Vilma Delle

Piecas atminē�anas

Stāsti

�..

�Valtam ceturtais gadiņ�, bet deguns sniedzas tikko pāri galda malai. Kur tu, tāds pundurītis, dzīvē iesi? Kāps visi tev virsū kā vabolei,� alla� nosūrojās sevi vecāmāte. Bet Valta dzidri pelēkās acis dro�i raugās pasaulē. Un varbūt tie�i tādēļ, ka augums tāds pamazs, zēns soli sper stingru, galvu mēdz izslietu nest. Viņ� uzsmaida pirmajai pienenei zālē, uzsmaida strazdam vītola galotnē, savam atspulgam peļķē, jā, pat kol�hoza sivēntiņiem aplokā, pie kam viņa vaigi savelkas kukulī�os un deguntelis � podziņa gandrīz pazūd starp tiem.

Nedrīkstēja, nu skaidrs, ka mazais Valts nedrīkstēja skriet vai sēdēt uz tilta viens. Arī pie upes iet bija noliegts. Bet ko lai dara, kad dikti, dikti gribas laivā iekāpt? Gribas noplūkt smar��īgās kalmes, tādas, kam �bullī�i� jau izaugu�i pirksta garumā un galotnēs �ūpojas zilganās spāres. Gribas nolauzt garos upes meldrus un salocīt no tiem pīlītes., Kā todien pat, kad tas milzī�gais lietus nolija, � bez pīlītēm nemaz vairs iztikt. Sētsvidū lāma pieliju�i, ai, kur plata! Tur debesis atspīd ar baltiem mā�koņiem. Un vārna vis, kas lai�as pāri. Bet tas nav ne pustik skaisti. Cita lieta, ja lāmā peldētu zaļas meldru pīlītes!

Nedrīkst� Nu labi, kad nedrīkst, tad nedrīkst. Valts grib klausīt. Neies viens. Kādēļ iet vienam, kad tepat blakām savs draugs!

Pagraba priek�ā, uz slīpajām durvīm saritinājies, snau� Vil�katis. Nē, viņ� ir pavisam jauks un lēnīgs suns. Bet neko nevar darīt, kad tētim paticis viņam tādu vārdu dot. Valts uzliek savu roķeli sunim uz dzeltenā, saulē sasilu�ā skausta.

���� Vilkati, zini ko? Man vajag meldrus. Un tu varēsi izpel�dēties. Gribi? Nāc!

Vilkatis grib. Lieliski tam patīk drauga aicinājums. Jau slie�nas kājās. Kuplā aste vējot vējojas gatava skrējienam.

Blaku blakām abi draugi traucas uz upi. Ceļ� pavisam īss � garām zaļam pagrabam, garām ceriņu pudurim, pa lē�zeno norakumu lejup. Pa ceļam Valts paķēris nelielu sprunguli. Pie tilta pagadās vēl plata koka �ķēpele. Jāpaceļ. Noderēs.

Stāvot uz tilta uzbēruma, zēns savicina sprunguli.

��� Vilkati, ķer!

Sviediens gan �ķita liels, ta�u kritiens tīrais nieks. Sprungu�lis �ūpojas ūdenī starp lēpju lapām pāris soļu no malas.

Tas arī nekas. Vilkatis tikpat zina savu darbu. Jautri ieriedamies, viņ� ar lielu blīk�ķi metas upē. Valts nav beidzis smie�ties un nopriecāties, kad, paskat, sprungulis nolikts viņam pie kājām.

���� Labs, Vilkatis labs! � Valts noglau� un paplik�ķina suņa slapjo galvu.

Vilkatim vareni patīk. Skatās Valtam acīs un saka: vau-vau! Tad no�ķaudās un ņemas purināt piemirku�o spalvu.

���� Nav? Labi nav? Gribas papeldēties vairāk?

Valts ielidina upē arī �ķēpeli. Tie�i no tilta. Plakt � tā noplauk�ķ viegli. Nekā vairāk tā nepagūst darīt. Straume sagrābj un nelai� vairs vaļā. Grie� tik uz riņķi, nes tik uz leju.

��� Vilkati! Vilkati! Tūļa tāds! Aiznesīs!

Tomēr �ķēpelei ceļo�ana nekāda lielā neiznāk, Vilkatis klāt. Cīnās ar straumi. Brī�am galva vien no ūdens ārā.

Valtam nodreb sirds. Ka tik nenoslīkst!

Bet kur nu! Ta palēnam, palēnām, aug�up � lejup �ūpojo�ties, dzeltenā galva neatlaidīgi tuvojas krastam.

Pa uzbērumu Valts paskrienas pretī. Kad arī �ķēpele nolikta Valtam pie kājām, priecīgi abi. Vilkatis krietni vien piekusis. El� tik un el�. Mēli nekādi vairs noturēt mutē. Vau-vau nemaz nesaka. Sprauslā un purina tādu siltu rasu Valtam uz lieliem.

� Nu labi, � Valts ņemas paskaidrot, � tagad tu esi slapj�. Peldēt vairs nevajag. Tu pavalsties smiltīs. No�ūs drīz. Un pagaidi mani. Es mudīgi nāk�u. Tik sarau�u meldrus. Vienu sauju. Vairāk man nevajag. Tad iesim pīlītes taisīt. Gai�dīsi, jā?

Kā tad nu negaidīs � gaidīs. Visa stāja to rāda. Tikai �vau� nav laika pateikt. Savureiz arī sunim jāsakopjas. Re, vilnā slapjuma drusku par daudz. Sprogas pajuku�as.

Ieblakus dambja uzbērumam piesieta laiva. Gals pavilkts uz krasta, nedaudz iegrimis smiltīs. Iesvempties laivā, nu pa�lūk, cik Valtam viegli. Vienu kāju a�i pāri, otru parauj līdzi. Pats kā pupu kūlis ieveļas laivas dibenā. Sasities nemaz. Tūlīt var slieties, var nostāties kā vīrs. Nu tik naigi uz viņu galu, kur meldri stalti līgojas!

Sirdij priecīgi un mazliet baigi. Nevar īsti zināt, vai tad laiva tā �ūpojas� Vai varbūt Valta galva � Jeb vai visa upe līgot līgojas ar savām lēpju lapām, kalmēm, meldriem un krasta atspulgu.

Kamēr viena roka turas pie laivas malas, otra snaikstās ap meldriem. Satver vienu: lūst, saliecas, bet pu�u netrūkst. Sīksts. Ar otru nekas labāks. Valts piktojas. Brīnums gan � kā tad lielie var noraut? Nu, paskatīs citu, labāku.

Skatieni krīt uz vienu, īpa�i garu meldru. To dabūt rokā! Trim pīlītēm pietiktu dro�i. Bet garais izaudzis tālāk par īsa�jiem. Sniedzies, cik vari, pirksti neskar to. Pakāpsies drusku.

Dro�i sveras aug�up mazā kāja. Sāpīgi tā atsitas pret dēļa malu. Valts sadusmojas.

��� Tu � tu tāda! Ko tu līgojies! � viņ� sabar laivu. Bet garais meldrs, tas nu gan ir skaists! Vēl garāks pastiepies. Resnāks piebriedis. Zaļums ko�āk zvīļo un vilina. Tādu Valts vēl nekad nav rokā turējis. Un turēt vajag � ļoti, ļoti!

Un tad � kā tas īsti noticis, kā ne � zēns izslējies pa�ā laivas galā. Pa�ā augstākā vietā. Un baiļu nemaz. Jau roka tver meldru � tik paraut spēcīgāk!

���� Valt! Valtiņ-ū! � nemierpilns sauciens atlido no sēts�vidus un atbalsojas Valta sirdī. Ūdens mirgas, zaļie meldri, spāru zibo�ie spārni � viss jūk un ņirb, un gaist� Grib kājas skriet� Grib roka cie�āk sagrābt meldru � Vāj� iekliedziens � trīso�ais līmenis pa�ķīries � Valta pirksti tver un tver � saujā paliek tuk�ums �

Spējais plunk�ķiens uzrāvis Vilkati kājās. Viņa gudrajās acīs samulsums. Valts� ko Valts? Pats sevi iesvieda ūdenī?! Darbs! Vilkatim atkal darbs!

Vēlreiz �ķīst �ļakatas, suns peld uz laivas galu. Kad viņpus meldru pudura pa�aujas aug�up puisēna galva, Vilkatis tur klāt. Zobos sakampis roku, viņ� peld uz malu. Grimst� izraujas� cīnās � Nedrīkst! Palaist nedrīkst savu draugu!

Vienu skaļi rejot un smilkstot, otru trīsot un raudot � tādus viņus atrada mājinieki upmalā.

Pārģērbts, segās silti ievīstīts, vecmāmiņas apmīļots, Valts iegrima dziļā miegā. Iepriek� gan vēl drebo�ā balsī noprasīja: � Vai es � pa īstam � esmu dzīvs?!�

Bet Vilkatim �ī bija liela diena, lielākā visā viņa suņa mū�ā.

Tik daudz labu vārdu un slavinājumu kā todien viņam savu�laik nav gadījies saņemt. Arī pilnu bļodiņu ar pankūkām agrāk nekad nav laimējies izēst. Pie visa tā savs paldies vēl jāpievieno

mums, jo bez Vilka�a palīdzības mazais Valts būtu noslīcis. Un līdz ar to beigtos mūsu stāsts. Pie kam beigas būtu gau�ām bēdīgas. Tagad pavisam cita lieta.

Kas Valtam nekait atlaisties mīkstajā maurā un nopriecā�ties: ir gan tā mūssēta zaļa un kupla! Un pa�ā aug�ā kā vā�ciņ� mazs debesu zilumiņ�. Nu jā, kā tad nebūs zaļa un kupla, kad vecā māja saaudzinājusi sev visapkārt �itādus ķeburainus milzeņus! Nu paskat vien, abiem vītoliem mājas galā stumbri kā mucas. Tāpat kļavai pie loga. Bet pagraba liepai un īpa�i

ozolam dārza stūrī � tovera resnumā.. Un kur tad virsotnes � ai, ai! Kad Valts tā pa īstam noskatās � nupat, nupat mākoņos iek�ā būs! Tas tā, kad skatās guļus.

Līdzko Valts pieceļas kājās, kad atkal jauna doma rosina prātus. Nez kas tik daudz taku ieminis sētsvidū? Kas tik daudz ceļu iebraucis uz visām pusēm? Valtam ir vaļa. Pa visiem viņ� var skraidīt �urp un turp. Var skaitīt pie pirkstiem tos. �aurs laciņ� gar logu, gar jasmīnkrūmu uz gala dārziņu � tas man viens; platais ceļ� uz smeltuvi � tas man divi; taks uz pagraba lielo liepu � tas man trīs; braucamais ceļ� uz tiltu � tas man �etri; taks uz kūti � tas man pieci; smil�ainais ceļ� uz malcienu� Te Valts apstājas pie dziļi iebrauktas riteņu grambas. Sausās, bālganās smiltīs kūņojas pūkaina kamene. Dzeltenbrūni svītrainie svārki tai smiltīs savārtīti. Viņa grib izkļūt no gram�bas, bet netiek. Cikkārt uzrāpjas pa iestāvo malu, tik atkrīt atpa�kaļ. Reizēm pat aug�pēdu. Tad ilgi jāķepurojas, līdz uztiek kājās.

���� Nabadzīte, kā tu piekususi! � Valts nometies rāpus. � Spārniņi ir. Palidot vairs nevari. Ko nu tu darīsi viena pati? � Viņ� paņem kameni uz plaukstas. Uzpū� tai siltu dva�u. Varbūt tas viņai patiks.

���� Kur tev ir mājas? To tu nezini pateikt. Es arī to nezinu. Bet tu nebaidies. Es tevi paglāb�u. Varbūt es ienesī�u tevi istabā. Mēs tevi pacienāsim ar medu. Tu redzēsi manu vecmā�miņu. Zināsi, kāda viņa mīļa un laba. Bet līka gan. Un vaigos simt grumbu. Un balta vēl. Tu saproti, kamenīt, līka, grumbaina, jo viņa ir vecmāmiņa.

Kamene attīrīja kājas no smiltīm un klausījās. Viņa bija drusku apmulsusi. Viņa nesaprata, kas tas par siltu un dīvainu ziedu. Kur viņa nokļuvusi? Jāparāpo, jāpavēro.

Kamenīt, pag, nerāpo projām no plaukstas, nokritīsi! Tu labāk atpūties un paklausies. Es vēl visu tev neizstāstīju. Nu dzirdi, kā tad vecmāmiņa nebūs balta, kad nav neviena melna mata vairs. Un lakatiņ� galvā balts. Priek�auts tāpat. Lai ir pakulu. Balināts. Vecmāmiņa teic: es vis nestaigā�u kā apgruzdusi pagale. Kamenīt, un vēl tu dzirdēsi, cik viņa mums smalka. Jaunās dienās tā Rīgā dzīvojusi. Zini, tur pavisam citāda va�loda. Tur vis nedrīkst uzkliegt sunim: se, laukā! Vai padzīt sivēnteļus: u�, kūtī, u�, kūtī! Tur tikai visi � lūdzu, lūdzu, patei�cos un atvainojos. Smalki, vai ne? Es ar pa druskai tā protu. Es pamācī�u arī tev. Tu gribi? Nu saki tā: lūdzu, es apmaldījos! Saki! Citādi nekur netiksi!

Viņ� lika pirkstu priek�ā kamenei te vienā, te otrā vietā.

Kamene neteica lūdzu. Valts apsēdās zālē.

���� Labi, ja tu tā spītējies, tad es ar. Nekur mēs neiesim. Un tu nedabūsi redzēt manu tēti. Varbūt viņ� �ovakar pārnāks ātrāk no kantora. Varbūt viņ� cels mani uz ceļiem. Tad tu dzirdēsi, cik dikti es māku smieties. Vienreiz tā bija. Bet tagad tētim nav vaļas. Redzi, kamenīt� Pagaidi, tālāk nevar. Apmetīsi kūleni. Smiltīs būsi atkal.

Valts pārņēma kameni otrā plaukstā.

��� Nūja, tētim nav vaļas. Pa dienām jāsē� kolhoza kantorī pie lielajām grāmatām. Jāraksta. Jārēķina. Jāuzpīpē arī. Vaka�ros tētim jāvada koris. Uz kurieni viņ� to kori vada, to gan es nezinu. Laikam jau tālu, jo mājās tētis nāk vēlu. Citreiz nemaz. Man �ēl, kad nevaru sagaidīt. No �ēluma acis sāk sūrstēt. Bet vecmāmiņa teic: �Tas tev no miega. Lūdzu, netielējies. Ej gulēt!� Ai, kamenīt, ka tu zinātu, kā man negribas gultā kāpt! Bet, kad saka �lūdzu�, nedrīkst neklausīt. Redzi, ar to smalkumu nav ne�maz tik viegla dzīve. Nu tā, tu patīri spārniņus, es tikmēr vēl tev ko pateik�u. Dzirdi, kamenīt, kāda mums nelaime. Tētim ir pulka draugu. Un pulka viņiem vārda un dzim�anas dienu. Draugi nu tēti sauc un gaida. Ko darīsi, jāiet. �Draudzība dārga manta. To nevar laist pa vējam,� tā tētis teic un aiziet.

Bet vecmāmiņa ir bēdīga. Viņa saka: �Klausi, dēls, neej! Neat�stāj mūs vienus. Būtu jel labāk sev jaunas drēbes nopircis. Valtam zābaciņus sen apsolīji. Atkal nekā.� Tētis to nedzirdēja. Jau bija aiz durvīm. Un man bija grūti. Es teicu vecmāmiņai, ka man to jauno zābaku nemaz nevajag. Vasarā ta�u es skraidu plikām kājām. Bet tas neko nelīdzēja. Es zinu, vecmāmiņa klu�sītēm raudās. Un tad es nezinu, kamenīt, kas tālāk būs. Tu nāksi man līdzi? Es tev Vilkati parādī�u.

Kamene likās at�irbusi. Rāpoja veicīgāk. Jau lūkoja spārniņus cilāt. Bet Vilkati laikam negribēja redzēt, jo rāpoja pa delnu projām.

Valts tomēr pasmaidīja. � Redzi nu, tu atpūties. Vai celsi�mies? Vecmāmiņa man tomēr mīļa un laba. Tētis skaisti dzied. Es ar tev padziedā�u. Gribi?

Kamene sacēla spārniņus, aizlidoja.

� Kā tad nu tā? Es visu tai izstāstīju. Viņa pat paldies man nepateica. Savāda gan tā kamene. Vilkatis tā nedara. Viņ� pirmais nekad no manis neskrien projām.

Valts cēlās. Ies palūkot, ko vecmāmiņa dara.

Bet kādēļ Valts nekā nestāstīja kamenei par savu māmiņu? Māmiņas nav. Nav, kas mazo Valtu ņemtu pie rokas, vestu sau�lainos izcirtumos zemeņu palasīt vai upmalas lazdās pariekstot. Nav, kas celtu pāri peļķēm, pāri grāvjiem, lai pārtie�ām dotos ciemos pie laipnām krustmātēm, kur izskrien pretī ar skaļām gavilēm tādi pa�i draiskuļi kā Valts.

Valtam visa pasaule sētsvidū.

Ra�enā cūkkope Liepiņu Anna, spēcīga, drukna meita, skaļu jo skaļu balsi. Runāja viņa vai smējās, viss sētsvidus noskanēja. Ar savu nemitīgo darbīgumu tā rautin aizrāva Valtu sev līdzi.

Sastapa Valts viņu kūtī sivēnus barojam un aizgaldus mē�ot vai piebūvē kartupeļus sautējot, dārzā ravējot, vienmēr viņ� nāca gaidīts. Pilnos spaiņus ar ēsmu, zināms, puika nevarēja kustināt, bet tuk�os � nes, cik tev patīk. Malku piemest zem katla � ari tas atļauts. Kartupeļus līdzēt ielasīt grozos � lūdzu. Tādēļ ari Valts, kur bijis, kuj: nebijis, uzmeklē Liepanniņu � tā viņ� to sauca īsuma un mīļuma pēc �, uzmeklē, jo viena darba strādniekiem alla� jāturas kopā. Liepanniņa savukārt, tikko Valtu pamanīs, kā likts bildīs vārdu. Gadās Valtam kādurīt iznākt sētā pavēlāk, klausies vien:

� Grozos, skatos, kur mans palīgs �orīt pazudis? Ar miegu biji aplaidies, vai? Sivēnteļi sen jau aplokā. Būs tre�o riņķa danci izlaidu�i. Klau, kā kviec un urk�ķ: vī, kur Valts? Vī, kur Valts?

Tādā reizē Valts gatavs mesties uz aploku ar balandu klēpi vai vīķauzu �ūksni. Savu ciemkukuli tāpat ruk�eļi gaida.

Bet kur tu, cilvēks, aizskriesi, kad, ratiem burk�ķot un kan�nām grabot, sētā iebrauc piena vedējs. Vīrs, kam zem platmales kvēlo seja kā apse rudenī. Divus dū�īgus zirgus viņ� valda. Kannu pilni rati. Valtam acis ap�ilbst, tās skaitot, � laikam jau skaidra sudraba. Tomēr par visu vairāk zēnu savaldzinājusi piena vedēja bārda. Pret tum�o mēteli tā vizēt viz kā sniegs. Krūtis aizsedz līdz pusei. Lepni izskatās. Kad Valts būs liels, tie�i tādu pa�u viņ� audzinās sev. Lai pabrīnās visi: ekur, Val�tam ko�a bārda!

Pa�laik nav vaļas daudz domāt, ne priecāties. Jāskrien atstumt vaļā klēts durvis. Liepanniņa tūlīt ķers kannu aiz osām. Piena vedējs ķers otru. Stieps uz klēti. Lielais toveris glu�i iz�slāpis, visu nakti gaidīdams. Lielais toveris, jā, Valts zina, tas pieder Kolhozam. Tāpat garā miltu lāde un kartupeļu kaudze klēts kaktā. Trakoti bagāts tas Kolhozs! Tik daudz piena viņ� sūta saviem sivēniem, ka bail. Kā tad, pulka vajag. Ko domā � se�desmit gabalu. Nav joks tos visus piebarot. �Dzīvu ņem iek�ā,� � tā saka Liepanniņa un Valts tāpat. Bet tad briest ar viņi, tie sivēnteļi, acīm redzot. Pa�i tādi sārti, apa|i, astes gre�dzenā. Un lieli gudrinieki! Tikko pamanīs Liepanniņu, visi uz divām kājām. Gā�as cits pār citu, lai vien tuvāk tiktu. Saprot pagāneļi: kas pirmais klāt, tam pirmajam vēderā tiks.

Par vienu lietu gan Valtam brīnums. Kādēļ tik jaukus sivēn�tiņus Kolhozs nekopj pats? Kādēļ tas jādara Liepanniņei? Lai�kam liels miegapūznis. Pat apskatīt nenāk. Nemaz nezina, cik dū�īgi tie aug.

Bet viendien tomēr nenocietās. Savu meitu atsūtīja. Dro�i vien, ka meitu. Vai gan citādi Liepanniņa būtu vedusi sve�o vie�ņu kūtī. Valts viņu labi noskatījās: glīta. Tādā zilā kleitā ar baltiem mākonī�iem. Sarkana josta ap vidu un .sarkanas kur�pes kājās. Mati gan papūru�i. Un lakatiņa galvā nemaz. Pie aploka abas stāvēja ilgu laiku. Runājās un smējās. Laikam priecājās par sivēntiņiem. Vie�ņa visu pierakstīja tādā mazā grāmatiņā. Grib tēvam smalki izstāstīt. Tad ir jau ari ko stāstīt.

Un kas nu drīz vien notika? Iziet Valts vienrīt sētā, dzird, Liepanniņa �o sauc savā kūtiņā: � Skaties, Valt, kas man par mantu!

Valts pakāpjas uz aizgaldas malas. Pie silītes blaku blakām ēd trīs ruk�eļi. Ēd, ka plauk�ķ vien. Uz mata tādi pa�i kā lie�lajā kūtī.

� Tos man kolhozs iedeva par labu sivēnu kop�anu. Nu tik barosim! Redzēsim, kas par bekoniem rudenī būs.

Liepanniņa priecīga. Smejas vien. Arī Valtam pielīp viņas prieks. Un doma par Kolhozu sāk drusku uzlaboties. �Labi da�rīts. Tā vajag,� viņ� domā. �Vai Liepanniņai mazums darba? Visa diena paiet ar viņa sivēniem. Gan jau meita pa�am visu izstāstīja. Tūlīt saprata. Nē, laikam nebūs vis nekāds miegapūz�nis. Laikam viņam visādi citādi darbi. Viens nespēj padarīt. Tā�dēļ jau arī tētis iet palīgā. Sē� kantorī, raksta un rēķina lielajā grāmatā. Tētim jābrauc arī uz pilsētu. Jākārto Kolhoza lietas. Jākārto lietas �� Te Valtam atkal doma samezglojas. Kas tās par lietām? Kāpēc Kolhozs savas lietas vienmēr sajauc? Kāpēc izmētā? Kā tad Valtam katra lieta jānoliek savā vietā? Būtu Kolhozs atnācis, paskatījies. Mak�ķere katru laiku kūts pa�o�belē. Ratiņi pagaldē. Zābaki pagultē. Bet nazi visdro�āk glabāt gultā zem spilvena. Palūko vien izmētāt �o vai to pa kājām. Vecāmāte vēl tā lēnīgāk baras, bet tētis izrauj no gultas vienā kreklā! Reiz jau tā gadījās � zābaki nebija vietā. Un vēl otr�reiz tie rateļi� Tad vairs nekad. Bet, tās pa�as divas reizes atceroties, Valtam drebuļi pārskrien. Un krūtīs � krūtīs pavi�sam tā savādi. It kā divi tur strīdētos. Viens saka: tētis mīļ�. Tētis māk skaisti dziedāt. Otrs saka: bail man� dikti bail� Kā knieblēs plecu sagrāba � uzkliedza � kāju piecirta � Vai viņ� ar saviem draugiem ar tā dusmojas? Būtu Kolhozs atnācis, paprasītu tam. Bet nenāk.

Apsēdies uz kūtiņas sliek�ņa, Valts gaida, kamēr Liepanniņa nāks ārā.

Pār pagalmu gausā solī iet Liepiņu tēvs. Iet un smagi pū�. Valta galvā rodas jauna doma. Varbūt arī Kolhozs ir vecs. Var�būt viņam aizdusa kā Liepiņu tēvam. Varbūt viņam ir caurduras kā vecaimātei? Varbūt tāds slims un piekusis, sē� uz savas gultas malas? Sē� un pa reizei noglau� savu sirmo, skaisto bārdu. Katrā ziņā bārdu. Vēl spo�āku, vēl platāku nekā piena vedējam � bet ja nu viņam bārdas nemaz nav : � ko tad? Sāda neziņa Valtu satrauc. Jā, kas � kas tad ir? Kāds tad viņ� izska�tās? Eka, brīnums! Var ta�u pavaicāt. Zēns apcērtas apkārt.

� Liepanniņ, vai Kolhozam bārda ir? � Atbildes nesagai�dījis, Valts pārjautā: � Vai bārda ir vai nav?

Darbu pabeigusi, Liepanniņa nāk uz āru. Viņa saņem Valta matu cekulu, papurina to.

���� Traks tu esi, puika, �itā prasīdams! Zini, ko es teik�u? Tev jāiet cilvēkos. Nākamā svētdienā mums būs sapulce. Aiziesim abi. Varēsi apskatīt tautas namu. Varēsi redzēt � ir vai nav kolhozam bārda.

Priecīgi raugās zēna pelēkās acis. Spēj� sārtums iemetas sejā. Pla�ais smaids vēr� degunteli mazā podziņā. Viss kopā runā bez vārdiem: labā Liepanniņa!

PLADIŅAS UN PINTERPUTRA

Kop� pazudis sniegs, nepaiet diena, kur Valtam negadītos piedzīvot ko jauku vai priecīgu. Tā vienrīt pat, tikko zēns izlēcis pār slieksni, spo�a saules gaisma to ap�ilbina tik pēk�ņi � gribi, negribi jāaizmiedz acis. Toties jutīgās nāsis nodreb un ieple�as. Kā smar�o! Viss ārs kā smar�o! Kas tādā reizē lai novalda acis ciet? Valts nu pavisam ne. Tad, palūk, kur viņa � tā lielā smar�otāja � lielā ieva klēts galā! Tu brīnums, brī�nums, kas vienā naktī noticis! Ieva staltojas kupla un balta.

�� Cik skaista! � Skaļā apbrīnā uzslējās rokas Valtam pār galvu, it kā tiecoties apmīļot �o mirdzo�i balto krā�ņumu. Vēl gribas ko teikt, bet pietrūkst vārdu.

Krūtīs salijusi līksme. It kā bārdainais piena vedējs būtu sa�tvēris Valtu savās stiprajās rokās un pacēlis augstu, augstu sev pāri; it kā vecāmāte būtu noglāstījusi Valtam galvu vai Liep�anniņa bildusi mīļu vārdu. Nemaz apjaust, kas �obrīd darāms pirmāk. Ir skriet, ir klaigāt gribas, ir griezties uz vietas kā vil�ciņam. Vai varbūt laisties ripeniski tepat tilta graviņā? Nē, griezties, tik griezties, līdz kājas tiek �ļauganas. Tu krīti pie ze�mes, un zeme un debess grie�as ap tevi. Bet nē, jāredz tak, kāda gan izskatās mazā ieviņa � tur, aiz pirts. Tajā pat ierāpties var. Salauzt, atnest vecmāmiņai tādu smar�īgu pu�ķi. Viņa jau pati ieviņā nevar iekāpt.

Valts skrien � ko skrien! � viņ� lido kā lapa pa vējam. Tomēr līdz ieviņai neaiztiek. Tik tikko neatduras ar pieri malkas grēdā. Kur tāda te cēlusies? Vakar vēl nebija.

No malkas nojumes iznāk Liepiņu tēvs ar strupzāģlti rokā. � Nu, Valt, kā tad nu būs? Vai nemesties abiem kopā? Viens vecs, otrs mazs, būs saderīgs pāris, � ķerdamies pie pir�mās pagales, ve�uks uzrunā zēnu.

��� Palūko, kādu mantu mums kolhozs �oreiz atsūtījis! Bus ko pacīnīties. Tad nu sarausim, sarausim ar!

���� Sarausim ar! � Valts priecīgs pretī.

��� Tas labi, dēls, tāda valoda vīram piederas. Tu zini, cil�vēks bez darba ir maita, vairāk nekas. Tāds jārok zemē. � Lie�piņu tēvs runā gausi, elpo pasmagi, it kā nule būtu noskrējis lielu gabalu un gau�i piekusis. Ta�u bez darba viņ� nevar rim�ties. Gan krekstot un pū�ot, tomēr visu malku sazāģē un sa�skalda viens. Tad atkal, rokas pūtinādams, kā pats mēdz sacīt, uzdzen kādam spainītim jaunu stīpu. Jaunu osu iestiprina gro�zam. Sasien slotas. Padrā� grābekļiem zarus. Visi tie tādi darbi, kur ari Valtam iznāk pielikt savu roku. Kā tagad pat, kas gan cits lai pietur Liepiņu tēvam pagales galu, ja Valts to nedarīs? Nevienam nav vaļas.

Tā viņi abi tur strādā un parunājas par dzīvi, kā Valts mēdz lepni teikt. Te viena �ķila pagadās tāda ar kreveļainu un biezu mizu. Divtik bieza kā Valta plauksta. Zāģējot pagali, miza atlūp. Valts paceļ to.

��� Vadzi, pārlieku labs drā�amais materiāls, � ieminas Lie�piņu tēvs.

Arī Valts domā glu�i tāpat. Jau. rokā iemirdzas nazis. Tas ir tas pats saliecenis, ko Liepiņu tēvs uzdāvināja Valtam otrā dienā pēc tās slīk�anas reizes. Spo�u, milzīgu nazi. Un tikpat milzīgu pārmetumu saņēma pats dāvinātājs no vecmāmiņas.

��� Vai nu prāts, � viņa teica, � bērnam tādu ieroci rokās dot! Pārsnās pirkstus vienā rāvienā.

���� Nebaries, vecomāt, � teica Liepiņu tēvs rāmi. � Lai sē� vien sētā un grie� pirkstos, ja citādi nemāk. Tikpat labāk būs, nekā skriet zivīm par ķēniņu.

Rosīgs un priecīgs, kāds alla� mēdz būt, Valts nometas tur�pat malcienā. Drā� drupano mizu un dzied. Dzied un apsver,

kas te vislabāk iznāktu � laiva vai pele? Varbūt divas pelītes. Ja tādai piesien pelēku dzijas asti, tikpat kā dzīva.

Tomēr visiem �ai sētā nav pa�laik glu�i tik laba oma kā Valtam ar Liepiņu tēvu. Lūk, vecāmāte. Salīkusi, rokas pakrūtē iespiedusi, viņa iet ar savu raizi tie�i pie Liepiņu Annas. Tā kapā pie kūts tādā garā silē kartupeļus, spēcīgi un stingrā rakstā piecērtot dzelzi.

���� Kar� man ar to neklau�u! Kvernēs nu atkal tajās drazās veselām stundām. Un dziedās vēl kā cīrulis. Cik ilgi tu dziedāsi ar tuk�u guzu? Drīz pusdienlaiks klāt, ēdis ne kripatas. Es ne�teiktu, ja nebūtu pie rokas. Tā labi pacepu �orīt pankūkas. Divas oliņas vis piesitu, tauciņus ne�ēloju. Tēvam tādas kārot kāro�jas. Cel priek�ā Valtam � neēd. Daudz, ja sausu maizi ieko�, pliku kartupeli paķer � tas viss. Vai nu ēdiena pēc �agarus meklēsi? Būs jāved pie daktera. � Rai�u pilnā balsī vecāmāte sūdzas Liepiņu Annai.

�ī pārstāj kapāt un atliec muguru. Paskatās uz vecomāti, nopū�as. Pagrie�as pret Valtu � pasmaida.

��� Vadzi, draugs, ko es dzirdu? Vai tas tiesa, ka tu vēl arvien pankūkas neēd? � Viņas �irgtā, spēcīgā balss skan pāri visam pagalmam. � Uz pankūkām ta�u visi bērni krīt kā mu�as uz medu.

���� Kā es varu ēst, kad negar�o! Glumas. Man grie�as dū�a. � Par to �dū�as grie�anos� viņ� kādreiz bija dzirdējis vecomāti sūdzamies. Un bo�as kā ezēns. Galva iecirsta krūtīs tā īsti spītīgi. Drā� vien tālāk savu drā�amo. Jauka pelīte būs! Bet pankūkas viņ� neēdīs. Jau izdomāts, kā astīti piestiprināt. Ar tādu mantu varēs vēl Inci pakārdināt. Bet pankūkas ne�ēdīs �

Būtu viņ� galvu pacēlis, būtu redzējis, cik mīļi Liepanniņa noraugās viņā � �ai mazajā bo�ulī.

Kad nu Valts neskatās, Liepanniņai tā draiski piemiedzas acis. Viņa piesit pirkstu pie pieres, tad ar �o pa�u pirkstu pamet gaisā tādu savādu zīmi pret vecomāti.

��� Ak bērnam negar�o? � viņa atkārto it kā nopietni.

Valts klausās, nepalai� garām ne vārda.

��� Nu ko tad jūs ar, vecomāt, prātīga sieva būdama, dodat bērnam to, kas viņam negar�o. Pankūku vietā pacepiet jel pladiņas. Puika ēdīs, lūpas laizīdams.

��� Pladiņas? � vecaimātei brīnums. � Nemaz nezinu, kā tādas cepamas.

���� Nu, re, tur viss jādara a�gārni, tā visa māksla. Teiksim, kad grib cept pankūkas, iemet bļodā snip�ķi sāls, pielej pienu, ieber miltus un samaisa, vai ne? Bet pladiņas jāsāk no otra gala. Milti jāber pirmāk, tad pa lāsītei piena, tad sāls. Bet gal�venais � jāmaisa a�gārni � uz pretējo pusi, nekā pankūkām mīklu gatavojot. Olu nevienu. Taukus tikai tik daudz, cik ap�ziest pannu.

��� Ak Anna, Anna, tev gan ir galva! � Par tik labu padomu vecāmāte uzreiz taisnāka var atliekties. Solās cept pladiņas rītu pat.

Un izcepa arī. Kamēr mīklu gatavoja, Valts klāt kā pielipis. Cie�i vēro, vai viss tiek darīts, kā Liepanniņa mācījusi. Nemaz sagaidīt, kad pirmās trīs rausīs no pannas nost. Apēda vienu, roka sniedzas pēc otras un tre�ās.

Jā, pladiņas pavisam cits ēdiens. Pladiņas Valts var ēst un pieēst pilnu vēderu. Dū�as grie�anās kā ar roku atņemta.

Kad ar pladiņām bija padevies tik labi, vecāmāte apjautā�jās Liepiņu Annai, � Valtam, zināms, dzirdot, � vai viņa ne�zinot, ko varētu vārīt piena putras vietā. �ai tīri posts � parasto piena putru, ko vārot ar pienu un mie�u putraimiem un ēdot ikvienā lauku sētā, arī to Valts neēdot. Esot par daudz vien�kār�a.

Kā tad, Liepanniņai arī �oreiz padoms pie rokas. � Vai,

vecomāt, tai vietā var vārīt pinterputru! � viņa iesaucas a�i. Un tūlīt aicina Valtu savā galā. Viņa nule kā izvārījusi pinterputru. Lai Valtiņ� pagar�o. Pāris pirmās karotes Valts ceļ pie lūpām pavisam gausi. Skatās Liepanniņai acīs it kā �aubīdamies. Pa�skalina putru pa �ķīvi. Izzvejo vienu kunkuli. Palūkos to. Sako� un zvejo vēl otru.

��� Nu, vai teiksi, ka nav laba? Vecos laikos pats ķeizars tādu būtu strēbis.

���� Laba gan.

Tālāk mazais bo�ulis jau ēda neskubināts. Pēdējo putraimu no �ķīvja nolasīja kā cālis. īpa�i tie kunkuļi gar�ojot. Sīksti un atsperīgi kā jāņusiers. Paēdis apvaicājās, vai pinterputra arī jāvāra no otra gala?

���� Ai nē, � smējās attapīgā Liepiņu Anna. � Tai cita re�cepte. Ievēro, kad putra gatava un vecāmāte jau iebirdina kun�kuļu tiesai biezpienu, tu pieskrien klāt un noskaiti līdz des�mit � uz priek�u un atpakaļ. Tas vajadzīgs, lai kunkuļi salai��as pinterī.

���� Labi gan! � Priecājās Liepanniņa, ka viņas padoms derē�jis. Priecājās vecāmāte: Valts ēd un negra�ojas vairs. Priecā�jās Valts, ka ticis vaļā no glumajām pankūkām un vienkār�ās putras.

Un tas notika jaukajā ievziedu laikā.

Kaut gan Valts nav vairs glu�i mazais zēnelis, reizēm vi�ņam tomēr tīk ierausties vecaimātei klēpī. Glaust viņas iesirmos matus un paslēpt zem lakatiņa. Kaut varētu izlīdzinā.t grum�bainos vaigus! Izdzēst pierē tās rievas! Tad vecmāmiņa būtu tikpat jauna un priecīga, kā tā tur, kas brūnajā rāmī pie sienas. Kā Valta māmiņa �

Bet nav jau vainīgas grumbas vien. Vecomāti galē pavisam nost, kā pati mēdz teikt, tās nejaukās caurduras. Tad nu da��kārt gadās, ka vecaimātei vajag tikai piespiest rokas pie sāpīgā ļ sāna vai pavilkt dva�u straujāk uz iek�u, lai Valts jau paceltu) galvu.

��� Tev atkal caurduras, vecomāt? Tev dikti sāp? Es palī-' dzē�u. � Valts uzliek savas mazās plaukstas pāri viņas kal�snajai rokai. Spiedīs dūrējiem pretim, tad sāpes drīzāk rims. Bet būs vēl labāk! Tikai drusku vien jāpacie�as. Valts izaugs liels un izgudros labas zālītes. Tādas, lai caurduras pavisam pazūd. Grumbas arī lai pazūd.

��� Tad gan būs jauki, vecmāmiņ, vai ne?

Vecāmāte noglau� zēna iepelēkos matus. � Lai tev vese�lība, dēlucīt! Bet, kamēr mums to labo zāļu vēl nav, būs jāie�ņem tās pa�as vecās.

Valtam nav divreiz jāteic. Zināma lieta: jāceļ no skapī�a laukā sirdspilieni un cukurvistiņa.

���� Lūdzu! � Abās rokās ietvertu, zēns iegulda vecmāmiņai klēpī �o brīnum jauko cukurtrauku. Atkal un atkal viņ� nevar beigt nopriecāties par to. Valtam, kas savās rokās nav turējis nevienu veikalā pirktu rotaļlietu, �ī vistiņa kļuvusi par īstu.brī�numu. Patīk to glaust gan ar pirkstiem, gan acīm. Tāda maza, pelēka vistiņa tup uz oliņām. Glu�i kā dzīva. Sekstīte sarkana. Acis spodras kā divas melnas krellītes. Aste un spārniņi zilgansārti. Un kur vēl baltās oliņas � zem katra spārna pa trim! Tup viņa lēzenā, it kā no rūsganām klūdziņām izpītā groziņā. Dzeltenais knābītis gan drusku apdauzījies. Spārnu galiņiem zilums apbru�ājies. Bet tas nekas. Valts zina: vistiņa nav vairs nekāda jaunā. Gadu tai vairāk nekā vecaimātei. Tā ir sena pie�miņas lieta. Un tomēr vēl tik jauka un mīļa. Kā tas var būt?

���� Saudzīgi glabāta. Laba meistara darināta. Mīļu roku dāvināta, � teic vecmāmiņa un pilina no tādas mazītiņas pudelites savus sirdspilienus. Sev pa�ai viņa nemaz neskaita. Līdz cukurgrauds piesūcies brūns, iemet to mutē.

Arī Valts saņem cukurgraudu, kam uzpilināts viens vienīgs brūnais piliens. �Kas pāri tam, tas nāk par ļaunu,� � teiciens viņam jau zināms. Abiem mutes nu sūc un �apstina sīvsaldeno rūgtumu.

Ta�u Valtam ar to vien nepietiek. Atkal un atkal gribas dzir�dēt, no kā tādus skaistus traukus darina. Kur tādus mālus rok? Kur strādāja labie meistari? Vai tagad ari tādi pa�i labi meis�tari dzīvo?

��� Tagad! Ko nu par �o laiku meistariem runāt, � teic ve�cāmāte. � Tie māk tādu vistiņu pagatavot, ka tev acis vien ieplētīsies. Kladzinās, pati no ligzdas uzcelsies, pienesīs tev cu�kurgraudu klāt.

��� Tā tāda pasaka?

���� Kāpēc pasaka? � tādas vistiņas uztaisīt var. Zināms, tā nu būtu tāda kā rotaļlieta. Bet traukus �os laikos darina pa�tiesi brīni�ķus.

���� Kādus? Pastāsti, kādus! � Valts grib dzirdēt.

Un vecāsmātes stāstījums uzbur Valta acu priek�ā smalkus un mirdzo�i baltus traukus � tu piesit vieglītēm, tie skan kā tāli zvani. Bet ari mūsu vienkār�ais māls var meistara rokās pār�vērsties par krūzi vai puķu trauku, kas zalgo un laistās varavīk�snes krāsās. Ir ziedaini �ķīvji, ir gludas vai rankumainas bļo�das, ko uzlūkojot priecājas sirds, it kā būtu nostājies ziedo�ā pļavā vai dābola lauka vidū.

Tā, vienam stāstot, otram klausoties, mutē vairs atlicis tikai tāds viegls saldums. Jāceļas, vecaimātei jādara darbs � cik ilgi rokas klēpī auklēsi?

Valtam jāatliek jaukā cukurvistiņa atpakaļ skapī, un to viņ� parasti dara. Bet viendien it kā aizsapņojies, it kā kādas iece�res dzīts, zēns ieķeras abām roķelēm vecaimātei piedurknē, rausta to un lūdzas:

��� Man ar vajag mālus, vecmāmiņ, lūdzu, lūdzu! Es gribu darināt traukus. Tādu pat cukurvistiņu gribu, tu redzēsi.

Vecāmāte Valtam liek sameklēt lāpstu un paņemt mazo gro�ziņu. Ies abi uz upes leju mālus rakt.

Gājiens nav tālais. Tie�i pāri sausajam līcim, kur ko�i zied dzeltenie laimiņi, smar�īgais mārsiliņ�. Smilgas glau�as Val�tam gar stilbiem � kņud, ka jāsmejas vien. Vēl jāizspraucas cauri alk�ņu krūmājiem, cauri aivieksnāju biezoknim. Ai, kā ka�zenāji skrāpē un negrib laist uz priek�u! Un tad pie viņu kājām atklājas bedre � viscauri iesārti dzeltena bedre.

���� Redzi, kāda manta! Būtu meistars un ceplis, simtiem podu varētu izdedzināt. Cukurvistiņai gan tas īsti neder. Tai vaja�dzētu balto mālu, bet tādu te nav.

Labs būs tas pats. Valts stājas ar lāpstu klāt. Dur, piespie� ar kāju � nekā. Lāpsta nelien iek�ā.

���� Blīvs un trekns kā speķis, � teic vecāmāte un paņem lāpstu. Arī viņai labi jāpiespie�as, līdz padodas izdurt pāris ne�lielas �ķēles. � �e nu tā manta. Nes mājā un strādā vesels! � Viņa sniedz groziņu ar māliem Valtam.

Valts satver osu un � plakt! � groziņ� nokrīt turpat pie kājām.

���� E, ka tu ar tādiem piena nagiem! � vecāmāte drusku pabaras. Bet Valtam jau osa uz rokas. Sāniski sagriezies, viņ� cī�nās uz māju.

Sētā, kuplās kļavas pavēnī, Valta priek�ā uz galdiņa stāv �cukurvistiņa, stāv māla pika. Te iesāksies varens darbs. Valts smaida savu ierasto smaidu, kur iedegu�ie vaigu gali savelkas mazos kukulī�os un deguntelis tajos gandrīz vai pazūd.

Vajag mīcīt un viļāt, līdzināt un spaidīt � �ā un tā, visvi�sādi. Drīz abas rokas zēnam aplipu�as ar māliem līdz pat elko�ņiem. Sava tiesa tikusi arī pa�a krūtīm un zodam. Tur nu nekā nevar darīt, darbs paliek darbs, un vecāmāte par to nekā ne�saka. Tikai pa�am jāzina, kā tieci tīrs.

Bet to vistiņu, nez no kura gala to vislabāk sākt? Palūkoja māla pikai izveidot galvu � iznāca tāds kā pīles knābis. Un> skaistās sekstes nemaz. Ķērās pie astes. Tā saliecās uz leju � atkal gandrīz tāds pats knābis vien iznāca.

Jau pasprūk Valtam pa �ņācienam. A�āk, nemierīgāk strādā pirksti. Reizēm pat jārājas pa�am ar sevi � ķēmarausis tāds!' Vienalga, uztaisīs vispirms tās oliņas. Nu re, oliņa tomēr kā oliņa. Sākumā gan tikai apaļa. Tas vēl nekas. Kad drusku pa galdu paviļā, dabū garenu. Ari vecaimātei vajag papriecāties.

��� Vai redzi, vecmāmiņ? Vai tā nav ola? Es jau esmu drus�ciņ meistars! � Paceltā roka stiepjas pret logu.

��� Jā, ola nu tā kā būtu, � teic vecāmāte. � Bet kā tad ar pa�u vistu? Kad tā iz�ķilsies?

Būs! Valts tic saviem spēkiem. Papriek� vajag oliņas. Jo ko tad liks vistiņai apak� spārniem?

Gan lielākas, gan mazākas uz galda virknējas olas. Pag, cik �o te būtu? Trīs apak� viena spārna, trīs apak� otra. Vēl at�liek tāda druska. Diezgan ar olām ķēpāties!

Ui, kādi pirksti! Nemaz vairs palocīt. Valts aizskrien pie akas nomazgāt. Varbūt tad vistiņa labāk padosies.

Atkal un atkal māla pika tiek viļāta un spaidīta, plik�ķināta un līdzināta. Sasarcis, iekaisis, aizrāvies darbā, Valts neredz vecomāti ieliecamies logā. Tikai atmet tādu īsu � jā, jā, kad jau otro reizi atskan aicinājums pusdienā.

Kam gan tādā reizē vecāmāte prātā un kam ēdiens � kad' neiznāk un neiznāk� Sāc no viena vai otra gala � ne galva, ne aste nepadodas. Sāc no spārniem � puļķi, ne spārni!

���� Ķēms tāds! � Valtam pasprūk reizē sāpīgs un nikns brēciens. Nē, tas nezīmējas uz iespītīgo māla piku. Valts dus�mojas pats uz sevi. Viņ� jūtas tik nelaimīgs un satriekts kā vēl nekad.

Kad vecāmāte vēlreiz ieliecās logā, zēna pie galdiņa vairs nebija. Saukts � neatsaucās. Meklēts � nebija atrodams. Un jāteic, kur �o atradīsi, ja tikai viņam pa�am vien zināma tā labā vieta, kur var ļaut vaļu sāpīgām un klusām asarām. Un tur aiz dārza kartupeļu lauks, kas pa�laik zied ko�i balts kā ro�u dārzs, tas draudzīgi klusē.

Jaukā cukurvistiņa! Kas gan varēja domāt, ka tā liks Val�tam krist uz mutes kartupeļu vagā. Krist un ieraust smiltīs dziļi jo dziļi visus savus desmit pirktus. Tādi nemākuļi jāaprok!

Pirksti bija dzīvi. Tiem negribējās būt apraktiem. Tie locījās1 un urbās, un izlīda virszemē. Plaukstas izcēlās līdz. Kādas nu rokas! Biezas, apķepu�as, īstas lā�a ķetnas. Ar tādām pat asa�ras bail noslaucīt.

Valts aizskrēja vēlreiz pie akas. Tur silē vienmēr turējās ūdens. Nomazgāsies pa krietnam. Smiltis, mālus nost. No vai�giem asaras nost. Tad ies un pateiks vecaimātei� jā, ko tad pateiks? Vai to, ka jaukā cukurvistiņa neiznāk?

To nu gan ne! Tāda kā spīts, kā cie�a griba ir novedusi zēnu atpakaļ pie mālu pikas. Uz cukurvistiņu viņ� vairs neskatās. Ko zini, vai tik tā nesmejas par Valtu?!

Slapjajās plaukstās Valts glau� un līdzina māla piku. Pa�valsta, glau� atkal. Pamazām sāk veidoties prāva, gluda ola. Kad vēlreiz saslapē rokas akas silē un noglau� olu apkārt un apkārt � ļoti glīta padevusies. Tādu prieks katram parādīt. Valts ieskrien istabā.

� Vai redzi, vecomāt, ko es uztaisīju?

Ne skatīties, drīzāk rāties vecaimātei prāts. Sadot brāzienu resgalim, ko ēdiena laikā nekad nevar dabūt rokā.

Vecomāt, tev patīk? � Valts pacēlis savu jauko olu, cik augstu vien spēj.

���� Ko? Un kur tad solītā cukurvistiņa?

Valts sastomās, tomēr nedomā ilgi.

� Nu te � te ta�u viņa ir! � zēns noliek olu vecaimātei riek�ā uz galda. � Kā tu nesaproti! Vistiņa tur iek�ā, tanī olā.

Vēl nav iz�ķīlusies.

Vecāmāte pagroza galvu, nopietni paskatās uz Valtu.

���� Tas var gan būt, � viņa teic domīgi. � Iek�ā ir, bet -īrā nenāk. Tā da�am labam notiekas. Dzīvosim � redzēsim, varbūt patiesi iz�ķiļas.

�Kāda gaisma! Zaļzeltaini tīkli plandās un mirgo gar sie�nām. �ī gan būs jauka diena!� priecājas Valts. Izlēcis uz grī�das, viņ� tver pēc drēbēm.

Virtuvē sve�ādi skan kāda vīrie�a balss. Valts ieklausās. Ne piena vedējs, ne Liepiņu tēvs tas nav.

���� Vai manu, vai! Es jau domāju, ka labais gals nebūs, � gurdā balsī atsaucas vecāmāte.

Valts satrūkās. Vai tētis būtu pārnācis? Divas naktis nav mājās � Bet tad viņ� dziedātu . .. vecāmāte rātos. Valtu sū�tītu laukā �

Valts nostājas durvīm tuvāk. Vajadzēja dzirdēt.

���� Vaidēt vēl par agru, � teica sve�ais. � Posts, ka nezi�nām, kur meklēt. Tad sarunājām nākt pie jums.

���� Nezinu, mīļais, nekā nezinu, � vecaimātei drebēja balss. Ko viņa vēl teica, Valts nevarēja sadzirdēt.

Sve�ais runāja skaļāk. � Aizbrauca � nepārbrauca, tas mums zināms. Bet vajadzēja pārbaukt! To pa�u vakaru vaja�dzēja. �odien būs revīzija. Viņ� to skaidri zināja. Revīzija klāt. Mums ne grāmatu, ne atslēgu, ne pa�a grāmatve�a. Taisni traks gabals!

���� Kad tik nebūtu kāda nelaime notikusi� Kur cilvēks tm var pazust? Vai tad nemaz nav meklēts? Cilvēki mīļie! � vel māmiņa klusi elsoja.

���� Ir jau taujāts un meklēts. Un meklēs, kamēr atradīs. La nedomā izsprukt. Cilvēks nav mazā adatiņa. � Sve�ais iesmēi jās. Bet tie nebija nekādi labie smiekli. Valts nodrebēja. Par tēti runā � viņ� bija sapratis. Nelāgi runā� dusmo�jas . .. Vecmāmiņa nu atkal raudās �

Valts atgriezās pie krēsla. Saģērbsies � pateiks tam sve�a�jam krusttēvam, lai nerunā tik dusmīgi� Vecmāmiņai caurduras � viņ� varbūt nezina � Jo Valts grib steigties, jo lencītes sametas, sagrie�as. Piedurknes otrādi izmauku�ās. Un tās po�gas �

Kad nu beidzot varēja pavērt durvis, sve�ais bija aizgājis. Pie galdiņa kā sastingusi sēdēja vecāmāte. Viņa izskatījās bēdu nomākta, sagrauzta.

Valtu pārņēma dziļ� �ēlums. Viņ� tikko varēja izrunāt:

���� Kur tētis, vecomāt?

Vecīte sarāvās. Lūpas sakustējās, bet nekā nepateica.

���� Vecomāt� vecmāmiņ �

���� Nekas� nekas� ej vien, dēls, laukā. Paskrai�dies . .. paskaties, ko Liepanniņa �

���� Kur tētis? � � Valts tikko valdīja raudas.

���� Gan pārnāks � gan � Ej vien, Valt, ej . .. Es tikām atpūtī�os. Uznāca tāds gurdums �

Viņa pabīdīja zēnu nostāk, lai pati pieceltos. Turpat virtuves kaktā stāvēja viņas vecā koka gulta. Nokrakstēja, no�īkstēja, līdzko tai pieskārās.

Valts sadrūma. Bet acis iezibējās. Galva iecirtās krūtīs. Sa�slējās stāvs, it kā pēk�ņi būtu paaudzies lielāks. Nesaka � Kā�pēc man nesaka taisnību?! Domā, es neizturē�u? Kaklā sakāpa sūrums � deniņos sita � tuk-tuk-tuk �

Vecmāmiņa nopūtās grūti un dziji. Viņas nopūta sāpīgi atbalsojās Valta sirdī. It kā viņa būtu saukusi: palīdzi man �

Valts piegāja pie gultas un nezināja, kā palīdzēt. Mazā roka pacēla izvalkātās segas malu, vilka, sedza pāri gulētājai. Var�būt ūdeni padot? Varbūt sirdszāles iepilināt?

Vecāmāte pacēla galvu. Viņa izskatījās tik grumbaina un nelaimīga, kādu Valts vēl nebija viņu redzējis. Klusītēm pa�lūdza atstāt vienu. Pārvilka lakatiņu pār acīm. Sarāvās maza maziņa�

Valtam noraustījās lūpas. Kā tad nu tā � atstāt vecomāti vienu � Neko darīt, kad jau lūdz, jāiet tik un tā �

Uz lieveņa grīdas gulēja Vilkatis. Pamanot draugu, tas mei tās pretī. Te pieplaka viņa kājām, te slējās stāvus, smilkstēja.! Bija mo�s un dedzīgs. It kā gribētu sacīt: �Ar tevi kopā laiļ ūdenī vai ugunī!�

Valts nezināja, kur griezties. Nekas nepatika.

Sēdi, Vilkati, parunāsimies. � Viņ� pavilka suni sev blakām uz pakāpieniem. � Zini, Vilkati, kādas mums bēdas?'] Pazudis tētis � nav � neviens nevar atrast� Kas nu mumsļ dziedās? Tu saproti� nenāk vairs tētis � Jā, jā, arī Vilka-1 tini �is vārds nav sve�s. Paskatās uz dārza vārtiņiem un] saka vau! Nolec, o�ņā zemi, kā pēdas meklēdams, un vēl-j reiz � vau!

� Nav � nav, � Valts atsaucas skumji. Tu domā meklēt, Vilkatiņ? Iesim abi meklēt? Pa gatvi laukā� un tad pa ceļu � pa ceļu vien� Satiksim kādu, paprasīsim: vai mūsu] tēti neredzēji?

Vau-vau! � Vilkatis rāvās stāvus pie vārtiņiem. Nemaz4 vairs sagaidīt. Pārlēca sētai pāri. Sākumā turējās abi blakām. Tālāk, kā nu pagadās � brī�am viens, brī�am otrs pa priek�u.

Ta�u jāteic, tādiem vīriem, kam gadu skaits tikko pārsnie-i dzis pirmo pusduci, darbi bie�i vien nepadodas pēc plāna. Tāpat arī Valtam, Vilkatis gan bija ticis līdz laukmales vilkābelei, bet Valts tikko sasniedzis gatves galu. Klau, kas tad tur? Dark�ķ un rūc� Tā varēja būt automa�īna. Varbūt traktors. Troksnis a�i tuvojās. No ceļa līkuma iz�āvās zaļi pelēka ma�īna. Drāzās uz gatves galu. Valts parāvās soli atpakaļ. Ma�īna palēnināja gaitu, lai iegrieztos gatvē. Pēk�ņi � stop!

Pavērto durvju spraugā pa�āvās galva gai�iem, papūru�iem matiem, tum�i sakarsu�u seju. Acis smējās. Mute izmeta ska�ļus vārdus:

Drastu, Valt! Vot, ziķeris! Pretī atskrējis. Kāp iek�ā! Zip un drei!

���� Akots �.

Viss nelāgais �ī rīta smagums Valta krūtīs saplok. Paliek guļot zem Akota biezajām riepām. Zēns smaida savu jauko, plato smaidu. Kājas skrien pa�as neceļamas.

Ar Akotu viņi draugos no pa�a pirmā redzējuma. Kā lai Val�tam neiepatiktu �is luknais puisis? Ar savu jauno, zaļo ma�īnu tas pierūcināja un sacēla kājās visu sētu. Sivēnteļi aiz priekiem tikko nepārlēca aploka �ogam. Vilkatis iemuka savā būdā. Nūja, tā arī bija ma�īna; īsta vircas cisterna, lūdzu! Vai tur nebūtu ko lepoties? Visā kolhozā Akots vienīgais ar tādu brauca. Bet Akots nedomāja lepoties. Sētā visus uzrunāja. Vilkati par gudro suņa dēlu nosauca. Paslavēja, lūk, aiz cienības pret mehāniku būdā ielīdis. Valtam palūdza spaini ūdens nodzerties. Kad Valts iznesa arī krūzīti, viņ� smējās. Nē, ne jau pa�am � motors iz�slāpis. Tā sākās viņu. draudzība. Valts drīkstēja kabīnē iekāpt un izkāpt, cik vien viņam tīk. Tā bija notik�ana, kur katram zē�nam aiz prieka salecas sirds. Bet ma�īnas Valtam bija �ēl. Kad Akots sāka cisternā vircu sūknēt, Valts nosūkstījās:

���� Tik skaistu, jaunu ma�īnu ar vircu pieķēpāt! Kā tev nav �ēl? � Akots pa�ķobīja lūpas. � Nebaidies, ziķeri! No kūts nāk tīra manta. Zelta vērtībā. Vecos laikos kungu freilenes gan teica � fui, fui � un ķēra degunus ciet. Mēs tā ne�darām, vai ne? Nē, Valts tā nedara un Liepanniņa arī ne.

Tādēļ arī �odien, tikko nosēdies Akotam blakus un nolicis mazo roķeli līdzās drauga dūrei pie stūres, viņ� runāja par lietu.

��� Zini, vircas bedre pilna. Pāri iet. Mēs tevi dikti gaidījām. Un, kad tu brauci, vai manu tēti neredzēji?

Akots acīmredzot bija kaut ko jau dzirdējis par grāmat�ve�a pazu�anu. Bet saproti nu, kā tādam ziķerim atbildēt. Pa paradumam Akots ķērās pie pakau�a, pakasīja, kā padomu mek�lēdams.

��� Ko tev vajadzēja no tētes?

��� Lai nāk mājā. Man nepatīk� Vecāmāte guļ un nerunā.

��� Labi. Satik�u, teik�u, lai nāk mājās. Teik�u � Valts dikti gaida. Neklausīs � ierau�u kabīnē. Klāt būs kā makans.

Viņi iebrauca sētsvidū. Lūk, taisni tāpat iebrauks Akots ar tēti. Tētis dro�i vien dziedās. Vecāmāte gan drusku pabārsies, drusku vairāk pabārsies � Pēc tam atkal viss būs labi� Bet Akots stūrēja ma�īnu pie vircas bedres un domīgi rauca pieri�

Savādas dienas sāku�ās Valtam. Garas, garas un alla� klu�sas. Saule spīd, bet diena tāda vien �ķiet kā pelēka, spurgujaina dzija, milzīgā kamolā satīta. No rīta tu saņem pavediena galu, ritini, gaidi, skaties uz dārza vārtiņiem � Varbūt tie pavēr�sies � Varbūt uz celiņa parādīsies tētis� Nav! Apskries vēl desmit rei�u apkārt mājai � tad būs � Nav! Apskries vēl sep�tiņas reizes kūtij un mazajai klētiņai apkārt.. . Tas vis nav tik viegli. Cauri avenājiem jāspraucas, garām ērk�ķogām. Suņu�burk�ķi saaugu�i kā me�s. Bet tad nu gan būs! . . v Nav! Vari izkāpelēt pa kļavu. Pagraba liepā zaru zaros iz�ūpoties. Izlodāt pārupes alksnāju, sagriezt slaidās atvases, sadrāzt puļķī�us, sa�taisīt no tiem vienu, divus, pat trīs cūkaplokus � kamols vēl nav izritināts� Tētis vēl nav pārnācis! Arī Akotam nav gadī�jies viņu satikt. Sen būtu pārvedis.

Ar vecomāti pavisam nelāgi. Jo dienas jo top līkāka. Jo die�nas jo saraujas mazāka. Veseliem cēlieniem pat no gultas ne�pieceļas. Ja arī pieceļas, saknupusi krēslā vien nosēd. Kad Valts tā labi ieskatās, viņas galvas lakatiņam stūri nav vairs balti. Un kā tad citādi, ja vienā gabalā tie jāburza pirkstos, jāceļ pie acīm. Nē, viņa neraudot. Tāds sūrstētājs acīs iemeties. Tāda liksta. Nelīdzot vairs pat rūgtenie sirdspilieni ar cukurgraudu.

Valts vēro un domā: nav labi! Gribētos palīdzēt. Iepriecināt viņu. Nu ko, viņ� jau sanesis malku � pilnu plīts kaktu. Abos spaiņos ūdens stāv līdz malām. Skaistajā stikla traukā un vēl divās krūzītēs vīst saplūktie pļavu ziedi. Tur pīpenes un smil�gas, tur lielie, zilie zvani, tur medainie vīgrie�i, vēl visādas ci�tādas puķes.

���� Vecomāt, nu paskaties jel!

Kam vecaimātei tagad malka un ūdens? Uguni viņa neiekur, ēdienu nevāra tikpat kā nemaz. Kam viņai tagad puķes, kad plakstienos iegūlis gurdums.

Bie�i pie viņiem ienāk Liepanniņa. Ienes pienu. Ienes maizi, ko piena vedējs atvedis no veikala. Pa bļodiņai putras vai cita ēdiena, ja pati ko izvārījusi.

Vecāmāte nopū�as. Pasaka paldies. Pasauc Valtu, lai nu ēdot.

Bet viendien viņa pateica Liepanniņai tādus savādus vār�dus. Labu brīdi Valtam vajadzēja par tiem domāt. Jā, kādēļ viņa teica: �Cik ilgi tu, meit, mūs glābsi kā grimsto�u kuģi? Tikpat postā vien būs jāaiziet.�

Liepanniņa noglauda Valtam galvu vienreiz, otrreiz.

���� Ko jūs, vecomāt, velkat vienu un to pa�u dziesmu. Paska�tieties jel uz Valtu. Vai puika izskatās pēc tāda, kam postā jāaiz�iet? Lai mazs, ta�u vesels kā rutks. Un nav vairs vecie laiki. Atradīsies dzīvē viņam sava vieta. Nāks laiks, nāks padoms.

Valts nogrieza riku maizes, ielēja krūzē pienu. Ēda un pār�domāja. Skaidu var peļķē nogremdēt, ja sakrauj virsū akmen�tiņus. Arī meldru pīlīte nogrimst tad. Un kuģis ar. Bet kāpēc grimstam mēs? Valts vairs laivā nekāpj viens. Vecāmāte ne�maz. Kā lai saprot?

Viņ� paskatījās uz vecomāti. Tā pirkstos gausi drupināja maizes kumosu. Ēda kā negribēdama.

��� Vecomāt, kāpēc tu tā teici?

���� Kā teicu?

��� Nu, par to grim�anu. Par kuģi. Kāpēc mēs grimstam?

���� Grimstam � nūja � � Laikam nevarēja atrast īstos vārdus. Padomāja drusku, tad atsāka. � Tas, dēls, tāds tei�ciens. Līdzībā runāts. Es veca � nevarīga. Tu vēl mazs. Kad mēs nu vieni� kas par mums gādās? Proties, dēliņ, pietrūks ko ēst.

Valts saprata, bet daudz vis nenoskuma. �o pa�u brīdi zi�nāja, kas viņam darāms. Vēl neteiks neko. Gan pēcāk vecāmāte redzēs. Priecāsies.

Saslaucījis gar�īgās drupatas no galda saujā, iemeta mutē. Izdzēra pēdējo piena malku. Izmetās laukā.

Diena tveicīga. Upmalas kuplie, mirdzo�i zaļie kārklu pu�duri, it kā atveldzi meklējot, pieres samērku�i ūdenī. Braslā pa�seklās straumītes �alo un mirguļo. Vietvietām grie�as sakultās putas. Neredzama, tomēr itin tuvu dark�ķ pļaujma�īna.

Upes vidū uz akmeņa platās muguras stāv Valts. Mak�ķeres kāts rokā, zivju kulīte auklā pār plecu. Pats vērīgs un kluss. No skata, jāteic, īstens mak�ķernieks, kaut arī bez cepures, bez krekla, � vienās bik�elēs izmeties. Stāv viņ� te jau pāris stundu. Saule cepināt cepina plecus un muguru. Jāpacie�. Vēlāk varēs ūdenī pamērcēties. Tagad jāstāv. Jāstāv un jāgaida, ka�mēr pietiks.

Upes iestāvajā krastā, kur ceļam abās pusēs aizstiepjas zie�do�ie āboliņa lauki, parādās augsts un visai plecīgs sievietes stāvs. Viņa soļo pasmagi, mazliet gāzelēdamās. Uz katra soļa nopland plānie, tum�zilie katūna svārki. Lakatiņ� atslīdējis pa�kausī, atsedzot tum�os, pieglaustos matus. Netālu no upes ceļ� met līkumu un negaro gabaliņu līdz braslam ved tai ieblakus.

Nonākusi krastmalā, sieviete noliek nelielo groziņu kuplajā zālē, kur baltas zied pīpenes un rūgtenie pela�ķu puduri. Viņa sāk noaut kājas. To viņa dara steidzīgi, acis nenolai�ot no mak�

�ķernieka. Vēlīgais skatiens, ar kādu tā uzlūko Valtu, liekas gai�i sakām: �Vai tu re, titilbis! Zivju sagribējies. Dro�s un ņiprs. Reiz jau slīcis � no ūdens vis nebaidās. Pareizi dara. Tā puikam piederas.�

Kājas noautas. Parāvusi svārkus aug�pus ceļiem, nācēja sāk pārbrist upi. Viņa met līkumu uz zēna pusi. Jo tuvāk Valtam, jo vaigs tai top vēlīgāks.

���� Kā tad ko�as, puis? Labdien.

Spējā pagriezienā Valtam paslīd kājas no akmens. �ļakatas vien pajūk. Tomēr viņ� noturas stāvus. Acīs tam pazib pārstei�gums, ko nomaina jauks atkalredzē�anās prieks. Zēns nosarkst pār visu seju. Nelielais deguntelis ar plānajām, jutīgajām nā�sīm paplē�as savdabīgi, gandrīz pazūd smaidā savilktos vaigu kukulī�os. Tikai vārda neviena.

���� Nez vai tu vairs pazīsti mani? Sen neesam redzēju�ies, � sieviete noliecas Valtam glu�i klāt. Viņas roka apņem tā plecus.

���� Pazīstu gan. Tu esi mīļāmāte! � skaļi sauc mazais vīrs. Acis kavējas pie vie�ņas vaiga, saulē iedegu�ā, ceļā pietvīku�ā. Bet ūdens, steigdamies garām, tīkami veldzē un murmuļo abiem gar kājām. Nemaz negribas iet uz malu. Kurp Valtam steigties, kad blakām stāv mīļāmāte!

