ALBERTS JANSONS

LI ELA KRISTAPA JAUNAIS AMATS

� Ā-ū-ū! Ā-ū-ū! � niedrēs atskan skaļi stiepti saucieni. Ta�u drīz tie noklust, un tad, tikai ļoti saspringti ieklausoties, var sa�dzirdēt, kā vilino�i un omulīgi �ļakstinās ūdens. Daugavas pietece �eit izplētusies, sulīgi zaļām niedrēm pieaugusi. Nebūtu �o saucienu, nekas vēl netraucētu rīta mieru. Bet tagad, trauksmaini brēkdams, sāk riņķot ķivulis un kaut kur pie pa�a Daugavas krasta iekrīp�ķas melnais pīlēns. Putni ir nemierā ar agro trau�cējumu. Viņi baras un brīdina visus savas dzimtas pārstāvjus � uzmanieties!

Paiet krietna pusstunda, viss atkal noklust, tikai Daugavas pretejā krastā savus tērauda kaklus sāk snaikstīt celtņi. Sa�springst troses. Ostā stāvo�ie kuģi pamostas. Un tad Rīgas torņu galos uzvēlas saule. Visa apkārtne pielīst ar spo�u gaismu. Pa Daugavu skraida spirgts juras vējiņ�. Tas ņirbina ūdeni un pār�vēr� to vizo�ā sidrabā. Viegli kā bezdelīga �aujas uz priek�u maza motorlaiviņa. Motors sprak�ķ un brī�iem ie�ķaudās, ta�u laiviņa nesamazina ātrumu un, priek�galu lepni izcēlusi, �ķeļ ūdeni.

Niedrēs atkal atskan:

� Āūū! Āūū!

No laivas atsaucas: Ā-ū-ū!

Tās gaita kļūst lēnaka. Vēl da�as minūtes, tad laiva iegrie�as niedres. Laivinieks cie�i tur stūri un saspringti raugās

uz priek�u, kur tikai zino�a acs var sa�manīt lī�lo�u ūdens celiņu.

��� Mā�el, turies! � viņ� uzsauc meitenei, kura tup laivas vidū. � Te būs strauj� pagrieziens.

Mā�ele ar abām rokām cie�i ieķe�ras laivas malās. Kamēr stūrmaņa sejā vīri�ķīga noteiktība un pa�apziņa, meitenes acis izstaro uzticību un brāļa apbrīnu.

���� Vēl divi pagriezieni, un bū�sim � � Ta�u stūrmanis nepaspēj pabeigt savu sakāmo.

��� Atdod galu! � divas balsis gan�drīz reizē iebrēcas.

Tur viņi stāv glu�i kā stārķi kār�kliem un niedrēm izvītā ligzdā � baltos kreklos, melnās, īsās biksītēs, sejas un kājas iedegu�as saulē sarkanbrūnas. Laivas motors noslāpst. Pēc da�iem mirkļiem tā jau pietauvota pie ligzdas.

���� Tu esi nokavējis divdesmit mi�nūtes un trīsdesmit sekundes, � bargā balsī saka viens no sagaidītājiem. Viņ� stāv, kājas iepletis, un vēl aizvien rau�gās rokas pulkstenī. � Es par to iz�saku tev aizrādījumu. � Viņ� strauji atmet galvu, lai garo matu �ķipsnas ne�kristu acīs. Pēc tam paskatās uz mei�teni, sako� zobus un piemiedz acis. Viņ� nesaka ne vārda, ta�u tāpat ir skaidrs: �Atkal tie skuķi!� Samierinājies ar ne�patīkamo faktu, viņ� nosēstas ligzdas vidū, sakrusto kājas, paklanās pret sauli un saka: � Tu, lielais kosmosa

spīdekli, būsi mūsu liecinieks tam, kā taps �odienas plāni un zemūdens ieka�rotāji uzņemsies pienākumus� � Tālāk viņ� vairs netiek. Ūdens visap�kārt saviļņojas, un liela �ļāce iegā�as ligzdā.

���� Ai! Ai! Ai! � iespiedzas meitene un, sargādamās no �ļakatas, tik tikko nepārveļas pār ligzdas malu. Brālis viņu satver aiz rokas un nelai� vairs vaļā.

Ostā ienāk kāds okeāna milze�nis, � pa�apzinīgi paziņo Ri�s � zēns ar kuplajiem matiem un priek�nieka balsi. Viņ� tūlīt pielec kājās, pastiep�jas uz pirkstgaliem, izslien gaisā mak�ten lielo un kumpaino degunu, kas līdzinās plēsīga putna knābim. Ri�s ir gar� un var raudzīties pāri niedrēm tā�lumā.

���� Savādi gan, � viņ� izdve�, � Daugava rāma, nav neviena peldo�a kuģa. Ko tas var nozīmēt?

Ligzda atkal spēcīgi sa�ūpojas, visi tās apdzīvotāji sakrīt �upā, un tiem pārveļas pāri krietns vilnis.

���� Glābiet! � atskan izmisusi balss.

Vilnis aizveļas. Pārbiedētie zēni un

meitene nedro�i raugās cits citā � kur� no viņiem izbīlī sauca pēc palīdzī�bas? Meitene tā nebija, tas bija viens no trim zēniem. Ta�u viņi ir pārliecināti, ka nav kliegu�i, lai gan visi ir nokaunē�ju�ies u 11 bailes trīc kailie stilbi.

Tikko viņi mazliet atgūstas un atņem elpu, sakustas visa sa�liņa, uz kuras ierīkota ligzda, � vispirms paceļas uz aug�u un tad sāk grimt.

���� Pēdējā stunda ir klāt! � iekliedzas Ri�s.

Dziedāsim! � aicina Juris. � Drosmīgie nāves briesmās dzied himnas! � Viņ� mēģina uzņemt meldiju, ta�u balss dreb un nekāda dziedā�ana neiznāk.

��� Puikas, Ieciet laivā! � uzsauc meitene. Bet arī �im aici�nājumam nerodas sekotāji, jo puikas ir d�entlmeņi un gaida, lai pirmā to dara Dina. Iegaumēsim: meitenei vārds ir Dina. Sala �ūpojas un strauji grimst ūdenī.

Mazākais zēns nemierīgi groza lielās, apaļās acis un ne�pārprotami meklē glābiņu.

���� Ri�u, es tev kāp�u mugurā, � viņa balss skan glu�i priecīgi. Un veikli kā pērtiķēns viņ� rāpjas tūlīt pa Ri�a muguru uz aug�u.

���� Tu tikai nedomā saliekties, � mazais vīrelis, vārdā Miks, vēl stingri nobrīdina.

Briesmas ar katru mirkli kļūst lielākas. Tikai laiva turpat līdzās kārdino�i �ūpojas virs ūdens. Neviens negrib tanī rāpties pirmais, un visiem arī vietas nepietiek. Labi ja trīs varētu iesēsties, ceturtajam tā kā tā jāpaliek ūdenī.

���� Trīs dzīvības tomēr ir trīsreiz vairāk nekā viena, � klusu murmina Juris, Dinas brālis, labākais vēsturnieks klasē, un �ajā brīdī ūdens iesmeļas viņam mutē. Juris nosprauslājās un iebrēcas: � Sievietes pa priek�u! Es palieku� � Ūdens bur�buļo. Virs līmeņa vēl turas tikai Mika galva, un viņa lielās acis kā pro�ektori �audās un iztausta visu apkārtni. Glābiņa nav.

Tad ūdens pa�ķiras un no dzelmes iznirst it kā ar spalvām, it kā ar pelēku zāli apaugusi bumba.

��� Ahā! Mēs esam glābti!�Miks sasit plaukstas un tikko neieveļas ūdenī. � Ja sala vienā vietā nogrimst, tad citā vietā tai jāpaceļas. � Patie�ām notiek brīnumu lietas. Saliņa ceļas augstāk un augstāk. Un, ticat vai ne, tā jau vairs nav sala, bet cilvēka galva � pakausis ar pa�ķidriem matiem un vidū kails laukumiņ� � kā apaļ� mēness.

�Tie�i kā tēvam,� Miks nodomā, un izbrīnā viņam paliek mute vaļā.

Tad notiek vel otrs brīnums � saliņa ar ligzdu paceļas tikpat pēk�ņi kā iegrimusi. �obrīd ne tikai Miks, bet visi �etri pār�steigti un izbiju�ies vēro milzīgo galvu. Viņi visi mācās skolā un zina, ka nekādu spoku un pārdabisku spēku nav. Un tomēr � ko tas varētu nozīmēt?

���� Bēgsim! � kāds iebrēcas. Tas ir kauna pilns sauklis.

Kur� to izkliedzis? Kur� ir tik briesmīgi nobijies? To neviens

nevar pateikt, jo bailes visiem ir lielas, bet neviens ta�u nav zaķapastala.

Ūdens viļņojas. Cilvēks ar milzīgo galvu ceļas aug�ā. Kaili, muskuļoti pleci un rokas. Un tad jau viņ� stāv kājās, un ūdens viņam tikai nedaudz pāri ceļgaliem. Viņa gurnus sedz milzīga āda. Tā varētu būt valzirgam vai kādam citam milzīgam jūras iemītniekam atņemta.

��� Ak tad jūs tie esat!�viņ� lēni runā, kad visus �etrus ir pamatīgi noskatījis. � Jūs mani pamodinājāt. � Viņa balsij nemaz nav tāda mil�a balss skanējuma, tanī nav saklausāmas nedz dusmas, nedz niknums, drīzāk gan labsirdīga vēlē�anās patērzēt. � Es �eit biju atgūlies, lai mazliet atpūstos. Bet jūs, rakari, ierīkojāties man tie�i uz pakau�a. Labi vēl, ka savijāt sev ligzdu; ja būtu cēlu�i telti un dzinu�i mietus � ko tad? Matus gan man paplūkājāt, tā jau pareti, � viņ� uzsit ar delnu pa pakausi, � bet viņi, resgaļi, rauj tik vēl ārā� Cik ilgi to var izturēt, ko? � viņ� labsirdīgi baras. � Vai tā drīkst apieties ar vecāku cilvēku pakau�iem, ko?

Es viņu esmu kaut kur redzējis, � �ukst Juris, � es tikai nevaru atcerēt ies, kur�

1/. a'i, atsaucas Ri�s, � es tev teik�u, tas ir Gulivers�

Ko tu pļapa, pavisam klusi �iepst Dina. � Gulivers ir rakstnieka fauia/ijas radīts, un vairāk nekā, bet �is�

Sis mūs tūlīt notiesās. � Miks izmisīgi raugās uz lielā vira muti, spēcīgajiem, baltajiem zobiem.

Jūs tur kaut ko runājat, vai ne? Es vēl lāgā nedzirdu, man ausis ar dūņām aizbāztas, lai ūdens netiek iek�ā.

Tad viņ� palēkā uz vienas kājas, galvu pie�ķiebis kā puikas pēc nir�anas ūdenī.

��� Ai! Ai! Ai! � visi �etri reizē iebrēcas.

Saceļas tādi viļņi, kas draud visus aizskalot Daugavā.

���� Prātīgāk! � Miks kliedz, cik spēka. � Tēvocīt, mēs no�slīksim!

Bet tad milzim no auss izsprāgst dūņu korķis un nodārd kā lielgabala �āviens.

��� Tagad mēs varam parunāt, � lielais vīrs pasmaida, � dikti ilgi neesmu runājies.

���� Es viņu esmu redzējis, � pa�ukst atkal Juris un trīsreiz ar delnu iesit sev pa pieri, lai atcerētos. Tad vienam no atmiņu apcirkņiem atsprāgst vāks vaļā � protams, troksnis nav liels, ta�u galvaskauss nokrak�ķ.

��� Tas ir Kristaps, Lielais Kristaps! � viņ� kliedz tik skaļi un aizrautīgi, it kā būtu saticis senu un tuvu draugu.

���� Ncbrēkā! � Ri�s iegrū� Jurim ar elkoni sānos. � Es ari pazīstu Kristapu, bet tas nemaz nav tik liels. Es tev saku� Bet Ri�s nedabū turpināt, jo lielais vīrs, acīm redzot, ir aizcieties un tāpēc nespēj pieklājīgi pagaidīt, kamēr Ri�s pasaka savu sakāmo.

���� O! Tas no tiesas man ir liels prieks, ka neesmu aizmirsts. Es jau neesmu tāds varonis kā Lā�plēsis, to visi pazīst. Esmu vienkār�s pārcēlājs. Par tādiem tautas epus nesacer, ta�u darba vīrs ir atmiņas cienīgs. Un, ja neesat mani aizmirsu�i, tas rāda, ka darbs vēl cieņā tiek turēts.

��� Cieņā gan! � visi atsaucas, tikai Ri�am uznāk klepus.

��� Tad mums jāaprunājas. � Lielais Kristaps sasit plauk�stas.� Bet iesim krastā. Jūsu pamats nav visai dro�s, es tur sa�grābāju dūņas un smiltis. Nāciet nu man uz kamie�iem! � To sacījis, viņ� paņem visus �etrus piedzīvojumu meklētājus un uzsēdina sev uz pleciem � pa divi uz katra.

���� O! Tagad es atkal jūtos kā jaunības dienās. Cik patīkami nest nastu un zināt, ka cilvēkiem ar to labu dari! Man trīsas skrien caur kauliem un spēka muskuļos tik daudz� Turieties! Es gribu drusciņ paskriet. � Viņ� sāk joņot gar Daugavas krastu. Vēj� plivina matus un bārdu, bet �etriem jātniekiem sirdis kņud, ta�u baiļu nekādu � kā �ūpolēs viņi viegli slīd te uzaug�u, te uz leju. Vēj� glāsta vaigus, un putni visapkārt dzied dziesmas.

Kad skriets ir gana, Lielais Kristaps palai� jātniekus uz ze�mes un pats atkrīt aug�pēdu pļavas zālē. Viņ� elpo smagi un smej, smej bez apstājas, līdz lielas asaras sāk ritēt no acīm. Viņ� raugās jaunajos draugos un ilgi nevar parunāt, tik aiz�grābts un laimīgs viņ� ir. Un tikai tad, kad Kristaps beidz smiet un raudāt, viņ� pasaka da�us vārdus:

���� Bērni! Neņemiet ļaunā, ka es jūs tā saucu, patiesībā jūs esat lieli cilvēki, bet man jūs visi esat bērni. Es jūs esmu iznē�sājies uz savām rokām, muguras un pat galvas. Tas notika tad, kad pār Daugavu vēl nebija īstu tiltu. Ak, �ie tilti! Cik daudz rai�u ar tiem bijis!

Kristapa seja ir skumji domīga. Diez kādēļ cilvēki, kad at�ceras pagātni, aizvien kļūst tādi sērīgi? Laikam jau tādēļ, ka grāmatās tā tiek aprakstīts.

���� Es esmu viens no vecākajiem Rīgas pieminekļiem. Mani lika izgatavot se�padsmitā gadsimta sākumā. Katoļu garīdz�nieki par katru cenu gribēja mani ieskaitīt svētajos, bet, tikko viņi mani nolika Daugavas krastā, es pats sapratu, kas darāms. Sargāju pilsētu no plūdu briesmām, cik nu tas manos spēkos bija. Noslēdzu draudzības un palīdzības līgumus (tā tagad sa�cītu) ar kuģiniekiem, plostniekiem, krāvējiem. Tie visi bija spē�cīgi, strādīgi un patstāvīgi ļaudis. Pirms viņi devās savās darba gaitās, alla�, nāca ar mani aprunāties� Tie gan bija laiki! � Kristaps vel dziļāk iegrima savās pārdomās.

Ja, stasla gan, ka es Daugavas krastā esot stāvējis vēl pirms Rīgas dibina�anas, bet to es neatceros. Tanīs tālajos laikos drīzāk tc būs stāvējis mans vectēvs, ari vārdā Kristaps. To�reiz kādā tum�ā, lietainā un vētrainā naktī viņ� pārnesis pāri Daugavai mazu bērnu. Bērns �ēli raudājis un ik mirkli kļuvis aizvien smagāks, un nesējam vajadzējis sasprindzināt visus spē�kus. Sviedri straumēm vien plūdu�i pār pieri un tecēju�i ūdeni.

Otrā rītā tanī vietā, kur Kristaps ar pēdējiem spēkiem izne�sis bērnu krastā, bijusi vesela kaudze zelta naudas. Ar to naudu tad ari sāku�i Rīgu būvēt.

Vai nu tie�i tā bija, �aubos, � Lielais Kristaps dziļdomīgi pasmīn, � bet katrs var domāt, kā grib.

Vienreiz gan, jāatzīstas, sanāca lielas dusmas. Garām gāja zaldāts, laikam jau kunga prātā. Plātās ar rokām, sit ar dūri man pa kājām, bļaustās, ka �is esot īstais varonis. Es jau ne�esmu skaudīgs � ja esi varonis, tad proti ar cieņu uzvesties. Kā�pēc tev jāskrien man virsū? Zobus sakodis, es turējos, un tomēr uzbudinājumā sa�ķiebās kāja, un es uzkritu zaldātam virsū. Nabadziņ� uz vietas bija pagalam. Kas tās bija par bēdām! Sī nelaime notika 1824. gadā, nupat apritēja pusotra simta gadu, bet, tikko atminos, man iek�ā viss sagrie�as. Lielīgs un balamutīgs zaldātiņ� bija, patiesību sakot, ne jau uz viņu man tās dus�mas, bet uz tiem, kuri krietnus cilvēkus dzen nāvē. Rīgas rātes kungi laikam nodomāja, ka esmu karstas un kauslīgas dabas, tādēļ man tādu nelielu mājiņu uztaisīja ar sētiņu priek�pusē.

Tur nu es mitu tīri omulīgi. Būtu tā dzīvojis vēl ilgi, ja Rīgā nesarastos huligāni � viens izrāva no rokas airi, otrs ielaida ar akmeni pa pieri, tre�ais tikmēr ņēmās, kamēr no�ņāpa de�gungalu� Cik ilgi to varēja paciest? Labi, ka gādīgi muzeja darbinieki mani paņēma pie sevis.

Starp jums gan laikam nav huligānu, kas posta pieminekļus?

��� Nav, nav! � atsaucas Ri�s. � Tagad huligānus stingri soda.

��� Kā lai saka� Ne tikai pieminekļiem, ari dzīvajiem da��kārt deguns no�ķiebjas, � sprie� Juris.

���� Un sods nāk pēc tam � � Miks nosmīn.

Ja, ja, � Kristaps gudri nosprie�, � cilvēka daba nav lik viegli izmaināma� Bet mēs aizsākām sarunu par tiltiem.

Kad uzbūvēja tiltus, jūs palikāt bez darba? � Juris inte�resējas.

Tev, puis, taisnība, � Lielais Kristaps piekrīt, � es paliku bez darba, kuru biju iemīļojis un kur� cilvēkiem bija ļoti vaja�dzīgs. Bet es varu sacīt, mana sirds priecājas, kad redzu, ka Daugavai pa�i tikt pāri varat it brangi. Vēl pāris tiltiņu jau noderētu. Gan uzbūvēsiet. Tāds tilts, ja labi uztaisa, vareni pu�ķo pilsētu, un kur nu vēl tā ērtība! Es vienmēr esmu par sa�tiksmes uzlabojumiem, par jaunu ceļu būvi un jaunu ratu ra�o��anu. 2ēl gan, ka mani vecie, labie draugi � zirgi no pilsētas ielām pazudu�i. Ko lai dara � spēkratu laiks, saprotu. Ta�u zirdziņu kaut cilvēku prieka dēļ pietaupīt varēja.

� Bet ko jūs darījāt, kad jums vairs nebija darba? � Dina ieprasās.

Jautājums vietā. Es beidzu ūdenslīdēju kursus, tā sakot, pārkvalificējos un iestājos Daugavas dienestā. Bet Daugava, kā jums zināms, ir latvie�u tautas likteņupe. No pārcēlāja darba vajadzēja pāriet uz darbu, kur fiziskā un garīgā piepūle apvie�notas. Jūs domājat, ka tas tik viegli? Es ta�u biju analfabēts, bet tagad vienam otram profesoram nepadotos.

Kādā skolā jūs mācījāties? � Ri�s lieti�ķi noprasa.

Mana skola un skolotāja ir Daugava� Bet ko nu jums stāstīt! Jūs ta�u esat akvalangisti, arī es esmu �ajā sportā tre�nēts. Laidīsimies dzelmē! Es jums �o to parādī�u.

Viens, divi, trīs� Visi ir gatavi ienir�anai.

Laivu noslēpj niedrēs. Ri�s ieliek ūdensnecaurlaido�ā somā binokli, saliekamo lidma�īnas modeli ar motoriņu, kompasu, adatu un diegu. �īs lietas jāņem līdzi, vienalga, kādā krastā viņi izpeldēs. Dina, Ri�am nemanot, vēl iemet kādu pulverīti. Viņa sen nodomājusi Ri�u pārmācīt par nicīgu izturē�anos pret meitenēm.

Vēl da�i mirkļi pārdomām, un tad viņi visi ienirst ūdeni.

PELDĒ�ANA ZEM ŪDENS

.ļaunajiem akvalangistiem tas ir bīstams ceļojums. Vieni pa�i viņi to nekad nebūtu uzsāku�i. Tagad pa priek�u kā delfīns slīd Lielais Kristaps un arī viņi jūtas dro�i kā zivis ūdenī.

Dziļāk! Dziļāk! � Kristaps māj ar roku. Priek�ā parādāstum�a, milzīga ēna, tā peld tie�i pretī.

Okeāna tvaikonis ienāk ostā. Akvalangisti nirst dzelmē līdz] pa�ai upes gultnei un tad pamana, ka Miks atpaliek. Viņ� izmij] sigivēzē rokas un kājas, ta�u nevar pairties uz priek�u. Bet kuģis1 tuvojas, tā dzenskrūve urbjas ūdeni un rada spēcīgu straumi.; Vēl da�i mirkļi � un Miks vairs nespēs pretoties. Kuģa skrūvēto samals! Dina instinktīvi aizmiedz acis. Lielais Kristaps apmet kūleni un kā bulta aiz�aujas uz to pusi, kur cīnās Miks.

Kuģis samazina gaitu un pagrie� sānus pret krastu.

Nodreb un iesmeldzās Kristapa sirds. Tik sen viņ� nav izjutis �o atbildību par cilvēka dzīvību. Tādēļ vien bija vērts dzīvot!

Bet kur tad ir Miks? Nu, paskat tik, kāds pārgalvis � viņam ar pirkstu jāpaknibina kuģa sāns, lai pārliecinātos, ar ko tas garajā peldējuma laikā aplipis. Kas tas ir par postu, ka mēs savām acīm mazāk ticam nekā pirkstiem?

Kristaps satver Miku aiz rokas un aizvelk prom. Viņ� varētu] Mikam nolasīt krietnu lekciju par dro�ības noteikumiem zem ūdens, jo sevi�ķi peldo�a transporta tuvumā, ta�u Kristaps ne�kad nav radis runāt, pie tam pamēģini plātīt muti zem ūdens!

Ri�s ar �estiem liek Mikam manīt, cik viņ� ir neapmierināts] ar �ādu rīcību. Vajag tikai vienam noklīst, un viss interesantais! pasākums pagalam. Pat tādā gadījumā, ja nekas ļauns ne-j notiktu.

Un kā lai bez Mika iztiek? Viņ� ta�u ir īsts aprēķinu �empions. Skaitļi viņam klausa un nostājas viņa priek�ā vajadzīgajās rin-ļ dās. Tāds skaitļu komandieris aizvien it visās vietās un lietās iri pārlieku noderīgs. Lai arī Lielais Kristaps ir lāga vīrs un viņam! var uzticēties, ta�u pa�iem arī grūtā brīdī jāprot orientēties.

Lielais Kristaps ^enerģiski maj visiem ar roku, tas nozīmē: Nav ko mērcēties! Ātrāk uz priek�u!�

Garastāvoklis atkal ir pacilāts. La�u bariņ� ir neparasto pel�dētāju pārsteigts, bet tad, jautri astes vēdinādams, sāk peldēt līdzi. Ko lai dara, savējo kļūst aizvien mazāk, jāpriecājas par katru jaunu dzīvību, kura parādās ūdenī. Vai nu tie�i tā viņi domā, nav zināms, bet zivis da�kārt izrāda lielāku zinātkāri nekā cilvēki.

Lielais Kristaps strauji nogrie�as pa kreisi. Viņ� peld aizvien dziļāk un dziļāk. Jaunajiem akvalangistiem aizraujas elpa. Ri�s atskatās un ierauga, ka zivis jau atpaliku�as kaut kur tālu aug�ā. Tās ar purniem it kā atduras pret stikla sienu un tālāk vairs netiek. Ūdens �eit ir tik dzidri tīrs, ka akvalangistiem pir�majā mirklī �ķiet � ūdens nemaz nav.

� Stop! � Lielais Kristaps uzsauc. Tavu brīnumu � te var pat runāt un ūdens nesmeļas mutē. � Seit mums būs jāiziet cauri �Pagājības vārtiem�, � Kristaps brīdina. � Sekojiet man! � Tad kāpj pa plienakmens kāpnēm lejā tādā kā alā.

Dina pieķeras pie brāļa rokas, jo pazeme viņā aizvien radī�jusi �ausmas. Tikko alā sāk satumst, Kristaps nospie� lielu,, sarkanu pogu. Vaļā atsprāgst lūka, un visi, neapjau�amas strā�vas nesti, tiek ierauti iek�ā �Pagājībā�.

