Nakts vidū Martins pamodās, nosvīdis aiz bailēm.

Viņ� bija sapņojis, ka skrien pa �aura mūra aug�malu. Pēk�ņi viņam paslīdēja kāja, un krizdams viņ� nobrāza ādu pret asajiem akmeņiem. Viņ� krita lejā ātrāk un ātrāk, un apak�ā atvērās melna plaisa. Tie�i tajā bridi, kad melnā tumsa jau grasījās viņu aprīt, viņ� pamodās un juta, ka sirds dauzās stipri, stipri.

Sapnis bija viņu sabiedējis, un labu bridi viņ� gulēja nomodā, kamēr uzdrīkstējās atkal pagriezties pret sienmali un aizvērt acis. Nelāga sajūta tomēr palika vēl nākamajā un aiznākamajā sapnī. Visi tie it kā saplūda kopā, �ķita, ka tas ir bijis viens un tas pats sapnis.

Viņi abi ar vectēvu staigāja pa di�skābar�u me�u, un kailās kājas mīksti un patīkami grima sūnās. Viņi nerunāja un gandrīz nemaz neskatījās viens uz otru, un tomēr Martins juta, ka viņi abi saprotas. Viņi gāja klusēdami un lūkojās saules gaismā, kas staroja lejup starp zariem. Pēk�ņi vectēvs ierunājās:

�Tev nevajag baidīties. Ja labi padomā, tad pārlieku baidīties nevajag itin nekad.�

Tad vectēvs nozuda, un tālāk Martins gāja viens. Viņ� jau bija vientujā, smil�ainā krastā, no jūras pūta negants vēj�, un pretī vēlās tum�zili viļņi baltām putu galotnēm. Martins nejutās labi, ta�u zināja, ka atpakaļ griezties nevar. Viņ� bija spiests doties taisni uz priek�u, neliekoties ne zinis par vajātājiem, kuri no mugurpuses nāca viņam tuvāk un tuvāk.

Ja es nepievērsī�u tiem uzmanību, mani varbūt nepamanīs, viņ� pa sapņiem nodomāja.

Tie�i tobrīd viņ� pamodās. Mamma viņa istabā jau bija atvilkusi aizkaru un, enerģiski saņēmusi viņu aiz pleca, pamodināja viņā dzīvību.

� Pasteidzies nu, � viņa teica. � Ir jau vēls, esam gandrīz aizgulēju�ies.

Tie�i tobrīd Martins noprata, ka �ī būs nelāga diena, tāda diena, kad viss saiet �ķērsām. Nebija nekāda prieka celties aug�ā, viņ� jutās saguris, un uz brītiņu pat radās ^ cerība, ka viņ� ir slims, saaukstējies, vai. Varbūt viņam atkal uznāku�as vēdergraizes? Varbūt varētu pasūdzēties, ka sāp vēders, un neiet nemaz uz skolu, un vienā mierā ieritināties atkal savā siltajā gultā? Varbūt derētu pamēģināt?

Nē, nav vērts! Viņ� zināja, ka neviens viņam neticēs. Pārāk daudz rei�u tas jau izmēģināts �ajā semestrī. Pagāju�as tikai se�as nedējas no semestra sākuma, ta�u jau piecas reizes viņ� palicis mājās un ik reizi vienu vai divas dienas. Gandrīz tikpat daudz, cik pa visu pagāju�o skolas gadu. �Tas ir par daudz, vai tu pats nesaproti? Tādas lietas mēs necietīsim!�

Piektdien pēdējās stundas laikā tā bija sacījusi viņa jaunā skolotāja un aizsūtījusi viņam uz māju līdzi ziņojumu aizlīmētā aploksnē. Melniem, stūrainiem burtiem uz aploksnes bija iespiests: �Skolas ziņojumi vecākiem.�

Un tagad atkal bija pirmdiena. Visam jāsākas no gala, viss būs kā parasti, bez kāda mierinājuma, garumgari un bezgalīgi.

Ilgi es to vairs neizturē�u, Martins nodomāja, atcerēdamies, ar kādu nepatiku bija devies pie katedras, lai saņemtu aploksni.

Kas tie�i rakstīts �ai vēstulē, viņ� zināt nedabūja, ta�u i mamma, i tētis pie pusdiengalda likās mazdrusciņ saīgu�i. Brīvajās dienās neviens par ziņojumu nebija neko ieminējies, tomēr Martins juta, ka gaisā kaut kas briest. Frēkene laikam būs par viņu pamatīgi �ēlojusies, kaut gan Martins īsti nemaz nesaprata, kāpēc viņam piekasās.

Vai patiesi runa būs bijusi tikai par slimo�anas reizēm? Tādā gadījumā viņa ir īsta ragana, Martins nosprieda, mēģinādams vēl aizvērt acis un neļauties dienasgaismai, kurā atklājās, ka viņa istaba, kā parasti, ir nekārtīga, nepiekopta. Un ne jau tāpēc, ka viņ� zinātu, kas ragana īsti ir, bet �is vārds vienīgais piedienēja tai Nīlundenei. Iedomājies savu skolotāju, Martins tūlīt sāka kūsāt aiz niknuma. Ragana gan, pieglaudīga pret lielajiem un dzēlīga, sīkumaina pret bērniem. Ciest es viņu nevaru, Martins nosprieda. Neesmu viņai pa prātam, tas ir skaidrs. Tāpēc

man arī nav jāizliekas, ka es varu paciest viņu. Viņai nemaz nav tiesību mani apsmiet, skolotāja ta�u kā nekā.

Un Martins saritinājās savā siltajā gultā. Spilvenā vēl jautās naktī iegulētais mīkstais iedobums, palags jauki kļāvās pie ādas, un pērtiķēns bija pūkains un mīļ�, un piekļāvīgs, kā radīts, lai piespiestu pie vaiga un pabadītu ar degunu. Da�reiz ienāca gan prātā, ka viņ� jau ir par lielu tādiem zvēriņiem, ko ņem līdzi gultā, bet pērtiķēnu nolikt malā Martins tomēr vēl kavējās. Tas viņam piederējis, kop� vien viņ� sevi atceras. Viņ� to bija dabūjis no vectēva jau sensenis, toreiz, kad viņi bija aizbrauku�i tur, pāri, uz Kopenhāgenu, un gāju�i uz zooloģisko dārzu. Martinām nevarēja tad būt vairāk par trim �etriem gadiem. Bet pērtiķēns viņam tagad bija tikpat mīļ� kā toreiz, kad viņ� vēl bija maziņ�.

Tikpat pūkains kā kaķēns, Martins nodomāja.

Pērtiķēns viņam blakus gulēja katru nakti. Nebija pat nekādas vajadzības turēt zvēriņu rokā. Martinām pietika ar apziņu, ka tas guļ parastajā vietā blakus spilvenam, un viņ� jau jutās mierīgs. Arī tumsā un pusmiegā viņ� varēja pērtiķēnu sataustīt. Jauki bija tādam pieskarties, ja rādījās nelāga sapņi. Bet nupat, nupat arī pērtiķēns nevarēja neko līdzēt. Lai cik cie�i Martins būtu centies aizvērt acis, bija tomēr pirmdienas rīts, un pulkstenis jau rādīja da�as minūtes pāri pusastoņiem. Vajadzēja pasteigties, ja negribēja nokavēt skolu. Un tas nedrīkstēja notikt, jo viņam jau bija trīs piezīmes �urnālā. Martinām ienāca prātā,�cik nejauka skolotāja bija izskatījusies tobrīd, kad pacēla uz viņu acis un ieurbās viņā ar skatienu.

�Un kādas tad �odien tev būs atrunas?� Būsi laikam gājis un aizdomājies par kaut ko?�

Nē, tas nedrīkstēja vairs atkārtoties! Doma par to, kādus smieklus klasē izraisīja replika, ar kuru�viņ� tika sagaidīts, bija necie�ama. To prieku viņ� klasesbiedriem vairs nesagādās!

Martins dzirdēja, ka mamma �audās pa virtuvi. Viņa �ķindināja tasītes un glāzes, un Martins saklausīja arī, kā strādā maizes grauzdētājs, kad �ķēlītes, rūsganbrūnas un krauk�ķīgas, skrēja ārā.

� Martin, un tu vēl neesi aug�ā? � mamma uzsauca. � Teicu ta�u, ka esam aizkavēju�ies. Rausies ātrāk aug�ā, man vajadzēs tev uzbrēkt, vai?

�odien viņai rūpju pilna balss, to varēja tūlīt manīt, �ī saērcinātā balss grieza ausīs. Tas darīja Martinu nemierīgu. Viņ� zināja, ka dvīnītes mū�am kļūst īpa�i necie�amas, kad mamma ir �ādā omā. Tad viņas mū�īgi �inkstēja vēl vairāk nekā parasti.

Neko nevar darīt, Martins nosprieda, ieklausīdamies, kā viņas, labi izgulēju�ās, trok�ņo pa bērnistabu un tētis cen�as uzdabūt drēbes viņām mugurā. Bet viņas, protams, izvairījās un ķircinājās, un klaigāja. �Tu mūs rokā nedabūsi, tu mūs rokā nedabūsi!� Iekalu�as sev galvā tādu kā rīmīti! Martins dzirdēja, ka tētis tikai burk�ķ savā nodabā un pēdīgi, zaudējis pacietību, apsauc viņas dusmīgā balsi, kādā runāja tajās reizēs, kad gribēja būt stingrs:

� Nemaz jums �odien nav prāta! Plikas iesiet uz bērnudārzu, vai? Es nevaru ar jums noņemties te visu cauru dienu.

Nē, ir nu gan! Gausi izrausies no gultas un savīstījis savu pid�amas jaku kamolā, Martins aizsvieda to kauf kur pa roku galam. Tā uzlidoja pa�ā aug�ā uz grāmatplaukta.

Un tad viņ� atcerējās. �odien ta�u ieskaite kāp�anā pa virvju kāpnēm un lēk�anā pāri bukam. Aiz nepatikas viņ� noskurinājās. Sīs nedienas viņam gandrīz bija izkritu�as no prāta.

Kad Martins jau grasījās skriet uz tualeti, pa kājām gadījās tvaika ma�īna, kas turpat pie gultas mētājās uz grīdas. Vakarvakarā tie�i pirms gulētie�anas viņ� bija braukājis ar to apkārt un pēc tam nebija iedomājis nolikt skapītī. To Martins atcerējās tikai tajā brīdī, kad juta zem papē�a saplokam tvaikma�īnas trauslo skārda pieri. Vai tie�ām būs pavisam salauzta? Steigdamies viens divi pacelt ma�īnu no grīdas, viņ� aizķērās aiz paklāja un pāri slieksnim ar brīk�ķi izvēlās priek�istabā.

Skaidrs, ka tūlīt tur izdrāzās arī dvīnītes � pusapģēr-bu�ās un ziņkārīgas. Mū�īgi tām vajag nolūrēt, kas ar viņu notiek. Nekad viņam nav miera, pastāvīgi tās visu izosta! Tāds kā greizkājis, Gunvura iespurdzās, rādīdama uz viņu ar pirkstu, tāpat kā bērnudārzā, ķircinoties ar citām meitenēm. Un Marija, protams, tūlīt taisīja viņai pakaļ.

� Uz kājām nevari nostāvēt, vai? � viņas ķiķināja un trok�ņoja. � Bēbis tu esi, vai?

Skaidrs, ka tūlīt parādījās arī mamma un tētis, nu tie visi tur stāvēja un noskatījās, kā viņ� nesekmīgi pūlas iztaisnot tvaikma�īnas pieri un pacelt aug�a uz pusēm pārlauzto skursteni. Martins nojauta � tie nu atkal sprie�,

ka viņ� bijis neuzmanīgs, nevī�īgs, bijis tū|īgs. Mū�īgi viņi mēdza gausties, ka viņ� nekad neprotot turēt kārtībā savas mantas. Bet vai tā nebija viņa pa�a darī�ana? Kāpēc tiem mū�īgi bija viņ� jātur acīs?

Martins juta, ka pakrūtē sāk kņudēt niknums, un no�ņācās:

� Kam tad bija tik dikti jāsteidzas? Ja stāvēsiet te. acis iepletu�i, vai tad ies ātrāk?

Svētdienas vakarā pie vecākiem bija biju�i viesi, skolotāji, tāpat kā mamma un tētis. Ciemo�anās bija ieilgusi. Martins bija pamodies, kad pēdējie ciemiņi slāja lejup pa kāpnēm, un tad pulkstenis bija rādījis jau gandrīz vienu.

Virtuvē, kaudzē sakrauti, stāvēja nemazgāti trauki un uz paplātes bija ēdiena pārpalikumi � siera gabaliņi un kēkss. Kad ģimene sēdās pie virtuves galda, lai ātri kaut ko iekostu un iedzertu kakao un kafiju, mamma un tētis sprieda par �o nekārtību.

� Pasarg dievs, kā te izskatās! � mamma sacīja piesmaku�ā, īdzīgā balsī. � Tu varētu te daudzmaz piekopt. Samet visu iek�ā trauku mazgājamā ma�īnā. Tas jau aizņem tikai pāris minū�u. Man jādrā�as projām, tu zini. Mums ir priek�meta skolotāju konference, tāpēc es nekādā ziņā nedrīkstu nokavēt.

� Un es? � tētis atrūca. � Tev liekas, ka es drīkstu nokavēt? Man stundas sākas jau bez ceturk�ņa un vēl jāpaspēj aiziet ar mazulītēm uz dārziņu. Mēs varētu atstāt to visu, kā ir. Neviens ta�u pa dienu te nenāks.

Tātad viss kā parasti. Dvīnītes sēdēja galda galos un �murgājās, un sprauslāja, un nupat bija sacēlu�as brēku par to, ka abas nav dabūju�as pilnīgi vienāda lieluma olas. Mamma un tētis arī sēdēja pie galda un �ķendējās, kas kuram jādara un cik stipri jāsteidzas.

Kozdams restēto fran�maizīti, Martins mazliet �ķībi pasmaidīja: kā viņiem galu galā neapnīk? Cik rītus jau nav vilku�ies �ī diskusija!

� Par ko tu tur smīkņā? � tētis ie�ņācās. Viņ� izskatījās vēl vairāk noguris nekā parasti. Apsarku�ām acīm un nesasukājies � viņ�, kas citādi vienmēr bija tik akurāts.

� Tāpat vien, � Martins atteica, izlikdamies, ka ir aizņemts ar olas ē�anu.

� Tāpat vien, nē, tā nudien ir izsmejo�a atbilde, � tētis norūca.

� Jā, par ko viņ� tur smīkņā? � dvīnītes vienā mutē iesaucās.

Mū�īgi viņas tā uzvedas un runā pakaļ lielajiem. Ak dievs, kā viņam apnikusi �ī viņu klaigā�anai Vai tie�ām �etrgadīgi bērni vienmēr ir tik nepanesami?

Martins nevarēja atturēties, nepamēdījis dvīnītes, kaut arī zināja, ka no tā būs vēl sliktāk.

� Mamma, kā viņ� drīkst rādīt mums mēli, ko? Kā viņ� drīkst mūs kaitināt?

Martins aizsedza ausis ar rokām un pievēra acis, lai parādītu, ka viņam nemaz nerūp, par ko mazulītes tur kladzina.

� Tā ka reiz būtu klusums pie galda! � tētis iesaucās un nolika tasīti tik strauji, ka kafija ap�ļakstīja galdautu. Martins redzēja, ka mamma to ievēro, ta�u viņa izlikās, ka nekas nav noticis. Kā jau parasti. Lielie mū�dien turas uz vienu roku! Bet viņi vismaz drīkst darīt, kā viņiem tīk.

� Martin, � tētis turpināja, � vai tu nevarētu vismaz no rītiem beigt kaitināt meitenes? Liec viņām mieru. Viņas ta�u daudz mazākas par tevi. Tu jau esi tik liels, tev vajadzētu būt drusku vairāk sapra�anas un nemuļķoties ar viņām.

Apnicis līdz kaklam, Martins nodomāja. Cik rei�u viņ� jau dzirdējis to pa�u meldiņu? �Tu, kas esi jau tik liels...�, �Tu, kuram jau ir septiņi, astoņi, deviņi, desmit, drīz jau būs vienpadsmit gadi...�. Kāpēc vecākiem vienmēr bija jānostājas mazulī�u pusē? Vai tad mazākajiem mū�īgi pienākas tas, ko tie grib, un tikai tāpēc vien, ka tie ir mazāki?

Martins vienā rāvienā izdzēra atliku�o kakao un pēc tam tikpat ātri arī sulu.

� Paldies par brokastīm, � viņ� sacīja un piecēlās. � Vairāk es neko negribu. Starp citu, ciest nevaru jūsu piekasī�anos. Citu neko jūs nezināt kā tikai rūkt uz mani. Es nevaru vairs to izturēt!

Pirms vēl kāds bija paguvis atbildēt, Martins ieskrēja tualetes istabā un stingri pieslēdza durvis. Nostājies spoguļa priek�ā, viņ� sāka mēdīt pats sevi. Gan viņ� tiem vēl parādīs, nudien.

Es darī�u, kā man patīk, viņ� pikti nodomāja, nesākdams ne mazgā�anos, ne zobu tīrī�anu. Dro�ības labad viņ� tomēr atgrieza aukstā ūdens krānu un izlikās skalojam muti. Varēja jau gadīties, ka tie sē� tur un slepus noklausās, ko viņ� dara. Pat tualetes telpā tu, cilvēks, nevari justies īsti brīvi, viņ� pukojās, klusi virzīdamies uz durvju pusi. Varbūt tie tur, virtuvē, tagad sprieda par viņu? Kā tad! Cauri dvīnī�u trok�ņo�anai viņ� saklausīja mammas balsi.

� Kā lai es zinu, kas Martinām lēcies? � viņa sacīja pikti, uzbudināti. � Liekas, viņ� itin neko vairs nevar paciest. Katrs aizrādījums rada pretestību. Viņ� tikai joņo uz priek�u, nemaz neapdomājies. Tev ar viņu jāaprunājas.

Pēc tam Martins dzirdēja tēta zemo ducinā�anu � tādā balsī viņ� mēdza runāt, kad kaut kas nepatīkams stāvēja priek�ā.

� Kāpēc tad tie�i man? � tētis sacīja. � Vai tev liekas, ka mani viņ� vairāk klausīs? Es tik tie�ām nezinu, kā ar viņu turpmāk apieties. Agrāk viņ� nekad tāds nebija. Turklāt vēl greizsirdīgs uz meitenēm arī. Un iekaist tik gau�ām ātri un necie� ne vismazāko aizrādījumu. Skola varbūt vainīga?

Jā, kāpēc viņ� nesaprot, ka skola ir vainīga un tā pārpārēm stulbā skolotāja un ka pārvāk�anās uz �ejieni ir izpostījusi visu viņa dzīvi? Tikai tāpēc, lai tie abi tiktu pie labākas vietas, lai iekļūtu �tatā, ej nu sazini, ko tas nozīmē, � tikai tāpēc viņiem bija jā�ķērso vai puse Zviedrijas. Vai tas ir taisnīgi? Un vai Martinām kāds bija prasījis? Nekā, ar viņu un viņa biedriem neviens nebija rēķinājies.

�Mēs nu pārvācamies,� tie bija paziņoju�i. �Dabūt jaunus draugus � tas ta�u būs jauki!�

Kāda vaina tad bija vecajiem? Frēdem un Larsam Ju-hanam, un Pātrikam, un Majai Stīnai, kāpēc Martinām vajadzēja tos pamest? No tiem, ar kuriem viņ� �etrus gadus bija gājis kopā skolā un, kop� vien viņ� sevi atceras, kopā spēlējies ik dienas, � no tiem viņam uzreiz bija jābrauc prom. Vai tas bija taisnīgi?

Un vecmāmiņa un vectēvs � vai par viņiem kāds bija padomājis? Vai tad vecāki neapjēdza, ka viņiem abiem patīk dzīvot Martina tuvumā, lai viņ� var vai katru mīļu dieniņu aizskriet pie viņiem paciemoties? Vai kādam bija rūpējis tas, ka vecmāmiņa un vectēvs, dabūju�i dzirdēt par pārvāk�anos, bija izskatīju�ies bēdīgi? Ne uz to pusi. Tie vāvuļoja tikai par to, ka �bū�ot jauki dabūt jaunus draugus!�, Martins juta, ka viņu pārņem niknums, tiklīdz viņ� iedomājās, cik tas viss ir netaisni. Visbēdīgākais bija, ka viņ� nevarēja piedabūt mammu un tēti saprast, kā viņ� jūtas. Likās, viņi nemaz nepūlas saprast.

Priek�istabā tētis noņēmās ar dvīnītēm, vilkdams viņām mugurā virsdrēbes. Mamma �audījās apkārt. Sukādama matus, viņa tajā pa�ā laikā centās savākt somā savas grāmatas un nokopt ēdamgaldu. Viens vienīgs juceklis. Nostājies pie virtuves durvīm, Martins noraudzījās uz viņu. Pēc tam viņ� sacīja:

� Kamēr vēl nebijām pārvāku�ies uz �ejieni, tev nekad nebija tā jāsteidzas.

Satrūkusies no �ī aizrādījuma, viņa mēģināja Martinām uzsmaidīt, ta�u smaids iznāca mazliet samocīts. īsti viņa nemaz nepasmaidīja, tikai centās smaidīt. Varēja redzēt, ka mamma �onakt nav izgulējusies.

� Var jau būt, � viņa atbildēja. � Bet ko vairs līdz tagad par to gudrot? Esam ta�u jau pārvāku�ies. Un vai tev neliekas, ka mums klātos mazliet vieglāk, ja tu kaui reizēm pats arī drusku pasteigtos un man nevajadzētu tev aizrādīt? Skrien nu uz istabu un saģērbies, lai varam iet reizē līdz Stūrgātanai.

� Kur tad manas vingro�anas kurpes? � Martins jautāja. � �odien mums vingrene.

� Nē, �odien ta�u ir pirmdiena, � mamma attrauca. � Vingro�ana jums ir otrdienās.

� �onedēļ tā nav. Mums būs ieskaite kopā ar citām piektajām, skolotāja piektdien pateica.

� Ak tu tētīt, � mamma sacīja, � kāpēc tad tu maķenīt agrāk par to nebildi ne vārdiņa? Tev vajag jaunas kurpes, bijām ta�u norunāju�i. Es biju paredzējusi �odien nopirkt. Tev jāmācās pa�am arī padomāt, nevis tikai gaidīt, lai citi domā tavā vietā! Bet vecās tev vēl stāv skolā, �odien tu ar tām iztiksi, vai ne? Un kādu reizīti jau var pavingrot arī plikām kājām, tas nāks tikai par labu.

Plikām kājām, ha! Kā viņa nesaprot! Vai tie�ām viņa iedomājas, ka ar plikām kājām var atsperties uz tā rievainā paliktņa buka priek�ā? Un vecajām kurpēm purngali pu�u, turklāt tās ir baltas. Sai skolā neviens nevalkā tādas baltas skuķeņu kurpes. Te visiem ir zilas. Kā tās māmuļas itin nekad neko neapjēdz, Martins nodomāja un iemetās savā istabā, lai noslēptu, kāds niknums viņu pārņēmis. Priek�namā viņ� norāva no pakaramā virsjaku un uzmeta mugurā. Viena piedurkne, protams, bija uz kreiso pusi. Vajadzēja raut jaku atkal nost un nokrāmēties ar piedurknes apgrie�anu. Kā jau parasti!

Un kurpes? Kur ir kurpes? Martins uz visām pusēm izmētāja kaklautus un zeķes, un �Monopolu�, un �Finansistus�, bet kurpes tā arī neatradās. Izmeklējies vēl pagultē, viņ� beidzot atcerējās, ka nolicis tās �āvēties zem radiatora. Lai tiktu kurpēm klāt, vajadzēja palīst zem rakstāmgalda. Rāpodams atpakaļ, viņ� ar vienu kāju tik stipri uzgrūdās krēslam, ka tas bezmaz apgāzās.

Kurpju auklas, protams, bija savilku�ās mezglos, turklāt apkaltu�iem māliem pilnas. Pūlies, kā gribi, � vispirms tāpat ar nagiem, pēc tam ar saliektu naglu �, bet mezglus nevarēja atraisīt. Sameklējis lineālu, viņ� ar tā palīdzību mēģināja iedabūt kājas iek�ā kurpēs bez at�ņo-rē�anas. Lineāls spieda papē�us, Martins nejauki vaibstījās, ta�u būtu dro�i vien ticis tāpat galā, ja tētis tie�i tajā brīdī neparādītos durvīs.

� Tas nu par traku! � tētis iesaucās, un viņa balss metās stipri vien pikta. � Kad tu beidzot iemācīsies apvilkt kājās kurpes? Vai tad sasiet auklas cilpiņā ir tik briesmīgi sare�ģīti? Tā tas tālāk vairs neiet, kā tāds mazulītis. Kā tad tu tiec galā, kad skolā tev ir jāmaina apavi, velns parāvis?

� Bet tie mezgli, � Martins atbildēja, � tu ta�u zini, ka es ne ...

� Nemels niekus, � tētis viņu pārtrauca. � Atraisīt pāris aukliņu ir tīrais sīkums. Pat dvīnītes jau tiek ar to galā. Un viņām kā nekā ir tikai �etri gadiņi. Vai tad tev tas nav pa spēkam? Galīgi aptaurēts tu ta�u neesi?

Kad tētis runāja tādā balsī, kad vārdi grabēja viņam mutē, kad acu zīlītes bija kļuvu�as tum�as un vaigu muskuļi saspringti, un kustības aprautas un straujas, tad viņ� necieta nekādu pretī runā�anu. Martins to zināja un nebilda vairs ne vārda. Viņ� neuzdrīkstējās vēlreiz mēģināt paskaidrot, cik grūti viņam klājas skolā. Tāpat neviens jau viņam neticētu.

Klusēdams Martins ļāva, lai tētis atraisa viņa kurpes arī �orīt. Patiesi negals ar tādām kurpju aukliņām. Pūlies, cik gribi, itin nekā viņ� ar tām nevarēja tikt galā. Auklas vienmēr bija savilku�ās mezglā ar gariem, vaļējiem galiem. Kā neviens to neapjēdza, ka viņ� no tiesas centās kā mācēdams, ka viņ� itin nemaz neizlocījās un ka viņ� gribēja iztikt bez citu palīdzības.

� Tā, �aujies nu prom, � tētis noteica, viegli iebukņījis viņam pa muguru. � Un pasteidzies. Nav nekādas jēgas atkal noseboties. Tu jau zini, ka frēķenei Nīlundei tas nepatīk!

Tātad par to viņa būs sūdzējusies slepenajā ziņojumā! Martins juta, ka galvā atkal sakāpj niknums un uznāk pārestības* sajūta. Vai tad citi nebija noseboju�ies vēl daudz bie�āk nekā viņ�? Kā tad ne � un ne viens vien, bet tie�i viņu frēkene bija nosūdzējusi! Ragana tāda, meklē tikai, kur viņam piekasīties. Par citiem viņa nelikās zinis. Tikai Martinu, jauno skolnieku, � to viņa ēda.

Aiz dusmām Martins gandrīz gribēja sākt raudāt. Tomēr viņ� neraudāja, jo nebija vairs nekāds puņķains mazulis, un gan jau viņ� tiem visiem vēl parādīs! Viņ� norāva skolassomu no koka tapas priek�istabā pie durvīm, lai drāztos jau projām. Bet pie pa�ām durvīm Martins pagriezās atpakaļ un, neko nedomādams, aizlavījās pie rakstāmgalda, un bez trok�ņa izņēma no atvilktnes krājkasīti. Jau tajā pa�ā mirklī, bāzdams to savā jaunajā skolas-somā, viņ� sāka no�ēlot. Kāpēc vajadzēja tā darīt? Kas viņu sagaida skolā par to, ka viņ� atvācis sev līdzi krājkasīti?

Martins īsti nezināja, kā rīkoties, bet bija jau par vēlu. Mamma stāvēja priek�istabas durvīs, nepacietīgi mīņādamās.

� Pasteidzies nu, � viņa sauca, � saproti, mums zeme deg zem kājām!

Novaibstījies pret dvīnītēm, kuras saģērbu�ās ar! jau stāvēja priek�istabā, Martins aizmetās garām mammai. Pat nemanīdams, ka ir viņu pagrūdis, liftu neizsaucis un nepagaidījis, viņ� metās lejup pa kāpnēm. Itin nevienu viņ� nevarēja ciest. Un nebija nekādas vajadzības, ka mamma ar viņu auklējas. Tāpēc viņ� devās �ķērsām pāri stāvvietai un prom uz centru, pat neklausīdamies, ko viņa nopakaļus sauc.

Kad Martins pa labi nogriezās uz Stūrgātanas, viņam ienāca prātā, ka viņ� pat nav pateicis mammai �sveiki� un viņa nav paguvusi novēlēt viņam �laimīgu ceļu�. To viņa Martinām sacīja ik dienas, kop� viņ� bija sācis iet skolā.

Nu, un pietiek, viņ� nodomāja, tajā pa�ā brīdī pats drusku satrūcies. Tie�i tāpat kā tajās reizēs, kad klasē viņam izsprūk kāds vārds nevietā un viņ� pamana to tikai tad, kad vārds jau veļas pāri lūpām un skolotāja ieple� acis. Viņ� joņoja uz priek�u un juta, ka �irita nemiers vēl guļ pakrūtē un viegli skrubina.

�is pirmdienas rīts otrajā oktobrī bija iesācies nelāgi.

Un dienā man klāsies vēl sliktāk, Martins nosprieda un juta, ka sāk durties sānos. Par ātru viņ� bija drāzies, tagad vajadzēja drusku piebremzēt.

Es nedrīkstu brāzties tā, ka sāk pilēt sviedri, viņ� nodomāja. Tad tie atkal brīnīsies, kas ar mani noticis. Tāda izdevība tiem netiks vis sagādāta.

2

Rīts bija vēss, un, cilpodams pa Stūrgātanu, Martins juta aukstumu pie kauliem. Gaiss bija drēgns un dzeļo�s, un viņ� ievēroja, ka izelpojot ap galvu viņam saceļas un ātri atkal nozūd mazi garaiņu mākonī�i. Viņ� manīja, ka lieti būtu noderēju�i dūrainī�i un �alle. Ta�u steigā neviens nebija pārbaudījis, kā viņ� saģērbies. Viņ� bija liedzis mammai parastās pārbaudes iespējas. Kad viņ� atcerējās, kā bija aizdrāzies no viņas prom, nelikdamies ne zinis arī par tēti un dvīnītēm, sirdi sāka kņudināt sajūta, ka viņ� ir bijis drusku stūrgalvīgs.

Bet pa�i tie ir vainīgi, viņ� nosprieda, pa�i tie ta�u iesāka. Viņi bija tie, kas sabojāja man omul

Pie zooveikala skatloga viņ� apstājās, lai apskatītos, vai kāmji vēl ir. Bija gan. Tie tupēja savos būrī�os un atkal grauza bālganzaļas salātu lapas. Nez vai citu neko kāmji nedara?

Arī pie grāmatnīcas skatloga un pie rotaļlietu veikala vitrīnām Martins apstājās. Kā tad, Merklina firmas darinājumi vēl stāvēja abās vietās, un cenas nebija itin nemaz nokritu�ās. Krāj kā krādams, no nedēļas kabatas naudas ietaupījumiem viņ� nekad nevarēs nopirkt sev tādu pamatīgu vagonu sastāvu. Un nez vai bija arī kādas izredzes dabūt tādu dāvanu uz ziemsvētkiem. Ja nu vienīgi no vectēva. Jo vectēvs pats bija nodarbojies ar dzelzceļu modeļiem, par to viņ� Martinām bie�i bija stāstījis. Bet, lai nu būtu kā bijis, līdz ziemsvētkiem vēl vesela mū�ība, un par ziemsvētku dāvanām prātot �odien vēl nebija jēgas.

Starp citu, prāts man �odien uz spēlē�anos nemaz nenesas, Martins nodomāja. Sai stulbajā pilsētā jau nav neviena, ar ko spēlēties.

Kad Martins gāja garām pulksteņveikalam netālu no Lielā tirgus, pulkstenis skatlogā rādīja desmit minūtes pāri astoņiem. Un Martins saprata, ka paspēs laikā ari bez īpa�as steig�anās. Pārstājis skriet, viņ� tagad slāja uz priek�u jau daudz rāmākā solī. Gan jau tik�u laikā, viņ� nosprieda, braucīdams skolassomas siksnas.

Ārpus skolas viņ� siksnas izmantoja. Tā bija ērtāk, jo rokas kļuva brīvas. Bet skolā siksnas nevarēja lietot. Pa visu skolu nevienam citam zēnam tādas somas nebija. Visiem portfeļi, un Martins nudien jau bija dzirdējis, ka tie vīpsnā par viņa somu. Tāpēc no skolas pagalma viņ� savu somu nesa rokā, un tad tā gandrīz izskatījās pēc portfelī�a.

Pabraucījis somu, cauri plānajai sieniņai viņ� samanīja krājkasītes kontūru, un no jauna viņu pārņēma nemiers. Pats viņ� nesaprata, kāpēc paņēmis līdzi krājkasīti.

Bet varbūt man tā noderēs, viņ� gudroja. Te jau tu, cilvēks, nekad nevari būt dro�s. Nevajadzēja gan mums �urp pārvākties! Tad viss ietu daudz labāk. Tad būtu tāpat kā agrāk � kā pagāju�oziem un pagāju�ovasar. Tad es nepavisam nejutos tik draņķīgi, viņ� nodomāja un, acis piemiedzis, pavērās pa labi, kur lejā varēja manīt ostu.

Da�i .tālbraucēji virzījās prom no steķiem, un Martins saklausīja arī celtņu �īkstē�anu. Uzmanīgi paostījis gaisu, viņ�, liekas, mazliet manīja arī to kodīgo smaku, kas nāca no sulfāta fabrikas otrpus ostas vārtiem.

Pat gaiss te ir nelāgs, viņ� nosprieda, aizlidinājis lejup pa nokalni uz ostas pusi kādu akmeni.

Uz �o pilsētu Martina ģimene bija pārcēlusies jau jūnija beigās, bet Martins vēl aizvien to pārdzīvoja. Ronne-bijā viss viņam likās daudz labāk. Tur viņi dzīvoja pavisam tuvu pie skolas, tik tuvu, ka Martinām no mājas nekad nevajadzēja iziet agrāk kā pēc pirmā zvana. Skolotāja bija daudz mīlīgāka, un viņam tur bija daudz vairāk labu draugu. Turklāt tur ta�u dzīvoja vecmāmiņa un vectēvs � tikai pāris kilometru no viņiem, pilsētas malā, baltā būcenītī, me�onīgi saaugu�a dārza vidū, kas gandrīz nemanāmi pārgāja īstā me�ā.

Patiesībā jūnijā gan pārvācās tikai mamma un tētis � tūlīt pēc tam, kad pēc mācību gada noslēguma visa ģimene divas nedēļas bija nomaisījusies pa Gotlandi. Pēc �ī ceļojuma, kuru sagandēja tas, ka mamma un tētis par vecām baznīcām bija interesēju�ies vairāk nekā par peldvietām, Martins ar dvīnītēm tika atstāts Ronnebijā, Viņi visi trīs dabūja padzīvot pie vectēva, kamēr mamma un tētis bija atbrauku�i �urp, lai iekārtotu jauno dzīvokli. Lielāks par veco dzīvokli � tas bija tik liels, ka katram tika pa istabai. Nūja, tikai dvīnītes, bez �aubām, arī te dzīvoja abas vienā istabā. Viņu dzīvoklis bija tre�ajā stāvā jaunā mājā, �ī augstceltne bija gabaliņu no centra, un bērnudārzs, kurā iekārtotas dvīnītes, atradās netālu no turienes. Izskatījās, ka mamma un tētis ir apmierināti, ta�u Martins neparko nespēja dalīties ar viņiem sajūsmā. Jau no pirmās dienas viņ� nojauta, ka �ai nolādētajā alā nejutīsies labi.

Un vai tad man nebija taisnība, viņ� nodomāja, neguvis nekādu lielo gandarījumu no �īs atziņas.

Tātad viņam joprojām vēl nepatika �ī pilsēta. Gaiss no fabrikām otrpus lī�a uzdzina nelabumu, un sīko ieliņu mud�eklī bija grūti atrast ceļu uz centru. Kaut arī osta un lielo kuģu lērums bija saisto�i, tas viss viņu tomēr biedēja, un vienatnē viņ� vairījās tai tuvoties. Da�reiz, izgājis pabraukāties ar divriteni, viņ� bija spiests prasīt ceļu, kā tikt atpakaļ mājās uz Bergstīgenes ielu numurs septiņi.

Nesaprotu, ko mammīte īsti domā, sacīdama, ka �ī pilsēta ir krā�ņa, viņ� gudroja. Manuprāt, tā ir bezkrāsaina, viņ� nodomāja, pats pie sevis pavīpsnājis.

Ta�u ceļu uz skolu viņ� jau zināja pa īstam. To viņ� varētu noiet pat aizsietām acīm, un viņ� zināja arī, cik daudz laika prasa katrs ceļa gabals.

Kad viņ� tagad pa Stūrgātanu bija nonācis aug�ā pie Lielā tirgus, daudz vairs nebija atlicis, ko iet. Tikai divas �ķērsielas vairs, pēc tam viņam bija jānogrie�as pa labi tai vietā, kur sākas �auriņā, akmeņainā Cirkgrendenes iela. Puslokā tā stāvus veda aug�up uz baznīcu pakalnā starp Stūrgātanu un ostas kvartālu.

Turpat blakus pie baznīcas, kuras abus smailos, varā kaltos torņus varēja redzēt jau no tālienes, atradās Martina skola � piecstāvu ķieģeļu ēka ar bezgala gariem gaiteņiem. Martina klase bija C gaiteņa pa�ā viņā galā ceturtajā stāvā.

No tā cietuma es nemū�am netik�u ārā, viņ� prātoja, apmeties uz no�ogojuma blakus Lielajam tirgum �Tempo� priek�ā. No turienes varēja redzēt skolas jumtu, un Martins pārāk labi zināja, ko tas slēpj.

Cementa plāksnēm nosegtā skolas pagalma otrā galā, kur bija tikai futbola vārti bez tīkla un viens no�ēlojams

baļķis, stāvēja zemāka koka māja, un tajā bija darbnīca un ēdamzāle. Pa labi leņķī no tās atradās sporta zāle ar savām zviedru sienām un bukiem, un neērtajām virvēm. Ronnebijā, kad viņiem nelielā barakā blakus pamatskolai notika vingro�anas stundas, Martinām nekad nebija nācies sastapties ar tādiem moku rīkiem.

Toreiz man skolā iet bija patīkami, viņ� sprieda. Bet tagad tā ir mocība, negantāka pat par zobu sāpēm.

Jā, Martinām, tam pa�am, kur� agrāk skolā bija juties labi un kuram nekad nebija bijis īpa�i grūti iegūt jaunus draugus, � viņam tik tie�ām bija grūti iejusties jaunajā vidē. Viņ� bija mēģinājis ieminēties par to i tētim, i mammai, ta�u tie laikam negribēja ņemt viņu nopietni Vecāki tikai atgaiņājās, it kā patiesi negribētu saprast, ka viņ� ilgojas pēc Ronnebijas. Kas gan tur savāds, ka viņ� ilgojas pēc frēkenes Gudrunas, pēc vecajiem draugiem un pēc vecmāmiņas un vectēva? Kas tiem abiem tur bija ko vīpsnāt? Kaut gan tie jau nemaz nezināja, kā viņam īsti iet pa skolu, par to viņ� nebija paguvis izstāstīt. Tiklīdz viņ� iesāka par to runāt, tie tūlīt atrunājās, �ka vēlāk, nākamajā semestrī, jau ie�ot labāk�. Bet, kā lai līdz tam laikam iztur, tas tiem, kā liekas, itin nemaz nerūpēja.

Nekad es netik�u galā ar to, Martins nodomāja un juta pakrūtē iekņudināmies bailes. Pastāvīgi būs tas pats.

Visi joprojām vīpsnās par viņa izloksni, par to, ka viņ� neizrunā pareizi skaņas un reizēm lieto tādus �argonvār-dus, kādus �ai pilsētā neviens nezina. Un tie visiem liekas briesmīgi smieklīgi. Pat frēkene mēdz viņam par to uzknābt � un �ķiet, ka neviens no tiem arī nezina, ar ko Skone at�ķiras no Blēkinges!

Viņ� arī turpmāk dro�i vien tiks atstāts ārpusē, neviens viņu nepieņems. Tiklīdz viņ� mēģināja tuvoties kādam pulciņam skolas pagalmā vai rotaļu laukumos, visi tulīt uzgrieza viņam muguru. Kad viņ� centās biedroties ar kādu, tas vai nu aizskrēja projām, vai izlikās aizņemts. Un, ja viņ� mēģināja ievadīt sarunas ar meitenēm, tās tikai vīpsnāja un gra�ojās. Te, protams, nebija tā iegājies, ka zēni ar meitenēm rotaļājas vienā barā. Te viņ� nekad neuzies sev tādu Māju Stīnu, ar kuru kopīgi varētu taisīt būdas.

Ta�u tas nebija vēl pats sliktākais, ka visi no viņa it kā atrāvās un izlikās viņu neredzam. Pats sliktākais sākās tad, kad tie apstājās un blenza uz viņu. Vispirms tie brīdi stāvēja un ķīķerēja, pēc tam lēnām sāka nākt viņam virsū, likdami atkāpties un iespiezdami viņu kādā kaktā, vai arī ielenca viņu. Tad tie, vesels bars kau�ļu, sastājās viņam cie�i apkārt un draudēja viņu �iezīmēt�, un Martins zināja, ka viens pats nekādi netiks galā. Sī bezspēcība bija pats sliktākais.

Kop� kāda laika �ī bezspēcība diezgan bie�i bija sākusi viņam rādīties arī sapņos. Un arī sapņos viņ� nereti stāvēja, piespiests pie sienas, kamēr visi lēnām nāca viņam virsū, vai nu dūres savilku�i, vai uzasinātus mietus izstiepu�i. Tas viss notika lēni, gau�ām lēni, ta�u viņam nekad nebija izredzes izbēgt. Tie�i tāpat kā nomodā, pa dienti skolā kau�ļi iesākumā neko neteica.

Klusējot tie tikai neatvairāmi tuvojās � draudīgi un stipri. Pēc tam no visām pusēm piepe�i sāka birt dzēlības.

�Nobijies esi, ko?�

�Nenāksi mums virsū?�

�Pavirini muti. Varbūt nevari parunāt? Varbūt putra

tev kaklā iesprūdusi?�

�Palūriet, ve�i, kādas viņam jancīgas kurpes kājās uri bikses kādas atbaido�as, un kāds skuķeņu d�emperītis uzstiepts mugurā!�

Un tā tie turpina, cik ilgi vien grib, i sapnī, i pa dienu, nomodā, un Martins nezināja padoma, kā varētu aizstāvēties. Pirmajā nedēļā viņ� reiz bija mēģinājis izlauzt sev ceļu ar dūrēm, bet tad tie visi sakrita viņam virsū un nebija vairs nekādu izred�u aizstāvēties. Da�reiz viņ� pūlējās tikt vaļā ar kādu joku, bet arī tam nebija panākumu. Kop� tā laika viņ� parasti stāvēja klusu, cerēdams, ka vai nu starpbrīdis drīz beigsies, vai arī kāds skolotājs nejau�i parādīsies tuvumā.

Vissliktākais bija tas, ka viņ� ne vienmēr spēja novaldīt, asaras, ja kau�ļi par daudz izvērsās. Lai arī kā viņ� valdījās, pēc brī�a acis kļuva valgas, un pēc tam asaras rie-sās arvien vairāk.

Kad asaras sāka birt, kau�ļiem bija vislielākie prieki. Tie dauzīja rokas pa ceļgaliem, vai plīsdami aiz smiekliem, rādīja uz viņu ar pirkstiem un auroja pilnā rīklē, tā ka itin visi apkārtējie dabūja zināt par to a�gārnību, kas notikusi.

�Palūriet uz to mopsītil Viņam slapjums uz vaigiem!�

� Esmu ...

Tā tie tur klaigāja un tāpat dro�i vien turpinās dienu pēc dienas. Rūgti kļuva, par to iedomājoties.

Kad Martins �ai pelēcīgajā pirmdienas rītā, kurā aukstums līda līdz pat kauliem, iegriezās Cirkgrendenes ielā, noskanēja pirmais zvans. Tie�i laikā! �odien vismaz nevajadzēs ierauties kādā spraugā starp vecajām mājām �ķērsielas malā, �odien viņam nebūs jāstāv tur sastingu�am aiz bailēm, ka viņu kāds pamanīs un aiz�ķērsos ceļu. Visi steidzās uz skolu, un nevienam nebija laika pievērst viņam uzmanību. Aprēķins pareizs!

Nesagādā�u tiem vismaz lieku izdevību, Martins triumfēja. Pietiks ar starpbrī�iem. Noņēmis no pleciem siksnas, viņ� pa stāvo �ķērsieliņu cilpoja aug�ā pakalnā. Iemeties pa vārtiņiem, viņ� joza �ķērsām pāri pagalmam, iek�ā pa lielajām durvīm un aug�ā pa platajām kāpnēm. Martins bija bez elpas, bet jutās dro�s. Viņ� paspēs īstajā laikā.

Pie pēdējā kāpņu pagrieziena Martins panāca frēkeni Nīlundi. �audamies viņai garām, viņ� mēģināja paklanīties un pateikt arī �labrīt� un, jozdams pa C gaiteni un lavierēdams starp skolēniem, kas vēl nebija paguvu�i saiet klasēs, jau norāva no muguras virsjaku. Uzmetis to uz sava parastā pakaramā, viņ� aizspraucās garām divām meitenēm, kas iepletu�ās stāvēja klases durvīs, un apsēdās savā vietā. Ātri elpodams pēc straujā skrējiena, viņ� juta asumu kaklā. Būs ko saķēris, vai?

Tajā pa�ā brīdī klasē ienāca skolotāja. Rokā viņai bija Martina sarkanā jaka, un viņa to turēja kā beigtu �urku. Pieaicinājusi Martinu pie katedras, frēkene sacīja pārlieku skaļā balsī:

� Martin, vai tie�ām tu domā, ka �ai skaistajai jakai būtu jāmētājas gaitenī pa grīdu?

� Nē, es to pakāru ... � viņ� mēģināja iebilst, ta�u tika pārtraukts, un skolotājas balss tagad skanēja dzēlīgi pieglaimīgi.

� Savādi gan, � viņa sacīja, � nudien neiedomājami. Kad es nācu garām, jaka gulēja uz grīdas. Pati laikam nolēkusi no pakaramā? Tu jau neesi no tiem, kas savu jaku nosvie� pa roku galam, vai ne?

Tā jau es domāju. Un tagad, manuprāt, tev ir jāiziet gaitenī un jāpakar jaka vietā. Bet �oreiz gan tā, kā nākas.

Pēdējie vārdi no�vīkstēja tik ātri kā pātagas cirtiens, un Martins, jau durvīs stāvēdams, sarāvās un juta, ka klase aiz muguras viņam nosmīkņā.

Ragana, viņ� nodomāja, un kaklu aiz�ņaudza niknums. Martinām vajadzēja pāris rei�u dziļi norīt siekalas, lai dabūtu prom �o sūrumu, kas parasti noveda pie asarām. Dro�ības dēļ viņ� ar labās dūres virspusi steig�us vēl izrīvēja acis. Tur nedrīkstēja būt ne asariņa, jo klasē to uzreiz ievērotu un tad apsmie�ana ietu vajā pa īstam. To viņ� zināja jau no citām reizēm.

Iedams "garām katedrai uz savu vietu, viņ� nemaz nepacēla acis uz skolotāju. Kaut arī diena jau bija sabojāta, ipa�i vēl kaitināt frēkeni bija lieki. Dro�i vien viņa pavadīja Martinu ar acīm, un viņam nebija nekāda prieka skatīties uz skolotāju.

Minūtes lēni vilkās uz priek�u cita pēc citas. Pat sekun�u rādītājs brī�iem �ķita apstājies, kamēr pēdīgi tomēr saņēmās un palēca mazdrusciņ tālāk, atdalījis no mācību stundas vēl vienu sekundi.

Radiatori bija atgriezti līdz galam vaļā kā aukstākās ziemas vidū. Martins jutās miegains un par varītēm turējās, lai neaizmigtu. Tik daudz enerģijas, lai ieklausītos, ko saka skolotāja, viņam neatlika. Un kālab arī būtu jāklausās? Viņa sēdēja aiz katedras un vienmuļi mala savu ma-ļamo. Kad frēkene pūlējās izskaidrot viņiem to, kas bija nepiecie�ams mājas uzdevumiem, balss viņai vienmēr skanēja vēl gaudulīgāk un �ēlāk nekā parasti. To, ko skolotāja sacīja, viņi tikpat labi varēja izlasīt arī grāmatā. Likās, viņa nav dro�a, vai tie maz prot lasīt, būdama, protams, tai pārliecībā, ka viņai viss jāpasaka tiem priek�ā ar saviem vārdiem.

Uzskata mūs par aitasgalvām, Martins secināja, kad frēkene vai simto reizi skaidroja, kā jāpilda mājasdarbs no valsts zinību grāmatas.

Viņai derētu �o to pamācīties no frēkenes Gudrunas, Martins prātoja, tā skolotāja nu gan prata strādāt ar klasi!

Kamēr Nīlundene vēl mala savus nebeidzamos izskaidrojumus, Martins slepus jau sāka pildīt mājasdarbu. Jautājumi bija viegli. Par lauksaimniecību da�ādos valsts novados, un lielākā daļa attiecās tie�i uz Skoni. Viņam pat nevajadzēja ielūkoties tekstā, lai atbildētu. Mēs ar vectēvu bie�i tur esam biju�i, Martins nodomāja. Citiem �ie jautājumi varbūt liekas sare�ģīti?

Mēdz teikt, ka Skone esot gluda kā pankūka, viņ� uztvēra frēkenes pīksto�o balsi un vairs nevarēja atturēties nepavīpsnājis. Ir nu gan! Pats viņ� bija pārsteigts, ka viņa smiekls iznācis tik skaļ�, un velti mēģināja aizspiest muti ar roku. Bija jau par vēlu, viņa bija troksni sadzirdējusi.

� Kas tad nu par priekiem? � frēkene vaicāja saskābusi. � Varbūt tu būsi tik laipns un pastāstīsi mums arī? Vai tad tev vienam pa�am no klases gribas smieties?

� Nekas sevi�ķs, � Martins sastomījās, manīdams, ka no sola uz solu jau pārskrien ņirdzīgi smīniņi, � es nu gan nedomāju, ka... man tikai ienāca prātā, ka Ziemeļ-skonē...

Pamanījis, ka frēkenei uz vaigiem parādās sarkani plankumi, viņ� saprata, ka viņa sāk skaisties, un neuzdro�inājās turpināt.

Nedrīkstu viņu bez vajadzības kaitināt, viņ� nodomāja, lai pļāpā vien.

� Manuprāt, visiem nāktu tikai par labu, ja arī tu klausītos, ko es stāstu, un nesēdētu te, aizdomājies par kaut ko citu, � frēkene strupi noteica. � Un būtu gau�ām labi, ja tu noliktu nost pildspalvu. Neizklausās nemaz tik daiļi, kad tu tur skrap�ķini savu spalvu.

Ar tikko dzirdamu nopūtu Martins nolika spalvu. Pēc tam viņ� nekustīgu skatienu vērās lejup uz sola rakstu, cenzdamies sēdēt tik klusu kā pele, kamēr viņa bija galā ar savu runājamo. Ko viņa saka, to viņ� nedzirdēja.

Martinām tā gadījās itin bie�i. Reti viņ� varēja noklausīties visas stundas pēc kārtas, kā viņa maļ savu maļamo. Kādu brīdi, apmēram desmit minūtes, viss bija labi, bet pēc tam sāka mākties virsū gurdenums, un Martinām bija grūti koncentrēties un nosēdēt mierā. Viņ� kļuva nepacietīgs, gribējās pa�am darboties un izrādīt aktivitāti. Viņ� to bija mācījies jau bērnudārzā un rotaļu parkā un pilnīgi pie tā pieradis pirmajos skolas gados. Frēkene Gudruna, viņa nekad nedusmojās, ta�u, ja kaut kas negāja, kā vajag, laida vaļā lielo smieklu, jo viņa saprata, ka ir glu�i neiespējami veselu stundu nosēdēt pavisam mierīgi un tikai klausīties. Viņa zināja, ka visiem vajag darboties, lai nenomirtu aiz garlaicības.

Ta�u frēkene Nīlunde, tā riebekle, skaidrs, nesaprata itin neko. Ceturk�ņa sākumā Martins �ad tad bija mēģinājis pārtraukt viņu ar jautājumiem vai iebildēm. Frē-kene₄Gudruna to bija atbalstījusi, bet te tas negāja cauri.

�Sājā klasē tā nevar, tas tev būs jāņem vērā,� frēkene Nīlunde bija Martinām atbildējusi, kad reiz viņ� bija to pārtraucis. �Te mums valda savi noteikti principi.�.

Sājos principos, protams, ietilpa arī tas, ka viņa nekad necieta iebildumus. Tad viņa piesarka, un artērija uz kakla pulsēja tik spēcīgi, ka to varēja redzēt jau pa gabalu. Pārējie principi bija tādi, ka solā vienmēr jāsē� klusu, ka stundas laikā nedrīkst ne ar vienu sarunāties, ka nedrīkst iziet ārā uz tualeti pat tajās reizēs, kad ir radusies nepiecie�amība, un ka uz skolu nedrīkst ņemt līdzi kārumus. Un tā tālāk � �is saraksts, kā liekas, dienu no dienas stiepās garumā. Pastāvīgi viņa atkārtoja, ka tiem nav atjauts �celt traci�. Frēkene uzbudinājās pat tad, kad viņi, strādādami grupā, bija sasēdu�ies kopā un kāds ierunājās mazliet skajāk.

�Jums jāsē� klusu! No �īs kņadas jau galva grie�as,� viņa tad mēdza kunkstēt un ķēra ar roku pie galvas.

Viņai vajadzētu strādāt citu darbu, Martins prātoja. Tādu, kur ir trok�ņa slāpētāji.

Nupat viņa tur, priek�ā, bija apklususi, un Martins visā nopietnībā varēja ķerties pie uzdevumiem. Tā kā jautājumi pa daļai bija domāti pa�kontrolei, viņam nebija daudz ko �aubīties, un viņ� ātri vien aizpildīja ar punktiņiem atzīmētās rindiņas.

Bērni�ķīgi vienkār�i, viņ� nodomāja. Tā kā ceturtajā klasē.

Martins dzirdēja aiz muguras �ukstu, ta�u noturējās pretī kārdinājumam pagriezties atpakaļ. Nudien viņ� negrib Nīlundenei dot iemeslu apvainot viņu kārtības traucē�anā! Un viņ� nepagriezās pat tad, kad viņam kaut kas no�ņāca gar pakausi. Martins saprata, ka viņam kāds ir ievilcis ar dzē�gumijas gabaliņu. Dro�i vien Svens Ēriks, tas jau ir kā traks uz gumijas gabaliņu �audī�anu ar lineālu. Martins tikai nevērīgi paraustīja plecus, lai parādītu, ka viņu itin nemaz neaizskar �ādas bērni�ķības.

Bet pēc mirkļa viņam atkal iedzēla pakausī. Un tajā pa�ā brīdī ar kaut ko asu iedūra arī mugurā. Ar adatu, vai? Tas būs bijis �ells Hugo.

� Ail � Martins pusbalsī iesaucās un strauji pagriezās atpakaļ. � Izbeidzi

� Kas noticis? � Celis Hūgo vaicāja nevainīgā balsī.

� Kas tev nāk prātā? Es tev būtu pirkstu piedūris?

Skaidrs, ka frēkene bija dzirdējusi �o vārdu pārmaiņu

un lēnām viņiem tuvojās starp soliem.

� Ar ko jūs te nodarbojaties? � viņa jautāja, un bija jūtams, ka vēr�as tikai pie Martina. Ta�u �ells Hūgo pasteidzās atbildēt pirmais:

� Martins jau atkal, viņ� taisa traci.

� Ak tā, tu taisi traci, Martin? � viņa jautāja, nostājusies cie�i viņam blakus. Ar pirkstiem skolotāja viegli bungoja pa sola virsu. Viņai bija apspūru�as nagu maliņas, un Martins juta melnās vijolī�u dra�ejas smar�u � tās viņa pastāvīgi mēdza bāzt mutē, domādama, ka neviens neredz. Viņa tātad varēja ēst kārumus!

� Ak tā, tu cel traci, � viņa noteica vēlreiz. � Par ko tad nu atkal?

Klase bija pavisam apklususi. Visi gaidīja, ko viņ� atbildēs.

� Es nemaz nebiju... � Martins mēģināja iebilst,

� tas bija .,.

� Sai skolā ir arī tāds princips, ka jārunā taisnība, � frēkene viņu pārtrauca. � Novelt vainu uz kādu citu mēs nepieļaujam.

Tad man vairs nav ko teikt, Martins nodomāja, pūlēdamies apslāpēt niknumu. Viņ� pieliecās tuvāk pie grāmatas, lai turpinātu uzdevumu, ta�u juta, ka gandrīz nemaz vairs neredz tekstu. Acīs laikam atkal ticis mitrums!

� Turpmāk tev, jā, arī tev vajadzēs ņemt to vērā! � skolotāja noteica un kā uzmundrinādama tik aizskaro�i paplak�ķināja viņam pa galvu, ka Martins aiz nepatikas nodrebēja. � Tad tu arī sāksi iejusties pie mums.

Baigā velna mātīte, Martins nosprieda. Pievāc savus ieplaisāju�os nagus!

Bezspēcības kamols �ņaudza viņam ciet rīkli. Kāpēc pieaugu�ie itin nekad neprata klausīties, kāpēc tie mū�īgi domāja, ka viņ� melo? Vai tikai tāpēc, ka viņ� mazāks par viņiem?

Pirmajā starpbrīdī Martinām palaimējās nozust no /и im. Tiklīdz izzvanīja ārā no stundas, viņ� aizmetās uz lualeti un iebultējās. Pa visu starpbrīdi neviens cits tur neienāca, tā ka viņ� ar savu niknumu un ar savām asarām v īrēja palikt vienatnē. Viņ� izraudājās pēc sirds patikas nu pēc tam nomazgāja seju ar aukstu ūdeni. Neviens neko nedrīkstēja manīt.

Kad visa nākamā stunda bija pagājusi bez lieliem starpgadījumiem � tā bija matemātika,, un viņiem katram no savas grāmatas patstāvīgi bija jārisina uzdevumi �, nemiers, kas viņam bija uzbr&cis no rīta, pamazām sāka pierimt.

Varbūt �odien vairāk nekādi negadījumi nenotiks, Marlins domāja. Sī diena varbūt nemaz nav nekāda īpa�a?

Arī otrais starpbrīdis pagāja tīri labi. Viņ� atkal līdz ar zvanu viens no pirmajiem paguva tikt ārā no klases un �oreiz slepus nolavījās lejā pirmā stāva gaitenī. Tur viņ� varēja kavēties vairākas minūtes, kamēr gaiteni sāka apstaigāt kāds de�urants. Tad Martins pa aizmugures durvīm mierīgi izgāja ārā un aiz skolas nostāvēja starpbrī�a lielāko daļu. Pēc tam, pārbridis pāri apstādījumiem skolas galā, sāka pastaigāties pa cementa plātnēm skolas priek�ā, palikdams vairāk maliņā. Viņ� redzēja, ka kau�ļi riņķo ap galveno ieeju, dzenādami futbola bumbu. Kā gatavie sargsuņi, Martins nodomāja. Dro�i vien iznāku�i ārā man pakaļ. Viņ� redzēja, ka bara centrā ir Svens Eriks un Celis Hūgo, un Bertils, trīs pa�i negantākie no viņa klases. Kā parasti, tie bija kopā ar Lelli un Svenu Olu no otras piektās, diviem lamzakiem, kas gandrīz galvas tiesu garāki par citiem. Dvīņi, no tiem dro�āk turēties pa gabalu!

Martins nogaidīja, kamēr pulkstenis pie sienas rādīja, ka līdz starpbrī�a beigām atlikusi tikai viena minūte. Tad viņ� lēnām vilkās pāri pagalmam uz lielo durvju pusi. Ta�u viņ� centās visu laiku atrasties kāda meiteņu pulciņa aizsegā. Tās bija lielās meitenes, da�ām jau pat krūtis. Dro�i vien no vecākās klases, tās nelikās zinis par to, ka viņ� velkas viņām nopakaļus. Pa�as to neapzinādamās, �īs meitenes kalpoja viņam par aizsargmūri. Tā arī otrais starpbrīdis pagāja bez sadursmēm.

Bet pēc tam, tre�ajā stundā, viss galīgi sagāja �ķērsām. Viss sametās pa�ā iesākumā, lai gan tā bija zviedru valodas stunda un �is priek�mets Martinām patika vislabāk.

Kad frēkene jau bija apsēdusies klases priek�ā, Martins atklāja, ka aizmirsis mājā savu zviedru valodas grāmatu. Aiz bailēm viņ� gandrīz sastinga. Piektdien viņ� to bija paņēmis līdzi uz mājām dro�ības labad, ja ar bibliotēkas grāmatām nepietiktu lasī�anai pa brīvajām dienām. No rīta steigā viņ� to, protams, bija aizmirsis, lai gan grāmata stāvēja turpat acu priek�ā uz rakstāmgalda.

Viņ� pacēla roku, juzdams, ka tā mazliet trīc, un izdabūja pāri lūpām savu paskaidrojumu. Bet skolotāja nebija pret viņu �ēlīga.

� Cik rei�u man^fbūs jāatkārto, ka skolas grāmatas bez atļaujas ir aizliegts ņemt līdzi uz mājām! � viņa no�ņāca. � Mājās pa vakariem jums nav jāpilda tie uzdevumi, kas mums ir paredzēti darbam klasē. Kā tas izskatīsies, ja visi darīs tāpat! Tad vispār mums vairs nebūs te nekādas kārtības! Tev tagad jāpārsē�as pie Svena Ērika, lai vari skatīties viņa grāmatā. Tikai vienu ņem vērā: turpmāk es tādas izdarības vairs necietī�u!

�Necietī�u!� Gribētos gan zināt, cik rei�u dienā viņa atkārto �o vārdu. Viņas mīļvārdiņ�, Martins nosprieda.

� Bet, lūdzu, skolotāja, kāpēc tie�i manā solā viņam jāpārsē�as? � Martins izdzirda Svenu Ēriku ie�inkstamies mākslotā bērna balstiņā. � Kāpēc pastāvīgi man ...

Frēkene pikti uzsita ar plaukstu pa katedru, un klases ķiķinā�ana tūlīt apklusa. Pēc tam viņa piecēlās un teica:

� Tādus gājienus es vairs necietī�u. Jūs nedrīkstat Martinu apsmiet. Viņ� nav vainīgs, ka viņam pagrūti iejusties. Jums jāsaprot, ka nemaz nav tik viegli mainīt skolu un īpa�i vēl tādam, kas par agru ir sācis iet skolā.

Martins juta, ka top ko�i sarkans. Pagrūti iejusties? Tā viņa to dēvē. Viņ� bija dzirdējis �o izteicienu, kad mamma ar tēti sprieda par saviem audzēkņiem, ar kuriem ģimnāzijā bija sare�ģījumi, � par tādiem, kuri lietoja narkotikas vai arī pa vakariem mēdza tuk�ot aliņus. Ka �o izteicienu varētu attiecināt arī uz viņu, tas Martinām pat sapņos nebija rādījies. Un kāds tam visam sakars ar viņa vecumu? Viņ� ta�u tikai pāris mēne�u jaunāks nekā citi viņa klasē. Kāda gan tur starpība, vai cilvēks dzimis janvārī vai decembrī?

Vai viņa tie�ām itin neko nejūt? Vai viņa nejūt, kā pati uzvedas? Bezmaz tikpat zemiska kā citi, viņ� sprieda.

Sargādamies pacelt acis_L Martins paņēma savu krēslu un aizvilka to līdz Svena Ērika vietai otrajā rindā ceturtajā solā no priek�as. Ta�u viņam �ķita, ka no vairākām

pusēm uz viņu tiek vērsti nicīgi smīniņi, un pēk�ņi viņ�

ļulfis pārpārēm vientuļ�.

Visi tie ir viņas pusē, Martins nosprieda, manīdams, ka

nkle metas arvien sausāka.

l abāk nekļuva arī, kad Svens Eriks demonstratīvi aiz* virzījās prom no viņa, cik tālu vien varēdams, it kā pa� liesi baidītos, ka tikai Martins viņam nepieskaras. Turklāt vienu elkoni viņ� visu laiku turēja uz sola grāmatai priek�ā, tā ka Martins nemaz nevarēja sekot līdzi tekstam. Un, kad Martinām pēk�ņi tika jautāts, viņ� atbildēja galīgi nepareizi. Mulsumā sākdams stomīties, viņ� redzēja, ka frēkene velta viņam ironisku smaidu.

� Labāk būtu mazliet padomājis, pirms atbildi. Nevajag visu laiku censties sevi izrādīt.

Jautājums bija pārpārēm vienkār�s, un viņ� būtu atbildējis uz vietas, ta�u iemest acis grāmatā viņam pirms lam vajadzēja. Kā tā riebekle to nesaprot!

Tur jau atkal dro�i vien būs viņas dzirnām ūdens, Marlins prātoja, manīdams, ka lieto vienu no vectēva iemīļotākajiem izteicieniem. Būs varbūt atkal iemesls par mani �ēloties.

Minūtes ritēja uz priek�u, un stunda tuvojās beigām. Tad uz Svena Erika sola nobūk�ķēja cie�i saviļāts papīra vīstoklis. Tas lidoja no aizmugures un tika sviests tie�i tajā brīdī, kad frēkene bija pagriezusies pret tāfeli un kaut ko rakstīja. Svens Ēriks zibensātri uzlika vīstoklim virsū roku. Pēc tam, attinis papīru, viņ� skaļi�iesprauslājās. Un tad lēni un nepārprotami vairākas reizes pamāja ar galvu. Tā laikam bija viņa atbilde uz vēstuli.

Svens Eriks brīdi vilcinājās. Tad, izgludinājis lapiņu, viņ� pabīdīja to uz Martina pusi.

�Vai mums nevajadzētu viņu apstrādāt pēc brokastīm? Tam mop�elim būtu jāiemācās prast kaunu.�

Ar �ķībiem, greiziem burtiem tā stāvēja rakstīts uz zīmītes, un Martins, to izlasījis, aiz bailēm juta aukstu pārskrienam pār kauliem. Tātad nupat notiks tas, ar ko tie viņam jau tik ilgi bija draudēju�i! Tagad tie viņu �iezīmēs�. Bet kā īsti notiek tā �iezīmē�ana�? Kāpēc es to neizdibināju jau laikus?

Bailes kā klucis spieda krūtis, un Martins nezināja, ko iesākt un kā tikt sveikā cauri. Tagad nebija vairs uz ko cerēt, tagad tie viņu pārmācīs, un tas nebija nekāds joks. Viņam vairs nebija cerību aiz�maukt prom, kau�ļi neizlaidīs viņu no acīm.

Paliecies uz viņa pusi, Svens Eriks no�ukstēja:

� Un pamēģini tikai kaut ko teikt tai raganai! Tadļ tev klāsies vēl sliktāk!

Nē, sūdzēties frēkenei nebija jēgas, to Martins zināja jau no pieredzes.

Kādā no otrās nedēļas pirmajām dienām skolā frēkene: bija viņu uzgājusi kaktā aiz mācību līdzekļu kabineta durvīm, kur viņ� bija paslēpies no kau�ļiem. Baigi noskaitusies, skolotāja bija jautājusi, kāpēc viņ� neiet ārā pie citiem, un, kad Martins bija atbildējis, ka neuzdro�inās, jo citi zēni ir draudēju�i viņu piekaut, sacīdami, ka izdzīs no viņa lielību, viņa bija pārskaitusies vēl vairāk.

�Lai nu kā, bet es neesmu tiem darījis neko sliktu,� viņ� bija paskaidrojis. �Tie tikai mani nevar ciest.�

�Neceri kaut ko panākt, apsūdzot savus biedrus,� viņa bija atcirtusi un, cie�i saņēmusi Martinu aiz rokas, izvilkusi viņu ārā.

�Sai skolā nevienam lai nenāk prātā bojāt attiecības ar biedriem, skrienot pie skolotājiem ar sūdzībām. Sūdzēties ir zemiski, to tu ņem vērā. Tā, un tagad muti ciet un mar� ārā! Ar nebiedrisku rīcību tu neko nepanāksi!�

Toreiz, skriedams prom, viņ� caur asarām, kas sūrstēja acīs, sev nozvērējās, ka tā ir beidzamā reize, kad viņu kāds var saukt par nebiedrisku.

Ak tā, man jātur ciet mute, viņ� bija nodomājis, tajā pa�ā laikā būdams arī neizpratnē. Pie frēkenes Gudrunas un rotaļu parkā, un bērnudārzā varēja dalīties ar frēkeni domās par to, kas nebija kārtībā, un tas �ķita pats par sevi saprotams. Tādu aprunā�anos neviens nesauca par sūdzē�anos. Ta�u �eit, �ai skolā, skolotāji, protams, itin neko negribēja zināt par to, kas notiek starpbrī�os!

Tagad, atcerēdamies savu toreizējo lēmumu, Martins centās parādīt, ka Svena Erika draudi viņu nemaz neskar. Augstprātīgi vīpsnādams, viņ� lūkojās laukā pa logu uz vārnām, kas lidinājās starp kokiem. Ta�u pēk�ņi Martins juta, ka viņam radusies vajadzība nokārtoties. Nācās saspiest kopā ceļus, lai nesāktu jau tecēt. Tā viņam mēdza gadīties, kad viņ� bija no tiesas pārbijies. Kad nu acīs atkal sāka riesties mitrums, viņ� neko vairs nespēja līdzēt. Viņ� mēģināja gan aizlikt sejai priek�ā kreiso roku, lai Svens Ēriks neredzētu viņa asaras, ta�u tas neko nedeva.

� Neceri, ka tā pupu birdinā�ana tev palīdzēs, � Svens Eciks no�ukstēja viņam tie�i pie kreisās auss.

Martins juta, ka sirds sāk dauzīties arvien stiprāk un �,tipi ak. Un pēc tam kā pātagas cirtiens noskanēja Svena l'iika nepārprotamais paziņojums par gaidāmo �iezīmē-

�..lini�:

� Mēs tevi tik un tā paņemsim pie dziesmasl

Tiklīdz noskanēja zvans, pie durvīm, kā parasti, sākās me�onīgs cīkstiņ�. Visi spiedās uz priek�u un lauzās ar elkoņiem, lai steidzīgi tiktu ārā. Brokastu rindā vajadzēja iestāties pēc iespējas ātrāk. Tie, kas pasteidzās pirmie, ēdamzālē dabūja labākās vietas � pie galda loga pusē, un pēc brokastīm tiem tika arī garāks starpbrīdis.

Ta�u Martins �oreiz nesteidzās. Laiciņ� pagāja, kamēr viņ� atnesa krēslu atpakaļ pie sava sola, un pēc tam viņ� bija vēl aizņemts ar rakstāmlietu sakārto�anu. Viņam tik tie�ām nebija itin nekādas patikas spaidīties tādēļ, lai garais starpbrīdis iesākas agrāk, nekā vajag.