Jā, tā nu tas ir. Valtam īstenībā divas vecmāmiņas. Tikai �o lielo, arvien priecīgo un skaļo vie�ņu, savas miru�ās māmiņas māti, viņam nevedās saukt par vecomāti � nav ta�u veca! � un to sauca tāpat vien par māti. Dzīvoja viņa patālu. Apciemoja savu mazdēlu labi ja pāris rei�u gadā. Bet vienreiz, kad viņa atkal atnāca � agrā pavasarī, tikko bija izplauku�i pirmie dzel�tenie māllēpeņu ziedi, � un par ciemkukuli ielika Valtam saujā trīs zirņu pākstītes, svaigas, zaļas, smar�īgas, zēns priekā iz�saucās: �Kur tu tās dabūji, mīļomāt?!� Tās bija izaudzētas puķu podā uz loga. Ar to reizi Valta māmiņas māte iemantoja �mīļāsmātes� vārdu, un tā viņu sāka dēvēt arī citi ļaudis. Mīļāmāte pieķēra roku Valta zivju kulītei.

��� Glu�i tuk�ā vis neesi.

��� Diezin vai pietiks? � Valts skatījās kulītē. � Mums pusdienām vajag. Kamēr pārnāks tētis, es katru dienu tagad mak�ķerē�u. Tad mums būs ko ēst.

Viņ� sāka izkravāt savu lomu no kulītes rokā. � Viena, di�vas, trīs raudiņas, viens asarēns. Vēl vajadzēja būt. � Pa�am�dot kulītes galā, atrodas tāda kā plāna zilgana skaidiņa � sīka mailīte. Lai gan neviena zivtiņa nav sprīdi garumā, Valts prie�cīgs. Vienmēr tā vis neko�as.

Nopriecājas arī mīļāmāte. Pietik�ot. Lai nu saritinot auklu, bridī�ot uz malu.

Pa ceļam jautāts, kā dzīvo, ko labu dara, Valts mazliet sa�stomās. Kaklā uzguldz spurainais kumoss, ko vajag norīt. Tikai tad var runāt.

���� Ko nu darām � Strādājam. Man tagad visi darbi būs jāpadara vienam. Mums tētis � Tu nekā nezini?

�o to pa ausu galam mīļāmāte dzirdējusi. Tad nu nākusi raudzīt.

Valta rokas pagrūstas, ar joni atkrīt durvis.

��� Mīļā baltā! Labi, labi, ka tu esi klāt! Kā es tevi gaidīju! Kā saulīti uzlecam, � ieraugot durvīs vie�ņu, vecāmāte trūkās pretī no sava krēsla. Viņas apkampās abas un saskūpstījās. Tad vecāmāte atslīga atpakaļ krēslā. Tvēra sava lakatiņa stūri, spieda pie acīm.

��� Te tev nu bija! � Mīļāmāte paplēta rokas. � Nupatās nopriecājies par mani un tūdaļ sāc asaras birdināt. Vai ta nu prātīgāka darba vairs nav? Būtu jel trumuli uzlikusi, kapiju pa�vārījusi. Pārlieku �odien sutīgs. Gan tu zini manu para�u: jo karsts, jo es karstāku kampju iek�ā. Viegls tiek cilvēks, kā no pirts iznācis. Rau, baltmaize un saldums man pa�ai.

�irgti un strauji izskanēja vie�ņas valoda. Kopā ar viņu �ķita jauns dzīvīgums istabā ienācis. Sāka izkravāt groziņu. Bija neliels baltmaizes klaipiņ�. Brūnā krūzītē medus ar �ūnām.

���� Nāc nu palaizies, � viņa aicināja Valtu, bet tūlīt atta�pās. � Pavisam aizmirsu, tu jau mums neesi nekāds kārum�lai�a. Nu tad �e tev vīra kumoss. � Valts saņēma par ciemku�kuli kūpinātu sīgu � smar�īgu, pagai�i brūnu. Zobi iecirtās zivī. Sīga bija sausa, pavairāk sakaltusi. Sadrupa zobos krauk��ķēdama. Pasāļa, gar�īga, to var apēst ar visu asti. Rokas snie�dzās vēl pēc otras. ,

Ar savu guvumu Valts izskrēja sētā. Jāpastāsta Liepiņu tē�vam par labo lomu �odien braslā. Jāpastāsta Liepanniņai, kāds ciemiņ� atnācis. Un Vilkatis � kur Vilkatis? Tam būs sīgas galva. Arī uz vārtiņiem jāpaskatās. Viss tāpat vien � tāpat nekā � Bet kur savādi � atnāca mīļāmāte, gaidīt tēti daudz vieglāk liekas. Ek, būtu viņa vienmēr pie mums!

Laikam sētā Valtam bija gadījies aizkavēties pailgāk. Jau sen no sīgas vairs ne asakas. Stāstāmais izstāstīts. Liepanniņai visas deviņas siles līdzētas izskalot. Jāpaskatās � kafiju vāra vai nevāra?

Redzi ko, abas vecāsmātes jau mielojās. Lēja uz apak�tasī�tēm kūpo�o kafiju, pūta un dzēra. Arī Valtam piesolīja. Viņ� labprāt. Jo gar�īgās sīgas gribēja peldēt.

Drīz mīļāmāte bija beigusi dzert. Viņa noslaucīja seju prāvā zilā mutautā. Tad pasauca Valtu sev klāt.

3*

���� Paklau, lielais vīrs, zini ar, ko es gribu? Nāc man maķe�nīt palīgos. Redzi, tagad pats darbalaiks. Brigāde steidz dābolu dabūt apak� jumta. Es pati caurām dienām projām uz lauka. Kūtī paliek manas ka�eles � Balce un Pelēce. Bēdīgas, naba�dzītes, pavisam. Pārnāku � brēc. Acis zālīti redzot, mutes klātu netiekot. Nebaidies, piesiets tu nebūsi. Paganīsi pāris stundiņu priek�pusdienā, pāris � pavakarē, un pietiek. Pārējo piedosim no rokas. Lejā jnums Di�ezers. Sudmalkalnā būs tev biedri. Pa�dzīvosies kādu laiciņu pie mums. Redzēsi, kādas zivis velk lielie zvejnieki. Raudas kā plaukstas, līdakas kā �ķilas. Un kur ta vēl brek�i un sīgas. Mailītes smel kau� ar sietu. Pabirdini tikai pāri laivas malai biezpienu un pasmel �ivteles. Darbadienās man nu nav vaļas, bet svētdienas rītos es tāpat ielai�os ar laivu ezerā. Nu ko, nāksi man līdzi uz Sudmalkalnu?

Valtam aicinājums bija īsti pa prātam. Tikai ba�as par vecomāti. Kā lai viņu atstāj vienu? Nekad tā nav darīts.

��� Ej vien, dēliņ, ej! � vecāmāte viņu nomierināja.

� Mēs abas tā sarunājām. Tev būs labāk. Kad pārnāks tētis, varēsi nākt atpakaļ. Tikmēr iztik�u viena. Tu zini, Liepanniņa man piepalīdzēs.

Vilinājums pārāk liels. Un tomēr Valts nekustējās ne no vietas. Elpoja strauji, it kā nevarētu iz�ķirties.

��� Ilgi kavēties nevaram. Ap launaga laiku jāiziet, lai ar krēslu tiktu mājās, � bilda mīļāmāte. � Salūko, ja tev kas derētu līdzi. Paķer kādu nieku. �� Viņa Valtu viegli pastūma.

Valts izskrēja laukā. Jāpateic ardievas, jāsavāc sava manta.

Te nu sākās īstais negals. Vispirms ceļā pagadījās Vilkatis. Valts nopūtās. Apskaus pa īstam drauga kaklu. Bet suns pama�nījās uzlikt ķepas uz pleciem. Mīļ� un priecīgs bija viņa brūno, uzticīgo acu skatiens: �Uz kurieni skriesim, Valt?� Kā lai Valts pasaka draugam: �Nē, tu paliec. �oreiz es ie�u viens!� Nekā viņ� nepateica. Asaras sāka līt aumaļām. Zēns elsoja. Pa�lika ardievas nepateiktas ir Liepiņu tēvam, ir Liepanniņai. Pat neaizskrēja līdz sivēnteļiem, kas gozējās un ru�inājās aplokā. Gan jau pārnāks drīz � tad visu izstāstīs �

�ņukstēdams un acis burzīdams, pagājās līdz kūts pa�obe�lei. Mak�ķeri un slieku skārdeni derētu paņemt līdzi. Bet ko da�rīt ar tiem tur? Bēdīgi Valts noraudzījās uz pa�obelē sakrau�tajiem dēļiem. Saticīgi blaku blakām tur stāvēja trīs zirgi, no alk�ņu sprunguļiem darāti. Da�as pelītes, da�as laiviņas, kam par izejmateriālu bija noderējusi prie�u miza. Vēl bija grubu�ļaina, neizskatīga māla pīlīte. Tā tad arī bija visa viņa bagā�tība. Valts atmeta mantai ar roku. Vai es uz Sudmalkalnu ie�u spēlēties? Ta�u strādāt!

Viņ� noraisīja mak�ķerei auklu, saritināja to un iebāza ka�batā, kur glabājās nazis. Gatavs!

Ar drēbju sainīti nūjas galā pār plecu Valts devās ceļā.

Sirmās egles, kur no katra zara nokarājās veselām lēk�ķēm zaļganpelēkās ķērpju bārdas, Valtam sākumā vareni patika. Viņ� plūca pa �ķipsnai pa�as garākās, lūkoja pielipināt sev pie zoda. �itāda bārda! Tam vajadzēja lieliski izskatīties. Būtu vēl divi zirgi un spo�ās kannas � piena vedējs gatavs. Bet vai nu tik vien darba kā ar bārdu noņemties? Vislielākā steiga un reizē kavēklis iznāca ar ogām un sēnēm. Domāt, kāds tī�i ņēmies un, Valtam par prieku, tās te sastādījis un izaudzējis. Saulainākās vietās me�a zemenītes. Mitrajos pavēņos � avenes. Un tā vis�garām abpus ceļam. Zemenes tādas vien sulīgas, saldas, smar��īgas! Kā tādu dāvanu lai novārtā pamet? Skriedams un lēkā�dams drīz vienā, drīz otrā ceļa pusē, Valts plūc tās un veselām saujām met mutē.

Gan mīļāmāte apsauc, brīdina. Teic, ceļa gabals nav mazais, piekusis.

Ko niekus! Nekad vēl Valts nav piekusis. Tie�i tā viņam patīk: pietupties pie katra zemeņu pudurī�a, pacelties uz pirkst�galiem pretim ogu pilnajām aveņu grīstēm. Nebūtu tik tie gumijnieki kājās. Smagi. Sautē kājas. Vienā papēdī sāk grauzt.

� Atradis, par ko sūroties, � teic mīļāmāte. � Novelc, pa�sit padusē!

Valts dara tā. Tagad pavisam labi. Tik vieglām kājām viņ� gatavs visu ceļu skrie�us noskriet.

Ilgi, neilgi gāju�iem, groziņ� mīļaimātei sēņu pielasīts ar kaudzi. Valtam zemenes ar vairs neliekas necik saldās. Un jā�brīnās, ka pasaulē tik milzīgi me�i! Ne tiem cauri iziet, ne kādu māju ieraudzīt. Tad vēl tās skujas � sausās prie�u skujas gan var neganti badīt. Ceļmalā gājēju iemītais taciņ�, kur būtu pati labākā ie�ana, kā adatām nobārstīts. Pēdas drīz sūrst un kaist. Bet jālūko uz pirkstgaliem iet. Palūkoja. 0 manu dieniņ, �iem āda nav nemaz biezāka! Sūrst tāpat.

��� Vai drīz mēs būsim Sudmalkalnā? � Valts jautāja, kad bija noiets tikko pusceļ�.

Ko lai saka? Skaidri redzams � pieku�is mazais vīrs. Mīļāmāte apstājās. Pacēla pirkstu pie lūpām par zīmi � klusēt.

Valts ieklausījās. Vī-viuvit, vī-viuvit � lokani vijīgi sauca kāds putns. Vī-viuvit, vī-viuvit � atlidināja, aizlidināja, pa zaru zariem līkumodams, skumīgs sauciens.

��� Vālodze lietu sauc, izslāpusi, � teica mīļāmāte. Viņi klausījās brīdi, kamēr vien putns nerimās saukt un vīvināt. At�pūtās mazliet.

Tālāk tad nu pietika visādi. Reizēm zābaki Valtam kājās, reizēm padusē. Brī�am pats mīļaimātei pie rokas, brī�am viņai kukuragā. Lai kā viņi lūkoja paskubināt soļys, krēsla tos panāca me�ā. Skurbināja smagā sveķu smar�a. Gurdināja vieglās sūnas izgarojumi. Valts bija glu�i apklusis. Domāt vairs negribējās neko citu kā vienīgi: kaut drīzāk celtu atkal kukuragā! Dzenis kala. Dzilna brēca. Valts gāja un gāja�

��� Tad nu mēs tikpat kā mājā. � Dzirdot �os jaukos vār�dus, Valtam par veselu sprīdi pacēlās galva. Viņi bija iznāku�i klajumā. No visām pusēm spiedās virsū silta migla. Bālganā mēness gaismā tā �ķita gandrīz piena baltumā. Liecies vai pel�dus. Labi būtu gan.

Pie pa�ām mājām Valts uzbrāzās virsū zedeņu sētai. Tik mānīga bija migla. Un kājas kā divi stabiņi. Piekārtas liekas, ne pieaugu�as.

���� Ei, ei, lielais vīrs, saturies, kamēr vēl neesi pakritis. � Cauri priek�nama tumsai mīļāmāte ienesa Valtu istabā. � Pū�ties nu, mans kazu gans!

Aizdedza nelielu skārda lampiņu.

���� Nebūsi tik noberzis jēlas kājas, � viņa ba�ījās. Pagrābājās plauktā. Iespieda Valtam rokā gabalu maizes. � Kod, ja gribi. � Pati viņa steigs sakopt un izslaukt kazas. Tad varēs abi likties uz auss.

Mazā roka ar maizes riku guļ klēpi. Nemaz tai negribas cel�ties pie mutes. Sē� Valts kā piesalis uz platā sola pie aukstā krāsns mūra. Izbiedēta putnēna acīm veras drīz te, drīz tur.

�Kā tad nu tā? Bū�u izkritis no ligzdas� Kur slēpties? Kur gulēt? Un acis veras ciet.�

��� Tu man neaizmiedz, Valt! Nokritīsi. Slauceni grabi�nādama, sauca mīļāmāte un tūlīt piebilda: � Pag, es iesūtī�u Cibeļu meiteni. Tā tev miegu nodzenās.

� Nenokrīti, ne-no-krī-ti� arvien gausāk, arvien klusāk izskan sauciens, līdz izdziest pavisam. Nu nē � nu nē! Kāpēc lai kristu? Valts var lidot� Kājas � kam vairs to vajag � Pameta pasolē� Valtam, lūk, spārni! Viegli kā migla.. . balti kā piens. Lēni lēnītēm ceļ� viegli vieglītēm nes � Tāltāli lidosim. �alc me�s. Noklanās egļu zari. Vēdina, māj. Valts no�lai�as augstajā eglē. Brīni�ķas skujas, ne dzeļ, ne dur� mīk�stas kā vilna. Aug�up un lejup �ūpojas zari. U-ū, u-ū � skaļi sauc Valts. Pasauc un atbalsi gaida� Valt, vī-ī-ī � vīvina vālodze pretī. Dzeltena vālodze nolai�as blakām. Pieglau� spār�nus un saka: �Vienu tu aizmirsi, Valt. Kur liki zivis? Kur nometi? Kur? Vecmāmiņa meklē, ilgi jau meklē � neatrod.� Zi�vis� tās zivis� Valts satrūkstas, tik tikko noturas zarā.

Pameklēs, atradīs � Nu paskat, to joku! Zivju kulīte plecos pa�likusi. Tūlīt� tūlīt būs zivis rokā. Palūk vien � rauda kā �ķila � nelai�as laukā � bunduļu acis � aste kā lāpsta � Spārdās un sit. Pa roku sit� zemē gā� �

��� Vaļā! Laid vaļā! � Valts kliedz, cik spēka.

Valt-vī, Valt-vī � vālodze vīvina.

Ti�! � Pla�i, pla�i paveras Valtam acis.

Ne spokainās raudas vairs, ne vālodzes. Pie Valta stāv mei�tene sarkanpuķainā svārciņā, melniem, sprogainiem matiem. Tum�ajā sejā jautri �audās dzirksto�as acis.

��� Ko nu brīnies tik daudz? � meitene iesmejas un nosē��as Valtam blakus. � Nebūtu es tevi pamodinājusi � bauc! � būtu ar pieri pret grīdu. Tā vien klanījies kā niedre ezerā .� uz priek�u un atpakaļ.

Valts klusē. Nevar vēl attapties. Kur viņ� ir? Kas �ī par meiteni? Ko viņai vajag?

��� Nebozies nu. Tikpat es visu zinu. Tu esi Valts. Lai ma�ziņ�, bet iet jau septītais gads. Tu paliksi Sudmalkalnā.

Meitenei runājot zobi spīd spodri balti. Vaigi kā �iekuri brūni. Nemierīgie pirksti cilā un pieglau� kuplo svārciņu kro�kas, nevar vien sakārtot tās.

Valts piesardzīgi pa�ļūc uz sola galu.

���� Ko tu tāds bailīgs? Kāpēc neprasi, kā mani sauc? Es esmu Sibilla Monika � Skaists vārds? � Tad piebilst skumīgi: � Tikai tā mani neviens nesauc. Esot par garu. Billīt un Billīt � to vien dzirdi. Nu, ko tu teiksi?

Valtam sakāms nav nekas. Tiktu labāk gultā!

Bet Billītei miegs ne prātā. Tī�ām parausta Valta piedurkni, lai paķircinātu.

��� Tu tāds no�ņurcis. Zini, ko es tev pateik�u? Nebēdājies! Gan būs labi. Tās kazas ganīt es tev kādreiz palīdzē�u. Katru dienu gan nevarēs. Mums pa�iem tagad pulka darba. Tēvs

iestājās kadreniekos. Saproti? Līgumu noslēdza ar me�rūpniekiem. Ved malku, baļķus. Krauj pie autoceļiem. Tēvam patīk pa me�u. Viņ� saka: kad �igāns vienu dienu me�a nav redzējis, beigts pavisam. Ai, Valt, ja tu zinātu, cik gan raibi mums iet! Māju pārdevām. Nopirkām zirgu. Lepnu gan. Nosaucām par Ātro. Un mēs ar brāļiem ganīsim savu Ātro, bet tu atkal ka�zas � visi vienā pulciņā.

Valts pacēla galvu: te jau bija ko paklausīties.

���� Brāļi man veseli trīs. Ie�us tas vecākais. Ai, kas par res�gali! Es jau nu gan nekā slikta par viņiem nesaku. Un māte maz pa mājām dzīvo.

Valts paskatījās uz durvīm. Kur gan mīļāmāte tik ilgi? '

���� Nu, ko tu tāds kluss? Pastāsti kaut ko! � Billīte no�liecās tuvāk. Skatās cie�i, it kā ar acīm meklētu vārdus izvili�nāt. Smuks puika, tikai runāt nemāk. Nu pag, palūkos vēl.

��� Vai tev kāds brālis ir?

Valts papurina palso matu cekulu.

���� Un māsa?

Valts ir cekulu nepurina vairs.

Kā vecīga sieva Billīte sāk �ūpot galvu uz vienu un otru pusi, sakļautās rokas pie vaiga piespiedusi.

���� Ne tev tēva, ne mātes; ne tev brāļa, ne māsas. Vai, vai, tad gan tu esi pavisam nabags!

Ko? Valtu sauc par nabagu? Vai tik viņa neteiks vēl arī kverpis? �ie divi ir vienīgie nelāgie vārdi, ko Valts atnesis līdzi no vecās sētas. Bet tos ta�u Liepanniņa teica par sivēnu!

Pilns dusmu un aizvainojuma Valts paskatījās Billītei cie�i acīs.

���� Es neesmu nekāds nabags! Vai tev ir divas vecāsmātes? Bet man ir gan. Un abas mani mīl, un abas �ēlo.

Vecāsmātes, nē, Billītei nebija nevienas. Bet tādēļ viņa ne�jutās ne uzvarēta, ne apklusināta. �ķelmīgi piemiegusi acis, viņa teica noslēpumaini:

���� Ja tu zinātu, cik bagāti mēs bijām Kandavā! Mums tur piederēja skaists namiņ�. Mazs un silts kā kanniņa. Tas, ko pār�devām. Bēniņos apaļ� lodziņ�. Atver � var skatīties debesīs. Vai tu esi apaļu logu redzējis?

Apaļu logu Valts nebija redzējis.

���� Pie durvīm, pie sienām, visur bija sastādītas kār�u pupas. Tās lielās, raibās, tu zini. Zied nu sarkanas, zied baltas, dzel�tenas. Kādas vien krāsas pasaulē. Kāpj līdz pa�obelei. Pāri jum�tam. Namiņ� tā noslēpies, tikpat kā pazudis. Tu meklē durvis: zaļ� un zaļ�, un ziedi priek�ā. Gribi tikt iek�ā, jāmetas �etrrā�pus.

Ā, to gan Valts saprot. Vaigi jau kukulī�os savelkas, deguntelis plok. Viņ� runā dedzīgi:

���� Es ar kādreiz �etrrāpus lienu. Vilka�a būdā.

���� Kur, kur? � Billīte nesaprot. � Nu gan tu melsies!

���� Nemaz. � Valts var Vilkati piesaukt par liecinieku. � Tas zina gan. Cik rei�u tur līsts iek�ā un ārā. Tikai �etrrāpus. Caurums ta�u mazs. Atnāc mūsmājās, parādī�u.

Acis Billītei smīnīgas. Jocīgs puika � Laikam runā tais�nību. Tikai nevar neko saprast. Kur �im tāda būda? Kur Vilka�tis? Pintiķis tāds!

Bet Valtam prātā Kandavas namiņ�. Zaļ� un zaļ� � zied visās pasaules krāsās. Bēniņos apaļ� lodziņ�. � Tu atvēri viņu, to apaļo lodziņu? Ko tu debesīs redzēji? � Valts grib zināt.

Ak tā, to lodziņu? Vērusi gan. Viscaur zils un zeltains� Neviena ēniņa, nekā. Bet ilgi nevarot skatīties. Acis �ilbstot. Lēkājot zvaigznītes, nu tādas zilas, zaļas� Nē, par debesu lietām Billītei lāgā nevedas runāt. Bet pa�a namiņa viņai gau��ām �ēl. � Vēl tagad jāraud, kad iedomāju. � Viņa paslēpj seju plaukstās.

���� Pagaidi. Neraudi. Vai namiņ� tur, tanī Kandavā, vēl ir?

���� Nu, un tad? � Billīte a�i atsedz acis.

���� Tad nevajag raudāt. Mēs kādreiz aiziesim abi. Pamek�lēsim durvis. Un �etrrāpus, zini. Apaļo lodziņu� to mēs vaļā � Gan es kaut ko � kaut ko tādu jauku ieraudzī�u. Tu varbūt labi nepaskatījies. Tad es tev izstāstī�u. Smalki pateik�u visu.

���� Labi gan, Valtiņ, ka tu atnāci Sudmalkalnā.

Viņa apliek bruņo roķeli Valtam ap pleciem. � Ie�us ar manīm nekad tā nerunā.

Kad ienāca mīļāmāte ar pienu, abi bērni tāpat vien sēdēja. Kājas �ūpojās rakstā, pa�i līgojās līdz. Kas zina, domās tie gāja uz brīni�ķīgo namiņu, kur kār�u pupas zied visās pasaules krāsās.

Sudmalkalns � Kas tad te bija? Ne pa�u sudmalu ar milzī�giem spārniem, kā varēja domāt, ne kalna pa īstam. Maza, pe�lēka mājiņa paugura virsā. Vienīgais ko�ums divi vecas ābe�les ceļa.pusē. Tām pa�ām apnicis augt. īpa�i tai vienai: stumbrs sasvēries sāniski, zari zemē sadūru�ies. Tai gan ir grūti� Valta pelēkās acis raudzījās dziļas un skumīgas. Atcerējās vecomāti un tika vēl skumjāk. Vajadzēja patrīt acis ar dūri. Lai gan diena saulaina, tajās cēlās tāda kā migla.

�Kad cilvēkam darbs, bēdāties neatliek laika,� domāja mīļā�māte. Un tādēļ, aiziedama uz ezermalas zemajām pļavām � lankām sienu �āvēt, pieteica Valtam: � Saplūc zāli kazām pusdie�nas tiesai! No rīta es paganīju. Pa karsto laiku lai pastāvas kūtī.

Uzvēris grozu uz rokas, Valts tagad grozījās sētā. Sazini nu, uz kuru pusi labāk būtu ejams.

Kā saukta nāca Billīte, jautra un kustīga.

��� Parādi � kur jūs plūcat zāli? � viņ� vaicāja.

To var. Tikai jāpaķer mazie brāļuki. � Tie man tikpat kā aste jāvāc visur līdzi. � Paskrējusi aiz mājas gala, viņa atgriezās ar diviem brūniem, pusplikiem puisēniem pie rokas.

��� Robis un Ri�a, � Billīte piedūra pirkstu vienam un otram pie krūtīm. � Saderam �■ tu viņus neat�ķirsi! Pat mātei citreiz

sajūk. Man gan ne. Es pēc deguniem pazīstu. Robim drusku

greizs.

Mazās mutītes ziņkārē pavēru�i, baltos zobeļus mirdzinādami, abi mazie �ķielēja uz Valtu.

Ekur jocīgi! Tik mazus, brūnus un tik vienādus cilvēciņus Valts skata pirmo reizi. Tikpat kā divus egļu �iekurus saule tos nogozējusi. Kur tādus at�ķirt?

���� Dvīnī�i. Divarpus gadiņu, � Billīte papildina. � Plē�as abi kā velnēni.

���� Nu tad iesim, � Valts pārmeta grozu uz kreiso roku.

���� Pag, vai tu Sudmalkalnu esi apskatījis? � Billīte vaicāja.

���� Kas tad te ko redzēt? � bozās Valts. � Ne koku pa īstam, ne upes, nekā.

Tāda valoda Billītei nepatika. � Kā tad nekā? Tad tu nemāki skatīties. Nāc! Parādī�u.

Viņa aizveda Valtu mājas galā, kur, ceriņu pudurī ieslēpies, uz vienīgas resnas kājas stāvēja apaļ� akmens galds.

���� Nu, vai nav varens? � Viegla kā vāvere Billīte palēcās, nosēdās uz galda malas. � Pazīsti? Dzirnakmens. Mū�īgs galds. Nevienā citā mājā tādu neatradīsi. Cik vecs � neviens nezina. Varbūt simt, varbūt tūksto� gadu! � No tik liela vecuma Billīte gan pati ar nobijās. Saķēra galvu rokās, pa�ūpoja to. Ko Valts? Valts tikai klausās. Un Billīte stāsta: � Sudmalas sendien no�degu�as. Pa�i melderi karos pazudu�i. Tagad galds pieder mums. Mēs pa apak�u dzīvojam, ka lai izput laukā. Nav jākarst saulē. Un lietus nelīst virsū. Kad vēl aizsprau� zarus priek�ā, būda gatava. Gribi? Iesim pasēdēt.

Valts pārmainīja grozu atpakaļ uz labo roku. � Nē, man tās zāles.

Ak tā, nūja. Tad jāskrien aiz kūtiņas. Tur lejā sakņu dārzs un kartupeļi.

Aiz kūtiņas Valtam tie�ām atklājās neredzēta pasaule. Kāds pla�ums! Un ezers. Tik milzīgi un zili ūdeņi! Viens gals me�ā noslēpies. Otrs � otrs lī�u lo�iem aizliecas nezin kur.

���� Un viņu malu nemaz nevar redzēt. Priek�ā sala. Uz salas mājas Spilvas. Bet tuvāk pie me�a � Ezergaļi, � skaidro Billīte.

Kupli krūmāji, jaukas bērzu audzītes, guļ tīrumi kā milzīgi lakati izklāti Valta acu priek�ā.

Bet Billīte nerimstas rādīt un saukt: � Kur tos tum�os ozo�lus redz, tur noslēpu�ās Dimzas. Un tālāk Ratnieki, Dunduri. Kolhoza piektā brigāde tev kā uz delnas. Vai vēl tu teiksi, ka nav nekā?

Pirmais sapīkums Valtam pagaisis. Apmulst var, cik viss te pla�s un liels. Skatiens klīst kā apmaldījusies bite.

��� Jā, bet kur var plūkt tās zāles? � Valts atkal atceras.

���� Visur var plūkt, kur tik redz krūmus. Bet nāc, es tev pa�rādī�u kaut ko jauku. � Billīte tek jau pa priek�u.

Soļu pārdesmit no sētas kalna virsa un nolēzenais slīpums pret ceļu ilgāku laiku gulējis atmatā. Zale te neauga nekāda garā un kuplā, bet puķu � to puķu! Un kur jauki! Nevis pa vie�nai vai kopā pa divām trim, kā pļavās mēdz augt, bet veselām slejām. Glu�i kā puķu dārzā. Valts palika apbrīnā stāvot. Jau no mazām dienām viņu valdzinājis ziedu krā�ņums. Viņ� pazīst un zina saukt vārdā da�as puķes, cik jau nu Liepanniņai vai vecaimātei gadījies pateikt.

Lūk, sārtenās sveķenes uz tum�ajiem, lipīgajiem kātiem līgojas kuplās skupsnās. Mirdz dzelteno laimiņu pudurksnī�i glu�i kā zelta cepures � pacel un liec tik galvā. Sīkās, mazās ziepenītes rie� savos cekulos tik ko�u zilumu, kāda pat debesīm nav. Bet sārti zilganās vadmalpuķes, vieglītēm �ūpojot pūkai�nās galviņas, lūgtin lūdzas: �Saki jel, Valt, ka arī mēs tev pa�tīkam!�

� Patīk, patīk! Ļoti patīk! � atsaucas Valts un nolai�as gu�ļus. Blakus tā galvai, zemei pieplacis, kameņu aplidots, smar�o mēļais mārsiliņ�. Ainu jo ko�āku dara ar savu spirgto zaļumu jauno priedī�u dzinumi.

Zemē nometās arī Billīte. Ceļus ar rokām aptvērusi, galvu pie�ķiebusi, savā puķainā svārciņā viņa pati ziedēja kā vasara. Ziedēja un, kas zina, sapņoja jaunu stāstu, kas sāktos apmēram �ādi: �� un zini, Kandavā vēl man bija mazs maziņ� ēzelītis, ne lielāks par ezi��

Mazie, nobrūnu�ie brāļuki tikmēr laidās ripeniski uz leju, kamēr abi atradās ceļa grāvī vienuviet ar gundegām un neaiz�mirstulēm. Tur tik bija jauka dzīve! �etrrāpus līda katrs uz savu pusi. Lai nu Billīte pameklē!

Pa to laiku kūtiņā kazas beigu�as gremot. Un visiem labi zi�nāms: kad gremot pabeigts, ē�ana var sākties no jauna. Bet ko tu ēdīsi, ka zāles ne tik daudz kā paostīt. Tādēļ Pelēce teica � bē � un vēlreiz � bē. Viņa vienmēr brēca pirmā, jo bija vecākā un deva vairāk piena. Viņas meita Balce visās vietās un lietās domāja glu�i tāpat kā māte. Tā steidzās piebalsot bē-ē. Par abām kopā izskanēja visai iespaidīgi.

Valts tvēra grozu. Billīte tvarstīja mazos brāļukus pa grāvi. Kas jādara, tas jādara. Un vai ta maz jāmeklē? Visādu zāļu stiebru un lapiņu tepat grāvmalī vai cik.

Nemaz ilgi nav jāplūc, kad par abiem ar Billīti var stiept pilnu grozu uz kūti.

Tā dienu pa dienai, pamazām vien, gan paganot kazas, gan paplūcot zāli vai pat izejot mīļaimātei palīgā paārdīt siena vālus, Valts iepazinās ar Sudmalkalnu.

Cik Billīte bija draudzīga un izpalīdzīga Valtam, tikpat at�turīgs likās viņas brālis Ie�us. Ar saviem divpadsmit gadiem, sarkano svīteri un nez kādā ceļā iemantoto cepuri ar īpa�i spo�u nagu viņ� staigāja pa sētu, degunu izslējis. �Lepns kā krūpī�u gailītis,� smējās viņa pa�a māte Cibeļu Zete. Nūja, ar ko gan Ie�um draudzēties? Vai citu kādu tēvs ņem līdz uz pilsētu, kad brauc pēc algas? Tāpat arī ciemā, braucot uz veikalu iepirkties. Vai Sudmalkalnā ir vēl kāds otrs, kas saucams par skolēnu? Un kur� gan cits, ja ne Ie�us, var ogļu deģi saukt par savu �efu? (Tas gan pagaidāmpaliek noslēpums.) Skaidrs, visi pārējie bērni Sudmalkalnā viņa acīs bija kni�ļi un siseņi.

Visā sētā ir tikai viens, kura priek�ā Ie�us būtu tā kā drusku mazāks. Proti, viņa tēvs me�rūpniecības strādnieks � zirdzi�nieks Cibelis. Augumā stalts, tum�ām � te jautrām, te �ķelmī�gām, te bargām acīm un tikpat ķerainiem un melniem matiem kā Billītei. Solis arvien tam �irgts. Valodu skaldīt skalda. Spodri zābaku stulmi, �maugs pātagas kāts un strupa pīpīte mutes kaktiņā � lūk, trīs lietas, bez kurām Cibelis nemaz nav iedomājams.

Klusi, gandrīz nedzirdami dzīvoja savā galā mīļāmāte ar Valtu. Toties Cibeļu gals pilns dzīvas kņadas visādu burk�ķu un brīk�ķu, klaudzienu un uzkliedzienu. īpa�i rītos, Cibelim po��oties uz darbu. Tad vilks viņu zina kur pa to nakts melnumu pa�ibējusi pīpe!

� Zete, vai tu neesi turējusi?

Gan Zete liedzas � nav ņemta, nav redzēta, �ai zobi vakar nemaz nav sāpēju�i. Re, pret zobu sāpēm Zete alla� mēdza pa�klusām uzvilkt pa dūmam no Cibeļa strupās pīpītes. Labi vēl, ja nu pīpīti varēja sagramstīt Zetes kuplo brun�u kabatā. Ja ne�laimējās, � visi �etri Cibelēni sabira �etrrāpus uz grīdas. Visus kaktus izmeklēja, pagultes izlodāja, tēvam pīpi dzenājot. Atrada spo�os stulmeņus, atrada �maugo pātagu ar sarkanmelno ādas pu�ķi kāta galā. Tikai pīpīte kā peles alā iekritusi. Tādā posta reizē Cibeļa bardzība kūsāja malām pāri. Dīkdieņus, plānā gal�

diņa urbējus, vējgrāb�ļus � visus prom uz me�u! Pilnu vc/iiiim piesēdināja. Lai cilā pagales. Palīdz vezumu kraut. Tad zinas tēva lietas cieņā, godā turēt. Kā izmiris visu dienu palika Cibeju gals.

JAUNI DRAUGI

Viendien mīļāmāte teica Valtam:

���� Sudmalkalnu esi iepazinis, vari spert kādu soli uz āru. Aiznes ogļu deģim pienu. Es viņam sūtu ik nedēļas pa kanniņai. �am dūmi krūtis izkaltēju�i, der iedzert pa malkam kazu piena. Ceļu tev Ie�us parādīs.

Valts bija priecīgs gājējs.

Jau rei�u reizēm ziņkārām acīm viņ� bija vērojis tum�o, biezo me�u, kas guļ dienvidu galā ezeram. To pa�u milzīgo, no kura viņi iznāca tajā miglainajā vakarā. Da�dien tur vienā un tai pa�ā vietā paceļas dūmi. Kāpj un kāpj zilimelns stabs, nolie�cas pa vējam uz vienu vai otru pusi. Citreiz atkal savādāk. Dūmi tādi �ķidrāki, dzeltenīgi, mutuļu mutuļiem veļas pāri me�u ga�liem. Gadās pat, ka dūmi ar savu kodīgo sīvumu atklīst pa vē�jam līdz Sudmalkalnam. Un klaudz tur augām dienām kas, klaudz smagi un sausi. Valts taujāja Ie�um, kas tur notiek. Ogles? Kāpēc ogles dedzina? Kā tad dedzina?

Ie�us tādās reizēs sarauca degunu. O, smalka ierīce esot. Bet ko nu pintiķim varot ieskaidrot. Jāredzot pa�am. Valts vairs ne�jautāja. Ar tādu atbildi tikpat gudrāks netiksi.

�odien liekas savādāk. Tak laikam Valts ir lielāks paaudzies. Jau pa ceļam Ie�us sāka klāstīt:

��� Varēsi pabrīnīties. Mums tur tikpat kā tāda maza fabriciņa. Ceplis pieder me�rūpniecībai. Jāraksta trīs burti MRS. Bet ogļu deģis mums saucas par �efu. Es esmu pirmās kategorijas nagu viņ� staigāja pa sētu, degunu izslējis. �Lepns kā krūpl�u gailītis,� smējās viņa pa�a māte Cibeļu Zete. Nūja, ar ko gan Ie�um draudzēties? Vai citu kādu tēvs ņem līdz uz pilsētu, kad brauc pēc algas? Tāpat arī ciemā, braucot uz veikalu iepirkties. Vai Sudmalkalnā ir vēl kāds otrs, kas saucams par skolēnu? Un kur� gan cits, ja ne Ie�us, var ogļu deģi saukt par savu �efu? (Tas gan pagaidām paliek noslēpums.) Skaidrs, visi pārējie bērni Sudmalkalnā viņa acīs bija kni�ļi un siseņi.

Visā sētā ir tikai viens, kura priek�ā Ie�us būtu tā kā drusku mazāks. Proti, viņa tēvs me�rūpniecības strādnieks � zirdzi�nieks Cibelis. Augumā stalts, tum�ām � te jautrām, te �ķelmī�gām, te bargām acīm un tikpat ķerainiem un melniem matiem kā Billītei. Solis arvien tam �irgts. Valodu skaldīt skalda. Spodri zābaku stulmi, �maugs pātagas kāts un strupa pīpīte mutes kaktiņā � lūk, trīs lietas, bez kurām Cibelis nemaz nav iedomājams.

Klusi, gandrīz nedzirdami dzīvoja savā galā mīļāmāte ar Valtu. Toties Cibeļu gals pilns dzīvas kņadas visādu burk�ķu un brīk�ķu, klaudzienu un uzkliedzienu. īpa�i rifos, Cibelim po��oties uz darbu. Tad vilks viņu zina kur pa to nakts melnumu pa�ibējusi pīpe!

� Zete, vai tu neesi turējusi?

Gan Zete liedzas � nav ņemta, nav redzēta, �ai zobi vakar nemaz nav sāpēju�i. Re, pret zobu sāpēm Zete alla� mēdza pa�klusām uzvilkt pa dūmam no Cibeļa strupās pīpītes. Labi vēl, ja nu pīpīti varēja sagramstīt Zetes kuplo brun�u kabatā. Ja ne�laimējās, � visi �etri Cibelēni sabira �etrrāpus uz grīdas. Visus kaktus izmeklēja, pagultes izlodāja, tēvam pīpi dzenājot. Atrada spo�os stulmeņus, atrada �maugo pātagu ar sarkanmelno ādas pu�ķi kāta galā. Tikai pīpīte kā peles alā iekritusi. Tādā posta reizē Cibeļa bardzība kūsāja malām pāri. Dīkdieņus, plānā gal�

diņa urbējus, vējgrāb�ļus � visus prom uz me�u! Pilnu vezumu piesēdināja. Lai cilā pagales. Palīdz vezumu kraut. Tad zinās tēva lietas cieņā, godā turēt. Kā izmiris visu dienu palika Cibeļu gals.

Viendien mīļāmāte teica Valtam:

���� Sudmalkalnu esi iepazinis, vari spert kādu soli uz āru. Aiznes ogļu deģim pienu. Es viņam sūtu ik nedēļas pa kanniņai. �am dūmi krūtis izkaltēju�i, der iedzert pa malkam kazu piena. Ceļu tev Ie�us parādīs.

Valts bija priecīgs gājējs.

Jau rei�u reizēm ziņkārām acīm viņ� bija vērojis tum�o, biezo me�u, kas guļ dienvidu galā ezeram. To pa�u milzīgo, no kura viņi iznāca tajā miglainajā vakarā. Da�dien tur vienā un tai pa�ā vietā paceļas dūmi. Kāpj un kāpj zilimelns stabs, nolie�cas pa vējam uz vienu vai otru pusi. Citreiz atkal savādāk. Dūmi tādi �ķidrāki, dzeltenīgi, mutuļu mutuļiem veļas pāri me�u ga�liem. Gadās pat, ka dūmi ar savu kodīgo sīvumu atklīst pa vē�jam līdz Sudmalkalnam. Un klaudz tur augām dienām kas, klaudz smagi un sausi. Valts taujāja Ie�um, kas tur notiek. Ogles? Kāpēc ogles dedzina? Kā tad dedzina?

Ie�us tādās reizēs sarauca degunu. O, smalka ierīce esot. Bet ko nu pintiķim varot ieskaidrot. Jāredzot pa�am. Valts vairs ne�jautāja. Ar tādu atbildi tikpat gudrāks netiksi.

�odien liekas savādāk. Tak laikam Valts ir lielāks paaudzies. Jau pa ceļam Ie�us sāka klāstīt:

��� Varēsi pabrīnīties. Mums tur tikpat kā tāda maza fabriciņa. Ceplis pieder me�rūpniecībai. Jāraksta trīs burti MRS. Bet ogļu deģis mums saucas par �efu. Es esmu pirmās kategorijas palīgs. �ņores Janka � otrās. Viņ� vēlāk pienāca. Nav vēl darbā iemanījies.

���� Un es? Kas bū�u es? � arī Valts grib strādāt. Arī viņam vajadzīgs vārds.

��� Tu? To vēl redzēsim. Jāparunā ar �efu. Varbūt tevi pie�ņem ar. Ja ietiksi palīgos, tev būs tre�ā kategorija.

Valts priecīgs. Tre�ā kategorija viņam tie�i patīk. Arī Ie�us valoda patīk. Pavisam citāda nekā mājās. Pulka smalkāk iz�klausās.

Asi, kodīgi dūmi sitas zēniem nāsīs. Arī klaudzieni skan ar�vien spēcīgāk. Starp prie�u resnajiem stumbriem drīz pavīd prie�cīgi, gai�i, saules apspīdēti laukumiņi. Tur grēdu grēdām sa�krautas gan ap�u, gan bērzu baltās �ķilas. Vēl pa nolēzenu uz�kalniņu lejā � un zēni nonāku�i nelielas me�a pļaviņas malā.

Tad redz, kāds tas kūpētājs! No milzīga, tum�a, aprūsēju�a bunduļa aug�as, no pa�a vidukļa tam, kamolu kamoliem velda�mies, aizmutuļo biezi dūmi.

��� �efs skalda pildiņus, redzi. � Ie�us pasit roku uz grēdu pusi.

Skalda gan. Bet kur jocīgs skaldītājs � ceļos nometies. Pa�zems, drukns vīrs cilā cirvi augstu pār galvu. Zveļ, ka zveļ pa strupu pagali, laikam sīksta. Plikā galva tam vienādā resnumā ar kaklu. Izskatās, it kā tie�i uz pleciem balstītos tikai tāda pa�gara galva.

��� Ā, palīga spēki ieradu�ies. Sveicināti!

Ogļu deģis nomet cirvi, atsē�as uz skaldāmā bluķī�a. Visa galvas virsa, visa seja tam vienos sviedros. Ar delnas virspusi viņ� pārbrauc pierei. Skatās, neatskatās uz zēniem. Satumsu�ās acis aiz briļļu stikliem �ķiet atdzīvojamies.

��� Ek, bērni, bērni! Vai zināt ar savu vērtību?

Viņ� piespie� plaukstu pie platajām krūtīm, nolai� pār pilno

pakrūti un nopū�as. � Kur jums to zināt! Vai es kādreiz do�māju, ka �im lauvam vecums spiedis pagales priek�ā ceļos mes�ties? Nedomāju, skaidrs. Tāpat jūs, sivēnastes. Kas tad �itais par punduru? Tā kā nebūtu redzēts. � Viņ� pavilka Valtu līdz ar visu kanniņu sev tuvāk.

Tad nu vārds pa vārdam, viņi iepazinās. Ko Valts nepateica, Ie�us papildināja, � ieradies jauns darbaspēks. Pasāktā rotaļa gāja vaļā. �efs pagrozīja Valtu, it kā novērtēdams no visām pusēm. Nē, pagaidām kategoriju nevarot dot. Ieskaitī�ot rezerves grupā.

Valts priecīgs par to pa�u. Labi, ka nedzen projām.

Ie�us, kā jau pirmās kategorijas spēks, tūlīt zina, kur pielikt roku. Atstumj ri�u. Sakrauj tur �efa saskaldīto pildiņu malku.

��� Nāc pieturi! � viņ� uzsauc Valtam un salīcis stumj ri�u pie cepļa. Kājas mazliet ļodzās, bet puika tomēr galā tiek.

Kamēr Ie�us izkrauj pildiņus, Valts apiet ceplim apkārt un apkārt. Bunduls kas bunduls. Virsū vāks, vidū caurums, kur dū�miem mutuļot.

� Vai nav bail no mūsu pūķa? � vaicā ogļu deģis.

��� Tas ir nikns. Raugies vien, kā spļauj dūmus un svelmi. Iek�ā dzīva uguns. Gribi paskatīties? Nāc te pie gaisa lūkām, parā�dī�u.

Valts nezina, ko teikt. Karstums jau pa gabalu sitas sejā. Skaties nu vēl dzīvā ugunī! Nē, labāk soli atpakaļ!

Ogļu deģis gan grib skatīties. Viņ� izlai�as guļus pie cepļa smiltīs. Izvelk no ķieģeļu starpas brangu puļķi. Nu spie� vaigu pie zemes klāt, skatās un skatās ceplī.

. � Tīrais zelts, � viņ� priecājas un uzmanīgi stumj puļķi atpakaļ.

Lai �efs skatās. Tas viņa darbs. Valts ies, kur vēsāks. Bet neaiziet nekur. �Tad nez ko tur var redzēt? Ja nu drusku paska�tītos ��

Kad deģis, gaisa lūkas vērodams, nonācis pie pēdējas, Valts tomēr neiztur.

��� Man ar drusku gribētos gan �

��� Tad nāc, nāc! Par skatī�anos naudu neprasī�u. � Deģis palai� Valtu savā vietā.

Smiltīs nogūlies, Valts pagrie� vienu aci pret caurules galu. Skatās � skatās un jūtas vīlies. Kur tad tas zelts? Uguns vien tik bija � Un deģis jau prasa:

��� Nu, kas bija?

��� Zelts � � stomās Valts. � Zvaigznītes mirdzēja. Zelta putniņi.. . lēkāja �urpu turpu.

��� Ak tu viens, rau kāds! � deģis pasmējās. � Nē, tev puika, ir teicamais.

���� Ko rāda? Vai vajadzēs uzpildīt? � Ie�us lietpratīgi jautā deģim. Viņ� pildiņus savedis. Grozās nadzīgs un dedzīgs, kā jau da�dien pirmās kategorijas spēks.

Sākas jauns darbs. Koka tupelēs iekāpis, dzelzs urķi rokās, deģis stāv uz sastatņa cepļa �ukurā. Urķē, baksta un bīda pa iek�u. Dzirksteles ceļas un �ķīst, kūp dūmi, brī�am iekļaudami deģi savā mutulī. Jāvairās, jāpamanās, lai iekamptu gaisu.

Ie�us pakāpjas, sāk padot īsās pildiņu pagales. Kustas a�i un veikli. Vaigu nopietni savilcis. Uzreiz var redzēt, ka svarīgu darbu dara.

No cepļa nokāpis, deģis ilgi slaucīja sviedrus, spļaudījās un smagi pūta.

��� Bet kur tad tās ogles? � Valts nesaprata. � Malku vien dedzina.

��� Esi gan tu gudrs, � Ie�us tīri vai dusmojās. � Kur tad ogles dabon, ja ne no malkas? Nāc, es tev izrādī�u cepļa terito�riju.

Jā, te nu viss bija savādāk, nekā tu, cilvēks, redzi. Kas Val�tam �ķiet vienkār�s �ķūnītis, Ie�us saka: � Tas mūsu ogļu bun�kurs. Paskaties, kāda manta. No bērza iznāk pirmā �ķira. � Viņ� paver durvis. �ķūnītis pusē ar oglēm � gan lielāki, gan mazāki gabali. Visi melni, kā jau ogle.

��� Rīt vai parīt brauks ma�īnas pakaļ. Vedīs uz centru. Gāz�ģeneratoriem vajag. Un kalējam ar.

���� Kas �ī mazā par būdiņu?

��� Atradis būdiņu � �efa kabinets! Gribi redzēt?

Savādi. No ārpuses būda vien būtu, paver durvis � tie�ām istaba! Mazs lodziņ�. Mazs galdiņ�. Sols ar maisu un sega tam pāri. Uz galdiņa grāmatas, avīzes.

��� Pazīsti? �o te daiktu sauc par pildspalvu, � skaidro Ie�us. � �efs tikai ar tādu vien raksta. Skolā visiem lielajiem puikām ar tādas.

Pildspalva, jā � Tagad Valts saprot, kādēļ Ie�us var būt tik lepns. Reizēm pat iepūtīgs. Viņ� zina, kā ar �ādu daiktu jā�raksta. Zina, kā tas krū�u kabatā nēsājams. Glu�i kā Valta tētis to darīja �

��� Un gudras grāmatas �efs lasa. Gudras vien. Paskat! � Ie�us velk pirkstu pār burtiem un sauc: � �Cik zvaig�ņu pie debess�!

��� To nu gan nevar saskaitīt, � Valts pakrata galvu. � Es vienreiz ziemā skaitīju, līdz �etrdesmit deviņām aizskaitīju. Drusku sajuka. Un pulka vēl palika pāri.

Var vai nevar zvaigznes saskaitīt, Ie�us tur neko neiebilst. Tikai viens ir skaidrs: �efs dikti gudrs.

��� Tādas grāmatas vien lasa, kur iek�ā atomi, visādīgas raķetes. Un katru dienu vēl gaida.

��� Ko tad viņ� gaida? � Valts arī gaida, kaklu pastiepis.

�� Kad atkal ko jaunu izgudros. Divritenis, motocikls � tas viņam nieks. Vecas graba�as, viņ� saka, nevajag man. Viņ� gaida siksniņlidma�lnu.

���� Kādu lidma�īnu?

���� Nu tādu � tādu jaunu. Apjozīs tev siksniņu ap vidu, tu piespiedīsi podziņu un � aiziet pa gaisu! Piesper tik kāju, pastūrē, uz kuru pusi gribi.

Jā, tāda gan derētu arī Ie�um ar Valtu.

Valts te iepazinās ar �ņores Janku.

Kādu dienu, kad Valts atkal atnesa deģim kazas pienu, pie cepļa gāja jautri. Jau pa gabalu sadzirdams.

Deģis sē� uz bluķī�a, ermoņikas klēpī, spēlē tādu priecīgu meldiju un dzied. Divi zēni velk līdzi.

� Un saule tik mīļi, tik spo�i Pie skaidrā ziluma mirdz, Un lapoti me�i tik ko�i, Un līksmi pukst cilvēka sirds.

Ie�us, tāpat zemē nometies, loba kartupeļus, otrs puika, pa�tievs un īsti gar�, pār malkas �ķilu salīcis, tīra prāvu asari, spļaudīdamies vien, kad zvīņas sejā lec.

Valts atnācis pa�ā laikā. Deģis priecājas:

���� Nu būs īsts goda mielasts. Ko domā �� zivju vira pienā vārīta. Un sīpols klāt.

Pēc ūdens vajadzēja skriet uz valciņu tepat pļaviņas nolejā. Ie�us paķēra mazu, melnu katliņu. Valts metās līdz. Prieks un rosība viņu saviļņojusi. Rokas, kājas, visi prāti prasīt prasīja darba.

Kamēr pirmās kategorijas spēks skaloja katliņu, smēla ūdeni un svilpoja to pa�u pirmītējo meldiju, rezervists taciņas malā lauza sausos prie�u sprunguļus � kript un krāpt! Sausas malkas ta�u nekad nav par daudz.

Un tad notika kaut kas neparasts. Ie�um vienā rokā katliņ�,

ar otru viņ� saņem Valta elkoni. Cie�i, cie�i un acīs skatās vēl cie�āk.

� Vai tu gribi palikt mūsu brigādē? Pie cepļa.

Kas par jautājumu! Skaidrs, ka Valts grib. Jā un vēlreiz jā.

��� Jā, ar to vien nepietiek. Jādod solījums. Saki tā: goda�vārds, kopā esam, kopā paliksim, lai plīst vai lūst! Atkārto!

Valts sastomās. Godavārds� Kas te lai plīst un lūst? Ta ar pateica: � Nesaprotu.

E, kāds tu mūlāps! � Ie�us saspie� cie�āk Valtam el�koni. Te nav ko saprast. Tā jāteic stipruma pēc. Mēs ar Janku arī tāpat. Pa�i sadomājām. Un tev liels gods. Ko domā, skaitīties mūsu kompānijā. � �oreiz viņ� tī�ām neteica bri�gāde, jo kompānija likās lepnāk izskanam. � Kas ir? Gribi � negribi? A�i teic. Tūļāties nav vaļas.

Kas Valtam cits vairs atlika kā atkārtot Ie�us teicienu. Ar gausu mēli viņ� to izdarīja.

Tad Ie�us pacēla augstāk melno katliņu.

���� Vai tu zini, kas �is ir? Tas mūsu draudzības katls. Mums vis nav �āda tāda bū�ana. Mums viss notiek pa īstam'. Pa drau�gam. Sarīkojam kopīgus mielastus vis. Gan tu redzēsi. �odien pat. Re, katrs atnes, kas nu pagadās. �orīt Jankam asari labi kodu�ies. Viņ� nu tos. Kartupeļi un maize �efam pa�am. Es at�nesu sīpolu. Sāli ar. Tu to pienu. Kopīgi vārīsim, kopīgi ēdīsim. Saproti?

��� Skaidrs kā diena, � Valts var apliecināt ar mīļāsmātes vārdiem.

Cie�i, cie�i Valts sa�ņaudz rokās savu �agaru klēpīti. Lūpas lūko atkārtot vēlreiz � kopā paliksim, lai plīst vai lūst. Valts ļoti, ļoti grib palikt pie cepļa. Arī viņam te atradies darbs. Nu, īsts pavisam. Lūk, ogļu �ķūnī�a aizmugurē tā mālu sile. Labs, samīcīts, valkans māls. Un �efs Valtam atļāvis. Var veidot ma�zas bļodiņas, krūzītes ar osām, stāvus podus � visvisādus traukus, kādus vien Valtam gadījies redzēt. Izgāztās egles do�bumā, tur Valtam viss krājums glabājas. Gan vienā dienā Valts palūgs �efam: �Lūdzu, izdedzini manus podus!� Ai, ja tas izdotos!

Kas tad būtu skaistu trauku! � Lūk, kādas jaukas cerības Valtam.

Ieblakus deģa būdai ierīkots bedrītē pavards. Pavisam viekār�s, kā jau laukā mēdz vārīt. Divas staklītes, koks pāri, kurini un vāri. Ie�us sāk rīkoties ap to.

Janka ticis galā ar spītīgo asari. � Nebija vis pa jokam. � Viņ� noskurinājās un uzsauca Valtam: � Tu paķer tās mazās! Skrējām noskalot.

Valts pacēla bērza tāsi ar da�ām mazākām zivtelēm. Skrēja otrreiz uz valku.

���� Pagāns tāds asaris! Spuras kā īleni. Pirksti cauri no vie�nas vietas, � sūkstījās Janka.

Tā ir, kad zvīņas noskalotas prom, Jankas rokās atklājas vairākas skrambas. Vietām pat asinis sūcas. Bet Janka iesmejas.

���� Zini, sūrst. Un tomēr patīk. Jocīgi, vai ne? Mājās tādam asarim klāt es neķeros. Māte pati notīra. Mana darī�ana tikai samak�ķerēt. Zini, es pa ezeru peros kā pīle. Kad tik patopu. Kāpēc tu nenāc mak�ķerēt?

Nu tā, neesot vaļas, Valts novilka.

���� Tev pulka jāstrādā? Tu tāds maziņ� izskaties. � Janka mērīja ar acīm Valta pasīko stāvu.

���� Tas neko nekait, � Valts izslējās staltāk. � Tikpat Pe�lēci un Balci noganīt varu. Lapu slotiņas �etras piecas sagrie�u dienā kā nieku. Mums jau pilna pa�obele sakārta. Lai tik kalst! Es visu pa māju apdaru, ko tik vajag. � Valts gan juta, ka drusku salielījies, bet pateikts bija, atpakaļ vairs neatņemsi.

���� Tad jau gan � � Janka vēl vienmēr uzlūkoja Valtu. � Un ko tavs tēvs un māte dara?

���� Nav� � pateica Valts un novērsās. Nebija viegli iz�runāt �o pa�u mazo vārdiņu. Paķēra krastā zivtiņu, skaloja, peldināja to vēlreiz.

��� Kā tā � nav? Nomiru�i? � Janka nekā tuvāk par Valtu nebija dzirdējis, tādēļ tā izpra�ņāja.

�ī nu bija pirmā reize, kur Valtam tie�i jāatbild par saviem vecākiem. Viņ� samulst. Grūti un nepatīkami.

��� Vai nomiru�i? � Janka neatlai�as.

��� Jā.

Atbilde noskan nedro�i. Valts nedomā melot. Par māmiņu patiesību teicis. Bet vai gan ar tēti� vai arī viņ� nav Valtam tikpat kā miris? Kā bijis, kā nebijis. Viņa dziedātās dziesmas arvien retāk ieskanas ausīs.

Janka izslējies valciņā kā niedre. Lielais asaris guļ rokā tīri �ļaugans. No sarkanām astes spurām pamazām raisās dzid�ras lāses. Krīt ūdenī.

���� Tad tu esi bārenis, � Janka teica nopietni. � Bet pavi�sam slikti tas nav. Tēvi arī visādi gadās. Redzi, kā Ie�um. Vienādiņ ar pātagu pa muguru. Cik ilgi to var ciest? Manējais arī ir stingrs. Sist tomēr nesit.

���� Man ir labi, � Valts var apliecināt. � Mīļāmāte man tā nekad. Tikai viņa māk tā paskatīties � tā savādi, dziļi. Acis nezini kur likt. Un krūtīs tā kā sakustētos, skrāpētos kāds . ..

���� Tas nekas. Un tagad tev būs vēl labāk. Kopā ar mums. Tu zini, mēs visu ņemam pa draugam. Visu uz godavārda. At�nāc pie manis uz Ezergaļiem. Iesim kopā pamak�ķerēt.

Zied liepas. Gai�a prieka uzplūdos Valts apstājies Ezergaļu ceļa galā. �ai vietā viņ� atrodas pirmo reizi. Tomēr bi�u jaukā sanē�ana, liepu medainā smar�a, ziedu bagātais kuplums likās tik pazīstami, tuvi, it kā Valtu kāds būtu aiznesis atpakaļ ve�cajā sētā. Galvu atmetis, viņ� elpoja dziļi un aizvēra plaksti�ņus. Ieklausies vien � nupat, nupat atskanēs vecmāmiņas sau�ciens, necik stiprais, bet mīļ�� Klau, klau, draugs Vilkatis tuvojas! � Valts pavēra acis.

Sētā parādījās Janka. Viņam pa priek�u riedams skrēja pa�prāvs, dzeltens suņuks kuplu astes riteni uz muguras.

��� Citron, mierā! Klusu! Draugi nāk! � Janka uzsauca pa�vēlnieka balsī.

Mirklī pārvērtis savu lepno riteni kuplā slotiņā, Citrons sāka priecīgi vēdināt, laikam gan apsveicinot ciemiņu.

��� Atnāci, ko?

��� Jā. � Zēni pavīpsnāja viens pret otru un lāgā nezināja, ko tālāk darīt. Tad Janka ievēroja mak�ķeri Valta rokā un nosūkstījās:

��� Redzi, kas par ķezu: es vēl netieku. Kukurūza jāpabeidz kaplēt.

���� Kāpēc kukurūza?

Janka pastāstīja, ka kukurūza viņiem sēta piefermas laukā. Jēkaups otrreiz ataris rindu starpas, un tagad nu viņi divi vien ar māli apkaplējot pudurī�us. Bet māte �odien cepot maizi, un Janka palicis viens. Neko darīt, jāpabeidz.

Janka veda draugu pāri pagalmam. Pie dārza sētiņas uz sola rindā nostādītas � viens, divi, trīs . . . veselas desmit piena kannas. Un vēl pāris tikpat spo�u slauceņu. Kad Valts nobrī�nās, kādēļ viņiem tik pulka kannu, Janka paskaidro:

���� Kur nu pulka! Aizej Dimzās, tur gan kannu, ka biezs. Un kā tad nebūs? Dimzu novietnē kolhozam stāv pie �etrdesmit govju. Gans un trīs slaucējas.

Valts klausās un nobrīnās. Kur smalki Janka visu zina! Ar tādu vērts draudzēties.

Zēni gāja garām kūtij. Platās divviru durvis līdz galam at�vērtas. Rāmām, valgām acīm da�as brūnaļas skatījās laukā.

���� Brunce, Briede, Gaigala � � citpakaļ citai kā pupas Janka noskaitīja govīm vārdus.

��� Mūsmāte apkopj divpadsmit, � Jankam patīk runāt vienā laidā. � Kūtī vairāk nevar ielikt. Tēvs saka: labi, ka nevar. Citādi māte ar saviem spēkiem nemaz nerēķinātos. Zini, viņai tāda ellīga daba. Nodomās � darīs. Lai tur lūst vai plīst. Baļķa galu ceļ tāpat kā tēvs. �ogad izsauca uz sacensību dimzenieces.

Par tiem baļķiem? � Valts vaicā, jo nav īsti sapratis drauga stāstījumu.

Bet Janka neteica īgna vārda. Viņam patīk �is mazais zēns ar gai�ajām, dro�ajām acīm. Ja Janka varētu izvēlēties sev kādu mazāku brāli, nu, Valtu viņ� tūdaļ ņemtu ciet.

���� Ko nu baļķiem, � viņ� teic. � Grib celt piena izslau�kumu. Tāda sacensība.

Tālākā sarunā Valts uzzina daudz kā jauna. Pagāju�ajā gadā Jankas māte bijusi ielikta augstā vietā. Kolhoza kantorī uz Goda plāksnes. Zēl gan, ka Valts neesot redzējis.

��� Ja nu viņa �ogad uzvarēs dimzenieces, � Janka uzrauj plecus, � es nemaz nezinu, kur tad viņu liks. Varbūt uz rajonu sūtīs. Tur esot vēl lielāka Goda plāksne. Mūsu Jēkups redzējis. Tāda, kur kādu simt galvu saliek virsū. Dro�i vien Janka daudz vēl būtu stāstījis, bet kukurūzas lauks klāt.

Rindām vien, rindām vien uz stingriem stublājiem saulē go�zējās tum�i zaļu, smailu lapu pu�ķi. Pārskrienot vēja pūsmai, lapas tikko manāmi ie�aukstējās, uzsitot �ķautnainus vilnī�us.

��� Vēl man �etras rindas jākaplē. Ātrāk par palaunagu galā netik�u. � Janka noliecās, lai paceltu pirmīt nomesto kapli. Pavaicāja: � Ko tu nu darīsi? Iesi uz ezeru viens?

Valts brīdi klusēja. Tomēr projām negāja. Domā nu, kā gribi, bet, kāpēc tāda kukurūza vajadzīga, Valts gan nezina.

Ta�u izrādīties par pēdējo muļķi, kas nēpazīst ne Goda plāksni, ne kukurūzu, to ar vis tā klaji negribas. Un klaiņot vienam pa�sve�ā ezera malā tāpat nekāda prieka. Tad jau labāk palikt kopā ar Janku. Varbūt drusku gudrāks tiek.

���� Vai tev nav vēl kāds kaplis? Es ar pakaplē�u, � Valts piedāvājās. Jankam ta�u itin viegli un naigi sokas kaplēt nezā�les ap kuplajiem ceriem.

Aizskrēja Janka, atnesa otru kapli. Kas nu nekait strādāt divatā! Un tāds kaplis ir varens darbarīks. Ne tev, cilvēkam, vajag pietupties, ne ar pirkstiem pa zemi rakņāties. Pacel tik un cērt, pacel un cērt. Krīt nezāles pa labi, krīt pa kreisi. Kā pļautin nopļautas. Un kukurūza priecājas: nu tik būs aug�ana! Pacel tik, un tā � kā tas gadījās, kā ne � kukurūzas stublājs krīt� Un nogulstas Valtam pie kājām.

Zēnam karstums iesitās sejā, elpa parāvās uz iek�u. Lielām acīm, pazag�us viņ� paskatījās uz Janku. Varbūt nebūs redzējis.

Janka redzēja gan. Redzēja arī drauga izbīli. Tādēļ teica:

���� Nav tik traki. To mēs aiznesīsim manam trusim.

Kūts galā uz stabiņiem Jankam ierīko'ts tru�u būris. Kaktiņā ierāvies, tupēja viens vienīgs balts trusītis. Acis gailējās kā di�vas sarkanas oglītes. Kopā ar kukurūzas lapām Janka iebāza būrītī sauju āboliņa, ko bija noplūcis grāvmalē. Trusītis ķērās pie cienasta. Satvēris zobos lapas kātiņu, a�i, a�i viņ� kustināja purniņu. Riņķī griezdamies, kātiņ� ar visu trijlapi pazuda mutē.

���� Zini, man bēdīgi izgāja, � Janka pastāstīja. � Bija divi trusēni. Brigadiere Ance uzdāvināja, viņa man māsīca. Un viens, nabadziņ�, nobeidzās. �is nu, redzi, tāds �ļaugans pali�cis. Nemaz nepalēkājas. Neko lielu neēd. Nu, ko domā, būrī un viens pats. Vajadzētu otru. Ancei ir. Viņai pulka tru�u. � Tas ir labi, � Valts domāja. � Tu izstāsti Ancei, kā tev gadījās. Iedos citu. Noteikti iedos. Tu tikai aizej un pasaki.

Pavisam savadi, it ka spītīgi un negribīgi Janka sa�ķobīja lūpas.

.� Tā vis nav, kā tu domā. Ance tāda kā spindzele. Jau ses�tajā klasē. Palūko ar viņu runāties, redzēsi gan. Māk izmest tādus vārdus, nu, tādus savādākus. Skaidri var saprast � sme�jas par tevi. Todien ar, atnes trusēnus. Saka: �Pielūko tu man. Nenomērdē badā. Būs kā nekā, dabūsi pats rubeņkāpostus.� Ko es tagad varu teikt? Bet es dikti kopu. Pats redzi, vēl tagad pus�dienas piens nav izdzerts.

Valts ieskatās būrī cie�āk. Bēdīgs, jā . .. skaidri var redzēt. Maziņ� sarāvies, acis sarkanas kā raudiņai. Raudiņas jau ar tādas vārīgas, tādas bēdīgas izskatās.

Bet Janka uzsāka jautrāku valodu.

� Gan es ko izdomā�u. Varbūt noķer�u kādu zaķēnu. Vien�rīt tikko nebija aiz ausīm ciet. Tup bedrītē mazs mazītiņ� kā pe�lēks cimdiņ�. Zini, tepat dārzā apak� ābeles. Bijusi man cepure galvā � zaķēns būtu rokā.

No visas sirds Valts novēl Jankam noķert kādu zaķēnu, lai bēdīgajam trusītim būtu biedrs. Vai arī i/.domāt ko labu. Izdo�māt � Valts varētu palīdzēt.

