PASAKA PAR KURBADU

(Mazsalacas variants)

Viņos laikos dzīvoja saimnieks, kam nebija bērnu. Saimnieks tādēļ vēl neko nekreņķējās, bet saimniece varēja dienu mū�ā nogremzties, nobēdāties. Un, kad nu vēl par nelaimi pēc septiņiem gadiem saimnieks nomira, tad saimnieces bēdām vairs nebija gala.

�Kaut nu arī virs miris, miris � japacie�; bet ja tik man bērniņ� būtu, ko pa�un�ināt.�

Te atraitne kādu dienu izdzird, ka pilsētā nabags vīrs �auras pārtikas labad nodomājis no saviem de�viņiem bērniem vienu atdot citam audzināt. Saim�niece uz pēdām liek kumeļu aizjūgt un brauc uz pil�sētu. Tomēr kā neiet, tā neiet: vīrs patlaban jau aizdevis bērnu.

�Kad tu iz�ibētu!� puisis iesaucās, �izbraukajāmies par velti, saimniec.�

Saimniece savās nedienās neatbild ne pu�plēsta vārdiņa.

Atpakaļ lai�ot, braucēji ierauga netālu no mājām, pār upi braukdami, lielu zivi uz krastu izlecam. Zivs tā ķepurojas, it kā nespētu atpakaļ tikt. Puisis kna�i izlec no ratiem un domā zivi noķert, bet zivs atlec ūdenī atpakaļ, sacīdama:

�Lai nāk pati saimniece, tad ļau�os!�

Ies saimniece. Ja, zivs atkal izlec uz krasta un nu saka:

�Klausies, saimniec, paņem mani, nokauj, izvāri un apēd, tad Laimiņa dēlu dos; tik pieraugi, ka neviens cits no manis ne kumosa nebaudītu.�

Saimniece tā dara, piesacīdama meitai, lai no zivs viruma un gaļas nebaudītu. Bet meita tev klausīs!

Esot ta�u jāzina, kā ar sāli, un vai tad gan citām die�nām saimniece kaut reizi nākusi pavārnīcu laizīt. Ko tur tik daudz! Nokniebj kumosu no zivs � labs, pār�

bauda pie pavārnīcas � labs; zvīņas, ķidas pavarda malā labi neizskatās, tās pa durvīm ārā mēslenlcā. Bet ķēve, sētsvidū cauru dienu tik mauru grauzda�ma, ie�āpo mēslenīcā un apēd zvīņas, apēd ķidas.

Bet kas nu notika nāko�ā nakti: nāko�ā nakti saim�niecei piedzimst dēls, meitai piedzimst dēls un ķēvei arī dēls! Ļaudis iesauca ķēves dēlu par Kurbadu.

Zeni visi trīs uzauga kopa; tik Kurbads par abiem dro�āks, dū�īgāks.

Tā nu Kurbads pēc gadiem pieaug par tik lielu stiprinieku, ka visi mājas darbi tam, pat visgrūtākie, tīri nekas. Sviedrūs uz pieres kā citiem cilvēkiem viņ� vēl nav dabūjis redzēt. Tam iekrīt prātā kaut kādu vērtīgu darbu uzsākt, mazākais tādu, kur dabū sviedrus noslaucīt.

* * *

Tā sākās latvie�u, varbūt arī igauņu, tautas pasaka par Kurbadu, kas gadsimtiem saglabājusies tautā ne�uzrakstīta, jo nebija neviena, kas to spētu. Tā neskai�tāmas reizes stāstīta pie skalu gaismas garos, tum�os ziemas vakaros, kad nebija kur steigties. Jo garāka pasaka un raibāki notikumi, jo ilgāk bija ko stāstīt. Ar vienu pasaku pietika visam vakaram. Varēja visu pārdomāt un izbaudīt, iztulkot pasakā slēptās dzīves gudrības.