Lielais Kristaps ir nopietns, pat mazliet drūms. Viņ� pus�ukstus paskaidro, ka vajadzējis krietni vien papūlēties, kamēr �eit iekārtojis tautas gadsimtu likteņu muzeju.

Daugava, dienu no dienas veldama viļņus uz jūru, nes sev līdzi tautas dzīves stāstu, un te es to mēģināju savākt vien�kopus. Ludzu, kaut mazu daļiņu no tā apskatiet!

Vai! � iesaucas Miks. � Es nevaru pacelt kājas. Zemes pie�vilk�anas spēks�

���� Kas nu par pievilk�anas spēku! Apskaties labāk! Mēs esam lidz ceļiem dubļos iestigu�i, � pikti atmet Ri�s.

��� Ai, patie�ām, un kāda �eit dīvaina krēsla, te nemaz nav saules! � iesaucas Dina.

���� Es, patiesību sakot, nekā neredzu! � apstiprina Juris.

��� Tas baigais vecis grib mūs ievilināt slazdos, � �ukst Ri�s, � mēs esam pagalam, lūka ir aizsista ciet. Bet kur viņ� pats? Kristap! Kristāāāp! � Visapkārt klusums, tikai atbalss kaut kur tālu, tālu gaist un izplēn: �Āāp!� Un tad no aug�as atskan Kristapa balss, rāma, silta, aicino�a:

Ejiet uz priek�u, sekojiet uguntiņai! Man jāstrādā. Dau�gava mani sauc. Uz redzē�anos, jaunie cilvēki!

���� Uguntiņa, uguntiņa! Kur ir uguntiņa?

��� Zēni, skatieties! � Priecīgi rāda Dina. � Tur tā spīd! Ejam! Ejam!

Bet kājas tik smagas, un tās cilājas grūti. Ta�u acis jau ap�radu�as un redzēt var itin labi. Viņi stāv uz dubļaina, izbraukta ceļa, un viņiem garām iet melni stāvi. Ieblējās aitas, īd govs, un urk�ķina sivēns, �īkst kokasu rati, pātaga no�vīkst, un melns zirdziņ� purina asti, nāsīs ieko�as pa�audzētas tabakas sūrā smaka�

��� Hei! Uz kurieni jūs? � uzsauc Ri�s. � Kāpēc jūs neru�nājat? Mums laikam pa ceļam �

��� Pa ceļam, pa ceļam! � kaut kur no tālienes vēl atsaucas! Kristaps. � Jūs ejat kopā ar pagātnes ēnām. Tās nespēj saru-! nāties ar jums. Ieklausieties tajās!

���� Kādi dubļi! � nopū�as Dina.

���� Dubļi ir zemes un ūdens maisījums, � konstatē Miks.i

���� Dubļi ir netīrības un arī grutuma simbols, � piezīmēj Juris.

���� Sasējāmies ar to Kristapu, mēs ta�u gribējām peldēties, nevis brist pa tādu zaņķi, � sirdās Ri�s.

���� Bet, paklau, ko runā ve�uks, kas sē� uz mantu vezuma un nepārtraukti rausta gro�us.

���� Ik gadus ceļā, ik gadus dubļos, ik gadus cerība, bet galā viens un tas pats. Tik uguntiņa spīd un spīd, un nekad mums to neaizsniegt. ..

���� Dzirdi! � Ri�s satver Juri aiz piedurknes. � Nekad mums to neaizsniegt. .. tas nozīmē .. .

���� Tas nenozīmē neko, � Juris pikti atbild, � tu mani iztrau�cēji, es gribēju dzirdēt, ko viņ� sacīs. Saproti, cik tas ir svarīgi no vēstures viedokļa. Te runā � bet tagad, �ķiet, viņ� klusē.

���� Vēsture, vēsture .. . būtu labāk domājis, kā no �īs elles tikt ārā! � Ri�s nepadodas.

���� Zināt ko, tie ir Jurģi! � Juris pēk�ņi iesaucas. � Manā vārda dienā agrāk esot katru gadu .. .

��� Viņi ved tev kūkas. Paprasi, lai iedod, � Ri�s iesmejas.

���� Nesmejies vis! Tie ir nelaimīgi cilvēki!

���� Un mēs tagad tie laimīgie, jā? Patiesībā mums vajadzēja iet atpakaļ.

���� Nē, neparko, � protestē Dina, � es gribu redzēt. . .

���� Es arī, � piekrīt Miks, � ejam ātrāk! Mums blakus ir rati, tie briesmīgi �īkst.

Viņi sāk soļot straujāk un tūlīt ari pārliecinās, ka, jo ātrāk iet, jo vieglāk.

Dubļi izbeidzas. Viņi iznāk uz pla�a, grantēta di�ceļa. Ēnas nogrie�as pa labi un izkūst miglā, tikai ilgi, ilgi vēl skan maza bērna raudas. Un �ajās raudās ir kaut kas tik skumj� un sāpīgs, ka jaunie akvalangisti stāv, galvas nodūru�i, stāv, kamēr raudas noklust.

Tad viņi atkal iet un aizmugurē izdzird zirgu aulek�u dipoņu un ratu rībē�anu, tā tuvojas tik strauji, ka viņi nepaspēj vēl īsti apjēgt, kas notiek, kad uz ceļa parādās �etrjūgs. Ku�ieris vicina pātagu un svilpj. Ri�s pārmet kūleni un ieveļas grāvī. Juris aiz�lec uz ceļa malu un tikko paspēj paraut sev līdzi Dinu, tikai

Mikam aizmetas kāja, un viņ� visā garuma pakrīt ceļa vidū. Visi �ausmās sastingst un aizver acis, protams, ari pats Miks. Vēl. da�i mirkļi, vēl viens . . . Zirgu pakavotās kājas samīs . . .

Bet tad jau viss pāri un pirmais acis atver pats Miks. Viņ� redz, kā kariete aizdrā�as tālāk un tanī, pa logu izkāries arā, dū�res vicinadams, kāds nelabi lamājas:

��� Verfluchter Bauer! Schwein, Schwanz! � � Kliedzējam acis aiz dusmām vai sprāgst ārā no pieres, lielais, kumpais de�guns, �aurā piere, garais, tievais kakls un zaļā platmalīte ar pāva spalvu � itin viss vairāk atgādina maitasputna galvu nekā cilvēciskus vaibstus.

��� Miku! Tu esi dzīvs! � iesaucas Dina. � Cik es esmu lai�mīga! � Viņa pieskrien klāt, grib palīdzēt piecelties, bet Miks pats pielec kājās un nopurina ceļa putekļus.

���� Baronelis! � Juris īgni norūc. � Zemnieku mocītājs. Viņi mū . . . � Juris, acīm redzot, vēl grib turpināt savu runu un apgaismot latvie�u tautas sūro pagātni, bet grāvī atskan kunk�stē�ana un izmisīgi saucieni pēc palīdzības. Juris apraujas pus�vārdā un metas pāri ceļam.

Un ko viņ� tur ierauga! Ri�s, kā vēlies no ceļa nost, tā iekritis �aurā un dziļā grāvī. Ķepurojas ar rokām un kājām pa gaisu, bet ārā tikt neparko. Grāvja malas slidenas un ķepīgas � ne pieķerties, ne atsperties. Ri�s līdzinās lielai vabolei, kura, ap�gāzta uz muguras, izmisīgi kustina kājas. Jurim tas �ķiet tik ko�miski, ka viņ� pat iesmejas, bet laikā apraujas un noklust� Ri�s ta�u viņiem tikpat ka vadonis un turklāt vēl nokļuvis nelaimē. Tas nav joks. Bet tad jau klāt arī Miks un Dina.

��� Ātrāk! Ātrāk! � Ri�s kliedz. � Ko jūs tūļājaties, velciet mani ārā!

Juris pārlec grāvim otrā pusē un saņem Ri�u aiz vienas rokas, Miks paliek �ai pusē un saņem aiz otras rokas. Tad Juris skaita: viens, divi, trīs � reizē! Un, līdzko viņ� teic �reizē�, abi rauj uz aug�u, bet Dina stāv turpat līdzās, piepū� vaigus un sten. Rauj vienreiz, rauj otrreiz, bet Ri�s ir smags un tā ielipis dubļos, ka

ij nekust dina piepū� vaigus, ka strupais deguntelis pavisam nogrimsi .l.iip vaigiem, tomēr ari tas nelīdz. Tad Juris saka: Ir .ii spēku nekā nevar darīt, te vajag ar pratu!� � un at�sēstas uz ciņa grāvja malā.

Tik ar prātu, � piekrīt Miks, pārlec grāvim pari un atsēslas Jurim līdzās. Dina �ēli raugās Ri�am acīs, un viņas skatiens runā skaidrāk par visiem vārdiem:

�Pacieties, draugs! Mēs tev palīdzēsim un nelaime neatstā�sim!� Sim morālajam atbalstam ir liela nozīme. Ri�s, kas visu laiku spārdījies un grimis aizvien dziļāk mālos, tagad nomieri�nās un laikam arī sāk apcerēt, kā tas gadījies, ka nokļuvis tik bēdīgā stāvoklī, un kā no ta tikt ārā.

Raugoties no vēsturiskā viedokļa, � Juris saka, � vald�nieki bie�i iebrauku�i grāvī, bet tad tauta .. .

���� Nieki! � Juri pārtrauc Miks. � Te palīdzēt var tikai ma�temātisks aprēķins. Mums vispirms jāzina, cik smags ir Ri�s, tas ir, cik spēcīgi viņu pievelk zeme. Pēc tam vēl dubļu svars . . . Bet kāpēc viņ� ir tik smags? Ka tu domā?

���� Man vienalga. Es domāju tikai, kā viņu dabūt ārā, un vēs�ture �eit var vairāk palīdzēt nekā tava matematika. Aku-Aku cil�tis savus akmens tēlus pacēla ar svirām. Mēs ari varam tāpat.

���� Bet Ri�s ta�u nav no akmens.

Tas nekas, jāsameklē tikai svira.

Svirai nepiecie�ams atbalsta punkts.

Te nekur nav atrodamas sviras, � gandrīz vai raudulīgā balsi iebilst Dina. Zēni paskatās apkārt un pārliecinās, ka tu�vuma nav manāms pat neviens satrunējis miets.

Ja, mūsu stāvoklis kļūst bēdīgāks, � konstatē Miks, ta�u du�u viņ� nezaude un tādēļ saka:

(ii i liedami ar joni Ri�u izraut no grāvja, mes esam pielai�dusi kļiidn. Tikko viņa mugura drusciņ paceļas no zemes, tur ro�das bezgaisa telpa un gaiss no aug�as spie� viņu atpakaļ. Jarīkojas rit; di Tad Miks iegrimst domās. Juris un Dina

raugās v ii.iii, caida �a strupā puikas visgudrāko spriedumu. Ri�s pa to laiku nirļMii.i pakustināt ausis, lai pārliecinātos, vai dubļu

skrinī nav iegrimis līdz ausim. Ta�u ausis vēl kustas, un viņa sirds nomierinās. Turklāt viņ� ir dziļi pārliecināts, ka tikmēr, kamēr ausis vēl kust, viss ir kārtībā, jo tā ir viņa lielākā māksla, kuru apbrīno visi citi puikas, tādēļ viņu labprāt uzklausa. �o�brīd viņam ienāk prātā pat tāda doma: cik tas būtu vareni, ja viņ� spētu savēcināt ausis kā spārnus, izrauties no grāvja un pa�celties gaisā līdz pa�ai saulei. Ak tā, saules gan te nav, tikai rēna, vienmērīgi pelēcīga gaisma. Nu lai arī tā � viņ� uz�autos gaisā, Dina aiz pārsteiguma iespiegtos, bet abi puikas stāvētu ar vaļējām mutēm. Tad Ri�s pasmietos un uzsauktu: �Pamēģiniet, varbūt jūs arī tā varat!� Bet kur tad �iem . . . Viņi nekad nav -pratu�i ausis kustināt!

Kamēr Ri�s apcer savus iespējamos varoņdarbus, kurus viņ� izdarīs, lidojot ar ausu palīdzību, Miks patie�ām ir kaut ko izdo�mājis, un tādēļ viņ� Dinu un Juri uzrunā �ādiem vārdiem:

���� Ri�s ir jāizceļ pamazām, sākot no viena gala. Mums tikai jāizlemj, no kura gala mēs sāksim � no kājām vai no galvas.

Juris ir pārliecināts, ka vieglāk būtu no kājām, bet Dina pre�tojas, sacīdama, ka tādā gadījumā galva var iegrimt līdz ausīm dubļos un tas nebūtu labi. Arī Miks �ai domai piekrīt, un tā ar balsu vairākumu nolemj ķerties pie galvas.

Un patie�ām Ri�s pamazām tiek izcelts no grāvja kā sen tur noslēpts māla tēls. Kad visi ir atkal uz ceļa, Ri�s paziņo:

���� Kas nu tur liels, ka jūs mani izcēlāt, es pats būtu savēci�nājis ausis, tad tik jūs redzētu �

Miks pie sevis nosmīn � sak, ko tu ar lielīgo strīdēsies.

��� Tāds, Ri�u, tu nekur nevari iet! � aizrāda Dina. � Tu esi dubļu lācis! Kur mēs tevi nomazgāsim?

���� Ejam! Ejam! � Miks steidzina un ziņkārīgi raugās uz visām pusēm.

Ta�u Ri�am solis ir smags, jo dubļi viņu apņem kā biezas bruņas. Juris un Dina katrs pie savas rokas velk viņu līdzi aug�ā stāvā kalnā.

Miks jau paspējis sasniegt tā virsotni.

Pēdīgi viņi visi ir kalna galā un raugās pla�umā. Tas ir lie�lisks skats. Pļavas, me�i, upju lī�i, milzīgi ozoli un liepas, viļņo�jo�as druvas un paretam mājas � pelēkas, zemei pieplaku�as, lieliem salmu jumtiem un zemam, aklām baļķu sienām. Akvalan�gisti stāv kā apburti un ilgi nevar noskatīties vien. Juris pirmais pamana, ka visā pla�ā apkārtnē nav nevienas dzīvas dvēseles, Miks sāk ap�aubīt, vai tā maz ir īsta daba. Esot tādi gleznotāji, kas mākot tik smalki izkrāsot, ka nekādi nevar pateikt, kamēr ar rokām neesi aptaustījis, vai tā ir īsta daba vai tikai bilde.

���� Bet kur ir .uguntiņa? � ierunājas Dina. � Es to ne�redzu .. .

Patie�ām � uguntiņas nav.

���� Mēs esam nomaldīju�ies. Ejam tūlīt atpakaļ! � rīkotāja balsi runā Ri�s. � Miku, tu pie visa esi vainīgs! Kas tevi trenca �ajā kalnā!

���� Bet ceļ� nekur nenogriezās, nudien ne! Jūs pa�i ta�u re�dzējāt � Uguntiņa .. . uguntiņa būs nodzisusi, un cauri � bet atpakaļ es neie�u! � to viņ� paziņo tik kategoriski, ka neviens ne�aubās � strīdēties velti. Un kas tu arī esi par ceļinieku, ja negribi zināt, kas notiek aiz nākamā uzkalna, aiz nākamā ceļa likuma!

���� Ir! Ir! Ir! � aiz prieka kā negudra sauc Dina un gandrīz vai palecas uz aug�u. � Tur! Tur! Tur! � Viņa pastiepj roku un rada kaut kur tālu, tālu pie pa�a apvār�ņa. Visi raugās turp un redz uguntiņu, redz it ka miglā un dūmakā tītu pilsētu. Ugun�tiņa mirgo augsta torņa galā.

���� Tas ir baigs gabals! � Smagi nopū�as Ri�s.

Ta�u vispirms jānomazgā Ri�s. Par laimi, tepat ielejā, kur ceļ� ved talak, gravas malā ir lauku majas, un pagalma vidū akas vinda stāv uz vienas garas kājas kā milzīga dzērve.

Pirmā pie akas piesteidzas Dina. Viņa ielūkojas iek�ā un ierauga dziļi, dziļi spo�u ūdens spoguli. Dina nenocie�as un iekliedzas: �Ā-ū-ū-ū-!� No apak�as atsaucas atbalss: �Oūū! . . .� Pa to laiku pienāku�i ari pārējie, sastājas akai apkārt un nevar nobrīnīties vien, cik tā dziļa. Visi grib sakļausit savu atbalsi, ieraudzīt ūdens spoguli savu attēlu.

Miks paliecas un no visa spēka uzsauc:

1 � Hallo, kas tu esi? � Un atbalss atsaucas: � .. . tu esi .. .

��� Ko tu tur dari? �Juris vaicā. Un aka atbild: � � dari�

Ri�s grib pārspēt visus. Viņ� ierauj plau�as gaisu, atklepo un

tikai tad uzsauc tik skaļā un spēcīgā balsī, ka pats nobīstas:

���� Parādi, ko tu vari!

Aka pirmajā mirklī klusē, tad notink�ķ kā saplēsts stikls. �etri acu pāri satraukti lūkojas leja. Viņi redz, kā saviļņojas ūdens un aka iegrimst tumsa. Tad no apak�as sāk plūst kara mar�a skaņas, tumsa ka melns priek�kars paveras uz abām pusēm.

�ķind zobeni, �ķiļas dzirkstis, cilājas vairogi � Tā ir div�kauja, smaga un ne�ēlīga; cīnās Lā�plēsis un Melnais bruņi�nieks. Juris viņus tūlīt pazīst. Dina grib novērsties, viņu atbaida drausmais kaujas skats, ta�u viņa to nespēj.

Tumsa vai gaisma, brīve vai va�as � kas uzvarēs? Kā lai dzīvo bez gaismas un brīvības?

��� Ak, Lā�plēsi, Lā�plēsi, sargā savas ausis! � murmina Dina.

��� Cērt stiprāk, lai melnās bruņas �ķīst! � sauc Juris.

��� Tev zobens smagāks un vēziens platāks. Tev jāuzvar, Lā�plēsi! � runā Miks.

Tikai Ri�s nesaka neka, bet dūres tam savilktas un zobi sa�kosti ņirkst. Kad Melna bruņinieka tērauda bruņas skar Lā�plē�a zobens, tas skan kā baznīcu zvani. Bruņiniekam aiz mugu�ras stāv vīrs melnā apmetnī ar krustu rokā. Viņ� �ukst tam slepus vārdus un viltīgi smīn. Melna bruņinieka zobens jau meklē La�plc�a ausi. Vēl cirtiens, vēl un vēl � un Lā�plē�a auss nļ zemē ta�u cīņa nav galā� Veļas un mutuļo Daugavas ūdeņi, kuros nogrimst abi cīkstoņi �

�aja brīdī Juris ielec akā. Dina, Ri�s un Miks kā pārakmeņoju�ies stāv, pārlieku�ies pār akas grodiem.

. . . �ķist �ļakatas, it kā akā būtu iemests prāvs akmens, ūdens vēl krietnu brīdi virmo. Tad akā sāk birt Dinas asaras. Pās atsitas pret ūdens virsmu un �ķindēdamas saplīst. ..

Bet Juris? Viņ� klausās, kā vēj� svilpo ausīs, skatās, kā akas grodi zib gar acīm, un gaida, kas notiks. Viņam �is lidojums glu�i labi patīk. Kādēļ viņ� to dara? Vai prātā sajucis un meklē sev galu? Nepavisam arī ne! Bet pagaidām tas ir viņa noslēpums.

Draugi vēl nav paspēju�i atgūties no pārsteigumā, kad virs ūdens parādās Jura galva. Nekas ļauns viņam nav noticis. Viņ� plun�ājas ūdenī un nejūtas slikti.

���� Nolaidiet spaini! Spaini-ī! � � viņ� sauc.

Miks tūlīt saķer spaini garās kārts gala un stumj akā iek�a. Sākumā tas padodas viegli, bet, jo dziļāk, jo kļūst smagāk, un viņi par abiem ar Ri�u tikko spēj to nolaist lejā. Juris saņem spaini, piesmeļ ar ūdeni un palai� vaļā.

���� Tas Ri�am, kur nomazgāties! � Viņ� pagrū� spaini uz aug�u.

Tu saaukstēsies, dabūsi iesnas! � baras Dina. Ta�u Juris liekas to nedzirdam, varbūt viņ� patie�ām nedzird, jo aka ir tik dziļa.

Miks lej ūdeni Ri�am uz galvas un skalo nost dubļus. Ri�s ir atkal tīrs, un arī garastāvoklis uzlabojas. Viņ� lēkā un ap�galvo, ka tagad esot gatavs soļot līdz pa�ai pasaules malai un viņam tie�i patīkot, ka uguntiņa vēl tik tālu priek�ā. Lai citi tagad tikai turoties līdzi.

Rec tam viņi atkal nolai� spaini akā, tanī iekāpj Juris, bet to uzvilkt aug�a nevar, jo Juris ta�u ir krietni vien smagāks par spaini ūdens Miks un Ri�s saspļauj plaukstās, pastiepj uz aug�u paris metru, bet tad � ka �ļūk vaļā . . . Tas vairs nav joks. Akas vinda nodreb un ievaidas.

��� Saspļausim vēl pamatīgāk plaukstās un tad . . . Ri�s ir sadū�ojies.

��� Jā-ā, � gari nostiepj Miks, � bet, ja nu pasprūk vaļā, kad esam uzviiku�i gandrīz pavisam aug�ā, ko tad? Nē, saspļau�anas metode jāaizstāj ar kādu citu.

��� Nekādas citas nav! Es to zinu! � neatlai�as Ri�s. � Kur tad vēl labāka? Siekalas vienmēr pa�am ir mutē.

Miks tomēr nepadodas, viņ� acīm mēro akas vindu un tad secina:

Ta ir klasiska svira, kaut kas līdzīgs svariem � vienā galā atsvari, otrā Juris . ..

Jura nav! Juris pazuda zem ndens! iespiedzas Dina.

���� Kā tad tā? � Akā ielūkojas Ri�s.

Viņ� mūs nebrīdināja! Tas nav bied�riski!

Nav biedriski! � Dina atkārto.

���� Kad tu palaidi kārti vaļā un viņ� iekrita atpakaļ, vai tas bija biedriski?

���� Bet es viņam neliku lēkt tur iek�ā. Miku, vai es viņam liku?

Ta�u Miks �ajā strīdā neklausās. Viņ� meklē atsvaru. Bet kur to atradīsi, ja visapkārt kā izslaucīts� Ko lai iesāk? Ko lai iesāk?! � Un Mika galvā dzimst lieliska doma � uzsēdināt Dinu sviras galā atsvara vietā.

���� Tagad tikai turies! � uzsauc Miks. � Tūlīt mēs tevi pacelsim debesīs.

Dina ar rokām un kājām apķeras vindai un, dro�s paliek dro�s, cie�i aiz�ver acis.

Glāb�anas instruments būtu saga�tavots, ta�u kur pats glābjamais? Juris ir nogrimis.

Smagais koka spainis pārsit ūdens līmeni un iegrimst dziļāk. Tad pēk�ņi tas atduras, kļūst smags un � tavu brīnumu, taisni neticami! � spaini sē� Juris, Izskatās viņ� apmierināts, nemaz ne pēc slīcēja. Smaido�s viņ� izlec no spaiņa, un rokā viņam. ..

ja, kas tas ir? Ri�s un Miks grib redzēt, bet Juris tikai smej un noslēpj sev padusē.

��� Nedzen velnu, � uzstāj Ri�s, � pa�u puikas! Nebūtu mēs tevi izglābu�i, ko tad tu teiktu?

���� Ka jūs nekādi draugi neesat.

���� Bet kāpēc tu lēci iek�ā, traks biji, vai? � uzstāj Miks. � Kur tad bija tavs biedriskums? Ja būtu nosities vai noslīcis tev nekas, bet mums jāatbild. Vai par to tu padomāji?

��� Padomāju gan! � Juris smīn. � Panāciet �urp! Izlasiet, kas �eit rakstīts! � Viņ� ar pirkstu baksta vienu no akas grodiem.

Patie�ām, tur iegravēti vārdi:

�Cie�anu asaru aka. Kas tajā peldēsies, cie�anas nomazgās un saņems Lā�plē�a ausi. Ja esi drosmīgs un proti nirt, pamēģini! Izeja divus metrus zem ūdens pa kreisi. Labajā pusē pagātnes ainu projekcijas aparāts, to neaiztiec! Laimīgi!�

��� Tu redzēji! � izdve� Ri�s. � Un patie�ām tev ir Lā�plē�a auss un cie�anu nekādu � Velns parāvis, kā es to nepamanīju � pats būtu lēcis!

��� Bet vai tu iegaumēji vārdus �ja esi drosmīgs�? � Juris rāmi, ar pa�cieņu runā. � Bailīgo un pa�labuma meklētāju kauli guļ akas dibenā.

���� Nuūū, � Ri�s gari nostiepj, un tam vajag nozīmēt, ka tik�pat jau nu viņ� lēcis būtu, bet runāt gan viņ� par to vairs nerunā. Kad viņi jau saposu�ies tālākam ceļam, Ri�s pavelk Juri sāņus un �ukst pie pa�as auss:

���� Kā tu domā, vai tam, ka es nomazgājos akas ūdenī, nav nekādas nozīmes?

