � izlok�ņu forma, porcelāna trauki. No vācu l, or:rllan (ar līdzīgu nozīmi).

403

223. lpp.

izops, mazgāt ar izopu � auga Vidusjūras zemēs, latviski saukta izapene, aromātiskā eļļa, latīniski Oleum Hyssopi. Tekstā runāts par senebreju reliģi�jai raksturīgo rituālo apmazgā�anos kā atbrīvo�anu no grēkiem.

225.��� lpp.

sirce � �irce, priek�auts. No vācu Schurze (ar līdzīgu nozīmi).

226.��� lpp.

muncis, mun�itis � apvidvārds, pār galvu uzmaucama bezpiedurkņu kleitiņa, bērnu apģērbs.

227. lpp.

stāvmūru � neskaidras nozīmes vārds, iespējams, A. Brigaderes jaun�vārds, te laikam � kā mūris.

230. lpp.

skotele � apvidvārds, priek�auts. No viduslejasvācu schotvel � ādas priek�auts.

gardibene � cilindrs.

atspirināties � atspirināties, apvidvārds, atsperties. 232. lpp.

dziedrs � Zemgales un Kurzemes apvidvārds, sija. Sens kur�u vārds. gar�a � gaume.

237. lpp.

plekstes � apvidvārds, butes.

239. lpp.

ragus � apvidvārds, ragavas.

246. lpp.

val�ot � neskaidras nozīmes vārds, iespējams. A, Brigaderes jaunvārds, te laikam auklēt.

pupalellis � apvidvārds, zīdainis.

249. lpp.

iepak�kāt � neskaidras nozīmes vārds, iespējams, A. Brigaderes jaun�vārds, te laikam: strauji uzsist pa ko.

252. lpp.

ļenkans � izlok�ņu forma, ļengans. 258. lpp.

lo�u laiks � armijā iesaucamo noteik�ana lozējot, parasti rudenī, kad notika iesauk�ana karadienestā. No vācu Lose (ar līdzīgu nozīmi). iet krievos � tikt iesauktam cara armijā.

259.lpp.

�ķūtēt � �eit īpatnēja nozīme: vest zirga pajūgā. No ģermāņu valodām. kupcis � kupcis, uzpircējs. No krievu Kyneu, vai poļu kupiec (ar līdzīgu nozīmi).

261. lpp.

plēsumu plēst � apart, iekopt atmatu. atmata � neapstrādāta aramzeme.

266. lpp.

bezdibenā � izlok�ņu forma, bezdibenī.

270.��� lpp.

cieņa � apvidvārds, cienasts.

271.��� lpp.

izkrekloties � novelkot virsdrēbes, palikt kreklā. 277. lpp.

/biezais/ piens � apvidvārds, biezpiens. pakrejas � ar rūgu�pienu sajaucies krējums.

pūtelis � apvidvārds, ēdiens, kuru gatavo, rupji samaļot novārītus un izkaltētus da�ādas labības graudus un miltus iejaucot ar krējumu sagata�votā biezpienā.

grū�ļa � neskaidras nozīmes vārds, te laikam: vārīti un sagrūsti, samīcīti graudi. Citos apvidos grūsle � kartupeļu biezputra, arī sagrūstas kaņepes. skrink�ķēt � neskaidras nozīmes vārds, parasti � krink�ēt � krak�ķēt.

283. lpp.

mangot � parasti � diedelēt, �eit laikam � vilkt. No viduslejasvācu manger � tirgotājs.

287. lpp.

birkavs � sena svara vienība, apmēram 160 kg. No senkrievu �bpKoet. ķe�a � �eit � kabata.

289.������������ lpp.

ieklikstēt ce\os � apvidvārds, ielīkt, saļodzīties ceļos.

290.������������ lpp.

val�ot � te laikam ar nozīmi valkāt, vilkt (pa zemi). ķēpot � izlok�ņu forma vai A. Brigaderes jaunvārds no ķēpāt ar nozīmi ķēpāties.

