PUTNU�CEĻ�

LATVIE�U RAKSTNIEKU STĀSTI UN PASAKAS BĒRNIEM

PIRMAIS GADS

.

Es dodos mājup. Eju pa Pārdaugavu un brīnos, kā manu acu priek�ā pazūd kāds iekopts skvērs, kā da�as jaunas, bezperso�niskas mājas vietā parādās nomelnējusi dēļu būdele. Gar pa�galmiem atkal paceļas sen nojauktie �ogi, tuk�ākas un klu�sākas kļūst ielas. Es esmu pie Āgenskalna tirgus, ir se�desmito gadu sākums, vasaras vidus. Tepat, tepat jau es dzīvoju.

Pie tirgus ieejas, galvu auzu tarbā iebāzis, stāv ratos ie�jūgts zirdziņ�, zivju nodaļā var brīvi nopirkt sarkanos ikrus. Es izspraucos cauri garu garajai miltu rindai, mirkli apstājos pie bulciņu stenda ar visgardāko un kārotāko kakao pasaulē.

Izeju cauri puķu tirdziņam, tad pāri ielai, garām �Vovkas sētai�, cauri dārziņam, vēl da�i soļi � un es esmu mājās.

Tā ir visparastākā Pārdaugavas īres māja � �etri stāvi, mū�ra sienas, mazi lodziņi un dzeltena, nolupusi fasāde. Parādes dur�vis bērna rokām veras tik smagi, skan griezīgi �ēla �īkstoņa, es iespraucos iek�ā, un atspere aizcērt durvis aiz manis ar briesmīgu troksni � blāk�!

Pēc ielas trok�ņa un spilgtās saules gaismas mani apņem tumsa un klusums. Mūsu trepēs vienmēr ir drēgns. Pat vistvei�cīgākajās vasaras dienās, kad lielais, sarkanais Āģltis versmo kā pārkaitēta krāsns, kad tirgus laukums �urkst kā karsta panna, �eit ienāku�o sagaida vēsums. O� pēc pagraba, kaķiem, pēc pankūkām un ceptiem sīpoliem, pēc visiem �is mājas iedzī�votājiem.

Es kāpju aug�up pa daudzu kāju nodeldētajām trepēm, uzlieku roku uz margām un tūdaļ satrūkstos.

�Negrābsties gar lenteri!� es dzirdu mammas balsi. �Kādi tik tur nav turēju�ies!�

Jā, mammas nav lidzās, bet es paklausu. Lai kur es būtu � jaunceltnēs vai lepnos centra namos, klubos, teātros, slim�nīcās vai stacijās, skolās, restorānos vai vasarnīcās �, visur mani pavada �is simtiem rei�u dzirdētais, daudzinātais, atkartotais: negrābsties gar lenteri! Un es paklausīgi atrauju roku un slepus meklēju kabatlakatiņu.

Rau, pretī pa kāpnēm man klunkurē Ci�iks, invalids. No- skrandis, netīrs, ziliem bārdas rugājiem noaugu�u zodu. Viņ� izplata ap sevi drausmīgu smārdu, un mēs, bērni, no viņa baidāmies. Viņ� liekas pats elles izdzimums. Vakara krēslas stundās, kad mēs, spraugā starp diviem �ķūnī�iem satupu�i, stāstām cits citam par Zelta Kaju, par briesmīgo Sarkano Pla�ķi, par Melnajām Klavierem, Inta mums apgalvo, ka Ci�iks esot pats Ka��ejs � nemirstīgais. Ko tur var zināt! Tomēr � par spīti bai�lēm, bet varbūt tie�i to dēļ � mēs, izdzirdu�i pazīstamo koka kājas klaudzonu, paejamies vecim pāris solī�u pretim un sveicinām, pieklājīgi palokot celī�us.

�Labdien!� dzidri izskan un atbalsojas trepēs bērna bal- stiņa.

�La-abdien, skaistulīt, esi sveicinātā, daiļā maijpuķīt!� Ci- �ika atbilde ir vienmēr uz mata vienāda. Viņ� to, burtiski, izdzied savā dīvainaja izloksnē, un krunkainajā ģīmī ir ņirdzīgs smīns. Saceļot gaisā kruķus ka melnus spārnus, viņ� dīvaini paklanās.

Tas ir brīdis, kad jābēg!

Ko nagi nes, ārā, sētā, saulē! Un tur, lai pilnīgi izjustu savu varoņdarbu, vēl aizelsusies varu uzdziedāt:

�Hhjkhk, 4hjkhk, r�e Tbi 6mji, Ha �PoHTaHKe BoflKy iihji!�

Jā, Ci�iks mums ir vesels piedzīvojums.

Es kāpju augstāk, lūk, jau redzams koridora logs, mus- sētas milzīgās liepas aizēnots, uz cementa grīdas un sienām virmo zaļi saules zaķī�i. Un cauri tiem kā milzīga zivs iz- velbtām acīm un platu muti peld Altberga kundze. Papagaiļa spalva ka ko�a spura pie cepures, uz rokas tup Fēlikss, sabo�zies, purnu saverk�ķijis mū�īgā neapmierinātības un nicinā�juma grimase. Altberga kundze kādreiz strādājusi cirkā par kasieri, viņas virs bijis liels stiprinieks � ai, kādas svaru bum�bas viņ� mētājis! Tagad viņas vienīgais-pavadonis � vecs, diloņslims pērtiķis. Fēlikss ir nejauks. Saimnieces klātbūtnē uzvedas pieklājīgi, bet, kad mēs spēlējamies sēta, viņ� tup uz savas palodzes otraja stāvā un rāda mums dibenu un, ja slikta oma, pat mē�ģina kādam uz�urāt uz galvas. Fui! Altberga kundze tad raud un baras, un met mums pa logu �Zelta atslēdziņu�.

Sen, sen jau viņi abi atpū�as Mārtiņa kapos un, kazi, sapņo par talo Āfriku, kur visi pērtiķi ir veseli.

�virkstēdama un �aukstēdama kā veca slota pa trepēm drā��as Mirdziņa. Dzeltena un izkaltusi, brīnums, cik ātri viņa kustas! Klusu Mirdziņa nestāv nekad.

�Par to jau, diesdievarrf, cilvēkam mute,� viņa saka. Un ņem katru satikto bērnu pie pogas, un tad nu jāatbild uz tūksto� jautājumiem � par mammu, par papu un vai Kri�onkulis atkal pilnā, un kas vakar biju�i par ciemiņiem, un vai omīte pērk kar�tupeļus pie valdības vai no privātiem? Ko es zinu, es nekā nezinu.

�Tie spekulanti ādu plē� nost!� kunkst Mirdziņa.

Mani tas neinteresē, nepacietība aug augumā, sētā iet vaļā �kazaki-razboiņiki�, ta�u Mirdziņas sprēgā�anai nav gala, nav gala. Bet es esmu labi audzināta.

Pavisam reti trepēs var satikt Jānl�papu. Nekad viņ� neatbild mūsu sveicieniem, tāds drūms un jocīgs. Uzmet tik skatienu kā nepazīdams, ka nesaprazdams un aiziet. Melns, gar� mētelis, astoņ�stūraina naģene. Viņa seju, izņemot tum�ās, nespodrās acis, ne�varu atcerēties. Kādudien Jānl�papa dzīvoklī notiek kas bries�mīgs, lielie par to runā �ukstus, un tik vien varu saklausīt, ka Jānī�paps esot milicija, bet Janitis slimnīcā un nez kā vēl bū��ot.

�Vot tebe na,� dusmīgi pukst mana oma, bet acis viņai asa�ras un strupais deguns saraudāts slapj� un sarkans, �es jau viņai teicu, jau teicu ��

Nekad mēs vairs Jāniti neredzam.

Re, nu nāk pa trepēm Toļika tēvs! Tram-taram! Tram-taram! Viņ� ir virsnieks. Stalts, vienmēr laipns un smaido�s.

�Armijā, policejā un pastā jau visi tādi �tremi,� saka oma. Viņa zina � pirmais vīrs viņai bijis cara virsnieks, otrais past�meistars. Omā vēl dzīva tālaika ģimnāzistu jūsma par formas tēr�pu un spīdīgām pogām.

Lai nu kāds būtu tēvs, bet Toļiks ir bezkaunīgs pui�elis, reiz sētā viņ� nosauc mani par fa�istu cūku. Es nesaku neko, tik bir�dinu asaras, toties atbildēt zina Bukstānu Ingus. Un nu pagalmā nobriest liela mēroga politisks konflikts, mirkli izveidojas divas naidīgas nometnes. Vecākie puikas, dusmās iekaisu�i, lien kau�ties, sīkie maisās pa kājām, neko nesaprazdami, meitenes spiedz malā. Troksnis un kņada, putekļi saceļas līdz ceturtam stā�vam, puikām ģīmji drīz dubļaini � tur asaras un sviedri sa�jauku�ies ar sētas pelēkajām smiltīm.

Viss, protams, pateicoties meitenēm, nonāk lielajiem ausīs un ari Toļika tēvam. Toļiks sētā nerādās trīs dienas, bet pēc tam kļuvis tīri pieklājīgs.

Pilnīgi nedzirdami pa trepēm kāpj, nē, lidot uzlido Bale�rīna. Viņa mūs, sīkos, vispār neievēro, iet tik lepni, galvu izslējusi, mugura kā dēlis, pirkstgali nostiepti.

�Neuzmet kumpi, paskaties uz Balerīnu!� man daudzina mamma. Un es cen�os slēpt savas kaulainās lāpstiņas, kas spraucas un spraucas uz āru kā tādi cāļa spārni, glu�i vai gri�bēdamas caurumus izdilu�ajā parķa kleitiņā izbakstīt.

Mums jau ari patīk Balerīna. Novakarēs viņa da�reiz sē� uz palodzes un dzied, noskaņoju�os ģitāru līdzi strink�ķinot. Mēs, lūpas tikai bez skaņas iedro�inādamās lidzi kustināt, iegaumē�jam meldiņu un vārdus un tad pa dienu tik raujam vaļā, ka visa sēta skan:

*,ZļyHaH, /ļyHaH, a Hy y3Haii�� � vai atkal:

�r^e-To Ha 6ejioM cBeTe, tsm r#e Bcer^a Mopo3 �� Bet visvairāk man patīk tā:

�KpyTHTCH, BepTHTca uiap roJiy6oH ��

To es dziedu mājās cauriem vakariem, dziedu un pati dejoju. Bet papus neiztur.

�Vai beigsi reiz gaudot!� viņ� uzbļauj un aizcērt manas istabas durvis, ka noblik�ķ vien, un beigta balle. Viņam �ī dziesma laikam diez ko neiet pie sirds.

Jā, Balerīna. Patikt jau viņa mums patīk, visas gribētu viņai līdzināties. Ta�u tādu iedomību mēs -ari paciest nevaram! Un tādēļ reizēm var vērot, kā aiz Balerīnas, briesmīgi vaikstī- damās, zosu gājienā cēlā gaitā tipina tris �etras meitenītes nobruku�ās kokvilnas zeķēs. No sākuma �ī neko nemana, bet tad, ko nelabu nojautusi, apsvie�as kā spole, nozibsnl skaistajām, krāsotajām acīm un no�ņāc vien:

�Bric, ņergas!�

Balerīnas mammīte ir jauka. Sētā, plītij malku skaldot, viņa alla� mēdz atsēsties, atvilkt elpu un tad, ja gadās kāds sīkais tuvumā, aprunājas laipni un prātīgi, glu�i kā ar lielu cilvēku.

Divi dzīvokļi mūsu mājā ir briesmīgi pilni. Pirmais � jau minētajiem Bukstāniem. Dzīvot dzīvo gan tikai pieci. Buk- stāns, viņa sieva Olga, Ingus, jau liels puika, un mazie skuķi � Alma un Elīna. Toties cilvēki tur nāk un iet dienu un nakti. Skaļas tantes apspīlētās kleitās un sarkanām lupām, bravūrīgi onku�ļi novārtitās, blaugznām apbiru�ās �aketitēs. Visiem �iem cil�vēkiem ir kaut kāda kopīga, nepatīkama smaka. Ja tāds onkulis izgājis caur treprūmi, tu vēl stundu tur jūti viņa klātbūt�ni. Satiekot �os ļautiņus, mēs labāk pabēgam maliņā � mamma noteikusi, ka visi trepēs satiktie jāsveicina, bet ej nu sazini, ko no tāda saņemsi atpakaļ uz savu labdienu.

Pie Bukstāniem alla� liels tracis � dzied, smejas, kliedz un lamājas aizsmaku�ās balsis. Un da�reiz, no rīta pamosto�ties, es ieraugu mūsu lielajā istabā izliktu saliekamo gultiņu, bri�ku, kā mēs sakām. Tad es zinu, ka mamma atkal naktī savā�kusi mazās Bukstānu �irkas.

�Tur nu gāja par �erpu,� teica oma, �divos naktī skuķi no�salu�i sēd treprūmē un .bimbo.�

Tas man liekas �ausmīgi romantiski, nekad man nav ļauts tik ilgi palikt aug�ā. Un es nevaru piedot mammai, ka viņa tādās reizēs mani nemodina.

Bet Ingus ir lepns, viņ� pie mums nenāk nekad un arī mā�eles aizvāc projām agri no rīta, pat nejaujot pie mums paēst brokastis.

�Tas puika nav ļauns,� oma saka. �Tikai ar cietu galvu. Un dusmās par daudz atrs, oi, labu galu viņ� neņems. . .�

Otrs dzīvoklis pieder Kļavniekiem. Kas tur pulka ļau�u! Oma saka, piecas paaudzes un tas esot kauns un negods, ka vi�ņiem visiem tur kopā jāmīcās, un vel die's to grosiņu neņem un ne�ņem pie sevis. Kāpēc kauns? Kam negods? Es nekā nezinu, bet jautri gan tur iet! Ņigu, ņegu, joki un smiekli bez gala. Mann- tes zīdainis brēc, lielā mamma, gar plīti rosīdamās, velk savas die�va dziesmas, un vecmamma kliedz, ka nu reiz viņai pietiekot, esot reiz gana no �itā dullā ve�a! Bet tas jau nav nopietni domāts, un dullais vecis ķēķa vidu spēlē tik tālāk savu ermoņiku, visā sparā ar kāju piecirzdams takti, kamēr �etri Kļavnieki un lielāks vai mazāks pulks sve�u sīko diedz riņķi dziedādami. Tikai grosiņa pavisam nemanāma savā kaktā purpina kaut ko ne�beidzamu un, liekas, ne redz ko, ne dzird. Un tad vēl 2anis � viņ� mācās par in�enieri � ari tāds kluss onkulis. Kad pavi�sam vairs nevar istaba izturēt, ņem savu gramatu un iet mā�cīties koridorā, atejā. Tur ir klusi un gai�i. Bet reiz sētniece saceļ brēku.

�Jūs te,� viņa saka, �tupat stundām ar savām grāmatām. Un nez kas tās vēl par grāmatām un kas tādās rakstīts. Tupat un tērējat elektrību, bet ateja elektrība ir valdības!�

�anis tik smej. Nav ko smiet, viņa bū�ot iet un sūdzēties, un tad redzē�ot, kur� smie�oties pēdējais.

Nevar teikt, ka �anis izskatītos nobijies un ņemtu ko galvā. Bez tam viņ� drīz dabū vietu kopmitnē.

Pēdējā laikā gan arī māmite kļuvusi klusāka. Vēl pavisam nesen viņa dauzījās kopā ar mums � māmltei ta�u tikai se�pa�dsmit gadu. Tagad nav laika, daudz rūpju par mazo, un bie�i vien viņa izskatās pavisam bēdīga.

�Bet kur māmltei virs?� es prasu mājas.

�Tad ta nu vīrs,� burk�ķ oma, �tādu viru .. .�

Bet mamma viņu pārtrauc:

�Māmitei virs armijā. Dienē,� viņa nosaka un tuvākos pa�skaidrojumos vairs neielai�as.

Lielās mammas virs ari nedzīvo pie Kļavniekiem. Viņ� atnak reizi mēnesi � tāds solīds, tirs un smar�īgs, ziemā kotika cepure, vasarā salmenīca. Atnes torti, konfektes, cepumus, kādu rotaļlietu mazajiem, kādu puķi māmitei. Un vēl kaut kādu ap- loksniti. To gan es redzējusi neesmu, bet zinu tāpat, no runā��anas. Sīkie priecājas par viņa atnāk�anu, toties lielā mamma ne�liekas ne zinot, dzied tik vēl skaļāk savas jocīgās dziesmas un dus�mīgāk dauza katlus un pannas. Vectēvs ari sākumā liekas pikts, bet laikam pieklājības pec, jo labi zina, ka vienmēr no glauna cukādas portfeļa pēdējā tiks izvilkta salda- pun�a pudele � kā vainagojums visiem iepriek�ējiem labumiem. Un tad vectevs klust pielaidīgs:

♦ Mamm, vāri kafeju, sak, var jau ari parunāties, sak, cil�vēks atnācis.�

Jā, jauki gan pie Kļavniekiem. Es tur labprāt dzīvotu cauru dienu, bet mamma neļauj. Manis tik tur vēl trūkstot, viņa dusmojas.

Da�reiz mamma saaicina Kļavnieku bērnus pie mums pusdie�nās, un tad mūsmājās iet gandrīz tikpat jautri kā pie viņiem.

Es labi satieku ar visiem mūsu mājas bērniem, bet vis�mīļākā draudzenite man ir Nata�a. Ar viņu spēlējoties, es jau it agri esmu iemācījusies krieviski, lielie priecājas, man esot gai�a galva. Sā vai tā, man jau nekas cits neatliek, jo Nata�ai latvie�u mēlē nekādi neizdodas ielauzīties.

Nata�as dzīvoklis atrodas blakus manējam un ir pilns brī�numainu lietu. Uz plauktiem, plauktiņiem, kumodēm un nakts- skapl�iem tur ir saklātas skaistas iz�ūtas un tamborētas se�dziņas, uz sedziņām tup zvēriņi. Tur ir pūkaini kaķī�i, sar�kanbrūnu stirniņu ģimene, zaķi un suņi, zilonī�i un �iekuru vīriņi � �ēl tikai, ka mums neļauj ar tiem spēlēties. Un kur tad gultas! Tās viņiem ir kā milzīgas kupenas � kāds desmits spilvenu sakrauti cits uz cita un pārklāti ar �picainu pārsegu, un viss staro un mirdz vārdos neizsakāmā baltumā. Tikai uz gultām nav brīv sēdēt kā mūsu mājās. Pie sienas līdzās vienai gul�tai ir iz�ūts paklājs. Tur bra�a daiļava sārtiem vaigiem stāv, rokās saņēmusies ar tādu pa�u sārtvaidzi puisi, aiz viņiem zils ezers ar sniegbaltiem gulbjiem, tālumā mirdz pils ar zelta kupoliem. Spē�lējoties ar Nata�u, mums bie�i jāstrīdas, kura bus daiļava no se�gas un kura tēlos viņas stalto kavalieri.

Diem�ēl, lai iekļūtu Nata�as dzīvokli, �ai pasaku valstībā, vis�pirms ir jāiziet cauri mazam porūzītim, kurā viņiem cauru gadu stāv divas mucas � viena ar sālītām sēnēm, otra ar gur�ķiem. Man liekas, tās nelāgi o�, un �ermuļi iet pa kauliem, ja tumsā nejau�i pieduros noglumēju�iem mucu dēļiem.

Vēl mūsu stāvā dzīvo Kuprīte. Par viņu es dzirdu runājam tā�dus vārdus kā �vēl pavisam jauna sieviete�, �nelaimīgs cilvēks� un �bērnu trieka�. Man viņa neliekas ne jauna, ne nelaimīga, bet gan veca un briesmīga kā ragana. Savu vienīgo puiku viņa ko�ridorā dauza ar kruķiem un kliedz tā, ka visa māja skan.

Kāpņu galā, pretī Kuprītes durvīm, man jāpagrie�as pa labi. �aurajā gaiteņa atzarojumā tumsa sabiezē vēl vairāk, tuvojas bīstamākā vieta trepēs, desmitiem rei�u dienā tai garām jā�skrien, tomēr tikpat rei�u bailēs saraujas sīka skuķēna sirsni�ņa. Jā, te tas ir � mazs, tum�s, �aurs koridorītis, no kura ved durvis uz atejām. Kā lai zina, kas tur slēpjas un tikai gaida, lai nogrābtu, ieviljķtu iek�ā un tad . . .

Steig�us, steig�us garām �ausmīgajai vietai, sirds dauzās vai mutē, kaklā kuļājas atslēga zilā suta�a diegā, aiz uztrau�kuma tumsā nevar atrast atslēgas caurumu, bet nu jau, paldies dievam, rokā ir. Es slēdzu, nospie�u durvju kliņķi un eju iek�ā.

Aizvērtām acīm, līkumu līkumiem, riņķu riņķiem apkārt va�dāta, pēc smar�as vien es pazītu � tas ir mans dzīvoklis. Pa�zītu pēc vienīgi tam raksturīgā aromāta, ja gribat � pēc sma�kas. Daudzos dzīvokļos ir būts pa �iem prombūtnes gadiem, un katram ir sava, tam vienīgajam raksturīga smar�a. Pilnīgi ne�gribot, un varbūt tas ir pat netaisnīgi, jebkur� mājoklis un tā saim�nieks vispirms iepatīkas vai neiepatīkas manam degunam. Un gau�i vienaldzīgi man ir tie dzīvokļi, kuri nesmar�o ne pēc kā.

Manējais smar�o. Pēc naftalīna, pēc omas sirdsdrapēm, pēc veca koka, putekļiem, grāmatām, pēc medicīnas (mana mamma ir medmāsa), pēc krāsām (mans papus ir krāsotājs), pēc kafijas, pēc cigare�u dūmiem, Kri�onkuļa uzvalkiem. Tas viss sajaucas, saplūst un gā�as man virsū smagā, reibino�ā vilnī. Un es jūtu � esmu mājās.

Es stāvu priek�namā. Tā ir gara, tum�a un �aura telpa, kas piekrauta ar mēteļiem, �emodāniem, apaviem, visādiem veciem, bet varbūt vēl noderīgiem krāmiem. Uz pakaramajiem kaud�u kaudzēm samestās drēbes pustumsā manā iztēlē veido spokainus tēlus. Re, stūri liels vīrs ar melnu cepuri zibina spo�u bleķ- pogas aci, tur pusaizvērts lietussargs iepletis tādu kā sikspārņa spārnu, dīvaini un draudzīgi ie�īkstas melnā skapja durvis. Vai tur kāds nav paslēpies? Nē, te nav pārāk omulīgi, labāk es eju tālāk.

Koridorā bez ārdurvīm ir vēl trīs durvis: gala uz ķēķi, pa kreisi � pie omas un Kri�onkuļa, pa labi � pie mammas un papa. Bet no mammas istabas var nokļūt vēl vienā, pavisam ma�ziņā istabiņā, un tā ir mana. Personiskā. Nevienam citam mūsmāju bērnam nav savas istabas, un es ar �o kambariti ļoti lepojos. Tā�pat kā ar televizoru, kas arī mums ir vienigajiem visā mājā. Te�levizors � tā ir liela kaste ar mazu lodziņu, kurā var redzēt visu, kas pasaulē notiek. Vakaros ap to laiku, kad sākas programma, bie��i vien pie mums ienāk Kuprīte. Pagrozās, pagrozās, pār�mij kādu vārdu ar mammu par savām ikdieni�ķajām rūpēm un tad tā pavisam nevil�us pievēr�as televizoram.

�Ak tad skatāties? Jā, jā. Un ko tad rāda? Jā. Ahā . . .� Un viņa virzās arvien tuvāk brīnumkastei. Mamma piedāvā ap�sēsties, un tā nu Kuprite nosē� līdz programmas beigām. Da��reiz ir līdzi arī puika, viņ� ieritinās blakus mammai, pie�spie� gludi nocirpto apaļo pakausīti pie Kuprītes iekritu��ajām krutim, Kuprīte viņu apskauj, un abi man izskatās tādi gan�drīz vai mīļi, tādi laimīgi. Bet programma beidzas, Kuprīte lec aug�ā � un, ak tu mī, kā aizsēdējos, tīri vai kauns, pa�ai darbi nedarīti, un tu, pintiķi, vai vilksies mājās, nelaime no bērna!

Man mamma televizoru ilgi skatīties neļauj, tas bojājot acis. Nekāda tielē�anās �eit nelīdz, un es eju uz ķēķi.

Ķēķis man vienmēr bijis ļoti mīļ�, ar to saistās visjaukākās atmiņas. Tas ir gandrīz tikpat gar� un �aurs kā koridors, ar vienu logu uz ielas pusi. Gaismas laukumiņā, kas no nelielā lodziņa krīt uz nobru�ātajiem grīdas dēļiem, ir vispatīkamākā spēlē�anās. Un tikpat patīkami kā spēlēties ir nedarīt neko, vien�kār�i sēdēt kaktiņā pie gludināmā dēļa un vērot, kā istabā ieklīdu- �ajos saules staros danco un grie�as miljoniem sīku puteklī�u. Sie saules stari nekad neaizsniedz ķēķa otru galu, kur vecā malkas plīts vasara slēpjas noslēpumaina mijkrēslī, bet ziemā izstaro ap sevi siltu, sprak�ķo�u mājīgumu.

Man patīk vienai pa�ai sēdēt uz loga un sapņot. Man ir trīs mīļākie sapņi: par apburto princesi, par slavenu dziedātāju un par dieviņu. Par dieviņu man pastāstīja omas māsa tant' Ella, un velti visa ģimene man tagad cen�as viņu no galvas dabūt ārā. Va�karos gultā es skaitu �Mūsu Tēvs debesis� un �Nu es gribu gulēt iet�, bet dienā uz palodzes lūdzu viņam konfektes, sal�dējumu, brālīti vai māsiņu un sarkanu matu banti, tādu ka Jutai. Es neņemu ļaunā, ja kāroto lietu nedabūju, jo saprotu, ka dieviņam ta�u arī par to jādod kaut kas pretim, kaut vai laba uz�vedība. Bet mana uzvedība jau nekad nav tik laba, ka dieviņam ne�būtu kur piesieties. Nekas, galvenais, ka var lūgt, ko sirds kāro, ne�dzirdot mū�īgos �ko vēl ne� un �tev ta�u jāsaprot�.

Reiz, tā uz palodzes sēdot, esmu iesnaudusies, mājās atnāk oma un gandrīz dabū trieku � kā nekā ceturtais stāvs ta�u, saprotiet pa�i! Vakarā .es dabūju vienīgo pērienu sava mū�ā, un logiem paps pieliek tādus smalkus daiktus, ko es pie labākās gribas nevaru vaļā dabūt.

Blakus logam ir ankambars, no tā ziema plūst auksta elpa, un mamma man neļauj ankambara durvis virināt. Bet aiz �īm dur�vīm ir medus un zapte, un krauk�ķo�as sasalu�as dzērvenes, un kas tad lai tādam bērnam blakus izstāv! Oma jau ar vienmēr pa to otru � pa to plīts galu, tur viņa vāra ēst vai mazgā traukus, vai noņemas ar savu �kosmētiku�. Oma ir veca, bet par savu iz�skatu rūpējas, uz ielas bez �sataisī�anās� neiziet. Ne jau sev par prieku, viņa apgalvo, nevarot ta�u cilvēkus baidīt ar tādu vecu, bālu spoku. Oma ir tieva, tieviņa, vaigi tik krun�kaini kā �āvētas plūmes, bet zem acīm tādi kā maisi, lieli un gludi.

�Neraudi, bērniņ,� viņa saka, �būs tev vecumdienās tādas acis kā man.� Nu, un tad vēl matēji, pelnu pelēki un reti, slejas stāvus gaisā, mazs, strups deguntiņ� un atkārusies apak��lūpa. Visbie�āk viņa izskatas smieklīgi barga.

Matus oma tin uz lupatiņām, bet pa�ā galvvidu virs pie�res piesprau� niecīgu pelēku vīk�ķlti, ko satinusi no pa�as izkri�tu�ajiem matiem. Pāri tiek uzsiets lakatiņ� (omai vislabāk patīk ceriņu krāsa), viegli ietonētas lūpas un vaigi, un tad var iet. Pirkt lūpukrāsu veikalā oma neatļaujas, viņa mums ir ļoti taupīga. Savāc mammas lūpu krāsu galiņus, liek. savā speciālajā katliņā ūdens peldē, pie�auj klāt vēl kaut ko veselībai un vāra tādu sarka�nīgi lillā biezeni, kas at�ķiras no visa jebkad redzētā un saostā.

�Oma vāra smiņķi,� mamma nopū�as, pārnākusi no darba un sajuzdama dīvaino smaku. Paps nesaka neko, tikai sarauc degunu un groza galvu.

Bet oma neļaujas neviena ietekmēties. Viņa ir baltu mū�u no�dzīvojusi, un par katru lietu viņai ir skaidrs un nesatricināms uzskats. Kāposti jāvāra tikai tā un ne citādi, kas pats nesargās, to dievs nesargā, bet daiļslido�ana ir �acapmāns� � neviens cil�vēks tā nevar, uz riņķi tik un uz riņķi vien .. . Gagarins? Kā�pēc ne? Ja var lidot ar lidma�īnu, kāpēc lai nelidotu ar raķeti? Pret to omai nekas nav pretim. Viņai tikai nepatīk, ka visādas raķetes un televīzijas var izgudrot, bet tādus zobus, lai cilvēkam ēdot no mutes nekrit ārā, to ne. Omai �itentie plastikas zobi traucē, viņa nēsā tos �irces kabatā un ieliek, kad ēdams kas cietāks vai gaidāmi ciemiņi.

Tepat ķēķi oma ari no rītiem vingro. Sīka un izkaltusi, tikai vēders kā apaļa bumba, matu kum�ķitis noslīdējis uz vienas auss, kājās platas apak�bikses, filca �ības un ceļgalu sildītāji, mu�gurā melna tafta blūzīte no �labākiem laikiem� � viņa ir pilna nopietnības. Da�i sekli pietupieni, turoties pie durvju kliņ�ķa, trīs �etri sparīgi vēzieni ar rokām, pavisam dzirdami no�krak�ķ vecie kauli, skrējiens uz vietas, un rīta rosme beigu�sies.

Parasti ķēķi uzturas ari mamma. Mamma strādā vienu dien�nakti, pēc tam trīs dienas dzīvo mājās. Mana mamma ir skaista. Viņa negatavo ēst un nemazgā traukus, es redzu viņu adām, es redzu viņu pie �ujma�īnas. Naudas mums nav daudz, bet mam�mai patīk labi ģērbties. Mūsu mājā alla� kaut kas tiek pār��ūts, pārtaisīts, no veca uz otru pusi apgriezta mēteļa top jaka, no kostīma � kleita, no kleitas � blūze. Nezin no kā tiek uzburta fiflga cepurīte. Tikai kurpes mamma nevar uztaisīt pati, un ar to viņai grūti samierināties � viņai tā patīk redzet savas slaidās kājas ieautas smalkās kurpēs.

�Bez kurpēm un somiņas viselegantākais apģērbs nav nenieka vērts,� mamma saka.

Da�reiz mamma pie ķēķa galda zīmē man papīra lelles, leļļu tērpi ir cits par citu skaistaki un mainas līdzi modei. Kā mamma smejas � tā esot viņas sapņu kolekcija.

Tomēr visbie�āk es redzu mammu lasām. Te stāvus, ar elko�ņiem uz galda uzmetu�os, te ar visām kājām uz krēsla uztupu�u, blakus mū�īgā kafijas krūze, rokā mū�īgais papiross �Belomor- kanal�. Zaļa zīda rītakleita, melnas zeķes, biezie, rudie mati sakri�tu�i pār seju, aiz tiem viņa paslēpusies no visas pasaules, iegrimusi kārtējā romānā angļu, fran�u vai vācu valoda. Tad nu es varu pra�sīt, ko gribu, mamma tikai atrunāsies: jā, jā vai novilks dziļ�domīgu mam-m. Da�reiz es tī�ām prasu ko neiespējamu, pie�mēram:

�Mammu, mamm, es aizie�u pēc saldējuma, ja, ko?�

�Jā, ja . . .�

Es nekurtieeju, zinu labi � tas man liegts uz to stingrāko, es�mu ta�u slimīgs bērns. Slimīgs un nesmuks. Par to es varu katru mīļu bridi pati pārliecināties pie spoguļa. Deguns man par lielu, acis par mazu un ausis atkāru�ās, bez tam mati balti un plāni un uzacis vispār nav redzamas, ne kā mammai. Nu jā, es jau esot papa meita. Nu kāpēc, kāpēc tāda netaisnība?

Kad mamma pārnāk no darba, viņa stipri smar�o pec savas slimnīcas.

�Man patīk tava darbiņa smaka,� es saku.

Tomēr mamma cen�as pec iespējas ātrāk to nomazgāt, kas gan nemaz nav tik viegli pie vienkār�as izlietnes. Pie �is pa�as izlietnes pēc mammas de�ūrām notiek vēl viena in�teresanta izdarība � mamma ķer blusas. Slimnīcā apgrozas daudz cilvēku, tāpēc alla� var gadīties atnest mājās pa kādai �radi- biņai�. Tad nu, tikko pārnākusi, mamma uzmanīgi velk nost ap�ģērbu gabalu pa gabalam un katru rūpīgi izpurina virs izlietnes. Ja kāda blusa gadas, tā ātri ņem galu zem spēcīgās ūdens strūk�las. Mani �īs medības ļoti saista, un es turos blakus ka pielīmeta, lai gan mamma dusmojas un dzen mani prom.

Paps ķēķi ienāk tikai paēst. Papu es vispār redzu reti. Pa dienu viņ� strādā, vakarā �haltūrē�, pārnāk un aiziet, kad es guļu. Tikai svētdienas viņ� ir mājās vienmer, un jau tadēj vien svēt�dienu riti man liekas gai�āki un labaki par citiem. Brokastis mums tad ir mīksti vārīta ola, auzu pārslu biezputra un kafija. Ak, olas un kafijas dievi�ķīgā smar�a! Un mīļais paps, svētdienas rīta gaismas apmirdzēts, kārtīgi nomazgājies un noskuvies, tīrā, tikko gludinātā kreklā � sē� pie galda un ar apskau�amu veik�lību nogrie� savai un pēc tam ari manai brokastu olai galiņu!

Kādu ritu mamma izskatās noraudājusies, un papus uz darbu neiet, kaut ari ir parasta darbadiena. Es labprāt skali gavilē�tu, ka esam visi kopā, ta�u kaut kas nelāgs vecāku sejās mani no tā attur. Es klusiņām ielienu klēpi papum, bet mamma man saka jocīga balsi: �Neej tik tuvu papum, meitiņ, papiņ� ir slims.�

Un pēc pāris dienām paps* aiziet uz slimnīcu � uz operāciju, viņam atklāta tuberkuloze.

Slimnīcas, sanatorijas � vairakus gadus es papu tikpat kā ne�redzu. Tikai mamma brauc pie viņa ciemos un ved man dāva�niņas � mazus klugu groziņus, cibiņas, koka krellītes. To visu paps, pēc savas meitiņas ilgodamies, esot man pagatavojis.

Tagad mamma vairs ne�uj sev kleitas, viņa iz�uj apkaklītes un piedurknes tautas tērpiem. Krusta dūrieni un izvilkuma dar�bi � tā var piepelnīt kaut ko klāt. Naudiņas trūkst � bērns tik slimīgs, tam vasarā vajadzīga Jūrmala, un tāpat sava oga tirgū jānopērk. Mums gan Jūrmalā dzīvo tāda kā otrās pakāpes tante Kalene, bet tā pie sevis dzīvot nelaidīs, labi, ja grozu puspuvu�u ābolī�u rudenī uzdavina. Savu mantu viņa ved tepat uz Aģiti pārdot. Kālene ir briesmīgi krunkaina ve�a dzeltenīgi sirmām matu �ķipsnām un netīru priek�autu, viens zobs viņai līks un gar�, viņa alla� tā dīvaini sēc.

�Skopa kā mironis,� saka oma, �no tādas ne purk�ķi ne�izspiedīsi.�

Savukārt Kālenei ari savs pamats omu pārāk nemīlēt � jaunībā abas cerēju�as uz to pa�u oficieri, kas omu tad ari ap�precējis. Tomēr tiekoties abas rāda laipnus ģīmjus, �mijā Luiziņ� un �mīlā Anetiņ� � to vien dzird.

Pēc tirgus Kālene sēkdama uzsvempjas musu ceturtajā stāvā ar lielu, melnu somu, kuras dibenā juku jukām sasviesta bleķa un papīra nauda. Viņa mīļi apsveicinās ar visiem, iegrū� man rokā mazu tūtiņu saspiestu aveņu un iekārtojās uz zemā mal�kas bluķl�a pie plīts, te nu viņa pārskaitīs ietirgoto. Bet vispirms viņa vēl labu bridi vaid un �ēlojas par �vakajiem laikiem un par to, cik tā naudiņa viņai grūti nākot.

�Vaigu sviedros tev bus savu maizi pelnīt,� viņa saka.

�Nav jau kā da�iem,� viņa lūr uz manu mammu, �kā iedur ar adatu, tā kapiķis rokā.�

Un, kad tā naudiņa tik viegli nākot, tad jau ar palai�ot pa vē�jam bez kādas notēs, nejēdzot vis mantu cienīt. Ta runājot, viņas skatiens noslīd uz mammas melnajam kaprona zeķēm.

�Un vai t' nu godīgai sievai, bērna mātei maz piedien savus stilbus tādos tiklos apskatī�anai izstellēt?�

�Un da�s vecs jau ar,� to sakot, viņas acis sastingst kā piekaltas pie omas jaunajām, rūtainajām �ībām, �paliek glu�i vai bērna prātā, nesamierināsies vis ar to mazumiņu, kas jau ir, dod tik vi�ņam un dod, vēl un vēl. It kā nebūtu jaunībā gana iz�tātējies, saviem vecākiem par kaunu, bet nē, skaties, atkal jauna �tāte. Kur nu jau butu laiks zārkam naudu krāt, lai bērniem pēc bērēm nav ubagu tarba kaklā jākar, visa tā skāde kad jānomaksā . ..�

Pēc tik garas runas Kālenei mirklis jāatsēcas, un pa to laiku viņas skatiens atkal aizslīdējis līdz mammai:

�Un cits varbūt nemaz nemaksā ar, iemet kā suni bedrē un norok, tā ja.�

Tad viņa izber savas melnās somas saturu uz grīdas, pārliecas pāri un sāk skaitīt. Bleķa naudu liek glītos stabiņos, ko pēc tam aptin ar papīru, papīra naudu paciņās, tas pārsien. Pēc brī�a viņa atliecas atpūsties, atbalstoties pret plīts durtiņām, � nav jau viegli vecam cilvēkam kņupus tik ilgi sabūt. Sēcieni, kas visu laiku virtuvē tik ritmiski skanēju�i, pāriet neritmiskā krāk��ana, jo Kālene guļ. Bet pēc minūtēm piecām viņa trūkstas aug�ā, a�i groza galvu kā izbiedēta vista, kamēr saprot, kur atrodas, un nomierinājusies ķeras atkal pie darba.

Mamma Kāleni nevar ieredzēt ne acu galā un dusmojas par viņas apciemojumiem, bet oma tik klusi ķiķina un mierina, sak, lai nu, lai, radu bū�ana vien ir.

Tik vienu gan oma nevar paciest � ja Kālene mēģina ko bilst l>ar Kri�onkuli. Tad ir uguns pakulās! Kri�onkulis ir omas dēls, mammas brālis, viņ� dzīvo ar omu vienā igtabā blakus ķēķim. Oma viņu dievina un ienīst, strostē un �ēlo, lielās dusmās kādreiz mē�ģina paraudzināt ar spieķi, bet sve�s lai nemēģina ķerties Kri�- onkula svētajam vārdam klāt.

Kri�onkulis ir skaists, Kri�onkulis ir gudrs, Kri�onkulis ir subiedrisks, viņam ir daudz draugu un daudz draudzeņu. Retajos vakaros, kad viņ� ir mājās, istaba, kur starp melnajām ozolkoka mēbelēm blāv veclaiku Vācijā ra�ots pianlns, dzīve sit augstu vilni. Cirka ļaudis, teātra ļaudis, neatzīti dzejnieki un māksli�nieki, meitenes no operetes un bra�i jūrnieki! �ampanietis plūst straumēm, mans paps uztaisījis no to korķiem glāb�anas vestes vi�sai ģimenei. Taksometri te jāieved, te aizved jautras kompā�nijas. Kri�onkulim naudas netrūkst (gan tu reiz trāpīsi ķurķl, grē�ka pagale tāds, vaimanā oma), bet arī bez naudas viņ� butu �īs sabiedribas dvēsele, sievie�u elks � tik iznesīgs, tik erudīts (humanitarā izglītība � zelta medaļa), tik muzikāls (absolūtā dzirde)! Kura sieviete lai paliek vienaldzīga, kad viņ� kā jauns dievs sē�as pie klavierēm, augstā piere staro, un balss kā Vilijām Fri�am:

�Du hast Glūck bei den Frau'n, Bel-ami!

So viel Glūck bei den Frau'n, Bel-ami!

Bist nicht schon, doch scharmant,

Bist nicht klug, doch galant,

Bist kein Held, nur ein Mann, der gefāllt ��

Skaista ir dzīve! Skaistas ir sievietes! Omai bie�i vien jāguļ virtuvē uz ku�etītes. Diem�ēl gadās arī tādas, kas omai nepatīk, tad viņa ņem savu spieķi, un ātrāk vai vēlāk kāda izbiedēta dai�ļava, sarkana satvīkusi, somiņu pie krūtīm spiezdama, lavās uz durvju pusi.

Tas viss man, protams, nav jāredz, un mamma un paps ari no �īs skaistās dzīves blakus istabā ir norobe�oju�ies, bet es redzu un saprotu daudz vairāk, nekā viņi to var iedomāties. Reizēm es slepus tumsā pieploku pie Kri�onkuļa durvīm un alkatīgi klausos balsis, kas tur iek�ā tik liksmi skan, kāri uztveru frāzes no omas un mammas sarunām, kuras tiek pārtrauktas, tikko es parā�dos tuvumā. Kaut kas tik vilino�s ir �ai dzīvē � �ais �ukstos, �ais zīmīgajos skatienos � tik at�ķirīgā no mūsējās.

Nāk jau ciemiņi ari mammai un papum, bet reti, tikai dzim��anas dienās, vārdadienās un tamlīdzīgas svētku reizēs. Es ciemi�ņus gaidu ar lielu nepacietību, tomēr daudz brīni�ķīgāka par pa�ām viesībām man liekas lielā gatavo�anās un rosī�anas pirms tam. Jau no agra rīta ķēķi sākas jezga un uztraukumi, tiek cepts un vārīts, griezts un kapāts, kults un mizots. Ik pa mirklim jāskrien pirkt kādu piemirstu produktu, bez kura nekādi nevar iztikt. Dzīvoklis pamazām pildās ar �viesību smar�u� � es varu saost un at�ķirt �ai smar�u jūkli cieti vārītas olas, skābus gurķus, cep�tu karbonadi, ķilavas un dzērveņu limonādi, un katlā tvaiko ar mi�zu vārīti kartupeļi rosolam. Mani visu laiku dzen no ķēķa arā, es visu laiku klusītēm lienu atpakaļ, kamēr beidzot dabūju kadu darbiņu sev pa spēkam. Pēcpusdienā mēs ar papu atstlvejam no omas istabas apaļo galdu, kas jāizvelk, jānoslauka un jāpaga�rina ar lielajām platēm no aizdurves. Si vilk�ana ir jautra padarī��ana; paps velk vienā pusē, mēs ar mammu pieputu�ās un sa�sparoju�ās otrā. Tomēr, lai ari ka mēs abas cen�amies, paps mūs ar visu galdu pārvizina pāri istabai. Beidzot galds ir izvilkts, un nu var klāt virsū lielo linu galdautu, kas � balts un spodrs � uzreiz rada istabā svētku sajūtu. Es drīkstu sakārtot uz tā traukus � �ķīvjus, na�us, dak�iņas. Jau no agras bērnības es zinu katra galda piederuma īsto vietu, man nekas nesajūk. Tad nāk ēdieni � ko�i un kārdino�i, lielos, lezenos �ķīvjos, garenās �āli- tēs un kuplās bļodas. Glāzes salej sarkano limonādi, ar to ir sa�sniegts augstākais punkts galda klā�anā � viss spīd, laistās, mir�go, zibsni un skan. Porcelāns, sudrabs un kristais � tas esot mans mantojums no miru�ās grosites. Es, protams, nevaru noteikt tā vērtību naudā, tomēr viss �is krā�ņums man �ilbina acis un pilda sirdi ar klusu sajūsmu. Es nepazīstu vairs mūsu istabu.

Es gandrīz vairs nepazīstu ari mammu. Nez pa kuru laiku viņa paspējusi izņemt ruļļus no matiem, uzkrāsoties un pār�ģērbties, ielikt skaistos koraļļu auskarus un piespraust bro�u. Tad viņa vēl paņem mazu stikla flakoniņu un iesmar�ojas, savāda,

rugteni salda smar�a pēk�ņi ir jūtama visās telpās, un nu es zi�nu � viesības var sākties.

Diena pēc viesībām ir daudz bēdīgāka nekā iepriek�ējā, ari mamma ir saīgusi, un labak nemaisīties viņai pa kājām. Visur tiek mazgāts, tīrīts un berzts. Vecāku istaba ātri atgūst savu parasto izskatu � apaļais galds aizceļo atpakaļ pie omas, skaistie trauki noslēpjas skapjos, un acis, mirkli apmulsinātas ar vie�sību mānīgo greznību, atkal ierauga ierasto pelēcību � nodi�lu�os paklājus, notecēju�os griestus, apbru�ātās mēbeles ar ap- spuroju�os mēbeļdrānu.

Pēcpusdienā līdz ar krēslas iestā�anos, kad viss beidzot apda�rīts, iestājas klusums.

Oma, atgūlusies atpūtināt kājas, klusi, gandrīz nedzirdami �ņāc savā istabā, papus aizsnaudies krēslā ar �Rīgas Balsi� rokā, mamma, papirosu dūmos ietinusies, ķēķī klusi �ķir kār�tējā romana lappuses, un tikai krēsls zem viņas reizēm �ēlabaini ie��īkstas. Es klīstu pa �o apburto klusuma valstību, un man liekas � tā vienmer ir bijis un vienmēr būs. Paps un mamma, un oma, un es. Un visi �ie mīļie, vecie priek�meti, un �is smar�as, un mu�u no�traipītā lampa pie griestiem.

Es esmu bērns, es atkal esmu mājās.

Vēl vienas durvis man paliku�as neatvērtas � durvis uz manu istabiņu. Klusi, lai nepamodinātu gulo�os, es tās atveru. Te mana plī�a ku�etīte, te vecais, tum�ais rakstāmgalds, kura atvilktnēs glabājas man tik dārgās akmentiņu un putnu spalvu kolekcijas, te mazā spēļu tipogrāfijas kastīte no veciem laikiem, ar kuras palī�dzību kādreiz tiks drukātas zīmītes �Fantomass� un kaisītas at�vērtos pagrabu dzīvokļu logos.

Uz galda atvērta guļ mana dienasgrāmata, un tur neveiklā bērna rokrakstā ierakstīts:

�1964. gada 1. septembris. �odien sāku iet skolā. Spīdēja saule.�

Agneses mammas vājība ir zila krāsa. Visas viņas kleitas ir saules apspīdētu debesu spo�umā. Es tās pieskaņoju acīm, viņa saka. Ari tagad māte nopirkusi zilu vilnas drēbi, lai nestu pie pazistamas �uvējas. Mājās gan ir �Singer� �ujma�īna vēl no vecvecmāmiņas laikiem. ^Agnesi mamma ap�uj no galvas līdz kājām, bet sev baidās � nebūs pēc jaunākās modes, kur tad glābsies � kleita kodēm jādod novalkāt. Viņa cītīgi pērk modes �urnālus un vēro, kāds griezums un �uvums vispiemērotākais korpulentam augumam. Uz papīra jau visas kleitas ir glī�tas, bet uzvelc nu papīra brun�us mugurā! Tiklīdz modelis tiek izveidots no drēbes, izskatas pavisam citādi.

Agnese nav tik bailīga. Viņa pārnāk no skolas, kamēr māmiņa vēl ir darbā. Katru dienu meitene izpilda svinīgu rituālu � pieiet pie skapja, izņem mātes nopirkto drēbi, aptausta, no�glāsta, ar plaukstām izgludina ikvienu krunciņu un ilgi skatās, kamēr zilais brīnums iztēlē pārvēr�as fantastiskās formās � vijīga �ūskā, sikspārni, vabolē. Ari Agnesei derētu tā�da kleita.

�odien meitene izritina auduma gabalu, vienu galu uzliek sev uz pleca, ar kreiso roku viegli pieturēdama, lai neslīd lejā, otrs brīvi nokarājas gandrīz līdz pa�ai grīdai. Vakarkleita! Nē, nē, viņa tūlīt atgaina uzmācīgo domu. Mammai prieku nedrīkst at�ņemt! Bet es varu to pavairot. Kā? Ļoti vienkār�i. Es ta�u esmu �uvusi lellēm kleitas, un visas biju�as apmierinātas. �Singer� ma�īna man klausa. Mamma atnāks mājās, un kleita jau būs gatava. Kur� pa�uva? Rūķī�i.

Viņa izklāj drēbi uz galda un at�ķir modes �urnālu. Kā lai uzmin, kur� modelis vislabāk piestāvētu māmiņai? Māte pati izdarījusi atzīmes uz �urnālā lapam. Luk, piecnieks! Kā skolā. Sl kleita viņai iepatikusies vislabāk. Vienkār�ās līnijas. Kā māja no paneļiem. Viens divi � un gatavs! Nav ilgi japinķerejas. Te ar �ķērēm � �ņirkts! �ņirkts! � un atliek tikai satrākelēt kopā.

Agnese ir dzirdējusi tādu teicienu: �Septiņas reizes nomēri, vienreiz nogriez!� Viņa nav vairs tik maza, lai nesaprastu, ka tas ir pārspīlējums, jo labi atceras brāļu Kaudzī�u muzeja gida vārdus: �Piebalgā toreiz dzīvoja skroderis, kur� mēru nekad ne�ņēma. Pietika noiet gar viņa logu, un �is jau zināja, cik garas un platas �ūt gan bikses, gan svārkus.� Ja viņ� varēja sve�iem uz��ūt bez laiko�anas, es savai mammai to varu izdarīt ar aizsegtam acīm. Vajadzīga tikai dro�a dū�a un stingra roka.

Lai nu ko, bet drosmes trūkumu pārmest Agnesei nevar. Viņa ne�aubās par savu rīcību. Ja kāds puika skolā pārāk daudz muld vai netur doto vārdu, viņa var ari izpļaukāt un krietni sadunckāt. Zēni kā dresēti lāci staigā uz pakaļkājām. Arī drēbe glu�i ķā aiz bailēm saraujas, kļūst mazaka. Tagad sa�vukārt nobīstas Agnese. Viņa redz, ka mamma jaunajā tērpā iek�ā netiks. Vajadzēs badoties vairākus mene�us. Ka tas ga�dījies � nesaprotami. Vai tie�ām kāds palaidnis uzlicis galvā ce�puri, kas padara neredzamu, un daļu drēbes nocirpis? Nevar ta�u būt, ka mate nopirkusi par maz drēbes. Viņa gan ir tau�pīga, bet labi zina, cik pa�as augumam nepiecie�ams. Kāpēc es ne�uvu platāku un īsāku? Minikleita nav modē? Nekas! No�valkās citu sezonu. Gan jau mode atgriezīsies. Galu gala es pati ari esmu ar mieru to nēsāt.

Agnese uzvelk pusgatavo kleitu mugurā. Ak tu tētīt! Kakla caurums tik milzīgs, ka kleita neturas uz pleciem. Derētu saņemt �aurāku, bet tad savukārt spocīgi izskatās apak�mala. Pēc ķema! Putnubiedēklis! Agnese lamā nepaklausīgo drēbi, bet vieglāk ne�kļūst. Ari rokas neizdodas piediegt kamie�iem ta, lai piedurknes nekūļātos kā aizlauzti spārni. Agnese �uj un atkal ārda nost. Viņa ir neapmierinātā ar sevi, ar veco �ujma�īnu, kuru goda par klaber- kasti, ar visu pasauli. Nu ir pilnīgi skaidrs, ka uzslavas vieta no mātes tiks brāziens. Ai, ja ar vārdiem vien būtu līdzēts!