Viņ� labi apskatījās, vai ir klasē viens un vai ārpusē gaitenī kāds vēl nav aizkavējies, pirms izņēma krājkasīti no somas. Viņ� jau bija to izmēģinājis un tāpēc zināja, ka krājkasīti var dabūt vaļā arī bez atslēgas. Ar asu priek�metu vajadzēja tikai par pāris milimetriem pabīdīt uz priek�u slēdzenes mēlīti, un vāciņ� krājkasītes apak�ā bija vaļā. Viņ� paņēma skolotājas lielo cirkuli, kas stāvēja uz katedras, un lika lietā cirkuļa aso kājiņu. Kad slēdzene noklik�ķēja, Martinām mute kļuva sausa aiz sasprindzinājuma.

Smieklīgi, viņ� nodomāja. Man ta�u nebūtu ko baidīties. Tā ir manis pa�a nauda. Nevienam nav pamata man aizrādīt.

Krājis viņ� bija ilgi, vairāk nekā gadu, mazākais, pa piecdesmit ērām nedēļā. Turklāt viņ� bija iemetis krājka-sītē arī vairākas papīrnaudas zīmes, kas viņam bija uzdāvinātas. Divus desmitniekus Martins bija dabūjis no vectēva � vienu dzim�anas dienā janvārī un otru pērnvasar, kad viņi pārvācās. Trīs piecī�us arī viņ� bija iekrājis, tie viņam tika no viesiem, kas pie viņiem bija nak�ņoju�i.

Martins izvilka no krājkasītes vienu desmitnieku un vienu piecīti, un divas kronas sīknaudā un tad, aiztaisījis

vāciņu, iebāza krājkasīti solā pa�ā dziļākajā stūrī aiz burtnīcu kaudzes. Atstāt to somā likās pārāk bīstami, bet! pa solu neviens dro�i vien nerakņāsies. 1

Pēc tam, brītiņu svārstījies, Martins bija izlēmis un no- ] rāva no pakaramā pie sola atzveltnes savu maisiņu ar sporta kurpēm un biksītēm. �ai starpbrīdī viņ� nedosies 1 tiem rokās! Viņ� turēsies notālis, cik ilgi vien iespējams, j un tad ies tie�i uz vingro�anu.

� Un tiem tobrīd varbūt jau būs kas cits prātā, � viņ� pusbalsī nomurmināja.

Kaut arī lielais vairums skolēnu jau bija ēdamzālē, Martins dro�ības labad izlavījās ārā pa apkārtceļu caur j pagraba durvīm. Uz kāpnēm, dodamies lejā, viņ� sastapa \ pāris skolotāju. Tie rādīja izbrīnītas sejas, kad viņ� stei- i dzās garām, ta�u neaizturēja viņu un neko arī neteica. Lai ļ skolotājiem nerastos nekādas aizdomas, viņ� paklanījās ļ pārpārēm pieklājīgi. � ļ

Naudu Martins bija iebāzis vienā no jakas kabatām. Lavīdamies ārā pa sardzītes dienesta durvīm, viņ� noba�ījies pārbaudīja, vai nauda nav izkritusi, skrienot lejup j pa kāpnēm. Piespiedis roku pie kabatas, Martins manīja ie�vadzamies sīknaudu un ie�aukstamies papīrnaudas zīmes. �īs skaņas viņu mazliet nomierināja.

Garajā starpbrīdī pēc brokastīm gandrīz visi mēdza noiet lejā pie Lielā tirgus, lai padauzītos ap soliem, pasē- ' dētu mauriņā, pa kuru aizliegts staigāt, paklaiņotu pa pre�u namu, kamēr izraida ārā, vai padrūzmētos pie viena vai otra no kioskiem. Vienā pārdeva siltas desiņas, otrs bija parasts saldumu kiosks. Kam nauda kabatā, tas skolas brokastis varēja vēl papildināt ar pamatīgu saldo ēdienu. Ta�u pārējie arī dirnēja uz tirgus laukuma līdz pat pirmajam zvanam. Uz to balstījās Martina plāns. Visu starpbrīdi viņ� noslapstīsies pēc iespējas attālāk no Lielā tirgus. Kau�|i dro�i vien stāvēs tur un gaidīs, kad viņ� parādīsies.

Bet uzreiz ta�u tie neķers mani rokā, viņ� prātoja, juzdams, ka plaukstas metas slapjas, kaut gan oktobra gaiss bija dzestrs. Varbūt tie vispār mani ir jau aizmirsu�i?

Pulkstenis rādīja divdesmit minūtes pāri vienpadsmitiem, kad Martins izlavījās uz Cirkgrendenes �ķērsielas tie�i tai vietā, kur tā pagrie�as aug�up uzkalnā aiz skolas. Piecpadsmit minūtes pāri divpadsmitiem vajadzēja sākties

vingro�anai. Piecdesmit piecas minūtes viņam jābēguļo, l.ii hr nedabū viņu rokā.

Martins cilpoja tie�i uz baznīcas pusi, �ķērsoja baznīcas ļ.aiku, kurā rosījās divi sargi, grābdami lapas lielās i audzēs, un pēc tam viņ� joza lejup uz Hamngātanu. Tur Martins uz mirkli neziņā apstājās, iekams pagriezās pa 11 risi un aiz�āvās garām visām piecām lielajām nolikta-v aiu iepretī moliem. Ostā bija redzami pāris pre�u kuģu ar ai zemju karogiem, un uz brītiņu galvā iezibējās doma, ka Initu jābēg projām. Ta�u �o bērni�ķīgo iedomu viņ� tūlīt atmeta. Tā te tagad bija nopietnība, nevis pasakas no ļ aut kādām zēniem domātām grāmatelēm. Viņam �ķita: Idi(Is dzenas pakaļ un radās tāda pati sajūta kā nakts murgu laikā. Martins neuzdrīkstējās apstāties, iekams nebija ticis cauri lielajai degvielu uzpildes stacijai, tur, protam, � pie Moteļa. Tur viņ� atkrita uz kāda sola pie puķu dobes, lai varētu atvilkt elpu.

Ilamngātana ir pilsētas lielākā iela, un tranzīta ma-� inas dārdēja garām pāris metru no viņa.

No tās pa�as puses un pa �o. pa�u ielu viņi bija brauku�i, kad pirmo reizi tuvojās �ai pilsētai. Jau toreiz, ieraudzījis skolas priek�ā slienamies gaisā divus smailos baznīcas torņus un ieelpojis fabriku kodīgo gaisu, Martins nojauta, ka �ī ir nelāga pilsēta un ka ar pārvāk�anos viņiem nav paveicies. Bet, kad viņ� mēģināja par to ieminēties mammai un tētim, pasmēju�ies tie sacīja:

�Iedomas. Pilsētai nav nekādas vainas. Tu domā, mēs pārvācamies, lai mums klātos sliktāk?�

Nē, tā laikam nebija vis. Bet kam tad nu bija taisnība � viņam vai lielajiem? Garām smirdēdamas aizdrāzās da�as mar�ruta kravas ma�īnas ar somu nacionālajam at�ķirības zīmēm, un izpūtes gāzes Martinām izsauca klepus lēkmi. Te nu nebija vairs sēdē�ana. Bet kurp lai dodas? Mājup? Varbūt uz ģimnāziju, kur strādā mamma un tētis? Tā skola bija pilsētas otrā malā nelielā �ķērsieliņā pa�ā Stūrgātanas iesākumā. �ķērsielu sauca par Bromsvēgenu, par to Martins ne�aubījās. Reiz viņ� jau bija bijis pie viņiem, tā ka zināja arī, kā atrast skolotāju istabu. Un varbūt viņ� varētu paēst kopā ar vecākiem viņu ēdamzālē?

Bet vai tie viņam noticēs, ja viņ� izstāstīs par zīmīti, kas atlidoja uz Svena Erika solu? Tie varbūt tikai pa-smiesies, uzskatīdami �o atgadījumu par glu�i nevainīgu, joku?

Martins neuzdrīkstējās riskēt, tie neņems viņu nopietn it īpa�i jau tur, skolā, ne. Ko citi skolotāji tad par viņ nodomās? Ka viņ� ir melkulis?

Iet uz mājām, nudien, ja viņ� jau tagad ietu uz m jām? Bet var gadīties, ka tētis garajā starpbrīdī ir izr vies no skolas, lai nomazgātu traukus un piekoptu māj pēc vakarējās vieso�anās? Vai arī tētim varbūt ir �logs starp stundām un viņ� sē� mājā un sakopo domas. U tad jau nu nekādā ziņā nebija lāgā viņu traucēt.

Nederēja ne ģimnāzija, ne mājas � ta�u prom viņa vajadzēja tikt katrā ziņā. �eit, pie Moteļa, viņ� nepavisa nevarēja justies dro�s. Par daudz tuvu pie skolas. Kāds t nejau�i varēja iet garām un viņu ieraudzīt. Piecēlies Mar tins devās tālāk. Viņam vajadzēja atrast kādu vietiņ nost no citu acīm, kur varētu justies cik necik dro�ībā Martins patiesībā nemaz nedomāja, ka viņu kāds būtu redzējis zogamies projām, un sekotāju arī nevienu tagad nemanīja, tomēr viņ� juta nemieru. Brīdi pa brīdim viņ a�i pameta acis atpakaļ pāri plecam. Neviens skolēns tu-ļ vumā nebija manāms, un pieaugu�ie, �ķiet, itin nemaz nei pievērsa uzmanību tam, kā viņ� tur lēk�o nosvīdis un be elpas.

Kaut arī gaiss bija dzestrs, saule tomēr sildīja seju, un �alles trūkumu Martins vairs nejuta. Saules siltums uz sejas atsauca atmiņā vasaras brīvdienas pie jūras, garās vasaras brīvdienas kopā ar vectēvu un draugiem. Viņi bija peldēju�ies gandrīz ik dienas, gul�ņāju�i uz klintīm raga pa�ā viņā galā un vēlāk skraidīju�i un tvarstīju�i cits citu pa krūmiem.

Nākamo vasaru es atkal brauk�u turp, Martins nosprieda. Un Frēdes tētis mums varbūt iedos kanu laiviņu? Viņ� gandrīz jau apsolīja, tika teicis: �Nāko�vasar, tad jau redzēsim.�

Pie �īs domas Martinām kļuva priecīgāks prāts, un, pacēlis virs galvas, viņ� sāka vicināt vingro�anas piederumu maisiņu. Lieliem apļiem viņ� grieza to apkārt, iztēlodamies, ka ir paraugdemonstrējumu lidotājs, kas taisa vis- � skaistākās nāves cilpas un par savu pārdro�ību izpelnās publikas aplausu vētru. Ar vieglu paklanī�anos pateicies ] par aplausiem, viņ� no jauna iekāpa savas virsskaņas ļ lidma�īnas kabīnē.

Martins pēk�ņi jutās glu�i brīvs un vasaras brīvdienu ļ līksmes pārpilns; pielicis soli, viņ� labu laiku skrēja bez aizel�anās, nedomājot nemaz par to, kāpēc ir devies ceļā. <

4 11 а, it kā viņ� būtu devies jaukā klejojumā pa me�u aiz v.. tova mājas, it kā viņu gaidītu garas vasaras brīvdienas Hti it kā ne domas nebūtu bijis par kādu bēg�anu. Tā .ķīlēdams, viņ� juta sauli sev sejā un, kad Hamngātana ļ-.ikāpās lēzenā pakalnā, manīja saulē spoguļojamies līci. \\.11 tins dzirdēja kaiju klaigas � nu vasara kas vasara!

Ik't aug�ā uzkalna galā pie lielā apļveida krustojuma mt;iļa viņam vairs nebija prātā. Tad Martins pēk�ņi atce-icjas, kāpēc te cilpo, gļēvi aizbēdzis no brokastīm, jo vi-ii.iin tik stipri bail tikt �iezīmētam�, ka visu garo starpbrīdi viņ� neuzdrīkstas atgriezties skolā. �ķita, it kā viņ� Initu dabūjis spēcīgu sitienu pakrūtē.

Kāds es esmu diegalellis, viņ� atzina. Nekur liekams.

Un nojauta, ka tā tas turpināsies pēc starpbrī�a un rīt, un nākamajā dienā, un aiznākamajā, un aizaiznākamajā, padarīja viņa ceļgalus ļodzīgus. Vai tie�ām viņam mū�īgi būs tā jājūtas?

Nē, tie nedabūs vis mani apriet, cik ilgi vien grib, viņ� spītīgi nodomāja, pieķēris roku pie naudas savā kabatā. Gan es kaut kā tiem visiem vēl parādī�u!

Ko viņ� tiem parādīs un kā tas notiks, par to viņam nebija ne jausmas.

Martinām gribējās raudāt, lai asaras aizskalo prom no rīkles gala sūrsto�o sajūtu. Bet tad viņ� atcerējās vārdu, kādā sevi nupat bija nodēvējis: �Diegalellis,� � un viņam sanāca smiekli. �Diegalellis� � kā tas bija ienācis viņam prātā? Smieklīgs vārds nudien.

Nē, nekāds diegalellis es neesmu vis, viņ� pats sevi izlaboja. Bet dū�a man ir gan saskrējusi papē�os!

Un turklāt te nemaz vēl netika pieminēts, cik izsalcis es esmu!

Nauda izsalkuma remdinā�anai viņam ta�ū bija kabatā, un aiz apļveida krustojuma lejā pie pa�a krasta atradās bāriņ�. Kādu svētdienu, pastaigājoties kopā ar mammu un dvīnītēm, viņi tur jau bija iegriezu�ies. Viņi apmetās pie galdiņa loga tuvumā, ēda saldējumu un vēroja kuģus. Tā bija viņu pirmā svētdiena �ajā pilsētā, kad Martins visā nopietnībā vēl nebija apjautis, kas viņu sagaida.

Tur, iek�ā, gan neviens mani nemeklēs, viņ� nosprieda. Kau�ļi neuzdro�ināsies tur iegriezties.

Uz kāpnēm viņ� apstājās un pavērās pret savu attēlu durvju stiklā. Seja sasarkusi, un mati izspūru�i. Ķemmes Martinām līdzi nebija, un tāpat ar pirkstiem viņ� daudzmaz pieglauda matus. Priek�telpā uz pakaramā viņ� at-

stāja maisiņu un, naudu iestūķējis bik�u kabatā, tik cie<j nīgi devās iek�ā bārā, it kā to vien būtu paradis darīt ki ēst otrās brokastis �ādās vietās.

Bet vai viņam no tiesas bija nepiecie�ams te ēst? Vai tie�ām viņ� bija tik izsalcis?

Kases dāma pēto�i paskatījās uz Martinu, kad viņ� paņēma trīs smalkmaizītes un krējuma kūciņu, un vienu lieloļ kokakolu, ta�u teikt neko neteica.

Manis pa�a nauda, viņ� nosprieda. Man ir tiesības izlietot to pēc savas patikas. Vai tad nu skolēni vieni pa�iļ nedrīkstētu iegriezties kafejnīcā?

� Se�as divdesmit, � kases dāma sacīja, un Martinām no pārsteiguma aizrāvās elpa.

� Tik daudz? � viņam izspruka.

� Tev tik daudz nav? � kasiere jautāja, pārliekusies pāri letei. Viņa bija resna kā muca un kustoties viegli stenēja.

� Ir, protams, � Martins atteica un izvilka no kabatas vispirms piecīti, tad vienu kronu un divdesmit ēres sīknaudā. � Tomēr ...

Viņ� aizbalansēja pie nomaļa galdiņa loga tuvumā pa�ā lokāla viņā galā un apsēdās tā, lai redzētu ieejas durvis.

Piesardzība nekad nav lieka, viņ� prātoja. Ja nu pēk�ņi kāds no tiem te parādās. Jo tie jau nemū�am neliksies mierā un tagad dro�i vien ir pārskaitu�ies, ka esmu aiz�maucis, viņ� gudroja, par jaunu sajutis tās pa�as bailes, ko bija izsaukusi zīmīte. Un Martinām drebēja rokas, kad viņ� lēja glāzē kokakolu.

Pēk�ņi ne no �ā un ne no tā ienāca prātā, ko vectēvs bija sacījis pēdējā rītā pirms viņu aizbrauk�anas. Jau agri viņi abi bija izgāju�i pēdējā garajā pastaigā. Vispirms viņi bija izmetu�i līkumu cauri Ronnebijai, tad pagriezu�ies uz māju pusi un pa me�u aizklīdu�i lejā līdz pat zemesragam. Ielūkoju�ies būdā, kuru Martins bija būvējis kopā ar Frēdi un Māju Stīnu, viņi bija pievāku�i �ādus tādus sīkumus, ko Martins bija aizmirsis paņemt.

Visu pastaigas laiku vectēvs bija neparasti kluss, uz zemesraga viņ� apsēdās uz kāda akmens, aizkūpināja pīpi un lūkojās uz jūru. Viņ� izskatījās noskumis, kaut arī nebija bildis par to ne vārda. Un Martins nezināja, ko sacīt, lai abiem kļūtu vieglāks prāts. Ta�u kopā ar vectēvu arī klusēt bija labi. Labāks par visiem citiem pieaugu�ajiem vectēvs nekad neizlikās un nekad necentās izrā-

� hi pārākumu. Turklāt viņ� hekad neuzmācās ar bezkaunīgiem jautājumiem un nekad nemēģināja spēlēt ok�ķeri.

Ilgi viņ� tā sēdēja ldusucie�ot, tik ilgi,�ka Martinām | ni metās nemierīgi ap sirdi. Bet tad vectēvs pēk�ņi pa-i;i i(�zās, paskatījās uz viņu un noteica:

l ii redzēsi, gan jau arī tas at�ķetināsies. Gan jau. Un nemaz nebūs tik traki, kā sākumā liekas.�

Martins atcerējās vēl joprojām, cik viņ� bija juties pārslēgts. Viņ� ta�u ne vārdiņa nebija bildis par to, ka bai-

� l.is no pārvāk�anās. Bet vectēvs laikam tomēr bija sa-piatis. Tas bija pats labākais. Nevajadzēja nemaz pūlēties i/skaidrot, viņ� saprata tāpat.

Toreiz viņ� tomēr no�āva greizi, Martins nodomāja, nu atkal viņam bērni�ķīgi sagribējās raudāt. Tas te nu gan beigsies sliktāk par sliktu!

Viņ� bija sapircies pārlieku daudz. Apetites pietika vienīgi krējuma kūciņai. Ar to viņ�, dabiski, bija iesācis. Jau otrā smalkmaizīte sāka ķerties rīklē. Ar piespie�anos viņ� rija lejā ķepīgos kumosus. Un kokakola negar�oja tik labi kā parasti � �ķita tik asa un nepatīkama, ka Martins bija spiests vairākas reizes nejauki atraugāties.

Viņ� nudien nejutās labi. Kaut arī sēdēja paslēpies un nebija aizsniedzams, viņ� tomēr zināja, kas viņu pēcāk gaida. Nevarēja ta�u nozust uz visiem laikiem, un, pat ja viņ� nobastotu no stundām dienas otrajā pusē, tas viņam līdzētu tikai �ai dienai. Sekotu citas skolas dienas � tikpat garas un bīstamas kā �ī. Un aizlaisties prom tuk�ā pre�u vagonā vai ar sve�zemju kravas kuģi � tā jau mēdza notikt tikai bērnu piedzīvojumu grāmatiņās, kuru pēdējā noda|ā kā saldais ēdiens bija izdomāts kāds satrauco�s piedzīvojums.

Patiesībā man nav izvēles, Martins prātoja. Tādam, kam nav vēl pat pilni vienpadsmit, � tādam nekad nav izvēles. Ar desmitgadīgajiem jau nekad neviens nerēķinās.

Martins manīja, ka acīs atkal par varītēm rie�as slapjums.

Bet raudāt nu es neraudā�u, viņ� nosprieda, slepus ar salveti notraucis asaras. Tad jau tie tur aiz smiekliem pārplīstu!

Lai nu kā, bet garo starpbrīdi viņ� bija pārdzīvojis un vingro�anas stundā mēģinās turēties skolotāja tuvumā.

33

2 �L. Frlks

Viņ� centīsies būt visu laiku pa�ā priek�ā, lai neviens nedabū piespiest viņu pie sienas un �iezīmēt�.

Un, ja kāds tomēr mēģinās, viņ� kausies, to viņ� tagad nolēma. Tas nekas, ka sāpēs, un, ja arī pa degunu nāks asinis un viņ� iedzīvosies zilumos, arī tas viņu nepiespiedīs padoties! Vissvarīgākais neizrādīt gļēvumu, arī �ajā reizē ne. Ja nu tie citi galīgi gribēs iekulties ķezā, tad lai vaino vien pa�i sevi, ka uzsāku�i tādu ne�ēlīgu kautiņu.

Bet vai vēlāk kāds viņam ticēs, kad būs jāsniedz paskaidrojumi? Diezin vai! Skolotāji atkal tikai paraustīs plecus un uzvels viņam visu vainu. Un vLņam atkal būs jānes uz mājām jauns skoTas ziņojums vecākiem, un tētim tad dro�i vien atkal balss kļūs skarba un skatiens satumsīs.

Nē, viņam jāatrod labāks paņēmiens, kā sveikā tikt cauri!

Desmit kronas? Varbūt tās var viņu glābt? Ja viņ� neizpirktu tās saldumos, bet izdalītu savu naudu citiem, tādējādi izceldamies, un pēc tam neviens vairs neuzdrīkstētos viņam pat pirkstu piedurt? Nē! Tādi gājieni izskatītos vienīgi pēc pielī�anas!

Varbūt derētu klases vakars? Ja viņ� apstaigātu visus skolēnus pēc kārtas un ielūgtu visu klasi pie sevis mājā? Ta�u Martins nebija aprunājies ar mammu un tēti, un visi dro�i vien tikai nolūrētu uz viņu caur pieri un pasmietos par �o piebrauk�anas mēģinājumu.

Nē, viņ� labāk nopirks sev kaut ko, ar ko aizstāvēties, kad tie nāks viņam virsū. Kabatas nazi, tādu ar iz�aujamiem asmeņiem. Viņ� nazi turēs paslēptu plaukstā un zibensātri pacels, ja kāds kauslis viņam tuvosies. Tie�i tā viņ� rīkosies, neviens lai viņu vairs nelūko aptrādātl

Ar pūlēm norijis tre�ās smalkmaizītes beidzamo kumosu, Martins uzdzēra virsū pēdējo malku no pudeles. Pulkstenis bija jau gandrīz divpadsmit. Pēdējais laiks posties atpaka) uz skolu! Ta�u vispirms vajadzēja vēl uzmeklēt dzelzslietu tirgotavu.

Kamēr kasiere gudroja, starp uzacīm viņai bija ievilkusies dziļa rieva, un Martins, acis neatraudams, lūkojās tie�i uz to. Izdomājusi viņa teica:

� Pats tuvākais ir uz Tvergrendes un Stūrgātanas

� Piedodiet, � viņ� vaicāja kases dāmai, � vai jūs man nepateiktu, kur te tuvumā ir kāds dzelzslietu veikals?

� Mn ) Paej vēl tikai kādus pārsimt metrus uz priek�u pa I himngātanu. Tad pa labi būs Tvergrendes iela.

Paldies, � Martins sacīja, bezmaz vai paklanījies,

liels paldies! Tad es zinu!

Sienas spoguli Martins redzēja, ka kasiere, kājās pie-

� ( bīsies, domīgi nolūkojas, kā viņ� izmetas vestibilā un p.iķer savu jaku un vingro�anas maisiņu.

Pakaļ neviens gan viņam nedzinās. Un kāpēc lai dzītos? Vai tad cilvēks nedrīkstēja pajautāt �o un to?

Izskrējis uz ielas, Martins lieliem soļiem joza lejup pa Ilamngātanu. Tagad, kad viņ� bija iz�ķīries, viss �ķita k|uvis vieglāk. Tie nemaz nezina, kas tos sagaida, viņ� nodomāja. Iegājis dzelzslietu tirgotavā, Martins tūlīt ieraudzīja nazi, savu sapņu lolojumu. Spo�i melns spals, trīs asmeņi, korķu viļķis un nagu tīrāmais, un, kad viņ� paucina nazi no letes, tas skaisti un smagi iegūlās plaukstā. Asmeņi spo�i un asi, un pavisam viegli iz�aujami. Vajadzēja tikai mazlietiņ piespiest ar īk�ķi, lai viebs no tiem ar klik�ķi izlēktu ārā. Tādi smaili asmeņu gali nu gan atbaidīs pat visnegantākos kau�ļus.

� Cik �itas nazis maksā? � Martins izdabūja pār lūpām.

� Deviņi piecdesmit, tīrā izpārdo�anas cena,.� sacīja pārdevējs. � Bet tā jau nav nekāda rotaļlieta, tā ka tu nugan ne ...

Ātri apķēries, Martins viņu pārtrauca pavisam dro�ā balsī:

� Nē, skaidrs! Tas būs priek� mana vectēva, kam ceturtdien dzim�anas diena!

� Ak tā, dāvinā�anai, tad tā lieta iet, � pārdevējs noteica, noņemdams no plaukta tādu pa�u nazi, iesaiņotu mazā kārbiņā ar celofāna lodziņu uz vāka.

� Vai vēlies spo�ā papīra iesaiņojumā? � pārdevējs pajautāja gan, ta�u no viņa balss bija jūtams, ka viņ� negrib noņemties ar saiņo�anu.

� Nē, nevajag, es mājās pats iesaiņo�u, � Martins ātri attrauca un, izvilcis no kabatas saņurcīto desmitnieku, uzlika to uz letes un pagrāba kārbiņu ar nazi. Viņ� tik naski steidzās projām, ka gandrīz būtu aizskrējis, nepaņēmis savu sīknaudu. Jau ticis līdz durvīm, viņ� izdzirda pārdevēju saucam:

� Paklausies, un savas piecdesmit ēres tu atstāsi te? Tās tev varbūt ir liekas?

Martins aizcilpoja atpakaļ pie letes, juzdams, ka piesarkst. Sasodīts!

� Noderēs, � viņ� sacīja, � protams ...

Kārbiņu, kas viņām nebija vajadzīga, Martins ielidināja kādā atkritumgrozā turpat netālu no veikala. Viņ� to izdarīja paslepus. Ta�u, liekas, neviens nenoskatījās viņam pakaļ.

Nazi Martins paslēpa jakas kabatā un, lēnām turpini*� dams ceļu uz centra un skolas pusi, izbaudīja, kā tas guļ tur, kabatā, pieskardamies pie gurna. Laiku pa laikam viņam bija jāapstājas un pamatīgi jāaptausta nazis, un jāpārliecinās, vai asmens patiesi iz�aujas uz priek�u, kad piespie� ar īk�ķi.

Man tas būs pa rokai, ja tie nāks, viņ� nodomāja, cenzdamies saņemt drosmi.

Bailes tomēr kņudināja pakrūti un neatstājās no viņa, it kā atgādinādamas, ka �ī tomēr ir nelāga diena, tāda diena, kad, viss var s.aiet galīgi �ķērsām.

Un �ī diena nepavisam vēl nebija beigusies.

Skolā Martins atgriezās pāris minūtes pirms zvana. Viss skolas pagalms mud�ēt mud�ēja no bērniem, kaut arī da�as sīko grupiņas jau posās iek�ā. Nevienu no kau�ļiem viņ� ārā neredzēja, ta�u Martinām bija bail, ka tie viņu gaida, kaut kur paslēpu�ies. Pagalmā viņ� iezagās pa attālākajiem vārtiņiem un, neviena nemanīts, mēģināja gar ēdamzāles aizmuguri aizlavīties līdz vingro�anas zālei. Bet tie�i tajā brīdī, kad Martins nogriezās ap stūri, viņu pamanīja, un trīs zēni no viņu klases skrie�us viņam tuvojās.

Martins iebāza roku kabatā pēc na�a.

Tie trīs bija Erjans, Pēters un Larss Olovs. Tie gan neskaitījās viņa vajātāji un visbie�āk, malā stāvēdami, noskatījās, ka citi viņam piesienas.

� Kur tu biji? � Erjans jautāja. � Tici vai netici, bet frēkene ir pārskaitusies!

� Bet kā tad viņa zina... � Martins iesāka. Nu viņ� nekā vairs nesaprata. Skolotājiem ta�u bija atsevi�ķa ēdamzāle.

� Kāds ir nokla�ojis, ka tu no brokastīm aizbēgi. Kur tu biji?

Martins centās apspiest bailes. Agrāk viņ� nekad ne-ItiI i r ijis projām bez at|aujas un nemaz vairs nezināja,

I i nu būs.

.la nepavisam negribas ēst, nav ta�u jāstūķē sev l� l л ar varu, � viņ� noburk�ķēja.

Nē-ē, skaidrs, ka nav, � Pēters teica, � bet tu ta�u /ini, kādi ir skolotāji. Sī mūsu frēkenlte � viņa lo�ņāja apkalt gandrīz visu starpbrīdi, tevi meklēdama.

Hailes skrubināja pakrūti, kaut kas sūrs kāpa kaklā, un Martinām bija stipri jāvaldās, lai neizrādītu, cik briesmīgi viņ� ir nobijies. Nikni spārdīdams ar kurpes purngalu Im auti, viņ� mēģināja izlikties rupj�.

Nolādētie tcnkuvāceles, � viņ� teica. � Nemū�am man laikam nebūs miera!

Neviens no tiem trim viņam neko neatbildēja, ta�u visi �ķita mazliet izbrīnīju�ies. Klusēdami tie sekoja pa pēdām,

I ad Martins �ķērsoja zālienu vingro�anas zāles priek�ā. I'lkai kāpdams jau aug�ā tos da�us pakāpienus uz ģērbtuvi, viņ� atcerējās, ka bija nodomājis jau starpbrīdī apvilkt vingro�anas kurpes. Piemirsās, un nu būs atkal sa-re�ģījumi ar �ņorē�anu. Sasodīts! �odien nu gan viņam viss metas!

Nupat viņus tātad pārbaudīs kopā ar piektajiem no pa-ralēlklases. Uz ba|ķa Martinām dro�i vien paslīdēs kāja, un, kā parasti, viņ� apstāsies uz paliktņa buka priek�ā. Tad visi smiesies, un citiem par apsmieklu viņ� atkal būs tuvu asarām. Negribējās iet iek�ā, bet izvēles nebija. Nevarēja ta�u jau durvīs pagriezties atpakaļ un mesties atkal prom.

Dziļi ievilcis elpu, Martins iegāja ģērbtuvē, roku ar cie�i sa�ņaugto nazi turēdams kabatā.

Tiklīdz viņ� bija pārkāpis slieksni, viņu apņēma skābena, kodīga sviedru smaka. Viņam vienmēr nācās grūti panest �o smaku, kas �ķita ieēdusies sienās un nekad vairs nebija izvēdināma. �odien smaka likās stiprāka nekā jebkad � varbūt tāpēc, ka divtik vairāk audzēkņu bija sadrūzmēju�ies �ai telpā, lai pārģērbtos. �auri un trok�ņaini, turklāt piektās В klases zēni aizņēmu�i sēdvietas. Tie �ķita vēl lielāki un lecīgāki nekā viņa pa�a klasesbiedri, un Martins nojauta, ka tie visi kopā ir kaut ko sagudroju�i, kamēr viņ� bija projām. �aubu te vairs nebija nekādu, kad Martins manīja iestājamies klusumu, tiklīdz viņ� bija ienācis pa durvīm. Lielā kņada pierima, un pagriezu�ies visi blenza uz viņu. Da�i lielākie kau�ļi smīnēja, ta�u neviens neko neteica. Sis klusums �ķita draudīgs, baiss.

Martinām laimējās atrast brīvu pakaramo pie gala sie-. nas turpat durvju tuvumā. Viņ� sāka izģērbties, cik ātri vien varēdams. Vajadzēja panākt pārējos. Novilcis bikses, viņ� manīja, ka da�i viņam aiz muguras iesprauslājas..'

Martins izvilka no vingro�anas piederumu maisiņa zilās sporta biksītes un grasījās jau vilkt kājās, kad kāds sagrāba viņu no aizmugures un norāva viņam, mazās bik-j sites. Viņ� mēģināja gan turēties pretī, bet nekas nelīdzēja.

� Paskat, � kāds iekliedzās, � paskat, kāds tam mop�elim mazs mazītiņ� peksītis. Kā viņ� to var rokās saņemt?

Sacēlās smiekli, un Martins juta, ka nosarkst. Viņ� centās kājstarpei turēt priek�ā roku, bet kāds to aizgrūda prom un iebļāvās:

� Vai mums nevajadzētu nokrāsot viņam to daiktu, lai var ieraudzīt? Citādi ņems vēl un sevi ap�urās!

Tad Martinām izdevās izrauties, apvilkt sporta biksītes un uzmaukt kājās sporta kurpes, iekams da�i no pa�iem lielākajiem zēniem izvilka viņu ģērbtuves vidū un ielenca.

� Ak tā, tu, draņķa mop�eli, ak nu tu esi saņēmis dū�u un atgriezies, � sacīja viens no tiem, dvīņubrālis Lelle no paralēlklascs. � Labāk piesargies! Nedomā, ka te tu varēsi izlēkt. Knēveļiem te, velns lai parauj, nebūs vis noteik�ana. Un kaut kādi baigie skonenie�i lai nemaz nedomā nākt te un I�vērsties! Pat runāt tādi neprot skaidri, it kā putru nebūtu iemācīju�ies norīt! Varbūt tāpēc tu aizlaidies no brokastīm?

Nicīgi smiekli skanēja no visām pusēm, un Martins vairījās pacelt uz kādu acis. �ie puikas bija galvas tiesu par viņu garāki, un viņ� saprata gau�ām labi, ka viņam nebūs glābiņa, ja tie dosies uzbrukumā.

� Nu, kāpēc tu neatbildi? � Lelle draudīgi turpināja. � Neceri, ka varēsi darīt, kā tev patīk. Turklāt jūsu frē-kene jau zina.

� Tā ir, � Svens Ēriks piebalsoja, � vari ne�aubīties, viņa pārskaitās, kad mēs pateicām, ka tu esi aizlaidies!

Ak tā, Svens Eriks tātad nokla�ojis. Nomērījis viņu ar skatienu, Martins pēk�ņi juta, ka dusmas atņem viņam bailes^ Viņ� saprata, ka tagad tas ir jāpasaka, lai tad nāk kas nākdams.

Velns parāvis, � Martins sacīja, cenzdamies runāt �Ii (>',,i balsī, � ka tu esi tā tenkuvācele, to man jau sen

v.ijmlzēja saprast!

Atkārto vēlreiz, ja tev ir dū�a, � Svens Ēriks atbil-ilrj.i, paspēris soli tuvāk Martinām.

Nolādētais tenkuvācele!

Tad pēk�ņi visapkārt iestājās klusums un Martins ma-iiija, ka aplis pajūk. Visi, liekas, bija atkāpu�ies, lai Svenam Ērikam būtu kur rīkoties. Tad kāds no aizmugures Iekliedzās:

� Ko, un tu ļauj tam mop�elim tā �vangstēt un nenoies viņu?

Svens Ēriks klusēdams stāvēja viņa priek�ā un acīm-icdzot īsti nezināja, ko iesākt. Viņ� rīstījās un vīstīja dū-i es. Pēc tam viņ� zemā balsī noteica:

� Paklausies, tagad tu dabūsi mācību!

Tajā pa�ā brīdī, kad Svens Ēriks pieliecās un mērķēja pirmo sitienu, Martins atmuguriski metās pie sienas un norāva no āķa savu jaku. Kamēr viņ� taustījās pēc na�a, viņu ķēra pirmais belziens. Tas nebija pārāk stiprs un noslīdēja gar plecu. Martins mēģināja pakāpties sāņus, ta�u uzdūrās da�iem citiem zēniem. Tie pagrūda viņu pretī Svenam Ērikam, un viņ� dzirdēja visapkārt kliedzienus un uzmundrinājuma saucienus.

� Sadod viņam! Sadod tam mop�elim, kā nākas!

Martins juta, ka vēl da�i Svena Ērika sitieni ir viņam

trāpīju�i, ta�u neviens no tiem nebija pārāk sāpīgs. Tie �ķita tikai kā tādas pamatīgas dunkas. Likās, Svens Ēriks neuzdro�inās pa īstam palaist dūres.

Varbūt �itādi gājieni viņam lāgā nepatīk, varbūt patiesi nepatīk, Martins nodomāja. Un �ī doma radīja* izbrīnu un mulsināja.

To pa�u brīdi, kad Martinām izdevās izraut nazi no kabatas un viņ� pa roku galam aizmeta prom jaku, kāds viņu paklupināja. Viņ� nogāzās gar�ļaukus uz vēdera un kritienā vēl paspēja sagrābt Svenu Ēriku aiz kājas, tā ka tas arī apkrita atmuguriski. Abi divi tagad vārtījās pa grīdu, un citu puiku kājas Martinām, no apak�as skatoties, �ķita tik milzīgas, garas un stipras, it kā speciāli tam domātas, lai spertu viņam pa kājstarpi un pa seju. Tāpat kā murgā, viņ� nodomāja.

Ar spēcīgu izrāvienu ieguvis pārsvaru, Martins apsēdās Svenam Ērikam uz vēdera un ar ceļgaliem piespieda viņa rokas, Tā viņ� turēja viņu piespiestu pie grīdas, un pa�am rokas bija brīvas. Viņam izdevās iz�aut vienu na�a asmeni, ta�u tajā brīdī kāds viņu uzrāva aug�ā no grīdas, tā ka Svens Ēriks atkal bija brīvs. Vairāki pui�i turēja Martinu, sagrābu�i aiz rokām, ta�u viņ� nelaida vaļā nazi un pēk�ņi pats izdzirda sevi kliedzam glu�i citādā balsī nekā parasti.

� Nolādētie zaķapastalas! � viņ� auroja..� Aci pret aci jums nav dū�as stāties man pretī! Jūs sitat tikai no mugurpuses, gļēvie lupatas tādi!

Un tajā brīdī Martins redzēja, ka visi atkāpjas no viņa un Svens Eriks arī. Viņ� palika viens pats plāna vidū un stāvēja tur, turēdams sev priek�ā nazi labajā rokā, kas drebēja aiz sasprindzinājuma, un neviens viņam vairs neuzbruka.

� Negudrs tu esi, vai? � kāds ieteicās. � Jokus vairs nesaproti? Taisies laist darbā nazi?

� Baigais nelietis, � vēl kāds cits sacīja, un pārējie piebalsoja:

� Nav laikam īsti normāls!

� Velns lai parauj, tāds jau apdraud dzīvību!

Martins gribēja redzēt, kuri ir tie runātāji. Viņam tie

pazibēja acu priek�ā kā caur biezu stiklu, ta�u koncentrēt skatienu bija grūti. Viņ� staigāja �urpu turpu ar nazi rokā, pats nesaprazdams, kā izbeigt �o riņķa deju.

� Lieciet mani mierā! � viņ� izdzirda pats sevi no�ņācam. � Izbeidziet man piekasīties!

Tajā brīdī atvērās vingro�anas zāles durvis un iesteidzas vingro�anas skolotājs.

� Kas te par troksni? � viņ� uzbrēca un tikai tad ieraudzīja nazi Martina rokā. Palēcis uz priek�u, skolotājs to Martinām izrāva.

� Stāt, jaunais cilvēk! � viņ� teica. � Ko tad tu taisies ar to darīt? Tā nav nekāda rotaļlieta!

Tikai tad Martins pa īstam sajuta, cik satricināts viņ� ir un kā viņam ļogās ceļi. Rīkle bija sausa, un mutē mazliet juta asiņu gar�u. Viņ� mēģināja kaut ko teikt, ta�u nespeja dabūt pāri lūpām ne vārda. Viņa vietā atbildēja kāds cits:

� Martins necie� jokus. Mēs tikai drusku ar viņu pajokojāmies. Un viņ� izrāva nazi, me�onīgi pārskaities.

Martins būtu gribējis kaut ko paskaidrot, ta�u viņ� nespēja. Tikpat jau neviens viņam neticēs. Vienalga, vairs nebija jēgas! Viņ� jutās galīgi slābans un gļēvs, kad vin-

I м mas skolotājs aizvilka viņu pie sola blakus zviedru urnai un, kājas iepletis, nostājās viņam priek�ā, un sāka l.iuil morāli:

Га tas neiet! Tu ta�u varēji kādu ievainot, vai sa-

ļH oli?

k.i no tāluma Martins dzirdēja skolotāja balsi, nesa-i'i.i/dams tikai, ko tas grib panākt ar savu piekasī�anos.

Izstāsti, kā tas viss gadījās! Nebaidies! Saproti, mēs v flam tev tikai labu. Es jau agrāk redzēju, ka tu īsti ne-i- K|aujies barā. Ta�u man nebija ne jausmas, ka tas ir tik impictni. Kas tur, ģērbtuvē, jums īsti notika?

Martins sēdēja, galvu nokāris, un manīja, ka visi jautā-jnnii aizslīd gar ausīm. Vienu īsu brīdi viņ� juta gan vē-Irsanos izstāstīt visu no sākuma līdz galam. Varbūt skolotājs sapratīs? Viņ�' bija te viens no krietnākajiem. Varim! viņ� Martinām noticēs?

Tomēr nē, tas, ka pasniedzējs runā laipnā balsī, dro�i vien bija tikai tāds triks, veikls paņēmiens, kā piedabūt, lai Martins atmaigst un kļūst vaļsirdīgs. Bet viņ� neļaus � evi apmuļķot, �oreiz vairs ne! Uz pieaugu�ajiem nevarēja paļauties. Te nebija neviena, uz ko varētu paļauties.

� Tev jāizstāsta, � skolotājs mala savu maļamo. � Tā las tālāk nevar turpināties. Tā tu pats sevi dzen postā!

Tad Martins pacēla acis un zemā, ne visai rāmā balsī noteica:

� Citi drīkst sūdzēties, bet es nedrīkstu! Vai varu tagad iet?

� Kā tad, ej, ja vēlies! � pasniedzējs atteica, un viņa balsī jautās nogurums un vil�anās. � Bet tavu nazi gan es paturē�u. Kā nekā mums ta�u ir jāsāk stunda.

Skolotājs nolika nazi uz viena no augstākajiem bukiem, nosvilpa, un no ģērbtuvēm zālē brāzās iek�ā visi pārējie � zēni no vienas un meitenes no otras puses. Arī skuķene's, liekas, jau bija dabūju�as zināt, kas noticis, jo, garām iedamas, ar ziņkāru izbīli blenza uz Martinu. Un Martinām bija tāda nojauta, ka �ī riņķa deja nav vēl galā, vēl nav.

Nostājies ierindā uz pārbaudi, Martins stingi blenza grīdā. Kā parasti, viņ� bija otrais vidējā rindā un neuzdro�inājās pagriezties un paskatīties kādam acīs. Sirds viņam vēl joprojām satraukti dauzījās un visi locekļi �ķita tik neparasti drebelīgi un gurdi, it kā viņ� bez atpūtas būtu noskrējis garu gabalu. Viņam bija jāsaņemas, lai nezaudētu līdzsvaru un neapgāztos. Vai tās bija tikai

iedomas, vai kāds atkal jau ķiķināja? Viņam �ķita, ka �fl ķiķinā�ana pieņemas spēkā. ]

Kāpēc tie uzskata mani par smieklīgu? � viņ� gudroja! Kāpēc es viņiem itin nemaz nepatīku? ]

Martins jutās dīvaini vientuļ�, viss viņam apkārt notika! it kā caur miglu, it kā notālis, it kā aiz stikla sienas. Pats viņ� atradās ārpusē un nebija ar to visu saistīts. Viņ�] redzēja: citi pārvietojas pa zāli un, sadalīju�ies mazākās grupiņās, sāk sakārtot rīkus, ta�u Martins pats nespēja] itin neko pasākt, viņ� neuzdrīkstējās. Viņ� tikai centās! nebūt citiem ceļā. Neviens arī nemēģināja viņam palīdzēt,! neviens viņam netuvojās un neviens neteica ne vārda. Vai varbūt teica? Varbūt viņ� nedzirdēja cauri tai stikla sienai? Vai tikai viņ� nebija slims? Vai nebija pazaudējis dzirdi?

Martins mēģināja pats sev izskaidrot, kas īsti tur, ģērbtuvē, nupat bija noticis. Viņ� atcerējās kautiņu, kliedzienus un nazi, ta�u nesaprata, kā tas viss varēja gadīties. Kaut kas tur it kā negāja kopā. Viņ� lāgā nesaprata � kas, ta�u juta, ka ir pārkāpis kādu robe�u, ka ir izdarījis kaut ko nepieļaujamu, nepiedodamu, kaut ko tādu, kam viņ� nekad nespēs tikt pāri. Ko par to sacīs mamma? Un tētis? Un policisti? Varbūt tie atnāks un viņu aizvedīs.

Tie, kas kautiņā ķeras pie na�a, tiek iesprostoti cietumā,, viņ� nodomāja. Bet vai tad priek� bērniem pastāv īpa�i cietumi?

Martins juta, ka nav vairs tālu no asarām, ta�u viņ� spieda tās atpakaļ un cītīgi rija siekalas. Viņ� nedrīkstēja sākt kaukt, tagad jau nu neparko, te nekādā ziņā! Tad tiem atkal būs iemesls ķiķināt. Pink�ķis, tie varēs sacīt, nu nē, tāda iespēja tiem netiks dota!

Pēk�ņi kāds viņu saņēma aiz pleca un sapurinot atgrieza pie dzīvības. Skolotājs.

� Nu, Martin, ko tu stāvi un sapņo? Vai tev nevajadzētu arī piedalīties? � viņ� sacīja, un Martins izbrīnījies ievēroja, ka pasniedzēja balss nebija necik dusmīga. Drīzāk tāda kā iedro�ino�a un uzmundrino�a.

� Jā, skaidrs, es tikai te stāvu un gudroju,., � Martins sacīja, juzdams, ka piesarkst.

� Saprotu, saprotu. Bet stājies nu rindā iek�ā, � pasniedzējs noteica un pabīdīja Martinu da�us soļus uz priek�u, �- Mēs sāksim , ar virvju kāpnēm, Jātiek aug�ā

Ii<l;.riestiem pa tām kāpnēm, kas tuvāk pie sienas, tad i īp.irkāpj uz otrām un pa tām atkal lejā!

latad atpakaļceļa vairs nebija, un, kaut ari Martins /in.ija, ka virvju kāpnes ir kas tāds, ar ko viņ� parasti ili< /gan viegli, tiek galā, aiz satraukuma viņam atkal sāka Hi ibeties uz tualeti.

Ka tik neizsprūk, kamēr es kāp�u, viņ� nodomāja, sa-��l>u�dis kopā ceļgalus.

Kāpēc manējiem vajadzēja iekļūt �tatā tie�i te, viņ� prātoja, kad bija viņa kārta iziet no ierindas, paspert trīs � njns uz priek�u un ķerties pie kāpnēm.

Ar virvju kāpnēm Martins tika galā tīri labi, kaut gan pie pa�iem griestiem drusku sagriezās galva, kūleņu me-..Iна arī negāja sliktāk kā parasti, līdzsvara gājienā viņ� nogāja, vienreiz tikai nedaudz kļūdījies nolēcienā, tāllēk-sanā no vietas �ā tā tika cauri, kaut gan diez cik tālu m aizlēca. Ta�u skolotājs uzmundrino�i pamāja, kad Marlins bija nokāpis no paklāja, un apļos arī viņ� pievilkās, kaut gan skolotājam vajadzēja pielikt roku, lai viņ� nepaliktu karājamies ar kājām gaisā. Tātad viss lielums paveicās tīri cie�ami, un negantais satraukums sāka pierimt. Varbūt viss nokārtosies, kaut arī priek�ā vēl bija pēdējais pārbaudījums � lēciens pāri nekur nederīgajam, atbaido�ajam bukam. Martinām radās dū�a pat pabārstīt kādu asprātību da�iem zēniem viņam blakus ierindā. Kad Martins atgriezās, paveicis vingrojumu apļos, viņ� sacīja:

� �Tā, tā, iet jau vaļā,� teica dedzinātājs, kad ieradās policisti.

Bet zēni tikai blenza uz viņu, neko nesaprazdami, un Martins apjauta, ka atkal ir no�āvis greizi. Da�i pagriezās atpakaļ uz viņa pusi un arī stulbi blisināja acis. Viens no viņiem pa�ūpoja galvu un pusbalsī noteica:

� Viņam ta�u laikam viss nav mājā.

Martinām likās, ka viņ� dzird sprauslo�anu, kas pieaug un pārskrien visai vingro�anas zālei. Sis mokpilnais spiediens �ķita pamazām pieņemamies spēkā, apmēram tāpat kā, lidma�īnai strauji ceļoties gaisā, galonā arī mainās gaisa spiediens. Viņ� mēģināja pārvarēt visu to ar smaidu. Ta�u smaids iznāca greizs kā grimase � un viņ� saprata, ka nupat atkal viss saiet �ķērsām.

� Domā, ka nupat tu pateici kaut ko uzjautrino�u? � viens no pui�iem sacīja, panācis uz viņa pusi,

Martins nemaz nezināja, kā to sauc, bet tas bija viens no garākajiem un spēcīgākajiem paralēlklasē*

� Nē-ē, es tikai domāju, ka.,, � Martins iesāka paļ

skaidrot, ta�u tūdaļ apklusa. I

� Pievaldies un nemēģini izlēkt! Domā izcelties tikai

tāpēc, ka esi ienācējs no dienvidpuses un neproti skaidri pat parunāt. ļ

�ī replika atkal izsauca smieklus un līksmību, un, ka-ļ mēr Martinām no jauna acīs riesās asaras, viņ� sakļauj sīja, ka visi apkārtējie ir nostāju�ies pret viņu. Nu tie bija] viņu pamanīju�i, nu tie atkal tuvojās!

� Mū�īgi viņ� cen�as kaut kā izrādīties.

� Skonenietis, �itāds lecīgais uzradies te starpļ mums

�- Viņam vajag būt galīgi aptaurētam.

� Un gļēvulis turklāt. Kauties uzdro�inās tikai ar nazi rokā.

Martins kāpās atpakaļ, lai izkļūtu no �ī riņķa, kas bija izveidojies viņam visapkārt, ta�u nepārtraukti uzdūrās dzīvajam mūrim, kur�, �ķiet, nemaz negribēja laist viņu prom. Tas viņu galīgi iedzina panikā. Tagad tas brīdis ir klāt, viņ� nodomāja. Tagad tie grib mani �iezīmēt�!

� Skolotāj! � Martins iesaucās, un tajā pa�ā mirklī mūris viņam apkārt pa�ķīda un pasniedzējs pēk�ņi bija viņam blakus.

� Kas noticis? � tas vaicāja. � Vai kaut kas noticis? Tu nejūties labi?

� Nē-ē, nekas... Un tomēr... vai es drīkstu aiziet uz tualeti? Vēders tā kā... � Martins izstomīja, cerēdams uz da�ām minūtēm tikt projām un palikt vienatnē.

Es nevienu nenosūdzēju, viņ� tajā pa�ā brīdī nodomāja, juzdamies par to lepns. Es neko nepateicu, tie nevarēs mani vainot!

� Ej, protams, tikai nepaliec pārāk ilgi! Mums vēl jātiek galā ar buku!

Pusskrie�us Martins metās uz ģērbtuvēm, kur bija arī tualetes. Ceļā viņam gadījās tas buks, uz kura skolotājs bija uzlicis nazi.

Daudz nedomādams, Martins steig�us pastiepa roku un cie�i sagrāba dūrē na�a spo�o spalu. �is nazis piederēja viņam, un to neviens lai nemēģina atņemt. Viņam tas bija nepiecie�ams, ja tie gribētu mēģināt vēlreiz. Varbūt ar nazi varēs iedzīt tiem bailes un padarīt tos piesardzīgākus? Vispirms paslēpis nazi jakas kabatā, Martins iegāja tualetē. Te viņ� varēja justies netraucēts.

Ar aukstu ūdeni Martins pamatīgi nomazgāja seju, ta�u hi |> .1 līdzēj a tikai nedaudz. Agrāk nekad viņ� vēl nebija i,i )iities. Skaidrs, bail viņam ir bijis arī agrāk ne vienu m/i vien, ta�u nekad bailes nebija tik dziļas, ka padarīja viņu slābanu un nevarīgu. Pat iedomājies par savu nazi, vīns netika vaļā no �īm bailēm un no galīgās bezpalīdzības.

Kad Martins atgriezās zālē, citi jau bija iesāku�i lēkt l-.iii bukam. Visi stāvēja garā ierindā gar gala sienu, un tālumā pie buka bija skolotājs ar savu zaļo piezīmju p.iamatiņu rokā. Katrā pusē bukam bija norīkots viens palīgs, kuram vajadzēja uzķert tos, kas aizķēru�ies kristu и/, sāniem.

Martins nostājās pa�ā ierindas galā un uzmanīgi sāka verot, kā citi tiek galā ar uzdevumu. Cits pēc cita, salieku�ies uz priek�u, tie ātrā gaitā sīkiem solī�iem sāka ieskrējienu, tad soļu garums pieauga, un pēdīgi abām kājām uzreiz tie spēcīgi atspērās pret paliktni. Vispirms lalad vajadzēja dū�īgi atsperties un pēc tam uzmest rokas buka viņā galā. Citādi nevarēja tikt pāri un palika ja�us uz buka.

Kad pienāca Martina kārta, viņ� dziļi ievilka elpu un metās skriet. Bet ieskrējienu viņ� bija uzsācis par daudz ātrā tempā un da�us metrus no paliktņa saprata, ka no lēciena nekas neiznāks. Viņ� uzdrāzās tie�i virsū bukam un no nelabās gar�as mutē sajuta, ka ir satriecis vēderu un pavēderi pret buka galu. Aizmugurē * viņ� padzirda smieklus, un viņam �ķita, ka viens no palīgiem nicīgi no-vaibstās.

Nosarcis Martins atgriezās ierindā. Viņ� zināja, ka skolotājs nekad nav mierā tikai ar vienu neizdevu�os mēģinājumu. Pirms viņ� ierakstīja nullīti savā grāmatiņā, vajadzēja izdarīt trīs mēģinājumus.

Krietns laiks pagāja, iekams Martins spēja saņemties nākamajam mēģinājumam. Cenzdamies nepievērst uzmanību to audzēkņu dzēlīgajām piezīmēm, kuri jau bija tiku�i galā ar uzdevumu, Martins koncentrēja visu uzmanību uz rievoto paliktni telpas viņā galā.

Otrajā mēģinājumā viņ� kā nekā jau tika aug�ā, uz buka, ta�u palika jāteniski sē�am turpat pakaļējā galā.

� Nelaid rokas lejā tik ātri, � skolotājs aizrādīja, palīdzēdams viņam nokāpt. � Nākamo reizi jau izdosies!

Martins neuzdrīkstējās lūgt, lai atļauj viņam vairs ne-

lēkt, jo tas izklausītos tikai pēc bailēm un gļēvulīb Atkal aizskrējis atpakaļ, viņ� vairījās pacelt acis uz kā no skolēniem, kas stāvēja turpat apkārt, gaidīdami, k; viņ� būs galā.

Bez kādas lielas gatavo�anās Martins taisīja pēdējo ģinājumu. Tiklīdz kājas pieskārās paliktnim, viņ� p skaņas jau noprata, ka pazoles nav atsitu�ās pret to pi tiekami spēcīgi. Un jau nelielā uzlēciena pa�ā iesāku vajadzēja ņemt palīgā rokas. Viņ� sajuta buka brūni nogludināto ādu no�vīkstam pret plaukstu iek�pusi u ar dibenu smagi atsities pret to tā ap vidu, saprata, atkal nav ticis pāri.

�odien viss viņam gāja greizi, pavisam greizi un krūt: griezīgi plosīja apziņa, ka priek�ā vēl ir vairākas stunda iekams varēs skriet uz mājām, prom no �īs �ausmīgā: skolas, kur visi vēl Martinām tikai sliktu un viņam pa�a arī mū�īgi neveicas. � *

�Jā, skaidrs, � skolotājs noteica, palīdzēdams Marj tinam tikt lejā no buka. � Frēkene Nīlunde vēlas ar tev, aprunāties. Viņa gaida skolotāju istabā. Dro�s pālie dro�s, aiz�auj turp tūlīt pat. Viņa tevi garajā starpbrīd meklēja. Varbūt ir kaut kas svarīgs.

Pasniedzējam, kā vienmēr, bija rāma balss, ta�u Mar tins juta, ka vārdu �svarīgs� viņ� pasvītro ar trekn svītru.

Nu tik būs, Martins nosprieda, nu tik ies vaļā. Bet tūlī viņ� aptvēra, ka te slēpjas iespēja � iespēja izvairītie no kau�ļiem vismaz uz Vienu starpbrīdi. So iespēju viņ garām nelaidīs. Ja viņ� pasteigsies, tad pagūs vēl pārģērbties, iekams zvans atbrīvos visus pārējos.

� Tad es eju tūlīt pat, � viņ� sacīja un paklanījās. � Vai drīkstu, skolotāj?

Martins labu brīdi �aubījās, iekams saņēma dū�u un pieklauvēja pie brūnajām, smagajām skolotāju istabas durvīm. Uz klauvējienu neviens neatsaucās, jo tas bija pārāk bikls, ta�u viņ� sasparojās un gāja vien iek�ā. Pretī uzvēdīja ar cigāru un atdzisu�iem pīpes dūmiem piesmacis gaiss. �ī skolotāju atpūtas telpa �ķita nevēdināta un smacīga, un iesākumā Martinām bija� pat grūti ko saskatīt.

I�('c tam viņ� ieraudzīja frēkeni Nīlundi. Skolotāja stai-i i|.i �urpu turpu gar logu istabas viņā galā. Viņa izska-11 ļ � г * nervoza un it kā nosalusi berzēja plaukstas.

Kad skolotāja ieraudzīja Martinu, viņa apstājās un, ar mājienu paaicinājusi tuvāk, sacīja:

Ak tā, te nu tu beidzot esi! Labi, ka ienāci. Man bija in'iuierīgs prāts, ka tikai tev kas nav noticis.

Vai viņ� būtu kļūdījies? Vai tikai viņa neizskatījās at-v ieglota un priecīga, Martinu ieraugot?

- Nē, nekas tāds nav, � Martins atsaucās, � es � Ureju �urp, tiklīdz uzzināju, ka frēkene ir mani meklējusi. Bet pasis, tas ir, pasniedzējs Lundells, man to pa-i. ica tikai tad, kad mēs bijām tiku�i galā ar ieskaiti.

�■ Savādi gan, � frēkene klusi, it kā pati pie sevis noteica, � viņam ta�u vajadzēja tev to pateikt, tiklīdz viņ� tevi ieraudzīja. Vai tu runā taisnību? Nemēģināsi ;itkal apvest mani ap stūri?

Martins piegāja viņai vēl da�us soļus tuvāk un atbildēdams centās runāt nosvērtā, rāmā balsī.

Viņa nepiedabūs sākt mani stomīties, viņ� nodomāja un skatījās viņai tie�i acīs.

� Nē, kāpēc man būtu jāapved kāds ap stūri? � viņ� leica. � Kāpēc man jābaidās sastapties ar frēkeni?

Skolotāja pēto�i uz viņu paskatījās, ta�u sākumā neko vēl neteica. Viņa apsēdās brūnajā, mīkstajā atpūtas krēslā pie zemā galdiņa. Tikai pēc tam viņa sacīja:

� Apsēdies tu arī, lai varam rāmi un mierīgi parunāties. Mums ta�u ir �is tas pārrunājams, mums abiem diviem, � viņa teica, un Martins skaidri manīja, kādu saņem�anos no viņas prasa �is laipnais tonis.

Tādā balsī pieaugu�ie runā, kad cen�as bērnus pie�maukt, viņ� gudroja, apsēdies uz krēsla pa�as cietās maliņas. Viņa nekā nezina, tā ka man nav ko baidīties, viņ� vēl nosprieda, cenzdamies neieelpot saldeno vijolī�u dra�ejas smar�u, kas uzvēdīja, kad skolotāja pārliecās pāri galdam.

� Martin, kas ar tevi īsti notiek? � viņa jautāja. � Var just, ka kaut kas nav kārtībā. Tu reizēm izturies tik savādi. Tie�i tā, it kā tu nemaz negribētu pie mums iedzīvoties. Mums ar tevi tas viss ir jāpārrunā.

Ar �o laipnību viņa mani nepiekrāps, Martins nodomāja, pēk�ņi sajutis vēlē�anos padoties un sākt stāstīt. Tas dro�i vien ir tikai tāds piegājiens,

Labu laiku valdīja moko�s klusums. Vispirms bija dzirļ dami tikai sienas pulksteņa tik�ķi, pēc tam no skolas pj galma puses atskanēja smiekli un klaigas, tātad bija sā^ļ cie� starpbrīdis. Martins sēdēja un lūkojās uz frēkern rokām. Viņai bija robainas nagu maliņas, �ķita, it kā viņi būtu grauzusi nagus. Viņa arī, Martins nodomāja, paslēpis savus pirkstus starp ceļgaliem.

� Bet vai tad tu nesaproti, � beidzot viņa turfynāja.] � ka nevar justies īsti labi, ja pats no visa spēka песепЗ �as? Nav lāgā turēties pretī un pastāvīgi palikt ārpusēļ Nekad tu neiekļausies pulkā, ja vairīsies būt kopā ar saviem skolasbiedriem.

� Vairī�os? � Martins vaicāja, un acis no izbrīna; viņam iepletās. � Vairī�os! Kur tas ir teikts, ka es vai-] ros? Ls ta�u mēģinu, bet visi pārējie ...

� Nē, Martin, padomā nu labi! Vai nav tomēr tā, ka tu mēģini di�oties, ka bez vajadzības tu centies paspīdēt ar savām zinā�anām un ka starpbrī�os tu izliecies drusku augstprātīgs? Man liekas, es to esmu manījusi. Un tādā gadījumā tev ir jāsaprot, ka citi arī varbūt īsti nemaz negrib tevi pieņemt. Un, pārnākot uz citu skolu, vispār vajag padomāt par ...

� Bet es neesmu tas, kas ... viņi ir tie, kas ... � Martins sacīja, ta�u aprāvās un iekoda mēlē, vairīdamies pacelt acis. Viņ� ievēroja, ka rieva starp uzacīm viņai, kā liekas, padziļinājās un vaigos atkal iekvēlojās divi plankumi. Ar pirkstiem skolotāja nervozi sāka bungot pa galda virsu, un, kad viņa turpināja, laipnajai balsij jau bija parastā skarbā pieskaņa:

� Tev jāsaprot, ka mani apbēdina tas, kā tu uzvedies. Izskatās, it kā es pie visa būtu vainīga.

Un tā tas arī ir, vai tad tu pati to neapjēdz, Martins nikni nodomāja. Tu ta�u nevari mani ciest!

� So to es tiku ievērojusi jau labi paseņ, � viņa pēc tam teica, � bet tagad tu tomēr esi aizgājis drusku par tālu. Patvaļīgu skolas atstā�anu mēs nepieļaujam!

Martins juta, ka sirds sāk dauzīties arvien straujāk.

Viņa ta�u mani neiekaustīs, viņ� prātoja. Viņai ta�u būtu jāzina, ka tas ir aizliegts.

� Patvaļīgu skolas atstā�anu? � Martins jautāja, mēģinādams rādīt izbrīnīju�os seju. � Es nesaprotu ...

� Kā tad, � frēkene Nīlunde teica, � tu nesaproti. Brokastlaikā tu varbūt ar visiem kopā biji ēdamzālē?

� Nē, � Martins sacīja, manīdams, ka acis viņam Kļūst nemierīgas, � es nejutos īsti vesels un tāpēc labāk drusku pastaigājos.

� Tu nejūties vesels, tā tu saki. Ta�u arī ne tik nevesels, lai nevarētu stampāt iek�ā kūkas un augļūdeni!

Kā tad frēkene to zina? .,.

� Sī pilsēta nav nemaz tik liela, to tu ņem vērā, � skolotāja turpināja, un Martins sarāvās, izdzirdis to sausi �vīksto�o skaņu, kāda radās, kad viņa atkal bija sākusi berzēt rokas vienu pret otru. � Kasiere piezvanīja mums un painteresējās. Viņa bija izbrīnījusies, ka tāds. mazs puika stundu laikā kafejnīcā var tērēt tik daudz naudas. Tad man jau bija zināms, ka tu esi aiz�maucis no brokastīm. Da�iem taviem biedriem �ķita netaisni tas, ka tu pastāvīgi nesodīts vari darīt tā, kā tev ienāk prātā. Un aiz�mauk�anu no skolas es saucu par patvaļīgu kavējumu, saproti!

Martins juta, ka asaru kamols atkal spie�as kaklā, un acis viņam mirk�ķinājās un skatiens atkal aizmiglojās. Viņ� ievēroja, ka skolotāju istabā sāk pulcēties pārējie skolotāji. Ieraudzīju�i Martinu ar Nīlundi, tie aizvirzījās prom uz istabas otru galu, tomēr Martinām viņu klātbūtne �ķita moko�a.

Nu tie redz mani �ite, viņ� gudroja, un nu tie nodomās, ka esmu pastrādājis kādu palaidnību!

� Tik nopietnus pārkāpumus kā patvaļīgu aizie�anu no skolas mēs nevaram pieļaut, � frēkene turpināja, bet tagad viņai jau bija pagrūti runāt laipni. � Mans pienākums ir iejaukties, tu ta�u saproti. Un ar miglas pū�anu acīs tu itin neko nepanāksi.

� Skolotāj, � Martins teica lūdzo�i, � bet es ta�u saku taisnību. Es no tiesas nejutos labi pirms brokastīm. Un turklāt es neuzdrīkstējos iet uz ēdamzāli.*.

Tālāk viņ� netika. Frēkene viņu apklusināja ar rokas mājienu, un, kad viņa turpināja, balss viņai, �ķiet, metās .arvien dusmīgāka.

� Neuzdrīkstējies un neuzdrīkstējies! � viņa atcirta. � Kāpēc tad tu neuzdrīkstējies? �eit ta�u neviens nevēl tev ļaunu.

Martins rija siekalas, lai asaru kamols netiek uz aug�u.

Es nekla�o�os, viņ� nosprieda. Lai notiek kas notikdams, bet es nekla�o�osl

Viņ� dzirdēja frēkeni smagi nopū�amies, iekams viņa turpināja � nu jau gandrīz savā parastajā, spiedzo�ajā balsī:

� Es negribu tev piekasīties, tā tu nedomā. Tomēr tev ir jāsaprot, ka patvaļīgai aizie�anai no skolas un nagu palai�anai man ir jāstājas ceļā.

� Nagu palai�anai? Ko frēkene... ar to... grib teikt? � Martins stomījās, juzdams, ka iekļuvis lamatās.

� Tā-ā, tu esi pārsteigts? � frēkene vaicāja. � Bet kā tad tu tiki pie naudas, kā tu pats domā? Tik daudz notērēt kafejnīcā un pēc tam vēl iet un nopirkt dārgu nazi, parasti ta�u tā nenotiek? Tā ja, par na�a iegādā�anos man arī ir jau zināms. Tā pati kasiere man deva mājienu, un es piezvanīju uz Būstrema veikalu un pajautāju. Viņi tur arī bija drusku brīnīju�ies ...

� Nazis bija domāts vectēvam, � Martins mēģināja iebilst, ta�u frēkene viņu atkal apklusināja.

� Tu ta�u negribēsi man iegalvot, ka no mājām �orīt esi dabūjis līdzi tik daudz naudas? � viņa teica, un balss skanēja asi un griezīgi. � To tu nemēģini man iestāstīt. To naudu tu esi kaut kur paņēmis. Varbūt esi vainīgs pie visām tām sīkajām zādzībām, kas pēdējās nedēļās mums ir notiku�as gaiteņos? Vai labāk nevajadzētu uzreiz atzīties?

� Tas nav tiesa! � Martins iekliedzās. � Nekādu naudu es neesmu pievācis. Tā ir manis pa�a nauda. Man bija krājkasītē.

� Tu vari teikt arī, ka esi to atradis uz ielas, vai ne? Tas izklausītos tikpat ticami, � frēkene sacīja, un sārtie plankumi atkal parādījās viņai uz vaigiem. � Nepretojies nu vairāk, tam tikpat nav jēgas. Es saprotu, tev neklājas viegli. Bet pats tu redzēsi, ka viss sāks iet uz labo pusi, ja tikai tu atzīsi savu vainu.

Bet Martins tikai papurināja galvu. Pretī runāt nebija vērts, viņa tik un tā viņam nenoticētu. Tie�i tāda pati kā visi 'pieaugu�ie, neviens no tiem neticēja tādam, kas mazāks. Nebija nekādas izredzes sevi aizstāvēt, un tagad tie viņu dro�i vien piespiedīs pie sienas.

Bet mamma, viņa nu gan varbūt varētu viņam palīdzēt izkulties no ķezas. To iespēju viņ� vēl varēja izmēģināt!

� Piezvaniet manai mammai un pajautājiet, � Martins teica, zobus sakodis. � Ja frēkene man netic, var ta�u piezvanīt mammai. 17350 � tāds ģimnāzijai ir telefona numurs, Un viņu sauc Kristina Lēvgrēne,

г

�- Kā tu vēlies, � frēkene sacīja, paņemdama telefona :i ļ> л rātu, kas stāvēja uz palodzes. � Piezvani tu pats. i in pēc tam es ari parunā�u ar tavu mammu.

Tie�i tobrīd, kad Martins sāka uzgriezt numuru, skolo-l,iju istabā ienāca pasniedzējs Lundells. Paskatījies ap-I art, viņ� ātriem soļiem devās �ķērsām pāri istabai tie�i pie frēkenes Nīlundes un pieliecies ie�ukstēja viņai kaut ko .iiisī. Steig�us piecēlusies, "viņa pagāja viņam līdzi da�us soļus sānis.

Tagad viņ� stāsta Nīlundenei par nazi un par kautiņu, Martins nosprieda, un istaba sāka mirgot un griezties viņa acu priek�ā. Viņam noreiba galva un, lai nenoveltos no krēsla, vajadzēja aiztaisīt acis. Tūlīt viņa zinās itin visu, Martins nodomāja, juzdams, ka uz deguna parādās sviedri. Tagad viss ir pagalam!

� Bet tas ta�u ir par daudz! � viņ� izdzirda frēkeni iepīkstamies savā visspiedzo�ākajā balsī. � Tad jau mums laikam būs jāiet pie rektora!

Pie rektora? Nē, lai vai kas, bet tas nenotiks! Martins nodomāja, un viņam vajadzēja iekost sev lūpā, lai nesāktu skaļi raudāt. Un, kad viņ� bija dabūjis savienojumu ar ģimnāziju un lūdza pie telefona Kristīņu Lēvgrēni, viņam bija grūti novaldīt asaras.

� Viņai vajag būt skolotāju istabā, � viņ� piebilda, juzdams, ka runā smalkā, aizlūzu�ā balstiņā.

Pie rektora nemū�am! Pats viņ� nekad ar rektoru nebija sastapies, da�as reizes bija redzējis tikai pa gabalu �o stingro, veco vīru ar bālgani pelēkajām ūsām un apaļajām acenēm bez ietvariem. Bet klasē viņ� bija dzirdējis runājam par viņu un par to, cik viņ� var būt briesmīgi dusmīgs un cik �ausmīgi bīstami bija tikt iesauktam rektora kabinetā.

�Tad jau labāk iet un noslīcināties,� Svens Eriks kādudien bija sacījis, kad tika pieminēts rektors.

Un Martins bija pilnīgi pārliecināts, ka Svenam Ērikam toreiz bijusi taisnība. Tagad viņ� gandrīz bija ar mieru atzīt savu vainu, vienalga, par ko, lai tikai nebūtu jāiet pie rektora.

Bet nu jau dro�i vien ir par vēlu, viņ� nodomāja, viss nu jau ir par vēlu, Varbūt vienīgi mamma vēl var kaut ko līdzēt.