291.������������ lpp.

latatā � izsauksmes vārds ar nozīmes niansi projām, tālu. tebe nu � te nu bija.

296. lpp.

linauts � �eit: linu galdauts.

297.lpp.

cinkslis � izlok�ņu forma, cinkslis � dzīvnieka gurns.

298. lpp.

teķis � auns.

302.��� lpp.

vaļenieki � parasti: veci cilvēki, kas nelīgst par kalpiem, bet pārtiek no gadījuma darbiem.

303.��� lpp.

lieli�ķs � izlok�ņu forma, lielisks. Seit novecojusī nozīme sevi�ķs. pārtie�i � Zemgales un Kurzemes apvidvārds, tie�i pāri. izvitēt � vitēt, apvidvārds, izbalsināt. No viduslejasvācu witten (ar līdzīgu nozīmi).

304.��� lpp.

grāvēties � novecojis vārds, trok�ņaini darboties. 309. lpp.

�erpti � izlok�ņu forma, �erpi, ātri. No vācu Scharp � ass, arī ātrs, arī vērīgs.

312. lpp.

�ķirināt � izlok�ņu forma, at�ķirt, nodalīt.

314.������������ lpp.

kules, bik�u kules � bik�u kabatas. alpakā kleita � alpaka, īpa�a auduma kleita.

315.������������ lpp.

leķe � apvidvārds, pika (parasti sniega, �eit � vilnas). �iras � �oras, vienzirga iejūgs no ādas.

316.������������ lpp.

pretistaba � viena no senās trīsdaļīgās mājas (nams, dzīvojamā istaba, pretistaba) istabām, te laikam � goda istaba.

317.������������ lpp.

lēkties (kādā) � izlok�ņu nozīme: atsisties kādā, būt līdzīgam.

319.������������ lpp.

�un�ināt � lēni braukt.

320.������������ lpp.

klau�ināt � uzdot jautājumus, iztaujāt. iesprandzēt � ie�ņaugt (piemēram, korsetē).

322.������������ lpp.

trumpmaņi � kār�u spēlmaņi. Sk. trumpas.

323.������������ lpp.

sārmaina smaka � �eit: sārmam raksturīga smaka. īpatnējs lietojums. sārms � uz pelniem nostādināts ūdens drēbju mazgā�anai. nātrains asums � �eit: nātrei līdzīgs asums. Tpatnējs lietojums. birga � apvidvārds. Seit īpatnējs lietojums vārdkopā lietus birga � lietus lāses, lietus �altis.

324.��� lpp.

atkāru � atkaru, atliekts, atliecies atpakaļ. Tpatnējs lietojums. 326. lpp.

plēvaiņi � neskaidras nozīmes vārds, iespējams, A. Brigaderes jaunvārds. Seit laikam � pelnu plēnes.

327. lpp.

pārmaktēties � Zemgales apvidvārds, pārpūlēties. No vācu Macht � vara, spēks.

329.����������� lpp.

lācīgs � izlok�ņu forma, lācīgs.

�tērēt � beznozīmes vārds. Seit autore rāda Rīgas māsīcas �vācisko� valodu.

330.����������� lpp.

izpērt sarus � viena no jaundzimu�ā apkop�anas procedūrām. patvaldone � patvaļīga, nepaklausīga (par govi). īpatnējs lietojums.

lpp.

skropsti � izlok�ņu forma, skropstas. kribināt � apvidvārds, knibināt, skribināt.

lpp.

muziķi � nievājo�s apzīmējums zemniekiem. No krievu mīj^kuk � zem�nieks.

ku�a � nievājo�s apzīmējums zemas kārtas cilvēkam, lempis, muļķis.

lpp.

lūzums � �eit: liels daudzums. kuramais � izlok�ņu forma, kurināmais.

lpp.

lēļot � īpatnēja forma, lelot, dziedāt.

