DOKU ATIS

MANS DZĪVES RĪTS

Atmiņas iz bērnu dienām

Mans vectevs neesot bijis necik liels no auguma � tāds vidējs cil�vēks. Bet man, zēnam, viņ� izlikās liels, liels. Es domāju, ka neviena vairs otra tik liela nav kā mans vectēvs. Un vecs bez gala ar'*[1] man viņ� izlikās. Bet tur bij vēl viens otrs tēvs, tas vienreiz bij atnācis uz mūs' māju rutku pirkt, dēls �im ēst nedodot, un tam bij tādā baltā koka dozītē* brilles glabājamas; viņ�, lūk, bij liels grāmatnieks: izlasīja, lai kāda grāmata gadījās, � tad tas gan man izlikās vēl daudz vecāks nekā mans vectēvs. Bet tas atkal bij mazs no auguma un klibs vēl klāt. Mūsu ļaudis viņu sauca par klibo Bozīti un mūs, bērnus, reizām* ar �o baidīja: �Nu, nu, tā vien jūs te trakojiet. . . atnāks klibais Bo zīts*, iebāzīs maisā . . Bet Bozīts bija glu�i nevainīgs cilvēks tādās lietās, un maisa viņam nebūt nebija � to jau es biju smalki izpētījis; man tik nāca smieklis*, kad viņ� ziem'* svētdienas rītos pārrausās pār

mūsu slieksni un klepodams un elsdams sacīja labrītu; tad man katr�reiz ienāca prātā mīkla: �Mazs, mazs vecīts ar kaula ka�ociņu,� � un tad es varēju smieties. . . zināms, klusiņām, pats savā nodabā � slotiņa, redz, aiz sijas. . . Bet rokas bij Bozī�am tikpat lielas kā ma�nam vectēvam; un Bozī�am rokas trīcēja, kad viņ� vilka baltajai briļļu dozītei vāku vaļā. Es domāju: būt'* viņ� labāk man to dozīti atdevis! Mans tēvs reiz teica � nez kā tur tā runa bij sanākusi � , Bozīts ar tāpat reiz esot jauns bijis; to mans tēvs teica uz lielajiem cilvēkiem, bet es pie sevis nodomāju, sak, tas nu gan nevar būt tiesa, jauns viņ� gan nav bijis, tas velti! Tāpat atkal par otras sētas Jēkapu domāju, ka tas nekad vecs nebūs. Kā gan otras sētas Jēkaps tad izskatītos, ja viņ� būtu tik vecs kā Bozīts! Nē, tas nevar būt! Nu, lai, par piemēru, uzvelk Bozī�am otras sētas Jēkapa spīdo�os zābakus kājā, lai apliek viņam Jēkapa �ka�mēra�* �alli ap kaklu, lai iesprau� viņam Jēkapa �jaktspīpi�* bezzobu mutē, lai pakar Jēkapa plinti plecos � ei, tur jau zirgam jāsmejas! Nē, tas nevar būt! Bozīts nav jauns bijis, un otras sētas Jēkaps ar' nebūs vecs � nekad un nekad! Mans tēvs tur maldās ne�ēlīgā modē. Jeb ar' viņ� to tik tāpat joku dēļ stāsta?

Nu, bet nu atkal pie vectēva. Cik es no viņa atminos? Mazu liet. Laikam tā kādas reizas trīs �etras viņu tiku redzējis. Bet tā � pasacīt, kāds no ģimja bij, kā runaja,'kāda bij balss, � to vairs nevaru iedo�māt. Vienreiz, atminos, stāvu ērk�ķu krūmā aiz zedeņiem un �ķinu ogas. Nāk vectēvs gar klēts stūri � trepes pār pleciem, cirvis vienā roka, bet otrā kādi trīs mazi putniņi � visi trīs beigti, galviņas vien uz leju nokā�ru�ās kā zvārgulī�i. Mani ieraudzījis, vec�tēvs saka: �Nācu, dēls, �e putni, pacilā un tad atdod kaķam!� Putnus izmīlināju un tad beidzot, paaicinājis kaķi, tam visus trīs no�metu priek�ā. Bet � ak tavu �ausmu! � ar kādu bezgalīgu negantību kaķis viņus cit'* pakaļ cita sagrāba mutē un rūkdams aizskrēja! Man aiz �ēluma vai raudas paspruka. Bet tās jūtas drīz pārgāja � ko tur par beigtiem putniem . . . blēņas! Tomēr putnu domas neizgāja vis tik drīz no galvas; es sāku gudrot, kā gan cilvēks var putnus noķert. Cilvēks ta�u, kā zi�nāms, nav nekāds gaisa skrējējs. Vectēvs ar' nav nekāds gaisa skrējējs, bet kā viņ� bij varējis tos trīs putnus saķert? Bei�dzot izgudroju gan. Vectēvs, protams, būs notaisījis lielam, garam kokam asu galu, kadā vieta paslēpies, nogaidījis, kur �ie skrien pa gaisu, un tad tos nodūris. Ka vectevs zvirbulēnus, �ķūņa jumtu lāpīdams, bij no perēkļa izņēmis � kas to man teica? No putnu duramās kārts manas domas virzījās atkal uz citu kaut ko tādu garu; es domāju tik tā: nezin, kad visas pasaules adatas saliktu cit' citai galā, vai tad sniegtos līdz de�besīm? Debesis, es domāju, tik augsti, cik līdz musu verstes* sta�bam tāļu*, t. i., pēc maniem vēlākiem aprēķiniem � nepilnu versti. Bet lai tas paliek; stāstī�u atkal, cik zinā�u, par vectēvu. Vienreiz mūs' māja bij laikam ta kā kāds �gods�*: cilvēku bij lieli* daudzi is�tabā, visi runājās un smējās, uz loga bij pudele, pusē ar brandvīnu, un glāzīte, tāda ar kāju, tai līdzās. Visur istabā bij ļoti skaisti: griestos bij piesprausts visādu skaistu papīriņu un skuju. Arā bij pulka kamanu un sve�u zirgu, ar deķiem apsegtu; tie ēda sienu, ka skraukstēja vien; citiem bij kules galvā uzmauktas. Un pa pagalmu mazi puikas mētājās ar sniega pikām, vienai mazai meitenītei viens puika iemeta ar sniega piku par aci, un tad meitenīte sāka raudāt. Man ārā tā nepatikās, man jau labāk gribējās dzīvot istabā un ska�tīties lielajos cilvēkos. Visi citi no drēbēm bij gandrīz tādi pa�i kā mans tēvs, cepures visiem bij galvā; bet tie divi viesi bij savādi, tie vienmer dzīvoja bez cepurēm, un viņiem bij pie svārkiem uz muguras katram pa divas pogas. Bet par tām pogām es vēl tik daudz nebrī�nījos kā par to balto papīru, kas abiem kungiem bij aiz svārkiem aizbāzts pret pa�ām krūtīm. Es domāju, nezin priek� kam tur tāda balta papīra vajadzīgs. Bet es drīz vien ievēroju, ka �papīrs� daudz skaistaki piederas, nekā kad kaklautiņ� apsiets tai vietā tā kā tiem ci�tiem viesiem un manam tēvam. Tas viens kungs � tas, kas tas mazā�kais, � bij vēl skaistāks nekā tas otrs, viņam bij di vēj'* kurpju kājā: ko nāca no āra istabā, tad tās vienas nomauca, ko atkal no istabas gaja ārā, tad uzmauca. Ak tavas skaistas kurpes sarkanām iek�ām! Un tās otras kurpes, tās, ko viņ� vienmēr paturēja kājā, � tās bij tadas mazi�ņas, maziņas. Bet visērmotākais bija tas: sitam kungam bij svārku pogas caurumā pie strīpainas lupatiņas piekārta tāda dzeltena nauda. Viena �vie�ņa� piesēdās kungam līdzās un sāka ar viņu runāties; tikām runājās, runājās, kamēr sāka raudāt, tad saņēma kungam aiz naudas un naudai iedeva mutes*. Es domāju, ka cilvēkiem vien mu�tes jādod, bet drīz es mācījos atzīt un pat piedzīvot, ka ir tādām lie tām mutes jādod, kas nav cilvēki: lūk, naudai, tad vel maizes gaba�lam, kad tas no galda netī�us zemē nokrīt, un tre�ā lieta - �aga�riem. Jo es pats vēlāk kādreiz tiku dabūjis �ai tre�ai �necilvēcīgai� lietai mutes dot. Jā, bet es nemaz netieku pie vectēva. Otrs skais tais kungs sēdēja uz mūrī�a � sē�oties pacēla svārkus uz aug�u, es nodomāju: e, kāds bezkaunīgs cilvēks! � un runājās ar manu vec�tēvu. Sis kungs ar' bij bez cepures, bet vectēvam bij liela, gara, melna cepure galvā ar tādām platām malām. Viesis runāja lielu, garu runu,

visādi izlocījās � ir uz priek�u, ir atpakaļ � un parādīja ar pirkstu vectēvam mutē un atkal pats sev mutē; reizām dūra ar pirkstu mūrītī, reizām atkal grūda griestos, bet griesti bij augsti; tad atkal uz vien�reiz ātri pietrūkās kājās un rādīja ar roku � tik un tik esot augsts no zemes � es jau nezinu, kas tas tāds tik augsts esot, bet kungam tā rādī�ana tā iznāca; un tad atkal viņ� mudīgi atsēdās uz mūrī�a, bet nu aizmirsa svārkus atklāt, pārsvieda vienu kāju pār otru un atkal runājās ar vectēvu tāļāk. Bet vectēvs kungam nekā daudz pretim nerunāja, tikai smīnēja vien un reizām pakustināja galvu, un lielajai cepurei mala patrīcēja. Te tad nu es atminos savu vectēvu otrreiz redzējis � lielu, vecu vīru ar drusciņ smaido�u ģīmi un ar �rum- bainīcu�* galvā. Sitā ir vienīgā reiza, kur sava vectēva ģīmja vaibstus kaut cik varu tā kā apjaust savā garā, bet tomēr ne tik noteikti un ne tik skaidri, ka es vectēva ģīmi, ja būtu daiļnieks*, va�rētu gleznot.

Vēl kāds pāris gadījumu ar vectēvu. Vectēvs guļ gultā un saka man: �Dēliņ, pado'* man to kūju, kas tur, ek, kaktā.� Es viņam pa�devu. Tā bij tāda balta, apliektu galu. Sī vectēva kūja vēl gan ilgi

stāvēja uz kambarī�a aug�as, jau kad es biju liels puisis un kad vec�tēva sen vairs nebija. Vectēvs paņem kūju, pieslien pie gultas un tad pats tā stīvi pieceļas sēdus gultā. Nu viņ� brītiņu pasēd un tad ceļ kājas pār gultas malu pāri. Man bij brīnums, par ko vectēvs tā dara; vai viņ� gan nevarēja uzreiz piecelties, ko tur tik ilgi pūlēties? Jā, bet tas laikam tādēļ, ka vectēvs tik briesmīgi gar�. Būtu vec�tēvs tik īss kā Kristiņa, mana mazā māsa, tad viņ� uz reizas pieceltos. Es laikam vectēvam �o savu �padomu� ar' izsacīju � nevaru vairs skaidri atminēties. Vectēvs nu saturējās abām rokām pie kūjas un tad piecēlās uz kājām. Nu viņ� pameklēja, kur svārki, uzmeta tos uz pleciem un tad sacīja man: �Iesim nu, dēls, dārzā, es tev norādī�u, kuras lai paliks tavas ābeles.� Un tad mēs abi gājām uz dārzu. Vec�tēvs man rādīja, kuras esot viņa ābeles, kuras vecmātes un kuras mana tēva. Savas �is nu atdo�ot man � par piemiņām. Un, tā ru�nājot, ar roku rādot, nez kā misējās, kā ne � vectēvs pakrita visā savā garumā pie zemes. Es sāku pilnā kaklā smieties; es vēl tādu �joku� nebiju redzējis un nevarēju ne izbrīnīties, kā gan liels cilvēks

var pakrist tīri tāpat ka Kristiņa: iet, iet i � pļaks! � zemē. Vec�tēvs piecēlies ar' drusciņ pasmējās un sacīja: �Nesmejies vis, dēls, tā jau veci krīt, veciem jau nav spēka.� Bet nu es domāju: pag, jālūko man ar' krist, redzēs, kā tad būs. Es atrāvos vectēvam drusciņ iepaka�ļus un � �aks! � iekritu zālē. �Vectēv, vei �e, es ar' zemē!� Vec�tēvs apskatās, pagroza galvu un pasmīn. Atpakaļ nākot, vectēvs stāstīja citiem ļaudīm, mēs abi esot kritu�i. Visi smējās, bet es biju varen lepns savā garā: lūk, es ar' tāpat māku krist kā vectēvs. Vec�tēva novēlētā ābele vēl tagad aug manā dārzā un ik pārgadus nes augļus. Toreiz es, muļķīts, nemaz nesapratu, kādēļ vectevs gāja uz dārzu ābeļu izvēlēt, tāds nevarīgs būdams. Viņ� sajuta savu pēdējo stundiņu tuvojamies un tādēļ vēlējās savu piemiņu iedēstīt dēladēla sirsniņā. Un to mans vectēvs ar' ir panācis. Ai, kā vēlos, kaut jel vēl kaut ko vairāk zinātu un atminētos no sava vectēva! Atstāstī�u vēl to vienu gadījumu, kur savu vectēvu vēl tagad varu garā redzēt. Istabas vidū nolikts liels ūdens trauks. . . garaiņi ceļas no trauka uz aug�u. Viesi un vecas vie�ņas ir sanāku�i mūs' mājā. Vectēvs guļ gultā. Viesi un vie�ņas ņem vectēvu, noģērbj pliku, ieliek ūdens traukā un tad mazgā. Visi tādi klusi un mierīgi; citi, kas nemazgā, � tie stāv pie baļļas un raud. Es nevaru saprast, ko viņi te raud. I mana mam- miņa raud. Ir gan ērmota lieta! Es tupu ceļos uz krēsla, krūtis uz krēsla atzveltnes uzspiedis, un skatos brīnīdamies, kas te nu notiks. Viesi ņem vectēvu, izceļ no baļļas ārā un uzliek uz galda. Jā, tagad es zinu un saprotu: vectēvs ir nomiris, nomiris kas nomiris, tur nav ko gudrot.

Un tad atkal bij mūs' mājā pulka viesu un vie�ņu, kamanu un zirgu, puisēnu un mazu meitenī�u. Atvēra klēts durvis, un tur iegāja tādas lielas, skaistas vie�ņas � tās esot tantas. Vectēvs gulēja aug��pēdu tādā lielā, garā lādē* skaists, skaists saģērbts. Uz krūtīm vi�ņam bij grāmata, bet uz acīm bij uzliktas naudas; un viena tanta pie�gāja pie vectēva klāt, noņēma no vienas acs naudu un sacīja: labi esot gan. Bet tā otra tanta pielīka pie manis un sacīja: �Kas t'* �itas tāds par �īdēnu ar tiem raibajiem svārkiem?� Man tika dusmas, es atsa- cīju: �Jūs pa�as esat �īdietes!� � �O, o, kur nu tik lepns!� skaistā tanta man pārmeta un pasmējās.

Sī mana pēdējā atmiņa no vectēva; vairāk nekā nezinu pastāstīt. No vecmātes man ir palicis daudz vairāk prātā nekā no vectēva. Viņa par vectēvu bijusi daudz jaunāka un vectēvu pārdzīvoja par daudz gadiem. Kad vecmāte ar manu tēvu kādreiz sabārās, tad es savā prātā nodomāju: �Nu jā, tā jau iet ar tām pamātēm.� Man bij stāstīts, ka mana tēva īstā māte nomirusi, manam tēvam mazam eso�am; �itā esot viņam tik tāda pamāte. Bet man viņa bij laba. Kad vecmāte sēdēja pie ratiņa un vērpa linus, tad es daudzreiz stāvēju vi�ņai līdzās un glaudīju ar plaukstiņām viņai vaigus, un pētīju viņas

ģīmi no vienas vietas. Vaigi vecmātei bij grumbaini, bet ļoti mīksti un silti, tādēļ ar' man patikās tos glaudīt, īpa�i tādās reizās, kad no lauka ieskrēju ar nosalu�ām rokām. Bet vecmāte tad kļuva sir�dīga, viņa papurināja galvu un uzbārās: �I, ka tu te ar saltām ro�kām . . . vai iesi nost!� Bet, jo �ī vairījās, jo es vēl tī�ām no vienas puses, no otras, kamēr vecmātei bij jāceļas no krēsla aug�ā un jā�meklē, kur tas skals, ar ko man iezeltīt pa . . . Zināms, zeltīts jau nu netika nekad, vecmāte tik tādu to modi taisīja, lai tak es ar' jel maz bīstos. Nu, un es ar' biju godprātīgs virs, redzeju, cilvēks negrib vaigu glaudāmu, � neglaudīju ar', bet nostājos par brītiņu, kad vētra bij pārgājusi, vecmātei kā zobens pie sāniem un lūkoju izskaitīt grumbas, kas viņai bij uz vaigiem un uz pieres. Viss ģīmis ar vienām grumbām, tik viena �lieta� līdzena � deguns. Uz deguna nebij nevie�nas grumbas, bet tur atkal bij tādas kā punktiņas, kā adatas dūrieni � viss degungals kā badīt nobadīts. Kad es vecmātei prasīju, par ko viņai viss deguna gals sabadīts, tad viņa sacīja, lai es eimot* nost. Labi, es ar' aizeimu � man vienalga.

Ir zināma lieta, ka sievietēm ar tādu amatu, kāds manai vecmātei bij, ir daudzkārt izgadiba* satikties ar �reibino�o�, tā ka viņas ar laiku iemācās stipri vien �o �iebrūķēt�* un jau ar ilgo�anos tik gaida vien, kad atkal radīsies jauna izgadiba pie �reibino�ā� tikt. Manai vecmātei � paldies dievam! � �ādu izgadījumu netrūka. Iebrauca vien kāds sve�s ciemiņ�, da�reiz pat naktī, � vecmāte saposās jau�najās drēbēs, aizsēja ķe�u* priek�ā, iebāza ķe�ā �ņaucamās tabakas pudelīti, pīpīti, tabakas maku un vēl citas nebūt vajadzīgas lietas � i pa vārtiem prom. Es noskatījos pa logu tāds noskumis. Es jau zi�nāju: nu vecmāte atkal ilgu laiku nebūs mājā. Bet viens apmierinā�jums man bij: vecmāte man arvien ko apsolījās no ciema atnest, tādu labu, un, proti, tādu lietu, kas man tai�ņi* tai reizā bija visvajadzī�gākā, � vai nu nazi, vai tādu mazu svārpstiņu, ar ko izurbt sprungu- lī�am caurumu vai kādu skaistu, sarkanu putnu noķert, vai mazu plintīti, ar ko tur to �agatu no�aut no ābeles virsaunes*, un tā vēl da�u citu lietu, kas tai reizā man izlikās par nepiecie�amāko. Es do�māju: �ciemā� jau viss dabūjams, ko tik vien cilvēks vēlas. Nu, un, kad vecmātei, no ciema pārnāku�ai, no pieteiktajām lietām neviens nebij, vai tur citiem par to kas jāzina? Gan mēs pa�i atkal izlīgām, kā redzējām. Viņa man stāstīja, aiznesusi uz ciemu mazu puisīti vai meitiņu, kā kuru reiz � no upes vai ezera, un, lūk, �e �ito kukuli maziņais licis priek� manis aiznest, viņ� jau mani ar' pazīstot. Un tad vecmāte iedeva man gabalu baltmaizes vai kāda cita laba uzko��amā � i svārpsti un na�i, un plintes . . . aizmirsās. Bet tik tās reizas man bij bezgala nepatīkamas, kad vecmāte no ciema pārnāca ar �vinguli . . . e, lai dievs nedod! Tad tik domāju: tikpat jau viņai būs jāiet prom uz elli . . .

Otra tāda veca dvēsele, ko es ar' nosodīju uz elli tīri, jāsaka, bez �ēlastības, bija vecā Zibenīte. Tā ar' bij tāds meitietis: ko tik spruka pie brandvīna, tad dzēra kā viens lopiņ�.

Vienreiz vecmāte pārnāk mājā labi iebaudījusi. Ir tāda kā saskaitu�sies, ne ar vienu mājas cilvēku nekā nerunā. Es ar', jāsaka, �itādā reizā gandrīz i nedrīkstu tā stāvu vecmātei uzlīst un kaut kāda ku�kuļa prasīt. Es labāk mierīgs nostājos tum�ajā kaktā, raudzī�os, vai tur no tās ķe�as ar' ko labu vilks ārā, kad sāks noģērbties. Vecmāte sāk noģērbties: noņem galvas lakatiņu, izplei�ķina* � saloka, no�raisa pieres autiņu*, izplei�ķina � saloka. Nu novelk kamzoļus . . . nu novelk virslindrakus. . . Jā, tur ir tā ķe�a redzama. Redzēs, ko tur vilks ārā. Izvelk pīpīti, izvelk pudelīti, spi�kas* . . . tās visas ve�cās un pazīstamās lietas. Bet pēdīgi izvelk kaut ko savādu: ir tāda dzeltena lieta, tīri tāda kā ��aja zāļu�* paciņa, ko mans tēvs māmiņai no Rīgas atveda. Es uz reizas vecmātei klāt un prasu: �Vecmāt, kas tev tur ir tai ta�iņā?� � �Tas jau, dēliņ, kartuzis*,� vecmāte man mīlīgi izstāsta, tik mīlīgā balsī, ka es to no viņas �oreiz nemaz nevarēju do�māt. � �Ko tad ar to kartuzi dara, vecmāt?� es viņai prasu. � �Vai t' tu nezini? Pīpē bā� un uzvelk gardu dūmu.� � �Ak tā? Nu, tad jau tā ir tabaka.� � �Nē, tā nav tabaka, tas ir kartuzis!� vecmāte tiepjas pretim. � �Nu, tad izkrati to kartuzi maciņā un atdod man to ta- �iņu .� Vecmāte attaisa �ta�iņai� galu vaļā un pieliek man pie deguna, lai paostot. Es paostu. Par mazu brītiņu es sāku vien tik sēkāt, kamēr beidzot � �vaugs! � briesmīgs �ķaudiens sprūk vaļā. Vecmāte pa�saka: �Ui, lai tev dieviņ� palīdz!� Nu, tas ir tā. Bet nu jāsāk kartuzis kratīt makā. Labi. Vecmāte ar' krata: vienā rokā tur kartu�a ta�iņu un ar otras rokas pirkstu sit tā viegli ta�iņai pa sāniem, lai kartuzis birst atlocītā makā iek�ā, kas uz klēpja. Citu cilvēku neviena istabā nav, mēs divi vien � strā�dājam savā nodabā un ru�nājam par �o un to. Atmi�nos, vecmāte man stāstīja, kā purva strads* dziedot. Tas bija liels, gar� pātars, es nevarēju ar reizas stās�tījumu prātā paturēt, tā�dēļ vecmāte man stāstīja vairāk rei�u no vietas. Un, jo vairāk �o purva strada valodu pārrunājām un at�kārtojām, jo jautrāki abi kļuvām. Smejos es, sme�jas i vecmāte. Vēlākos gados, kad es jau pats da�

būju �purva strada� dziesmu pavasaros noklausīties (tad jau vecmāte gulēja sen zem zemes), tad man ik reizas kartu�a gadījums ienāca prātā ar visu citu, kas ar to sakarā. Bet purva stradam dziesma tīri tāpat iet kā vecmātei tur tas pātars, ko viņa man skaitīja. Protams, vārdus vienkār�i, vienskanīgi noskaitīt � tas nav nekā, bet tad tur vajag vietām balsi pacelt augstāki, vietām nolaist, vietām veiklāki izrunāt, vietām apturēt un beidzot aizķērkties � tad būs riktīgi. Un vecmāte to mācēja � lai viņai vieglas smiltis! Es ar' �o vecmātes �strada dziesmu� māku; viņa jauka, dabīga un brīni�ķīgi jocīga un skan vārdu pa vārdam �itā:

�Vis' lielie, vis' lielie Par pasaul', par pasauP; Es, pats mazais, Tepat pārtic's. Panēm' cirv', Aizjāj' uz me�', Satik' liel' bried' � Sit' pierē, sit' pierē . . . Trīs gad', trīs gad' Smaganas ed' � A kur gaļļļļa?!�

Jā, tā; tad mēs ar vecmāti triecām ka triecām un smējāmies viens par otru. Beidzot kartuzis bij izkratīts, ta�iņa man atdota. Vec�māte apgulās gultā un apsedzās ar deķi. Es piesēdos pie galda un sāku savu �ta�u� apskatīt. Vienā pusē ir �vārdi�, no tiem es nezinu it nekā, es vēl neesmu �skolots�, bet otrā pusē ir bilde: zvērs, pakaļkājās pie�slējies. Galva un knābis kā putnam, pakaļkājas gandrīz kā suņam, aste gaisā, ar pu�ķi galā, priek�kājas kā putnam, un vienā priek�kājā sa�ņemts tāds ka mūsu lielais dūcis. Bailīgs* zvērs! �Vecmamm, kas �itas tāds par zvēru ir, �e ku' �itas uz tās ta�iņas?� Vecmāte atmet segu, pa�ceļ galvu drusciņ uz aug�u, padomā un tad saka: �Ak tas � tas jau ir tas elles zvērs �� � un atkal apsedz galvu. Man visi kauli notirpa. �Bet viņ� ta�u mums neko nevar padarīt?� es, par laimi, tā nedro�i iejau�tāju. � �Tas! Ko viņ� mums var padarīt!� vecmāte nicino�i atsaka un guļ tālāk. Te uzreiz viņa nomet segu, izkāpj no gultas un saka man: �Vai tu, dēls, pa vāciskam ar' māki? Pag, dod �u' man to lapu, es pamācī�u.� Viņa pienāk ar tādiem veikliem soļiem pie manis, pa�rāda ar pirkstu tur pa tām burtu rindām, kas uz manas kartu�a ta�as, un saka: �Luk, �e, kas te rakstīts: jaunskungs ģēger fimber zo.� To izteikusi, viņa atkal mudīgi metas savā gultā un apsedzas ar deķi. Bet man nu atkal bij ko domāt lielas, garas domas un brīnīties lielos, ne mazos brīnumus. Lūk, kas to bij domājis, ka vecmāte ar' pa �vāciskām� māk!