Tiklīdz viņ� izdzirda viņas balsi klausulē, vārdi sāka ritēt viņam pār lūpām tik ātri, ka gandrīz drūzmējās cits citam virsū,

7" Mammu, � viņ� sacīja, � tev jāpalīdz man! Ir noticis kaut kas briesmīgs. Frēkene ir nikna. Viņa saka, ka es esmu nozadzis naudu, bet es neesmu zadzis... Naudu es paņēmu līdzi no mājām �orīt... Es aizgāju projām no skolas garajā starpbrīdī un biju kafejnīcā, un nopirku nazi, bet tas viss bija par manis pa�a naudu... Pasaki to frekenci, jo man viņa netic... Un vēl es kāvos, ta�u ta nebija mana vaina, vai tu dzirdi? ...

Roka viņam bija tik sasvīdusi, ka grūti bija noturēt klausuli. Uz galda virsas viņ� redzēja mirgojam gaismas plankumu, un viņam drusku griezās galva.

� Vai tu dzirdēji, ko es saku, � viņ� piebilda, pamanījis, ka klausulē ir klusums. � Vai tu man netici?

Tad viņ� izdzirda, ka mamma viņā galā ie�ņukstas.

� Un tas arī vēl...

^ �ņuksti pieņēmās, un Martins tūlīt sāka justies vainīgs. Ka viņa būs tik nobēdājusies, to viņ� nebija paredzējis. Ka viņa sāks raudāt, tas pēc viņas neizskatījās, un viņas elso�ana padarīja Martinu nemierīgu un nedro�u.

Labāk tad lai cilvēki ir dusmīgi nekā nobēdāju�ies, viņ� nodomāja.

� Neraudi ta�u, � Martins steig�us sacīja, � tik traki jau nav. Nozadzis es neko neesmu ...

� Nē, to es saprotu, � mamma atsaucās, un Martins juta, ka viņa cen�as saņemties. � Ne jau tāpēc es esmu tik noskumusi. Vaina ir pavisam cita. Nupat piezvanīja vecmāmiņa. Par vectēvu. Viņ� ir pagalam, nomiris tie�i pirms stundas savā augļu dārzā. Biju domājusi pateikt tev tikai, kad pārnāksi no skolas, bet...

Tas nevar būt tiesa, Martins stingdams nodomāja, tas nevar būt noticis. Ar viņu, ar vectēvu, nekad!

� Palūdz frēkenei atļauju un nāc tu arī uz māju, tad izrunāsimies, � mamma vēl no�ņukstēja un nolika klausuli.

Martins sēdēja kā pārakmeņojies, ar briesmīgu, nepārvaramu baiļu smago, valkano kamolu pakrūtē. Viņ� jutās pagalam bezspēcīgs, un viņam bija grūti elpot. Tikai tikt ara no �ejienes, tikai dabūt svaigu gaisu plau�ās!

Martins ar joni piecēlās, telefona klausule izkrita viņam no rokām, un viņ� dzirdēja, ka savītā vada galā tā ar būk�ķi atsitas pret grīdu. Cauri skolotāju baram, kas pēk�ņi bija piecēlu�ies kājās un aizņēma visu istabu, viņ�

Uiinkuroja uz izeju. Martins spiedās uz priek�u, apjauz-(I lins tikai vienu: viņam ātri jātiek laukā, jātiek prom no � jicnes, viņam ir vajadzīgs miers! Viņ� dzirdēja frēkenes balsi, viņa nokliedza kaut ko par rektoru, ka rektors Mar-I in и jau gaidot un ka Martins nedrīkstot atkal bēgt prom, lacu viņ� tikai pielika soli, atspēra ar kāju vaļā durvis un asaru aizmiglotām* acīm � asaras piepe�i bija sāku�as jau tecēt � divos lēcienos nolidoja lejā pa pustrepēm un atradās hallē pie ieejas.

Bija jau iezvanīta otrā stunda pēc brokastīm, un ārdurvīs Martinām pretī drūzmējās audzēkņi, kas steidzās Iek�ā. Un Martinām atkal bija jālau�as uz priek�u, neviens viņu tagad nedrīkstēja aizkavēt, neviens nedrīkstēja ieraut atpakaļ iek�ā tai moku kambarī. Viņ� pamanījās izvilkt nazi un, lai gan visapkārt bija drūzma, at�aut vaļā vienu asmeni, un paceltu viņ� turēja to sev priek�ā kā vairogu, aizsargādams sevi no bara, kuram bija spiests lauzties cauri. Saules staros, kas mazliet ieslīpi iespīdēja pa loga rūtīm, Martins redzēja noplaiksnām na�a asmeni, un cauri asarām viņ� manīja sev apkārt izbrīnīju�ās sejas. Viņ� ievēroja, ka visi no viņa atraujas, atlec sāņus, it kā tiem būtu no viņa bail, un viņā sajaucās tāds kā izbrīns un reizē tāds kā kauns par �o pēk�ņo pārmaiņu.

Bet bīstami ta�u ir tie, nevis es, viņ� nodomāja. Un es esmu tas, kuram ir bail!

Ko kājas nes, Martins metās pāri skolas pagalmam un lejup uz vārtiņiem pie ēdamzāles. Aiz muguras viņ� dzirdēja satrauktas balsis, da�i kliedza, ka viņu vajagot dabūt rokā un esot jāskrien viņam pakaļ. Martins dzirdēja frēkenes ķērco�o un pēc tam �veicara ducino�o balsi un saprata, ka visi po�as dzīties viņam pakaļ. Atpakaļ neskatīdamies, viņ� pārmetās pāri divriteņu statnim, aiz ēdamzāles pārlēca pāri arī vārtiņiem un tad gar �Tempo� aizmuguri skrie�us lika lejā uz Lielā tirgus pusi. Tas bija pats īsākais ceļ�, un visi to nemaz nezināja. Pāri tirgum, garām Lielajam kinoteātrim, pāri dzelzceļa pārbrauktuvei, un tad viņ� nogriezās kādā �ķērsielā, kura, viņ� to jau zināja, noved līdz me�a strēmelei, kas tie�i tajā vietā pienāk tuvu pie pilsētas centra.

�oreiz tie dro�i vien no manis neatstāsies, viņ� nodomāja un joņoja uz priek�u, kaut arī kakls sūrstēja un sānos sāka stipri durt. Pie kādas zemas, pussabruku�as mājiņas, �ķērsodams aizaugu�u, pamestu dārzu, viņ� pēk-

�ņi ieraudzīja^ ka vienā rokā vēl arvien tur nazi. Asaisļ asmens laistījās, un spals skaisti piegulēja plaukstai, ta�uļ Martins par to vairs nejuta nekādu sajūsmu. Visi to nuļ jau bija redzēju�i, un visi nu jau zināja, ka viņ� var likti nazi lieta, un tas dro�i vien ir vēl vairāk tos saniknojis un stiprinājis apņem�anos dabūt Martinu rokā.

� Elles velni, nolādēti nelabie, � viņ� pusbalsī �ņuk-; stēja un lamājās, � mū�īgi es tiem esmu bijis kā dadzis; acīs. Un nu tie laikam ir baigi pārskaitu�ies!

Bailes no sekotājiem un no tā, ko tie ar viņu var izdarīt, kļuva arvien stiprākas, tāpēc, starp prie�u stumbriem tenterēdams tālāk, Martins ik pa laikam pameta nemierīgu skatienu atpakaļ. Martinām �ķita, ka viņ� dzird vajātāju klaigas^ un sasauk�anos, un viņam neprasīja nekādas pūles iztēloties, kā rektors un frēkene, un �veicars skrien me�a ķemmētāju priek�galā un kā tie pēc tam sadalās grupiņās, lai viņu ielenktu. Iespējams, ka tie ir jau izsauku�i arī policiju.

Iedomājies par policistiem un policijas suņiem, Martins tā pārbijās, ka viņam sametās nelaba dū�a un locekļi kļuva slābani. Bet viņ� tenterēja tālāk, neuzdrīkstēdamies pat apstāties un atvilkt elpu, lai atbrīvotos no nejaukā dūrēja sānos. Nedrīkstēja zaudēt laiku, tāpēc pusskrie�us viņ� spraucās cauri biezai smalcienei un saskrāpēja seju un rokas. Pat paklupis aiz kāda akmens un pakritis vēsajās, mitrajās sūnās, .viņ� neuzdrīkstējās palikt guļam un atvilkt elpu.

Patiesībā būtu vajadzējis skriet uz mājām pie mammas un tēta, un dvīnītēm, bet tas viņam pilnīgi bija izkritis no prāta, un briesmīgās bailes no vajātājiem bija pārmāku�as arī ziņu par vectēva nāvi. Martins, bez �aubām, atcerējās, ka mamma bija �ņukstējusi vada otrā galā, pasakot viņam �o ziņu, ta�u pats viņ� nejuta itin neko citu kā vienīgi griezīgu tuk�umu pakrūtē. Man ir slikti, viņ� paguva tikai nodomāt, kad bija spiests apstāties neliela grāvī�a malā un steig�us saliekties uz priek�u, lai neaptraipītos. Martins sāka vemt un asaru aizmiglotām acīm zemē grāvmalas sūnās ieraudzīja smalkmaizī�u kumosus. Viņ� vēma ilgi un stipri, kamēr magā bija paliku�as vairs tikai nepatīkamas sāpes.

Lai mani moka nelabums, viņ� nodomāja un noskurinājās, bet tie mani rokā tomēr nedabūs, neviens nedabūs vairs mani rokai

l/.vēmies Martins apslaucījās ar kabatas drānu, kuru pēc tam, �ķebinādamies skābenās smakas dēļ, aizmeta ļnoin urgā. Viņ� jutās slābans un noguris, un, lai varētu I in pināt ceļu, bija jāatpū�as.

Zem kādas egles garajiem, nokarenajiem zariem viņ� uzgāja sausu paslēptuvi. Sūnas no�aukstēja vien, kad viņ� nometās sēdus, uzvēdīja sūnu un sveķu smar�a, atgādinādama vasaras piedzīvojumus un būdu. No tā vēl vai* i ak uzmācās skumjas, un te, kur neviens viņu neredz, Martinām vairs nevajadzēja turēties pretī asarām. Viņ� |ava tām vaļu, un rūgtām straumēm asaras tecēja lejup l*a vaigiem. Tā, klusi raudādams, viņ� jutās vēl vientuļāks nekā jebkad.

Tik vientuļ� nav neviens cilvēks pasaulē, viņ� nodomāja.

Martins savilkās �okurā un ierāvās savā virsjakā, cenzdamies arī rokas paslēpt piedurknēs. Rokas bija sa�efve-leju�ās no aukstuma un d�insi nota�ķīti un slapji pēc joņo�anas cauri me�am. Martins mēģināja izberzēt pa�us lielākos traipus, ta�u mitrums bija jau izsūcies cauri audumam. Viņ� drebēja un �ņaukājās, un uz lūpām juta asaru sāļo gar�u.

Cik no�ēlojams un bezpalīdzīgs viņ� bija! Viss �ķita tik dīvaini negrozāms. Nekādas atgrie�anās vairs nebija un arī cerību vairs nekādu. Vasara tik tie�ām pagājusi, nu atlika vairs tikai garais, gausais rudens un tum�ā ziema. Vasara ar peldē�anos un saules gaismu, un me�onīgajām rotaļām tur, lejā, krastmalā un būdā kopā ar Frēdi un Māju Stīnu, � tas viss bija negrozāmi pagājis un nekad vairs neatgriezīsies, nekad nebūs vairs.

Nē, itin nekas vairs nebūs tā kā agrāk. Viņ� sabojājis attiecības ar skolu, padarījis pats sevi par apsmieklu, un to jau nu neviens nekad neaizmirsīs, to viņam pastāvīgi bāzīs degunā, pastāvīgi! Neviens ar viņu tagad vairs negribēs ielaisties nekādās darī�anās, vēl vairāk � tie visi tagad no viņa norobe�osies!

Un tad vēl ziņa par vectēvu!

� Ellē, ratā, velns parāvis, � Martins pusbalsī �ņukstēja. Tas nu nekādā ziņā nedrīkstēja notikt, tas bija tik netaisnīgi un maziski, un nelabi no vectēva puses � apgulties un nomirt tie�i tad, kad Martinām viņ� visvairāk bija vajadzīgs!

� Baigi tipiski, � viņ� elsoja, aiz niknuma kozdami sev lūpa.

Ta�u vienlaikus nomāca ari bēdas � kā smeldzo�s tukļ �ums pakrūtē, kā sauss, dedzino�s asums rīklē, kā moi ko�s �ņaudzējs sirdī, kā pēk�ņas izbailes.

Martins bija dzirdējis, ka pieaugu�ie piemin bēdas, bel agrāk vel nekad nebija īsti padomājis par �ī vārda jēgu.] Tas bija lielo vārds, lielo cilvēku izjūtām piemērots un itin nemaz neattiecas uz bērniem. Tāpēc viņ� no �ī vārda bija izvairījies tāpat kā bija atgaiņājis no sevis jebkuru! domu par nāvi.

Un tagad tas viss bija skāris viņu pa�u � tas briesmīgais, kas savilka bēdās pieaugu�o sejas un sve�ādās bal-ļ sīs lika pieminēt kaut ko bīstamu un nezināmu, tādu, kas nav domāts bērnu ausīm.

Mans vectēvs tagad ir nomiris, un tie viņu apraks zemē tā, lai mēs nekad vairs nevārgtu satikties, Martins prātoja.

Nekad vairs! No �iem diviem vārdiem viņam aiz sāpēm bija �ēli jāievaidas. Kaklā tagad sūrstēja vēl stiprāk, un, lai apslāpētu skaļās raudas, viņ� mēģināja paslēpt galvu starp ceļgaliem. Nekad vairs! Itin nekad vairs viņ� nevarēs sēdēt kopā ar vectēvu un baudīt viņa jauko klusē�anu, nevarēs būt kopā ar viņu un justies labi. Vectēvs visu bija sapratis tāpat, ar viņu bija viegli atrast kopīgu valodu!

Viņ� nebija kā citi pieaugu�ie, Martins nodomāja, un ilgas pēc vectēva viņam svilināja rīkli un plau�as, un pakrūti. Vectēvs uz mani paļāvās, itin nekad viņ� necentās uzspiest man savu gribu!

Ne�ēlīgā doma, ka nekad, nekad vairs viņ� nevarēs pasēdēt kopā ar vectēvu, nekad vairs nevarēs, turēdamies viņam pie rokas, aizstaigāt lejā līdz zemesragam, nekad vairs nevarēs ieklausīties jaukajā pīpes pak�ķinā�anā vakaros, kad vectēvs sēdēja ārā uz terases dārza pusē un stāstīja savus piedzīvojumus no agrākajiem laikiem, � �ī doma �ķita tikpat sāpīga kā stiprs belziens pa diafragmu. Sarāvies kamolā, Martins stenēja, cenzdamies sāpes atvairīt ar lamuvārdu plūdiem.

� Elles izdzimumvelni un sūdi tādi nolādētie! � viņ� elsoja, stipri iekodis pats sev ceļgalā. Ta�u nedz lamuvārdu tirādes, nedz kodieni nelīdzēja pret �īm dedzino�ajām sāpēm pakrūtē un pret apziņu, ka tagad ir beigas, ka uz visiem laikiem ir izbeigusies viņa draudzība ar vectēvu. Pagāja krietns brīdis, kamēr pierima elspilnās raudas, un

hi I pec tam, kad asaras bija pārstāju�as tecēt, lūpas Mārim. un joprojām vēl bija sāļas.

Nomiris? Martins mēģināja sagremot �o vārdu un ap-i' ri t, kas tad īsti ir noticis. Ta�u viņam bija grūti iztēlo-tīrs. kas un kā, mamma nebija paguvusi neko daudz pa-i.r ht, viņa tikai bija pateikusi, ka tas noticis ārā augļu il tirzā.

Varbūt nelaimes gadījums? Cementa maisītājs, vai tas i iilи apgāzies? Vectēvs to aizņēmās, lai siltumnīcai uzmū-i⁽lii jaunas kāpnes. Varbūt tas nestāvēja stabili? Varbūt vectēvs ir nokritis pa stāvajām, nelīdzenajām akmens kāpnēm, kas ved lejup pie zemeņu dobēm? Kāpnes mēdza būt � lidenas, to Martins bija izbaudījis pats uz savas ādas. liet no tāda neliela kritiena, vai tad no tā varēja nomirt? Varbūt bija pārrāvies ar smagajiem akmeņiem kartupeļu lauciņa viņā galā? Varbūt viņ� ir pūlējies aizvelt tos prom?

Visu vasaru vectēvs bija par tiem �ķendējies. Gandrīz vai ik dienas viņ� bija rūcis:

�Tie bluķi man jādabū projām! Izskatās nelāgi, kā tie tur vāļājas.�

Vecmāmiņa ik reizes bija viņu atrunājusi ar vieniem un tiem pa�iem vārdiem:

�Neau�ojies nu, Robert! Priek� tevis tie ir par smagiem, lo tev pa�am vajadzētu zināt. Padomā par savu sirdi!�

Ka vectēvam ir vāja sirds, to visi zināja no tās dienas, kad ārsts viņam pirms pāris gadiem bija atņēmis �ofera tiesības. Vectēvs pats arī �ad tad par to norūca, it īpa�i tajās reizēs, kad bija sācis iet par ātru un viņam vajadzēja apsēsties, lai atvilktu elpu. Uzlicis roku uz krūtīm, viņ� tādās reizēs kaunīgi mēdza noburk�ķēt:

�Ir nu gan kauna lieta, ka aizvien nākas piedomāt pie �itā motoriņa. Agrāk ta�u tas gāja labi.�

Varbūt �ajā reizē viņ� to ir aizmirsis? Vai tie�ām viņ� ir ķēries pie lau�ņa un viens pats mēģinājis izkustināt no vietas akmeņus? Un pēc tam, kas pēc tam ir noticis? Vai vectēvs ir paguvis pasaukt pēc palīga, pirms pakrita? Vai viņ� ir paguvis pateikt kaut ko vecmāmiņai, iekams sirds viņam apstājās? Vai viņ� paguva vispār kaut ko nodomāt? Vai paguva izjust bailes?

Vai cilvēks pagūst izbīties tie�i tajā brīdī, kad aptver, ka mirst? � Martins gudroja. Acis viņam grauza tā, it kā

tās būtu ar smiltīm piebiru�as, ta�u asaras vairs nelij Martins izberzēja acis ar kreisās plaukstas virspusi uļ pūlējās aprast ar domu, ka vectēvs vairs nav dzīvs.

Nekad es vairs nevarē�u ar viņu parunāties, viņ� n< domāja un uzrausās kājās. Man vairs nav neviena,* ar parunāties!

Tā sē�ot uz vietas, Martins bija izaukstējies, locekļi vi ņam bija stīvi, un, tenteru tenteriem virzīdamies priek�u aug�up gar strautmalu, viņ� soļoja lēnām un gan* drīz negribīgi. Pat atcerējies vajātājus, viņ� nejuta vēlē�anos atkal skriet.

Tik un tā tie mani panāks, viņ� sarūgtināts ņodomāja,

Priek�ā me�s pēk�ņi pa�ķīrās, un, uzrāpies aug�up pd stāvu nogāzi, Martins nonāca uz asfaltētas ielas ar ietvi vienā malā.

Tātad esmu vēl joprojām pilsētā, viņ� nosprieda, lūkodamies apkārt un mēģinādams noteikt, kur atrodas. Aizmugurē aiz me�iņa, kas no �ejienes �ķita daudz mazāks, nekā Martinām bija licies, kad viņ� to �ķērsoja, bija pilsēta, �ī pekle, kas viņam vēlēja vienīgi ļaunu. No tālienes tā gan izskatījās pēc spēju pilsētiņas ar sīciņām mājelēm �auru, līkumotu celiņu malās. Pat kuģi ostā �ķit mazi mazītiņi un no�ēlojami. Viens no tiem pa�laik cēla; gaisā melnu, mutuļojo�u dūmu asti, un tāltālu līcī saules] vi�ņos spīdēja divi kuteri. Otrpus ielai, pa daļai aizslēpu�ās aiz koku .rudenīgo lapu vainagiem, cita aiz citas viņa¹ priek�ā rindojās lielas villas. Pastaigādamies Martins pārgāja pāri ielai un lūkojās uz kādiem vārtiņiem. Pa dārza celiņu atrik�oja liels, pelēks suns un ziņkāri viņu apskatīja. Tā kā vārtiņi bija ciet un Martins jutās dro�ībā, viņ� ievadīja ar suni sarunas.

� Paklau, tu, krietno suņuk, � viņ� sacīja, un viņam bija jānokrem�ļojas, lai atdabūtu skaidru balsi, � vai tu sargā māju no zagļiem?

No zagļiem!

Pēk�ņi Martins atcerējās, ko frēkene bija viņam sacījusi tās mokpilnās izklau�inā�anas laikā:

�Kur tu dabūji naudu? Vai tagad tu atzīsies?�

Atceroties viņas pīkstīgo, piepacelto balsi, Martinām aiz niknuma sametās karsti.

� Pie velniem eljē, � viņ� nomurmināja, � kāpēc tad tie�i es?

Suns tobrīd pāris rei�u ierūcās, un Martins satrūkās. Sī ierūk�anās lika atcerēties policijas suņus, un viņ� tūlīt

и.mierīgi paskatījās apkārt. Tie varbūt jau skrien �urp?

I* i<ls ta�u bija redzējis viņu tur, lejā, Lielajā tirgū, un tie ilio�i vien bija arī ievēroju�i, uz kuru pusi viņ� pagrie�as, un izrēķināju�i, ka agrāk vai vēlāk viņ� nonāks tie�i te!

Pagriezies pa labi, Martins sāka atkal rik�ot � garām к .�rajai smalko villu rindai. Uz to pusi viņam vajadzēja jozt, lai tiktu tālāk prom no centra, ārā no �īs pretīgās l�i Isētas.

Neparko mums nevajadzēja pārvākties uz �ejieni, viņ� sprieda, Ronncbijā mums bija jāpaliek. Tad viss būtu kā ngrāk un mēs varbūt būtu varēju�i aizkavēt to, ka vec-levs...

Nē, par vectēvu vairs negribējās domāt, un nebija arī iM'kādas vajadzības uzzināt, kā tas viss ir noticis, viņam iii'gribējās zināt, vai vectēvs ir nokritis no kāpnēm ar troksni vai klusu un vai viņ� ir ievaidējies vai nav, un vai ir ko sacījis un vaicājis pēc viņa, Martina, vai*.. Nē, viņam negribējās, negribējās!

Viņ� joņoja, cik jaudas, cenzdamies tomēr elpot mierīgi, lai tik ātri nesāktu durties sānos. Ta�u mute kļuva sausa, slāpa, un tāpēc drīz vien vajadzēja atkal palēnināt tempu. Pēc kādiem divsimt metriem viņ� nonāca pie tiltiņa, kas veda pāri strautam. Odens izskatījās dzidrs un tīrs, un Martins no�ļūca lejā padzerties. Lai varētu pieliekties pie ūdens ar muti un padzerties tie�i no strauta, neatlika nekas cits kā nomesties ceļos uz mitrajiem akmeņiem. Ūdens bija tik auksts, ka stinga smaganas, tomēr Martins labu brīdi dzēra lieliem malkiem. Tā dzerot, viņ� sāka just arī izsalkumu, un, pēk�ņi atraugājoties, mutē iesitās sastāvēju�ās kokakolas gar�a.

Kāpdams pa krastu aug�ā uz ielas, viņ� paslīdēja un novēlās atpakaļ lejā pie strauta, apdauzīdams turklāt vienas kājas ceļgalu pret akmeni un ar otru kāju ie�-auda-mies ūdenī. Zibensātri viņ� izrāva kāju ārā, ta�u aukstais ndens jau bija paguvis iesmelties ,/kurpē. Nepatīkama sajūta, kad slapjums izsūcas cauri zeķei, un, slādams tālāk pa ietvi, viņ� turklāt visu laiku dzirdēja, kā ūdens �ļur-kājas ap kāju. Paskriet Martins vairs nejaudāja � sāpēja celis, un pēk�ņi viņ� sāka ilgoties pēc mājām.

Tam visam nav jēgas, viņ� nosprieda, tie dro�i vien mani tāpat uzies.

Iela meta slaidu līkumu, un viņa priek�ā atklājās zaļ� laukums. Vai tik tālu no centra te būtu parks? Martins ziņkāri apstājās pie ieejas, lūkodamies, kas ir tur, pāri, aiz

zemajiem, skaisti apcirptajiem dzīv�ogiem. Plats grantē� ceļ� veda uz pazemu celtni baltām sienām un krāsainieiB logiem. Щ

Tie�i tobrīd Martins izdzirda sev aiz muguras automaB �inas motora rūkoņu. Steig�us pametis skatienu atpakaB pāri plecam, viņ� manīja tuvojamies lielu, melnu policija� ma�īnu. Ka tā ir policijas ma�īna, tur nevarēja būt ne-ļ kādu.�aubu. Zilie lukturi uz jumta, kas gan tos nepazīst�

Vairs neko nedomādams, Martins traucās iek�ā parki un, tūlīt aiz pirmā dzīv�oga nogriezies pa labi, dieba pro jām, uz priek�u sameties. Celī kaut kas dūrās un sāpēja, bet kam tad te vairs bija laiks domāt par tādiem sīku* micm! Bija dzirdams, ka ma�īna tuvojas, gar acīm aiz-zibēja dzīv�ogi, puķes un augsti akmeņi.

Tie mani nedabūs rokā, lai notiek kas notikdams, bet rokā tie mani nedabūs, viņ� nodomāja, ta�u juta, ka baiļu tirpas izskrien cauri visām miesām. Viņ� tuvojās dzīv�ogam, kas bija �ķērsām priek�ā ce|am, un, iegriezies aiz tā, brāzās tālāk pa citu grantētu celiņu. Motora rūkoņu vairs nedzirdēja, automa�īna laikam bija apstājusies pie ieejas, bet Martinām �ķita, ka viņ� saklausa ātri tuvojo�os soļus.

Nu tie sāku�i mani vajāt, viņ� panikā nodomāja, nu tie tūlīt būs klāt. Nezin vai suņi arī ir līdzi?

Pirms joņo�anas tālāk Martins izmisīgi pameta acis apkārt, jo viņam vajadzēja atrast slēptuvi, cik ātri vien var. Metrus piecdesmit tālāk uz zāliena bija uzbērts zemes valnis. Varbūt aiz tā? Viņ� traucās uz to pusi un, mezdamies pāri valnim, ar vienu roku gribēja atbalstīties pret zemi, ta�u jau atsperoties juta, ka zeme zem kājām mazliet iegrimst. Viņ� pazaudēja līdzsvaru. Vaļņa otrā pusē viņ� sāka ripot � apvēlās vienreiz, otrreiz un tad krita � ar joni un dziļi. Krītot Martins mēģināja gan pieķerties pie melnās zemes sienas, bet bez panākumiem, tā nozibēja gar acīm, un pēc- tam viņ� ar blīk�ķi nokrita bedres di- i benā.

Kreisais plecs svelo�i iesāpējās, un, kad, gribēdams j uzrausties sēdus, viņ� uzspiedās uz rokas, bija jāsalecas kā pēk�ņās zobu sāpēs. Vēl īsti neatjēdzies pēc kritiena, cauri mitrajiem d�insiem viņ� tomēr jau manīja zemes j drēgnumu. Tur, aug�ā, joprojām viss bija klusu � ar paceltām nūjām rokās, rejo�u suņu pavadībā vēl neskrēja vajātāji. Vienīgā skaņa, kuru Martins uztvēra, bija viņa pa�a sirds dauzī�anās � iesākumā tā dauzījās tik ne-

, uti un strauji, ka gandrīz vai sāpējā, bet pēc tam pa-i . uiski nomierinājās. Martins sēdēja aizvērtām acīm hii < ir�i savilktām dūrēm, un no ārpasaules līdz viņam mnonāca ne skaņa. Viņ� bija pilnīgi viens, viens un drēg-iiiiin.i apņemts.

I iliu laiku viņ� tā nosēdēja pavisam nekustīgi, ar tuk�u i >i\ и pēc negaidītā kritiena. Bet, kad kājas sāka pamirt, viņ� uzmanīgi tās izstiepa un atvēra arī acis. Bedres sienu'. visapkārt bija augstas un stāvas, un pa vaļējo �etr-luri tur, aug�ā, viņ� saskatīja debesis tik gai�i zilas, ka i i u gandrīz nemanīja. Kā viņ� to tūlīt nebija aptvēris! Nogrābtais, grantētais celiņ�, ziedi un akmeņi, un tur tā l� 111ā māja � viņam ta�u vajadzēja saprast, ka tas ir ne-vi' parks, bet kapsēta. Un Martins tagad sēdēja svaigi l/rakta kapa dibenā!

�is atklājums lika viņam vispirms sastingt, bet tūlīt pēc l.iiu viņ� uzrausās kājās un iekliedzās:

- Palīgā, mammu, palīgā, palīgāl

Tikai kad, apkārtējās tum�ās zemes sienu savādi pieklusināts, skaļais sauciens iesitās viņam pa�am ausīs, Martins aptvēra savu kļūdu. Viņ� gribēja apturēt �o klic-ilzienu, piemetis mutei priek�ā labo roku, bet bija jau par veļu. Martins bija sevi atmaskojis, tagad tie zina, kur viņ� ut rodas!

Bailes �ņaudza pakrūti tāpat kā dūrējs sānos, tikai vēl ilaudz, daudz stiprāk, tūksto�kārt stiprāk, un Martins bija pārliecināts, ka sirds viņam tūlīt apstāsies aiz bailēm.

Tagad es mirstu, viņ� nodomāja un aizmiedza acis, lai pa�am nebūtu jānoskatās, kā tas notiek.

Nekas, nenotika.

Viņ� dzirdēja: sirds dauzās, kā dauzījusies, uz kakla viņ� varēja sataustīt pulsu, un pēk�ņi, guldzēdams tāpat kā ūdens tualetes podā, viņam ierūcās vēders. Tad Marlins histēriski iesmējās.

Es izkūlos, viņ� nodomāja. Sē�u kapā, bet esmu dzīvs!

Atkal atvēris acis, Martins vērīgi apskatīja visas �etras kapa malas. Viņ� varēja saskatīt rakuma pēdas, ko atstājusi lāpsta, un zemes kārtas � tum�ākās nomainīja gai�ākas, un tuvāk pie kapa dibena bija tikai grants un smilts.

Kaps tāda bedre vien ir, viņ� nosprieda, un līdz ar to pa�as lielākās bailes jau bija garām.

Kāds te, lejā, ir stāvējis un racis, un pēc tam izrāpies ārā, Martins prātoja. Tātad nevajag nemaz būt beigtam,

lai nok|ūtu kapā_, un nav nemaz jāmirst tikai tāpēc,: gadījies tur nokļūt!

Sī doma padarīja viņu gandrīz laimīgu, un pēk�ņi v( atcerējās, kā bija juties, kad-pirmo reizi uzdro�inājās lēkt no trīs metrus augsta torņa. Vispirms viņ� vairāl reizes bija atteicies, pēc tam skolotājs viņu gandrīz| varu bija uzdzinis aug�ā, un, lēcienā juzdams, ka atbalsta lido lejā, viņ� bija pārliecībā, ka nositīsies un _ beigts. Bet pēc tam, ar pāris spēcīgiem roku vēzieni* atkal uzniris ūdens virspusē, viņ�, gau�ām satraukts, b^ smieklīgi iekliedzies:

�Nebija ta�u itin nekas! Es varu to atkārtot jebkuļ brīdī!�

Nupat viņ� sēdēja kapā, tādā pa�ā, kādā guļ miroi kamēr no tiem nepaliek pāri vairs ne skelets, nekas, tai viņam nebija nemaz tik briesmīgi bail.

� Bedre, kā jau bedre, � viņ� nomurmināja. � man ir auksti, turpretī miru�ie itin neko nejūt. Vectēvs neko nejutīs. Miru�ie nav vairs cilvēki � un tāpēc tos aļ nav ko �ēlot!

Atcerēties vectēvu un to, ka viņ� nekad vairs ... tas vi arvien bija sāpīgi � ta�u �ī doma viņu tā vairs neizbiļ dēja kā pirms tam.

Nāve varbūt sagādā bēdas tikai dzīvajiem, viņ� prātoji Kad sēro, to varbūt dara tikai sevis dēļ un nevis miru: dēļ, jo miru�ie ta�u neko vairs nejūt, tie nav vairs dzn

Un kā tad vectēvs mēdza sacīt?

�ēlot pa�am sevi nav lielas jēgas!

Es arī vairs sevi ne�ēlo�u, Martins apņēmīgi nolērn

Viens celis gan smeldza, un plecs arī sāpēja, tiklī pakustināja kreiso roku, un tomēr te, lejā, kapa diben trīcēdams aiz aukstuma, viņ� bija tik labā noskaņojum kā sen nebija bijis. Martins pats nesaprata, kā tas nāka un, atklāti sakot, nemaz arī necentās lauzīt par to galv Tagad vajadzēja tikt no �īs bedres laukā � un cauri.

Nevaru ta�u tupēt te tik ilgi, kamēr nosal�u vai aiļ nomir�u badā, viņ� nosprieda, mēģinādams pats sev uz] mundrino�i uzsmaidīt. Smaids gan iznāca tāds pa�ķīb Seja Martinām, kā viņ� pats juta, bija nosmērēta ar mi riem māliem, kas sāka sakalst, un, nejau�i atspiedies a kreiso roku pie bedres malas, viņ� atkal izbijās. Roku viņi varēja pakustināt tikai ār grūtībām. No tās nekāds labumi nebūs, kad viņ� mēģinās tikt laukā no bedres. Un kā la

уin , tick laukā, ja nav trepju? Varbūt viņam nāksies palīt I lc pa nakti, kamēr pēdīgi kāds ies garām un viņu

hnin.iiiis.

I.i nu nebūs vis, viņ� nosprieda. Man jātiek no �ejienes ImhI .1 un jānokļūst mājās, kamēr tie vēl nav mani uzgaļu�*,t! Viņ� pastiepās pirkstgalos, pūlēdamies aizsniegt kapa �ini'.smalu, ta�u bija vismaz desmit centimetrus par īsu.

I .nl viņ� drud�aini sāka meklēt kājām kādu atbalsta pun-Mu, cenzdamies izspārdīt sienās bedrītes, ta�u, mēģinot I u-t tām atsperties, zeme nobruka lejā � un nekā.

tad Martins taisīja palēcienu ar abām kājām uzreiz. Celis tā iesāpējās, ka acīs saskrēja asaras. Ta�u viens Irdens bija iznācis tik augsts, ka pie kapa ārmalas viņ� ,ii labo roku varēja sataustīt kādu priek�metu � gludu, rietu, noapaļotu. Vai lāpstas kāts? �ī doma deva jaunus ■ pekus, un jau ar nākamo palēcienu viņam izdevās satvert �o priek�metu un pavilkt lejup pāri mālai.

l āpsta blīk�ķēdama iekrita kapā, un Martinām vaja-il/.eja parauties sāņus, lai tā viņam netrāpītu. Plakana, ar p.iru kātu. Nu gan viņ� varēs tikt ārā! Lai darbotos, viņam te, ļejā, bija pa�auri, bet galu galā lāpsta tomēr bija Iedzīta vienā kapa sāmnalā un kāta gals mazliet augstāk Iespīlēts pret otru malu. Tādējādi viņa rīcībā nu bija pakāpiens, lai arī nestabils un vienkār�s, tomēr pakāpiens.

Aiz sāpēm zobus sakodis, Martins uzrāpās uz lāpstas kāta un pēc tam, saņēmis visus spēkus, uzvilkās aug�ā pāri kapa malai. Tāpat uz vēdera viņ� aizlīda vēl kādu metru tālāk, iekams jutās dro�ībā.

� Es tiku ar to galā, � pusbalsī viņ� sev teica. Elsdams pūzdams piecēlies sēdus, viņ� slapjajā zālē apslaucīja mālainās rokas. � Es izkūlos ārā pats saviem spēkiem. Un nenomiru!

Tie�i tobrīd viņ� izdzirda soļus. Pa zāli kāds brida uz viņa pusi, un Martins grīļodamies uzslējās stāvus, sagatavojies jau uz visļaunāko.

Policists? Vai tie�ām policists?

Pa zālienu no mazās, sarkanās būdiņas kapsētas malā gāzelēdamies �urp ļepatoja ve�uks ar sviestmaizi rokā, ģērbies mālainās,, zilās kokvilnas drēbēs. Skrienot viņ� drusku piekliboja un izbrīnījies blenza uz Martinu. Apstājies pāris metru attālumā, ve�uks sacīja gandrīz izbijies:

� Nē, nudien tie nolādētie knēveļi nu ir aizgāju�i jau par tālu Vai tad kapiem ar vairs neliks miera?

Martins būtu gan vēlējies viņu nomierināt, ta�u vil neuzdrīkstējās vairs palikt uz vietas, viņ� nevarēja riski! un tikt saķerts, tāpēc viņam bija tūlīt jādod kājām vāji � Tas bija negadījums, � viņ� tikai nosauca pār pleq jau laizdamies projām. � Tas nebija tā domāts.,.

Kad elsdams pūzdams Martins nogriezās ārā pa gal venajiem vārtiem, viņ� redzēja, ka ve�uks stāv turpat pli kapa un noskatās viņam pakaļ. Tomēr Martins vēl joprc jām neuzdro�inājās apstāties, viņ� juta, ka vecās baile! atkal sāk skrubināt pakrūtē.

No tām es, protams, nekad netik�u vaļā, viņ� nospriedij un, pārlēcis pāri grāvim, iemetās atkal me�ā, tikai �oreiiļ gan ielas otrā pusē. Nupat viņ� atkal bija bēglis, un taj �ķita i nogurdino�i, i garlaicīgi.

Par daudz ilgi esmu ticis vajāts, viņ� nodomāja.

Ja tie dzenas man pakaļ, tad dro�i vien arī panāks; mani, Martins nosprieda. Pieaugu�ie jau bērnus mū�īgi pieveic. Man nav nemaz jēgas mocīties.

Pārstājis joņot, viņ� tagad lēnām soļoja pa me�u, krust celēs ikreiz izvēlēdamies pa�u ērtāko ceļu. Tāpēc ka viņ�; vairs necentās tikt projām no pilsētas. Pa koku stumbr starpām vietumis jau varēja saskatīt ostas celtņus, unj klajumā aiz neliela me�ezera ieraudzījis sporta laukuma sarkano sētu, viņ� skaidri saprata, kur atrodas. Tie�i �ajā vietā pirms pāris nedēļām veselības dienā visai skolai bija notiku�as orientē�anās sacensības. Pie me�ezera atra dās viens no kontrolpunktiem. No sporta laukuma pa īsāko ceļu � pa Mosvēgena un Korpstīgenes ielām � bija tikai stundas ceturk�ņa gājiens līdz mājām.

Mājām? Vai tie�ām viņ� varēja iet uz mājām? Ko viņ� sacīs, ja mājinieki būs uz viņu pārskaitu�ies? Un ko darīs, ja tie būs noskumu�i?

Saule atradās zemu, un gaiss bija kļuvis vēsāks. Martinām nebija nekādas sajēgas, cik ilgi viņ� klīst apkārt un vai pulkstenis ir trīs vai �etri, vai pieci pēc pusdienas. Bija tāda sajūta, ka viņ� jau veselu mū�ību blandās apkārt pa piemirku�ajiem me�iem, kur ik uz soļa aiz nejaukiem akmeņiem var aizķerties kāja un kur var ieslīdēt ledus-aukstos strautu ūdeņos, un reizē likās, ka tikai nupat, nu-

fm! viņ� ir atstājis skolotāju istabu un tikai nupat ir iz-[ il/li�Iis mammas �ņukstus vada otrā galā.

Atveroties to, ka mamma bija raudājusi, viņam,k|uva I n 111� i � i ap sirdi. Bez �aubām, ari agrāk viņ� bija dzirdējis ļ viņu raudam aiz niknuma un reizumis ari tad, kad viņa bij.i saplēsusies ar tēti, � ta�u nekad viņa nebija raudā-t ļusl tik �ēli. �oreiz viņa �ķita tik nevarīga, gandrīz kā ^s iiim/.s bērns, un Martins atcerējās, cik samulsis bija juti' . Viņ� nezināja, kā izturēties, kad pieaugu�ie bija tik noskumu�i, un arī tagad, iedomājoties, ka drīz viņam būs pisatiekas ar mammu un tēti, juta, ka atkal sāk uztraukties.

Nē, viņam nebija dū�as! Vispirms Martinām vienā mierā vajadzēja visu pārdomāt, viņ� nedrīkstēja rīkoties \.\ pa galvu pa kaklu, tad viss atkal varēja saiet greizi! Viņam vajadzēja kaut kur apsēsties un �o to izplānot, aptēsties tādā vietā, kur neviens viņu netraucē.

Apgājis apkārt mirdzo�ajam me�ezeram, sporta laukumam gar⁴aizmuguri viņ� so|oja tālāk. No futbola laukuma puses skanēja klaigas un smiekli, tur, iek�ā, pauk�ķēja bumba, un Martinu sagrāba,pamatīga skaudība. Visi riti, �ķiet, turējās kopa, tikai viņ�, bez �aubām, bija glu�i viens!

Aiz sporta laukuma pa labi no villu rajona bija tramplīns, milzu tramplīns tur pacēlās augstu virs pilsētas. No tālienes tas atgādināja fantastisku skulptūru, un Martins vēl aizvien nebija aizmirsis, cik ļoti viņam �is tramplīns bija iepaticies, pirmo reizi to ieraugot. Pirms pārcel�anās uz �ejieni viņ� tādus bija redzējis vienīgi pa televīziju un nekad nebija varējis iedomāties, cik lieli tie patiesībā ir. Ka aiz brīvas gribas kāds varēja kāpt tur, aug�ā, tas �ķita glu�i neaptverami.

Uz ielu krustojuma aiz sporta laukuma Martins apstājās neziņā, kurp tālāk doties. Būtu vajadzējis iet uz mājām, to viņ� saprata, ta�u negribējās, viņ� neuzdro�inājās. Un pēk�ņi Martinām radās kāda ideja.

Tu esi negudrs, viņ� nosprieda, tas dro�i vien ir aizliegts! Un tu vari nosisties!

Cenzdamies aizdzīt �o iedomu, viņ� saprata, ka ir jau par vēlu. Iedoma bija viņu tā pārņēmusi, ka to vairs nebija iespējams atmest, un sirds dziļumos viņ� juta, ka

65

3 � L. Frlke

būtībā viņam arī nav izvēles. Viņam tas jāpaveic, sevfl pa�a labā jāpaveic. J

Nogriezies pa labi, Martins sāka so|ot pa �auro pitjļ brauktuvi, kas ved uz laukumu tramplīna priek�ā. VasarS �is laukums acīmredzot bija kalpojis par automa�īnu stāvS vietu. Zeme riteņu izdangāta, un �auksto�ajā, apsalu�ajā! zālē mētājās tuk�as alus kārbas un sadauzītas stikla puļ

Martins neatļāvās �eit apstāties, baidīdamies, ka sāksi ap�aubīt pats savas spējas tikt galā ar �o pārbaudījumi^! �ķērsodams laukuma slīpo malu, viņ� centās elpot dziļi un! rāmi, ta�u, jo tuvāk nāca apak�ējā platforma, jo negan-j tāk sāka dauzīties sirds. Bija bail, ta�u viņ� vairījās par to domāt.

Es tik�u galā, viņ� nosprieda. Un, ja es to paveik�u, tad^ man ne no kā vairs nebūs jābaidās.

Lai nokļūtu līdz apak�ējai platformai, bija jātiek pāri dzeloņstiepļu aiz�ogojumam un tad gar platformas malu jāuzrāpjas aug�ā. Be& aizķer�anās viņ� tika pāri un aug�ā un piespieda sevi pieiet pie platformas ārmalas, lai palūkotos lejup. Noreiba galva, un viņam bija jāsaņemas, , turklāt vajadzēja arī cītīgi rīt siekalas, lai no pakrūtes nekāptu aug�ā nelabums.

Pēc tam pagriezies viņ� samiegtām acīm pavērās aug�up uz torni. Nobrauciena ceļ� uz aug�u kļuva arvien �au-rāks un, no lejas skatoties, aug�pusē �ķita vedam gandrīz stāvus gaisā. ^тч^г>. no ta torņa, lēcēji startēja, un Martins! zināja, ka turp ved kāpnes. ]

Man jāuzkāpj tur, aug�ā, viņ� apņēmīgi nosprieda, man tas ir jāizdara.

Sākdams ceļu, viņ� neuzdrīkstējās vairs pagriezties at- ^; pakaļ un skatīties lejup. Viņ� kātoja, mazliet uz priek�u 3 sameties, un juta, ka svīst plaukstas. Kreisais plecs vēl aizvien sāpēja, kaut arī vairs ne tik stipri, �īs sāpes drīzāk jau bija tikai tāda nepārtraukta smeldzoņa. Lai sāpes nekļūtu atkal stiprākas, viņ� centās roku pēc iespējas turēt nekustīgi pie sāniem. Gaitu tas padarīja nedro�u.

Dro�i vien bū�u tikai sastiepis, viņ� nosprieda. Atslēgas kauls jau nebūs lauzts, jo tas laikam liktu daudz vsi- ! rāk sevi manīt.

Martins neatlaidīgi skatījās uz priek�u turpat da�us metrus sev pie kājām un dzina prom domu par to, kas būtu, ja viņ� nokristu atmuguriski. Pirmais posmiņ� uz -aug�u tika pieveikts pat labāk, nekā varēja sagaidīt. Ne-

I , nemaz tik bīstami, kā viņ� iztēlojās, un pēk�ņi Mārim atcerējās, ko bija teicis vingro�anas skolotājs, reiz ftp grie�oties, cik augstu būtu uzstādāms baļķis līdzsvara i; ijienam:

�liaļķis ir vienādi plats gan divu metru augstumā virs /�■mēs, gan pusmetra augstumā. Se�i centimetri ir un paliek se�i centimetri.�

Pēc pāris minūtēm Martins jau bija nonācis pie torņa hla pamata, pie tās vietas, no kuras sākas kāpnes. Tagad j.itiek pāri bīstamajai robe�ai, tagad viņ� atradās ceļā uz /н/.Iiegtu zonu. Kāpnēm priek�ā bija aizvilkta pamatīga Ķēdē. Pie tās karājās uzraksts lieliem burtiem, kur� vēs-11ja, ka �eit �Ieeja aizliegta�, un zem tā mazākiem burtiem bija piebilde: �Aizlieguma pārkāpēji riskē ar dzīvību.�

Brīdi �aubījies, Martins dziļi ievilka elpu un pārrāpās pāri aiz�ogojumam.

Briesmīgi dauzījās sirds, un viņ� atcerējās sajūtu, kāda viņam bija pagāju�ajā pavasarī Ronnebijā, toreiz, kad ar diviem draugiem viņ� bija saderējis, ka no�ieps maisiņu ;ir saldumiem pārtikas veikalā pie tirgus. Kad viņ� gāja garām kasierei, paslēpis zem virsjakas maisiņu, sirds dauzījās tik briesmīgi, ka Martins bija pilnīgi pārliecināts � veikalā itin visi to dzird un ir sapratu�i, ar ko viņ� nodarbojas. Neviens viņam neko neaizrādīja, ta�u atmiņas par �o mokpilno saprindzinājumu bija tik smagas, ka viņ� nekad vairs neuzdro�inājās atkārtot �ādu soli.

Tagad es esmu tikpat pārbijies, viņ� nosprieda, juzdams, ka piere ir slapja, kaut gan gaiss bija drēgns.

Sākdams rāpties aug�up pa �aurajām, stāvajām kāpnēm, Martins krampjaini turējās pie margām. Pakāpieni bija nodilu�i un slideni, da�us klāja mitra sūna, tik gļotaina kā zaļās ziepes. Da�i bija satrunēju�i un pat ielūzu�i, un uz tiem Martins vispār neuzdro�inājās likt kāju. Tiem viņ� pārlīda pāri, ar visu svaru atbalstījies vienīgi uz rokām, arī uz kreiso roku, kaut gan tas prasīja piespie�anos durstīgo sāpju dēļ.

Ja es nogāzī�os zemē, bū�u beigts, viņ� nosprieda, nolaizījis no virslūpas sāļās sviedru lāsītes.

Martins skaitīja pieveiktos pakāpienus. Pēc �etrdesmitā viņ� uz īsu brīdi apstājās, jo bija bez elpas, viņam viegli dūrās sānos, un viņu it kā vilka uz leju, �o bīstamo sajūtu viņ� vienmēr pārdzīvoja, būdams augstu virs zemes. Un viņ� zināja, ka augstu virs zemes ar �o sajūtu vien jau

ir diezgan, lai sāktu reibt galva. Ta�u viņ� piespiedās pi to nedomāt, nelikties ne zinis.

Kāpnes, kā jau kāpnes, viņ� nosprieda, esmu ta�u kāpi pa parastajām kāpnēm un nebūt neesmu kritis zemē. Se� centimetri ir un paliek se�i centimetri.

Martins tik cie�i turējās pie margām, ka pirkstu kauliņi metās balti, rīkle bija sausa aiz bailēm, bet viņ� nevarējr¹ padoties, nevarēja ta�u pusceļā griezties atpakaļ!

Tā nemēdz darīt, viņ� nosprieda.

Pāris minū�u atpūties, viņ� kāpa vēl lēnāk, būdams vēl uzmanīgāks katra jauna pakāpiena priek�ā.

Man nav nekur jāsteidzas, viņ� nodomāja, neviens mai tagad nedzenas pakaļ, pats es nosaku, ko man darīt.

Desmit, divdesmit, trīsdesmit, �etrdesmit soļi, un tad, atkal jauna atelpa, jauns mēģinājums apspiest sirds dau*ļ zī�anos.

Martins juta, ka starp torņa sprai�ļiem staigā vēj�, unj viņam �ķita, ka tornis pie katra soļa mazliet sa�ūpojas.! Viņ� bija lasījis, ka Eifeļa tornis Parīzē aug�pusē �ūpojas.* Un viņ� bija dzirdējis arī par to, ka visi torņi ir tā būvēti, lai varētu izturēt zināmu �ūpo�anos. Viņ� pūlējās sev to iegalvot, ta�u netika vaļā no gruzdo�ajām aizdomām, ka �is tornis, satrunējis un satrupējis, nevar vairs izturēt itin nekādu slodzi un kuru katru brīdi sagāzīsies un noraus viņu sev līdzi zemē.

Pēc piecpadsmit soļiem atkal vajadzēja apstāties, lai aizdzītu nelabumu.

Viņam gribējās aizsegt acis ar rokām, lai nebūtu jāredz tuk�ums sev zem kājām. Nāca raudiens, un bija vēlē�anās kliegt un pagriezties, un kāpt lejā, ta�u griezties atpakaļ arī nebija drosmes. Un te, uz vietas, jau nevarēja palikt grīļojamies uz slidenā pakāpiena! Tātad jādodas tālāk. Ja viņ� tiks līdz aug�ai, tur vismaz būs platforma, kur apsēsties.

Viņ� norija skābeno nelabumu, cenzdamies nedomāt, ka viņu velk uz leju, nedomāt par kalnu nogāzi, kas ar savām priedēm un eglēm gulēja tur, apak�ā, un nedomāt par pilsētu dziļi lejā viņpus platformas. Viņ� nedrīkstēja par to visu domāt, jo tas varēja novest tik tālu, ka viņ� atlai� vaļā rokas un padodas.

Gausi, pavisam gausi viņ� vilkās uz aug�u pēdējos divdesmit �etrus pakāpienus. Nekad agrāk nebija vajadzējis tik daudz laika, lai noskaitītu līdz divdesmit �etri, � un, būdams jau pie pēdējiem pakāpieniem, viņ� manīja, ka

*ii|Hr,;tnās ir pieaugusi. Tā lika atcerēties, kā reiz, agrā lidiiibā, braucot no īstādes uz Bornholmu, viņ� bija saltums ar jūras slimību, un pēdīgi, uzvilcies aug�ā uz plat-l и 111as, viņ� gandrīz jau vēma. Aizrāpies no malas, cik Mtt vien var, viņ� trīcēdams turējās pie margām.

Platformas dēji bija pelēki, vēju aprauti, un, apgūlies hi seju pret tiem, Martins sajuta vieglu darvas smaku. I iz, tie laikam biju�i nodarvoti tāpat kā steķi, pie kuriem lav vectēva laiva.

Nē, to tik ne, par vectēvu tagad nekādā ziņā nel Par vectēvu nedrīkstēja domāt, tad ilgas pēc viņa, pēc visa tā liegā un pastāvīgā, kas bija agrāk, pirms pārvāk�anās, un nevis tagad, kad viss kļuvis citādi, baismīgi, sāks at-I .il dedzināt pakrūti! Martinām negribējās par to domāt, viņam, negribējās tagad gudrot, kas noticis ar vectēvu.

[Slav nozīmes, viņ� nosprieda, ar delnas virspusi izbraucījis acis. Nav nozīmes, vectēva man vairs nav un nekad nebūs!

Acis sūrstēja, ta�u bija pilnīgi sausas. It kā asaru vairs nebūtu.

Martins uzmanīgi piecēlās sēdus, ar rokām cie�i aptvēris uzrautos ceļgalus. Labu brīdi viņ� tā nosēdēja, neatlaidīgi raudzīdamies aug�ējās platformas dēļu sienas stūrī. Pēc tam viņam ienāca prātā, ka �ī platforma ir diezgan paprāva, dro�i vien vismaz viņa istabas lielumā, un ka dēļu aiz�ogojums ir savu pusotru metru augsts.

Bet tad jau man nav nemaz tik daudz jābaidās, viņ� nosprieda. No �īs grīdas man nav nekur jākrīt.

Viņ� piespieda sevi celties kājās un, turēdamies pie margām, tik tie�ām tika stāvus. Kājas trīcēja gan, turklāt tik stipri, ka ceļi gandrīz sitās viens pret otru, bet kājās viņ� bija! Viņ� stāvēja tramplīna torņa pa�ā aug�ā, atradās augstāk par visiem �ajā pilsētā, un neviens viņu te nevarēja aizsniegt, un viņ� te bija glu�i viens.

Es stāvu te un nemaz negā�os zemē, viņ� nodomāja, tik pacilāts no �īs domas, ka tā bija jāatkārto skaļi:

� Es stāvu te un nemaz negā�os zemē! �ie�i turēdamies pie margām, viņ� izslējās taisnāk un juta, ka spirgtais gaiss nosusina sviedrus no pieres. Rokas Martinām bija sarkanas un nedaudz trīcēja, un, negribēdams izaicināt likteni, viņ� steig�us atkal apsēdās dēļu sienas aizvējā. Lai apsildītu delnas, tās bija jāpa-

slēpj starp ceļiem. Labu brīdi viņ� sēdēja pavisam nekusi tīgi, noraudzīdamies uz pilsētu tur, lejā, savā priek�ļ Visapkārt valdīja klusums. Viņ� bija glu�i viens, nevieni viņu te neredzēja. Saule palēnām gājā uz rietu, jūra bijj gandrīz sarkana, un daudzās mājās jau dega ugunisļ Slīpajos saules staros bērzi zaigoja krā�ņās rudens krāj sās � dzelteni un iesarkani, un gandrīz brūni. '

Kāpēc es tās krāsas agrāk netiku ievērojis? � viņSj gudroja. Tik skaistas, vismaz tikpat skaistas kā vasaras] zaļās krāsas! Varbūt es daudz ko agrāk neesmu ievērojis?]

�eit, no aug�as, pilsēta izskatījās mīlīga, pievilcīga] Pa�ā centrā Martins varēja sazīmēt Lielo tirgu un galveļ nās ielas, kas apliec viegli ieapaļo lī�a krastu, un tās sa�j vienoja izlocītu �ķērsieliņu tīkls. Pret skolas tum�o, ma-ļ sīvo galveno ēku zaigoja baznīcas torņi, un pilsētas mali lī�a labajā pusē starp augstceltnēm viņ� sazīmēja Berg-j stīgenes ielas līkumus. Tur, vienā no tām se�ām augsti celtnēm, viņ� pats dzīvoja, un, ja tā labi cie�i ieskatījās! viņam �ķita, ka dvīnī�u istabā redz gaismu. Viņa pa�ai logs, tre�ā stāva logu rindā pēdējais, bija tum�s. Iedomājoties par meitenītēm, viegli iedūrās sirdī, un, atceroties vēl, kā viņ� no rīta bija pret viņām izturējies, pārņēma nelāga sajūta. Muļķīgi un nelietderīgi bija ar viņām tā� ecēties, un viņ� ta�u zināja, ka no tā var iznākt vienīgi skandāls! Patiesībā Martinām viņas ta�u patika, kaut arī �īkstules un nemiernieces, viņas reti kad lika viņu mierā. Mū�dien viņas gribēja būt klāt, kad viņ� kaut ko pasāka, it kā nesaprastu, ka viņam da�reiz ir nepiecie�ama vienatne un ka visas Martina spēles viņām nemaz nav piemērotas! Bet skaidrs, ka viņas bija arī vienreizējas, it īpa�i vakaros, kad nomazgātas ierāpās pie viņa gultā un Martinām bija jālasa viņām priek�ā. Tad viņas tik patīkami smar�oja, jauki bija ar viņām kopā.

Es neizturē�os vairs dumji pret viņām, Martins nosprieda, viņām ta�u vēl nav daudz prāta, tik maziņas.

Nu, un pret mammu un tēti? Patiesībā uz tiem skaisties bija tikpat dumji. Tagad viņ� saprata, ka tiem savu rūpju tāpat ir gana, ka tie var būt i noguru�i, i saērcināti un ka vecākiem ne vienmēr ir laiks uzklausīt, kad viņ� ar tiem grib parunāties. Skaidrs, viņ� to saprata, un tomēr � drusku vairāk tie būtu gan varēju�i paklausīties un būtu varēju�i viņam noticēt kaut vienu vienīgu reizīti! Vai tie jau pavisam bija aizmirsu�i, kā jūtas bērns? Vai arī itin nekad nebija pārdzīvoju�i to, kas viņam mū�dien ir jāpa-

it* . � to, ka pieaugu�ie viņam netic, ka tie viņā īsti netīt i / neklausās?

liet varbūt tā nav tikai vecāku vaina vien, ka tik bie�i vl saiet greizi? Varbūt es pats neprotu neko pateikt. Vir būt tiesa, ko tie apgalvo, ka es nekad neapdomājoties tin i ikojoties tikai pa galvu pa kaklu?

I rēkene ta�u arī tā saka.

I rēkene Nīlunde, Nīlundene, tā ragana, nē, ar viņu nu if in cilvēks nevar tikt gudrs, Martins prātoja, ar vieglu tirl.ibumu atcerēdamies vijolī�u dra�ejas smar�u, �o lipīgi n.ildo smar�u, ko vienmēr varēja skaidri sajust, kad sko-Inlaja pieliecās pie sola. Viņas kaprīzes Martinām nebija 4. (protamas.

Het man viņa ir jāpacie�, viņ� domāja, lai viņa nedabū i n ;i 11 i salauzt. Ja es no tiesas pamēģinātu nekaitināt viņu bez vajadzības, varbūt viņai tad apniktu man dzelt?

Un tie pārējie no mūsu klases? Skolotāja bija teikusi, Ka tie uzskatot Martinu par �lecīgu�, par tādu, kas cen-�..is �spēlēt svarīgu personu�. Kaut arī īsti viņ� nesaprata, Kas ar to ir domāts, varbūt kāda daļiņa patiesības tur tomēr slēpās?

Varbūt man nevajadzētu mū�īgi gausties arī par to, cik daudz labāk viss bija Ronnebijā^ Martins gudroja. Ja es no tiesas papūlētos neizrādīt pārākumu, kad citi atbild nepareizi, varbūt tad tie mani vairs nekaitinātu.

Man nevajadzētu arī tik briesmīgi skaisties, viņ� nosprieda un pēk�ņi drusku nokaunējās, atcerējies kautiņu ģērbtuvē. Vai viņ� bez vajadzības nebija arī meties bēgt? Tāda bēguļo�ana � vai tas viss nebija tīrā bērni�ķība? Vai tikai viņ� pats nebija sevi velti uzkurinājis?

Vai kāds viņam vispār bija sekojis �odien? Vai tikai tas viss � i par policistiem, i suņiem � nebija viņa iedomas?

Varbūt tā nav tikai citu vaina vien, ka man viss tā sametas? � viņ� prātoja. Varbūt man pa�am arī jāsaņemas?

Kā tam īsti jānotiek, viņ� nezināja un par to arī nopietni nespēja domāt, vismaz pa�laik ne. Tas viss bija tālu lejā pilsētā viņam pie kājām, kur krēsla jau iesākusi mīkstināt un izsmērēt visas kontūras.

Noguris un bēdīgs viņ� bija, bet vienlaikus kaut kur sirds dziļumos dzima arī sajūta, par kuru viņ� pats netika gudrs.

Tāds kā dro�ums varbūt?

Tl

Sajūta, ka pats sliktākais ir jau aiz muguras?

Tie�i tāpat kā tajās reizēs, kad vairākas dienas N kārtas ir mocījis drudzis, un pēk�ņi tu, cilvēks, vienu rīt pamosties un jūti, ka sāc izveseļoties, viņ� nodomāji dzīdams prom �avas.

Gan jau viss nokārtosies, viņ� nosprieda. Sliktāk kā �c dien jau vairs nebūs.

Kā vectēvs_ mēdza teikt: �Ja ir izieta cauri vētra, jau ir stipri jāpū�, lai iedzītu kādam bailes.�'

Vēsais vakara gaiss, spiezdamies cauri drēgnajām, saj mirku�ajam drēbēm, izrāva Martinu no pussnaudas. Viņ( izdzirda, ka tur, lejā, sāk sist baznīcas pulkstenis, un sa^ skaitīja gai�i skanīgos sitienus. Pieci. Pulkstenis tātad jai pieci. Mājās drīz ēdīs pusdienas un pēc tam dvīnītes n< mazgātas tiks aizvadītas uz gultu. Plecs jūtami smeldzaj un vēderu vilka �okurā � liecība, ka viņ� patie�ām ir iz< salcis.^Neko prātīgu viņ� ta�u nebija ēdis kop� brokastīm]

Man jātiek uz mājām, Martins apņēmīgi nosprieda. Lai tie saka ko sacīdami. Nupat jau patie�ām nekas nebija n< bīstami, ne nelabojami.

Uzmanīgi piecēlies, viņ� saberzēja notirpu�ās kājas, lai atgrieztu tajās dzīvību, un savilka jaku cie�āk ap pleciem. Un sataustīja nazi, visu nelaimju iesācēju nazi. Izvilcis to no kabatas un iz�āvis pa�u garāko asmeni, Martins vēlreiz pārbaudīja tā asumu un tad jau bija izlēmis. Ar jakas piedurkni nobraucījis no margām apsūnojumu, viņ� a�i un-apņēmīgi iegrieza tajā vietā savu vārdu un datumu:

Martins 2. X

īsti viņ� nemaz nezināja, kāpēc tā rīkojas, bet, kad teksts parādījās uz pelēcīgā dēļa, viņ� jutās savu pada-' rijis un gandarīts.

� Es tiku ar to visu"galā pats, � Martins nomurmināja. � Un es to paveicu, kaut arī biju pagalam nobijies.

Pēc tam viņ� nazi slaidā lokā pameta gaisā un noskatījās, kā tas, apmetis līkumu, blakus tornim ātri sāk krist lejā starp kokiem. Vispirms tas aizķērās zaros un tad nokrita zemē, viegli noklak�ķējis pret kādu akmeni.

Tas bija par daudz bīstams priek� manis, Martins nosprieda, ievērojis, ka dro�ības sajūtas vairs netrūkst, kaut arī tagad tā nenāca no kabatas, ko velk uz leju nazis. Es

liti labi varu tikt galā ar! bez tā, viņ� nosprieda, un vicini tā vien gribējās iesmieties.

I.igad gan man jāpo�as uz mājām, viņ� nodomāja, pār-l'Mirtn sailgojies pēc dvīnītēm un mammas, un tēta. Pa-lirsibā tie visi man ir mīļi. Un to es nedrīkstu aizmirst ULii tāpēc vien, ka man tik viegli uznāk dusmas, viņ� nodomāja, sākdams virzīties uz kāpņu pusi. Balsī neko neiz-I* iris, viņ� tomēr juta, ka ir pieņēmis svarīgu lēmumu.

Tajā brīdī Martins pamanīja, ka no nokalnes �ķērsielā irpriezusies automa�īna tuvojas pagaidu stāvvietai. Kaut .in bija krēsla, viņam izskatījās, ka tā ir sarkana amazone, un, kad no ma�īnas izkāpa kāds cilvēks un sāka �.Ka tīties aug�up uz torni, nebija vairs nekādu �aubu.

Viņu ma�īna, un tur, lejā, stāvēja tētisl Tie ir par Martinu norūpēju�ies, ir viņu meklēju�i, tātad tiem tomēr ir pan par viņu kāda daļa!

Martins sāka vicināt rokas un redzēja, ka tētis, neveikli airēdamies, auļiem metas aug�ā pa nogāzi.

To tikai ne, tētis nedrīkst rāpties te, aug�ā, lai novestu mani lejā, Martins nosprieda, un no izbīļa viņam atkal pārskrēja tirpas. Tad viss būs sabojāts.

Nostājies pa�ā platformas priek�pusē un salicis rokas kā tauri pie mutes, viņ� iesaucās:

� Pagaidi mani tur, apak�ā! Es jau kāpju lejāl Vai dzirdi, es kāpju lejāl Nevajag rāpties man pakaļ!

Pēc tam, vairākas reizes dziļi ievilcis elpu, Martins uzmanīgi, uzmanīgi sāka rāpties lejā. Viņ� kāpa atmuguriski, ar muguru pret kāpņu ārmalu. Ērti tā nav, bet citādi nebija dū�as. Viņ� juta, ka drēgnais vakara gaiss pakāpienus pataisījis vēl slidenākus. Lejupkāpiens tomēr gāja diezgan ātri, un ar katru pieveikto pakāpienu kļuva vieglāk ap sirdi.

Es tiku ar to visu galā, viņ� prātoja. I ar kapu, i ar torni. Un es atgrie�os pats aiz brīvas gribas.

Lejā pie apak�ējās platformas viņu sagaidīja tētis. Sasprindzis un nemierīgs tas a�i un noteikti pārcēla Martinu pāri aiz�ogojumam. Cie�i, gandrīz me�onīgi Viņu apskāvis, tētis pēc tam sacīja balsī, kas �ķita vārga un aizlauzta:

� Dievs augstais, vai tad tas nu bija vajadzīgs?

� Jā, � Martins atteica, pēk�ņi apjautis, cik noguris un slābans jūtas, � tas noteikti bija vajadzīgs.

Kamēr tētis turēja viņu apskautu tur, lejā, pie apak�ēJ jas platformas, Martins uzmeta skatienu torņa aug�ienei! un no izblļa un pārsteiguma viņam acu priek�ā kļuva* tum�s. Neaptverami, kā viņ� bija uzdrīkstējies! Tikai tagad; viņ� patiesi apjauta, ko ir paveicis, un, kad tētis nolika viņu zemē, viņam bija grūti nostāvēt. Kājas �ķita nedro*. �as un �ļauganas, un plecs bija sācis atkal smelgt asāk, negantāk.

Kad viņi sāka iet lejup pa nogāzi uz automa�īnas pusi, tētis Martinu cie�i turēja pie rokas. Labu brīdi viņi nerunāja ne vārda, ta�u Martins redzēja, ka tētis izskatās noguris. Likās gandrīz, ka tētis arī noraudājies, viņ� arī. Acis aizpampu�as, un maisiņi zem acīm lielāki nekā parasti.

� Mēs bijām noraizēju�ies, � tētis sacīja nokrem�ļojies. � Izmeklējāmies tevi visur. Mamma ir kā bez prāta. Un es jau divas stundas braukāju apkārt pa pilsētu. Kop� tā brī�a, kad tava skolotāja piezvanīja un lūdza pasaukt tevi pie telefona. Un to nu gan es negaidīju, ka tu būsi te.

Velak, kad viņi bija jau nonāku�i lejā pie ma�īnas, tētis turpināja:

� Cik es esmu priecīgs, ka tevi, Martin, atradu! Baidījos, ka ar tevi nav atgadījies kas ļauns.

Martins nezināja, ko sacīt. Tēta balsī jautās asaras, un, kaut arī tās bija prieka asaras, Martins nezināja, kā izturēties un kas būtu jāatbild. Viņ� nezināja, kādiem vārdiem varētu lūgt piedo�anu un vienlaikus arī izskaidrot, kāpēc viņam vajadzēja rīkoties tā, kā viņ� ir rīkojies.

� Tik briesmīgi jau nemaz nebija, � viņ� iebilda, tādējādi mēģinādams ar joku tikt vaļā no nospiestā noskaņojuma. � Tik viegli es nemaz nevaru pazust!

Visu ceļu, kamēr viņi brauca uz mājām, Martins sarāvies klusu tupēja pakaļējā sēdeklī. Viņ� bija noguris un jutās nelāgi kā aiz izsalkuma, tā mazliet arī aiz bailēm, ka tikai pēc miera un atvieglojuma sajūtas tur, aug�ā, tornī, pagāju�ais atkal nenāk atpakaļ.

Bet tētis laikam nav nemaz uz mani pārskaities? � Martins prātoja, mēģinādams saskatīt tēta sejas izteiksmi spogulī. Viņ� saprata tīri labi, ka tētim neap�aubāmi ir iemesls būt dusmīgam, bet viņ� juta ari, ka patlaban itin

nemaz nav spējīgs uzklausīt pārmetumus. Tad viss atkal nu ies �ķērsām.

Nemū�am es nespē�u izskaidrot, kāpēc man to visu vajadzēja darīt, viņ� prātoja. Tas izklausīsies dumji � un līkai. Centies, kā gribi, neviens man tikpat neticēs.

Mamma ir nobēdājusies, to tu laikam saproti, � tē-lis sacīja, a�i pametis skatienu atpakaļ uz Martinu pakaļējā sēdeklī. � �odien viņa neko daudz vairs nevarēs panest, tā ka tu labāk esi kluss kā pele, kad mēs pārbrauksim mājā, jā?

� Vai mamma raud? � Martins pajautāja, un pakrūtē Iedūra, iedomājoties, ka viņa raud Martina vainas dēļ.

� Raudāja gan, � tētis klusi sacīja. � Mēs visi raudājām. Tas nāca tik negaidīti. Kas to varēja iedomāties? (r nu gan tipiski, velns lai parauj! Tie�i tad, kad tu, cilvēks, domā, ka viss sāk iet uz labo pusi, � mū�īgi tad itgadās kaut kas neparedzēts!

Tētis runāja citādā balsī nekā parasti. Dobjākā un neskaidrākā, un Martins tikai ar pūlēm varēja uztvert vārdus. Sī balss viesa viņā nemieru, viņ� īsti nezināja, ko tas nozīmē un kas slēpjas aiz tā, ka pieaudzis cilvēks runā tik neskaidrā balsī.

Pie tirgus tētis apturēja līdzās kioskam. Izkāpis viņ� nopirka cigaretes, vakara avīzes un �okolādes tāfelīti un, atgriezies ma�īnā, pārlauza tāfelīti un lielāko pusi iedeva Martinām.

� Gribi, vai ne? � viņ� sacīja, it kā izklaidīgs, kaut kur aizdomājies.