Drēbe jau ir mitra no jaunās �uvējas asarām. Ko gan no tādas slapjas lupatas iespējams pa�ūt? Kur� mani tracināja ķerties tai klāt? Kāpēc man nenokalta roka tai bridi, kad es ņēmu �ķēres? Kaut notiku�ais butu tikai ļauns murgs, kas skatits miegā, un atmostoties viss atkal būtu pa vecam � audums neaiztikts stāv skapi! Bet aplam sagraizītais un kopā sa�un�inātais zilais brī�nums atgādina nepatīkamo īstenibu. Ja būtu daudz naudas, viņa nopirktu jaunu drēbi. Dro�i vien tā maksā pasakainu summu. Kā tikt pie naudas? Agnese iztēlojas, ka viņa atrod maciņu ar simt rubjiem. Nē, tās ir tuk�as iedomas! Ja varētu pieteikties kadā darba! Bet kas tādu vienpadsmit gadus vecu knīpu ņems pre�tī? Ārzemēs pat miljonāru bērni pelnot sev kabatasnaudu, bet pie mums pusaud�us nokalpināt nedrīkst � ka tikai nepārpū�las, ka tikai kaut kas nenotiek.

Tēvs pārrodas mājās pirmais. Viņ� nāk kā glābējs. Agnese apvij rokas papucim ap kaklu un pieglau� savu vaigu pie viņa sa�rainā zoda.

���� Nu, nu, ko tad meitiņa grib no manis izspiest? � tēvs uz�jautrināts pr^sa. � Par velti jau tāds mīlīgums nevar būt.

���� Pā, vai tu man nevari aizspiest drusciņ naudas?

���� Tu vēlies beztermiņa aizdevumu?

���� Kad sāk�u strādāt, es tev atdo�u.

���� Vairak neka desmit gadi jāgaida. Tad varbūt vairs nebūs ne naudas, ne manis.

���� Nerunā, pā, niekus! Tu ta�u krāj ma�īnai.

���� Mana ma�īnas nauda tup krājkasē.

���� Mājās nav nemaz?

���� Kāda summa tevi apmierinātu?

���� Es neprasu daudz. Vienu simtiņu. Nē, pietiks laikam ar pu- siti.

Tēvs izbrīnējies paveras meitā, it kā to pirmoreiz ie�raudzītu.

���� Ko tu ar to iesāksi?

���� Man jānopērk � viena manta.

���� Ja es tev aizdodu, tad man arī jāzina, ko tu grasies iegādāties. Varbūt bez tā var mierīgi iztikt.

���� Mamma nevar.

���� Bet viņai tuvākajā laikā jubilejas nav.

�Sencis� tik ilgi tincina, kamēr dabu no meitas zināt par neveiksmīgo �uvumu. Viņ� nebaras, tikai smagi pū�, jo saprot, ka izlietu ūdeni vairs sasmelt nevar. Tēvs sameklē naudu, lēni skaita desmitniekus un saka:

���� Ceru, ka tu vairs nekad nedarīsi muļķības.

���� Bet, pā, es ta�u gribēju labu . . .

Varbūt tēvs sacītu vēl ko pamāco�u, bet Agnese vairs neklau�sās. Viņa jo� uz audumu veikalu, kamēr vēl nav aiztaisīts ciet.

Tādas drēbes vairs nav. Bet pārrasties mājās tuk�ām rokām ari nedrīkst. Agnese ilgi pēta vienu baķi, otru un nevar iz�ķir�ties, kuru pirkt, kuru ne. Beidzot izvēlas dārgāko � par divdes�mit rubļiem metrā. Tā ir zaļa drēbe.

���� Cik metru vajadzētu res . . . cienīgai sievai?

Pēdējais vārds arī skan piedauzīgi, bet �dāmu� viņa ne- spej izrunāt � mēle neklausa.

���� Ar diviem metriem pietiks. Audums ir plats, � pārde�vēja laipni paskaidro.

Iepriecināta, ka no tēva dotās naudas vēl desmit rubļi pali�ku�i pāri, Agnese ar pirkumu �igli dodas mājup.

Mamma jau ir pārnākusi. Pēc viņas sejas izteiksmes re�dzams, ka tēvs nav pļāpa.

���� Uzvāri tētim kartupeļus! Es aizie�u pie �uvējas.

Agnesei pār miesu pārskrien skudriņas � vēl māte viņas

nedarbu nav atklājusi. Tagad jārīkojas ātri, bet piesardzīgi. Kamēr mamma vannasistabā mazgājas, viņa samaina vīstokļus. Ka māte brīnīsies, kad iztīs laukā! Pirmo reizi mammai būs zaļa kleita. Kā izplaukusi vasara viņa staigās pa pilsētu.

Papīrā ievīstīto drēbi māte ieliek soma un aizsteidzas.

Pēc stundas viņa ir atpakaļ. Dusmīga kā pūķis.

���� Kur tu esi likusi manu zilo kleitas drēbi?

Lai gan uzbrukums gaidīts, Agnese uzskata par prātīgāku klusēt.

���� Apmainījusi pret zaļo. Kur es ar tādu ie�u kā me��kungs? Tu to pārdevi, dumjais skuķi?

��� Nē, mā.

���� Kas tā par akstī�anos?

Tēvs nespēj vienaldzīgi noskatīties, kā viņa mīļumiņ� tiek strostēts, un iejaucas:

� No zilās viņa jau tev uz�uva kleitu. Varbūt uzvilksi un nodemonstrēsi mums?

Ieraudzīdama Agneses �uvumu, māte uz mirkli zaudē va�lodu. Tad viņa izrauj no grīdas vāzes pusplauku�us bērza zarus, kurus tēvs svētdien atvedis no laukiem, un sāk slānīt meitu. Neska�tās, kur trāpa � dibens, mugura vai rokas. Mamma �obrid acīmredzot nedomā, ka pērt nav pedagoģiski. Bet Agnese brīnās � nemaz nesāp, pa�pārmetums smeldza sirdi vairāk. Tur�klāt viņa pati sevi mierina � tas ir viņas mū�ā pēdējais pēriens.

���� Sanita! Aiztaisi, bērniņ, logu � citādi nav gaisa no tām spindzelēm, � apmaisīdama ar koka karoti pēdējo ķir�u ie�vārījumu, saka Velta. � Bus kaut kur tuvuma lapseņu spiets iemeties: taisni acīs lien.

Meitene kārtīgi atvelk malā aizkaru. Loga kliņķis grie�as diez�gan smagi, un Velta redz, kā Sanitai pirkstu kauliņi saspringst balti aiz piepūles � kamēr ir ciet. Bet, kad nu beidzot no āra ne�pū�, mazliet rūgtenā ķir�u ievārījuma smar�a sitas pretī vai no visiem kaktiem.

���� Paldies, � Velta patencina. Pamet skatienu visriņķl. � Trauki pa rokai. Tagad pie lie�anas es viena. Tu vari iet. Varbūt gribi pa dārzu?

���� Nē, tante. Es �odien tikai vienu reizi vingrinājos. Vēl kādu pusstundu vajadzētu, � meitene atsaucas tādā liela cilvēka nopietnībā, ka Velta nobrīnās. Jau kuro reizi kop� aizvakara, kad masica bērnu atveda. Viņa gan pa telefonu bija teikusi, ka Sanita rāma un paklausīga, bet Velta pie sevis nodomāja: nu, dziedi vien, Zeltīt, dziedi, it kā es, pusi mū�a skolā nostrādā�jusi, nepazītu tādus desmitgadīgus �picbukus . . . Tāpēc jau baidīja tā lielā atbildība � uz veselu gadu paņemt sve�u bērnu.

Nu labi, ne glu�i sve�u. Māsīcas. Neba tā Zeltites vaina, ka satikties iznāca labi ja reizi gadā kādos radu godos. Arī bēres to starpā gadījās, jo laiks, savu pienākumu kārtīgi pildī�dams, gādāja par prieku miju ar bēdām. Kad satikties iz�nāca, ne jau Zeltite vienīgā meta Veltai tādu ar jokiem jauktu pārmetumu: ielīdu�i abi ar Kri�u me�iem aizaugu�ā pasaules malā, kā līdz tādai aizkļūt. Bet gribētos un vajadzētu. Radi paliek radi. Re, dzimta vēl turas kopā diezgan brangi. Gan kopā, gan vispār. Pienāk dzīvē tāda reize, kad vienīgi rads var izpalīdzēt.

Pirms nedēļas piezvanījusi, Zeltlte ar to ari sāka:

���� Es tev gribu palīdzību prasīt. Kā tuvam radam.

Veltai vienā mirklī izskrēja simt domu cauri galvai un katra otrā � Zeltītei gadijies kas nelāgs. Pat mute nevērās vi�sas iespējamās nelaimes citu pakaļ citai saukt. Labi, ka mā�sīca ilgā neziņā neturēja un runāja tūlīt par lietu:

���� Manu Ilgoni sūta tālā komandējumā uz veselu gadu, un es taisos līdzi. Pati saproti, ka tāds laiks vīri�ķim vienam pa�am par garu. Tikai viena ķibele � ar Sanitu . .. Tur nav sko�las. Varētu jau te iekārtot internātā, bet viņa tomēr ir mājas bērns. Vārdu sakot, tu nu iedomājies, ka es esmu tavā priek�ā uz ceļiem!

���� Vai tev prāts! � Velta iekliedzās, it kā patie�ām ieraudzī�jusi tādā pazemojo�ā lūdzējas pozā Rīgas māsīcu, kuru radi aiz muguras mēdza saukt par lepno. Jo Zeltlte, kā saka, prata sevi nest un parādīt. Kad Velta ar sievietes aci apskatīja katru Zeltītei piedero�u lietu, goda vārds, tur nebija nekā sevi�ķa vai dārga. Bet saimniece �is mantas ar sevi kaut kā apvienoja tā, ka kopā iznāca tas, ko sabiedrībā sauc par dāmu. � Vai tev prāts, it kā mēs patiesi būtu pilnīgi sve�i .. .

���� Tu �ovakar parunā ar Kri�u � lai viss pa godam. Rīt es atkal tev piegriezī�u.

���� Dari, kā redzi, � teica Kri�s. � Man jau skuķēns ne�maisīs. Māja taisni tāda patuk�a, kamēr Aldis armijā.

���� Baidos vienīgi, vai viņai pret pilsētas skolu mūsējā ne�liksies pārāk prasta.

Uz to nu Kri�s neatbildēja, tikai noraustīja plecus. Kā parasti, kad bija ar kaut ko nemierā, bet negribēja sprie�delēt. Ta�u Velta jau gan zināja, ko �oreiz tāds �ests nozīmē�ja � ko tad pati esi tupējusi tik prastā vietā? Ak, protams, viņa ta�u nemaz tā nedomāja! Par to prastumu tikai tā � lai kāds ie�bilst pretī, lai palīdz saskaitīt, cik daudz krietnu cilvēku savu ceļu aizsāku�i Upeslejas skolā un cik tālu aizgāju�i. Bet Kri�s jau

nebūs tas skaitītājs . . . Kokus, malkas cie�metrus, aļņus, vilkus, citu ko dzīvu un nedzīvu savā me�niecībā � to gan viņam-lai tikai padod priek�ā! It kā Velta nezinātu. Tā ka bija vien jālemj pa�ai.

Bet ko tad lemt? Atsacīt ta�u viņa ne taisījās, ne varētu. Lai cik negaidīts nāca māsīcas lūgums.

���� Galvoju, ka Sanita tev raizes nedarīs, � Zeltlte sacīja. � Viņa ir radināta pie stingras kārtības jau no autiņiem. Tikai vienai lietai gan ir jāseko � zini, viņa sit mēli zobos. Lūk, te burtnīcā sarakstīti logopēdiskie vingrinājumi. Divreiz dienā bez kādas atlaides!

Tā būtībā ari bija vienīgā māsīcas norāde par meitenes au�dzinā�anu visam gadam. Skaidrs, Zeltlte negribēja ar lieku pā�taro�anu uztiept radiem vispārējus padomus. Dzīve pati parāda, kā ar katru bērnu darboties, Velta tad nodomāja. Un tomēr kļuva kaut kā neomulīgi, noraugoties Zeltltes un meitas atvadās pie autobusa.

���� Nu, tad � �au! � teica māsīca, viegli pamādama ar roku palicējām. � Kā tiksim galā, tūlīt rakstī�u.

Viņa iekāpa autobusā un māja ari pa logu. Nē, Velta, pro�tams, negribeja asaras un vaimanas, bet. . . Arī Sanita māja pretī mātei tikpat rāmi. Autobuss pagriezās, un atvadas bija galā.

���� Nolasīsim pēdējos ķir�us, lai glu�i viss netiek strazdiem! � So darbu Velta pēk�ņi izdomāja, kad autobuss ienira me�ā. Bija ta�u dzīvē tādi brī�i, kad uz karstām pēdām vajadzēja sameklēt kādu darbiņu.

���� Labi, tante, � Sanita teica. � Es tikai pusstundu pavingri�nā�os, �odien no rīta nesanāca.

Nē, �ī Sanita patiesi bija paraugbērns! Un, lai gan Velta sa�vos divdesmit skolotājas gados itin visus mazos, kas tikai nāca priek�ā, bija mudinājusi uz apzinibu, � �oreiz kļuva kaut kā jocīgi.. .

Uz vārtiņu klaudzienu izskrēja priek�ā D�eris un, neseno sapa- zīstinā�anu nomidzī piemirsis, rūca. Velta metās priek�ā:

33

���� Vai iesi?! Kas nebūs � savējos riet! Nebaidies, bērniņ, jau rit viņ� būs tev draugs.

3 � 118

���� Jā, tante, � Sanita palocīja īsi apcirpto galvu, � suņi ta�u ir gudri. � Un, lai gan �is teikums patie�ām bija daudz�kārt dzirdēts un parasts, bērna mutē tas izskanēja kā neapstrī�dama patiesība, kuru Velta te nezin kāpēc lauzās pierādīt.

���� Ak t' tikāt vēl uz vecumu pie bērna? Vai t' kostes naudu �ī ari atstāja vai tavā maizē? � pāri �ogam sauca kaimiņiene Er�na. Visu mu�u skaja. Daudz par skalu, lai ar Veltu sadraudzē�tos. Ta�u bez kāda ļaunuma. Tāpēc arī Velta godīgi atbildēja:

���� Atstāja, kā tad citādi � tik, cik tu gadā nopelni.

Erna iesvilpās un pagrieza acis pavisam baltas. Viņas alga par me�niecības kantora sargā�anu bija vairāk nekā pieticīga, bet, gada ritumā visus tos rubļus bez tēriņa kaudzē liekot, sa�vāktos krietns ku�ķis.

Vairāk viņas nekā nerunāja. Tāpat viss ciems zināja, kāpēc Zeltītes bērns ir te. Ziņa izplūda ne jau pļāpu dēļ. Tas patiesi bija notikums Upeslejas dzīvē. To varēja pārrunāt, līdzīgus gadījumus atceroties no tagadējiem un agrākiem laikiem, pasakot arī savu viedokli, lai gan tam nebūtu nekādas nozīmes. Rīt ciems no Ernas uzzinās, ka Zeltīte bērnu nav �ā tā atgrudusi, bet ar labu uztura naudu, kā jau tas kārtīgam cilvēkam klājas. Bērnam daudz vajag, un kas par to, ka Kri�s ar Veltu iztiku�i. Vai viņiem pasaule jā�baro, kaut arī tajā dzīvotu pa�u radi vien.

Velta iegāja pēc groziņa pieliekamajā un saausījās no vien�muļās bubinā�anas aiz sienas. Ak �ausmas, bērns tomēr būs devis vaļu slū�ām, tas tak saprotams . .. Viņa metās istabā ar vienu vienīgu vēlmi � spiest stūraino augumiņu pie krūtīm un mierināt, skūpstīt sāļos vaigus, glaudīt muguriņu, līdz ta apstaj trīcēt un el�sas pāriet rāmā elpā.

���� Kārlis Klārai izkrāpa krelles, Klāra Kārlim nokrāpa klarneti, � Sanita skaitija, bungodama rakstā ar sīko dūriti pa galdu. � Kārlis Klārai� � viņa aprāvās un raudzījās Vel�tā � laikam tai bija ļoti neparasta sejas izteiksme. � Vēl se�as reizes, tante. Tad es ie�u jums talkā.

Vakarā Velta Kri�am teica:

���� Nezinu . .. Meitene man �ķiet tāda savāda.

���� Ej nu. Bet es jau ari nekā nesaprotu no meitenēm. Kas tad tev pie viņas nepatik? Acīs nelec? Gan jau apradīs.

���� Nezinu . . . Būtu pavisam sve�s bērns, es teiktu � kā bez mīlestības audzis. Visu dara pareizi, bet ciets . . . Lai Ilgonis ko�mandējumos, ta�u Zeltlte bērnu alla� turējusi uz to pa�u labāko. Tu dzirdēji, cik teātrus viņas vienā ziemā apgāju�as?

Kri�s aizmiga, bet Velta ilgi klausījās � vai no blakus istabas, kur Sanita, neatskanēs nopūta, �ņuksts. Cauri sienai gan daudz ko nesaklausīsi. Durvis meitene pati bija aizvērusi, atbildēdama uz Veltas acis pavīdēju�o jautājumu:

���� No tumsas baidās tikai mīkst�auļi.

Verot durvis, bērns brīdi bija apstājies spraugā � kā pusauga stārķēns, garām kājām un rokām. Kā putnēns, kas raugās pāri ligzdas malai, bet lidot vēl neiedro�inās, � Veltai ienāca prātā.

Nu ir jauna diena. Velta lej ķir�u ievārījumu tīrajās bur�ciņās un dzird:

���� Jūras krupim grāvi grūti, krūtīs kurkst.. .

Sanita skaita pie sevis, ne pāj-āk skaļi. Pati sev. Un darīs ta visu precīzi noteikto laiku. Velta varētu iet projām, bet meitenei ir neienāktu prātā blēdīties.

Pabeigusi skaitīt skaitamo, meitene nāk virtuvē un atbalstās pie stenderes. Velta tūlīt nokārtos ievārījumu, un tad viņas ies lidz upei. Jāparāda ta�u bērnam apkārtne. Kamēr nav sapazinies ar vienaud�iem, lai nesē� kā sprostā.

Kad Velta ar Sanitu iziet ārā, saule jau iekritusi alksnājā. Kā�du stundiņu tur pakavēsies un tad ripos aiz pamales.

���� Vai viņa neatgādina manu misiņa ievārījuma grāpi? � Velta pamet ar galvu uz spo�ās ripas pusi un pasmejas, jau pilnīgi instinktīvi gaidīdama atbildei parasto pieklājīgo �jā, tan�te�. Bet � tu brīnums! Meitene apstājas un nemirk�ķinādama skatās saulē. Protams, novakarā tā acis vairs neko�, bet tik un tā � bērns skatās, kā pirmo reizi �o parasto spīdekli pamanījis. Tad Sanitas skatiens pārsvie�as uz Veltu un lūpas savelkas mulsā, pavisam bērni�ķīgā smaidā.

Un �is smaids ir kā bezvārdu saikne, kā tilts, kuru Velta �ajā mirkli sajūt starp sevi un bērnu. Viņa pastiepj roku, un meitene tai pieķeras.

Upīte ir aiz me�a. Koku ēnas pat karstākajās vasarās ceļam neļauj tā īsti iz�ūt. Starp egļu saknēm mitrumā alla� var atrast pa sēnei.

���� Es ie�u pa �o, bet tu � pa otru pusi. � Velta palai� Sa�nitas pirkstus vaļā. � Varbūt salūkojam krimildes vakariņu tiesai.

Meitene aiz uzcītības pat nolīkst, sūnu ar acīm �amdīdama. Tuk�s. Ari Veltai. Tikai izgriezti kāti.

���� Tante! � Sanita pasauc mazliet nedro�ā balsi. � Nāc, lū�dzu, paskaties � te kaut kas ir.

Kas tad tur ir? Kāda sēņotāja zābaks vai me�acūkas �ņu�kurs dziļāk pavandljis kurmja rakumu, un melnajā bedrītē kū�ņojas kaut kas pelēks. Arī Velta sākumā nevar saprast � kas. Ak tā, tas ta�u krupis, pavisam parasta radība tādā tum�ā un miklā vietā.

���� Tūlit mes to nabagu izpestīsim, � Velta saka un skatās pēc kāda piemērota �agara. Kauns atzīties, bet ņemt krupi vienkār�i ar roku tā ka bail, kā derdzas . . . Ta�u apkārt mētājas tikai asi, sakaltu�i, glāb�anas darbiem nederīgi egļu zari. Velta jau stiepjas lauzt lazdas maikstiti, kad Sanita pieskrien ar izstieptu plaukstu. Uz tās pelekais radījums gurdi staipa melnajā zemē notraipītās kājas.

���� Tante, bet vai viņ� tagad savas majas atradīs? Vai viņam ir?

�ajos divos meitenes jautājumos Velta sadzird vēl tre�o. Par Sanitas pa�as mājām.

���� Nu protams! � Velta atbild. � Noliec viņu uz celma, lai atpū�as. Saulē gan nevajag, krupji mii mitrumu. Viņ� atvilks elpu un aizcilpos. Uz saules rietu, kad labākās vakariņas � lielie odi � sāk dancot, būs jau pavisam �irgts.

Sanita tā ari izdara. Bet, projām ejot, arvien atskatās. Ta�u vecā celma pelēkums lielās egles tum�ajā paēnā pa gabalu neko neļauj iz�ķirt.

Upe ir krietni pasusējusi. Bērni te kuļas kā piļu perējums pa silto, dūņaino ūdeni, apsveikdami skolotāju ar daudzbalsīgu labvakaru. Nu būtu pats īstākais laiks, tā sakot, ievest Sanitu sabiedrībā � lai sapazistas. Ta�u meitene stāv pakrastē atkal tik nomaļa sevi, ka Velta nomazgā kājas un grie�as atpakaļceļam.

Vakariņas viņas ēd divatā, Kri�s aizgājis sargāt to blēņigo me��acūku, kas siro pa dārziem. Ir novārīti jaunie kartupeli, klāt biez�piens ar krējumu. Meitene ieturas dū�īgi. Nudien, Zeltlte ari �ajā virzienā nemānijās � skuķēns nav ņerga, ēd, ko dod.

Tikko Velta tā nodomājusi, Sanita noliek karoti blakus �ķīvim un sāk skaļi elsot. Tas nāk tik negaidīti, ka Velta pavisam sa- minstinās.

���� Nu ko tu, ko .. . Cik tad ilgi � un mamma būs at�pakaļ, abi ar tēti, � slaucīdama bērna slapjos vaigus, Velta ber ne jau pa�us īstākos vārdus. � Tikai vienu ziemu . ..

���� N-nē! � Sanita krata galvu. � Es ne par mammu, ne .. .

���� Par ko tad? � Velta brīnās no visas tiesas. � Par Rīgu, par skolu?

���� P-par k-krupiti, � un meitene raud balsi, bez kādas val�dī�anās. Kaut cik aprimst vienīgi pēc tam, kad Veltai izde�vies iemānīt da�us malkus auksta ūdens. � Viņ� tur varēja palikt pavisam, tajā bedrē � Pa nakti, ja mēs neietu . . .

���� Gan jau kāds cits palīdzētu, � Velta glauda mugu�riņu, kurā izspiedu�ās lāpstiņas atgādina dīgsto�us spārne- ļus. � Tu nedomā par to un neraudi. No rīta aiziesim paskatīties, redzēsi � viņ� jau būs aizļepatojis.

Nu Sanita piekrīto�i māj ar galvu, bet ar to pa�u viņas spēki �ovakar ir galā � acis krīt ciet. Ta�u, Veltas apguldināta, tomēr vēl ceļas aug�ā uz elkoņa.

���� Tante, lūdzu, sadomājiet man kādu jaunu runas vingrinā�jumu � par to jūras krupi grāvī es nevarē�u . . .

���� Ja tik vien tās bēdas. � Velta pasmaida.

Diena nebija karsta. Pēc vakardienas pamatīgā lietus brāziena ceļ� nemaz neputēja. Virs Margas galvas pa atvērta loga spraudzi- ņu ievējoja spirgtais, rudenīgais gaiss. Pasa�ieru bija maz, un Margu nekas netraucēja domāt. Viņai patika tā: pievērt acis, lai nebūtu nekādas novēr�anas, un tad ļaut vaļu domai. Kādu nedēļu Marga tā darīja katru brīvo brītiņu. Lidz pēdējam sīkumam bija izfantazēts, kā viņa ar tēti dzīvos. Nesen tēvam pie�ķirtais div�istabu dzīvoklis Margas galvā jau bija pilnīgi apdzivots. Kad pavasari viņa �ajā Rīgas dzīvokli bija ieradusies pirmo reizi, tētis jau bija sapircis jaunas mēbeles. Bet toreiz tās tur stāvēja vientuļas un abas istabas izskatījās pavisam nemājīgas. Vie�nīgie �rotājumi�, kā parasti, bija tēta virskrekli � katrs uz sava krēsla. Viņ� nekad ar īpa�u kārtības izjūtu nebija apveltīts. Ko noģērbj, ko noliek � viss turpat uz krēsla vai galda. Ari pie viņām, uz laukiem atbraucis, istabu vienā mirklī pārvērta mi�dzeni. Vecmāmiņa jau neko � vai nu viņai mājas kārtiba varē�ja rūpēt, ja dārzā un kūtī mū�dien gaidīja nepadarīti darbi. Tā �istabene� parasti bija Marga.

Savu māti Marga neatceras. Meitenei bija divi gadi, kad no�tika autokatastrofa. Kop� tā laika Marga dzīvo pie vecmā�miņas un tikai reizēm aizbrauc pie tēta uz Rīgu. Toties viņ� gan � vai ik piektdienas vakaru ir klāt. Un arī atvaļinājuma laikā.

Tagad viss būs citādāk. Pavasari Marga pabeidza astoņ�gadīgo skolu, un nu ģimenes padome � tas ir, tētis un vecmā�miņa � nolēma, ka Margai laiks doties pie tēta, lai nav jādzīvo internātā vai �urpu turpu jābraukā ar autobusiem. Kā nekā tuvākā vidusskola � trīsdesmit kilometru. Tas, protams, nav vienīgais iemesls. Tētis, piemēram, ir cie�i pārliecināts, ka Margai ir laiks iepazīt ari Rīgas dzīvi.

�Margiņ� visu tā sakops un izdarīs, ka tev pat pirkstu ne�vajadzēs piedurt,� vecmāmiņā pagāju�ā sestdienā tētim teica.

Tētis ari pats to itin labi saprata. Vai nu viņam acu nav! Turklāt vecmāmiņa katrā izdevīgā bridi uzsvēra, ka meitēns ir pilnīgi matē atsities. Un Margas māmiņa bijusi sevi�ķi izdarīga, kartiga un saimnieciska.

. . . Par savas istabas iekārto�anu Margai sen viss izdomāts. Līdz pēdējam sīkumam. Tagad viņa brauc autobusā un, aizvērusi acis, gudro, kā bus tur � tēta istabā. Viņa to sauks par kabinetu un ari iekārtos tā, kā vajag būt īstā kabinetā. Vācu �urnālos �Farbe und Raum� nolūkoti vislabākie varianti, un tētis jau ari neiebilst.

�Labi jau, labi, Margiņ,� viņ� smaidīdams piekrita pagāju�ajā sestdienā, kad kārtējo reizi bija atbraucis, lai līdzi aizvestu lie�lāko daju no Margas mantām.

Bet vispār viņ� bija jocīgs. Nevis glu�i jocigs, bet stipri vien savādāks nekā citreiz. Tāds kā jaunāks, staltāks, izveicīgāks. Un Joti vēlīgs. Marga domā, ka pat vairāk nekā vēlīgs. Drīzāk iztapīgs. Tas ir istais apzīmējums.

�Ko tu visu laiku tā smaidi?� pat vecmāmiņa brīnījās.

Tētis, liekas, saņēmās, gribēja ko teikt, ta�u � varēja redzēt, ka viņam runā�ana īsti nevedas. Tik vien izdarīja, ka atvēra portfeli un izņēma palielu vīstokli.

�Tas jums, mat!� viņ� neskaidri nomurmināja un tūdaļ izgāja lieveni uzpīpēt.

Paciņā bija vienreizējakā vilnas drana. Vienkār�i burvīga. Starp citu, jau nākamajā dienā vecmāmiņa ataicināja Burves jaunkundzi un palūdza, lai viņa Margai steidzīgi uz�uj īsti skaistu kostlmkleitu.

�Bet, vecomāt, tētis to dāvināja tev!� Marga bija no tiesas sa��utusi, bet, kad vecmāmiņa pajokoja, ka viņa tik plānas drēbes ne�valkājot, beigās piekrita.

Jaunā kostimkleita iznāca ne sliktāk kā salon�uvums. Marga jutās gandrīz pieaugusi.

�Tā, Juglas tiltam esam pāri,� Marga konstatēja. Vel pārdes�mit minūtes, un viņa izkāps. Ne vairs kā ciemiņ�, bet gan kā ista rīdziniece.

* * *

���� Bet te ta�u viss jau iekārtots! � Marga gandrīz ie�kliedzās, kad tētis ne bez lepnuma ieveda meitu dzīvokli.

Vāzēs bija pat puķes. Turklāt nevis vienkār�i sabakstītas, bet izkārtotas tikpat kā ziedu izstādē. Un visur jaunas grīdsegas. Tajā istabā, kas Margai iedalita, pat rokām taisīts gobelēns. To jau uzreiz var pateikt. Un virs rakstāmgalda mātes foto�grāfijā � krāsaina, tā, kas lidz �im glabājās tēta kabatas portfeli.

���� Kas tad to visu te tā? � Marga pavērās tēvā, un viņ� atkal smaidīja tikpat jokaioi kā pagāju�ajā sestdienā.

���� Tevi gaidot, meit! � viņ� iztapīgi teica un vedinaja nākt skatīties, kā te tālāk izskatoties � virtuvē un' vannasistabā, un viņa mitekli . . .

Iezvanījās telefons.

���� Jā, jā! Ir klāt! Nu, nezinu. Mēs jau nupat kā no auto�ostas. Jā, jā! Es uzlik�u uz gāzes. Jā, jā!

Marga stāvēja tēta istabas durvis un skaidri dzirdēja, ka runā sieviete.

Tētis pagalam samulsis nolika telefonu, un viņa smaidiņ� nu bija galīgi samocīts, pat izmisis. Marga joprojām stāvēja durvīs.

���� Redzi, meit, es nemaz nezinu, kā tev visu izstāstīt, � tēvs sakumpa, sarāvās par galvas tiesu mazāks. Sāka rakņāties pa kabatām. Aizsmēķēja.

���� Tu gribi precēties! Vai varbūt jau esi apprecejies? � Margas balss skanēja sve�i, gandrīz tā, kā vecmāmiņa kādreiz dus�mās runāja.

Izpūtis dūmu mākoni, tēvs izgāja uz balkona.

Marga sadzirdēja klabam savus zobus. Tie�i tā kā drudzī. Vēl mirklīti, un Marga atgūsies. Viņai apmēram tā jau ir bijis. Sliktu pārsteigumu brī�os Marga nekad nesāk raudāt.

Drebulis patie�am mitējas.

�Tūdaļ brauk�u prom. Savāk�u savas mantiņas un do�os uz va�kara autobusu. Pusotra stunda � laika pietiek,� Margai bija ga�tavs lēmums.

Durvis noskrapstēja atslēga, un Marga tūdaļ ieraudzija . . . viņu. Melnīgsnēja. Ar modernām acenēm. Rokās liela iepirkumu soma.

���� Ciemiņ� klāt! � atnācēja turpat durvis tā kā konstatēja, ta kā iesaucās. It kā viņa to jau nezinātu no telefona saru�nas! Un it ka Marga te būtu ciemiņ�!

Nolikusi turpat priek�namā iepirkumu somu, viņa pastiepa ro�ku Margai un teica:

���� Labdien!

Marga vilcinādamās pasniedza savējo un tūdaļ pamanīja, ka tas � ka nu lai viņu dēvē? � roka viegli drebēja. Un vispār varē�ja just satraukumu. Visos � tēva, �ajā sve�ajā sievietē, Margā . . . Un tomēr nē! Marga vairs nebija satraukta.

���� Mani sauc Renāte. Un man ir liels prieks � Es ļoti ceru, ka jum . . . tev Rīgā patiks un ari te dzīvokli, istabā � � sieviete runāja. Un runaja tikai tāpēc, lai klusums nebūtu tik nomāco�s.

Tētis beidzot izlīda no sava balkona krātiņa un pagausinā- tām kustībām sāka vīstīties pa virtuvi. Palīdzēja! Jāsmejas. Nekad viņ� neko mājās nav pratis darīt.

Marga aizvēra savas istabas durvis un tūdaļ � uz karstām pē�dām � sāka pārkārtot istabu. Pat tahtu aizbīdīja citā vietā. Gal�venais, lai nebūtu tā, kā sakārtojusi �ī Renāte! Apbrīno�jami stulbs vārds � Renāte. Ko tu neteiksi!

Drīz vien no virtuves atskanēja tēva balss. Samocīta, bet tāda kā mākslīgi uzlabota, pat it kā jautra.

���� Nāc, meitiņ, vakariņās!

Nu, lūdzu, ēdiet veseli!

���� Man, tētiņ, nemaz negribas ēst! � Marga tikpat �jautri� atsaucās no savas istabas.

Pēc mirkļa pavērās durvis un tētis ienāca istabā.

���� Margiņ, nu ļoti lūdzu tevi! Neau�ojies. Renāte ir ļoti labs cilvēks. Rūpīga un gādīga. Starp citu, viņa ir pasniedzēja in�stitūtā. Nevajag tā. Pirmajā mirkli, protams, tev ir .. . � tālāk

viņ� neko nemācēja izteikt. Seja viņam pēdējās stundas laikā bija kļuvusi veca. Tētis kodīja lupas un vairījās Margai skatī�ties acīs.

Margai kļuva �ēl tēva, un viņa cēlsirdīgi ienāca virtuvē. Ak, ak! Cik satrieco�s galds! Lasītis. Cepetītis. Tomātiņi ar krējumu. Tomatiņi ar pipariņiem. Āboli. Apelsini! Un kūkas. Un cepumi. Un ne jau no veikala. Pa�as cepti. Kā tad � labas saimnieces kaln�gals!

Tētis, aplaimots par Margas iera�anos, mazliet atguva pa��apziņu. Visi apsēdās. Attaisīja �pepsī�us�, at�ava vaļā �Veldzi�. Bet lai nedomā, ka Marga te daudz ko ēdis! Viņu ar gardumiem nav ko jūsmināt. Uzlikusi uz �ķivī�a mazu cepe�a �ķēlīti, Marga sāka to knibināt. Klusums. Labi, ka tējkanna iesīcās.

���� Nu, kā tev pa institūtu �odien gāja? � tētis, saņēmis dros�mi, uzsāka.

Renāte � jāatzist, daudz normālākā balsi � īsi pastāstīja sva- rīgako. Piemēram, kā viena studente �odien ne no �ā ne no tā iz�ņēmusi dokumentus. Laba studente! Pastarpām Margu mudināja nobaudīt ēdiemis.

���� Paldies, negribas! � vai piecdesmito reizi Marga pieklājīgi atteica, un, kad bija beigusies pieklājības pusstunda, viņa piecē�lās un atvainojās. Durvis ciet netaisīja. Gribējās dzirdēt, ar ko �svinības� beigsies. Abi sēdēja klusēdami. Brī�iem no�ķindēja kads trauks. Pēc tam sāka 1it ūdens un trauku �ķindoņa kļuva ska�ļāka.

�Precēju�ies jau vēl nav. Gredzenu neredzēja, un ari viņas mantu te nav. Tātad brūte vien ir. Bet kāda iztaisījusies! Taisni kā Mireija Matjē. Un d�insa kleitā. Pārsmieties var. Pasnie�dzēja � un d�insa kleitā!�

Abi iznāca priek�namā.

���� Es tev ie�u� � tevs klusi un nedro�i ierunājās, bet Renāte atbildēja skaļi un noraido�i:

���� Nekādā gadījumā! Jums jau te mājās ar Margu diezgan ko darīt.

Par laimi! Prom gan.

���� Tēti, nāc paskaties manu istabu tagad. Nu, vai nav labāk?

Un tas paklājs man galīgi nav vajadzīgs. Atdod to savai Renātei atpaka|.

Tētis nerunāja ne vārda, stāvēja durvis, pie stenderes pie�slējies. Viņa seja �ķita veca un pleci pavisam sakritu�i.

���� Tētiņ, es ari tavu istabu pārkārto�u. Tev jābūt īstam ka�binetam. Vai ne? Tādam kā � atceries � es tev �urnālā rādiju?

Tēvs joprojām neatbildēja. Izskatījās pat, ka viņ� nedzird Mar�gas mīlīgo �ivinā�anu.

* * *

Renāte ieradas vēl da�as reizes. Vienmēr centās sarīkot gardu mielastu. Vienmēr atnesa puķes. Da�as reizes tētis ar viņu arī pa telefonu parunājās. Bet patiesībā tā nebija nekāda runā�ana. Jā un nē! Jā un nē! Tā kā valodu zaudējis. Par to, ka istabās bija notiku�as lielas pārvērtības, Renāte neteica ne vārda! Pat nebrīnī�jās. It kā nekas nebūtu noticis.

Marga saprata, ka tēvs ar Renāti satiekas ārpus mājas. Bet ari tādās reizēs viņ� nepārnāca priecīgāks. Nu kāpēc gan tad jāsatiekas?

Tēta istaba tagad patie�ām bija pārtaisīta līdz nepazī�anai. Bi�ja atrasta vieta rasējamam dēlim, un tētim nu nevajadzēja ik reizes to cilāt. Netrūka arī ziedu. Un pusdienas bija gardas diezgan.

���� Nu, tētiņ, vai tad pie mums nav jauki? � Marga reizi pa reizei apjautājās.

Viņ� piekrīto�i māja ar galvu. Tātad ir jauki ari viņam! Zēl ti�kai, ka viņ� nepavisam nedomāja par savu izskatu. Seja savīta, un acis vienmēr bija bēdīgas. Pat tad, kad viņ� sēdēja savā skaistajā kabineta.

Nellija Kovaļevska

MĒS AR AINU

Tagad ir algebras stunda, kārtējā mocība. Es sē�u viena pati. Skolotāja Sondore, �erpa dāma, kaut ko runā un runā, es jau sen vairs nedzirdu viņas balsi. Mans skatiens gan seko viņas lūpu kustībām, tikai �ai uzmanībai diem�ēl ar algebru nav nekāda sakara. Man ar algebru vispār nav nekāda sakara.

�odien tāda bēdīga diena. Tuk�a. Tāpat kā vakar. Tas tāpēc, ka Ainas nav skolā. Nu jau otro dienu. Nezinu, kas viņai lēcies, laikam saslimusi, pēc stundām būs jāaiziet apskatit. Vakar ne�sanāca, jo jau no rīta nolauzu zābakam papēdi, pie pa�ām skolas durvim, uz kāpnītēm. Atceļu uz mājām nokliboju kā veca vista, laikam būtu ko nenosmieties, ja pati varētu no malas pa�vērot.

Rit jau ceturtā stunda, bet es vēl ne reizes neesmu pasmaidījusi. Tāpēc ka Ainas nav skolā. Un viena pati jau es te neie�u ķiķināt, tik traki ar mani vēl nav. Un jo sevi�ķi �o�dien, kad esmu spējiga tikai truli blenzt uz Sondores kustīgo muti. Pat zīmēt negribas, goda vārds. Vienaldzīgi pa�ķirstu algebras kladi, kuras beigās esmu sazīmējusi visādus ķēmus un ķiņķēziņus. Sondores portreti. Edīte ar cigāru zobos. Gusts ar rozi matos. Muļķības. Pikti aizcērtu kladi, laikam tā no�plīk�ķ mazliet par skaļu, jo Sondore man uzmet īsu, nāvējo�u skatienu. Parasti, izklāstot jauno vielu, uz mani viņa nekad neskatās. Uz Ainu ari ne. Tādās reizēs Sondore alla� maigi noraugās savās mīlulēs Elmīrā un Rutā, tāpēc �ķiet, ka tikai viņām vien Sondore grib uzticēt savas dārgās algebras no�slēpumus. Pret to man nudien nav iebildumu. Un, ja Sondore ari atbildēt sauktu tikai Elmīru un Rutu, tad viņa būtu zelta cilvēks. Bet pagaidām vienīgā Sondores vērtība ir tā, ka viņa neatdarināmi izteiksmīgi mak izrunāt vārdu �asis�. To viņa reizēm no�ņāc kā kobra, reizēm nospindzina kā lapsene. Un tad mēs ar Ainu smejamies līdz krampjiem, uzmetu�as ku- kumus, klusi elsodamas, �ņukstēdamas un sprauslādamas. Da��reiz pat asaras līst pār vaigiem, trūkst elpas un ar roku aiz�spiestā mute, �ķiet, pārplīsis ar asu blīk�ķi kā gaisa baloniņ�. Un, kad viena smieklu lēkme ir pārgājusi, mēs abas sē�am, trīcēdamas bailēs un sajūsmā, un gaidām, kad atkal Son�dore pieminēs tās sasodītās asis. Pateicoties tām asīm, algeb�ras stundas mums ar Ainu pārvēr�as vienā bezgalīgā ellē, jo, ja kads uzskata, ka smieties stundas laikā ir viegli, tad tāds no smie�anās neko nesajēdz. �ādās reizēs skolotāja skatiens ir lode, kas var laimīgā kārtā tev aizlidot garām, bet var ari trā�pīt. Ja trāpa, sekas ir da�ādas: piezīmes, izraidī�ana no kla- ses, izsauk�ana pie klases audzinātājas � un tā tālāk. Jā, un tāpēc mēs esam spiestas smieties nedzirdami, kad gribētos zviegt pilnā kaklā. Tā ir liela māksla. Mēs ar Ainu esam sasnie�gu�as augstu meistarību nedzirdamās smie�anās jomā. Jo bez smiekliem iztikt stundu laikā diem�ēl nav iespējams.

Mēs ar Ainu vispār esam lielas smējējas. Kā radītas viena otrai. Tā nav mūsu vaina, ka visi cilvēki ir smieklīgi. Viens vairāk, otrs mazāk, bet katrā ziņā ikvienā no viņiem slēp�jas kāds smieklīgums. Ko lai dara, ja reiz tu, cilvēk, esi ga�dījies tāds, ka lāga neievēro ne labo, ne ļauno, ne skaisto, ne pretīgo, bet spēj saskatīt tikai smieklīgo. Un ja visi apkārtējie tev brī�iem �ķiet viens vienīgs klaunu bars.

Mēs ar Ainu it nemanāmi esam nodalīju�ās no mūsu kla�sesbiedriem, mums, tā teikt, ir pa�ām sava pasaulīte, kas bal�stās uz smiekliem. Da�am labam, kā, piemēram, Elmīrai, mēs krītam uz nerviem, tas mums nav nekāds noslēpums. Viņa mus necie� ne acu galā. Ari da�us skolotājus esam pamatīgi nokai�tināju�as, kaut vai to pa�u Sondori, bet visvairāk laikam gan ticis ķimiķim Miķelsonam. Sim, protams, ne prātā neienāk, ka pie visa vainigs viņ� pats. Nevajag būt tik ērmīgi pārgudram. Nevajag runājot tik pikti krek�ķināt. Nevajag dusmu brī�os vienu uzaci piepe�i nolaist, bet otru uzraut līdz pieres vidum. Tad ari neviens par Miķelsonu nesmiesies.

Miķelsons ir visjaunākais skolotājs mūsu sagrabēju�ajā sko�lā. Aina nez kāpēc uzskata, ka man viņ� patīk. Ārprāts. Da��reiz Aina mani par to ķircina, un tad es esmu gatava ar viņu kauties, goda vārds. Kāpēc viņa tā domā, es nezinu, savu mū��u viņ� man nav paticis. Ja man kāds no skolotājiem kaut mazdrusciņ patīk, tad tas ir Viļums, vecais ģeogrāfs. To tad es Ainai ari cen�os ieskaidrot, bet viņa ar mani strīdas, ap�galvo, ka Miķelsons man patīkot pavisam citādi, proti, kā vī�rietis. Nomirt var, nudien! Kāds tur no Miķelsona vīrietis, gatavais gailis. Bet Aina smejas, netic.

Pa �o mācību gadu man jau ir biju�as �etras ķīmijas kla�des. Trīs no tām es biju sazīmējusi pilnas ar Miķelsona por�tretiem, viņ� tur bija attēlots gan kā pirāts, gan kā katordz- nieks, gan kā cūkgans � miljons visādos baigos paska�tos. Un visas trīs klades Miķelsons man atņēma. Tā pavisam vienkār�i � redzēdams, ka es aizrautīgi zīmēju stundas laikā, viņ� nemanot pienaca man klāt un mierīgi nocēla kladi no de�guna priek�as. Turklāt vēl ik reizes piebilda: �So kladi tu, Elin, pēc stundām varēsi saņemt pie klases audzinātājas.� Saprotams, ka ne pie kādas audzinātājas pēc stundām es negāju, bet ma�nījos no skolas projām, cik vien naigi varēdama. Pēdēja � ceturtajā kladē es vairs nezīmēju neko. Citādi vēl var bankro�tēt, goda vārds. Garlaicīgākas jau nu tagad tās ķīmijas stundas ir, bet ko lai dara. Un galu galā � ja kadubrīd pa rokai nekā smiek�līga nav, var izlīdzēties pavisam vienkār�i. Tad mēs ar Ainu pa�klusām mel�am visādus niekus un smejamies par pa�u izgud�rojumiem. Mēs sprie�am, piemēram, kā būtu, ja Miķelsons jātu uz mamuta vai tirgotos skolas priek�ā ar nocenotajām precēm. Un kā butu, ja viņu sauktu nevis par Zigurdu, bet par Jevdesiju vai Kurbadu. Un kas notiktu, ja viņ� nāvigi iemīlētos vecajā skolas apkopēja Saulceritē. Kad gvel�am �itādus pekstiņus, ķīmijas stundas aizļepato kā zaķi.

Tāda nu reiz tā skola ir, ka pa�am vien sevi jāprot uzjaut�rināt. Citādi mums ar Ainu te klātos skumjāk par skumju. Mā�cības nav musu stiprā puse, un kāds tur brīnums. Mana mīļā

zīmē�ana jau sen vairs netiek mums mācīta, bet visi pārējie priek��meti man biju�i nebiju�i. Aina ir liela grāmatu cienītāja, vi�ņa vismaz reizēm var paspīdēt literatūras stundās. Un arī man �o to pa�ukstēt priek�ā.

Aina raksta pat dzejoļus, nesen viņa bija sacerējusi baigi for�o �Poēmu par Miķelsonu�. Beigas es atceros pilnigi precīzi:

Viņ� samistroja sērskābi Ar niķeli un alvu Un maisījumu �itento Sev izlēja uz galvas.

Sis gribēja, lai sāktu augt Uz galvas baobabi. Bet palika tur tuksnesis Ar vienu beigtu krabi.

Kas tas par beigtu krabi tuksnesi, man nav īsti skaidrs, bet tik un tā � man patīk. To poēmu es biju pārrakstījusi savā tre��ajā � pirmspēdējā ķīmijas kladē, tā ka pats Miķelsons ari to da�būja izlasīt. Protams, ja viņ� vispār ieskatījās tajā kladē. Bet Miķelsons ir ziņkārīgs, un varu galvot, ka viņ� apskatīja gan zīmējumus, gan izlasīja poēmu. Uz tādu godu Aina nebija cerējusi, proti, ka Miķelsons dabūs iepazīties ar viņas daiļ�darbu, tāpēc divas dienas staigāja kā drudzī. Beigās es viņu nomierināju, atcerēdamās, ka Ainas vārds ta�u tajā kladē nekur nebija minēts, tā ka par poēmas autori Miķelsons dro�i uz�skata mani.

Tajā dienā, kad man tika atņemta tre�ā klade, pēc stun�dām audzinātāja mūs abas iesauca skolotāju istabā un ņēmās strostēt. Par kladēm gan viņa neko neminēja, tikai teica, Miķelsons sūdzējies, ka mēs pastāvīgi traucējot ķīmijas stun�das un neļaujot viņam strādāt. Un ka tik lielām meitenēm, kādas esot mēs, tādi stiķi un niķi jāatmet reiz un uz visiem laikiem.

� Drīz jūs būsit pieaugu�i cilvēki, � tā viņa skandina ik dienas un sacīja mums ari toreiz. It kā piedraudēdama.

Neko vairāk viņa tā ari nepateica, tikai skatījās uz mums, nervozi virpinādama pirkstos savu dzelteno pildspalvu, un likās gau�i nogurusi. Arī viņai mēs diez kā vis nepatīkam, tas nu reiz ir skaidrs.

Audzinātāja mums māca literatūru. Kādu laiku mēs ar Ainu viņu saukājam par vētras zvani, kop� tās reizes, kad viņa mums nolasija Aspazijas dzejoli, kurā ir rindas:

Es vētras zvanis esmu Un zvanu negaisu . . .

Man �īs rindas acumirkli uzbūra �ādu ainu: musu audzi�nātāja ar visu savu frizūru, auskariem un augstpapē�u kur�pēm stāv augsta torņa gala, visapkārt auro vēji, lūst koki, zeme ar debesīm grie�as, bet viņa tik stāv � stingri kā piemineklis un tik zvana negaisu. No smiekliem man �okļos iemetās krampji un asaras lija pār vaigiem.

Audzinātājā laiku pa laikam mēdz mums pajautāt, par ko mēs katrs dienās gribētu kļūt. Tādas reizēs viņa parasti iz�sauc mūs citu pēc cita un tincina:

���� Nu, Aina, bet par ko gribi mācīties tu?

Aina vienmēr atbild, ka vēlas mācīties par bi�kopi. Beigts var palikt! Audzinātājā, protams, to ņem par pilnu un, nopietni pa�mājusi ar galvu, ieraksta kaut kādā speciālā burtnīcā.

Es pēdējoreiz viņai teicu, ka bū�u arheoloģe. Audzinātāja brī�di domīgi vērās manī, tad iebilda:

���� Bet, Elin, es neesmu ievērojusi, ka tu ipa�i interesētos par vēsturi. Sajā priek�metā, ja nemaldos, tev ir apaj� trijnieks.

Es paraustīju plecus un sakodu zobos apak�lupu, lai viņa ne�pamanītu manu smīnu. .

Nezinu, ka var nopietni atbildēt uz tamlīdzīgiem jautājumiem. Labi, es gribu būt gleznotāja. Gribu gleznot cilvēkus, akmeņus, upes. Kaut vai kaķus, ja vēlaties. Bet es nemū�am to neteik�u musu audzinātājai. Un vispār nevienam. Pat Ainai ne, jo ar Ainu mēs par tādām lietām nekad nerunājam.

Esmu ievērojusi, ka lielākā daļa mūsējo uz �o jautājumu atbild negribīgi, pat melo � tāpat kā mēs ar Ainu. Edgars, pie�mēram, teica, ka gribot kļūt par ūdenslīdēju. Un pats, galvu nokā�ris, smējās. Viņ� ir puika uz goda, nav vārdam vietas.

Bet da�i gan atbild nopietni. Melita, piemēram, paziņoja, ka sapņojot kļūt par grāmatvedi. Trieku var ķert! Sapņojot! Par grāmatvedi! Nu labi, es nebrīnos, ka cilvēks grib kādreiz strādāt par grāmatvedi, elektriķi vai pārdevēju. Bet par to sapņot! Nē, tas nudien ir par stipru sacīts.

Ta�u audzinātāja ne tikai tirda un izpra�ņā mūs, reizēm viņa �o to pastāsta arī pati. Par gleznotājiem, teātriem un tam�līdzīgām lietām. Un stāstīt viņa prot, to nevar apstrīdēt. Ne�sen viņa mums rādija visādu fran�u mākslinieku bildes no ār�zemju �urnāliem un albumiem. Viņa teica, ka Pikaso esot izcilā�kais divdesmitā gadsimta gleznotājs. Tas mani pārsteidza, jo tie�i pirms mirkļa Aina bija man pa�ukstējusi, ka, viņasprāt, es zīmē�jot krietni labāk par to Pikaso. Joki gan, nudien.

Bet daudz lielāki joki bija ar mūsu pēdējo teātra apmeklējumu, apmēram pirms mēne�a.

Tajā dienā, kad Miķelson� man atņēma otro kladi, audzi�nātāja pavēstīja, ka esot dabūjusi biļetes uz izrādi �Esi svei�cināta, mīlestība!� Jaunatnes teātrī.

���� Drīz jūs būsit pieaugu�i cilvēki, � viņa paziņoja mums simttūksto�o reizi. � Tāpēc jums jau ir laiks padomāt par �im sare�ģītajām jūtām, ko sauc par mīlestību.

Tādā garā viņa runāja vēl labu bridi, tad pieteica, kurā dienā būs jābrauc. Lai mēs visi sapo�oties un attiecīgi noskaņo�joties.

Pats par sevi saprotams, ka mes priecājāmies, jo ne jau bie�i tiekam Rīgā. Un kur nu vēl teātri. Uz mūsu nomali teātri atku- ļas labi ja vienreiz gadsimtā.