Tad viņi kaplēja atkal. Darbs uz priek�u gāja, lai gan ne tik ātri un viegli, kā Valtam sākumā likās. Janka stāstīja, ka �ai kukurūzai neļau�ot nobriedināt graudu vālītes, bet nopļau�ot agrāk. Ma�īna sagriezī�ot, zirgs ar kājām tvertnē sastampā�ot. Lai tad skābstot. Govīm bū�ot gardu gardā maltīte.

Zēni vēl nebija beigu�i kaplēt, kad pie viņiem iznāca Jan�kas māte � vēl pajauna sieviete, slaida auguma, gludi pieglaus�tiem gai�iem matiem, plikām kājām. Skriedams pēc kapļa, Janka bija pateicis mātei, kāds ciemiņ� �am atnācis. Tad nu viņa iznesa katram pa rikai maizes ar sviestu un biezpiena kārtu.

��� Ak tad tu esi tas mazais Sudmalkalnu Valtiņ�? � viņa runāja skraji. Tas lielais kazu gans? Da�urlt vēroju tevi nākam uz ezermalu. Galviņa kā podziņa kust kazām nopakaļ. Tā vajag. Prieks noskatīties. � Tad viņa pateica Jankam, lai ieved draugu dārzā ķir�u paēsties.

Dārzs Ezergaļos nav nekāds lielais, bet labi iekopts. Ābeļu kāds desmits. Tikai ābolu �ogad būs pamaz. Ogu krūmi gan kā bērtin piebērti. Tāpat ķir�u kokiem zari glu�i zemu nolīku�i. Nemaz roka nav jāstiepj, paver tik muti un � snaps! Nē, tik gardu un saldu ogu Valts savu laiku nav ēdis! Puikas mielojās labu brīdi, ogas slavēdami, mēles klak�ķinādami.

Tā dzīvojot, abiem tik tikko neaizmirsās mak�ķerē�ana. Bet ir tad vēl, kad mak�ķeres kāts jau gulēja pār plecu, radās ievē�rojams kavēklis. Garām Ezergaļiem, pāris simt soļu lejpus dārza, pa pavasara ūdeņu izrautu graviņu steidzās uz ezeru ne�liels strautiņ�. Vietām tas pavisam �aurs � ieskrienies un pāri būsi vienā lēcienā. Vietām atkal nav ko domāt bez laipas vai kārts sasniegt otru krastu. Vienalga, lai nu strauts būtu �au�rāks vai platāks, zēniem tādi dzīvi ūdeņi māju tuvumā �ķiet īstā dabas bagātība. Vari laist darbā visu savu spēku, izdomu un pacietību. Celt aizsprostus, ierīkot slū�as, uzstādīt dzirnaviņas, izrakt un uzplūdināt dīķi, izveidot ūdenskritumu vai braslu. Vārdu sakot, darba pilnas rokas.-Jankam tāpat. Tādēļ nevarēja ļaut aiziet draugam no Ezergaļiem, nepametot mazu līkumu līdz strautam.

���� Es domāju, tādu lietiņu tu nebūsi redzējis, � Janka uz�meta noslēpumainu skatienu Valtam.

Pie resna, kupla vītola, kur strauts met līkumu, tie�ām kaut kas bija. Kaut kas tāds, ko ar vienu acu uzmetienu nemaz izprast. Ie�ķērsām guļ ūdenī nomelnējusi sieksta, neaizsniedzc pretējo krastu. Siekstas viņā galā iestiprinātas itin prāvas dzir naviņas. Aug�pus siekstas no akmeņiem un velēnām izveidot saliņa. Un tur, uz tās saliņas, tāda maza, maza būdiņa. Nu, ap mēram kā strazda būris, bet ar durtiņām.

���� Kas tur dzīvo? � Valts nevarēja vairs nociesties.

Janka pasmīnēja vēl noslēpumaināk.

���� Tūlīt redzēsi. � Viņ� sāka rīkoties. Pavēris durtiņas, iz izņēma no būdiņas stiepli, neko garāku par divriteņa spieķi Viens gals tai beidzas ar riņķīti. To nu viņ� uzmauca dzirnaviņu asij galā. Bet stieples otru galu pagrieza atpakaļ būdiņā.

Bam, bam, bam � Pēk�ņā, nepārtrauktā virknē atskanēja! pulksteņa sitieni. Krita, bira, aizmurmuļoja kopā ar ūdens guli dzo�o straumi.

Valts skaļi iesmējās. Apsēdās jāteniski uz siekstas. To joku viņam vajagot apskatīt tuvāk.

��� Redzi nu, brālīt, kāda mehānika. Lai tādu izdomātu, va-J jadzīga galviņa, � ne glu�i bez lielības runāja Janka. Bet pulk�stenis tik sita.

��� Tu pats? � Ar īpa�u cienību Valts paskatījās draugāļ

Tik godkārīgs Janka nebija, lai visu godu paturētu sev vien.

īstais meistars bijis Jēkaups. Janka, zināms, piepalīdzējis.

� Kas tas Jēkaups tāds? � Valts viņa nepazīst.

Pareizi, Janka nav vēl pastāstījis par savu brāli Jēkaupu. O, tas vairs nav maziņais! Pavasarī nobeidzis skolu � mūsu septiņgadīgo. Tagad esot īsts kolhoznieks. Līdzbraucējs. Uz kol�hoza trīstonnīgās. Garā�a esot centrā. Tāpēc tēvs uzdāvinājis divriteni. Un tad nu Jēkaups katru vakaru braucot mājās.

Valts klausās ar vienu ausi. Otrajā nebeidz skanēt � bam, bam, bam � �itādu ierīci izdomāt!

���� Vecais pulkstenis istabas aug�ā mētājās. �Iek�as� tam lik un tā beigtas, � nobeidza Janka.

��� Bet sitamais vēl labs, � priecājas Valts, uz siekstas iz�laidies.

���� Ko nu par sitamo, � Janka atsaucas zinātāja balsī. L Gribi, tas tev nositīs stundas veselam gadam uz priek�u. Bet pārāk negribas deldēt. Jāpietaupa.

Tā, sarunājoties un vienam � vareno ierīci apskatot, ot�ram � skaidrojot, zēniem pavisam izkrita no prāta ezers un zivis. Labi vēl, ka Jankam aizķērās kāja aiz krastā pamestā mak�ķeres kāta. Vēl kāda stundiņa atlika, lai vismaz iemērktu ezerā mak�ķeres.

Tādēļ nieks vien tika no zivīm, ko Valts vakarā varēja pār�nest mīļaimātei. Toties priecīgs viņ� stāstīja, kāds Janka tam labs draugs. Visu izrādījis, visu izstāstījis. Kukurūzu kaplēt Iemācījis. Ar ķir�iem uzcienājis. Vai labāku draugu maz varot gribēt?

���� Bet mīļomāt! � Valts atcerējās vai pa�u galveno, � mī|omāt, tagad es ar pazīstu kolhozu! Tas ir, kad mēs visi kopā �trādājam savos laukos un pļavās. Mēs ar Janku arī, kad mēs lo kukurūzu � Un kāds es agrāk biju muļķis�

Jau palīdu�am zem segas, Valtam atkal un atkal jādomā par �odienas ciemo�anos . .. Traks, kā ar to kukurūzu gadījās! Kā ar nazi nost� Baltais nabadziņ�� viens lai nu tup tum�ā kaktiņā. Vajadzēja pateikt Jankam, lai palai� paskrieties. Bet ko las līdz? Tikpat viens un viens. Un tad pēk�ņi iedoma apsvieda Valtu uz otriem sāniem. Viņ� pacēla galvu.

Nolīkusi pār plato solu, mīļāmāte mazgāja vanniņā kādu drēbes gabalu.

���� Mīļomāt, vai tu nezini, kur varētu dabūt vienu baltu tru�sīti?

��� Trusīti? � brīnās mīļāmāte. � Vai tad ar kazām paiļ maz tev darba, ka vēl trusīti sagribējies?

��� Man nē. Jankam vajadzīgs. � Valts brīdi paklusēja, tad atsāka: � Janka drusku bailīgs. Un Ance kā spindzele. Kas tā| spindzele ir?

Mījāmāte pasmējās, pastāstīja Valtam, kāds ne�petns ku-ļļ kainis ir spindzele. Pēc viņas'prāta, Ance gan neesot spindzelciļ pielīdzināma. Lādzīga meitene. � Skaties tik, ko tādi pui�eļi visu nesarunā! � beidzot mīļāmāte drusku tā kā uzbārās.

��� Ja es pazītu brigadiera Anci, es viņai palūgtu vienu tru sīti, � Valts teica apņēmīgi. � Nez kur viņu varētu satikt?

Bet tagad bija vakars, Valtam jāguļ un baltais, bēdīgais trusītis palika Ezergaļos viens.

Nu ko, lūkos apmesties uz sienas pusi. Aizvērt acis � van vau-vau! � Citrons lai� pār lauku kā ritenis. Jautrs Jankam su�ņuks! Tomēr Vilkatis pārāks. Gudrs un stiprs. Liepiņu tēvs jau teica: �Sudraba medaļu tādam pie�ķirt vajadzētu.� Ko domā � cilvēku izglāba� viņu, Valtu, toreiz mazu cilvēciņu� Un vecmāmiņa visu dienu pie gultas nosēdēja �

Valtam galva atkal aug�ā. � Mīļomāt, atnāc drusku � es tev ko pateik�u, atnāc, lūdzu!

Pienāca, piestāja mīļāmāte Valta gultai. Valts satvēra tās silto, vēl no mazgā�anas valgo roku un pieglauda tai savu vaigu.

��� Mīļomāt, kad mēs iesim ciemos pie vecmāmiņas? Tu so�lījies toreiz .., vai atmini?

Savu solījumu mīļāmāte nav aizmirsusi. Vecomāti apciemos visādā ziņā. Tikai drusku vēl jāpacie�as. Dabūs nokopt lankas, nopļaus un savedīs �ķūņos rudzus, lūkos tad. Pa to pastarpi, kamēr vēl nepļauj vasarāju, zirgi būs vaļīgāki, pa�i tāpat. Satai�sīsies vienā svētdienā un aizbrauks.

��� Man tāpat sirds tāda nemierīga, � viņa piebilst. � Vēl viņnakt sapnī redzēju. Sēdēja uz lieveņa kāpnītēm, it kā mūs gaidīdama.

Solījums pamazām ieaijāja Valtu cie�ā miegā.

���� Vui, vui, kas nu vairs drīkstēs me�ā kāju spert! Zvēru pilnas maliņas! Kā pa�ā Āfrikā! Tik vien kā lauvu trūkst. � Tuk�u ķocīti rokā vējodama, sētā iemetās Cibeļu Zete. Acis viņai bikli �audījās uz visām pusēm, it kā tai dzītos kāds pakaļ.

���� Nu, nu? Kas tie par zvēriem? Miļāmāte izslējās pie veļas toverī�a, kas bija nolikts sētmalā uz soliņa.

Arī bērni visi klāt itin kā saukti. Nu tik būs izklausī�anās!

Cibeliene dziļi ievelk elpu, tad lai� vaļā vienā pūtienā.

���� Nu ziloņa milzenis izlauzies! �is gan, par laimi, vēl tāds pamazāks. Bet neba nu ziloņa bērni mūsējiem pielīdzināmi. Kas tad to nezina. Pats mazākais, ro�iņ, gadu veca bullēna augumā. Snuķis kā akas vinda tiem vecajiem. Bet lokans kā pātaga. Trīs reizes tev ap vidukli aptīsies, � viņa pamet ar roku uz Ie�us pusi, � sagriezīs uz riņķi kā karuselī. Aizlingosi visiem me�iem pāri un tad � ardievu pasaulīti

Bērni stāv kā zemē iesprausti. Dzirdējies.. . Kas vairs kus�tēt drīkst!

��� Zilonis � kur tāds te cēlies? � Mīļāmāte pagroza galvu. � Vai tik tu odu par ziloni neizpūt?

���� Izlauzies, mīļā, teicu jau � izsprucis. No pa�a būra vai sprosta, kā viņu tur sauc. Ar mazo bānīti vedu�i. Pa�iem cirkus kumedan�ikiem no nagiem laukā. Un neba �is vien. Divi mēr�kaķi lai. Un pati vecā mērkaķiene, ro�iņ, ar visu savu mazuli. Bet kas nu �is vairs par mazuli, kad ogas ēd pilnām mutēm.

Mūsu pa�u zemenltes. Acis zib vien � zobi spīd� �ņaku �ņaku iet.

� Māt, tu redzēji? � Ie�us pastiepj kaklu uz priek�u. Cibe liene nospļaujas. � Lai dievs pas' no tādiem ērmiem!

Bērni saspie�as cie�āk kopā. Acu nenolai� no stāstītājas Labi gan, ka māte dzīva izsprukusi!

Nu, nu? � Arī mīļāmāte klausās, veļas gabalam paļau jot atkrist toverītī.

Pag, ļaujiet man atsēsties, vēl tagad kājas gurst. � Cibe licne nosē�as uz sola gala blakus toverītim. Nu re, kā tas bijis

Gribēju pa to pavakari kādus litriņus zemeņu salasīt Aiznest uz staciju, tur kādu rublīti vairāk dabū. Aizvakar biju domāju � ie�u �odien atkal uz sprunguļu celmiem. Neaizie�iļ es, tikpat Dunduru Maidze nolasīs. Ka nu būtu turpat klāt brauca ma�īna pretī. Malkas ma�īna. Es neko. Zinu jau: �ņorei Jekaups ar Valdi, nu, to �oferi, skolai malku ved. Kā �ie man blakus, ma�īna stop. Paveras durvis. Sauc mani klāt. Kur ie�ot? Kas man ko slēpt? Tā un tā � pasaku. Bet skatos jau � �ie tādi kā savādāki būtu, kā dikti nopietni, kā kas. Te Valdis no^ prasa: �Vai Dunduru Maidzi satiki?� � �Nē,� saku �im. Nu Jēkaups pabā� savu galvu Valdim pār plecu, teic: �Klausies; Zete, es tev kā kaimiņu cilvēkam pasaku � nepaliec me�ā viena, ja negribi ar ērmiem kauties vai kā citādi satrūkties. Izies tāpal kā Maidzei, ja ne ļaunāk.� Nekā nesaprotu. Prasu, kas Maidzei lēcies. �ie nu sāks stāstīt. Atklāj man visu patiesību. Ro�iņ, nupatās, kādu pusstundiņu atpakaļ Maidze pa celmiem staigā-ļ jusi. Lasot ogas skandelē, ķocītis nolikts uz celma. Skandele gandrīz jau pilna, pacels Maidze galvu � vadzi, brālīt, divi ķēmi, tādi� tādi pavisam neredzēti kustoņas � ne suņa, ne kaķa, ne cilvēka ģīmī � snaikstās ap viņas ķocīti. Taisni uz celma satupu�i. Prāvākais, tas tik grābs ogas un bērs tam maza-

Jnm mutē. Saujām vien, taisni sauj�frn. Un pats sev ar. Ko nu? Bot Maidze vis nav no bailīgajām � sieva kā lāva. Uzsaukusi: �Kas tad nu būs?! Ne kauna ne goda vairs! Dienas laikā zagļu ihrbus strādās!� Domā, �ie tev muks? Pabola acis � tādas kā . aļas, kā sarkanas � un ēdīs tālāk. Kad tu iz�ibējis! Ķers Mai<1/0 sprunguli, laidīs ar to pa�u. Ņēk�-vēk�! iebļaujas abi, � co|i;i<la-copada � ar visu ķocīti celmiem pāri. Celmiem pāri, t'l'lē aug�ā. Astes kā zu�i pakaļ nolingojas. Nu tik Maidze attopas, kas par lietu. Mērkaķi! Kādreiz bildē tādi redzēti. Es

klausos, klausos, tā ērmoti metas ap dū�u, bet saku �iem: �Ko nu delverē, ko niekus gvelz!� Bet nekā. Valdis skatās tādām tais�nām acīm un noprasa: �Vai tad es nekā nezinot? Ciemā neesot bijusi? Ta�u sludināts. Zīme lai uz staba izlikta pretī koopera�tīva veikalam.� Nu, par to cirka ziloni un diviem mērkaķiem. Godalga lai vēl izsolīta saķērājiem. No pa�as Āfrikas vesti ar mazo bānīti.

Un ko tad Maidze? � Billīte nevar turpinājuma sagaidīt.

Maidze � Maidze domā: palai�anās nav. Vai nu tī�u prātu mērkaķienei ķocīti atstāsi? Ies pie egles, sāks labināt. Par mīļo, par labo pagodinājusi �o. Nelīdz nekā. Sākusi biedēt: pa�sauk�u me�sargu ar visu plinti! Nebaidas. Ne tik kā melns aiz naga. Tup eglē, astes satinu�i ap zaru gredzenā. Tup iin apēd Maidzes lasītās odziņas. Kad ķocītis tuk�s, nu tik palai� pa roku galam. �e, lasi vēl! Bet pa�i aiziet kā vāveres. Zari vien nolī�gojas � Tad nu dari, kā zini, tā tās lietiņas ir, � pui�i vēl nosaka un aizbrauc. Es stāvu kā mēma. Ne paldies nepateicu. Kā tāda stulbene. Un tad � vienā stiepienā mājās.

Cibeliene nodrebinās un atņem elpu. Es saku: kādu pusrotu zaldātu vajag izsūtīt, miliciju sacelt kājās! Kas �os citādi saķers? Tīrais posts? Un tagadiņ pats ogu laiks. Pats labais sēņu laiks. � Bet bērniem viņa piedraud, pirkstu kratīdama:

��� Dzirdējāt man? Nekāda klimstē�ana vairs pa me�u! Ne uz cepli, ne uz ezeriem, nekur. Ne soli, ne pēdu.

��� Un kur tad tas. zilonis? � Ie�um �ķiet dzirdēts vēl par maz.

��� Zilonis � kā tad, �is tāpat uz mūsu pusi atstūmies. Val�dis ar Jēkaupu tā kā drusku būtu manīju�i. Acis melnas kā bambāles. Snuķis krūmos no�ūpojies. Zilonis, ro�iņ, gudrs pagāns. Vairāk pa biezokņiem mitinās. Priedes kā skangalus lau�, sevīm ceļu taisīdams.

Mīļāmāte pagroza galvu. � Vai zini, Zete, tev ir īpa�a laime. Tu arvien dzirdi tādus notikumus, kas citiem ne sapnī nerādās. Pārbrauks vakarā Cibelis no tā pa�a me�a, dzirdēsim, kādus ērmus tas būs saticis.

Cibeliene jutās aizvainota. Lūpas saknieba, acis pazibināja. Tomēr nenocietās. � Gribi � tici, negribi � netici. Man par to ne silts, ne auksts. Aizej vakarā uz Ezergaļiem. Būs Jēkaups mājās, pateiks tev to pa�u. Nevajadzētu man vīram vakariņas vārīt, es tūlīt aizskrietu līdz Dunduriem. Tad es Maidzei visu smalki izprasītu. Kozi, nebūs tik slima. Kozi, drudzi vai rozi sa�ķērusi.

Svārku stērbeles vintaru-vantaru sagriezās, cik a�i viņa iemetās pa durvīm.

Bērni saskatījās, sa�ukstējās un � aiziet. Zem akmens galda satupu�i, cits citam piespiedu�ies, viņi nu tikai īsti sāka pār�dzīvot dzirdēto. Brrr� kur savāda ju�ana! Kā skudras pa mu�guru tekātu, kā kas� Kājas nekur vairs negrib skriet. Acis uz me�a pusi vien veras.

Ie�us attapās pirmais. Draiski viņ� sagrāba Valta degunu un runāja, ķircinādams:

��� A ko? Nobijies kā diegs?

Valts nepalika parādā. � Nemaz nelielies. Tev pa�am lūpa dreb. Skaidri var redzēt.

���� No manis tev nav nekā ko redzēt. Labāk paskaties uz Billi. Tā pavisam sa�abējusi. � Ie�us iesmējās, lai bra�āks iz�liktos. Kā nekā viņ� ta�u pats vecākais.

Billīte tie�ām izskatījās visai apjukusi. It kā lāgā nezi�nātu � smieties vai raudāt. Notikums nedzirdēts� Brīni��ķīgs .. . īpa�i tie mērkaķī�i. Trakoti gribētos redzēt �os! Bet kā to izdarīt? Un nevar vēl zināt, ko domā puikas. Nē, �oreiz nu gan viņa turēsies �iem visur līdzi, lai tur vai kas.

���� Ie�uk, atceries, � viņa pēk�ņi iekrīt atmiņās, � Kan�davā ar vienreiz bija cirks, tikai mcs toreiz �

���� Ej tu bekot ar savu Kandavu! � Ie�us neļāva izteikt līdz galam. � Mū�īgi tev Kandava. Kandava� Cita nekā tu nezini. Tagad jārunā pa nopietnam. Jāstrādā pēc plāna. Kā �efs to dara. Ziņas jāievāc. Janka jāsatiek.

Billīte iekoda lūpā. Labi. Kad nerunāt, tad nerunāt, vien�alga. Ja vajadzīgs, arī viņa būs nopietna, dikti nopietna. Lai iet pēc plāna!� Nabaga zvagulītis! Viņa bija gatava pārspēt pati sevi.

�efs� Valtu satrauca pēk�ņa iedoma. � Un ja nu tas zilonis � Kā tu domā, cepli viņ� nevar apgāzt?

���� Lai tik palūko! Pats no�ūkstēs. � �ī lieta Ie�um bija skaidra.

Bet mazajiem brāļukiem nekas te nebija skaidrs. Kāpēc viņus rāva �urp? Kāpēc vajadzēja notupties? Un kāpēc tālāk vairs nekā nedara? Rīkosies tad pa�i. Robis jau �etrrāpus. Rūk�dams, dūkdams dodas klajumā. Ri�a nogrābj brāļa kāju. �ļūks tad abi. Traktors gatavs ar visu piekabi.

��� Vardulēni, kur jūs �ļūcat? � Māsas manīgā roka parauj mīļos brāļukus atpakaļ. Sabuknī. Sapurina. �Traktors ar pie�kabi� sabadās deguniem. Nu bija kauciens, nu bija brēciens .. . Kņada un dumpis iemeta kūleni Cibeļu log;i. Labi vēl, ka ve�cie rāmji eņģēs noturējās.

Bet logā stāv māte. Kas gan nezina, ko tādā reizē saka māte un ko viņa dara, kad auklis mazos sabrēcinājis. Un Billītei, �o�reiz pa�ai par postu, mati jo kupli, jo ķeraini�

Pa to laiku Ie�um ar Valtu plāns gatavs. Lai nu Bille, kur tā Bille, viņi nevar kavēties. Vakars nāk virsū. Tādēļ Billīte cauri asaru miglai saskatīja divus lidojo�us stāvus. Kā tad, uz Ezergaļu pusi aizlingo �

Ja līdz �im Billīte savu aukles pienākumu bija pildījusi ar teicamu pacietību, da�u labu reizi pat ar mīlestību, tad �obrīd gan sametās sevis pa�as �ēl. Esot man mī|ie brālī�i� Vilks jūs abus parāvis! Ne soli netieku ārā no mājas. Ne smukos mērkaķī�us paskatīties, nekā. Tikai jūsu dēļ man tā jācie�. Paskriet pa�i nevar. Uz vietas dzīvoties nemāk. Lērumkaķi gatavie! � Paga, paga, lai tik atnāk rudens! Aizie�u skolā. Tad varēsiet brēkt cauru dienu. Neviens jūs ne�ēlos. Un man ar nekāda daļa. Man būs miers.

��� Bille, katls uz uguns. Piekur un reizēm apmaisi. Brāļukus pieskati. Es līdz Maidzei, piecas minūtītes, ne ilgāk. Jāap�lūko nabadzīte.

Kā �autin iz�āvās Cibeļu Zete no sētas.

�Janka ar Citronu sēdēja ezermalas ganībās uz ciņa. Ka�mēr māte vāra vakariņas, �iem diviem jāpagana govis. Valts ar Ie�u atskrēja aizelsu�ies. Un nu tik stāstīt, un nu tik klās�tīt, viens otru pārtraukdami un papildinādami. Necik ilgais brī�tiņ� � un Jankas zilās acis jau kļuvu�as neparasti spulgas un �audīgas. Zilonis mūsu me�ā! Tas nu ir ko vērts! Viņ� iesvilpās un uzsita knipi. Tas nozīmēja viņa labsajūtas augstāko pakāpi.

���� Es zinu! � Janka iesaucās. � Tūlīt mēs iepazīsimies.

���� Ar ko? � Ne Valts, ne Ie�us nesaprata.

��� Jēkaupam ir. Es dabū�u. Es pa logu dārza pusē. Jūs re�dziet � govis! Citron, paķer Brun�i! Paķer, paķer! � Jankas garās kājas nolocījās un pazuda krūmos.

���� Ko? � Valta acis vaicāja Ie�um.

Ie�us paraustīja plecus. � Tāds viņ� ir. Runā kā pa miglu.

Bet te jau Janka drāza atpakaļ. Viens pats? Nu nē � no azotes izvilka grāmatu. Dabas stāstus� Pa�ķirstīja, uz�ķīra ziloņa attēlu. Galvas kopā sabāzu�i, zēni ņēmās to pētīt.

���� Vai tu traks! � Ir gan rumpis! � Ausis kā palagi. �

Kājas ka bluķi. � Un snuķis � neko daudz netrūks no akas vindas!

��� Vajag izlasīt, � Janka pastūma grāmatu tuvāk Ie�um. Tu ilgāk skolā gājis.

Ie�us sa�ķobīja lūpas, tomēr neteica nē. Ir itin patīkami, kad tevi uzskata par gudrāko. Pakasīja aizausi un sāka: �Kā zilo�nis lau�as c-a-u-r caur mu-mu�a me-�u.�

���� Kā tu lasi? Kas tur par mu�ām? Es nekā nesaprotu, � Janka parāva grāmatu uz savu pusi.

��� Mū�ame�u, � pārlaboja Valts un lasīja tālāk.

��� �Viņa varenais � ķermenis kā ķīlis . .. �ķeļ un � izlau� me�a biezokni. Zilonis ir augu ēdējs � miermīlīgas dabas. Viņ���

�� Tu māki lasīt?! � Janka un Ie�us iesaucās vienā mutē. � Ak tu pintiķis! Kad tu iemācījies lasīt?

Te nu atklājās, ka Valts prot ne tikai lasīt, bet rakstīt ari. Sen jau. Vecāmāte iemācījusi. Ābeci cauri izlasījis. Par plānu bijusi. Visai ziemai nepieticis. Tad sāku�i abi ar Liepiņu tēvu grozus un ķocī�us pīt.

Draugu acīs Valts uzreiz bija it kā lielāks paaudzies.

Likās knauķis vien būtu � un tomēi cērt lielajiem pāri.

��� Malacis! � Ie�us tik sirsnīgi uzsita pa Valta plecu, ka tas sagriezās glu�i greizs.

Zēni izlasīja visu par ziloni. Uzmeklēja un izlasīja par pēr�tiķiem. Trakoti interesanti! Un vispār nav ko bīties. Cita lieta, ja būtu lauvas vai tīģeri paspruku�i. Tagad tik jāgaida Jēkaups mājā. Ie�us tēvs arī. Pie �efa jāaizskrien. �ovakar� nu jā, Jankas māte ūjināja govis mājā.

Brunce � barvede pacēla galvu, rāmām, gudrām acīm pa�skatījās uz sētas pusi. Gari nomāvās un sāka pirmā soļot mā�jup.

Zeni uzlēca kājās.

���� Rītā, zini�

���� Rītā, jā! � Bija norunāts, un draugi iz�ķīrās sevi�ķi mo�i un pacilātā omā. Jauki, kad nemaz vēl nevar zināt, kas te sa�nāks un kas nē. Bet ziloņa medībās piedalīsies visi kā viens.

� Cibeju Zete, zināms, no Dunduriem pēc piecām minū�tēm nepārnāca. Pārradās tikai, kad putraimi bija paspēju�i pie�gult katliņa dibenam un pamatīgi pievārīties. Gruzduma smaka mutuļiem vēlās pa atvērto logu �aklajai nācējai pretī. Bet Zete pat galvu nepacej. Kā tas var būt? Ta�u Zete, kā jau Zete, � tie pa�i magoņsarkanie brun�i, dzeltenais lakatiņ� ap galvu, un tomēr � kāda pārvērtība! Kur acu zib�ņi paliku�i? Kur straujā valoda? Klusa un manīga kā pele viņa iemetās savā galā. Ne vārdiņa mīļaimātei, kam gribējās dzirdēt, vai Maidzei no tiem �mērkaķu kariem� nav kas nelabs lēcies. Ne bricele Billītei, ka ļāvusi putrai pievirt. Drāniņu dziļi pār acīm viņa �ķindināja pavarda riņķus, lēja ūdeni, pūta, maisīja. Glābs, kas vēl glāb�jams.

���� Vai tu ar pa�u ziloni saskrējies, vai?, Kā valodu zaudē�jusi. � Mīļāmāte izgudrēm runāja skaļi.

Nelīdzēja arī tas.

Svilpodams pārbrauca Cibelis. Zemi rībinādami, pārskrēja Ie�us un Valts. Mūrī ie�irkstējās circenis. Tikai Cibeļu Zetei balss kā bezdibeņa akacī gremdēta. Sāpot zobi �

�Aiz bie�u lauka, kur nolejā kuplais, staltais melnalk�ņu puduris zvīļo saulē tik ko�i, tum�zaļās lapas spīdinādams, otrā rītā Valts ganīja kazas. Nemierīga ganī�ana. Nemaz nosēdēt. Uz visām pusēm jāskatās. Jāklausās. Krūmos kluss un rāms. Un taisni tāpēc cēlās tas nelāgais izbīlis. Kas tad tā uzreiz lai zina, ka tur sīlis brēc� �Vēk� un ņēk�� tāpat vien noskanēja. Nē, no ziloņa Valtam baiļu nav. Miermīlīgs dzīvnieks, pats

skaidri izlasīja. Ar mērkaķiem, ar tiem nu tā savādāk. Ko zini, ja tads ērms tev piezogas no mugurpuses, nogrābj cepuri. Ķer tad �o pa zaru zariem. Ai, joki ar to Maidzes ķocīti! Bet dro�ī�bas pēc Valts savu cepuri iebāza padusē. Lai nu nav nekāda jaunā vairs, tomēr vēl vecāsmātes pirkta.

Klau, svilpiens! Valts atsvilpās. Blakus melnalk�ņa pudurim parādījās Jankas slaidie stilbi un krekla izbalēju�ais zilgan ums.

Skrien, skrien mudīgāk! � Valts meta ar roku. Nenocie�tās. Likās pretī. � Nu ko? Vai Jēkaups redzējis? � Elpa zēnam aizrāvās no satraukuma un gaidām.

Bet Janka ne �āds, ne tāds. Sejā tam drīzāk slābans samul�sums nekā satrauco�a vai jauka vēsts.

���� Kas ir?

��� Nav nekas. Joki vien, � Janka sāka negribīgi. � Mūs�mājās vakar visi smējās. Man nemaz smiekli nenāca. Zini, mēs esam piejokoti. Tēvs smējās par visiem diktāk. Tēvs teica: to tām zemenī�u lasītājām vajadzēja. Un jums tāpat.

���� Ko vajadzēja?

Janka pa�ķobīja lūpas, pa�ņaukāja. � Nu to, ka zvēru nav. To Āfrikas zvēru mūsu me�ā. Nav nemaz izspruku�i.

���� Nav? � � Valts novilka tik �ēli, it kā tam jaunais na�zis būtu iekritis ezerā visdziļākajā vietā. Bet ātri attapās. � Ne�stāsti niekus! Kas tad Dunduru Maidzei zemenes apēda?

��� E, kā tu nesaproti! � Janka saskaitās. � Teicu tev � joki vien. Viņi tak pa�i sadomāju�i. Nfl, �ofer Valdis ar mūs Jēkaupu. Par to ķocīti un mērkaķiem sadomāju�i, � viņ� pūlē�jās draugam iestāstīt cik vien prazdams, � tāpēc, lai tās divas ogotājas piejokotu. Katru dienu lasa zemenītes, mellenītes. �ie tur malku ved. Redz un zina visu. Satiek nu vienu, pateic �ai: �Cibeļ Zetei mērkaķi uzklupu�i.� Satiek otru, pateic tai: �Dun�dur Maidzei mērkaķi ogas izķemsu�i.� Un ko tu neteiksi! Abas notic. Abas liek ļekas vaļā. Un mēs kā muļķi tāpat noticē�jām. � Janka novilka itin bēdīgi: � Es vēl grāmatu vis samek�lēju.

Jā, nu saprot arī Valts. Saprot un pasmaida savu gai�o smaidu. Uzreiz viņam ticis pavisam viegli un labi. Gribas to arī Jankam pateikt.

���� Zini ko, nebēdā! Labi, ka nav izspruku�i. Mums nemaz nevajag. Mums pa�iem me�ā visādi āp�i, visādas lapsas un � un zaķī�i. Tie pulka labāki.

Drauga vārdi Janku neko vis neielīksmoja.

������� Zaķī�i� atradis zvērus, � viņ� novilka gari. Nopū�tās un pateica: � To ziloni man gribējās redzēt gan.

Tā iz�ibēja �Āfrikas zvēri�, lai gan vēl labu laiku smējās par tiem visā kolhozā.

Miegā uztrūkusies, mīļāmāte pacēla galvu, klausījās. Neva�rēja saprast, vai tie�ām kāds klauvējis jeb vai tikai pa miegam tā licies. Istaba vēl krēslaina, pulksteni saskatīt nejaudāja � pusi loga aizsedza puķains priek�kariņ�.

Tomēr! Pie rūts sita kāds � tā piesardzīgi, cen�oties nesa�celt liela trok�ņa. Neko darīt, jāuzmet lakats plecos, jāiet palū�koties.

Aiz loga stāvēja brigadieris Ratnieks' �� mazs, kalsns vīre�lis, arvien dzīvām, spo�ām peles a�elēm. Pabīdījis cepuri pa�kausī, viņ� slaucīja drāniņā pieri, krekstēja un pūta. � Tūlīt, laburīt!

���� Ūpis tāds, kā tu mani nobiedēji, � mīļāmāte pukojās ne glu�i pa jokam. Pla�āk pavēra logu, izliecās pa to.

���� Kas tad nu brigadierim svilst?

���� Svilt, mīlīt, nesvilst nekas. Raugies vien, ka nenoslīk�stam. Proties, lietus vā�as virsū. Pavisam ar joni, ar gubu.

Mīļāmāte neticīgi pavērās aug�up. Debesis blāzmoja zaļga�nas. Ausa rīts.

Negvelz nu! Vakarā pavisam skaidra nolaidās saule. Ne mākoņu laivas dienā pie debesīm bija, nekā. Vai tad barometrs rada lietu? Ziņās teica?

�irgtais vīrelis sakustējās, nosēcās, it kā būtu sapiktojies par tādu neticību.

��� Ziņas � ko ziņas, � viņ� nevarēja nostāvēt mierīgs,

��� man pa�am savs barometrs. �onakt aci neesmu aizmidzis. Lauza lielus . .. locītavas velk � kaulu kremt aug�ā līdz gurniem. � Viņ� nobraucīja sev abus sānus. � Un kad man �itā � lietus klāt kā likts. �o pa�u dienu var gāzt kā spaiņiem. Un viss lauks mums gar zemi. Siens viss vaļā, � rokas tam paplētās uz abām pusēm. � Sauss kā pulveris. Ja sālīs, slaucējas man beidzamo matu no paures izravēs. Vai tu, mīlīt, dimzenieces nepazīsti? Tu saki � ūpis. Skaidrs, ka ūpis. Centrā jau biju. Priek�sēdē�tāju uzbungoju. Vienu ma�īnu izplēsu. Vēl otru gribēju. Nedeva, pagāns.

���� Pag, nu ko tu man tik gari, � mīļāmāte apturēja straujo vārdu birumu. � Redzu tāpat � noskrējies esi. Rau, tepat so�liņ�, atsēdies, atņem elpu.

Brigadieris nometa ar roku, kā uzmācīgu mu�u atgaiņājot.

��� Sēdī�os, jā, tūlīt �im te mugurā, � viņ� uzsita plaukstu sava divriteņa sēdeklim. � Septiņos sāksim vest. Rasas, mīlīt, ni, ni. Skaidra zīme � lietus būs. � Viņ� stūma jau riteni, kad steigā vēl nobēra: � Jāpiedauza Cibeļu galā ar. Lai Zete nāk piegrābt. Savu zirgu pa kolhoza krūmiem ganīt grib, lai tad protas pie reizes pacelt pirkstu, kad kolhozam vajadzība.

Un projām bija kā deviņ�.

Gulē�ana mlļaimātei vairs neiznāca. Jāsakopjas. Par bro�kastīm jāpadomā. Bet tad ir gan tas Ratnieks urķis! Veca kaite� Tā viņ� arvien, arī senāk, trīs dienas neēda, ja kaimiņ� aizsteidzās ar darbiem priek�ā. Tāpat tagad raujas vai pu�u. Un labi vien ir. Darbs iet no rokas.

Arī Valtu �orīt piecēla agrāk. Padzirdis par siena talku, zēns posās līdz. Priek�pusdienā nu vēl nevarēja. Ko tad Pelēce ar Balci teiks? Un tāpat tās �etras piecas lapu slotiņas � �īksti vai ne�īksti � jāsagrie� vien ir. Savs klēpītis �agaru jāsaknik�ķina ziemas tiesai.

���� Diena gara, atnāksi pēcpusdienā, ir tad vēl izdzīvosies un apniksi, � teica mīļāmāte, izejot darbā uz kūtiņu.

Jo skaļi bērnus rādama un pie reizes pabukņīdama, pa sētu �audījās Cibeļu Zete, ka raibo svārku stērbeles plandījās vien. Viņa nevarēja beigt �ķendēties par brigadieri. Tik vēlu padevis ziņu. Vējlukturis tāds!

��� Vēlu? � tī�ām ierunājās mīļāmāte. � Ko tu gribēji, lai pa�ā pusnaktī būtu slējis tevi kājās?

Nē, vakar, aizvakar varējis paziņot, lai cilvēks zina sataisī�ties, kādu gai�āku blūzīti pamazgāt, vai ko. Runādama Zete iekaisa arvien vairāk. Balss cēlās augstāk un augstāk: � Kas tad nezina, kā tādās talkās uzcērtas! Sievām, skuķēm mugurā pats labākais. Tikpat kā ballē. Bet Ratnieks to man spītēdams dara. Domā, es nesaprotu? Durvis aiz�auj, ja vien pamanīs mani sava ceļa galā. It kā cilvēki nedrīkstētu viens pie otra paciemo�ties.

Gan mīļāmāte lūkoja bilst vārdu brigadiera labā, ta�u Zeti tas saērcināja vēl vairāk. Galvu atmetusi, viņa skaitīja tālāk:

���� Spītējas, tikai spītējas. Taisni �odien, kad man nemaz nav vaļas, kad vakar uzieta pati labākā melleņu vieta, � viņam

uzreiz talka. Ar savu �kombainu� braucīdama, savi litiļiņi divdesj mii vakarā grieztu mājās. Tagadiņ man jauna katūna kleita aiz1 iet gar degunu. -

Ta�u �oreiz Zete varbūt drusku nerimtāk bija �ķendējusies, varbūt balsi skaļāk palaidusi. Istabas durvīs, kā no zemes iz�ā�vies, stāvēja Cibelis. Piecus vārdus, ne vairāk, viņ� pateica savā valodā. Bet tie gan laikam bija stipri vārdi � viesulim līdzīgi. Zelē kā spalviņa sagriezās un ielidoja klētī. Tikai pēc laba brī�a, kad Cibelis bija aizgājis sameklēt zirgu pa krūmiem, kā �igla vāvere �ī atkal iemetās mīļaimātei ceļā. Rokas uz krūtīm sakrus�tojusi, lūgtin lūdzās:

��� Mīļā, zelta, palīdzi nu �o vienīgo reizītil Aizdod jele kādu baltu autiņu. Kādu cakainu drāniņu, ko aizsieties priek�ā. Aiz�ie�u pļavā �itāda ru�ķe-mu�ķe � nesmukums visai mājai. Uz labu satik�anu, aizdod gan! Pirmo reizīti es tev lūdzos, pati zini. Vakarā atdo�u. Atdo�u, tavu godu minēdama.

��� Traks kas traks! � mīļāmāte iesmējās no visas sirds.

��� Kur tu iesi ar manu priek�autu? Būs kā kazai zirga sa�kas. Par putnubiedēkli ļaudīm neesi saukta.

�� Jā, ko tad es varu darīt? � Zete nogaudās īsti nelai�mīgā balsī. Sak, visa pasaule pret mani sacēlusies!

��� Nu nenāc ar grābekli, negrozies pa lauku. Ej �ķūnī uz panta. Tur tevi tikpat kā neviens neredzēs. Es piegrāb�u vezu�mus tavā vietā, � mīļāmāte bilda rāmi.

Zete aizsvilās. � Tā � tum�ā �ķūnī � ekur, man gods. Ietupināt Zeti tikpat kā cietumā, tas jums patiktu gan. Kur tie citi, tur es ar.

Tālāk mīļāmāte vairs neklausījās, gāja ārā no sētas.

� Diena tveicīga. Mākoņa neviena. Domāt, tīrā svelme līst no debesīm. Brī�am pat elpot grūti.

���� Brigadier, ko barometrs rāda? Vai lietus vēl tālu? � kāds vaicā izgudrēm.

��� �odien zibens sper�ot no skaidrām debesim, � pasmejas otrs.

Brigadierim nav vaļas jokiem. Elsdams pūzdams kā �mazais bānītis� viņ� steidzas un steidzas visu laiku. Dak�u pār plecu no viena vezuma pie otra. Kur vajag, tur pieliek roku. īpa�i kra�vas ma�īnai nekait vēl tre�ais dak�otājs. Kad visi Sudmalkalna bērni un piedevām vēl Janka pēc dienvi�a aizliņkāja ezermalas zemajās pļavās � lankās, Ie�us priekā iesvilpās.

��� Kur tik daudz cilvēku gadījies? � Valts nobrīnās skaļi. Nule viņ� īsti sāk apjaust, kas tas kolhozs tāds par �vīru�. Ļau�u kā me�s.

���� Kā tad nebūs daudz, kad visa brigāde iznāk klajā. Slau�cējas ar. Dimzenieces visas trīs. Un mana māte lai. � Janka rādīja ar roku uz ma�īnas pusi. � Redzi? Pa�laik ceļ dak�as aug�ā.

Zilas, baltas, sarkanas � tie�ām ko�as saposu�ās visas grā�bējas. Vīri kreklos izmetu�ies, bet da�s arī to jau nosviedis. Divas meitenes sē� uz zirga grābekļiem. Braukā �urpu turpu, savelk sienu garā vālā. Ma�īna, ar kaudzi piekrauta, smagi gā�zelēdamās, pa�laik brauc projām. Divos vezumos krauj, tre�ais pajūgs tuk�ā lai� no Dimzām �urp. Paiet labs brīdis, līdz Valts visu tā pa īstam apskata. Tad arī viņ� var apliecināt: � Labi, ka mēs atnācām.

���� Ehē, mūsu stārks ar tepat. Zēni, ķersim nu tik naģes! � iesaucās Janka. � Tad jūs redzēsiet, kādos draugos mēs abi. Citreiz es ar zivīm viņu pacienāju. Pasvie�u tik uz viņa pusi � rik�iem �is klāt.

Bērni paskrienas nolejā, kur lāmā alla� turas ūdens. Var�būt gadās ieraudzīt kādu vardi, ar ko pacienāt Jankas draugu.

Ar acīm un visiem prātiem ari Billīte traucas zēļniem līdz. Bet kājas kā sapītas, rokas atpakaļ velk.

��� Ak tu mū�s! Kas jūs par puikām!? Paskriet nemāk, � viņa rāja un vilka savus mazos brāļukus kā divus ķeburainus sveķu celmus . ..

Un stārks turpat lepni pastaigājas, cilādams jo augstu sar�kanos zābakus. Balto kaklu stalti izslej vai spēji noliec � kā nu kuro reizi vajag. Kāpj ko kāpj un pavēr� aci uz lāmas pusi. Sak, cik ilgi jūs tur tūļāsities? Būs vai nebūs man kumoss? Mājās gaida bērni.

Te pēk�ņi viens mazais brāļuks palai� nelabu bļāvienu. Brūnolieliņu rokās sakampis, krīt pie zemes, spiedz, cik spēka.

���� Kas tev? Kas ir? Kas notika? � Billīte metas palīgā.

Prāvs dundurs izsprūk zēnam pa pirkstu starpu. Nodūc vien

un pazūd. Arī stārks paceļas spārnos. Billītci jāsmejas. Di�ais dundurs visus �os izbiedējis!

Dundurs, jā. Jāņu laiks sendienis pāri kalniem, tomēr dun�duri vēl negrib un negrib pazust. Negals ar tiem. Pamanījis pļavā bērnus, acīgais brigadieris uzsvilpj. Tad met ar roku,, aicinādams panākt �urp.

Zēni saskatās. Vai viņi būtu kādas blēņas palaidu�i? Var�būt vardes ķerstīt aizliegts? � Bet viņi jau nevienu nenoķēra.

Pirmais sakustējās Valts.

���� Iesim! � viņ� vedina citus. � Varbūt grib mums darbu dot. Mēs ta�u arī kolhoznieki. � Un viņ� sāk soļot citiem pa priek�u.

Iespraudis dak�as zemē, brigadieris nodod zēniem rīko�jumu:

���� Nolauziet katrs sev pa kārtīgai alk�ņa meijai! Būs jāstā�jas ierindā. Būsiet mums par dundurniekiem.

��� Kas tie tādi? � Ie�um paspruka jautājums reizē ar smiekliem.

���� Nemaz nesmejieties. No tiesas teikts. Redziet pa�i, � brigadieris pameta ar roku pret tuvējo pajūgu, � zirgiem dun�duru apkārt melnais tūkstotis. Asinīs sakosti. Jūs tad nu padzenāsiet dundurus not. Skaidra ābece? � Cie�i un nopietni viņ� uzlūkoja gan vienu, gan otru mazo kolhoznieku.

Noskanēja trīsbalsīgs jā.

��� Tu paliec tepat pie pirmā pajūga? � brigadieris aiztika Valta plecu. Ie�u raidīja pie nāko�ā. Jankam, tam tās garākās kājas, tam lika skriet pie tre�ā.

Dundurnieki� drusciņ jocīgi liekas. Ta�u uzdevums paliek uzdevums. Jāpilda cītīgi, reiz talkā esi nācis. Par to zēni nesū�rojas. Tikai drusku �ēl visiem trim, ka jāstrādā �ķirti. Ie�um pa paradumam pat deguns saraucas. Vajadzētu uzprasīt, vai ilgi pavēlēts ar dunduriem vicoties, bet brigadieris jau pagriezis mu�guru �iem trim un uzsauc Billītei:

��� Tu, skuķēn, ar tiem mazajiem vācies nost no ceļa! Ka nesabrauc kādu.

Pavisam sa�ļukusi un pūcīga Billīte stūma brāļukus uz priek�u. Tā iet, ka tev, cilvēkam, mū�īgi jāgana divi tādi knauķi. Būtu viņa brīva, dro�i vien tāpat ietiktu kādā darbā.

Bet kā tad klājas mūsu dundurniekiem? Vadzi, brālīt, nav vis pa jokam. Pa�u di�o dūcēju, tādu apmēram kā Valta īk�ķa gals, to vairs nebūtu visai daudz. Toties mazo, pelēko, tā sau�camo stulbo dunduru � grāb vai saujām. Vienam zirgam vēl neesi lāgā saplītējis izkāmēju�os uzbrucējus, kad pārinieks jau purina galvu, spārdās, dī�ājas, gatavs laisties lapās ar visu ve�zumu. � Dundurniek, nesnaud! � vīri vēl uzsauc. Pusteciņus, palēkdamies dundurnieks metas no vienas puses uz otru, meiju vicinādams.

Karsts un nemierīgs dundurniekam darbs. Bet, lai tad Valts nebūtu puika, ja tādēļ lūkotu iepīkstēties. Un, ja jau Valts var izturēt, tad Janka ar Ie�u nepaliks kaunā.

Ķocis pamazām pildās. Rūgst kā mīkla abrā, līdz saceļas ar kaudzi, veļas malai pāri. Svarīgi grīļodamies, vezums aizlīgo uz �ķūni. Mīkstajā pļavā paliek dziļas riteņu sliedes. Dundurnieks nu var izvēlēties � palikt tepat pļavā vai rik�ot vezumam līdz. Skaidrs, ka līdz. �ķūnī tādus kustīgus zēnus gaidīt gaida. Vi�ņiem, tie�i viņiem, kam ta�u vislunkanākās kājas, jāpiemīda siena pants sienmaļos. Vai tas nav svarīgs uzdevums? Un kur vēl tā jaukā vizinā�anās, braucot atpakaļ uz pļavu. Braukādami tuk�ā, vīri parasti stāv kājās. Laiks arī puikam pavingrināties. Zirgi rik�o neskubināti. Jauki tā. Garam tev aiz�alc vēj�, pa�ķerdams līdz pārlieko svelmi. Kā jokodamies iemetas aiz krekla, piepū� to kā pūsli. Līksmas tirpas tev pārskrien pār muguru. Turies, ka neparauj gaisā!

� Izbāzis galvu pa kabīnes lodziņu, �oferis sāka lūgties �ē�labainā balsī:

��� Meitiņas mīļās, puķītes, rozītes, palīdziet cietējam! Mēle kā �agars izkaltusi. Matiem gruzduma smaka. Pusmēne�a algas par skābputras krūzīti�

Brigadieris izvilka pulksteni, paskatījās.

��� Vadzi, tu īstā laikā sāki bļaut. Palaunadzis klāt.

Vedēji aizmet zirgiem priek�ā pa klēpim siena un pa�i no�metas ratu ēnā ieturēt launagu. Sievas paūjina citcitu. Pama�zām virzās uz kuplu vītolu puduri, kur paēnā nolikts dzēriens un launaga maize.

Dzert! Dzert! Iztvīkusi ikviena mute. Kam krūze, tas pieplok krūzei, kam kanna, tas metas pie tās. Da�am trauks jau agrāk iztuk�ots, tam nu jācilpo atpakaļ uz Dimzu pakalni, kur avo�tiņ�.

īso atveldzes bridi pārlai�ot ēnā, brigādes saime var paru�nāt, pa�alot.

Mīļāmāte jeb, kā viņu kaimiņi parasti sauc, Sudmalu māte iesāk pirmā.

���� Klausies, brigadier, tu to savu spoka barometru met tū�daļ krūmos.

���� Kālab? � brigadieris atsaucas.

���� A�gārni vien rāda. Brigādei miegu �jauc. �orīt pat � stāvus no gultas izrauj. � Smiekli un izsaucieni pavada viņas vārdus.

Brigadiera sausajā, tum�i iedegu�ajā vaigā, īpa�i ap acīm, iegulst jautras rieviņas. Redzams, viņ� visai labā omā. � Kas barometram vainas? � viņ� teic, kumosu norijis. � Slikti ne�rāda. Vēl pāris stundu, un sauksim lielās urjavas. Lai tik puikas sataisa balsis.

Puikas sakustas, sarosās. Vērtīgs brigadieris. Neaizmirst arī viņus pieminēt.

Bet sievas grib zināt, kur tas lietus palicis, kas nācis mums virsū ar joni, ar gubu.

Brigadieris paceļ galvu. � Lietus � lietus būs. Kur �is pa�liks? Rau, visa aizezere guļ dūmakās.

Kamēr maizes rika ātri dilst Valta asajos zobos, acis skraida apkārt. Darbā un saulē sejas visiem pietvīku�as. Pa�i tādi vien jauni un jauki izskatās. Arī mīļāmāte �odien liekas pulka jau�nāka. Acīs gail tādas kā sprikstītes, tum�ie mati spīdēt spīd.. Un mugurā ro�aina jaka. Skaista jaka.

Tāpat Billītei sava māte visai, �ķiet, iepatikusi. Klāt vien glau�as. Cilā un aptausta viņas baltā priek�auta stūri, kur uz��ūti ko�i sarkani raksti. � Kur tu tādu dabūji? Kur dabūji, māt? � viņa �ukst tai pie auss it skaļi. Visi citi to dzird, tikai pati māte vienīgā ne.

Tad piepe�i mlļāmāte met ar roku un sauc:

��� Ancīt, panāc drusku uz mūsu pusi!

Tur viena meitene piecēlusies kājās. Tagad viņa pagrie� galvu. Ak to sprogu dzeltenumu! Domāt, gaiļpie�u pudurksnītis vējā salīgojies.

��� Mani sauca?

���� Tevi, nu, ka tevi, panāc vien, � mīļāmāte pamāj vēl�reiz. � Valts grib ar tevi iepazīties. Esot runā�ana. Vai par tru�iem vai par kaķiem � neatminu vairs.

Brigadiera Ance� Tā pati, kas braukāja visu laiku ar zirgu grābekli. Sirds Valtam priecīgi salecas. Zināms, dikti liela runā�ana. Ar dzīvu, atklātu skatienu viņ� sagaida meiteni.

Un te nu viņa stāv Valta priek�ā, �ī spriganā meitene, zaļ�ganām, smejo�ām acīm. Stāv un vēro Valtu, gai�o galvu pie��ķiebusi. Skaidri redzams, neko lielu viņa vis netur no tādiem pui�eļiem. Tomēr savādi � ko gan tāds sisenis gribētu viņai teikt? Un tik dro�i māk skatīties.

���� Plāj nu vaļā! � mīļāmāte viegli piebiksta Valtam.

Valts pēk�ņi samulst. Kāds klusums visapkārt! Tikai bezde�līgas �audās zemu � civī-�ivī. Vai nu nav traki! Kā lai iesāk, kad visi vārdi uzreiz kā zaķi pa krūmiem .. . Savāds, agrāk ne�kad nebijis biklums pārņēmis mazo dro�uli. Vienīgi mīļaimātei var vēl izdvest savu kaiti:

���� Ko tad es varu, kad visi uz manīm skatās �

Karstums kāpj un svilina ausis, vaigi zied kā sarkanā dā�bola lauks. Kad tik nu visi nesāktu smieties � Kur tad lai sprūk? Plaksti slīgtin slīgst, skatiens nokrīt pie Ances plikajām kājām. Bet rokas nezina, kur likties.

Tad Ance � �ī attapīgā meitene � steidzas Valtam palīgā. Pasniedz roku kā āliņģī iekritu�am. Ko pasniedz � tie�i saķer mazo brūno roķeli un tiem citiem pasaka:

��� Gribējāt gan dzirdēt, ko mēs ar Valtu runājam. Lūdzu: drusku uzgaidīt! � Un viņi aizskrēja roku rokā.

Domā, �ie vien māk skriet? Nieks redzēt, kad Billīte viņus panāk un piebiedrojas. Valtam tas īsti pa prātam. Jautrāk un vieglāk uzreiz. Pat runāt vairs neliekas grūti. It kā mazā draudzenīte būtu notvērusi un atnesusi Valtam visus tos vārdus, kas pirmīt tik neizprotamā kārtā bija aizspruku�i diez kur.

Vajadzēja tikai Ancei apraut soli un pateikt: � Te nu ir tā īstā vieta, runāsim nu! � Valtam sprūda vaļā ar joni:

���� Tu nedomā tā.. Kopa gan � tas Janka. Pats redzēju: labi kopa. Piens bļodiņā. Āboliņu ēd. Bet vienam tagad bēdīgi. Tik un tā tev jādod jauns. � Valts nenolaida acu no Ances.

Meitene saprata stāstu. Kļuva nopietna.

��� Ak tad viens pagalam gan?

Valts pamāja ar galvu. � Bet Jankam viņa �ēl.

���� Kādēļ tad �is pats nekā nesaka? Vēl vakar bija mūs�mājās.

���� Janka � � Te Valts ieraudzīja, ka stārks norij prāvu vardi. Zēnam drebuļi pārskrēja no galvas līdz papē�iem. � Janka � nu tāpat vien. Viņ� tevi pazīst. Viņ� saka: �Tu esi dikti neticīga.�

Ance aizrāvās īsos, skaļos smieklos. Likās īsti jautri ar �o mazuli.

���� Redzi nu, tu smejies, � glu�i dusmīgi Valtam saraucās uzacis. � Taisni tā Janka teica. Bet vainīgs viņ� nav.

Billīte bija skatījusies Ancei tie�i mutē. Neizturēja vairs. Sa�purināja melnās sprogas. Skatiens ass kā vanadzēnam.

���� Paklau, Ancev es tev teik�u, � viņa saķēra Ances roku. � Par to trusi es zinu. Valts man izstāstīja. Man vien�alga � dari, kā gribi. Citiem puikām es ar neticu. Valtam � cita lieta. Viņ� nemaz nemāk melot.

Ance vieglītēm iekoda lūpā. Nevarēja ta�u atzīties, ka tie�i Valts viņu sasmīdinājis, lai gan runājis pavisam nopietni. Labi, arī viņa būs nopietna. Un Ance solījās rīt pat aiziet Ezergaļos. Parunās ar Janku piecus vārdus par tru�u lietām. Redzēs tad. Laikam būs gan jāpie�ķir tam bēdīgajam vientulītim draugs.

Spēj� vēja brāziens pārskrēja pļavas klajumam. Iemetās vī�tolos, biedino�i sapurināja lapas un, smagi �alkdams, aizbrāzās tālāk.

���� Palūk, launaglaiks beidzies. Visi jau ceļas kājās! � Ance iesaucās. � Skriesim nu!

Ance pa vidu � gai�a, plando�a � Valts un Billīte katrā pusē, tā viņi joņoja atpakaļ. Ancei īsti ko valdīt �os divus ku�meļus: raustās, spārdās, sprauslo un skaļi zviedz � Aizelsu�ies skrējienā, krīt visi pie zemes starojo�ām acīm.

Krīt un tūdaļ saslej galvas � klau, klau! Tāli, dobji duci�nādams, Ezergaļu pamalē nogrand pērkons. Kur tas cēlās? Saule tāpat vien cepina. Uzreiz pērkons!

Tomēr, tomēr. Pirmais vēja brāziens sapurinājis darbinie�kus. Nu tik jāsarauj! Tiktāl viss pa godam savākts, tad nevar astei ļaut aizlīt. Brigadieris jau projām pie vīriem. Kamēr da�as sievas vēl steidz nosegt un noglabāt aizvēja pusē dzēriena trau�kus un atliku�os maizes kancī�us, citas jau tver savus grābek�ļus. Aizskrien arī Ance.

���� Bērni, jūs labāk posieties mājās. Un pavisam �igli. Pa�skat, kas tur vā�as virsū. � Mīļāmāte pavēr� seju pret dūma�kaino me�u. Iepretī saulei izslējusies zilmelna siena. � Var uz�nākt pamatīgs gāziens.

Zēni saskatās. Vai nu nav ķeza! Taisni tagad, kad brigadie�ris atbrīvojis viņus no dunduru dzenā�anas, � vācies mājās. It kā par kādu sodu jāpamet jaukā talkas reize. Ne izpeldēties lāmā dabūja, ne skrie�anās sacīkstes galā, nekā. Varētu vēl palaist arī uz Ezergaļu �ķūni. Tur tagad vedīs sienu. Pa pantu padzīvo�tos. Ie�us lūkoja iestāstīt mātei, cik tas būtu labi.

Tomēr zēnu gaitas iz�ķīra jauns, krietni vien spēcīgāks pēr�kona grāviens. Cibeļu Zete, gabaliņu pagājusi, pasitās atpakaļ. Pa īstam sakliedza savā valodā.

Tie gan laikam bija bargi vārdi. Viens mazais brāļuks tūdaļ tika Ie�um �kukuragā�, otrs � Billītei. Pabēdīgais gājiens va�rēja sākties. Labi, ka uz Sudmalkalnu nāca līdz arī Janka.

Augstāk, arvien augstāk virs me�a galiem slienas drūmā siena. Bērniem ejams tie�i tai pretī. Pavisam satrauktas �audās bezdelīgas. Saule mākoņos pazudusi.

���� Puikas, liek vaļā, ko nagi nes! � iespiedzas Ie�us.

Skriet sāka visi. Likās pārtie�ām � cauri grī�ļa lāmai, pāri

zirgskābeņu valkam, garām cukurbie�u laukiem � papē�i zi�bēja vien. Skriet, tik skriet! Lai kājas pinas un mud�inās � skriet!

Janka ar Ie�u drīz tika krietnu gabalu priek�ā. Pat atpakaļ

nepaskatījās.

Visgrūtāk klājās Billītei. Ik uz pērkona spēriena meitenei samiedzās acis, ceļi saliecās, domāt, nupat, nupat viņa sa�ups ar visu savu nastu. Lūpas tai kustējās. Pati pusbalsī kaut ko mur�mināja.

���� Ko tu tur skaiti? � Valts gribēja zināt.

Te atskanēja jauns jo spēcīgs grāviens. Billīte sabrēca Val�tam: � Ko stāvi kluss! Skaiti tu ar! Skaiti burvības vārdus! � Un viņa �ukstēja pusbalsī: �Aizej, lietutiņ, rūkdams, kaukdams,, kur tie melnie ļautiņi dzīvo; kur tie melnie ļautiņi dzīvo, ūdens stopiņ� dukātu maksā.�

Billīte satraukta, bāla, viņa skaidro Valtam: � Tie ir lietus vārdi. Māte iemācīja. Pulku reizītēm palīdz. Tikai �oreiz.

�diezin� � Viņa saravas un apklusa. Zibeņi �ķēla, pērkons skal�dīja tum�o debesi ar varenu spēku.

���� Valt, pagaidi! � Billīte lūdzās aizelsusies, tik smaga viņai nasta. � Mīļo Valtiņ, turēsimies kopā! Man dikti bail pērkona laikā � Būtu mājās, ielīstu pagultē � Kur te lai paliek? Ne�viena grāvī�a, nekā.

Nelaimīga viņa vērās apkārt, velti patvērumu meklēdama. Vaigi slapji, lai gan lietus vēl nelīst:

���� Bail no pērkona? � Nē, to nu Valts nesaprot. Viņam tie�i gribas, tie�i patīk skatīties tai milzīgajā, tai melnajā de�besu bladācī. Tur nu gan iet par traku! Mutuļu mutuļiem ne�gaisa kumeļi slienas un virpuļo. Pērkonam paspruku�i, aploka �ogus salauzu�i� viņa meļņi un sirmji, un dābolaiņi. Pērkons bargs pārlieku � vajā un �austa �os � re, nu re �, uguns pā�tagas �vikstinādams. Kumeļi auļo� kumeļi krāc� Sidraba pakaviem debesu pakalnes skalda. Dzi, dzi, kā veļas � kā ak�meņi grūst� Kumeļi brā�as uz lietus ezeriem � pa�iem dzi�ļākajiem. Stāvus tur iek�ā � Ai vai, kā tad vandīsies � kā kū�leņos! � Ak vai, kā �ļakatas �ķīdīs! Ies pāri aumaļām . .. gā�zīsies strūklām � Lietus ūdeņi plūdīs pār zemi� Taisni kā stāstīja vecmāmiņa. Pag, nu paga .. . kā tas viss notiekas? Uguns pātagas �vikst un zibinās. Dabūtu pa�u� kumeļus apska�tīt! Kaut vienu reizīti!� Valts aizmirsies, nekust no vietas.

���� Valt, vai tev prāts! Klajumā stāvēt nedrīkst! Nospers tevi kā knisli, � Billīte �ukst, baiļu drebinātā balsī. Bet pa�skriet vairs nejaudā pati. Jāizdomā � a�i kas jāizdomā � Viņa nosvie� mazo brāļuku no muguras.

���� Negribu, negribu � � brāļuks guļ aug�pēdus, kliedz un spārdās.

���� Mar� mājās! � Billītei uzbļāviens tomēr vēl padodas. � Kad ķer�u kādu vardi, aizlaidī�u tev aiz krekla. Tad zināsi,

kas ir bailes. O � tāda auksta � gluma � izvalbītām acīm � � Billīte savelk biedino�u vaigu.

� Man jau viena pile uzkrita, � Valts iesaucās gandrīz līk�smi. Viņi ķēra brāļuku katrs pie rokas. Skriesim!

Bet vai tu, cilvēks, vari di�u ko paskriet, kad jāvelk līdzi tāda dzīva un ietiepīga nasta, kam vārdā �mazais brāluks.� Ne

iet, ne skriet tam pa�laik negribas. �Tepat, tepat� � un vairāk nekā. Pat vardes piesauk�ana nav līdzējusi.

Izdārdinājis zemi, apducinājis visapkārt un apkārt, pārstāja pērkons pātagu vicināt. Bet viņa zirgi viņa meļņi, sirmji un dabolainie lietus ezerus savanda, �ļakatas, gāzienus pāri zemei brā� �

Kad bērni aizlampa�oja Sudmalkalnā, gāza jau baltu. Plata, duļķaina straume, burbuļus mezdama, gru�us un ziedus nes�dama, nokalnis mutuļoja viņiem pretī. Bet lietus bija silts. Bērni pērās aug�up pa jauno, jauko strautu, �ļakatām lecot pāri ceļgaliem.

��� Mēs nu taisni kā līdakas, � priecājās Valts. � Talcinie�kiem visādi gadās, vai ne? Bet man patīk. Ari Billīte jau at�irbusi. Pat pasmieties var par trim bailīgajiem, kas tup zem ak�mens galda un lielās ar savu sausumu.

Valts stāvēja uz kūtiņas sliek�ņa. Būtu jādzen kazas ganos. Bet kā lai uzreiz atstāj sētu, kur pa�laik īsta rosība. Lūk, Ātrais pārvests no krūmiem. Staigā gausā solī, pakozdams sētmalē pa zālītei. Rati izvilkti sētsvidū. Cibelis pa�laik beidz ieziest pēdējo riteni. Mazajiem brāļukiem skaļās gaviles. Uzsēdu�i jāteniski katrs uz savas ilkss, viņi lipada, ko māk. Bet visvairāk Valta skatieni piesaistīti īe�um. Nostājies ar vienu kāju uz ratu ma�las, viņ� veikli balansē. Ie�us tērpies �pilnā formā�. Kājās ga�rās samta bikses, sarkanais svīteris mugurā, cepures nags saulē laistās vien.

A�ā solī iznāk Cibeļu Zete, iesvie� ratos tuk�u mugursomu.

���� Puika, paķer mai�eli, sagramsti �ķūnītī kādas �ubiņas, kur uzsēsties, � māte uzsauc īe�um.

���� Es? Pa tiem putekļiem un pelavām? Puf! Labi izgud�rots. � Ie�us paslej augstāk brīvo kāju. � Lūgtiņ paskatīties! It kā man nebūtu izbraucamās bikses kājās. Lai iet Bille.

�� Papagaili! Ar ko tu runā? � Viņpus ratiem Cibelis uz�ā�vās stāvus vienā mirklī. Zviuks, �viuks! � pātagas kāts Ie�um pa muguru, pa stilbiem �

Viens vienīgs negants rēciens pār�alca sētu, atsitās Valtam krūtīs. Kā lēk�us, kā kri�us Ie�us stāvus atdūrās zemē. Palika mirkli kā sastindzis.

Ai, tās acis! Niknuma pilnas, sāpju pilnas, aug�up pavērs�tas, it kā izsprāgt gribētu no dobumiem. Tādu acu Valts nekad vēl nav redzējis. Negrib redzēt! Jānovēr�as^

Bet Cibelis kliedz: � Bikses nost! Tūlīt nost! Iemācies no�pelnīt, tad valkāsi. � Viņ� sper soli pāri ilksij uz Ie�us pusi.

Valtam uz kūtiņas sliek�ņa vai sirds pamirst. Kas tik nu būs?!

Bet Ie�us � kā trūkās, kā lika skriet � kūtiņai garām, do�bēm pāri, zirņiem cauri, kvie�os iek�ā. Kā bijis � nebijis pa�zuda tur.

��� Vo, spiekundziņ�! Kvie�us novā�ot!