� Jā, gribu gan! Bet vai tad sestdienas kārumi tiek izsniegti pirmdienā? � Martins pajautāja. Tētis, �ķiet, palaida gar ausīm �o asprātību, ta�u, nogriezies uz Stūr-gātanu un ieņēmis īsto rindu, nomurmināja:

� �ādā dienā ierasto kārtību var arī grozīt, vismaz drusciņ grozīt!

Un vēlāk, pēc tik ilga klusuma brī�a, ka Martins jau gandrīz bija aizmif�is �īs domu apmaiņas iesākumu, tētis vēl piebilda:

� Bet meitenītēm tu ta�u neizpļāpāsi? Viņas tevi tikai apskaustu. Par mazām vēl, lai kaut ko tādu saprastu.

Pēc tam abi klusēja, kamēr tētis iegriezās stāvvietā pie augstceltņu loka. Un, kad viņi jau kāpa ārā no ma�īnas, tētis pagriezās uz Martina pusi, palika roku viņam zem zoda un vaicāja dobjā un maigā balsī:

� Paklau, Martin, vai tu dikti nobēdājies?

Martins īsti nezināja, ko lai atbild. Vispirms viņ� tika mēmi pamāja un pēc tam, saņēmis dū�u, sacīja:

� Sākumā man bija mazliet bail. Pēc tam pārbijos* vairāk. Pēc tam sāku bēdāties. Un tagad esmu tikai noguris.

Vēlāk, kad tētis bija apskāvis viņu ar kreiso roku un pievilcis sev klāt, Martins vēl piebilda:

� Bez tam man briesmīgi sāp plecs. Tāpēc nespied mani tik stipri.

Tad tētis steig�us, it kā apdedzinājies palaida viņu vajā, un klusēdami viens otram blakus tie iekāpa liftā. Lifta lampas gaismā Martins skaidri redzēja, cik noguris, cik bēdu pārņemts ir tētis, un sienas spogulī viņ� redzēja arī, cik pats izskatās saņurcīts. D�insi slapji un mālaini, kurpes sabristas un piemirku�as atstāja uz grīdas traipus, jaka zemes pikām un mitrām lapām aplipu�i, un uz vienas piedurknes mikli zaļgani plankumi. Viņ� juta, ka rokas nosalu�as svilst un atlupu�ie nagi sūrst.

Nu beidzot viņi bija mājās. Aiz noguruma Martins gandrīz līgojās, un kāpņu telpā aiz lifta viņam vajadzēja pieturēties pie sienas. Viņ� dzirdēja, ka tētis nopū�as, bāzdams atslēgu durvīs.

� Bet vienu gan es nesaprotu, � tētis sacīja. � Kā tev, velns parāvis, bija dū�a līst aug�ā tornī? Kā tev tik traka ideja radās?

Martins klusēja. Piemērotu atbildi viņ� neprata atrast, un iek�ā priek�namā jau citas domas bija prātā.

Tiklīdz viņi bija ienāku�i, no vannas istabas izsteidzās mamma. Dusmīga viņa nelikās, bet varēja redzēt, ka viņa ir noraudājusies. Acis apsarku�as, un viņa izskatījās gandrīz kā pusaizmigusi. Pieliekusies pie Martina un viegli viņu apskāvusi, mamma sacīja:

� Bet Martin, kur tad tu biji aizķēries? Un kāds tu izskaties! Vai zini, mēs par tevi bijām noraizēju�ies. Padomā, es te sē�u un stundām tikai gaidu vienā gaidī�anā! Vai ta nu vajadzēja tie�i �odien?

Martins vēl aizvien nebija atskārtis, kā tie īsti ir noskaņoti, vai vairāk ir noskaitu�ies vai nobēdāju�ies, vai sāks rāties vai raudāt. Pie radiatora viņ� izkāpa no slapjajām kurpēm un steig�us norāva jaku, lai mamma vismaz uzreiz neierauga daudzos traipus. Iesmeldzās plecs, un novaldījies viņ� mazliet iekunkstējās un tie�i tobrīd arī sacīja:

� Jāā, es biju spiestsl

Vai tev kāds ir nodarījis pāri? � mamma satraukti (,.nhija. � Nebūs ta�u notikusi kāda nelaime?

Tikai tas plecs, � Martins atteica, cenzdamies rādit i>< /I lipīgu seju. � Nekas nopietns nav, bū�u laikam sa-nln ]>is. Apdauzījos, kad kritu iek�ā tai kapā.

Ko tu teici? Kapā? Neko vairs nesaprotu! � tētis it . ucās. � Kur tu galu galā esi bijis?

I>ec balss sprie�ot, Martinām likās, ka tētis ir sācis �liusku uzbudināties, tāpēc viņ� vilcinājās ar atbildi, jo i .и katru cenu gribēja izvairīties no bāriena, izvairīties vismaz �obrīd. Klusēdams Martins atpogāja kreklu un mēģināja to novilkt, lai mamma varētu apskatīt viņa plecu. Tikai pēc tam viņ� ierunājās, cenzdamies to darīt lūdzo�i un pazemīgi.

� Vai par to visu mēs nevarētu parunāt vēlāk? Tie�i patlaban man negribas.

� Protams, protams, � tētis ar skubu atsaucās, � tev līkai jāsaprot, ka mēs esam drusku pārsteigti. Vispirms tramplīna tornī, tad kapā � vienai reizei būtu tā kā mazliet par daudz.

� Tramplīna tornī! � mamma atkārtoja galīgi apstulbotā balsī. � Tu ta�u nebūsi bijis aug�ā tornī?

� Jā, es tur biju gan, � Martins teica. � Man gribējās, lai man liek mieru. Nekur citur es nevarēju justies pa īstam dro�ībā.

Martins ievēroja, ka mamma ar tēti saskatās un pēc tam uzlūko viņu, laikam lāgā nezinādami, kā lai turpmāk izturas. Likās, viņi ne visai labi saprot, par ko ir runa. Tāpēc viņ� pasteidzās izbeigt �o sarunu.

� Bet vai mēs nevarētu parunāt vēlāk? � viņ� teica. � Vai tad vajag visu uzreiz?

� Nē, skaidrs, ja tu labāk vēlies nogaidīt, tad... � mamma sacīja, nedaudz pārsteigta. � Bet tavu plecu es ta�u varu apskatīt?

Siltums sāka atgriezties tikai pēc tam, kad Martins jau krietnu brīdi bija nostāvējis zem karstas du�as, bet īsti viņ� atsila, kad mamma ar mīkstu frotē dvieli bija noslaucījusi viņu sausu. Sēdēdams vannas istabā uz ķeblī�a, kamēr mamma klusēdama uzliek viņam kompresi un ar elastīgo saiti nosaitē viņa plecu, Martins kā pusnemaņā dzirdēja dvīnītes skraidām pa dzīvojamo istabu. Viņas spēlēja trollī�us muminus, un viņām ne jausmas nebija

par to visu, kas noticis. Labi viņām klājas, viņas vēl bija¹ tādas mazulītes.

Pēk�ņi viss, kas pa dienu bija noticis, �ķita neīsts un tāls, it ka tikai uz ekrāna redzēts. Papliķējis mammai pa vaigu, Martins klusi sacīja: Л

� Tu nedusmojies uz mani, vai ne?

� Nē, nedusmojos, vai tad tu nesaproti? Bet drusku nobēdājusies esmu gan, � viņā sacīja, un Martins redzēja, ka lūpu kaktiņi viņai sāk raustīties.

Samulsis viņ� steig�us piemetināja:

� Tik briesmīgi jau varbūt nemaz nav. Visam, ko frē-kene saka, nevajag nemaz ticēt. Zadzis es neko neesmu. Un kas tur savāds, ka es pārbijos un aiz�maucu projām, kad viņa gribēja stiept mani iek�ā pie rektora?

� Muļķīti manu, � mamma atteica, un Martins redzēja, ka viņa grib pasmaidīt, kaut arī acīs bija asaras,

� es jau nerunāju par to... Vectēvs man ir prātā,,,

� Piedod, � Martins teica, � es negribēju...

Velns parāvis! Mēlē viņam vajadzēja sev iekost! Viņ�

te sē�, aizņemts tikai ar sevi un skolu, bet būtu vajadzējis ta�u saprast, ka vectēva nāve �odien ir pats svarīgākais. Tā izsitusi mammu un tēti no sliedēm. Un savas raizes Martinām pēk�ņi �ķita sīkas un maznozīmīgas.

Paliecies uz priek�u, Martins pieglauda vaigu pie mammas vaiga un bikli centās viņu mierināt.

� Tu redzēsi, tas pāries, � viņ� steig�us sacīja. � Rīt jau dro�i vien būs labāk.

Pēc tam, �igli piecēlies un norāvis savu zilo peldmēteli no pakaramā pie durvīm, viņ� metās uz savu istabu. Un, dzirdēdams, ka mamma vēl joprojām turpat vannas istabā �ņukst, Martins jutās pavisam nelāgi.

*�- Es to nevaru vairs izturēt, � viņ� nomurmināja.

� Es nezinu, ko lai iesāk.

Ietinies peldmēteli un pārvilcis galvai pāri pledu, viņ� tupēja gultā, sarāvies �okurā un piespiedis cie�i sev klāt pērtiķēnu. Viņ� jutās vārgs un noskumis, un kā plosīga, sausa sāpe dziļi krūtīs no jauna uzbangoja sēras par vectēvu. No jauna uzmācās nekadvairs domas, un pēk�ņi Martins aptvēra, ka viņ� nav vienīgais, kas sēro pēc vectēva, kam vectēva pietrūks, un nav vienīgais, kas nekad vairs nevarēs vectēvu satikt. Mammai tas varbūt sāpēja vēl vairāk nekā viņam?

Vectēvs ta�u ir viņas tētis, Martins nodomāja, un pa-78

p

lini.- viņam sa�ņaudzās, kad viņ� aptvēra, cik noskumu.;ii viņai jābūt.

i и vecmāmiņa, kā viņa tagad tiks galā?

Martins iekoda lūpā, lai skaļi neiekunkstētos. Viņam ihi sāka sūrstēt rīklē, ta�u viņ� negribēja padoties npcm.

- Ja es sāk�u tagad kaukt, nekāds labums no tā ne-Ims, � viņ� �ukstus pats sev sacīja. � Neesmu noskanas sākt atkal raudāt par vectēvu! Diezgan jau izraudājos!

Acis sūrstēja, ta�u bija pavisam sausas, it kā asaru viņam vairs nebūtu. $ī doma pēk�ņi viņu mazliet izbiedēja. .

Varbūt bēdās ir tomēr jāraud? � viņ� prātoja. Ja ne-ķobī�u seju, citi vēl var nodomāt, ka man vectētiņ� nav bijis mīļ�.

Tie�i tobrīd istabā ienāca tētis un apsēdās uz viņa gul-las malas. Vispirms tētis labu laiciņu sēdēja klusēdams, vienu roku uzlicis Martinām uz pieres. Pēc tam viņ� sāka runāties tādā pa�ā klusā balsī kā ma�īnā, tik klusā, ka Martins tikai ar pūlēm varēja saklausīt, ko tētis saka.

� Agrāk mēs ar tevi nekad netikām runāju�i par nāvi, � viņ� sacīja. � Man negribējās. Tiek uzskatīts, ka par nāvi ar bērniem nav jārunā. Varbūt tas ir tikai mūsu, pieaugu�o, gļēvums, ka mēs tā uzskatām. Varbūt mēs tikai gribam aizsargāt pa�i sevi, vairāmies pieminēt nolādēto nāvi, kas visu laiku nāk tuvāk un tuvāk. Visiem mums ta�u ir jāmirst agrāk vai vēlāk. Un tomēr neiespējama �ķiet doma, ka tie�i mums... Bet izbēgt no tās nevaram. Pēk�ņi nāk sitiens, un kāds tepat tuvumā tiek aizrauts prom. Kā tagad vectēvs. Es saprotu glu�Ļlabi, ka tu pavisam pazaudēji galvu. Tev tas uzbruka tik negaidīti. Es zinu, cik stipri tev vectēvs bija pie sirds. Jūs aizvien tik labi sapratāties. Zini, reizēm es no tiesas biju uz viņu greizsirdīgs. Izskatījās, ka viņ� ar tevi daudz labāk tiek galā nekā es. Un tāpēc nemaz nebrīnos, ka tu pārbijies, un neviens no mums nevaino tevi par to, ka tu aizbēgi no skolas. Kad skolotāji dabūs zināt, kāpēc tas notika, viņi dro�i vien sapratīs.

Martins gulēja pavisam nekustīgi un vēroja tēta seju. Viņ� dzirdēja visu, ko tētis saka, un tomēr �ķita, ka vārdi īsti nenonāk viņam līdz apziņai un īsti uz viņu neattiecas.

Es to visu jau zinu, viņ� domāja, juzdams, ka acu plak stiņus sāk grauzt miegs. Sl diena man pa�am jau lika visu to apjaust.

Bija tētim to zināt, ka aiz tā iemesla vien jau es nemai neaizbēgu! Vairāk tas bija aiz bailēm � no rektora un no frēkenes, un no visiem tiem, kas gribēja mani �iezīmēt�. Vai tētis to nesaprot? Varbūt viņ� nezina?

Tas jānoskaidro. Un, viegli saņēmis tēti aiz rokas, Martins sacīja:

� Bet paklau, ko frēkene teica, kad piezvanīja? Viņa ta�u piezvanīja, vai ne, pats tu sacīji?

� Jā, viņa piezvanīja, līdzko es biju pārnācis mājās. Balss skolotājai bija uztraukta, un viņa sacīja, ka tu esot aizbēdzis no skolas un viņa nezinot, kur tu esi palicis. Viņa gribēja ar tevi parunāt un vaicāja, vai tu esot mājā. Es pateicu, ka neesi mājā, un braucu tevi meklēt. Nopratu, ka tu bēdājies un varbūt pat esi pavisam izsists no sliedēm.

Frēkene tātad nebija izstāstījusi! Itin neko viņa nebija sacījusi par kautiņu un nazi, un aizmuk�anu no skolas starpbrīdī! Tad jau mājinieki neko nezina!

� Un neko citu skolotāja neteica? � Martins piesardzīgi jautāja.

� Nē, cik atceros. Ta�u pēc balss izklausījās, ka viņa ir pārbijusies, un, kad es iebildu, ka tava pazu�ana nav nemaz tik nesaprotama, viņa �ķita izbrīnījusies. Likās, viņa īsti nesaprot, ko es ar to domāju, � tētis sacīja un, pagriezies pret Martinu, vēl piebilda:

� Nav nekāds brīnums, ka pēc tādas ziņas tu pazaudēji galvu. Manu nabaga zēn!

Martinām bija izredzes. Ja viņ� tāpat turpinās maskēties, viņam nevajadzēs dot tiem nekādus paskaidrojumus. Un tie paliks tādās domās, ka viss bijis vectēva dēļ! Viņam nebūs nepiecie�ams atklāt vēl ko citu. Bet vai tas nebūs gļēvi? Ja viņ� mēģinās izsprukt, vai no tā neradīsies atkal jauni sare�ģījumi? Vai viņam no tiesas tagad vel piestāvēja �ādi paņēmieni?

Martins satraukti kodīja virslūpu. Viņ� nezināja, ar ko sākt, bet juta, ka ir jāmēģina visu izstāstīt. Ja viņam paveiksies, tie varbūt sapratīs. �odien, tik nomākti, �tie varbūt gribēs viņu uzklausīt.

� Tēti, � Martins iesāka, cenzdamies, lai balss nedrebētu, � tu zini tikai pusi no �ī notikuma. Vai otru pusi man izstāstīt tev tūlīt?

► Par kādu notikumu tu runā? � tētis vaicāja, un viņ i balss skanēja mazliet apjukusi. � Ak tā, tu domā i . I ,ipu un tramplīna torni?

Starp citu, arī kapu un tramplīna torni. Bet tas vēl и,iv viss, � Martins teica, ar mēli apslapinājis lūpas.

I ii dusmojas uz mani, cik grib, viņ� nosprieda. Es luīnēr izstāstī�u visu pēc kārtas.

Pasauc �urp arī mammu, � viņ� vēl piebilda, cenz-.l iiiūes pasmaidīt, � viņai tāpat nenāks par sliktu to visu il/irdēt.

Tētis piecēlās, aizgāja līdz durvīm un uzsauca:

� Kristīna, vai tu nepanāksi uz brītiņu �urp?

Mamma atnāca tūlīt. Viņa bija apsējusi priek�autu un,

Ienākdama istabā, noslaucīja tajā rokas.

� Vai kaut kas svarīgs? � viņa iejautājās.

� Martins grib mums kaut ko pastāstīt, � tētis sacīja, Izbrīvēdams arī mammai vietu uz gultas malas.

� Es mēģinā�u, � Martins teica, aizbāzis sev aiz mu-i�nras spilvenu. � Bet apsoliet man, ka nepārtrauksiet mani ik pa laikam, kā tas parasti mēdz notikt...

Un Martins mēģināja izstāstīt, cik vien skaidri un sakarīgi varēdams, visu, kas bija noticis �ai dienā, sākot ar pamo�anās brīdi, kad viņ� bija jutis, ka �ī būs nelāga diena, tāda diena, kurā viss saiet greizi. Viņ� pastāstīja, cik grūti viņam ir saprasties ar klasesbiedriem, cik stipri garajā starpbrīdī bijis bail no �iezīmē�anas�, kā viņ� ir nobastojis, bijis kafejnīcā un nopircis nazi, kā pēc tam sakāvies, kāda neveiksme viņu piemeklējusi vingro�anas stundā, kā frēkene viņu izpra�ņājusi un kā viņ� aizbēdzis, kad skolotāja piedraudējusi ar rektoru. Viņ� mēģināja pastāstīt arī par nepārdomāto bēg�anu cauri me�am un par to, kā nonācis kapsētā un iegāzies kādā kapā, un kā ticis no tā ārā, un pēc tam uzrāpies tramplīna tornī, lai vienatnē varētu �o to pārdomāt, � ta�u viņ� juta, ka tie�i par to ir visgrūtāk runāt. Tas, kas tad bija noticis, tā vismaz viņam tagad likās, bija noticis viņa sirdī. Par kaut ko tādu gandrīz nebija iespējams runāt. Un par vectēvu arī viņ� neko nevarēja pasacīt, tas bija par daudz smagi, un viņ� neprata atrast piemērotus vārdus.

Kad Martins savu stāstījumu bija beidzis, uz krietnu brīdi iestājās klusums. No mammas un tēta acu izteiksmes Martins jau bija nopratis, ka tie tikai ar grūtībām spēj sekot viņa stāstam, ta�u ne viens, ne otrs nebija mēģinājis" viņu pārtraukt. Abi tie tagad sēdēja pavisam

klusu un domīgi skatījās viens uz otru. Tad mamma pār* trauca klusumu:

� Iznāk, ka tas nav bijis vectēva dēļ...

� Tā ir, � Martins steig�us atsaucās, un pēk�ņi viņam sametās bail, ka tie tomēr nebūs sapratņ�i un jutīsies viņā vīlu�ies. � Tas bija arī vectēva dēļ, ta�u ne tikai viņa deļ... Tajā pa�ā laikā notika arī pārējais ...

� Nē, to nu gan es nesaprotu, � mamma sacīja, � izklausās pavisam neticami! Ka tu būtu varējis kauties ar nazi rokā!_eUn ka tu uzdro�inājies rāpties aug�ā tramplīni tornī...

�Vai tas viss no tiesas bija nepiecie�ams? � tētisJ jautāja. T

� Varbūt arī nebija, � Martins dedzīgi atsaucās. � Bet man bija tāda sajūta, ka reiz tam visam ir jādara gals. Es ta�u nevarēju pieļaut, ka citi man piekasās un piekasās!

Pēdējo teikumu viņ� gandrīz klieg�us izkliedza, juzdams, ka balss aizlūst.

� Piedodiet man, � viņ� piebilda, redzēdams, ka rieva starp tēta uzacīm padziļinās. � Varbūt tas izklausās muļķīgi, bet pamēģiniet tomēr man ticēt. Es biju spiests. Vai vismaz to jūs nevarētu saprast?

� Bet kā tad ar vectēvu? � mamma atkārtoja, pārbraukusi ar roku pār acīm. � Tu itin nemaz nebiji nobēdājies?

Martins juta, ka viņām atkal uzmācas parastais bezspēks. Piedabūt pieaugu�os, lai tie kaut ko saprastu, bija pilnīgi neiespējami! Un bezspēks sajaucās ar bēdām, kas uzbangoja ar jaunu spēku, un kaklu sāka �ņaugt sauss asaru kamols. Steig�us pagriezies pret sienu, Martins mēģināja paslēpt seju spilvenā, lai nebūtu jāizrāda savs satraukums.

� Bet vectēva ta�u vairs nav, � viņ� �ņukstēja. � Nav viņa vairs. Mums nav ko �ēlot. Viņ� neko nejūt, jo viņa nav vairs, nav, nav! Kāpēc jūs neko nesaprotat?

Pie pēdējā teikuma balss Martinām pavisam aizlūza, un viņ� ar zobiem iekodās spilvenā. Pēc tam viņ� sajuta mammas glāsto�ās rokas sev uz pakau�a, vieglas un nesteidzīgas, un izdzirda, ka arī viņa raud � klusītēm, gandrīz bez skaņas. Un kā no tālienes viņ� juta, ka tētis cen�as mammu mierināt, ka apliek mammai roku ap pleciem un �ukst kaut ko ausī. Martins nevarēja saklausīt, ko tētis tur �ukst, bet savādi � �ais �ukstos un arī raudā-

А'пм I)ija tik patīkami klausīties. Pats viņ� ar sūrsto�ām un sausām acīm gulēja pavisam klusu un skatījās sienā. Mu lad Martins pusbalsī teica � vairāk pats sev, bet var-�hiI ari pieaugu�ajiem sev aiz muguras:

Tas pāries, viss pāries. Sāp, bet tas pāries.

Pēc "tam viņ� laikam bija iesnaudies, jo, kad, vēl lāgā llrpamodies, piecēlās sēdus, mamma un tētis jau bija virinu* Martins dzirdēja klusinātas balsis un nojauta, ka li'dic klāj pusdienu galdu. Viņ� dzirdēja trauku �ķindoņu tin sajuta ēdiena smar�as. Tās modināja izsalkumu, un, tad viņ� arī bērnistabā izdzirda balsis, Martinām ļoti sagribējās paspēlēties ar dvīnītēm.

Sen neesmu ar viņām spēlējies, viņ� nosprieda un at-им ejās, cik liegi dvīnītes smar�o pēc vanno�anās. Maziņas vel, viņas nesaprot, kas noticis ar vectēvu. Tagad es viņas nelik�u mierā!

Bet pirms tam Martinām vēl kaut kas bija jānokārto!

Viņ� izrausās no gultas, sasēja peldmēteļa jostu un iz-p.aja hallē. Viņ� vēl joprojām jutās slābans, griezās galva, un kājas neklausīja, un viņ� gandrīz paklupa uz virtuves �diek�ņa. Smeldzo�ais plecs un celis atgādināja par �īsdienas piedzīvojumiem, bet bailes bija gandrīz pilnīgi pārgāju�ās. Labi pazīstamās smar�as, pierastās lietas un priek�meti dzīvoklī visapkārt � tas viss pēk�ņi radīja atslābumu un mieru.

Esmu mājās, viņ� nodomāja.

Mamma un tētis stāvēja pie trauku mazgājamā galdiņa un lika ēdienu gai�zilā māla bļodā. Viņi apspriedās klusas, liegās balsīs.

� Tev jālido turp jau rīt priek�pusdienā, � tētis sacīja.

� Mēs ar Martinu brauksim piektdien. Meitenes uz sestdienu un svētdienu būs jāmēģina pie kāda atstāt. Kā tu domā, vai Svensona kundze no piektā stāva neuzņemtos?

Martins piegāja pie mazgājamā galdiņa un, ielējis glazē aukstu ūdeni, sāka dzert lieliem malkiem.

� Bēres būs sestdien vai svētdien? � viņ� jautāja.

� Es arī brauk�u.

� Protams, ja vien tu pats vēlies, � tētis atbildēja.

� Tu esi jau liels diezgan, lai spētu to pārdzīvot.

Tie�i tobrīd, sakārtojusi bļodā ceptu cāli ar kūpo�iem rīsiem, mamma teica:

� Pasauc �urp dvīnītes, lai varam tūlīt pat ēst, dro�i vien būsi gau�ām izsalcis.

� Jā, � Martins atbildēja, � bet vai es nevaru vi pirms piezvanīt skolotājai?

� Tiesa, � tētis piekrita. ■� Mums jādod viņai ziņa Es ie�u un piezvanī�u.

� Nē, tu ne, � Martins teica. � Man pa�am tas jāiz* dara.

Ar nelielu blīk�ķi nolikusi uz galda bļodu, mamma pla4 tām acīm paskatījās uz Martinu.

� Vai tev patie�ām gribas... � viņa iesāka, bet Man tins viņu pārtrauca:

� Nē, gribēt negribas vis. Bet būs labāk, ja es pats.

Uzgriezdams piecciparu telefona numuru, viņ� juta, k$

pirksti mazliet trīc.

Bet es tomēr zvanu, viņ� nodomāja, zvanu aiz brīvai gribas pats.

Un pēc tam, kad signāls viņā galā apklusa un klik�ķis vēstīja, ka frēkene ir pacēlusi klausuli, Martins ievēroja^ ka patiesībā vairs nemaz nejūt bailes. Prāts viņam bija pavisam vēss un mierīgs, un, viegli uzsmaidījis pats sa| vam attēlam halles spogulī, viņ� nodomāja:

Tas nokārtosies, viss galu galā nokārtosies!

Salda, smacējo�a ētera smaka ko� nāsīs, tiklīdz atkāpjas tumsas �ūpas, un kā no liela tāluma līdz viņam atskan Musinātas balsis un soļu klaudzoņa. Viņam ir sausa mute, mele �ķiet pietūkusi līdz pat aukslējām, un viņ� atceras, Ka nupat bija cīkstējies pretī kopējai za|ās drēbēs, kas pieturēja viņu uz nestuvēm un ar stingru roku uzlika viņam uz sejas mitru drānu. Tad lampas asās gaismas aplis virs galda bija sācis griezties arvien ātrāk un ātrāk, skaņas bija kaut kur pagaisu�as, un nebija līdzējis ari ias, ka viņ� mēģināja aizturēt elpu.

Es gribu tikt mājās, viņ� domā, ja vien es tūlīt tiktu no �ejienes projām, itin nekas nebūtu noticis un viss izrādītos tikai murgs.

Ta�u pēc slimnīcas te smar�o nepārprotami, un atmiņu ainas arī ir pārāk skaidras, zem aizvērtiem plakstiem tās nomaina cita citu, tās nevar aizmānīt prom, un nelabā nojauta aug augumā. Viņ� atceras, ka pāris rei�u tika pamodies, kad, ma�īnai drā�oties uz priek�u, motors pēk�ņi bija ierūcies stiprāk vai arī pie līkumiem bija iegaudojusies signāltaure. Viņ� mēģināja uzslieties sēdus pakaļējā sēdeklī un uz brīdi pamanīja pār stūri pārlieku�os lēvoci Edvīnu, tādu � saspringtām dzīslām aizmugurē uz kakla zem izspūru�ajiem matiem. Caur logiem viņ� redzēja aizzibam koku galotnes, un asākajos līkumos tantei Elnai bija grūti viņu noturēt. Viņu vilka lejā no gludā sēdekļa, un līdz ar stipru nelabumu viņ� tad ik reizes bija spiests atcerēties, kāda sajūta radās, kad pa irdeno granti motociklu pēk�ņi sāka nest sāņus. Bet tagad viņ� vislabāk atceras klusumu, kāds bija iestājies pēc tam, kad braucamais jau gulēja zālē un pakaļējais ritenis tikai kādus pārdesmit centimetrus no viņa pēdīgi bija beidzis griezties.

Tad nebija dzirdama vairs ne skaņa, viņ� nodomā un atceras, ka gabaliņu tālāk me�malā �ķērsām aiz kāda

akmens pa pusei zāles aizsegā, vienu roku tā savādi sa griezis virs pakau�a, pavisam klusu bija gulējis Klāsi

Tā nebija mana vaina, ka tā notika, viņ� nodomā, Klāsi pats nespēja noturēt stūri!

Viņ� mēģina piecelties sēdus, ta�u jūt, ka plaksti ir salipu�i, spranda muskuļi smeldz un labo kāju nav iespējams ne pakustināt.

Tad krūtis sa�ņaudz bailes.

Man jātiek no �ejienes prom, viņ� nosprie� un taustās pēc gultas malas.

� Nu, nu, � kāds ierunājas tepat viņam pie galvas, � guli tikai pavisam mierīgi, Martin, tad drīz vien atkal būs labi.

Viņ� gandrīz uzreiz pazīst tantes Elnas maigo un biklo balsi, un, kad viņa ar vēsu, mitru salveti noslauka viņam pieri, viņ� atslīgst atpakaļ spilvenā, labu tiesu jau nomierinājies.

Viņa sē� tepat man blakus, viņ� nodomā, tad jau nebūs nemaz tik briesmīgi pārskaitusies. fg

� Man ir slikti, � viņ� nosaka un pats dzird, cik �ēli un aizlauzti noskan viņa balss.

� Tas no narkozes, � viņa atbild, � drīz tas pāries,' un tad tu jutīsies labāk.

� Bet man gribas dzert, � viņ� iebilst, no jauna mēģinādams piecelties sēdus, ta�u ar stingru tvērienu ap pLeciem tūlīt pat tiek atkal nospiests guļus.

� Vēl tu nedrīksti dzert, � viņa atbild, � vispirms lai iziet narkoze. Pēc tam varēsi dzert, cik vien patīk, \ Briesmas nekādas tev vairs nedraud, un tu lieliski tiksi tam visam pāri.

Bet kā ir ar Klā�u, viņ� nodomā, un sirds viņam sastingst, kāpēc viņa man neko nesaka par Klā�u?

Martins jūt, viņa sakārto spilvenu, un pēk�ņi viņ� at- 3 ceras, kā smar�oja viņas rokas, kad pirmos vakarus viņa uznāca aug�ā jumtistabā apguldīt viņus abus ar Klā�u.. Viņam patika �ī naktskrēma jaukā smar�a, kaut arī, mazliet samulsis, viņ� vienmēr bija vairījies no viņas maiguma.

Pēdējos vakarus viņa vairs nenāca aug�ā, viņ� nodomā, tad tie abi jau nepārtraukti bija dusmīgi.

Viņa neko nestāsta par Klā�u, un Martinām nav arī djj-�as pavaicāt, vēl nav, viņam ir bail no atbildes, tāpēc viņ� labāk pūlas gulēt pavisam nekustīgi, it kā būtu atkal aizmidzis.

I.i tikai es varētu aizmigt, tad viss pārietu, viņ� prāto,

. i:/damies atvairīt vājumu, kas uzmācas, domājot par

К lasu.

I s to jau zināju, viņ� prāto, es zināju jau no pa�a sā-

liimia, ka viss saies greizi! �

V'iņ� pūlas atslābināties, patlaban viņ� itin neko nepil) domāt, ta�u ainas un balsis nedod miera, tās lidinās npkart, un, jau laizdamies miegā, viņ� atkal uztrūkstas uti uo jauna jūt to pa�u stingo tuk�umu pakrūtē, kāds i .īdas, kad motociklu sasvieda sāņus.

Kad viņ� pēc tam iedomājas par mammu un tēti, kuri nemaz nezina, ka viņ� te guļ, viņ� nojau�, cik grūti būs to visu izskaidrot.

Atkal būs viņējām dzirnām ūdens, viņ� nodomā, pēk�ņi atcerējies visus tos vakarus beidzamajos gados, kad viņ� l ija gulējis, galvu cie�i spilvenā iespiedis, lai nebūtu jā-d/.ird skaļās vārdu pārmaiņas, kas skanēja vecāku guļamistabā.

Manējie jau nespēs neko saprast, viņ� nodomā.

� Bet mana vaina tā nebija, Klāss to darīja aiz brīvas cribas, � Martins nomurmina, sākdams neganti mētāt galvu pa silto, gandrīz slapjo spilvenu, � neviens nevarēs apgalvot ko citu!

Pat pussnaudā viņ� jūt, ka īsta patiesība tā nav.

� Pārpratums viss no viena gala līdz otram, � viņ� nomurmina, no jauna grimdams tumsā, � patiesībā es to nemaz negribēju.

Iesākumā tas vairāk bija bijis izmisīgs mēģinājums vest pie prāta vecākus.

� Pie velna, dariet, kā jūs gribat, � kādudien pie pusdienu galda viņ� bija sacījis vienā no nebeidzamajām �ī pavasara pārrunām, kur ģimene pavadīs atvaļinājumu. � Ja jūs paliekat pie savas izvēles, man nav nekāda prieka braukt jums līdzi. Es jau pats tīri labi varu tikt galā. Turklāt Klāss ielūdza mani braukt pie viņiem uz laukiem.

Meli tie nebija.

Kad Martins gandrīz ik dienas ciemojās pie Klāsa viņa mantām piekrautajā istabiņā, Klāss ar vecākiem visu pavasara semestri ne vienu reizi vien jau bija izteiku�i �o priek�likumu.

� Tu no tiesas varētu atbraukt mums Ildzi tur, aug�fl uz ciemu, � tie aicināja, � jūs abi ta�u turaties tikpiļ cie�i kopā kā Hēlans un Halvans¹. Un tu, Martin, izski#f ties tāds, ka drusku ieelpot svaigu kalnu gaisu tev pt�f tie�i nāktu tikai par labu.

Patiesībā Martins �o priek�likumu nebija ņēmis īsti no4 pietni, lai gan Elna ar Edvīnu jau no laika gala izrādīji! viņam pāri malām plūsto�u laipnību un arī Klāss gan* drīz ik reizi, kad cēla Martinām priek�ā savu kurpju)' kārbu ar iepriek�ējo gadu fotogrāfijām no laukiem, neat* ^ laidīgi bija uzstājis, lai Martins dod piekri�anu � tasļ nebija licies diez cik svarīgi, jo Klāsa galva bija trakuJ ideju pārpilna un prāts tam mū�īgi nesās uz palaidnībām.!

Tikai toreiz pie pusdienu galda, kad, vecāku apnicīgās I spriedelē�anas nogurdināts, Martins-strauji bija atgrūdis! krēslu un papīra salveti saspiedis mazā vīstoklītī, viņam ! �is priek�likums pēk�ņi vairs nelikās glu�i zemē metams.!

� Es zinu, ka viņi grib, lai es braucu līdzi, � viņ� f bija sacījis, � viņi neuzskatīs mani par apgrūtinājumu. � I �ķiet, Martina vecāki uzreiz bija uzķēru�ies uz �īs makv �ķērēs.

� Lielisks priek�likums, � tētis atsaucās un tūlīt pat< sameklēja savu КАК¹² atlantu. � Tad jau mums visu būs, daudz vieglāk nokārtot. �etratā ar tādu amazoni kā mū-j sējā ceļot var tīri labi, turpretī piecatā vizināties ar to ap-kārt būtu tikai mocība. � Vēlāk, pēc pusdienām, kad* pārējie ģimenes locekļi sēdēja pie krāsainā televizora vies-< istabā, Martins piezvanīja Klāsam un atbildes vietā izdzirda viņa sajūsmas saucienu, un tad viņam patiesībā atpakaļceļa vairs nebija. Atkāp�anās tad būtu izskatīju*, sies pēc nenoteiktības.

Bet nemiers krūtīs un sajūta, ka noticis bīstams pārpratums, visu to nedēļu, kuru pēc mācību gada beigām viņ� vēl nostaigāja apkārt pa pilsētu, bija tikai augu�i! augumā. Klāss ar saviem vecākiem bija' aizbraucis jau dienu pirms liecību izsnieg�anas, tā ka atteikties viņ� vairs nevarēja. Un mamma ar tēti tik stipri bija aizņemti ar po�anos, ka tiem arī ne reizi nebija iznācis vaļas pavaicāt, vai tikai Martins neno�ēlo.

I s jūtu, tie ir priecīgi, ka tiku�i no manis vaļā, aiz-limiti tikai pa�i ar sevi, viņ� laiku pa laikam bija nodo-

11 Ml j is.

Pēdējā vakarā pirms Martina aizbrauk�anas gan tētis l>ija atlicinājis laiku arī viņam.

� Patiesībā tas viss iznāk drusku savādi, � viņ� sauja, mazliet izklaidīgi pārbaudot Martina līdzņcmamās mantas. � To Klā�u tu mums nemaz tik bie�i neesi rādī-ļis. Kas viņ� ir par putnu? Un viņa vecāki, par tiem mēs I*.nidrfz itin neko nezinām. Vai tie ir krietni, kārtīgi cilvēki?

Martins paraustīja plecus. Uz tādiem jautājumiem � letis ar tādiem laiku pa laikam, kad centās būt biedrisks, Martinu mēdza pārsteigt � viņ� nekad neprata atrast I iemērotu atbildi.

� Tie ir .uz goda, � vēlāk Martins noteica, � citādi jau es nemaz nebrauktu tiem līdzi.

� Jā, skaidrs, ta�u saproti, mēs esam drusku noraizēju�ies, � tētis atbildēja, ar vienu roku bīstami tuvodamies tai �John Silver� paciņai, kuru Martins bija pievācis virtuvē un ievīstījis vasaras drēbju kaudzē. � Kā tie īsti dzīvo? Un ar ko nodarbojas?

� Viņa ir apkopēja Domusā³, un viņ� strādā tur, tajā sulfīdu fabrikā, � Martins atbildēja, izbrīvējot sev ceļu pie somas ar treniņtērpu rokā. � To es arī ņem�u līdzi.

� Tu re, � tētis noteica, pēk�ņi kļuvis tāds mazliet iecietīgi augstprātīgs, un Martins tikai ar varu valdīja niknumu.

� Vai tam darbam kāda vaina? � viņ� no�ņāca. � Un pret mani tie ir bezgala laipni, to tu ņem vērā, pie viņiem cilvēks nekad nejūt, ka būtu par traucēkli. Un tie turas kopā, visi uz vienu roku.

Tādējādi cilvēks var arī tikt vaļā no mazajām mā�elēm, kas visu grābsta ar rokām un bā� savu degunu, kur vajag un kur nevajag, viņ� gribēja piebilst, bet laikā iekoda mēlē.

Dvīnītēm adresētās dzēlības, nekādas, pat vismazākās, tētis nevarēja ciest, un viņam jau bija mazliet savilkti �okļi, kas nepārprotami liecināja, ka pacietībai tuvojas gals.

Esneteik�u itin neko lieku, Martins nosprieda, neminē�u ļ ne vārda par to, ka_ galīgi vairs nevaru paciest visas tās dvīnī�u stulbās a�gārnības un ka tāpēc es izlēmu uzreiz, j un, kad tētis steig�us bija aizcirtis ciet viņa somu, Mar- jj tins tikai noteica:

� Baigi labi, da�as nedējas es nu varē�u padzīvot , vienā mierā!

Tētis saprata tīri labi, kas ar to bija domāts, Martins nosprieda, redzēdams, ka tētim acīs parādās liesmiņas, galīgi dumj� ta�u viņ� nav, viņam jāzina, ka mūsu mājā , ir plānas sienas!

� Maz|0ln podiņiem jau arī ir austiņas, � Martins vēl piebilda uft pēc tam tūlīt pamanīja, ka tētis izskatās samulsis. Neteicis vairs ne vārda, tētis izgāja no istabas, ļ

Es gandrīz nemaz Vairs nespēju ar tiem sarunāties, ; Martins nodomāja tobrīd Estersundā, kad stiepa savu bagā�u no ātrvilciena uz elektrisko vilcienu, kas ved aug�ā j līdz pat Ulriksforsai, un lielie �ķiet tikpat mēmi, tie arī.

Tie neuzdro�inās vairs man pat acīs paskatīties, viņ� I nodomāja, atcerējies, kā �orīt vecāki bija slāju�i apkārt i pa peronu, nespēdami noslēpt savu neapmierinātību, ka { laiks virzās uz priek�u tik gausi.

Tie stāvēja tur, uz perona, domādami tikai par savu, ^; viņ� nosprieda, un sirds mazliet iesāpējās, atceroties, cik i pacilātas dvīnītes bija izskatīju�ās un kā bija skraidīju�as apkārt savos īsītiņajos vasaras bruncī�os, pat i nemēģinādamas izlikties, ka ilgosies pēc Martina.

Viņām klājas labi, viņ� nodomāja, tik sīkas vēl, ka nekā nesaprot.

Pēc da�ām nedēļām Gunvurai un Marijai būs se�i gadi.

Pa�am viņam janvārī jau palika trīspadsmit.

Baigi lielā starpība, viņ� nodomāja un, redzēdams, ka tuvojas konduktors, pastiepās garāks.

Tomēr man vajadzēja braukt līdzi savējiem, viņ� prātoja, tagad e$ pat nezinu, ko viņi dara. Tā bija mana kļūda, ka es atteicos, no tā nekas labs neiznāks!

Kamēr elektriskais vilciens aizlīgoja cauri ievasaras zaļumam, Martins mēģināja aizdzīt skumjas ar �Mad ko preses kioskā bija nopircis Estersundā. Ta�u grūti bija piesaistīt uzmanību attēliem, un pēk�i>i viņam sāka likties, ka to visu agrāk jau vairākas reizes ir lasījis. .

On, kad viņ� pavīpsnāja pats par sevi, smaids iznāca I indrīz samocīts.

Pētot Lāses О piedzīvojumus, vajadzētu ta�u zviegt ' Li|ā balsī, viņ� nodomāja.

Bet �odien tas viss kaut kā neiedarbojās.

Aizvedī�u Klāsam, viņ� nosprieda, iebāzis �urnālu somā un turpat pielicis klāt vēl pēdējo no divām juice tetrapa-I am, ko mamma bija iebāzusi viņam līdzi. Klāsam kaut kas tāds joprojām vēl iet pie sirds.

Tai pa�ā kioskā Estersundā Martins bija iegādājies arī kārtīgu Jemtlandes karti un tagad ar treknu tu�as zīmuli ievilka tajā savu ceļu staciju pēc stacijas.

Nedrīkstu pabraukt garām Ulriksforsai, tad nu gan Initu jandāliņ�, viņ� nodomāja un pieliecās tuvāk loga iutij, kad vilciens klaudzēdams apstājās kādā nelielā � tacijā.

Un Klāss būtu noskumis.

Mani tur gaida, viņ� domāja, sākdams nedaudz uztraukties. Ar mani rēķinās, un Klāss stāv tur jau un mīņājas.

Lai gan Klāss nupat bija pabeidzis piekto un viņa klase nebija pat tajā pa�ā gaitenī, kur Martina astotā, Martins ar viņu visvairāk no visiem turējās kopā. Viņ� bija gandrīz piecpadsmit centimetrus garāks par Klā�u un da�reiz bija dzirdējis sev aiz muguras pasmie�anos par Lielo Klā�u un Mazo Klā�u.

Bet es uz to nospļaujos, viņ� prātoja. Klāss ir kolosāls, man par viņu ir prieks.

Kaut arī no klasesbiedriem neviens vairs neuzdro�inājās viņam piesieties kā pirmajos mēne�os pēc pārcel�anās no Ronnebijas � tas laiks bija kā murgs �, tomēr vēl joprojām savā klasē Martins gandrīz vienmēr jutās atstumts. Skolotāju tuvumā klasesbiedri, protams, viņam uzsmaidīja, bet, kad skolotāji attālinājās, smaidi tūlīt apdzisa un visi uzgrieza viņam muguru it kā noraustīju�ies. Manā priek�ā tie nolai� acis, viņ� nodomāja, esmu ievērojis, tie man neuzticas, itin nekad nav uzticēju�ies.

Ar Klā�u viss bija glu�i citādi.

Visu pēdējo mācību gadu viņi abi turējās kopā � gandrīz katru starpbrīdi kop� tā septembra rīta, kad Klāss, pēk�ņi parādījies skolas pagalmā, piesardzīgi bija tuvojies Martinām,

�Esmu jauns skolnieks,� Klāss bija paskaidrojis, �klļ vari saklausīt, es nāku no Jemtlandes. Nupat tikai pārvle cāmies �urp no Vreng�es, pavisam blakus Norvēģijas го- 1 be�ai. Ja tev nav iebildumu, mēs varētu parunāties.�

Jau pēc pāris nedēļām, kad Martins, no skolas nākot, pirmo reizi bija aizgājis Klāsam līdzi uz mājām, Klāss bija sācis stāstīt par saviem laukiem, par tām mājām, kas� viņa vecākiem vēl joprojām piederēja, par salu, uz kuras kolosāli varēja paslēpties, par strautu, par dzirnavām,� kur spokojas, un daudz ko citu.

� Kādreiz tev jāatbrauc uz turieni mums līdzi, �� Klass teica, paņēmis savu �Oscaria� kārbu ar fotogrāfijām, � tur, aug�ā, viss ir savādāk nekā te. Ciems gandrīz pamests. Tajā dzīvo vēl vienīgi tēvocis Sikstens.

� Un tās te ir mūsu mājas, � Klāss teica, rādīdams vienu no attēliem, � no tām mans tētuks un mammīte itin nekad neatteiksies.

Uz kartes Klāss parādīja ciemu, tik tikko saredzamu punktiņu uz kāda zemesraga rietumos no Jededes, pa�ā aug�ā pie Strema ezera, un viņa mamma, tie�i tobrīd, kā aizvien, ienesusi viņiem paplāti ar piena glāzēm un sviestmaizēm, bija pabu�inājusi Klāsa cekulu un noteikusi:

� Ņem vērā, tu vari braukt mums līdzi tur, aug�ā, kaut vai katras brīvdienas, norunāts?

Jau toreiz un arī vēlāk, aizvien, kad EIna vai Edvīns ienāca pie viņiem papļāpāt un pajokot, Martins bija ievērojis, cik viegli Klāsam veicas sarunas ar saviem vecākiem.

Var redzēt, ka tie saprotas, Martins bija nospriedis, aizvien juzdams gandrīz vai skaudību.

Tādās reizēs viņam bie�i vien bija ienācis prātā miru�ais vectēvs un skumjas bija sa�ņaugu�as sirdi.

Vectēvu es nekad vairs neredzē�u, Martins nodomāja, un ik reizi viņu pārņēma tā pati nelabā sajūta, kas apglabā�anas brīdī, kad zārku nolaida tum�ajā bedrē.

Vectēvs mani ņēma nopietni, Martins atcerējās, vectēvam laika priek� manis bija pilna cepure.

Lai gan mamma un tētis jau arī �ad un tad darīja, ko varēja, cenzdamies atlicināt laiku Martinām, tas nekad tomēr nebija viens un tas pats.

Tie izliekas, tie dara to tikai tāpēc, ka ir spiesti, viņ� nodomāja, piecēlies, lai atvērtu logu, es jau visu redzu, nekāds muļķis neesmu.

Martins izliecās ārā pa logu, ļaudams,. lai vēj� pū� tie�i

11<|н, jo vajadzēja dabūt prom sūrstoņu no acīm, drīz viиI.fis Ulriksforsā, vilciens jau garām vai pa�ai pēdē-j.ii dacijai, un viņ� vairs nedrīkstēja izskatīties sa�ļucis.

Man ir jau trīspadsmit ar pusi, pink�ķis es vairs ne-di il stu būt, viņ� nosprieda.

I u u skumjas, ko vienmēr uzvēdīja atmiņas par vectēvu, �и i*i ibēja vis atkāpties. Un, kad elektriskais vilciens, pāris mUii pamatīgi noraustījies, nobremzēja sarkanās stacijas ilu', priek�ā un uz perona Martins pamanīja Klā�u stā-viini roku rokā ar Edvīnu un Elnu, vasaras brīvdienu pa-iil.itības noskaņai cauri pēk�ņi uzpeldēja nojauta, ka kaut lur saies galīgi �ķērsām. Es jau to zinu, viņ� nodomāja, �iepdams savas somas uz durvju pusi, zinu, ta�u nedrīkstu izrādīt.

Bet, tiklīdz Martins bija izkāpis uz perona un sajuta � .mlē sakarsu�o smil�u stipro smar�u, visas aizdomas pagaisa. Klāss nebija vienīgais, kas, priecīgi vicinādams lokas un gavilēdams, brāzās viņam pretī. Arī pieaugu�ie pieskrēja klāt, un, pirms Martins paguva izvairīties, Edvīns jau bija satvēris viņu ap viduci un pacēlis gaisā, tā ka Martinām atlika vienīgi bezpalīdzīgi kūJāt kājas.

� Apsveicam tevi savā nostūrī, � Edvīns teica,

� gandrīz vai esam pēc tevis noilgoju�ies. Pēdējās dienas Klāsam jau zeme dega zem kājām. �orīt viņ� gandrīz ne kumosu nespēja norīt, pirms devāmies ceļā.

Arī Elna apskāva Martinu, kad viņ�, mazliet apreibis pēc �ūpo�anās pa gaisu, beidzot bija ticis atpakaļ zemē.

� Es no tiesas ceru, ka pie mums tu jutīsies labi, � viņa sacīja, paņēmusi vienu no somām. � Klāsam ir vajadzīgs biedrs, citādi viņam te var samesties drusku vientulīgi.

Uzsviedis uz pleca Martina cie�i piebā�to telts apvalku, Klāss aizdancoja uz ma�īnu.

� Baigi labi, ka tu esi paķēris līdzi arī telti, � viņ� teica, � tagad mēs varēsim pārnak�ņot tur, ārā, uz salas. Divvietīga, vai ne?

Martins pamāja.

Kā es par to dabūju kaukt, tas man te nevienam nav jāstāsta, viņ� nodomāja, tas ne uz vienu te neattiecas.

Kad Edvīns bija sakrāvis Martina mantas bagā�niekā, viņi aizgāja uz kafejnīcu stacijas ēkas otrā pusē. Kafej-

nīcu sauca �Temperance�, un Martinām par �o franciskai nosaukumu bija viegli jāpasmaida.

� Vai neizklausās drusku lecīgi, kā tev liekas? � viņi ieminējās, ta�u Klāss, �ķiet, nemaz nedzirdēja viņa� iebildi un joprojām dīdījās, pārpilns ar vasaras nodomiem,

� Mēs daudz klejosim apkārt, � Klāss sacīja, lūdzo�i, uzlicis plaukstu Martinām uz rokas, pirms tas bija paguvis atvirzīties tālāk, � mēs dzīvosim pilnīgi savā vaļā,' Un laivu mēs drīkstēsim ņemt, cik tik gribēsim.

� Tā ja, � Edvīns smiedamies piebalsoja, � vajadzēs tikai mazliet patrenēties, pirms sāksiet braukāt vieni. Vē-j lāk jau gan pa�i tiksiet galā. Auklēties ar jums te nevie*⁴� nanl nebūs laika. Māja un sēta pa�as sevi nevar uzturēt tā, lai pavisam neaizietu postā, � viņ� vēl piebilda, pa-1 griezies uz Martina pusi. � Bet ņem nu sviestmaizes,] pēc tāda gara brauciena ies labi iek�ā. Izbrauci ta�u jau! pirms septiņiem, vai ne?

Martins daudz par �īm mājām bija dzirdējis jau agrāk un zinaja, ka Edvīns katrā ziņā sapņo kādreiz pārceltiesj atpakaļ.

�Mēsli smar�o labāk,� Edvīns mēdza sacīt, ar velosHļ pēdu pārbraucis mājās no fabrikas un ģērbdams nost ar smirdo�iem traipiem klāto kombinezonu. �Darbs trīs mai-i ņās neder tādam, kas paradis pats būt savs kungs.�

� Mēs ar Klāsa mammu dabūsim te norauties, kauti arī mums skaitās atvaļinājums, � Edvīns teica, izvilcisļ uo krū�u kabatas pāris saņurcītu -desmitnieku un iedevis oficiantei. � Kādreiz mēs dro�i vien pārvāksimies uz �e-< jieni atpakaļ, un tad būs patīkami, ka jumts vēl nav iebrucis.

Elna smaidīja mazliet iecietīgi, �os vārdus, �ķiet, jau bie�i dzirdējusi. Uzmundrino�i pamājusi zēniem, viņa pastūma tiem tuvāk �ķīvi ar sviestmaizēm.

� Lokiet nu tikai iek�ā, � viņa teica, � būs jābrauc vēl labs gabaliņ�, kamēr tiksim galā.

Pastiepis roku pēc nākamās maizītes, Klāss aizķēra kafijas kannu, un Edvīns tikai pa�ā pēdējā brīdī paguva to satvert, lai nenokrīt.

� Te nu tu redzi, Martin, � Edvīns teica, mazliet uzspēlēti pamirk�ķinājis Martinām, � Klā�u vajag turēt acīs. Viņ� neskatās, kur liek kājas un rokas. Tev viņ� jāuzrauga, tas būs tavs vasaras darbs.

Martins iztaisnoja muguru un pamāja, ieņēmis mutē auksta piena malku.

- Лк, nemels nu niekus, � Klāss attrauca, sa�ķiebis muti mazliet par daudz aizvainoti, � izklausās, ka es nu IhkIs maziņais. Bet es varu iztikt bez uzraudzības, to ņem vi i a. Nekāds knēvelis vairs neesmu.

Ak tā tu saki, � Edvīns noteica, rotaļīgi piedraudē-|Im Klāsam, � to es atcerē�os, kad tu gribēsi izvairīties no gultas klā�anas.

Patīkams tonis, Martins nosprieda, tie tikai ķircinās, bet * iK�inaz nestrīdas, un ar tādiem aizrādījumiem nav nekas �likts domāts.

Pēk�ņi viņ� nepavisam vairs nesaprata, par ko bija ba* lijies.

Viss bias labi, viņ� nosprieda, kādu laiciņu padzīvot ārpus mājas būs tikai patīkami.

Kamēr viņi ar ma�īnu no Ulriksforsas brauca uz mālam, Elna ar Edvīnu brī�iem mēģināja pārtraukt Klāsa vārdu plūdus, �o to pajautādami par Martina vecākiem.

� Vai tavējie nebija noskumu�i? � Elna vaicāja, no priek�ējā sēdekļa pagriezusies atpakaļ, lai ieskatītos Mar-linam acīs.

� Nē, nepavisam, � viņ� atbildēja, � manējiem likās jauki, ka es braucu pie jums.

� Bet viņi ta�u po�as tālam ceļojumam? � Edvīns teica. � Vai tas tevi nevilināja?

� Mētāsies apkārt pa Viduszviedriju, � Martins atbildēja, nolēmis neizrunāties par daudz, � un viduslaiku baznīcas vien tikai skatīsies. Un pēc tam aiz�aus varbūt līdz Oslo un no turienes ar kuģi pāri uz Dāniju.

Pēdējais nebija īsti taisnība, vismaz pavisam dro�i tas nebija, bet Martinām �ķita, ka tā izklausās labāk. Un lielākā daļa strīdu pavasarī jau tie�i bija par to, vai braukt uz ārzemēm vai nebraukt. Martins bija iededzies par Itāliju, mamma runāja par Franciju, meitenes klaigāja par Ronnebiju, jo vēl joprojām īsti nebija aptvēru�as, ka vectēvs vairs nav dzīvs un vecmāmiņa ir pārcēlusies uz vecu ļau�u pansionātu, un tētis bija dudinājis kaut ko par Mēlarieleju.

� Da�as dienas atkal padzīvot Dānijā gan būtu bijis vareni, sen neesmu tur bijis, � Martins piebilda, � bet es tomēr atbraucu �urp. Man jāredz, kas tie ir par brīnumiem, par kuriem Klāss stāsta.

� Zini, mums ir prieks to dzirdēt, � Elna atbildēja izslējusies. � Ta�u nekādu brīnumu nu gan te nav. Neņem to visu nopietni, ko Klāss tev samel�.

Klāss sacīja, � izklausās, ka es

� Tā nesaki vis, melotu.

� Un vai tad tu nemelo, � Martins teica, iebukņījis Klāsam pa pakrūti, � domā, es tev neredzu cauri?

� Blabla, � Klāss noteica, pavilcis uz savu pusi �ur- i nālu �Mad�_y kuru Martins bija nolicis uz pakaļējā sē dekļa, � dons Martins, ko tu neteiksi!

Tas bija viņiem abiem labi pazīstams, nodeldēts iztei* ļ ciens, ta�u Klāsam tas nekad neapnika. Martins gan tikai 1 viegli pavīpsnāja un pēc tam pieplaka pie loga.

� Palasi to lapeli, � viņ� noteica, mazliet uzsvērti no* ļ �āvājies, � es tikmēr drusku atpūtī�os.

Staru pārtikas somām uz grīdas viņam palaimējās iz* | stiept kājas, un, kamēr garām traucās ainava ar saules | vizmu virs ūdeņiem, ar daudziem vienmuļiem izcirtumiem |

un kādu retu sarkanu māju kraujmalās, viņ� juta, ka acu plakstus arvien smagākus padara snaudiens. Pat fjells, kas nāca arvien tuvāk, nespēja modināt viņā sajūsmu un ziņkāri.

Gan jau visu to apskatī�u, viņ� nosprieda.

Arī uz priek�ējā sēdekļa runas pamazām apsīka, un Edvīns laiku pa laikam nolaida lejā ma�īnas sānu stiklu tik zemu, ka var izbāzt laukā galvu.

� Da�reiz tas lieti noder, � Edvīns paskaidroja, steig�us pārslēgdams ātrumu, kad S veida līkumā pēk�ņi bija izniris traktors ar piekabi, �.pēc tam tu, cilvēks, nejūties vairs vismaz tik miegains.

Martinām svīda plaukstas un paduses, un, ar skaudību paskatījies uz Klā�u �ortos un krekliņā ar īsām piedurknēm, viņ� pa Edvīna logu izbāza ārā vismaz roku, lai cik necik atvēsinātos.

Skārds uz durvīm bija kvēlojo�i karsts, un, kaut arī pulkstenis rādīja jau pāri se�iem, saule vēl bija augstu, un, kad Martins mēģināja palūkoties pāri Vatudālenei uz varenajiem fjelliem, kas pacēlās ūdensklaida otrā pusē, saules vizma piespieda aizlikt acīm priek�ā roku. Bērzi i �eit, aug�ā, nebija tik kupli kā mājās, un arī tīrumus un ganības klāja trauslāks, vārgāks zaļums, un vietumis rē- j gojās pat brūngani, kaili plankumi.

� Sausums, � Edvīns sacīja, kad Martins par tiem ) ievaicājās, � lijis nav kop� mēne�a sākuma.

Pie Jededes viņi nogriezās no galvenā ceļa, un nu Ed- j vīns dabūja pārslēgt ātrumu un braukt lēnām.

Vienkronas ceļ�, � Klāss sacīja un, kad Martins nrvi�oja pat pavaicāt, ko tas nozīmē, vēl piemetināja:

Rallijiem tā kā nebūtu piemērots.

�aurajam, līkumotajam ceļam pa vidu tie�i starp riteņiem stiepās krietns valnis, un ik pa laikam Martins dzirdēja kaut ko berzējamies gar ma�īnas apak�u.

� Mēs varam sabojāt kardānu, vai ne, tētuk, � Klāss Icica, izlikdamies lietpratējs.

Kad Martins paskatījās pa aizmugures logu atpakaļ, viņ� redzēja vēl labu gabalu aiz viņiem mutuļojam ma�īnas sacelto putekļu mākoni un pamazām nosē�amies uz l.iuka un grāvī.

Tie�i tobrīd Klāss iegrūda viņam dunku sānos, iesaukdamies:

� Drīz mēs būsim klāt, tad pats tu visu redzēsi un varēsi pateikt, ka es itin nemaz neesmu pārspīlējis!

Ceļ� pēk�ņi atkal veda lejup, un asajā pagriezienā uz nokalnes ma�īnu stipri sameta sāņus, tāpēc ka priek�ējais ritenis bija sācis slīdēt pa izmalto grambu. Edvīns dabūja krietni pastrādāt ar stūri, kamēr izlīdzināja ma�īnu, un tikai pēc tam viņ� ar labo roku parādīja aug�up uz māju puduri, kas gai�zaļā, nolaidenā klajumā vīdēja starp tum�ajiem me�iem.

Tiklīdz Martins ieraudzīja �īs mājas starp ūdeņiem un lum�zaļo me�u rāpjamies aug�up gar kraujo nogāzi, viņ� bis tūlīt pazina. �o skatu jau daudzas reizes redzējis uz Klāsa fotogrāfijām, viņ� paliecās uz priek�u pāri Edvīna plecam, lai labāk varētu visu saskatīt.

� Tās otrās tātad ir jūsējās, vai ne? � Martins pajautāja tikai tāpat vien, jo bija ta�u jācen�as būt pieklājīgam un uzmanīgam.

� Tāpāipir, � Klāss atsaucās, iebukņījis Martinām pa muguru, � un tur mēs dauzīsimies pa āru, cik tik uziet!

� Ar nosacījumu, ka jūs zināsiet mēru, � Elna smiedamās sacīja, � citādi mēs jūs iespundēsim iek�ā istabā. IJn mēs negribētu arī, ka jūs palai�at sarkano gaili!

� Nav nekāda riska, mammīt, � Klāss teica, � mēs ta�u nesmēķējam. Un neesam arī no tiem, kas spēlējas ar sērkociņiem, vai ne, Martin?

Viņ� vaicā man, Martins nodomāja, nu, 'protams, mani viņ� izmanto par aizsegu.

� Skaidrs, � viņ� a�i attrauca, atcerējies savu paciņu, par to viņ� neko neteiks, tā būs dro�āk.

Klāsam nav nemaz viss arī jāzina, viņ� nosprieda, tik stipri saliecies uz priek�u, ka ar degunu gandrīz nobrauci gar Edvīna tum�ajiem bārdas rugājiem.

Matiņi ausīs tie�i tāpat kā vectēvam, Martins nodo-māja un, tikai saņēmis sevi rokās, novaldījās, nepielicis pie tiem pirkstus. Ar pirmo ātrumu ma�īna rāpās vēl vienfl augstā un stāvā uzkalnā, kamēr pēdīgi viņi nonāca uz taisnā ceļa cauri zemesragam un tur iekoptajiem laukiem.

� Te nu mēs esam! � Klāss iegavilējās, un Martins no fotogrāfijām atkal skaidri visu atcerējās. Viņ� pazina �o veco, zemo laidaru, kas ar galu pret dzīvojamo māju stāvēja otrpus ceļa, un, kad Edvīns nobremzēja pie laidara durvīm, Martins ārpusē turpat aiz ma�īnas loga ieraudzīja arī veco aku ar vindu. Tā viņam arī jau iepriek� pamatīgi bija aprakstīta.

�Daudz tādu nemaz nav vairs palicis pat Jemtlandē,� Elna bija sacījusi, rādot viņam fotogrāfiju. �Mans tēvs to ir racis un apbūvējis, viņam tādas lietas padevās.�

�ķiet, it kā es jau agrāk �eit būtu bijis, Martins nodo-mā[a, mazliet nedro�ām kājām izkāpis no ma�īnas un labsajūtā izstaipījies.

Būs mierīgi un jauki, viņ� prātoja, pēk�ņi ar skumjām atcerējies, kāda labsajūta mēdza pārņemt vectēva mājās Ronnebijā, kāds klusums valdīja lielajā virtuvē �ai savādajā mājā pie me�a, kā tur pie sienas tik�ķēja pulkstenis un kā vectēvs pak�ķināja pīpi, kuru reti kad mēdza nolikt pie malas. Pat smar�as viņam te �ķita pazīstamas � tāds sajaukums no mazliet smacējo�iem pīpes dūmiem un bagātīgās, saldās smar�as no verandas, kur grēdās stāvēja ābolu un bumbieru grozi.

� Nu, kā tev liekas? � Elna jautāja un, uzlikusi roku Martinām uz pleca, atrāva viņu no atmiņām. � Kā tu domā, vai tev te būs labi?

Martins tikai vairākas reizes pamāja un pasmaidīja, pēk�ņi vairs nezinādams, kā lai runā. Viņ� baidījās, ka viņa balsī varētu ieskanēties tāda pati bērni�ķīga sajūsma kā Klāsam, kur� nupat ar blīk�ķi bija izlīdis no ma�īnas cauri atvērtajam bagā�niekam.

� Djabbadoo! � Klāss klaigāja, iedunkājis Martinām pa muguru. � Tas ir tā, ka tagad mēs �aujam aug�ā uz mūsējo istabu! Tev jāredz, kā es tur priek� tevis visu esmu saposis.

Negaidījis pat atbildi, Klāss metās pāri ceļam un aug�up uz dzīvojamo māju � sarkanbrūnu divstāvu ēku uz

augstiem akmens pamatiem, ar baltiem stūriem un melni darvotām kāpnēm stiklotā vējtvera priek�ā. Vienā mājas i�.ila stāvas kāpnes gar ārpusi veda uz jumtistabu. No �ejienes tās nebija redzamas, ta�u Martins zināja, ka tādas iur ir, Klāss bija tās pieminējis vismaz reizes divpadsmit.

�Tās ir kā kuģa traps,� Klāss bija sacījis. �Mēs varēsim kāpaļāt pa tām aug�ā un lejā, cik mums tīk.�

Man jau ir trīspadsmit gadi, Martins nodomāja, neuzkrīto�i sabāzis biksēs kreklu, kas uz muguras bija izlīdis arā, � man jādomā par to, kā es uzvedos.

� Gan jau, gan, viņ� nosauca Klāsam pakaļ, daudznozīmīgi pamirk�ķinājis Edvīnam ar aci, � man vispirms drusku jāizvēdinās.

� Dari gan tā, � Edvīns noteica, sākdams izkravāt bagā�nieku, � būtu labi, ja tu uzreiz te justos kā mājās. Jo tu ta�u pie mums paliksi labu laiciņu, vai ne?

Un, mazliet saspringti iesmējies, viņ� piebilda:

� Te nav nemaz tik draņķīgi, ir tikai jāpierod.

Viņ�, protams, ir noba�ījies, vai es te labi jutī�os, Martins nodomāja, un �ī doma padarīja viņu līksmu.

Viņi mani lolo, Martinām ienāca prātā, tētukam to derētu likt aiz auss.

Kamēr Elna un Edvīns, apkrāvu�ies ar somām un pārtikas kulēm, kāpa aug�up uz māju, Martins vēl palika stāvam pie ma�īnas. Sasvīdis slapj�, viņ�, kamēr neviens neredz, steig�us palaida vaļīgāk bikses un atpogāja da�as krekla podziņas. Pagājis līdz akai, kura atradās da�us soļus tālāk un kuras vāks nebija lāgā aiztaisīts, un paliecies uz priek�u, Martins it kā juta no lejas uzdve�am aukstumu, tāpēc ātri atrāvās atpakaļ, jo viņu alla� biedēja akas un kraujas un murgos bie�i rādījās, ka viņ� kaut kur krīt. *

Martins lēnām apstaigāja pagalmu kūts priek�ā, zeme te bija grumbuļaina, traktora riteņiem izvagota, un pa durvju spraugu laidara pustumsā viņ� varēja saskatīt arī rupji rievoto pakaļpusi tam vecajam traktoram, par kuru Klāss viņam bija stāstījis.

�Munktelis⁴ no aizvēsturiskiem laikiem,� Klāss bija sa-

cījis, �kādā jaukā dienā mēs to varbūt izmēģināsim, jo te> aug�ā, jau viss ir vienkār�āk.�

Lēnām aizgājis līdz laidara stūrim, Martins pāri laukiem pavērās lejup uz ezera pusi. Pa kreisi aiz laidara kādu gabaliņu lejāk viņ� ieraudzīja no tēstiem bajķiem būvēto astoņstūraino riju, un pa labi lejā aiz pagraba, kas ar zemi pārklāts slējās ārā no zāles kā kapu kalniņ�, bija kāds neliels namiņ�.

Vasaras virtuve? Varbūt pirts?

Vēl zemāk blakus steķiem pie krasta bija cits namiņ�; laikam ve|as māja, par kuru Elna ieminējās �urpbraucot.

�Kad tur izmazgā lupatu sedziņas, tās atkal top skaistas,� viņa bija sacījusi, �citādi tikai nopūlies, bet nekas labs neiznāk.�

Martins dzirdēja, Klāss viņu sauc no jumtistabas, bet viņam likās, ka �is sauciens uz viņu nemaz neattiecas. Viņ� stāvēja pavisam klusu, ieklausīdamies vieglajā �irk-stoņā turpat zālē, un pēk�ņi atskārta, ka te no tiesas nav nevienas citas skaņas � ne fabriku dunoņas, ne ma�īnu rūkoņas, ne skaļu klaigu, ne balsu, pat ne govju zvaniņu � nekā. Virs laidara jumta �urpu turpu �audījās bariņ� bezdelīgu, bet putnu aprautās, a�ās klaigas nemaz netraucēja klusumu, patiesībā izceldamas to pat vēl j vairāk.

Dziļi ievilcis krūtīs silto novakares gaisu, Martins pacēla no zemes da�us akmentiņus, un, tobrīd ievērojis arī, ka turpat pie laidara stūra aug nātres, viņ� ar lielu loku aizlidināja akmentiņus lejup uz rijas pusi. Nogaidījis, kamēr tie ar vieglu, sausu pak�ķi atsitas pret �ķindeļu jumtu, viņ� iesākumā lēnām, tad arvien a�ākiem sojiem cilpoja pa nogāzi aug�up uz dzīvojamo māju. Da�as lapsenes nesteidzīgi izlidoja no zāles turpat viņam pie kājām, spēcīga un svaiga degunā iesitās nesen nodarvoto ļ kāpņu smar�a, un pēk�ņi Martins atcerējās, kā smar�oja ' vectēva laiva, kad senās dienās pirms gadiem, vēl mazs knēvelis būdams, viņ� bija ticis vectēvam līdzi rīta izbraucienā, un nu Martins vairs nejaudāja izlikties ne pieaudzis, ne cienīgs.

Lai viņi domā, ko grib, viņ� nosprieda un vienā lēcienā bija aug�ā pa kāpnēm.

Kaut arī visas malas smelgtin smeldza aiz noguruma им viņ� it kā vēl aizvien juta vilciena riteņu klaudzoņu *di /.u savienojumu vietās, Martinām tomēr bija grūti aizmet. Vēl ilgi pēc tam, kad Klāss pie otras sienas jau mivgā �ņākuļoja, viņ� gulēja nomodā, platām acīm vērdamies slīpajos griestos.

Bija jau vēls vakars. Pēc pusdienām visi bija sapulcēju�ies stiklotajā verandā, Elna un Edvīns malkoja kafiju, pārlasīdami uz �ejieni pārsūtītos laikrakstus, kurus bija paņēmu�i no pasta Jededē, bet pats viņ�, atlaidies pītā luēslā, lapoja vecu �urnālu kaudzīti. Klāss gan �audījās apkārt, visu laiku mudinādams �kaut ko pasākt,� ta�u Martins bija pārāk noguris, lai justu vēlē�anos spēlēt badmintonu vai futbolu. Beigu beigās, gan mazliet negribīgi, viņ� tomēr piekrita izspēlēt vienu �Monopola� partiju. Viņi bija izlaidu�ies uz verandas grīdas, un, kamēr Klāss aprūpēja banku, Martins, �ad tad izstiepies pāri slieksnim, ieelpoja vasaras smar�as.

� Vakarā smar�o visstiprāk, � Elna sacīja, � tie�i pirms saulrieta.

� Un tad var dzirdēt pat sienā�us �irkstinām, � Edvīns piebilda, � fabrikā tas tik bie�i vis nenāk priek�ā.

Tikai ap vienpadsmitiem Elnai izdevās pārtraukt �Monopola� partiju un, pukojoties par ļodzīgajām kāpnēm, uzvadīt viņus aug�ā jumtistabiņā. Kamēr viņi abi ar Klā�u pie durvīm mazgājās gai�zilā mazgājamā traukā, Elna tērzēja, apsēdusies uz ķeblī�a istabas vidū.