Tā teātra diena bija padevusies gods godam. Vienos smiek�los, ists balagāns.

� Da�i skuķi, kuri dzīvo tālu no skolas, jau no rīta ieradās uzcirtu�ies braucienam. Edīte, piemēram, bija sasprogojusies kā karakula aita un uzģērbusi melnus, gludus svārkus un baltu blūzi, vienos kruzuļos un cakās. Tādas blūzes dro�i vien val- kaja pirms mūsu ēras. Editi ieraudzījis, Edgars tēloja ģībsto�o un dvesa:

���� Esi sveicināta, mīlestība!

Bet Elmīra! Viņa bija sasējusi matus divās astēs ar gai�zilam kaprona lentēm un izskatījās . . . Nē, man trūkst vārdu. Kap�rona lentes trīspadsmit gadu vecumā! Ikvienam tajā teātri būs skaidrs, ka ieradusies kārtējā pāķu delegācija.

���� Tās dro�i vien viņai lika iesiet mamma, � Aina man pa�ukstēja. Un es atcerējos, ka Elmīras māte ta�u strādā bēr�nudārzā par auklīti. Mēs ar Ainu saproto�i saskatījāmies, un mū�su pleci draudzīgi ietricējās, it kā mēs ratos brauktu pa grum�buļainu ceļu.

Pēc otrās stundas klasē ienāca audzinātāja un paziņoja, ka ieradu�ies mūziķi no Rigas un mums visiem pēc desmit minū�tēm jābūt aktu zālē. Klases kasiere Melita steidzigi sāka ie�vākt no katra pa divdesmit kapeikām � tā bija parastā maksa par �ādiem koncertiem. Nezinu, kā citas skolas, bet mūsējo vismaz divas reizes gadā apmeklē Rīgas mākslinieki, visbie�āk muziķi. Tad mēs klausāmies visādus triļļus, treļļus un traļļus: notiek tā saucamās filharmonijas stundas. Mākslinieki mums atklāj mūzi�kas burvību un noslēpumus, piemēram, paskaidro, kas tās tādas klavieres un^ko ar tām var iesākt. Saprotams, viņi pārāk nenopū�las � un pareizi dara. Katrs skolnieks ir samaksājis grandiozu summu (minētās divdesmit kapeikas) un, ja vēlas, bez sirdsapzi�ņas ēdām var saldi nosnausties kaut kur zāles kaktiņā.

Mums ar Ainu gan briesmīgi patīk �is, nu, kā lai saka, viesizrā�des, vai. Ik reizes vismaz viens mākslinieks ir ievērības cienīgs.

Tā bija ari �oreiz.

Vispirms uz skatuves uznāca viena varen smalka dāma, tie�va kā bambusa nūja. A, �o dāmu mēs jau pazinām. Viņa alla� smai�dīja tā, it kā mēs būtu viņas viskvēlākie sirdsdraugi.

���� Labdien, mīļie bērni! Mēs atkal esam atbrauku�i, lai parunātos ar jums par mūziku. �odien jūs varēsit noklausī�ties vairākus skaņdarbus pū�amo instrumentu izpildījuma. Kā�dus pū�amos instrumentus jūs, mīļie bērni, pazīstat?

Da�i sīkie priek�ējās rindās iepīkstējās: stabule, taure, rags. Dāma sajūsmināta māja ar galvu un slavēja gudros sikmaņus. Tad viņa pavēstīja, ka vispirms mēs dzirdē�ot flautu, brīni�ķī�gu instrumentu ar sidrabainu balsi. Dāma sāka gari un pla�i skaidrot, kas tā flauta par zvēru ir. Viņa runāja tik pamāco�ā balsi, ka nelabi metās. Tā vien gribējās pietrūkties kājās un ie�saukties:

���� Nē, jūs kjūdāties! Flauta ir aitu cērpjamais aparāts.

Vai vismaz kaut ko tamlīdzīgu.

Mums ar Ainu aiz muguras sēdēja Edmunds no devītās un stāstīja anekdoti par kovboju Bilu, Mēriju un zilo zirgu. Tā ir jau�ka anekdote, tikai simtreiz dzirdēta. Pabeidzis stāstīt, Edmunds smējās kā traks, arī da�i citi viņam piebalsoja, tā ka dāma no skatuves pat uzsauca:

���� Klusāk, mīļie bērni, es jūs lūdzu, klusāk! Tūdaļ jūs dzirdēsiet flautu. Sī instrumenta sidrabaino balsi jums de�monstrēs mūsu flautists Jūlijs Bebris.

Mēs ar Ainu sastingām gaidās. Bet Edmunds aizmugurē no�burk�ķēja :

���� Labāk tas Bebris būtu demonstrējis zilo zirgu . . .

Tikām dāma jau bija nogājjusi malā, bet uz skatuves uznāca

Jūlijs Bebris, pārspēdams visas cerības. Viņ� izskatījās neat�vairāms! Mazs, spēcīgs resnltis ar glu�i kailu pakausi un skumji noļuku�ām ūsām. Mēs ar Ainu zibenīgi saskatījāmies, aiz�āvām plaukstas mutēm priek�ā, it kā mums pēk�ņi būtu palicis nelabi. Bet kronis visam bija tas, ka ari sīkie zāles priek�ā kā pēc sle�penas komandas iesmējās savās sidrabainajās flautu balstiņās. It kā uz skatuves būtu uznācis nevis cienījams mūziķis, bet gan sodrējiem notriepies āksts. Tas vēl nebija pieredzēts, jo parasti sīkie ar visu sirdsdegsmi sekoja uz skatuves notieko��ajam un uzņēma to Joti nopietni.

Nezinu, kā jutās flautists Bebris pēc tik savādas suminā��anas, bet mēs ar Ainu jutāmies lieliski. Sis vīriņ� mūs pilnīgi apbūra. Mūziķa pirksti cītīgi spaidīja flautu, bet garās ūsas cilājās un vibrēja līdzi melodijai, tās līdzinājās lidojo�as vārnas spārniem. Turklāt saule no loga krita flautistam tie�i sejā, viņ� piemiedza acis, un tas viņam pie�ķira negaidīti blēdigu izskatu.

Man ļoti iegribējās to Bebri uzzīmēt. Zēl, ka nebiju paķērusi līdzi papīru un zīmuli. Būtu iznācis �edevrs, uz galvo�anu. Pi�kaso.

Audzinātāja sēdēja mums priek�ā, turpat netālu, viņa pa�liecās atpakaļ un klusi uzsauca, lai mēs tik traki neķiķinot.

Kad flautists bija beidzis spēlēt, viņ� tā ērcigi palocījās un �igli aizcilpoja. Mēs aplaudējām, cik tik jaudas, bet Edmunds nokliedza:

� Bravo bravissimo!

Devīto audzinātaja vēlāk Edmundu par �o saucienu aizveda pie skolas direktora.

Pārējie mūziķi bija krietni bālāki par Bebri, fagotists un klar- netiste tikai noūbināja savus gabalus un, neviena lāga neieveroti, aiztipināja no skatuves.

Atvadoties tā varen smalkā dāma vēl novēlēja mums la�bas sekmes mācības un izteica cerību, ka �īsdienas koncerts mums turpmāk ļau�ot labāk izprast mūziku un iemīlēt to vēl dziļāk. Ir nu gan viņai īpatnēja humora izjūta, beigts var palikt!

Pec koncerta turpinājās stundas. Pēdējā bija literatūra, un no tās audzinātāja mūs atlaida, lai mēs mierīgi varētu aiziet mā�jās un sataisīties braucienam.

Puspiecos mēs atkal sanācām skolas pagalmā, kur mus gai�dīja kolhoza autobuss, lai vestu uz Skrīveru staciju. Da�i vēl ne�bija atnāksi, tāpēc mēs autobusā nekāpām, bet bridi klidām turpat gar skolu. Visi bija uzģērbu�i to labāko, kas nu kuram bija, un izturējās cienīgāk nekā parasti. Turklāt cits no cita maz�liet kautrējāmies.

Audzinātaja bija nokrāsojusi lūpas magoņu sarkanumā, tāpēc izlikās sve�a un ļoti skaista. Taisni brīnums, ka viņa vēl līdz �im nav precējusies. Bet viņai ir jau vismaz divdesmit pieci gadi.

Tiklīdz autobuss izkustējās no vietas, skuķi tūlīt sāka gaudot, tas ir, dziedāt. Bez tā viņas nevar pakustēt ne soli. Mēs ar Ainu gan parasti nedziedam, bet, ja ari dziedam, tad tikai pārvērstas balsis. Es cen�os atdarināt savu veco kaimiņieni Elzu, kura pīkst neticami smalkā un drebelīga balstiņā, it kā nule būtu izlīdusi no ledusskapja. Bet Aina tādas reizēs rūc sirdīgā basā ka lācis pēc zie�mas guļas. Musu skuķi par to uz mums dusmojas, mēs to nopro�tam, bet nebēdājam nenieka. Lai jau! Un, kad viņas dzied savu iemīļoto dziesmu � nomirt var! � �Silavas valsi�, tad mes ar Ainu cen�amies, cik spējam.

Tā rīkojāmies ari �oreiz. Man no tas spieg�anas kņudēja rīkle, ari Aina brī�iem klepoja aizgūtnēm, bet mēs ik pa brīdim kvēli saskatijamies un jutāmies vienotas tik cie�ām saitēm kā divi Robinsoni uz Joti vientuļas salas.

Audzinātāja paris rei�u palūrēja atpakaļ uz musu pusi, ta�u sa�cīt nesacīja neko.

Skrīveru stacijā mazliet padilinājām peronu, gaidīdami vilcie�nu. Tas nāca pēc piecpadsmit minūtēm. Kad visi sakāpa vilcienā, mēs ar Ainu naski aizlavījāmies uz citu vagonu. Pārskatīju�as pa�sa�ierus, izvēlējāmies divas pavecas sievietes. Apsēdāmies tām pretī un sākām sarunāties spāniski. Skaidrs, ka ne jau nu spāniski, mēs vienkār�i mermelējām un berbelējām uz nebēdu, pie tam tik iz�teiksmīgi, it kā būtu visniknākās ienaidnieces. Aina bija uz�maukusi pirksta matēs zelta gredzenu ar bruņa topāza aci, un tas mums ļāva justies krietni dro�ākām.

Abas ve�iņas pārtrauca savas omulīgas tērzēs un sāka lūrēt uz mums neatraudamās. Viņas izskatījās pat tādas ka mazliet nobiju�ās. Un, kad viena, tā resnākā, pieliecās otrai pie auss un kaut ko pa�ukstēja, nenovērz'dama izbrīnīto skatienu no manis, mēs neizturējām un, skaļi smiedamās, izskrējām tamburā. Tur mēs smējāmies tā, ka likās, pēdējā stundiņa klāt. Bet tad atvērās dur�vis, tamburā ienāca audzinātāja un lika mums iet pie pārējiem. Viņa izskatījās draudīga kā atombumba, jo bija pamatīgi noskai�tusies, un visu laiku kladzināja:

���� Es skrienu, meklēju pa visu vilcienu, bet viņas tamburā smejas kā juku�as, es skrienu, meklēju, bet viņas . . .

Mēs apsēdāmies pie Elgas un Lūcijas un nomierinājāmies. Ta�u drīz vien mums nācās noskatīties jauku kumēdiņu, ko sarīkoja divi pretējā solu rindā sēdo�i vecī�i. Viens no viņiem iz- skatijas pilnīgi pēc ā�a, bet otrs � pēc bumbiera. Azis runāja tik skaļi, ka skanēja viss vagons:

���� Est gribas, velns pārāvis, kā gribas ēst, � viņ� �ēlo�jas vienā laidā. � Man somā ir desa, bet kā lai nogrie� � na�a nav.

Tā viņ� bēdājās un sūkstījās labu laiku, man jau viņa gaudas krita uz nerviem. Bumbierim laikam arī, jo viņ� apņēmīgi sāka rakņāties pa kabatām un portfeli, līdz beidzot ar mulsu izteiksmi izvilka no portfeļa �ķēres. Viņ� tās domīgi papētīja un tad piedāvā ja izsalku�ajam āzim:

���� Tu varbūt pamēģini ar sitām, diez kas jau nav, bet� � un sniedza �ķēres draugam. Āzis pameta apkārt vērīgu ska�tienu, sak, vai tuvumā nav kāds, kas varētu ko iebilst, iz�vilka no somas desas rituli, tik resnu kā baļķis, un ņēmās to graizit ar �ķērēm. Tālāko mēs neredzējām, jo smējāmies līdz bezsamaņai, un bija jau ari par ko.

Kad Rīgā kāpām ārā no vilciena, Aina pieķērās man pie ro�kas un sacīja pavisam gaudenā balsi:

���� Ja mēs �itā dabūtu izsmieties katru dienu, pēc mēne�a no mums pāri paliktu tikai kauli un āda . . .

Bet teātri mūs gaidija pamatīgs trieciens. Tur laikam kaut kas bija sagājis grīstē, un lugas �Esi sveicināta, mīlestība!� vietā iz�rādīja �Vinniju Pūku un viņa draugus�. Kaut kas traks! Mūsu audzinātāja aizsvilās kā pakulu vīk�ķis, viņa pat aizdrāzās uz ad�ministrāciju. Tur viņai, protams, laipni paskaidroja, ka vaja�dzējis sekot reklāmai, par izmaiņām repertuārā savlaicīgi esot pa�ziņots gan presē, gan pa radio. Audzinātāja izskatījās aplam nelaimīga, mums ar Ainu pat kļuva viņas drusciņ �ēl. Man gribējās pieiet viņai klāt un nomierināt, sak, gan jau mēs kaut kādā cita veidā mēģināsim iepazīties ar tām sare�ģītajām jūtām, ko sauc par mīlestību. Par laimi, visi mūsu skuķi apstāja audzinātāju un līksmi �ivināja:

���� Nekas, skolotāj, mēs varam skatīties arī �Vinniju Pūku�!

Skaidrs, ka uz �itādu izrādi bija sanāku�i vienīgi zīdaiņi ar

savām vecmāmiņām. Sākumā mēs ar Ainu jutāmies baigi neērti tādā kompānijā, bet pēc tam atmetām ar roku. Sak, ne- dzināmies jau tādu gaisa gabalu, lai te neērtotos.

Grāmatu par Vinniju Pūku es zināju gandrīz vai no galvas. Kad biju maza, izlasīju to vismaz divsimt rei�u pēc kārtas. Tāpēc ari izrāde man īpa�us pārsteigumus nesagādāja.

Starpbrīdī mēs abas atkal aizmanījāmies prom no mūsējiem. Mēs steidzāmies uz kafejnīcu. Rindā stāvot, laiku var izmantot ļoti lietderīgi, proti, sarunājoties. Ta�u �oreiz mums nelaimējās. Pats par sevi saprotams, ka gan priek�ā, gan aiz muguras mums stāvē�ja baigie sīkmaņi, tādas auditorijas dēļ nav vērts sevi�ķi censties. Nu, bet joka pēc jau var pamēģināt. Un mēs iesākam:

����� Vai tev, Lavīze, patīk, kā Bērtuļa vecaistēvs tēlo ēzelīti īā-īā? � es jautāju Ainai un katram gadījumam neuzkrīto�i nomaskēju muti ar plaukstu. Jautājums nebija sevi�ķi prātigi iz�vēlēts, jo ēzeliti tēloja kāda jauna meitene.

���� Zini, Cecilij, ne visai. Karlsonu viņ� spēlēja daudz labāk, īpa�i, kad lidinājās, � skumji saraukusi pieri, atbildēja Aina.

���� Jā, tolaik viņ� nedzirdēja ar vienu ausi, bet tagad nedzird ar abām, � sērīgi papildinaju un nopūtos. Nopūtos tāpēc, ka nekāds asprātīgais dialogs mums �ovakar nesanāca. Protams, pie tā bija vainigi mūsu klausītāji � vai tad tādi pintiķi spējīgi iedvesmot normālu cilvēku? Viņi vispār nebija pievērsu�i mūsu sa�runai ne mazāko uzmanību, tikai kā sazvērēju�ies kārām acīm pē�tīja vitrīnās kūciņas, bulciņas un sulas. Ari viņu pilsētnieciskās vecmāmuļas bija tikpat dzirdīgas kā ozolkoka bluķi. Tā, kas stāvē�ja mums priek�ā, turēja savu mazmeitu pie rokas un pratināja:

���� Kuru kūciņu tu, Alisit, gribi? Saki ātrāk, tūlīt būs musu rinda. Nu, kuru? Groziņu? Eklēru? Ro�maizīti?

Skaidrs, ka �itādiem kūkmīļiem musu Bērtuļa vecaistēvs bi�jis nebijis. Mēs ar Ainu tikai skumji pavīpsnājām un netei�cām vairs ne vārda.

Toties izrādes laikā man bija ie�āvusies prātā smalka ideja. Varētu pamēģināt, es domāju, vērodama, kā da�as vecmā�muļas ik pa brīdim pieliek pie acīm binokļus. Arī man mājās mētājās vecs teātra binoklis vai, kā es mēdzu sacīt, ķīķīzeris. Ja es rītdien paņemtu to uz skolu un ķimijas stundā pielietotu? Tāpat vien, Miķelsonam par prieku. Kop� es stundās vairs nezīmēju, viņ� par mani nelikās ne zinis.

Tā ari izdarīju.

Nākamajā dienā atnesu uz skolu ķlķlzeri visā tā godībā. Ga�dījuma pēc biju paķērusi līdzi arī vecas saulesbrilles, kurām viens stikliņ� bija izkritis. Saulenes rotāja zaļgans plastmasas ie�tvars, un tās bija �ķības kā kaķa acis.

Kad atnāca Aina, es izvilku no somas �os daiktus un uzska�tāmi nodemonstrēju.

���� Kā tu domā, ko Miķelsons teiks, kad es stundā lūrē�u uz viņu caur ķlķlzeri? � jautāju.

Aina bija stāvā sajūsmā un smējās, vai gar zemi krizda�ma. Tikai pēc brī�a nez kāpēc noņurdēja:

���� Tev pietrūks dū�as . . .

���� Bet man ta�u ir pasliktināta redze, kas tur sevi�ķs, ja es norakstu no tāfeles uzdevumus un formulas, skatidamās caur ķiķī- zeri?

Mierīgi ieliku atpakaļ somā savas skatāmās ierīces. Tad jau manis, vai izdari�u vai ne. Un es sāku �ausmīgi ilgoties pēc ķī�mijas stundas. Domās apsvēru gaidāmo maskarādi un efektu, ko tā izraisīs. Pakrūtē man kņudēja, it kā tur skrubinātos vesels tūk�stotis mazu pelī�u.

Ķīmijas stunda todien bija tre�ā. Kad klasē ienāca Miķel�sons un mēs visi piecēlāmies, es a�i noliecu galvu un uzbāzu uz acīm brilles. Mans pulss bija sasniedzis vismaz trīssimt sitienu minūtē. Aina iespurdzās. Jau pēc mirkļa es stāvēju ar lepni paceltu galvu un laikam biju kļuvusi līdzīga pirātam, kam vienu aci slēpj melns pārsējs. Manējo gan slēpa tikai melns stikliņ�. Puse klases tagad man izskatījās balta, puse � melna.

Miķelsons ari izskatījās melns. Viņ� pārlaida mums a�u, nevē�rīgu skatienu.

���� Sēdieties!

Un nokrefc�ķējas.

Mēs, protams, apsēdāmies. Ir nu gan mā�o�anās � dienu no dienas, gadu no gada.

Te es sajutu, ka Miķelsona skatiens pievērsts man. Bet tikai zibenslsu mirkli. Es gan centos uz viņu neskatīties. Pētīju mācību grāmatas vāku. Miķelsons atkal krek�ķināja. Tad apsē�dās un sāka �aukstināt klases �urnāla lapas.

Mani pārņēma smaga vil�anās sajūta: Miķelsons man nebija pievērsis pelnīto vērību. Jā, bet ko gan es īsti gaidīju? Lai viņ� ma�ni uzslavē par asprātību? Lai pavel noņemt ķēmlgās brilles? Lai izdzen no klases? Nē. Atzī�os godīgi, es gaidiju kaut ko se�vi�ķu, kaut ko pavisam, pavisam sevi�ķu.

Aina jau smējās �ņukstēdama. Mana seja kaisa satraukumā, bet Ainas jautrība bija lipīga kā masalas. Iesmējos ari es, kom�pānijās pēc, ta sacīt. Jo patiesība smieties man negribējās. �oreiz man bija cits uzdevums.

���� Elln, � es izdzirdēju klusu saucienu no aizmugures. Lai�kam Edgars. Naski pagriezos atpakaļ.

���� Kolosāli, � Edgars atzinīgi no�ukstēja un iespurdzās.

Ari Arnolds pamanīja manas sejas dekoru un uzteica:

���� Tev baigi piestāv, tu izskaties pēc ķinietes.

Un viņ� ieķiķinājās sīkiem smiekliņiem kā skuķis.

Vairāk uzmanības viņiem veltit es nevarēju. Kad atgrie�zos atpakaļ, Miķelsons jau stāvēja pie tāfeles un kaut ko rak�stīja tādā ātrumā, it kā baidīdamies, ka viņam kāds atņems kri�tu. Kamēr viņ� tā rakstīja, es noliecos, zem sola atvēru port�feli un izvilku binokli. Tas jau bija noregulēts, atlika to vienīgi pielikt pie acīm.

���� Nevajag, � �ukstēja Aina un vairs nesmējās. � Vai tad tu neredzi, cik viņ� nopietns.

���� Liecies mierā, � iebildu. � Nopietns ta nopietns, bet es ta��u nevaru saredzēt, ko viņ� tur skricelē . . .

Man patie�ām bija mazliet pasliktinata redze, uz tāfeles uzrak�stīto es varēju saskatīt vienīgi tad, ja viegli piemiedzu acis vai ari tāfeles virsmu apspīdēja saule. �odien, par laimi, saule vēl nebija paspējusi ta iegriezties. Tāpēc, mirkli padomājusi, es vēl�reiz atzinu, ka man ir pilnigas tiesibas pielietot ķlķlzeri. Un es to apņēmīgi pieliku pie acīm.

���� Kur� var pateikt, pie kāda ķīmisko reakciju veida pieder �ī reakcija? � Miķelsons jautāja, pagriezās pret klasi un ar plastma�sas rādītājkociņu piedūrās tāfelei. Uz mani gan viņ� neskatijās.

Es tikmēr vienā mierā pētīju skolotājā degunu, lūpas un melnos, sprogainos matus tuvplānā. Nekāds skaistulis jau viņ� nebija. Mazliet lidzigs vienam nēģeru dziedātājam. Vai karaliska�jam pūdelim.

Aina nikni iebikstīja man ar elkoni.

���� Izbeidz, � viņa no�ņāca, tāpat kā reizēm �ņāc Sondore.

Bet tas mani tikai saērcināja. Tā, lūk, ir. Tu, cilvēks, centies, vai

no ādas līzdams laukā, bet par to saņem niknus �ņācienus, dunkas sānos, bet Miķelsons uz tevi pat lāgā nepaskatās.

Kamēr es tā īgnajos, pārējie ņēmās minēdami, kāda veida reak cija uzrakstīta uz tāfeles.

NaOH + HCl -NaCl + H20

���� Aizvieto�anās reakcija, � sacīja Agnese un nosarka pār vi�su ģīmi.

���� Nē, � atbildēja Miķelsons, viltīgi smīnēdams un cilādams uzacis.

���� Sadalī�anās reakcija, � nedro�i ieminējās Arnolds.

Bet Miķelsons papurināja galvu.

���� Nē. Domājiet, domājiet, tā ir pavisam vienkār�a reakcija.

Visi klusēja un domāja tā, ka �ņakstēja vien.

Miķelsons tikmēr cienigi stāvēja pie tāfeles un vēroja mūs.

���� Nu, Ruta, varbūt tu zini?

Ruta bija labākā ķimiķe klasē. Bet ari viņa nezināja.

���� Kas atbildēs pareizi, saņems teicamu atzīmi.

Reizēm viņ� atļāvās �ādus augstsirdīgus gājienus. Un laikam iedomājās, ka ir karalis vai miljonārs.

Es uz mirkli noņēmu binokli no acīm. Brilles palika. Un tad laikam pats nelabais mani parāva aiz mēles.

���� Savieno�anās reakcija, � iesaucos. Uz labu laimi, protams. Sāds reakciju nosaukums man bija aizķēries prātā.

Miķelsons a�i palūkojās uz mani.

���� Vai tu to sacīji, Elin?

Es mulsi pamāju ar galvu. Laikam biju trāpījusi pareizi.

Bet Miķelsons iesmējās. Viņ� iesmējās ne jau parastiem skolo�tāja smiekliem, bet kaut kā savādi, dziļi gandarīti, it kā nule butu izkūlies no lielām nepatik�anām. Un svinīgi paziņoja:

���� Tā ir vislielākā muļķība, ko es jelkad esmu dzirdējis. Ja tev, Elin, būtu kaut niecīgākā izpratne par ķīmiju . . .

Un apklusa. Bridi padomājis, viņ� turpināja:

���� Tā kā pirms brī�a es solīju piecnieku tam, kur� atbildēs pa�reizi, tad, es domāju, man ir pilnīgas tiesības ielikt vieninieku tā�dam, kur� atbildējis nepareizi. Pie tam atbildējis �ausmīgi nepareizi�

Viņ� paņēma pildspalvu, pieliecās pie �urnāla un ievilka sīku ķeburu iepretī manam uzvārdam. Tas bija vieninieks, cēls kā sālsstabs.

Man nolaidās rokas. Gribējās raudāt. Bet es tikai dziļi ievilku elpu un aizturēju. Riebeklis. Atriebeklis. �vauksts. Es domās ātri skaitīju visādus nejaukus vārdus. Te no dusmām jutos glu�i bez- spēciga, te sa�utumā gribējās kliegt. Bet galu galā tikai paslepus norāvu no acīm sasodītās brilles un iemetu pavērtajā somā.

Galīga sakāve, izgā�anās. Te tev nu bija Miķelsons! Un es tādu netaisnīgu ķēmu vēl zīmēju!

Nakamajā starpbrīdi pie manis pienāca audzinātāja un teica, lai pēc stundām es ieejot literatūras kabinetā, viņa gribot ar mani aprunāties. Ak tad �itā! Miķelsons jau -bija paspējis viņai izkra�tīt savu sirdi.

Kas cits man atlika, gāju ari. Zemē guļo�ajam var spert visi, kam tik nav slinkums.

Audzinātāja sēdēja pie galda un kaut ko mierīgi rakstīja. Sis miers bija pulvermucas miers: vajadzīga tikai viena dzirkste- lite. Un �i dzirkstelite biju es. Kad aizvēru aiz sevis durvis, au�dzinātāja ar savu skaisto roku nervozi atrāva vaļā kādu atvilkt�ni, ieskatījās tajā un aizcirta ciet. Un tad cie�i jo cie�i ielūkojās man acīs, nu glu�i kā tāds okulists.

���� Elin, kas ar tevi notiek? � viņa gandrīz vai iekliedzās. Un es uzreiz sapratu, ka viņai uz mani ir pamatīgs zobs.

���� Kad tas reiz beigsies? Algebra, fizika, ķīmija � smie�a�nās un divnieki, divnieki un smie�anās. �odien atkal . .. Varbūt nāko�reiz tu sadomāsi uz skolu atnest teleskopu? Man vienkār�i pietrūkst sapratnes . . .

Pēdējo teikumu viņa nomurmināja pavisam neskaidri un tad cie�i saknieba lūpas.

Labu bridi es klusēju. Audzinātāja ari, viņa laikam gaidīja paskaidrojumus. Tāpēc es dziļi ieelpoju un uzdro�inājos pateikt:

���� Man riebjas algebra, fizika, ķīmija, man tās savu mū�u ne�būs vajadzīgas. � Manā balsi ieskanējās trīco�s izmisums. � Tad kāpēc man tās jāmācās?

Skolotāja turpināja klusēt. Viņa arvien vēl cie�i raudzījās ma�ni, it kā pūlēdamās izdibināt, no kurienes es tāda nejaucene radu�sies. Klusēju ari es. Tagad starp mums norisa īsts klusucie�a�nas duelis. Bet tas nebija ilgs.

���� Viss tev riebjas. Nu pasaki man, lūdzama, � kur ir tas brī�numu brīnums, kas tev neriebjas? Par visu jūs abas ar Ainu tikai ķiķināt. Piedod par atklātību, bet tādējādi jūs radāt iespaidu, ka esat. . . maigi izsakoties, ne sevi�ķi gudras . . .

Tad viņa tā kā saguma, tā kā saruka un ar blāva perlamutra nagu sāka skrubināt traipu rakstāmgalda virsmā. Es pārstāju elpot un tikai blenzu uz to nagu kā apburta. �ādās pretīgās situā�cijās vienmēr vajag piesaistīt skatienu kaut kam sīkam un kustī�gam.

���� Jā, un tad vēl, � audzinātāja pacēla galvu un atkal ieurbās mani ar savām aukstajām princeses acīm. � Elin, es to negribēju teikt visas klases priek�ā aiz taktiskiem apsvērumiem, bet pēc tās aptaujas rezultātiem � atceries, kad es jūs visus lūdzu īsi rakstu�rot citam citu, � tu, izrādās, esi vis . . . visnegatīvākā meitene klase. Tev ir visvairāk peļamu ipa�ibu, gandrīz sliktās vien � slinka, nenopietna, nolaidīga, nesabiedriska . . .

Es saravos. Ak tad tā! Lēni pagriezu galvu sāņus. Negri�bējās vairs skatīties audzinātājai sejā. Turklāt jutu, ka esmu nosarkusi: vaigi kaisa, un tajos sitienveidigi atbalsojās pulss. Ak tad �itā!

���� Un kas tad ir � tā vispozitīvākā meitene? � es pēk�ņi pa�jautāju, neskatīdamās audzinātājai acis.

Viņa nopūtās tā, it kā viņai butu palicis manis �ēl. Cik nejē�dzīgi!

���� Ruta, atbildēja skolotāja bez kadas izteiksmes balsī. � Un tagad ej! Un pārdomā . . .

Viņa nepateica, ko īsti lai es pārdomāju. Kaut gan � kas tur vēl butu ko teikt. . .

Es pacēlu savu portfeli. Tas nebija kārtīgi aiztaisīts, tāpēc pa�vērās vaļā. Ieraudzīju tās brilles un ķiķizeri.

Sasodītais ķlķīzeris. Nolāpītās brilles.

Aiztaisiju portfeli un izgāju ārā.

Aina mani gaidīja vestibilā. Viņa sēdēja uz palodzes līdzās muļ�ķīgajam sienas zīmējumam, kurā attēloti kaut kādi svētlaimīgi pirmziemnieki.

Aina neko nejautāja. Viņa nekļūdīgi prata uztvert manu gara- stavokli. Es neko nestāstīju. Pat domāt man negribējās, kur nu vēl runāt, goda vārds. Garderobē paņēmām savus mēteļus un cilpo�jam mājup.

Bija visburvīgākā maija diena. Bet man tā likās pretīgāka par novembra nakti.

���� Nāksi �odien pie manis? � jautāja Aina, pamezdama uz manu pusi zaļu skatienu. Zaļu tāpēc, ka acis viņai tādas.

Es pamāju. Mīļā Ainiņa. Man kļuva mazliet jaukak ap dū�u. Es gandrīz vienmer pēc stundām eju pie Ainas. Viņas māja atrodas apmēram divus kilometrus no skolas. Pusotra kilometra jākāto pa �oseju, pēc tam � caur me�u, pār ganibām, cauri �ikiem kārklu krūmeļiem, garām pamestai, pussabruku�ai būdai, ap kuru nez kā�pēc vienmer pilns ar odzēm. Brrrr! Drebuļi skrien pār kauliem.

Parasti mēs darām tā. Lai nebūtu jāiet kājām to pusotru kilo�metru, es izliekos par klibu un izķēmoju savu gaitu uz nebēdu, bet Aina tikām mēģina nobalsot garāmbrauco�ās ma�īnas. Mēs spēlē�jam uz �oferu līdzjūtību, sak, tik jauns meitēns un tik stipri pieklibo, jāved vien bus. Turklāt mums ir mazliet neērti, ka ne�vī�ojam nostaigāt mazo ceļa gabaliņu kājām. Senāk, pirms vēl nebijām iemanīju�ās pielietot �o triku, iesē�amies ma�īnā, �oferis uzņem ātrumu, bet pēc brī�a Aina saka:

���� Pieturiet, lūdzu, �eit!

Tad �oferi alla� īgni rauca pieres un burk�ķēja:

���� Varējāt jau nu paieties kājām, rakares tadas.

Toties, kad iesākām to klibo�anu, visi �oferi mūs no ma�ī- nam izlai� klusēdami.

Bet todien neklibojam. Negribējās ākstīties, goda vārds. Gājām kā divas mēmās, ne vārdiņa nepārmidamas. Ne no �ā, ne no tā es ie�domājos, ka man ta�u 12. jūnijā paliks trīspadsmit gadi. Jau! Cilvēks ir jauns līdz septiņpadsmit. Pēc tam viņu var norakstīt. �ausmīgi. Neparko nespēju ticēt, ka ari man reiz būs septiņ�padsmit, pēc tam astoņpadsmit. .. Un grumbas zem acīm. Kā mani reizēm nomoka �ī apziņa, ka vecums vairs nav aiz kalniem! Naktīs pirms aizmig�anas. Un no rītiem, kad mostos, tad es to izjūtu visasāk. Tad gribas iespert ar kāju skolas somai, iesēsties autobusā, vilcienā vai kuģi un aizbraukt, kurp acis rā�da. Jo kāda jēga tām nebeidzamajām algebrām, ja tev, cilvēk, vairs atlicis tikai pāris gadu pilnvērtīgas dzīves . . .

Es biju aizdomājusies un vilkos Ainai nopakaļ kā iekaustīts suns.

Un tad negaidot vaicāju:

���� Aiņuk, tev patīk Ruta?

Aina atskatījās.

���� Ruta? Kāpēc tu tā prasi?

Paraustīju plecus. Es izlikos. Patiesibā Ainas atbilde man �ķita ļoti svarīga.

Aina ari paraustīja plecus.

���� Nezinu .. . Ne visai. Baiga zubrilka. Un skopa.

Es iesmējos. Aina iesāņus paraudzījās mani. Tagad mes gājām blakus. Man briesmīgi nāca smiekli. Es iesmējos vēlreiz, nu glu�i kā ķerta. Ko gan citu Aina varēja atbildēt! Skaidrs, ka Ruta viņai nepatīk. Ainai patiku es, ar visām manām tūksto� vainām.

���� Ko tu smejies? � Aina īgni jautāja.

Mana jautrība piepe�i izzuda. Es saminstinajos. Un tad pavisam muļķīgi sameloju:

���� A, tāpat vien. Viens vecis nesen autobusā stāstija otram, ka cietumnieki izsmēķētu cigare�u galus uzdurot uz adatām un ta viņiem izdodoties ievilkt vēl da�us dumus . .. Nu, atcerējos to, un man sanāca smiekli.

Aina kaut kā aizdomīgi pavipsnaja. Tā tik vēl trūka, lai viņa sāktu man neticēt!

���� Vai tad tas nav smieklīgi? Iedomājies, kas tas par skatiņu, kad tie nabadziņi tā pīpē! � es teicu it kā taisnodamās.

���� Jā, � apstiprināja Aina. Un nesmējās.

Tad man kļuva pavisam bēdīgi. Mani acumirkli pārņēma �au��alīgas skumjas, nu taisni riebīgas skumjas. Traks var palikt! Ta tik vēl trūka, mill�i, ka es apraudātos!

Un, līdzko tā no�ausminājos, asaras kā nelietīgas nodevējas iz�lauzās no acīm un nu tik ņēmās skriet pār vaigiem.

Aina apstājās un nogaido�i raudzījās mani. Es to ne- redzeju, tikai jutu. Tas dro�i vien bija komisks skats, kad es ta stāvēju, portfeli nometusi zemē, un ar abām rokam trausu asaras no vaigiem, bet garām rībēdamas, grabēdamas un dūk�damas drazās ma�īnas. Pēdējā bimbaļa, luk, kas es biju!

���� Ko tu raudi, Elin, kas tev ir? � pavisam mierīgi vaicāja Aina. Un pacēla manu portfeli. Si mierīga balss mani nomieri�nāja. Un rāmums, ar kādu Aina pacēla to portfeli. Kā pēc burvju mājiena izbeidzās asaras � un atkal kļuva briesmīgi labi.

Mani sauc Vilfrēds Laiviņ�.

Es mācos devītajā klasē. Nav svarigi, kurā videnē. Pa�teik�u tikai, ka tā atrodas ne īsti pilsētā, ne laukos. Pietiekami tālu no pilsētas, lai varētu bagātīgi augt visādi zaļumi un pu�ķītes, bet arī pietiekami tālu no laukiem, lai tā bagātība augtu pati no sevis.

Pamazām viss bija sastādīts, ta�u galvenais � kā uzska�tīja mūsu skolas direktore � bija aizmirsts. Liela un apaļa pu�ķu dobe parādes durvju priek�ā. Laikam viņai likās, ka citādi ceļ� uz zinibām iznāk pārāk taisns.

Vienu dienu atbrauca �samosvals� un izgāza puskravu meln�zemes. Ap �o laiku es savam biju�ajam draugam, bet diem�ēl joprojām eso�ajam klasesbiedram Rūdim jau otro reizi piesolīju pa fizionomiju.

���� Ja tu neliksi mierā Ilonu, tad būs tā, ka mazmājiņā pielipsi pie sienas kā mīklas bumbiņa, tu, resnais un isais!

���� Un, ja tu neliksi mierā Ilonu, � viņ� drosmīgi saka (man!) un raugās musainu ģīmi, kur� arvien vairāk piesarkst, � ja viņu mierā neliksi tu, tad es tev pa�am vienreiz �au�u tā, ka havajas dēļu �ķirbā iesprūdisi kā sērkociņ�, tu, garais un tievais!

Ap to laiku, kad pēc milīgā pavasara lietutiņa no melnze�mes kaudzes sāka dīgt laukā visādas zāles un nezālītes, nāca tre�ā reize. Izkaucis no sen�iem kvartu, viņ� taisījās vest Ilonu un Ligitu (viņas sirdsdraudzeni) ekskursijā uz Rīgu. Aizvest, lai notriektu sen�u sūri grūti pelnīto naudiņu kafū�os. Tas ne�atbilda padomju skolēna morāles un ētikas normām un bija

pēdējais grams svaru kausā. Turklāt taisniba manā pusē bija tāpēc, ka es viņu biju brīdinājis, lai neved. Lai mana sirdsap�ziņa būtu pilnīgi tīra, pabridināju ari Ilonu.

���� Zini ko, Ilona! Labāk nevajag.

���� Ko nevajag? � Zobgalīgi viņa raudzījās mani ar savām zilajām actiņām.

���� Ko tu Rīgā neesi redzējusi? Aizejam labāk vakarā uz kino.

���� Ko es kino neesmu redzējusi?

����� �Nolaupī�anu amerikāņu gaumē�.

���� Es uz lētām rietumu komercfilmām neeju.

���� Nu tad es vakarā aizie�u pie tevis. Pa televizoru rāda operu �Kņazs Igors�.

���� Tā? � Viņa izsmejo�i mani paskatījās.

���� Tā gan, � es priecīgs atteicu.

���� Labi. Nāc!

Mani ieplūda prieks.

���� Es pateik�u mammai, � Ilona piebilda, � lai viņa tevi ielai� un ieslēdz televizoru. Es tai laikā bu�u Rīgā.

���� Paklau, skuķlt, � tagad sacīju es dobji vīri�ķīgā balsi. � �ovakar pie kokteiļa glāzes izskaiti, cik tavam resnajam Rū�dim ir zobu, un pieraksti piezīmju blociņā. Rit ap to pa�u laiku tu varēsi pārskaitīt. Gatavs derēt, ka cipari nesakritīs.

Viņa tikai nosmīnēja, apgriezās uz papē�a un projām bija.

Nolādēts, kāpēc gan man vajadzēja viņā ieķerties!

Es drūmi blenzu pa otrā stāva gaiteņa logu tai melnzemes �upā skolas priek�ā, un tikpat melna tēlojās mana dzīve, kaut arī, tāpat kā tur nīkulīgi zaļās zāles stiebriņi, da�i cerību asni dvēselē bija paliku�i. Ne jau vienmēr Ilona bija tāda. Bija rei�zes, kad mēs kopā gājām uz disko, pēc tam ēdām saldējumu un dzērām kafiju . . .

Nākamrīt es ar apmierināti smīno�o, bet noraustīju�os Rudi iegāju tre�ā stāva zēnu mazmājiņā.

Es � �liukt! � viņam pa mūli. Viņ� � bah! � man pa pa�krūti. Cik zibenigi viss bija sācies, tik zibenigi beidzās, jo par lielām skumjam skatītajiem ienāca fizkultūras u�uks un bez garas runā�anas aizveda mūs pie direktores.

Dū�īgā direktore uzklausīja fizkultūrie�a ziņojumu un smagi nopūtās.

���� Paldies, Jāni, jūs esat brīvs!

Kad �is izgāja, tad viņa nopētīja mūs, it kā redzētu pirmo reizi. Kāpēc mēs, lieli pui�i, esot kāvu�ies?

���� Biedre direktore, � es teicu. � Tam tur ir nekaunigs ģī�mis. Ka ieraugi, tā vien gribas gāzt.

���� Viņ� �odien mani nepasveicināja pirmais, � paskaidroja Rūdis.

Tā nu direktore pie īstas skaidrības netika, jo ne man, ne Rūdim negribējās mūsu trijstūrlgās attiecības vilkt dienas gaismā, bet direktorei acīmredzami nebija vēlē�anās aicināt uz skolu mūsu raditājus, jo jēgas no tā tik un tā nebūtu nekādas. Viņa sāka mūs pierunāt salīgt mieru.

Kaut gan man riebās pieskarties Rūda rokai, es, savilcis ģīmi pretīgumā, pasniedzu viņam divus pirkstus, kurus viņ� bailīgi saņēma un pakratīja, ta�u pēc tam roku demonstratīvi noberzēja bik�u starā.

Direktores acis pazibēja smieklu velniņ�, viņa paņēma mus katru pie rokas, aizveda pie loga un vaicāja:

���� Redzat tur kaudzi melnzemes?

���� Jau divas nedēļas, � es noņurdēju.

���� Skolas priek�u tā ta�u neizdaiļo?

���� Bet īpa�i arī netraucē, � konstatēja Rūdis.

���� Tomēr skaistāk būtu, ja �īs kaudzes vietā būtu glīta, apaļa puķu dobe, aplikta ar dekoratīviem ķieģeļiem.

���� Iespējams, ka no estētiskā viedokļa tas tā arī būtu, � sacīja Rūdis, � kaut gan no praktiskā ir vienalga, kas tur at�rodas � dobe vai kaudze.

���� Muļķais, tu nekā nesajēdz, � es nicīgi sacīju. � Ari no praktiska atlec labums, ja pie mums atkal brauc kādas komi�sijas vai viesi. Tad viņi par mūsu skolu būs labākās domās.

Direktore atplauka un teica, ka mēs par abiem esot ļoti sa�prātīgi pui�i un tāpēc būtu jauki, ja kopīgi un draudzīgi �ādu dobi izveidotu. Sare�ģīti tas neesot, materiālus un darbarīkus iedo�ot viņas vietnieks saimnieciskajā darbā, ari pastāstī�ot, kā jāveido un kā jāstāda. Tas bū�ot mūsu mieraliguma sim�bolisks un reizē praktisks apliecinājums, jo kas vēl vairāk cilvēkus varot sadraudzēt, ja ne kopīgs darbs.

���� Jā, jā, biedre direktore! � es piekritu. � Kopīgs darbs gan, bet ar ko? Ar �ito?! � Es pabakstiju uz Ruda pusi. � Tad jau labāk es kā D�ordāno Bruno kāpju sārtā!

���� Bet es kā Galileo Galiiejs esmu ar mieru iet uz kompro�misu, � teica Rūdis.

Kā tad! Es ta�u viņam redzēju cauri. Uzvarētāja kompro�miss ar uzvarēto izskatās augstsirdīgi. Uzvarētā kompromiss ar uzvarētāju ir zemo�anās pilns, un es teicu:

���� Nē!

���� Es zvanī�u vecākiem, Laiviņ! � tā brīdino�i direktore.

���� Zvaniet, biedre direktore! � tā lepni es. � Tādas tiesības jums ir un telefons arī.

Ha, ha! Esmu nācis no labas ģimenes, kur bērns, lai nodara ko nodarīdams, pa kaklu nedabūs, bet viņu centīsies saudzigi un pedagoģiski izprast un vienmēr nonāks pie secinājuma, ka, ja arī viņu lolojums kaut ko ir nodarījis ne tā, tad tomēr kopumā viss ir �okei� un traumētā dvēsele jāsaudzē.

���� Es zvanī�u vecākiem uz darbavietām! � direktore drau�do�i sacīja.

���� Zvaniet, biedre direktore! � es cēli atļāvu. � Aizliegt es jums to nevaru un negribu.

Lai tak zvana! It kā tur kādam interesē, ko viņu kolēģu bērni skolā savārīju�i? Ja kādu būtu nositis, tad nu vēl tā. Kādam būtu priek� kolēģa jācep pozitīvais raksturojums un varbūt pat jāaizsūta sabiedriskais �ēlotājs.

���� Es zvanī�u sporta skolas direktoram!

���� Es jums, biedre direktore, ieteiktu zvanīt rit, jo tad viņ� atgriezīsies no komandējuma Tad�ikijā.

Hi, hi, mīļā direktore, ja tu mitu pedāļus divritenim tik ta�lantīgi kā es, tad saprastu, ka tādai zvanī�anai nav nekādas nozīmes. Turklāt es mācos uz ��etri� un �trīs�, un kas vēl nor�mālāks vajadzīgs?

Bet to jau viņa pati labi zināja. Tāpat skolas administratīvās iespējas mani ietekmēt. Tad dro�i vien iedomājās par �ādām tādām komisijām, kas saistitas ar milicijas darbo�anos, bet tas tikai liecinātu par pa�ai skolai audzinā�anas jomā izrakstītu nabadzības apliecību.

���� Saproti, Vilfrēd, � viņa grūtsirdīgi sacīja. � Runa ta�u nav par to puķu dobi. Runa ir pavisam par kaut ko citu.

���� Iespējams, � es teicu.

Kad mēs bijām gaiteni, Rūdis palūkojās mani tādām val�ganām teļa acīm. Ziniet, teļam ir tādas acis, ka liekas, tas iedo�mājas sevi par visas pasaules tikumu un lēnprātības iemie�sojumu.

���� Tad ejam pie Ozoliņa pēc tām sēklām un sīpoliem, ja?

���� Soļo vien,, teļ�, � kas tev liedz? � es dzēlīgi noteicu. Viņ� ari aizslāja. Stādīt kopā ar tādu teļu simbolisku �miera klumbu�! Lai citi ņirgātos pēc tam par mani līdz kapa malai!

Rūdis ievilkās kabinetā, kad fizika jau bija sākusies, atvai�nojās un gāja uz savu vietu. Rokā viņam bija prāvs polietilēna mai�elis, kurā visādas tūtas un tūtiņas. Klase smējās kā traka! Es jau biju paguvis izstāstīt, kā Rūdis uzvedies direktores ka�binetā, kā luncinājies �ai apkārt, kā līdzis mieru un gaudojis, lai ļaujot stādīt dobi skolas priek�ā, lai tikai piedodot mūsu kautiņu. Kā savukārt direktore draudējusi man ar visu, ar ko vien varējusi, un kā es tomēr biju izturējis un kategoriski at- j teicies stādīt puķu dobi.

Paglūnēju uz Ilonu. Protams, ka viņai ari netie�i bija tikusi ■ viena daļa viņas kavaliera �slavas�.

���� �Sēkliņkaisis�! � es skaļi teicu, un visi atkal ierēcās.

Rūdis bija satriekts.

Nākamā stunda bija pēdējā � fizkultura. Sis laikam u�ukam bija atprasījies, jo jau starpbrīdi, kamēr mēs pārģērbāmies, aiz�slāja ar savu sēkliņmaisu. Kamēr mēs pa sporta laukumu stai�pījāmies un spēlējām basketu, �is tur rakājās kā kurmis. Tīri smiekli nāk! Mēs ar Janku un Kārli vienu bridi pat aiz�mau�cām paskatīties. Mēs zobojāmies, bet �is nekā. It kā mēs būtu tuk�s gaiss.

Nu labi! Kad stunda beidzās, �is vēl �iverējās tur kā resnais

kurmitis. Citās klasēs jau ari bija nodota informācija, kā Rū�dis laizās klāt direktorei, bet Vilfrēds Laiviņ� varonīgi attei�cies to darīt. Viens otrs nāca apskatīties! Sīkie arī glūn, lai zinātu priek�dienām, kā jāsmērējas klāt priek�niecībai.

Bet līdējs jau aplicis dobei apkārt apdedzinātus keramikas ķieģeļus � pavisam apaļa iznākusi, nogrābstījis zemi līdzenu un tagad ar diviem gariem lineāliem un vienu cirķeli kaut ko rēķina, mēra, tad velk dobē svītras un dur ar pirkstu bedrītes.

� Nepārcenties, �sēkliņkaisi�, nepārcenties, � es saku. � Tik un tā direktore tev roku pabu�ot nedos.

Sis atkal nekā neatbild.

Ilonu es viņam �atsitu�. Sis gan turējās pretim, bet kas tāds no�ēlojams �sēkliņkaisis� pret Vilfrēdu Laiviņu ir?

Ilonas vietā viņ� iemīlējās savā apaļajā puķu dobē: laistīja, ravēja, pat kaut kādu ķīmiju virsū kaisīja, greizsirdīgi uzmanīja, lai sīkie neiekāpj vai kādu puķi nenorauj. Es jau sāku domāt, vai aiz tās nelaimīgās mīlestības uz Ilonu �sēkliņkaisis� nebūs nojūdzies. Tomēr nekas: stundās tāpat atbildēja uz ��etri� un � pieci�.

Bet, kad tās puķītes tur sāka ziedet, tad dobe skolas priek�ā iederējās tīri labi, pat likās, ka vienmēr butu te bijusi.

Un tad pienāca liktenīgā stunda. Trīs dienas biju no mācībām atbrīvots sakarā ar sacensībām Viļņā. Minu tur pedāļus tik spēcīgi un tehniski pareizi, ka fini�ēju otrais.

No rīta lepni eju uz skolu. Pa priek�u iet divi sīkie. Pagrie��as atpakaļ un glūn, pēc tam sa�ukstas. Nu, domāju, būs jau par maniem panākumiem avīzē izlasīju�i. Bet tad ievēroju, ka vi�ņi tā nelabi ņirdz. Uzsaucu � vai sagribējies norauties? Sie nekā neatbild un aizjo� uz skolu.

Atskatos. Nāk Ilona ar Ligitu. Es pieeju klāt � �au! Ligita nosmīn, bet Ilona demonstratīvi mani neievēro un paiet ga�rām.

Skolā visi tā kā sazvērēju�ies. Kas noticis? Nekā nevar sa�prast. Ieraugu �sēkliņkaisi�. Tas iet, krūtis izriezis. Prasu vie�nam, prasu otram, tiem, kas par mani smīn. Kā prasu, tā ne�smīn vairs un nekā nezina. Es saku, �aļi, kāpēc jūs klusējat, ko tad jūs domājat, tikko kāds man pasaka kaut ko nepatīkamu, tā es uzreiz � tink�, ja? Tiesa, raksturs man strauj�, īsti spor�tisks, bet �oreiz tā nebūs! Tik un tā � nesaka.

Tad nogrābju Janku, iespie�u stūrī un saku: . � Ja tu man nepasacīsi, kas �eit notiek, bus gan �tink��, gan ��liuk�� un par sekām es klapēju ar ausīm.

� Labi, � saka Janka. � Kad nu tā, tad nu tā! Uzkāp tre�ajā stāvā, ieej aktu zālē, tad uz balkona un paskaties uz leju. Vairāk es nekā neteik�u.

Ielavos aktu zālē, tad uz balkona un tā nu tagad te sē�u, kaut arī nupat jau iezvanīja uz otro stundu. Sē�u un domāju � ko lai iesāk? Piedauzīt Rūdi. Jēgas nekādas. Tas ir skaidrs no Ilonas izturē�anās. Ja cilvēks kādas dēj pārcietis apvainojumus un pazemojumus, tad tā jau laikam ir ta liela mīlestība, par kādu rāda indie�u filmās un par kādu laikam sapņo katra, arī Ilona. Bet ko lai daru es? Iet un tēlot ārprātīgas dusmas, visu raut, mīdīt un postīt?! Vai tikai ar to es Ilonu vēl vairāk neat- grūdī�u no sevis? Dro�i vien nekas cits neatliks kā iet pie dir. vietn. saimn. lietās b. Ozoliņa un jau laikus paprasīt rudens puķu sēklas un sīpoliņus, bet pa vasaru domāt, domāt un vēl�reiz domāt, lidz izdomāt kaut ko skaistāku un iedarbīgaku neka tas tur stulbais uzraksts apaļajā puķu dobē, kura burti veidoti no riebīgas oran�dzeltenas krāsas kliņģeritēm un kur� salasāms vienīgi, ja skatās no aug�as:

Rūdis K.

mīl Ilonu Z.!!!