340.����������� lpp.

nezinus � izlok�ņu forma, nezinot.

341.����������� lpp.

aizmuguris � izlok�ņu forma, no mugurpuses. 344. lpp.

pus�ūks � izlok�ņu forma, puscūcis, pusgada cūka. vērzeles � apvidvārds, slejas.

paugas � Zemgales un Kurzemes apvidvārds, sakas.

345. lpp.

atvērtne � Zemgales izlok�ņu forma, (durvju) atvērums. milnēt � neskaidras nozīmes vārds, iespējams, A. Brigaderes jaunvārds. Seit laikam � rēgoties, melnēt.

347. lpp.

ordnunga � kārtība. No vācu Ordnung (ar līdzīgu nozīmi).

350.������������ lpp.

�ķirstin � izlok�ņu forma, �ķirtin.

351.������������ lpp.

gubinante � izkropļota forma no guvernante, bērnu audzinātāja bagātā ģimenē. No fran�u gouvernante (ar līdzīgu nozīmi).

355.������������ lpp.

katedris � katedra, īpa�s sēdeklis uz paaugstinājuma klases priek�ā skolotājam. No grieķu kathedra � krēsls, sēdeklis, ar vācu valodas starp�niecību.

356.������������ lpp.

puskurta � pa pusei kurts, sugu sajaukums.

357.������������ lpp.

kāpes � kāpnes.

aulis � kā aulis, salīdzinājumā mute kā aulis � ļoti liela mute. Seit īpat�nējs salīdzinājuma lietojums istabas kā auļi � ļoti lielas istabas.

358.������������ lpp.

prīmus, prīma � pirmais skolnieks, skolniece, skolotāja aizvietotājs.

359.������������ lpp.

tāpele � izloksnes forma, tāfele. No vācu Tafel(ar līdzīgu nozīmi). klerot � Zemgales un Kurzemes apvidvārds, celt traci. vāļoties � izlok�ņu forma, vāļāties.

360.������������ lpp.

tāfelite � maza formāta �īfera tāfeles, uz kurām skolnieki klasē rakstīja.

361.������������ lpp.

vienu rie�u � viena veida. īpatnējs lietojums vārdam rieza � ierobe��ots noteikta lieluma laukums, arī robe�josla. ķerains � apvidvārds, pinkains.

362. lpp.

grifele � no grafīta izgatavots rakstāmais irbulis. No vācu Griffel (ar līdzīgu nozīmi).

364. lpp.

dreijāt � apvidvārds, ēvelēt, drāzt. Seit � kaligrāfiski rakstīt. No vidus�lejasvācu dreien � virpot.

alps � alpa, apvidvārds, elpas vilciens, atel�anās; arī reize, brīdis. kaftāns � gari virssvārki ar lielām piedurknēm, Mazāzijas tautu ap�ģērbs. No persie�u � arābu chaftān.

366.������������ lpp.

rekrutēties � apvidvārds, sastādīties, noformēties (par grupu, kopu). No fran�u recruter � ņemt rekrū�us, rast piekritējus.

367.������������ lpp.

drāziņ� � izlok�ņu forma, drāziens � bāriens, pēriens.

369.������������ lpp.

uzmost (pasauli) � izlok�ņu nozīme: izzināt, iegūt pieredzi.

370.������������ lpp.

izraisīties � apvidvārds, atrisināties, nokārtoties.

371.������������ lpp.

�arkstēt � izlok�ņu forma, �irkstēt. Seit ar nozīmi gurkstēt.

372.������������ lpp.

skrīnis, skrīne � 1) lāde, kaste, 2) apstrādei paredzētu mālu, grants utt. novietne, bedre; dubļu skrīnis � saka par sliktu ceļu. No viduslejasvācu schrin (ar līdzīgu nozīmi).

izmantota literatūra

Latvie�u literārās valodas vārdnīcā. 1.�5. sej. R., Zinātne, 1973�1985.