Nekādas atbildes nebija arī no kvie�u puses. Vēlreiz pacēlis pātagu, Cibelis draudēja:

���� Nāc tik tu man tagad laukā! Bumerangus redzēsi! Mig�las kausiņ� tāds!

Visu laiku, kamēr sajūdza zirgu, sakārtoja ratos sēdekli, Ci�belis nerima �ķendēties. Un, kad Cibeliene pateica: �Tu ar, tēvs, tāds vien kā pielādēta plinte apkārt staigā. Tikko viens vārds �ā vai tā, sprādziens iet vaļā,� � viņ� iesvilās jo vairāk.

���� Briceli vajag! Bez tās nevar būt. Kas negrib klausīt ar labu, �itais izmācīs, � viņ� pacēla pātagas kātu .un un spēcīgi piecirta pie sava zābaka stulma.

��� Jauni laiki. Dzīvot jāprot pa jaunam. Darbu tev dod? Dod. Algu maksā? Maksā. Tad mācies strādāt. � Turot gro�us rokā, vēl uzsauca:

��� Zete, tā kā tu man �odien neietu mangot! Domā, es ne�zinu. Kā es no sētas laukā, pazūd mana Zete ar tarbu.

���� Es? Ko tad es? � Cibeliene saslējās. � Vai es mangot eju? Vai es kādam ko lūdzu? Tāpat ciemos aizeju. Vecas drau�dzības pēc. Ja laba sirds un devīga roka pārsūta maniem dvīnī��iem �ķēlīti taukumiņa par labāmdienām, vai es varu apsmā�dēt!

Cibelis aizbrauca uz pilsētu viens.

Drebo�iem pirkstiem Valts atraisīja Pelēci, atraisīja Balci. Satraukts izgāja ganos. Billīte neskrēja �oreiz palīgos. Nez kur pazudusi no sētas.

Kazas gāja pārtie�ām uz ezermalas kārkliem. Zālē mirdz sirmi tīmeklī�i, rasas pērlī�u piebārstīti. Kājas Valtam plikas. Pirkstu starpās notrūkst pa lapai, pa ziedam. Smilgu rasainās slotiņas sitas gar stilbiem, da�ai sniedzoties vēl aug�pus ceļiem. Drusku salst un knie�.

Kaut kas netīkams, vārdos nepasakāms, �ķiet, iegūlis Val�tam krūtīs. Lūkoja dziedāt. Uzsāka vienu, uzsāka otru dzies�mu � �orīt neskan. � Pagriezīs labāk slotiņas! � Valts uz�sauca sev balsī. Sagrieza kārklus, sasēja pārīti. Griezīs zarus vēl tre�ajai. Tā! � iesnāja pirkstā. Ne jau līdz kaulam, bet asi�nis sūcas. Sakrājas sarkana pilīte pirksta galā, iekrīt zālē. �Tā iet, kad lerdzīgi strādā,� Valts pukojas sevī.

Aptinis pirkstam alk�ņa lapu, ar smilgu pārsējis, zēns apsē�dās uz kadiķa nolīku�ā zara. Zars bija �uburains un stingrs, varēja sēdēt kā krēslā. Atkal un atkal prātā �īrīta notikums. Tad tas jau ir tas nelāgais! Tāpēc jau nepadodas nekas. Valts skaidri jūt, sirds viņam pasaka: �Ie�us bija vainīgs!� Un tomēr

Ievām tā nevajadzēja � Kā viņ�, nabaga spītīgais Ie�us, kā viņ� ierēcās � tādā, nemaz kā cilvēka balsī. Iegrie� ar nazi, las vēl nekas. Bet gāzt ar pātagas kātu� Nē, Cibelis Valtam nepatīk. Jānodrebinās. Kā tad viņ� tā? Cilvēkam sita! Puika, nu lai. Liepanniņai bija tik daudz sivēntiņu. Cits klausa, cits ne�klausa ar. Viņa ar pātagām nekāvās. Tikai tāds smalks �aga�riņ�.

Valts piemiedz acis, negribas vairs neko domāt. Un pēk�ņi ir tā, it kā viņu kāds sauktu, kāds aicinātu atpakaļ vecajā sētā. Tur kļava pie loga, mazs galdiņ� � tur pagraba liepā var �ū�poties � Tur tilta uzbērums un laiva, un smar�īgās kalves .. . Sauc un sauc� Ieskanas it kā Liepanniņas balss. It kā vecā�māte ūjinātu, tāda piekususi un balta. Pastarpēm vēl Vilkatis ar savu jautro vau-vau. Un tētis? Kas zina, tētis būs apdomājies. Vairs negribēs pazust. Kas zina, varbūt sameklēja viņu. Kā sve�ais vēl teica � meklēs, kamēr atradīs. �Es ie�u! Es ie�u!� Valts domās atsaucās. Kazas jau nu diezgan paganītas. Nu at�kal jāpalīdz vecaimātei. Liepanniņai ar nav vis vaļas. Līdz pus�dienai Valts nostaigāja, �ā aicinājuma �ūpots un lolots.

Pārdzinis kazas, Valts piesēja tās. Kūtiņā ie�mauca Billīte. Viņa izskatījās noraizējusies un bikla. Runāja pus�ukstus. Vai Ie�us nav bijis ganos, viņa gribēja zināt. Vai nav kur manīts? Kad Valts varēja atbildēt tikai nē un nē, Billīte nodrebinājās, saķēra vaigus abās rokās.

��� Vai! Tā man iet. Nu viņ� nerādīsies atkal divas trīs die�nas. Pie cepļa dzīvos. Ielīdīs, izgulēs sazin kur.

��� Bet ko viņ� ēdīs? � Billītes satraukums pielipa arī Val�tam.

Billīte paraustīja plecus: � Varbūt ogļu deģis iedos kaut ko. Viņ� jau to tādā reizē pa�ēlo. Un � un, � viņa pameta biklu skatienu uz āru, � es viņam nolieku kādu kancīti maizes,

ko neko vienā vietā. Viņ� zina. Paņem. Tikai tu nesaki nevie-' nam, � kā lūgdamās viņa aiztika Valta roku. � Tu zini, Ie�um bail. Tēvs dikti pērs. Ar siksnu, ar sprādzes galu � Tad jāpa�gaida. Gan jau tēvs aizmirsīs. � Billīte nodūra galvu un �igli izspurdza sētā.

Valts kavējās iet uz istabu. Prātā Ie�us. Laikam gan bries�mīgi grūti, kad nedrīkst nākt mājās. Ar siksnu � ar sprādzi.. . Ne, tādu tēvu Valts ar nemīlētu. Savu tēti� tas nu ir tā, pavi�sam citādi. Kaut tik viņ� būtu apdomājies! Kaut atcerējies Valtu un vecomāti! Jāiet, jāiet, lai dabūtu zināt.

Durvis bija pusvirus. Mīļāmāte sēdēja galda galā � gai�ā jakā, atsegtu galvu. Darbā iztvīkusi, viņa smēla no bļodas koka karotē rūgu�pienu un veldzējās maziem malkiem.

Dziļā bērna paļāvībā Valts piegāja klāt.

��� Ved mani mājās, mīļomāt! Man te vairs nepatīk. Es do�māju, mani gaida � � Satraukumā balss viņam aizrāvās. Valgās, sērīgās acis pateica, ko gaida maza sirds.

Gausi, kā pārdomādama mīļāmāte cēla karoti pie mutes vēl un vēl vienu reizi. Tad pamazām un svarīgi pagriezās Valtam pretī. Viņas tvirtās, vēl spēcīgās rokas apņēma zēna plecus. Bet savām krūtīm viņa nekļāva to klāt. Tuvojās grūts un neno�vēr�ams brīdis.

���� Tā ir, Valtiņ, mans dēls, pienācis laiks mums parunāties. Tu gribi mājās. Labi. Bet klausies, ko es tev pateik�u. Tu esi jau atnācis mājās. Savās īstajās mājās Sudmalkalnā. Te tavi draugi Janka un Billīte. Tāpat Balce ar Pelēci tevi gaida katru dieniņu. Brigādē ar priek�ā lieli darbi. �odien pat laidīsim kom�bainu rudzos. Gan atradīsim robu, kur ielikt arī tevi. Varēsi uz�kāpt aug�ā, pavandīt salmus nost, kad reizēm aizķeras.

Valts klausījās gan, bet viena doma viņu nelaida vaļā. To vajadzēja izrunāt.

���� Un � un kur mans tētis? � Asaras drebēja zena balss.

Satumsa skatiens stingrajai sievai. Dziļi vajadzēja atņemt

elpu, lai izrunātu līdz galam. Viņa pievilka Valtu sev tuvāk.

� Tu prasi par tēti. Viņa nav. Aizmirsa, pameta, Valtiņ, tevi� Aizmirsa savu veco māti�

Pietrūka vārdu. Klusēja abi. Pieglaudis galvu mīļāsmātes plecam, Valts izraudāja savu rūgto nelaimi. Visrūgtāko, kāda bērnam var būt. Viņ� bija uztvēris visu, dziļi un pilnīgi. Vec�māmiņa � un kā tad viņa pavisam viena �

Un pēk�ņi Valts pārstāja elsot. Skaudru sāpju un asaru pil�nas acis pacēla pret mīļomāti.

���� Es � es neesmu aizmirsis vecmāmiņu! Un tēti arī nē� Es visu dienu par to vien domāju. Mīļomāt, kad � kad mēs aizbrauksim ciemos?

Savāds, ilgu pilns bija viņa skatiens. Līdzīgs vēja �ūpotai apiņu stīgai, kas meklē atbalstu rast.

Un atrada. Vēl mīļāmāte nav paspējusi nobeigt savu solī�jumu, jau Valtam vienā lūpu kaktiņā ielocījies smaids.

���� Paklausies, mīļomāt, kā viņa vid�ina! Nu taisni tāpat kā vecajās mājās.

Uz kūtiņas pavērto durvju aug�as uzmetusies bezdelīga. Tā vid�ināja dzīvi un aizrautīgi, it kā steigtos izstāstīt visam Sudmalkalnam to lielo prieku, kas �odien viņai gadījies. Kas gan tas varēja būt? Valts klausījās, vēroja. Kaut varējis iemācīties putnu valodu! Aizsūtītu ziņu vecmāmiņai.. .

���� Mīļomāt, lido! Mazie bezdelīdzēni izvesti! Dzi, dzi, kā māte nu priecājas. Pag, es izskrie�u paskatīt, vai ir visi pieci?

Sakļāvusi rokas klēpī, mīļāmāte ar asaru pilnu skatienu pa�vadīja Valtu līdz durvīm. Turas kā vīrs! Izvilk�u tevi. Neno�slīksi.

Kop� Valtam apsolīts brauciens pie vecmāmiņas, darba tam pilnas rokas. Pāris dienvidu nācās nostaigāt gar ezermalu, ka�mēr sameklēja smalkas kārkla klūdziņas. Tās nomizot un ķocīti nopīt itin labi varēja, kazas ganīdams. Drusku gan vajadzēja palūgt talkā ogļu deģi � ribiņas līdzēt iestiprināt. Ķocītis pa�devās glīts, ieapaļ� kā poķītis. Vecmāmiņa varēs glabāt tur savu adīkli, savus dzijas kamoliņus. Adīs un paskatīsies. Tūlīt atminēsies: to man Valts atveda. Un nevedīs vis glu�i tuk�u. Iek�ā būs pieci tomāti. Pa�i prāvākie, ko�ākie. Tie�i dobītē no�gatavoju�ies. Drusku ciemakukulis būs.

Nu tik jāgaida laiks. Tā vaļas pastarpe. Tādēļ ik dienas Valts grib dzirdēt, cik rudzu brigādē nopļauts. Vai drīz varēs �ķūņos vest? Zēl gan, ka citos laukos tik daudz akmeņu. Varētu viscaur ar kombainu pļaut, kas tad nekaitētu. Brigadieris arī tā saka, vai ne? Bet tagad� gausi, gausi nāk tā vaļas pastarpe. Kad vēl divi dienas no vietas uznāca spēcīgas lietus gāzes, Valts staigāja sabozies. �itāds kavēklis! Un kādēļ gan vecmā�miņa dzīvo tik tālu? Mīļāmāte saka: tev kājas par īsām, lai vienā dienā aizietu, pārnāktu. Zirgiem nav vaļas. Siksniņlidma�īna vēl nav izgudrota � Ko lai dara? Ko lai izdomā?

��� Mīļomāt, vai tu nevarētu nopirkt sev divriteni? � Ekur, laba doma! Jēkaups Janku reizēm pavizina. Kādēļ gan mīļā�māte lai neaizvizinātu Valtu līdz Liepatām?

Tad nu gan mīļāmāte sāka smieties. Ar steigu vajadzēja nolikt viras bļodiņu uz galda, lai neizlaistītu vai pavisam neizmestu no rokām. Lai nu ko, bet iedomāties savu augsto, kuplo stāvu � viņa ta�u brigādē pati lielākā sieva � uz divriteņa, to bez smiekliem nevarēja.

Valtam brīnums � par ko te jāsmejas?

�� Kā nu ne, � mīļāmāte slaucīja asaras, ko smiekli sa�

dzinu�i acīs. � Es un tu uz velosipēda � būtu tas pats kas lā�umāte ar vāverēnu. Apstātos ļaudis ceļa malā ar vaļējām mu� lēm. Un mēs abi pirmajā grāvi � bladauc! Es tak nemāku braukt.

Nemāk? Tas nu ir pārsteigums! Valtam grūti pat iedomā�ties, ka mlļāmāte varētu ko nemācēt. Laukā un sētā viņa pa�dara visu. Pat pavardu salaboja. Ar ķieģeļiem, māliem � glu�i kā īsts mūrnieks. Dro�i vien arī skursteni pati izslaucītu, ja ne�būtu atnācis skursteņslauķis. Bet � ja jau tā, neko darīt. Jā�gaida vien tā pati pastarpe. �

Ciemam gatavojās pamazām arī mīļāmāte. � Liepas nozie�dēju�as. Ies palūkot medu, � viņa teica. Sameklēja klētiņā dūmekli. Kur savāds daikts tāds dūmeklis. Maziņas plē�iņas, skārda kanniņa ar snibi, pa kuru nelīst ne piens, ne kafija, bet paceļas gaisā pavisam īsti dūmi. Vēl uzliekas galvā bi�u sie�tiņu. Sāk rīkoties ap bi�u mājiņu. Noceļ jumtu. Izņem vienu rā�mīti, izņem otru, apskata. Kā melns mākonis viņai apkārt mud�inās bites. Tekā pa drēbēm, pa rokām. Mīļāmāte tik padūmo un lēnītēm dara savu, it kā sīcēji odi vien viņu aplidotu.

Aiz mājas pak�ķa satupu�i, pa gabalu dravnieces darbā no�raudzījās bērni. Ja nu iedzeļ bite. .. Karsti tirpuļi pārskrien, to iedomājot vien, � kur� gan te nepazīst bites �aso cirvīti�. Bet aizmirstas birdinātās asaras, kad nāk reize, kur pirkstos vari turēt siltu, smar�īgu kāres gabaliņu ar dzintaraino medu . ..

Un kur tad vēl �ogarau�i � Sudmalkalna bērnu lielākais gardums. Gardums varbūt tādēļ, ka pulka darba ar tiem. Arī Valtam tur krietni vien jāpiestrādā. Priek�darbu vien salasīsies savi septiņi astoņi, ja ne vēl vairāk.

Kamēr mīļāmāte iekur maizes krāsni un samīca rau�iem apak�as, Valtam jāsarauj dārzā burkāni. Ek, vareni �ogad padevu�ies. Tos nu vajag mazgāt, tīrīt, sarīvēt. Valts prot �o darbu un labprāt padara. Jo tāds sarīvētu burkānu kampaliņ� uz muti prasīt prasās. Kartupeļus mīļāmāte nomizo un sarīvē pati. Tad vēl viņa paņem smalkos miltus un pienu, ņem prāvu bļodu, kur sagatavot rau�iem virsu. Jā, virsiņas gatavo�anā mīļāmāte ir liela meistariene! Ne Jankas mātei, ne Cibeļu Zetei tik gar�īgi �ogarau�i vis nepadodas. Cibelienei jau nu pavisam ne, jo viņiem dobēs nav burkānu. Ta�u pats svarīgākais un smalkākais darbs Valtam �ķiet rau�u ap�ogo�ana. Ko domā, tev noliek priek�ā plāni izveltnētu rau�a apak�iņu. Ar pirkstga�liem vien jāiemanās izveidot tai visapkārt mazu mīklas �odziņu. Jauki, vai ne? Un galu galā iznāk tāds kā neliels �ķīvītis ar stāvu maliņu. Pa�ķidro virsu liek �ķīvītī, �ķīvīti uz plāts, plāti �auj krāsnī. Lai nu cepas gardi! Un izcepas ar. Virsiņa � mīksta, salda, apak�a � cieta, kriuk�ķīga. Lūk, vēl viens ciem�kukulis vecmāmiņai! Arī bērniem tiek pa vienam uz kārā zoba.

��� Vid�u-vid�u-�urrks � vid�u-�urrks� � skaļi, aizrautīgi vid�ināja bezdelīga Sudmalkalna priek�namā uz savas ligzdas malas.

���� Zinu, zinu � jāceļas, � Valts tai atsaucas. � Brau�camā reize klāt. �irgts un steidzīgs Valts mazgājās, ģērbās. Ka�mēr mīļāmāte atbrauks zirgu, viņam vajag būt gatavam. Kad tik tās puķes neaizmirstos �

Izdzēra krūzīti piena. No �ogarau�a varēja nokost tikai pā�ris kumosu. Gar�īgs, tomēr tik agri vēl negribas. Labāk es to Vilkatim � Ieslīdēja rau�a puse zēna kabatas tum�ajā spraugā.

Valts izmetās sētā. Saule vēl nebija lēkusi. Dzestra, spir�dzino�a �ķita krēslainā gaisma. Ezers viegli kūpēja. Ierībējās rati. Ātri Valts nolauza tepat loga priek�ā da�us smar�īgā diev�kociņa zariņus. Vēl pieplūca klāt kliņģerī�u ziedus, vēl pāris stiebriņu balti svītrainā puķu grī�ļa. Tad vairāk puķu viņiem nebija. Valts paostīja smar�īgo pu�ķi, un rīta rasa slacīja viņa vaigu.

Brauk�anai iedots pamazs zirdziņ� � Sainītis. � Tu jau man prātīgs, ma�īnu nebaidies, � mīļāmāte paplik�ķināja zirga gai�o kaklu. It kā pateikdamies par glāstu, Sainis pakuslināja lūpas, paskatījās ar vienu aci. Sak, variet palaisties uz mani, godam aizvedī�u, nav vairs tie gadi, lai trakotu.

Savu paprāvo skala groziņu ar baltu drāniņu pārsegtu mīļā�māte ie�ubināja ratos starp sapļautajām lēcām. Savējo ķocīti poķīti Valtam gribējās paturēt klēpī. Arī puķu pu�ķi nevarēja izlaist no rokas. Tik ko�u un smar�īgu.

��� Mīļā stundiņa, �ito Valtu! Kā kāzinieks saposies. � Uz sliek�ņa stāvēja Cibeļu Zete, galvu vēlīgi �ūpodama.

Krustiski pārsiets ar lielo lakatu, ratos ietupināts, zēns iz�skatījās cik gar�, tik plats. Nemaz pagriezties pret laipno runā�tāju. Bet ko tur lielu ar skatīties. Billīte tikpat neredz, cik stalti aizbrauc Valts � Būtu jel pie loga pieskrējusi! Un Ie�us lai nu vairs nedomā lielīties, it kā �is vien tas izbraucējs. Valts tāpat māk ar lūpām pasmūk�ķināt, māk uzsaukt � kusties, nu!

Lai�ot lejā no Sudmalkalna, leco�ās saules pirmie stari spī�dēja abiem braucējiem tie�i sejā. Gaiss dzidrs un rāms. Varēja dzirdēt Ezergaļos runājam. Tur govis dzina ganos.

��� Būs mums laba brauk�ana. Laiks kā zīda drāna, � mī�ļāmāte bilda savu iemīļoto teicienu. Drīz viņi iebrauca me�a za�ļajā ēnā. Sainītis tecēja �irgti, gan pasīkiem, tomēr rasmīgiem solī�iem.

Apņēmusi roku zēna pleciem, mīļāmāte viegli viņu sapuri�nāja. Palūkojās tam vaigā, rīta spirgtumā sasārtu�ā. Rāmais, svinīgais me�a atspulgs Valta dzidrās acis vērta dziļas un spod�ras. Kluss neizteikts prieks margoja tajās.

��� Vai tev ir labi? Nesalsti?

Cauri biezajam drānām varēja just spēcīgas rokas gadīgo pieskārienu.

Labi, Valtam ir labi, pat vārdi nav vajadzīgi. Krūtis briest, galva ceļas augstāk, lūpas veras neveramas. Zēns sāk lalināt līdzi me�a strazdam un cīrulim�

Braukt viņiem vajadzēja krietnu gabalu. Kolhozā �Gai�ais ccļ�� savā laikā bija apvienoti trīs mazāki kolhozi, kam vēl pa starpu vienlaidus stiepās valsts me�s vairāku kilometru garumā. Jau toreiz, pārnākot dzīvot uz Sudmalkalnu, Valtam �is pats me�s varen iepatikās. Tagad, kur pusvasaras nodzīvots �ā me�a tuvumā, zēns jo vairāk ar to iepazinies un sadraudzējies. Cik reizēm, cilpojot uz ogļu cepli, nav kūleņots pāri Sievu kalniem, kur tās trīs liepas no viena celma izaugu�as. Trīs liepas, un vie�nai dobumā mīt pūces � Tāpat, turoties kopā ar Ie�u un Janku, izstaigāti taki uz me�ezeriem. Tur apaļais Sventiņ�, tur garais Gulbis � pag, nupat vajag �iekurītim būt. Kā tad, starp prie�u stumbriem paspīd mazā Ciekuriņa spīdīgi melnais ūdens spogu�lis. Viltnieks tāds. Kas gan tavu niķi nezina. Saaudzinājis sev visapkārt sārtas un dzeltenas lāceņogas. Domā, kāds jau nu skries pa kaklu, pa galvu pēc tām. Skries savu galu meklēt� Kā tas melnais bullis �

���� Kā tur bija ar to me�kunga bulli? Pastāsti, mīļomāt!

�o vienkār�o teiku Valtam gribas klausīties atkal un atkal, īpa�i, ja to var noklausīties gai�ā dienas laikā �

���� Kā tad nu bija, � mīļāmāte parausta gro�us.

��� �āpo, Salnīt, �āpo� Nūja, dzīvojis kādreiz mūspusē me�kungs Bērs. No vācie�iem bijis. Savās jaunās dienās vēl dzirdēju viņu pieminam. �im pa�am me�kungam bijis bullis. Melns kā pats velns. Tikai baltie ragi pa gabalu spīd. Un tad vienā nebaltā dienā � lopi tepat Ciekuriņa silavā ganīju�ies � melno bulli dunduri apstāju�i. Uz melniem lopiem tie īpa�i krīt.

Sim aste gaisā. Kā brāzies, kā drāzies � Ciekuriņā iek�ā. Stā�vus dibenā ar visiem baltajiem ragiem. Pieskrien gans. Ko te vairs ķersi, ko glābsi, kad burbuli vien uz aug�u nāk? Guļ vēl �odien melnais bullis, bezdibenī nogrimis.

�������� Bet klibajam Sūnām tomēr parādījās, � Valts gaida turpinājuma.

�������� Sūnām, nūja, kad vīrs nāk no krogus, tādam acu priek�ā daudz kas rēgojas. īpa�i mēness naktī. Tāpat Sūnām. Nāk ve��uks, savu balto nūjiņu klidzinādams, jautrā prātā kādu nekādu dziesmiņu padziedādams. Me�s rāms un kluss, kā jau ap pa�u pusnakti. Kā nonāks iepretī Ciekurītim � iemaurojas viens tādā īsti niknā buļļa taurē. Un pie tam vēl trīs reizes. Sūnām, naba�gam, karsts pār kauliem noskrien. Un, kā par nelaimi, vēl pa�skatījies uz Ciekurīti. Kā tad � �ūpojas, līgojas buļļa melnā galva ūdens virsā. Spīd ragi mēnesnīcā baltum balti. Acis deg, purns pavēries, kā palīgā saucot. Un Sūna � cik tādam vairs prāta � glābējs gatavs. Trīs lēcienos no ceļa nost, grāvim pāri. Te, par laimi, �am aizķeras kāja � paklupis. Pacels acis, nu tikai attopas, kas �ī par nelāga vietu un kam tā galva. Nu licies skriet. Viss klibums aizmirsies. Kā no mārka izvilkts, mājās pārtenterējis. Vēlāk tad nu ņēmies visiem stāstīt, kāds �im stul�bums uzkritis. Kunga mantas labad gribējis pats sev galu ņemt. Re, klupiens �o izglābis.

Ciekurītis paliek aiz muguras. Valtam tomēr vēl jāpagrie� galva atpakaļ. Labi gan, kad saule tik gai�i spīd. Skaidri var saskatīt apaļās lēpju lapas, pa kādam dzeltenam ziedam. Un vai�rāk nekā. Pavisam jauki. Un tomēr, ja muguru piegrie� mīļaimātei klāt, neko vis nekaitētu ieraudzīt starp lēpju lapām �ūpo�jamies baltragaino galvu. Bet tagad jau ķēmi vairs nerādās. Tikai vecos laikos tā'noticis.

Gan parunājot, gan brī�am klusējot, viņi beidzot izbrauca klajumā. Saule pakāpusies brokastlaikā. Kā glāstot aizglāsta rīta dzestrumu. Ko�ais kliņģerī�u pu�ķis novēlies Valtam pie kājām. Kas to būtu domājis, ka ratos tik salda snau�ana.

Liepatās pirmais pretī metās Vilkatis. Smilkst, saplok pie zemes, slienas uz divkājām, pārliekā priekā tikko neapgā� Valtu. To pa�u brīdi sētā parādās Liepanniņa. Iekāsējas Liepiņu tēvs. Uz lieveņa iznāk vecmāmiņa, tāda pati balta un mīļa, kādu Valts viņu atmiņā glabājis.

� Vecomāt� vecmāmiņ!

Pretī pastieptajās rokās Valts iekrīt ar ko�o puķu pu�ķi, ar pieciem tomātiem ķocītī.

��� Dēliņ � manu dēliņ � � Trīco�ās rokas glau� un glau� savu lolojumu.

Istabā līdzi ienākusi Liepanniņa, skaļa, ātra, izdarīga, kā jau vienmēr. Ķer Valtu zem padusēm, pasvārsta rokās.

��� Vadzi, nekas, � viņa nolai� zēnu atpakaļ, � audzis un briedis esi itin brangi. Gandrīz kā. kolhoza sivēnteļi. Kozi, būs mīļāmāte ar medu un kazu pienu vien tevi dzirdījusi. � Un viņa smejas, lai visa istaba atskan.

Un Vilkatis neatiet no Valta ne sprīdi. �ķiet, viņam sava 'loma. Gudrās, dzeltenās acis lūgtin lūdzas: nāc, draudziņ, nāc!

Lai nu lielie dara, ko zina, arī Valts istabā nevaldās vairs. Pazūd abi ar suni.

Kas lai piemin visas tās vietas, kur Valtu aiznes sirds. Pagrabliepas zemais zars � tajā jāpa�ūpojas. Tāpat, ar rokām vien. Vecais galdiņ� kļavas paēnā � kur jocīgi � tāds kā ma�zāks sarāvies. Aplokā sivēnteļi dro�i vien gaida. Traks, kā izau�gu�i! Gandrīz ne pazīt vairs � pavisam īstas cūkas� Drīz viņi atrodas abi ar Vilkati braslā. Lielais akmens � platmuguris! Nē, te nu gan jānomet kurpes. Kas var izturēt, brīdi nepasēdējis tā mugurā. Un Vilkatis bra�i turas līdzi. Uz akmens abiem pietiek vietas. Pēc sena paraduma zēna roka apskauj suņa kaklu. Galva uzgulst tā mīkstajam skaustam.

���� Sunīti .. . Vilkatiņ manu! Tu gaidīji Valtu? � Un Valts sāk stāstīt garu stāstu.

Pacietīgi Vilkatis noklausās, cik daudz darbu piektajā bri�gādē. Taisni aumaļām. Tāpēc arī Valtam siena'vāli jāārda, kazas jāgana un vēl jākaujas ar dunduriem. Toreiz, kad no Sudmalkalna gāzās strauts.

�� Un � un cik tur trūka, ka būtu vēl zilonis arī jāmedī�

Bet labi, ka aizgāja garām. Tu saproti, kāds bija notikums? Urrriesmīgs! � Valts nodrebinās un sāk �ukstēt sunim pie pa��as auss: � Vilkatiņ, tev es varu pateikt. Drusku bail man bija gan. Bet tu jau zini � bailes nevajag izrādīt. Nevajag bēgt. Tad labi vien iznāk.

Pēc tik sirsnīgas izrunā�anās var sekot vēl labāka izskrie�a�nas. Lī�u lo�u kalnā � lejā, gan stāvus, gan ripeniski. Un stunda kā minūte gaist.

Pagalam aizelsu�ies, izslāpu�i abi pārradās sētā. Nāca tie�i gaidīti. Vecmāmiņa jau izsaukusies. Palūk, Liepanniņa piena krūzi ienesusi. Baltus rau�us vakar pacepusi.

Vecāmāte skatās, neatskatās, cik kāri Valts liekas uz maizi un pienu. �irgts, vesels un tīri kā garumā ar būtu pastiepies.

���� Redzu, dēls, redzu, tev dzīvīte gājusi kalnā, � viņai balss ietrīcas priekā. Es varu aizbraukt mierīga. Zinu tevi labās rokās.

Valts paceļ galvu. Satraukumu pau� viņa acis.

���� Kur tu brauksi, vecomāt?

Klusums. Tad ierunājas mīļāmāte. Viņa sē� galda galā no�pietna un atklāti uzlūko Valtu.

���� Redzi, Valt, vecāmāte palikusi bez apgādnieka'� Grūti viņai vienai. Kur maizīti ņemsi? Kur malkas pagalīti? Tad nu viņa brauks uz jaunām mājām. Es zinu to vietu. Māja liela, diviem stāviem, apkārt tai dārzs. Tur vecaimātei uzklās gultu � baltu jo baltu. Būs viņa paēdusi, apkopta. Netrūks nekas, ne diegs, ne adatiņa. Par visu valsts gādās.

���� Aizrakstī�u, drīz vien jums aizrakstī�u, � solās, vecā�māte. � Izstāstī�u visu, ko mēs tur darām, kā dzīvojam. Un citu vasaru, tad jūs abi brauciet mani apciemot, � viņa nobeidz, cik �irgti vien spēdama.

Satraukuma pilnām acīm zēns uzlūko te vienu, te otru vec�māmuļu. Vēsts ir tik negaidīta! Kā lai uzreiz zina � laba vai ļauna? Bet krūtīs briest grūtums. Ne ārā to izpūst, ne dabūt uz leju. Strauji elpojot, jūtīgās nāsis ceļas un plok, kamēr pirk�sti nebeidz grozīt lielu, spo�u galda nazi. It kā steidzīgi būtu kas grie�ams.

�Draugam nav labi,� jūt Vilkatis, gulēdams pie Valta kā�jām. Viņ� trūkstas, uzliek purnu zēnam uz ceļgaliem.

��� Kur paliks Vilkatis? � Valtam iedrebas balss. � Par Vilkati nav ko bēdāt, � teica vecāmāte. � Viņ� paliks tepat pie Liepanniņas. Te viņam sava būda, sava ierasta sēta. Pavi�sam labi.

Valts klausās. A�i, a�i strādā tam domas: �.. .Vilkatim jā, viņam būs labi. Vecmāmiņai, nu ko, kad mīļāmāte saka � labi, tad tā arī būs. Bet man� kā tad man? Viņas krēsls būs tuk�s � lieveņa durvīs vairs neiznāks � sētā nestaigās � Kā tad es zinā�u piedomāt? Pazudusi man � Tikpat kā tētis. ..�

Nokrita viena un steidzīgi vēl viena asara uz na�a spo�ā spala. Gan pirksti pārsedz nodevīgās lāses, bet no krūtīm iz�lau�as apspiests elsiens.

Galda otrā galā steidzīgi pieceļas mīļāmāte. Viņa iet uz otru istabu. Sauc Valtu palīgā sakravāties. Rau, vecāmāte atdodot �iem savu brūno koka lādīti. Tad nu ieliks tur kādu trauku, kādu biezāku drēbes gabalu, kas Valtam �eit vēl palicis.

Bet Valtam �obrīd nerūp ne �āda, ne tāda lādīte! Prātā glu�i kas cits. Vecmāmiņa mīļā� Varētu ierausties viņai klēpī, ap�kampt � saturēt cie�i, cie�i, lai netiek projām! Domās tas nav grūti. Padarīts jau. Tikai pirksti nespēj atlaisties no spo�ā na�a. Varējis izdomāt ko! Tādu labu, labu, lai vecmāmiņai nebūtu jā�brauc nekur. Būtu Valts lielāks, tad gan tā nenotiktu.

��� Ak tu mana vecā galva! � vecmāmiņa runā, tīri vai pa�smiedamās. Viņa noliecas, paver mazā skapī�a durtiņas.

��� Valtiņ, skaties, tava mīļa cukurvistiņa. Gandrīz man aizmirsās. Glabā nu tu. Glabā mūsu piemiņas lietu.

Ar pazīstamu skaņu trauciņ� noklinkst galdā. Melna, spo�a actiņa no sarkanas sekstes apak�as draudzīgi uzlūko Valtu. �ķiet drusku pat pamirk�ķinām. Jaukais, senais nieks! Ir zilā spārna nepacilājot, tas no�āvēja asaru Valta skropstās.

Lūpas gan vēl ilgi noraustās. Kā klusā priekā. Kā brīnumā, liet acis jau smej.

��� Tu man? � Tu man dod pavisam!

��� Tev, tikai tev! � vecāmāte apgalvo vēlreiz. � Tu jau mans mantinieks. Ņem kaut vai visu. Bet kur nu tu liksi tās ķirmju sagrauztās graba�as. Lai Liepiņu tēvs sacērt malkā.

Tagad Valts pilnīgi liekas sapratis, cik labi klāsies vecaimātei jaunajā mājā. Pat caurdurām pienācis gals. Tikai tā. Jo citādi nevarētu vis atdot cukurvistiņu ar visiem graudiem Val�tam. Tik nez kam tās rūgtenās sirdsdrapes paliek? Arī laikam Liepiņu tēvam. Nu labi. Valtam jau to nevajag.

Viņ� pārmaiņus uzlūko gan vecomāti, gan savu jauko man�tojumu.

��� Es glābā�u to� � Dziļa pateicība, cie�s solījums iz�skan viņa klusajā �ukstā.

Vecāmāte noglau� Valta pabaloju�o matu cekulu.

���� Pacilāsi kādreiz �o pa�u veco klukstīti, atcerēsies savu vecomāti. Kā mēs te Liepatās pinterputru vārījām, kā pladiņas cepām. � Un viņa pasmaida ar visām savām simtu grumbām vaigā.

Baltā dvielī rūpīgi ievīstītu Valta rokas noguldīja dārgo dā�vanu brūnajā lādītē.

Mājās viņ� brauca kluss un domīgs, bet ļoti, ļoti ba�gāts.

�Kā sarkans paklājs pār ciņiem! Saujām var grābt, riek�a�vām. Tas tik ir dzērveņu gads! Kas tagad nav slinks, var viegli tikt pie lielā rubļa,� priecājās sievas un skuķes. Viņu rosība un pieminētais �lielais rublis� drīz vien sacēla kājās arī zēnus, īpa�i tādēļ, ka tuvojās skolas laiks un kooperatīva veikalā re�dzētas brīnum jaukas mantas.

Par apģērbu, apaviem, grāmatām, skaidrs, par to gādās tēvs vai māte. Tas viss būtu labi, lai viņiem paldies. Bet paliek viena vaina: tēvs ar māti sen jau izaugu�i lieli, vai viņi vairs atmin, ko kāro tāda pirmklasnieka vai otrklasnieka sirds?! Gaidi, ka tev pirks pildspalvu! Tāpat � mehānisko zīmuli. Kabatas luk�turīti vai piezīmju blociņu. Mili�a svilpi jeb vai vismaz kādu mētriņu ieveramās gumijas �kaķenei�.

Dzērvenes, tās nu varēja stāvokli krietni vien mainīt. Pa�griezt uz labo pusi.

��� Nav ko vilcināties. Svarīgs moments. Ievadiet sarunas ar mātēm, � zēnus vēl piebikstīja ogļu deģis.

Pirmo soli spēra �ņores Janka. Tā un tā, ja es dzērvenes lasu, pielasu pilnu rāceņu grozu, kam paliks peļņa?

Māte paskatījās uz Janku. Nu, ja nu tāds diegs kā viņas puika cauru dienu būs mērcējis savas kājas purva rāvā, būs līkņājis un lo�ņājis, brī�iem pat ceļos meties, cīnīdamies par katru ogu sauju, tad māte ar vis negribēja nocietināt savu sirdi kapeikas dēļ.

��� Lai notiek, � viņa teica, � cik būsi salasījis, dālderis paliek tev. Pērc, ko gribi, es neteik�u ne jā, ne nē.

Vai par �ādu atbildi nav vērts krist savai mātei ap kaklu? Nē, Janka tā vis nedarīja. It kā viņ� nebūtu īsts puika!

Janka deva kājām ziņu. Aizdiedza uz Sudmalkalnu pie drau�giem. Ie�us ar Billīti bija gatavi tūlīt laisties me�a. Jau cilāja groziņus. Valts tāpat, ja vien mījāmāte atļautu.

Tik pārdro�a gan nebija neviena māte, lai laistu bērnus vienus dzērveņu lasīt. Varēja iemaukties kādā akacī, apmaldī�ties, uzmīt kādam mūdzim, ej nu sazini, kas bērnam me�ā var atgadīties. Tomēr tādēļ nevajadzēja degunus nokārt. Pati Cibelicne bija nadzīga ogotāja un solījās bērnus ņemt līdzi. Arī miļāmāte varēja pa cēlienam patapt. Ko vēl vairāk vajag? Darbs varēja sākties.

Ka dzērveņu lasī�ana nav nekāds jautrais pastaigas gā�jiens, mazie ogotāji īpa�i izjuta vakaros. Tu iznāc uz taka vai ceļa, jūti cietu pamatu zem kājām un tomēr uz priek�u lāgā ne�tiec. Domāt, viss purvs ar balto sūnu ciņiem, ar staipīgām un sīkstām dzērveņu stīgām, ar vaivarājiem un sīkām priedītēm vēl vienmēr pinas tev pa kājām. Vilktin velk atpakaļ. Vienīgi, uzmetot acis pilnajam ķocim, kur spīdēja ogas kā sarkanas krelles, prāts metās priecīgāks. Tas palīdzēja cilāt piemirku�ās kājas, nokratīt purva burvestību.

Kad nedēļa gāja uz galu, katrs varēja apvērtēt savu gu�vumu. �im sieks, tam sieks, citam pa puspūram, mātēm vesels pūrs. Tas tā apmēram. Cibelis nu jūdza ilksīs melni, lai klidzi�nātu uz kooperatīvu. Tur ogas iepērk. Tur var dabūt � nu, gan pēcgalā redzēs, ko katrs varējis dabūt.

Tas bija ļoti, ļoti svarīgs brauciens visādā ziņā. Cibe�lis ta�u � lai viņam veselība � savā orītē pa vidu sakrāvis ogu grozus, gar malām bērnus satupināja.

Mījāmāte ar Cibelieni smiedamās paļāva bērniem �o vaļu � braukt un iepirkties.

���� Redzēs, redzēs, cik katram tā prātiņa būs, � teica viena.

��� Nav zirga nauda. Ja paput, paput, nabagi tādēļ nebū�sim, � piebilda otra.

���� Tikai neizpērciet visu naudu kārumos! Lai pēcāk nav jādzer vērmeles, � mlļāmāte tomēr nenocietās nepateiku�i.

Ciemats ar kooperatīva veikalu bērniem �oreiz �ķita tālāk par tālu. Arī Ātrais kāpa gausāk par gausu. Cik patecēja, tad tā�diem sīkiem riksī�iem vien. Bet bērniem sirdis sen jau bija vei�kalā.

Beidzot tiku�iem galā, ir tad vēl nebija kārotais gals. Nav vis tā, kā domāja, � izbērsi ogas, paņemsi naudu.

Noliktavas durvīs viņus sagaidīja smaidīga, jauniņa ogu pie�ņēmēja. Pati sārta, apa|a kā oga, un savu acu zilgmi, jādomā, viņa no rudzupuķēm aizņēmusies. Mei�ai prieks par atvestām ogām, prieks par �aklajiem lasītājiem. Viņa teica:

��� Kad �itāds birums man būtu katru dienu, es savu no�liktavu līdz griestiem piebērtu. Divkār�u plānu izpildītu. Lai ēd un dzer ļaudis tīru C vitamīnu.

Ogas vajadzēja nosvērt. Pagaidīt, kamēr izraksta kvītis. Tad tik varēja saņemt naudu. Billītei jau pastiepās roka pirmajai.

��� Pag, pag! � Smaidīgā pieņēmēja atradusi vēl vienu ka�vēkli. � Kas māk naudu nopelnīt, tam tā pa�am jāsaskaita. � Viņa to saka pasmiedamās, it kā tā būtu kāda nieka lieta!

Ie�us tika galā samērā ātri. Kopā ar tēvu braukādams, nau�das zīmes iepazinis, skaita un saskaita visus divdesmit deviņus rubļus. Kapeikas, tādu nieku, pa�vadzina tāpat saujā. � Pa�reizi un sveiki! � Kā uzvarētājs � pirmrindnieks viņ� iet uz durvīm. Tam nauda krū�u kabatā, tai pa�ā, kur tūlīt greznosies pildspalvas spo�ais uzgalītis. Lai katrs redz � �is jau ar rak�stiem noņemas�

Billīte gandrīz tā kā netī�ām gadījusies Valtam aizmugurē. Var pabīdīt draugu uz priek�u. � Ej vien tu pirmais, man nav tik steidzīgi.

Vienalga � Valts nav nobijies. Ciparus pazīst. Māk skaitīt

līdz simtam un atpakaļ. Naudas zīmes, ar tām nu tā savādāk. Jāpagroza, jāpavēro � trīs vai pieci tas rimbulis rāda.

���� Redz ko, tu jau rēķini kā īsts otrklasnieks, � ogu pieņē1 mēja paslavē, kad Valts pareizi saskaitījis savus piecpadsmit rubļus.

Billīte no skaitī�anas izspruka glu�i necerēti.

���� Palai�, palai�, bērni, mani ar klāt, � ogu grozu sev pa priek�u stumdama, noliktavā iespraucās sprigana ve�iņa. Otrs grozs spieda viņai muguru.

Pieņēmējai nebija vairs vaļas ar bērniem noņemties. Viņa iespieda naudu Billītei saujā. � Glabā cieti, �pateica, jau cel�dama ve�iņai grozu no muguras.

Kad veikalā ienāca Valts ar Billīti, pie letes jau stāvēja Ie�us un Janka. Abi laimīgie pircēji patlaban pielaikoja savām kaba�tām pildspalvas.

Te pēk�ņi Ie�um stāvoklis sare�ģījās. Ja viņ� pērk pildspalvu ar dzelteno uzgalīti, spo�u kā vanaga aci, tad naudas nepietiek piezīmju grāmatiņai.

��� Jā, bez piezīmju grāmatiņas ar nav nekāda lieta, � gudri rauc uzacis Janka.

���� Ko vēlaties, bērni? � Valtu un Billīti uzrunā tieva, gara viscaur balta pārdevēja.

���� Mēs � mēs vēl paskatīsimies. � Uz pirkstgaliem pa�cēlies, ar abām rokām pieķēries pie vitrīnas malas, mulsa un smaidīja Valts. Sākās grūts un rai�u pilns darbs � izvēlē�anās. Nav iespējams nosaukt vārdā visas jaukās kārbas, raibos grabuļus, rotaļu zirdziņus, kaltus, kniebles un na�us � visu, kas tādam mazam pircējam jauc prātus veikalā.

Viegli neklājas arī pārdevējai. Uzmini nu, ko piedāvāt vīre�lim, kas pats vēl nezina � pirkt zirgu vai spo�o kaltu.

Uz letes parādījās zaļa vardīte. Hop-hop � tā palēca pre�

tim Valtam. Hop-hop! � nu atkal uz Billītes pusi. Meitene sa�trūkās. Vai nu virsū lēks!

��� Edz, kur manta! Naģe uz galda. � Janka iesmējās pilnā kaklā. � Piespied tik podziņu, �ī tūlīt � hop-hop. Pag, es bū�u tas pavēlnieks!

Pildspalvu Janka pabīdīja pārdevējai atpakaļ. � To es ņem�u citā reizē. � Sev viņ� paturēja kabatas baterijas �aulu. Zēl, ka pa�as baterijas nav!

��� Cik maksā tas naģulēns?

Pārdevēja pateica cenu. Lūpas kustinādams, Janka pārskai�tīja savu kapitālu. Ek, piķis, nepietiek! Ko nu darīt? Viņi ap�spriedās ar Ie�u. Muļķīgi. Mili�a svilpes arī nav. Un bija tik vajadzīga. Ar ko tad nu tumsā vilkus atbaidīs? Pieres rauc abi par zīmi, ka domā.

Vanaga acs jau Ie�um lūrē no kabatas laukā. Tā samaksāta. Vēl da�i rubļi atliku�i.

���� Dzirdi, � iepriecināts par savu labo iedomu, Ie�us iesper Jankam knipi pa pieri, � ja nu mēs liekamies abi kopā? Pērkam vardulēnu par abiem!

��� To var, � piekrīt Janka. � Naģe piedērēs katram pa dienai. Man patīk. Tas ir mehānisms. Būs skolā ko meitenes pakaitināt.

Zēni nopirka zaļo vardīti ar visu gumijas pavadiņu, ar po�dziņu galā. Un viņiem bija par abiem divdesmit gadu. Priecīgi vaibstīdamies, tie atstāja veikalu.

Arī Billīte izvēlējusies. Viņai to dzelteno stikla cālēnu ar zilo micīti pakausī vajag katrā ziņā.

Pārdevēja parimbina micīti pirkstos, un tā ir nost. Iek�ā smar�ūdens. Ai, to brīni�ķo smar�u! Billītei acis samiedzas aiz labpatikas. Vēl viņa nopērk maziņu baltu kaķēna galviņu.

��� Zini, tā tāda greznuma lieta. Piesprau� pie kleitas, � viņa skaidro Valtam. � Kandavā ar vienai meitenei tāda bija. � Cālim un kaķēna galviņai naudas pietika. Pietrūka sar�kanai lentei. Kaut pāris sprī�u garumā � pietiktu! Ies samek�lēt tēvu. Iz�inkstēs no viņa to lentes galiņu.

Billīte izdrāzās, ka durvju stikli dabūja trūkties.

Glu�i nelaimīgs Valts raudzījās plauktos. Visi atrod, visi māk nopirkt, tikai es ne� Stalti stāv tur sarkani gailī�i ar zi�lam un zaļām astēm. Brūni lācēni, nez kādi putneļi. Zēnam piere veselas trīs grumbas. Tie�i jādusmojas. Nu ko �ie tā ska�tās uz mani! Ne nu es pirk�u, nekā. Vai es kāds maziņais?

Pārdevēja, pa to laiku apkalpojusi da�us pircējus, pievēr�as atkal Valtam. Skatās � stāv vēl tāds pats sabozies. Kādas lai�mīgas iedomas vadīta, viņa paņēma no plaukta nelielu papes kastīti. Atvāza to. � Varbūt tev tāda manta derētu?

Kastītē gulēja cits citam blakus tādi kā gareni klucī�i. Bija dzeltens, sarkans, zaļ� � kādi nekādi. Bet varbūt nebija klucī�i? Valts piedūra pirkstu sarkanajam. Mīksts.

��� Man neko ēdamu nevajag, � viņ� pakratīja galvu.

���� Plastilīns nav ēdams. Tā tāda veidmasa. Labāks par mālu. Ja pirksti tev veikli un pats neesi slinks, vari izveidot za�ķīti garausi. Runci ar visiem zābakiem un daudz ko citu vēl.

Strauji sakustējās zēna pirksti. Taisni tāda manta vaja�dzīga! Kamēr viena roka sniedzās pēc kastītes, otra uz letes pa�laida vaļā naudu. Kājas pa�as nesās uz durvīm. Ta�u ārā ne�tika.

���� Kur tu muksi, puis? Plastilīns maksā tikai trīs rublī�us, � baltā pārdevēja turēja gaisā naudu.

Valts sastomījās un apjuka no jauna. Kas to būtu domājis, ka naudu izdot tik grūti!

Pārdevēja vēlreiz nāca palīgā. Un tā, liekot divus prātus kopā, Valts vēl nopirka iezaļganu stikla krūzīti. Nē, ne sev, tā

būs dāvana mīļaimātei. Bet skaista gan � vēsa, gluda, kā ledū izcirsta.

Ar savu pirkumu Valts varen apmierināts. Pat ielīksmots. Un, kaut ari jauko krūzīti vakarā pārveda mājās bez osas, mīļai�mātei tā patika. Nolikusi sev priek�ā uz galda, labu brīdi viņa nenolaida acu no tās.

���� Paldies, manu dēliņ, � tas skanēja tā īpa�i klusi un mīļi, � jauku dāvanu esi man pārvedis! Par savu pirmo peļņu.

No pa�a agra pavasara līkņājot cukurbie�u laukā, siena laikā izejot pļavā ar grābekli, tad pie labības kūļiem un vasarāja gubo�anas, kartupeļu novāk�anas, tā pagāja mīļaimātei viss ga�rais vasaras un rudens darbu cēliens. Ja strādāt iekrita attālāk no mājām, pat pusdienās nepārnāca. Tāpēc arī sivēnu netu�rēja. Tas prasa kop�anu tikpat kā mazs bērns. Cik piena un pa�valga vajag, pietika ar abām kazām. �Pieticīgs kustonītis tāda kaza,� sprieda mīļāmāte. �Iemet tai zāļu klēpi, kādu lapu slo�tiņu redelēs vai izved un piesien pie kārklu krūma, sagaidīs tevi vakarā, tesmeni pierietinājusi.� Tā dzīvojot, rocība nekāda lielā nebija. Tomēr iztikt varēja.

Tagad, lai nu cik mazs bija Valts, tāpat sava tiesa vajadzīga ari viņam. īpa�i, kad jāsāk domāt par skolas gaitām. Brī�am apsprie�as abas ar Cibeļu Zeti. Parāda viena otrai, kādu drēbes gabalu katra nopirkusi savam skolas bērnam.

���� Tīri kauns no cilvēkiem, � Cibeliene teic, � skuķei de�vītais gads, dzīvo pa māju kā sivēns. Bet tagad, rau, zila sa�tina kleita ar baltu apkaklīti. Soma ar grāmatām, viss � kā jau nākas. Jauns uzvalks tāpat Ie�um. �e, patausti! Kad tik nu �ogad pa�am mācības līstu vairāk galvā. Nevar saprast, slinks vai cieta paure.

Mlļāmāte paburza pirkstos drānu. Nekas, itin bieza, liekas, būs stipra. Valtam viņa nedomā gatavu uzvalku pirkt. Jātaupa ' nauda ziemas mētelim. Tāpat zābakiem. Atnāca ta�u puika Sud\ malkalnā gandrīz pliks kā zirnis. Kā pērn, tā �ogad apģērbjams no galvas līdz kājām.

Klētiņā viņai stāv no mātes mantots senlaicīgs skapis, kam durvis visnotaļ izrotātas sīkām, stāvām gropītēm un uz kroņa rakstīts 1859. �āds vai tāds skapis, tas nu būtu vienalga. Gal�venais, ko tur iek�ā var atrast. Bija ta, bija � ro�aini lakati plauktā, rakstainas prievītes, gan platas, gan �auras. Tāda manta puikam neder. Pa�ķirstīja, pataustīja karināmā pusē vienu otru drēbju gabalu. Nokabināja no vadzī�a savus kādreizējos goda svārkus. Tie bija kupli, krokaini, zaļa krāsā. Vēl no tiem laikiem, kad lauku sievas mēdza valkāt svārkus līdz potītēm. Kroku izliekumos zaļums krietni vien pabalojis. Nekaitēs.. Ap�griezīs otru pusi. Toties drēbe laba. īsta pa�austa vadmala. Puika varēs trīties pa solu līdz pavasarim. Tikai tas, ka vaja�dzētu tum�u�

Tāpat kā darbi laukā un pļavā, atvedās mīļaimātei arī rok�darbi. Pati piegrieza, pati pa�uva pa svētdienām vien. Tikai �uj�ma�īnu nācās aizņemties Ezergaļos no Jankas mātes.

� Puika uz goda! � viņa nopriecājās, kad Valts nu sko�las sākuma rītā uzvilka jauno vējablūzi un pirmās garās bikses. Vienā rāvienā lielāks ticis.

Noglaudis vienu sānu, noglaudis otru, puika izskrēja sētā. Varbūt vēl kāds grib papriecāties.

Tur Billīte lēkāja uz vienas kājas un skaitīja:

Skolā, skolā, iesim skolā!

Ko mēs mājās darīsim?

Skolā gudrības mums sola,

Mājās muļķi paliksim!

Pieskrēja, pasmējās Valtam tie�i acīs. � Smuks gan. Un lepns kā sienāzis. Tie�i tas zaļums ko vērts. Ne zāle, ne sūna tā nav. Zini ko? Tu esi pats savā zaļumā. Vo, �itada kleita man patiktu! � Viņa parausta Valta blūzi, aptek tam apkārt un

apkārt.

Tā bija. Sava skolas kleita Billītei īsti vis nepatika. Ja skol�niecei nepiederējās valkāt skaisti puķainu, tad būtu jel zaļa vai sarkana. Ta�u ko�āk. Gan cālēna pudelītes smar�u Billite pa�laistījusi, gan piespraudusies balto kaķa galviņu. Neko daudz nelīdz. Tā bēdīgi vien izskatās.

Toties Ie�um nekas nelikās bēdīgi. Krū�u kabatu grezno spo��ais pildspalvas kāsītis. Uzgalītis spīd kā dzeltena vanaga acs. Par ko lai bēdātu? Sēdēs otrajā klasē otro gadu � Liela mui�a! Mācīties neko lielu nevajadzēs. Viss jau dzirdēts. Kozi, ja tā

maķenīt vēl grāmatā ieskatās, var izsisties teicamniekos. �efs par to priecāsies. Būs jālūko. Viņam par godu!

Garās kājas sperdams platā solī, Sudmalkalnā uzcilpoja Janka. Brūns spīdīgs portfelis kuļājās gar labo sānu. Otrā pusē, no kabatas izlīdis, vējojās gumijas vadiņ� ar zilu pogu galā.

��� Tu neizmētā mantu! � Ie�us parausta vadiņu un iebik�sta Jankam sānā. � Nepieder tev vienam.

��� Tad izlaidīsim ar vienu ekstra braucienu. � Uz sliek��ņa stāv Cibelis. Viņ� piesit pātagas kātu pie spo�ā zābaku stulma. � Zip ratos, kni�ļi!

Vēl otrreiz noklik�ķ pātagas kāts gar stulmu. Tad staltā gaitā, galvu atmetis, Cibelis iet zirgu jūgt.

��� Vo, lieta! Mūs vedīs brauk�us! � Billītei sprogas lēkā uz visām pusēm.

Kā zvirbuļi bērni salido ratos.

Zirgs ilksīs. Nopliuk�ķ pātaga. Jāpasteidzas. Ar tādu ve�zumu labi ja stundā norik�o tos piecus kilometrus.

Kalnā palika Cibeļu Zete ar mīļomāti. Cik bērni strauji un skaļi, tik viņas domīgas, pat norūpēju�ās, īpa�i pirmā. Skolā � divi bērni viņai aiziet skolā! Ne pati, ne vīrs nav pabiju�i skolā ne dienas. Vai tad nezināms, kā senāk pagāja �igāna mū�s? Pa me�u, pa kulbu, pa kādām nekādām pirtelēm. Kas �igānu savā mājā laida? Auga bērni kopā ar e�iem un zaķēniem. Tagad � ai prieks, ai prieks, kur tu cēlies! Un tomēr � nav viegli palaist tādus resgaļus pasaulē vienus. Acīs rasa iemetusies �

��� Esmu gan es gatavā muļķe! Smieties vajadzētu. Man jā�slauka asaras. Domāt, pusi sirds bērni tev paņēmu�i līdzi. Tas vien prātā, kad tik nu pa godam mācētu izdzīvot, � viņa izsūdz savu satraukumu mīļaimātei.

���� Ko nu tik daudz guģojies. Izmet kārtis, tūdaļ zināsi, ko nākotne sola! � mīļāmāte jokoja.

Bet kār�u lik�ana Cibeļu Zetei nebija nekāds joks vēl �obalt�dien. Tās viņa nēsāja arvien sev klāt. Katrā mājā, kur vien aiz�gāja �paciemoties�, kā pati mēdza teikt, kārtis cēla galdā. Ja tikai atradās kāds, kas viņas penterl klausītos.

� Kā tu runā, mīļā! Vai ta kārtis pats sev par uzlikt? � Viņa saprata pazobojumu un likās sadusmota. Apgriezās un gāja iek�ā. Saģērbs mazos ķibuļus. Izies kur nekur. Kas tādu klusumu mājās lai cie�!

Paņēmusi klēts priek�ā grābekli, mīļāmāte gāja gubot auzas. Un tomēr arī viņai gribējās pagriezt galvu atpakaļ. Pret tum�o me�u skaidri izdalījās saules apspīdēto aizbraucēju galvas. Visgai�āk varēja saskatīt to vienu mīļoto, kuru sirds pazītu starp simtu citām.

�Lai nu brauc vesels. Tak jau cilvēkos aizbrauc, ne me�ā. Lai mācās dzīvot. Nē, kad tā labi apdomā, prāts par viņu nebai�ļojas. Sirds \ialtam īstā vietā. Nepazudīs.� Mierīga viņa aizgāja savās darba gaitās.

Skola bija iekārtota kādreizējā mui�nieku pilī. Garā, smagā divstāvu celtne līdz skopumam vienmuļa, vienkār�a. Vienīgais mazais balkoniņ� otrā stāvā drīzāk varēja atgādināt mūra bez�delīgas ligzdu nekā cilvēka priekam celtu rotājumu. Smagie dzelzu vārti, biezajiem mūriem pieplaku�i, rūsēja savās virās ne�vajadzīgi, aizvien vēl nenovākti. Tomēr skolas kopīgā aina ne�būt neizskatījās bēdīga. Turpat pagalmā auga brīni�ķīgas liepas, kastaņas un kļavas. Tālāk o�i un apses, ozoli un gobas. Triju paaud�u mū�u pārdzīvoju�i, �ie koki deva tagad savu laipno pa�vēni skaļajai jauno audzei.

Skolas bērni sacēlu�i kokos desmitiem un desmitiem putnu būrī�u. Kādas gaviles pavasaros, kad atlido spārnotie draugi! Pieņem ar prieku viņiem celtos namiņus.

Cilvēkos aizbrauc. Tā bija. Drūmajiem vārtiem Valts izgāja cauri, tos pat nepamanījis. Lūkojās tikai uz priek�u.

Viss pla�ais laukums skolas priek�ā, soli zem kokiem, ce�liņi � visur bērnu pilns. Meitenes staigāja ar ziedu pu�ķiem. Vēj� iemetās kokos. Sagrābās �aujam jaukākās veltes. Viņ� gri�bēja būt devīgs. Kaisīja bērniem tās pāri galvām, pāri pleciem, meta pie kājām. Vieniem zaļas un sarkanas kļavu zvaigznes, citiem spo�us ap�u dālderus, vēl citiem milzīgu kastaņas zelta ķepu. Pasniedzies pretim, arī Valts uztvēra plaukstā staraino kļavas zvaigzni. Tā bija vēl zaļa un izelpoja viegli rūgtenu smar�u. Sen nav redzēta tik skaista lapa. Valts nesīs to līdzi klasē. � Vai drīkst? � viņ� pa�ukst Ie�um.

.� Ei, puikas! Rau, kur zaļā vārna!

Ķērkstīgā un spalgā balsī kāds iesmējās Valtam aiz mugu�ras. ,

Zaļā vārna? Kur? Arī Valts grib redzēt �o putnu. Apgriezās a�i. Acis sastapās ar divām citām, ņirdzīgā izsmieklā piemieg�tām. Ļauns, paēdis runcis tā varētu uzlūkot sīku pelīti.

Valts novērsās. Viņa plecu kāds parāva atpakaļ. Drukns zēns, izblīdu�u vaigu un biezām lūpām stājās tam pretim.

��� Vārnuķēn, nesprūc! Vai es tevi ēdī�u? Kur tu tāds zaļ� un jocīgs te gadījies?

��� Būs no ligzdas izkritis, � smējās otrs.

��� Lidot māki vai nemāki? � druknais tvēra Valtu aiz pa�dusēm, it kā grasītos pasviest gaisā.

��� Ko nu ālējies! Neaiztiec mazos! � Vajātāju pagrūda sānis kāds cits.

Spēji un negaidot tas bija noticis. Pietvīcis, dziļi aizvainots, asarām acīs Valts meklēja Ie�u. Draugs turpat vien bija, un kopā ar citiem viņi gāja uz pla�i pavērtajām durvīm. Zaļā vārna � zaļā vārna � vēl aiz durvīm Valtu panāca gan jautri, gan izsmējīgi saucieni. Iesauka bija dota. To pameta cits citam kā rotaļu bumbu. Maz ko spēja Valtam līdzēt Jankas mierinā�jums � tā jau lielie darot. Gribot pasmieties. Viņam tāpat. Par Ķenci saukājot, nu, tā plānā deguna pēc.

���� Un domā, man labāk? � cepuri uzmetis vadzī, atsaucās Ie�us. � �igāns un �igāns, to vien dzirdi. Lai jau � gabals nenokritīs. Ko �ie man var padarīt? Visiem tiesības skolā nākt.

Asaras Valts paspējis norīt. Tikai acīs spīd aizvainojuma spīts. Es neemu nekāda vārna! Es negribu, ka mani tā sauc! Es neļau�u � Es gan parādī�u �

���� Ko nu tā stāvi, nāc, es parādī�u tavu klasi, � Ie�us stūma viņu uz priek�u.

Mazs un nevarīgs īstenībā Valts jutās �ajā lielajā mūra namā. �ajā neparastajā burzmā un �aloņā. Un kā jau alla� grūtā brīdī, arī tagad viņ� sevī slējās un spurojās pretim. Tāds viņ� pārkāpa pirmās klases slieksni. Labi vēl, ka Billīte turējās cie�i blakus. Tas drusku nomierināja. Viņi nosēdās vienā solā.

Ienāca klases audzinātāja. Pateica savu vārdu � Daina Me�ule. Viņa bija vēl glu�i jauna skolotāja. Kad viņa smaidīja, vaigos tai iegūla pa bedrītei. Valts uzreiz tās pamanīja un sevī teica: kādas viņai iesmaidītes.

Gan draiskas un dro�as, gan rāmas un pabailīgas � visvi�sādas acis vērās skolotājai pretī. Grāmatas, burtnīcas bērniem jau priek�ā. Vai tūlīt liks lasīt un rakstīt? Bet, ja nu rēķināt.. . vai mācē�u? Varbūt jā � Bet ja nu nē? Ko tad man darīs? Mi�nējumi, jautājumi, vārdos gan neizteikti, tomēr jūtami viļņojas lielajā klusumā.

Skolotāja Me�ule ne lasīt liek, ne rēķināt. Pat svītriņas burt�nīcā nav jāvelk. Viņai patīk parunāties. Pavaicāt, kā kuru sauc. Vai tālu dzīvo no skolas? Ko bērni vasarā darīju�i?

Nu bija gandrīz visiem ko stāstīt. Vienā stundā nemaz izru�nāt. Un cik redzīga �ī skolotāja! Pamanījusi Billītes balto kaķa galviņu. Teic, glīta esot. Tomēr labāk lai atstājot mājā, varot vel pazaudēt. Bet Billite lepna: tā viņai pa�as pelnīta. Pastāsta par dzērveņu lasī�anu.

Nu, tad arī Valts nevar klusēt. Viņ� nopircis plastilīnu. Tā tik ir manta! Tie�i tādas krāsas, kā vajag. Nu gan varēs izvei�dot cukurvistiņu. Ir jau iesākta. Groziņ� gatavs. Oliņas ar. Vis�tiņa � nu, tā pa pusei. Ļoti smalks darbs.

Skolotāja nenolai� acu no Valta. Vaigos tai atkal iegulst pa bedrītei.

Varbūt ar �o smaidu vien, varbūt vēl ar savu laipno skatienu viņa Valtu noglāstījusi. It kā par jaunu ievedusi klasē. Gai�ā un labā.

��� Tu mums savu vistiņu parādīsi, vai ne? Kad būs gatava, atnes uz skolu.

Jā � jā! Valts to grib darīt. Ja tik vien padotos tie spārni un galva �

Tā pagāja pirmā diena. Stundām beidzoties, visas divdesmit septiņas galvas bija gatavas apliecināt kā vienā mutē:

��� Mums ir vislabākā skolotāja visā skolā!

Pēc nedēļas domas, protams, dalījās. Billīte vilka burtnīcā svītriņas un pukojās. Ir gan tā skolotāja! Liek vilkt slīpi tikai uz vienu pusi. Par ko nevarētu taisni? Vai drusku uz kreiso. Un tik pulka uzreiz. Veselu lapas pusi!

Valts cietās vienu dienu, cietās otru, tre�u. Ilgāk neizturēja. Piegāja un pavaicāja labajai skolotājai, ko viņam darīt. So ābeci pagāju�ā ziemā mājās izlasījis. Skolotāja pa�ķīra ābeci vienā vietā � lasi! Valts izlasīja teko�i. Pa�ķīra uz beigu galu � iz�nākums tāds pats.

���� Nu ko tad ar tevi darīsim? Būs mums jā�ķiras, � viņa teica gandrīz bēdīgi.

Starpstundā klases biedri apstāja Valtu. Nu bija viņu kārta eksaminēt. Valts lasīja skaļi par prieku vienam, otram un tre��am.

��� Tu tiksi uz otro klasi. Rītā tevi pārcels. Redzēsi, ka tā būs, � runāja cits caur citu.

���� Mūsu zaļā vārniņa aizlidos, � kāds pat pajokot prata. Atkal jau! Valtam tas iedzēla. Skolā viņam patika. Ar prieku

viņ� steidzās �urp. Tikai� nebijis tas vārds� Tā zaļā vārna . .. Iesauka nedeva Valtam miera. Kaitināja. Niecināja. Ko lai dara? Mazs vēl. Varbūt pats mazākais visā skolā. Zaļ� � To Valts zināja. Bet kāpēc � vārna? Da�am uzvalks brūns. Citam pelēks. Svītrains pat. Tos nesaukā ne �ā, ne tā. Bet Valtu vajāja zaļās vārnas vārds it visur. Klasē, pagalmā, pat uz ceļa panāca � Ie�us ar Janku nāca draugam palīgos. Lielajiem zēniem viņi, zināms, nekā nevarēja nodarīt. Mazākos lūkoja notvert pa vienam un sadunkāt. Nelīdzēja. Valta nik�nums �os saērcināja jo negantāk.

Tad Ie�um radās labs padoms. � Zini ko, � viņ� teica, � liela mui�a! Nevelc to zaļo mugurā. Mute būs ciet.

Valts padomāja un klausīja. Mājas uzvalks vēl itin labs. Caurumu nav. Ielāps uz elkoņa, tas nekas. Tas nekas? Mīļāmāte gan tā nedomāja.

���� Kas tad nu? � Ieraugot Valtu vecajās drānās un somu mugurā, viņa palika istabas vidū stāvam. � Kāpēc tu nevelc skolas uzvalku?

Valts sastomījās. Viņam � tā kā spie�ot.