��� M-jāā, � dziļdomīgi atbild Juris, � var gadīties, ka sa�skarē ar gaisu ūdens nezaudē savas sākotnējās īpa�ības �

Tad viņi visi iziet uz ceļa un dodas tālāk. Dina ieķeras Jurim rokā un lūdz:

Vairāk gan tā nedari! Es biju tik ļoti nobēdājusies.

Ri�a noteiktais solis nepārprotami liecina, ka tagad viņ� ap ņēmies izdarīt kaut ko vienreizēju. Neko nerunādami, viņi noiet krietnu ceļa gabalu, tad Miks sāk ņurdēt:

� Skrien ka uz ugunsgrēku! Vai tad vēl ātrāk nevar? Var�būt Lielais Kristaps uzvarētajam pasniedz kausu .. .

Ta�u Miks visu savu neapmierinātību un ironiju nepaspēj līdz galam izsacīt.

Visapkārt sabiezē migla. Ri�s nedro�i pamet skatienu atpa�kaļ � vai biedri seko? Seko. Bet migla ik brīdi kļūst biezāka. Gājēji cits citu tikko spēj saskatīt. Ri�s jūt, ka galva sak reibt. Gribas griezties atpakaļ, ta�u viņ� to neuzdro�inās darīt, lai savu biedru acīs nekļūtu par pēdējo zaķapastalu. Viņi vairs ne�iet, bet skrien, ko kājas nes, lai ātrāk izkļūtu no miglas. Lai pārējie biedri nenoklīstu, Ri�s sak aurot: � Aūū! Aūū! Aūū!

Bet migla ir bieza kā receklis, un skriet kļūst aizvien grūtāk. Ri�s jut, ka spēki izsīkst, kājas dreb . .. Pēdējais, ko viņ� vēl saklausa, ir Dinas balss. Dina izmisīgi sauc palīgā. Tad viss iegrimst dziļā tumsā, no kuras pamazām iznirst saule. Ēnu valsts palikusi aiz muguras.

Juris sē� ceļmalā un raugās apkārt. Viņ� ir pārsteigts un ne�var saprast, kas notiek. Ri�s plīk�ķina garu pātagu un uzrauga krietnu ganāmpulku. Izsalku�as govis par varēm lau�as labības laukā. Viņ� tās dzen ārā un nepārtraukti sauc: � Prom, prom, nekrietnie lopi! � Un tomēr viena govs ieskrien labībā un, galvu purinādama, plūc sulīgos stiebrus. Ri�s tai diedz pakaļ un cērt ar pātagu no visa spēka, tik lielas ir viņa dusmas, bet. . . lauka otra mala parādās apaļa galva kā mēness ciba, tikai vidū to �ķērso melnas ūsas.

Vai par to es tev maksāju, � ciba kliedz, � tu, slinkuma maiss! No dipulata tiks atskaitīts, un �odien varēsi iet sust bez vakariņām . ..

Tikko Ries d/ird pieminam vakariņas, viņam no tiesas sa�ņaudzas un iekulk'.las vēders. Tik briesmīgi gribas ēst, ka

asaras izsprāgst acīs un pa�am sevis kļūst �ēl. Bēdīgs un no�ēlojams ir Ri�a liktenis.

Ta�u ari Mikam �ajā brīdī neklājas vieglāk.

Miks starp ceļgaliem iespiedis vecu zā�baku un cen�as pienaglot tā nomītajam papēdim zoles gabalu. Viņ� sit no visa spēka, bet nagla no�ķiebjas un aizlec ar tādu sparu, ka trāpa tie�i pa pieri pretī sēdo�ajam meistaram. Tas kā dzelts pielec kājās un sāk neganti lamā�ties. Viņ� ir ļoti kalsns, un satraukumā viņa kaulainais zods tik strauji kus�tas, ka Mikam �ķiet � tūlīt, tūlīt tas no�lūzīs un brilles, kas turas tikai uz de�guna gala, nolēks uz grīdas un sa�ķldīs smalkas druskās. Ta�u nekas tāds ne�notiek, tikai siksna no�vīkst gaisā un tās gals pielīp Mika plecam. �ajā brīdī Miks, protams, ir pārliecināts, ka daudz labāk būtu, ja kurpnieku meistaram nolūztu zods, sa�ķīstu brilles un roka sa�ūtu, lai nekad vairs nevarētu pacelties. Bet, ko lai dara, viņa vēlē�anās nepie�pildās. Un, kamēr vēl Miks apcer savu no�ēlojamo stāvokli, meistara roka at�kal ir . . .

Miks uzmet kūkumu un kā lode iz��aujas kurpniekmeistaram caur kāj-

starpu un izsprūk pa �aurajām durvīm ārā. Meistara roka turpina iesākto kustību un ar pilnu sparu atsitas pret galda malu.

Aiz sāpēm meistars palecas, un, tā kā viņ� pats ir gar�, bet telpa zema, viņa galva nobūk�ķ pret griestiem. �oreiz brilles patie�ām noveļas no deguna un .. . paliek karājoties aukliņā, kura aplikta ap ausi.

Krietnu brīdi viņ� grie�as kā vilciņ� riņķī, sūkā sasisto roku un brauka pakausi. Nomierinājies atsē�as pie sava galdiņa, ilgi meklē brilles, kas karājas turpat uz pleca, un pārdomā nupat no�tiku�o atgadījumu. Viņa krunkainā, melnīgsnējā seja te sāpīgi savelkas, te atkal noskaidrojas un kļūst saulaināka. Viņam smeldz ne vien roka un pakausis, bet arī sirds, jo viņ� ir labs cilvēks, tikai Miks ir slikts kurpnieka māceklis. Un vecais vīrs dzīvo tādā pārliecībā, ka bez kārtīgas iekaustī�anas vismaz reizi dienā par meistaru neviens nav izmācāms, jo, kad viņ� pats mā�cījās, tad to kaustīja divas reizes dienā. Tagad ve�uks lauza galvu, vai �āda labsirdība amatnieku sagatavo�anā nesamaitā mācekļus un vai nebūtu jāatgrie�as pie veciem paņēmieniem, vai

ari spert vel soli uz priek�u un turpmāk mācekļus pērt tikai pa: divi dienām reizi un sevi�ķas vajadzības gadījumos.

Miks pa to laiku noslēpies aizdurvē un kārtējo reizi aprēķina,, cik dienu vēl turpināsies viņa mocības, jo mācību laiks ilgst vis�maz trīs gadus un gadam ir trīssimt se�desmit piecas dienas . . .

Ta�u Mika pārdzīvojumi salīdzinājumā ar to, ko �ajā laikā pār�cie� Dina, ir tīrais sīkums. Viņa tup uz ceļiem mācītājmājas lie-! veni un kasa nost asariem un lidakam zvīņas. Zivis ir ap�uvu�as,.] nazis truls. Tas nav darbs, bet pa�as elles mocības. Dina no visa spēka velk nazi, bet tas slīd pari, zvīņas lec uz aug�u, līp pie mei-! tenes vaigiem un pieķepa matus. Jo vairāk viņa cen�as, jo vairāk aplīp ar zvīņām. Dinu nevar vairs ne pazīt, kad nomocījusies un izmisusi viņa nomet nazi uz grīdas, pati nokrīt līdzās zivju trau-ļ kam un sāk gau�i raudāt. Viņas pleci raustās, un asaras līst tā-i dām straumēm, ka pat no vaigiem noskalo zvīņu sudrabu sudrabu � sudrabu � Kur raksta par zivīm kā par sudrabu? � j

No mājas �ajā bridi iznāk pavecāka sieviete. Viņas mati ir kupli, bet sirmi. Tērpusies melnā kleitā ar mazu, baltu apkaklīti. Viņas zaļgani pelekās acis dzīvi raugās apkart.

��� Dina, bērns, kas tad tev? � viņa ievaicājas un nolīkst pār meiteni. � Vai slikta dū�iņa? Ietec kukņā, iedzer tējiņu, paliks labāk.

��� Kundze � es � es � tās zivis nevaru � Dieva vārds, nevaru � man nav spēka.

���� Nerunā, meitenīt, cik tad tur ta spēka vajag. Tik pastei�dzies gan! Cienīgtevs naks mājā, un pusdienai jābūt galdā. Sa�ņemies! Sākumā jau ta grūtāk, bet pieradīsi. Pameklē asaku nazi.

��� Vai bie�i man tadas zivis būs jākasa?

��� Būs, būs, bērns, zivis cienīgtēvam bie�i tiek atnestas. Ta mūsu draudzes ļaudis apliecina mīlestību savam ganam. Ak, cik. liela ir cilvēku mīlestība! � Kundze pēk�ņi saliek rokas un pa-' i augās debesīs. � Bet vēl lielāka ir nekrietnība. Vai tad nevareja ai nest, nākot no zvejas, bet ne � notur mājā, kamēr apkalst, < itas jau smako, dabūju izmest arā. Vai tādas var celt cienīgtē�vam priek�ā? Un kā viņam gar�o zivtiņas! Vienmēr svēta tās un tad apēd. Jā, meitiņ, svēta � � kundze nopū�as, � bet tagad strādā labi �igli, lai nazis zib vien!

Dina paņem citu nazi, nopū�as un notupstas pie zivju bļodas.

�is nazis ir ass, ta�u no tā labuma maz, tas neņem nost zvī�ņas, bet grie�as iek�ā. Pēc brī�a zivs jau sagraizīta vienās �vī�kās. Nu vairs par zvīņu dabū�anu nost nav ko domāt, ta�u Dina vēl labu brīdi plucina, līdz pacietība galā, tad paķer zivi aiz astes un aizlai� pa roku galam pāri pagalmam �agaru kaudzē iek�a.

Tanī pa�ā brīdī parādās kundze.

���� Ko tu, meitiņ, izdarīji? � viņa laipni, bet dzel�aini cie�i noprasa.

���� Es nevaru � ko es nevaru, to nevaru, � Dina izdve� un spītīgi nodur galvu.

���� Tev, meitiņ, tomēr būs jāvar. Citādi tu nedabūsi ēst un tev būs jātup ar kailiem ceļiem uz zirņiem. Es domāju, ka tu sa�proti � tas ir vēl grūtāk, tādēļ jau pie laika izvēlies no diviem grūtumiem to vieglāko.

���� Nē, un tomēr nē! � Dina vairs nepadodas. � Un uz zir�ņiem es arī netupē�u.

���� Bīsties dieva, meitiņ! � Kundzes balsī ieskanas draudo�i toņi. � Tev ir jāzina � tas kungs visu redz!

���� Bet es nevaru, � Dinai sāk raustīties lūpa, � un ko tad viņ� skatās . .. Būtu labak nācis palīgā � � Un raudiens iet vaļā.

Kamēr Ri�s, Miks un Dina katrs ir aizņemts ar savām bēdām un īsti neapjau�, kur viņi nokļuvu�i, Juris viens pats sē� ceļmalā un vero visu notieko�o. Viņ� ir pārsteigts un nekā nespēj saprast.

'I i ka i tad, kad Dina ierunājās, ka pats debesu valdnieks varētu nakt talkā zivis notīrīt, Juris attop, ka arī viņ� ta�u var kaut ko līdzēt.

Viņ� skrien pie Dinas, met ar roku un sauc:

���� Pagaidi, Dina, es tev palīdzē�u! � Bet tavu brīnumu! Dina laikam nesaklausa viņa balsi, un Juris, lai kā arī cen�as skriet, tuvāk netiek. Viņ� jau ir galīgi aizkusis, sviedri līst, un kājas pagurst. Ko darīt?

��� Miku, Miku, klausies! Vai tu arī? .. .

Tas pats negals. Viņi atrodas katrs savā pasaulē un nevar vairs satikties.

Juris atsēstas grāvmalē un grib izdomāt, kā draugiem pali* dzēt, ta�u galva nestrādā. Citādi nekādas vainas: saule silda, un drīz vien viņ� pārliecinās, ka vairāk kaujas ar snaudienu nekā kaļ savu biedru atbrīvo�anas plānus. Miegs kļūst tik uzmācīgs, ka acis pa�as aizkrīt ciet, un viņ� vairs neredz, kas notiek tālāk.

Ta�u notika sekojo�ais: kamēr kundzene runājas ar Dinu, pa�galmā parādās liels, melns runcis. Tas, daudz negudrodams, itl kā viņ� zinātu, ka �agaru kaudzē nolikta zivs, aizskrien, paķer to zobos un metas bēgt. Ta�u kundzene laikā pamana un kliegdama, brēkdama ar lielu �agaru rokās skrien tam pakaļ. Runcis nav] dumj� un, laikam aprēķinājis, ka mācītajkundzi skrie�anās sa-; censlbā uzvarēt nevarēs, visai veikli, kā jau to kaķi prot, uzrau��as uz malkas �ķūnī�a jumta. Tas nav sevi�ķi augstu, ta�u kun�dzene ar �agaru viņu vairs aizsniegt nevar. Runcis pārliecināts, ka patie�am atrodas dro�ībā, mierīgi tiesā līdaku, tikai laiku pa laikam pastiepj kaklu un paskatās, ko cienījamā vajātāja dara. Run�a drosme un aukstasinība iedvesmo Dinu. Viņa paskrien ap mājas stūri, kur kundzene neredz, un tad, ko kājas nes, dodas taisni pa laukiem pāri prom. Viņa skrien viegli un ātri, gandrīz

kā putns lido, jo viņu nes neklusināma griba atbrīvoties no lie�kulīgās baznīckunga ģimenes, kura nevienam nekā laba nedara, bet dzīvo no citu sapelnītā labuma.

Dina skrien tik ātri, ka nav pat laika paskatīties, uz kurieni īsti viņa skrien. Ar zvīņām piebiru�ie mati un aplipusī seja saulē vizuļo, un viņa izskatās pēc teiksmainas būtnes, kas joņo pa bezgalīgām ārēm. Pēdīgi viņa iedrā�as labības laukā, un solis kļūst lēnāks, labības stiebri �vīkst zem kājām.

��� Vai! Vai! Glābiet! Glābiet! Mīļie ļautiņi, glābiet! � pēk��ņi atskan pārbiedēta balss.

Kliedzējs ir mums jau pazīstamais saimnieks ar apaļo ģīmi un melnajām ūsām. Un viņa bailes tik lielas tādēļ, ka pats ir māņticīgs un turklāt vēl labi apzinās, ka daudziem cilvēkiem ir darījis pāri. Ieraudzījis Dinas spīguļojo�o galvu, viņ� vairs ne��aubās � atmaksas stunda ir klāt � sodītājs skrien tie�i viņam virsū.

Kā nelabā plēsts saimnieks aizlingo, pa grāvju grāvjiem un e�malām slapstīdamies.

Dina, aiz bailēm drebēdama, apstājas un raugās apkārt. Go�vis, pametu�as labību, astes kā karogus pacēlu�as, bizenē prom uz krūmiem, un tām pakaļ skrien Ri�s.

Dina aiz prieka iekliedzas:

���� Ri�u! U-ū-ū! Te esmu es!

Ri�s atskatās un apstājas, atmet ar roku govīm un nāk pretī Dinai.

��� Vai tā esi tu, Dina? � viņ� vēl neticīgi jautā. � Saki � kas te notiek, kādēļ man jāgana �īs izbadēju�ās govis? Es nekad neesmu ganījis lopus un nemaz nezinu, kā tas jādara. Bet kur palika saimnieks? Viņ� mani nositīs! � Ri�s sāk raudzīties at�pakaļ.

��� Mēs esam noburti. � Dina skumji �ūpo galvu. � Tas vīrs, kur� mūs �eit ievilināja, dro�i vien nemaz nav Lielais Kristaps, bet ir kāds ārzemju aģents, kas mūs pārdevis kun�giem. Mēs ta�u viņam nemaz neprasījām pasi. Tā nekad nedrīkst

darīt, cilvēkam ir jāuzticas, bet galvenais tomēr dokumenti. Tā mums ir mācība � � Dina nebeidz sūroties.

Bet Ri�s īsti viņas vārdos neieklausās, jo jūt, ka pārmetums visvairāk vērsts pret viņu. Viņ� tikai tagad uzmanīgāk sāk vērot apkārtni, ta�u ilgi to darīt neizdodas, jo aiz labības lauka atkal parādās apaļā galva ar melnajām ūsām.

Ri�s salīkst cik iespējams zemu, uzsauc Dinai: � Lai�a�mies! � Un dod kājām ziņu.

Viņi skrien, atpakaļ neskatīdamies, jo baidās ieraudzīt ne�krietno saimnieku un pārāk laipno mācītāj kundzi.

Bet cilvēks jau nevar skriet bezgalīgi � kājas nogurst un sirds sāk tik strauji un spēcīgi pukstēt, � taisni bail, ka pa "muti ārā neizlec. Kad Dina sajūt, ka nupat kritiskais brīdis ir klāt, viņa ieveļas vareni jaukā zālē, kur visapkārt zied puķes, un krītot vēl paspēj izdvest:

� Lai notiek kas notikdams, man vairs nav spēka!

Ri�s saklausa pēdējos vārdus, apstājas un atsēstas. Saule tīkami silda, zāle un ziedi smar�o, bet nogurums ir tik liels, un. viņi pa�i nemana, ka uz vietas aizmieg.

Ko lai dara, bez gulē�anas arī nevar iztikt. Toties viņi pa�mostas mundri, spēka pilni, tikai� Ak tā, par to mums jāpa�stāsta pēc tam, kad�

Miks, noslēpies kurpnieka darbnīcas aizdurvē, izcīna lielu cīniņu pats ar sevi. Viņ� dzird, kā atkal klaudz meistara āmurs, un, ja jāsaka patiesība, tad naglas sist nav nemaz tik neintere�santi, ja vien būtu iespējams darīt arī kaut ko citu. Bez tam Miks it labi apzinās, ka meistars nav ļauns cilvēks, ka viņ� pat ir progresīvs. Tādam cilvēkam ir grūti nodarīt pāri � pamest yienu ar vecām tupelēm. Tādēļ Miks iek�ēji cīnās pats ar sevi. Ārā aiz durvīm viņu vilina brīvība. Turklāt mums jāatceras: Miks ta�u ir skolā mācīts, ka par brīvību vienmēr jācīnās. Viņam �ermuļi sāk skriet pār visu miesu, kad atceras meistara siksnu.

Klusītiņām Miks izlavās ārā, ieelpo pilnu krūti svaiga gaisa, paraugās saulē, tad ceriņkrūmu aizsegā pamazām vien attālinās uz tuvējo me�malu. Un, lai gan varam sacīt, ka Miks nekad nav

nedz �os laukus, nedz me�u redzējis, viņam tomēr ir tāda sajūta, it kā ietu pa jau pazīstamu taku. Nonācis me�ā, viņ� skrien cauri sīkiem brik�ņiem, rokas uz priek�u izstiepis, lai zari ne�sitas acīs. Skriet ir grūti, jo avenāji pinas kājās, un viņ� tikko neieveļas milzīgā skudru pūznī. Pasities sāņus, Miks pamana me�a taciņu un izskrien uz tās. Tas ir zvēru ceļ�, kas ved uz upi padzerties. Pēc īsa brī�a Miks jau ir pļaviņā, kur, zālē atkri�tu�i, guļ Dina un Ri�s. Miks viņus tūlīt nepazīst un aiz piesar�dzības nogulstas uz vēdera zemē un vēro.

Ri�s pat miegā kustina kāju pirkstus, ar kuriem viņ�, tāpat kā pērtiķis, var pieķerties pie koka zara. Dina, vaigu atbalstījusi uz abu roku saliktajām delnām, savilkusies kamolā, miegā �āp�stina lūpas, laikam lūdz mātei piedo�anu. Raugoties viņā, arī Mikam uznāk miegs, un viņ� saldi no�āvājas, brīdi vēl cīnās ar miegu un tad padodas.

Juris satrūkstas, spēcīga gonga skaņa izrauj viņu no miega.

��� Sākam sacensības, � skan Lielā Kristapa balss, bet pats viņ� nav redzams, � �odien pie mums ieradies sestās klases skolnieks Juris Burnburs, viņ� jau paspējis izcīnīt Lā�plē�a ausi un tādēļ netika nosūtīts pagātnes praksē, bet ieguva tiesības piedalīties sporta spēlēs.

��� Ko tas nozīmē? � Juris jautā un raugās apkārt. � Es neesmu nekāds lielais sportists. Ar ko man jāsacen�as?

��� Rāmi, bez uztraukuma, � Lielais Kristaps mierina. � Tev jāsacen�as pa�am ar sevi. Jāmēģina pārspēt pa�am sevi.

���� Netaisiet jokus! � Juris sāk piktoties.

�� Joki tic nav, pa�am sevi pārspēt ir grūtāk nekā uzvarēt citus. Sāksim ar ē�anu. Lūdzu istabā pa labi!

Juris negribīgi ver vaļā durvis. Viņu apņem cepe�u smar�a,, mutē saskrien siekalas, un vēders iekurkstas � te īsta izēdējus/

paradīze � cepti sivēni, jēri, zosis, desu līkumi, sautētu kāpostu un putraimu biezputras bļodas, piena un medus krūzes, krējuma un sviesta trauki, kurvis ar olām un klājiens brūnu maizes ku�kuļu, tikko ceptu, smar�ojo�u un vilino�u.

� Ēd, parādi, ko spēji � balss mudina.

Juris knosās un nevar iz�ķirties, ar ko lai sāk. Viņ� saķer sivēnu aiz kājas, bet tūlīt palai� vaļā, tad izrauj zosij spārnu, ceļ pie mutes un tomēr noliek atpakaļ bļodā. Vēders brīdino�i skaļi iekurkstas un pieraujas pie muguras. Ievārījuma un medus podi panākas uz priek�u, karotes pa�as lien rokā. Kas gan ir gar�īgāks par zemeņu ievārījumu � ķepē ar karotēm, cik tik lien iek�ā.

Juris vairs nevar izturēt, viņ� paķer pa�u pēdējo rūsgani pelēcīgo maizes klaipu, nogrie� �ķēli. Pie na�a asmens pielīp sēnalas. Sēnalu maize� zemnieku maize� tautas maize. Tā devusi spēkus gadu simtiem. Visu citu apēda kungi, pa�iem labi ja palika svētku reizei. Sēnalu maize � sirdsapziņas un tautas goda maize.

Juris patie�ām vēsturē ir stiprs, īsts �empions. Kur� gan cits to būtu tik smalki, dziļi un pamatīgi izpratis!

Ta�u sacensība vēl nav galā. Kad tre�ā maizes rika notiesāta un ūdens krūze izdzerta, uz gaismas tablo parādās uzraksts: �Viens punkts.�

Tad Juris tiek aicināts tālāk nākamajā telpā, te ir vesels darba rīku muzejs � lāpstas, cirvji, kalti, ēveles, lau�ņi, tad arkli, ecē�as, tīkli un laivas, tālāk rakstāmgaldi ar visiem rak�stāmpiederumiem un pa�ās beigās aiz aizslēgtām stikla durvīm laboratorija ar mikroskopu uz galda. Juris izcilā darba rīkus, pamēģina, kur� labāk ieguļas delnā. Ja pa�am kaut niecīga daļa no tiem piederētu, ko tik tad nevarētu iztaisīt! Bet te viņ� izvīlēs atslēgu, pats atvērs durvis un ieies laboratorijā, iekļūs zinātnes brīnumu pasaulē.

Juris paņem dzelzs gabalu � vīlē, vīlē, sviedri līst pār pieri un tek pār muguru. Pamazām izveidojas spo�a atslēga, glu�i kā rotaļlietiņa. Ilgi Juris to pielāgo, ta�u atslēga negrib padoties.

Pēdīgi tā vēl ņem un iesprūst � negrie�as ne uz priek�u, ne atpa�kaļ, ne vairs ārā izvelkama. Juris izmisīgi to groza un rausta, bet, jo vairāk groza, jo cie�āk tā iesprūst. Uzmācas dusmas, tirda nepacietība. Par velti viņ� ir pūlējies: pa�u galveno � darba eksāmenu nav izturējis. Maza cerība vēl pavīd; viegli, viegli Juris pakustina atslēgu, tā pagrie�as atpakaļ un iekrīt viņam delnā.

�īsts meistars nekad nestrādā ar spēku, bet ar prasmi un prātu.� �os vārdus Juris ir daudzkārt dzirdējis, pat mēģinājis iegaumēt, bet vajadzīgajā brīdī tie da�kārt piemirstas. Tagad tikai pamazām, da�us vīles vilcienus, pamēģināt vēl un vēlreiz, līdz atslēga noskrapst un durvis ir vaļā.

Par pareizi saprastu un izpildītu uzdevumu uz tablo parādās uzraksts: �Divi punkti!�

Kā pasakās, tā arī �eit � cīņā jādodas trīs reizes. Atcerēsi�mies � cīņā pa�am ar sevi. Daudz laika Jurim netiek dots, lai rīkotos pa laboratoriju. Ar zinātni viņ� varēs nodarboties tad, kad pabeigs augstskolu. Tagad viņ� tiek aicināts telpā, kura at�rodas kreisaja pusē. Te ieeja velvēta, durvis no ozola koka, ar dzelzi apkallas. Tas smagi veras vaļā. Juris ieiet telpā, kura at�gādina baznīcu. Viņ� nemaz nezinātu, kāda baznīca izskatās no iek�puses, ja vecmāmiņa nebūtu viņu reiz sev aizvilkusi līdzi uz dievkalpojumu. Toreiz gan Jurim iznāca nepatik�anas, jo viņ� skolā izstāstīja �o atgadījumu. Pionieru vadītāja uztraucās, sa�sauca pionieru vienības sanāksmi, un Jurim vajadzēja paskaid�rot, kā tas noticis.