Tik vecs cilvēks! Līdz �im es domāju, ka tik kungi un jauni �īdi māk runāt �o smalko valodu � vecie �īdi vis ne, tie par pras�tiem priek� tik smalkas valodas. Jā, kad skrīveris, skrīvermadāma, mui�as tanta runā pa �vāciskam�, tad es tur nebūt nebrīnos � tie ir visi kungu cilvēki. I man viens radinieks � es nesauk�u pie vārda � runāja reiz ar Benjaminu pa �vāciskam� (viņ� gribēja manai lielai māsai nopirkt kādu rakstāmu lietu): �Griffel far griffel, un bleistij far bleistij . . .� Jā, viņ� ir skolots cilvēks, astoņi gadi sagāja draudzes skolā, kā nu tas tev nemācēs? Bet vecmāte?! Sis vecais cilvēks, kas tur zem tā deķa tagad svelpj un krāc . . . Tad jau vecais Kackis, kas ar tiem stopiem* un lukturiem, un �pijkannēm�* apkārt braukā, �vargst vien, un, kas manai mammiņai reiz iedeva mazu, mazu kliņģerīti un man otru, tad jau tas ar' varētu sākt kādreiz pa �vāciskam� runāt. Un mana vecmāte varbūt ir ar Kacka �īdu vienu vecumu . . . nevar tā īsti noteikt, tādēļ ka vecmātei nav bārdas. Bet, ja būtu bārda, tāda liela, balta kā linu kodeļa, varbūt i vecāka būtu nekā vēl Kackis. Un tomēr viņa pa �vāciskam� prot! Vai tas nav brīnums par brīnu�miem? . . . Bet ko tu darīsi? Kas ir, tas ir. Reiz man � tas bij vasarā, ganos � bij izgadība pārliecināties, ka vecmāte māk un māk pa �vā�ciskam�. Sēd abas ar otras sētas ganu meitu pie �ķūņa, abām adīkļi rokā. Ada un runā; es atkal klausos. Man nebij vis vēl ganos jāiet, es tik tāpat vien biju vecmātei līdz izskrējis. Vecmāte prasa viņu Ediņai, vai �o Jēkaps �īdam aizmaksājis par svārkiem. �Kur �is naudu ņēma?� Ediņa atsaka. Tad vecmāte saka, jau �ī tūliņ to domājusi: iznāku�i abi divi ar �īdu aiz kūts, un Jēkaps �īdam prasījis: �Gar �lāpen?� Zīds atteicis: �Gar �lāpen, gar �lāpen.� Tā es vecmātei prasu: kas tas ir � gar �lāpen? Viņa atsaka, tas esot: vai te gulēsi? Nu es zinu skaidri, ka vecmāte tie�ām māk vācu valodu.

Nav jau nemaz izsakāms viss, ko no vecmātes atminos. Kas tur nav �ādu tādu ��tukiņu�*! Ej nu visus �os izstāsti! Man tik brīnums, kur es viņu tik daudz esmu atmiņā paturējis. Iesāc vienu stāstīt, ienāk otrs, tre�s prātā. Vienreiz, atminos, vecmāte ielaida lā�am ar sniega piku. Dru�kam* uz reizas dancis sajuka, un viņ� pabolījās tādām nik�nām acīm uz vecmāti, i krievs nostājās bungot un sacīja uz vecmāti: matu�ka, matu�ka! Bet vecmātei nemaz nebij bail, viņa tik sakliedza uz krievu: projām no mājas! Vēlāk gan es izgudroju, kādēļ vecmāte bij tik barga uz krievu un uz lāci: krievs, lūk, bij uzvēlējis lā�am � mans tēvs to man kādreiz vēlāk stāstīja � , lai izrādot, kā piedzēris nākot no kroga mājā, un tas vecmātei, protams, bij par nepatik�anu. Lai ar citiem mājas ļaudīm vecmāte nīdās vai bārās, bet mani viņa mīļoja vienmēr. Vecmātei bij tāda veca, veca dziesmu grāmata ar bildēm, taī viņa arvien lasīja; vērpa, vērpa, tad iesāka paklusām tā kā dziedāt. . . te uz vienreiz ratiņ� nostājās, i vecmātei grāmata rokā. Bet to es ievēroju: ikreiz, kad vecmāte beidza lasīt, tad viņa apgulās un nosnauda kādu brīdi. Man atkal pa to laiku bij laime � es varēju bildēs skatīties, cik tik gribējās. Lasīt? Ko es toreiz no lasī��anas zināju? Es jau toreiz vel nepazinu nevienu burtu. Tādēļ ar' man bij tāds neizprotams gabals, ka gan cilvēks var tādas garas runas runāt, gi amata skatīdamies. Laikam dievs pats palīdz. Es vai- rak nemaceju lasil ka (ik vienu pa�u rindu. To man vecmāte reiz

pamācīja. Es viņai prasīju, lai mani ar' pamāca grāmatā. Viņa ar' tūlīt nostājās lasīt, pa�ķīra grāmatu citā vietā un tad, ar pirkstu par tādu melnu rindu vilkdama, sacīja: �Raug �u' � �tā svēta bērnu mācība�. Velc nu tu ar' ar pirkstiņu pāri un saki: �tā svēta bērnu mācība�.� � ��Tā svēta bērnu mācība�,� es ar' sacīju un pārvilku ar pirkstu par lielo, melno rindu. Nu vecmāte sāka runāt ari pa tām sīkajām rindām � un lai es ar' tāpat runājot, bet man tādas sīkas rindas nepatika, es gribēju, lai pa tām lielajām vien tik pamāca. Viņa atkal tā negribēja � lai labāk lasot no vietas. Nu, nieks man par tevi! Es tad labāk nelasu nemaz, lasi vien pati savu grāmatu . . . Un tā es paliku vēl ilgu laiku par grāmatas nemācētāju, tik to vienu rindu es mācēju un varēju uz�ķirt kaut kurā reizā. Tā arī taīs reizās, kad vecmāte atstiepās gultā un aizmiga, es vispirms uz�ķīru savu lasāmo rindu, pārvilku rei�u desmit ar pirkstu pāri un tāpat daudzkārt izlasīju: �tā svēta bērnu mācība�, �tā svēta bērnu mācība�, �tā svēta bērnu mācība� � un tad tik sāku pārskatīt bildes. Mēģinā�anas dēļ vilku reizām savai rindai no beigu gala uz iesākumu ar pirkstu pāri, sak, redzēs, vai tad ar' varēs tāpat izteikt: �tā svēta bērnu mācība�. Tas vienalga � varēja gan. Bet nu man jāizņem visa �bil�u ga�lerija�, kamēr vecmāte guļ! Kolīdz celsies, tūlīt grāmatu atņems. Man bildes labi �ķirās: nemaz nebij tik varen pēc viņām jāmeklē, tik palaid vien lapas skriet � bilde rokā. Vecmāte man bij ierādījusi, kur� tas Jēzus � tāds ar gai�u riņķi ap galvu. Un vienā bildē bij re�dzams svētais gars, un tai vienā � tur bij velns redzams, tāds liels tēviņ�, tik kreklā vien, ap viduci apjozies ar striķi. Bet tai pa�ā bilde ar' bij Jēzus, maziņ�, stāvēja uz tāda kā mājas jumta. Bet vecmātes grāmatā bij vēl daudz vairāk bil�u � kas tur nu viņas var atminēties! Pie �itās pa�as reizas varu pieminēt, ka ar bildēm man izgāja bries�mīgi slikti. Lai dievs gan nedod nevienam cilvēkam to izredzēt*, ko es bil�u dēļ esmu izcietis! Divi tādi notikumi ar bildēm � tie man pa�liks prātā līdz kapa malai. Pirmais bij �itāds. Tēvs brauca no Rīgas mājā. Visi mājas ļaudis kā spārnos! No gultas laukā; cits meklē spi�- kas un skalu, cits jau palīdz tēvam ka�oku novilkt. Mēs, bērni, bu�o jam tēvam rokas un prasām kliņģeri. . . Viss bū�ot, viss bū�ot, lai tik sanesot mantas istabā. Kalps, zirgu nojūdzis, sāk pircienus* sanest iek�ā. Tur ziepes, tur cukurs, tur siļķes, tur vilnas suseklī�i, tur mam miņai kurpes, tur meitām lakati, tur kristtēviņam* tabaka; tur iz�kapts, tur vecmātei �under drapas�*, tur lāpsta, tur zāģītis, tur vīles, tas vilnas maiss, tai maisā tuk�ie sviesta spaiņi; tur cepures: tēvam pa�am viena, kristtēviņam viena, man viena. Bet tur tai vienā spaini � kliņģeri un grāmatas. Sadeva kliņģerus: lielajiem pa vienam, mums, bērniem, pa diviem katram. Bet nu lūkot, kas tās par grāmatām. Kalendārs. Kalendāru es pazinu, lai ir raksta nepratu. Tas tas kalen dārs, kam �laimes māte� uz vāka. Vēlākajos laikos es dabūju zināt, ka tas ir Vidzemes kalendārs. Tagad parasts �o grāmatu saukt par Hāckera* kalendaru, un viens rakstnieks bij kādam grāmatu tirgotā�jam, kas braucis ar Hāckera kalendāra vezumu no Rīgas uz māju, devis tādu padomu, lai sagā�ot �os kalendārus Daugavā, �is aizmak sā�ot tik, cik viņi pa iepirkumam maksājot. Es domāju, tā tik tāda izlielība. Luk, lai tiek, ko avīzēs rakstīt. Protams, es �o joku avīzē la siju, tas bij tā priek� gadiem trim �etriem. Bet es gribu galvot, ka mi�nētam avī�u rakstniekam toreiz nebij tik daudz iemesla Hāckera kalendāru gāzt Daugavā kā man, viņu izņēmu�am no kliņģeru spaiņa un ieraudzīju�am briesmīgo bildi. Es gribu galvot, ka nekad Hāckera kalendārā nav bijusi tik �au�alaina bilde iek�ā kā tad, kad mans tēvs viņu ar kliņģeru spaini no Rīgas atveda. Bildi ieraugot, man ka�lendārs izkrita no rokām, visa miesa � protams, sirdi ar' līdzrēķi not, � drebēja kā ar drudzi. Es ieskrēju citu mājas ļau�u pulkā un cik vien varēdams skatījos uz uguns skalu, kas spraustuvē dega, lai nebūtu jāpagrie� acis uz kaktiem. Bet, kolīdz misējās un acis uz kaktiem pagriezās, tad tūlīt �au�alainā bilde man ņirgājās pretim. Vai tavu

baiļu, kādas es toreiz izcietu! Ne nakti gulēt, ne vakaros uz kaktiem skatīties; tik vienīgi pa to dienas baltumu bij miers. Nu tu, mīļais draugs, kas �os manus uzzīmējumus lasīsi, vari spriest, vai man nebij vairāk iemesla Hāckera kalendāru Daugavā gāzt nekā tur tam rakst�niekam, par ko aug�ā minēju. Es varu teikt: viss �is gads bij man ļoti grūts gads � un tikai riebīgās bildes dēļ. Kolīdz kāds kalen�dāru ņēma rokā, jau man tūlīt visa sirds trīsēja, vai tik nejau�ām neuz�ķirsies bilde. Bet nu man jāsaka, kāda �ī �ausmainā bilde bij: ir tāda, kā būt' istaba; kungi sēd pie galda, bet tas viens ir nupat, kā var prast, pietrūcies kājās un kādam otram kungam nazi iegrūdis krūtīs līdz pa�ai spalai. Tas viss bildē gai�i redzams. Aizdurtajam kungam mute izplesta, acis pārgrieztas, rokas un pirksti kā krampja sarauti. Es neko nezinu �au�alaināku nekā �is skats! Vēlāk lielie cil�vēki visi zināja, ka man no �ās bildes bail. Bet viņiem �ī lieta izlikās tīri nesaprotama. Da�reiz kāds pasmējās un uz otru teica: �Dumj� puika, bīstoties no tāda nieka!� Bet Kristiņa � ai, ļaunais bērns! � iz�lietoja �o manu bailibu sev par labu. Viņas prasījumi auga augumā, un man viņus visus vajadzēja izpildīt. Bet, ja es liedzos, tad viņai bija dzineklis zināms, ar ko mani padarīt paklausīgu: pa, pa, ku' tas kalendējs, es pajādī�u jazbainiekus! Neko darīt � piesalūgdamies iz�pildīju Kristiņas gribu, lai i tas man da�reiz vai diezin cik grūti nācās. Vai jums nesāk jau garlaicīgi mesties, mani kungi un kundzes? Labi, tad es stāstī�u par to otru bildi. Mans tēvs toreiz lasīja �biedrības grāmatas�, viņ� teica, rublis jāaizmaksājot, tad varot visu gadu izlasīties visādas grāmatas. Vai, kas tie bij par smieklu stāstiem! Da�reiz ziemas vakaros smējās visi cilvēki bez sava galiņa. Mans tēvs palasa, palasa � tas tik tūlīt atkal smejas un slauka asaras. Da�reiz vaira i lasīt nevarēja aiz liela smiekla. Otras sētas tēvs � tas rā�dīja manam tēvam uguni. Bet bij tas liels �tukaunieks*! Viņ� tik pie�liek vien pa vārdam no savas puses, pa tādam jocīgam: i tūlīt visi smejas, galvas atgāzu�i. Tādos vakaros mums, bērniem, bij liels prieks; mēs ar' tad smējāmies līdz. Par otras sētas tēvu man mam- miņa vēlāk stāstīja � viņ� esot mana tēva jaunības draugs. Tiesa, jaunības draugs, bet i vēl vairāk: visa mū�a draugs bij viņsētas tēvs manam tēvam � nu jau labi gadi, kamēr viņ� dieva priek�ā. Da�u labu reiz ir ienācis prātā, sak, es ar' vēlētos tādu draugu, kāds ma�nam tēvam bij otras sētas tēvs. Kad viņi bij kopā, tad, lai vai diezin kādas bēdas bij vienam vai otram, � tas nieks! Sastāstījās viens otram no jaunām dienām �ādus tādus notikumus, kā toreiz da�u- kārt dabūju�i visāda � i sūra, i salija* � izbaudīties un tad beidzot ar veselām ādām spruku�i cauri. . . Un brīnums bij! Ve�i tā sa- stiprinājās, ka vai pa�am nelabajam pretim stāties, lai nāk, kaut kuru reiz nākdams, tik, protams, abi vienmēr kopā kā mieti. Viens? Ko viens? Vienam ne tās dū�as, ne apķērības. Bet nevar vis teikt, ka �ie draugi bij kādi bēdu apspiesti ļautiņi. Kas to deva! Viņu tēvs jau bij i naudā ieru�inājies*. Manam tēvam gan naudas nebijis nekādas liekās, bet zirgi bij vareni: viens bij sirms � vecmāte teica, tas bū�ot man par brūtgāna zirgu, � bet ta bij zvērs! Sēdās iek�ā � mati vien manam tēvam aizvilnīja pa vārtiem. Pārtiku�i tētiņi bij abi divi: ko tur nu daudz no bēdām runāt? Kā jau sacīju, ziemas vakaros � tad viņiem bij tā lielā triek�ana: kad lasīja, tad lasīja, kad stāstīja, tad atkal stāstīja tāpat stāstīt. Atminos, mammiņa tika kādas reizas sa�cījusi, ko te mel�ot kā �ie pasaku ve�i, nu jau �ai ausis esot pieku�su�as. Es atkal savā prātā nodomāju, kas tās mammiņai par ausīm, es varu klausīties vai cik ilgi, man nemaz ausis nepiekūst. Tomēr

man jāatzīst, ka tas, ko tēvi stāstīt stāstīja, man tik labi nepatika kā tas, ko no grāmatām lasīja. Tas gan laikam tādēļ ar' bija, ka stāstā�mie gabali arvien tie pa�i vecie atkārtojās, bet, ko no grāmatām lasīja, tas bij arvien kas jauns. Vienreiz atminos, lasīja tādu mazu grāma�tiņu, tādu kā kalendari*. Mans tēvs lasa, viņu tēvs atkal rāda ar skalu uguni. Bet tad tur gan bij ko smieties trakajā! Kas tur bij jocīgu �vārdu�! Viens bij tāds: �Idzer �ārku, biusi zornu poarroavis.�* Un viens bij tāds: �Pēter, Juri, Jāni, nesiet �urp to karba�u*!� Sī grāma�tiņa bij par �lustīgo nerri uz tirgus pla�a�.

Bet nu es aizgāju pa me�a ceļu; lūdzu, neņemat par ļaunu. Ar briesmīgo bildi bij �itā: vienā sestdienā skolniece � mana �lielā� māsa gāja skolā � atnesa atkal jaunas �biedrības grāmatas� un teica, esot ar bildēm. Tas man, dieviņ! . . . Nevaru i ne sagaidīt, kad raisīs grāmatas no lakatiņa ārā. Izraisa un sāk �ķirt. No�ķir pirmo lapu � tur vārdi vien, otro � i tur vārdi, tre�o � mani tirpo- ņas vien pārņem, un es aizlieku plaukstis* acīm priek�ā. Māsa brī�nās, viņa grib manas rokas no ģīmja noraut un satrūkusies prasa: �Kas tev tika?� Māsa beidzot tā kā atģied* un saka: �A, viņam lai�kam no bildes bail . . . e kiv dumj�!� Viņa nu mani mierināja, �ī rādī�ot citas bildes, tās vairs tādas nebū�ot . . . Bet es vairs grāmatai ne virsū neskatījos. Grāmatā bij �kaulu cilvēks�. Galva kā ola, ar diviem mel�niem caurumiem acu vietā, deguns nolauzts; roku stilbi, kāju stilbi, ribas . . . viss līdz nagu galiņiem kauls kas kauls! Un tad vēl netais- nieks* tā uzstādīts � tā kā uz danco�anu: viena kāja jau drusku pa�sperta uz priek�u, kā tik sākt lēkt, rokas ar' jau drusku izplestas, tik vēl sānos jāiespie�; danco, lai kauli vien �vakst! Fui! Man vai sirds riņķī griezās aiz liela riebuma un izbailēm. Jūs, vecāki, kas jūs esat ar bēr�niem, nerādiet saviem Kārlī�iem, Prīdiņiem, Voldiņiem, Mīliņām, Natiņām tādas lietas un nestāstiet, viņiem dzirdot, �ausmu notikumus un spoku stāstus! Viņi kļūs bailīgi un māņticīgi. Jūs nemaz neieģie�at, ka, �itādus ��tukus� rādīdami un stāstīdami, jūs izpostāt viņiem vienu lielu daļu no paradīzes dārza. Jā, tas cita lieta, kad bērns jau tik liels, ka viņam var tādas lietas pamatīgi izskaidrot. Bet ko tāds mazs kā to�reiz es! Tāds tev nesapratīs, skaidro, kā tik vien tu gribi. Un kas par iedomības un iztēlo�anas spēju tādam mazam knauķam! Tas tev ne sap�ņos nevar nākt, ko tāds visu savā garā iztēlo. Viss viņam ir pilns dzī�vības un gudrības, un lieliskuma: suņi runā, aitas runā .. . lielais vī�tols, kas tur dārza stūri, � tas ir vīrietis, bet apse, kas otrā dārza stūrī, � tā ir sieviete; un tie abi ies lauzties, bet vītols apsi nosviedīs zemē tāpat kā mūsu kristtēvs �lielo kristumāti�*. Stīpu drā�amais beņķis* ir tāds klibs vecis ar lielu muti un bez zobiem . . . Visām lie�tām ir ģīmis � i ragavām, i zābakiem, i karotei; un rokas pirkstiem vi�siem ir ģīmis: nags � tas tas ģīmis. Bet arī tām lietām, ko viņ� ne�maz nav redzējis, tikai ko dzird daudzinām no lielo cilvēku mutes, � visām tām viņ� dod veidus pēc savas iedomas, un tā viņam rodas ar laiku vesela pasaule, pa�a radīta � skaista, mīļa; un viņ� pats kā �ās radības kungs un meistars dzīvo �ās pasaules vidū, un, raugi, �tas viss ir ļoti labs�.