���� Kur tev spie�? Kas tev spie�? Visu laiku nespieda, nu uzreiz �im spie�.

Viduklī spie�ot. Laikam blūzei gumija par īsu. Un padusēs tā kā grau�ot. Valts mirk�ķināja acis. A�i pārlika, ko vēl varētu izdomāt.

Mīļāmāte, �igla sieva, tūdaļ zēnam somu nost. Velk kamzoli nost. � Velc skolas blūzi mugurā!

Valts mana � labais gals vairs nebūs. Neko vis nesteidzās.

Ta�u ari gausums maz palīdzēja. Pataustīja mlļāmāte �am roku izgriezumus. Vidukļa gumiju pastaipīja.

��� Pasakas! Pēc gada ar tev vēl nespiedīs. Ģērbies un ej! � rīkojums bija īss.

Valts skatījās apkārt, kā palīdzību meklējot. Billīte bija pa�zudusi no sliek�ņa. Mīļāmāte nekust no vietas.

Valtam pirksti kā sasalu�i. Pienācis grūts brīdis. Ikdienas viņ� mīļaimātei teicis, ka skolā klājas labi. Tikai par daudz viegli. Nav ko darīt. Vienīgi tas nav pateikts, ka �odien viņam jāiet sēdēt otrajā klasē. Kopā ar Janku un Ie�u. �o pārsteigumu viņ� taupīja uz vakaru. Kad varēs pateikt: � Es esmu otrās klases skolnieks! Kā tev tas patīk, māt?

Bet kā lai tagad dabū pār lūpām: to zaļo vārnu otrajā klasē līdz negribu! Kaklā kāpa zināmais spurguļainais kumoss. Plakstienus uz aug�u pacelt vairs neparko.

��� Vienalga � es neie�u � nemaz!

��� Valt! Valtiņ, kas tad ir? � Mīļāmāte atsēdās un pievilka zēnu sev klāt.

�o mīļo vārdu vien tik trūka, lai Valts sāktu runāt.

Uzklausījusi zēna saraustīto stāstījumu, mīļāmāte saprata viņa gau�o grūtumu un spītu.

�■ Kāpēc tu, bērniņ, man neteici tūlīt? Es būtu tev palīdzē�jusi. Nieks bija nopirkt pāris paciņu zilās krāsas. Varēja ņemt un nokrāsot �o te, � viņa paraustīja Valta piedurkni. � Tikai to mums vajadzēja darīt ātrāk. Kamēr vēl negāji skolā. Mana vaina, ka es to neizdarīju. Tās pa�as nevaļas dēļ. Bet tagad nu gan lai paliek tāpat vien. Es tev citu ko pateik�u. Vai tu esi re�dzējis zaļo vārnu?

Valts nebija redzējis.

���� Es gan to pazīstu. Ko�s putns. Grezns. Saulē laistīt lais�tās zilzaļā galva un krūtis. Reizēm domīgs, reizēm jautrs. No�metas sausa koka galotnē, kavējas tur ilgi jo ilgi. Ko zini, var�būt ari putnam sava doma jāizdomā. Bet jautrā brīdī tas tev me�tis tādus kūleņus, prieks noskatīties. Gadīsies kādreiz, es tev parādī�u. Tikai pamaz viņu � �o putnu. Tad padomā nu, dēls, � vai tā maz palama? Nosaukts tādā vārdā, drīzāk lepo�ties vari. Tu saproti mani?

Valts pamāja ar galvu. Un, ja arī nesaprastu, viņ� tomēr ticētu. Jo mīļāmāte runā tikai patiesību.

���� Valt, vai tu gatavs? � pabāzis galvu pavērtajās durvīs, sauca Ie�us.

��� Zaļā vārna jau lido. � Valts bija pie durvīm trīs soļos. � Paliec sveika, mīļomāt!

�alojot, tērzējot, brī�am jo augstu uzsitot skaļas smieklu �altis, pa lielceļu atgriezās mājup skolēni. Diena tik rāma un silta, kāda mēdz būt vienīgi atvasarā. Līdz ar kokiem un puķēm bērnu galviņas alkst laipnās rudens saules glāsta, kādēļ da�a meitene savu lakatiņu novietojusi somā virs grāmatām vai arī nes to pār elkoni.

Bērni nonāku�i līdz prāvai, rūsganai ķieģeļu ēkai, kas ko�i un spilgti iezīmējas pretī prie�u zaļumam.

���� Mana mamma te strādā par sanitāri, � ierunājas maza meitene apaļiski apcirptu galviņu � īsts dzeltenais sēņu poķītis.

���� Es zinu-. Kad man ziemā bija piemeties plau�u karsonis, tava mamma kopa arī mani, � dzīvi atsaucas lielāka meitene, ko citas dēvē par Anitu. � Slimnīcā nemaz tik briesmīgi nav. Kad temperatūra nost, drīkst arī padziedāt. Tā klusītēm, zināms. Tikai es biju gatavā au�a, nu, sākumā. � Galvu skurinādama, smejas Anita.

��� Kāpēc au�a? � rūp zināt draudzenēm.

���� Kad ārsts mani izmeklēja, lika vest uz slimnīcu, es galvu zem spilvena. Un nu tik raudāt un raudāt. Domāju, beigtu mani tur nodurstīs. Ar tām spricēm. Vecāmāte jau stāstīja, kā viņai gājis. Katru mīļu rītiņu, katru vakariņu durstīju�i. Kā sie�tiņu pataisīju�i.

��� Un dūra ar? � Draudzenitēm ieple�as acis jo platas.

���� Un tad domā, nedūra? Bet veciem cilvēkiem laikam dū�a mazāka. Kad pienāca māsiņa ar sprici, es sakodu zobus. Kauns sve�ā vietā bļaustīties. Bet māsiņa teica: �Redzēsim nu, vai Anitai izturībā varēs likt piecnieku vai ne.� Izturēju. Nepīkstēju. Un piecnieks rokā.

��� Man tāds piecnieks bijis nebijis! � melnās sprogas pu�rinādama, acu baltumus grozīdama, iesaucās Billīte. � Kad jādur, tad jādur, tā viņu darī�ana. Bļau�ana atkal mana darī��ana. Durs dzīvam cilvēkam, un lai es guļu kā beigta? Nekas vis nebūs. Es tādiem dakteriem nemaz rokās nedodos. Acīs ne�rādos. Es nekad neslimoju. Vo, kā.

Mazā �igāniete runā tik strauji un dzīvi, brī�am vēl rokas pamētājot, it kā netīkamos dakterus un slimnīcu no sevis at�gainot.

��� Paskaties, kādas viņiem skaistas puķes. Tās ar tev ne�patīk? Nāc, papriecāsimies, � aicina mazā dzeltengalvīte. Viņa paietas uz tiltiņa, kas ved pāri lielceļa grāvim iepretī slimnīcai. Pārējās meitenes tai seko.

��� Milzīgi skaisti! Man vislabāk patīk sarkanās dālijas. Tie tik ziedi! Kā zīds un samts kopā. Sarkangalvītei par cepuri de�rētu, zini, � priecājās Anita.

Puķes, jā, tās patīk arī Billītei. Acis degtin deg. īpa�i uz dzeltenajām gladiolām. Ai, ai! � priekā tīri jāiekunkstas. Liec krūzē! Cel galdā! Visa istaba laistīsies.

�� Taisni brīnums, cik viss viņiem ko�i zied. Mums ar mā�jās gladiolas, bet ziedi ne pustik lieli. Laisti un kop, kā gribi, nav un nav, � teic Anita.

���� Skaidrs, ka tev nav. Un nebūs arī. Vai tev tie pulveri, kas dakterim? Vai tev tās zāles un sprices? Dakteris ar māsiņu tik iznāk � �uks � iedur vienai puķītei, � �uks � otrai. Saspricē visas tāpat kā cilvēkus. Tāpēc tā zied.

���� Kā tu to zini? � Dzeltengalvīte netic. � Tad mana mamma būtu ko teikusi.

��� Zināms, ka saspricē un sapotē visādi. Domā, es Kandavā neredzēju? � Billīte atkal lai� vaļu savai iztēlei, apliecina pilnu muti. � Paskaties vien, tur mājas galā. Kādas viņiem dārzā kāpostgalviņas, ko? Paņem vienu, visai slimnīcai pietiek. Un burkāni, ui, kur sulīgi un saldi!

���� Ko tu zini par viņu burkāniem? Slimnīcā neesi nekad gulējusi. Pļāpā tik.

��� Taisni samelojies, � meitenes runā cita par citu un smejas.

Billīte nesamulst. Kā kaitēdamās viņa atmet galvu un runā

savu:

���� Eka, ēdu. Eka, zinu. Sula kā limonāde. Pa�i kā cukurs. Kur ņēmu? Uz ceļa pacēlu. Zēniem izkrita viens. Prasīju Ie�um, lai dod vēl otru. Nedeva, pagāns. Pa�am labi noderot. Neviens nedeva.

���� Zēniem slimnīcas burkāni? Kur �iem gadījās? � Anita aizcērt Billītes straujo valodu. *

Bilīte sāk kodīt lūpu. �aubās īsu brīdi � teikt vai neteikt?

���� Es labi nezinu, � viņa nogroza galvu. � Puikas teic, ka tas viņiem tāds sports� tāda sacensība. Gai�ā dienā. Viņi teic, tad redz, kam lielāka dū�a. Kam nags. Un nedomājiet, ka Ie�us viens tāds sportenieks. Es nezinu, viņiem tāda kompānija. Man neko lielu nestāsta.

Pārējās meitenes nepagūst ne vārdu bilst, ne jautāt ko, kad uz lielceļa noskan spalgs svilpiens, kam seko pārgalvīgas klai�gas. Meitenes atskatās.

��� Tur jau nāk tā kompānija, � ieskatījusies un pazinusi teic Anita.

��� Iesim projām! Ātrāk, ātrāk! � mudina dzeltengalvīte. � Lai viņi mūs nepanāk.

���� Ņemsies atkal ar to vardi. Sāks ar �iekuriem mētāties. Man nepatīk, � viebjas cita.

Atgāju�as uz ceļa, meitenes aiziet steidzīgiem soļiem. Vie�nīgi Billīte reizēm pamet galvu atpakaļ, soļo kavēdamās.

Strauji un delverīgi lielceļa oļus spārdīdami, trīs zēni tuvo�jas slimnīcai. Viņiem sava spēle, ja vien to par spēli var saukt. Ikvienam savs izvēlēts olis jāaizspārda līdz zināmam mērķim. Pie kam sāncensis jālūko kavēt, cik vien jaudas. Ka spēle nori�sinās tie�i uz lielceļa, kur katru brīdi gaidāms kavēklis � kāda gājēja, braucēja vai īpa�i automa�īnas veidā, tas prātus iekvē�lina vēl vairāk.

Savas norunātās formas pēc visiem trim cepures nags sa�griezts a�gārni � pakausī. Tas Ie�us izgudrojums. Citādi gan vairāk līdzības zēnos nesameklēt ne augumā, ne apģērbā, ne izskatā.

Garākais no viņiem �ņores Janka. Stipri vien izstīdzējis, tomēr stāvs zēnam drīzāk lunkans nekā ļodzīgs. Garās kājas līdzīgi �maugām klūgām saliecoties un izstiepjoties spēj izdarīt pārsteidzo�us lēcienus.

Valts ar savu strupo degunteli Jankam labi ja līdz padusēm. Tomēr izmaņā un veiklībā nepaliek vis kaunā. Viņ� sitinās, iz�met cilpas, lēkā, izlo�ņādams Jankam, tā sakot, pa kājstarpi.

Ta�u pats acīgākais, �irgtākais un �iglākais izrādās Ie�us. Ar savu oli viņ� paspējis izrauties �iem diviem labu gabalu priek�ā. Nupat, nupat būs mērķim klāt. Deg zēna melnās acis, vaigi kaist. Smiedamās aizgūtnēm mute kampj gaisu. Viņ� at�gādina kucēnu, kas prieka un drosmes pārpilns sētai izsprucis, lai plosītos un kūleņotu brāzmainā spēlē ar sev līdzīgiem.

Te pēk�ņi gaidīta un tomēr negribēta smagās ma�īnas dār�doņa, no aizmugures nākdama, samud�ina zēnu soļus, tā pār�traucot spēli.

Dalībnieki atlec sānis. Tomēr arī grāvmalā viņu draiskulība meklē, kur izlauzties. Jankam viens grābiens � un Valta cepure uzlido kuplā laukmales priedē. Vēl Janka nav paguvis novērtēt, vai cepure paliks zarā �ūpoties, kad pa�am galvasrota paceļas necerētā kampienā, lai aizlidotu pāri lielceļam. Taisni slimnīcas kāpostos.

Gan Janka taisa lēcienu, lai tikpat veikli grābtu Ie�us na�ģeni, bet �is jau dzied uz grants �upas: � Ķikarigū � lido nu, putniņ, pēc cekuliņa! � Vai tas nav zobgalīgs izaicinājums?

��� Nebaidies, ka nelidos! � Janka atmet spīvi, un pats kā linga grāvim pāri. A�ā skatienā ietvēris slimnīcas galā vienīgo logu, kas pie tam līdz pusei aizaudzis ar me�avīnu, viņ� slej dūri pret Ie�u. � Ja mani te ieraudzīs, tu būsi vainīgs.

Pacēlis cepuri no kāpostgalvas, zēns vis nesteidzas likt to sev galvā. Ņurca, purina, līdz tā vēlreiz nokrīt zemē. Bet nu jau zēna kājas tiku�as līdz burkānu dobei. Pāris veiklu kampienu, un Janka var katrā bik�u kabatā iestūķēt pa �ūksnim burkānu.

��� Nelielies! Domā, tev vien dū�a? � nenocie�as Ie�us. Savu grāmatu portfelīti viņ� nomet ceļmalā.

��� Valt, tu nenāksi? Neesi muļķis. Nāc. Man mute sausa.

Valts stāv ceļmalā sabozies. Viņ� tikko paguvis nopurināt

savu cepuri no zara. Rāpjoties priedē, viņ� sadusmojies. Tie esot draugi! Plaukstas vēl tagad sūrst un kaist�

���� Negribu! � viņ� iecērtas un nekust no vietas.

��� Zaķapastala! Nobijies, vai ne? Tad stāvi sardzē. � Ie�us pamet savas grāmatas Valtam pie kājām. Pa ceļam uz burkā-nicin viņ� atvā� salieceni. Līdz burkāns no zemes laukā �1 �ņiktl � laksts tam nost. Apak�iņas kabatā, aug�iņas atpakaļ! zemē! Lai aug �iem jauni klāt! Vai man �ēl? �āda izdevība �j atspraust lakstus atpakaļ � zēnu sa�ķobītai iedomai �ķiet īsta 1 drosme. Tas prasa laiku. Dārgo laiku.

Kabatas steigā piestūķētas. Zēni izlec atpakaļ uz ceļa. Savs] grāmatu sainis atkal padusē. Var soļot tālāk bra�i, pat bezbēj dīgi. Ir ta�u izdevies!

Ic�um nazis, var burkānu noka�āt. Janka savējo nobru�ā gar biksēm. Ko� lieliem kumosiem, ka skrauk�ķ vien.

��� Dod man ar kādu. � Valta roka pastiepjas pret Ie�us iz-j spīlēto kabatu.

���� Ekur, gudrs. Ko ne�obīji pats? � Ie�us ar Janku nosme-ļ

jas.

���� Sardzē man nevajadzēja stāvēt, jā? Tu pats vēl grāma�tas pasviedi. Burkānu iedot �ēl. Kad ne, ne, nevajag.

��� Iedosim tam vārgulītim. Lai dū�a stiprinās. � Janka pastiepj Valtam vienu, tī�ām tādu pamazāku.

���� Man nevajag. � Valts ļauj burkānam nokrist.

Puikas vēl nebija beigu�i sagrauzt katrs savu burkānu, kad. pa me�a taku uz ceļa iznāca padrukna sieviete ar sēņu groziņu] uz rokas. Viņi varbūt pazina, varbūt arī nepazina slimnīcas saimnieci, bet nelikās to redzam . ..

Skolā ieradās ārsts ar medicīnas māsu. Brīdi parunājies ar direktoru, viņ� uzsāka veselības pārbaudi otrajā klasē. Viss no�risinājās, kā jau tādās reizēs parasts. Klases audzinātāja izrī�koja mazliet satrauktos bērnus. Medicīnas māsa lika noaut kā�jas, izmērīja augumu, nosvēra, pārbaudīja redzi.

Nez kāpēc visa �ī notik�ana īpa�i nepatika Cibeļu Ie�um.

Joki. Kāda viņam izmeklē�ana vajadzīga? Veselam cilvēkam. Laikam dakterim 'slimnieku pietrūcis. Sāk ņemties ar vesela�jiem. Gribot negribot pienāca arī viņa kārta. Zēns sasparojās un draiskodamies iz�āva mēli, cik garu vien jaudāja. Nav �ēl. Lai apskatās ar.

��� Nekas, mēle tev gara un ko�a kā vilkam, � cie�āk pa�skatījies zēna tum�ajā, veselīgajā vaigā, teica ārsts. � Zobi gan nolaisti. Vajadzēs nākt pie zobārsta, lai sadzen cau�rumos tapas. Citādi kāļi un burkāni drīz vien būs jāgumza pus�dzīvi vēderā, � viņ� runāja, izmeklē�anu turpinot. � Par ko tev tādi zili loki zem acīm? Vēdergraizes nav? Pavērosim.

Ie�um lika atgulties uz! sola. Pataustīja pakrūtē, piespieda gan �ur, gan tur,

���� ē, vadzi, kas tad tas? � ārsts aizdomīgi pa�ķobīja lūpas. � Puisi, tu esi pārāk daudz saēdies nevārītus burkānus un kā�ļus. Tā ir?

���� Es? Kur nu! � Ie�um ieplētās acis jo platas. Aplaizīja lūpas un noskaldīja kā ar cirvi. � Tāda manta �odien nav re�dzēta, kur nu vēl ēsta.

��� Vakar � vakar tas noticis. � Ārsts lūkojās zēnā, domāt, cauri tam1 izskatīsies. � Tā ir, brāl, �ķautnes un kruve�us vēl tagad var sataustīt. Edi vai neēdi?

���� Nieks vien bija. Burkāneļi kā peļastes. � Ie�us lūkoja pasmieties. Smaids padevās pavisam skābs.

���� Nejauc nu rēķinus tī�ā prātā.

Ārsta vārdi izskanēja stingri. Pirkstgali vēlreiz piespieda zēna vidukli. � Tev radies sastrēgums. Tur vainīgi nemazgāti burkāni. Bet to mēs likvidēsim. Un, jo ātrāk, jo labāk. Beigsim pārbaudi, nāksi līdzi uz slimnīcu. Sanitārs �o kļūmi nokārtos.

Ie�us uzrāvās sēdus. Nejauki pārsteigts, viņ� tomēr attapa pajautāt, ko �im slimnīcā darīs. Vai uz caurskati liks?

��� �oreiz uz caurskati vēl ne, � skanēja mierīga atbilde. � Iedosim nogar�ot rlcineļļu. Tad varēsi cilpot uz mājām. Ce�rēsim, ka līdz rītam viss būs kārtībā.

Ie�um ierāvās pakrūte, it kā viņ� būtu norijis svelo�u ku�mosu. Samulsums pār visu seju skaidri liecināja, ka lieta vēr�as visai nepatīkama.

��� Tevi ņems un izskalos kā muciņu, � kāds zinātājs it pakalpīgi ie�ukstēja viņam ausī.

Ek, tas vēl nebūtu nekas! Bet�. Ie�us grozīja zābaku ro�kās. Mācējis nu izķepuroties no ķezas! Varētu aizbēgt� izdo�māt kaut ko � Tad viņ� uzreiz attapās un teica:

��� Uz slimnīcu es nedrīkstu iet. Nevaru kavēties. Kad nav īstā pulkstenī mājās, tēvs dusmīgs. Siksnu raisa. Mans tēvs jo�kus vis netaisa.

���� Iedosim zīmi līdz, kur esi bijis un kādēļ, � teica ārsts.

Mute Ie�um metās sausa. Viņ� paprasīja ūdeni. Tuk�s bija

vienā sūcienā. Kas vairs atlika? Aut zābakus kājās un iet pretī savam liktenim.

Otrs bēdubrālis Janka ausījās vien. Nemaz uz vietas vairs nostāvēt. Ausis svilst. Pakrūtē kā akmens iegūlis. Piespied roku, tīri vai sataustāms. Kad pienāca viņa kārta stāties ārsta priek�ā, gai�o matu �ķipsna lipa pie pieres. Jau tā plānais de�guns �ķita jo plānāks un manāmi norasojis.

��� Kā vārds? � rāmi skanēja jautājums.

��� Janka � Jānis �ņore. � Tu brīnums, balss tīri vai kaklā iesprūda. Vajadzēja īsti nokrem�ļoties.

Ārsts satvēra Jankas roku, it kā taustītu pulsu. � Kas tev lēcies, bra�o jaunekli? Nejūties īsti �formā�?

��� Es .. . man . .. man ar laikam .. . sastrēgums.

Jankam paspruka tik pēk�ņi un klaji, ka pa�am sametās kauns. Tomēr viņ� sevi mierināja: kas nu būs � būs. �itām acīm tikpat nekā nenoslēpsi. �ļaugans viņ� atsēdās solā.

��� Daudz vakar grauzi? � Ārsts viegli bungoja ar pirkst�galiem pa sola malu.

���� Neskaitīju � ēdu mājās ar� pa ceļam tādu drusku. � Janka steidzās atbildēt, lai ārsts drīzāk varētu palīdzēt.

���� Bez rīcineļļas arī tev nebūs glābiņa. Varbūt arī klistīru vajadzēs pielietot. Tātad abi ar Cibeli taisnā līnijā uz slimnīcu. Lai jums būtu īsāks ceļ�, tad iesim reizē.

Gan tie�i, gan paslepus Valts noraudzījās savos draugos un jutās pavisam savādi. Tā kā �ēl �o, bet reizē arī taisnīgi vien viss liekas. Pārēdu�ies, skaidrs. Man vakar nedeva � sko�puļi tādi! Būtu godīgi sadalīju�i, sastrēguma nebūtu. Lai nu, labi vien ir, ka nedeva.

Tad izsauca Valta Avotiņa vardu. Zēns dro�i nostājās arsta priek�ā.

Man nekas nekait. Es to burkānu nepaņēmu. Godavārds, vairāk nebija. Un vispār� man tas sports� tas burkānu sports vairs nepatīk. Es vairs nespēlē�u.

Valta skatiens bija tik atklāts un gai�s, ka, arī godavārdu nepieminot, viņam varētu ticēt.

Klusēdams ārsts izdarīja vajadzīgo pārbaudi. Tad uzlika roku uz mazā pleca un pavilka zēnu sev tuvāk. � Tev, kā rā�dās, �oreiz sastrēguma tie�ām nav. Lūko tāpat noturēties uz priek�u, tad slimnīcai dro�i varēsi iet garām.

Spēj� karstums iesitās Valtam sejā. Bet prāts bija jautrs. Gandrīz vai iesmieties gribējās. Viņ� ģērbās gausi, tī�i vilcinā�damies. Lai ta�u citi arī dabū apskatīt puiku, kam nekāda sa�strēguma nav.

Vēl tāds laiciņ�, un tad sākās tas nelāgais gājiens. Abi pa�cienti, ārsts un medicīnas māsa priek�galā. Soļus divdesmit aiz viņiem pirmās un otrās klases skolēni it visi, kam mājas uz slim�nīcas pusi.

Ie�um ar Janku �oreiz aizmirsusies kompānijas jforma.1 ' Ce�pures nags guļ pār pieri vēl zemāk nekā citiem zēniem. Tiklab viens, kā otrs viņi izskatās visai nopietni. Pat lielceļa oļiem nākas pabrīnīties. Kas gan noticis? Kādēļ oļu dancinā�ana vairs ne�patīk? Jo tuvāk slimnīcai, jo zēnu soļi kļūst gausāki un gausāki.

� Galvas augstāk, pui�i! Soli �irgtāku! � ārsts jautri uz�mundrina. � Tūlīt atņemsim vainu kā ar roku.

Janka norau� sviedrus no deguna. Ie�us vienā laidā mirk��ķina acis, it kā tās būtu putekļu piedzītas. Ek, būtu me�s tu�vāk � ķer tad �igānu krūmos! Ko tur liegties � nav viegli. Ja vēlāk kāds vaicātu, kā viņi todien nokļuvu�i līdz slimnīcai, � ilgi vai ātri gāju�i un vai slimnīcas dobēs burkāni ar vēl aug vai logu priek�a puķes zied, � ne viens, ne otrs nemācetu pa�teikt.

���� Lūdzu!� palaidis abus zēnus iek�ā, ārsts aizvēra dur�vis. Divi acu pāri bikli saskatījās un mēmi apliecināja viens ot�ram: nu ir vienreiz ķeza!

Pienāca pārējo bērnu pulciņ�, palika slimnīcas priek�ā uz lielceļa. Ja Billīte tiktāl bija valdījusies, tad tālāk vairs negri�bēja to darīt. Sakampusi savas melnās sprogas abās rokās, sāka �ņukstēt un gausties.

��� Trakais puika!� brālīti manu � sportenieks! Ko tu iz�darīji? Vai-vai� Sapotētus burkānus saēdies � vai-vai� Es jau teicu � viss te saspricēts. Jūs tik neticējāt. Re, ka man tais�nība � kaite klāt. Brālīti, brālīti� Ie�uk manu! Kad tik nu paliktu dzīvs � vai-ī-ī.

Ieķērusies elkonī, Anita vilka viņu projām.

��� Neraudi tik dikti. Iesim tālāk. Izdzirdēs kāds, nāks vēl skatīties. Ko tu teiksi? Kauns vien būs. Tāda bļau�ana.

Billīte nebija izkustināma. Jāgaida brālis. Sirds neļaujot at�stāt nelaimē vienu.

��� Pagaidi, es pasauk�u savu mammu, � piedāvājās mazā meitene dzeltengalvīte. � Viņa tev palīdzēs. Varbūt ievedīs tevi iek�ā. Iedos kādas drapes.

Tas līdzēja. Nu Billīte pati rāvās projām. Ko viņa, vesels cilvēks, slimnīcā darīs? Reizē ar Billīti sakustējās visi citi.

��� Dzirdi� pagaidi� nevajag. Ie�us nav viens. Un es ar tepat. � Billītei blakus piestāja Valts. � Pagaidīsim viņus pie grantsbedrēm.

Pamazām bērni attālinājās no slimnīcas.

Kā klājās un kādi pa�laik izskatījās Janka un Ie�us, diem�ēl jāteic, ka īsti skaidri nav zināms. Ārsta kabineta durvis bija ciet, un skatīties pa atslēgas caurumu .neklājas. Tomēr, mums par laimi, logs palicis vaļā. Pa to izlidoja da�i trok�ņi un �āda sa�runa:

��� Lūdzu, sēdiet, jaunie cilvēki.

Pilnīgs klusums, kādēļ jādomā, ka Ie�u,s un Janka turpina stāvēt. '

��� Dro�āk, dro�āk! Neviens jums klāt neklups. Vispirms ap�runāsimies. Lūdzu, sēdiet!

īss, skarbs troksnis, kādu varētu izdark�ķēt krēsla kokainās kājas, kad tās stājas par atbalstu ļenkanam cilvēka bērnam, kam visa dū�a papē�os sa�ļukusi.

��� Es domāju tā � grābsim to vērsi, aiz ragiem. Tā vairs nav ko bīties. Citiem vārdiem sakot, runāsim par lietu. Jums tā rīcineļļa diez kā nepatīk, vai ne? Arī man viena lieta nepa�tīk. Protiet, jūsu izdarības ar slimnīcas burkāniem. Pavisam necils sporta veids. Var rasties tikai sastrēgums. Ja ne vēderā, tad galvā gan. Lai paliek �oreiz tā rīcineļļa. Ir vēl cits līdzek�lis, kā likvidēt �ādus sastrēgumus. Jūs zināt, kā to sauc?

Klusums.

��� Tas saucas � saprast savu kļūdu. Savu kļūdu � sa�prast. Kā jums �ķiet, jaunekļi, kādēļ iekārto slimnīcas? Nu, kaut vai �o pa�u mūsējo.

Klusums.

��� Te, slimnīcā, atgūst veselību cilvēki, kas to zaudēju�i. Mēs viņiem palīdzam ar zālēm, ar ēdienu, ar kop�anu. Ēdiena reizē nedrīkst trūkt ne svaigu salātu, ne loku, ne burkānu sulas, kas satur vitamīnus. Tādēļ arī slimnīcas darbinieki iekopu�i sakņu dārzu. Bet da�i palaidnīgi garāmgājēji nemaz nav pa�domāju�i ne par citu cilvēku pūlēm, ne slimniekiem. Izraustīju�i burkānus, izbradāju�i dobes, nominu�i kāpostus. Kā jums �ķiet, vai �ie cilvēki rīkoju�ies pareizi?

Pa logu izlido pavisam slābans � nē �

�� Nu redziet, tādēļ arī radies sastrēgums starp mums un jums un vēl kur citur. Protams, par tiem pārdesmit burkāniem cietumā jūs neviens nespundēs. Ta�u iemantot burkānu zaglēnu vārdu ari kauna lieta. Kauna lieta tādiem bra�iem pui�iem kā jūs. Bet tā jau saukā. Esmu dzirdējis. Padzirdēs milicis, kas zina, gribēs ar jūsu tēvu, māti parunāt.

Ass, sauss burk�ķis, kam seko strauj� vārdu birums.

��� Mīļo dakter, lūdzu, lūdzu, milicim ne! Tos burkānus vairs redzēt negribam. Kas apēsts, visu atdosim. Janka, tad runā tu tak arī!

��� Atdosim�

��� Tas labi. Redzu, ka sastrēgums pamazām likvidējas. At�dot jums neprasa, bet turpmāk uzvesties, kā bra�iem pui�iem klājas. Aina skaidra?

���� Skaidra.

���� Nu tad sadosim uz atvadībām rokas. Un lai paliek, kā paruna saka: vērsis pie valga, vīrs pie vārda. Soļojiet veseli!

Pa logu izspurdz divbalsīgs �paldies� un �sveiki�.

Slimnīcas durvis strauji pavērās. Zēni aizdiedza pa lielceļu, ka noputēja vien.

Labā gabalā tiku�i, mazliet aprāva soli. Ir gan varens gaiss tādā prie�u silā! Uzreiz krūtis paceļas, acis atdzīvojas, mutes atdarās �

��� Vai tu redzēji velnu? Kad tik nu tēvs nedabūtu zināt, � Ie�us noskurinājās un strauji pūta.

Janka savu nopietno vaigu savilka vēl nopietnāku. Prātīgi cēla kāju pāri katram olim.

���� Pavisam traki! Es nezinu, kur mums bija prāts? Tikko ar tevi tā ķēpa iesākās, man uzreiz sametās karsts. Pakrūtē tāds nelāga smagums. Vēl tagad spie�. Un ēdiens ne prātā. Bet man tas dakteris tomēr patīk. Viņ�, nu tā, nemaz kā ar puikām. Sē�diet un lūdzu. Taini kā ar lieliem cilvēkiem. Un tādi piemēri. Par to vērsi. Viss no dzīves. Man patīk.

����� Nu, ta mēs ar vis neesam nekādi maziņie. � Ie�um galva paslējās staltāk. � Pēc klasēm vien nevar skatīties. Visādīgi tādi apstākļi gadās. Mums vienmēr tā pārcel�anās. Bet man jau iet divpadsmitais uz galu. Tu zini, kādus es klu�us skaldu.

Nav ko iebilst, Janka to zina. Spēka ziņā viņ� Ie�u vienmēr apbrīnojis, reizēm pat apskaudis. Bet ko nu tur skaust. Tāpat greizi izgāja ar visu spēku.

Viņi tuvojās ceļa līkumam, kur kreisajā pusē paliek vecās, aizaugu�ās grantsbedres. Pa labi sākas lauki. Lejā pa�ā ieplakā aug zāle. Visgarām, kupli iepletu�ies, zied sarkanziliem zie�diem stārķaknābji. Spēcīgi un atbaidīgi ar saviem dzelk�ņiem di�ojas lielo dad�u ceri. Arī tie zied ko�i un pogaļas rie�. Nez no kurienes vēj� atnesis un vietām iekaisījis lauku deviņvīruspēku. Pāri cilvēka augumam tas, ar ziedu vālēm galā. Dārzs lielceļa malā. Par spīti kārām lopu mutēm, par spīti lielceļa mū��īgiem putekļiem, tas zaļo un zied. Pēc spēcīgas lietus gāzes, kad putekļi aizskaloti, �ī bedre spēj vēl ielīksmot da�a gājēja aci. �ur un tur paceļas pa kuplam kadiķim, pa kādai priedītei. Vienā malā ko�s eglī�u pudurītis, jādomā, kur zaķim noslēp�ties posta reizē. Patlaban neviena zaķa vis nemana. Divi bērni tur notupu�i � Valts ar Billīti. Citi biedri aizgāju�i katrs uz Savām mājām. Viņi divi nevar iet. Jāgaida. Dziļi rūp, kas būs slimnīcā noticis. Un ko lai mājās teiktu, divi vien pārnāku�i?

Asaras Billītei no�uvu�as. Viņa plūkā egles zariņu. Laiku pa laikam paskatās uz ceļa līkumu, kas ieliecas aiz me�a stūra* Valts sev blakām izka�ājis mazu bedrīti, salasījis sīkus olī�us. Mētā tos gaisā un uzķer saujā. Abi klusē. Viss jau izrunāts. Viss liekas skaidrs, saprasts. Un ļoti, ļoti nepatīkams � Kā tik muļķīgi varēja izdarīt!

���� Nāk! Nāk abi divi! � priecīgi iesaukdamās, Billīte izlēca nācējiem pretī. Saķēra brāļa roku. Lūkoja ieskatīties, izprast bez vārdiem. Bet Ie�us kā mūris ciets un kluss.

���� Ie�uk, brājuk! Kā es tevi gaidīju! Domāju, beigta bū�u no bēdām. Ko jums darīja? Ko teica? Ko darīja? � viņa ne�laida vaļā brāļa roku.

Strauji un īdzīgi Ie�us atrāva savējo, novērsās. Māca kauns, sa�utums par visu �odienu. Par visu muļķīgo, nelāgo iz�darību � Ta�u �o izjūtu gribējās noslēpt. Tādēļ Billīte saņēma glu�i nepelnītu atbildi: � Ko darīja? Kas tev par to? Ar balt�maizi un desām vis necienāja!

Meitene sarāvās, acis samirk�ķināja. Vajadzēja lūpiņā iekost, asaras norīt. Gaidi nu vēl tādu �

Turpat arī Valts. Nelaimīgs, samulsis viņ� skatījās pamī��us te Ie�ū, te Jankā un nezināja, kā valodu iesākt.

Abiem cietu�ajiem patika it labi būt sagaidītiem, ta�u savuties gremza, īpa�i Ie�um, ka Valts tik viegli ticis cauri. Viņ� nu varēs lepoties.

���� Ko tu te nīksti? Labiņais� � Ie�us iedzēla Valtam it negaidot. � Domā, vienreiz �im bijis slinkums lēkt pāri grāvim, nu gribēs būt tas gudrais. Ko tu citreiz darīji? Teiksi, ka neesi ēdis, jā?

���� Man nekāds sastrēgums nav bijis. Ārsts pats teica. Tā�dēļ es bez rīcineļļas � � Valta pirksti pavisam ne�ēlīgi grieza uz riņķi vien, uz riņķi vien savas zaļās blūzes pogu. Ir poga, ir blūze dabūja trūkties � nupat vairs nav labi�

���� Ak tā, nav bijis? � Un Ie�us elkonis nedraudzīgi slējās pret Valta plecu.

���� Ko tu, Ie�u? Vai tad Valts ko sliktu, � Janka stājās pa vidu. � Pats redzi, ja viņ� būtu kāds nekāds, sen būtu aizskrē�jis mājās viens.

Taisnība. Ie�um nav ko iebilst. Un vispār � tad nu jau tā ķēpa pāri. Gribas jau iesmieties. Viņ� pastumj cepuri uz pa�kau�a, runā svarīgi:

��� Ar to dakteri nav joki. Viņ� bez aparāta redz tevi cauri.

��� Taisni kā burvis, � piebilst Janka un nodrebinās.

���� Tādu sutu otrreiz negribu piedzīvot. Nupat tikai smagums pakrūtē sāk izlaisties.

Tā vārdu pa vārdam, pamazām vien Valtam un Billītei atklājās, kādu �sutu� Ie�us ar Janku pārcietu�i ārsta kabi�netā.

Lai gan sākumā atstumta un paniecināta, Billīte tomēr pār�dzīvo visu līdz. Gribas pateikt ko labu.

���� Puikas, � viņa dedzīgi iesāk, � mums vajag ko izdo�māt, kaut ko izdarīt tādu � nu tādu, lai dakteris jums ticētu. Lai viņ� skaidri zinātu, ka tagad jūs esat pavisam citi puikas.

���� Nebaidies, izdomāsim ar! � Ne Ie�us, �ķiet, pati apņē�mība pateikusi �os vārdus.

��� Es zinu, � �irgti ieminas Valts. � Izstāstīsim visu mīļaimātei. Viņa mums palīdzēs. Es zinu, ka palīdzēs.

���� Zināt ko, palūgsim viņai burkānus, � ieminas Billīte.

�� Un jūs varēsiet aiznest un atdot vietā.

��� Ārsts teica, ka nevajagot, � iebilda Janka. � Bet var�būt var�

Atstājot grantsbedres, bērni nogriezās no lielceļa. Blaku blakām visi �etri ieslīdēja prie�u sila rēnajā pakrēslī. Tāls ceļ� viņiem vēl priek�ā �

Kā parasts, arī nākamā dienā slimnīcas saimniece izgāja ar grozu uz sakņu dārzu. Bet tūdaļ viņa nāk jau atpakaļ, stei�dzīga un smaidīga.

��� Teiciet, nu teiciet, � viņa uzrunā ārstu, kas pa�laik pa�gadījies sētā, � dzīvi brīnumi notiku�i! Dārzā nolijis ra�ens burkānu lietus. Paskat, trīs buntes kā no gaisa. Viena gan tāda pamazāka, toties divas īsti prāvas. Saproti nu domāt.

��� Viss uz labu, saimniec, tikai uz labu. � Ārsta acis �ķiļ jautras smieklu dzirkstis.

Kartupeļu novāk�anu piektajā brigādē bija plānots nobeigt nedēļas sākumā, lai ar steigu ķertos pie cukurbietēm. Tomēr darbs ieilga. Pirmdienas naktī sāka līt. Smalks, apnicīgs rudens lietus salija trīs dienas no vietas. Lauki izrūga, vietām pārvēr�tās mālu skrīnī. Zemu noliektām galvām �etri slapji zirgi vilka kartupeļu rokamo ma�īnu. Dzelzu tapas griezās un �ķieda ne�ē�līgi, izsitot no vagas reizē ar kartupeļiem dubļu pikas un tāpat oļus. Ļaudis līkņāja sabozu�ies un nerunīgi. Cietās, cietās, to�mēr � cik ilgi cietīsi, kad laukā ne uguni sakurt, ne mājās virsjakas iz�āvēt. Vajadzēja darbus pārtraukt.

��� Nu jau mans vecais atkal pa kilogramam dienā izkritīsies, � nopūtās brigadiera sieva Anna.

Un tā rak�anu paguva nobeigt tikai sestdien ap pusdienas laiku. Kamēr vīri cēla un izbēra ratos pēdējās kastes kartupeļu, sievas atlieca muguras. Nopurināja svārku stērbeles. Izdauzīja smil�ainos grozus. Astoņi acu pāri pacēlās kā putni no zemes. Aizspurdza kur kurais. >

���� Pasaulīt, cik tu �odien jauka! � uzgavilēja sprigana jauniete. Bērziem zelta slotas. Debesu zilums ezerā salijis. Tikai mēs pa�as vēl �ādas tādas. Kas ir, meitenes, ejam ezerā izplun��āties!

���� I-ja, pēc tiem dubļiem pārlieku derētu pirts, � atsaucās kāda nopietna balss. Diez vai Dimzās �ovakar nekurinās?

Tre�ā zināja pateikt, ka kurinot gan. Bet ko tas līdz, kad pirmdien atkal tāpat pa smiltīm jāperas. Būs bie�u balle cauri, mazgāsies un sutināsies tad.

��� Taisnība, Līz, ko tur tik daudz ādu slapināt, ko skrāpēt. Nomazgāsies uz Jauno gadu, tad būs kul�ana arī cauri. Visi melnumi pie reizes nost, � �alotājām pa vidu iesmiedamās savu teicienu pameta mīļāmāte. Viņa kāpa svarīgi. Pasīksti gājis. Nav joks viņas gados turēt jaunajām līdz. Tepat trīs nedē�ļas nostaigāt pa arumiem salīku�ai kā kāsim. Un vēl kartupeļu grozu pie rokas. Labi, labi, ka tas nu aiz muguras.

Soļojot mājup, sievas apstāju�ās pla�o, nolaideno cukurbie�u lauku malā. Bietes �ogad savām kopējam dara godu. Tum�i za�ļās, leknās lapas noklāju�as zemi, ka nav ne pēdai vietas. Darbs arī �eit jau aizsākts. Pie izrauto bie�u kaudzēm sasēdu�as pie�cas se�as gados vecākas māmuļas, kam piedalīties smagākos kolhoza darbos nav vairs īsti pa spēkam. Bie�u laukā � dēlītis klēpī, duncītis rokā � vēl itin vīzīgi var uzsaukt: � Nāciet nu, māsiņas, nāciet mūsu bariņā! Citādi mums, tām pirmrindniecēm, vienām pa�ām būs cukura kalnos jānogrimst.

"Sievas brīdi aprunājās. �odien? Nav ko apsākt. Sestdienas diena. Jāapkopj māja, lopiņi, bērni. Raus tad vaļā ar jauno ne�dēļu. Da�as gan domā laisties �zaļajā jūra� rītu pat. Ko zini, cik ilgi jaukais laiciņ� pieturas. Rītā vīri mājās, tāpat skolas bērni. Liks visus pie bie�u rau�anas.

� Tikai tā, � piebalso mīļāmāte. � Es tāpat lik�u savu kumeļu ilksīs, lai mācās vilkt.

Pievakarē, sagatavojis pirmdienai mācības, Valts itin prie�cīgs iemetās Cibeļu galā. Jāpateic draugiem, kādos di�os darbos viņ� rītā liksies.

Cibeļu dzimta pilnā sastāvā sēdēja ap galdu. Pa�laik notika pamatīga mielo�anās. Galdu rotāja divas prāvas māla bļodas. Vienā gaļas gabali sakrauti ar kaudzi. Kūp un tīkami smar�o. Valtam siekalas saskrēja mutē. Otrā bļodā kartupeļi, novārīti ar visu �ka�oku�.

Cibelēniem, īpa�i abiem mīļajiem brāļukiem, spīdēja ne ti�kai acis � tāpat vaigi, mute un visi desmit pirksti taukos lais�tījās. Nūja, kā gan citādi var, kad jātur gaļas gabals rokās un zobiem jāatko� mīkstums no kaula.

��� Sēdi, � Ie�us pavirzījās tālāk, lai sola galā arī Valtam pietiktu vietas.

��� Māt, dod Valtam ar kādu kumosu! � viņ� teica un pa�skatījās uz tēvu.

���� Kā tad, ciemiņ� jāpacienā. � Cibelis veikli uzdūra sava saliecena galā brangu mīkstumu.

���� Na tev, sukā! � viņ� sniedza Valtam. � Tādu kumosu sen neesi dabūjis.

Kā? Valts drusku samulsa. Roka kautrējās. Būtu kauls, būtu kur pieturēt, bet mīkstumu, kā tad nu tā pirkstos �

Cibelim vēlīgi pa�ķobījās lūpas. � Ei, Bille, sameklē kādu duramo. Lai tiek ciemiņam smalkāk. Nav radis pa mūsu vīzei.

Billīte metās pāri solam, pagrābājās plauktā. Valts saņēma dak�iņu, paldies vis pateica un apjuka vēl vairāk. Kad tik nu visi nesāktu smieties: Valts bez dak�iņas nemāk gaļu ēst! To�mēr ne. Visiem kāri �apstēja mutes un vairāk nekā. Pēc tāda brī�a Billīte gan drusku sāka padi�oties. Tēvam �odien algas diena. Pusi auna pilsētā nopircis. Māte savārīja pilnu grāpi. Nekaunies un ēd.

Nu, kad tāda valoda pasākta, arī Valts var ko pateikt:

���� Mums atkal būs daudz cukura. Mīļāmāte saka: par �o ziemu nebēdā � saldu dzersim rītā, vakarā. Nopelnīsim. Rītā jau iesāksim. Es tik rau�u, es tik nesī�u bietes klāt. Lai mīļā�māte sē� un grie�.

Cibelis pacēla galvu un ātri norija kumosu.

���� Klausies, Zete, stāj tu ar barā! Salduma nekad nav par daudz. Rītā visi varam pieķerties. Bērni lai. Kas nu bieti ko ne�paraustīt.

Cibeliene acis vien ieplēta. � Es? Svētdienas dienā pa to slapjo zemi ķēpāties! Ko tu vēl nesadomāsi. Ne mani kāds sau�cis, nekā. Ja brigadierim roku vajag, lai nāk, lai runā. Kādu dienu smukuma pēc izie�u ar. .

Iesim, māt, iesim, mīļo zelta! � Billīte sāka lūgties. So�lījās darīt visu ko � bietes raut, mazos brāļukus pieskatīt. Un, kad Ie�us nevī�o, arī zirgu viņa paganīs. � Man dikti patīk pulciņā, � rokas sakļāvusi, viņa nerimās.

Mate purināja galvu. Rītā nepavisam neiekrīt. Jā, pa pusei solījusies Dimzās būt. Grieta savus kartupeļus rok.

��� Ak tad Dimzās nebūs pa slapju zemi jāķēpājas? Grietai laikam kartupeļi aug uz loga puķu poda! � Cibelis skaļi iesmē�jās un cēlās no galda. Ja viņ� būtu skatījies � ū, manu dieniņ! Kādus zibeņus meta Zetes acis! Bet viņ�, pie pavarda aizgājis, drāza irbuli, ko zobus izbakstīt. Nez kā pametusi acis uz tuk�o gaļas bļodu, māte sāka rāt bērnus: � Kā vilki! Gaļai virsū saklupu�i. Tūlītās ēdīsiet kartupeļus klāt! Dzirdējāt?

Kur vairs liksi kartupeļus, kad bungulis jau gaļas pilns? Bērni manījās no galda nost. Valts tomēr vienu tādu pamazāku paņēma, paldies lai pateica.

��� Es eju ar brigadieri aprunāties. � Cibelis cēla cepuri no vad�a.

�oreiz nav pa jokam, saprata Cibeļu Zete.

� Svētdienas rītā Sudmalkalnā sakustējās visi, kas vien kustēt spēja. Salasījās itin prāvs bariņ�. Priek�galā soļoja Valts ar Balci un Pelēci. Aiz viņa � mīļāmāte, padusē pasitusi mazu soliņu, dak�u pār plecu, spo�u tuteni rokā. Billītei, kā jau pa�rasts � katrā pusē pa brāļukam. Joki ar pa�u Cibeli. Nez kur �orīt tik priecīgu prātu rāvis? Ved savu Zeti zem rokas, bra�i izslējies, papē�us piecirzdams. Dārgo sieviņu �is dancodams uz bie�u lauku aizvadī�ot! Un Zete, kā par brīnumu, nemaz nedus�mojas vairs. Ko tu nodarīsi tādam trakuļa vīram, jāsmejas līdz. Gājienu noslēdza Ie�us ar Ātro pavadā. Par zirgu nebūtu nekas īpa�s,sakāms, bet ko tad Ie�us tā? Iet, lūpas urskulī savilcis. Jā, kad neļauj samta bikses uzvilkties! Un esot svētdiena � un ļaudīs jāiet.

Tie�ām gan � kā pati zaļā jūra gulēja bie�u lauks viņu priek�ā. Sauc vienā malā, diezin vai otrā sadzirdēs. Vietvietām jau strādāja savs desmits sievu. Sakliedzās. Sadevās laburītu. Izklaidus locījās pa kādam vīram un da�i bērni. Sudmalkalna zēni vēroja, vai nesaskatīs Janku. Nebija vis.

Kazas mīļāmāte padzina zirgaploka malā, rīkojās piesiet. Kazas saprata un nokāra bārdas. Laikam pārdomāja savu lik�teni. Veda, atveda tādu gabalu, domāt, kādos labumos aizve�dīs� �e tev bija: ņem un piesien� Mānī�anās! Netaisnība! Abas spītīgi saslēja ragus. Mutes pie zemes nelika. Ar �ēlu aci abas noskatījās Ātrajā. Kas tam nekait! Re, kādas viņam �o�dien tiesības. Cibelis sapin un palai� aplokā pie kolhoza zir�giem. Te vairs klusēt nevarēja. Bē � teica Pelēce, un Balce tai sparīgi piebalsoja ar divkār�u brēcienu. Bet vai ta kāds klau�sījās?

Valts skaita vagas mīļāsmātes gabalā. Divdesmit septiņas. Hē, kas te ko raut? Līdz pusdienai nu nē � līdz vakaram būs darīts. Aiz cekula ciet � un ārā, ciet � un ārā � Biete nekus�tas. Kā tad tā? Nu tad � raus to � �itā � Valts sarkans kļūst ar visām ausīm � lapas notrūkst bietei � spītniecei.

���� Taisni tāpat kā mūsu Balce, kad negrib kustēt � atspe�ras ar visām �etrām, � Valts samulsis nosaka.

Vagas galā nostājusies, mīļāmāte ierāda Valtam, kā bietei pieķerties.

���� Ar cukurbieti nedomā, puisi, spēlēties. Nav raudiņa no ezera ar mak�ķerīti izvelkama. Nav arī kālis vai runkulis, kas aug zemei virspusē. Paskaties, ar abi roki lapas jāsaņem vienā pu�ķī. Jāvelk, stingri jāvelk. īpa�i no mālainas zemes, kāda mums teitan. Un, ja gadās lapām notrūkt, jāliekas ar dak�u klāt. Tā būs da�a laba jāizceļ.

���� Labrīt, mīlī�i! Kas nu nekait strādāt, ko, kad saule ripo pa zemes virsu? � jau pa gabalu sauc brigadieris. Pienāk, uzsit Cibelim pa plecu. � Bra�i, brālīt, bra�i, ka esi turējis vārdu. Ja man katru dienu tā laimētos, vienā nedēļā bie�u lauku kā līgot nolīgotu. Un vai ta maz grūti? Zemīte atmitusi. Bietes tīri vai pa�as laukā lien. Kad vien drusku piepalīdz. � Viņ� priecājās.

��� Lien jau gan � Māls sabriedis, sasīkstējis. Nāc palūko un stāsti tad, � mīļāmāte runā pārmeto�i. � Trim gabalām jau lapas attrūka. Un tas tik sākums. Labāk būtu pagādājis mums bie�u cēlāju.

Bie�u cēlājs, jā, �ai lietā arī Cibelis zina vārdu bilst. Brauk�dams vakar no pilsētas, redzējis kolhozā �Pirmais Maijs�, kā �ie tur ar cēlāju strādāju�i. Vareni sokas. Bietes nogulst vagas malā. Sievas tik noliecas, paceļ, sakrauj kaudzē.

��� Zinu, brālīt, zinu, domā, es nezinu! Bie�u cēlājs laba lieta. � Brigadieris satraukts sāk cilāt rokas. � It kā mums nebūtu. Ir mūsu kolhozā tāpat. Bet es nemaz negribu. To vajag lietot ar ziņu. Atbrauks, izcilās mums te divus trīs hektārus. Kad tos nogriezīs? Lapas savīst. Iznīkst uz lauka. Ne izbarot tik drīz, ne ieskābēt.

��� Tu, Ratniek, neuztraucies, kad es tā teicu, � mīļāmāte runā brigadierim tie�i acīs. � Iztiksim bez cēlāja ar. Palēnām noņemsim. Bet tādēļ tu nerunā par vieglumu. Un negremzies, ka darbi neiet tik ātri uz priek�u, kā tev gribētos. Vai teiksi, ka mēs nestrādājam?

���� Ko nu � vai es par to runāju, � brigadieris strauji pa�met ar roku. Tum�s sarkanums iemeties viņam vaigā. Deguns norasojis. Attopas vīrs, ka atkal pa niekam pacēlis balsi. Labāk sev mēlē būtu iekodis! � Jūs, mīlī�i, ejiet gabalam vairāk uz vidu, kur tas smiltiens. Tur es lūkoju raut. Par smagumu tur nevar brēkt. � Viņ� noslaucījis sviedrus, balss plūst rāmi, �ķiet,, pati laipnība iznākusi bie�u laukā �aklajiem darbiniekiem laburītu padot.

Un tie�ām � gabala vidū rau�ana sokas vieglāk un veicī�gāk. Kad laba kaudzīte bie�u jau sarauta ir mīļaimātei, ir Cibelienei, abas norīkojas griezt. Mazajiem brāļukiem māte ieliek katram klēpī pa nelielai bietei ar visu lapu pu�ķi. � �e kukulis. Grauz un sūkā. Salds. � Viņa paklak�ķina ar mēli.

Sākums likās brīnum jauks arī lielajiem bērniem. Ja kādam, raujot ķeburaināku bieti, jāatkrīt sēdus, arī tas nekas. Citi dabū nosmieties. Teciņus vien, brī�iem palēkdamies, viņi nes bietes pie kaudzes. Cibelis savējos vēl īpa�i paskubina: � Sarauj, sa�rauj, lai mātei rīt un parīt pietiek ko griezt!

Valts strādā no visas sirds. Karsti sameties. Drīz jānoaun kājas, adītais jupķis jānomet. Un tomēr neiet īsti, kā vajadzētu. Cik paskaties atpakaļ � viena vienīga tum�a vadziņa paliek vi�ņam aizmugurē. Cibeļiem � veselas trīs. Tēvs nupat nāk atpa�kaļ un aizņem ceturto vagu. Lai kā Valts steidzas, gausi, gausi paceļas viņa sanestā kaudzīte mīļāsmātes priek�ā. Cibeļiem kaudze aug acīm redzot. Nepabeigs� nekā �odien nepa�beigs � Valts sāk aptvert, cik darbs var būt milzīgs � milzīgs. Un tomēr padara? Kā toreiz siena talkā. Kad liekas visi kopā. Un, ja ne vienā dienā, tad piecās, desmit, divdesmit � padarīs. Ei, tu, biete, nesmejies! Valts nespruks nekur, Valts nav vis no�bijies! Jo sparīgāk tver mazās rokas bie�u valgo lapu pu�ķi. Ai, kā jāsteidzas! Jāsteidzas! Lāgā nepatop ne smiltis saknēm no�purināt. Pa �etri, pa pieci bietēm pie rokas � projām uz kaudzi. 2vāks!

� Paga, paga, draugs, � mīļāmāte viņu aptur. � Kādus darbus tu man sāc strādāt? Samet �upu �upām. Kā mēslu kau�dzē. Padomā pats, lapas lopiem jāizbaro. Gotiņas par smiltīm tev paldies neteiks. Grēda, dēls, kārtīgi jānokrauj. Kur lapas, tur lapas, kur saknes, tur saknes.

Jau bija karsts. Uzreiz Valtam nolīst pār visu augumu īsta svelme. Paskatās zēns uz savām rokām� traks � pat rokas nosarku�as! Un kaist kā nātrēs sadzeldinātas. Tad tāda tā bie�u balle! Diezgan grūti� Par to, ka visu vajag tik smalki. Bries�mīgi gausi iet. Viņ� vēlreiz paskatās uz sakaisu�ām rokām. Pavējo gaisā, papū� uz tām.

Vēlīgām acīm mīļāmāte vēro Valtu. Viegli vīrelim nav, tas skaidrs. Tomēr �inkstēt vis nedomā. Ziķeris! Lai jau tad pabizo drusku. Lai aizskrien pārsiet kazas. Pagūs vēl ar bietēm izcīnī�ties gana.

��� Mīļomāt, un, kad es atnāk�u atpakaļ, vai mēs nevarēsim mainīties? Nazis man ir līdz. Es tavā vietā pagriezī�u. Visus darbus vajag iemācīties, tā tu teici, vai ne?

��� Varēs, kāpēc ne, �� mīļāmāte apsola, un puika aizskrien palēkdamies.

���� Pagaidi, Valt, pagaidi mani ar!

Valtam pa pēdām likās Ie�us, aiz viņa Billīte. �iem arī sava lieta � jāredz, ko Ātrais aplokā dara. Vai nav pinekli sarāvis vai ko.

���� Ui-ī, kā es briesmīgi nostrādājos! Rokas beigtas notirpu��as. Acis tīri apreibu�as, � jocīgi kunkuroja Billīte, pie tam lai�ot �īs pa�as �beigtās rokas� uz riņķi vien kā vējdzirnavu spārnus.

Ie�um cits nekas nebija beigts kā vienīgi pacietība.

���� �itāds darbs � apniceklis! � viņ� skurinājās un vie�bās. � Tā tik tāda ķēpā�anās. Padomā, katra biete rokās jāap-, groza, jāapgraiza � Tad jau labāk �ķilas cilāt. Pie cepļa vai tēvam palīgā. Vot, vīru darbs! � Viņ� uzsita knipi.

Valts savilka īsti prātīgu seju.

���� Neko nevar darīt. Citreiz jāstrādā smalki darbi ar. Kā tad cukuru dabūs? Tu domā, sievie�iem viegli? Nemaz. Paska�ties pats. Jau pusdienu sē� kā pielipinātas.

��� Nu, tad es tādu cukuru labāk nemaz nedzeru. � Ie�us salēcās un pārmetās aploka kārtīm pāri.

Balce ar Pelēci jau iztālēm pazīst Valtu � savu draugu, savu barotāju. Priecīgi mēk�ķina abas. Kā likts, arī uzsmaidīju��as būtu, ja vien kazas to prastu. Tomēr viņas darīja, ko spēja. Sagaidīja Valtu, uz divkājām saslēju�ās, bārdas satraukumā jautri skurinot.

��� Nabadzītes manas! Apnicis jums pie valga. � Valts ie��ēlojās par kazu māti, krietno piena devēju, un viņas spodri balto meitu. Palaida vaļā abas.

Aiz pateicības Pelēce patrina pieri pret Valta gurnu. Bet Balce, draiskule, iedeva zēnam vieglu �bubciķi� pa sēdamo vietu.

Billīte bija sākusi mieloties. Pakāpusies uz aploka kārtīm, rāva pīlād�ogu ko�os �emurus. Sakoda pa vienai, viebās, drebi�nājās un tomēr neatlaidās.

Sarkana zvīļoja saulē kuplā, jau ķērpjiem apaugusī pīlādze. Sarkana ar visām lapām. Varen ko�i tas izskatījās. Vienu brī�tiņu pasēdēt tajā! Valts rāpās kokā. Billīte darīja to pa�u.

��� Lai nu Ie�us mūs meklē. Jauki, vai ne? � Billītei priekā dzirkstīja acis.

��� Lai meklē, � atsaucās Valts. � Neatradīs. Par to, ka tagad mēs esam divi sīļi. Un ēdam pīlād�u ogas. Skābas.

��� Bet gar�īgas. � Billīte noklak�ķina mēli, kā to alla� mēdza darīt viņas māte.

Aukslējas drīz vien sūrstēja, mēle metās bieza, tomēr abiem bērniem �ķita, ka tik gar�īgas ogas viņi vēl nekad nav ēdu�i. Un pa�i tik skaisti nekad nav biju�i. Ko domā, sēdēt pavisam, pavisam sarkanā kokā. Viņi uzlūkoja viens otru un klusītēm sa�ukstējās.

Ie�us ne nāca, ne meklēja �os. Ej nu sazini, kur aizķēries.

Varbūt tī�u prātu aplokā apmaldījies. Toties atskanēja mīļāsmātes balss.

Abi �sīlēni� pārvērtās atkal par bērniem un �ļūca zemē no koka. Jauka bija atpūta! Smalkais bie�u darbs varēja sākties no gala.

Vatētais vamzis mugurā, tam krustiski pāri lielais lakats, divi mazāki lakati ap galvu, priek�ā aizsiets apskrandis maiss un piedevām rokā liels duncis � �ādā bruņojumā Valta priek�ā stāvēja mīļāmāte un nodeva rīkojumus.

���� Es aizeju bietes griezt. Tu zinies pa māju. Kartupeļus �nomazgā grāvī un nomizo. Katliņ� uz plīts jau uzlikts. Vienpa�dsmitos iekur uguni. Kazas pieskati, ka neiezogas kāpostos, e�malā piesietas. Kad �ķēles metas mīkstas, paaurē mani mājā. Saprati visu?

���� Kas te ko nesaprast?

��� Tā, bet �unni tomēr savilki. Pielūko, lai viss būtu uz mata. Nekādas atlaidas nebūs.

Augsta un kupla kā siena gabana mīļāmāte sakustējās un nozuda durvīs.

Valts, savukārt bruņojies ar prāvu klūdziņu grozu un visla�bāko apņem�anos, izgāja sētā.

Pielasījis pagrabiņā grozu līdz pusei, pats sagriezies skrūveniski, tenterēja lejā uz grāvi.

Sētsvidū pretī izlēca Billīte. Lēkādama te uz vienas, te otras plikās kājas, viņa zibināja pret Valtu melnās acis un smēja savu smejamo:

��� Valts nav kalts .., Valts nav kalts . ..

Ar savu pasmago nesamo Valts vis nebija nekāds pretīdancotājs. � Pati neesi kalta, � atmeta un gāja savu ceļu.

Billīte patecēja blakus, parāva aiz piedurknes.

��� Ui, kāds tu �orīt lepns! Ko tu darīsi? Nāc mūsgalā pa�dzīvoties. Mēs vien pa�i mājā.

��� Man jāvāra pusdienas, saproties.

��� Vo, kur lieta! Es tev palīdzē�u. Jā, ko?

��� Nāc!

Bet viņa apsviedās un nez kur aizskrēja.

Kartupeļi grāvītī nomazgāti, tie nu balti. Valtam pirksti no�salu�i, tie nu burkānu sarkanumā. Ekur, joki � �orīt drusku kniebj.

Saimniecības lietās Valts vis nav glu�i nepra�a. Ne par velti viņ� dzīvo pusi gada kopā ar mīļomāti. 2virks, �virks, �virks � kartupeļu lobāmais duncītis no�vikstināts gar plīts malu. Var sākties darbs.

Jau da�i kartupeļi nomizoti guļ bļodā, kad zēnam rokā pa�gadās viens tāds pavisam jokains � lielajam bumbulim katrā sānā pa vienam mazākam un galā vēl tre�ais kā galva. Gandrīz kā pīle. Valts sāk lobīt. Apak�u nosnāj plakanu. Vietām palai� mizu biezāku, vietām parantī. Acs pasaka, pirksti it kā pa�i sa�mana, kā kurā vietā vajag. Un tad � vai tu re, lai viens teic, ka tā nav pīle!

Kā vēj� iebrāzās Billīte.

���� Vai, kur smuka pīlīte! � viņa paķēra no Valta ceļgala pīli un sāka apbrīnot. � Knābis, spārni, aste vis. Dzīva kas dzīva. Atdod man to!

��� Tev patīk?

' � Milzīgi.

��� Tad ņem.

���� Ko tu vēl māki izdrāzt? Cūciņu māki?

���� Kas tad cūku ko nemācēt! Paskaties.

Pārsnājis iegarenu kartupeli pa vidu, Valts strādā svilpo�dams.

Billīte nenolai� acu no Valta pirkstiem. Cik veikli Valtam no māla pikas iznāk krūzīte, bļodiņa vai pat zirgs, to viņa zina. Bet �itā, no kartupeļa, vajag savu māku. � Mani varētu nopērt, cūka tikpat neiznāktu, � viņa Valtu vēl iekvēlina.

Un tad � sivēns gatavs ar visām ausīm. �ņukura galā divi caurumiņi vis. Kāju vietā iesprau� skaliņus. Tikai asti nevarēja izgudrot ne par abiem.

��� Redz, galvenais, to vajag gredzenā. Tā visiem labiem ruk��iem ir, � skaidroja Valts un drāza otru sivēnu.

���� Tas tev padevies pārāks par pirmo. � Nu strādāja abi. Valts tik drā�, Billīte iesprau� kājas un palai� barā pie citiem drauģeļiem.

Tā saradās uz sola sivēni un cūkas visādos augumos, visādā labumā.

���� Pietiek, tagad pietiek, � Billīte vicina rokas, � nu tik sāksim dzīvot.

Bet Valts vēl nerimās.

���� Ko vēl? Teicu tev � vairāk nevajag! � Billītei iedegās acis par tādu neklausību.

��� Vajag gan. Kas sivēnus kops? Vēl jāizdrā� Liepanniņa.

���� Es bū�u Liepanniņa! � Billīte salecas. � Sakop�u, no�baro�u, domā, es nemāku?

Valts vairs nepretojās. Billītes izdarība aizrāva viņu. Jātaisa aploks, jāsaliek siles, jādabū spaiņi. Un kur tad barība cūkām? Billīte izskrēja, ieskrēja � ienesa kāpostlapas kopā ar ziņu, ka kazas nav vis norāvu�ās un ka ārā briesmīgi auksts.

Bet tad nu sivēni auga viņiem kā pasakā: ne pa dienām, ne pa stundām, bet ik brīdi pa sprīdim.

���� Valt, pakur uguni, kamēr es salūkoju miltus un kartu�peļus! � Billīte dod pēdējo rīkojumu.

Pēdējo gan. Jo durvīs viņa saduras ar mīļomāti. Tik tikko patop aizspraukties garām.

Valtam nolai�as rokas. Baiļpilnais skatiens klīst no mīļāsmāfes uz jaukajiem sivēntiņiem un atkal atpakaļ pie mīļāsmātes.

��������� Lūdzu, pateic man, Valt, � cik tagad pulkstenis? � Tik rāmi skan viņas balss, ka Valtam pārskrien tirpas.

��������� Vie-viens � tikai viens �

��������� Tā, tā, tad nu aiztec, dēls, pēc �agaru buntītes! E�malā, kur kazas bija piesietas, dabūsi.

Valts sako� zobus.

Valts iet.

Valts nolau� �agarus.

Nāk un atnāk.

Tikai slieksnim viņ� netiek pāri. Stāv, pacēlis dzidri pelēkā� acis pret mīļomāti. Stāv, sa�ņaudzis kārklu bunti rokās.

Tā ilgi nav izturams. Nevienam. Mīļāmāte noliecas � liela, smaga, smil�ainām rokām, kājām, kā no darba nākusi � nolie�cas un piespie� tā vieglītēm zēnu sev klāt.

Valt, kamēr tu lauzi �agarus, es apskatīju tos tavus si-ļ vēnleļus. Nopriecājos. Nekas, puisi, tev ir nags. Nemaz to nezi-ļ miju. Tad �oreiz lai iet ar atlaidām.

Valtam vaigi metas slapji, un viņ� var iz�jupstēt tikai: � Mīļomāt�

Otrajā klasē Valts turējās stingri. Abām kājām, tā sakot. Teicamnieks glu�i nebija, tomēr daudz nekas netrūka ar. Piņķe-j ris ar tiem rakstiem!

� Tev izredzes izsisties pirmajā vietā, � reiz ieteicās] Janka.

Ie�us, strauji sagriezis cepures nagu uz pakau�a, iesvil�pās. � Lai notiek! Es draugam neskau�u. Tomēr pacīnīties ar! mani tev vajadzēs. Ievēro, ka man vēl �is un tas aiz auss no pērnā gada.

Vai tas nebija izaicinājums sacensties? Ie�us izriestās krūtis �o domu it kā vēl papildināja. Sak, par ko gan es to pildspalvu kabatā nēsāju!