Trīs izsaukuma zīmes veidotas no sarkanam rozēm. Diez kur viņ� tās dabūjis?

Edmunds, pēc iesaukas Vek�a, sēdēja savā klasē uz sola atzveltnes. Viņam preti tāpat uz sola atzveltnes tupēja Oļģerts. Starp viņiem uz solu taisnajām priek�malām balstījās �aha gal�diņ� ar figūrām.

Edmunds spēlēja pa�pārliecināti. Viņ� bija viens no labāka�jiem astoņgadīgās skolas �ahistiem, lai gan mācījās tikai sep�tītajā klasē. Oļģerts, astotās klases teicamnieks, �aham pie�vērsās nesen, tāpēc nebija īsts pretinieks. Tomēr Edmunds ne�atteicās spēletpjo spēkoties ar vecākās klases skolēnu �ķita pagodi�no�i. Turpat slaistījās kolhoza priek�sēdētāja dēls Guntis, ko sauca par Senprūsi, jo viņam bija gai�i, gari mati kā senajiem prū�iem filmā �Herkus Mants�. Kā par brīnumu, tur atra�dās Daina, kurai visi centas gadīties ceļā, jo viņa visiem patika.

Edmunds bija jau uzvarējis divās partijās un par tre�ās gala- rezultatu ne�aubījās. Viņu tikai mulsināja pretinieka neatlaidī�ba un absolūtā nerūpē�anās par savu presti�u, jo jaunākās kla�ses skolēnu priek�ā un pat Dainai redzot paspēlēt jaunākas klases zēnam � tā bija vismaz ievērības cienīga rīcība, ja ne varonība. Uzvarēt tre�o reizi pēc kārtas Edmundam gandrīz vai negribē�jās, tāpēc viņ� spēlēja atbrīvoti, sevi�ķi necenzdamies. Bet laimes svaru kauss tomēr atkal svērās uz viņa pusi.

Veiksmīgais �ahists iztaisnoja plecus un palūkojās apkārt. Bija sanāku�i skatītāji ari no citām klasēm. Tā tas parasti notika: kopmītnē paliku�ie pēc stundām klīda apkārt pa skolu, meklē�dami kādu interesantu nodarbību. Sis brīvais brīdis pirms vakara mācāmstundām bija vienīgais, kad skolēnu dzīve piederēja viņiem pa�iem.

Skatītāju pūlītī Edmunds ieveroja tā sauktā Atpaliku�ā dzel- tenraibās acis, kas uzmanīgi lūkojās uz viņu. Skatiens bija tik cie�s, ka traucēja. �Ko tas Atpaliku�ais, tas Zeltabiksis, ta lur,� viņ� vīpsnigi nodomāja.

Izdarījis da�us gājienus uz galdiņa -un pārliecinājies, ka pre�tinieka stāvoklis bezcerīgs, Edmunds atkal pacēla skatienu. Daina pārmeta pār plecu bizi un devās projām. Meitene diezgan la�bi spēlēja un laikam saprata, ka spēle praktiski beigusies. Senprū�sis raudzījās uz Edmundu ne visai iepriecināts, tomēr ar cieņu. Atpaliku�ais jeb Zeltabiksis, kas mācījās tikai sestajā klasē, lai gan bija vecāks par Edmundu, atkal nikni durstīja viņu ar savu dzeltenraibo acu iesmiem. �Es tak viņa putukrējuma bļodiņu ne�esmu izēdis,� Edmunds domās mēģināja jokot, bet smaids nelobī�jās. Zens izskatījās pārlieku nopietns, pat it kā dusmīgs.

Tikko partija beidzās, Zeltabiksis iesaucās:

���� Nāc, Vēk�a, ar mani!/

Da�s iesmējās, da�s novērsās. Edmunds nezināja Zeltabik�a īsto vārdu, jo visi viņu saukāja tikai palamā. Zēns rudenī kādu dienu skolā nez kāpēc bija ieradies spo�i dzeltenās biksēs ar papla�tiem staru galiem un tūlīt mantojis �o stabilo iesauku. Klasē viņ� bija sve�inieks, pārnācis no citas skolas un atsācis mācības pēc divu gadu pārtraukuma, tātad atpalicis. Kaut kāda grūta ope�rācija vairāk nekā gadu viņu bija piesaistījusi gultai. Par savu likstu viņ� runāja reti, bet, ja ieminējās, tad ļoti nopietni un ar tā�du pa�apziņu un lepnumu aprakstīja savu dzel�aino izturību pret sāpēm, ka vienam otram klausītājam sametās taisni vai skaudī�ba, ka �āda liksta piemeklējusi nevis viņu, bet Zeltabiksi. Nu �is savadais sestklasnieks uzaicināja uz �aha ma�u vienu no labāka�jiem skolas �ahistiem. Tā reizē bija nekaunība, pārdro�ība un ār�prāts.

���� Lai dzīvo Zeltabiksis! � kāds iesaucās, pārvērsdams viņa uzaicinājumu par joku. Zēni labi zināja, ka spēle ar vāju pretinieku nedod skatītājiem nekāda prieka, tāpēc vēlējās tādu �ma�o- �anos� novērst.

���� Vai tu proti? � Edmunds paīgni vaicāja.

���� Protu, � Zeltabiksis atbildēja.

Viņi izspēlēja divas partijas, kurās Edmunds ātri uzvarēja.

���� Pietiek. Vairāk nespēlē�u, � viņ� teica.

���� Velreiz, � Zeltabiksis uzstāja, � �oreiz es tevi vinnē�u.

Tā bija galīgi neapdomīga runā�ana.

���� Nevinnēsi, Zeltabiksi, � Edmunds viņu mierināja. � Neesi tik naivs kā Zariņa sivēns, kas iedomājas, ka saimnieks viņu baro izstādei.

Apkārtējie pieklājīgi pasmējās par visiem zināmo joku, bet Zeltabiksis palika pie sava:

���� Nāc, tad redzēsim! �

Edmunds beidzot piekrita spēlēt, tikai noprasīja:

���� Ja zaudēsi �oreiz, tad vairāk neuzplīsies? Ja?

���� �odien jā. � Zeltabiksis pamāja ar galvu.

Pēc kārtējā zaudējuma Zeltabiksis paziņoja:

���� Nāko�nedēļ, kad bū�u pavingrinājies, es tevi noteikti uzvarē�u.

Edmunds atmeta ar roku.

���� Veltīgi cerēts, � viņ� teica. � Tu vienkār�i esi jocīgs. Tas diem�ēl ir interesanti tikai tad, ja uz tevi skatās pa gabalu.

���� Redzēsil � Zeltabiksis pikti atcirta. � Labāk neizrunājies.

Pagāja nedēļa. Pa skolu paklīda ziņa, ka Zeltabiksis neko citu

nedarot kā spēlējot �ahu. Dabūjis jau vairākus divniekus vēsturē un valodās, noķerts stundu laikā zem sola pētot �aha partijas, ko spēlēju�i Spaskis un Fi�ers, Kasparovs un Karpovs. Vakaros viņ� nepārtraukti tupēja pie �aha galdiņa. Viņa pretinieki bija sestās klases zēni. Tos viņ� gandrīz visus jau spēja uzvarēt. Ta�u starp tiem nebija labu �ahistu. Zeltabik�a pulēs Edmundam �ķita smiek�līgas. Nezuda pārliecība, ka zēns nekad nekļūs viņam par cienīgu pretinieku. Saticis viņu gaitenī, Edmunds zobgalīgi apjautājās:

���� Nu, vai esi gatavs tapt par skolas �empionu?

���� Gan redzēsi, � Zeltabiksis nopietni atbildēja. � Tu neesi neuzvarams. Tu arī slikti spēlē.

���� Bet ne jau tu mani uzvarēsi, � Edmunds attrauca, apvai�nots par Zeltabik�a vārdiem.

���� Kāpēc ne es? � Zeltabiksis naivi brīnījās.

Pēc trīs nedēļām pie Edmunda kopā ar neatlaidīgo zēnu ieradās vesela delegācija no sestās klases un lūdza, lai viņ� spēlē ar Zeltabiksi. Tas bija kaut kas vienreizējs � delegācija!

���� Viņ� mūs visus uzvar. Viņ� labi spēlē, � puikas apgalvoja. � Vai tu baidies?

Edmunds, protams, nebaidījās. Viņam tikai bija �ēl nevienlīdzī�gā spēlē pavadītā laika.

���� Vienu partiju, ne vairāk, � viņ� pikti atbildēja.

Zeltabiksis piekrita.

Zēns figūras uzstādīja ļoti rūpigi, svinīgi izlozēja krāsas, tad nopūta kādu sīku gruzi no �aha galdiņa, tīksmīgi saberzēja rokas un, �ķiet, pat nolaizījās, it kā gatavotos ēst gar�īgu mal�tīti. Tad noliecās pār galdiņu, izdarīja gājienu un caur sakos�tiem zobiem izdvesa:

���� Es tevi vinnē�u, Vēk�a! Noteikti uzvarē�u!

���� Tu esi satrieco�i naivs, Zeltabiksi, � Edmunds atsaucās un pavipsnāja.

Kādu brīdi valdīja klusums. Tad pēk�ņi Zeltabiksis smagi nodvesās un nolādējās:

���� Vella! Neredzēju! Nepamanīju! Tas ir viss . . .

���� Taisnība, dārgais Zeltabiksi, tas ir viss, � Edmunds at�trauca, nokaudams pretinieka figūru un atklādams mata drau�dus karalim.

Apjuku�ais Zeltabiksis sastinga ka paralizēts.

���� Vēlreiz! � viņ� pieprasīja.

���� Runājām par vienu, � Edmunds atgādināja.

���� Baidies? � Zeltabiksis ka�ķīgi iesaucās.

Edmunds nebaidījās. Turklāt spēle ar Zeltabiksi nu jau �ķita interesantāka.

Otrās partijas sākumā Edmunds pavir�ības dēļ zaudēja bandinieku. Zeltabiksis iegavilējās:

���� Redzēsi, ka uzvarē�u! Tu neesi visvarens.

Edmundam kļuva savādi ap sirdi. Viņ� palūkojās uz pretinieka

līksmojo�o, nedaudz bezkaunīgo seju, un viņam pirmo reizi pamo�dās ba�as. Ja nu tie�ām Zeltabiksis uzvar? Protams, �oreiz neuz�varēs, lai ari viņam bandinieku vairāk, bet citu reizi nezināmā nā�kotnē varbūt uzvarēs. Un tad �is apmātais �ēlastības nepazīs. Ņirgāsies un izsmies.

Edmunds sāka spēlēt ļoti uzmanīgi, izmantojot visu savu pras�mi. Drīz vien Zeltabiksim krita figūra, karalis nokļuva mata tiklos, tomēr ar lielām grūtībām izkūlās no nelaimes. Pat �i no��ēlojamā, dārgi pirktā karaļa izglāb�anās cēla Zeltabik�a pa�apzi�ņu.

���� Nekā nepadarīji! � viņ� nikni liksmoja.

���� Kā tad ne, Zeltabiksi, � Edmunds vīpsnāja. � Nolasīju tev veselu �upu bandinieku. Un gals tepat vien būs.

���� Pavingrinā�os un vinnē�u, � Zeltabiksis neatlaidīgi atkār�toja. � Tas laiks vairs nav tālu, tikai jāpatrenējas.

���� Tālu, Zeltabiksi, � Edmunds teica. � Tev tādu laiku nekad nepieredzēt.

���� Pieredzē�u! Tas notiks! � Zeltabiksis palika pie sava, un vi�ņa acis dūra kā divi dzeltenpelēki iesmi.

Edmundam atkal kļuva baismi. �Ja Zeltabiksis kādreiz mani uzvarēs, tad, goda vārds, ne�ēlīgi atriebsies par apvainoju�miem,� viņ� domāja un, lai apvaldītu pretinieka pārmērīgo �aha drudzi, brīdino�i teica:

���� Runā, ka tevi izslēg�ot no skolas par nesekmību.

Zeltabiksis saknieba lūpas, paskatījās uz pretinieku, tad uz gal�diņu un izdvesa:

���� Padodos!

Viņa balsī skanēja smaga, grūta sāpe.

Edmunds nosarka, nokaunējās par sevi.

Nāko�ā rudenī Zeltabiksis pārgāja uz citu skolu, jo viņa vecāki atkal mainīja dzīvesvietu. Kad Edmunds par pa�pārliecināto pre�tinieku kādreiz ierunājās viņa biju�ajiem klasesbiedriem, tie vienā balsī apgalvoja, ka Zeltabiksis, ja vien nebūtu mainījis skolu, �o�gad noteikti uzvarētu Edmundu. Zeltabik�a ��aha trakums� viņa draugiem acīmredzot bija palicis atmiņā kā kaut kas aizrau�jo�s, neaizmirstams un cildens. Viņi ļoti no�ēloja, ka Zeltabiksis aizgājis.

Daina un Senprūsis par dzirdēto tikai pasmaidīja. Zelta�bik�a gribasspēka un apmātības izraisītā hipnoze acīmredzot lai�mīgā kārtā nesniedzās tālāk par savu klasi.

Beidzot tā diena bija pienākusi. Sestie ieradās skolā uz darb�mācības stundu ar pirmklasīgiem lietaskokiem: da�s nesa pār ple�cu pamatīgu bozi vai milnu, cits turpretī bija ie�miedzis pa�dusē tikai apaļu pagalīti, ta�u mazais Nīls bija pārspējis visus � viņ�, piespiedis vēderam, tusnīdams stiepa ozolkoka bluķi, kas visu laiku neglābjami slīdēja uz leju. Ik pa brīdim viņ� atbalstīja bluķi pret paceltu ceļgalu, lai kaut cik atputinātu rokas, jo likt zemē tik vērtīgu mantu atzina par neiespējamu. Kokus sajūsmā vi�cinādami, buk'ņīdami cits citam sānos, zēni satraukti pulcējās ves�tibila stūri un gaidīja pārējos, cerēdami vēl uz kādu pārsteigumu. Nils tika saņemts ar visspo�ākām urravām.

Pirms nedēļas darbmācības skolotājs, saukts Papiņ� vecākais, stundas beigās bija pateicis:

���� Nakamajā stundā mēs ķeramies pie koka virpām. Izstudē�jiet pēc grāmatas visu par �o tēmu. Jāsameklē pirmklasīgs kokmateriāls � sauss, bez viena zariņa un plaisiņas. Virposim kausu.

���� Kadu kausu?

���� Tādu, ko pasniedz uzvarētājiem.

���� Stenlija kausu! � tūdaļ pavēstīja Ingamārs, kas dievināja visu ārzemniecisko. � Es zinu � tādi ir Kanādā. Profesionā�ļiem.

Zēnu acīs tas kausam pie�ķīra īpa�u nozīmi. Viņi saskatījās, saberzēja rokas, ievilka elpu un tikai tad izdvesa:

���� Kapitāli!

Tas bija kā starta �āviens. Tai pa�ā diena tika izlo�ņātās pa�

�obeles, pārrevidēti bēniņi, pārkravātas veselas malkas grēdas, lai atrastu bērza pagali bez viena zariņa. Kāds pārcentīgais sestdie�nas pēcpusdienā aizbrauca pie vectēva turpat divsimt kilometru tālu un pārveda pērnajā ziemā nosalu�ās bumbieres stumbeni, jo bija izlasījis, ka bumbiere esot visaugstāk vērtējamais lietas�koks. Bija sadabūts arī o�a klucis, kura īpa�nieks gribēja tepat uz vietas sarīkot konkursu, lai gan visi tāpat zinaja, ka gala�vārdu teiks Papiņ� vecākais.

Pat Ingamārs, parastais īgņa, kur� alla� pieslējās tiem, kas iz�dzīvo uz citu rēķina, bija atnesis vecu, bumbuļiem rotātu galda kāju un noslēpumaini pavēstīja:

���� Riekstkoks! Ja neticat, varam aiznest uz 'ekspertīzi. Atliek izurbt caurumu, nolakot � un kauss gatavs. Stenlija retro- kauss. Tagad tādi ir modē.

���� Riekstkoks nevar būt, � puikas metās apstrīdēt.

���� Nu tad magoņkoks vai banānkoks. Vispār augsta klase.

Tomēr trīs zēni bija atnāku�i tuk�ām rokām un, ieraudzīju�i

Nīla ozolbluķi, sajūsmā iegavilējās:

���� Nīlumiņ, mīļumiņ, tu esi gai�reģis! Ka tu paredzēji, ka mums arī vajadzēs? Viņ� ir domājis par mums. Ģēnijs!

Parasti Nīls bija puikām pilnīgi tuk�a vieta, nevienam ne�vajadzīgs. Viebdami degunus, viņi bezgalīgi stiepa garos patska�ņus:

�Ak Nī-ī-ī-ls no Āāāfrikas! Vai tikai viņā nav kaut kas no nīlzirga?�

Nīls stingrāk aptvēra bluķi, piespieda cie�āk sev klāt � par zīmi, ka viņ� netaisās to dalīt pa daļām, ta�u ņirgas izrādījās neatvairāmi, viņi bija gatavi nest uz rokām Nīlu kopā ar visu somu un bluķi.

���� Nilumiņ, tur ta�u iznāks ne vien �etri Stenlija kausi, bet �et�ri naktspodiņi dabīgajā lielumā. Turamies kopā! Tikai vienībā ir spēks! Saki Papiņam, ka mēs pārstāvam vienu firmu.

Papiņ� jaunākais, darbmācības skolotāja dēls, kas � sev par laimi vai nelaimi � mācījās �ajā pa�ā sestajā klasē, arī novēr�tēja Nīla mantu:

���� Ozols ir vērtīgs lietaskoks, bet diezin vai virpo�anai nebūs par cietu?

Nīls palika neiedragājams:

���� Mans tētis apgalvo, ka ozols ir di�ākais koks Latvijā.

���� Bet mans vectēvs teica, ka arī melnalksnis nav zemē me�tams. Jus redzēsit, kāda �ķiedra nāks laukā! � �oreiz katram gri�bējās padi�oties.

Sestie ar neparasto kravu satracināja de�urantus, kas pie gal�venajām kāpnēm parbaudīja �ības, kaklautus un frizūras. Viņus nemaz negribēja laist cauri � lai ejot pa saimniecības durvīm no sētas puses � tie�i uz darbmācības kabinetu. Ta�u sestie trie�cienā forsēja de�urantu apsēstās trepes un ar visām bozēm, Nīlu un bluķi uz pleciem nesās uz literatūras kabinetu, kur vaja�dzēja notikt pirmajai stundai.

Darbmācība bija tikai ceturtā un piektā. Viņi ta�u nevarēja tādus lietaskokus atstāt kaut kur ģērbtuvē, patrepē vai darb�mācības priek�telpā. Un ja nu kas? Izkūp gaisā vai pieaug spar- niņi? Ārprāts! Tikai neizlaist no rokām!

Literatūras skolotāja piesardzīgi nopētīja zēnu apbruņojumu un, laikam nojauzdama kaut kādu atentātu pret sevi, klusām iztaujāja vispirms meitenes, bet, tā kā viņām par lietaskokiem nebija nekādas jēgas, noprasīja pa�iem zēniem:

���� Ko tas nozīmē? Lūdzu, paskaidrojiet!

���� Neko! Visu to labāko, � mīklaini nopukstēja Nīls, pa�slēpies aiz sava ozolbluķa, kas stāvēja nolikts goda vietā uz sola.

���� Tās ir sagataves, � Papiņ� jaunākais deva ļoti vispusīgu, bet patiesībā vēl miglaināku paskaidrojumu. Tāds vārds dro�i vien literatūras teorijā vēl nebija fiksēts, un skolotājas vaigs jo�projām palika norūpējies un aizdomu pilns.

Beidzot viņi vienojās, ka mantas ar sare�ģīto nosaukumu novietos sekcijas galā, kur tām nekas ļauns nevarētu notikt.

Toties ķīmijas skolotāja neielaidās garās pārrunās un pavē�lēja īsi un a�i:

���� Novākt kokus no stikla flīzēm! Ko vēl neizdomās? Sane�su�i kaut kādas netīras pagales!

Puikas bezmaz apvainojās, tomēr lietaskokiem nācās pār- vākties zem galdiem un nogaidīt vēl �etrdesmit piecas minū�tes.

Nākamajā starpbrīdī jau visa skola zināja, ka sestie �odien virpos Stenlija kausus.

� Laimīgie! � citi puikas viņus apskauda un pavadīja ar sa�jūsmas pilniem skatieniem.

Darbmācības kabinetā sestie iebruka reizē ar zvanu no tre�ās stundas. �etrpadsmit plecu somas un viens piepūties diplo�māts noplak�ķēja priek�telpā uz grīdas zem pakaramā. Pilnīgi bez elpas kā nesagraujams mūris puikas ielenca Papiņa vecākā kambarī�a durvis, aiz kurām plauktos, pa atvilktnēm, kastītēm un bund�iņām glabājās zelta inventārs, sīkais deficīts: visvisādi zāģī�i, urbī�i, skrūvītes.

Viss daudzveidīgais lietaskoku arsenāls kā lielgabalu stobri sle�jās Papiņam pretī.

Skolotājs apjucis noraudzījās pa noslīdēju�o briļļu aug�u �ai trauksmē un vel neko neteica. Ne vien brillītes, bet viss viņā bi�ja kaut kā mazliet no�ļucis gan bik�udibens, mū�īgi neno�valkājamā kamzoļa pleci, gan apak�lūpa un plānajos matos iz�dilu�ais caurums. Bet tas nebija kaut kas izlaidīgs vai nepiedie�nīgs, glu�i otrādi � tas pie�ķīra izskatam labsirdīgu, pat mīļu noskaņu, un puikas patiesībā �o vīru dievināja.

Pēc papīriem viņ� gan nebija īsts skolotājs, bet pierunāts, at�vilināts, atmānīts uz skolu no kādas kokapstrādes rūpnīcas vai darbnīcas. Viņa sirds piederēja kokam, no ta viņ� prata taisīt brī�numus. Koka dievs, kura priek�ā tagad visi stāvēja un gaidīja spriedumu. Kuram būs visvērtīgākais? Ko teiks Papiņ�? Ko viņ� vēl tūļojas?

Protams, katram cilvēkam piemīt zināmas vājības, bez tā neiz�tika arī Papiņ�. Daudzi nevarēja ciest skolotāja garās runas un pamācības pirms katra darba sākuma, var teikt, pat �ausmu stās�tus, ko zinātniskā valodā dēvē par dro�ības tehniku. Tie, kam ne�patika strādāt, turpretī bija stāvā sajūsmā, centās pat piedalī�ties un darboties līdzi �ajos stāstos. Bāli pārvērstām sejām, krustus pārmezdami, viņi klausījās un iztēlojās to, cik pārgalvīgu zēnu kādā skolā nosists ar vienu pa�u strāvas sitienu. Sekoja smagas no�pūtas un raudulīgas piebildes:

�Un visi apglabāti . .. Nelaimigie. Vai viņiem ir uzcelts piemineklis? �

�Bet skolotājs?� cits �ēlīgi apprasījās. �Sveiks un vesels? Zēl. Ak sē� cietumā? Nabadziņ�. Un puikas nes viņam sausiņus.�

Tādas runas, protams, varēja sakaitinat katru skolotāju, pat beidzamo dzelzsbetona kluci, bet Papiņ� vecākais nekad nepra�ta pa istam noskaisties, un puikas to izmantoja. Vismīļāk viņi pateiktu: �Papiņ, neput pilītes!� Bet skolā tā nevar. Un Papiņ� ve�cākais norūpējies turpināja: �Zēni, tie nav joki. Tehnika ir saval�dīts zvērs. Ar to jābūt piesardzīgiem un uzmanīgiem.�

Daudzi savukārt līdz izmisumam pardzivoja �is zeme nomestās, izniekotās, tehnikai un darbam nozagtās minūtes un nevarēja sa�gaidīt, kad viņ� beigs.

Arī tagad sestie ar to rēķinājās, tāpēc atdrāzās pēc iespējas ātrāk, pat nepaēdu�i pusdienas. Tāpat būs jānoklausās, kā da�i ne�uzmanīgi zēni, aizķerti aiz matiem vai priek�autiem, ierauti vir�pas un novirpoti par desmit centimetriem plānāki.

Visu ko viņi gaidīja, jau iepriek� paredzēja un izfantazēja, bet tikai ne to, ko pateica Papiņ� vecākais. Aizspraudis aiz auss vecmodīgu, plakanu kokamatnieka zīmuja galu, viņ� samīņājās, parmainidams smagumu no vienas kājas uz otru, nokrek�ķinājās un tad mazliet vainīgi izvēla:

���� Redziet, zēni! �odien virpo�ana neiznāks. Radies jauns, ne�paredzēts pasūtījums. No me�niecības atveda �o dēlī�u kravu. Jā�izgatavo vismaz simt būrī�u dziedātājputniem me�os.

Ko viņ� tur penterē, �is Papiņ� vecākais? Par dziedā�anu? Kāds sakars virpo�anai ar dziedā�anu? Lietaskoki neizpratnē nolai�dās zemāk, bet tad atkal pacēlās un izslējās tie�ā tēmējumā. Kā�pēc viņ� vēl nesāk novērtēt? Nīls nenocietās pirmais:

���� Lūdzskolotāj, vai te varētu iznākt �etri kausi? Es domāju, vai labāk netaisīt vienu pamatīgu kausu. �itik lielu!

���� Zēni, � Papiņ� ierunājās vēl pazemīgāk. � Es jau teicu. �odien mēs nevirposim. Nākamajā nedēļā. Jūs redzat �o dēlī�u kaudzi? Tā jādabū pie vietas. Citādi te netiek ne garām, ne pā�ri. Lietaskokus pagaidām noliksim, jāpagaida līdz nakamajai tre�dienai.

Visi, kas pa atvērtajam kokapstrādes kabineta durvīm bija re�dzēju�i tikai senilgotās virpas, beidzot pamanīja tepat līdzās

priek�telpas vidū kaut kādu pretīgu dēlī�u kaudzi � zarainus, atskabargainus, ar mizu lēveriem � pēdējos draņķa atkritumus.

���� Kā? Mēs nevirposim? Kāpēc? Nevar būt! � iedūcās viss bars. � Bija apsolīts. Pirmo reizi pie virpām! Skolotāj!

Vairāki puikas ar saviem lietaskokiem bezcerīgi at�juka, pat sabruka uz sola zem pakaramā, kur zemē vajājās krustu �ķērsu sa�mestās somas un viens piepūties diplomāts.

���� Tas nav godīgi! � protesta īleni izlīda no neapmierinātī�bas maisa. � Tad nevajadzeja solīt! Netaisnība!

���� Es teik�u vairāk � tā ir cūcība! � nodunēja vēl smagāks zvans.

���� Mēs tā centāmies un meklējām kokus! Un viss par velti? Es nekā nesaprotu. Gaidīt veselu nedēju? Tas nav iespējams.

Papiņ� saraustjja uz leju kamzoja priek�u, tā ka pleci no�ļuka vēl zemāki, toties balss pacēlās veselu oktāvu augstāk, kas viņam nepavisam nepiestāvēja:

���� Jūs dzirdējāt vai ne? � skolotājs palika nepiekāpīgs.

����� Katram jāizgatavo vismaz viens putnubūris. Izvēlieties dēlī��us un sāciet darbu! Atcerieties � putniem nepatīk nekāda ēve�lē�ana, pulē�ana vai krāso�ana. Savus lietaskokus nolieciet kokap�strādes kabinetā. Virpo�ana būs nākamnedēļ.

Sestie satriekti sēdēja ar savām bozēm klēpjos un neviens ne�kustējās. Nemiers un dusmas vēl tikai auga ar katru brīdi.

���� Boikots! � Ingamārs pateica skaļi, pieslējās kājās, aizrāva importa firmas zīmēm izrotātās vējjakas slēdzi līdz pa�am degu�nam, tad paķēra savu augstas klases riekstkoka galda kāju un vilka pret zemi, ta ka Stenlija kauss sadrupa, sadalīdamies divos bumbuļos un vienā tapiņā. Uz grīdas pa�ķīda diezin kur radies dzeltenīgs pūdercukurs, ko Nīls pasteidzās aptaustīt ar pirkstu un pie�aut pie mēles.

���� Pie velna! Es aizeju! � Ingamārs atklāti paziņoja.

Ar eleganti nevērīgu �estu viņ� uzsvieda somas siksnu plecā un devās uz durvīm.

Papiņ� vecākais izsprāga no streņģēm, kas vēl nekad nebija no�ticis.

���� Dienasgrāmatu! � viņ� iebrēcās, kļūdams pilnīgi sarkans.

���� Nekavējoties!

���� Noslēpta mājās zem kumodes! � puspagrieziena atcirta In�gamārs, aizdardinādams aiz sevis durvis.

Tādu bezkaunību Papiņ� vēl nebija piedzīvojis. Parasti viņ� nekad nekliedza. Viņam nemaz nevajadzēja to darīt. Varbūt ari neprata? Papiņa augstākais soda mērs skaitījās vārdi: �Tu vari iet. Es tevi �eit neturu.� Bet vai kāds spētu aiziet no darbmācības stundas?! Tāds vēl nebija piedzimis.

Papiņ� vecākais atjēdzās, saduga, pleci no�ļuka vēl zemāki. �ķita, brilles tūdaļ noslīdēs no deguna un sa�ķīdīs uz grīdas. Viņ� lēnam apgriezās un nokaunējies iegāja savā kabinetā.

Papiņ� jaunākais saprata un izmisis pārdzīvoja tēva kļūdu. Ne�vajadzēja atcelt virpo�anu. To nedrīkstēja darīt. Ja bija solīts un visi tā gatavoju�ies. Viņ� viens pats būtu ar mieru sanaglot tos nelaimīgos putnubūrus. Varbūt vēl kaut ko varēja glābt? Viņ� iemetās tēva kabinetā, bet momentā izlidoja laukā ta ka nopērts. Papiņ� vecākais nerunāja pat ar viņu.

Zēns izmisis notupās pie kaudzes, saka negribīgi rakties pa dēlī��iem, sa�ķirot pēc garumiem un platumiem, likt atsevi�ķās �u- piņās. Nākamajā mirklī viņ� uz deguna iekrita dēlī�u kaudzē, sa�juzdams, ka skabargas saduras delnās.

���� Streiklauzis! � viņu ķēra atriebības pātagas cirtiens. � Trauklupata. . .

Uz kādu vajadzēja izgāzt dusmas, un tās nu vēlās pār Papiņu jaunāko. Itin drīz viņu ķēra pirmās sako�ļatu papīru lodī�tes. Diezin kur uzradās gumijiņas un cemmītes, kas lidoja gar au�sīm, ķēra pakausi, krita aiz apkakles.

���� Būs jau jātaisa tie smirdīgie putnubūri� � kāds ar ne�izmērojamu skepsi un nicinājumu novilka. Beidzot visi slējās kā�jās, papriek�u izspārdīja Ingamāra retrobumbas, tad izmeklēja dē�lī�us. Kur� gāja garām Papiņam jaunākajam, tas uzsita knipi. Pat Nils, negribēdams atpalikt no citiem, bet nevarēdams aizsniegt galvvidu, uzknipsēja vismaz pa plecu un nostenējās:

���� Nelaimīgais �

Grūstīdamies un �ķendēdamies viņi vāca vis�ķībākos, vis�zarainākos dēlī�us, zāģēja pilnīgi greizi, sita naglas, kur pa�gadījās. Tās liecās, līda laukā, kur nevajag, pārplēsa malas.

Pēc laba brī�a iznāca Papiņ� vecākais. Galvu nepacelis, izgaja starp darbgaldu rindām, kur pretī rēgojas ķemīgi, nekam nederīgi būri. Pie viena viņ� tomēr apstājās.

���� Kā tu domā? Kur� putns izvēlēsies tavu mājokli?

Un tūliņ atskanēja indīgas atbildes:

���� Slims krauklis.

���� Noplucis zvirbulis.

���� Manējais būs dzeguzei. Viņai, nabadzītei, tak neesot sa�vas ligzdas. Nu vienreiz būs. Jāpiesprau� �iltīte, citādi neatradis. Lai neblandās pa sve�ām ligzdām!

Papiņ� vecākais ar pūlēm valdījās. Viņ� redzēja nelīdze�nos salaidumus stūros, sānos izlīdu�os naglu galus, ieplīsumus. Viņam sāpēja sirds par izniekoto materiālu.

Puikas ākstīdamies zvetēja ar āmuriem, tī�am lieca naglas, bārdamies pukstēja un rūca:

���� Kas tie par dēļiem, kuros neviena nagla nelien iek�a? Brāķis! Ludzskolotāj, paradiet, kā īsti jādara! Mums nekas ne�sanāk.

Puikas speciāli izaicināja Papiņu uz viņa meistarstiķi, amata lepnumu � iedzīt naglu ar vienu sitienu. Parasti reizē ar zvē�lienu atskanēja kaut kads prieka sauciens: �Epā!�

Papiņ� vecākais bija satriekts par izjuku�o stundu, par sabojāto kokmateriālu, par visu �o nejēdzību, kas plosījās apkārt un kurai viņ� neredzēja galu. Viņam nevajadzēja piekrist. Bet amata lep�nums ierunājās viņā. It kā par spīti visam skolotājs paņēma naglu, nostādīja dēlī�us, tad zvēla ar visu niknumu un spēku un tie�i pa īksti, kas momentā kļuva zils.

���� Epā! � nogranda smieklu koris, pilns atriebības saldu�ma.

Skolotājs pievēra acis un, sa�ņaudzis savainoto pirkstu, juta, kā plaukstā krājas kaut kas mikls. Viņ� bija izgāzies pilnīgi, visi par viņu smējās.

���� Ejiet projām! � viņ� pus�ukstus izmocīja. � Es jūs negri�bu redzēt.

Pagājis pāris soļu starp darbgaldu rindām, viņ� vēlreiz apstā�jās un piebilda:

���� Katrs pats sev ielieciet divi! Pa�rocīgi! To jus esat pel�nīju�i.

Brīdi valdīja klusums. Tad atkal iemurdejās neapmierinātība. Dudinādami, kājas �vīkstinādami un somas svaidīdami, sestie aiz�gāja, paņēmu�i līdzi vien Ingamara retrobumbas. Pirmklasīgie virpo�anas lietaskoki gulēja, sasviesti kakta, līdzas dēlī�u �u�pai � skumji un nevienam nevajadzīgi.

Papiņ� jaunākais palika, cenzdamies'glābt, kas vēl glābjams, jo kokapstrādes telpa bija kā laidiens � piedrazota un piejaukta, uz galdiem izsvaidīti mētājās greizie putnuburi. Viņ� de�urantu vietā slaucīja grīdu, izjauca da�us briesmīgākos burus, lai nekaitinatu tēvu. Cik muļķīgi viss bija iznācis!

Kaut cik sarausis drazu lielumus un piekārtojis kabinetu, Papiņ� jaunākais sāka meklēt savu somu, bet tās nekur neredzēja. Atriebības mērs vēl nebija pilns. Varbūt iemesta atkritumu kastē, elektrības sadales skapī vai izsviesta pa logu? Nekur nav. Drīz vajadzēja sākties algebras stundai. Sagatavojies uz visļaunāko, zens devās uz matemātikas kabinetu tuk�ām rokām.

Soma tomēr atradās, kād^ dro�i vien aiz pārskatī�anās vai tā�pat vien bija paķēris līdzi. Tā gulēja uz sola, atrauta vaļā, ar izgāz�tām grāmatam un burtnīcām � viss juku jukām uz sola.

Puikas dzenāja pa klasi ķirmju izēstā Stenlija kausa retro- bumbuļus, nelikdamies par skolotāja dēliņu ne zinis. Laikam at�riebības niknums bija pārskrējis.

Papiņ� jaunākais rau�a visu izgāzto mantību kopā, lika pa priek�metiem, grūda somā, rāva pa jaunam laukā, nevarē�dams atrast algebras mājas darbu burtnīcu. Skolotājs, kas stun�du saka ar majas darbu pārbaudi, jau tuvojās gar solu rindu, vel priek�ā tikai divi. Burtnīca atradās solā, Papiņ� uzelpoja un steig�us �ķira vajadzīgo lappusi, bet pēk�ņi no �ausmām sa�stinga un apstulba � �ķērsām pari mājas darbam, pāri visai lapai ar krāsainu flomasteru greiziem, izgazelētiem burtiem bija uz�drukāts:

�Papiņ� ir cuka!!!�

Trīs milzīgas izsaukuma zīmes. Kāpēc ta? Papiņam �ķita, ka viņ� smok, ausis sāka kVelot un �alkt. Skolotājs tūdaļ paņems viņa burtnīcu un ieraudzīs. Ko darīt? Sūdzēties, taisnoties? Nē, labāk nevienam nerādīt. Sņirkt! Lapa izlidoja, pirksti to tvēra, burzīja, mīcīja kopā, iegrūda otra plauktā, vīkstīja un �ņaudza arvien mazaku, kamēr palika mikla piciņa. Tādās reizēs spiegi mēdzot norit savus pierādījumus. Arī viņ� to izdarītu, tikai �aubījās, vai paspēs. Ja nu ceļā pārķer, ja neizdodas norīt? La�bāk paturēja plaukstā.

Skolotājs jau stāvēja priek�ā liels, augsts, visvarens ar viņa burtnīcu roka. Papiņ� it kā grima zemē. Lapa bija izplēsta, bet plata stērbele palikusi � un uz tās pirmie burti: �Pap��

���� Ko tas nozīmē? Kāpēc izplēsts? Atdod! Tūlīt!

Papiņ� klusēja, turēdams sa�ņaugto dūri, un netaisījās to at�vērt. Lai tur vai kas notiktu! Vienalga neatdos. Tā viņam �ķita nodevība pret tēvu.

Skolotājs pārsteigts pakāpās soli atpakaļ un izplestām acīm nopētīja puiku.

Pieklupa tie pa�i ņirgas, kas no rīta bija diedelēju�i Nila ozol�koka bluķi, atlauza Papiņa dūri un pakalpīgi sniedza lapu skolo�tājam, vēl iepriek� cenzdamies izgludināt, izlīdzināt, lai labāk var salasīt pa�u rakstīto.

���� Lūdzskolotāj!

Skolotājs ieraudzīja tikai vienu vārdu � to pa�u briesmī�gāko, neglītāko un uztvēra to ka vērstu pret sevi.

���� Kur� ir cūka? � viņ� iekliedzās, nometis burtnīcu uz sola. � Es prasu � kur�? Tu to rakstīji?

Pār klasi noskrēja tāds kā �alciens, kā nopūta.

���� Es, � no�ukstēja Papiņ� jaunākais, bet jā�aubās, vai kāds to sadzirdēja. Visi bija kājās, apkārt �vīkstēja grīda, dārdēja krēsli, katrs gribēja redzēt, snaikstījās citiem pāri, centās izlīst priek�ā.

���� Mar� pēc tēva! � sekoja pavēle. � Uz karstām pēdām!

Tie pa�i iztapīgie ņirgas, stumdami viņu uz durvju pusi, vēl

atgādināja:

���� Tu dzirdēji? Pie tēva! Lai Papiņ� nāk �urp!

Durvis aizkrita: kņada, smiekli, klaigas, pārsteiguma �uksti, pavēles � viss nogrima aizmugurē.

Pēc tēva . . .

Viņ� nespēja aptvert notiku�o. Vēl nepietika? . . . Tagad jā�atved satriektais tēvs un jāpazemo klases priek�ā. Nē, to viņ� nedarīs.

Pagājis divas trīs logu ailes pa gaiteni, zēns apstājās un pa�raudzījās lejā. Pie skolas saimniecības durvīm iepretī darb�mācības kabinetam stāvēja tēva �zapiņ��: priek�ējais vāks vaļā, tēvs kaut ko kārtoja. Kadas mantas ņēma laukā, lika līdzās zemē, citas krāmēja otrā pusē, da�as nesa kabinetā. No tālienes balts spīdēja apsaitētais pirksts. Nē, "tēvu viņ� nesauks. Būtu labāk ātrāk aizbraucis. Dro�i vien gaida viņu. Kāpēc viņam �o�dien tik maz stundu? Parasti bija otrādi � viņ� gaidīja tēti.

Ko darīt? Jau pagājis labs bridis. Ka nesūta kadu meklet?

Un tad pēk�ņi galvā ie�āvās neprātīga doma � tāda, kas varē�tu glābt pa�u, tēvu un klasi. Viņ� pat notrīsēja, baidīdamies sev noticēt, ap�aubīja, vai spēs to izdarīt, vai izdosies.

Ilgāk nekavēdamies, zēns metās lejup pie tēva un bez garas stosti�anās un laipo�anas steig�us nobēra:

���� Tēt, es esmu pēc stundām. Algebrā. Tu mani negaidi. Jā�pārraksta uzdevumi. Biju galīgi saputrojis. Tev vairāk stundu nav?

���� Tu? Pēc stundām? Tu?! Ko tas nozīmē? � tēvs gandrīz iestenējās, un dēlī�u kaudzīte, ko viņ� turēja uz rokas, �virkstēda- ma nobira gar ma�īnas spārnu. � Man par kaunu . .. Dēliņ! .. .

Papiņ� vecākais paskatījās tik sāpīgām, nelaimīgām acīm, ka puikam �ēl sametās, un viņ� turpat vai sapinās steidzīgajos, veikli izdomātājos melos, jo nebija pie tiem pieradis.

���� Tu neuztraucies! Mierīgi brauc mājās! Negaidi! Es ar au�tobusu. Tēt, nu ko tu uzreiz tā? Neesmu vienīgais, pusklases pēc stundām. Ar mīnuszīmēm . .. Vai pirksts briesmīgi sāp? Ka tikai nags neiet nost? Ko tu darīsi ar dēlī�iem? Pats taisīsi būrus?

Papiņ� vecākais pietvīka glu�i kā nedarbā pieķerts puika, kam atzīties kauns.

���� Nekas, es tev vakarā palīdzē�u. Pa abiem uzrausim kādu duci. Brauc mājās. Par pēcstundām mammai nestāsti. Tā gadī�jās . . . Pasaki � palika uzkopt klasi.

Tēvs mazliet aizdomīgi nopētīja savu atvasi, kas tik steig�us, bez apstājas penterēja vienu un to pa�u un tik neatlaidīgi cen�tās pierunāt braukt mājās. Kamēr viņ� vēl nesa uz ma�īnu dē�lī�us, jaunākais ie�mauca kambuzītl, paķēra no nagliņas re�zerves atslēgu un iegrūda kabatā. Izdzirdis tēva soļus, viņ� steig�us ķeras pie dēlī�iem, kā gribēdams palīdzēt, un jopro�jām mudināja:

���� Brauc tikai mājās! Pēc pāris stundām bū�u klāt. Ilgāk jau neturēs. Vai tev nav desmit kapeikas autobusa biļetei?

���� Es varu mazliet pagaidīt. Vai man te darba trūkst?

���� Nē, nē, brauc mājās. Tagad es skrienu. Man jāstei�dzas.

���� Nu labi! � tēvs pielaidigi novilka, aizspiezdams ma�īnas vāku un vēl tā savadi noskatīdamies dēlam pakaļ.

Papiņ� jaunakais īstenībā paskrēja tikai vienu kāpņu posmu, tālāk kāpa pavisam lēni, katrā pusstāva pagrieziena apstāda�mies un nopētīdams ma�īnu, kas pamazām vērtās arvien mazāka. Kāpēc tevs nebrauc? Nu ko vēl gaida? Vai tikai ko nenojau�? Stāv ma�īnai līdzās pie atvērtām durvīm un nesē�as iek�ā. Tikai nonācis pa�ā aug�ā, zēns, zagdamies pa garo gaiteni no loga uz logu, beidzot ieraudzīja, kā ma�īna lēnām izkustas un izgrie�as gar sporta korpusu.

Tā, tagad viss atkarīgs no viņa pa�a. Ievilcis elpu ka pirms lē�ciena ūdeni, viņ� nospieda klases durvju rokturi. Bridi pastāvējis pie durvīm, kariiēr tika pamanīts, viņ� paskaidroja:

���� Ludzskolotāj, tēvs ir jau projām. Aizbraucis mājās. Mājas darbu es pārrakstī�u.

Papiņ� jaunākais apsēdās savā vietā, atvēra kladi un mēģināja aptvert, kur� uzdevums tiek risināts. Skolotājam dusmas bija norimu�as, viņ� bārās par ko citu, skaidroja kādam pie tāfe�les, �ņirkstēdams drupa krīts. Papiņ� jaunākais sēdēja kā drudzi, grauzdams pildspalvas uzgali. Uzdevums nesanāca pēc atbildes, formulas nederēja. Nemiers auga ar katru bridi. Vai izdosies? Vai viņam noticēs un sekos?

Līdzko noskanēja zvans, viņ� pirmais paķēra somu un izme�tās no klases un, sagaidījis zēnus pie durvīm, iesaucas:

���� Papiņ� ir projām . . . Ejam virpot kausus! Es jums visu pa�rādī�u. Mēs tiekam iek�a. Man ir atslēga.

Viņ� izmisīgi vicināja gaisā atslēgu kā vienīgo pierādījumu. Aizmugurējie dro�i vien nekā nebija dzirdēju�i, tie grūda pā�rējos uz priek�u, sacēlās kņada.

����� Tagad virpot? � Ingamārs vizigi savieba degunu, aizrāva savu firmas savelkamo līdz aug�ai un pabīdīja Papiņu sāņus, ni- cigi piebilzdams: � Atradis naivos!

Uzsviedis somas siksnu plecā, viņ� devās projām.

Ja nu visi tāpat? Roka ar atslēgu nolaidās, pazuda drūzma.

Tad Papiņ� pamāja ar roku uz gaiteņa viņu galu, no kurienes nesen bija nācis.

���� Ejam! Ka es jums saku! Viss manās rokās!

Viņ� laidās skrie�us pirmais � glu�i kā vada komandieris kaujā. Baidījās paskatīties atpakaļ, vai maz kāds sekoja. Varbūt neviens? Varbūt tikai pa�a sirds no uztraukuma sitās? Kur� muļ�ķis labprātīgi paliks pēc stundām?

Nē, tas nevarēja but. Aizmugurē �ņirkstēja grīda, dārdēja visa skola, dunēja trepes. Trakie, ko viņi dara? Vajadzēja klu�sām, uz pirkstgaliem zagties, lai neviens nepamana, nesadzird. Sie brāzās pa visu garo gaiteni, pa gala trepēm lejā. Ja nu kāds sko�lotājs pagadas pretī? Slēgdams darbmācības kabineta durvis, sko�lotāja dēls pakausi sajuta tik daudzas satrauktas elpas. Tomēr . . .

Katrs atrada un sagrāba savu pirmīt pamesto sagatavi. Nils steig�us ripināja, tad nogāza guļus savu ozolkoka bluķi un vēla tāpat, lai tiktu pirmais pie virpas. Viņ� joprojām cerēja iz- virpot lielāko, slavenako kausu pasaulē.

���� Nolai�am aptum�o�anas aizkarus. Dro�s paliek dro�s, ka vēl kāds neuzkuļas. Pirmo ņemam liepu � vismīkstākais koks. Grie�zis kā sviestu!

Visi sabruka ap pirmo virpu, kur Papiņ� jau rīkojās ar lie�pas sagatavi. Viņam pa�am mazliet drebēja rokas.

���� Kā liksim � ar patronu vai centru? � lietpratīgi nopra sija.

���� Ar patronu! � tas izklausījās varenāk un interesantāk.

Papiņ� aplīdzināja sagataves galus, vēl samērcēja ūdeni un

stiprināja iek�ā virpas splļpatronā.

���� Kuru kaltu izvēlamies pirmo? � viņ� noprasīja teva balsi.

���� Pusapaļo! � vienā balsi atbildēja puikas.

Noknak�ķēja magnētiskais slēdzis, un sagatave sāka griez�ties � sākumā lēni, lēni, tad pamazām uzņēma gaitu. Pus- apaļais kalts mazliet par strauju piegrūdās kokam, tā ka skaidas pa�ķīda pla�i, pēc tam saka tīties līdzena spirālīte. Nakamās jau griezās platākas, veseliem ķekariem tās vēlās un tika uzķertas lido�jumā. Kalts vispirms veidoja krietnu iedobi, tad piedeva slīpu�mu uz aug�u, un itin drīz sagatavē varēja sazimēt kausa apvei�dus. Dziļākās rievas zēni pielīdzināja ar smil�papīru, pārmainīja citu kaltu, palaboja peciņas pamatu un izslēdza virpu. Sa�gataves skrējiens vēl nebija paguvis apstāties, kad skolotāja dēls noprasīja un atkal tie�i tāpat kā tēvs:

���� Ka izmērīsim, cik tuvu esam patiesībai? Kāds instruments nepiecie�ams?

���� Nu vai zini, Papiņ! � kāds nenocietās. � Par ko tu mūs tu�ri? Par pēdējiem jampampiņiem?

���� Labi, kur� nāks pie otras virpas? � viņ� jautāja, palai�dis savā vietā zēnu ar bumbierkoku.

Protams, ka nākamais bija osis. Viņ� apstrādāja sagatavi, ieurbdams galos mazus caurumiņus.

���� Es pamēģinā�u ar centru. Lai būtu citādāk!

���� Bet kā būs ar manējo? � uztraucās Nīls, kas visu laiku bija stāvējis, pakāpies uz sava bluķa. � Kad es tik�u klāt?

���� Kā tu nesaproti? Tik resnu ta�u nevar dabūt virpā iek�ā. Sakumā pamēģināsi mazāku kausiņu. Es tev iedo�u liepu. Pārē�jiem jāgaida. Ir ta�u tikai divas virpas.

Vai zēni bija spējīgi gaidīt, ja pirksti kņud?

���� Nu tad taisām tos pa�us nelaimīgos putnuburus, kamēr citi virpo! Pareizi, puikas! Iztaisīsim simt būrus! Papiņ� rītā mēms. Acis kvadrātā.

Papiņ� jaunākais to tikai bija gaidījis un iemetās kambūziti pēc zīmējumu paraugiem. Pa�am bija neērti aicinat. Viņ� �audījās kā dzīvsudrabs te pie virpām, pievilkdams cie�āk centrus, lai no�stiprinājums būtu dro�āks, te pie dēlī�u kaudzes.

���� Puikas, sazīmējiet, bet es ar ripzāģīti � �ik-�ik! Mazā me�hanizācija! Kas tad tur vairs ko sanaglot!

Nils, kā jau fantasts, savu būri izgudroja sevi�ķu � ar bal- koniņu un trepītēm. Nu gatavais joks! Citi puikas sāka apcelt un smieties:

���� Kaķiem! Tikai kaķiem, kur pakāpties.

Viņ� palika pie sava:

���� Nav gan dzirdēts, ka pie mums būtu parādīju�ies me�a kaķi. Varbūt es savu būri esmu nolēmis piedāvāt lakstīgalai?

���� Neņems pretī! Katrs normāls putns pats vij ligzdu. Kur tādi moderni putni saradu�ies, kam vajadzīgi koka dzīvokli? Bus kaut kādi tūristi.

���� Varbūt lai lietus nelīst uz galvas? Lietussargi putniem vēl nav izgudroti.

���� Pareizi. Tās būs tikai vasarnīcas, � Nīls izdarīja kārtējo atklajumu.

Tie, kas jau bija izvirpoju�i kausus, sasēdu�ies uz darb�galdiem, ņēmās ar smil�papīru slīpēt un pulēt. Visā �ajā brī�ni�ķīgajā dūcienu, klaudzienu un smieklu ritmā neviens nebija pamanījis, pa kuru laiku pavēru�ās ārdurvis.

Papiņ� jaunākais tikai nejau�i ievēroja, ka tepat līdzās Nils pēk�ņi tā kā nobāl un stīvi /īolai�as sēdus uz sava bluķa. Pie stenderes ka pēc grūta skrējiena, nespēkā atspiedies, stāvēja Pa�piņ� vecākais � viņu pa�u �koka dievs�, kas ar baltu lupatiņu slaucīja aizsvidu�ās brilles. Tas laikam bija no savainotā pirksta no�ļuku�ais marles apsējs.

Viņ� tā kā saslējās, �ķita, tūdaļ pieskries pie virpām, dre�bo�iem pirkstiem nospiedis slēdzi, varbūt saķers galvu un sāks kliegt. Papiņ� jaunākais pagāja pāris solu pretī, kaut kā īpa�i no�stiepās, piespiedis elkoņus un plaukstas pie auguma � laikam par zīmi, ka viņ� uzņemas visu atbildību un izsauc uguni uz sevi. Stāvēja abi tā kādu brīdi un neteica ne vārda.