Jā, par baznīcām Jurim nekādu labo atmiņu nav, tādēļ viņ� �ajā telpā ieiet, piesardzīgi apkārt lūkodamies.

Paaugstu pie kolonnas ar asinssarkanu samtu apdarināta kancele.

Virs tās uzraksts: �Stāvi �e, un tā dieva vārds taps tavs iero�cis.� Iekavās piezīme: �Tev jābūt tikai uzcītīgam un paklau�sīgam un tas pats japrasa no citiem.�

Juris novēr�as. Ne, nē, lai nu paliek � tēvs aizvien ir aizrā�dījis un solījies pat bargi sodīt par uzcītības un paklausības trūkumu.

Telpas otrā galā uz paaugstinājuma apzeltīts krēsls, varbūt pat no tīra zelta, virs tā rakstīti vārdi: �Mana vara ir neierobe��ota, mana griba nav pārsūdzama, mana patiesiba ir likums visiem.�

� Ui-ui-ui, � Juris nopū�as, � tas gan ir vareni! Atsēsties �ajā krēslā, un lai neviens nenāk par tuvu!

�Jūsu augstība, ko jūs vēlaties? Jūsu augstība, kā tas jums patīk? Augstība � augstība �� Visi pielabinās un izliekas, li�ķē, bet rīko slepenas sazvērestības. Juri ar to nesamulsinās, lai sē� tādos krēslos vecī�i, lai tauta par viņiem ņirgājas, viņi jau aiz�mirsu�i, ko skolā mācīju�ies vēstures stundās. Puikām jāspēlē futbols, jātrenkā hokeja ripa, jākļūst par īstiem akvalangis�tiem � Jā, tas krēsls patie�ām ir no zelta. Juris pamēģina to pa�cilāt, smags gan � nekust ne no vietas. Ko no �ī zelta varētu iz�taisīt? Un Juris nespēj izdomāt, ko lietderīgu no zelta varētu darināt. Viena vērtīga īpa�ība tam ir � tas nerūsē. Ar zeltu vajadzētu pārklāt kuģus un laivas. Kāpēc to neviens nav mē�ģinājis izdarīt? Visi centu�ies zeltu sagrābt, bet kā to lietderīgi izlietot? Kam par to ir jādomā? Jurim, vai? Viņ� sadusmots no�grū� krēslu no paaugstinājuma, un tas grabēdams un �ķindē�dams noripo uz grīdas.

Juris sastingst un gaida, kas nu būs. Ta�u visapkārt klusums.

Juris pagrie� zelta tronim muguru, bet viņam priek�ā, pa�ā kaktā iespiests, stāv cits krēsls. Gandrīz tāds kā virtuvē pie galda, tikai glu�i jauns. Virs tā pie sienas papīrs ar uzrakstu:

�Es esmu es un arī tāds kā visi citi. Es daru to, kas man da�rāms, un netraucēju citus. Es negribu pakļauties un negribu pakļaut sev citus.�

���� Ei! Tas taisni kā priek� manis! � Juris iesaucas un atsēs�tas. Visa telpa pielīst skaņām kā liels un duno�s zvans. Kad tās pierimst, ierunājas Lielais Kristaps: � Juris Bumburs ir uzva�rējis, bravo! Ko viņ� par to vēlas?

��� Kā? Ko tas nozīmē? � Juris nesapra�anā jautā. � Es nekā neesmu prasījis. Es ātrāk gribu satikt māsu un savus drau�gus. Kur viņi ir, kāpēc es viņus neredzu?

���� Pacieties! Klausies uzmanīgi, ko es tev teik�u! � runā Lielais Kristaps. -� Tava māsa un tavi draugi ir apburti � tā sacīja agrāk, tagad tam atrasts precīzāks apzīmējums � iepro�grammēti citādi nekā tu. Tu dzīvo pēc �odienas cilvēku pro�grammas, bet viņi pēc pagāju�ā gadsimta. Starpība ir krietni liela. Tas ta�u nav noslēpums, � balss turpina skaidrot, � arī �odien cilvēki visi nav vienādi ieprogrammēti � vieni spēj at�kārtot tikai to, kas viņiem iemācīts, viņu programmējums ir nemainīgs, otri � glu�i pretēji � uztver visu jauno, pa�i pēc tā tiecas un meklē� Ko es tev stāstu, par cilvēku nekad visu nevar pasacīt, neviens rakstnieks līdz galam visu aprakstīt, ne�viens zinātnieks visu izpētīt�

Juris stāv ceļa malā. Lepnā baznīca pazudusi, it kā nemaz nebūtu bijusi, un me�a ielokā pļaviņā guļ viņa ceļa biedri.

���� Tu viņiem katram ie�uksti ausī vārdus: �Laiks at�griezties!�

Vēj� plivina Jurim matus.

� Ehei! Ehei! � Juris skrien un sauc: � Celieties! Pietiek gulēt!

Jura balss iztrūcināti, gulētāji saslienas kājās. Platām acīm tie raugās Jurī un nepazīst viņu.

��� Ko jūs te darāt? � Juris baras. � Vai esat aizmirsu�i, ka mums jāiet pretī uguntiņai? �Viņ� pastiepj roku un rāda kaut kur tālumā. Visi skatās, bet neredz neko. Dinas, Ri�a un Mika sejās ir tāda nesapra�ana un izbrīns, it kā viņi ar Juri sastaptos pirmo reizi.

��� Saprotiet, uguntiņa ir tur, � Juris pats paskrejas uz priek�u, � tur mums jānokļūst. Nāciet! Te nav ko kvernēt! �ī upīte ir maza, un te pat kārtīgs vēzis nemājo.

���� Ko viņ� grib? � Ri�s jautā it kā pats sev.

���� Ko tu te meklē? � dusmīgi noprasa Miks.

��� Viņ� ir atsūtīts, lai mūs saķertu, � iespiedzas Dina,

dzeniet viņu prom, kamēr nav par vēlu!

��� Es esmu jūsu draugs Juris. Un tu, Dina, esi mana māsa. Vai jūs mani nepazīstat? Mēs kopā gājām �

���� Nav tiesa, mēs nekad neesam kopā biju�i, � noliedz Ri�s. � Es dzirdēju, ka saimnieka mazdēls esot Juris. Varbūt tu tas esi?

���� Nē, kurpnieka māceklis bijis Juris. Viņu tēvs tik ilgi pē�ris, līdz puika zaudējis prātu. Viņ� tagad klīstot apkārt. Tas ir viņ�! � apgalvo Miks.

��� Jūs maldāties, tas nav ne viens, ne otrs, bet mācītāja pa�kalpiņ�, kas tēlo svēto Antiņu un izmāna zemniekiem vistas un olas. Tas ir nekrietns zēns. Nevienam viņa vārdam nevar ticēt. Ko jūs vēl gaidāt, trenciet viņu ratā! Viņ� piesauks nelaimi, tas ir skaidri redzams! � neatlai�as Dina. Viņa ir piesarkusi un dusmīga par zēnu neizdarību un tāpēc pati, rokas vicinādama kā vējdzirnavu spārnus, skrien Jurim pretī un sauc:

��� Tis, ti�, prom, tu nelabais!

Ta�u Juris tik viegli nav nobaidāms.

��� Jūs pa�i to neapjēdzat, ka esat apmāti, tas ir, nepareizi ieprogrammēti. � Juris satver mā�eles rokas, tā izbailēs iespie�dzas, ta�u viņ� paspēj iekliegt Dinai ausī: �Laiks atgriezties!�

Dinai saļogās ceļi, un viņa tikko nepakrīt.

��� Juri! Tas esi tu? Patie�ām, brālīt, kur tu biji pazudis? Es pavisam, pavisam tevi biju piemirsusi�

Ri�s ar Miku kāpjas atpakaļ, un skaidri jau�ams � viņi grib aizlaisties me�ā.

��� Vai tas nav tīrais negals! � Juris nervozē.

��� Tagad ar viltību, � pa�ukst Dina, � viņi ta�u mani vēl atzīs par savējo� Zēni, zēni, me�ā slēpjas ūsainais saimnieks!

Ri�s tūlīt apstājas un bailīgi raugās apkārt�

��� Nāciet �urp, zēni! � Dina aicina un apķeras brālim ap vidu. � Sasiesim �o nelieti, lai viņ� nevar saimniekam palīdzēt.

Juris raustās, it kā viņ� gribētu atbrīvoties, ta�u nespēj, jo Dina pielipusi kā dadzis pie biksēm.

Ri�s ar Miku sadū�ojas un steidzas palīgā. Juris tik to vien ir gaidījis. Tikko viņ� pasaka savu sakāmo, abiem zēniem nokrīt kā zvīņas no acīm. Viņi mulsi smaida, Ri�s nesakarīgi murmulē:

��� Virves nav� bet kāpēc mums to vajag� mēs tāpat visi kopā, un klintīs mums nav jākāpj un govis nav jāgana�

���� Govis tagad gana pieaugu�ie, � Miks minstinās, � un elektriskie gani� Zābakus taisa ar ma�īnām� Kas te notika? Kur palika mūsu uguntiņa?

���� Skatieties! � Juris rāda.

���� Ir! Ir! Ir! � Viņi cits caur citu sauc, un ceļ� viņiem atkal pavīd zem kājām. Viņi soļo klusēdami, domās iegrimu�i. Laikam jau katrs vēlreiz pārcilā atmiņā visu piedzīvoto. To nevar uzreiz aizmirst.

�īkstēdamas padodas rijas durvis. Juris tās spie� vaļā ar plecu. Viņam vaigi piepūsti kā gaisa baloni un acis piemiegtas, it kā piesargājoties saņemt sitienu pa pieri. Pirmais durvju spraugā grib iespiesties Miks, ta�u Juris pa�auj kāju priek�ā. Pirmtiesī�bas pieder tam, kur� atver durvis�

Ri�s stāv pāris soļu sāņus, vēro, kas notiek, bet izliekas aiz�ņemts sarunā ar Dinu, kura par rijām neko nezina.

���� Rijās, � viņ� saka, � mui�nieki mocīja zemniekus. Lika licm strādāt cauru dienu un nakti. Tos, kuri neklausīja, atdeva velnam, lai spīdzina viņu dvēseles.

���� Bet velnu nemaz nav, � Dina iebilst, � skolā ta�u māca, ka tie ir māņi.

��� Un tu visu uzklausi, ko māca? � Ri�s pasmīn. � Dieva nav, tas ir taisnība, bet velni vienmēr biju�i.

Tik noteiktam apgalvojumam Dina vairs neuzdro�inās pretī runāt.

Juris un Miks jau nozudu�i aiz durvīm. Ri�s vēl vilcinās, ieklausās, kas tur notiek. Viņ� aizvien steidzina citus, retāk stei�dzas pats.

Dina jau kļūst nemierīga, bet Ri�s skaļā balsī stāsta, ka velni nemaz tik bīstami nav, jo viņus viegli piekrāpt, tikai pa��iem jābūt apķērīgiem. Veikli rīkojoties, var tikt pie zelta, kas velniem, kā visiem zināms, aizvien ir lielā krājumā.

Ri�s sāk izklāstīt savu plānu, kā viņ� velnus apstrādātu, kad durvju spraugā parādās Mika strupā roka, kas māj un aicina sekot.

Dina neredz nekā, bet Juris viņu tur pie rokas un �ukst ausī, lai nepīkst, gan acis pieradī�ot.

�Vai patie�ām te vēl ar spriguļiem kuļ labību?� Dinai gribas iesaukties, bet viņa atceras brāļa brīdinājumu un apvaldās.

Spriguļi būk�ķēdami krīt uz klona un ceļas atkal aug�ā, it kā ar tiem rīkotos mehānismi, nevis dzīvi cilvēki.

���� Man sirds sāk pagurt, � ierunājas salīcis ve�uks, kura sprigulis neceļas tik augstu kā pārējiem, � atpūtīsimies.

���� Man rokas plecos un elkoņos kā izlauztas, � saka jau�neklis, kam sviedri aumaļām līst pār vaigiem un seja spīd kā ar eļļu ieziesta. Matu �ķipsnas pielipu�as pie pieres. � Es te ne�gribu galu dabūt. Pie velna!�

���� Tā, dēls, tu nerunā, � viņu apsauc vecāka sieviete, � ne�piemini nelabo! Viņ� tāpat aiz rijas krāsns visu noklausās. Ir biju�i gadījumi�

��� Tie ir māņi! � Puisis nomet spriguli zemē. � Es eju gulēt! Jūs dariet, kā zināt. � To pateicis, viņ� atiet sāņus un iekrīt salmos.

Tā vien �ķiet, ka �ādu izdarību visi ir gaidīju�i. Viņi pamet spriguļus uz klona un pa�i ieveļas salmos. Tikai sieviete viena pati vaimanā un brīdina, ka labi nebūs, ta�u arī viņa nosēstas dēlam blakus, un nākamajā mirklī visi ir aizmigu�i.

��� Zēni, pamēģināsim pacilāt� � Juris aicina. Bet klona vidū izlec vecs velns. Ka viņ� ir vecs, to var spriest pēc garās, �ķidrās bārdas. Viens rags tam apdrupis un ausī izplēsts robs, itadi viņ�, kā jau velns, ir visai �iperīgs. Vecais iebā� divus pirkstus mutē un nosvelpjas tik skaļi, ka ausīs nod�inkst. Un tad no visiem kaktiem izskrien ārā velni. Te ir ko noskatīties, kā viņi rau� kopā izkulto labību un grābj maisos!

���� Tā. � Kad visi maisi aizsieti ciet, vecais velns apsēstas uz pa�a lielākā. � Tā vienmēr ir bijis, un vienmēr tā paliks � muļķiem darbs, bet gudrajiem salds un tauks plācenis. Nu, sā�tana bērni, par labu izdo�anos es jums atļauju sarīkot ballīti. Tikai bez reibino�iem dzērieniem un pīpē�anas! Kārtīgs velns tik zemu nekad nav kritis.

���� Nu viņ� plātās, � Miks pa�ukst Jurim, � es nemaz ne�zināju, ka velniem piemit arī lielī�anās netikums.

���� Ko jūs sakāt? � Velns atņirdz zobus. � Es dzirdēju kādu balsi. Jums nepatīk mani norādījumi? Varbūt jūs sacīsiet, ka es pats arī jums nepatīku?

Velni notupstas uz pakaļkājām kā suņi, sakrusto priek�ējās ķepas uz krūtīm un padevīgi paklanās.

���� Labi. � Vecais izgrū� spļāvienu caur zobiem. � �odien man ir labs garastāvoklis, bet, ja vēlreiz atkārtosies �ādas nebū��anas, tad neņemiet ļaunā! Es esmu labs velns un gribu, lai arī jūs būtu labi. Man ir izlūzu�i divi zobi, un tos pa�us es pazau�dēju tad, kad aiz dusmām gribēju ratiem nokost dīsteli, ar kuru zemnieks iebrauca man mugurā. 2igli aiciniet �urp raganas un uzvedieties, kā civilizētiem velniem pieklājas! � Vecis atkal palai� slaidu spļāvienu caur zobiem.

Dina tikko apvalda smieklus, un nezin vai tas viņai izdotos, ja �ajā brīdī no visām pusēm uz slotām � uz sava senā satik�mes līdzekļa neierastos raganas. Dinu visvairāk izbrīni tas, ka, nokāpu�as no slotām, viņas nomet savus garos lindrakus un pa�liek minikleitiņās.

Viens velns izstiepj klona vidū melnu kasti, izvelk tādu kā antenu, tikai bezgalīgi izlocītu un iz�ķobītu, nospie� pogu, un itskan īsts elles troksnis. Velni un raganas dejo. Tas ir kaut kas neaprakstāms.

Dina, pa�ai nemanot, arī cen�as izdarīt da�as kustības, ta�u nekas prātīgs neiznāk, un viņa paslēpjas dziļāk salmu klājienā. Tagad var justies visai brīvi, jo velni ar savām raganām tā aiz�rāvu�ies, ka redz tikai pa�i sevi.

��� Kad �is dancītis nāks pie mums modē, � Ri�s sprie� gandrīz jau pilnā balsī, � būs ko patrenēties.

��� Mēs atpaliekam no elles par deviņdesmit deviņiem ga�diem, � nopietni piezīmē Juris, � drīzumā tam jānotiek.

���� Nekas tur neiznāks, � nopū�as Miks, � lai �itā dejotu, vajag �ķeltus nagus un cietas pēdas.

��� Bet mēs to uzlabosim, piemērosim savām vajadzībām, � Dina jau atkal lokās līdzi elles trok�ņu antitaktī.

���� Stop! � vecīgi �ērksto�ajā balsī ieķērcās vecais velns.

Visi sastingst.

���� Kur� ir dzēris �ņabi? Es te jūtu �ņabja smaku! Atzīstie�ties ar labu, sods būs vieglāks! Ak tā, jūs nerunāsiet, � viņam acis iezvērojas, � jūs vēl liksiet man pavēli atkārtot! Kur� ir dzēris, es prasu!� Ak tu, eņģeļa pauri! � Viņ� sagrābj aiz �upra vienu velnu un izrauj tam no astes apak�as �ņabja pudeli. � Un kur tu to glabā! Domā, es nesaodī�u?� Es tev par sodu visu klātbūtnē to pudeli izdzeru!

Pudeles saturs guldzēdams satek vecā velna rīklē.

���� �e tev, � viņ� pamet velnam tuk�o pudeli, � aiznes uz bodi pudeli, dabūsi bombongu, citreiz zināsi, kā mānīties!

Vecajam mēle kļuvusi stīvāka, bet kājas ļodzīgākas, viņ� svilpj un iebļaujas:

���� Hoplā, zēni! Pēc nāves mēs visi būsim paradīzē!

Dina iegrū� ar elkoni Ri�am sānos.

���� Dzirdi, paradīze tomēr ir.

���� Klausoties vecajā velnā, man liekas, ka paradīzē tie pa�i velni vien ir.

���� Skaidrs, ka tie pa�i, � Juris piekrīt.

Bet kas tad mēs esam, ANO novērotāji, vai? Spriedelējam nu priecājamies līdz ar velniem, kuri sagrābu�i zemnieku izkulto labību. Mums jādomā, kā velnus aiztriekt uz elli! � Miks pikti no�ņāc.

Juris piekrīto�i pamāj ar galvu. Ri�s klusē, un viņam tikko jau�ami dreb bikses un kustas ausis � nav nekāds joks ielaisties ar velniem cīniņā. Tikai Dina laikam nekā nav dzirdējusi, jo nupat iet vajā pats trakākais dancis � kājas vairāk gaisā nekā pie zemes.

Mēs nekādi �ajā vietā nevēlamies Dinu apvainot, jo nav vi�ņas spēkos pretoties savām kājām, kuras to iznes klona vidū pa�ā velnu un raganu jūkļa centrā. Bet tas ir visbriesmīgākais likteņa izaicinājums.

Elles troksnis apklust, iestājas nāves klusums. Velni un ra�ganas raugās uz Dinu.

���� Nu, ko jūs pārstājāt? � viņa sasit plaukstas un iesaucas. � Turpinām! Es arī gribu dejot, man dikti patīk dejot.

Bet nekā! Priek�ā izlec vecais. Bez viņa ziņas �eit nekas ne�notiek, pat velnam mats no galvas nenokrīt.

���� Tu! � Viņ� sprauslā. � Kur tu te gadījies? Kas tu esi?

���� Es esmu Dina � mani sauc�

���� Es tev prasu, vai caurlaide tev ir? Ar �tempeli un pa�rakstiem �

���� Nē, es nezināju, ka vajadzēs.

��� Aā-ā, a-hāā, tad varbūt tev ir noformēti dokumenti par dvēseles pārdo�anu? � vecais aplaizās.

���� Nē, nē, nekādu dokumentu man nav, tagad ir skolas brīv�laiks, un es apliecību līdzi nenēsāju.

���� Zvēru pie eņģeļa Gabriela bārdas, kura viņam nekad ne�uzaugs, ka �ito meitēnu mums atsūtījis baznīckungs, ar ko es noslēdzu līgumu par dvēseļu iepirk�anu, bet viņ�, kā jau svētais, līdz �iru nav pildījis savus solījumus. Zēni un meitenes � grāpi verdo�a ūdens� Tūlīt �urp!

���� Mani neviens nav sūtījis! � Dina protestē. � Es pati, es gribu dejot�

Ta�u viņu neviens vairs neuzklausa, no rijas krāsns tiek iz�vilkts liels katls, tanī kūp un burbuļo ūdens.

Velni un raganas lēkā un spiedz: I

���� Nu tik būs izē�anās! Tik ilgi nav ēsts svaigs kumoss, vecais; baro ar sālītu speķi. No tā aug: tauki uz vēdera, bet nekādas bau�das nav. Ai, kā gribas ēst! Baudīt, baudīt! Metiet katlā, nav ko gaidīt!!

Velni sastājas ap Dinu un gra�sās grābt ciet.

���� Es tūlīt eju Dinai palīgā! � iesaucas Miks un grib uzrotīt krek�lam piedurknes, kuru nav.

���� Es pirmais! � Juris skatās apkārt, vai nav kāds cīņas ierocis, bet tad atceras spriguļus un no�mierinās.

��� Viņi mūs visus apēdīs, � mazliet trīso�ā balsī runā Ri�s, � vajag apspriesties, padomāt, uzklausīt�

���� Kamēr Dina būs aprīta, jā?

Miks savelk dūres.

��� Mums jāsaglabā rezerves, un jānovilcina laiks līdz pirma-ļ jiem gaiļiem, � Ri�s sprie�, un| balss tam kļūst mundrāka.

���� Kauns! � Miks no�ņācās un izskrien klona vidū. Ar plecu viņ� pagrū� kādu resnu raganu sāņus un aizspraucas priek�ā pie] pa�a katla.

���� Atlikt! � Miks paceļ roku un kliedz visā balsī. � Ja jūs]

esat badā un tas vecais kuprainis ar �ķidro bārdu jums nedod ēst, tad ēdiet mani, no manis jums būs vairāk labuma. Pataus�tiet, cik es esmu mīksts!

���� I<o tas nozīmē? � Vecais velns ir galīgi pārsteigts.

��� Kur tas ir redzēts, ka pats grib iet nāvē, lai glābtu citu? Es to neesmu ne dzirdējis, ne redzējis, te kaut kas nav kārtībā, tā ir mānī�anās.

���� Nav nekādas mānī�anās! � Miks dod vecajam pretī.

��� Viņ� pats mānās. Viņ� grib, lai jūs skrubināt Dinas liesos kauliņus, lai pēc tam pats pamielotos ar īstu kumosu. Viņ� ir viltnieks un krāpnieks!

��� Tas ir kūdītājs! � Vecais aiz dusmām sprauslā tā, ka

siekalas vien �ķīst. � Aizbāziet viņam muti, sasieniet rokas! > > 7

���� Nenāciet klāt! � Miks paķer spriguli un atvēzējas.

���� Esiet prātīgi, uzklausiet, ko es jums teik�u: taisīsim ellē dumpi, trieksim veco prom! Turpmāk ēdīsim tikai cūkas gaļu un jēra gaļu, noorganizēsim fermas, apgūsim lopkopību! Iedomājie�ties pa�i � ja visi velni audzēs cūkas, bet raganas � jērus un vistas, kas tur būs par lērumu gaļas! Es jums galvoju � pietiks pa�iem, bet, kas paliks pāri, � uz tirgu prom.

���� Ko tu, pui�eli, te pļerksti! � Vecais piemiedz vienu aci. � Tevī klausās �itie muļķa velni, siekalas tiem tek, kad piemin gaļu. Bet liec aiz auss � tie tomēr ir velni � gaļa bez dvēseles tiem tikpat kā jums gaļa bez sāls. Dvēseli mēs paturam mū�īgā lieto�anā tāpat kā zemnieks zemi. Ko tu tagad teiksi? Cik dvēseļu tu vari man piedāvāt? Mēs taisām jaunus velnus un raganas.

��� Mums tādu nav. � Miks joprojām ir atvēzējis spriguli.

���� Padomā labi, pie mums nav slikti noteikumi � pieklājīga mēne�alga, par centību, iztapību un pielabinā�anos vērtīga pie�maksa. Dzīvojam, kā pats redzi, jautri. Ellē gan mums ir tikai divi nodalījumi � vienā briesmīgi karsts, otrā tikpat auksts. Bet tā nav liela bēda, vajag tikai laikus pārskriet no vienas

puses otrā. Toties danco�ana pa pirmo un pilnīgi par velti.

��� Mēs gribam ēst! � velni korī ierēcas. � Mums apnicis klausīties �īs runas. Mēs apēdīsim jūs abus divus.

��� Varbūt pietiek ar vienu, � Miks neatlai�as, � es jūs pil�nīgi saprotu, bet jāpadomā ta�u arī par rītdienu.

Velni dimdo�ās balsis rēc, un raganas spiedz:

���� Kas tie par velniem, kuri domā par rītdienu! Tas būtu tīrais izsmiekls un pazemojums!

���� Es jums lieku priek�ā, � Miks kliedz no visa spēka, � ap�ēst veco velnu!

Visi paskatās uz veco un tūlīt pamana, ka viņam varen resns un tauks vēders.

Bet vecajam mērs ar to arī pilns. Viņ� atkāpjas trīs soļus, dusmās nikni vicina asti un komandē:

��� Abus divus� � Un tad briesmīgās sāpēs iekaucas kā vilks: � Voi! Voi!