�Rīga ir ļoti liela māja, vēl lielāka nekā baznīca, bet daudz skaistāka. Kad mans tēvs Rīgā ieiet, tad visi Rīgas cilvēki nāk viņam pretim un dod labdienu � viņi visi manu tēvu pazīst. Rīgas mātes dod viņam kliņģerus, lai aizvedot bērniem, Rīgas tēvi atkal dod cits tabaku, cits cukuru un �o un to, un mans tēvs atkal saka, lai eimot ārā, tur vezumā esot sviests, lai ņemot, cik katram vajagot. Visi Rīgas cilvēki iziet priecīgi ārā pie mana tēva vezuma, bet pats Rīgas kungs neiet. Rīgas kungs ir tāds liels, vecs kungs ar gariem, melniem svār�kiem, ar diviem baltiem papīriņiem uz krūtīm, glu�i tāds kā mācī�tājs, kas reiz bij iekāpis tādā kā kubulā (kāju nemaz nevarēja redzēt, tik galvu un krūtis, un rokas) un bārās uz cilvēkiem . . . bēdas jūrā . . . bēdas starp viltīgiem brāļiem! Bet Rīgas kungs ir daudz lielāks � kā jau tā Rīga pati ar' tāda briesmīgi liela. Nu tā: Rīgas cilvēki visi pie vezuma, Rīga paliek tuk�a, tikai mans tēvs un pats Rīgas kungs � tik vis cilvēku vairs paliek Rīgā. Nu mans tēvs pieiet pie lielā kunga un saka: �A, labdien, Rīgas kungs, �e tev divi āboli.� Un tad mans tevs viņam pasniedz, no ķe�as izvilcis, divus skaistus ābolus un Rīgas kungs pasaka: �Paldies, mīļais draugs, ej nu attaisi to bodi vaļa un paņem kādas divas izkaptis un kādu vienu lāpstu, tad tev būs ar ko sienu pļaut un ar ko zemi rakt.� Mans tēvs pieiet pie bodes, attaisa bodei vāku vaļā un tad izņem no bodes divas izkaptis un vienu lāpstu. Rīgas kungs saka, lai nu ņemot vien vēl i vairāk, lai ņemot vēl vienus vilnas suseklī�us, tad bū�ot mammiņai ko aizvest. . . Lūk, bode man bij domājama tāda liela kaste, kur visādas mantas iek�ā. Bet tad uz vienreiz sāk spēlēt un ar zvaniem zvanīt, un Rīgas kungs rāda manam tēvam ar pirkstu uz aug�u un saka: �Izskaties nu labi brangi un izklausies pa Rīgu; lūk, tie visi ir Rīgas kumēdiņi.� Mans tēvs ar' izskatās un izklausās �Rīgas kumēdiņus� un tad, vēl kādas vajadzīgas lietas paņēmis, brauc no Rīgas mājā. Tādā veidā es tēloju Rīgu un sava tēva Rīgā braucienu. Pēterbaznīcas zvani un Rīgas kumēdiņi � tie man bij daudzkārt dzirdēti vārdi, kad tēvs stāstīja savus Rīgas piedzīvojumus.

Bet bij ar' reizas, kad pats garā dzīvoju pa Rīgu un baudīju Rī�gas jaukumus, ko miesīga acs nav redzējusi un miesīga auss nav dzir�dējusi. Bet es domāju, ka kukaiņiem ar' ir sava Rīga. Mu�as � vai tās gan bez Rīgas? No kurienes gan lai viņas saviem bērniem lietiņas un kliņģerus atved, ja ne no Rīgas? Lūk, uz galda nolaupīts*, izcepts kā�lis, mu�u ap to vai vesels simts. Varbūt tā pati ir mu�ām tā Rīga, no kurienes viņas aiznes pa drusciņai saviem bērniem, un tas ir tas cu�kurs? Bet varbūt piena bļodiņa būs mu�ām par Rīgu? Re, kā tur grie �as apkārt! Jā, tas glu�i tā smalki nav nosakāms, īpa�i tādam ne, kas nemāk mu�u valodas, � kā tu �īm paprasīsi? Bet bez Rīgas mu�as nav; viņām jau tāpat ir bērni un �mammiņas�, kā i cilvēkiem. Bet par to gan ir briesmīgi jāsmejas, ka mu�ām ir savas mammiņas. Visiem, visiem ir sava Rīga, tik kokiem nav Rīgas, tādēļ ka koki nevar nekur aiziet. I otras sētas mēmajam Andrieviņam ir sava Rīga: musu māja viņam par Rīgu. Mēmais Andrieviņ� ir viņsētas Andrievtēva un An- drievmātes dēls. Ai, kā viņam ir grūti! Viņ� nevar nevienu vārdu izru�nāt, ar rokām vien tik rāda un tā vien tik saka �taitaitaitai�, un vēl �ā un tā �everē*. Bet mūsu �lielā kristumāte� i tad saprot, ko mēmais An drieviņ� grib; viņa ar' tāpat rāda ar rokām pretim, un Andrieviņ� tad reizām paliek tāds domīgs, pasmejas, paskatās �lielai tantai� acīs un saka: �Jnn-nn . . .� Mēmajam Andrieviņam diezgan prasta tā Rīga � mūs' māja, kas tā nu par Rīgu! Bet kur viņ�, mēms puika, lai labāku ņem? Vienreiz mēmajam Andrieviņam �Rīgā� slikti izgāja. Mūsu cilvēki pa�reiz ēd brokastis, ienāk Andrieviņ�, nostājas istabas vidū, �ņāc un skatās uz ēdājiem. �Lielā tanta� tūlīt saprata, viņa pielēja bļodiņu putras, nolika bļodiņu istabas vidū zemē, iedeva Andrieviņam karoti rokā un parādīja, lai nosēstoties zemē un ēdot. Andrieviņ� nosēdās un sāka strēbt, tanta viņam iedeva maizes gabalu ar' rokā. Es nezinu, kas tas varēja būt, bet man sametās ļoti �ēl ap sirdi; es do�māju, sak, lūk, cik viņam slikta Rīga! Padod zirņu putras un gabalu maizes kā nabadziņam, i � brauc atkal mājā. Te uz vienreiz istabas durvis sprāgst ar tādu spēku vaļā, domā, vai krampītis aizskries par gabalu, un istabā ie�aujas � Andrieviņa tēvs ar lielu, garu rīksti rokā. Viņ� tur durvju kliņķi rokā � durvis lieli, pla�i vaļā, pats durvīm aiz�stājies priek�ā � un tad skatās lielām, platām acīm uz Andrieviņu un kliedz: �Ak tu man, sātans, pa citām mājām kumosus lasīdams? . . . Laukā!� Andrieviņ� nomet maizes gabalu un karoti un sāk spiegt tā kā sivēns, kad kauj. Svirks! � tēvam pa rokas apak�u laukā. Tēvs gan sita ar rīksti, bet tik pa sienu vien ietrāpīja. Mūsu �lielā kristu- māte� � viņa bij Andrieviņa tēvam māsa � sacīja uz Andrieviņa tēvu: �Vai, brālīt, kam nu tu ar to bērnu �itik nejēdzīgi . . . Viņ� jau tā dieva piesodīts . . .� Bet Andrieviņa tēvs uzkliedza mūsu �lielai tantai�: �Dabūsi i tu, ja neturēsi muti!� � un aizgāja. Bet ko es darīju? Es sāku visā pilnā kaklā raudāt; visi ļaudis satrūkās. Man kļuva mēmā Andrieviņa tik �ēl, tik �ēl, ka es jums to nemaz nespēju izteikt. Man lija asaras ar upīti no acīm laukā; es jutu, it kā kad viņas man nāktu no pa�as sirds dziļuma ārā. No tās reizas mēmais Andrieviņ� reti, reti vairs �atbrauca uz Rīgu�.

Es kādu vārdu ieminējos par �lielo kristumāti�. Pastāstī�u vēl vairāk par viņu. Mēs viņu tādēļ saucām par �lielo kristumāti�, ka

mums bij vēl viena otra � �mazā kristumāte� saucama. Lielā kris- tumāte bij mūsu dienestniece un, protams, liela no auguma. Viņai bij pie apak�lūpas vienā vietā zilums. Un skaista viņa bij tik svētdie�nās, kad aplika tādu caurumainu, baltu krādziņu ap kaklu un ap�sēja �tipta�* lakatu; citādi viņa nemaz nebij skaista: kāju pirksti tādi līki un kaulaini, i rokas bij lielas un kaulainas. Bet �lielai kristu- mātei� bij manta: lāde bij pilna visādu drēbju. Svētdienas rītos es ar�vien gāju �lielai kristumātei� līdz uz klēti. Man gribējās bildēs izska�tīties � viņai, lūk, lādes vākam bij visa iek�a noklīsterēta* ar visā�dām bildēm. Ak, kas tur bij laba skatī�anās! Bet no lādes ārā nāca tāda laba smar�a � tā bij drapu smar�a. �Lielā kristumāte� nu iz�ņēma svētdienas drēbes no lādes, nolika uz sava krēsla � viņai ar' bij pa�ai savs krēsls, tāds brūns, � un tad izņēma no lādes dibena drapu pudeli un divus graudiņus cukura; uz tā viena uzpilināja no pudeles drapas un iemeta mutē, bet to otru graudiņu � tāpat sausu � iedeva man. Par �lielo kristumāti� man bij tas ar' zināms, ka viņa uz mūsu �kristtēvu� � tas bij mums kalps � cerējot. Man par varu gribējās zināt, kā tad īsti cerē, tādēļ es vakaros skrēju uz riju skatīties, kā �lielā kristumāte� uz kristtēvu cerēs. Neko nevareju saprast: kristumāte �uva, kristtēvs strādā ja koka darbu, bet �cerības� nepamanīju nekā�das. Vienreiz gan �lielā kristumāte� man sacīja, ko �itais ��pigons�* te ik vakarus nākot, vai nevarot vilkties atpakaļ uz savu kambari. Es paliku briesmīgi liels savā garā � saimnieka bū�ana! � un sakliedzu uz kristumāti, sak, grāb�u un izsviedī�u pa�u laukā no rijas! Mana rija! �Vai, klu�ka*, cik �itādu prapu* ejot uz mārciņas?� kristu māte kā mēdīdama saka man. Es tādas goda laupī�anas nevaru ciest � tak saimnieka bū�ana: �Kristtēv, ņem to kristumāti un svied laukā no rijas!� Kā tad, kristtēvs, riktīgs kalpa cilvēks būdams, paklausa saimniekam uz vietas � viņ� grābj kristumāti rokā, es ar' kā varē�dams viņam palīdzu � un nu tik vilkt uz durvju pusi. Bet es nevaru saprast, kā tas notika, kā ne: kristumāte vairāk virzās uz dibenu nekā uz durvīm, tai�ņi tur uz to vietu, kur tas skrāģītis* dibena kaktā. Z vārgs! � kristtēvs gā� kristumāti uz skrāģa virsū, man tīri bail sametās, sak, viens nu notiks: vai nu skrāģis lūzīs, vai kristumāte. Bet nelūza ne skrāģītis, ne kristumāte. Kristtēvs izrāvās kristumātei no rokām un gāja atkal pie sava darba. Kristumāte vēl brītiņu mierīgi pagulēja uz skrāģī�a, tad sāka smieties un cēlās tāda priecīga, prie�cīga no skrāģa aug�ā. Es domāju, sak, ā, nav vis kauli maitāti. Nu kristumāte izvilka no krāsns mazo katliņu, tur iek�ā bij ūdens � tīri karsts, kūpēja vien. Kristumāte salēja ūdeni māla krūzē � tā bij manas mammiņas krūze � , katliņā palika biezumi, tos kristumāte ar rokām izņēma ārā, viņa ņēma ātri, ātri un ar lūpām pū�ļāja*, sa lika uz tāda balta dēlī�a � laikam bij spaiņa vāks � un tad ar visu vāku ielika krāsnī atpakaļ. Nu kristumāte izņēma no skrāģī�a apak��as pudeli. Nē, bet nu būs brīnumi! Redzēs, ko viņa ar to pudeli darīs un kas tur tai pudelē būs. Kristumāte sāk no pudeles krūzē laist � sīrupu. Stiepjas tikpat kā bantē ārā un spīd pret uguni kā viens ne�zin kas. Vai, tavas jaukas izskatī�anās! Bet nu sāk �bante� arvien tie vāka vien palikt, arvien tievāka vien . . . jau nu glu�i tieviņa . . . jau nu tīri tāda kā diedziņ� . . . beidzot pārtrūkst. Kristumāte vēl tur pudeli tāpat uz krūzes, lai i sīrups vairs netek, un tad pasaka man: �Aplaizi pudelei galu!� Es arī palaizu. Ak tava garda ēdiena! Tik�pat vai viens medus. Bet kristumāte saka, lai es nepastāstot vien ��iem�. Tas bij slikti no kristumātes teikts; es pa�reiz domāju, sak, būs jāpastāsta mammiņai, cik kristumāte laba, viņa man, sak, deva sīrupa pudelei galu aplaizīt, � bet nu nekā! Kristumāte paņēma skalu un tad labi brangi sajauca visu to, kas tur tai krūzē bij, pielika krūzi pie mutes, iestrēba un sacīja: bū�ot diezgan saldanuma*. Nu viņa deva krūzi kristtēvam; �is ar' mudīgi nosvieda slīmestu, nokratīja skaidas no biksēm un tad, krūzi paņēmis, sāka strēbt un rēkt kā lācis; kristu�mātei tik smiekli vien nāca. Viņa teica: ak, tas kristtēvs esot jocīgs. Bet es ar' domāju, ka kristtēvs ir briesmīgi jocīgs; kaut tik nu visa

tā dzeramā neizstrēbis, lai jau man ar' kāda lāsīte atliktu, tak jau kristumāte man ar' dotu, ja būtu. Kristumāte pameklēja grozā pa kristtēva kurpnieka lietām � tas ar' jāzin, ka kristtēvs mācēja zā�bakus un kurpes lāpīt, � un izņēma no groza mazo stopiņu � trauks, kas man jau sen pazīstams un patīkams. Sis mazais bleķa stopiņ� bij tik liels kā �īda rags*, ko pie pieres un rokām sien, tik nu apaļā veidā. Kristumāte saka uz kristtēvu, lai ielejot kādu lāsi stopiņā, jādod tam puikam ar', lai dabūjot iestrēbt no tā �aja. Labi, kristtēvs ielej, un tā es ar' dabūju �aja strēbt. Bet man jāatzīst, ka sitas �ajs nebij vis tik gards, kā kur mammiņa reizēm mums deva strēbt. Es vēlāk tiku pārdomājis par kristumātes cerību, sak, nezin vai tik �itā pati �aja dzer�ana nebūs tā cerība. Jā, bet vai tad kristumāte mani ar' �cerē�? . . . Man jau ar' viņa deva drusku �aja. Ej nu zini! Var būt, ka cerē i mani kādu �bi�ku�.

Vienā svētdienas dienā bij mūsu mājā jauki. Sniega vairs nebij, pagalms bij sauss, un laiks bij tik silts, ka jau bez cepures varēja

pa lauku skraidīt. Pulka, pulka viesu bij mūsu mājā . . . citi pa istabu ēda, dzēra, klaigāja, citi uz pagalma dancoja �riņķa dan�us� � viens spēlmanis spēlēja ar �pijvolēm�*, otrs ar �armoņikām�*. Mans tēvs ar' tik smējās vien, stāstīja jokus un nesa alu visiem no vietas ar to pa�u pazīstamo ��aja krūzi�. Tad atkal sasēdās tādas vecas vie�ņas aiz galda un sāka dziedāt un viesi nāca pie galda un meta naudu bļodā � skanēja vien. Man tēvs atkal � kur� iemeta, tam �arku*, kur� iemeta, tam �arku. Vie�ņas lika bļodā cimdus un lakatus. Bet mūsu Jē�uks � tas bij mums tā kā otra pui�a vietā � iesvieda bļodā divus lielus, lielus lāpīteņus* cimdus kā suņa galvas � noklaudzēja vien. Mans tēvs tik ar �arkas glāzīti Jē�am brandvīnu acīs . . . Jēcis pa durvīm ārā . . . vie�ņas ar rokām vien nomētāja Jē�am pakaļ un nodziedāja: �Jēcī�am, nabagam, naudas bode aizsalus'�� Ak tavus smieklus! I es smējos par tādu joku.

Lūk, �itās �lustīgās� godības bij kristtēva un kristumātes kāzas. Un es tiku cerības lietā jau gudrāks. Lūk, tā ir tā cerība, kad grib pa�likt par brūti un brūtgānu, un nevis �aja do�ana.

Es tagad ar sevi cīnos. Vai stāstīt par �mazo kristumāti� arī vai ne? Es gan domāju, ka par mazo kristumāti nebūs tas stāsts necik gar�. Bet kas nu var zināt? Kā sāk�u savu �teiku teikt�, i aizmirsī�sies.. . i nezināsi, kur gals palika. Bet es domājos tomēr stāstīt! Man jau jāstāsta vien ir viss, ko atminos no bērnu dienām, vienalga, vai jums patīk vai nepatīk.

Mazā kristumāte bij Lienas tēva sieva, bet Lienas tēvs bij vecs zaldāts, un Liena � tā bij viņu abu meita, tik liela kā mana mazā Kristiņa. Mazai kristumātei bij kārpa pie vaiga, un uz tās kārpas bij uzaugusi liela, gara, dzeltena bārda. Bet Lienas tēvam bij lielas, pelēkas ūsas, kā jau da�dien zaldāta vīram. Lienas tēvs savas ūsas arvien ar mazām �ķērītēm nolīdzināja ar virslūpu, lai ūsas nekarātos putrā, bet mazā kristumāte savai kārpai nekad kuplumu nelaupīja, varbūt viņa i nezināja, vai viņai kārpa ir pie vaiga vai nav. Lienas tēvs, kad sev nagus apgrieza � rokām vai kājām � , tad tos sabāza visus sev azotē; ja kāds grie�ot aizsprakstēja prom, ir to dabūja rokā � un turpat pie citiem brāļiem iek�ā. Es nezinu, par ko viņ� tā darīja. Un, Lienas tēvs kad gaļu ēda, tad pirkstus noslaucīja pie ma�tiem, bet mazā kristumāte gan tā nekad nedarīja. Viņa jau ar' neēda pie mūsu galda, bet savā gultā un, ja bij putra, tad pati sēdēja gultā un bļodiņu turēja uz klēpja. Vienreiz strēba pati, otrreiz pastrēbi- nāja Lienīti. Lienītei bij maizes gabals rokā, viņa nokoda no tā un tad skatījās apkārt, bet mazā kristumāte arvien tai piegrūda ar ka�roti pie vaiga, un tad �ī atkal mudīgi pagrieza muti pret karotes galu un mazā kristumāte ielēja tai putru mutē.

Vairāk no mazās kristumātes ar' gan diez nekā nevaru stāstīt tāda sakarīga. Tik to varu teikt, ka viņa ar Lienas tēvu vienmēr

bārās un ka viņai bij divas kazas: viena sirma, otra balta; baltā bij mazāka, sirmā � lielāka. Un to ari varu teikt, ka es viņas netiku priecīgas vairāk redzējis kā tikai vienu vienīgu rei�u, t. i., toreiz, kad sirmai kazai bij atlēku�i kazlēni � āzītis un kaziņa. Abus �os zvērī- �us viņa bij grozā ielikusi un grozu ar lupatu apsegusi. Tad toreiz viņa bij priecīga un smējās, pacēla lupatu uz aug�u un mums, bērniem, rādīja mazos �kukaiņus�. Es nevarēju saprast, kas tie tādi var būt par kustoņiem � tīri tādi pa�i kā kazas, bet tik ļoti maziņi un bez ragiem. Vienu viņa izcēla ņo groza ārā un nolika zemē: kazlēns drus�ciņ, drusciņ palēca uz aug�u un pakustināja ļipu. Es sāku briesmīgi smieties un sacīju, ka mazā kaziņa tāpat ļipu māk kustināt kā aita, un tad mazā kristumāte arī smējās un sacīja, gan redzē�ot, par kā�dām dienām jau nadziņi knauk�ķē�ot, tagad vēl neknauk�ķot, tādēļ ka vēl esot mīkstiņi. Mazai kristumātei bij i savs sivēns. Es nezinu, no kurienes to Lienas tēvs vienā svētdienas vakarā atnesa kulītiņā iebāztu. Bij tāds sarkans sivēntiņ� un ļoti maziņ�. Bet man sar kani sivēni nepatika, man labāki patika balti, tādēļ ka manai mammi- ņai tādi vien balti bij. Jā, bet kas tad ar sarkano sivēnu notika? Mazā kristumāte sadzirdināja sivēnu ar dzirenēm* � to mana mammiņa tā reiz runāja � , un sivēns, ar dzirenēm apdzirdīts*, kājas vien sāka

kratīt un aug�pēdu griezties. Man bij mazā siveniņa, lai nu gan tāds neglīts, sarkans bij kā zebiekstes āda, � man bij viņa ļoti �ēl, es gau�i raudāju, kad �is rijas priek�ā pie staba raustījās. Bet Lienas tēvs sacīja, tur vajagot viena tāda vīra, kas varot izdievredzēt*. Un kā tad! Vienā dienā Lienas tēvs ieveda mājā tādu sve�u vecu tētiņu ar zaļu cepuri un ar cauru cepures dibenu. Mēs prasījām, kas tas tāds ir. Tas jau esot dievredzis*, par Zaļo Poli saucot. Zaļais Polis izdievredzēja, aizgāja, un sivēns nobeidzās. Un tad mana mammiņa teica uz mazās kristumātes, ka nu �ai ar to cūkas lopu tā slikti no�gājis, tad �ī do�ot no saviem, lai izvēloties no visa pulka vienu, kur� tik labāk patīkot. Bet lai nu vairs ar dzirenēm nedzirdinot.

Vēl par mazās kristumātes kazām varu pastāstīt: eku' bij kukaiņi! Mēs, bērni, jau nedrīkstējām uz pagalma ne rādīties. Tūlīt �ās viena vai otra klāt, pa�ķiebj vien galvu un tik taisās jau durt. Ak tavas nelaimes! Es pat � būtu ne da�u labu rei�u paskraidījies pa pagalmu vai kādu zvirbuli lūkojis nosist, vai. . . bet �ās abas divas kā preilenes* �cierē�* pa kūts priek�u, siena zāles lasīdamas. Nekā: paver gan is�tabas durvis, paskaties � paliec mierīgs �mājā�! Es vēl nebiju vis īsti tik bailīgs, bet meitenes � tās vai ģība nost, kolīdz kazas ierau�dzīja. Un bij ar' jau neizprotams zvērs tā kaza. Gandrīz tik lielāka aita, bet � ko domā? � mazā kristumāte �o i tad slauc! Un kā slauc? Paliek bļodiņu apak�ā, pati uzkāpj kazai a�gārniski mugurā un tad slauc! Iesākumā es nevarēju aiz smiekliem nekur likties, �itik ērmotu slauk�anu redzēdams, bet vēlāk man bij vienalga, lai slauc, kā grib. Bet kas tas visutrakākais: kaza uzkāpj uz malkas grēdas, izstaigājas un nolec, uzkāpj uz pelavnieka* pa�ā jumta galā un pakasa ar pakaļ�kāju pieri. Vai tas nav traks joks? Es reizām kazu parīdīju suņam, kad �ī uz jumta stāvēja. Suns skraida ap pelavnieku apkārt, paska�tās gaisā, smilkst, kauc, i reizām spalgi aizrejas, bet kaza stāv kā ķēniņ� un urbina jumta sūnas. Visvairāk tad man smiekli nāca, kad iedomājos, sak, �itā tak ir mazās kristumātes govs, kas tur uz jumta stāv. Bārdaina govs � un vēl tāda ar īsu ļipu � stāv uz jumta! Kā tur lai cilvēks nesmejas?