Papiņ� vecākais uzlika brilles, bet tās atkal momentā aizsvīda, un viņ� laikam neredzēja neko � ne pirmklasīgos putnubūrus, kurus nebūtu kauns piedāvāt pat lakstigalai, ne Stenlija kausus, kas rindā stāvēja uz palodzes pēc augumiem. Kādi ti�kai tur nebija: stāvi, ar peciņām, resnvēderaini, ar visādiem izlai�dumiem. Pats pēdējais bija Nīla minikausiņ�, kas atgādināja baltu biķerīti, lai gan viņ� nebija zaudējis cerības uz lielo ozolkoka kausu.

Lielākā dala zēnu �ai skaņu un trok�ņu simfonijā skolotāju vēl nemaz nebija pamanīju�i. Vairāki trenējās atdarināt Papiņa meistarstiķi � iedzīt naglu ar vienu āmura sitienu. Viņi ķēzīja naglas uz nebēdu un katru zvēlienu pavadīja ar visjaukako iz�saucienu:

���� Epā � garām! Epā � �ķībi! Epa � līdz aknām!

Citi, sēdēdami uz darbgaldiem un pulēdami ar smil�papīru savus kausus, sacentās �ausmu stāstu sacerē�anā � un visus tikai par Papiņu.

���� Papiņ� virpo, virpo. Te uzreiz kalts maģiski atdalās no kata, kā bumerangs nak atpakaļ un � bac � pa pieri. Viņa bē�rēs visi raudāja un svieda kapā trīs saujas zāģu skaidu.

Viens no puikām steig�us nometās guļus uz grīdas, sakrus�toja rokas un, svētlaimē starodams, ļāva apbirdināt sevi ar zāģu skaidam.

_ i

���� Muļķadesas! � kads iesaucas. � Ko mes iesāksim bez Papiņa? Vienīgais normalais skolotājs! Jāatdzīvina!

���� Ka? Ar ko?

���� Ar o�amo spirtu! Vēl dvēsele nevar but izlidojusi laukā!

���� Ar lodāmuru!

���� Neder. Par maz �ausmu.

���� Es zinu" es zinu! Ar strāvas sitienu! Momentā būs kā�jās. Medicīna ta dara. Cik ampēru dosim?

���� Ar strāvu ne! � viltus Papiņ� iekliedzās. � Palīgā, palīgā! Tikai ar strāvu ne!

Vienā mirkli viņ� bija aug�ā no grīdas, kā apsēsts drāzās pa darbgaldiem pari visai telpai uz durvīm un īstajam Papiņam tie�i krūtis. Tad, it kā patie�ām strāvas sitienu saņēmis, acis blisinādams, atsprāga atpakaļ sēdus uz dibena. �Koka dievs� pa īstam bija uzcēlies no miroņiem!

Ar to pa�u balto lupatiņu skolotājs noslaucīja vēl pieri un, neizdabājis pār lūpām neviena pa�a vārda, mazliet grīļodamies, iegāja sava kambūzīti.

Sestie mēmi saskatījās, paķēra somas, metās laukā no darb�mācības kabineta un pazuda tum�i melnajā durvju �etrstūri, at�stāju�i divas dūco�as virpas, kurās turpināja griezties pēdējās sa�gataves.

Papiņ� jaunākais pabeidza virpot kausus, izslēdza virpas un, caur zobiem svilpodams, ņēmās slaucīt darbgaldus, raust visu drazu uz grīdas un pec tam ar lielo slotu starp galdu rindām bīdīt uz priek�u.

Brī�iem apstājās un ieklausījās, vai no kambūzi�a puses kaut kas nebūs dzirdams: ieklepo�anās, nopūta vai kāda instru�menta ie�ķindē�anās. Pilnīgs klusums. Viņam tik ļoti gribējās pa�iet durvpriek�ā un noziņot:

�Tēt, viss ir vislabākajā kārtībā. Nāc apskaties kausus un būrus!�

Ta�u Papiņi tā nemēdza darīt, viņi nelietoja skaļus vār�dus.

Aizslaucijis drazu līdz durvīm, Papiņ� jaunākais ieraudzīja tē�ti, kas bija at�ļucis uz vienīgā ķeblī�a: elkonis atbalstījies uz galdiņa malas, plauksta aptvērusi pieri līdz deniņiem. Otra roka ar zili melno savainoto ik�ķi turēja to pa�u balto lupa�tiņu.

Diezin ko viņ� domāja?

Ieraudzījis dēlu, vīrs pasiējās mazliet taisnāk un pirmo reizi ierunājās:

���� Vai tu gadījumā nezini, cik tagad pulkstenis?

To Papiņ� jaunākais patie�ām nezināja.

���� Pusnakts .. .

��� Tu tikai neau�ojies, nesmejies bez iemesla! � māte mācīja Ilmu, kad viņas tuvojās bēru mājai.

Ilma paraustīja plecus un neatbildēja. Māte mēdza mācīt viņu kā mazu bērnu, kā pēdējo nesajēgu. Vai Ilma nezina, kā būs jāuzvedas? Vai varbūt Ilma nekad nav bērēs bijusi? Un bei�dzot � kad vispār Ilma ir smējusies bez iemesla? Smiekliem iemesls ir vienmēr, vai tā Ilmas vaina, ja citi to nemāk saska�tīt?

���� Vai dzirdēji? � mate nelikās mierā.

���� Jā, jā, � Ilma attrauca un raudzijās tikai uz priek�u. Pie �iem radiniekiem viņa ciemos brauc pirmoreiz. Kaut gan ne�gribēja nemaz braukt. Bet māte nepiekāpās. Ilmai arī jabut! Ve�cāsmātes māsa, padomajiet! Dīvaini, kamēr bija dzīva, lāgā nepieminēja. Bet tad pienaca steidzama telegramma, un māte tūlīt noteica: brauksim.

Labi, labi, nu jau viņas ir atbrauku�as. Māte līdzeni ieripināja ma�īnu pagalmā. Mūrēti vārti kaltiem re�ģiem bija aicino�i atvērti. Ilmas vērīgais skatiens tūlīt visu nopētīja: stalto, mo�derni celto māju � tādas liek uz �urnālu vākiem �, kopto pagalmu ar grantētiem celiņiem, mauru ar lielziedīgu puķu gru�pām. Pie saimniecibas mājas kā zirgi pie slitas stāvēja ma�ī�nas, jau veselas �etras. Bēres gan būs lepnas un briesmīgi gar�laicīgas, Ilma tūlīt iedomājās un tad atkal: diez vai ta vecāsmātes māsa pati bie�i ar ma�īnu vizināta?

Pagalmā izsteidzās sieviete sārtiem vaigiem, raibā kleitā.

���� Daina, Dainīt, es tā gaidīju, kad tu beidzot atbrauksi! �

Viņa metas mātei klat un ņemas mutēt. Tad pamanīja Il�mu. � Vai tava meita? Nu skaidrs, ka meita, abas līdzīgas kā . . .

Pasakas � Ilma nemaz nav tik ļoti līdzīga mātei. Lai gan viņa neiebilstu, ja tie�ām būtu. Māte ir skaista, un viņa skaisti ģērbjas.

Ilma sniedza mājiniecei roku. Lai nedomā tikai, ka viņa knik�sēs! Ilma necieta knikse�anu jau kop� bērna kājas, �ai jautāju�mā māte viņu nekādi nevarēja pielauzt. Bet radiniece laikam nekādu kniksi nebija gaidījusi, viņa ari Ilmai uzmeta ātru bu�u uz vaiga un mudināja:

���� Nu tik iek�ā, iek�ā! Vai, mīļā, ma�īnu nevajag slēgt, mēs ta��u visi pa�u ļaudis, nav jau kā Rīgā . . .

Māte gribēja ņemt laukā no ma�īnas atvestās puķes, bet radiniece atkal pamācīja:

���� Vēl ne, mīļā! Mēs nupat bijām pie omltes, tagad pagaidī�sim, kamēr atbrauks vēl kads, silts laiks � nevar vis, cik gribas, zārkam vāku cilāt.

Istabā ieejot, viņa paspēja pastāstīt, ka omite viegli nomi�rusi: ielikusies gultā, pateikusi tikai, ka galva reibst, un viss. Māte īsi nopūtās, vai tas bija par �o vieglo navi, vai par nāvēm vis�pār, teikt viņa neteica neko.

Ilma skatījās apkārt. Nē, te gan bija smalki. Viņi Rīgā dzīvoja modernā kooperatīvā dzīvokli, un mēbeles bija visas ģimenes pamatots lepnums, bet te, Ilma skaidri juta, bija krietni kas vairāk. Vispirms jau platības. Priek�telpā ienākusi, māte galvu vien nogrozīja. Un bija par ko.

���� Esat gan pili uzcēlu�i, Rasmiņ!

���� Kāda nu pils, � tā vairīties vairījās. � Tagad jau visi tā�dās vien būvē. Ir vēl lepnākas. Pulka lepnākās. Mēs tikai tā, pa vidu, nevar jau pavisam kaunā palikt, pati saproti� � Viņa pieliecās mātei tuvāk un bilda: � Neesam jau vēl pavisam izmaksāju�i.

���� Ar jusu pirmrindas kolhoza algām tas nu nekāds gru- tums vis nevar būt, � māte zīmīgi atteica.

���� Jā, �ēloties būtu grēks . .. Pag, es jums tūlīt ierādī�u, kur apmesties. Tāda spraudziņa vien jau ir, bet ņemiet nu �oreiz par labu, kad atbrauksiet mierīgākā reizē, tad . . . �o�dien jau cilvēki plūst no visām malām. � Viņa nopūtās, bet acis spīdēja lepnums, ka �cilvēki plūst no visām malām�. Sak, neesam vis kaut kādi!

�Spraudziņa� bija lielākā par Ilmas istabu Rīgā. Viņa tūlīt pieskrēja pie loga un sāka aizrautīgi vērties laukā � otrais stāvs vispār nav nekāds augstums, bet te, kur neierobe�oja citas ēkas, varēja redzēt talu. Koptais dārzs izskatijās vēl grez�nāks, aiz tā pletās labības lauks, aiz ta krūmu josla un tālāk zils ezers. Skaisti!

���� Tur, tai skapi, lieciet visas dranas, � Rasma mācīja māti. � Vai tūlīt pārģērbsieties?

Mate atteica, ka ne, viņas tikai vienu kārtu, ko apmainīt, līdzi paņēmu�as.

���� Es jau nezināju, ka pie jums bus tik spo�i.

���� Ko tu, ko tu! Vai tad mēs ko īpa�u? Tagad visi tā dara, visi ta dzīvo. Un, kad jau kāzas vai beres, tad knapināties nedrīkst.

���� Jā, jā, � māte tikai attrauca un tad asāk, nekā būtu va�jadzīgs, uzsauca Ilmai:

���� Vai tu pie tā loga pielipusi esi, vai?

���� Kāds liels ezers, � Ilma sacīja, istabas Istenibā atgriezu�sies. Tā bija it tīkama īstenība: spo�a, dzelteni lakota grīda, somu tapetes, gulta ar saules dzeltenu pārklāju. Rasma, mā�tes māsīca, vēl stāvēja istabas vidū un skubinaja:

���� Gāju�i, gāju�i! A, jus laikam gribat pēc ceļa nomazgā�ties, pareizi, pareizi, tepat aug�ā mums otra vannasistaba . . . Un tad tūlīt rāpieties lejā pie galda, pagaidām jau vēl tikai tāda uzko�ana. Jūs ceļu ta�u atradīsiet? Nāciet tik un klausieties, kur skaļāks. Man jāskrien lejā, rādās, atkal kadi ciemiņi piebrau�ku�i.

Un prom viņa bija.

���� Dzīvo gan viņi smalki! � Ilma pārsteigta sacīja mātei.

���� Gatavie mui�nieki, � māte atsacīja nez kāpēc ar tādu in�dīgu sminiņu un tad, Ilmas izbrīna pilno skatienu ieraudzījusi, ātri piebilda: � Nu, bet strādā jau ari kā zvēri, tas tiesa.

Tikai krietni vēlāk Ilma aptvēra, ka mātei laikam skau�. Negrib, protams, izrādīt, bet skau�. Un viņa vēl iedomājās, vai viņa, Ilma, butu ar mieru daudz un grūti strādāt, lai pēc tam va�rētu atpūsties tādā mājā. Atbildēt viņa nemācējā, jo nekad agrāk nebija par to domājusi, bet nopietnas lietas prasa nopietnu doma�anu.

Mate stāvēja pie spoguļa un sukāja matus ātrām, īsām kus�tībām � kā parasti, kad bija sliktā omā. Tagad viņa pagriezās pret Ilmu un sacīja:

���� Es jau uzreiz domāju, ka vajag mums pirkt kroni, ne pu ķes. Kronis nemaz nav daudz dārgāks, bet skats uzreiz pavisam cits. Kā es tikai . . .

���� Nu kāda tur starpiba � kronis vai puķes, � Ilma pavir�i atteica, ta�u māte viņu tūlīt pārtrauca:

���� Ko tu no tadam lietām saproti!

Vairāk runāt nebija vaļas. Leja skanēja Rasmas balss, viņa ūji�nāja tik skanīgi un līksmi, it kā nemaz nebutu bēru reize un tepat tuvumā nestāvētu zārks, ak tā, nebija nemaz tik tuvu, vecā omite gulēja tālāk nolikta, kur ves&k, un varbūt ari, lai nemaisītos pa kājām. Viņai jau tāpat bija varens gods paradīts � radi no malu malām salūgti, ne tikai no Rīgas, bet pat no tālas Vidze�mes malas, pāri visai Latvijai tie radi bija dabūju�i braukt uz omites bērēm.

Galds bija klāts bagati. Jaunpienācēji sēdēs pie tiem, kuri jau mielojās, visiem bija, ko likt uz �ķīvjiem, un, ja vēlējās, ko liet glāzēs. Ta�u īsta godība bija gaidāma rit. Ilmas māte apsvei�cinājās un apsēdās, viņa pazina gandrīz visus, kas �eit bija, un ar nepazīstamajiem ātri varēja sapazities. Ēdienu bija daudz, ta�u Ilmai nekas nekārojās, viņa bija paņēmusi �ķēlīti galerta, bet tas izrādījās tīrais treknums, un Ilma bēdīga knibinājās ap to � labais tonis nepielūdzami prasija, lai apēstu . . . Viņa �ēlām acīm noskatījās uz stikla trauku ar marinētam sēnēm, tas, kā par sodību, bija nolikts tik tālu, viņa kautrējās lūgt padot sēnes tuvāk, vēl vairāk tāpēc, ka visapkārt sēdēja tikai vecākas radu sievas, jau �odien tum�i saģērbu�ās, pienācīgās sēras izrādot. Rasma, tā gan zibinajās apkārt raiba kā tauriņ�, tikai tur nebija nekā nosodāma, visi zināja, ka Rasmai saimniecība uz kakla, sērot varēs sākt rit, kad galdi būs saklāti un zārks jau ceļā uz kapsētu.

Radi sprieda par vecākiem un bērniem un par slimībām, par jaunnopirktām ma�īnām un kādu Aini, kam �oruden jāiet dienestā, un par to, ka patālu kapi, tomēr omite tie�i tos gribējusi � kā lai viņa guj viena pati, ne virām pie sāniem? Ilmai gribējās pajautāt, kad tad miris omltes vīrs, toreiz Ilma laikam bijusi pavisam ma�za, ja reiz uz bērēm nav ņemta. Viņai butu kārojies uzzināt vēl �o un to, bet atkal � kā uzbāzisies ar jautajumiem vecākiem un pussve�iem cilvēkiem turklāt? Ilma tāpēc sēdēja vien un skatījās, kā galerts viņas �ķīvi pamazām izlai�as blāvā sulā. Nu viņa to neēdis nepavisam.

���� Kāpēc tu neko neņem? � Rasma negaidot iejautajās Ilmai pie pa�as auss.

���� Negribas.

���� Nu jā . . . � Rasma paskatijas uz meiteni, tad uz pilno galdu. � Kas jau nu te ir, tas ir. Nav kā Rīgā.

���� Ko jūs, tante.

���� Tev laikam garlaicīgi?

Ilma neko neteica, tikai nopūtās, un tā bija pavisam skaidra atbilde.

���� Nav man laika ar tevi noņemties . . . Pagaidi! Velta, Vel�ta! � viņa sāūca pāri galdam, un atsaucās otra tada pati blondīne, dro�i vien viņas bija māsas. � Velta, kur Gaits? Atkal aizdauzījies? Vajag meklēt rokā, lai nāk ar radu meiteni pacie�moties, tā te viena kā pirkstiņ�.

Visu acis pievērsās radu meitenei, un Ilma sajutās draus�mīgi neveikli � kā ne, visi te bija pieaugu�i, viņa vienīgā ka balts zvirbulis, patie�ām, kāpēc mate bija ņēmusi viņu līdzi? Sai brīdī, kā par laimi, piebrauca atkal jauni ciemiņi, nu varēja celties un iet pie nelaiķes, lai pēdējo reizi apsveicinātos.

Omite gulēja saimniecības ēkā, tā bija iztīrita no visam �ai reizē nepiederīgām mantām un bagātīgi izpu�ķota bērziem un Sērmūk�iem, ap zārku bija puķes un aizdrapētos traukos ledus, gai�sa savāda smar�a, tās nebija vīsto�as puķes un zari vien, varbūt tur elpoja ari projāmgājēja dvēsele. Jo nevar būt, ka dvēsele butu tā neatskatīdamās aizsteigusies, nepagaidīdama, kā viņu pagodi�nās pēdējoreiz zemes virsu. Rasma rāmi piegāja pie nomi�ru�ās, atsedza plāno, balto audumu, kur� vecenītei pārklāts, un saglauda matus, tad nopaijāja roku un uz mirkli pavērās ap�kārtējos, it ka teikdama: �Raugiet, man nemaz nav baiļu no mi�roņa, tāpēc ka tas nav nekāds mironis, tā ir mūsu mīļā labā ome!�

Ari Ilmas māte piegāja klat, ilgi skatijās un tad atkapdamas piespieda lakatiņu pie acīm. Pienāca un vērās ari Ilma, bet viņai asaras neprasijās � tik sve�a, nekad neredzēta un tomēr bezgal- daudziem veciem ļaudīm līdzīga te gulēja aizgājēja. Rit viņu ap- berēs. Diezin kurā istabā ome gulējusi � Ilmai ienāca prātā tel�pa, kur tagad ievietota viņa ar māti, � bet tas nevarēja būt, veci ļaudis mēdz dzīvot apak�ējos stāvos, viņiem grūti pa kāp�nēm izstaigāt. Un dro�i vien viņa nestaigās ari tagad, pēc savas nāves, ve�iņai nebija par ko un uz ko dusmas turēt � klusa un ap�kopta viņa gulēja zārkā, un apkārt viņai klusi tika teikti labi vārdi vien.

Izgājusi laukā, Ilma dziļi ievilka elpu. Tur, tai ēka, tomēr bija bijis tā .. . drūmi. Viņa a�i pagāja da�us soļus nostāk no matēs. Li�kās, māte viņu pavisam piemirsusi, viņa dedzīgi runājās ar otru mājas blondīni, ar Veltu. Citi viesi izklīda pa dārzu, viena sieva lo�cījās gar puķēm un aizrautīgi bāza degunu kuplajos dāliju ceros. Kā jocīga, vai tad viņa nezina, ka dālijas nesmar�o?

Ilma stāvēja un prātoja, vai neaiziet līdz ezeram, kad atkal vi�ņai pie auss noskanēja Rasmas balss:

���� Ilvīt, nac, es tevi iepazīstinā�u ar Gaitu!

���� Mani sauc par Ilmu, � meitene aprādīja ļoti pieklājīgi, lai neiznāktu aizvainojo�i. Radiniece laikam nebija no tām, kas lieki apvainosies. Tikai pasmējās un sacīja viegli:

���� Sitani burzma cilvēks pats savu vārdu aizmirsis . . . Ilma, tā tu teici, ja? Gait, Gait!

Ta�u meklētā Gaita tā ari nebija, dro�i vien viņ� noslēpies kaut kur � citiem neatrodams un neaizsniedzams.

���� Tas ir gan � � Rasma nopukojās. � Nu, ko lai es ar tevi iesāku? (It kā viņai kāds butu licis � iesākt. . .) Nu, ej dār�zā, paēdies ogas!

Tad Rasmu kads sauoa, un viņa nekavēdamās aizskrēja tik viegli, ka tīrais brīnums, bija jau diezgan kupla sieva. Ilma noskurinājās, beidzot viņa tikusi savā vaļā. Mātes kleitu manīja plīvojam kaut kur citur drānu barā . . . Ilma pagriezās un gāja uz akmeņdārza pusi.

Mājai visas durvis vajā, tā izskatījās brīnum viesmīlīga un ai�cino�a. Varbūt tas aicinajums attiecināms arī uz Ilmu? Dro��i vien, vai tad viņa nebija ciemiņ�?

Ilma izstaigāja visas istabas, tur nebija neviena cilvēka, bet vi�sur tīrs gan un kārtība, tikai vietām uz gultām un krēsliem sa�mestas drēbes, pa gabalu redzams, ka tās atstāju�i atbraucēji, ne�zinādami, kur īsti piemesties. Ilma pavēra kādas apak�stāva dur�vis un tad ātri aizrāva atkal ciet � tur bija virtuve, tur rosījās sievietes, pie galda neredzētas, un tur odās ne tikai pēc gardajiem ēdieniem, bet ari pēc cūkspaiņiem. Nu, tad jau viss bija kārtībā. Il�ma velti pirmīt nodomājusi, ka �ī māja varbūt tik smalka, ka pat lopiņus netur. Nē, turēja gan, viss bija tāpat kā citās mājās, tikai noslēpts aiz durvju durvīm, aiz sliek�ņu sliek�ņiem. Un atkal Il�ma ievaicājās sev, vai gribētu tādā mājā dzīvot, un atkal viņa at�bildi nezināja.

Ilma apstaigāja māju otrreiz. Kādā istabā, logi tai bija uz rietumiem un pavisam gribēja aizaugt ar sulīgi zaļiem me�vi- niem, viņa ieraudzīja pirmīt neievērotas klavieres. Ilma piegāja klat un atvēra vāku. Klavieres bija vecas, taustiņiem dzeltenīga nokrāsa, un, kad Ilma vienu piesita, atsaucās ne visai tira skaņa. Ilma pamēģināja vēl � nē, �ī skanēja jau labāk. Viņa paraudzījās pēc sēdekļa. Tāda nebija. Redzams, klavieres netiek spēlētas, tad kāpēc tās ir �eit?

Viņa gribēja iet laukā, un tad kāda puikas balss sacīja:

���� Vai tu māki spēlēt?

Ilma atskatījās. Zēns � viņas gados, pasarkaniem matiem � stāvēja durvīs, pa kurām viņa pirmīt ienākusi, un noraudzījās vēr�tēdams.

���� Vai tu esi Gaits? � Ilma jautāja pretī, kad bija īsi ap�svērusi, ka nav nodarījusi neko peļamu, tāpēc arī nav jāmē�ģina aizlaisties. Pie tam � no kaut kāda puikas!

���� Jā. Vai tu māki spēlēt?

���� Māku, � Ilma atteica un tūlīt palūkojās mazlietiņ no aug��as. � Tu gan laikam ne?

���� Saprotams, ka ne.

���� Tad priek� kam jums ir klavieres?

����� Vai vietas trūkst? � Gaits jautāja pretī. Uz to nebija viegli atbildēt. Vietas �eit patie�ām pietika. � Mums viņas atveda viena tante no Rīgas. Mamma teica, lai jau stāv. � Viņ� apdomājās. � Un tu no tiesas māki? Tad uzspēlē kaut ko!

���� Jums jau nav pat klavieru soliņa, � Ilma sacīja ar vieglu nicinājumu balsī.

���� Vai tad tu esi kāda pianiste? � Gaits iesmējās. Ilma gribēja apvainoties, bet Gaits jau stiepa pie klavierēm krēslu. Ilma apsēdās un patirpināja pirkstus, kā to bija redzējusi da- ram pavisam īstus pianistus.

���� Es nemaz nezinu, ko lai spēlē, � viņa sacīja, � un klavieres jums arī pavisam noskaņoju�ās . ..

Vairāk tiepties nedrīkstēja, tas puika beigās varēja ņemt un aiziet. Ilma sāka, un viņa spēlēja, kas ienāca prāta un pa�ai labāk patika, beigās viņa pati brīnījās, ka dara to ar tādu prieku. Mū�zikas skolā viņa gāja piespiezdamās. Bet tur jau arī, ja spēlēja, klausījās tikai skolojtāja, un tā, protams, mācēja vienīgi piesieties.

Ilma beidza un atvilka elpu. Viņai pa�ai �ķita, ka bijis diez�gan labi. Gaits paklusēja un tad sacīja:

���� Tu pavisam smuki spēlēji.

���� Ja vēl klavieres būtu uzskaņotas, � Ilma pieceldamās at�teica, un sejā viņai bija tāds kautrs smaids � nevar jau pianists parādīt klasi, ja viņam gadīju�ās tik necilas klavieres.

���� Ko tu spēlēji?

���� Ak, �o un to.

���� Man patika, � Gaits sacīja. Ilma izlikās nedzirdējusi. Tā jau nemēdz runāt. Bet Gaits laikam nezināja.

���� Vai tu te visu apskatīji?

Ilma locīja galvu.

���� Un dārzā?

Atkal tā pati kustība.

���� Tu varbūt gribi .. . ābolus, ogas?

���� Nē,� Ilma atri.atbildēja, un Gaits uztvēra:

���� Es arī esmu atēdies. Varbūt ieiesim siltumnīcā?

���� Es negribu, � Ilma atrunājās. Pērnvasar viņi no skolas kā�du laiku bija strādāju�i Pierīgas siltumnīcā. Tur bija �ausmīgi smacīgi.

���� Varbūt kaut ko ieest? � Gaits gudroja. � Nav jau nekā. Tagad sāk cept pīrāgus. Tos varētu. Padomā, pat suns kau�lus atēdies. Vai vari iedomāties, � viņ� sāka smieties, � pat suns tos kaulus vairs nejaudā, bet guļ tomēr pie vārtiem un skatās, vai citi suņi nenāks zagt! � Gaits smējās atkal, un Ilma ievēroja, ka smejoties acis Gaitam savelkas �auras jo �auras. Skaists gan viņ� nebija, kaut arī tik bagātu māju mantinieks.

���� Klausies, � Gaits vaicāja, � vai tas ir tiesa, ka pilsētā tir�gu cilvēki stāv pēc kauliem un saka: sunim, bet pa�i buljonu vara?

���� Es nezinu, � Ilma atteica. � Mums suņa nav � un mana māte pēc kauliem nestāv.

Brīdi bija klusums. Gaits skatījas zemē. Ilmai sametās vi�ņa tā kā �ēl.

���� Vai tev kāds brālis vai māsa arī ir?

���� Vecākais brālis, � Gaits atteica, � mācās Lauksaimniecī�bas akadēmijā. Viņ� bus galvenais agronoms, tāpat kā tēvs.

���� A. Un tu?

���� Es laikam ie�u uz kombainiem.

���� Daudz vār nopelnīt.

���� Protams . . . bet pie mums viscaur var. Nevajag tikai gumi�ju stiept. Vai kāpt uz korķa. Un vispār � mums vidusskolā ir traktormācība. Pat skuķi brauc ar traktoriem.

Ilma būtu vēlējusies, lai Gaits pajautā, par ko mācīsies viņa, bet puiku tas laikam nemaz neinteresēja. Ilma gribēja saskais�ties, bet tai brīdi Gaits aicināja iet uz ezeru. Un viņa gāja Gaitam līdzi pa mazu taciņu cauri ogulājiem, kas bija pilni gatavu ogu.

���� Nav laika nolasīt, � Gaits tā kā paskaidroja. � Un sa�gādē ari briesmīgi maz dod.

���� Vāriet ievārījumus!

���� Vēl jau pērnie nav apēsti, � Gaits laiski atteica. � Un nu vairs nekāda vārī�ana neiznāks, mamma strādā medpunktā, bet ome ir pagalam.

Ezera malā viņi iesēdās laivā, kura piesieta gulēja meldros. Gaits gūlās airos. Ilma sacīja: �Dod man,� � ta�u Gaits neat�bildēja. Ilma teica vēlreiz, tad Gaits atteica � viņa nemācē�ot

un smaga arī ta laiva esot. Te viņ� bija neap�aubami pārāks par Ilmu, viņai atlika sēdēt laivas gala un skatīties. Nu, ta sēdēt ari nepavisam nebija slikti. Gaits airēja vienmērīgi, un laiva vienmērigi slīdēja pa ūdens virsu � likās spēlīte, ne darbs. Ilma domāja, ka arī viņa varētu iemācīties, toties Gaits klavieru priek�ā kā bijis, tā paliks nemākulis.

���� Klausies � kāpēc jums tik liela māja? Jūsu ta�u nav tada armija?

���� Nav vis, � Gaits atteica. � Bet tagad visi tik lielas ceļ.

���� Kāpēc?

���� Kāpēc, kāpēc! Es nezinu! Prasi tiem, kas ceļ! � Viņ� pie�ķieba airi un uz�ļakstija Ilmai ūdeni. Viņa iespiedzās.

���� Ko tu bļauj?

���� Ne�ļaksties! Cik jums tā māja maksāja?

���� Vai es zinu, � Gaits atbildēja. � Un kāpēc tev tas vaja�dzīgs? Vai taisies pirkt?

Ilma uzmeta lūpu un neatbildēja. Ja atbildētu, vajadzētu sa�cīt, ka viņai nav tik daudz naudas, kur nu viņai, nav ari vecākiem abiem kopā.

Un, it ka Ilmas domas uzminējis, Gaits ierunājās:

���� Jums nemaz nebūs tik daudz naudas, mēs tagad dzīvo�jam bagātāk par pilsētniekiem.

Ilma juta, ka vaigos saskrien asinis. Viņai bija briesmīgas dus�mas par to, Gaits tagad varēja redzēt viņas neveiklību un samul�sumu, un tāpēc viņa negaidot teica:

���� Jums tie cūkspaiņi virtuvē neganti o�, taisni riebj. Lo�piem jums gan vajadzēja gatavot citā vietā, ne tur, kur cilvē�kiem. Bet varbūt jūs lopiem un cilvēkiem gatavojat vienos trau�kos? Kā �Baltās grāmatas� laikos? Lopu katlā godos vāra cilvē�kiem tēju un kafiju, jā? � Viņa skaļi un īsi iesmējās, un Gaits strauji iegremdēja airus. Ilma uz mirkli samiedza acis, un, kad meitene tās atkal atvēra, viņa redzēja, ka Gaits laivu apgriezis un tagad iras uz krastu.

Viņi brauca uz malu klusēdami, ja neskaita to, ka Ilma pie sevis kaut ko dziedāja. Gaits neizrādija nekādu interesi, ta�u slepus ieklausījās. Viņam patika melodija, viņam pat likās, ka dzirdējis to kādreiz pa radio.

Ari mala viņi izkapa nerunādami. Kad viņi tuvojās pagal�mam, kur viesu ma�īnas bija sabrauku�as jau divtik, Gaits pavaicāja:

���� Kādas markas ma�ina jums ir?

���� Zaporo�ecs.

Viņa vēl bija gribējusi piebilst �jaunākais modelis�, bet nepa�guva, jo Gaits noteica īsu �a�. Klausītājs to varēja iztulkot pēc patikas, un Ilma tulkoja tā: �A, tā vabole, vabole paliek va�bole!�

Skaidrs, tikai tā. Ilma visu laiku bija lolojusi maigas jūtas pret savas ģimenes oldzelteno vabolīti. Un cik tā bija ņipra, cik rosīgi skrēja un nemaz nebaidījās no sliktiem ceļiem! Tagad Il�mai bija kauns vabolītes dēļ. Viņa iekoda apak�lūpu zobos un jautāja:

���� Un kāds rolsroiss tad ir jums?

���� Tēvs rudeni laikam dabūs volgu, � Gaits atbildēja.

���� Tad pie viena tikai nepiemirstiet pieprasīt ari traktoru, � Ilma gādīgi piezīmēja. � Galvenajam agronomam jau, saprotams, pie�ķirs. Rudeņos ceļi dubļaini, ka nepaliekat uz vietas.

Gaits palēnināja soli un ieskatījās Ilmai sejā.

���� Es tev iedo�u tādu lielāku grozu, salasi, cik gribi, ogas ie�vārījumam. Jums jau pilsētā viss par dārgu naudu jāpērk, diez vai katru reizi iznāk.

Ilma tūlīt būtu attapusi, ko tādu īsti dzeldigu atcirst, ta�u nāca Rasma, Gaita mamma, un priecīgi un nepavisam ne bēru no�skaņā jautāja, vai viņi jau iepazinu�ies � ai, cik jauki � un kur viņi biju�i. . .

���� Vai Gaits tev bija solīds kavalieris?

Ilma atkal nepaguva laikus atbildēt, ta vietā viņa pa�āva isu smiekliņu, un tas, izrādās, bija laikā un vieta, jo Gaits notvīka līdzīgi uguns liesmai, sarkanāks par saviem sarkanajiem ma�tiem. Rasma paskatījās ar no�ēlu.

���� Man liekas, vai tikai jūs neesat ķildoju�ies . . . Ķildoties gan nevajag, bērni, � viņa daudz par vēlu izteica prātīgo pa�domu.

Ilma nodomāja, ka vismaz viņa jau nu vairs gan nav nekāds bērns. Tie�ām jāsmejas! Tas Gaits . . . tas varbūt. Viņ� ir briesmīgi puicisks. Viņ� laikam domā, ka māja, siltumnica un volga dzīvē ir galvenais .. .

Naktslaunagu ēdot, viņi pat bija nosēdināti blakus. Ilma nepavisam nekāroja satikties ar Gaitu, bet kad nu tā gadījies . . . Viņa pa brīdim pajautāja, kas tas tāds un kas tā tāda, un izrādījās, ka visi �ie pilnīgi sve�ie un cits citam nelidzlgie cilvēki tomēr ir kāda tāla rada savā starpā. Skaistais, tum�- cirtainais puisis izrādījās Gaita vecākais brālis, tas pats, kur� dienās tātad būs galvenais agronoms. Tādā gandrīz varētu ie�mīlēties, Ilma nodomāja, protams, ja viņai tādi nieki jebkad ienāktu prātā. Lai gan pilsētā, bez �aubām, ir daudz skaistāki pui��i. Bet �is brālis ari mācās pilsētā � Jelgava tāpat ir pilsēta, itin glīta turklāt. Ilmai patika vecā hercogu pils, kā tā gulēja, laiski ūdeņos spoguļodamās. Viņai patika ari, ka tagad �ai pili atrodas iestāde ar tik cēlu vārdu kā akadēmija. Vecajām pilīm dro�i vien ir skumji, kad tajās ierīko noliktavas vai vispār tās pa�met likteņa varā.

Gaitam ari butu gribējies ko pajautāt, proti, kādā skolā Ilma mācās un kāds. priek�mets viņai vislabāk patīk. Ta�u zēnam bija tādas kā bailes runāt ar iedomīgo skuķi.

Paēdu�i visi gāja gulēt. Raug nu, Ilma domaja, tāda liela māja, bet �obrīd tās platības tik tikko pietiek. Trok�ņi ātri apklusa. Mā�te aizmiga, bet Ilmai miegs nenāca, viņa klusītēm atvēra logu un apsēdās uz palodas. Vai nu Ilmai tā tikai likās, vai patiesi no ezera puses nāca liega vilnī�u �aloņa. Viņa sēdēja, domāja un drusciņ aizsapņojās, viņa prātoja, kā tas būs, kad izaugs pavisam liela, un vai tas būs drīz, un kāda tad būs pasaule. Avīzes rak�stīja par karu; kara nekad nevar būt, Ilma sprieda, viņa ta�u ne�spēja karu iedomāties, un, kad viņa par to jautāja vecākiem, tie arī nezināja pasacīt, jo māte bija dzimusi gadu pēc kara beigām, tēvs, tiesa, vēl kara laikā, ta�u viņ� neko, neko neatcerējās. Ilma atminējās nomiru�o omiti, tā gan varēja atcerēties . . .

Drīz Ilma sajuta, ka mācas virsū miegs. Pie auss d�inkstēja ods. Un sāka mesties vēsi, māte, uz otriem sāniem pagriez�damās, ilgi un sāpīgi nopūtās.

Ilma klusītēm noslīdēja no palodas, uz kuras sēdējusi, savas domas vērpdama, un ieritinājās gultā. Palagi bija tīri un vēsi. Meitenei ie�āvās prātā, ka �omāju palagi tagad laikam visi darbā, tie klajas zem cilvēkiem un sedz cilvēkus, un varbūt kāds no gulētājiem sapni redz linu druvu.

Ilma linu druvu redzējusi nebija. Ne sapni, ne nomodā. Zēl, pro�tams, bet tagad jau palagus taisa no kokvilnas.

���� Mēs ta�u varējām braukt tie�i uz bērēm, � pēc brokastīm Ilma sacīja mātei.

���� Varējām . . . bet mus jau uz vakardienu aicināja. Kā tu�vus radus, � māte atbildēja. Viņa gludināja savu melno klei�tu; lai cik piesardzīgi saiņota un vesta, kleita bija saburzīju�sies. Māte tikai nupat bija izkarojusi gludekli. Sont tas bija pats iekārojamākais priek�mets visā mājā.

���� Radi � � Ilma gari novilka.

���� Nu jā, radi, � māte atteica un pietvīku�iem vaigiem ņēmās gar kadu spītīgu ieloci. � Radi, bērns, tā nav nieka lie�ta; kad es biju tavā vecumā, e� viņus ari ne acu galā ieraudzīt ne�varēju, bet, kad izaugu lielāka, sapratu: labi tomēr, kad tev rei�zēm ir kur plecu piespiest.

Ilma neatbildēja.

Uz kapiem bija jābrauc ar ma�īnām. Visi bērinieki sakārtojās pēc vārdā nenosauktiem rangiem, priek�ā, protams, tuvinieki, tie aizņēma veselas divas ma�īnas, un tad nāca attālākie radi; tā kā volgu nebija, tad �iguļiem sekoja moskvi�i � tie�i kā pēc cenu tabulas. Aiz kāda stipri apbru�āta �etri simti septītā pie�nāca rinda Ilmas mātes vabolītei. Viņām aizmugurē ripoja vairs tikai viens vienīgs laukbraucējs ar balti izbalēju�u brezenta jumtu.

Kavalkāde brauca lēni un cienīgi, īstenībā �ai lēnajai brauk��anai vajadzēja simbolizēt sēras un atvadī�anos, bet no malas izskatījās, ka pavadītāji vēlas izrādīt savus vainagus, ar kuriem apkrauts melni drapētais smagais automobilis, un pa�i savu tu�rību. Tie�ām, Ilma domāja, labāk butu brauku�as ar autobusu, tad jau kāds no bagātajiem radiem būtu laipni uzņēmis viņas savā ma�īnā.

Aizmugures sēdekli bija saspiedu�ās divas vecas tantiņas, iepriek�ējā dienā Ilma nebija tās manījusi pie galda, vispār viesu starpā, un viņai radās tāda nedro�a aizdoma, ka tās visu laiku mizoju�as kartupeļus, mazgaju�as traukus un tikai pa�a pē- digajā bridi izlugu�ās savam acīm redzēt, kā smiltainē aiz�vada onuti, viņu seno draudzeni un laika biedreni. Ilmai butu gribejies pateikt to mātei, bet nebija iespejams � abas tantiņas sēdēja tepat aizmugurē un tā vien spicēja ausis.

Ilmai bija briesmīgi nelāgi ap sirdi. Kad ma�īnas tika kār�totas pa�reizejai rindai, viņa nenoturējās un pa�ukstēja savus no�vērojumus mātei, un tā bāli atsmaidīja pa�iem lūpu galiem:

���� Kadam ta�u jābūt pēdējam!

Ilma uzmeta viņai rugtuma pilnu skatienu, un māte jutas spiesta piebilst:

���� Mes ta�u neesam brauku�as uz sacensibam, mēs atbrau�cam cilvēkam pēdējo godu atdot. v

Ilma neatbildēja. Viņai butu gan bijis ko teikt, piemēram: ja viņas �eit butu ieradu�ās volgā, tad tagad atrastos pa�ā seru brauciena priek�gala . . . bet viņa klusēja. Mātei bija taisnī�ba, un viss tomēr notika pēc kādas citas taisnības. Ilma lūkoja skatīties uz priek�u, bet maz kas bija saredzams, ma�īnas, lai cik gausi kupejas, cita pakaļ citai bija jaudāju�as sacelt biezu un noturīgu putekļu mākoni, ^at caur aiztaisīto lodziņu tie līda iek�a, koda acis un sēdas uz drēbēm, visiem sēru dranas būs kļu�vu�as nedaudz iepelekas, kamēr brauciens nonāks gala.

Kapi bija sausā uzkalniņa starp slaidām priedēm. Savadi � apkārtne nemaz nebija prie�u me�u. Pavaditaji sastāja ap izrakto kapu cie�i un stingri ka viduslaiku pils mūris, un Ilmu �is mūris pavisam viegli atstūma malā, varbūt tāpēc, ka viņa necentās spiedienam pretī turēties. Viņa atkāpās pavisam nost, nu viņa nevarēja vairs redzēt, kas notiek tur pie kapa, un nedzirdēja ari labos vārdus, kas iz�ķērdīgi tika runāti.

Ilma lūkoja izlasīt uzrakstus uz kapu plāksnēm. Kur apbe�dījumi bija jaunāki, tur tas nenācās grūti, bet no vecajiem krustiem laiks ar pacietīgiem pirkstiem bija izdzēsis gan bur�tus, gan ciparus. Ilma uzgaja kādu ķeta krustu, kura uzraksts vel brīnum spo�i spīdēja saule, un tas steidza vēstīt, ka mīlestība nekad nebeidzoties. Tas bija vecu laiku raksts ar veciem bur�tiem, ari pati atziņa, �ķiet, bija no veciem laikiem un �odienai die�zin vai piemērota. Ilma klīda arvien tālāk, nu jau teju klat

bija kapu sēta. Uz vienas kopas dzeltenbala, izdegu�a zālē bija sildījusies ķirzaciņa. Ilmas soļu izbiedēta, tā bēga un noslē�pās, kur zāle biezāka. Ilma bija lasījusi, ka dvēsele pēc nāves varot pieņemt tauriņa veidu, senatne ta ticēju�i, bet nekur gan nav ticis sacīts, ka tās var ari par ķirzakām kļūt. Ilma domīgi no�grozīja galvu � jā, bet kas tad �i kapu iemītniece tādā gadī�jumā bija? Pagriezusies atpakaļ, viņa ieraudzīja Gaitu. Zens stāvēja un skatījās �urp, viņa sarkanais matu cekuls dega sau�lē. Ilmai radijas, ka Gaits smīnētu. Viņa atminējas vakardienas sarunu par automa�īnām � un tad vēl �odienas braucienu . . . un klusēdama pagāja Gaitam garām, ātrāk, nekā cilvēki radu�i staigāt pa kapiem.

Tik ātri, ka Gaitam vajadzēja saprast � Ilma nevēlas ne pavadoņa, ne sarunu. Un zēns neko neteica. Viņ� tikai sekoja Il�mai pa gabalu, un pierē viņam bija ievilkusies liela domu rieva, �ēl, ka Ilma neatskatījās, tā tie�am bija dziļa rieva.

Visu mājupceļu tantiņas runaja par bērēm. Viņas bija saskaitī�ju�as vainagus un nāku�as pie kopējas patīkamas atziņas, ka to bijis daudz, viena no tantiņām gan atcerējas, ka priek��sēdētāja matēs bērēs vainagu bijis vairāk, nu bet. . . un viņa zīmīgi apklusa. Puķu pu�ķus viņas nemaz nebija skai�tīju�as � kas tur no tāda pu�ķa vispār ir, ieej tik dārzā un salauz vai sagriez labu labo. Ja nu vienīgi rozes ar aplam garajiem kā�tiem, tas maksa krietnu naudu, jo aug tikai siltumnīcās. Viena no tantiņām apjautājās mātei, cik tad Rīgā tagad rozes maksajot, un māte atteica, tas esot atkarīgs no pieprasījuma, jā, un, protams, ari no ta, kāda diena, sacīsim, pirmajā skolas dienā � tad jau slotu izparas arī laikam atrastu ņēmējus. Abas tantiņas piekrītot samā- jās galvām � Ilma redzēja spogulīti.

Omite laikam labs, ļoti labs cilvēks bijusi � diena padevusies kā prieks, vienīgi saule būtu varējusi mazak karsēt, tum�ajās drānās cilvēki neganti svīda, un Rasma, atkritusi veranda uz gara sola, sacīja matej:

� Nupat es vairs nevaru! Tre�o reizi �odien sirdsdrapes dzeru!

Ilma staveja, pret durvju aplodu atspiedusies, un klausījās. Viņu neviens neievēroja.

���� Nu nenopūlies ta�u tik ļoti, � māte sacīja bez istas līdz�jūtības.

���� Vai tad es varu darīt, kā gribētu? � Rasmas balsi ieska�nējās raudas. � Pie simt cilvēku, apdomā pati, un visi jāpa�baro, visiem vajag pa prātam . . .

���� Kam jūs tādu karaspēku saucāt?

Rasma tikai atmeta ar roku, un ar to pa�u vēzienu viņa ie- prātojās notraukt sviedrus no pieres, bet drīz tie atkal izsprāga uz brūni iedegu�ās sejas. Aplaida skatienu apkārt. Acis viņai bija dziļ� nogurums.

���� Vai maz varēs visus reizē pie galdiem sasēdināt, � viņa �ēlojās.

���� Par mani tu nebēda, � mate sacīja. � Un ēst ari nemaz ne�gribas, tik sutigs.

���� Ko tu! � Rasma uzreiz saņēmās. � Kas vēl nebūs, īste- nieki nesēdēs pie galda! � Liekas, viņa tikai nupat ievērojusi Il�mu. � Tie bērni, � viņa ieteicās, it kā vāju cerības dzirkste- llti uzplaiksnām ieraudzījusi, � tie gan varētu ari vēlāk . . . vai vismaz kur citur. Es lik�u viņiem uzklāt verandā . . . nudien! Bet cik tad viņu vispār ir, � Rasma atkal sasērojās, � mūsrados tagad bērnu visiem maz, tā gan.

���� Es ēst negribu, es ie�u staigāt! � Ilma spēji iesaucās, un, ie�kams Rasma vai māte bija apdomāju�as, vai dot atļauju tādai rīcī�bai vai ne, Ilma jau bija laukā pa durvīm.

Meitene stāvēja ezera malā un skatījās uz laivu, ar kuru viņai vakar tik īss brauciens iznācis. Tagad pievakarē bija sacēlies vēj�, pret krastu sitās mazi vilnī�i, tie bikstīja ari laivu tādiem kā strupiem kucēnu purniņiem, tikai laiva nelikās ne zinis, tās garais augums nesazvārojas ne mazāko nieciņu.

Zēl gan, ka es nemāku ar laivu braukt, Ilma domāja � un tūlīt atkal: bet kas tur butu ko iemācīties? Iesēdies tikai un brauc. Viņai gau�i sakārojās notikt otrā ezera krastā, tur visam vajadzēja būt citādam. Un tad, īsi iz�ķīrusies, viņa no- ava kājas, atritināja ķēdes galu, kur� tāpat vien bija apmests ap resnu mietu, un dzina laivu ūdenī. Vienu airi paņēmusi, viņa stūn.ās nost no malas, un tā lieta sāka iet, Ilmai jau gribējās

smieties no prieka, arvien dziļāk ezerā iebraucot. Te nemaz nevaja�dzēja airēt, laiva gāja pati � ieslīpi, ieslipi vien, ak, cik tas bija jauki! Ilma mēģināja airēties, bet tas vairs nebija ne jauki, ne viegli, airi bija neganti smagi un nikni plunk�ķēja, kad Ilma gribē�ja tos iegremdet vienlaikus. Tu brīnums, kas tad sacēlās par traku troksni, to varēja sadzirdēt pat ezera otrā krastā � un vai maz bija atjauts katram, kas grib, �ai laiva sēsties?

Viņa atskatījās uz krastu un ieraudzīja tur stāvam Gaitu.

� Paraugies, kā es airēju! � Ilma sauca un smējās.

Gaits māja ar roku un sauca kaut ko pretī, bet nevarēja saprast ne vārda, vēj� nesa tos ie�ķērsu pari ezeram. Vai tad viņa tik tālu?

Jā, tālu gan.

Gaits sauca un māja, un kaut ko rādija, bet vārdus Ilma ta�u neuztvēra un mājienus nesaprata. Vai viņ� neredz, ka pūlas velti? Likās, Gaits tur krasta vai beidzas nost aiz uztraukuma. Re, nekā tu man nevari padarīt, Ilma, priecājās, �odien pirmo reizi viņa jutās īsti jautra, lai piedod nelaiķe omite tur tālajos kapos. Ilmai gribējās smieties, un viņa ari smējās. Lai Gaits brīnās, lai viņ� bri- nās vien, Ilma viņam to novēl, tā! Gaita sarkanais cekuls at�staroja sauli . . . Ilma nekad neiemīlēsies vīrieti, kuram sarkani mati.

Diezgan izpriecājusies par Gaita nevarigo uztraukumu, Ilma atkal ķērās pie airiem. Laiva tagad bija laikam jau pa�ā ezera vidu, tie�ām derēja griezties atpakaļ. Duļļi spītīgi ie�īkstējās, kad Ilma lūkoja tajos gulties ar spēku, kā bija redzējusi filmās.

Negāja. Airi neparko neklausīja. Vaigos saskrēja asinis, tas ne�bija no piepūles, tas bija no tīrā kauna, jo krastā ta�u stāvēja Gaits un redzēja Ilmas nevarīgo tūļā�anos. Klavieres tu klimperē ar die�vu uz pusēm, bet laivu gan nemāki pagriezt pret krastu � viņai �ķita, ka dzird Gaita balsi, un, ja viņ� to teica, tad tā bija balta patiesība, viņa, lūk, nevarēja iegriezt laivu pareizajā virziena, vi�ņa varēja plunk�ķināties, cik ādā lien, laiva par to tikai smējās un negāja ne uz priek�u, ne atpakaļ, tā pamazam vien griezās riņķī, un, jo vairāk Ilma piepūlējās, jo stūrgalvīgāka izrādījās laiva.

Ilmai gribējās raudāt. Baiļu viņai nebija � kas gan ļauns var notikt ar cilvēku rāmā ezerā, ja ne citādi, straume pati laivu piestūrēs vienā vai otra vietā, un viss. Rājiens, ko viņa saņemtu no mātes, � Rasma neteiktu ne varda, to viņa labi zināja, � būtu sikums. Pati sevi viņa sodīja visvairāk; viņa bija uzvedusies kā mazs skuķis, pirmziemniece, knīpa, ne pielikt, ne atņemt. Gaits krasta vairs neplātījās rokām, viņ� tagad dro�i vien no sirds prie�cājās par lielībnieces neveiksmi.

Ilma nolika airus gar laivas malām, atmetusi cerību piespiest tos paklausīt. Viņa lūkoja nomierināties. Māte bija gribējusi braukt mājās jau �ovakar, nu nekas, redzams, neiznāks, būs jāsa�gaida otrs rīts. Zēl tikai, ka māte raizēsies un mekles � ak tā, nav jau vairs noslēpums, kur Ilma palikusi, Gaits zina, Gaits redz � kāpēc viņ� neskrien uz māju un nestāsta visiem.

Viņa skatījās un nevarēja ieraudzīt, kur Gaits palicis. Varbūt aizskrējis uz mājām? Ilmai atkal asinis sakapa vaigos, jo krasta tie�am vairs neviena nebija . . . toties virziena uz laivu kāds peldē�ja, pāri mazajiem vilnī�iem te cēlās augstak, te atkal grima ze�māk sarkanmataina galva, tikai mati vairs tā neatspīdēja sau�lē, tie bija saslapu�i.

Gaits pieķērās pie laivas malas un viegli pārvēlās tai pāri. Viņ� apsēdās uz preteja soliņa un teica Ilmai:

���� Tev neva'jadzeja ar abiem airiem uz reizi, kad grib pagriezt, tad vajag pievilkt ar vienu airi.

Ilma neatbildēja.

���� Dod man tos airus, � Gaits sacīja. � Un pārsēdies �eit, tad man būs vieglāk airēt.

���� Es jau pati butu tikusi krasta, � Ilma sacīja aizsmaku�ā balsi.

���� Nu protams, � Gaits atbildēja. Tad viņ� airējās uz malu.