Mllenbahs K., Endzetins J. Latvie�u valodas vārdnīca. Redi�ģējis, papildinājis, turpinājis J. Endzelīns. � I�IV. R., 1923� 1932.

Endzetins J., Hauzenberga E. Papildinājumi un labojumi K. Mīlenbaha Latvie�u valodas vārdnīcai. � I�II. R., 1934� 1946.

Latvijas padomju enciklopēdija. I�VII. R., 1981 �1985.

Latvie�u konversācijas vārdnīca. I � XXI. R., 1927 �1940.

Kosidovskis Z. Bībeles stāsti. R., 1978., 495 lpp.

Kosidovskis Z. Evaņģēlistu stāsti. R., 1982., 352 lpp.

saturs

DOKU ATIS MANS DZĪVES RITS

BRIGADERE ANNA

ANNELES STĀSTI 51

Gājēji 52

Pirkstiņ� sāp 56

Tēli 63

Bērzu kalni 70

Lādētāja 74

Balsis 80

Jāņi 85

Trīs skroderi 89

Sējējs 93

Slīperu cirtējs 97

Vecmāmiņa 101

Ķekatas nāk! 107

Nabagu dzīres 111

Driķītis 118

Dieva galds 125

Zemes meklētāja 131

�igāni 135

Amerikas braucējas 140

Viciņa 147

Medus maize 153

Aņus 162

Zilie brīnumi 167

Tēva palīgs 173 Vakara stāsti 180 Baltais zārciņ� 192 Kad pūpoli zied 198 Ganu diena 213 Jelgava 225 Bargā sieva 238 Smejamās zāles 245 Ceļa jūtīs 265 Jaunās mājas 267 Trūkums 274 Kārumi 279 Cilvēki nāk 287 �etrkājainie draugi 296 Dzim�anas diena 301 Kāzu kurpes 310 Rudens 323 Rīgas māsīca 328 Bailes 339 Prieki un bēdas 347 Nav tā, kā domāja 357

KALNIŅ� JĀNIS. Sākotne 375 REIDZĀNE BEATRISE. Komentāri 385 Izmantotā literatūra 411

SPRIDĪSA BIBLIOTĒKA

2. sējums

Doku Atis MANS DZĪVES RĪTS

Anna Brigadere ANNELES STĀSTI

Redaktors Andris Capiņ� Mākslinieciskais redaktors Aivars Sprūd�s Tehniskā redaktore Viktorija Blaua Korektore Irēna Kalniņa Nodota salik�anai 23.12.85. Parakstīta iespie�anai 20.04.87. Formāts 60 X 84/16. Ofseta papīrs 1. Kudrja�ova garnitūra. Ofsetspiedums. 24,18 uzsk. iespiedi.; 65,97 uzsk. krāsu nov.; 27,89 izdevn. 1. Metiens 135 000 eks. Pa�ūt. .Nf> 444-5. Cena 1 rhl. 40 kap. Izdevniecība <Liesma�, 226256 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. 137/32399/B-914. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Paraugtīpografijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11. Iesieta tipogrāfijā <Ciņa�, 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

274 Mans dzīves rits/Il. A. Kronenbergs. A. B Anneles stāsti: Tēlojumi no autobiogr. triloflij 2. d./J. Kalniņa pēcv.; B. Reidzānes komentļ; beriņ�. � R.: Liesma, 1987. � 413 lpp.: il. � b-ka; 2)

Latvie�u literatūras klasiķu bērnības atmiņas. Ar siltu lirismu apdvestie z|mnieku

ikdienas tēlojumi slavina dabas skaistumu, darba tikumu un sirds dāsni )iu

84L1 ļu

[1] ar zvaigznīti apzīmēto vardu skaidrojumus skat. komentāros.

[1]