Katrs nākamais stāstītājs to kaut nedaudz pārvei�doja, katra paaudze papildināja ar stāstu par Kurba�da cīņām tie�i ar tiem mo�ķiem, kas bija uzkritu�i tai paaudzei. Tādēļ arī tā tik gara un raibiem notiku�miem bagāta. Pat grūti visu atcerēties.

Tagad pasaka ir pierakstīta un iespiesta grāmatā

�Latvie�u tautas pasakas�.

* * *

Tu un es � mēs arī esam tautas dalina. Vai mēs vēl drīkstam pasaku pārveidot un ielikt tajā ari daļu savas izdomas, ja tā ir jau uzrakstīta? Mēs gribam stāstīt par Kurbada cīņām pret tiem mo�ķiem un ra�ganām, kas mums uzklupu�i pa�reiz.

Tautas mākslas kolektīva �Dzīne� koktēlnieki, cēr�tot ozolkoka skulptūras par Kurbadu, to atļāvās.

Arī es tā daru, jo nestāstu pasaku garos, tum�os ziemas vakaros, bet gan ekskursantiem, kas divās stundās grib redzēt visu, kas skaists Salacas krastos, dzirdēt Skaņākalna atbalsi un uzzināt, kas tās par skulptūrām ceļa malā. Laikmets liek steigties. Ja tā nedarīsi, tevī neklausīsies.

Tātad pasakas turpinājums atkal jaunā variantā. Varbūt katram no mums var rasties savs variants,

savs pasakas simbolu tulkojums.

* * *

Kurbads kopā ar brāļiem apņemas sargāt tiltu pār upīti pie dzimtās sētas. Brāļiem tāds darbs liekas par

grūtu. Viņi ieiet istaba un liekas gulēt. Kurbads viens paliek sargāt tiltu.

Pa�ā pusnakti milzis trijām galvām klāt, bet atdu�ras pret Kurbada zobenu. Tas tik bija cīniņ�: tilts no�drebēja, zeme dimdēja, zobeni d�inkstēja, bet mil�a galvas beidzot nocirta no rumpja.

Otrā vakarā Kurbadam jācīnās ar se�galvi. Arī tam viņ� atcērt visas se�as galvas. Uzvarēto pūķu rumpji vēl tagad stāv kaujas laukā un izskatās kā koki no�cirstiem zariem. Visapkārt zemē mētājas nocirstās galvas. Tās izskatās līdzīgas to karotāju un varmāku galvām, kas septiņi simti gadus siroju�i latvie�u un igauņu zemē.

Tre�ajā nakti atskrien deviņgalvains pūķis. Kur�bads cērt cik jaudas. Nokrīt jau viena galva, bet tūliņ trīs galvas ataug vietā. Redzēdams, ka tā galā netiks, tas atsvie� zobenu un ieķeras kailām rokām milzim sprandā. Tomēr milzis uz pirmo ķērienu iedzen pre�tinieku līdz ceļiem zemē un otrreiz līdz padusēm. Kurbads norauj pastalu no kājas un svie� taisni ista�bas logā, kur brāļi iemigu�i�, bet tie guļ vēl �odien. Tādēļ deviņgalvim atkal pieaugu�as jaunas galvas. Tās ir tautas netikumu simboli.

Visi �ie ļaunumi un netikumi uzkrājas ļaunās �ūs�kas � burves indē.

* * *

Lai glābtu nelabā nozagtās un apburtās princeses, Kurbadam jādodas pazemes valstībā. Viena princese dzīvo sudraba, otra zelta, bet tre�ā � dimanta pilī. Pār viņām valda trīs velni. Kurbads uzvar velnus un atbrīvo princeses. Pilis, kurās dzīvoja princeses, Kur�bads ar burvību pārvēr� sudraba, zelta un dimanta olās, lai arī tās iznestu virszemē. Tomēr pa�a spē�kiem viņam neizdodas sasniegt virszemi. Virszemē

viņu var iznest tikai milzu putns, lidojot pāri jūrām deviņas dienas.