� Cerams, ka jūs varēsiet gulēt te, aug�ā, � Elna sacīja pēc tam, kad tie abi jau bija ielīdu�i savās zemajās gultiņās ar apzāģētajām kājām, jo citādi tām vispār nebūtu bijis vietas gar istabiņas sānu sienām zem jumta. � Bet, ja kļūst par daudz vientulīgi, tad nāciet mūs meklēt.

Pirms do�anās projām viņa ilgi un mazliet bērni�ķīgi samīļoja Klā�u, kamēr sakārtoja viņam segu. Kad Elna pēc tam pienāca arī pie viņa gultas, Martins kaunīgi pasteidzās aizsegt savu vaigu ār palagu.

� Ar labu naksniņu, knauķī�i, � viņa noteica, � līdz rītrītam, kad būsiet atkal tiku�i ārā no gultas.

Es jutu, cik jauki viņa smar�o, Martins nodomāja un aizspēra prom segu, jo vakars bija tik silts, ka ar palagu pietika atliku likām.

Viņai ir maigas rokas, viņ� prātoja, pēk�ņi atcerējies mammas roku pieskārienus.

Mammai āda ir sausa un zvīņaina, viņ� nodomāja, un pirksti kā jau tipiskai skolmeistarienei.

Kaut bija jau gandrīz pusnakts un mazo lodziņu jumtgalē Elna aizklājusi ar segu, istabā vēl joprojām valdīja puskrēsla un cauri dēļu spraugām spraucās iek�a saules atblāzma. Griestu plankas rupjas un neaptēstas, un �ur tur no tām rēgojās ārā līki un sarūsēju�i naglu gail.

Te, aug�ā, stāvēja vienīgi gultas, mazgājamais trauks ar baltu, emaljētu ūdenskannu, divi krēsli, ķeblītis, galds ļodzīgām kājām, uz tā nobru�āts radio un kaud�u kaudzēm spēļu kastes un kastītes, tad vecs, aplupis sekretārs ar �etrām atvilktnēm un vēl arī no skaidu plātnēm taisīts grāmatplauktiņ�. Tas stāvēja pa�ā istabas dziļumā pie grumbuļainā, balti nokaļķotā skursteņa, un Klāss pats to bija sameistarojis Martina atbrauk�anai par godu.

�Vismaz gandrīz pats,� Klāss bija sevi pārlabojis, �tētuks arīdzan mazdrusciņ piepalīdzēja.�

Ka viņi abi mitināsies �eit, jumtistabiņā, kura citādi nemaz netika apdzīvota, Klāss bija nolēmis jau pirms vairākām nedēļām, līdzko tika ieplānots Martina brauciens.

I

�Te, aug�ā, mēs būsim pilnīgi savā vaļā,� Klāss sacīja �te mēs varēsim pļāpāt vai caurām naktīm.�

1

*

Un te nu viņ� �ņāc, Martins nodomāja, nolūkojies, kā Klāss miegā laiku pa laikam aplaiza lūpas un pakasa savu gai�o cekulu. īsi apgrieztie mati bija pielipu�i viņam pie pieres, un dūrītes uz spilvena pie galvas �ķita neparasti mazas un smalkas pat vienpadsmit gadus vecam zēnam.

Aizvadītā skolas gada* laikā Martins, bez �aubām, bija krietni vien iepazinis Klā�u, ta�u pa nakti pie drauga viņ� nekad vēl nebija palicis, un, redzot tagad to guļo�u, viņam radās mazliet neparasta sajūta.

Tie�ām laikam baigi sīkais, Martins prātoja, tā smīk-ņā�ana, ka es turos ar viņu kopā, varbūt nav nemaz tik savāda?

Sad un tad Martinfs patiesi bija manījis, ka klasē par to spļaudās, un reiz gaitenī bija dzirdējis pat dārdo�us smieklus, ko Svens Eriks panāca ar repliku:

�Ko tad citu no tāda skolas gaitas par agru iesāku�a var sagaidīt? Tāds jau laikam nekad īsti netiks līdz sko-,1as vecumam.�

J

I.igad man par to visu ne silts, ne auksts, Martins noil niiāja, ta�u sirds tomēr vēl iesāpējās, atceroties tos smī-nlņus, kas viņu sagaidīja, ieejot klasē.

Tā ir vienīgi manis pa�a darī�ana, viņ� nosprieda.

Klāss viņam patika, glu�i vienkār�i patika. Ar Klā�u blļa viegli saprasties, viņam piemita humora izjūta, un viņ� nebija uzpūtīgs, prata klausīties un vēl joprojām bija mazliet jūsmīgs, kopā ar viņu Martins stundām ilgi varēja justies pilnīgi brīvi, nebija ne no kā jāuzmanās. No Klāsa nebija ko baidīties, kopā ar Klā�u viņ� uzdrīkstējās reizēm pat būt drusku neveikls un nekaunējās par to.

Skaidrs, ka viņ� ir mazliet par bērni�ķīgu, un to, ka viņam ir tikai vienpadsmit, patiesi var manīt, Martins nosprieda un no�āvājies uzvilka palagu pāri galvai, jo bija spiests norobe�oties no odiem, ja vispār kādreiz gribēja aizmigt.

Bet te, laukos, itin neviens mūs neredz, viņ� nodomāja, juzdams, ka miegs sāk grauzt acu plakstiņus, nevienam no klases jau nav nemaz jāzina, ka esmu atbraucis �urp. Lai tie domā, ka esam aizbrauku�i uz Itāliju, kā es tiku teicis.

No kastroļu graboņas lejā virtuvē viņi abi uztrūkās gandrīz vienlaikus un uzrausās sēdus, īsti nepamodu�ies un gurdeni.

Pulkstenis jau bija pāri desmitiem, un, kad Martins noņēma pārklāju no loga un atvēra zemās durvis, istabā iesitās vasaras svelme, pārpilna smar�ām un skaņām. Pa�obelē bija vairākas bezdelīgu ligzdas, un putni jau laidelējās, meklēdami barību. Lejā no laidara uzkalniņa puses skanēja" Edvīna svilpo�ana un aug�ā me�ā spalgi tark�ķēja kāds motors.

� Tas, bez �aubām, ir Sikstens, mans mātesbrālis, � Klāss noteica un, �āvādamies iztenterējis ārā uz trepēm, pieliecās pie ļodzīgajām margām, � dro�i vien darbojas tur ar motorzāģi, to viņ� dara nepārtraukti visu beidzamo nedēļu.

Atmetu�i ar roku parastajai rīta tualetei, viņi izlīda no pid�amām un rāva tikai kājās bikses � Klāss savas bāl-gansarkanās trenūzenes un Martins savus visvairāk izvalkātos d�insus ar nospuru�ām starām, kas izbeidzās kaut kur puslielā, un tad tūlīt dipināja lejup pa kāpnēm tik

strauji, ka Martins savās par daudz nonēsātajās koka tupelēs gandrīz nobrauca brauk�us. Steig�us pieķēries pie margām, lai nenokristu, viņ� juta iesūrstāmies plaukstu,

� Tev jāmācās turēt acis vaļā, � Klāss pavīpsnāja, palēk�ojis �urpu turpu, tiklīdz bija ticis uz zemes, � �ai₍ te nostūrī jau briesmu netrūkst.

Virtuvē Elna bija uzklājusi brokastgaldu.

� Apkalpojiet gan sevi pa�i, � viņa noteica, uzrotījuslj: sava puķainā ķitelī�a piedurknes, � jums jāiegaumē, ktif� kas stāv. Tu, Klās, Martinām visu parādi tā, lai viņ� var 1 justies te kā mājās.

Elnai jau bija noliktas pa rokai sukas un pāris kublu, f un paciņa mazgājamā pulvera, un nupat viņa pie mazā C tualetes spogulī�a virs kumodes sēja ap galvu lakatiņu.

� Es aizeju tur pāri pie Sikstena, � viņa teica, � ap-1 solīju pielikt roku pie veļas mazgā�anas. Tas prasīs vis* * maz pāris stundu, tā apmēram līdz otrajām brokastīm. _r Māju gan tālabad nevajadzētu apgāzt un noslīkt arī ne-j būtu vēlams.

� Neba�ījies, mammīt, � Klāss atsaucās, vērdams vaļā grīdas lūku, � uz mums tu vari paļauties! Panāc' �urp, don Martin, paskaties, kas mums te ir krājumā,;

Martins pirmo reizi mū�ā nokāpa tādā veco laiku pagrabā un, paspēris tikai pāris soļu pa vēso grīdu, nodre- J binājās. Pie griestiem karājās spīdīgi pilieni, un sienas izskatījās gandrīz kā apledoju�as,

� Te ta�u ir tikpat auksts kā ledusskapī, � viņ� izbrīnījies noteica, � nebūtu gan patīkami atrasties te iespun- у dētam.

� Nē, � Klāss atsaucās, paņēmis litru pilnpiena,I

� kad es biju maziņ�, mani nekad nelaida te, lejā, lūkai >

man neļāva pat pieskarties. j

Martins uzmanīgi rāpās atpakaļ aug�ā pa kāpnēm, kas bija stipri līdzīgas pieslienamām trepītēm, un Elna pasmējās par viņa izbiju�os sejas izteiksmi.

� Es jau tev sacīju, ka te, laukos, būs tā prastāk, � '■* viņa teica, piestiprinājusi lakatiņu ar da�ām matadatām,

� no modernām lietām te patiesi nekā prātīga nav.

Tūlīt pēc atbrauk�anas, apstaigādams mājas, Martins

bija izsaucis vispārīgu sajūsmu, kad sāka meklēt vannas istabu.

�To nu tev vajadzēs pieciest,� Edvīns bija sacījis, līk-ļ smi braucīdams sev pavēderi, �un namiņ� arī mums te iri

I

nrpusē. Vasarā tā ir tīrā bauda. Nav jābaidās neko ap-� .ildet.�

Mājā bija pla�a virtuve, divas istabas un arī neizmanies pieliekamais kambaris pa kreisi no halles. Istabā bija vienkār�as mēbeles, kas paliku�as pāri pēc pārvāk�anās и/, pilsētu, un virtuvē stāvēja ēdamgalds, vecs, izvelkams dīvāns, kumode un pie viena no logiem arī sagrabējusi ��ujma�īna. Blakus melnajai plītij ar grabo�ajiem riņķiem gan stāvēja gandrīz jauns elektriskais pavards ar restī-lem un iebūvētu apgaismojumu. �To mēs nopirkām pirms Ievāk�anās,� Elna bija sacījusi, �reizē ar ledusskapi un veļas mazgājamo ma�īnu. Un pavardu mēs atstājām te 11 in kā sarga vietā.�

Martins izēda �ķīvi rūgu�piena ar pārslām un izdzēra lielu glāzi sulas_� un diezgan, tik agri viņam vēl nebija nekādas lielās ēstgribas, toties Klāss ielocīja iek�ā arī krietnu grēdu ar sviestmaizītēm. Viņ� nepārtraukti klāstīja, kas viss tik viņiem nav jāpaspēj.

� Tētuks ir apsolījies paņemt mūs kādu dienu līdzi tur, aug�ā, fjellos ķert foreles, � Klāss sacīja ar pilnu muti. � Un cerams, ka Sikstens neliegs mums motorlaivu. Tad mēs varēsim sākt celt arī būdu.

� Nodomi jau būtu labi, � Elna sacīja, � bet viss nav nemaz jāpagūst tie�i �odien, priek�ā ta�u vēl vairākas nedeļas.

Kad Klāss pēc tam mazliet samācās, viņa, pienākusi pie galda, rotaļīgi pabu�ināja tā cekulu un iesmējusies piebilda:

� Pagūsiet jau izskraidīties apkārt līdz apnikumam.

Atkāpdamās no galda, viņa mēģināja pārbraukt ar roku

arī pār Martina cekulu, ta�u viņ� neviļus pieliecās, kā alla�, vairīdamies no negaidītiem pieskārieniem, tā ka viņas roka neveikli noslīdēja viņam gar plecu.

Elnas seja pauda izbrīnu, ta�u viņa neko neteica, bet, kad arī Klāss pārsteigts sāka bolīt uz viņu acis, Martins juta, ka vaigi viņam svilst, it kā būtu piesarku�i.

Velns parāvis, viņ� nodomāja, tā nu gan man laikam nevajadzēja, jo neesmu ta�u mājās.

� Starp citu, puikas, � Elna sacīja jau uz sliek�ņa, � neaizmirstiet nokopt netīros traukus, kad būsiet beigu�i ēst. Citādi sanāks iek�ā mu�asl

Klāss ēda bez steigas un, tuk�odams jau otru rūgu�piena �ķīvi, rūpīgi iecilāja �ķidrumā pūdercukuru, tajā pa�ā laikā turpinādams arī vasaras pasākumu plānu kal�anu.

Strautu tur, pie aug�teces, varēsim aizsprostot ar īstu dambi, un mēs ierīkosim tur ūdensratu vai ko tamlīdzīgu. Materiālus dro�i vien varēs dabūt no Sikstena. Viņ� izskatās pikts, ta�u, ja atrod īsto pieeju, patiesībā ir tīri lādzīgs. Un es viņam patīku jau no senām dienām.

� Labi, labi, � Martins noteica, sākdams jau nepacietīgi bungot ar pirkstiem pa galda virsu, � bet ka�ā nu iek�ā, lai tiekam vienreiz arī ārā. Starp citu, es jau laidī�os laukā.

Viegli nopūties, Martins ar kāju pievilka klāt koka tupeles, kuras bija paspēris pagaldē.

Pēc tam viņ� apsēdās uz smar�īgajām koka kāpnēm. Saules svelmē darva spraugās bija sākusi kust, un, kad Martins pēc brī�a, kļuvis nepacietīgs, cēlās atkal kājās, viņ� dzirdēja, ka d�insi ar troksni atlīmējas no pakāpiena.

� Nolādēts, velna bū�ana, � viņ� noteica, ar pirkstu galiem aptaustījis lipīgās svītras uz dibena, � viens pāris jau dēlī, ja tā ies, tad ar saviem se�iem pāriem es tālu nemaz netik�u, � un, atgriezies no jumtistabas, kur d�insus bija nomainījis pret īsajām bik�elēm, Martins savu niknumu izgāza uz Klā�u.

� Vai tu tur, iek�ā, esi gulējis, vai? � viņ� uzsauca pie durvīm. � Vai mums gadījumā nebija jāsteidzas laukā?

� Kā tad, � Klāss atsaucās, gausi iznācis ārā ar mitru dvieli rokā, kuru pakāra uz kāda āķa pie vējtvera sienas, � bet vispirms mums bija jānokopj brokastgalds. Tu būtu varējis piepalīdzēt.

Beidzamo viņ� pateica gau�ām bikli, it kā baidīdamies sastrīdēties, un Martinām pēk�ņi sametās kauns.

� Man piemirsās, � viņ� atbildēja un ar lēcienu bija no kāpnēm lejā zālē. � Bet tā jau nav nekāda lielā bēda, priek�ā vēl visa garā diena, tava mammīte ta�u uz karstām pēdām nebūs vēl atpakaļ?

� Nē, un tomēr... � Klāss noteica un apklusis slāja pāri pagalmam A^artinam nopakaļus.

Kādreiz pagalms bijis grantēts,_# ta�u tagad viss apaudzis ar zāli.

Vārēja redzēt, ka Klāss te, aug�ā, jau aizvadījis veselu nedēļu. Viņ� līdz jostasvietai bija krietni vien iededzis, un Martinām sametās drusku kauns, ka viņ� ir tik balts. Aiz-

чpēris prom koka tupeles, ko viņ� lietoja jau no pagāju* i . vasaras un kas stipri vien sāka palikt par mazām, Martins basām kājām piesardzīgi paspēra da�us soļus pa spuraino, reto pagalma zālīti pāri sausajam, smil�ainajam ceļam uz kum�ķaino kūtspriek�u, jo viņ� nebija ne-I ids mīkst�aulis un varēja paiet, kaut arī dūrās un sūr-�.lēja pēdas.

Gan jau es arī pieradī�u, gan jau, viņ� nodomāja, redzēdams, cik nepiespiesti un brīvi Klāss lēk�o apkārt ba-sam kājām, jau brūnām un sasprēgāju�ām.

Edvīns bija izbraucis no vāgū�a veco traktoru un sācis labot tam motoru. Izjaucis to sīkās daļās, salicis uz zālē izklātām lupatām un saeļļojis, viņ� pats arī bija viscaur tapis melni strīpains no eļļas un sodrējiem. Edvīnam bija vienīgi peldbiksītes kājās un gumijas cimdi rokās. Zēniem tuvojoties, viņ� pacēla acis un līksmi pamāja viņiem ar uzgrie�ņa atslēgu.

� Uzmanies, Martin, � viņ� uzsauca, savilcis seju platā smaidā, � tas nav glu�i tas pats, kas asfaltētas ielas! � No iedauzītas skārda bļodas, kas pilna ar samel-nēju�u, eļļainu �ķidrumu, nāca savāda eļļas, �ķīdinātāja un terpentīna smaka.

� Smird pēc velna, � Martins noteica, atmuguriski atkāpies tālāk no �ī trauka, un Edvīns sāka smieties par viņa saviebto seju.

� Tā nu ir, � viņ� noteica, ar eļļaino cimdu noslaucījis sviedrus no pieres, � tavā priek�ā ir viens no tiem, kas strādā sava atvaļinājuma laikā. Pirms atvaļinājums man būs cauri, �itas grausts sāks atkal kustēties.

� Optimists, � Klāss noteica, pacēlis no zemes tenisa bumbiņu, kas bija iejukusi starp eļļainajām ma�īndaļām, � bet darbojies vien, darbojies! Mēs apmetīsim kādu līkumiņu, es gribu parādīt Martinām ciemu.

_# � Rādi jau, rādi, � Edvīns atteica, svilpodams pievērsies atkal saviem skalo�anas darbiem, � bet �is tas te ir tāds, ko viņam būs grūti sagremot. Nav jau vēl pieradis pie �īs nomales!

Un atkal sāka guldzēt smiekli tik labsirdīgi, ka Martins nekādi nevarēja ņemt ļaunā.

Ar to nav nekas slikts domāts, Martins nosprieda, tāds viņ� nav.

Martins jau agrāk bija to ievērojis. Kaut arī kā Edvīns, tā Elna mēdza palaist diezgan treknus jociņus, tajos tomēr nekad nebija ļaunuma.

Labsirdīgi, Martins nodomāja, no viņiem starot staro laipnība.

Uz mirkli pārņēma skaudība.

Klāss nemaz nenojau�, cik viņam labi, Martins nosprieda, atlēcienā noķēris bumbiņu, kuru Klāss nupat bija pasviedis pret laidara sienu, viņ� dro�i vien domā, ka visi citi pieaugu�ie ir tādi pa�il

Balss ir klusa, gandrīz �uksto�a, it kā viņa runātu pati ar sevi vai arī īsti negribētu, ka viņ� dzird, ko viņa tur murmina. Bet tā skan, visu laiku skan tepat blakus tikpat neatvairāmi kā pulksteņa tik�ķieni pie sienas virs durvīm, kaut arī Martins aizver acis un negrib neko dzirdēt.

� Es nekādi nevaru to saprast, � balss saka, un viņ� dzird, ka runātāja lauza rokas, sēdēdama tur, krēslā, pie viņa gultas. � E� nekādi nevaru saprast, kā tas varēja notikt. Viss ta�u iesākās tik labi.

Viņ� tur acis cie�i aizvērtas un gu| pavisam nekustīgi, jo negrib parādīt, ka atkal ir uztrūcies no snaudas.

Ja es guļu, tad neviens nevar no manis prasīt, lai atbildu, viņ� nodomā, cenzdamies elpot rāmi un vienmērīgi un pārāk stipri nerīt siekalas. Ja es tikai gulē�u un gulē�u, un gulē�u, tad izbēg�u no visiem jautājumiem.

Tā nebija mana vaina, viņ� nodomā, neviens lai nemēģina to apgalvot.

Vismaz mana vaina vien tā nebija, viņ� pats sevi izlabo.

Bet arī tas neskan īsti pārliecino�i, pats viņ� to mana, zinādams, ka neviens viņam tikpat neticēs.

�oreiz viņi ar to nebūs mierā, viņ� domā, atcerējies, cik daudzas reizes ir izkūlies no ķezas tikai ar lieg�anos vien, tikai tā, ka nekustīgi ir blenzis pieaugu�ajiem tie�i acīs un noliedzis visu pēc kārtas. Bet ar vectēvu tas nekad negāja cauri, Martins atceras, viņu nekad nevarēja apvest ap stūri.

Ar vectēvu bija citādi, viņ� nodomā un krūtīs atkal jūt to pa�u sūrsto�o sāpi, viņa priek�ā nekad nevajadzēja izlocīties, bet viņ� tāpat zināja, kas kuram kait.

� Ja tikai es varētu aptvert, kas viņiem bija uznācis, � balss atkal murmina, un Martins dzird, ka Elna pieceļas no krēsla un staigā apkārt pa istabu, un, piegā-|usi pie loga, paceļ �alūzijas, un stāv tur, gandrīz bez Imk�ņa rīdama asaras.

Tāpat kā mamma, viņ� nosprie�, pēk�ņi atcerējies, ka I cdējo pusgadu, naktīs pamodies, viņ� arvien bie�āk bija dzirdējis, ka viņa viena pati sē� virtuvē un klusi raud. Keiz Martins bija izzadzies pie viņas virtuvē, bet tad mamma tūlīt bija apklususi un, aizgriezdama prom seju, atteikusi, ka viņam būs tikai izlicies.

�Ej vien un liecies gulēt, Martin, nav nekas sevi�ķs, vispār nav nekas,� viņa toreiz sacīja, bet viņ� jau bija saskatījis, ka acis viņai ir saraudātas un vaigi pietūku�i.

Toreiz bija tēta vaina, viņ� nosprie�, atpūtas dienās tētis nebija mājās.

Mamma bija izbijusies un bēdīga, Martins nodomā un atceras, cik satricināts no �ī atklājuma pats bija juties. Viņ� gandrīz nebija vairs uzdrīkstējies aizmigt, sarāvies �okura, ar veco zvēriņu pie vaiga � ar to pa�u veco pēr-tiķēnu, kuru vēl joprojām nebija nolicis pie malas, � Martins ilgi bija gulējis nomodā, cenzdamies iztēloties, kas notiks, ja tētis no tiesas aizies prom, ja piepildīs savus draudus. No tēta mutes Martins to bija dzirdējis jau vairāk rei�u, kad vecākiem �ķita, ka neviens cits viņos neklausās, un nekad Martins nebija sapratis, ko tas nozīmē.

Neviens no viņiem nav vairs īsti gudrs, jo pieaugu�ie jau nekad pa�i neapjēdz, ko dara, viņ� nodomā un sakustas tik strauji, ka satriektā kāja iesāpas.

� Ai, � viņ� pusbalsī ievaidas un tikai ar novēlo�anos aptver, ka nu ir sevi atmaskojis.

Un tad viņ� var atvērt arī acis, plaksti jau sūrst no sasprindzinājuma, visu laiku turot tos ciet, tikpat jau mū�īgi viņ� nevar tā gulēt.

�- Ai, � viņ� tāpēc atkārto, � man tik baigi sāp!

Pulkstenis virs durvīm rāda bez desmit minūtēm viens. Elna pie loga ir pagriezusies uz viņa pusi, un blāvajā nakts gaisma, kas cauri �alūzijas spraugām lau�as iek�ā istabā, Martins redz, ka viņa tur kabatas drāniņu pie mutes, un viņam kļūst sāpīgi, apzinoties, ka viņa vainas dēļ Elnai te jāstāv un jābēdājas.

� Es tā negribēju, � viņ� ierunājas, un balss Ir neskaidra, mute viņam vēl aizvien ir salipu�i pēc miega, �ķiet, pagājusi jau mū�ība, kop� viņ� pēdējo reizi tīrīja zobus, � tici man, kad tev saku, ka es tā negribēju, ka tas bija negadījums no viena gala līdz otram.

� Martin, � viņa atsaucas, noņem kabatas drānu no mutes un pasper tos da�us so|us uz gultas pusi, � vai tagad tu esi pamodies? Kā tu jūties?

Viņa pieliecas Martinām klāt, cenzdamās uztvert viņa skatienu. Martins redz, ka acis viņai ir aiztūku�as, un, kad Elna ar labo roku atbrauka sev no pieres matu �ķipsnas, viņ� pamana, ka roka viņai trīc.

� Es tā negribēju, � viņ� saka vēlreiz, � tas пера-visam-nebija tā domāts.

� Skaidrs, es ta�u saprotu, � viņa atsaka, � tur nav divu domu. Bet... � viņa pēk�ņi apklust, un viņ� redz, kā Elna koda apak�lūpu.

Tad viņ� mēģina piecelties sēdus, jo vajag visu paskaidrot, bet pakausi tā savelk, ka Martins nejaudā pat galvu atraut no spilvena.

Viņam ienāk prātā, ka viņ� nekad vairs nespēs piecelties, ka viņam uz visiem laikiem būs jāpaliek tā gujot, par tādiem gadījumiem viņ� ir lasījis avīzēs un ir redzējis to ari pa televīziju, un aiz bailēm Martins tik �ēli ievaidas, it kā viņam būtu iesists pa pakrūti vai iesperts pa �ekumu.

Kad Martins vēl atceras, cik rāmi Klāss bija gulējis tur, pie apsūnoju�ā akmens, viņ� jūt, ka acīs sāk kāpt asaras.

Viņ� strauji pagrie� galvu sānis � tik stipri viņ� ir izbijies �, tas nevienam nav jāredz, pat Elnai ne, viņai jau nu vismazāk, un, kad viņa vēlreiz nosusina Martina pieri ar mitru, vēsu frotē dvieli, viņ� cie�i samiedz acis, lai aizturētu asaras.

Pēc tam Martins saklausa viņas rokaspulksteņa tik�ķus pie savas auss, viņa laikam ir uzlikusi roku uz spilvena, viņ� dzird kaut kādu �vadzoņu gaitenī un saprot, ka drīz būs jāsaņem dū�a un jājautā, lai cik sāpīgi tas arī būtu, viņam jādabū zināt, kas patiesībā ir noticis.

� Kā ir ar Klā�u? � viņ� grib vaicāt, bet vārdi iesprūst rīklē, un, kad viņ� aizver acis, kā atbrīvotājs piezogas snaudiens.

Es jau zinu, viņ� nodomā, viss ir grīstē. Un tomēr iesākums bija tik labs!

Patiesi savādi, viņ� nosprieda, noslaucījis no pieres sviedru lāses, ka pasaulē ir kaut kas tik vientulīgs.

Agrāk viņ� nekad tā īsti nebija varējis to saprast. Pro-lams, avīzēs Martins bija lasījis par tādiem pamestiem � lomiem, par to, kā mājas tur satrun un sagā�as un tīrumi aizaug atkal ar me�u, un, protams, pavasarī viņiem pāris (lubultstundu bija veltītas arī migrācijai un tās ierobe�o-anas politikai, bet pat Klāsa stāsti un fotogrāfijas nebija spēju�as pamodināt viņa interesi.

Es nekad to tā īsti nebiju varējis iztēloties, viņ� nodomāja, bet tagad zinu, kā tas izskatās un kā o�.

� Tāteja, � Klāss noteica apstājies. � Tagad laiks atpūsties.

Viņi bija nonāku�i līdz ciema aug�galam pie me�malas, kur izbeidzas kā ceļ�, tā ciems.�

� Tālāk ir tikai me�s, � Klāss sacīja, � pēc tam slīk�ņains purvs, tad fjelli un pēc tam Norvēģija.

Jo tālāk no mājām, jo �aurāks bija kļuvis ceļ�, un pēdējo gabalu riteņu grambas jau gandrīz pavisam bija aizaugu�as ar zāli, kas no grāvmalām spie�as virsū ceļam. Zāle bija mīksta, ta�u tajā gadījās arī pa durstīgam dadzim un nātrei, kas ko� kājās. Koka tupeļu Martinām nebija līdzi. Pāris rei�u viņ� jau krietni bija apdauzījis kāju pirkstus pret akmeņiem, kas apaugu�i ar zāli, un kādas mājas pagalmā gandrīz uzkāpis virsū sarūsēju�ai skārda kārbai. Skrambu viņ� laikam jau bija dabūjis, starp pirkstiem stipri sūrstēja, un brīdi pa brīdim viņam vajadzēja apstāties, lai pakasītu skudru kodumus un sasārtu�ās, nātru sadzeltās vietas uz kājām.

Bet_ es ta�u negau�os, viņ� nosprieda, ja jau Klāss var staigāt basām kājām, tad man arī jāvar.

Neesmu nekāds mīkst�aulis, vajag tikai pierast, viņ� nodomāja, cenzdamies soļot pa valni starp riteņu grambām. Zeme bija ar garozu, sausa, un Martins � juta, ka smilts saplok zem viņa soļiem.

� Aug�ā līdz �ejienei nekad neviens nebrauc, � Klāss paskaidroja, � tās nedaudzās ma�īnas, kas ciemā parādās, apstājas pie mums vai pie Sikstena, te, pie �itiem graustiem, nevienam nekas vairs nav meklējams, pat vasara ne.

Vārtu stabi vēl stāvēja, kā stāvēju�i, bet slīpo latiņu sētas lieliem posmiem nebija vairs nemaz redzamas biezajā bērziņu jaunaudzē, kurai neviens netraucēja nākt virsu tīrumiem un pļavām.

� Viss te atkal aizaug ciet, � Martins sacīja. ⁵

� Kā gan citādi, � Klāss atbildēja apstājies, � vie nīgi Sikstens neatlaidīgi vēl kopj zemi. Un tētuks, dabiski, bet tagad jau vairs tikai atvaļinājuma laikā.

Pa ceļam uz �ejieni cauri ciemam Martins bija saskaitījis divpadsmit pamestas mājas. Viņi bija iegriezu�ies visos pagalmos, lai paskatītos, kā tur izskatās.

Pie logiem vienai otrai no pamestajām mājām vēl karājās aizkari, it kā slēpdami, ka saimnieki ir jau projām, bet, kad viņi pavērās iek�a caur logiem, istabas bija tuk�as � ne mēbeļu vairs, ne gleznu, nekā. Sur un tur no sienām jau arī tapetes bija sāku�as lobīties nost. Starp rūtīm un logu stūros karājās gadiem veci zirnekļu tīkli, un vienai mājai stikli bija izdauzīti un logi tikai �ā tā aizsisti ar dēļiem un finieri.

Kādai kūtij jumts bija iebrucis, un tam cauri vietumis

rēgojās'spāres.

� Redzi, tā kā ribas, � Klāss bija noteicis, palūkojies aug�up uz jumtu. Un vēlāk, pēc klusuma brī�a, viņ� vēl bija piebildis:

� Tie�i uz �īs kūtsaug�as es mazotnē daudzreiz tiku spēlējies, man te bija draugs Kārlis Gunārs, mēs abi toreiz bijām ne�ķirami.

Pāris vietās viņi bija atgrūdu�i vaļā vāgū�u vai klētiņu durvis un uzmanīgi pārkāpu�i pāri slieksnim. Kad, �īkstinādamas sarūsēju�ās eņģes, durvis pavērās, varēja dzirdēt, kā skrapstinādamas aizskrien prom �urkas, un sasmaku�ais, pēc pelējuma un netīrumiem smirdo�ais gaiss sabojāja Martinām omu. Vienā tādā no baļķiem cirstā klētī Klāss bija sācis rakņāties pa koka -lādē pamestiem rīkiem un nejau�i saspiedis senas signāltaures gumijas pūslīti, un Martins izbīlī tad viņu apsauca.

� Paklau, ja nu kāds nāk, � Martins nevil�us no�ukstēja un, kad Klāss izbrīnā pacēla uz viņu acis, mēģināja pārvērst savus vārdus par joku:

� Manuprāt, �ī nu gan būtu īstā vieta priek� Skubija Dū⁶ varoņiem.

Pie katras mājas, kur viņi apstājās, Klāss pastāstīja, kas tur ir dzīvojis, kāda rada tie biju�i ar pārējiem domniekiem un kurp aizvedis to ceļ�. Sākumā Martins bija centies izsekot Klāsa vārdiem, bet drīz vien jau atmeta tam ar roku, jo nebija nekādu izred�u paturēt prātā visus vārdus un uzvārdus.

|!n, starp citu, uz mani tas īsti nemaz neattiecas, viņ� nodomāja, pēk�ņi juzdamies diezgan patālu no visa tā,

I � stāstīja Klāss, nevarēdams vien beigt gremdēties at-

mīņās.

I s nekad tos nesatik�u, Martins domāja, un tiem ari и.iv ne miņas, ka es esmu pasaulē.

Kāpums bija bijis stāvs, un, kad viņi tika līdz pus-п.! lūzu�ajam piena vedēju soliņam aug�ā pie galapunkta, Martins atslēja muguru pret salūzu�o sola atzveltni un /.ivādamies izstiepa rokas.

� �itāds karstums, � viņ� noteica, � �itāds ellīgs kar-�dūms var pataisīt mīkstu pat vērsi.

Klāss labu brīdi sēdēja klusu, pieliecis galvu pie izstiepto kāju ceļgaliem un joprojām iegrimis atmiņās.

� Te, aug�ā, mēs abi, Kārlis Gunārs un es, mēdzām spēlēt futbolu, kamēr gaidījām skolas transportu, � viņ� teica. � Bet pēc tam to atcēla, un tad mēs arī aizgājām no ciema.

Ar labo roku rādīdams garām lielajai dzīvojamai ēkai sarkanā krāsā, kas atradās mazliet pa labi no galapunkta laukumiņa ieslīpi pret ezeru, Klāss teica:

� Tur, lejāk pa to kalnu aiz Hilmera rijas, mēs ziemā braucām slalomu.

� Nu, nu, � Martins atsaucās, cenzdamies runāt mo�ā balsī, � bet tas ta�u bija agrāk. Tagad mums ir pavisam kas cits padomā.

Saule bija pakāpusies augstu pie debesīm, un ezers spīdēja tik spo�i, ka Martinām vajadzēja piemiegt acis, kad pāri ciemam viņ� mēģināja palūkoties lejup uz me�onīgi apaugu�ajām nogāzēm un zemesragu, kur Edvīna un Elnas, un Sikstena māju jumti pēk�ņi �ķita peldam pa gaisu gabaliņu virs zemes.

Kā parādība, Martins nodomāja un izberzēja acis. Bet tas viss ir patie�ām īsts, viņ� nosprieda, pārbraucis ar roku pār saulē sasilu�ajiem piena soliņa dēļiem, kam diez vai bija lemts izturēt vēl vienu ziemu.

� Nu, ko tu par to visu saki? � Klāss jautāja, atbalstījis zodu pret rokām, un gaido�i nolūkojās uz viņu. � Nav nemaz tik slikti, vai ne?

Martins viņa balsī saklausīja it kā lūdzo�u pieskaņu un, neko neatbildējis, palika rokas zem galvas, un visā garumā izstiepās uz muguras uz steķiem, pavirzījies ēnfl, ļ ko, pārliecies pāri ve|as mājas jumtam, meta kāds bērzs. |

Tikai nevajag pārsteigties, viņ� nodomāja, apslapinājis * ar mēles galiņu lūpas, Klāss baiļojas, ka tu būsi neapmierināts un sāksi varbūt �inkstēt.

Saule bija pakāpusies vēl gabaliņu augstāk, un pie debesīm rēgojās da�as gai�as, tik tikko saskatāmas mākoņu pūciņas.

Gubu mākonī�i, Martins nosprieda, skaļi no�āvājies, lietus tātad nebūs.

Pēc gājiena aug�up cauri ciemam viņi ar Klā�u atpakaļ bija nāku�i pa taku, kas pa biezu bērzu birzi veda gar pa�u krastu. Viņi bija izstaigāju�i laivu mājas veselo daļu, no baļķu sienām tur vēl uzvēdīja zivju smaka, un uz saplaisāju�ajiem dēļiem varēja ieraudzīt arī zvīņas.

Klāss daudz bija stāstījis, kā viņi ar Edvīnu un Klāsa lielo brāli Oki-agrāk liku�i murdus un tīklus, un Martins garāmejot bija pieminējis arī savus braucienus laivā kopā ar vectēvu.

Vajag apdomāt, ko runā, viņ� nosprieda, uz mirkli juzdams vēlē�anos pastāstīt par vectēva pēk�ņo nāvi toreiz, gandrīz pirms divi gadiem.

Varbūt Klāss, kur� tik labi saprotas ar savu tētuku un mammīti, mani sapratīs, Martins bija nodomājis.

Ja sevi atklāj kādam par daudz, tad agrāk vai vēlāk pats dabū par to ciest, viņ� nodomāja.

Mazā līcītī, kur ezerā ietecēja strauts, tas pats, kuru Klāss tik bie�i bija pieminējis, viņi uzgāja Sikstena motorlaivu, paslēptu zem kārklu krūmiem un ķēdes galā kārtīgi pieslēgtu. Pacēlu�i uz aug�u pārvalka stūrus, viņi apskatīja arī jauno motoru.

� Divdesmit �etri zirgspēki, � Klāss tīksminādamies noteica, � Sikstens nesen to iegādājās. Dro�i vien viņ� iedos motorlaivu arī mums pabraukāties, Sikstens vienmēr ir pretimnāko�s.

� Bet laivu viņ� tur pamatīgi pieslēgtu, � Martins aizrādīja, dū�īgi paraustījis ķēdi. � No kā viņ� to sargā?

Klāss tūlīt centās viņu pierunāt, ka jāuzskrien aug�ā pie Sikstena un jāpaprasa laiva, bet Martins viņu apvaldīja.

Neesmu ta�u ar viņu pat sasveicinājies, viņ� nodomāja.

� Ne tik strauji, � Martins noteica un atgriezās uz takas, � laika mums ir gana. Labāk lai iet viss pēc kārtas, jā?

Sākumā Klāss drusku rūca pretī, bet pēc tam mazliet и/spēlēti rotaļīgi metās iek�ā krūmos un sāka kāpaļāt pa kokiem un klaigāt kā Tarzāns.

Tā kā tāds pirmklasnieks, Martins nodomāja, labi, ka iii�vicns mūs nedzird.

Pats viņ� tagad soļus spēra jau daudz uzmanīgāk, asās �klijas dūrās kājās, un laiku pa laikam viņ� dabūja pie-�dat, lai atsvabinātos no adatām, kas bija ieķēru�ās ļurkststarpās. Pie steķiem, gribēdams tikt vaļā no niezes, viņ� mēģināja apslapēt kājas ūdenī, bet sīkie pu�umiņi saka sūrstēt vēl nejaukāk.

� Tu ta�u neno�ēlo? � Klāss vaicāja, nostājies tik riesi viņam blakus, ka Martins sajuta drauga sviedru smaku. � Es domāju to, ka tu atbrauci �urp.

� Nē ta�u, nepavisam, � Martins atteica, � visnotaļ būs labi, vismaz klusu un mierīgi jau nu noteikti.

� Man te liekas baigi kolosāli, � Klāss atbildēja, ar lādītājpirkstu bakstīdams kādu spraugu rupjo dēļu starpā. � Mani katras brīvdienas vilktin velk �urp aug�ā, labāk kā te, �ķiet, nemaz nevar būt.

Tālumā ezers izskatījās pilnīgi nekustīgs, bet te, pie steķu glumajiem, zaļganajiem pāļiem, skalojās viegli, mazi vilnī�i un iz�ķīda pret krasta akmeņiem. Izstiepies guļus, Martins tūlīt juta, cik miegaina ir �ī skaņa, un tikai ar varītēm noturējās pretī snaudienam.

� Te ir jauki, � viņ� sacīja, un tas skanēja pārliecino�i, � es saprotu tīri labi, ka jums te patīk.

Viņ� redzēja, ka Klāss atvieglots tūlīt atplaukst.

�ķiet, viņ� būs baidījies no citādas atbildes, Martins nodomāja un, piecēlies sēdus, nikni sāka braucīt sev lielus.

� Velns parāvis, kā niez!

No māju puses bija dzirdami vesera sitieni pa skārdu, un lejāk me�ā uz nogāzes rīstīdamies griezīgi atkal sāka spiegt motorzāģis.

� Bet braukt uz ārzemēm arī nemaz nav slikti, � Martins teica, � atvaļinājuma laikā mēs gandrīz pastāvīgi braucam uz ārzemēm.

�- Jūs braucat, jā, � Klāss atsaucās, aizlidinājis da�us akmentiņus prom pa ūdens virsu, � jūs esat bagāti, tāpēc.

Noticēja, Martins nosprieda, acis nolaidis, skaidra lieta, mū�īgi viņ� notic visam, ko es saku.

� Nieki, � Martins sacīja, � te jau nav runa par naudas maku. Mums tikai patīk visiem kopā ceļot, tas vieno mūs, kā tētuks mēdz sacīt, ja kopīgi kaut ko pasāk, 'tas nāk tikai par labu.

Vārdi pa�i izskrēja ārā no mutes, iekams Martins paspēja apdomāties, un sirds viņam sāka dauzīties, kad pats izdzirda, ko ir sarunājis.

Te nu kaut kas nesaskan, vismaz patlaban nesaskan, viņ� nodomāja. Ja Klāss mēģinās tikt skaidrībā, tas būs mocības priek� manis.

Vieno, viņ� prātoja, un �is vārds bija ka korķis mutē. Kur es to grābu?

� Bet �oreiz tu neaizbrauci viņiem līdzi? � Klāss teica.

� Nē, � Martins atbildēja, cenzdamies runāt noteiktā: balsī, balss nedrīkstēja ietrīsēties, tad tūlīt varētu manīt, ka viņ� pū� pīlītes, � tie garie ceļojumi man ir drusku apniku�i, un bez tam es nodomāju, ka būtu vareni tev te, aug�ā, sagādāt nelielu sabiedrību. Jo mazliet vientuļ� jau tu �ai nostūrī laikam tomēr jūties, vai ne? Vai tev nav garlaicīgi caurām dienām klejot apkārt vienam pa�am?

� Un tomēr ne, � Klāss atbildēja, likdams vēl da�iem akmentiņiem noplunk�ķēt ūdenī. � Tur, kur cilvēkam ir mājas, � tur viņ� jūtas labi. Un nodarbo�anos es sev varu atrast. Ja nav nekā cita, ko darīt, es vienmēr varu ■ palīdzēt tētukam.

Pēc tam viņ� brīdi klusēja, iekams piebilda:

� Bet tas bija krietni no tevis, zini, kad tu piezvanīji, es baigi nopriecājos.

Nekas viņam nav pielēcis, Martins nodomāja, nudien tic itin visam, ko es saku.

� Negvelz nu niekus, � Martins sacīja un piecēlās tik strauji, ka gandrīz noreiba galva, � nav vērts to pieminēt. Es esmu te, un skaidrs, ka man pa�am arī ir patīkami!

Tie�i tobrīd aug�ā no māju puses atskanēja negants svilpiens un pēc tam arī Edvīna skanīgā balss:

� Puikas! Laiks iekost.

Tas nu nāca pa�ā laikā, Martins nosprieda, citādi man klātos grūti.

� Panāc �urp, Martin, parādies, � Elna sacīja, kad viņi pēc otrajām brokastīm uz brīdi bija paliku�i virtuvē divi vien, � tev ta�u ir pavisam sarkana mugura. Un kā-.jas, dievs tēvs, kas noticis ar tavām kājām?

� Tas ir tikai no nātrēm, � Martins sacīja, saudzīgi pabraucījis sev lielus, � nav ko pievērst uzmanību.

� Nekā nebūs, paciet nu, Martin, � viņa sacīja uzvēlētā stingrībā, izņēmusi no virtuves skapja Salubrina pudelīti un �Nivea� kārbiņu. � Pirmās dienas labāk esi uzmanīgs, pārāk daudz nesaujojies, citādi naktīs sāksies mocība.

Cīna nozieda Martinām visu muguru, un, lai arī viņ� joka pēc drusku pa�inkstēja, kad no Salubrīna sūrstēja saskrambātās kājas, viņas gādība tomēr labi gāja pie

sirds.

Viņa nepavisam nav barga, viņ� nosprieda, un tik uzmanīga.

� Tagad gan uzvelc kaut ko vieglu mugurā, � viņa vēl noteica, �- tev ta�u būs kāds koled�as krekliņ� līdzi.

Veļas mazgājamo ķitelīti, kas Elnai bija mugurā no rīta, viņa tagad bija apmainījusi pret apnēsātiem, mazliet uz aug�u uzrotītiem d�insiem un sauļo�anās kostīma krū�tu-rīti, un, kad Elna tupēja Martina priek�ā, viņ� juta ar lakatiņu daļēji apsegto matu viegli rūgteno smar�u, un pēk�ņi viņam radās vēlē�anās pieskarties viņai, uzlikt rokas uz pleciem un atstāt, lai stāv.

Tikai tā pamēģinot, viņ� nodomāja.

Skaidrs, ka viņ� to neizdarīja.

Tā jau nemēdz darīt, viņ� nosprieda, Jaudams skatienam skraidīt apkārt pa virtuvi.

Klāss un Edvīns jau bija izgāju�i ārā, iznesu�i paplātes un segas, un pa kādu no atvērtajiem logiem varēja dzirdēt smieklus, kad viņi mēģināja atlocīt saliekamos krēslus. Uz virtuves sola tik�ķēja modinātājs, pāris mu�u tiepīgi dauzījās pret plīts skārda kupolu, un no krāna kaut kur dziļi lejā caurulē brīdi pa brīdim atskanēja bikli guldzo�a skaņa, citādi valdīja liegs, pavisam brīvs klusums*.

Tātad arī tā var dzīvot, Martins nodomāja, un viņu sagrāba skumjas. Tiem tur, mājās, to vajadzētu apgūt.

Un viņa ar mani noņemas, viņ� prātoja, tie�i tā noņemas, it kā es te iederētos, it kā būtu viens no viņējiem.

� Tā_; � Elna smaidīdama noteica un piecēlās, � tagad tu uz da�ām stundiņām esi glābts.

Un, kad viņi jau gāja laukā, viņa apstājās ārā uz verandas kāpnēm un, rotaļīgi iebukņījusi viņam pa sāniem, vēl piebilda:

� Un neļaujies, ka Klāss tevi pārāk notrenkā. Tu ta�u esi te atbraucis atpūsties, nevis noskrieties līdz nāvei.

Tāds pats miers valdīja ari laukā, lapenē, un Martim ¹ Ievēroja, ka pēk�ņi viņ� glu�i labi spēj iekļauties pieaugu�o cilvēku sarunā.

Tie manī pat klausās, viņ� nodomāja, tur ir pati lielākA at�ķirība!

Pēc otrās tasītes Edvīns �āvādamies izstiepās uz muguras un uzklāja avīzi uz sejas.

� Tagad mēs brītiņu nosnaudīsimies, � viņ� teica � Uz laukiem tā ir pieņemts. Pusdienlaiks un atvieglo�anās laiks kalpiem senāk vienmēr bija brīvs, kaut arī ne kādas lielās algas tie nesaņēma.

Martins iespurdzās � tādu teicienu viņ� agrāk nekad nebija dzirdējis, un Klāss, iekārtojies uz viena no atpūtas krēsliem ar kādas avī�u sērijas kaudzi turpat pie rokas, mazliet izbrīnījies, pacēla acis.

Skaidrs, Klāss to dzird ne jau pirmo reizi, Martins nosprieda, un Elna tie�i tobrīd krietni vien uzspēlētā sa�utumā noburk�ķēja:

� Rupjības, kas nu tur ko smieties?

Pēc tam viņa arī izstiepās zemē, nosēja lakatiņu no galvas un uzsedza uz sejas, pakausi atbalstījusi Edvīnam pret sāniem. Laizdamies jau miegā, Edvīns noburk�ķēja kaut ko neskaidru, bet Martins manīja, ka �ī murminā�ana drīzāk pau� apmierinājumu nekā īgnumu. Un, kad viņ� pēc brī�a atkal paskatījās uz abiem, viņi jau bija iemigu�i, to varēja just i pēc ieelpas, i pēc rāmās izelpas Tad arī Martins nespēja vairs noturēties pretī snaudienam, atgūlies uz muguras, viņ� pavilka sev pagalvī spilvenu, ar skatienu gurdi pavadīdams �ķidrās, kustīgās mākoņu plēksnes, kas zilajās debesīs iezīmēja gai�ākas svītras. Kaut arī Martins gulēja ēnā, jo no pieredzes jau zināja, cik nejauki naktī sāp pārsauļota āda, tāpēc Elnas padomu bija ņēmis vērā, caur plakstiņiem viņ� juta saules ņirboņu. Viņ� dzirdēja, ka vieglais vējiņ� glāsta zāli turpat viņam visapkārt, un ziedu smar�a no ganībām un egļu me�a smar�a vēdīja �urp spēcīga un dziļa.

Pats Martins neko daudz par ziediem un augiem nezināja, bet apgaitas laikā Klāss viņam bija jau iemācījis, kā da�us, pa�us parastākos, sauc. Par puķēm un zāli Klāss zina gandrīz visu, Martins nodomāja, samirk�ķinājis plakstus, kas likās arvien smagāki.

Man tagad ir vasaras brīvdienas, viņ� nosprieda, jau laizdamies miegā, un mani pat neskar vairs tas, ka tur, mājā, viss grie�as ar kājām gaisā.

Лг to jau pietika, lai krūtis atkal sāktu �ņaugt nemiers mii uzmāktos atmiņas par citu � daudz smagāku un mo-i � . i к u klusumu nekā �is te, un, uzrausies kājās, viņ� nicino�i pamāja Klāsam.

- Lai�amies lapās? � viņ� ska|i no�ukstēja. � Mums lu�u ir tik daudz, ko darīt, vai nav tiesa?

Visu pēcpusdienu viņi nodzīvoja pa kūtsaug�u. Vēsajā pustumsā tur, aug�ā, Klāss tūlīt jutās kā zivs ūdeni, bet pagāja krietns laiciņ�, kamēr arī Martins dro�āk sāka ��pērt soļus pa izkaltu�ajiem, �ķirbainajiem dēļiem. Viens � itrs no tiem aizdomīgi ieliecās, tiklīdz uzlika kāju, un pa da�kārt pat vairākus centimetrus platajām �ķirbām skaidri varēja saskatīt, kā izskatās tur, lejā, � nojumē, malkas �ķūnī un vāgūzī. Tikai virs vecā staļļa un laidara griestu dēļi bija cie�āk sanagloti.

Viņiem bija atļauts uz kūtsaug�as savākt sev visu nepiecie�amo iecerētās būdas cel�anai.

�Tur, aug�ā, jau graba�as vien tikai stāv,� Edvīns bija noteicis, kad viņi lūdza atļauju, �ja atrodat kādu dēļu galu, kas var noderēt, tad uzskatiet to par savējo.� Tiklīdz viņi bija sāku�i rakņāties pa dēļu un nolietoto, pamesto rīku kaudzēm, aug�ā sagriezās putekļu un siena smalkumu mākonis, un saules staros, kas iespīdēja pa ārsienu spraugām, Alartins redzēja putekļu virpuļus paceļamies līdz pat jumtam.

� Labi, ka ne tev, ne man nav alerģijas, � viņ� sacīja, nosprauslojies un nobraucis ar pirkstiem gar padeguni, � �ausmīgi kutina nāsis.

� Tev vajadzēja redzēt, kā agrāk te bija piebāzts ar sienu, � Klāss sacīja, � tad mēs mēdzām lēkt lejā no pa�a �ukura. Reiz es pret siju tik stipri pārsitu degunu, ka mani vajadzēja vest uz slimnīcu. Rētu var redzēt vēl tagad.

� Es esmu to ievērojis, � Martins atbildēja, � tā gai�ā svītriņa aug�pusē �ķērsām pāri degunam, jā?

� Jā, � Klāss atsaucās, � tu nevari iedomāties, kā man nāca asinis! Pakaļējais sēdeklis bija vienās asinīs, kamēr mēs tikām galā.

Visos kaktos un pa�obelēs, un starp baļķiem, kas balstīja jumtu, kaud�u kaudzēm gulēja dēļu gali, darbarīki, paklāji, avīzes un papes kastes un lādes, pilnas ar apaviem un vecām rotaļlietām.

� Tās nav tikai manējās mantiņas vien, � Klāss за� j cija, kad viņi bija izvilku�i un izbēru�i plāna vidū vienu } tādu rotajlietu lādi, � lielais vairums no tām ir piederē* , ju�as manai mammītei, kad viņa bija maza.

Vīpsnādami viņi sāka cilāt �īs veclaicīgās mantiņas � vienkār�as koka ma�īniņas bez riteņiem, lupatu lelles ar pārplēstiem vēderiem, no kuriem ritinās ārā ēveļskaida�, vecus bērnu rateļus ar �īksto�iem, greiziem koka riteņiem un pamatīgu rotaļu vāli, kas labi pieguļ rokai. Tās dēj uz brīdi aizmirsu�i par saviem dēļiem, viņi sāka sist vārtos koka klucī�us. Un meta mieru tikai tad, kad Martins tie�ā trāpījumā gandrīz izsita kūtsgala rūti � koka gabals, skaļi blīk�ķēdams, atsitās pret loga rāmi, un pat tur, otrā galā pie uzbraucamā tilta, viņi dzirdēja, kā nodreb rūts.

� Velns parāvis, � Martins noteica un, baidīdamies, . ka arī Edvīns un Elna būs dzirdēju�i �o blīk�ķi, pa roku galam aizmeta prom vāli.

Lielais vairums dēļu gabalu, kas gulēja tur, samesti ; kaudzēs, bija nelietojami � vai nu ieplaisāju�i, vai par * daudz nelīdzeni, un arī derīgie bija smagi � vai nu ar l netīrumiem apķepu�i, vai pilni ar naglām. Ta�u ar neasu j cirvi un vecas, nolauztas izkapts gabalu viņiem mazpa-mazām tomēr izdevās biezākos slāņus noskrāpēt nost. �

� Sitas laikam būs no vecā cūku aizgalda, � Klāss noteica, izcēlis no kaudzes vai pa�u biezāko planku, un ļļ centās ar plaukstu to cik necik noslaucīt. � Tie te visi pa- H tiesībā ir tikai sakaltu�i cūku mēsli!

� Pēē, � Martins iesaucās, izlikdamies sa�utis, saķēra degunu un briesmīgi saviebās, � tu sāc atkal savus rupjos jociņus?

� Tie�i tā, � Klāss atbildēja un pagrāba da�us skrum- . buļiis, izlikdamies, ka tūlīt metīs, � vecu, sakaltu�u | mēslu pikucis tie�i starp uzacīm, tas tik būtu vareni. � У Un viņam izdevās ielaist pa kādu �ķērskoku tie�i zem jumta kores. Sausi noplak�ķējis pret baļķi, pikucis sa�ķīda sīkos gabaliņos un lidoja atpakaļ lejā.

� Slēpties! � Klāss iekliedzās un novēlās gar�ļaukus, I izlikdamies, ka sagrābj ma�īnpistoli.

� Nu, lieniet nu ārā, zaķapastalas, � viņ� noburk�ķēja, | ar tēmēkli vispirms iztaustījis tuvāko apkārtni, un tikai i tad ļāva norībēt zalvei, tik skaļi klak�ķinot ar mēli, ka j siekalas �ķīda uz visām pusēm.

Kad Klāss pēc tam rāpus līda pa grīdu, acīmredzot tēlo* dams karavīru, kam jāpārsteidz ienaidnieks, pēc tam rēkdams metās uz priek�u un sagrāba ķekatu pāri, kas bija pieslietas kādā kaktā, Martins drusku augstprātīgi pie sevis pavīpsnāja.

Viņ� spēlējas tik nopietni, Martins nosprieda, ka pats laikam tic savām iedomām.

Cik sen tas bija, kad es arī tā vēl varēju, Martins prātoja, vienlaikus cenzdamies ieklausīties, ko Elna un Edvīns tur, lejā, durvju priek�ā, pārsprie�.

� Jauki, ka viņi abi Tiekas tik labi saprotamies, � Martins dzirdēja Elnu nosakām. � Klāsam tas dikti nāks par labu.

Pēc brītiņa viņa vēl piebilda klusākā balsī, tāpēc Martinām katru vārdu bija grūti uztvert:

� Un tik sevi�ķi uzskrūvēts un nepieejams, man liekas, viņ� nemaz arī neizskatās, to viņa būs tikai tāpat ieminējusies.

Viņa? Mamma varbūt? Vai Elna ir runājusi ar kādu no skolotājiem?

Ja mana māmuļa ir piezvanījusi un izmuldējusies, tad nu gan viņa ir draņķe, Martins nosprieda, pieliecies pie kādas spraugas netālu no uzbraucamā tilta durvīm.

Ta�u nākamās replikas viņ� vairs nedzirdēja, un, kad atkal skaidri atskanēja Edvīna balss, abi jau bija mainīju�i sarunas tēmu.

� Esmu apņēmies dabūt �odien pie dzīvības to graustu traktoru, � Edvīns sacīja, un Martins varēja saklausīt, ka viņ� apsē�as metāla sēdeklī un tas ie�īkstas zem viņa svara. � Ir gan caur un cauri sagrabējis, un tomēr es ceru, ka sāks iet. Tad mēs varētu noecēt laukus. Un Sik-stenam jau arī dro�i vien vajadzēs drusku piepalīdzēt.

� Bet vispirms tev jāpalīdz man dabūt ārā tos krāmus no vasaras virtuves, � Elna noteica. � Mums viss tur ir jāiztīra, lai pa svētkiem varam iet iek�ā.

� Skaidrs, � Edvīns atbildēja, � tad ķeramies tūlīt pat klāt, un tas darbiņ� viens divi būs padarīts.

Apsēdies uz uzbraucamā tilta platā sliek�ņa, Martins dzirdēja, ka E.dvīns un Elna smiedamies aiziet uz vasaras virtuves pusi, un, kad viņi nogriezās gar kūts stūri, Martins dabūja uzmest viņiem arī acis. Abi gāja, cie�i rokās saķēru�ies.

� Mums nu gan klājas pārpārēm labi, � viņ� Vēl dzirdēja Elnu pavisam maigā balsī nosakām. � Vai tev

ar ir ienācis prātā, ka te, aug�ā, viss veicas vieglāk un vienkār�āk?

Tie abi sader kopā, Martins nodomāja, nikni iebraucis ar pirkstu galiem spraugā starp rupji tēstajiem uzbraucamā tilta ba|ķiem. Viņ� juta, ka sauss un miltains koks sadrūp starp pirkstiem, un tomēr vairākās vietās uz baļķa vēl bija saglabājies iegriezts datums un iniciāļi, un Mar-tinam ienāca prātā, ka gadu gaitā daudzi te ir jau sēdēju�i un ar na�a galu urbināju�i �os baļķus.

� Es jau sāk�u vilkt ārā naglas, � viņ� uzsauca, pagriezies pret kūtsaug�as tumsu, kur Klāss cītīgi steberēja apkart uz koka kājām, � nav ta�u jēgas stiept to smagumu līdzi uz saliņu. Un turklāt tas ir arī bīstami, ātri vien mes varam saskrambāties un saindēt asinis.

� Dari, kā zini, � viņ� dzirdēja Klā�u atsaucamies un redzēja, ka draugs lieliem, grīļīgiem soļiem nāk uz durvju pusi. Pārpārēm laimīgs, Martins nodomāja, viņam, protams, nav itin nekādu rūpju.

Kamēr Klāss līdzēja klāt galdu, Martins aizlavījās иь veco kambarīti kūts galā � garu un �auru telpu ar �etriem caurumiem dēlī zem sē�amvietas un lupatu sedziņu uz grīdas, un bārkstainu, vasarīgu aizkariņu pie loga, un gar galsienu nokrautām avī�u grēdām, kas vilināt vilināja. Vecākās avīzes, jau sadzeltēju�as un drupenas, izplatīja rūgtenu, drusku kairino�u smaku.

� Pusdienlaiks un atvieglo�anās laiks � tas visiem pienācās, � Martins nomurmināja, kad pēc kādu desmit mitru �rAlters�^] apskatī�anas atskārta, ka būs jau nosēdējis trīs stundas ceturk�ņus, � uz mani tas arī attiecasl

Martins vēl aizvien nebija pieradis staigāt basām kājām un, gar laidara stūri iedams pacēlies augstu uz pirkstgaliem, spēra gausus un nedro�us soļus. Martins ieraudzīja Klā�u un Edvīnu valstāmies pa zāli, tas izskatījās pēc brīvās cīņas, un Martins ievēroja arī, ka tie abi izbrīnā uz viņu bola acis un sāk sprauslot.

Tādi kā jampampiņi, viņ� nodomāja, uzskata mani par mīkst�auli! ⁷

Mnrtins redzēja, ka Klāss metas virsū Edvīna kājai un I dvīns tajā pa�ā brīdī saķer Klā�u ar labo roku un nogā� i'.n �|aukus, un līdz ar nemieru viņ� juta arī skaudību iedzeļam sirdī.

Tie visi trīs sader kopā, viņ� atzina, bet es esmu te I Ilvai ciemos.

Labāk man būtu vajadzējis braukt līdzi uz dienvidiem, viņ� hosprieda, uzmanīgi pārlaipodams pāri ceļam un tuvodamies tiem abiem, kas vārtījās pa zāli.

Tad tie nedabūtu man piekasīties, viņ� turpināja savu domu.

� Ak te nu tu esi, � Edvīns sacīja, ar abām rokām atvirzījis prom no sevis Klā�u, � mēs nupat tie�i par tevi runājām, nospriedām, ka tu varbūt esi ievēlies iek�ā pa caurumu, jo neesi ta�u pieradis pie tādājn prastām padarī�anām!

Martins tikai vienaldzīgi paraustīja plecus, jo neturēja par vajadzīgu ņemt ļaunā tādu bērni�ķīgu apcel�anu.

� Gan jau tik�u galā, � viņ� noteica izslej ies, � neesmu vairs nekāds maziņais!

Tajā pa�ā brīdī Martins atsita kājas pirkstu pret zālē paslēpu�os akmeni un paklupis saķēra ar abām rokām sāpo�o vietu.

� Velns parāvis! � viņ� iekliedzās. � Tie draņķi ta�u apdraud cilvēkam dzīvību!

Edvīns ar Klā�u sāka smieties vēl skaļāk, un Martins, lai neizkristu no lomas, bija spiests vēl krietnu brīdi pavaimanāt.

Neesmu jau no tiem, kas �inkst bez vajadzības, viņ� nodomāja, uz vienas kājas aizlēcis līdz verandas kāpnēm.

� Patiesi baigi sāp, � viņ� sacīja, apsēdies uz apak�ējā pakāpiena, � vai te, zālē, nav arī stikla lauskas?

Bet, kad, steig�us izskrējusi āra, Elna ieminējās par plāksteri un Salubrīnu, Martins noraido�i atmeta ar roku, piespiedis sevi pasmieties drusku par daudz skaļi.

� Es tikai izlikos, � viņ� sacīja, � tas bija tikai joks.

� Ak tā, � viņa atviegloti noteica, � es biju noba�ījusies, ka tev būs kaut kas atgadījies. Esam ta�u apņēmu�ies tevi paturēt acīs.

Viņam bija izdevies atraidīt Klāsa neatlaidīgos lūgumus par badmintona turnīra sarīko�anu, un, kamēr Klāss dzenāja apkārt futbolbumbu, Martins kopā ar Edvīnu un Elnu atpūtās uz verandas lieveņa.

� Tagad mums nekur nav jāsteidzas, � Edvīns sacīja,

atslējis muguru pret sarkani krāsoto veranda^ sienu, � esam ta�u to pelnīju�i. Tie�ām �- mums ir atvaļinājums.

� Jā, un nav nemaz tik slikti, ko? � Elna piekrita, kā Martinām �ķita, mazliet ironiski pasmaidījusi. � Kaut kam tādam mums nekad neatlika laika, kad bijām sīksaim-nieki. Tā kā pārbrauk�anai uz pilsētu kaut kāda jēga tomēr būs bijusi?

Nospļāvies zālē, Edvīns ar laķās delnas virspusi noslaucīja muti un tūlīt nemaz neatbildēja.

� Tolaik mēs dabūjām norauties visu cauru gadu un tik un tā netikām galā, � Elna vēl piebilda, � tad nevarēja vis sēdēt rokas klēpī salicis.

Martins jau agrāk bija dzirdējis viņu runas par sīk-saimnieku dzīvi dzimtajā ciemā, bet tikai tagad, pats te nokļuvis, skaidri un gai�i visu saprata. v

Tiem patiesi ir klājies vēl daudz grūtāk nekā mums, viņ� nosprieda.

� Pēdīgi mums vairs nebija nekādas izvēles, � Edvīns noteica, pēc lielās tīrī�anas ar sērkociņa galu un slauķi rūpīgi vēl izpūtis savu pīpi. � Kad tie atcēla skolas autobusu, neatlika vairs nekas cits kā sakravāt mantiņas! Atstāt Klā�u skolas kopmītnē � tas nebija nekāds atrisinājums. Ja tev ir bērni, tad jau tu, cilvēks, nedrīksti vairs būt par daudz stūrgalvīgs! Bet, velns parāvis, kā tas gan liek pretī, kad tu esi spiests paciest reģistrācijas pulksteni un tos meistarus!

I

I

I

� Tā ja, � Elna sacīja, papliķējusi viņam pa vaigu mazliet par daudz liegi, � tev ta�u ir bieza āda, gan jau tu izturēsi!

� Bet tās trīs maiņas, � Edvīns teica un aizkūpināja pīpi, � pie tām e� nemū�am nepieradī�u.

Viņa maiņu darbam Martins, bez �aubām, jau agrāk bija pievērsis uzmanību, jo tajā nedējā, kad Edvīns strādāja nakts maiņā, Klāss vienmēr gādāja, ka viņi pēcpusdienās dzīvoja pa āru, bet Martins nudien ne reizes nebija padomājis, kā Edvīns pats to panes. Tāpat par Elnas darba laiku, par tīrī�anas darbiem agri no rīta un vēlu vakaros, viņ� nebija necik daudz lauzījis galvu.

� Tā ir, drusku saraustīta tā ģimenes dzīve mums iznāk gan, � Elna piekrita, � īsti normāli tas nav.

� Bet taviem vecākiem, � Edvīns sacīja, � viņiem ta�u klājas labi. Tavējie abi divi ir skolotāji, tā tu tiki teicis, vai ne?

Martins pamāja, nezinādams, ko vēl piebilst,

� Tad jūs esat nodro�ināti � divas pieklājīgas algas bez akordlaika,' � Edvīns piemetināja. � Un turklāt vēl Kar� atvaļinājumsl

Martins gaiņāja prom odus, pēk�ņi pats juzdamies kā

vajāts.

It kā tā būtu mana vaina, viņ� nodomāja, tik stipri sakasījis odu kodumus sev uz stilba, ka sāka nākt asinis.

� Vairākas reizes esmu redzējis tavējos pilsētā, � Ed_: vīns teica, � ta�u nekad neesmu uzdrīkstējies pieiet klāt un sasveicināties. Smadzenēs iesēdies respekts no agrākajiem laikiem.

� To nu gan es nesaprotu, � Martins atbildēja, � skolotāji, kas nu tur īpa�s!

� Priek� tevis varbūt nav, � Elna teica, � jo tu esi pieradis pie viņiem. Bet mums, pārējiem, tas ir mazliet citādi.

� Kā tā? � Martins jautāja, pats juzdams, ka balss ir nedaudz īgna.

� Ja reiz pret skolotājiem ir iedzītas bailes, tad tās iesē�as, � Edvīns domīgi sacīja, iekārtojies ērtāk un izstiepis kājas. � Skolotāji it kā stāv citiem cilvēkiem pāri. Tāpat kā meistari. Kaut arī tu, cilvēks, zini, ka tie ir parastie draņķi, vajag tikai tādam ieurbties tevī ar acīm, un lu kļūsti tik baigi drebelīgs, it kā nēsātu kabatā ha�i�u!

�* Bet mani vecāki nav... � Martins sacīja, ta�u aprāvās un tad iesāka no gala: � Viņi ir labi cilvēki, tādi kā tie viņi nav.

Uzsitis Martinām uz pleca, Edvīns noteica:

� Tā jau tas arī nebūt nebija domāts, tavējiem dro�i vien nav itin nekādas vainas.

� Tava mamma �ķita pavisam jauka, � Elna teica, steig�us novērsusies, kad satrūcies Martins platām acīm sāka blenzt uz viņu.

Tātad ir sadziedāju�ies, rīkoju�ies man aiz muguras!

Tiklīdz Elna pēc gādīgajiem guklinā�anas darbiem bija aizvērusi aiz sevis durvis, Martins uzlēca gultā sēdus un aizspēra prom segu.

� Mums ta�u nebūs jāsāk uzreiz �ņākt tikai tāpēc vien, ka tava mammīte cen�as iemidzināt mūs kā tādus bēbī-�us? � viņ� teica, mērķēdams Klāsam ar spilvenu. � Jeb vai tavējie ir tik stingri, ka tu neuzdrīksties?

� Nē, � Klāss atteica, � nepavisam, man no viņiem nav bail.

Viņ� melo, Martins nodomāja, pēc balss tas ir saklausāms.

� Bet par daudz trakot mums varbūt tomēr negribē- \ sies? � Klāss teica klusinātā balsi. � Te visu dzird cauri...

Pēc sarunas uz lieveņa, kuru Mārtiņ� bija pārtraucis, pēk�ņi pieceldamies un aiziedams, viņi ar Klā�u bija situ�i ļ bumbu, kūts durvis viņiem bija vārtu vietā, un mieru viņi j bija metu�i tikai pēc tam, kad Elna sauca jau tre�o reizi, ļ Uzgājusi viņiem līdzi aug�ā jumtistabā, Elna drusku bija ' sākusi rūkt, redzēdama, ka gultas kop� pa�a rīta stāv ne- ļ saklātas, ta�u Klāss a�i bija izkliedējis viņas dusmas.

� Mēs to glu�i vienkār�i aizmirsām, � viņ� sacīja, j � viss �orīt bija tik vilino�s, pirmais rīts ta�u!

� Un turklāt neviens jau neredz, kā mums te, aug�ā, ļ izskatās, � Martins bija piebildis. � Tāpēc �ī nekārtība j nevienu netraucē.

Elna viens divi bija piekopusi pa�u nepiecie�amāko un . Martina drēbes salikusi kumodes atvilktnē, iepriek�ējā vakarā viņ� bija aprobe�ojies ar to, ka izvilka no mantām j ārā vienīgi pid�amu, un nupat Elna bija izskatījusies maz- ļ liet izbrīnījusies, redzot, cik daudz krekliņu un d�emperī�u ļ viņam ir līdzi.

� Tev vajadzētu būt tikpat labi apgādātam, � viņa | bija pievērsusies Klāsam, un Martins �ai replikā juta dzē- ļ lienu.

Nolādēts, kāpēc māmu|a ir sagrūdusi man līdzi turpat j vai pusi no visas garderobes, viņ� bija nodomājis.

� Ko mēs iesāksim? � Klāss vaicāja, ar roku apspie�- ļ dams �āvas. � Varbūt palasīsim kaut ko?

� To nu gan ne, � Martins teica, aizļipojis līdz galdam, � vai kaut ko kapitālāku mēs nevaram izdomāt?

Sācis rakņāties pa spēļu kārbām, viņ� nejau�i apgāza j kādu bil�u rēbusa kasti un izdzirda, ka Klāss ņemas viņu klusināt, ka^ rēbusa gabaliņi grabēdami izbira uz grīdas. ] Martins iesvilpās, atradis Minūtes spēli.

� Lieliski, � viņ� sacīja, � es nemaz nezināju, ka tev j arī tā ir. Izspēlēsim vienu partiju, pēc tās nojuku�ās pel- ¹ dē�anās tas būs īstajā reizē.