Vienreiz mums, bērniem, ar kazām bij traka jakts*. Bet, pag, es labāk stāstī�u no vietas. Tas bij �itā: dēlie�u* nebij neviena mājā, meitie�i* velējās*; mēs trīs vien tik istabā: es, Kristiņa un mazās kristumātes Liena. Es sataisīju meitenēm sprigulī�us, katrai savu, pats sev tre�o, izņēmu no mazās kristumātes gultas klēpi salmu, pa�taisīju istabas vidū klājienu � un nu trijatā kuļam �rudzu riju�. Nostrādājām visu kārtīgi, kā vajadzīgs. Man gan ar meitenēm iz�nāca maza sadur�anās: �ās, lūk, pagānietes, no rudzu rijas kul�anas neko nezināja, tik kult vien, kult vien kā trakas un nemaz negrib sal�mus ņemt nost. Gana es kliedzu, kā saimnieks būdams, lai tak vairs nekuļ, graudi sāks iet pu�u, bet �ās i nedzird, tik lec uz aug�u, vēk�ķ

un kuļ. Man uznāca dusmas, izrāvu spriguļus no rokām un sadevu abām divām pa seksti. Nu, tas nu viss labi, nostrādājām, paldies die�vam, kā vien vajadzējās, nokratījām, nobāzām salmus gubenī* (t. i., atpakaļ gultā), sagrūdām graudus gubā un tā . .. Tagad es, kā saim�nieks būdams, tūlīt sēdī�os pie gubas un sāk�u vētīt, lai iet kūlējas lopus apkopt. Labi, kūlējas abas divas iziet ārā �lopu kopt�, es atkal sēstos �pie gubas� un sāku ar rokām vēcināt un plātīties � glu�i tā, kā jau mans tēvs to lietu darīja. Te, nav necik ildziņi, abas �lopu ko�pējas� ieskrien bļaudamas, bļaudamas istabā. Liena ielec sava gultā, bet Kristiņa skraida un grābstās ap vienu gultu, ap otru . . . nekur nevar aug�ā tikt. Es tik vētīju vien, kas man, mājas tēvam, uz mei�tie�i bļaustī�anos jāklausās! Bet � kas tas?! Istabā ienāk � kaza, baltā kristumātes kaza! Sis tāds skats, kas vai sirdi un kaulus satriec. Kaza istabā! Vai �o skatu spēj kāds cilvēks iedomāties? Mans vētek- lis � karote bij par vētekli � izkrīt no rokas . . . vai ar vienu vienīgu lēcienu esmu uz mūrī�a aug�ā. Arī Kristiņu uzrāvu aug�ā uz mūrī�a. Liena bļauj pa gultu. Bet kaza? Kas kazai bēdas! Viņai ne prātā ne�nāk, kādas mums tagad lielas bailes. Viņa staigā pa istabu, nagi vien knauk�ķ, apskata mūsu �kūlienu�, paņem tur kādu salmu no zemes, papurina bārdu un laikam domā, neesot nenieka no tā mūsu kūliena.

Nu kaza iet tai�ņi uz Lienas gultu . . . Liena vēk�ķ kā traka. Kaza pieiet pie gultas un stāv . . . Viņai brīnums, ko tā meitene tur vēk�ķot. Lai visu �o skatu patiesīgāki notēlotu, tad man jāapraksta, kāda bij kristumātes gulta. Gultā bij piekrauts vesels kalns �ādu panckaru: tur bij gubā samesti deķi, ka�oki, svārki un nezin kas viss vēl. Liena tup rāpu pa�ā kalna galā un bļauj; kaza, lejā stāvēdama, skatās un brīnās. Te uz vienreiz sāk kalns ar visu Lienu tā lēņi, lēņi* �ļūkt uz leju. Liena to ar briesmīgām bailēm sajūt un lūko a�gārņi* rāpties atpakaļ, bet, jo rāpjas, jo kalns ar visu Lienu vēl vairāk gā�as . . . Liena vairs nav glābjama! Viss lupatu kalns ar Lienu pa�ā galā gā�as un uzgā�as � kazai uz galvas. Vēl viens briesmīgs vēk�ķiens no Lie�nas, tad tā pazūd lupatās un kaza izskrien pa durvīm � noklaudzas vien.

. .. Vēl grāmatas nemācēju, bet jau pātaru man bij galvā vai vesels leģions. Rita pātarus, vakara pātarus un daudz per�u* no dziesmu grāmatas man samācīja jau tīri mazam. �Ir to tu alla� piemini� � to man vecmāte iemācīja. Viņa man lika saņemt rokas kopā, noskai�tīt �Ir to tu alla� piemini� un tad pārmest krustu. No vecmātes es spruku vaļā, ja tik labi noskaitīju �Ir to tu alla� piemini� un pārmetu krustu, vairāk viņa no manis tad ar' neprasīja. Bet, ja ņēma mammiņa vai lielā māsa rokā, � lai dievs nedod! Skaitīju, skaitīju, bet, kad redzēju, ka per�ām ne gala, ne malas � ko vienu beidz, te tūlīt otru sāk � , tad jau man sāk uznākt tādi lēni, paklusi �krik�ķi�*, un, ko�līdz tie sāka nākt, tad jau zināju, nu būs drīz raudas klāt. Kā tad! Tas nebij necik ildziņi � jābļauj visā kaklā. Bet es jums saku, tās bij tik trakas un stipras raudas, ka tu, cilvēks, �ās savaldīt nekādā vīzē, lai vai mēlē kod. Da�reiz domāju: bet nu saturē�os un nemaz nerau�dā�u! Kas tur man, prātīgam cilvēkam, pātaru dēļ ko raudāt! Bet, lūk, tādās reizās bij jo trakāki: nebiju vēl i ne lāgā skaitīt iesācis, jau raudas klāt. Mammiņa mani tad nogrūda no sevis nost, no ratiņa, un teica: �Ej, ej, guli zemē!*� Citreiz nogrūda, kolīdz krik�ķus izdzirda, vēl i nemaz raudāt nebiju sācis; citreiz jau krik�ķi paspruka, kolīdz mammiņa man pirmo vārdu pasacīja, kas bij skaitāms. Ak tava nelai�mīga cilvēka, kāds es toreiz biju! Da�reiz sērīgs sēdēju gultā un domāju, vai nevarētu kādreiz noskaitīt pātarus bez raudām . . . Visi priecājas un smejas, vērpj, ada, sprau� skalu spraustuvē� Kristiņa ielej dzērienu no stopa dobultiņā un tad taisa tiltiņu pāri . . . Skalam ogle reizām iz�ķiras uz divām daļām un izgrie�as kā govs ragi uz abām pusēm, un, kad es tur asarainām actiņām līdz sirds dzi�ļumiem noskumis skatos, tad man tā izrādās, it kā būtu divi skali un divi ugunis, un �etri �ragi� . . . Kaķis slaista asti un glauda sānus gar ratiņa kāju . . . Visiem tik labi, tik labi, bet man nav prieka ne�kāda, man tik bēdas. Bet uz vienreiz un it piepē�i man it kā kāda sa�vāda gaisma iespīd sirdī, kā savāds, mīlīgs siltums pārņem mani visu � es pats nezinu, kā man ir, tik to zinu, ka pieeju pie mammi�ņas, apskaujos abām rokām viņai ap kaklu, nobu�oju viņai vaigu un saku: �Mīļā mammiņ, nu es vairs neraudā�u.� Mammiņa uzreiz no�stājas vērpt, paņem mani aiz padusēm un uzvelk sev uz klēpja. Viņa man glauda galvu, un es nezinu, ko tur saka. Bet to gan dro�i varu tagad teikt, ka viņas mātes sirds bij līksma par savu �atrasto� dēlu. No �ās reizas man vairs netika raudas nāku�as pie pātariem. Nu man pātaru skaitī�ana kļuva par itin mīļu darbu. Bet gudrs es netiku, caur ko tas bij nācies, caur ko ne. Tagad, ko mācījos, to lūkoju arī �sa�prast�. Lai gudrāks cilvēks tulko pātaru per�as, kā grib, bet es viņas tulkoju tā, kā es gribēju un kā man �tas gars� deva iztulkot. Gan�drīz katra pātaru per�a man stāstīja notikumus un rādīja skatus, kā�dus lielie cilvēki nevar ne iedomāties.

Es jums, mani mīļie lasītāji, vienu per�iņu iztulko�u pēc savas toreizējās vīzes. To man mammiņa toreiz mācīja, kad man raudu laiki bij pārgāju�i un kad man per�as sāka patikt. Per�a, lūk, �itāda:

�Ak, mīļās māsas, steigsimies

Uz zaļām vā�u pļavām

Pie skaidras upes mazgāties,

Ka tīras, baltas topam.

Mums ir uz svētkiem jāsteidzas

Un lielā pulkā jāstājas,

Kur Kristus draudze dzīvo.�

Es domāju, ka tās �mīļās māsas� ir bezgalīgi lieli meitie�i, apse�gu�ies baltām sedzenēm, � visas stāv dārzā pie akas un skatās akas ūdenī. Visas jau ir sataisīju�ās un nomazgāju�ās �tīras, baltas�. Bet tas dārzs nav vis tāds kā mūsu dārzs ar ābelēm un kāpostu grēdām, bet ir liela, pla�a, līdzena pļava, un pa to pļavu � tur tāļu, tāļu viņā malā � ganās sarkani vēr�i lieliem ragiem, un tās �mīļās māsas� sāks

tagad tos vēr�us ganīt un dziedāt, un tas būs bezgala jauki. Un tā pati tad būs tā �Kristus draudze� � proti, tā vēr�u ganī�ana un tā dziedā�ana. Vēr�i man tādēļ �ai garā tēlojumā parādījās, ka es per- �iņā minētās �vā�u pļavas� citādi nevarēju saprast un tulkot kā par �vēr�u pļavām�.

Un, tā sacīt, katra per�a, katrs pātara gabals bija pilns ar da�ā�dām bildēm un lieliskām gleznām. Atminos vēl vienas citas per�as � jau tad es mācēju grāmatu lasīt �, kur ar' man bij daudz, ko domāt un prātot. Sī per�a atradās vecmātes bil�ainajā dziesmu grāmatā. Viņa skanēja tā:

�Dievs Izrael' aprauga, Atskārstiet, ļautiņi, Pie tā nāk kā pie drauga Ar sve�i pagāni. Viņ� ragu pacēlis, Kas pāri plūst no eljes*, Lai ikviens nāk un smeļas, Kas bēdīgs, izmisis.�

Se es dievu tēloju tādu ne visai vecu vīru ar lielu, garu kaklu un ar vienu ragu pierē. Rags tāds kā vecātēva brandvīna rags: resnais gals balts, tievais pelēks. Tāds nu tur tas dievs sēd uz beņķa zem tā�dām kā palievenēm. Sēd, un viņam galva nokārta uz leju. Bet tur pa lielceļu, pa ganībām skrien pulciņiem un rindiņām tādi mazi, mazi ļautiņi: tie visi ir �sve�i pagāni�. Viņi grib dievam par draugiem būt un tādēļ visi skrien �urp, kur dievs zem lievenēm sēd. Bet dievam �ādi draugi nepatīk � pagānu es tolaik domāju vēl nelabāku kā vellu � , dievs tik paceļ savu ragu uz aug�u un taisās pagānus durt nost. Pagāni smejas un, kājas �ā tā izlocīdami, izskraida savmal* � i nesamanāmi, kur paliek, kur ne. Bet ar to dievību man izlikās pavi�sam ērmīgi. Kas tas tāds par dievu var būt, kam rags pierē? Vellam gan ragi pierē, bet dievam? . . . Varbūt tas ir kāds cits dievs, mūsu dievs ar pagāniem netinas, gana viņam i labu cilvēku . . .

Es to jums nevaru pateikt, cik vecs biju, kad sāku grāmatā mācī�ties, bet to zinu gan, ka ap �raudu laikiem� vēl no grāmatas vairāk nezināju kā tik �tā svēta bērnu mācība�. Kāds bij mana grāmatas laikmeta iesākums, to it labi atminos un to jums tūlīt pastāstī�u. Mūsu mājā sanāca �igāni. Liela verdze* �igānu! Citi brauk�us, citi jā�us. Zirgiem sprādzes un ridzes* vien spīdēja. Bet pa�iem �igāniem nebij nevienam labu svārku mugurā. �igānietēm bij zaļas sedzenes, citai zem sedzenes bij mazs bērns, citai lielas kules pār pleciem, kur putrai�mus, miltus un gaļu iebērt un iebāzt. Iedomāju, viena ielika savu kuli piestā, bet piestā bij ieliets ūdens; izvilka kuli � �urkstēja vien.

Bet ta lādēja! Bērni ar' sanāca istabā, bet citi gulēja � tie, kas tie plikākie, � turpat vezumos zem spilveniem, galvas vien kā pogas laukā izbāztas. Mani ieraudzīju�i, viņi izstiepa lielas, garas mēles, ķērca un visādi mēdījās. Es ar' vienreiz, izstiepis mēli, pamēdīju pre�tim un tad iegāju istabā. Istaba �igānu vai bāzt piebāzta. Viens, uzkāpis uz mūrī�a, dauza ar dzelzs gabalu sāli no lielā grauda nost, kas tur aug�ā uz krāsns; citi �ķin sīpolus nost no pīnēm un tūlīt sāk ēst; viens ierauga skrodera lietu ta�u pie sienas pakārtu, tūlīt pie tās klāt, attaisa vaļā un sāk meklēt, kas tur bū�ot iek�ā. Izcilā kal- tiņus, āmuriņu, �ķēres, izskatās, izmēģina �ā un tā, apgrie� ar �ķērēm sev nagus � samet atkal lietas ta�ā atpakaļ. Beidzot �igāns izmet no ta�as graudiņu krīta un uzrauj otram �igānam lielu krustu uz mu�guras. Visi �igāni smejas Cits par citu un sit ar d�ind�alām* apkrus�totajam �igānam pa muguru, it kā vai gribēdami krustu ar d�ind�a�lām nodzēst. Uz vienreiz apkrustotais ļoti veikli apgrie�as pret krusta vilcēju, uzkliedz ļoti stiprā balsī vienu vārdu pa �igāniski un iesit ar savu d�ind�alu �im pa kaklu, �is dod pretim . . . pirmais dod atkal . .. �is atkal . . . pirmais atkal � nu bļauj un sit, lauk�ķ vien, aizliek elkoni acīm priek�ā un lūko viens otram klāt tikt. Beidzot viena liela, zaļa �igāniete dodas �īkstētājiem starpā, sakliedz pa �igāniski un sa�grābj tam vienam aiz d�ind�alas. Gana �is vēl lūko izraut, grūsta veceni �ā un tā, bet nekā vien nelīdz, vecene ir stipra. Vēl visi �igāni nosmejas, un tad ir miers. Es nebiju nemaz no �igāniem bailīgs, es ar viņiem jau daudzreiz biju bāries, un viņi man neķo nedrīkstēja darīt. Es viņiem jau daudzreiz biju sacījis, ka esmu saimnieks, un tad citreiz kāds prasīja: �Klau, saimniek, � kur tā tava tēva pīpe? Dod, lai es izgrabinu!� Es ar' dabūju tēva pīpes rokā, iedevu �igānam un sa�cīju: �Se, ņem!� Tā �oreiz ar', kā jau da�dien saimnieks, es no �igā�niem nemaz nebijos, bet sakliedzu: �Laukā no mājas! Vai te kauties nāku�i � manā mājā?� Te viens �igāns pienāk pie manis klāt un saka: �Klau, tu, puika, � vai māki grāmatu? Se ku' �itas kungs ir �igānu mācītājs, viņ� tev grib dot grāmatu lasīt; ja nemācēsi, iebāzīs maisā un aizvedis uz pasīliju*.� �igāns parāda ar pirkstu uz kādu otru �igānu, kas sēdēja uz krēsla un pa�reiz bij izvilcis pulksteņu* no ķe�as � tai skatījās. Ak tavas svētās bailes! Es vai ar vienu cilpu pa durvīm laukā un � prom uz kūti! Es zināju, ka mammiņa slauc govis. �Mammiņ, �igānu mācītājs man grib grāmatu prasīt.� � �Kas tas tāds?� mammiņa atprasa. � ��igānu mācītājs!� es atsaku. �Viņ� is�tabā uz krēsla sēd un skatās pulkstenā.� � ��igānu mācītājs?� mam�miņa brīnās. �Kāds �igānu mācītājs? Tiem me�a lopiem? Ej tik vien dro�i uz istabu un pieskaties, ka ko nenozog. . . Bet es viņiem, lupa�tām, gan parādī�u! . . . Man bērnu biedēt? . . .� mammiņa vēl norunāja pati pie sevis. Es nu atkal biju liels vīrs, gāju uz istabu un sakliedzu, ka nav brīv zagt. Laukā no mājas! . . .

Nāca mammiņa, iedeva katrai �igānietei pa krim�ķam �ā vai tā, piebāra vēl visus no vietas un tad teica, lai taisoties tūliņ prom no mājas, citādi, kad nāk�ot dēlie�i, izvadī�ot ar negodu. �igāni vēl pabija kādu brītiņu un tad grieza zirgus apkārt � i visi pa vārtiem prom.

Bet man mācītājs neizgāja no prāta. Vēlreiz ar mammiņu labi pamatīgi par �o lietu izrunājos, sak, kā tas īsten* ir ar to mācītāju, kam viņ� ir un kam viņa nav. Mammiņa teica, �igāniem mācītāja ne�esot, bet mums pa�iem gan esot, vai ta' es neesot baznīcā redzējis. Lūk, tas ar to melno mēteli � tas esot tas mācītājs, un pie tā man bū�ot jāiet grāmatu lasīt. Tad es mammiņai prasīju, vai drīzi. Viņa teica: drīzi gan, nu jau es diezgan liels esot izaudzis. Tad vēl mammiņa sacīja, tēvs, kad Rīgā brauk�ot, atvedī�ot man ābeci un tad tik tūlīt ar to pa�u galu varē�ot sākt mācīties grāmatā. Man tagad tā bij, kaut tik jau vai �odien pat sāku�i mani mācīt grāmatā, kas to var zi�nāt, kuru dien'* mācītājs pasauc. Es mammiņai prasīju, vai nevarētu vecmātes �bil�u grāmatā� mācīties, sak, es jau no tās vienu rindu māku; mammiņa teica: nē, tā neesot priek� bērniem, bērniem vajagot ābeces.

Mani mīļie kungi un kundzes, nu jūs man gan varbūt gribēsiet lūgt, sak, esi tik labs un stāsti, kā tev gāja ar grāmatas mācī�anos un ko labu tu no tiem laikiem atminies. Es atlūdzos, mani kungi un kun�dzes. Es, zināms, varu pastāstīt � vienalga; bet kas jums tur par labu būs? Garlaicīgi vien sāks mesties, un man tad nebūs nekāda prieka. Jūs jau pa�i ar' esat grāmatas cilvēki un tāpat lai* mazus tēvs vai māte mācīja � tas jau nav nekas sve�s. Tika jau ir mani kād�reiz iezeltīju�i � ko ta' tur liegties? Un tātad jūs nu gan pa�i ar' zināt, kā ap tiem laikiem tādiem vīriem da�kārt iet. Ja esi uzmanīgs un māki zīmēm riktīgi ar iesmu uzdurt, nu, tad ir labi, bet, ko jau nē, ko tev sāk uznākt apstāji vai pat nejaukie krik�ķi, tad jau zini, ka labais gods vairs nebūs, tad jau tik parāda vien: vai pazīsti, kas �is tur ir aiz sijas? Ai, tādas lietas mums gandrīz katram ir no �tiem laikiem� labā atmiņā, neņemiet par ļaunu. Un es tādēļ ar' negribu par savu grā�matas laikmetu jums garāki stāstīt, ka neko sevi�ķu, kas būtu tā kā vairāk ievērojams, neatminos.

Tik to jums varu teikt, ka reiz lasīju tai pa�ā vecmātes bil�u grā�matā, bet tad jau es biju liels grāmatnieks, izlasīju, lai deva kaut kādu grāmatu, � lasīju lielā, stiprā balsī:

�Negudri ļaudis saka tā Un domā savā prātā: Dievs nevaid vis tik blēdīga Un vi�ķiņ* samaitāta ��

Lasīju un apstājies sāku pats savā nodabā pārdomāt, kā tas īsten' bij �ai per�ā teikts: �Dievs nevaid vis tik blēdīga un vi�ķiņ (pēc mana rēķina, būtu jāstāv �bi�ķiņ�) samaitāta.� Ko tas gan nozīmē? Tas jau izklausās, it kā kad dievs būtu meitietis; bet lai man neviens ne�stāsta, ka dievs ir sieviete, priek� tam es jau esmu par daudz gudrs. Dievs ir riktīgs vīrietis, tāds ar sirmu, garu bārdu, un velns ar' ir vī�rietis � tas ir tāds bez bārdas un staigā rāpu apkārt it kā rūkdams lauva, un meklē, kuram tik klupt mugurā un aprīt. . . Tātad �ī dziesma � lai dievs piedod grēkus! � ir neriktīgs dievvārds. Patie�sībā tur vajadzēja būt tā: �Dievs nevaid vis tik blēdīgs un bi�ķiņ samaitāts.� Bet dziesmu gudrotāji laikam tamdēļ tā nav liku�i, ka tad, lūk, neizkrīt riktīgi �pēc meldiņa�. � Jūs nu gan, mīļie kungi un kundzes, par �ādu manu prātojumu varbūt smejaties un sakāt: kas tas par glupju kritiķi! � Nekā es jums nepiekrītu vis. Zināms, es pats jau ar' tagad par savu toreizējo �īsredzību� smejos un smejos par to ar', cik jocīgi �ī per�a iznāk, kad tā lasa kā toreiz. Bet mans tēvs jau ar' tāpat lasīja; kas tolaik par pieturas zīmēm ko lāgā lika? Tāpat lasīja lielā kristumāte, tā mazā kristumāte, tā Lienas tēvs. Lienas tēvs pasaulīgi daudz meloja: grāmatā, kur bij jāsaka �lēcas kaisa�, tur �is lasīja �cēlās gaisā�. Nu, un tā i man, cilvēkam, � kur tad es lai varēju pēc zīmēm mācīties? . . . Un tātad vēlāk, kā tiku jau vairāk pie atzī�anas, atģidos, cik aplam biju prātojis par minēto �dieva dziesmas� pantiņu. Pēc riktīgām pieturas zīmēm lasot, iznāk minētais pantiņ� �itā:

�Negudri ļaudis saka tā Un domā savā prātā: �Dievs nevaid vis!� � Tik blēdīga Un vi�ķiņ samaitāta Ir visa viņu bū�ana ��

Kā nāca lielā māsa vairāk �paskolota�, jau man ar' �o to vairāk no rakstiem ierādīja, jau nu es zināju, kas ir �funt�, kas ir �kommā�, jau vēlāk varēju ar krītu vai zīmuli uzraut kādu A vai B. Atminos, mazais �u� man bij grūti uzrakstīt, jo glītāku domājos rakstīt, jo ne�glītāks tika: stabiņi katrreiz iznāca saslēju�ies viens pret otru. Bei�dzot māsa deva tādu padomu, lai raujot labi ātri, lai netaisot tik lēni, varbūt tad iznāk�ot labāks. Kā rāvu ātri, i labāks tika.

Vasara! Vasara klāt!

Visa Liedeskalna birzs zaļa! Kļavu zaros dzied strazdi, un bezde�līgas strādā mūra darbu. Ābeles tik baltas, kā vienās sniega kupenās, un, ai, tik kuplas, tik kuplas! Cik laimīgi jūs, putniņi, ka jūs varat viņu zaros dzīvot un dziedāt! � Uz olnīcas piebirusi kārta dzelteno ziedu no kļavām, grāb vai pilnas saujas un priecājies . .. Vasara, vasara klāt!