���� Tev nemaz tā nevajadzēja mesties mani glābt, � Ilma aizrādīja. Savāds gan ir tāds cilvēkbērns � ja tu nepārmet viņam, viņ� pārmetis tev, kaut pats pie vainas butu.

Gaits tikai nosmējās.

���� Vai tu negribi, ka es tevi pamācu airēt? � viņ� jautaja.

Ilma kratīja galvu. Tu brīnums, cik viegli un klausigi atkal gaja laiva, it kā pati no sevis.

���� Varbūt izmetīsim likumu, ko? �odien tāda jauka diena.

���� Tavai vecaimātei bija daudz vainagu, � Ilma sacija. � Tas tantiņas, kuras mēs vedām, bija saskaitīju�as.

Gaits neatbildēja. Viņi pa�reiz lieca likumu ap mazu saliņu, uz kuras auga da�as sīkas priedites un niedru un meldru bie�ņa. Pie pa�as saliņas ziedēja ūdensrozes. Gaits garām- braucot atlaida vienu airi un norāva trīs ziedus. Uz Ilmu nemaz ne�skatīdamies, zēns nometa ūdensrozes viņai priek�ā � laivas dibe�nā, kur skalojās ūdens da�u krūzī�u tilpumā.

���� Ūdensrozes nedrīkst plūkt, � Ilma iebilda.

���� Mūsu ezerā pietiek, � Gaits pēc pārdomu bri�a atteica.

���� Bet es . . .

���� Es jau teicu, pietiek, � Gaits atkārtoja, vēl vienmēr neska�tīdamies uz Ilmu. Bet viņa gan skatījās. Un redzēja, ka Gaita ce�kuls jau paspējis iz�ūt. Tas tāpēc, ka viņam tik īsi mati.

Pati to nemanīdama, Ilma bija sākusi dziedāt. Nu, ne dzie�dāt � dukt. Gaits viņu netraucēja un netraucēja ari vilnī�i, kuri ik pa brīdim klusi un pieklājīgi piesita pie laivas sāniem. Ilma dziedāja nu jau skaļāk, līdz jja�ai apnika, un tad Gaits pajau�tāja:

���� Kas tas bija? Es pazistu, esmu dzirdējis pa radio, tikai nemaku pateikt, kā to sauc.

���� Barkarola, � Ilma atbildēja, � no Hol'maņa stāstiem.

���� Barkarolas ta�u dzied laivinieki? � Gaits sāka smieties.

Ilma palocīja galvu. Viņi tuvojas krastam, un Ilmai gri�bējās palūgt, lai Gaits mājās nestāsta par to, kas noticis pie ezera un ezerā, bet viņai bija kauns lūgumu izteikt. Kauns, ka tā bijis, un vēl lielāks kauns par to runāt. Kas bus � būs. Varbūt Gaits neteiks.

Kad viņi kapa laukā no laivas, Ilma rūpīgi savāca ūdens�rozes. Vēl tās bija pavisam svaigas.

���� Līdz Rīgai jau laikam neaizvedisi, � Gaits domīgi bilda. Un �oreiz Ilma bija tā, kas neatbildēja � ne aiz spitibas, vienkār�i tāpēc, ka viņa nezināja, ko atbildēt.

Laiva bija nolikta vietā. Gaits apģērbies izvilka no kabatas tum�u maizes donu, visgar klaipam grieztu.

���� Vai tu ari gribi?

Ilma piekrītot pamāja, un Gaits pārlauza maizi uz pusēm. Viņi koda un ēda. Kā tādi joki � vai nevarēja mazdrusciņ paciesties un būtu ta�u varēju�i sēsties pie lepna jo lepna galda.

�ogad rudens ir reti nepatīkams � lietus, dubļi, salnas. Vēj� gā� no kājām, kokiem agri nosarka un nokrita lapas. Vecmamma teica, ka bū�ot dziļa ziema. Var būt, ka bus ari. Tad mēs ar puikam brauksim slēpot uz Gaiziņu. Poļu slalomenes un zābaki ar klip- �iem man jau sagādāti. Pagāju�ajā gadā �ļūcu lejā tāpat ar luģēm, pa �Dāmu paradīzi�, protams. Par �Golgātu� ar luģēm nav ko sapņot. Evelina importa kombinezonā un uz somu slēpēm staveja kalna gala ka ķinie�u dieviņ�, smējās par mani vai zemē kriz�dama, bet pati . . . pa�ai no �Dāmu paradīzes� nebija drosmes no- �ļūkt. �ogad gan es viņai parādī�u! Visu �o lietaino vasaru mirku kolhozā, lai nopirktu lepnos zābakus ar klip�iem.

Paverot durvis uz mūsu klasi, vispirms gribot negribot acīs krīt Evelina.

� Cik jauka meitene! � teica jaunā literatūras skolotāja, pir�moreiz ienākusi pie mums. Un patiesi � vai tad var neievērot ogļu melnos matus un brīnumskaistās, bruņās acis? īsta Sniegbaltīte! Viņa smar�o pēc smalkām ziepēm un �ifona. Tā kā es sē�u Eve�līnai tie�i aiz muguras, tad varu viņu aplūkot, cik tīk. Nevienam nav noslēpums, ka tālāk Evelīna mācī�oties horeogrāfijas vi�dusskolā, jau tagad viņa skolas sarīkojumos dejo solo īsos, baltos svārciņos, un visi musu klases puikas stundās nenolai� no viņas acu. Visiem zināms, ka �lielie� no devītās, desmitās un pat no vienpadsmitās klases starpbrī�os bā� degunus pie mums tikai Evelinas dēļ. Bet viņa sirds�ķīsti smaida kā lellīte un izliekas neko nemanām.

Atklāti sakot, man uz Evelinas uzmanību nebija ko cerēt. Viņai pakaļ staigā visi Aleni Deloni no vecākajām klasēm, kaut gan pastāv aizdomas, ka viņai glu�i labi patik musu pa�u Roberts. Bet varbūt viņa ar �o koķetē tikai tāpēc, ka Robis nodarbojas ar fotografē�anu, bet Evelina ir taisni uzburta uz fotografē��anos? Vienbnd es gribēju iestāties kinopulciņā, bet tad at�metu ar roku � ja jau viņai vajag foto vai kino, nevis cilvēku, lai iet �ķērsam.

Sirds dziļumos gan es par viņu domāju un sapņoju iemig�dams, segu pār galvu pārvilcis. Bet par to nevienam nebija ne jaus�mas. Un nevajag ar.

Vienreiz gan iznāca traks numurs. Ieraudzīju pie operas afi�u � �urp brauc pats Māris Liepa. Uz viesizrādēm. Un dejos �Karmenā�. Atcerējos, ka operas kasē strādā vecmammas sirds�draudzene, un drāzos uz mājām ka apsvilis. Izrāde bija pare�dzēta pēc divām dienām, bet no biļetēm, protams, ne miņas. No�klausījusies manu vajadzību, vecmamma nobrīnījās vien, kur man pēk�ņi tāda milestība uz baletu. Apsējas lakatu, uzvilka mēteli, un devās pie Lūcītes uz kasi. Pārnāca pēc divām stundām, un bi�ļetes rokā gan. Veselas �etras. Esot paņēmusi arī māmukam ar tētuku, �iem esot brīvs vakars. Ko nu? Pie vakariņu galda, kad māmuks ielēja sev otro tējas tasi, es it kā starp citu paziņoju, ka uz baletu ie�u ar klasesbiedreni. Par laimi, sencī�i neko nevaicāja, ti�kai noblenza mani kā brinuma. Pecak virtuve mamma sacīja tētim:

���� Vai tev neliekas, ka mēs piever�am Romānam par maz uzmanības? Viņ� jau sāk interesēties par meitenem.

Bet tētuks noturējās gods godam:

���� Neuztraucies, Maijuk, tas nav nekas slikts. Lai viņ� aizved meiteni uz baletu. Pie reizes paskatīsimies, kada viņa ir.

���� Bet viņ� ta�u vēl ir puika! Un es domāju . . .

Tobrīd zvanīja telefons, mamma aizskrēja runāt ar kolēģi, kas atradās komandējumā Dobelē un diktēja viņai kaut kādus ciparus, tāpēc es paliku nezinot, ko īsti mamma domā.

Tagad nu es nedrīkstēju izgāzties, bija jabut d�entlmenim, Eve�līna sen�iem patiks, tur nebija nekādu �aubu. Par to, ka viņa nāks skatīties Māri Liepu, tapat nebija ko �aubīties.

Skolā neteicu Evelīnai ne vārda, kaut mēle niezet niezēja.

Roberts ari visu laiku grozījās tuvumā. Tā nu nolēmu sagādāt pār�steigumu. Un sagadaju arī.

Stundu pirms izrādes sakuma uzvilku savu labāko uzvalku, no�tīrīju kurpes, apsēju kaklasaiti. īstais paipuisītis. Paņemu biļetes un devos pie Evelīnas.

Viņa dzīvo centrā, vairākstāvu nama beletā�ā. Vienmēr esmu apjūsmojis �o dzīvokli ar ģip�a vītnēm pie griestiem un zeltī�tām lustrām.

Todien durvis atvēra mamma puķaina priek�auta, ļoti līdzīga Evelīnai. No virtuves plūda pīrādziņu smar�a.

���� Ā, tas esi tu, Romān? Nāc iek�ā. Te jau viens klasesbiedrs ir. Vai jūs gribējāt kopā pamacities? Velc nost meteli.

Nelāgas nojautas sa�ņaudza man kaklu, ta�u, par laimi, Eve�līnas mamma atbildi nemaz negaidīja un nozuda atpakaļ vir�tuvē, kur viņas abas ar vecāko meitu cepa maizītes.

Durvis uz Evelinas istabu bija ciet. Es nedro�i pieklau�vēju un iegāju. Tas, ko es ieraudzīju, pārsniedza visus manus pieņēmumus. Istaba līdzinājās fotostudijai � visās malās lampas

un lukturi, pie sienas piesprausta melna sega, bet uz segas fona � �t _ _ Evelīna baletsvārciņos sastingusi mirsto�a gulbja poza. Uz krēs�la filmu kasetes, eksponometrs. Un blakus krēslam notupies neviens cits kā mūsu Rob�iks ar fotoaparātu rokā. Abi izskatījās ļoti pārsteigti par manu iera�anos.

���� Sveicināti! � sacīju, acis no Evelīnas nenolaizdams.

���� Sveicināts! Ko teiksi? � Evelīnas lielās, brūnās acis staroja spo�āk par Rob�ika starme�iem. Bet Roberts likās tik ļoti aiz�ņemts, ka pat neatbildēja uz manu sveicienu.

���� Gribēju uzzināt, kas uzdots ķīmijā. Bet, kā redzu, esmu jūs iztraucējis. Atvainojiet! � Un es jau biju priek�namā.

���� Tik atri projām? � Evelīnas mamma brīnījās, atvērdama man durvis.

���� Jā, es steidzos! � attraucu un pēc īsa mirkļa biju uz ie�las. Ko tagad?

Operā bez Evelīnas nevarēju rādīties � sen�i smietos vēderus turēdami. Te tev nu bija d�entlmenis! Te tev nu bija pieaugu��ais!

Apsēdos parkā pie strūklakas, lai pārdomātu, ko darīt tā�lāk. Evelīna, manu sapņu meitene, Sniegbaltīte . . .

Sāku pārcilāt prātā citu pēc citas pārējās tuvumā dzīvo�jo�ās klasesbiedrenes.

Henriete? Nē, tā ir par resnu un neizskatīgu. Acis izvalbītas, kajas kā stabi. Ko sen�i nodomātu par manu gaumi? Tija? Tija ir sausiņ�, viņu, izņemot matematiku, nekas cits neinteresē. Un viņa jau nemaz nenāktu. Bez tam viņa ir tik gara un tieva, taisni �aus�mas. Agnese? Izlutināta memmesmeitiņa, �ikstule. Pēc izskata tā nekas, bet ar viņu var runāt tikai par popmūzikas ansambļiem. Edīte? Viņa ir aizņemta, vienmēr staigā ar Arnoldu no para- lēlklases, tur nav ko jaukties iek�ā.

Ak vai, es ta�u nevaru uzaicināt uz baletu pirmo meiteni, kas naks pretī pa ielu!

Un tad es iedomājos Gitu. Gita � jā, Gita. Izskatam nebūtu sevi�ķi kur piesieties � taisni, melni, īsi apgriezti mati, zaļas acis. Ar viņu var aprunātiēs. Gita mācās spēlēt �ellu, daudz lasa. Darbojas keramikas pulciņa. Balets viņu varētu interesēt. Ja, Gita derētu.

Palūkojos pulksteni. Vēl bija pusstunda laika. Pielēcu kājās un metos uzmeklēt telefona būdu.

Gita dzīvoja Pārdaugavā. Kaut nu viņa paspētu atbraukt! Kaut nebūtu aizņemta!

Trīco�u roku uzgriezu numuru.

���� Hallo!

���� Hallo! � vada viņā galā kāds atsaucās.

���� Vai Gitu varētu lūgt?

���� Kas jautā?

���� Klasesbiedrs . . . Romāns.

���� Pagaidiet vienu mirklīti. . .

Pusminute klusuma.

���� Es klausos.

���� Gituci, tu? Te zvana Roma.

���� Es, es. Kas noticis?

���� Gita, vai tu gribi redzēt Māri Liepu?

���� Bez �aubām. Un kas tad ir?

���� Vai tu vari būt gatava deviņu mērkaķu ātrumā, noķert tramvaju un tikt �urpu pusstundas laikā? Es tevi gaidu pie Ope�ras ar biļetēm. Uz �ovakaru.

���� Kur tad tu ātrāk biji? Vai tik tev Evelīna nav iedevusi kurvi?

���� Nē, es viņai nemaz nepiedāvāju.

���� Labi, es bu�u.

Un Gita nolika klausuli.

Bez piecām minūtēm pusastoņos aizelsusies meitene bija klāt. Tik tikko paguvām novilkt mēteļus un sameklēt savas vie�tas.

���� Paklausies, es bu�u tev mū�īga parādniece! Man �ausmīgi patīk �Karmena�! �Gita pa�ukstēja man pie auss.

Kā par brīnumu, viņa bija paguvusi glīti apģērbties � zaļā blūze bija izgludinātā un lieliski saskanēja ar meitenes acu krāsu, brūnie samta svārciņi izskatījās kā uzlieti.

�Viņa nebūt neizskatās sliktāk par Evelīnu,� es nodomāju, �bet varbūt pat labāk. Tikai jāieskatās.�

Balets bija lielisks, es ne mirkli neno�ēloju, ka bijām atnā�ku�i. Un pēk�ņi sapratu � var intereseties par baletu ne tikai Eve�līnas dēļ. "

Starpbrīdi iepazīstināju Gitu ar saviem sen�iem, un visi kopā devāmies uz bufeti padzerties. Tur es ieraudzīju Edīti ar Ar�noldu, kuri jau sēdēja pie galdiņa un tiesāja kūkas.

�Tā. Rit visa klase dabūs zināt, ka mēs ar Gitu esam biju�i uz baletu . . . Pie tam viņi domā, ka es interesējos tikai par ho�keju! Ta būs bumba, mani ta�u ne reizi nav redzeju�i kopā ar mei�teni!� nodomāju, tomēr jutos tīri vai lepns.

������ Nakamreiz iesim uz operu, vai ne? Es dzirdēju, ka vieso��oties Anu Kāļa � � sacīja Gita.

Un pēk�ņi es sapratu, ka esmu laimīgs, tik laimīgs ka nekad ag- rak.

���� Protams, daiļā Karmena! � galanti atbildēju, pasniegdams viņai limonādes glāzi.

Pavadidams Gitu uz tramvaju, nejutu ne auksto vēju, ne lietu, kas sitās sejā.

���� Kad uzkritis sniegs, brauksim uz Gaiziņu slēpot! � es teicu.

���� Saprotams, brauksim! � attrauca Gita un ielēca pienāku��ajā tramvajā.

Mājās tetuks nolasīja man lekciju, kā jāizturas pret dāmu bufetē, garderobē � un tā tālāk un ta tālāk, bet māmuks starp tre�o un ceturto tējas tasi paziņoja:

���� Cik jauka meitene! Es nekad nebutu domājusi .. .

Ta�u tobrīd zvanīja telefons, māmuku izsauca Dobele, un es ta ari neuzzināju, ko viņa nebūtu domājusi.

Kop� tā laika es draudzējos ar Gitu, bet p]velina . . . Evelina ir un paliek tikai Sniegbaltīte. Galu galā man ir ļoti veicies, tā, starp citu, ir mana dziļākā pārliecībā.

Resnā atkal ir uzmanības centrā, un visi var no sirds izsmie�ties. Astotajā �b� klasē rit fizkultūras stunda � telpu trukuma dēļ meitenēm un zēniem kopā, un ari skolotāja ir viena. Visi lec ar aukliņām. Resna nekādi nevar paspēt laikā. Kamēr citi jau izlekusi divas, viņa, smagi tusnīdama, tikai vienu reizi. Sko�lotāja to ievēro un izsaka piezīmes. Tie�i Resnās dēļ visi vēl pa�pildus piecas minūtes lec ar aukliņām.

Skolotāja izsauc Resno priek�ā, liek vienam no zeniem turēt hronometru, pati sit plaukstas un ik pa laiciņam uzsauc:

� �iglāk! Veicīgāk!

Resnās seja ir nopludusi sviedriem. Rokas savādi trīc. Uz baltā krekliņa padu�u rajonā sulīgi plankumi. Gar kaklu brī�am tek tērcites.

Klases zēni doma, ka redzēt Resno fizkultūras tērpā � melna�jās biksītēs un baltajā krekliņā � ir kolosālākā bauda. Ari �o�brīd viņu skatieni kā pielīmēti meitenei. Katra lēciena laikā Resna�jai ļum spēcīgas ciskas. Tā kā lēkā�ana ir nepārtraukta, ari ciskas ir nepārtrauktā kustībā. Krūtis Resnajai ir diezgan at- tistltas un, krū�tura nesavaldītas, svaidās kā tenisa bumbiņas. Se�ja no piepūles un kauna tum�i sarkana.

Kāds no zēniem kaut ko saka blakusstavo�ajiem. Dro�i vien ko smieklīgu. Viņi rēc un skatās uz Resno. Ari viena otra meitene pa�priecājas par savu slaido.stāvu un klusibā kārtējo reizi no�aus- minās par Resnās augumu.

Fizkultūras skolotāja dod komandu stāties �etrās kolonnās. Vi�ņai ir apnicis ņemties ar to neveikli. Viņa ieliek �urnālā divnie�ku un brīdina Resno par .iespejamo nesekmību ceturksni.

Resna pec tadas �spīdzinā�anas� nokrīt uz sola un ar roku slauka pieri. Saja bridi viņai pa galvu trāpa basketbola bumba.

Vai tā ir nejau�iba vai kāds tī�ām � par tādiem sīkumiem Resnā sen vairs nedomā.

��� Bumbu atdod! � viņa dzird sev adresētu saucienu.

Resnā met uz saucēja pusi. Met neskatoties. Un tad viņa dzird

būk�ķi sev pie auss. Bumba vairākkārt atsitas pret sienu pie pa�as galvas, veiklais apmētātājs ir Valdis.

��� Ko tu, govs tāda, met man pa ģīmi! � viņ� driblē bumbu pie Resnās kājām. � Dzīvot apnicis? Pielūko tu man! Ka neno- raujies!

��� Aizvācies! � Resna nikni uzsauc, valdīdama asaras.

��� Resnā, neslapinies! � turpat blakus, izrādās, ir Zigmārs.

Pārspīlēti uzmanīgi viņ� glāsta Resnās galvu. Tad pēk�ņi, pa�skatījies savā plaukstā, riebumā savelk seju.

��� Tauki! � viņ� skaļi �ukst, un apkārtējie to ļoti labi dzird.

��� Goda vārds, tauki! � viņ� atkārto jau pusbalsī un skraida no viena pie otra. Un tā pa visu zāli izplatās vēsts � Resna�jai tauki pil pa^t no matiem!

Protams, ka Zigmāra plauksta ir tikpat tīra kā līdz �im un ne�viens netic viņa izdomājumam. Ta�u Zigmārs vienmēr bijis liels jokupēteris, un kāpēc nepasmieties ari �oreiz � kad Resnajai no matiem pil tauki.

Resnā joprojām sē� uz sola un skaudīgi skatās uz Violas nevai�nojamo augumu. Ko visu Resnā nedotu, lai tikai kļūtu tāda . . .

��� Ko tu sēdi? Tev kūleņi nav jāmet? Uz tevi neattiecas mani norādījumi? � tā ir skolotāja.

Resnā pieceļas un pieiet pie paklāja. Lai gan labi zina, ka kūleni nemetis. Ne uz priek�u, ne atpakaļ. Resnajai ir bail.

��� Ludzu, sāc! Es nevaru visu stundu ķepāties ar tevi! � sko�lotāja nekur nav aizgājusi, bet stāv blakus un gaida. � Ar zēniem tu vari amizēties, bet, tiklīdz kaut kas jādara, tā �u�. Atradu�sies princese! � skolotāja kļūst nepacietīga. � Nes �urp dienas�grāmatu!

Resnā pat nepakustas. Dienasgrāmata �orīt pēc otrās stun�das pazuda. Stundai beidzoties, palika uz sola, bet, nākamajai sākoties, jau vairs nebija.

Resna nevienam neko neteica. Vai nu pirmā reize? Ir zudu��as burtnīcas, klades, grāmatas, pildspalvas, divas reizes pat soma. Cik bie�i Resnā mājās netika saņēmusi sodus �nozaudēto� mantu dēļ!

Sakumā Resnā neko nebilda, cerēdama, ka ar �o klusē�anu ie�mantos simpātijas. Ta�u vēlāk, kad viņa joprojām sēdēja viena un starpbrī�os bija viena, un pēc stundām uz mājām gāja viena, viņa saprata, ka nekas nemainīsies. Vienkār�i tāpēc, ka viņa ir Resnā. Viņa varēja būt pavisam klusa un nevienam nerunāt preti, un vi�siem palīdzēt un izpalīdzēt, un dot norakstīt � tik un tā viņa bija un palika Resnā, klases komēdija.

��� Man nav dienasgrāmatas. Aizmirsu mājās, � viņa melo.

��� Pēc stundas piesakies pie audzinātājas, � fizkultūras sko�lotāja saka un vāc kopā �o divkājaino baru. Pēdējā stunda ir bei�gusies.

Ģērbtuvē atklājas, ka pazudusi Resnās jaka. Tātad ari kāda no meitenēm piedalās kartēja sazvērestībā pret Resno.

Pēc tam visi iet uz garderobi. Resnā nevar atrast savu mē�teli. Viņa mēģina savaldīties, kaut �ausmīgas dusmas liek trīcēt lūpām, jo saprot, ka par jebkuru emociju izpausmi tiks bagatigi at�algota smiekliem.

��� Kur ir mans mētelis? � viņa prasa tik skaļā balsī, kādā ne�viens nekad nav dzirdējis Resno runājam.

Iestājas spiedīgs klusums. Visi ģērbjas, kārtojās promie�anai, bet sarunas pārtruku�as, un Resnā ir pilnīgi viena.

��� Ko taurē kā zilonis? � Valdis ir vienigais, kas reaģē uz Resnas jautajumu.

��� Kur ir mans mētelis, es prasu? � viņa iekliedzas vēl spal�gākā balsi.

��� Tu nebļausties! Ej un piesakies Zooloģiskajā dārzā, ziloņi dro�i vien ir deficīts! � Valdis viszinīgi saka un pats nobīstas, jo Resnā tuvojas zvērojo�ām acīm. � Dullā! � viņ� mēģina ie�saukties, bet tad viņu ķer briesmīgs sitiens pa galvu. Resnā kā bez prāta zvetē ar somu, kur pagadās, � pa rokām, pleciem, mu�guru . . .

Resnā sit, un ar katru sitienu viņai kļūst vieglāk. Viņa jūtas tik brīva, tik laimīga.

Meitenes atvelk viņu nost no Valda un apmētā pārmeto�iem skatieniem un teikumiem. Valdim pa degunu nāk asinis, vairā�kas meitenes sniedz viņam savus mutautiņus.

��� Es jau teicu, īsti normāla viņa nav! � Valdis vairākas rei�zes atkārto, bet ļoti piesardzīgi, kā baidoties.

Klusums pazūd, visi atkal runā, varbūt tikai ne tik skaļi. At�skan pa smiekliņam � galu galā tur ta�u varēja pārzviegties, kā Resnā zvetēja Valdi.

Resnā sē� visattalakajā stūri un raud. Ko citu viņai darīt? Blūzē un svārkos ta�u uz mājām neies! Jāiet meklēt mētelis, kur gan tie sumpurņi butu to nogrūdu�i!

Te parādās Edmunds ar ne�ļavu rokās. Resnā pazīst savu mē�teli, un, rau, ari jakas roka rēgojas ārā. Viss ir briesmīgi pu�tekļains. Resnā tik tikko pasmaida, un visiem par to ir jābrīnās.

��� Es to atradu pagrabā, � viņ� saka un tik sirsnīgi pa�smaida, ka Resnajai atkal gribas raudāt. �oreiz aiz prieka.

*

��� Ņem, Nora! � viņ� atkārto un gai�am, gai�ām acīm skatās viņā. Atkal iestājas klusums. Resnā �obrīd laikam nav vienīgā, kas nespēj parunāt. �Ņem, Nora!� ir dzirdēju�i visi, un tas ir izska�nējis kā sudrabains zvaniņ� pierastajā rēkoņā. Vārda Resna nav saukta vismaz se�us gadus. Seit, skolā. Visu laiku ir bijusi Resnā. Jaukais vārdiņ� � Nora � nu skan tik neparasti, negaidīti, ka tur stingumā gandrīz veselu klasi.

��� Resnās bruņinieks! � kaut kur atskan bailīga balstiņa. Tas ir Valdis. Savu pateicis, viņ� drā�as pa kāpnēm prom. Ta�u Resnā smaida. Tagad viņai vienalga, viņa vēl aizvien it kā dzird skanam savu vārdu, un apkārtējā pasaule uz brīdi attālinā�jusies.

Resnā ir jau apģērbusies, kad pienāk Sigita un sniedz viņas dienasgrāmatu.

��� Pag, tev vēl �ite ir drusciņ netīrs, � pienākusi bilst Rita un tīra Resnās mēteļa piedurkni. Pārējās meitenes nezina, kā iztu�rēties, un nogaido�i vēro, kas būs tālāk.

Resnā ir ļoti priecīga, atrazdamās meiteņu ielenkumā. Viņai �ķiet, ka �is ir pats skaistākais brīdis viņas mū�ā. Jo viņa zina, ka Resnās �ajās sienās vairs nebūs. Būs Nora. Rit, parit un aizpa�rīt, un visu atliku�o laiku viņu sauks tikai vārdā � Nora.

Ja kāds butu teicis, ka tajā svētdienas ritā Egils ar tēvu, pār�nāku�i no me�a, pārnesis nrvvis sēnes, bet gulbi, neviens nebutu ti�cējis. Turklāt abi sēņotāji atgriezās neparasti agri, kaut gan eglī�u jaunaudze, kur viņi bija gribēju�i sēņot, atradās krietni tālu. Tātad � ar tuk�u grozu, bez nevienas sēnes! Toties mugursomā izmisīgi spārdījās lielais putns.

Kad tēvs attaisīja somu un izlaida no tās gulbi vannasis- tabā, māte izbijusies iesaucās:

��� Kur jūs tādu izrāvāt?!

Putnam nebija nevienas tīras spalvas. Kā melns ķīselis no tām staipījās darvaina masa.

Tēvs nepaspēja atbildēt uz matēs jautājumu, kad mazais Egils jau ņēmās attēlot, kā tas noticis:

��� Mēs ar tēti ejam un skatāmies, kur kāda sēne. Tētis sa�ka � te jābūt rudmiesēm. Pēk�ņi ieraugu � starp eglītēm kust kaut kas melns! Es sabijos. Domāju � vilks vai me�acūka. Tē�tis smejas � kur nu te jaunaudzītē tādi zvēri?! Bet kaut kas kust gan! Sākām iet mudīgāk. Un tad panācām �ito gulbi. Viņ� gāja pavisam lēnām. Viņam jau grūti � ar piķi aplipis . ..

Tagad arī tēvs tika pie vārda:

��� Lūk, atkal viens upuris! Cik gadu jau runāts, ka piķa ezers jālikvidē!

Tēvs patie�ām bija sa�utis. Viņ� ta�u jau pirms Egila pie�dzim�anas bija glābis no bojāejas me�azosis. Noturēdamas naf- tf.s produktu atkritumu izgāztuvi par ezeru me�a ielokā, zosis

tajā apmetās pavadīt nakti. Bet otrā rītā gājputni ar salipu�iem spārniem bezpalīdzīgi gulēja viltus ezera krastā . . .

Pēdējā laikā naftas pārstrādes produktu atkritumus te vairs neizgāza. Tomēr nebija tik viegli atbrīvoties no ilgos gados sablī�vēju�ās masas, kas no ezera dibena joprojām pacēlās virs�pusē.

Lai attīrītu putna spalvas un ādu no melnā lipekļa, Egila vecāki nelaimīgo gulbi mazgāja ilgi un rūpīgi, gan ar �ampūnu, gan ar veļas pulveri, gan ar izkausētu sviestu. Gulbis �ņāca, gār�dza un spārdījās; beidzot it kā saprata, ka viņam palīdz, un vairs nepretojās.

Pēc pāris stundu darba gulbja spalvas bija izmazgātas.

��� Bet viņ� tomēr ir pelēks, � noskumis sacīja puisēns. � Vai viņu nevajag vēl mazgāt?

��� Liekas, ka �is putns ir pavisam jauns. Un tad jau viņa spal�vām jābūt pelēkām.

��� Sauksim viņu par Pelēclti, ja, tēt?

��� Lai notiek!

��� Bet vai viņ� nelaidīsies no mums prom? � Egils jopro�jām bija noraizējies.

��� Nedomāju vis. Vēl viņam pārāk maz spēka, ari spalvas sa�bojātas. Pelēcitis mazliet jāpaārstē un krietni jāpabaro. Nav jau zināms, cik ilgi viņ� pa piķa ezeru pēries.

Gulbi novietoja pie vistām, īpa�ā nodalījumā. Viņam līdzās � barības trauku un bļodu ar ūdeni.

Sākumā gulbis neko neēda. Likās, ka viņ� joprojām atra�dās briesmīgo pārdzīvojumu varā. Toties savas spalvas viņ� kārtoja bez pārtraukuma.

Visu ziemu Egils ar vecākiem rūpējas par gulbi. Putns patie�ām atkopās, kļuva rosīgs un pierada pie saviem saimniekiem.

Tuvojās pavasaris. Pelēcitim parādījās da�as jaunas spalvas.

��� Turpmāk viņu vairs nevarēsim saukt par Pelēclti, � tēvs sacīja, � jo drīz viņ�. bus balts.

Kad zeme jau bija atkususi, vistas izlaida laukā. Ari gulbis cie�nīgi pastaigājās no viena dārza stūra uz otru. Tā vien �ķita, ka Pelēcitis kaut ko meklēja, kaut ko gaidīja, brīdi pa brīdim izstiep�dams slaido kaklu un spalgi ietaurēdamies.

��� Liekas, ka tagad mūsu gulbis jau pieaudzis. Mums nav tie�sību viņu ilgāk �eit paturēt, � tēvs izteica savas domas.

��� Ja jau Pelēcitis tik ļoti gribētu no mums �ķirties, viņ� pats aizlaistos, � pārliecināts par savu taisnību, iebilda Egils.

��� To viņ� nedaris, jo ir pieradināts. Mēs viņu esam no dabas paņēmu�i, mums viņ� dabai ari jāatdod. Palūgsim Dārzu un parku trestu, lai viņu palai� pie Rīgas kanāla gulbjiem.

��� Pareizi darījāt, ka gulbi pie mums atvedāt, � atzinīgi sacīja parka uzraugs, noglāstīdams Egila galvu. � Draugi vaja�dzīgi kā cilvēkiem, tā ari putniem. Tu jau varēsi viņu apciemot, kad vien vēlēsies.

Egils ar tēvu noskatījās, kā viņu gulbis ieslīdēja saules ap�mirdzētajā ūdeni un sekoja citiem gulbjiem, kas, baltus atspulgus mezdami, peldēja tilta virzienā.

Ar laiku jaunais gulbis kļuva par pilntiesīgu ziemeļu gulbju sabiedrības locekli. Dzīvespriecīgi un cēli viņ� irās pa kanālu, rei�zēm iegremdēdams kaklu ūdeni un ar knābi meklēdams barību. Drīz viņ� atrada ari draudzeni, kas līdzīgi viņam vasarā nomai�nīja pelēko spalvu tērpu pret baltu. Parka uzraugs viņu bija iesau�cis par Apburto princesi, jo viņa izcēlās ar sevi�ķu skaistumu, bija mazāka par citiem gulbjiem un ļoti gracioza. Princese at�ķiras ari ar uzvedību � bija kautrīga, lēnprātīga un nekad neubagoja mai�zi no cilvēkiem, kas kanālmala nāca gulbjus barot. Viņa pati �akli meklēja barību: da�ādus kukaiņus, gliemjus, udensaugu lapas un saknes.

Jaunais gulbis ar Princesi kļuva ne�ķirami draugi, un, peldē�dami vienmēr kopā, viņi sāka turēties savrup. Nākamā pavasari, kādu dienu izkāpu�i krastā, viņi aizstaigāja līdz �ogam pie tramvaju pieturas. Te auga kupli, ilggadīgi jasmīni, kuru apak�ē�jie zari jau bija nokaltu�i. Gulbji sāka tos lauzt ar saviem stip�rajiem knābjiem un vākt vienkopus. Viņi savilka vienuviet arī jau agrāk atlūzu�os un zemē nokritu�os zarus, tāpat pērnās lapas un zāļu kum�ķus. Pamazām izveidojās ligzda, kurā Princese cienīgi ietupās. Ērti iegrozījusies sauso zaru un lapu iedobē, Prin�cese no ligzdas vairs neizkāpa, jo bija pienācis laiks dēt olas. Kā modrs sargs viņas tuvumā uzturējās jaunais gulbis. Maija

vidu ligzdā jau atradās divas lielas, pelēcīgi baltas olas, un Prince�se sāka perēt.

Kā zināms, pie tramvaju pieturas vienmēr daudz ļau�u. Gan- driz neviens nepagāja garām nepabrinijies, kāpēc gulbji ierīko�ju�i ligzdu tik trok�ņainā vietā. Da�iem likās, ka gulbju pāri vajag pabarot. Viņi meta ligzdas virzienā maizes gabaliņus un ce�pumus, kurus parasti gan pirmie pasteidzās satvert zvirbuļi un balo�i. Tomēr gulbji par to neuztraucās. Sos putnus nodarbi�nāja vienas vienīgas rūpes � perē�ana. Princese ligzdu atstāja ļoti reti un kanālā tikpat kā nepeldēja. Tāpat ari jaunais gulbis. Abu putnu spalvas kļuva sarkanīgi pelēkas gan no apkārtējām smiltīm, gan no pastāvīgajiem putekļiem, ko sacēla garām�brauco�ie tramvaji.

Aizkustino�a bija gulbja uzmanība pret savu dzīvesdraugu. Viņ� ne vien apsargāja ligzdu, bet palīdzēja Princesei ari perēt.

Reiz, kad Princese izkāpa no ligzdas un jaunais gulbis vēl ne�bija paspējis ieņemt viņas vietu, no tramvaju pieturas puses pār �ogu ligzdā ielidoja akmens. Kādam nelietim bija labpaticis izvingrinat roku � Tā nu gulbju pāris sagaidīja vairs tikai vie�nu pēcnācēju, kas siltā jūnija dienā, �ūpodams tievo kakliņu un sparīgi cilādams mazās plezniņas, tipināja saviem vecākiem līdzi uz kanālu. Mazuļa pūkas saulē sudrabaini mirdzēja. Gulbēns at�gādināja uzkārstas pelēkas vilnas kamolu. Ari pa ūdeni mazulis airējās dū�īgi un turpmāk diendienā no saviem vecākiem mācījās visus gulbju tikumus: gan grūda galvu ūdeni, tā ka ūdens virspusē palika tikai astes galiņ�, gan brivi ļāvās straumei, izstiepdams un atpūtinādams te vienu vai otru kāju, gan mēģinādams ar knābi satvert kādu spāri vai ūdensvaboli.

Reizēm jaunais gulbju pāris veda savu bērnu pastaigāties pa kanālmalu vai ari zālē pagozēties saulē. Kā par �is skaistas ģime�nes idilli priecājās garāmgājēji! Tomēr visvairāk priecājās Egils, kas tagad te ieradās gandrīz katru dienu. Bet viņ� nebija vienigais zēns, kura interesi saistīja mazais gulbitis. Tadu zēnu bija daudz, un viņu vidū atradās ari kāds pusaudzis, kas gulbju mazuli gribēja noķert un pārnest mājās. Lai �is nodoms izdotos, zēns nolēma gul- bēnu saķert tad, kad neviens neredz � tumsā. Viņ� piezagas put�niem vakarā, kad tie, knābjus pabāzu�i zem spārniem, jau gulēja. Tomēr lielie gulbji pamanīja draudo�ās briesmas. Gulbju- tēvs bargi ietaurējās un, izpletis spārnus, metās zaglim virsū. Pui�ka nedomāja padoties. Viņ� atvēzējās un no visa speķa spēra uzbrūko�ajam putnam ar kāju. Kaut kas noknik�ķēja un nobrik��ķēja. Jaunais gulbis spalgi iebrēcās, bet puika ar putnēnu rokās metās bēgt. Gulbjumāte puslidus skrēja viņam pakaļ, gribēdama atņemt savu bērnu. Dro�i vien ne�ēlīgais puika tā ari būtu aiz�bēdzis, ja viņu nebūtu pamanījis parka uzraugs. Ar mili�a svilpi vecais vīrs signalizēja kārtības sargiem, kas tūliņ steidzās uz kanālmalu un ceļā sastapa bēgo�o pusaudzi. Ta gulbju mazu�lis tika izglābts, bet zaglēnu aizveda uz miliciju. Cietsirdīgais zēns ar kājas spērienu bija salauzis gulbjatēva spārnu. Tas tagad nevarīgi vilkās gar zemi un sagādāja putnam lielas sāpes. Nākamā dienā par sava gulbja nelaimi uzzināja arī Egils.

��� Jau otrreiz dzīvē viņa,m tādas cie�anas � � zēns bēdājās. � Kas tagad ar viņu notiks?

��� Varbūt veterinārārsts palīdzēs un lūzuma vietas saaugs, � uzraugs mierināja satraukto puisēnu.

Bet mazais gulbītis priecīgs peldēja līdzās savai mātei, auga acīm redzot un rudenī jau bija kļuvis par lielu gulbi ar krā�ņu, zilpelēku spalvu tērpu.

Automa�īna ar mēbelēm izlīgoja uz �aurās un nebruģētās priek�pilsētas ielas. Viena no galda kājām pa�ā kravas kastes aug��ā, ma�īnai pagrie�oties, nolauza ziedo�u zaru no Jēkaba tēva stā�dītās kastaņas.

Māte pavēra kabīnes durvis un uzsauca:

��� Je�kiņ, zaru paņem līdzi, ieliksim grīdas vāzē. Un neaiz�mirsti, ko es tev liku!

Viņas seja-bija kļuvusi jaunāka no �īsdienas priecīgajām rū�pēm � beigusies mitinā�anās mazajā vienistabas dzīvokli, ģime�ne sagaidījusi savu rindu jaunajā mājā. Tagad ne vanna, ne karsts ūdens vairs nebūs nesasniedzams sapnis. Un kur tad vēl apkure! Nevajadzēs no rītiem, zobus klabinot, lēkt ārā no gultas un steigties kurināt, nevajadzēs stiept no �ķūnī�a akmeņogļu spaiņus un smērēties ar izded�iem.

��� Soferit, braucam! � māte līksmā balsi sacīja un noblāk�ķi- nāja kabīnes durvis.

Jēkabs noglāstīja lielo vilku sugas suni un teica:

��� Iesim!

Dzīvnieks pavēdīja asti un gudrām acīm palūkojās zēnā. Jēkabs pacēla kastaņas zaru un, ar skatienu pavadījis aiz�brauco�o kravas automa�īnu, iegāja pagalmā.

Netālu aiz �oga sāka strādāt pāļdzinis. Sēkdams tas trieca zemē garu un kantainu dzelzsbetona stabu. Sitienu atbalsis Jēkabs juta izskrienam cauri savam ķermenim: �Neaizmirsti, ko es tev liku . . . Neaizmirsti, ko es tev liku . .. Neaizmirsti, ko es tev li�ku .. .�

Suns palūkojās uz trok�ņa pusi un pat neierūcās � viņ� jau bija pieradis pie �īm skaņām.

��� Nāc iek�ā, Draudziņ! � Jēkabs teica, un viņa balss neska�nēja tā, kā vajadzētu skanēt zēna balsij, kur� vakar saņēmis piek�tās klases pēdējā ceturk�ņa liecību ar- vienu vienīgu trijnieku matemātikā.

Abi iegāja dzīvoklī, un Draugs, nagiem uz linoleja skrapstot, ņēmās apo�ņāt tuk�ās telpas stūrus. Laiku pa laikam suns no�ķaudījās, jo vietās, kur bija stāvēju�as mēbeles, uz grīdas balsnīja putekli.

Drauga �ķavas starp kailajam sienām skanēja tuksnesīgi. Jē�kabam glu�i nevijus nāca prātā tā diena, kad Draugs �eit iera�dās. Tas notika iepriek�ējā Vecgada vakarā. Viņi ar mammu jau bija izgreznoju�i eglīti, noliku�i zem tās dāvanu tētim, bet durvis kā nevērās, ta nevērās. Jēkabs vai ik pēc piecām minūtēm viena kreklā un kailu galvu skrēja'laukā skatīties, vai neparadisies pa�zīstamais, mazliet sagumu�ais stāvs.

Tēvs pārnāca tikai tad, kad aiz logiem jau labu bridi dega la�ternas, sniega mezdamas zeltainus apļus. Rokā tēvs turēja kurpju kārbu, kuras vaks nez kāpēc cilājās.

Jēkabs pat palēcās priecīgās priek�nojautās. Tēva nosalusī roka pacēla kurpju kastes vāku.

��� Sunītis!!! � iegavilējās zēns, saudzīgi izceldams no kārbas mazo, pūkaino radījumu. � Re, mamm, cik viņ� jocīgs! Un smuks! Es viņu sauk�u par Draudziņu!

Vecāki saskatījās. Māte pārmeto�i �ūpoja galvu, bet tēvs viņai pasniedza smar�as un novēlēja laimīgu Jauno gadu.

Jēkabs ar suņuku izstiepās uz paklāja un aizmirsa visu apkār�tējo pasauli. Lai mamma runā par dzīvokli jaunajā mājā, cik uz�iet. Pagaidam viņi vēl mīt tepat, un pavasari, kad apkartējos kla�jumos sazaļos zāle . . . Zēnam gribējās no priekiem lēkāt, it ka viņi ar Draudziņu jau butu pļavā. Beidzot viņam ir rotaļu biedrs! Tagad var iztikt ari bez brālī�a, pēc kura Jēkabs ilgojās visus pēdē�jos gadus. Vai tad skola un klasesbiedri var aizstāt ģimenes lo�cekli, kam vakarā pirms gulētie�anas var uzticēt visus dienas piedzīvojumus?

Vēlāk tētis aizdedzināja eglē svecītes un ari Draugam tika savēja. Suņuks bērni�ķīgām, neko nesaproto�ām acīm lūkojās spo�ajās liesmiņās un laiku pa laikam, saņēmis drosmi, ierūcās.

Tagad viņi abi ar Draugu ir izaugu�i un nekad vairs �ajā dzī�vokli nesvinēs Jauno gadu.

Jēkabs stāvēja tuk�aja telpā, un zēna sirds bija gau�i smaga. Tētis, kā par spīti, komandējumā. Aizbraucis uz Gorkiju pēc jau�nas automa�īnas.

Draugs, pienācis klāt, lūkojās zēnā. Dzīvnieka acis jautāja � kur palicis tavs mazais rakstāmgalds? Tu varētu sēdēt un lasit grāmatu, bet es nogultos pie tavām kājām.

Jēkabs klusējot iegāja virtuvē. Telpas stūrī uz vecā ķebļa, kuru mamma nolēma atstāt tepat, viņa bija aizmirsusi tirgus somu ar ledusskapja saturu. Cauri neilona audumam spiedās mitrums no aprasoju�ajām konservu kārbām.

Zēns ielūkojās somā un izcēla no tās kūpinātas desas likumu. Draugs aplaizījās. Jēkabs lauza gabalu pēc gabala un deva sunim. Dzīvnieks a�i notiesāja gardumu.

Ja mamma redzētu, man klātos plāni, domāja Jēkabs, viņa vienmēr aizrāda, ka nauda jaunam drēbēm esot jāietaupa uz pārtikas rēķina.

Zēns vēlreiz ielūkojās soma. Ahā, gabals Cedaras siera.

��� Sitas tev gar�os? � Jēkabs jautāja Draugam.

��� Ja, � atbildēja suņa acis.

��� Es tevi varētu pacienāt ar �Tūristu brokastīm�, � pēc tam teica Jēkabs, � bet nav konservu grie�amā. Tas jau ir aizvests uz jaunajām mājām. Redz, kāda mums �akla mamma. Visu pa�steigusies izdarīt.

��� Paldies, pietiks ari, � sacīja Drauga skatiens, � es jūtu, ka tu gribi kaut kur iet. Iesim abi!

Jēkabs pārlaida acis virtuvei. Rau, uz sienas plankums no tās reizes, kad viņ� mēģināja pannā cept krējuma konfektes. Rau, baltā podiņu plīts, pie kuras sāniem aukstajās ziemas naktis gulēja Draugs. Durvju stendere ar svītriņām � pie tām katru mēnesi tika mērīta Drauga aug�ana. Viss tik pazīstams un tuvs. Bet tagad �i vieta jāatstāj, lai turpmāk dzīvotu otrā pilsētas malā, devī�tajā stāvā.

Jēkabs iekoda lūpā.

�īsti vīrie�i asaras atļaujas vienigi pie mātes kapa,� � tā reiz viņam teica tēvs, kad Jēkabam, nākot mājas no pirmās klases, sve�i pui�eļi atņēma kapeikas, kuras viņ� visu nedēļu bija krājis, lai svētdien varētu nopirkt biļeti uz dienesta suņu izstādi.

Cik toreizējās bēdas tagad �ķita sīkas un niecīgas!

Aiz loga būk�ķināja pāļdzinis. Draugs nepacietībā piebikstīja degunu Jēkaba stilbam.

��� Ejam, vecīt, � teica Jēkabs un nokabinaja gaiteni uzpurni un pavadu. Draugs priecīgi ierējās un ar priek�ķepām zvēlās pret ārdurvīm.

Jēkabs kastaņzaru ielika udensmucā pie notekcaurules. Kas- taņzaram bus labi tepat.

Abi izgāja uz ielas.

�Ja man butu astoņpadsmit gadu, es paliktu dzīvot tepat,� domāja Jēkabs, �abi ar Draugu. Ek, ja rinda uz jauno māju bi�jusi vēl par pieciem se�iem gadiem garaka! Mani neviens nevarētu piespiest pārcelties, es būtu pilngadīgs.�

��� Hei! � uzsauca Ro�u Karalis, kaimiņu mājas saimnieks. � Kur tu īres mājā domā turēt �ito teļu?

īstais vārds �im vīram bija Jorens, bet priek�pilsēta visi viņu sauca par Ro�u Karali. Ziediem viņ� veltījis visu savu mu�u. Kad pilsētā atbrauca viņa iemīļotais estrādes ansamblis, Ro�u Karalis, kur� katru ziedu skaitīja naudā, nesa viņiem veselu klēpi par brivu.

Jēkabs nekā neatbildēja.

��� Paklau, Je�kiņ, pārdod man savu Drau . . . savu suni, � kaimiņ� teica, � es tev labi samaksā�u.

Jēkabs aplūkoja Ro�u Karaļa pagalmu, kur katrs kvad�rātcentimetrs kaut ko diedzēja. Zēns papurināja galvu. Pavi�sam nesen viņ�, naktis pamodies, klausījās, kā pie ķēdes kauca kai�miņa vilku suns. Ro�u Karalis to bija atvedis no pārdotām lauku mājām. Suns kauca, kamēr nobeidzās.

��� Nu, tad laimīgu ceļu! � sauca Ro�u Karalis, stāvē�dams savā dārzā. � Agri vai vēlu būsi klāt kā likts ar mīļo sunīti, bet tik daudz vairs nedabūsi.

Draugs rāvās uz priek�u, satraukti dva�odams. Visapkārt tik kārdino�as un interesantas smar�as! Skat, kāds te ir bijis ne�kauņa! Apslapinājis stabu augstāk par jebkurām pieklājības robe�ām! Ek, kā derētu tam pasacīt pāris vārdu! Tad viņ� zinātu, kur� �ajā pusē ir noteicējs!

� Nāc! � pavadu vilkdams, runāja Jēkabs, � ja tu bozīsi spalvu pie katra staba, Vilis mūs �odien neredzēs.

Vilis, domāja Draugs, labi, ejam. Tur man vienmer gadās kāds gar�īgs kauls. Un Saimnieka dēļ es varu paciest Viļā dūmo�jo�o un trok�ņaino braucamo. Ja manam Saimniekam patīk ar to ņemties, tad ari es izturē�u.

Saule virs priek�pilsētas ielām cēlās aizvien augstāk. Draugs izkāra mēli. Jēkabs, raudzīdamies uz suņa ilkņiem, prātoja, kāpēc viņam nevarētu būt tik balti zobi kā Draugam. Tad vakaros tos nevajadzētu tirit. Nesen tētis caur pazī�anos bija dabūjis div�krāsaino zobu pastu.

�Kapitālisti savā agonijā vēl pagūst sara�ot vienu otru tīri labu mantu,� sacīja tētis.

Jēkabs ar Draugu nogriezās uz �auras, līkumainas taciņas, kura stiepās gar dzelzceļa stigu. Slie�u virsma saulē mir�dzēja tik spilgti, ka �ilba acis. Skurbino�i smar�oja nesen nomainī�tie koka gul�ņi."

Dzelzceļ� stiepās cauri visai Jēkaba bērnībai. Lokomotīvju svilpienus un vagonu riteņu klaudzienus zēns dzirdēja gan vakaros aizmiegot, gan rītos mostoties. Da�reiz ari naktis Jē�kabs saklausīja vilcienus � tad to balsis skanēja sevi�ķi no�slēpumaini. �ķita, ka lokomotīves aicina viņu doties uz kādu tālu un brīnumu pilnu zemi, kur dzīvo Karlsons, sirsnīgais Vinnijs Pūks un Pelnru�ķīte.

Draugs ierējās � uz taciņas, acis saulē samiedzis, gozējās ka�ķis. Izdzirdis bargo aizrādījumu, kaķis bez ierunām pazuda kokos. Draugs palūkojās Jēkabā � sak, es ta�u rīkojos pareizi, vai ne?

Zēns nekā neatbildēja. Viņ� ieelpoja gul�ņu aso smar�u un atcerējās, kā bērnībā bija nogulies uz sliedēm, lai mēģinātu sa�klausīt Rīgas trok�ņus. Eļļainie gul�ņi todien bija apsnigu�i ar mīkstu, baltu sniegu, un visapkārt valdīja dziļ� klusums.

Jēkabam �ķita, ka Rīga dimd vienā dimdē�anā, kā par to dzied tautasdziesmā. Patiesībā dzelzceļu dimdināja motorvagons, kurā brauca ceļa remontstrādnieki. Jēkabam raujoties aug�ā, ausi ap�dedzināja karstas sāpes � dala ādas palika, piesalusi sliedei.

Draugs Jēkabu vilka uz priek�u aizvien straujāk. Aiz melnalk��ņiem vidēja Alandes tum�ie ūdeņi. Zēns atkabināja pavadu no suņa kakla siksnas, un Draugs, līksmi ierējies, vienā stie- pienā �ķērsoja pļaviņu. Lēciens � un ūdens �ļakatas novirmoja vien.

Pirmajās reizēs, kad abi nāca uz �ejieni, Jēkabu pārsteidza suņa rīcība � pa�am uz savu galvu mesties ūdenī.

Nopeldējis lielu likumu, Draugs izlēca krastā un pamatīgi no�purinājās. Sunim apkārt uzziedēja varavīksne.

��� Varam doties tālāk, � runāja Drauga acis, � esmu atkal forma. Paldies, ka pagaidiji mani. Ūdens bija brīni�ķīgs. Kāpēc tu nepiebiedrojies?

��� Ejam! � sacīja Jēkabs.

Pie Viļa mājas vārtiņiem viņus sagaidīja skolasbiedra ve�cāki ar ceļasomām rokās.