Viņi bija ierosināju�i vakarā iet nopeldēties, lai pēc futbola spēles noskalotu sviedrus, bet Edvīns bija bijis ne- , pielūdzams.

� Nebūs nekādas jēgas, ūdens temperatūra vēl tikai �etrpadsmit grādi, � viņ� bija noteicis, � vēl jāpagaida, pēc svētkiem, tad.

� Lai notiek, saspēlēsim, � Klāss piekrita, notupies uz grīdas, � bet par daudz ilgi mēs nevaram palikt aug�ā. Tu atceries, tētuks apsolīja rīt agri no rīta aizvest mūs� uz saliņu.

� Jā, atceros, � Martins atsaucās, kastē jaukdams kauliņus, � bet gan jau mēs tiksim aug�ā, neesam vairs nekādi maziņie. Mājās es gandrīz nekad neeju gulēt agrāk par divpadsmitiem, pat ziemā ne.

Tas pēdējais jau nu gan bija lieki, viņ� nodomāja, man nevajadzētu tik briesmīgi daudz liet ūdenil

Martins ievēroja, cik piesardzīgi Klāss kustas, kā viņ� nevis iemet, bet gandrīz lik�us ieliek kauliņus kastē. Kad Klāss tre�ajā partijā ar savu gājienu sasniedza simt astoņdesmit septiņi, pat tad no viņa mutes nekāds skaļais prieka izsauciens neatskanēja.

� Simt astoņdesmit septiņi, � Klāss tikai klusu noteica, � pamatīgi, vai ne?

Un Martins juta, ka arī pats viņ� kļūst neparasti kluss, it kā baidītos, ka tiks atmaskots. Cauri grīdai viņ� dzirdēja, kā Elna un Edvīns nokopj virtuvi, un jau pēc piektās partijas Martins pārtrauca spēli.

� Sai dienai pietiks, � viņ� sacīja un lavījās prom uz gultu.

Par daudz tos nokaitināt jau otrajā vakarā nav lielas vajadzības, viņ� nosprieda, man gana jau ar to, ka mājinieki ar mani ir nemierā!

Un tad atmiņas atkal bija klāt, atmiņas par vecāku uzbudinātajām balsīm cauriem vakariem, un vēl ilgi pēc tam, kad Klāss jau bija aizmidzis, Martins gulēja nomodā un blenza griestos, kamēr pa galvu maisījās da�da�ādi izteicieni.

Mammas balss skanēja cauri villas sienām, nelīdzēja pat uz galvas uzliktais spilvens, balss tomēr nonāca viņam līdz ausīm un tāpat arī visi tie griezīgie vārdi, kurus viņam itin nemaz negribējās dzirdēt.

�Es to nevaru vairs izturēt,� viņa teica, un no krēsla nobrīk�ķē�anas Martins saprata, ka viņa ir piecēlusies un piegājusi pie loga un ka nu viņa stāv tur, pagriezusi muguru pret tēvu, kā parasti mēdza darīt, kad abu saruna bija nonākusi strupceļā.

�Es vairs nevaru izturēt to tavu gļēvulību un tavu izlocī�anos, un visas tās tavas atrunas. Tu vismaz būtu varējis pateikt, kas un kā, Turbjern. Ka tu vairāk par visu tagad_gribi aizlaisties pie citas'� jaunākas, skaistākas un svaigākas sievietes. Tu zini, ka es to zinu, tāpēc izlikties vairs nevajag.�

Martins jau bija nolicis malā spilvenu, nu viņ� bija gultā sēdus un saspringti klausījās, ko atbildēs tēvs. Viņ� saklausīja, ka tas pieceļas, �ķērso vispirms mīksto paklāju pie dīvāna, tad pa parketa grīdu, kas ie�īkstas zem viņa soļiem, aiziet līdz klavierēm un satraukti pārlai� pirkstus pār taustiņiem. Tā bija visdro�ākā zīme, ka sekos izlādē�anās. Citreiz tēvs nekad tā nedarīja, vienīgi tad, ja bija ārkārtīgi uzbudināts. Klavieres viņ� tādā veidā aiztika, kad bija sastrīdējies ar mammu vai uzbrucis Martinām par nekārtību, nesakoptību, nesasukā�anos vai par to, ka viņ� nevar vien beigt �inkstēt.

Tagad nu tas nāks, Martins nodomāja, tagad viņ� būs izlēmis. Es aizbēg�u, lai viņi necer, ka varēs darīt, kā vien grib, man viņi atkal neko nav prasīju�i!

Un tad viņ� izdzirda tēva balsi, saspringtu un māksloti nosvērtu:

�Tu zini, ka tā nav, Krlstīna! Tu esi nogurusi un krīti histērija, tur tas suns aprakts, un tāpēc tu visu tā sagrozi.�

�Ak tā, ak tas arī vēl,� viņa sacīja, un Martins varēja iedomāties, kā viņas seju sa�ķoba ironisks smaidiņ�, �to jau nu es varēju gan paredzēt, ka tu atkal tiksi cauri ar so atrunu. Dievs kungs, vai pats tu nemaz nedzirdi, cik �ķidri tas viss izklausās. Es krītot histērijā, un tevi ne traipiņ� nav skāris!�

�Kā tad ne, mani arī, mani varbūt pat vēl vairāk,� tētis pēc tam sacīja klusākā balsī, un pēk�ņi �ī balss skanēja tikai �ēli un gurdi, �par to histēriju tu vairs nepiemini, tas bija muļķīgi no manas puses. Mēģini tikai saprast, ka es arī esmu noguris, velni�ķīgi noguris. Bet darbs izsūc no manis visu sulu, ne jau tu. Un es nesaprotu, kā turpmāk izturē�u, jo nevaru vairs paciest ne bērnus, ne kolēģus.�

Tagad nu skola, Martins nodomāja, no jauna apgūlies, tagad tie sāks vāvuļot atkal par savu skolu, un viņam izlauzās atvieglojuma nopūta.

Kad vecāki bija iesāku�i runāt par skolu, tad saruna tik drīz vis neapsīka, un klusums tad uz kādu laiciņu bija-atvairīts � tas stīvais klusums, smags un biedējo�s, un draudīgu repliku pārpilns.

Tātad arī �ovakar nekāds lēmums netiks pieņemts, viņ�

nodomāja.

Bet tad no jauna atskanēja tēta balss, un Martins saausījās, jo tonis atkal bija kļuvis draudīgs:

�Uri tad vēl, protams, mūsu pa�u bērni padara mani nemierīgu un visvairāk jau Martins, kā tu vari noprast. Man ar viņu vairs nav nekāda kontakta. Viņ� �ķiet it kā pavisam pārvērties. Es netieku viņam vairs klāt, viņ� izslīd man no rokām, un drīz, kā liekas, viņu jau satracinās pat mans �Sveiks, Martin!�.�

Tad balsis pagaisa, un, lai arī kā Martins centās, viņ� varēja uztvert tikai atsevi�ķus vārdus un teikuma daļas:

�Saērcināts un ass ... grūti pacie�ams ... nedraudzīgs ... negrib vairs uzklausīt... negants pret meitenēm ... spītējas kā trīs gadus vecs pui�elis... sit durvis... tāds kā ezis ...�

�Bet skolā viņam tagad, protams, iet daudz labāk,� mamma sacīja, un viņas balss atkal bija skaidrāk saklausāma. �Citi viņam vairs tā nepiesienas, man Grēta teica, kad mēs nesen par to runājām.�

Nilundene, kā tad, tā nolādētā ragana, it kā viņai nu būtu par to kāda sajēga, Martins nodomāja, sa�ņaudzis duros tik stipri, ka nagi iespiedās ādā.

�Panācis, ka ar viņu rēķinās, tas ir skaidrs,� tētis noteica, ta�u pārāk noguru�ā un nepavisam ne priecīgā balsī. �Un tomēr izskatās, ka kaut kas ir �ķērsām. Vismaz te, mājās, vismaz attiecībā pret mani. Es vairs nevaru ar viņu parunāt, viņ� tikai smīn un izvairās, visu laiku tāds uzvilkts, iedomājies, ka mēs viņu vajājam.�

Klavieru vāks tika aizcirsts, un Martins saklausīja, kā tētis staigā �urpu turpu gar grāmatplauktu, nervozi plak-�ķinādams pa grāmatu muguriņām, pēc tam tētis pacēla atskaņotāja vāciņu.

Uņ tad atkal spalga un griezīga atskanēja viņa balss:

�Tas viss ir kaut kā baigi bezcerīgi, nespēju aptvert, ka tā tam jābūt, man ir tikai trīsdesmit pieci gadi, bet es nudien jūtos, it kā man būtu jau simts.�

�Un tāpēc tu gribi lāisties prom?� mamma sacīja, un Martins dzirdēja, ka viņa stāv pie atpūtas krēsla loga

tuvumā un visu laiku spaida pelnu trauka atsperi; katru reizi, kad viņa nospieda to līdz lejai, pelnu trauks �ēli ie�īkstējās, un katru reizi, kad viņa atlaida to vaļā, atskanēja ass knak�ķis.

�Tu gribi laisties prom,� viņa atkārtoja, �tā ta�u ir, Turbjern? Tu gribi aizbēgt no tā visa? Vai tu tie�ām domā, ka tad viss būs citādi? Vai tie�ām?�

�Nē, saprotu jau, ka ne,_ un tāpēc viss ir tik bezcerīgi. Bet vai ta tam jaiet arī tālāk? Un ko mēs, velns lai parauj, iesāksim, ja Martins arī uz priek�u būs tikpat iecirtīgs? Viņam ta�u ir tikai trīspadsmit gadi, viņ� var pastrādāt baigos posta darbus, kamēr tiks uz ceļa.�

Tad Martins aizbāza ausis, vairāk viņ� nespēja klausīties, viņ� to visu zināja jau no iepriek�ējām reizēm, jau agrāk viņ� bija dzirdējis, ka pa�i savās nelaimēs tie vaino , viņu. ' J

Itin neko tie nesaprot, viņ� nodomāja, sarāvies �okurā ; zem segas un izvilcis savu zvēriņu, kas glabājās zem j matra�a, lai skuķenes to neatrod. ļ

Neviens itin neko nesaprot, un es jau nu neie�u kādam skaidrot, kā jūtos. ^!

Saruna tur, aiz sienas, apklusa, un pēc brī�a viņ� dzir- j dēja, ka mamma un tētis kopjas pa virtuvi, gatavodami ] naktij maizītes un alu, un viņu vilktin vilka iziet pie vi- I ņiem virtuvē. Bet Martins to nedarīja, viņ� nebija no j tiem, kas uzmācas, ja vecākiem kaut kas bija viņam sa- ⁵ kārns, lai tad ienāk pie viņa!

Lielajiem ta�u vajadzētu saprast, ka es dzirdu, ko viņi j tur kliedz, viņ� nodomāja, cītīgi rīdams siekalas, lai da- , būtu projām to kamolu, kas kāpj un kāpj kaklā, vai tie�ām viņi ir tādi nejēgas!

Lejā virtuvē bija kļuvis klusu, Klāss savā gultā rāmi un miegaini �ņāca, rokas salicis uz spilvena blakus vai- | gam, bet Martins vēl joprojām vārtījās, gaiņādams prom odus un cenzdamies tikt vaļā no tām balsīm, kas skanēja * viņam ausīs.

Ļāva man braukt projām, viņ� nodomāja, rīkles galā juzdams stipru sūrstoņu, viņi piekrita tam uzreiz, pat ne- j mēģinādami mani atrunāt!

Martinu pamodināja traktora rūkoņa. Viens divi viņ� bija pilnīgi pamodies un, uzmanīdamies, ka nesadauza galvu pret jumta siju, piecēlās sēdus, pēc tam klusi zagās uz durvīm, negribēdams pamodināt Klā�u, kas vēl gulēja, zem segas sarāvies �okurā.

Tiklīdz bija atgrūstas vaļā durvis, Martinu apņēma saules gaisma, un krietnu brīdi viņ� stāvēja, noliecies pāri margām, nespēdams pa īstam atvērt acis. Aiz vecuma izbaloju�ais un savienojuma vietās ieplaisāju�ais margu koks saulē jau bija sasilis, un no zemes uzvēdīja jaukas vasaras smar�as. Gar sienu viņam turpat blakus dauzījās mu�as un garām aizlidoja lapsenes, neveikli, it kā ar piepūli pārvietodamas savus prāvos ķermenī�us. Pa atvērto virtuves logu viņ� dzirdēja, ka Elna dungo līdzi kādu melodiju, kas skan no tranzistora, un no pļavas lejāk pa kreisi aiz laidara, cēlās aug�up traktora rūkoņa. Pastiepies pāri margām, Martins ieraudzīja arī sarkano trak-toriņu ar neveiklajiem pakaļējiem riteņiem un redzēja Edvīņu bez krekla, ar lejā uz gū�ām nolaistiem bik�turiem sē�am atsperīgajā sēdeklī. Nepacietīgs, nav paguvis nemaz īsti saģērbties, Martins nosprieda, atcerējies, kā Edvīns iepriek�ējā vakarā kūsāja aiz prieka, ka traktors ir sācis iet.

� Nekāda lielā nozīme tagad jau tam vairs nav, un tomēr vismaz smar�o labāk, kad ir noecēts, � Edvīns bija sacījis, pastampājis ar zābaku pa sausajām vagām, � rudens arums nedrīkst tā te palikt līdz pat Jāņiem.

Edvīns bija stāvējis tā labu brīdi, spārdījis zemi un drupinājis to pirkstos un pēc tam, viegli nopūzdamies, vēl piebildis:

� Ne velnam tas neder, ka tā bija jāiegrozās. Agrākos gados te bija tīri labs labības lauks. Un nu jau arī Sik-stens vairs nejaudā ar to kaut ko iesākt.

Bērziem pie mājas stūra vēl aizvien bija tikai trauslas, gai�zaļas lapiņas, kaut arī drīz jau Jāņi klāt, vairs tikai da�as dienas.

Blēkingē bija citādi, Martins nodomāja, atcerējies, cik biezs un stingrs zaļums tur visapkārt bija toreiz, kad viņi pirms diviem gadiem brauca prom vairāk uz ziemeļiem.

Lielie jau bija tie, kas nolēma, ka mums vajag mainīt dzīvesvietu, Martins prātoja, pieķēries pie ļodzīgajām

margām, lielie to izdarīja pret manu gribu, un to viņi vienmēr dabūs atcerēties.

Jau toreiz, pāris nedēju pirms mācību gada beigām, kad tika pieņemts �is lēmums, bērzi pie vectēva dārza bija ar tum�zaļu lapu vainagu un vectēvs augļu dārzā bija jau iesācis vasaras darbus.

Tā bija viņa beidzamā vasara, Martins nodomāja, un nācās atkal dziļi ievilkt elpu un izslieties. Kā ik ^reizi, kad viņ� iedomājās par vectēvu, atkal iedūrās sirdī, un viņam vajadzēja saņemt sevi rokās, lai nepadotos bēdām. Nebija ta�u nekāda .prieka pārdzīvot atkal tās mocības, ko viņ� pārcieta bērēs, un to tuk�umu vēl vairākas nedēļas pēc tam, kad slepus, nevienam neredzot, viņ� laiku pa laikam izplūda asarās, tiklīdz iedomājās, ka nekad vairs nevarēs tikties ar vectēvu, nekad vairs nevarēs klusi uri rāmi sēdēt uz soliņa dārzā vai lejā krastmalā un klausīties vectēva neparastos piedzīvojumu stāstus.

Tikai mazpamazām sāpes bija pieklusu�as.

Es biju vēl mazs, kad tas notika, Martins domāja, klusi iegājis atpakaļ istabā, lai apģērbtu kājās zeķes un sporta kurpes, jo atkārtot vakardienas mēģinājumu staigāt ar basām kājām viņam vairs negribējās.

Es toreiz vēl biju mazs, tikai vienpadsmit gadus vecs, viņ� nosprieda, daudz ko nesapratu.

Viņ� tomēr bija sapratis, ka arī mammai un tētim, it īpa�i mammai, ir ķērusies pie sirds �ī pēk�ņā vectēva aizie�ana. Ilgs laiks bija pagājis, iekams mammai vairs nekāpa acīs asaras, kad kāds pieminēja vectēvu vai vecmāmiņu.

Tā ka varbūt pat pieaugu�ie... viņ� nosprieda, ta�u neturpināja tālāk �o domu, nebija iemesla tagad to atkal rakt aug�ā, tagad, kad viņam padomā bija kas cits.

Uzmanīgi viņ� nolavījās lejā pa kāpnēm. Pēk�ņi Martinām gau�ām bija sagribējies pabūt kādu brīdi vienatnē, uz laiciņu tikt vaļā no Klāsa bērni�ķīgās rosī�anās.

Klāss vēl ir pui�elis, Martins nodomāja, drusku par mazu priek� manis.

Viņam Klāss, protams, patika, tur nebija divu domu.

Reizumis cilvēkam vajag arī mieru, viņ� prātoja, uzmanīgi aizlavījies garām lapenei un tālāk aiz dārza aug�ā uz me�a pusi. Līzdams pāri pussabruku�ajam �ogam, viņ� gandrīz saskrāpējās uz dzeloņstieples, kas bija nostiepta starp stabiņiem. Tad Martins ievilka krūtīs saules sasildīto egļu smar�u un ieklausījās, kā baltā sūna sausi krauk�ķ zem pazolēm. Lai nenobrauktu atpakaļ lejā, �ad un tad viņam vajadzēja pieturēties pie koku stumbriem, tik stāva bija nogāze. No kāda akmens jau me�malā pavērās lielisks skats.

Lejā viņa priek�ā spo�i spīdēja ezers, un mazā saliņa, par kuru Klāss visu pavasari jau tik daudz bija runājis, ar savām slaidajām priedēm un klintīm skaidri atmirdzēja dzidrajā ūdenī. Saliņa bija tikai kādus simt metrus no krasta, Edvīns to bija teicis vakarvakarā, kad viņi runāja par brauk�anu turp, bet nupat rāmajā rīta gaismā tā �ķita viegli peldam tālāk, Vātudālenes ūdeņu apskalota.

Ieslīpi pa kreisi lejā atradās vienīgā vēl apdzīvotā � tātad Sikstena sēta, un dārziņā pie zemes pieplaku�ā, pelēkā laidara priek�ā saules stari lūza, spoguļodamies ūdensmucā. Sikstens pats nekur nebija redzams.

Neredzamais vīrs, Martins nodomāja, ar smaidu atcerējies vakarējo Elnas rūk�anu par to, ka Sikstens nemaz neprotas atnākt viņus apciemot.

�Te dzīvodams, viņ� pēdīgi vēl sāks baidīties no ļaudīm,� viņa bija sacījusi un paņēmusi nost no verandas galda Sikstenam domāto tasīti. �It īpa�i jau tagad, kad mums ir sve�i |audis mājā, kur nu.�

Tikties ar viņu būs interesanti, Martins nosprieda, salicis rokas taurītē kā tālskatī, lai vizo�ajā saules gaismā labāk viss būtu redzams.

Pa labi no viņa un tātad arī no Edvīna un Elnas mājas atradās pārējais ciems, visas tās pamestās mājas, kuras Klāss viņam vakar bija parādījis. Martins tās varēja saskatīt starp krūmiem, kas saaugu�i lauku un tīrumu starpā, un tālumā pa�ā aug�ā pie me�malas viņ�, �ķiet, sazīmēja arī galapunktu. Vēl tālāk, saulē zaigojo�u, viņ� manīja fjella muguru.

Un tur sākas Norvēģija, Martins nosprieda, neskaidri atcerējies, ko Edvīns kādu ziemas vakaru bija stāstījis par norvēģu bēgļiem, kuri kara gados nāku�i tie�i �o ceļu, pārguru�i no jūdzēm garās bri�anas pa sniegu, lai izvairītos no vācu robe�patruļām.

�Pats tiku sniedzis bēgļiem palīdzīgu roku, kad tie zagās pāri robe�ai,� Edvīns bija sacījis.

Tais laikos gan varēja �o to piedzīvot, Martins nodomāja, tagad tādas romantikas vairs nav.

Cauri ciemam vijās lielceļ�, un Martins varēja saskatīt, ka pa kreisi aiz laidara tas slaidā līkumā aizliecas lejā pret zemesragu un pēc tam pazūd aiz stāvas nokalnes. Un viņ� atcerējās, cik nelīdzens bija bijis brauciens �urp aug�ā un kā ma�īna ar vienu riteni bija gājusi pa ratu dziļo grambu.

�Var jau redzēt, velns lai parauj, ka �is ceļ� slikts ir bijis vienmēr,� Edvīns bija sacījis. �Itin neviens ceļameis-tars par to nav licies zinis.�

Un tagad tas aizaug ciet, Martins nodomāja, atcerējies, kā izskatījās galapunktā.

Viņ� redzēja, ka turpat līdzās bērzu strēmelei, kas no ceļa stiepās lejup pret ezeru, traktoriņ� atspēries cīnās aug�up pāri tīrumam, un, pat būdams bez īpa�ām zinā�anām par motoriem, viņ� varēja saklausīt, ka tas rūc nevienmērīgi. Kad Edvīns aug�ā pie ceļa nolēca no sēdekļa, lai pārceltu ecē�as pāri akmeņiem, �ēli ieklepojies, motors noslāpa pavisam, un Martins dzirdēja, ka Edvīns pukodamies staigā traktoram apkārt un, pacēlis vāku, sāk pētīt motoru.

Tobrīd Edvīns ieraudzīja arī Martinu un no sākuma, �ķiet, bija izbrīnījies, bet pēc tam uzsauca viņam, līksmi pamājis ar roku:

� Velns ar ārā! Vai tad miegamices jau pamodu�ies?

� Vari minēt trīs reizes! � Martins atsauca pretī, mīksti nolēcis no akmens. � Tev tuvojas fit for fight⁸ pārdro�nieks!

Lēkdams pāri kadiķkrūmiem un akmeņiem, viņ� joņoja uz ceļa pusi un, pārmeties pāri grāvim un uzrāpies aug�ā uz ceļa, nodomāja: tā tam būtu jābūt vienmēr, tad cilvēks jūtas pavisam brīvs.

Brīvības sajūta, labsajūta strāvoja pa visām porām arī vēl tad, kad Martins iegāja virtuvē. Kad viņ� iebrāzās virtuvē, Elna atplauka un plati viņam uzsmaidīja, it kā pavisam aizmirsusi iepriek�ējo vakaru. Viņa pārtrauca darbu un, ielējusi sev tasītē kafiju, apsēdās viņam blakus pie brokastgalda.

� Liekas, pavisam slikti tev te tomēr neklājas, � viņa sacīja, dabūjusi dzirdēt viņa rīta pastaigas iespaidus. � Pirms tavas atbrauk�anas mēs bijām drusku noba�īju�ies, ka tev te, aug�ā, viss būs pārāk vienkār�s un vientulīgs. Tu esi pieradis pie citiem apstākļiem, pie ārzemju braucieniem un kaut kā tamlīdzīga. Un jūs dzīvojat greznībā, kā esmu dzirdējusi.

� No Klāsa, vai? � viņ� pajautāja, mazliet pikti norijis kumosu, � vai viņ� tev to ir samelsis?

� Tad nē jau, � Elna steig�us atsacīja un papurināja galvu, � man stāstīja kāda darbabiedrene, viņa bija tīrījusi telpas pēc mājas uzcel�anas.

Pusotru gadu nodzīvoju�i kādas Bergsvēgena augstceltnes �etristabu dzīvoklī, februāra sākumā viņi bija pārvāku�ies uz jaunuzcelto villu uz ziemeļiem tūlīt aiz Stran-dengenes. �

So ideju tētim bija ierosinājis kāds kolēģis no skolotāju vidus, kur� pats savukārt bija pazīstams ar vienu būvuzņēmēju, un rektors viņiem bija palīdzējis apiet rindu. Ka �ī māja ir dārga, to Martins bija aptvēris, bet, cik tā maksāja, to nebija paturējis prātā.

Pret �o pārvāk�anos viņ� nebija iebildis, jo skola iznāca tuvāk, turklāt viņ� dabūja sev ne tikai lielāku istabu, bet vēl arī telpu pagrabstāvā saviem dzelzceļa un autoceļu modeļiem. Arī skuķenēm pagrabstāvā blakus kamīntelpai bija iekārtota rotaļu istaba, tāpat jaunajā mājā bija atradusies vieta mammas un tēta darbistabai.

� Klāss man neko nav teicis, � Elna sacīja, acis nolaidusi. � Viņ� jau diez cik bie�i pie jums nemaz nav bijis.

� Nē, nav gan vēl, � Martins atteica, tādējādi atvairījis nosodījumu, ko viņ� manīja viņas piezīmē.

Arī mamma un tētis �ad tad bija izteiku�i izbrīnu, ka viņ� Klā�u nekad neaicina sev līdzi uz mājām.

�Tevis un meiteņu dēļ mēs ta�u pirkām �o māju,� vecāki mēdza sacīt, �lai jums ar draugiem kaut kur būtu vieta. Un tu tagad gandrīz nekad neesi mājās, tie�ām skumji.�

Viņ� ne reizes nebija spējis paskaidrot, kāpēc tā ir. Lielie jau tik un tā nesapratīs, viņ� tad mēdza nodomāt un piecēlies aizcirta durvis sev aiz muguras, lai tālāk vairs nebūtu jāklausās viņu �ēlo�anās.

� Nekas īpa�s tur nav, villa, kā jau villa, ne ar ko tā neizceļas, � Martins sacīja, cenzdamies rādīt pavisam vienaldzīgu seju.

� Un tomēr, � Elna teica, � villa Strandengenē � tas ir pavisam kas cits nekā mūsu trīsistabu dzīvoklītis. Un atvaļinājumus jau jūs arī nemēdzat pavadīt tik vienkār�i.

Balss viņai skan tā lūdzo�i, Martins nodomāja, piecē-lies no galda, jo pēk�ņi vairs nezināja, kā izturēties.

� Bet te ir lieliski, � Martins teica mazliet par daudz jūsmīgi, � labāk kā te nemaz nevar būt. Bet tagad gan es ie�u un pamodinā�u Klā�u, citādi nogulēs vēl visu dienu!

� Labi, ka tu viņu drusku pieskati, � Elna teica.

� Viņam vajag kādu lielāku draugu. Par daudz jau ir klīdis apkārt viens pēdējos gadus.

Pa�a malkas �ķūnī�a dibenā stavēja veca ķerra � v

viena dīsele tai bija ielūzusi un ar dzelzi apkaltais koka |

ritenis neveikls.

� Salabojiet pa�i, � Edvīns sacīja, izvilcis to ārā pagalmā, � izolācijas lente un stieple stāv nojumē pie kūts. Man jāiet pie Sikstena traktora dēļ, vislabāk būs, ja viņ� arī pieliks roku, ar kloķvārpstas plīsumu viens jau nu es netik�u galā.

Ieraudzījis dēļu kaudzi, ko zēni bija novāku�i lejā no kūtsaug�as, Edvīns tikai mulsi nogrozīja galvu.

� Ja dienas otrā pusē jūs pagūsiet aizgādāt to visu lejā krastmalā, tad labi vien būs. Tās mantības gan te ir tik daudz, it kā runa būtu par īstas mājas cel�anu. Bet tā ir jūsu darī�ana, es tur iek�ā nejaucos. Un pats galvenais, ka jums ir darbs.

Edvīnam, kā izrādījās, bija taisnība, jo pagāja vairākas krietnas stundas, kamēr viņi dabūja lejā pie steķiem visus dēļu gabalus. Vienā reizē varēja paņemt tikai da�us, citādi ķerra kļuva neizkustināmi smaga un uz �aurās taciņas starp rudenī uzarto lauku un me�onīgi aizaugu�ajām ganībām viņi ik pa brīdim aizķērās aiz akmeņiem un zariem.

� �itai ķerrai, velns lai to parauj, vieta drīzāk būtu Ziemeļu muzejā, � nikni spārdīdams riteni, Martins noburk�ķēja, kad vienā braucienā lejup uz ezermalu viņi iesprūda jau piekto reizi. � Itin nekur tā vairs neder. Tāda � ar koka riteni!

� Nesaki vis, � Klāss atbildēja, � agrņk tā mums kalpoja tīri labi. Tētuks to ņēma palīgā, kad tīrīja kūti.

� Akmens laikmetā tas bija, � Martins noteica, ķerdamies atkal pie dīseles.

� Mēs varam pasaukt tētuku palīgā, � Klāss ierosi- -nāja, � viņ� izvilks to kravu ārā viens divi!

Sasarcis no piepūles, Martins tikai noraido�i papurināja galvu.

� Tad nē jau, � viņ� noteikti sacīja, � gan tiksim pa�i galā, lielos pēc iespējas mazāk vajag jaukt iek�ā mūsu darī�anās.

Mazpamazām viņi atklāja, kā jārīkojas, un, dēli izmantojot par sviru, izkustināja ķerru no vietas, kad vienu otru reizi tomēr bija iestrēgu�i starp grambām uz takas.

Uz novakari pēdējais brauciens bija galā.

� Sitas nudien bija krietns darbiņ�, � Klāss sacīja, atsēdies uz steķiem. � Esam pelnīju�i kādu atpūtas brīdi, � viņ� piebilda un, enerģiski sasūcis zem mēles siekalas, nospļāvās ūdenī.

Tas izklausās par daudz nopietni te, laukos, Klāss cen�as izlikties pieaudzis, it kā man izpatikt gribēdams, vai, Martins nodomāja, ar troksni nokrizdams blakus Klāsam uz steķiem.

� Velna bū�ana, � Martins teica, � tagad nu gan derētu kāds dūms.

Tas izspruka no mutes, iekams viņ� bija paguvis apdomāties, un vaigi Martinām sāka kvēlot, kad viņ� juta, ar kādu izbrīnīt Klāss uz viņu paceļ acis.

� Dūms? � Klāss vaicāja. � Bet tu ta�u nesmēķē? Vai varbūt esi iesācis?

� Var gadīties, � Martins nevērīgi atteica, � �ad tad, tā sakot, nav jau nekas pārākais!

Uz Kla�u tas neattiecas, Martins nodomāja, man vajadzēja pievaldīt �aunas, ar sīkajiem par tādām lietām nav ko runāt!

Pavasarī �ad tad bija gadījies, ka mājās viņ� pievāca pa cigaretei un izsmēķēja tās me�iņā uz nokalnītes sāņus aiz villu rajona. Viņ� to vienmēr bija darījis glu�i viens, jo nebija vēlējies parādīt citiem, ka ik reizi, kad dūmus gadījās ieraut rīklē, viņam vēl joprojām uznāca klepus lēkme.

� Par to tu man nekad neesi stāstījis, � Klāss teica, un pirmo reizi viņa balsī ieskanējās tādas kā �aubas.

� Tu man netici? � Martins pikti noprasīja. � Domā, es pū�u tev pīlītes?

Izstiepies uz vēdera un nokāris lejup kreiso roku, Martins sāka plun�āties pa ūdeni. Tas joprojām bija auksts, bet viņ� neņēma to vērā.

� Vareni, � Martins sacīja, ar roku apslapinājis sev pieri, � vilktin velk iemesties ūdenī,

Klāss klusēja, un Martins nevarēja nepamanīt, ka draugs koda apak�lūpu, tādu viņa rīcību līdzīgās situācijās Martins sāka jau pazīt � Klāss tā mēdza darīt ik reizi, kad nezināja padoma;

� Vai tev kāds ir pie rokas? � Klāss vajcāja. � Kāds smēķis?

� Skaidra lieta, � Martins ar skubu atsaucās, � ir, tu varbūt netici?

� Bet uzmanies gan, ja tētuks ar mammīti dabūs zināt, viņiem tas nebūs pa prātam, � Klāss sacīja klusākā balsī. � Es nepiedalos, to ņem vērāl

� Un nevajag arī, � Martins sacīja piecēlies. � Starp citu, man jau nav nemaz līdzi. Un tik dikti nemaz arī neprasās, tā mazliet tikai, kā es teicu.

Nolādēts, viņ� nodomāja, sākdams mazliet satraukti un nepareizi svilpot, visas �īs runas bija liekas, tagad viņ� vairs neliks man mieru.

Nokāpis no steķiem, Martins paraustīja airu laivas ķēdi, bet, tā kā airus nekur nemanīja, viņ� atteicās no nodoma pavizināties ar laivu un apgāja apkārt veļas mājai. Ēkas aizmugurē, pieslieti pie sienas, stāvēja pāris veclaicīgu veļas dēļu un ieplaisājis veļas skalojamais toveris � tie�i tādu pa�u Martins bija redzējis pagrabā pie vecmāmiņas Ronnebijā, un, kad viņ� iespēra tam ar kāju, viena dzelzs stīpa atlēca vaļā un grabēdama nokrita zemē.

Martins pavērās uz mājas gala logu � pieputējis, zirnekļu tīkliem aizvilktiem stūriem, un, kad viņ� pabāza galvu pa spraugu durvīs, kas tikai �ā tā vairs turējās eņģēs, atklājās, ka arī da�i grīdas dēļi ir ielūzu�i. Iek�ā oda pēc pelējuma.

� Veļas māja nav lietota jau gadiem, � Klāss sacīja. � Kop� tā laika, kad mammīte iegādājās veļas mazgājamo ma�īnu. Un grīda tur ir galīgi satrunējusi. Labāk neej iek�ā, tētuks neatļauj.

� Ak tā tu saki, � Martins teica, viegli pasmīnējis.

Klāsiņ� tomēr ir tāda jēra dvēsele, Martins nosprieda,

nav no viņa ko baidīties!

Paņēmis no kaudzes pāris dēļu un atslējis tos pret jumtu, pēc da�iem neveiksmīgiem mēģinājumiem viņ� kā nekā tika aug�ā. Skaidas uz jumta bija glumas, vietumis no sūnām un mitruma gandrīz zaļas, un, kad uzmanīgi paspēra soli, da�as atlēca vaļā no pamata. Pāris rei�u viņ� atmuguriski tik tikko nenobrauca zemē. Tikai uz priek�u saliecies un ar pirkstiem ieķēries spraugās starp skaidām, viņ� varēja cik necik noturēties. Galu galā viņ� tomēr tika aug�ā uz kores un ar strauji puksto�u sirdi un divām sūrsto�ām skrambām uz labā ceļgala apsēdās tur

jāteniski.

Klāss vēl joprojām tupēja uz steķiem un blenza uz viņu, mazliet izbrīnījies, vienu roku piespiedis pie pieres.

� Vai tu arī neuzrāpsies aug�ā? � Martins jautāja, pametis gaisā kādu skaidas gabalu, kas ielidoja ūdenī netālu no steķiem.

� Nē, nezinu vis, nebūs laikam vērts, � Klāss teica mazliet noraido�i, gandrīz īgni. � Starp citu, mums jāiet ēsti Drīz laikam būs se�i.

Martins paskatījās pulkstenī, bija jau krietnu ceturksni pāri, ta�u viņ� nedomāja steigties.

� Gan jau paspēsim, � viņ� teica, lēni un uzmanīgi aiz�ļūcis līdz kores galam. � It kā tagad nu būtu tik briesmīgi jāskaita minūtes.

Sis pēdējais jau atkal bija lieki, viņ� nodomāja pēc tam, kad, lecot zemē no �ukura viegli sadauzījies, uzrausās kājās un redzēja, ka Klāss sapīcis jau ir sācis iet uz māju pusi.

Ir nu gan, itin neko viņ� nevar paciest, Martins nodomāja, pūlēdamies notīrīt pamatīgos zaļos traipus no ceļgaliem un elkoņiem, to man jau vajadzēja zināt.

Bet man lai te neviens nedomā lasīt morāli, viņ� prātoja, sekodams Klāsam piecu metru attālumā, uz to viņiem nav nekādu tiesību.

Man vajadzēja gan braukt vecākiem līdzi uz dienvidiem, viņ� nosprieda, ērcīgi gaiņādams prom lapseni, kas pēk�ņi bija sākusi riņķot viņam pa priek�u, pilsēta tomēr ir pavisam kas cits nekā lauku ciems!

�* Nē, ar nak�ņo�anu gan vēl jāpagaida, lai tā pa īstam iestājas vasara, � Edvīns teica, kad Klāss pie pusdienu galda jau nez kuro reizi bija par to ieminējies. � Un jums.ta�u, dieva vārds, vispirms tur, ārā, viss jāsa-ved kārtībā. Es domāju, tāpēc jūs taisāties celt ari to būdu.

� Bet mums ir telts, � Martins sacīja, nostādamies Klāsa pusē un gribēdams arī parādīt, ka viņ� nav no tiem, kas uzreiz piekāpjas,

Man jau likās, ka tas neies cauri, viņ� nodomāja, kad Edvīns papurināja galvu, mazdrusciņ savilcis uzacis.

Edvīns bija apsolījis nākt talkā viņiem aizvest būvmateriālus pāri uz salu, un, tikko iztuk�ojis savu �ķīvi, Klāss sāka nemierīgi dīdīties uz krēsla.

� Vai nebūsiet drīz galā, lai varam braukt? � viņ� jautāja, un Edvīns ar Elnu pasmaidīja par viņa nepacietību.

� Brauciet vien prom, � Elna sacīja, � es ar kafiju noie�u leja vēlāk, tu paņemsi mani līdzi pēdējā braucienā.

� Mēs drīkstēsim aizbraukt jums līdzi uz saliņu, vai ne? � Edvīns teica uzspēlēti nedro�i. � Kaut arī jūs tur esat saimnieki, mēs, vecī�i, varbūt arī drīkstēsim drusku tur piestāt krastā?

� Nemels nu niekus, � Klāss teica, piecēlies no galda, un aicino�i paraustīja Martinu aiz rokas.

� Nāc nu, �ausimies lejā un sāksim lādēt laivā!

Kaut arī Martins Edvīna un Elnas priek�ā tēloja vienaldzīgo un par Klāsa dedzību tikai iecietīgi paraustīja plecus, tomēr arī viņ� mazpamazām sāka aizrauties.

� Bet jums jāuzvelk mugurā vismaz pāris d�empe-rī�u, � tante Elna sacīja, � uz �o ievasaras siltumu vēl nevar paļauties, vakaros mēdz kļūt stipri auksts.

Martins mazliet saviebās � slepus, tā, lai tikai Klāss redz.

No tādas mammī�u gādības cilvēkam itin nekur nav miēra, viņ� nosprieda un izslīdēja ārā pagalmā. Martins grasījās taisnā ceļā iet lejā uz ezeru, bet, pamanījis, ka Klāss pa kāpnēm metas aug�ā uz jumtistabu, tomēr sekoja viņam.

Okei, viņ� nosprieda, no kumodes apak�ējās atvilktnes izņēmis savu treniņblūzi, tā būs silta diezgan, lai Elna nomierinātos, nav jēgas viņu pārāk kaitināt.

Pulkstenis bija tikai nedaudz pāri pusastoņiem un saule vēl joprojām augstu pie debesīm, un, kad Martinām pēc skrējiena lejup uz krastmalu vajadzēja ķerties pie dēļu krau�anas, viņ� jau bija sasvīdis.

� Velns parāvis, � viņ� noteica, vilkdams nost jaku, � tik daudz drēbju mugurā, ka līp jau pie miesas. Vai tava mammīte mū�īgi tik dikti baidās no aukstuma?

Klāss, mazliet nokaunējies, papurināja galvu un labu brīdi svārstījās, iekams pats arī novilka jaku.

� Nē, � viņ� sacīja, � ta�u mazliet piesardzīga gan viņa mēdz būt.

Pirms piekrau�anas laivu vajadzēja vēl izsmelt sausu, un, kad pēc stundas ceturk�ņa Edvīns ar pīpi mutē lēni nāca lejā pa nokalni, viņi bija paguvu�i salikt laivas dibenā tikai pa�us īsākos dēļus.

� Tā būs labi, zēni, � Edvīns teica, � pats labākais, ja visu dara pakāpeniski. Tikai nesalādējiet par daudz, es pārairē�os vairākas reizes.

� Tev nevajadzēs airēt, � Martins steig�us iebilda,

� tas būs lieki, mēs ta�u pa�i...

� Vēlāk, � Edvīns viņu pārtrauca, izdauzījis pret laivas malu pīpi, un, iekritusi ūdenī tabaka no�ukstēja vien,

� �īs pirmās reizītes jūs braukāsiet tikai līdzi un skatīsieties. Vēlāk varēsiet arī pa�i pamēģināt.

Kad pirmā krava bija piekrauta, Klāss ar Martinu apsēdās pakaļgalā uz soliņa, kamēr Edvīns atstūmās un ar lēcienu arī pats iemetās laivā. Tā stipri salīgojās, un pāris virsējo dēļu jau taisījās noslīdēt pāri malai. Martins paguva pamest tiem priek�ā roku un ievēroja, ka Edvīns atzinīgi pamāj ar galvu.

To paguvu izdarīt es, viņ� lepni nodomāja, es biju tas, kas neļāva dēļiem nokrist.

Bija pilnīgs bezvēj�, un, kad Edvīns, viegli plunk�ķinā-dams airus, pagrieza laivas priek�galu pret saliņu un pēc tam ritmiski iegūla airos, cilādams tos spēcīgiem, gariem vēzieniem, Martins varēja saklausīt gan �ļakstus, kas radās, purngalam �ķeļot ūdens virsu, gan to, kā ūdens nolīst no paceltiem airiem, gan arī odu mākoņa sīk�anu. Pastiepis rokas sev aiz muguras tik tālu, ka ar pirkstu galiem aizsniedza ūdeni, viņ� juta, tas ir dzestrs, atvēsino�s, un dzirdēja arī Edvīnu nosakām:

� Nu, vai nav lieliski, ko? Vai jūs nomanāt ar, cik kluss te ir visapkārt?

� Jā, � Martins piekrita, � nav peļami. Da�am labam derētu to izbaudīt.

Sala nebija liela. Tāda saliņa vien tikai ar pāris klintīm vienā malā. �eit auga kāds desmits prie�u un da�i spuraini kadiķkrūmi, un Martinām bija mazliet jāpasmaida par Klāsa sajūsmu.

� Te nu tā iri � Klāss iesaucās, izlēcis krastā, tiklīdz Edvīns bija ievilcis laivu kādā smil�ainā iedobē. � Tagad pats tu redzi, ka es neesmu pārspīlējis!

Klaigādams Klāss uzskrēja aug�ā krastā un sāka gandrīz vai glāstīt prie�u stumbrus.

� Nu, vai nav lieliski? � viņ� sauca. � Te varēs celt telti! Un te, te mēs sliesim aug�ā savu būdul

� Jauki, � Martins noteica, mazliet demonstratīvi paraustījis plecus, jo gribēja parādīt Edvīnam, ka viņ� no tiesas nav tik bērni�ķīgas jūsmas pārņemts kā Klāss.

Bet, kad, izkrāvis laivu, Edvīns bija aizairējis pēc otrās kravas, Martinām arī vairs nevajadzēja turēt sevi gro�os.

� Baigi kolosāli nudien, � viņ� sacīja, � te uz salas mūs itin neviens netraucēs. Neviens mūs te neturēs acīs.

Kamēr laiva atbrauca atpakaļ, viņi jau bija paguvu�i pirmo kravu uzvilkt aug�ā krastā. Zīmējums viņiem bija līdzi, to Klāss bija pabeidzis jau pirms vairākām nedēļām, un tāpēc viņi skaidri zināja, ar ko sākt.

Ne vienam, ne arī otram no viņiem tā nebija pirmā būda.

Martins bija piedalījies v'airāku būdu cel�anā me�ā aiz vectēva un vecmāmiņas mājas, un vismaz pāris no tām gandrīz bija tiku�as pabeigtas.

� Katru gadu es uzbūvēju vismaz vienu būdu, � Klāss teica, apsēdies uz dēļu kaudzes. � Bet tās sagā�as vai nu pa�as no sevis, vai arī to izdara vēj�.

� So mēs iztaisīsim pamatīgu un skaistu, � Martins teica, � tādu, ka prieks atcerēties.

Kad atgriezās Edvīns, viņam līdzi bija arī cirvis un zāģis, un kastīte ar āmuru un naglām.

� Jums vajag krietnus darbarīkus, � Edvīns sacīja, � jo esat savāku�i tik biezas plankas kā �ķūņa grīdai. Bet ar cirvi gan rīkojieties uzmanīgi, tas ir nupat kā trīts, un �ovasar tā kā negribētos krāmēties ar brauk�anu uz slimnīcu.

Kamēr Elna lejā pie krasta starp da�iem akmeņiem iekūra ugunskuru, Edvīns apzāģēja galus resnākajām plankām un novietoja tās, kur nākas. Priedes, kuras Klāss izraudzīja atbalstam, auga gandrīz precīzi uz kvadrāta, un Edvīnam nevajadzēja pat lietot naglas, kad viņ� starp to stumbriem iestiprināja balsta baļķus, jos pāris zarus, kas gribēja spraukties iek�ā būdā, Edvīns novāca, da�as reizes a�i pavicinājis cirvi.

� Tā te, jā, � viņ� pēc tam noteica, nolicis malā cērtamo, � tagad būvmeistari varēs ķerties pie darba pa�i. Tikai pārāk neizvērsieties. Ja būda būs par daudz liela, jūs netiksiet ar to galā.

� Nebaidies, tētuk, � Klāss sacīja, jau sācis rakņāties pa naglu kasti, � mums neapniks, vai ne, Martin?

Viņ� prasa man, Martins nodomāja, nezinādams īsti, ko lai atbild. Kaut nu viņi neiedomātos, ka esmu vēl sīkais, viņiem ta�u būtu jāsaprot, ka es piedalos tikai Klāsa dēļ.

� Kā tad, mēs esam izturīgi pēc velna, � viņ� sacīja Klāsam un vienlaikus nepārprotami piemiedza Edvīnam ar aci, daudznozīmīgi pielicis pirkstu sev pie deniņiem.

Un vēlāk, nogājis Elnai līdzi lejā pie laivas, lai uznestu aug�ā segas un kafijas tasītes, viņ� sacīja viņai tik klusi, lai Klāss nedzird:

� Klāss nu gan baigi vēl aizraujas ar spēlē�anos.

No �iem vārdiem viņa satrūkās un sacīja, tikai ar pūlēm slēpdama smaidu:

� Es ceru, ka tev tas nebūs par daudz apgrūtino�i!

Velns ar ārā, viņ� nodomāja, ar skubu sagrābis segas,

kas to būtu domājis, ka tie lielie ironizē, tiklīdz ver vaļā muti!

Izskatījās, ka Elna Martina sacīto īpa�i nav nemaz paturējusi prātā, un, piedabūjusi, lai Klāss noliek pie malas naglu kasti, viņa pie ugunskura klāja vakariņu galdu un savā nodabā apmierināti dungoja. Vairīdamies no odiem, Martins sēdēja pavisam tuvu pie uguns un, laiku pa laikam pazag�us pavēries uz Elnu, prātoja, ka viņas klusē�ana nav ne smaga, ne nospiedo�a salīdzinājumā ar tēta klusē�anu tajās reizēs, kad skatiens viņam bija satumsis un viņ� staigāja apkārt pa māju, bungodams ar pirkstu galiem un valdīdams dusmas.

Tad jau labāk būtu ārdīju�ies, viņ� prātoja, piepildījis savu krūzīti no termosa.

Tā vajadzētu būt vienmēr kā te tagad, viņ� nodomāja, noraudzīdamies uz Elnu un Edvīnu, kas sēdēja, piekļāvu�ies viens pie otra, � Elna atspiedusi galvu Edvīnam uz pleca, un Edvīns aplicis roku viņai ap pleciem, tik brīvi manai mammai un tētim vajadzētu vienmēr izturēties vienam pret otru!

Klāss jau bija izstrēbis savu kakao krūzīti.

� Tu nu gan varētu pasteigties, � viņ� sacīja, bukņī-dams Martinām sānos. � Mums jākustas ātrāk, ja gribam kaut cik tikt uz priek�u!

� Neuzmācies viņam, � Edvīns rāmi sacīja, ar kāju iebīdījis ugunskurā vēl da�as skaidas, � neaizmirsti, ka viņ� vēl joprojām ir mūsu viesis un ka viņu vajag likt drusku mierā, kamēr iejūtas!

Tie abi ir par mani norūpēju�ies, no brīvas gribas uzņēmu�i savā pulkā.

�ī doma pēk�ņi sagādāja mulsino�u prieku.

� Eju jau, eju, � viņ� sacīja, � izdzer�u tikai savu krūzīti,

Klāss drāzās aug�ā krastā.

_ � Vai viņ� vienmēr ir tik dedzīgs? � Martins iejautājās.

� Nē, vienmēr nav vis, � Edvīns atbildēja, labo roku novirzījis Elnai uz gurniem. � Bet viņu tagad pacilā tas, ka tu esi atbraucis, pēc tāda drauga viņ� ilgojās jau sen. Un mēs abi arī esam par to priecīgi, būsi varbūt pamanījis?

� Jā, Klāsam patiesi vajag tāda jauna cilvēka sabiedrību, � Elna rāmi sacīja, neuzkrīto�i aizlikusi prom Edvīna roku. � Viņam neder būt kopā tikai ar vecī�iem vien.

� Par tiem vecī�iem tu man vēl norausies, Elna, � Edvīns teica, sataisījis pēc iespējas dusmīgāku seju, � neesmu ta�u pat vēl pensionārs. �etrdesmit septiņi gadi, ir nu gan par ko gausties!

� Pavaicā Martinām, � Elna pasmaidīja, pavisam atbrīvojusies no Edvīna rokām, � mēs viņam liekamies kā no akmens laikmeta. Viņ� pieradis pie jaunāka tēva un mātes. Martin, tu ta�u sacīji, ka tavējiem ir tikai trīsdesmit pieci, vai ne?

� Jā, bet kāda tur starpība, � Martins steig�us iebilda, � man liekas, pieaugu�ie, kā jau pieaugu�ie.

Tas nu gan izklausījās stulbi, viņ� nodomāja un, piesarcis kā biete, ar pusapēstu maizīti rokā steig�us piecēlās kājās, lai nebūtu jāturpina �īs pārrunas. Ir gan velni�ķīgi grūti pateikt to, ko domā!

� Te nu tu dzirdi, � Edvīns noteica, un viņa seja atplauka smaidā, Martins nemaz neuzskata, ka mēs būtu kādi īpa�i sen�i no akmens laikmeta.

Vēlāk, kad Klāss un Martins jau cēla savu būdu, steigdamies sakārtot grīdas dēļus un sanaglot vienu sānsienu, Edvīns un Elna, cie�i blakus viens otram, palika sē�am lejā pie krasta.

Edvīns laiku pa laikam sabikstīja ogles un iemeta pa zaram ugunskurā, un Martins ievēroja, ka pēk�ņā svelme spie� abiem atvirzīties tālāk no liesmām. Martinām gribējās arī dzirdēt, par ko tie sarunājas, ta�u balsis bija tik klusinātas, ka Klāsa cītīgie āmura klaudzieni tās pilnīgi pārskanēja.

Bet strīdēties viņi vismaz nestrīdas, Martins nodomāja, skaidrs, to viņi nekad nedara.

Tādi vecāki gan man derētu, viņ� prātoja, un pēk�ņi Martinām ienāca prātā, ka viņ� labprāt paliktu pie tiem pavisam.

Es pārvāk�os pie viņiem, Martins nosprieda, mēs ar Klā�u varam dzīvot vienā istabā.

Tad manējie tur, mājās, gan dabūs trūkties, viņ� vēl nodomāja jaunā priekā.

Bet tad Martins saņēma sevi rokās, tīrā bērni�ķība, vairāk nekas. Viņ� to saprata glu�i labi, un iepriek�ējā doma vien pēk�ņi �ķita kā nodevība, it kā viņ� būtu grasījies atklāt kaut ko slēpjamu.

Lēti tu gribēji tikt vajā no savējiem, viņ� prātoja un to pa�u bridi pamanīja, ka par daudz stipri dauza ar āmuru un vairākas reizes zvetē pa sen iedzītu naglu. Martins samulsa vēl vairāk, kad izrādījās, ka Klāss platām acīm skatās uz viņu.

� Tā, iek�ā ir, � viņ� noteica, izlikdamies, ka nekas īpa�s nav noticis. � �ovakar laikam pietiks. Rītam ar kaut kas jāatstāj.

Atpakaļceļā Klāss ar Martinu pārmaiņus dabūja sēdēt pie airiem, bet Edvīns tikai deva norādījumus.

� Jums jāpavingrinās, � viņ� sacīja, � citādi mēs nekad nevarēsim laist jūs vienus pa�us. Un visu vasaru ta�u neturēsim jūs aiz �upra, tā ka būs vien jāsāk pa�iem uzņemties atbildību.

� Tikai jums jāapsolās, ka būsiet uzmanīgi, � Elna teica. � Laivā dauzīties nedrīkst. Un turpmāk vajadzēs paņemt arī peldvestes. Tās karājas priek�namā, tā ka garām paiet nevarēs.

Tās mammas, Martins domāja, sasprindzināti cenzdamies iegulties abos airos vienlaikus, mū�īgi viņas nāk ar aizrādījumiem!

� Jā jau, jā, � viņ� noteica laikam mazliet saērcināti un palaida labo airi tik vaļīgi, ka Edvīns dabūja krietnu �ļakatu sev sejā, � būs jau labi un nekādas nelaimes nenotiks, par to es galvoju.

145

6 � L. Frlks

Bet tad viņam stipri iedūrās kaut kur zem ribām, un Martins pēk�ņi atcerējās sajūtu, braucot elektriskajā vilcienā, ka kaut kas saies �ķērsām, ka kaut kas tāds ir jau iesācies un viņ� nespēj vairs to aizkavēt.

Visā �ajā pasākumā slēpjas kas nelāgs, viņ� nosprieda.

Lai gan pulkstenis jau bija gandrīz vienpadsmit, kad viņi atgriezās pie steķiem, visi �etri vēl labu brīdi palika sē�am tur, lejā, un izbaudīja, kā vasaras vakars pārvēr�as naktī. Saule jau bija noslīdējusi tie�i virs fjella muguras, un tās slīpajos staros ūdens spīdēja asinssarkans. Vēl aizvien valdīja pilnīgs bezvēj�, un bija sākusi pierimt pat bezdelīgu laidelē�anās.

� �ādus vakarus gribas atcerēties ziemā, � Edvīns teica, odu uzmācības dēļ cītīgi sācis pīpē uzpūst uguni. � visskaistākie brī�i ir tie�i tie, kad visapkārt itin nekas nenotiek.

Elna piekrīto�i pamāja, savilkusi jaku cie�āk ap kaklu, un Klāss, nometies gar�ļaukus pie pa�as steķu malas, lū kojās ūdenī, �iem vārdiem viņ�, �ķiet, nepievērsa nekādu uzmanību.

Martins bija neziņā, kas te būtu vēl piebilstams.

Da�reiz nevar saprast, ko lielie īsti domā, viņ� gudroja. Lai ko es arī teiktu, viss tik un tā iznāk nepareizi!

� Jā, ir jau gan jauki, � viņ� pēc tam sacīja mazliet nedro�i. � Bet vai te, aug�ā, nav mazliet par klusu? It kā citu cilvēku vispār vairs nemaz nebūtu pasaulē.

Pēk�ņi viņ� sailgojās pēc savām mā�elēm Gunvuras un Marijas � pret viņām Martinām patiesībā ta�u nebija nekādu iebildumu.

Ja ar māsām kaut kas tagad atgadās, es tūlīt to nedabū�u pat zināt, Martins nodomāja un piebilda:

� Te nav pat telefona.

� Jā, mazliet tā paprastāk te, aug�ā, fjellam pie sāniem ir gan, � Elna sacīja, � bet nekāds pārsteigums tev tas, �ķiet, nebija?

Pēk�ņi Martinām sāka likties, ka Elnas balsī viņ� dzird aizvainojumu un ka tā skan arī mazliet pārmeto�i.

� Te, aug�ā, vajag ierobe�ot savas prasības, � Edvīns noteica, � un lieta darīta.

Arī tas izklausījās pēc pārmetuma, un Martins vairs pār sevi nevaldīja.

Nāk man virsū, viņ� nosprieda, skau�, jo nevar paciest, ka citiem klājas labāk nekā pa�iem!

� Jā, to es saprotu, tik dumj� jau neesmu, � viņ� teica

un pats izdzirda, cik asā balsī tas ir sacīts. � Es nemaz nesūdzos, to ta�u neviens nesāks man apgalvot!

Manīdams, ka vairs nevalda pār savu balsi, viņ� tūlīt arī saprata, ka ir aizgājis par tālu, tāpēc nolēca no steķiem un skrie�us metās aug�ā uz māju pusi.

Nolādēta bū�ana, viņ� nodomāja, nu gan tiem ir ko brīnīties!

Skriedams viņ� ieklausījās skaņās sev aiz muguras, tās liecināja, ka arī pārējie slienas kājās un laikam noskatās viņam pakaļ, un viņ� dzirdēja Klā�u nosakām:

� Nez kas viņam pēk�ņi uznāca?

Lai tup vien tur, krastā, un blen� uz savu nolādēto saulrietu, Martins nodomāja un, juzdams, ka zem plakstiem tūlīt sāks sūrstēt, saprata, ka līdz asarām nav vairs tālu. Uzdrāzies aug�ā pa bēniņu kāpnēm un norāvis sev no muguras drēbes, viņ� nojauta, ka �ovakar ne ar vienu pa�u vairs nespēs parunāt.

Pat ar Klā�u ne, viņ� nodomāja, uzvilcis segu pāri galvai, ar Klā�u jau vismazāk.

Kad Elna ar Klā�u pēc brī�a uznāca aug�ā, Martins gulēja, pagriezies pret sienu, un izlikās aizmidzis. Viņ� piespieda sevi elpot vienmērīgi un mēģināja arī neklausīties, ko tie tur sa�ukstas, kamēr Elna bija iedabūjusi Klā�u gultā un klusi izgāja no istabas.

Ar mani nevienam nav jānoņemas, viņ� nosprieda, ar sevi es visnotaļ pats tieku galā. ⁹

Martins labi zina, kur tagad atrodas, no slimnīcas smakas viņ� nespēj izbēgt pat miegā, bet sapnis ir tik detalizēts un skaidrs, ka top īstāks pat par gultu. Viņ� stipri purina galvu, tomēr nespēj izvairīties no �īm ainām un tāpat arī no klusuma, kādā tagad snieg.

Viņ� cen�as tikt uz priek�u, pāri Lielajam tirgum, bet visapkārt ceļā izaug irdenas kupenas, un viņ� jūt, ka pamazām viņu arvien vairāk apņem sniegs. Mazliet iesāņus priek�ā stāv liela ziemsvētku egle ar sarkanām spuldzītēm, kas �ūpodamās mirgo vējā. Martins zina, ka viņa ceļ� ved tie�i garām eglei, ja grib nokļūt uz Stūrgātanas, bet egle ar katru soli aizslīd arvien tālāk prom.

Tad pēk�ņi cauri sniegpārslām viņ� ierauga mammu un tēti un uzreiz saprot, ka tie abi viņu meklē. Martins vicina ar rokām, bet vecāki viņu neredz, un, mēģinājis tiem uzsaukt, viņ� jūt, ka sniegs uzsūc visas skaņas. Tad tie ātriem, enerģiskiem soļiem sāk iet katrs uz savu pusi, un Martins nezina, kuram sekot. Ieskrējies un atspēries pret kupenām, kas sniedzas līdz pat pleciem, viņ� pūlas izirties cauri sniegam, bet ar katru vēzienu, ar katru atspērienu iegrimst arvien dziļāk. Viņ� jūt, ka arī seju apņem �is uzblīdu�ais baltums, un iekliedzies saprot, ka tuvumā nav vairs neviena, kas varētu viņu sadzirdēt.

Kliedziens Martinu pamodina, un viņ� pamana, ka ir nospārdījis nost segu un ka atbaido�ais naktskrekls, kas viņam uzvilkts mugurā, ir uzbraucis aug�ā, līdz pat vēderam. �alūzijas ir nolaistas, un, pavēris acis, Martins mana tikai neskaidras logu kontūras. Viņ� dzird lietu bungojam pret rūtīm un pēk�ņi atceras, ka Sikstens jau iepriek� bija pukojies par Jāņu laiku.

Galu galā Sikstenam bija taisnība, Martins nosprie�, tātad viņ� zināja, ko saka.

Un harmonikas Sikstens māk spēlēt, Martins nodomā un, atcerējies Jāņu vakaru tur, lejā, pļavā, tūlīt jūt, ka viņu atkal pārņem izmisums.

Tā tas nebija gribēts, viņ� domā, tā tikai sanāca.

Es nepavisam to negribēju, Martins novaidas, acis viņam ieple�as un dzīslas uz kakla saspringst, ir jāsauc kāds palīgā, lai tiktu no �ejienes prom.

� Mammu, � viņ� sauc, kā sen jau nav saucis.

Bet viņa ta�u mani nedzird, viņ� nosprie�, viņa nemaz nezina, ka es te guļu.

Nu bet Elna?

Nupat viņa vēl te bija, viņ� nodomā, atcerējies viņas jaciņu uz āķa pie durvīm.

Tagad tā vairs tur nekarājas, un krēsls, uz kura viņa sēdēja, ir piebīdīts pie galda sienmalē blakus izlietnei, kas balto cauri tumsai.

Elna ir aizgājusi, viņ� nosprie�, atstājusi mani te vienu, pat viņa nevar mani vairs paciest!

Tad piezogas bailes un �ņaugtin sa�ņaudz krūtis, un Martins pakustina kāju, lai atbrīvotos no sastinguma, jo viņam ir jātiek no �ejienes prom, ir jātiek mājās un jānoslēpjas, bet stipri iesāpas gū�a, un Martins ir spiests palikt mierā.

Es laikam tomēr netik�u vaļā, viņ� nosprie�, ir jau par veļu.

Tobrīd viņ� izdzird soļus gaitenī un aprimis samiedz acis, cenzdamies apspiest asaras.

Nav nekādas vajadzības tās kādam rādīt, viņ� nodomā.

Martins dzird atveramies durvis, saklausa steidzīgus soļus un jūt kādu noliecamies pie viņa gultas un aptaustām viņa pieri, viņ� pazīst �o roku un smar�as un uzreiz nomierinās.

Nav vis aizmukusi, viņ� prāto, vēl nav.

� Kā nu tev ir? � viņa jautā, un balss ir trausla un nemierīga. � Vai paliek sliktāk?

� Nē, � viņ� sausām lūpām atbild, � bet es redzēju nejauku sapni, un tad man likās, ka tu esi aizbraukusi uz mājām, un uznāca bailes ...

� Es nekur nebrauk�u, mīļumiņ, tas tev jāsaprot, � Elna atbild, un viņas roka vieglītēm trīc. � Biju tikai izgājusi uzgaidāmajā telpā pie Edvīna uz brīdi...

� Лк tad viņ� ir palicis tepat... � Martins nosaka un paskatās Elnai acīs, pūlēdamies nenovērst skatienu, jo viņam ir jā iemācās skatīties cilvēkiem tie�i acīs, un, redzot, cik Elnai ir sarkanas, saraudātas acis, cik pietūku�i izskatās vaigi, pakrūtē viņam kaut kas sa�ņaudzas, un viņ� saprot, ka ir jāsaņem drosme un jāpavaicā un ka no atbildes viņ� nekur neizbēgs.

� Kāpēc tu vakar vakarā tā saskābi? � Klāss vaicāja, kad nākamajā rītā viņus pamodināja klaudzinā�ana pie virtuves griestiem. � Tu aizlaidies prom tā, it kā uguns būtu pakulās.

� Es nemaz nebiju saskābis, � Martins atteica, izspiedis uz zobu sukas saviju�os svītrainu zobu pastas �ūs-kiņu, � biju tikai noguris, vai tā nu negadās?

� Varēji vismaz kaut ko pateikt, � Klāss sacīja, un Martins juta, ka Klāss tikai ar piespie�anos runā laipnā balsī. � Tev vajadzētu saprast, ka mana mammīte un tētuks sāka lauzīt galvu, vai tikai tu neesi sailgojies pēc mājām.

� Nemuldi niekus, � Martins norūca, ar suku pamatīgi iztīrīja dzerokļus, pēc tam ilgi ar putaino ūdeni no plastmasas glāzītes skaloja muti un, izskrējis uz kāpnēm, slaidā lokā izspļāva to lejā zālē. � Varbūt izbeigsim

tagad par to, jā? � viņ� piebilda. � Nekas liels, kā liekas, nebija?

� Kā vēlies, � Klāss atteica, palikdams tikpat domīgs.

Arī Elna izskatījās mazliet nomākta, kad zēni nogāja virtuve, un Martinām likās, ka �ad un tad viņam tiek uzmests neizpratnes pilns skatiens.

It kā tas nu būtu kas sevi�ķs, viņ� prātoja, it kā es būtu nojūdzies, vai.

Mana māmuļa būs viņai kaut ko sapūtusi, viņa jau mēdza tā izrunāties i tētim, i saviem kolēģiem pa telefonu.

�Viņ� tagad ir pārlieku jūtīgs, tāds periods,� viņa mēdza sacīt. ��ausmīgi mainās noskaņojums, nekad�nevar isti zināt, kā ar viņu apieties.�

Ar citiem viņa mēļo, viņ� prātoja, bet ar mani ne lāgā parunāt nevar.

� Kā tu �odien jūties? � Elna iejautājās, skalodama zem krāna olas. � Vai esi cik necik izgulējies?

� Protams, miegs man nāk labi vienmēr, � viņ� atbildēja, cenzdamies izturēties brīvi un nepiespiesti.

Visam jābūt tie�i tāpat kā parasti, viņ� nosprieda un sāka ķircināties ar Klā�u, iekams pasniedza tam nazi, un tark�ķēja bez apstājas, lai neviens nepagūst pajautāt viņam ko lieku.

� To nu vajadzētu ielāgot visiem tiem tur, pilsētā, � viņ� teica, piebāzis pilnu muti ar olu un siermaizīti, � tiem, kas tur slaistās apkārt pa ielām, es domāju, ka mums te iet baigi labi. Tik labi, ka labāk nemaz vairs nevar būt, un �odien mēs ņemsim priek�ā būdu.

� Ņemsim priek�ā? � Klāss jautāja, acis iepletis.

� Ņemsim un uztaisīsim, es domāju, tev ta�u jāsaprot, � Martins steig�us sacīja un, manīdams, ka Klāss taisās apvainoties, vēl pasteidzās piebilst:

� Es līdz �im biju tas, kas tūļājās.

Reizēm viss ķeras pie sirds, viņ� nosprieda, tādās reizēs ir jābūt piesardzīgam.

Elna ritināja kopā lupatu paklājiņus.

� Vai sākas lielā tīrī�ana? � Martins jautāja īpa�i ieinteresētā balsī. � Vai to maz vajag? Te jau tāpat ir jauki bez gala!

� Rītvakar ir Jāņu vakars, aizmirsis esi, vai? � viņa sacīja. � Un tad te visam jāsmar�o svaigi, tas pie mums ir kļuvis jau tikpat kā par tikumu. Atbrauks ta�u ciemiņi, stokholmie�i.

Viņa par to bija ieminējusies jau ma�īnā pa cejam no Ulriksforsas.

�Jāņu vakarā māja būs pilna,� viņa bija sacījusi. �Tad te būs tā, ka mud�.�

� Rīt mēs būsim liels bars pie galda, � Elna teica, � bet es ceru, ka tev nekas nav pretī. No Stremsundas atbrauks Anna un Svens Beklundi, viņi bie�i pie mums ciemojās, kad mēs te vēl dzīvojām. Jauki cilvēki. Un viņiem ir �etras meitas � Elīsabete un Cerstina, tām tagad gan būs septiņpadsmit vienai un piecpadsmit otrai, un divas jaunākās sauc Lēna un Mēta. Un no Stokholmas būs mana māsa Frīda ar savu otru pusi Hūgo Ekstrēmu, zini, viņ� ir dzimis stokholmietis un strādā par in�enieri Elektrības pārvaldē. Viņiem ir divi puikas Matss un Pē-ters, priek� jums stipri par sīkiem, bet īstie me�onēni gan. Un tad vēl, dabiski, uz mājām atbrauks Oke ar sievu un mazulīti.

Oke bija Klāsa lielais brālis, to Martins jau zināja, Klāss �ad tad viņu pieminēja ar apbrīnu balsī.

� Blēē, � Klāss iesaucās, rādīdams Martinām skābu grimasi, � viņu sauc Gunilla, un viņa tev nu gan ir jāredz, ui, ui, ui!

� Nesaki vis tā, � Elna teica, uzacis savilkusi, tomēr, �ķiet, ka viņai bija grūti saglabāt nopietnību, � viņa katrā ziņā ir jauka.

� Klau, un dū�īga arī turklāt, � Klāss piebilda un iespurdzās.

Bez Okes un Klāsa ģimenē bija vēl divas pieaugu�as meitas, to Martins bija noskaidrojis jau agrāk. Viņas sauca Gudruna un Anete, un abas jau bija atstāju�as māju, kad Martins pirmo reizi tur parādījās. Gudrunu, kura mācījās par sagatavo�anas kla�u skolotāju, viņ� bija reizi saticis, ta�u pat neatcerējās, kāda viņa izskatās. Un Aneti, kura strādāja Jēteborgā, viņ� bija redzējis tikai uz fotogrāfijām.

� Tas Oke, tavs brājuks, � Martins pajautāja, kad paēdu�i viņi cēlās no galda, lai dotos atkal ārā svelmē, � kāds viņ� īsti ir?

� Kolosāls, � Klāss atsaucās, parāvis uz leju kreklu, kas visu laiku līda laukā no biksēm, � un, zini, Okem ir ķēriens, viņ� strādā par radiotehniķi Estersundā.

� Vareni, � Martins teica, viegli ievilcis Klāsam pa plecu, � tad viņ� varbūt varēs mums saskrūvēt to radio tur, aug�ā, tā, ka tas sāk skanēt.

Izgāju�i ārā uz verandas lieveņa, kur vasaras karstums uzvēlās kā mīksts, smar�īgs mākonis, viņi izdzirda Elnas saucienu no virtuves, un Martins juta,� ka viņas balss vairs ne pa jokam noskan asi:

� Tādas steigas nu gan jums nav. Vispirms novāciet galdu! Liekas, par to mēs esam vienoju�ies!

Martins sastinga, nokaunējies par savu aizmār�ību, bet tad tūlīt pastūma uz priek�u Klā�u.

� Tu biji pēdējais, � viņ� ātri teica, � tu varēji ta�u to izdarīt!

� Kāpēc tad tikai es .. . � Klāss iesāka, bet, paraustījis plecus, iegāja atpakaļ virtuvē.

Martins palika stāvam uz lieveņa.

Pietiks jau ar vienu, viņ� nosprieda, divatā tur nav kur apgrozīties.

Pēc tam, uzskrējis aug�ā istabā, viņ� sameklēja cigaretes un sērkociņus, kurus bija paslēpis vienas atvilktnes dibenā.

Tikai dro�ības labad, viņ� nodomāja, saburzījis �John Silver� paciņu tā, lai cauri plānajam zilo �ortu audumam ta nebūtu tik viegli samanāma.

Apsēdies atkal uz lieveņa kāpnēm, viņ� dzirdēja balsis virtuvē, ta�u Klāss ar Elnu sarunājās tik klusi un neskaidri, ka Martins nevarēja uztvert, par ko viņi sprie�.

Tas viņu padarīja nemierīgu, Martins vienmēr kļuva aizdomīgs, kad nezināja, kas par viņu ir sarunāts.

Dro�i vien aprunā mani, viņ� nosprieda, pievirzījies tuvāk virtuves durvīm, lai labāk varētu dzirdēt.