Vaininieki ir Ri�s ar Juri. Viņi pamana rijas tum�ākajā kaktā mīstīklas. Izvilku�i tās ārā, brīdī, kad vecais velns atkāp�jas, iecērt tam asti kā linu kodaļu mīstīklas rievās, kauliņi vien nokrak�ķ. Juris veikli sasien mīstīklas ciet.

Nu vecais ir lamatās, tas raustās un rēc, spļauda smirdo�u sēru un �ķauda. Raganas pārbiju�ās rauj garos lindrakus mu�gurā un sēstas uz slotām, velni niknumā grie� zobus. Viens sa�

ķēris Dinu aiz matiem un rauj uz katlu. Citi ceļ mugurā labības maisus un taisās prom. Un tad iedziedas gailis. Pēc velnu un laganu likumiem � nu tiem jāpazūd. Un tā arī notiek. Vecais velns norauj astes galu, pamet to mīstīklās un aizdrā�as kā vie�sulis. Tas ir viņa pēdējais skrējiens, jo bez astes viņ� ir zaudējis ari varu un godu, citi velni to padzen un izrauga sev jaunu vadoni.

� Tomēr smalki nostrādājām, � noteic Ri�s un steidzas pie�vākt velna asti, � es izsaku visiem pateicību par drosmi un pa�aizliedzību!

No salmiem samiegoju�ies lien ārā labības kūlēji.

Pirmais kūlējs, ieraudzījis bērnus, paliek nesapra�anā raugāmies.

��� Kas te notika? Miegā es dzirdēju traku jandāliņu, bet ne�varēju acis dabūt vaļā. Ko jūs te darāt?

Otrs kūlējs:

���� Labību sabēru�i maisos, gribēju�i nozagt. Vai neredzi? Kas �itādus resgaļus nepazīst! Tagad tik jāņem ciet un krietni jānomizo.

��� Nē, mēs izglābām jūsu labību, citādi velni to būtu pie�vāku�i. Tie, kuri pa�i nestrādā, bet apēd jūsu sastrādāto, � Ri�s runā visai di�manīgi.

� Tāds starp savējiem tā kā nemaz nebūtu redzēts. Gan�drīz vai pliks, tikai pauna mugurā, un visi tādi pa�i.

��� Mēs esam akvalangisti.

��� Tā, tā, un kas tad tie tādi būtu?

��� Mēs nirstam zem ūdens.

��� Vai tad zemes jums par maz?

��� Tas ir sports ar lielu nākotni.

��� Sukas, tādiem tikai sukas � ko klaiņo apkārt kā spoki, vēl nelabos piesauks!

4 � 2136

��� Mēs tos esam aizdzinu�i, pie mums tie nekad vairs ne�atgriezīsies.

���� Nu, nu, nelielies, tūlīt ieradīsies vagars ar nūju un pletni.

���� Paldies dievam, ka labība maisos, � runā vecākā sieviete, � diez kā mums vēl klātos. Ejiet, bērni, prom, ejiet, ejiet! Jūs esat no citas pasaules. Mēs savējos bērnus sliesim tūlīt no migas aug�ā, jādzen govis ganos. Darba pilnas rokas, nekad nevar visu apdarīt.. .

��� Viņi ir pārāk noguru�i, � Juris pa�ukst, � tāpēc tik ne�laipni. Es zinu, ja cilvēks ir pārāk nomocījies, viņ� vienmēr ir pikts.

���� Bet mēs ta�u gribam tikai labu. Varbūt varam palī�dzēt. � Dina rosina.

��� Nekas tur nesanāks. Ja viņi pa�i nespēj, ko tad mēs, � Ri�s �aubās. � Mans tēvs vienmēr saka: �Ko tu tādam pa�līdzēsi, kur� pats sev nespēj palīdzēt.�

���� Pagaidiet! � Juris iesit ar delnu pa pieri. � Viņi ta�u ir (ilvēki no pagātnes � no vēstures! � Mīļie ļautiņi, vai tad jūs nekā cita neprotat kā tikai vergot? Kur ir tie, kuri sacēlās pret netaisnību un varmācību? � Juris uzrunā labības kūlējus.

��� Sita nav tā rija! � ve�uks ar bezzobainu muti, pakumpu muguru un �ķidru bārzdiņu �ļupstina. � Te mēs katrs par sevi. Kungs plē� mums ādu nost, un mēs pa�i cits citu plucinām, kā protam, tā aiziet laiks un visa mūsu sapra�ana. Ja gribat sastapt citādus ļaudis, tad ejiet pa �īm durvīm, � viņ� parada sienā tum�u caurumu, � un tad taisni vien pa taciņu, gan jau atradī�siet. Turieties pa kreisi roki, citādi būsiet purvā iek�ā!

Durvis ir tik zemas, ka Ri�s, kas iet pirmais, atsit pieri pret aug��ējo apmali, dzirkstis vien no�ķīst gar acīm. Viņ� brauka pieri un saka:

���� Es nemaz nesasitos, es jau redzēju, ka durvis ir zemas.

Miks, kūkumu uzmetis, sarāvies pavisam mazs, iznāk pēdē�jais un smīn.

���� Ri�s sabadījās ar pagātnes paliekām. Cietas gan, vai ne?

��� Tum�s! � iesaucas Dina. � Cik trakoti dziļa nakts, mēs ta�u te iegājām dienā.

��� Vai tad tu nesaproti, � Juris viszino�i skaidro, � te gadalaiki, dienas un naktis mainās atkarībā no vietas un ap�stākļiem.

���� Mēs te nomaldīsimies! Man no tumsas bail! � Dina runā drebo�ā balsī.

���� Ātrāk uz priek�u! � dro�ina Miks. � Kur mūsu uguntiņa?

���� Nevajag nekādu uguntiņu! Tik pa taciņu, un skaidrs, � uzstāj Juris.

���� Uguntiņu vajag, tomēr vajag, � Ri�s runā, � tai vienmēr jābūt priek�ā.

���� Tur jau viņa ir, � Miks rāda, � kas tad tādā tumsā ko neieraudzīt!

Viņi soļo strauji, bet tad apmulsums aug augumā un kājas sāk cilāties lēnāk.

Uguntiņas lēkā visapkārt. Tās visas it kā aicināt aicina pie sevis. Da�as parādās pavisam tuvu, un spodri plīvo to liesma.

���� Ejam pie tās, � priecīgi sauc Dina un pati brien zālē pretī gai�ākajai liesmai.

Juris grib viņu aizkavēt, bet nepaspēj. Dina skrien un dudina pie sevis:

��� Tā ir manējā, ja es to satver�u, bū�u laimīga �

Viņa skrien un skrien, ta�u uguntiņa ne par soli nav tuvāk. Tā viltīgi plivina savu gaismu, aicina līdzi, tad noslēpjas un pēc mirkļa ir citā vietā.

���� Uguntiņa, pagaidi! � Dina lūdzas. � Es gribu pie tevis apsildīties, pie uguntiņas vienmēr ir mājīgi. Tu esi daļa no dzī�vības � Nu, paklausi ta�u, es runāju no sirds. Es nekad nemā�nos. Ja kādreiz esmu to darījusi, tad turpmāk tā vairs nenotiks nekad. Vai dzirdi, nekad! Mammai es daudz ko apsolu un neiz�pildu, bet tas ir tikai mammai, viņa mani saprot. Es zinu, ka tas nav godīgi, ka pret mammu jāizturas citādi. Es varu laboties, nudien, es esmu spējīga laboties! Tu pati redzēsi. Apstājies! Pagaidi!

Dinai kājas sabristas līdz ceļgaliem slapjas, skrejot viņa pie�kususi. Tumsa visapkārt sabiezē. Nevienas skaņas, tikai ugun�tiņas māj un māj, tās ķircina Dinu � sola gaismu un siltumu, bet rokā nedodas.

���� Zēni, zēni! � Dina sauc, ta�u pat atbalss nav saklausama. Viņa ir par tālu aizskrējusi.

���� Es pazudl�u, kāpēc es skrēju pakaļ �ai neuzticīgajai uguntiņai, mums ta�u bija norādīta savējā. Es gribēju ātrāk, es gribēju �o, kura tuvāk un tāpēc vieglāk aizsniedzama.

Mīļā uguntiņa, uzklausi mani, nākamā gadā man liecībā vairs nebūs neviena trijnieka, es mācī�os tikai uz �etri un pieci, ja tas man izdosies � tikai uz pieci. Es bū�u pavisam cits cilvēks.

Brrr! .. . Ti�, projām visi ļaunie gari, man nemaz no jums nav bail!

Zēni! Zēni! Juri! Brālīt!

Dina aiztur elpu un klausās. Zālē �ab soļi, tie nāk tuvāk. Nāk, nāk un apstājas.

���� Kas tu esi? Atsaucies!

Klusums.

Pēc brī�a atkal soļi � cap, cap �

Dina bailēs glu�i sastingst, viņa grib kliegt, bet balss aizkrīt.

Uz kājas uzlec liela varde.

Dina nopū�as, un uzreiz kļūst vieglāk.

���� Vardīt, tā esi tu, cik labi, ka atnāci pie manis. Es esmu slikta, es esmu apmaldījusies un nezinu, ko darīt. Tā uguntiņa inani ievilināja.

Bet varde klusē, tās arī sirmā senatnē ir klusēju�as, kad cil�vēki ar tām runāju�i, protams, izņemot gadījumus, kad par var�dēm bija noburti prin�i un princeses.

Dinai sirds tomēr ir mierīgāka, jo bez viņas tepat līdzās ir kāda dzīvība.

Ta�u viņa to pa īstam vēl nav apzinājusi, kad saklausa klu�sus, slīdo�us soļus, �oreiz tie ir pavisam citādi.

��� �urmul, murmul, burdul, gurdul, �ip, �erp, �urr� � kāda balss skaita.

Tu jauc! Vienmēr tu jauc, tāpēc mums nekas neizdodas, � kāda cita balss pikti pārmet.

Tad skaiti tu, ja esi tik liels zinātājs! � pirmais atcērt,.

Pie zīlnieces biji tu, nevis es.

Tad turi muti un netraucē! Surmul, murmul .. .

Tumsa saveļas tādā kā kamolā, un abi nācēji jau aiziet Dinai garām.

��� Ļaudis, uz kurieni jus iedami, es esmu nelaimīga, apmal�dījusies meitene!

��� Ehē, es jau teicu, ka te kāds jauc burvības vārda spēku, � pirmā balss dusmīgi, bet piesardzīgi vervelē. � Ko tu te meklē?

���� Es gribēju panākt to tur uguntiņu. � Dina rāda, it kā tumsā kāds varētu viņas �estus saskatīt.

��� Tu dzirdi? � pirmā balss brīdino�i saka savam biedram. � Vai tik nav ragana?

���� Skuķes balss.

��� Tās māk pieņemt visādas balsis, lai vieglāk piekrāpt. Neej klāt!

��� Palīdziet man aizkļūt pie mūsu zēniem, viņi nekur tālu nevar būt.

���� Ej prom tu, ļaunais gars! Mēs trīsreiz metam krustus.

��� Man tas ir vienalga, es neesmu māņticīga un no krustiem nebaidos.

���� Ko tev vajag no uguntiņas?

��� Apsildīties, man kajas ir viscaur slapjas.

��� Nestāsti niekus, tādā tumsā neviens neskrien sildīties!

���� Es neesmu no �ejienes, es esmu no citurienes.

���� Kas tu tāda esi?

��� Es esmu Dina, sestās klases skolniece. Es mācos. ..

��� Tad gan tu esi no citurienes. Pie mums nekādu skolu nav. Neviens nemācās neko citu kā tikai bau�ļus un tēvreizi. S.aki patiesību � ar nelabo esi sapinusies?

���� Nē, nē, pie mums viņa nav, mēs viņu nepazīstam.

���� Kur tad palika?

��� Viņam nav ko darīt, viņ� ir izsludināts ārpus likuma, skolās viņu nepieņem, un neizglītotam ir grūti � Bet galvot es nevaru. Mūsu mājas Rūdis, tas lielais dzērājs, gvel�, ka mācās tikai muļķi, gudrie tāpat zinot, kur noraut lielo rubli.

Un tu esi daudz mācīta? Tad palīdzi mums! Apsoli, jā? Tad pēcāk mēs atkal palīdzēsim tev. Norunāts?

���� Labi.

��� Pasaki buramos vārdus: �urmul, murmul� Lai �audīgās ugunis, zem kurām nauda �āvējas, apstātos!

���� Ko jūs mel�at � nauda �āvējas?

��� Jā, ja, nauda, neizliecies nu par muļķīti! Mēs esam galīgi piekusu�i un nomocīju�ies. Mums tā nedodas rokā. �ajā purvā visapkārt �āvējas nauda. Sensenos laikos pats velns to iz�ķaudijis, pēc tam vēl skopi kungi un vecas raganas apraku�i. Tik jazin īstie vārdi.

� Kāpēc jūs nepaprasījāt agrāk? Mēs būtu veco velnu piepiedu�i atklāt noslēpumu. Ri�s ar Juri mīstīklās tam iecirta asti.

Ja neticat, paprasiet viņiem, velna astes gals ir Ri�am somā.

���� Kas tas par Ri�u, ko tu tur muldi?

��� Es jums lūdzu, palīdziet atrast manus draugus � Zi�nāt, � Dina kaut ko attop, � ar velna astes galu var darīt brīnu�mus. Nudien, bez jebkādiem jokiem. Velnam gudrība ir astē.

��� Paklau, And�, varbūt tas meitēns runā baltu patiesību. Kāpēc tad tādam velnam aste ir vajadzīga? Mu�as nav jādzenā. Cilvēkiem viņ� to grib noslēpt. Mēs tikai novicināsim ar nelabā asti � un ugunis ka iemietas zemē. Tad ar lāpstu klāt, un nau�das pods rokā gan. Tas tik būtu ķēriens, And�! Es jau dzirdu, kā zelts �ķind. Nāc �iglāk, ekur, pati lielākā uguns spīguļo!

-����� Paga, paga, par And�u sauktais pukst, � tu, Jukum, rāmāk � velna astes tev vēl nav.

��� Ak tā, laikam nav gan, bet kur tad �ī palika .. . Ei, skuĶrii, nes �urp to asti!

��� Es tak sacīju � tā ir Ri�am somā.

Kur tad ir tas tavs Ri�s? Sauc viņu �urp!

Es nezinu. Es tapat kā jūs skrēju pakaļ ugunīm un nomaldījos.

-������ Ej nu tādā tumsā atrod, � And�s sūrojas, � aci var iz�dili I. Es savu māju vairs nevaru apjēgt, pats esmu pazudis cilvēks.

Lai velns par tekuli paliek, mums nauda jadabū, � sparojas Jukums. � Meitēn, rādi, uz kuru pusi ejams!

Ja es neesmu līdz �im pagriezusies, tad man jāpagrie�as apkārt un jāiet atpakaļ. īsti dro�a gan es neesmu. Mēs nācām pa taciņu no rijas.

���� Tanī malā naudas nav, � Jukums sapīkst, � nauda ir tikai purvos. Man nepatīk iet atpakaļ, tad es bū�u pārlieku pie�kusis. Tu, And�, esi jaunāks, es tepat uz ciņa pasēdē�u.

���� Es tumsā nevaru, man vienam bail.

���� Lai skuķis iet pa priek�u.

���� Varbūt �ī ir pa�a nelabā sūtīta, lai mūs iepītu ķezā. Es tev,. Jukum, pirmīt sacīju: nekāds drosminieks es neesmu, bet tu tik plijies virsū, lielais buramo vārdu zinātājs atradies! Te tev nu bija visa zinā�ana!

���� Pats nelabais man tos pātarus sajaucis. Nudien, zināju, kā āmen baznīcā zināju. Bet nu nemaz vairs nav prātā. Tīrais negals! And�, esi nu cilvēks �

���� Cilvēks, cilvēks � Runāt ir viegli, bet kas man par to? Ja man būs lielākā puse no atrastās mantas, tad �

���� And�u, tu esi negau�a!

���� Tu, Jukum, arī nekāds labais vis neesi.

���� Beidziet strīdēties! Mani draugi aizies, es nevarē�u pa�nākt, � Dina baras.

���� Skrien, vai es tevi turu! � And�s izsmejo�i atrunā. � Cik tālu tu tiksi, purva akacī noslīksi.

���� Redz, kur viņi ir! � priecīgi iesaucas Dina. � Ri�s zi�bina ar bateriju! Viņi mani meklē. Ei, jūs, aprakto bagātību mek�lētāji, es jūs varu izvest no purva, nāciet man līdzi!

���� Neparko! Tagad tu vis neaizskriesi, apsolīji uzrādīt īsto vietu. Ar velna asti vai bez tās � rādi �urp!

���� Mīļie cilvēki, bet es ta�u sacīju �

���� Nemuldi! Ko tu purvā meklēji? Man tu pīlītes nepūtīsi. � Jukums nostājas Dinai līdzās kā liela, melna, tikko apjau�ama ena. � �oreiz es be�ā nepalik�u.

���� Tēvocīt, lūdzu, lūdzu, neprasi no manis naudu! Mūsu pa�galmā bērni runā, ka naudu taisīt protot noliktavas pārzinis Smerduks, bet lai neviens nedomā viņam klāt tikt� Re�dzat, � Dina pēdīgi attop, � tur mirgo uguntiņa, iesim taisni uz to!

��� Tur būs nauda?

Dina apjūk, melot ta�u nav labi, bet, tikko atgādināsi patie�sību, ej nu sazini, kas �im mantrausīgajam tēvainim uznāk par untumiem . .. Kad būs ar draugiem kopā, tad jau redzēs, kā tikt vaļā. Tādēļ Dina stingri nosaka:

���� Tā ir īstā vieta. Es runāju tikai patiesību.

��� Ja tu, putniņ, mums samelosi, tad pieminēsi! � Jukums vēl piedraud un, �ļūkādams salāpītās pastalas pa zāli, seko Di�nai. And�u �obrīd viņ� pavisam aizmirsis. Tas velkas nopaka] kā nopērts suns.

Uguntiņa �ķiet ar roku aizsniedzama, bet, jo tuvāk viņi iet, jo vairāk tā attālinās �

Jukuma delna smaga kā milna uzkrīt uz Dinas �aurā pleca. Cietie pirksti to saspie� tik ne�ēlīgi, ka aiz sāpēm vai jākliedz.

���� Skuķi, jokus pie malas! Nedomā, ka mēs skraidīsim pakaļ mānīgai ugunij! Mums pietiek pastalās caurumu un kājās svina. Liec aiz auss � no maniem nagiem tu neizspruksi, �onakt man jāatrod nauda, es ilgāk vairs negribu staigāt ar ubaga kuli pār plecu.

��� Cilvēkam jāstrādā, nevis � � Dina grib iebilst.

��� Tu mani, knīpa tāda, vis nemācīsi. Es pats zinā�u. Bet pielūko � ja piemānīsi, ādu pār kārti!

��� Es ta�u neesmu vainīga, ka mēs tik lēni ejam. Te nav ne �oseju, ne automobiļu.

���� Ko? Ko tu tur runā? Kas tie tādi par vārdiem?

��� Es saku � te nav ne �oseju, ne automobiļu.

���� Tu mani nemulsini, ja esi ragana, tev ir savs slotaskāts. Cita nekā nav, to es zinu.

Bet, rau, gaismeklis tepat priek�ā un satrauktas puiku balsis.

Es sacīju � nekad neņemt skuķus līdzi, � Ri�s nikni i iina, tagad būs macība uz visiem laikiem.

Dina nav tāda kā citi skuķi, � strīdas pretī Miks. � Es 11/. viņu pilnīgi paļaujos un lieku galvu ķīlā, ka nekas ļauns nav noticis.

Tu te nebāzies ar savu galvu, tā nevienam nav vajadzīga, es atbildu . ..

���� Puikas! Te es esmu! Es ļoti atvainojos. Es esmu izdarījusi pārkāpumu un lūdzu man piedot. Bet tagad svarīga runā�ana. Man seko divi vīri, viņi meklē vietas, kur nauda �āvējas. Viņi sola man ādu novilkt, ja tādu vietu neparādī�u.

���� Kas viņi tādi ir? � Ri�s iespīdina gaismu Jukumam acīs.

��� Nost! Nost! � Jukums gaiņājas un brēc. � Ar mani ir cauri! Akls uz visu mū�u! Atdodiet acis!

���� Neuztraucies, vecīt! � Juris viņu mierina. � Tas nav ne�kas bīstams. Kāpēc jūs piesienaties meitenei? Viņa ir mana masa.

��� Viņa teicās palīdzēt! And�, And�, kur tu esi? Saki nu tu kādu vārdu! Es tak runāju patiesību, tīru baltu patiesību .. .

��� Viņa teicās gan, � And�s ir uztraukts un piesardzīgs, � bet tu ar makten stingri noprasīji.

���� Un �ekur vienam no jums ķe�ā esot pa�a vecā velna aste. Teica, vai ne?

���� Runa bija.

���� A�e! Rādiet tik �u, kur nauda! Vai es jūs visus kā cāļus �

���� Paklausieties, kas par valodu! � Miks nenocie�as. � Ul�timāts! Onkulīt, tas nav smuki, mēs vēl neesam tik tuvu pa�zīstami.

��� Jokus pie malas! Bez garām izrunām � kur ir nauda!

��� Pavisam prātā nojucis, � konstatē Juris, � attiecīgos vēsturiskos apstakļos naudas vara padara cilvēku aklu. Ri�u, ielaid viņam gaismu acīs, lai nomierinās!

���� Nē, nē, to tik ne! Vācieties prom ar savu sātana gaismu!

���� Bez panikas! Kam jums īsti vajadzīga nauda?

���� Taujā kā bez prāta � Es gribu būt bagāts, es gribu būt kungs kā citi kungi.

��� Neteiksim, ka jums būtu sevi�ķi cildeni nolūki, � Juris sprie�, � diezin vai tādēļ velns savu asti kustinātu, viņam pie�tiktu pamat ar mazo pirkstiņu � un jūsu dvēseles viņam kabatā. Ko lai mēs ar jums iesākam? Pāraudzināt par labu cilvēku? Lai�kam būs par vēlu. Ļaut, lai velns pamielojas gar jūsu dvēseli? Nebūs pareizi.

��� Nepļerksti! � Jukums pa Jura runas laiku atguvis pa��apziņu. Viņu nekādi vārdi nevar ietekmēt. � Rādi naudas āderi!

���� Nu gan ir briesmas, � Miks pielien pavisam tuvu Juku�mam, � kāds tas vecītis īsti izskatās? Padomā tikai � ņēmis un saslimis ar naudas trakumu! Mūsu mājā arī viens tāds dzīvo. Dakteri saka � nekādas zāles nelīdzot.

��� Varbūt tomēr pamēģināt ar velna asti? � pārliek Juris. � Bet, kas zina, kā ar tādu jārīkojas?

���� Nē, es no somas ārā neņem�u! � Ri�s iestājas. � Tā ir pārāk darga manta, lai atļautu spēlēties. Tā pieder man un ne�vienam citam.

��� Zināt, man ienāca prātā ideja! � iesaucas Miks. � Mums �i aste kādam jāpie�uj, un tas būs velns vai, precīzāk izsakoties, cilvēka un velna hibrīds. Kuram mēs to pie�ūsim?

���� Es asti nevienam neatdo�u, � cie�i atcērt Ri�s.

���� Nu neatdod, liela mui�a, pie�ūsim tev pa�am, un aste vienmēr būs pie tevis. Tev ta vislabāk piestāvētu!

Ri�s ko�ļā lūpas un nemierīgi raugās apkārt. Par velniem daudz ir dzirdēts � parasti tie ir lieli nelie�i, nav visai gudri, jo muļķī�i viņus iznes cauri, un tomēr viņi ir stipri, viņiem pieder daudz naudas, citiem tie spēj sagādāt nepatik�anas, iepīt visādās ķezās, no kurām lēti netikt ārā.

Divreiz Ri�s saka � nē, bet tre�o reizi � jā.

Dina, diez no kurienes izrāvusi adatu un diegu, �uj Ri�am velna asti klāt. Ta ir dīvaina aste � kustas un slien spalvas gaisā kā nikns suns uz skausta, un, tikko Dina norauj diegu, Ri�s lēkā, sper kāju pie zemes, bola acis un ņirdz:

��� Tagad jus visi man kalposiet, saprotiet, tagad būs tā, kā es gribu! Stāties rindā! Klausīt manas pavēles!

���� Kur tad nu tik strauji, ļauj apspriesties, izstāsti, kā tu jūties, uz ko tu esi spējīgs! � Miks iebilst, ta�u tas vairs neko nepalīdz.

���� Stāties! Stāties! Neizrunāties! � Ri�s tikai lēkā un kliedz.

���� No �ā brī�a tikai man ir tiesības runāt un tikai man ir taisnība.

���� Nedzen nu velnu! � Juris mēģina apsaukt.

���� Es pats esmu velns un jokus netaisu! � Ri�s iebrēcas, un viņam acis niknumā zvēro. � Visi vienā rindā! Nopluku�ie ve�i labajā flangā! Ātrāk!

Tagad visi redz, ka noticis negaidīts pavērsiens uz slikto pusi. Juris ar Miku nekad Ri�u sevi�ķi nopietni nav ņēmu�i, bet �obrīd no viņa verd kāds neaprakstāms spēks, kuram viņi neprot pretoties.