Tāds līksms un laimīgs es vienā jaukā pavasara rītā jutos, no savas gultiņas izrāpies un uz pagalma izgājis. Man izlikās, it kā pa nakti viss �is jaukums būtu radies, es domāju, ka vakar vēl nemaz tik jauki un skaisti ārā nebij kā tagad. Ak, �ās jūtas nemaz nav aprakstāmas! Pats nezini, kā tev ir, nezini, kurp ietu, ko visu darītu un kā līksmotos un priecātos. Viss tev zib un zalgo, kurp tik vien skaties; saulīte tik silta . . . nepatīk uz uguns i paskatīties, kas tur rijā zem katla deg un liesmo. Uguns tagad izliekas tāda veca � tā tik ziemai der. Visi staigā pa lauku basām kājām. . . Mammiņai ar' vairs nav ka�o�ciņa . . . Vistai pakaļ tek pulciņ� cālī�u, tādi dzelteni un apaļi kā oli�ņas. Tie visi lielās vistas bērniņi � un viņa tos mīļo: paaicina vien un iedod, ja ko atrod . . . Mammiņa mani ar' mīļo. Lūk, �e nupat viņa saka, lai nomazgājot muti, izsukājot galvu un uzvelkot svārciņus. Es ar' mudīgi tā izdaru, un tad viņa ieiet pagrabā, uzliek sviestu uz maizes gabala un man iedod. Ai, cik tas patīkami � sviestmaizi ēst un siltā saulītē dzīvot! � Ne vairs pātari jāskaita . . . nevienam nav vairs vaļas man pātarus prasīt, visi strādā, kust vien. Bet es? Es esmu brīvs kā kumeļ�. Manai lielai māsai jāiet ganos; viņai ir grūti, tādēļ viņa reizām rītos raud, kad agri ceļ aug�ā. Un citreiz viņai ir slapjas drēbes, kad nāk no ganiem mājā, citreiz ir kāds telēns me�ā palicis, citreiz kāju pirksti izpluku�i* � un mammiņa viņai smērē kājas ar krējumu. Sī atkal, nabadzīte, raud� Bet kas man nedzīvot! Man nemaz kājas nesāp, tādēļ man ar' mammiņa nesmērē, un man ar' nepa�tīk tāda smērē�ana. Kristiņai gan iet labāk nekā lielajai māsai, tādēļ ka viņai nav ganos jāiet, bet tik labi viņai ar' neiet kā man. Bet viņa pati pie tā vainīga. Kristiņa ir briesmīgi dumj� meitēns. Reizām viņa sāk mammiņai prasīt to, kā nemaz nav un ko nevar dabūt, citreiz lien virsū, dīkdama, lai �ai nopērkot no �īda to, kā �īdam nemaz nav, un �īda pa�a ar' nav. Lien mammiņai pakaļ un dīc kā ods. Mammiņa runā tikmēr, tikmēr ar labu, bet, kad vairs nevar un nevar noklausī�ties Kristiņas dīkoņā, grābj tad to rokā, saper labi brangi un notrenc gulēt. Kad mammiņa uz Kristiņu tā pasaka: �Es jau redzu, tev jau nu atkal miegs nāk,� � tad tūlīt var zināt, nu pērs. Es to biju smalki ielāgojis, bet Kristiņa � ek, bij dumj� cilvēks! � no tā neko ne�jēdza, tik dīca vien joprojām, kamēr kūliens uzkrita kā slazda valgs.

Tā, redz, visiem bij bēdas, lai kādas kuram, bet man bēdu nebij nekādu. � Es jums varu sacīt, �ī vasara man bij no visām tā jaukākā. �ovasar man vēl paradīzes dārzs. Bet �ito pa�u vasar'* viņ� man ar' pamazītiņām jau zuda. Mana sirds jau sāka apzināties pasaules grū�tumu un bēdu, lai arī pati vēl grūtuma un bēdu necieta nekādu. Vai ta' nezināms, ka tā apziņa vien, ka pasaulē cik da�am labam slikti neiet, var cilvēku tīri stipri sabēdināt, lai arī tam nekādu to bēdu nav, kā i, sak, man pa�am? Bet ko tur nu par to! Labāk stāstī�u, ko at�minos no �ās jaukās vasaras. Aizgāju vienreiz uz otrām sētām pēc smalkā sietiņa � mammiņai laikam bij milti jāsijā. Māsa sacīja, lai es, kad ieejot istabā, sakot: �Labdien!� Tā ērmoti gan bij ap sirdi, kā nu sacīsi tīri kā liels cilvēks labdien! Sāks visi smieties, kauns vien tiks. Saņēmu dro�u dū�u un iegājis pasacīju ar'. Bet gan zinu, ka man tas vārds izgāja ne visai tādā jauki skano�ā balsī. Nu, bet nekas! Lab�dienu atņēma, un pati viņsētu māte pasacīja uz savu dēlu: �Redz, Jāni, kā viņu puisis i labdienu māk padot, vai tu ar' tā mācētu?� Es kļuvu varen lepns savā garā � bail vairs nebij nemaz � un prasīju tū�līt pēc sietiņa. Bet viņu mamma sacīja, gan jau aiznesī�ot sietiņu; pag, jādod esot tam mazajam viesī�am mielasts. Vai dieviņ! Tā man bij vai dzīva nelaime � sve�ā mājā ēst. Kāds tur gan nevar gadīties: padod vai ko tādu �ķidru .. . uzlīst uz svārkiem . . . vai arī, ja ar glā�zēm ko dod, saplīst vai glāze, vai apgā�as. . . vai ar' iedod par daudz lielu maizes gabalu rokā, nevari veikt. . . kur nu liksi? Un atpakaļ dot ir kauns, vai ta' tā viesi dara? Nē, tā ir tāda nelaime, lai dievs ne�dod! Es izmisis sāku melot, sak, mammiņa nelika nemaz kavēties, lika, lai tūlīt skrienot atpakaļ. . . Nekā: viņu mamma i neklausījās manā runā, pasauca savu Jāni ar' un ieveda mūs abus pagrabā. Viņa

sacīja uz Jāni: �Redz, Jānīt, �itais mazais viesītis ir viņu mammiņas dēls, abi esat viena gada.� Tad viņa nogrieza divus riciņus* maizes, attaisīja ķērnei* vāku un uzkrāva uz riciņām lielu kārtu krējuma. Man kļuva tīri viegli ap sirdi. Es domāju, ka mielos ar kādu �skun- stīgu�* lietu; sak, kas tad i galu beigs; bet, kad �itā vien � ar krē�jumu � , tad var ciemā iet dro�i. Es viņu mammiņai sacīju: �Vai, kāda tev smuka, maza ķērnīte! Manai mammiņai tāda liela, liela un nesmuka, man tava labāk patīk.� Viņa atteica: �Nu, ko nu var darīt, bērniņ, man jau pienam maz tās virsas.� Es te, protams, neko ļaunu nedomāju, bet mana mammiņa mani vēlāk piebāra, kam man vaja�dzējis tā sacīt. Nu tā. Ēdām savus maizes gabalus un jau sākām ar Jāni i pa vārdam runāt. Es viņam prasu: �Vai tev lietas ar' ir?� Viņ� saka, ka esot gan; ie�ot uz riju, tad �is man izrādī�ot. Aizejam uz riju. Viņ� nu iedod man savu maizes gabalu paturēt un pats palien zem sola lietas meklēt. Kā tad, ir ar' lietas, pa pāriem vien saliktas: divas kantainas dakstiņa lampas, viena īsāka, otra garāka. Es prasu Jānim, kā ar tām strādā. Jānis velk ar garo �lietu� pāri par īso, it kā vai uz vijolēm spēlēdams. Tā ar tām sarkanajām esot jāspēlē. Bet nu �is rādī�ot, kā ar tām baltajām esot �jāstrādā�, un Jānis atkal izvelk no sola apak�as otru pāri lietu: ir divi mazi, gludeni �etrstū�raini dēlī�i. �Kā ar tiem strādā?� es prasu. Jānis sit abas lietas kopā, tā ka plauk�ķ, � lūk, kā ar tām vajagot strādāt. Un tur vēl bij citas tādas lietas, bet ar viņām gandrīz uz tādu pa�u vīzi strādājams. Bet es savā prātā nodomāju, kad tā vien var cilvēks strādāt, tad tur nav nenieka. Strādāt vajag tā, ka tur iznāk tāda kā pasaka. Mēs ar Kris- tiņu kad strādājam, tad tā vien strādājam. Par piemēru, lūk, �itā: Kristiņai ir tāda maza silīte, tā par vāģiem*, leļļi* par baznīcēniem, mans līko galu spieķis par zirgu. Zirgs ir vāģos iejūgts, baznīcēni jau vāģos sasēdu�i, jābrauc uz baznīcu. Mācītājs jau stāv uz kanceles ar grāmatu rokā un tik gaida baznīcēnus. Klēts trepītes par kanceli, es pats par mācītāju ar visu savu sarkano ābeces grāmatu. Kristiņa nu kāpj zirgam mugurā un sāk vazot* uz baznīcu. Bet zirgs, pagāns, ir ar �amatiem�*, neiet ne no vietas un sāk beidzot spert. . . vāģi ap�gā�as, baznīcēni izkrīt un briesmīgi sasitas. Nekā, nu jāiet mācītājam pa�am palīgā. Baznīcēni raud, Kristiņa �ēlo un mierina tos cik nu va�rēdama, mācītājs atkal dauza ar grāmatu niķīgo zirgu . . . dauza no vienas vietas un beidzot to iesvie� skaidienā . . . Tā, lūk, ir ar lietām �jāstrādā�! Ko tur spēlēt. . . tas nav nekas. Bet nu es Jānim ieprasu: �Vai tu māki līdz simtam skaitīt?� Sis nemākot, bet Ediņa gan mā�kot. �Nu, tad paklausies, kā līdz simtam jāskaita �� Es nu kā sāku no viena, tā aizskaitīju līdz pa�am simtam. Un tā triecām ka trie�cām par �o, par to tīri kā veci draugi, i maizes gabali nostāv tāpat neēsti rokās. Beidzot Jānis mani uzaicina, vai neie�ot kādu dienu su�ņu sist*. �Par ko ne?� es atsaku, bet, sak, es gan vēl neesmu nevienu sitis, nezin vai varēs nosist, un arī nezinu, kur tie suņi ir, kas jāsit. Jānis saka, vajagot pa pasauli �pa�tudierēt�*, gan tad suņi bū�ot. Lūk, ceļo�ana � tā mums tā ��tudierē�ana�. Un tad Jānis iedeva man atkal savu maizes gabalu paturēt, palīda zem sola un izvilka no turienes vēl divas lietas: tādu garu, baltu koku un tādu plānu ak- meņa �ķempeli* ar asām �ķautnēm. Nu viņ� man izrādīja, kā �ito va�jagot pie koka gala ar auklu piesiet, un, kad tā bū�ot tā piesieta, tad �is bū�ot tas �ķēps, ar ko suņus kaut. Man �āds Jāņa priek�likums ļoti patika. Pa pasauli �pa�tudierēt� � kuram jaunam varoņam gan tas nepatiktos? Bet, kad �odien sietiņ� jānes, tad, protams, �odien nevar iesākt ��tudierēt�. To mēs darīsim citā dienā. Mājā pārnāku��am man Kristiņa un Liena nemaz vairs nepatika. Kas viņas ir priek� manis? Meitie�i un meitie�i! Vai viņas prot no grāmatas ko? Vai vi�ņas prot skaitīt līdz simtam? Vai viņas prot suņus sist? It neko! Un priek� mana spēka ar' viņas tīras sēnalas: es viņas abas uz reizas pa�rauju pie zemes tikpat kā sēnes. Jāsmejas gan riktīgi . . . kur man ar', lielam un gudram cilvēkam, ir tas prāts bijis visu �o laiku ar viņām tīties, tik prastiem meitie�iem! Bet nu man tūlīt sāksies cita dzīve. Pag � ko es Jānim no gudrībām prasī�u? Es paņem�u savu ābeci līdz

un tad parādī�u sesto numuru un prasī�u viņam: vai pazīsti, kas tas ir? Viņ� nezinās. Tad es viņam sacī�u: kur tu tik maz vēl mācījies! Pa�raug', ko es protu: pirmais numurs, otrais numurs, tre�ais numurs, ceturtais numurs. . . un tā līdz pa�ai �nollei�*. Viņam būs liels brī�nums, viņ� no numuriem vēl neko nezinās. Jā, un ko es vēl darī�u? Es pameklē�u pa savām lietām, kur tas krīta graudiņ�, to es ar' paņem�u līdz un tad uzrakstī�u uz kādas vietas vienu labi lielu A, un tad do�u krītu viņam rokā, lai viņ� ar' raksta: bet viņ� nemācēs. Nu es atkal ņem�u krītu savā rokā un �uzrakstī�u� gaili � vis'* riktīgi, kāds jau nu balts gailis var būt: ar knābi, kājām, kuplu asti un tā . . . un tad es do�u atkal krītu viņam, lai viņ� ar' lūko tādu pa�u gaili �rakstīt�. Bet viņ� to nemācēs. Nu labi, kad tu to nevari, tad iesim tagad suņu sist. Bet kur mēs papriek� iesim � vai uz Rīgu vai Pēterburgu? Nu, iesim papriek� i uz Rīgu, tur varbūt vairāk būs to suņu . . .

Sādi plāni un izdomas man nu trakoja neziņas modē pa galvu. Man tik bij � kaut jau pie Jāņa, lai varētu sākt ��tudierēt� pa sve�ām zemēm. Man nu nebij miera sirdī nevienu acumirkli. Domas kavējās vienmēr pie Jāņa. Prātoju bez mitē�anās, kā tik varētu izrādīties pārāks par Jāni. Manī bij pamodies ne�ēlīgs lepnības un augstprātības gars. Bet jūs maldāties, kungi, ja domājat, ka es �os savus gudros aprēķinus, ko savā augstprātībā kaldināju, arī kādreiz pie Jāņa izmē�ģināju. Kas to deva! Viss tas bij aizmirsies, kad ar Jāni tikos. Mums bij daudz svarīgākas lietas, ko pārspriest, nekā ir ābece un rakstī�ana. Es vēlāk vēl kādreiz atcerējos �ās savas toreizējās izdomas. Man viņas izlikās ļoti muļķīgas. Kā gan vasaras laikā var ar ābeci un rak�stiem nopūlēties? Tas jau ziemas darbs . . .

Mēs ar Jāni gājām ��tudierēt�. Aizzagāmies aiz klēts, tad caur rudziem cauri � uz lielceļa virsū! Bet nu jāsāk ��tudierēt�. Kā to lietu dara? Es nekad neesmu �tudierējis, es nezinu, Jānis �ai ziņā ir par mani gudrāks: viņ� sāk spert lielus, garus, vienādus soļus un saka, lai es ar' tāpat darot, un tad tā bū�ot tā �tudierē�ana. Labi: es ar' lūkoju tāpat iemēģināt soļus kā Jānis, un nu �tudierējam abi divi. Tā es prasu Jānim, vai mēs nevaram aiz�tudierēt līdz pasaules malai, tur, kur tās debesis ir nolaidu�ās pie zemes. Jānis saka, tas bū�ot par tāļu, ie�ot labāk tepat pa lopuceļu no lielceļa nost un tad me�ā iek�ā, lūko�ot kādu vilku nosist. Labi, ��tudierējam� uz me�u. Caur me�u iet ceļ� cauri. Me�a vidū glīta, klaja pakalnīte, te var ap�mest �kara lēģeri�*. Apmetām ar', t. i., nosēdāmies zemē. Jānis pa�plūca saujā drusku zāles, iebāza to mutē, kustināja muti, it kā zāļu vīk�ķi ēstu, un mani uzrunāja: �Ed tu ar', kara kungs, pusdienu, pēc tūlīt būs jāsāk karot.� Jā, riktīgi, mēs esam kara kungi. Nu tik jāēd pusdiena, ka var sākt karot. Un es ar' paplūcu zāles un izlikos, it kā ēstu. Pirmais �kara kungs� paēda papriek� un tūlīt sāka karot, t. i., viņ� novēlās no kalniņa lejā, mati vien novilnīja. A, jā, jā! Tad tāda tā karo�ana? Tā es, otrais kara kungs, nodomāju un vēlos bez kavē�anās no kalniņa lejā. Karo�ana bij ļoti patīkama lieta, un mēs karojām reiz' pēc reizas no kalniņa velteniski lejā. Beidzot es sajutu, man sāka tādi kā ģīboņi vien griezties ap sirdi. �Jāni, man ir grūti, es vairs nevaru karot,� es teicu savam kara biedrim*; bet man acis jau gan laikam bij zaļas, man ļoti slikti bij ap dū�u. Jānis saka, �itai vietā neesot laba karo�ana, �im galva reibstot, ie�ot citā vietā � var�būt tur bū�ot labāk. Es negribu vairs nemaz karot, bet Jānis saka, vēl vajagot reiz laisties; tad tūlīt bū�ot uzvinnēts. �Bet es vairs ne�varu, man pa�reiz būs gals klāt � ģībonis vien grie� ap sirdi un visa zeme iet riņķī,� � tā es vaidēdams saku. Bet Jānis tik lien man kā miegs virsū, vajagot vēl vienreiz karot, citādi ienaidnieki paliekot neuzvinnēti. Jā, es ar' atzīstu. Jānim taisnība: ienaidnieki jāuzvinn', lai kad vai līdz pēdējai asins lāsītei būtu jācīnās. Velkos uz citu vietu un, sak, laidī�os ar' vēl vienreiz lejā. Bet, kas man �ai pēdējā � uz�varas braucienā notika, to es jums, mani mīļie, kaunos sacīt. Es tik jums tā aplinkus gan aizrādī�u, varbūt tad jūs pa�i uzminēsiet, kas man notika, bet tai�ņi teikt man ir kauns. Lūk, �orīt uz mūsu �kau�jas lauka� bij ganītas govis, un tās, netaisnieces, bij te daudz vie�tās � Es nevaru tālāk runāt, man kauns; miniet jūs pa�i, mīļie kungi

un kundzes, kādā postā es ievēlos un kāds es tad biju, kad piecēlos kājās un sevi apskatīju, � es biju kā jau da�dien tāds, kam no lopa kas pielipis � ai, man kauns, lai paliek! Tik to es vēl pieminē�u, ka pirmais kara kungs sacīja: �Nu ir slikti! . . . Mammiņa pērs. . .� Bet otrais kara kungs sacīja: �Tu esi vainīgs,� � un sāka raudāt. Pirmais �kara kungs� svieda kājas pār pleciem un pazuda kā migla; otrais kara kungs gāja dīkdams uz māju, jo viņam bij grūtas bēdas sirdi pārņēmu�as. Bet, par apmierinā�anu pats sev un jums, mani mīļie, varu teikt, ka kara tiesa, t. i., mammiņa, �oreiz kara kungu ne tikvien palaida bez miesas soda vaļā, bet vēl uzdeva jaunas bikses kājā.

Tā bij gan vasara! Skaista bezrūpju vasara. Mēs ar Jāni bijām, jāsaka, ne�ķirami draugi. Kas netika pārrunāts, un kur netika iziets un izstaigāts! Mēs bijām divi riktīgi ��tudentes�*. Tā jau pa�i ar' sau�cāmies. Man bij balta cepure, viņam � melna. Tēvs Jānim ar' vēlāk bij nopircis baltu, bet ta�u nebij glu�i tik balta kā mana. Pēc pārējā apģērba skatoties, mēs nebijām diezin cik grezni ģērbti. Trīs tie ap�ģērba gabali vien mums bij katram: bikses, krekls un svārki. Ar drē�bēm mēs nevarējām diez neko daudz izlielīties viens pret otru: tādas bij vienam, tādas otram, tikai Jānim bij bik�u labajā pusē ķe�a ietai�sīta, man nebij, un tur nu viņ� bij pārāks par mani; bet man atkal bij svārku kreisajā pusē ķe�a, viņam nebij, un tur atkal es biju pārāks par viņu. Kaut gan, kā gribu teikt, pie viena pulka piederējām, tomēr

uniformas abiem glu�i vienādas nebij � ne pēc krāsas, ne pēc iz�u�vuma. Bet par �ām lietām labāk i nerunāsim. Tādiem vīriem kā mums drēbes no maza svara, ka tik ir vēl lupata mugurā � pietiek. Tik to vēl varu pieminēt pie �ās pa�as apģērba nodaļas, ka par kāju apģērbu mums abiem vēlāk tika dzērves zābaki*. Sie zābaki gan nav vis tik pa�tīkami, bet tomēr vēlāk ierod. Jānis gan reizām iznesa no mājas � protams, savai mammiņai nezinot, � tādus pavecus puszābakus. Puszābaki vēl nekas, tīri labi valkā�anai, tik tas viens bij kādā vietā ar auklu aizlāpīts, bet par to nekas: labāk salāpīts nekā caurs. Sitie puszābaki bij Jāņa nomirējas māsas puszābaki. Jānis pats man daudz�reiz tika stāstījis, ka mamma �itos puszābakus �im atdo�ot, kad liels bū�ot. Bet vai tad nu puszābakiem tur kāda nelaime var būt, kad i mazs tos drusku pavalkā? Jānis nu uzvilka puszābakus kājā, uzlaida bik�u galus virsū un prasīja man, vai stāvot labi. Glu�i labi gan ne�stāvēja � tādi bezgala lieli izskatījās pēc Jāņa kājas � , bet es sacīju, labi stāv gan. Kad cilvēkam zābaki kājā, tad viņ� tūlīt var dancot. Tā arī Jānis tagad darīja. Es nosēdos ceļmalā uz pae�as, paņēmu di�vus akmentiņus un, tos kopā sizdams, taisīju tā kā to mūzikas �stiķi�*, Jānis atkal pa lielceļa virsu dancoja. Kad danco�ana bij beigta, tad es prasīju Jānim, lai dod man ar' vienu puszābaku pavalkāt. Jānis gan negribēja lāgā dot, bet, kad es sacīju, ka tagad vajadzēs sākt stigas dzīt pa lielceļu un tas bez puszābaka nav izdarāms, tad Jānis ar' no�vilka vienu puszābaku no kājas un to man iedeva. Es uzvilku puszā�baku kājā, un tūlīt sākām stigas dzīt pa lielceļu: es pa priek�u, Jānis pakaļ. Stigu dzī�ana ir ļoti patīkams darbs: apzābakoto kāju tik velc vien drāzeniski* pa ceļa virsu un ar baso kāju cilpo un atsperies. Tā tur nu mēs abi divi cilpojām un īsā laikā sadzinām lieli daudzi da��ādu stigu � gan krustām, gan �ķērsām. Uz vienreiz man ie�āvās prātā kaut kas aizmirsts. Mums bij viena egle ganībās audzējama. Bij tāda maza, maza eglīte kā �upiņa netāļu no grāvmalas. Nebij nu pie egles ilgi būts, tādēļ jāaiziet. Jānis ar mieru. Eima egles audzi�nāt, zābaki vien �virkst. Bet, kā mēs �o koku audzināsim, nekatrs* vēl īsti nezinām. Pieejam pie egles klāt: egle kas egle, bet lielāka nav ne par nagu. Jā, tur nekas cits nepalīdzēs, jālūko audzināt. Vilkām tad puszābakus zemē � un nu tik smelt puszābakos no grāvja ūdeni un liet eglei virsū. E, tā bij lie�ana! Simts �spaiņu� � tas jau maz teikts. Ko tur smēlām un lējām, bet egle neauga un neauga lielāka. Kad lie�ana bij beigta, tad ieskatījāmies arī zābakos. Vai dieviņ, kādi mūsu �ūdens spaiņi� nu bija! Tīri slābi un iz�ulgu�i kā vienas lupatas. Jānis bij tāds kā sabijies, bet es klusām nopriecājos, sak, laime, ka tā nav mana bēda. Ja pērs, tad tevi pērs.