Bet vienīgais, ko viņ� saklausīja, bija Elnas pēdējie norādījumi, pirms Klāss izmetās atkal ārā:

� Neievelieties ūdenī un nekuriniet me�ā uguni! Un neaizmirsti, ka vispirms ir jāpaprasa tētim atļauja!

Arī Edvīns, kuru viņi atrada naski tīrām veco pirtiņu uz nogāzes lejpus vasaras virtuves, uzsāka runas par ugunsgrēka briesmām.

� Viss ir tik sauss, ka �ab vien, � viņ� teica, noslaucījis no pieres sviedrus, � tā ka dariet ko darīdami, bet sērkociņus gan lieciet mierā!

It kā viņ� jau zinātu, Martins nodomāja, iebāzis �ortu kabatā roku, lai kastīte neiegrabas.

� �ādā laikā tie�i sākas me�a ugunsgrēki, � Edvīns noteica, piemiegtām acīm pavēries uz ūdeņiem.

� Labi jau, labi, � Klāss dedzīgi atsaucās, � mēs to visu zinām. Bet vai drīkstam tagad paņemt laivu? Tu vakar ta�u apsolīji, ka mēs ...

� Es varbūt drusku pārsteidzos, � Edvīns teica. � Bet vienreiz jau tai pirmajai reizei jānāk. Un laiks arī ir pavisam rāms...

� Bravo, tētuk! �- Klāss iesaucās, lēkādams no sajūsmas. � Es jau zināju, ka tu neliegsi! Un mamma mums taisa maizītes, ko ņemt līdzi!

� Tad man jāpaļaujas uz tevi, Martin, � Edvīns teica, ar dūri iebukņījis viņam pa krūtīm. � Tev jāapsolās paturēt Klā�u acīs, jo viņ� jau pat laivā nevar nosēdēt rāms.

� Neuztraucies, � Martins teica izslējies. � Uz mani tu vari paļauties, un peldvestes arī mēs neaizmirsīsim.

� Labs ir, � Edvīns sacīja, uzsitis viņam uz pleca, � nenāks par sliktu, ja es te vēl kādu bridi pamēzl�u, iekams pats sev par prieku ķeros pie ecē�anas. Sikstens �orīt pirms brauk�anas uz me�u tika man salabojis traktoru.

� Sikstens neredzamais, � Martins noteica un, pēk�ņi atcerējies piedzīvojumu stāstus, mazliet iespurdzās, � vai tad viņ� vispār eksistē?

� Kā tad citādi, � Edvīns atsaucās un ar suku rokā pazuda uz aug�ējās lāvas, � viņ� tikai ir kautrīgs. Un no tevis viņ� laikam arī drusku raustās, jo viņ� jau lāgā nezina, kas tu esi par putnu.

Pēdējais teikums dro�i vien nozīmēja kaut ko īpa�u, Martins prātoja, skriedams lejā uz krastmalu, citādi jau viņ� nebūtu lietojis tie�i tādus vārdus.

Dro�i vien ir visus apzvanīju�i un izdibināju�i par mani nezin ko, viņ� nodomāja, pēk�ņi atkal juzdamies vajāts.

Gaidot, kamēr atgriezīsies Klāss, kur� bija aizskrējis pēc peldvestēm un maizes kules, Martins sēdēja laivas pakaļgalā uz soliņa un ar kafijas kārbiņu palēnām smalstīja ārā ūdeni. Laivā tas bija silts, bet, kad viņ� iemērca roku ūdenī aiz borta, jau pārdesmit centimetru dziļumā varēja manīt dzestrumu.

� Kā nekā fjellu ūdens, � viņ� nomurmināja.

Vēl labu gabalu uz priek�u ūdenim varēja redzēt cauri līdz pat ezera dibenam, un starp pāļiem zem steķiem pavisam tuvu ūdens virsai nekustīgi stāvēja da�i asari, satraukti cilādami �aunas.

Sie ūdeņi vectēvam būtu biju�i pa prātam, Martins nodomāja, atcerējies, kā vectēvs bija rūcis, kad, braucot no

rītiem ar laivu, atrada da�ādiem mēsliem pilnus murdus vai arī kad ar airi no niedrāja izcēla lipīgus mazuta pi- j ku�us.

Tas ir jau sen, viņ� nodomāja, tas bija tolaik, kad es pat vēl neapjēdzu, kas ir bailes.

Tagad ir pavisam citādi, viņ� prātoja, cenzdamies atbrīvoties no tās sūrstoņas sirdī, ko izsauc atmiņas par vectēvu, un, kad Martins ieraudzīja Klā�u joņojam lejā pa piekrasti ar peldvestēm un plastmasas maisiņu paceltās rokās, viņ� piecēlās kājās un aicino�i māja pretī.

� Dro�āk būs, ja pie airiem sēdī�os es, � pēc brī�a viņ� ieminējās, � airētājam jābūt ar atbildības izjūtu!

� Galā tomēr esam, � Klāss sacīja un piecēlās, tiklīdz laivas priek�gals no�ņirkstēja pret krasta grunti tie�i tajā pa�ā iedobē, kuru Edvīns iepriek�ējā vakarā jau bija izmantojis.

Airē�ana bija prasījusi piepūli, un Martins juta, ka noberzis plaukstas. Pāris rei�u, kad airi, �ķiet, tikai slīdēja pa ūdens virsu un laiva gandrīz nemaz vairs negāja uz priek�u, viņ� jau bija gribējis padoties.

� Tā, tā, smejies tik, smejies, � viņ� no�ņāca, izcēlis airus no ūdens, � pēc velna smagi, tāpēc jau negāja rakstā. Un turklāt pie �itādām laivām es neesmu pieradis. Blēkingē laivas netaisa ar tādām malām.

Salīdzināt viņam nebūs iespējas, Martins prātoja.

� Atpakaļceļā pats varēsi airēt, ja domā, ka tas ir tik viegli, velns parāvis, � viņ� noteica, aiz ķēdes pavilcis laivu mazliet augstāk uz krasta.

� Neņem nu atkal ļaunā, � Klāss atvainodamies sacīja, � es ta�u tikai tāpat vien ...

� Nu tad tā, � Martins sacīja, izlaidis krastā Klā�u, � lai notiek, mēs to vairs nepieminam.

Nelielais īgnums pagaisa kā nebijis, tiklīdz viņi ķērās pie būvdarbiem. Pamats bija stingrs un gluds, un Edvīna priek�likums izmantot neso�us �ķērsbaļķus visai celtnei pie�ķīra stabilitāti. Un, tā kā da�i dēļi turklāt bija spundēti, sienas iznāca gludas un bez �ķirbām.

Kā īstu galdnieku nostrādāts, Martins nosprieda, pārbraucis ar roku pār kādu no salaidumiem.

� Te nu vēj� itin nemaz netiks cauri, � Klāss sacīja un izslējās, kad pec paris stundu naglo�anas viena sān-siena un viena gala siena viņiem jau bija pilnīgi gatava.

� Lai kāda vētra nākdama, mēs te būsim dro�ībā.

Un tikai tad Martins iedomājās par logu.

� Velns parāvis, � viņ� iesaucās, aizlingojis savu āmuru tie�i pret sienu, � mēs esam aizmirsu�i ielikt logu!

Uz kūtsaug�as viņi bija atradu�i �auru lodziņu ar se�ām nelielām rūtīm un dubultu rāmi un tūlīt, pārveidojot zīmējumu, bija izraudzīju�i tam vietu vienā no gala

sienām.

�Nevaram ta�u mitināties koka kastē,� Martins bija teicis. �Ja nu reiz ceļam būdu, tad jāceļ, kā nākas.�

Kaut arī viņ� nekad pa īstam nebija ticējis, ka viņiem atļaus pārnak�ņot uz salas, viņ� nebija arī no tiem, kas darbojas pretī. Ja jau Klāss būdas cel�anu bija iecerējis, viņ� pievienojās, turklāt zāģēt un naglot viņam patika, lai arī reizēm iznāca �ķībi un greizi.

� Mēs par daudz steidzāmies, � Martins sacīja, atslējies pret sienu. � Par daudz labi mums veicās �o laiciņu. Mū�dien tā sanāk: ja pārāk viegli veicas, tad saiet �ķērsām, vai tu to neesi ievērojis?

� Draņķīgi, � Klāss teica gandrīz ar asarām balsī,

� būs jāsāk atkal no gala!

Tik traki nemaz nebija. Pietika ar to, ka atsita vaļā trīs aug�ējos dēļus un pēc tam izzāģēja caurumu logam. Sis darbs gan aizņēma daudz laika, zāģis spīlējās starp resnajām plankām, un Martins juta, ka saglabāt aizrautību kļūst aizvien grūtāk. Viņ� bija nosvīdis slapj� līdz pēdējai vīlītei, sāpēja pleci, un, kad logs pēdīgi bija savā vietā, viņ� atkrita sūnās uz klints.

Tagad man gribas uz to visu nospļauties, viņ� prātoja, tāda būdas cel�ana tīrās muļķības vien ir.

Sīs bērni�ķības piestāv tikai vienpadsmitgadīgiem, viņ� nodomāja, tikai ar vienu ausi ieklausīdamies, par ko Klāss tur būdā �alo:

� Aizkariņus dro�i vien sagādās mammīte. Un jumtam papi mēs dabūsim no Sikstena, liels rullis viņam ir garā�ā, stāv jau sen. Un durvīm pieliksim atslēgu, lai neviens cits netiek iek�ā.

Izklausās, ka Klāss tam visam tic, Martins nodomāja, un pēk�ņi viņu pārņēma skaudība.

Agrāk bija vieglāk, viņ� prātoja, agrāk man nevajadzēja izlikties, kad es spēlējos.

� Es nu metu mieru, � viņ� pusbalsī noteica un piecēlās, juzdamies mazliet nedro�s uz kājām, ari galva viegli reiba.

Tas ir no karstuma, viņ� nosprieda un, atbalstījies ar rokām, noslīdēja lejā gar klints sienu, tādā saulē strādāt ir tīrais neprāts.

� Ie�u apslapēties, � viņ� sacīja, iemetis ar �iekuru pa būdas sānsienu, � jāatvēsinās, citādi vēl nolaidī�os gar�ļaukus.

Es ģērb�os pliks, viņ� nosprieda, vilkdams nost d�empe- | rīti un �ortus, neviens ta�u neredz.

Jau iebrizdams ūdenī un drebinādamies no aukstuma, I kas stindzināja kājas, Martins saklausīja, ka Klāss noliek ^; āmuru un izrāpjas no klin�u plaisas, kurā atradās būda. *

� Vai tu tie�ām peldēsies? � Klāss jautāja, pavisam pārsteigts. � Neesam ta�u prasīju�i atļauju. Turklāt te uzreiz sākas liels dziļums, tētuks sacīja.

� Aizveries, � Martins teica, pūlēdamies apvaldīt dre- ļ buļus. � Nāc tu arī ūdenī, tev tāpat der apslapināties. J Vai varbūt tu rausties?

Tas nu atkal bija netaisni, Martins nodomāja tajā pa�ā brīdī, kad vārdi bija izspruku�i no mutes, un viņ� redzēja Klā�u saraujamies, zināja ta�u jau no citām reizēm, ka �āda veida dzēlieni vienmēr trāpa mērķī.

� Bet nav jau spiesta lieta, � viņ� teica, palaidis vaļā pāri krastam pārkāru�os zaru, kuru bija izmantojis atbal- ] stam, kad rāpās lejā no klints kraujas, � es tikai drusku apslapē�os.

Nometies peldus un pāris rei�u satraukti, neveikli pa- I vēzējis rokas, viņ� manīja, ka krasts stāvi apraujas un pamats tūlīt pazūd zem kājām.

Nekādas briesmas vēl nedraud, viņ� nosprieda, peldē�u ? tikai mierīgi tālāk kā parasti.

Lai arī ūdens visapkārt mirdzēja saulē, aukstums no ] dzelmes stindzināja locekļus. Elpu ņēma ciet, un jau pēc ļ kādiem desmit vēzieniem pirksti metās stīvi un rokas I smagas.

Par aukstu tomēr, viņ� nosprieda un, �ļakatām �ķīstot, pagriezās atpakaļ, un peldēja uz krastu. Tad Martins ieraudzīja Klā�u noslidināmies no klints kraujas, aizspie�am degunu un ar joni metamies ūdenī.

Nolādēts, viņ� kļūst negudrs, kad aizraujas, Martins nosprieda, viņ� nezina pats vairs, ko dara!

� Esi uzmanīgsl � Martins uzsauca, pūlēdamies pārkliegt pa�a saceltos �ļakstus, � auksts pēc velnal

Varbūt Klāss pat kārtīgi peldēt neprot, Martins nodomāja, un bailes par to, kas viņu sagaida, lika steig�us pārvarēt pēdējos metrus līdz krastam.

Es nespē�u viņu izvilkt ārā, ja viņ� sāks slīkt, Martins domāja, pakāpies uz kāda lēzena akmens un izrāpies Krastā.

Lejā, tikai da�us metrus no krasta, bet jau dziļumā, Klāss sprauslodams kuļājās uz priek�u pa ūdeni, plati vēzēdams rokas, un �ī peldē�ana vairāk atgādināja �pa suniski� nekā kraulu.

� Griezies uz krastu, velns lai parauj! � Martins kliedza. � Saraus krampis, ja paliksi par ilgu ūdenī!

Kad Klāss, iznācis no ūdens, drebēdams uzrāpās atkal uz klints, viņam klabēja zobi un visu miesu klāja zosāda.

� Baigi auksts, � viņ� smalkā un spalgā balstiņā izstostīja, � tu mani ievilināji, un par to tu vēl norausies, velns lai tevi parauj!

Aizvien vēl drebēdams, Martins paķēra savas bikses un steig�us uzrāva kājās, pēk�ņi mazliet nokaunējies, ka viņam priek�ā pie kājstarpes jau parādīju�ās melnas spalviņas, turpretī Klāsam tur viss vēl bija pavisam kails.

� Nemuldi! � Martins norūca, cenzdamies apspiest bailes. � Tu ielēci ūdenī aiz brīvas gribas, necenties nu man te iestāstīt ko citu! Es jau nevarēju arī paredzēt, ka tur, dziļumā, būs tik draņķīgi auksts!

Redzot, ka Klāss, zobus klabinādams, vēl stāv, kā stāvējis, viņ� uzbļāva:

� Bet tagad gan steig�us velc kaut ko mugurā!

Bet Klāss bija tik sastindzis, ka nevarēja pat bikses dabūt kājās, un, paķēris savu koled�as d�emperi, Martins sāka viņu no visa spēka trīt un berzēt.

Mamma reizumis tā mēdza rīkoties.

� Es zinu, kā tas apmēram ir jādara, � viņ� sacīja, kad Klāss blenza uz viņu izbrīnījies, nobijies un apjucis.

� Atbrīvo ta�u muskuļus, velns parāvis, � Martins teica, kad Klāss sarāva kalsnos pleciņus, tiklīdz Martins mēģināja saberzēt viņam muguru starp lāpstiņām. � Nekas briesmīgs ta�u patiesībā nav noticis!

Bet varēja notikt, viņ� nodomāja, pats nezinādams, ko viņ� tagad mierina � sevi vai Klā�u.

� Apsēdies tur, saulītē, un kustini rokas, � viņ� teica, bīdīdams Klā�u sev pa priek�u, � tu nemū�am nesasildī-sies, ja stāvēsi kā stabs!

Gandrīz vilk�us viņam Klāss bija jāaizvelk līdz saulai-

najam klajumiņam, un pēc tam, atnesis maizes kuli, Martins pats dabūja vēl iztīt Klāsa sviestmaizes un ielikt tās viņam rokā.

� Grauz nu! � viņ� uzsauca. � To tu ta�u vismaz varil

Kad Martins grasījās noņemt vāciņus augļūdens pudelēm, kuras Elna arī bija iebāzusi viņiem līdzi maisiņā, viņ� juta, cik sastingu�i ir pirksti, un no domas, kas varēja notikt, ja viņ� būtu papeldējis vēl kādu gabalu tālāk, sametās nelabi ap dū�u.

� Būs jāsakur ugunskurs, � viņ� sacīja, savācis kau- j dzītē sviestmai�u papīrus un �agariņus, � mums vajag sasildīties tūlīt pat.

Izvilcis no bik�u kabatas sērkociņus, viņ� mēģināja uzraut uguni, sērkociņi lūza cits pēc cita, tik stipri trīcēja rokas. Pēdīgi viens tomēr aizdegās, bet izslīdēja Martinām no rokām un uzkrita tie�i virsū d�emperītim, ar kuru viņ� bija berzējis Klā�u, un tajā brīdī, kad aizsvilās d�empe- ■; rī�a piedurkne, pāri ezeram atskanēja Edvīna sauciens.

Tā nebija tikai papē�u sūrstē�ana vien, kas asarām lika sakāpt acīs, kad, parāvis sev tuvāk jaciņu, viņ� paguva apdzēst uguni, bradādams pa to ar kājām.

Visu noskatījies, Martins nodomāja, mēs metāmies ūdenī tie�i no tās puses!

� Nolādēts, nu ir mēsli! � viņ� noelsās, � neparko man nevajadzēja braukt �urp!

� Vai par to nu bija tik briesmīgi jāpārskai�as? � Martins jautāja, kad viņi vakarā uzkāpa savā jumtistabā. : � Nekas slikts ta�u nenotika, izpeldējāmies tikai, vai tad 5 tas arī ir aizliegts? � viņ� vēl piebilda, demonstratīvi j paraustījis plecus, lai vismaz parādītu, ka viņ� nekādā ziņā nav no tiem, kurus var tā notēst.

� Kā nu to ņem, � Klāss vilcinādamies noteica, atrāvis skatienu no zīmējumiem, kurus viņi bija izliku�i uz grīdas turpat pie vaļējām durvīm. � Mēs nebijām prasīju�i atļauju, visvairāk norāvāmies tāpēc.

Maķenīt skarbu seju Edvīns bija rādījis jau tad, kad viņi atgriezās no salas � brauciena laikā Klāss sarāvies bija sēdējis laivas pakaļgalā, klabinādams zobus un ar pūlēm valdīdams asaras. Un arī Martins pirms neizbēgamās izklau�inā�anas bija juties nelāgi.

Mū�īgi visur maisās iek�ā, viņ� prātoja, tie lielie nekad neliek cilvēkiem mieru.

Baiļu kamols �ņaudza krūtis, ta�u airē�ana veicās jau labāk. Viņ� bija atradis pareizo ritmu � taisīja garus, spēcīgus vēzienus, un tikai pāris rei�u vajadzēja drusku vairāk pievilkt vienu airi, lai piebrauktu tie�i pie steķiem.

Tur stāvēja Edvīns, vienam plecam pārmetis kreklu, to pa�u, ar kuru viņ� bija mājis, kad sauca viņus, un tad viņ� paķēra ķēdi un izvilka laivu krastā strauji un laikam nikni.

� Vai tad jūs nedzirdējāt, ka es te kliedzu pilnā rīklē? � viņ� vaicāja dusmīgā balsī. � Vismaz stundas ceturksni man te bija jāstāv un jāauro.

Un pa ceļam aug�up uz iztīrīto pirtiņu, kuras durvis stāvēja vaļā un gar vienu galasienu bija sakrauta nupat cirsta bērza malka, Edvīns noprasīja, ļoti demonstratīvi vērsdamies tikai pie Klāsa:

� Kas tad tev bija uznācis? Tu zini, ka peldēties bez pieaugu�ajiem tev nav atļauts. Stāvais dziļums un aukstās straumes � par to visu tu ta�u sen jau zini!

� Jā, bet Martins... � Klāss atbildēja, samierino�i piegājis pie Edvīna un pieķēries viņam pie rokas, � Martins sacīja, ka mums ...

Pļāpukule, Martins nosprieda, zobus sakodis, lai apvaldītu sūrstoņu kaklā. Un ar tādu man jāturas kopā!

Redzēdama, cik sarāvu�ies abi izskatās, Elna izbijās un, paņēmusi no veļasauklas turpat vējtvera priek�ā dvieli, drusku par daudz sparīgi noberza viņus sausus.

� To nu es no tevis negaidīju, � viņa sacīja Klāsam, � tādas muļķības tu man vēl nekad neesi pastrādājis.

Martinām viņa neko nepārmeta, izskatījās tikai nelaipna, bet nosodījumu viņam neviens neizteica, tomēr Martins bija sapratis tīri labi, ka tie�i uz viņu Klāsa vecāki ir dusmīgi.

Bet Klāss peldējās aiz brīva prāta, viņ� nodomāja, tī�ām salicis sev uz �ķīvja ēdienu, kaut gan ēstgribas nekādas nebija, es ta�u nepiespiedu viņu lēkt ūdenī!

Visu pusdienlaiku valdīja nomākts noskaņojums, kaut arī Elna ar Edvīnu brīdi pa brīdim �o to ierunājās par gatavo�anos uz Jāņiem. Kā Klāss, tā arī Martins sēdēja klusēdami un tikai �ad tad pacēla acis no �ķīvja.

Vēlāk Martins pats jutās mazliet saīdzis par savu izturē�anos � nosēdēju kā ūdeni mutē ieņēmis, it kā būtu par kaut ko nokaunējies.

Bet man nav nemaz jākaunas, viņ� nosprieda, es spļauju virsū tam, ka lielie mū�īgi man piekasās! Man no tā ne silts, ne auksts, lai nemaz nedomā stāties man ceļā!

Tad Martins piecēlās no galda, kārtīgi savāca savus galda piederumus, �ķīvjus un glāzi un salika to visu iz* lietne.

� Paldies par pusdienām, � viņ� sacīja, � gar�oja lieliski, un tas bija tie�i tas, kas vajadzīgs.

Balss man netrīc, izklausās, ka esmu pavisam mierīgs, viņ� nosprieda un jau pie durvīm, līksmi pabungojis ar pirkstu galiem pa durvju stenderi, sacīja Klāsam:

� Vai tu piebiedrosies? Mums būtu jāpalabo zīmējumi!

Tas jau bija tikai iegansts, viņ� nodomāja, apvēlies uz

muguras un atbalstījis galvu pret slieksni, lai ar acīm varētu pavadīt bezdelīgas, kas zibenīgi traucās pakaļ odiem un tad, gatavodamās ienirt perēklī zem jumta kores, neaptverami strauji samazināja ātrumu.

Patiesībā man tas nemaz nerūp, viņ� prātoja, visi tie zīmējumi ir priek� kaķiem, un līdz galam mēs nekad netiksim.

Man vajadzēja braukt līdzi vecākiem, viņ� nodomāja, tagad tie vizinās apkārt, it kā manis nemaz nebūtu pasaule.

Galva bija pasmaga, un brīdi pa brīdim Martins no�āvājās, visvairāk tie�ām vilka uz gultu, kaut gan pulkstenis bija tikai deviņi.

Bet Klāss izskatījās �irgts, it kā pavisam aizmirsis savu nomākto noskaņojumu pusdienlaikā, bez apstājas viņ� �aloja par jaunām piebūvēm.

� Būs jāiztaisa arī rezerves izeja, � viņ� teica, pacēlis Martinām pie deguna vienu skici, � tādu lūciņu tie�i �ite, tūlīt pie grīdas, ko var attaisīt tikai no iek�puses.

Martins ilgāk vairs nespēja izlikties, ka ir aizrāvies, viņ� centās vismaz neizskatīties par daudz vienaldzīgs.

Par to lai mani neviens nevaino, atzinīgi pamājis, viņ� nodomāja.

� Dro�i vien sanāks baigi labi, � Martins teica, juzdamies pēk�ņi par daudz liels, lai vēl aizrautos ar tādām rotaļām.

Tādas lietas es vairs nevaru ņemt īsti nopietni, viņ� prātoja, bez apstājas rosīdamies pa istabu � pārcilāja bil�u rēbusus un spēļu kastes, �ķirstīja avī�u turpinājumus ar zīmējumu sērijām, kaut arī pat nemēģināja izlasīt īsos tekstus.

Cauri grīdai no virtuves kā neskaidra murdoņa pacēlās Edvīna un Elnas balsis, un, atceroties braucienu ar laivu, Martinām atkal sāka dauzīties sirds.

Tagad tie tup tur, lejā, un mani aprunā, viņ� domāja, skaidrs, ka par mani tagad tur tiek gvelzts.

� Lai nu pagaidām tas viss paliek, � Martins teica, steig�us pieliecies un savācis zīmējumus, � rīt jau tikpat neiznāks aizbraukt līdz saliņai.

Pārliecies pāri kāpņu margām, viņ� juta, ka viens stabs zem viņa svara sa�ūpojas. Vakara gaiss bija mazliet spiedīgi silts un virs me�malas debesis satumsu�as, it kā celtos mākoņi. No tālienes skanēja nerimtīga dzeguzes kūko�ana, un no Sikstena māju puses nāca metāliska �vadzoņa, it kā grēdā ar troksni tiktu krautas dzelzs kannas.

� Varbūt izmetīsim kādu līkumu, � Martins ierosināja, � varam iegriezties pie tava mātesbrāļa, ar viņu es vēl joprojām neesmu iepazinies. No cilvēkiem viņ� vairās, vai?

� Ek, nemels nu, � Klāss noteica, apgriezis uz labo pusi sava treniņtērpa jaku, � bet drusku savāds Sikstens tomēr ir gan, sve�iem viņ� virsū nebā�as, to nu ne.

Ne jau tāpēc, ka tas būtu nepiecie�ams, drīzāk joka pēc, kā arī lai atdzīvinātu atmiņas par tiem laikiem, kad viņ� vēl bija mazs un spēlēja indiāņus un baltos, Martins klusinādams pielika pirkstu pie lūpām.

� Mēs aizlaidīsimies prom, � viņ� no�ukstēja, � cietoksni ir ielenku�i siuksie�i¹⁰, mums jāizsprūk ārā tā, ka neviens neredz.

Viņiem izdevās nokāpt lejā, neuzminot ne uz viena no �īksto�ajiem pakāpieniem, nemanāmi gar mājas sienu aizlīst līdz lapenei, tad iek�ā aiz jāņogulāju rindas, garām kokiem uz robe�as starp dārzu un ganībām un aug�ā līdz pat me�malai. Pagarā, sausā zāle mazliet �abēja, kad viņi rāpus aizlīda gar kokiem un ienira starp kadiķiem gandrīz jau pilnīgi aizaugu�ā dīķa otrā pusē, un, izdzirdīs, ka ie�īkstēdamies paveras virtuves logs, Martins izstiepās gar�ļaukus, ar zīmēm rādīdams Klāsam, lai seko viņa paraugam, un pēk�ņi viņ� bija rotaļas varā. Gulēdams zemē, viņ� dzirdēja, kā sitas sirds, un satrūkās, kad gabaliņu tālāk me�ā, pāris rei�u spalgi iekliedzies, spārnos pacēlās kāds putns.

� Novērotāji, � viņ� �ukstēja, un Klāss viņam piekrīto�i pamāja,

� Ja tie dabūs mūs ciet, tad esam pagalam, � Martins no�ukstēja un piesardzīgi līda tālāk, neuzskatīdams par �ķērsli pat asos kadiķkrūmus.

� Mums jāizlau�as cauri tie�i te, � viņ� klusā balsi teica, � tas ir mūsu vienīgais glābiņ�!

Vēlāk, aizlīdis kādus desmit metrus uz priek�u, viņ� sarāvās kamolā un aizturēja elpu, neuzdrīkstēdamies gandrīz pat pagriezt atpakaļ galvu, lai uzzinātu, vai Klāss turas pa pēdām.

� Tā, � viņ� noteica, ar lēcienu iemeties starp eglēm.

Iesāņus aizmugurē viņ� izdzirda novērotāju sasvilp�a-

nos un manīja pirmās degbultas no�vīkstam gaisā, un Martins saprata, ka cietok�ņa liktenis tagad ir �o divu dro�sirdīgo pui�u rokās � vai viņiem izdosies tikt cauri aplenkumam un aizkļūt līdz gau�ām nepiecie�amajiem palīgspēkiem vai ne.

Pieliecies viņ� skrēja uz priek�u, neuzdro�inādamies pat pavērties apkārt, un manīja zarus sitamies sejā, un juta, )<a apdauza celi pret kādu akmeni, ka d�emperis aizķeras aiz zara un �ņirkstēdams izplīst caurums, bet itin nekas tagad nespēja viņu apturēt.

Jo viss tagad bija atkarīgs no Martina un no viņa drosmīgā palīga, un, neprātīgā ātrumā uzdrāzies aug�ā pa stāvo nogāzi un nonācis uz taciņas, viņ� pat tad vēl nejutās dro�ībā.

Tiesa gan, pirmajam nocietinājumu valnim viņi jau bija tiku�i pāri, bet aizmirst modrību vēl nevarēja, un Martins traucās aug�ā pa taku, nelikdamies ne zinis par to, ka viņam sānos iemeties dūrējs. Tikai kad taciņa pagaisa �a-garainā, bet jau apstādītā izcirtumā, viņ� apstājās un pagaidīja Klā�u, kas pūzdams un elsdams ļepatoja krietnu gabalu nopakaļus.

� Tikām gan cauri, � viņ� noteica, kad Klāss pienāca klāt un atkrita uz kāda celma atvilkt elpu, bet tad sasprindzinājums jau bija atslābis, un pēk�ņi Martins jutās nokaunējies, ka tik viegli ir aizrāvies rotaļā.

Tie�i tāpat kā agrāk, kad biju maziņ�, viņ� nosprieda, tad jau tādas spēles mums gāja vaļā diendienā.

� Kā tu drāzies, velns ar ārā! � Klāss noteica, izkāris mēli no mutes. � Baigais, tev nu gan ir iek�ā, � viņ� vēl piebilda, un Martins tikai mulsi paraustīja plecus.

� Ek, � viņ� atteica, nedaudz paskraidījis uz vietas, � kādreiz nāk par labu drusku izlocīt kājas. Par daudz nenomocījies?

Klāss papurināja galvu, bet palika sē�am uz celma un, nokāris galvu uz krūtīm, strauji un aizgūtnēm elsoja. Viņ� sēdēja turpat visu laiku, kamēr Martins apmeta līkumu pa izcirtumu. Kabatā Martinām bija paciņa ar cigaretēm, un, aizslēpies aiz kādas sausu zaru kaudzes, viņ� izvilka vienu un aizdedzināja ar mazliet trīco�u roku pēc straujā skrējiena. No sīvajiem dūmiem, kas iecirtās kal lā, Martins ieklepojās, jo pirmais malks, kā zināms, vienmēr ir pats nejaukākais, un, lēni virzīdamies atkal lejup uz Klāsa pusi, viņ� rādīja tādu seju, it kā nekas viņam nekaitētu. Viņ� vairījās ieraut dūmus rīklē, paturēja tos tikai mutē un pēc tam, lūpas izstiepis, pūta atkal ārā.

� Tas ir vairāk odu dēļ, � viņ� sacīja, pamanījis, ka Klāss izbrīnījies skatās uz viņu, � ap �o laiku tie kļūst par daudz uzmācīgi.

� Dego�u sērkociņu nepameti? � Klāss jautāja, piecēlies un kā uzvilkts saspringti skatīdamies apkārt.

It kā viņ� gaidītu, ka te kāds parādīsies, Martins no domāja, mēģinādams pasmaidīt mazliet vīzdegunīgi, tomēr paslēpis cigareti saujā.

� Necel nu paniku, Klās, � viņ� teica, pūlēdamies at cerēties, vai no tiesas kārtīgi bija uzminis ar kāju nomestajam sērkociņa galam. � Neturi mani par nejēgu. Vai tu negribi ievilkt vienu dūmu? � viņ� pajautāja un, kad Klāss steig�us un gandrīz izbijies papurināja galvu, iepūta dūmus tam tie�i sejā. � Tev apkārt vesels odu mākonis.

Klāss ieklepojās un novērsās.

� Man nepatīk, � viņ� teica, � un cauri.

Tagad viņ� saīgs, Martins nosprieda, pat nepūlēdamies apspiest nopūtu, lai jau saprot, ka es viņu uzskatu vēl par bērnu.

Izcirtums bija liels � �agaru �upām, celmiem un bērzu puduriem pilns un grūti pārskatāms, un, paspēris soli sāņus, Martins pabīdīja Klā�u sev pa priek�u.

� Labāk būs, ja tu iesi pirmais, � viņ� teica, nepārtraukti mirk�ķinādams, jo dūmi koda acīs, � tu labāk nekā es pazīsti �īs vietas.

� Tiesa gan, � Klāss gausi un nedro�i novilka, � bet

te, aug�ā, es reti esmu bijis.

� Vai atpakaļceļu tu atradīsi? � Martins pēc brī�a iejautājās, redzēdams, ka Klāss �ad tad apstājas un domīgi skatās apkārt.

Ciems te, no aug�as, nebija redzams, to aizsedza me�malas lielās egles, un, kaut arī slīpums norādīja, uz kuru pusi jāiet, Martinu padarīja nemierīgu Klāsa acīm redzamā nedro�ība.

� Atradīsi, vai ne? � viņ� atkārtoja, pastūmis Klā�u no mugurpuses.

� Kā gan citādi, � Klāss atteica, � tu neuztraucies, man tikai jāuziet taka, kas ved lejā uz Sikstena māju.

Zeme bija kukur�ņaina un nelīdzena, un me�malā auga vairākus desmitus centimetru augsts mellenājs, tur uzvēdīja vēl stiprāka trūdo�a koka smaka.

Me�ā starp augstajām, biezajām eglēm iet, bez �aubām, bija jau vieglāk, bet, tā kā gaisma te līdz zemei netika cauri, pēk�ņi bija kļuvis vēss un krēslains. Un no smagajiem mākoņiem, kas virzījās �urp no fjelliem, debesis starp koku galotnēm ātri metās arvien tum�ākas.

Viņi atrada kādu taku un, gāju�i pa to labu brīdi, atklāja, ka tā puslokā ved apkārt izcirtumam un viņi tikai ir aizvirzīju�ies tālāk no ciema.

� Pie joda, to nu gan tu varēji izsmadzeņot, � Martins noteica, kad viņi no jauna iznāca izcirtumā, � mēs ta�u visu laiku gājām uz aug�u.

Tūlīt gan viņ� no�ēloja savus vārdus, redzot, ka Klā�ana sāk trīcēt apak�lūpa, it kā asaras vairs nebūtu tālu.

� Nu, bet visviens, Martins ātri piebilda, � pats jau es arī to varēju iedomāties.

Nomaisīju�ies vēl kādu stundas ceturksni, viņi atrada īsto taciņu un tad jau drīz vien starp kokiem pamanīja Sikstena mājas. Tās ieraudzījis, Klāss tūlīt iesvilpās, un arī Martins atviegloti nopūtās.

� Atradām toriaēr, � viņ� noteica un, tuvojoties laidaram, blakus Klāsam sāka jozt teciņiem. � Citu iznākumu tu, kā liekas, negaidīji?

� Nepavisam ar ne, � Klāss atbildēja, enerģiski papurinājis galvu, � kāda runa.

Un tomēr deguns viņam ir nobālējis, Martins nodomāja, bija baigi nobijies!

Apgāju�i apkārt laidaram un iznāku�i pagalmā, viņi ieraudzīja Sikstenu sē�am uz lieveņa � uzrotījis bikses

un iemērcis kājas toverī ar putamu ūdeni, tēvocis bija dziļi iegrimis savas pīpes tīrī�anā. Klāss uzsauca, un, pacēlis uz viņiem acis, Sikstens rūpīgi nolika pīpi uz viena no ieplaisāju�ajiem lieveņa dēļiem.

� Ak tad te nu jūs esat, � viņ� teica, sakārtojis pie kakla savu d�insu blūzi, � kā troļļus piemin, tā troļļi klāt. Beidzamās stundas i mamma, i tētis te jau nāca jūs meklēt.

� Stundas? � Klāss vaicāja, a�i uzmetis acis Martinām. � Mēs apmetām tikai nelielu līkumiņu tur, aug�ā, pa me�u.

� Nu, nu, tik mazs tas līkumiņ� nebūs nemaz bijis, � Sikstens sacīja, izcēlis kājas no tovera zālītē, � pulkstenis ir gandrīz divpadsmit.

Skrēju�i mūs jau meklēt, Martins nosprieda, ko domājies, pat uz kambarīti drīz mēs vairs nevarēsim aiziel vieni pa�i!

� Vai viņi bija norūpēju�ies? � Klāss vaicāja. � Ko viņi sacīja?

Sikstens izgāza no tovera ūdeni turpat pie mājas sienas, rūpīgi noslaucīja rokas gar bik�u stilbiem un tikai tad panācās uz viņu pusi.

� Varbūt mazdrusciņ bija gan, � viņ� noteica, tā samiedzis acis, ka visa seja savilkās grumbās, � bet nu tik laidiet uz māju!

Viņam ir vismaz savi se�desmit, Martins nosprieda un nolaida acis, kad Sikstens pastiepa viņam roku un sacīja:

� Tu būsi tas Martins, cik es noprotu?

� Jāā, � Martins atsaucās, � un mēs nolēmām, ka būtu jāatnāk...

Sikstena rokasspiediens bija tik spēcīgs, ka Martins sarāvās. To pamanījis, tēvocis plati pasmaidīja un ar otru roku apmierināti pakasīja sev pakausi.

� Gar� kā lamzaks, � viņ� pēc tam noteica, � bet da�u labu putras bļodu tev vēl vajag ielocīt iek�ā, ja gribi dabūt mani pie zemes ar lau�anos.

Pēc tam, plati no�āvājies, Sikstens sarāva uz aug�u bikses un pavērās debesīs.

� Un tagad mums visiem laiks doties pie miera, citādi būtu lūkojams kāds cienasts. Bet mēs jau vēl redzēsimies ne vienu reizi vien, tā man domāt.

� Dro�i vien, � Klāss teica, paraustījis Martinu aiz piedurknes. � Martins pie mums paliks labu laiku.

� Tā jau es tiku dzirdējis, � Sikstens teica, � ne par ko citu jau tu pēdējā laikā nerunāji. Bet jo�at nu, puikas, uz māju, iekams tur sāk domāt, ka esat pazudu�i. Un iekams sāk līt lietus. Es lieku galvu ķīlā, ka naktī gāzīs kā ar spaiņiem, �ajā elles malā jau mū�dien slapina pa Jāņiem. Turklāt tie pagāni, odi, �ovakar kā traki, un tā ir dro�a zīme, varat man ticēt.

Klāss jau bija sācis virzīties prom, un Martins viņam sekoja, tiklīdz Sikstens bija pagriezis muguru un kāpa aug�ā uz lieveņa, vēl burk�ķēdams un lādēdamies kaut ko par �elles padarī�anām�.

Klāss jau teciņiem laida uz māju pusi, bet Martins ātri vien viņu panāca un noprasīja:

� Vai tavs mātesbrālis Sikstens vienmēr ir tik īgns? Izklausās, ka viņam �is ciems ir noriebies, vai viņ� to ne-dēvēja par elles malu?

� Tā nav vis, � Klāss teica, arvien vairāk pielikdams soli, � tas tikai tā izklausās. Viņ� patiesībā pat iedomāties nevar aizie�anu no �ejienes... Bet lādās gan pastāvīgi un pat vasarā nenovelk garās apak�bikses. Mammīte tā apgalvo. Un viņa jau Sikstenam laiku pa laikam mazgā veļu, tāpēc zina.

Tikai pie pēdējā līkuma gar laidaru Klāss palēnināja soli, un pēk�ņi izskatījās, ka viņ� ir samulsis.

� Vai tavējie atkal būs pārskaitu�ies? � Martins jautāja. � Vai par tādiem niekiem tavi vecāki arī mēdz dusmoties?

� Nedomāju vis, � Klāss sacīja, bet, pēc balss sprie�ot, viņ� īsti pārliecināts tomēr nebija, � viņi varbūt ir tikai neziņā, kāpēc mēs tā nozudām, tā varbūt mums nevajadzēja.

Kad viņi nogriezās no ceļa aug�up pagalmā, Klāss klusākā balsī vēl piebilda:

� Un smēķējis es neesmu, to tu ņem vērāl

� Tas nu gan bija izrāviens, � mazliet pacilāti iesmē-jies, Klāss noteica, kad viņi atkal kāpa aug�ā pa �iksto�ajam jumtistabas kāpnēm, � nebija nemaz tik traki. Ilgi manejie nekad nespēj būt saīgu�i.

� Nē, tavējie ir lādzīgi, � Martins piekrita, � pat bez vainas, nudienl

Bet mazliet apmāku�ies un neapmierināti tie tomēr bija gan, viņ� nosprieda, atcerējies, kā Elna drusku aizdomīgi bija savilkusi pieri, kad viņi ievēlās iek�ā pa durvīm. Un mani jau pie visa vaino, es jūtu, kaut arī pārmests nekas netiek.

� Mēs būtu tā kā uzņēmu�ies atbildību par tevi uz �īm nedēļām, � Edvīns sacīja, sēdēdams pie virtuves galda un stiprinādams spiningam klāt spoli. � Un tev jāsaprot, ka mēs uztraucamies, ja jūs tā pazūdat � ne �iku, ne grabu. Nevar jau nekad zināt, kas jums ienāk prātā.

Lielie juta, ka es o�u pēc dūmiem, Martins nodomāja, ģērbdams nost d�emperīti un pats manīdams dūmu smaku. Bet neko neteica.

Sagatavojusi jau �ķīvi ar sviestmaizītēm, Elna nolika to viņiem priek�ā uz galda, tiklīdz viņi iegāja virtuvē, un pielēja vēl divas lielas glāzes ar pienu.

� Nokopiet nu to visu, � viņa sacīja, � un pēc tam mar� gultā! Rīt te būs ļau�u, ka biezs, un tāpēc vajag labi izgulēties.

Kad pustumsā viņi vilka nost drēbes, Klāss ieklepojās un drebinādamies sāka berzēt sev delnas.

� Man salst, � viņ� sacīja, � tā apslapinā�anās būs mani galīgi sabeigusi!

� Mīkst�aulis, � Martins atteica, palīdis zem segas.

Bet, kad Klāss neko neatbildēja, Martins piecēlās gultā

sēdus, izbāza mēli, īk�ķus iebāza ausīs, kustināja rokas un visādi ķēmojās, lai Klāss no tiesas saprastu, ka viņ� to teicis tikai pa jokam.

Par daudz ātri ņem ļaunā, viņ� nosprieda un piebilda:

� Lai sabeigtu tādus velna puikas kā mēs, ar vienu izpeldē�anos aukstā ūdenī ir par maz.

Bet Martins pats arī sāka drebināties, sarāvies �okurā zem segas un rokas pabāzis sev zem gurniem. Ilgi viņ� tā gulēja, gaidīdams miegu, kamēr balsis un skaņas tur, lejā, virtuvē, arvien vairāk apslāpa un pirmās lietus lāses plīk�ķēdamas sāka bungot pa �ķindeļu jumtu.

Tipiski nudien, viņ� prātoja, kaut kas mū�īgi iznāk, kā nevajag.

Un lietus vien jau viņam nebija prātā.

Martinu pamodināja ķiķinā�ana ārpusē un nedro�i soļi uz kāpnēm. No virtuves skanēja smiekli un kastroļu graboņa, un, pagalmā izdzirdis ar troksni aizsitamies bagā�nieka durvis, viņ� viens divi bija sēdus.

Jau klāt, viņ� nosprieda, un mēs te vēl vāļājamies!

� Klās, � viņ� sacīja atkāsējies, � laiks slieties

kājās!

Bet Klāsa gulta jau bija tuk�a.

Aizlavījies projām, mani nepamodinājis, viņ� nodomāja.

Martins, bez �aubām, atcerējās, ka vakar no rīta pats bija izdarījis tāpat, un tomēr viņ� mazliet saīga.

Varēja gan mani pamodināt, viņ� nosprieda, uzmetis acis rokas pulksteņa rādītājiem.

Bija piecas minūtes pāri pusvienpadsmitiem.

� Bet man ir brīvdienas, � viņ� nomurmināja, celdams kājas pāri gultas malai.

Visu nakti Martins bija gulējis nemierīgi. Beidzot iemidzis, viņ� redzēja dīvainus sapņus un vairākkārt pamodās, nezinādams, kur atrodas. Reiz viņ� bija piecēlies un gājis ārā mazajās darī�anās, bet, pavēris durvis un ieraudzījis, ka gā� lietus, griezies atpakaļ. Tagad pūslis bija pārpārēm pilns, un steig�us vajadzēja iet nokārtoties.

�āvādamies Martins norāva pid�amu un, aizspēris to prom, kur pagadās, sniedzās pēc vingro�anas tērpa.

Tie�i tobrīd tika nospiests kliņķis un �īkstēdamas pavērās durvis. Arā uz kāpņu laukumiņa tikai īsām bik�elēm kājās stāvēja divas mazas meitenītes. Spilgtajā āra gaismā Martinām izlikās, ka tur stāv dvīnītes, viņa mazās mā�eles Gunvura un Marija, un viņ� iedomājās, ka mamma un tētis būs atbrauku�i viņam pakaļ.

Nevarēja vis iztikt bez manis, viņ� nosprieda un tūlīt saprata, cik bērni�ķīga ir �ī doma.

Viņi ta�u pa svētkiem ir Sinskatebergā, viņ� nodomāja, tas jau sen bija izlemts, un pats savām ausīm viņ� bija dzirdējis, ka tētis zvana uz tūristu mītni un pasūta istabas.

Martins pieliecās un apvilka kājās bikses, mazliet samulsis no meitenī�u pēto�ajiem skatieniem.

� Sveiks, tu, protams, esi Martins, vai ne? � viena no viņām sacīja, piesardzīgi paliekusies pāri slieksnim.

� Vai tu vēl guli? � mazākā ievaicājās un taisnā ceļā nāca iek�ā istabā. � Mēs jau sen esam kājās, mēs uzcēlāmies pirms se�iem.

� Ko tu saki, � Martins atsaucās, pavilcis sev tuvāk uz krēsla pie gultas savīstīto koled�as krekliņu, � un kas tad jūs tādas būsiet?

Abas steidzās atbildēt reizē, un Martinām bija mazliet jāpasmaida par meitenī�u dedzību, tie�i tāpat mājās ar stāstī�anu gāja mā�elēm. Tomēr Martinām kļuva skaidrs, ka viņas sauc Lēna un Margarēta, ka viņas atbrauku�as no Stremsundas un tāpēc dro�i vien ir no Beklundu ģimenes, kura pēdējā laikā bija jau pieminēta, un ka vienai ir pieci un otrai jau gandrīz �etri gadi.

� Rīt man ir dzim�anas diena, tā, lūk, � mazākā teica un, pienākusi pavisam tuvu pie gultas malas, nopētīja Martinu no galvas līdz papē�iem. � Starp citu, mani sauc par Mētu, tā ir vienkār�āk.

� Ko tu tā skaties? � Martins pavaicāja, kad meitenīte pieliecās viņam vēl tuvāk klāt.

� Tev ir caurs krekliņ�, vai zini? � viņa sacīja, rādīdama ar roku uz viņa apdedzināto piedurkni.

Kā tad, viņ� paķēris neīsto krekliņu, to, kuru vakar bija izdevies nobēdzināt, kamēr vēl ne Elna, ne Edvīns nebija atklāju�i to posta darbu.

� Velna milti, � viņ� norūca, norāvis nost krekliņu, un, kad mazās au�as sāka ķiķināt, samulsa, un nezināja, ko iesākt, smieklīgi gan, ka tādas mazulītes te varēja nākt un viņu pamācīt, un Martins savilka seju grimasē.

� Kas te ko smieties?

� Tur, lejā, visi jau ir paēdu�i brokastis, � Lēna sacīja, pakāpusies solīti atpakaļ, � un tad mums tika sacīts, ka vajadzētu ...

Tur, lejā, tātad visi ir sēdēju�i un spriedu�i par mani, Martins nodomāja, un nemiers sāka kņudināt pakrūti, jo viņ� nezināja, kas par viņu ir sarunāts.

Nevienam nevajadzētu neko runāt par otru, ja tas pats nav klāt un nevar sevi aizstāvēt, viņ� prātoja, tagad visiem tur, lejā, jau daudz kas par mani ir skaidrs.

Kārtīgi nomazgājies ar remdenu ūdeni no baltās, emaljētās kannas un ilgi un rūpīgi iztīrījis zobus, un pēc tam izskalojis muti turpat pāri kāpņu margām, kamēr meitenes ziņkāri lēkāja viņam apkārt un izpra�ņāja par katru mazāko sīkumu, kas istabā, viņ� juta, ka vieglais īgnums ir jau gandrīz pāri.

Lēni nokāpis lejup pa kāpnēm un sajutis, kā smar�o pēc naksnīgā lietus vēl joprojām mitrā zāle, viņ� iesvilpās, būdams jau pavisam labā omā.

Viss dro�i vien būs labi, viņ� nosprieda, neesmu jau vilku bārāt

Pamanījis Klā�u otrā pusē aiz lapenes velkam aug�ā badmintona tīklu, Martins iesvilpās vēlreiz, tagad jau skaļāk, un līksmi pavicināja labo roku.

� 0, Klāsiņ, � viņ� uzsauca, � sarausim vienu setu?

Iesitis vienu no mietiņiem, uz kā balstās tīkls, Klāss pacēla galvu un priecīgi māja pretī.

�* Lai notiek, � viņ� teica, paņēmis no zemes raketi,

� es jau gaidīju, kad tu beidzot izlīdīsi no migas.

Martins piesteidzās un paņēma otru raketi.

� Bet vispirms tāpat pabumbosimies, � viņ� ierosināja, jo manīja, ka rakete kaut kā negrib klausīt rokai un grūti būs ar attāluma noteik�anu, � sen neesmu trenējies, nav spēlēts kop� pagāju�ās vasaras.

Pirmajām bumbiņām viņ� aizsita garām, un, kad pēdīgi kādai trāpīja, tā vai nu aizgāja stāvus gaisā, vai arī iek�ā tīklā.

� Nesit tik stipri, � Klāss teica un mēģināja parādīt, kā jātur rakete.

� Zinu jau, zinu, � Martins atsaucās, iesāņus pa�ķielējis uz pagalma pusi, kur staigāja pieaugu�ie, jo viņam negribējās, ka tie vai arī mazās meitenes redz, cik viņ� neveikls. � Bet te ir nogāze, turklāt zāles kum�ķiem par daudz apaugusi.

Klāss pagrieza prom galvu, tomēr Martins juta, ka lūpu kaktiņos draugam ir ievilcies viegls, greizs smaidiņ�.

Apsmaida mani, Martins nodomāja un, izdzirdis, ka Eina sauc viņu pa virtuves logu, uz karstām pēdām to izmantoja, lai pārtrauktu spēli.

� Eju uz visātrāko, � viņ� atsaucās, nometis raketi,

� es skrienu jau!

Laukumiņā laidara priek�ā bez pa�u saimnieku ma�īnas stāvēja vēl trīs, un no kādas tie�i tobrīd tika celti ārā guļammaisi un somas.

Kad Martins skrie�us �ķērsoja pagalma stūri, Edvīns pamājis viņam uzsauca:

� Vislabāk būs, ja tu apsveicināsies ar visiem uzreiz, un priek�ā stādī�anās būs pabeigta!

Pāri lielceļam tuvodamies pieaugu�ajiem, Martins ar pirkstiem izbrauca caur matiem, mēģinādams tos cik necik pieglaust. Kad visi, pēk�ņi pārstāju�i darboties, pievērsa skatienus viņam, Martins jutās diezgan neapkopts. Mati uz pakau�a viņam bija savēlu�ies ērkulī, un varēja arī manīt, ka tie jau vairākas dienas nav mazgāti.

Nekas, viņ� nosprieda, man visnotaļ ir vasaras brīvdienas!

� Sis te tātad ir mūsu vasaras viesis jeb miegamice AAartins, � Edvīns teica uzspēlēti svinīgi un pabīdīja Martinu mazliet uz priek�u, � viņ� jau ir sācis iejusties mūsu nostūrī.

Tik briesmīgi jau nu nevajadzētu ampelēties, Martins nodomāja un izvairījās, kad Edvīns maķenīt par strauju mēģināja sabu�ināt viņam cekulu, nav nekādas vajadzības pataisīt mani smieklīgu.

� Sveiks, cālīt, � sparīgi uzsitis Martinām uz pleca, teica viens no jaunākajiem, gar�, kalsns puisis ar kuplu ķiļbārdiņu. � Priecājos tevi redzēt! Klāsiņ� man daudz par tevi tika stāstījis �ogad. Mani sauc Oke, un te tu redzi mūsu meistardarbu, Mazulīti, �etrus mēne�us veca, viņa ir tik sīka, ka gandrīz nav pamanāma!

Cālītis, Martins nodomāja izslējies, ja kāds vārds viņam riebās, tad tie�i �is �cālītis�, bet, steigā neattapis, kā aizbāzt puisim muti, viņ� tikai atteica:

� Par tevi es arī esmu jau dzirdējis, balamute no Es-tcrsundas, tad tāds tu izskaties!

Apkārtējie sāka smieties, un Martins saprata, ka ir trāpījis mērķī, un Oke pats arī zviedza.

� Tie�i tā, Martin, es dzirdu, ka brāļuks ir palaidis par mani baumas, � Oke teica, pieķēries bērnu ratiņiem, kuros, ietīts tikai vieglā autiņā, ar mazu, baltu lakatiņu galvā, kailām, tuklām kājelēm spārdījās mazulis. � Es �ai malā esmu uzaudzis, tā ka tu no manis vari izdibināt visu ko, arī ziņas par slepenām takām un paslēptuvēm, par piemēru!

Taisni jābrīnās, cik daudz tie par mani jau zina, Marlins nodomāja, atkāpies soli sāņus. Laikam jau brīnās, kāpēc esmu �eit.

Es te neiederos, viņ� nosprieda, ievērojis, cik brīvi un nepiespiesti smejas un sarunājas visi klāteso�ie, atcerēdamies visvisādus kopīgus paziņas un piedzīvojumus. Toties viņi visi sader kopā.

Viņ� atkāpās aug�up uz dzīvojamās mājas pusi un uz lieveņa aug�ējā pakāpiena gandrīz saskrējās ar Elnu.

� Labi, ka tu nāc, � viņa teica, � brokastis jau gaida uz galda.

Kamēr viņ� notiesāja jau gandrīz atdzisu�o olu un ielocīja sev iek�ā arī sviestmaizī�u kalnu, Elna �audījās ap-

kārt pa virtuvi un no vējtvera lieveņa diriģēja ari viesu

izvieto�anu.

Oke un Guniila ar Mazulīti apmetīsies lielās mājas dzīvojamā istabā, Elnas Stokholmas radi izmantos guļamistabu un no mantām atbrīvoto ni�u, un visa Beklundu saime dzīvos vecajā vasaras virtuvē.

Izple�as pa visu māju, Martins konstatēja, pats pēk�ņi juzdamies mazliet atstāts novārtā. Un vecums arī te nevienam nav īstais � septiņpadsmitgadīgie vai atkal sīkie, viņ� īgni nosprieda, bet, aptvēris, ka tāda gau�anās nekur neder, saņēmās.

� Un kur tad jūs pa�i? � viņ� jautāja, pielējis sev vēl vienu sulas glāzi. � Kur jūs pa�i gulēsiet?

� Saspiedīsimies virtuvē uz dīvāna. Ja sirdīm pietiek vietas, tad astēm arī vieta atradīsies, tādu teicienu tu ta�u laikam būsi dzirdējis? � Elna smiedamās atteica.

� Tādā dienā mājai vajag būt pilnai ar ļaudīm, � viņa piebilda, atbraucījusi no pieres matus, � svētku reizēs ciems vēl vismaz atdzīvojas! Un, ja netrūkst palīgu, viss iet no rokas.

Kad viņa to pateica, Martins jau bija uz sliek�ņa un sarāvās, baidīdamies, ka �ais vārdos slēpjas nosodījums, bet Elna turpināja:

� Atgādini to �ad tad Klāsam, viņ� ir nevī�a, kam visu laiku jāskatās pakaļ.

Tā nu viņa glu�i nedomā, tur slēpjas kas cits, Martins nosprieda, bet tikai ārā uz lieveņa, kur atkal apņēma saules svelme, viņam ienāca prātā, ka viņ� nebija novācis savus traukus.

Uz to Elna laikam bija mērķējusi, Martins nodomāja, un niknums sāka svilināt plakstus.

Man tikai aizmirsās, viņ� prātoja, vai tad par to nu jā-ceļ brēka.

Pēk�ņi viņam sagribējās kaut kur nolīst � un diezgan.

Es nevaru paciest tik daudz ļau�u uzreiz, viņ� nosprieda, cilvēkam ta�u ir brīv pabūt arī vienatnē.

Martins aizlavījās lejā uz kambarīti un cie�i aizāķēja durvis. Gaiss te bija nedaudz piesmacis un sastāvējies, un no burciņas nāca stipra dzēsto kaļķu smaka.

Bet te mani vismaz neviens neaiztiek, viņ� nosprieda un, iekārtojies uz sēdē�anu, nolika sev priek�ā prāvu kaudzi ar veciem �urnāliem.

Turklāt bez manis viņiem dro�i vien būs vieglāk, jo mani jau te tur tikai par nevī�u un par grūti vadāmu, viņ�

nodomāja un pats tūlīt pamanīja, ka domās ir lietojis tos pa�us vārdus, ko mamma.

Tie�i tā viņa mēdza sacīt:

�Tagad tu paliec jau par daudz nevī�īgs un esi tik grūti vadāms, ka neviens ar tevi vairs netiek galā. Pat trīspadsmit gadu vecumā cilvēks nedrīkst būt tik kaprīzs kā tu. Pieaugu�o pacietībai tāpat ir sava robe�a. Nav pareizi uzskatīt, ka citi spēj izturēt vairāk nekā tu pats.�

Krietnu brīdi vēlāk, iegrimis kādā vecā �Kalle Atika� turpinājumā, kuru laikam bija jau lasījis sen, vēl pirms pārcel�anās augstāk uz ziemeļpusi, viņ� dzirdēja Klā�u pagalmā saucam:

� Martin! Martin! Martin!

Ko viņ� tik briesmīgi klaigā, Martins nodomāja, nobraucis lejā no sē�amā, atvieglo�anās laiks ta�u katram pienākas!

� Vai neviens viņu nav redzējis? � viņ� dzirdēja Elnu vaicājam un ievēroja, ka balss viņai drīzāk skan satraukti nekā dusmīgi. � Kaut kur ta�u viņam jābūt, neviens tā bez pēdām nevar pazust.

Mani meklē, Martins prātoja, pats nezinādams, vai tas ir pagodino�i vai aizskaro�i.

Viņ� atāķēja durvis un, iznācis uz kāpnītēm, bija spiests uzlikt roku uz pieres, jo saulesgaisma grieza acīs.

� Te jau es esmu, � viņ� noteica, lēni apgājis apkārt laidara stūrim. � Kas tad ir?

Pie akas bariņā stāvēja Edvīns un Elna, un Oke, un Gunilla, laidara durvju priek�ā lēkāja mazās skuķenītes, lejā pie pirtiņas pazibēja viņu vecāki, no virtuves cienīgi iznāca ārā abas vecākās māsas, un no vasaras virtuves, mazliet �vadzo�as un aprautas, skanēja stokholmie�u balsis.

� Kas tad ir? � Martins atkārtoja, kad Klāss palēkdamies skrēja viņam pretī. � Ko tu tā klaigā?

� Nekas jau nav, mēs tikai visi kopā gribam apmest kādu līkumu pa ciemu, � Klāss noteica, sprigans un dedzīgs. � Visi grib redzēt, kā te tagad izskatās. Un Mazulīte arī, bez �aubām, ir jāiemidzina...

� Es nezinu, vai es ... � Martins iesāka, bet tūlīt aprāvās un teica: � Skaidrs, ka eju līdzi!

Es visur piedalos, viņ� nosprieda, neviens man neiegal-vos ko citu!

� Vispirms iesim pa krastu, � Edvīns teica, sapulcinājis viesus sev apkārt, � un tad aug�up uz Hilmera tiltiņu, un pēc tam vēl augstāk līdz galapunktam.

Pieripinājis sev pa ķērienam bumbu, kas pa nakti bija gulējusi ārā zālītē, Klāss paspēra to Martinām. Nesagata vojies Martins palēca gan atpakaļ un sita, bet netrāpīja un pēc tam ar labo kāju aizspēra �ķībi. Bumba palēkda-mās noripoja pa nogāzi līdz pirtiņai un tur iepinās starp kājām Okem, kur� jau laikus bija nogājis lejā, jo stūma sev pa priek�u bērnu ratiņus.

� Ņem bumbu, � Martins uzsauca, � tā piespēle bija domāta tev.

� Okei, vaino pats sevi, ka atdevi, � Oke atsaucās un labu brīdi driblēja bumbu sev pa priek�u, kamēr pēdīgi tā izripoja viņam no rokām un nozuda zālē kaut kur taciņas malā.

Skriedams pēc bumbas, Martins manīja, ka tuvāk pie zemes zāle vēl ir slapja no nakts lietus. Paguvis satvert bumbu, iekams Klāss pieskrēja klāt, viņ� atkal aizsita to Okem, kur� savukārt atbumboja Martinām atpakaļ, un �oreiz Martins izdarīja neveiksmīgu mēģinājumu padot to tālāk ar galvu. Bumba, kurai būtu vajadzējis skaisti pārlidot pāri taciņai, trāpīja Elnai pa muguru, pārsteigta viņa salēcās un tad mazliet neveikli mēģināja to satvert, kamēr pati un visi apkārtējie sāka smieties.

� Ar bumbo�anos man nenāciet virsū, � viņa smiedamās teica, � citādi es iesper�u to vēl ūdenī.

� Sper ūdenī, spēri � Lēna sauca, lēkādama Elnai apkārt, � izdari tā, un mēs dabūsim redzēt, vai bumba peld arī!

Elna smiedamās tecēja pakaļ bumbai, kura pa taciņu nepārtraukti ripoja no viņas prom un pa stāvo nogāzi arvien ātrāk lejā uz krastu.

Pa�ūpojis galvu, Edvīns atkāpās soli sānis, jo Klāss tobrīd metās uz priek�u un, pārlēcis pāri akmens bluķim, pa�ā krastmalā paguva vēl bumbu saķert.

� Tādi kā negudri, � Edvīns noteica un, tēlodams izmisumu, noplātīja rokas. � Un tādu pulkā esmu iekūlies pats no brīvas gribas.

Izklausās, ka viņ� tikai uzjautrinās, Martins prātoja, viņam, kā redzams, patīk būt barā!

Viens no mazajiem pui�eļiem, viņu laikam sauca Matss, pieskrēja pie krasta un pieliecies paraudzīja ar roku ūdeni.

� �odien nu gan mēs varētu izpeldēties! � viņ� diedelēja. � Tikai mazdrusciņ, tikai tepat pie krasta!

Lēna un Mēta bija sajūsmā, jau grasīdamās raut nost bik�eles, un Gunillai vajadzēja iejaukties, lai viņas apturētu.

� Tagad vēl ne, � viņa teica, aizstājusies ceļā, � tagad mēs ejam pastaigāties. � Varbūt vēlāk, uz pēcpusdienu! Kā tu domā, Elna? Vai būs jau silts diezgan?

Klāss gribēja kaut ko sacīt, bet aprāvies nozuda uz taciņas aiz veļas mājas.

Viņam laikam vairs negribas peldēties, Martins nosprieda un, aizsteidzies cauri pieaugu�o pulkam, panāca Elnu un Gunillu.

� Itin nemaz vairs nav auksts, � viņ� teica, viegli pieskāries Elnas rokai, bet tūdaļ atkal bikli atrāvās, � uz mazu brītiņu mēs ta�u varētu pamēģināt?

� Redzēs, varbūt vēlāk, � Elna sacīja un noplātīja rokas, � vispār vēl jau mazliet par agru ... Bet man ir grūti tev ko atteikt, � viņa piebilda, pabu�inājusi Martina cekulu, un nu Martins bija neziņā, kā to saprast.

Balss neizklausās dusmīga, viņ� nosprieda, paliecis prom galvu, nekas slikts ar to nav domāts.

� Jā, velns parāvis, tā nu ir, � Edvīns noteica, kad viņi, nonāku�i aug�ā līdz galapunktam, apstājās, lai pagaidītu Oki, kur� noslēdza garo rindu, vilkdams pa ciņaino nokalni uz aug�u bērnu ratiņus. � Bēdīgi gan, ka tik skaists ciems stāv galīgi pamests.

Pieliecies viņ� izrāva no ciņainās zemes zāles ku�ķi.

� Kamolzāle, � Edvīns teica, pavēries apkārt, � jūs nevarat iedomāties, ko Milmers būtu sacījis, atradis te tādu cini? Tad viņam labāk būtu netuvoties.

Visu ceļu, kamēr viņi gāja pa krastmalu, pieaugu�ie bija atcerēju�ies tos, kas nozudu�i no ciema, nomiru�i vai aizbrauku�i, un Martins ātri vien bija atmetis nodomu paturēt prātā visu to ciemnieku vārdus. Par da�iem viņ� bija dzirdējis no Klāsa, tomēr vairums bija sve�i.

Bet par Hilmeru �o to es tagad jau zinu, viņ� nosprieda, ar zobiem lupinādams vītola zariņu, ko bija nolauzis krastmalā. Sula bija sīva, un nosēcies viņ� izspļāva mizas no mutes. Hilmers bija tas pats, kur� nodzīvoja līdz deviņdesmit astoņiem gadiem un pēdējos divdesmit dzīvoja viens, viņ� ir cēlis lielāko da|u no �ī ciema mājām reiz, divdesmito gadu sākumā, tātad pirms veselas mū�ības.

� Toreiz, kad vēl cerēja, ka zemkopībai ir nākotne pat te, aug�ā, fjellam pie sāniem, � Hugo sacīja, � bet pēc tam izrādījās, ka tas ir kļūdaini.

� Es par to kļūdainumu neesmu tik cie�i pārliecināts, � Edvīns noteica, kļuvis pavisam domīgs, � var gadīties, ka mēs būsim spiesti te, aug�ā, atkal ķerties pie lietas un pat agrak vēl, nekā var gaidīt.

� Kā tad, kā tad, � Hugo atteica, dū�īgi padauzījis Edvīnam pa muguru. � Tā tu spried gan, Edvīn, bet noti- ] kurni iet savu gaitu, un tur mēs nekā nevaram padarīt. |

� Ak vai, nesāciet nu atkal �īs pārrunas, � Elna sa- 1 cīja, cenzdamās izlikties pikta, � lai nu tas paliek uz kādu citu reizi. Labāk pasmar�ojiet Jāņu zāles, viss tagad tā saplaucis, ka prasīt prasās ieelpot �o smar�u.

Pieaugu�ie bija sastāju�ies savrup, mazās meitenes un zēni klaigādami skraidīja apkārt. Klāss pilnīgi bija nonācis mazo ielenkumā. Martins turējās mazliet sāņus, cenzdamies nepieiet par tuvu nevienam bariņam, un, kad divas vecākās meitenes, nostāju�ās viņam blakus, centās izdibināt, kas viņ� tāds ir, Martins samulsa.

Ar tām es netik�u nekādā galā, viņ� nosprieda, atkāpies aiz �oga uz klēts pusi, es nemaz nezinu, par ko ar tādām var runāt.

Tad man būtu jābūt vai nu glu�i mazam, vai atkal pavisam lielam, viņ� prātoja, pēk�ņi aiz nopietnības nezinādams vairs, kur likt rokas un kājas.

Lielie vēl joprojām stāvēja turpat galapunktā, un Elna aicino�i pamāja Martinām.

� Panāc, � viņa mīlīgā balsī teica. � Vai tu varēsi man drusku pakalpot? Paņem līdzi Klā�u, un aizskrieniet abi tagad līdz Sikstenam. Palūkojiet, lai viņ� nepaliek mājās un nekūko viens pats arī �odien. Piesakiet, lai �āpo �urp pie mums. Pēc stundas mēs dzersim kafiju un ēdīsim zemeņu torti, dariet to viņam zināmu!

� О filibabba, tu runā par zemenēm, � Klāss teica, aplaizījies tā, ka visi apkārtējie iesmējās. � Bet tās nebūs te, pie mums, augu�as. Vai no Gunillas tas cienasts?

� Padomā tikai nudien, � Gunilla teica un, saķērusi Klā�u, turēja viņu ciet. � Tava nejaukā svainiene ir klāt atkal!

� Nu, vai aizskriesiet? � Elna noprasīja, kad izska*

tijās, ka no negaidītās cīkstē�anās ar Gunillu Klāss ir aizmirsis uzdevumu.

� Pats par sevi saprotams, � Martins atsaucās, saķēris Klā�u aiz rokām, � mēs vienmēr esam tavā rīcībā, Elna!

/�

Laidars bija ciet, bet, atgrūdu�i va|ā �īksto�ās durvis, viņi izdzirda klaudzoņu no vecās aitu kūts puses, un, kad Martins pieklauvēja pie smagajām durvīm, kas veda uz turieni, noskanēja Sikstena rūciens:

� Pie velna, nevienas durvis te nestāv aizslēgtas un nekāda klauvē�ana nav vajadzīga!

Viņi dabūja kāpt pāri lū�ņu kaudzēm, kamēr tika līdz apkrautajam ēvelsolam, pie kura, aizlicis sejai priek�ā nokvēpu�u aizsegu, bija pieliecies Sikstens.

I\ad zēni bija savu pavēstīju�i, Sikstens sāka purpināt

� Jā jau, jā, � viņ� teica, iespļāvis krāsns vaļējās durvīs, � kā nu ne, Jāņi ir tikai vienreiz gadā. Bet paskatieties tikmēr apkārt, man vēl jāsamctina �is nolādētais ķēdes gabals. Gan jau kādu laika kavēkli priek� sevis atradīsiet!

� Viņ� ir vienreizējs, � Klāss no�ukstēja, kad abi ar Martinu uzmanīgi atkal kāpās atpakaļ uz durvīm, kamēr pie ēvclsola pa grīdu sāka lēkāt dzirksteles. � Izklausās, ka viņ� ir īgns, bet tā ir tikai izlik�anās!

Sākdams mazliet piesardzīgi pārcilāt rīkus nojumē pie laidara durvīm, Klāss vēl piebilda:

� Un savas mantas viņ� nekad īpa�i neuzmana. Vienmēr iedod, ja tikai paprasa.

Pēc smakas varēja pateikt, ka laidars tagad kalpo par smēdi un garā�u, un, kad Martins uzmanīgi parāpās pa kāpnēm, kas veda uz kūtsaug�u, no eļļas un kvēpiem viņam kļuva melni pirksti.

Kūtsaug�a bija ar veciem rīkiem, ecē�ām un arkliem piebāzta, bet vairums mantu izskatījās tikai pēc lū�ņiem.

� Ko viņ� ar to visu var iesākt? � Martins jautāja, mulsi skatīdamies apkārt.

� Viņ� joprojām te noņemas, ja nestrādā me�ā, � Klāss teica. � Tāds viņ� alla� ir bijis, kā mammīte mēdz teikt.

� Vai viņ� nav tomēr drusku ķerts, ko? � Martins klusinātā balsī jautāja, zīmīgi pielicis pirkstu pie deniņiem.

177

7 � L Frlfc*

� Nē, itin nemaz nav, � Klāss spēji atteica un kāpa atkal lejā, pēk�ņi izskatīdamies gandrīz aizvainots.

Viņ� ir tik viegli aizskarams, Martins nosprieda, da�reiz tu, cilvēks, nemaz nezini, kā ar viņu apieties.

Nojumēs lejā abpus durvīm, sarindoti gar sienātn, arī stāvēja rati un rīki, un, tā kā caur dēļu sienas �ķirbām iespīdēja saules stari, �o to viņi te varēja apskatīt.