Bet Valtam nebija vaļas sacensties. Vismaz tūlīt ne. Mājās! pārnācis, Valts gan parasti ķērās pie grāmatām neskubināts. Mācības padevās viegli un ātri. Gadījās reizēm, īpa�i pēdējās dienās, ka lielā steiga, cilpodama pāri burtnīcas lapai, atstāja �da�u nevajadzīgu pēdu.

��� Valt, Valt� � Mlļaimātei nemaz vairāk nevajadzēja teikt, kad Valtam vaigi jau tvīka un sarka.

��� Jā, kad jāsteidzas � Un tinte tik �ķidra un melna.

���� Kas tevi trenc? Raksti pamazām.

��� Nu � izstāde ta�u! � pārmetums ieskanas Valta balsī. Kā tik svarīgu lietu var aizmirst! Mazā iezaļganā kastīte jau galdā. Zēna pirksti sāk viļāt un sildīt plastilīna piciņu. No plaukta viņ� noceļ dēlīti ar aizsākto darbu.

Izstāde, kā tad. Skolēni gatavojas vasaras darbu izstādei. Da�s izaudzējis lielu kāpostgalvu. Citam prāvas kukurūzas vā�lītes. Vēl citam kāds ķirbis, ka jāstumj ar ri�u līdz skolai. Kas vēl tur būs? To nemaz tā nevar pateikt. Tikai izstādes dienā re�dzēs, ko kurais veicis, cik �akls darbā bijis.

Valtam cita nekā nebija kā vien plastilīnā veidot iesāktā cukurvistiņa. Stundām un atkal stundām viņ� varēja knibināties ap to. Te piciņu pielipināt, tur atlupināt. Ar irbuli rieviņas ievilkt, ar pirkstgaliem vietvietām nolīdzināt. Viņ� veidoja pēc atmiņas. Tad redzēs, vai būs līdzīga!

Billītei pacietība zuda skatoties vien.

��� Traks tu paliksi, ar to vistiņu ņemdamies! Labāk nāc laukā. Zivis dabūsim. Lielie zvejnieki klāt. � Viņa aizskrēja.

Valts palika neaizskrējis uz ezermalu, kur tie�ām bija sa�brauku�i īsti zvejnieki ar lielajiem tīkliem. Viņ� neizskrēja sētā ir tobrīd, kad Cibelis pārbrauca no pilsētas. Sevī iegrimis, ne�bija pat dzirdējis ratu rīboņu.

Tā pamazām vien pienāca diena, kur Billītei paspurka izbrī�nās sauciens.

��� Ai, Valt! Cik jauka, cik glītiņa! No tālienes, nu � dzīva kas dzīva. Būtu vēl drusciņ mazāka, pie krūtīm varētu nēsāt. Es nesaprotu, kur tev tā māka stāv. Galvā vai pirkstos, ko? �i�tāda ne Kandavā nav redzēta. Tici man.

�oreiz viņa neteica: �Atdod man to!� Kas gan tik skaistu mantu otram var dot!

Ie�us labu brīdi klusēja. Tikai kodīja lūpas un mirk�ķināja acis, it kā neizprotamu brīnumu ieraudzījis. Ta�u skaust ari �o�reiz viņ� neskauda. Ar tādu draugu varēja palepoties.

Vot, meistars! Mūsklasē otra tāda nav. Kas tevi izmā�cīja?

Ko Valts varēja atbildēt? Neviens nav mācījis. Un tā tā ne�laime. Vēl pagrozīja rokās. Apvērtēja no visām pusēm savu darbu. Izskats būtu. Krāsas ari. Bet īsti, kā vajag, nav un nav. Atausa atmiņā tā senā diena, kur no pirmās māla pikas iznāca tikai ola � Nē, �oreiz nav tik briesmīgi. �oreiz nevajag skriet kartupeļu vagā izraudāt bēdas. Valts zina � tur, vecāsmātes lādītē, glabājas īstā, meistara darinātā. �ī, kāda nu ir, ir, jānes uz skolu. Ta�u apsolīts.

Skolotāja Daina Me�ule � rokdarbus viņa mācīja arī Valta klasē � labu brīdi paturēja cukurvistiņu savā rokā. Ja neko lielu vairāk, tad gai�i viņa saskatīja to milzīgo pacietību, ar kādu bija strādājis Valts. Tā nebija pacietība vien, tā bija � mīlestība. Varbūt pat vēl kas vairāk �

��� Katrā ziņā mēs tavu cukurvistiņu izstādīsim, � viņa teica, un jaukās iesmaidītes iegula viņas vaigos. � Varbūt tu

� vari atnest vēl kaut ko? Ir tev vai nav?

���� Kā tad nav. Man vēl ir da�ādi trauki. Es atnesī�u. � Valts jutās drusku satraukts. Viņ� bija atcerējies savas māla krūzītes un podiņus. Tos, kas glabājās egles dobumā pie cepļa.

To pa�u dienu abi ar Ie�u aizskrēja turp. Ogļu deģi viņi ne�sastapa. Vāks ceplim bija uzvāzts cie�i virsū. Malas gropa ar smiltīm aizbērta.

��� Tagad slāpē uguni, � skaidroja Ie�us. � Noslāpēs, tad ogles sāks atdzist. � Piegājis klāt, viņ� uzspļāva cepļa sānam. Nc�ūkstēja. Pielika roku.

��� Tikko remdens. Paraugi! � Valts nelūkoja. Viņam te �o�dien nepatika. Salts, pat drusku baismīgs �ķita klusums �ai vietā, kur alla� ar troksni' plīsu�as �ķilas. Kur kādreiz gaisā pacēlās jautrais dzirksteļu spiets. Kur tāltāli pa egļu zariem aizviļņoja ermoņiku skaņas.

Ātri viņ� izvāca no glabātuves savu krājumu. Sakrāva groza dibenā.

Jā, apdedzināt neizdevās vis. Deģis bija teicis, �ā ceplī svilpojot caurvēj�. Tas traukiem nepatīk. Tiem vajagot pavisam citāda cepļa.

Kad mājās izkravāja vasaras darbu uz galda, maz tur bija prieka. Podiņi ieplaisāju�i, bļodas tāpat un citai vēl malas apdrupu�as, krūzēm osas atlūzu�as. Un vispār � kas te bija ko izstādīt?

Pelēki māla gabali un lauskas, vairāk nekas.

���� Skolā smiesies vien. Tu labāk atdod man. Tos veselākos par piemiņu paturē�u, � cie�i acīs lūkodamās, Billīte centās iegalvot.

��� Turi klēpi. � Ar vieglu roku Valts rau�a visu draudze�nei priek�autā, bet pēk�ņi aprāvās. Pag, to vienu viņ� gribot paturēt pats sev.

���� Kas tas ir? � Billīte brīnījās, kad Valts pastūma sānis nelielu grumbuļainu māla klum�ķi. � Kas tas ir?

Teikt vai neteikt � Valts �aubījās.

��� Nu runā ta�u!

��� Ogļu deģis spēlē ermoņikas� Tā es biju gribējis.

Kā Billīte sāka smieties! Pietupdamās, atliekdamās, riņķī griezdamās. Visā Sudmalkalnā tā smieties mācēja vienīgi Bil�līte. Pēdīgi, glu�i bez elpas palikusi, viņa izbrāzās laukā. Nez vai kāds piemiņas trauks tai klēpī vesels vairs palika. �Laikam grib pasaukt Ie�u, lai tas ar nāk izsmieties,� Valtam ie�āvās prātā.

Tas nebija cie�ams. Un tāda Bille lai iek�ā vairs nerādās! Durvis ciet. Bulta priek�ā. Nu būs miers. Varēs viens un netrau�cēts apfskatīt savu �efu. Labi, ka ari mīļāmāte nebija pa�laik mājā. Rokas aiz muguras atmetis, vēl dusmu pilns, Valts atgrie�zās pie galda.

Skatījās, skatījās sakaltu�ajā māla ragainī. Jo ilgāk skatī�jās, jo nelaimīgāks vērtās zēna vaigs. Celms kā celms. Ermoņi�kas vis. Garā galva, nu, kā jau gara galva. Un tomēr cilvēks nav.

Bet tai Billei es nu gan parādī�u! Nekā tu vairs nesmiesies! Pacilāja Valts iezaļgano kastīti. Tāda druska materiāla vēl tur. bija. Vienam mazākam �efiņam pietiks.

Sākās jauns darbs. Nemiera pilns darbs. Dedzīgs. Un sle-| pens pie tam. Re, ko kādreiz var izdarīt tādi neganti smiekli!

Vai Valtam nodoms izdevās? Vai Billīte vairs nesmējās?

It kā Valts maz būtu �ai rādījis. Mījaimātei gan parādīja.! Tā teica: � Aiznes vien. Tad dzirdēsi, ko skolotāja teiks.

Zaļganajā kastītē ieguldīts, skolas somā noglabāts, �ogļu deģis ar ermoņikām� aizceļoja uz skolu.

Skolotājai Me�ulei Valts izstāstīja īsti. Tā un tā � trauki! beigti, saplīsu�i. Tad nu viņ� �o te. Ogļu deģis ar ermoņikām.! Mazs. Vairāk nav materiāla. Valtam runājot, sirds drebēt dre-jļ bēja. Ja nu skolotāja ar sāk smieties, tad gan būs kauns. Sko-1 lotāja nesmējās. Vienbrīd viņai pat gribējās teikt: �Atdāvini i man to!� Tomēr tā nepateica. Viņa ta�u nebija Billīte. Un tā Valts dzirdēja pavisam citu ko:

� Labi, pieņemsim arī �o. Pats nosaukums jau vien ir pel�nījis, lai viņu izstādītu.

Darbs ietika izstādē rokdarbu stūrītī blakus cukurvistiņai. Ikviens, kas mācēja lasīt, varēja izlasīt klāt pielikto uzrakstu �Ogļu deģis ar ermoņikām�.

Billīte ābecē līdz �o� vēl nebija tikusi. Tāpēc arī nezināja, kur smieties, kur ne. Kad izstādes noslēgumā starp daudz citiem skolēniem arī Valts saņēma prēmiju � prāvu kasti ar plasti�līnu, Billītei cie�āk sakniebās lūpas. Iespējams, ka viņa no�ē�loja savu pārlieko smie�anos.

Bet Valts jutās laimīgs. Par zīmi, ka Billītei viss piedots, viņ� atļāva tai nest savu prēmijas kasti līdz pat Sudmalkalnam.

Rudens dubļus nomainīja pliksals. Kājām �ķita vieglāk, bet degungals un pirksti sala. Riteņu grambās un ceļa peļķēs nakts pārklāja ūdeni ar plānu, dzirksto�u ledus kārtiņu. Kad rītos bērni, uz skolu iedami, tī�ām tur piecirta papēdi, ledus lūstot sausi krakstēja. Apak�ā bie�i vien bija tuk�ums. Ceļmalas krūmi �urnēja nosalu�i. Bērziem sīko zaru galiņos mirdzēja pa ledai�nai asarai. Sastingusi, dzelk�ņaina, atkarpju pilna �ķita grāv�malas palsā zāle.

Ilgojās zeme, ilgojās cilvēki baltās, pūkainās sniega segas. Nesniga un nesniga.

� Daudz nemaz nevajadzētu. Uzsnigtu kārtiņa papīra bie�zumā, ar būtu gai�āks, � sarunājās Sudmalkalna bērni. � Ta�gad pa vienu tumsu vien jākulstās.

Tomēr, kad Jankam tēvs ieminējās par skolas kopmītni, ka bū�ot tik jāaizved gulta, zēns satrūkās. Tumsu vairs nepiemi�nēja. Garo ceļu arī ne. Nāciens pa me�a krēslu kopā ar drau�giem īstenībā likās pats jaukākais. Ko visu tur var sarunāt, sa�gudrot, dzirdēt un saskatīt. Un, kad tumsa sabiezē, mesties sāk baisi, gandrīz vai mati ceļas stāvus, jo katrs celms, katrs kadi�ķis tev stumjas virsū kā lācis, tu piespied soli � un, raugi, no miglas tev pretī izpeld mājas. Tevi tur gaida ar lampiņu � zvaigznīti logā, ar kūpo�u bļodu, ar siltu istabu un tuvinieku ierastām valodām. Tāpat arī Valtu �ajos rudens vakaros mēdza sagaidīt mīļāmāte.

Viņu brigādē pa�laik kūla auzas un mie�us. Tur viņa strā�dāja pie pelavu ne�anas. Pelēka pati, pelēkā seģenē grāba pe�lavas un nesa uz pelavnieku. Novakarē, kad pārnāca mājās, akotu un kul�anas putekļu pilnas bija ne tikai virsējās drēbes, galvas lakats un kājas. Vēj� sadzinis pelavas tāpat matos zem lakata. Pat uzacis pieputēju�as sirmas un otrtik kuplas. Ar steigu vajadzēja kurt uguni, vārīt vakariņas, apkopt mājas soli un pa��ai pārģērbties. Kad tas padarīts, varēja papūtināt kājas, rokas. Viņa sēdēja alla� uz zemā soliņa plīts priek�ā. Ogles vēl ne�beidz gailēt. Siltums un gaisma glāsta sēdētājai cietās, darbā rūdītās rokas. Līdz Valts ver durvis un ienāk ar savu labvakaru, tam pretī raugās rāmais, laipnais vaigs. Jaunāks un gai�āks tas �ķiet nekā dienā.

Silti, labi te Valtam ar mīļomāti. Gribētos, lai viss paliktu vēl ilgi, ilgi tā �

Viņi paēda savas liesās vakariņas. Visbie�āk tās bija baltas, miltainas kartupeļu �ķēles. Klāt varēja piekost pa sālītai sēnei, kādu �āvētu sīgu vai raudu. Citreiz pietika, ja kartupelim pār�kaisīja smalki sakapātus sīpolus un sāli. Gar�oja lieliski.

Kazas vairs nedeva piena. Viņi piedzēra saldu tēju, pieņe�mot pa karotei brūkleņu vai melleņu ievārījuma. Ar cukuru ne�vajadzēja skopoties. Lādītē glabājās labs maisa gals, nopelnīts par cukurbie�u kop�anu.

Valts ēda un brīnījās. Pulka �is noēdot! Skolā pusdienas krietni paēdis. Atkal jau izsalcis kā vilks.

� Sukā tik, piekod maizi klāt! � mīļāmāte vēl pamudina. � Kas ēd, tas briest un stiepjas garumā. Tev jāaug ātri. Jāiz�aug, kamēr man vēl spieķītis nav jāņem palīgos.

Valts piemiedz acis un domā. Mīļāmāte ar spieķīti? Nē, to grūti iedomāties. Ar grābekli � jā. Kopā ar Pelēci un Balci �

jā. Vateni, trīs lakatos, bie�u tuteni rokā � jā. Pag, palūkos izveidot tie�i tādu � mīļāmāte grie� bietes. Cik labi, ka plasti�līna viņam tik daudz. Labs gan tāds plastilīns. Nav kaut kas padevies, saspied pikā, veido par jaunu. Valts darbojas pie galda un domā savu domu. Mīļāmāte plīts priek�ā pielāpa veco pelavu seģeni, pieada zeķei pēdu vai strādā kādu citu rokdarbu. Lai joņo vēj� pār ezeru! Lai met kūleņus ap Sudmalkalnu! Mūsu bū�diņu tam neaizpūsti

Pukodamies ienāk Cibelis. Apnicis �im ar ratiem kratīties. �odien pat, tāda skāde � ritenis salūzis. Iekūlies grambā līdz rumbām. Brauc nu pie ratnieka! Diena pagalam. Dienas peļņa pagalam. Niķīga ziema. Sniega vietā atsūta lietu.

� Tad nu gan tev �odien melnā diena, � līdzjūtīgi noteic mīļāmāte. � Ko būs darīt, jāgaida Andrejs [1] atnākam. tas uz�cels tiltus pāri upēm, pāri ezeriem. Varēsi laist ar ragavām pārtie�ām.

Tomēr tik ilgi nevajadzēja gaidīt. Sāka salt nākamā dienā, lai gan Andrejs vēl labā gabalā. Tas pats lietus, tikko nolijis, pārklāja zemi ar ledus garozu. Skujas, kailie koku zari, zāle � spīdēja kā apstikloti.

Nākot no skolas, bērni sākumā priecājās. Laba slidinā�a�nās! Ledus nav jāmeklē. Kur vien slīpums, pietupies un � aiz�iet! Tādi slīpumi garajā ceļa gabalā atradās desmitiem. Tad nu izmēģināt varēja visādi. Gan stāvus, gan tupus. Ja drusku mi�sējās, no�ļūca uz bik�u dibena. Ie�us tī�uprāt da�as reizes izlie�toja par satiksmes līdzekli savu skolas portfeli. Būtu braucis vēl, ja vien māsa nepiedraudētu ar tēvu un bricelēm.

161

Cīnoties ar da�ādiem �ķēr�ļiem un kavēkļiem, gājiens stipri vien ieilga. Atpūtai arī savs laiciņ� jāziedo.

Billlte alla� pirmā atkrita grāvmalē. � Es vairs nevaru. Karsts. Mugura slapja.

Beidzot visi �etri vienbalsīgi nolēma � tāda atkala par postu vien esot. Vai cilvēks var godīgi paiet? Taisni pa ceļu ne do�māt. Lī�u lo�u jāmētājas. Kur zāle �auganāka, kur skuju vai�rāk sabiris, kur zari takam liecas pāri.

Iznākot bērniem klajumā, Ezergaļu logā mirk�ķināja blāva uguntiņa.

��� Manējie jau iedegu�i! � priecājās Janka un at�ķīrās no biedriem, lai ietu pa savu taku.

Valts skatījās uz Sudmalkalnu. Viņu logā uguntiņas ne�bija. Nez kā tā? Mīļāmāte vēl nebūtu no darba pārnākusi? Tad jāiet ātrāk. Jāiekur uguns.

Ar joni Valts atrāva durvis un satrūkās. Tum�ajā istabā at�skanēja apspiesti kunksti. Zēns palika pie durvīm kā sastindzis.

��� Valtiņ, tu? � Sve�ādi skanēja mīļāsmātes balss. Valts steidzās pie viņas gultas. � Māt, kas ir? Kas tev notika?

Mirklī nomesta soma. Atrauts mētelis. Viss pie zemes. Jāpa�līdz!

��� Aizdedz, dēls, uguni� Nelāgi gadījās � Tā atkala � kritu . .. tepat� pie klētiņas sliek�ņa � plecu sabelzu � � Vārdi izskanēja gausi. Kunkstieni tos saraustīja. �Mātei sāp � ļoti, ļoti sāp �� Valtam nodrebēja sirds. Viņ� steidza darīt visu, ko vien lika. Aizdedza lampiņu. Saslapēja aukstā ūdenī dvieli, ko likt pie sāpīgā pleca. Visu, visu Valts padarīs. Tēju uzvā�rīs. Kazas sakops. Lai tikai plecs vairs nesāpētu. Lai mīļāmāte atkal var sēdēt plīts priek�ā, gaidīt tur Valta labvakaru �

Nemiers un raizes ienāca viņu mazajā istabiņā. Negribēja to vairs atstāt. Skaudrās sāpes plecā nerimās vairākas dienas. Cē�lās satūkums. Roka nebija kustināma. Cik arī Cibeļu Zete ne�runāja, mīļomāti pierunāt nevarēja. Par ārstu viņa negribēja ne dzirdēt. Varbūt tur bija vainīga viņas apskau�amā veselība.

� Tādas kaites zemes virsū nav, kas mani piespiestu gultai ilgāk par trim dienām, � viņa teica. � Lauzts nekas nav. To skaidri var sataustīt. Aizie�u pie daktera, paturēs vēl slimnīcā. Ko Valts iesāks mājās viens?

Viņa uzsēja roku kaklā. Cik spēja, darīja ar otru. Kunkstēja, svīda aiz sāpēm un tomēr pa māju kustējās.

Pagāja nedēļa, pagāja otra, tre�ā. Labuma tikpat kā nekāda. Cietās � te cēlās, te gūlās. Gaidīja to dienu, kad roku varēs sākt kustināt.

Tā diena nenāca. Bet atnāca viena nakts ar tik skaudīgi niknu

sāpi, ka mlļāmāte acu nepaguva aizvērt. Asaras tumsā izraudāja. Valtam tās nav jāredz. Lai iet vien bērns uz skolu.

Cibelis aizveda mīļomāti pie ārsta. Sētā viņa saņēma Cibelienes roku ar savu veselo. � Zete, ja nu es netieku �odien at�pakaļ, pieskati Valtu. Ilgāk par trim dienām viņi mani nenotu�rēs. Izbēg�u, ja citādi nevarēs.

Ar roku bija daudz ļaunāk, nekā mlļāmāte domāja. Ārsts galvu vien pagrozīja.

��� Kur jūs bijāt ātrāk? Mēnesi atpakaļ roka izme�ģīta, �o�dien jūs nākat pēc palīdzības. Te vairs nelīdz ne zāles, ne plāk�steris. Operācija vajadzīga.

Mīļāmāte paskatījās ārstam cie�i acīs. Nē, no �īm acīm gan nekā neizlūgsi. Tomēr kaut kas jāsaka.

��� Jūs man tikpat kā ar vāli pa pieri. Es nevaru braukt uz operāciju.

��� Nevarat braukt? Kas ta nelai�? Mājās kaziņas kopjamas, vai?

Ārsts runāja skarbi. Viņu arvien kaitināja cilvēku nevērība pret savu veselību.

���� Ko tad jūs domājat? Nāvei ar tikpat dū�īgi metīsiet acīs � es nevaru mirt? Tā dāma iebildumus necie�. Un es tāpat. Tūlīt izsauksim ma�īnu. Jūs brauksiet tālāk no �īs pa�as vietas.

Nebūtu sāpes tik necie�amas, varētu lūkot vēl runāt. Tagad lūpas metās bālas, cik cie�i viņa tās saspieda. Izgāja vēl laukā satikt Cibeli.

��� Cibeli, brālīt, parādi nu sirdi! Pieņem Valtu. Mani grib likt apak� na�a. Brauk�u mājās, godīgi atlīdzinā�u. Bet, ja nepārbrauk�u � � Tālāk grūti bija izrunāt.

Tādu iznākumu ari Cibelis nebija gaidījis. Divreiz piesita pātagas kātu pie zābaku stulma, tad zināja, ko teikt.

�� Nebēdā, par to tu nebēdā, māt! Būs viss uz goda. Valtu pieskatīsim. Ka�eles sakopsim. Brauc tik un veseļojies. Kad brauk�u uz savu me�rūpniecību, pieie�u tevi apciemot. Labdie�nas aizvedī�u.

Kamēr mīļāmāte sirga un nīka ar roku, da�u labu reizi tum�s palika viņu logs. Iznākot Valtam no me�a, nemirk�ķināja pretī draudzīgi gai�ā acs. Bet kādēļ �ovakar aizslēgtas viņu durvis? Iegājis Cibeļu galā, Valts tur ieraudzīja savu gultu. Ar spil�venu, ar tum�i sarkano segu.

��� Sēdies nu tik mūsu barā. Ēdīsim pie viena galda. Nebai�dies, pa�u ļaudis visi esam. Pāri tev neviens nedarīs. To jonīti, kamēr pārbrauks māte no slimnīcas, padzīvosim kopā. Siltāk būs. Un jautrāk arī.

Tik laipniem vārdiem Cibeliene uzrunāja Valtu. Galvu vis noglaudīja.

��� Nu tu esi mums tikpat kā brālis. � Billīte palēca priek�ā. Abām rokām apķēra viņam plecus.

��� Neuzplijies. Valts pats zinās, kam būs, kam nebūs brā�lis. � Ie�us pavilka jauno brāli sev blakām uz sola. � Kas vienā kompānijā, tu zini, tiem kopā jāturas. � Klusi tas bija pateikts. Lai dzirdētu vienīgi Valts.

Tāds bija iesākums. Un labi vien likās. Ne brīdi Valts nepa�lika viens. Ne skumt, ne bēdāties laika. Dzīvo tik un gaidi mājās mīļomāti.

Ātri pagāja pirmais vakars. Kā dūmi izkūpēja. Kad Cibe�liene uzsauca: � Laiks likties uz cisām! � Valts attapās. Vēl tā kā drusku mācīties vajadzēja.

Bet Ie�us iegalvoja: � Blēņas. Kas tur ko mācīties? Tas pats vecais vien jāatkārto. Es vēl atminu no pērnā gada. Tu varēsi pārlasīt skolā. � Pirmais viņ� iemetās Valta gultā. Kā zutis palocījās zem vatētās segas. � Nāc! Parunāsimies vēl par lietu. � Lieta, tas viņu valodā nozīmēja: runāt par cepli, par �efu un kompāniju.

Abi mazie Cibelēni sacēla brēku. Siem arī vajag Valta gultā. Siem ari patīk sarkanā sega.

A? Ko? Kas te būs? � Tēvs spēra zābakoto kāju uz grī�das. Tas bija varen iespaidīgi. It kā viņ� savam melnim piecirstu gro�us un uzsauktu � ptrrr!

Valtam vairs neliek nodrebēt �āds Cibeļa uzbrēciens. Lai�kam jau bija pierasts.

Tikko Janka padzirdēja, ka Valts palicis viens un dzīvos kopā ar Ie�u, viņ� saslējās.

��� Nekas vis nebūs. Tev uz Ezergaļiem ar jānāk. Par ko tad mums ir kompānija? Par ko mums norunāts draugam postā palīdzēt? Laikam tas pa jokam, jā?

Nav ko iebilst. Jankam taisnība. Tomēr Ie�us attapās pa�teikt:

��� Kompānija, jā, tas tā starp mums, zēniem. Un pie cepļa. Ko teiks tēvs un māte, to mēs vēl nezinām.

Janka uzmeta lūpu.

���� Domā, mana māte kāda skopule? Domā, Valtam zupas karoti liegs? Atnāk tavējā ciemos, tuk�ā vis neaiziet. Pats re�dzēju. Nogrie� māte gaļas �mataku� nogrie� kukulim donu.

���� Nu jā � tās nu tā � viņas vecas pazīstamas. Mēs ta�u īsti latvie�u �igāni. Vai man valoda nav skaidra? Vai tu labāk runā latviski?

��� Tā ir cita lieta, � Janka lūkoja iebilst.

���� Kas par citu lietu? Vai mans tēvs nestrādā tāpat kā tavējais?

Strīdu iz�ķīra Valts. Ie�us vai Janka, vienalga, abi viņam draugi. Skaidrs, da�u nakti izgulēs arī Ezergaļos.

Vairāk gan viņam patika palikt Sudmalkalnā. Tur viss tāds ierasts un zināms. Gribi dzert, ūdens krūzīti tāpat tumsā uzgrābstīs. Tu guli, tu dzirdi � noklinkst vecais dzelzs kliņķis. Tu paver acis, gaidi � varbūt vērsies āra durvis� varbūt mīļāmāte būs pārnākusi. Un, lai arī citreiz kliņķa mēlīti paklinkstinājis tikai vecais, gudrais runcis, � nekas par to. Būs reize, kad durvis tomēr atvērs mīļāmāte� Arī kūtiņā varēja ieskriet. Pamest lapu slotiņu Balcei, Pelēcei. Pabu�ināt, pakasīt ragu starpīti. Tikai �ēl, ka savā istabā netiek padzīvot. Cibelis at�slēgu nez kur noglabājis. Valts pateica tie�i: �is nevarot lāgā mācīties. Visi kopā pie viena galda. Mazie klaigā pa vidu.

Cibelis sūca pīpi. Spļāva pa mutes kaktiņu krāsnī. Paskatī�jās tā greizi uz Valtu un nobēra:

��� Lepns gribi būt. Vajadzēs istabu vienam pa�am? Vai tu malku piegādāsi? Mācies vien tepat. Ie�us ar Billi var mācī�ties � kumēdiņi! � tikai tu ne.

Mācībās Valts sāka atpalikt.

��� Kāpēc tu slinko, Valt? Pirmajā ceturksnī mācījies labāk. Saņemies! Tu vari, tikai vajag gribēt.

Savai klases audzinātājai Vītoliņai Valts skatījās tie�i acīs. Tas viņa dabā tā. Citādi nemaz nevar. Skolotājai bija tum�i mati, dzidras un vēsas acis. �Bet bedrīte neviena vaigos nav iesmaidīta,� domāja Valts.

�Tādi mazi palaidņi jāsaņem stingri,� domāja skolotāja un pateica dzedri: � Ej un mācies!

Tanī vakarā Valts aizgāja Jankam līdz. Sniegā nobridusies, apsnigu�i zēni priek�iņā ilgi dauzīja kājas. Purināja cepures, purinājās pa�i.

Iegāja istabā, lielā, siltā un tīrā. Kur skaties � siena, griesti vai grīda � balts un balts. Jankas tēvs, kreklos izmeties, strēba karstus kāpostus. Cik galvu nolieca pār �ķīvi, garaiņi gar vai�giem aizlīkumoja uz griestiem.

Pretī nāca Jankas māte.

���� Labi � labi, ka Valts mūs ar vienreiz apciemo. Ziemā jau tā maz redzamies. � Viņa palīdzēja noraisīt biezo �alli, ko Valts satinis vairākām kārtām ap kaklu un ausīm. Apjautā�jās, kādas ziņas nāk no slimnīcas. Vai māte nebrauks drīz mā�jās?

Tad vajadzēja sēsties pie galda.

Tik gar�īgu kāpostu Valts sen nebija ēdis. Izēda �ķīvi. Iesmēla otru. Vēl būtu ēdis, bet sakaunējās. Jankas tēvs jau la�sīja avīzi. Arī Janka pastūma savu �ķīvi nostāk.

���� Ēd vien, Valt, ēd, ja gar�o! � skubināja māte. Pavaicāja pie reizes, vai Cibeļu Zete ar pavārot ēdienu? Kozi, dzīvo�jot vairāk uz maizes.

���� Vāra gan, � Valts zināja teikt. � Iemet kartupeļu zupā kādu �āvētu raudu katram. Ļoti gar�īgs ēdiens. Bet vai�rāk mēs ēdam saldu. Dzērveņu klimpas. Un rītos cukurmaizi ar tēju.

Jankas tēvs pacēla acis pāri avīzes malai un ierunājās:

��� Tā tik ēdiet cukurmaizi, lai pa�ai cukura pelnītājai ar kāda sauja paliek.

Valts pateica paldies. Māte nokopa galdu, noslaucīja. Zēni varēja sākt mācīties. Bija mierīgi un klusi. Aprāvās arī -Valts. Nerunāja skaļi, kā mājās paradis. Izmācījies pirmais, viņ� klau�sījās, kā Janka pusbalsī lauzās ar lasāmo gabalu. Gāja kā pa celmiem.

���� Zini ko, � Valts gribēja draugam palīdzēt. � Ar divām trim reizēm tev nekas nebūs. Tu dari tā: vienreiz izlasi par godu sev, otrreiz � par godu tēvam. Vēlreiz mātei par godu. Tad � �efam. Kam vēl tu varētu? Es zinu! � Viņ� pa�ukstēja: � Par godu mūsu brigādei. Redzēsi, ies pavisam gludi. Es �itā ābeci mācījos. Iemācījos kā nieku. �

Janka bija ar mieru palūkot. Lasīja vienreiz, lasīja otrreiz, <amēr visiem �par godu� izlasīja, tie�ām gāja teko�i.

Pirmo reizi �as trok�ņainas nedēļas laika Valts atcerējas savu plastilīna kasti. Bijusi nu pie rokas, tā labi varētu paveidot.

Paklusām sarunādamies, muguras gar krāsns mūri trīdami, zēni novilka laiku līdz gulētie�anai. Gulēja abi vienā gultā, garā un platā. Valts par to nopriecājās. Viņa �aurajā gultelē abiem ar Ie�u bija pagrūta guļa. Ie�us pa miegam svaidījās un spār�dījās. Reizēm sega bija sarauta abiem pār galvu, reizēm atra�dās uz grīdas. Citreiz sala, jāraujas �okurā, bet atmosties ne�var. Ja nu palaimējās pa sapņiem iekrist āliņģī, tad gan uz rā�viena aug�ā.

Sen lampa nopūsta. Klusums. Skaidri var dzirdēt kaķi uz krāsns aug�as maļam. Un viens tā savādi elpo � puh-tuk! puhtuk! puh-tuk! Paprasītu Jankam, vai jocīgais elpotājs nav viņa tēvs. Bet Janka aizmidzis, mierīgi �ņāc. Valts sāk prātot. Sa�vāda māja viņiem. Klusa par draudz. Ne pa�i baras, ne smejas. Ne circenis dzied. Mājās, kad nebija ko runāt, viņi ar mīļomāti kopā padziedāja. Un Cibeļu galā, ai, kā tur kādreiz gāja! Cibelis brēc: �Kur man tā d�ind�ala?!�

Tovakar Valts krietni dabūja pavārtīties no viena sāna uz otru, līdz aizmiga.

Nāko�ajā dienā un vēl daudz citās viņ� gāja atkal uz Sudmalkalnu. Jāgaida māte pārnākam.

Sniegs sasnidzis biezs. Sadzītas kupenas. Bērni brien un brien, pa divām stundām labi ja izbrien līdz skolai. Jankam izde�vies nopirkt savam kabatas lukturītim �iek�as�. Laiku pa lai�kam viņ� paspīdina savu kaķaci. Baida vilkus un draugiem gaismo ceļu.

� Redzi nu, Valt, kā tev iet. Kā ar ragaviņām no kalna � uz leju vien. � Ar �ādiem vārdiem Cibelis viendien apsveica Valtu.

Valts īsti nesaprata. To viņ� zināja, ka Cibelis pārbraucis no pilsētas. Gaidīja, ko teiks tālāk.

Labas dienas tev no mātes. Mani pielaida klāt. Operācija bijusi tikai trīs dienas atpakaļ. Nez kas tur par nelaimi, ātrāk nav varēts. Guļ tāda pavisam �ļaugana. Varē�ot sākt veseļoties tā pamazām.

Valtam priecīgāk iezibējās acis. � Kad māte nāks mājās?

Cibelis paraustīja plecus, pagrozīja galvu: � Kas tev to teiks? Tik gudrs nav neviens. Sadzīs roka, varēs sākt kusti�na! � nāks. Tāpēc ar māte saka: �Par daudz ilgi man te jāguļ. Ja tev, Cibeli, saka, Valtu izmitināt par grūtu, dod ziņu kolho�zam. Kolhozs gādās par viņu.

��� Kur kolhozs �o liks? Vai tad nezināms? Uz patversmi prom! Kur jau citi tādi priek�ā! � iesaucās Cibeliene.

Valts sāpīgi saviebās. It kā kāds viņam sejā būtu ietriecis sīku, mazu akmentiņu sauju. Pu�u nav. Asinis netek. Tomēr smeldz, grau�, sūrst. Ceļas niknums. Ceļas spīts. Negribu! Ne�ļau�os. Neko man nevajag � Mīļomāti tepat sagaidī�u � Kā ezēns kamolā viņ� sarāvās savas gultas kājgalī. Lūkojiet aiz�tikt mani! �

Bet Cibeliene nerimās. Viņa uzrunāja tie�i Valtu.

��� Tu saproti, puika, mēs nevēlam tev ļauna. Bet ilgāk lī�dzēt arī nevaram. Tu zini, pa�i se�i ēdāji. Cūkas vidukļi mums skurstenī nekarājas. Govs mums nav. Tāpat no rokas mutē dzī�vojam. Un pa�am tev tuk�ība mājās. Putraimu sauja, cik jūsu lādītē sagrabināju, pa �o mēnesi apēsta. Miltu kulīte tuk�a. Cu�kurs labi ja nedēļai pietiek. Un ar pliku kartupeli neviens nav paēdis.

Valts klusēja, ierāvies sevī. Klusēja arī Ie�us ar Billīti. Sa�prata abi, ka Valtu var viņiem atņemt un aizvest. 2ēl bija irauga . . . Nekas nebūs! Tik viegli viņi draugu vis neatdos! �

Pa �o brīdi Cibelis bija sadomājis ko citu. Viņ� vis nebrauk��ot uz kolhoza kantori, bet labāk uz skolu. � Tas viņa pienā�kums, � viņ� teica, � lai skolotāji zina par savu skolas bērnu.

���� Prātīga valoda. Dari tā, tēvs, � Cibeliene piekrita.

Valta turpmākais liktenis likās godam izlemts. Varēja lik�ties un gulēt līdz rītam.

Zem tum�i sarkanās vatētās segas kāds raudāja � Klusa�jām raudām, pilnām spīts, drosmes un uzņēmības, pāri klājās circeņu dziesmas. Un drauga cie�ais solījums: �Nebēdā, mēs tev palīdzēsim! ��

Savēlu�ies, sabozu�ies, ar miegu vēl kaudamies, Sudmalkalnā bērni posās uz skolu. Klusēdami vēroja, ko darīs tēvs. Vai zirgu jūģs? Vai vedīs brauk�us? Labāk, ja nevestu �orīt. Lai pakavējas, lai nerunā vēl ar skolotājiem. Varbūt izdomā ko citu. Varbūt viņam aizmirstas pavisam.

Cibelis nejūdza. Zirgs vakar piekusis. Lai atpū�as līdz pus�dienai.

Bērni izgāja tumsā, kā jau parasts.

���� Ko nu tu darīsi? Nebrauc nekur! � pirmā iesāka Billīte.

���� Skaidrs, ka nebrauk�u. Gan iztik�u. Man nemaz nav bail. Es jau vakar izdomāju. Pusdienas paēdī�u skolā. Dū�īgi saēdī�os. Lai vakariņas negribas. Un brokastis pagaidī�u līdz pusdienām. Un tā es māti sagaidī�u.

���� Vo, lieta! Labi esi izdomājis, � Billīte priecājās.

���� Zini, tur nav dzīve. Tanīs patversmēs vai kolonijās, kā viņas sauc. Kandavā man viena meitene stāstīja. Zini, visu dienu liek kartupeļus lobīt. Veselu maisu uzreiz. Tas par sodu. Ja tev kāda krūzīte saplīst vai kas. Un augsta sēta visapkārt.

���� Nepļāpā niekus! � Ie�us dusmīgi uzsauca. � Vai tu maz zini? Kolonija, tas ir pavisam kas cits. Pērn vienu puiku tur aizsūtīja. Dauzoņa bija. Nozaga vienam fotoaparātu. Tur gan liek mēslus vest. Liek pie arkla. Un nedomā vis, ka ar traktoru. Ar zirgarklu jāar. Tur Valtu nesūtīs. Viņ� nekā nav nodarījis.

Nebrauk�u tik un tā! Lai kur mani sūta, nebrauk�u! � Pirkstus dūrē sa�ņaudzis, Valts stingri spēra soļus.

Prātīga valoda. Es ar tā darītu, � teica Ie�us. Paska�tījās uz. māsu un pa�ukstēja Valtam: � Tad mums jāapsprie�as. Kur tu paliksi? Vēlreiz paskatījās uz Billīti un sevī noIcma � runās vien klaji. Spriedīs kopīgi. Viņa tāpat Valtam ļauna nevēlē. Galvenais, ka tik neizpļāpā.

Nu lika kopā trīs prātus. Divus otrklasnieku un vēl vienu pirmklasnieces piedevām.

Vispirms visi vienprātīgi no�ēloja, ka nav vairs vasara. Vai vasarā kādam sala? Vai mira kāds badā? Ed zemenes, ēd mel�lenes. Izcep vai izvāra sēnes. Zivis. Pa me�u pastaigā. Gar ezeru. Cik tas būtu viegli! Ogļu dega kabinetā varētu izgulē�ties. Kaut vai uz grīdas. Kad tik starp savējiem. Mēnesi tā no�dzīvotu. Divus ar. Bet nevajag nemaz tik ilgi. Varbūt pēc ne�dēļas pārbrauc mīļāmāte. Un viss atkal būs labi.

Bet tagad � kur ziemā spruksi? Ogļu deģis atvaļinājumā. Viss pie cepļa tuk�s un auksts. Kur? Kur nu palikt Valtam? Skolā vairs nedrīkst rādīties.

��� Tur tevi paņems kā cāli. Neviens tev neprasīs � gribi vai negribi. Paņems un aizvedīs, � pilnā mutē runāja Ie�us. � Visādas viņiem tur patversmes. Bērnunami. Viss viens pīpis. Krātiņā tu esi.

���� Es zinu. Es neļau�os, � Valts domāja un runāja tik to vienu.

��� Vai tev nav kādi radinieki vienalga kur? � ieprātojās Ie�us.

Valts pagrozīja galvu. � Vecmāmiņa bija. Tagad projām. Invalīdu namā. Tālu esot. Es nemaz to vietu nezinu.

���� Būtu kādi draugi. No agrākiem laikiem. Bet labi. Nav? Tu nu gan esi nabags! � Ie�us gandrīz vai skaitās.

Valts atcerējās Liepanniņu. Un vispār Liepatas, tur tik daudz labu vietu. Visur var paslēpties.

���� Ir. Viena laba meita. Viņa tikai smējās vien. Mēs nekad nebārāmies. Liepanniņa.

��� Tā pati, kas tās cūkas kopa? � vaicā Ie�us, un Valts pamāj ar galvu.

���� Nē, tāda mums neder. Būtu kāds skuķēns, tad vēl. Liela meita � vai �ī stāvēs klusu? Zinās, ka tevi meklē, tūlīt nodos. Visi lielie uz vienu roku. Kas to nezina!

Jankas ceļa galā viņi apstājās. Ie�us lika divus pirkstus mutē. Atskanēja spalgs svilpiens. Pēc brī�a pienāca Janka.

Billīte pasteidzās pirmā pateikt, kāda nelaime Valtam uz�brukusi. � Redzi nu, viņ� no bēdām tikpat kā beigts. � Viņa �ēli paskatījās savā draugā.

Noskuma ari Janka. � Vai, kāda ķēpa! Bēdīgi gan.

Lielā steigā spriedelēdami, bērni tīri nemanot bija izbridu�i me�am cauri. Ziemā viņi negāja vairs gar slimnīcu, bet pa me��inieku iebrauktu ceļu. Sākās klajums. Iztālēm parkā starp pie�snigu�ajiem kokiem bija saredzams skolas garais jumts. Cik nu vairs tālu! Garām zāģētavai, garām kolhoza lielajam �ķūnim, vēl tāds gabaliņ� līdz ceļu krustojumam � un skola klāt.

Bet izdomāts nav nekas.

Bērni sāka soļot gausāk. Drusku pamīņājās pie zāģētavas �ķūņa. Tur iek�ā dūca gateris, spīdēja gai�as spuldzes. Puikas visi pēc kārtas iebrida kupenā, ko vēj� sadzinis �ķūņa galā. Kur cauri bridis Ie�us ar Janku, Valts pazūd ar visu galvu.

��� Tādā kupenā tu varētu paslēpties kā zaķis, � teica Janka.

���� Izsprāgtu acis kā zaķim salā. Palūko tu izgulēt vienu nakti, tad redzēsi. Domā, kādi joki! � viņ� aprāja draugu. Un dusmojās uz sevi, ka nevar nekā laba izdomāt.

Ierunājās arī Billīte. Viņa prasīja, cik tālu Valts domā nākt. ] Metas jau gai�s. Satiks vēl citus bērnus. Kur tad vairs spruksi?

Klāt kolhoza �ķūnis. Milzīgs, senlaicīgs �ķūnis, vēl no muii �as laikiem. Ar mūrētiem pak�ķiem un tādiem pa�iem balstiem, i ar trim smagām durvīm katrā sānā. ;

Valts bija noskumis. Viņ� mirk�ķināja acis un domāja� ! Ja es tūlit nevarē�u nekā izdomāt, man būs jāiet uz skolu. Kā 1 palīdzību meklējot, skatieni klīda pa dzelteno stērstī�u baru. I Tas lēkāja un knābājās turpat pie pirmajām durvīm. Cita pai cēlas spārnos, palidoja tālāk. Viena pa durvju apak�u pazuda ļ �ķūni.. Valts atcerējās, ka arī viņi rudenī, no skolas nākdami, j citreiz ielīda �ķūnī. Ēda kvie�us. �ļūcinājās uz dibena lejā no 1 panta.

Tepat, tepat, tepat � sita mazi āmuriņi Valta krūtīs � Sa�metās karsti. Viņ� pa�uksēja draugiem savu nodomu.

Kā? Tepat? Tūlīt? � Brīnījās trīs acu pāri. Joko � vai runā ļ no tiesas? � Billīte attapās pirmā.

��� Valt, ko tu �ite ēdīsi? Nomirsi badā � Nosalsi� Labāk ļ nāc. �odien vēl nāc uz skolu. Paēd pusdienas. Tu pats teici, ļ dū�īgi ēdīsi. � Viņa satvēra un nelaida vajā Valta mugursomu, ļ � �odien neviens tevi negrābs. Tēvs vēl nav atbraucis.

��� Kad nebūtu izkults, � iebilda arī Janka;, � tad cita ļ lieta. Ēd kvie�us cauru dienu. Un gar�īgi. Atmini?

Valts rauca pieri, Jūpas saspieda cie�i, cie�i. Piegāja, paļ �ķieba durvīs vaļīgu dēja galu, spraucās iek�ā. Tādā reizē : draugi nevarēja palikt ārpusē. Izvēlētā paslēptuve jāapskata vi.< siem.

Kamēr acis pierada pie �ķūņa krēslas, saskatīt neko lāgā nevarēja. Kaut kas jau te bija. Milzums salmu. Viss viens gals 'I pilns līdz pat dziedriem. Un ma�īnas: kuļma�īna, divas pļauj�ma�īnas, traktoru arkli, ecē�as � Vienā kaktā melna kaudze. Kas tur varētu būt? Pataustīja pirkstos � kūdra.

��� Te nu nav dzīve, � Janka nodrebinājis. � Ne �urkai ko paēst. Un kur tad vēl aukstums. Labāk nāc uz skolu. � Glu�i citādi domāja Ie�us. � Tik traki nemaz nav, � viņ� teica. � Salmos silts. Es vienreiz siena kaudzē gulēju. Pavisam laukā. Lija briesmīgi� vēj� � Kaudzē taisni karsts. Nosvīdu gulē�dams. Un par ē�anu� skaidrs, mums jāgādā. Man kabatā trīs rubļi. Mēs tev, zini� kukuli maizes � pēc stundām. Guli un ēd. Būsi dro�ībā Un ziņas � mēs tev pienesīsim. Tikko māte būs mājā � un gan jau būs � nāc ārā, un viss. Galvenais � nevajag baidīties. Mēs vēl gudrosim. Varbūt izgudrosim ko la�bāku.

Pēc tādas valodas visiem uzreiz kļuva vieglāk. Tas nu bija iesācies � Nu tik jāturpina � jāstrādā, draugam jāpalīdz!

���� Rītā � rītā es kaut ko no mājām� ko ēdamu . .. Var�būt desu. .. Norantī�u speķa �ķēli, � solījās Janka. � Vo, kad mēs varētu atnest tavu vatēto segu! � Billītes acis �audījās no viena zēna uz otru, gaidīja atzinību. � Nepļāpā! � Ie�us roka pastūma māsu uz durvju pusi. � Labāk paskaties, vai nav kāds uz ceļa. Mums jāiet. Nokavēsim.

���� Ejiet� ejiet� � �ukstēja Valts, � uzmanīgi� lai neviens nepamana � � Satraukumā viņ� drebēja.

Billīte izspraucās pirmā. Puikas tai sekoja.

Gar sienas dēļiem turēdamies, skrāpēdamies, Valts sāka rāpties uz salmu strēķa. �obrīd viņ� gatavs kaut ar pieri sienā triekties, lai tik paglābtos no saviem iedomātiem vajātājiem. Ticis aug�ā, nometa salmos skolas somu. Sāka ka�āt sev bedri. Kad slēpties, tad slēpties no tiesas. Jāpalūko, kāda būs guļa.

Raks labi dziļu �

Nav nemaz tik viegli� Nometa cimdus � Plēsa � plēsa salmus, rāva, stūma � un skaidri zināja: nav!� nav labi, kad es tā � �efs purinās galvu � savu garo galvu � Skolo�tāja skatīsies salti� ledainām acīm� Cibelis � ko Cibelis .. . ar patagas kātu � Mīļomāt� mīļomāt. .. citādi ne�var .. . Projām es negribu! � brauc drīzāk � brauc drīzāk tu mājās! � Tad tu redzēsi, cik man tagad grūti�

Bedre un būtu. Liekas dziļa diezgan. Ie�ļūca tajā. Pavilka salmu kārtu sev pāri. Saritinājās. Kā Vilkatis salmos! Guļa li�kās mīksta un silta. Atgriezās vecā spīts un laikam arī bezbē�dība. Meklējiet nu!

Taru liktenim ar Valtu bija savs nodoms. Noslīkt viņam neļava. Vai nu glu�i ļaus nosalt, vai badā nomirt?! Tiesa, bez �īm lielajām nelaimēm var gadīties daudzas mazākas. Ziema, auk�stums, ko zini, kas tādā �ķūnī perinās� Var pielavīties plau�u Karsonis � Uzklupt pamatīgas iesnas �

Debesmalā sāka bālēt ro�ainais sārtums. No mākoņu laivas izkāpa spo�ā ziemas saule. Bija atnācis rīts. Pie �ķūņa piebrauca trīs pajūgi. Sprausloja zirgi. Auzu prasīdami, kārpīja kājām zemi. Arī vīri cilāja un piecirta kājas, siltumu meklēdami. At�slēdza, atvēra vienas durvis. Grūti tām vērties � ņerkstēja, �īk�stēja, nokrakstēja, tik vecas tās bija. Krah-buh! � atvēra pretē�jās arī.

Spirgts rīta vēj� iemetās �ķūnī. Paķēra piecus se�us sal�mus � pa otrām durvīm � aiziet! Vārna to pamanīja. Va traks! � aiznesīs� Tāds labs materiāls manai ligzdai! Ķerrs, ķerrs! � metās ķērkdama vējam pakaļ.

�okurā sarāvies, Valts nedrīkstēja vairs ne elpot�

���� Padod man dak�u! � kāds sauca spēcīgā vīra balsī, pie�mīdāms Valtam abas kājas.

��� Rau, kas tad te?! � Tā pati balss palēcās izbrīnā jo aug�stu. � Pasaulīt, kas tev vēl nav jāpiedzīvo! �ķūnī somu nolik�tava! �e, 'papētiēt, ir vai nav pase klāt! Un cimdu pāris lai.

Smagi nobauk�ķēja soma uz cietā klona. Sak, par ko man tas jācie�, nabadzītei? �

Ko vēl lai saka? Aina pārāk skaidra. Skola tuvu. Valtu aiz-

veda pie rokas, kā mazo brālīti. Nodeva tie�i direktoram. Atve�dējs pikts gan bija pārlieku. Teica, cik tur trūcis, lai �ito prāvo atradeni uz dak�ām uzdurtu.

Valts stāvēja, pētīja savus gumijas zābakus. Piķis laukā! Kur tas plīsums cēlies purna galā? Stāv kā mute vaļā� tā zole � Ko nu man darīs? Mīļomāt�

Runāja direktors. Ļaipni runāja. Prasīja, kāpēc Valts slēpies salmos. Vai skolā nepatīk? Vai pāri kāds nodarījis? Viņ� sēdēja soļus divus no Valta.

Valts pacēla acis, palūkojās tie�i un atklāti direktoram vaigā. Pirmo reizi viņiem gadījies būt tik tuvu kopā. Acis gai�as un zilas� kā Liepiņu tēvam tik labas. Tikai nav nemaz vecs� tas tā savādi � sve�ādi. Nu ko viņ� tā skatās uz mani� Es nevaru � es nedrīkstu � nekā es nemāku izstāstīt� sve�am direktoram�

Bet direktors nenolai� acu. � Nu saki jel vārdu!

Man vajadzēja� � Pēc tam Valts saknieba lūpas cie�i, cie�i Vēroja atkal savu nelāgo apava purngalu �

Ienāca klases audzinātāja Vītola. Viņa noliecās pie zēna.

Mīļo Valt, � viņa teica, � to gan es nebiju gaidījusi� I.abs, kārtīgs skolnieks sākumā bija. Kas ar tevi noticis? Pa�domā, ko teiks tavi biedri! Domā, viņiem tāds palaidnis patīk? Tu nedari godu savai skolai.

Tā ir � tā ir � pareizi saka � Valts pats to zina. Bet viņas acis � aukstas, ledainas � Valts tās negrib redzēt�

� Ko meklē grīdā! Acīs vajag skatīties, kad ar tevi runā! � Nepatīk.. . tomēr Valts paceļ acis. Tā ir, kā viņ� domājis: nav iesmaidī�u � Būtu jel skolotāja Me�ule ienākusi! Nu ko viņa tā� skatās tik bargi. Valts sakoda zobus, lai nebūtu jā�runā �

Viņu aizveda uz klasi. Ie�um ar Janku tikko acis neizlēca no pieres. Kas tik nu būs?!

Direktoram drusku sala rokas. Viņ� staigāja gar galdu �urpu turpu, berzēja tās vienu ap otru. Izskatījās gandrīz, ka viņ� tās lauzītu. Grāmatvedis Avotiņ� � jā, jā, viņ� atceras gan � Un tagad Valts Avotiņ�, �is mazais, cietais rieksts. Skaidrība vajadzīga. Jāmeklē. Jāatrod.

Nav �aubu, būtu atrasta arī. Ja vien lāga vīrs Cibelis �o pa�u dienu skaidrību nepienestu klāt. Kā tad, viņ� tie�i Valta Avotiņa lietā nācis. Izstāstīja visu, cik zināja pats. Nobeidza ar to, ka puika nu paliek bez kādas apgādības.

Direktors piesarka. Uztraucās.

���� Kā tad tā! Un kāpēc man neviens par to nekā nav teicis?

Atcerējās klases audzinātāja un pateica direktoram, ka bri�gadieris viņai gan ziņojis par Valtu. Kamēr vecāmāte slim�nīcā, zēns palicis pie kaimiņiem.

���� Ko nu tūlīt kliegs, � taisnojās Cibelis. � Cilvēks cerē to labāko. Tāpat mēs. Cietāmies to mēnesi, gaidījām: nu būs labi, nu būs labi � nekā. Labums nenāk. Tad nācu es. Domāju, kur citur, � ie�u pie pa�a direktora. Mūsu darbā tāpat, ja kas svarīgs, � tie�i pie direktora. Direktors vienmēr tiek cauri, lai kāda putra.

Cibelis saņēma direktora roku un pateicību. Varēja iet.

Nu sēdēja un sprieda skolotāji. Daudz zvanīja un turēja tāl�ruņa radziņu rokā direktors. Tad steidzīgi kaut kur aizbrauca pats.

Valtu no skolas kopmītnes vairs neizlaida. īpa�i skolotāja Daina Me�ule runāja ar viņu vairākkārt. Valts nespītējās, nebozās vairs. Skolotāja tagad zināja, cik ļoti viņ� gaida savu mīļomāti pārbraucam no slimnīcas. Būs roka viņai vesela. Būs viņiem atkal labi Sudmalkalnā.

��� Ko ar tevi darīs? Kur tevi liks? Vai tevi sodīs? � katru dienu gribēja, zināt Janka ar Ie�u. Ko Valts varēja teikt? Ne�viens viņu nebāra. Ko darīs tālāk, pats nezināja. Bet dzīvot tā kā tagad arī nebija slikti. Nemaz nebūtu grūti mīļomāti sa�gaidīt.

Tad vienrīt viņ� uzskrēja klasē visai satraukts.

��� Es �odien stundās nebū�u. Es braucu ciemos. Uz slim�nīcu! Mēs abi ar skolotāju.

��� Kas tev to teica? � satraukums pārņēma arī Ie�u. Viņ� pieliecās tuvāk. �-Tu dro�i zini? Kad tik nemānās. � Valtam nav laika atbildēt. Jāsteidzas.

Kopā ar skolotāju Me�uli viņi sēdas autobusa un aizbrauca uz pilsētu.

Tas gan bija mīļaimātei pārsteigums. Uztrūkās gultā sēdus. Apņēma Valta plecus ar savu veselo kreiso, skatījās un tikai skatījās viņā. It kā viņas priek�ā negaidot būtu izplaucis pats brīni�ķākais zieds.

Arī Valts tik vien attapa kā labdienu pateikt. Toties pelēko acu ezeriņi zvīļot zvīļoja. Pats ziedēja sārts.

Skolotāja uzsāka valodu. Brauku�i apciemot. Valts par daudz noilgojies. Nevar mājās sagaidīt.

Apmācās slimnieces vaigs. � Nav labi ar roku� Noka�vēts sākumā� Kamēr nu griezums sadzīs, kamēr iekustinās pleca locītavu � Diezin vai ātrāk par mēnesi mājās tiks. Ne�kāda siena grābēja nākamā vasarā vis nebū�u. Ko nu .. . tik�pat kā ar vienu roku� Teicu jau Cibelim, lai runā kol�hozā � � Viņa paskatījās uz Valtu. Asarās tai aizmiglojās acis.

���� Par Valtu, māt, nebēdājiet. Valts brauks dzīvot un mācī�ties uz internātskolu. � Skolotāja pateica dro�i un priecīgi. It. kā viņa uzsauktu draugam: pavasaris klāt!

Valts brauks � Valts dzirdēja skaidri. Un baiļu nemaz � Tad redz, kāds brīnums � Bet ko gan teiks mīļāmāte?

Mīļāmāte pagriezusies gultā uz sāniem, ar seju pret skolo�tāju. Tuvāk grib redzēt, gai�āk grib sadzirdēt �o labo cilvēku, kas palīdz rūpēties par Valtu. Tāda skola � jā � jā, tāda laba skola ierīkota � bāreni pieņem. Jā ��� jā, viņa zina � visus ur apgādā ~vals-ts. Bus Valtiņ� paēdis, apģērbts� būs sava gultiņa, skapītis. Mācīsies visu laiku� ne burtnīcu pierūks � ne zīmuļgala �

�� � un pavasarī, kad mācības beigsies, Valts pārbrauks iudmalkalnā. Gan redzēsim visi, kas par puisi būs izaudzis, � kolotāja nobeidza stāstījumu.

Lai grūti bija �ķirties, mīļāmāte teica sev vēlreiz: �Cilvēkos aizbrauc, ne me�ā.� Valts saņēma �irgtu novēlējumu.

���� Brauc vesels, manu circenīti Būs labi! Gaidī�u tevi Sudmalkalnā, tad dziedāsim atkal abi divi.

Pēc �ī apciemojuma zināja draugi, zināja visa klase, uz kurieni vedīs Valtu. Pats pateica: � Parīt mēs brauksim uz internātskolu.

��� Tu brauksi? Tu mierīgi ļausies sevi aizvest? � brīnījās Ie�us un Janka tāpat. Viņi vairs nesaprata Valtu.

Valts padomāja. Drusku savādi bija. Kamēr viņ� viens � patīk braukt. Kad kopā ar'Janku un Ie�u, gribas palikt ar vi�ņiem. Nu nē, labāk tomēr būs braukt!

�Katrs vis tādā skolā netiek. Direktors aizbrauca un saru�nāja,� viņ� atcerējās, ko bija teikusi skolotāja. � Tur nav skola vien. Visādas darbnīcas. Traktorus labo vis. Un gald�nieku darbnīca. Es mācī�os taisīt traukus. Tādus skaistus, skaistus� ar glazūru, man patīk. Mēs vienā logā redzējām.

Ie�us ar Janku klausījās domīgi. Varbūt pat klusībā drusku apskauda draugu. Aizbrauks, skaidrs. Un tādā skolā katrs vis netiek�

Torīt Valts vēl iegāja klasē ardievas pateikt. Pār visu tāfeli bija lasāms uzraksts:

�Valt, neaizmirsti mūs!�

Lejāk Valts izlasīja visu savu klases biedru vārdus. Bet pa�ā stūrītī, mazāks un greizāks par citiem parakstiem, bija la�sāms � Billīte. Billīte pati nerādījās, tik �ēl viņai bija Valta.

Kad Valts izgāja skolas pagalmā kopā ar savas klases au�dzinātāju Vītolu, bērni sauca un māja viņam no mazā balkoniņa: � Uz redzē�anos! Uz redzē�anos skolas brīvlaikā! Neesi lepns. Atnāc pie mums!

Valtam bija labi. Viņ� paskatījās uz savu audzinātāju. Un viņam likās, ka saskatījis tai vaigos mazas, mazas iesmaidītcs.

Kad Valts dzīvoja Sudmalkalnā�kopā ar mīļomāti, kā viņ� sauc savu vecmāmuļu, � vienalga, lai kāds putenis lipināja acis ciet vai sals knieba vaigos, skolas kopmītnē nepalika. Pie�cus garus kilometrus, iedams kopā ar draugiem, viņ� mērīja soli pa solītim, kaut vai līdz ceļiem stigdains kupenās. Jo Sudnalkalna logā viņu gaidīja silta, blāva uguntiņa, ko bija iede�gusi mīļāsmātes roka. Un kur tad vēl krūzīte karstas liepziedu ējas, maizes rika ar smar�īgu medu. Kāds ābols vai sauja Izērveņu arī nebija peļami.

Tagad sākusies pavisam cita dzīve.

Aizritēju�i jau da�i mēne�i kop� Alantes internātskolas gai�zilajā klasē, kur virs durvīm lasāms 2. a, tāpat pla�ajā at'ūtas telpā, rotaļu laukumā mazais Valts rosās un �audās dzīgi mundram asarēnam. Da�kārt mācību laikā, tāpat rotaīs ar jaunajiem draugiem vai skolas lasītavā, �ķirstot ko�u il�u grāmatu, bet īpa�i, ja pusdienas galdā gadās ieraudzīt ar�īgo biezpiena sacepumu ar rozīņu brūnajām actiņām, zēna (atieni priecīgi uzdzirkstī un vaigi, kā parasts, savelkas smaiigos kukulī�os, v

���� Kā klājas, Valt?

���� Labi! � citas atbildes Valtam nav.

Tomēr tādēļ nav jādomā, ka Valts paspējis aizmirst savus

Sudmalkalna draugus, īpa�i mlļomāti. Vai ik vakarus zēns do�mās atgrie�as, lai pasildītos viņas acu mīļumā. Turas atmiņās kā dadzītis aitas vilnā. Ja tā nebūtu, vai gan puika uzņemtos milzīgās pūles rakstīt viņai garu garās vēstules � veselu burt�nīcas lapu uzreiz. Katrs otrklasnieks mīļuprāt to vis nepaveiks. Palūko vien, kad ikviena burtu rinda velkama grūtāk nekā ra�gaviņas kalnā. Domā, raksti, piepūt vaigus, tikpat vienā reizē neuzrakstīsi, kāds prieks vai ķēpa veselā nedēļā pagadās. Bet parunāties ar mlļomāti alla� kārojas. Tik trakoti kārojas, ka to nevar izteikt nevienam draugam. Kā �ovakar pat, pēc tā ne�lāgā notikuma ar �lācīti�. Mīļomāt, kaut tu zinātu �

Visi piecpadsmit zēni jau savās gultās. Gaisma izdzēsta. Naktsauklīte Anna, novēlējusi labunakti, klusītēm aizvēra dur�vis. Laikam jau vēls, visapkārt klusums. Tikai Valts nevar aiz�migt. Griezies, uz kuriem sāniem tīk, izstiepies, saraujies � acu priek�ā Zintis un Zintis. Smejas, ar platu muti. Austra raud � divi, nē, vairs tikai viens �lācītis�� Nu gan traki, pa�visam karsts sameties grozoties. Tad pēk�ņi kā �igla bezdelīga Valtam galvā pazib doma � lidojums! Lai notiek!

Viens � galva zem segas, divi � cie�āk, cie�āk ietīties, ar labo kāju piespiest neredzamo atsperi un � �iu-ū-ū-ū! Sienai cauri, Ālantes jumtiem pāri, Melnsila egļu galotnēm pāri, tie�ā lidojumā uz to pusi, kur saule nolai�as Lielā ezera aizme�ā. Vēj� gar ausīm brāzmo, elpa aizraujas � �etrdesmit deviņi, piecdesmit � klakt! Kāja atlai� atsperi.

���� Labvakar Sudmalkalnā!

Pretī sniedzas mīļāsmātes rokas.

��� Valtiņ, kukainīt manu, kāds viesulis tevi atnesis? � viņa brīnās, nenobrīnās.

��� Nekāds viesulis, mīļomāt. Pa�a izgudrojums � atsperlidma�īna, � smejas Valts, nometies blaku blakām mīļaimātei uz platā sola pie mūrī�a. Ļauj aptaustīt vaigus, ausis � vai manu dieniņ � ko zini, būs tai trakajā skrējienā pa gaisu gai�siem sasalis ragā? Kur nu, vaigi degtin deg, ausis kvēlo. Tad mīļāsmātes roka apņem Valta plecus.

Nekur gan nav tik mīļi un jauki kā �ajās rokās.

��� Tu saņēmi, mīļomāt, manu apsveikumu? � Valtam rūp zināt.

Ak, to vēstuli uz Sievie�u dienu! Kā tad, kā tad. Ar visu bildi. Skatīju�ies, brīnīju�ies visi. Gan Cibeliene, Billīte, abi vi�ņas brājūki, Ie�us lai. Uzreiz pazinu�i. Pelēce kas Pelēce ar abiem kazlēniem. Billīte aiz brīnumiem novaidējusies. Esot gan las Valts viens trakots ziķeris. Kazlēni vēl smukāki nekā patie�sībā. Lūk, �iem tās zilās lentītes ap kaklu � tās Billītei varen patīk. Un vēl pulkstentiņi pakaklē.

Nav ko liegties, zīmēt Valtam patīk tikpat labi, kā veidot no māla vai plastilīna. Klausoties mīļāsmātes valodā, vaigi sa�velkas smaidīgos kukulī�os. Var sākties stāstījums.

���� Redzi, mīļomāt,. tā Sievie�u diena, tā mums sagādāja lielu darbu. Ta�u jāapsveic mūsu meitenes � klases biedrenes. Akurāt piecpadsmit. Labi, ka zīmē�ana padodas vairākiem zē�niem. Visi rāvām vaļā. Zināms, ar krāsainiem zīmuļiem. Cits prot pat ar ūdenskrāsām. Tad arī sanāca zaķi, puķes, vāverītes, sēnes � ko nu kur� labāk māk. Un galvenais � pavisam sle�pens darbs. Tas tā, lai meitenēm būtu lielāks pārsteigums. Un otrā pusē piecpadsmit paraksti. Smalki, vai ne? Tikai Zintis iespītējās. Tie�i pie Austras kartītes. Redzi, Austra viņam sola biedrene. �is teic: tādai skopiķei viņ� savu vārdu nerakstī�ot. Rēķinos nekad neparādot, cik iznāk. Tāpat diktātu reizē, arvien roka priek�ā. Kad �is tā, mēs neuzstājām. Domā, Austrai viņa ķeburi briesmīgi vajadzīgi.

Citādi mums, mīļomāt, viss izdevās dikti labi.

Uldis, viņ� dzīvo tie�i Ālastē, un viņiem dārziņā jau izplau�ku�i sniegpulkstenī�i. Bet mamma viņam ļoti laba. Vēlējusi atnest mūsu meitenēm katrai pa ziediņam. Un vēl viņa iedevusi Uldim līdzi tādu mazu sainīti. Teikusi, lai sadalām meitenēm visām vienādi. Izberam. Ko domā, mīļomāt, konfektes �lācī�i�. Skaitām, iznāk katrai pa divām un trīs vēl atliekas. Ko ar tām? Uldis saka, ar drupatām neesot nekāda apsveik�ana. Meitenes smie�oties. Nogar�osim pa�i. Uldis ar nazīti sagrieza, katram tāds nieks uz mēles tika. Bet trakoti gar�īgs. Kad es bū�u liels un pelnī�u, es tev arī nopirk�u �lācī�us�. Tīrā �okolāde. Mēli var norīt, tādu sūkājot.

��� Manu kukainīt, kur nu man �okolāde! Tad jau drīzāk kādu drapīti. � Mīļāmāte noglau� Valtam galvu. � Un kas tad notika tālāk?