��� Tā, tagad jūs man pastrādāsiet! � Ri�s stingri nosaka.

�� Jūs ar delnām smelsiet rāvu, līdz viss purvs būs sauss. Purvā apslēptais zelts pieder man! Ja kādam ir citas domas, es lūdzu nākt priek�ā! Bet iegaumējiet, ka es, rūpēdamies par sevi, patie�sībā gādāju par jums. Bez manis �ajā tumsā jūs pazustu. Jūs esat akli, bet es visu redzu. Ja kāds par to �aubās, lai paceļ roku! Un lieciet aiz auss, ka paceltas rokas es nocērtu!

Tagad jums viss ir skaidrs?

Nesarunāties! Jums ne par ko nav jārunā. Ja jūs kaut ko nezināt, es jums pateik�u. Uz purvu prom, mar�!

Kur ņēmies, kur ne, rindas priek�galā nostājas jauns, spri�gans un visādi, �ķiet, nebēdnīgs velnēns. Viņ� cilpo tik strauji, ka pārējie tikko spēj tikt līdzi. Oma viņam tik pacilāta, ka pārāk ilgi klusēt nespēj, gribas drusku parunāties.

��� Pie mums ellē tagad iet kā pa paradīzi, ja paradīze ir kaut kas labs, � viņ� �ukst. � Visi ir bezgala laimīgi, ka veco velnu beidzot nogāza. Mēs nezinām, kā cilvēkiem par to pateikties. Velnu sanāksmē nolēmām, ka elles katlos, kur vārās grēcinieku dvēseles, temperatūra jāpazemina no divsimt piecdesmit uz div�simt grādiem. Tas ir visā elles vēsturē nedzirdēts gadījums saprotiet, par veseliem piecdesmit grādiem! Reakcionārie velm kurnēja un sacīja, ka tā jau vairs nebūs elle, bet gan somu pirts. Uz to mēs atbildējām, ka mūsu pūles tiks trīskār�otas, lai pie�vilktu jaunas cilvēku dvēseles un no labākajām iztaisītu īstus velnu kandidātus.

Tagad tik ir viena lustīga strādā�ana! � Velns iespiedzas un palecas uz aug�u.

���� Kas te bļaustās? � Ri�s nikni noprasa.

Velns tūlīt apmetas riņķī un rāda ar pirkstu uz Dinu, laikam jau tādēļ, ka tā ir tuvāk:

���� Viņa! Viņa! Es visu laiku saku, lai tur muti, bet viņa neklausa.

���� Kā jums nav kauna! � Dina grib pierādīt, ka viņa nav vainīga. � Es esmu tā piekususi, ka nemaz nevaru parunāt.

���� Pa�ai vajadzēja kaunēties! Ja tev saka, tad klausies un neaizmirsti, ka pie mums visgodīgākais ir tas, kur� visvairāk melo un krāpjas, kur� nepilda savus solījumus un ir lielīgs.

���� Ri�, es tā negribu �

Juris iekniebj Dinai sānos un pa�ukst:

���� Nestrīdies! Mēs ar Miku kaļam plānu, kā tikt no velna varas vaļā. Ri�s kļūst aizvien augstprātīgāks, viņa iedomība aug augumā, un tas patiesībā ir labi � viņ� vairs nedzird, ko mēs runājam, viņ� klausās tikai pats sevī.

���� Zināt ko, � Miks ieminas, � mums tā aste Ri�am jāno�grie�. Mēs izdarījām briesmīgu kļūdu.

���� Viegli sacīt � jānogrie�, bet pamēģini viņam tagad tikt klāt! Sper, spļauj uguni un zēveli kā jau pats nelabais.

���� Bēdas gan, kas to būtu domājis! � Dina nopū�as. � Bija zēns kā visi zēni, pie�uj asti � un redz, kas iznāk!

���� Nav ko gausties, � Juris apsauc, � tagad jāstrādā ar galvu. Miku, liec, lai pauris strādā!

���� Es neesmu skubināms .. . Paga, paga, tūlīt būs rokā, � Miks piesit ar delnu pierei. � Ir! Dinai jāsāk. Jāaprunājas ar velnu, tas liekas jautrs un pļāpīgs, gan jau pa�am arī sagribēsies tikt pie varas. Ieskaidro viņam, ka Ri�s nav ne par naga melnumu labāks par veco velnu, ka viņ� no elles bū�anām ne velna nesa�prot, salaidis visu dēlī, sāks vēl pa cilvēku modei izrīkoties. Vai tad starp velniem nav piemērotāka vadoņa, piemēra pēc � viņ� pats � Viņ� Ri�am pie astes viegli var piekļūt. Paraus � un nost būs, nav nemaz tik stipri pie�ūta �

Plāns gatavs, lai nu dievs palīdz velnam izrīkoties.

Dina laipnīgi uzrunā velnu. Stāsta, ka dzīve uz zemes viņai galīgi apnikusi � nav ne īstu elles moku, ne velni�ķīga prieka, viņa labprāt pārietu uz elli, bet. ..

Velns ausās un kustina asti. �ī saruna viņam īsti pa prātam, un, kad vēl piemin iespēju ar �o pa�u gājienu iekļūt vadoņos, viņ� aplaizās un pa�ķielē atpakaļ, kur soļo Ri�s � uzpūties un augstprātīgs, ne viņ� vairs ko redz, ne dzird.

��� Es to darī�u! � Velns priecīgi izsaucas. Ta�u ar skaļo bļāvienu viņ� pielai� kļūdu, jo Ri�s velna balsī saklausa kaut ko aizdomīgu.

��� Ko tu darīsi? � Ri�s bargi noprasa.

���� Es � es turpmāk ie�u tikai tev aiz muguras, � velns tūlīt attopas, � �ie nelie�i grib tev uzbrukt. � Viņi rīko sazvē�restību. Lai tik pamēģina, tad tu redzēsi, kas �eit notiks!

���� Ko? Sazvērestību?! �_ Ri�s iebrēcas. � Kur� to ieņēmis galvā?

��� Visi! Visi! � velns priecīgi sauc. � Sazvērestības tagad ir modē! � Pats jau viņ� norīkojies Ri�am aizmugurē un smej savu velni�ķīgo smieklu. � Tagad tu esi dro�ībā, tagad tev ne�viens nekā . ..

���� Par labu dienesta pienākumu pildī�anu es tev izsaku pa�teicību! � Ri�s pa�apzinīgi paziņo, ta�u tūlīt seko negants brē�ciens: � Mana aste! Kas to iedro�inājās! � Es � es � es �

Bet ko tu vairs padarīsi � velnam aste rokā. Tas nu lēkā kā negudrs. Ri�s atkrīt aug�pēdu zālē, spārdās un bauro � velna dvēsele no viņa lien ārā. Pēc tam viņ� kļūst gau�ām �ļaugans un nevarīgs.

Velns skrien riņķī vien, riņķī vien, it kā lapsene būtu iedzelusi, visādi mēģina sev pielikt vecā velna asti, bet tur jau savējā ir priek�ā. Pēdīgi �ēlabainā balsī lūdzas:

���� Bērni, pie�ujiet man asti, tad man būs divas un es bū�u pats varenākais no visiem velniem. Es jūs izvedī�u gaismā, bet pats � aidā � prom uz elli!

��� Tas ir labi! � bērni reizē iesaucas.

���� Bet kur es palik�u? Kur ir zelts, nauda? Kur? � Vecais Jukums raud sāļas asaras.

���� Kā nu vēlies, esmu ļoti labsirdīgs, patiesībā man pienāk�tos pasist tevi padusē un nemaz nejautāt, vai nāksi man līdzi.

���� Bez naudas ne no vietas! � Jukums cieti nosaka.

��� Es palieku pie bērniem, � And�s lūdzas. � Novazājies un apnicis pats sev un visai pasaulei, ilgāk vairs nevaru izturēt.

Velns paķer Jukumu padusē, iesvilpjas un pagaist tumsā.

Ir apmākusies diena. Mākoņi veļas zemu virs koku galotnēm. Tie aizpeld drūmi un biedējo�i.

Mūsu paziņas lēni soļo pa zālēm aizaugu�u lauku ceļu, tikai divas riteņu iespiestas sliedes liecina, ka te kādreiz braukts ar ratiem. Viņi iet cits aiz cita, un gājienu noslēdz vecais And�s, kas kaut ko murmina pie sevis � strīdas un taisnojas Jukuma priek�ā, kura dvēsele tagad velnam nagos. Kā nekā abi tādi kā draugi biju�i. Tiesa gan, Jukums vienmēr pratis And�u apstrādat, bet vai nu tāpēc jātur ļauns prāts. Kāda nu katram tā daba ir, ar tādu jāpietiek un jādzīvo. And�s nekad nevienu nav noso�dījis. Ko gan viņ� nekādi nespēj piedot, tā ir asins izlie�ana, ko cilvēkā ir iesējis sātans, un tāpēc uz zemes dzīve tik grūta. Visa dieva radība grib pastāvēt un tādēļ ir saudzējama. And�s apstā�jas, runājas ar vāveri, kaut ko apjautājas, kaut ko stāsta par riekstiem.

Uz ceļa izlokās odze. Bērni sastingst bailēs. Tikai And�s paietas priek�ā, svepsto�i svilpo un skatās cie�i �ūskai acīs. Ta nolai� galvu, negribīgi pagrozās te uz vienu, te otru pusi, tad aizvelkas prom, un And�s tai pamāj ar roku.

��� Vectētiņ, kā jūs to varat? � jautā Dina. � Vai odze jūs saprata?

���� Mēs visi zem vienas saules, visi tās bērni, mums jāsapro�tas, ja negribam bojā aiziet. Ne naids, bet mīlestība rada dzīvību.

��� Tas vecītis nav īsti gudrs, � Ri�s pavīpsnā.

���� Ņem vērā, kādā laikmetā viņ� dzīvo, � atbild Juris.

���� Kāds te varētu būt laikmets? � jautā Miks.

��� Feodālisms, kapitālisms vēl nav attīstījies, zemnieku brīv�lai�ana nav notikusi, � Juris atbild kā liels speciālists un grie��as ar jautājumu pie And�a:

���� Kā ļaudis jūs esat?

��� Mui�as, dēls, visi mēs piederam mui�ai, arī tie, kuriem ieradīts savs stūrītis zemes.

���� Un mui�nieki jūs ekspluatē?

���� Ko tu prasi, ķis, ka tādu vārdu neesmu dzirdējis.

���� Nu jā, ko es teicu, � Ri�s �ūpo galvu, � nekā nejēdz.

��� Tas ir, jūs strādājat priek� mui�as, � Juris skaidro.

��� Tāpat kā visi citi. Mui�niekam vajadzība liela, viņam tiek tā lielākā daļa, pa�am tik vien paliek kā dzīvību izvilkt.

��� Un jūs tik mierīgi par to varat runāt! � iejaucas atkal Ri�s. � Jūs esat neapzinīgs elements, jūs samierināties �

��� Vai tu, apzinīgais, vari pastāvēt klusu! � viņu apsauc Juris. � Man ir nopietna saruna, bet tu maisies pa vidu.

��� Sirds reizēm kāpj pa muti laukā, tāds rūgtums iek�ā, bet ko tu izdarīsi tam, kam vara rokā!

��� Ar tādiem nav ko muti dzisināt, � Ri�s atmet ar roku, � viņam trūkst revolucionāra gara.

���� Bet viņ� ir nelaimīgs un cie�, � Dina aizstāv, � viņam jāpalīdz, nevis jānovēr�as.

��� Mūsu ļaudīs briest briesmīgas dusmas. Lai dievs �ēlīgs tiem, pār kuriem tās nāks! Kas tad vairs varēs prasīt pēc saprāta?

��� Paklau, kas tie tur par ļaudīm ar izkaptīm, dak�ām, cir�vjiem un lāpstām? Un kāpēc viņi tā steidzas? � Miks rāda pin i

laukam. � Varbūt pagaidīsim, lai aiziet garām. Nepīsimies vi�ņiem pa kājām! Dro�i vien steidzīgs darbs darāms.

���� Kas tas par darbu, ko strādās reizē ar izkaptīm un cir�vjiem? Ar dak�ām un lāpstām? � Juris brīnās.

���� Viņi izskatās satraukti! � sauc Dina.

���� Paliksim gan uz vietas, � sprie� Ri�s, � kas var zināt, ko viņi sadomāju�i, iekulsimies vēl nepatik�anās. Kad atgriezīsi�mies mājās, izsauks vēl vecākus uz skolu. Zināt, kāds ir mans sencis � ne vārda nesaka, bet pakampj, kas patrāpās pa rokai, un nāk virsū, rūkdams kā lauva �

��� Tavu senci vajadzēja aizsūtīt pagātnē pie kunga par kalpu, � iesmejas Juris, � lai vagars sadod pa mizu, tad re�dzētu, kā gar�o�

���� Viņ� vienmēr stāsta, ka pa�am dzīve bijusi skarba, tāpēc arī esot tāds dusmīgs�

���� Aplam! � atsaucas Dina. � Tad jau manai vecmāmiņai vajadzētu spļaut uguni un zēveli. Viņa sprie� tā: �Ja pats esi pieredzējis un izbaudījis sūrumu, tad nevienam to nevēlēsi.�

��� Tie ir mūsu ļau�u, � it priecīgi ierunājas And�s, � tikai labs gan nekas nav jau�ams. Steidzamies līdzi! Ei! Ei! � And�s kliedz pilnā balsī. � Uz kurieni?

���� Uz mui�u! Saukt kungu pie kārtības!

���� Vai nu akls! � And�s nopū�as. � Tad nu ies vienreiz vaļā. Vajadzētu gan vēl aizskriet uz māju pie ve�as, bet kur nu vairs� Bērni, palieciet! Es nu arī barā. Kad jau, tad jau�

���� Mēs arī! � bērni gandrīz reizē iesaucas.

��� Mui�as kungiem ir iero�i un pletnes, auksti pagrabi un vagara spieķis. Ko jūs tur�

��� To pa�u, ko jūs. Mēs esam no nākotnes, mēs esam apzi�nīgāki.

���� Bērni nedrīkst lielajiem pa kājām pīties!

��� Mēs palīdzēsim, nudien, mēs palīdzēsim! Mēs protam lasīt, esam mācīju�ies vēsturi un dabas zinības�

And�s vairs neklausās, viņ� skrien līdzās zemnieku baram. Pametas sāņus, paķer lopu gatvē sklandu, uzmet to sev plecā, un pēk�ņi viņ� kļuvis daudz lielāks un staltāks, un solis tam vingrs un acis spo�as.

Bērni raugās uz viņu ar sajūsmu, un pa�iem gribas būt līdzīgiem. Viņi steidzas nopakaļus, un sirdis viņiem sāk straujāk pukstēt.

Netālu uzkalnā stāv mui�a. Liela, balta ēka ar sarkanu jumtu rēgojas starp parka o�iem, kļavām, liepām, ozoliem un Vāczemes eglēm. Pils ir di�eni mierīga, vējā tikai līgojas koku zari un it kā vēdina tās balti nopūderēto seju ar daudzajām stikla acīm � velvētiem logiem.

Zemnieku gājiens kļūst lēnāks, priek�ējie, kuriem pievienojies arī And�s, par kaut ko strīdas. Pils miers ir draudo�s un mānīgs. Nevar tā barā iet tikai uz priek�u, pils jāielenc, jāsūta sarunu ve�dēji� Bet dusmas ir tik lielas, ka ļaudis nespēj gaidīt, uz vietas

nostāvēt, viņi prasa: ko darīt, kā rīkoties? Kas zin, �ādu baru tur mui�ā varbūt tikai gaida?

Ri�s liek pie acīm savu binokli un vērīgi pēta pili un tās apkārtni.

���� Viņi uzstāda lielgabalu. Vīri ar berdankām sagulstas gar ceļa malām. Pils lūkas ir atvērtas, tanīs manāma kus�tība. Viņi novēro un gatavojas atsist uzbrukumu, � Ri�s zi�ņo ar īsti pieredzēju�a izlūka lieti�ķību.

Juris tūlīt pavēsta tālāk And�am, un pūlī saceļas vēl lielāks uztraukums.

���� Kas to saka? � kliedz kaulains, novājējis vīrs. Viņa krūtis ir iekritu�as un garās rokas nokāru�ās gandrīz līdz ceļiem. � Tie ir salti meli! Es nekā neredzu! Visi zina, ka man acis kā vanagam. Par mani neviens labāk nespēj sa�skatīt!

���� Bērni raugās cauru�lē!� taisnojas And�s. � Var�būt tā nepareizi rāda? Bet kā var parādīt to, kas nav?

���� Ņemiet! Skatieties pats! � Ri�s spie� kaulaina�jam vīram tālskati rokā, bet tas kāpjas atpakaļ un atgai�ņājas.

���� Nost! Nost ar savu sātana riku! Dievs man devis acis, un tām es ticu! Tie zeņķi ir velna vai kunga uzsūtīti. Kungs ir vil�tīgs. Grābiet viņus ciet! Sasieniet rokas un kājas!

���� Esiet �ēlīgi un saprātīgi! � Dina izskrien priek�ā. � Mēs jums gribam palīdzēt. Mēs esam parasti bērni, tikai mēs esam no nākotnes.

���� Tie pa�i kundzēni vien ir! � vīrs neatlai�as. � Viņiem tik prātā visu izok�ķerēt.

���� Nav tiesa! � Juris turas pretī. � Mums vairs kungu nav!

���� To nu tu man nestāsti! Pasaciņas saklausījies! Cilvēka dabā ir vergot un vergus turēt. Viņ� nemaz citādi neprot dzīvot.

���� Tas jums tikai tā liekas, � Juris neatlai�as. � Tiesa gan � arī starp mums patrāpās tādi, kam patīk bramanēties un izturēties kundziski. � Juris pa�ķielē uz Ri�u. � Mēs viņus ni�cinām un izsmejam.

���� Puika, nepļāpā aplam! Kur tas redzēts, pieaugu�iem cil�vēkiem pretī runāt! Neskaties, ka mēs zemas kārtas, starp mums tāpat ir gudri ļaudis.

���� Tad palūkojieties pats! � Miks uzstāj. � Tūlīt viss kļūs skaidrāks.

���� Rādi �u! � Vīrs sadū�ojas un ar drebo�ām rokām ņem tālskati. � Bet nedomā mani muļķot� Jā-āā� Visa pils kā uz delnas, tepat acu priek�ā. � Viņ� vēro pili un aizvien vairāk uz�traucas. � Viri! Vīri! � viņ� sauc. � Kungs mūs grib sagaidīt ar uguni un zēveli! Mums pils ir jāielenc no visām pusēm! Ne�vienu nedrīkst izlaist ārā, nevienu ielaist iek�ā.

Vīri raugās cits citā � ko tagad darīt? Saukt palīgā visus apkārtējos zemniekus, atgādināt mui�nieka pastrādātās pārestī�bas? Bet kas zina, cik pilī ļau�u, cik �aujamo rīku, cik kroņa zaldātu? Viss ir jāapsver un jāapdomā. Dusmas lielas, naids svelo�s, bet ar to vien nepietiek, lai ietu pretī apbruņotam preti�niekam. Gribi vai ne � jāaprēķina iespējas ar aukstu prātu. Kungs varbūt to tikai gaida, lai gudrākos un nemierīgākos iznī�cinātu, cietumos samestu, tad uz ilgāku laiku dzīve bez bēdas un zemniekam var plēst septiņas ādas.

���� Mēs iesim izlūkos, � Juris ierosina. � Mūs neturēs aiz�domās. Dina prot vācu valodu. Labi, ka viņa tik centīgi mācījās. Es arī �o to sajēdzu �

��� Vai dzi, vīri, tā nav zemē metama doma, � And�s at�balsta. � Viņi man liekas tādi acīgi bērni�

���� Nepārsteidzies! � kaulainais vīrs �aubās. � Palaidīsi viņus, kas zina, ko vēl nostrādās. Divi lai iet, bet otri divi lai paliek, vienīgi tad esmu ar mieru.

���� Patiesību sakot, tā būs labāk, � Ri�s piekrīt. � Vai ne, Miku? Mēs valodu neprotam�

���� Nē, es nepiekrītu! Es protu rēķināt. Es zinu formulas no galvas! � Miks protestē.

���� Te tev nevajadzēs formulas, � Juris skaidro, � bet gan spēku un apķērību. Man ir Lā�plē�a auss. Vai tas neko nenozīmē?

���� Un man vēl ir smieklu pulverītis, domāts gan bija citai vajadzībai, � Dina pa�ķielē uz Ri�u, � bet �is gadījums ir no�pietnāks. Ri�u, dod �urp somu!

Dina parakņājas un izvelk papīrā ietīstīto pulveri.

��� To vajag iebērt sasvīdu�am nelietim aiz apkakles � tad niez un sūrst. Es pati redzēju, kā meitenes pārmācīja Aivaru, to lielo lempi no devītās klases. Viņ� domāja, ka skudras salīdu�as aiz krekla. Brēkdams vien aizskrēja�

���� Izbeigt pļāpā�anu! � kaulainais vīrs uzsauc. � Mar� � pie darba!

Juris ar Dinu ielingo krūmos, lai mui�ā ieietu no otras puses. Miks noraugās ar �ēlām acīm. Ri�s stāv, galvu nodūris, tāds kā nokaunējies.

� Tu domā, es negribēju iet, � viņ� gau�as, � es vienmēr esmu sapņojis kļūt par izlūku, bet �oreiz � pats redzi, kā iznāk�

���� Redzu! � Miks no�ņācās. � Tikai nepuksti!

���� Es zinu, ko tu domā, � Ri�s runā drebo�ā balsī, � tu mani nenovērtē.

���� Tad ir labi, ka zini, � Miks novēr�as, � nav lieki mute jādzesē.

Izlūki steidzas, ko kājas nes. Katra minūte ir dārga. Kad viņi nokļūst pils alejā, sviedri līst aumaļām, kājas dreb un krū�tis smagi cilājas. Ta�u tālāk viņi netiek. Divi vīri ar �aujamiem rokās viņus saņem ciet. Dina gan skaidro, ka viņi no Rīgas, no mui�nieku dzimtas, un pa�as sacerētais stāsts risinās tik raiti, ka Juris klausās un nevar nobrīnīties vien par Dinas veiklo mēli. Jā � viņi no Rīgas, brauku�i karietē, bet te visapkārt � dumpīgi zemnieki, kariete aizturēta, visi pieaugu�ie aizvesti prom � laikam jau no�aut, bet viņa ar brāli izbēgusi. Te pēk�ņi ieraudzīju�i pirmo mui�u un skrēju�i glābiņu meklēt.

Dina vaimanā, un pār viņas vaigiem rit īstas asaras. Tagad zemnieki sacēlu�ies, visiem mui�niekiem un augstdzimu�ajiem būs beigas.

���� Un jums arī! � Dina ar asaru pilnām acīm paveras bru�ņotajos pavadoņos.

Tie kļūst nemierīgi. Tramīgi raugās apkārt, it kā uzbrucējus gaidīdami, tikai Dina tagad skubina ātrāk uz priek�u, jo viņai jānokļūst pie pa�a lielkunga, visas �īs briesmu lietas jāizstāsta un, jo �ausmīgāk, jo labāk, tad mazāk interesēsies par pa�u stāstītāju, bet vairāk domās par savu ādu.

Pils parkā uzstādīts lielgabals, un divi zaldāti veļ stobrā lodi Dina viņus brīdina, lai steidzīgi vāc savu �aujamo prom, jo dumpinieki to redz kā uz delnas un ar pa�taisītiem lielgabaliem sapluinīs lupatu lupatās. Zaldāti skatās, kur komandieris, bet tas jau noslēpies aiz resna ozola un bailīgi glūn uz me�malas pusi, kur rosās zemnieki.

Pats lielkungs skraida pa pils pagalmu, plātās ar rokām un spiedzo�ā balsī izkliedz rīkojumus. �ķiet, neviens viņā neklau�sās. Zaļā platmalīte ar spalvu noslīdējusi uz pakau�a, seja pie�sarkusi, putna knābim līdzīgais deguns zilgani violets, un divi lielie priek�zobi glu�i kā �urkai sniedzas pāri apak�lūpai.

Nieka skuķi viņ� ir dzirdēt negrib un uzbudināts brēc:

���� Kāpēc vēl ne�auj? Izbeigt tūļā�anos! Neļaut tiem sala��ņām me�malā pulcēties! Es to ilgāk vairs necietī�u!

Bet zaldātu komandieris ziņo, ka dumpinieki pēk�ņi pazu�du�i. Neviens vairs neesot redzams. Vai nu nobiju�ies un atkā�pu�ies, vai arī paslep�us uzglūn.

���� Kā nav redzami! Gāziet tik virsū, tad redzēs! � Lielkungs ārdās. � Lai sa�ķīst lupatās, tad atcerēsies, kā pret mui�u dum�poties, kā mui�nieku kārtu cieņā un godā turēt!

��� Jā, jā, tad atcerēsies, ka mēs viņus barojam. � Pagalmā izskrējusi arī pati lielmāte. � Vai mums nav citu rūpju kā vien �ēlīga gādība par viņu nepateicīgajām dvēselēm?

���� Ai, cienīgā lielmāte, � Dina skrien pie viņas, � te visi ii tik neizdarīgi�

���� Es to arī redzu, � lielmāte iekarst. � Hans, kādēļ nav kārtības? Kādēļ neviens vēl ne�auj? Kādēļ neviens vēl nav nogalēts? Cik ilgi būs jāgaida? Tu gribi, lai man uznāk ģībonis?