Pēk�ņi Klāss iesvilpās, mēģinādams pavilkt nost lielu koka kasti.

� Nāc talkā, � viņ� dedzīgi iesaucās, � un tu dabūsi kaut ko redzēt!

Aiz kastes tumsā stāvēja motocikls, un Martins tūlīt pal sāka spraukties uz to pusi.

� Darbojas? � viņ� iejautājās, paliecies tuvāk.

Stūres gumijas rokturi bija sadilu�i un no rāmja un

benzīntvertnes sarkanās krāsas ari nekas liels vairs ne bija palicis pāri. Motora bloks biezas putekļu un kvēpu kārtas pārklāts, toties riepas izskatījās apbrīnojami jaunas.

� Tētuka vecais, mazais motocikliņ�, � Klāss paskaid roja. � Kad braucām projām, viņ� to te atstāja, lai Sik-stenam ir pie rokas, ja mopēds tam saniķotos.

Martins atslēja motociklu no sienas un pakustinājis dzirdēja, ka benzīntvertnē kaut kas skalojas.

� Pavisam tuk�s tā kā nav, � viņ� noteica, � Sik-stens laikam būs �ad tad to lietojis.

� Lēnāk, lēnāk! � Klāss uzsauca, kad Martins, jā�us apsēdies uz sēdekļa, pa jokam pieliecās pie stūres un sāka kustināt gāzes aizvaru.

� Paklau, � Martins ieteicās, nespēdams apslēpt sajūsmu, � �itas nu gan mums derētu spīdvejam.

Tie�i tobrīd viņi izdzirda, ka Sikstens aizcērt smēde* durvis un burk�ķēdams iznāk nojumē. Ieraudzījis tur zēnus, viņ� apklusa un nāca tuvāk, un Martins neveikli steidzās tikt ārā no segliem.

� Ak tā, esat uzgāju�i to bik�udrilli, � Sikstens tikai noteica un, piegājis pie motocikla, paspārdīja tam riepu, vērīgi pārlaida acis motoram, izskrūvēja sveci un noslau cīja pie bik�u stilba un nopūta nost putekļus, iekams ieskrūvēja atpakaļ.

� Pie joda, biju .to gandrīz piemirsis, � Sikstens pēc tam sacīja. � Sāku kļūt tikpat durns kā Hilmers savā laikā. Deviņdesmit astoņi kubiki, sen aiz kalniem nudien

jau tie laiki, kad tādi bija modei Un ar kāju piestartēt to velnu ar nevar � jāiestumj ar stum�anu.

Pēc tam, izvilcis no bik�u aizmugures kabatas lupatu vīk�ķi, viņ� mēģināja cik necik notīrīt rokas un noburk�ķēja:

� Ek, ko tur daudz runāt par tādu draņķi. Nu tad ejam.

Pie laidara durvīm Sikstens pagriezās atpakaļ un vēl atskatījās uz nojumes stūri.

� Ko lai es ar to velnu iesāku? Te stāvēdams, tikpat sarūsēs. Ka tikai jums nav kaut kas padomā...

Izstūmis viņus ārā saulesgaismā, viņ� vēl piebilda:

� Negantie pui�eļi, joziet nu atpakaļ un ziņojiet, ka tas vecais sakārnis jau po�as!

Pie garā galda, kas bija uzklāts ārā lapenē, Klāss un Martins nokļuva katrs savā galā, un Martinām tikai da�reiz izdevās uztvert Klāsa skatienu un parādīt savu neapmierinātību.

Vai mums visu cauru dienu te būs jāsē� un jāklausās viņos, tā viņ� būtu gribējis sacīt, bet nu atlika laiku pa laikam tikai garlaikoti paraustīt plecus par tādu svinē�anu.

Cilvēku par daudz, viņ� nosprieda.

Visas sarunas vienlaikus ap galdu viņa ausīs saplūda kopā � no ļaudīm, kas te tika pieminēti, viņ� gandrīz nevienu nepazina, un jocīgie atgadījumi, kurus Sikstens iejuties bija sācis celt priek�ā, tika stāstīti tādā izloksne, kuru Martins saprata tikai pa pusei.

Es te neiederos, viņ� nosprieda, man nepavisam nevajadzēja braukt �urp.

Vai arī man vajadzēja būt maziņam, viņ� nodomāja, vērojot, kāda uzmanība tiek pievērsta bērneļiem.

Tie te sē� un �alo, un au�ojas, un visiem tie �ķiet vienreizēji, tie�i tāpat kā mūsmājās!

Bet ar mani neviens nezina, kā apieties, viņ� prātoja, vēlēdamies nozust tiem no acīm.

Sākumā viens otrs no lielajiem par varītēm bija centu�ies uzsākt ar viņu sarunas, izteiku�i savus parastos smieklīgos pieaugu�u cilvēku jautājumus par skolu un va-

л

saras brīvdienām, un viņ� bija atbildējis aprauti, bez jebkādas atsaucības.

Izliekas tikai, viņ� nosprieda, manīdams, cik zīmīgi da�i pāri galdam saskatās, kad viņam bija pasprucis, ka viņejie ir ārzemēs.

� Ak tā, ārzemēs, tu saki, � Anna Beklunde pārvaicāja, pieliekusies viņam tuvāk. � Un tevi neņēma līdzi?

Tad tev gan bija ko bēdāties?

� Nē, nepavisam ar ne, � viņ� atteica. � Pats es gribēju braukt �urp, tas man likās vilino�āk nekā kulties pa tām �osejām. Un Klāsam turklāt vajadzēja te kādu ; draugu!

� Bet mājās jums viss ir kārtībā? � Frīda vaicāja, un Martins manīja, cik ziņkāri viņai iezibas acis, Elna arī viņai par Martinu dro�i vien bija kaut ko izpļāpājusi.

Un nu viņa iedomājas, ka es te sāk�u klabēt. Bet pigu tu dabūsi, viņ� nosprieda, neizpratnē pacēlis uz viņu acis, pirms ķērās pie sava tortes gabala.

� Kā citādi, mums nudien klājas lieliski, � pēc tam viņ� atbildēja. � Bet biedriskums vienmēr ir pirmajā vieta, vai tā nav?

Mēli jau nu es te nepalaidī�u, viņ� nosprieda, to man neviens nevarēs pārmest.

Vīri jau pavisam bija iegrimu�i pārrunās par lokalizācijas politiku un valsts dotācijām sīksaimniekiem un sīkra-�otājiem, un Martinām bija grūti no tā visa kaut ko saprast.

Man nav arī jāsaprot, viņ� nosprieda, es te vairs ilgāk nevaru nosēdēt, lai domā par mani, ko grib.

Viņ� atgrūda krēslu un piecēlās, un, padzirdis lapseņu dūkoņu, nevil�us atkāpās. No lapsenēm viņam bija bail jau kop� *tās vasaras Ronnebijā, kad vectēva dārzā viņ� bija uzminis lapseņu pūznim un viņam bija meties virsū vesels bars. Bet tagad viņ� par lapsenēm gandrīz nopriecājās, jo radās dibināts iemesls atstāt galdu.

Iedams pie Klāsa, viņ� saudzīgi piesita Elnai pie pleca un sacīja tik klusām, lai neviens cits nedzird:

� Vai drīkstu iet prom? Man bail no lapsenēm.

� Skaidrs, � viņa atteica, pacēlusi acis un pasmaidījusi savu parasto smaidu. � Te sēdēt nav spiesta lieta, gan jau mēs bez tevis kaut kā iztiksim.

Bet, kad Martins aicināja Klā�u sev līdzi, draugs noraido�i sarauca pieri.

� Vēl ne, � Klāss teica, � es vispirms gribu noklausīties līdz galam, ko Oke stāsta. Turklāt mums nav kur steigties, no peldē�anās tikpat nekas neiznāk � ir tikai piecpadsmit grādi, un priek� sīkajiem, kā tētuks saka, tas vēl ir par maz.

� Par to jau nemaz nav runa, � Martins atteica, noplātījis rokas, � es domāju, mēs varētu atrast sev kādu citu izpriecu!

Bet vari jau tupēt te, kamēr apsūnosi, viņ� nosprieda, es nevienam neuzbā�os.

Apgājis apkārt mājai un apmeties uz saules sasildītajām vējtvera kāpnēm, viņ� dzirdēja, ka lapenē smiekli kļūst aizvien skaļāki.

Tiem klājas pat jautrāk, kad manis nav tur klāt, viņ� nodomāja, tik stipri sakasījis sev vienu stilbu, ka da�i odu kodumi sāka asiņot, un es jau neie�u uzmākties.

Bet pēc da�ām minūtēm, kad gar mājas stūri pie viņa pieskrēja Lēna un Mēta, saukdamas, ka nupat tiks pu�ķota kārts un ka itin visiem esot jāpiedalās, Alartins nolēma, ka pamēģinās vēlreiz, un piecēlās no lieveņa.

Es neesmu no malāstāvētājiem, viņ� nosprieda, to lai neviens man necen�as iegalvot.

Gunilla savāca sev apkārt meitenes, un kaut kādā veidā viņai bija izdevies dabūt savā barā pat Elīsabeti un Cer-stinu. Tās divas visu laiku bija sēdēju�as klusēdamas, un Martins vēl joprojām lāgā nesaprata, par ko viņ� būtu varējis uzsākt sarunas ar �īm meitenēm.

Pat Klāss to nezina, viņ� nosprieda, redzēdams, ka Klāss viņām iet apkārt gandrīz ar līkumu, baidīdamies, ka tikai nenonāk tuvumā. Viņas ir par daudz garas, par daudz piepūtu�ās un par daudz vecas, Martins nosprieda, un tomēr īsti pieaugu�as arī vēl nav.

� Jūs varētu pagaidām pieskatīt Matsu un Pēteru, � Gunilla viņām teica, � lai mazās meitenes es varu likt pie darba. Un jūs, � viņa turpināja, sabīdījusi Klā�u kopā ar Martinu, � vispirms palīdziet Sikstenam tikt galā ar kārti un pēc tam arī ķerieties pie puķēm.

� Skaidra lieta, � Martins atbildēja, cenzdamies izrādīt dedzību, � bet agrāk es nekad neko tādu neesmu darījis, tā ka īsti nemaz nezinu ...

� Es tev pēc tam ierādī�u, � Gunilla uzsauca, kad mazās meitenītes jau vilka viņu lejā pa nogāzi, � tā nav nekāda lielā māksla,

Kamēr citi pieaugu�ie vīri palika sē�am pie galda, iegrimu�i savās nebeidzamajās pārrunās par lokalizācijas politiku, Sikstenam, kā liekas, nekas nebija pretī mest mieru.

� Tie tik sprie� un sprie�, � viņ� teica, paraustījis plecus, � bet tas neko nelīdz. Ar runā�anu te nekas nav līdzams tagad, kad viss jau put ārā. Un mēs uz to nospļaujamies, vai ne? Pie joda, labāk ņemsim un uzsliesim jaunu karti!

Viņi parakņājās pa vecu zārdu grēdām pie rijas, un pēc tam vairs nepagāja ilgs laiks, kad Sikstens bija nocirtis divas kārtis pienācīgā garumā un, pikti lādēdamies, sanaglojis krusteniski tās kopā.

� Zini, tā nepavisam nav pirmā manā mū�ā, � Sikstens sacīja Martinām, � pie joda, katru gadu es taisu jaunu. Kur tas vecās paliek, velns viņu zina.

Kaut arī Martinām bija jāpalīdz izcirst zemē caurumu un jāpieliek roka, lai aizvilktu kārti līdz tās īstajai vietai slīpi iepretī rijas durvīm, viņ� tomēr jutās nevajadzīgs. Pļava bija ar bērneļiem un pieaugu�ajiem pilna�visi smiedamies plūcapuķes, un Klāsam kaklā karājās Matss un Pēters, un Lena, un Mēta, un liekas, ka Klā�u �ī svīta tikai ielīksmo.

Juzdamies arī te gandrīz lieks, Martins stāvēja, atslējies pret rijas stūri, un kodīja zāles stiebru.

īstenībā es viņiem itin nemaz neesmu vajadzīgs, viņ� nodomāja.

� Nāc �urp tu arī, � Gunilla uzsauca, ar rokas mājienu aicinādama viņu pie kārts, kas nepu�ķota vēl joprojām gulēja zemē, � tu varēsi palīdzēt vīt vainagus, materiāla te ir diezgan daudz.

Puķes viņa jau bija sa�ķirojusi brīnum skaistās kaudzēs un, rādīdama, kā vijami vainagi, nobēra puķu vārdus.

� Atraitnītes un gundegas tu ta�u pazīsti? � viņa vaicāja. � Un jāņuptiķes? Un spulgotnes, skaistas, vai ne? Paņem tās tā te un piespraud klāt vijai, tas nepavisam nav grūti.

Pūlēdamies darīt tie�i tā, kā likts, Martins tomēr manīja, ka Gunilla neuzkrīto�i pārtaisa viņa viju un pu�ķus, pirms novieto uz kārts starp meijām.

Pat ar Klā�u viņ� nespēja sacensties, un arvien vairāk puķu aizceļoja pāri pie Klāsa.

� �e, ņem tu, � Martins teica, � tik smalkiem darbiem vajag sīkus pirkstiņus. � Turklāt tas viss ir tīrā

bērni�ķība � i Jāņu kārts, i spēlē�anās ar vainagiem, viņ� nosprieda un piecēlies manījās prom cauri rijai ārā pa pakaļējām durvīm un prom uz mc�iņu, tur, starp ceļu un ezeru.

No lapenes skanēja smiekli, un Martins varēja saklausīt arī Sikstena balsi � nupat arī viņ� bija meties iek�ā diskusijā, izsaukdams gan smieklus, gan iebildumus.

� Bet es tomēr prom nebrauk�u, � Martins dzirdēja Sikstenu nosakām. � Ja tu, cilvēks, iesāc braukāt apkārt no vienas vietas uz otru, tad pēdīgi vairs nemaz nezini, kā tevi sauc, un nepavisam nezini, kur tev ir mājas. Tikai tas, kas zina, kur viņam ir. mājas, zina arī, kas viņ� ir.

Pēk�ņi Martins saprata, ka viņ� ilgojas pēc mājām, un mazo meitenī�u smiekli pļavā lika atcerēties dvīnītes un to, cik viņas varēja būt mīlīgas, kad uzticējās viņam.

Un māmuļa un tētuks, viņ� prātoja, kāpēc manējie neko nesaprot!

Patiesībā es nemaz negribēju �urp braukt, viņ� nodomāja, to viņiem vismaz vajadzēja saprast. Bet viņi tūlīt atjāva man to darīt, it kā es būtu viņiem apnicis!

� Kā viņi nesaprot.,. � viņ� nomurmināja un, samanījis mēles galā sūrstoņu, pārlēca pāri grāvim, un nozuda me�iņā, un nojausma, ka tā varbūt tomēr nav tikai vecāku vaina vien, lika sirdij iepukstēties straujāk.

�Tu esi jau liels diezgan, lai izdarītu secinājumus,� mamma bija sacījusi kādu vakaru vēl pavasara pusē. �Cilvēks nekad nedrīkst iedomāties, ka apkārtējā pasaule pret viņu būs iecietīgāka, nekā viņ� pats ir. Pa�am vēlāk par visām savām kļūdām ir jāsamaksā.�

Viņ� bija aizmirsis, kādā sakarībā notika �ī pārruna, bet vārdi vēl vienmēr skanēja ausīs un arī balss, kādā tas bija pateikts, un cik nogurusi viņa bija izskatījusies un kā bija sarāvusies, kad Martins, pielēcis kājās no galda, pie kura sēdēja, bija meties prom, tā aizcirzdams durvis, ka stikli vien nodreb.

Es nepametu uz viņu acis, viņ� nodomāja, tomēr zinu tīri labi, kā viņa izskatījās.

Lai neviens nevarētu teikt, ka viņ� tāpat vien "ir aizlavījies prom, viņ� norāva da�as puķes me�malā un, izdzirdīs, ka Gunilla viņu jau sauc, dziji ievilka elpu, pārlēca atpakaļ pāri grāvim un pamāja ar puķu pu�ķi.

Es piedalos, viņ� nosprieda, neesmu no tiem, kas nekur nav liekami!

� Tu esi nobēdājies? � Gunilla vaicāja, uzlikusi Martinām roku uz pleca. Viņ� nebija dzirdējis soļus un satrūkās tik stipri, ka steķi sa�ūpojās. Odens, līdz tam gluds un spo�s kā spogulis, ap pāļiem saviļņojās, un, mazliet samulsis, Martins pacēla galvu un piespieda sevi paskatīties acīs Gunillai.

Viņas acis bija vērīgas, ta�u ne nelaipnas, un, kad Gunilla tā skatījās lejup uz Martinu, viņ� ievēroja, ka viņai ir nosvīdusi piere.

Viņa nedzen man pēdas, viņ� nodomāja, nebūs ta�u jau iemantojusi pret mani nepatiku.

� Kāds iemesls man būt bēdīgam? � viņ� jautāja pēc iespējas draiskulīgākā balsī. � Es tikai cen�os drusku atgūties, tas laikam nebūs aizliegts?

Viņ� ta�u no tiesas visur bija piedalījies, neviens lai nemēģina iegalvot viņam ko citu.

Martins bija stiepis Jāņu kārti, bija mēģinājis vīt ziedu viju, bija gājis Okem talkā galdu aiznest no lapenes uz* riju, bija līdzējis stiept grozus ar traukiem un siltām un aukstām uzkodām, un atspirdzino�u dzērienu un alus kannas, bija pat ar bērneļiem lēcis klases un spēlējis �Pēdējais pāris �ķiras� un ne mirkli nebija izrādījis, ka tāda ampelē�anās viņam liekas bērni�ķīga.

Bet bezgalīgi tas nav izturams, viņ� nosprieda, par varītēm cenzdamies nenolaist acis, kad Gunilla, joprojām viņu vērodama, mazliet smagnēji un neveikli nosēdās viņam blakus uz steķiem.

Bet vecī�i, protams, nepadodas, viņ� nosprieda, ieklausījies smieklos, kas nāk no pļavas, kur vēl joprojām turpinājās rotaļas. Un Sikstens, viņ�, zināms, nupat ir burāsi

Tur bija bijusi vajadzīga pierunā�ana, kamēr Sikstens piekrita, lai Oke atnes harmonikas, bet, kad tās bija viņam rokās, likās, ka gala vairs nebūs.

Rokas gan viņam kļūst arvien neveiklākas, Martins nodomāja, ausīdamies uz rijas pusi, no kurienes skano�ās pasā�as un treļļi arvien bie�āk iznāca netīri.

Nebūs jau viņam glāzē tikai putojo�ā limonāde vien, Martins prātoja, mēģinādams nepievērst uzmanību tam, ka uz steķiem nav vairs viens pats.

Oke bija nonesis lejā pie rijas paplāti ar pudelēm un nolicis to paēnā pie sienas, un lielie laiku pa laikam piegāja tur un piepildīja savas glāzes.

� Tas jau tikai tā pēc, ka ir Jāņi, � Elna bija sacījusi� un sāji pasmaidījusi, kad viņ� pagar�oja, � citādi es neesmu par stiprajiem dzērieniem.

Norāvusi kurpes, Gunilla tagad izstiepa kājas lejā gar pāļiem, tā ka pirkstgali sniedzās līdz pat ūdenim. Viņa sēdēja Martinām glu�i blakus, un, pat nepalūkojies uz viņu, Martins juta spēcīgu saulē sasilu�as ādas smar�u.

Tālumā ūdenī spoguļojās saliņas priedes, un starp klin�u bluķiem Martins varēja saskatīt arī būdas aug�malu.

Nekad mēs to nedabūsim gatavu, viņ� nodomāja, arīdzan tur gaida neizdo�anās.

� Jā, labi gan tā drusku atgūties, � Gunilla noteica, pagriezusies pret viņu. � Bet man kļuva nemierīgs prāts, kad iedomājos, ka tu te sēdi sadrūvējies un ilgojies pēc mājām. Vienu bridi man tā gandrīz likās.

Pēk�ņi viņam stipri sagribējās izstāstīt viņai par to, kā viss ir sagājis �ķērsām.

Pats es to lāgā neapjēdzu, viņ� prātoja, bet viņa varbūt saprastu, izskatās, ka viņa māk klausīties.

Manējie arī tādi bija agrāk, pirms viss sagāja greizi.

Bet tas bija tik sen, nupat visi ceļi ir slēgti.

Es jau pat acīs ieskatīties viņiem vairs nevaru, viņ� prātoja. Un parunāt ar viņiem arī es nevaru, tā pa īstam nevaru.

Gaiss bija silts un patīkams, un, dzirdot smieklus un klaigas tur, aug�ā, pie rijas, sajaucamies ar harmoniku skaņām un jūtot smar�as, kas vēdī no Gunillas, kura sēdēja viņam blakus no brīva prāta un gaidīja, ka viņ� izkratīs sirdi, Martins saprata, ka nupat viņam ir radusies iespēja.

Viss varbūt sāktu mainīties, viņ� nodomāja un vienu brīdi bija jau gatavs padoties.

Bet tad vājuma brīdis bija pāri un iespēja atkal pazaudēta, un Martins izstaipījās mazliet uzspēlēti slinki, ar visu ķermeni juzdams, ka tiek novērots, ka lielie tur, pļavā, visi kā viens tur viņu acīs.

� Nē, itin nemaz neesmu sadrūvējies, � viņ� teica atkāsējies, � jūtos baigi labi!

Stāv tur un mani uzmana, viņ� nosprieda, celdamies kājās, mazliet lempīgs un stīvs, bezmaz apreibis no stiprās saules un ūdens zaigo�anas.

Rokas likās neveiklas, tās, tāpat kā kājas, �ķita greizas un par daudz garas, lai būtu viegli kustināmas,

� Bet karsts nu gan, � viņ� piebilda, paspēris da�us nedro�us so|us tuvāk ūdenim, � nenāktu par sliktu kāds malks, ja jau pie peldē�anās nevar tikt.

Viņa pacēla acis, un starp uzacīm bija parādījusies rieva, Martins tikai nezināja, vai no acu samieg�anas vai no kādas domas.

� Bet tu ... � viņa teica, pastiepusi uz viņa pusi roku,

� es tiku dzirdējusi no Elnas, ka ...

Tad Martins atkāpās un nolēca no steķiem � plānajām pazolēm cauri pēdas juta gan akmeņainā krasta grumbuļus, bet pret kādu grantī iedūru�os zaru viņ� tikai viegli satrieca ceļgalu un, cenzdamies arī to neizrādīt, gausi virzījās prom uz rijas pusi.

Nolādēts, viņ� nodomāja, visi trin mēles ap mani, tikai' ap mani vien!

Durvīs viņam nācās iet garām Sikstenam, un tēvocis, 1 vēlreiz greizi paņēmis kādu pasā�u, uzsmaidīja viņam ' platu, vainīgu smaidu.

� Tās velna harmonikas nav lāgā uzskaņotas, � Sik-_� stens tāds kā nokaunējies noteica, � laikam jau skan pēc mērkaķa? Tu pie cita būsi pieradis.

Viņ� kaunas no manis, Martins nosprieda, dro�i vien 1 uzskata, ka būtu labāk, ja manis te nebūtu.

Martins piepildīja sev glāzi no atkorķētās <rPommac� f pudeles un dzerot juta, ka dzēriens jau remdens. Smacīgi ļ karsts bija arī te, rijas pustumsā, kur vienā kaktā Edvīns i bija salicis meijas ar smar�īgām, mazliet lipīgām lāpi- | ņām.

Pa atvērtajām durvīm Martins dzirdēja no pļavas at- ļļ skanam balsis un smieklus, un sajūta, ka viņ� te īsti neie- ļ deras, auga augumā.

Tad no mugurpuses viņ� manīja sev tuvojamies Klā�u i gausiem, nedro�iem soļiem.

� Ak tā, tur nu tu nāc gan, � Martins steig�us sacīja, j lai nevajadzētu atbildēt uz jautājumiem, un tad viņ� pa- i griezās, � es tevi meklēju kā traks.

� Meklēji? � Klāss pārvaicāja. � Man likās, ka tu vairies no manis ...

Pēc tam draugs apklusa, un Martins manīja, ka Klāss ļ izskatās nomākts, jā, Klāss arī.

Nekūsā vairs aiz prieka, Martins nosprieda, ir tāds pavisam pārvērties. �

� Drusku apnicīgi, vai ne? � Martins teica, pavēries ļ laukā pa vienu no rijas lūkām.

Lielie, sadalījusies pulciņos, tagad vai nu stāvēja, vai sēdēja lejā pie Jāņu kārts, un tikai mazās skuķenītes vēl lēkāja apkārt, klaigādamas arvien negantāk,

� Varbūt mēģināsim izdomāt kaut ko? � Martins ierosināja. � Vai mums ari te ir jādirn visu cauru vakaru?

� Nē, nav, � Klāss atteica, virzīdamies uz durvīm, � bet tad tev ir jāizdomā, ko mēs varētu iesākti

� Tādā gadījumā mēs pazūdam ne �iku, ne grabu, � Martins sacīja, bez steigas atstādams riju, un, pārkāpis pāri Sikstena izstieptajām kājām, turpināja ceļu �ķērsām pāri p|avai, lai nozustu koku aizsegā. Viņ� dzirdēja Klāsa soļus sev cie�i aiz muguras un nepagriezās atpakaļ, pirms viņi nebija jau krietnu gabalu no pļavas.

Un tad Martinām pēk�ņi bija skaidrs, kas viņiem jādara, un no tā, kas stāvēja priek�ā, tūlīt pat straujāk sāka pukstēt sirds.

Bet tikai pēc tam, kad viņi bija jau līdz lielceļam un kaut cik varēja justies dro�ībā, viņ� atklāja Kiāsam savu nodomu.

� Tev nav drosmes? � Martins no�ukstēja, jo Klāsa sejā parādījās �aubu izteiksme, un tas bija tie�i tobrīd, kad viņi, tiku�i jau līdz durvīm, nogriezās uz nojumes' pusi.

� Zaķapastala esi, vai? � Martins atkārtoja. � Tev bail, ko viņ� teiks?

Motocikls stāvēja turpat savā vietā pie sienas aiz koka kastes, un uz grīdas Martins redzēja mētājamies to pa�u eļļaino lupatu vīk�ķi, kuru Sikstens pēc sveces notīrī�anas bija aizmetis prom pa roku galam.

� Stāv, kā stāvējis, � Martins secināja, � tīrais izaicinājums nudien!

� Kā ieinteresētajām personām mums ta�u ir tiesības apskatīt preci, � Martins teica, pūlēdamies izlikties bramanīgs. � Mēs izvilksim to ārā gaismā, kur tādam ir īstā vieta.

Bet no�ēlot viņ� sāka jau to pa�u brīdi, kad viņi vilka motociklu pa nelīdzeno un eļļaino baļķu grīdu.

Varbūt tomēr nevajag, viņ� prātoja, iesāņus pametis acis uz Klā�u, kur� bija sasārtu�u seju un elpoja aizgūtnēm.

Pa�am viņam arī lūpas vajadzēja apslapēt ar mēles galiņu, tās �ķit�a sausas it kā aiz uztraukuma.

Bet ir jau par vēlu, viņ� nosprieda un atspēries pārvilka pāri augstajam slieksnim arī pakaļējo riteni, nevar jau atiet malā no tā, ko pats esi pasācis.

� Tas nu gan būs baigi kolosāli, � viņ� noteica, � pavisam kas cits nekā �Mazās vardītes�!

� Jāa, � Klāss piekrita, � bet uzmanīties gan murns vajag.

Ārā pagalma Martins atslēja motociklu pret laidara sienu un cik necik notīrīja nost siena smalkumus. Klāss saplūca zāles ku�ķi un mēģināja apslaucīt arī lipīgo sēdekli. Gar ieplīsu�ajām malām līda ārā pildījums.

No ezera puses lejā joprojām skanēja Sikstena harmonikas, ko caurvija trausls zvano�u smieklu pavediens. īsu brītiņu Martinām ļoti sagribējās doties turp atpakaļ.

Ja es būtu tik maziņ� kā tās skuķenītes, viņ� domāja, vai arī jau tik liels kā Oke, tad viss noritētu vienkār�āk.

Velak, jau iestumdams motociklu, viņ� skaidri dzirdēja pats savas sirds dauzī�anos, tā sitās tik ātri un stipri, it kā viņ� taisītos pastrādāt kādas trakulības.

� Pastumsim tāpat kādu gabaliņu, pirms sākam braukt, � viņ� sacīja, � nebūs lāgā, ka tie mūs uzreiz izdzird.

Stumjot uz aug�u pa �auro, nelīdzeno celiņu, kas veda garām cirstajām klētīm, motocikls �ķita nepaklausīgs un smags. Viņam vajadzēja sa�ķiebt to uz savu pusi, lai varētu aizsniegt otru stūres ragu, un pāris rei�u daudz nemaz netrūka, ka Martins būtu palaidis to vaļā.

� Varbūt mums vajadzēja vispirms piepumpēt riepas, � Klāss teica, � pakaļējā ir gandrīz �ļaugana.

� Nekas, nekas, � Martins atsaucās, � neesam jau nekādi smagie.

Vēlāk uz nokalnes, kur mājceļ� iziet uz lielceļa, motocikls gandrīz gribēja izrauties viņam ārā no rokām. Laikus to pamanījis, Klāss nobremzēja, ar visu spēku ieķēries bagā�niekā.

� Ja tas noskries lejā, mēs viņu aug�ā vairs nedabūsim, � Martins noelsās, iekodis apak�lūpā, � velns nolādētais ...

� Liksimies labāk mierā, � Klāss sacīja, � man liekas, ka nevajag.

� Nemuldi, � Martins attrauca, ar papē�iem stingri atspēries pret grantēto ceļu un apturējis motociklu tie�i

uz krustcelēm, � ja jau tik daudz esam nopūlēju�ies, tad jāpabrauc ar kādu gabaliņu.

Apsēdies uz sēdekļa, viņ� sacīja: � Nu, tad aiziet, iestum tu, tas būs pats vieglākais.

Ātruma pārslēgu pa labi no benzīntvertnes bija grūti iekustināt, bet ar spēcīgu grūdienu Martinām tomēr izdevās iedabūt to īstajā vietā. Pakaļējais ritenis ar rāvienu nobremzējās, bet, kad Klāss no aizmugures stingrāk piespieda, motocikls sāka atkal ripot un, noripojis pa no-kalni tikai kādus desmit metrus, dobji ieklepojās, un motors sāka darboties.

� Velns ar ārā, ieti � Martins uzbudināts iekliedzās. � Vari laist vaļā.

Cauri visām miesām viņ� sajuta raustīgās, nelīdzenās motora trīsas. Motors rīstījās un klepoja, un Martinām bija grūti noturēt taisni motociklu. Lai pārslēgtu otro ātrumu, viņam- uz brīdi bija jāatlai� viena roka no stūres, un, kad motocikls sasvērās, no satraukuma rīkle kļuva sausa, un viņ� izdzirda Klā�u saucam no aizmugures:

� Uzmaniesl

�� Nekas nav, � viņ� atsaucās, � es tikai pārslēdzu ātrumul

Tiklīdz Martins bija ieslēdzis otro ātrumu, motors sāka strādāt līdzenāk, un pēdējo gabaliņu pa nokalni viņ� motociklu jau diezgan labi varēja novadīt pa vienu iebrauktu grambu. Priek�ējais ritenis, �ķiet, bija �ķībs, un pakaļējā riteņa riepa grūdieniem sita cauri un meta motociklu sānis ik reizes, kad vajadzēja tikt pāri kādam grumbulim. Ta�u motors darbojās � tas bija pats galvenais, un, kad sejai pieskārās glāstīgais vējiņ� un bija jāsamiedz acis, lai neap�ilbtu rieto�ās saules staros, Martins pēk�ņi iesmējās.

Reiz viņ� jau bija pamēģinājis braukt ar mopiņu stāvvietas laukumā starp augstceltnēm uz Bergsvēgena, bet uz motocikla viens viņ� ne reizes vēl nebija sēdējis, tāda izdevība viņam nekad vēl nebija gadījusies!

Nekāds pui�elis vairs neesmu, viņ� nodomāja, labi tieku galā arī ar tol

Uz taisnā ceļa lejā aiz nokalnes, kur izbeidzās �ogi, Martins pameta a�u skatienu atpakaļ pāri plecam un re-. dzeja Klā�u joņojam labu gabalu nopakaļus. Viņ� ieslēdza brīvgājienu, nobremzēja un nolaida kājas pie zemes, un, kad Klāss elsdams pieskrēja klāt, Martins sēdēja, nevērīgi pūtinādams rokas uz stūres.

� Nebija nekas sare�ģīts, � viņ� teica, � iet kā pulk-stenis.

_� Kā saaukstējies pulkstenis, vai ne? � Klāss nosmīnēja. � �ķauda kā vecs laivas motoriņ�. Vai kā ienā�us saķēris zirgs.

Martins nezināja, kas ir ienā�i, bet nelikās zinis, jo viņam jau bija apnicis teikt, ka nesaprot �os laucinieku vārdus, kurus Klāss tā vien bārstīja.

� Tā ja, � Martins sacīja, atbraucījis matus no pie res, � klepo jau gan, tomēr iet. Un tas ir galvenais. � Vai nu tu arī uzsēdīsies?

Tu domā, mēs tie�ām abi varēsim pabraukt? � Klāss vaicāja. � Vai tas braucamais nav drusku nedro�s, ko?

� Tu rausties, jā? � Martins jautāja, pavirzījies ne daudz uz priek�u, lai nesaskrāpētos uz atsperēm, kas rē gojās ārā no sēdekļa.

� Nē, ne velna, bet gandrīz izjucis tas ir gan, � Klāss atteica, paraustījis aiz bagā�nieka.

� Tas nekas, � Martins a�i atsaucās, � kad tu arī uzsēdīsies virsū, ies līdzenāk.

Klāsam izdevās uzrausties uz motocikla, viņ� apķērās Martinām ap vidu, un, pūlēdamies braucamo atkal iekus tināt, Martins cauri kreklam juta sev uz muguras Klāsa elpu.

� Nav nekas briesmīgs, � viņ� uzsauca, �' ies kā smērēts.

Motocikls tagad gāja smagāk, un, pat atvēris gāzi vaļā līdz galam, viņ� braucamo nevarēja īsti novaldīt. Priek �ējais ritenis tagad vēl vairāk metās, un, lai pamatīgā kratī�ana neizsistu stūri no rokām, tā bija jātur tik stipri ka pirkstu kauliņi jau metās balti. Martins juta, ka virs lūpa kļūst sāļa no sviedriem.

Tomēr iet, viņ� nodomāja, laimīgā kārtā panācis, ka motocikls cik necik turas vienas riteņu grambas vidū un neuzskrien virsū ar zāli apaugu�am paaugstinājumam starp grambām.

Pēc pārsimt metriem, vietā, kur pie me�malas izbeidzās taisnais ceļ�, viņ� izslēdza ātrumu, un viņam izdevās apstādināt motociklu tie�i pie pagrieziena. Nolicis kājas pie zemes, Martins juta, ka ikru muskuļi dreb, un viņ� ne kādi nespēja apturēt �īs nepārtrauktās trīsas.

� Mētā nu gan, � Klāss noteica, nobraucis lejā no

bagā�nieka, � tas ta�u nav lāgā?

� Nav nekas liels, � Martins atteica, jo satraukt Klā�u nebija nekādas vajadzības, un viņ� neatklāja, cik grūti patiesībā ir noturēt motociklu uz ce|a, � vecs un sarūsējis, tur visa tā vaina.

� Vai negriezīsimies tagad atpakaļ? � Klāss jautāja.

� Pārējie dro�i vien brīnās, kur mēs esam paliku�i.

� Tūliņ vēl ne, � Martins atteica, � vēl kādu gabaliņu pabrauksim.

Pēk�ņi viņ� atskārta, ka no moko�ās iztaujā�anas viņi nekur neizspruks, jo �īs vecās kuļma�īnas �vadzē�ana, protams, būs dzirdēta arī lejā pie ezera.

Nolādēts, viņ� nodomāja, un, iedomājoties vien, kas viņus sagaida pēc atgrie�anās, bailes sa�ņaudza krūtis. To jau nu viņi tā neatstās.

� Starp citu, � Martins piebilda, palaidis vaļā stūri,

� tagad ir tava kārta pamēģināt. Taisnīguma labad. Jo tas kā nekā ir tava tētuka bik�udrillis.

Vispirms Klāss noraido�i papurināja galvu, pēc tam tomēr saņēmās un apsēdās uz motocikla.

� Bet kā ar ātruma pārslēgu? � Klāss iejautājās tik klusā un smalkā balstiņā, itin kā būtu nobijies, � es neesmu īsti dro�s, vai...

� Par to nekas, � Martins atbildēja, � es pateik�u, kad vajag izspiest sajūgu, un pats no aizmugures pārslēg�u ātrumu, rokas man ir garas diezgan.

Atspēries ar kājām un pāris rei�u spēcīgi ie�ūpojis, viņ� no jauna iekustināja motociklu un, tiklīdz atskanēja pirmie �ķaudieni, uzlēca uz bagā�nieka. Motocikls tie�ām bija nedro�s, tagad Martins to juta, sāņus sita pamatīgi, un ritenis turklāt bija tā nosēdies, ka viņam kājas vilkās gandrīz pa zemi.

Lai aizsniegtu stūri, Klāsam bija stipri jāsaliecas uz priek�u, bet pirmos divus līkumus viņ� tomēr pieveica itin labi. Un pēc tam, kad uz nelielās nokalnes ātrums mazliet vēl pieauga, motocikls gāja apbrīnojami līdzeni.

Viņam iet vēl labāk nekā man, Martins nodomāja, pastiepis roku uz priek�u gar Klāsa labo padusi, un tie�i uz nākamā pagrieziena krasā līkumā pa kreisi satvēra ātruma pārslēga kloķi, un viņam izdevās pavirzīt vēl vienu robu uz priek�u. Sākumā gan atskanēja spalga �ņerkstoņa, bet galu galā pārslēgs tika īstajā vietā, un Martins manīja, ka ar joni pieaug ātrums un motors pilnīgi pārstāj rīstīties.

Tagad dūc tikai, viņ� nosprieda, tā ir īstā skaņa!

� Baigi labil � viņ� iesaucās, pieliecies Klāsam vel tuvāk klāt,

Un tad viņ� ieraudzīja, cik gau�ām pārbijies Klāss izskatās, cik stipri viņam ir savilkti �okļi un cik krampjaini viņ� tur stūres ragus.

Pārbijies gan, Alartins nodomāja, viņam ir tikai vienpadsmit gadi.

� Nezaudē mieru! � Martins iekliedzās, jo nupat viss bija atkarīgs no viņa, pēk�ņi viņ� to saprata, � un nedod tik stipru gāzi!

Vēlāk, kad motociklu sāka arvien vairāk svaidīt un tas vispirms uzgrūdās vidusjoslai, pēc tam izslīdēja uz ceļa malu ar biezu grants valni un Martins ieraudzīja nākamo aso līkumu joņojam pretī, viņ� uzreiz saprata, ka ar to Klāss vairs netiks galā.

� Ņem nost gāzi! � Martins iekliedzās, un balss viņam bija spalga un asa, viņ� skaidri dzirdēja, ka riepa ie�ņirkstas pret dubļu aizsargu, jo motociklu jau svieda sānis, un, daudz nedomādams, Martins iecirta papē�us zemē un ar rokām cie�i jo cie�i sagrāba bagā�nieka ma las, tās asi iegriezās rokās, un sev tie�i priek�ā viņ� pēk �ņi ieraudzīja, cik saspringu�as ir dzīslas Klāsam uz kakla.

Kā auklas, viņ� nodomāja, un pēc tam viss jau notika vienā mirklī, ātri un nepielūdzami, un neapturami, un to mēr tik detalizēti un skaidri kā ultrarapīda kadrā.

Martins skaidri dzirdēja, kā viņa papē�i dunēdami sitas pret ceļu un pakaļējais ritenis aras pa granti, un, cie�i sa�ņaugtām rokām vēl pūlēdamies aiz bagā�nieka noturēt motociklu taisni, viņ� redzēja, kā Klāss labo roku palai� vaļā no stūres, roka pasvie�as uz aug�u, stūresrats sa sveras un priek�ējais ritenis sagrie�as �ķērsām, kā Klāss pats arī tiek pasviests uz aug�u un izmests no sēdekļa, un viņa vieglais krekliņ� noplīvo, kamēr pats straujā lokā palido gaisā un uz priek�u.

Un vienlaikus viņ� juta ari to, ka, labajai kājai triecoties pret zemi, viņ� palai� vaļā bagā�nieku un, pirkstiem atliecoties, plaukstas aiz sāpēm iesvilstas un ka moto cikla vairs nav apak�ā, un ka pats viņ� arī lido pa gaisu un mutē mana asiņu gar�u, pirms, izbraucis cauri asiem krūmu zariem, ieveļas zālē.

Martins juta kadiķu skujas durstām seju, un tas sāpēja tikpat stipri, kā iesmeldzās gū�a, kad viņ� atsitās pret zemi, un tobrīd viņ� izdzirda arī, ka motocikls ceļmalā ar blīk�ķi apgā�as un slīd uz grāvi.

Un, kad Martinām to pa�u brīdi vai arī vēlāk � to viņam nav lemts uzzināt � izdevās pacelt galvu, pārdesmit centimetru attālumā viņ� redzēja pakaļējā riteņa riepas protektoru un cauri sarūsēju�ajiem spieķiem ieraudzīja Klā�u guļam tie�i blakus kādam apsūnoju�am akmenim. Martins dzirdēja vēju no�alcam koku galotnēs augstu sev virs galvas, un viņam likās, ka viņ� dzird arī īsi un spalgi iebrēcamies kādu putnu, pēc tam viss palika klusu, un viņ� sajuta, cik durstīgi asa ir sūna, jo nebija vairs spēka noturēt aug�ā galvu, un tad Martins saprata, ka viss ir par vēlu un viss ir beidzies tie�i tik slikti, kā viņ� bija nojautis jau tad, kad pirmo reizi ievēroja, cik tievas Klāsam ir rociņas, un mazas un trauslas tās bija arī tad, kad draugs centās novaldīt stūri.

Es to zināju jau no pa�a iesākuma, Martins domāja, un �ī doma vienīgā maisījās pa galvu, kad vēlāk viņ� juta � kāds skrien, nesdams viņu uz rokām, un cauri sārtai, smacīgai miglai kā no tālienes viņ� dzirdēja �ēlabas un bērnu raudas, un satrauktas balsis, un automa�īnas durvju aizcir�anos.

� Mēs dzirdējām jūs braucam, � viņa saka un joprojām sē� turpat pie gultas, turēdama viņa roku, un Martins to neaizvelk, viņ� ļauj, lai tā paliek, kur ir, jo tā gulēt �ķiet dro�āk. � Un pēc tam mēs dzirdējām blīk�ķi, tin tad viss palika klusu.

Bet, kas ir ar Klā�u, viņ� domā, un zem plakstiņiem iemetas sūrstoņa. Kāpēc viņa neko man nesaka par Klā�u?

Naktī, ik pa brīdim pamodies, viņ� aptver, ka ir nogulējis vairākas stundas, jo sienas pulksteņa mazais rādītājs pārlēcis labu gabalu uz priek�u, un viņ� ir jau ievērojis arī, ka gaismas laukums no loga virzās apkārt ista bai. Tagad tas ir istabas malā tie�i gultas kājgalī, un, pat nepagriezis galvu, viņ� saprot, ka �alūzijas ir līdz pusei paceltas.

Pa nakti viņ� �ad tad ir dzirdējis, ka Elna pieceļas no krēsla un staigā pa istabu, un pieiet pie loga, un vienu reizi cauri pusmiegam viņ� ir dzirdējis arī, kā kopēja palīdz Elnai atvērt ventilācijas lūku.

�Te, iek�ā, ir par daudz karsts,� Elna �ukstus bija sacījusi. �Viņ� visu laiku mēģina aizspert prom segu. Un vai viņ� tagad nemurgo jau vairāk, māsiņ? Vai tā patiesi jābūt?�

Viņa runā par mani, viņ� nosprieda un vairs nelaida vaļā �o domu, jo tā pēk�ņi viesa viņā dro�ības sajūtu pēc visiem tiem murgiem, kas bija traucēju�i viņam miegu,� viņ� bija mājās stāvējis ārpusē aiz loga un skatījies iek�ā virtuvē un arvien stiprāk dauzījis rūti, bet pie galda neviens nebija licies par viņu zinis, un tad viņ� bija ievērojis, ka galds ir klāts tikai �etriem. Tad mamma pēk�ņi bija piecēlusies un pienākusi pie loga, un tētis arī pēc tam bija pienācis un uzlicis roku viņai uz pleca, viņi abi bija lūkoju�ies laukā pa logu, un, lai gan Martins bija kliedzis un lēkājis, un vicinājis rokas, vecāki nebija viņu redzēju�i, bija skatīju�ies viņam tie�i cauri, un viņ� bija pamodies pats no savas vaimanā�anas.

�Es domāju, ka tādēļ vien mums ārsts -nav jātraucē,� kāds bija no�ukstējis, tai vajadzēja būt kopējai, un, kad Martins kunkstēdams bija mēģinājis piecelties sēdus, viņ� juta, ka �etras rokas atspie� viņu atpakaļ uz spilvena, un viņ� dzirdēja Elnu no�ukstam:

�Paga, paga, guli tagad, Martin, gan jau tas arī pāries!�

Viņa mani dzird, viņ� bija nodomājis, viņa joprojām par mani ir nomodā, un atkal iemidzis viņ� bija atgriezies ciemā pie fjella un sēdējis uz lieveņa, un klausījies, kā Elna virtuvē dungo kādu dziesmiņu, un bija dzirdējis bezdelīgu balsis aug�ā pie jumta, un pēk�ņi līdz pa�iem sirds dziļumiem izjutis lielu labsajūtu.

Bet nekad es īsti neuzdro�inājos to atzīt, viņ� nodomāja, un vai tas bija sapnī vai nomodā, pats viņ� nezina, tam es biju par gļēvu.

� Iestājās pilnīgs klusums, � Elna saka, un Martins nezina, vai viņa pēc iepriek�ējā teikuma ir kādu brīdi klusējusi vai nav, � pats sliktākais, ka vairs nebija dzirdama ne skaņa. Tu vari iedomāties, kā mēs visi tad metāmies �ķērsām pāri laukiem un brik�ņiem, Oke pirmais nonāca galā, viņ� jūs atrada.

Martins jut, ka runādama viņa cie�āk saspie� viņa roku, un viņ� paspie� preti, lai Elna saprot, ka viņ� no tiesas klausās, ka viņ� vairs neguļ, lai gan acis tur aizvērtas.

Bet es nezinu, ko atbildēt, viņ� nodomā, lai ko es ari teiktu, viss dro�i vien būs nepareizi.

Mutē viņam ir sūra gar�a, un, kad viļņiem vien dziļi no iek�puses kāpj uz aug�u nelabums, viņ� steig�us pasvie� galvu pāri gultas malai. Nelabums ir tik stiprs, ka krūtis plē� vai pu�u, bet pāri lūpām tiek tikai kāds mazumiņ� valkanu siekalu. Man negribētos būt te iejauktam, | ar tādiem negadījumiem jau raksta tikai avīzēs, viņ� nodomā un, juzdams, ka Elna ar vēsu, mitru salveti noslauka viņam zodu, viegli ie�ņukstas.

� Man gribas uz mājām, � viņ� saka caur asarām un atskār�, cik grūti būs visu to izskaidrot un tāpat izstāstīt, kā tas viss īsti notika, krūtīs sāka smelgt arvien stiprāk.

Pats es to nemaz nevaru aptvert, viņ� prāto, cie�i sa�ņaudzis Elnas roku, ar kuru viņa vēl joprojām tur viņējo.

� Un es tā nepavisam negribēju, tas notika pats no sevis, � Martins ierunājas, un balss ir neskaidra, piesmaku�i, un viņ� apklust, juzdams, ka patlaban nespēj parunāt, ka nespēj turēties pretī miegam.

Bet bailes, ka atkal uzmāksies murgi, ja viņ� padosies miegam, kas grau� acis, liek turēties tam pretī, un ar piespie�anos viņ� izpēta, cik rāda pulkstenis virs durvīm.

Piecas minūtes pāri pus�etriem.

Drīz būs rīts, viņ� nodomā, un viss tad atkal sāksies no gala.

Jau laizdamies miegā, viņ� aptver, ka pirmām kārtām ir jāpiezvana.

Manējiem ir jādabū tas zināt, viņ� nodomā un pēk�ņi redz vecākus acu priek�ā tik skaidri, it kā tie sēdētu tepat pie gultas.

Viņ� redz, kā mamma satrūkstas un paceļ kreiso roku pie mutes, tā viņa mēdz darīt, kad ir pārsteigta, un Martins zina, ka nākamajā mirklī viņai jau asaras saskries acīs un viņa ieraudāsies klusi un mazliet bezpalīdzīgi.

Tādas reizes viņ� jau daudzkārt ir piedzīvojis, kad sūdzības no skolas vai kaimiņiem pārāk bie�i bija sāku�as sekot cita citai, un, pats neko nespēdams paskaidrot, viņ� bija pielēcis kājās tā, ka �ķīvis nokrīt uz grīdas, un, pirms aizcirta sev aiz muguras durvis, tika izspļāvis tādus vārdus, kas lika mammai nodrebēt un sarauties tik stipri, it kā kāds būtu iesitis viņai pa seju. Un viņ� zina, ka viņa paliek sē�ot kā pagurusi, lai arī apkārt valda nekārtība, un viņ� zina arī, cik smaga ir apziņa, ka tas viss notiek viņa dē], viņa dēļ ik reizes, kad mamma ir nobēdājusies un nogurusi.

�Drīz es vairs nemaz nejaudā�u ar tevi tikt galā,� viņ� dzird viņu pie sevis klusi nosakām, �bet manai pacietībai arī ir robe�as. Tava nelaime ir tā, ka tu piesavinies sev tiesības vienmēr būt centrā un iedomājies, ka tev ir brīv mūs izmantot.�

�os vārdus viņ� ir jau agrāk dzirdējis, un katru reizi tie iedve� viņam lielas bailes, un katru reizi viņ� klusu pie sevis murmina vienus un tos pa�us atvaino�anās vārdus:

�Es tā negribēju, bet tā iznāca, man tas izspruka, iekams biju paguvis apdomāties.�

Un tēti arī viņ� redz savā priek�ā, un Martins redz, ka vispirms tētis noel�as un pēc tam skatiens viņam satumst, un tētis tik stipri sako� �okļus, ka vaigi savelkas, tie�i tā tas mēdz darīt, ja kaut kas iet greizi. Un Martins zina, kāda sajūta pārņem, kad tētim visapkārt ple�as klusums un kad tētis staigā pa māju, bungodams ar pirkstu galiem, un nikni piekārto sedziņas un gleznu rāmjus, Martins zina pārāk labi, cik smagi nospie� tāds klusums un cik vilino�i tad ir mesties prom, aizcērtot durvis sev aiz muguras, � aizbēgt cerībā, ka atgrie�oties vētra būs jau pāri.

Viņ� būs pārskaities, Martins prāto un pa miegam mētā galvu, lai nebūtu jādzird tēva nogurusī balss, kad ar nopūtu tas iesāk savu parasto tirādi:

�Vai tad tu nesaproti, ka tas tev pa�am ir par postul�

Bet līdzēt neko nevar, arī par �o negadījumu viņiem jādabū zināt, viņ� nodomā un dzird pats sevi murminām:

� Kad pienāks rīts, es piezvanī�u un visu izstāstī�u.

Viņ� dzird pulksteņa tik�ķus pie sienas un dzirck, kā Elna elpo, sēdēdama uz krēsla pie gultas.

Viņai vajag būt noguru�ai līdz nāvei, visu nakti te nosēdējusi, viņ� prāto un, ar pūlēm atvēris acis, redz, ka pulkstenis ir ceturksnis pāri pieciem.

� Manējie laikam būs dusmīgi, kā tu domā? � viņ� ieminas. � Es gandrīz lieku galvu ķīlā, ka tie būs galīgi pārskaitu�ies.

� Jāā, � Elna atbild un pavelk prom roku, pie kuras viņ� ir turējies, � un ir ta�u arī iemesls, vai ne?

Viņa neizliekas, Martins nosprie� un, kaut arī krūtīs no �īs atbildes sametas auksts, tomēr ir priecīgs � Elna tātad tic, ka viņ� var panest patiesību.

� Bet tas patiesībā notika viņu dēļ... � viņ� ieminas un apklust, jo ir grūti uzreiz sākt par to visu runāt, turklāt tagad nav arī īstā reize, tagad runa ir nevis galvenokārt par viņu, bet par Klā�u.

Drīz viņa man pateiks, viņ� nodomā un saklausa kaut ko ie�vadzamies gaitenī, un dzird apslāpētas, tālas balsis, viņa tikai sē� un apdomā, kā lai to man pasaka.

Un tad viņ� pēk�ņi redz savā priek�ā Klāsa pakausi redz, kā drauga garie, gai�ie mati plīvo ap ausīm un ap galvu, un viņ� redz, cik kalsns un sīks Klāsa augums it zem krekla, kuru vēj� izrāvis ārā no biksēm, un cik trausli zem gai�ās, maigās ādas izskatās viņa locekļi. Viņ� red? kā Klāsa mazās, dzīslainās rociņas sa�ņaugu�as tur ar ieplaisāju�u, nodilu�u gumiju pārvilktos stūres ragus, un vēlreiz viņam pārskrien trīsas, atceroties, kā motocikls tiek samests sāņus un to sāk mētāt.

Klāss nevarēja mod novaldīt, Martins prāto, viņ� ir par sīku un par trauslu, ar tādu mētā�anu viņ� nevarēja tikt galā.

� Un es viņu pierunāju, � Martins nomurmina � Klāss negribēja, bet viņam nebija dū�as atteikties, visu laiku tā bija.

Kad �ie vārdi ir pāri lūpām, vispirms viņ� izbīstas, un viņam atkal ieduras sirdī.

Tie�i tā tas bija, es biju tas, kas pavedināja. Un iznāk, ka tā ir mana vaina, viņ� prāto, un apziņa, ka izlietu ūdeni nevar sasmelt, liek nodrebēt, un rīkle tā aiz�ņaudzas, ka viņ� tikai ar pūlēm dabū plau�ās iek�ā gaisu

� Es jau tikpat zinu, � viņ� nosaka, � tāpēc labāk pasaki man visu, kā ir.

Tad viņ� dzird EInu steig�us ievelkam dziļu elpu un pieceļamies, viņ� dzird, ka krēsls no�vīkst pret grīdu, un dzird arī viņas soļus. Elna apiet apkārt gultai un dodas uz durvīm. Martins dzird, ka viņa nospie� kliņķi, viņ� aiztur elpu un pēc tam dzird tikai krūtīs dauzāmies savu sirdi.

Tagad viņa man to pasacīs, viņ� nodomā, atpakaļceļa vairs nāvi

� Esi mierīgs, Martin, � viņa saka, � es nāk�u tūlīt atpakaļ, pasauk�u tikai Edvīnu!

Viņ� ir nemierīgs, bet tik stipri karsts vairs nav, Martins dzird Elnas balsi un saprot, ka atkal būs bijis iemidzis, miegā viņ� sajuta viņas roku pieskārienu, kad viņa slaucīja viņam no pieres sviedrus, un laiku pa laikam dzirdēja Elnas un Edvīna balsis � �uksto�as, klusinātas.

� Viņ� murgoja, � viņa �ukst, � sauca mammu un vectēvu, viņ� nekādi nespēj nogulēt mierīgi.

Par mani runā, Viņ� nosprie�, nespēdams aptvert, kā tie abi to spēj vai kā atļaujas tagad, pēc visa notiku�ā.

.Es ta�u viņus pievīlu, viņ� domā, un pēk�ņi viss saskan, katrs gabaliņ� pēk�ņi stāv savā vietā, un mazliet gļēvs viņ� brīdi guļ pavisam nekustīgi, vienu brīdi viņ� vēl grib izvairīties no atbildības.

Tagad ir jau par vēlu tie�i tāpat kā toreiz, viņ� nodomā, pēk�ņi atcerējies savu izmisumu tajā brīdī, kad melnās drēbēs tērptie nesēji sāka laist lejā vectēva �ķirstu, un stindzino�o sajūtu, ka kaut kas ir uz mū�u noslēdzies.

� Viņam, zēnam, nav tik viegli tikt ar sevi galā, � Edvīns saka, � viņā mutuļo daudz kas tāds, ko uz āru nemaz neredz.

� Viņa mamma jau arī lika to manīt, kad pirmo reizi piezvanīja, � Elna klusi nosaka, un Martins aiztur elpu, lai nepalaistu garām ne vārda. � Tagad tie�i viņ� ir tik nenosvērts, ka tas ir bīstami gan viņam pa�am, gan citiem, tā viņa sacīja. Es nodomāju, ka viņa pārspīlē, man viņa �ķita drusku tāda uzskrūvēta, bet zināma taisnība viņai tomēr būs bijusi.

Pēc tam tur, pie loga, viss paliek klusu, un Martins pūlas elpot tik neuzkrīto�i, cik vien iespējams, lai tikai neatklātos, ka viņ� ir pamodies, viņ� dzird pulksteņa tik�ķus, no dārza slimnīcas priek�ā atskan putnu �ivinā�ana, un cauri �alūzijām iespīd jau stiprāka gaisma, tik stipra, ka gandrīz grie� acīs.

ir atnācis rīts, viņ� nodomā, un tie abi vēl joprojām sē� pie manis.

� Bet es no tiesas ceru, ka viss būs labi, � Elna klusi nosaka, � agrāk ta�u viņi abi tik labi sapratās.

Tad Edvīns nopū�as un Martins dzird, ka viņ� tur, pie loga, uz krēsla sakustas, pūlēdamies apspiest �āvas.

� Tā ja, � Edvīns pēc tam nosaka, � es lāgā neaptveru, kāpēc tam vajadzēja beigties tik traki. Un drusku nelāgi tas ir no mūsu puses arī, es domāju to, ka mēs nepratām viņus, kā nākas, novaldīt.,,

� Tas viss gāja tik ātri, � Elna saka, � es nepaguvu nemaz pierast, varbūt tur tā vaina ...

Tad Martins dziļi ievelk elpu, un, kad viņ� paceļ uz aug�u labo roku, Elna apklust, viņ� nu zina, ka tie abi platām acīm skatās uz viņu, un nu ir viņa reize sākt runāt.

� Par daudz labi es jutos, � viņ� saka un pats dzird, cik stulbi tas izklausās. � Tas kļuva bezmaz bīstami.

Es nevaru, viņ� nodomā, un vārdi apsīkst, es tikai putroju.

� Bet es nepavisam negribēju, lai tā iznāktu, � viņ� saka un piespie� sevi paskatīties uz viņiem abiem, kaut arī gribas nolaist acis, sastopoties ar viņu skatienu. � It kā pats no sevis tas viss ..,

� Nu nu, nu nu, � Elna saka un, pienākusi pie gultas, atkal nospie� viņa plecus atpakaļ uz spilvena, � tava vaina vien tā nebija.

� Bija, � viņ� atbild un saprot, ka tagad viņam ir jārunā skaidra valoda, nevienam nav brīv izjaukt tās sakarības, kas �ķiet acīm redzamas, � tā bija mana vaina, un neko negroza tas, ko jūs sakāt vai ko viņi...

Mamma un tētis ... � viņ� ieminas un nodomā, nu ir jau rīts un drīz man būs viņiem jāzvana.

Viņ� dzird, ka Edvīns pieceļas, apiet apkārt gultai un pienāk pie viņa, un, kad Martins mazliet paver acis, viņ� redz Edvīna seju pavisam tuvu savējai, un viņ� ievēro, ka Edvīna iesirmie mati ap ausīm ir izspūru�i un seja aiz noguruma pelēki bāla un krunkaina.

-� Varbūt tu kaut kādā ziņā viņiem gribēji atriebties? � Edvīns jautā, un Martins nekādi nesaprot, kā viens cil* vēks tik zibenīgi spēj salikt kopā divi un divi, un, kad viņ� pūlas atbildēt, kaklā ātri sakāpj kamols.

� Man negribas, ka viņi pazūd, � Martins saka un apklust, sajutis, cik no�ēlojama izklausās �i taisno�anās.

Pēc tam viņ� atsāk atkal:

^r� Un, kad man tik labi klājās pie jums, tad man kļuva bail, tad bija bezmaz tā, ka ...

Es nevaru, viņ� nodomā un gandrīz jau krīt izmisumā, tas ir par grūtu priek� manis.

� Ne jau tie�i atriebties.,. � viņ� atsāk un atkal zaudē savaldī�anos, un dauza pa segu ar labo roku, man ir tikai trīspadsmit gadi, viņ� domā, no manis nemaz nevar prasīt, lai es izskaidroju kaut ko tādu!

� ...bet panākt, lai tie tevi atkal redz, � EIna piebilst, � panākt, lai tie atkal par tevi rūpējas?

Viņam nav nekas, ko piebilst, jo pats viņ� dzird, cik nepārliecino�a izklausās viņa taisno�anās, ar to viņ� nekur tālu nevar tikt, un viņ� ievēro, ka Elnas balss drīzāk ir nomākta nekā dusmīga, kad viņa ieliek vārdue Martinām mutē.

Viņ� pagrie� galvu un pūlas piekrīto�i pamāt, bet noliedzo�a galvas purinā�ana vien sanāk.

� Tas nebija tā domāts, � viņ� murmina, � nepavisam ne.

� Nē, kāda nu tur domā�ana, � viņa atsaka, un tagad viņas balss vairs nav tik maiga, � vieglāk jau ir vispār nedomāt!

Tagad viņai ir tāda pati balss kā mammai, Martins nodomā, mazliet atraujas atpakaļ un nolai� acis, jo saprot, ka Elnai ir taisnība, un viņ� pūlas pierast pie tā, cik sāpīgi ir dzirdēt patiesību.

Es sāku kļūt liels, viņ� nosprie�, turpmāk ar atrunām vairs neizlocī�os!

� Bet kas ir ar Klā�u? � viņ� pēc tam iejautājas, jo arī �ī patiesība viņam ir jāsagremo. � Vai viņ� ir smagi cietis? Vai viņ� ir... � nē, pēdējo vārdu viņ� nespēj izrunāt, tas iestrēdz mutē kā valkans kamols.

� Ķlāsam nekādas briesmas nedraud, � Edvīns nosaka, � viņ� ir tikai pārbijies un apdauzījies.

� Tātad Klāss ir dzīvs? � Martins jautā, un viņam ir grūti novaldīt balsi, lai tā nedrebētu.

� Protams, � Edvīns atbild, � Klā�u dro�i vien palaidīs mājā jau �odien. Tu esi vairāk cietis � tev ir lauzta kāja, ir smadzeņu satricinājums un vēl kaut kas varbūt*..

Aiz pacilātības un atvieglojuma vispirms gribas iesmieties.

Dzīvs, tas mazais sivēns ir dzīvs, viņ� domā, smieklīgi bija iedomāties ko citu, mēs ta�u nemaz nebraucām tik ātri, apgāzāmies un tikai!

Bet tad krūtīs atkal sāk spiest un līdz ar bailēm atgrie�as sūrā gar�a mutē.

Tomēr mēs varējām aiziet bojā abi divi, viņ� nosprie� un, ar kreiso roku aiztaustījies līdz Edvīna tulznainajām plaukstām, kas guļ uz gultas malas, saķer tās un tur jo cie�i.

Tā tomēr ir mana vaina, viņ� domā, es nevaru padarīt to nebiju�u! Un tas arī neko vairs nemainītu!

� Nez vai par mani Klāss kaut ko ir ieminējies? �-Martins iejautājas un aiz sasprindzinājuma aiztur elpu, tāpēc ka zina, cik daudz ir atkarīgs no tā, kāda būs atbilde.

� Par to tu vari būt mierīgs, � Edvīns atbild, iesāņus pametis acis uz Elnu, � tikai par tevi vien jau viņ� īstenībā ir taujājis. Tas ir, tos īsos brī�us, kamēr bija nomodā.

� Lieliski, man likās, ka viņ� varbūt... � Martins iesāk, bet apraujas, izteikt kaut kādas aizdomas būtu slikta zīme, un turklāt viņ� redz, ka i Edvīns, i Elna � abi ir jau sapratu�i, ko viņ� gribējis teikt.

Abi purina galvu, un pieliecies Edvīns saka:

� Ne�aubies, Martin, Klā�u nav nemaz tik viegli pārtaisīt!

Tad Edvīns uzliek roku Martinām uz pieres un ar smaidu, kas krunciņas zem acīm vēr� vēl dziļākas, ierunājas:

� Un tevi jau nu mēs projām vēl nelaidīsim! Klāss jau atkal ir sācis runāt par būdu ..,

� Vai tad jūs patiesi... � Martins iesāk un pēk�ņi vairs nezina, kā pabeigt jautājumu. � Vai jūs patiesi spēsiet ...? Vai jūs domājat, ka es ...?

Labu brīdi valda klusums, un Martins redz, ka Elna ar Edvīnu vērīgi un dziļi ieskatās viens otram acīs, un pēc tam Edvīns vispirms domīgi pamāj, iekams saka:

� Kā gan citādi! Tik viegli jau mēs vis nepadosimies! Un uz priek�u varbūt ies arī druscītiņ vieglāk. Kaut kādu

г

mācību jūs būsiet varbūt guvu�i arī no kļūdām? Varbūt pat to, ka ir vērts tomēr padomāt, pirms liek vaļā?

Viņi nav vēl atmetu�i man ar roku, pavisam vēl nav, Martins nosprie�, un �ī doma rada tādu pacilātību un prieku, ka plakstiņi pietūkst un metas mikli, �ie cilvēki nudien nav glu�i pie pilna prāta!

Viņ� jūt, ka asaras ripo lejup pa vaigiem, un, kad Elna ar Edvīnu, kad tie abi pieliecas viņam klāt, viņ� pat nemēģina noslēpt, ka raud.

Lai jau ripo vien, viņ� nodomā. Pārāk daudz viņi jau zina par mani. Viņu priek�ā man nekas vairs nav jātēlo!

�Labāk bez maizes nekā bez grāmatām�

Lennarts Friks, aprakstot pusaudzi Martinu, viņa krasās noskaņojuma maiņas un dzīvo iek�ējo pasauli, psiholoģiski smalki iezīmē �i zviedru zēna raksturu, atsedz to kā rīcībā un sarunās, tā pa�a varoņa pārdomās. Un līdz ar to abos jaunatnes romānos (kā tie zviedru oresē tiek dēvēti) atklājas arī mūsu kaimiņzemes Zviedrijas reālas pieaugu�o dzīves problēmas.

Gan Martina, gan viņa drauga Klāsa vecāki, labākus darba un dzīves apstākļus meklējot, biju�i spiesti mainīt dzīvesvietu. Romānā �Draudi� Martins ir tikko �ķirts no bērnības draugiem un skolasbiedriem, no iejūtīgās klases audzinātājas un vectēva, un vecmāmiņas nelielajā Dienvidzviedrijas pilsētiņā Ronnebijā un jūt, ka viņam nodarīta liela pārestība. Viņ� nespēj iejusties jaunajā vietā �* prāvā ostas pilsētā, nespēj atrast kopīgu valodu ne ar jaunajiem klasesbiedriem, ne audzinātāju, tāpēc nonāk smagā iek�ējā konfliktā pats ar sevi un apkārtējiem cilvēkiem. Mūsdienu straujā dzīves tempa un ikdienas rūpju nogurdināti, vecāki nespēj būt gana iejūtīgi pret. dēlu un ieklausīties viņā. Nopietnām pārrunām glu�i vienkār�i nav laika.

Romāna �Pārpratums� nolikumus kā tum�a un smeldzīga zem-strāva pavada pamestā ciema tēls � divpadsmit zemnieku mājas ar tuk�ām istabām un veciem z.irnekļu tīkliem starp rūtīm un logu stūros. Un kūtis ar satrunēju�iem jumtiem. Un sasmacis, pec pelējuma un netīrumiem smirdo�s gaiss, un �urkas tuk�ās klētīs.

Kalnu piekājē netālu no Norvēģijas robe�as skaista ezera krastā skumsto�ais ciems saasina Martina dvēseles nemieru par nesaskaņām viņa vecāku starpā, kālab tie ar vieglu sirdi atļāvu�i viņam pavadīt vasaras brīvdienas puspamestā lauku mājā kopā ar drauga Klāsa ģimeni. Martins smagi pārdzīvo �īs nesaskaņas, bet slēpj tās un cen�as nevienam neko neizrādīt. Tomēr viņu urda neapzināts protests.

Abi romāni �Draudi� un �Pārpratums�, kas stāsta par pusaudzi Martinu, ir zviedru vidējās paaudzes rakstnieka Lennarta Frika jaunatnes romānu triloģijas pirmās divas grāmatas un viņa visvairāk lasītie darbi. Sis grāmatas tulkotas vismaz divpadsmit valodas ■� vācu, angju, fran�u, somu, dāņu, norvēģu, holandie�u u. c.

Rakstnieks publicējis ari vairākus romānus pieaugu�ajiem � igauņu valodā izdots viņa 1975. gadā sarakstītais romāns �Melis� �, kā arī noveles, dzejoju krājumus un apceres par zviedru mūsdienu literatūru. Pa�u mazāko lasītāju interesi izpelnījusies viņa sirsnīgā grāmatiņa bērniem �Vai aļņi ēd suņus?�.

Par savu daudzpusīgo literāro darbību rakstnieks 1977. gadā saņēmis kalpotāju arodbiedrības �TCO� lielo literatūras prēmiju.

Rakstnieks dzimis 1939. gadā Ziemejzvicdrijā. Kop� I960, gada viņ� dzīvo Stokholmā. Topo�ā rakstnieka tēvam ir liela mājas bibliotēka, un viņ� mēdz sacīt: �Labāk bez maizes nekā bez grāmatām.� Ari dzīves ceļu izvēloties, Lennarts Friks turējies pie tēva atziņas, ka ar vārdiem var Ietekmēt cilvēkus un tātad arī mainīt īstenību.

Atbildot uz jautājumu, kāpēc viņ� kļuvis par rakstnieku, Lennarts Friks saka: �Vai tā vajadzētu būt?� � ar �ādu domu man �ķiet reizē vilino�i un satrauco�i, un bīstami tuvoties tām negācijām un tiem raksturiem, kas vērojami mūsu apkārtnē un kas acīmredzot ir izdarīju�i nepareizu izvēli, tām personām, ar kurām vairāmies sevi identificēt, � karjeristiem un neveiksminiekiem, no kuriem neviens neesmu �es�, bet par tādu es būtu varējis kļūt, ja viņu izcelsme būtu bijusi manējā un viņu sociālie konflikti mani. Tie�i �ie tēli spie� mani sēsties pie rakstāmma�īnas.�

Lennarts Friks ir arī grāmalizdevējs. 1977. gadā viņ� nodibinājis un kop� tā laika vada izdevniecību �Fripress� � vismazāko izdevniecību pasaulē, kā pats ar smaidu mēdz sacīt. Sī izdevniecība izdod da �us desmitus grāmatu gadā, galvenokārt cenzdamās papla�ināt zviedru lasītāju redzesloku ar Eiropas mazo tautu izciliem daiļliteratūras darbiem. �Fripress� apgādā zviedru valodā iznāku�as arī latvie�u dzejnieku Vizmas Bel�evicas un Imanta Ziedoņa grāmatas.

Lennarts Friks vairākkārt viesojies Padomju Savienībā, apmeklējis arī Rīgu un ticies ar kolēģiem Rakstnieku savienībā un Izdevniecībā �Liesma�.

1985

Solveiga Elsberga