��� Ak jā, gandrīz aizmirsās pateikt. Vēl mums bija �etri milzum skaisti ziedi. Tādi kā taures, kā zvani, balti, balti ar zeltainu mēlīti vidū. Kāts, tas tik gar� kā mana roka. Man to�dien bija de�ūra. Abiem ar Uldi. Tāpēc mēs to ziedu atnesām. Tu tādu vārdu esi dzirdējusi, mīļomāt, � kallas? Jauki skan, vai ne? Kallas mums izaudzētas skolas siltumnīcā. Jo mums ir dikti gudrs dārznieks. Alpu vijolītes arī tur zied. Un lielie skol�nieki viņam palīdz. Tāpēc ziedu pietika visām klasēm.

Vienu kallu mēs pasniedzām savai skolotājai, otru � audzi�nātājai. Tre�o saņēma mūsu naktsauklīte Anna. To ceturto pa�turēja meitenes. Viņām dikti gribējās ielikt rokās savai naktsauklītei Gabaliņmātei. Bet tas notika vēlāk, svinīgā akta laikā. Tad apsveica arī direktori.

Tagad skatāmies � galdi visām meitenēm vienādi izgrez�noti. Kartīte, sniegpulkstenītis, divi �lācī�i�. Meitenes priecī�gas, smejas. Rāda cita citai savu kartīti. Papīrī�i �aukst. Zi�nāms, nogar�o konfektes.

Priecīgs prāts arī mums, puikām. Par to, ka viss tik labi izdevies. Un �odien, kā jau īstā svētku dienā, mācību nebūs. Pēc svinīgā akta sāksies sarīkojums.

Valts apklust. Tāds kā sadrūmis. Tā ir. Kādam citam diez vai viņ� tālāk vairs stāstītu. Ar mīļomāti ir savādāk � tikpat kā runātos pats ar sevi.

���� Nūja, � viņ� atsāk klusāk, � klausos � kas ta tur? Meitenes nez ko klaigā. Pazudis � Nokritis � Vai kāds nav pacēlis? i HHjļ|

Kas pazudis? Austra un vēl kādas meitenes kaut ko meklē pa grīdu. Arī Zintis pagaldē. Kad pieceļas, itin skaļi iesmejas. Nu gan esot joki! Austra �lāci� apēdusi, meklējot, kur palicis. Palūk, viņ� tuk�o papīrīti zemē atradis, �ai pa�ai pie kājām.

��� Austra skatās, skatās uz Zinti. Nosarkst. Acīs asaras. Nevienu �lācīti� viņa neesot ēdusi. Pataupīt gribējusi mammai un mazajai māsiņai, kad brauks uz mājām. Tad a�i viņa pa�stūma otru konfekti uz Zinta pusi ��e, apēd abas! Tad tev būs pilns vēders,� tā pateica.

��� Man sametās krūtīs pavisam nelāgi. Kā kauns, kā dus�mas. Viens no mums iegāzis visus puikas kaunā. Kur� tas ir? Zintis arī izliekas dusmīgs. Kliedz Austrai pretī. Kad viņ� esot ēdis? Kur� to redzējis? Austra pagriezās un teica Zintim taisni acīs: �Edi gan. Tev gribējās. Pats prasīji, lai dodu tev vienu. Tāpēc tev arī gadījās papīrītis rokā.� � �Melo, melo!� � Zin�tis kliedza un gāja uz durvju pusi. Mēs viņam ceļā. Nedomā iz�sprukt! Viss jānoskaidro. Visi kliedza, grūstījās. Laikam tracis iznāca par stipru. Durvīs parādījās audzinātāja.

Kas te notiek? Prasa, kāpēc Zintis tāds izpūris. Kā zvirbu�lis pēc kautiņa.

�Viņi mani nelai� ārā � man vajag� es neko.. .� Zintis stostījās.

Tad audzinātāja noprasīja, kāpēc viņu nelai�ot.

Stāv Zintis, acis nolaidis. Stāv un vairāk neko.

Bet Austra, nolikusi galvu uz rokām, klusi raud.

�Kāpēc Austra raud? Tu viņai ko nodarīji, Zinti?� audzinā�tāja atkal prasa.

Zintis sāka1, taisnoties. Austrai viņ� pirkstu neesot piedūris. Viens �lācītis�, tas laikam nejau�i nokritis. Gulējis zemē � kam pieder, nezinot� tad viņ� to netī�ām �

�Vai, kā melo! Zinti, kauns! Kauns!� sauca visa klase. �Runā taisnību!� audzinātāja pienāca Zintim klāt. �Tu to �lācīti� apēdi!�

Zintis sakustējās. Stums roku kabatā. Viņ� varot samaksāt. Klakt! Uz Austras galda noklak�ķēja pieckapeiku gabals. Aus�tra nepakustējās.

Kas tik nu būs? Ko Zintim darīs?

Bet audzinātājai �odien negribējās dusmoties. Laikam tāpēc, ka svētku diena. Viņa aizgāja un apsēdās pie skolotāju galdiņa. Pasauca Zinti klat. Kad sāka runāt, nemaz nerunāja dikti. Mēs tomēr visu skaidri dzirdējām. Jo klasē bija liels klusums.

�To vienu konfekti,� viņa teica, �Austra piecietis. Lielākais zaudējums, Zinti, tev pa�am. Vai tu maz saproti, ko esi pazau�dējis?�

Zintis pazaudējis? Zintis laikam nesaprata neko. Mums arī nebija skaidrs.

��odien jūs, visi zēni, gribējāt kopīgi apsveikt, savas klases biedrenes. Iepriecināt viņas. Un tā arī izdarījāt,� audzinātāja runāja ļoti nopietni. �Vienīgi Zintis at�ķīrās no saviem biedriem. Apbēdināja Austru. Saraudināja. Un līdz ar to pazaudēja krietna zēna vārdu. Padomā, Zinti, kā tu �o vārdu atkal atgūsi.�

Mēs sēdējām klusi kā pelītes. Bija dikti nepatīkami. Kad ne�varējām vairs izturēt, kāds klusītēm �ukstēja: atvainojies! atvai�nojies!

Zintis stāv kā stabs.

Audzinātāja uzrunāja mūs. Jautāja � ko darīt ar Zinti? Lai palīdzot izdomāt.

�Mēs ar Zinti negribam vairs draudzēties!� sauca meite�nes.

�Lai viņ� stāv klasē viens. Līdz pa�am vakaram viens. Kā lācis būrī!� kāds sauca, un citi smējās.

�Ārā no klases! Pavisam ārā!� sauca cits par citu.

Zintis laikam to vien bija gaidījis. Pagrie�as, ies uz durvīm.

Nezinu, kas ar mani notika. Traki sāka dauzīties sirds. Skatos uz Zinti � laikam jau nelabām acīm. Tad tāds tu esi mtniņ�! Iegrū� visus zēnus kaunā, pats spruksi lapās! Nezinu, cā gadījos viņam priek�ā. Grābu aiz krūtīm. �ņācu tie�i acīs: ^ai tu esi puika?!

Tas līdzēja. Uzreiz �am parādījās dū�a. Ies atpakaļ uz savu vietu. Sniegs Austrai roku. Gan tāda stīva likās tā roka. Mute tomēr zināja, kas sakāms. Visi skaidri dzirdējām:

�Lūdzu, atvaino ��

Stāstījums galā. Gurdums liec Valta galvu pie mlļāsmātes pleca. Mazu brītiņu vēl pasēdēs, mazu mazītiņu.

Tuvojas pusnakts. Mēness aizdedzis savu gai�o lukturi, pa��laik grib ieskatīties otrās klases zēnu guļamistabā. Klusiem so�ļiem turpat ienāk arī naktsauklīte Anna. Viņai tāpat savs mazs gaismeklītis rokā. Paietas līdz istabas vidum, veras pa labi, ve�ras pa kreisi. Jāredz, kā guļ viņas piecpadsmit spēkavīri. Paskat vien, Zintim abas kājas paspruku�as no segas apak�as. Nez kur nu vēl pa sapņiem skriedams. Dabūsi vēl rītā �ķaudīt. Tak jau prasās apsedzamas. Jurītis pavisam no segas izritinājies, guļ vienā krekliņā. Ko? Kur tad palicis Valts? Pazudis pui�elis ar visu galvu. Auklīte velk, rausta segu, līdz parādās zēna pelēkais matu cekuls. Ak tu mū�s, matiņi glu�i kā lēk�ķēs savēlu�ies. Pārlaidīs roku � teic nu vienam cilvēkam � kā izpeldināts. Kas tam zēnam par modi � alla�iņ ierakties kā kurmim alā. Ko darīt, jāņem dvielis, jāapslauka.

Labā auklīte, kaut viņa zinājusi, kādu tālu ceļojumu Valts �ovakar paveicis, nepavism nebrīnītos par sviedros salipu�ām matu �ķipsnām.

Pavēls ziemas rīts nomaļā lauku mājā. Virtuvē nupat no�pūsta lampa. Divu meiteņu balsis nogau�as vienlīdz �ēli par pēk�ņo krēslu.

��� Vajag mācēt iekārtoties! � Ņipri iesmejas Aldis un parauj vaļā pavarda durtiņas. Ogļu sārtajā gaismā, ar stikla ga\ baliņu rokā, zēns nadzīgi turpina gludināt slēpju nūju.

Tuvāk logam pievirzās vecāmāte, viņa grie� gaļu pīrāgiem.

Pie mazgājamās bļodas �ļakst un plīk�ķ. Ritai, pasīka, ļ trausla auguma meitenei, pasprūk pat pa skaļam drebulim.

��� Nelaisties nu tik traki, neesi ta�u pirtī, � māte apsauc, i

��� Brr, akas ūdens �orīt tikpat kā ledus. � Meitene purinās ] un steidzīgi slaukās. Tad kaktiņā pie trauku skapja, kur citiem mazāk pa kājām, sukā gai�o matu kodaļu, sien zilu lentu.

Pie mūrī�a abriņas lejas galā saldeni smar�o uzkarsēts piens, otrā � iebērti balti milti. Atrotījusi piedurknes, māte sāk mīcīt. Aldis paslej galvu, skatās, skatās � re, posts ar tādām mazām abriņām: pa�ā darbalaikā �ām savs niķis � dancot pa sola virsu.

��� Aldi, panāc, � māte tikai pamāj ar galvu, un zēns jau saprot. Tvers draiskuli aiz ragiem, lūkos savaldīt. � Tpru�, vai stāvēsi rāma?

�ajā priek�svētku dienā rosās visi, tikai mazā Dace nerod īsto vietu, kur pielikt savu naigo roķeli. Slies deguntiņu pāri galda malai � spo�s nazis! Grābs ciet to pa�u. Dacei arī gaļu griezt.

���� īss, iss, nazis ko� pirkstā! � Un vecmāmuļas roka aizzibina spo�o asmeni tālu, tālu. � Ej, meitiņ, pamācies, kā mīca maizīti.

Labi, Dacīte arī mīcīs. Te viens un a�i otrs pirkstiņ� iesprau��as mīklā.

���� Neniekojies, liecies mierā! � Mātes elkonis pabīda bērnu sānis.

��� Mā�uk, nāc man palīgos! � Aldis pavelk mazo uz savu pusi.

� Kur nu, Dacei vairs nav vaļas. Skat, kādi balti staipīgi nūdeļi viņai pie pirkstgaliem. Locīs tik mutē. Gar�īgi. Saldeni.

Vecāmāte grie� ko grie�, pamet ba�īgu skatienu logā, kur rīta nokrēslī nesas vālu vāliem kuplas, zilganas sniega pārslas.

��� Tad skriesi gan? � viņa teic Ritai. � Paskaties, kāds pute�nis. Kāda tu pārnāksi, kā lācēns apķepis, nobridies.

���� Labāk laidu�i mani, � Aldim valoda a�a. � Ko Rita, labi ja līdz vakara krēslai pārklunkurēs. Pie Anitas paciemosies, pie Ilzes, pazīstu savu māsiņu. Man ar slēpēm būtu viens pū�tiens.

Saslienas meitene, zilās acis platas, platas. � Gribēji gan, vai ne? Visur tikai� tevi un tevi. �onedēļ jau vienreiz biji pēc avī�zēm. Veikalā vis. Es nekur netieku. It kā es nekā nemācētu iz�darīt. Brīvlaiks . .. tikpat jātup istabā. � Plakstiņi meitenēm samirk�ķinās, vaigi pietvīkst līdz ausīm.

���� Ne�inksti nu! Ej, � neiecietīgi noskan mātes balss.

��� Bet tad arī zini, lai viss būtu izdarīts mats matā.

���� Zinu, būs. � Meitene skaita pie pirkstiem. � Etiķis, si�nepes, cukurs � tas būtu trīs. Pastā jāpaņem avīzes � un vai nav atsūtīts jaunais kalendārs �Divpadsmit mēne�i�. Pavisam piecas atminē�anas. � Nav ko skubināt, kad Rita ceļam saposusies � biezais lakats galvā, kājās velteņi. Vēl mātes iepir�kumu soma no vad�a, un durvis smeldzīgi iepīkstas, tik strauji parautas. Ta�u godam aizvērties tās vis nepagūst.

���� Nez kur� to pasta skapī�a atslēgu nesis? � Aldis smej platu muti, smlnīgām acīm raudzīdamies uz aplodzē iedzīto nag�liņu.

Kamēr Rita ar īsu �vai� noceļ piemirsto atslēdziņu, brālis kā zvanīt nozvana: � Vimbu-vambu tas man viens, tas tik pirmais aizmirsiens �

���� Rita, Rita, � mātes stingrā balss aiztur meiteni, � vai jau iesākas? Uzmanies, neatstāj atslēdziņu skapī�a durvīs. Cim�dus nepazaudē. Ja kāda vēstule, glabā cie�i. Lieki nekavējies. Pārnāksi, būs jāpalīdz sakopties. Un tētis pārvedīs eglīti, būs jāpu�ķo.

��� Dzirdu, dzirdu un lik�u aiz auss. � Strauj� durvju blīk��ķis pieliek brīdinājumu virknei punktu.

Ievelkot krūtīs vai veselu klēpi spirgtā āra gaisa, Rita jūtas kā uz spārniem. Putenis? Vai tas arī kas? Lidos līdzi pārsliņām. Cik jauki, ka �odien neaizturēja. Nu, nav ta�u vairs maziņā. Prot savu gultiņu saklāt. Istabu izslaucīt. Malciņu ienest. Tas viss ir vajadzīgs darbs. Un tomēr tīrais nieks pret tik svarīgu gājienu. Galvu pretī putenim griezt! Paķers vēl līdzi kādu nūju � sve�u suni satiek vai ko. Re, blakus vārtiņiem viena atkārusies vabiņa. Kas nu nekait doties ceļā ar tik brangu metamo.

Stingri piecirzdama reizē kājas un vabu pret sasalu�o zemi, kam jau naktī sāku�as klāties pāri jaunas sniega dūnas, meitene sper platus soļus. Ziemu laukos labi gan, ceļ� nemaz nav jā�meklē � pļavai tie�i pāri, rudzu laukam ie�ķērsām. Un upīte nes pa virsu. Vai traks, cik ledus biezs! Ar vabu nedomā āliņģi izsist. Ar papēdi ne tik. Ko, ja nu ūdens sasalis līdz dibenam � ko tad mazās zivtiņas dara? Kad tik nav nosalu�as pavisam beigtas. Jālūko paskatīties. Ja zivtiņas gulēs ledū aug�pēdus, tad pagalam ir.

Gan ar vabu, gan kājām Rita nopūlas attīrīt ledu. Neveicas lāgā. Pat rāpus nometoties un lai�ot darbā rokas, nav panā�kumu. Ledus grumbuļains, sasalis kopā ar sniegu, nekā tajā sa�skatīt. Zēl, ka nekā nedabūja zināt par zivtiņām, nabadzītēm � Bet varbūt zivtiņas bija gudras, visas aizpeldēja uz Abavu. Pa�glābās. Abavā ūdens dziļ�, dziļ�, tāds vis nevar līdz dibenam sasalt. Novēlējusi zivtiņām �ādu gudrību, Rita pievāca somu, vabu, tikai cimdi labu brīdi nedodas rokā, sniegā iejuku�i.

Nu gan jāsteidzas! Tie�i pa taciņu cauri Kalviņu aploka kār�kliem līdz me�am. Me�s� necaurredzamais, putenī satinies. Tavu traku �ņācēju! Rita nodrebinās, ta�u it bra�i saslej galvu. Nav ko bīties. Kā tad Sarkangalvīte gāja viena? Un vilku tie�i satika. Nē, kāpēc jādomā par vilkiem? Jaukāk būtu satikt pa�u Laimes māmiņu. Bikli nolai�as meitenei plaksti, var pasapņot. Un tā � pa me�u nāk pretī sirma māmiņa. Kā eglīte kupla, baltā sniega villainē. Piekususi viņa, putenī apmaldījusies. Lū�dzas izvest no biezokņa. Rita tek pa priek�u, izved māmiņu kla�jumā. �ķiroties māmiņa saka: par to tavu vedumiņu izvēlies nu sev trīs balvas. Rita zina gan, ko vēlēties, sen viņai izdomāts. Nu � nu tas trijnieks liecībā � un tie�i kārtībā � tas gau�ām dikti grau�. Posts un nelaime! Lūdzu, lūdzu, dari manas acis vē�rīgākas, tādas par diviem, nu, kaut par vienu numuru labākas. Lai neaizmirstas mājās ne zīmulis, ne pildspalva, lai burtnīcas nesajuktu. Mīļā Laimes māt, tu pati zini vislabāk, kā bērnam palīdzēt. Un vēl es tev lūgtu: apkal manu sirdi dzelzu stīpiņām. Kā tam pasaku ķēniņam. Lai nesāp, lai neplīst vai pu�u, kad mamma mani rāj un vecmāma prasa, vai man uz pleciem galvas vietā ķirbītis uzaudzis. Tad ir tik grūti, ka nevienam nemāku to izstāstīt. Arī tētim ne! Un tre�ais lūgums � tas būs tāds mazs mazītiņ�. Tu, lūdzu, lūko man pieaudzināt vienu mazu dzelknīti.

13 � 2879 193

Nu, tādu kā nātrlti. Vislabāk gan trīs dzelknī�us pa�ā mēles galiņā. Tas tādēļ, lai varu turēties pretī, kad Aldis mani apsmej. �odien pat ar to savu vimbu-vambu. Sūrstēt sūrst, gandrīz vai jāraud, kad viņ� mani tā niecina. Bet pateikt pretī nekā ne�māku. � Aug�up ceļas meitenes plaksti, rokas sniedzas noglauzt balto villaini� Sniega klēpis sabirst sejā � vesela kupena pāri acīm �

Rita uztrūkstas kā no sapņa � purinās, slaukās. Kur tā egle tie�i ceļā viņai gadījusies?

Bet tad nu gan rik�iem! Rik�iem bērīti es palaidu . .. Par laimi, ceļā pat zaķis nepagadās. Kas zina, puteņa vērpetē tas varētu izaugt par drausmīgu vilkaci vai ne�petno sumpurni.

Kad mazās kājas skriet vairs nejaudā, kad sirds krūtīs sit dobjā rakstā � ak, laime � klāt klajums ar kolhoza tīrumiem. Cauri palsajam putenim �aipus kuplās me�ābeles Rita saskata divzirgu pajūgu. Pie ragavām līkņājas plecīgs stāvs. Vai tik nav tētis? Viss piekusums vējā. Sniegs bijis � nebijis.

��� Tētiņ, labrīt!

Pie atsegtas kartupeļu stirpas izslienas sasarcis vīrs ar liek�ķeri rokās. Viņa stingajā, vēja appūstajā sejā paplē�as pār�steigtas acis. � Meitiņ manu, kas tevi tādā putenī iztriecis?

��� Es pati gribēju! � Rita pamirdzina baltos zobiņus, maz�liet lepodamās, ka �itāds putenis viņai bijis nebijis. Galvenais, ka jānopērk tētim etiķis un sinepes.

Tēvs atsāk mest kartupeļus ragavu kulbā. Vēl divi reizes jāaizbrauc līdz cūku fermai. Pasteigsies, lai drīzāk tiek mājās. Viņ� skubina arī meiteni nekavēties. Ziemas dienā ātri uzkrīt krēsla, īpa�i tādā putenī.

��� Tētiņ, paliec sveiks! � Meitene sarosās. Tīri vai smieties gribas. Stingrāk vedas piecirst vabu, vieglāk cilāt velteņus. Pa�lūk, Ritai tāpat savs uzdevums pildāms kā tētim. Un putenī, kad vai acis līp ciet.

Varēja būt pagājusi laba stunda, kad meitene ierodas atpa�kaļ pie me�ābeles. Dro�ais skatiens un paslietais deguntelis liek saprast, ka uzdevums veikts godam. Lai arī soma nav milzum smagā, tomēr, ja to uzver vabas galā, vabu pāri plecam nest liekas vieglāk. Un arī lepnāk. Gadījies nu kāds pretimnācējs. Bet tā, ka neviena. Arī tētis nekur vairs nav saskatāms. Tikai pute�nis grie�as baltum balts. Pāri klajumam vēj� velk iepretī. Svi�lina labo vaigu, acis grau�. Vietām kājas jau iegrimst sniegā līdz puslielam. Tā vien raugies, ka velteņus nenomauc.

Apstāsies mazu jonīti. Palūkos, vai etiķa pudele nav apkritusi. Veikalā jau pieteica nelikt to guļus. Mugura pret vēju. Vaba jānolai� prātīgi, pamazām. Kas tad man tai somā labs ir? Ir jau, ir. Jaunais kalendārs �Divpadsmit mēne�i�, blakus tam �Zīlīte�, vēl avīzes un vidū tām, pag, nu pa�ķirs avīzes, pa�skatīsies, vai vēstule labi noglabāta � Spēja sniega vērpete ietriecas meitenei acīs, rokas tik tikko pagūst iestumt avī�u �ūksni atpakaļ somā. Spļaudies nu, purinies un slaukies! Vēl jā�patausta pudele, maciņ�, vai katrs savā vietā. Tādi maciņi jau dikti uz zu�anu. Ritai vienreiz tā gadījās. Pazuda kā mazā ada�tiņa. Nē, maciņ� somas dibenā guļ kā putniņ� ligzdiņā. Baltā drāniņa � saslapusi jau gan � pirkumam pāri, un Ritas sirds var mierīga būt. �oreiz gan vecmāmuļa nevarēs saukt Ritu par vējavicekli. Kaut nu ātrāk tiktu mājās! A�i padarītu darāmo. Tad varēs lasīt �Zīlīti�. Par �Divpadsmit mēne�iem� būs Aldim lie�lais prieks. Viņ� mums trakots grāmatnieks. Tikai nez kāpēc ne�ieredz mani: velk uz zoba.

Me�malu Rita sasniedz elsdama pūzdama. Pū, tā tik bija cīņa ar sniega vērpetēm! Gatavais varmāka tāds vēj�. Kapā vai�gus kā ar pātagu. Sāp arī kreisais plecs. Vaba vainīga. Domāt, robu iegulējusi līdz pa�am kaulam. Jāpārceļ. Lai nu otrais arī pacie�as.

Me�ā vēj� vairs tik dikti netrako. Uzreiz tiek siltāk un ie�ana i3- 195

vieglāka. Aktu, baltā pasaulīti īsta pasaku valstība� visas stal�tās galotnes puteņu debesīs ieaugu�as. Un pati � vai tā maz vairs Rita? Nav Ritas. Maza Sala māmulīte baltā dūnu ka�okā. Tādai sniega gabaniņai visi me�a iemītnieki pa draugam. Stirniņa �iglām kājām pretī patecēs. Pats lācis Ķepainis �

�Sniegs vien pajūk, kad, jautri vauk�ķot, divi tādi, acu�mirkli nemaz pateikt, kas tie tādi, kas slien ķepas Ritai uz ple�ciem.

Soma ar vabu sniegā kā likts.

Ptu! ptu! Vai dieniņ, zvēri tādi! � Rita grābj vabu, lai atgainītos� Vai dieniņ, tie ta�u Kalniņu Ķencis ar Brenci, citkārt Ritas labu labie draugi. Bet �obrīd viens ķer vabu aiz gala, otrs pa somu �ņukurē.

� Ļetauri tādi, ko jūs padarījāt? Se, mājās! Būs tagad pu�dele lupās, kā tad tētis ēdīs auksto gaļu, ko? Tētis grib īstu vira kumosu, saprotat, ko? Se, mājās! Se, mājās! � Rita rājas, vicinot vabu uz abām pusēm.

Ūja, kur Rituks �odien pikts! Saprot abi draugi, ka �oreiz nekāda draisko�anās vis nesanāks. Laidīs vien atpakaļ uz māju ļekatu ļekatām.

Tīrais posts, pārcilā nu visu nesamo, izkrati sniegu no so�mas. Laime, ka pudele vesela. Tāpēc nospļauties par to lielo izbīli. Pasmieties. Kā tētis mācīja: pret bailēm un asarām vajag rūdīties ar smiekliem. Vajag rūdīties! Tāpēc jau arī Rita rītos mazgājas aukstā akas ūdenī. Ne lāsītes siltā. Un par to Alda vimbu-vambu �orīt nevienu asariņu nenobirdināja. Neraudāja, lai viņam nebūtu par ko smieties. Bet tētis gan ir mīļ�, viņ� pa�līdz rūdīties.

Rita steidzas. Piķis tevi � aiz kukur�ņa aizmetas kāja, pa�klūp. Uzrau�as, nopurinās, patausta pudeli un �āpo, kna�i �āpo atkal. �oreiz bez sapņiem un apkārt skatī�anās. Lai nu Aldis

palūko teikt, ka viņa nav mājās vienā pūtienā. Ko domā, �is vien tas varonis.

Verot virtuves durvis, meitenei sitas pretī sautētu kāpostu, siltu pīrāgu, grauzdētu cigoriņu un sazin kādas vēl stipras un gardas smar�as. Uz galda lielā bļoda pārsegta ar baltu drānu. Tikai viens pīrāga galiņ� kā ziņkāra zaķēna purniņ� pasprau�cies pāri malai. Siekalas jānorij.

�������� Labdien! � Vaigiem kvēlojot, spriganām acīm meitene ceļ galdā somu. � Lūdzu. Viss izpildīts mats matā.

��������� Ko? �Divpadsmit mēne�i�? � Aldis paķer ķeramo. � Tādā gadījumā, mā�uk, �e tev dzirnaviņas ar visiem cigo�riņiem.

�������� Tu neķer tā, neizsvied. Mums viena vēstule, � puri�not pavarda priek�ā lakatu, sauc Rita. � Avīzē ieliku.

��������� Vēstule? Tad jau būs man. � Arī māte stājas pie somas.

Izceļ avīzes, papurina. Tad �ķirsta lapu pa lapai. � Ko tu stāsti? Nav tak vēstules avīzē.

Spēj� mulsums iekrīt meitenei vaigā.

��������� Bet es ieliku. Godavārds, ieliku. Ceļā vēl paskatījos. Tur � tur pie me�ābeles avīzes tikai pacilāju. Tās pudeles dēļ. Un kur man tie Kalviņu suņi� es domāju � neviens neaiztika.

Slapjajā lakatā meitene slauka pieri, pār kuru rupjām lāsēm steidzas lejup matos izkusu�ais sniega birums. Slauka un slauka, it kā neziņas grūtumu varētu aizslaucīt.

Galdā izcelts viss pirkums. Zaļgano, aprasoju�o pudeli, si�nepju burciņu ar sarkanu vāku, tāpat saslapu�o cukura kulīti, visu nevērīgi pabīda sānis. Toties pamatīga kratī�ana jāpār�cie� kalendāram un �Zīlītei�. Tāds pats liktenis vēlreiz ķer avī�zes un pēdīgi pa�u somu. Nav. Rita vēl netic. Skatās pie savām kājām. Noliecas pagaldē. Līdzi viņai rāpus nometas Dace.

��������� Kas tev, māsiņ, nokrita?

��������� Nu tik ir jauki! Vēstule pagalam. Tu nu esi gan īsta beka. � Dzeļ brāļa vārdi, ta�u visasāk dursta viņa skatiens.

Māte apsēdusies. Rokas sakļautas klēpī it kā kādā svinīgā reizē. Rita redz viņas pārmetumu pilnās acis. Nesaka ne vārda. Laikam jau dikti, dikti dusmīga.

Ritai sametas necie�ami karsti: deg vaigi, svilst ausis, pēdas smeldzīgi knie�. Meitene nejaudā vairs nostāvēt uz vietas. Sien lakatu galvā, sniedzas pēc tuk�ās somas.

��������� Es ie�u � pameklē�u � Varbūt izslīdēja, kad ar tiem suņiem � � Rita tikko valda asaras.

��������� Mamm, labāk es ar slēpēm. Man viens pūtiens, � Aldis jau kājās.

Ta�u māte viņu atsēdina. � Nekur tu neiesi. Kas mācēja pa�zaudēt, lai mācās atrast.

Sausi, cieti aiz Ritas aizkrīt durvis.

������ �ito gaisīgo bērnu! Mū�am viņ� kā pa miglu, � nogau�as vecāmāte, skatīdamās logā. � Putenī �ī vairs vēstuli atra�dīs. Au�a, gatavā au�a!

Māte glu�i tā nedomā. Saukt Ritu par gaisīgu nebūtu īsti vietā. Drīzāk jāteic � gau�a, neveikle. Viss viņai krīt no rokām. Jūk. Pazūd. Pateiksi vārdu, asaras līst ar joni.

Arī Aldim savs teicamais. � Es jau zinu. Es jau zinu. Rita pa ceļam cilāja avīzes, lasīja �Zīlīti�. Tāda viņai mode. No sko�las tāpat reizēm nāk kā aizmigusi. Vienreiz vēl grāvī ietenterēja! � Un puika jautri smej.

��������� Nerunā nu aplam, � māte nopū�as. � Kāda putenī var būt lasī�ana.

Vienīgi Dacīte liekas noskumusi. Ko�ot savu pīrādziņu, viņa vaicā �ēli: � Kāpēc Rita atkal aizgāja? Es gribēju viņai ar iedot pīrādziņu. Mums bļodā pulka.

� Kur man varēja izslīdēt, kur? Grūtas domas tirdīta, Rita nonāk līdz vietai, kur vēl labi saskatāms suņu izspārdītais sniegs, tāpat arī pa�as pēdas. Labi, ka putenis daudzmaz pierimis. Varbūt tepat būs tā nelaimes vieta.

Gan kājām, gan rokām Rita sniegu vanda, rau� un ru�ina � nekā. Būtu suņi aiznesu�i? Nieki, nieki. Ko suns ar vēstuli?

Sīki, a�i veserī�i kaļ deniņus, ausīs dun. Krūtīs smeldz. Lai Rita kā pūlas atcerēties, tomēr nevar iedomāt to reizi, to vietu, kad vēstule varēja aiziet pa vējam. Ja nu pie me�ābeles � vēj� rāva ar joni.

Lai kājas cik smagas � domāt, katram veltenim pa akme�nim piesiets, tomēr vēlreiz jātiek me�am cauri. Katra gramba, katra dobīte, kukurznis jānoskata! Vietām jāparau� sniegs. Pirmāk iemītās pēdas arvien vairāk sāk izzust. Un, kas lai pasaka, cik tālu vairs vakars?

��������� Ne-cik, ne-cik, � mazs putniņ� ie�irkstas biezoknī. Pa�lūk, egļu pazarēs jau tumsa satupusi.

Bez vārda, bez nopūtas, soli pa solītim meitene tuvojas kla�jumam. Tad �ī jau laikam arī ir tā pati rūdī�anās, par ko tētis runāja � Labais tētis. Viņ� par trijnieciņu (nejauks!) liecībā nemaz nerājās. Vakarā abi padzērās upeņu tēju, saldu, saldu �

Me�ābeles vietā � vairs nekāda me�ābele, liekas pacēlies vesels sniega kalns. Bet tomēr tur kāds kūņājas. Un ja nu tas atkal būtu tētis!

Aidā! Sniegiem aplipu�ie veltenī�i stampājas uz priek�u, cik vien jau nu Ritai vairs jaudas.

Neizpratnē tēvs vēro savu meiteni. � Kas tad nu, meitiņmāsiņ? Apmaldījies, vai?

Tik vien vajadzēja kā tēva laipnās balss, lai Rita bez asarām pateiktu savu nelaimi. Ies, meklēs vēl tālāk, kamēr atradīs.

��������� Neej vis, meit, � rāmi runā tēvs. � Vēstule būs ieputināta. Bet var arī gadīties, ka kāds to pacēlis un nodevis atpakaļ pastā. Aiziesim pēc Jaunā gada, dabūsim. Tāda manta sve�am nav vajadzīga. Speries vien uz mājām. Es arī drīz bū�u. Sis man pēdējais vedums. � Un kartupeļi atkal birst grabēdami. Mīļais tētis! Cik jauks viņa stāstījums. Ritai gribētos pakavē�ties. Vislabāk braukt ar tēti reizē. Tikai tētis neliekas viņu vairs redzam. Vai tad viņ� nesaprot, cik Ritai grūti atgriezties mājās bez vēstules? Meitene pārliek somu otrā rokā, pamīņājas no vienas uz otru kāju. Ai, cik smaga �ī tuk�ā soma, it kā kāds tur būtu akmeni ielicis! Smags arī pirmais solis uz māju pusi. Smags � smags � Laikam jau tā vajag. Laikam gan tas pats rūdījums vien būs, par ko tētis runāja.

Pagausais durvju vēriens, nolaistie plakstiņi atklāj bez vār�diem gājiena veltīgumu. Mājās, liekas, visi to vien gaidīju�i, īpa�i gatavoju�ies. Saltiem acu zib�ņiem mulsina jau tā skumjo meitenes prātu.

Kā mazs nikns gailēns pirmais steidz ieknābt brālis:

��������� Redzi nu pati � vai tev var ko uzticēt? Cik rei�u es esmu gājis, nekas nav pazaudēts.

īpa�i nerimtīga �ķiet vecāmāte. Pacilā vienu trauku, pacilā otru, iet no pavarda pie galda un atkal atpakaļ.

��������� Kur tas kartupeļu lobāmais duncītis palicis? Kas to pa�rāvis? � Pēc brī�a, kad meklētais atradies, lobī�ana tomēr vēl nevar sākties. Vecāmāte sē� uz soliņa un paskurina galvu.

��������������� Man tāds nemierīgs prāts. Nebijusi vien kāda bēdu vēsts. k Nav tik mana Skrundas māsiņa Jūliņa nomirusi. Aizdusa visu

rudeni nabadzīti mocīja. Ja tad nu vēl piemetas kāda liksta, pē�dējā stundiņa klāt. Tu ar, stulbais meitēn, nevarēji paskatīties �tempeli. Lasīt māki. Būtu skaidrs, ir vai nav no Skrundas.

Ar spaini un grīdas lupatu rokā uz sliek�ņa izslienas māte. Vaigs tai sadrūmis, tomēr negribas celt traci, kur nekas vairs nav labojams.

��������� Eita nu, vecomāt, � viņa bilst nepacietīgi, � kādēļ tad tie�i bēru ziņa? Drīzāk jādomā, būs atbilde no Bumbuļu Minnas. Par tām stellēm. Viņnedēļ aizrakstīju, vēl piekodināju, lai dod ziņu, braukt vai nebraukt pakaļ. Ko tagad lai saprot darīt? Un izaust tās segas es gribu. Viss materiāls gatavs.

Pārvilkusi mājas svārciņu, Rita bikli ierunājas � ko varētu palīdzēt? Varbūt sūtīs ūdeni ienest, malku. Ta�u būtu vieglāk.

Meitene paliek neievērota. �obrīd te katrs noņemas ar savu domu.

��������� Stelles, tad stelles, � teic vecāmāte, � nu pagaidi vēl kādas dienas. Bet redzi, kas var būt: nemaz nesaki, ka nav at�rakstīju�i Rīgas radiņi. Grib svētkos mūs apciemot. Varbūt �o pa�u vakaru jāiet uz autobusu pretī. Putenis, tum�s, kā tad nu citādi, ar bateriju jāiet sagaidīt.

��������� Tas ir ko vērts! Es, vecomāt, es. Ar bateriju, ar slēpēm.. Kas tur liels: ir � ir, nav � nav. Cikos, mamm, pienāk Rīgas autobuss? � Aldis jau cilā slēpju nūjas.

��������� Nekur tu neiesi! � paskarbāks mātei pasprūk uzsau�ciens, nekā Aldis būtu pelnījis. � Tas vien jums patiktu �

cauru dienu bizot apkart. Kas to darbu darīs? Sameklē eglītes kāju. Lukturī�us.

Ierāvusies kaktiņā pie skapja, Rita stāv rokas nolaidusi, lūpu kodīdama. Padziest bargums mātes acīs. Bērns vien ir. Ko tādu vēl rāsi pa�ā vecgada vakarā. Var jau arī lēnīgāk.

��������� Nestāvi nu, meit, kā novītusi balanda. Ņem pīrāgu, uzēd.

��������� Neēd vis. �odien neesi pelnījusi, � Aldis pastarpēm.

Rita norij siekalas un nekust no vietas. Pat acu nepaceļ. Ne�vajag. Nav pelnīts, neēdīs. Savu vainu viņa apjau�. Sāp, gau��ām sāp.

��������� Nespītējies nu, ēd! � Māte sagrie� meitenes plecu pret galdu. � Neesi nu tāds uzpūtenis. Nedrīkstēs puika vārdu pa�teikt, kad vēj� jau pū� un lietus arī klāt.

Asaras, karstas, nevaldāmas līst un līst.

Dacīte, uzsvempusies uz krēsla, sniedzas pēc pīrāga. Vienu sev, ar otru viņa tipina pie māsas.

��������� Ēd, māsiņ, ēd, citādi mamma baras.

Te vecāmāte nostāj mizot kartupeli un dzīvi noprasa:

��������� Rita, tu neievēroji, vai nebija tāda savādāka marka virsū? Ar palmām vai kafijas krūmiņiem? Ko, neievēroji? Redz, man ie�āvās prātā, būs mans Brazīlijas brālītis atrakstījis. Miķelītis mīļais� Viņa sirmā galviņa gada galā pie mums piedo�mājusi.

Nomizotais kartupelis, pikti mests, noplunk�ķ ūdens bļodā. Auksta �ļakata ķer Ritu vaigā.

Ko darīt, ko darīt, kad Rita nemāk nekā pateikt? Sīks mei�tenes augumiņ�, kā apinītis meklē, kur apvīties. Piestāj vecmā�muļas soliņa galā. Piespiedīsies viņas plecam.

��������� Ko nu glaudies kā kaķene. Negribu tevi, tādu miga�u. � Un vecāsmātes adītā jaka, kas alla� bijusi tīkama, �obrīd izrādās asa, asa.

Kurp iet? Kur palikt? Kāda ļauna diena. Būtu nopēru�i, kad jau citādi nevar. Jaunus asaru uzplūdus valdīdama, Rita ap�skauj Dacītes plecus. Pa�ķirstīs abas �Zīlīti�. Re, mamma nupat iededza gaismu.

Ārā troksnis. Visi saausās. Uz lieveņa dēļiem kāds dauza sniegainas kājas. Pla�i veras durvis � tētis ar eglīti.

��������� Sveicināti, mīlī�i! Vai neesmu ātri mājā? Tad rāvos ar, ko nagi nes. � Eglīti viņ� nodod Alda ziņā. Lai noliekot pavarda kaktā, tā drīzāk sniegs atkritīs. Tum�i sasarcis vispāri sejai, vē�līgi piemiegtām acīm, viņ� novelk dūraiņus, vatnieku.

Dace izrāvusies māsas apskāvienam. � Tētiņ, mīļo tētiņ, es zinu, kur tavas kurpes. Es atradu! � mazā sauc skaļā bērna līksmībā. Pienest tētim mājas apavus � tas Dacei iemīļots pie�nākums. Tracis mājās, ja cits to paveiks viņas vietā.

��������� Ak sameklēji jau, paldies, meit, � atsaucas tēvs, karot cepuri un virsdrēbes vadzī. Kad viņ� atkal pagrie�as, roka tam it kā ko meklē svārku iek�kabatā. Ap muti tāds laipnīgs smaids, acīs mīļums.

��������� Dacīt meit, tu nemaz nezini, ko es tev pārvedu.

Kas tas varētu būt? Visas acis gaida.

Paceļas tēva roka ar zilu aploksni.

�������� Tētiņ � � abas meitenes izsaucas reizē, abām rokas gaisā.

��������� Paga, paga, � tēvs uzrunā Ritu, � kad tu satiec Kalviņu māti, pasaki paldies par atradumu. Un zini, kur? Veikalā uz grīdas. Satiku viņu pa ceļam, mājās braukdams. Gribējusi lāga cilvēks pa nokrēsli atnest uz mūsmājām. Jā, paldies, meit, pasaki gan!

�������� Tētiņ, tētiņ, tu teici man, � Dace vairs nevar ciesties. Pirkstgalos paslējusies, viņa rausta tēti aiz pogas.

Zilā aploksne tēva rokā visu acīm �ķiet neatminama mīkla.

��������� Tā ir, � saka tētis, � �ī vēstule sūtīta mūsu māsiņai Dacītei. Aldi, padabū �ķēres!

Viens grieziens � un Aldis izvelk no aploksnes mazu, baltu kartīti. Nāko�ā mirklī noskan pa visu virtuvi:

�Sirsnīgi sveicinu Jaunajā gadā savu krustmeitu Dacīti. Novēlu viņai augt mīļai, gudrai un �aklai.

Krustmāte Dace.�

Man! Taisni man! � Dace sit plaukstiņas un lēkā uz vie�nas kājas.

Negaidītais pārsteigums un līdzi tam spējais saviļņojums, kadu pārdzīvo mazulīte, ielīksmo arī visus pārējos. īpa�i Ritu. Cauri valgai migliņai tētis viņas acīs izaudzis var varenu un laipnu milzi, kas no pasaku valsts atnācis tie�i viņas dzīvē. Meitene satver savās abās rokās tēva silto roku un pieglau� tai savu vaigu � visumīļākai, visudārgākai rokai pasaulē.

Mazā gaviļniece metas no viena pie otra. Līdzīgi mazam, baltam karodziņam viņas rokā zibinās kartīte, kam vienā pusē egles zars ar sveces liesmiņu, otrā jaukais novēlējums.

Dzidrais rīts atklāj skatienam pla�u, neizskatīgu istabu ar divām gultām � dzelzs un koka, masīvu galdu bez galdauta, trim da�āda veida krēsliem un patuk�u trauku plauktiņu pie sie�nas.

Koka gultā, kur pāri segai uzmests apdilis plikādas ka�ociņ�, vērojamas divas linu baltas bērnu galviņas � katrā galā pa vie�nai. Piecus gadus vecā Zina, iespiedusi deguntiņu spilvenā, �o�rīt nav vēl acu vērusi. Toties astoņgadīgā brāļuka tum�zilās pā�rāk nopietnās acis kop� laba brī�a pievērstas logam, lai gan maz jaukuma tur saskatāms. Vienīgajā kastaņas zarā, kas atlicis dzīvs pēc visiem lo�u un �ķembu negaisiem, satraukti �iepst izpūru�i zvirbuļi. Laikam jau salst un gribas ēst. Kastaņas pie�briedu�ajiem pumpuriem nakts uzvāzusi pāri acīm pūkainas sar�mas micītes. Skumīgi lapiņām, netiek un netiek laukā, tum�s vi�ņām kā pagrabā.

Bridi pa brīdim, līdzko auss �ķiet saklausījusi soju troksni uz kāpnēm vai priek�namā, zēna acis ieple�as glu�i vai apaļas, plānā sejiņa saspringst gaidās � būs vai nebūs mamma? � Nav� Plaksti pieveras, kaut miegs tos sen vairs nelipina, to�mēr celties negribas. Tētis aizgāja uz zāģētavu viens. Ko citu darīsi, kad ilgāk gaidīt nevarēja. Laikam sadusmojās. Par glie�mezi nosauca mammu. Nu ko viņ� tā, it kā mamma tī�ām kavē�tos. Ja rinda gara, kā tad var pasteigties. Stāties ārā � vai traks! Varbūt uz visām kartītēm iedod gaļu. Varbūt taukus vai eļļu. Ja iedod, piemēram, saulpuķu, ļoti gar�īga. Var pamērcēt maizi, var kāpostiem pārliet. Ā, bet taukos vislabāk apcepināt kartupeļu �ķēlītes, tādas brūnas, kriuk�ķīgas. Trīsreiz dienā va�rētu ēst veselu gadu, arī tad neapniks. Labi tā padomāt. Tētis gan pieteica, celties, pamodināt mā�eli, saģērbt. Padzertu tēju, kamēr vēl karsta. Karsta vai auksta, kāda at�ķirība, kad tikpat jādzer rūgta. Pagaidīs, varbūt mamma atnes stiklenītes. Būtu vērtīgi, pagaidīs. Nav grūti gaidīt, kad ka�oka aliņā tik silti, dro�i, var sacīt, gandrīz jautri. Kā gan lai nebūtu dro�i un jautri, kad tētim vairs nevajag karot. Nevienam nevajag. �Urā! Urā!� sauc visi karavīri. Atdod �autenes ģenerālim, pa�i uz mā�jām � aidā! Tētis saka: lēveru lēveros sasitām viņus, tos fa�istu nelie�us. Vareni. Tā vajag. Ko lien mūsu Dzimtenē! Dzīviem cil�vēkiem met bumbas uz galvām. Kad trauksme, sirēnas ka-aūc, �ausmas, kā gan ka-aūc� Visi pa patvertnēm. Fa�ists tik grauj un grauj, pulka māju sagrāva, mūsējo arī. Pagalam visa iedzīve, mamma plēsa sev matus! Pagalam ar visu manu zir�dziņu. Glu�i labs vēl bija, tik krēpes, tās diezgan stipri noplu�ku�as un aste pa druskai. Es tomēr nekaucu, nekaucu tā kā Zina pēc savas gumijbumbas. Nūja, meitene! Ko tur kaukt par zir�dziņu, kad Aļonku aizveda uz slimnīcu, � roka pagalam. Labi vēl, ka kreisā. Ja�a � labs man bija draugs � tāpat kā Oļegs. Pazuda bez vēsts. Lūk, kādas briesmas. Vēl �odien nezinām, sa�dega vai drupās apraka. Kā raudāja Ja�as mamma! Raud un vaimanā: ne matu sprodziņa, ne zābaciņ�, ne ķapiņ� nav atlicis no mana dēliņa � Visas mammas raudāja viņai līdzi. Es tad aizskrēju tālu, tālu � Notrīs zēnam gai�ās sprogas, plaksti samiedzas cie�i, cie�i. Nelāgi, pavisam nelāgi to atcerēties!

Ar joni atsprāgst durvis. Mamma, mīļā mamma � arvien sigla, sasarkusi, pūkainais lakats at�ļucis pakausī. Viņa liek galdā apbru�ātu iepirkumu somu, reizē paveroties modinātājā uz loga.

��������� Ak tētīt, kaut nu vien darbu nenokavētu!

Sa�a uzrāvies sēdus, acis gatavas izskatīt somai cauri.

��������� Ko dabūji, mamm? Ai, maizīti! � Zib zēna spodrās acis, zib nazis mātes steidzīgajās rokās, at�ķeļot no brūnā kukulī�a �etras paplānas riciņas. Zināms jau � vienu Sa�am, otru Zinai,, tre�o sev, ceturto aiznesīs tētim uz zāģētavu � pusdienā ko pie�kost pie zupas.

Kārotās maizītes smar�a liek ietrīsēties zēna plānajām nā�sīm. Līdzīgi atsperei viņ� izlido no gultas, vienā krekliņā � au�gumā pamazs, kalsens, zodiņ� kā vāverei smails, tik ir, kā tās lielās acis. Vai drīkst, �īs acis lūdzas, kamēr pirksti jau sniedzas pēc rikas.

Māte vēlīgi pamāj, aizturēdama smagu nopūtu. Siem tieva�jiem stilbiņiem vienīgā riciņa! Visas �etras uzreiz arī nebūtu par daudz. � Jāpacie�as, dēliņ, mazliet vēl jāpagaida, da�us mēne��us vien. Izaugs kolhozos kartupeļi, kāpostgalvas kā spaiņi, būs tirgus pilns kā lūst. Pilnu puncīti pieēdīsi, ar kalnu.

Kukulī�a atlikums ieslīd atpakaļ somā, soma uzlido uz aug�stākā plaukta. Sa�a saprot � neaiztikti

Aizgūtnēm kozdama kumosu pēc kumosa, piedzerdama vēl remdeno tēju, māte pamet pa teicienam. �orīt lieliski veicies � divas rindas izstāvējusi. Stiklenītes? � Nē, stiklenītes �oreiz nav dotas. Toties uz visām �etrām kartītēm saņemta desa.

��������� Desa! � zēnam, ieraujot elpu, tikko neiesprūst kumoss kaklā. � Tu nemānies, mamm? Parādi, lūdzu, parādi!

�������� Joks tu man! � Zēna pārliekā dedzība ie�ķiļ smieklu dzirkstītes mātei acīs. � Nuka, pavisam īsta desa, godavārds. � Steidzīgā glāstā viņas vēsā roka pārslīd zēna gludajiem ma�tiem. � Baltgalvīti manu, proties � svētku deva.

Pareizi, svētku, tētis jau pirmīt pateica, kāda rit liela diena. Uzvaras svētki. � Bet desa, mamm, kad mēs to ēdīsim? � Tvirtā dūrīte ieķērusies mātes piedurknē, vēl jādzird pats galve�nais.

Aizturēta pussolī, māte raugās zēnā nelaimīgām acīm.

Negals man ar tevi tādu plijoni. Labi redzi, ka steidzos, teV prātā tikai desa.

Mamm, nu vienu vārdiņu tikai!

Tad būs jau, būs � sagatavo�u desu ar sīpoliņu, labi garu mērci, klāt kartupelīti, ēdīsim īstas pirmssvētku vakari�ņas. � Vēl durvīs pagrie�as atpakaj viņas galva, norūpējusies balss atgādina: � Sa�a, lūdzams, pieskati māsiņu, nepalaid vienu. Tu zini, es tev uzticos. Un malciņu neaizmirsti, dēls. Pa gruve�iem nerakājies, dzirdi!

� Zinām, ko kavējies velti, � pieri saraucis veci�ķās grum�bās,'gari novelk Sa�a. Tad, lūk, kā, viņ� nu atkal mājās saim�nieks uz visu garo dienu. Ko tā mamma velti uztraucas. It kā Sa�a nezinātu savu uzdevumu. It kā viņ� pieskatītu mā�uku pirmo dienu. Veicīgi uzrāvis bik�eles, pāri kreklam pabaloju�u adītu vamzi, vidukli sajo� ar �auru siksniņu. Kā, vai tad bro�kastu tiesa visa jau apēsta? Pa kuru laiku? Meklē nu, meklē, kaut acis no pieres izskatītu, galdā viena vienīga rika un vairāk ne drupatas. � Velna fa�ists! Visu mums izpostījis, visu apē�dis! � īsti zēniskā niknumā bērna mute atkārto bie�i dzirdēto patiesību. Varbūt virtuvē vai pieliekamā sameklējams vēl kaut kas ēdams. Palūkos. Patiesi veiksmīgs gājiens. No virtuves zēns atgrie�as ar pelēkdzeltenu kālīti rokās. To pa�u, ko mamma va�kar nopirka. Pats bija klāt un redzēja. Kālītis labs, vērtīgs. Bet pie desu mērces dro�i vien nav vajadzīgs. Skaidrs, snās tik pu�u un grauzīs nost.

Ja zēnam astoņi gadi un viņa draugs ar abām kājām nostā�jies devītajā, tad tādiem zeperiem arvien pilnas rokas darba.

Vēl nav kāļa pusīte sakriuk�ķināta, kad pavērtajās durvīs parā�dās Oļega tum�sprogainā galva. Melnās, draiskās acis zibēt zib, aicinot sev līdzi. Tikko kāja pār slieksni, zēns uzsit spēcīgu knipi pa savu rokas zāģīti. No�ķind spo�ais rīks it kā atsaukdamies, gatavs darbam.

�� Ui, kad tu zinātu, Sa�a, kāds man atklājums! � iepletis trauksmainās acis, Oļegs iz�auj kā signālraķeti.

��������� Atklājums? � Pārstājis grauzt kāli, Sa�a gaida.

Oļegs steidz steidzamo: � �orīt, pavisam mazā gaismiņā,

palīdzēju mammai izstāvēt rindu. Kamēr viņa vienā, es otrā.

Rindu, jā, Sa�a saprot, arī viņ� gribējis iet mammai pa�līgā � nelai�, teic, gumijas botēs sal�ot kājas.

Tas tiesa, par traku auksts, uz vietas nostāvēt nemaz � kniebj pirkstos. Palēkājis, paskraidījis drusku, līdz vecajām mā�jām aiz�āvies. � Tur, saproties, pamanīju tava zirga galvu. Laikam pakausi.

�������� Pakausi� zirga galvu! � Sa�am sejā pavīd prieka at�blāzma, ta�u �aubas to aizēno. � Diezin vai. Kā es nekad nere�dzēju?

�������� A kas tad tur bija? � Oļegs saslienas. � Kad es tev saku: tum�s brūnums, mats matā kā tavam zirgam.

Gruve�i� aizliegums � Sa�a nav aizmār�a, bet kur� puika spēj atteikties, kad runa par viņa mīļoto zirgu?

Tādēļ arī Zinai neder ilgāk vāļāties. Svārciņ� mugurā, tiārkstainais lakats ap galvu, par velteņiem jāzinās pa�ai. Lai nesa�domātu �inkstēt vai pink�ķēt, vienā rokā tai iespie� maizes riku, otrā kāļa pusīti. Vēl seko jauka piebilde: � Varbūt tavu bumbu arī atrodam. Aiziet!

��������� Paķer savu cirveli, � Oļegs uzsauc pār plecu, � būs vēl otrs darbs!

Stumdams kājas botēs, Sa�a izvelk no pavarda apak�as ne�lielu, spodru cirvīti � tēva dāvana. Katrs zēns ar tādu īstu

14 2879 209 rnantu mēdz lepoties. Oļegam zāģītis, Sa�am cirvītis, nav ko liegties, par abiem kopā draugi pilnīgi apgādā savas māmuļas ar sīki jo sīki sastrādātu malciņu. Bijis tikai vairāk ko vārīt un Apt.

Tuvojoties savai agrākajai dzīves vietai, Sa�am alla� same�tas tā kā baisi, kā �ēli. Redz, kā, bija pavisam laba māja, tikpat kā jauna, sētā pulka draugu, neviens nav vainīgs � fa�ists sa�grauj māju pavisam drupās � Mammai nevajadzētu baiļoties, it kā Sa�a nezinātu, kur var kāju spert. Skaidrs � mūra pusgrautām sienām nemaz tuvumā. Kad Oļegs līdzi, dro�āks solis arī Sa�am. Zina gan lai labāk paliek maliņā. Bet �ī pa kluso nopakaļ�

Gan garākiem, gan īsākiem lēcieniem pa drupu izciļņiem, iebrukumus apiedami, vietām turoties pie salauzto baļķu galiem, zēni nonāk līdz zīmīgajai vietai, kur padziļā spraugā tie�ām vērojams kaut kas blāvi brūngans. Savu galvu noliekusi arī Zina un apliecina pilnā balsī: � Zirdziņ�! Sa�a, ko, varbūt mana bumba arī turpat. Zirdziņ� paglāba.

��������� Atpakaļ, trīs soļus atpakaļ! � Sa�am uzsauciens bargs.

Kad rosīties sāk divi desmiti pirkstu un apavu purngali, spē�cīgas atklājēju alkas līdz ar nenogurdināmu dedzību, zēni bei�dzot izceļ dienas gaismā � jods parāvis! � brūnu bļodiņas lausku. Nabaga Zina! Izputinātas pēdējās cerības jebkad vēl tu�rēt rokās skaisto, zilsarkano gumijas bumbu.

Uzacis saraucis, Oļegs mirkli pasvārstīja lausku plaukstā, tad, pikti nospļāvies, aizlidināja to pa roku galam. Sa�a nespļaudījās. Ko spļausi, kad lielajā darbā mute sametusies glu�i sausa. Vien sērīgā noskaņā izrāvās teiciens:

�������� Aizbrāzās mans zirgs pa gaisu gaisiem. Mū�am vairs ne�redzēt.

��������� Kā pasaku ragana uz slotas kāta. � Kas tad Oļegam, viņ� var pat pasmieties.

Ta�u Sa�a ar Oļegu nav tie zēni, kam tik vien darba kā mek�lēt sen bojā gāju�a zirga galvu.

��������� Ejam malkā, � Oļegs vedina. � Laba malka un nemaz nav tālu � simt soļu, nu, teiksim, divsimt, ne vairāk. Tu zini, aiz lielās kļavas, kur bija tā greizā sēta, �orīt skatos � �upā. Visi ņem, katrs stiepj projām pa dēlim, pats redzēju. Paņemsim mēs arī.

Sa�a vilcinās, �iem nevajagot. Mājās vēl atgriezumu gali, ko tēvs atvedis no zāģētavas. Tikai jāsaskalda. Tādas mantas Oļegam nav, tādēļ dēlis būtu pa�ā laikā. Labi, draugam jāpa�līdz, un sarūsēju�ās naglas dabū ņirkstēt, �īkstēt, kamēr atlau� vienu tādu paprāvāku dēli.

Savā nodabā nopūloties, zēni neievēro salīku�o ve�iņu, kas nostājusies �iem blakus.

��������� Bra�i, bra�i, puikas, vajag palīdzēt novākt kara laika pos�ta�u. Neba nu visi darbi pieaugu�iem vien paspējami. Būtu man vairāk tā pa�a spēciņa, liktos es arī barā, � vecīte runā vēlīgi, nemaz netaisās iet tālāk.

Zēni saskatās. Ej nu sazini, vai maz drīkst, sve�ām acīm re�dzot, dēli celt plecos. Bet, kad vecītes plānās lūpas paveras pla�tam smaidam, pie tam mutes tum�ā dobuma priek�ā atsedzas viens vienīgs gar� un dzeltens zobs, zēniem �aubas saplok. Jo vai gan vecmāmuļa ar vienīgu zobu runās pa tuk�o. Skaidrs, ka ne.

Āre, viņai � vai ta dēli nepazīstot veco Kuļikovu mā�muļu? � arī viņai pārlieku noderētu tāda sausa malciņa. Iekā�rojies bor��iņu izvārīt. Kā būtu, kad abi bra�uļi, �ie pa�i dēli, tā sacīt, atlingotu uz viņas sētiņu. Tālu nebūs jānes, viņas sē�tiņa tikpat kā ar roku sasniedzama. Ne jau par velti vecā Kuļikova grib izkalpināt zēniņus, dies pas, atlīdzinās. Ir viņai tāds kārumiņ� pataupījies � hihi � noderēs kā lācītim zemeņoga.

Puikas saskatās vēlreiz. � Ko? Veciem cilvēkiem vajag palīdzēt. Skolā tie�i tā māca. Un vai mums kāds grūtums? � kustīgs un sparīgs kā arvien, Oļegs mudina draugu.

Tā ir, arī Sa�am nav grūti. Sa�ūpojas pelēkais dēlis un no�gulst zēniem uz pleca. Tā vajag. Kā gan savādāk Kuļikovu mā�miņa tiks pie iecerētā bor��iņa.

Nevar teikt, ka soļot būtu nācies cauri visai pilsētai, tomēr trīs reizītes zēniem vajadzēja pārcelt dēli uz otra pleca. Pagrūtiik klājās Zinai. Dūrītes gar sāniem mētādama, vaigus piepū�tu:.i, viņa pūlējās izcilāt velteņus vienādā rakstā līdzi abiem spēkavīriem.

Pa�ā dzelzceļa malā maza mājiņa, maza jo maza sētiņa, vienīgā ābelīte, pie loga. Turpat atrodas arī jauka vietiņa, kur zēniem nomest savu nesamo. Ū, plecs gandrīz bez maņas. Tavu joku!

�������� Atpūtieties, dēliņi, atpūtieties, � teic Kuļikovu māmiņa un pabrauka plecu te vienam, te otram.

Tālāk darbā liekams Oļega zāģītis, tam seko Sa�as cirvītis. Arī Zina vis nedomā �ā tā nolocīties. Blaku blakām ar Kuļikovu māmiņu sanes malku virtuvē. Par godam veikto darbu vecīte patiesi izsniedz saldu algu � katram trīs stiklenītes, nē, Zinai tomēr �etras. īsta prēmija, ko var teikt.

Mutes �maukstinādami, bērni jautrā omā soļo atpakaļ uz sakritu�o dēļu sētu. Vareni, kad gadās satikties ar labiem cilvē�kiem. � Pavisam cita dū�a, � Sa�a priecājas un Oļegs atsau�cas: � Spēki briest ar joni.

Kamēr atlau� citu dēli, pārnes savā sētā, sazāģē, saskalda, pusdiena klāt rik�iem vien.

�������� Est gribas kā vecam vilkam, � apliecina Sa�a, spie�ot pakrūtē dūres.

�������� Tad esam arī rāvu�i, ko nagi nes. Varētu teikt � viss kārtībā, ja nebijusi tā sasodītā nagla. Redzi, zāģim zobi balti. Ieraudzīs tēvs, paldies vis neteiks, � sūkstās Oļegs.

Pavērtajā logā ieliecas Oļega vecmāmuļa, aicina pus�dienā. � A�i, a�i, netūļojies, laiks uz skolu! Pielūko, nokavēsi vēl savu maiņu.

Sa�am un Zinai ar pusdienām vēl jāpacie�as. Citiem malku gādājot, zēnam nav Vis aizmirsies savs pienākums. Kas jādara, tas jādara, saskaldīs uz ātro pa�u tiesai ari.

Zinai, tai �oreiz pavisam viegli, sētā iznākusi draudzenlte Vaļa. Katrai rokā pa pagalītei vai klucītim, un nav ko redzēt, ka pavarda priek�ā tāds lēvenis malkas, ka mamma varētu izvārīt vai veselu jēru.

Pusdienas, kā katram zināms, mēdz būt visai da�ādas. Mūs�dienās bērni, iekams ķeras pie bor��a, kāpostiem, baltas jo bal�tas piena viras, vispirms pavaicā māmuļai, ko dos otrajā ēdienā. Ja gaidāmas kotletes ar kartupeļiem un marinētu gurķīti, nekas arī nekait desiņai ar rīsu biezputru vai � kas būtu vēl gar�ī�gāks � cāļa stilbiņ� ar pireju un svaigiem salātiem, tad pirmais ēdiens bijis nebijis. Un kur vēl tre�ais ēdiens: pankūkas ar ievā�rījumu � vislabāk zemeņu vai ķir�u; debesmanna ar pienu; plūmju vai apriko�u kompots. Raugies, ka ēdot mēle nenorijas līdzi.

Sa�a ienesa no virtuves alumīnija �ķīvi ar desmit kartupe�ļiem, desmit ar visu �ka�oku�. Pirkstgalos pacēlies, zēns plauk�tiņā uztaustīja zilu stikla sālnīciņu. Kartupeļus sakārtoju�i rin�diņā uz galda, bērni stingri pastrīdējās, kur� kartupelis kuram pienākas, jo devām jābūt mats matā vienādām. Kāpēc vienā�dām? Sa�a tā vis nedomā. Kur� lielāks un kur� strādā grūtāko darbu, tam arī vairāk vajag ēst. Tātad � Sa�am pieci lielākie.

Nodreb, sa�ķobās mazā mute, acīs rie�as asaras. Kā lai Zina izaug, ja ēdīs mazos kartupeļus vien?.

Saproti nu, varbūt Zinai taisnība. Sa�a ņēma un sadalīja kartupeļus pēc labākās sirdsapziņas, lai gan pa�a vēders par to gau�ām kurnēja.

Ēda klusēdami un ar skubu, piedzēra auksto teju. Pusdienas bērniem gar�oja lieliski.

■ Sa�a, ienes vēl, � iemetusi mutē pēdējo kumosu, Zina skubināja. *

�������� Nav, atbilde noskaldljās kā ar cirvīti. Bet tad, acis piemiedzis, Sa�a viltīgi iegrudzinājās un aplaizīja lūpas.

Kāpēc tu smejies, kad vairāk nav?

Ai, Zina māsiņa, kad tu zinātu, ko mēs ēdīsim vakariņās! Oi-oi-oi!

Pēc tik daudzsolo�as valodas nekas cits neatlika kā pa�teikt, kāds gardums glabājas somā.

Tāds meitēns savā reizē māk abām rokām mesties brālim ap kaklu, �ņaugt vai nost.

Sa�a arī nav nekāds krama gabals. Pastumj krēslu tuvāk pie plaukta � soma rokā. Pat avī�u papīrs nespēj noslēpt, cik tādai desai brīnum jauka smar�a. Izskats vēl teicamāks � apaļa, brūngansārta, viens gals no�ķelts, otrā maza, jocīga diega as�tīte. Mazdrusciņ pie�aut mēli, un � mazi, balti zobiņi pa�i iecēr�tas griezuma vietā.

�������� Trakā! Ko tu padarīji! Zēns izkampa meitenei desu. � Rīma tāda! Viena pati gribēji noēsties. Nu tu dabūsi no mammas pa ādu. Mar� laukā, kamēr neesmu tevi sadunkājis!

Zinai aizraujas elpa.

�������� Pazūdi! Mar�! � Niknais uzbļāviens reizē ar kājas piecirtienu iztriec meiteni pa durvīm. Tālāk par virtuvi mazās kājas nenes.

Aiz mazā skapī�a � tum�ajā kaktiņā sirds ļaujas klusām, sāpju pilnām elsām.

Ko Sa�a? Vaina jālūko dzēst, ko citu. Desa piekļauta pie krūtīm, nazis atsnāj ripiņu ar nelabo robu. Valganā �ķēle pazūd mutē � bijusi nebijusi. Briesmīgi gar�īga, sulīga, sāļīga, kā jau ista desa. Desa! Desa! Nemaz acu atraut. Apēdu �ķēli� Zina koda pirmā. Un kas tur liels, ja savu tiesu apēdu pusdienā! Ne�ēdī�u vakarā. Iztik�u ar mērci un kartupeļiem. Pareizi. Tā pir�majai �ķēlei seko otra. Griezt vēl tre�o? Ko niekoties ar grie��anu, it kā Sa�am nebūtu pilna mute zobu. Kodiens� vēl viens� vēl un vēl� Nu mutei un zobiem vienīgiem vaina, desas gabaliņam uzklupu�i pirksti, acis, viss, viss kara izmēr�dētais, alkatīgais zēna ķermenis.

Kad rokas tuk�as, Sa�a attopas. Pat diega astīte pazudusi. Saburzīts avī�u papīrs pie kājām veras zēnā kā mēms liecinieks, īss stinguma mirklis. Tad sa�ņaudzas mazā sirds, sejā iesitas svelme. Smags un dziļ� vaids izlau�as pār lūpām: � Ko esmu padalījis!? Padarījis. Visu viens pats� visu kā fa�ists apri�jis. Tētis sitīs! Kā fa�istu nositīs! � Grūti palikt uz vietas. Dzeļ krūtīs, sūrst acis, deg vaigi, un asaras nevienas. � Es ne�esmu fa�ists! Neesmu ienaidnieks! Es mīlu tēti� par visu vairāk mammu� Es pierādī�u, atpelnī�u! Tūlīt atpelnī�u! � Izmisīgi �uksti, svelo�a griba kveldē un mulsina visus zēna prā�tus.

Ar cirvīti rokā Sa�a pazūd aiz durvīm. Skrien, bez atmaņas skrien, līdz aizmetas kāja � paklūp. Muļķis! Skriet nedrīkst. Visi redz, sapratīs � bēglis, zaglis. Lūk, tā. Sa�a var arī ne�bēgt. Tikai sirds, muļķe tāda, dauzās kā traka. Nevajag ta�u. Sa�a vairs neskrien, tikai steidzas uz darbu. Kā .gan citādi. Kuļikovu māmiņai dro�i vien vēl vajadzēs malku. Zāģītis � Vai nu viņa bez zāģī�a! Un dēli � dēli Sa�a atvilks vilk�us. Vēl ienesīs ūdeni. Arī istabu izslaucīt Sa�a prot. Uguni iekurt. Nu gan var pielikt soli, lai iemestos pa mazajiem vārtiņiem.