Mui�nieks savicina rokas kā gailis spārnus un lai�as pie zaldātiem. Dina viņam priek�ā lēkā kā sienāzis, skaidro un rāda. Viņa veikli pieskrien te pie viena, te pie otra zaldāta un iebirdina pulverīti aiz apkakles.

Pils priek�ā Juris skraida ar ūdens spaini un pēdīgi uzgā� lielmātei krietnu �alti uz galvas. Te nu viņ� pielai� rupju kļūdu. Bet, kas padarīts, tas padarīts! Pirksti tā niezēja, ka citādi ne�varēja.

Lielmāte iespiedzas kā aizkauta: � To nelieti iespundēt pa�grabā! Badā mērdēt un sapūdēt! Tūlīt uz vietas!

Reizē ar pagraba durvju aizkri�anu nodārd lielgabala �ā�viens. Jurim dū�a tik skāba kā ierūgusi skābputra. Pagrabs tum�s, smirdo�s un auksts.

Lielgabals �auj vēl un vēlreiz un tad noklust. Pat aiz Jura pagraba durvīm saklausāmas ļau�u klaigas. Tās ir tik satrauco��as, ka Juris ne mirkli vairs nespēj palikt mierā. Viņ� pamēģina

atspiest ar plecu durvis. Kurnu! Tās ir naglotas no dubultdēļiem, apkaltas vēl ar dzel�iem�

Bet Jurim ta�u kabatā Lā�plē�a auss! Juris to mēģina pie�stiprināt savējai. Un � tavu brī�numu� tā pati it kā ar magnētu tiek pievilkta klāt. Juris jūt, ka viņa muskuļi piebriest. Viņ� pie�spie� plecu pie durvīm, un tās no�brak�ķ. Juris mazliet atkāpjas, un nu grūdiens iznāk tik spēcīgs, ka durvis ar visām stenderēm uzgā�as sargam virsū un pie�spie� to pie zemes kā �urku dēlu lamatās.

Pie lielgabala tāds jandāliņ�, ka Juris aiz smiekliem dabū gandrīz vai vēdera krampjus. Zaldati met zemē fren�us, plē� nost kreklus un auro kā prātā sajuku�i.

Dina, kur bijusi, kur ne, pie�ķeras Jurim pie rokas. � Kaut nu mūsējie nāktu uzbrukumā! Paskat, paskat, kā tas tursuinās gar koku, pats sev ādu noplē�sīs� Lai�amies pie savējiem!

� E-ē, vajadzētu paķert līdzi pa�u lielkungu un viņa cienīg�māti. Man tagad� � Un Juris daudznozīmīgi parāda uz savu lā�a ausi. � Nu jā, bet tajos lai�kos �āds paņēmiens netika lie�tots. Tagad strādā ar ķīlnie�

kiem � paņem tādu vecīti un izvirza prasības. Ej nu te iepiņ�ķējies, nesapratīs vēl, sacīs, ka lieto neatjautus paņēmienus. Viņi velk zemniekiem ādu nost � tas ir atļauts, tas ir pie�klājīgi un smuki�

��� Jurīt, no tiesas tev tagad ir lā�a spēks? � Dina jautā un nenolai� acis no lā�a auss. � Tad ta�u tu vari darīt brī�numus!

���� Neaizmirsti, ka fiziskais spēks un izveicība tevairs nav iz�ķiro�ais. Tagad jāstrādā ar ' galvu. Ej pie kungiem, iestāsti viņiem, lai izbeidz mā�oties un izpilda zemnieku prasības, tad tūlīt būs miers un kārtība mājās.

���� Bet kur ir dumpinieki? Viņi nemaz nav manāmi�

Zaldāti glu�i kaili atkal kno�sās ap lielgabalu, un �āviens iet vaļā tik spēcīgi, ka visa apkār�tne nogrand.

���� Nekas cits neatliks, � Ju�ris nosprie�, � lielgabals būs jānogā�.

Ar smagu, līgojo�u soli viņ� pieiet pie lielgabalniekiem. Viņi tie�i �ajā brīdī veļ stobrā nā�kamo lodi. Juris pagrū� zaldātus nost. Tie aiztenterē kūleņu kūle�ņiem. Saņēmis lielgabalu aiz sto�bra, viņ� to apgā� un ieveļ grāvī.

Ta�u zaldāti ir attapu�ies un visi reizē metas viņam virsū. Tas ir baigs kautiņ�, un Juris savus pretiniekus, bez �aubām, būtu pievārējis, ja Dina, kas notikumus vēro no malas, neizda�rītu rupju kļūdu. Viņai pēk�ņi liekas, ka viens no zaldātiem grasās sagrābt Juri aiz lā�a auss.

� Juri, sargā ausi! � viņa iespiedzas. �is brīdinājums ne�vietā un nelaikā ir liktenīgs.

Zaldāts, kur� bija uzglūnējis no mugurpuses un kuram ne�bija drosmes Jurim pat tuvoties, tagad veikli kā kaķis palecas un ar abām rokām satver ausi� Dina gan piesteidzas un iedur viņam ar adatu dibenā, ta�u ir jau par vēlu�

Juri un Dinu tūlīt sasien virvēs, un satracinātie zaldāti brēc, ka taisnības un patiesības vārdā tie jāsadedzina uz sārta.

Abi gūstekņi vēl cer uz dumpinieku uzbrukumu, jo viņi ne�zina, ka pilī ieradies nodevējs un krāpnieks. Tas izstāstījis, ka dumpiniekos valda lielas nesaskaņas un tāpēc uzbrukums aizka�vējas. Galvenie spēki tiek grupēti pils aizmugurē, ta�u �aujamo iero�u zemniekiem nav nekādu. Viņ� pats par �o ziņu snieg�anu gribot tikai to zemes pleķīti, ko apstrādā viņa kaimiņ�, kur� esot viens no niknākajiem zemnieku kūdītājiem. Pēc tam �is vēl ilgi un gari stāstījis, ka ne jau sava labuma dēļ viņ� nācis ziņot, bet gan tādēļ, ka bez cienījamiem un gudriem vācu kungiem tāds latvie�u zemnieks nemaz dzīvot un strādāt neprotot. Ka viss �ai zemē ir nācis tikai caur kungiem, pat maize, ko zemnieki ēd, un nātna drēbes mugurā �

No tā mums kļūst skaidrs, kādēļ Dina un Juris veltīgi gaida savus atbrīvotājus. Patiesībā viņiem tiek gatavots sārts.

Vienprātības trūkums, gausa un nenoteikta rīcība, vāj� bruņo�jums, nodevība � to tikai mui�as sargiem vajadzēja. Zemnieki atkāpjas, daudzus no viņiem saķer un iesloga pils pagrabos, lai vēlāk bargi tiesātu. Dinas un Jura sadedzinā�anu izziņo uz nā�kamās dienas pusdienas laiku ar cie�u brīdinājumu, ka visiem tuvākās apkārtnes zemniekiem jāierodas noskatīties. Tiek stās�tīts, ka viņi nemaz nav cilvēku bērni, bet gan pa�a nelabā uzsū�tīti. Citi izteic pat �aubas par to, vai uguns viņus maz ņem�ot, jo ellē uguns speltē tie peroties kā zvirbuļi vasarā smiltīs. Esot pat iespējams, ka viņiem talkā nākot elles spēki. Tad vēl nevarot zi�nāt, kā viss pagriezī�oties. Tādēļ ta�u lūgts vietējais mācītājs ar visiem saviem palīgiem, kuriem katrā rokā būs vismaz pa diviem krustiem, lai atgaiņātos no pekles spēkiem. Pa�i sadedzināmie tik�ot piesieti pie krustiem, lai nelabā gari nedomā tiem tuvoties.

Sagatavo�anās darbi tiek izpildīti rūpīgi un precīzi, ta�u pa�i izrīkotāji visu laiku ir uzbudināti, viņiem tā vien liekas, ka labs gals nav gaidāms.

Visas �īs ziņas Ri�am un Mikam pastāsta And�s. Viņ� ir sa�draudzējies ar zēniem, kamēr citi zemnieki no viņiem baidās. Kāds pat izsaka domu, ka arī viņus nāktos sasiet un nodot mui��ai, lai soda reizē ar draugiem. Tā varbūt varētu mīkstināt kungu sirdis un tie kļūtu �ēlīgāki pret zemniekiem. Ta�u piekri�tēji viņiem nerodas, arī And�s enerģiski protestē, apgalvodams, ka bērni nav vainīgi. Drīzāk vajagot domāt, kā paglābt tos, kurus cepinās uz ugunskura, jo atbildēt nāk�oties nevis velna, bet dieva priek�ā.

Nakts paiet drud�ainās pārdomās. Ri�s laiku pa laikam mē�ģina izklāstīt savus plānus, bet tie aizvien ir pilnīgi nereāli, kā, piemēram, izsaukt helikopteru, kur� nolaistu kāpnes, vai arī pa�rakt apak�zemes eju �

Jau svīst gaisma, kad Miks saka: � Rokā ir! Tagad tik at�liek labi sagatavoties un izstrādāt plānu detaļās.

Ugunskurus sakrauj lielajā mui�as parkā � pa�ā vidū. Tā ir noteikusi lielmāte, jo viņa pati grib redzēt, kā liesmas aprīs sā�tanu dvēseles. Uz visiem ceļiem ir nolikta apsardze. Zemniekus parkā ielai� tikai pa vienu ceļu. And�s apgādā Ri�am un Mikam nātna kankarus, lai viņi izskatītos pēc nabadzīgu zemnieku bēr�niem un nepievērstu sev apsardzes uzmanību.

Pirmā neveiksme sārta krāvējus piemeklē tad, kad īsi pirms pusdienām vēj� pēk�ņi maina virzienu un sāk neparasti spēcīgi pūst. Krustu ierak�anai sagatavotās bedres izrādās tanī pusē, no kurienes liesmas tiks dzītas prom. Bedres izrakt, protams, nav grūti, bet pusstunda paiet, un cilvēki �ajā laikā satraukti sa�uk�stas. Sī zīme jau rāda � nekas labs te nebūs. Lielmāte divas reizes jau dzērusi baldriāna drapes un aukstu cukurūdeni.

Dina un Juris ir satīstiti virvēs glu�i kā zīdaiņi autiņos. Vi�ņus iznes uz rokām . ..

Juris groza galvu un skatās apkārt. Viņ� grib ieraudzīt drau�gus. Pa�ā pūja priek�galā grozās Miks un mundri mirk�ķina ar acīm. Dina �ķiet aizmigusi. Patiesība viņa grib būt vīri�ķīga un, lai lieki neuztrauktos, klusē.

Sapulcētie ļaudis uzmanīgi vēro, kas tiek darīts ar Dinu un Juri.

Lai nu saka, ko grib, bet motorus Ri�s pazīst, tie viņam klausa. Tā arī �oreiz � viens rāviens, un motoriņ� sprak�ķē�dams vien grie� propelleru. Vēl mazliet jāiesilda, jāuzņem ap�griezieni � Ri�am rokas dreb un sirds arī � ka tik nu izdotos! Tuvāk stāvo�ie cilvēki sāk raudzīties �urp. Tas nav labi. Tie jā�pārsteidz un jānobiedē, tādēļ jāatkāpjas tālāk no pūļa, lai lid�ma�īnai būtu vajadzīgais pla�ums, kur uzsākt lidojumu.

Visai nedro�i tā apmet pirmo nelielo loku. Ri�s sastingst un ar visu savu būtni it kā pats kļūst par lidaparāta daļu � dzinēju un vadītāju. Ne tikai motoriņ�, bet arī pa�a muskuļi to rauj uz priek�u un augstāk. Loki kļūst aizvien pla�āki, un lidma�īna ceļas aug�ā un lai�as lejā, pikē, sprak�ķ un dūc.

Pūlis pavēr�as pret lidma�īnu, un visi kā viens ierauj galvas plecos, bet briesmīgais putns jau tuvojas bendem. Kad pirmais sastinguma un izbrīna mirklis pārvarēts, sievietes iespiedzas un metas, kur acis rāda. Arī vīri, kuri sevi aizvien uzskata par dro��sir�iem, �obrīd nav skubināmi un dod kājām ziņu.

Lielkungs ar savu cienīgmāti spiegdami, krustus mezdami, meklē glābiņu pilī. Pūli pārņēmusi neaprakstāma panika.

Vai gan �ie ļautiņi var iedomāties, ka �is lidojo�ais aparāts ir divdesmitā gadsimta bērnu rotaļlieta?

Kamēr Ri�s svilpodams vada lidma�īnu, Miks grie� un raisa vaļā sagūstīto saites. Abiem ta notirpu�as kājas un rokas, ka tikai �etrrāpus viņi spēj lēni virzīties uz priek�u. Tas nebija iepriek� paredzēts. Labi vēl, ka vecais And�s, kaut arī �ausmās nenolai� acis no lidma�īnas, ta�u prom neskrien. Viņ� tagad abiem vārguļiem var piepalīdzēt.

Ļaudis, pirmās izbailes pārvarēju�i, aiz kokiem un krūmiem slēpdamies, velkas atpakaļ. Viņus dzen ziņkāre. Bet tad, kā pa�a likteņa sūtīts, nogrand pērkons un sāk gāzt lietus. Kur� gan ta�gad vēl �aubīsies, ka �o zēnu un meitenes rokās nav visi debesu spēki! Un kur� var pateikt, kādēļ sāk degt mui�as ēkas � varbūt iespēra pērkons, vai arī bēgo�ie zemnieki pielaida uguni un at�vēra pagrabu durvis, aiz kuram bija iespundēti viņu biedri�

Me�s. Simtgadīgas priedes un egles izslēju�as savas galotnes augstu debesīs. Vēj� �alko zaros. Taciņa lī�u lo�u ievijas aizvien dziļāk un dziļāk me�a. �eit valda svinīgs klusums. Gājēju sirdīs iezogas trīsas. Ne vārda nebilzdami, viņi soļo un lielā bijībā vēro resnos koku stumbrus, kuri spēcīgām sakņu dzīslām ieķēru�ies zemē. Te cilvēks jūtas kā svētnīcā, kur daba pati nosaka uzvedības normas, dzīves ritmu un kārtību. Ta�u me�s nav tikai koki, me�s ir arī dzīvnieki, putni, kukaiņi, rāpuļi; me�s � tā ir ivesela pasaule ar savu dzīvi.

Pamazām tas sāk skanēt � putni runā, dzied, svilpo, tark�ķ, rubina, dūdo, ķērc, kaļ. Kur gan pilsētas bērni lai iemācās viņu valodu?

Miks mēģina atdarināt putnēna satraukto balsi, kur�, �ķiet, viņiem seko un uzbudināti �iepst. Viņ� baras un neapmieri�nāts ar sve�ajiem apmeklētājiem. Mazs, pelēks, �igli spārniņus

spurk�ķinādams, pats līdz nāvei pārbijies, tas ielai�as Mika matucekulā un cie�i ieķeras ar asiem nadziņiem, lai nenoveltos zemē.

Miks izbijies purina galvu, bet Dina viņu mierina:

���� Nedzen putniņu prom, viņ� tev neko nedarīs. Viņ� ne�kodīs. Putna mazulis pats apjucis. Viņa māte lidinās tuvu ap�kārt, acīm redzot, mēģina ieskaidrot, kas darāms, lai tiktu no bīstamās vietas nost. � Ri�s smejas locīdamies. Juris mēģina noteikt, kas tas par putnu varētu būt. Bet ko tu pateiksi, ja tikai reizi pār�ķirstīta putnu grāmata. Pēdīgi putnēns laikam sapra�tis, ko māte no viņa grib, savicina spārniņus, atraujas no Mika galvas un atstāj viņam matos savu putna vizītkarti. Neko nevar sacīt, smalki audzināts.

�� Bezkauņa, � Miks rūc, � es viņam� � Tad ķer �iekuru un lai� eglē, kur, zaram pieķēries, jau tup put�nēns un skaļi prasa, lai māte dod ēst. Ta�u trāpīt nav tik viegli. Kamēr Miks tīra cekulu, pārējie smej, vēderus turēdami. Ta�u Dina jau pamanījusi melleņu mētras, tās pilnas ar zil�gani melnām, lielām un sulīgām ogām. Tādas nenogar�ot būtu tīrais grēks. Puikas gan smīn un negrib �ajā pasākumā piedalīties, bet cik ilgi turēsies pretī, ja ogas patie�ām gardas un pa�as krīt saujā, kad pieskaras. Ceļotāji ne�maz nemana, ka paklīdu�i kur kurais. Laikam jau pirmais attopas Ri�s. Viņ� liek pirkstus mutē un rauj vaļā tādu svilpienu, ka viss me�s pielīst ar spalgu skaņu.

Tad Ri�s uzmanīgi klausās, un viņam kā atbalsis no tālienes atsaucas divi svilpieni un tikko sadzirdams � ā-ū-ū-ū! Ri�s svilpj vēl un vēl, lai liktu saprast, ka laiks pulcē�ties. Pats viņ� steidzas atpakaļ uz taciņas pusi. Iet, iet, un � tavu brīnumu � krietni iemītās taciņas vairs nav, ir tikai �aura stidziņa, laikam zvēru celiņ�. Ri�s paskrien uz

priek�u, vēlreiz iesvilpjas � Zeme salīgojas Ri�am zem kājām, un viņ� krīt� Tā ir dziļa bedre, kurai apak�ējā daļa ir krietni vien platāka nekā aug�ējā, lai neviens, kas tajā iekrīt, vairs nedomā ārā tikt.

���� Tā tik vēl trūka! � Ri�a seja raudulīgi savelkas. � Vien�mēr visas briesmas un nelaimes atgadās man. Vienīgi man. Kādēļ es esmu tik nelaimīgs? Kādēļ es tieku tik bargi sodīts? Kas tagad mani atradīs!

Viņa svilpiens labi ja saklau�sāms bedres tuvumā. Virs galvas bezgala augstu saskatāms neliels, apaļ� debesu pleķītis.

Jo vairāk Ri�s domā, jo ne�mierīgāks kļūst prāts. Kam �ī bedre rakta? Ne jau nu viņu �eit kāds gaidījis� Kā tad, senāk ta�u cilvēki zvēriem ierīkoja �ādas la�matas. Lā�iem � Ri�am pār mu�guru pārskrien �ermuļi. Ja nu ta�gad nāk lācis?

���� Mikuūū! � Ri�s sauc, ta�u �is vārds veļas mīksti kā vilnas kamols. Tas pat līdz bedres malai neaizkļūst.

��� Jurrrī! � �R� izlau�as virs�zemē, bet uzskrien stāvus debesīs.

Ri�s atspie� muguru pret bed�res sienu un raugās pūkainā mā-

koni, kas rāmi peld pāri. Tur pavīd arī ērglis. Viņ� kā bargs un nepielūdzams tirāns novēro savu valstību. Pēc brī�a zemu virs koku galotnēm norūpēti un mērķtiecīgi aizlai�as melnais stār�ķis, kā izmesta zirņu sauja aizspurdz strazdu bars.

Ri�u, kas notiks ar tevi? Kā tavi draugi tevi atradīs? Varbūt tu pats vari sev palīdzēt? Līdz ar tevi bedrē iekritis priedes zars, no tā var izgatavot darba rīku un mēģināt iekasīt bedres sienās kāpnes. Bet tas prasīs laiku �

Ri�s saklausa mīkstus soļus, glu�i tuvu noskrapst zem kā�jām lūsto�i brik�ņi.

� Palīgā!

Soļi noklust, bet pēc neilga brī�a tuvojas atkal. Tagad jau jūtama �ņākuļo�ana, ostī�ana. Bedres malā parādās melns purna gals un liela, brūni mīksta, spalvaina galva ar mazām, apaļām a�elēm. Tās uzmanīgi noskata Ri�u, tad lācis paplē� muti un savā lā�u valodā norēcas.

Ri�am sastingst sirds, un aiz bailēm viņ� nokrīt sēdus bedres dibenā.

Sī satik�anās tā arī beigusies. Lācis aiz�āpo tālāk. Un Ri�am atliek tikai apcerēt, ko lā�a rēciens varēja nozīmēt. Dro�i vien to pa�u, ko cilvēku mēlē tādā reizē mēdz teikt: �Kas citiem bedri rok, pats iekrīt.� Lācis ta�u nevar zināt, ka Ri�s nav �ās bedres racējs.

Ta�u lā�a garastāvokli Ri�a nelaime, acīm redzot, pacilā, viņ� vēl pāris rei�u ierēcas, un Ri�a draugi, kaut ko nelabu apjauzdami, steidzas �urp. Viņi izskatās pēc velna bērniem � ar melni nosmulētām mutēm, uztraukumā spīdo�ām acīm.

Steigā un satraukumā Miks gandrīz uzdrā�as lācim virsū. Mellenes lācis gan īpa�i neciena, bet ne visai tālu te ir pla�as aveņu plantācijas. Tās ir ieaugu�as izdegu�ā me�a vietā. Pirms da�iem gadiem tur plosījās briesmīgs ugunsgrēks � pērkons iespēra. �ādas nelaimes gan notika reti, jo nebija tādu cilvēku, kuri staigatu pa me�u un �virkstinātu sērkociņus, bet, ja gadu desmitos reizi piemeklēja, tad posts, lai dievs pasarg! Lā�u

dzimta pagātni sen aizmirsusi, bet ar ogām mielojas labprāt. Miga me�a biezokni, bet ēdnīca izdegumā.

Miks attopas tad, kad lācis ir tikai da�u soļu atstatumā. Laikam jau me�a saimnieks sve�o ienācēju nav agrāk pamanījis, jo abi reizē apstājas un vēro viens otru. Mika acis izbailēs sa�stingst un izple�as lielas kā spoles. Lācis raugās ziņkāri, bet bez ļaunuma, ta�u muti viņ� atver un aplaizās. Tas var nozīmēt arī to, ka tāds puika kā Miks viņam noder par gar�īgu kumosu, kā saka, avenes � desertam, Miks � dū�as uzstiprinā�anai.

Miks drusku nomierinās, ta�u joki nav. Tāds lācis izskatās gan briesmīgi neveikls, bet pamēģini ar viņu sacensties � Pa�skatieties, kā mazie lācēni pavasarī zooloģiskajā dārzā kūleņo �

��� Lācīt, kur tad tu iedams? � Miks pieglaimīgā balsī ieru�nājas. � Redzi, es gandrīz apmaldījos � Vai tu Ri�u nesatiki? Vēl vienu puiku � tādu garāku par mani? Mēs neko sliktu, nu�dien, mēs neko sliktu negribam darīt. Mums te jāiet cauri me�am taisni prom. Vai tad tev �ēl? Nu saki! Es zinu, tu esi labs lācis, lā�i visi ir labi � Cilvēki gan nav �

Lācis atkal pagroza galvu un aplaizās. Viņam laikam Mika garā runa sākusi apnikt.

��� Mīļo, labo lācīt, � Mika balss jau kļuvusi gau�ām gaudulīga, � esi gan tik labiņ� un neapēd mani, rudenī es skolā visai klasei pastāstī�u, cik tu esi labs. Es pat sienasavīzei uzrak�stī�u, mēs uzņemamies �efību par zooloģiskā dārza lā�iem, sa�krā�u naudu un nopirk�u veselu kilogramu cukura �

Lācis kļūst nemierīgs, skatās pavisam sāņus.

��� Nu jā, tu jau nemaz nezini, kas cukurs ir � � Miks bē�dīgi nosaka, � tu pie cilvēkiem neesi bijis �

Tālāk Mika runu lācis vairs neklausās, viņ� veikli pagrie�as sāņus un iziet uz citas me�a taciņas, bet tad notiek briesmīga nelaime � lācis iegā�as tādā pa�ā bedrē, kādā jau sē� Ri�s.

Kas tas ir par rēcienu! Me�s nodreb, un zeme nodun.

Klāt ir arī Dina ar Juri � aizelsu�ies, nobiju�ies.

���� Kur Ri�s? Ri�uuū!

Bet lācis plosās bedrē un saucēju balsis noslāpē pavisam.

��� Varbūt lācis viņu � � Mikam mēle aizmetas, � viņ� laizījās un bija pārāk laipns pret mani. Lā�i tādi esot, kad pa�ēdu�i un vēders pilns . . .

��� Tagad tik neizklīst, � izrīko Juris, � visiem turēties kopā! Mums jāizpēta tuvākā apkārtne!

��� Vispirms mums jāiet tam virzienā, no kurienes atnāca lā�cis, � ierosina Miks, un viņa priek�likums tiek pieņemts.

��� Tu, Dina, ej taisni pa taciņu un skaties uz aug�u, � noriko Juris, � varbūt, glābdamies no lā�a, Ri�s uzsprucis kokā un baidas kāpt zemē. Miks izlūkos me�u pa labi no taciņas, es � pa kreisi. Pie darba!

Dina iet, iet� Un tad viņai liekas, ka saklausījusi Ri�a balsi ]oti augstu � it kā varenas priedes pa�ā vēdeklī. Viņa saspringti vero, sauc . . . Dīvaini tāla un spokaini klusinātā Ri�a balss tā ka atsaucas, bet viņa pa�a tur nav.

��� Juri� � viņa grib brāli aicinat talkā, lai izprastu, kas �eit notiek. � Pēk�ņi zeme zem viņas kājām ieliecas. Dina atlec atpakaļ un tad skaidri saklausa Ri�a saucienus, kas nāk no pa�zemes.