��� Je�kiņ, tu? � jautāja Viļa mamma. � Bet mēs dodamies uz atpūtas namu.

��� Kur Vilis? � zēns, dzirdētā apmulsināts, jautāja.

��� Viņ� ta�u aizskrēja pie tevis, � sieviete paskaidroja,

�� atvadīties.

��� Tā ja, zoniņ, � piebilda Viļa tēvs, noglaudīdams Drauga vēl mitro skaustu.

��� Tad mēs esam ceļā samainīju�ies, � bēdīgā balsī sacīja Jēkabs.

��� Vai tev kas svarīgs? � kļuvusi nopietna, apjautājās Viļa māte.

��� Es . . . gribēju . . . viņam uzticēt Draugu, � zēns sacīja,

��� mēs pārceļamies uz jauno māju, un pie mums nāks dzīvot vecāmamma. Viņa no suņiem paliekot slima. Alerģija. Drau�gam cita ceļa nav.

Viļa vecāki saskatījās � tik rūgtā pieaugu�u cilvēku valodā zēns vēl nekad nebija runājis.

��� Mēs laikam nevarēsim tev palīdzēt, � beidzot sieviete tei�ca, � ja Draugs būtu maziņ�, tad vēl. Bet pusotra gada vecs suns�

��� Es katru dienu nāk�u ciemos, � Jēkabs ātri sacīja. � Un svētdienās pat divas reizes.

Viļa mamma pasmaidīja.

��� Mjā � � domīgi sacīja Viļa paps, � vai tu vari iedomā�ties, kādas Draugam bus bēdas, kad tu atkal iesi prom? Un ta katru dienu.

��� Patie�ām nezinu, kā tev, Je�kiņ, palīdzēt, � piebilda sie�viete.

Iestājās klusuma bridis. Laiku pa laikam tikai noklak�ķēja Drauga �okļi � viņ� mēģināja sakampt garām lidojo�ās mu�as. Jēkabs smagi nopūtās.

��� Jārunā skaidra valoda, � beidzot sacīja vīrietis, nolikdams ceļasomu zemē un izvilkdams mutautu, � ja esi ar mieru Draugu man uzticēt, tad mēģinā�u tev līdzēt. Redzi, man Rucavā ir kāds pazīstams me�sargs . ..

��� Papīt, kas par me�sargu? � izbrīnījusies jautāja sieva.

��� Tu viņu nezini, � nez kādēļ asā balsī teica Viļa tēvs, � un, lūdzu, nejaucies pa vidu!

��� Bet kā tad ar atpūtas namu? � sieviete aizvainotā balsi jautāja.

Vīrietis noslaucīja sviedrus.

��� Aizbrauksim ar nākamo vilcienu, � viņ� strupi teica.

. � Draugam jāpalīdz.

��� Nekā nesaprotu, � Viļa mamma nerimās, � nākamais vil�ciens . ..

Vīrietis neļāva viņai pabeigt.

��� Vardu sakot, dod Draugu �urp, � viņ� sacīja, � un es aiz�vedī�u suni �im me�sargam. Viņ� ir ļoti labs cilvēks. Bet tev jāapsola, ka tu nekad pie Drauga nebrauksi ciemos. Noru�nāts?

��� Un ja es nepiekritī�u? � Jēkabs jautāja.

Viļa tēvs viņā palūkojās cie�u skatienu.

��� Tad � ir vēl otra izeja, � vīrietis turpināja, � Draugs jāved uz Me�a ielu. Tur ātri un bez sāpēm � ar elektrību.

��� Nē! � iesaucās zēns. � Atdodiet Draugu me�sargam. Ap�solu, ka nekad nebrauk�u .. .

��� Dod �urp pavadu, � teica Viļa tēvs, � un ej uz mājam.

Jēkabs uzmeta Draugam skatienu. Suns uzticības pilnām acīm raudzījās viņā.

��� Es nevaru, � klusi sacīja Jēkabs.

Vila tēvs paņēma pavadu no zēna rokas un pa�u viegli pa�stūma uz priek�u.

��� Viss būs labi, � vīrietis teica, � ej!

Jēkabs pirmo reizi mū�ā izjuta �ķir�anās brī�a stindzino�o elpu.

Viņ� apsviedās un, ausis ar delnām aizspiedis, metās skriet. Cauri asins �alkoņai galvā Jēkabs dzirdēja Drauga rē�jienus un pielika soli. Nonācis pļaviņā pie Alandes krasta, zēns iekrita zālē.

�agatas �adzināja alk�ņos, gaisā dziedāja cīrulis, zāle necie�a�mi smar�oja, un Jēkabs ar aizvērtām acīm redzēja, kā mazais suņuks tēva 'rokās rāpjas ārā no kurpju kastes. Vaigam piekļā�vās mazs, vēss purniņ�. Zēns saspieda plakstus tik cie�i, ka acis sāka lēkāt sarkani punkti.

Saule jau grasijās iegriezties pēcpusdienā, kad Jēkabs, pēk�ņi ko iedomājies, pielēca kājās. Zēns metās pāri spo�ajām sliedēm, aizjoņoja gar tuk�o stacijas peronu un iegriezās tuvējā �ķērsielā.

Pēc mirkļa Jēkabs iedrāzās kādā pagalmā. Tur bija tā ēka, ko viņ� meklēja. Jau no sliek�ņa zēns ieraudzīja metāla re�ģu būri un tajā savu Draugu. Kāds vīrietis patlaban sunim uzgāza spaini ūdens. Jēkabs uz mirkli zaudēja valodu. Un viņ� gandrīz bija noticējis pasaciņai par me�sargu!

Vīrietis ieslēdza kontaktsviru. Draugs iekaucās un ar visām �etrām palēcās gaisā. Atsities pret zemajiem sprosta griestiem, suns nokrita uz būra metāla grīdas un sāka raustīties � cauri viņa ķermenim plūda strāva.

��� Nē!!! � cik spēka, iekliedzās Jēkabs un vienā lēcienā bija pie sviras. Uz tās gulēja vīrie�a dzīslainā roka. Zēns izmisumā iekodās tajā ar tādu spēku, it kā viņam būtu jāglābj sava dzīvība.

Aiz�ogojumā, boksa kaktā, sāka riet pārējie bezpajumtes su�ņi, kuri gaidīja savu kārtu uz Mū�īgajiem Medību Laukiem.

Laiva slīdēja cauri skrajam niedrājam, līdz atdūrās pret grī�ļu ciņiem. Jurģis izkāpa uz Akmeņrovas. Ta sauc vienu no Engures ezera salām. Uzmanīgi likdams soļus, lai nesabradatu kādu ligzdu vai putnēnu zalē, iesirmais virs gaja pa salu. Gaisā virs viņa virmoja brēco�u kaiju mākonis. Netālu riņķoja divas uztrauktas pļavu tilbites. Piles, izdzirdēju�as trauksmes sau�cienus, jau paspēju�as ar dūnām nosegt olas un tagad paslepus atstāja salu. Cekulpiļu mātītes peldēja projām, pilnīgi iegrem�dēju�ās ūdenī, � virs gluda ezera spoguļa gandrīz nemanāmi slīdēja tikai platie knābji un dzeltenās acis.

Jurģis vairākās vietas apstajās, pieliecās un, kaut ko pie�rakstījis klade, kaiju saucienu pavadīts, devās tālāk. Apgaitu pabeidzis, viņ� piegāja pie neliela kārklu krūma, zem kura bija ierīkojusi ligzdu garknābja gaura.

Jurģis pa�ķīra zarus un redzēja, ka gauru saime no ligzdas jau aizgajusi. Tajā pamesta viena neizperēta ola. Ornitologu tas nepārsteidza; tā bie�i mēdz but. Gaurai grozoties, ola va�rēja paripot sāņus un stipri atdzist, bet pēc tam � sildi un perē, cik gribi, � tik un tā nekas neiznāks.

Ta�u, paņēmis olu rokā, Jurģis saklausīja tajā pīkstienus! �aumala gan vēl nebija ieplaisājusi, bet skaidri saprotams, ka ola ir dzīvība. Ko darīt? Gauru māte, ja reiz no ligzdas ar visu perējumu ir aizgajusi, vairs neatgriezīsies . . .

Jurģis pacēla galvu. Kaijas bija mazliet nomierināju�ās. Bet varbūt viņ� bija apradis ar troksni un tāpēc tas nelikās tagad tik griezīgi skaļ�. Jurģis aizlaida olu aiz krekla, ar plaukstu to piespieda ķermenim un kāpa uz laivu. Tur viņ� olu ievīstīja vilnas d�emperi, pārsedza vēl ar lietusjaku un tad ātri Irās prom no salas.

Noairējis pāris simt metru, viņ� ieraudzīja garknābja gauras mātīti. Tā sēdēja uz liela akmens, kura plakanā mugura lēzeni izslējusies virs ūdens. Viņai līdzās binokli bija saskatāmi mazi, raibi gaurēni. Acīmredzot akmeņrovnieki.

Līdz peldo�ajai putnu pētnieku majiņai bija minūtes divdesmit ko airēt. Kad Jurģis uzkāpa uz mājiņas klāja, viņam bija skaidrs, kas darāms. Viņ� piegāja pie virtuves galdiņa, aizdedzināja prī- musu un uzlika uz tā prāvu alumīnija katlu ar ūdeni. Pēc tam paņēma otru, krietni mazāku katliņu, izoderēja to ar vati, izklāja ar dvieli un pa�ā vidū saudzīgi ieguldija olu. Tikai tad atsēdās un sāka pārdomāt, kā tālāk izkārtot �īsdienas darbus. Vēl no�teikti jāaizbrauc uz Kazrovu . . .

Kaut ari primuss �ņāca briesmīgi, ūdens lielajā katlā ka ne�sila, ta nesila. Bez pavecā vira pētnieku mājiņā pa�reiz vairāk neviena cilvēka nebija. Cēlās vēj�. Mājiņa sagrie�as tā, ka pa kajītes logu kļuva redzams tuvējais ezera krasts. Jurģis paska�tījās pulkstenī. Ūdens sila neiedomājami lēni. Tas bija tik tikko remdens. Bet uz Kazrovas prīk�ķēni dro�i vien jau iz�ķīlu�ies. Nedrīkst tos aizlaist bez gredzeniem. Ligzdā numur simt astoņ�desmit �etri perē prik�ķe, kas jau divus gadus izvadījusi pasaulē pēcnācējus ornitologu uzraudzībā. Kartotēkā glabājas ziņas par to, kur un kad dzimusi viņas māte, vecāmāte un pat vecvecmā�miņa, kurās salās viņas perēju�as un cik mazuļu no ligzdām izvedu�as. Protams, nedrīkst aizlaist pīlēnus bez gredzeniem. Tad par viņiem vairs neko neizdotos noskaidrot, gadiem sekmīgi turpinātie novērojumi iz�ibētu.

Bet ūdens silst tik lēni, ka �ī primusa �ņāk�ana sāk Jurģi kaitināt. Kaut nu kāds pārrastos!

Tā kā ezers pa kajītes logu nebija pārskatāms, Jurģis iz�gāja uz klāja palūkoties, vai nav manāma tuvumā kāda laiva.

Brauc gan! Odensmājiņai tuvojās Arnis. Lepni un priecīgi pavēstījis, ka Dzedru lī�a biezokni atradis dumpja ligzdu, viņ� tik sparīgi lēca no laivas uz klāja, ka visa mājiņa salīgojās. Virtuvē kaut kas smagi noblīk�ķēja.

Jurģis metas pie durvīm. Cauri bronzas iedegumam uz viņa sejas izspiedās bietes sarkanums. Arnis nevil�us sarāvās.

��� Zirgs! � Tas bija vienigais vārds, ko niknais vīrs varēja dabūt pār lūpām. Zināms, lielajam katlam uz mazā prīmusa ne�bija visai stabila stāvē�ana. Un tagad tas gulēja uz grīdas, no kuras cēlās garaiņi.

��� Brauc uz Kazrovu! Simt astoņdesmit ceturtajā jāapgre- dzeno prīk�ķēni! Tev gredzeni ir?

��� Ir. Bet.. .

��� Paēdīsi, kad atgriezīsies!

Puisis iekāpa atpakaļ laivā un iegūla airos. Jurģis iesmēla lielajā katlā ūdeni, uzlika uz prīmusa, uzslaucīja grīdu un piegā�ja pie mazā katliņa. Izņēmis olu, viņ� to pielika pie auss, brīdi paklausījās, pūta virsū dva�u, atkal klausījās un tad ievistija atpakaļ mīkstajā ligzda.

Arnis pārradās tikai pa�ā vakarā. Kajītē uz grīdas viņ� pamanīja ar segu pārklātu lielo katlu. Pieliecās, pacēla pārsegu un ieraudzīja, ka siltajā ūdenī peld tāpat sasegts mazāks katliņ�. Jurģis sēdēja uz lāviņas un pa logu vēroja virs tālīnā me�a vairs tik tikko redzamo saules maliņu. Pēc īsa brī�a arī tā pazuda. Tad viņ� pagriezās pret Arni un klusu noteica:

��� Piedod!

Nākamā rītā, tikko pierausies kājās, Arnis piegāja pie Jurģa sameistarotā inkubatora. Atsedza un apskatīja olu. Plaisas vēl nebija parādīju�ās. Tad iemērca pirkstu ūdenī. Tas bija stipri padzisis. Piecēlās arī Jurģis un pārējie viri. Kamēr uz viena prī�musa vārijās tēja, uz otra sila ūdens perinātavai.

Visu dienu ar olu nekādas pārmaiņas nenotika, tikai pa�ā vakarā pikstieniem olas iek�pusē pievienojās arī klusa grabi�nā�anās. Gaurēns ar knābi sāka dauzīt �aumalu.

Tre�ās dienas rītā olas �aumala bija ieplaisājusi. Nu ezera mājiņā sprieda, ar ko tādu mazu gaurēnu barot. Pieaugu�ās gauras ēd zivis. Bet tikko iz�ķīlies mazulis? Laikam gan derētu kāda maigāka barība. Kukaiņi? Jā. Bet kā tos vairumā savākt? Te būs ko noņemties �.

Kad vakara krēslā pie mājiņas piestāja Arņa laiva, Jurģis iznāca pretī uz klāja un, plati smaidīdams, izvilka no savas azotes mazu, raibu, pīksto�u gaurēnu. Putnaberns bija jau ap�u- vis un tagad ar smailo knābīti rau�a no pūkām nost zvīņas. Tad nogrozījās uz Jurģa plaukstas, piekļāva galvu smieklīgi sīkajam spārniņam un aizvēra acis.

��� Braukdams pa ezeru, salasīju �ādus tādus kukaiņus.

��� Vēl nevajag, � teica Jurģis. � Viņ� pirmo reizi ēdīs tikai rit. Un nez vai tās vaboles, Arni, nebūs par cietam.

Engures ezers viscaur ir sekls. Gadu simtos tajā nogulsnējies biezs duņu slānis, kuru sedz zaļ� mieturaļģu paklājs.

Jurģis, nolicis sev līdzās bļodu ar ūdeni, tupēja uz klāja un ar aira galu cēla no ezera dibena mieturaļģu vī�ķus. Kad viņ� tos ar visām dūņām ielika bļodā un papluinīja, kļuva redzams, cik daudz tajos sīku dzīvnieciņu. Vislielākā skaita pa bļodu locījās trisuļodu kāpuri. Jurģis tos zvejoja ārā un lika pudelītē.

Pēc tam no siltās migas tika izņemts gaurēns, lai pirmo reizi to pabarotu. Iesākums bija grūts. Raibulis pats barību neņēma. Kāpurus nācās bāzt knābī ar pinceti � gandrīz vai varmācīgi. Visi ļaudis, kas tobrīd bija uz vietas, sēdēja ap jauno udensmājiņas iemītnieku.

Vai gan ornitologi nebija skatīju�i simtiem tādu te putnu bērnu? Ka nu ne! Bet �is bija īpa�s gadījums. Par mazuļiem ezerā rūpējas viņu vecāki. Gaurēns bija bārenis.

Ritēja dienas. Gaurēns jau pats veikli satvēra viņam pasniegto barību. Starp cilvēkiem un viņu aprūpējamo uzplauka abpusēji siltas jutas.

Tāds stāvoklis ilgāk vairs nevarēja turpināties � bija ta�u pēdējais laiks draiskulīgajam udensmājiņas iemitniekam dot vārdu! Un tā nu ir gau�ām nopietna padarī�ana. Tika izteikti da��ādi priek�likumi. Gan Mikiņ� un Tipiņ�, gan Kuniberts un Vi- libalds, gan ieteikts pat tik cēls vārds kā Labiaudzinātspeldē- tājputns. Tomēr, ka tas bie�i �ādās reizes mēdz būt, kad visi vārdi ir pārcilāti, neviens neliekas vienīgais, istais. Un tad ņem un ieliek pa�u parastāko.

Par Jāni vai Pēteri gaurēnu nenosauca, bet nosauca par Mer- gusiņu. Vai �is vārds ir tik parasts? Jā � parasts gan. Tas ir tikpat parasts un pliks kā vārds Sunītis sunim vai Kaķītis � kaķim.

Ja jums gadītos nejau�i nokļūt ornitologu sabiedrībā, jūs nemaz tik viegli nesaprastu, par ko viņi runā. Tas ir briesmīgs �argons! Strazdus viņi sauc par sturniem, �agatas � par pi�kām, lijas � par cirkiem. Bet nekā nesaprotama tur nav, viss ir daudz vienkār�āk un neinteresantāk, nekā sakumā varētu likties. Strazdu ģints latīniskais nosaukums ir Sturnus, �a�gatu � Pica, liju � Circus.

Nu, bet Mergusiņ�? Lūk, atminējums: garknābja gaura, latīniski � Mergus serrator.

Lai arī kā, bet putns beidzot ieguva vārdu. Un tagad, ja pusauga gaurēns aizpeldēja no ūdensmājiņas kādu gabalu nost, to varēja pasaukt atpakaļ:

� Mergusiņ! Mergusiņ!

Bet, ja uz klāja malas sēdēja Jurģis, tad Mergusiņ� nemaz nebija jāsauc. Tad viņu pat ar dzī�anu nevarētu prom dabūt. Viņ� kā tāds �unelis Jurģim visur tekalēja līdzi. Kad Jurģis brauca projām no mājiņas, Mergusiņ� viņu pavadīja, peldēdams cie�i līdzās laivai. Kad Jurģis atgriezās no ezera, Mergusiņ� viņu sagaidīja. Turklāt gaurēnam patika rotaļaties airu sagriez�tos ūdens virpuļos, tāpēc airēt vajadzēja ļoti uzmanīgi, lai viņu nejau�i nesavainotu.

Ta�u Mergusiņ� sagādāja ne tikai prieku vien. Lai arī kādi panākumi Jurģim bija Mergusiņa audzinā�anā, vienu viņ� put�nam iemācīt nespēja. Mergusiņ� savas vajadzības kartoja, kur pagadījās. Visur viņam bija jāstaigā pakaļ ar lupatu . .. Ari pusaud�a izskats nebija visai pievilcīgs � spalvu makstis uz putna ķermeņa izskatījās kā rugāji. Mergusiņa pūku tērpu pa�kāpeniski nomainīja spalvas.

Vasara gāja uz beigām. Ūdensputnu ligzdas aizauga ar zāli un niedrēm. Jaunie putni cēlās spārnos, daudzi jau bija pame�tu�i dzimto ezeru.

Ari Mergusiņ� bija izaudzis. Rugaine no viņa nozuda. Gauras tērps ieguva jaunu krā�ņumu.

Kad Jurģis devās uz krastu, Mergusiņ� peldus vai ari sē�dēdams laivā viņu pavadīja. Kad cilvēks iedarbināja motociklu un sāka braukt, gaura vēl pāris simt metru palidoja lidzi, bet tad, apmetu�i gaisā loku, atgriezās pie peldo�ās mājiņas.

Barību Mergusiņ� iemanījās iegūt pilnīgi patstāvīgi. Pie mājiņas visu vasaru uzturējās liels vīķu bars � tūksto�iem sīku zivtiņu. Tās �eit pievilināja lieliskā iespēja labi paēst. Vaja�dzēja tikai iemērkt ūdeni �ķīvi vai katlu � vīķes tūlīt bija klāt un saka skrubināt trauka iek�pusi.

Kur bija barība, tur bija vīķes. Bet arī vīķes pa�as kļuva par barību. Kur bija vīķes, tur bija asari. Ēnā zem mājiņas pon�toniem izdevīgu brīdi uzbrukumam gaidīja prāvs svītroto ūdens- tigeru bars. Tāpat pie pētnieku mājiņās pēc vīķēm bie�i lidoja upes zīriņi. Sie slaidsparņi zivtiņas medija, no gaisa strauji metoties ūdeni iek�ā. Vīķu te bija tik daudz, ka ari cekuldukuri, veselas dūkuru ģimenes bagātigās barības dēļ pārvarēja bailes no cilvekiem. Agri no rītiem, kad ūdensmājiņā visi vēl gulēja, dūkuri, ķerdam'i zivis, nira cie�i gar pontoniem. Un pat tad, ja cilvēki staigāja pa klāju, dūkuri nebaidījās peldēt piecpadsmit, divdesmit metru attālumā no mājiņas.

Saprotams, tādos apstākļos Mergusiņam nebija jā�ēlojas par izsalkumu.

Sākumā, kad putnēns vēl bija mazs un bezpalīdzīgs, likās � tas paaugsies un kādu dienu, pamājis sveikas aud�uvecākiem, atstas ūdensmājiņu, lai pievienotos saviem ciltsbrāļiem ezerā. Ta�u �is paredzējums nebija piepildījies. Mergusiņ� izauga par lielu gauru, tomēr no putnu pētniekiem �ķirties laikam nemaz nedomāja. Vasaru � kas tad te nekait! Bet drīz būs rudens. Un tad vēl ziema . . .

Pienāca augusta otrās sestdienas rīts. Bet augusta otrā sest�diena ezerā ir īpa�a diena. Pulksten 17.00 atskanēs pirmie �ā�vieni. Sajā diena Latvijā atklāj ūdensputnu medibas.

Ornitologi sezonas darbus bija pabeigu�i. Tajā rītā visi uzcēlās agri. Ūdensmājiņā valdīja liela rosība. Tika kārtots un kravāts.

Tad divi viri izcēla enkuru, kas pa vasaru bija pamatīgi iegri�mis dūņās. Ierūcās motors. Mājiņa nodrebēja un lēni uzņēma gaitu. Sakumā tai sekoja pajucis vīķu bars, bet drīz pavadītāji izklīda.

Putnu pētnieku mājiņai bija priek�ā vairaku stundu ilgs ceļ� līdz ziemas stāvvietai � Melnajam ragam.

Pa kreisi slīdēja garām krasta me�s, pa labi � pla�a, slīk��ņaina, krūmiem apaugusi pussala � Grebis. Mājiņa, velkot līdzi virvē piesietu laivu virteni, �ķērsoja rezervāta robe�u. Sajā ezera daļā putni var justies dro�i cauru gadu, ari augusta otrajā sest�dienā pēc pulksten 17.00. Te patvērumu pēc liktenīgās stundas atrod tūksto�iem piļu no citām ezera malām un vēlāk rudenī � ari caurceļojo�as ziemeļnieces.

Mājiņai pa�ķira ceļu liels brunkakļu bars, mazliet sāņus papeldeja vairāki simti lau�u, ceļotājos noraudzījas me�a piles un prik�ķes, gulbju ģimene. Kaut kur augstu gaisā skanēja kui�talu balsis. Pāri ezeram, garos kaklus salieku�i, lidoja zivju gārņi.

Mergusiņ� tupēja uz klāja un vēroja pasauli. Viņ� bija uzsācis ceļojumu. Ne uz Holandi vai Angliju, kur ziemu pārlaist no ezera lido viņa sugas brāļi un māsas. Mergusiņ� bija izvēlējies citu iespeju � palikt pie cilvēkiem. Bet tas nozīmēja, ka viņam būs jādodas uz Rīgu.

Blakus gaurai sēdēja brūni nodedzis virs saulē izbalēju�ā kreklā. Sēdēja un domāja par Rīgas dzīvokli, kas nepavisam nelīdzinās ezerā peldo�ai mājiņai. . .

Pienāca Arnis un apņēmīgi teica:

��� Mums skolā ir dzīvās dabas stūrītis. Labi iekārtots.

��� Ar lielu baseinu, vai ne . . .

Arnis notupās līdzas Jurģim un Mergusiņam.

Vienā no aprīļa pēdējām dienām, kad ezeros kusa ledus, Riga kāds virs iesēdās tramvajā, kas viņu aizveda uz Me�aparku. Jau nez kuro reizi pēdējo mēne�u laikā viņ� iegāja pa Zooloģiskā dārza vārtiem.

Nonācis līdz ūdensputnu aplokam, viņ� tūlīt pamanīja krā�ņu gauru tēviņu, kur� diķa malā pa�reiz tūcīja iek�ā reņģes. Zoo�dārzs bija tikko kā atvērts, un apmeklētāji vēl nebija sana- ku�i. Virs klusi pasauca:

��� Mergusiņ! Mergusiņ!

Putns izstiepa kaklu un bridi klausījās. Kad cilvēks velreiz viņu sauca, Mergusiņ�, pametis rita maltīti, pienāca pie sētas.

��� Kādi tev, Mergusiņ, jaunumi? � Jurģis apvaicājās. Putns par atbildi izbāza cauri stiepju pinumam galvu. Jurģis pakasija tam pakakli un viegli ar pirkstu papliķēja pa smailo knābi.

��� Radās, ka esi te tiri labi iedzīvojies. Izskaties mo�s un vesels. Tagad es tevi apciemo�u retāk. Rit braucu uz Enguri . . . Nu, labs ir, paliec sveiks! Par tevi man mierīgs prāts.

Atgājis kādu gabalu no �oga, Jurģis atskatījās. Mergusiņ� gāzelēdamies soļoja atpakaļ pie savām reņģēm.

Ari �i vasara, tapat kā iepriek�ējās, putnu pētniekiem ezera aizritēja vienā steiga. Pat nepaspēj aptvert, Jurģis pie sevis reizēm nopukojās, pa kuru laiku ceriņi nozied. Grebi paceļas bērzciemnieku sakrautās siena kaudzes. Niedres zaudē spilgto zaļumu. Un klāt pirmie rudens lieti.

Pa Zooloģiska dārza centrālās alejas slapjo asfaltu soļoja brūni iededzis virs rudens mētelī ar saceltu apkakli. Pie putnu diķa viņ� apstajās un vērīgi parskatija piļu un zosu baru. Tad, pagājies pa celiņu, atkal apstājās. Apgāja riņķi visam no�ogo�jumam un taisnā gaitā devās uz dārza parvaldes eku.

Pēc kada laika durvis, pa kurām bija iegājis vīrietis, parādī�jās vecīgi salīcis stāvs.

Pa dārza celiņu, uz kura krita slapjas, dzeltenas kļavu la�pas, drēgna rudens pēcpusdiena aizgāja sirms, vecs vīrs. Necie��ami viņam sāpēja kājas. Reimatisms. Ja visu mu�u dzivots uz ūdeņiem, no tā nekur neizbēgsi . . .

Ķemme. Ķem-me. Ķemmme!

Sekcijā noskaidrots, ka garknābja gauru, vārda Mergusiņ�, kāds Zooloģiskā dārza apmeklētājs �ovasar pacienājis ar plast�masas ķemmi.

Urā! Sākas mu�u ģimenes vēstures jaunie laiki! �onakt mes gulējam jaunajā dzīvoklī! Kolosāli! Tēvs saka � viss dzivē esot relatīvs. To var attiecināt ari uz mūsu jauno dzīvokli. Mums, protams, tas ir jauns, bet pati maja celta pagaju�ā gadsimta beigas; augsti griesti, lifta nav, mēs dzīvojam piektajā stāvā. Toties mums ir atsevi�ķs dzīvoklis � trīs prāvas istabas, viena mazāka, vanna, telefons, siltais ūdens. Tagad mums, puikām, bus pa�iem sa\� istaba, pati lielākā dzīvokli, vecākiem sava un vēl viena � tā gan ir caurstaigājama �, kura sagaidīt viesus. Vienkār�i ko-lo-sā-li!

Līdz �im dzīvojam visi se�padsmit kvadrātmetru mazā ista�biņā: es, abi mani vecākie brāļi � dvīņi, mamma un tētis. Tagad ir vareni! Skatoties pa logu, Rīga kā uz delnas!

Mamma saka � viņa dzīvokļu rindā iestājusies, kad piedzi�mu�i dvīņi. Pa�laik viņiem rit �etrpadsmitais gads, man � desmitais. Vispār viņi ir tādi jocigi dvīņi. Vēl līdz �im tādus neesmu redzējis. Parasti runā un raksta, ka dvīņi ļoti mii viens otru, sarod, viņus grūti at�ķirt. Nu, kaut vai slavenie koru diriģenti! Viņi ta�u bērnibā pat viens otra vieta stundas uzdo�tos mājas darbus atbildēju�i! Nē, ar mūsējiem nekas tāds nekad nevar notikt, jo viņi mū�dien strīdas un ple�as. Tas man ļoti nepatīk. Kad viņi sāk plēsties, tad viss iet pa gaisu. Parasti tādas reizēs manos kaut kur noslēpties, lai nemaisītos pa kājām. Citādi viņi sauc mani par �ķīrējtiesnesi. Mani tētis gan devē par diplomātu, bet tur jau desmit diplomātu nepietiek, lai tiktu skaidrība abu brāļu savstarpējos rēķinos. Labak pazust un no�gaidīt, kamēr pa�i noskaidro attiecības. Ja tadas reizes kaut kas tiek saplēsts, vakarā iet otrs trādirīdi vaļa.

Tētis mums ir stingrs, bet ari labs un taisnīgs. Roka viņam ir smaga v . . Tādas jau laikam ir tās zelta rokas. Mamma saka � musu tētim tādas esot. Viņ� strādā par in�enieri un ir ļoti gudrs. Kad izaug�u liels, es ari bū�u in�enieris. Starp citu, visi atzist, ka mēs izskatā esot ļoti lidzigi. Tikai saviem dēliem gan nekad nelik�u pa�iem nest siksnu, lai dabūtu pērienu pēc no�pelniem. Ko nu tur slēpt, neesmu jau nekāds svētais, un pēc siksnas man jāiet diezgan bie�i, jo �esmu kā uzburts�, tas ir mammas teiciens, uz da�ādām ma�īnām, aparātiem, skrūvēm, kloķiem. Tikai �el, ka pēc manas pieskar�anās kā pēc burvja mājienā vienmēr kaut kas salūst vai saplīst: televizors vairs nerada, radio klusē, magnetofonam nokrīt slēdzis. Ak, vai nu visu var uzskaitīt! Bet jācie� ir, un visbie�āk cie� mīkstākā vieta . . . Vecākie brāļi, ja viņiem tiek ar siksnu, neizdod ne skaņas, bet es esmu izstrādājis citu paņemienu. Siksna karājas virtuvē uz naglas. Parasti mamma saimnieko virtuvē. Jau ejot uz virtuvi, es saku izdot klusus pīkstienus, kas virtuvē kļūst ar�vien skaļaki. Glu�i raudas jau nu tās nav, bet kaut kas līdzīgs suņa smilkstē�anai. Mamma, protams, kļūst uzmanīga un, neska�toties uz nevaļu, apjautājas, kas man kai�. Es neatbildu, turpinu smilkstēt, meklēju ķebli un kāpju pēc siksnas. Tad viņai, pro�tams, viss skaidrs. Musu mammai ir ļoti miksta sirds, un viņa mus visus tik ļoti, nu ļoti mīl . . . Mani viņas milestība reizēm ir paglābusi. Tētis gan tādās reizēs kļūst dusmīgs uz mammu. Saka, lai nemaisoties viņa audzina�anas sistēma un viņam, vīrie�tim, gan labāk esot zināms, kā zēni jāaudzina par vīriem, neka viņai, sievie�u cilvēkam. Starp citu, mūsu ģimenes vīrie�iem visiem ļoti patīk � un man it sevi�ķi � Raimonda Paula dziesma � � jo sievietem nav lemts izprast vīrie�a dabu�. Bet vispār teorētiski jau es piekritu tēva audzinā�anas metodei, tikai �ēl, ka tās praktiskā pielieto�ana jāizjūt pa�am uz savas ādas. Kaut gan tagad, kop� es uzvarēju pedejā sarīkojumu deju konkursa �e� klasē, mums ar mammu ir liels trumpis rokā. Jau tagad esmu tikpat kā mākslinieks. Muzikants vingrina pirkstus, dzie�dātājs balsi, bet man jāvingrina augums. Kāda gan var but auguma vingrinā�ana, ja tev sap dibens un tu godīgi pagriezties nevari? Bet tētis jau nebūtu tētis, ja viņ� neatrastu izeju arī no �ādas situācijās. Ja esmu nogrēkojies pirms ie�anas uz mē�ģinājumu, viņ� siksnu nomaina pret salauztās lietas saremon- tē�anu. Vienu reizi nokukoju visu nakti pie apklusu�ās �Spī�dolas� kastes. Kā par brinumu, rīta pusē tā sāka skanēt.

Un ar tām sarīkojumu dejām arī bija joki. Es dejoju tre�o gadu, un man loti patīk. Bet sākuma, kad mamma aizveda uz nodarbībam, bija tīrā nelaime.

Mūsu ģimenē ir pieņemts, ka katram bez kārtējiem pienā�kumiem ir kāda blakus nodarbo�anas � savs �hobijs�. Man un mammai � dejas, jo viņa cītīgi seko maniem treniņiem. Tētim �o blakus pienākumu ir bez gala � sakot ar dzīvokļa remontu un beidzot ar sare�ģītām aparātu konstrukcijām. Māris Ma�zais, kas ir par piecām minūtēm vecāks par brāli Aletu, jau ce�turto gadu trenējas pauko�anā. Māris Mazais? Jā, pie mums, ta- pat kā pie ķeizariem, ir Māris Mazais un Māris Lielais. Māris Lielais � mans tētis. Brālim tāds vārds dots tētim par godu, un, lai viņus nesajauktu, vienu sauc par lielo, otru � par ma�zo. Es gan brāli bie�āk saucu par Marēnu. Esmu nosaukts vec�tēva vārda � par Pēteri, bet Aleta vārdam pavisam jocīga vēsture. Kad māmiņa gaidījusi bērniņu, viņa un tētis nosprie�du�i � ja būs puisītis, sauks par Mārīti, ja meitiņa � par Aletu. Mamma agrā jaunībā lasījusi kādu romānu. Varones vārds bijis Aleta. Tad, kad uzradu�ies dvīņi, viņi lielos uztraukumos pavisam apjuku�i. Nav bijis laika daudz gudrot. Pats Alets par savu vārdu gan īpa�i priecīgs nav. Mans un Mārēna vārds ir iespiests kalendārā, mums svin vārda dienas, bet Aletam � nekā. Mēs gan viņu apsveicam 22. septembrī kopā ar tēti un Mārēnu, tomēr tas nav tas. Un tad vēl: es izpētīju, ka, vardu �Alets� no otra gala lasot, iznāk �Stela�, bet Stella tulkojuma nozimē � zvaigzne. Kad mēs ar Māri Mazo gribam Aletam par kaut ko sariebt vai viņu sakaitināt, saucam par �astes zvaig�zni�, par �pakaļzvaigzni� vai �zvaigzni no otrā gala�. Glīti tas nav, bet tā nu mēs viņu āzējam. Alets ir ļoti strauj� un ātr- sirdigs, viegli aizvainojams. Dusmās viņ� top neaprēķināms, un labāk jau būtu likt viņu mierā un nekaitināt, bet � ko lai dara � reizēm ir ta, it kā kāds raustītu aiz mēles, un vārdi pa�i izripo no mutes.

Ari skolā neapvaldīta rakstura dēļ viņam daudz jācie�. Kadu dienu � atceros � Alets atnāk no skolas tik saguris, it ka viņā kaut kas butu salūzis, it kā apdzisis. Atguļas uz divana un pagrie�as pret sienu. Jūtu, kaut kas nav, kā vajag, bet Alets klusē. Vakara pārnāk māte. Pa�ukstu viņai � Alets laikam slims. Viņ� guļ un nerunā.

Mamma paņem termometru un iet karstumu mērīt, bet Alets � var redzēt, ka viņ� ļoti saņemas, � pieceļas sēdus un saka:

��� Mamm, mani izslēgs no skolas.

Mammai termometrs izslīd no rokas, labi, ka uz divana un nesaplist.

Rokas dreb.

��� Kāpēc?

��� Es uzgāzu grīdas mazgājamo spaini ar netīro ūdeni Jurim uz galvas.

��� Kur?

��� Skola.

��� Kāpēc?

Aizsmaku�ā balsi, saraustīti, reizēm pārvārot elsas, Alets stāsta:

��� �odien mums skolā pusdienās bija vārītas olas. Mēs jau nezinājām, ka olas nav līdz galam izvārītas. Juris svie� ar olu man, trāpa uz piedurknes, bet man jaunais uzvalks mugu�ra .. . Tu teici, ka jaglabā � Es viņam pretī un trapu pa galvu . . . Nakamajā starpbrīdī viņ� pienāk man klāt un iespļauj sejā . . . Tad es neizturēju. Tantiņa mazgāja logu. Paķeru spaini un uzgāzu viņam virsu . . . Mani aizveda pie direktores . . . Tev jāiet uz skolu . . . Mani izslēgs . . .

Tas ir briesmīgi � uzgāzt netīru ūdeni cilvēkam uz galvas, bet vel pretigāk, kad tev iespļauj seja � Es pilnīgi saprotu Aletu, bet līdzēt nevaru..Man pat nelabums sakāpj kakla. Kā var iespļaut seja?

Aletu�no skolas neizslēdza, bet savaldīties viņam vajag. Ļoti vajag valdīties. Viņ� pats ari to saprot. Tagad, kad Alets ar mums vairs nemaz netiek gala, viņ� paņem riteni un brauc trenēties. Viņa �hobijs� � riteņbrauk�ana, bet man ar �hobiju�, tas ir, ar dejo�anu, sākuma nemaz neveicās. Deju skolotājs sa�lika kopa ar tādu knīpu, kādu vel mū�a neesmu redzējis. Viņa bija tik valdonīga un izlutināta! Visam vajadzēja but ta, ka viņa grib! Skaidrs, ka nekāda zvaigzne tajā laika nebiju, pat �pa- kaļzvaigzne� ne, tomēr centos, tikai retu reizi uzminu uz kājas. Bet ko viņa? Viņa mani stumdīja un grūstīja, ja es viņai nepa- kļavos, knieba!

Viņas sīkie pirkstiņi bija tik dzel�aini, ka saņēma mani ka knaiblēs, kaut vai raudi. Kad mājas vakarā es novilku kreklu, vienmēr biju saknaibīts vienos zilumos. Mamma ļoti pārdzīvoja manas neveiksmes, jo es tajās reizes, kad mums vajadzēja sevi paradīt publikai, knīpai atspēlējos. Viņa bija ne tikai kniebeliga, bet ari iedomīga un godkārīgā. Es neļāvu sevi izrīkot, jo deju laukuma ta�u vaditājs un noteicējs ir virietis. Ta mes stāvējām viens otram preti ka āzis ar kazu un badījamies. Citi �izdejoja� laureātu titulus, mes pa to laiku kārtojam savus rēķinus. Pēc tam sekoja asaru plūdi, mani tas neskāra, man nebija �ēl. Protams, vakarā tētis lasīja lekciju par vīrie�a stāju un bruņ- nieciskumu, par* to, ka sievietei, �ajā reize meitenei, visur un vienmēr ir taisnība, ja ari nav, to nedrīkst skaļi izpaust un iz�radīt. Jā, viegli viņam runāt, viņ� jau nebija vienos zilumos saknaibīts. Otrajā gadā man bija cita meitene. Viņa man ļoti patika, bet es nepatiku viņas mammai, jo mēs konkursos nemā- cejām aizdejot līdz finālam. Meiteni �atdeva� citam zēnam. Ma�nam lepnumam tas bija smags trieciens, bet es, kā tētis saka, saņēmu sevi rokās un visiem pierādīju, ka nemaz neesmu zeme metams, ari es varu ko sasniegt, ja labi gribu. Un ta nu mēs kopā ar Agritu � viņa ir mana tre�ā partnere � pēdēja deju kon�kursā ieguvām pirmo vietu!

�odien ir sestdiena, man ar brāļiem vajadzēja būt skolā, bet par godu �lielajai tautas staiga�anai�, tas ir, pārie�anai uz citu dzīvokli, vecāki mums atļāva atpūsties un sakārtot savas lietas. Mums ir katram sava skola. Teva nopelns. Viņ� uzskata, ka Rīga ir pietiekami daudz skolu, lai mēs varētu izvēlēties sev piemerotāko un ar savu labo slavu vai neslavu neietekmētu brāļu skolas gaitas. Man gan labāk patiktu, ja mana skolā ietu ari abi dvīņi. Tad gan klase butu bija�ana pret mani! Kur� prātīgs puika uzsāks strīdu ar cilvēku, kam ir lieli brāļi � un vēl divi?

Jauna dzīvokļa labumi un sliktumi sak paradities uzreiz. Izrādās, ūdens nav! Ne silta, ne aukst^! Tētis visu lietpratīgi apskata un sola uzstādīt boileru � ūdens uzkrājēju. Tad nebūsim pakļauti ta kaprīzēm, bet tagad mes, vīrie�i, ņemam traukus un ejam pie kaimiņiem ūdeni �lienēt�. Kaimiņiem divi mazi medību tak�eļi rej ka negudri. Laikam sajūt Pika smaku. Pīks � tas ir musu lielais, melnais runcis, melnā pantera, kas klāusa tikai tētim, bet kura aprūpe uzdota Marēnam. Runcis jau citu neko neēd ka tikai svaigu zivi un siltu pienu � ievērojiet! � siltu pienu! Dusmas uznāk � �itādam milzenim katru reizi sildīt pienu, kad tam sagribas est, bet ko darīsi? Jasilda! Ja ne, Pīks ļoti labi ievēro nedraugu un driz vien tā lietās atstāj savu . . . Bet citādi viņ� ir musu mīlulis, bez tajn � vecajā dzīvokli bija peles. Un vēl. Pīks ir saimnieks māja. Viņ� visus pavada līdz durvīm un sagaida. Ja vakarā kāda nav mājās, Piks tup pie durvīm un gaida, kamēr kavētājs ieradisies. Kad visa ģimene kopa, Pīks mierīgi aizslāj uz istabu skatīties televizoru. Gulēt ari neiet, kamēr visi nav savās gultās. Parasti Pikām nepatik�anas sagada mamma. Citi jau guļ, bet mamma pa virtuvi raujas melnās mie�sās: mazga, vāra, gludina, lāpa. Piks līdz divpadsmitiem pus�nakti to pārdzīvo mierīgi. Jā, interesanti gan! Kā Piks var zi�nāt, ka pulkstenis ir tie�i divpadsmit? Kaķi ta�u pulksteni ne- pazist? Vispār Pīks ir viens kolosāls runcis! Pec pulksten div�padsmitiem Piks sāk klanīties, it kā gribētu rādīt, ka viņam nak miegs. Klanī�anās mijas ar ņaudieniem. Savu teātri runcis spēlē tik ilgi, kamēr mammai apnīk, viņa vairs nevar izturēt un arī aiziet gulēt. Tad Pīks iekārtojas savā kaktā uz naktsguļu.

Visvairāk Pīks baidās no tēva, bet vismīļākais viņam ir Mā- rēns. Reiz, kad Mārēns bija slims ar augstu temperatūru, Piks trīs dienas neatgāja no yiņa gultas. Ne ēda, ne dzēra, ne gulēja. No liela noguruma tikai grīļojās. Un tikai tad, kad Marēnam temperatūra nokritās, Piks atkal kļuva normāls kaķis. Tads, luk, ir musu Piks!

Kaimiņi stāsta, ka mūsu nākamās viesistabas ārējās sienas nolējumam nav gadījuma raksturs. Jau piecus gadus namu par- valdes amatnieki labo jumtu, bet tas ka tek, tā tek . . . Kāpjot aug�a pa kāpnēm, redzu, ka tēva pleci sagumu�i un pats viņ� tāds domīgs. Ka nu ne! Tētim vēl viena problēma jāatrisina . . .

Degunā iesitas pankūku smar�a. Kas tad mammai �odien lēcies? �odien ta�u nav svetdiena? Un pankūku cep�ana ir musu ģimenes virie�u darbs! Ari es maku pankuku uzsviest gaisa, apgriezt un saķert panna! Pankūkas mes cepam katru svetdienu, bet mammai pa to laiku jāguļ un jāgaida, kamēr saklājam bro�kastu galdu. Tā mēs viņu lutinām, un man liekas, ka tas viņai ļoti patik. Ja, dzīvokļu maiņa izjaukusi visu musu kārtību.

Tagad sakas iekārto�anās jaunajā dzivoklī. Mēs, puikas, sa�vu istabu ar mēbelēm sadalām �etrās daļās. Katram savs kakts, bet ceturtajā uz paliktņiem stāvēs divriteņi. Par riteņbraucēju trenējas tikai Alets � viņam ir ists sacīk�u divritenis, man ar Marenu ir pusaud�u velosipēdi. Turpat novietojam ari detaļu kasti un visādus uzgrie�ņus, knaibles, stangas. Atklāti sakot, man velosipēdu remontē�ana ne visai patīk un parasti cēlsirdīgi atļauju to izdarīt Aletam. Tēvs tādās reizes rajas un sola at�ņemt divriteni, bet pagaidām tas vēl pieder man.

Skatos, ar kadu gādību un uzmanību Marēns nes savu ak- variju. Viņ� novieto to blakus elektrības kontaktam, ierīko ap�gaismo�anu, gaisa cirkulāciju. Tētis Mārēnam palidz, es sē�u uz sava divana, �ūpoju kajas, un abi ar Piku dziļdomīgi klusējam. Nu, ko tur daudz muti dzisināt! Labi, ka mana zivju kaste, mantas vedot, saplīsa. Vismaz ar godu esmu izķepurojies no vienas baigi nepatīkamas padarī�anas. Lieta tāda, ka sajūsminājos par Ma- rena spējām un panākumiem zivju audzē�anā . . . Viņam tie��ām ir skaists akvārijs. Tas izveidots pēc visiem likumiem. Taja ir gan akmeņi, grants, glieme�vāki, ūdensaugi, gan da�ādas zi�vis. Katru svētdienu Mārēns brauc uz Ciekurkalna tirgu pec barības. Vispār Marēnam nepatīk lasīt grāmatas, viņ� labāk darbojas, bet, ja pagadās kads raksts vai gramata par zivju kop��anu un audzē�anu vai akvārija ierīko�anu, viņ� lasis tik ilgi, kamēr izlasīs, un vienalga, vai tas rakstīts latvie�u, krievu vai vācu valoda. Apkrausies ar vārdnīcām � un izlasīs! Tads ir Māris Mazais!

Sākumā Piks mēģināja Mārenam palidzet. Ar ķepu revideja zivis akvārijā, regulēja satiksmi un nogar�oja udensaugus. Zivju gar�o�ana beidzās bēdigi. Tris dienas Piku nelaida dzīvokli un baroja tikai pie durvīm. No tas reizes runcis izliekas, ka akvārijs viņu gau�ām maz interesē . . .

Jā, tā nu es ari, sajūsminājies par Mār-a Mazā akvariju, no�lēmu ķerties pie akvārija ierīko�anas. Vecamtēvam toreiz bija dzim�anas diena. Viņ� ar vecomammu dzīvo Olainē, mēs bijām aizbrauku�i apsveikt. Ja jūs zinātu, cik man ir labs vecaistēvs! Viņ� ir mans labākais draugs uz pasaules! Ari Jāņonkulis ir labs draugs, bet toreiz pie tās �akciju sabiedrības dibinā�anas� klāt bija vecaistēvs.

Saku: � Vecotēv, gribu akvāriju, bet man nav naudas.

Vecaistēvs padomāja, padomaja un ieteica �dibināt akciju sabiedrību�. Sapratu, ka man tas ir izdevīgi. Katram akciju sabiedrības biedram bija jādod zināma naudas summa akvarija pirk�anai. Tētis pieteicās palļdzēt ierīkot. Tikai bija viens no�teikums: tad, kad akvārijā savairosies zivtiņas, tās bus jānes uz zooveikalu pārdot un nauda pamazām jaatdod.

Vispār ar akvāriju baigi iekritu. Vai tad es varēju iedomā�ties, ka tas prasis tik daudz darba un rupju? Man entuziasma pietika divām nedēļām � līdz pirmajai akvārija tīrī�anai. Tad man palīdzēja Marēns. Domāju, ka viņ� arī turpmāk palīdzēs. Pareizak sakot, domāju, ka viņ� rūpesies gan par savu, gan par manu akvariju, bet rūgti maldījos. Mārens vairs nepakustināja ne pirkstu mana akvārija labā. Teica, ka padomus do�ot, bet lai strādājot pats. Pēc dabas esmu diezgan paslinks, tas nu man gribot negribot jāatzist. .. Paldies Pikām! Tas palīdzēja man tikt vajā no lielajām zivīm, mazās tāpat aizgāja bojā � Un tad man ienaca prātā spīdo�a ideja! Kadā vasaras vakara skatos: mans akvārijs mud�ēt mud� ar odiem! Vai tā nav laba barība zi�vīm? Ielasīju odus celofāna maisiņā, uzlīmēju uzrakstu: �Aug�stākā labuma barība zivīm� un gaidīju Mārēnu. Bet . . . Nu, ko tur! . . . Komerclietās es vienmēr bankrotēju. Nakti mes visi kā�vāmies ar odiem, un mamma no rīta pavēlēja izvākt to smirdoņu no istabas. Tas smirdoņa bija . .. mans akvārijs. Labi, ka ar to tagad cauri un es saviem �akciju sabiedrības� biedriem varu godīgi paziņot, ka akvarijs pārceļoties saplīsis, sabiedrība likvi�dēta un pasākumā ieguldito naudu atpakaļ saņemt nav iespējams. Visgrūtāk man to būs izskaidrot Valīntantei. Alets, kad bija maziņ�, tā iesauca Valijas tanti, un tā mēs viņu tagad saucam visi. Valīntante citādi ir gudra sieva, tikai viņai. .. nu, tā do- ma�ana ir tāda lēnāka, tāpēc man patīk uzdot āķīgus jautājumus. Jautājumus gan es pats neizgudroju. Tos man parasti uzdod tētis, bet tas jau nav svarīgi. Tā es viņai jautaju: � Valīntante, pa �oseju brauc zils, mazs, moskvi�s. Cik ma�īnas brauc pa �oseju?

Viņa, ilgi nedomadama, sper vaļā: � Viena!

Nu man ir lieli smiekli.

��� Nekā, � saku, � brauc trīs ma�īnas: zils, mazs un mos�kvi�s.

��� Jā? � viņa brīnās. � Bet es domāju, ka zils, mazs mos�kvi�s!

Ir jau pusdienlaiks, un saule sāk spīdēt musu dzīvokļa logos. Vasarā te laikam būs ļoti karsti. Atveru logu un skatos � abpus logam ir paplata karnīze. Tas jaatceras. Mums skolā viens puika, spītējot skolotājai, bija izrāpies pa logu un stāvēja uz karnīzes. Puikam nekas, bet skolotāju aizveda uz slimnīcu.

Man �i doma neiziet no prāta. Tiklīdz vecāki aiziet uz veikalu iepirkties un sagādāt produktus nākamās nedēļas vajadzībām . . . musu ģimenē, tapat ka ārzemēs, produktus iepērk nedēļas bei�gās visai nākamajai nedēļai. Tiklīdz vecāki pa durvīm ara, tā abi dvīņi atkal plūcas. Jāizslauka istaba, bet viņiem, luk, neesot de�ūra! Mēs dzīvokli tīrām pēc grafika: pirmdien, otrdien � Alets, tre�dien, ceturtdien � Mārēns, piektdien, sestdien � es. Svētdienās visus nedēļas netīrumus aizvāc mamma. Kamēr brāļi dala taisnību, es klusītēm pakāpjos uz palodzes un izlienu pa logu. Nu vienreizeji kolosāla sajuta! Jūtos kā Pēterbaznīcas gailis! Man apak�ā visa Rīga! Labi gan, ka mēs dzīvojam piektajā stāva! Kur vēl tādu skatu var redzēt? Un par velti! Kamēr es sajūsma staipu kaklu, dzirdu � kaut kur apak�a ellīgi lamajas. Beidzot aptveru, ka �īs lamas ir tēmētas manai personai. Drukna sieva oran�ā uzsvārcī, nostājusies pretējā nama durvis, vicina nan ar slotu. Neko darīt. Lienu atpakaļ istabā. Brāļi nemaz nav pamanīju�i manu prombūtni, tikai Piks nelabi ieņaudas, mani ieraudzījis. Viņam mana odiseja laikam nepatik. Un drīz vien seko turpinājums. . . Mamma ieskrien dzīvokli balta ka burtnīcas lapa, tētim tāda seja, ka labāk zemē ielīst nekā viņam ceļā gadīties �

Es esmu pirmais, kas jaunajā dzīvokli dabū siksnu � Ta nu jaunais dzīvoklis ir iesvētīts . . . Bet mammai sirdslēkme .. . Mammas gan �ēl. Nu, ko lai dara, ka tiem sievie�iem tik vāji nervi? Zēl, ka mamma nav kosmonaute, tad viņa nemaz neuz�trauktos . . . Vecajā dzīvokli kaimiņi runāja, ka tētis musu deļ esot kļuvis sirms, bet mammu varot cauri adatas acij izvilkt.. . Tas nu, protams, ir pārspīlēts. Tāda adata vēl pasaulē nav iz�gudrota, bet vispār tieva viņa ir gan . . .