Ceļā putns visu laiku jābaro ar svaigu gaļu. Kur�bads nomedī trīs me�a vēr�us, ar ko putnu barot. Tomēr ceļa beigās gaļas pietrūkst, un Kurbadam jāizgrie� gabals savas miesas. Izkļū�ana brīvībā pra�sa upurus.

Atgriezies zemes virsū, Kurbads satiek savus brā�ļus un no pazemes atbrīvotās princeses. Te viņ� sud�raba, zelta un dimanta olas pārvēr� atkal par pilīm.

Zelta un sudraba pilis viņ� atdod brāļiem un to prin�ceses par sievām. Pats sev izvēlas jaunāko princesi ar dimanta pili.Dimants ir mirdzo�s un ciets, bet trausls. To nevar ne pārkait, ne pārkausēt kā zeltu vai sudrabu.

* * *

Tagad Kurbads gribētu atpūsties pēc grūtajiem darbiem, bet zemei un pavalstniekiem turpina uz�mākties ļaunā �ūska � ragana. Tā bīstama ar savu indi, kas ir visas pasaules ļaunuma un netikumu maisījums un nav arī uzvarama ar kara iero�iem. Tā�dēļ Kurbads svie� tai rīklē trīs birkavas sāls. (Senat�nē sāls bija gandrīz vienīgais ļaunu sērgu apkaro�a�nas līdzeklis). Tomēr �ūska tik ātri aizskrien uz jūrmalu slāpes dzēsēt, ka Kurbads to nespēj panākt, lai galīgi nobeigtu.

* * *

Debesu kalējs izkaļ Kurbadam tādu zirgu, ar kuru, kamēr linu sauja izdeg, var visai pasaulei pāri tikt. Nu visi varoņdarbi viegli veicami. Tikai jāievēro viens noteikums: jājot nedrīkst skatīties atpakaļ � nedrīkst �aubīties. �aubī�anās var apturēt katru no mums liela mērķa sasnieg�anā. Pēc tam varam tikai no�ēlot � izlietais nesasmeļams.

Tā sengrieķu teiku varonis Orfejs, vezdams savu mīļoto Eiridiki laukā no pazemes miru�o valstības, paskatījās -atpakaļ, kad labirinta galā jau atspīdēja dienas ga.isma. Paskatījās atpakaļ � un uz mū�u zaudēja savu Eiridiki.

Arī Kurbads �aubījās par savu brīnumzirga spē�jām un, kad dzirdēja aiz muguras kokus gā�amies un ūdeņus bangojam, paskatījās atpakaļ. Zirgs tūdaļ sajuka gabalos un nozuda. Turpmāk jātiek galā tikai pa�a spēkiem. Kurbads paceļ rokas, lai izlūgtos De�besu palīdzību. �ūska � ragana paliek nepieveikta!

Nu Kurbads dzīvo da�us gadus mierā un laimē, jo �ūska � ragana vairs nedrīkst viņa zemē rādīties. Tomēr atriebības domas tai vēl pēc gadiem prātā. �ūska aizskrien pār deviņām valstīm un uzsūta de�viņus valdniekus ar karaspēku Kurbadu pārvarēt.

Karaspēks salasās lielu lielais, un tre�ās valsts dēls, nepārvarams milzis, ved karaspēku taisni Kurbada val�stī iek�ā. Sve�o karotāju mundieri liekas kaut kur redzēti un pazīstami. Izceļas briesmīgs cīniņ�. Ienaid�nieki ievaino Kurbadu kreisajā plecā, bet viņ� nesa- ļimst un turpina cilāt savu kara vāli. �ūska � ragana, to redzēdama, uzlai�as uz Kurbada galvas un iespļauj savu nāvīgo indi ievainotā pleca rētā.

Kurbads nokrīt uz savas kara vāles un mirst.

�ūska savā indē savākusi visu to ļaunuma maisīju�mu, kas palika neiznīdēts Kurbada pirmās kaujas laukā.