��� Mēs esam gatavie muļķi! � Ri�s, tikko izvilkts no bedres, rajas. � Tadā me�ā nekad nedrīkst aizklīst tik tālu, ka cits citu vairs nevar saredzēt un vēl jo vairāk � sadzirdēt.

���� Pērienu dabūju�i, visi esam gudri, � Miks prātīgi sprie�.

���� Labi, kas labi beidzas, � pievienojas Juris.

���� Būtu bijis groziņ�, es pielasītu pilnu ar ogām. Man dikti gar�o melleņu ķīselis ar klimpām.

���� Labāk būtu padomājusi, ka gar�os siksna, kad ieradīsi�mies majā. � Ri�s ir sapīcis. � Nav te ko piņķēties, taisāmies tik āra no �iem d�ungļiem.

���� Bet lacis? � Dina pēk�ņi uzstāj. � Kur paliks lācis?

���� Tu varbūt gribi viņu izvilkt arā, lai pec tam viņ� mūs vi�sus apēd? � Ri�s noprasa.

���� Par lāci jārūpējas � mums viņ� ļauna nedarīja, � doma Juris.

�� Es saku, ka lācim jāpalīdz, � nosaka Miks, � viņ� mūs

visus sasauca kopa, tic bija viņa recieni, pa�i ar savu pīkstē�anu rnēs nomaldītos. Lācis, kaut arī neapzinīgi, tomēr ir darbojies tikpat kā mūsu kolektīva biedrs, un biedru bedrē atstat nedrīkst. Es nekustu ne no vietas, kamēr lācim nav palīdzēts!

���� Es arī ne, � pievienojas Dina, � varbūt viņam midzenī ir mazi lācēni, tie gaida māja un raud. Ko viņi darīs, ja tētis nepārnāks?

��� Tā tik mums vēl trūka, � smagi nopū�as Ri�s, � tagad lauzīsim galvu, kā viņu dabūt ārā, pēc tam � kā no viņa izbēgt.

��� Jālauza vien būs, � Miks atsēstas uz vētras izgāztā koka stumbra, � neviens cits musu vieta to nedarīs.

��� Vai es esmu vai neesmu mūsu grupas priek�nieks? � Ri�s kļūst nikns. � Vai jums ir vai nav mani jāklausa?

Tas ir būtisks jautājums. Tātad vispirms jāatbild uz to. � Miks nelaimīgi raugas apkārt, kā palīdzību meklēdams. Kā lāci dabūt ārā no bedres, viņ� izdomātu, bet ko lai atbild Ri�am, kuram ta�u ari ir taisnība?

���� �is jautājums nav tik vienkār�s, � prāto Juris. � Visos gadījumos jācen�as atrast pareizāko atrisinājumu, jāuzklausa visu domas, lai varētu pareizi rīkoties.

���� Te nav laika spriedelēt! � Ri�s kļūst nepacietīgs. � It kā bez jūsu padomiem es nemaz nespētu pareizi rīkoties. Es vadu un atbildu! Jūs tikai jaucat gaisu.

���� Bet es tev nepiekrītu, � Miks sabo�as.

���� Mieru! Tikai mieru! � Juris paceļ roku. � Īsts vadonis ir tas, kur� izsaka tautas gribu un kuram ļaudis seko.

�� Kam tad citam var sekot kā vienīgi man, � Ri�s iesme�jas, � kompass pieder man. � Viņ� ar kreiso roku ķer pie vidusjostas, kur piekārts kompass, ta�u tur ir tikai siksniņa. Kompass notrūcis.

��� Te nu bija � izsējis � � Miks norūc kā mazs lācēns. � Ejiet meklējiet! Varbūt ir bedrē. � Bet pats atkal atsēstas uz koka stumbra.

���� Lācīt, nerūc, � Miks mierina lāci, kas kļuvis tramī�gāks, � mēs tev palīdzēsim. � Un tūlīt prātā ie�aujas kāda

doma. Tīri branga domiņa, bet kur te lai rauj baļķēnu? Cirsmu nav, pa�iem arī nav ne cirvja, ne zāģa. Miks raugas apkārt, ta�u velti. Vēja nogāzto egli varbūt ar traktoru varētu pakustināt.., Vajadzētu tagad, kamēr citi meklē kompasu, visu sagatavot lā�a glāb�anai, bet viens to nevar iespēt. Gribot negribot jāiet pie pārējiem raudzīt, kā tur veicas.

Ri�s iekāpis savā sprostā, bet rezultātu nekādu. Dina, nome�tusies uz ceļiem, ar rokām iztausta zāli un lapas. Jura skatiens bezcerīgi klīst apkārt. Viņ� jau paspējis izvandīt �agarus un sūnas, ar kurām bija pārklāta bedre.

���� Nav? � Miks jautā, it kā viņ� pats neredzētu.

���� Nav un nebūs arī, � Juris atmet, � tas ir likteņa pirksts, vēl viens pārbaudījums.

��� Tā mēs nekad līdz galam nenokļūsim, � �ēlabaini ieru�nājas Dina.

��� Tu steidzies? � Miks smīn. � Zini austrumnieku mīklu: �Kura no visas pasaules lietām ir visgarākā un visīsākā, vis�ātrākā un visgausākā, visdalāmākā un visvairāk ilgsto�ā, visvai�rāk novārtā pamestā un visvairāk no�ēlotā, bez kuras nekas nevar notikt, kas aprij visu, kas ir mazs, un atdzīvina visu, kas ir liels?�

Kas tas ir?

���� Liecies mierā! Palīdzi labāk meklēt kompasu!

���� Kas pazudis, tas pagalam, � Miks nepadodas, � bet �is balķēns, kur� nolikts, lai nostiprinātu bedres malu, noderēs bied�ram lācim par trepēm, viņ� ir liels meistars kokos kāp�ana.

���� Nav, � Ri�s paziņo, un viņam asaras acīs. Jā, kas tad ir vadonis bez kompasa � Bēdīgi, gau�ām bēdīgi.

Kad Miks aicina palīgā aizstiept baļķēnu, Ri�s īgni novēr�as-

���� Neāksties!

Kamēr Ri�s pukojas, Juris ar Miku, Dinai aktīvi līdzjūtot, aizveļ baļķēnu pie lā�a bedres.

Bet briesmas lielas � lācis ir nikns un plosās kā pats nela�bais. Ja viņ� izkāps ārā, tad lai dievs nedod trāpīties viņam ceļā!

Ta�u Mikam galva strādā � bajķi pados lācim, bet pa�i paslēp�sies otrā bedrē. Viņ� ta�u vairs negribēs vēlreiz iekrist.

Tad tik ir ko redzēt, kad jau parādās lā�a galva. Miks, skrie�dams prom, vēl paklūp, bet ari lācim atgadās klizma � bedres mala nobrūk, un viņ�, �ausmīgi rēkdams, ieveļas atpakaļ. Ta�u ari �is negadījums ilgst ne vairāk par trīsdesmit sekundēm. Lā�cis izrau�as ārā un, atpakaļ nepaskatījies, jo� projām.

Bērni, satupu�ies uz otras bedres malas, ar drebo�ām sirdīm vēro lā�a izdarības.

���� Tagad kājas pār pleciem! � sauc Ri�s.

���� Uz kuru pusi?

���� Uz kuru pusi?

���� Uz kuru pusi?

Saule pie debesīm nav redzama.

���� Veciem kokiem ziemeļu pusē uz stumbriem aug sūnas, �� sprie� Juris, � valdo�ie ir rietumu vēji, un koki noliecas pret austrumiem, dienvidu pusē koku lapotne kuplāka �

Teorētiski tā vajadzētu būt, bet pamēģini, ja acs nav piera�dusi, uztvert �īs parādības, izsvērt, kā tas izskatās dabā! Pēc ilgākas zīlē�anas �ķiet, ka debess puses aptuveni ir nosacītas, ta�u pēc pusstundas gājiena �aubas no jauna uzmācas.

���� Laiks skrien, � Ri�s atkal uztraucas, � bet mēs mīņāja�mies uz vietas.

���� Laiks! Pareizi! Tas ir laiks, ko austrumnieki domāju�i, uzdodami savu sare�ģīto un it kā pretrunīgo mīklu! Redzi, kā at�minēji! � Miks ir priecīgs. � �odienīgi izsakoties, mums jāpa�tur prātā laika bud�ets.

Dina pēk�ņi atceras, ka pēc seniem nostāstiem me�ā vientu* Jiem gājējiem aizvien piesities vadātājs. Tas ir vissliktākais pavadonis, viņ� vadā tikai riņķu riņķiem � un ārā tad neizkļūt. Tas ir me�a gars, kas glabā me�a noslēpumus, jo vienīgi tik ilgi me�s jūtas dro�s, kamēr nav cilvēku izpētīts un apzināts, tikko tas ir noticis, viņ� tiek pakļauts cilvēka gribai. Un, kaut ari cil�vēks vienmēr apgalvojis, ka me�s ir viņa draugs, tomēr viņ� tam vairāk pāri nodarījis nekā labu.

Ta�u �obrīd nav laika apcerēm. Pirmais, �ķiet, attapies Juris. Viņ� veikli ka pērtiķis nozūd visaugstākās egles zaros un jau no aug�as sauc:

� Es uzkāp�u galotnē un paska�tī�os, kur mūsu uguntiņa! Kāpiet jūs arī!

Miks paietas uz egles pusi, bet apstajas. Nav vērts! Kāpēc visiem darīt vienu un to pa�u.

Ri�s izliekas nemaz nedzirdējis Jura aicinājumu un it kā uzma�nīgi aplūko apkārtējos kokus. Dina tie�ām iegrimusi milzīga skudru pū�ņa pētī�anā. Pū�ņa konusa virsotne ir krietni vien pāri galvai. Skudru di�ceļi ved uz visam pu�sēm, pa tiem ņirb dzīva kustība, raugoties tanī, aizmirstas viss, kas notiek ap tevi. Tu brīnies un ne�vari saprast, kā tūksto�iem kukaiņu spej darīt kopēju darbu tik apzinīgi un neatlaidīgi, tik �akli un sa-

prātīgi. Dinai gribētos palīdzēt tām divām skudrām, kuras stiepj prie�u skuju glu�i kā baļķi. Viņam ir grūti� Un vakarā viņām netiek rādīts kino, nav televīzijas un deju vakaru. Bet varbūt ir? Cilvēki tikai nezina, ka skudras atpū�as un izklaidējas. Varbūt viņas to prot darīt interesantāk neka mes? Varbūt sapņos tās redz tik brīnumainu dzīvi, ka neviena dzīva radība to nespēj iedomāties? Kas zina?

��� Dina, skaties! � Miks nes spīlēs iespiestu odzi. � Zini, � Miks grib izstāstīt, kā viņ� to notvēris, � es eju, �ab .. .

Ta�u Dina neklausās un spiedz, lai nenāk tuvāk.

���� Ir gan dumja, � Miks norūc un raugās apkārt, kur Ri�s, lai palielītos, bet tas nav samanāms. Patie�ām ir bēdīgi, ja tu, cilvēks, esi kaut ko izdarījis vai atradis un nav neviena, kam to paradīt, nav neviena, kas spētu tevi pienācīgi novērtēt. Ko tādā gadījuma lai dara? �ūsku pēc taisnības nākas nogalet, bet ej nu sazini, varbūt pienāks tadi laiki, kad visi atzīsies � esam pār�steigu�ies, �ūskas pagalam un dabā kaut kā pietrūkst. Palīdziet! Meklējiet, ieaudzējiet �ūskas! Mums nav viņu indes, mums nav

�ūsku viltības, lai uzvarētu liekos grauzējus . .. Daba nav glu�i velti pūlējusies, lai radītu un saglabātu rāpuļus.

Odze, it kā uzminējusi Mika �audīgās domas, met līkumu līkumus, līdz tai izdodas izrauties no spīlēm. Miks izbijies atkāp�jas. Odzei tomēr nav laimējies, tā uzkritusi vienam no lielākajiem skudru ceļiem. Viss pūznis kā elektrizēts. Tā ir cīņa uz dzīvību un nāvi. Katrā ziņā odzei uz nāvi. Miks ir tikai skatītājs. Bailīgi � pa gabalu staipa kaklu arī Dina.

���� Kāpēc tu tā darīji! � viņa runā pārmeto�i. � Tu esi meļ �onis. Atceries, kā And�a tēvs pūta stabulīti un �ūska pati�

���� Negadījums! Nudien, varu tev apgalvot � tīrais negadīļ jums, � Miks taisnojas, bet pats pie sevis priecājas. ��āda cīņa ir skatiņ�, kuru vērts redzēt!�

Ta�u lai nu paliek Miks ar odzi.

Juris pa to laiku jau tuvojas egles galotnei. Bet kas būtu do�mājis, ka viņ� nonāks strupceļā! Tie�i strupceļā! Virs viņa galvas kā milzīga cepure � ligzda. Kas lai zina, kur palikusi galotne, bet tās vietā aug�ējos zaros iepīts liela putna miteklis. Intere�santi būtu paskatīties, kas tanī dzīvo. Juris mēģina piekļūt lig�zdas malai, ta�u, tikko viņa roka ieķeras sapītajos �agaros, kāds tik cieti un asi iecērt pa pirkstiem, ka otrreiz vairs nagus ne�bāzīsi.

Pāri egles galotnei pārslīd ēna, gaiss saviļņojas, Juris pie�kļaujas pie koka stumbra. Tas ir stārķis � melnais stārķis. �odien diezin vai kādam viņu izdosies redzēt un tik tuvu pavi�sam arī ne. Juris vairs viņu traucēt neuzdro�inās. Tepat uz zara var pasēdēt, atpūsties, paskatīties apkārt, padomāt, ko tālāk da�rīt. Brīdi sirdī iezogas skaudība: cik tādam stārķim jauka dzīvo��ana � augstu virs koku galotnēm, neviens tev netiek klāt, ne�viens tev nekā nevar padarīt, tu esi brīvs, dari, ko gribi un kas tev patīk. Tikai jumta gan nav virs galvas, bet to ierīkot nemaz nebūtu tik grūti. Vienīgi lidot.. .

Juris pa�ķir zarus, lai palūkotos, cik augstu viņ� uzkāpis, un redz: viņam tie�i pretī starp koka galotnēm mirgo uguntiņa.

���� Bravo!

Tagad tikai cie�i jāiegaumē virziens un orientieri. Tas ir grūts uzdevums. Ja neticat � pamēģiniet un jūs pa�i pārliecināsieties.

Bet kas tad notiek tepat metrus piecdesmit tālāk? Tur aug milzīga apse un kāds cilvēks ar virvju palīdzību velkas aug�ā. Tas ta�u ir Ri�s, nudien, Ri�s!

���� Ri�u, kur tu?

���� Es kā kungs sēdus braucu aug�ā, kamēr tu plēs bikses un saskrambā ādu. Pamācies! � Ri�s lielīgi atbild un vēl sparīgāk raujas aug�ā. � Te ir novēro�anas punkts, to es tev varu dro�i sacīt. Tu no tās egles ne velna nevari redzēt � visapkārt zari, bet man te būs paskatiņ� �

�Lielības maiss!� Juris prāto, un galvā ie�aujas velni�ķīga doma.

���� Taisnība gan, � viņ� atsaucas, � tu esi īsto vietu atra�dis. Uzmanies tikai, lai ienaidnieks neielai� bultu dibenā.

Vēl pāris metru Ri�s pavelkas uz aug�u, tad apstājas, divreiz spalgi iebrēcas un lai�as tik strauji zemē, ka nozib vien.

���� Es tev teicu � uzmanies. � Juris smīn un skaļi runā: � Ienaidnieks ir viltīgs �

Ri�s, nokritis zemē aug�pēdus, tausta degunu un pieri, sāpīgi sūkstās un vaid.

���� Kas tev, Ri�iņ, notika? � Nelaimi pamanījusi, pirmā steidzas �ēlot Dina. � Nokriti un sasities? Ka tik kauli nav lauzti vai locekļi izme�ģīti�

���� Ej prom, neskaties uz mani! � Ri�s atgaiņājas. � Man uzbruka, nudien, man uzbruka, �āva ar bultām, nod�inkstēja vien.

��� Vai, kāds tev deguns, un puns arī pierē! � Dina sasit plaukstas. � Cik tas ir briesmīgi! Zēni, zēni, palīgā!

Juris arī jau zemē, egles sīko zaru apskrambāts, nāk putna saknābāto pirkstu sūkādams.

��� Nekas, Ri�u, � viņ� mierina, � tas esot veselīgi, bi�u inde ārstējot reimatismu.

���� Netark�ķi, būtu tu manā vietā, tad redzētu! � Ri�s ir ga�tavs vai raudāt.

Es tavā vietā nevaru būt, � Juris paskaidro, � jo es zinu, ka �ādas vilces mūsu sen�i ierīkoja pie kokiem, kuros bites iemājoj u�as.

���� Ko tad tu tūlīt neteici? � Ri�s kļūst vēl piktāks.

���� Tu jau neprasīji, pats zināji, kas aug�ā gaida.

���� Tie vēl saucas par biedriem .. .

���� Dina, izvelc dzeloņus! � Juris lieti�ķi aizrāda. � Man ro�kas ar sveķiem. Bite atstāj dzeloni dzēluma vietā un pati nobei�dzas. Bite ir bruņnieciski augstsirdīga, citam dara sāpes tikai aizsargājoties un pati iet nāvē.

���� Nāvē! Ko tad es viņām darīju? � Ri�s raugās uz savu degungalu, kur uzaugusi krietna bumba. Dina vairs tikko valda smieklus, ta�u biedram jāpalīdz.

���� Kāpēc mēs ielaidāmies ar Kristapu? � Ri�s pukojas. � Es domāju � būs interesanti un priecīgi. �e tev!

���� Prieki vien nav nekādi prieki, � Juris sprie�, � tā būtu baiga vienmuļība un garlaicība.

���� Kad tev iedzeltu degunā, tad es gribētu dzirdēt, kā tu dziedātu, � Ri�s paliek pie savām domam.

���� Mums jāiet tur, � Juris parāda, � es redzēju uguntiņu. Un pēc mana aprēķina tuvumā jaatrodas bi�u ganībām � pļa�vai ar da�ādiem ziediem. Dziļā me�a viņas nedzīvotu.

���� Miku! Miku! Kur tu esi?

Miks turpat līdzās izlien no brik�ņiem. Viņ� sabozies.

���� Ko nu bļaustāties, kur tad es palik�u, tepat jau vien esmu. Ejam ātrāk prom, me�am tādi brāļi kā mēs nav vajadzīgi. Atra�du�ies draugi � ka tik no me�a ko pakampt, atpakaļ dot nekā, te jau sākas � bedres rok, kokos kāpj, cilpas liek . ..

Izrādās, ka Mika drūmās pārdomas radījusi cilpā iebāztā kāja. Miks pārbijies un krītot nobrāzis celi. Skaidrs, ka zvēri cil�pas neliek.

Mika drūmā noskaņa pielīp arī citiem. Juris gan vēl mēģina bilst, ka cilvēks �īs pa�as dabas bērns vien ir, bet Miks tūlīt cērt pretī:

� B�rns, kur� sava muļķībā un iedomība sagrauj māju, kurā pats dzīvo.

Nē, �obrīd labāk klusēt. Klusē�ana da�kārt var vairāk tuvināt cilvēkus neka tuk�a un neapsvērta runā�ana.

Tādēļ visi sako� zobus un dodas uz priek�u. Ko lai dara � kājām vien jāiet, tie ir laiki, kad satiksmes līnijas vēl nav ierīko�tas un iek�dedzes motors, kas dzītu spēkratus pa visiem ceļiem, nav izgudrots. Cilvēks vēl tikai sapņo par septiņjūd�u zābakiem un lidojo�iem paklājiem. Ta�u ari kājas var aizvest talu un, gal�venais, padarīt cilvēku bagātāku, ja vien viņam ir liela zinātkāre un griba uztvert visu, kas notiek ap viņu.

Me�s beidzas. Klāt ir pļava, upe, krūmi. Te vari gulēt zālē un skatīties debesīs. Te vari iemest mak�ķeri un iztaustīt krastu pa�ceres, vai tanīs nemājo vē�i un vēdzeles. Te vari klausīties putnu dziesmas un sienā�u sisinā�ana. Te vari pats dziedāt un mācīties putnu dziesmas. Te vari izdomāt lielas un mazas domas. Te vari būt tas, kas tu esi, un ari tas, kas tu neesi.

��� Te ir tik bezgala labi! � iesaucas Dina.

��� Te mēs atpūtīsimies, �< rosina Ri�s.

��� Te es esmu ar mieru palikt visu mū�u, � Juris grib pār�spēt visus.

��� Ja vien tevi negaidītu pilsēta, kur ielu putekļi un gāzes ko� degunā. � Miks ironiski smīn.

���� �oreiz pietiks. � No upes dzelmes parādās Lielā Kristapa galva. � Nu jau būsiet piekusu�i. � Tad viņ� pieliek delnu virs acīm un paraugās debesīs. � Pagājusi pusotra stunda. Jums ir laiks atgriezties. Te ir jūsu mantas. � Viņ� izmet krastā maisu.

���� Ko, tikai pusotras stundas! � Dina sasit plaukstas. � Es

domāju, daudz ilgāk! Sakiet, tēvoci Kristap, � vai mēs vēl neva�rētu turpināt?

���� Nevar, nevar. � Kristaps kāpj no upes ārā un pats atlai��as zālē. � Man viss ir sadalīts pa seansiem. Darbā jāievēro kārtība. Citā reizē varēsiet atkal.

���� Bet jūs sacījāt � līdz uguntiņai, � Ri�s uzstāj.

���� Uguntiņai jābūt vienmēr priek�ā. Tai jārāda ceļ�. � Kris�taps nopū�as. � Es pats līdz tai vēl neesmu nokļuvis. Jāatzīstas,, reizēm dikti gribētos gan, bet bailes arī. Kas zina � tālāk varbūt vairs ceļa nav. Bet pie jums reiz paciemoties nebūtu par ļaunu. Ja jūs mani ielūgtu.

���� Labprāt. � Juris pieķeras Kristapa rokai. � Mēs ar Dinu jūs ielūdzam.

���� Es arī, � Miks steidzas pievienoties.

���� Neaizmirstiet, ka vispirms ir jāpaprasa sen�iem un jāpie�saka milicijai, � piezīmē Ri�s. � Vai esat padomāju�i, kas no�tiks, ja tēvocis Kristaps parādīsies Rīgas ielās?

���� Jā, tie nebūs joki. � Juris kasa pakausi. � Pilsētu varē�sim parādīt tikai naktī. Dienā varēsiet atpūsties Daugavā � var�būt pat jaunajā ezerā pie Doles spēkstacijas.

��� Tas būs briesmīgi interesanti. � Dina aiz prieka lēkā. � Mēs jums, tēvoci Kristap, visu, visu parādīsim!

���� Varbūt izdodas izgudrot tādas tabletes, kuras ieņemot cilvēks pēc pa�a vēlē�anās var kļūt gan liels, gan mazs, kā pa��am tik vajag, � Miks apcer fantastisku iespēju. Un, kas zina, varbūt tas nemaz tik neiespējami nav.

���� Nu, meitenes un zēni! � Lielais Kristaps pieceļas. � Do�simies atpakaļ pa vistaisnāko ceļu! Pārbaudiet akvalangistu amunīciju un sekojiet man!

Lielais Kristaps iebrien upes atvarā. Bērni tam seko. Aidā!

..

Pārsteidzo�a satik�anās���������������

Peldē�ana zem ūdens��������������

Seni ceļi, senas ēnas. Ri�s iekrīt grāvī . Dīvainā aka un Jura pārgalvīgais lēciens . Migla, un kas notiek pēc tam, kad migla krīt .

� ar Miku��������������������.

�ar Dinu ��������������������.

� ar Juri��������������������..

Notikumi turpinās�����������������.

Juris cīnās pats ar sevi un uzvar �. Juris palīdz draugiem nākt pie prāta .

Kā vecais velns asti pazaudēja�����������..

Laimīgi, ka tiek prom���������������..

Negadījumi ar maldugunīm un velna asti .

Starp dumpīgajiem zemniekiem�����������.

Dinai noder vācu valodas zinā�anas, Jurim � lā�i

auss����������������������..

Dina un Juris tiek stiepti uz sarta �. Satik�anās ar lāci un citi atgadījumi Beigas, kurām varētu būt ari turpinājums .

Альберт Индрикович Янсон

НОВАЯ должность БОЛЬШОГО ХРИСТОФОРА

Повесть о невероятных приключениях

Издательство �Лиесма� Рига 1975 На латышском языке Художник В. Шелков

Alberts Indriķa d. Jansons

LIEI.A KRISTAPA JAUNAIS AMATS

Redaktors I. Lasmanis. Māksi, redaktors H. Purviņ�. Tehn. redaktore J. Mazure. Korektore A. Gipterc.

Nodota salik�anai 1974. g. 28. jūnijā. Parakstīta Iespie�anai 1974. g. 24. oktobrī. Tipogrāfijas krīta papīrs Nr. 1, formāts 70 x84/16. 6,0 fiz. iespiedi.; 6,54 uzsk. Iespiedi.; 5,23 izdevn. I. Metiens 30 000 eks. JT 25197. Maksā 34 kap. Izdevniecība �Liesma� Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 67/26839-B-293. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā �Cīņa� Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pa�ūt. Nr. 2136-D.