Ak, dū�a man papē�os un nemaz vairs nav prieka par jauno dzīvokli. Galva pazib ķecerīga doma: varbūt tie�ām pazust no mājām, kā to ir iecerēju�i izdarīt deju skolotāju mazais dēlēns Artis ar savu sola biedru? Lieta tāda, ka maniem deju skolotājiem ir divi bērniņi: divgadīga Betija, kuru visi sauc par Beciņu, un se�gadīgais Artis, kas �ogad iet sagatavo�anas klasē. Skolotāji diezgan bie�i ņem bērnus līdzi uz nodarbībām, un es esmu Arta draugs. Nesen saņēmu no deju skolotājas slepenu uzdevumu. Viņi mājās ievēroju�i, ka regulāri pazūd produkti: sviests, cukurs, maize. Tie atrasti noglabāti mugursoma. Tagad man jāuzzina, kādai vajadzībai Artis krāj produktus. Es jau to zinu. Mums pat ir noslēgta slepena savienība, un es esmu iecelts par koman�dieri. Savienība saucas �Polārzvaigzne�, un musu mērķis ir ap�gūt ziemeļus. Ziemeļos ir vērtīgi izrakteņi. Mēs ņemsim līdzi lāpstas, maisus un, kad beigsies mācības, dosimies ceļā . . . Iegū�tos dārgumus pārvedīsim mājās un uzdāvināsim vecākiem.

Bet tagad sakiet man pavisam atklāti � vai es, Arta draugs, un �Polārzvaigznes� komandieris, drīkstu nodot savu draugu? Vai es drīkstu nodot? Vai tas ir godīgi � uzzināt drauga no�slēpumu un to izklāstīt visai pasaulei? Lielie jau dikti gudri. . .

� Ej un izliecies, un uzzini, un pasaki . . .

No vienas puses, es saprotu � Artis ar savu biedru vēl ir pārāk mazi, lai uzsāktu nopietnu ceļojumu. Labākajā gadijumā tur ��iks� vien sanāktu, bet no otras puses . . . Jūtos tik slikti, cik vien slikti var justies cilvēks ar netīru sirdsapziņu. Mazie man uzticas, bet es viņus pie�maucu. Kā tad ir ar to bruņnie- ciskumu? Kurā gadījumā es esmu bruņinieks, kurā ne? Eh, ka vajadzētu parunāt ar teti, bet viņ� vēl ir dusmīgs! Varbūt pie�zvanīt Jaņonkulim vai vecamtevam? Sis jautajums rit noteikti janoskaidro, bet tagad . . . tagad jāiet mammu apmīļot. Kaut tikai viņa nesaslimtu!

Uz pirkstgaliem ieeju mammas istaba. Viņa guļ uz dīvāna, acis ciet, bet seja vairs nav tik bala. Ar abam rokam noglāstu viņas pieri un matus. Klusa balsi dziedu:

Tā, luk, runci mes Iestādījām dobīte, Bet, lai puķe augtu skaista, Ta mazdrusciņ jaaplaista.

Mamma atver acis un sak smieties. Viņa pieglau� manu galvu savam krūtīm. Jutu zaļu īpatnējo smaku.

��� Cipu, Cipu . . . tev man jādod vīrie�a godavards, ka nekad vairs nekāpsi p^ logu.

��� Māmiņ, es tev dodu vīrie�a goda vardu, ka vairs nekad nekāp�u. Mes abi ar Piku vairs nekad nekāpsim ara pa logu.

Piks to izmeginaja vecaja dzīvokli, izkrita pa logu no tre�a stava uz ielas. Labi, ka uz ietves. Toreiz Piks vel bija mazs un loti ziņkārīgs. Mamma, skrienot leja pa kapnem, pazaudēja �ības. Ta viņa izskrēja basam kajam uz ielas. Skatas � Pika nav! Bet �is, kukumu uzmetis, tup vārtu rumē, pats tads ka izbrīnīts, ka sabijies. No tas reizes Piks nekad uz palodzes nav kāpis . . .

Noglāstu māmiņās pirkstus. Tie ir tievi un slaidi ka pianistei. Māmiņa veikli raksta uz ma�īnas. No lielas rakstī�anas un ci�tiem darbiem viņai bie�i tirpst rokas. Tētis saka � mums, �et�riem vīrie�iem, māmiņa jasaudze, bet. . . ticiet man, viņai nav ar mums viegli . . .

��� Māmiņ, es tev palīdzē�u kartupeļus mizot, � piesakos.

Ta ir liela uzupurē�anās, jo kartupeļus mizot man �ausmīgi

nepatīk. Un traukus mazgāt ari . . .

Ieejam otrā istabā. Tētis ir noregulejis televizoru, un pa�reiz ekrāna dzied Aija Kukule. Viņ� pasauc dviņus. Brāļi nav divreiz skubināmi. Aija Kukule ir mūsu ģimenes iemīļotāka estrādes dziedātājā. Sē�am visi rindiņā uz dīvāna un ļaujam, lai viņa mus apbur ar savu balsi un izskatu. Es pilnīgi piekritu Aleta domām, kur� gudri uzskata, ka viņa ir vis�armantāka latvie�u estrādes dziedātāja. Jā, vis�ar-man-ta-kā. Ja kādreiz precē�os, ņem�u tadu sievu ka viņa. Esmu gai�matis, ūn manai sievai jabut tum�matei.

Dziesma izskan, un es ar mammu eju uz virtuvi gatavot pus�dienas. Kartupeļi �odien nav jāmizo. Ēdīsim to, ko var atri pa�gatavot, jo tētis ar mammu vel grib aiziet uz veco dzīvokli.

Krānos sāk tecēt ūdens. Kamēr vecāki bus prom, mums, puikam, janovannojas . . . Mamma noliek tīru veļu un peldpalagus. Pec parvāk�anās darbiem ļoti gribas palīst zem silta ūdens un kārtīgi nomazgaties.

Musu ģimenē ir nerakstīts likums � ja vecāku nav majas, visiem jāklausa Mārēns, jo viņ� ir piecas minūtes vecāks par Aletu. Ja Mārēna nav mājās, noteicējs ir Alets, ja abu dvīņu nav majas, par visu atbildu es.

Pirmais iet mazgāties Mārēns. Vannasistaba mums liela, balti fllzēta, tikai � kopā ar tualetes podu. Kamēr Mārēns zem du�as mazgajas, es sē�u uz poda un skatos. Man patīk vērot Marēna kustības � mierīgas, nosvērtas. Viņ� no mums trijiem ir viskārtīgākais. Viņa lietas un drēbes vienmēr kartigi no�liktas, bet mierīgs Marēns izskatas, tikai pavir�i paskatoties. Treniņos viņ� izkopis zibenīgu reakciju. Labi, ka Mārēns to izmanto tikai aizstāvoties. Vispār Mārenam vajadzēja but mei�tenei. Viņam patīk saimniekot, un man patīk, ka viņ� aprūpē. Ziemā uzmana, lai man būtu sausi cimdi un siltas kajas, bet vasarā � lai saulē neparkarstu vai neielienu pārāk dziļi ūdeni.

Alets jau dauzās aiz durvīm. Marēns beidz mazgaties, un mēs atstajam vannasistabu Aleta ziņā. Viņ� uz vannu dodas pilna apbruņojuma: peldpleznas kājas, uz acīm akvalangista brilles. To visu viņam ziema atnesa Salatētis, tagad viņ� grib izmē�ģināt.

Kamēr vannā tek ūdens, grozos pa virtuvi, palīdzu Mārenam sagatavoties vakariņām, iepildu tējkannā ūdeni, uzlieku tējas traukus. Ēdīsim tad, kad atnāks vecāki. Ēst gan mes ēdam daudz.

Ka vilki. Mammai ir ko galvu lauzīt, lai mus pabarotu. Reiz, es atceros, mums negar�oja izvārītā zupa un mēs needam. Tad mamma sāka raudāt, paķēra katlu un izgaza visu zupu tualete. Todien mēs palikam neēdu�i, bet pec tam vairs nav bijis gadī�juma, ka mums ēdiens negar�otu.

Virtuve uz palodzes stāv cigare�u paciņa. To ir aizmirsis kāds no vakardienas palīgiem.

��� Mari, re, kur cigaretes! � Es paņemu paciņu.

��� Lai stāv! � Mārēns vienaldzīgi nosaka.

��� Derētu pamēģinat.

��� Lāpsta, tu! Berniem nav brīv smēķēt.

��� Nu, bet ja tikai mazdrusciņ? Tikai pameģinat? . . . Ka var dumus izpūst pa degunu? . . .

��� Sportisti nedrīkst smēķēt, � Mārēns cieti nosaka. Ko ar tadu runāt! Eju pie Aleta. Alets kā ronis plun�ājas pa ūdeni.

��� Alet, man ir cigaretes!

Aletam divreiz nav jasaka.

��� Dod �urp! � viņ� noņem acenes. � Tev sērkociņi ir?

��� Nav.

��� Tad jau nevar, � Alets pliks se� vanna un ieliek ciga�reti mute.

��� Uguni vajag!

��� Tūlīt! � īeskrienu virtuvē. Tur pie gāzes plīts stāv elek�triskās �ķiltavas. Tām ir gar� elektrības pievads, un es �ķiltavas aizvelku līdz vannasistabai.

��� Tūlīt es tev piepīpē�u . . .

Jau liecos ar �ķiltavam pie ūdens, te zibenīgs sitiens pa roku, un �ķiltavas ielido kaktā.

��� Dullie! Dzīvot apnicis, vai? � Tik dusmīgu Marēnu vēl neesmu redzējis.

��� Nu ko tu ārdies? � Es grie�u krūtis pretī.

��� Pajokot nevarēs. Mes jau nepīpēsim, tikai pameģinasim.

��� Vai tu, sīkais, vispār kaut ko sajēdz no elektrības? � Māris kliedz nelabā balsi. � Un tu, akvalangisti � Tas zīmējas uz Aletu.

��� Amurgalva! Vai tu fiziku nemaz neesi mācījies? Vai tu nezini, ko ūdens dara ar elektrību?

Man mute vaļā, blen�u uz Aletu, Alets � uz mani.

��� Ko tu gribi, lai Alets aiziet pie tēviem?

To viņ� saka man, bet Aletam:

��� Taisies, ka tiec ārā no vannas! Pietiek tev te �ļakstināties!

Māris paceļ �ķiltavas un velk vadu atpakaļ uz virtuvi. Durvis

vēl atgrie�as.

��� Ģērbies nost, sīkais, un ej mazgāties!

Citreiz par �o �sīko� gan Mārim sariebtu, bet tagad paklausīgi velku bikses nost un pie sevis domāju:

�Cik labi, ka man ir tads brālis, kas zina fiziku!�

Alets pieliecies peta melnās pleznas. Garamejot � nezin no kurienes tads mīļums uzradies � noglāstu Aleta izspuru�o ce�kulu. Aletam mati ir nepaklausīgi, cieti. Viņ� daudz nopūlas, lai saķemmētu tos kaut kādā frizūrā, bet tie nestāv. Mārēnam gan ir mīksti. Viņ� nēsā matus iz�ķirtus celiņā, atķemmetus at�pakaļ, bet es ar saviem matiem varu lielīties. Man tie ir gai�i un viļņaini. Līdz skolas laikam mamma man matus audzēja līdz pleciem. Trolejbusā visi sauca par meiteni, lai gan bija bikses kājās.

Mārēns palīdz nomazgāties. Saziepē galvu un pabā� zem du�as. Mute un acis pielīst ziepju putām. Kamēr es ristos, ari mugura noberzta. Citureiz būtu sācis ķīvēties par to, kam vannasistaba jāuzslauka. Galu galā Alets bija tas, kas pielēja grīdu ar savu akvalangu, bet �oreiz uzslauku pats. Dzirdu, ka vecāki ir atgriezu�ies, tad labāk necelt traci. Vel jau nevar zi�nāt, ko tas Mārēns domā, ka nepasaka tētim par smēķē��anu . . .

Sē�am visi virtuvē un ēdam pirmās vakariņas jaunajā dzī�voklī. Krūzēs smar�o gaiļpiesi�u tēja. Māmiņa sasildījusi ce�pe�krāsni bulciņas. Ari tās smar�o. Un mes visi esam kopā. Man ir tik labi, tik labi . . .

��� Cipu, tu novelsies no krēsla. � Kā pa sapņiem dzirdu matēs balsi.

��� Nāc, ejam gulēt. �ovakar es tev palīdzē�u saklat gultu.

��� Mana miļā, laba māmuht. . .

Pieķeros viņas rokai, un, kā senāk, viņa ved mani uz �u�u�mui�u. Cik labi reizēm būt mazam!

.

Ūdens pile netī�ām nopilēja uz galda un tūliņ briesmīgi pār�bijās: viņu ta�u gribēs aizslaucit. Jabeg! Bet pati zinaja, ka viņai nav kāju un nav ari māju. Pile �ēli lūdzas piena krūzei, lai ta�u paglābjot.

��� Es neka nezinu, paprasi plīts liesmai, varbūt ta tev pa�līdzes, � krūze viltīgi pasmīnēja.

Bet dego�a malkas pagale no plīts mutes dvesa atbaido�i carstu dva�u un �ņaca:

��� Neviens tevi ne�ēlos, bus jālien traukulupatiņa.

Un tā patie�ām notika, tikai visiem par lielu brīnumu ūdens pile ar trauku lupatiņu sadraudzējas un vel �odien doma, ka beidzot ir atradusi savu īsto vietu.

Ce|a mala no neatminamiem laikiem gulēja peleks akmens. Garamgajeji tam nepievērsa uzmanību, un viņ� ar savu vien�tulību bija apradis.

Glu�i negaidīti kada diena uz akmens nometas ko�i dzel�tens tauriņ� un pat sarunu iesaka:

��� Paklau, akmen, � ko tu te dari?

��� Es? Es priecājos.

��� Par ko?

��� Paskaties, cik balts ir tas mākonis virs liela berza un kadas dzidri zilas debesis.

��� Tas mākonis ir peleks un debesis arīdzan pelekas. Viss, viss ir peleks.

Taurenis savicinaja spārnus un saīdzis aizlidoja. Viņ� domāja, ka akmenim pienākas priecāties vienīgi par taureņa, tada skais�tuļa, apciemojumu.

Pēc tās reizes akmens miers bija pagalam. Viņ� prātoja un ne�varēja izdomāt, kā ir labāk: būt pelēkam un redzēt krāsaini vai būt krāsainam un redzēt pelēki.

Vēj� aizelsies skrēja un skrēja. Viņ� vienmer steidzas, nebija laika ne atpakaļ atskatīties, ne pētīt, ko pa ceļam satiek. Reiz viņ� tomēr sētmalē pamanīja saulespuķi. Viņa vējam iepatikās tik ļoti, ka, lai tur vai kas, bija japaliek uz vietas.

��� Parunāsimies, � viņ� teica.

��� Varētu jau, � saulespuķe pasmaidīja un izskatījās vēl skaistāka, � bet vispirms izdari, ko tev lug�u.

��� Labi, � vēj� bija gatavs ar vislielāko prieku paveikt visu, ko puķe vēlesies.

��� Iztrenka mākoņus, gribu sauli redzei, � tik vien saules�puķe palūdza vējam.

Tūdaļ vēj� uzvirpuļoja debesis. Sapluinijis un izdzenājis māko�ņus, viņ� laimīgs atgriezās sētmalē un gaidīja, ko saulespuķe sacīs.

Saulespuķe nelika vējam ilgi gaidīt, tūliņ pateica:

��� Neņem ļauna, nevaru tev vairs veltīt ne kripatiņu laika � man jāapsprie�as ar sauli.

Pelēns domāja, ka mazais susuriņ� ir viņa labākais draugs. Ta pelens domātu vēl �odien, ja viņam nebutu gadījies, luk, kas.

Reiz pelēns un susuriņ�, draudzīgi runājoties, cie�i blakus �a- poja pa me�a taku. Pie līkā bērza viņiem pretī naca lielā �urka.

Tā pati, par kuru visi zinaja � viņa briesmīgi un �ausmīgi ne�ieredz pelēnu.

Susuriņ�, ieraudzījis �urku, atlēca nost no pelēna un sāka iet teciņus. Nonācis blakus pretimnacejai, viņ�, dziļi paklanījies, svei�cināja :

��� Labdien! � Un vēl steidzās piebilst: � Es to pelēnu nepa�zīstu. Es nemaz nezinu, ka tāds pelēns vispār ir.

��� Labi, labi, � �urka norūca, uz susuriņu pat nepavērusies.

Kad �urka bija krietna gabalā, susuriņ� apstājies sagai�dīja pelēnu.

��� Kur tu tik lēns, � viņ� parmeta, � varbūt neredzi, es ta�u gaidu tevi.

��� Kāpēc gaidi? � Pelēns nesaprata. � Tu nupat apgalvoji, ka mani nemaz nepazīstot.

��� Jocīgais, � susuriņ� pabrīnījās, cik gan tas pelēns neat�tapīgs, � �urka ir prom, un es atkal tevi pazīstu.

Ezera, netālu no krasta, uzplauka dzeltenā ūdens lēpene. Visu dienu viņa spoguļojās ūdeni. Tikai kāds labums no skaistuma, ja garlaicīgi. Nebija neviena, ar kuru vēlētos aprunāties.

Pienāca nakts. Pēk�ņi ezera līmeni blakus krā�ņajai puķei ie�mirdzējās sudrabains mēness atspīdums. Ar to gan viņa labprāt tērzēja. Būtu vēl daudz kas pārsprie�ams, bet mēness atspī�dums sāka stostīties:

��� Man . .. Man tagad jāatvadās. Redzi mēnesi tur pie debe�sim? Viņ� � Viņ� iet prom.

Puķe palūkojās aug�up.

��� Tas bālais? Vai tev jāmētājas viņam līdzi, paliec tepat.

��� Es jau gribētu, � mēness atspīdums nomurmināja, bet to�mēr slīdēja sānis.

��� Ir gan bailīgais, � dzeltena lepene dusmojās, � tikko kāds pamāj, tūliņ manās aizmukt.

Todien, kad vasarai laimīgi iekrīt visgaraka saules pastai�ga, jau pa�ā agra rīta no zieda uz ziedu draudzīga bara laide- lejas ari dzeltcnzilais taurenitis. Tas bija pavisam parasts tau�reni tis.

Ziedeja lauki un pļavas, un koki, baltas saules apmirdzēti, bija salapoju�i viszaļākaja kupluma. Sur tur varēja dzirdēt, ka taureni�i, no zieda uz ziedu parlidodami, klusi sarunajas. Viņi izteica savus spriedumus gan par ziedu aromatu, gan par putnu dziesmām, gan ari cits citu apstrīdēja. So to papļapāja par saviem kaimiņiem, ka jau tas pierasts. Un ta ritēja stunda pec stundas agraja rīta cēliena, kas visiem �ķita krā�ņāks neka vakarē�jais.

Pēk�ņi dzeltenzilais taurenitis, mazliet vengak ieklausījies sa�runas, kas dzirdamas � vai dzi! � turpat aiz me�rozī�u krūma, pārsteigts uzķēra it ka tie�i viņam vērstus vārdus.

Raibais taurenitis nievājo�ā balsi uzrunaja balto, savu vis�tuvāko draugu un domubiedru. Viņ� teica:

��� Vi dieniņ! Kā nu �is lido!

��� Ja, ja, � baltais taurenitis piebalsoja. � Redz, ka lidinās. Bez bedu.

��� Viņ� vienmer bijis bezrūpīgs.

��� Nemaz par rītdienu nedomā.

��� Kapec gan lai viņ� domātu, � iesmiedamies attrauca rai�bais taurenitis.

��� Ja, ja. Viņam viss viena diena paveicams. Pareizi.

Abi bridi paklusēja.

��� Zel man tā viendieni�a.

��� Kas nu katram atvēlēts, � raibais piebilda.

Un viņi, nemaz neapjauzdami savu vārdu speķu, jautriem sparniņiem aizlidoja talak skaistaja pļava, bet dzeltenzilais tau- renitis sastinga ziedkausiņa malā ka piekalts.

Luk, ka! Viņam dzīvot lemts tikai līdz vakaram! Vai tas varētu but tiesa?! Viņ� nenoticeja. Ka lai piekrīt kuram katram, kas gari un skaisti izrunājās. �Tas nevar but,� viņ� domaja trauksmigi.

Dzeltenzilais taurenitis jau satrauktak laidelejas no zieda uz ziedu, it ka patvērumu no lielam briesmām meklēdams, līdz nolē�ma pajautat vabulitim, kas turpat netālu mierīgi un bez kadas stei gas pari taciņai rāpās. Uz muguras tas nesa lielu, garu smilgu.

��� Teic, kaimiņ, � cik ilgi tu �inī saulē dzīvot nodomājis?

��� Cik ilgi? � �is parjauta, ar vienu aci viltīgi uz aug�u paverdamies. � Vasaru vajadzēs novilkt līdz galam. Tik daudz vēl uarama, ka nezinu, vai visu paspē�u. Bet saki tu man � kapec tevi tadas lietas interese?

Taurenitis:

��� Saproti! Es tikko dzirdēju, ka man lemts dzīvot tikai udz vakaram. Tikai �o dienu. Bet es neticu.

Vabulitis:

��� Nezinu, ka tev paveiksies ar dzīves paildzina�anu. Tie�am nezinu. Pag! Es saku jau atcereties gan, �ķiet, mate man reiz stās�tījusi par viendieni�iem, kas lido no zieda uz ziedu. Vai tas bijis par dzeltenzilajiem taureni�iem, nudien neatcere�os! Viss var but.

��� Neticu, neticu! � vēl skaļak iesaucas taurenitis, nekur vairs mierinājumu neatrazdams. Līdz nolēma pajautat sliekai. Kas turpat arumos laiski gozējas.

��� Klau! Saki, kaimiņien, � vai tu ilgi dzīvo �inī puse, kur .saule tik silta un zeme tik trekna?

��� Ak! Ka tu tik jocīgi vari runāt! � slieka iesaucas, platas acis valbīdama, un koķeti lēnam �ūpo tievo vidukli. � Dzīvo�ju, kamēr jauki dzīvojas. Ja atrodu meslu �upu, tad ir vel labak.

Taurenitis:

��� Saproti! Es tikko dzirdēju, ka man lemts dzīvot tikai līdz vakaram. Tikai �o dienu. Bet es neticu!

Slieka:

��� Ak! Tu laikam esi tas, kas pats saviem spēkiem ari netic. Nav vērts tik dzi|ās domās rakties. Dzīvo, kamēr dzīvojas. Ta gan! � Viņa guldzo�i pasmej.

��� Neticu, neticu! � vēl skaļāk iesaucās taurenitis. Un arvien satrauktāk pārlidoja no zieda uz ziedu, nekur vairs mierinājumu neatrazdams. Līdz nolēma pajautāt vārnai, kas, dienasvidus kar�stumā piekususi, lēnām pastaigājās gar upītes malu.

��� Nu saki, kaimiņien, � cik ilgu mu�u tu dzīvosi?

Vārna salecas un samulst ne pa jokam.

��� Kā tā � cik ilgi?! Kāpēc tu uzplijies ar tik muļķīgiem jautajumiem! � viņa pikti noskurinās un sarauj spārnus uz aug�u, gatava jebkura mirkli aizlidot. � Dzīvo, ja spārni vicinās. Domāju, ka ilgi. Tik ziemā auksti.

Taurenītis:

��� Saproti! Es nupat dzirdēju, ka man lemts dzīvot tikai līdz vakaram. Tikai �o dienu. Bet es neticu!

Vārna:

��� Ka ta � līdz vakaram? Kapec līdz vakaram? Ka ta līdz vakaram! �

��� Neticu, neticu! � vel skaļak iesaucās taurenītis. Un arvien satrauktak parlidoja no zieda uz ziedu, nekur vairs mierinā�jumu neatrazdams. Līdz nolēma pajautāt lācim, kas tobrīd bija izlīdis me�a mala, saulīte laizīja gan labo, gan kreiso ķepu, sirds- patikā pa reizei saldi nopūzdamies.

��� Lācīt, tēvocīt, pasaki � cik ilgi tu dzīvosi uz �īs pasaules?

Lācis izbrīnā paplē� �aurās a�eles un nokrek�ķinās, kā jau no�pietnai lietai klāt ķerdamies.

��� Khm, khm � Jo ilgāk, jo labāk. Un tāpēc es pa ziemu guļu, lai spēki iekrājas nāko�ai vasarai, kad atkal vajadzība spie� pa kokiem kāpelēt. Jo bez medus nevar labi izdzīvot. Bez medus, draugs, visādas kaites piemetas. � Viņ� vēlreiz nokrek�ķinās pil�na rīklē. � Tā, reku �eku, es dzivaju. Bet saki tu man � kapec tu tads uztraucies, ko tu pasācis tā filozofēt?!

Taurenītis:

��� Saproti! Es nupat dzirdēju, ka man lemts dzīvot tikai līdz vakaram. Tikai �o dienu. Bet es neticu!

Lācis:

��� Nu, protams, nevajag ticēt visādām aplarnibam. Vai ta nu mazums blēņu saruna. Ēd medu, būsi vesels.

��� Paldies, labo tēvocīt! Es tomēr neticu! � vel skaļak un vel uztrauktāk sauca taurenitis, aizlidodams uz lielo klin�u kalnu, jo viņ� bija nolēmis beigu beigas pajautat varenajam ērglim, kas, sastindzis stalts, stāvēja pa�a klin�u gala, bargi un dros�mīgi lūkodamies pari pla�ajai ielejai, kur ziedēja puķes, za�ļoja koki un dziedaja putni.

Taurenitis pielidoja pavisam nokusis un trīso�ā balstiņa jau�ta ja:

��� Putnu ķēniņ! Saki man � cik ilgs ir tavs mū�s?

Ērglis rami padomā un atbild:

��� Gadiem ilgi es dzīvo�u.

��� Saki � vai tas ir vairak par vienu dienu?

Ērglis grib labsirdīgi pasmieties, bet laikus nomana, ka �oreiz viņu uzruna lielu bedu piemekleta sirds. Un viņ� pirmā bridi pat neaptver, kā lai nu saudzigak taurenitim atbild.

��� Gadi � Tas ir daudz, daudz dienu kopa. Cita aiz citas.

��� Redz, putnu ķēniņ, es dzirdēju, ka man lemts dzīvot tikai vienu dienu. Bet citi dzīvo ilgāk.

��� Un cik tu esi jau nodzīvojis?

��� Tikai pusi dienas.

Ērglis ņemas viņu mierināt:

��� Nu ko lai dara . . . Ari par mani da�i dzīvo ilgāk. Tādi ir �is pasaules likumi.

Taurenitis atkal sasparojas un skaļi sauc:

��� Bet es gribu visu vasaru nodzīvot!

��� Dzīvo, taurenīt, dzīvo! � ērglis mierina. � Nebedājies.

Un taurenitis atkal devās ziedo�ās pļavās un laukos. Tikai

�oreiz, būdams jau pārlieku noguris, viņ� nekur tālu netika: tur�pat lielo klin�u pakajē, noskumis un sadruvējies par savu lik�teni, pakrita, un viņa lidojums, kā medz teikt, apstajas uz mū�ī�giem laikiem.

Zēl gan! Bija vēl tikai agra pēcpusdiena.

Veltīju savai skolotājai M. Hibahai

Pirms iesākas pasakas istie notikumi, man jums japaskaidro, ka tie risināsies uz tālās planētas Vu, kas atrodas otrā pusē Sau�lei.

Vūie�i (tas ir, planētas Vu iedzīvotāji) nu jau vairakus gadus elpo�anai lieto skabekļa balonus � tik piesārņotā un saindēta kļuvusi Vu atmosfēra. Balonus ik dienas piegādā mikrorajonu un lauku centros, un vuie�i stāv pec tiem rindās, tuk�os, izel�potos balonus frododami un uzpildītos saņemdami. Ar skābek|a baloniem uz mugurām vuie�i atgādina akvalangistus, trūkst vie�nīgi pleznu. Uz galvam viņi visi nēsa ķiveres ar priek�pusē ie- montetu starmeti, jo atmosfēra uz Vu pedejo gadu laikā kļuvusi bruņa. Bruno krasu radīju�i planētas rūpniecības un transporta izgarojumi. Tum�as atmosfēras dēļ vuie�i Saulē nu var skatī�ties, cik tik ilgi vien grib, ta�u saindēta gaisa ietekme viņi prak�tiski vairs nedzimst, un pa�reizeja vuie�u paaudze acīm�redzot ir pēdējā uz planētas.

Un tagad sakas pati pasaka.

��� Ta, bērni, � sacīja 5. b klases audzinatāja. � Jauno vielu esam izņēmu�i. Līdz zvanam desmit minūtes. Ko darīsim?

��� Ejam uz majam!

��� Ejam uz majam!

��� Uz mājam! � cits par citu skandēja 5. b klases zem un meitenes.

��� Kas vēl nebūs! � iesaucas audzinataja. � Mar�, pa vie�tām! Esso, uz tevi tas neattiecas?

Kņada pierima, audzinātāja pārlaida klasei skatienu.

��� Uzdevums sekojo�s: atbildiet uz jautājumu �Par ko vēlos kļūt, kad izaug�u liels�!

Pacēlas roku me�s.

��� Nu, Esso?

��� Par priek�nieku!

��� Tubo?

Par priek�sēdētaju!

��� Bosso?

��� Par prezidentu!

��� Nu, un � tu, maza D�i?

��� Par .. . par princesi, skolotāj, � atbildēja maza D�i.

Visi smejas. Skabekļa masku caurules pastipnnati pulsēja. At�skanēja zvans. ,

II

Nakamaja diena līdzīga situācijā 5. b klases audzinatajai ienāca prata pārliecināties, vai bērni zina, par ko strādā viņu vecāki.

Rezultāts bija pārsteidzo�s � vairāk neka puse nemācēja atbildēt. Da�i gan prata nosaukt vecāku darbavietas, bet kāda mei�tenīte domaja, ka mamiņa laikam strādājot kaut kadā muļķīga gastronomijas veikalā par desu pārdevēju.

Klase iespurdzas.

��� Kapec tu saki �muļķīga�? � painteresejās audzinataja.

��� Viņa sauka mani vienmēr par muļķadesu, � iecirtas meite�nīte Dikka.

Kad pecpusdiena audzinātaja pārnāca mājās, viņa daudz do�māja. Domaja ari vakariņojot, domāja, lasot laikrakstu, kura, ta- pat ka televīzijas ziņas, pla�u vietu aizņēma informācija par drau�do�o stāvokli uz planētas, domāja, labojot kontroldarbu burt�nīcas, un domāja, palienot zem segas, kad pulkstenis jau rādīja pusnakts stundu. Pirms iemig�anas viņa piestiprināja skābekļa maskai jaunu skābekļa balonu uņ iekārtojās gultā tā, lai balons netraucētu miegā.

No rīta 5. b klases audzinātāja bija izdomājusi. Kada no brīvajam stundām viņa apmeklēja skolas kadru dalu, iepazinas ar datiem par bērnu vecāku darbavietām, pierakstīja �o iestā�u, rup- nicu, institūtu un kantoru adreses un telefonu numurus, tad iegāja pie skolas direktora, lai izklāstītu savu ideju. Ideja bija vienkār��a � proti, vienu dienu mēnesī bērni varētu ciemoties pie saviem vecākiem viņu darbavietās � lai uzzinātu, ko vecāki īsti dara, ko nozīmē vecāku darbs, vecāku pūliņi bērnu labā � citiem vārdiem, lai bērni redz un saprot, cik suri un grūti vecākiem nākas no�pūlēties, lai saviem lolojumiem, saviem mīluļiem, sagādātu firmas botes, firmas jakas un firmas d�insus.

Direktors par ideju bija sajūsmā (viņ� pat paģība, tikai 5. b kla�ses audzinātāja savlaicigi pamanija, ka pagib�anu izraisījis pavi�sam cits apstāklis � direktora skābekļa balonā skābekļa līmenis bija nokrities lidz nullei, un audzinātāja vecā balona vietā a�i pie- skrūvēja jaunu, kas atradās pie sienas aiz rakstāmgalda), sa�jūsmā bija ari izglītības nodala, vienīgi apzvanītie iestā�u, rūp�nīcu, institūtu un kantoru vadītāji rauca pieres, jo iztēlojās, kas tā būs par jezgu, kad bērni saks skraidīt pa �o iestā�u, rūpnicu, insti�tūtu un kantoru telpām, maisisies visiem pa kājām, dezorganizē�dami ra�o�anu un graudami disciplīnu.

Tomēr ministrija, lai gan rupju tai netrūka (atcerēsimies drau�do�o stāvokli!), sapratusi idejas būtību, pieņēma likumu par skolas un vecāku cie�āku sadarbību, nosakot, ka reizi mēnesī bērni apmeklēs savus vecākus viņu darbavietās un vēros viņus darba procesā. Likums stājās spēkā tai pa�ā mēnesī visā valstī.

III

Kad maza D�i ieradas Mikrobioloģijas institūta, kurā strāda- ja viņas tētis, pirmais, ko viņa sajuta, bija lepnums. Lepnums par tēti. Lepnums, ka ari viņa, mazā D�i, ir zināmā mērā piederīga pie �is milzīgās, mirdzo�ās celtnes, kuras daudzajos stāvos pulsē

noslēpumaina, viņai pavisam sve�a pasaule; kuras gaiteņos un lif�tos pārvietojas baltos virsvalkos tērpies personāls; kuras labora�torijās uz mazo D�i valbija acis simtiem visda�ādāko apara tu, it kā pētīdami un novērtēdami, ko ar tādu knīpu iesākt. Mazā D�i bija ka hipnotizēta. Sākumā viņa vēl pabaihgi turējās tētim klāt kā ēna, bet vēlāk jau, ziņkāres rosināta, centās apjaust, ko īsti tētis te dara. � Kas tas tāds? Un tas? � viņa vaicāja vaicādama, rā�dīdama te uz oscilogrāfu, te uz lāzeru, te uz kādu no konteineriem. Mazajai D�i te bija interesants viss, itin viss, un redzētais viņu tā aizrāva, ka � būtu audzinātāja pavaicājusi tagad, par ko kļūs, kad izaugs liela, mazā D�i nevilcinoties atbildētu: � Par tēti!

IV����

No rīta 5. b klase skanēja kā tirgus laukums, bet, kad audzinā�tāja valodas stundā palūdza uzrakstīt sacerējumu par tematu �Ko es redzēju vecāku darbavietā�, iestājās nopietns klusums un visi' kā viens, pat grūti valdāmo Esso ieskaitot, noliecās pār burt�nīcām, bet Dikka ie�ukstēja mazajai D�i: � Man atkal būs div�nieks � � un, kad mazā D�i vaicājo�i pavērās draudzenē, Dikka bēdigā balsī paskaidroja: � Es galīgi nezinu pieturzīmes�

Tikmēr audzinātāja bija atvērusi laikrakstu un lasīja to kā vienmer no pēdējās lappuses � vispirms par gaidāmo laiku, sludinājumus, reklāmu, tad kultūras dzīves panorāmu, par sportu un tikai tad visu. pārējo. Pārējais bija nejauks � planētu bija aptvērusi neganta bruņo�anās, un pat tie vūie�i, kuri nela�sīja laikrakstus un neskatījās TV ziņas, juta, ka briest kaut kas nelāgs. Bet Esso kodīja pildspalvas galu, palaikam uzmezdams skatienu audzinātājai. �Interesanti, kāda viņa izskatās bez skā�bekļa maskas,� viņam ie�āvās prātā.

V�����

Sacerējumus izsniedza nākamajā dienā. Pienāca Dikkas kārta.

� Nu, Dikkai �oreiz vieninieks, � sadrumusi paziņoja audzi�nātājā, paceldama atvērto burtnīcu un rādīdama to klasei. � Par bezkaunību. '

Klase uzbangoja, iemurdējās. Dikka nolieca galvu.

��� Par kādu bezkaunibu? � mazā D�i �ukstēja draudzenei.

Dikka neatbildēja.

��� Par kādu bezkaunibu? � skaļā balsi ievaicājās pēdējā solā sēdo�ais Esso.

��� Skatieties pa�i, par kādu bezkaunību, � nosodo�ā balsī sa�cīja audzinātāja, ļaudama ar Dikkas burtnīcu iepazīties visai klasei. Burtnīca sāka ceļot no sola uz solu. Tie, kuri to jau bija apskatīju�i, iespurdzās, un pēc nedaudz mirkļiem smējās visa klase, Dikka sēdēja nosarkusi, bet audzinātāja nez kāpēc pēk�ņi sāka justies neveikli.

��� Tu esi pelnījusi piecnieku, nevis vieninieku! � Esso ie��ukstēja Dikkai, atdodams burtnicu, un tikai tagad mazā D�i ie�raudzīja, par ko audzinātāja Dikkai ielikusi vieninieku � sace�rējums bija uzrakstīts bez pieturzīmēm, vien pa�ās beigās Dikka bija uzvilkusi veselu rindu komatu, veselu rindu punktu, veselu rindu jautājumzimju, veselu rindu izsaukumzimju un apak�ā lie�liem, zīmētiem burtiem uzrakstījusi:

Mar� pa vietām!

VI

Nākamajā dienā skolas sarīkojumu zālē notika mītiņ�, jo bija ieradies ministrs, lai pasniegtu apbalvojumu 5. b klases au�dzinātājai. Izrādījās, ka, pateicoties 5. ,b klases audzinā�tājās ierosmei, visā valstī cēlies darba ra�īgums, arī darba kul- tura un ka tas noticis tie�i uz to dienu rēķina, kad vecākus darba�vietās apmeklē bērni. Bērnu klātbūtnē vecāki strādājot rūpīgāk un ari disciplīna uzlabojoties. Ministrs atklāja noslēpumu, pavēs�tīdams, ka valdība apsverot iespēju bērnu vieso�anās dienu skai�tu mēnesī no vienas palielināt līdz �etrām. Tubo iebelza dunku Bosso.

��� Tu redzēsi, drīz uz skolu vispār vairs nebūs jānāk!

Un, nolīdu�i malā, abi sāka apspriest ideju � kādā no tuvā�kajām dienām aizbraukt uz jaunceltni, kur strādā Tubo tētis. Tubo sacerējums, starp citu, bija ieguvis augstāko atzīmi � par tēmas nozīmīgumu, jo Tubo bija rakstījis, ka viņa tētis, pēc profe�sijas celtnieks, piedalās Mākslīgās Saules montā�as darbos. Tas bija vērienīgākais projekts visā valstī un atradās preses, radio un televizijas uzmanības lokā ik dienas, jo bija aprēķināts, ka, atmosfēras piesārņo�anai pieaugot līdz�inējos tempos, pilnīga tumsa uz Vū iestāsies pēc pusotra gada..

VII�����

Rita laikrakstu pirmās lappuses vēstīja, ka pretinieks uzstādī�jis jaunas, nenotveramas raķetes. Pilsētās skanēja mācību trauk�smes, notika mītiņi.

Pēc mītiņa Tubo kopā ar Bosso aizbrauca līdz apvārsnim, uz kura tika montēta Mākslīgā Saule. Milzīgas metālkonstrukcijas jau pacēlās augstāk par mākoņiem, nepārredzamā būve stie�pās gar visu dienvidu apvārsni, transportieri bez mitas piegādāja arvien jaunas detaļas, superjaudīgi lifti tās pacēla uz augstajām montā�as platformām, darbos piedalījās un tos koriģēja helikop�teri, un �odien bija viena no mēne�a �etrām dienām, kad bērni drīk�stēja ierasties savu vecāku darbavietās.

Kamēr abi zēni atrada Tubo tēti, bija klāt pusdienas pār�traukums, un Tubo tētis izrādīja puikām jauno darba iecirkni, uzvezdams abus liftā līdz pat Māksligās Saules zenītplatfor- mai. Tā atradās astoņus kilometrus virs mākoņiem, un, kamēr visi trīs speciālos skafandros stāvēja, pieturēdamies pie apma�lēm, jo te valdija stipri vēji un �50 C sals, pavisam tuvu garām viņiem aizlidoja milzīga pasa�ieru lidma�īna, bet Tubo tētis rā�dija bezgalgaro torņu rindu � torņu, kuru smailēs novietotie star�me�i pēc pusotra gada, ieslēdzoties un izslēdzoties secīgi, atveidos vūie�iem Saules diennakts gaitu pie Vū debesim. Atveidos. Bet vai atvietos?

VIII���

Kamēr Tubo un Bosso no apmēram astoņu kilometru aug�stuma vēroja Mākslīgās Saules būvlaukumu, mazā D�i bija palikusi tēta laboratorijā viena, jo tēti pa telefonu steidzīgi izsauca institūta direktors. �

Mazā D�i piegāja pie spoguļa, kas atradās virs izlietnes, pa�vērās savā attēlā, parādīja tam mēli, savaikstīja skābekļa mas�kā iemaukto sejiņu, cik vien muļķīgi mācēja, tad apsviedās uz viena no papē�iem par simt astoņdesmit grādiem un ieraudzīja kādu skapīti. Atvērusi skapī�a durtiņas, viņa tūlīt ievēroja plauk�tos virkni sarkanu un melnu burciņu. �Ai!� nopriecājās mazā D�i. ♦ Nu gan paspēlē�os!�

Institūtam pāri ar virsskaņas ātrumu pārdrāzās raķe�u iznici�nātāju posms, un mazā D�ī aizbāza ausis, logu rūtis teju, teju ne�izturēs, viņa nodomāja un, kad dārdoņa beidzot noplaka, saka no�vietot burciņas uz tuvējā galda.

�Sitā būs pipariem, bet �i te � kanēlim. Tā � cukuram, tā � �ālim. Tā tējai. Tā kafijai. Sitā � �itā putraimiem. Un tā � krustnagliņām. Sajā es glabā�u muskatriekstus, bet �ite � citronskābi.�

Tā plānodama, viņa ņēma pēc kārtas visas burciņas, skalodama tās izlietnē, iebērdama te vienā, te otrā, te tre�ā, te ceturtā iedomātos piparus, kanēli, cukuru, putraimus, sāli, tēju un ka�fiju, nemaz nezinādama, ka palaidusi vaļā tēta nesen iegūtos mikrobus uranīdus un plutonīdus � mikrobus, kuri bija iegūti, burtiski, pirms da�ām stundām. Mikrobus, par kuru dabu ne�vienam vēl nebija ne jausmas.

IX

Mazajai D�i nebija māmiņas (viņa nosmaka, stāvot rindā pēc skābekļa baloniem), un tētis savu mazo D�i mīlēja vairāk par sevi pa�u, tāpēc, lai gan uranīdu un plutonīdu iegū�ana bija vai�nagojusi visu viņa mū�a darbu, viņ� neuzdro�inājās izteikt ne�vienu pārmetumu, kad, atgriezies laboratorijā, ieraudzīja mazās D�i rokās sarkanās un melnās burciņas bez vāciņiem. No viņa lūpām neatskanēja neviens nosodo�s vārds, prātu darbināja tikai viena doma: �Ko sacīs direktors?� Un mazās D�i tētis jau risi�nāja savu domu tālāk: �Nu un? Liela mui�a! Aizbrauksim ar D�i uz laukiem un dzīvosim tur. Iegādāsimies kazu � būs piens un lauku miers ��

Ar tadam pulem iegūtie un tik vieglprātīgi vaJa palaistie ura- nīdi un plutonīdi izplatījās zibensātri. To daba vēl nebija pētīta, aprēķināta. Nedaudz stundu atradu�ies bez barības, tie k(uva agre�sīvi, palielināja ātrumu, instinktīvi tiecoties pēc savas vienīgās ēs�mas � urāna un plutonija. Tie meklēja un iespiedās visur, institū�ta reaktorā tie atrada tie�i tik daudz barības, lai iegūtu spēju vai�roties. Process izrādījās glu�i eksplozīvs, vairo�anās notika tri�gonometriskā progresijā, un visi jaundzimu�ie mikrobi bija iz�salku�i kā velni, un pirmie mikrobu pulki jau iekļuva urāna un plu�tonija rūpnīcās un �ahtās, mikrobu demogrāfiskais sprādziens da��ās dienās aptvēra visu valsti un pārgāja pāri robe�ai (jo robe��sargi nav apmācīti un tos nevar apmācīt aizturēt un apstādi�nāt neredzamus robe�pārkāpējus).

XI����

Kar� sākās naktī no tre�dienas uz ceturtdienu, pīkst. 03.15. Lai atņemtu pretiniekiem priek�rocības, tika palaistas visas pirmā trieciena kodolraķetes, un tad startēja stratēģiskās. Pretinieka pavadoņi signalizēja par uzbrukumu savam komandpunktam, un ari no pretinieka teritorijas pacēlās pirmā un otrā trieciena raķe�tes. Lidlaukos ierēcās un ieskrējās bumbvedēji, lidma�īnu bāzes kuģi saņēma pavēli steigties uz desantu izcel�anas vietām, no okeānu viļņiem iz�āvās un debesīs ieurbās kodolraķetes, ko nesa atomzemūdenes.

Mazo D�i uzmodināja skaļ�, metālisks dārds uz ielas. Viņa pie�trūkās gultiņā sēdus, pamodās ari mazās D�i tētis, viņ� ieslēdza naktslampiņu, lai paskatītos pulkstenī.

��� Vēl agrs, �u�i, � viņ� mierinādams uzsmaidīja, bet mazā D�ī vaicāja:

��� Kas tas bija par troksni?-� Viņa piecēlās un pietipināja pie loga. � Papu, uz ielas kaut kas ir, � viņa sacīja mirk�ķinādama samiegoju�os plakstiņus. � Nāc paskaties, papu!

Uz ielas gulēja stratēģiskās kodolraķetes kaujas uzgalis. Un tepat blakus, silta savā pūkainajā naktskrekliņā, stāvēja viņa mazā D�i; viņ� aplika roku viņas pleciņiem, un tas bija aiz�kustino�s un reizē stindzino�s skats � neaizsargātās, pulsējo�ās dzīvībiņas tik tuvu civilizācijas pa�nāvības iericei . .. bet tad viņ� at�ilba un vedināja bērnu atpakaļ gultiņā.

��� Vēl jā�u�, vēl dziļa nakts, � viņ� runāja rāmā, maigā balsī, pats brīnīdamies, kā to spēj.

��� Bet kas tas ir � tur, uz ielas? � nerimās mazā D�i.

�� Varbūt no kādas kravas ma�inas kaut kas izkritis, � sacīja mazās D�i tētis. � No rīta varēsi apskatīties, bet nu gan a�i midzenītī un sapnītī iek�ā!

��� Jā, jā, � no rīta sētniece būs pievāku�i, � mazā D�ī uz�meta lūpu, tomēr paklausīja un palīda zem siltās un pūkainās segas, ko tētis viņai bija nopircis tāpēc, ka tā bija visskaistākā un vispūkainākā sega visā veikalā un zem tās rādījās vislabākie sap�ņi � tajos nebija jāelpo no skābekļa baloniem un vēl tajos die�nas joprojām bija tikpat gai�as ka agrāk uz planētas Vū.

Bet, kad mazā D�ī bija atkal aizmigusi, viņas tētis klusitēm iz�slīdēja no savas gultas, uzmeta uz pleciem mēteli un, izgājis uz ielas, tuvojās raķetes uzgalim. Viņ� pazina kodoliero�u uzbūves principu, tāpēc jo liels bija viņa pārsteigums, kad, aplūkojis sa�dragāto konteineru, atrada tajā vienīgi elektroniskās vadierices un skaitļotāja drumslas, bet ne miņas no kodollādiņa.

Pasaka ir galā. Dienā, kas sekoja nakts notikumiem, mazās D�ī vārds aplidoja visu planētu, jo, pateicoties viņas rotaļai ar melna�jām un sarkanajām mikrobu burciņām, uranidi un plutonīdi bija apēdu�i visu planētas Vū urānu un plutoniju, ieskaitot arī to, kas atradās raķetēs, un visas pasaules kodolraķetes nogāzās uz no�tēmētajiem mērķiem, skanēdamas un dārdēdamas kā tuk�as mu�cas, un 5. b klases zēni (un ne tikai 5. b klases zēni) vēl daudzus ga�dus spēlējās ar raķe�u galviņu atliekām, kas tika izsvaidītas pa visu planētu karā, kur� nenotika.

Mazās D�ī tēti, protams, no darba atlaida, un neviens nezin, kur viņ� patlaban atrodas un kur dzīvo mazā D�ī, lai gan par to, ka vūie�i palika dzivi, tie var pateikties tie�i viņiem abiem � maza�jai D�i un viņas tētim.

Skolas papiros 5. b klase joprojām skaitās 5. b klase, bet par godu mazajai D�ī bērni to dēvē tikai par Princeses klasi un solu, kurā sēdēja mazā D�ī, par Princeses solu.

Esso ir tikpat nevaldāms kā senāk, miegamice Bosso sapņo kļūt par prezidentu, un Dikkai ar pieturzīmēm joprojām ir tīrais posts.

Jaunākā informācija: planētas Vū virzienā palaistie lidojo�ie �ķīvī�i ziņo, ka Vū atmosfēra kop� zināma laika kļūstot gai��āka.

Vai tas nozīmētu, ka vūie�i nāku�i (nāk) pie prāta?

Ievadam������������������������������. 3

1. Stāsti

Neiburga Andra. Spīdēja saule������������������. 7

Auziņs Arnolds. Suvējiņa��������������������. 25

Zīle Monika. Jūras krupim grāvī grūti�������������� 31

Kalna Ērika. Tētim būs kabinets����������������.. 39

Kova)evska Nellija. Mēs ar Ainu����������������� 46

Pūriņ� Andris. Apa|ā puķu dobe����������������.. 66

Mauliņ� Jānis. Apmātībā'��������������������. 74

Upmale Vija. Stenlija kausi�������������������. 80

Zigmonte Dagnija. Barkarola������������������.. 98

Dreika Dagnija. Karmena un Sniegbaltīte����������� 118

Kalpiņa Rudīte. Resnā ��������������������� 125

Rinkule-Zemzare Dzidra. Pelēcitis��������������� 130

Kūlis Ēriks. Draugs�����������������������. 136

Baltvilks Jānis. Mergusiņā�������������������. 145

Valentina Skudrule. Viena diena���������������. 154

II. Literārās pasakas

Kļava Mirdza. Gadījums ar ūdens pili�������������.. 171

Akmens ce(a malā��������������. 171

Saulespuķe un vējā�������������. 172

Ka pelēnam gadījās�������������.. 172

Dzeltenā lēpene dusmojas���������.. 174

Grods Arvis. Taurenitis��������������������� 175

Viks. Ka maza D�ī izglāba savu planētu������������. 180

Vidēja skolas vecuma bērniem

PUTNU CEĻ�

Redaktora I. Liniņ� Mākslinieciskā!� redaktora A. Ļamstera Tehniska redaktore S. Mazveralle Korektore S. Liniņa

Nodota aaliktanai 23.01.87. Parakstīta iespleianai 28.01.88. JT 01219. Formāta 60X 84 16. Ofsets papīra H> 1 Skolas garnitūra. OfaeUpieduma. 11.16 uzsk. ie�spiedi.: 22.78 uzak. krasu nov.: 10.33 ildevn. I. Metiena 45 000 eka. Paaut. V 118. Cena 60 kap. Izdevniecība � Liesma.. 226256 Ki|(a. Padomju bulv. 24. Izdevn. 16M 32663 B 980. Ieapieata LKP CK izdevniecības tipo Krafij�, 226081 Rifi. Balasta dambi 3.

Pu 868 Putnu ceļ� / Sast. U. Auseklis; Māksi. A. Nikola- jevs. � R.: Liesma, 1988. � 191 lpp.: il. � (Latv. rakstn. stāsti un pasakas bērniem: Pirmais gads).

Ikgadējs stāstu un literiro pasaku krājums pusaud�iem. LatvieĀu padomju prozaiķu uzmanības centra jaunie&a personības veidoftanAs palaikam grūtie procesi. KrajumA pārstā�vēti gan plafti pazīstamu rakstnieku, gan jaunu autoru darbi.