Bet nu es vienreiz biju iedomājies ar visu �pamiliju�* izbraukt zaļumos. Nez kā man tādi prāti bij uznāku�i. Es jau gan ar tiem sie- vie�iem daudz netinos, un neiznāca jau ar' laika . . . vienmēr darī-

�anas uz lauka, vai tu vairs sievie�us tā vari apkopt un ar tiem kopā būt, kā kad vienmēr pie mājas piestāvi? To jau nu jūs visi, dēlie�u cilvēki, zināt, kam darī�anas uz lauka. Izbrauk�anai par iemeslu nebij vis �pamilijas� labums, bet gan kaut kas cits. Man bij ar' savi vāģi, nebij nu vairs diezin kādi jaunie, bet, kad pielāpīja, varēja vēl pa līdzenu ceļu sleberēt*. Tā kā nu mēs līdz �im tikai kājām vien bi�jām �reizoju�i�, tad ta�u vajadzēja kādreiz arī brauk�us izbraukt. Bet kā nu tīri tā tuk�ā brauksi? Jāietaisa ta�u vezums ar' kāds nebūt. Un te nu man tad ie�āvās labas domas prātā: lik�u �pamiliju� vāģos iek�ā un brauk�u. Pasludināju Kristiņai un Lienai savu nodomu . . . ak, kas �ās kļuva priecīgas! Tūlīt sāka sameklēt, kur tie leļļi � tie jau ar' pieder pie �pamilijas�, tiem ar' tāpat līdz jābrauc. Saģērba leļļus riktīgi, kā vien vajadzēja. Es atkal sapravīju* vāģus: pārlūkoju vi�sas vietas, vai varēs uz gara ceļa izturēt, un ietaisīju no �ādām tādām drēbēm sēdekli, kur sievie�iem sēdēt. Tad vēl sataisīju leļļu vāģus � mazo silīti � un tos piesēju lielajiem vāģiem pakaļā. �Mātes� sasēdi�nāja leļļus mazajos vāģos � bij vai vesels leģions visvisādu, gan mazu, gan lielu, � un pa�as sēstas lielajos vāģos, katrai savs lellis pie krūts. Kristiņa bij apsegusies ar dvieli, Liena ar savas mātes sietavu*. Tur nu viņas, abas mātes, sēdēja viena otrai līdzās, gatavas uz brauk��anu, un briesmīgi nopietniem ģīmjiem paraudzījās zem sedzenēm, vai bērni guļot mierīgi. Es pasludināju, sak, tagad jums vēl jāiztiek ar vienu pa�u zirgu, bet, kad tiksim pie viņsētas vārtiem, tad tūlīt tiks jūgts otrs zirgs klāt. To teicis, es ķēros pie dīseles* klāt � un rati aizri- poja:

Jānis jau pie saviem vārtiem mūsu gaidīja. Viņam atkal bij pus�zābaki līdz, bet nebij vis vēl kājā � bij zem svārkiem paslēpti. Nu ķeramies abi pie dīseles, viens vienā pusē, otrs otrā, un tas gāja tik�pat kā puliers* prom, ar vienu iestiepienu pa visu garo olnīcu līdz pa�am lielceļam. Te pieturējām. �Tagad jāapkaļ zirgiem kājas!� Jā�nis uzsauca. Labi, apkalsim ar'. Bet kā un ar ko? Te nu man trūka gud�rības. Bet, kam gudrības �oreiz netrūka, tas bij mans draugs Jānis. Viņ� uzrāva puszābaku sev kājā un sacīja uz mani: �Kalēj, paņem to lielo āmuru un apkausti zirgam kāju!� A, lūk, kur prātīgs darbs un vārds! Man, kalējam, nevajadzēja to vairs otrreiz sacīt: paņēmu prāvu akmeni un ar to apkaustīju �zirgam� kāju. Tad atkal sēdos pats zemē, uzvilku otru puszābaku savā kājā un sacīju uz Jāni: �Kalēj, paņem to lielo āmuru un apkausti zirgam kāju!� Tagad abi zirgi vēl brītiņu paspriņģēja, tad jūdzās iek�ā � un pasta rati aizripoja pa līdzeno lielceļu. Apkaltie zirgi sita spēcīgi ar kājām uz zemes, un divas kundzes sēdēja ratos . . .

Man tagad jāapraksta tāds joks, ka tie�ām nezinu, no kura gala sākt, no kura ne. Es viņu mēģinā�u gan tēlot, bet kas nu man dos viņu glu�i tādu notēlot, kāds �is joks tie�ām varēja izskatīties un būt! Es jums, mani mīļie lasītāji, sacī�u: tas, par ko nupat es gribu rakstīt, tik tagad priek� manis ir joks un, jāsaka, bezgalīgs joks, bet to�reiz? .. . Lai dievs pestī!� Gatava Sibīrija! Lūk, kā tā lieta bij: mēs nu, kā zirgi būdami, velkam vien tik savu vezumu tāļāk uz priek�u, i reizām viens otram taisāmies kost, i iesperam ar �ap- kaustītām� kājām pa vāģu priek�u, un tā tas iet tik glī�i*, tik �maugi uz priek�u, kā tik vien vajagās*, un kundzes sēd, kā jau da�dien divas madāmas, ar bērniņiem tik mierīgi, tik mierīgi, i nepaskatās viena uz otru. Bet te uz vienreiz zirgi abi divi paliek kā mieti stāvot un ne�kust ne no vietas. Zirgiem draud briesmas! Tagad ir labs padoms dārgs . . . Kur paliksi, kur ielīdīsi? . . . Cietajā lielceļa bruģī nevari ielīst. Bet ielīst un pazust mums vajag! To mēs briesmīgi atzīstam abi divi ar Jāni, i vārda par to nerunāju�i; un nav ar' vaļas vairs runāt � kungi, rau, pa�reiz būs mums klāt: �etri lieli zirgi, �ņākdami un galvas mētādami, nāk arvien tuvāk, un ku�ieris sēd lieli augsti, tam gro�i rokā, bet karietes riteņi tā mirdz un zviedri*, ka vēl vairāk bail tiek. Mēs tik rudzos iek�ā! Ar visiem vāģiem, ar dāmām, īsti teikts � ar visu �pamiliju�. Bet tavas nelaimes! Vāģi pa rudziem ir grūti vilkt: stīvējies*, ka vai lai turpat gals pieiet, bet maz uz priek�u tiec. Ko nu darīt? Vai nu tīri stāvu kungiem par laupījumu paliksi? Rāvām tad savu katrs dāmu no vāģiem laukā, atstājām vāģus dieva sargā�anā un pa�i, visi �etri, drāzām pa rudzu lauku, ka stiebri vien

�alca. Bet mēs drīz jau dzirdējām uz lielceļa lielu troksni. . . Pag, nu ir jānotupstas zemē. Notupstamies visi �urmiņā* � varbūt varēs pa�slēpties. Bet kur tu paslēpsies? Domājām gan, nu jau būsim lielu ga�balu aizlīdu�i pa rudziem, bet, kā tagad redzējām, tad vēl tepat ceļa malā vien bijām, jāsaka, kungiem pa�ās acīs. Un nu notupu�ies re�dzam: kas tur kungu! Sarkani, melni, zili kungi! Zirgi apturēti, un kungi, sacēlu�ies kājās, stāv turpat karītē*, sit plaukstas un smejas kā nejēdzīgi. Bij tādas mazas, skaistas preilenītes un kundziņi; tie lēca uz aug�u, plauk�ķināja ar rociņām un smējās bez gala. Viena veca �preilene� bij tādu mazu kundziņu pacēlusi augsti gaisā. Mazais kundziņ� slaistīja rociņas un smējās. Man vairs bailes nebij � es zināju, ka kungi man neko Jaunu nedarīs, � bet nu man bij briesmīgi liels kauns. Viens kungs sauca: �Nāc ārā!� � un solījās dot kliņģerus. Es drusciņ padomāju � bij vai jāiet, kliņģeri ar' ir laba lieta . . . bet nē, lai ēd vien kungi pa�i savus kliņģerus! Vēlreiz kungs kliedza: �Bērns, nāc ārā!� � bet, kad redzēja, ka tikpat mēs nelīdīsim no rudziem ārā, tad visi apsēdās atkal savās vietās, ku�ieris uzsvilpa � un kungi smiedamies aizbrauca.

Paldies dievam! Nu ir briesmas pārgāju�as. Jau nu varējām atkal elpot. Bet nu jāpalūko, kā stāv ar vāģiem un ar leļļiem. Ai, kas tās nu atkal bij par bēdām! Mums, vīrie�iem, nekas, bet tām dāmām, tām dāmām! Leļļu vāģi uz mutes, leļļi pa�i � nez kur kūrējs*. Citi bij izmētāju�ies pa lielceļa virsu, cits bij rudzos iekāries! Bet liela daļa leļļu bij pavisam pazudu�i, meklē kaut vai ar uguni � ar' neda�būsi. Norunājām tā: �ie leļļi ir paliku�i par palaidņiem un no sa�viem vecākiem aizbēgu�i pa pasauli. Lai viņi bēg! Mums, godīgiem vecākiem, ar' tādu palaidņu bērnu nevajag . . . gan viņus vilks apēdīs. Bet nu vēl viena svarīga lieta ir pazudusi. Tā ir vairāk vērtēs nekā visi leļļi kopā. Lienas sedzene. To jau nu labi zini, ja mazā kris�tumāte �ito dabūs zināt, tad Lienai pēriens kā likts. Jau Liena sāk bļaut un taisās tik skriet nezin kur prom. Kristiņa ar' sāk bļaut un grib, lai tūlīt braucot mājā. Mums, vīrie�iem, tāda izmi�ana � nezi�nām vairs, i ko darīt, gandrīz jau i vai pa�iem jāsāk raudāt. īpa�i es par sevi varu sacīt, ka man nudie vairs raudas tāļu nebij. Es skrēju kā izmisis pie Lienas, apkampu to un sacīju, sak, tūlīt brauksim ar Jāni kungiem pakaļ, panāksim kungus un viņiem atņemsim tavu sedzeni; kungi jau nu ir tā kā sedzeni nozagu�i � tur nav vairs cita i ko gudrot, tagad tikai dzīties brauk�us kungiem pakaļ. Liena jau apklusa brēkt. Bet �ai pa�ā acumirklī Jānis iekliedzās: �Ve, vei, kur sedzene!� Cik �āds izsauciens bij patīkams, kas to var aprakstīt! Tas nav iespējams, to vajag katram pa�am piedzīvot, t. i., pazaudēt mazās kristumātes sietavu. Un kur sietava bij? Uz rudziem pakā- rusies.

Braucām �oreiz mājā, kā nu izgāja � izgāja. Bet turpmāk mums vairs ne prātā nenāca �pamiliju� ņemt līdzi savos ceļojumos.

Mīļo lasītāj, ja tev �ie mani bērnu dienu uzzīmējumi patika, tad gan tu nu uz mani ļaunosies, kad tev saku: �Es vairs negribu tāļāk rakstīt.�

Neļaunojies vis.

Un par saviem skolas laikiem es nerakstī�u. Tu jau, lasītāj, pats ar' esi skolots un zini, kā skolā iet.

Es esmu gan vēlākā laikā vel kādu mīļu reizīti paradīzes dārzā bijis, bet � mani izstūma. Un, kad es tos brītiņus �odien atminos, tad man sirdi pārņem �ēlabas un it kā raudas grib nākt. Es neesmu pret tevi, mīļo lasītāj, neuzticīgs, es labprāt stāstu visu, kas tev mīļi un patīkami dzirdēt. Es esmu vaļsirdīgs cilvēks, varbūt da�ā vietā jau i par daudz. Bet �os savu vēlāku laiku laimes brī�us es paglabā�u neaiztiktus dziļi vienā sirds kaktiņā, lai tie tur stāv � kādreiz man vienam pa�am klusumā ko pārdomāt. � Sveiks!

Pāri divu gadsimtu slieksnim vērpies Doku Ata un Annas Brigaderes dzī�ves pavediens. Pusgadsimts jau pagājis no dienām, kad Anna Brigadere rakstīja savas bērnības atmiņas, izdzīvodama tajās vēl par otru pusgad�simtu senāku dzīvi � savu bērnu dienu ļau�u un �aizmū�a ļau�u� darbus un domas. Doku Ata atmiņas rakstītas agrāk, bet viņa vidzemnieki un Annas Brigaderes zemgalie�i nāk no viena laikmeta, nāk ar sava laika domām un valodu. Kāda tad bija pagāju�ā gadsimta nogales latvie�u valoda? Aktīvi darbīga � tajā straujās dzīves pārmaiņas nemitīgi iepludināja jaunas atzi�ņas un līdz ar tām jaunus vārdus, vienādojot feodālajā sadrumstalotībā iekon�servēto un paspilgtināto novadu valodas raibumu (bāzētu senajās cil�u valodu at�ķirībās). Un bērnības atmiņu valodas plūdumā abi rakstnieki ļauj skalo�ties mums pāri sava novada vārdu un izteicienu viļņiem. Tādēļ, pat tikai pār��ķirstot skaidrojamo vārdu un izteicienu sarakstu, jūtam pretī strāvojam gan seno zemgaļu, gan letgaļu un sēļu (Doku Atis nāk no Vidzemes sēliskā novada) elpu, dzirdam viņu vārdus. Bet cie�i līdzās otrs process � citu kultūr�tautu vārdi: gan nepiecie�ami kā jaunā, vēl nebiju�ā apzīmējumi, gan neva�jadzīgi valodas piesārņotāji; te jāmin bagāto un lepno zemgalie�u valodas pārslāņo�anās ar jelgavisko vāciskumu � vācu vārdiem, izteicieniem � kārkluvācietības asniem.

* * *

Doku Atis �ai izdevumā pārstāvēts ar nelielu stāstiņu, bet skaidrojamo vārdu pulciņ� ir diezgan paprāvs � 137 vienības. Liels daudzums � 44 vārdi � ir fonētiskie un vārddarinā�anas varianti, tādi, kas no �odien pierastās formas at�ķiras ar kādu pārmainītu skaņu: plei�ķināt, glVsi, tai�ņi, tālu, eimu; ar kādu piespraustu vai atmestu līdzskani vai patskani: strads, ziem', cit', ar', pado', vasar'; ar citādu galotni: reiza, riks; ar citādu piedēkli vai priedēkli: virsaune, izredzēt, pircieni, dzirenes, meitietis, savmal, �ķempele.

No 33 tekstā skaidrotajiem apvidvārdiem 13 pazīstami da�ādos Latvijas novados: dru�kis, dievredzēt, dievredzis, krik�ķi, vi�ķiņ, izplukt, vazot, sietava; Doku Ata novadam � Vidzemei � raksturīgi vārdi izgadība, izgadijums, klu�ka, pū�ļāt, sleberēt, lāpītenis, dēlietis, gubenis, verdze, ridze, zviedrit, �urmiņa, kā arī neparastā nozīmē lietotās vārdkopas ieru�ināties naudā � iedzīvoties naudā, guli zemē � guli; Vidzemē un Latgalē pazīstami vārdi netaisnieks, pelavnieks, kā arī īpatnējās vārdu nozīmes bailīgs � atbaido�s, bīstams, gods � viesības, dzīres. Skaidroti arī retāk sastopami vārdi un mazāk pazīstami jēdzieni: stīvēties, lāde, suņus sist, dzērves zābaki. Intere�santi atzīmēt, ka Vidzemes apvidvārdu ne'katrs J. Endzelīns ieviesa grama�tikas terminoloģijā � tā ir (piemeram, krievu valodā pazīstamā) nekatra dzimte.

Laikam pa�a autora jaundarinājums ir drāzeniski.

Skaidroti 43 aizgūtie vārdi: 1) senākais ģermānismu slānis � aizguvumi no viduslejasvācu valodas 12.�16. gadsimtā � iebrūķēt, stops, klīsterēt, prapji, beņķis, per�as, elje, ķērne, vāģi, lēģeris, stiķis, dīsele, kā arī no citu novadu formām at�ķirīgās: pijkanne, skraģis, pijvoles, arī vārda amati īpat�nējā nozīme � niķi; 2) jaunākie aizguvumi no vācu valodas: doze, jakts, skun stigs, preilene, karba�a, at�ķirīgās formas �tudierēt, �tudente, pamilija un saliktenis jaktspīpe. Tikai Vidzemē bijis pazīstams vācu aizguvums puliers. Te interesanti atcerēties R. Blaumaņa pseidonīmu Puliers. Tāpat jāatzīmē, ka Doku Ata novadnieki saglabāju�i senāku aizguvumu vijoles apzīmē�anai � no viduslejasvācu valodas fiole radu�os pijvoli.

Vidzemes vēsturei raksturīgi, ka te ar vietējo zemnieku kultūru cie�āk saskārās krievu valoda un kultūra. Visvairāk aizguvumu, protams, jaunākā laika (18., 19. gs.) kontaktu rezultātā: verste, �aja zāles, kartuzis, spi�kas, �arka, pasīlija, sapravīt. Ar 12. gs. senkrievu valodas ietekmēm saistāma izlok�ņu forma krist- (kristtēviņ�, kristumāte), mūsu parastais krust- ir latīņu crux vai viduslejasvācu krūce ietekmē pārveidots senkrievu krist-. Poļu laikus Vidzemē liek atcerēties aizguvums ķe�a un kompilējums no vācu un polu formām �pigons. Vārdi d�ind�ala un pasīlija savukārt saistāmi ar �igānu valodas iespaidu. Jaunu sadzīves un kultūras priek�metu apzīmē�anai ar vācu un krievu valodu starpniecību ienāku�i vārdi no tālām zemēm � ka�mērs

no Indijas, armoņikas no grieķiem.

* * *

No Annas Brigaderes teksta 286 skaidrotajām vienībām fonētisko un vārddarinā�anas variantu ir tikai 34, apmēram desmitā daļa. Skaņu sastāva at�ķirības ir vārdos pus�ūks, smeils, lācīgs, lokturis, lenkans, �inkslis, arī ie- bēdza; ar kadu piespraustu vai atmestu līdzskani vai skaņu kopu at�ķiras: kāpes, �ķirstin, kribināt, gu�ņas, sāņ�, sālims; ar citādu galotni at�ķiras: pus�ūks, gu�ņas, aizmuguris, nezinus, skropsti, ragus, aizsargu logs, bezdi-

benā; ar citādu piedēkli vai priedēkli at�ķiras: vāļoties, atvērtne, lēvari, zva�nīs, lēviņ�, ragus, irbals, lieti�ķs, ķēpot, sīpolnīca, izme�ģēt, dabonot. Mazais variantu īpatsvars salīdzinājumā ar Doku Ata tekstu (desmitā daļa pret ceturto daļu) rāda Zemgales izlok�ņu īpa�o stāvokli � kā zināms, Jelgavas apkārtnes izloksnes līdz ar Valmieras apkārtnes izloksnēm ir literārās valodas pamatā.

No 93 apvidvārdiem 36 pazīstami arī citos novados: jaunkults, lēcājs, apsitināt, toņaties, aizkurkt, roga, er�ināt, mulda, ierotīt, vāķētajs, pigarica, kreceklis, merga, lize, no�ķis, sēsts, rnuncis, pūtelis,% ieklikstēt, �ķirināt, leķe, pretistaba. Starp tiem arī vārdi ar īpatnējām nozīmēm: gar�a � gaume, piens � biezpiens, lēkties � atsisties kādā, būt līdzīgam, lūzums � liels dau�dzums, uzmost � izzināt, cieņa � cienasts. Zemgales un Kurzemes areālā pazīstami apvidvārdi: tītinat, kārnēt, plada, pasmakre, dziedrs, pārtie�i, pau- gas, klerot, indeve, lanka. Annas Brigaderes novadam raksturīgi vārdi poli�i, parkrūtis, kā arī 110 Kurzemes formām at�ķirīgās pavāls, pāpierē. Samērā pla�s slānis � 20 vārdi un formas � pazīstams tikai no Annas Brigaderes darba. Pagaidām ir grūti no�ķirt, kas �ai slānī ir �aurā areālā � Tērvetē un tās ap�kārtnē � lietotie apvidvārdi, kas � Annas Brigaderes jaundarinājumi, attīs�tot tālāk novada valodas tradīciju, radot jaunas vārdformas un nozīmes, lai piedotu tekstam īpatnēju zemgalisku skanējumu.

Teksta skaidrotie vārdi rāda ari zemgaļu sakarus ar citām baltu ciltīm un radniecīgo tautu � lietuvie�iem: seni kur�u vārdi varētu būt dziedrs, lanka, indeve, no lietuvie�u valodas ienācis vārds ģelzis.

Daudzie Annas Brigaderes �zemgalismi� laikam norāda uz kādu �odien vēl mazpētitu novadu � zemgalisko izlok�ņu īpatnējiem vārdiem un nozī�mēm. Tāpēc, kā jau teikts, grūti �obrīd norobe�ot, kuri no vārdiem tusls, at- svitroties, ausināt, raudze, plegznaini plats, tūteniski, stāvmūru, iepak�kāt, grū�ļa, skrink�ķēt, plēvaiņi, milnēt, skaldarēt, skalderēt un vārdu nozīmēm atspirināties � atsperties, atkaru � atdalīti, atkaru, patvaldone � valdo�nīga govs, lietus birga � lietus lāses, �altis, kā aulis � ļoti liels � ir Annas Brigaderes jaunvārdi, kuri atvedināmi uz autores dzimto izloksni.

Skaidroti 110 aizgūtie vārdi un jēdzieni. Viduslejasvācu un lejasvācu slāni pārstāv 14 vardi (da�i vārdi kopēji ar Doku Ati un nav skaidroti): tīne, līkops, nierains, perve, �ķēriņ�, skotele, izvitēt, tulēt, �ķūtēt, te arī varianti bezmērs, strelles, ļovenes, skrīnis un Kurzemē un Zemgalē sastopamais vārds spīzmane. Jaunākais vācu aizguvumu slānis � 22 vārdi (mazāk par des�mito daļu no visām skaidrotajām vienībām, līdzīgi arī Doku Ata materiālā): dreijāt, trumpas, mantelis, slīperi, klabarjakts, plore, skunstnieks, rondele, salube, veļbomis, unsvats, foreiters, piķieris, loze, starp tiem varianti bok�tie- rēt, prēlene, porcelis, ordnuyiga, luminācija. Tikai A. Brigaderes darbā sasto�pams vārds pārmaktēties. Par tuvumu sava laika lielākajam kultūras centram Jelgavai liecina ar vācu valodas starpniecību aizgūtie fran�u � kontese, polonēze � un latīņu valodas vārdi � sināts, superdents, prīmus, prīma, izops. Ebreju iedzīvotāju īpatsvaru pagāju�ā gadsimta Zemgalē rāda ar ebreju kultūru saistītie: iņģelis, �abas, ko�erga. Liekas, senās Kurzemes hercogu galvaspilsētas tuvums sekmējis arī dziļāku kristīgās kultūras iegulsnējumu zemgalie�u domā�anā. Tāpēc bija jāskaidro daudzi bībeles si�eti, ar senebreju kultūru saistīti personu un vietu vārdi � vāravs, Simsons, Danielis, Lats, Lata sieva, Ābrams, Zāra, Mozus, Jozus u. c., Gozenes zeme, Zina ja kalns, Ģibeona ieleja, Ajolona ieleja, filistie�i, kā arī Golgāta un garīgās dziesmas vārdkopa �stiprā pils�.

Salīdzino�i mazāk ir aizguvumu no krievu un poļu valodas � 7 vārdi: kukņa, klubaks, bodrs, kupcis, ķe�a, birkavs, mu�iks (atcerēsimies, ka Doku Ata tekstā bija 9 slāvismi � pārrēķinot procentos � divreiz vairāk).

Vēstures kolorītu jūtam vārdkopās lo�u laiks, iet krievos. Skaidroti arī retāk lietojami vārdi un mazāk pazīstami jēdzieni atvizēt, pār�ķiebt, bucitis, mesli, vērkulis, mājas kopa, olekts, kārta, sētuve, spranckrits, sieks, suseklis, ģilstoks, rūtis, paminas, plēsumu plēst, linauts, vaļenieki.