Pa�ā laikā. Kuļikovu māmiņa turpat sētā saslauka pirmīt pa�liku�os malkas gru�us. īsu brīdi viņi noraugās viens otrā, tad Sa�a pastiepj roku.

� Dodiet slotu man, es to lietu protu. Pavisam tīri saslaucī�u, redzēsiet.

Slotu no rokām vecīte neizlai�. Jocīgs puika, ne saukts, ne lūgts nāk sve�u sētu slaucīt. Kazi, būs vēl sagribējies stiklenī�u? Pavei, kāds gudrinieks.

Nav man, dēliņ, vairāk stiklenī�u, nav. � Viņa sakļauj kalsenās rokas, it kā no�ēlodama savu tuk�ību.

Sa�a paskurina galvu, saldumu nevajag. Dro�i un cie�ā ap�ņēmība viņ� solās nākt katru dienu. Sagādās malku, ūdeni, itin visu. Pat rindu var izstāvēt, kad vajadzīgs. Pēc solījuma seko cie�a prasību prasība:

Gribu nopelnīt desu! Tūlīt �odien jau. Kaut' mazu gaba�liņu. Jūs ta�u dabūjāt desas devu? Vai es to nevarētu nopelnīt?

Posts, cik daudz jautājumu tādām vecām māmiņām! Kur Sa�am sameklēt atbildes? � Nu tā � arī mums desa bija� Vairs nav. Bet briesmīgi vajag. Tāpēc jānopelna.

�ajā lielajā vajadzībā� nespēj līdzēt ne Kuļikovu māmiņas līdzjūtīgās nopūtas, ne solījums: ja vien viņai būtu, no visas sirds atdotu savu tiesiņu. �ķīvīti bor��a uz vakara pusi, to gan yiņa var piesolīt.

� Paldies. Nevajag. � Sa�am nolīkst galva. Pa�laik viņ� iespētu norīt ne kripatas, ja nu vienīgi tējas malku. Cie�āk ekļāvis delnā cirvī�a kātu, zēns atgrie�as uz ielas.

Kur sameklēt labu cilvēku? Tādu labu, devīgu, kur� par larbu varētu samaksāt ar desu. Kā viņu, to labo, pazīt ļau�u )ilnajās ielās? Visi tādi vien steidzīgi � te klāt, te garām. Acu īepaceļ uz baltgalvi zēnu ar cirvīti rokā. Varbūt vajag meklēt avādāk. Iegriezties sētās. Var jau. Un Sa�a iesoļo pirmajos vār�os. Lūk, lieta. Pie augstas mūra sētas tāda mērena grēdiņa nalkas. Bet kādas biezas �ķilas! Ai, �ķilas, mazā roka ar cirīti no�ļūk gar sāniem. �itādām Oļega zāģītis arī vis neko neloderēs. Oļegs� kā skabarga iesmeldzās doma: ko Oļegs tafad sacītu? Vai gribēs vairs draudzēties? Gan gribēs, kad viss ūs atkal labi, gan gribēs, zēns dro�ina sevi. Jo zaudēt Oļega draudzību būtu pavisam briesmīgi. Bet Zina>.. ai, māsiņa � palika viena! � Kāds spēj� un negants karstums visās miesās, it kā krūtīs būtu iemesta uguns. Sūrst rīkle, slāpst. Ūdeni, mazu lāsīti ūdens, cik vienreiz ieņemt mutē! Ne darbs, ne labi cilvēki, �ķiet, vairs nespēj paglābt Sa�u � vienīgi ūde.ns. Palūk, kājas vairs lāgā nemāk iet, vairs tikai velkas, pamazītēm velkas.

Kur varētu padzerties? Ir vienā parkā strūklaka, Sa�a atce�ras, strūklaka. Tikai nez vai fa�ists to nav sabumbojis. Tad jau vislabāk ostā, pareizi � tur visa Volga. Mierīgi, pavisam mie�rīgi jāapskatās, pa kādu ielu jāiet uz ostu. Laukums � kas �is par laukumu? Piemineklis � kāda milzīga sieva un sve�ādi nami visapkārt, pavisam neredzēti. Satumst zilās acis, pilnas apmulsuma tās raugās raibajā ļau�u gūzmā. Zēns pēk�ņi at�skārst � apmaldījies. Dīvainā kārtā, varbūt kāda pirmatnēja aizsardzības instinkta vadīts, pēc ceļa viņ� netaujā. Pats samek�lēs, pats atradīs ūdeni. Varbūt tepat kādā sētā, ir tādas sētas, kam savs sūknis.

Iztvīcis, paguris, veltīgi izstaigājis vairākas sētas, Sa�a pat�laban grasās �ķērsot ielu krustojumu, kad viņam iepretī, kaila dzīv�oga trīsstūrī sakustas meitene ar pilnu spaini ūdens. Sūk�nis! Vislabākais sūknis � ar va�iņā piesietu krūzīti.

Sa�a dzer aizgūtnēm, dzer un dzer, it kā būtu uzņēmies ap�slāpēt vulkānu. Aukstā veldze tiek ne vien mutei, tā tek lejup gar zodu, gar kaklu, pelēkais vamzis jau plok pie krūtīm līdzīgi vēsai plaukstai. Tas tik ir vareni!

Tik krietni padzēries, cilvēks var sākt atkal domāt par dzīvi. Cik varētu būt pulkstenis? Pieci, se�i? Ja se�i, tad tētis ar mammu nāk mājās. Varbūt jau pārnāku�i. Tikai Sa�am nav kur iet. Ienaidnieku neviens negaida. Turpināt nelāgo domu nepie�tiek spēka. Labais ūdens tikvien palīdzējis kā apjaust, kāda ne�laime notikusi Sa�am �ajā gai�ajā dienā. Nopelnīt nevar�

pierādīt neko nevar � arī piedot nevar � Arvien gurdāki top soļi, gausāki, stomīgāki, līdz kājas nostāj pavisam.

Glu�i nejau�i Sa�am gadījies nostāties pie veikala loga, kur aiz stikla redzams sārts, apaļ� sivēntiņ� ar ko�dzeltenu citronu zobos. Re, kā, tātad sivēni citronus arī ēd. Ēd vai neēd, vienalga, bet, ja viņiem logā sivēns, dro�i vien iek�ā tirgojas ar gaļu un desām. Sa�a puksto�u sirdi ver durvis � kaut �o reizīti laimētos! Nuka, r;lā vieta. Pie sienas karājas pa pusei pārcirsta cūka, ne jau nu kāda prāvā, tomēr gaļa ir. Desu gan nekur nemana. Vien�alga, laba būtu arī gaļa. Mamma arī tādu kumosu prot gar�īgi sagatavot. Tikai jānopelna.

Sa�a stājas rindas galā. Kamēr pienāk viņa kārta, pietiek laika nopētīt, vai �ī melnacainā pārdevēja būs tas labais cilvēks, kādu Sa�a meklē. īsti nevar saprast, lielu neko nerunā, tāda steidzīga. �ņikt, �ņikt atgrie� kartītēm kuponus, nocērt gaļu, citam lielāku, citam mazāku gabaliņu, a�i nosver. Cirvis gan viņai varens. Ņem kaulu pu�u kā kāli. Sa�a pasvārsta rokās sa�vējo, varbūt ievēros, cik spo�s un ass.

Klāt viņa kārta, sirds nodreb un salecas.

�������� Kas lielajam vīram pienākas? � Tukla roka pastiepjas pretī. � Cel kartītes galdā!

Sa�a pietvīkst, sastomās:

�������� Vai � vai jums nevajag saskaldīt smalku malciņu? Es labi protu. Es mājas katru dienu �

Kā gaida, kā baiļojas mazā sirds. Acis lūdzas, gaida.

�������� Malku? Kādu malku? � pārdevēja uzjautrināta pavīpsnā. � Jokupēteris, kāds nav. Būtu jel paskatījies, kur esi ienācis. Mums te nav bērnu teātris, kur rūķī�i malku skalda.

Sa�am aiz muguras kāda sieviete iesmejas. Lai ātrāk izbeigtu jocīgo sarunu ar bērnu, pārdevēja nosaka'cie�i: � Ja tev pienā�kas gaļa, dod kartītes un naudu.

Sa�a samulst un nezina, kur acis likt. Nu ko viņa tā, pavi�sam liela sieva, uzsvārcis balts, gaļas diezgan daudz, bet ne�saprot lietu.

��������� Man gaļa jānopelna, ar cirvīti jānopelna, � satraukumā ietrīcas un aizlūst zēna balss.

Pārdevēja saslejas, nospurcas. Viņa runā pāri Sa�as galvai un tomēr trāpa sirdī.

���������� Ļautiņi, dzirdējāt! �is te pintiķītis grib nopelnīt gaļu. Cilvēkiem maizes nepietiek, viņam sagribējies gaļas. Kādi gan bērni neklīst apkārt.

Tad viņa pievēr�as Sa�am. � Paklausies tu, spēkavīrs, ko tev saka: ej mājās un nesmīdini cilvēkus. Rītā lai atnāk mamma pati. Man nav vaļas ilgāk ar tevi ķēpāties. Pats redzi � publika gaida, � viņa nobeidz stingri. Rokās tai pagadās slapja lupata. Straujos vēzienos slaukot leti, sastumdās svari, nikni no�ķind metāla bļodiņas.

��������� Lūdzu, nāko�ais!

Skaidrs, Sa�am jāpazūd. Ar �o pa�u brīdi viss kļuvis savā�dāks, domāt, glu�i otrādi apmeties. Pats tāds kā savītis, sarā�vies. Cirvītis liekas pārlieku smags. Ņem kurā rokā ņemdams, velk un velk uz leju. Tad re, kā, labu cilvēku nekādi nevar sa�meklēt. Prasa tikai kartītes un naudu. Desu nopelnīt nevar. Pat gaļas gabaliņu nē, tādu mazu mazītiņu, lai pietiktu tētim un mammai. Nesaprot. Skopa. Ja jau tā, tad Sa�am māju vairs nav. Ne �odien, ne rīt, nekad. Parādies vien, lēveru lēveros sasi�tīs � Citādi nevar! Kaut atnāktu drīzāk vakars. Tumsā būtu labāk. Ielīstu kaut kur, paslēptos. Varbūt rītā aizietu uz kolhozu. Tas gan tālu, pāri Volgai. Vislabāk būtu aizbraukt. Kolhozā drī�zāk var nopelnīt kaut ko ēdamu. Paravē gurķus, kāpostus, pie�skati mazuli, krustmāte iedod maizi ar sīpolu. Tā citreiz gadījās. Bet desas viņiem arī vis nebija.

Smago pārdomu tirdīts, Sa�a turpina klaiņot lī�u lo�u. Ar�vien tālāk kājas aiznes no mājām. Tā vajag. Cilvēki visapkārt sve�i. Nevienam nerūp baltgalvis zēns ar elkonī iekarinātu cirvīti.

Kad ielās gājēji kļūst retāki, veikalu durvīs noskrapst at�slēgas, noklaudz aizvirtņu bultas, �ur tur iedegas skopās pēc�kara ugunis. Sa�a sadrūvējas: ja nu noslēdz visus vārtus, dur�vis, kur palik�u es? Uz ielas diez vai drīkst, varbūt ķer ciet, met cietumā. Un vēl viena raize � kreisā kāja nejauki sūrst. Pa�a papēdī. Tak jau bote būs noberzusi. Brr � vakara dzesIruins, aptaustījis, cik adītais vamzis izvalkāts plāns, kā ķirci�nādamies saber aiz apkakles sauju drebuļu. Ierāvis galvu ple�cos, ar brīvo roku zēns pabu�ina matus. Bijusi kaut tāda pati sarmas micīte kā �orīt kastaņu pumpuriņiem, arī būtu siltāk. Ausaine palika mājās uz naglas.

Nfeki! Sa�am nav nekādu māju, nekādu naglu!

Sūrsto�o kāju pūtinādams, zēns atslējies pret aukstu mūra sienu. Gurdums velk plakstus lejup. Ta�u aizmigt nedrīkst. Ko var zināt, kas miegā notiek. Ja nu uzbrūk bandīti, noģērbj pliku, ka ne cirvīti nepaspēj atvēzēt. Nu nē, Sa�a vis bailēm nepado�sies! Pie zemes nekritīs, nekliegs pēc palīga.

īss tramīgs skatiens pa kreisi, pa labi � rokā! � tepat bla<ām pusvirus durvis. Vajāta kaķēna veiklumā zēns pazūd priek��nama tumsā. Ne acis, īstenībā rokas uztausta kāpnes. Labas <āpnes, zem kurām rodama mājvieta tādam bezpajumtniekam <ā Sa�a. Var ierauties kaktiņā, apņemt ceļgalus ar rokām, at�balstīt uz tiem zodu. Satraukums pamazām norimis, tā vietā ūtams gurdums. Pat aizmigt, liekas, nebūtu bail. Aizmigt sve�ā caktā, bez siltā ka�ociņa. Mamma!� Ko mamma ēdīs vakariīās� ko visi, kad � Virinās kaimiņu durvis, taujās, meklēs avu Sa�u ,.. Nav viņas baltgalvī�a, nav� Pazudis bez vēsts. Neraudi, mamma, karā tā pazuda daudzi!

Gau�as, apspiestas elsas plosa zēnam krūtis. Kaut varējis diegt, izkliegt lielo rūgtumu, būtu vieglāk. Plaukstas vien ne�spēj apslāpēt elsas, zobi ieko�as dūrē cie�i, arvien cie�āk. Mazpamazām gurduma pārspēks uzveic mazo nelaimesputniņu, miegs pārsedz visu � Rītā Sa�u pamodina spēj� druvju klau�dziens, kam seko soļi uz kāpnēm. Uztrūcies zēns krietnu bridi nespēj attapties, kur būtu mamma. Kājas notirpu�as, pa muguru ņirbinās drebuļi. Un kakls, �is kakls, vai tas maz pa�a kakls, pavisam stīvs. Caur durvju aug�u, kur kādreiz biju�i stikli, telpā ieplūst blāva gaisma. Viss rādās kails un sve�āds. Pa īstam Sa�u dzīvē atgrie� spalgs un gar� lokomotīves svilpiens. Stacija, varbūt stacija tempāt klātu. Neko darīt, jālūko aizbraukt. Pazust bez vēsts. Tā būs vislabāk nekā nomirt uz vietas.

Ticis uz ielas, zēns dod kājām vaļu.

�������� Piespied, piespied, citādi vilciens aizies bez tevis! � uz�sauc kāds garāmgājējs, pasmiedamies par nadzīgo diebēju.

Pirmāk dzirdētais svilpiens neizprotamā kārtā, it kā kādā neredzamā saitē piesietu, velk zēnu ne�aubīgi stacijas virzienā. Stacijā Sa�a nav pirmo reizi. Bija vēl kar�, kad mamma viņus abus ar Zinu aizveda uz kolhozu. Visu vasaru viņi nodzīvoja.

Labi tur bija. Krustmātei izauga loki un kartupeļi, gurķi, viss. Pienu deva nodzerties. Sa�a stāv un prāto, ja nu viņ� ta�gad �

Sakustas cirvītis, maza pirkstiņa bakstīts, un sīka balstiņa vaicā:

��������� Tev atļauj cirvīti ņemt? Mamma tev nebaras?

Blakus nostājies �mazulītis�, tāds tīri glīts � lielām, brū�nām acīm, jaunos svārkos, spo�os zābaciņos, tā teikt, īsts kun�dzēns. Ko ar tādu ielaisties? Sa�a pablisina acis un klusē.

��������� Vai tu esi bārenis? � Lielās acis sāk pētīt.

�������� Kāpēc bārenis? Nemaz. � Sa�am jautājums diez kā ne�patīk, tāpēc atbilde strupa.

�������� Esi gan bārenis, � mazais neatlai�as un lepni paskatās uz saviem svārciņiem.

Viņa svārciņus grezno melnas, spīdīgas divrindu pogas. Sa�a novēr�as, paiet tālāk.

Ļaudis stāv, sē�, steidzas, sarunājas, katrs pēc savas vaja�dzības. Vietām uz soliem un saiņiem snau� bērni. Laikam vēl agrs, Sa�a nodomā, piestājis sola galā blakus jaunai mātei, kam galva satīta biezā lakatā un klēpī meitene. Viņai pie pleca piespiedies zēns apmēram Sa�as gados, saģērbts vatenī un adīt.i micē, velteņos ieautās kājas tam atbalstītas uz prāva pie�bāztā maisa. �am gan silti, vēro Sa�a. Diez ko cilvēki domā par mani?

Zēnu skatieni sastopas vienreiz, otrreiz, tad tuntulis pamet roku pret maisu: � Ko stāvi, sēdies. � Kad Sa�a vilcinās, zēns piemetina: � Sēdies dro�i, mūsējais.

Arī sieviete pamāj ar galvu � sēdi vien.

Sa�a apsē�as, cirvītis uz ceļiem, tikai acīm neatrod īstu vietu.

�������� Vai tu arī uz Ļeņingradu? � zēnam, redzams, gribas uzsākt valodu.

Ļeņingrada � kāpēc Sa�am nebraukt uz Ļeņingradu? Tas būtu vislabākais. Noteikts galvas mājiens un mute apstiprina: � Uz to pa�u gan.

Jaunajai sievietei pavīd sejā izbrīns. Tik plāniņ� tādā tālā ceļā? Viņa pagroza galvu. Kā padzīts, kā izsprucis.

��������� Ko tad tēvs ar māti domā, tevi tādu puspliku palaizdami?

��������� Nezinu � Ko viņi var domāt? Braucu meklēt. Fa�ists meta bumbas. Visi bēgām. Tā arī pazaudēju. � Sa�a runā un pa�am brīnums, kur tādi vārdi rodas uz mēles. Laikam jau tā vajag. Un balss tā savādāk skan, kā �ēli, kā �ukstot, pavisam sve�ādi. �Melo, melo, melo �� sirds satraukti sit.

Vēl viens posta notikums! Vai gan sieviete, īpa�i māte, spēj palikt vienaldzīga. Rodas jautājums aiz jautājuma, kam seko aprautas Sa�as atbildes, līdz izveidojas skumj� dzīvesstāsts.

Dzīvoju�i viņi sād�ā, jā, netālu no Ļeņingradas. Nē, nosaukumu Sa�a nezina. Mūsu sād�a, tā vien teiku�i. Bumbas, nē, ne jau tagad, vēl bijis kar�. Kad palicis viens, klīdis tālu, tālu. Tad at�kal braucis. Labi ļaudis pieņēmu�i, pabaroju�i. Viņiem arī grūti. Cik ilgi barosi sve�u? Pie vecākiem citādi. Tāpēc jābrauc meklēt.

Izrunājot pēdējos vārdus, Sa�am iesmeldzās, pakrūtē. Ja nu vēl uznāk raudas, viss pagalam.

��������� Vārds? Oļegs Gavrilovs, � tikko dzirdami Sa�a no�ļupst sava drauga vārdu. Kaut arī spurguļains kamols, kas sakāpis kaklā, liek nodurt acis, neko darīt. Reiz pateikti tādi salti meli, kod vai mēlē, atpakaļ neatņemsi.

Ak tu, puika puisēniņ, izbēdzis vien būsi, tomēr saprast tevi var � bez tēva un mātes dzīvīte sūra. Sieviete nolauka lakata bārkstīs acis. Mēteļa kabatā satausta rupjmaizes sausiņu, pār�lau� � pusīte bārenim, otra pa�as zēnam. Meitene klēpī nepa�mostas.

��������� Tad nu turies vien kopā ar mums. Tiksim Ļeņingradā, redzēs, kas un kā darāms tālāk. Par biļeti nebēdā, bārabērnu aiz�vedīs tāpat vien. � Viņas skumjās acis raugās vēlīgi, cik Sa�as zobi kāri sakriuk�ķina sausiņu. Mīļ� bēdulītis, sīciņ�, kā jau kara laika bērns, aplenkumā audzis.

Savādas, saldsmeldzīgas izjūtas virmo un silda Sa�am krū�tis. Tad redz, kā atrod labus cilvēkus. Pavisam nejau�i. Ja viņai, �ai labajai krustmātei, vajadzētu ko palīdzēt � malciņu saskal�dīt, mazuli paauklēt vai ko, Sa�a gatavs pakalpot katrā laikā.

Pienācis laiks iekāpt vilcienā. Par abiem ar Mi�u, tā sauc jauno draugu, Sa�a stiepj mazāko saini. Krustmātei paliek maiss un meitene.

��������� Paldies, paldies! � atviegloti izdve� veca māmiņa, gan�drīz stum�us iestumta vagonā. Palaimējies arī labajai krustmā�tei un puikām. Vīstoklis ar meitenīti iespiests kaktiņā pie loga, maiss turpat zem sola pie kājām. Sainis uz aug�ējā plaukta, puikas ari turpat uzsvempu�ies. Ko vēl labāku var vēlēties? Sāks vilciens kustēties, būs Sa�am sirds pavisam dro�a � ne�nosita vis!

Klau, kas tur? Vagona attālākā galā noskan skaidrs un spē�cīgs sauciens:

Sa�a Pilve! Sa�a Pilvc! Vai �eit neatrodas zēns Sa�a Pilve? Vēl un vēlreiz atskan sauciens, skaļāk, tuvāk, pavi�sam klāt.

Saltas tirpas pārskrien Sa�as augumam, krūtīs aizrau�jas elpa. Kur bēgsi vairs, kur paslēpsies, kad stalta mili�a acis noraugās tevī trīs soļu atstatumā un pirksts kā īlens dur gan�drīz vai krūtīs.

��������� Ei, puikas, kā jūs tur sauc?

Kamēr Sa�a cīnās sevī � vērt vai nevērt muti, milicim pretī izslējās labā krustmāte ar dro�u valodu:

��������� �is te � mans Mi�a un otrais arī kopā ar mums � Oļegs Gavrilovs. Bārenītis, vecākus karā pazaudējis. Vai nu mazums tādu nelaimesputnu.

Draudo�ais pirksts nolai�as. Soļi aizklaudz, baigais izsau�ciens drīz dz'irdams tikai iztālēm.

Tādā kārtā Sa�a Pilve pazuda bez vēsts, bet viltus Oļegam sākās itin jauks ceļojums kopā ar Mi�u līdz pa�ai Ļeņingradai. Kas būtu domājis, ka pazust bez vēsts var tik viegli.

Pa ceļam Mi�as mamma pārlika �ā un tā, aprunājās ar ceļa�biedriem, kā vislabāk palīdzēt nabaga baltgalvītim sameklēt ve�cākus, ja vien tie vēl būtu dzīvi. Vispirms jāgrie�as dzelzceļa stacijas bērnu istabā, tāds bija kopīgais lēmums.

Skopajā ceļamaizē, kādu nu kuram pēckara rocība atļāva, ne viens vien dalījās ar kluso, laikam jau gau�ām noskumu�o puisēnu Oļegu. Kā par brīnumu, kādai krustmātei atradās pat patievs desas luņķītis, nogrieza nelielu ripulīti arī Oļegam, lai jau tiek bērnam uz kārā zoba. Nu tu, debesu brīnumi! Zēnam

ieple�as acis kā izbailēs, pasaka paldies un raujas atpakaļ. Desu viņ� neēdot.

Ļeņingradā iebraucējus sagaidīja vējaina diena. Smidzināja lietus. Jau soļojot pa peronu, Oļegs vairākkārt nodrebinājās. Par visu vairāk viņu nomāca neziņa � ko ar mani darīs?

��������� Būs labi, nebēdā, gan viss nokārtosies. Kamēr sameklēs vecākus, valdība tevi uz ielas nepametīs. Varētu palikt kopā ar mums, tikai redzi � pa�iem dzīvoklis sabumbots, pie radiem ap�metāmies, � Mi�as mamma skaidroja un mierināja Sa�u.

Atstājusi zēnus pie saiņiem, ar mazuli uz rokas aizgāja. Sa�a drebēja kā salijis kucēns.

Mi�a skatās, skatās, uzreiz norau� cepuri no galvas.

��������� Mainīsim, ņem manu cepuri, dod pretī cirvīti. Man dikti patīk. Nu ņem, liec galvā, būs siltāk. Būs abiem piemiņa.

��������� Nevar, � Sa�a papurināja galvu un vairāk nekā. Drīz atgriezās Mi�as mamma, līdzi viņai sve�a krustmāte mili�a formā.

��������� Kur� te būtu tas vēzītis vientuļnieks? � mili�u krustmā�tei bija laipna, ta�u stingra valoda. � A, �is pats būs īstais. � Apņēmusi zēna �auros plecus, viņa bīdīja to sev pa priek�u. Sa�a pat atsveicināties nepaguva no drauga, tik ātri viņu pie�vāca.

Tālāk viss notika pēc likuma. Stacijas milicijas daļā mazo bezpajumtnieku iztaujāja gan laipni, gan bargi, pēc tam Oļega Gavrilova vārds parādījās rakstos melns uz balta. Nekā daudz vairāk arī nebija ko rakstīt, kad atbildes tik skopas: nav, nezinu, neatminu.

Pavisam apklusu�o zēnu nodeva ^milicim. Viņi brauca tram�vajā. Sa�am arvien vēl sala, visvairāk kājas. Bijusi nu krūze karstas tējas. Laba būtu arī bez salduma. Sakucis, sadudzis, cir�vīti iemiedzis padusē, zēns sakoda zobus, lai tie neklabētu. Cik labi tagad būtu mājās, ja vien tur drīkstētu rādīties! Laikam.gan es esmu visnelaimīgākais zēns pasaulē.

Ļeņingrada � pilsēta varone vienā savā bērnu uzņem�anas un iekārto�anas punktā starp simtiem visda�ādāko bezpajumt�nieku uzņēma arī baltgalvi zēnu, kā papīri vēstīja � Oļegu Gavrilovu Aleksandra dēlu � bezpajumtnieku, klaidoni.

Kādi gan mums nesarodas: apbruņoti pat ar aukstiem iero�iem. Skat, turas pie kāta kā pielipis! � zēnu un ziņojuma lapu saņemdama, izsaucās sirma audzinātāja, zelta aceņu rām�jiem un sarkaniem vaigu galiem kā gatavi tomāti.

�������� Mans vārds Marina Antonovna. Kā tevi godināt? � Audzinātāja skatījās Sa�am tie�i acīs � vislabākais paņēmiens tādus iepazīt.

Zēna gurdajās acīs iedzalkstījās spīts. Tirdītāji! Cik rei�u man vajadzēs melot? Sa�a tikko apvaldīja elsas. Lūpas noraus�tījās, roka pamāja pret galdu, kur stāvēja mili�a atstātā lapa: � Tur jau pierakstīja.

Marina Antonovna sarauca uzacis. Redzams, �im vajadzīga īpa�a pieeja. Stāv kā vēzis savās bruņās.

Brīdi vēlāk, kad papīri bija noformēti, kā �eit mēdz runāt, audzinātāja rīkojās tālāk.

��������� Paga, draudziņ, savu ieroci tu pagaidām vari uzti�cēt man. � Viņa izņēma cirvīti zēnam no rokām, nolika to sev ieblakus uz galda, paskaidrodama:

��������� Neviens neiet ar cirvīti du�as telpā mazgāties, saproti pats, vai ne? Un pēc tam vēl jo mazāk tas piestāv ārsta kabi�netā.

Sa�a saspringa, sīkais augums iztaisnojās. Vienā elpas vil�cienā spruka vārdi līdzīgi vaidiem:

�������� Atstājiet man cirvīti, lūdzu, lūdzu! Tētes dāvana, � pē�dējos vārdus viņ� pateica �ukstus.

Pēk�ņa saviļņojuma, varbūt ari kādas neskaidri uztvertas nojausmas vadīta, audzinātāja vieglītēm aizskāra zēna plecu.

��������� Nebēdā, � viņa dro�ināja, � cirvītis paliks tavā īpa��umā. Par to es galvoju. Uzticies man!

Siltā du�a sasildīja ne tikai zēna miesu, tā atmodināja arī smaidu. Vareni te ierīkots! Paslēja galvu aug�up, ļāva siltajam lietutiņam glāstīt vaigus, plecus, uztvēra draiskās strūkliņas saujās. �Bērns rotaļājas, bērns atveseļojas,� tādās reizēs mēdz sacīt mātes. Tīra veļa un uzvalks, Sa�a noglau� krūtis, saskaita �etras pogas, un neviena netaisās notrūkt. Tāds kā puskundzēns, Sa�am ataust atmiņā mazais zēns ar divrindu pogām tur sta�cijā.

Ārsts bija slaids, jautrs un jauns. Viņam patika ar bērniem pajokot.

��������� Dro�āk, dro�āk, spēkavīrs! Stājies �eit, � viņ� norādīja. � Stāja tev bra�a. Nāks laiks, uz galvo�anu gvardos noderēsi.

Sa�a lāgā nav paguvis aplaist acis apkārt istabai, kad augums jau nomērīts, kakls, ausis izpētītas, krūtis izklausītas. Pat mati pa�ķirstīti.

�������� Malacis, � ārsts uzsit viņam pa plecu. Ar pirkstu pasver zodu stāvāk, pa�ukst pie auss: � Degunu neder urbināt un no�kārt jau nu nepavisam. Tādam bra�ulim kā tu � nepiestāv.

Kamēr Sa�a ģērbjas, ārsts pierakstījis vai veselu lapu, pa�velk zēnu sev tuvāk.

�������� Gribi dzirdēt, kā esmu tevi aprakstījis? Vesels kā rutks. Var draudzēties ar citiem ziķeriem. Tikai novājējis. Tādēļ izsnie�dzam papildu devu uz divām nedēļām. Kā patīk? t

Pieri saraucis, Sa�a domāja savu. Patīk, kas te lai patīk? Visi to vien zina, izpra�ņāt un sazin ko tur sarakstīt. Cirvīti pa�ņēma � Lai. Ko darī�u ar cirvīti, kad malkas nav. �iem te sētā tikai akmeņogles, vesels kalns.

��������� Neesi nu tāds bo�ulis, gan sadzīvosim. � Ārsts saudzīgi �paplik�ķināja Sa�am vaigu. � Redzēsi, pēc divām nedēļām būsi apaļ� kā kunkulis. Tad iesim abi skrieties. Pagaidām � ripo vesels.

Sākās jauna dzīve. Neparasta. Diendienā Oļegs-Sa�a pilnu punci pieeda, saldu tēju padzēra, siltā segā saritinājās kā run�uks. Saritinājās un ierāvās sevī jo dienas jo vairāk. Audzinā�tajam prieks: puika ne klaigā, ne kaujas, ne blēņas dara. Ja sa�ņēma maizes �ķēli ar desas ripiņu � gadījās retumis � sak�nieba lūpas, pacienāja ar gardo kumosu tuvāko biedru. Drusku savādnieks, bet vispār lāga puika, tāds bija vienprātīgs sprie�dums.

Vienīgi pats Sa�a nejutās lāgā. Vai tā bija gribēts? Vai viss nebija noticis it kā pats no sevis? Baiļu vētras nests viņ� �eit bija atvirpuļojis. Meklē�ot vecākus? Kam? Oļegam Gavrilovam ta�u vecāki nav pazudu�i. Jo vairāk Sa�a domāja, jo skumjāks kļuva prāts. Un galvenais � nelāga, briesmīgi nelāga puika viņ� likās pats sev. Tik nelāga, ka to nedrīkst teikt nevienam cilvēkam.

Ilgi neilgi pienāca ziņa no Tilovas bērnu nama Baltkrievijā. Atbrīvoju�ās trīs vietas. Audzinātāji nolēma sūtīt mazliet dī�vaino zēnu Oļegu Gavrilovu un divas meitenes māsiņas.

Apģērbts, apauts, galvā īsta zēna cepure, vārdu sakot, puika godam saposts tālajam ceļam. īsi pirms brauk�anas audzinātāju starpā izraisījās domstarpība glu�i, tā teikt, par nieku. Tad ir arī jautājums � dot vai nedot zēnam līdzi cirvīti? Marina Antonovna, kas labprātīgi bija pieteikusies bērnus pavadīt, klāstīja savu viedokli. Pirmkārt viņa Oļegam solījusies cirvīti saglabāt un atdqt. Un vispār, kā var uzdrīkstēties-atņemt bērnam vienīgo, kas tam vēl atgādina mājas. Kas glabāts kā dārga piemiņa. Kas zina, �is cirvītis varbūt viņa garu uzturēs stipru, palīdzēs iz�cirst dzīvē ceļu! � Nepamatota iedoma, jūs sakāt? � Aizvai�nota viņa uzlūkoja priek�nieku. � Daudz neparasta �odien no�tiek. Sarūsēju�u naglu, granātas �ķembu cilvēks nēsā sev līdzi.

Kāpēc? Liekas, nav tur nekādas jēgas. Tomēr cilvēki tā dara. Un kā jūs ieskaidrosit bērnam, lai viņ� pamet pie mums kādā būceni savai sirdij mīļu, labu darbarīku? � audzinātāja redzami iekaisa. Elpu atņēmusi, viņa turpināja: � Ne jau diendienā viņ� nēsās cirvīti rokā vai aiz jostas un naktī glabās pagalvī. Aizbrauksim, nodo�u bērnunama vadībai. Zēnam pietiks ar apziņu, lūk, rnans vienīgais dārgums glabājas, tepat tuvumā.

Pārliecināt priek�nieku un darbabiedrus diez vai izdevās. Aiz iecietības pret sirmo galvu un ilgo darba mū�u iebildumi ap�klusa. Galu galā � nav ne �autene, ne durklis, tad lai jau.

Miglainā maija novakarē izbrauca Marina Antonovna ar vienmēr vēl kluso zēnu un abām mazajām māsiņām, kas turē�jās roku rokā. Cirvīti Sa�as acu priek�ā audzinātāja ievīstīja pa�pīrā, noglabāja savā somā.

Zēnam cie�āk sakniebās lūpas, skatiens novērsās. Kam lai viņ� būtu pateicis, kāds grūtums �obrīd spieda mazo sirdi. Ai, mamma, mamma! Tālāk vai tuvāk es bū�u tev?

Garāko ceļa gabalu nobrauca naktī. Labi vien bija. Bērni gulēja, acis pievērt varēja arī pavadone, pussnaudā, pusnomodā padomāt. Savādi, ar ko gan �is mazais, neparasti klusais zēns ieķēries viņai sirdī? Reizēm nosē� ilgu laiku, galvu rokās at�spiedis, kamēr citi turpat gā� vai sētu apkārt. Acis tādas dzid�ras, dzidras, bet pietiek nolaist plakstus, kad vaigs iegrimst aukstā ēnā. Sāpīgi uzlūkot tādu. Tie�ām gan � visgau�āko ne�taisnību kar� nodarījis bērniem. Mājas vajadzīgas, mājas un mātes sirds. Kur atrast visu to, neziņā pagaisu�o? Būtu viņa, Marina Antonovna, jaunāka, ņemtu zēnu pie sevis. Noteikti ņemtu. Tagad, kas zina, cik gadiņu pa�ai vairs �ai saulītē lemts.

Tilovas bērnunams atradās nepilnu kilometru no stacijas � senatnīgu ozolu un liepu parka malā. Kādreizējā pils, saules ap�spīdēta, iztālēm nelikās ne drūma, ne nopluku�i. Laikam gan kar� te aizgājis garām. Ceļa labajā pusē vietvietām mirguļoja strauja upīte. Kraujmalā ziedēja ievas, tik kuplas un smar�īgas, kādas skatītas vienīgi visskaistākajā pasakā.

���������� Burvīgi! Kādā jaukā vietā mēs dzīvosim! � jūsmoja mei�tenes, īsti pilsētas bērni. Mazākā noplūca ceļmalā pienenīti, ietvērusi to abās plaukstiņās, turēja saudzīgi kā laimīgi atrastu putniņu. Lūkojās viņā mirdzo�ām acīm, spieda pie lūpām, uzpūta siltu dva�u.

(".oļa otrā pusē, laikam gan sakņu dārzā, strādāja bērni ar lāpstām un maziem grābeklī�iem.

Hallo, pirmās bezdelīgas ierodas! � kāds draiski iesau�cās, pamanījis nācējus.

Marina Antonovna sveicināja. Arī meitenes pamāja. Vie�nīgi Sa�a pat galvu nepacēla. Ko tur, it kā viņam būtu vien�alga, visi vienlīdz sve�i.

�������� Oļeg, tāds kā aizmidzis, � lielākā meitene piebikstīja. � Ne labdienu nemāki pateikt, glu�i kā neaudzināts. Braucam ta�u no Ļeņingradas.

Arī Marina Antonovna pievērsās Sa�am.

��������� Redzi, Oļeg, kādi te rosīgi biedri. Katram savs darba�rīks rokā. Gan atradīsies vieta, kur varēsi laist darbā arī sa�vējo. � Un viņa piesita roku pie ceļasomas. � Paskat, cik ziņ�kārīgs kātiņ� jau pabāzis degunu laukā.

Zēns redzami sabozās, iecirta galvu krūtīs, neparko negri�bējās rādīt savu acu.

��������� Nevajag. Lai paliek pie jums, � viņ� pateica pieaugu�a cilvēka nopietnībā un smagi nopūtās.

Marinai Antonovnai aprāvās solis. � Kā nevajag? Tēva dā�vana, pats teici, lūdzies, uzreiz � tev nevajag. Kā man to sa�prast? Padomā, Oļeg, ko tu runā.

��������� Nevajag, teicu. Varat paturēt sev par piemiņu. Man tik un tā neko vairs nelīdzēs. Nemācēju nopelnīt. � Viss pārējais, kas spieda zēna sirdi, palika neizteikts. Ne ar cirvi to neizcirtīs. Viņ� runāja bez spīts, bez naida, neremdināmu skumju no�mākts. Pietiek.

Līdz durvīm visi nosoļoja klusēdami. Marinai Antonovnai vaigi kvēloja parastā ko�umā, tikai lūpas viegli drebēja. Pirmo reizi viņas ilgajā audzinātājas darbā nācās sastapties ar mazu pilvēkbērnu, kam aiz atklātās pieres, aiz gai�ajām acīm glabā�jas tik neat�ķetināmas domas, varbūt pat noslēpums. Kā atvars viņa dvēsele. �Kur� būs tas, kur� piekļūs tuvāk, kam viņ� ļau�sies ieskatīties tajā?� Līdz asarām iesmeldzās sirds. �Redzi nu, nemācēji atrast vajadzīgos vārdus. Vecums,� viņa skumji no�domāja, �rvecums.�

��������� Lūdzu, � lielākā meitene pavēra durvis, palaida audzi�nātāju pirmo. Māsiņai glabājās rokā jaukā pienenīte. Tūksto� deviņsimt piecdesmitā gada rāmā oktobra dienā Rīgas dzelzceļu stacijas uzgaidāmajās telpās starp neskaitā�miem pasa�ieru simtiem uzradās zēns, gadus divpadsmit vecs, skolēna ģērbā un cepurē. Kamēr viņa stājā izpaudās piesardzīgs biklums, acis raudzījās pazag�us, tramīgi. īpa�u vērību, kā likās, zēnam neviens nepievērsa, kaut arī rei�u reizēm viņ� nostāvēja vilcienu sarakstu priek�ā kā ieaudzis, it. kā tur būtu kas galvā iekaļams. Stacijas pulksteņa lielais rādītājs apmeta loku aiz loka, palūk, jau septīto reizi. Savāds pasa�ieris �is skolēns: ne viņam somas, ne kāda saiņa, ne viņ� ēd, tikai vienreiz izdzēra glāzi ūdens un projām arī netaisās. Vai patiesi zēns nevienam ne�rūp? Tad kas gan viņam pa�am rūp? Lūk, atkal nostājies sa�raksta priek�ā. Tomēr! Blakus ierunājas izpalīdzīga balss:

��������� Vai galapunkts tā kā pazudis? Uz kurieni dosimies?

Zēns tikko manāmi satrūkstas, pagrie� galvu � milicis. Nu

ir dimbā! Mulsums aug augumā. Vārda neviena.

��������� Nekas, nekas. � Milicim lūpu kaktiņā ielocījies smaids,

��������� Kā tad bija, uz kurieni? � viņ� pārjautā.

��������� Uz dzimteni.

Milicim saruna acīm redzami iepatikusies, acis smej. Rauc pieri, domā, bet nevar atcerēties. � Dzimtene, tu saki, hm, tāda pilsēta vai stacija tā kā nebūtu dzirdēta. Vai neesi pār�teicies?

Zēna acis grīdu vien pēta. �ī saruna, skaidrs, viņa plānus tikai jauc. Kā dzīva nelaime tāds tev uzsē�as uz kakla! Mocī�tājs!

Platā roka-nogulst uz �aurā pleca un seko aicinājums:

��������� Ko mēs te piestāvēsim, ejam atsēsties. Parunāsim pa īs�tam, kā vīriem piederas. Ja vajadzēs, lūko�u tev izpalīdzēt.

Dzelzceļa milicijas telpā, pazīstam tādu � pāris galdu, mi�li�i, papīri. �eit laipni jautājumi mijas ar skopām atbildēm, J kamēr uz papīra lapas rodas da�kārt itin pazīstami vārdi. Tā�tad, Oļegs Aleksandrovi�s Gavrilovs, izbēdzis no Tilovas bērnuJ nama Baltkrievijā.

��������� Gadās, gadās arī tā un diem�ēl ne retumis. Traki zēni, bēg no maizes, no siltas gultas. Tī�u prātu meklē suņa dzīvi, � īgni norūc kāda tre�ā balss.

Sa�a dzird un sarauc pieri: ko tu runā, onkulīt, kad nekā nezini, ko es meklēju.

Tā pa�a gādīgā mili�a pavadībā Oļegs-Sa�a nonāk Rīgas bērnu uzņem�anas un iekārto�anas punktā, kurā var iekļūt pa vienām �aurām durtiņām. Jāparunā ar melnūsainu, melnma�tainu sargu, lai pa otrām tikpat mazām durvīm viņ� ielaistu pa�galmā.

Pieņemamā istabā viņus sagaida audzinātāja Anna Pavlovna, pusmū�a gados, neliela auguma, ļoti kustīga, arvien par kaut ko norūpējusies, arvien mazliet satraukta. Viņas lielās pe�lēkās acis pau� uzmanību un labsirdību. Skatās zēnā, skatās at-

stātajā ziņojuma lapa, vēlreiz ieskatās zena nelaimīgi mulsaja vaigā, tad pēk�ņā pārsteigumā satver abas viņa rokas.

��������� Oļeg, tu? Vai patiesi tu? Atkal izbēdzis� Pērnogad tu stāvēji �ai pa�ā vietā. Kāpēc tu bēdz no bērnunama? Tev klā�jas slikti? � Atbildi nesagaidījusi, viņa atsāk: � Varbūt ga�dījās kas nelabs? Kādas nepatik�anas? Kādas tev var būt nepa�tik�anas � kārtīgs, saprātīgs zēns. Apģērbts esi labi, un kā izaudzis pa �o gadu, prieks redzēt. Tad saki jel vārdu, Oļeg, � kādēļ tu atkal aizbēgi?

�������� Gribas uz dzimteni� mājās� Anna Pavlovna, palī�dziet! � Runāt ir grūti. Gai�ās skropstas grib aizsegt asaras,

pirmās asaras pa �iem garajiem gadiem. Ne aizsegt, ne norit tās. Rit un rit.

Audzinātāja atsē�as, pati ne mazāk satraukta par zēnu. Bērns lūdz palīdzību. Kur atrast viņam vecākus, dzimteni, kad pats nezina saukt to vārdā. Un rīkojums pavēl: �Katrs izbēgu��ais jāatgrie� bērnunamā, no kurienes tas izbēdzis.� Kāda bēda! Dzimteni no pirksta neizzīdīsi.

Pasaki man, Oļeg, vēl vienu, � Anna Pavlovna saņēma zēna roku, � pasaki � vai bērnu namā tev nepalika draugi, vismaz kāds, kam tu varētu uzticēt visu, izrunāties tā īsti no sirds, bija vai nebija?

��������� Neviens.

�������� Kādēļ neviens? Vai tad tur nebija neviena laba un krietna zēna? Negribas ticēt. Cilvēks visur atrod draugus, ja vien pats ir atklāts.

Oļegs nopūtās: � Varbūt arī bija � Es nevarēju uzticēties. Baidījos � nodos � Visi pļāpā, arī puikas.

�������� Nodos, � �is vārds ieķērās audzinātājai apziņā, uzvē�dīdams smagu domu. Brīdi paklusējusi, viņa runāja silti, iejū�tīgi un reizē solo�i.

�������� Oļeg, mīļais bērns, parunāsim vēlāk, padomāsim. Tagad iesim. Tev gribas ēst, vai ne? Ceļā ilgi biji?

��������� Divas dienas, � atbilde sekoja mirklī un glu�i atklāti. Kā citādi, kad satiku�ies seni paziņas, vēl vairāk � tuvi draugi. Kādēļ tuvi � kas gan to spētu izklāstīt uz delnas? Vienkār�i � sirds tā jūt.

�onakt de�urē Anna Pavlovna. Tuvojas pusnakts. Klusiem soļiem viņa apstaigā vēlreiz guļamtelpas. Jāredz, vai katrs savā vietā guļ mierīgi vai klusītēm raud, gadās nereti arī tā. Nemie�rīga tauta te, ar dvēseles traumām. Blāvas spuldzītes gaismā, elpojot rāmi, vērīgi ieklausoties, viss liekas pārskatāms. Tomēr, lai prāts būtu mierīgs, pie vienas otras gultiņas viņa piestāj, da�us mirkļus pakavējas.

Tuvojoties Oļega guļasvietai, neuzticoties savai tuvredzī�bai, gribas noliekties tuvāk. Kā uzminēt, kāpēc viņ� bēg? Kas zina, varbūt jau vairākkārt. Zēns pagrie� galvu, pretī raugās platas, gaido�as acis.

��������� Oļeg, kādēļ tu neguli?

��������� Es neesmu Oļegs, Anna Pavlovna, es gaidīju jūs. Atro�diet mammu!� Lūdzu, lūdzu, uzmeklējiet!

Anna Pavlovna atslīgst turpat uz gultas malas. Tad ir nu gan nelaime! Slims? Murgo? Tik liels puika nomodā tā neru�nātu. Cik mierīgi vien spēdama, viņa vaicā:

��������� Kas tad tu esi, ja ne Oļegs?

��������� Sa�a Pilve Aleksandra dēls � ilgāk vairs nevarēju iz�turēt.

Vārds izrunāts, un reizē �ķiet uzieta taka pāri kalnam, mil�zīgam, �ķautnainam, kas liedzis viņam atpakaļceļu uz mājām. Visu, it visu, ko līdz �im nebija uzdro�inājies izrunāt klusētājs Oļegs, aizgūtnēm stāsta Sa�a. Savu dzimto pilsētu, ielu, pat mā�jas numuru, visu viņ� zina un atceras. Pat kastaņas zaru ar sarmas micītēm, kādu redzējis pēdējā rītā. Kā sakliedzis uz Zinu par vienīgo kumosu� kad pats apēdis visu.

��������� Anna Pavlovna, � pēk�ņu un dīvainu baiļu uzplūdā, satvēris audzinātājas roku, zēns �ukst: � Kā jūs domājat, vai mamma vairs būs dzīva?

��������� Kāpēc lai viņa nebūtu dzīva? Domā, badā nomira, kad tovakar pietrūka tava apēstā desas kumosa?

��������� Anna Pavlovna, kā jūs domājat, vai tētis, � viņ� mums no tādas zemes, mamma saka, cietas un taisnīgas, no Karēlijas, � vai piedos?

������ Noteikti piedos! Kaut arī desu neesi nopelnījis, toties tu pārvedīsi pats sevi. Padomā � atradies dēls, sveiks un vesels. Tas būs simtkārt vērtīgāk.

Tā vien liekas, Sa�as vārdu plūdiem �onakt nebūs gala. Anna Pavlovna tos atvaira, apsegdama zēnu līdz kaklam un vieglītēm pabu�inādama mīļo, satraukto galvu.

��������� Guli, tu razbainiek, labi vēl, ka neesi sirdsapziņas pār�metumos nbmu�ījis pats sevi. Rītā ķersimies pie lietas, sāksim kārtot nokavēto. � Lēnīga roka pārslīd pāri Sa�as gai�ajiem matiem.

Vai tā nebija mamma? Zēns sāpīgi ieko� sev lūpā, lai val�dītu elsas, tik līksma sirds.

Nākamajā dienā no Rīgas uz tāltālo Kaļiņinu gaisos trauc zibenīga vēsts: Bēbeļa ielā 10, pilsonei Lidijai Pilvei.

�Atradies puisēns Pilve Sa�a Aleksandra dēls. �ķiet, tas va�rētu būt jūsējais. Gaidām atbildi.�

Vēl adrese un Annas Pavlovnas paraksts.

Ta�u Sa�am, domāt, karstas ogles zem papē�iem. Nekur rim�ties, neko sākt � �ausmīga tāda gaidī�ana! Viņ� rakstīs vēs�tuli, pirmo vēstuli savā mū�ā. Klusu ciests, patie�ām ciests �et�rus garus gadus. Parunās ar mammu jau �odien, �o pa�u brīdi.

��������� Pareizi, dari tā! � Anna Pavlovna pasniedz baltu lapu.

�Sveika, dārgā mamma!

Kad es aizbēgu, Tu varbūt baiļojies dikti, ka esmu kaut kur zem drupām nospiests. Jeb arī par to desu Tu visu saprati. Vienalga, es zinu, sirds Tev bēdājās. Par to man visu laiku bija �ēl. Bet es Tev to nevarēju pateikt, jo mani vēl mocīja bailes. Sākumā baidījos ti�kai no tētes. Pēc tam arī no Tevis. Jo Zinu atstāju vienu. Viņa raudāja. Un es nezinu, kas tālāk notika. Par tām lielām bailēm man visu ilgo laiku vajadzēja dzīvot bērnunamā. Slikti neklājās, tikai briesmīgi sku�mīgi. Tu neapvainojies, mamm, ka es no mājām aiz�bēgu. Es kļūdu izlabo�u. �ajās dienās pārbrauk�u un mācī�os piektajā klasē. Un projām nekad vairs ne�bēg�u. Jo mājās tik un tā labāk. Ja arī tētis sadunkātu, ja pērtu ar siksnu, es visu pacietī�u, jo tagad esmu pulka stiprāks. Un, kad tētis prasīs, kur mans cirvītis,, skaidri pateik�u. Toreiz biju dikti bēdīgs, tāpēc atstāju cirvīti Marinai Antonovnai par piemiņu. Viņa nebija slikta, tikai nekā nezināja par mani. Ko tāds cilvēks var palīdzēt? Neko, vai ne?

Mamm, sveicini tēti un pasaki viņam, ka ātrāk es nevarēju, lai gan agrāk jau divas reizes lūkoju bēgt. Bet veltīgi. Ja nav naudas un maizes, bērnunamā atkal iek�ā. Tikai, kad izaug ārā no bailēm, viss kārtībā. Mamm, gaidi mani, ai, cie�i, cie�i apķer�os Tev ap kaklu! Un mums būs pavisam, pavisam labi.

Rīgā, 1950. g. 7. oktobri.

Sa�a, Tavs mīļais dēls.�

Sa�am vēl viena gau�ām grūta nakts, pārpilna gaidu, cerību,, �aubu, visdīvaināko murgu. Diena jau pusē un vēl nekā, nekā� Un tad zēnam spēji apraujas elpa � durvīs parādās Anna Pavlovna ar zilgu lapiņu rokā.

��������� Sa�a Pilve, telegramma.

Zēns uztrūkstas, steidzas � acis, rokas, kājas � viss, viss. �ķiet satinies vienīgā jautājuma kamoliņā.

��������� Mamma dzīva!?

Līdz atbildei mirklis �ķiet mū�ību gar�:

��������� Dzīva. Gaida tevi rītā, vakarā.

Rokās satvēris galvu, zēns nejūt vairs zemi zem kājām � skriet, tikai skriet, lai ari tepat dārzā starp tum�ajiem koku stumbriem.

Laimē apskurbu�ās lūpas skaļi pau� vislīksmākos zemes vārdus:

� Mamma dzīva � dzīva .. dzīva � gaida mani�

Kaut debess pelēka un koku raupjie stumbri klusē, kaut ze�mei pāri klājas rudenīgo lapu birums, pa�a sirds gaviļu sau�ciens apņem zēnu kā saulainā lakatā.

Kaut gan Atis vēl neiet skolā, bet lasīt viņ� jau prot tā, ka visai mājai prieks. Un pa�am visvairāk. Ne tev vairs jāuzplijas vecmāmuļai, ne jā�inkst apkārt mammai, lai ko pastāsta vai pasaka. Paņem tikai grāmatu,' uzreiz atveras kā kādas burvju durvis, sanāk pilna istaba jaunu draugu. Visi dro�i, gudri, un arī tu tieci gudrāks. Ta�u Atis nav nekāds skopulis. Alla� viņ� aicina mā�eli Antru, lai sēstas blakus un paklausās, kādu varenu stāstu brālis māk lasīt. Tā abiem reizē tiek savs jaukums.

Drīz vien visas desmit grāmatas, ko Atis lepni sauc par savām, izlasītas kārtu kārtām. To vienpadsmito, bil�aino ābeci, viņ� atdod māsai kopā ar paskaidrojumu:

� Redzi, gandrīz pavisam jauna. Bet man vairs neder. Vissjau galvā. Gribi? Tikai saplēst nedrīkst. Tētis saka: grāmata, tas ir daudzu cilvēku darbs.

Savādi ar to lasī�anu. Tāpat kā ar ē�anu. Tu pieēd pilnu vē�deru, citreiz pat kumoss atliekas, bet vajag tikai laiciņu paskrai�dīt pa lauku, izsalkums atkal klāt. Nāktu nu drīzāk kādi svētki vai Atim dzim�anas diena! Varētu gaidīt jaunu grāmatu. Kā�rām acīm zēns noraugās uz grāmatplauktu, kur visos stāvos greznojas gan plānākas, gan īsti biezas grāmatas, pat zelta burtiem uz muguriņas. Bet kur� gan atļāvis bērniem tās cilāt un �ķirstīt? Uz to pusi labāk neskaties.

Tad viendien Atim, par laimi, ie�aujas prātā lielā lāde istab■aug�ā. Tur veci �urnāli, avīzes, arī kādas grāmatas manī�tas. Un neviens nav teicis, ka Atis nedrīkstētu piedurt tām pirkstu.

Klusītēm, it kā būtu iekāpis kaķa zābakos, zēns uzlavās bē�niņos. Labi, ka tādām vecām lādēm nav vairs virsū vāka. Kas te mantu? Smieties gribas, cik priecīgs prāts. Cels ārā pirmo, ko satausta pirksti. Kā tad tā? Neviena vāka un bil�u arī nav. Grāmatas bez bildēm Atim arvien �ķitu�as pelēkas un pavisam bēdīgas. Vai nu tie�i tāda jālasa? Ņems otro, tre�o. �Aritmē�tika�, �Valodas mācība�. Laikam tētes skolas grāmatas. Var�būt mammas. Cilājot un �ķirstot pagadās viena tāda pavisam savādāka. Zīmējumi ir, bet ne te kādas mājas, ne puķes, ne cilvēki. Trauki vien. Pa īstam arī trauku nav. Da�ādas pudelī�tes, piltuve, taisnas un izliektas caurulītes. Viena stikla lampiņa ar visu liesmu. Uz vāka lasāms � �Nedzīvā daba�. Drusku ze�māk � �Eksperimenti�. Kāds ķeburains vārds, gandrīz vai sa�kārnis. �o grāmatu vajag izpētīt.

Ar savu guvumu padusē zēns manās lejā. Vienā lēcienā pāri slieksnim un pazūd aiz pagraba, tā padziļāk kuplo topinambūru [2] biezoknī. Tas ar gudru ziņu, lai mā�uks netraucē. �ķir�sta, lasa pamazām, ilgi vēro zīmējumus, lasa atkal. Tad acis aizķeras pie viena vārda � ķimikālijas. Vai tik �ī nav tā pati ķīmija? Tas vārds Atim nav sve�s, daudzreiz dzirdēts pa ra�dio. Arī tētis ķīmiju piemin, kad abi runājas ar brigadieri. Nu tik būs lieta! Pāri ausīm zēns iegrimst grāmatā. Visa pasaule �ķiet sarāvusies �okurā, noslēpusies �ajās lapās. Skaidrs, ka ķīmijai turpat vajag būt. Māki tikai atrast un saprast.

Bet Antra nav tā māsa, kas varētu dzīvot bez brāļa ilgāk

par desmit minūtēm. Meklē gan iek�ā, gan ārā, ūjina, gau�as arī vecmāmuļai.

��������� Atis pavisam pazudis! � Gatava raudāt, ja brālis tūlīt neparādīsies. Un izraudas arī.

Tā dienas trīs �etras pazūd pa brī�am. Tik nejau�i pazūd,, ka Antra nesaprot pat, kur meklēt mīļo brālīti.

Pa �o laiku Atim radusies sava gudrība. Zina, ka tāda maza ķīmija glabājas arī viņiem mājās. Nu, priek�namā pie sienas,, mazajā aptieciņas skapītī. Tur sālsskābe, aspirīns, benzīns, cinkziede, jodtinktūra � ui, cik trakoti sūrst, kad mamma to uzlej Atim uz pārgriezta pirksta! Gaisā jālec. Par aptieciņas ķīmiju labāk nemaz nedomāt, jo skapītis vienmēr aizslēgts � un kur nu bērniem pie atslēdziņas tikt!

Bertolē sāls, nē, tāda gan nav zināma. Trauku skapī tikai pa�u sāls, ko pie ēdieniem met. Nekas, sākumā iztiks ar to pa�u.

Viendien, kad Antra atkal klaigā, lai visa sēta skan, un ruslais suņuks Cika viņai piepalīdz traci celt, brālis iz�aujas kā briedis no savas paslēptuves.

��������� Ko tu brēkā! Domā, es nedzirdu? Domā, man vaļas? La�bāk palīdzi sameklēt mazu pudelīti ar prapīti.

��������� Kāpēc?

��������� Es taisī�u eksperimentu.

��������� Ko?

��������� Eks-peri-mentu taisī�u. Briesmīgi interesanti. Redzi nu, tu nemaz nemāki izteikt.

��������� Māku gan. Tikai pasaki � kas tas ir? .

�������� Meklē pudelīti, tad redzēsi.

��������� Vai tas būs mums abiem? Kur viņu var likt? Ati, nu pasaki, � Antra nerimstas taujāt, bet meklē�anā jau gatava piedalīties.

Atis pa�ķoba lupas gudrā smīnā un drusku pa�ņaukājas. Ko lai viņ� teiktu, kad pa�am nav jausmas, kas tur galā sanāks. Ek, bijusi tā spirta lampiņa! Nu, mēģinās uz plīts, kaut kas sa�vādāks jau būs. Skaidrs, ķīmija nav vis nekāds joks. īpa�i � ■eksperimenti.

Kopīgiem spēkiem pudelīte atrasta. Ne jau kāda lielā, tāda, kur vecmāmuļai biju�as sirdsdrapes. Tupus rāpus vajadzēja noņemties, kamēr to izķeksēja no lieveņa apak�as, kur mēdz samest nederīgos stiklus.

Antra ne soļa neatstājas no brāļa. Acu nenolai� no viņa pirkstiem. �odien brālis tāds kā gudrāks, kā lepnāks būtu. Neko lielu nerunā. Ielej pudelītē ūdeni � līdz pusītei. Divos pirkstos paņem no sālnīcas snip�nīti sāls, pieber klāt. Cukura ari tikpat. Drusku padomā, tad aiziet pie vecmāmuļas naktsgaldiņa, ņem terpentīna pudelīti.

��������� Ko teiks vecmamma? � Antra ieple� acis.

��������� Vajag tikai trīs pilienus, � Atis viņu nomierina.

�������� Vai mums sve�u taukus arī nevajadzēs? � Antra pie�dāvā, ievērojusi turpat uz naktsgaldiņa sveci.

��������� Dod tik �urp.

Veicīgiem pirkstiem meitene atlupina spodro pērlīti, kas no�pilējusi uz sve�tura. Aha, viņa jau arī drusku saprot, kas vaja�dzīgs tādam �ekselmentam�.

Atis vēlreiz lai� skatienu visgarām istabai. Uz palodzes ko�a piciņa sarkana plastilīna � Antras veidotā ķir�oga.

��������� Tu ogu dosi?

��������� Ņem, brāļuk, ņem dro�i, man nav �ēl, � Antra smaida aizrautīgā devīgumā. � Un virsū vajag vati, � viņa pēk�ņi at�ceras, kā darīja mamma, kad aizsēja melleņu ievārījumā pu�deles.

��������� Vati var dabūt no manas lelles, viņai roka atirusi. Labi?

Vate iebīdīta savā vietā, priek�ā aizvāzts tas pats vecais prapītis.

������� Tagad nāks pats galvenais, vajag uzvārīt, � Atis �ukst. � Ejam uz otru galu, es redzēju � uguns jau kuras.

Pie pavarda stāv vecāmāte, sasarkusi, atrotītām piedurknēm. Paprāvā katlā viņa lēnītēm maisa � var jau saost � putraimu biezputru.

Atis uzmanīgi pabīda savu pudelīti ieblakus katlam.

�������� Ko jūs man te? Karsts! Pirkstus gribat apsvilināt, vai? � uzacis saraukusi, vecāmāte atvaira bērnus.

��������� Atis vārīs ekselmentu, � Antra iz�auj kā bultu.

i6- 243

��������� Eksperimentu, � Atis pārlabo.

Pabīdījusi augstāk brilles, vecāmāte ieskatās cie�āk, un vārdi sāk birt ne pa jokam.

��������� Kas par pekstiņiem? �ķīdīs tavs eksperiments, iesprāgs kāda stikla drumsla biezputrā vai vēl trakāk � pa�iem acīs. Ejiet, kur nāku�i.

��������� Nu-ū, vecomāt, mīļo vecomāt, nu-ū, atļauj gan, � Atis ņurrā un pieglau�as kā run�uks. � Zini, patiesīgs eksperiments. No skolas grāmatas. Tu, vecomāt, pati arī vēl redzēsi. īsta ķī�mija.

A�i, a�i, lai brālis neaizsteigtos priek�ā, Antra steidz uzskai�tīt visu, ko viņi pudelītē sapildīju�i.

Tad, kā par brīnumu, vecāmāte nesaka vairs ne nē, ne jā, tikai ar aizdomīgu skatienu noraugās pudelītē. Katlu pa pusei nosedz ar vāku. Bērnus pabīda nostāk no pavarda.

Malka deg sprēgādama. Biezputrai plak�ķot un pļepinoties, vijas aug�up kupli garaiņu mutuļi. Bērni stāv, ko stāv, sāk jau nepacietībā mīņāties. Kas mazajai pudelītei ar �iem daļas? Ne rāda, ne dara ko.

��������� Vēl ilgi jāgaida? � Antra gan pietupstas, gan izslienas. � Vajag attaisīt un paskatīties. Viņ� varbūt netiek laukā. � Mazā roka pastiepjas pret pavardu.

��������� Neaiztiec! Izjauksi visu. � Atis pasit rociņu sānis.

Beidzot tomēr kaut kas notiek. Pudelītē sāk celties sīki bur-

bulī�i. Kā jautras krellītes tie dzirkstī aug�up un pazūd vates būk�ķītī. Ceļas arvien straujāk, arvien bālganāks metas ūdens, drīz krāsojas iesārts.

��������� Sākas, vecomāt, sākas! � Antra slejas pirkstgalos.

Paff � �ū-ūks-klinks .. .'Kaut kas uzlido gaisā. Pudelīte no�tink�ķ pagaldē.

Viss noticis tik pēk�ņi, neviens pat iesaukties nepagūst.

Trīs acu pāri paveras aug�up. Viņiem pretī no griestiem no�raugās sarkanīga vates piciņa. Jocīga, kā urskulī savilkusies maza apaļa mutīte, kas tikko spēj valdīties, lai nespruktu vaļā skaļos smieklos par tiem trim tur lejā, kam mutes līdz ausīm.

��������� Redzi nu, brālīt, viss pagalam, � pirmā attopas Antra. � Viņ� izspruka, vai ne? Terpentīna smaku vien palaida. �Viņas balsī skan patiess �ēlums par neveiksmi.

��������� Kas pagalam? Nekas nav pagalam! � Atis spurojas pretī kā di�galvis zvirbulis. � Tu tikai nesaproti. Viss bija pa īstam. Tie�i kā raķete. Atmini, kad tētis laida Jaunajā gadā. Ne�būtu griesti priek�ā � aiziet! Gandrīz zemes pavadonis, tāds mazītiņ�. Nū, vai nu tu saproti?

��������� Zemes pavadonis? � Galvu vēlreiz atmetusi, Antra pa�skatās griestos un ba�īgi vaicā: � Kā tu to pavadoņa picku da�būsi zemē? Stāv kā pielīmēta.

��������� Lai stāv. Tie�i tā vajag. Vakarā parādī�u tētim. �itādu ķīmiju tētis uzreiz sapratīs.

Ko vecāmāte? Divas stāvas grumbas starp viņas uzacīm ne�liekas vis nekādas mīlīgās. Un, kad viņa paver muti, vārdi birst kā zirņi:

��������� Ķīmiķis, kāds atradies. Izspridzinās vēl acis sev un ci�tiem. Vai tā nav diezgan nelaimes dzirdēts? Un es arī, kā tāda aplama, tev vēlēdama. � Ar putraimiem aplipusī pavārnīca kā biedinot paslienas gaisā. � Nemaz nedomā, blakus savam kat�lam otrreiz vis nelaidī�u.

��������� Jā, kur tad es citur varu? Spirta lampiņas man nav, � Atim izraujas �ēli.

��������� Ej uz skolu, kaut vai �o pa�u ruden. Vāri tur savu ķī�miju. Sper eksperimentus. � Pavārnīca straujā rakstā sitinās pa katlu, kamēr vecāmāte pie sevis purpina pikti par putru un piedegumu, par negalu ar �olaiku bērniem, kas vairs ne pa dienām, bet nu jau pa stundām grib izaugt gudri. Un tu, cilvēks, pa neziņu buldurē �iem līdzi.

Pagaldē, kur bērni palīdu�i sameklēt pudelīti, Atis �ukst mā�sai pie auss:

��������� Tu redzēji, vecāmāte nemaz pa īstam nedusmojās. Ekspe�riments viņai arī drusku patika. Gan jau paļaus citreiz atkal.

��������� Nūja, �agarus nemaz nesolīja. Un sūdzēt mammai arī nē. � Antrai pasprūk jautrs smiekliņ�.

Par zēnu, kas nenoslīka . . 3

Draugi����������.. 3

Ko dzirdēja kamene . . 7

Labā Liepanniņa � 10

Pladiņas un pinterputra . 14

Vēl nav iz�ķīlusies � 19

Tētis pazudis���������.. 25

Mī]āmāte aizved Valtu . 30

Miega izdzenātāja � 39

Sudmalkalnā���������.. 44

Jauni draugi���������.. 49

Ezergaļos����������� 58

�Āfrikas zvēri� . ■ 67

Siena talka����������. 77

Divi tēvi �����������. 92

Ciemos pie vecmāmiņas . 98

Dzērvenes����������. 109

Uz skolu����������.. 115

�Za|ā vārna���������. 119

Sastrēgums ���������.. 125

1.� Burkānu sports . . 125

2.������ Veselības pārbaude . 130 Valts strādā �smalkus dar�bus� 141

Atlaidas ����������� 150

Ogļu deģis un vēlreiz cukur-

vistiņa������������ 154

Atkala������������ 159

Valt, neaizmirsti mūs! . 165

Vai tu esi puika? �. 182

Piecas atminē�anas . . . 190

Zēns ar cirvīti��������. 205

Zemes pavadonis �. 239

[1] ar andrejdienu � 30. novembri ziemai vārti va)ā (sens ticējums).

11 � 2879

[2] pēc izskata saulespuķei līdzīgs augs, derīgs lopbarībai.