Kā redzams no visa teiktā, uzmanīgam autoru valodas vērotājam daudz ko dos pat tikai tas, ka abi �ie autori ir blakus, vienā grāmatā lasāmi.

DOKU ATIS Mans dzīves rīts

5.�� lpp.

ar' � izlok�ņu forma, arī.

doze, dozīte � neliela iegarena vai apaļa kastīte, piemēram, briļļu gla�bā�anai. No vācu Dose (ar līdzīgu nozīmi).

reiza, reizām � izlok�ņu forma, reize. Tekstā nekonsekventais formu reiza un reize lietojums vienādots, tālāk tekstā reiza.

Bozīts, arī vecīts, mulķīts � izlok�ņu forma no Bozītis, vecītis, muļķītis. smieklis, arī smiekls � izlok�ņu forma, smiekli. ziem' � izlok�ņu forma, ziemā.

6.�� lpp.

būt' � izlok�ņu forma, būtu.

ka�mērs � ka�mirs, smalks audums no kazu vilnas. Sākotnēji izplatījies no Ka�miras novada Himalajos.

jaktspīpe � īpa�as formas pīpe. No vācu Jagd un Pfeife � medību pīpe. cit' � izlok�ņu forma, citu.

verste � sena garuma vienība, 1, 0668 km. No krievu eepcra.

tāļu, tālāk � izlok�ņu forma, tālu, tālāk.

gods � apvidvārds, viesības, dzīres.

lieli � apvidvārds, ļoti, stipri.

divēj' � izlok�ņu forma, divēju.

dot mutes � apvidvārds, skūpstīt.

8. lpp.

rumbainica � īpa�as formas � cilindrveida platmale. daiļnieks � mākslinieks. Jaunvārds, ko A. Kronvalds sāka ieviest vāciskā skunstnieks vietā.

pado' � izlok�ņu forma, padod.

10. lpp.

lāde � augsta koka kaste ar atvā�amu vāku drēbju (meitu pūra) gla�bā�anai. Seit ar nozīmi zārks.

kas t' � izlok�ņu forma, kas tad.

12. lpp.

es eimu, lai es eimot � izlok�ņu formas, es eju, lai es ejot. izgadiba, izgadijums � Vidzemes apvidvārds, izdevība. iebrūķēt, brūķēt � lietot. Seit � dzert (alkoholiskus dzērienus). No viduslejasvācu brūken (ar līdzīgu nozīmi).

ķe�a � parasti kabata, �eit � apģērbam piestiprināma kule. No poļu kieszen � kabata.

tai�ņi � izlok�ņu forma, taisni. virsaune � izlok�ņu forma, virsotne.

13.�� lpp.

plei�ķināt � izlok�ņu forma no plīk�ināt. Seit ar nozīmi purināt. pieres auts � precētas sievietes galvas apsējs, kas nosedz pieri. spi�kas � sērkociņi. No krievu cnuuKu.

�ajs, �aja zāles � Vidzemes un Latgales apvidvārds, īstā tēja pretstatā zāļu tējai. No krievu uaū.

kartuzis � �eit laikam ar nozīmi tabaka, �ņaucamā tabaka. No krievu Kaprt/3 � lielgabala �āviņa pildījums, arī maisiņ�, kurā ievieto �o pildījumu. strads � izlok�ņu forma Vidzemē un Latgalē, strazds.

14.�� lpp.

bailīgs � Vidzemes un Latgales apvidvārds, atbaido�s.

stops � sens tilpuma mērs, 1,275 litri. No viduslejasvācu stop. pijkanne � ari pīpkanna, arī zarakanna. Sens dzeramais trauks, kanna (arī kauss) ar snīpi, pa kuru dzēra. No viduslejasvācu pipkarme (ar līdzīgu nozīmi).

�tuks, �tukiņ� � Vidzemes un Latgales apvidvārds, brīnumains, dīvains, arī jocīgs notikums. Aizgūts, iespējams, ar krievu valodas starpniecību no vācu Stūck � gabals, arī luga.

dru�kis � dru�ķis, apvidvārds, parasti ar nozīmi mazs, resns cilvēks, arī nobarots zirgs. Seit � lācis.

18. lpp.

izredzēt � izlok�ņu forma, pieredzēt. pircieni � izlok�ņu forma, pirkumi.

kristtēviņ� � izlok�ņu forma, krusttētiņ�. No senkrievu KbptcTb-. under drapas � brīnumzāles. No vācu Wunder un Dropp � brīni�ķīgs un zāles.

Hācker � vācu oriģinālforma, latviskotā forma Hekers. 20. lpp.

�tukaunieks � asprātis, jokupēteris. Sk. �tuks. sālijs � izlok�ņu forma, sāļ�.

ieru�ināties naudā � īpatnējs lietojums, iedzīvoties naudā. 21. lpp.

kalendaris � izlok�ņu forma, kalendārs.

īdzer �ārku, biusi zornu poarroavis � tekstā mēģināts atveidot latgalisko izrunu �iedzer �arku, būsi zarnu pārrāvis�. Cārka, �arka � sarunvalodas vārds, �ķidruma mērs � 0,123 litri. No krievu uapica.

karba�a � ādas pletne, pātaga, �eit laikam � birka. No vācu Karbatsche (ar līdzīgu nozīmi).

plaukstis � izlok�ņu forma, plaukstas.

ģist (ģiedu, ģied, ģie�, ģie�am, ģie�at) � nojaust.

22. lpp.

netaisnieks � Vidzemes un Latgales apvidvārds, tas, kas ir līks, arī nepa�reizs, arī nepatīkams.

kristumāte � izlok�ņu forma, krustmāte. Sk. kristtēviņ�. beņķis � sols. No viduslejasvācu benke � sols, arī darbgalds.

23. lpp.

nolaupīt � apvidvārds, nolobīt, nomizot.

�everēt � bezsakarīgi ko izteikt, piemēram, kādas skaņu kopas.

tipts � kāds īpa�s audums. Sk. arī tiptene.

(no)klīsterēt � (no)līmēt ar klīsteri. No viduslejasvācu klisteren � klīs- terēt, lipināt, līmēt.

26.��� lpp.

�pigons � spiegs. Sī forma, iespējams, veidojusies, sajaucoties aizgu�vumiem no vācu un poļu valodas Spion un opieg (nozīmes līdzīgas).

klu�ka � Vidzemes apvidvārds, nicino�s nosaukums maza auguma cil�vēkam.

prapi, prapji � (ietinamais) papīrs un tamlīdzīgi, ko senāk izmantoja, lādējot �autenes. No viduslejasvācu prop � aizbāznis, puļķis.

skrāģis � Vidzemes apvidvārds (Kurzemē krāģis), atbalsta rāmis, pieme ram, galda virsas uzlik�anai. No vidusvācu schrage � koka statnis. pū�lāt � Vidzemes apvidvārds, atkārtoti pūst, ātri un bie�i pūst. saldanums � izlok�ņu forma, saldums.

27.������������ TOC "1-3" lpp.

�īda rags � arī bau�ļu rags, ko lūg�anas laikā Mozus ticīgie sien sev pie pieres un rokām.

28.������������ lpp.

pijvoles � apvidvārds, vijoles. No viduslejasvācu fiole � vijole. armoņikas � izlok�ņu forma, harmonikas. Pamatā grieķu harmonikos. lāpītenis (cimds) � Vidzemes apvidvārds, salāpīts, ar ielāpiem.

29.������������ lpp.

dzirenes � izlok�ņu forma, apdziras. Apdzirdīt ar dzirenēm � saindēt.

30.������������ lpp.

dievredzēt, izdievredzēt � apvidvārds, ar maģiskām spējām ārstēt. dievredzis � apvidvārds, ar maģiskām spējām apveltīts cilvēks. preilene � jaunkundze. No vācu Frāulein (ar līdzīgu nozīmi). cierēt � Vidzemes apvidvārds, �urpu turpu staigāt. No vācu spazieren � pastaigāties.

pelavnieks � Vidzemes un Latgales apvidvārds, mazs �ķūnītis pelavu gla�bā�anai.

jakts � 1) medības, 2) neparastas, jocīgas izdarības, blēņas, palaidnības. No vācu Jagd � medības, pakaļdzī�anās, arī kņada, tracis. dēlietis � Vidzemes apvidvārds, jauns vīrietis, puisis. meitietis � izlok�ņu forma, jauna sieviete, meita.

velēties � mazgāt drēbes ar senlaicīgu paņēmienu � sitot ar koka vāli.

gubenis � Vidzemes apvidvārds, neliels �ķūnis lopbarības glabā�anai zem viena jumta ar piedarbu vai kādu citu ēku.

32.��� lpp.

lēņi � izlok�ņu forma, lēni. a�gārņi � izlok�ņu forma, a�gārni.

33.��� lpp.

per�as � pantiņi, ari dziesmas, dzejoji. No viduslejasvācu versche (ar līdzīgu nozīmi).

krik�ķi � apvidvārds, elsas, �ņuksti.

(ej) guli zemē � īpatnēja vārdkopa ar nozīmi (ej) gulēt.

35.��� lpp.

eljes rags � trauks (senlaikos parasti grezni apkalts rags) ar svēto ejju, ari kādām smar�īgām vielām. Simbolizē �ķīstī�anu. No vidusvācu olje (ar līdzīgu nozīmi).

savmal � izlok�ņu forma, katrs uz savu pusi. verdze � Vidzemes apvidvārds, gara rinda.

ridze � Vidzeme? apvidvārds, �eit laikam � apļveida rotājums pie aiz�jūga.

36.��� lpp.

ta' � izlok�ņu forma, tad.

d�ind�ala � ādas pātaga �igānu valodā.

pasīlija � pasilija, Vidzemes apvidvārds, apcietinājuma vieta, cietums. Vārds laikam radies no krievu vārdiem noceAenue un Sibīrija, pulkstens � izlok�ņu forma, pulkstenis.

37.��� lpp.

īsten � izlok�ņu forma, īsteni. dien' � izlok�ņu forma, dienu.

38.��� lpp.

lai � apvidvārds, jau. vi�ķiņ � apvidvārds, loti.

40. lpp.

izplukt � apvidvārds, iekaist (par ādu). vasar' � izlok�ņu forma, vasarā.

riks, riciņ� � izlok�ņu forma, rika, rieciens.

ķērne � koka trauks ar aizvā�amu vāku (produktu glabā�anai un sviest kul�anai). No viduslejasvācu kerne (ar līdzīgu nozīmi).

skunstīgs � �eit smalks, sare�ģīts. No vācu Kunst � māksla, mak;i

42.��� lpp.

vāģi � rati. No viduslejasvācu wag(e)n � rati, kariete.

lelļi � izlok�ņu forma, lelles.

vazot � apvidvārds, ātri iet, braukt.

amati, ar amatiem � �eit niķi, ar niķiem. No viduslejasvācu ammet arods suņus sist � izteiciens ar nozīmi: dīki pavadīt laiku, palaidņoties. �tudierēt � tie�s pārcēlums no vācu studieren � studēt. Seit � klaiņot �ķempele � izlok�ņu forma, �ķemba.

43.lpp.

nolle � izlok�ņu forma, nulle. vis' � izlok�ņu forma, visu.

44.������������ lpp.

lēģeris � nometne. No viduslejasvācu leger (ar līdzīgu nozīmi). biedris � izlok�ņu forma, biedrs.

45.������������ lpp.

studente � tie�s pārcēlums no vācu Student � studenti.

46.������������ lpp.

dzērves zābaki � izteiciens ar nozīmi iekaisusi, sasprēgājusi āda kājām. stiķis � gabals. No viduslejasvācu stūcke (ar līdzīgu nozīmi). drāzeniski � neskaidras nozīmes vārds, iespējams, Doku Ata jaunvārds, te laikam: �ļūcot vilkt (kāju pa smiltīm).

ne katrs � apvidvārds, neviens no abiem. (Literārajā valodā ietilpst ter mina nekatra dzimte sastāvā.)

pamilija � sarunvalodas forma no ģermānisma familija � ģimene. No vācu Familie (ar līdzīgu nozīmi).

47.��� lpp.

sleberēt � Vidzemes apvidvārds, lēnām pārvietoties. sapravit � Vidzemes un Latgales apvidvārds, sataisīt, salabot. No krievu ucnpaeuTb (ar līdzīgu nozīmi).

sietava � apvidvārds, drānas gabals, ko aptin ap kājas apak�stilbu.

dīsele � divjūga ratu ilkss, pie kuras no abām pusēm piejūdz zirgus. No viduslejasvācu dis(s)el (ar līdzīgu nozīmi).

puliers � Vidzemes apvidvārds, ātrs, izveicīgs cilvēks, ari kurjers. No vācu Polier � mūrnieku priek�strādnieks, arī smalkgaldnieks. Vārdkopa kā pu�liers � ātri, zibenīgi.

glī�i � izlok�ņu forma, glīti.

vajagās � izlok�ņu forma, vajag.

zviedrīt � Vidzemes apvidvārds, zvīļot, zvērot.

stīvēties � ar lielu piepūli ko darīt.

49. lpp.

�urmiņa � Vidzemes apvidvārds. �upiņa karite � paralēla forma vārdam kariete. kur kūrējs � izlok�ņu forma, kur kurais.

ANNA BRIGADERE Anneles stāsti

53. lpp.

�stiprā pils� � vārdkopa no garīgās dziesmas �Tas kungs ir musu stiprā pils� pirmās rindas, te apzīmē dro�ību, atbalstu.

tīne � liels, augsts, apaļ� koka trauks ar vāku, parasti miltu, graudu, ari audekla baķu glabā�anai. No viduslejasvācu tine � toveris, kubls.

54. lpp.

atvizēt � sākt vizēt, spīdēt.

tusls, tusla � neskaidras nozīmes vārds, iespējams, A. Brigaderes jaun�vārds, te laikam: nespēcīgs. Iespējams, fonētiskais variants no kusls, pār�ķiebts � ļoti sa�ķiebts.

cērps � ar zāli apaudzis cinis, parasti purvainā vietā, arī biezs asas zāles

polonēze � svinīga pāru deja, ar to parasti ievada svinīgus sarīkojumus, piemēram, skolas izlaidumu. Radusies Polijā. No fran�u polonaise � poliskā.

55.����������� lpp.

jaunkults (sviests) � apvidvārds, svaigi sakults (sviests).

56.����������� lpp.

atsvītroties � atstāt svītru (uz virsmas). Iespējams, A. Brigaderes jaun�vārds.

apsitināt � apvidvārds, aptīt, aptīstīt.

57.����������� lpp.

bu�itis � tāpat kā buciņ�, pamazināmā forma no buks � āzis, arī stirnu buks. Tautasdziesmās parasti lietots kā pastāvīgais pielikums vārdam āzītis: �Āzīti, bucītiSai tautasdziesmā lietots patstāvīgi.

61. lpp.

�polisi� � Zemgales apvidvārds, pārziedēju�as pienenes. To apaļās gal viņas zemgalie�iem asociēju�ās ar Kurzemes hercogistes laika poļu mui��nieku pusgarajām, kuplajām biksēm.

lēviņ� � izlok�ņu forma, lēvenis, liels daudzums.

63.��� lpp.

sasaukt kopā � burtojot salasīt vārdu.

aizsargu logs � izlok�ņu forma, priek�logs, otrs logs, ko ziemā ieliek siltuma saglabā�anai.

pusrata, būt uz pusrata � ne �ā, ne tā.

ēverģēlīgs � nerātns, draiskulīgs. Laikam aizguvums no ģermāņu valo�dām.

64.��� lpp.

irbulis � nosmailināts kociņ�, ko lasot turēja pie lasāmā vārda. 66.lpp.

titināt � Zemgales un Kurzemes apvidvārds, ar runā�anu izsaukt dus�mas, sakaitināt, arī ķircināt.

lēcājs (pakrūtē) � apvidvārds, sirds slimība.

67. lpp.

toņāties � apvidvārds, knosīties, arī tūļāties.

bok�tierēt � izlok�ņu forma, boksterēt, lasīt, nosaucot katru burtu un zilbi. No vācu buchstabieren � burtot.

68. lpp.

gā, kā, hā, eņ, eļ, e�, �ā � burtu g, k, h, ņ, l, �, � nosaukumi burtojot.

lpp.

sērt riju � kul�anai paredzēto labību izvietot kaltē�anai rijā uz īpa�as no�vietnes � ārdiem.

lpp.

baldahīns � pie �etriem balstiem piestiprināts grezna auduma jumts, ko lieto svinīgās ceremonijās, svinīgajos gājienos.

lpp.

ausināt � neskaidras nozīmes vārds, iespējams, A. Brigaderes jaunvārds, te laikam � mudināt klausīties.

74.������������ lpp.

aizkurkt � apvidvārds, skali kurkstot, padarīt (uz laiku) nedzirdīgas (ausis); pieburt kādu ļaunumu. mesli � nodevas.

75.������������ lpp.

mantelis � mētelis. No vācu Mantel (ar līdzīgu nozīmi). vērkulis � vērp�anai sagatavots, piemēram, vilnas vī�ķis. Seit laikam: kāzu braucienos un kāzu dejās lietotais trideksnis, gatavots no egles galot�nītes. Par vērkuli saukti arī biezi, sajuku�i mati.

nierains � neskaidras nozīmes vārds, te laikam � ar nierveidīgu orna�mentu. Niere � no viduslejasvācu nere (ar līdzīgu nozīmi).

tiptene � Zemgales apvidvārds, lakats, laikam no īpa�as drānas.

76.��� lpp.

�petns � izlok�ņu forma, ne�petns.

kukņa � virtuve. No krievu KyxuH (līdzīgas nozīmes vārds). 79. lpp.

pavāls � Kurzemes un Zemgales apvidvārds, pārvāls, salmu jumta aug��ējā salmu kārta, kas pārliekta pāri apak�ējai kārtai.

ģelzis � nolietots, arī neass nazis. No lietuvie�u ģelzis � dzelzs; klik- sto�s ģelzis � saliekts, izlodzīts nazis.

lēvari � izlok�ņu forma, lēveri, nonēsāts, noskrandis apģērbs, skrandas.

vāravs � izkropļots sve�vārds, faraons. A. Brigadere izmantojusi populāro bībelstāstu par Jāzepu � Ēģiptes faraona sapņu tulku. Izskaidrojot sapni par septiņām treknajām un septiņām liesajām govīm, viņ� paredzējis septiņus aug�līgus un septiņus bada gadus.

85. lpp.

kopa � mājas kopa, mājas darbi: lopu baro�ana, ēdiena gatavo�ana, pagalma un mājas uzpo�ana utt.

kārnēt � Zemgales un Kurzemes apvidvārds, kāri noskatīties.

89.��� lpp.

roga � apvidvārds, tuk�a, izkulta vārpa.

trumpas � spēļu kārtis. No vācu Trumpf � kārtis ar augstāku vērtību (attiecībā pret citām kārtīm).

90.��� lpp.

olekts � sens garuma mērs, atbilst apmēram attālumam no pirkstgaliem līdz elkonim.

iņģelis � te laikam izkropļota vācu vai jidi�a valodas forma ar nozīmi bērns.

er�ināt � ersināt, apvidvārds, ērcināt, kaitināt.

91.������������ lpp.

�abas � svinama diena, kad pie Mozus ticības piedero�ie nedrīkst neko strādāt. Iespējams, no formas sabath.

92.������������ lpp.

attrumpot � atspēlēties, piemēram, kaitinātājam.

tikops � vieno�anās, salīg�ana, ari cienasts tam par godu. No viduslejas�vācu lī(t)kop (ar līdzīgu nozīmi).

93.������������ lpp.

kārta � novecojusi nozīme, apģērba komplekts, piemēram, veste, svārki un bikses.

mulda � maizes abra, koka trauks mīklas gatavo�anai. No viduslejas�vācu mulde (ar līdzīgu nozīmi).

94.��� lpp.

ierotlt � apvidvārds, parasti � ielocīt, piemēram, vīli. Seit laikam ar nozīmi: ietvert, veidot apmali.

96.lpp.

sētuve � īpa�s apļveida grozs, kurā sējējs nes graudus.

97.��� lpp.

sllperi � gul�ņi. No vācu Slieper (ar līdzīgu nozīmi).

98.��� lpp.

lākturis � metāla stienis ar turekli skala iestiprinā�anai. Pamatā viduslejas�vācu lachter (ar līdzīgu nozīmi).

vāķētājs � apvidvārds, tas, kas vāķē � pavada nakti nomodā ko uzrau- got, sargājot.

99.��� lpp.

pigarica � apvidvārds, no maizes gatavots ēdiens.

100.�� lpp.

klabarjakts � medības, kuru laikā medījamos zvērus izbaida ar koka klabekļiem. No vācu Klapperjagd � medības ar dzinējiem.

104.lpp.

bezmērs � bezmēns, rokas svari. No viduslejasvācu bes(e)mer. pērve, pervēt � krāsa, krāsot. No viduslejasvācu verwe (ar līdzīgu nozīmi). raudze � neskaidras nozīmes vārds, iespējams, A. Brigaderes jaunvārds. Te laikam � saraudzēts novārījums.

105. lpp.

spranckrīts � apvidvārds, ķīmiska viela, vara vitriols. indeve � nevēlama tieksme, paradums. Iespējams, sena kur�u valodas forma.

107.�� lpp.

sieks � sena mēra vienība, apmēram 17 kg.

108.��� lpp.

saļims � izlok�ņu forma, sālījums.

suseklis � suka. Matu sukā�anai lietoti cūkas saru susekļi, linu apstrā dā�anai � susekļi ar dzelzs tapām.

110. lpp.

kreceklis � apvidvārds, galerts.

111. lpp.

kosere � ko�ergaļa, gaļa, ko iegūst no īpa�ā veidā kauta liellopa, ko drīkst ēst Mozus ticīgie.

lapsastes, sprēslīcas, kurpnieki, dālderi � da�ādas rotaļas.

113. lpp.

zvanis � izlok�ņu forma, zvaniķis, zvanītājs, tas cilvēks, kura pienākums zvanīt baznīcas tornī pirms un pēc dievvārdiem.

116. lpp.

Gozenes zeme � Go�enes zeme Ēģiptē, kur saskaņā ar bībeles nostāstiem dzīvoju�i ebreji pirms izie�anas no Ēģiptes. merga � apvidvārds, meitene.

122. lpp.

plada � Zemgales un Kurzemes apvidvārds, plācenis, arī plātsmaize. Seit � plāns, neraudzēts kvie�u miltu plācenītis.

�tārpiņi� � apvidvārds, nūdeles, arī no rupja maluma miltiem. plegznaini plats � neskaidras nozīmes vārdkopa, iespējams, A. Brigaderes jaundarinājums. Laikam ar nozīmi: plats kā plezna.

128. lpp.

pāpierē � Zemgales apvidvārds, pārpierē, pāri pierei sasiets (lakats). aube � mice, plānas drānas cepurīte, ko valkāja precētas sievietes. No vācu Haube (ar līdzīgu nozīmi).

tūteniski � neskaidras nozīmes vārds. Seit laikam � parastā veidā sasie�tam lakatam aug�ā uzsiets ap galvasvirsu sarullēts lakats.

132. lpp.

zetora svārki � apvidvārds, zetersvārki, vīrie�u svārki ar pagarinātu mu�guras daļu.

135. lpp.

kontese � komtese, grāfiene, grāfa meita. No fran�u comtese � grāfiene. lanka � Zemgales un Kurzemes apvidvārds, liela, zema pļava upes līcī. Sens kur�u vārds.

137. lpp.

pārkrūtis � apvidvārds, pāri krūtīm krusteniski sasiets (lakats).

138. lpp.

saduņķēt � apvidvārds, iesist, iegrūst dunku sānos. iebēdza � izlok�ņu forma, iebēga.

skaldarigs, ari skalderigs � atvasinājums no apvidvārda skalderēt vai skaldars, neskaidras nozīmes vārdi. Te laikam ar nozīmi � ātra, neskaidra (valoda).

143. lpp.

uzspurga � izlok�ņu forma, uzspurdza. sadabonot � izlok�ņu forma, sadabūjot.

145.lpp.

Levitāns � Leviatāns, briesmonis, kuru uzvar Jahve (dievs) bībeles no�stāstā. Bībeles pētnieki te saskata �umeru mīta par pasaules radī�anu atbalsi. Sumeru mītā pūķi uzvar dievs Enlils.

146.�� lpp.

sināts � senāts, augstākā tiesu instance cariskajā Krievijā. superdents � superintendents, augstākā luterāņu baznīcas amatpersona Latvijā no 1622. līdz 1919. g.

Lats � leģendārā bībeles ciltstēva Ābrama brāļadēls. Sodomas un Go moras sodī�anas dienā eņģeļi viņu līdz ar ģimeni izveda no bojā ejai nolem�tās pilsētas.

Sodoma un Gomora � leģendāras pilsētas pie Nāves jūras, kuru nogrē�koju�os iedzīvotājus Jahve (dievs) sodīja ar sēru un uguni, pilnīgi iznīcinādams pilsētas un to iedzīvotājus.

147.�� lpp.

ģilstoks � ģilstogs, arī gilstoks, tracis, trok�ņaina, nepatīkama lieta. viciņa � rokdarbs izvilkuma tehnikā.

149.�� lpp.

kruķis � dzelzs stienis ar aizliektu galu. Ar to sakārto malku krāsnī, izrau� ogles no krāsns. No viduslejasvācu krucke (ar līdzīgu nozīmi).

lize � maizes lāpsta. Ar to ieliek (ie�auj) krāsnī no mīklas izveidoto klaipu.

smeils � Zemgales izlok�ņu forma, smails.

klubaks � neizveidots pikucis, bezformīgs gabals. Aizguvums no krievu

KSlļ/�OK.

150.�� lpp.

no�ķis /nuosķisļ � apvidvārds. ku�ķis, sai�ķis. ronas � izlok�ņu forma, rodas.

154. lpp.

papuve � tīrums, ko neapstrādā pavasarī, bet vēlāk, parasti rudzu sē�anai. 164.lpp.

spīzmane � saimniecības vadītāja, mācīta virēja. Pamatā viduslejas�vācu spīs � ēdiens un mann � cilvēks.

165.�� lpp.

ārlietas � �eit � ārpusmājas notikumi. �kaķa mū�s� � īss mū�s.

166.�� lpp.

tulēt (jaku) � tullēt, iestīvināt ar stērķeli. Aizguvums no lejasvācu tul- len � aubes lentes un me�ģīnes rullēt un iestīvināt.

plore /pluoreļ � plāna auduma pie�uve kleitas vai blūzes plecu daļai. Aiz�guvums no vācu Flor � �ķidrauts.

167. lpp.

bodrs /buodrs/ � neskaidras nozīmes vārds. Iespējams, aizguvums no krievu 6odf) ar nozīmi modrs, mo�s. lokturis � izlok�ņu forma, rokturis.

foreiters � jātnieks, kas pavada karieti. No vācu valodas. piķieris � suņu puisis. No vācu Pikdr (ar līdzīgu nozīmi). palodē � logu un durvju apmala.

lovenes � apvidvārds, lievenes. Aizguvums no viduslejasvācu love(ne) ar jumtu segta priek�telpa, halle.

skunstnieks � mākslinieks. No vācu Kunst � māksla, māka.

169.�� lpp.

rondele � apļveida zāliens ar apstādījumiem, parasti pils priek�ā. No vācu Rondell (ar līdzīgu nozīmi).

luminācija � iluminācija. No vācu Illumination � svētku uguņo�ana.

170.�� lpp.

skunstes � �eit � iluminācijas ierīces.

salube � īss apmetnis ar lielu apkakli. Iespējams, no vācu Saloppe (ar līdzīgu nozīmi).

pasrnakre � Kurzemes un Zemgales apvidvārds, pazode.

173. lpp.

401

�ķēriņs, tīt �ķēriņu � meti, audeklā gareniski ejo�ie pavedieni. No vidus�lejasvācu scher, scherincje � audekla meti.

26�102870

veļbomis � steļļu sastāvdaļa, apaļ� bomis, veltnis, kam uztin metus. No vācu Welbaurn � vārpsta.

rūtis � no diegiem izveidotas mazas cilpiņas. Caur nītīm izvērtie meti palidz veidot audekla rakstu.

klenderēt � parasti sarunvalodā � klaiņot.

strelles � izlok�ņu forma, stelles, aizguvums no viduslejasvācu stel(le), au�amā ierīce.

178.�� lpp.

Simsons � bībeles personā�s, kur� cīņā ar izraēlie�u ienaidniekiem filis- tie�iem tika ar viltu sagūstīts.

filistie�i � senatnes tauta, kas 12. gs. pirms mūsu ēras apmetās Kanaānā, kur sastapās ar izraēlie�iem. No bībelē minētās filistie�u apmetnes � Pele�et� cēlies Palestīnas nosaukums.

179.��� lpp.

sēsts � apvidvārds, steļļu sēdeklis.

mestava � mustava, apvidvārds, �ķiets � ar to piesit audu diegus au�a�majam audeklam.

paminas � steļļu sastāvdaļa. Minot paminas,pārvietoja nītis un veidoja audekla rakstu.

lpp.

unsvats � lamuvārds, bezgodis, nelietis. No vācu Hundsfott (ar līdzīgu nozīmi).

Danielis � Daniēls, bībeles personā�s, babilonie�u gūstā (6. gs. p.m.ē.) kļuva par izcilu augstmani, intrigu rezultātā krita ne�ēlastībā un tika iemests lauvu bedrē. Ta�u, kā vēstī bībele, notika brīnums; lauvas Daniēlu neaiz�tika, tādējādi Daniēls atguva savu izcilo stāvokli.

lpp.

Apsalons � Absaloms, bībeles personā�s, viens no ķēniņa Dāvida dēliem. Cīņā par troni Absaloma vadīto dumpinieku karaspēku sakāva. Bēgo�ais Absaloms paauļoja zem ozola, viņa mati sapinās ozola zaros; tādējādi preti nieki viņu panāca un nogalināja.

186. lpp.

Ābrams � Abrāms, Zāra � Sāra, Hagare � Hagāra, Ismaels � Ismaēls, Jēkabs, Ezavs � Ezavs, Jzaks � Izāks, Jāzeps, Mozus � bībeles personā�i.

Zina ja kalns � Sīnāja kalns, bībeles nostāstā vieta, kur Mozus saņēma no Jahves bauslību galdiņus, resp., liturģiskus priek�rakstus un likumus.

Golgatas kalns � kristie�u svetvieta: kalns senās Jeruzalemes tuvumā, kur, pēc kristīgo domām, krustā sists Jēzus Kristus.

209. lpp.

prēlene � freilene, jaunkundze. No vācu Frāulein � jaunkundze. 211. lpp.

sipolnicas � izlok�ņu forma, sīpolu mizas.

215.��� lpp.

klikstēt � apvidvārds, ieliekties, ielīkt, locīties uz aug�u uz leju. izme�ģēts � izlok�ņu forma, izme�ģīts. Seit � piestiprinājuma vietā izļodzījies (nazis).

irbals � izlok�ņu forma, irbulis. gu�ņas � izlok�ņu forma, usnes.

216.��� lpp.

sāņ� � izlok�ņu forma, sāņus.

218. lpp.

Lata sieva � �eit bībeles nostāsta par Latu epizode: eņģeļi lika Latam ar ģimeni neatskatoties begt no dego�ās Sodomas, bet Lata sieva pārkāpa aiz�liegumu un atskatījās � un tika pārvērsta par sālsstabu.

Jāzeps � �eit bībeles nostāsta par Jāzepu epizode: Jāzepu, vienu no Jē�kaba divpadsmit dēliem, brāļi, kurus sadusmojusi tēva īpa�ā labvēlība pret Jāzepu, grib nogalināt un iemet dziļā bedrē. Vēlāk, vecākā brāļa Rubeņa pierunāti, izvelk no bedres un pārdod vergu tirgotājiem, kas Jāzepu aizved uz

Ēģipti.

220. lpp.

Jozus � Jozua, bībeles personā�s.

Ģibeona ieleja, Ajolona ieleja � Ģibeona, Ajalona, vietas senajā Kanaānā. 221. lpp.

piķa bikses � īpa�a auduma bikses. 222. lpp.

26

porcela trauki � izlok�ņu forma, porcelāna trauki. No vācu l, or:rllan (ar līdzīgu nozīmi).

403

223. lpp.

izops, mazgāt ar izopu � auga Vidusjūras zemēs, latviski saukta izapene, aromātiskā eļļa, latīniski Oleum Hyssopi. Tekstā runāts par senebreju reliģi�jai raksturīgo rituālo apmazgā�anos kā atbrīvo�anu no grēkiem.

225.��� lpp.

sirce � �irce, priek�auts. No vācu Schurze (ar līdzīgu nozīmi).

226.��� lpp.

muncis, mun�itis � apvidvārds, pār galvu uzmaucama bezpiedurkņu kleitiņa, bērnu apģērbs.

227. lpp.

stāvmūru � neskaidras nozīmes vārds, iespējams, A. Brigaderes jaun�vārds, te laikam � kā mūris.

230. lpp.

skotele � apvidvārds, priek�auts. No viduslejasvācu schotvel � ādas priek�auts.

gardibene � cilindrs.

atspirināties � atspirināties, apvidvārds, atsperties. 232. lpp.

dziedrs � Zemgales un Kurzemes apvidvārds, sija. Sens kur�u vārds. gar�a � gaume.

237. lpp.

plekstes � apvidvārds, butes.

239. lpp.

ragus � apvidvārds, ragavas.

246. lpp.

val�ot � neskaidras nozīmes vārds, iespējams. A, Brigaderes jaunvārds, te laikam auklēt.

pupalellis � apvidvārds, zīdainis.

249. lpp.

iepak�kāt � neskaidras nozīmes vārds, iespējams, A. Brigaderes jaun�vārds, te laikam: strauji uzsist pa ko.

252. lpp.

ļenkans � izlok�ņu forma, ļengans. 258. lpp.

lo�u laiks � armijā iesaucamo noteik�ana lozējot, parasti rudenī, kad notika iesauk�ana karadienestā. No vācu Lose (ar līdzīgu nozīmi). iet krievos � tikt iesauktam cara armijā.

259.lpp.

�ķūtēt � �eit īpatnēja nozīme: vest zirga pajūgā. No ģermāņu valodām. kupcis � kupcis, uzpircējs. No krievu Kyneu, vai poļu kupiec (ar līdzīgu nozīmi).

261. lpp.

plēsumu plēst � apart, iekopt atmatu. atmata � neapstrādāta aramzeme.

266. lpp.

bezdibenā � izlok�ņu forma, bezdibenī.

270.��� lpp.

cieņa � apvidvārds, cienasts.

271.��� lpp.

izkrekloties � novelkot virsdrēbes, palikt kreklā. 277. lpp.

/biezais/ piens � apvidvārds, biezpiens. pakrejas � ar rūgu�pienu sajaucies krējums.

pūtelis � apvidvārds, ēdiens, kuru gatavo, rupji samaļot novārītus un izkaltētus da�ādas labības graudus un miltus iejaucot ar krējumu sagata�votā biezpienā.

grū�ļa � neskaidras nozīmes vārds, te laikam: vārīti un sagrūsti, samīcīti graudi. Citos apvidos grūsle � kartupeļu biezputra, arī sagrūstas kaņepes. skrink�ķēt � neskaidras nozīmes vārds, parasti � krink�ēt � krak�ķēt.

283. lpp.

mangot � parasti � diedelēt, �eit laikam � vilkt. No viduslejasvācu manger � tirgotājs.

287. lpp.

birkavs � sena svara vienība, apmēram 160 kg. No senkrievu �bpKoet. ķe�a � �eit � kabata.

289.������������ lpp.

ieklikstēt ce� apvidvārds, ielīkt, saļodzīties ceļos.

290.������������ lpp.

val�ot � te laikam ar nozīmi valkāt, vilkt (pa zemi). ķēpot � izlok�ņu forma vai A. Brigaderes jaunvārds no ķēpāt ar nozīmi ķēpāties.

291.������������ lpp.

latatā � izsauksmes vārds ar nozīmes niansi projām, tālu. tebe nu � te nu bija.

296. lpp.

linauts � �eit: linu galdauts.

297.lpp.

cinkslis � izlok�ņu forma, cinkslis � dzīvnieka gurns.

298. lpp.

teķis � auns.

302.��� lpp.

vaļenieki � parasti: veci cilvēki, kas nelīgst par kalpiem, bet pārtiek no gadījuma darbiem.

303.��� lpp.

lieli�ķs � izlok�ņu forma, lielisks. Seit novecojusī nozīme sevi�ķs. pārtie�i � Zemgales un Kurzemes apvidvārds, tie�i pāri. izvitēt � vitēt, apvidvārds, izbalsināt. No viduslejasvācu witten (ar līdzīgu nozīmi).

304.��� lpp.

grāvēties � novecojis vārds, trok�ņaini darboties. 309. lpp.

�erpti � izlok�ņu forma, �erpi, ātri. No vācu Scharp � ass, arī ātrs, arī vērīgs.

312. lpp.

�ķirināt � izlok�ņu forma, at�ķirt, nodalīt.

314.������������ lpp.

kules, bik�u kules � bik�u kabatas. alpakā kleita � alpaka, īpa�a auduma kleita.

315.������������ lpp.

leķe � apvidvārds, pika (parasti sniega, �eit � vilnas). �iras � �oras, vienzirga iejūgs no ādas.

316.������������ lpp.

pretistaba � viena no senās trīsdaļīgās mājas (nams, dzīvojamā istaba, pretistaba) istabām, te laikam � goda istaba.

317.������������ lpp.

lēkties (kādā) � izlok�ņu nozīme: atsisties kādā, būt līdzīgam.

319.������������ lpp.

�un�ināt � lēni braukt.

320.������������ lpp.

klau�ināt � uzdot jautājumus, iztaujāt. iesprandzēt � ie�ņaugt (piemēram, korsetē).

322.������������ lpp.

trumpmaņi � kār�u spēlmaņi. Sk. trumpas.

323.������������ lpp.

sārmaina smaka � �eit: sārmam raksturīga smaka. īpatnējs lietojums. sārms � uz pelniem nostādināts ūdens drēbju mazgā�anai. nātrains asums � �eit: nātrei līdzīgs asums. Tpatnējs lietojums. birga � apvidvārds. Seit īpatnējs lietojums vārdkopā lietus birga � lietus lāses, lietus �altis.

324.��� lpp.

atkāru � atkaru, atliekts, atliecies atpakaļ. Tpatnējs lietojums. 326. lpp.

plēvaiņi � neskaidras nozīmes vārds, iespējams, A. Brigaderes jaunvārds. Seit laikam � pelnu plēnes.

327. lpp.

pārmaktēties � Zemgales apvidvārds, pārpūlēties. No vācu Macht � vara, spēks.

329.����������� lpp.

lācīgs � izlok�ņu forma, lācīgs.

�tērēt � beznozīmes vārds. Seit autore rāda Rīgas māsīcas �vācisko� valodu.

330.����������� lpp.

izpērt sarus � viena no jaundzimu�ā apkop�anas procedūrām. patvaldone � patvaļīga, nepaklausīga (par govi). īpatnējs lietojums.

lpp.

skropsti � izlok�ņu forma, skropstas. kribināt � apvidvārds, knibināt, skribināt.

lpp.

muziķi � nievājo�s apzīmējums zemniekiem. No krievu mīj^kuk � zem�nieks.

ku�a � nievājo�s apzīmējums zemas kārtas cilvēkam, lempis, muļķis.

lpp.

lūzums � �eit: liels daudzums. kuramais � izlok�ņu forma, kurināmais.

lpp.

lēļot � īpatnēja forma, lelot, dziedāt.

340.����������� lpp.

nezinus � izlok�ņu forma, nezinot.

341.����������� lpp.

aizmuguris � izlok�ņu forma, no mugurpuses. 344. lpp.

pus�ūks � izlok�ņu forma, puscūcis, pusgada cūka. vērzeles � apvidvārds, slejas.

paugas � Zemgales un Kurzemes apvidvārds, sakas.

345. lpp.

atvērtne � Zemgales izlok�ņu forma, (durvju) atvērums. milnēt � neskaidras nozīmes vārds, iespējams, A. Brigaderes jaunvārds. Seit laikam � rēgoties, melnēt.

347. lpp.

ordnunga � kārtība. No vācu Ordnung (ar līdzīgu nozīmi).

350.������������ lpp.

�ķirstin � izlok�ņu forma, �ķirtin.

351.������������ lpp.

gubinante � izkropļota forma no guvernante, bērnu audzinātāja bagātā ģimenē. No fran�u gouvernante (ar līdzīgu nozīmi).

355.������������ lpp.

katedris � katedra, īpa�s sēdeklis uz paaugstinājuma klases priek�ā skolotājam. No grieķu kathedra � krēsls, sēdeklis, ar vācu valodas starp�niecību.

356.������������ lpp.

puskurta � pa pusei kurts, sugu sajaukums.

357.������������ lpp.

kāpes � kāpnes.

aulis � kā aulis, salīdzinājumā mute kā aulis � ļoti liela mute. Seit īpat�nējs salīdzinājuma lietojums istabas kā auļi � ļoti lielas istabas.

358.������������ lpp.

prīmus, prīma � pirmais skolnieks, skolniece, skolotāja aizvietotājs.

359.������������ lpp.

tāpele � izloksnes forma, tāfele. No vācu Tafel(ar līdzīgu nozīmi). klerot � Zemgales un Kurzemes apvidvārds, celt traci. vāļoties � izlok�ņu forma, vāļāties.

360.������������ lpp.

tāfelite � maza formāta �īfera tāfeles, uz kurām skolnieki klasē rakstīja.

361.������������ lpp.

vienu rie�u � viena veida. īpatnējs lietojums vārdam rieza � ierobe��ots noteikta lieluma laukums, arī robe�josla. ķerains � apvidvārds, pinkains.

362. lpp.

grifele � no grafīta izgatavots rakstāmais irbulis. No vācu Griffel (ar līdzīgu nozīmi).

364. lpp.

dreijāt � apvidvārds, ēvelēt, drāzt. Seit � kaligrāfiski rakstīt. No vidus�lejasvācu dreien � virpot.

alps � alpa, apvidvārds, elpas vilciens, atel�anās; arī reize, brīdis. kaftāns � gari virssvārki ar lielām piedurknēm, Mazāzijas tautu ap�ģērbs. No persie�u � arābu chaftān.

366.������������ lpp.

rekrutēties � apvidvārds, sastādīties, noformēties (par grupu, kopu). No fran�u recruter � ņemt rekrū�us, rast piekritējus.

367.������������ lpp.

drāziņ� � izlok�ņu forma, drāziens � bāriens, pēriens.

369.������������ lpp.

uzmost (pasauli) � izlok�ņu nozīme: izzināt, iegūt pieredzi.

370.������������ lpp.

izraisīties � apvidvārds, atrisināties, nokārtoties.

371.������������ lpp.

�arkstēt � izlok�ņu forma, �irkstēt. Seit ar nozīmi gurkstēt.

372.������������ lpp.

skrīnis, skrīne � 1) lāde, kaste, 2) apstrādei paredzētu mālu, grants utt. novietne, bedre; dubļu skrīnis � saka par sliktu ceļu. No viduslejasvācu schrin (ar līdzīgu nozīmi).

izmantota literatūra

Latvie�u literārās valodas vārdnīcā. 1.�5. sej. R., Zinātne, 1973�1985.

Mllenbahs K., Endzetins J. Latvie�u valodas vārdnīca. Redi�ģējis, papildinājis, turpinājis J. Endzelīns. � I�IV. R., 1923� 1932.

Endzetins J., Hauzenberga E. Papildinājumi un labojumi K. Mīlenbaha Latvie�u valodas vārdnīcai. � I�II. R., 1934� 1946.

Latvijas padomju enciklopēdija. I�VII. R., 1981 �1985.

Latvie�u konversācijas vārdnīca. I � XXI. R., 1927 �1940.

Kosidovskis Z. Bībeles stāsti. R., 1978., 495 lpp.

Kosidovskis Z. Evaņģēlistu stāsti. R., 1982., 352 lpp.

saturs

DOKU ATIS MANS DZĪVES RITS

BRIGADERE ANNA

ANNELES STĀSTI 51

Gājēji 52

Pirkstiņ� sāp 56

Tēli 63

Bērzu kalni 70

Lādētāja 74

Balsis 80

Jāņi 85

Trīs skroderi 89

Sējējs 93

Slīperu cirtējs 97

Vecmāmiņa 101

Ķekatas nāk! 107

Nabagu dzīres 111

Driķītis 118

Dieva galds 125

Zemes meklētāja 131

�igāni 135

Amerikas braucējas 140

Viciņa 147

Medus maize 153

Aņus 162

Zilie brīnumi 167

Tēva palīgs 173 Vakara stāsti 180 Baltais zārciņ� 192 Kad pūpoli zied 198 Ganu diena 213 Jelgava 225 Bargā sieva 238 Smejamās zāles 245 Ceļa jūtīs 265 Jaunās mājas 267 Trūkums 274 Kārumi 279 Cilvēki nāk 287 �etrkājainie draugi 296 Dzim�anas diena 301 Kāzu kurpes 310 Rudens 323 Rīgas māsīca 328 Bailes 339 Prieki un bēdas 347 Nav tā, kā domāja 357

KALNIŅ� JĀNIS. Sākotne 375 REIDZĀNE BEATRISE. Komentāri 385 Izmantotā literatūra 411

SPRIDĪSA BIBLIOTĒKA

2. sējums

Doku Atis MANS DZĪVES RĪTS

Anna Brigadere ANNELES STĀSTI

Redaktors Andris Capiņ� Mākslinieciskais redaktors Aivars Sprūd�s Tehniskā redaktore Viktorija Blaua Korektore Irēna Kalniņa Nodota salik�anai 23.12.85. Parakstīta iespie�anai 20.04.87. Formāts 60 X 84/16. Ofseta papīrs 1. Kudrja�ova garnitūra. Ofsetspiedums. 24,18 uzsk. iespiedi.; 65,97 uzsk. krāsu nov.; 27,89 izdevn. 1. Metiens 135 000 eks. Pa�ūt. .Nf> 444-5. Cena 1 rhl. 40 kap. Izdevniecība <Liesma�, 226256 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. 137/32399/B-914. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Paraugtīpografijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11. Iesieta tipogrāfijā <Ciņa�, 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

274 Mans dzīves rits/Il. A. Kronenbergs. A. B Anneles stāsti: Tēlojumi no autobiogr. triloflij 2. d./J. Kalniņa pēcv.; B. Reidzānes komentļ; beriņ�. � R.: Liesma, 1987. � 413 lpp.: il. � b-ka; 2)

Latvie�u literatūras klasiķu bērnības atmiņas. Ar siltu lirismu apdvestie z|mnieku

ikdienas tēlojumi slavina dabas skaistumu, darba tikumu un sirds dāsni )iu

84L1 ļu

[1] ar zvaigznīti apzīmēto vardu skaidrojumus skat. komentāros.

[1]